Bernārs Miņjē

Aplī

VIŅAS APZIŅA bija viens vienigs kliedziens.

�ēlas vaimanas.

Domās viņa kliedza aiz bezcerības, izkliedza visas savas dusmas, cie�anas un vientulību� visu to, kas mēnesi pēc mēne�a viņai bija atņēmis cilvēcību.

Viņa lūdzās.

Ap�ēlojieties, ap�ēlojieties, ap�ēlojieties� izlaidiet mani no �ejienes, es jūs lūdzu�

Domās viņa kliedza un lūdzās, un raudāja. Tikai domās. Patiesībā pār lūpām nenāca ne skaņa. Reiz kādā jaukā rītā viņa bija pamodusies tikpat kā mēma. Mēma� Viņa, kurai vienmēr tā bija paticis runāt, kurai nekad neaptrūkās vārdu un smieklu�

Tumsā viņa nedaudz pagriezās, lai atbrīvotu savilktos muskuļus. Viņa sēdēja uz zemes, atspiedusies pret akmens sienu. Reizēm viņa izstiepās visā garumā vai arī apgūlās uz kaktā novietotā netīrā matra�a. Lielāko daļu laika viņa gulēja, saritinājusies kamolā. Kad pamodās, viņa izstaipījās vai arī nedaudz pastaigājās ne vairāk kā �etrus soļus turp un atpakaļ, jo viņas ieslodzījuma vieta bija divi reiz divi metri. Tajā valdīja patīkams siltums. Siltuma un trok�ņu sanoņas, �ņākoņas un klak�ķē�anas dēļ viņa jau sen bija nopratusi, ka otrpus durvīm noteikti atrodas kurtuve. Drēbju viņai mugurā nebija. Kaila kā sīks dzīvnieks. Un tā jau mēne�iem, varbūt pat gadiem ilgi. Viņa nokārtoja savas vajadzī�bas spainī un ēda divreiz dienā, ja vien viņ� ieradās. Ja ne, viņa dienām palika viena, bez ēdiena un dzēriena, un to mocīja izsalkums, slāpes un bailes no nāves. Durvīs bija divas lūkas: viena pa�ā apak�ā, pa kuru tai

padeva ēdienu, un otra vidū, pa kuru viņ� to novēroja. Pat tad, kad lūkas bija aizvērtas, caur tām spraucās divi niecīgi gaismas stari, kas pār�ķēla karcera tumsu. Viņas acis jau sen bija pieradu�as pie �ī mij�krē�ļa, un tās uz zemes un sienām pamanīja tādus sīkumus, ko neviens cits nebūtu ievērojis.

Sākumā viņa bija rūpīgi izpētījusi savu ieslodzījuma vietu, cen�o�ties saklausīt katru vismazāko troksnīti. Viņa bija centusies atrast kādu iespēju aizbēgt vājo vietu viņa sistēmā, kaut niecīgu neuzmanību no viņa puses. Tad viņa bija pārtraukusi ar to nodarboties. Nebija ne vājo vietu, ne cerību. Viņa jau vairs neatcerējās, cik nedēļu un mēne�u bija pagājis kop� viņas nolaupī�anas. Un kop� iepriek�ējās dzīves. Apmē�ram reizi nedēļā, iespējams, bie�āk, bet, iespējams, retāk, viņ� lika tai pa lūku izbāzt ārā roku, lai ie�ļircinātu vēnā. Tas sāpēja, jo viņ� bija neveikls, bet �ķidrums biezs. Gandrīz tai pa�ā mirklī viņa zaudēja samaņu un, kad atguvās, sēdēja ēdamistabā, aug�ējā stāvā, smagnējā krēslā ar augstu atzveltni un viņas kājas un ķermenis bija piesieti pie sēdekļa. Nomazgāta, iesmar�ināta un apģērbta� Pat viņas mati izgaroja patīkamu �ampūna smar�u, bet parasti smagnējā, mute un elpa, kas citreiz tai �ķita smirdam, tagad smar�oja pēc zobu pastas un mentola. Kamīnā trīsuļoja gai�as liesmas, uz tum�ās galda virsmas, kas vizēja kā rāma ezera ūdens spogulis, sve�turos dega sveces, un no �ķīvjiem pacēlās kārdino�i garaiņi. Stereoatskaņotājā vienmēr skanēja klasiskā mūzika. Un, tiklīdz viņa izdzirdēja mūziku, ieraudzīja sve�u liesmas, sajuta tīro apģērbu uz savas ādas, tai, glu�i kā sunim, kam darbojas nosacījuma refleksi, sāka tecēt siekalas. Pirms iemidzināt un izvilkt no slēpņa, viņ� to ikreiz diennakti mērdēja badā.

Pēc sāpēm vēdera lejasdaļā viņa nojauta, ka viņ� to miegā ir izman�tojis. Sākumā �ī doma viņu �ausmināja, un savas pirmās pusdienas, kad atkal pamodās karcerī, viņa bija izvēmusi spainī. Tagad tas viņu vairs neuztrauca. Reizēm viņ� klusēja, reizēm bez mitas runāja, ta�u viņa reti tajā klausījās. Viņas smadzenes bija atradināju�ās sekot sarunai. Viņa runā glu�i kā vadmotīvs atkārtojās tādi vārdi kā mūzika, simfonija, orķestris un Mālers.

Cik ilgi viņa jau bija ieslodzīta? Viņas kapā nebija ne dienu, ne nak�u. Jo tas bija tie�i tas kaps. Sirds dziļumos viņa juta, ka dzīva no �ejienes nekad neizkļūs. Jelkādas cerības jau sen bija atmestas.

Viņa atcerējās to brīni�ķīgo un tik pa�saprotamo laiku, kad bija brīva. Pēdējo reizi, kad viņa bija smējusies, kad pie viņas ciemojās draugi, kad satikās ar vecākiem, vasaras grila smar�u, vakara gaismas atspulgu dārza koku zaros un dēla saulrieta apmirdzētās acis. Sejas, smiekli, acis� Viņa atkal atcerējās, kā bija mīlējusies ar vīrie�iem un it īpa�i ar vienu no tiem� �o ikdienu, ko viņa bija uzskatījusi par tik parastu, bet kas patiesībā bija tik brīnumaina. Kā viņa no�ēloja, ka nekad vairs to nevarēs izbaudīt! Tagad viņa saprata, ka pat toreiz pie�dzīvotie skumju mirkļi un sāpes bija tīrais nieks salīdzinājumā ar �o elli nāves apdvestajā ieslodzījumā nekurienes vidū. Ārpus pasaules. Viņa zināja, ka no īstās dzīves to atdala tikai da�i metri akmens, cementa un zemes, un tomēr simtiem durvju, kilometriem gari gaiteņi un restes viņu nespētu no tās �ķirt vēl vairāk.

Ta�u vienreiz viņa bija nokļuvusi tur īstajā dzīvē un pasaulē, jo kāda nezināma iemesla dēļ viņ� pēk�ņi bija nolēmis to aizvest citur. Viņ� steig�us bija to apģērbis, rokas saslēdzis uz muguras ar plastma�sas rokudzel�iem, bet galvā uzmaucis audekla maisu. Tad viņ� bija licis uzkāpt pa kāpnēm, un viņa nonāca ārā, svaigā gaisā. Svaigā gaisā� Viņa bija tik satriekta, ka teju vai zaudēja prātu.

Kad viņa bija sajutusi siltos saules starus uz kailajām rokām un pleciem, caur audekla maisu pamanījusi gaismu, sajutusi zemes un vēl mitro lauku smārdu, ziedo�u krūmu smar�u, izdzirdējusi putnu treļļus rītausmā, viņa gandrīz vai paģība. Viņa bija tik ļoti raudājusi, ka maiss bija viscaur slapj� no asarām un puņķiem.

Tad viņ� to bija noguldījis uz metāla grīdas un viņa caur maisa audeklu bija sajutusi izplūdes gāzes un benzīna smaku. Lai gan viņa jau tāpat nevarēja pakliegt, viņ� bija tai aizbāzis muti ar drēbes vīk�ķi, bet virs tā dro�ības labad vēl uzlīmējis plāksteri un roku delmus sastip�rinājis kopā ar potītēm, lai viņa nevarētu ar kājām spert pa starpsienu. Viņa sajuta motora vibrācijas, un ma�īna vispirms kratījās pa nelīdzenu zemi, vēlāk pa gludu asfaltētu ceļu. Automa�īnai strauji palielinot ātrumu, viņa izdzirdēja, ka garām traucas ma�īnas, un saprata, ka viņi ir nonāku�i uz �osejas.

Visļaunākais bija braukt caur autoceļa apmaksas vietām. Visap�kārt, tik ļoti tuvu, tepat aiz starpsienas, varēja dzirdēt balsis, mūziku un motora troksni. Desmitiem ļau�u. Sievietes, vīrie�i, bērni� tikai da�u

centimetru attālumā. Viņa tos dzirdēja! Tai pāri gāzās vesela emociju lavīna. Cilvēki smējās un sarunājās, nāca un gāja, dzīvi un brīvi. Un pat nenojauta par viņas klātbūtni tik tuvu tiem līdzās, par viņas lēno nāvi un verdzību� Viņa purināja galvu, līdz tā atsitās pret metālu un tai no deguna uz eļļainās grīdas sāka pilēt asinis.

Pēc tam viņa dzirdēja, ka viņas bende saka �paldies�, un ma�īna aiztraucās tālāk. Viņa būtu gribējusi kliegt.

Tajā dienā, kad viņ� to aizveda, laiks bija skaists. Viņa bija gan�drīz pārliecināta: apkārt viss zied. Pavasaris� Nez cik gadalaiku viņa vēl piedzīvos? Līdz viņa būs tam apnikusi, līdz to pārņems neprāts un viņ� beidzot to nogalinās� Pēk�ņi viņa apjauta, ka draugi, tuvinieki un policija viņu jau sen uzskata par miru�u. Tikai viena dzīva būtne uz pasaules zināja, ka viņa vēl ir dzīva. Un tas bija pats nelabais, �ņaudzējs un lietuvēns. Viņa nekad vairs neieraudzīs dienasgaismu.

.

TĀ BIJA TUR, krēslainajā dārzā,

Bezjūtīgi pieplaku�ā slepkavas ēna,

Ēna virs ēnas zālē, kas drīzāk �ķita sarkana kā asinis,

Nevis zaļa.

Koku zaros lakstīgala ar saviem treļļiem izaicināja

Marsu un Apollonu,

Bet dārza dziļumā āmuļiem apvīts vasaras paviljons

Rotāja lauku ainavu�

Olivera Vin�ova pildspalva sastinga gaisā. Viņ� samirk�ķināja acis. Kaut kas bija piesaistījis vai drīzāk jau novērsis vīrie�a uzmanību viņa redzeslauka attālākajā nostūrī. Aiz loga. Zibsnis. Kā fotoaparāta zibspul�dzes uzliesmojums.

Tas bija negaiss, kas plosījās Marsakā.

�ovakar, tāpat kā visus citus vakarus, viņ� bija apsēdies pie sava rakstāmgalda. Vin�ovs rakstīja dzejoli. Kabinets atradās viņa, Olivera Vin�ova, un viņa sievas pirms trīsdesmit gadiem pirktas mājas otrajā stāvā Francijas dienvidrietumos. Tā bija ar ozolkoka paneļiem ap�ūta un grāmatām piebāzta telpa. Galvenokārt tur bija angļu un amerikāņu 19. un 20. gadsimta dzeja Kolrid�s, Tenisons, Roberts Bērnss, Svinbēms, Dilans Tomass, Larkins, E. E. Kamings, Paunds�

Viņ� zināja, ka nekad nebūs cienīgs �iem dieviem pat zābakus no�slaucīt, ta�u tas Vin�ovam īpa�i nerūpēja.

Savu dzeju viņ� nevienam nebija devis lasīt. Viņ� bija sasniedzis savas dzīves ziemu, jo tagad ari rudens jau bija aiz muguras. Drīz viņ�

dārzā iekurs milzīgu ugunskuru un iemetīs tajā simt piecdesmit burtnī�cas melnos vākos. Kopā vairāk nekā divdesmit tūksto�us dzejoļu. Piec�desmit septiņu gadu laikā pa vienam dienā. Iespējams, tas bija viņa dzī�ves lielākais noslēpums. Pat viņa otrajai sievai nebija ļauts dzejoļus lasīt.

Pēc visiem �iem gadiem Olivers Vin�ovs joprojām nespēja saprast, kur bija smēlies iedvesmu. Kad viņ� atskatījās uz savu dzīvi, tā bija gara dienu virkne, un katra no tām beidzās ar dzejoli, ko Vin�ovs sacerēja savā mierpilnajā kabinetā. Katram no tiem bija savs datums. Tur varēja atrast to, kuru viņ� bija sarakstījis sava dēla dzim�anas dienā, to, kuru viņ� bija sarakstījis dienā, kad nomira viņa pirmā sieva, un to, kuru viņ� sarakstīja tai dienā, kad pameta Angliju un devās uz Franciju� Vin�ovs negāja gulēt, iekams nebija pabeidzis rakstīt dzejoli, reizēm tikai vienos vai divos naktī, pat toreiz, kad vēl strādāja. Viņ� nekad nebija izjutis nepiecie�amību daudz gulēt un nestrādāja fizisku darbu. Olivers Vin��ovs bija angļu valodas pasniedzējs Marsakas Universitātē.

Tuvojās viņa deviņdesmitā dzim�anas diena.

Viņ� bija miermīlīgs un elegants sirmgalvis, ko pazina visi. Kad viņ� bija apmeties �ajā nelielajā, gleznainajā pilsētiņā, viņu tūdaļ nodēvēja par �angli�. Tas notika, vēl pirms viņa tautie�i, glu�i kā siseņu bari, bija apsēdu�i ikvienu vecu akmeni, ko �ajā reģionā varēja atrast, un vēl pirms �īs iesaukas nozīmīgums bija mazinājies. Tagad viņ� bija viens no simtiem savu līdzinieku �ajā departamentā. Ta�u, iestājoties ekono�miskajai krīzei, angļi cits pēc cita pārcēlās uz finansiāli pievilcīgākām vietām Horvātiju un Andalūziju, un Olivers prātoja, vai viņ� nodzīvos pietiekami ilgi, lai atkal kļūtu par vienīgo angli Marsakā.

Tur dīķī starp ūdensrozēm Slīd ēna bez sejas,

Izkāmējis, drūms profils,

Ass kā tikko uztrīts na�a asmens.

Vin�ovs atkal pārtrauca rakstīt.

Mūzika� Viņam �ķita, ka starp lietus �alkoņu un nerimsto�ajiem pērkona dārdiem, kas satricināja visu debess pamali, varēja saklausīt mūziku. Tā noteikti nevarēja būt Kristīne, jo viņa jau sen bija aizmigusi. Jā, skaņas nāca no ārpuses. Klasiskā mūzika�

Olivers nepatikā saviebās. Mūzika bija uzgriezta uz visskaļāko, ja jau reiz viņ� to dzirdēja pat savā kabinetā, lai gan ārā trakoja negaiss un logs bija aizvērts. Vin�ovs centās koncentrēties dzejoļa rakstī�anai, tomēr tas nebija iespējams. Sasodītā mūzika!

Aizkaitināts viņ� vēlreiz palūkojās ārā pa logu. Caur �alūzijām atmirdzēja zibens gaisma, bet starp zib�ņiem varēja saredzēt, kā strūklo lietus. �ķita, ka negaiss plosās virs mazās pilsētiņas, to iesprostojot ūdens kokonā un no�ķirot no visas pārējās pasaules.

Viņ� pastūma krēslu un piecēlās kājās.

Olivers piegāja pie loga un pavēra �alūzijas, lai palūkotos uz ielu. Galvenā tekne applūdināja bruģakmeņus. Virs māju jumtiem nakti pār��ķēla �auras zibens strēles, kas atgādināja luminiscējo�as seismogrāfa līknes.

Pretējā mājā visi logi bija gai�i. Varbūt tur notika kādas svinības? Tas bija viens no pilsētas namiem ar dārzu, ko no ielas atdalīja un no sve�iem skatieniem pasargāja augsts mūra �ogs. Tajā dzīvoja kāda vien�tuļa sieviete. Viņa bija Marsakas liceja sagatavo�anas klases reģiona vispresti�ākā apmācības kursa pasniedzēja. Skaista sieviete. Brūniem matiem, slaidu, smalku augumu un plauksto�as trīsdesmitgadnieces daiļumu. Viņa būtu Olivera gaumē, ja vien viņ� būtu par gadiem �etr�desmit jaunāks. Da�reiz Vin�ovs to slepus novēroja, kad sieviete vasarā sauļojās savā guļamkrēslā, patvērusies no sve�iem skatieniem, izņemot viņējo, jo dārzs atradās tie�i iepretim Olivera kabineta logam, otrpus ielai, aiz �oga. Kaut kas tur nebija kārtībā. Visos �etros mājas stāvos dega gaisma, bet ārdurvis bija atvērtas, un neliela laterna apgaismoja lietū izmirku�o slieksni.

Ta�u aiz logiem neviena nebija.

Pla�ās, stiklotās sāndurvis, kas savienoja viesistabu ar dārzu, bija līdz galam vaļā un sitās vējā tāpat kā viesistabas durvis, bet lietus lija slīpā leņķi, un arī mājas iek�ienē, visticamāk, grīda bija slapja. Olivers redzēja, kā lietus �altis sitas pret terases grīdas flīzēm un liec gar zemi zāles stiebrus zālienā.

Mūzika noteikti skanēja no turienes� Viņ� juta, kā paātrinās pulss. Vin�ova skatiens lēnām slīdēja pāri baseinam, kas aizņēma vien�padsmit reiz septiņus metrus. Tam visapkārt bija smil�krāsas flīzes. Tramplīns. Viņ� juta nelielu satraukumu tādu, kas pārņem, kad kaut

kas neparedzēts izjauc ierasto ikdienas kārtibu, bet Olivera ikdienu viņa vecumā veidoja tikai un vienīgi tā. Viņa skatiens turpināja slīdēt pār dārzu, kas pletās visapkārt baseinam. Dārza dziļumā sākās Marsakas me�s 2700 hektāri koku un taciņu. Tajā pusē nebija ne mūra sienas, ne no�ogojuma, tikai cie�i saaudzis dzīv�ogs. Otrpus baseinam, pa labi, slējās neliels atpūtas namiņ�, kas bija uzbūvēts daudz vēlāk nekā viss pārējais.

Tagad Vin�ovs pievērsās baseinam. Tā virsma no lietus strūklām viegli viļņojās. Olivers piemiedza acis. Un prātoja, kas īsti ir tas, ko viņ� tur redz. Tad Vin�ovs saprata, ka ūdenī peld lelles. Jā, tā tas tie�ām bija� Un, lai gan tās bija tikai lelles, viņ� sajuta neizskaidrojamas trīsas. Lel�les peldēja cita citai līdzās, bet to mironīgi bālās kleitas pluinīja lie�tus. Reiz kaimiņiene no pretējās mājas bija uzaicinājusi Oliveru un viņa sievu uz kafiju. Vin�ova fran�u izcelsmes kundze pirms do�anās pensijā bija strādājusi par psiholoģi, un viņai bija sava teorija par �o leļļu invā�ziju namā, kurā mita vientuļa sieviete, kas pārkāpusi trīsdesmit gadu slieksni. Atgriezusies mājās, viņa bija savam vīram paskaidrojusi, ka, iespējams, runa ir par �sievieti-bērnu�, un Olivers bija painteresējies, ko viņa ar to domā. Tad viņa kundze bija sniegusi tādus skaidrojumus kā �nenobriedusi�, �tāda, kas izvairās no atbildības�, �kas rūpējas tikai par personisko baudu�, �kas piedzīvojusi traumu jūtu dzīvē�, un Olivers bija padevies. Viņam dzejnieki vienmēr bija patiku�i labāk nekā psihologi. Tomēr, pie joda, ja vien viņ� spētu saprast, kas lellēm meklējams baseinā!

Vajadzētu izsaukt �andarmus, Vin�ovs iedomājās. Bet ko lai viņ� saka? Ka baseinā peld lelles? Tad viņam ie�āvās prātā, ka tas nav normāli� Izgaismotā māja, nevienas dzīvas dvēseles un tad vēl �īs lelles� Kur tad bija palikusi mājas saimniece?

Olivers pastūma malā �alūzijas un atvēra logu. Tūdaļ istabā ieplūda mitruma vilnis. Lietus sitās sejā, un viņ�, acis samiedzis, nekustēdamies vērās uz �o dīvaino ainu, ko veidoja plastmasas sejas ar nedzīviem ska�tieniem.

Pēk�ņi viņ� skaidri sadzirdēja mūziku. Vin�ovs to bija dzirdējis jau agrāk, kaut gan tas nebija viņa iecienītais komponists Mocarts.

Augstā debess, ko gan �ie kumēdiņi nozīmē?

Zibens pār�ķēla nakts tumsu. Tam sekoja dobji pērkona dārdi. Un, glu�i kā pēk�ņa pro�ektora gaisma, zibens uzplaiksnījums atklāja, ka tur kāds ir. Cilvēkam, kas sēdēja uz baseina malas, bikses mirka ūdenī. Olivers sākumā viņu nebija pat pamanījis, jo to aizsedza milzīga koka ēna, kas atradās dārza vidū� Tas bija jauns vīrietis� Uz priek�u salie�cies, viņ� skatījās uz peldo�o leļļu straumi. Un pat no piecdesmit metru attāluma Olivers redzēja, ka tam ir neko neredzo�s skatiens un pavērta mute.

Vin�ova krūtīs atbalsojās viņa paātrināto sirdspukstu sitieni. Kas īsti te notiek? Viņ� metās pie telefona un satvēra klausuli.

-�� ANELKA1 IR GATAVĀ NULLE, Pi�ols sacīja.

Vincents Esperandjē pavērās savā kolēģī un prātoja, vai �ādu sprie�dumu ir izraisījusi uzbrucēja vājā spēle vai viņa izcelsme un tas fakts, ka viņ� nāca no nelielas pilsētiņas Parīzes reģionā, jo Pi�ols nevarēja ciest ne pilsētas, ne to iedzīvotājus.

Tomēr Esperandjē bija jāatzīst, ka �oreiz Pi�olam ir taisnība. Anelka tie�ām bija nulle un niecība. Galīgi garām. Starp citu tāpat kā visa pārējā komanda. Pirmais ma�s bija tīrā sodība. Izskatījās, ka vienīgi Martēnam par to bija nospļauties. Esperandjē uz viņu palūkojās un pasmaidīja. Vincents bija pārliecināts, ka viņa �efs nezina pat izlases trenera vārdu, kuru visa Francija jau mēne�iem ilgi nemitīgi izsmēja un gānīja.

-�� Domeneks2 ir sasodīts nejēga, Pi�ols tagad paziņoja, it kā būtu uztvēris Vincenta domas. 2006. gadā mēs nokļuvām finālā tikai tāpēc, ka Zidāns kopā ar pārējiem spēlētājiem pārņēma komandas vadību.

Tā kā neviens to neapstrīdēja, policists iejuka pūlī, lai vēlreiz dotos pakaļ alum. Bārs bija pārpildīts. Tas bija 2010. gada 11. jūnijs. Pasaules kausa futbolā atklā�anas diena un pirmais ma�s Dienvidāfrikā. Un uz ekrāna pa�laik varēja redzēt: Urugvaja-Francija, pirmā puslaika rezul�tāts 0:0. Vincents vēlreiz palūkojās uz savu �efu. Tā skatiens bija pie�vērsts ekrānam. Un garāmslīdo�s. Patiesībā majors Martēns Servazs ma�u nemaz neskatījās, tikai izlikās, un viņa padotais to zināja.

1 Nikolā Anelka. Profesionāls fran�u futbolists, spēlē uzbrucēja un pussarga pozīcijās. Francijas futbola izlases spēlētājs. (�eit un turpmāk tulk. piez.)

2 Raimonds Domeneks Francijas futbola izlases galvenais treneris (2004-2010).

Servazs ne tikai neskatījās ma�u, bet ari prātoja, kas viņam �eit vispār meklējams.

Viņ� bija gribējis iepriecināt savu izmeklē�anas grupu un tādēļ tai piebiedrojies. Nu jau nedēļām ilgi Pasaules kauss futbolā bija Krimi�nālpolicijas izmeklē�anas nodaļas sarunu galvenais temats spēlētāju formastērpi, neveiksmīgie draudzības ma�i ar pazemojo�o zaudējumu spēlē pret Ķīnas komandu, izlases spēlētāju izvēle, pārmērīgi dārgā viesnīca Servazs jau sāka prātot, vai tre�ais pasaules kar� viņus būtu satraucis vēl vairāk. Dro�i vien ne. Viņ� cerēja, ka ari noziedznieku prāti ir nodarbināti ar to pa�u un ka noziedzības statistikas rādītāji kritīsies, nevienam to īpa�i neveicinot.

Servazs satvēra kausu ar alu, ko Pi�ols tikko bija novietojis viņam priek�ā, un pielika to pie lūpām. Uz ekrāna turpinājās spēle. Sīkie cil�vēciņi zilos sporta kreklos kustējās tikpat bezkaislīgi kā iepriek�. Viņi pārvietojās no vienas laukuma malas uz otru, un Servazs viņu kustībās nesaskatīja nekādu loģiku. Lai gan viņ� nebija nekāds futbola speciā�lists, tomēr uzbrucēji Servazam �ķita pārlieku neveikli. Viņ� kaut kur bija lasījis, ka komandas ceļojuma un viesnīcas izdevumi Francijas Futbola federācijai izmaksās vairāk nekā vienu miljonu eiro, un labprāt vēlējās uzzināt, vai tā iztiks pati ar saviem līdzekļiem vai arī viņam kā nodokļu maksātājam nāksies tiem atmest kādu grasi. Ta�u �ķita, ka �is jautā�jums viņa izmeklē�anas grupas biedrus, kuri arī vēlīgi maksāja nodok�ļus, satrauca mazāk nekā hroniski sliktie rezultāti. Servazs tomēr cen�tās iedziļināties tajā, kas norisinājās uz ekrāna, ta�u no turienes, glu�i kā no milzīga spieta, nepārtraukti bija dzirdama nepatīkama sanoņa. Viņam paskaidroja, ka �o troksni izraisa tūksto�iem stadionā eso�u Dienvidāfrikas skatītāju taurī�u. Servazs prātoja, kā gan iespējams radīt un vēl jo vairāk izturēt tik apdullino�u skaņu, jo pat �eit, kur to apslāpēja mikrofoni un skaņas filtri, �is troksnis �ķita ārkārtīgi kaitino�s.

Pēk�ņi gaisma bārā noraustījās, un no visām pusēm atskanēja neap�mierināti izsaucieni, kad attēls televizora ekrānā sarāvās un izdzisa, bet tad no jauna atkal parādījās. Negaiss� Tas riņķoja virs Tulūzas kā vārnu bars. Servazs pie sevis nosmīkņāja, iztēlojoties, kā visu apņem tumsa un spēli nav iespējams noskatīties.

Glu�i nemanot domas aizklīda tik ierastā, tomēr bīstamā virzienā. Bija pagājis pusotrs gads, kop� Juliāns Irtmans bija pazudis bez pēdām�

Pusotrs gads, ta�u nepagāja ne diena, kad Servazs par viņu neiedomā�tos. 2008.-2009. gada ziemā, tikai da�as dienas pēc tam, kad Servazs bija apmeklējis viņu kamerā, �veicietis izbēga no Varņē institūta. �īs tik�anās laikā Servazs pārsteigts bija atklājis, ka abiem kādreizējam �enēvas prokuroram un viņam ir kopīga aizrau�anās Mālera mūzika. Pēc tam viens no viņiem aizbēga, bet otru apraka sniega lavīna.

Pusotrs gads, viņ� prātoja. Piecsimt �etrdesmit dienu un tikpat daudz nak�u, kuru laikā viņam neskaitāmas reizes murgos bija rādī�jies viens un tas pats. Sniega lavīna� Servazs ieslodzīts sniega un ledus zārkā, trūkst gaisa, bet sals aizvien vairāk stindzina locekļus, līdz kaut kas viņam pieskaras. Kāds virs viņa izmisīgi mēģina attīrīt sniegu. Acis ap�ilbina spilgta gaisma; muti plati atvēris, viņ� aizgūtnēm kampj svaigo gaisu, bet spraugā parādās kāda seja. Irtmans� Viņ� me�onīgi iesmejas, tad nosaka: �Ardievu, Martēn!� un atkal aizblietē spraugu sniegā�

Ja neņem vērā atsevi�ķas nianses, sapnis vienmēr beidzās aptuveni vienādi.

Patiesībā viņ� lavīnā bija izdzīvojis, ta�u savos murgos alla� gāja bojā. Un savā ziņā toreiz, tajā naktī augstu kalnos, kāda viņa daļa tie��ām bija mirusi.

Diez ko Irtmans pa�laik dara? Kur viņ� atrodas? Servazs nodrebēja, atceroties sniegoto, neticami majestātisko ainavu� galvu reibino�a aug�stuma kalnu virsotnes, kas sargāja niecīgo ieleju� celtni ar biezajām sienām� dzelzs durvju slēdzenes, kas noklak�ķēja pamesto gaiteņu dziļumā� Un durvis, aiz kurām atskanēja viņam pazīstamā mūzika Servaza iemīļotais komponists Gustavs Mālers. Un to bija iecienījis ari Juliāns Irtmans.

-��� Nu tad beidzot, viņam līdzās ierunājās Pi�ols.

Servazs neuzkrīto�i uzmeta acis ekrānam. Kāds spēlētājs atstāja laukumu, bet kāds cits to nomainīja. Kā Servazs noprata, runa bija par nelaimīgo Anelku. Ar acs kaktiņu viņ� pavērās ekrāna aug�ējā stūri. 71. minūte. Rezultāts joprojām 0:0. Saprotams, kādēļ bārā valdīja tāda spriedze. Servazam līdzās kāds milzu tēvainis, kur� svēra vismaz simt trīsdesmit kilogramus un zem savas rudās bārdas bija nosvīdis glu�i slapj�, uzsita viņam pa plecu, it kā viņi būtu labi draugi, tad iepūta tam sejā savu pēc alkohola dvakojo�o elpu, sakot:

-�� Ja es būtu treneris, sadotu tiem slīmestiem, kā nākas, lai beidzot sāk kustēties. Pie joda, nejaudā pat Pasaules kausa spēlēs!

Servazs iedomājās, ka dro�i vien arī blakus sēdo�ais tēvainis necik daudz nekustas, tikvien kā lidz bāram un varbūt kādreiz līdz stūra vei�kalam pēc kāda aliņa.

Servazs sāka prātot, kādēļ viņam nepatīk sporta raidījumus skatī�ties televīzijā. Varbūt tādēļ, ka Servaza bijusī sieva Aleksandra at�ķi�rībā no viņa pa�a neizlaida nevienu savas iemīļotās komandas ma�u? Septiņus gadus viņi bija pāris, par ko Servazs alla� bija domājis, ka tas ilgi neturpināsies. Bet viņi tomēr bija apprecēju�ies un izturēju�i kopā septiņus gadus. Servazs tā arī nebija sapratis, kāpēc viņiem vajadzēja tik daudz laika, lai aptvertu visvienkār�āko patiesību viņi viens otram ir tikpat �piemēroti� kā talibs un ielene. Par �o savienību liecināja vienīgi abu astoņpadsmit gadus vecā meita, ar kuru Servazs ļoti lepojās. Tik tie�ām lepojās, kaut gan joprojām nespēja pierast pie viņas izskata, pīrsingiem un matu griezuma. Margo gāja viņa, nevis mātes pēdās. Arī viņai, tāpat kā Servazam, patika lasīt grāmatas, un Margo, tāpat kā viņ�, bija iestājusies reģiona vispresti�ākajā mācību iestādē literatūras sagatavo�anas klasē Marsakā. Pa�i labākie skolēni uz turieni devās no simtiem kilometru attālas apkaimes, da�i pat no Monpeljē un Bordo.

Ja tā labi padomā, tad Servazam nācās atzīt, ka �etrdesmit viena gada vecumā viņa intereses bija pievērstas tikai divām lietām darbam un meitai.

Un grāmatām� Ta�u grāmatas bija pavisam kas cits, tas nebija vaļasprieks, tā bija visa viņa dzīve.

Vai ar to pietika? Kas veido cilvēka dzīvi? Martēns palūkojās savā alus glāzē, kuras apak�ā smalstījās putas, un nolēma, ka �im vakaram būs gana. Pēk�ņi viņam ļoti savajadzējās uz tualeti un nācās vien celties un iet. Tualetes bija atbaido�i netīras. Kāds plikpauris stāvēja, pagriezis muguru, un Servazs dzirdēja, kā vīrie�a urīna strūkla sitas pret pisuāra emaljēto virsmu.

-��� Kas par tizloņu komandu, plikpauris ierunājās, kad Servazs viņam līdzās atpogāja bik�upriek�u. Kauns skatīties.

Vīrs aiztaisīja rāvējslēdzēju un devās prom, pat nepapūlējies noska�lot rokas. Servazs savējās ilgi ziepēja un mazgāja, tad nosusināja zem

elektriskā �āvētāja, bet, prom ejot, ievilka labo roku piedurknē, pirms satvēra durvju rokturi, kam bija pieskāries plikpauris.

Pavir�i uzmetot acis ekrānam, Servazs uzzināja, ka tā prombūtnes laikā nekas nav mainījies, kaut gan ma�s jau tuvojās beigām. Tagad skatītāju reakcija bija īsts dusmu izvirdums. Servazs nodomāja, ka, �ādi turpinot, drīz varētu sākties masu nemieri.

Blakus sēdo�ie kurnot raidīja tādus izsaucienus kā �nu ta�u!�, �pa�dod bumbu, velns lai parauj, padod bumbu!�, �pa labi! pa laaabiii!�, kas nozīmēja, ka beidzot kaut kas ir sakustējies. Tad Servazs sajuta bik�u kabatā ievibrējamies mobilo telefonu un to izvilka. Tas nebija viedtālrunis, bet gan vecā labā Nokia. Izgaismotais ekrāns liecināja, ka kaut kas ir atgadījies. Tālrunis jau bija zvanu ar numuru �888� pievienojis balss pastam.

Servazs uzgrieza numuru.

Un sastinga.

Balss telefonā� Viņ� to atpazina pussekundes laikā. Pussekundes, kas �ķita mū�ību ilga. Laiks un telpa pagaisa, it kā pāris sirdspukstu spētu izdzēst divdesmit gadus, kas to �ķīra no tā laika, kad bija dzirdējis �o balsi pēdējoreiz. Pat pēc tik daudziem gadiem, to izdzirdot, Martēnam vēderā kaut kas sarāvās.

Servazam �ķita, ka telpa ap viņu ir sākusi griezties. Kliedzieni, uz�mundrino�ie izsaucieni un taurī�u skaņas pagaisa. Tagadne kļuva sīka un nebūtiska. Balss telefonā sacīja: �Martēn? Tā esmu es. Marianna� Lūdzu, piezvani man. Tas ir ļoti svarīgi. Es lūdzu tevi, piezvani man, tiklīdz būsi saņēmis �o ziņu��

Balss no pagātnes, ta�u tā bija balss, kurā jau�amas bailes.

SAMIRA �ENA NOMETA ādas jaku uz gultas un palūkojās uz tuklo vīrieti, kur� grasījās aizsmēķēt, atbalstījies pret spilveniem.

-��� Tev laiks tīties. Man jādodas uz darbu.

Vīrietim, kas atradās viņas gultā, bija vismaz trīsdesmit gadu vairāk nekā viņai, uz vēdera skaidri iezīmējās liekie kilogrami, bet uz krū�tīm bija redzamas sirmas spalvas, ta�u Samiru tas neuztrauca. Viņi bija vareni pamīlēju�ies, un vienīgi tam viņas acīs bija kāda nozīme. Samira nebija nekāda skaistuma karaliene. Jau kop� liceja laikiem tā zināja, ka vairums vīrie�u viņu uzskata par neglītu vai drīzāk tie viņas seju

uzskata par neglītu, bet augumu par Īpa�i pievilcīgu. �īs divējādās izjūtas, ko viņa izraisīja, reizēm svaru kausus nolieca uz vienu, reizēm uz otru pusi. Mīļāko Samirai bija bez skaita, un viņa jau sen bija apjau�tusi, ka izskatīgākie nebūt nav tie labākie mīlētāji, bet viņa meklēja tie�i versmainu seksu, nevis pasaku princi.

Platā gulta nokrak�ķēja, kad viņas resnvēderis izbāza kājas no segas apak�as un noliecās, lai paņemtu savas drēbes, kas bija salocītas uz krēsla līdzās spogulim, kurā atspīdēja daļa no jumtistabiņas. Pārējo telpu aizņēma zirnekļu tīkli, putekļi, baroka laikmeta lustra ar pusizdegu�ām lampiņām, kas nokarājās no griestu sijas, pīts paklājs un lie�totu mantu tirgū uzieta spāņu stila kumode un skapis. Samira uzvilka biksītes un krekliņu un tad nozuda grīdas lūkā.

-��� DEGVĪNU VAI KAFIJU? viņa uzsauca no apak�stāva.

Samira ieslīdēja savā virtuvītē, kas bija izkrāsota sarkanā krāsā un �aurības dēļ atgādināja kuģa kambīzi, un ieslēdza kafijas automātu. Izņemot spuldzi, kas dega virs galvas, pārējais nams grima tumsā. Samira zināja, ko dara, kad iepriek�ējā gadā iegādājās �o graustu divdes�mit kilometrus no Tulūzas. Viņa to pamazām atjaunoja (savus gadījuma rakstura mīļākos Samira izraudzījās starp elektriķiem, santehniķiem, mūrniekiem, krāsotājiem un jumiķiem) un pagaidām neapdzīvoja vai�rāk par piekto daļu no dzīvojamās platības. Nama pirmā un otrā stāva istabas bija tuk�as, izklātas ar polietilēna plēvēm, bet pie sienām bija pieslietas stala�as ar krāsu podiem un darbarīkiem, tādēļ savu istabu viņa pagaidām bija iekārtojusi bēniņos.

Uz sarkanas sienas viņa ar trafaretu milzīgiem sudraba burtiem bija uzrakstījusi �Nepiedero�iem ieeja būvlaukumā aizliegta�, bet uz viņas krekliņa dī�ājās uzraksts �I LOVE ME�, kuram cauri varēja redzēt viņas nelielās krūtis. Smagiem soļiem vīrietis kāpa lejup pa kāpnēm, kas bija slīpas kā uz kuģa. Samira tam pastiepa kūpo�u espreso tasīti un nokoda gabalu no ābola, kas uz virtuves virsmas jau bija sācis sa�ūt. Tad Samira nozuda vannasistabā. Pēc piecām minūtēm viņa iegāja �ģērbtuvē�. Visi apģērbi pagaidām bija sarindoti uz pakaramiem, kas bija sakārti uz garām metāla stangām un pārvilkti ar caurspīdīgiem plastikāta mai�siem, apak�veļa un krekliņi bija salocīti plastmasas kastēs, bet desmi�tiem apavu sarindoti gar sienu visā tās garumā.

Samira uzvilka d�insus ar saplēstiem ceļgaliem, apāva īsus zābakus ar zemiem papē�iem, uzstīvēja citu krekliņu, ap vidukli aplika ādas

siksnu, apsistu ar metālu, un apjoza maksti ar dienesta ieroci. Beigās uzvilka brezenta jaku, gadijumā ja līs.

-��� Vai tu vēl esi te? Samira jautāja, atgriezusies virtuvē.

Resnais piecdesmitgadnieks slaucīja no lūpām ievārījumu. Viņ� pie�vilka meiteni sev klāt un noskūpstīja, novietojis savas spalvainās rokas uz viņas d�insos ietērptajiem sē�as apaļumiem. Kādu mirkli viņa tam ļāvās, tad atbrīvojās no vīrie�a skavām.

-��� Kad tu beidzot ķersies klāt manai du�ai?

-���� �ajā nedēļas nogalē vēl ne. Sieva atgrie�as no māsas apciemo�juma.

-��� Izbrīvē kādu citu dienu. Un �onedēļ.

-��� Visu laiku esmu aizņemts, viņ� iebilda.

-��� Nebūs santehnikas, nebūs seksa, Samira paziņoja.

Vīrietis sarauca uzacis.

-��� Varbūt tre�dien pēcpusdienā. Jāskatās.

-��� Atslēgas būs parastajā vietā.

Samira grasījās vēl ko piebilst, kad pēk�ņi no kaut kurienes atska�nēja elektriskās ģitāras skaņu un �ausmu filmas kliedzienu sajaukums. Tie bija pirmie akordi no kāda amerikāņu grindcore' grupas Agoraphobic Nosebleed gabala. Kad beidzot mobilais telefons bija atrasts, kliedzieni un skaņas decibeli jau bija apklusu�i. Viņa palūkojās uz telefona ekrānā redzamo numuru. Tas bija Vincents. Samira jau grasījās viņam atzvanīt, kad ekrānā parādījās īsziņas teksts:

Piezvani man.

Un Samira nekavējoties tā arī darīja.

-��� Kas noticis?

-��� Kur tu esi? viņ� neatbildējis jautāja.

-��� Mājās. Grasījos jau doties prom. Man �ovakar de�ūra (visi izmek�lē�anas brigādes vīri tādos vakaros centās izlikties slimi). Vai tad tu futbolu neskaties?

-��� Mūs izsauca�

1 Pagāju�ā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā radies mūzikas veids, īpa�i agresīvs, �griezīgs�.

Tas bija steidzams gadījums. Dro�i vien zvanījis prokurora viet�nieks. Futbola faniem neveicās. Bet, visticamāk, arī tiesu namā visi televizori bija ieslēgti. Samirai pa�ai tikai ar lielām grūtībām bija izde�vies sameklēt mīļāko �im vakaram. Acīmredzot futbols guva virsroku pār mīlē�anos.

-��� Tātad zvanīja prokurors? viņa jautāja. Kas atgadījies?

-��� Nē, tas nebija prokurors.

-��� Ak tā?

Esperandjē balsī varēja just milzu spriedzi.

-��� Es tev visu paskaidro�u. Nav jēgas doties uz de�ūru. Kāp ma�īnā un brauc pie mums. Vai tev ir, ar ko pierakstīt?

Neliekoties ne zinis par savu viesi, kur� tai blakus jau sāka nepa�cietīgi dīdīties, Samira atvēra kādu virtuves atvilktni un no turienes izņēma pildspalvu un līmlapiņu.

-��� Mirklīti. Rokā ir.

-��� Es tev iedo�u adresi, un tu mums vēlāk piebiedrosies.

-��� Plāj vaļā.

Kaut gan Vincents to neredzēja, rakstot viņa uzrauca vienu uzaci.

-��� Marsaka? Tas ta�u ir laukos� Kur� jūs izsauca, Vincent?

-��� Es tev visu paskaidro�u. Mēs jau esam ceļā. Dodies turp, cik ātri vien vari.

Aiz loga uzplaiksnīja zibens.

-��� Mēs? Un kas būtu mēs?

-��� Martēns un es.

-��� Labi. Es jau steidzos.

Samira beidza sarunu. Kaut kas te nebija kārtībā.

LIETUS BEZ MITAS RĪBINĀJA pa ma�īnas jumtu. Tas sitās auto luk�turu gaismā, applūdināja pFiek�ējo stiklu un ceļu, sadzina dzīvniekus alās un retās ma�īnas no�ķīra citu no citas. Tas bija ieradies no rietum�puses, glu�i kā armija, kas iekaro jaunu teritoriju. Priek�pulks vispirms bija pavēstījis par tā iera�anos ar spēcīgām vēja brāzmām un zibeņo��anu, un tad lietus pārplūdināja me�us un ceļus. Tas nebija parasts lie�tus. Tie bija īsti plūdi. Tikai ar grūtībām varēja redzēt me�a ceļu un koku pudurus. Brīdi pa brīdim debesis pār�ķēla zibens, bet pārējā laikā varēja saskatīt vienīgi mirguļojo�o un tumsas lokiem apjozto ma�īnas lukturu gaismu, kas pārvietojās līdz ar viņiem. Bija tāda sajūta, it kā dabas sti�hija būtu pārņēmusi visu applūdinājusi laukus un ceļus un viņi virzī�tos uz priek�u pa okeāna dibenu. Servazs skatījās uz ceļu. Logu tīrītāju kustības atbalsoja viņa paātrinātos sirdspukstus. Pirms kāda brī�a viņi bija nogriezu�ies no �osejas un tagad brauca pa ceļu, kas aizvijās starp pakalniem, kuri bija iegrimu�i nakts tumsā. �is skats tādam trīsdesmit gadus vecam pilsētniekam kā Esperandjē atgādināja nolai�anos okeāna dzelmē ar zemūdeni. Labi vismaz, ka mūziku �oreiz nebija izraudzījies viņa �efs. Vincents bija ievietojis atskaņotājā disku �Queens of the Stone Age", un dīvainā kārtā Martēns nebija iebildis.

Viņ� bija pārāk iegrimis savās domās.

Esperandjē novērsās no ceļa tikai uz sekundes simtdaļu, pamanot, kā Servaza tum�ajās acīs atmirdz automa�īnas lukturu gaisma un logu tīrītāju �urpu turpu kustība. Servazs raudzījās ceļa asfaltā, tāpat kā iepriek� bija raudzījies televizora ekrānā, neko neredzot. Vincents prātoja par telefona zvanu. Kop� Martēns to saņēma, viņ� bija ļoti izmainījies. Kā Esperandjē bija nopratis, Marsakā kaut kas ir atgadījies un zvanītāja bija kāda Servaza sena paziņa. Neko vairāk �efs nebija paskaidrojis. Viņ� bija mudinājis Pi�olu turpināt skatīties ma�u un aici�nājis Esperandjē sev līdzi.

Kad viņi bija iekāpu�i ma�īnā, Servazs lūdza, lai tas piezvana Samirai. Esperandjē nesaprata, kas īsti notiek.

Kad auto cauri platānu tunelim iebrauca pilsētā un maldījās pa cen�tra �aurajām ieliņām, kratoties pa bruģakmeņiem, lietus bija nedaudz pierimis.

-��� Pa kreisi, Servazs sacīja, kad viņi bija nonāku�i kādā laukumā pie baznīcas.

Esperandjē pamanīja, ka visapkārt ir daudz krodziņu, kafejnīcu un restorānu. Marsaka bija universitātes pilsētiņa ar 18 503 iedzīvotā�jiem. Un gandrīz tikpat daudz studentiem. Tur atradās gan Filoloģi�jas, gan Eksakto zinātņu, gan Juridiskā, gan Vadības un ekonomikas fakultāte un pla�i pazīstamā liceja sagatavo�anas nodaļa. Laikrakstos, kam patika skaļi saukļi, pilsētiņa tika dēvēta par Dienvidrietumu Kem�brid�u. Ja uz to palūkojās no policijas redzesviedokļa, �āds studentu pieplūdums nozīmē problēmas ar auto vadī�anu reibumā vai narko�tisko vielu ietekmē, nelegālo tirdzniecību ar zālīti un amfetamīnu un protesta izraisītus postījumus, ta�u nekas no tā visa nebija kriminālizmeklē�anas kompetencē.

-��� �ķiet, pārrauti elektrības vadi.

Tik tie�ām, ielas grima tumsā un gaismu nemanīja pat krodziņu un bāru logos. Aiz rūtīm varēja saskatīt kustīgas gaismas strēles. Tie bija kabatas lukturī�i. Pie visa vainīgs negaiss, Vincents nodomāja.

-��� Apbrauc apkārt skvēram un nogriezies otrajā ieliņā pa labi!

Viņi apbrauca apkārt nelielajam apļveida laukumam, ko ieskāva

�uguna re�ģu �ogs, un nogriezās kādā �aurā, ar bruģi klātā ieliņā, kas aizvijās kalnup starp divām augstu namu fasādēm. Aptuveni divdesmit metrus tālāk cauri lietusgāzei varēja redzēt mirgojam �andarmērijas ma�īnu zilās bākugunis� Kāds bija tos izsaucis!

-��� Kas tie par jokiem? Esperandjē jautāja. Vai tu zināji, ka �ajā lietā ir iesaistīta �andarmērija?

Viņi apstājās aiz �andarmērijas Renault Trajfic un Citroen C4. Lietus kā neprātīgs rībināja pa ma�īnu priek�ējiem paneļiem un jumtiem. Tā kā

�efs nekādi nereaģēja, Vincents pagriezās pret viņu un izbrīnīts secināja, ka Martēns izskatās daudz saspringtāks nekā parasti, un, uzmetis savam vietniekam garām slīdo�u, pavir�u skatienu, tas izkāpa no ma�īnas.

Vienā mirklī Servaza mati un krekls bija caurcaurēm slapji. Vairāki �andarmi stoiskā mierā stāvēja, plūdu ieskauti, savos lietusmēteļos patvēru�ies no vēja brāzmām. Viens no viņiem tuvojās, un Servazs izvilka dienesta apliecību. �andarms sarauca uzacis, lai nodemonstrētu savu pārsteigumu, ka kriminālizmeklē�anas brigāde ir ieradusies noti�kuma vietā vēl pirms izsaukuma.

-��� Kas vada operāciju?

-��� Kapteinis Bekērs.

-��� Vai viņ� ir iek�ā?

-Jā, ta�u neesmu pārliecināts, ka�

Servazs pagāja garām kruķim, nesagaidījis, kad tas pabeigs sakāmo.

-��� MARTĒN!

Viņ� pagrieza galvu pa kreisi. Nedaudz nostāk uz apmales bija no�vietots Peugeot 307. Vadītāja pusē aiz atvērtā sānu loga viņ� ieraudzīja kādu, ko vairs nekad nebija cerējis sastapt.

ŪDENS, KAS GĀZĀS AUMAĻĀM, �ilbino�ie ma�īnu lukturi un pro��ektori, kas tos padarīja aklus, vēja appūstās sejas viss �ķita saplūdis kopā. Tomēr �o seju viņ� būtu atpazinis pat starp tūksto�iem citu. Lai gan sievietei mugurā bija lietusmētelis ar paceltu apkakli, blondie, viļ�ņainie mati ar skaidri saredzamu celiņu un nepaklausīgā matu cirta, kas krita pār sejas kreiso pusi, uzreiz izmirka viscaur slapji. Tā tik tie�ām bija viņa. Marianna stāvēja, stalti izslējusies, roku atbalstījusi pret ma�īnas durvīm, lepni paceltu zodu tie�i tāda kā viņa atmiņās. Sievietes sejā jautās izbailes un satraukums, tomēr viņas lepnums nebija zudis.

Tie�i �o viņas lepnumu Servazs kādreiz tā bija mīlējis.

-��� Sveika, Marianna, viņ� sacīja.

Sieviete palaida vaļā ma�īnas durvju rokturi un steidzās pie Martēna. Un jau pēc mirkļa tā atradās viņa apskāvienos. Servazs nodrebēja kā no zemestrīces grūdiena, kamēr sievietes augums raustījās �ņukstos. Lai gan viņ� to bija apkampis, tomēr apskāviens bija atturīgs. Tas bija �ests, kas drīzāk apliecināja pieklājību, nevis tuvību. Cik gadu īsti bija pagājis? Deviņpadsmit? Divdesmit? Viņa to bija izsvītrojusi no savas dzīves, aizejot ar citu, un pratusi vainu par notiku�o uzvelt viņam. Kā viņ� to bija mīlējis! Iespējams, vairāk par visām citām sievietēm, ko bija sastapis pirms un pēc viņas� Ta�u tas, �ķiet, bija noticis kādā citā laikmetā� Bija pagājis tik daudz gadu�

Marianna soli atkāpās, lai palūkotos uz Martēnu, bet tās garie mati neviļus pieskārās viņa vaigam. Un atkal Servazs sajuta vieglu grūdienu ar 4 ballu spēku, mērot pēc viņa skalas, sadrebinām tā augumu. Mari�annas acis bija tik tuvu un �ķita kā mirdzo�i, zaļi ezeri. Tās bija pretru�nīgu izjūtu pilnas. �ajās acīs varēja saredzēt sāpes, skumjas, �aubas un izbailes, ta�u arī pateicību un cerības. Pavisam niecīgas, biklas cerības� Viņa tās lika uz Martēnu. Lai apvaldītu savus dobjos sirdspukstus, viņ� lūkojās tai garām. Bija pagāju�i deviņpadsmit gadi, ta�u Marianna tik�pat kā nebija mainījusies, ja neskaita sīkas rieviņas ap acīm un muti.

Servazs atcerējās, ko sieviete tam bija teikusi pa telefonu: �Noticis kas briesmīgs�" Tajā mirklī viņam �ķita, ka Marianna runā par sevi, par to, ko viņa nodarījusi, ta�u tad saprata, ka runa ir par viņas dēlu: �Igo� viņ� atradis sievietes līķi� Visi viņu apsūdzēs, Martēn� Visi sacīs, ka viņ� ir vainīgs�� Viņas balsi aiz�ņaudza asaras un valoda bija tik saraustīta, ka Servazs nebija sapratis ne pusi no sacītā.

�Kas noticis?�

�Viņ� tikko man piezvanīja� Bija salietojies narkotikas� Pamodies tās sievietes mājā, bet viņa bija� mirusi��

Tas, ko Marianna sacīja, izklausījās absurdi un bezjēdzīgi. Servazs prātoja, vai viņa pati nav dzērusi vai kaut ko salietojusies.

�Paklau, Marianna, es neko nesaprotu. Par ko tu runā? Kas tā par sie�vieti?�

�Kāda Marsakas pasniedzēja. Viņa skolotāja.�

Marsaka� Tur mācījās Margo. Pat runājot pa telefonu, Servazam bija grūti slēpt savu satraukumu� Tad viņ� sev sacīja, ka Marsakas Uni�versitātē, licejā un koled�ā bija vismaz simts pasniedzēji. Cik liela ir varbūtība, ka Margo mācījusies tie�i pie �īs sievietes?

�Viņi to apsūdzēs, Martēn� Ta�u viņ� nav vainīgs. Igo nav spējīgs neko tādu izdarīt� Es tevi lūdzu, palīdzi mums��

-��� Paldies, ka atbrauci, viņa beidzot sacīja. Es�

Viņ� ar rokas kustību to apstādināja.

-��� Ne tagad� Dodies mājās. Es ar tevi sazinā�os.

Marianna palūkojās uz viņu ar izmisuma pilnām acīm. Nesagaidījis atbildi, viņ� pagriezās un devās uz nama pusi.

-��� KAPTEINI BEKĒR?

-Jā-

Un viņ� jau otrreiz �ajā vakarā izvilka savu apliecību, lai gan bija grūti saredzēt vīrieti, kas atradās namā.

-��� Majors Servazs. Tulūzas reģionālā Kriminālpolicijas nodaļa. Un tas ir leitnants Esperandjē.

-��� Kur� jums to paziņoja? Bekērs uzreiz noprasīja.

Kapteinis bija gadus piecdesmit vecs, drukns un, ja sprieda pēc mai�siņiem zem acīm, izskatījās kā cilvēks, kuru moka bezmiegs. �ķita arī, ka viņu stipri satraucis tikko redzētais. Turklāt viņ� bija nikns kā suns. Vēl viens, kur� atrauts no futbola skatī�anās.

-��� Liecinieks, Servazs atbildēja. Bet kur� paziņoja jums?

Bekērs nosprauslojās tā, it kā nevēlētos dalīties informācijā ar katru

pretimnācēju.

-��� Kāds kaimiņ�. Olivers Vin�ovs. Anglis� kur� dzīvo tur� ielas otrā pusē.

Un viņ� ar roku norādīja pāri mūrim.

-��� Ko tas cilvēks bija ieraudzījis?

-��� Viņa kabineta logs ir ar skatu uz dārzu. Kaimiņ� pamanījis, ka uz baseina malas sē� jauns vīrietis. Un tajā peldēju�as lelles. Viņam tas �ķitis dīvaini, tādēļ viņ� mums piezvanīja.

-��� Lelles?

-�� Jā. Tūlīt pats redzēsiet.

Viņi devās uz viesistabu. Nams grima tumsā tie�i tāpat kā visi pārē�jie Marsakas nami. Ārdurvis bija vaļā, un vienīgais apgaismojums bija ārpusē novietoto automa�īnu gaismas lukturi, kas meta ēnas uz sienām. Servazs ieraudzīja pustumsā iegrimu�u virtuvi, apvienotu ar dzīvojamo istabu, apaļu galdu ar stikla virsmu, kurā atspīdēja gaisma, �etrus �uguna krēslus ar apkalumiem, bufeti, bet aiz letes kāpnes, kas veda uz aug�ējiem stāviem. Caur milzīgajām, stiklotajām durvīm, no kurām pavērās skats uz dārzu, telpā ieplūda drēgns gaiss. Servazs nodomāja, ka acīmredzot kāds durvis bija nostiprinājis, lai tās virinoties neklaudzētu. Varēja dzirdēt, ka ārpusē grab lietus un �ab vēja nestās lapas.

Viņiem garām pagāja kāds �andarms ar kabatas lukturīti, un tā gaisma uz mirkli izgaismoja viņu siluetus.

-��� Viņi uzstāda elektroģeneratoru, Bekērs paskaidroja.

-��� Kur tas puika ir? Servazs jautāja.

-��� �andarmērijas furgonā. Un tiek stingri apsargāts. Viņu vedis uz iecirkni.

-��� Un upuris?

�andarms ar pirkstu norādīja uz griestiem.

-��� Tur aug�ā. Vannasistabā.

Pēc viņa balss toņa Servazs noprata, ka tas joprojām atrodas �oka stāvoklī.

-��� Vai sieviete dzīvoja viena?

-Jā.

Sprie�ot pēc tā, ko viņ�, skatot no ārpuses, bija redzējis, pat tad, ja katrs stāvs aizņēma piecdesmit kvadrātmetrus un ja pieskaitīja pirmo stāvu un mansardu, �etrstāvu nams bija milzīgs.

-��� Viņa ir pasniedzēja, vai ne?

-��� Klēra Dimāra. Trīsdesmit divi gadi. Kaut kāda pasniedzēja Marsakā.

Puskrēslā Servazs saskatījās ar kapteini.

-��� Puisis pie viņas mācījās.

-Ko?

Pērkona grāviens bija apslāpējis �andarma sacīto.

-��� Es teicu, ka puika apmeklēja kādu viņas pasniegto mācību kursu.

-��� Jā. Es to jau zinu.

Servazs un Bekērs tumsā vērās viens otrā. Katrs no tiem bija aiz�ņemts ar savām domām.

-��� Pieņemu, ka esat vairāk pieredzējis nekā es, �andarms beidzot ieminējās. Skats nav diez cik patīkams� Vismaz es vēl nekad neko tik� pretīgu nebiju redzējis.

-��� Atvainojiet, no kāpņu puses atskanēja kāda balss.

Viņi pagriezās turp, no kurienes tā skanēja.

-��� Vai drīkstu uzzināt, kas jūs esat?

Kāds kāpa lejup pa kāpnēm. No ēnas iznira gar� siluets, kas lēnām tiem tuvojās.

-��� Majors Servazs, Tulūzas Kriminālpolicijas nodaļa.

Nepazīstamais vīrietis pastiepa roku. Viņ� bija gandrīz divus metrus gar�, ne mazāk, ar garu kaklu un dīvainu kvadrātveida galvu ar atkarenām ausīm, ezītī apgrieztiem matiem. Mil�a plauksta miklā, plānā ādas cimdā tērptā roka cie�i paspieda viņējo.

-��� Rolāns Kastēns, O�as pilsētas prokurors. Es runāju pa telefonu ar Katrīnu. Viņa mani jau brīdināja, ka atbrauksiet. Vai drīkstu zināt, kur� jums to paziņoja?

Prokurors atsaucās uz Tulūzas prokuratūras galveno prokurori Ketiju Dimjēru, ar kuru Servazs vairākas reizes bija kopā strādājis, tur�klāt veicot ari visnozīmīgāko izmeklē�anu savā karjerā, to, kas pirms pusotra gada aizveda viņu līdz Varņē institūtam. Servazs vilcinājās.

-��� Marianna Bohanovska, jaunā cilvēka māte, viņ� atbildēja. Iestā�jās klusums.

-��� Vai jūs viņu pazīstat?

Prokurora balss tonī varēja manīt pārsteigumu un aizdomas. Viņa balss bija rupja un dobja. Līdzskaņi skanēja kā ratu riteņi, kas sitas pret akmeņiem.

-Jā. Nedaudz. Bet pagāju�i jau daudzi gadi, kop� viņu redzēju pēdējoreiz.

-��� Tādā gadījumā kāpēc tie�i jūs? milzis painteresējās.

Servazs atkal vilcinājās.

-��� Acīmredzot tāpēc, ka mans vārds tika minēts �ejienes laikrak�stos.

Vīrs kādu bridi klusēja. Servazs juta, ka viņ� to vēro no savu divu metru augstumiem. Juta, ka prokurora acis tumsā ir tam piekaltas, un nodrebēja. �is cilvēks viņam atgādināja Lieldienu salu statuju.

-��� Bet, protams. Kā tad� Slepkavības Senmartēndekomen�ā. Skaidrs. Tas bijāt jūs� Glu�i neticams stāsts, vai ne? Tāda izmeklē�ana dro�i vien tik ātri vis neaizmirstas, kā jūs domājat, major?

Kaut kas prokurora balss tonī Servazu visu laiku kaitināja.

-��� Tomēr man joprojām nav skaidrs, kas jums �eit meklējams.

-��� Es ta�u jau teicu. Igo māte palūdza mani atbraukt un uzmest acis.

-��� Cik man zināms, �īs lietas izmeklē�ana vēl nav jums uzticēta, prokurors griezīgi noskaldīja.

-��� Nav vis.

-��� �ī lieta ir O�as, nevis Tulūzas prokuratūras kompetencē.

Servazs labprāt būtu iebildis, ka O�as prokuratūrai ir ļoti pieti�cīga speciālistu komanda un ka pēdējo gadu laikā tai nav bijis uzticēts neviens nopietns gadījums, tomēr atturējās.

-��������������� Esat mērojis garu ceļu, lai nokļūtu �eit, major, Kastēns teica.

-���� Un es pieņemu, ka jums, tāpat kā mums visiem, nācās atteikties no futbola skatī�anās. Varat doties aug�ā un pats uzmest acis, ta�u es jūs brīdinu skats nav nekāds jaukais� Bet jūs at�ķirībā no mums tādus jau esat redzējis.

Servazs piekrīto�i pamāja ar galvu. Un pēk�ņi saprata, ka darīs visu, lai �o lietu izmeklētu.

LELLES RAUDZĪJĀS naksnīgajās debesīs. Servazs prātoja, ka līķim, kas peldētu baseinā, būtu gandrīz tāds pats skatiens. Lelles �ūpojās virs ūdens, un to bālganās kleitas viļņojās vienā ritmā, brī�iem citai pret citu viegli atsitoties. Viņi abi ar Esperandjē stāvēja baseina malā. Viņa palīgs turēja tiem virs galvas saulessarga lieluma lietussargu. Lietus pret to sitās tāpat kā pret flī�u segumu un viņu kurpju purngaliem. Vēj� to visu laiku trieca pret vīnstīgām uz fasādes tiem aiz muguras.

-��� Sūdu bū�ana, viņa padotais īsi noteica.

Tas bija viņa iecienītākais izteiciens, lai apzīmētu, viņaprāt, neiz�protamu situāciju.

-��� Sieviete lelles kolekcionēja, Esperandjē sacīja. Nedomāju, ka slepkava tās bija paņēmis sev līdzi. Viņ� tās noteikti atrada �ajā namā.

Servazs pamāja ar galvu. Viņ� skaitīja lelles. Deviņpadsmit� Zibens atkal izgaismoja leļļu blāvās sejas. Visbriesmīgāk izskatījās viņu stingie skatieni. Servazs zināja, ka kaut kas līdzīgs to sagaida mājas aug�stāvā, un psiholoģiski centās tam sagatavoties.

-��� Ejam.

Sperot soli pāri slieksnim, tie tumsā uzvilka gumijas cimdus, cepurī�tes un neilona bahilās, jo elektroģenerators joprojām nedarbojās. Acīm�redzot tam bija kāds tehnisks bojājums. Viņi gatavojās klusēdami. Ne viņam, ne Vincentam �ajā mirklī nebija nekādas vēlē�anās kaut ko sacīt. Servazs izvilka kabatas lukturīti un to ieslēdza. Arī Esperandjē rīkojās līdzīgi. Tad viņi devās aug�up pa kāpnēm.

CAUR JUMTA LOGIEM redzamie zib�ņi izgaismoja pakāpienus, kas �īkstēja zem viņu soļu smaguma. Kabatas lukturī�a gaisma no apak�as apspīdēja abu sejas. Esperandjē pamanīja, ka Servaza acis kvēlo kā divas melnas ogles, kamēr viņ�, degunu nodūris, meklēja uz grīdas kādus pierādījumus. Servazs kāpa, kājas novietojot pēc iespējas tuvāk coko�lam un sperot soļus līdzīgi kā regbija komandas �Ali Blacks� spēlētāji, izpildot haku1 .

-��� Cerēsim, ka prokurora kungs būs darījis tāpat, viņ� sacīja.

Uz otrā stāva kāpņu laukumiņa kāds bija novietojis vētras lukturi. Tā blāvajā gaismā bija redzams durvju slieksnis.

Māja turpināja �īkstēt vējā. Servazs pie sliek�ņa apstājās. Pulkste�nis bija 11 un 10 minūtes. Kad viņi iegāja vannasistabā, spēcīgs zibens uzplaiksnījums apspīdēja logu un ap�ilbināja acis. Tad nogranda pēr�kons. Viņi pagājās vēl kādu soli uz priek�u un ar staru kūli izgaismoja kambari zem kāpnēm. Bija jārīkojas ātri. Kuru katru bridi nozieguma vietā varēja ierasties eksperti, ta�u pagaidām viņi vēl bija vieni pa�i. Aug�stāva telpas grima tumsā, izņemot zibens uzliesmojumus aiz loga un� vannu, kuras atspīdums veidoja gai�zilu taisnstūri.

Līdzīgi kā baseins� vanna bija izgaismota no iek�puses.

Servazs juta, ka sirds kā negudra pulsē kaklā. Ar kabatas lukturīti viņ� apspīdināja grīdu, pēc tam pietuvojās vannai, centimetru pēc centi�metra izgaismojot sienas. Pārvietoties nebija tik vienkār�i tur atradās

1 Haka Jaunzēlandes mauru kara deja.

da�ādi flakoni un sveces, zemas mēbeles un bļodas, dvieļu pakaramais un spogulis. Vannai visapkārt bija dubulti aizkari. Tie bija atvilkti vaļā, un Servazs dzirdēja, kā ūdens skalojas pret vannas malu. Un tad tajā pamanīja kādu ēnu.

Tās dibenā kaut kas atradās� Kaut kas vai drīzāk gan kāds.

Baltā emaljas vanna bija vismaz divus metrus gara, veclaicīga, uz �etrām kājiņām, turklāt dziļa. Tik dziļa, ka Servazam vajadzēja paieties metru uz priek�u, lai varētu tajā ielūkoties.

Viņ� paspēra vēl soli uz priek�u. Un gandrīz atsprāga atpakaļ.

Tur viņa bija. Un raudzījās policistā ar savām pla�i atvērtajām, zila�jām acīm, it kā būtu viņu jau gaidījusi. Sieviete bija pavērusi muti, un �ķita, ka viņa vēlas kaut ko sacīt. Tomēr tas nebija iespējams sievietes acis jau bija apdzisu�as. Nekas viņā vairs neliecināja par dzīvību.

Bekēram un Kastēnam bija taisnība. Pat Servazs neatcerējās, ka būtu redzējis kaut ko tik �au�alīgu, ja nu varbūt vienīgi zirgu bez galvas kalna virsotnē� Ta�u at�ķirībā no pārējiem viņ� prata neizrādīt savas emocijas. Klērai Dimārai apkārt bija aptīta ļoti gara aukla, kas neskai�tāmas reizes apvija tās augumu, kājas un potītes, kaklu un rokas, bija izvilkta tai zem lāpstiņām, starp kājām un ielieca krū�kurvi, veidojot neiedomājami daudz tinumu, līkumu un raupju mezglu, auklai ikreiz dziļi iegrie�oties miesā. Tagad arī Esperandjē pienāca klāt un palūkojās Servazam pār plecu. Un prātā ienāca kāds vārds verdzība.

Vietām pinumu un mezglu bija tik daudz un tie bija tik sare�ģīti un cie�i savilkti, ka Servazs neviļus iedomājās, ka tiesu mediķim vajadzēs daudzas stundas, kamēr tos visus pārgriezīs un pēc tam laboratorijā izpētīs. Servazs vēl nekad nebija redzējis tādu� mud�ekli, ta�u tam, kur� to izdarīja, �ī nodarbe nemaz tik daudz laika nebija aizņēmusi. Slepkava to bija paveicis diezgan ātri, tad ieguldījis sievieti vannā un atgriezis krānu.

Krāns nebija kārtīgi aizgriezts, jo no tā vēl joprojām pilēja ūdens. Klusajā telpā ūdens pak�ķi bija dzirdami ikreiz, kad kāda lāse atsitās pret ūdens virsmu. Iespējams, slepkava vispirms upurim bija iesitis. Servazs labprāt būtu iebāzis roku ūdenī, izvilcis viņas galvu ārā un caur viņas samirku�ajiem, garajiem matiem aptaustījis pakau�a un paura kaulu divus no astoņiem plakanajiem kauliem, kas veido galvaskausu, tomēr viņ� to nedarīja. Tas bija tiesu mediķa uzdevums.

Servaza kabatas lukturī�a gaisma atspīdēja ūdenī. Viņ� to izslēdza, un tagad bija palicis tikai viens gaismas avots. Tā atblāzmā ūdens �ķita vizuļojam�

Servazs aizvēra acis, izskaitīja līdz trīs, tad atkal atvēra. Gaismas avots neatradās vannā, bet gan upura mutē. Neliels kabatas lukturītis, kura diametrs nepārsniedza divus centimetrus. Tas bija iebāzts upurim rīklē, un tikai pats gals rēgojās starp rīkles mutes daļu un ūku, izgais�mojot miru�ās aukslējas, mēli, smaganas, zobus un metot atspulgu ūdenī.

To varētu nodēvēt par lampiņu cilvēka miesas aba�ūrā�

Servazs apjucis prātoja, ko nozīmē �is �pēdējais �ests�. Vai tas bija paraksts? H varēja domāt, jo no praktiskā viedokļa tas bija bezjēdzīgi, ta�u ar neapstrīdamu simbolisku nozīmi. Vēl tikai atlika sameklēt pa�u simbolu. Viņ� prātoja par redzēto, kā arī par lellēm baseinā, cen�oties noteikt katra elementa nozīmi.

Ūdens�

Galvenais elements bija ūdens. Vannas dibenā viņ� pamanīja izkār�nījumus un sajuta vieglu urīna smaku. Servazs secināja, ka sieviete nomirusi te, �ajā aukstajā ūdenī.

Ūdens telpā un ūdens ārpusē� Lija lietus� Vai slepkava bija speciāli gaidījis �o negaisa nakti, lai rīkotos?

Servazs iedomājās, ka, kāpjot aug�ā, uz kāpnēm nebija pamanījis nekādas pēdas. Ja ķermenis būtu sasiets kaut kur citur, nevis �ajā telpā, un atvilkts �urp, uz kāpnēm būtu paliku�as �vīkas un arī paklājs būtu ieplēsts vai saskrāpēts. Viņ� noteikti pateiks ekspertiem, lai pārbauda kāpņu laukumu un noņem paraugus, ta�u jau iepriek� zināja, kāda būs atbilde.

Servazs atkal palūkojās uz miru�o Klēru Dimāru. Un viņam kļuva nelabi. �ai sievietei bija nākotne. Neviens nav pelnījis mirt tik jauns. Visu pārējo viņam atklāja skatiens ūdenī. Pirms nāves viņai bijis bail. Ļoti bail. Viņa bija sapratusi, ka tās ir beigas, ka visi kredīti ir izsmelti un viņa nekad neuzzinās, kā ir novecot. Par ko viņa bija domājusi? Par pagātni vai nākotni? Par neizmantotām izdevībām un otru iespēju, kuras tai nekad nebūs, par neīstenotām iecerēm, mīļākajiem vai savu lielo mīlestību? Vai arī par vēlmi dzīvot? Viņa bija cīnījusies kā plē�sīgs zvērs, kas iekļuvis lamatās, ta�u tad jau bija ieslodzīta savā virvju

cietumā un juta, kā lēnām, bet neglābjami ap viņu ceļas ūdens. Kā tas skalojas tai ap ķermeni. Smadzenēs kā viesulis plosījās panika, un viņa būtu gribējusi kliegt pilnā kaklā, ta�u to neļāva sīkais kabatas luktu�rītis, kas izrādījās vēl iedarbīgāks nekā lupatu vīk�ķis. Sieviete varēja elpot tikai caur degunu, kakls ap tajā iebāzto sve�ķermeni sūrstēja un kaisa, bet smadzenēm trūka skābekļa. Viņa noteikti bija sākusi rīstīties, kad ūdens tai iekļuva mutē, un paniku nomainīja �ausmas, kad ūdens ieplūda nāsīs, apņēma seju un nonāca viņas pla�i atvērto acu radzenēs�

Pēk�ņi iedegās gaisma. Viņi iztrūku�ies salēcās.

-��� Sasodīts! Esperandjē iesaucās.

-��� PASKAIDROJIET, KĀPĒC �īs lietas izmeklē�anu man vajadzētu uzti�cēt jums, major.

Servazs pacēla galvu un uzlūkoja Kastēnu. Prokurors izvilka cigareti un iesprauda to mutes kaktiņā. Kad viņ� to aizdedzināja, cigarete no�ūkstēja. Lietū izslējies un automa�īnu lukturu apgaismots, viņ� atgādināja totēmu. Un no saviem augstumiem ar acīm nomērīja Servazu no galvas līdz kājām.

-��� Kāpēc? Tāpēc, ka visi gaida, ka jūs tā rīkosieties. Tāpēc, ka tā ir vislabākā izvēle. Tāpēc, ka tad, ja jūs tā nedarīsiet un �ī izmeklē�ana izgāzīsies, VISI JAUTĀS, KĀPĒC JŪS TĀ NEDARĪJĀT.

Sīkās, iegrimu�ās a�eles zem kuplajām uzacīm iegailējās, bet Ser�vazs nesaprata, vai tās ir dusmas vai uzjautrinājums, vai arī abi divi kopā. �ī mil�a reakcija bija grūti paredzama.

-��� Katrīna Dimjēra jūs nebeidz vien cildināt.

Vīrie�a balss toni varēja saklausīt neslēptu skepsi.

-��� Viņa apgalvo, ka jūsu izmeklē�anas grupa ir labākā, ar kādu viņai nācies strādāt. Tie ir cildino�i vārdi, vai ne?

Servazs klusēja.

-�� Jūs man ziņosiet par ikvienu savu soli un par to, kā virzās izmek�lē�ana visos sīkumos, vai skaidrs?

Servazs aprobe�ojās ar galvas mājienu.

-��� Sazinā�os ar reģionālās kriminālpolicijas nodaļu un nekavējoties piezvanī�u jūsu direktoram. Likums numur viens: nekādas noklusē�anas un nekādu procedūru pārkāpumu. Citiem vārdiem sakot, bez manas piekri�anas neko nedrīkst uzsākt.

Kastēna acis zem kuplajām uzacīm gaidīja apstiprinājumu saviem vārdiem. Servazs piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Likums numur divi: viss, kas saistīts ar pla�saziņas līdzekļiem, ir manā kompetencē. Ar �urnālistiem jūs nesarunāsieties. To uzņem�os es.

Paskat tik, ari viņam bija vajadzīgas �slavas piecpadsmit minūtes�. �I niecīgā Endija Vorhola frāze bija darījusi savu jo kop� tā laika ikviens vēlējās kaut reizi pagozēties slavas gaismā, pirms izzust nebūtībā, tiesne�i sporta laukumos, kuri izrādīja pārāk lielu uzcītību, arodbied�rību vadītāji, kuri saņēma gūstā uzņēmumu priek�niekus, lai aizstāvētu savas tiesības uz darbu un pārņemtu vadības gro�us savās rokās, un pat lauku prokurori, lai nokļūtu kameru gaismās.

-Jūs dro�i vien labprātāk strādātu ar Ketiju Dimjēru, tomēr nāksies pierast pie manas klātbūtnes. Es jūs neizlaidī�u no acīm, līdz nebūs atrasts aizdomās turamais un netiks uzsākts tiesas process. Ja nebū�u apmierināts ar jūsu darbu un ja izmeklē�ana nevirzīsies uz priek�u pie�tiekami ātri vai arī es uzskatī�u, ka jūs nepieliekat pietiekami daudz pūlu, palūg�u tiesnesim, lai nodod jūsu lietu izmeklēt �andarmērijai, bet jūs tikmēr tiksiet atstādināts.

Kastēns pagriezās un devās uz savu nedaudz tālāk noparkoto Skoda.

-��� Super, Vincents noteica. Mums nu gan ir for�s darbiņ�!

-��������������� Vismaz mēs zinām, kas mūs sagaida, sarunā iesaistījās Samira.

-��� Kas O�ā ir par tiesu?

Viņa bija ieradusies, kad abi nokāpa lejā, piesaistot nedalītu �an�darmu uzmanību ar savu militārā stila jaku, ko rotāja uzraksts �Zombiji pret vampīriem�.

-��� Augstākā tiesa�

-��� Hmm.

Servazs nojauta, ko viņa ar to gribēja sacīt. Tā bija pirmā �ādas nozī�mes lieta, kas vietējam prokuroram bija jāizskata. Un, lai kompensētu pieredzes trūkumu, viņ� centās parādīt savu varu. Reizēm tiesu instan�ces un policija darbojās kopā, ta�u reizēm katrs vilka virvi uz savu pusi.

Viņi atgriezās nama iek�ienē. Bija ieradu�ies eksperti un jau norobe��oju�i teritoriju ar dzeltenajām lentēm, iedegu�i pro�ektorus, izstiepu�i metriem garus elektrības vadus, novietoju�i dzeltenas krāsas norādes iespējamo pierādījumu vietās un tagad ar īpa�ām lampām izgaismoja sienas, lai atrastu asins, spermas un dievs vien zina kādas vēl pēdas.

Tērpu�ies baltos kombinezonos, viņi klusējot staigāja �urpu turpu pa pirmo stāvu, kāpnēm un dārzu, un katrs no viņiem lieliski zināja, kas tie�i viņam darāms.

Pa viesistabas stiklotajām durvīm Servazs izgāja dārzā. Lietus bija nedaudz mitējies, tomēr viņam uz pakau�a uzpilēja vēl da�as lāses. Mariannas balss telefona klausulē. Tā joprojām skanēja viņam ausis. Kā sieviete bija apgalvojusi, Igo tai bija piezvanījis un izstāstījis, ka tikko pamodies savas pasniedzējas mājās. Viņa panikas pārņemto balsi bijis grūti pazīt. Puisim nav bijis ne vismazākās nojausmas par to, ko viņ� tur dara, nedz arī par to, kā tur nokļuvis. Igo pastāstīja, ka vispirms pa atvērtajām stikla durvīm bija iemaldījies dārzā un bijis apstulbis, ierau�got baseinā peldam leļļu kolekciju. Tad viņ� meties pārmeklēt māju, istabu pēc istabas, stāvu pēc stāva. Kad aug�stāva vannasistabā viņ� atradis Klēras Dimāras līķi, tam �ķitis, ka tūlīt noģībs. Marianna bija Servazam stāstījusi, ka vismaz piecas minūtes Igo spējis vienīgi raudāt un kaut ko nesakarīgi vervelēt. Tad puisis atguvies un sācis izteikties saprotamāk. Igo bija satvēris ūdeni gulo�o Klēru un purinājis, cen�oties atdzīvināt, mēģinājis atraisīt mezgloto virvi, ta�u tā bijusi pārāk cie�i savilkta. Tad viņ� sapratis, ka Klēra jau mirusi. Apjucis puisis bija atstā�jis namu un lietū aizstreipuļojis līdz baseinam. Igo nezināja, cik ilgi tā, neko nesaprotot, bija sēdējis uz baseina malas, pirms piezvanījis mātei. Kā viņ� tai bija paskaidrojis: viņa apziņa bija aizmiglojusies. Tie�i tā Igo bija teicis. It kā būtu sazāļots� Viņ� vēl joprojām neko neapjēdza, kad ieradās �andarmi un uzlika viņam rokudzel�us.

Servazs piegāja pie baseina. Kāds eksperts pūlējās ar tīkliņu no baseina izzvejot lelles. Citu pakaļ citai viņ� tās saķēra un ievietoja caurspīdīgos polietilēna maisiņos ar uzrakstiem, ko tam pasniedza viņa kolēģis. Ainā jautās kaut kas nereāls. Arī �eit bija iedegti pro�ektori, un bālās, spocīgās leļļu sejas spo�ajā gaismā mirdzēja tāpat kā viņu stiklainās, zilās acis. Un Servazs nodomāja, ka at�ķirībā no Klēras, kas izskatījās tik mirusi, cik vien kāds vispār var būt miris, �īs lelles dīvainā kārtā �ķita dzīvas. Vai, vēl precīzāk izsakoties, dzīvi naidīgas� Kas tās par muļķībām! Servazs pats sevi norāja par tik stulbām iedomām.

Viņ� apgāja apkārt baseinam, uzmanoties, lai nepaslīd uz slapja�jām flīzēm. Servazam bija tāda sajūta, ka kaut kas upura uzvedībā vai attieksmē ir slepkavu pievilinājis, tāpat kā dabā dzīvniekam izveidojies

zināms priek�stats par savu laupījumu un viņ� medī, rūpīgi izraugoties, kam uzbrukt.

Viss �eit iestudētajā ainā liecināja, ka ari upuris nav izraudzīts ne�jau�i.

Servazs apstājās iepretim mūra sienai, kas atdalīja dārzu no ielas. Un pacēla uz aug�u acis. Viņ� varēja saskatīt pretējās mājas aug�ējo stāvu. Viens logs bija ar skatu uz baseinu. Acīmredzot tie�i pa to angļu kaimiņ� bija ieraudzījis Igo un lelles. Ja Igo būtu apsēdies baseina otrā pusē, aiz augstās mūra sienas, neviens viņu nebūtu pamanījis, ta�u viņ� bija apsēdies tajā pusē, kur tagad stāvēja Servazs. Iespējams, viņam tas nebija pat ienācis prātā, jo pēc notiku�ā bija pārāk apdullis, pārāk apjucis, pārāk izmisis, lai spētu kaut ko sakarīgu domāt. Servazs sarauca uzacis, galvu plecos ierāvis, kamēr lietus �austīja viņa pakausi, lija uz skausta un tālāk aiz apkakles. Kaut kas �ajā stāstā izmeklētājam �ķita ļoti dīvains.

OLIVERS VIN�OVS BIJA TIK MUNDRS vecs kungs kā tikko no ūdens izvilkta zivs. Un, par spīti vēlajai stundai, nemaz nejutās noguris. Servazs pamanīja, ka viņa sieva, kas nebija bildusi ne pu�plēsta vārda, tos neizlaida no acīm un vērīgi ieklausījās sarunā. Sieviete izskatījās tikpat veca kā viņas vīrs un arī nemaz ne�ķita samiegojusies. Divi mundri ve�uki ar skaidru galvu, kuriem noteikti bijusi interesanta dzīve un kuri cerēja, ka viņu neironi darbosies pēc iespējas ilgāk.

-�� Vēlreiz, lai gūtu pilnīgu skaidrību, vai pēdējā laikā nemanījāt neko neparastu?

-�� Nē. Neko. Diem�ēl.

-�� Vai nemanījāt kādu te klaiņojam, zvanām pie jūsu kaimiņienes durvīm, kādu sīkumu, kam uzreiz nepievērsāt uzmanību, ta�u tagad, pēc notiku�ā, tas varētu �ķist dīvains? Es jūs loti lūdzu, padomājiet labi, jo tas patie�ām ir svarīgi.

-�� Mēs pa�i lieliski saprotam, cik tas ir svarīgi, Vin�ova kundze noskaldīja, pirmo reizi atvērusi muti. Jūs ta�u labi redzat, ka mans vīrs cen�as jums palīdzēt, komisār.

Servazs palūkojās uz Oliveru. Vecā vīra kreisais plakstiņ� tikko manāmi noraustījās, tomēr viņ� nemēģināja labot sievas sacīto �komi�sār�.

-�� Vin�ova kundze, vai jūs uz mirkli neatstātu mūs divatā?

Sievas skatiens kļuva bargs, bet mute pavērās.

-�� Paklausieties, komisār, es�

1 Angļu rakstnieka Lūisa Kerola poēma.

-��� Kristīne, es tevi lūdzu, Vin�ovs ierunājās.

Servazs pamanīja, ka sieviete salecas. Viņa acīmredzot nebija radusi, ka vīrs ņem lietas savās rokās. Pēc Olivera Vin�ova balss intonācijas varēja noprast, ka viņ� jūtas gandarīts, ka kundzi nolicis pie vietas, un tam patika doma par vīru sarunām. Servazs palūkojās uz abiem saviem palīgiem un arī viņiem lika noprast, ka jāatstāj telpa.

-��� Nezinu, vai, dienesta pienākumus pildot, jums tas ir atļauts, bet es labprāt iedzertu kādu malku viskija, vecais vīrs ieminējās, kad viņi bija paliku�i divatā.

-�������������� Vai jūs, lūdzu, neielietu arī man? Servazs smaidot ierunājās.

-��� Bez ledus, ja iespējams.

Vin�ovs viņam veltīja smaidu, atsedzot no tējas nodzeltēju�u zobu rindu. Viņam bija sirsnīgas, �ķelmīgas acis un gari, reti veca cilvēka mati. Servazs piecēlās un piegāja pie grāmatplaukta. �Zaudētā para�dīze�, �Dzejojums par veco jūrnieku�, �Hiperions�, �Snarka medības�, �Nīkā zeme�� Garas plauktu rindas ar angļu dzeju�

-��� Vai jums patīk dzeja, major?

Servazs paņēma viņam pasniegto glāzi. Pirmais malks dedzināja kā uguns. Viskijs bija labs. Ar ļoti izteiktu dūmu gar�u.

-��� Tikai latīņu.

-��� Studējāt?

-��� Filoloģijas fakultātē. Bet tas bija ļoti sen.

Vin�ovs piekrītot enerģiski pamāja ar galvu.

-��� Vienīgi dzeja spēj izteikt cilvēka nespēju aptvert mūsu eksistences jēgu uz �īs zemes, ta�u, ja tiem ļautu izvēlēties, vairums tāpat Viktora Igo vietā izraudzītos futbolu.

-�� Jums laikam nepatīk sporta pārraides skatīties televīzijā? Ser�vazs viņu ķircināja.

-��� Maize un spēles. Tas nav nekas jauns. Tomēr tad, kad gladiatori lika uz spēles savu dzīvību, tiem bija cita iznesība nekā �iem pui�eļiem �ortos, kas dzenas pakaļ bumbai. Stadions jau ir tikai tāds palielināta izmēra skolas pagalms.

-��� �Tomēr nevajadzētu ignorēt fiziskos vingrojumus,� tā teicis Plūtarhs, Servazs atzīmēja.

-��� Nu tad uz Plūtarha veselību!

-��� Klēra Dimāra bija skaista, vai ne?

Olivera Vin�ova roka ar pacelto viskija glāzi apstājās tikai da�us sprī�us no viņa lūpām. Vīrie�a blāvais un maigais skatiens �ķita aizklīs�tam kaut kur tālumā.

-��� Ļoti.

-��� Ak tā?

-Jūs ta�u viņu redzējāt, vai ne? Ja vien� tikai nesakiet, ka viņa bija�?

-��� Teiksim tā: �ī diena nebija labākā viņas dzīvē.

Vecā vīra acis aizmiglojās.

-��� Augstais Dievs� mēs te jokojamies un dzeram� bet tepat līdzās noticis kaut kas tik baiss�

-��� Vai jūs mēdzāt viņu novērot?

-��� Kā, lūdzu?

-��� Vai jums gadījās viņu novērot pāri mūra sētai, kad viņa bija dārzā?

-��� Ak kungs, par ko jūs runājat?

-��� Viņai patika sauļoties. Uz ķermeņa varēja redzēt, kur beidzas peld�kostīms. Dro�i vien viņa pastaigājās dārzā. Un izstiepās savā atpūtas krēslā. Un peldējās baseinā, vismaz tā es iztēlojos. Skaista sieviete� Gan jau reizēm jūs uz viņu palūkojāties, ne jau tī�ām, bet tāpat vien, logam garām ejot.

-��� Blēņas! Nerunājiet aplinkus, major! Jūs ta�u gribat uzzināt, vai es slepeni uz viņu lūrēju?

Oliveram Vin�ovam nebija pēc vārdiem kabatā jālien. Viņ� tikai paraustīja plecus un turpināja:

-��� Es jums teik�u tā: es to darīju gan. Jā, es mēdzu par viņu tīksmi�nāties� Un kas tur ļauns? Ja tas ir tas, ko jūs domājat, tad viņai bija sasodīti glīts dupsis un viņa to zināja.

-��� Kā tā?

-��� Tā sieviete nebija nekāda muļķe, major, ticiet man!

-��� Vai pie viņas kāds nāca?

-��� Jā. Reizēm.

-��� Vai jūs tos cilvēkus pazināt?

-Nē.

-��� Nevienu no tiem?

-��� Nē. Viņa ar �ejienie�iem nemēdza saieties. Ta�u to puiku es biju redzējis jau agrāk.

Vecais vīrs cie�i raudzījās Servazam acis un, �ķiet, tīksminājās par to, kādu interesi bija izraisījis policistā.

-��� Vai gribat teikt, ka viņ� to apmeklējis ari agrāk?

-Jā, tie�i tā. Pirms kādas nedējas� Es viņus abus redzēju dārzā sarunājamies.

-��� Vai jūs esat par to pārliecināts?

-��� Plānprātīgs es nudien neesmu, major!

-��� Tātad agrāk? Jūs viņu bijāt redzējis jau senāk?

-Jā, es viņu biju jau redzējis.

-��� Un cik rei�u?

-��� Es teiktu: savs ducis sanāks. Ja neskaita tās reizes, ko esmu palai�dis garām. Jo vienmēr jau es pie loga nestāvu.

Tomēr Servazs bija pārliecināts par pretējo.

-��� Un viņi vienmēr bija dārzā?

-��� Nezinu� Nē, nedomāju vis� Vienu vai divas reizes viņ� piezvanīja pie durvīm, un pēc tam abi palika iek�ā. Tikai neuztveriet to kā mājienu.

-��� Un kā viņi izturējās? Vai �ķita, ka viņi viens otram ir� tuvi?

-Jūs domājat kā mīļākie? Nē� Var jau būt� Atklāti sakot, man

par to nav ne mazākās nojausmas. Ja gribat uzzināt kādus pikantus sīkumus, tad jums jāvēr�as kur citur.

-��� Cik ilgi tas turpinājās?

Vecais vīrs paraustīja plecus.

-��� Vai zinājāt, ka tas ir viens no Klēras skolniekiem?

Pēk�ņi ve�uka acis iegailējās ziņkārē.

-��� Nē, nezināju vis.

Servazs iemalkoja viskiju.

-��� Vai jums ne�ķiet dīvaini, ka skolēns viens pats ierodas pie savas skolotājas mājās? Pie tik skaistas skolotājas?

-��� Ne man par to spriest.

-��� Vai jūs ar kaimiņiem sarunājāties, Vin�ova kungs? Vai nekādas baumas neklīda?

-��� Baumas? Tādā nostūrī kā Marsaka?Jūs laikam jokojat! Un kā jums �ķiet? Bet es ar kaimiņiem nesarunājos. Tas ir Kristīnes ziņā. Viņa ir daudz sabiedriskāka par mani, ja saprotat, ko es ar to gribu teikt. Jums to vajadzētu pavaicāt viņai.

-��� Vai jūs ar sievu esat kādreiz pie viņas biju�i?

-Jā. Kad Klēra ievācās, uzaicinājām to uz kafiju. Toreiz viņa mūs ieaicināja arī pie sevis, tomēr tikai vienu vienīgu reizi. Un ari tikai pie�klājības pēc.

-��� Vai jums palicis atmiņā, ka viņa kolekcionētu lelles?

-Jā gan. Mana sieva strādāja par psiholoģi. Un es ļoti labi atce�ros, ka toreiz, kad atgriezāmies, viņa izvirzīja savu hipotēzi par to, ko nozīmē tik daudz leļļu vientuļas sievietes mājās.

-��� Un kāda būtu �ī hipotēze?

Un Vin�ovs viņam to izklāstīja.

Vismaz tagad bija skaidrība, no kurienes radu�ās lelles. Servazam vairāk jautājumu nebija. Viņ� ieraudzīja, ka uz neliela galdiņa atvērtas stāv Tora, Korāns un Bībele.

-��� Vai jūs interesējaties par reliģiju? Servazs jautāja.

Vin�ovs pasmaidīja. Kamēr viņ� iemalkoja viskiju, a�eles ķircino�i raudzījās pāri glāzes malai.

-��� Tā ir aizraujo�a lieta, vai ne? Es domāju reliģijas� Ka tādi meli var padarīt aklus tik daudzus cilvēkus? Vai zināt, kā es �o galdiņu mēdzu dēvēt?

Servazs sarauca uzacis.

-��� �Muļķu stūrītis�.

/

SERVAZS IESLIDINĀJA MONĒTU karsto dzērienu automātā un izvē�lējās dubulto kafiju ar cukuru. Viņ� kaut kur bija lasījis, ka pretēji vis�pārpieņemtajam viedoklim dubultajā kafijā bija vairāk kofeīna nekā espreso. Kafija izkrita cauri glāzī�u satvērējam, puse aiztecēja garām, bet cukuru un maisāmo karotīti viņ� tā arī nesagaidīja.

Tomēr dzērienu Servazs izdzēra līdz pēdējai pilītei.

Tad viņ� saplacināja glāzīti un iemeta to atkritumu tvertnē.

Beidzot Servazs pagrūda vaļā durvis.

Marsakas �andarmērijā nebija atsevi�ķas telpas nopratinā�anai, tādēļ viņi �im nolūkam izmantoja nelielo sanāksmju zāli otrajā stāvā. Servazs tūdaļ nopētīja logu un sarauca uzacis. �ādā situācijā daudz lie�lāka bija varbūtība, ka kāds līdz izmisumam novests aizturētais varētu mēģināt izdarīt pa�nāvību nekā censtos aizbēgt. Lai arī Servazam iespēja mesties ārā pa otrā stāva logu �ķita diezgan neiespējama, viņ� tomēr nevēlējās uzņemties lieku risku.

-�� Aiztaisi slēģus, izmeklētājs sacīja Vincentam.

Samira bija atvērusi savu pārnēsājamo datoru un ieslēgusi aiztu�rētā filmē�anai paredzēto datora kameru, norādot pratinā�anas sākuma laiku. Tad viņa to pavērsa pret krēslu, kas bija paredzēts aizdomās tura�majam. Servazs kārtējo reizi sajuta, kā laiks viņu apsteidzis. �ie gados jaunie palīgi ik dienas lika tam just, cik ātri mainās pasaule un cik maz viņ� ir spējīgs �īm pārmaiņām pielāgoties. Izmeklētājs nodomāja, ka dro�i vien korejie�i vai ķīnie�i drīz izgudros robotus-izmeklētājus un viņu patrieks no darba. Tos aprīkos ar melu detektoriem, balss pārbau�dītājiem un lāzeriem, kas pamanīs visniecīgākās balss izmaiņas un acu

kustību. �ie roboti būs neuzveicami un bezjūtīgi. Cerams, ka advokāti tos vismaz neļaus izmantot iepriek�ējā izmeklē�anā.

-��� Kur, pie velna, visi paliku�i?

Tajā bridi atvērās durvis un ienāca Bekērs ar Igo. Puisis bija bez rokudzel�iem. Viens nulle �andarma labā. Servazs vēroja Igo. Viņ� �ķita vienaldzīgs. Un noguris. Izmeklētājs prātoja, vai �andarmi jau ir mēģi�nāju�i viņu nopratināt.

-��� Sēdieties, kapteinis sacīja.

-��� Vai aizturētais jau ticies ar advokātu?

Bekērs papurināja galvu.

-��� Kop� aizturē�anas brī�a viņ� vēl nav bildis ne pu�plēsta vārda.

-�� Jūs ta�u pateicāt, ka viņam ir tiesības uz advokātu?

�andarms viņā ieurbās ar acīm un pastiepa nopratinā�anas pro�tokolu, neapgrūtinot sevi ar atbildi. Servazs izlasīja: �Advokātu nepie�prasīja.� Viņ� apsēdās pie galda iepretim puisim. Bekērs nostājās pie durvīm. Servazs iedomājās: tā kā Igo māte jau zina par notiku�o, viņam neviens vairs nav jābrīdina saskaņā ar aizturē�anas noteikumiem, kuri septiņpadsmitgadīgam pusaudzim un pieaugu�ajam neat�ķīrās.

-�� Jūsu vārds ir Igo Bohanovskis, Servazs iesāka, un jūs esat dzi�mis 1992. gada 20. jūlijā Marsakā.

Nekādas reakcijas. Servazs izlasīja nākamo rindiņu. Un satrūkās.

-Jūs mācāties Marsakas licejā literatūras klases otrajā kursā�

Pēc mēne�a viņam būs astoņpadsmit. Un Igo jau mācījās tik presti�ā sagatavo�anas kursā. Puisis bija ļoti gudrs� Viņ� nebija vienā kursā ar Margo, kas bija pirmajā kursā, ta�u vienā licejā gan� Tātad pastāvēja liela varbūtība, ka Klēra Dimāra bijusi ari Margo pasniedzēja. Servazs nodomāja, ka noteikti to viņai pajautās.

-��� Vai nevēlaties kafiju?

Nekādas reakcijas. Servazs pagriezās pret Vincentu.

-��� Atnes viņam kafiju. Un glāzi ūdens.

Esperandjē piecēlās. Servazs nopētīja jaunieti. Viņ� bija nolaidis acis, bet rokas iespiedis starp ceļiem, kur caur saplēstajiem d�insiem varēja redzēt viņa iedegu�ās kājas. �ī poza nepārprotami liecināja par pa�aizsardzību.

Igo bija pārbijies līdz nāvei.

Sasodīti glīts puika, kuram noteikti ir piekri�ana pie meitenēm. Mati bija īsi apgriezti, un ap viņa apaļo pakausi tie veidoja gai�u un koptu

oreolu, kas mirdzēja neona apgaismojumā. Trīs dienu gara bārdiņa. Mugurā Igo bija kokvilnas sporta krekliņ� ar kādas amerikāņu universi�tātes nosaukumu angļu valodā.

-��� Vai tu apzinies, ka visi lietas apstākļi liecina pret tevi? Tevi atrada Klēras Dimāras mājā tajā vakarā, kad viņa kļuva par sevi�ķi vardarbīga uzbrukuma upuri. Sprie�ot pēc atskaites, tu tobrīd acīmredzot atradies alkohola un narkotisko vielu ietekmē.

Servazs ar skatienu nomērīja puisi no galvas līdz kājām. Igo pat nepakustējās. Iespējams, viņ� joprojām bija apreibino�o vielu varā. Bet iespējams ari, ka viņ� vienkār�i vēl nebija atguvies no notiku�ā.

-��� Visā mājā atrasti tavi pēdu nospiedumi�

-��� Dubļi un zeme, kas bija pielipu�i pie kurpēm, kad tu atgriezies no dārza�

Servazs jautājo�i palūkojās uz Bekēru. Par atbildi tas tikai manāmi paraustīja plecus.

-��� �is pa�as pēdas bija ari uz kāpnēm un vannasistabā, kurā tika atrasta mirusi Klēra Dimāra�

-��� Kā liecina informācija tavā mobilajā telefonā, tu upurim pēdējo divu nedēļu laikā esi zvanījis astoņpadsmit reizes.

-��� Par ko tu ar viņu runāji? Mēs zinām, ka viņa bija tava pasniedzēja� Vai tu viņu kā pasniedzēju augstu vērtēji?

Klusums.

Sasodīts, tā mēs neko neizvilksim.

Servazs neviļus iedomājās par Mariannu. Viņas dēlam bija visas vai�nīgā pazīmes. Un viņ� izturējās kā vainīgais. Uz mirkli Servazam �ķita, ka vajadzētu Mariannai piezvanīt, lai viņa pārliecina Igo sadarboties.

-��� Ko tu pie Klēras Dimāras darīji?

-��� Pie velna, kurls esi, vai? Vai tu vispār apjēdz, kādos sūdos esi iekū�lies?

Tā bija Samiras balss, kas atskanēja pēk�ņi un bija tik asa un griezīga kā zāģis. Igo iztrūkās. Viņ� saņēmās, pacēla acis un tajā pa�ā mirkli �ķita

nedaudz apjucis, ieraugot fran�u-ķlnie�u-marokāņu sievietes lielo muti, izspiedu�ās acis un mazo degunteli. Un, lai izskatītos vēl ļaunāk, viņa mēdza pārmērīgi lietot skropstu tu�u un acu ēnas. Ta�u tas ilga tikai kādu sekundes simtdaļu. Un tad Igo jau atkal raudzījās uz saviem ceļgaliem.

Ārā plosījās negaiss, bet iek�ā valdīja kapa klusums. Un �ķita, ka neviens nevēlas to pārtraukt.

Servazs saskatījās ar Samiru.

-��������������� Es neesmu �urp nācis, lai tevi apvainotu, viņ� beidzot ierunājās.

-���� Mēs tikai vēlamies uzzināt patiesību. Amicus Plato sed major amicus veritas.

�Platons man ir draugs, bet patiesība ir dārgāka.�

�ķiet, tāds bija �is latīņu izteiciens?

�oreiz viņ� sagaidīja atbildes reakciju. Igo uz viņu paskatījās�

Viņam bija neparasti zilas acis. Mammas skatiens, Servazs nodo�māja, lai gan viņai acis bija zaļas. Visādi citādi viņ� pui�a lūpu izliekumā un sejas formā saskatīja Mariannas gēnus. Un �ī ārējā līdzība Servazu satrauca.

-��� Es runāju ar tavu māti, viņ� negaidot ieteicās, mēs kādreiz bijām draugi. Ļoti tuvi draugi.

-��� Tas notika, vēl pirms viņa satika tavu tēvu�

-��� Viņa neko par jums nav stāstījusi.

Pirmie Igo Bohanovska izrunātie vārdi atskanēja kā bumbas sprā�dziens. Servazam �ķita, ka kāds ar dūri būtu iebelzis viņam pa pakrūti.

Viņ� zināja: Igo nemelo.

Servazs centās norit siekalas.

-��� Es arī mācījos Marsakā, viņ� sacīja, tāpat kā tu. Un tagad te mācās mana meita. Margo Servaza. Viņa ir pirmajā kursā.

-��� Margo ir jūsu meita?

-��� Vai tu viņu pazīsti?

Puisis paraustīja plecus. ,

-��� Kur� tad viņu nepazīst? Marsakā viņu nav iespējams nepamanīt� Viņa ir visai populāra� Margo nekad nav stāstījusi, ka viņas tēvs ir �policis�.

Tagad Igo zilās acis pēto�i lūkojās uz Servazu. Un policists saprata, ka ir kļūdījies. Puisim nebija bail, viņ� vienkār�i bija nolēmis klusēt. Un,

kaut gan viņam bija tikai septiņpadsmit gadi, Igo �ķita daudz nobrie�du�āks. Servazs mierīgi turpināja:

-���� Kāpēc tu negribi runāt? Vai tad tu nesaproti, ka savu neapskau��amo stāvokli tā vēl vairāk pasliktināsi? Vai vēlies, lai piezvanu advo�kātam? Vispirms apspriedīsies ar viņu, bet pēc tam runāsi ar mums.

-��� Kāda tam jēga? Es tur biju, kad viņa nomira vai neilgi pēc tam� Man nav alibi� Viss liecina pret mani. Tātad es esmu vainīgs, vai ne?

-��� Vai tā ir? Vai tu esi vainīgs?

Igo zilās acis ieurbās viņējās. Servazs tajās nesaskatīja ne to, ka viņ� ir vainīgs, ne ari to, ka nav vainīgs. Tajās nebija salasāms itin nekas. Tikai gaidas.

-��� Jūs ta�u tā domājat, vai ne? Kāda starpība, vai tā ir vai nav?

-��� Ļoti liela, Servazs sacīja.

Kaut gan viņ� zināja, ka tā nav taisnība. Francijas cietumi bija pilni ar nevainīgiem cilvēkiem, bet ielas ar noziedzniekiem. Tiesne�i un advokāti savu mantiju un tikumu aizsegā gudri runāja par morāli un tiesībām, tomēr samierinājās ar sistēmu, kurā nemitīgi tiek pieļauts du�iem izmeklē�anas kļūdu.

-��� Tu piezvanīji mātei un izstāstīji, ka pamodies tajā namā un tur atradās mirusī sieviete. Vai tā bija?

-Jā-

-��� Un kur atradies tu, kad pamodies?

-��� Lejā, viesistabā.

-��� Un kur tie�i?

-��� Sēdēju uz dīvāna.

Igo palūkojās uz Bekēru.

-��� Es to viņiem jau teicu.

-��� Un ko tu darīji pēc tam?

-��� Es saucu Dimāras jaunkundzi.

-��� Vai paliki sē�am uz dīvāna?

-���� Nē. Stiklotās durvis uz dārzu bija atvērtas, un lietus sijāja vies�istabā. Es pa tām izgāju ārā.

-��� Vai saprati, kur atrodies?

-��� Es pazinu māju.

-��� Vai esi tur bijis jau agrāk?

-Jā-

-��� Tātad tu �o vietu pazini? Vai bie�i tur uzturējies?

-��� Diezgan bie�i.

-��� Ko nozīmē �diezgan bie�i�? Cik rei�u tas ir?

-��� Es vairs neatceros�

-��� Tomēr pacenties atcerēties.

-��� Nezinu� varbūt reizes desmit� vai divdesmit�

-��� Kā tu izskaidrosi to, ka pie viņas tik bie�i gāji? Un ka tu viņai visu laiku zvanīji? Vai Dimāras jaunkundze visus Marsakas studentus tā aicināja pie sevis uz mājām?

-��� Nē, nedomāju vis.

-��� Tad kāpēc viņa aicināja tevi? Par ko jūs runājāt?

-��� Par to, ko es rakstu.

-Ko?

-��� Es rakstu romānu� Un es to apspriedu ar Klē� ar Dimāras jaun�kundzi� Tas viņu ļoti ieinteresēja, un viņa man pavaicāja, vai drīkst izlasīt to, ko esmu uzrakstījis� Un mēs to visu laiku apspriedām. Arī pa telefonu�

Servazs raudzījās uz Igo. Un nodrebēja. Arī viņ� bija sācis rakstīt romānu, kad mācījās Marsakā. Biezu, mūsdienīgu darbu� Tas bija jeb�kura iesācēja rakstnieka slavas sapnis� Tāds romāns, kur� liktu izde�vējiem un lasītājiem izsaukties: �Cepuri nost!� Tas bija stāsts par kādu cilvēku, kur� slimoja ar tetraplēģiju1 un dzīvoja tikai savās domās un kura gara dzīve bija versmaina un raiba kā tropiskie d�ungļi. Daudz bagātāka nekā vairumam cilvēku. Servazs pārtrauca rakstīt nākamajā dienā pēc tēva pa�nāvības.

-��� Tu viņu sauci par Klēru?

Igo mirkli svārstījās.

-Jā-

-��� Kā tu raksturotu jūsu attiecības?

-��� Es jums tikko jau teicu. Viņa interesējās par to, ko es rakstu.

-��� Vai viņa tev deva padomus, kā rakstīt?

-Jā-

-��� Un viņa uzskatīja, ka tu labi raksti?

Igo acīs varēja saskatīt lepnumu.

-��� Viņa� viņa teica, ka sen neko tik labu nav lasījusi.

-��� Vai drīkst uzzināt darba nosaukumu?

1 Abu roku un kāju paralīze.

Servazs manīja, ka Igo atkal vilcinās. Un viņ� iztēlojās sevi pui�a vietā. Skaidrs, ka jaunais rakstnieks nevēlas tamlīdzīgas lietas apspriest ar kuru katru pretimnācēju.

-��� To sauc �Aplis��

Servazs labprāt būtu pajautājis, par ko �is romāns ir, tomēr to neda�rīja. Viņ� juta pamatīgu apjukumu un to, ka viņā mostas empātija pret �o jaunekli. Servazs nebija tik dumj�, lai nesaprastu, ka tas bija tādēļ, ka puisis viņam atgādināja sevi pa�u pirms divdesmit trim gadiem. Un varbūt arī tādēļ, ka bija Mariannas dēls. Tomēr viņ� daudz neprātoja par to, vai Igo varētu nogalināt vienīgo personu, kas spēja izprast un novērtēt viņa darbu.

-��� Tagad pievērsīsimies tam, ko tu darīji, kad atnāci atpakaļ no dārza.

-��� Es atgriezos namā. Un viņu saucu. Meklēju visās istabās.

-��� Vai tev tajā mirklī neienāca prātā, ka vajadzētu izsaukt policiju?

-Nē.

-��� Un kas notika tālāk?

-��� Es uzkāpu pa kāpnēm un meklēju viņu visās istabās pēc kārtas� Līdz nonācu vannasistabā� Un tur� viņu ieraudzīju.

Igo ādamābols noraustījās.

-���� Es biju panikā� Nezināju, ko lai iesāk. Centos izvilkt viņas galvu no ūdens, iepļaukāt, lai viņa atgūtu samaņu, kliedzu, mēģināju atsiet mezglus, ta�u to bija tik daudz, tik cie�i savilkti un ūdenī izmirku�i, ka man nekas nesanāca. Tad es sapratu, ka ir jau par vēlu.

-��� Tu teici, ka centies viņu atdzīvināt?

-�� Jā, es mēģināju to darīt.

-��� Bet kabatas lukturītis?

Servazs pamanīja, ka Igo plakstiņi tikko manāmi nodreb.

-��� Tu dro�i vien ievēroji, ka viņai mutē ir iedegts kabatas lukturītis, vai ne?

-��� Protams, pamanīju.

-��� Un kāpēc nemēģināji� to izvilkt?

Igo saminstinājās.

-��� Nezinu� dro�i vien tāpēc, ka�

-��� Man bija bail likt pirkstus viņai mutē�

-��� Tu gribēji teikt miru�ajai mutē?

Servazs redzēja, kā sagumst Igo pleci.

-Jā. Nē. Ne tikai. Likt pirkstus mutē Klērai�

-��� Un pirms tam? Kas notika pirms tam? Tu teici, ka pamodies Klēras Dimāras mājās? Ko tu ar to domāji?

-��� To, ko teicu. Atguvos viņas viesistabā.

-��� Vai gribi sacīt, ka biji zaudējis samaņu?

-Jā� Vismaz man tā �ķita� Es to jau paskaidroju jūsu kolēģiem.

-��� Vai tu man nepateiktu, ko darīji tajā bridi, kad zaudēji samaņu? Vai to tu atceries?

-��� Nē� ne glu�i� Neesmu par to dro�s� tā, it kā man būtu atmiņas zudums�

-��� Tu neatceries, ko tie�i tajā mirkli darīji?

Servazs pamanīja, ka Bekērs, acis nenolaidis, raugās uz viņu, nevis uz Igo. �andarma skatiens izteica daudz. Viņ� pamanīja ari to, ka Igo tikai ar pūlēm valdās. Viņ� bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka �āds atmiņas zudums viņam par labu nenāk.

-��� Jā, Igo negribīgi atzina.

-��� Un kas ir pēdējā lieta, ko tu atceries?

-��� To, ka tajā vakarā kopā ar draugiem biju aizgājis uz krogu �Dublinie�i�.

Servazs visu rūpīgi pierakstīja. Viņ� neuzticējās datorkamerām, tāpat kā visādām citādām modes lietām.

-��� Uz �Dublinie�iem�?

Servazs �o vietu zināja. �is krogs atradās Marsakā jau viņa jaunības laikos. Tolaik tā bija viņa un viņa draugu galvenā pulcē�anās vieta. -Jā-

-��� Ko jūs tur darījāt? Cikos tas bija?

-��� Mēs skatījāmies Pasaules kausa futbolā atklā�anu. Gaidījām, kad spēlēs Francijas komanda.

-��� Gaidījāt? Vai gribi teikt, ka neatceries, vai redzēji spēli starp Urugvajas un Francijas komandām?

-��� Nē� iespējams� Nezinu, ko es tajā vakarā darīju. Tas dro�i vien izklausās dīvaini, bet es nezinu, cik ilgi tas turpinājās� Ne arī to, kad tie�i zaudēju samaņu.

-��� Vai tu domā, ka tevi kāds apdullināja? Ka tev iesita?

-��� Nē, tā es nedomāju. Es jau pārbaudīju� puna nav� un ari galva nesāp� Ta�u, kad pamodos, es biju apdullis un galva likās kā ar vati piebāzta�

-��� Kā tev �ķiet, vai tevi kāds sazāļoja?

-��� Iespējams.

-��� To mēs pārbaudīsim. Kur tas notika, vai krogā?

-��� Es neko neatceros!

Servazs saskatījās ar Bekēru. �andarma skatiens nepārprotami lie�cināja vainīgs.

-��� Skaidrs. Varbūt vēlāk atcerēsies. Ja tā notiek, uzreiz man paziņo. Tas ir ļoti svarīgi.

Igo pamāja ar galvu.

-��� Neesmu jau stulbs.

-��� Un pēdējais jautājums. Vai tev patīk futbols?

Zilajās acis atspoguļojās izbrīns.

-��� Jā. Kāpēc tā jautājat?

-��� Tava kafija atdzisīs, Servazs sacīja. Labāk iedzer. Nakts solās būt gara.

-��� SIEVIETE VIENA PATI neaizslēgtā mājā, Samira ieminējās.

-��� Un nekur nekādu ielau�anās pēdu, Esperandjē sacīja.

-��� Viņa to dro�i vien ielaida. Galu galā tas bija viņas students un Klērai nebija nekāda iemesla baidīties. Un viņ� pats ta�u teica, ka bijis pie viņas arī iepriek�! Un pēdējo divu nedēļu laikā viņ� tai zvanījis astoņpadsmit rei�u� Lai apspriestu grāmatu? Ko tik neteiksi!

-��� TAS NOTEIKTI IR VIŅ�! Esperandjē paziņoja.

Servazs pagriezās pret Samiru, kas pamāja ar galvu.

-��� Es piekrītu. Viņu aizturēja pie upura. Un nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka tur bijis vēl kāds. Nekur. Nekā. Ne vismazākā pierādījuma par tre�ās personas klātesamību. Toties Igo pēdu nospiedumi atrodami visur. Alkohola tests liecina, ka viņa asinīs atrastas 0,85 promiles alko�hola. Analīzes parādīs arī to, vai un cik daudz puisis lietojis narkoti�kas, kas ir ļoti iespējams, ņemot vērā stāvokli, kādā viņ� tika atrasts. �andarmi liecina, ka tad, kad viņi puisi atrada, viņa acu zīlītes biju�as papla�inātas un viņ� bijis pilnīgi nesakarīgs.

-��� Viņ� pats arī apgalvo, ka ticis sazāļots, Servazs atgādināja.

-��� Kā tad! Un kur� to izdarījis? Pui�a ma�īna atrasta turpat netālu. Tātad to vadījis kāds cits? Ja pieņemam, ka tas bijis kāds cits, bet viņ� apgalvo, ka pamodies mājā, tas nozīmē, ka īstais slepkava riskējis, izvil�cis Igo no ma�īnas un aizdabūjis līdz Klēras mājai? Un neviens nav to

redzējis? Tas nav iespējams! Vairākas mājas ir ar skatu uz ielu, bet trīs atrodas tie�i pretim upura mājai�

-��� Visi skatījās futbolu, Servazs iebilda. Pat mēs.

-��� Visi ne. Pretim mīto�ais ve�uks ta�u viņu bija pamanījis!

-��� Tomēr viņ� nebija redzējis, kā Igo ierodas! Neviens neredzēja, kā viņ� atnāk. Ja viņ� bija vainīgs, tad kāpēc palika tur un gaidīja, līdz tam atnāk pakaļ?

-��� Tu tikpat labi kā mēs zini, kādi ir statistikas rādītāji, Samira atbildēja. 15 procentos gadījumu noziedznieks pats piesakās likumsargiem, 5 procentos gadījumu ir kāds tre�ais, kas paziņo policijai, bet 38 procentos gadījumu viņ� nozieguma vietā padevīgi sagaida, kad iera�dīsies likumsargi, zinot, ka tos jau pabrīdinājis kāds aculiecinieks. Un tie�i tā rīkojās �is puika. Patiesībā aptuveni divas tre�daļas noziegumu tiek atklāti jau pirmajās stundās pēc to izdarī�anas, pateicoties tam, kā izturas noziedznieki.

Servazs ļoti labi zināja, kādi bija statistikas dati.

-��� Jā. Ta�u viņi pēc tam necen�as apgalvot, ka nav vainīgi.

-��� Viņ� bija salietojies narkotikas un, kad sāka atgūties, saprata, ko ir izdarījis un kas viņu sagaida, Esperandjē sacīja. Un vienkār�i centās glābt savu ādu.

-��� Vienīgais būtiskais jautājums, kas jānoskaidro: vai tā bija slepka�vība ar iepriek�ēju nodomu?

Abi palīgi raudzījās uz Servazu, gaidot, ko sacīs viņ�.

-��� �is noziegums ta�u bija īsts iestudējums, turklāt visai grandiozs, vai ne? Servazs ieminējās. Virves, kabatas lukturītis, lelles� Nekas no tā visa neliecina par parastu noziegumu� Tomēr nevajadzētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus.

-��������������� Puisis bija salietojies, Samira atgādināja, paraustījusi plecus.

-���� Un dro�i vien tam sākās murgu lēkme. Tā nav pirmā reize, kad kāds narkomāns pastrādā neticamas lietas! Es �o �alīti nespēju at�ifrēt, ta�u viss liecina pret viņu. Sasodīts, �ef, citos apstākļos jūs pats būtu nonācis pie �āda secinājuma!

Servazs iztrūkās.

-��� Ko tu ar to gribi teikt?

-Jūs ta�u pats sacījāt, ka labi pazināt viņa māti. Un, ja nekļūdos, tie�i viņa lūdza jūs palīdzēt.

No negaidītā uzbrukuma Servazs iek�ēji saspringa. Tomēr bija da�as pretrunīgas nianses. Iestudējums, kabatas lukturītis, lelles� viņ� prā�toja, un nozieguma laiks. Servazam nedeva mieru izraudzītais laiks. Ja puisis bija par daudz salietojies, tad kāpēc tie�i tajā vakarā, kad visi bija kā piekalti televizoru ekrāniem?

Vai tā bija nejau�ība vai sagadī�anās? Se�padsmit gadus strādājot par izmeklētāju, Servazs bija iemācījies �os vārdus no sava leksikona izsvītrot. Igo patika futbols. Vai kāds, kuram patīk sporta pārraides, būtu slepkavībai izraudzījies �o vakaru? Tikai tad, ja vēlētos palikt nepa�manīts� Bet Igo bija palicis nozieguma vietā un ļāvis, lai viņu aiztur, pat nemēģinot slēpties.

-��� �ī izmeklē�ana ir pabeigta, tā īsti nemaz nesākusies, Samira paziņoja, nokrak�ķinot pirkstu falangas.

Servazs to ar rokas kustību apturēja.

-��� Ne glu�i. Dodieties vēlreiz turp un izpētiet, vai eksperti ir kārtīgi pārbaudīju�i Igo ma�īnu. Lieciet viņiem to apstrādāt ar cianoakrilātu.

Viņ� labprāt būtu vēlējies ar īpa�u kameru sprīdi pa sprīdim izpētīt ma�īnu gan no iek�puses, gan ārpuses. Kameru, kas līdzinātos tai, kuru izmanto automa�īnu virsbūves remonta meistari un ar kuras palīdzību panāk cianoakrilāta sava veida superlīmes izgaro�anu, to uzkarsējot. Nonākot saskarē ar pirkstu atstātajiem tauku nospiedumiem, cianoakri�lāta tvaiki reaģē un parādās baltas krāsas pirkstu nospiedumi. Diem�ēl �āda kamera nebija pieejama vairāk kā piecsimt kilometru rādiusā, bet par to, ka viņi ar saviem eksperimentiem varētu piedrazot darba vietu godīgiem sava amata meistariem, nevarēja būt ne runas, tādēļ nācās iztikt ar cyano shots portatīvajiem iztvaikotājiem. Lai kā arī būtu, spēcīgais lietus dro�i vien bija rūpīgi noskalojis visas pēdas no ma�īnas virsbūves.

-��� Bet pēc tam izpra�ņājiet apkārtnes iedzīvotājus. Apstaigājiet pil�nīgi visus namus, kas atrodas tajā ielā!

-��� Kaimiņu iztaujā�ana tik vēlā stundā! Ir ta�u jau divi naktī!

-��� Nu tad izceliet viņus no gultas! Gribu saņemt atbildes, pirms doda�mies uz Tulūzu. Kāds noteikti vai nu tajā naktī, vai ari iepriek�ējās dienās kaut ko ir redzējis, dzirdējis vai pamanījis kaut ko neparastu, lai kas tas arī būtu, pat tad, ja tam nav nekāda sakara ar to, kas notika vakarā!

Vincents un Samira neizpratnē saskatījās.

-��� Pie darba!

AUTOMA�ĪNA BRAUCA STARP PAKALNIEM. Tas bija septembris, un laiks jauks. Gaiss bija vasarīgi silts, un, tā kā ma�īnas klimata kontro�les sistēma nedarbojās, Servazs bija nolaidis tās sānstiklus. CD atska�ņotājā bija ievietots Mālera disks, un viņam bija lielisks noskaņojums. Diena bija jauka, viņ� brauca kopā ar savu meitu, turklāt Servazs viņu veda uz labi pazīstamu vietu, lai gan pats sen nebija tur bijis.

Braucot viņ� atcerējās, cik viduvēja skolniece Margo bija pamat�skolā. Tad viņai bija iestājusies pusaud�u krīze. Vēl tagad ar saviem pīrsingiem, dīvainajiem matu toņiem un ādas jakām viņa meita nebūt neizskatījās pēc labākās skolnieces klasē. Lai gan viņ� zināja, ka Margo, par spīti panka izskatam, ir lieliskas sekmes. Marsakas licejā bija labākā sagatavo�anas klase visā reģionā. Ar visaugstākajām prasībām. Lai tur iekļūtu, bija teicami jānokārto iestājpārbaudījumi. Pirms divdesmit trim gadiem Servazs pats bija tur mācījies. Toreiz viņ� vēlējās kļūt par rakst�nieku, ta�u kļuva par policistu. Lauku ainavai slīdot aiz logiem, tajā rītā viņ� jutās tik lepns, ka bija piepūties kā ziepju burbulis.

-��� Cik te ir skaisti! Margo sacīja, noņēmusi austiņas.

Servazs ātri pārlaida skatienu apkārtnes ainavai. Ceļ� vijās cauri zaļojo�iem pakalniem, �ķērsoja saules pieliju�us me�us un zeltaini zīdainus labības laukus. Kad viņi kādā pagriezienā sāka braukt lēnāk, tie caur vaļējo logu sadzirdēja putnu dziesmas un sienā�u sisinā�anu.

-��� Nedaudz par vienmuļu, vai ne?

-��� Hmm. Kāda ir Marsaka?

-��� Rāma pilsētiņa. Gan jau tur joprojām ir tie pa�i krodziņi studen�tiem. Kāpēc tu izraudzījies Marsaku, nevis Tulūzu?

-��� Van Akera dēļ. Tas ir literatūras pasniedzējs.

Pat pēc tik ilga laika van Akera vārds Servazā izraisīja strāvas impul�sam līdzīgu reakciju, kas skāra kādu sen aizmirstu sirds nostūri. Neska�toties uz to, viņ� centās runāt vienaldzīgā balsī.

-��� Vai viņ� tie�ām ir tik labs?

-��� Labākais, kāds sastopams piecsimt kilometru rādiusā.

Margo skaidri zināja, ko grib. Servazs atcerējās, ko bija teicis meitas precētais mīļākais tajā vienīgajā reizē, kad viņi tikās Kapitolija laukumā da�as dienas pirms Ziemassvētkiem. �Aiz Margo dumpīgās ārienes slēp�jas lieliska, gudra un neatkarīga meitene. Viņa ir vairāk pieaugusi, nekā jums �ķiet.� Tā bija moko�a, skarba un apvainojumiem pilna saruna, kas tomēr lika saprast, cik maz viņ� pazīst savu meitu.

-��� Varēji pacensties un neizskatīties tik uzkrīto�i.

-��� Kāpēc? Viņus ta�u interesē manas zinā�anas, nevis lupatas!

Tas bija īsti Margo garā. Tomēr nebija pārliecības, ka �is arguments varētu ietekmēt pedagogus. Viņi bija izbrauku�i cauri Marsakas me�am, kas stiepās daudzu kilometru garumā ar zirgu jā�anas stigām, takām un autostāvvietām, un pēc tam pa taisnu, garu ielu ar platānām gar malām iebrauca pilsētā. Servazs �o ceļu jaunībā bija mērojis simtiem rei�u.

-��� Vai tev nebūs grūti no pirmdienas līdz sestdienai uzturēties inter�nātā? viņ� tai pajautāja, kamēr viņi līkumoja pa �aurajām, bruģētajām ieliņām, kam gar malām atradās kafejnīcas un modes pre�u veikaliņi.

-��� Nezinu. (Viņa lūkojās caur atvērto logu.) Neesmu daudz par to prā�tojusi. Ceru, ka �eit satik�u interesantus cilvēkus, nevis tādus kretīnus kā licejā. Kā te bija tavā laikā?

�is jautājums pārsteidza viņu nesagatavotu. Servazs nevēlējās par to runāt.

-��� Bija labi, viņ� atbildēja.

Ielās varēja redzēt daudz velosipēdu. Pārsvarā ar tiem brauca stu�denti, ta�u varēja manīt arī da�us pasniedzējus, kuriem pie sēdekļa vai stūres bija piestiprinātas ar grāmatām piebāztas ādas somas. Marsakā bija vairākas fakultātes Juridiskā, Eksakto un Humanitāro zinātņu� �ķita, ka pilsēta sasirgusi ar mū�īgo jaunību� Mācību gada laikā pusei pilsētiņas iedzīvotāju bija mazāk par divdesmit pieciem gadiem.

Viņi izbrauca no pilsētas ziemeļu pusē un nonāca zaļā līdzenumā. Tālumā rēgojās biezi saaudzis koku puduris.

-��� Tas ir tur, Servazs paziņoja.

Labajā pusē, nedaudz nost no ceļa, pla�a lauka malā atradās aug�sta, izstiepta celtne. Ar daudzajiem kamīna skursteņiem, kas vīdēja jumtā, sprai�ļotajām logu rūtīm un sare�ģīto arhitektūru �ī celtne �ķita ļoti senatnīga. Ap �o cienījamā vecuma namu slējās vairākas zemas, modernas betona celtnes, kas �ķita izvietotas uz zāliena kā domino kauliņi. Viņ� bija nonācis atmiņu gūstā, atkal ieraugot pagalmu ar domīgajām statujām un baseinus ar zaļgano ūdeni, koku stādījumus, ap kuriem vijās āmuļi, tenisa kortus, ko novembrī sedza rudens lapu paklājs, sporta laukumu, birztalu, kur viņi mēdza pastaigāties un kas stiepās līdz augstam pakalnam ar lēzenu nogāzi un pla�u skatu pāri citiem pakalniem līdz pat Pireneju kalniem, kurus no rudens līdz pava�sarim klāja sniegs.

Sirdi kā ledaina dūre bija sagrābis nostalģijas vilnis.

Pa�am to nemanot, Servaza pirksti bija iekrampēju�ies stūrē. Viņ� ilgi bija sapņojis par otru iespēju, līdz beidzot sapratis, ka tādas nebūs. Viņ� bija palaidis garām savu vienīgo iespēju. Un savu dzīvi beigs tāpat, kā bija iesācis, policista darbā. Galu galā Servaza sapņi bija izrādīju��ies tikpat gaisto�i kā mākoņi debesīs.

Par laimi, �īs izjūtas viņu pārņēma tikai uz īsu mirkli. Un drīz tās atkal izgaisa.

Viņi nogriezās un turpināja braukt pa asfaltētu aleju. Tā stiepās starp baltu no�ogojumu, kas tos atdalija no pla�ā lauka, un galveno celtni, kas atradās viņiem kreisajā pusē, un vecu ozolu rindu gar aiz�sarggrāvi labajā pusē. Pa lauku lēk�oja zirgi. Neviļus Servazs atcerējās izmeklē�anu 2008.-2009. gada ziemā.

-��� Izbeidz sapņot! Servazs pēk�ņi skali ierunājās aiz�ņaugtā balsī�

Margo pārsteigta pagrieza galvu uz tēva pusi. Bet Servazs cerēja, ka

viņa nepamanīs miklumu tā acīs.

-��� �AJĀ SAGATAVO�ANAS KLASĒ ir loti augstas prasības. Tā paredzēta motivētiem skolēniem ar milzīgām darba spējām. Tie divi gadi, ko jūs pie mums aizvadīsiet, būs auglīgas attīstības, mācību, brīnumainu tik��anos un pieredzes laiks. Turklāt mēs neaizmirstam arī par cilvēcisko pusi. At�ķirībā no citām mācību iestādēm mēs nedzenamies pēc aug�stiem statistikas rādītājiem, direktors smaidot klāstīja.

Ta�u Servazs bija pārliecināts par glu�i pretējo. Aiz mācību iestā�des vadītāja muguras logs bija atvērts, un varēja saredzēt efejas. Viņ� dzirdēja, kā grie� dzirkles un dun āmurs. Servazs zināja, ka direktora kabinets atrodas apaļā torņa aug�ējā stāvā, ar skatu uz ēku aizmuguri. Viņ� �o vietu pazina kā savu kabatu.

-��� Palik�ana uz otru gadu pirmajā kursā nav pieļaujama, izņemot negadījumu vai smagu slimību, ko apliecina slimības lapa, kas apstipri�nāta ar �īs iestādes vadītāja un kursa padomes lēmumu. Savukārt sare��ģītie iestājeksāmeni parastajās augstskolās bie�i vien izraisa nepiecie�a�mību atkārtoti mācīties otrajā kursā. �āda iespēja tiek piedāvāta visiem tiem studentiem, kas divu gadu laikā pierādīju�i, ka tiem piemīt mūsu prasībām atbilsto�ās īpa�ības.

Saules stars apspīdēja mapi ar Margo vārdu, kad direktors to atvēra, un, izņēmis no turienes kādu lapiņu, sāka lasīt.

-��� Tagad parunāsim par mācību priek�metu izvēli. Tas ir ļoti būtisks jautājums, kur� jārisina ārkārtīgi nopietni, jaunkundz. Lai gan konkursa priek�metus izraugās tikai otrā kursa sākumā, tos noteiks izvēle, ko izdarīsiet pirmajā kursā. Un es neiesaku izvēlēties pārāk daudz priek��metu, kas, teiksim tā, pārklāj cits citu� Darba slodzei ir liela nozīme, un �āda izvēle neglābjami kaitēs mācību procesa kvalitātei.

Un viņ� sāka skaitīt uz pirkstu galiem.

-���� Pirmajā kursā jums jau ir piecas fran�u valodas, �etras filozofi�jas, piecas vēstures, �etras pirmās sve�valodas, trīs antīkās kultūras un valodas, divas ģeogrāfijas, divas otrās sve�valodas, divas fizkultūras stundas un�

-��� Esmu jau izraudzījusies mācību priek�metus, Margo viņu pār�trauca. Augstākā līmeņa latīņu un grieķu valodas apguve. Un teātris. Kā pirmo sve�valodu esmu izraudzījusies angļu valodu, bet kā otro vācu valodu.

Mācību iestādes vadītāja pildspalva slīdēja pa papīru.

-��� Ļoti labi. Izvēlētie priek�meti jums saglabāsies visu mācību gadu. Vai piekrītat?

-Jā-

Un viņ�, apmierināti smaidot, pagriezās pret Servazu.

-��� Lūk, kur viens cilvēks, kur� zina, ko grib.

SERVAZS ATGRIEZĀS pie aizturētā pulksten 2 un 30 minūtēs nakti. Pusaudzis izskatījās noguris un nobijies. Servazs uzreiz juta, ka kaut kas ir mainījies. Tāda spriedze un tāds izbīlis� Patiesības stunda bija tuvu. Pēk�ņas, tuk�as, patiesas, izdomātas un izvilinātas atzī�anās� Atzīstos, jo mani nospie� vainas apziņa, jo esmu pārguris, nespēcīgs, jo �ausmīgi gribu �urāt; atzīstos, jo tas pretīgais tips tur pretim nebeidz pūst man sejā savu smirdīgo elpu; atzīstos, jo viņ� ar savu bļaustī�anos mani padara traku, turklāt viņ� uzdzen man bailes; es atzīstos, jo patiesībā tas ir tie�i tas, ko viņi visi no manis gaida, citādi man vēl sāksies sirds�lēkme vai miokarda infarkts, hipoglikēmija, aknu nepietiekamība un epilepsija� Servazs aizdedza cigareti un pastiepa to Igo, neņemot vērā plakātu pie sienas. Puisis to paņēma. Viņ� ievilka pirmo dūmu ar tādu pateicību, kādu sajūt izslāpu�ais, kad tam pasniedz saldūdens bla�ķi, ļaujot izskalot indi no trahejas un plau�ām. Servazs pamanīja, ka Igo nenorij dūmus, ta�u izskatījās, ka cigarete viņu nedaudz nomierina. Puisis klusēdams uz viņu skatījās. Ārpusē lietus skaļi plīk�ķināja pa atkritumu tvertņu rindu.

Viņi bija vieni pa�i. Tā parasti notiek, kad, ritot nopratinā�anai, kādam no izmeklē�anas grupas ir labāks kontakts ar aizturēto. Un ne�bija nekādas nozīmes tam, vai tas ir �efs vai padotais, jo galvenais bija uzsākt dialogu.

-��� Vai nevēlies vēl vienu kafiju?

-��� Nē, paldies.

-��� Kādu dzērienu? Vēl vienu cigareti?

Puisis papurināja galvu.

-��� Esmu atmetis smēķē�anu, viņ� sacīja.

-Sen?

-��� Astoņus mēne�us.

-��� Vai neiebildīsi, ja es turpinā�u nopratinā�anu?

Igo vaicājo�i palūkojās uz Servazu.

-��� Vai tad mēs to jau nepabeidzām?

-��� Ne glu�i� Man vēl jānoskaidro da�as lietas, Servazs paziņoja un atvēra savu bloknotu. Vai vēlies, lai es atlieku �o sarunu uz vēlāku laiku?

Igo atkal papurināja galvu.

-��� Nē, nē! Viss ir kārtībā.

-��� Tad labi. Vēl pāris stundiņu, un tu varēsi doties gulēt.

-��� Uz kurieni? puisis, acis iepletis, jautāja. Vai uz cietumu?

-��� Pagaidām uz aizturēto kameru. Ta�u nāksies tevi pārvest uz Tulūzu, jo tagad �ī izmeklē�ana ir turienes Kriminālpolicijas ziņā.

Viņ� redzēja, kā satumst Igo acis.

-��� Es gribētu piezvanīt savai mammai�

-��� To nodro�ināt nav mūsu pienākums, tomēr tu to varēsi izdarīt, kad būsim beigu�i, labi?

Puisis atzvēlās krēslā, aizlika rokas aiz pakau�a un zem galda izstiepa kājas.

-��� Pacenties atcerēties: vai tovakar tev kaut kas ne�ķita dīvaini?

-��� Piemēram, kas?

-��� Nezinu� jebkas� kāds sīkums� Kaut kas neparasts� piemēram� kāda lieta, kas nebija savā vietā� Jebkas, kas tev ie�aujas prātā.

Igo paraustīja plecus.

-��� Nē, es neko tādu nemanīju.

-��� Pacenties atcerēties! Ja gribi glābt savu ādu.

Servazs bija pacēlis balsi. Igo pārsteigts uz viņu paskatījās. Ārā kār�tējo reizi nogranda pērkons.

-��� Mūzika�

Servazs ieurbās viņā ar acīm.

-��� Kāda mūzika?

-��� Zinu, tas izklausās stulbi, ta�u jūs pats man jautājāt�

-��� Es atceros, ko jautāju. Tātad kas tur bija ar to mūziku?

-��� Kad es atguvos, no stereoatskaņotāja skanēja mūzika�

-��� Un viss? Kas tur tik neparasts?

-��� Nu� Servazs redzēja, kā Igo prāto, ko sacīt. Klēra kādreiz mēdza ieslēgt atskaņotāju, kad biju turp aizgājis, ta�u� nekad neko tamlīdzīgu�

-��� Kas tā bija par mūziku?

-��� Klasiskā�

Servazs blenza uz puisi. Klasiskā� Viņ� juta pār muguru pārskrie�nam aukstas tirpas.

-��� Vai parasti viņa tādu neklausījās?

Igo papurināja galvu.

-��� Vai esi par to pārliecināts?

-��� Vismaz, cik man zināms� Viņa mēdza uzlikt d�ezu� vai roku. Pat hiphopu. Ta�u nekad pirms tam pie viņas nebiju dzirdējis klasisko mūziku. Atceros, ka, tiklīdz atguvos, man tas uzreiz �ķita� dīvaini. �ī mūzika, vaļējās durvis un tas, ka neviens neatsaucās. Tas pēc viņas nemaz neizskatījās.

Servazs juta, kā viņu pamazām pārņem milzīgs satraukums. Tas pletās pla�umā kā vilnis.

-��� Varbūt vēl kaut kas?

-Nē.

Klasiskā mūzika� Servazam kaut kas ie�āvās prātā, ta�u �īs iedomas �ķita tik muļķīgas, ka viņ� tās uzreiz atvairīja.

KAD VIŅ� ATGRIEZĀS Klēras Dimāras namā, tur viss vēl turpinājās pilnā sparā. Iela joprojām bija pilna ar furgoniem un vieglajām auto�ma�īnām, un, par spīti vēlajai vakara jeb agrajai rīta stundai atka�rībā no tā, kā uz to palūkojās, tagad bija ieradu�ies arī pla�saziņas līdzekļu pārstāvji ar mikrofoniem, kamerām un profesionālo rosī�anos. Un, sprie�ot pēc tā, ka tur atradās arī autofurgons ar parabolisko antenu uz jumta, rītdienas televīzijas ziņas būs veltītas ne tikai futbola komen�tāriem, kaut gan Servazs bija pārliecināts, ka par filoloģijas un literatū�ras pasniedzējas slepkavību tiks pavēstīts labu laiku pēc valsts futbola komandas vājā snieguma atspoguļo�anas. Viņ� sacēla uz aug�u savas jakas apkakli, kas jau tā bija kā slapja lupata, un steig�us �ķērsoja miklo bruģi, aizsedzot ar roku seju, kad uzplaiksnīja fotoaparātu zib�ņi. Mājas iek�pusē eksperti, nostiepjot norobe�ojo�ās lentes starp ieejas durvīm

un stiklotajām rūtim uz dārzu, bija atstāju�i tikai �auru eju. Servazs ieraudzīja stereoatskaņotāju, ta�u eksperti bija jau sāku�i darboties ar savām otiņām un pulveriem. Viņ� tikmēr nolēma pārmeklēt dārzu. Lelles bija nozudu�as. Zālienā starp kokiem, vietās, kur atradās iespēja�mās pēdas, bija novietoti trijstūri ar numuriņiem. Atpūtas namiņ� bija atvērts un spo�i izgaismots. Servazs piegāja tam tuvāk. Iek�pusē līkņāja divi eksperti baltos kombinezonos. Varēja redzēt izlietni, salocītus atpū�tas krēslus, zvejas tīklus, dārza spēļu piederumus un baseina attīrītājus.

-��� Vai kaut ko atradāt?

Viens no viņiem palūkojās uz Servazu ar acīm, kas aiz biezo, oran�o briļļu stikliem izskatījās palielinātas, un noliedzo�i papurināja galvu.

Pēc tam Servazs lēnām apgāja apkārt baseinam un �ķērsoja slapjo pļavu me�a virzienā. Tas veidoja zaļu mūri, kura pakājē beidzās zāliens. No mājas me�u nekas cits neatdalīja, jo koki un krūmi bija tik biezi saaugu�i, ka kalpoja par dabas veidotu aizsargbarjeru, ta�u �ajā �aiz�sargmūrī� Servazs pamanīja divas nelielas ejas. Tur bija tum�s kā krāsns mutē, bet lietus skaļi plīk�ķēja koku galotnēs virs viņa galvas, atstājot Servazu neskartu. Pirmā eja pēc da�iem metriem beidzās. Viņ� atgriezās pļaviņā un tagad mēģināja doties pa otru. �ķita, ka �ī eja ved tālāk. Tā atgādināja tikko pamanāmu plaisu starp stumbriem un brik�ņiem, un viņ� saliecies lavījās tai cauri, ta�u tā, glu�i kā sudraba straume melnās kvarca klintīs, ietiepīgi grima tumsā. Koku aizsegs gandrīz nemaz neļāva lietum izspraukties cauri, un Servazs ar kabatas lukturīti izgaismoja zarus. Likās, it kā tie nevēlētos laist viņu tālāk. Ser�vazs virzījās uz priek�u pa sa�uvu�u lapu un koku sakņu paklāju, tādēļ visu laiku nācās uzmanīties, kur liek kājas; arī pavirzoties uz priek�u metrus desmit, eja nekļuva platāka, un viņ� atgriezās atpakaļ, apsolot sev to vēlreiz aplūkot dienasgaismā. Servazs jau bija gandrīz nonācis pie izejas, kad melnajā tumsā pamanīja zemē pavīdam kaut ko gai�u un izgaismoja to ar kabatas lukturīti. Sauja nelielu baltu cilindru uz tum�ās zemes un lapām.

Cigaretes�

Viņ� noliecās. Veseli se�i izsmēķi.

Kāds te smēķēdams bija labu brīdi uzkavējies. Servazs pacēla galvu. No tās vietas, kur viņ� atradās, skaidri varēja saskatīt to mājas pusi, no kuras pavērās skats uz dārzu, stiklotās durvis un policijas ekspertu

pro�ektoru izgaismoto viesistabu. Pa otrā stāva logu caur aizkariem bija iespējams pat saredzēt istabu. Tā bija ideāla novēro�anas vieta�

Servazs juta, ka mati pakausi saslejas stāvus. Cilvēks, kur� �eit bija uzkavējies, labi pazina apkārtni. Servazs centās sev iestāstīt, ka tas bijis tikai dārznieks. Vai varbūt pati Klēra Dimāra. Ta�u �ie pieņēmumi bija ārpus katras kritikas. Viņ� neredzēja nevienu citu vērā ņemamu iemeslu, kāpēc vajadzētu palikt �eit, krūmos, smēķējot cigareti pēc ciga�retes, izņemot vienu jaunās sievietes izspiego�anu.

Servazs turpināja prātot. Igo bija ieradies no ielas puses un atstājis ma�īnu pie mājas. Kāpēc gan lai viņ� uzglūnētu Klērai no krūmiem? Igo pats atzinās, ka ir bijis �eit arī agrāk. Vai viņ� da�reiz tomēr vēlējās kļūt par glūniķi?

Un pēk�ņi Servazam radās nepatīkama sajūta, it kā kāds ar viņu vēlētos manipulēt. Kamēr āksts arēnas vienā pusē novērsa jūsu uzma�nību, galvenie notikumi norisinājās tās otrā pusē. Kamēr viena roka atradās gaismā un to redzēja skatītāji, tikmēr otra tumsā darbojās. Kāds viņus apzināti gribēja aizvest nepareizajā virzienā� un bija sagatavojis skatuvi, izraudzījies dekorācijas, aktierus un, iespējams, pat skatītājus� Servazam �ķita, ka viņ� jūt aiz �īs drāmas paslēpusies un, nevienam nemanot, tuvāk zogas kāda ēna, un viņu atkal pārņēma milzīgs satrau�kums.

Uzacis saraucis, Servazs atgriezās namā, vairs nepievēr�ot lietum nekādu uzmanību. Uz paklāja pie ieejas viņ� noslaucīja slapjās kājas. Nelielajā viesistabā eksperti beidza apstrādāt stereoatskaņotāju.

-��� Vai nevēlaties uzmest acis? jautāja viens no viņiem, pastiep�jot Servazam gumijas cimdus, bahilas un kādu no tām smieklīgajām aubītēm, kas visiem kriminālpolicistiem pie�ķīra dāmu frizieru salona apmeklētāju izskatu.

Servazs to visu paņēma un uzvilka, bet pēc tam pacēla uz aug�u norobe�ojo�o lenti.

-��� Ir kāda dīvaina lieta� eksperts iesāka.

Servazs uz viņu palūkojās.

-��� Tā pui�a mobilo telefonu atradām viņam kabatā, ta�u upura tele�fons izgaisis bez pēdām, lai gan izmeklējāmies visur, kur vien iespējams.

Servazs izvilka blociņu un to pierakstīja. Vārdu �telefons� viņ� pasvītroja ar divām treknām svītrām. Viņ� atcerējās, ka no Igo telefona

bija zvanīts upurim astoņpadsmit rei�u. Kāpēc lai viņ� būtu paslēpis Klēras Dimāras mobilo telefonu, nevis savējo?

-��� Un tur jūs neko neatradāt? viņ� vaicāja, ar zodu norādot uz stereoatskaņotāju.

Eksperts paraustīja plecus.

-��� Neko īpa�u. Pirkstu nospiedumus uz atskaņotāja un diska, ta�u tie pieder upurim.

-��� Vai atskaņotājā bija disks?

Eksperts uz viņu neizpratnē palūkojās. Acīmredzot viņ� prātoja, kāda tam varētu būt nozīme. Uz galda atradās caurspīdīgi maisiņi ar uzlīmēm, kuri drīz tiks aizvesti uz laboratoriju. Vīrietis vienu no tiem paņēma un klusējot pastiepa Servazam. Viņ� to paņēma.

Un ieskatījās diska apvākojuma iek�ienē.

Servazs to pazina.

Gustavs Mālers�

�Kindertotenlieder". �Dziesmas miru�ajiem bērniem�. Tā bija 1963. gada versija, ko diriģēja Karls Bērns, bet dziedāja Dītrihs Fi�ersDīskavs. Servazam mājās bija tie�i tāds pats disks.

IGO BIJA PIEMINĒJIS mūziku, tomēr ne vārda nebija bildis, par kādu skaņdarbu ir runa. �ī mūzika Servazu aizveda atpakaļ pie izmeklē�a�nas 2008.-2009. gada ziemā. Sniegs, vēj�, viss balts. Balts gan ārā, gan telpās. Nāves un sēru krāsa Austrumu valstīs. Un pārejas rituālu krāsa. Viens no tiem notika toreiz, 2008. gada decembra dienā, kad viņi, atstā�ju�i piesnigu�o ieleju, brauca starp eglēm ieskauto ceļu, kā asmens pelē�kajām debesīm tajos vienaldzīgi nolūkojoties.

Un tad viņi nonāca tur Varņē institūtā. Tie bija divdesmitā gad�simta sākuma kalnu arhitektūrai raksturīgie akmens mūri. Tādā pa�ā veidā toreiz cēla arī viesnīcas un hidroelektrostacijas, jo tas bija laik�mets, kad radīja izturīgas celtnes, kad ticēja nākotnei. Tuk�i gaiteņi, lo�u izturīgas durvis, biometriskā dro�ības sistēma, videokameras un sargi. Tomēr sargu nemaz nebija tik daudz, ja ņēma vērā �īs vietas bīsta�mības pakāpi un ieslodzīto skaitu, bet visapkārt kalni milzīgi, naidīgi un satrauco�i. Vēl viens cietums.

Un tad �is cilvēks.

Juliāns Aloizs Irtmans. Dzimis pirms �etrdesmit pieciem gadiem Ermansā Francijas �veicē. Servazu un Irtmanu nekas nesaistīja, izņemot vienu Mālera mūzika. Abi spēja atbildēt uz jebkuru jautājumu par �ī austrie�u komponista daiļradi. Tā tas toreiz bija beidzies: vienā pusē kriminālpolicijas izmeklētājs, bet otrā sērijveida slepkava, kuram pirms diviem gadiem tomēr bija izdevies aizbēgt. Irtmans, biju�ais �enēvas tiesas prokurors, kur� bija rīkojis orģijas savā villā �enēvas ezera krastā un apcietināts par sievas un viņas mīļākā dubultslepkavību 2004. gada 21. jūnija naktī. Pēc tam tika atrasti viņa dokumenti,

no kuriem varēja spriest, ka �veicietis divdesmit piecu gadu laikā ir paveicis vismaz �etrdesmit slepkavības un tādā veidā kļuvis par vienu no slavenākajiem mūsdienu sērijveida slepkavām. Irtmans jau bija uzturējies vairākās citās psihiatriskajās klīnikās, pirms nonāca Varņē institūtā vienīgajā vietā Eiropā, kur ieslodzīti baismīgi slepkavas, ko viņu dzimtās valsts likumi bija atzinu�i par nepieskaitāmiem. Servazs bija saistīts ar izmeklē�anu, kas notikusi pirms Irtmana izbēg�anas un savā ziņā to provocējusi. Neilgi pirms tam Servazs bija ar viņu ticies Varņē institūtā.

Kop� savas aizbēg�anas �veicietis bija izgaisis no zemes virsas, izkūpējis gaisā glu�i kā d�ins no pudeles, ta�u Servazs bija pārliecināts, ka kādu dienu tas uzradīsies. Bez atbilsto�as ārstē�anas viņa mednieka impulsiem un instinktiem agri vai vēlu bija atkal jāmostas.

Tiesa gan, tas vēl nenozīmē, ka viņu būs viegli notvert.

Kā bija uzsvēris Simons Props, psihokriminologs, kas bija piedalī�jies izmeklē�anā, Irtmans ir ne tikai manipulators un inteliģents sociopāts, viņ� pārspēj pat organizētus slepkavas. Irtmans piederēja pie tās retās sērijveida slepkavu kategorijas, kas spēja savu noziedzīgo darbību apvienot ar piesātinātu un personisku gandarījumu sniedzo�u sabied�risko dzīvi. Tikai ļoti retos gadījumos maniakālo slepkavu personības novirzes neskāra arī viņu prāta spējas un sabiedrisko dzīvi, ta�u �im �veicietim divdesmit gadus bija izdevies ieņemt augstu amatu �enēvas tiesu sistēmā, vienlaikus nolaupot, spīdzinot un noslepkavojot vairāk nekā �etrdesmit sievietes. Irtmana meklē�ana bija kļuvusi par prioritāti. Gan Parīzē, gan �enēvā vairāki izmeklētāji tam veltīja lielāko daļu sava laika. Servazs nezināja, cik tālu bija pavirzījusies �ī izmeklē�ana, ta�u viņam kaut kur bija izmeklētāju telefona numuri.

Viņ� atkal atcerējās Irtmanu viņa palātā, ģērbu�os baltā kombi�nezonā un sporta krekliņā, kas no bie�ās mazgā�anas bija ieguvis bālpelēku nokrāsu, tum�i brūniem matiem un bālu, gandrīz caurspī�dīgu ādas krāsu, novājēju�u un neskuvu�os, ta�u uzkrīto�i pilsētniecisku, smaidīgu un ārkārtīgi laipnu. Servazs bija pārliecināts: pat tad, ja Irtmans kļūtu par bezpajumtnieku, viņ� saglabātu �o izglītoto un izsmalcināto izskatu. Vēl nekad viņ� nebija redzējis nevienu, kas tik maz atgādināja sērijveida slepkavu. Tomēr Irtmana skatiens bija tik�pat elektrizējo�s kā Taser elektro�oka pistole, un liesmiņas tajā nekad

neapdzisa. Viņa sejā jautās kaut kas bargs un nosodo�s, bet tās apak��ējā dala, galvenokārt mute, liecināja par baudkāri. Tikpat labi viņ� 1692. gadā būtu varējis kļūt par liekulīgu sludinātāju Salemā Masa�ūsetsā, kas nolemj ugunskuram iespējamās raganas, Svētās inkvizīcijas dalībnieku vai Staļina laika tiesas procesu apsūdzētāju� Vai ari par to, kas viņ� patiesībā bija, nepielūdzams prokurors, kas savā villā orga�nizēja sadomazohistu orģijas, kuru laikā viņa sieva tika pakļauta ietek�mīgu un korumpētu cilvēku untumiem. Tie bija nepiesātināmi vīrie�i, kuri, tāpat kā viņ� pats, meklēja izjūtas un baudas, kas pārsniedza jebkādas pieklājības un morāles normas, darījumu cilvēki, tiesne�i, politiķi un mākslinieki. Vīri, kuriem piederēja vara un nauda un kuru apetītei nebija robe�u.

Servazs domāja par Irtmanu. Nez kā viņ� tagad izskatās? Vai viņ� vērsies pēc palīdzības pie plastikas ķirurgiem? Vai aprobe�ojies ar to, ka ataudzējis bārdu un matus, tos nokrāsojis un ievietojis acīs kontaktlē�cas? Vai viņ� bija pieņēmies svarā, izmainījis gaitu un izrunu, sameklējis darbu? Tik daudz jautājumu� Servazs prātoja, vai viņ� to pazītu, ja Irtmans, nogrimējies un pilnīgi citādi ģērbies, paietu tam garām ļau�u pūli, un nodrebēja.

Viņ� atdeva maisiņu ar disku atpakaļ ekspertam, samiedzis acis pro��ektoru gaismā.

Servazam pakrūtē savilkās kamols.

Juliāns Irtmans bija izraudzījies to pa�u mūziku �Dziesmas miru��ajiem bērniem� tovakar, kad nogalināja savu sievu un viņas mīļāko. Servazs bija pārliecināts, ka pēc vietas apskates un kaimiņu izklau��inā�anas viņam nāksies veikt vairākus telefonzvanus un tikties ar da�ādiem cilvēkiem. Izmeklētājs nespēja saprast, kā tas iespējams, ka nozieguma vietā tika atrasts gan tās sievietes dēls, kuru viņ� jaunībā bija mīlējis, gan disks ar mūziku, kas atgādināja par bīstamāko slep�kavu, ko viņ� jebkad savā ceļā bija sastapis, ta�u viens bija skaidrs viņ� nebija tikai prokurora iecelts izmeklētājs, �ī lieta skāra viņu pa�u personiski.

VIŅI ATGRIEZĀS TULŪZĀ ap �etriem no rīta, lietum sitoties pret ma�īnas jumtu, un ievietoja Igo kādā no tre�ā stāva aizturēto kame�rām. Tās visas policijā atradās iepretim izmeklētāju kabinetiem, un

aizturētajiem uz nopratinā�anu bija jāiet tikai da�i soļi. Kamerām nebija restes, bet gan biezi, caurspīdīgi stikli. Servazs paskatījās pulkstenī.

-��� Labi. Ļausim, lai atpū�as, viņ� sacīja.

-��� Un ko iesāksim pēc tam? Esperandjē jautāja, apspiedis �āvas.

-��� Mums vēl ir daudz laika. Ieraksti �urnālā un protokolā atpūtas stundas, paņem no aizturētā parakstu un noskaidro, vai viņ� nav izsalcis.

Servazs pagriezās. Samira iztuk�oja savu ieroci �ballistiskajā �ahtā�. Tā bija ar kevlaru1 izklāta metāla atkritumu tvertne. Atgriezu�ies no uzdevuma veik�anas, aģenti tur iztuk�oja savus iero�us, lai izvairītos no negadījumiem. At�ķirībā no vairuma savu kolēģu Samira revolvera maksti nēsāja uz gurna. Servazam �ķita, ka tā viņa nedaudz atgādina kovboju. Cik zināms, Samirai vēl nebija nācies savu ieroci izmantot, ta�u viņai bija lieliski panākumi �autuves stendā at�ķirībā no Servaza, kur� nespētu trāpīt pat zilonim �aurā gaitenī un kura �au�anas instruktors jau sen bija atmetis jebkādas cerības, reiz to nodēvējot par Pārgalvi. Izskatījās, ka Servazs nebija sapratis �ī vārda nozīmi, tādēļ instruktors tam bija paskaidrojis, ka Pārgalvis ir kāds komiksu supervaronis, kas apveltīts ar ļoti smalku intuīciju, ta�u� akls. Servazs pats nekad neiz�mantoja �ballistisko �ahtu�. Pirmkārt, tāpēc, ka viņ� katru otro reizi aizmirsa paņemt līdzi ieroci, bet, otrkārt, tāpēc, ka, atgriezies mājās, to parasti ieslēdza, un vēl arī tāpēc, ka tajā visbie�āk nebija lo�u.

Servazs �ķērsoja gaiteni un iegāja savā kabinetā.

Nakts vēl nebija galā, jo viņam bija jāraksta kaudze papīru. Un, par to tikai iedomājoties vien, viņ� jau jutās nomākts. Servazs piegāja pie loga. Cauri lietum varēja saskatīt, kā zem viena no trim don�oniem2 , kas rotāja mājas fasādi, aizvijas kanāls. Nakts jau kļuva gai�āka, tomēr diena vēl nebija uzaususi. Joprojām bija tik tum�s, ka viņ� logu rūtī varēja saskatīt savu atspulgu. Servaza piere, mute un acis nebija skaidri saredzamas, tomēr, pirms Servazs paspēja saņemties, to pārsteidza pa�a norūpējusies, saspringtā un piesardzīgā sejas izteiksme.

-��� Te viens vēlas ar tevi runāt, viņam aiz muguras atskanēja balss.

Servazs pagriezās. Tas bija kāds no de�urējo�iem policistiem.

-��� Kur�?

1 Ļoti izturīga sintētiskā �ķiedra.

2 Liels, brīvi stāvo�s tornis; viduslaikos pils galvenais sargtornis, kurā parasti atradās arī pilskunga dzīvojamās telpas.

-��� Ģimenes advokāts. Viņ� vēlas to puiku satikt.

Servazs sarauca pieri.

-��� Puisis nav pieprasījis tikties ar advokātu, un apmeklētāju stundas ir beigu�ās, viņ� sacīja. Advokātam to vajadzētu zināt.

-��� Viņ� zina, tomēr lūdz, lai tu ļauj viņam piecas minūtes parunāties. Tā viņ� teica. Un vēl, ka viņu atsūtījusi zēna māte.

Servazs vilcinājās. Vai vajadzēja piekāpties katra �pū�ļa� lūgumam? Ta�u viņ� saprata Mariannas izmisumu. Nez ko viņa tam par Servazu bija stāstījusi?

-��� Kur viņ� ir?

-��� Lejā. Uzgaidāmajā zālē.

-��� Labi. Do�os turp.

KAD SERVAZS IZNĀCA NO LIFTA, viņ� pārsteidza divus de�urējo�os policistus sē�am pie neliela televizora, kas bija paslēpts aiz pusapaļas letes. Izmeklētājs ekrānā ieraudzīja zaļu laukumu un sīkus vīriņus zilos kreklos, kas pa to skraidīja. Ņemot vērā vēlo stundu, tas acīmredzot bija pārraides atkārtojums. Servazs nopūtās, iedomājoties, ka, iespē�jams, veselas valstis atrodas uz sabrukuma robe�as, bet �etri Apokalip�ses jātnieki finanses, politika, reliģija un resursu izsīkums turpina nepiekāpīgi pātagot, kamēr cilvēki-skudras lēkā uz liesmojo�a vulkāna un aizraujas ar tik nenozīmīgām lietām kā futbols. Servazs nodomāja, ka pat tajā dienā, kad klimatiskās katastrofas, bir�u krahs, slaktiņi un sacel�anās būs izraisīju�i pasaules galu, atradīsies pietiekami stulbi ļau�tiņi, lai sistu bumbu vārtos, bet citi, vēl muļķīgāki, ieradīsies stadionā tos uzmundrināt.

Advokāts sēdēja vienā no vāji apgaismotās un pamestās uzgaidā�mās zāles krēsliem. Dienā �o telpu triecienā bija ieņēmu�i visi, kam bija kāds iemesls tur atrasties. Uz komisariātu neviens nenāca sava prieka pēc, un policistiem nācās stāties pretim izmisu�u, saniknotu un iebie�dētu ļau�u pūlim. Ta�u �ajā vēlajā stundā te bija tikai �is sīciņais vīriņ�, kas bija novietojis portfeli uz kopā saspiestajiem ceļgaliem un lampu izkliedētajā gaismā slaucīja brilles. Aiz stiklotajām rūtīm turpināja līt lietus.

Advokāts bija dzirdējis, kā atveras lifta durvis. Viņ� atkal uzlika brilles uz deguna un palūkojās Servaza virzienā. Izmeklētājs ar galvas

mājienu aicināja sīko vīreli viņam pievienoties, tas pienāca un paspieda izmeklētājam roku. Advokāta plauksta bija vēsa un ļengana. Servazs sakārtoja kaklasaiti, it kā gribētu tajā noslaucīt roku.

-��� Advokāta kungs, Servazs uzreiz devās uzbrukumā, jūs ļoti labi zināt, ka jums �eit nekas nav meklējams. Zēns nevēlējās, lai jūs ierastos.

Sīkais, se�desmitgadīgais vīriņ� ar skatienu viņu nomērīja no galvas līdz kājām, un Servazs uzreiz kļuva piesardzīgs.

-��� Zinu, zinu, major, ta�u Igo vēl nebija atjēdzies, kad jūs viņam to piedāvājāt. Puisis joprojām ir sazāļots, un analīzes to pierādīs. Tādēļ es lūgtu jūs vēlreiz pārdomāt savu viedokli un uzdot Igo �o jautājumu tagad, kad viņ� kaut cik ir atguvies.

-��� Tas nav mans pienākums.

A�eles aiz briļļu stikliem tikko manāmi uzzibsnīja.

-��� Tam es piekrītu. Tomēr vēlos apelēt pie jūsu� cilvēcības un tais�nīguma izjūtas, ne tikai likuma burta.

-��� Pie manas� cilvēcības?

-��� Tie�i �ādu apzīmējumu lietoja tā� persona, kas mani �urp atsū�tīja. Jūs dro�i vien nojau�at, par ko es runāju.

Viņ� zināja par Servazu un Mariannu�

Servazs kļuva nikns.

-��� Advokāta kungs, es jums neieteiktu�

-��� Kā jūs varat iedomāties, viņa ir ļoti satraukusies par notiku�o, advokāts viņu pārtrauca. Vārds �satraukta� gan te nebūs īsti vietā� Tādi apzīmējumi kā �izmisusi�, �salauzta�, �pārbijusies� �ķiet vairāk piemēroti. Tas ir tikai neliels pakalpojums. Es ta�u netaisos jums bāzt sprunguļus riteņos! Neesmu nācis, lai vēl vairāk sare�ģītu situāciju! Vēlos tikai viņu satikt. Marianna jūs ļoti lūdz izpildīt manu lūgumu. Arī to viņa pati sacīja. Iztēlojieties sevi Mariannas vietā! Iedomājieties, kā jūs justos, ja Igo vietā būtu jūsu meita! Es lūdzu tikai desmit minūtes! Un ne mirkli vairāk.

Servazs viņu cie�i uzlūkoja. Advokāts �o skatienu izturēja. Izmeklē�tājs centās viņa acīs saskatīt nicinājumu, skumjas vai neērtības sajūtu, ta�u saredzēja tikai savu atspīdumu briļļu stiklos.

-��� Desmit minūtes.

.

�ĶITA, KA DEBESIS drīzāk izgā� �ulti nekā lej asaras, it kā kāds tur aug�ā virs viņu galvām izgrieztu netīru lupatu. No dzeltenpelēkas krāsas debesim, kas atgādināja līķi sadalī�anās stadijā, lietus gāzās pār ceļiem un me�iem. Gaiss bija smags, lipīgs un mitrs. Bija sestdiena. Divpadsmitais jūnijs. Vēl nebija pat astoņi no rīta. Servazs atkal atradās ceļā uz Marsaku, ta�u �oreiz viens pats. Kādā no aizturēto kamerām viņ� bija nogulējis labi ja pāris stundu, pēc tam tualetēs noskalojis seju un paduses un noslaucījies ar papīra dvieļiem, knapi spēdams noturēt vaļā acis.

Ar vienu roku satvēris stūri, bet otrā rokā turot termosu ar siltu kafiju, viņ� virināja plakstiņus vienā monotonā ritmā ar logu tīrītājiem. Tajā pa�ā rokā, kurā turēja termosu, viņ� iemanījās turēt arī cigareti, no kuras alkaini ievilka dūmu. Ar sakāpināti skaidru apziņu un pārstei�dzo�u apskaidrību viņ� atcerējās savus jaunības gadus. Tas �ķita glu�i kā atmiņu ugunsgrēks un smar�oja kā lauki, pa kuriem viņ� brauca. Rudens. Servaza ma�īna, ātri braucot, sagrieza gaisā kritu�ās lapas, bet viņ� tikmēr ieslēdza mūziku. Garie, drūmie un klusie, ar pelēcīgu gaismu pieliju�ie gaiteņi nebeidzamajās novembra nedēļās, kad ārā bez mitas lija lietus. Un tad �ilbino�ais pirmā decembra sniega baltums un rok�mūzikas skaņas, kas ap Ziemassvētkiem jautri atskanēja no kopmītņu istabiņām. Pumpuri un ziedi, kas pavasari saplauka visās malās, atgādi�not sirēnu dziesmas zaudētajā paradīzē, un vilināja ārā tie�i tad, kad bija aizvien vairāk jāmācās un tuvojās aprīļa un maija rakstiskās ieskaites.

Bet visu vainagoja jūnija dienu apdullino�ais karstums, �ilbino�i zilās debesis, spo�ā gaisma un kukaiņu sanē�ana�

Un sejas.

Desmitiem seju� jaunas, godīgas, ļaunas, apgarotas, dedzīgas, domīgas un draudzīgas. Un visas cerību, sapņu un degsmes pilnas. Un Marsaka ar krodziņiem, ieliņām un skvēriem, un kino �Art�, kur rādīja Bergmana, Tarkovska un Godāra filmas. Viņ� tā mīlēja to laiku! Ak kungs, kā viņ� to bija mīlējis! Arī bezrūpīgi aizvadītos laimes mir�kļus un pārdzīvojumus, kas bija tik skaudri kā atjēg�anās pēc narkotiku lieto�anas.

Un vissmagāko pārdzīvojumu sauca Marianna�

Pēc divdesmit gadiem �ī brūce beidzot bija savilkusies, kaut gan Servazs bija domājis, ka tā nesadzīs nekad, un tagad viņ� uz �o laiku spēja palūkoties ar attālinātu arheologa interesi. Vismaz tā viņam līdz vakardienai bija �ķitis.

Servazs iebrauca pilsētā, gar ielas malām auga platānas, un Cherokee kratījās uz vecā bruģa, ienirstot �aurajās ieliņās. Tagad pilsētiņa vairs neizskatījās tāda kā iepriek�ējās dienas vakarā, kad viņi tumsā tai bija izbrauku�i cauri. Studentu jaunās sejas zem ko�o krāsu K-way jaku kapu�cēm, velosipēdu rindas, veikalu vitrīnas, krogi, namu fasādes, tum�ās un saliju�ās nojumes virs terasēm tas viss pār viņu vēlās kā vilnis, it kā divdesmit gadu nemaz nebūtu bijis it kā visu �o laiku pagātne tam būtu sekojusi, saspringta un cerību pilna, ka reiz to sagrābs aiz rīkles un ar galvu pa priek�u iegremdēs atmiņās.

SERVAZS IZKĀPA NO MA�ĪNAS un nolūkojās uz bariņu liceja audzēkņu, kas aizskrēja viņam garām pretējā virzienā, bet tiem pa priek�u fizkultūras skolotājs ar bargu sejas izteiksmi, kas atgādināja viņam kādu pasniedzēju, kuram patika pazemot skolēnus ar domu tos norūdīt. Servazs uzkāpa pa ieejas pakāpieniem, skatoties uz pļavu, kurā nesatricināmi ganījās zirgi.

-��� Esmu majors Servazs, viņ� sacīja sekretārei, kas atradās birojā uzreiz aiz ieejas halles, un vēlos satikt direktoru.

Sieviete uzmeta aizdomu pilnu skatienu Servaza samirku�ajam ap�ģērbam.

-��� Vai jums ir norunāta tik�anās?

-��� Es izmeklēju pasniedzējas Dimāras nāves gadījumu.

Viņ� pamanīja, kā aiz briļļu stikliem aizmiglojas sekretāres acis. Sie�viete pacēla klausuli un klusām kaut ko sacīja. Tad viņa piecēlās.

-��� Paldies. Nav nepiecie�ams. Es zinu, kur jāiet.

Servazs redzēja, ka sekretāre mirkli svārstās, tad atkal apsē�as. �ķita, viņai kaut kas nospie� sirdi.

-��� Dimāras jaunkundze� viņa iesāka, Klēra� bija ļoti labs cilvēks. Es ceru, ka jūs panāksiet, lai tas, kur� to izdarījis, saņem sodu.

Viņa neteica atradīsiet, viņa teica saņem sodu. Servazs bija pār�liecināts, ka Marsakā visi zina: nozieguma vietā tika aizturēts Igo. Viņ� devās tālāk. �ajā liceja pusē valdīja klusums, jo lekcijas notika citur kvadrātveida betona celtnēs, kas slējās virs zālieniem, un ultra�modernajā amfiteātri, kāds viņa laikā vēl nebija uzcelts. Aizelsies viņ� uzkāpa apaļajā tornī. Gandrīz uzreiz atvērās durvis. Direktors bija

savilcis gadījumam atbilsto�u drūmu seju, tomēr ziņkārība pārspēja �os pūliņus.

-��� Es jūs pazīstu. Jūs esat�

-��� Margo tēvs. Jā. Un man uzticēta arī �ī izmeklē�ana.

Direktora seja izstiepās.

-��� Cik �ausmīgs notikums! Nemaz jau nerunājot par to, kā tas grauj mūsu iestādes reputāciju� Skolēns nogalina pasniedzēju�

Protams�

-��� Nezināju, ka izmeklē�ana jau pabeigta, Servazs teica, ieejot kabi�netā. Kā arī to, ka �ādas nianses tapu�as zināmas pla�ākai sabiedrībai.

-��� Vai tad Igo netika aizturēts pie Dimāras jaunkundzes? Tas ta�u ir tik acīmredzami viss liecina pret viņu.

Servazs paraudzījās viņā ar skatienu, kas bija tik auksts kā �ķidrs slāpeklis.

-��� Es varu iedomāties, ka jūs vēlētos, lai �ī lieta pēc iespējas ātrāk tiek izbeigta, viņ� sacīja. �īs iestādes interesēs�

-��� Tie�i tā.

-��� Tomēr ļaujiet mums darīt savu darbu! Jūs ta�u saprotat, ka neko vairāk es nedrīkstu izpaust.

Direktors nosarcis enerģiski māja ar galvu.

-��� Jā, jā. Protams, protams. Pats par sevi saprotams� visādā ziņā, visādā ziņā�

-��� Pastāstiet man par Klēru Dimāru, Servazs ierosināja.

Izskatījās, ka tuklo vīru pārņēmusi panika.

-��� Ko� ko jūs vēlētos zināt?

-��� Vai viņa bija laba pasniedzēja?

-���� Jā� Nu� Mēs ne vienmēr bijām vienisprātis ar viņas pedagoģiska�jām� metodēm� ta�u skolēniem� skolēniem� hm� viņa ļoti patika.

-��� Kādas viņai ar tiem bija attiecības?

-��� Kā tas� kā tas jāsaprot?

-��� Vai tās bija tuvas? Varbūt viņa ieturēja distanci? Bija barga? Vai draudzīga? Bet varbūt, pēc jūsu ieskatiem, pārāk draudzīga? Jūs ta�u pats tikko teicāt, ka viņa tiem ļoti patika.

-��� Viņiem bija normālas attiecības.

-��� Vai varētu būt tā, ka kāds no skolēniem vai pasniedzējiem viņu apskauda?

-��� Es neuztveru �ī jautājuma jēgu.

-��� Viņa bija skaista sieviete. Viņa būtu varējusi kļūt par kolēģu vai pat studentu iekāres objektu. Vai viņa jums nekad par kaut ko tādu nav ziņojusi?

-Nē.

-��� Nekādu nepiedienīgu attiecību ar studentiem?

-��� Hm� hm. Vismaz, cik man zināms, ne�

Servazs pamanīja at�ķirību starp abām atbildēm. Viņ� nolēma �o jautājumu vēlāk izpētīt rūpīgāk.

-��� Vai varu apskatīt viņas kabinetu?

Tuklais vīrs sameklēja atslēgu vienā no atvilktnēm un, smagi gāze�lēdamies, atgriezās pie durvīm.

-��� Sekojiet man.

Viņi nokāpa vienu stāvu zemāk un devās pa gaiteni uz priek�u. Ser�vazs atcerējās, kur atradās pasniedzēju kabineti. Nekas nebija mainījies. Tā pati vaska smar�a, tās pa�as baltās sienas un �īksto�ās grīdas.

-��� Ak vai! direktors pēk�ņi iesaucās.

Servazs sekoja viņa skatienam un ieraudzīja pie kādām gaiteņa dur�vīm raibu krāvumu. Tur bija ziedu pu�ķi, drukātas vai rakstītas zīmītes uz �etrkārtīgi salocītām papīra lapām, no kurām da�as bija apsietas ar krāsainām lentēm, bet uz vaskotās grīdas saliktas sveces. Viņi saska�tījās un kādu mirkli sajuta īpa�u svinīgumu. Ilgi tas nevilkās. Servazs noprata, ka jaunums jau ir apceļojis kopmītņu istabiņas. Viņ� noliecās, paņēma vienu no lapiņām un to atlocīja. Tur bija pāris ar lillā tinti rak�stītu rindiņu: �Gaisma nodzisa, ta�u tā nekad neapdzisīs mūsos. Pal�dies.� Un viss� Servazs sajutās dīvaini aizkustināts. Pārējās viņ� nelasīja un nolēma �o uzdevumu uzticēt kādam citam.

-��� Ko jūs par to domājat? Ko man ar to visu vajadzētu iesākt?

Direktora balss tonis �ķita drīzāk ba�īgs nekā aizkustināts.

-��� Neko neaiztieciet, Servazs atbildēja.

-��� Un cik ilgi? Neesmu pārliecināts, ka tas patiks pārējiem pasnie�dzējiem.

Visvairāk tas nepatīk tev pa�am, vecais sausiņ, policists nodomāja.

-��� Kamēr turpināsies izmeklē�ana� tā ir nozieguma vieta, viņ� atbil�dēja, piemiedzot ar aci. Pārējie ir dzīvi, bet viņa mirusi. �ķiet, iesā�kumam ar to vajadzētu būt gana.

Tuklais virs paraustīja plecus un atvēra durvis.

-��� Tas ir �eit.

Ne�ķita, ka viņ� alktu ieiet kabinetā. Servazs devās viņam pa priek�u, kāpjot pāri ziedu pu�ķiem un svecēm.

-��� Paldies.

-��� Vai es jums vēl esmu nepiecie�ams?

-��� Pagaidām ne. Ceru, ka laukā izkļū�u pa�a spēkiem.

-��� Hm, hm. Neaizmirstiet man atnest atslēgas, kad būsiet beidzis apskati.

Direktors vēl pēdējo reizi pamāja ar galvu, un Servazs noraudzījās, kā tas attālinās. Tad viņ� uzvilka gumijas cimdus un aizvēra durvis. la bija balti krāsota telpa, kurā valdīja neiedomājama nekārtība. Galds, kas atradās telpas vidū, bija aprakts zem papīru kalna, trauciņiem ar lodī�u pildspalvām, flomāsteriem, zīmuļiem, plastmasas mapēm, da�ādu krāsu līmlapiņām, uz tā bija arī galda lampa un telefona aparāts. Servazam aiz muguras bija logs ar se�ām taisnstūra rūtīm, no kurām trīs bija lielākas, bet virs tām trīs mazākas. Servazs varēja saredzēt kokus un divus pagalmus viens bija paredzēts liceja audzēkņiem, bet otrs sagatavo��anas klases studentiem. Koku lapotnes un sporta laukums bija izmir�ku�i lietū. Gar labo sienu visā telpas garumā stiepās trīs balti plaukti ar grāmatām un aktu vākiem. Pa kreisi no loga, stūrī, bija novietots masīvs dators, kādus jau sen vairs nera�oja. Pie sienas nenoteiktā secībā bija piestiprināts desmitiem zīmējumu un mākslas darbu reprodukciju, kas vietām cits citu pārklāja un atgādināja zvīņainu un raibu ādu. Lielāko daļu no tiem viņ� pazina.

Ko Servazs īsti meklēja? Pirmām kārtām jau vajadzēja pacensties izprast sievieti, kas te bija uzturējusies un strādājusi. Arī kabinets ir tās iemītnieka personības spogulis. Ko viņ� te redzēja? Sievieti, kurai patika, ka ap viņu ir skaistums. Viņa bija izraudzījusies to kabinetu, pa kura logu pavērās vispla�ākais skats uz kokiem un sporta laukumu. Iespējams, lai smeltos arī dabas skaistumu.

Skaistums vai nu ir satrieco�s, vai tā nav.

�is izteiciens lieliem burtiem bija rakstīts uz sienas starp repro�dukcijām un gleznām. Servazs zināja, kur� ir �o vārdu autors. Andrē Bretons. Ko Klēra �ajā izteicienā bija saskatījusi? Viņ� piecēlās un

devās pie grāmatplauktiem. Antīkā literatūra (tas bija arī viņa jājam�zirdziņ�), mūsdienu autori, grāmatas par teātri, dzeja, vārdnīcas un mākslas vēstures grāmatas Vazāri, Vitrūvijs, Gombrihs, Panovskis un Vinkelmans.

Servazs uzreiz atcerējās sava tēva bibliotēku. Tā tik ļoti atgādināja �o, Klēras�

�īs atmiņas bija glu�i kā gabaliņ� metāla, kas atrodas tuvu sirdij. Ne tik dziļi, lai nogalinātu, bet lai nodarītu sāpes gan� Cik ilgi miru�ā tēva ēna sekos viņam pa pēdām? Skatiens likās kā piekalts grāmatām, tomēr Servazs lūkojās tām garām. Jaunībā viņ� bija domājis, ka ir jau gandrīz atbrīvojies, un ticēja, ka �īs atmiņas ar laiku izbālēs, līdz beidzot izgai�sīs pavisam, tāpat kā viss pārējais. Ta�u pamazām nāca apjausma, ka �ī ēna viņu nepametīs tā pacietīgi gaida, kad viņ� palūkosies atpakaļ. At�ķirībā no Servaza tai piederēja vesela mū�ība. Un tā skaidri paziņoja: es tevi nekad nepametī�u.

Un viņ� saprata, ka var atbrīvoties no atmiņām par sievieti, ko kād�reiz ir mīlējis, no atmiņām par draugu, kas tevi nodevis, ta�u nekad nevarēs atbrīvoties no atmiņām par tēvu, kas izdarījis pa�nāvību, nolemjot, ka līķis jāatrod tie�i viņa dēlam.

Servazs jau nez kuru reizi atcerējās liego vakara gaismu, kas ieplūda pa kabineta logu un glāstīja grāmatu vākus, un putekļus, kuri lidinājās gaisā glu�i kā Bergmana filmās. Viņ� dzirdēja mūziku. Tas bija Mālers. Un redzēja miru�o tēvu, kas sēdēja atzveltnes krēslā ar vaļēju muti, bet uz zoda tam bija notecēju�as baltas putas. Viņ�, tāpat kā Seneka un Sokrāts, bija izraudzījies indi. Tie�i tēvs viņā bija ieaudzinājis mīlestību uz �o mūziku un antīkās literatūras autoriem, kad vēl bija atturīgs un studentu iecienīts pasniedzējs. Servaza tēvs bija piedzīvojis mātes nāvi jeb, precīzāk, mātes izvaro�anu un noslepkavo�anu viņa acu priek�ā� Viņ� bija nodzīvojis vēl desmit gadus, lēnām grimstot aizvien dziļāk ellē, desmit gadus sev pārmetot to, ka nebija spējis neko izdarīt, jo bija piesiets pie krēsla, tikai lūdzis, lai viņi izbeidz divi badīgi vilki, kas pie viņiem bija ieradu�ies kādā jūlija vakarā� Un tad pienāca reize, kad tēvs nolēma tam visam pielikt punktu. Pa īstam. Un �oreiz nevis lēnā alkoholiķa nāvē, bet gan, iedzerot indi, kā antīkajā pasaulē� Viņa tēvs, kur� visu bija ieplānojis tā, lai tie�i dēls viņu atrod. Kāpēc? Servazs tā arī nekad nebija spējis rast atbildi uz �o jautājumu. Ta�u da�as nedēļas

pēc tēva nāves viņ� bija pārtraucis studijas un pieteicies konkursam uz darbu policijā. Servazs sapurinājās. Savācies ta�u! Tu �eit meklē pavisam ko citu! Pie velna, saņemies!

Servazs pamazām sāka saredzēt vienu Klēras Dimāras personības daļu. Tas bija kāds, kas dzīvoja viens, tomēr noteikti nebija vientuļ�, kāds, kur� atradās skaistuma varā, bija izsmalcināts, oriģināls un ne�daudz bohēmisks. Neizdevusies māksliniece, kas pievērsusies pedago�ģijai-

Pēk�ņi Servazs uz rakstāmgalda pamanīja atvērtu burtnīcu. Viņ� noliecās un izlasīja tur rakstīto:

�Draugs� savā ziņā ir bezjēdzīgs vārds, bet vārds �ienaidnieks" nekad.

Un tas bija rakstīts pirmajā lappusē.

Viņ� pār�ķirstīja burtnīcu, ta�u pārējās lapas bija tuk�as. Servazs paostīja vāciņus. Jauni� Acīmredzot Klēra Dimāra to bija iegādājusies nesen. Samulsis viņ� vēlreiz izlasīja �o frāzi. Ko viņa ar to gribēja teikt? Un kuram tā veltīta? Klērai pa�ai vai kādam citam? Servazs to pierak�stīja blociņā.

Tagad viņa domas atgriezās pie upura mobilā telefona.

Ja Igo bija vainīgs, tam nebija nekāda iemesla telefonu paslēpt, jo visi apstākļi jau tāpat liecināja pret viņu atra�anās nozieguma vietā, viņa stāvoklis un pa�a telefons tam kabatā, no kura Klērai bija zvanīts neskaitāmas reizes. Tas bija absurds. Bet, ja Igo nebija slepkava un bija noslēpis upura mobilo telefonu, tad viņ� glu�i vienkār�i bija īsts idiots. Ar telefonu vai bez tā Telecom kompānija pāris stundu laikā tiem sagā�dās sarakstu ar jaunās sievietes telefona ienāko�ajiem un izejo�ajiem zvaniem. Un tālāk? Vai tad lielākā daļa noziedznieku, par laimi, arī nebija īsti stulbeņi? Ja nu vienīgi pieņemam, ka Igo tika sazāļots un aizvests uz nozieguma vietu, lai kalpotu par grēkāzi, un ja pieņemam, ka tumsā bija paslēpies slīpēts slepkava, tad tas nevarētu būt tik dumj�, lai pieļautu tamlīdzīgu kļūdu.

Bet pastāvēja ari tre�ā iespēja. Igo bija vainīgs, un telefons bija pazudis tādu iemeslu dēļ, kam nebija nekāda sakara ar noziegumu. Bie�i vien izmeklē�anā kāda sīka detaļa kļūst par skabargu izmeklētāja papēdi, līdz pēk�ņi kādā dienā izrādās, ka tam ar visu pārējo nav nekā kopīga.

Telpā bija sutigi, un Servazs atvēra vidējo, lielāko loga rūti. Valgais gaiss tam noglāstīja seju. Viņ� apsēdās pie datora. Vecā ierīce kādu brīdi pīkstēja un sanēja, līdz kļuva saredzams ekrāns. Datoram nebija paroles. Servazs atrada elektroniskā pasta ikonu un uzklik�ķināja uz tās. �oreiz gan bija vajadzīga parole. Viņ� aplūkoja savas piezīmes un izmēģināja vairākus variantus ar dzim�anas datumu un iniciāļiem no to sākuma un beigām. Tad Servazs uzklik�ķināja vārdu Lelles. Arī tas nederēja. Tā kā Klēra pasniedza antīko valodu un kultūru, viņ� nākamo pusstundu pavadīja, rakstot grieķu un latīņu filozofu un dzejnieku vārdus, darbu nosaukumus, dievu un mitoloģisko varoņu vārdus un pat tādus apzī�mējumus kā �orākuls� un �retra�, kas ietvēra orākula atbildes. Ikreiz atbilde bija �Login or password incorrect".

Servazs jau grasījās padoties, kad vēlreiz palūkojās uz attēliem klāto sienu un uz tās uzrakstīto teicienu. Viņ� uzklik�ķināja Andrē Bretons, un pasts atvērās.

Tas bija tuk�s. Balts ekrāns. Nevienas vēstules.

Tad Servazs uzklik�ķināja uz �nosūtītajām vēstulēm� un �atkritumu tvertnes�. Tas pats. Viņ� atlaidās atpūtas krēslā.

Kāds bija izdzēsis Klēras Dimāras elektroniskā pasta saturu.

Servazs zināja, ka viņam ir pamatots iemesls uzskatīt: �ī lieta patie�sībā ir sare�ģītāka, nekā izskatās. Tajā bija kāds melnais trijstūris. Pārāk daudz da�ādu neatbilstību. Viņ� izvilka mobilo telefonu un piezvanīja kriminālistiem. Kāda balss atsaucās jau pēc otrā signāla.

-��� Vai Klērai Dimārai mājās bija dators? Servazs jautāja.

-Jā. Portatīvais.

Pārbaudīt upuru datoru saraksti un cieto disku tagad piederēja pie ikdienas rutīnas.

-��� Vai jūs to jau pārbaudījāt?

-��� Vēl ne, balss atbildēja.

-��� Vai tu neuzmestu acis elektroniskajam pastam?

-��� Labi. Man te �is tas vēl jāpabeidz, un tad ķer�os klāt.

Servazs noliecās pār veco datoru un citu pakaļ citam atvienoja visus vadus. Tāpat viņ� izdarīja arī ar telefona aparātu, kad bija pacēlis papīru kaudzi, lai redzētu, kurp stiepjas elektrības vadi, tad izņēma no jakas kabatas maisiņu lietiskajiem pierādījumiem un ieslidināja tajā atvērto burtnīcu.

Servazs aizgāja līdz kabineta durvīm, tās atvēra, tad atgriezās, novietoja citu virs cita datoru, burtnīcu un telefonu un paņēma to visu rokās. Dators bija liels un smags. Tāpēc, lai nokļūtu lejā, nācās divreiz apstāties un novietot nesamo uz pakāpieniem. Brīdi vēlāk Servazs pa garu gaiteni bija nonācis pie ieejas halles.

Viņ� pagriezās sāniski un ar gurnu atgrūda vaļā vērtņu durvis, tad izgāja uz lieveņa, vēlreiz novietoja zemē nesamo, izvilka no kabatas d�ipa elektronisko atslēgu, atvēra ma�īnas durvis un devās uz Cherokee pusi, nolūkojoties, kā lietus lāses sitas pret maisiņu, kurā atradās burt�nīca. Servazs grasījās datoru un telefonu atdot tehniskajai ekspertīzei, bet burtnīcu likt pārbaudīt grafologiem. Kad tas viss bija novietots uz automa�īnas aizmugurējā sēdekļa, Servazs iztaisnojās un aizsmēķēja cigareti.

Virsjakas un krekla apkakle bija izmirkusi lietū, ta�u viņ� to nema�nīja. Servazs bija iegrimis domās. Viņ� ievilka dūmu un sajuta, cik uz�mundrino�i tabaka iedarbojas uz plau�ām un smadzenēm. Lietus pilieni rasināja sejā. Mūzika� Viņ� to atkal dzirdēja. �Dziesmas miru�ajiem bērniem�� Vai tas bija iespējams?

Servazs palūkojās apkārt, it kā te varētu atrasties Irtmans, un pēk�ņi kaut ko pamanīja.

Tur kāds bija.

Pudeļu zaļā lietusmētelī ievīstījies siluets. Pāri sejai krita kapuces ēna. Servazs varēja saskatīt tikai jauneklīgu zodu.

Tas bija kāds students.

Viņ� vēroja Servazu, stāvēdams zem kokiem uz kāda uzkalniņa des�mit metrus tālāk, rokas sabāzis lietusmēteļa kabatās. Lūpas bija savilk�tas vieglā smaidā. Tā, it kā viņi būtu pazīstami, policists nodomāja.

-��� Paklausieties! viņ� iesaucās.

Jaunais cilvēks mierīgi pagriezās un nesteidzīgi devās uz lekciju telpu pusi. Servazam nācās to panākt.

-��� Pagaidiet!

Jauneklis pagriezās. Viņ� bija nedaudz garāka auguma nekā Servazs, ar blondu matu ērkuli un bārdu, kas mirdzēja kapuces ēnā. Acis puisim bija lielas, gai�as un vaicājo�as. Pilnīgas lūpas. Pēk�ņi Servazs iedomā�jās: nez vai Margo viņu pazīst?

-��� Atvainojiet, vai jūs runājat ar mani?

-Jā. Labdien. Vai jūs nepateiktu, kur es varētu sastapt pasniedzēju van Akeru? Vai viņam sestdienas rītā ir lekcijas?

-��� Ceturtā auditorija, tur, tajā kvadrātveida celtnē� Ta�u es jūsu vietā labāk pagaidītu, kamēr lekcija beidzas. Viņam īpa�i nepatīk, ja to traucē.

-��� Ak tā�

Servazs uzjautrināts lūkojās uz jauno cilvēku, kura smaids kļuva platāks.

-Jūs esat Margo tēvs, vai ne?

Servazs pārsteigumā atkāpās. Kabatā ievibrējās mobilais telefons, ta�u viņ� tam nepievērsa uzmanību.

-��� Un kas esat jūs?

Puisis izvilka roku no kabatas un pastiepa to pretim.

-��� Dāvids. Es mācos sagatavo�anas kursā. Ļoti patīkami.

Servazam ie�āvās prātā, ka puisis mācās vienā kursā ar Igo. Viņ� tam

paspieda roku. Rokasspiediens bija cie�s un draudzīgs.

-��� Tātad jūs pazīstat Margo?

-��� �eit visi cits citu pazīst. Un Margo grūti nepamanīt.

Tie�i to pa�u sacīja Igo�

-��� Ta�u jūs zinājāt, ka esmu Margo tēvs.

Jauneklis ar savām zeltainajām acīm lūkojās Servazā.

-��� Es te biju toreiz, kad jūs ar viņu ieradāties pirmoreiz.

-��� Skaidrs.

-Ja jūs viņu meklējat, tad Margo noteikti ir auditorijā.

-��� Vai Klēra Dimāra jums kaut ko pasniedza?

Puisis mirkli klusēja.

-��� Jā, bet kāpēc jūs tā jautājat?

Servazs izvilka savu dienesta apliecību.

-��� Es izmeklēju viņas nāves gadījumu.

-��� Sasodīta bū�ana, tātad jūs esat policists?

Dāvids to bija pateicis bez naida pieskaņas. Drīzāk gan viņ� �ķita pārsteigts. Servazs nespēja apvaldīt smaidu.

-��� Kā jūs jau tikko minējāt.

-��� Mēs visi esam satriekti. Viņa bija fantastiska pasniedzēja un visiem patika. Tikai�

Puisis nolaida acis un blenza uz savu sporta kurpju purngaliem. Kad Dāvids tās atkal pacēla, Servazs tajās saredzēja tik pazīstamu

mirdzumu. Tāds bie�i bija redzams apsūdzēto tuvinieku acis satrau�kuma, neizpratnes un neticības sajaukums. Nevēlē�anās pieļaut neie�domājamo.

-��� Nespēju noticēt, ka Igo būtu spējis to izdarīt. Tas nav iespējams. Tas nevar būt viņ�.

-��� Vai jūs viņu labi pazīstat?

-��� Viņ� ir viens no maniem labākajiem draugiem.

Jaunie�a acis bija valgas. Viņ� gandrīz raudāja.

-��� Vai vakar vakarā jūs bijāt kopā ar viņu?

Dāvids cie�i lūkojās viņam acīs.

-Jā-

-��� Vai neatceraties, cikos Igo no krodziņa aizgāja?

�oreiz Dāvids uz viņu paraudzījās jau piesardzīgāk un apdomājās, pirms atbildēja.

-��� Nē, ta�u es atceros, ka viņ� nejutās labi, ka viņ� jutās� dīvaini.

-��� Tā viņ� jums teica? Dīvaini?

-Jā, viņ� nejutās glu�i savā ādā.

Servazs aizturēja elpu.

-��� Un vairāk neko viņ� neteica?

-��� Nē. Tikai, ka nejūtoties labi un labāk do�oties prom. Visi bija� pārsteigti, jo spēlei� spēlei tūlīt vajadzēja sākties.

Par pēdējo teikumu Dāvids bija �aubījies, apzinoties, ka var iegāzt savu draugu. Ta�u Servazs ievēroja kaut ko pavisam citu. Vai Igo būtu izmantojis �o aizbildinā�anos, lai aizlaistos un dotos pie Klēras Dimāras, vai arī viņam patie�ām bija kļuvis slikti?

-��� Un pēc tam?

-��� Kas pēc tam?

-��� Viņ� aizgāja, un jūs viņu vairs nesatikāt?

Jauneklis atkal vilcinājās.

-Jā, tā ir�

-��� Es jums pateicos.

Viņ� redzēja, ka Dāvids ir norūpējies, jo ba�ījās par to, kā viņa vārdi varētu tikt interpretēti.

-��� Tas nav viņ�! jaunietis iesaucās. Es par to esmu pārliecināts. Ja jūs viņu pazītu tikpat labi kā es, jūs arī tā domātu.

Servazs pamāja ar galvu.

-��� Viņ� ir vienreizīgs, Dāvids nelikās mierā, it kā tas varētu Igo palīdzēt. Viņ� ir aizrautīgs un dzīvespriecīgs. Igo ir līderis, viņ� cie�i tic savai zvaigznei un prot aizraut arī pārējos. Viņ� ir pārliecināts par sevi un uzticams draugs. Igo ne uz ko tādu nav spējīgs!

Runājot par savu draugu, jaunie�a balss drebēja. Viņ� notrausa ūdens lāsi, kas tam nopilēja uz degungala. Tad Dāvids pagriezās un, galvu nodūris, aizgāja.

Servazs kādu brīdi viņam sekoja ar acīm.

Izmeklētājs zināja, ko Dāvids gribēja sacīt. Marsakā vienmēr bija kāds Igo talantīgāks, lieliskāks, izcilāks un pārliecinātāks par sevi nekā pārējie, kāds, kas piesaista visu skatienus un kam ir savs apbrīnotāju loks. Servaza laikā tāds bija Frānsiss van Akers.

Servazs pārbaudīja ienāko�os zvanus. Tie bija eksperti. Viņ� atzva�nīja.

-��� Viņas parole bija pierakstīta, kāds no ekspertiem sacīja. Dimāras elektroniskajam pastam varēja piekļūt jebkur�. Un kāds to ir izdzēsis.

SERVAZS APSTĀJĀS pie betona kvadrāta un, atspiedies pret koku, izņēma no paciņas vēl vienu cigareti. Pa atvērtajiem logiem varēja dzirdēt balsis. Nekas nebija mainījies. Tie�i tāpat kā pirms divdesmit gadiem. Pietika tajā ieklausīties, lai saprastu, ka jums ir darī�ana ar kādu, kur� ir izglītots, bīstams un augstprātīgs.

-Jūsu rakstu darbi ir pusaud�u bandas izvirdums, kas nav spējīga saskatīt neko vairāk par savu trūcīgo gara pasauli. Pedantiskums, sen�timentalitāte, masturbācija un pinnes. �ēlīgā debess! Laikam jūtaties visuvareni? Atjēdzieties! Te nav nevienas oriģinālas domas.

Servazs aizdedzināja cigareti un klik�ķināja �ķiltavas tik ilgi, līdz beidzās slavenā Frānsisa van Akera pauze.

-��� Nākamnedēļ sāksim apgūt trīs grāmatas �Bovarī kundze�, �Anna Kareņina� un �Efija Brista�. Tie ir trīs romāni, kas publicēti laikā no 1857. līdz 1894. gadam, un tas nosaka romāna rakstības principus. Vai brīnumainā kārtā �eit nav gadījies kāds, kur� tos visus jau būtu lasījis? Tik rets putns �eit nav ieklīdis? Nē? Varbūt kāds zina, kas �iem trim romāniem ir kopīgs?

Klusums, kuru pārtrauca kāda balss:

-��� Tie visi vēsta par sievietēm, kas pārkāpj laulību.

Servazs nodrebēja. Tā bija Margo balss.

-��� Pilnīgi pareizi, Servazas jaunkundz. Nu ko, es vismaz redzu, ka �ajā klasē ir kāds, kur� neaprobe�ojas ar �Zirnekļcilvēka� lasī�anu. Tie ir trīs vēstījumi par sievietēm, kas pārkāpu�as laulību, un zīmīgi ir tas, ka tos sarakstīju�i vīrie�i. Trīs izcili daiļdarbi, kas pierāda, ka Hemingveja

apgalvojums -jāraksta par to, kas jums pazīstams, ir pilnīgas muļķības, tāpat kā daudzi citi vecā labā Ernesta spriedumi. Jauki. Zinu, ka da�iem no jums noteikti ir savi plāni nedēļas nogalei un ka skolas gads ir tikpat kā beidzies, tomēr es vēlētos, lai līdz nākamās nedēļas beigām jūs �os trīs romānus būtu izlasīju�i. Un neaizmirstiet, ka pirmdien gaidu jūsu sacerējumus!

Varēja dzirdēt, kā tiek bīdīti krēsli. Servazs paslēpās aiz mājas stūra. Viņ� nevēlējās tagad sastapt Margo, varbūt nedaudz vēlāk. Servazs redzēja, kā viņa kopā ar citiem studentiem dodas prom. Margo sarunā�jās ar divām meitenēm. Servazs iznāca no savas paslēptuves tajā brīdī, kad van Akers nokāpa pa trim betona pakāpieniem, pa ceļam atverot lietussargu.

-��� Sveiks, Frānsis!

Aiz pārsteiguma van Akers nedaudz iztrūkās un viņa lietussargs sasvērās.

-��� Martēn� �ķiet, pēc tā, kas noticis, man tavu apmeklējumu jau vajadzēja paredzēt.

Viņa zilās acis bija tikpat caururbjo�as. Van Akers izskatījās tāds pats, kādu viņ� to atcerējās, gaļīgs deguns, plāna, bet baudkāra mute, rūpīgi apcirpta bārda. Viņ� burtiski staroja. Vienīgi van Akera bārdā un brūno matu �ķipsnā, kas tam krita uz pieres, bija parādīju�ies da�i sirmi pavedieni.

-��� Ko tādās reizēs būtu pieņemts sacīt? viņ� pajokoja. Neesam tiku�ies veselu mū�ību!

-��� Fugit irreparabile tempus,' Servazs atbildēja.

Van Akera sejā atmirdzēja �ilbino�s smaids.

-��� Latīņu valodā tu alla� biji vislabākais. Tu nevari iedomāties, kā tas mani kaitināja.

-��� Tas ir tavs vājais punkts, Frānsis. Tu vienmēr un visur esi gribējis būt labākais.

Van Akers neatbildēja. Viņa seja nedaudz sadrūma. Ta�u tas netur�pinājās ilgi, un tajā atkal parādījās izaicino�ais smaids.

-��� Tu ne reizi te neiegriezies. Kāpēc?

-��� Lai nu kur� to būtu vaicājis�

1 Aizsteidzas neatgrie�amais laiks. Vergilijs. Georgikas. III, 284-285.

Van Akers ar acīm ieurbās Servazā. Lai gan laiks bija drēgns un lija lietus, viņam mugurā bija tā pati tum�zilā samta �akete, kurā Servazs to bija paradis redzēt. Viņ� neatcerējās, ka tas kādreiz būtu valkājis kaut ko citu. Tais laikos, kad viņi vēl bija studenti, �ī �akete pat bija kļuvusi par ieganstu jokam, ka Frānsisam van Akeram skapis esot pilns ar vienādām zilām �aketēm un kādas slavenas amerikāņu firmas krekliem baltā krāsā.

-��� Mēs abi labi zinām, kāpēc, Edmund Dantes, van Akers sacīja.

Servazs juta, ka viņam izkalst rīkle.

-��� Glu�i kā grāfs de Morserfs, es nolaupīju tavu Mersedesi. Tikai es viņu neapprecēju.'

Uz īsu mirkli Servazs sajuta uzliesmojam niknumu, glu�i kā ogles ugunskurā, ta�u tad tās atkal pārklāja gadu pelni.

-��� Dzirdēju, ka Klēra mirusi �ausmīgā nāvē.

-��� Ko par to runā Marsakā?

-�� Tu ta�u pazīsti Marsaku! Te viss nāk gaismā. �andarmi izrādīju��ies diezgan� pļāpīgi. Pārējo paveica klusais telefons. Ļaudis runā, ka sasieta un noslīcināta vannā. Vai tā ir taisnība?

-��� Iztik�u bez komentāriem.

-��� �ēlīgā debess! Turklāt vēl tik smalka dāma! Izcila. Neatkarīga. Neatlaidīga. Kaismīga. Tiesa, viņas pedagoģiskās metodes ne visiem bija pa prātam, ta�u man tās drīzāk �ķita� savdabīgas.

Servazs pamāja ar galvu. Viņi gāja garām betona taisnstūra celtnēm ar netīriem logiem.

-��� Kāda briesmīga nāve� Jābūt juku�am, lai kādu nogalinātu tādā veidā.

-��� Vai arī ļoti saniknotam, Servazs papildināja.

-��� Irafuror brevis est. Dusmoties nozīmē uz mirkli sajukt prātā.

Tagad viņi turpināja ceļu garām pamestajiem tenisa kortiem. Izmir�ku�ie tīkli nokarājās kā virves ringā zem neredzama boksera svara.

-��� Kā Margo sokas ar mācībām? Servazs jautāja.

Van Akers pasmaidīja.

-��� Ābols no ābeles tālu nekrīt. Margo ir īstas dotības, un viņa ar visu tiek galā itin labi. Un tiks galā vēl labāk, kad sapratīs, ka sistemātisks antikonformisms ir tikai cits konformisma paveids.

1 Atsauce uz A. Dimā romānu �Grāfs Monte-Kristo�.

Tagad bija Servaza kārta pasmaidīt.

-�������������� Tātad tu esi tas, kur� veic �o izmeklē�anu, van Akers ieminējās.

-��� Nekad tā īsti neesmu sapratis, kāpēc tu aizgāji uz policiju (viņ� pacēla roku, lai atvairītu jebkādus iebildumus). Zinu, tas saistīts ar tava tēva nāvi un, ja palūkojamies vēl tālākā pagātnē, ar to, kas atgadījās ar tavu māti, ta�u, Dievs mans liecinieks, no tevis varēja iznākt pavisam kas cits. Tu būtu varējis kļūt par rakstnieku, Martēn! Un ne jau par vienu no tiem copy-paste, bet gan par īstu rakstnieku. Tev bija spārni, tev bija talants. Vai atceries to Selind�era tekstu, ko mēs nemitīgi citējām un kas ir viens no brīni�ķīgākajiem, kāds jebkad uzrakstīts par literatūru un brālību?

-��� Sīmors, ievads, Servazs atbildēja, cen�oties apvaldīt emocijas.

-��� Mans galvenais varonis, -van Akers sāka runāt lēnā re�itatīvā, ejot tādā pa�ā ritmā, vismaz tajos mirkļos, kad es spē�u piespiesties palikt sē�am un saglabāt mieru, būs mans nelaiķa vecākais brālis Sīmors Glāss, kas trīsdesmit viena gada vecumā, atpū�oties ar sievu Floridā, izdarīja pa��nāvību.

-��� Mums viņ� iemiesoja da�ādas reālas būtnes, Servazs, nedaudz saminstinājies, turpināja, viņ� bija mūsu zili svītrotais degunradzis, mūsu aizdedzino�ais stikls ar dubultlēcu, mūsu ģeniālais padomdevējs, mūsu pārnēsājamā sirdsapziņa, mūsu stūrmanis un mūsu vienīgais īstais dzejnieks un, man �ķiet, glu�i neizbēgami, arī mūsu vispāratzītais mistiķis�

Un viņ� saprata: lai gan nebija �īs rindiņas lasījis gadiem ilgi, bez pūlēm spēja atcerēties ik vārdu. �ie teikumi ar ugunīgiem burtiem bija iededzināti viņa atmiņā. Tolaik tā bija viņu svētā pārliecība, viņu mantra, viņu parole.

Van Akers apstājās.

-��� Tu toreiz biji mans lielais brālis, viņ� ierunājās pārsteidzo�i aiz�kustinātā balsī, tu biji mans Sīmors, un man savā ziņā �ķita, ka tu esi izdarījis pa�nāvību tajā dienā, kad sāki strādāt policijā.

Servazs juta, ka atkal kļūst nikns. Tie�ām? Tad kāpēc tu man atņēmi Mariannu? viņam gribējās pavaicāt. Tie�i viņu� no tām daudzām, ko varēji dabūt un ko jau biji ieguvis� Un kāpēc tu viņu pēc tam pameti?

VIŅI BIJA AIZGĀJU�I līdz prie�u me�am, vietai, no kuras labos laik�apstākļos pavērās pla�s skats uz Pirenejiem un kur apvārsni varēja

saredzēt �etrdesmit kilometru attālumā. Ta�u todien mākoņi un lietus bija ietinu�i kalnu grēdas dūmakas un miglas vērpetēs. Tur viņi Servazs, van Akers un Marianna pirms divdesmit gadiem mēdza pulcē�ties, iekams viņa bija kļuvusi par �ķērsli, kas tos �ķīra, pirms greizsir�dība, niknums un naids tos bija sācis plosīt un iz�ķīris. Un, kas lai zina, vai van Akers neturpināja �urp nākt, atceroties vecos labos laikus, kaut gan Servazs �aubījās, vai tā bija.

-��� Pastāsti man par Klēru.

-��� Ko tu vēlies zināt?

-��� Vai tu viņu pazini?

-��� Ko tu ar to domā: personiski vai kā kolēģi?

-��� Personiski.

-��� Nē. Ne glu�i. Marsaka ir neliela universitātes pilsētiņa, kas atgā�dina �ekspīra Elsinoras galmu. Visi cits citu pazīst, izspiego, iegrū� dunci mugurā, tenko� Visi to vien dara, kā aprunā kaimiņus, cen�as kaut ko uzzināt, vēlams, pēc iespējas �ultaināku un pikantāku. Visi �ejie�nes iedzīvotāji izkopu�i aprunā�anu un tenko�anu visaugstākajā līmenī. Viņi satiekas ballītēs un kuļ tuk�us salmus.

-��� Un ko baumoja par Klēru?

-��� Vai tie�ām tu iedomājies, ka vecās draudzības vārdā es tev atstās�tī�u visas tās baumas un tenkas, kas te klīst?

-��� Tātad tās tomēr klīst gan?

Varēja dzirdēt, kā ma�īna aizbrauc pa lauku ceļu, kas aizvijās pie�kalnē.

-��� Baumas, pieņēmumi, tenkas� Vai to tu sauc par kaimiņu iztau�jā�anu? Klēra bija ne tikai neatkarīga un valdzino�a sieviete, viņai bija arī savs viedoklis par virkni lietu. Un viņai bija nosliece reizēm pārāk� kareivīgi izturēties pilsētiņā notieko�ajās dinejās.

-��� Bet vai bija vēl kas cits? Vai klīda valodas par viņas personisko dzīvi? Vai par to tev nekas nav zināms?

-��� Un kā tev �ķiet? Skaista, vientuļa, inteliģenta sieviete� Skaidrs, ka ap viņu tinās vīrie�u bars, un viņa ta�u nebija mūķene�

-��� Vai esi ar viņu gulējis?

Van Akers viņam veltīja neizdibināmu skatienu.

-��� Saki man, Megrē, vai tā jūs policijā strādājat? Dzenaties pēc visiem pierādījumiem, kas vien pagadās ceļā? Vai esi aizmirsis, ar ko ekseģēze

at�ķiras no hermeneitikas? Nu tad es tev atgādinu, ka ziņnesis Hermess bija krāp�anas Dievs. Kafkas parabolas un Selāna dzeja liecību uzkrā��ana, apslēptas jēgas meklējumi, nolai�anās līdz pa�u apslēptāko domu dziļumiem, Rikēra interpretācija un subjektivitāte tas kādreiz veidoja tavu izpratni par lietu būtību.

-��� Vai viņai kāds draudēja? Vai viņa tev uzticējās? Vai kā kolēģe vai draudzene tika tev stāstījusi par sare�ģītām attiecībām, to pārtrauk��anu vai par kādu, kas viņu nelika mierā?

-��� Nē, viņa man par sevi nestāstīja. Tik tuvi mēs nebijām.

-��� Vai viņa tev nekad nav stāstījusi par satrauco�iem telefona zva�niem vai elektroniskajām vēstulēm?

-Nē.

-��� Vai licejā vai kur citur ir parādījies kāds dīvains iesniegums, kas attiektos uz viņu?

-��� Vismaz, cik man zināms, ne.

-��� Un kāds skolēns bija Igo?

Van Akera sejai pārslīdēja smaida atblāzma.

-��� Septiņpadsmit gadu vecumā jau mācās sagatavo�anas kursos, labākais savā klasē. Vai jūti, ko es tev gribu pateikt? Turklāt vēl īsts skaistulis, visas meitenes viņam krīt ap kaklu. Igo ir tāds, kādi labprāt vēlētos būt visi pui�i.

Viņ� apklusa un cie�i raudzījās uz Servazu.

-��� Tev derētu satikties ar Mariannu�

�ķita, ka Servazs sajūt vieglu vēja pūsmu. Iespējams, tas bija vēj� prie�u zaros.

-��� Izmeklē�anas ietvaros esmu paredzējis to darīt, viņ� vēsā tonī atbildēja.

-��� Es jau nerunāju tikai par to.

Servazs ieklausījās lietus skaņās, tam līstot uz skujām. Tāpat kā van Akers, arī Servazs lūkojās tālumā, uz miglas vālos tītajām kalnu galotnēm.

-��� Tu vienmēr esi bijis tik tālu no ataraksijas. Tava saasinātā taisnī�bas izjūta, tavs niknums un sasodītais ideālisms� Aizej gan pie viņas, tomēr vecās vātis nevajadzētu uzplēst. Tad pēc neliela klusuma brī�a viņ� iejautājās: Tu mani joprojām ienīsti, vai ne?

Pēk�ņi Servazs iedomājās, vai viņ� tie�ām ienīst �o cilvēku, kur� reiz bijis viņa labākais draugs. Vai ir iespējams kādu gadiem ienīst un nekad

vairs nepiedot? Un kā vēl. Servazs juta, kā ar nagiem ir iekrampējies dūrēs, ko bija sabāzis kabatās. Tad viņ� pagriezās un smagiem soļiem devās prom, sabradājot zem kājām �iekurus. Frānsiss van Akers palika nekustīgi stāvam uz vietas.

MARGO NĀCA viņam pretī, lau�oties cauri skolēnu pūlim, kas drūz�mējās gaitenī. Meita izskatījās tuvu spēku izsīkumam. To varēja redzēt pēc viņas sakumpu�ajiem pleciem un tā, kā viņa nesa grāmatas; Ser�vazs varēja manīt, ka Margo ir nogurusi. Tomēr, viņu ieraugot, meitene pasmaidīja.

-��� Tātad viņi izmeklē�anu ir uzticēju�i tev?

Servazs aizslēdza Igo skapīti, kurā neko citu, izņemot sporta man�tas un grāmatas, nebija atradis un izmocīja smaidu. Viņ� to apkampa pūļa vidū, garām ejo�iem jaunie�iem viņus grūstot, gandrīz uzskrienot tiem virsū un skaļi sasaucoties. Bērni paliek bērni, Servazs nodomāja. Tie pieder planētai ar nosaukumu Jaunība, kas �ķita tikpat tāla un neaiz�sniedzama kā Marss, planēta, par kuru viņam nepatika domāt vientulī�gos un nostalģijas pilnos vakaros, jo tā atgādināja, ka būt pieaugu�am nozīmē būt nolādētam.

-��� Vai tu kā liecinieci nopratināsi arī mani?

-��� Pagaidām ne. Protams, ja vien tu pati nevēlies man kaut ko pa�stāstīt.

Servazs viņai piemiedza ar aci un redzēja, ka Margo atslābst. Viņa palūkojās rokaspulkstenī.

-��� Man nav daudz laika. Pēc piecām minūtēm sākas vēstures lekcija. Vai tu jau dodies projām vai paliksi te līdz vakaram?

-��� Vēl nezinu. Ja vakarā vēl bū�u te, varam kopā pavakariņot. Ko teiksi?

Viņa novaikstījās.

-��� Nu labi, bet tikai ātri. Man līdz pirmdienai jāpabeidz rakstīt sace�rējumu, un es raujos vaiga sviedros.

-�� Jā, es jau dzirdēju. Tu labi uzstājies.

-��� Kur es uzstājos?

-��� Van Akera lekcijā�

-��� Par ko tu runā?

-��� Es stāvēju zem logiem un visu dzirdēju.

Margo nolaida acis un vērās savu kurpju purngalos.

-��� Vai viņ�� tev kaut ko teica par mani?

-��� Frānsiss? Jā gan. Viņ� neskopojās ar tev veltītām uzslavām. Viņu pazīstot, tas ir liels retums. Viņ� apgalvoja es citēju: �Ābols no ābeles tālu nekrīt.�

Servazs pamanīja, ka Margo aiz prieka nosarkst, un uz mirkli atskārta, ka viņa bija tāda pati kā Servazs tajā vecumā izmisīgi atzinības un uzslavu alksto�a. Un, tāpat kā viņ�, savu vājumu slēpa aiz dumpīguma un ārējas neatkarības maskas.

-��� Tagad gan es lai�os projām, viņa sacīja. Veiksmīgas medības, �erlok!

-��� Pagaidi! Vai tu Igo pazīsti?

Margo pagriezās ar nepiekāpīgu sejas izteiksmi.

-��� Jā. Kāpēc tā jautā?

Servazs atmeta ar roku.

-��� Tāpat vien. Viņ� arī �o to par tevi sacīja.

Viņa atkal pienāca pie Servaza.

-��� Iet, vai tu domā, ka viņ� ir vainīgs?

-��� Un kā domā tu?

-��� Viss, ko varu pateikt, ir tas, ka Igo ir ļoti labs cilvēks.

-��� Viņ� to pa�u teica par tevi.

Servazs redzēja, kā viņa turas, lai nesāktu uzdot vēl kādus jautā�jumus.

-��� Vai Klēra Dimāra tev kaut ko pasniedza?

Margo pamāja ar galvu.

-��� Vai viņa bija laba pasniedzēja?

-��� Viņa prata pasniegt savus priek�metus tā, lai audzēkņiem būtu interesanti. Studentiem viņa patika. Paklau, vai mēs par to nevaram parunāt kādu citu reizi? Es nudien kavēju.

-��� Kāda viņa bija?'

-��� Dzīvespriecīga, dedzīga, aizrautīga, ļoti skaista. Nedaudz noslēgta, bet superīga.

Servazs pamāja ar galvu, un Margo pagriezās, ta�u viņ� pamanīja, ka tās pleci un mugura ir nedaudz sagumu�i.

Viņ� pa gaiteni devās uz halli, lau�ot sev ceļu cauri skolēnu pūlim, vienlaikus uzmetot pavir�us skatienus korķa sludinājumu dēlim pie

sienas, pie kura bija piesprausti da�ādi paziņojumi, noteikumi, maiņas piedāvājumi un sludinājumi, kas kop� viņa laikiem tā ari nebija mainī�ju�ies, izņemot to, ka toreiz tie mēdza būt smieklīgi un poētiski. Kabatā ievibrējās mobilais telefons. Servazs palūkojās uz telefona numuru, kas izgaismojās uz ekrāna. 11 bija Samira. Viņ� atbildēja.

-��� Iespējams, esam kaut ko atradu�i.

-��� Ko tie�i?

-��� Tu mums teici, lai mēs �neieciklējamies� uz to puisi, vai ne?

Servazs juta, kā paātrinās pulss.

-��� Pi�ols atcerējās vienu lietu, ar kuru bija strādājis pirms vairā�kiem gadiem. Uzbrukums kādai sievietei un izvaro�ana viņas mājās. Uzbrucēju noskaidrojām pēc viņa pirkstu nospiedumiem kartotēkā un sameklējām �o protokolu arhīvos.

Tā bija pirmsplūdu laika protokolu ievades programma, ar kuras palīdzību policisti apkopoja visus savus materiālus, ļoti novecojusi programma, kuru jau sen būtu vajadzējis nomainīt. Servazs gaidīja stāsta turpinājumu, vērojot, kā pelēcīgajā gaismā lēkā tirasiņu sugas zirgi, kas �ķita tik gaisīgi kā debesu būtnes.

-��� Tas ir kāds tips, kas vairākas reizes notiesāts par seksuāla raks�tura uzbrukumiem jaunām sievietēm Tarbē, Montobānā un Albl un pat par izvaro�anu upura mājās. Viņu sauc Elviss Konstandens Elmazs. Vesels birums iepriek�ēju sodāmību. Divdesmit piecu gadu vecumā jau du�iem rei�u bijis tiesāts par tirdzniecību ar narkotikām, vardarbību vainu pastiprino�os apstākļos un laupī�anu. Tagad viņam ir divdesmit septiņi gadi. īsts plēsoņa. No viņa gājieniem �ermuļi skrien pār kau�liem. Viņ� mēdz ar saviem nākamajiem upuriem sarakstīties interneta iepazī�anās lapās (Servazs atcerējās Klēras izdzēstās elektroniskās vēs�tules). Ar kādu sievieti viņ� 2007. gadā satikās Albī, piedraudēja ar dunci, aizveda uz viņas mājām, piesēja pie radiatoriem un aizlipināja tai muti ar plāksteri, pirms tam atņemot bankas karti un uzzinot tās paroli. Tad Elviss to izvaroja, piedraudot atriebties, ja viņa iesniegs sūdzību. Kādā citā reizē viņ� tumsā uzbruka sievietei Tarbes parkā, to sasēja un ievietoja ma�īnas bagā�niekā, tad pārdomāja un pameta viņu turpat krūmos. Tas ir brīnums, ka viņ� līdz �im vēl nevienu nav nogalinājis�

Samira apklusa.

-�� Ja izslēdz� īsi sakot, viņ� tikai �ogad ir iznācis no cietuma.

-��� Hm.

-��� Ta�u viņam ir alibi�

Varēja dzirdēt, kā karotīte atsitas pret kafijas krūzīti.

-��� Rādās, ka mūsu Elvisam vakarvakaram ir ļoti dro�s alibi. Viņ� sakāvies bārā.

-��� Un tas ir dro�i?

-��� Ne tikai tas, pēc tam viņ� ar ātro palīdzību aizvests uz Rangeiju. Ap pulksten desmitiem vakarā viņ� tika uzņemts neatliekamās palīdzī�bas nodaļā un slimnīcā atrodas joprojām.

Pulksten desmitos� Tajā laikā Klēra jau bija mirusi, bet Igo sēdēja uz baseina malas. Vai Elvisam Elmazam pietika laika, lai atgrieztos Tulūzā un izraisītu kautiņu, tā nodro�inot sev alibi? Kur tādā gadījumā viņ� ņemtu laiku un iespēju sazāļot Igo?

-��� Vai viņu tie�ām sauc Elviss?

Servazs izdzirdēja, kā Samira iespurdzas.

-��� Tie�ām. Es par to jau painteresējos. �ķiet, Albānijā tas ir visai izplatīts vārds. Lai kā arī būtu, �im preteklim drīzāk atbilst �Jailhouse Rock" nekā �Don't Be Cruel�1 .

-��� Hm, hm, nomurmināja Servazs, kur� nebija pārliecināts, vai īsti izpratis �o vārdu jēgu.

-��� Ko darīsim, �ef? Vai man viņu iztaujāt?

-��� Nedari neko, es jau braucu turp. Tu tikai neļauj, lai viņu tā vien�kār�i izlai� no slimnīcas.

-��� Neuztraucieties, es to idiotu apsēdī�u kā utis.

1 Elvisa Preslija dziesmu nosaukumi.

CERĪBA IR NARKOTIKA.

Cerība ir psihotropā viela.

Cerība ir spēcīgāka uzbudino�ā viela nekā kafija, kata, matē, kokains, efedrins, eritropoetlns, da�ādu narkotiku sajaukums vai amfetamlns.

Cerība paātrināja sirds ritmu, elpu, paaugstināja asinsspiedienu un papla�ināja acu zīlītes. Cerība pastiprināja virsnieru dziedzeru darbību, saasināja dzirdi un o�u. Cerība sagrieza iek�as otrādi. Viņas cerību pār�ņemtās smadzenes pēk�ņi ieraudzīja kādu vietu, ko viņa iepriek� nekad nebija pamanījusi.

Tā bija guļamistaba�

Ta�u tā nebija viņas guļamistaba. īsu mirkli tai �ķita, ka viņa ir pamodusies savās mājās un �ie nebeidzami garie, pagrabā pavadītie mēne�i ir tikai ļauns sapnis, ka beidzot ir pienācis rīts un viņa atgriezu�sies savā iepriek�ējā dzīvē, brīni�ķīgajā un tik ierastajā ikdienā, tomēr tā nebija viņas guļamistaba.

Viņa to skatīja pirmoreiz. Un nepazina.

Bija rīts. Viņa nedaudz pagrieza galvu un redzēja, ka gaisma aizvien spēcīgāk spraucas istabā pa logu rūtīm cauri aizkariem, tepat līdzās gultai. Modinātājpulksteņa sarkanie cipari uz naktsgaldiņa rādīja 6 un 30 minūtes. Pie pretējās sienas atradās drēbju skapis ar spoguli. Viņa pacēla galvu un atspulgā redzēja savas pēdas, kājas, bet starp tām savu seju, kas pustumsā izskatījās kā sīka, tramīga un iebiedēta zvērēna purniņ�.

Viņai līdzās kāds gulēja.

Cerība atgriezās. Viņ� bija aizmidzis un aizmirsis, pirms ir beigusies ie�ļircināto zāļu iedarbība, aizvest to atpakaļ uz pagrabu. Viņa neticēja savām acīm. Kļūda, tikai viena vienīga kļūda visu �o garo ieslodzījuma mēne�u laikā! Tā bija īsta veiksme! Sirds bija pamirusi, viņai �ķita, ka tūlīt iestāsies infarkts.

Smadzenēs uzplaiksnīja neprātīga cerība. Viņa piesardzīgi pagrieza galvu uz vīrie�a pusi, jūtot, kā deniņos pulsē asinis.

Viņ� gulēja, dūres sa�ņaudzis. Viņa pilnīgi vienaldzīgi nolūkojās uz tā garo, kailo augumu, kas bija izstiepies viņai līdzās, un nejuta ne naidu, ne aizrau�anos. Tas viss jau sen bija pagājis. To nepiesaistīja pat nedabiski blondie, īsi apgrieztie mati, tum�ā bārdiņa un rokas, ko viscaur klāja tum�i tetovējumi, atgādinot otru, zvīņām klātu ādu. Viņa ieraudzīja da�us sakaltu�us spermas plankumus uz viņa gurnu apmato�juma un nodrebēja, tomēr viņai nebija slikta dū�a un kuņģis nesarāvās kā kādreiz. Ari tas sen bija pagājis.

Cerība tai pie�ķīra spēkus. Pēk�ņi viņa alkaini vēlējās aizbēgt no �is elles. Būt brīva. Viņu plosīja tik daudz pretrunīgu izjūtu� Kop� viņa bija ieslodzīta, tā bija pirmā reize, kad viņa ieraudzīja dienasgaismu. Pat tad, ja tā ieplūda pa logu, caur aizkariem. Tā bija pirmā reize, kad viņa pamodās gultā, nevis tumsā, uz cietās pagraba grīdas. Pēc tik gariem mēne�iem, iespējams, pat gadiem, beidzot guļamistabā�

Tas nevarēja būt! Kaut kas bija atgadījies.

Ta�u viņai nebija laika gul�ņāt. Istabā kļuva aizvien gai�āks. Viņ� varēja pamosties. Otrreiz tādas izdevības vairs nebūs. Tūdaļ atgriezās bailes.

Bija kāda iespēja. Viņu nogalināt. Tūlīt pat. Ar naktslampu tam sa��ķaidīt galvaskausu. Ta�u viņa zināja, ka tad, ja sitiens neizdosies, viņ� tai metīsies virsū. Un viņ� bija daudz spēcīgāks par viņu, kas jutās tik novārgusi. Atlika vēl divas iespējas. Atrast kādu ieroci nazi, korķviļķi, kādu citu smagu vai asu priek�metu.

Vai bēgt�

Pēdējais variants �ķita vispiemērotākais. Viņa bija tik novārgusi un bezspēcīga, ka nespēja vīrietim uzbrukt. Bet kurp bēgt? Kas tur ārā bija? Tajā vienīgajā reizē, kad viņ� bija to �urp atvedis, viņa bija izdzirdējusi putnus, gaili un sajutusi laukiem raksturīgas smar�as. Tā bija nomaļa vieta.

Sirdij strauji sitoties, pārliecināta, ka viņ� tūlīt pamodīsies un kuru katru mirkli atvērs acis, viņa atbīdīja segu, izslīdēja no gultas un spēra soli uz loga pusi.

Sirds pamira.

Viņa neticēja savām acīm�

Tur ārā bija saulaina pļaviņa un me�s. Glu�i kā viņas bērnības pasa�kās namiņ� atradās me�a vidū. Viņa redzēja milzīgus kokus, pulkste�nītes, magones un dzeltenus taureņus, kas lidinājās gaisā. Un pat caur logu dzirdēja, kā �ivina putni, sveicot jaunu dienu. Visi �ie garie mēne�i pazemē, kad tik tuvu līdzās atradās ierastā un jaukā ikdiena.

Viņa pameta skatienu uz istabas durvīm un vairs nespēja no tām atraut acis. Brīvība bija tepat, aiz �īm durvīm. Viņa ba�īgi paraudzījās uz gultas pusi. Viņ� joprojām gulēja. �ķita, ka pulss tūlīt apstāsies. Viņa paspēra vienu soli, tad otru, tre�o un apgāja apkārt sava ben�des gultai. Durvju rokturis bez trok�ņa atvērās. Viņa neticēja savām acīm. Tās bija vaļā. Un veda uz �auru un klusu gaiteni. Gan tā labajā, gan kreisajā pusē bija vairākas durvis, ta�u viņa turpināja iet taisni uz priek�u, līdz nonāca milzīgā ēdamistabā. Viņa uzreiz pazina lielo tum�koka galdu, kas atgādināja ezeru, bufeti, stereoatskaņotāju, pla�o kamīnu, sve�turus, un acu priek�ā viņai tūlīt rēgojās ēdieni, mirgo�jo�ās sveces, bet ausīs skanēja mūzika un nāsis kņudināja ēdienu smar�a. Viņai atkal kļuva slikti. Tas vairs nekad neatkārtosies� Logu aizvērtņi bija ciet, ta�u saules stari pa spraugām gai�iem staru kūļiem iespīdēja telpā.

Vestibils, tad ieejas durvis, kas atradās turpat līdzās pa labi, tumsas aizsegā. Viņa pagāja vēl pāris soļu uz priek�u un sajuta, ka ie�ļircināto zāļu iedarbība vēl nav zudusi. Bija tāda sajūta, it kā viņa bristu pa ūdeni, it kā sabiezinātais gaiss tai pretotos. Viņas kustības bija smagnējas un neveiklas. Tad viņa apstājās. Viņa nevarēja iet ārā �ādā izskatā. Kaila. Viņa atskatījās un juta, ka vēders saraujas krampjos. Lai notiek kas notik�dams, tikai neatgriezties tajā istabā. Uz dīvāna mētājās pleds� Viņa to paņēma un uzmeta sev plecos. Tad viņa tuvojās ieejas durvīm. Tāpat kā viss cits �ajā namā, arī koka durvis bija senatnīgas un smagnējas. Viņa pacēla aizbīdni un pagrūda aizvērtni.

Viņu ap�ilbināja spēcīga saules gaisma, putnu dziesmas ieskanējās ausīs kā cimbalas, sīkdamas tai uzbruka mu�as, nāsīs iecirtās zāles un

koku smar�a, bet siltums glāstīja ādu. Kādu mirkli tai noreiba galva un viņa, elpai aizcērtoties, samulsusi mirk�ķināja acis. Viņu pārņēma reibonis no �i siltuma un gaismas viļņa, un no �is dzīves. Viņa pēk�ņi sajutās brīva kā Segēna kunga kaza. Ta�u bailes drīz atgriezās. Laika nebija daudz.

Pa labi atradās kāda piebūve. Tā bija veclaicīga, vaļēja, pa pusei sabrukusi klēts. Bija saredzams tās jumta karkass. Zemē mētājās kaudzē samesta nolietojusies saimniecības tehnika, darbarīki un dēļu kaudze. Tur atradās arī automa�īna�

Viņa metās pie tās, ar kailajām pēdām skarot saules sasilu�o zemi. Durvis �ofera pusē �īkstot atvērās, un viņa uz mirkli nobijās, ka troksnis to varētu pamodināt. Ma�īnas salons smar�oja pēc ādas un motoreļļas. Trīco�ām rokām viņa taustījās, ta�u atslēgas nebija. Viņa meklēja cimdu nodalījumā, zem sēdekļa, visur. Velti. Viņa izkāpa no ma�īnas. Jābēg� Nedrīkstēja vilcināties. Viņa palūkojās apkārt. Garāmejo�s ceļ�. Nē, turp labāk ne. Tad me�a gaismēnā viņa pamanīja aizviļamies �auru taciņu. Viņa metās turp un saprata, ka ir ļoti vārga un kājas vairs neklausa. Pagrabā dro�i vien bija zaudēti vismaz desmit piecpadsmit kilogrami. Ta�u cerība tai pie�ķīra jaunus spēkus, tāpat arī siltais un virmojo�ais gaiss, dzīvības pilnā daba un liegā gaisma.

Pame�ā bija tikpat patīkami vēss un dzirdami tie pa�i dabai rakstu�rīgie trok�ņi. Viņa skrēja pa taciņu un vairākas reizes savainoja ādu uz asajiem akmeņiem un koku skujām, ta�u nemaz par to neraizējās. Viņa �ķērsoja koka tiltiņu pār strautu, kas, dzidri �alojot, tecēja koku paēnā. Plānie dēļi, viņai skrienot, nodrebēja.

Tad pēk�ņi tai �ķita, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu�

Nedaudz tālāk, taciņas vidū, uz zemes kaut kas bija�

Kaut kas tum�s. Viņa lēnām tam tuvojās. Tas bija vecs, pārnēsājams kase�u magnetofons ar rokturi� Un no tā skanēja mūzika. Un, �ausmās sastingusi, viņa to pazina. Viņa to bija dzirdējusi jau simtiem rei�u� Kaklā iestrēga kamols. Tas bija tik netaisnīgi un tik �ausmīgi ne�ēlīgi! Nē, tikai ne to!

Trīco�ām kājām viņa sastinga kā zemē iemieta. Viņa nevarēja �o ceļu turpināt un nevarēja arī griezties atpakaļ. Pa labi atradās dziļa grava, pa kuru tecēja strautiņ�. Viņa metās pa kreisi, pārkāpa pāri uzbērumam un tālāk skrēja pa taciņu starp papardēm.

Viņa joņoja bez elpas, ba�īgi lūkodamās atpakaļ, ta�u nekur nevienu nemanīja. Pame�ā skanēja putnu dziesmas, bet aiz muguras kā neatslābsto�i draudi bija dzirdama drūmā mūzika, kas atbalsojās me�ā.

Kad tai �ķita, ka tikusi jau diezgan tālu, tajā vietā, kur taka sadalījās divās daļās, tā ieraudzīja pie kāda koka stumbra piespraustu uzrakstu. Uz lapiņas bija uzzīmētas divas bultas, kas norādīja uz to, ka viņai tiek piedāvātas divas iespējas: �BRĪVĪBA� vai �NĀVE�.

Kaklā atkal iestrēga kamols, un, noliekusies pār papardēm taciņas malā, viņa izvēmās.

Kad viņa atkal iztaisnojās un noslaucīja muti ar pleda stūri, kas sma�koja pēc sastāvēju�ās telpas, putekļiem, nāves un vājprāta, viņai gribē�jās raudāt, nokrist zemē un vairs nekustēties, un tomēr kaut kas bija jādara. Viņa zināja, ka tās ir lamatas. Kārtējā perversā spēlīte. Uz nāvi vai brīvību� Kas notiks, ja viņa izraudzīsies �brīvību�? Kas tā būs par brīvību? Protams, ne jau iespēja atgriezties iepriek�ējā dzīvē. Vai viņ� to atbrīvos no ieslodzījuma nogalinot? Un ja viņa izraudzīsies �nāvi�? Vai tā bija metafora? Ja tā, tad kāda? Cie�anu nāve un mocību beigas? Viņa devās uz to pusi, nolēmusi, ka �ī slimā prātā �ķietami vilino�ākais piedāvājums beigās noteikti izrādītos ļaunākais.

Viņa paskrēja vēl kādu gabalu uz priek�u un tad to ieraudzīja kaut ko tum�u un garenu, kas vertikāli karājās kādu metru virs ceļa.

Viņa sāka skriet lēnāk, pēc tam jau gāja, līdz apstājās un, sirdij pa muti vai laukā lecot, saprata, kas tas ir. Zarā pie koka bija pakārts kaķis, un kāds tik cie�i bija savilcis virvi ap dzīvnieka kaklu, ka likās galva teju, teju nokritis. No baltā purniņa nokarājās sārta mēle, bet ķermenis bija stīvs kā dēlis.

Lai gan viņas kuņģis bija tuk�s, viņa juta, ka kļūst nelabi un mutē ieplūst skāņa gar�a, bet pār muguru kā ledaina roka pārslīd bailes.

Viņa iegaudojās. Cerība apdzisa kā izdedzis sveces gals. Dziļi sirdī viņa saprata, ka �is me�s un ieslodzījums ir pēdējais, ko viņa savā mū�ā redzēs. Un ka izejas nav. Ne todien, ne ari citureiz. Tomēr tik ļoti gribējās kaut nedaudz ticēt.

Vai tie�ām �ajā nolādētajā me�ā neviena nav? Un kur viņa atradās vai tā vispār ir Francija? Viņa zināja, ka ir zemes, kur var iet stundām un dienām ilgi un nesastapt nevienu dzīvu dvēseli.

Viņa nesaprata, uz kuru pusi ir jāiet. Tikai ne uz to, kuru bija izrau�dzījies �is ķertais!

Un viņa ienira starp krūmiem un kokiem, tālu nost no taciņas, klūpot pār saknēm un pauguriem, kailajām kājām asiņojot. Drīz viņa nonāca pie vēl viena strauta, kura gultne bija piemētāta ar negaisa laikā nogāztiem bērziem un lazdām. Viņai bija ļoti grūti izkļūt tiem cauri. Zari, kas bija asi kā dun�i, uzplēsa kāju ādu, un viņa sagrieza pēdas uz asajiem akmeņiem un sausajiem zariem.

Otrā pusē strautam parādījās kāda cita taciņa. Aizelsusies viņa no�lēma tālāk doties pa to. Viņa joprojām cerēja kādu sastapt un tikai ar milzīgām pūlēm virzījās uz priek�u pa pame�u.

Es negribu mirt.

Skrēja, klupa, atkal cēlās un skrēja tālāk.

Skrēja, lai glābtu savu dzīvību, krūtīs spie�ot, sirdij dunot un kājām k]ūstot aizvien smagākām. Me�s kļuva biezāks, bet gaiss aizvien sutīgāks. Me�a smar�as sajaucās ar pa�as sviedru sājo smaku, kas koda tai acīs. Varēja dzirdēt, kā blakus �alo strautiņ�. Neviena cita trok�ņa. Viņai aiz muguras valdīja pilnīgs klusums.

Es negribu mirt�

Viņas prātu nodarbināja tikai �ī doma. Un bailes. Pretīgas un necil�vēcīgas.

Es negribu� Negribu� Negribu�

Mirt�

Viņa sajuta, ka tai pār vaigiem birst rūgtas asaras, bet pulss dun kaklā un krūtīs. Viņa spētu nogalināt pat savu tēvu un māti, lai tikai no �ejienes izkļūtu.

Un pēk�ņi viņas sirds salēcās. Tur kāds bija�

Viņa sauca:

-Ei! Pagaidiet! Pagaidiet! Palīgā! Glābiet mani!

Cilvēks nekustējās, ta�u caur asaru aizmiglotajām acīm viņa to skaidri redzēja. Tā bija kāda sieviete. Ģērbusies sauļo�anās halātā ar pogām. Dīvainā kārtā tai uz galvas nebija matu. Ar pēdējiem spēkiem viņa metās tai klāt, ta�u sieviete joprojām nekustējās. Tuvojoties viņai �ķita, ka asinis dzīslās sastingst.

Tā nebija sieviete�

Tas bija pret koka stumbru atstutēts, samākslotā pozā sastindzis plastmasas manekens. Un viņa pazina savu halātu, kas tai bija mugurā tajā vakarā, kad� Tikai uz tā bija uz�ļākta sarkana krāsa.

Viņai �ķita, ka spēki ir galā, it kā kāds būtu tos izsūknējis. Bija skaidrs, ka viņ� �ajā me�ā ir izlicis vēl daudz citu tikpat drūmu lamatu. Un viņa bija kā �urka �ajā labirintā, viņa rotaļlieta, bet viņ� pats bija patvēries tepat tuvumā� Viņa juta, ka kājas saļimst, un zaudēja samaņu.

VIŅ� NOVIETOJA MA�ĪNU autostāvvietā un devās uz betona torni ar liftiem, kas atradās teritorijas centrā. Rangeijas Universitātes klīnika Tulūzas dienvidos bija izslējusies glu�i kā cietoksnis kalna galā. Lai tur nokļūtu no autostāvvietas, kas bija izvietota kalna vidusdaļā, vispirms bija jābrauc ar liftu, pēc tam jāiet pa garu eju, kas atradās da�us met�rus virs kokiem, no kurienes pavērās lielisks panorāmas skats uz uni�versitātes celtnēm kalna piekājē un pilsētas nomali. Servazs �ķērsoja klajumu, pa kuru varēja nokļūt pie slimnīcas nama fasādes, ko aizse�dza sare�ģīts, varena paskata metāla re�ģis. Kā parasti, celtnes āriene bija pakārtota iek�ējo infrastruktūru vajadzībām. Slimnīcā strādāja divtūksto� astoņsimt ārstu un desmittūksto� pārējā medicīnas perso�nāla, un katru gadu tajā uzņēma simts astoņdesmit tūksto�us pacientu jeb vidēja izmēra pilsētiņu. Tostarp Servazs pamanīja, ka viņam bija radusies milzīga nepiecie�amība pēc kādiem citiem, nevis medicīnas pakalpojumiem.

Atrā gaitā viņ� devās garām slimnīcas vienīgajai kafetērijai, kur uzturējās gan personāls, gan apmeklētāji, gan pacienti slimnīcas halā�tos, un tālāk pa garajiem gaiteņiem līdz liftiem. Centieni aizsegt sie�nas ar mūsdienu mākslinieku darbiem labdarības dāvanām bija vel�tīgi. Ari mākslai ir robe�as. Servazs pamanīja kapelas durvis, uz kurām bija izlikti kapelāna apmeklē�anas laiki. Viņ� prātoja, kā gan Dievs sev atradis vietu �ajā valstībā, kur cilvēciska būtne pārvērtusies par cauruļu sistēmu, ko var izjaukt un salikt kā,automa�īnas motoru, bet reizēm nosūta tālāk galējam norēķinam, pirms tam pievācot atsevi�ķas detaļas citu motoru remontam.

Pie liftiem viņu gaidīja Samira. Viņam gribējās aizdedzināt cigareti, ta�u skatiens apstājās pie uzraksta uz sienas, kas aizliedza smēķēt.

-��� Avārija, Servazs sacīja, kad atradās lifta kabīnē.

-��� Ko? pārsteigta iejautājās Samira, kuras revolvera maksts uz gur�niem piesaistīja visu skatienus.

-��� D�. G. Balarda romāns. Ķirurģijas, mehānikas, pla�a patēriņa un iekāres sajaukums.

Viņa neizpratnē palūkojās uz Servazu, kur� paraustīja plecus. Lifta durvis atvērās vienā no stāviem, un viņi dzirdēja kādu kliedzam:

-��� Idiotu banda! Jums nav nekādu tiesību mani ar varu aizturēt! Pasauciet to debilo ārstu, uz līdzenas vietas gribu ar viņu runāt!

-��� Mūsu Elviss? Servazs iejautājās.

-��� Tā varētu būt.

Vispirms viņi pagriezās pa labi, tad pa kreisi. Kāda medmāsa viņus apturēja, un Samira novicināja savu dienesta apliecību.

-��� Labdien, mēs meklējam Elvisu Konstandenu Elmazu.

Sievietes seja sadrūma. Viņa norādīja uz matēta stikla durvīm gaiteņa

galā, pie kurām uz ratiņiem gulēja vecs vīrs ar difūzijas caurulīti degunā.

-��� Viņam nepiecie�ama atpūta, sieviete bargā balsī noteica.

-��� Pats par sevi saprotams, Samira paironizēja.

Sieviete uz viņiem nicino�i palūkojās, tad devās prom pa gaiteni.

-��� Sasodīts, tikai pogaino man vēl pietrūka! Elviss iesaucās, kad viņi ienāca palātā.

Lai gan kaktā griezās ventilators, telpā valdīja mitra sutoņa. Elviss Konstandens Elmazs ar kailu ķermeņa aug�daļu sēdēja gultas galvgalī. Viņ� skatījās uz televizoru, kam bija izslēgta skaņa.

-��� One for the money! Two for show, Samira nodungoja, deju solī no�ūpojot gurnus. Sveiks, Elvis!

Ieraudzījis poli�u skuķi, Elviss sarauca uzacis. �oreiz Samirai virs sporta krekliņa ar uzrakstu �LEFT 4 DEAD� ap kaklu bija kāds pusducis da�ādu kreļļu virteņu.

-��� Pie velna, kas tā tāda? viņ� ievaicājās, pagriezis galvu uz Servaza pusi. Tad �itāda tagad ir policija? Sasodīts, kurp virzās pasaule?

-��� Vai jūs esat Elviss Elmazs?

-��� Nē. Als Pa�īno. Ko jums no manis vajag? Nebūsiet ta�u nāku�i sakarā ar manu sūdzību.

-��� Neesam vis.

-��� Skaidrs, ka ne. Uzreiz redzams, ka esat no KFC.

KFC jeb Kentucky Fried Chicken bija pazīstama ātro ēstuvju ķēde, kas specializējusies ceptu cāļu gatavo�anā, bet noziedznieki tā bija iedēvē�ju�i kriminālpoliciju. Elviss Konstandens Elmazs bija neliela auguma vīrs, spēcīgu miesasbūvi un pilnīgi gludu un spīdīgu galvu, nelielu bārdiņu uz kvadrātveida �okļa un sīku cirkonija auskariņu ausī, ja vien tas nebija īsts briljants. Viens apsējs tam vairākas reizes bija aptīts ap muskuļaino torsu no vēdera lejasdaļas līdz diafragmai, bet otrs apjozts ap labo bicepsu.

-��� Kas jums atgadījās? Servazs jautāja.

-��� It kā jūs nezinātu! Mani sadūra, �omiņ. Trīs na�a dūrieni vēderā un viens rokā. Brīnumainā kārtā tie pediņi mani tomēr neno�miedza. Kā teica tas idiņ� ārsts: �Dzīvībai svarīgi orgāni nav skarti, jūs esat īsts veiksminieks, Elmaza kungs.� Viņ� mani izlaidīs no slimnīcas tikai rīt, it kā tāpēc, ka tad, ja es par daudz kustē�os, brūces atvērsies. Es jau neesmu nekāds ārsts, gan jau viņ� zina labāk. Bet man kājas notirpu�as un rijamais te �truntīgāks nekā cietumā.

-��� Tie pediņi? Samira jautāja.

-��� Viņi bija trīs. Serbi. Nezinu, vai jums tas zināms, bet tie pediņi serbi un mēs, albāņi, nesatiekam. Visi serbi ir padibenes un narkomāni.

Samira pamāja ar galvu. To pa�u viņa bija dzirdējusi no serbiem par albāņiem. Un, kaut gan viņa to neteica, bet viņas dzīslās ritēja ari nedaudz bosnie�u asiņu un, �ķiet, ari itāļu. Viņas ģimene bija daudz ceļojusi�

-��� Un kas īsti notika?

-��� Sākām klopi kafejnīcā, pēc tam turpinājām uz ielas. Jāsaka, biju pamatīgi ierāvis.

Viņ� uz abiem pēc kārtas palūkojās.

-��� Tikai tam vārgulim kafejnīcā bija divi �omi un es to nezināju. Viņi metās man virsū kā juku�i, pirms paguvu noreaģēt, vēlāk aizlaidās kā �urkas. Bet es gulēju uz trotuāra un spļāvu asinis. Jau spriedu, ka �oreiz gals klāt. Ta�u jādomā, ka ari draņķiem tomēr ir savs dievs, vai ne, zaķīt? Vai tev nav kāda cigarete? Viena smēķa dēļ varētu tēvu un māti nogalināt.

Samira tikko noturējās, neiebakstījusi caur apsēju viņam sānos rādī�tājpirkstu.

-��� Vai tad tu uzrakstu neredzēji? viņa aizkaitināta vaicāja. Smēķēt aizliegts� Kāpēc jums radās domstarpības?

-��� Domstarpības� Nu vellos, tu gan izsakies, zaķīt! Es ta�u jau teicu esmu albānis, bet viņi ir serbi.

-��� Un tas viss?

-Nē.

-��� Kas vēl?

-��� Sievi�ķis, protams! Bija tur tāda lellīte, kas mani lenca.

-��� Kopā ar viņiem?

-Japp-

-��� Glīta?

Elvisa Konstandena Elmaza seja iemirdzējās kā Ziemassvētku eglīte.

-��� Tie nav pareizie vārdi! īsta seksbumba! Turklāt augstas klases. Nesaprotu, kā viņa tur gadījās kopā ar tiem trim lūzeriem. Pie velna, es nespēju atturēties un visu laiku uz viņu blenzu. Viņa to beigās pamanīja un pienāca drusku papļāpāt. Kas to lai zina, varbūt viņa tos gribēja tikai paķircināt? Varbūt bija sagāju�i matos, varbūt tiem bija domstarpības, kā jūs sakāt� Un tad tā saķer�anās gāja vaļā.

-��� Tātad jūs ieradāties neatliekamās palīdzības nodaļā vakar vakarā, nakti pavadījāt uz operāciju galda, pēc tam nonācāt �eit?

Tum�ajās acīs iemirdzējās sīka liesmiņa.

-��� Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jums par manu kautiņu nospļauties, vai ne? Jūs interesē, kas notika tālāk. Kaut kas ir atgadījies?

-��� Elmaza kungs, jūs iznācāt no cietuma pirms �etriem mēne�iem. Tā ir?

-��� Tie�i tā.

-�� Jūs bijāt notiesāts par vardarbīgām zādzībām, nolaupī�anu, turē��anu ieslodzījumā, seksuāla rakstura uzbrukumiem un izvaro�anu�

-��� Un tad? Es savu esmu atsēdējis.

-Jūs vienmēr uzbrukāt jaunām, skaistām brunetēm.

Elvisa acis satumsa.

-��������������� Ko jūs ar to gribat teikt? Tas bija sen. Viņ� samirk�ķināja acis.

-��� Kas tad vakar noticis? Uzbrukums kādai dāmītei, vai ne?

Servaza skatiens apstājās pie laikraksta, kas bija novietots uz galda ar ritenī�iem blakus gultai. Viņam vajadzēja tikai sekundes simtdaļu, lai saprastu, ko viņ� lasīja. Un vēl mazāk, lai nobālētu:

�KĀDAS JAUNAS PASNIEDZĒJAS SLEPKAVĪBA MARSAKĀ

Izmeklē�ana uzticēta policistam, kas atrisināja Senmartēnas lietu.�

�ēlīgā debess! Vairs nepievēr�ot uzmanību Samiras jautājumiem un Elmaza atbildēm, Servazs paķēra laikrakstu un drud�aini sāka �ķirstīt lapas, lai sameklētu rakstu.

Tās bija tikai da�as rindiņas tre�ajā lappusē, kurās tika izklāstīts, ka �Tulūzas Kriminālpolicijas majoram Servazam, kur� izmeklēja pēdējo gadu laikā visnozīmīgāko krimināllietu slepkavības Senmartēnā 20082009. gada ziemā uzticēta kāda Marsakas elitāra liceja pasniedzējas slepkavības izmeklē�ana". Nedaudz tālāk �ajā rakstā bija precizēts, ka jaunā sieviete tika atrasta savās mājās, �sasieta ar virvēm un noslīcināta vannā�. Dienests, kam bija uzticētas attiecības ar presi, vismaz bija noklusējis tādu detaļu kā kabatas lukturītis. Dro�i vien, lai nodro�inā�tos pret visiem tiem ķertajiem, kas viņiem tuvākajās stundās zvanīs. Toties tie bija �urnālistiem atdevu�i saplosī�anai Servazu. Vienreizīgi! Izmeklētājs juta, ka to pārņem dusmas. Servazs labprāt vēlētos, lai viņa nagos nonāktu tas stulbenis, kur� bija izpaudis �o informāciju. Vai tā bija nejau�a vai apzināta informācijas noplūde? Vai varbūt tas bijis pats Kastēns?

-��� Cikos tas ķīviņ� notika? Samira jautāja.

-��� Pulksten 21 un 30 minūtēs, pulksten 22�

-��� Vai liecinieki ir?

Elviss dobji iesmējās un sāka klepot.

-��� Du�iem!

-��� Un ko tu darīji pirms tam?

-��� Kurli esat, vai? Es dzēru un cirtu kanti tai mei�ai! Mani redzēja du�iem cilvēku, kad es jums saku! Zinu, ka pagātnē esmu darījis muļ�ķības. Bet, pie velna, ko tie skuķi, kuriem es uzbruku, naktī ārā darīja, ko? Albānijā sievietes naktī pa ielām nestaigā. Viņas ir cienījamas�

Samira �ena uz labu laimi caur apsēju iebakstīja albānim ar pirk�stu sānos. Servazs redzēja, kā Elviss sāpēs saviebjas. Viņ� jau grasījās iejaukties, bet Samira pati atrāva roku.

-��� Tavās interesēs ir, lai tev būtu dro�s alibi. Tev patie�ām ir problē�mas, Elvis. Reizēm tu nemaz tik varens nejūties, vai ne? Vai arī tu esi atstumts pediņ�? Jā, tā laikam ir gan. Skaidra bilde� Cietuma du�ās tev varen patika, vai ne?

Varēja redzēt, kā izmainās vīrie�a seja. Kā viņa acis satumst kā ben�zīna peļķe un zaudē mirdzumu. Kaut gan palātā valdīja tveice, Servazam �ķita, ka pār muguru pārskrien aukstas tirpas, pulss paātrinās, bija grūti norit siekalas. Tādus skatienus viņ� reiz jau bija redzējis. Ļoti sen. Pirms desmit gadiem. Viņā joprojām mīto�ais mazais zēns to nespēja aizmirst. Servazs atkal atcerējās vīrie�us, kas iebrauca viņa ģimenes mājas pagalmā kādā jūlija vakarā. Viņi bija divi. Divi cilvēki ar tuk�u ska�tienu, kas tik ļoti atgādināja Elvisu� Viņ� atcerējās savu māti, kas bija kliegusi un lūgusies, un tēvu, kas bija piesiets pie krēsla. Viņ� atcerējās abu ļaundaru rokas, tās atgādināja plēsoņu ķetnas tās ieslēdza un piesmēja māti, bet mazo Martēnu iebāza kambari zem kāpnēm, kur viņ� visu dzirdēja un nojauta. Kop� sāka strādāt policijā, viņ� daudzas reizes bija sastapis tiem līdzīgus radījumus. Pēk�ņi Servazam izmisīgi trūka gaisa, viņam bija jātiek laukā no �īs palātas, no �īs slimnīcas. Skrie�iem viņ� aizmetās uz tualeti, baidoties, ka nespēs aizturēt vem�anu.

-��� TAS NAV VIŅ�.

Servazs pamāja ar galvu. Pa garajiem gaiteņiem viņi devās atpakaļ uz ieejas halli. �ausmīgi gribējās smēķēt, ta�u to neļāva darīt visur izlī�mētie paziņojumi par smēķē�anas aizliegumu.

-��� Zinu, viņ� teica. Viņa alibi �ķiet ticams, un jebkurā gadījumā es nevaru iedomāties, kā viņ� varētu izdzēst Klēras Dimāras elektro�nisko pastu licejā, nedz arī iemeslus, kādēļ viņ� būtu sekojis Igo un to sazāļojis.

-��� �im tipam nevajadzētu atrasties brīvībā, Samira sacīja, kad viņi gāja garām kafejnīcai.

-��� Neviens likums neļauj likt cietumā tikai tādēļ, ka kāds �ķiet bīs�tams, Servazs iebilda.

-��� Agri vai vēlu viņ� atkal izdarīs noziegumu.

-��� Savu sodu viņ� ir izcietis.

�ķērsojot halli, Samira nogrozīja galvu.

-��� Vienīgā iedarbīgā terapija tādiem tipiem ir nogriezt olas, viņa paziņoja.

Servazs palūkojās uz savu palīdzi. Bija skaidri redzams, ka viņa nejoko. Ar atvieglojumu viņ� ieraudzīja, ka tuvojas stiklotām durvīm, un jau iebāza roku kabatā, ta�u tad uz pretējās sienas pamanīja vēl

vienu smēķē�anas aizliegumu un atkal sajutās kā pusaudzis sporta lau�kumā, kas aizelsies prāto, ka nekad neizdosies pieveikt pēdējos divdes�mit metrus.

Beidzot durvis atvērās. Un jau nākamajā mirklī viņiem uzbruka sutoņa un mitrums. Servazs saspringa. Viņa plau�as, kam trūka niko�tīna, pieprasīja savu dieni�ķo indi, ta�u bija vēl kas cits� Kas? Jau kop� brī�a, kad viņi pagāja garām pirmajam smēķē�anas aizliegumam, viņa zemapziņā bija radusies kāda apjausma, tomēr viņ� nespēja to līdz galam noformulēt.

-�� Ja tas nav Elviss, tad mēs nonākam sākumpunktā, Samira sacīja.

-��� Un tas būtu?

-��� Igo.

Servazs izņēma cigareti un vienlaikus palūkojās pulkstenī.

-��� Atgrie�amies Embu�ūrā. Tu pasteidzināsi ekspertu grupu. Man atbilde vajadzīga līdz dienas beigām. Ja tas ir Igo, tad pasaki, kāpēc viņ� izdzēsis informāciju no Klēras datora, nevis no sava mobilā telefona?

Apliecinot neziņu, Samira bezspēcīgi noplātīja rokas, noskatoties, kā �efs attālinās un �ķērso līdzenumu līdz pārejai.

Sirēnai skaļi kaucot, piebrauca ātrās palīdzības ma�īna, apstājās pie aizsargbarjeras un gaidīja, kad tā pacelsies.

Pēk�ņi Servazam radās apgaismība. Tagad viņ� saprata, kādēļ smē�ķē�anas aizlieguma paziņojumi tam jau no pa�a sākuma nedeva mieru.

�ķērsojot pāreju virs koku galotnēm, Servazs izvilka savu mobilo tele�fonu, sameklēja Margo numuru un nospieda zvana taustiņu. Atskanēja me�onīga mūzika elektrisko ģitāru un guturālu atraugu sajaukums, un viņ� neapmierināts savieba seju. No vienas puses, viņ� bija priecīgs, uzzinot, ka Margo lekciju laikā izslēdz savu mobilo telefonu, bet, no otras puses, viņ� zaudēja laiku. Ar vienu pirkstu viņ� uzrakstīja īsziņu:

Vai Igo smēķē? Piezvani man. Svarīgi.

Tiklīdz viņ� bija beidzis rakstīt, telefons ievibrējās.

-��� Margo? viņ� jautāja, nonācis pie liftiem.

-��� Nē. Te Nadja, viņam atbildēja sievietes balss.

Nadja Berada bija tehniskās ekspertīzes dienesta vadītāja. Servazs nospieda lifta pogu.

-��� Datorus ir izdevies �atdzīvināt�.

Viņ� sastinga.

-Un?

-��� Elektroniskā pasta kaste patie�ām ir izdzēsta, ta�u mums izdevās atjaunot saņemtās un nosūtītās vēstules. Pēdējā no tām saņemta dienā, kad Klēra Dimāra tika nogalināta. Nekā īpa�a. Vēstules kolēģiem, privā�tās vēstules, ziņojumi par pedagoģiskajām sanāksmēm un semināriem un reklāmas.

-��� Vai vēstules, kas sūtītas Igo Bohanovskim vai no viņa saņemtas, ari ir?

-��� Nē, nav� Toties kāds cits Tomass999 raksta regulāri. Un vēstu�les drīzāk �ķiet� kā lai to labāk pasaka� intīma rakstura.

-��� Cik intīma?

-��� Pietiekami, lai rakstītu �ādi, tehniskā eksperte apklusa un tad sāka skaļi lasīt: Dzīve nākotnē būs tik aizraujo�a, jo mēs viens otru mīlam� Man tevis pietrūkst. Ļoti. Absolūti. Neticami� Es esmu slē�dzene, bet tu atslēga. Esmu tavs uz visiem laikiem. Tavs vāverēns. Tagad un mū�īgi mū�os�

-��� Kur� to rakstījis? Viņa vai viņ�?

-��� Abi. Taisnību sakot, 75 procentos gadījumu viņa� Viņ� ne�ķiet tik daiļrunīgs, ta�u ir aizrāvies. Sasodīts, tā tik ir bijusi ugunīga sieviete!

Pēc Nadjas balss toņa Servazs nojauta, ka �is vēstules tai liku�as aizsapņoties. Un viņ� atcerējās sevi un Mariannu. Tolaik nebija ne elek�troniskā pasta, ne īsziņu, tomēr viņi viens otram bija sūtīju�i simtiem līdzīgu vēstuļu. Kaut gan viņi satikās gandrīz katru dienu, tās bija eksal�tētas, romantiskas, naivas, kaismīgas un jocīgas. Ari viņi bija izjutu�i �o jūtu spēku un aizrautību. Servazs saprata, ka beidzot ir kaut ko uzgājis. Tā tik ir bijusi ugunīga sieviete� Nadja bija atradusi īstos vārdus. Viņ� vērās uz lietusgāzēm koku galotnēs lejpus pārejai.

-��� Saki Vincentam, lai steidzami painteresējas, kam pieder pasta adrese Tomass999.

-��� Tas jau ir izdarīts. Gaidām atbildi.

-��� Lieliski. Tiklīdz to uzzini, ziņo man. Un vēl kas. Vai tu, Nadja, lūdzu, nevarētu uzmest acis lietisko pierādījumu sarakstam?

-��� Ko tu gribi zināt?

-��� Vai starp lietām, kas atradās puisim kabatās, nebija cigare�u pa�ciņas.

Viņ� gaidīja. Lifta durvis atvērās, tomēr Servazs tajā neiekāpa, bai�doties, ka metāla sienas neļaus skaidri uztvert telefona signālu. Nadja atgriezās pie telefona �etru minū�u laikā.

-��� Ne paciņas, ne cigare�u, viņa sacīja. Nekā tamlīdzīga. Vai tas tev kaut ko deva?

-��� Iespējams. Paldies.

Iztēlojoties, kā Nadja rakājas lietisko pierādījumu kaudzē, viņ� kaut ko iedomājās. Tas attiecās uz burtnīcu, ko viņ� bija atradis Klēras kabi�netā un tajā ierakstīto teikumu:

"Draugs" savāziņā ir bezjēdzīgs vārds, betvārds "ienaidnieks� nekad.

Viņ� sajuta dīvainu kņudoņu mugurā. Klēra Dimāra bija �o teikumu ierakstījusi pilnīgi jaunā burtnīcā neilgi pirms savas nāves, un viņa to bija atstājusi atvērtu uz sava rakstāmgalda. Vai viņa bija jutusi neno�vēr�amus draudus? Vai tai bija uzradies ienaidnieks? Vai �im teikumam bija kāds sakars ar izmeklē�anu? Servazs saprata, ko grib uzzināt, un vēlreiz izvilka telefonu.

-��� Vai tu atrodies pie sava datora? Servazs pajautāja Esperandjē, kad tas bija pacēlis klausuli.

-Jā. Un kas tad ir? viņa palīgs atbildēja ar pretjautājumu.

-��� Vai vari Google ierakstīt vienu teikumu?

-��� Ierakstīt teikumu Google?

-��� Nūjā. Tā es tikko teicu.

-��� Kādu citātu?

-Hm.

-��� Tūlīt� Tā. Nu saki, es klausos.

Un Servazs viņam nolasīja teikumu.

-��������������� Kas tas ir? Vai tas ir kādai televīzijas spēlei? Vincents jokojās.

-��� Pagaidi� Vai tad tu pats nestudēji filoloģiju?

-��� Nu, plāj vaļā!

-��� Viktors Igo.

-Kas?

-��� Tas ir Viktora Igo citāts. Kāpēc tev to vajag?

-��� Vēlāk.

Servazs aizvēra mobilā telefona vāciņu. Viktors Igo� Vai tā varētu būt sakritība? Klēra Dimāra neko citu burtnīcā nebija ierakstījusi, tikai atstājusi to redzamā vietā. Viņa tajā pavēstīja par ienaidnieku� Vai Igo?

Servazs saprata, ka runa ir par Marsaku, universitātes pilsētiņu, kā bija uzsvēris Frānsiss un ko bija salīdzinājis ar �ekspīra Elsinoras galmu, kur valdīja noslēpumainība un Jaunas valodas, kur nogalināja, ta�u izsmalcināti un rafinēti, un kur jebkuru atklāti izteiktu apvainojumu uztvēra kā vislielāko bezgaumību. Servazs saprata, ka viņam ir darī�ana ar erudītiem cilvēkiem, kam patīk mīklas, apslēpta jēga un izsmalcinātī�bas pierādījumi pat visdramatiskākajos apstākļos. �is teikums burtnīcā nebija ierakstīts nejau�i.

Varbūt Klēra apslēptā, netie�ā veidā bija uzrakstījusi sava ienaid�nieka un, iespējams, pat slepkavas vārdu?

ATGRIEZIES KRIMINĀLIZMEKLĒ�ANAS NODAĻĀ, viņ� iegāja Esperandjē kabinetā.

-��� Kā puikam klājas?

Viņa palīgs noņēma austiņas, kurās skanēja Queen of the Stone Age solista balss, dziedot dziesmu �Make it Wit Chu", un paraustīja plecus.

-��� Viņ� ir mierīgs. Palūdza man kaut ko lasāmu. Piedāvāju viņam vienu no saviem japāņu komiksiem. Viņ� atteicās. Atgādinu, ka aiztu�rē�anas laiks beidzas pēc se�ām stundām.

-��� Zinu. Piezvani prokuroram un palūdz pagarinājumu.

-��� Un kāds ir pamatojums?

Tagad Servazs paraustīja plecus.

-��� Nezinu. Izdomā kaut ko. Parodēs savos pārsteigumu apcirkņos!

Kad Servazs nonāca savā kabinetā, viņ� kādu bridi rakņājās atvilkt�nēs, līdz atrada to, ko meklēja. Tas bija kāds telefona numurs Parīzē. Brīdi viņ� domīgi lūkojās uz lapiņu. Uz �o numuru jau sen nebija zva�nīts. Un viņ� bija cerējis, ka nekad to arī nedarīs, ka �is stāsts beidzot būs galā.

Servazs paraudzījās pulkstenī un sastādīja numuru. Kad izmeklētā�jam atbildēja garlaikota vīrie�a balss, viņ� nosauca savu vārdu.

-��� Sen neesam runāju�ies, balss telefonā paironizēja. Ar ko esmu izpelnījies tādu godu, major?

Servazs izstāstīja, kas iepriek�ējā vakarā bija noticis, un beigās pie�minēja Mālera disku. Viņam �ķita, ka sarunbiedrs tagad jautās: �Un tāpēc bija man jāzvana?� ta�u viņ� klusēja un tad glu�i pretēji iztē�lotajam vaicāja:

-��� Kāpēc jūs man uzreiz nezvanījāt?

-��� Kāda nozieguma vietā atrasta diska dēļ? Dro�i vien tas ir tāpat vien.

-��� Nozieguma vieta, kur it kā nejau�i atrodas kādas jūsu senas pazi�ņas dēls, lietas izmeklē�anā glu�i loģiski tiek iesaistīta Tulūzas Krimi�nālpolicija, bet upuris ir trlsdesmitgadīga sieviete, kas atbilst citiem slepkavas upuriem? Un, visbeidzot, stereoatskaņotājā ievietots disks, kas skanēja tajā vakarā, kad Juliāns nogalināja savu sievu? Jūs laikam jokojat?

Servazs pierakstīja �Juliāns�. Kamēr izmeklētāji dzina Irtmanam pēdas, tie jau bija ar viņu apradu�i. Viņ� aizturēja elpu. Lāga vīram bija taisnība. Iepriek�ējā vakarā, kad Servazs atrada disku, iek�ējā balss viņam bija teikusi tie�i to pa�u, ta�u tad citas lietas �o sajūtu bija apslā�pēju�as. Ja palūkojas no �āda skatpunkta, atsevi�ķas detaļas veidoja visai satrauco�u ainu. Viņ� nolēma, ka vīrietis pie telefona ir labs spe�ciālists, ja mazāk nekā trijās sekundēs spēja uztvert notikumu jēgu.

-��� Kā parasti. Balss telefonā nopūtās. Mūs informē, kad atrodas laiks, kad atmetam savu ego vai kad visas pēdas sen izgaisu�as�

-��� Vai jums ir kādi jaunumi?

-�� Jūs labprāt vēlētos dzirdēt apstiprino�u atbildi, vai ne? Man tie��ām negribētos jūs sarūgtināt, ta�u informācijas ir tik daudz, ka tajā var noslīkt. Tā gā�as kā lietus. Un lielākā daļa no tās ir tik dīvaina, ka pat netiek pārbaudīta, un, kad tomēr kāds pieprasa to izdarīt, tas aizņem milzumu laika. Viņ� manīts te vienā, te citā planētas nostūrī. Parīzē, Honkongā un Timbuktu� Kāds liecinieks ir pārliecināts, ka viņ� strādā par brokeri Mar del Plata kazino, kur tas ik vakarus spēlē azartspēles, kāds cits viņu redzējis Barselonas vai Diseldorfas lidostās, kāda sieviete noba�ījusies, vai tikai viņas mīļākais nav Irtmans�

Sava sarunbiedra balsī Servazs saklausīja bezcerību un milzīgu no�gurumu. Un tad pēk�ņi, vienā mirklī, balss mainījās, it kā viņam kaut kas būtu ie�āvies prātā.

-��� Tulūza, jūs sakāt?

-Jā, bet kāpēc jūs tā vaicājat?

Vīrietis neatbildēja, bet Servazs dzirdēja, ka viņ� ar kādu sarunājas. Roka bija aizlikta priek�ā telefona klausulei, un nevarēja saprast, ko viņ� saka.

-��� Nesen kaut kas atgadījās, izmeklētājs teica, un Servazs dzirdēja, ka vīrie�a balss tonis ir mainījies. Irtmana fotoattēls tika ievietots internetā, un, izmantojot attēla apstrādes programmu, tika radīti des�mitiem da�ādu variantu ar bārdu, ūsām, ar gariem matiem un īsiem matiem, ar brūniem un blondiem matiem, ar da�ādiem deguniem un tā tālāk. Jūs saprotat, par ko es runāju. Mēs saņēmām simtiem atbil�u. Tās visas tika izskatītas. Milzu darbs. Balsī atkal varēja just nogurumu.

-��� No visām atbildēm viena tomēr �ķita interesantāka par pārējām. Kāds tips, kam pieder degvielas uzpildes stacija autoceļa malā, apgalvoja, ka Irtmans pie viņa uzpildījis benzīnu un iegādājies preses izdevumus. Kā viņ� liecināja, tam piederējis motocikls, esot balināti mati, ataugusi bārda un viņ� valkājot saulesbrilles, tomēr tips bija pārliecināts, ka tas ir Irtmans. Tas atgādina vienu no internetā portretiem, auguma garums un miesasbūve atbilst, turklāt sve�ais runājis ar vieglu, iespējams, �vei�cie�u akcentu. Tātad beidzot mums uzsmaidīja veiksme, jo varējām viņu aplūkot uzpildes stacijas dro�ības kamerās. Un �ī benzīntanka īpa�nie�kam, iespējams, ir taisnība tas varēja būt Irtmans, es saku varēja būt�

Servazs sajuta, ka asinis deniņos pulsē kā bungas.

-��� Kur tas benzīntanks atrodas? Kad tas notika?

-��� Pirms divām nedēļām. Bet tas gan jums, major, patiks degvie�las uzpildes stacija atrodas Biadedūrā uz A20 autoceļa, Montobānas ziemeļu daļā.

-��� Vai motocikls ir nofilmēts? Vai numurs jums zināms?

-��� Nejau�i vai ar nolūku, ta�u motocikls bija novietots tālu no kame�rām. Uzgājām to kādā no ceļu nodevas apmaksas vietām vairāk uz dien�vidiem Parīzes-Tulūzas virzienā. Uzņēmums nav sevi�ķi skaidrs. Sare�dzami numura pirmie cipari. Mēs pie tā strādājam� Vai tagad saprotat, kāpēc man jūsu stāsts �ķiet tik svarīgs? Ja tas, kur� brauca ar motociklu, tie�ām ir Irtmans, tad tagad viņ� atrodas jūsu sektorā.

SERVAZS APSTULBIS RAUDZĪJĀS uz meklējumu rezultātiem. Viņ� bija Google ierakstījis �Juliāns Irtmans� un ieguvis ne mazāk kā 1 130 000 atsau�u.

Viņ� atgāzās krēslā un prātoja.

Kad �veicietis bija aizbēdzis, viņ� bija centies par to iegūt kaut vis�niecīgāko informāciju, rūpīgi pētījis laikrakstus, ziņojumus, biļetenus,

veicis desmitiem telefona zvanu, nomocījis grupu, kurai bija uzticēta Irtmana meklē�ana, tomēr pagāja mēne�i, mainījās gadalaiki pava�saris, vasara, rudens, ziema, atkal pavasaris� un tad viņ� atmeta tam visam ar roku. Pār�ķīra lapu. lā vairs nebija viņa problēma. Priek�kars bija aizvēries. Izeja. Finito. Viņ� bija centies aizgaiņāt domas par Irtmanu.

Servazs prātoja par lappusi ar rezultātiem, kas bija parādījusies uz ekrāna. Viņ� zināja, ka vārda brīvība bija viens no interneta speciā�listu jājamzirdziņiem un katrs pats varēja informāciju filtrēt, atlasīt un kritiski izvērtēt, ta�u viņ� nespēja noticēt tam, ko tikko bija atklājis. �veicietim bija tūksto�iem fanu un desmitiem viņu cildino�u interneta lappu�u. Da�i raksti bija samērā neitrāli, Irtmana fotoattēli tiesas pro�cesa laikā un citi, zagti, kur viņ� bija redzams pirms procesa kopā ar savu apburo�o sievu to, kuru bija nogalinājis uz elektriskā krēsla savā pagrabā kopā ar viņas mīļāko, pirms tam abus piespie�ot izģērb�ties un aplaistot ar �ampanieti. Irtmanu salīdzināja ar citiem Eiropas sērijveida slepkavām, tādiem kā Hosē Antonio Rodrigezs Vega, kur� 1987.-1988. gadā Spānijā bija izvarojis un nogalinājis vismaz se�pa�dsmit sievietes vecumā no se�desmit līdz deviņdesmit trim gadiem, vai �Rūras kanibālu� Joahimu Krolu. Fotogrāfijās Irtmanam bija apņēmīga, glīta, nedaudz barga seja ar pareizi veidotiem vaibstiem un saspringts skatiens. Viņ� nemaz nelīdzinājās tam bālajam un noguru�ajam vīram, ko Servazs bija sastapis Varņē institūtā.

Servazam �ī seja asociējās ar dziļu, patīkamu, labi nostādītu balsi. Aktiera vai oratora balss� Tāda cilvēka balss, kas pieradis pie varas un mēdz uzstāties auditorijas priek�ā tiesas procesos.

Irtmans viņam asociējās arī ar �etrdesmit sievie�u neskaidrajām sejām. Tur bija jaunas un ne tik jaunas sievietes, kuras bija pazudu�as divdesmit piecu gadu laikā. Sievietes, kuras bija izgaisu�as bez pēdām, bet kuru vārdi un daudzas citas detaļas bija minētas kādreizējā proku�rora dienasgrāmatās. Kaut kur bija upuru vecāki, kas vienbalsīgi un skaļi pieprasīja, lai Irtmanu piespie� runāt. Kā to varēja izdarīt? Ie�ļircinot patiesības serumu? Ar hipnozi? Spīdzinot? Satrauktie interneta lietotāji bija aplūkoju�i visus variantus. Ieskaitot to, ka viņu vajadzētu nosūtīt uz Gvantanamo vai ierakt zemē saules svelmē pie sarkano skudru pū�ņa, bet galvu noziest ar medu.

Servazs zināja, ka Irtmans nerunās. Brīvībā vai ieslodzījumā viņam pār �īm ģimenēm piederēja lielāka vara, nekā jebkuram no ļaunajiem dieviem jebkad bija piederējusi. Viņ� vienmēr tās mocīs un rādīsies viņām murgos. Un tie�i tāda loma viņam patika. Tāpat kā visi slavenā�kie perversie psihopāti, arī �veicietis nejuta ne vismazākos sirdsapziņas pārmetumus un vainas sajūtu. Iespējams, viņ� sāktu runāt tad, ja tiktu pakļauts waterboarding, ko japāņi izmantoja pret ķīnie�iem 1937. gadā, ta�u nebija gandrīz ne vismazāko izred�u, ka viņ� varētu sākt runāt apcietinājumā vai psihiatriskajā slimnīcā, ja vien viņu izdotos notvert, par ko Servazs ļoti �aubījās.

ARE YOU READY?/VAI ESAT GATAVS?

Servazs iztrūkās.

�ie vārdi izgaismojās uz datora ekrāna.

Vienubrīd viņam jau �ķita, ka Irtmanam kaut kādā veidā ir izdevies iekļūt viņa datorā.

Tad Servazs saprata, ka nejau�i ir uzklik�ķinājis uz vienas no dau�dzajām interneta lapu adresēm. Tūlīt pēc tam �is teikums pazuda un uz ekrāna parādījās attēls ar pro�ektoru izgaismotu pūli kādā koncertā. Dziedātājs ar saulesbrillēm uz acīm, kaut gan bija nakts, tuvojās mikro�fonam un vērsās pie pūļa, kur� sāka skandēt slepkavas vārdu. Servazs neticēja savām acīm. Sirdij strauji sitoties, viņ� steig�us pameta �o inter�neta lapu.

Trīs nākamās lappuses bija parastas atsauces uz informāciju, bet vēl divās bija vispārīga informācija par sērijveida slepkavām. Pēc kār�tas skaitot, �etrpadsmitā lappuse bija forums, kurā �veicieti tādā vai citādā veidā aprakstīja interneta lietotāji, un Servazs nolēma to nelasīt. Nākamā atsauce uzreiz piesaistīja viņa uzmanību:

Pirenejos filmēs "Pakārto ieleju".

Kad Servazs uzklik�ķināja uz �īs interneta lapas, viņ� pamanīja, ka trīc rokas. Pabeidzis lasīt, Servazs atgrūda krēslu tālu prom no datora, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu.

Kā viņ� bija nopratis, tad nākamziem tik�ot uzņemta filma. Tās vei�dotāji iedvesmoju�ies no viņa izmeklē�anas Pirenejos, bet jo īpa�i no �veicie�a bēg�anas no Varņē institūta. Vārdi gan bū�ot mainīti, ta�u

filmas vēstījums tāpat bija skaidri uztverams. Diviem ļoti ievērojamiem aktieriem piedāvātas sērijveida slepkavas un majora (sic) lomas. Servazam kļuva nelabi. Tāda ir �ī mūsdienu patērētāju sabiedrība, Servazs nodomāja, viena vienīga izrādī�anās, intīmu ainu slepena vēro�ana un tirgo�anās. Uzreiz prātā ie�āvās Debora izteiciens: �Visa to sabiedrību dzīve, kurās valda mūsdienu ra�o�anas apstākļi, izpau�as kā nebei�dzama izrādī�anās.� Ļoti tālredzīgi vārdi, kas uzrakstīti pirms vairāk nekā �etrdesmit gadiem�

Servazs sajuta gan dusmas, gan bailes. Visa �ī kņada� Nez kur tagad atrodas �veicietis? Un kādu pārsteigumu tas ir sagatavojis? Servazs prātoja, ka Juliāns Aloizs Irtmans tikpat labi var atrasties Kanberā, Kam��atkā vai Puntaarenasā, vai pat interneta kafejnīcā tepat aiz stūra. Viņ� iedomājās par Ivana Kolonnas bēg�anu. Pla�saziņas līdzekļi, policija un terorisma apkaro�anas dienesti bija iedomāju�ies, ka viņ� atrodas Dienvidamerikā vai Austrālijā un kur tik vēl ne, kamēr korsikānis slēpās kādā aitu kūtī knapi trīsdesmit kilometru attālumā no tās vietas, kur bija pastrādājis noziegumu, par ko viņu tvarstīja.

Vai Irtmans tie�ām varēja būt Tulūzā?

Ja pieskaitīja piepilsētu, tajā bija vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Tā bija daudzslāņaina sabiedrība, cilvēki ar da�ādiem likteņiem, per�soniskām drāmām un kolektīviem dzinuļiem. Ielu, laukumu, ceļu un apvedceļu mezglu un pārvadu jūklis. Desmitiem tautību fran�i, angļi, vācie�i, spāņi, itāli, al�īrie�i, libānie�i, turki, kurdi, ķīnie�i, brazīlie�i, afgāņi, malajie�i, kenijie�i, tunisie�i, ruandie�i un armēņi�

Kur paslēpies koks? Me�ā�

SERVAZS SAMEKLĒJA Mariannas telefona numuru telefongrāmatā. Viņa gan nebija sarkanajā sarakstā, tomēr savu priek�vārdu tā nebija uzrādījusi, tikai M. Bohanovska. Mirkli vilcinājies, viņ� uzgrieza Marian�nas numuru. Viņa atbildēja pēc otrā signāla.

-��� Klausos.

-��� Te Martēns, viņ� sacīja, brīdi svārstījies. Vai mēs nevarētu satikties? Gribu tev uzdot da�us jautājumus� par Igo.

Klusums. Tad viņa ierunājās:

-��� Gribu, lai tu man pasaki taisnību. Tūlīt un tagad. Vai tu domā, ka tas ir viņ�? Vai tu domā, ka mans dēls ir vainīgs?

Balss vibrēja un bija saspringta un trausla kā zirnekļa tikla pave�diens.

-��� Tā nav telefonsaruna, viņ� atbildēja. Ta�u, ja vēlies zināt, es aizvien vairāk �aubos par to, ka viņ� ir vainīgs. Varu iedomāties, cik tev ir smagi, tomēr mums vajadzētu aprunāties. Es varu būt Marsakā aptu�veni pēc pusotras stundas. Vai tas tev der vai ari tu labprātāk atliktu sarunu uz ritu?

Servazs gaidīja, viņ� noprata, ka viņa apsver atbildi.

-��� Marianna? viņ� beidzot ievaicājās, kad sieviete joprojām klu�sēja.

-��� Atvaino, es iedomājos, kāpēc tu tādā gadījumā nevarētu palikt uz vakariņām. Es varētu aiziet �o to nopirkt.

-��� Marianna, vēlos būt pret tevi atklāts. Nezinu, vai man kā izmek�lētājam vajadzētu�

-��� Liecies mierā, Martēn. Tev jau par to nav pilnā balsi visiem jā�kliedz! Un pa to laiku tu varēsi man uzdot jautājumus. Pēc pāris vīna glāzēm es kļūstu daudz runīgāka.

Neveikls mēģinājums panākt brīvāku atmosfēru.

-��� Es zinu, viņ� teica.

Un tūlīt pat savus vārdus no�ēloja, jo nevēlējās atcerēties pagātni un vēl jo mazāk tad, ja Marianna iedomātos, ka viņam ir kādi citi motīvi, ne tikai profesionālie, turklāt vēl tie�i tagad.

Servazs pateicās un nolika klausuli, tad paraudzījās uz telefongrāmatā norādīto adresi: 5, Domaine du Lac. Servazs nebija aizmirsis, kur un kas �ajā apvidū atrodas. Marianna dzīvoja Marsakas rietumu pusē. Tur neliela ezera ziemeļu krastā atradās vissmalkākās villas. Tām bija tādi nosaukumi kā Belvedera, Stops vai Villa Antigone, un ap vairumu no tām pletās pla�i zālieni, kas pa lēzenu nogāzi veda līdz pontonam, kur �ūpojās nelielas �vertlaivas vai motorlaivas. Kad pienāca vasara, bagāt�nieku bērni mācījās braukt ar ūdensslēpēm vai burāt. Viņu vecāki strā�dāja Tulūzā un ieņēma augstus amatus aviācijas, elektronikas nozares uzņēmumos un universitātē. Dīvaina sagadī�anās, bet pārējie Marsakas iedzīvotāji �o vietu dēvēja par Mazo �veici.

Viņa mobilais telefons ievibrējās. Servazs to izvilka no kabatas un atvēra. Zvanīja Margo.

-��� Kas tur ir ar to pīpē�anu? viņa jautāja. Kāpēc tev tas jāzina?

-��� Man nav laika paskaidrot. Viņ� smēķē vai ne?

-��� Nē. Nekad neesmu viņu redzējusi smēķējam.

-��� Paldies. Es tev vēlāk piezvanī�u.

Servazam vēl bija da�as stundas laika. Viņ� nolēma tās izmantot, lai drusku pagulētu. Bet jau nākamajā mirkli nodomāja, ka diez vai viņam tas izdosies. Viņ� prātoja par Irtmanu. Un vairs ne par ko citu nespēja domāt�

BIJA TRĪS MINŪTES PĀRI ASTOŅIEM, kad Servazs piebrauca pie ezera tajā vietā, kur austrumu krasta zaļajos ūdeņos uz pāļiem �ūpojās �Le Zik� restorāns, kafejnīca un koncertzāle. Servazs apbrauca tam apkārt ziemeļu krasta virzienā. Marsakas ezers atgādināja septiņus kilometrus garu kaulu vai suņa cepumu, kas stiepās no austrumiem uz rietumiem. Lielāko tā daļu ieskāva biezs me�s. Urbanizēta bija tikai austrumdaļa, kaut gan �ajā gadījumā bija pārspīlēti teikt �urbanizēta�. Ap katru milzīgo villu pletās aptuveni trīs līdz piecu tūksto�u kvadrāt�metru liels zemes gabals.

Nams ar norādīto adresi bija pēdējais ziemeļu krastā, tie�i pirms me�a un ezera centrālās daļas, kur tas sa�aurinājās, lai tālāk atkal ples�tos pla�umā. Tā bija aptuveni simts gadus veca, vīnstīgām apaugusi celtne ar frontoniem, balkoniem un skursteņiem. Māja ir pārāk liela mātei ar dēlu, Servazs nodomāja, tādu māju ir grūti uzturēt. Vārti bija vaļā, un Servazs pa grantēto ceļu, ko no abām pusēm ieskāva lielas egles, aizbrauca līdz galvenajai ieejai; jau kāpjot pa lieveņa pakāpie�niem, varēja dzirdēt, kā Marianna viņu sauc, un viņ� devās cauri virknei istabu, līdz nonāca uz terases.

Ezera virsmu joprojām kapāja lietus. Zivjdzenī�i laidelējās virs lietus sabangotā ūdens, tad strauji ienira, pār�ķeļot ezera virsmu, un tikpat veikli atkal iznira virspusē, ūdens lāsēm pārklāti un ar laupījumu knābī. No viņiem pa kreisi, virs pārējiem namiem, slējās miglas ieskautie Marsa�kas jumti un zvanu tornis. Viņiem pretī, otrā krastā, rēgojās tum�i me�i un tas, ko �ī nostūra iedzīvotāji pompozi dēvēja par �kalnu�, klin�ains kalnu masīvs, kas slējās pārdesmit metru augstumā virs ūdens virsmas.

Marianna klāja galdu. Viņ� uz mirkli apstājās, lai to uzlūkotu. Sie�vietei mugurā bija haki krāsas tunika ar pogām priek�ā, divām krū�u kabatām un tievu, pītu jostu, kas tai pie�ķīra gandrīz militāru izskatu. Negribot Servazs pamanīja ari, ka viņai ir kailas, iedegu�as kājas un ap kaklu nav rotaslietu. Viņa bija tikai viegli uzkrāsojusi lūpas. Karstuma dēļ aug�ējā poga tai bija atpogāta.

-��� Kas par laiku! viņa sacīja. Bet mēs nepadosimies, vai ne?

Viņa runāja nepārliecināti, tik dobjā balsi kā skārdene. Kad viņa to

noskūpstīja uz vaiga, Servazs neviļus ieelpoja viņas smar�u.

-��� Es atnesu �o te.

Viņa paņēma pudeli, uzmeta acis tās etiķetei un novietoja to uz galda, tad turpināja servēt traukus.

-��� Korķviļķis ir tur, viņa pēc mirkļa piebilda, jo Servazs bija palicis stāvam nolaistām rokām.

Marianna iegāja iek�ā, bet viņ� prātoja, vai, piekrizdams vakariņot, nav pieļāvis kļūdu. Servazs zināja, ka viņam te nevajadzētu atrasties un ka sīkais advokātiņ� ar durstīgo skatienu to noteikti izmantos, ja Igo kādreiz atzīs par vainīgu. Viņ� ari juta, ka visas domas aizņem izmeklē��ana un tam ir grūti runāt par kaut ko citu. Viņam vajadzēja Mariannu nopratināt atbilsto�i procedūrai, ta�u viņ� nebija spējis atteikties no ielūguma. Pēc tik daudziem gadiem� Servazs prātoja, vai Marianna apzinās, ko dara, kad ielūdza viņu pie sevis. Un pēk�ņi, pats nesaprotot, kāpēc, viņ� kļuva piesardzīgs.

-��� KĀPĒC?

-��� Ko kāpēc?

-��� Kāpēc tu ne reizes neatbrauci?

-��� Nezinu.

-��� Divdesmit gadus ne vēstules, ne elektroniskā pasta, ne īsziņas, ne telefona zvana.

-��� Pirms divdesmit gadiem īsziņas neeksistēja.

-��� Tā nav pareizā atbilde, policista kungs.

-��� Man �ēl.

-��� Ari tā nav nekāda atbilde.

-��� Atbildes nav.

-��� Protams, ir.

-��� Es nezinu� tas bija� Pagājis tik ilgs laiks�

-��� Labi meli ari ir meli.

Iestājās klusums.

-��� Neprasi man, viņ� sacīja.

-��� Kāpēc ne? Es tev uzrakstīju vairākas vēstules, bet tu man neat�bildēji.

Viņa to pētīja ar savām zaļajām, dzīvīgajām acīm, kas mirdzēja viņas bālajā sejā tāpat kā kādreiz.

-��� Tas bija manis un Frānsisa dēļ, vai ne?

Viņ� atkal klusēja.

-��� Atbildi man.

Servazs klusēdams uz viņu skatījās.

-��� Tātad tā ir taisnība� Ak kungs, Martēn� �ie garie klusē�anas gadi bija manis un Frānsisa dēļ?

-��� Iespējams.

-��� Tu par to neesi pārliecināts?

-��� Nē, nē. Es par to esmu pārliecināts. Ak Dievs, kāda tam tagad vairs nozīme?

-��� Tu gribēji mūs sodīt.

-��� Nē, es gribēju pār�ķirt lappusi un aizmirst. Un man tas izdevās.

-��� Ak tā? Bet tā studente, ko tu satiki pēc manis? Kā viņu sauca?

-��� Aleksandra. Es viņu apprecēju. Un pēc tam mēs iz�ķīrāmies.

Dīvaini bija konstatēt, ka vesela dzīve ietilpa pāris teikumos. Dīvaini

un nomāco�i.

-��� Vai tagad tu ar kādu satiecies?

-Nē.

Klusums.

-��� Tad tāpēc tu uzvedies kā viens neaptēsts tēviņ�, viņa centās pajokot. Tu izskaties pēc īsta vecpui�a, Martēn Servaz!

Viņa to bija pateikusi uzspēlēti jautrā tonī, un viņ� jutās tai patei�cīgs, ka viņa cen�as kliedēt saspringto atmosfēru. Viņus apņēma vakara krēsla, bet vīns nedaudz mainīja uztveri.

-��� Man bail, Martēn, viņa pēk�ņi ierunājās. Esmu pārbijusies līdz nāvei� Pastāsti par manu dēlu! Vai jūs viņam izvirzīsiet apsūdzību?

Izrunājot pēdējo teikumu, sievietes balss aizlūza. Servazs redzēja, ka viņa izskatās satraukta, bet acīs ir manāmas bailes. Viņ� saprata,

ka tas ir vienīgais jautājums, kas tai jau no pa�a sākuma �ķitis svarīgs. Servazs centās atrast īstos vārdus.

-Ja prasību pa�laik iesniegtu tiesnesim, tas būtu ļoti iespējams.

-��� Bet pa telefonu tu man apgalvoji, ka �aubies.

Viņa to pateica tādā tonī, ka �ie vārdi izklausījās pēc izmisuma pilna lūguma.

-��� Paklausies, vēl ir par agru! Es par to nevaru runāt, ta�u man nepie�cie�ams �o to uzzināt, viņ� iebilda, bet pagaidām� ir pāris lietu� nevēlos tev dot veltas cerības.

-��� Es klausos.

-��� Vai Igo smēķē?

-��� Viņ� pārtrauca smēķēt pirms vairākiem mēne�iem. Kāpēc tu tā jautā?

Servazs to atvairīja ar rokas kustību.

-��� Tu pazini Klēru Dimāru.

�oreiz tas nebija jautājums.

-��� Mēs bijām draudzenes. Nu, ne ļoti tuvas. Drīzāk paziņas. Viņa dzīvoja Marsakā, es ari. Tāda veida draudzība.

-��� Vai viņa tev stāstīja par savu personisko dzīvi?

-Nē.

-��� Bet �o to tu zināji?

-�� Jā. Protams. At�ķirībā no tevis es paliku Marsakā. Es pazīstu visus, un visi pazīst mani.

-��� Un ko tie�i tu zini?

Viņ� redzēja, ka Marianna vilcinās.

-��� Baumas� Par viņas privāto dzīvi.

-��� Kas tās bija par baumām?

Viņa atkal vilcinājās. Savā laikā Marianna necieta tenkas, ta�u tagad uz spēles bija likta viņas dēla brīvība.

-��� Baumoja, ka Klēra kolekcionējot vīrie�us. Ka viņa tos izmantojot un tad aizmetot kā Kleenex salvetes. Ka viņa tā izklaidējoties un ka Marsakā vairākiem vīrie�iem ir salauzusi sirdi.

Servazs lūkojās uz Mariannu un atcerējās elektroniskās vēstules datorā. Tajās bija jūtama patiesa, spēcīga, pilnīga un absolūta mīlestība, un �ādam Klēras raksturojumam tās neatbilda.

-��� Tomēr jebkurā gadījumā viņa to darīja ļoti diskrēti. Un, ja tev nepiecie�ami konkrēti vārdi, es tos nezinu.

Viņam gribējās pajautāt: �Un kā �ajā ziņā ir ar tevi?"

-��� Vai vārds Tomass tev kaut ko izsaka?

Marianna cie�i lūkojās Servazā, ievelkot cigaretes dūmu, tad papu�rināja galvu.

-��� Nē. Pilnīgi neko.

-��� Vai esi pārliecināta?

Viņa izpūta dūmus.

-��� Es ta�u tev jau teicu.

-��� Vai Klēra Dimāra klausījās klasisko mūziku?

-��� Kā, lūdzu?

Viņ� atkārtoja jautājumu.

-��� Nav ne mazākās nojausmas. Vai tas ir svarīgi?

Pēk�ņi viņam ienāca prātā vēl kāds jautājums.

-��� Vai tu pēdējā laikā neko dīvainu nemanīji? Kādu tipu, kas lo�ņā gar māju? Kādu, kas tev seko pa ielu? Kādu lietu, vienalga ko, kas tev �ķita dīvaina?

Marianna neizpratnē palūkojās uz Servazu.

-��� Vai mēs pa�laik runājam par Klēru vai par mani?

-��� Par tevi.

-��� Nē. Man vajadzēja�

-��� Es nezinu. Ja tu kaut ko pamani, uzreiz ziņo man.

Marianna cie�i uzlūkoja Servazu, tomēr vairs neko neteica.

-��� Un tu pati, viņ� pēk�ņi sacīja. Pastāsti man par sevi! Kā tev visus �os gadus ir gājis?

-��� Vai jautājumus joprojām turpina uzdot policists?

-Nē.

-��� Ko tu gribi zināt?

-��� Visu� �ie divdesmit gadi, Igo, tava dzīve, kop��

Servazs redzēja, kā blāvajā gaismā Mariannai viegli aizmiglojas ska�tiens. Kādu brīdi viņa apkopoja un atsijāja atmiņas un tad sāka stās�tīt, rūpīgi apsverot sacīto. Nebija nekā melodramatiska. Tomēr tā bija drāma. Apslēpta un dziļa. Viņa bija apprecējusies ar Matjē Bohanovski, vienu no viņu bara. Boha, Servazs apstulbis prātoja. Boha rupeklis. Boha lempis. Boha nedaudz uzmācīgs, labs-draugs, kādus varēja sastapt ikvienā barā, Boha, kur� izrādīja naidīgu nicinājumu pret meitenēm un jebkāda veida romantikas izpausmēm. Boha kopā ar tādu meiteni kā

Marianna tolaik tas �ķita kaut kas neiedomājams. Boha, kas pretēji tam, ko varēja gaidīt, bija izrādījies ļoti labs, maigs un uzmanīgs. �Pa īstam labs, Martēn,� viņa nebeidza apgalvot. �Viņ� neizlikās.� Un bija apveltīts ar savdabīgu humora izjūtu.

Servazs aizkūpināja cigareti un gaidīja stāsta turpinājumu. Ar Bohu viņa bija laimīga. Patie�ām laimīga. Izrādījās, ka ar savu labestību, neti�camo enerģiju un vienkār�ību Matjē bija spējis gāzt kalnus, un viņam bija gandrīz izdevies likt Mariannai aizmirst dueta Servazs-van Akers atstātās rētas. �Es jūs abus mīlēju. Dievs vien zina, kā es jūs mīlēju! Ta�u jūs palikāt neaizsniedzami, Martēn. Tu ar savām atmiņām par māti, naidu pret tēvu un niknumu, kas tevī mājo joprojām, un Frānsiss ar savu egoismu. Matjē mani nomierināja.� Par to, ko viņ� deva, Matjē pretim neprasīja neko. Ikreiz, kad viņ� Mariannai bija vajadzīgs, viņ� glu�i vienkār�i bija līdzās. Servazs klausījās, kā ritinās atmiņu kamols par visiem �iem gadiem, protams, �o to apzināti izlai�ot, nogludinot un izpu�ķojot, bet vai tad tā nedara visi? Tolaik, kad viņi draudzējās, par Bohas nākotni neviens, ieskaitot pa�u Mariannu, nedeva ne gra�a, tomēr izrādījās, ka Boham piemita ne tikai izcils talants veidot attie�cības ar cilvēkiem, bet ari praktiskā domā�ana, ko Matjē tomēr nebija izmantojis tajā laikā, kad Frānsiss un Martēns pavadīja laiku, apsprie�ot grāmatas, mūziku, kino un da�ādas filozofiskās koncepcijas. Boha bija studējis ekonomiku, izveidojis datorveikalu ķēdi un drīz vien negaidot ticis pie pieklājīgas peļņas.

Pa to laiku piedzima Igo. Un Boha, kas bija viņu bara lempis un pakalpiņ�, tagad bija ieguvis visu, par ko vien vīrietis varēja sapņot, naudu, atzinību, skaistāko meiteni pilsētā, māju un dēlu.

Tā acīmredzot bija pārāk liela laime vismaz tā uzskatīja Marianna, un Servazam ienāca prātā grieķu vārds hybris, kas apzīmēja pārmērību un grieķiem skaitījās lielākais grēks. Cilvēks, kas to pieļāva, bija vaino�jams par to, ka grib vairāk, nekā tam pienākas, tā izsaucot dievu dus�mas. Matjē Bohanovskis aizgāja bojā autoavārijā kādā vakarā, atgrie��oties mājās pēc n-tā veikala atklā�anas ballītes. Klīda da�ādas valodas. Vieni apgalvoja, ka viņam asinīs konstatēts augsts alkohola līmenis. Citi runāja, ka automa�īnā esot atrasts kokaīns un viņ� neesot bijis viens. Kopā ar Bohu esot bijusi viņa skaistā sekretāre, kas tikusi cauri tikai ar da�ām skrambām.

-��� Apvainojumi, meli, skaudība, Marianna no�ņācās.

Viņa bija piespiedusi ceļgalus pie krūtīm un ar kailajām pēdām kā putna nagiem apķērusi krēsla malu. Kādu bridi viņ� lūkojās uz �im skais�tajām, iedegu�ajām kājām ar izspiedu�os vēnu, kas pa diagonāli �ķēr�soja pēdas locītavu. Virs ezera bezcerīgi vienmuļi turpināja sijāt lietus.

-���� Baumoja arī, ka Matjē ir izputējis, ta�u tā nebija taisnība. Naudu viņ� bija ieguldījis dzīvības apdro�inā�anā un vērtspapīros, bet es sāku strādāt, lai nebūtu jāpārdod māja. Es iekārtoju interjerus cilvēkiem, kam pa�iem nav nekādas gaumes, un veidoju mājaslapas uzņēmumiem un pa�valdībām� Tas ir tālu no mūsu rado�ajiem sapņiem, tomēr ne tik tālu un labāk nekā� Viņa apklusa, bet viņ� zināja, ka Marianna gandrīz bija pateikusi: labāk nekā kļūt par policistu. Igo bija vienpa�dsmit gadi, kad es paliku viena, viņa pabeidza, pelnutraukā nodzē�ot cigareti. Un, �ķiet, esmu tikusi galā itin labi. Igo nav vainīgs, Martēn� Ja tu viņu apsūdzēsi, tad cietumā dosies ne tikai mans dēls, bet arī nevainīgs cilvēks.

Servazs bija uztvēris vēstījumu. Marianna viņam to nekad nepiedos.

-��� Tas nav atkarīgs tikai no manis, viņ� iebilda. Tas ir tiesne�a kompetencē.

-��� Ta�u tas ir atkarīgs no tā, ko tu viņam teiksi.

-��� Atgriezīsimies pie Klēras. Dro�i vien Marsakā atrodas tādi, kas nosodīja viņas dzīvesveidu.

Viņa pamāja ar galvu.

-��� Protams. Tenku netrūka. Arī es tiku aprunāta, kad pēc Matjē nāves mani sāka apciemot precēti vīrie�i.

-��� Tevi apciemoja precēti vīrie�i?

-��� Tas bija glu�i nevainīgi. Man �eit ir da�i draugi. Iespējams, Frānsiss tev to jau ir stāstījis. Viņi palīdzēja man tikt tam pāri. Tu jau atkal parādi savas policista manieres�

Viņa nodzēsa kārtējo cigaretes izsmēķi.

-��� Profesionālā novirze, viņ� sacīja.

Marianna piecēlās.

-��� Reizēm tev nenāktu par ļaunu aizmirst savu darbu.

Mariannas balss tonis to aizskāra-kā pātagas cirtiens, ta�u viņa

saglāba situāciju, garām ejot tam uzliekot roku uz pleca. Viņa iededza terasē gaismu. Debesis pamazām kļuva tum�ākas. Varēja dzirdēt var�u

kurkstē�anu. Ap lampu laidelējās kukaiņi, bet virs ezera virsmas sāka stiepties miglas strēles.

Marianna atgriezās ar vēl vienu pudeli. Viņ� jutās labi un bija atslā�binājies, tomēr prātoja, kurp tas abus novedis. Servazu tā fascinēja veids, ar kādu tā piepildīja telpu, ka viņ� pamanīja, ka nevil�us seko ikvienai viņas kustībai. Viņa atvēra pudeli un ielēja viņam vīnu. Ne viens, ne otrs vairs nevēlējās neko sacīt, ta�u Marianna ik pa brīdim uz viņu palūkojās caur blondo matu �ķipsnu, kas tai krita uz pieres. Un pēk�ņi Servazs sajuta, ka to pārņem pavisam citas izjūtas. Viņ� to gribēja. �ausmīgi. Un tam nebija nekāda sakara ar to, ko viņi kādreiz bija piedzīvoju�i. Viņ� gribēja �o sievieti, tagadējo Mariannu ar viņas �etrdesmit gadiem.

PULKSTENIS BIJA 1 UN 10 MINŪTES naktī, kad Servazs nonāca savā dzīvoklī. Lai atbrīvotos no noguruma, kas bija pārņēmis muskuļus, viņ� iegāja verdo�ā du�ā un viesistabas stereoatskaņotājā klusināti uzlika Mālera Ceturto simfoniju.

Viņ� apsvēra to, ko bija uzzinājis �etrdesmit astoņās stundās, un centās sakārtot domas.

Reizēm Servazs prātoja, kas viņam tik ļoti patīk �ajās simfonijās. Iespējams, tas, ka �ie skaņdarbi bija kā atsevi�ķas pasaules, kurās varēja aizklīst, jo arī tur ārā, uz ielas, bija tā pati vardarbība, kliedzieni, cie�a�nas, haoss, negaisi un ļauni priek�vēstne�i. Klausīties Mālera mūziku bija tāpat kā doties pa ceļu, kas no tumsas ved pretī gaismai, un otrādi no bezgalīga prieka pretim vētrām, kas plosīja cilvēka eksistences kuģi, līdz beidzot to apgāza. Visievērojamākie diriģenti bija centu�ies uzkāpt �ajā Everestā, un viņ� kolekcionēja da�ādus izpildītājus, tāpat kā citi kolekcionē retas pastmarkas vai glieme�vākus, Bernstains, Fi�ersDiesko, Rainers, Kondra�ins, Klemperers un Inbals.

Tomēr mūzika viņam netraucēja domāt, glu�i otrādi. Servazam vajadzēja nedaudz pagulēt ne vairāk kā piecas vai se�as stundas, lai uzlādētu baterijas, ta�u viņa apziņa nespēs atpūsties, kamēr tas nebūs sakārtojis un klasificējis notikumu gūzmu un tās atstāto iespaidu, kā ari noteicis nākamās dienas izmeklē�anas virzienu.

Lai gan nākamā diena bija svētdiena, viņam vajadzēja sasaukt savu izmeklē�anas grupu, jo pēc da�ām stundām beidzās Igo aizturē�anas

laiks. Ņemot vērā tās detaļas, kas lietā figurēja, Servazs bija pārliecināts, ka iepriek�ējās aizturē�anas tiesnesis, ne mirkli ne�auboties, pieprasīs arestu. Marianna būs izmisumā, bet puika cietumā zaudēs savu nevai�nību pāris dienu �urku būrī, un viņ� pasauli uzlūkos citām acīm. Laika trūkums Servazam uzjundīja asinis. Viņ� paņēma savu pierakstu blok�notu un sāka apkopot faktus.

1)������������ Igo atrada sē�am uzKlēras Dimāras baseina malas, bet viņu miru�u vannā.

2)�� Igo apgalvo, ka ticis sazāļots un pamodies upura viesistabā.

3)�� Nav nekādu norā�u par vēl kādas personas klātbūtni.

4)��� Viņa draugs Dāvids uzskata, ka Igo atstājis krogu �Dublinie�i"pirms futbola ma�a starp Urugvaju un Franciju. Laika diezgan, lai ierastos pie Klēras un viņu nogalinātu. Turklāt Igo nejutās labi, aizbildinā�anās vai patiesība?

5)�� Kad �andarmi viņu atrada, Igo acīmredzami bija narkotiku iespaidā. Divas hipotēzes sazāļots vai arī pats lietojis narkotikas.

6)�� Cigare�u izsmēķi. Kāds novērojis Klēru. Igo vai kāds cits? Kā apgalvo Margo un Marianna, Igo nesmēķē.

7)�� Stereoatskaņotājā bija ievietots Irtmana iecienītākais disks.

8)��� Kur� izdzēsis Klēras elektronisko pastu? Kāpēc lai to būtu darījis Igo, ja viņ� nav pat pieskāries savam telefonam? Kur� paņēmis upura telefonu?

9)��� Vai uzrakstot: �"Draugs� savā ziņā ir bezjēdzīgs vārds, bet vārds �ienaidnieks" nekad�, ir domāts Igo? Vai tas ir svarīgi?

10)��� Kas ir Tomass999?

Servazs pasvītroja divus pēdējos jautājumus. Viņ� pārtrauca rakstīt un, zīmuli ko�ļādams, pārlasīja uzrakstīto. Drīz ekspertu grupa viņam sniegs atbildi uz 10. jautājumu. Un izmeklē�ana strauji pavirzīsies uz priek�u. Citu pēc cita viņ� vēlreiz pārlasīja faktus un lēnām izveidoja to hronoloģisku secību. Igo bija atstājis krodziņu īsi pirms ma�a starp Urugvaju un Franciju. Aptuveni pēc pusotras stundas kāds kaimiņ� bija redzējis viņu sē�am uz baseina malas Klēras Dimāras mājā, kur nedaudz vēlāk viņu atrada �andarmi. Igo bija izmisis un, neap�au�bāmi, alkohola un narkotiku iespaidā, bet pasniedzēja gulēja vannas dibenā. Puisis apliecināja, ka bija zaudējis samaņu un pamodies upura viesistabā.

Servazs paliecās uz priek�u un iegrima pārdomās. Pastāvēja acīm�redzama pretruna starp �ķietami pēk�ņo un nejau�o noziegumu un tā rūpīgo iestudējumu. Viņ� atkal atcerējās ar virvēm sasieto Klēru Dimāru vannā ar kabatas lukturīti mutē. Servazs bija pārliecināts, ka tas, kur� to izdarījis, nav nekāds iesācējs. Veids, kā noziegums pastrādāts, ļauj seci�nāt par pieredzēju�u slepkavu. Turklāt par personu ar nopietnām psi�hiskām novirzēm. Tas bija sava veida rituāls. Bet rituāls gandrīz vienmēr liecina par psiholoģisko stāvokli, kāds raksturīgs sērijveida slepkavām� Un viņ� iedomājās: nez vai �ī sērija turpināsies nākotnē vai jau turpinās? �I doma Servazam bija ienākusi prātā jau tajā bridi, kad tika atrasts līķis, tomēr viņ� to bija atmetis, jo sērijveida slepkavas ir reti sastopami, ja nu vienīgi filmās vai grāmatās, un neviens kriminālpolicists par tiem pēk�ņi neiedomājas, jo vairums tādus nekad nav sastapu�i. Irtmans? Nē, tas nav iespējams. Tomēr 7. jautājums viņu satrauca visvairāk. Viņ� nespēja noticēt, ka �veicietis jebkādā veidā varētu būt iejaukts �ajā lietā, tas �ķita pārāk neiespējami un nozīmētu, ka Irtmans ļoti labi pārzina viņa dzīvi un pagātni. Tad Servazs atcerējās, ko no rita tas parīzietis pa telefonu bija stāstījis par motociklistu uz autoceļa� Ari tam bija grūti noticēt. Vai tikai tās izmeklē�anas grupas darbinieki, kam bija uzdots atrast �vei�cieti, dzenoties pakaļ rēgiem, nebija sāku�i vēlamo pieņemt par eso�o?

Servazs aizgāja aiz virtuves letes, paņēma no ledusskapja alu un atvēra stiklotās balkona durvis.

Viņ� piegāja pie balkona malas un sāka vērot ielu, it kā kaut kur lietū varētu būt patvēries �veicietis, sekojot katrai viņa darbībai un �estam. Servazs nodrebēja. Iela bija tuk�a, ta�u viņ� zināja, ka pilsēta nekad neguļ. It kā, lai to apliecinātu, lejā pa ielu, starp ma�īnām, kas bija novietotas cie�i cita aiz citas, taurēdams aizbrauca policijas auto, un, pirms tas izzuda, sirēnu kaukoņa pamazām sajaucās ar citiem trok��ņiem, kas liecināja: pilsēta ir nomodā.

Viņ� atgriezās istabā un ieslēdza datoru, lai pārbaudītu elektro�nisko pastu, kā mēdza darīt katru vakaru pirms gulētie�anas. Reklāmas viņam piedāvāja lētus ceļojumus ar vilcienu pa visu Eiropu, viesnīcas pie jūras par neticami zemām cenām, noīrēt villas Spānijā, tik�anās vientuļajiem� Pēk�ņi viņa skatienu piesaistīja kāda vēstule ar nosau�kumu �Sveicieni�. Servazam asinis dzīslās sastinga. Vēstuli bija atsūtījis kāds Teodors Adorno.

Servazs pārvietoja peli un uzklik�ķināja:

No: theodor.adorno@hotmail.com

Kam: martin.servaz@infomail.fr

Datums: 12. jūnijs

Temats: Sveicieni

Vai atceraties Ceturtās simfonijas pirmo daļu, major? Bedдchtig� Nicht eilen� Recht gemдchlich� Tā skanēja, kad Jūs ienācāt manā �istabā � tajā vēsturiskajā decembra dienā. Es jau sen vēlējos Jums uzrak�stīt. Vai tas Jūs pārsteidz? Jūs noteikti man noticēsiet, ja apgalvo�u, ka pēdējā laikā esmu ļoti aizņemts. Brīvību, tāpat kā veselību, novērtē tad, kad to uz ilgāku laiku zaudē.

Ta�u nevēlos Jums vairāk uzbāzties, Martēn.Jūs ta�u atļausiet sevi uzru�nāt vārdā? Es pats baidos no uzbāzīgiem cilvēkiem. Drīz ziņo�u, kādi man būs jaunumi. Tikai �aubos, vai tie būs Jums pa prātam, ta�u esmu pārlieci�nāts, ka tie Jūs interesēs.

Ar sveicieniem,

Jl-

UZ ĪSU BRĪDI PARĀDĪJĀS MĒNESS, tad atkal nozuda mākoņu aizsegā. Pa atvērto logu varēja dzirdēt, kā lietus sitas pret jumta dakstiņiem. Mitrums lipa meitenei pie ādas kā slapj� palags, un ūdens lāses pilēja uz grīdas viņai pie kājām, ta�u Margo palika nekustīgi stāvam pie loga un smēķējam. Nelielajā jumta mansardā trūka gaisa.

Telpās bija aizliegts smēķēt, bet viņai par to bija nospļauties. Krekls lipa pie sasutu�ās miesas, bet starp lāpstiņām un padusēs tecēja sviedri. Viņa paskatījās pulkstenī. Bija desmit minūtes pāri pusnaktij. Margo istabas biedrene jau gulēja cie�ā miegā. Un, kā parasti, krāca.

Margo prātoja, kas sacēla lielāku troksni vasaras lietus vai istabas biedrene. Viņai tīri labi patika �ī nedaudz druknā un kautrīgā meitene, bet viņas krāk�ana naktīs to nogalināja. Par laimi. Margo iPod klausījās My Chemical Romance dziesmu �Welcome to the Black Parade". No nogu�ruma deniņus plēsa vai pu�u. Vēl pirms piecpadsmit minūtēm viņas bija rāvu�ās, rakstot filozofijas sacerējumu.

Margo izliecās ārā un uzmeta acis vecajam, ar efejām apaugu�a�jam apaļajam tornim ar spico jumtu, kas atradās vietā, kur leņķī bija savienotas divas celtnes, bet lietus tai sijāja sejā un uz pleciem. Direk�tora kabinetā torņa smailē dega gaisma, kā tas bie�i ap �o laiku mēdz būt. Margo pasmaidīja. Resnais izvirtulis dro�i vien skatās pornofilmas, kamēr viņa laulene saldi �u�.

To iedomājoties, viņa atkal pasmaidīja.

Reiz Margo bija direktoru pārsteigusi, tīksminoties par meiteņu kājiņām, un bija pārliecināta, ka viņa galva piebāzta ar netikliem ska�tiem. Pēk�ņi viņas uzmanību piesaistīja gaismas strēle, kas parādījās

virs parka. Tā uzplaiksnīja vēlreiz. Un vēlreiz, tad viss atkal iegrima tumsā.

Sasodīts, Elias, tu tie�ām esi īstspsihs! viņa nodomāja. Margo izmeta cigaretes izsmēķi pa logu tas tumsā iezīmēja dzirksteļojo�u loku un nodzisa. Margo aizcirta portatīvā datora vāku, kas atvērts, ar pustumsā mirguļojo�u ekrānu bija stāvējis uz viņas gultas. Virs stringu biksītēm viņa uzvilka haki krāsas �ortus, aiztaisīja sudraba krāsas jostas sprā�dzi, bet kājās apāva fosforizējo�as sporta �ības. Pie sienas virs viņas gultas atradās trīs �ausmu filmu afi�as, kurās bija atainoti 1) Helovīna galvenais varonis, 2) milzis Pinhead no �Hellraiser" ar adatām caurdurstītu galvu, 3) mītiskais briesmonis Fredijs Krīgers ar apdegu�o seju, kas rādījās murgos Gobu ielas pusaud�iem. Margo dievināja �ausmu filmas, smago metālu un Annas Raisas, Popija Z. Braita un Klaiva Bārkera romānus. Viņa zināja, ka �īs grāmatas, tāpat kā viņas muzikālā un kino gaume, bija kauna traips Marsakai un ka neviens no �iem autoriem nekad neiekļūtu mūsdienu literatūras programmā. Pat Lisija, kas pielika diezgan daudz pūļu, lai iepatiktos savai istabas biedrenei, tomēr bija iebildusi pret �ādu plakātu izvēli, kas, tai aizmiegot, ik vakarus atradās acu priek�ā, tāpat kā pret Margo paradumu smēķēt viņu istabā, lai arī tas notika pie atvērta loga.

Margo noliecās virs izlietnes, apslacīja seju ar ūdeni un noskaloja paduses.

Tad viņa iztaisnojās un palūkojās spogulī. Divi rubīna krāsas pīrsingi viens zem uzacs, bet otrs zem apak�lūpas neona apgaismo�jumā mirdzēja kā divas sarkanas zvaigznītes. Iedegusi, slaida, ar musku�ļotām kājām un pusgariem matiem, viņa at�ķīrās no pārējām Marsakas meitenēm un ar to lepojās.

Skapja durvis viegli ie�īkstējās, kad viņa to atvēra, lai no pakaramā paņemtu savu K-way jaku. Lisija miegā kaut ko nomurmināja.

Gaitenis bija tuk�s un tum�s. Gaisma spraucās tikai no matemātikas klases durvju apak�as gaiteņa galā. Da�ās istabās gaisma neizdzisa līdz pat trijiem naktī, tomēr gaitenī nemanīja ne vismazāko kustību, un viņa devās uz kāpņu pusi, jūtot, kā �ī nama dvēsele tai nospie� plecus. Celtne bija uzcelta pirms trim gadu simteņiem. Margo nokāpa pa kāpnēm.

Ar bērni�ķīgu prieku viņa ļāvās negaisam. Vēsais lietus grabēja uz viņas K-way jakas kapuces, viņai ejot gar vecā zirgu staļļa mūriem. Tālāk

ceļ� veda pa slapjo zāli līdz pirmajam dzīv�ogam, turoties ēnā tā, lai nebūtu pamanāma. Margo apstājās starp dzīv�ogu, ķir�u koka stumbru un kādu statuju uz pjedestāla un pacēla galvu. Noliekusies pār Margo, statuja viņā vērās ar saviem tuk�ajiem redzokļiem.

-��� Sveika! meitene tai uzsauca. Pat tev �is laiciņ� �ķiet draņķīgs, vai ne?

No lielajām ķir�u koka lapām virsū pilēja ūdens. Margo atkal tur�pināja ceļu gar dzīv�oga malu. Ieeja labirintā atradās nedaudz tālāk. Liceja direkcija jau vairākas reizes bija paredzējusi to nojaukt, citiem vārdiem sakot, nopļaut, jo tur da�kārt bija notiku�as ap�aubāmas jauniņo iesvētī�anas, kā arī novērota �nepiedienīga uzvedība� starp abu dzimumu audzēkņiem, ta�u labirints bija ierakstīts vēsturisko piemi�nekļu sarakstā tāpat kā galvenā celtne, tādēļ aiztikt to nedrīkstēja, un direkcija bija aprobe�ojusies ar ķēdi un uzrakstu: PRIVĀTĪPA�UMS. SKO�LĒNIEM IEEJA AIZLIEGTA. Tas, protams, atbaidīja tikai paklausīgākos, bet Margo pie tādiem nepiederēja. Viņa pieliecās un izlīda ķēdei pa apak�u.

�ajā vēlajā stundā pieliju�ais labirints ne�ķita nekāda jaukā vietiņa. Viņa drebinājās, klusībā lādēdama Eliasu.

-��� KUR TU ESI? viņa sauca, lai varētu to sadzirdēt cauri lietus plīk�ķiem.

-Te!

Balss atskanēja tie�i viņai priek�ā, otrpus augstajam dzīv�ogam, kas tai aiz�ķērsoja ceļu. Labirinta pirmā eja sadalījās uz abām pusēm un veda gan pa labi, gan pa kreisi.

-��� Nu, tātad� Vai nu tu man pateiksi, uz kuru pusi jāiet, vai arī es do�os mājās.

-��� Pa kreisi, viņ� sacīja.

Margo sāka iet. Atskanēja smiekli.

-��� Nē, pa labi.

-��� Elias!

-��� Pa labi, pa labi�

Viņa pagriezās. Lietusmētelis pie katras kustības grabēja. Margo bija tāda sajūta, it kā tā kustētos burbulī. Alejas galā viņa pagriezās. Drīz sekoja jauns pagrieziens pa labi, divus metrus tālāk vēl viens pa kreisi, bet uzreiz pēc tam atkal viens pa labi� Tad sekoja krustojums ar trim iespējamiem variantiem taisni, pa labi vai pa kreisi.

-��� Uz kuru pusi tagad?

-��� Pa kreisi!

Margo paklausija, nogāja vēl divus likumus un beidzot viņu ierau�dzīja. Puisis sēdēja uz sūnām apaugu�a akmens sola, garās kājas izstie�pis sev priek�ā. Eliasam nebija kapuces, un slapjie mati bija tam pieli�pu�i pie galvas, bet viena izmirkusi �ķipsna aizsedza gandrīz pusi sejas.

-��� Elias, vai tu zini, ka esi galīgi ķerts?

-��� Zinu.

Viņa noslaucīja degungalu.

-��� Sasodīts, ja kāds mūs ieraudzītu, noturētu par nenormālajiem!

-��� Nomierinies, neviens �urp nenāks.

-��� Par to gan es �aubos!

Eliass un Margo mācījās vienā klasē. Sākumā viņa nepievērsa nekādu uzmanību �ai maikstei, kuru �ķita apgrūtinām pa�a augums un kur� kā aiz aizkara bija paslēpies aiz matu �ķipsnas, kas tam krita sejā. Starpbrī��os viņ� visbie�āk pavadīja laiku tālu prom no pārējiem, sē�ot pagalma stūri un smēķējot vai lasot. Eliass ar citiem sarunājās tikai tad, ja citādi nebija iespējams, un viņa mizantropijas dēļ daudzi uz viņu skatījās �ķībi, veltīja tam indīgas piezīmes un rupjus jokus. Visbie�āk dzirdētie apzīmējumi bija �asociālais�, �ķertais� un �maikste�, bet meitenes viņu dēvēja arī par �nevainīgo�, vienīgi� Eliasam bija pilnīgi vienalga, ko citi par viņu domā. Iespējams, tie�i tas beigās bija Margo piesaistījis un pamudinājis tuvoties �im lamzakam. Viņa juta sev pievērstos skatienus, kad pirmajā reizē bija mēģinājusi starpbrīdī, ejot pāri pagalmam, viņam tuvoties, ta�u Margo, tie�i tāpat kā Eliasam, bija ne silts, ne auksts, ko citi par viņu domā.

Bet at�ķirībā no Eliasa viņai licejā bija izdevies nodibināt pietiekami daudz stabilu draudzību.

�Uzmanies,� viņ� tai pa gabalu bija uzsaucis, �tu vēl aplipsi, ja pie�līdīsi pārāk tuvu!�

�Un kas tev ir par slimību?�

�Vientulība.�

�Tava mizantropija uz mani neatstāj nekādu iespaidu.�

�Bet ko tad tu te dari?�

�Cen�os saprast.�

�Ko?�

�Vai tu esi ģēnijs, pilnīgs kretīns vai ari izliecies.�

�Tu esi sajaukusi adreses, mana daiļā. Negribu zaudēt laiku ar taviem lētajiem psiholoģijas kursiem!�

Tā tas bija sācies. Eliass viņai ne�ķita fiziski pievilcīgs, ta�u Margo patika tas, ka puisis bez kompleksiem uztvēra to, ka bija citāds nekā pārējie. Margo pacēla galvu. Tur aug�ā, spraugā starp mākoņiem, pavī�dēja mēness un uzreiz atkal nozuda. Eliass tai pastiepa savu cigare�u paciņu, un viņa vienu paņēma.

-��� Vai tu jau zini par Igo?

-��� Protams. Visi par to vien runā.

-��� Tad jau tu zini ari to, ka viņu atrada sadzēru�os un sanarkoju�os uz Dimāras jaunkundzes baseina malas? viņ� jautāja.

-��� Un tad?

-��� Dzirdēju, ka izmeklē�anu vada tavs tēvs�

Viņa pārtrauca klik�ķināt �ķiltavas, kas negribēja aizdegties.

-��� Kas tev to pateica? Ceru, ka tu ne ar vienu citu, izņemot mani, par to nerunā?

-��� �orīt man blakus eso�ās meitenes to apsprieda� Jaunumi izplatās vēja spārniem. Atliek tikai izbīdīt savas antenas, viņ� sacīja, iepletis pirkstus virs galvas kā vēdekli.

-��� Labi. Ko tu gribēji teikt?

-��� Vakar vakarā es biju krogā �Dublinie�i�, pirms tas notika� Tur bija ari Igo un Dāvids.

-��� Un tad? Dzirdēju, ka krogs bijis piebāzts dēļ tās spēles� Urugvaja-Francija�

-��� Igo aizgāja no kluba, pirms vēl spēle bija sākusies. Apmēram stundu pirms Dimāras jaunkundze tika nogalināta.

-Jā, to zina visi. Baumas izplatās ātri.

-��� Tās nav tikai baumas. Es pats tur biju. Neviens viņam nepievērsa nekādu uzmanību, jo visi gaidīja to sasodīto spēli. Visi, izņemot mani.

Iedomājoties par tēvu, Margo pasmaidīja.

-��� Sports laikam nav tava stihija, Elias, vai ne? Un ko tu pa to laiku darīji? Spēlēji spiegos? Gulēji? Lasīji �Brāļus Karamazovus�?

-��� Vai tu nevarētu koncentrēties tam, kas patie�ām ir svarīgs? Eliass viņu pārtrauca.

Margo jau gribēja kaut ko indīgu atcirst, tomēr atturējās.

-��� Un kas ir tas svarīgais?

-��� Dāvids arī atstāja krogu�

Tagad Margo bija sakoncentrējusi visu savu uzmanību. Mākoņi virs mēness atvērās kā gai�s rāvējslēdzējs virs bālas krūts un gandrīz tai pa�ā mirklī atkal aizvērās.

-Ko?

-��� Tie�i tā. Da�as sekundes vēlāk.

-��� Tu gribi teikt, ka�

-��� �ka arī Dāvids futbola spēli neskatījās. Neviens tam nepievērsa nekādu uzmanību, jo nemanīja neko, izņemot to sasodīto futbolu� Nu varbūt izņemot Sāru.

-��� Sāra bija kopā ar viņiem?

-Jā, pie viena galdiņa. Viņa bija vienīgā, kas visu laiku palika uz vietas. Vēlāk Dāvids atgriezās pie galdiņa. Bet Igo gan ne, kā tu jau zini.

Margo sajuta satraukumu.

-��� Cik ilgi viņ� bija prom?

-��� Nezinu. Es neskaitīju. Kā vari iedomāties, man ne prātā nenāca tas, kas notika. Es tikai pamanīju, ka kādā brīdī Dāvids atgrie�as pie galdiņa. Tas arī viss.

Tāpat kā Dāvids un Igo, arī Sāra bija sagatavo�anas klases audzēkne. Un, neap�aubāmi, visskaistākā meitene licejā. Virs saviem īsi apgriez�tajiem, blondajiem matiem tai patika valkāt cepurītes. Viņa, Dāvids, Igo un vēl kāda meitene, vārdā Vird�īnija, neliela auguma tum�mate ar brillēm un dzelzs raksturu, bija tikpat kā ne�ķirami.

-��� Kāpēc tu man to visu stāsti? Lai es ierosinātu savam tēvam nopra�tināt Sāru?

Eliass pasmaidīja.

-��� Vai nevēlies par to uzzināt kaut ko vairāk?

-��� Kā tā?

-��� Kāds tēvs, tāda meita, vai ne? Es gribu sacīt, ka izdevīgāk būtu mums pa�iem veikt nelielu izmeklē�anu licejā.

-��� Tu ta�u to nedomā nopietni?

Viņ� piecēlās. Eliass bija galvas tiesu garāks nekā Margo.

-��� Un kā vēl domāju.

-��� Sasodīts, Elias!

-Ja rezumējam vienādojumu, mums ir Igo, ko apsūdz slepkavībā un atrod nozieguma vietā, mums ir Dāvids, kur� atstāj krogu da�as sekundes pēc Igo, mums ir Sāra, kas visu redz, tomēr klusē, un mums ir �etri labākie otrā kursa audzēkņi jeb, citiem vārdiem runājot, �etras visgudrākās smadzenes desmitiem kilometru apkaimē, kas veido ne�ķi�ramu �etrotni. Atzīsti, ka tad, ja uz to paskatās no �āda redzesleņķa, lietas kļūst pavisam interesantas, vai ne? īsi sakot, kaut kas te nav tā, kā vajag.

-��� Un tu gribi, lai mēs tur bā�am savu degunu? Kāpēc?

-��� Padomā. Kuri vēl bez �iem �etriem ir starp gudrākajiem licejā?

Viņa neticīgi purināja galvu.

-��� Un, ja pieņemsim, ka es piekrītu, ko mēs iesāksim?

Pui�a sejā atplauka plats smaids.

-Ja kādam no viņiem ir kaut kas kopīgs ar notiku�o, tad tam būs nospļauties par tavu tēvu, policistiem, pasniedzējiem, par visiem, izņe�mot citus skolēnus. Un tur slēpjas mūsu veiksme. Mēs kopīgi viņus uzmanīsim un gaidīsim, kas notiks. Tas, kur� to izdarījis, noteikti kādā brīdī sevi nodos.

-��� Nebiju domājusi, ka tu esi tik ķerts.

-��� Padomā, Margo Servaza! Vai tev ne�ķiet dīvaini, ka tāds d�eks kā Igo ļāvis, lai to tik vienkār�i notver?

-��� Bet kāpēc lai es tev palīdzētu?

-Jo es zinu, ka viņ� tev patīk, Eliass klusu sacīja, veroties uz savu kurpju purngaliem. Un tāpēc, ka neviens, kur� nav vainīgs, nav pelnījis tupēt cietumā, viņ� piebilda ar sev neraksturīgu nopietnību.

Touchйe� Margo ba�īgi pētīja labirintu ap viņiem. Virs tum�ā dzīv��oga nakti pār�ķēla spo�s uzplaiksnījums. Un tai pa�ā mirklī Margo glu�i kā �ilbino�s zibens prātā ie�āvās kāda doma.

-��� Vai tu aptver, ko tas nozīmē? viņa jautāja dīvainā balsī.

Eliass uz viņu vaicājo�i palūkojās.

-Ja tas nav Igo, tad kāds juku�ais, kas mierīgi klīst apkārt.

Svētdiena

-��� KAFIJU, SERVAZS SACĪJA.

-��� Kafiju, Pi�ols pievienojās.

-��� Kafiju, teica Esperandjē.

-��� Man gan� tēju, paziņoja Samira �ena, no apsprie�u telpas dodo�ties uz karsto dzērienu automātiem, kas atradās pie liftiem, kamēr Vin�cents piecēlās, lai ieslēgtu kafijas automātu.

Tā bija svētdiena, 13. jūnijs, un pulkstenis rādīja deviņi no rīta. Servazs neuzkrīto�i nopētīja savus līdzstrādniekus. Esperandjē bija uzvilcis piegulo�u firmas Kaporal sporta krekliņu, kas liecināja, ka viņ� nedaudz trenē krū�kurvi un muskuļus, un d�insus ar daudzām uz�ū�tām kabatām ap ceļgaliem. Sākumā Servazam bija grūti pierast pie Vincenta apģērbiem (un viņ� nebija pārliecināts, ka viņam tas jelkad arī izdosies), ta�u tad pie viņiem sāka strādāt Samira �ena, un Vincenta apģērbi pēk�ņi �ķita� itin sakarīgi. Tiesa gan, �ajā jūnija rītā viņas apģērba izvēle bijusi samērā atturīga virs sporta krekliņa ar uzrakstu �DO NOT DISTURB, I'M PLAYING VIDEO GAMES" viņa bija uzvilkusi ar monētām ap�ūtu vestīti un d�insa auduma minisvārkus ar jostu, kurai bija milzīga sprādze, kājās viņai bija brūni kovboju zābaki. Ta�u Servazu vairāk interesēja tas, kas darījās viņa padoto galvās, nevis tas, kas tiem mugurā, un, kop� viņa izmeklē�anas grupā bija sāku�i strādāt Vincents un Samira, atklāto noziegumu skaits Servaza vadītajā Krimi�nāllietu nodaļā bija visaugstākais, jo nevienam nebija noslēpums, ka noziedzības rādītāji Rozā pilsētā ar.visiem labi zināmo augsto dzīves līmeni, arhitektūras pieminekļiem un dinamismu bija krietni virs vidējā valstī.

Izlaidiet ve�iņu ar rokassomiņu pusnaktī uz ielas, un jūs redzēsiet, ka saskries puse pilsētas skuteru, lai izrautu to viņai no rokām. Un nav izslēgts: lai dabūtu somiņu, viņi būtu gatavi cits citu nogalināt. Ta�u nebija jau nemaz jāgaida nakts Tulūza bija pilsēta, kuras dzīslās noziedzības inde ritēja nepārtraukti. Organizēto noziedzību pārvaldes darbiniekiem nācās cīnīties ar da�ādu likumpārkāpumu, uzbrukumu, bruņoto laupī�anu un nelegālo narkotiku tirdzniecības vilni. Tāpat kā citu ekonomikas nozaru, arī noziedzības kredo bija �akcionāru� apmierinātība, turklāt statistikas rādītājiem bija tikpat liela nozīme gan noziedznieku, gan pilsētas domnieku acīs, bet, kā izrādījās, krīzei pieaugot, noziedznieku rādītāji bija ievērojami augstāki nekā legālajā sfērā strādājo�o.

Lai ierobe�otu noziedzību, pilsētas domei ienāca prātā kāda spo�a ideja, kas ietvēra to neizpratni, ko tā pauda attiecībā uz noziedzību. Tika nodibināts �Miera birojs�. Kāpēc tādā gadījumā nevarētu nodibināt �Seksuālās brīvības biroju�, lai cīnītos ar izvaro�anām, vai �Veselīga dzīvesveida biroju�, lai cīnītos ar nelegālo narkotiku tirdzniecību? To varētu atvērt uz turpat netālu eso�ā laukuma, kur policisti un muitnieki regulāri veica apgaitu un ne ilgāk kā uz pāris stundām izgaiņāja narkodīlerus un kontrabandas cigare�u tirgotājus, kas tūlīt atkal atgriezās savās vietās kā skudras izspārdītā skudru pūznī.

Tāds ir dabas likums, nodomāja Servazs un piecēlās kājās. Izdzīvoja stiprākais. Notika adaptācija. Sociālais darvinisms. Viņ� devās uz priek�u pa gaiteni, lai vīrie�u tualetēs nomazgātos. Spogulī viņ� ieraudzīja sasvī�du�u un noguru�u, maskai līdzīgu seju ar ziliem lokiem zem acīm un sasārtu�iem plakstiņiem. Servazs izskatījās tā, it kā tikko būtu izrakts no zemes. Viņ� apslacīja seju ar aukstu ūdeni. Pēc elektroniskās vēs�tules saņem�anas viņ� tikpat kā nebija aizvēris acis, un no tā kofeīna daudzuma, kas tecēja viņa dzīslās, Servazam bija slikta dū�a. Lietus bija mitējies. Pa nelielajiem lodziņiem virs pisuāriem ieplūda saule un izgais�moja putekļus. Piesutu�ais gaiss oda pēc tīrī�anas līdzekļiem. Servazs prātoja, vai tie�ām uzkopēji strādā arī svētdienās. Pla�ā telpa tam aiz muguras lika sajusties neomulīgi. Piezagās bailes un pazīstamā elektri�zējo�ā sajūta skaustā. Atgriezies pārrunu telpā, viņ� redzēja, ka Samira un Vincents jau ir atvēru�i savus portatīvos datorus. Samirai kaklā karā�jās austiņas. Servazs neviļus iedomājās: diez kādā vecumā viņai sāksies

dzirdes problēmas? Viņ� pamanīja, ka pat Pi�ols ir iegādājies viedtālruni, un nopūtās, izvelkot savu bloknotu un rūpīgi uzasināto zīmuli.

�etrdesmit astoņus gadus vecais Pi�ols bija grupas veterāns. Tas bija īsts vecās raudzes policists nepiekāpīgs spēka meto�u piekritējs. Viņ� bija veselības iemiesojums ar biezu, sirmojo�u matu ērkuli, ko mēdza kasīt, kad kaut ko prātoja. Tiesa gan, pēc Servaza domām, pārāk bie�i viņ� to nedarīja. Viņa pieredze bija liels pluss, ta�u Martēnam nepatika atsevi�ķas viņa personības �ķautnes rasistiskie jociņi, viņa izturē�a�nās pret tikko policijas skolu beigu�ajām sievie�u kārtas pārstāvēm, kas robe�ojās ar nepieklājību, viņa ma�isms un pārspīlētā homofobija. Pēdējās no minētajām īpa�ībām bija spilgti izpaudu�ās, kad viņu nodaļā ieradās Esperandjē un Samira �ena. Kopā ar da�iem citiem poli�iem Pi�ols nemitīgi ķircināja un pazemoja jaunpienācējus, līdz kādā dienā Servazs nolēma tam pielikt punktu, ķeroties pie tādām metodēm, pret kurām tam parasti bija iebildumi, un ieguva da�us ienaidniekus, ta�u iemantoja arī abu jauno darbinieku mū�īgu pateicību. Kafija burbuļo�dama ietecēja krūzītē, un Esperandjē to pasniedza Servazam. Abi pārējie bija iegrimu�i elektroniskās vēstules lasī�anā.

-��� �ef, vai Teodors Adorno jums kaut ko izsaka?

-��� Teodors Adorno ir vācu filozofs un muzikologs, un izcils Mālera skaņdarbu pazinējs, Servazs atbildēja.

-��� Tas ir Juliāna Irtmana un ari tavs mīļākais komponists, atzīmēja Esperandjē.

Servazs sadrūma.

-��� Mālera mūziku iecienīju�i miljoniem cilvēku.

-Ja nu kāds jūs vienkār�i izjoko? Samira ar tējas glāzīti rokās vaicāja, pacēlusi galvu. Kop� Irtmana izbēg�anas Kriminālpolicijas nodaļā esam saņēmu�i desmitiem viltus telefona zvanu un kaudzēm murgainu vēstuļu.

-��� Ta�u �ī atnāca ūz viņa personisko e-pastu, Esperandjē precizēja.

-��� Cikos tas bija?

-��� Apmēram pulksten se�os vakarā, Servazs sacīja.

-��� Piegādes laiks redzams te. Esperandjē ar vienu roku norādīja uz lapas aug�ējo malu, otrā rokā turot kafijas krūzi.

-��� Un ko tas pierāda? Vai Irtmanam bija �ī adrese? Vai jūs to viņam iedevāt, �ef? Samira jautāja.

-��� Protams, ne.

-��� Tas neko nepierāda.

-��� Tātad esam atgriezu�ies sākumpunktā? painteresējās Pi�ols, atgā�oties krēslā un nokrak�ķinot pirkstu falangas.

-��� Datorspeciālisti pa�laik pie tā strādā, Esperandjē sacīja.

-��� Cik daudz laika tas aizņems? Servazs vēlējās zināt.

-��� Nezinu. Pirmkārt, ir svētdiena un mēs speciāli izsaucām ekspertu. Otrkārt, viņ� drusku sapūtās un paziņoja, ka viņam jau dots uzdevums strādāt ar Klēras Dimāras datora cieto disku. Viņ� gribēja zināt, kas ir svarīgāk. Tre�kārt, viņiem jau ir cits, prioritārs uzdevums, kur� ir būtis�kāks par visiem pārējiem. �andarmērija un galvenā direkcija strādā pie kādas pedofilu tīkla lietas. Tā dalībnieki gan �ajā reģionā, gan Francijā un citur Eiropā apmainās ar fotoattēliem un video. Jāpārbauda simtiem elektroniskā pasta adre�u.

-��� Un es biju iedomājies, ka sērijveida slepkava, kas kuru katru brīdi var pastrādāt jaunu noziegumu, ari ir prioritāra lieta.

�ī piezīme acīmredzami atbrīvoja gaisotni. Samira iedzēra malku tējas, un tā viņai �ķita rūgtena.

-��� Tā ari ir, viņa ierunājās samiernieciskā balss toni, tomēr bērni, �ef�

Servazs juta, ka nosarkst.

-��� Labi jau labi, viņ� atbildēja.

-Ja runa ir par Irtmanu� Pi�ols iesāka.

Servazs kļuva uzmanīgs.

-��� Kā tā?

-��� Es piekrītu Samirai, Pi�ols, visiem par izbrīnu, paziņoja. �ī vēs�tule neko nepierāda. Noteikti kaut kur ir kāds cilvēks, kas var dabūt tavu adresi. Visi labi zina, ka interneta konfidencialitāte ir pilnīgas blēņas. Manam dēlam ir trīspadsmit gadu, un viņ�, pie joda, par to zina desmit rei�u vairāk nekā es. Kā viņ� apgalvo, tad hakeri un informātikas speci pieprot daudz da�ādu triku.

-��� Kā jums �ķiet, cik cilvēku zina, kāda mūzika skanēja Irtmana palātā tajā dienā, kad es tur iegāju kopā ar vēl da�iem cilvēkiem?

-��� Vai tu esi simtprocentīgi pārliecināts, ka neviens �urnālists to nav uzzinājis? Ka �ī informācija nekur nav parādījusies? Tajā laikā viņi pamatīgi ok�ķerēja. Prese izpra�ņāja visus �ī notikuma galvenos

varoņus. Iespējams, kāds ari izpļāpājās. Vai tu tie�ām izlasīji pilnīgi visus rakstus, kas toreiz parādījās presē?

Protams, ne, Servazs saniknots nodomāja. To bija desmitiem. Viņ� pat bija rūpīgi izvairījies tos lasīt. Un Pi�ols to zināja.

-��� Pi�olam taisnība, Samira apstiprināja. Irtmans pilnīgi noteikti ir slīpētāks nelietis par visiem pārējiem. Kop� savas bēg�anas viņ� ne reizi nekur nav uzpeldējis. Jau pagājis pusotrs gads. Kāpēc tie�i tagad?

-��� Labs jautājums. Un man ir vēl viens: ko viņ� visu �o laiku ir darījis?

To teica Esperandjē. Visi sastinga.

-��� Un ko, pēc jūsu domām, tāds kā viņ� var darīt, nokļuvis brīvībā?

-��� LABI, CIK NO KLĀTESO�AJIEM domā, ka tas ir viņ�?

Servazs pacēla roku, lai citi sekotu viņa piemēram, redzēja, ka Espe�randjē brīdi svārstās, ta�u galu galā roku tā arī nepacēla.

-��� Un cik no jums domā, ka tas nav viņ�?

Tagad Pi�ols un Samira, nedaudz apmulsu�i, pacēla roku.

-���� Es atturos, Esperandjē atbildēja, kad pārējie trīs uz viņu vaicā�jo�i paskatījās.

Servazs juta, ka viņu pārņem dusmas. Viņi bija iedomāju�ies, ka Servazam piemetusies paranoja. Un ja nu tā patie�ām ir? Blēņas! Viņ� uz tiem pēc kārtas palūkojās, ar rokas mājienu palūdzis apklust.

-��� Klēras Dimāras stereoatskaņotājā bija disks. Tā bija Mālera mūzika, viņ� iesāka. Saprotams, �ai informācijai jāpaliek starp mums un tā pilnīgi noteikti nedrīkst nonākt presē�

Servazs redzēja, ka pārējie trīs pārsteigti viņu uzlūko.

-��� Un es piezvanīju uz Parīzes nodaļu.

Viņ� tiem atstāstīja telefonsarunu ar Parīzi. Iestājās klusums.

-��������������� Tikpat labi disks varētu būt sagadī�anās, Samira neatlaidās.

-��� Un tas stāsts par nofilmēto motociklistu pie benzīntanka neizklausās ticams. Galu galā tiem tipiem Parīzē kaut kā viņu grupas pastāvē�ana ir jāattaisno. Tas ir tāpat kā ar nezināmu lidojo�u objektu meklētājiem ja kādā jaukā dienā pēk�ņi izrādītos, ka runa ir par meteoroloģiskajiem baloniem, droniem vai militāriem objektiem, viņu pastāvē�anai vairs nebūtu nekādas jēgas.

Servazam �ķita, ka viņ� tūlīt eksplodēs. Viņi bija kā zinātnieki, kas analizē savu pētījumu rezultātus, tos mērot tikai ar savu olekti un

saskatot tikai to, ko pa�i grib. Viņi nevēlējās saredzēt to, ka Irtmans varētu būtu iejaukts �ajā lietā, un negribēja neko par viņu dzirdēt. Tur�klāt viņi bija pārliecināti, ka visa informācija, kas uz to attiecas, ir tuk�a vai ap�aubāma. Viņi uzskatīja, ka tiek apbērti ar pseidovēstulēm, un tādu cilvēku telefonzvani, kas apgalvoja, ka Irtmanu redzēju�i vienā vai otrā vietā, visi izrādīju�ies nepatiesi un nepārbaudāmi. �veicietis bija kā zemē iekritis. Tika pat izvirzīta hipotēze par viņa pa�nāvību, ta�u Servazs tai neticēja. Ja viņ� to būtu vēlējies, tad mierīgi varēja beigt savu dzīvi Varņē institūtā. Kā uzskatīja Servazs, Irtmans ilgojās tikai pēc divām lietām atgūt brīvību un atsākt savus noziegumus.

-��� Es tomēr piezvanī�u uz Parīzi un pārsūtī�u viņiem elektronisko vēstuli.

Viņ� grasījās vēl kaut ko piebilst, kad no blakustelpas atskanēja sauciens:

-��� Rokā ir! Iekrita gan!

Servazs pacēla degunu no sava bloknota. Visi bija pazinu�i eksperta balsi no informātikas nodaļas. Jauns, gara auguma kalsns cilvēks, kur� ar savām brillēm, garo kaklu un d�insiem atgādināja Bila Geitsa un Stīva D�obsa krustojumu, triumfējo�i iebrāzās telpā, turot rokās papīra lapiņu.

-��� Man ir jaunumi! viņ� sacīja, lapiņu gaisā vicinādams. Es atradu, no kurienes ir vēstule!

Servazs neuzkrīto�i palūkojās apkārt. Tagad visu skatieni bija kā piekalti atnācējam. Gaisā varēja sajust spriedzi un milzīgu satraukumu.

-Un?

-��� Tā nosūtīta no kādas interneta kafejnīcas Tulūzā�

SERVAZS PAMANĪJA, ka kafejnīcas �Ubik� fasāde Svētās Romas ielā bija iespiesta starp sviestmai�u ēstuvi un sievie�u apģērbu veikaliņu. Viņ� atcerējās, ka tajā laikā, kad bija students, �eit atradās bibliotēka. Tā bija kā Ali Babas ala, tikai gaisā virmoja tintes smar�a, putekļi un neiz�smeļamie rakstītā vārda noslēpumi. Vienīgās tālaika paliekas bija divas apaļas arkas, starp kurām bija izvietota interneta kafejnīcas fasāde un kāda nama rozā akmens siena. Servazs palūkojās uz vitrīnā izvietoto darbalaiku kafejnīca bija slēgta pirmdienās, bet atvērta svētdienu rītos.

Neredzama līnija sadalīja telpu divās daļās. Pa kreisi atradās bistro telpa ar bāra leti un galdiņiem, bet pa labi multimediju telpa, kas ar savu krēslu rindu atgādināja friziersalonu. Pie datorekrāniem sēdēja divi klienti ar austiņām un kaut ko runāja mikrofonos. Servazs viņus tā nopētīja, it kā viens no tiem varētu būt Juliāns Irtmans. Sievietei, kas atradās aiz letes, Fanijai, ja varēja ticēt piespraudei pie krūtīm, bija minimāls smaids un maksimāls dekoltē. Esperandjē izvilka savu dienesta apliecību un pavaicāja, vai viņa te bijusi iepriek�ējā vakarā ap pulksten se�iem. Sieviete pagriezās uz zāles pusi un pasauca kādu Patriku. Viņi dzirdēja, kā Patriks veikala dziļumā kaut ko neapmierināti purpina. Patriks bija tukls, aptuveni trīsdesmit gadus vecs vīrietis baltā kreklā ar uzrotltām piedurknēm un melnās biksēs. Viņ� uz tiem caur brillēm nicīgi palūkojās, un Servazs viņu uzreiz ierindoja kategorijā �sadarbojas nelabprāt�. Patrikam bija �auras, blāvi zilas, stūrgalvīgas a�eles.

-��� Kādā jautājumā? viņ� vaicāja.

Esperandjē panācās uz priek�u un vēlreiz izvilka savu dienesta ap�liecību. Servazs nolēma pagaidām sarunā neiesaistīties. Viņa padotais bija īsts datoreksperts un interneta pasauli pārzināja daudz labāk nekā Servazs, kuram no uzmācīgajiem mobilajiem telefoniem, sociālajiem tīkliem un plan�etdatoriem metās zosāda. Turklāt Esperandjē nemaz neizskatījās pēc policista.

-��� Vai jūs te esat priek�nieks?

-��� Es esmu pārvaldnieks, tuklais vīrietis piesardzīgi sacīja.

-��� No �ejienes vakar vakarā ap pulksten se�iem tika nosūtīta elektro�niskā vēstule. Mēs gribētu zināt, vai jūs gadījumā neatceraties cilvēku, kas to nosūtīja.

Pārvaldnieks virs brillēm uzrauca uzacis un veltīja Vincentam ska�tienu, kas nozīmēja: un kā tev �ķiet, �omiņ?

-��� �eit katru vakaru grozās ap piecdesmit cilvēku. Vai esat iedomāju��ies, ka es tiem lūru pār plecu, lai redzētu, ar ko tie nodarbojas?

Esperandjē un Servazs bija paņēmu�i līdzi �veicie�a fotogrāfiju, ta�u bija nolēmu�i to nerādīt. Ja pārvaldnieks atpazītu sērijveida slep�kavu, par kuru pirms gada rakstīja laikrakstu pirmajās slejās, tad varētu visiem pastāstīt, kas noticis, un informācija, atbilsto�i kurai Irtmans atradās Tulūzā, izklaidējoties sūtot policijai elektroniskās vēstules,

nonāktu presē ātrāk, nekā pasaules rekordists sprintā Useins Bolts no�skrēja simts metru distanci.

-��� Viņ� ir ļoti gar� un kalsns, Esperandjē sacīja. Aptuveni �etr�desmit gadus vecs� Iespējams, viņam galvā bija parūka. Un, iespējams, viņ� piesaistīja uzmanību ar savu� nedaudz dīvaino izturē�anos. Un runāja ar vieglu akcentu.

Pārvaldnieka skatiens �audījās no viena pie otra glu�i kā līdzjutē�jam Rolanda Garosa stadionā, bet sejas izteiksme liecināja, ka viņ� tos uzskata par diviem pajoliņiem. Beigās viņ� paraustīja plecus.

-��� Cilvēks ar parūku un ārzemju akcentu? Jūs jokojat? Vai jums ne��ķiet, ka ir pārāk daudz varbūtību? Nē, tas man neko neizsaka.

Pēk�ņi likās, ka vīrietis sāk kaut ko atcerēties.

-��� Pagaidiet�

Pārvaldnieks ievēroja abu izmeklētāju skatienus un uzreiz apklusa. �aurās, blāvi zilās a�eles aiz briļļu stikliem iemirdzējās, un Servazs saprata, ka viņ� tīksminās par policistu interesi un nepacietību.

-�� Ja nu jūs tā sakāt, tad bija gan.

Pārvaldnieks pasmaidīja un izlikās, ka domā, gaidot, kāda būs viņu reakcija. Servazs juta, ka to pārņem niknums.

-Jums te ir labs iestādījums, Esperandjē ieminējās, it kā stāsta turpinājums to nemaz neinteresētu. Vai �eit ir bezvadu internets?

�ķita, vīrietis ir apjucis, ka viņa viesi stāstītais pēk�ņi vairs neinte�resē, toties tam glaimoja, ka Vincentu interesē viņa kafejnīca.

-��� Hm� nē, esmu saglabājis kabeli� Ar trīsdesmit vietām pat visla�bākais bezvadu rūteris ir pārslogots. Datorspēļu dēļ.

Esperandjē atzinīgi pamāja ar galvu.

-��� Hm� protams. Tātad kāds bija atnācis?

Tagad pārvaldniekam likās, ka derētu nedaudz uzkurināt poli�u interesi.

-��� Jā, ta�u ne jau tāds cilvēks, kā jūs aprakstījāt. Tā bija sieviete.

Tagad abu policistu interese pietuvojās nullei.

-��� Un kāds tam sakars ar vīrieti, ko mēs meklējam?

Smaids atgriezās viņa sejā.

-��� Viņa man teica, ka jūs atnāksiet� Sieviete teica, ka atnāks kaut kādi cilvēki, lai mani satiktu un uzdotu jautājumus par vēstuli, kuru viņa nosūtījusi, ta�u viņa neminēja, ka būsiet no policijas.

Bingo! Tagad policisti atkal bija ieinteresēju�ies. Ar skatieniem viņi bija ieurbu�ies pārvaldniekā.

-��� Un tas vēl nav viss�

Draņķis tāds, nodomāja Servazs. Vēl mirklis, un viņ� to sagrābs aiz apkakles un liks norit oran�o piespraudi.

-��� Viņa atstāja, lūk, �o�

Patriks aizgāja aiz letes, noliecās, lai atvērtu kādu atvilktni un no turienes kaut ko izņemtu.

Tā bija aploksne.

Servazs juta, ka tam pār muguru pārskrien skudriņas.

Patriks pastiepa kraftpaplra aploksni Esperandjē, kas jau bija uzvil�cis cimdus.

-��� Kur� vēl bez jums tai ir pieskāries?

-��� Neviens.

-��� Vai esat par to pārliecināts?

-��� Es to paņēmu un ieliku atvilktnē.

-��� Vai jums ir papīra nazis vai �ķēres?

Vīrietis parakājās kādā atvilktnē un pastiepa tam maizes nazi. Esperandjē uzmanīgi atgrieza aploksni un iebāza tajā divus pirkstus. Servazs redzēja, kā cimdotā roka izvelk no aploksnes metāliski spo�u disku, turot to starp īk�ķi un rādītājpirkstu. Esperandjē to aplūkoja no abām pusēm. Servazs tam raudzījās pār plecu. Uz diska nebija nekādu uzrakstu vai pirkstu nospiedumu.

-��� Vai varam to uzlikt? viņ� jautāja pārvaldniekam.

Patriks norādīja uz multimediju telpā sarindotajiem datoriem.

-��� Nē, �eit ne. Kādā klusākā vietā.

Patriks aizgāja otrpus letei un atvilka sarkanus aizkarus. Tur atradās neliela telpa bez logiem, kas bija piebāzta ar kartona kastēm, kurās bijusi iesaiņota datortehnika un pudeles. Vēl tur atradās vecs, nolieto�jies kafijas automāts, bet telpas stūrī apbru�āts galds ar datoru un galda lampu uz tā.

-��� Vai sieviete, kas jums iedeva aploksni, bija viena pati? Servazs jautāja.

-Jā-

-��� Kādu iespaidu viņa uz jums atstāja?

Patriks iegrima domās.

-��� Atceros, viņa bija simpātiska. Varbūt nedaudz piesardzīga� Patie�sībā tagad, kad jūs to pieminējāt, man �ķiet, viņai galvā bija parūka�

-��� Un viņa jums lūdza, lai to nododat mums? Kāpēc jūs nepiezvanījāt policijai?

-�� Jo ne mirkli nebija runa par policiju vai kaut ko nelikumīgu. Viņa man tikai teica, ka atnāks vairāki cilvēki, kas vēlēsies ar mani runāt, un lūdza tiem nodot �o aploksni.

-��� Un kāpēc jūs piekritāt? Vai jums tas ne�ķita dīvaini?

Patrika sejā atplauka smaids.

-Jo viņai līdzi bija divas piecdesmit eiro banknotes.

-��� Vai jums tas ne�ķiet vēl dīvaināk?

Vīrietis neatbildēja.

-��� Vai, izņemot parūku, neko dīvainu nemanījāt?

-��� Vai jums ir videonovēro�anas kamera?

-Jā, ta�u tā darbojas tikai vakaros, kad veikals ir slēgts, vienlaikus ar kustības sensoru.

Pārvaldnieks manīja Servaza acīs vil�anos, un izskatījās, ka tas viņam sagādā baudu. Ne�ķita, ka Patrikam īpa�i rūpētu �o viņa līdzcil�vēku liktenis, toties viņ� ļoti rūpējās, lai pārāk neatvieglotu policijas darbu. Acīmredzami tas bija D�ord�a Orvela un Big Brother teoriju lasī�tājs, kur� bija pārliecināts, ka viņa valsts ir policijas valsts.

-��� Un vai jums tās banknotes vēl ir?

Patriks vēlreiz pasmaidīja.

-��� Nē. Nauda �eit apgrozās ātri.

-��� Paldies, Esperandjē sacīja un lika tam saprast, ka viņa klātbūtne vairs nav nepiecie�ama.

Servazs skatījās, kā Esperandjē noliecas pie datora. Vīrietis nekus�tējās.

-��� Kas ir tas cilvēks, ko jūs meklējat?

-��� Atstājiet mūs vienus, Servazs ar platu smaidu sejā viņam sacīja. -Ja būsiet vajadzīgs, mēs jūs pasauksim.

Pārvaldnieks viņus uzlūkoja, tad paraustīja plecus un devās prom. Kolīdz tas atradās aiz aizkariem, Esperandjē ievietoja disku datorā. Datora ekrānā parādījās kāda ikona, un automātiski iedarbojās multi�mediju nolasītājs.

Servazs neviļus saspringa. Kas viņus gaidīja? Irtmana vēstījums? Video? Un kas bija �ī sieviete? Vai līdzzinātāja? Spriedze uz viņiem

iedarbojās glu�i fiziski. Servazs pamanīja, ka uz Vincenta krekliņa starp lāpstiņām ir izspiedies mikls sviedru trijstūris, un tas nebija tikai tādēļ, ka telpā valdīja tveice. No zāles varēja sadzirdēt attālu sarunu mur�doņu.

Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai elektrības izraisīta �erkstoņa datora skaļruņos. Esperandjē pagrieza skaļāk slēdzi.

Pēk�ņi pilnā skaļumā atbalsojās �au�alīga mūzika, un viņi iztrūku��ies salēcās, it kā būtu atskanējis lielgabala �āviens.

-��� Sasodīts! Esperandjē iesaucās, steig�us pagriezis klusāk skaņu.

-��� Kas tas tāds? Servazs jautāja, sirdij krūtīs dauzoties kā negudrai, kamēr mūzika turpināja skanēt, tikai nedaudz klusāk.

-��� Merilins Mensons, Esperandjē atbildēja.

-��� Un kāds to klausās?

Par spīti spriedzei, Esperandjē nenoturējās nepasmaidījis. Mūzika bija izskanējusi, viņi vēl mirkli nogaidīja, un disks bija nolasīts.

-��� Beidzās, Esperandjē sacīja, vērojot kursoru datora ekrānā.

-��� Vairāk nekā tur nav?

-��� Nē. Tas ir viss.

Servaza sejā satraukumu bija nomainījis apjukums un vil�anās.

-��� Kā tev �ķiet: ko tas nozīmē?

-��� Nezinu. Acīmredzot kāds mūs ir izjokojis. Viens ir skaidrs tas nav Irtmans.

-��� Nav gan.

-��� Tātad Irtmans nav sūtījis arī elektronisko vēstuli.

Servazs saprata, ko Vincents ar to gribēja teikt, un juta, ka dusmas atkal atgrie�as.

-�� Jūs visi domājat, ka man ir iestājusies paranoja, vai ne?

-��� Paklau, tā pa�laik izskatās. Ta�u �is juku�ais ir kaut kur brīvībā. Visas Eiropas policijas viņu meklē, tomēr bez pēdām. Kamēr Irtmans slēpjas, viņ� var atrasties vienalga kur. Un pirms aizbēg�anas viņ� ar tevi runāja.

Servazs palūkojās uz Vincentu.

-��� Lai kā arī būtu, vienu es zinu skaidri�

Tajā mirklī, kad viņ� �os vārdus izrunāja, Servazs ļoti labi apzinājās, ka arī tos var pievienot viņa paranojas protokolam:

-��� �gan reiz kādā dienā tas ķertais atkal uzpeldēs.

IRĒNA CĪGLERE PALŪKOJĀS lejup uz kuģi, kas simts metrus zemāk stāvēja kalderā1 . Skatoties no aug�as, kuģis �ķita kā jauka, balta rotaļlieta. Jūra un debesis bija gandrīz nedabiski zilā tonī, kas kontrastēja ar �ilbino�i baltajām terasēm un klin�u okera sārto un sīko vulkānisko saliņu, kas atradās lī�a vidū, ogļmelno krāsu.

Viņa iemalkoja cukuroti saldo grieķu kafiju un ievilka garu dūmu no cigaretes. Pulkstenis bija vienpadsmit no rīta, bet jau bija karsts. Tālu lejā, klin�u pakājē, bija pietauvojies prāmis, no kura pa�laik kāpa ārā tūristi. Uz blakusterases kāds angļu pāris salmu cepurēs rakstīja pastkartes. Uz kādas citas terases aptuveni trīsdesmit gadus vecs vīrie�tis tai draudzīgi pamāja, bez mitas runājot pa satelīttelefonu. Vidēja auguma, atlētisks, tērpies baltos �ortos un zilā, vaļīgā, tomēr dārgā kreklā. Drīzāk �ķita vēja aprauts nekā iededzis. Uz rokas tam varēja redzēt Tag Heuer pulksteni. Mati, �ķiet, kļuvu�i retāki. Noteikti kāds vācu tirgonis, vecpuisis, kam naudas kā spaļu. Viņa to vairākas reizes bija redzējusi viesnīcā krietni iereibu�u, un ikreiz tam pie sāniem bija cita mei�a. Viena nakts viesnīcā �nesezonā� maksāja 225 eiro, un tās klienti bija samērā turīgi. Par laimi, viņai ar savu �andarma algu neva�jadzēja maksāt par viesnīcu.

Viņa pamāja vecpuisim un piecēlās. Irēnai mugurā bija oran�i sārts topiņ� un balti viegla �ifona svārki. Neliela vēja pūsma no jūras puses cīnījās ar pieaugo�o karstumu, tomēr Irēna juta, ka tai pa muguru tek sviedru tērcīte. Viņa iegāja pa terases stiklotajām durvīm.

1 Gāzu eksplozijas rezultātā radies ovāls vai apaļ� vulkāna krātera padziļinājums; vulkāniskas izcelsmes līcis.

-��� Nekusties, kāda balss tai ausī �ukstēja.

Irēna satrūkās. Balsī jautās draudi.

-��� Ja pakustēsies, tev labi neklāsies.

Rokas tika sasietas uz muguras, un, lai gan gaiss bija karsts, viņai uzmetās zosāda. Tad viss satumsa, jo uz acīm tika uzlikts apsējs.

-��� Ej uz gultu. Un nepretojies.

Viņa pakļāvās. Kāda roka Irēnu nogrūda uz vēdera gultā. Tad viņai novilka svārkus un peldkostīmu.

-���� Vai tādām nodarbēm nav nedaudz par agru? viņa jautāja, iespiesta ar seju spilvenos.

-��� Apklusti! balss aiz muguras sacīja, un tūlīt atskanēja aizturēti smiekli. Tam nekad nav par agru, tā piebilda, un balsī jautās viegls slāvu akcents.

Tad viņu apgrieza uz muguras un novilka tai topiņu. Irēnai virsū uzgūlās tikpat kails un karsts ķermenis kā viņējais. Viņa atbrīvoja rokas, noņēma no acīm apsēju un redzēja �u�kas muguru un muskuļaino dibentiņu, un to, kā viņas tum�matainā galva slīd uz leju pa Irēnas vēderu. Viņā modās nevaldāma iekāre. Irēna ieķērās savas draudzenes tum�ajos, zīdainajos matos, atlieca muguru, piespiedās tai un iekunk�stējās. Tad atkal parādījās �u�kas seja, viņas gludais kaunuma paugurs piespiedās viņējam un viņas skūpstījās.

-��� Kas tā par dīvainu gar�u? viņa starp skūpstiem pēk�ņi ievaicājās.

-��� Yaourti mē mēli, �u�ka atbildēja. Jogurts ar medu. Ku��

IRĒNA CĪGLERE RAUDZĪJĀS uz �u�ku, kas bija apgūlusies viņai līdzās. Sieviete bija kaila, izņemot salmu platmali, kas tai bija galvā, un ādas sandales, kas bija kājās. �u�ka bija aizmigusi. Viņa bija viscaur iedegusi un gar�oja pēc saules, sāls un aizsargkrēma. Draudzenes krū�tis bija lielākas un krū�u gali izteiktāki, kājas garākas un āda vairāk iedegusi nekā Irēnai. �u�kai netrūkst pat tetovējuma, Irēna iedomājās un pasmaidīja, aplūkojot nelielu stilizētu delfīnu, kas kop� iepriek�ējās dienas bija draudzenei virs kaunuma paugura. Viņa to bija uztetovējusi salas galvaspilsētā Firā pie kāda tetovētāja par piemiņu no neaizmirsta�majām brīvdienām. Delfīns bija viens no grieķu ikonogrāfijas visbie�āk sastopamajiem elementiem, bet viņu mīlas ligzdiņu sauca �Hotel Delfin�. �u�ka bija gaidījusi pēdējo atvaļinājuma dienu kamēr tetovējums

dzija, nebija vēlams peldēties, turklāt viņa lietoja saules aizsargkrēmu ar norādi +60.

Jau trīs nedēļas viņas ceļoja no vienas salas uz citu, pārsēdās no viena prāmja uz nākamo un braukāja pa Kiklādām ar skuteru pa Andru, Mikonu, Paru, Nak�u, Amorgu, �erifu, Sifnu, Mēļu, Folegandru, Iosu un, visbeidzot, Santorini, kur pēdējās �etras dienas viņas bija pava�dīju�as laiku, peldoties, nirstot un sauļojoties pludmalēs ar melnajām smiltīm, klaiņojot gleznainajās zili baltajās ieliņās, kur bija gandrīz tikpat daudz veikaliņu, cik Tulūzā, un ieslēdzoties viesnīcas istabiņā, lai mīlētos. Galvenokārt lai mīlētos� Sākumā viņas bija apmeklēju�as tādas vietas kā "Enigma�, �Koo Club� vai �Lava Internet Cafй�, ta�u drīz vien sāka izvairīties no salas naktsklubiem ar sasvīdu�ajiem vīrie�iem un sievietēm, kas tā piedzērās, ka viņu acis kļuva stiklainas un tie vairs nespēja sakarīgi parunāt. Reizēm viņas mēdza aiziet iemalkot pa kok�teilim �Marvin Gaye� vai �Tropical Bar�, līdz no turienes abas aizbie�dēja histērisku uzdzīvotāju pūļi. Tā nu viņas izmantoja laiku, lai, rokās sadevu�ās, klaiņotu pa nomaļākām ieliņām, skūpstītos zem portikiem vai tum�ākos nostūros vai ar skuteru dotos uz mēnesgaismas pieliju�u pludmali, lai gan pat tur bija grūti izvairīties no dzērājiem, uzmācīgiem tipiem un griezīgām tehnomūzikas skaņām.

Irēna klusām piecēlās, lai neuzmodinātu draudzeni, atvēra ledus�skapi un no bāra paņēma pudeli augļu sulas. Viņa to ielēja lielā glāzē, tad devās uz vannasistabu un iegāja du�ā. �ī bija atvaļinājuma pēdējā diena. Nākamajā dienā viņas lidos uz Franciju un katra atgriezīsies savā iepriek�ējā dzīvē: �u�ka naktsklubā, kur bija pārvaldniece un labākā striptīzdejotāja un kur reiz pirms diviem gadiem viņas ar Irēnu bija iepazinu�ās, bet Clglere savā jaunajā darbavietā, O�as izmeklē�anas brigādē.

To nevarēja uzskatīt par paaugstinājumu, ja viņa pirms tam bija strā�dājusi Po izmeklē�anas nodaļā�

Slepkavību izmeklē�ana 2008.-2009. gada ziemā bija atstājusi savas pēdas. Paradokss bija tas, ka majors Servazs un Tulūzas Kriminālpolicijas nodaļa viņu bija aizstāvēju�i, bet viņas pa�as tie�ā priek�niecība noteica �ādas sankcijas. Irēna aizvēra acis, lai atcerētos drūmo apspriedi, kuras laikā viņas priek�nieki, ģērbu�ies pilnā uniformā, �izķidāja� apsūdzības izvirzītājus. Pretēji visiem noteikumiem viņa bija gribējusi darboties

viena un slēpa saviem brigādes vīriem informāciju, kas tiem ļautu ātrāk notvert pēdējo kādas seksuālo varmāku brālības biedru. Irēna arī bija noklusējusi da�us faktus no savas pagātnes, kas bija saistīti ar izmek�lējamo lietu, un piesavinājusies kādu svarīgu lietisko pierādījumu, kurā figurēja viņas vārds. Un, ja viņa nebija saņēmusi vēl bargāku sodu, tad tikai pateicoties tam, ka iejaucās Martēns un prokurore Ketija Dimjēra, kuri bija uzsvēru�i, ka Irēna ir izglābusi kāda Tulūzas izmeklētāja dzī�vību un riskējusi ar savējo, lai notvertu slepkavu.

Tie�i tālab atgrie�oties viņa uzsāks darbu kādas departamenta pil�sētas ar 23 000 iedzīvotājiem izmeklē�anas nodaļā. Jauna dzīve, jauns sākums. Tā tas bija teorētiski, bet faktiski viņa zināja, ka lietām, ko viņa izskatīs, nebūs nekā kopēja ar iepriek� uzticētajām. Vienīgais mierinā�jums bija, ka Irēna būs �ī dienesta priek�niece, jo viņas priek�gājējs bija aizgājis pensijā pirms trim mēne�iem. O�ā nebija apelācijas tiesas kā Po, bet gan augstākās instances tiesa, un jau pirmo nedēļu laikā jaunajā amatā viņa varēja secināt, ka vissare�ģītākās lietas regulāri tika uzticētas tiesu policijas reģionālajai nodaļai vai Tulūzas �andarmērijai. Viņa nopūtās, iznāca no du�as, ietinās dvielī un atkal izgāja uz terases, kur uzlika saulesbrilles un noliecās pār nelielu akmens mūri ar balti krāsotiem salaidumiem.

Un iegrima pa kalderu peldo�o kuģu aplūko�anā.

Irēna izstaipījās saulītē kā kaķis. �is bija vispiemērotākais brīdis nodoties atmiņām.

Viņa prātoja: diez kur tagad atrodas Martēns un ko dara. Viņai Servazs ļoti patika, un, viņam nezinot, Irēna to uzmanīja, kā prata. Kad viņa atgriezīsies darbā, noteikti par Martēnu painteresēsies. Tad viņas domas aizklīda kur citur. Kur ir Irtmans? Ko pa�laik dara? Viņa juta, ka mostas dziļi apslēptais medību instinkts un nepacietība. Iek�ējā balss tai sacīja, ka �veicietis noteikti ir atsācis noziegumus un viņ� nekad neapstāsies. Pēk�ņi Irēna saprata, ka nespēj sagaidit, kad beigsies brīvdienas, lai varētu atgriezties Francijā un atsākt medības�

ATLIKU�O SVĒTDIENU Servazs pavadīja, veicot mājas darbus, klau�soties Māleru un visu pārdomājot. Ap pulksten pieciem vakarā iezvanī�jās telefons. Tas bija Esperandjē. Viņ� de�urēja. Sartē, izmeklē�anas ties�nesis un iepriek�ējā ieslodzījuma vietas tiesnesis bija nolēmu�i izvirzīt

Igo apsūdzību un to uz laiku apcietināt. Servazam uzreiz sabojājās gara�stāvoklis. Viņ� ba�ījās, ka puisi �āda pieredze varētu slikti ietekmēt. Igo nonāks spoguļa otrā pusē, ieraudzīs, kas slēpjas aiz demokrātiskās sabiedrības uzspodrinātās fasādes. Servazs cerēja, ka puisis vēl ir pie�tiekami jauns, lai piedzīvoto aizmirstu.

Viņ� atcerējās teikumu Klēras burtnīcā. Tajā jautās kaut kas ļoti dīvains. �ī frāze vienlaikus �ķita gan pārāk skaidra, gan izsmalcināta. Kam tā bija veltīta?

-��� Vai tu tur vēl esi?

-�� Jā, Vincents atbildēja.

-��� Ej un sameklē Klēras rokraksta paraugu un pieprasi grafoloģisko salīdzinājumu ar teikumu burtnīcā.

-��� Ar Viktora Igo citātu?

-Jā.

Servazs izgāja uz balkona. Gaiss bija tikpat smags, un tum�ās debe�sis pletās virs pilsētas draudīgi kā kapakmens. Pērkons klusu atbalsojās tālumā, un �ķita, ka laiks ir apstājies. Gaiss bija kā elektrizēts. Viņ� iedo�mājās par plēsoņu, kas nomaskējies iejucis ļau�u pūlī, par Irtmana upu�riem, kas tā arī netika atrasti, par savas mātes slepkavām, par kariem un revolūcijām un par pasauli, kas bija izsmēlusi visus savus resursus, atpestī�anu ieskaitot.

-��� PĒDĒJAIS VAKARS SANTORINI, �u�ka sacīja, pacēlusi glāzi ar kokteili �Margarita�.

No viņu galdiņa pavērās skats uz baltajām terasēm, kas nakts gaismā �ķita zilganas un galvu reibino�i augstas, pieķēru�ās klints malai kā bal�konu un mirguļojo�u uguņu lego klucī�i, kas salikti virs bezdibeņa, metot izaicinājumu pilsētbūves likumiem un zemestrīcēm. Tālu lejā kaldera lēnām grima naktī, un vulkāniskā sala tagad izskatījās pēc tum�as ēnas. Kuģis, kas bija noenkurots līcī, mirguļoja glu�i kā Ziemassvētku eglīte.

Sāļais jūras vēj� pluinīja �u�kas tum�os matus. Viņa palūkojās uz Irēnu. Sve�u gaismā draudzenes acu zīlītes izskatījās gai�i zilas ar tum��ākiem, gandrīz violetiem apļiem gar malu. Mugurā �u�kai bija kara�meļu zils topiņ� ar lencītēm un ar monētiņām ap�ūtu izgriezumu, kājās d�insa auduma �orti ar ādas jostu, bet uz labās rokas locītavas vīdēja daudzas aproces. Irēna nevarēja vien beigt uz viņu lūkoties.

-��� Cheers to the world, viņa paziņoja, paceļot glāzi.

Tad viņa pārliecās pāri galdiņam un noskūpstīja Irēnu uz lūpām, kaimiņu ieinteresēto skatienu pavadīta. Viņas mēle Irēnas mutē gar�oja pēc tekilas, apelsīna un laima. Tas ilga tikai sekundes astoņas, ne vairāk. Da�i aplaudēja.

-��� Es tevi mīlu, �u�ka skaļā balsī paziņoja, pati to neapzinoties.

-��� Es tevi ari, Irēna atbildēja, sārtumam sakāpjot vaigos.

Viņai nekad nebija patikusi izrādī�anās. Irēnai piederēja motocikls Suzuki GSR600, helikoptera vadītājas apliecība, ierocis, un viņai patika ātrums un iespēja nodarboties ar tehniskajiem sporta veidiem, ta�u blakus �u�kai viņa jutās kautrīga un neveikla.

-��� Neļauj tiem draņķa ma�o kāpt mums uz galvas! Reizēm �u�ka fran�u valodas izteicienos nedaudz saputrojās.

-��� Vari uz mani paļauties.

-��� Un vēl es gribu, lai tu man zvani katru vakaru.

-��� �u�ik�

-��� Apsoli!

-��� Es apsolu.

-��� Pie visniecīgākajām� depresijas pazīmēm es uzreiz bū�u klāt, �u�ka paziņoja draudīgā tonī.

-��� �u�ik, man ir dienesta dzīvoklis� mājā, kas pilna ar �andarmiem�

-��� Un tad?

-��� Viņi nudien pie tādām lietām nav pieradu�i.

-Ja tas tevi tā sarūgtina, es pielīmē�u ūsas. Mēs ta�u visu mū�u neslēpsimies! Tev nāksies mainīt nodarbo�anos, tu ta�u to zini?

-��� Mēs par to jau esam runāju�as� Es mīlu savu darbu.

Zem ēkas terases, cik tālu sniedzās skats, ieliņas lēnām pildījās ar tūristiem un nakts dzīves cienitājiem.

-��� Iespējams� Ta�u tavs darbs gan tevi nemīl. Varbūt iziesim nedaudz pastaigāties pa pludmali, lai izbaudītu pēdējo nakti Grieķijā?

Irēna, iegrimusi domās, pamāja ar galvu. Brīvdienas bija beigu�ās. Viņa atgriezīsies mājās. Irēna mīlēja savu darbu. Vai tie�ām? Kop� tās neaizmirstamās ziemas tik daudz kas bija mainījies. Pēk�ņi viņa atkal izdzīvoja tos notikumus, kas bija norisināju�ies pirms pusotra gada, kad Irēna augstu kalnos tika ierauta sniega nogruvumā, izmisumā pametusi skatienu uz Martēnu, pirms viņ� izgaisa no redzesloka. Un jau nez kuru

reizi Irēna atcerējās sniegāju ieskauto psihiatrisko klīniku ar tās gara�jiem gaiteņiem un elektroniskajām slēdzenēm, harismātisko smaido�o un bālo vīrieti, kas tur bija ieslodzīts, un Mālera mūziku�

VIRS EGEJAS JŪRAS spīdēja pilnmēness, iezīmējot uz ūdens virsmas mirdzo�u trijstūri. Viņas bija sadevu�ās rokās, ar brīvo roku turot san�dales, un basām kājām gāja gar ūdensmalu. Te, pie jūras, vēj� bija spē�cīgāks. Tas glāstīja viņām seju. Brī�iem no kādas tavernas, kas atradās milzīgajā Perissa pludmalē, varēja sadzirdēt mūziku, tad vēj� sāka pūst no citas puses un jūras bangu troksnis apslāpēja visu pārējo.

-��� Kāpēc tu man to neteici uzreiz, kad es tev sacīju, ka tev nāksies mainīt nodarbo�anos? �u�ka vaicāja.

-��� Ko nesacīju?

-��� Ka ari man to vajadzēs mainīt?

-��� Tu esi brīva savā izvēlē, �u�ka.

-��� Bet tev nepatīk tas, ar ko es nodarbojos.

-��� Kā tu to domā?

-��� Tu lieliski zini, ko es gribu teikt� Vai atceries, kā es dejoju strip�tīzu un zālē ienāci tu kopā ar to otru �andarmi? Vai domā, ka esmu aizmirsusi, kā tu skatījies? Tu centies to apslēpt, ta�u tovakar tu nespēji atraut acis no mana ķermeņa. Un tu ļoti labi zini, ka tādu pa�u iespaidu es atstāju ari uz citām klientēm.

-��� Varbūt labāk runāsim par kaut ko citu?

-��� Kop� mēs esam kopā, tu �Pink Banana" iegriezies tikai vienu reizi, tajā decembra naktī, kad es tev biju atstājusi zīmīti, ka no tevis aizeju, �u�ka turpināja, neņemot vērā draudzenes lūgumu.

-��� �u�ka, es tevi lūdzu�

-��� Es neesmu vēl beigusi. Un vai zini, kāpēc? Jo tev ir bail, ka ari citas klientes uz mani skatās tādām pa�ām acīm. Tu baidies, ka es nolūko�u kādu citu, tāpat kā nolūkoju tevi. Nu tad zini: tu kļūdies. Es tevi esmu atradusi, Irēna. Mēs viena otru esam atradu�as. Un neviens nespēj stā�ties mums ceļā. Tev nav, no kā baidīties. Man esi vienīgi tu. Un starp mums var nostāties tikai tavs darbs.

Irēna neatbildēja. Viņa raudzījās uz sudraboto trijstūri virs jūras. Un atcerējās pirmo reizi, kad bija redzējusi �u�ku izģērbjamies uz kluba �Pink Banana� skatuves neticami lokano augumu, ko viņa pilnībā pār�valdīja.

-��� Tu savam darbam esi pārāk jūtīga, �u�ka sacīja, turpinot iet gar krastmalu. Visi tie garie mēne�i, kad es redzēju, kā tas traucē tavu privāto dzīvi, kad pārcietu tavu drūmo garastāvokli, klusē�anu un bailes� Ja tu neiemācīsies no�ķirt personisko dzīvi no sava sasodītā darba, ja nespēsi atslēgties, kad esam kopā, tad vienīgais, kas varētu mūs iz�ķirt, ir nevis nejau�i iemaldījusies lesbiete, bet gan tu pati. Tikai tu vari mūs iz�ķirt, Irēna!

-��� Tādā gadījumā tev vairs nav, par ko uztraukties. Tur, kur tagad esmu, viss, kas man atliek, ir nodarboties ar nozagtām rokassomiņām un dzērāju ķīviņiem.

Irēna to pateica skumjā balsī. �u�ka viņu saķēra aiz rokas un ap�stājās.

-��� Es ar tevi lepo�os. Man tie ir lieliski jaunumi.

Irēna neatbildēja. �u�ka viņu piespieda sev klāt, noskūpstīja un ieslēdza savās skavās. Irēna sajuta �u�kas ādas un matu smar�u un vieglu parfīmu, jūras vēj� griezās ap viņām virpulī, it kā pats vēju dievs vēlētos viņas savienot. Viņa juta, ka to atkal pārņem iekāre. Nekad iepriek� viņa nebija ko tādu jutusi, līdz sastapa �u�ku.

-��� Hey, girls, this is not Lesbos island!'

Atskanēja kāda dzērāja balss un rupji smiekli. Viņas ātri devās pro�jām, bet no tumsas iznira neliela grupiņa cilvēku. Tie bija briti jauni un piedzēru�ies. Da�u Vidusjūras pludmaļu posts� Viņi bija trīs.

-��� Look at those fucking dykes!2

-��� Sveikas, meitenes, ierunājās augumā mazākais no angļiem un panācās uz priek�u.

Viņas neatbildēja. Irēna a�i palūkojās apkārt. Pludmalē vairāk ne�viena nebija.

-��� Vai nav jauka mēnesnīca, ko, meitenes? Super romantiski un tā tālāk. Vai jums vienām nav garlaicīgi? viņ� iejautājās, pagriezies pret saviem drauģeļiem.

Pārējie divi sāka skaļi smieties.

-��� Tinies, draņķi! �u�ka uzsauca nevainojamā angļu valodā.

Irēna iztrūkās. Viņa satvēra draudzenes roku.

1 Paklau, mei�as, �ī nav Lesbas sala! (Angļu vai.)

2 Paskatieties uz tām sasodītajām lesbenēm. (Angļu vai.)

-��� Dzirdējāt, �aļi? Rādās, ka viņas nav ar pliku roku ņemamas! Es ar jums sarunājos. Paklau, vai negribat drusku ieraut?

Augumā sīkais sarkanmatis paņēma no sava kaimiņa alus pudeli un pastiepa to Irēnai.

-��� Nē. Paldies, viņa angliski atbildēja.

-��� Nu, kā vēlies.

Vīrie�a balss izklausījās pārāk laipna. Irēna juta, kā katrs viņas ķer�meņa muskulis saspringst. Ar acs kaktiņu viņa uzmanīja abus pārējos britus.

-��� Un tu, netīrā padauza, vai dzersi? rudmatis sēco�ā balsī jautāja �u�kai. Irēnas roka saspieda viņējo. �oreiz �u�ka klusēja. Viņa bija saju�tusi briesmas.

-��� Valodu esi zaudējusi, vai? Varbūt mēle tev ir tāpēc, lai runātu rupjības un laizītu?

No kādas tavernas varēja sadzirdēt mūziku. Irēna iedomājās: pat ja viņas kliegtu, neviens neko nedzirdētu.

-��� Priek� lesbietes tu esi varen izskatīga, rudmatis sacīja, aplūkojot slovākietes augumu.

Irēna vēroja abus pārējos. Viņi nekustējās un gaidīja, kas notiks tālāk. Pakalpiņi vai ari pārāk piedzēru�ies, lai reaģētu. Interesanti, cik stundu viņi jau dzer? Atbilde uz �o jautājumu bija diezgan svarīga. Viņa atkal pievērsa uzmanību bara līderim. Anglis bija nedaudz apvēlies, neglītu seju, acīs tam krita matu �ķipsna. Viņam bija biezas brilles un gar� deguns, un viņ� atgādināja stulbu �urku. Vīrietim kājās bija balti �orti un mugurā muļķīgs krekliņ� ar uzrakstu �Manchester United".

-��� Iespējams, beidzot varēsi nedaudz izmainīt savu ēdienkarti. Vai esi kādreiz atsūkājusi �alim, smukulīt?

�u�ka nekustējās.

-��� Ei, es ar tevi sarunājos!

Irēna jau bija nopratusi, ka ar to vien nekas nebeigsies. Viņ� bija pārāk liels āmurgalva. Viņa klusējot novērtēja situāciju. Divi pārējie acīm redzami bija garāka auguma un spēcīgāki, ta�u �ķita smagnēji un lēnīgi. Un, ja viņi vairākas stundas bija dzēru�i, tad viņu refleksi noteikti bija stipri palēnināti. Viņa nolēma, ka rupeklis ar matu �ķipsnu uz acīm ir visbīstamākais. Irēna prātoja, vai tam kabatā nav na�a vai kāda cita asa priek�meta. Un no�ēloja, ka ir atstājusi viesnīcā savu gāzes baloniņu.

-��� Liec viņu mierā! Irēna ierunājās, lai novērstu vīrie�a uzmanību no �u�kas.

Tagad anglis pagriezās pret viņu. Irēna pamanīja, ka vīrie�a mazās a�eles mēnesgaismā nikni iemirdzas, tomēr skatienu aizmigloja alko�hols. Jo labāk.

-��� Ko tu teici?

-��� Liec mūs mierā, Irēna atkārtoja lauzītā angļu valodā.

Vajadzēja viņu pievilināt pēc iespējas tuvāk.

-��� Turi muti, stulbene! Nebāzies, kur nevajag!

-��� Fuck you, bastard, Irēna viņam sacīja.

Angļa mute pavērās un seja sa�ķobījās gandrīz smieklīgā grimasē. Citos apstākļos �ī grimase varētu �ķist uzjautrino�a.

-��� KO TU TEICI???

-��� Fuck you, viņa skaļi atkārtoja.

Irēna pamanīja, ka tagad arī abi pārējie briti sakustas, un galvā viņai ieskanējās trauksmes signāls. Bija jābūt uzmanīgai iespējams, viņi nemaz nav tik piedzēru�ies, kā izskatās, jo tomēr bija jutu�i, ka te kaut kas briest.

Arī slkaļa sakustējās. Viņ� pavirzījās soli tuvāk. Pats to neapzino�ties, tagad viņ� bija ielauzies Irēnas teritorijā. Izdari kādu kustību, viņa nodomāja tik cie�i, ka �ķita, it kā Irēna to būtu skaļi izteikusi. Izdari kādu kustību�

Vīrietis strauji pacēla roku, lai viņai iesistu. Lai gan viņ� bija alkohola reibumā un ar lieko svaru, tomēr samērā veikls. Un bija cerējis uz pār�steiguma efektu. Ar kādu citu �is paņēmiens noteikti būtu nostrādājis, tikai ne ar Irēnu. Viņa veikli izvairījās un izdarīja kājas spērienu pa visie�vainojamāko vīrie�u kārtas pārstāvja vietu. Bingo, trāpīts desmitniekā! Rudmatis iebrēcās un nokrita melnajās smiltīs uz ceļiem. Irēna pama�nīja, ka viens no abiem pārējiem metas tai virsū, un viņa tam pievērsās pēc tam, kad �u�ka, vīrietim skrienot garām, bija tam iepūtusi sejā savu gāzes baloniņu. Otrs anglis sāpēs iekaucās, ar rokām saķēra seju un saļima. Kad tre�ais brits bija novērtējis situāciju, viņ� baidījās iesais�tīties kautiņā. Irēna to izmantoja, lai pievērstu uzmanību pirmajam, kur� jau slējās kājās. Viņa negaidīja, kad tas metīsies virsū, bet sagrāba viņa roku aiz plaukstas locītavas un izgrieza, līdz tā bija izlauzta uz muguras, kā bija mācīts �andarmu skolā. Ta�u viņa nedomāja apstāties

pusceļā ja Irēna ļautu tiem atjēgties, viņas būtu pazudu�as, un Irēna turpināja lauzt vīrie�a roku, līdz kāds no kauliem nokrak�ķēja. Rudmatis iegaudojās kā ievainots dzīvnieks. Viņa to palaida vaļā.

-��� Viņa man salauza roku! Sasodīts, tā lesbene salauza man roku! viņ� vaimanāja, sakampis plaukstu.

Pēk�ņi Irēna sajuta kustību no sevis pa labi. Viņa pagrieza galvu īstajā brīdī, lai ieraudzītu, ka tai sejā triecas dūre.

Smagais sitiens atlauza galvu atpakaļ, un kādu mirkli viņai bija sajūta, it kā būtu pabāzta zem ūdens. Tre�ais uzbrucējs bija sācis rīko�ties. Irēna apdullusi nokrita smiltīs un uzreiz saņēma kājas spērienu pa sāniem. Lai mazinātu sitienu spēku, sieviete aizripoja sāņus.

Irēna domāja, ka tūlīt saņems jaunus sitienus, ta�u, viņai par pār�steigumu, tā nenotika. Viņa pacēla galvu un redzēja, ka �u�ka ir uzlēkusi tre�ajam britam mugurā un cie�i viņā iekrampējusies. A�i uzmetusi acis otrajam, Irēna pamanīja, ka tas jau sāk atjēgties, lai arī vēl mirk�ķina asarojo�ās acis. Irēna piecēlās un metās glābt savu draudzeni, iesperot pretiniekam pa saules pinumu, viņ� sabruka, nespēdams ne paelpot, ne pakustēties. Lai no tā tiktu vaļā un atkal pieceltos kājās, �u�ka viņu iegrūda smiltīs.

Sīkaļa nemaz nedomāja tik viegli atkāpties. Viņ� metās virsū Irēnai. �oreiz tam veselajā rokā bija nazis, kas mēnesgaismā nozibēja. Irēna veikli izvairījās, saķēra viņu aiz salauztās rokas un parāva.

-��� Aaaaaaaa! vīrietis iegaudojās un otrreiz nokrita uz ceļiem smil�tīs.

Irēna to palaida vaļā un saķēra savu draudzeni aiz rokas.

-��� Lai�amies! Ātrāk!

Un jau nākamajā mirklī viņas skrēja, cik jaudāja, pretim gaismai un mūzikai, uz skuteru, kas bija novietots pie tavernas.

-��� TEV BŪS pamatīgs zilums, �u�ka sacīja, noglāstot Irēnas pietū�ku�o uzaci.

Irēna sevi nopētīja vannasistabas spogulī. Viņai bija balo�a olas izmēra puns, kura krāsas mainījās no sinepju dzeltenas līdz violetai, bet āda ap to jau sāka krāsoties visās varavīksnes krāsās.

-��� Tā tik man vēl trūka tagad, kad jāatgrie�as darbā.

-��� Pacel kreiso roku, �u�ka sacīja.

Viņa paklausīja un sāpēs saviebās.

-��� Vai tev tur sāp?

-��� Au!

-��� Varbūt tev lauzta riba? �u�ka jautāja.

-��� Nē ta�u!

-�� Jebkurā gadījumā pēc atgrie�anās tev jāparādās ārstam.

Irēna pamāja ar galvu un ar pūlēm uzvilka topiņu. Viņa atgriezās istabā. �u�ka �ķērsoja telpu, piegāja pie minibāra un izņēma divas mazās pudelītes degvīna �Absolut" un divas pudeles augļu sulas.

-��� Tā kā �ajā �urku bedrē nav iespējams iziet uz ielas bez huligānu uzbrukumiem, dzersim tepat. Tas mazinās sāpes. Tā, kura būs skaidrāka, aizstieps otru uz gultu.

-��� Darījums noslēgts.

VIŅU PAMODINĀJA TELEFONA ZVANS. Servazs bija iesnaudies uz nelielā dīvāna pie balkona stiklotajām durvīm. Kādu mirkli viņam �ķita, ka to ir pamodinājusi lietus bungo�ana. Tad telefons iezvanījās atkal. Viņ� apsēdās un pastiepa roku uz zemā galdiņa pusi, kur līdzās gandrīz iztuk�otai �Glenmorangie� glāzei viņa mobilais sīca un lēkāja kā uzmā�cīgs kukainis.

-��� Servazs klausās.

-��� Martēn? Tā esmu es� Vai es tevi pamodināju?

Tā bija Mariannas balss� sagurusi balss. Varēja just, ka viņa ir uz nervu sabrukuma robe�as, turklāt dzērusi.

-��� Viņi ir apcietināju�i Igo. Vai tu to zināji?

-Jā-

-��� Tad kāpēc, pie velna, tu man nepiezvanīji?

Kad Marianna to teica, viņas balsī varēja just kaut ko vairāk nekā dusmas. Tas bija �ausmīgs niknums.

-��� Es grasījos to darīt, Marianna� goda vārds� pēc tam es� es aiz�mirsu�

-Aizmirsi? Sasodīts, Martēn, manu dēlu iebā� cietumā, bet tu aiz�mirsti man par to paziņot!

Glu�i taisnība tā nebija. Servazs bija gribējis zvanīt, ta�u nevarēja saņemties. Un beigās spēku izsīkumā aizmidzis.

-��� Paklau, Marianna, es� es nedomāju, ka tas ir viņ�� es� tev man jātic. Es atradī�u vainīgo.

-�� Jātic tev? Es vairs nesaprotu, kur atrodos. Galvā man valda jucek�lis. Par to visu iedomājoties, es jūku prātā. Kad iztēlojos Igo vienu pa�u naktī tajā cietumā, es kļūstu traka! Un tu� tu aizmirsti man piezvanīt, neko nesaki un izturies tā, it kā nekas nebūtu noticis, un ļauj, lai ties�nesis manu dēlu iebā� ķurķī, bet pats domā, ka viņ� nav vainīgs! Un vēl gribi, lai es tev ticu?

Servazs vēlējās kaut ko aizstāvoties sacīt, ta�u zināja, ka labāk to nedarīt. �is nebija īstais brīdis. Bija reizes, kad vajadzēja strīdēties un attaisnoties, bet bija ari tādas, kad labāk bija paklusēt. �ādu kļūdu viņ� pagātnē jau bija pieļāvis centies par katru cenu attaisnoties, centies uzspiest savu viedokli, lai ko tas arī maksātu, vēloties, lai viņam pieder pēdējais vārds. Bet tas nedarbojās. Tas nekad nedarbojas. To viņ� bija iemācījies un� neko neteica.

-��� Vai tu mani klausies?

-��� Es to vien daru.

-��� Arlabunakti, Martēn.

Un viņa nolika klausuli.

�..

PIRMDIENAS RĪTĀ Servazs bija norunājis tik�anos morgā, lai uzzi�nātu autopsijas rezultātus. Matēts stikls. Tīrī�anas līdzekļu smar�a. Gari gaiteņi, kuros atbalsojas skaņa. Vēsums. Aiz kādām durvīm atskanēja smiekli, tad iestājās klusums. Viņ� nokāpa pagrabstāvā, paliekot vie�natnē ar sevi.

Servazs atcerējās, kā, būdams mazs zēns, lēkāja un skraidīja apkārt savai mātei. Lēkāja un smējās saules gaismā. Un viņa māte ari smējās.

Viņ� aizgaiņāja atmiņas un iegāja pa automātiskajām durvīm.

-��� Labdien, major, Delmā sacīja.

Servazs uzmeta skatienu lielam paceļamam galdam, uz kura bija novietota Klēra Dimāra. No tās vietas, kur viņ� stāvēja, Servazs redzēja sievietes daiļo profilu, ja neskaita to, ka viņas galvaskauss bija rūpīgi atzāģēts vaļā un neona lampu gaismā varēja redzēt spīdam viņas sma�dzeņu pelēko vielu. Arī viņas ķermenis bija pār�ķelts Y burta formā, un vēdera dobumā rēgojās sarkanas krāsas iek�ējie orgāni.

Uz līdzās eso�ās galda virsmas hermētiski slēgtos konteineros pel�dēja iek�as, bet pārējais bija nokļuvis anatomisko atkritumu tvertnē.

Servazs atkal atcerējās māti.

Arī viņu bija sagaidījis tāds pats liktenis. Viņ� novērsa skatienu.

-��� Nu ko, ierunājās sīks vīrelis ar sārtu ādas krāsu un bāli zilām acīm, jūs tātad vēlaties uzzināt, vai viņa nomira vannā? Varu jums uzreiz pateikt, ka slīkoņi nudien ir gatavā sodība. Un, ja runa ir par noslīk�anu vannā, tad ir vēl ļaunāk.

Servazs uz viņu vaicājo�i palūkojās.

-��� Aļģes, Delmā paskaidroja. Ar tām ir pilnas upes, ezeri, okeāni� Kad ūdens tiek ieelpots, tās izplatās pa visu organismu. Vēl joprojām

tās ir dro�ākais zināmais noslīk�anas rādītājs, ta�u problēma ir tā, ka pilsētas cauruļvadu ūdeni aļģu tikpat kā nav.

Patologanatoms novilka cimdus, iemeta tos ar pedāli atveramā atkritumu tvertnē un tuvojās autoklāva izlietnei.

-��� Turklāt noslīk�anas dēļ grūti at�ifrēt sitienu pēdas uz ķermeņa. Par laimi, viņa nebija ilgi atradusies ūdeni.

-��� Viņai ir sitienu pēdas? Servazs atdzīvojās.

Delmā norādīja uz pakausi ar sārtajām un kustīgajām rokām, kas bija saziepētas ar baktereoloģiskajām ziepēm.

-��� Hematoma paura kaula līmeni un smadzeņu tūska. Tas bijis spē�cīgs sitiens ar trulu priek�metu. Es teiktu, ka dzīvība bija apdraudēta jau tobrīd, tomēr man �ķiet, ka nāve iestājusies noslīkstot.

-�� Jums �ķiet?

Tiesu medicīnas eksperts paraustīja plecus.

-��� Es jau teicu, ka noslīk�anas gadījumā ir ļoti grūti noteikt diagnozi. Iespējams, analī�u rezultāti dos ko vairāk. Piemēram, stroncijs asinīs. Ja tā koncentrācija krasi at�ķiras no ierastās un ir daudz tuvāka stroncija daudzumam ūdeni, kurā tas atrasts, tad varam būt gandrīz pārliecināti, ka viņa mirusi tajā sasodītajā vannā�

-��� Hm.

-��� To pa�u var teikt par līķu plankumiem. Atra�anās ūdenī aizkavē�jusi to veido�anos. Turklāt arī histoloģiskajās pārbaudēs nekas īpa�s netika atklāts�

Viņa atbildes �ķita ļoti izvairīgas.

-��� Un kabatas lukturītis? Servazs jautāja.

-��� Ko kabatas lukturītis?

-��� Ko jūs par to domājat?

-��� Neko. Interpretācija ir jūsu kompetencē. Es aprobe�ojos ar fak�tiem. Jebkurā gadījumā viņai bija iestājusies panika un viņa bija tik spēcīgi cīnījusies, ka virves tai ādā atstāju�as dziļus ievainojumus. Jau�tājums ir, kad tie�i viņa to darīja, ta�u tas �ķietami izslēdz hipotēzi par nāvējo�u triecienu pa pakausi�

Servazam sāka apnikt tiesu medicīnas eksperta izvairīgās runas. Viņ� zināja, ka Delmā ir ļoti zino�s speciālists. Un tie�i tāpēc, ka viņ� ir tik zino�s, viņ� bija arī ārkārtīgi piesardzīgs.

-��� Es labprāt būtu vēlējies, lai slēdziens ir�

-��� �precīzāks? Jūs to saņemsiet, kad būs gatavi visi analī�u rezultāti. Pagaidām varu teikt, ka pastāv 95 procentu varbūtība, ka viņa vannā iemesta dzīva un tur noslīkusi. Nemaz nav tik slikti, ņemot vērā nozie�guma apstākļus, vai ne?

Servazs iedomājās, kāda panika jaunajai sievietei bija iestājusies un kā baiļu sajūta tai sa�ņaudza krūtis, kad ūdens līmenis cēlās, un atcerējās to biedējo�o sajūtu, kādu viņ� pats bija izjutis tajā decembra dienā, kad gandrīz bija nomiris, jo tika smacēts ar celofāna maisiņu. Viņ� iedomājās arī par to, cik bezjūtīgam kādam bija jābūt, lai tas noska�tītos, ka viņa �ādi mirst. Tiesu medicīnas ārstam bija taisnība izskaid�rot interpretāciju ir Servaza uzdevums. Un tā viņam vēstīja, ka �oreiz viņiem nav darī�ana ar vidusmēra slepkavu.

-��� Starp citu, vai jūs laikrakstu jau lasījāt? Delmā jautāja.

Servazs uz viņu palūkojās ar aizdomām. Viņ� vēl joprojām nespēja

aizmirst rakstu, ko bija izlasījis Elvisa palātā. Tiesu medicīnas eksperts pagriezās, lai no kādas darba virsmas paņemtu �La Depeche".

-Jums tas noteikti patiks. Piektā lappuse.

Servazs, nespēdams norīt siekalas, pār�ķīra laikraksta lapas. Ilgi to nenācās darīt. Piektajā lappusē ar trekniem burtiem bija rakstīts �IRTMANS RAKSTA POLICIJAI�. �ēlīgā debess! Raksts bija tikai da�as rindiņas gar�. Tas vēstīja, ka �majoram Servazam no izmeklē�anas polici�jas� elektronisko vēstuli nosūtījis kāds, kur� apgalvojis, ka esot Juliāns Irtmans. �Kā ziņojis kāds avots no izmeklē�anas policijas, pagaidām nav izdevies noskaidrot, vai tas bijis �veicie�u slepkava vai viltvārdis�" Arī �ī, tāpat kā iepriek�ējā raksta autors atkārtoja, ka Servazs esot �tas pats, kur� 2008.-2009. gada ziemā izmeklējis Senmartēnā notiku�ās slepkavības�.

Servazs nespēja tam noticēt. Viņ� atkal juta mostamies dusmas.

-��� Lieliski, vai ne? tiesu medicīnas eksperts ierunājās. Labprāt uzzinātu, kur� bijis tas draņķis, kas izpaudis �o informāciju. Jebkurā gadījumā tā noteikti nāk no jūsu grupas.

-��� Man tagad jāiet, Servazs nomurmināja.

KAD SERVAZS IENĀCA kabinetā, Esperandjē klausījās Kings ofLeon dziesmu �Knocked up�.

-��� Sasodīts, nu gan drūms kā mākonis!

-��� Nāc man līdzi!

Esperandjē palūkojās uz savu �efu un saprata, ka nav īstais laiks uzdot jautājumus. Viņ� noņēma austiņas un piecēlās kājās. Martēns jau bija izgājis no kabineta. Platiem soļiem viņ� devās uz dubultdurvlm un gaiteni, kas veda uz direktora kabinetu. Viens aiz otra viņi pagāja garām durvīm uz ugunsdzēsēju kāpnēm, uzgaidāmajai telpai ar ādas dīvāniem un nonāca pie sekretariāta.

-��� Viņam ir sanāksme! sieviete sacīja, ieraugot, ka viņi dodas tai garām.

Servazs neapstājās. Viņ� pieklauvēja pie durvīm un devās iek�ā.

-��� �advokāti, notāri, novērtētāji� būsim ļoti uzmanīgi, ta�u neko nepalaidīsim garām, Stelēns vērsās pie vairākiem Finan�u lietu noda�ļas cilvēkiem. Martēn, �eit notiek sanāksme!

Servazs piegāja pie milzīgā sarunu galda, pasveicināja klāteso�os un pabāza direktoram zem deguna laikrakstu, kas bija atvērts piektajā lappusē. Stelēns paliecās uz priek�u, ieraudzīja trekno virsrakstu un, zobus sakodis, pacēla galvu.

-��� Kungi, �o sarunu pabeigsim nedaudz vēlāk.

�etri vīrie�i piecēlās un atstāja telpu, pārsteigti palūkoju�ies uz Servazu.

-��� Informācijas noplūde, neap�aubāmi, notiek pie mums, viņ� uz�reiz ķērās pie lietas.

Divīzijas komisārs Stelēns bija kreklā ar atrotītām piedurknēm. Viņ� bija atvēris visus logus, lai ielaistu telpā samērā dzestro rīta gaisu, un varēja dzirdēt ari bulvāra kņadu. Kondicionētājs nedarbojās jau vairākas dienas. Ar galvas mājienu viņ� norādīja uz krēsliem pie sava rakstām�galda.

-��� Kā tu domā, kur� tas varētu būt? viņ� jautāja.

No kaktā stāvo�ā skenera tika izmesti jauni ziņojumi. Komisārs to visu laiku turēja ieslēgtu. Servazs neatbildēja. Viņ� bija uztvēris Stelēna balss toni un sapratis: ja nav pierādījumu, ar apvainojumiem ir jābūt uzmanīgam� Servazs neviļus salīdzināja jauno �efu ar viņa priek�gā�jēju, divīzijas komisāru Vilmēru, viru ar akurāto kazbārdiņu un smaidu, kas, glu�i kā hroniska herpes pumpa, nekad nepazuda tam no lūpām. Vilmērs vienmēr valkāja tikai vissmalkākos uzvalkus un kaklasaites. Tas, ka Vilmērs bija atradies �ajā amatā, pēc Servaza domām, nozīmēja to, ka stulbenis var tālu tikt, ja ari viņa priek�nieki ir stulbeņi. Viņa atvadu

ballītē atmosfēra bija auksta un saspringta, un, kad Vilmērs bija bei�dzis uzstāties ar nelielu atvadu runu, aplausi bija ļoti atturīgi. Stelēns turējās malā, nevalkāja kaklasaites un staigāja kreklos ar uzrotītām piedurknēm, kā todien. Viņ� vairāk atgādināja policistu, kas atrodas starp savējiem. Un bija rūpīgi izpētījis savu izmeklē�anas grupu. Arī Servazs bija viņu pētījis un secinājis, ka Stelēns uzreiz ir sapratis, kāds darbs viņu sagaida, labojot sava priek�gājēja pieļautās kļūdas. Servazam viņ� patika. Tas bija labs policists, kur� pārzināja savu darba lauku, nevis tehnokrāts, kur� pie mazākajām nepatik�anām domāja vienīgi par savu ādu.

Stelēns pagriezās un kaut ko paņēma. Tas bija tāds pats laikraksts. Viņ� to novietoja virs Servaza atnestā. Arī viņ� tātad bija rakstu jau izlasījis.

-��� Esmu pārliecināts par vienu, sacīja Servazs. Tas nevar būt ne Vincents, ne Samira. Esmu par viņiem simtprocentīgi dro�s.

-��� Tas nopietni samazina iespējas, Stelēns uzsvēra.

-Jā-

Stelēns izskatījās sadrūmis. Viņ� atbalstīja uz rakstāmgalda rokas ar sakrustotiem pirkstiem.

-��� Ko tu ierosini?

-���� Izpaust informāciju, ko uzzinātu tikai viņ�. Nepatiesu informāciju� Ja tā rīt parādīsies laikrakstos, tad ar vienu �āvienu būsim no�āvu�i divus zaķus pārliecināsimies, ka tas ir viņ�, kā arī varēsim to atsaukt kā nepatiesu, vienlaikus diskreditējot gan �urnālistu, gan avotu�

Servazs vēl nevienu konkrēti nebija minējis, ta�u zināja: gan viņ�, gan divīzijas komisārs tur aizdomās vienu un to pa�u personu. Stelēns pamāja ar galvu.

-��� Tā ir laba doma� Un kāda informācija tev padomā?

-��� Tai jābūt pietiekami ticamai, lai viņ� uz �ī āķa uzķertos� un pie�tiekami nozīmīgai, lai prese vēlētos par to rakstīt.

-�������������� Tu tikko biji pie tiesu medicīnas eksperta, ieteicās Esperandjē.

-���� Varētu ieminēties, ka Delmā atradis kādu būtisku pierādījumu, kas puisi pilnībā attaisnotu.

-��� Nē, Servazs iebilda. To gan nevar darīt, toties var pastāstīt, ka pie Klēras Dimāras atrasts Mālera disks�

-��� Bet tā ta�u ir taisnība, Stelēns pārsteigts sacīja.

-��� Tie�i tā. Un tur slēpsies mūsu viltība. Pateiksim citu skaņdarba nosaukumu. Un, kad būs pienācis īstais brīdis, varēsim ar vislielāko nopietnību paziņot, ka �ī informācija ir absolūti nepareiza, jo mēs tur neatradām Mālera Ceturto simfoniju, neprecizējot, ka atradām pavisam citu disku�

Servazs �ķibi pasmaidīja.

-��� Aizdomas par norādi uz Irtmana līdzdalību Dimāras lietā tiks apgāztas, un �urnālists, kur� būs publicējis diskreditēto sensāciju, uz ilgu laiku kļūs par izsmiekla objektu. Pēc piecām minūtēm sasaucam izmeklē�anas grupas sanāksmi!

Viņ� jau devās uz durvīm, kad Stelēna balss to apturēja:

-��� Tu pieminēji norādi uz Irtmanu. Tātad norāde tomēr pastāv?

Servazs palūkojās uz �efu, tēlotā neziņā paraustīja plecus un izgāja

no kabineta.

ATTĀLI PĒRKONA DĀRDI, tveice, nekustīgs gaiss un pelēkas debesis. �ķita, ka lauku ainava sastingusi gaidās kā kukainis dzintara gabalā. Klē�tis un lauki �ķita tuk�i un pamesti. Ap pulksten trijiem dienā viņ� apstā�jās, lai ieturētu maltīti kādā ceļmalas krogā, kur vīrie�i skaļi apsprieda Francijas futbola komandas sniegumu un galvenā trenera kompetenci Pasaules kausa izcīņas ma�os. Kā Servazs noprata, nākamajā spēlē viņi sacentīsies ar Meksikas futbolistiem. Servazs jau gribēja pajautāt, vai tā ir laba komanda, tomēr atturējās. Viņ� pats jutās pārsteigts par savu pēk�ņo interesi par futbolu un saprata, ka slepus lolo cerību, ka Franci�jas komanda varētu drīz izstāties no kausa. Lai beidzot būtu iespējams pievērsties citām lietām.

DOMĀS IEGRIMIS, viņ� nemanot bija sasniedzis mazās pilsētiņas bruģētās ielas. Servazs atcerējās krodziņu apmeklētāju sarunas un pēk�ņi aptvēra, ka noziegums bija noticis piektdienas vakarā to pāris stundu laikā, kad noritēja futbola ma�s, kas pie televizora ekrāniem bija pulcējis teju vai visu valsti. Viņiem vajadzēja izpētīt �o sakritību. Vajadzēja koncentrēties uz to, kas noticis tie�i pirms tam, un pa minū�tēm sastādīt �o notikumu hronoloģisko secību. Servazs turpināja prātot. Vajadzēja sākt no izejas punkta Igo pameta krodziņu da�as minūtes pirms tam, kad tika izdarīts noziegums. Aizvien vairāk pieauga pārliecība, ka

tas, kuru viņi meklēja, ne �o laiku, ne vietu nebija izraudzījies nejau�i. Viss liecināja, ka precīzam laika aprēķinam bija iz�ķiro�ā nozīme. Servazs apturēja ma�īnu uz kāda neliela laukuma zem platānām, izslēdza motoru un pavērās uz krodziņa terasi. Tā bija pārpildīta. Jauneklīgas sejas, studenti pui�i un meitenes. Tāpat kā viņa laikā deviņdesmit procentiem apmeklētāju nebija vairāk par divdesmit pieciem gadiem.

MARGO SERVAZA karsto dzērienu automātā, kas atradās hallē, paņēma bezgar�īgu kafiju, pievienoja tai papildu cukura devu, ko tā bija paņēmusi ēdnīcā, uzlika austiņas, kas nozīmēja �Liec mani mierā!�, un neuzkrīto�i uzmeta acis trijotnei Dāvids-Sāra-Vird�īnija piebāztās un trok�ņainās halles otrā galā. Viņi bija satiku�ies starpbrīdī. Tos vēro�dama, Margo kodīja apak�lūpu, izlikdamās, ka aplūko ziņojumu dēli, uz kura bija tādi paziņojumi kā �Marsakas studentu biedrības rīkotā mācību gada noslēguma balle 17. maijā� un �Futbola ma�a FrancijaMeksika pārraide uz lielā ekrāna ceturtdien, 17. jūnijā, pulksten 20.30, Eksakto zinātņu fakultātes F korpusā. Pulcējieties! Alus un kabatlakati garantēti�. Kāds ar sarkanu flomāsteru zem tā bija uzrakstījis �Domeneku uz Bastīliju!�. Kaut kas tajā, kā tie trīs satraukti sarunājās, piesar�dzīgi skatoties apkārt, lika viņai nodrebēt.

Margo no�ēloja, ka neprot nolasīt vārdus no lūpām. Kad Sāra pavē�rās uz viņas pusi, tā steig�us novērsās un izlikās, ka noliecas pie kafijas automāta, meklējot lodziņā izkritu�ās monētas. Kad Margo atkal paska�tījās uz viņiem, tā redzēja, ka trijotne dodas uz pagalmu. Viņa tiem sekoja, izvilkusi papīru un tabakas maku. Ausīs viņai skanēja Merilina Mensona dziedātā dziesma �Arma-goddam-mothrerfuckin-geddon

Nāvi vispirms dāmām,

Tad kungiem,

Visu bez-nodokļu-sejas-liftingu-abortu-nervozajam-breikam,

Sātaniskās mei�as jūk prātā, kjūstot baigi pa�nāvnieciskās.

Vispirms mēģini to izdrāzt,

Pēc tam mēģini to apēst,

Ja tas nav iegaumējis tavu vārdu, labāk to nogalini�

Tas bija viņas mīļākais dziedātājs un grupa. Margo par viņu zināja pilnīgi visu. Sekojot pa�a Merilina Mensona piemēram, grupas

sitaminstrumentu spēlētājs bija izvēlējies sevi dēvēt par Ginger Fish, kas bija Ginger Rogers un amerikāņu kanibāla slepkavas Albert Fish vārdu krustojums. Ari basģitāras spēlētājs savu pseidonīmu Twiggy Ramirez bija izraudzījies pēc tāda pa�a principa, apvienojot slavenas angļu modeles Tvigijas un sērijveida slepkavas Ri�arda Ramiresa vārdus. Tomēr brī�iem ari Margo prātoja par to, ka nez vai tad, kad kāds pusaudzis kārtējo reizi sarīkojis slaktiņu kādā no amerikāņu vidusskolām, ir taisnīgi visā vainot tikai amerikāņu snaiperu asociāciju un vai nevajadzētu padomāt ari par to, kādu iespaidu uz pusaud�u nenobriedu�ajiem prātiem atstāj �ie hip�notiskie klipi un ne�ēlīgi iedarbīgie vārdi, ta�u mākslinieciskās izteiks�mes brīvības aizstāvji, protams, iebilda pret �ādu jautājumu apsprie�anu. Margo jau tika nosaukta par reakcionāri un fa�isti, kad bija izteikusies, ka, iespējams, da�i komerciāla satura mēsli, kam neapdomīgi tika pie�dēvēta mākslinieciska vērtība, nebija to vērti, lai tādēļ ietu bojā kaut viens amerikānis vai kādas citas tautības pārstāvis, kaut gan viņa pati bija gatava ar zobiem un nagiem aizstāvēt minēto izteiksmes brīvību, ja kāds to apdraudētu, viņu sajūsmināja �āda veida provokācijas. Tāpat kā Sokratam, viņai patika ap�aubīt sarunbiedru tik ērto pārliecību un atvai�rīt to pārāk neapdomīgās atbildes, tēlojot �gatavu domu� noliedzēju.

Margo ar acīm pūlī sameklēja trijotni. Tagad viņi bija pa�ķīru�ies. Sāra un Vird�īnija klusējot smēķēja, bet Dāvids bija piebiedrojies citiem studentiem. Margo visvairāk interesēja tie�i viņ�. Nedēļas nogalē viņ� kaut kur bija nozudis, ta�u Margo zināja, ka Dāvids, tāpat kā Eliass vai viņa pati, uz mājām nav devies. Bet kur viņ� bija palicis? Un, kop� Dāvids �orīt atkal uzradās, visi trīs bija ļoti satraukti un saspringti. Dāvids bija Igo labākais draugs. Viņi bija tikpat kā ne�ķirami. Viņa ar Dāvidu bija vairākas reizes strīdējusies. Dāvids viņu kaitināja ar to, ka neko neuztvēra nopietni, tomēr aiz viņa bravūrīgās ārienes Margo bija sajutusi ievainojamu dvēseli, un tas reizēm pavīdēja Dāvida skatienā. Varētu teikt, ka smaids, kas nekad nenozuda no viņa blondās bārdas ieskautajām lūpām, bija tikai vairogs. No kā viņ� aizsargājās?

Bija skaidrs, ka jākoncentrējas tie�i uz Dāvidu.

-��� Vai tu� pam� ka� Dāvi� izskatās satr�?

�is teikums ar grūtībām pārvarēja skaņu mūri, kad Merilins Mensons viņai ausīs kliedza: �Izdrāz, apēd, nogalini un sāc atkal visu no sākuma.�

Viņa noprata, ka runātājs ir Eliass, un noņēma austiņas.

-��� Es tev sekoju, kop� mēs iznācām no klases, viņ� sacīja.

Margo sarauca uzacis. Eliass uz viņu lūkojās caur acīs krīto�o matu

�ķipsnu.

-��� Un tad?

-��� Pamanīju tavus manevrus� Tu viņus novēroji, bet es domāju, ka tev mana ideja �ķita stulba.

Meitene paraustīja plecus un atkal uzlika austiņas, bet Eliass tās norāva.

-�� Jebkurā gadījumā tev vajadzētu būt nedaudz piesardzīgākai, viņ� tai skaļi kliedza ausī. Turklāt es jau painteresējos neviens nezina, kur Dāvids nedēļas nogalē bijis.

KRODZIŅ� �DUBLINIE�I� PIEDERĒJA kādam īram no Dublinas, kur�, protams, apgalvoja, ka visu laiku di�ākais rakstnieks ir D�oiss. Viņ� �eit dzīvoja vēl kop� tiem laikiem, kad Servazs studēja Marsakā. Gan viņ�, gan Frānsiss vienmēr bija zināju�i tikai to, ka krodziņa īpa�nieku sauc Aodagans. Un viņ� vienmēr atrodas aiz bāra letes. Tāpat kā Servazs, ari Aodagans bija kļuvis par divdesmit gadiem vecāks, izņemot to, ka reiz bija tādā pa�ā vecumā kā Servazs tagad. Aodagans bija te ieradies astoņdesmito gadu vidū, lai pasniegtu angļu valodu, kad beidza savu oficiālo karjeru armijā (tiesa gan, da�i domāja, ka patiesībā runa ir par īru republikāņu armiju), ta�u pasniedzēja darbam viņ� izrādījās par strauju un ķildīgu, un Aodagans drīz saprata, ka viņam ir lielāka teik��ana aiz bāra letes nekā pie tāfeles.

Aodagana krogs bija vienīgais Marsakā, kur, izņemot koku, ādu un fajansa alus kausus, atradās ari grāmatplaukti, kas bija pilni ar daiļdar�biem �ekspīra valodā. Pabu galvenokārt apmeklēja studenti un vietējās britu biedrības pārstāvji. Kad Servazs bija students, viņ� mēdza turp doties vairākas reizes nedēļā reizēm viens, bet reizēm van Akera un vēl da�u citu studentu pāvadībā un, kamēr tuk�oja savu kafiju, bie�i mēdza paņemt no plauktiem kādu grāmatu. Tajās neaizmirstamajās dienās viņ� bija iegrimis darbu �Uz kraujas rudzu laukā�, �Uliss� vai �Ceļā� lasī�anā oriģinālvalodā, turot pa tvērienam biezu angļu-fran�u valodas vārdnīcu.

-��� Augstais Dievs, vai tas patie�ām ir jaunais Martēns vai arī man rēgojas?

-��� Vairs nekāds jaunais neesmu, bārdaini.

īra mati un bārda tagad bija drīzāk sirmi nekā tum�i, ta�u Aodagans joprojām izskatījās kā komando vai arī kā se�desmito gadu pirātu radio dīd�ejs. Viņ� pameta bāra leti un apkampa Servazu, uzsizdams tam pa muguru.

-��� Ar ko nodarbojies?

Kad Servazs bija izstāstījis, Aodagans sarauca uzacis.

-��� Un es biju iedomājies, ka būsi nākamais Kīts.

Servazs manīja vil�anos vecā vīra balsī, un īsu mirkli viņam kļuva neērti. Aodagans vēlreiz viņam uzsita pa muguru.

-��� �oreiz es izmaksāju. Ko dzersi?

-��� Vai tu joprojām esi kopā ar savu daiļo tum�mati?

Aodagans viņam piemiedza ar aci, un viņa sejā parādījās prieka krunciņas. Kad viņ� atgriezās ar alu, Servazs tam norādīja uz sev pretī eso�o krēslu.

-��� Sēdies.

īrs viņam uzmeta pārsteigtu un piesardzīgu skatienu. Pat pēc visiem �iem garajiem gadiem viņ� pazina �o balss toni, un fran�u policija viņam �patika� tāpat, kā bija patikusi britu policija.

-��� Tu esi mainījies, viņ� secināja, izvilcis krēslu.

-Jā. Esmu policists.

Aodagans nodūra galvu.

-�� Ja nu reiz ir kāds amats, kurā es tevi nevarētu iztēloties� viņ� klusām ierunājās.

-��� Cilvēki mainās, Servazs iebilda.

-��� Visi ne�

īra balsī ieskanējās skumja nots, it kā viņam būtu grūti runāt par nodevību, atteikumu un atraidījumu. Savu vai citu, Servazs prātoja.

-��� Man tev jāuzdod da�i jautājumi�

Servazs palūkojās uz Aodaganu, kur� viņa skatienu izturēja. Varēja just, ka noskaņojums strauji mainās. Tagad viņi vairs nebija kādreizējie Martēns un Aodagans. Viņ� bija policists, bet īrs kāds, kuram nepatīk sastapties ar policistiem aci pret aci.

-��� Vai vārds Igo Bohanovskis tev kaut ko izsaka?

-��� Igo? Protams. Kur� tad nepazīst Igo? Lielisks puika� Nedaudz atgādina tevi jaunībā. Nē. Drīzāk jau Frānsisu� Tu biji noslēgtāks un atturīgāks, lai gan tev nebija viņu, par ko apskaust.

-��� Vai tu zini, ka viņ� ir apcietināts?

Aodagans klusējot pamāja ar galvu.

-��� Igo bija krodziņā tajā vakarā, kad tika nogalināta Klēra Dimāra. Un, kā apgalvo da�i liecinieki, viņ� no �ejienes aizgāja da�as minūtes pirms slepkavības. Vai tu neko nemanīji?

īrs iegrima domās. Pēc tam viņ� palūkojās uz Servazu ar skatienu, ar kādu apustuļi dro�i vien bija lūkoju�ies uz Jūdasu.

-��� Es atrados pie bāra, tālu no durvīm. Apkalpoju apmeklētājus. Krogs tovakar bija pārbāzts ar ļaudīm. Un, tāpat kā visi pārējie, es vēroju, kas notiek televizorā. Nē, es neko nemanīju.

-��� Vai neatceries, kur Igo un viņa draugi sēdēja?

Aodagans norādīja uz galdiņu pie televizora, kas bija piestiprināts pie sienas.

-��� Tur. Viņi ieradās agrāk, lai ieņemtu labākās vietas.

-��� Ar ko kopā viņ� pie tā galdiņa sēdēja?

īrs atkal iegrima domās.

-��� Neesmu dro�s, bet �ķiet, ka ar Sāru un Dāvidu. Sāra ir īsta dai�ļava skaistākā sieviete, kas apmeklē manu iestādījumu, ta�u nekādu princesi no sevis netēlo. Viņa ir ļoti smalka meitene, tiesa gan, varbūt nedaudz introverta. Viņa, Vird�īnija, Dāvids un Igo ir tikpat kā ne�ķi�rami. Man viņi atgādina Frānsisu, Mariannu un tevi tajā vecumā�

Servazs juta, ka viņam vēderā kaut kas sa�ņaudzas.

-���� Vai tu atceries, kā jūs �urp nācāt, grasījāties izmainīt pasauli un spriedāt par politiku� Runājāt par sacel�anos, revolūciju, par to, ka jāizmaina sistēma� Ak, ak! Augstais Dievs, jaunatne visur ir vienāda! Marianna� viņa bija vienreizīga, vai atceries? Pat daiļā Sāra nestāv viņai līdzās� Uzreiz varēja manīt, ka Marianna jūs visus padara trakus� Kādas tik studentes te nav nāku�as! Ta�u Marianna bija īpa�a.

Servazs uzmeta īram kaulainu aci. Tolaik Aodaganam bija ne vairāk kā �etrdesmit gadu. Un pat viņ� nebija spējis turēties pretī Mariannas valdzinājumam, tai īpa�ajai noslēpuma un pārākuma aurai, kas ap viņu virmoja, un tam neprātam, kas ap viņu vēdīja.

-��� Dāvids ir Igo labākais draugs.

-��� Dāvidu es pazīstu. Bet Vird�īnija?

-��� Neliela auguma, tukla brunete ar brillēm. Ļoti dzīvīga un inte�liģenta. Viņa ir ārkārtīgi valdonīga. Tas meitēns ir radīts, lai citus

komandētu, tici man. Starp citu, arī pārējie daudz neatpaliek. Jūs ta�u bijāt tam paredzēti, vai ne? Lai kļūtu priek�nieki, cilvēkresursu vadības speciālisti, ministri un Dievs vien zina kas vēl ne.

Pēk�ņi Servazs kaut ko atcerējās.

-��� Kad mēs piektdien ieradāmies Marsakā, kaut kas bija noticis ar elektrību�

-�� Jā. Paldies Dievam, man ir rezerves ģenerators. Tas notika desmit minūtes pirms ma�a beigām� Ak Dievs, es nespēju tam noticēt, Aodagans norūca.

-��� Kam tad?

-���� Ka esi kļuvis par policistu� (Viņ� gari nopūtās.) Vai zini, es sep�tiņdesmitajos gados biju ietupināts �Long Kesh�, visbriesmīgākajā Zie�meļīrijas cietumā. Vai esi kādreiz dzirdējis par H bloku? Tur bija paaug�stinātas bīstamības re�īms, un tā to dēvēja tāpēc, ka, raugoties no debesīm, tas atgādināja lielu H burtu. �Long Kesh� kādreiz bija karabāze, kur britu armija turēja ieslodzītos īru lojālistus un republikāņus, kas pretojās angļu okupācijai. Savu laiku nokalpoju�as būves, netīrība, mit�rums, izsisti logi, antisanitāri apstākļi� Un tie sasodītie uzraugi īsti nacisti. Ziemā bija tik auksts, ka nevarēja gulēt. Es piedalījos slavenajā 1981. gada bada streikā, kad pēc se�desmit se�ām dienām nomira Bobijs Sends, kuru īri mēnesi pirms viņa nāves cietuma kamerā bija ievēlē�ju�i par deputātu, bet Mārgareta Te�ere tā arī neko nedarīja, lai glābtu situāciju. Es piedalījos arī Segu streikā 1978. gadā, kad mēs atteicāmies valkāt karcera uniformas un staigājām, ietinu�ies dūnu segās, par spīti stindzino�ajam aukstumam, un Netīrajā protestā, kas notika tajā pa�ā gadā, kad mēs pārstājām mazgāties un sākām savu kameru sienas smē�rēt ar izkārnījumiem un urinēt zemē, lai protestētu pret spīdzinā�anu un slikto izturē�anos pret ieslodzītajiem. Mūs baroja ar veciem produk�tiem, spīdzināja un pazemoja� Es nepadevos un nepiekāpos ne par mata tiesu. Un es neieredzu uniformas, Martēn, pat tad, ja tās nav saredzamas.

-��� Tātad tā ir taisnība.

-��� Kas tad?

-��� Ka tu biji īru republikāņu armijā.

Aodagans neatbildēja. Viņ� nesatricināmā mierā lūkojās Servazā.

-��� Esmu dzirdējis runājam, ka tolaik īru republikāņu armija geto izturējusies kā visīstākā policija, Servazs ieminējās.

īra acīs iegailējās dusmu liesmiņas. �is cilvēks neko nebija aizmirsis.

-��� Igo ir ļoti jauks zēns, Aodagans ierunājās, vēlēdamies mainīt sarunas tematu. Vai tu domā, ka viņ� ir vainīgs?

Servazs svārstījās.

-��� Nezinu. Tāpēc tev man jāpalīdz, lai gan esmu policists.

-��� Man tie�ām �ēl, bet es neko neredzēju.

-��� Pastāv vēl kāda iespēja�

Aodagans uz viņu jautājo�i palūkojās.

-��� Izpra�ņā apmeklētājus, uzdod jautājumus, mēģini uzzināt, vai kāds nav kaut ko dzirdējis vai redzējis.

īrs uz viņu neticīgi palūkojās.

-��� Tu gribi, lai es kļūstu par policijas ziņotāju?

Servazs �o piezīmi laida gar ausīm.

-��� Gribu, lai tu man palīdzi izpestīt no cietuma nevainīgu cilvēku, viņ� atcirta. Puisi, kur� kop� vakardienas ievietots iepriek�ējā ieslo�dzījuma kamerā. Puisi, ko tu augstu vērtē. Vai tas tev izsaka pietiekami daudz?

Aodagans atkal durstīja Servazu ar skatienu. Viņ� redzēja, ka īrs prāto.

-��� Es tev piedāvāju darījumu, viņ� beidzot sacīja. Es tev paziņo�u to informāciju, ko spē�u iegūt, lai atspēkotu apsūdzību, ta�u paturē�u pie sevis informāciju, kas apsūdz Igo vai kādu citu.

-��� Sasodīta bū�ana! Servazs protestēja, pacēlis balsi. Ir nogali�nāta sieviete. Viņa tikusi spīdzināta un ir noslīcināta vannā! Un, iespē�jams, apkārt klīst kāds juku�ais, gatavs izdarīt jaunu noziegumu!

-��� Tu esi policis, īrs pieceļoties sacīja. Tev jāizlemj, vai piekrist vai ne.

PULKSTEN 17 UN 31 MINŪTĒ Servazs atkal atradās nelielajā pilsētas laukumā un lūkojās debesīs. Hs bija pilnas ar tintes melniem māko�ņiem. Tātad turpinās līt. Viņ� juta trauksmi. Pakrūtē kņudēja.

Kaut kas �eit, uz �ī laukuma, piektdienas vakarā bija noticis, viņ� nodo�māja. Igo bija teicis, ka nejūtas labi. Vēl nebija 20 un 30 minūtes, un futbola ma�s ar Francijas komandu vēl-nebija sācies. Tad Igo bija devies uz savu ma�īnu. Un kāds viņam bija sekojis. Kāds, kas, iejucis burzmā, jau gaidīja īsto mirkli.

Pusotru stundu vēlāk �andarmi atrada Igo pie Klāras Dimāras. Kas notika mirkli pēc tam, kad Igo bija izgājis no krodziņa? Vai viņ� bija viens vai kāds bija kopā ar viņu? Kad viņ� zaudēja samaņu?

Servazs pārlaida skatienu autostāvvietai un automa�īnu rindām. Pēk��ņa vēja pūsma tam sajauca matus, un mitrajā gaisā nopilēja da�as lietus lāses. Otrpus laukumam slējās Marsakas visaugstākā celtne desmit stāvi betona neglīta kārpa starp nelielajiem, smalkajiem namiem un ģimenes mājām. Pirmajā stāvā atradās suņu frizētava, aģentūra �Pole Emploi" un banka. Servazs uzreiz pamanīja bankas dro�ības kameras� Tās bija divas. Pirmā bija vērsta uz ieeju, bet otra uz pārējo laukumu, tātad arī uz autostāvvietu. Viņ� ar grūtībām norija siekalas. Tā bija neticama veiksme. Pārāk skaisti, lai izrādītos patiesība, tomēr pārbaudīt vajadzēja.

Servazs aizslēdza d�ipu un devās garām ma�īnu rindai uz kameras pusi.

Viņ� secināja, ka tā ir pavērsta pareizajā virzienā un pagriezta pret kroga ieeju. Vismaz divdesmit pieci metri� Tagad viss bija atkarīgs no attēla kvalitātes. Kamera atradās pārāk tālu, lai spētu noteikt, kur� iznāca no bāra, izņemot gadījumu, kad jau zināms, par ko ir runa. Un, iespējams, tā nebija pārāk tālu, lai nevarētu pārbaudīt, vai Igo kāds sekoja�

Servazs nospieda zvana pogu, un, durvju mehānismam sanot, tās atvērās. Iegājis pa durvīm, viņ� �ķērsoja milzīgu halli, pagāja garām apmeklētājiem, kas gaidīja pie kases lodziņiem, �ķērsoja balto līniju un parādīja savu �etonu vienai no �etrām bankas darbiniecēm.

Uz letes bija novietota monēta ar supervaroni. Uz tās bija bankas logo. Servazs nodomāja, ka reklāmas darboņiem netrūkst humora izjū�tas. Kur viņu superbaņķieris bija starp 2007. gada beigām un 2008. gada oktobri, kad akcionāri visā pasaulē zaudēja 20 000 miljardus dolāru jeb pusi gadā sara�otās visas planētas bagātības banku, investoru un māk�leru alkatības, akluma un nekompetences dēļ? Un kur superbaņķieris būs tad, kad bankām nāksies norakstīt parādus grieķiem, portugāļiem un spāņiem?

Servazs paziņoja, ka nekavējoties vēlas tikties ar bankas direktoru. Bankas darbiniece pacēla telefona klausuli. Pēc divām minūtēm kāds piecdesmitgadīgs vīrietis neizdibināmu sejas izteiksmi uzvalkā ar kakla�saiti devās viņa virzienā, izstiepis roku sveicienam.

-��� Sekojiet man, viņ� teica.

Gaiteņa galā atradās stiklots kabinets. Direktors viņu aicināja ap�sēsties. Servazs atbildēja, ka tas nav nepiecie�ams. Viņ� pāris vārdos paskaidroja, par ko ir runa. Direktors ar pirkstu pieskārās apak�lūpai.

-��������������� Tai nevajadzētu būt problēmai, viņ� beidzot atviegloti sacīja.

-��� Nāciet man līdzi.

Viņi izgāja no stiklotā kabineta un �ķērsoja gaiteni. Vīrietis atgrūda kādas durvis. Tur atradās pa�obeles izmēra telpa ar nelielu matēta stikla lodziņu. Uz galda bija novietota ļoti plāna automātiskā videoierakstī�anas ierīce ar pulti. Līdzās atradās 19 collu ekrāns. Direktors to ieslēdza.

-��� Pavisam ir �etras kameras, viņ� sacīja, divas iek�pusē un divas ārpusē, kaut gan apdro�inā�anas kompānija tik daudz nemaz nepie�prasīja. Tā tikai gribēja, lai ar videokameru tiktu novērots bankomāts. Palūk!

Direktors darbojās ar pulti, un uz ekrāna parādījās mozaīka, ko vei�doja �etri attēli.

-��� Mani interesē tā kamera, Servazs sacīja, ar pirkstu norādot uz kreiso, aug�ējo taisnstūri, kurā bija redzama autostāvvieta.

Direktors nospieda uz pults ciparu 4, un attēls tagad aizņēma visu monitora ekrānu. Servazs pamanīja, ka attēls tālumā, pie krodziņa ieejas, ir nedaudz izplūdis.

-��� Vai jūs ierakstāt nepārtraukti, vai arī kamera reaģē uz kustību?

-��� Ar tām kamerām, kas atrodas iek�pusē, nepārtraukti, izņemot to, kas uzstādīta pie bankomāta, jo tā ieslēdzas, reaģējot uz kustību. Ieraksts notiek pa apli.

Servazs jutās vīlies.

-��� Tātad pagāju�ās piektdienas ierakstu izdzēsu�i nākamo dienu ieraksti?

-��� Nedomāju vis. Direktors pasmaidīja. Tā kamera, par kuru jūs runājat, arī darbojas, reaģējot uz kustību, tāpat kā tā pie bankomāta. Tā ieslēdzas, tikai ja autostāvvietā kaut kas norisinās, un tas diezgan regu�lāri notiek dienā, bet ļoti reti naktī. Turklāt kamera ieraksta ierobe�otu attēlu skaitu sekundē. Un, ja atmiņa mani neviļ, �ai iekārtai ir cietais disks ar viena terabaita apjomu. Ar to jābūt pietiekami. Mēs ierakstus saglabājam likumā noteiktu laiku.

Servazs juta, ka pulss strauji paātrinās.

-��� Nejautājiet man, kā tas darbojas, direktors sacīja, pastiepjot pulti Servazam. Vai vēlaties, lai paaicinu personu, kas �o iekārtu uzstā�dīja? Pēc pusstundas viņ� būs klāt.

Servazs palūkojās uz ekrāna stūrī redzamo pulksteni un uz papīra lapu caurspīdīgos plastmasas vāciņos, kas ar izolācijas lenti bija pie�stiprināta pie galda. Tās aug�pusē bija uzraksts �Dro�ības sistēmas lie�to�anas pamācība�.

-��� Paldies, nav nekādas vajadzības, man ar to jātiek galā pa�am.

Direktors palūkojās rokaspulkstenī.

-��� Mēs beidzam darbu pēc desmit minūtēm. Varbūt jūs varētu atnākt rīt�

Servazs prātoja. Viņu steidzināja gan ziņkāre, gan laika trūkums. Izmeklētājs nevēlējās zaudēt ne minūti.

-��� Nē, es labāk palik�u tepat. Jūs tikai pasakiet, kā lai promejot aiz�slēdzu durvis.

Direktors �ķita nedaudz aizkaitināts.

-��� Es nevaru banku tik vienkār�i atstāt vaļā pēc darbalaika beigām, viņ� iebilda. Pat tad, ja tajā atrodaties jūs� Viņ� mirkli svārstī�jās. Es jūs ieslēg�u. Jebkurā gadījumā es atslēg�u trauksmes signālu. Negribu, lai jūs to iedarbinātu, pats to neapzinoties, un te ierastos �an�darmērija. Un viņ� parādīja Servazam sava BlackBerry telefona ekrānu.

-���� Kad pabeigsiet darbu, jūs man piezvanīsiet uz �o numuru. Atnāk�u aizslēgt durvis un ieslēgt signalizāciju. Es dzīvoju tepat blakus.

Servazs ierakstīja bankas direktora telefonu savā mobilajā. Direk�tors izgāja, ta�u atstāja �pa�obeles� durvis pusvirus. Servazs dzirdēja, kā projām dodas pēdējie klienti un bankas darbinieki savāc savas lietas, atsveicinās un ari pa�i pamet telpas.

-��� Vai tiksiet galā? pēc piecām minūtēm, turot rokās portfeli, prom�ejot galvu pabāzis durvīs, noprasīja direktors.

Servazs pamāja ar galvu, kaut gan pats par to jau sāka �aubīties. �ī lieto�anas pamācība rādījās sasodīti sare�ģīta, vismaz tādam kā viņ�, kam alla� bija problēmas ar tehnoloģijām. Izmeklētājs sāka spaidīt uz pults eso�os taustiņus. Attēls izzuda, bet tad atkal parādījās. Pēc tam viņam izdevās dabūt attēlu pa visu ekrānu, ta�u tas nebija skaidrs. Servazs nolamājās. Tajā sasodītajā lieto�anas pamācībā nekur nebija

norādīts, kā nolasīt ierakstus. Vai viņ� vispār kaut reizi bija redzējis lieto�anas pamācību, kurā viss līdz galam būtu paskaidrots?

Pulksten 18 un 45 minūtēs viņ� saprata, ka ir sviedriem noplūdis. �ajā �pa�obelē� bija vismaz pluss trīsdesmit pieci grādi. Viņ� atvēra nelielo lodziņu. Tam priek�ā bija divi sienā iestiprināti plati re�ģi. Servazs redzēja, ka lodziņ� ir ar skatu uz �ahtu un ka ārā atkal ir sācis līt. �aurajā telpā bija dzirdami lietus plīk�ķi un ieplūda svaigs gaiss, kura tā pietrūka.

Pulksten 19 un 7 minūtēs viņ� beidzot bija sapratis, kādas podziņas uz pults tam jāspie�. Kad Servazs bija sameklējis kameras ierakstus, kuros bija uzfilmēta autostāvvieta, viņ� saprata, ka ir tikai viens veids, kā nonākt līdz laikam piektdienas vakarā nedaudz pirms pulksten 20 un 30 minūtēm, ja tāds ieraksts vispār bija. Filma bija paātrināti jātin uz priek�u.

Kad viņ� pirmo reizi mēģināja to izdarīt, dīvainā kārtā paātrinātā tī�ana uz priek�u pēc da�ām ieraksta minūtēm apstājās un ieraksts atkal atsākās no sākuma.

-VELNS! VELNS! VELNS!

Viņa izsaucieni atbalsojās tuk�ajā hallē un gaiteņos. Servazs dziļi ievilka elpu. Mieru, tikai mieru. Tev viss izdosies. Sviedri lija aumaļām, un krekls lipa pie muguras. Servazs nolēma paātrināti aiztīt ierakstu līdz kādai noteiktai vietai, tad patīt uz priek�u parastā ātrumā, bet pēc tam atkal paātrināti.

Pulksten 19 un 23 minūtēs viņa sirds sāka sisties straujāk. Tagad ieraksta laiks bija 20 un 12 minūtes� Tie bija cipari, kas parādījās uz ekrāna. Servazs skatījās ierakstu parastajā ātrumā. Uz brīdi kaut kas aizsedza ekrānu. Tā bija automa�īna, kas atstāja stāvvietu. Sastingu�u kadru virkne, kas ma�īnas kustību padarīja nedaudz palēninātu. Ser�vazs redzēja, kā automa�īna pabrauc garām kamerai. Zibens izgaismoja ekrānu. Marsakā tobrīd bija negaiss, un ma�īnas logu tīrītāju kustība traucēja saredzēt tās salonu, līdz īsu mirkli varēja saskatīt, ka tajā atro�das pāris vecumā ap piecdesmit gadiem� Atkal vil�anās� Attēls pār�trūka un no jauna parādījās pulksten 20 un 26 minūtēs. Lietus aizsegā no autostāvvietas izbrauca vēl kāda ma�īna� Kļuva tum�āks, un, lai gan ieraksta sistēma darbojās nevainojami, bāra ieeju varēja saskatīt aizvien neskaidrāk. Servazs prātoja, vai vispār kaut ko redzēs, ja tagad

kāds iznāks no turienes� Viņ� paberzēja plakstiņus. Acīs grauza, jo tās visu laiku bija piekaltas ekrānam. Lietus troksnis bija apdullino�s. Varētu domāt, ka tas ir ieraksta defekts. Pēk�ņi Servazs atplauka. Igo� Viņ� iznāca pa bāra durvīm. Kaut gan attēls bija izplūdis un traucēja arī negaiss, nebija ne vismazāko �aubu, kam piederēja siluets, kas parādī�jās ekrānā. Apģērbs bija tāds pats, kāds tam bija mugurā slepkavības vakarā. Matu griezums un sejas ovāls arī atbilda. Servazs ar grūtībām norija siekalas. Viņ� saprata, ka nākamie mirkli būs iz�ķiro�ie.

Nu ta�u. Kusties�

Acis piekalis ekrānam, viņ� redzēja, kā jaunais cilvēks iet pa eju starp ma�īnām. Desmitiem attēlu nomaiņa sekundē nedaudz aizkavēja viņa kustē�anos. Alejas vidū puisis apstājās un pavērās debesīs. Un palika tā stāvam vairākas sekundes.

Ak Dievs, ko tu tur dari?

Igo tik ilgi nekustīgi stāvēja, ka Servazs jau sāka prātot, vai tikai attēls atkal nav sastindzis. Vienlaikus viņ� uzmanīja kroga ieeju, ta�u pagaidām tur nekas nenotika� Servazs sajuta pulsu sasvīdu�o pirkstu galos, kuri atstāja miklas pēdas uz pults. Kusties� Servazs ar acīm mek�lēja ma�īnu, kuru Igo tovakar bija atstājis uz ceļa pie Klēras Dimāras mājām, ta�u to nekur nemanīja. Tomēr turpat vien tai vajadzēja būt� Pēk�ņi Igo pavirzījās pa labi un izzuda skatienam. Pie joda! Autostāv�vietas vidū atradās kāda betona būve, bet Igo bija novietojis ma�īnu aiz tās! Servazs vēlreiz nolamājās un jau grasījās uzsist ar dūri pa galdu, kad pēk�ņi atvērās kroga durvis�

Augstais Dievs!

Tā tie�ām bija. Servazs pavēra muti, acis piekalis ekrānam. Bija radusies necerēta iespēja. Neliela. Pavisam niecīga. Nāc ta�u tuvāk� Siluets devās pa aleju uz priek�u kameras virzienā, kustoties nedaudz saraustīti. Tas tuvojās vietai, kur Igo bija novietojis ma�īnu. Servazam bija izkaltusi rīkle. Tas bija gara un slaida cilvēka siluets. Mugurā tam bija svīteris ar kapuci, pārvilktu pāri galvai. Pie velna! Servazs pēk�ņi saprata, ka nevar saskatīt tā seju, un saniknojās, ta�u tajā visā bija arī kaut kas pozitīvs �is ieraksts Igo stāstīto padarīja aizvien ticamāku. Pat tad, ja tas nebija iz�ķiro�ais pierādījums. Tagad arī siluets ar kapuci uz acīm nozuda aiz betona būves.

Ko tālāk?

Viena iespēja vēl bija atlikusi. Ja ma�īna brauks atpakaļgaitā, tad kādā mirklī tā vēlreiz nonāks kameru redzeslokā� Varbūt viņ� ierau�dzīs, kur� ir pie stūres. Servazs gaidīja aiz�ņaugtu kaklu un uzvilktiem nerviem. Tas vilkās pārāk ilgi� Kaut kas bija atgadījies.

Te pēk�ņi Servazs izdzirda troksni.

Viņ� iztaisnojās, it kā kāds tam būtu iespēris ar kāju. Servazs pilnīgi noteikti bija kaut ko saklausījis, turklāt nevis ārpusē, bet bankā.

-��� VAI TE KĀDS IR?

Atbildes nebija. Varbūt viņam vienkār�i bija izlicies. Vasaras lietus aiz loga tā plīk�ķēja, ka viņ� nebija īsti pārliecināts. Atkal nogranda pērkons. Servazs gribēja pievērsties ekrānam. Nē, viņ� pilnīgi noteikti bija kaut ko dzirdējis� Servazs uz pults nospieda �pauzi�, piecēlās un izgāja gaitenī.

-��� Ei! Vai te kāds ir?

Vārdi atbalsojās tuk�ajā hallē, kuras durvis atradās gaiteņa galā, bet otrā gaiteņa galā bija metāla durvis ar horizontālu slēdzeni, kas veda uz rezerves kāpnēm. Tās bija aizslēgtas.

Servazs nedaudz saminstinājās, tad devās uz halles pusi. Tur neviena nebija. Kases lodziņi, krāsainu krēslu rindas, baltā līnija� Halle bija tuk�a. Viņ� pagriezās.

Ja nu vienīgi� tagad viņ� sajuta�

Vieglu vēsmiņu.

Acīmredzot starp viņa �pa�obeles� logu un� kādu citu logu vai dur�vīm kaut kas bija atvērts. Viņ� apgriezās ap savu asi halles vidū un caur stiklotajām durvīm pētīja tuk�ās telpas. Tās bija ciet. Uz halles stūriem pustumsā krita garas ēnas. Un te valdīja pilnīgs klusums. Servaza nervi bija uzvilkti līdz pēdējam. Viņ� attaisīja uz gurniem piestiprināto iero�a maksti. Servazs to nebija darījis kop� 2008.-2009. gada ziemas.

Kop� sastap�anās ar Irtmanu�

Velns!

Servazs piesardzīgiem soļiem devās uz priek�u gar kases lodziņu rindu, cie�i satvēris rokā ieroci. Viņ� cerēja, ka neviens tobrīd neatrodas aiz stiklotajām durvīm un nav viņu pamanījis, ta�u joprojām nebija pilnīgi pārliecināts, vai viņam tomēr nav uznākusi paranoja. Servazs nebija satvēris ieroci tā, kā to noteica reglaments, jo cerēja, ka to nenāk�sies izmantot. Sviedri pilēja acīs, un viņ� samirk�ķināja plakstiņus.

Otrais gaitenis bija īsāks nekā pirmais. Un tajā atradās tikai vienas durvis, kas veda uz tualetēm.

Servazs pieliecās un izstiepa roku līdz grīdai durvju spraugā zem tualetes durvīm.

Vēja pūsma nāca no turienes.

Viņ� uzmanīgi atvēra durvis, sajūtot vieglu eņģu pretestību. Uzvē�dīja tualetes tīrāmo līdzekļu smaka. Gaisa pūsma kļuva spēcīgāka, un viņ� ieņēma aizsardzības pozīciju.

Vīrie�u tualetes durvis bija vaļā.

KĀDS BIJA AIZMIRSIS AIZVĒRT LOGU, un, tā kā direktors nebija ieslē�dzis dro�ības signalizāciju, neviens to nebija pamanījis. Servazs noti�ku�ajam centās atrast visvienkār�āko izskaidrojumu. Tas bija Okama ekonomikas princips. Doma, ka kāds iekļuvis bankā, lai viņam uzbruktu, �ķita aiz matiem pievilkta, jo tikpat labi to varēja izdarīt ārpusē, kur turklāt bija vairāk iespēju. Servazs uzkāpa uz tualetes poda apmales un palūkojās pa lodziņu. Tam bija tādas pa�as restes kā videonovēro�anas telpas logam. Ārā bungoja lietus, un nekas nevēstīja par draudo�ām briesmām. Viņ� nokāpa zemē un atkal izdzirda troksni, kas gan nenāca no tualetēm, bet no bankas telpām. Tagad viņa asinis mutuļoja kā ūdens slū�ās. Vienā mirklī Servazu bija pārņēmu�as bailes. Sirdij strauji sito�ties, viņ� pagriezās pret durvīm. Kājas �ķita kā no vates. Kaut kur �ajā bankā noteikti kāds bija� Servazs cie�āk satvēra ieroci, ta�u viņa sasvī�dusi plauksta slīdēja pa valgo iero�a spalu.

Vajadzēja izsaukt papildspēkus. Bet ja nu viņ� kļūdās? Servazs iztēlo�jās virsrakstu avī�u pirmajā slejā �Kādam policistam tuk�ās bankas telpās uznākusi paranojas lēkme". Viņ� varēja arī ataicināt direktoru, aizbildi�noties, ka neizdodas noskatīties ierakstu. Un tālāk? Servazs paliks te ieslēgts, kamēr kāds parādīsies? Tā viņ� turpināja prātot, līdz izdzirdēja, kā aizkrīt rezerves izejas durvis.

Augstais Dievs!

Servazs izmetās ārā no tualetēm, paskrēja garām kases lodziņiem, pagriezienā paslīdēja, aiztraucās līdz gaiteņa galam un atrāva vaļā metāla durvis. Viņam virs galvas aizdipēja soļi. Sasodīts! Servazs metās aug�ā.

Divi betona pakāpienu posmi, un katrā stāvā pa durvīm. Kāpnes zem viņa kājām dunēja. Servazs ieklausījās, mēģinot sadzirdēt, vai bēglis nav

atstājis kāpņu telpu, ta�u tas pārliecino�i turpināja kāpt aug�up. Trīs stāvus augstāk Servazam aptrūkās elpas un krūtis dega kā ugunīs. Viņ� pieturējās pie metāla margām. Sestajā stāvā Servazs apstājās, lai atgūtu elpu, atbalstījis rokas uz ceļgaliem. No plau�ām nāca sēco�as skaņas. No deguna pilēja sviedri, un krekls uz muguras bija izmircis. Bēglis turpi�nāja kāpt vēl augstāk. Servazs juta, kā zem kurpju zolēm vibrē kāpnes. Arī viņ� turpināja kāpt. Pēk�ņi Servazs izdzirdēja, kā viņam virs galvas ie�īkstas un skaļi aizcērtas metāla durvis. Viņ� paraustīja durvis, kas atradās septītajā stāvā. Tās neskrapstēja un nevērās vaļā, tātad nebija īstās, pa kurām bija izmeties bēglis� Sirds krūtīs dauzījās tik spēcīgi, it kā grasītos eksplodēt. Vienubrīd Servazs jau sāka prātot, vai viņu tūlīt neķers sirdstrieka, ja viņ� tā turpinās pa kāpnēm dzīties pakaļ slepkavam.

Tagad Servazs jau bija uzkāpis devītajā stāvā.

Pēdējos divus stāvu posmus viņ� pievārēja, būdams tuvu spēku izsī�kumam, muskuļi �ķita kā pielieti ar svinu. Jumts� No turienes atskanēja metālisks troksnis. Bēglis bija aizbēdzis uz turieni. Servazu pārņēma bailes. Viņ� atcerējās izmeklē�anu Pirenejos. Reiboni un bailes no aug�stuma. Izmeklētājs vilcinājās.

Viņ� bija nosvīdis slapj�. Pārliekot ieroci no vienas rokas otrā, Ser�vazs slaucīja plaukstas biksēs, bet ar piedurknes virspusi notrausa no sejas sviedrus. Veroties uz aizvērtajām metāla durvīm, viņ� nogaidīja, līdz sirds beidza auļot.

Kas viņu aiz tām gaidīja? Un ja nu tās bija lamatas?

Servazs zināja, ka ar savām bailēm no augstuma viņ� atrodas neiz�devīgā situācijā, toties viņam bija ierocis�

Nez vai tam, kuram viņ� dzinās pakaļ, arī bija ierocis?

Bija grūti izlemt, kā rīkoties, bet laika trūkums un nepacietība tam mina uz papē�iem. Ar vienu roku viņ� pieskārās metāla slēģim un pagrūda aizbīdni. Tas ie�īkstējās. Un sejā iesitās vēj� un lietus, uzplaiks�nīja zibens. Servazs juta, ka vēj� te pū� daudz spēcīgāk nekā lejā. Zem kurpju zolēm �irkstēja grants, ar ko bija nokaisīta jumta terase. Tai bija tikko divdesmit centimetrus augsta betona apmale. Pakrūtē kaut kas savilkās. Servazs ieraudzīja Marsakas namu jumtus, mākoņu ieskauto baznīcas torni, pieliju�os pakalnus, pla�ās debesis, kas atgādināja jūru, un mākoņu vālus. Viņ� ļāva, lai durvis tam aiz muguras aizkrīt. Kur bija palicis bēglis? Vēj� pluinīja matus. Servazs palūkojās vispirms pa labi,

tad pa kreisi. Ieraudzīja metru augstu betona stabu rindu ar ventilācijas lūkām. Pa zemi stiepās trīs resnas caurules. Un tas bija viss.

Kur bija palicis bēglis?!

Atkal gāza lietus. Tas lija viņam aiz apkakles un uz pakau�a, gra�bināja pa galvu un izmērcēja seju. Virs pilsētas bija sakrāju�ies melni mākoņi. Zibeņi �austīja pakalnus. Viņam �ķita, it kā karātos debesīs.

Vēj� pūta ausīs.

Te pēk�ņi no sevis pa kreisi viņ� izdzirdēja kādu troksni�

Servazs pagrieza galvu uz to pusi un nomērķēja ar ieroci. Tajā pa�ā mirklī Servazs ar prātu apsvēra situāciju un saprata, ka tās ir lamatas. Sve�ais bija ar kaut ko metis ar oli vai kādu priek�metu, lai novērstu viņa uzmanību.

Jau nākamajā sekundē Servazs izdzirdēja soļu troksni sev aiz mugu�ras, ta�u bija jau par vēlu. Spēcīgs trieciens trāpīja pa muguru, tad kāds viņu saķēra aiz vidukļa un strauji grūda uz priek�u. Panikas pārņemtais ķermenis �ķita tuk�s kā balons, un kājas saļima. Rokām vēcinoties gaisā, izkrita ierocis.

Viņu atkal grūda un vilka pa zemi. Uzbrucējs bija izmantojis pārstei�guma momentu, un Servazs, kur� pat nepaspēja noreaģēt, lielā ātrumā ripoja uz jumta malu.

Pretim tuk�umam!

-��� Nēēēēēēēēēēēēēēēē!

Viņ� dzirdēja savu izmisuma kliedzienu, redzēja, kā tam milzu ātrumā tuvojas jumta mala un ainava, kas pavērās tālu priek�ā, un pēdējiem spēkiem, izmisīgi cen�oties ar kurpju zolēm ieķerties grantī, mēģināja noturēt līdzsvaru.

Desmit stāvi!

Viņ� redzēja, kā koki, nelielais parks, kas ar sarkanu ķieģeļu namiem un baltām terasēm atgādināja angļu skvēriņu, jumti, smailais baznīcas tornis, automa�īnas un balodis traucas tam pretim, un lietus, bailes un reibonis aizmigloja skatu� Servazs kliedza. Viņ� redzēja tumsā iegri�mu�o laukumu, balkonu rindu sev pie kājām, lietus vertikāles un savu kurpju purngalus, aizķēru�os aiz betona apmales.

Viņa ķermenis liecās uz priek�u pretī liktenīgajam kritienam�

īsu mirkli viņ� karājās virs pilsētas bezdibeņa, un to turēja tikai kāda roka viņam aiz muguras.

Tad Servazs saņēma spēcīgu sitienu pa galvu. Gar acīm novirpujoja raibi riņķi, un viss iegrima tumsā.

LIDMA�ĪNA, AR KURU tovakar no Santorini ieradās Irēna Ciglere un �u�ka Smatanova, Tulūzas Blaņakas lidostā nosēdās pulksten 20 un 30 minūtēs. Lidojums ilga mazāk nekā divas stundas, un viņas joprojām atcerējās, kā lidma�īna bija �ķērsojusi vulkāna izveidoto salu ar galvu reibino�ajām, simts divdesmit metrus augstajām klintīm, kas iegrima mirdzo�ajā jūrā, un sniegbaltos namiņus, kas bija pieķēru�ies vecā vul�kāna virsotnei glu�i kā putna mēsli.

Viņas paņēma savu bagā�u un devās uz D izeju, no kurienes bez�maksas autobuss aizveda uz ekonomisko autostāvvietu, kur jau mēnesi stāvēja viņu ma�īna. Kopā tas izmaksāja 108 eiro. Ciglere visu ceļojuma laiku bija galvā veikusi aprēķinus. Lielāko daļu izdevumu bija apmaksā�jusi �u�ka. Irēna tikai nopirka lidma�īnas biļeti turp un atpakaļ ceļam un apmaksāja divus restorānus vienu Parā, bet otru Naksā. Nebija nekādu �aubu, ka naktskluba pārvaldnieces amats bija daudz ienesīgāks nekā �andarmes. Irēna jau bija prātojusi, ko teiktu viņas priek�niecība, ja, nedod Dievs, uzzinātu, ka viņai ir romāns ar striptlzdejotāju, kas tur�klāt sedz ari daļu viņas izdevumu, tomēr reizi par visām reizēm viņa bija nolēmusi, ka tad, ja vajadzēs izraudzīties starp savu darbu un �u�ku, viņa nesvārstīsies ne mirkli.

Viņas vilka koferus uz riteni�iem sev aiz muguras, vērojot, kā aiz loga līst lietus, un ar nostalģiju atceroties Grieķijas sauli, līdz nonāca pie kāda laikrakstu kioska. Irēna sastinga.

-��� Kas noticis? �u�ka jautāja.

-��� Pagaidi.

�u�ka uz viņu jautājo�i palūkojās. Irēna bija pametusi savu koferi un devusies pie vitrīnas. Lai gan fotoattēls bija sliktas kvalitātes, tomēr seja �ķita pazīstama. No kāda laikraksta viņā raudzījās Martēns Servazs. Zibspuld�u izgaismotā seja �ķita bāla, bet virsraksts vēstīja: �IRTMANS RAKSTA POLICIJAI.�

PELĒKBALTI MĀKOŅI, kuru apaļīgās formas līdzinājās �ampinjonu micītēm, bija saspiedu�ies cie�i cits pie cita, atgādinot celtņu masīvu. Veroties debesīs, Servazs juta, kā lietus lāse tam uzpil uz radzenes un kairina to. Tai sekoja otra, tad tre�ā lāse. Viņ� samirk�ķināja acis. Lietus tam sitās sejā un pa vaļējo muti pilēja uz mēles.

Servazs juta �ausmīgas sāpes pakausī, tajā vietā, kur galva atdūrās pret granti. Viņ� to pacēla, un sāpes uzreiz pieauga, izple�oties pa kaklu un pleciem glu�i kā koka saknes. Sāpēs saviebies, viņ� pagriezās uz krei�sajiem sāniem� Un viņa seja pēk�ņi atradās virs pilsētas bezdibeņa. To ieraugot, sirds salēcās. Viņ� bija gulējis pie pa�as jumta malas! Un atra�dies vien pāris centimetru attālumā no nāvējo�ā kritiena. Pa granti, kas caur apģērbu dūrās ādā, viņ� ar pūlēm aizvēlās uz otriem sāniem. Tad Servazs aizrāpoja līdz ugunsdzēsēju kāpnēm un mēģināja pieslieties uz savām drebelīgajām kājām.

Ar vienu roku Servazs aptaustīja pakausi. Tas tūlīt iesāpējās vēl stiprāk, un viņ� roku uzreiz nolaida, ta�u bija jau paspējis sataustīt milzīgu punu. Viņ� palūkojās uz savu plaukstu un redzēja, kā lietus no tās noskalo asinis. Tiesa, tas vēl neko nenozīmēja, jo parasti tādas brūces mēdz stipri asiņot.

Tad pamanīja, ka nedaudz tālāk mētājas viņa ierocis, un pagājās pāris soļu uz priek�u, lai to paceltu. Viņ� vilkās metāla durvju virzienā, kurām no �īs puses bija rokturis, un centās saprast, kas īsti bija noticis.

Pēk�ņi viņam caur smadzenēm iz�āvās kāda doma videoieraksts�

Grīļīgiem soļiem Servazs notenterēja lejā pa kāpnēm, atrāva vaļā desmitā stāva durvis un metās pie liftiem. Kad Servazs bija nobraucis

līdz pirmajam stāvam, lifta kabīnes durvis atvērās un viņ� uzreiz ierau�dzīja rezerves izejas kāpnes. Ieraudzīja arī bankas ugunsdzēsēju kāp�nes, pa kurām tikai pirms da�ām minūtēm bija meties aug�up. Bet dur�vis bija automātiski aizvēru�ās. Cits nekas neatlika Servazs izgāja uz ielas un mēģināja no ārpuses pieiet pie stiklotajām durvīm. Bet ari tās joprojām bija slēgtas. Viņ� vairs nevarēja iekļūt bankā. Servazs izvilka mobilo telefonu un piezvanīja bankas direktoram.

-��� Vai jau pabeidzāt skatīties ierakstu?

-��� Nē, ta�u kaut kas ir atgadījies.

Pēc piecām minūtēm laukumā apstājās japāņu automa�īna ar �etrriteņu piedziņu. No tās izkāpa bankas direktors un satraukts tuvojās Servazam. Direktors uzspieda durvju kodu, un Servazs izdzirda elek�troniskās atslēgas sanoņu. Viņ� pagrūda durvis un metās uz videonovēro�anas telpu.

Plakanais videoierakstu atskaņotājs bija pazudis. Uz galda mētājās tikai vadu mud�eklis.

Tātad uzbrucējs bija vēlējies paņemt videoierakstu. Un pamatīgi riskējis. Tas noteikti bija viņ�� Vīrietis ar kapuci galvā� Servazam vairs nebija ne vismazāko �aubu, ka tie�i tas cilvēks ir nogalinājis Klēru Dimāru un sazāļojis Igo. Visu laiku vīrietis bijis tepat līdzās, novērojis policistu un tam sekojis. Slepkava bija redzējis, kā Servazs tuvojas dro��ības videokamerai un ieiet bankā. Un sapratis, ko viņ� grasās darīt. Un, tā kā slepkavam nebija nekādu iespēju uzzināt, vai ierakstā viņu var pazīt vai ne, tas bija uzņēmies �o neprātīgo risku� Turpmākais bija norisinājies aptuveni tā viņ� bija iekļuvis bankā reizē ar citiem tās klientiem, paslēpies tualetēs un tur nogaidījis, līdz banku slēdz. Tad viņ� Servazu bija aizvilinājis no ierakstu telpas un, kamēr policists atradās tualetē, nozadzis videoierakstu atskaņotāju un mēģinājis aizbēgt.

Servazs dusmās lamājās. Viņ� redzēja, kā, ūdenim pilot no slapjā apģērba, uz grīdas veidojas peļķe.

-��� Vai jūs uzskatāt, ka tas, kur� bija redzams ierakstā� ka viņ�� ielauzies manā bankā� tas, kur� nogalinājis to jauno sievieti?

Direktora balss gandrīz drebēja. Viņ� tikko bija aptvēris notiku�o un kļuvis miroņbāls. Servazam tā sāpēja galva, ka �ķita pakausī ietriekts dzelzs stienis. Nekavējoties vajadzēja doties pie ārsta. Viņ� piezvanīja uz Kriminālistikas nodaļu un palūdza, lai uz banku atsūta ekspertu brigādi.

-��� Varat doties mājās, Servazs sacīja direktoram.

Tad viņ� atstāja telpu un devās uz halles pusi. Slapjās zoles, sperot soļus, �ļurkstēja. No milzīga plakāta tam uzsmaidīja daiļa bankas darbi�niece. Ap kaklu viņai bija apsieta �alle tradicionālajās �īs bankas krāsās. Un neviļus Servazs nolādēja visas �īs reklāmas, kas ar savu smadzeņu borē�anu piesārņo ikdienu, cilvēku apziņu un visu viņu dzīvi no dzim��anas līdz pat nāvei. Tovakar viņ� nolādēja visu pasauli. Kad aiz Servaza durvis bija aizvēru�ās, viņ� izgāja uz bankas balkona un aizsmēķēja cigareti� Servazs visādi izprātojās par to, kas tikko notika, ta�u viens bija skaidrs viņ� bija ļāvis slepkavam aizbēgt.

Ārā pamazām satumsa, un koki uz laukuma iegrima ēnā. Tikai austrumu pusē debesis zem tum�o mākoņu vāla vēl bija gai�as un dzidras. Servazs palūkojās pulkstenī. Tas rādīja 22 un 30 minūtes. Eksperti būs klāt tikai pēc stundas.

Aiz uztraukuma viņam vēderā viss sagriezās. Servazs saprata, ka tepat līdzās atrodas slepkava, kur� nebijās ķerties klāt pat policistam un rīkojās biedējo�i aukstasinīgi un izlēmīgi. Viņ� bija atradies tikai da�u soļu attālumā no Servaza minis tam uz papē�iem. Slepkava bija tepat līdzās, un tas ne uz mirkli neizlaida viņu no acīm. Servazs juta, ka, to iedomājoties vien, mati uz pakau�a saslienas stāvus.

Kabatā iezvanījās mobilais telefons. Servazs palūkojās uz ekrānu. Tā bija Samira.

-��� Esam noskaidroju�i, kur� ir Tomass999, viņa teica. Un tas nemaz nav Tomass.

Vienā mirklī Servazam �ķita, ka atrodas tālu prom no bankas.

-��� Tu neticēsi savām ausīm, sacīja Samira.

KĀDS KLAUVĒJA PIE DURVĪM. Margo vispirms palūkojās uz aizmi�gu�o istabas biedreni, pēc tam uz pulksteni datorekrāna stūrī. Tas rādīja 23 un 45 minūtes. Viņa piecēlās un atvēra durvis. Tur stāvēja Eliass. Tā viņa sejas puse, kam priek�ā nebija aizkritusi matu �ķipsna, tum�ajā gaitenī �ķita zilganbāla.

-��� Kas tev meklējams meiteņu kopmītnēs? Vai tad tev nav telefona vai datora?

-��� Seko man, viņ� teica.

-Ko?

-��� Kusties veicīgāk!

Margo jau gribēja tam parādīt trīs pirkstu kombināciju un aizcirst durvis deguna priek�ā, ta�u Eliasa balss tonis no �ī nodoma atturēja. Viņa devās atpakaļ pie savas gultas un uzvilka �ortus un krekliņu. Bija jau gandrīz pusnakts, un meitenei mugurā bija tikai biksītes un krū��turis, ta�u Eliass ne mirkli neblenza uz viņas augumu, kas, kā viņa zināja, parasti pui�us neatstāja vienaldzīgus. Viens no diviem vai nu viņ� tie�ām bija nevainīgs, kā apgalvoja da�as meitenes, vai arī gejs kā reizēm mēdza apgalvot pui�i.

Viņa nospieda slēdzi, un gaitenī iedegās gaisma.

-��� Pie velna, Margo!

Eliasa kliedziens bija vien neskanīgs �uksts. Viņa uz to neizpratnē palūkojās. Eliass paraustīja plecus, un abi devās uz kāpņu pusi. Hallē pie kāpnēm divi marmora krū�utēli nolūkojās, kā viņi atver durvis un dodas uz parku. Negaiss uz mirkli bija pierimis. Starp mākoņiem kā bāls nags rēgojās mēness, tomēr zāle bija slapja, un, tiklīdz Margo spēra pirmos soļus, viņas kedas izmirka.

-��� Kurp mēs dodamies?

-��� Viņi izgāja ārā.

-Kas?

Eliass pacēla acis pret debesīm.

-��� Sāra, Dāvids un Vird�īnija. Redzēju, ka viņi cits aiz cita dodas uz labirintu. Viņiem tur noteikti norunāta tik�anās. Mums jāpasteidzas.

-��� Paklau, bet ja nu mēs viņiem uzskrienam virsū? Ko tad teiksim?

-��� Pajautāsim, ko viņi tur dara.

-��� Super.

Un viņi ienira tumsā. Abi pagāja garām statujai zem lielā ķir�u koka, palīda zem sarūsēju�ās ķēdes un iekļuva labirintā. Eliass apstājās un ieklausījās. Arī Margo darīja to pa�u. Klusums. Samirku�ie koku zari un zāle �abēja vējā, gaidot nākamo lietusgāzi. �ī �aboņa neļāva sadzirdēt citus trok�ņus, ta�u arī viņus pa�us nebija tik viegli saklausīt.

Margo redzēja, kā Eliass svārstās, bet tad pagrie�as pa kreisi. Pirms katra jauna pagrieziena viņai bija bail, ka uzskries trijotnei virsū. Krūmi sen nebija apcirpti, un reizēm kāds zars tiem tumsā saskrāpēja seju. Viņiem virs galvas atkal bija izpletusies mākoņu sega. Margo dzirdēja tikai vēja �alkoņu un lietus lāses pilam no saliju�ajām koku lapām un jau

sāka prātot, vai draugs nav kļūdījies, kad pēk�ņi pavisam tuvu izdzir�dēja balsis.

Eliass apstājās un ar paceltu roku deva zīmi, līdzīgi kā to dara komando spriedzes filmās, kad ielavīju�ies ienaidnieka teritorijā. Margo tikko noturējās neiespurgusies, ta�u patiesībā smiekli nemaz nenāca. Viņu bija pārņēmu�as ļaunas priek�nojautas. Margo aizturēja elpu. Viņi bija tur� līdzās, aiz nākamā pagrieziena. Abi pagāja vēl pāris soļu uz priek�u, un tagad Dāvida balss bija sadzirdama pavisam skaidri.

-��� Tas ir tik nomāco�i, ka man metas nelabi, viņ� sacīja.

-��� Kas cits mums atliek?

Margo pazina arī Sāras maigo un aizplīvuroto balss toni.

-��� Tikai nogaidīt�

-��� Tā to nevar atstāt, iebilda Dāvids.

Margo uz rokām uzmetās zosāda. Viņa vēlējās tikai vienu atgriez�ties savā istabiņā pie guļo�ās Lisijas. Dāvids runāja gurdenā un raudu�līgā balsi, un sacītais izskanēja neskaidri, mēlei brī�iem ķeroties, it kā viņ� būtu dzēris vai salietojies narkotikas.

-��� Esmu galīgi sa�auts. Kaut kas� kaut kas noteikti ir jādara� pie velna, mēs nevaram� mēs nevaram viņu tā pamest�

-��� Aizveries.

Tā bija Vird�lnijas balss, kas skanēja spalgi kā iero�a �āviens.

-��� Tu tagad nedrīksti padoties, vai dzirdi?

Tomēr �ķita, ka Dāvids neko negrib dzirdēt. Margo caur dzīv�ogu saklausīja �ņukstus, drīzāk gari stieptas vaimanas, turklāt varēja ari dzirdēt, ka puisis grie� zobus.

-��� Velns, velns, velns, viņ� �ikstēja. Sūdu bū�ana, sasodīta sūdu bū�ana�

-��� Tu esi stiprs, Dāvid! Un mēs esam kopā ar tevi. Neaizmirsti, ka esam tava īstā ģimene. Sāra, Igo, es un pārējie� Nevar būt ne runas par to, ka mēs Igo pamestu�

Klusums. Margo prātoja, ko Vird�īnija ar to gribēja teikt. Dāvids nāca no ievērojamas ģimenes. Viņa tēvs bija rūpnieks un grupas "Jimbot� prezidents. Kukuļodams visos līmeņos, glaimodams deputātiem un finansēdams vēlē�anu kampaņas, pēdējos divdesmit gadus viņ� bija ieguvis lielu daļu autoceļu tirgus segmenta un reģiona labiekārto�anas un valsts pasūtījuma darbu. Dāvida vecākais brālis pēc studijām Parīzē

un Hārvardā vadīja ģimenes uzņēmumu kopā ar tēvu. Igo reiz tai bija pastāstījis, ka Dāvids viņus ienīst.

-��� Nekavējoties jāsasauc Aplis, Dāvids pēk�ņi sacīja.

Atkal iestājās klusums.

-Tas nav iespējams. Sanāksme notiks, kā paredzēts, 17. datumā. Un ne mirkli agrāk.

Tā atkal bija Vird�īnijas valdonīgā balss.

-��� Bet Igo ta�u ir ķurķī! Dāvids �ikstēja.

-��� Mēs Igo nekad nepametīsim. Un gan jau tas policis beigās to sapratis, bet, ja ne, mēs viņam palīdzēsim�

Margo juta, ka nobāl. Izdzirdot balss toni, kādā Vird�īnija runā par viņas tēvu, pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Tajā varēja sadzirdēt stindzino�u ne�ēlību.

-��� Tas policis, kā tu tikko izteicies, ir Margo tēvs.

-��� Tie�i tā.

-��� Kas tie�i tā?

Iestājās klusums. Vird�īnija neatbildēja.

-��� Neuztraucies, mēs viņu uzmanām, viņa beidzot sacīja. Un poli�a meitiņu ari.

-��� Ko tu teici?

-��� Es teicu tikai to, ka tam policim jāliek saprast, ka Igo nav vai�nīgs� tādā vai citādā veidā� Bet attiecībā uz visu pārējo jābūt ļoti piesardzīgiem.

-��� Vai pēdējā laikā neesi pamanījis, ka atliek tikai pagriezt galvu, un viņa visur ir jau priek�ā? sarunā iejaucās Sāra. Vienmēr slaistās tur, kur esam mēs�

-��� Kur� tad?

-��� Margo.

-��� Vai gribi teikt, ka Margo mūs izseko? Blēņas!

Tā bija Dāvida balss. Eliass tumsā pagrieza galvu un vaicājo�i palū�kojās uz Margo. Viņa nervozi samirk�ķināja acis.

-��� Es tikai gribu teikt, ka mums jābūt uzmanīgiem. Tas ari viss. Man ir tāda sajūta, ka tas skuķis kaut ko perina.

Sāras balss plūda kā ledaina ūdens straume. Margo neviļus radās vēlme ņemt kājas pār pleciem. Virs tum�ā labirinta naksnīgajās debesīs peldēja bālgani mākoņi.

Pēk�ņi no viedtālruņa viņai kabatā atskanēja arfas skaņas. Eliass kā vājprātīgais vērās meitenē, un acis tam bija apaļas kā apak�tasītes. Margo juta, ka sirds krūtis izbailēs apmet kūleni.

-Ja vēlaties, es varu ar viņu parunāties� Dāvids iesāka.

-��� Css! Kas tas par troksni? Vai dzirdējāt?

-��� Kāds troksnis?

-��� Es teiktu, ka arfas skaņas. Kaut kas tamlīdzīgs� Tepat� blakus�

-��� Es neko nedzirdēju, Dāvids sacīja.

-��� Es gan! iesaucās Sāra. Te kāds ir!

�Bēgam!� Eliass viņai ie�ukstēja ausi, saķēra meiteni aiz rokas, un viņi klupdami krizdami skrēja uz izeju.

-��� Sasodīts! Dāvids iesaucās. Te kāds ir!

Un metās tiem abiem pakaļ. Meitenes tam sekoja. Margo un Eliass aizelsu�ies skrēja, ko kājas nes, ķeroties dzīv�oga zaros. Margo dzirdēja, kā trijotne traucas viņiem pakal. �ķita, ka deniņi tūlīt pārplīsis un ka pagriezieni un aleja nekad nebeigsies. Kad viņi pie izejas palīda zem ķēdes, sarūsējusī plāksnīte ar uzrakstu tai sāpīgi saskrāpēja muguru, un viņa sāpēs saviebās. Margo jau grasījās atgriezties pa to pa�u ceļu, pa kuru viņi bija atnāku�i, ta�u Eliass viņu parāva sāņus.

-��� Tur ne! viņ� �ukstēja. Viņi mūs ieraudzīs!

Un Eliass to ievilka �aurā ejā starp dzīv�ogiem, ko Margo nebija iepriek� pamanījusi. Tagad viņi atradās no kokiem krīto�as ēnas aiz�segā. No lapotnes pilēja lietus lāses. Lavierējot starp stumbriem, viņi pamanīja priek�ā iznirstam amfiteātra pusapaļos, milzīgos logus. Celt�nes tumsā Margo ieraudzīja trīs draugu kustīgās ēnas, kas atgādināja mīma Marso audzēkņus. Abi apgāja apkārt amfiteātrim un nonāca pie kādām nelielām durvīm, kuras Margo nekad agrāk nebija ievērojusi. Pārsteigta viņa pamanīja, ka Eliass parakņājas kabatās, izvelk atslēgu un iebā� to slēdzenē. Jau pēc mirkļa viņi atradās iek�pusē un skrieno�o soļu troksnis atbalsojās tuk�ajos gaiteņos.

-��� Kur tu ņēmi to atslēgu? Margo iejautājās, skrienot Eliasam aiz muguras.

-��� Vēlāk paskaidro�u!

Kāpnes. �īs nebija tās, pa kurām viņi bija atstāju�i telpas. �īs bija vecākas, �aurākas un putekļiem klātas. Viņi uzkāpa līdz guļamtelpām. Eliass pagrūda durvis. Abi atradās meiteņu kopmītnēs. Margo istabas durvis bija da�u soļu attālumā.

-��� Pasteidzies! viņ� �ukstēja. Nost neģērbies! Lien zem segas un izliecies, ka guli!

-��� Un tu? viņa jautāja.

Asinis dzīslās pulsēja kā negudras.

-��� Par mani neuztraucies, labāk pasteidzies!

Viņa tam paklausīja, aizskrēja līdz savas istabas durvīm, atvēra tās un atskatījās pār plecu. Eliass bija nozudis. Margo aizvēra durvis un jau grasījās attaisīt �ortu siksnu, kad atcerējās, ko bija teicis Eliass. Un viņa ar visām drēbēm palīda zem segas.

Pēc da�ām sekundēm viņa vai pamira, jo izdzirdēja ātrus soļus gai�teni, un aiz bailēm gandrīz uzsprāga, kad kāds paraustīja istabas durvju rokturi. Margo aizvēra acis un pavēra muti, cen�oties elpot dziļi un rāmi, kā cilvēks, kur� cie�i iemidzis. Caur pievērtajiem plakstiņiem viņa juta, ka pāri sejai pārslīd kabatas lukturī�a gaisma. Margo �ķita, ka no tās vietas, kur ienācējs atradās, varēja sadzirdēt viņas skaļos sirdspuk�stus, pamanīt sviedrus uz pieres un tās sasārtu�o seju.

Tad durvis atkal aizvērās, soļi attālinājās un Margo saklausīja, kā Sāra un Vird�īnija ieiet savā istabā.

Viņa atkal atvēra acis.

Gar acīm griezās spo�i riņķi.

Rīkle bija izkaltusi, bet ķermenis mirka sviedros. Margo apsēdās gultā. Viņu kratīja drebuļi.

RADIO BIJA IESLĒGTS, un balss, kas skanēja skaļruņos, labi nostā�dīta un dziļa.

�Kādi ir deputāta darba pienākumi? Viņ� darbojas labdarības komi�tejās, piedalās municipalitātes sanāksmēs un departamenta sapulcēs, atbalsta uzstā�anās, piedalās lielveikalu atklā�anās, izskata vietējos konfliktus, zina, kad sveicināties, un prot īstajā brīdī pateikt �jā�. Lie�lākā daļa manu līdzinieku uzskata, ka sabiedrības netikumus nav iespē�jams izskaust ar jebkādu likumdo�anu, bet vēl vairāk ir to, kam �ķiet, ka sabiedrības progress nav viņu kompetencē. Viņi tic privilēģiju reliģijai, priek�rocību kredo un bezmaksas dogmām protams, tikai attiecībā uz viņiem pa�iem.�

Servazs pieliecās un pagrieza radio skaļāk, nenolai�ot acis no ceļa. Tagad balss pieskandēja visu automa�īnas salonu. Viņ� to bija dzirdējis jau agrāk. Tās īpa�nieks ar savu nekaunību, jaunību un prasmi formulēt domas bija kļuvis par pla�saziņas līdzekļu mīluli. Viņu aicināja uzstāties televīzijā un rīta radiopārraidēs, jo viņ� prata uzturēt auditorijas interesi.

�Vai jūs runājat par saviem oponentiem vai domubiedriem?� raidī�juma vadītājs painteresējās.

�Vārdiem ir liela jēga, vai ne? Es teicu �vairums�. Vai dzirdējāt, ka būtu pieminējis kādu konkrētu partiju?�

�Vai jūs apzināties, ka ar �ādiem izteikumiem iegūsiet ienaid�niekus?�

Radio sarunā atkal bija iestājusies pauze. Servazs joprojām juta pakausī pulsējam asas sāpes. Viņ� palūkojās navigatora ekrānā. Auto�ma�īnas lukturu gaismā garām slīdēja me�s. Tā bija apdzīvota vieta.

Balti no�ogojumi, ik pēc piecdesmit metriem lukturi un rūpīgi kopti aizsarggrāvji. Starp kokiem vīdēja lieli, modemi nami.

�Ļaudis mani ir ievēlēju�i, lai es tiem saku taisnību. Vai zināt, kādēļ cilvēki piedalās vēlē�anās? Lai iegūtu ilūziju par situācijas kontroli. Kontrolēt situāciju cilvēkiem ir tikpat svarīgi kā �urkām. Septiņdesmi�tajos gados, pie divām �urku grupām piestiprinot elektrodus, zināt�nieki atklāja, ka tām �urkām, kurām bija iespējams kontrolēt elektriskos impulsus, bija vairāk antivielu un mazāk �ūlu.�

�Varbūt viņas saņēma mazāk elektrisko impulsu?� raidījuma vadī�tājs mēģināja jokot.

�Tātad tas, ko es daru un vēlētos darīt arī turpmāk,� deputāts neri�mās, neļaujot sevi izsist no sliedēm. �Pie�ķirt saviem vēlētājiem kon�troles iespējas, nevis tikai ilūziju, jo tādēļ jau viņi mani ir ievēlēju�i.� Tagad Servazs brauca lēnāk. �ie izgaismotie nami starp kokiem tam atgādināja Holivudu. Neviens no tiem nebija mazāks par trīssimt kvad�rātmetriem un neviļus lika aizdomāties par interjera �urnāliem, izmek�lētiem vīniem un klusinātām d�eza mūzikas skaņām.

��ajā valstī uz simts iedzīvotājiem ir viens deputāts, bet uz trīssimtviens ārsts. Vai jums ne�ķiet, ka vajadzētu būt otrādi? Tur aug�ā pa�ā aug�ā jūs iedalāt kādu konkrētu summu, kas paredzēta tādiem vai citādiem mērķiem, un kā lai to labāk pasaka? notiek noplūde. Katrā nākamajā līmenī daļa summas izgaro. Un, kad tā beidzot nonāk tur, lejā, pie tiem, kam tā pienāktos, liela daļa �īs naudas jau iztērēta darba ieturējumiem, algām, tirgus atbalstam un tā tālāk.�

�Jūs tā sakāt tāpēc, ka pagāju�ā gada martā kreisie uzvarēja gandrīz visos reģionos,� ironizēja raidījuma vadītājs.

�Protams. Jūs ta�u nodokļus maksājat, vai ne? Varu saderēt, ka�� Servazs nogrieza skaņu. Viņ� bija jau gandrīz atbraucis. Lai gan tas bija raidījuma ieraksts, nebija nekādas garantijas, ka saimnieks būs mājās un negrasās doties pie miera, tomēr viņ� ar to vēlējās tikties �eit, nevis viņa darbavietā. Par �o savu soli Servazs bija informējis tikai Samiru un Esperandjē. Vincents bija tikai pajautājis: �Vai esi pārlieci�nāts, ka neapgriez visu ar kājām gaisā?�

Kā deputāta kungs bija teicis? Kontrolēt situāciju cilvēkiem ir tikpat svarīgi kā �urkām� Un, tā kā Servazs tam pilnībā piekrita, tad vēlējās saglabāt kontroli pār savu pa�a izmeklē�anu.

Automa�īna nogriezās no ceļa un lēnām virzījās uz priek�u pa aleju. Tā bija aptuveni desmit metrus gara un izbeidzās kāda nama priek�ā, kas atradās tie�i pie me�a un krasi kontrastēja ar Mariannas mitekli. �ī bija moderna vienstāva celtne no betona un stikla, tomēr tās atra��anās vieta ne ar ko nebija sliktāka. �is me�a ieskautais dzīvojamo māju kvartāls skaitījās �ikākais visā Marsakā. Pilsēta bija pārkāpusi visus sociālo mītņu kvotu nosacījumus, turklāt ļoti vienkār�a iemesla dēļ nebija tikpat kā neviena, kam tajos mitināties. Se�desmit pro�centi pilsētas iedzīvotāju bija universitātes pasniedzēji un darbinieki, baņķieri, starptautisko aviolīniju piloti, ķirurgi un in�enieri, kas strā�dāja Tulūzas aviācijas rūpnīcā, tādēļ tur bija divi golfa laukumi, tenisa klubs un Michelin divu zvaig�ņu viesnīca, divas baznīcas, 17. gadsimta tirgus ēka un desmitiem krodziņu un restorānu. Pilsēta bija inovatīvu uzņēmumu tehnoloģiskais pols, kas darbojās kopīgi ar tās Eksakto zinātņu fakultātes pētījumu laboratorijām un lielām rūpnieciskajām grupām, kas atradās Tulūzas nomalē. Marsaka bija sava veida smalka piepilsēta reģiona elitei, kas dzīvoja savrupi, tālu prom no lielpilsētas satricinājumiem.

Servazs bija izslēdzis dzinēju. Caur automa�īnas vējstiklu un jūnija sutīgo nakti viņ� lūkojās uz izgaismoto celtni. Tuvojās pusnakts. Hori�zontālas līnijas, plakans jumts, pla�as stiklotas virsmas ar taisniem stū�riem un paaugstināta terase. Lai gan visapkārt logiem bija vertikālas �alūzijas, istabas, ultramodernā virtuve, apvienota ar viesistabu, un gaiteņi bija redzami no ārpuses. Tas varēja būt Mīsa van der Roes arhi�tektūras �edevrs. Servazs nodomāja, ka labējo uzleco�ā zvaigzne Pols Lakazs savu sabiedrisko statusu ir apliecinājis pat ar mājokļa arhitek�tonisko izvēli. Viņ� atvēra ma�īnas durvis un izkāpa ārā. Kāda sieviete pa logu viņu vēroja. Servazs redzēja, kā viņa pagrie� galvu un kādam kaut ko saka.

Pēk�ņi iedūcās viņa mobilais telefons.

-��� Martēn, vai viss kārtībā? Kas noticis?

Marianna� Viņ� ar acīm meklēja sievieti aiz loga rūts, ta�u tā bija nozudusi, un tagad aiz stikla varēja saskatīt vīrie�a siluetu.

-��� Viss kārtībā. Kur� tev to pastāstīja?

-��� Bankas direktors ir mans draugs. (Protams, viņ� nodomāja. Mari�anna pati bija teikusi, ka �eit pazīst visus.) Paklau� (Viņ� dzirdēja, kā

sieviete klausulē nopū�as.) Man ļoti �ēl, ka vakar vakarā tā sanāca� es zinu, ka tu dari visu, kas tavos spēkos� Es� es gribēju atvainoties.

-��� Es tagad nevaru runāt, viņ� sacīja. Vēlāk piezvanī�u.

Servazs atkal palūkojās uz namu. Vienas no stiklotajām durvīm bija

atvērtas, un siluets tagad bija redzams uz terases, zem plakanā betona jumta, kas to pasargāja no lietusgāzes.

-��� Kas jūs tāds esat?

-��� Majors Servazs no Kriminālpolicijas, viņ� atbildēja, izvilcis savu dienesta apliecību, kāpjot aug�up pa pakāpieniem. Vai jūs esat Pols Lakazs?

Vīrietis viņam uzsmaidīja.

-��� Un kā jums �ķiet? Vai tad televīziju nemaz neskatāties, major?

-Jāatzīst, ka neskatos gan. Ta�u es jūs tikko dzirdēju uzstājamies

radio� Ļoti aizraujo�i.

-��� Kādā jautājumā esat ieradies?

Servazs patvērās zem jumta un nopētīja deputātu viņ� bija vecumā ap �etrdesmit, vidēja auguma, spēcīgas miesasbūves un izska�tījās itin labā fiziskā formā. Lakazam mugurā bija sporta jaka ar kapuci, un viņ� nedaudz atgādināja bokseri pēc treniņa. Un, visticamāk, tāds viņ� arī bija. Cīnītājs. Uzbrucējs. Cilvēks, kur� drīzāk sitīs nekā izvai�rīsies. Sporta jaka at�ķīrās no tās, kas bija redzama video, ta�u tas vēl neko nenozīmē.

-��� Vai pats nevarat iedomāties?

Lakazs vairs ne�ķita tik draudzīgi noskaņots.

-��� Klēra Dimāra, Servazs sacīja.

Kādu mirkli deputāts stāvēja kā sastindzis.

-��� Dārgais, kas tur ir? sievietes balss viņam aiz muguras ievaicājās.

-��� Nekas. Kungs ir no policijas. Viņ� izmeklē slepkavības lietu. Un, tā kā esmu pilsētas Nacionālās sapulces deputāts�

Lakazs viņā palūkojās ar caururbjo�u skatienu. Servazs redzēja, kā sieviete iznāk pa stiklotajām durvīm un viņiem tuvojas. Ap galvu tai bija mezglā apsieta �alle, zem kuras rēgojās sprogaina parūka. Uzacu vietā viņai ar zīmuli bija uzvilktas treknas �vīkas, un pat �ajā pelēcīgajā pustumsā viņa izskatījās slikti, lai gan bija skaidrs, ka agrāk viņa bijusi ļoti skaista. Sieviete sniedza roku, un Servazs to paspieda. Satverta plaukstā, roka �ķita viegla kā spalviņa, tajā nejuta ne spēku, ne enerģiju.

Servazs viņas acīs saskatīja to, ka itin drīz vēzis būs uzveicis dzīvi un iestāsies nakts, un viņam pēk�ņi radās vēlme atvainoties un iet projām.

-��� Kāds �ausmīgs notikums! viņa teica. Nabaga sieviete�

-��� Es ilgi neuzkavē�os, Servazs attrauca. Tā ir parasta formalitāte.

Viņ� palūkojās uz deputātu.

-��� Varbūt dosimies uz manu kabinetu, major?

Servazs pamāja ar galvu. Lakazs norādīja uz leju. Servazs nolaida skatienu un pamanīja kājslauķi. Viņ� rūpīgi noslaucīja apavus. Tad viņi iegāja namā un �ķērsoja viesistabu, kur lielā, plakanā televizorā varēja redzēt melnbaltu filmu ar subtitriem, bet skaņa bija nogriezta. Uz zema galdiņa stāvēja divas pustuk�as viskija glāzes, bet uz bāra malas pudele. Gaiteni izgaismoja spo�as lampiņas. Pie sienas nebija nevienas gleznas, bet gaiteņa otrā pusē cauri stiklotajām rūtīm spiedās nakts. Lakazs pagrūda durvis, kas atradās gaiteņa galā. Kabinets, kā to jau varēja gaidīt, bija pla�s, mūsdienīgs un ērts. Pie ebonīta krāsas sienām karājās milzum daudz ierāmētu fotogrāfiju.

-��� Sēdieties.

Lakazs atgāzās ādas krēslā pie galda. Viņ� iededza dizaina lampu. Krēsls, kurā apsēdās Servazs, bija darināts no smalkas ādas, ar hromē�tām kājiņām.

-��� Mani neviens par jūsu apmeklējumu nebrīdināja, deputāts ieru�nājās.

Pēk�ņi viņ� bija zaudējis savu smalkā pilsētnieka stāju.

-��� To es izdomāju pats uz savu galvu.

-��� Skaidrs. Un ko jūs vēlaties?

-Jūs jau zināt.

-��� Ķersimies pie lietas, major.

-��� Klēra Dimāra bija jūsu mīļākā�

Deputāts izskatījās pārsteigts. Servazs nejautāja, tas bija apgalvo�jums.

-��� Kas jums to pateica?

-��� Viņas dators. Tomēr kāds bija papūlējies un rūpīgi izdzēsis viņas darba un mājas elektronisko pastu. Ja vēlaties zināt manas domas, �āda rīcība ir diezgan muļķīga.

Lakazs uz viņu neizpratnē lūkojās. Vai arī viņ� bija labs aktieris.

-�� Jūs ta�u esat Tomass999, vai ne? Jūs viens otram sūtījāt aizrautī�gas vēstules.

-��� Es viņu mīlēju.

Tik īsa un lakoniska atbilde Servazu pārsteidza. Acīmredzot Lakazs darbojās bez aplinkiem visās jomās. Politiķis, kas runā skaidru valodu? Servazs nebija tik naivs, lai ticētu, ka kaut viens tāds ir sastopams.

-��� Bet jūsu sieva?

-��� Suzanna ir slima. Un es, major, mīlu savu sievu, tāpat kā mīlēju Klēru. Zinu, ka jums to nesaprast.

Joprojām �ī �ķietamā atklātība. Servazs nicināja cilvēkus, kas vien�mēr runāja taisnību.

-��� Vai jūs izdzēsāt Klēras elektroniskās vēstules?

-��� Ko?

-��� Jūs ļoti labi dzirdējāt, ko es jautāju.

-��� Es nesaprotu, par ko jūs runājat.

-��� Jūs zināt, kādi ir ierastie jautājumi, Servazs atbildēja.

-��� Vai jūs runājat nopietni?

-Jā-

-��� Man uz �o jautājumu nav jāatbild.

-��� Tas tiesa, ta�u es tomēr labprāt vēlētos, lai jūs to darītu.

-��� Vai jums nevajadzēja apspriesties ar tiesne�a kungu, pirms mūs ar sievu traucēt tik vēlā stundā? Dro�i vien būsiet dzirdējis par deputātu neaizskaramību?

-��� �is termins man nav sve�s.

-��� Tātad jūs ar mani sarunājaties kā ar liecinieku? Jo pretējā gadī�jumā �ī stunda un mana imunitāte �o sarunu padara divtik neiespē�jamu.

-��� Tie�i tā. Neliela, draudzīga saruna�

-��� Kuru es varu pārtraukt, kad vēlos.

Servazs pamāja ar galvu.

Politiķis uz viņu cie�i lūkojās, bet pēc tam nopūtās un atgāzās pret krēsla atzveltni.

-��� Cikos?

-��� Piektdien. Starp pulksten 19.30 un 21.30.

-��� Es biju mājās.

-��� Viens?

-��� Kopā ar Suzannu. Mēs skatījāmies videofilmu� Iedomājieties tikai, viņai patīk piecdesmito gadu amerikāņu komēdijas! Pēdējā laikā esmu gatavs uz visu, lai tikai padarītu viņas dzīvi nedaudz� jaukāku. Piektdien, �ķiet, tās bija �Romas brīvdienas�, ta�u labāk pajautāt viņai pa�ai. Neesmu par to pārliecināts. Ja lieta tiktāl nonāks, tad viņa varēs liecināt� Ta�u pagaidām vēl nav tik ļauni, vai ne?

-��� Pagaidām par to nav runas, Servazs apstiprināja.

-��� Man jau tā �ķita.

Divi bokseri, kas mērojas spēkiem. Lakazs viņu centās izpētīt. Viņam patika augsta līmeņa pretinieki.

-��� Pastāstiet man par viņu.

Servazs apzināti izraudzījās vietniekvārdu. Viņ� zināja, kādu dīvainu ķīmisko reakciju vīrie�a smadzenēs varēja izraisīt mīļotās sievietes vārds. Izmeklētājs to zināja no savas pieredzes.

Viņ� redzēja, kā aizmiglojas Lakaza acis. Touchй. Trāpīts. Bokseris bija izdarījis sitienu.

-��� Ak� ak Dievs� viņa� viņa� vai tā ir taisnība, ko ļaudis runā?

Deputāts centās atrast pareizos vārdus.

-��� Ka viņa ir mirusi� sasieta� noslīcināta� Pie velna� man �ķiet, es tūlīt izvem�os!

Servazs redzēja, kā viņ� pielec kājās un metas uz durvīm, ta�u, tās nesasniedzis, apgrie�as. Kādu mirkli deputāts �ūpojās istabas vidū, it kā būtu atdūries pret boksa ringa virvju apmali, un tad atkal atgāzās savā krēslā, bet policista smadzenēs turpinājās analoģija. Trūka vienīgi spaiņa ar ūdeni un sekundanta ar dvieli ringa stūrī.

-��� Atvainojiet. Nervi�

Uz deputāta bālās pieres izspiedās sīkas sviedru lāsītes.

-�� Jā, Servazs klusām atbildēja uz iepriek� izteikto jautājumu, tā ir taisnība.

Servazs redzēja, ka politiķis tik zemu noliec galvu, ka ar pieri gan�drīz pieskārās paliktnim rakstī�anai. Viņ� atbalstīja elkoņus pret galdu un aizlika aiz skausta rokas ar sakrustotiem pirkstiem.

-��� Klēra� sasodīts, Klēra� Klēra� Klēra�

Lakaza balss tagad skanēja kā gari stieptas vaimanas. Servazam bija grūti saprast, vai �is tips ir kā bez prāta �īs sievietes dēļ vai ari viņ� ir labākais aktieris pasaulē. �ķita, viņam ir glu�i vienalga, vai kāds to visu redz vai ne.

Tad Lakazs iztaisnojās. Un Servazs manīja, ka politiķa sasārtu�ās acis met zib�ņus. Reti kad viņam bija nācies redzēt, ka kāds ir tik satriekts.

-��� Vai to izdarīja tas puika?

-��� Man ļoti �ēl, ta�u uz �o jautājumu es nevaru atbildēt.

-��� Bet jums ta�u vismaz ir kāda versija?

Viņ� to bija pavaicājis gandrīz lūdzo�ā balsi. Servazs piekrīto�i pamāja ar galvu. Vai tā tie�ām bija? Viņ� pats bija sācis par to �aubīties.

-��� Es darī�u visu, kas manos spēkos, lai jums palīdzētu, deputāts saņēmies sacīja. Grību, lai jūs notverat to draņķi, kur� to izdarījis.

-��� Tādā gadījumā atbildiet uz maniem jautājumiem.

-Jautājiet!

-��� Pastāstiet man par Klēru.

Lakazs dziļi ievilka elpu un kā bokseris tuvu spēku izsīkumam, kas tomēr atgrie�as ringā, sāka stāstīt:

-��� Viņa bija ļoti gudra sieviete. Apbrīnojama un talantīga. Klēru dievi bija svētīju�i ar visiem talantiem, kādi vien iespējami.

Svētīju�i līdz piektdienas vakaram, Servazs nodomāja.

-��� Kā jūs satikāties?

Lakazs visu sīki izstāstīja. Un Servazs pamanīja, ka tas notika ar labpatiku un neviltotām jūtām. Kop� Lakazs bija kļuvis Nacionālās sapulces deputāts, viņ� ik gadus tika uzaicināts apmeklēt liceju. Viņ� pazina visus tā pasniedzējus un personāla darbiniekus. Marsakas saga�tavo�anas klase bija sava veida pilsētas reklāma, kas ik gadus pulcēja reģiona labākos skolēnus. Lakazs tika iepazīstināts ar jauno antīko valodu un kultūras pasniedzēju. Un, kā viņ� paskaidroja, kolīdz viņi bija sastapu�ies, starp abiem uzreiz uz�ķīlās dzirksts. Viņi bija sarunā�ju�ies, turot rokā vīna glāzes. Klēra pastāstīja, ka pirms tam mācījusi koled�ā fran�u un latīņu valodu un izturējusi konkursu, lai kļūtu par pasniedzēju augstskolā, bet vispirms strādājusi kādā citā licejā, līdz tai piedāvāta �ī presti�ā pasniedzējas vieta. Lakazs uzreiz bija sajutis, ka sieviete ir vientuļa un tai nepiecie�ams atbalsts, uzsākot jaunu dzīvi un jaunu darbu. Tā kā viņ� no sava tēva senatora Lakaza bija mantojis spēju lasīt cilvēku domas, glu�i intuitīvi tas bija sajutis, ka �im stāstam noteikti būs turpinājums. Un tie�i tā bija noticis. Jau pēc divām dienām viņi bija nejau�i satiku�ies kādā automa�īnu mazgātavā, bet no turienes taisnā ceļā devu�ies uz viesnīcu. Tā tas bija sācies.

-��� Vai jūsu sieva jau toreiz bija slima?

Lakazs palēcās, it kā būtu dabūjis pliķi.

-Nē!

-��� Un tālāk?

-��� Parasts stāsts. Mēs viens otrā iemīlējāmies, bet es esmu sabiedrībā pazīstams cilvēks un mums bija jāievēro slepenība. Tas mūs nomāca, jo savu mīlestību vēlējāmies izkliegt visai pasaulei.

-��� Viņa pieprasīja, lai jūs pametat savu sievu, ta�u jūs to nevēlējāties darīt, vai ne tā?

-��� Nē, major, jūs kļūdāties. Es vēlējos pamest Suzannu, bet Klēra pret to iebilda. Viņa teica, ka neesot �ādam solim gatava, ka es izpostī�ot savu karjeru, un atteicās uzņemties atbildību, jo vēl nebija pārliecināta, ka vēlas dzīvot ar mani kopā.

Lakaza balsī ieskanējās no�ēla.

-��� Bet tad saslima Suzanna un viss mainījās� (Viņ� ar sāpju pilnu skatienu skumji paraudzījās Servazā.) Sievas slimība man atvēra acis, un es sapratu, ka man ir lemts cits liktenis un ka Klēra nepalīdzētu īstenot manas ieceres, jo viņa bija pārāk egocentriska un to interesēja tikai viņas pa�as pārdzīvojumi viņa bija no tām sievietēm, kas citiem cilvēkiem neko nedod, bet glu�i otrādi tos iztuk�o, lai pati bagāti�nātos. Suzanna lika, lai es tai apsolu, ka, gadījumā ja viņa nomirtu� es neatteiktos no savas nākotnes� Klēras dēļ�

-��� Kā viņa uzzināja par jūsu attiecībām?

Servazs pamanīja, ka vīrie�a acis satumst.

-��� Viņa bija atradusi pierādījumus un veikusi pati savu izmeklē�anu. Mana sieva agrāk bija �urnāliste. Viņai ir ļoti laba intuīcija, un viņa lieliski pazīst �o vidi. Teiksim tā: viņa pat nevēlējās dzirdēt neko vairāk, kā bija jau uzzinājusi.

-��� Vai jūs smēķējat?

Lakazs sarauca uzacis.

-Jā-

-��� Un kādas cigaretes?

Deputāts ieintriģēts uz viņu palūkojās, tomēr atbildēja.

-��� Vai jūs pie Klēras mājās esat bijis?

-Jā. Protams!

-��� Un jums nebija bail, ka kāds jūs varētu ieraudzīt?

Servazs pamanīja, ka politiķis vilcinās.

-��� Pa me�u� uz viņas mājām� ved kāda taciņa� (Servazs neizrādīja nekādas emocijas.) Tā sākas pie piknika vietas ceļa malā. �o taciņu bija tikpat kā neiespējami uziet, ja vien jau nebija zināms, ka tā tur ir� Parasti es apturēju ma�īnu pie ceļa apmales un tālāk devos kājām. Tie bija aptuveni divsimt metri. Vienīgie cilvēki, kas mani varētu redzēt, bija kaimiņi no pretējās mājas, jo viņu logi bija ar skatu uz Klēras dārzu, ta�u tas bija �ī riska vērts. Turklāt man mugurā vienmēr bija jaka ar kapuci. (Viņ� pasmaidīja.) Tas mūs nomāca, ta�u, taisnību sakot, ari patīkami satrauca. Mēs jutāmies kā divi sazvērnieki. Kā divi aizbēgu�i pusaud�i. Nu, saprotiet, kā mēdz teikt, �mēs divatā bijām nostāju�ies pret visu pasauli�.

Lakaza balss aizlūza, un Servazs nodomāja, ka zināmos apstākļos pat visjaukākās atmiņas kļūst par smagu krustu, kas cilvēkam jānes. Viņ� prātoja par taciņu me�ā. Vai Lakazs par to būtu stāstījis, ja viņ� būtu tas cilvēks, kur� novēroja Klēru, krūmos smēķējot? Vai viņ� to būtu izspiegojis un atklājis, ka sieviete tiekas ar kādu citu? Ar Igo? Un jaka ar kapuci? Vai video redzētais vīrietis varēja būt Lakazs? Servazam gan bija �ķitis, ka tā siluets ir lielāks un muskuļaināks, ta�u viņ� varēja ari kļūdīties. Bet tādā gadījumā kāpēc lai Lakazs viņam stāstītu par taciņu? Vai politiķis neapzināti viņam meta izaicinājumu, apzinoties, ka tas viņa vainu nespēs pierādīt?

-��� Vai jums ir vēl kādi jautājumi?

-��� Nē. Pagaidām nav.

-��� Lieliski. Kā jau teicu, es darī�u visu, kas manos spēkos, lai jums palīdzētu, ta�u� no otras puses� jūs ļoti labi zināt, kādu stāvokli es ieņemu sabiedrībā.

Lakazs bija manāmi atguvies. Servazs uz viņu tī�ām palūkojās ar neizpratnes pilnu skatienu.

-��� Esmu sabiedrībā populāra persona, politiķis aizkaitināts norā�dīja. �īs valsts politiķi izmirst kā suga. Esam zaudēju�i ticību pa�i sev, esam jau tik ilgi pie varas, ka mums ir apsīku�as jebkādas idejas, kas ļautu nedaudz kaut ko izmainīt. Un es, major, nekautrēdamies varu apgalvot, ka esmu viena no �īs partijas uzleco�ajām zvaigznēm. Un ticu savai nākotnei. Pēc diviem gadiem, kad mūsu prezidents zau�dēs vēlē�anās un viņ� zaudēs -, es kļū�u par �īs partijas vadītāju, bet

2017. gadā es atradī�os tās priek�galā. Tas būs laiks, kad kreisajiem vajadzēs apkopot sava darba rezultātus. Un kad Eiropā un visā pasaulē notiks streiki un sacel�anās. Tādiem cilvēkiem kā es pieder nākotne. Vai jūs aptverat, kas ir likts uz spēles? Tas ir kaut kas daudz vairāk par jūsu izmeklē�anu, par Klēras Dimāras nāvi vai manas laulības glāb�anu.

Servazs nespēja tam noticēt �is cilvēks bija ambīciju apmāts.

-��� Un kas no tā būtu jāsecina?

-��� Tas, ka es nedrīkstu pieļaut, lai uz mani kristu kaut niecīga �aubu ēna, pat visniecīgākās aizdomas! Vai jūs saprotat? Jo tas ir tas, pēc kā tauta tvīkst pēc jauniem un nevainojamiem politiķiem, ko nav skā�rusi ne korupcija, ne ierastās mahinācijas un kas nav iejaukti netīros darījumos. Jūsu izmeklē�ana jāveic, saglabājot milzīgu slepenību. Jūs tikpat labi kā es zināt, ka tad, ja uzpeldēs mans vārds, pat ja izrādīsies, ka es neesmu vainīgs, vienmēr atradīsies kāds, kur� apgalvos, ka nav dūmu bez uguns, un kur� baumos, lai mani tī�i aptraipītu� Bet varbūt labāk parunāsim par jūsu karjeru, major. Es varu jums palīdzēt. Man ir vajadzīgie sakari gan reģionālajā, gan valsts līmenī. Mani uzklausa visaugstākajās aprindās. (Lakazu bija pārņēmusi milzīga iedvesma.) Es paļaujos uz jūsu diskrētumu un lojalitāti. Un saprotiet mani pareizi arī es, tāpat kā jūs, vēlos, lai tas neģēlis, kas to pastrādājis, tiktu notverts, ta�u vēlos arī, lai jūs �o izmeklē�anu veiktu ļoti apdomīgi.

Nu, nu� Paskatīsimies� nodomāja Servazs un juta, kā viņā mostas niknums. �Es darī�u visu, kas manos spēkos, lai jums palīdzētu� jau bija aizmirsts. Tagad Lakazs viņam piedāvāja apmainīties ar pakalpojumiem un dāsni atlīdzināt. Servazs piecēlās.

-���� Nemaz nepūlieties. Neesmu balsojis nevienās velē�anās jau vai�rāk nekā divdesmit gadus. Un ceru, ka tas mani padarījis pietiekami biezādainu pret jebkādiem vēlētu personu argumentiem. Vēl pēdējais jautājums.

Lakazs nogaidīja.

-��� Vai Marsakas licejs jums arī citādi ir pazīstams, ja neskaita to, ka apmeklējat �o vietu reizi gadā?

-��� Protams. Es ta�u uzaugu Marsakā. Tas ir� kā lai jums to labāk paskaidro? Ļoti īpa�a vieta, kas tā at�ķiras no�

-��� Varat nemaz nepūlēties. Es pats to zinu.

Lakazs pārsteigts uz viņu palūkojās. Servazs izgāja pa kabineta dur�vīm un devās pa gaiteni uz priek�u.

Atgrie�oties viesistabā, viņ� gandrīz saskrējās ar deputāta sievu. Viņa turējās stalti kā I burts un lūkojās Servazā ar ledainu skatienu. Rokās tai bija viskija glāze, ko viņa pacēla pie bālajām, sakniebtajām lūpām, turpinot iznīcino�i raudzīties Servazā. Viņ� uztvēra mēmo vēs�tījumu. Viņa zināja, un arī viņa cerēja, ka izmeklētājs pratīs saglabāt konfidencialitāti, ta�u tai bija citi apsvērumi.

-Jums aizmugurē uz apkakles ir asinis, viņa vēsā tonī paziņoja.

-��� Atvainojiet, viņ� nosarcis nomurmināja. Ļoti �ēl, ka nācās jūs tik vēlu traucēt.

-��� Tie, kas domā, ka pēc nāves nekā nav, kļūdās, viņa sacīja, vero�ties savas glāzes dibenā. Ir mū�īgs klusums. Un ar to nav viegli samie�rināties. (Viņa pacēla acis.) Lasieties.

Servazs �ķērsoja viesistabu stikloto durvju virzienā. Suzanna Lakaza klusējot tam sekoja ar acīm, līdz viņ� izgāja uz terases. Servazam �ķita, ka viņ� ir tuvu spēku izsīkumam. Viņu nospieda �eit valdo�ā nakts, pa�a pagātne un uzbrukums uz jumta. Uz mirkli viņ� apstājās zem betona nojumes, veroties uz tum�ajiem un naidīgajiem laukiem. Vēl joprojām varēja just pulsējo�as sāpes pakausī. Tās �ķita kā atgādinājums. Bet kam? Servazs pacēla uz aug�u apkakli un noskumis ienira tumsā.

VIŅA NOLIECĀS VIRS TUALETES PODA un izvēmās. Tad izskaloja muti, iztīrīja zobus un vēlreiz izskaloja muti. Pēc tam iztaisnojās un palūkojās uz to rēgu, kas tai raudzījās pretim no spoguļa. Suzanna cen�tās to ar skatienu iznīcināt, kā bija darījusi jau mēne�iem ilgi, ta�u juta, ka rēgs no tās vairs nebaidās un ar katru dienu kļūst aizvien spēcīgāks.

Oficiāli rēgs pirms desmit mēne�iem bija parādījies tai kaklā, ta�u Suzanna zināja, ka tas tur ieperinājies daudz agrāk un sākumā tā bija tikai viena vientulīga, ta�u liktenīga �ūna, kas gaidīja īsto brīdi, lai sadalītos vispirms tūksto�os, pēc tam miljonos un tad jau miljardos nemirstīgu �ūnu. Likteņa ironija jo lielāks bija nemirstīgo �ūnu skaits, jo tuvāk bija sievietes nāve. Ironiski �ķita arī tas, ka tas nebija kāds ārējs vai iek�ējs ienaidnieks, bet gan dzima viņā pa�ā. Molekulārais mehānisms, �ūnu sadalī�anās mutagēnie aģenti un otr�ķirīgi perēkļi� �ajos jautājumos Suzanna bija kļuvusi par īstu speciālisti. Viņai �ķita, ka tā fiziski sajūt, kā viņas ķermenī vairojas vē�a �ūnas veseli vē�a bataljoni, kas pārvietojas pa viņas asinsrites sistēmu, veidojot kapilāros un limfmezglos pievedceļus, ceļu mezglus un sīkākus celiņus, iekaro viņas plau�as, liesu, aknas, veidojot metastāzes cirk�ņos un smadzenēs. Viņa atvēra zāļu skapīti, lai sameklētu līdzekli pret vem�anu, un zobu skalojamā glāzē ielēja ūdeni. Kuņģī tai nebija nekā, izņemot alkoholu, jo apetīte bija zudusi. Pirms nedēļas viņa atkal bija atsākusi ķlmijterapiju. Suzanna dungoja �Feeling Good�. Tā bija Muse vai Ninas Simones versija. Jo tuvāk bija nāve, jo vairāk gribējās dziedāt. Birds flying high you know how I feel/Sun in the sky you know how I feel. Iznākot no vannasistabas, viņa kabinetā izdzirdēja vīra balsi. Viņ� bija atstājis durvis pusvirus.

Suzanna tām tuvojās basām kājām. Pols �ķita satraukts un drud�ainā balsi runāja pa telefonu.

-��� Es tev saku, tā ir problēma. Tas pogainais nav apturams. Viņ� ir ciets kā krams.

Suzanna ar roku aptaustīja savu �alli un parūku, lai pārbaudītu, vai tā turas uz galvas, kā pienākas. Sievietei atkal kļuva slikti. Viņa pēk�ņi atradās tālu projām. Planētas, kas dzima un atkal gāja bojā, zvaigznes, kas izdzisa debesu dzīlēs, bērns, kas izveidojās vienas sievietes vēderā, kamēr cita tajā pa�ā mirkli mira, vilnis, kas radās okeāna pla�umos un ko viņa pār�ķēla ar vējdēli, kad tai bija piecpadsmit gadi, �ūberta sonāte, ko viņa deviņpadsmit gadu vecumā spēlēja uz klavierēm un tai aplaudēja simt cilvēku, varāni d�ungļos, lagūnas un vulkāni, mugur�soma, pasaules apceļo�ana astoņpadsmit gadu vecumā kopā ar vecāku, turklāt precētu vīrieti, ko viņa toreiz mīlēja. Tas bija tas, ko viņa vēlējās. Patīt filmu atpakaļ� Sākt visu no sākuma� No nulles�

Aiz durvīm atkal atskanēja panikas pārņemtā balss.

-��� Es zinu, cik ir pulkstenis! Piezvani viņam un paprasi, kas notiek! Nē, nevis rīt, bet �onakt, sasodīts! Un lai viņ� izrauj to prokuroru no gultas, pie joda!

Kur tu biji un ko darīji piektdienas vakarā?

Viņa pasmaidīja. Mediju luteklis bija līdz nāvei pārbijies. Kā viņa to bija mīlējusi! Nudien, vairāk par visiem citiem. Līdz sāka ienīst. Arī vairāk par visiem citiem. Suzannas naids bija līdzvērtīgs kādreizējai mīlestībai. Vai varbūt tas bija slimības blakusefekts? Vai tad slimībai nevajadzēja darīt viņu saproto�āku? Līdzjūtīgāku, kā ļaudis mēdza teikt. Viņas draugi bija �urnālisti, politiķi, ārsti, uzņēmumu vadītāji, sikbur�uāzijas pārstāvji. Tagad viņa saprata, ka atrodas pedantu un liekuļu ielenkumā, kas prata smalki izteikties, kūla tuk�us salmus un apmainī�jās nenozīmīgiem jokiem. Ak, kā viņai pietrūka to vienkār�o cilvēku, ar kuriem kopā bija pavadīta bērnība! Tēva un mātes, kas bija amatnieki� Kaimiņu, draugu un pieticīgā kvartāla, kur bija uzaugusi.

-��� Labi. Piezvani man.

Viņa dzirdēja, kā Pols noliek klausuli, un klusām aizlavījās projām. Sieviete bija noklausījusies, kā viņ� tam pogainajam bija apgalvojis, ka tovakar viņi kopā bija skatīju�ies videofilmu. Un ka viņa dievinot piec�desmito gadu amerikāņu kinofilmas, kas bija vienīgie patiesie vārdi �ajā

melu mud�eklī. �Romas brīvdienas�! Viņa tikko noturējās, lai nesāktu skaļi smieties! Un iztēlojās, kā Gregorijs Peks un Odrija Hepbema ar savu Vespa braukā pa Romas ielām. Pirms desmit gadiem gan viņi varēja �ķist tiem līdzīgi. Tas tiesa. Viņi bija ideāls pāris, kuru visi apbrīnoja, apskauda un pret kuru izjuta greizsirdību� Ikreiz, kad viņi ieradās kādās viesībās, visu skatieni bija pievērsti viņiem: lieliskai jaunai �urnālistei, vienlaikus valdzino�ai sievietei, un jaunam politiķim ar spo�u nākotni. Apbrīnas un skaudības pilni skatieni. Un viņ� joprojām bija politiķis ar spo�u nākotni.

Pagājusi vesela mū�ība, kop� viņi kopā skatījās kādu filmu.

Suzanna bija dzirdējusi, kā viņ� gaudoja kā zvērs, apraudot tās pa�dauzas nāvi, neuztraucoties par pretim sēdo�o policistu. Vai tie�ām viņ� tik stipri bija to mīlējis?

Kur tu biji piektdien?

Viens gan bija skaidrs tovakar viņa mājās nebija. Tāpat kā visus citus vakarus.

Un Suzannu tas neinteresēja. Ap viņu jau tāpat bija sabiezējis par daudz tumsas. Viņas pēc Pols varēja sadegt elles ugunīs vai sapūt cie�tumā, bet tikai pēc viņas nāves. No skumjām, vientulības un bailēm no nāves viņai mutē bija ģip�a putekļu gar�a. Vai arī tā bija rēga kārtējā blēdība. Suzanna gribēja mierīgi nomirt.

IRĒNA CĪGLERE ATVĒRA drēbju skapi un no turienes citu pēc citas izņēma vairākas uniformas, ko novietoja uz gultas.

Ūdensnecaurlaidīga auduma jaka jūras zilā un ko�i zilā krāsā ar divām uz�uvēm ��ANDARMĒRIJA� uz muguras un uz krūtīm. Gai�zila vējjaka ar uz�uvēm uz elkoņiem un pleciem. Vairāki polo krekli ar garām piedurknēm, divas bikses, trīs taisni svārki, krekla blūzes, tum�a �lipse un �lipses adata, vairāki pāri laiviņkurpju un divi pāri zābaku, cimdi, naģene un cepure, kas tai joprojām �ķita tikpat smieklīga kā pēdējoreiz, kad viņa to bija uzlikusi galvā tie�i pirms brīvdienām.

Ta�u tagad viņa �o apģērbu vairs nevalkās tādos īpa�os gadījumos kā armijas parāde vai prefekta apmeklējums, bet gan katru dienu, un �īs uniformas, ko vairums viņas kolēģu valkāja ar lepnumu, viņas acīs simbolizēja pazeminā�anu amatā un apkaunojumu.

Irēna divus gadus bija strādājusi izmeklē�anas nodaļā un valkājusi civilapģērbu, tagad viņa atgriezās sākumpunktā.

Irēna bija sapņojusi par paaugstinājumu amatā kādā lielā, uguņu, trok�ņu un kaislību pārpilnā pilsētā. Un tā vietā bija nonākusi laukos. Viņa zināja: lai gan �ajos laukos, kas �ķita tik idilliski, noziedzība nav tik pamanāma, un tomēr tā bija visureso�a. Automa�īnas un mūsdienu tehnoloģijas bija devu�as iespēju noziegumiem izplatīties visattālākajos nostūros. No vienas puses, rūdītie pilsētu noziedznieki mierīgi pārcē�lās uz vietām, kur nebija tik daudz policistu, bet, no otras ikvienā nomaļā ciemā ar pārsimts iedzīvotājiem atradās viens vai divi cietpauri, kas savā lielummānijā alka neģēlībā līdzināties pilsētas amata brāļiem. Citiem vārdiem sakot, arī �eit bezdarbs neskāra divu profesiju pārstāv�jus advokātus un policistus.

Tomēr Irēna zināja arī to: tiklīdz uzradīsies kāda nozīmīgāka lieta, tā tūlīt tai izslīdēs caur pirkstiem, jo tiks nodota kādai par viņas brigādi kompetentākai izmeklē�anas vienībai.

Kad Irēna bija pārliecinājusies, ka formastērps ir tīrs un izgludināts, viņa to iekāra atpakaļ skapī un centās par to vairs nedomāt. Rīt no rīta viņas atvaļinājums būs beidzies. Un tagad nebija īstais brīdis nodoties drūmām domām.

Irēna izgāja no istabas, �ķērsoja dienesta dzīvoklī�a mazo viesistabu un no zemā galdiņa paņēma laikrakstu. Tad viņa devās pie sava nelielā rakstāmgalda, kas atradās pie loga, ieslēdza datoru un apsēdās.

Sameklēja rakstu. Laikraksta interneta versijā bija tā pati informā�cija, kas iespiestajā variantā, ta�u kāda saite norādīja uz nedaudz vecāku rakstu, kas bija parādījies laikā, kad viņa uzturējās Grieķijas salās. Tā nosaukums vēstīja: �KĀDAS JAUNAS PASNIEDZĒJAS SLEPKAVĪBA MARSAKĀ. Lietas izmeklē�ana uzticēta policistam, kur� atklāja noziegumu Senmartēnā.� Viņa juta, ka tai pār muguru pārskrien skudriņas.

-��� AP�ĒLIŅ, VAI JUMS ir kaut vismazākā nojausma, cik tagad pulk�stenis? ministrs svepstēja klausulē, pastiepis roku uz naktslampiņas pusi. Viņ� uzmeta acis sievai, kas gulēja dziļā miegā platās gultas vidū un ko pat telefona zvans nebija spējis pamodināt. Tomēr zvanītājs nesa�mulsa. Galu galā viņ� bija Nacionālās sapulces parlamentārās frakcijas priek�sēdētājs un kaut kādu nieku dēļ nemēdza zvanīt.

-��� Varat ne�aubīties ja es zvanu tik vēlā stundā, lieta ir ļoti no�pietna.

Ministrs apsēdās uz gultas.

-��� Kas tad noticis? Vai terora akts? Vai varbūt kāds nomiris?

-��� Nē, nē, balss atbildēja. Nekā tamlīdzīga. Tomēr, pēc manām domām, līdz rītam gaidīt nevarēja.

Ministrs jau gribēja atcirst, ka domas mēdz būt tikpat da�ādas un at�ķirīgas kā tas, kas viņiem abiem atradās starp kājām, ta�u atturējās, jo gribēja pēc iespējas ātrāk kaut ko vairāk uzzināt.

-��� Par ko ir runa?

Un parlamentārās frakcijas priek�sēdētājs viņam to paskaidroja. Ministrs sarauca uzacis un, pārmetis savas bālās kājas pār gultas malu, ieslidināja tās �ībās. Tad viņ� izgāja no guļamistabas un devās uz savu dienesta apartamentu kabinetu.

-Jūs sakāt, ka viņ� bija tās sievietes mīļākais? Vai tās ir tikai bau�mas vai patiesība?

-��� Viņ� pats tam policistam visu izstāstījis, ministra sarunbiedrs sacīja.

-���� Pie joda! Tad jau ir vēl sūdīgāk, nekā biju domājis! Un vai, gadī�juma pēc, viņ� jums neizstāstīja, ka ir to nogalinājis? ministrs pajo�koja.

-��� Nē, to gan ne, viņa sarunbiedrs pavisam nopietni atbildēja. Es nedomāju, ka Pols uz ko tādu ir spējīgs. Ja jūs interesē manas domas, Pols ir vāj�, ta�u vēlas, lai viņu uzskata par stipru.

Parlamentārās frakcijas priek�sēdētājs to neteica tāpat vien, jo tas gan noliedza viņa pretinieka vainu, ta�u to arī pazemoja. Viņ� bija informēts par Pola Lakaza ambīcijām un zināja, ka tas iekārojis viņa vietu. Viņ� ienīda �o brīvo elektronu, �o trako suni, kas sevi iztēlojas par politikas goda bruņinieku. Bet ar godu ir tāda problēma, ka to var viegli aptraipīt, viņ� nodomāja. Sirds dziļumos viņ� ar notiku�o bija apmieri�nāts, ta�u ministrs nopūtās klausulē.

-��� Es jums iesaku no savas leksikas izsvītrot tādus vārdus kā �domas�, �man �ķiet� un �viedoklis�, viņ� sausi noteica. Vēlētājiem nepatīk viedokļi, viņiem patīk darbība un konkrēta rīcība.

Parlamentārās frakcijas priek�sēdētājs jau gribēja iebilst, tomēr atturējās. Viņ� bija pietiekami pieredzējis politiķis un zināja, kad labāk paklusēt.

-��� Un ko var teikt par to policistu?

-��� Viņ� bija tas, kur� pirms pusotra gada atmaskoja Ēriku Lombāru, politiķis sacīja.

Iestājās klusums. Ministrs domāja. Viņ� palūkojās savā pulksteni. Bija divpadsmit minūtes pāri pusnaktij.

-��� Es zvanu uz Tieslietu ministriju, viņ� nolēma. Mums par katru cenu jāpatur kontrole pār �o atgadījumu, un nedrīkst pieļaut, ka tas mums uzbrūk nesagatavotiem. Bet jūs piezvaniet Lakazam. Un pasakiet, ka vēlos viņu redzēt. Jau rit. Un man nospļauties par viņa dienaskārtību. Lai pats domā, kā izkulties.

Atbildi nesagaidījis, ministrs nolika klausuli. Tad viņ� sameklēja kādas sievietes telefona numuru, kura ieņēma augstu amatu Tieslietu ministrijā. Vajadzēja sarunāt, lai viņa pēc iespējas ātrāk kaut ko uzzina par tiem, kas �o lietu izmeklē. Kādu mirkli viņ� no�ēloja, ka nav vairs vecie laiki, kad tiesne�iem bija lielāka vara un kad �ajā valsti varēja pārtraukt jebkuras lietas izmeklē�anu, kad Francijas pirmā izmeklētāja dzīve sastāvēja no nelikumīgas telefona sarunu noklausī�anās, kompro�mitējo�u ziņojumu iesnieg�anas par saviem sāncen�iem un zemiskiem gājieniem. Tie bija jauki laiki, ta�u kas tāds vairs nebija iespējams. Tagad katrs �trunta izmeklētājs visur bāza savu degunu un visniecīgākā kļūme varēja dārgi maksāt.

SERVAZS PALŪKOJĀS PULKSTENĪ uz ma�īnas vadības paneļa. Divdes�mit minūtes pāri pusnaktij. Varbūt tomēr vēl nebija pārāk vēls? Vai viņ� drīkstēja tā ierasties, iepriek� nebrīdinot? Servazs atkal sajuta smar�u, ko bija ieelpojis, kad sestdienas vakarā bija Mariannu noskūpstījis. Tad viņ� nolēma, ka drīkst gan. Un neatgriezās Marsakā, bet pameta dzī�vojamo kvartālu tālu aiz muguras un turpināja braukt cauri me�am, tad nākamajā krustojumā, lauka vidū, pagriezās pa kreisi. �is ceļ� veda tie�i uz ezeru. Un, kad bija izbraucis tam cauri, vēlreiz nogriezies, viņ� nonāca pie ezera, Mariannas māja bija pirmā, kas atradās ziemeļu krastā. Caur kokiem varēja redzēt, ka pirmajā stāvā deg gaisma. Viņa negulēja. Servazs aizbrauca līdz vārtiem un izkāpa no ma�īnas.

-��� Tas esmu es, viņ� sacīja, kad bija nospiedis zvana pogu un izdzir�dīs ie�irkstamies namruni. Sirds sāka sisties straujāk. Atbildes nebija, atskanēja vienīgi klik�ķis, un vārti lēnām atvērās, bet viņ� atkal sēdās pie auto stūres. Servazs lēnām brauca pa granti, un ma�īnas lukturi

izgaismoja egļu apak�ējos zarus. Pie logiem neviena nebija, ta�u ieejas durvis bija vaļā.

Servazs tās aiz sevis aizvēra un gāja uz to pusi, no kurienes plūda televizora skaņas. Viņ� atrada Mariannu sē�am uz smil�krāsas dīvāna starp spilveniem, ar saliektiem ceļgaliem un zem sevis pavilktām kājām, ar vīna glāzi rokā skatāmies kādu literatūras pārraidi. Marianna pastiepa glāzi viņam pretim.

-��� Tas ir �Cannonau di Sardegna". Nevēlies?

Viņa ne�ķita pārsteigta par Martēna vēlo apmeklējumu. Servazs par �o vīnu neko nezināja. Viņa bija ģērbusies atlasa pid�amā ar �ortiem. Pid�amas ko�zilā krāsa izcēla viņas gai�os matus, zilās acis un iedegu�ās kājas, par kurām viņ� agrāk mēdza tīksmināties.

-��� Labprāt, viņ� atbildēja.

Marianna iztaisnoja kājas un no bāra paņēma lielu glāzi uz kāji�ņas, nolika to uz zema galdiņa un līdz tre�daļai piepildīja ar vīnu. Vīns noteikti bija ļoti labs, tomēr viņam tas �ķita nedaudz par stipru, un Servazam jau atkal bija jāatzīst, ka �ajā jautājumā viņ� nav nekāds lietpratējs. Marianna bija izslēgusi televizora skaņu, ta�u attēlu atstā�jusi. Vientuļas personas reflekss, viņ� nodomāja. Pat bez skaņas televizors radīja zināmu klātbūtnes efektu. Viņa izskatījās nogurusi un skumja, aizpampu�ām acīm, nekrāsojusies, ta�u viņam, vienalga, �ķita pievil�cīga. Aodaganam bija taisnība. Viņa bija un joprojām ir nepārspējama. Pat nekrāsojusies, izspūru�iem matiem, tērpusies tikai �ajā pid�amā, viņa mierīgi varētu ierasties kādā ballītē un aizēnot visas pārējās par spīti to rotām, dizaina kleitām un frizūrām.

Marianna atkal apsēdās. Martēns atlaidās viņai līdzās uz dīvāna.

-��� Kādi vēji tevi atpūtu�i? viņa jautāja.

Pirms Servazs paspēja atbildēt, viņa pret to pagriezās un iztrūkās.

-��� Ak Dievs, Martēn, tev ta�u uz apkakles un matos ir asinis!

Marianna noliecās, un viņ� sajuta, kā viņas pirksti maigi pa�ķir tam

matus.

-��� Tev te pavisam nelāgs pu�ums� Noteikti vajag aiziet pie ārsta� Kā tas gadījās?

Un viņ� pastāstīja, kā pie tāda ticis, iedzerot vēl vienu malciņu vīna. Servazs zināja, ka vēl pēc viena vai diviem tādiem malkiem viņ� būs noreibis. Un uzmeta acis pudeles etiķetei. Vīnam noteikti bija vismaz

14 grādi� Servazs izstāstīja Mariannai ari par dro�ības sistēmas video, sekotāju kapucē, troksni un vajā�anu uz jumta.

-��� Vai tas nozīmē� vai tas nozīmē, ka ar dro�ības kameru uzfilmē�tajā video ir redzams īstais vainīgais? Vismaz tā pēc tava stāsta varēja noprast�

Servazs juta, ka viņas balsī pavīd cerība. Un tā �ķita nepamatoti liela.

-��� Iespējams, viņ� piesardzīgi atbildēja.

Marianna vairs neko neteica, ta�u varēja nojaust, ka tā drud�aini domā, ar pirkstu galiem nevijus turpinot atglaust viņa matus.

-��� Tu nevari tā staigāt� Brūce ir jāsa�uj.

-��� Marianna�

Viņa atkal piecēlās, izgāja no istabas un pēc piecām minūtēm atgrie�zās ar vati, spirtu un kārbiņu ar plāksteriem.

-��� Tev nekas nesanāks, ja pirms tam man pakausī nenoskūsi matus, viņ� sacīja.

-��� Un kāpēc ne?

Servazs saprata: Mariannai nāk par labu, ja var kaut ko darīt, lai uz kādu mirkli novērstu domas no Igo. Viņ� sajuta, kā spirts dedzina ādu, kad viņa dezinficēja ievainojumu, un aiz sāpēm nodrebēja, kad Marianna pārāk stipri uzspieda uz brūces. Viņa izņēma no kārbiņas plāksteri, noplēsa aizsargplēvi un mēģināja to uzlikt, ta�u gandrīz tūlīt no sava nodoma atteicās.

-��� Tev taisnība. Vispirms jānoskuj mati.

-��� Par to nevar būt ne runas.

-��� Pagaidi! Ļauj vēl drusciņ paskatīties.

Viņa atkal noliecās pār Servazu. Viņas pirksti joprojām slīdēja pār viņa matiem. Marianna bija tuvu. Pārāk tuvu� Servazs iedomājās, ka to no Mariannas auguma �ķir vienīgi plānā atlasa pid�ama, un iztēlojās, cik iedegusi un silta ir viņas āda. Un par to, cik liela bija viņas mute gandrīz kā viņējā. Kādreiz viņi par to bija smēju�ies un sacīju�i, ka viņu lūpas atradu�as viena otru. Mariannas pirksti glāstīja viņa pakausi� Servazs pagrieza galvu.

Viņ� palūkojās tai acīs un pamanīja mirdzumu.

Servazs zināja, ka tagad nav īstais brīdis un viņiem nevajadzētu neko iesākt. Pagātne bija un palika pagātne. To nebija iespējams atgriezt.

Tādu, kāda tā kādreiz bija. Vismaz ne viņējo. Tas nebija iespējams. Viss, ko viņi iegūtu, visskaistākās atmiņas paliktu aiz muguras un tām tiktu atņemta liela daļa valdzinājuma, ko viņi līdz �im bija centu�ies saglabāt. Vēl bija laiks �nospiest pauzi�, un bija miljoniem iemeslu to darīt.

Ta�u Servazu jau svilināja iekāres liesma. Mariannas pirksti slīdēja pa viņa matiem kā pa ūdeni, un da�us mirkļus viņ� redzēja tikai tās seju un plati atvērtās acis, kas mirdzēja kā ezers mēnesgaismā. Viņa to noskūpstīja lūpu kaktiņā, un Servazs juta, kā sievietes rokas apvijas viņam apkārt. Pēk�ņi �ķita, ka iestājies pilnīgs klusums. Viņi skūpstījās. Tad abu skatieni sastapās. Pēc tam viņi atkal skūpstījās, it kā vēlētos pārliecināties, ka tas tie�ām notiek un ka abi to vēlas. Un viņi glu�i neviļus darīja tā, kā bija darīju�i pagātnē, kā mēdza mīlēties toreiz dziļi skūpsti un pilnīga aizmirstība. Bijusī sieva Aleksandra vienmēr bija atstājusi kādu rezervi, kas ļāva tai kontrolēt situāciju pat gultā. Pat akls būdams, viņ� būtu pazinis �o mēli, �īs lūpas un �os skūpstus. Viņi nebija meloju�i. Viņu lūpas atradu�as viena otru. Pēc Mariannas un arī pēc Aleksandras viņam bija biju�as arī citas sievietes, tomēr nekad viņ� nebija izjutis tādu līdzdalības un piepildījuma sajūtu. Tikai ar Mariannu bija iespējams tā mīlēties.

Servazs to nepacietīgi izģērba, no jauna iepazīstot viņas kaunuma apmatojumu, garo kaklu, platos plecus, krū�u galiņus, dzimumzīmīti, �auro vidukli, tievās rokas un nedaudz robustāko ķermeņa apak�daļu gurnus, muskuļotās, sportiskās kājas un, pateicoties vecāku gēniem, pārsteidzo�i stingro, plakano vēderu, glu�i kā viņas brāļiem. Viņ� atpa�zina arī tās gurnu kustības, kad tie virzījās tam pretim, un miklumu uz saviem pirkstiem. Tas viss Servazam �ķita tik pazīstams, un viņ� saprata, ka �īs izjūtas nekur nav zudu�as, vienīgi gaidīju�as zemapziņā, līdz atkal tiks atmodinātas. Un viņam bija sajūta, it kā beidzot būtu atgriezies mājās.

IRĒNA CĪGLERE NEGULĒJA. Viņa bija atkal atsākusi ierasto nakts nomoda dzīvi. Tā bija viņas aizrau�anās un apsēstība meklēt infor�māciju, pārskatīt savus pierakstus MacBook Air pēc mēnesi garā atvaļi�nājuma, kad �u�ka bija piespiedusi viņu atslābt.

Par Irēnas aizrau�anos liecināja fotoattēli un izgriezumi no laikrak�stiem, kas bija piesprausti pie sienas viņas improvizētajā kabinetā. Ja tie

Parīzes izmeklē�anas nodaļas pārstāvji, ar kuriem Servazs bija sazinā�jies pa telefonu, ielūkotos Irēnas datorā, viņi būti pārsteigti, cik daudz informācijas da�os mēne�os viņai bija izdevies apkopot tikai par vienu tēmu Juliāns Aloizs Irtmans. Un, iespējams, viņi būtu nodomāju�i, ka Irēna varētu tiem kļūt par lielisku kolēģi. Uzreiz varēja redzēt, ka viņa par to bija daudz lasījusi. Patiesībā viņa bija izlasījusi pilnīgi visu.

�andarme �veices preses arhīvos bija atradusi izsmeļo�as ziņas par Irtmana bērnību, jurisprudences studijām �enēvas Universitātē, proku�rora karjeru un trīs gadu darbību Hāgas Starptautiskajā tribunālā. Kāda �veicie�u �urnāliste bija ilgsto�i iztaujājusi vecākus, kas bija atsve�inā�ju�ies no dēla, kaimiņus un iedzīvotājus nelielajā pilsētiņā Ermansā, kurā Irtmans bija uzaudzis un kura atradās pie �veices ezera. Speciālisti apgalvoja, ka sērijveida slepkavu bērnībā ir meklējamas da�ādas glu�i klasiskas pazīmes-priek�vēstne�i: kautrība, vientulība, nepietiekama socializē�anās, slimīgas tieksmes, kaimiņu dzīvnieku nozu�ana� Un �urnāliste bija atklājusi kaut ko tādu, kas piesaistīja izmeklētāju uzma�nību. Desmit gadu vecumā Irtmans dīvainos apstākļos bija zaudējis savu jaunāko brāli, astoņus gadus veco Ābelu. Tas bija noticis vasaras vidū, kad abi brāļi bija pavadīju�i brīvdienas laukos pie saviem vec�vecākiem un vecāki bija tikko �ķīru�ies. Vecvecākiem piederēja ferma, liels, �veicie�u stilā ieturēts ēku komplekss ar balo�u māju, govju un zosu kūti un pla�u panorāmas skatu zilgme virs galvas un zilgme pie kājām pie Tūna ezera Bernes kantonā. Aiz mājas varēja redzēt ledāju virkni, ko �arls Ferdināns RamI aprakstījis �kā �ķīvjus statīvā�. Tik gleznaina ainava kā pastkartītēs. Kā rakstīja �urnāliste, da�ādas liecības vēstīja par bērnu-vienpatni, kas nerotaļājās ar savu mazāko brāli. Pie vecvecākiem Juliāns un Ābels bija pasāku�i ar riteņiem doties garākās ekskursijās ezera apkārtnē, kas reizēm ilga visu pēcpusdienu. Viņi apsēdās leknajā zālē un lūkojās, kā lēzenā kalna pakājē pa ezeru slīd baltas jahtas, un klausījās baznīcas zvanus, kuru jaukās skaņas, glu�i kā papīra pūķi, pacēlās augstu gaisā.

Ta�u tovakar Juliāns bija atgriezies viens pats. Viņ� raudādams bija pastāstījis, ka viņi ar brāli iepazinu�ies ar kādu sve�inieku, kuru sauca Sebalds. Zēni viņu bija sastapu�i jau bFīvdienu sākumā un katru dienu slepeni devās ar to tikties. Aptuveni �etrdesmit gadus vecais vīrietis bija iemācījis brāļiem daudz da�ādu lietu, ta�u tovakar viņ� bija �ķitis

dīvains un aizkaitināts. Kad Juliāns tam bija pastāstījis, ka Ābels kabatā ir noglabājis divus Bāzeles cepumus, Sebalds bija tielējies, lai iedod tos nogar�ot. Viņ� bija teicis: �Kad es tev saku, Ābels ir mātes mīlulis, vai ne, Juliān? Tevi gan viņa tā nemīl?� Bet mazais brālis ietiepīgi bija atsacījies Sebaldu cienāt ar cepumiem. �Ko nu iesāksim?� Sebalds bija jautājis cukursaldā balstiņā, kas abiem zēniem bija likusi nodrebēt. Un, kamēr Ābels, kuram bija kļuvis bail, gribēja doties mājās, Sebalds licis, lai Juliāns to piesien pie koka. Un puisēns, kur� gribēja izdarīt pieau�gu�ajam pa prātam, turklāt bijis no viņa nobijies, tam paklausījis, lai gan jaunākais brālis lūdzies zēnu tā nedarīt. Tad vīrietis licis, lai Juliāns bā� jaunākajam brālim mutē zemi un lapas, vēlēdamies to sodīt, kamēr pa�i viņa acu priek�ā bija mieloju�ies ar cepumiem. Un tad Juliāns bija aizbēdzis, pametot savu mazo brāli kopā ar Sebaldu.

Tiklīdz vecvecāki bija noklausīju�ies Juliāna stāstījumu, viņi kopā ar kaimiņiem bija metu�ies uz norādīto vietu, tomēr ne Ābelu, ne Sebaldu nekur nemanīja. Pēc nedēļas Ābela līķi izskaloja ezera ūdeņi. Sekcija liecināja, ka zēna galva turēta zem ūdens. Bet neskaitāmās �veices poli�cijas veiktās izmeklē�anas tā arī nebija ļāvu�as atrast noslēpumainā Sebalda pēdas vai noteikt viņa identitāti.

Universitātē, ja varēja ticēt vairāku laikrakstu veiktajām aptaujām, Irtmans bija ticies ar pusduci meiteņu, ta�u tikai vienas attiecības biju��as nopietnas ar to, kura vēlāk kļuva par viņa sievu. Preses pārstāvji vajāja gan viņa biju�ās draudzenes, gan juridiskās fakultātes studentus, ar kuriem kopā viņ� bija mācījies, ta�u to liecības bija ļoti pretrunīgas. Da�i viņu raksturoja kā pavisam normālu studentu, savukārt citi minēja viņa tīksminā�anos par nāvi un da�ādām nenormālībām. Kā viņi apgal�voja, Irtmans bie�i izteicis no�ēlu, ka nav izvēlējies medicīnas, bet gan juridisko fakultāti, un izrādījies, ka viņam biju�as pārsteidzo�as zinā��anas anatomijā. Laikrakstā �La Tribune de Geneve� publicētā intervijā kāda studente, vārdā D�iliana, bija pavēstījusi: �Viņ� bija jauks un inte�resants un nemaz ne�ķita ne biedējo�s, ne draudīgs. Glu�i otrādi viņ� prata manipulēt ar cilvēkiem, ar tiem sarunājoties un aptinot viņus ap pirkstu. Valdzino�as �ķita arī viņa �tum�ās puses� izpausmes tas, kā viņ� ģērbās, kādu mūziku klausījās, kādu literatūru lasīja, kā viņ� uz jums lūkojās�� Kāds cits �urnālists bija uzzinājis par viņa ceļojumiem uz �veices kaimiņvalstīm, kas sakrita ar zināmu skaitu jaunu sievie�u

pazu�anu. Vairāki raksti vēstīja par viņa darbību Hāgas Starptautiskajā tribunālā, kur viņ� pieņēma lēmumus ari izvaro�anas, spīdzinā�anas un slepkavību lietās, ko bija pastrādāju�i kareivji bruņotajos spēkos, ieskaitot �zilās beretes�.

Irēna bija sastādījusi aptuvenu biju�ā �veices prokurora iespējamo upuru sarakstu �veicē, Dolomītalpos, Francijas Alpos, Bavārijā un Aus�trijā un sarakstā iekļāvusi ari zināmu skaitu aizdomīgu pazu�anas gadī�jumu Holandē tajā laikā, kad viņ� tur bija uzturējies. Starp tiem bija arī kāds trīsdesmit gadīgs �urnālists, kuram patika visur bāzt savu degunu un kur�, kā �ķita, bija kaut ko uzodis ātrāk par visiem citiem. Ja neskaita viņa sievas mīļāko, tas bija vienīgais vīrie�u kārtas upuris. Tāpat bija pieskaitīta ari kādas amerikāņu tūristes nozu�ana Bermudās tikai da�us kilometrus no tās vietas, kur Irtmans pavadīja atvaļinājumu, lai gan varas iestādes to bija �norakstīju�as� uz haizivju uzbrukuma rēķina. Tajā laikā prese un policija apgalvoja, ka Irtmans divdesmit piecu gadu laikā pastrādājis �etrdesmit slepkavības, ta�u Cīgleres aprēķini drīzāk tuvo�jās simtam. Un neviena no �īm sievietēm netika atrasta� Ja Irtmans kādā jomā bija sasniedzis patiesi augstu meistarību, tad tā bija līķu slēp�ana.

Irēna atlaidās pret krēsla atzveltni. Kādu mirkli viņa ieklausījās nak�snīgā nama klusumā. Kop� �veicietis bija izbēdzis no Varņē institūta, bija pagājis pusotrs gads. Vai pa �o laiku viņ� jau paspējis kādu noga�lināt? Irēna varēja saderēt, ka bija gan. Cik daudz jaunu upuru būtu jāpievieno sarakstam? Vai kādreiz kāds to vispār uzzinās?

Juliāna Aloiza Irtmana tum�ā puse atklājās pēc viņa sievas un tās mīļākā, viņa kolēģa, �enēvas prokuratūras tiesne�a Adalberta Bergera dubultslepkavības Irtmana namā ezera krastā 2004. gada 21. jūnijā. Irtmans, kur� savā villā mēdza organizēt orģijas, ko apmeklēja �enēvas augstākās sabiedrības pārstāvji, tovakar bija uzaicinājis jauno tiesnesi uz pusdienām, lai d�entlmeniski vienotos par Aleksijas aizie�anu, kura vēlējās �ķirties. Pusdienu nobeigumā, atskanot Mālera �Miru�o bērnu dziesmai�, viņ� abus mīlniekus, piedraudot ar ieroci, bija piespiedis nokāpt pagrabā, izģērbties, pēc tam aplaistījis ar �ampanieti un nosi�tis ar elektrību, izmantojot nelegāli iegādātu mākslīgo peni. To varētu uzskatīt par traģisku negadījumu, ņemot vērā �ī pāra dzīves stilu, ja vien nebūtu iedarbojusies dro�ības signalizācija un policija neierastos, vēl pirms Aleksija bija mirusi.

Izmeklētājiem bija izdevies atrast Irtmana bankas seifā vairākas mapes ar preses izgriezumiem, kas vēstīja par desmitiem jaunu sievie�u pazu�anu piecās kaimiņvalstīs. Irtmans bija apgalvojis, ka interesējies par �īm pazu�anas lietām profesionālas deformācijas dēļ. Un, kad viņ� pārliecinājās, ka viņa aizsardzības stratēģija nedarbojas, Irtmans sāka manipulēt ar psihiatriem. Tāpat kā daudzi viņam līdzīgie, Irtmans ļoti labi zināja, kādas atbildes psihiatri un psihologi sagaida no tāda kā viņ�. Neskaitāmi pieredzēju�i noziedznieki kļuvu�i par speciālistiem prasmē panākt, lai sistēma darbojas viņu labā. �veicietis bija atzinies, kādu greizsirdību izjuta, kad atklāja, ka viņa vecāki mazo brāli mīlēja daudz vairāk nekā viņu, to, ka māte viņu ienīda, bet tēvs bija alkoholiķis un pret Irtmanu izturējās vardarbīgi, un pat to, ka viņa māte tam seksuāli uzmākusies. Viņ� acīmredzot bija balstījies uz savām dotībām manipu�lēt ar cilvēkiem, par kurām intervijā tika stāstījusi viņa kursabiedrene.

Juliāns Irtmans bija uzturējies vairākās �veices psihiatriskajās klīni�kās, pirms nonāca Varņē institūtā, kur viņu sastapa Servazs un Irēna un no kurienes viņ� pirms divām ziemām bija aizbēdzis, izmantojot jucekli, ko radīja ugunsgrēka trauksme.

Irēna atkal pievērsās diviem rakstiem, no kuriem vienam bija nosau�kums �Irtmans raksta policijai�, bet otrs vēstīja par Martēna Servaza izmeklē�anu Marsakā. Radās jautājums: kur� vainojams informācijas noplūdē? Viņa spēja iedomāties, kā Martēns �obrīd jūtas. Beidzot izmek�lē�anu, kas risinājās 2008.-2009. gada ziemā, viņi ilgi bija runāju�ies gan pa telefonu, gan vēlāk pavadot brīvdienas kalnos, un Servazs tai beidzot bija pastāstījis, kādu psiholoģisko traumu bija piedzīvojis bēr�nībā. Viņa to bija uztvērusi kā milzīgas uzticības apliecinājumu, jo bija pārliecināta, ka izmeklētājs gadiem ilgi ne ar vienu par to nav runājis. Un todien Irēna bija nolēmusi, viņam to nezinot, savā veidā viņu uzma�nīt kā māsa vai draudzene�

Irēna nopūtās. Pēdējo mēne�u laikā viņa bija atteikusies no jebkādas ielau�anās Martēna datorā. Pēdējoreiz viņa datorā bija iekļuvusi toreiz, kad �andarmērijas nacionālās pārvaldes disciplinārā komisija izskatīja viņas lietu. Tolaik viņa bija atklājusi tādas spējas ielauzties citu dato�ros, ka tas varētu ieinteresēt pat Aizsardzības ministriju, ja vien tā par to uzzinātu. Tā viņai izdevās izlasīt dokumentu, ko Martēns par viņu bija nosūtījis disciplinārajai komisijai. Tas bija ļoti cildino�s ziņojums,

kurā tika uzsvērts viņas milzīgais ieguldījums izmeklē�anā, risks, ko tā bija uzņēmusies, lai aizturētu vainīgo, un kurā aicināja padomi būt �ēlsirdīgiem. Tā kā Irēna nedrīkstēja to lasīt, viņa nevarēja Martēnam pateikties. Vēlāk viņa bija izlasījusi vairāku �andarmērijas augstākā ranga ierēdņu elektroniskās vēstules, kurās acīmredzami bija pausts daudz mazāk iejūtības.

Vairākas reizes viņa tādā veidā bija mēģinājusi uzzināt, kā Martē�nam klājas. Irēna prata piekļūt Martēna dienesta un mājas datoram, tomēr ikreiz bija nolēmusi, ka labāk to nedarīs. Un ne tikai aiz lojali�tātes, bet arī tādēļ, ka nevēlējās uzzināt tādas lietas, par kurām vēlāk būtu jāno�ēlo.

Visiem ir savi noslēpumi, katram ir kaut kas slēpjams, un neviens patie�sībā nav tāds, kā �ķiet.

Ari viņa. Viņa gribēja saglabāt par Martēnu tādu iespaidu, kāds viņai bija izveidojies, vīrietis, kas spētu savaldzināt, ja vien viņu inte�resētu vīrie�i, dusmu un maiguma pilns, pretrunu plosīts cilvēks, ko vajā pagātne. Ikviena viņa rīcība un vārds pauda pārliecību par to, ka katrs cilvēks atsevi�ķi veido cilvēces nozīmīgumu. Irēna nekad nebija pazinusi nevienu tik skumju un godīgu cilvēku. Reizēm viņa mēdza aizdomāties, ka būtu labi, ja Martēns beidzot sastaptu kādu, kas tam sniegtu bezrūpību un mieru, tomēr zināja, ka tas nekad nenotiks.

Nemierpilns bija vārds, kas ie�āvās prātā, domājot par Martēnu.

Irēna veikli klik�ķināja pa datora taustiņiem un �oreiz nolēma neat�kāpties. Es to daru tavās interesēs. Kad viņa bija iekļuvusi Martēna datorā, viņa rīkojās tik veikli kā kramplauzis tum�ā dzīvoklī. Irēna sāka aplūkot viņa elektronisko pastu un atrada vēstuli, kas bija nesen saņemta un ko viņ� bija pārsūtījis Parīzes Kriminālizmeklē�anas nodaļai, kura nodar�bojas ar �veicie�a meklē�anu.

No: theodor.adorno@hotmail.com

Kam: martin.servaz@infomail.fr

Datums: 12. jūnijs

Temats: Sveicieni

Vai atceraties Ceturtās simfonijas pirmo daļu, major? Bedдchtig� Nicht eilen� Recht gemдchlich� Tā skanēja, kad Jūs ienācāt manā "istabā" tajā vēsturiskajā decembra dienā. Es jau sen vēlējos Jums uzrakstīt. Vai tas Jūs

pārsteidz? Jūs noteikti man noticēsiet, ja apgalvo�u, ka pēdējā laikā esmu ļoti aizņemts. Brīvību, tāpat kā veselību, novērtē tad, kad to uz ilgāku laiku zaudē.

Ta�u nevēlos Jums vairāk uzbāzties, Martēn.Jūs ta�u atļausiet sevi uzru�nāt vārdā? Es pats baidos no uzbāzīgiem cilvēkiem. Drīz ziņo�u, kādi man būs jaunumi. Tikai �aubos, vai tie būs Jums pa prātam, ta�u esmu pārlieci�nāts, ka tie Jūs interesēs.

Ar sveicieniem,

J-I-

Irēna to pārlasīja atkal un atkal. Līdz vārdi iespiedās atmiņā. Viņa aizvēra acis, samiedza plakstiņus un sakoncentrējās, tad atkal tās atvēra. Izskatīja saraksti ar Parīzes izmeklē�anas nodaļu un iztrūkās, izlasot, ka, iespējams, Irtmans manīts uz Parlzes-Tulūzas autoceļa. Vēs�tulei bija pielikums, kuru viņa steig�us atvēra. Ar dro�ības kameru uzfil�mētais materiāls raustījās un bija izplūdis� gara auguma vīrietis ķiverē uz motocikla Suzuki. Viņ� bija noliecies, lai samaksātu, pastiepjot savu cimdoto roku uz kases pusi, bet vīrie�a seju aizsedza ķivere. Tam sekoja kāds cits kadrs. Gara auguma blonds vīrietis ar bārdiņu un saulesbrillēm maksā par pirkumu lielveikala kasē. Viņ� bija ģērbies tajā pa�ā vējjakā ar iz�ūtu ērgli uz muguras un mazu ASV karodziņu uz labās rokas. CIglere juta, ka tai uzmetas zosāda. Vai tas bija Irtmans vai tomēr ne? Viņa stāja un sejas ovāls �ķita pazīstams� Viņa centās nepaļauties uz savu dedzīgo vēlmi to noteikti atpazīt, kas varēja novest pie pārsteidzīgiem secinājumiem.

Irtmans Tulūzā�

Viņa atkal atcerējās Martēnu un sevi stingrās uzraudzības A korpusā, kur bija ieslodzīti bīstamākie Varņē institūta pacienti. Irēna bija piedalī�jusies sarunā, vismaz sākumā, kamēr Irtmans nebija pieprasījis, lai viņu ar Martēnu palātā atstāj aci pret aci, divus vien. CIglere bija sajutusi, ka todien kaut kas notika. Visi to bija sajutu�i. Starp sērijveida slepkavu un policistu bija radusies sava veida saikne kā starp �aha �empioniem vai literatūras di�gariem, kas viens otru sajūt un otrā atpazīst sevi. Nez par ko, paliku�i divatā, viņi runāja? Martēns necik daudz nebija stāstījis. Irēna atcerējās: tiklīdz viņi bija iegāju�i divpadsmit kvadrātmetru lielajā palātā, saruna starp abiem vīrie�iem galvenokārt bija raisījusies par

mūziku, kas todien skanēja stereoatskaņotājā. Ja ticēja tam, ko apgal�voja Martēns, tas bija Mālers, jo Ciglere nespēja at�ķirt pat Mocartu no Bēthovena. Tas bija līdzīgi, kā vērot boksa smagsvaru cīņu starp diviem pretiniekiem, kas viens otru ciena. Ikviens, kas atradās ārpus ringa, apzinājās, ka viņ� ir tikai niecība un vērotājs no malas.

�Drīz ziņo�u, kādi man būs jaunumi. Tikai �aubos, vai tie būs Jums pa prātam, ta�u esmu pārliecināts, ka tie Jūs interesēs."

Viņa nodrebēja. Kaut kas drīzumā noteikti notiks. Kaut kas ļoti ļauns. Ciglere izslēdza datoru un piecēlās. Viņa iegāja savā istabā un izģērbās, ta�u viņas apziņa turpināja darboties.

�..

MĒNESGAISMA IEPLŪDA pa atvērtajām stikla durvīm un izplatījās telpā. Pacēlis galvu un pagriezies uz kreisajiem sāniem, Servazs redzēja, kā viņa ēna uz sienas izslējās virs ezera. Pa balkona durvīm varēja dzir�dēt, kā viļņi skalojas gar krastu ar tik maigu skaņu, it kā kāds ņurcītu pirkstos vieglu audumu.

Viņ� juta sev piekļāvu�os Mariannas maigo un silto augumu. Sajust kādu sev līdzās gultā �ķita ļoti dīvaini, jo neko tādu viņ� nebija jutis jau mēne�iem ilgi. Sievietes gurni atdusējās pret viņējiem, krūtis bija pieplaku�as viņa augumam, un tās roka paļāvīgi apskāva viņu. Martēna zodu kutināja sievietes gai�o, smalko matu �ķipsna. Marianna dziļi un vienmērīgi elpoja, un viņ� baidījās pakustēties, lai to nepamodinātu. Visdīvaināk viņam �ķita sajust tās elpu sev tik tuvu. �ī sajūta, ka otrs guļ iemidzis un elpo tev tik cie�i līdzās, �ķita visintīmākā no visām. Viņ� redzēja, ka otrpus ezeram pret debesīm slejas tum�s izcilnis, ko vietējie dēvēja par �kalnu�. Un tie�i virs tā mēness sirpi. Lietus bija mitējies, un debesjums zvaig�ņu nosēts, bet zem tā pletās tum�s un sastindzis me�s.

-��� Tu neguli?

Servazs pagrieza galvu un ieraudzīja mēness apspīdēto Mariannas seju, viņas vaicājo�ās un mirdzo�ās, zilās acis.

-��� Un tu?

-��� Hm� �ķiet, es biju iemigusi� Un redzēju melnbaltu sapni� Tas nebija ne labs, ne slikts�

Servazs palūkojās uz Mariannu un saprata, ka viņa par to vairs neko nevēlas stāstīt. Viņam neviļus ie�āvās prātā kāda ātri gaisto�a doma. Nez kuru viņa sapnī redzēja Igo, Bohu, Frānsisu vai varbūt viņu?

Tālu me�ā dīvaini ieķērcās naktsputns.

-��� Es sapnī redzēju Matjē, viņa beidzot sacīja.

Tātad Bohu� Marianna devās uz vannasistabu, iekams viņ� paspēja bilst kādu vārdu. Caur puspievērtajām durvīm bija dzirdams, kā viņa urinē, bet pēc tam atver sienas skapī�a durvis. Un Servazs iedomājās, ka, iespējams, viņa meklē vēl vienu prezervatīvu. Un kas būtu jāsecina, ja viņai tāds atrastos? Servazs un Marianna kaut ko tādu lietoja pir�moreiz, un viņam tas bija licies dīvaini, ta�u �ķita, ka Mariannu bija iepriecinājis fakts, ka viņ� prezervatīvus nenēsā sev līdzi. Servazs palū�kojās uz radiomodinātāju. Pulkstenis bija 2 un 13 minūtes. Viņam ie�ā�vās prātā, ka nebūtu slikti prezervatīvus pirms nākamās reizes kaut kā saskaitīt, ja vien �āda nākamā reize vispār pienāks, pēc tam pats no �īs domas nokaunējās.

Atgriezusies istabā, Marianna no naktsgaldiņa paņēma cigareti, to aizsmēķēja un izstiepās blakus gultā. Viņa ievilka pāris dūmu, tad iesprauda cigareti viņam starp lūpām.

-��� Kā tu domā: kas mums te kopā darāms? Marianna jautāja.

-��� Man tas �ķiet glu�i pa�saprotami, viņ� mēģināja pajokot.

-��� Es nerunāju par mīlē�anos.

-��� Zinu.

Viņa to glāstīja starp gurniem.

-��� Es tikai vēlējos sacīt, ka man pa�ai par to nav ne vismazākās nojausmas, viņa piebilda. Un es negribētu likt tev� vēlreiz ciest, Martēn.

Martēna loceklis neprātoja ne par to, kā bija īstenībā, ne arī par cie��anām un visiem tiem gadiem, kad viņ� bija centies Mariannu aizmirst un izsvītrot no savas dzīves. Tam par to visu bija nospļauties, un viena mirklī tas kļuva ciets. Marianna novilka nost palagu un uzgūlās virsū ar visu savu augumu. Viņa kustināja vēderu uz priek�u un atpakaļ, radot patīkamu spiedienu. Tad atkal noskūpstīja viņu. Mariannas seja attālinājās no viņējās, un viņa atsāka kustību daudz intīmāk, nenovēr��ot skatienu. Sievietes acu zīlītes bija papla�inātas, izkaltu�ajās lūpās rotājās smaids, un Servazs iedomājās, vai tikai viņa vannasistabā nav kaut ko salietojusies.

Pēk�ņi Marianna noliecās un līdz asinīm sakoda viņam apak�lūpu. Viņ� aiz sāpēm nodrebēja un sajuta mutē metālisku asins gar�u. Ar

plaukstām viņa tam cie�i saspieda galvu un ausis, kamēr Martēns to satvēra aiz gurniem un sūca viņas krūtsgalu, kas bija piebriedis kā pum�purs. Viņ� juta maigu miklumu, tai cilājoties pret viņa locekli. Tad viņa nedaudz pieslējās, ar plaukstām atbalstoties pret Martēnu, un uzsēdās jāteniski viņam virsū, dīvaini iegārdzoties, kad tas iegāja viņā. Un tajā mirkli viņ� atcerējās, ka �ī kādreiz bija viņas iecienītākā poza, un uz sekundes simtdaļu viņam krūtīs iemājoja posto�as skumjas, kas drau�dēja visu sabojāt.

Kas to lai zina, varbūt vainīga bija nakts, mēnesgaisma vai vēlā stunda, bet viņi mīlējās tik izmisīgi, ka jutās iztuk�oti un apjuku�i. Kad viņa atkal devās uz vannasistabu, viņ� aptaustīja sakosto lūpu. Mari�anna tam bija saskrāpējusi muguru un iekodusi plecā. Vēl joprojām varēja just, kā svilst āda un kā dedzina viņas glāsti. Un viņ� skumji un uzvaro�i pasmaidīja. Skumji, jo zināja, ka tā ir uzvara tikai pagaidām. Vai tā tie�ām bija uzvara vai arī pēc kāpuma gaidāms jauns kritums? Ko lai viņ� domā? Un viņ� atkal sāka prātot, vai Marianna pirms mīlē��anās nav tomēr kaut ko salietojusies. Viņa nemiers pieauga. Kas bija �ī sieviete, ar kuru viņ� gulēja? Tā noteikti nebija tā pati, kuru viņ� kādreiz pazina�

Marianna atgriezās istabā un iemetās gultā. Tad tik maigi viņu noskūpstīja, kā nebija darījusi kop� tiem laikiem, kad abi satikās. Kad Marianna pagriezās uz sāniem, tās balss izklausījās aizsmakusi un zema.

-��� Uzmanies. Tos, kam es pieķeros, nekas labs negaida.

Servazs palūkojās uz Mariannu.

-��� Ko tu ar to gribi teikt?

-��� To, ko dzirdēji�

-��� Par ko tu runā?

-��� Tos, kam es pieķeros, nekas labs negaida, viņa atkārtoja. Tu un viss, kas toreiz notika� Matjē� Igo�

Servazs sajuta vēderā nepatīkamu kņudoņu.

-��� Nav tiesa. Tu aizmirsi Frānsisu. Es teiktu, ka viņam nemaz tik slikti neiet.

-��� Ko tu zini par Frānsisu?

-��� Neko, ja neskaita faktu, ka viņ� tevi pameta neilgi pēc tam, kad tu biji atstājusi mani viņa dēļ.

Marianna pētīja Servazu, cen�oties viņa sejā saskatīt pārmetumu.

-��� Tā tu domā. Visi tā domā. Patiesībā toreiz es pirmā pateicu �pie�tiek�, bet Frānsiss pēc tam visur skandināja, ka viņ� pārtraucis mūsu attiecības un ka tas bijis viņa lēmums.

Servazs pārsteigts uz viņu palūkojās.

-��� Tātad patiesībā tā nemaz nebija?

-��� Reiz, pēc kārtējās tik�anās un strīda, mēs viens uz otru saklie�dzām un es viņam uzrakstīju zīmīti, kurā pavēstīju, ka pārtraucu mūsu attiecības.

-��� Kāpēc tu tādā gadījumā visiem nepastāstīji, kā bija patiesībā?

-���� Kāda tam jēga? Vai tad tu nepazīsti Frānsisu? Viņam ta�u vajag, lai visa pasaule grie�as tikai ap viņu!

Punkts viņas labā. Viņa lūkojās Servazā, un viņ� atpazina agrākās Mariannas uzmanīgo, vērīgo un maigo skatienu.

-���� Zini� toreiz, kad tavs tēvs izdarīja pa�nāvību, es nemaz nebiju pārsteigta� Tā, it kā es jau iepriek� būtu zinājusi, kas notiks. Visa tā vainas apziņa, ko tu nesi uz saviem pleciem, tā, it kā tas jau būtu noticis� iepriek� lemts�

-��� Le Ducunt volentamfata, nolentem trahunt,' kā teicis Seneka, viņ� drūmi sacīja.

-��� Tu un latīņu valoda. Redzi, tāpēc es no tevis aizgāju� Un tu domāji, ka es tevi pametu Frānsisa dēļ? Es tevi pametu, jo tevis nemaz nebija man līdzās. Tu biji apmaldījies, tevi vajāja tavas atmiņas, dusmas un vainas apziņa� Būt ar tevi kopā bija tā, it kā visu laiku nāktos tevi dalīt ar rēgiem, un es nekad nevarēju zināt, vai tu biji kopā ar mani vai�

-��� Vai tie�ām tagad par to jārunā? viņ� jautāja.

-���� Bet kad tad? Protams, es vēlāk sapratu, kas Frānsisam bija vaja�dzīgs, viņa turpināja. Kad es sapratu, ka tā nebiju es, bet tu un ka viņ�, būdams kopā ar mani, gribēja tevi sāpināt, es viņu pametu� Viņ� gribēja tevi uzvarēt tavā spēlē, parādīt, kur� no jums abiem ir stiprāks� Un uz spēles biju likta es es biju tikai jūsu kaujaslauks. Jūsu sasodītā sāncensība, jūsu duelis, bet starp jums atrados es. Kā cīņas balva. Vai tu aptver? Viņ� bija tavs labākais draugs, tavs otrais es, tavs brālis� Jūs bijāt ne�ķirami, un visu laiku viņam galvā bija tikai viena doma atņemt to, kas tev ir visdārgākais pasaulē.

1 Ved liktenis klausīgo, velk vilk�us spītnieku. (Latīņu vai.)

Servazam galva plīsa vai pu�u un gribējās aizbēgt, lai nav jāklausās viņas vārdos. Pēk�ņi viņam kļuva nelabi.

-��� Tāds ir Frānsiss, viņa turpināja. Lielisks, jocīgs, ta�u dziļi sirdi rūgtuma un greizsirdības pilns. Viņ� pats sev nepatīk. Viņam nepatīk seja, ko viņ� uzlūko spoguli. Viņam patīk tikai viena lieta pazemot citus, nospiest tos zemē. Tavs labākais draugs. Vai zini, ko viņ� man reiz sacīja? Ka es esmu pelnījusi kaut ko labāku nekā tu� Vai zināji, ka viņam skauda tavs rakstnieka talants? Jo Frānsisam van Akeram pa�am ir tikai viens īsts talants prasme manipulēt ar cilvēkiem.

Servazs tikko spēja apspiest vēlmi aizspiest viņai muti.

-���� Un tad uzradās Matjē jeb Boha, kā jūs viņu dēvējāt� Nu, protams, viņ� nebija tik �ilbino�s kā jūs abi. Nē. Ta�u viņ� stabili turējās ar abām kājām uz zemes. Viņ� bija uzticams, un uz viņu varēja paļauties. Viņ� bija smalks stratēģis un daudz izmanīgāks, nekā jūs savā pārspīlētajā egoismā spētu iztēloties� Bet pats galvenais viņā jautās tāds spēks� Un labestība. Matjē piemita spēks, pacietība un labestība, turpretī tevdusmas, bet Frānsisam duālisms. Es mīlēju Matjē, tāpat kā biju mīlē�jusi jūs abus, ta�u tā nebija tā pati posto�ā kaisle un dedzība. Iespējams, es viņu mīlēju daudz dziļāk. Tas bija kaut kas tāds, ko ne tu, ne Frānsiss nekad nespētu saprast. Un tagad man ir Igo. Tas ir viss, kas man palicis, Martēn. Neatņem man viņu!

Servazs juta, ka viņu pārņem milzīgs nogurums. Visa �īs nakts aiz�rautība bija izgaisusi. Viss gaisīgums un prieks bija izgaroju�i kā �am�panietis.

-��� Vai tu pazīsti Polu Lakazu? viņ� jautāja, lai mainītu sarunas tematu.

Marianna kādu brīdi vilcinājās.

-��� Kāds Polam ar to visu sakars?

Servazs prātoja, ko lai tagad saka. Viņ� nevarēja stāstīt, ko bija atklājis.

-��� Tu ta�u pazīsti visu Marsaku! Kas tev par viņu zināms?

-��� Ļoti ambiciozs. Gudrs un provokatorisks. Viņam nodro�ināta poli�tiskā nākotne valsts līmenī. Pola sievai ir vēzis.

Viņa uz to atkal raudzījās ar pēto�u skatienu.

-��� Tu to visu jau zināji, viņa konstatēja, Servazu vērojot. Kāpēc tu par viņu interesējies?

-��� Man ļoti �ēl, bet es tev pagaidām neko nedrīkstu teikt. Mani nein�teresē tas, ko zina visi, bet gan tas, ko zini tu, bet citi nezina.

-��� Kāpēc tu gribi, lai es zinu to, ko citi nezina?

-��� Jo tas man palīdzētu attaisnot tavu dēlu.

IZSTIEPUSES ZEM SEGAS, Margo nespēja aizmigt. Traucēja satrauktās domas. Meitene atkal un atkal atcerējās neizprotamo sarunu, ko viņi ar Eliasu bija noklausīju�ies labirintā. Viņa centās atsaukt atmiņā ikvienu dzirdēto vārdu un to at�ifrēt. Ko Vird�īnija bija domājusi, sakot, ka tad, ja būs nepiecie�ams, viņi palīdzēs viņas tēvam saprast? �ajā teikumā jau�tās apslēpti draudi, kas lika Margo nodrebēt. Viņa bija skaidri sajutusi, ka pastāv briesmas. Un Margo bija domājusi, ka pazīst viņus, ka tie glu�i vienkār�i ir �etri liceja labākie audzēkņi Igo, Dāvids, Vird�īnija un Sāra� Ta�u tonakt viņa bija atklājusi kaut ko tādu, kas tai nedeva mieru. Tā bija nomāco�a sajūta. Tikko manāma, ta�u nezūdo�a. To neiz�teiktu varēja just starp vārdiem. Un tad vēl bija tas, ko pateica Dāvids:

Steidzami jāsasauc Aplis.

Aplis� Kāds Aplis? Jau pats vārds �ķita noslēpuma apdvests un mīk�lains. Viņa uzrakstīja Eliasam īsziņu:

Viņi runāja par Apli. Kas tas ir?

Margo prātoja, vai viņ� jau guļ vai varbūt tomēr atbildēs, kad pēk�ņi no viņas viedtālruņa atskanēja arfas skaņas, un, lai gan viņa īsziņu jau gaidīja, �īs skaņas lika aiz satraukuma palēkties.

Ne vismazākās nojausmas. Svarīgi?

Tā man �ķiet.

Margo atkal gaidīja atbildi, pametot no segas apak�as skatienu uz Lisiju, lai pārliecinātos, ka tā guļ. Tomēr briesmas nedraudēja, jo draudzenes krācieni noderētu par fona skaņām katastrofu filmai par Losand�elosas milzīgo zemestrīci.

Tad ar to arī sāksim.

Ko darīsim?

Viņi runāja par Apļa sanāksmi 17. datumā.

OK. Un tikmēr?

Turpināsim novērot. Uzmanies! Viņi tevi ir pamanīju�i.

Un, izlasījusi pēdējo teikumu, Margo atkal sajuta, ka notiks kas ļauns. Viņa atcerējās, ko bija teikusi Sāra: �Viņu nedrīkst izlaist no acīm, tas skuķis kaut ko perina.� Viņa jau grasījās sūtīt atbildi: �Labi. Līdz rītam,� kad telefons atkal ievibrējās, vēstot par vēl vienu īsziņu:

Lūdzu, esi piesardzīga. Es to nopietni. Ja starp viņiem ir vainīgais, tas biedē. Arlabunakti!

Margo vēl ilgi skatījās uz pēdējo īsziņu izgaismotajā viedtālruņa ekrānā. Tad izslēdza tālruni un nolika to uz naktsgaldiņa. Un Margo izdarīja ko tādu, ko vēl ne reizi nebija darījusi, viņa aizslēdza istabas durvis.

PULKSTENIS BIJA 7 UN 30 MINŪTES NO RĪTA, kad Zlatans Jovanovi�s beidza dzert rīta kafiju ar krējumu, piekozdams kruasānu un vērodams pārējos �Ri�eljē� kafejnīcas apmeklētājus, kamēr veca mūzikas kaste atskaņoja Brūsa Springstīna �Hungry Heart". Jovanovi�s jebkuram, ja vien tas kādu interesētu, varētu galvot, ka glu�i kā uz burvja mājienu spēj pateikt, kur� vīrietis krāpj sievu, kur� pārkāpj likumu, kura sieviete nav uzticīga laulībā, kur� ir policists, zaglis vai dīleris. Nu, kaut vai tas piecdesmitgadīgais vīrietis pie bāra uzvalkā un kaklasaitē, kas te bija ieradies kopā ar diviem gados jaunākiem kolēģiem. Viņ� tikko bija saņēmis īsziņu, un tā sejā parādījās plats smaids. Nekāda biznesa infor�mācija vai vēstījums no ilggadējās sievas nespētu vīrietim izraisīt tādu smaidu, bet laulības gredzens, kas rotāja vīrie�a zeltnesi, bija nodeldēts. Pēc tā, kā vīrietis bija izslējies un uzvaro�i palūkojies uz kolēģiem, Zla�tans secināja, ka viņa mīļākā noteikti ir par viņu jaunāka, turklāt īsta pērle. Jovanovi�s atkal iemalkoja kafiju ar krējumu, noslaucīja virslūpu un vēlreiz pievērsa skatienu vīrietim. Tas steidzās atbildēt uz īsziņu. Teicamas tehniskās iemaņas, nodomāja Jovanovi�s. Nepagāja ne minūte, kad telpā atskanēja īsziņas atbildes signāls. Hm, �ī mīlas afēra acīmre�dzami bija sasniegusi apogeju� Tad vīrietis sāka grauzt nagus un viņ� pamanīja tā acīs parādāmies pretrunīgas izjūtas. Ai, ai! Vai tik jaunkun�dze nevēlas no �īm attiecībām kaut ko vairāk? Varbūt tā cen�as panākt, lai vīri�ķis pamet savu sievu? Bet �is acīmredzot negrib to darīt� Alla� atkārtojas viens un tas pats par spīti sabiedrībā pastāvo�ajam vie�doklim, patiesībā 70 procentos gadījumu lēmumu �ķirties pieņem sie�vietes, nevis vīrie�i, jo viņi ir daudz neizlēmīgāki. Jovanovi�s paraustīja

plecus, nolika uz galda 5 eiro banknoti un piecēlās. Viņam par to nebija nekādas daļas, ja nu vienīgi �ī sve�inieka sieva kādudien uzrastos viņa kabinetā. Bet Marsaka bija maza pilsētiņa. Jovanovi�s atsveicinājās no bārmeņa, �ķērsoja ielu un iegāja kādā dzelteni krāsotā namā, kas atra�dās ielas pretējā pusē. Vienīgā plāksnīte pie ieejas durvīm bija viņējā, un tā vēstīja: �Z. JOVANOVI�S, PRIVĀTDETEKTĪVU BIROJS. IZSEKO�ANA. NOVĒRO�ANA. IZMEKLĒ�ANA. JŪSU RĪCĪBĀ 24 STUNDAS DIENNAKTĪ UN 7 DIENAS NEDĒĻĀ. REĢISTRĒTA PREFEKTŪRĀ.� Jovanovi�s bija vienīgais �ī biroja darbinieks. Ja neskaita viņa sekretāri, kas darbā ieradās pāris rei�u nedēļā, lai ieviestu kaut nelielu kārtību viņa darba haosā. Uz mil�zīgās plāksnes tre�ajā stāvā varēja izlasīt daudz sīkāku biroja darbības paskaidrojumu: �NEGODĪGAS KONKURENCES IZMEKLĒ�ANA, PIERĀDĪJUMU NODRO�INĀ�ANA, KLIENTU PĀRVILINĀ�ANAS MĒĢINĀJUMU IZMEKLĒ�ANA, SLIMĪBAS LAPU PĀRBAUDE, CV PĀRBAUDE, MAKSĀTSPĒJAS UN DOKUMENTU ATBILSTĪBAS PĀRBAUDE, PAZUDU�U PERSONU MEKLĒ�ANA, ZĀDZĪBU IZMEKLĒ�ANA UZŅĒMUMOS, NOKLAUSĪ�ANĀS IEKĀRTU UZSTĀDĪ�ANAS PĀRBAUDE, APSARDZES SISTĒMAS AUDITS, LAULĀTĀ DIENASKĀRTĪBAS PĀRBAUDE, LAULĪBAS PĀRKĀPUMA NOTEIK�ANA, TIK�ANĀS AR BĒRNIEM, TARIFI TIEK APRĒĶINĀTI ATBILSTO�I IZMEKLĒ�ANAS SARE�ĢĪTĪBAS PAKĀ�PEI UN BALSTĪTI UZ MŪSU KOMANDAS PATĒRĒTAJĀM CILVĒKSTUNDĀM UN IESAISTĪTO TEHNIKU UN LOĢISTIKU, PROFESIONĀLĀ NOSLĒPUMA SAGLA�BĀ�ANA (JAUNĀ CIVILKODEKSA PARAGRĀFS 226-13). STRĀDĀJAM FRANCIJĀ UN ĀRZEMĒS, SADARBOJAMIES AR PARTNERBIROJIEM, SNIEDZAM UECĪBAS TIESĀ, DETEKTĪVIEM IR PREFEKTŪRAS LICENCES.�

Vismaz puse no �ī vēstījuma bija meli, ta�u Zlatans Jovanovi�s nebija pārliecināts par to, ka kaut viens apmeklētājs jebkad būtu papūlējies �o paziņojumu izlasīt no viena gala līdz otram. Un, protams, lielākajai daļai �eit minēto pakalpojumu nebija prefektūras licences.

Cilvēks, ar kuru viņam bija norunāta tik�anās, jau bija ieradies un stāvēja kāpņu galā. Zlatans tam paspieda roku, cen�oties atgūt elpu pēc kāpiena. Viņ� atslēdza durvis un pagrūda tās vaļā ar plecu. Nelielajā dzīvoklītī, kas tam kalpoja par biroju, uzvēdīja �aurības, tabakas un putekļu smārds. Zlatans devās uz dibenistabu, kas bija tikpat blāva un pelēcīga kā viņ� pats.

-��� Paklau, Zlatan, kur tad ir tā tava komanda? balss viņam aiz mugu�ras ķircino�i ievaicājās. Paslēpusies sienas skapī pie grīdas birstēm, vai?

Jovanovi�s nelikās traucēties. Lidz �im klienti alla� biju�i ar viņa darbu apmierināti, un viņ� bija pārliecināts, ka tas ir vienīgais, kam ir kāda nozīme. Turklāt viņam bija ari savs sabiedrotais, kaut gan tas viņa kabinetā ne reizi nebija spēris kāju.

Jovanovi�s aizsmēķēja cigareti bez filtra, daudz nebēdājot par pre�tim sēdo�o, parakājās dokumentu kaudzē, kas bija novietota datora priek�ā, un beidzot atrada meklēto. Tas bija neliels spirālbloknots.

�is darba instruments lika pasmaidīt viņa vienīgajam sabiedrota�jam, kur� nelietoja ne bloknotus, ne zīmuļus un strādāja tikai mājās. Tas bija datorin�enieris, ko viņ� pirms gada bija nolīdzis darbā. Tie�i �ajā jomā pa�laik noritēja no likuma viedokļa visriskantākā, ta�u vis�ienesīgākā �ī detektīvu biroja darbība apjomīgas elektronisko datu zādzības, ielau�anās privātajās elektroniskajās pastkastītēs, datorpirātisms, mobilo telefonu noklausī�anās un interneta sakaru izseko��ana� Un tie�i �ajā jomā birojam pa�laik bija vislielākais skaits lietu. Zlatans ātri bija sapratis, ka uzņēmumiem ir ārpuskases līdzekļi un ka viņam vajadzēja �os uzdevumus uzticēt kādam lietpratējam. Viņ� ievilka dūmu un vērīgi ieklausījās cilvēkā, kur� tam sniedza vajadzīgos paskaidrojumus. �oreiz tā vairs nebija parastā koķetērija ar likumdo��anu. Kad viņa klients bija pabeidzis savu stāstījumu, viņ� gari caur zobiem nosvilpās.

-��� Iespējams, man ir jums vajadzīgais cilvēks, ta�u diez vai viņ� pie�kritīs, privātdetektīvs beidzot ierunājās. Nepiecie�ams būt� ļoti pārliecino�am.

-��� Nauda nav problēma. Savukārt es gribētu, lai par to nebūtu nekā�das rakstiskas informācijas.

-��� Tas ir pats par sevi saprotams. Visa jums nepiecie�amā informā�cija tiks noglabāta zibatmiņā bez kopijām. Un jūsu vārds nekur netiks minēts ne piezīmju, ne rēķinu, ne pierakstu, nekādu pēdu�

-��� Bez pēdām nekad nekas nenotiek. Un datoriem piemīt niķis tās atstāt.

Jovanovi�s izvilka kabatlakatu un noslaucīja sviedrus sev no pa�kau�a. Viņa kabinetā bija smacējo�i karsts, bet ventilatora nebija.

-��� �ajā datorā atrodami visparastākie ikdienas dokumenti un vairāk nekā, Jovanovi�s sacīja. Tas ir tik nevainīgs kā mūķenes dupsis. Visa slepenā informācija tiek uzglabāta citur, un, izņemot mani, neviens

nezina, kur tie�i. Un cilvēks, kas man palīdz, ir gatavs to iznīcināt, tik�līdz es do�u tādu rīkojumu.

�ķita, klientu �āda atbilde apmierināja.

SERVAZU UZMODINĀJA saules stars, kas krita tam sejā. Viņ� atvēra acis, izstaipījās un palūkojās uz rīta gaismas pielieto istabu. �okolādes brūnas sienas, gai�as mēbeles un gai�pelēki aizkari. Visapkārt rēgo�jās lampas un da�ādi nieciņi. Kādu mirkli viņ� nesaprata, kur atrodas.

Ienāca Marianna savā zilajā atlasa pid�amā, nesot rokās paplāti. Servazs no�āvājās un saprata, ka ir izsalcis kā vilks. Viņ� paņēma smalk�maizīti un iemērca to kafijas krūzē, pēc tam iemalkoja apelsīnu sulu. Ar tikko jau�amu smaidu uz lūpām viņa klusējot vēroja, kā Martēns brokasto. Kad vīrietis bija paēdis, viņ� novietoja paplāti uz smil�krāsas buklē gultas pārvalka.

-��� Vai tev nav kādas cigaretes? viņ� jautāja.

Cigare�u paciņu viņ� bija atstājis virsjakas kabatā. Marianna pa�ņēma savējo no naktsgaldiņa, pastiepa tam vienu cigareti un to aizde�dzināja. Pēc mirkļa saņēma viņa brīvo roku savējā. Pēc miega Mariannas pirksti bija maigi un silti.

-��� Vai esi domājis par to, kas �onakt notika?

-��� Un tu?

-��� Nē, bet labprāt gribētu, lai tas turpinātos�

Servazs klusēja. Viņ� nebija pārliecināts, vai to vēlas.

-��� Tevi kaut kas satrauc, viņa sacīja, novietojusi roku tam uz krū�tīm. Kas noticis? Vai tas ir manis dēļ? Vai tā dēļ, ko es pastāstīju par tevi un Frānsisu?

-Nē.

-��� Kas tad?

Viņ� minstinājās. Vai vajadzētu viņai to visu atklāt? Bet kāpēc gan ne, ja jau viņ� ir izstāstījis par elektronisko vēstuli, ko bija saņēmis? Un par dro�ības kameras video uz autoceļa. Servazs bija teicis, ka tas ir kāds cilvēks, kur� aizbēdzis un cen�as ar viņu sazināties.

-��� Kaut kas ir gan� Servazs iesāka. Nemāku izskaidrot, kas tie�i� Ta�u man ir tāda sajūta, ka mani novēro, ka kāds seko man pa pēdām un ka viņ� zina, kur esmu, un brī�iem mani pat apsteidz, it kā� lai cik neticami tas izklausītos� it kā viņ� nolasītu manas domas.

-��� Tas tie�ām izklausās neticami.

-��� Sajūta ir apmēram tāda pati, kā spēlējot �ahu ar kādu, kur� to prot labāk, un, lai kā tu censtos, viņ� jau ir paredzējis nākamo gājienu, it kā būtu ieperinājies tavās smadzenēs.

-��� Vai tam ir kāds sakars ar Klēras slepkavības izmeklē�anu?

Servazs atkal atcerējās stereoatskaņotājā atrasto disku.

-��� Nezinu� Tas cilvēks pirms pusotra gada izbēga no psihiatriskā institūta.

-��� Tas ir tas �veicietis, par kuru bija rakstīts laikrakstos, vai ne?

-��� Hm.

-��� Tev �ķiet, ka viņ� ir� atgriezies?

-��� Iespējams. Pat nezinu, ko lai domā. Vai arī vaina meklējama manī pa�ā� Varbūt tev ir taisnība un esmu kļuvis paranoisks. Lai kā ari būtu, es jūtu kaut ko dīvainu� Ka top kāds plāns, kaut kas tiek vērpts, ka ir izstrādāta kaut kāda stratēģija, kas zināmā mērā skar ari mani. Tā, it kā es būtu kāda marionete. Viņam atliek tikai atkal ķerties pie savām pro�vokācijām, uzrakstīt kādu elektronisko vēstuli vai zīmīti, un es uzreiz uz to reaģēju.

-��� Tad tāpēc tu man tovakar vaicāji, vai neesmu manījusi kādu klai�ņojam ap manu māju?

Servazs pamāja ar galvu. Viņ� pamanīja liesmiņu, kas iegailējās viņas acīs, un zināja, ko Marianna nodomāja ka viņu atkal vajā tie pa�i vecie dēmoni.

-��� Tev ar to vajadzētu uzmanīties, Martēn.

-��� Tu dro�i vien domā, ka es jūku prātā? viņ� jautāja.

-��� �onakt notika kaut kas dīvains�

-��� Kā tas jāsaprot dīvains?

Servazs redzēja, ka Marianna pūlas apkopot domas un tai starp uzacīm ievelkas rieva.

-��� Tas bija neilgi pēc tam, kad mēs otrreiz bijām beigu�i� mīlēties. Tu beidzot iemigi, bet man pēc mūsu sarunas miegs nenāca. Pulkstenis varēja būt aptuveni trīs naktī� Es izkāpu no gultas, paņēmu no paciņas cigareti un izgāju uz balkona uzsmēķēt.

Viņ� neko neteica un gaidīja, kas sekos.

-��� Es pamanīju ēnu� pie ezera. Neesmu pārliecināta, ta�u man �ķiet, ka kāds slēpās dārzā aiz kokiem. Viņ� devās uz priek�u gar krastu un

nozuda me�ā. Kādu bridi man likās, ka tas ir dzīvnieks dambriedis vai me�acūka� Ta�u tagad, kad to atceros, es vairs tā nedomāju. Nē. Tur noteikti bija cilvēks.

Servazs klusēdams uz viņu skatījās. Tā atkal bija atgriezusies �ī ledainā sajūta, ka kāds cits raksta grāmatu viņa vietā un ka viņ� ir tikai tās varonis, bet pats autors ir paslēpies ēnā, tepat līdzās, izlemjot, kāda būs turpmākā si�eta gaita. Divi viens no otra neatkarīgi notikumi Klēras slepkavība un Irtmana atgrie�anās, ja vien� Viņ� nolika kājas uz grīdas un piecēlās, tad paņēma no krēsla bikses un basām kājām izgāja uz balkona.

-��� Panāc �urp! viņ� pasauca Mariannu cauri stiklotajām, puspievēr�tajām durvīm. Parādi, kur tu to ēnu pagāju�onakt redzēji!

Tagad ari viņa iznāca uz saulainā balkona un ar pirkstu norādīja uz piekalni starp ezeru, zālāju un me�u.

-��� Tur!

Servazs atgriezās istabā, uzvilka kreklu un, kad bija nokāpis pirmajā stāvā, �ķērsoja terasi ezera pusē, nokāpa pa lieveņa pakāpieniem un devās uz priek�u pa dārza nogāzi starp kokiem un kalniem. Gaiss jau bija iesilis. Saule bija iz�āvējusi zāli, un ezers tās staros mirdzēja kā metāla plāksne. Līdz viņam atplūda viļņu �alkoņa. Nedaudz tālāk kāda motorlaiva pameta piestātni, un ūdenī parādījās ūdensslēpotājs, atstā�jot aiz sevis sudrabainu sliedi. Tas bija puisis, kas, sprie�ot pēc slaikā zigzaga ūdenī, bija veltījis treniņiem garas stundas. Klēras Dimāras slepkava bija tikpat izveicīgs un pieredzējis. Servazs vēlreiz iedomājās, ka tas noteikti nevarēja būt nekāds iesācējs.

Viņ� rūpīgi apskatīja apkārtni, ta�u neko neatrada. Ja kāds bija viņus novērojis, tad nekādas pēdas nebija atstājis.

Tagad Servazs bija nonācis pie ezera. Bija redzami pēdu nospiedumi, ta�u tie te bija jau sen. Viņ� devās gar krastu uz priek�u. Aiz muguras varēja dzirdēt motorlaivas troksni, kura bija izmainījusi brauk�anas virzienu. Viņ� bija nonācis klajumā pie me�a, pagājās pāris metru uz priek�u pa taku, kas stiepās gandrīz līdz ūdensmalai.

Tālumā varēja dzirdēt suņa rejas. Marsakā skanēja baznīcas zvani. Ezerā turpināja puk�ķināt motorlaiva.

Starp krūmiem un brik�ņiem tecēja neliels avotiņ�. Dienasgaisma spraucās caur krūmiem, un nelielā tērcīte, ko no ezera viļņiem atdalīja smil�ainais krasts, vizēja.

Netālu no avota pāri taciņai gulēja kāds sakaltis koks. Servazs nodo�māja, ka apkārtnes pārī�i dro�i vien uz tā bie�i mēdz sēdēt un skūpstīties, paslēpu�ies no ļau�u acīm. Zemāk koka mizā bija iegravēti kādi iniciāļi.

Viņ� noliecās un sastinga.

J-1.

SERVAZS BIJA APSĒDIES turpat netālu uz kāda cita koka stumbra. Jau bija tik silts, ka viņam uz pieres bija izspiedu�ās sviedru lāsītes. Vai ari tam par iemeslu bija koka mizā iegrieztie iniciāļi. Visapkārt sīca kukaiņi, un kādu mirkli viņ� jau prātoja, vai tikai nebūs saslimis. Ar vienu roku Servazs atgaiņāja mu�as, bet otrā bija satvēris mobilo telefonu un zva�nīja uz ekspertīzes nodaļu, lai kādu izsauktu uz vietas apskati. Kolīdz viņ� beidza sarunu, mobilais telefons atkal ievibrējās.

-��� Ap�ēliņ, kur jūs bijāt pazudis? Un kā tas iespējams, ka jūsu tele�fons ir izslēgts? kāda balss kliedza viņam ausī.

Tas bija O�as prokurors Kastēns. Servazs bija izslēdzis telefonu iepriek�ējā vakarā un atkal ieslēdzis tikai no rīta, lai piezvanītu eksper�tiem.

-��� Tas bija izlādējies, Servazs meloja. Un es to nemaz nepama�nīju.

-��� Vai tad es neteicu, lai jūs neko neuzsākat, iepriek� nebrīdinājis prokuroru?

Servazs nolēma, ka Lakazs nebija slinkojis.

-��� Vai es jūs netiku speciāli brīdinājis, major?

-��� Es jau grasījos brīdināt tiesnesi. Viņ� atkal meloja. Tie�i biju nodomājis viņam zvanīt, ta�u tad man piezvanījāt jūs.

-��� Kas par muļķībām! prokurors attrauca. Ko jūs no sevis iedo�mājaties, un kā jums �ķiet, kas esmu es?

-��� Tika atrasta sarakste starp Lakazu un Klēru Dimāru ar du�iem elektronisko vēstuļu, viņ� atbildēja. Un �ī sarakste pierāda, ka viņiem bijusi mīlas dēka. Un Pols Lakazs vakar vakarā pats to atzina. Viņi acīmredzot bija ļoti iemīlēju�ies. Viņ� pats ari tā apgalvoja.

-��� Un jūs ielau�aties pie Lakaza un viņa slimās sievas pulksten vien�padsmitos vakarā? Tieslietu ministrija mani tikko jau strostēja, un ticiet man es par to nemaz nebiju sajūsmā!

Servazs vēroja kādu ūdenszirnekli, kas pārvietojās pa avota viļņoto virsmu. Kukainis rūpīgi cilāja garās, tievās kājas, cen�oties tās nesamērcēt, tie�i tāpat kā cilvēks, ar kuru viņ� sarunājās pa telefonu.

-��� Nevajag uztraukties! Servazs sacīja. Esmu gatavs pats uzņem�ties atbildību par notiku�o.

-��� Kādu atbildību! prokurors nosēcās. Ja jūs turpināsiet muļķo�ties, atbildēt tik un tā nāksies man! Vienīgais, kas mani attur Sartē dot rīkojumu jums atņemt pilnvaras, ir tas, ka Lakazs pats man lūdza, lai es neko nedaru. (Jo baidījās, ka par to sāks runāt, nodomāja Servazs.) Tas ir pēdējais brīdinājums, major! Vairs nekādu kontaktu ar Polu Lakazu bez tiesne�a atļaujas, vai skaidrs?

-��� Kā divreiz divi.

Viņ� aizvēra telefona vāciņu un noslaucīja sviedriem noplūdu�o pieri. Servazam niezēja sasvīdusī mugura un zem lāpstiņām. Avota svaigums un krūmi pievilināja kukaiņus.

Nepaspējis aptvert, kas tam lēcies, viņ� juta, ka muti piepilda sie�kalas, un, uz priek�u noliecies, Servazs izvēma rīta kafiju un brokastis.

IRĒNA CĪGLERE ATPOGĀJA uniformas krekla aug�ējo podziņu. Kabi�netā bija �ausmīgi sutīgs, lai gan Irēna bija atvērusi restoto logu. Tā bija vēl viena lieta, kas viņas atvaļinājuma laikā nebija mainījusies, gaisa kondicionētājs nebija salabots. Naudas nepietika, arī lai nomainītu vecos datorus un uzstādītu vēl vienu, ātrāku interneta līniju, tādēļ, lai ielādētu datorā aizdomās turamā fotoattēlu, bija nepiecie�amas vismaz piecas minūtes. Bet, kas attiecas uz viņas grupas darbiniekiem, tad vie�nam bija slimības lapa, bet otrs cirpa mauriņu piemājas dārzā! Tāda bija lauku nomales �andarmērijas skaudrā ikdiena.

Viņas darbavietā valdīja tipiska tuvīnās vasaras gaisotne. Darbinieki izmantoja to, ka priek�niece ir aizbraukusi, lai pavaļotos, un vairums protokolu bija noformēti ar novēlo�anos, turklāt visi �obrīd rādīja skā�bus ģīmjus. Jo viņi, izņemot Irēnu, jau sen bija te iesakņoju�ies. Un bez Irēnas pavadītais mēnesis tiem bija atgādinājis, ka dzīve pirms viņas iera�anās bija daudz vieglāka, ta�u Cīglere zināja arī to, ka viņas ļaudīm bija patiesi iemesli �ēloties darbinieku trūkums, naktsde�ūras, darbs brīvdienās un svētku dienās, nemitīgi pieaugo�ais darba stundu skaits, ģimenes dzīves trūkums, zemās algas, nolietotā tehnika, nopluku�ās

telpas un vecās automa�īnas, bet politiķi cienīgi plātījās, ka ciņa ar noziedzību drīz tiem kļūs par prioritāti. Strādājot izmeklē�anas nodaļā, Irēna bija paradusi turēties savrup, ta�u tagad tai vajadzēja piespiesties un izveidot ap sevi saliedētu un draudzīgu komandu.

Tev jāpievaldās, vecenīt. Da�kārt tu vari būt īsta lempe. Atceries rīt no rīta paņemt līdzi kruasānus.

To iedomājoties, Irēna iespurdzās. Un kāpēc gan ne, ja vien viņi kār�tīgi nopūlējās. Uzacis saraukusi, viņa palūkojās uz protokolu kaudzi, kas atradās uz viņas galda, automobiļu zādzības, auto vadī�ana reibumā, laupī�anas, apkārtējās vides postī�ana. Tuvākajā apkaimē fiksēti vismaz piecdesmit divi likuma pārkāpumi, no kuriem atklāti tikai divi. Vienrei�zīgi! Ta�u tāpēc viņa nebija mazāk lepna ar savu atklāto noziegumu un likumpārkāpumu bilanci vismaz 70 procenti, un tas bija vairāk nekā vidējais līmenis valstī. Tomēr divas lietas, kas to nodarbināja visvairāk, bija arī visapjomīgākās. Pirmā bija kāda izvaro�ana, un vienīgā viņiem zināmā informācija bija automobiļa marka, krāsa un uzlīme uz aizmu�gurējā vējstikla, ko izvarotā sieviete precīzi aprakstīja. Irēna jau pa�ā sākumā sajuta, ka �ī izmeklē�ana viņas grupas vīrie�us īpa�i neaizrāva un ka viņi to vēlējās iebāzt dziļāk atvilktnē, līdz uzradīsies kāda jaunāka informācija jeb, citiem vārdiem runājot, notiks brīnums, ta�u viņa, glu�i pretēji, bija noskaņota pasteidzināt �īs lietas izmeklē�anu, tos izspie�ot kā citronus.

Otrā bija kādas bandas lieta, kas specializējusies bankas kar�u zādzībās un jau vairākus mēne�us uzdarbojās reģionā, izmantojot paņē�mienu, ko dēvēja par �Marseļas cilpu�. Bankomātā iebā�ot spēļu kārts gabalu, cigare�u paciņu, autobusa vai metro biļeti, tiek nobloķēta kre�dītkarte. Tad ierodas kāds no noziedzniekiem un piedāvā vairākas reizes nospiest PIN kodu. Kamēr upuris dodas uz banku, lai atgūtu savu norīto karti, noziedznieks to paņem un, kamēr tā tiek bloķēta, paspēj vairākas reizes noņemt naudu un izdarīt pirkumus. Cīglere ievēroja, ka gada un divu mēne�u laikā trīs reizes aptuveni ar piecu mēne�u intervālu un tikai da�u dienu starpību tika nobloķēts viens un tas pats bankomāts. Acīmredzot �im bankomātam salīdzinājumā ar citiem zagļu acīs bija kādas priek�rocības. Lappuses aug�ējā malā viņa uzrakstīja:

Izlikt bankomātā lamatas. Periodiski pārbaudīt.

Pa puspievērtajām durvīm varēja dzirdēt, kā kāds no viņas koman�das vīriem ātrā soli ienāk telpā un iesaucas:

-��� Paklausieties tikai, pui�i!

Visi pārtrauca darbu, un CIglere saspicēja ausis, cerot, ka beidzot kāds būs pievērsies neatrisinātajām lietām.

-��� Izskatās, ka Domeneks paturēs Anelku spēlē pret Meksiku!

-��� Sasodīts, tas nevar būt! kāds iesaucās.

-��� Un Sidniju Govū arī�

Otrpus durvīm atskanēja neapmierināta balsu murdoņa. CIglere pavērsa acis pret vecā ventilatora spārniem, kas kūla silto gaisu, tomēr telpā nekādu vēsumu nejuta. Viņas domas atkal atgriezās pie raksta, ko tā bija ieraudzījusi lidostas kioskā, un pie elektroniskās vēstules, ko bija atradusi Martēna datorā. Un Irēna nolēma: ja reiz lietu kaudze uz viņas galda bija gaidījusi mēnesi, tā var pagaidīt vēl drusku. Un viņa piecēlās. Tai vajadzēja kādu satikt.

MARGO UZTINA cigareti un, iespraudusi starp lūpām mun�tuku un berot tabaku uz papīra, visu laiku vēroja pagalma otru pusi, kur drūz�mējās studenti un pulcējās otrkursnieki. Viņa ar nepacietību bija gaidī�jusi, kad beigsies van Akera lekcija, lai gan parasti tās viņai ļoti patika. It īpa�i, kad van Akers bija nelāgā omā, un tā tas bija vairumā gadījumu. Frānsiss van Akers bija īsts sadists un despots un jau pa gabalu sajuta viduvējību. Bet viduvējību viņ� necieta. Tāpat kā gļēvulību, iztapību un li�ķību. Kad van Akers bija sliktā noskaņojumā, viņam noteikti vajadzēja atrast kādu grēkāzi, un auditorijā uzreiz varēja sajust, ka briest nepa�tik�anas. Margo ar baudu noskatījās, kā kursabiedru rindām pārskrien baiļu ēna. Viņiem bija izstrādājies īsts izdzīvo�anas instinkts, un, lite�ratūras pasniedzējam ienākot pa durvīm, visi uzreiz varēja pateikt, vai haizivs dosies uzbrukumā. Tāpat kā pārējie, Margo to prata uzminēt pēc tā, kā uz viņiem raudzījās zilās acis un vai bārdas ieskautā mute ir sa�ķobījusies ļaunā grimasē.

Pielīdēji ciest nevarēja van Akeru un baidījās no tā. Skolas gada sākumā viņi bija pieļāvu�i kļūdu, cerot, ka pielabinās pasniedzēju ar savu klanī�anos, bet atklāja, ka van Akers ne tikai ir nejutīgs pret jeb�kāda veida glaimiem, bet liek tiem arī samaksāt par viņu kļūdaino spriedumu. Viņa iecienītākie upuri bija tie, kas ierobe�otas spējas

(ierobe�otas tās audzēkņu elites nozīmē, kas mācījās Marsakā) kom�pensēja ar pārmērīgu iztapību. Margo pie tiem nepiederēja. Viņa nezi�nāja, vai van Akers viņu vērtē augstāk tāpēc, ka viņa ir sava tēva meita, vai arī tāpēc, ka tajās retajās reizēs, kad viņ� tai sarīkoja pārbaudes, Margo bija pratusi pienācīgi atbildēt. Frānsisam van Akeram patika tie, kas turējās tam pretim.

-��� Servaza, viņ� torīt, kamēr viņas domas bija aizklīdu�as pie pagā�ju�ās nakts notikumiem, bija teicis. Vai tas, ko es stāstu, jūs nemaz neinteresē?

-��� Ē-ē� jā� protams, interesē�

-��� Un par ko es tikko stāstīju?

-��� Par konsensu, kas pastāv ap atsevi�ķiem daiļdarbiem, gadsim�tiem ilgi vairums ļau�u ir vienisprātis par to, ka Homērs, Servantess, �ekspīrs un Igo ir augstākās klases meistari, savukārt izteiciens �par gaumi nestrīdas" ir sofīsms� Ja uzskatām, ka vienlīdzība nepastāv, tad lēta prece, ko sabiedrībai kā mākslu cen�as iemānīt reklāma, komerckino un visureso�ais merkantilisms, nevar tikt pielīdzināta izciliem cilvēka gara darbiem un nav attiecināma uz elementāriem demokrātijas princi�piem mākslā, jo tur valda ne�ēlīgs labāko diktāts pār viduvējību.

-��� Vai es teicu, ka �vienlīdzība nepastāv�?

-��� Nē, kungs.

-��� Tad nepiedēvējiet man vārdus, ko neesmu teicis.

Auditorijā bija dzirdama ķiķinā�ana. Tie, kas parasti kalpoja par van Akera zibensnovedējiem, tīksminājās, ja bija iekritis kāds cits. Smiekli atskanēja pirmajā rindā. Viņa neuzkrīto�i bija parādījusi vidējo pirk�stu li�ķiem, kas tur lejā sēdēja un tobrīd bija pagriezu�ies, lai uz viņu blenztu.

Margo ievilka dūmu savās jaunajās, bet jau ar nikotīnu saindētajās plau�ās un vēroja trijotni Dāvids-Sāra-Vird�īnija. Savukārt viņi lūkojās uz Margo par spīti attālumam un skolēnu pūlim, kas tos �ķīra. Viņa izturēja trijotnes skatienus, ievelkot dūmu no cigaretes un neizlai�ot tos no acīm. Nakts laikā viņa bija nolēmusi pilnībā izmainīt savu taktiku. Uz� daudz drosmīgāku. Likt medījumam kustēties. Nevis izturēties neuz�krīto�i, bet gan likt tiem Margo pamanīt un apstiprināt viņu aizdomas par to, ka viņa kaut ko zina. Ja starp viņiem ir vainīgais, tad, iespējams, viņ� sajutīs draudus un apjuks.

�āda taktika nebija glu�i bez riska.

Tā bija bīstama, ta�u cietumā atradās nevainīgs cilvēks un laika nebija daudz.

-��� KUR TAS IR FOTOGRAFĒTS? jautāja Stelēns.

-��� Marsakā. Pie ezera� Me�malā. Tie�i iepretim Igo mātes Mariannas Bohanovskas dārzam.

-��� Vai burtus atrada viņa?

-��� Nē, tas biju es.

Direktora acis iepletās.

-��� Kā tu tur gadījies? Vai kaut ko meklēji?

Servazs jau bija paredzējis, ka tiks uzdots �āds jautājums. Viņa tēvs tam kādreiz bija iemācījis, ka gandrīz vienmēr labākā stratēģija ir runāt patiesību. Vairumā gadījumu tā drīzāk mulsina pārējos, nevis pa�u stās�tītāju.

-��� Es tur nak�ņoju. Es jau ļoti sen pazīstu Igo māti.

Direktora skatiens sastinga. Tagad uz viņu blenza arī Esperandjē, Pi�ols un Samira.

-��� Velns lai parauj! Stelēns iesaucās. Tā ta�u ir galvenā aizdomās turamā māte! Kur� vēl to zina?

-��� Ka es tur �onakt nak�ņoju? Pagaidām neviens.

-��� Un ja nu viņa nolemj to izmantot pret tevi? Ja nu viņa par to izstāsta savam advokātam? Ja tiesnesis to uzzinās, viņ� tevi atstādinās un lietas izmeklē�anu nodos �andarmiem!

Servazs atcerējās di�manīgo briļļaini, kur� bija ieradies, lai satiktu Igo, ta�u neko neteica.

-��� Sasodīts, Martēn! Stelēns kliedza. Vienā un tai pa�ā vakarā tu nopratini deputātu, nevienam par to neko nesakot, pēc tam pavadi nakti� pie galvenā aizdomās turamā mātes! Tavai rīcībai var būt smagas sekas, tā var padarīt visu izmeklē�anu un komandas darbu par spēkā neeso�u!

Stelēns bija perifrā�u meistars un varētu izteikties daudz nesaudzī�gāk, ta�u Servazs jau tāpat saprata, ka viņ� ir dusmīgs.

-��� Labi, direktors beidzot sacīja, acīm redzami cen�oties atgūt savaldību. Kāda tam tagad nozīme? Mēs joprojām atrodamies izejas punktā, jo nekas nepierāda, ka �os burtus ir iegravējis Irtmans. Es ļoti

�aubos, vai �veicietis atgrieztos tikai tevis dēļ vien un ka viņ� pavada laiku, skraidot tev pa pēdām un cen�oties atstāt kādas zīmes, lai tu tās pamani. Un tas viss tikai kaut kādas muļķīgas mūzikas un vienas sarunas dēļ. Un vēl jo vairāk tādēļ, ka tas viss sākās pēc Klēras Dimāras slepkavības.

-��� Nevis pēc, bet reizē ar slepkavību, Servazs izlaboja. Un tas visu maina. Tas sākās ar disku stereoatskaņotājā� Un neaizmirsīsim, ka Klēra precīzi atbilst Irtmana upuru izvēlei.

Kā viņ� jau bija paredzējis, �is teikums radīja vajadzīgo iespaidu. Visiem bija nepiecie�ams laiks, lai sagremotu �o informāciju.

-��� Turklāt ir vēl kāda hipotēze, Servazs sacīja. Iespējams, Irtmans �o reģionu nekad nav pametis. Kamēr visas Eiropas policija un Interpols uzmana vilcienus, lidostas un robe�as, iztēlojoties, ka noziedznieks ir tūksto�iem kilometru tālu, viņ�, iespējams, slēpjas tepat netālu, domādams, ka vismazāk mēs to meklēsim ielas pretējā pusē.

Servazs pacēla acis un redzēja, ka viņa vārdi ir sasniegu�i mērķi un klāteso�ie sāku�i �aubīties. Atmosfēra telpā kļuva nomāco�a. Jau tikai iztēlojoties �veicieti, viņa slepkavības un ne�ēlību, gaiss sabiezēja. Ser�vazs nolēma iesist naglu līdz galam.

-��� Lai kā arī būtu, pa�laik ir pārāk daudz sakritību, lai mēs turpi�nātu ignorēt Irtmana versiju. Un pat tad, ja tas nav viņ�, tas nozīmē, ka kāds cits tur ārā viņu atdarina un tā vai citādi ir saistīts ar Klēras Dimāras slepkavību. Un tas liek ap�aubīt Igo vainu. Es vēlos, lai Samira un Vincents turpmāk nodarbojas ar �īs versijas izpēti. Lai viņi sazinās ar Parīzes Kriminālpoliciju, kas meklē Irtmanu, un pacen�as dabūt visu iespējamo informāciju, kas apstiprinātu, ka �veicietis ir �ajā nostūrī. Vai arī to, ka viņa te nav.

Stelēns piekrīto�i pamāja ar galvu. Viņ� noba�ījies vēroja Servazu.

-Jauki. Ta�u ir vēl kāds jautājums, viņ� sacīja.

Servazs uz viņu palūkojās.

-��� Dro�ības jautājums� Neatkarīgi no tā, vai runa ir par �veicieti vai ne, �ķiet, tas ķertais tur laukā tevi izseko. Un viņ� vienmēr atrodas netālu no tevis� Turklāt vēl �is� starpgadījums uz bankas jumta. Saso�dīts, tu gandrīz no tā nolidoji, Martēn! Man tas nemaz nepatīk. Tas tips ir ieciklējies uz tevi un jau vairākas reizes tev uzbrucis.

-�� Ja viņ� patie�ām būtu gribējis man kaut ko nodarīt, tad pagāju�onakt viņam tāda iespēja bija, Servazs iebilda.

-��� Kā tā?

-��� Istabas durvis ved uz balkonu, un tās bija vaļā. Starp balkonu un dārzu ir labi ja trīs metri, un tie�i līdzās atrodas notekcaurule un vīnstīgas. Viņ� pa to mierīgi varēja uzrāpties aug�ā. Un mēs� vismaz es� gulēju.

Tagad visi skatījās uz Servazu. Nebija nekādu �aubu, ka viņ� gulējis citā gultā, nevis savā, un acīmredzot ar mājas saimnieci, kura bija tie�i saistīta ar notieko�o izmeklē�anu, ko varētu iznīcināt jebkur� kaut cik kompetents jurists, par iemeslu minot intere�u konfliktu. Stelēns atlai�dās krēslā, skatoties griestos, un gari nopūtās.

-��� Ja pieļaujam, ka runa ir par Irtmanu, es nedomāju, ka �veicietis mani apdraud, Servazs steig�us turpināja. Viņa upuri vienmēr ir vienādi jaunas sievietes, kas vairāk vai mazāk ir līdzīgas. Vienīgie vīrie�i, par kuriem mums zināms, ka viņ� tos nogalinājis, ir viņa sievas mīļākais, turklāt tas bija kaislību izraisīts noziegums, un kāds holan�dietis, kur� atradās nepareizajā vietā nepareizajā laikā. Ta�u es gribu, lai Vincents un Samira izdara kaut ko citu.

Abi padotie uz viņu vaicājo�i palūkojās.

-��� Varu piekrist attiecībā uz vienu lietu. �ķiet, Irtmanu es interesēju. Ja tas ir viņ�, tad viņ� ir ļoti labi informēts. Un nekad neatrodas pārāk tālu no vietas, kur atrodamies mēs. Ta�u viņa upuri alla� ir biju�as jaunas sievietes. Es gribu, lai Vincents un Samira parūpējas par Margo aizsardzību Marsakas licejā. Ja �veicietis tā vai citādi grib man kaut ko nodarīt, tad viņ� zina, ka tas ir mans vājais punkts un ka tā mani iespējams visvairāk sāpināt.

Stelēns bija saraucis pieri. Tagad viņ� izskatījās ļoti noba�ījies. Viņ� palūkojās uz saviem padotajiem. Samira pamāja ar galvu.

-��� Nekādu problēmu, viņa atbildēja. Martēnam ir taisnība. Ja �is trakais tam reiz ķersies klāt un ja ir tik labi informēts, kā �ķiet, tad mēs nedrīkstam tā riskēt un atstāt Margo bez uzraudzības.

-��� Es piekritu, Esperandjē pārliecino�i paziņoja.

-��� Vēl kas? Stelēns jautāja.

-Jā. Ja Irtmans man joprojām seko, tad, iespējams, viņu �oreiz var noķert. Pi�ols sekos man. Ļoti lielā attālumā kopā ar komandas biedru.

Seko�ana no attāluma, turklāt pēc iespējas neuzkrīto�āka. Navigācija, signālugunis� Ja Irtmans nevēlēsies mani izlaist no acīm, tad uzradīsies un uzņemsies risku, lai cik niecīgs tas ari būtu. Un, kad viņ� to darīs, tur būsim mēs.

-��� Interesanta doma. Un kas notiks, ja viņ� iznāks no me�a?

-��� Mēs iejauksimies.

-��� Bez atbalsta? Un bez specvienības?

-��� Irtmans nav ne terorists, ne gangsteris. Un �ādai konfrontācijai nav gatavs, tādēļ nepretosies.

-��� Man gan, glu�i pretēji, �ķiet, ka viņ� ir gatavs uz visu, Stelēns iebilda.

-��� Pa�laik mēs vēl nemaz nezinām, vai �is plāns darbosies. Rīkosi�mies, kad pienāks laiks.

-��� Labi. Ta�u gribu, lai man ziņo, tiklīdz kaut kas notiek, un lai jūs mani par visu informējat, skaidrs?

-��� Es vēl neesmu beidzis, Servazs sacīja.

-��� Kas tad vēl?

-�� Jāpiezvana tiesnesim man nepiecie�ams tiesas uzdevums tikties ar Seisas cietuma ieslodzīto.

Stelēns pamāja ar galvu. Viņ� bija sapratis. Stelēns pagriezās, pa�ņēma laikrakstu un nometa to Servazam zem deguna.

-��� Nekas nesanāca. �oreiz nav nekādas informācijas noplūdes.

Servazs palūkojās uz Stelēnu. Vai viņ� tie�ām būtu kļūdījies? Vai nu

�urnālists nebija uzskatījis informāciju par pietiekami svarīgu, vai arī Pi�ols nebija tas, kur� nodeva informāciju presei.

AIZ AUDITORIJAS LOGIEM debesis bija blāvas. Viss �ķita baisi sastin�dzis. Blāva tveice kā caurspīdīga plēve pārklāja ainavu. No ozoliem, liepām un papelēm, kas stāvēja kā pārakmeņoju�ās, uz zemes krita īsas, asas ēnas. �ai ainavai nedaudz dzīvīguma pie�ķīra tikai kādas reaktīvās lidma�īnas bālganā dūmu sliede un da�i putni debesīs. Pat izlaiduma klases audzēkņi, kas trenējās regbija laukumā, �ķita tveices nomocīti, un spēle noritēja palēninātā tempā. Tiem nebija vairāk iedvesmas un entuziasma kā Francijas futbola komandai.

Vasara bija sākusies, un Margo, pa logu raugoties, prātoja, vai tik silts laiks ilgi turpināsies. Viņa pa ausu galam klausījās vēstures

lekciju, un vārdi plūda tai garām kā ūdens pa plastmasas aizkaru. Galvā valdīja juceklis viņa domāja par zīmīti, ko turēja rokās un ko pirms stundas bija atradusi ar līmlenti pielīmētu pie sava skapī�a durvīm. To lasot, viņa bija nosarkusi aiz kauna un dusmām, un pēc tā, kā apkārtējie uz viņu skatījās, Margo saprata, ka visi to jau zināja. Zīmītē bija rakstīts:

Igo nav vainīgs. Lai tavs tēvs piesargās. Un tu arī. Tava klātbūtne te vairs nav vēlama, netīrā padauza!

Viņas taktika bija sākusi darboties.

BIJA OTRDIENA, un pulkstenis rādīja 13 un 5 minūtes. Meridita Jakobsena Tulūzas Blaņakas lidostas Orlī Rietumu terminālī gaidīja ieli�dojam Air France lidma�īnu. Tā kavējās desmit minūtes, ta�u viņa zināja, kāpēc, lidojumu aizkavēja, lai uz to paspētu viņas �efs, deputāts Pols Lakazs. Viņam bija izdevies dabūt vienu �pēdējā brī�a� biļeti uz reisu, kurā nebija brīvu vietu.

Un �āda labvēlība Lakazam tika izrādīta nevis tādēļ, ka viņ� ir deputāts, bet gan tādēļ, ka viņ� pieder pie ļoti �aura izredzētu personu loka �Kluba 2000�. At�ķirībā no klientu uzticības programmām, kas bija paredzētas īpa�i uzcītīgiem ceļotājiem, kuri mēroju�i desmitiem tūksto�u jūd�u un pavadīja tālo reisu lidma�īnās tūksto�iem stundu, �Klubs 2000� bija sava veida �Sezam, atveries!�. Pamatojoties uz dras�tiskiem, ta�u visai mīklainiem kritērijiem, to pie�ķīra ļoti ierobe�otam starptautiskās ekonomikas noteicēju, �ovbiznesa zvaig�ņu, augsti stā�vo�u amatpersonu un politiķu lokam. Lai īpa�i izceltu kluba izredzētību un nozīmību, sākotnēji tā dalībnieku skaits visā pasaulē bija divi tūksto�i, ta�u pamazām kluba privilēģiju izmantotāju kļuva desmitreiz vairāk, un starp tiem bija arī pāris kardinālu, sportistu un Nobela prēmi�jas laureātu. Saprotams, visi 557 Nacionālās sapulces deputāti nebija �ī kluba biedri, ta�u Lakazs bija uzleco�ā zvaigzne politikā un pla�saziņas līdzekļu mīlulis, bet �ī lidsabiedrība īpa�i loloja izcilas personības.

Beidzot pasa�ieru durvis atvērās, un Meridita Jakobsena pamāja savam �efam, kur� pa tām iznāca, ceļojumu somu pārmetis pār plecu. Viņ� izskatījās saguris. Meriditas māte bija francūziete, bet tēvs zviedrs. Viņa bija beigusi politisko zinātņu institūtu Parīzē un jau

divdesmit astoņu gadu vecumā kļuva par deputāta palīdzi. Viņas darbs tika apmaksāts no deputātam pie�ķirtajiem privātlīdzekļiem, bet nelie�lais birojs atradās Universitātes ielā nr. 26. Lakazam pavisam bija �etri darbinieki, no kuriem divi bija viņa ģimenes locekļi viens otrās pakā�pes brālēns un viena māsasmeita, kam algas tika likumīgi izmaksātas no Nacionālās sapulces līdzekļiem, ta�u Meridita bija vienīgā pilna laika biroja darbiniece un Lakaza uzticības persona.

Deputāta palīdzes pienākumi nebija skaidri noteikti. Meridita nodarbojās ar visu: izskatīja vēstules, atbildēja par dienaskārtību un plānoja tik�anās, nodro�ināja vilcienu, lidma�īnu un viesnīcu rezervācijas, bija atbildīga par komunikāciju ar pla�saziņas līdzekļiem, sabiedris�kajām organizācijām, arodbiedrībām un ekonomistu apvienībām, raks�tīja analītiskās atskaites un piedalījās pat likumu labojumu un izmaiņu veik�anā. Meridita bija īsta pērle, un Lakazs to zināja. Viņa ilgi neuzka�vētos darbā, kurā nebūtu nekādu karjeras iespēju. Un turklāt uz viņu bija arī patīkami skatīties, tādēļ Lakazs tai maksāja 2800 eiro mēnesī, kas bija visaugstākā samaksa amatā, kurā atlīdzība svārstījās no pāris simtiem līdz pāris tūksto�iem eiro.

Ta�u Lakazs savas palīdzes atalgojumam netērēja personiskos līdzekļus. Tāpat kā visiem citiem deputātiem, valsts viņam pie�ķīra 8859 eiro mēnesī savu līdzstrādnieku atalgojumam, un viņ� pats varēja izraudzīties to skaitu, uzdevumus, kādi tiem jāveic, un pat to, cik lielas algas izmaksāt, ar nosacījumu, ka deputātam nedrīkst būt vairāk par pieciem darbiniekiem. �ai summai vēl jāpieskaita 5189,27 eiro Lakaza pa�a parlamenta deputāta alga, kā arī 6412 eiro bruto deputāta man�dāta reprezentācijas piemaksa. Sapulce �os tēriņus nekontrolēja. Tur�klāt tika apmaksāti arī viņa braucieni valsts dzelzceļa pirmajā klasē, kā arī telefona sarunas un interneta lieto�ana, ko viņ� nemēdza iekļaut iepriek� minētajās summās. Un, protams, neviens tam neprasītu atlī�dzināt kaut daļu no �īs summas, pat tad, ja izrādītos, ka viņ� no tās neiztērē ne pusi.

Meridita noskūpstīja savu �efu uz abiem vaigiem, paņēma viņa somu, un abi devās uz taksometru pieturu, kur kāda automa�īna viņus jau gaidīja.

-�� Mums jāsteidzas, viņa teica. Devinkūrs tevi jau gaida, lai pus�dienotu Cercle de VUnion klubā.

Lakazs pie sevis nolamājās. �Valis� varēja izraudzīties kādu neuzkrī�to�āku vietu. Oficiāli Devinkūrs skaitījās tāds pats senators kā visi pārē�jie viņ� pat nebija frakcijas vadītājs, ta�u patiesībā �is septiņdesmit divus gadus vecais politiķis bija viens no partijas līderiem. Pirmo reizi viņu ievēlēja par deputātu 1967. gadā, divdesmit astoņu gadu vecumā, un vairāk nekā �etrdesmit gadus viņ� bija strādājis visās ievērības cie�nīgās ministrijās, piedzīvojis se�u prezidentu, deviņpadsmit premjermi�nistru un tūksto�iem parlamentārie�u nomaiņu un veidojis un sagrāvis tik daudz karjeru kā neviens cits. Lakazs viņu uzskatīja par dinozauru un pagātnes cilvēku �has been�, ta�u neviens pats nevarēja atļauties �Vali� neuzklausīt.

Apsēdusies taksometra aizmugures sēdeklī, Meridita Jakobsena savilka uz leju svārkus, bet Lakazs vēlreiz pārliecinājās, ka viņai ir skaistas kājas. Radio skaļi atskaņoja Deividu Boviju, un viņ� palūdza �oferim, lai tas pagrie� mūziku klusāk. Novietojusi uz ceļiem atvērtu mapi ar dokumentiem, Meridita viņam pavēstīja dienaskārtību, un viņ�, pa ausu galam klausoties, ko sieviete saka, iegrima Parīzes dienvidu nomales vēro�anā. Viņam tomēr labāk patika Buenosairesas vai Sanpaulu graustu kvartāli, kurus Lakazs bija apmeklējis pārspīlēto, sapulces sadraudzības grupu organizēto misiju laikā. Tiem vismaz piemita savs īpa�ais kolorīts.

IEGĀJIS MILZĪGAJĀ telpā, Lakazs pamanīja, ka �Valis� jau ir ieņēmis vietu pie galda. Cercle de l'Union kluba delikate�u restorānā, pirmā stāva pa�ā vidū, kas vecajam senatoram patika labāk nekā terase, kur sau�lainā laikā mud�ēja no cilvēkiem, vai kafejnīca, kurp steidzās muskuļoti trīsdesmitgadnieki, kas apmeklēja kluba sporta kompleksu. �Valis� ar sportu nenodarbojās un svēra pusotru centneru. Viņ� klubu apmeklēja jau toreiz, kad �ie zaļknābji vēl nebija pat dzimu�i. Tas tika dibināts 1917. gadā, kad Savienotās Valstis oficiāli iesaistījās karā, un sākotnēji klubs Cercle de l�Union bija paredzēts Antantes virsnieku un ierēdņu uzņem�anai. Klubs atradās vienā no skaistākajām Parīzes viesnīcām, Fobūras-Sentonorē ielā nr. 33, starp angļu un amerikāņu vēstniecību, Elizejas pili un VIII rajona smalkajiem modes pre�u veikaliņiem un jau sen vairs nepildīja savas sākotnējās funkcijas. Tajā ietilpa divi restorāni, bārs, parks, bibliotēka ar 15 000 grāmatu eksemplāriem, privātsaloni,

biljarda zāle, baseins, turku pirts un pazemes sporta komplekss. Iestā��anās maksa klubā bija aptuveni 4000 eiro, bet ikgadējā biedra nauda 1400 eiro. Saprotams, lai iestātos klubā, ar naudu vien bija par maz, citādi glaunajos salonos grozītos un ar saviem sporta apaviem kluba paklājus piebradātu visi lupatu tirgoņi no Atlantijas okeāna otra krasta, kuri nesen bija kļuvu�i bagāti, sīkie, pūtainie datorģēniji un nelegālie narkotiku tirgoņi no IX līdz III rajonam. Bija nepiecie�ams ari aizbild�nis un pacietība, un da�i uz uzņem�anu klubā gaidīja visu savu mū�u.

Lavierējot starp galdiņiem, Lakazs lūkojās uz senatoru, kur� to vēl nebija pamanījis. Viņ� bija īsa auguma, tukls, ģērbies neuzkrīto�ā, svīt�rainā uzvalkā un baltā kreklā, un tam priek�ā uz �ķīvja atradās omārs. Lakazs ievēroja, ka Devinkūram uz pakau�a ir tauku rievas, bet dārgais uzvalka audums uz ļumo�ā auguma veidoja neskaitāmas ieloces.

-��� Sēdieties, mans jaunais draugs, Devinkūrs sacīja savā nodzertajā balsī, ieraudzījis deputātu. Nolēmu jūs negaidīt. Mans vēders prasa vairāk nekā visprasīgākā mīļākā.

-��� Labdien, senator.

Ieradās viesmīlis, un Lakazs pasūtīja jēra lāpstiņu ar baravikām.

-��� Nu ko, dzirdēju, ka bijāt aizrāvies ar kādu kaķenīti, kas nelaimīgā kārtā nosprāgusi. Es vismaz ceru, tas bija tā vērts.

Lakazs nodrebēja. Viņ� dziļi ievilka elpu. Iek�as dedzināja skāņ� dusmu un bezcerības sajaukums. Kad viņ� izdzirdēja, ka kāds tā uzdrīk�stas izteikties par Klēru, viņam uzreiz radās vēlē�anās �im resnajam draņķim ar dūri sa�ķaidīt pauri, ta�u viņ� jau vienreiz bija salūzis izmek�lētāja klātbūtnē, tādēļ tagad vajadzēja saņemties.

-��� Lai nu kā, vismaz es viņai par pakalpojumiem nemaksāju, viņ�, zobus sakodis, izgrūda.

Visa Parīze zināja, ka �Valim� pakalpojumus par maksu sniedza sava aroda profesionāles. Tās bija ielenes no Austrumeiropas, ko suteneri veda uz atsevi�ķām, slikti pieskatītām viesnīcām. Kādu bridi senators uz viņu lūkojās ar izbrīnītu skatienu, bet tad, da�iem apmeklētājiem par neizpratni un pārsteigumu, skaļi iesmējās.

-��� Ak tu rakaris tāds! Un vēl iemīlējies! (Devinkūrs ar salvetes maliņu noslaucīja taukainās lūpas un pēk�ņi atkal kļuva nopietns.) Mīlestība� (Kad �o vārdu izrunāja viņa baudkārās lūpas, tam piemita kaut kas nepie�dienīgs, un Pols Lakazs atkal sajuta, ka tam iek�ā viss sagrie�as.) Ari es

reiz biju iemīlējies, �Valis� pēk�ņi sacīja. Tas bija ļoti sen. Es toreiz vēl mācījos. Viņa bija nevainojami skaista un studēja mākslu. Talantīga. Un kā vēl! �ķiet, tās bija laimīgākās dienas manā mū�ā. Gribēju viņu precēt. Sapņoju par bērniem, lielu ģimeni un viņu ik mirkli sev līdzās. Par skaistu, garu, mierīgu dzīvi, par to, kā mēs kopā novecotu, redzot, kā pieaug mūsu bērni un kā tiem savukārt piedzimst bērni. Un mēs lepotos ar tiem tāpat kā ar saviem draugiem un pa�i ar sevi. Man bija pilna galva ar tamlīdzīgiem vientiesīgiem sapņiem. Vai varat to iedomāties? Man Pjēram Devinkūram? Un tad es viņu pieķēru gultā ar kādu citu. Viņa pat nebija pacentusies aizslēgt durvis. Vai jūsu draudzenei bija kāds cits?

-Nē.

Viņ� atbildēja uzreiz un bez �aubu ēnas balsī. Devinkūrs uz viņu pie�sardzīgi palūkojās, acīm zem biezajiem plakstiņiem viegli iedzirkstoties.

-��� Cilvēki piedalās vēlē�anās, �Valis� pēk�ņi ieminējās. Viņi domā, ka spēj lemt� Patiesībā viņi nekādu lēmumu pieņemt nevar. Nekādu. Jo visu laiku ievēlē vienu un to pa�u izredzēto kastu, vēlē�anas pēc vēlē��anām, sasaukumu pēc sasaukuma. To pa�u nelielo ļau�u grupiņu, kas visu izlemj viņu vietā. Mūs� Un, kad saku �mūs�, es domāju arī mūsu politiskos pretiniekus. Divas partijas, kas ir pie varas jau piecdesmit gadus un izliekas, ka to viedokļi nesakrīt nevienā jautājumā, kaut gan tie ir vienisprātis gandrīz par visu. Jau piecdesmit gadus mēs esam �īs zemes valdnieki un tirgojam vienkār�ajiem ļaudīm blēdību, ko sauc �alternatīva�. Viņiem ta�u vajadzēja pamanīt, ka tamlīdzīga radikāli pretēju viedokļu līdzāspastāvē�ana nav iespējama! Ta�u ļaudis turpina ticēt �ai krāp�anai tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet mēs turpinām izmantot viņu labvēlību.

Lakazs pacēla pie lūpām baraviku.

-��� Ta�u pēdējā laikā da�i steidzas pārāk ātri sadalīt torti. Viņi ir aiz�mirsu�i, ka nepiecie�ams nedaudz izlikties, ievērot kaut minimālu attu�rību un rīkoties ar pārliecību. Cilvēkiem drīkst �urāt uz galvas tikai tad, ja viņi tic, ka tas ir lietus.

�Valis� atkal noslaucīja lūpas.

-Ja iekulsieties nepatik�anās, jūs nekļūsiet par partijas vadītāju, Pol. Tagad vairs ne. Tie laiki ir pagāju�i. Tāpēc dariet visu, lai jūs tajā lietā nefigurētu. Majoru es ņemu uz sevi. Mēs to neizlaidīsim no acīm, tomēr vēlos zināt: vai jums slepkavības vakaram ir alibi?

Lakazs sabozās.

-��� Ak kungs, vai tie�ām jūs domājat, ka es viņu nogalināju?

Viņ� redzēja, ka vecā vīra acis dusmās iegailas. �Valis� pārliecās pāri galdam, un viņa balss starp glāzēm nogranda kā pērkons:

-��� Paklau, tu sīkais, netīrais draņķi! Svēto nevainību varēsi tēlot tiesā, skaidrs? Es vēlos zināt, ko tu tovakar darīji. Vai tu ar viņu drāzies, atsūkāji, dzēri ar draugiem, �ņauci kokaīnu, vai tu biji viens vai ari kopā ar kādu, kas to var apliecināt, sasodīts! Un izbeidz te mani muļķot ar saviem nevainīgajiem skatieniem!

Lakazam bija sajūta, it kā viņ� būtu saņēmis pliķi. Viņ� nobālēja. Deputāts palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens nav viņus dzir�dējis, tad paskatījās tam sejā ar nekustīgu sfinksas izteiksmi.

-��� Es biju� es biju kopā ar Suzannu. Mēs skatījāmies videofilmu. Itāļu komēdiju. Kop� viņa� slimo ar vēzi, cen�os pēc iespējas bie�āk būt mājās.

Senators iztaisnoja muguru.

-��� Man ļoti �ēl, ka ar Suzannu tā noticis. Tas ir �ausmīgi. Man patiesi viņa ļoti patīk.

�Valis� to pateica tie�i un atklāti. Tad viņ� atkal pievērsās savam �ķī�vim. Saruna bija beigusies. Lakazu pārņēma vainas sajūta. Viņ� domāja par to, ko �is cilvēks teiktu, ja zinātu patiesību.

TROK�ŅI. Tie bija dzirdami visu laiku uzmācīgi un satrauco�i un veidoja blīvu, nebeidzamu fonu un nospiedo�u ikdienas rutīnu. Bal�sis, durvis, kliedzieni, restes, slēdzenes, soļu troksnis, atslēgu sai�ķu �vadzoņa� Un vēl smakas. Iespējams pat, ka tās nebija nepatīkamas, ta�u ļoti raksturīgas un atsķirīgas no visām citām. Tā oda visos cietumos.

�eit vairums balsu piederēja sievietēm. Tas bija Seisas sievie�u cie�tuma bloks netālu no Tulūzas. Cietumam bija vēl divas celtnes viena vīrie�iem un viena nepilngadīgajiem.

Kad uzraudze atvēra durvis, Servazs saspringa. Savu ieroci un zīmotni viņ� bija atstājis caurlaidē, pierakstījies apmeklētāju sarakstā un izgājis cauri dro�ības detektoram. Kamēr Servazs pa sievie�u bloka gaiteņiem sekoja uzraudzei pa pēdām, viņ� bija psiholoģiski sagatavo�jies tikties.

Uzraudze tam padeva zīmi, ka viņ� drīkst ieiet. Servazs ievilka elpu un pārkāpa pāri slieksnim. Ieslodzītā ar numuru 1614 sēdēja, ar elko�ņiem atbalstījusies pret galdu, rokas sakrustojusi sev priek�ā. Neona gaisma krita uz viņas kastaņbrūnajiem matiem, kas vairs nebija gari, zīdaini un biezi kā pēdējoreiz, kad viņ� bija to redzējis, bet gan īsi, sausi un nespodri, ta�u viņas skatiens bija tāds pats. Elizabete Ferneja no savas arogances un valdonības nebija zaudējusi ne druskas. Servazs varēja saderēt, ka ari �eit viņa pratusi iekarot pienācīgu vietu, tāpat kā toreiz, kad bija Varņē institūta galvenā medmāsa. Tā, kuras priek�ā visi klanījās. Un kura bija ļāvusi aizbēgt Juliānam Aloizam Irtmanam. Ser�vazs bija piedalījies tiesas prāvā. Viņas advokāts bija centies pierādīt, ka �veicietis ar viņu ir manipulējis un padarījis par savu upuri, ta�u

Elizabetes Fernejas personība liecināja par pretējo. Tiesas piesēdētāji pa�i varēja pārliecināties, ka �ai sievietei nepiemita nekas no upura.

-��� Sveiks, major.

Balss joprojām bija tikpat barga, tomēr tagad tajā jautās kāda jauna nianse garlaicība. Vai ari nogurums. Tā izskanēja nedaudz stiepti. Servazs prātoja, vai viņa nelieto antidepresantus. Tas �eit bie�i gadās.

-��� Labdien, Elizabet.

-��� Ak tad tagad jūs mani uzrunājat priek�vārdā? Vai mēs būtu kļu�vu�i par draugiem? Es to nemaz nezināju. �eit gan mani bie�āk sauc par Femeju. Vai arī numur 1614. Uzraudze, kas jūs atveda, mani sauc par �galveno stulbeni�. Bet tas jau tikai tā, skata pēc. Patiesībā viņa mani mēdz apmeklēt naktīs un tad pati metas uz ceļiem�

Servazs centās ieskatīties Femejai sejā, lai noteiktu, kad viņa runā taisnību un kad melo, ta�u tās bija veltas pūles. Elizabeti Ferneju nebija iespējams izprast, ja neskaita ļaunās liesmiņas, kas gailēja viņas brū�najās acīs. Servazs bija pazinis kādu cietuma direktoru, kur�, runājot par ieslodzītajām, tās sauca par �stulbenēm� un �padauzām�. Viņ� tās regulāri aizskāra, seksuāli uzmācās gados jaunākajām un naktīs ieradās sievie�u blokā kopā ar vairākiem apsargiem, lai sievietes tiem �atsūkātu�. Viņu atcēla no amata, ta�u nepiemēroja nekādas soda sankcijas, jo prokurors uzskatīja, ka viņa atcel�ana no amata jau tā ir pietiekami liels sods. Servazs nu reiz zināja, ka karceru pasaulē viss ir iespējams.

-��� Vai zināt, kā man pietrūkst visvairāk? viņa turpināja, acīm�redzami apmierināta ar reakciju, ko pamanīja izmeklētāja sejā. Inter�neta. Mēs visi esam kļuvu�i atkarīgi no tā stulbuma. Tas ir kaut kas nenormāls. Esmu pārliecināta, ka tad, ja tiktu atņemts Facebook, pa��nāvību skaits cietumos strauji pieaugtu.

Servazs izvilka krēslu un apsēdās galda otrā pusē viņai iepretim. Caur aizvērtajām durvīm līdz viņiem atplūda da�ādas skaņas balsis, saucieni, ratiņu ripo�ana un īpa�s troksnis, kāds rodas, metālam sito�ties pret metālu. Servazs zināja, kas tas ir. Pastaigu stunda. Un pa to laiku uzraugi izstaigā kameras, lai pārliecinātos, ka restes nav pārzāģē�tas, uzsitot pa tām ar metāla stieņiem. Troksnis� Nekas cietumniekiem nelika vēl vairāk izjust savu vientulību kā �is mū�īgais skaņu fons.

-��� Vai zinājāt, ka 70 procenti �eit ieslodzīto ir narkomānes? Un mazāk nekā 10 procenti saņem aizstājo�o terapiju. Pagāju�onedēļ kāda

mei�a pakārās savā jostā. Tas bija viņas septītais pa�nāvības mēģinā�jums, un viņa jau bija draudējusi, ka darīs to atkal. Un tomēr sargi to bija atstāju�i vienu, bez uzraudzības. Redziet, ja es gribētu, tad tādā vai citādā veidā varētu no �ejienes aizbēgt.

Viņ� prātoja, ko Elizabete ar to vēlas sacīt. Vai viņa būtu mēģinājusi izdarīt pa�nāvību? Servazs to iegaumēja, lai vēlāk pajautātu medicīnis�kajam personālam.

-��� Bet jūs ta�u nebūsiet ieradies, lai painteresētos, kā man klājas, vai ne?

Servazs jau bija paredzējis, ka viņa to jautās. Viņ� vēlreiz atcerējās tēva padomu runāt patiesību. Servazs nebija pārliecināts, vai tā ir laba stratēģija, ta�u citas viņam nebija.

-�� Juliāns man atrakstīja. Elektronisko vēstuli� �ķiet, viņ� ir Tulūzā. Vai kaut kur netālu.

Vai viņ� kādreizējās vecākās māsas acīs bija kaut ko pamanījis vai arī tās bija tikai viņa iedomas? Sieviete uz to rāmi nolūkojās un bija tikpat neizdibināma kā iepriek�.

-�� Juliāns� Elizabete�Tad jau laikam visi būsim kļuvu�i par drau�giem. Un kas tajā vēstulē bija rakstīts?

-��� Tas, ka drīz atkal sāks rīkoties un ka bauda savu brīvību.

-��� Un jūs viņam ticat?

-��� Ko jūs par to domājat?

Smaids uz nekrāsotajām lūpām �ķita kā ar kabatas nazi iegriezta rēta.

-��� Parādiet man to vēstuli, tad varbūt pateik�u.

-Nē.

Smaids izzuda.

-Jūs izskatāties noguris, Martēn� Manuprāt, jūs maz guļat. Vai man nav taisnība? Tas ir viņa dēļ, vai ne?

-��� Jūs pati, Liza, arī diez cik labi neizskatāties.

-Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu. Vai jūs neliek mierā domas par Irtmanu? Jūs baidāties, ka viņ� ķersies jums klāt? Vai jums ir bērni?

Servazs zem galda iecirta nagus delnās. Tad viņ� novietoja rokas uz aug�stilbiem, sakrustoja potītes un centās atslābināties. Kaut kas Elizabetē Fernejā bija tāds, kas viņu stindzināja līdz pat kaulam. Viņ� juta, ka paduses kļūst miklas no sviedriem.

-��� Starp citu, kāpēc jūs? Ja nemaldos, jūs viņu esat sastapis tikai vienu reizi. Atceros, kā jūs ieradāties institūtā kopā ar to mazo, bārdaino psihologu un kādu �andarmi� Skaistu, slaidu meiteni. Ko jūs ar Juliānu todien spriedāt: ka viņ� jūs neliek mierā? Un jūs jau viņu arī, vai ne?

Servazs prātoja, ka nedrīkst ļaut viņai uzņemties sarunas vadību. Elizabete Ferneja ar Irtmanu bija viena suga. Perversa, narcistiska manipulatore, dziļi egocentriska būtne, kas visu laiku centās ietekmēt citu domas. Viņ� grasījās kaut ko bilst, ta�u viņa tam nedeva tādu iespēju.

-��� Tātad jūs domājat, ka, iespējams, viņ� sazinājies ar savu kādrei�zējo līdzzinātāju, vai ne tā? Bet pat tad, ja es kaut ko zinātu, kāpēc gan lai kaut ko stāstītu? It sevi�ķi jums.

Arī uz �o jautājumu viņ� bija sagatavojies. Un izturēja sev pievērsto skatienu.

-��� Es runāju ar tiesnesi. Varēsiet lasīt ikdienas laikrakstus un tik�siet pierakstīta datorapmācībā ar kontrolētu piekļuvi internetam reizi nedēļā. Es pats personiski pārliecinā�os, kā �īs iestādes administrācija pildīs tiesne�a lēmumu. �ajā jautājumā varat uz mani paļauties.

-��� Un ja nu man nav, ko jums teikt? Ja nu Irtmans nav ar mani sazi�nājies? Vai darījums, vienalga, paliek spēkā?

Sieviete pasmaidīja ļaunu smaidu. Viņ� neatbildēja.

-��� Kādas man ir garantijas, ka jūs turēsiet vārdu un tas nav blefs?

-��� Nekādas.

Viņa smējās, ta�u tie nebija priecīgi smiekli. Servazs bija sasniedzis savu mērķi. Viņ� to varēja izlasīt sievietes acīs.

-���� Nekādas garantijas, viņ� atkārtoja. Viss atkarīgs no tā, vai es jums ticu vai ne. Viss ir atkarīgs no manis, Elizabet. Ta�u jums jau arī nav nekādas lielās izvēles, vai ne?

Pretim sēdo�ās sievietes acīs iegailējās dusmas un naids. Acīmredzot viņa �os vārdus bija teikusi tik bie�i, ka atpazina pat tad, ja tos izrunāja kāds cits. Tā runāja tas, kam pieder vara. Tagad lomas bija mainīju�ās, un viņa to lieliski saprata. Ferneja tik bie�i bija bijusi viņa vietā, kad kopā ar doktoru Ksavjē vadīja Varņē institūtu, draudot un glaimojot pacientiem, liekot apsvērt visu, ko tie varēja iegūt vai zaudēt, un sakot to, ko tikko bija teicis Servazs, ka izvēles nav un viss atkarīgs no viņas.

-��� At�ķirībā no jums es par Irtmanu neko neesmu dzirdējusi, teica Elizabete Ferneja, un viņ� pamanīja sievietes balsī neviltotu

neapmierinātību un skumjas. Viņ� nav mēģinājis ar mani sazināties. Es ilgi gaidīju kādu zīmi. Vienalga ko� Jūs tikpat labi kā es zināt, ka nekas nav vienkār�āk kā nodot zīmīti cietumniekam, tomēr tas neno�tika� Nē. Ta�u man ir informācija, kas jūs varētu interesēt.

Servazs saspringa, tomēr izturēja Fernejas skatienu.

-��� Vai esam vienoju�ies par datoru reizi nedēļā un ikdienas laikraks�tiem?

Viņ� pamāja ar galvu.

-��� Pirms jums te bija iegriezies vēl kāds. Kāds, kur� gribēja zināt to pa�u, ko jūs. Un dīvainā kārtā viņa te bija iegriezusies tie�i �odien.

-��� Kas? viņ� jautāja.

Elizabete tam veltīja ļaunu smaidu. Servazs piecēlās.

-��� Man nekas cits neatliek kā pajautāt direktoram.

-��� Labi. Pienāciet vēl kādreiz. Tikai neaizmirstiet savu solījumu.

VIŅAM VAJADZĒJA satikt vēl kādu. Mazgadīgo blokā. Viņ� zināja, ka tas nav likumīgi, ta�u Servazam cietumā bija savi kontakti, un par �o tik��anos neuzzinās pat viņa direktors. Viņ� bija paprasījis tiesne�a atļauju Irtmana lietas ietvaros iztaujāt Elizabeti Ferneju tādēļ, lai iekļūtu cie�tumā.

Ejot pa garajiem gaiteņiem, viņ� domāja par to, ko bija teikusi Eliza�bete. Kāds bija iegriezies pirms viņa. Kāda, ko viņ� sen nebija redzējis. Un viņ� atcerējās sniega nogruvumu.

Kad durvis bija atslēgtas, Servazs iztrūkās. �ēlīgais Dievs! Iekritu�i vaigi, apsārtu�as acis, izmisis skatiens. Viņ� zināja, ka Igo ir ievietots vieninieka kamerā, ta�u pēk�ņi Servazam kļuva par zēnu bail. Ja Mari�anna viņu tādu ieraudzītu, pārbītos līdz nāvei.

Servazs izgāja ārā un pievēra durvis.

-��������������� Vēlos, lai viņ� tiek īpa�i uzraudzīts, majors sacīja apsargam.

-���� Atņemiet viņam jostu, kurpju �ņores, visu. Man bail, ka viņ� nepastrādā kādu muļķību. Tas puika drīz no �ejienes izkļūs ārā. Tas ir tikai laika jautājums.

Viņ� atcerējās, ko bija teikusi Liza Ferneja: �Pagāju�onedēļ kāda mei�a pakārās savā jostā. Tas bija viņas septītais pa�nāvības mēģinājums. Un tomēr sargi to bija atstāju�i vienu, bez uzraudzības�" Apsargs uz viņu skatījās un smaidīja.

-��� Sasodīts, vai jūs mani sapratāt?

Apsargs uz viņu vienaldzīgi palūkojās, tad pamāja ar galvu. Servazs nolēma, ka pirms promie�anas aprunāsies ar direktoru, un atgriezās kamerā.

-��� Labdien, Igo.

Puisis neatbildēja.

Tāpat kā Elizabetes Fernejas kamerā, viņ� paņēma krēslu un ap�sēdās.

-��� Igo, viņ� iesāka. Man ļoti �ēl par� �o. Un viņ� ar rokas kus�tību aptvēra visu, kas atradās apkārt. Es darīju, ko spēju, lai pārlieci�nātu tiesnesi tevi izlaist brīvībā, ta�u �ķiet, ka�pierādījumi izrādīju�ies pārāk smagi� Vismaz pagaidām.

Igo pētīja savas rokas. Servazs pamanīja, ka viņ� nograuzis nagus līdz asinīm.

-��� Ir uzradu�ās jaunas detaļas� Un, ļoti iespējams, tu te ilgi neuz�kavēsies.

-��� Dabūjiet mani no �ejienes laukā!

Kliedziens izmeklētāju pārsteidza. Viņ� nodrebēja. Tas bija izmisīgs lūgums. Servazs palūkojās uz Igo. Viņa acis asaroja un lūpas drebēja.

-��� Dabūjiet mani no �ejienes laukā, es jūs lūdzu!

Jā. Nemaz neuztraucies. Es tevi dabū�u no �ejienes laukā, ta�u tev �is trieciens jāiztur, manu zēn, Servazs nodomāja.

-��� Paklausies! Servazs sacīja. Tev man jātic. Es tev palīdzē�u no �ejienes izkļūt, ta�u tev man arī ir jāpalīdz. Man nav nekādu tiesību te atrasties un tikties ar tevi. Tikai izmeklētājs drīkst tava advokāta klāt�būtnē tevi nopratināt. Mani par to var bargi sodīt. Ta�u ir uzradu�ās jau�nas detaļas. Un izmeklētājs būs spiests pārskatīt savu viedokli. Saproti?

-��� Kādas jaunas detaļas?

-��� Vai tu pazīsti Polu Lakazu?

Servazs pamanīja, kā nodreb Igo plakstiņi. Kā nekā viņ� piecpadsmit gadus bija nostrādājis par izmeklētāju.

-��� Tu viņu pazīsti, vai ne? VAI NE?

Igo atkal skatījās uz saviem apgrauztajiem nagiem.

-��� Pie velna, Igo�!

-Jā� es viņu pazīstu.

Servazs klusēdams gaidīja turpinājumu.

-��� Es zinu, ka viņ� mēdza apmeklēt Klēru�

-��� Viņ� to apmeklēja?

-��� Viņiem bija sakars� Augstākā mērā slepens. Lakazs ir precēts un Nacionālās sapulces deputāts no Marsakas. Bet kā jūs to zināt?

-��� Mēs Klēras datorā atradām elektroniskās vēstules.

�oreiz Servazs nemanīja nekādu pui�a reakciju. Acīmredzot Igo ne�bija pārsteigts, lai gan to nezināja. Tātad tas nebūs bijis viņ�, kas izdzē�sis elektroniskās vēstules.

Servazs pārliecās pār galdu.

-��� Polam Lakazam bija augstākā mērā slepens sakars ar Klēru Dimāru. Sakars, par kuru neviens nezināja, kā tu pats tikko teici. Bet kā tu par to uzzināji?

-��� Viņa man to pastāstīja.

Servazs apstulbis blenza uz Igo.

-Ko?

-��� Klēra man visu izstāstīja.

-��� Un kāpēc viņa to darīja?

-�� Jo mēs bijām mīļākie.

Servazs skatījās uz puisi, pūloties sagremot tikko dzirdētos jau�numus.

-���� Es zinu, ko jūs domājat. Man ir septiņpadsmit gadu, bet viņai trīsdesmit divi. Ta�u mēs viens otru mīlējām� Klēra pirms manis tikās ar Polu Lakazu un bija nolēmusi ar viņu izbeigt attiecības. Viņ� bija ļoti iemīlējies un greizsirdīgs. Lakazam jau pirms kāda laika bija radu�ās aizdomas, ka Klērai ir kāds cits. Viņa baidījās, ka viņ� neizturēs un sarī�kos skandālu, kad uzzinās, ka viņai ir sakars ar savu skolēnu, turklāt nepilngadīgu. No otras puses, arī viņ� pats bija sprukās, jo nevarēja pieļaut, ka kāds uzzina par viņa attiecībām ar Klēru.

-��� Cik ilgi? Servazs jautāja.

-���� Da�us mēne�us. Sākumā viss bija tā, kā es jums stāstīju. Mēs runājām par literatūru, viņa interesējās par to, ko es rakstu, ļoti ticēja manam talantam un vēlējās tikai iedro�ināt un man palīdzēt. Laiku pa laikam viņa mani uzaicināja pie sevis uz kafijas tasi. Klēra zināja, ka Marsakā par to baumos, ta�u viņai par to bija nospļauties. Tāda viņa bija brīva un stāvēja visam pāri. Klērai bija vienalga, ko ļaudis par viņu runā. Un tad mazpamazām mēs iemīlējāmies� Tas ir dīvaini un

nemaz nebija manā garā. Ta�u� es pirms tam nebiju sastapis nevienu tādu kā viņa.

-��� Kāpēc ne man, ne tiesnesim tu neko neteici?

Igo uz viņu skatījās apaļām acīm.

-Jūs laikam jokojat? Tas ta�u mani padarītu vēl aizdomīgāku!

Viņam bija taisnība.

-��� Vai varētu būt tā, ka Lakazs zināja par Klēru un tevi? Padomā. Tas ir ļoti svarīgi.

-��� Es saprotu, ko jūs domājat, Igo skumji atbildēja. Atklāti sakot, es nezinu� Viņa man apsolīja visu viņam izstāstīt. Mums par to bija nopietns strīds. Man tas viss bija piegriezies, negribēju, lai viņa tiekas ar Lakazu, ta�u man �ķiet, ka viņai �ai sarunai nepietika laika. Klēra visu laiku to atlika, vienmēr atrodot kādu ieganstu, kādēļ tas varētu notikt vēlāk� Es domāju, ka viņa baidījās no tā, kā viņ� reaģētu.

Servazs atcerējās Klēras Dimāras kaislīgās elektroniskās vēstules, kurās viņa Tomasam999 atzinās mū�īgā mīlestībā. Viņ� atcerējās ari daudzos cigare�u izsmēķus me�ā, ēnu, kas sekoja Igo no kluba, pui�a apgalvojumus, ka viņ� zaudējis samaņu, bet pēc tam pamodies Klēras viesistabā. Iespējams, Polam Lakazam nemaz nevajadzēja, lai viņam kāds kaut ko stāsta, iespējams, viņ� jau tāpat visu zināja.

CIETUMA STĀVVIETĀ jūnija tveice tam trāpīja glu�i kā aperkots. Saule pie gai�pelēkajām debesīm karājās kā lampa, un viņam bija sajūta, ka trūkst gaisa. Servazs nolaida Cherokee logus, lai izvēdinātu svelmi, kas valdīja ma�īnas salonā. Mazāk nekā trīssimts metrus no viņa pa kreisi slējās Mirē cietuma mūri, un starp tiem se�simts ieslodzītajiem, kas tur izcieta garus soda termiņus, nebija nevienas sievietes.

Divi tūksto�i sievie�u, kas bija apcietinātas Francijā, tika izvietotas 63 no 186 cietumiem. Un tikai se�i cietumi bija paredzēti vienīgi sievietēm.

Servazs izvilka mobilo telefonu un piezvanīja Cīglerei.

-��� Cīglere klausās, viņa atbildēja.

-��� Man ar tevi jārunā.

-��� TU NU GAN ESI IEDEGUSI.

-��� Tikko atgriezos no atvaļinājuma.

-��� Kur tu biji?

Atbilde viņu īpa�i neinteresēja, ta�u nepainteresēties būtu nepie�klājīgi.

-��� Kiklādās, viņa atbildēja tādā tonī, kas liecināja, ka viņa attiecībā uz Servaza interesi visu ir sapratusi. Gurķo�anās, sauļo�anās, ūdens�slēpes, pastaigas, pieminekļi, nir�ana�

-��� Man jau sen vajadzēja tev piezvanīt, viņ� pārtrauca Irēnu, un painteresēties, kā tev klājas, nu, tu jau pati zini, ta�u biju� hm� ļoti aizņemts.

Irēna pārlaida acis pūlim, kas drūzmējās basku bāra terases koku paēnā Svētā Pētera laukumā. Tikai �is laukums atradās Tulūzā, nevis Romā.

-��� Nevajag taisnoties, Martēn. Tikpat labi arī es pati būtu varējusi tev piezvanīt. Un tas, ko tu esi darījis manā labā� tas ziņojums, ko uzrakstīji pēc visiem tiem notikumiem� Zini, man to iedeva izlasīt, viņa meloja. Man pa�ai vajadzēja tev par to pateikties.

-��� Es jau viņiem tikai paskaidroju, kas patiesībā notika.

-���� Nē. Tu visu izskaidroji no sava redzesviedokļa, un es biju ārpus jebkādām aizdomām. Tos pa�us notikumus varētu skatīt arī pavisam citā gaismā. Viss atkarīgs no tā, kā uz to paskatās. Vismaz savu solījumu tu turēji.

Servazs sakautrējies paraustīja plecus. Lavierējot starp galdiņiem, ieradās oficiante un nolika tiem priek�ā kafiju un minerālūdeni.

-��� Nu, kā tava jaunā darbavieta?

Tagad arī Irēna paraustīja plecus.

-��� Ceļu kontrole, laiku pa laikam krodziņā saplē�as kāds dzērājs, lau�pī�anas, vandalisma akti vai arī kāds, kur� pieķerts tirgojam narkotikas pie liceja ieejas� Ta�u tas man ļauj saprast, cik privileģētā situācijā es atrados, strādājot izmeklē�anā� neremontētas telpas, dzīvo�anai nepiemēroti dzīvokļi, neko nesaproto�u priek�nieku pieņemti absurdi lēmumi� Vai esi dzirdējis par sindromu ��andarms, kur� izgrozās�?

-Kas?

-��� Mūsu cietpauri priek�nieki izdomāju�i, ka galvenais, kas mums nepiecie�ams, ir jauni krēsli. Ta�u problēma ir tā, ka to paro�i ir pārāk tuvu, lai uz tiem varētu apsēsties �andarms ar ieroci makstī, un tagad �andarmi visā valstī pavada laiku, grozoties savos jaunajos krēslos, lai kaut kā varētu tajos apsēsties.

To iztēlojoties, Servazs pasmaidīja, ta�u tikai uz īsu mirkli.

-��� Tu vakar cietumā apmeklēji Lizu Ferneju, viņ� sacīja. Kāpēc?

Viņa skatījās tam tie�i acīs. Servazs atcerējās negaisa nakti kalnu

�andarmērijā, kad Irēna tam pastāstīja, kā viņu jaunībā bija izvaroju�i tie pa�i vīrie�i, kas Alisi Ferānu un citus pusaud�us vasaras nometnē �Pireneju ģemzes�. Tagad viņas skatiens �ķita tikpat satumsis kā tonakt.

-��� Es� laikrakstā izlasīju, ka Irtmans ar tevi sazinājies, ka viņ� tev uzrakstījis to elektronisko vēstuli� Es� (Viņa centās atrast pareizos vārdus.) Kop� notikumiem Senmartēnā es nespēju� par viņu nedomāt. Kā jau tikko stāstīju, manā brigādē nav nekā īpa�i aizraujo�a, ko darīt� Un tad nu es, laiku nositot, savācu iespējami daudz informācijas par Irtmanu. Kop� Senmartēnas izmeklē�anas tā man kļuvusi par sava veida apsēstību� tādu kā vaļasprieku. Līdzīgi kā kolekcionē rotaļu vilcienus, pastmarkas vai taureņus. Izņemot to, ka tas taurenis, ko es vēlētos pie�vienot savai kolekcijai, ir sērijveida slepkava.

Viņa pielika pie lūpām glāzi ar minerālūdeni. Servazs viņu vēroja. Irē�nai uz kakla joprojām bija nelielais tetovējums ķīnie�u ideagramma un neuzkrīto�ais pīrsings kreisajā nāsī. Vidusmēra �andarmes tā nudien neizskatās. Ta�u Servazam viņa patika un viņ� to ļoti augstu vērtēja. Izmeklētājam bija paticis strādāt kopā ar Irēnu. Viņ� skatījās uz sievieti, acis nenolaidis.

-��� Vai gribi teikt, ka tu vāc visu, ko kāds par viņu saka vai raksta?

-Jā� Apmēram tā. Es mēģinu �o informāciju apkopot, lai redzētu,

kādus secinājumus no tā var izdarīt. Tiesa gan, pagaidām bez īpa�iem panākumiem. Ir tāda sajūta, it kā viņ� būtu izgaisis no zemes virsas. Neviens nezina, vai viņ� ir dzīvs vai miris. Tādēļ, kad, atgrie�oties no atvaļinājuma, ieraudzīju, ka viņ� ir tev rakstījis, uzreiz iedomājos par Lizu Ferneju. Un devos viņu apmeklēt.

-��� Varbūt tas ir joks, Servazs ieminējās, vai atdarinājums.

Irēna pamanīja, ka viņ� vilcinās.

-��� Bet ir vēl kāda lieta, viņ� piebilda.

Viņa klusēja, lai gan domāja, ka zina, ko viņ� grasās teikt, ta�u neva�rēja Servazam stāstīt par to, ko bija atradusi viņa datorā.

-��� Uz A20 autoceļa manīts kāds motociklists, kura ārējās pazīmes atbilst Irtmanam un kur�, iespējams, runā ar �veicie�u akcentu. Ar dro��ības kameru uzfilmētais materiāls pie maksas autoceļa kasēm nedaudz

tālāk uz dienvidiem apstiprināja veikala vadītāja liecību. Ja tas ir Irtmans, tad viņ� pa�laik dodas uz Tulūzu.

-��� Cik laika pagājis? Irēna jautāja, kaut gan pati lieliski zināja atbildi.

-��� Apmēram divas nedēļas.

Viņa palūkojās apkārt tā, it kā kaut kur, pūli iejucis, varētu atrasties �veicietis un viņus novērot. Vairums bāra apmeklētāju bija studenti. Terase ar sārtajiem ķieģeļiem, vīnstīgām un akmens strūklaku atgādi�nāja kādu Provansas laukumiņu. Irēna precīzi atcerējās vēstules saturu. Viņa labprāt Servazam pateiktu, ko par to domā, ta�u ari to viņa neva�rēja darīt, neatzīstoties, ka iekļuvusi viņa datorā.

-��� Vai tev gadījumā nav tās vēstules kopijas? viņa uz labu laimi minēja.

Servazs iebāza roku jakas kabatā, izvilka no turienes �etrkārtīgi salocītu lapiņu un pastiepa to Irēnai. Viņa vēlreiz pārlasīja tekstu, ko jau zināja no galvas.

-��� Tevi tā vēstule ir nokaitinājusi, vai ne?

Servazs pamāja ar galvu.

-��� Ko tu par to domā? Viņ� vēlējās zināt.

-��� Hm. Viņa notēloja, ka turpina lasīt.

-��� Tas ir vai nav Irtmans?

Irēna izlikās, ka prāto.

-��� Man �ķiet, tas ir viņa stilā.

-��� Un kas tev liek tā domāt?

-��� Kā jau teicu, es mēne�iem ilgi pētu viņa personību un izturē�a�nos� Nelieloties varu apgalvot, ka pazīstu viņu labāk nekā visi citi. Un tā vēstule �ķiet ticama, tajā kaut kas ir. Tāda sajūta, it kā es dzirdētu viņa balsi, kā toreiz, kad bijām ieradu�ies viņa kamerā�

-��� Tomēr to sūtījusi kāda sieviete no Tulūzas datorkafejnīcas.

-��� Vai nu upuris, vai līdzzinātāja, Irēna sacīja. Ja viņ� sastapis sievieti ar tādām novirzēm kā viņam pa�am, tad tas tie�ām uztrauc, viņa piebilda, veroties Servazā.

Viņ� juta, ka, par spīti milzīgajai tveicei, kļūst salti.

-��� Tu saki, ka jaunajā vietā garlaikojies? Servazs pārjautāja ar vieglu smaidu.

Irēna uz viņu cie�i lūkojās, prātojot, ko viņ� ar to grib sacīt.

-��� Nu, varētu teikt, ka ne jau tādēļ es iestājos darbā �andarmērijā.

Izskatījās, ka viņ� kaut ko pārdomā, līdz beidzot izlēma.

-��� Samira un Vincents vāc visu iespējamo informāciju par Irtmanu. Ta�u es viņiem palūdzu arī uzmanīt manu meitu. Margo mācās Marsakas licejā. Tāpat kā vairums citu audzēkņu, viņa dzīvo internātā un atrodas tālu prom no savas mātes un manis, tā kļūstot par ideālu mērķi. (Viņ� saprata, ka to saka gandrīz �ukstus, it kā baidītos, ka, skaļi izteikti, �ie vārdi varētu piepildīties.) Ko tu teiktu, ja es tev nosūtītu visu infor�māciju, ko mēs iegūsim par Irtmanu? Es labprāt vēlētos, lai tu par to izteiktu savu viedokli.

Servazs pamanīja, ka viņas seja sāk starot.

-��� Savā ziņā kā konsultante, vai ne?

-��� Tu jau pati atzini, ka esi kļuvusi par �veices sērijveida slepkavas eksperti, viņ� smaidot apstiprināja.

-��� Kāpēc gan ne� Vai nebaidies, ka tas tev varētu sagādāt liekas rūpes?

-��� Tas jau nav obligāti visiem jāstāsta. Par to zinās tikai Vincents un Samira, kuri tev nodos informāciju. Un es viņiem uzticos, ta�u tavs viedoklis mani interesē. Reiz ziemā mēs diezgan labi sastrādājāmies�

Viņ� redzēja, ka �ī atzinība Irēnu ir aizkustinājusi.

-��� Kas tev pateica, ka es biju ieradusies cietumā tikties ar Lizu Ferneju? Viņa gribēja zināt.

-��� Elizabete pati. Es viņu apmeklēju aptuveni divas stundas pēc tevis. Divi gudrinieki�

-��� Un ko viņa tev teica par Irtmanu?

-��� Tikai to, ka viņai ar to nav nekādu kontaktu. Un tev?

-��� To pa�u� Vai tu viņai tici?

-��� Man viņa �ķita ļoti nomākta�

-��� Un neapmierināta�

-�� Varbūt tā dāma ir pārliecino�a mele. Kā, pēc tavām domām, viņa izturētos, ja zinātu, ka Irtmans ir kaut kur tuvumā?

-��� Vai tu domā, ka�?

-��� Es neko nedomāju. Tomēr derētu viņu neizlaist no acīm.

-��� Nesaprotu, kā tas būtu iespējams, Cīglere sacīja.

-��� Tu viņu regulāri apciemosi. Man viņa �ķita garlaikota. Pacenties ar viņu satuvināties. Varbūt viņa beigās kaut ko izpļāpās. Iespējams,

apmaiņā pret taviem apmeklējumiem un lai būtu dro�a, ka tu atkal atnāksi ar viņu satikties� Tomēr neaizmirsti, ka viņa ir narcistiska manipulatore, tāpat kā Irtmans, un ka viņa centīsies izmantot tavas vājības un tevi aptīt ap pirkstu, un neteiks neko citu, izņemot to, ko tu vēlēsies dzirdēt.

Irēna ba�īgi pamāja ar galvu.

-��� Neesmu jau ar pirkstu taisīta. Vai tie�ām tu domā, ka Margo kaut kas draud?

Servazam bija sajūta, it kā tam vēderā gurkstētu stikla lauskas.

-��� Expressa nocent, non expressa non nocent, viņ� atbildēja.

Un pēc tam pats iztulkoja: �Pateiktas lietas kaitē, nepateiktas nekaitē.�

VIŅA TRAUCĀS cauri laukiem ar savu Suzuki GSR600, krietni pārsnie�dzot atļauto ātrumu, atstājot aiz muguras ma�īnas, kas �ķita pie ceļa kā pielipu�as. Saule apspīdēja viļņojo�os, bagātīgi zaļos pakalnus, un viņa jutās enerģijas un trauksmes pilna. Irēna atkal bija zirgā.

Bija uzradies Irtmans�

Tam vajadzētu biedēt, ta�u Irēnu �is izaicinājums, glu�i otrādi, pa�tīkami satrauca. Kā bokseri, kas gatavojas savas dzīves iz�ķiro�ajam ma�am un uzzina, ka viņa visspēcīgākais pretinieks, kur� ilgi bija izstā�jies, atkal ir atgriezies apritē. Un gatavs uzvilkt boksa cimdus.

-��� IR SAŅEMTI GRAFOLOĢISKĀS analīzes rezultāti, Esperandjē pavēstīja.

Servazs ar acīm sekoja kādas sievietes siluetam, kas, saulrieta apspī�dēts, �ķērsoja ielu. Bija skaists vasaras vakars, ta�u Servazs jutās vīlies. Kad kabatā ievibrējās telefons, viņ� bija cerējis, ka tā būs Marianna. �o zvanu viņ� gaidīja visu dienu.

-��� Vārdus burtnīcā nav rakstījusi Klēra Dimāra.

Servazs atrāva acis no sievietes silueta. Pārkarsu�ās pilsētas ainava izgaisa vienā mirklī.

-��� Vai tas ir dro�i?

-��� Grafologs par to ir pārliecināts. Viņ� teica: par to nevar būt ne vismazāko �aubu un viņ� pat gatavs galvot ar savu reputāciju.

Servazs saspringti domāja. Lietas pamazām sāka noskaidroties� Domas darbojās pilnā sparā, glu�i kā tvaika lokomotīves riteņi, kad

ma�īnists kurtuvē ieber ogles. Kāds bija burtnīcā ierakstījis �o teikumu, tā padarot Igo par vainīgo, un atstājis to labi saredzamā vietā Klēras Dimāras kabinetā. Igo bija ideāls grēkāzis gudrs, skaists puisis, kas lietoja narkotikas, turklāt bija Klēras mīļākais un bie�i ieradās pie viņas mājās. Tas vēl nenozīmē, ka cilvēks, kur� mēģināja viņu padarīt par vainīgo, zināja par Klēras un Igo sakaru. Iespējams, viņ� zināja tikai par pui�a apmeklējumiem. Gan Marianna, gan Frānsiss, gan Klēras angļu kaimiņ� visi bija apgalvoju�i, ka Marsakā baumas izplatās ātri.

Ir vēl kāds variants, Servazs nodomāja, piegājis pie ieejas autostāv�vietā un ieniris pazemē. Pols Lakazs�

-��� Viens ir skaidrs, sacīja Esperandjē. Tas, kur� to rakstīja, ir galīgi jucis.

-�� Ja tu gribētu dabūt Pola Lakaza rokraksta paraugu, viņam to nezi�not, kur tu to meklētu? Servazs jautāja, atceroties O�as prokurora no rīta izteikto brīdinājumu.

-��� Nezinu. Varbūt mērijā? Vai Nacionālajā sapulcē?

-��� Vai neko mazāk uzkrīto�u nevari izdomāt?

-��� Pagaidi, Vincents sacīja. Kā Pols Lakazs varēja burtnīcu ienest licejā? Viņu pazīst visa Marsaka. Lakazs nekad nebūtu uzņēmies tādu risku, ja grasītos Klēru nogalināt�

Viens punkts Esperandjē labā.

-��� Kur� tad?

-��� Kāds, kur� brīvi un nemanīts varēja staigāt pa liceju. Kāds skolēns, pasniedzējs vai darbinieks� Tādu ir daudz.

Servazs atkal atcerējās noslēpumaino izsmēķu kaudzi me�ā. Viņ� ieslidināja savu biļeti, pēc tam bankas karti autostāvvietas kases apa�rātā un ievadīja kodu.

-��� Un atkal �ajā bildē neierakstās Irtmans, Esperandjē sacīja.

Servazs pagrūda stāvvietas stiklotās durvis un devās uz priek�u

pa rezonējo�o telpu starp ma�īnu rindām. Viņ� skatījās uz burtiem un cipariem, kas bija redzami uz kolonnām, Bl. Servazs savu ma�īnu bija novietojis B6 stāvvietā.

-��� Kā tā?

-��� Atklāti sakot, es nesaprotu, kātavs �veicietis varēja iegūt tik daudz informācijas par Marsaku, Igo un liceju.

-��� Bet iniciāļi? Un elektroniskā vēstule? Un disks? Ko teiksi?

Telefonā iestājās klusums.

-��� Varbūt kāds cen�as tevi izsist no sliedēm, Martēn�

-��� �ēligā debess, Mālera disks ta�u atradās stereoatskaņotājā, vēl pirms mums tika uzticēta izmeklē�ana!

Touchē. Trāpīts. Atbildes nebija. Viņam aiz muguras uz betona grīdas atskanēja soļi�

-��� Es nezinu, tas �ķiet dīvaini, Esperandjē piekrita. Kaut kas te nesakrīt.

Pēc sava padotā balss toņa Servazs noprata, ka arī viņ� bija nonācis pie tāda pa�a secinājuma �ai lietai trūkst jēgas. Tas bija tā, it kā viņiem būtu visas iespējamās atslēgas, ta�u nav atbilsto�a atslēgas cauruma. Servazs sāka iet lēnāk. Tagad viņ� bija nonācis pie Cherokee. Soļi tuvo�jās� Viņ� nospieda podziņu uz tālvadības pults, atskanēja divi pīkstieni, un nomirk�ķināja ma�īnas lukturi.

-��� Visādā ziņā esi piesardzīgs� Vincents brīdināja.

Servazs strauji apsviedās apkārt. Tur viņ� stāvēja� Tikai da�u centi�metru attālumā� Roku iebāzis ādas jakas kabatā. Servazs redzēja savu atspulgu viņa tum�ajās brillēs. Viņ� pazina �o smaidu, bālo ādu un tum��os matus. Pirms Irtmans paspēja izvilkt ieroci, policists ar brīvo roku sita.

Āķis bija tik spēcīgs, ka viņ� jau nākamajā mirklī sajuta �ausmīgas sāpes pirkstu falangās, tomēr viņ� neļāva �veicietim atjēgties. Servazs to sagrāba aiz jakas un trieca pret kādu pretējā pusē stāvo�u ma�īnu, sadragājot viņa seju pret automa�īnas aizmugurējo stiklu. �veicietis nolamājās. Viņa saulesbrilles ar tink�ķi nokrita zemē. Servazs to nelaida vaļā un tagad jau bija iebāzis roku viņa jakas iek�kabatā. Sataustīja meklēto� �ķiet, sataustīja, bet� tas nebija ierocis.

Tas bija mobilais telefons�

Servazs pagrieza pretinieku ar seju pret sevi. Tas nebija Irtmans. Par to nevarēja būt ne mazāko �aubu. Nekāda plastiskā ķirurģija tā nespētu izmainīt viņa seju. Vīrie�a deguns asiņoja, bet skatiens bija izmisuma un baiļu pilns.

-��� Ņemiet manu naudu! Te tā ir! Tikai nesitiet, es jūs lūdzu!

Sasodīts! Vīrietis bija apmēram viņa vecumā, un tam smirdēja mute.

Servazs pacēla no zemes saulesbrilles, uzstutēja tās viņam atpakaļ uz deguna un nopurināja ādas jaku.

-��� Es atvainojos, Servazs sacīja. Es jūs noturēju par kādu citu.

-��� Ko? Ko? vīrietis iekurkstējās, juzdamies gan atvieglots, gan sa�utis un apstulbis, kamēr Servazs iebāza kabatā savu mobilo telefonu un raitā soli attālinājās.

Viņ� iedarbināja ma�īnu un, bremzēm �ikstot, padeva to atpakaļ�gaitā. Caur aizmugurējo stiklu viņ� redzēja, kā vīrietis izvelk mobilo telefonu un nofotografē viņa ma�īnas numuru. Ar otru roku tas centās apturēt deguna asiņo�anu, izvilcis lielu paku ar papīra kabatlakatiem, uz kuriem jau parādījās asins pleķi.

Servazs labprāt gribētu visu vērst par labu, ta�u bija jau par vēlu. Viņ� bie�i iedomājās, ka laika ma�īna būtu visvērtīgākais izgudrojums tādiem tipiem kā viņ�, kas vispirms dara un tikai pēc tam domā. Cik daudz viņ� būtu savā dzīvē saglābis, ja viņam tāda būtu� Ģimeni, kar�jeru un attiecības ar Mariannu� Tagad viņ� sāka braukt uz priek�u, riepām kaucot uz pārāk gludā autostāvvietas seguma.

Iespējams, tie ir tikai maldi, viņ� nodomāja, izbraucis uz izejas ram�pas. Iespējams, viņ� visu pārāk sare�ģī. Iespējams, Irtmanam ar to visu nav nekāda sakara� Un Vincentam ir taisnība kādā veidā viņ� to visu spētu īstenot? Bet, iespējams, taisnība ir viņam un kļūdās visi pārējie, un vajadzēja atskatīties, uzmanīties un bīties no nākotnes.

Tam bija iemesls.

DRISU KANTĒ PAMODINĀJA automa�īnas signalizācijas kaukoņa uz ielas. Bet varbūt tomēr ļauns sapnis.

Tajā viņ� redzēja, ka naktī atrodas atklātā jūrā kaut kur uz dien�vidiem no Lampedūzas, simtiem kilometru attālumā no krasta. Plosījās vētra. Vēja stiprums bija �etrdesmit jūras mezgli, bet viļņi �etrus metrus augsti. Sapnī jūra �ķita kā kustīgu kalnu rinda ar baltām putu galotnēm, bet debesis kā tum�zaļgana mākoņu un zibens straume. Tad vēj� iegaudojās kā badīgs zvērs, kas grasās tos aprīt, un pār viņiem gāzās gandrīz horizontālas lietus �altis. Tā bija 10 ballu stipra vētra pēc Boforta skalas. �ķita, ka viņi nokļuvu�i ellē. Vairākus metrus augstie viļņi svaidīja mazo kuģīti, uz kura atradās vēl septiņdesmit se�i pār�biedēti ļautiņi, starp kuriem bija trīspadsmit sievietes un astoņi bērni. Bangojo�ie viļņi skalojās pāri bortam no priek�vadņa līdz pakaļvadnim, un viņi bija nosalu�i līdz kaulam. Viņi drebēja no aukstuma, kā arī no domas, ka kuģis krastā neatgriezīsies, un spiedās cie�i cits citam klāt. Zibeņi pār�ķēla nakti kā milzīgi, mirdzo�i koraļļi. Vienīgais masts jau sen bija norauts no �tagas, un kuģis pildījās ar ūdeni ātrāk, nekā viņi to jaudāja izsmelt. Tas triecās pret sārtajām viļņu galotnēm un kuru katru brīdi draudēja nogrimt. Lietus izmērcēja cilvēkus viscaur slapjus un neļāva neko saredzēt, me�onīgais vēj� svilpa ausīs, sievietes vaima�nāja, bērni raudāja, bet visam pāri vēlās viļņu apdullino�ais troksnis.

�etrdesmit zirgspēku motors bija izlaidis garu tikai īsu brīdi pēc tam, kad viņi bija atstāju�i krastu, bet vecās tupeles sapelēju�ais kor�puss brak�ķēja pie katra viļņa. Zobiem klabot, Drisa iedomājās par Lībijas pavadoņiem, kas tiem bija atņēmu�i pēdējo grasi, lai pārdotu

�o lūzni, zinot, ka, visticamāk, tos sūta nāvē, par Gao tuaregiem, par Dirkū vergu tirgoņiem, par zaldātiem un robe�sargiem, par visām �im viņu ceļā sastaptajām maitu lijām, kas bija iedzīvoju�ās uz viņu rēķina visa ceļa garumā, un tos nolādēja. Kāds desmits vīrie�u un sievie�u �i ceļojuma laikā bija jau miru�i no slāpēm un tad pār bortu iemesti jūrā, bet vairākus bērnus kratīja drudzis.

Kad pie apvār�ņa starp lietus �altīm, zibeņiem un viļņu �ļakatām parādījās maltie�u kravas kuģa uguņi, viņi jau iedomājās, ka ir glābti. Visi, bērnus ieskaitot, pielēca kājās, riskējot apgāzt kuģi, kliedza un māja ar rokām, izmisīgi tveroties cits pie cita, kad kārtējais vilnis to sa�ūpoja un sasvēra uz sāniem. Ta�u kravas kuģis neapstājās. Milzenis slīdēja tiem garām, un viņi redzēja, ar kādiem vienaldzīgiem skatieniem viņos nolū�kojas Maltas zvejnieki, kuri stāvēja, uz elkoņiem atbalstīju�ies, tur aug�ā, uz kuģa tiltiņa, bet da�i no viņiem, paslēpu�ies lietusmēteļu kapucēs, pat smējās un māja tiem ar roku. Kādi trīsdesmit viri metās ūdeni un centās nokļūt uz kuģa, te grimstot, te paceļoties virs kustīgajām viļņu mugurām un milzīgā zvejas tikla, kas bija pilns ar tun�iem un ko kuģis vilka aiz sevis. Divi no tiem noslīka, mērķi nesasniegu�i. Zvejas kuģis attālinājās, bet zvejnieki nedarīja neko, lai glābtu tos izmisu�os, kas bija iekrampēju�ies tiklā. Drisas sapni ari viņ� pats pārsalis, nejutīgiem pirk�stiem un no jūras ūdens dego�ajām iek�ām turējās pie tikla, un jūrnieki uz viņu mērķēja ar savām �autenēm, bet zem viņa sitās tun�i, draudot to pārgriezt uz pusēm ar savām milzu spurām. Tajā bridi viņ� pamodās.

Kailu augumu un pavērtu muti Kantē palūkojās apkārt, bet, kad viņ� pazina savu istabu, sirds vairs nedauzījās kā negudra. Viņ� izber�zēja acis un glu�i kā mantru pie sevis atkārtoja: Mani sauc Drisa Kantē, esmu dzimis Segu, Mali, man ir trīsdesmit trīs gadi, un pa�laik es dzīvoju un strādāju Francijā.

Patiesībā viņa ceļabiedri trīs dienas un trīs naktis peldēja, pieķē�ru�ies zvejas tīkliem, līdz tos izglāba itāļu kara kuteris. Viņ� to bija izlasījis kādā laikrakstā uz tā kuģa borta, kas tos beidzot bija izglābis. Maltas zvejas kuģa kapteinis bija paziņojis, ka nevarēja tos uzņemt, bet, galvenais, novirzīties no kursa, jo riskēja zaudēt �vērtīgo tun�u kravu�. Kantē bija nolēmis palikt uz bar�as klāja kopā ar sievietēm un bērniem pat tad, ja tas nogrimtu. Kad kuteris jau grasījās grimt, tos izglāba kāds spāņu traleris Rio Esera. Kad spāņu kapteinis tos bija mēģinājis izsēdināt

Maltas salā, varas iestādes viņam to bija aizliegu�as. Traleris ilgāk nekā nedēļu nostāvēja reidā atklātā jūrā pie Maltas krastiem, pirms kāds beidzot parūpējās par negribēto kravu.

Tiklīdz Kantē Maltā spēra kāju uz zemes, tam lika iesēsties 113. auto�busā, jo tā galapunktā esot bēgļu centrs, kur viņ� varē�ot pārlaist nakti, nomazgāties un paēst. Kantē bija uzmetis acis papīru kaudzei, kas tika izdalīta autobusa pieturā, kurā izkāpa Kantē. Viņ� bija atlocījis vienu no tiem. Tur angliski bija rakstīts:

UZ VISIEM NELEGĀLAJIEM IMIGRANTIEM ATKLĀTA MEDĪBU SEZONA �AUJIET, LAI NOGALINĀTU MELNOS AFRIKĀŅU IMIGRANTUS MĒS JŪS NEGRIBAM, NETĪRIE DRAŅĶI VĀCIETIES, KO KĀJAS NES, UN PASAKIET TO ARĪ SAVIEM DRAUGIEM

Pēdējo rindiņu veidoja burti �KKK�, ko ierāmēja miroņgalvas. Viņ� iekāpa autobusā un aizbrauca līdz bēgļu centram. Tā bija Al Faras bēgļu nometne kādreizējā kara lidosta, kas bija pārveidota par bēgļu izmi�tinā�anas centru. Cinkota dzelzs konteineri ar sīkiem lodziņiem, tel�u pilsētiņa un liels, lidma�īnām paredzēts angārs. Tajā ietilpa vairāk nekā �etrsimt cilvēku. Vairāk nekā gadu Kantē bija nodzīvojis vienā no �iem divdesmit piecus kvadrātmetrus lielajiem konteineriem, kurā ietilpa astoņas viena virs otras izvietotas gultas. Vasarā temperatūra tur sasnie�dza plus piecdesmit grādus, bet ziemā nometnes ielas pārvērtās dubļos. Trīsdesmit atbaido�i netīras plastmasas kabīnes kalpoja gan par du�u, gan tualeti. Daudz imigrantu no�ēloja, ka pametu�i savu valsti. Un tad, 2009. gadā, uzradās neliels cerību stariņ�. Francijas vēstnieks Maltā Daniels Rondo bija piedāvājies uzņemt bēgļus Francijā, bet citas Eiropas valstis, tādas kā Vācija un Apvienotā Karaliste, atbalstīja �o iniciatīvu. Tā Drisa Kantē kopā ar vairākiem desmitiem citu bēgļu jūlijā nonāca Francijā.

Darbs bija labāk apmaksāts nekā Maltā, kur tādi ļaudis kā viņ� ik rītu atstāja Al Faras nometni un sapulcējās apaļā laukumā netālu no Marsas, kur darbā nolīdzēji pie savu automa�īnu stūrēm vienojās par vienas dienas samaksu. Arī �eit sākumā bija bijis tāpat, ta�u tad Kantē dabūja darbu kādā uzkop�anas kompānijā. Un viņ� to neno�ēloja. Drisa cēlās trijos naktī un uzkopa birojus. Darbs nebija pārāk grūts.

Viņ� bija pieradis pie apdullino�ā putekļsūcēja trok�ņa, pie specifiskās grīdas segumu, ādas krēslu un tīrī�anas līdzekļu smar�as un saviem pārāk vienkār�ajiem darba pienākumiem, lai gan viņam bija in�eniera diploms. Kantē bija nelielas komandas, kuru veidoja piecas sievietes un divi vīrie�i, sastāvā, kas apkalpoja vairāku biroju telpas. Pēcpusdie�nās viņ� atpūtās, bet vakaros devās sastapties ar sev līdzīgajiem pilsē�tas kafejnīcās un sapņoja par citādu dzīvi tādu, ko viņ� redzēja, ejot garām veikalu vitrīnām un vērojot apmeklētājus caur restorānu logiem.

Tomēr kaut kas Kantē nedeva mieru un lika svīst aukstiem svied�riem. Ar sapņiem viņam bija par maz. Arī viņ� bija gribējis pamēģināt, kā ir dzīvot tādu dzīvi. Un, lai to varētu īstenot, bija piekritis kaut kam tādam, ko tagad no�ēloja. Un tas viņu satrauca. Drisa Kantē bija ļoti godīgs. Kantē zināja, ka tad, ja tas kādu dienu atklātos, viņ� varētu zaudēt darbu vai arī atgadītos kaut kas vēl ļaunāks. Un viņ� negribēja braukt projām, it īpa�i jau tagad.

Kad Kantē gāja pa trotuāru starp daudzajām ma�īnām, Tulūzas ielas vibrēja no �īs vasaras vakariem raksturīgās enerģijas. Pulkstenis bija septiņi vakarā, bet temperatūra joprojām bija plus trīsdesmit pieci grādi. Parasti �āds karstums pilsētā valdīja tikai jūlijā un augustā. Kantē nopriecājās, jo viņam patika karstums, un at�ķirībā no vairuma �īs pil�sētiņas iedzīvotāju, kam trūka gaisa, viņam �ādā laikā bija vieglāk elpot.

Kantē apsēdās kafejnīcas �Escale� terasē Arno-Bernāra laukumā, sasveicinājās ar tās �efu Hocinu un, gaidot, kamēr ieradīsies divi viņa draugi Sufians un Bubakars, pasūtīja piparmētru tēju. Pie blakusgaldiņa kāds apmeklētājs piecēlās kājās. Tad tas tuvojās un nostājās viņam priek�ā. Kantē pacēla acis un ieraudzīja gadus �etrdesmit vecu vīrieti ar tum�iem, taukainiem matiem, neizdibināmu sejas izteiksmi aiz tum�a�jiem briļļu stikliem un lielu vēderu, kas zem apvalkātās �aketes plēsa vai pu�u viņa ap�aubāmi balto kreklu.

-��� Vai drīkst apsēsties?

Maltietis nopūtās.

-��� Es gaidu draugus.

-��� Es tikai uz īsu mirkli, Dris.

Drisa Kantē paraustīja plecus. Zlatans Jovanovi�s ar alus krūzi rokā smagi piezemējās uz nelielā, ļodzīgā krēsliņa, kas �ķita pārāk trausls �im metru un deviņdesmit trīs centimetrus garajam vīrietim. Drisa

turpināja maisīt cukuru savā kūpo�ajā glāzītē ar apzeltītu maliņu, it kā nekas nebūtu noticis.

-��� Man nepiecie�ams kāds pakalpojums.

Drisa sajuta vēderā tuk�umu. Viņ� neko neatbildēja.

-��� Vai tu dzirdēji?

Drisa Kantē juta, ka vīrietis caur savām tum�ajām brillēm skatās tam virsū.

-��� Es ar tādām lietām vairs nenodarbojos, viņ� nepiekāpīgā balsī sacīja, skatoties uz rūtaino galdautu. Ar to ir cauri.

Dārdo�o smieklu lēkme, ar kādu �is paziņojums tika uzņemts, lika Drisam satrūkties. Viņ� ba�īgi pavērās uz pārējiem kafejnīcas apmeklē�tājiem, un tie visi tagad skatījās uz viņiem.

-��� Viņ� ar to vairāk nenodarbo�oties! Zlatans skaļi iesaucās, atgā�zies krēslā. Saki viens cilvēks!

-��� Aizverieties!

-��� Rāmāk, Dris! Tev jau nu vislabāk vajadzētu zināt, ka te citi cilvēki nevienam nerūp!

-��� Ko jūs no manis gribat? Es ta�u jums jau pagāju�oreiz sacīju, ka viss ir beidzies!

-��� Jā, es to zinu, ta�u ir uzradies� teiksim, kaut kas jauns jeb, vēl precīzāk, jauns klients.

-��� Tā nav mana darī�ana. Nevēlos neko par to dzirdēt.

-��� Baidos, ka mēs viņam esam vajadzīgi, Dris, vīrietis nesatricināmi turpināja, it kā viņi būtu divi biznesa partneri, kas apsprie� savas lietas.

-��� Turklāt viņ� labi maksā.

-��� Tās ir jūsu problēmas. Atrodiet kādu citu muļķi! Es �o lappusi esmu pār�ķīris.

Kamēr Drisa runāja, viņ� juta, ka kļūst aizvien apņēmīgāks. Iespē�jams, beigu beigās pretimsēdo�ais vīrietis sapratīs, ka ar viņu vairs nevar rēķināties. Drisam tikai bija jāpaliek nelokāmam un jāturas pie sava. Ja vajadzēs, kaut vai visu nakti, un �is vīrietis beigās padosies.

-��� Neviens tā uzreiz nevar pār�ķirt lappusi, Dris. Ne jau nu tādu lap�pusi. Neviens tā pēk�ņi nenolemj visu beigt. Ar mani tādi jociņi neiet krastā. Es esmu tas, kur� nolemj, kad izbeigt. Vai tev pielec?

Drisa juta, ka viņu sāk kratīt drebuļi.

-Jūs nevarat mani piespiest�

-��� Un kā vēl varu! Visas tās tavas fotokopijas un dokumenti, ko tu esi izvilcis no miskastēm! Kas notiks, ja tas nonāks policijā?

-Jūs iekritīsiet reizē ar mani, lūk, kas notiks!

-��� Vai tu tie�ām tā darīsi? Tu mani nodosi? Zlatans nedaudz pār�spīlēti ievaicājās, aizdedzinot cigareti.

Drisa izaicino�i lūkojās tum�ajās brillēs, ta�u vīrie�a miers to izsita no sliedēm. Viņ� juta, ka vīrietis par viņu smejas un nebaidās, un Drisas satraukums pieauga.

-��� Labi, vīrietis beidzot sacīja, kad bija iemalkojis alu. Kas es esmu?

Maltietis neatbildēja, jo viņam nebija, ko teikt.

-��� Ko tu viņiem sacīsi, draudziņ? Ka vīrietis tum�ās brillēs, ko satiki kafejnīcā, tev iedeva 1000 eiro, lai tu ievieto lampā mikrofonu? Un ka tu nespēji pretoties, kad biji ieraudzījis �o naudu? Un ka pēc tam tev iedeva 500 eiro, lai tu pārfotografē dokumentus, kas atrodas kādā mapītē? Un vēl 500 eiro, lai tu katru dienu izvelc dokumentus no miskastes? Ko tu sacīsi, kad viņi jautās, kā mani sauc? Ziemassvētku vecītis? Tu teiksi, ka tas ir kāds �etrdesmitgadīgs, liela auguma virietis ar lieko svaru, kur� runā ar tikko jau�amu akcentu un ir ģērbies tāpat kā visi pārējie? Ka tu nezini ne viņa vārdu, ne adresi un pat ne telefona numuru, jo viņ� vienmēr no kāda slepena numura zvana pats? Vai to tu viņiem teiksi? Tici man, sūdos esi iekūlies tu, Dris, nevis es!

-��� Es viņiem sacī�u, ka tad, ja vajadzēs, esmu gatavs naudu atdot.

Vīrietis atkal iesmējās, un Drisa Kantē sajutās kā īsta niecība. Viņ�

vēlējās ielīst zemē. Vēlējās, kaut nekad nebūtu �o vīrieti saticis.

Biedējo�ā tuvībā tas novietoja savu silto un sasvīdu�o ķetnu uz Dri�sas plaukstas.

-��� Neizliecies par lielāku muļķi, nekā esi, Drisa Kantē! Es ļoti labi zinu, ka tu esi viss, ko vien vēlies, tikai ne pamuļķis.

Izdzirdot vīrieti izrunājam viņa vārdu, Drisa nodrebēja pie visām miesām.

-��� Tātad īsumā� Tu nodarbojies ar rūpniecisko spiego�anu valsti, kurā tas skaitās gandrīz tikpat smags noziegums kā slepkavība, un, tā kā tu tikai nesen esi ieradies Francijā, kas bijusi tik laipna, ka tevi uzņē�musi un izvilkusi no taviem maltie�u sūdiem, kuros tu biji līdz ausim, un �eit tu beidzot atradi pastāvīgu darbu un, kas lai zina� varbūt nākotnes

izredzes? Ta�u visu pārējo nav iespējams pārbaudīt, tas ir tavas iztēles auglis, romāns. Nekā, ko varētu pierādīt, amigo.

Drisa blenza uz sviedru pleķiem vīrie�a krekla padusēs.

-��� �eit ir pilns ar cilvēkiem, kas mūs ir redzēju�i un varētu to aplie�cināt. Jūs nebūt neesat manas iztēles auglis, kā pats tikko izteicāties.

-��� Pieļausim, ka tā ir. Nu un tad? Ja neskaita to, ka ļaudis �eit ne visai mīl kontaktēties ar policiju, ir skaidri redzams, ka tu to esi darījis kāda cita labā un par to saņēmis naudu. Tādas tās lietiņas. Un tev tas neko nemaina. Ja gribi dzirdēt manas domas, tas ir vēl sliktāk nekā tad, ja tu to būtu darījis cēlu mērķu vārdā. Ko sacīs visi tie apmeklētāji, ko mēs te redzam? To pa�u, ko tu. Policija nekad līdz manlm neaizraktos, bet tevi iebāzīs ķurķī, vēl pirms tiksi izraidīts no valsts. Vai tie�ām to tu vēlies? Tu, brāl, esi gana ceļojis, �ķērsodams tuksnesi, jūru, robe�as� Mēdz teikt, ka �ī ir rasistiska valsts, ta�u, pie joda, tu lieliski zini, ka libānie�i, maltie�i un ķīnie�i ir rasisti, ka pat tie velna tuaregi ir rasisti. Visa �ī sasodītā planēta ir rasistu pilna, bet tu, brāl, esi malinke melnāks par melnu. Vai tie�ām vēlies kļūt par nelegālo?

Drisa juta, ka spēki sāk izsīkt un glu�i kā bar�ā vētras laikā gribā ir radusies sūce. Viņa smadzenes no vīrie�a vārdiem brak�ķēja kā veca tupele viļņos. Katrs izteiktais vārds trāpīja kā pātagas cirtiens.

-��� Atbildi: vai to tu vēlies?

Viņ� papurināja galvu, acis nodūris, veroties rūtainajā galdautā.

-�� Jauki. Tagad ieklausies manī vērīgi es pats noteik�u, kad tu varēsi izstāties no spēles, ta�u man priek� tevis ir labi jaunumi. Es tev apsolu, ka tā ir pēdējā reize, kad tev kaut ko lūdzu� Un samaksa ir 2000 eiro skaidrā naudā�

Drisa pacēla galvu. �ī perspektīva, ka viņ� beidzot būs brīvs, turklāt vēl ar tik daudz naudas, viņu nedaudz uzmundrināja. Vīrietis iebāza roku jakas iek�kabatā, tad atkal izvilka to ārā un pavēra savu milzīgo ķetnu. Tur atradās zibatmiņa, kas �ķita pavisam sīciņa.

-��� Viss, kas tev jādara tā jāiesprau� kādā datorā. Tu to iedarbi�nāsi, un tā pati visu paveiks atradīs paroli un ielādēs programmu. Tas neilgs vairāk par trim minūtēm. Tad tu to atkal izvilksi, izslēgsi datoru un spēle būs galā. Viss. Cauri. Un neviens nekad to nepamanīs. Tu man atdosi zibatmiņu, saņemsi 2000 eiro un vairs neko par mani nedzirdēsi. Es tev to apsolu.

-��� Kur tas atrodas? Drisa Kantē jautāja.

BIJA TĀDA SAJŪTA, it kā viņ� brauktu cauri ugunsmūrim. Pat visnie�cīgākā zariņa ēna �ķita kā svētība. Elviss Konstandens Elmazs nolaida ma�īnas sānstiklu, ta�u gaiss bija tā uzkarsis, ka �ķita, it kā viņ� būtu atvēris cepe�krāsni un grasītos izcepties savā sulā. Par laimi, jau tuvojās vakars, �ī bija ārpilsēta, un bie�i vien jau agri kļuva tum�s. Krustojumā Elviss pagrieza ma�īnu. Uzraksts, kas bija piestiprināts pie kāda koka stumbra, vēstīja:

CĪŅAS ZONA SARGSUŅU AUDZĒTAVA

Nedaudz tālāk viņ� nogriezās uz kāda vēl sīkāka ceļa ar vecu un saplaisāju�u asfalta segumu. Kāda klēts un vēja rotors uz oran�ās, rie�to�ās saules fona veidoja ēnu teātra cienīgu attēlu. Viņam svīda seja, un tajā nebija vainojama tikai �ī vakara tveice. Ēnainais vakars Elvisu padarīja nervozu. Viņ� bija ļoti nobijies. Slimnīcā viņam bija izdevies tam policim un ērmīgajai policistei notēlot baigi vēso, ta�u tikai pēc tam Elviss bija aptvēris �ī apmeklējuma jēgu. Sasodīts! Atkal viss sākas no gala� Braucot viņam bija tāda sajūta, it kā vēders būtu sasējies mezglā. Velns lai parauj! Elviss negribēja nosprāgt. Viņ� neļaus sevi pieveikt kā to raganu pasniedzēju� Viņ� tiem parādīs, ar ko tiem ir darī�ana! Pakaļas caurumi tādi, panāciet tik �urp, ka pa�i nedabūjat galu! Ādu pār acīm novilk�u, ķerto varza! Tovakar viņ� nebija pamanījis, ka tie viņam tuvojas. Serbi, ko neteiksi! Blefs! To pasaciņu par mei�u un serbiem viņ� bija izdomājis, lai ir, ko sacīt policijai, un palūdzis kādiem pāris veciem �omiem bārā to apstiprināt. Bārs bija pilns ar tādiem kā viņ� nosacīti atbrīvotiem, tādiem, kas gaida tiesu vai ari vēl nav paspēju�i pastrādāt nākamo noziegumu. Viņ� knapi bija izsprucis, tomēr beigās viņi pa�i aizlaidās. Tur bija pārāk daudz iespējamo liecinieku. Un tas viņu bija izglābis. Ta�u uz cik ilgu laiku? Bija vēl viens variants visu atklāt kruķiem. Ta�u tad lietu atkal atsāks izmeklēt, citi pastāstīs, kas tonakt patiesībā notika, un tad viņam ķersies klāt veselas ģimenes. Tiesas pro�cess un ieslodzījums bija garantēts. Un uz cik ilgu laiku? Viņ� ķurķl vairs negribēja atgriezties. Neparko!

Līdzās sarūsēju�ai pastkastei un ziedo�am plū�koka krūmam vēl viens uzraksts aicināja no asfaltētā ceļa nogriezties uz �aura me�a ceļa.

Elviss auto sēdekli sāka kratīties, stūrē iekrampējies, pēc tam pa baļķu tiltiņu pārbrauca pāri upītei kukurūzas lauka vidū, pār kuru jau savil�kās tum�as vakara ēnas. Atliku�os simts metrus veidoja ēnains, biezi saaugu�u krūmu tunelis. Kļuva aizvien tum�āks, un viņ� aizvien vairāk satraucās. Abās pusēs ceļam auga gara zāle. Tre�ais, liela izmēra pazi�ņojums vēstīja:

RoTVEILERI, DOBERMAŅI, BEĻĢU GANU SUŅI, AMSTAFI, ARGENTĪNIE�U DOGI, BORDO DOGI

Uz �ī plakāta visai nemākulīgi bija attēlots suns. Elviss to bija uzzī�mējis pats. Pa labi, zem nokarenajiem koku zariem, naksnīgo klusumu pārtrauca biedējo�s rējienu un smilkstu juceklis, un viņ� pasmaidīja, dzirdot, kā viņa saniknotie mlļdzlvnieki sitas pret restoto �ogu. �ķita, ka milzeņi cits citu kaitina, ķeroties pie rīkles, tad meta mieru un viss noklusa.

Noteikti, ari viņus ietekmē �ī sutoņa. Kad Elviss izslēdza ma�īnas motoru, izkāpa no tās un aizcirta durvis, viņ� sajuta, ka to apņem pil�nīgs klusums.

Viss �ķita sastindzis, un gaiss kā svina pieliets. Vienīgā dzīvības pazīme bija mu�as, kas tam spindzēja apkārt, un automa�īnas motora klakstoņa, tam lēnām atdziestot. Elviss izvilka no d�insu kabatas ciga�re�u paciņu, vienu iesprauda starp lūpām un ar piedurkni noslaucīja no pieres sviedrus. Tā uzreiz kļuva slapja. Elviss ar baudu ievilka nāsis me�onīgo un bīstamo plēsoņu smaku. Tad viņ� aizdedzināja cigareti un sāka iet uz māju pusi. Zem sporta krekliņa, ko rotāja Brazīlijas koman�das uzraksts RONALDO 9, tam uz tveicē niezo�ajām �uvēm joprojām bija netīrs apsējs, tomēr viņ� bija priecīgs, ka varēja doties prom no slimnīcas un atgriezties mājās pie saviem mīļajiem dzīvnieciņiem.

Un sava iero�a.

Tas bija 20. kalibra Rizzini, kas paredzēts liela izmēra putnu medī�bām.

Vēl pāris metru, un viņ� būs mājās. Dro�ībā. Viņ� �ķērsoja tumsā grimsto�o pļaviņu, uzkāpa pa pakāpieniem, kas veda uz verandu, un iebāza atslēgu slēdzenē. Līdz �im dzīvi me�ā viņ� bija uzskatījis par priek�rocību, kas ļāva mierīgi un neuzkrīto�i kārtot savas lietas. Mei�ām Elviss jau sen bija atmetis ar roku pārāk daudz riska un problēmu un

pievērsies suņu cīņām un narkotikām. Peļņa bija nesalīdzināmi lielāka, turklāt ar suņukiem bija daudz vieglāk tikt galā. Bet, kas attiecas uz nar�kotikām, kā bija teicis kāds rakstnieks, par kuru Elviss gan neko nebija dzirdējis, ta�u kur� tam noteikti būtu paticis, tā �ķita �ideāla prece un lieliska tirdzniecība�. Ta�u ne �oreiz. �ovakar Elviss daudz labprātāk būtu atradies pilsētā, iejucis pūlī, kur tie viņam netiktu klāt. Tomēr viņ� nevarēja pārāk ilgi atstāt vienus savus suņukus. Tie dro�i vien ir pama�tīgi izbadēju�ies, kamēr Elviss atradās slimnīcā, ta�u �ovakar viņam nepietika ne spēka, ne drosmes, lai tuvotos būriem. Bija pārāk tum�s. Elviss tos pabaros no rīta, kad pamodīsies.

Viņ� atgrūda vaļā durvis, tās aiz sevis atkal aizvēra un metās pie sava iero�a un patronām.

Panāciet tik �urp, tad redzēsiet, kas jūs sagaida! Elvisu neviens neaiz�tiks, jūs pa�i no viņa atrausieties!

MARGO VAIRS NESPĒJA izturēt sutoņu, kas valdīja viņas istabā. Sasvī�du�ais krekls lipa pie muguras, bet mati pie pieres. Viņa noskaloja seju zem nelielās izlietnes krāna, ko no gultas �ķīra aizslietnis. Meitene pavēra istabas durvis, lai dotos uz du�u telpu, kad izdzirdēja sarunu.

-��� Ko tu gribi? divas durvis tālāk jautāja Sāra.

-��� Tev jānāk man līdzi. Dāvids�

-��� Kusties!

Margo palūrēja pa durvju �ķirbu. Vird�īnija un Sāra stāvēja aci pret aci: viena gaitenī, bet otra uz savas istabas sliek�ņa. Otrā kursa audzēknēm bija atsevi�ķas istabas. Sāra pamāja ar galvu un uz mirkli atgriezās savā istabā, pēc tam sekoja Vird�īnijai uz kāpņu pusi.

Sasodīts!

Margo prātoja, ko lai tagad iesāk. Vird�īnijas balsī varēja just nepa�cietību un satraukumu. Un viņa bija pieminējusi Dāvidu� Meitene izlēma vienā mirklī. Viņa uzvilka kājās Converse kedas un atstāja istabu. Gaitenī neviena nebija. Viņa uz pirkstgaliem lavījās uz kāpņu pusi.

Varēja dzirdēt, kā abas meitenes pa akmens pakāpieniem kāpj lejup, un no apak�as atskanēja �uksti un apslāpēti izsaucieni. Margo saraustīja uz leju �ortus un, nedaudz padīdījusies, pieturoties pie roku balsta, stei�dzās lejup pa milzīgajām kāpnēm. Caur vitrā�ām darināto logu kāpņu laukumiņā viņa ieraudzīja, kā aiz liceja ēkām riet saule un tum�os namu siluetus ieskauj sārtā saulrieta atblāzma. Margo izgāja pagalmā, un viņu tūlīt apspīdēja saules sildo�ie stari, kas drīz pazudīs aiz tum�ā koku un betona celtņu horizonta. Gaiss �ķita sabiezējis kā stikls, bet rēnais vakars, glu�i kā ārstnieciska ziede, lēnām dziedēja dienas apdegumus.

Margo ar acīm centās sameklēt abas meitenes.

Līdz tālumā pamanīja divus siluetus, kas nozuda tum�ajā me�a masīvā aiz tenisa kortiem.

Caur odu mākoņiem un ēnām Margo skrie�us metās turp, cik tik klusu spēja. Ta�u, tiklīdz viņa bija aizsteigusies garām pamestajiem tenisa kortiem un nokļuvusi me�malā, ēnas kļuva tum�ākas un izteiktā�kas un, cita ar citu sajaucoties, veidoja biedējo�u gaismēnu spēli. Margo vilcinājās, jo vairs nebija dro�a, ka vēlas doties tālāk.

Kur viņas bija paliku�as? Tad Margo saklausīja, kā me�ā nokrak�ķ sauss zars, un tālu sev priek�ā izdzirda Sāras balsi, kas sauca: �Dāvid!� Margo ieraudzīja taciņu, kas pustumsā zem pazarēm bija tikko manāma. Meitene pagriezās, lai dotos atpakaļ uz kopmītnēm. Nevarēja būt ne runas par to, ka Margo dotos dziļāk me�ā, ta�u tad ziņkāre un vēlme uzzināt, kas atgadījies, ņēma virsroku un viņa devās tālāk.

Lai notiek kas notikdams!

Margo lavījās uz priek�u, lau�oties cauri koku zariem un krūmiem. Seju kutināja starp lapām noaustie zirnekļa tīkli, un apkārt lidinā�jās tūksto�iem odu, kurus bija pievilinājusi viņas kailā āda, asinis un sviedri. Margo spēra soļus ļoti piesardzīgi, kaut gan viņai priek�ā eso�ās meitenes uzvedās pārāk skaļi, lai viņu pamanītu. Vakara gaisma virs Margo galvas spraucās starp kokiem putekļainās strēlēs, ta�u dziļāk me�ā kļuva aizvien tum�āks un vēsāks. Meitene sajuta kādu riebīgu kukaini ieko�am viņai pakausī un tikko spēja noturēties, to ar skaļu plīk�ķi nenositusi.

-��� Sasodīts, Dāvid, ko tu te veido?

Margo saprata, ka meitenes ir puisi atradu�as� Un sajuta, ka rīkle aiz izbailēm ir izkaltusi sausa. Viņa nejau�i uzkāpa uz kāda sakārņa, un skaņa bija tāda, it kā būtu uzsprāgusi petarde. Kādu mirkli meitenei �ķita, ka to izdzirdēs, ta�u Vird�īnija un Sāra bija pārāk aizņemtas, lai kaut ko pamanītu.

-��� Ak kungs, Dāvid, ko tu esi izdarījis?

Sāras vārdi atbalsojās me�ā. Margo bija tuvu panikai. Un tā bija sasodīti lipīga. Viņa tikko noturējās, lai neaizlaistos. Meitene turpināja lavīties tālāk starp egļu zariem un vakarkrēslas gaismā ieraudzīja me�a klajumu.

Kas, pie joda, tur notiek?

Klajuma otrā pusē līdz jostasvietai kails, rokas izstiepis, stāvēja Dāvids, atbalstījies pret kāda koka stumbru. Viņ� turējās pie diviem resniem, gandrīz horizontāliem zariem plecu augstumā dīvainā pozā, kas atgādināja krustā si�anu. Galvu pusis bija noliecis uz leju, bet zodu atbalstījis pret krūtīm, it kā būtu zaudējis samaņu. Margo nevarēja redzēt Dāvida seju, tikai gai�os matus un bārdu. Kā Jēzus Kristus� Pēk�ņi viņ� pacēla galvu, un Margo gandrīz atsprāga atpakaļ, ieraudzījusi pui�a vājprātīgo, tuk�o un me�onīgo skatienu. Margo atcerējās Merilina Mensona dziedātās Depeche Mode dziesmas vārdus: �Your own personal Jesus/ Someone who hears your prayers/Someone who cares�" �Tavs personis�kais Jēzus/Kāds, kas sadzird tavas lūgsnas/Kāds, kuram tās rūp��

Viegls vējiņ� sakustināja koku zarus virs galvas, un Margo jutās tā, it kā būtu saņēmusi elektriskās strāvas triecienu, kad ieraudzīja uz Dāvida krūtīm sārtas �vīkas� Svaiga skarifikācija� Tad viņa pamanīja nazi pui�a labajā rokā� Arī tā asmens bija sarkans.

-��� Sveikas, meitenes.

-��� Pie velna, Dāvid, kas tev kai�? Vird�īnija jautāja. Ko, sasodīts, tu te dari?

Vārdi atbalsojās me�a klajumā. Dāvids ieķiķinājās un palūkojās uz savām asiņojo�ajām krūtīm.

-��� Esmu iekūlies pamatīgā ķezā, ne? Kā jūs ar to tiekat galā? Pie joda, ko jūs darāt, lai saglabātu savu aukstasinību par spīti visam, kas notiek?

Vai Dāvids lietoja narkotikas? Izskatījās, ka viņ� ir pamatīgi salietojies. Puisis viscaur drebēja no galvas līdz kājām -, kustināja �okli uz aug�u un uz leju un smējās un raudāja reizē vismaz �īs skaņas atgā�dināja smieklus vai, drīzāk gan, ķiķinā�anu� Viņam uz krūtīm bija �et�ras iegrieztas �vīkas, un no visām sūcās asinis. Izskatījās tā, it kā būtu notecējusi sarkana krāsa. Margo skatiens noslīdēja nedaudz zemāk, un viņa ieraudzīja milzīgu rētu, kas tam stiepās horizontāli pār vēderu, tie�i virs nabas.

-��� Es to vairs nevaru izturēt� Tas jāpārtrauc, tā vairs nevar turpināt, meitenes�

Klusums.

-��� Nē, nopietni, pasakiet man, pēc kā tas izskatās? Ko, pie joda, mēs darām? Un cik tālu iesim? Un cik ilgi?

-��� Saņem sevi rokās!

Tā atkal bija Vird�lnijas balss.

-��� Un Igo? Vai par Igo esi iedomājies?

Paslēpusies aiz kāda krūma, Margo redzēja, kā Dāvids mētā galvu no vienas puses uz otru, skatīdamies gaisā.

-��� Un ko es tur varu darīt, ka Igo ir ķurķi?

-��� Velns parāvis, Igo ir tavs labākais draugs, Dāvid! Tu ta�u zini, ka viņ� tevi mīl, ka viņ� mūs mīl� Mēs esam viņam vajadzīgi. Tu esi viņam vajadzīgs. Viņ� jādabū no turienes laukā.

-��� Ak tā? Un kā lai es to izdaru? Redzi, tāda ir at�ķirība starp viņu un mani� Ja es būtu viņa vietā, visiem par to būtu nospļauties. Ta�u Igo vienmēr bijis uzmanības centrā, visu apbrīnots� Viņam atliek tikai pastiept roku� uzsist knipi, kad Sāra jau paple� kājas vai viņam atsūkā. Pat tu, Vird�īnij, lai gan nekad to neatzīsi, sapņo tikai par vienu lai viņ� tev kādudien uzrāptos virsū. Kamēr es�

-��� Aizveries!

Meitenes kliedziena pārbiedēti, spārnus vēcinot, gaisā pacēlās putni.

-��� Es vairs nespēju� es vairs nespēju�

Tagad viņ� raudāja. Sāra metās pie pui�a, lai to apskautu, bet Vird�īnija izmantoja mirkli, lai viņam atņemtu nazi. Margo �ķita, ka sirds tai pulsē kaklā.

Abas draudzenes apsēdināja Dāvidu zālē pie koka stumbra. Margo bija tāda sajūta, it kā tās būtu viņu nocēlu�as no krusta. Sāra glāstīja tam vaigus, pieri, viegli un maigi skūpstīja uz lūpām un plakstiņiem.

-��� Manu mazulīt, viņa murmināja. Manu nabaga mazulīt�

Margo prātoja, vai gadījumā viņi visi nav nojūgu�ies. Tai pa�ā laikā

visā �ajā vājprātā bija kaut kas tāds, kas lika sirdij sa�ņaugties. Izskatī�jās, ka tikai Vird�īnija spēj saglabāt vēsu prātu.

-��� Tev jāiet pie ārsta, viņa bargi sacīja. Sasodīts, Dāvid, tev vaja�dzīga psihiatra palīdzība! Tā vairs nevar turpināties.

-��� Liec viņu mierā, Sāra apsauca. Tagad nav īstais brīdis. Vai tad tu neredzi, kādā stāvoklī viņ� ir?

Viņa glāstīja Dāvida gai�os matus, māti�ķi piespiedusi to sev klāt, bet viņ�, atbalstījis galvu tai uz pleca, raustījās elsās.

-��� Tev jādomā par Igo, Vird�īnija atkārtoja nedaudz mierīgākā balsī. Mēs esam viņam vajadzīgi. Vai tu mani dzirdi? Igo tevis dēļ atdotu dzīvību! Visu mūsu dēļ! Bet tu uzvedies kā� kā� Un, pie velna,

mēs viņu nedrīkstam tā pamest. Viņ� jādabū no turienes laukā� Un bez tevis tas nav iespējams�

Pie krūmiem pieplakusi un uz vietas sastingusi. Margo nespēja pakustēties, it kā redzētais to būtu nohipnotizējis. Kāds vientuļ� putns skaļi un spalgi iekliedzās, un meitene iztrūkās, atjēdzoties no dīvaina sastinguma un letarģijas.

Paklau, vecenīt, tev laiks no �ejienes tīties. Nevar zināt, uz ko viņi būs spējīgi, ja tevi te atradīs� Un tad vēl tā dīvainā izturē�anās citam pret citu. Nez kāpēc man tā �ķiet slimīga. Varētu teikt, ka viņus vieno kāda neredzama saikne un �o savienību nav iespējams izjaukt. Nez ko par to visu būtu sacījis Eliass? Un viņas tēvs?

Margo labprāt būtu ņēmusi kājas pār pleciem, turklāt tai bez mitas uzbruka odi, ta�u viņa atradās tiem pārāk tuvu. Ja Margo kaut nedaudz pakustēsies, viņi tūdaļ to dzirdēs un meiteni pamanīs. Jau to iedomā�joties vien, iek�ā viss sagriezās. Margo nebija citas izvēles kā palikt uz vietas, aizturētu elpu, ar sasvīdu�ajām plaukstām atbalstoties pret aug�stilbiem, saliektajiem ceļgaliem sāpot.

Dāvids lēnām papurināja galvu. Vird�īnija pār viņu noliecās un pacēla uz aug�u pui�a zodu.

-��� Saņemies, es tevi lūdzu! Aplis drīz tiksies. Un varbūt tev taisnība laiks tam visam pielikt punktu. Tas viss ir pārāk ilgi ievilcies, tomēr iesāktais jāpabeidz!

Aplis� Tā bija jau otrā reize, kad viņa dzirdēja �o vārdu. Gaisā vēdīja kaut kas drūms un nepanesams. Circeņu sisinā�ana un kukaiņu spindzē�ana, nakts tuvo�anās Margo to visu izjuta līdz mielēm. Mei�tenei �ķita, ka viņa vairs ilgāk nespēj izturēt. Pēk�ņi tie trīs piecēlās kājās.

-���� Iesim nu, Vird�īnija sacīja, pastiepjot Dāvidam zālē nomesto T kreklu. Velc mugurā! Tu nāksi kopā ar mums, norunāts? Nebūtu labi, ja tevi �ādā stāvoklī kāds ieraudzītu.

Me�a klajumā kļuva aizvien tum�āks. Dāvids klusējot pamāja ar galvu un iztaisnoja savu garo augumu. Margo redzēja, kā viņ� pāri kār�najām krūtīm uzvelk T kreklu, un �etras iegrieztās �vīkas satumstot �ķita drīzāk melnas nekā sarkanas. Margo noskatījās, kā Sāra un Vir�d�īnija velk puisi uz to pusi, kur atradās taciņa, kas ved uz liceju. Kad tie gāja viņai garām, Margo ierāvās vēl dziļāk ēnā, bet asinis deniņos

nebeidza pulsēt. Meitene vēl ilgi tupēja un gaidīja krūmu pudurī, līdz me�ā bija iestājies klusums, ko ik pa brīdim tomēr pārtrauca pa kādam nenosakāmas izcelsmes troksnītim.

Turklāt Margo bija pārņēmusi paranoiska sajūta, it kā viņa me�ā nebūtu viena. Ka tur kāds ir�

Viņa nodrebēja� Virs kokiem bija izniris mēness. Nakts lika visu saredzēt citādā gaismā.

Grūti pateikt, cik ilgi Margo bija tā nekustīgi stāvējusi.

Visā, ko viņa tikko redzēja, jautās kaut kas slimīgi nereāls un dīvains, ko bija grūti izprast. Turklāt tas viņu bija dziļi aizkustinājis. Margo bija sajutusi, ka trijotne ir apjukusi un tuvu vājprātam. Lai gan viņa pati nesaprata, kas īsti bija noticis, ta�u nojauta, ka tie ir aizgāju�i par tālu un pārkāpu�i kādu robe�u. Un ka atpakaļceļa vairs nav. Pēk�ņi viņai bija pārgājusi visa patika kādu izsekot. Margo vēlējās to visu ātrāk aizmirst un pamest. Vēlējās pateikt Eliasam, lai tas spiego�anu turpina viens pats.

Meitene vēl bridi nogaidīja un tad lēnām sāka iet, bet jau nākamajā mirklī sastinga uz vietas.

Turpat līdzās nobrak�ķēja zars, it kā kāds tam būtu uzkāpis virsū. Margo ieklausījās, ta�u sirds auļoja kā negudra, un varēja dzirdēt tikai asiņu �alkoņu ausīs un koku lapu �aboņu vakara vējā.

Kas tas bija? Kā vajāts zvērs viņa pagrieza galvu pa labi, tad pa kreisi. Biezajā me�ā kļuva aizvien tum�āks. Tikai debesis virs koku galot�nēm joprojām bija nedaudz gai�ākas. Kas tas bija?

Viņa pagāja pāris soļu uz priek�u līdz me�a malai bija pārdesmit metru un tad kāds to pagrūda un nogāza. Margo smagi atsitās pret zemi. Uzbrucēja elpa oda pēc marihuānas. Margo sajuta uz vaiga karstu dva�u, kamēr roka spieda tās galvu dziļāk zemē un lapās.

-��� Mauka tāda, tu mūs izspiegoji, vai ne?

Viņa centās ķepuroties, ta�u Dāvids tai bija uzgūlies virsū ar visu savu svaru. Viņa juta pui�a vaigu pie savējā, bet viņa bārda durstīja tai ādu.

-��� Zini, Margo, tu man vienmēr esi patikusi, un es kaifoju par taviem pīrsingiem un tetovējumiem. Vienmēresmu gribējis tavu mazo dupsīti. Bet tu jau nevienu citu, izņemot Igo, neredzi! Tāpat kā tās pārējās padauzas.

-��� Dāvid, laid mani vaļā!

Viņa ar �ausmām juta, kā silta un mikla roka tai grābstās zem T krekla, bet pretīgie pirksti sagrābj krūti.

-��� Ak Dievs, ko tu dari? Izbeidz! Tūlīt pat izbeidz!

-��� Vai tu zini, ko ar tādām kā tu dara? Nopietni zini? Dāvids tai �ukstēja ausi.

Pēk�ņi viņ� tik cie�i sagrāba pirkstos Margo krūtsgalu, ka viņa ieklie�dzās, bet otru roku no aizmugures ieslidināja meitenes �ortos. Margo aiz pārbīļa no�agojās.

-��� Kas tev nepatīk? Kāda vaina ātram, labam kniebienam? Bet tu jau labāk gribētu to ķerto!

VIŅ� TO IZVAROS. Tas �ķita tik neaptverami un nereāli, ka Margo smadzenes atteicās �o domu pieņemt. Tikai pārdesmit metru attālumā no liceja� Viņu pārņēma smacējo�u baiļu, panikas un �ausmu sajūta. Margo cīnījās, cik spēja, bet viņ� to satvēra aiz roku locītavām un spieda pie zemes. Dāvids bija stiprs. Pārāk stiprs.

-��� �Lai es esmu neģēlis, bet viņa ir ar izcilu sirdi� un ar audzinā�anas izdaiļotām jūtām� Un tomēr� ak, kaut viņa būtu mani pa�ēlojusi!�

Citējot viņ� atkal ieslidināja roku Margo �ortos, �oreiz no priek�pu�ses, viņas vēdera lejasdaļā.

Dāvida inkvizitora pirksti starp �ortiem un viņas ādu. Viņa atkal no�agojās. Margo sajuta Dāvida ķermeņa apak�daļu spie�amies tai pie gurniem. Viņ� bija uzbudinājies.

-��� �Kaut arī Katerina Ivanovna ir augstsirdīgu jūtu pārpilna, viņa tomēr ir strauja un nervoza dāma un mēdz uzbrēkt�"

-��� Tolstojs! Viņa uz labu laimi minēja, lai novērstu Dāvida uzma�nību, turpinot izmisīgi ķepuroties.

-��� Labs minējums, tomēr zaudēts! Tas ir Dostojevska �Noziegums un sods�� �ēl, ka tas draņķa van Akers to nedzird. Viņ� ta�u tevi tik augstu vērtē�

Dāvids jau bija iebāzis vienu pirkstu viņas apak�biksltēs.

-��� Izbeidz! Laid mani vaļā! Dāvid, nedari to! Nedari to!

-��� Aizveries! viņ� nomurmināja tai ausi. Turi vienreiz muti!

Lai gan Dāvids �os vārdus pateica klusā balsi, tomēr tā bija mainī�jusies. Tajā varēja sajust draudus. Viņ� vairs nejokoja. Tagad viņ� bija kļuvis pavisam citāds.

Ar otru roku viņ� bija aizspiedis Margo muti, lai viņa nevarētu pa�kliegt, meitene mēģināja tam iekost, ta�u velti. Viņa bija pārbijusies līdz nāvei, bet Dāvida pirksti viņas biksītēs turpināja virzīties uz priek�u. Pēk�ņi bezspēkā viņa sajuta, ka apziņa it kā atdalās no ķermeņa un viss kļūst pavisam dīvaini.

Tas, kas tagad notika, uz viņu neattiecas.

Tūlīt viņ� tai novilks �ortus un tepat uz zemes izvaros�

Tas uz viņu neattiecas�

Pēk�ņi kāds no visa spēka parāva atpakaļ Dāvida roku, un Margo dzirdēja, kā viņ� nolamājas. Tam sekoja spēcīgs sitiens, vēl viens Dāvida sāpju vaids, un, vēl nepaspējusi piecelties, viņa turpat blakus ieraudzīja tā zemē iespiesto seju.

-��� Man sāp!

-��� TURI MUTI, SĪKAIS DRAŅĶA GABALS!

Margo pazina �o balsi. Tā piederēja kādai policistei no viņas tēva komandas tai ar neglīto seju un superīgajām lupatām -, kura pa��laik uzlika Dāvidam rokudzel�us, ar vienu ceļgalu uzmetusies tam uz muguras.

-��� Vai viss kārtībā? Samira �ena jautāja, palūkojusies uz Margo.

Meitene pamāja ar galvu, notīrot ceļgalus, kas bija aplipu�i ar zāli

un zemi.

-��� Es to nebūtu darījis, Dāvids gaudoja, ar seju piespiests pie zemes. Pie joda, zvēru es to nebūtu darījis! Tā ir taisnība!

-��� Ko tu nebūtu darījis? (Samiras balss bija tik asa un draudīga kā skuvekļa asmens.) Viņu izvarojis? Tas jau ir darīts, tu idiot! Tas, ko tu izdarīji, tehniski tiek saukts par izvaro�anu, sasodītais stulbeni!

Varēja redzēt, kā Dāvida pleci raustās elsās.

-��� Laidiet viņu vaļā, Margo sacīja.

-KO?

-��� Laidiet viņu vaļā� Viņ� tikai gribēja mani nobiedēt. Viņ� negribēja mani izvarot� patie�ām!

-��� Bez jokiem? Un kā tu to zini?

-��� Laidiet viņu vaļā.

-��� Margo�

-��� Es tik un tā iesniegumu nerakstī�u. Jūs mani nevarēsiet piespiest.

-��� Margo, tādēļ, ka�

-��� Lieciet viņu mierā! Ļaujiet viņam iet!

Margo acis sastapās ar Dāvida skatienu. Viņa zeltaini brūnajās acīs varēja redzēt neizpratnes, pārsteiguma un atzinības sajaukumu.

-��� Kā vēlies� Ta�u vari būt dro�a, ka es to pastāstī�u tavam tēvam.

Nokaunējusies Margo pamāja ar galvu, policistei tajā dusmīgi nolū�kojoties. Atskanēja rokudzel�u klik�ķi, tos noņemot. Margo redzēja, kā Samira pieceļ Dāvidu kājās un, pieliekusi savu seju cie�i klāt viņējai, ieurbās puisī ar savām piķa melnajām acīm.

-��� Vai nobijies? Bet vajadzētu gan. Tu biji tikai sprī�a attālumā no tā, lai sabojātu gan savu dzīvi, gan viņas. Un turpmāk es tevi uzmanī�u. Izdari man to prieku ievāri kaut visniecīgākās ziepes! Kaut vienu vie�nīgu reizi. Un vienalga ko. Es bū�u klāt, kā likts�

Dāvids uzmeta acis Margo.

-��� Paldies.

Meitene pamanīja, ka viņa skatienā pavīd grūti nosakāma izteiksme. Kauns? Atzinība? Bailes? Tad Dāvids devās projām. Un Samira pagriezās pret Margo, kas joprojām sēdēja zemē.

-��� Gan jau tu pati atradīsi ceļu, policiste vēsā tonī noteica.

Un aizgāja pa taciņu. Margo dzirdēja, kā Samira atbīda zarus un steidzīgā solī dodas uz priek�u pa aleju, garām tenisa kortiem. Sirds dauzījās kā negudra. Meitene vairākas reizes dziļi ievilka elpu, prātojot par to, kā tēva palīdze īstajā brīdī bija te patrāpījusies. Vai viņ� būtu licis Margo uzmanīt? Viņa nogaidīja, līdz iestājas klusums un me�u atkal iekaro nakts. Tikai tad Margo izstiepās zālē uz muguras un pacēla acis pret debesīm, kas starp koku zariem kļuva aizvien tum�ākas. Viņa uzlika austiņas, pasūtīja Merilinam Mensonam, lai tas viņai uzdzied �Sweet Dreams�, un tad sāka elsot un raudāja līdz spēku izsīkumam.

Nezinot, ka kāds viņu vēro.

VISPIRMS VIŅ� IZDZIRDĒJA ma�īnas motora un mūzikas skaņas. Viņi lielā ātrumā tuvojās cauri me�am� Elviss Elmazs nogrieza televizora skaņu, pagrieza galvu un skatījās uz loga pusi. Viņ� pamanīja me�ā mirgojam gaismu. Bija jau gandrīz nakts. Automa�īnas lukturi� Viņ� pielēca no dīvāna un metās pie �autenes, kas kaktā bija atstutēta pret sienu. Elviss bija satraucies ne pa jokam. Tik vēlā stundā neviens viņu nemēdza apciemot.

Suņi vispirms rūca, tad rēja un vēlāk jau gaudoja, ar nagiem plosot būrus.

Elviss pārbaudīja, vai ierocis ir pielādēts, un tuvojās logam, kad pēk�ņi pa to iespīdēja balta gaisma un izgaismoja istabu, viņu ap�ilbinot.

Automa�īna ar ieslēgtām tālajām gaismām bija apstājusies pie verandas. Viņ� aizlika acīm priek�ā roku, tomēr nespēja pagriezt seju pret �ilbino�o gaismas kūli, kas izgaismoja ik stūrīti. Turklāt no ma�īnas atskanēja tā apdullino�ā mūzika, kas lika nodrebēt sienām.

Elviss, �auteni izstiepis, metās pie durvīm. Sirds sitās aizvien strau�jāk. Viņ� tās atgrūda vaļā.

-��� Pie velna, es zinu, kas jūs esat, pēdiņu banda! viņ� auroja, izskrē�jis verandā. Kur� pirmais panāks �urp, tam iz�ķaidī�u smadzenes!

Un tad sev pie deniņiem viņ� sajuta auksta revolvera stobru.

-��� TE SAMIRA, balss telefonā sacīja.

Servazs nogrieza stereoiekārtai skaņu. Uz ielas iegaudojās automa��īnas sirēna. Kārtējo reizi viņ� jutās vilies, jo cerēja, ka tā būs Marianna. Kāpēc tu pats viņai nepiezvani? viņ� sev jautāja. Kāpēc jāgaida, lai to izdara viņa?

-��� Kas noticis?

-��� Margo� �ovakar kaut kas atgadījās. Kaut kas ne pārāk for�s. Ta�u ar viņu viss ir kārtībā, Samira steidza paskaidrot.

Viņ� saspringa. Margo. Kaut kas ne pārāk for�s� Kas tie par izteicie�niem! Servazs gaidīja turpinājumu. Samira pastāstīja, ko tikko bija piere�dzējusi. Viņa bija uzmanījusi ēkas aizmuguri, bet Vincents priek�pusi. Abi bija sāku�i novēro�anu pēcpusdienā. Vincents autostāvvietā sēdēja savā ma�īnā, bet Samira bija paslēpusies me�malā. Tad viņa bija pama�nījusi divas meitenes iznākam no nama un gar tenisa kortiem aizejam uz me�a pusi, bet uzreiz pēc tam parādījusies Margo un, tām sekojot, ari nozudusi me�ā. Samira bija devusies tai pa pēdām un ieraudzījusi, ka Margo novēro abas meitenes un puisi, kuru sauc Dāvids, jaunie�i me�a klajumā strīdēju�ies. Samira bija atradusies pārāk tālu, lai dzirdētu, ko tie runā, ta�u Dāvids izskatījies galīgi salietojies un pat bija sev ar nazi sadurstījis krūtis. Samira bija redzējusi, kā trijotne dodas uz liceja pusi, bet Margo paliek paslēpusies krūmos. Acīmredzot tie trīs nebija viņu pamanīju�i, ta�u pēc pāris minūtēm Dāvids bija atgriezies, un Samira

bija ievērojusi, ka viņ� zogas uz krūmu pusi, tad pazaudējusi to no acīm, līdz ieraudzījusi, ka viņ� metas virsū Margo. Samira uzreiz bija skrējusi turp, ta�u tos �ķīra vismaz trīsdesmit metri, sasodītais me�s bijis pilns ar kazenājiem, turklāt viņa, aizķērusies aiz kādas saknes, bija nokritusi un izme�ģījusi potīti, kas, tai atkal pieceļoties, bija pēc suņa sāpējusi, tomēr Samira bija iejaukusies �pēc kādas pusotras minūtes, ne vairāk, �ef, es zvēru�.

-��� Vismaz es viņu pieķēru nozieguma vietā, viņa sacīja. Un es vēlreiz atkārtoju, �ef. Ar Margo viss ir kārtībā.

-��� Es neko nesaprotu! Kas par nozieguma vietu? Servazs auroja.

Un Samira viņam visu izstāstīja.

-��� Vai tu gribi teikt, ka Dāvids mēģināja izvarot manu meitu?

-��� Margo apgalvo, ka tā nebija. Ka viņam nav bijis tāda nodoma. Tomēr viņam bija izdevies� hmm� iebāzt roku viņas� hmm� biksītēs�

-��� Es braucu.

-��� SASODĪTS, NEDARIET TO, nedariet to, sūdu bū�ana!

Viņ� mēģināja pakustēties. Skata pēc. Rokas viņam bija sasietas uz muguras, bet kājas no potītēm līdz ceļgaliem piesietas pie krēsla kājām ar platu, brūnu izolācijas lenti. Arī dala ķermeņa aug�daļas un kakls bija piesaitēti pie krēsla. Ikreiz, kad viņ� centās izrauties, izolācijas lente tam plēsa ādu un apmatojumu uz ķermeņa. Elviss svīda kā sivēns. Sviedri lija aumaļām. Vairāk, nekā varētu iedomāties. Uz viņa d�insa biksēm bija tāds sviedru pleķis, ka izskatījās, it kā viņ� būtu nokārtojis savas vajadzības, ar ko tas arī beigsies, ja viss tā turpināsies. Elviss juta, kā spie� pūslis. No bailēm.

-��� PĒDIŅU BANDA! KA JŪSU MĀTES! SŪDA IZDZIMTEŅI! ES JŪS VISUS IZDRĀZĪ�U!

Lamā�anās viņam palīdzēja to visu izturēt. Elviss zināja, ka viņu nogalinās. Un ka nāve nebūs no vieglajām. Atlika tikai atcerēties, ko viņi bija izdarīju�i ar to pasniedzēju� Sadisti� Viņ� nekad pret sievietēm nebija labi izturējies. Viņ� tās bija sitis un izvarojis, ta�u tas, kas bija jāizcie� tai pasniedzējai, pārsniedza pat viņa sapra�anu. Elviss nodre�bēja. Nodrebēja aiz �ēluma pret sevi, iedomājoties, kas viņu sagaida.

Viņ� sajuta suņu smaku un to spēcīgo un skābeno dvaku, ko izgaroja viņa ķermenis. Vēl Elviss sajuta, kā smar�o me�s, jo viņi to bija piesēju�i

ārā, verandā. Viņam pat �ķita, ka �ajā absolūtajā stingumā tas sajūt vieglu vakara vēsmiņu, kas nāk no pazemes. Putekļi un odi virpuļoja ma�īnas lukturu spo�ajā gaismā, kas �ķita ievainojam redzes nervus. Ik sīkumu viņ� neona gaismā saredzēja daudz skaidrāk, ieskaitot siekalas, kas tam �ķīda no mutes ikreiz, kad viņ� auroja. Pēk�ņi viss apkārt �ķita divtik dzīvs, viss ieguva milzīgu un iz�ķiro�u jēgu.

-��� Es nebaidos, Elviss sacīja. Nogaliniet mani, es par to nospļaujos!

-��� Tie�ām? viena no ēnām ieinteresētā toni ievaicājās. Tad jau labi!

lāpāt kā pārējiem, tam mugurā bija sviedros izmircis d�emperis, bet seju slēpa ēna, kas krita no kapuces.

-��� Gan tev vēl būs bail, tici man, rāmā balsī paziņoja kāda cita ēna.

Kaut kas �ajā balss toni lika tam nodrebēt. �ī pārliecība. �is miers.

�ī bezkaislība. Elviss ieraudzīja, ka tie uz grīdas izritina caurspīdīgu un spo�u pārtikas plēves rulli. Un viņam sagriezās galva. Sirds krūtīs dauzījās ka putns būrītī, kas vēlas izkļūt brīvībā.

-��� Ko jūs darāt?

-��� Ak tad pēk�ņi tevi tas interesē?

Viņi atkal iztaisnojās un sāka tīt pārtikas plēvi viņam ap ķermeni un kailajām, muskuļotajām rokām, tālāk ap krēsla atzveltni. Elviss centās pasmaidīt.

-��� Ko tas nozīmē?

-��� Ko tas nozīmē? (Viņi iespurdzās.) Tas nozīmē ņam, ņam suņukiem�

Tagad ēnas izzuda no viņa redzesloka. Viņ� dzirdēja, kā mājas

iek�pusē atveras un aizveras ledusskapja durvis, un tad ēnas lieliem soļiem atgriezās. Pēk�ņi gumijas cimdos ietērptās rokas starp pārtikas plēvi un viņa vēderu sāka bāzt svaigus, asiņainus gaļas gabalus. Elviss nodrebēja. Kad viena rinda gaļas bija pietita, tie tina klāt nākamo, aiz�vien tuvāk viņa kaklam, līdz beidzot tos gaļas gabalus, ko viņ� saviem suņiem pirka tirgū, ietina starp pārtikas plēvi un viņa krūtīm un kaklu.

-��� Sasodīts, kas tā par spēlīti?

Pēk�ņi tie viņam pār�ķēla vaigu ar papīra nazi. Asinis sāka pilēt uz zoda, ādas, pārtikas plēves un gaļas.

-��� Au! Pie velna, jūs esat ķerti!

-��� Vai zini, ka �īs plēves materiāls sastāv no 56 procentiem sāls un 44 procentiem naftas?

Viņi turpināja tam tīt apkārt plēvi, it kā viņ� būtu kāds ekspluatators, ko iezemie�i notvēru�i un sien pie upurē�anas staba. Viņ� atkal sajuta, kā ādai un sakarsu�ajam skaustam pieskaras vēsā pārtikas plēve, pēc tam ledainie gaļas gabali, kas tika pietīti klāt. Tad tie ar atliku�o gaļu viņam ierīvēja seju. Elviss saviebies svaidīja galvu no vienas puses uz otru.

-��� Izbeidziet! Tūlīt izbeidziet! Izdzimteņu ba�

Tie atkal atgriezās istabā. Varēja dzirdēt, kā tie virs virtuves izlietnes atgrie� krānu un tērzēdami skalo rokas zem ūdens strūklas. Gribējās pakustēties. Tiklīdz viņi būs aizgāju�i, Elviss apgāzis krēslu un mēģinās to salauzt, lai atbrīvotos. Ta�u vai viņam pietiks laika? Lielas sviedru lāses tam nopilēja uz pieres un bārdas, viņ� samirk�ķināja plakstiņus, jo sviedri tam pilēja no skropstām un svilināja acis. Elviss bija sapratis, ko viņi grasās darīt, un viņu pārņēma izbailes. Viņam nebija bail mirt, ta�u ne tādā nāvē! Nē. Sasodīts, nē!

Elviss nolaizīja izkaltu�ās un sasprēgāju�ās lūpas, sviedru lāses pak�ķot pilēja no viņa degungala un tālāk uz pārtikas plēves.

Viņ� skatījās �ilbino�ajā automa�īnas lukturu gaismā. Visapkārt bija tikai nakts un tum�ais me�s. Elviss dzirdēja, kā kokos spindz kukaiņi. Suņi vairs nerēja. Glu�i kā apzinīgi skatītāji viņi gaidīja filmas turpi�nājumu. Iespējams, tie jau bija sajutu�i smaku, kas tiem asociējās ar barību. Viņa mocītāji pagāja Elvisam garām, nokāpa pa kāpnēm, iekāpa automa�īnā un aizcirta durvis.

-��� Pagaidiet! Atgriezieties! Man ir nauda! Es jums to iedo�u! viņ� brēca. Daudz! Es jums visu atdo�u! Atgriezieties!

Elviss lūdzās tik izmisīgi, kā vēl nekad savā dzīvē nebija lūdzies.

-��� ATGRIEZIETIES, ATGRIEZIETIES, SASODĪTS!

Tad viņ� sāka �ņukstēt, kamēr ma�īna atpakaļgaitā attālinājās nakti uz to pusi, kur atradās būri ar suņiem.

VIŅIEM ATLIKA vairs tikai pēdējais. Tie tumsā citu pēc citas atvēra būru durvis. Suņi tos pazina. Viņi vairākas reizes bija nāku�i ar tiem aprunāties un pabarot, kamēr saimnieks bija projām. �Tas esmu es,� viens no viņiem ierunājās iedro�ino�ā balsi. �Jūs ta�u mani pazīstat, vai ne? Varu derēt, ka esat izsalku�i. Pagāju�as vairāk nekā divas dien�naktis, kop� esat ēdu�i�� Cits pakaļ citam dzīvnieki iznāca no būriem

un sastājās tiem apkārt, kamēr viņi nekustīgi stāvēja un ļāva, lai tos aposta briesmīgie purni, kuru sen�i nevilcinājās uzbrukt lā�iem. Sarg�suņi trinās viņiem ap kājām un apgāja apkārt ma�īnai. Tad viņi nakts gaisā saoda ko citu, un atbraucēji redzēja, kā automa�īnas lukturu izgaismotie purni izslējās, bet muguras visiem reizē pagrie�as uz mājas pusi. Suņu spo�ajās acīs varēja saskatīt izsalkumu un iekāri. Tad tie aplaizījās un, it kā kāds tiem būtu devis signālu, riedami visi reizē metās uz mājas pusi. Atbraucēji dzirdēja, kā Elviss tiem pavēlo�ā tonī uzsauc:

-��� Titān, Lucifer, Taison, gudrinieki, gulēt! Gulēt, es teicu!

Tad viņa balsī ieskanējās panika un �ausmīgas izbailes:

-��� Es teicu gulēt! TAISON, NĒ! NĒĒĒ!

Neviļus viņi nodrebēja, kad nakts klusumu pār�ķēla rejas un sarg�suņu labpatikas pilnā ņurdē�ana, aprijot savu saimnieku.

-��� ES TA�U TO nebūtu darījis!

Dāvids �ņukstēja, citu pēc cita tos uzlūkodams.

-��� Es to nebūtu darījis� Zvēru� Es� es� es� es viņu tikai gribēju iebiedēt� Nopietni, es ta�u nekad nevienu neesmu izvarojis, sasodīts! Viņa mūs izspiegoja� Mani tas bija saniknojis� es� es gribēju viņu� iebiedēt� un viss! Es� es �odien nebiju glu�i savā ādā� Zvēru, sasodīts! Es savu mū�u neko tādu neesmu darījis� Nu, ticiet man!

Viņ� saķēra galvu rokās un bez skaņas �ņukstēja.

-��� Vai tu esi kaut ko salietojies, Dāvid? Samira jautāja.

Viņ� apstiprino�i pamāja ar galvu.

-��� Un ko?

-��� Metu.

-��� No kā tu to dabūji?

Dāvids saminstinājās.

-��� Es neesmu nekāds stu�ltājs, viņ� sacīja, it kā tas būtu kāds tele�vīzijas seriāls.

-��� Paklausies, tu sīkais draņķi� Servazs iesāka, aiz dusmām pie�sarcis.

-��� Kur�? Samira jautāja. Neaizmirsti, ka tu tiki pieķerts nozieguma vietā par izvaro�anas mēģinājumu. Tu ļoti labi zini, ko tas nozīmē izslēg�anu no skolas, tiesas procesu un cietumu� Nemaz jau nerunājot par to, ko teiks cilvēki. Un tavi vecāki�

Viņ� nogrozīja galvu.

-��� Es nezinu, kā viņu sauc. Viņ� studē Eksakto zinātņu fakultātē. Visi viņu dēvē par �Haizenbergu�, kā seriāla�

-��� ��Pārkāpt robe�u" varoni, Samira viņu pārtrauca, nodomājot, ka vajadzēs vērsties pie narkotiku apkaro�anas brigādes.

-��� Vai ari Igo lieto narkotikas? Servazs painteresējās.

Dāvids vēlreiz pamāja ar galvu, nenolai�ot acis no savām rokām.

-��� Saki man, vai Igo bija kaut ko lietojis tajā vakarā, kad jūs devāties uz krogu skatīties futbola ma�u?

�oreiz Dāvids pacēla galvu un paraudzījās Servazam tie�i acis.

-��� Nē! Viņ� bija �tīrs�.

-��� Vai esi par to pārliecināts?

-Jā-

Servazs saskatījās ar Samiru. Burtnīcā atrasto izteicienu nebija rak�stījusi Klēra, un Igo bija sazāļots. Rit viņi zvanīs tiesnesim, ta�u nebija pārliecināti, vai �ajā izmeklē�anas stadijā ar to pietiks, lai Igo izlaistu brīvībā.

Samira uz viņu skatījās. Viņa gaidīja, ko Servazs būs nolēmis. Ser�vazs savukārt nenolaida acis no Dāvida, prātojot, vai vajadzētu izpildīt meitas vēlē�anos. Tagad viņ� nogrozīja galvu.

-��� Tinies, viņ� beidzot teica. Un iegaumē: ja manai meitai kāds no jums piedurs kaut pirkstiņu, tad tava un tās tavas bandas dzīve pārvērtīsies par īstu elli.

Dāvids piecēlās un izgāja pa durvīm, galvu nodūris. Tad arī Servazs piecēlās.

-��� Turpiniet novēro�anu, viņ� sacīja Samirai. Un sazinieties ar narkotiku apkarotājiem. Noskaidrojiet, vai viņi pazīst tādu �Haizenbergu�.

Servazs atstāja telpu un devās pa gaiteni uz priek�u. Viņ� �o vietu pazina tik labi kā savu kabatu. Ik solis te saistījās ar kādām atmiņām. Un tagad atmiņā uzpeldēja kāds atgadījums. Tas notika vēl pirms liceja laikiem. Viņam un Frānsisam toreiz varēja būt gadi divpadsmit trīs�padsmit. Frānsiss viņam parādīja kādu ķirzaku, kas sauļojās uz mūra sienas: �Skaties!� Un pēk�ņi viņ� tai ar lāpstu vai nazi Servazs īsti vairs neatcerējās nocirta asti. Aste turpināja kustēties tā, it kā tai būtu pa�ai sava dzīvība, bet ķirzaka metās bēgt. Ta�u, kamēr mazais Martēns brīnījās par asti, kas, atdalīta no ķermeņa, turpināja dzīvot, Frānsiss bija paņēmis kādu akmeni un sa�ķaidīja ķirzakas galvu, pirms tā paspēja pazust savā slēpnī.

�Kāpēc tu tā darīji?� Martēns vaicāja.

�Jo tā ir viltība! Ķirzaka izmanto, ka plēsoņa skatās uz �o kustīgo astes galu, un aizbēg.�

�Vai tev obligāti vajadzēja viņu nogalināt?�

�Esmu visgudrākais no plēsoņām,� Frānsiss bija atbildējis.

Servazs pagrūda vaļā otrās durvis gaiteņa kreisajā pusē. Ta bija kāda veca auditorija. Margo viņu gaidīja, nagus grauzdama, apsēdusies vienā no soliem un uzlikusi austiņas. Kad Servazs ienāca, viņa tās noņēma.

-��� Vai jūs palaidāt viņu vaļā?

Servazs apstiprino�i pamāja ar galvu.

-��� Man kauns, viņa sacīja. Tagad visi uz mani skatīsies kā uz kādu apsēsto.

-��� Tā nav tava vaina�

-���� Es gribu te mācīties vēl kādu gadu, tēt. Kur� ar mani draudzēsies, ja man uz muguras būs rakstīts �Meitene, kurai nedrīkst ne tuvoties, ne pieskarties, jo viņu apsargā policija�?

-��� Vai vārds �Haizenbergs� tev kaut ko izsaka?

-��� Tas, kur� izgudroja kvantu mehāniku, vai seriāla varonis?

Servazs sajuta atvieglojumu. Viņa bija atbildējusi nevilcinoties un

bez vismazākā apjukuma. Margo pilnīgi noteikti neko nebija dzirdējusi par narkodīleri ar iesauku �Haizenbergs�.

-��� Kas tajā seriālā notiek?

-��� Tas ir stāsts par kādu ķīmijas pasniedzēju, kur� uzzina, ka viņam ir vēzis pēdējā stadijā, un kur�, lai nodro�inātu ģimenes nākotni pēc savas nāves, sāk izgatavot un nelegāli izplatīt narkotikas. Vai interesējies par televīzijas seriāliem?

Tātad iesauka nāk no turienes, Servazs nodomāja neizpratnē, kā iespējams izveidot uz tamlīdzīgu stāstu balstītu televīzijas seriālu.

-��� Tu noklausījies viņu sarunu, viņ� pēk�ņi ieminējās. Par ko viņi runāja?

Servazs redzēja, ka meita samirk�ķina acis un domā, ko teikt.

-��� Nezinu� Tas �ķita diezgan nesakarīgi� un dīvaini. Dāvids sacīja, ka viņam tas viss ir piegriezies un� viņ� nevēlas to turpināt.

-��� Ko turpināt?

-��� Nav ne mazākās nojausmas. Un tad Vird�inija teica, ka viņi ne�drīkst padoties un ka Igo viņus visus mīlot� Ak, pareizi, viņa ta�u

pieminēja kaut ko vēl dīvaināku Apli. Vird�īnija sacīja, ka Aplis drīz sapulcēsies.

-Aplis?

-Jā-

Margo jau grasījas teikt, ka Aplis sapulcēsies �ī mēne�a 17. datumā, tomēr to noklusēja. Kāpēc? Kāpēc viņa to nepateica? Kas viņai bija lēcies? To zināja tikai viņa un Eliass. Kas viņai bija noticis?

-��� Vai tev ir kāda nojausma, kas tas varētu būt?

Margo papurināja galvu.

-��� Tagad ej gulēt, Servazs sacīja, sajuzdams, ka arī pa�u moka no�gurums.

-��� Cik ilgi Vincents un Samira paliks te?

Viņa jau grasījās uzlikt austiņas. Pēk�ņi Servazam kaut kas ienāca prātā.

-��� Tik ilgi, cik būs nepiecie�ams, viņ� atbildēja. Kas tā par mūziku, ko tu klausies?

-��� Ko? Kāpēc tu vēlies to zināt? Tu tāpat nepazīsti. Tas ir Merilins Mensons.

Viņa ieķiķinājās:

-��� Tas nav glu�i tavā stilā.

-��� Vai vari atkārtot?

-Ko?

-��� Grupas nosaukumu�

-��� Merilins Mensons. Kāpēc tev tas jāzina? Kas noticis, tēt?

Servazam �ķita, ka zem kājām pavērusies zeme. Interneta kafejnīca�

Viņam izkalta mute un seju pārklāja sviedri.

SAMIRA �ENA atkal gulēja krūmos aiz liceja kā sasodīts komando. Viņa jau no�ēloja, ka bija izraudzījusies tādu apģērbu apspīlētus d�in�sus un ļoti īsu topiņu, jo zāle tai kutināja nabu un visu laiku bija jākasās. Par laimi, melnais topiņ� un zilie d�insi vismaz padarīja viņu mazāk saredzamu.

No turienes, kur fran�u-ķīnie�u-marokāņu sieviete bija paslēpu�sies, varēja pārredzēt visu ēku aizmuguri, sākot ar betona kubiem un sporta laukuma tribīnēm kreisajā malā un beidzot pat ar ieeju zirgu stallī un kopmītņu ēkas spārnu labajā pusē, tenisa laukumiem, boulinga

zālieniem un labirintu. Margo istabas logā dega gaisma� Un tas bija atvērts. Samirai �ķita, ka viņa saredz tumsā gailo�u cigareti un �auru dūmu strūkliņu. Noteikumi to aizliedz, jaunkundz� Samira bija izdzērusi kafiju un norijusi modafinila tableti, lai būtu dro�a, ka neaizmigs, lai gan vakara notikumi jau bija nodro�ināju�i pietiekami lielu adrenalīna devu, lai viņa justos mundra. Samira labprāt būtu austiņās klausījusies kādu death metal gabalu, lai turētos vēl bra�āk, piemēram, Cannibal Corps, kuru albumā �Butchered at Birth�, kas tika atkārtoti izdots 2002. gadā, bija tik uzmundrino�i gabali kā �Living Dissection� (Dzīvās miesas sada�lī�ana), �Under the Rotted Flesh� (Zem puvu�ās miesas) vai �Gutted� (Izķidātais), ta�u negribēja, lai kāds nemanīts, slēpjoties aiz kokiem, tai piela�vītos no mugurpuses, tādēļ bija no �I nodoma atteikusies. Patiesībā viņa ienīda jau domu vien, ka tai aiz muguras atrodas biezs un dziļ� me�s.

Samira centās kustēties pēc iespējas mazāk. Viņa nevēlējās, lai to ierauga kopmītņu iemītnieki un lai viņa tiem kļūst par izklaides objektu. Ik pa brītiņam Samira krūmos tomēr izstaipījās un nedaudz pakustējās. Un prātoja par ierastajiem remontdarbiem, kas to gaidīja mājās Tulūzas nomalē. Bija otrdiena, ta�u viņas draugs, kam vajadzēja uzstādīt du�u, tā arī nebija piezvanījis.

Samiras rācija ie�erkstējās, un nakts klusumā varēja dzirdēt Esperandjē balsi:

-��� Nu, kas tev jauns?

-��� Viss mierīgi.

-��� Martēns tikko aizbrauca. Viņ� ir pilnīgā �okā. Gribēja palikt �eit. Pēc viņa pieprasījuma �andarmi izvietoju�i kontrolposteņus uz ceļa un pie liceja ieejas. Margo pavēlēts aizslēgt durvis un atvērt tikai tad, ja tas ir kāds, ko viņa pazīst. Meitene aizgāja gulēt.

-��� Ne glu�i. Es viņu redzu� pie loga smēķējam, ta�u varu apstiprināt, ka Margo atrodas savā istabā.

-��� Ceru, ka tu netaisies klausīties to �au�alīgo mūziku.

-��� Viss, ko es te dzirdu, ir dzeguzes kūko�ana. Vai tavā pusē viss mierīgi?

-��� Kapa klusums.

-��� Vai tu tici, ka viņam pietiks drosmes te uzrasties?

-��� Irtmanam? Nezinu� Es justos pārsteigts� Ta�u tas stāstiņ� par Merilina Mensona mūziku tomēr �ķiet biedējo�s.

-��� Un ja nu viņ� mūs pamana?

-��� Nu, tas viņam izraisīs vēlmi ņemt ļekas pār pleciem� Nedomāju, ka viņ� vēlas atgriezties ķurķī. Ja tevi interesē manas domas, tad viņ� noteikti ir kaut kur tālu prom no �ejienes. Turklāt nevajag aizmirst, ka mēs �eit esam, lai pasargātu Margo, nevis lai notvertu Irtmanu.

Samira neatbildēja, tomēr turpināja par to prātot.

Ja radīsies izdevība �veicieti notvert, viņa to garām nepalaidis.

DESMIT GADU vecumā Suzanna Lakaza bija pārliecināta, ka pasaule ir fantastisks spēļu laukums un ka visi viņu mīl. Divdesmit gadu vecumā viņa atklāja, ka pasaule ir vieta, kur cilvēkus salau� un ievaino un ka vairums cilvēku melo gan citiem, gan pa�i sev, kad viņas labākā draudzene tai nocēla vīrieti, kurā Suzanna bija neprātīgi iemīlējusies, ar asarām acis un pretīgām, liekulīgām frāzēm, tādām kā �mēs viens otru mīlam�, �mēs viens otram esam radīti� un �man ļoti �ēl, Sjūzij�� Tagad, kad viņai bija nedaudz pāri �etrdesmit, viņa bija neatgrieze�niski pārliecināta, ka pasaule ir lielisks spēļu laukums nelie�iem, bet visiem pārējiem īsta elle, un ka Dievs bija da�ādu idiotismu pasaules �empions.

Viņa gulēja gultā, skatījās griestos un klausījās, kā blakus krāc Pols. Pirms stundas viņa bija dzirdējusi to atnākam, un, kaut gan rēgs, kas bija iemājojis viņas ķermenī, bija pavājinājis ari o�u, Suzanna tomēr bija sajutusi sve�as sievie�u smar�as. Pols pat nebija papūlējies ieiet du�ā.

Pēdējā laikā viņ� pret to izturējās tik uzmanīgi un iecietīgi. Kāpēc viņ� tāds nebija vienmēr?

Tikai nemēģini sev iestāstīt muļķības, vecenīt. Viņ� tā nerīkojas, mīlestī�bas vadīts, bet gan lai apklusinātu savu sirdsapziņu� Viņ� pat nepapūlējās ieiet du�ā. Kādi pierādījumi tev vēl vajadzīgi?

Suzanna tikai vēlējās mierīgi nomirt� Un pēk�ņi viņa saprata, ka varēs mierīgi nomirt tikai tad, ja būs atriebusies. Atriebusies viņam�

Un ap�ilbino�i skaidri, tā, it kā viņas māte būtu aug�āmcēlusies un teiktu: �Tev tas jādara,� Suzanna saprata, ka rīt pat piezvanīs tam policistam un izstāstīs patiesību.

�.

PULKSTENIS BIJA 5 UN 30 MINŪTES NO RĪTA, un jau ausa diena, kad Drisa Kantē sāka ar putekļsūcēju tīrīt biroju numur 2.84. Neviens nealkst pēc tāda darba, kur jātlra grīdas segumi un no galdiem un dato�riem jāslauka putekļi. Bērni par to nesapņo ne Eiropā, ne Āfrikā, tomēr viņam �ī nodarbo�anās, pa�am par lielu pārsteigumu, bija iepatikusies, kaut gan vajadzēja ātri pārvietoties no viena biroja uz nākamo, cel�ties tad, kad visi citi vēl guļ, līst ārā no gultas un doties uz darbu zie�mas ledaini aukstajās naktis, rita gaismai tikko blāvojot, Drisam Kantē patika viņa pienākumu ikdienas rutīna. Kamēr viņ� darīja savu darbu, domas aizklīda tālu projām dzimtenē vai pārdomās par to, ko bija izla�sījis. At�ķirībā no vairuma rīta strādnieku, kas iegrima bezmaksas laik�rakstu lasī�anā, Kantē bija pietiekami naudas, lai iegādātos ikdienas preses izdevumus, ko tas rūpīgi izpētīja, braucot ar autobusu no viena biroja uz nākamo. Viņ� izbaudīja to sajūtu, kāda bija, rītos sastopoties ar biroja darbiniekiem, no kuriem da�i viņu ārkārtīgi pieklājīgi sveicināja, lai atlīdzinātu to netaisnību, kādu tam bija nodarījusi dzim�anas vieta un nodarbo�anās, jo cilvēks, kur� tīrīja birojus, bija mācījies augstskolā ilgāk nekā viņi pa�i. �ī jaunā pasaule, pie kuras viņ� tagad piederēja, bija tik at�ķirīga un attālināta no iepriek�ējās, ka Drisam Kantē brī�iem �ķita, it kā viņ� būtu kļuvis par citu cilvēku. Bija skaidrs, ka miljoniem viņa tautie�u sapņotu atrasties viņa vietā� tomēr da�reiz uzplaiksnīja atmi�ņas un Drisa Kantē iedomājās par savas zemes līdzenumiem, svelmai�najām vasaras naktīm dzimtajā ciemā un saulrietiem virs Nigēras upes.

�orit viņu nebija pārņēmusi nostalģija, bet gan bailes zaudēt ieka�roto stāvokli, ko daudzi tās valsts iedzīvotāji, kurā viņ� tagad dzīvoja,

uzskatītu par sevis necienīgu. Drisa baidījās visu zaudēt. Bailes tā plo�sīja iek�as, ka Drisa torīt jau divas reizes bija skrējis uz tualeti, pārējo viņa brigādes strādnieku pārsteigto skatienu pavadīts, bet Drisa bija paskaidrojis, ka laikam iepriek�ējā dienā apēdis kaut ko tādu, no kā saindējies, djaratankai, ēdienu, kas gatavots no aitas gaļas, gombo un pipariem. Viņam neizgāja no prāta vīrie�a vārdi: �Vai tie�ām vēlies kļūt par nelegālo?� Dīvaini, viņ� prātoja. Ik dienas tu dzirdi simtiem vārdu un teikumu, bet atmiņā iespie�as tikai kāds ducis un nebeidz vajāt.

Kad viņa sieva, ko Drisa Kantē mīlēja, to pameta, viņa tam sacīja: �Aizmirsti mani. Izgaisti no manas dzīves uz visiem laikiem.� Un Drisam tā arī nebija izdevies izdzēst no atmiņas vārdus �aizmirsti mani� un �uz visiem laikiem�.

Viņ� izslēdza putekļsūcēju, paņēma no ratiņiem pulverizatoru un uzpūta attīro�o aerosolu uz pāris traipiem, tad izbēra papīrkurvju saturu melnā atkritumu maisā. Kantē paņēma lupatu un flakonu ar tīrī�anas līdzekli un tuvojās norādītajam birojam. Viņ� ieklausījās. Izņemot kolē�ģus, kas gaitenī sarunājās, nekas cits dzirdams nebija. Sirds dauzījās. Lai gan viņ� bija ieradies agri, gaiteņa otrā galā atradās de�ūrpolicisti, ko Kantē garāmejot bija pamanījis. Kad tuklais vīrietis melnajās brillēs bija viņam norādījis adresi, Drisa bija sapratis, ka viņa likstas nav beigu�ās.

Roka drebēja, kad viņ� no darba apģērba kabatas izvilka zibatmiņu. Birojā bija tikai viens pats dators. Kļūdīties nebija iespējams. Viņ� redzēja, kā virs namiem aust rīts, iekrāsojot debesis skaistā, la�a sārtā tonī. Drisa Kantē zināja: ja viņ� to neizdarīs tagad, vēlāk tam vairs nepietiks drosmes. Viņ� pameta acis uz durvīm.

Tagad�

Kantē bez grūtībām izdevās iespraust zibatmiņu datora sānu atverē. Tad viņ� ieslēdza datoru un tas iedūcās. Kamēr dators sāka darboties un zibatmiņa nomirk�ķināja, vēstot, ka programma iedarbināta, Kantē juta, ka aizvien vairāk satraucas. Viņ� datorus labi pazina. Resnajam vīram bija taisnība �ī zibatmiņa tie�ām prata apiet datora ieslēg�anas procesu. Tā iztika bez paroles un antivīrusu programmas, ta�u Kantē zināja arī to, ka ir diezgan viegli atrast hakerus, kas spēj tikt galā ar tamlīdzīgām lietām. Patiesībā visgrūtāk bija piekļūt vajadzīgajam dato�ram, un �ajā gadījumā darbojās tikai cilvēciskais faktors. Ātrāk� Viņ� palūkojās pulkstenī. Tas tips bija teicis, ka tad, kad darbs būs paveikts,

zibatmiņa beigs mirk�ķināties. Uz ekrāna bija redzams fona attēls ar banālu ainavu. Ja tagad kāds ienāktu, uzreiz pamanītu, ka viņ� ir ieslē�dzis datoru, un to nebija ļauts darīt. Kantē ar roku pārbrauca pāri sejai. Viņ� bija drud�aini satraukts un pārbijies. Nu ātrāk ta�u! Vīrietis bija sacījis, ka tas nebūs ilgāk par trim minūtēm. Bija pagāju�as jau divas minūtes un trīsdesmit sekundes.

Pēk�ņi viņ� sastinga kā zemē iemiets. Biroja durvis pavērās� Kantē palēcās, it kā tam zem kājām būtu sprāgusi petarde.

-��� Ko tu dari?

Viņ� skatījās uz apstulbu�o sievieti, kas bija atvērusi durvis, un nespēja bilst ne vārda. Tā bija viņa kolēģe Ai�a no apkopēju brigādes, kas mēdza to apcelt un ķircināt. Kantē redzēja, ka sieviete palūkojas uz datora ekrānu, pēc tam atkal uz viņu. Bargi un nosodo�i.

-��� Tinies, viņ� sacīja.

-��� Ko tu dari, Drisa?

-��� Tinies!

Viņa dusmīgi paskatījās un atkal aizvēra durvis. Nekad vairs! Tā bija pēdējā reize! Lai kādas ari būtu sekas, Kantē, sirdij pulsējot kaklā, klusējot deva sev zvērestu, ka viņ� vairs nekad nepiekritis darīt kaut ko nelikumīgu. Zibatmiņa beidza mirk�ķināt. Viņ� to iebāza kabatā un izslēdza datoru.

Seju klāja sviedri. Viņ� piegāja pie loga, atvēra aizkarus un nospieda zilā pulverizatora uzgali. Kantē patika �ī svaigā smar�a. Aiz logu rūtīm virs namu jumtiem debesis krāsojās sārtā, pelēcīgā un bāli oran�ā krāsā un austrumu pusē atmirdzēja aizvien spo�āk� �ovakar viņ� atdos zibatmiņu vīrietim un viss būs beidzies. Tomēr pirms tam Kantē bija nolēmis veikt pāris piesardzības pasākumu, lai būtu pārliecināts, ka vīrietis to liks mierā. �oreiz viņ� nebūs tik naivs�

-��� MAJOR SERVAZ?

Viņ� palūkojās uz modinātāju. Tas dro�i vien bija nozvanījis, bet Servazs to nebija pamanījis. Viņ� nevarēja aizmigt līdz �etriem rītā, un miegā rādījās murgi, kurus tas nespēja atcerēties, tomēr tie bija lipīgi kā ko�ļājamā gumija, un viņu nepameta trauksmes sajūta. Saules gaisma ieplūda istabā; dienasgaismas ap�ilbināts, Servazs samiedza acis. Tā bija sasildījusi visu, kas atradās �ajā telpā, telefonu ieskaitot.

-��� Hm� hm.

-��� Te komisārs Santoss no Nacionālās policijas galvenās inspekcijas. Servazs uzreiz pamodās. Nacionālās policijas galvenā inspekcija liel�lopu gaļa ar burkāniem1 �

Tas tips no autostāvvietas, Servazs iedomājās, apsēdies uz gultas malas. Saņurcītie un no sviedriem miklie palagi liecināja par viņa nak�snīgo ciņu ar savu superego nemiera cēlāju.

-���� Esam pārjums saņēmu�i sūdzību, paziņoja Santoss2 , ko vairums policistu ironiskā nozīmē bija iesauku�i par Sanantonio Svēto Antonio, jo, neskatoties uz vārda morfoloģisko līdzību, viņ� daudz vairāk atgādināja tā slaveno palīgu. Kāds Florāns Matera, kur� dzīvo Arkola bulvāri nr. 2, apgalvo, ka jūs vakar vakarā esot viņam uzbrucis. Tas noticis Kapitolija autostāvvietā. Kāds vīrietis, kura raksturojums atbilst jūsējam, tam no mugurpuses uzbrucis, sasitis seju, pēc tam atvainojies un bridi vēlāk aizbraucis ar Cherokee, kura numuru viņ� pierakstījis. Un tas ir jūsu ma�īnas numurs� Vai jūs to noliedzat, major?

Servazs mirkli prātoja.

-Nē.

Klausules otrā galā atskanēja nopūta.

-��� Mums nāksies jūs nopratināt.

-Kad?

-��� �orīt.

-��� Paklausieties, es pa�laik vadu ļoti svarīgu izmeklē�anu.

-��� Vai tad tādas nav visas izmeklē�anas? Santoss mierīgi ievaicā�jās. Major, vai jūs aptverat, kādā nodarījumā jūs apvaino? Jūs esat izdarījis ļoti smagu pārkāpumu. Tie laiki, kad policisti izturējās kā huli�gāni, sen pagāju�i, un es�

-��� Labi jau labi. Braucu.

-��� SVEIKS, SERVAZ!

-��� Sveiki!

1 �im izteicienam ir divi izskaidrojumi, abi radu�ies 20. gs. otrajā pusē:

a)�� tad, kad policists demisionē, viņam nākas pierast pie jaunā bud�eta, un izdevumi ir jāsamazina;

b)� aizdomās turamo nākas stundām ilgi pratināt (ari liellopu gaļa ar burkāniem ir ilgi jāgatavo).

2 Santo filmas un animācijas seriāla supervaronis.

-��� Labdien, Martēn!

-��� Labdien!

-��� Labdien, Servaz!

-��� Sveiks!

�ķita, ka �orīt visi vēlējās viņam apliecināt savas simpātijas, it kā Servazs būtu saslimis ar kādu ļaunu kaiti. Viņ� izkāpa no lifta un devās uz priek�u pa gaiteni, kas veda uz Krimināllietu departamentu. Pulk�stenis bija 8 un 16 minūtes. Kā parasti, no paziņojumiem uz ķieģeļu sie�nām, viņam garāmejot, nolūkojās bērni. Zem fotoattēliem bija uzraksts angļu un fran�u valodā �MISSING/DISPARUS".

-��� Sveiks, Martēn!

-��� Sveiks�

Parasti viņ� �īm sejām pagāja garām, nepievēr�ot nekādu uzma�nību. Ta�u torit, ej nu sazini, kādēļ, viņ� tās atkal pamanīja. Un viņam sa�ņaudzās sirds tāpat kā toreiz, kad viņ� �os fotoattēlus bija ieraudzījis pirmoreiz, 1991. gads� 1995. gads� 1986. gads� �ēlīgā debess! Kā bērnu vecāki to spēj pārciest?

-��� Sveiks, Martēn!

-��� Hm�

�ķita, ka visi jau zina. Tamlīdzīga informācija izplatās vēl ātrāk nekā sprāgsto�a granāta, kurai norauta dro�inātājtapa. Viņ� steidzās uz savu kabinetu. Uz galda atradās zīmīte:

�Direktors tevi gaida."

Tas bija Pi�ola rokraksts. Labi. Jāiet vien būs. Un Servazs tāpat, jaku nenovilcis, uzreiz devās uz direktora kabinetu gaiteņa otrā pusē. Kad viņ� gāja garām daudzo kabinetu atvērtajām durvīm, sarunas pieklusa. Servazam bija tikai viena vēlē�anās palikt nepamanītam. Viņ� pagāja garām evakuācijas durvīm, �ķērsoja uzgaidāmās telpas stūrīti ar ādas dīvāniem, tad sekretariātu un visbeidzot pieklauvēja pie durvīm.

-��� Ienāciet!

Ieraudzījis Servazu, direktors bargu seju piecēlās kājās. Tam pretī sēdēja kāds tips ar pamatīgu lieko svaru, un, par spīti sutoņai, ar �lipsi ap kaklu, un tāda funkcionāra stūrgalvīgo izskatu, kas radis atrasties uzvarētāju pusē. Viņ� nepiecēlās, ta�u.pagriezās un nopētīja Servazu ar savām muskatriekstu dzeltenajām a�elēm.

-��� Sveiks, Santos, Servazs sacīja.

Nekādas atbildes.

-��� Martēn, vai tā ir taisnība, ko komisārs Santoss man stāsta? Tu� to esot apstiprinājis?

Servazs pamāja ar galvu, bet Stelēns savējo apjucis nogrozīja. Komi�sārs Santoss, uzacis saraucis, uzlūkoja nodaļas komisāru, it kā gribētu teikt: �Nu, ko tagad darīsim?�

-��� Es� Servazs iesāka.

Stelēns to ar rokas kustību apturēja.

-��� Es ar komisāru Santosu jau runāju. Viņ� piekrīt� atlikt tavu no�pratinā�anu� kamēr tiks pabeigta izmeklē�ana.

Servazs pārsteigts uz viņiem noraudzījās. Kaut kas noteikti bija atga�dījies� Citādi nemaz nevarēja būt. Sanantonio tamlīdzīgam darījumam piekristu tikai ārkārtas apstākļos. Un Servazs ietilpa �ajā vienādojumā. Margo! Viņ� pēk�ņi iedomājās, un iek�ā viss sagriezās.

-��� Ir �ādi tādi jaunumi, direktors iesāka, apstiprinot viņa aizdomas.

Servazs gaidīja turpinājumu, vēderam no bailēm saraujoties kramp�jos. Pa atvērto logu telpā ieplūda bulvāra �ala. Gaisa kondicionētājs joprojām nebija salabots.

-��� Vai tu atceries Elvisu Elmazu? To tipu, ko jūs nopratinājāt slim�nīcā?

Servazs pamāja ar galvu.

-��� Viņam �onakt uzbruka, un viņa dzīvība karājas mata galā.

-��� Kā tas notika?

-��� Acīmredzot kāds viņu piesējis pie krēsla kopā ar gaļu un izbarojis viņa suņiem.

Servazs raudzījās uz savu priek�nieku, vispirms cen�oties uztvert vārdu jēgu, pēc tam mēģinot iztēloties �o skatu, ta�u uzreiz nolēma to labāk nedarīt.

-��� Viņ� ir slimnīcā, Stelēns turpināja. Puse sejas norauta, rokas un ķermenis sakosts un vairākās vietās saplosīts līdz kaulam, smagi skarti atsevi�ķi orgāni, un viņ� ir zaudējis ārkārtīgi daudz asiņu. Viņ� ir tā sakropļots, ka ievietots smago apdegumu nodaļā, skābekļa teltī. Skats, �ķiet, nav no patīkamajiem� un nav tikpat kā nekādu izred�u, ka viņ� varētu izķepuroties. Nakts vidū viņam iestājās koma. Un, ja viņ� no tās izkļūs, tad tikai pateicoties savam kaimiņam, kur� dzīvo piecsimt metru attālumā no Elmaza un kur� naktī bija redzējis pabraucam garām

ma�īnu un dzirdējis, ka suņi rej kā juku�i. Ta�u, pirms Elviss Elmazs ātrās palīdzības ma�īnā zaudēja samaņu, kaut kas atgadījās�

Nu tad beidzot� Kas atgadījās? Servaza smadzenes kliedza. Stelēns ar roku norādīja uz rakstāmgaldu. Servazs ar acīm sekoja viņa kustībai un ieraudzīja caurspīdīgu plastmasas maisiņu, kas paredzēts pierādījumiem.

-��� Viņam bija izdevies kādam no ārstiem likt noprast, ka viņ� kaut ko vēlas uzrakstīt. Jo tad viņam vairs nav bijis� ne lūpu, ne mēles, viņ� neko nebija spējīgs pateikt� Turklāt tam uz sejas bija skābekļa maska. Ta�u, tā kā viņ� nebija licies mierā, ātrās palīdzības darbinieks tam beidzot bija iedevis bloknotu un pildspalvu�

Stelēns paņēma pierādījumu maisiņu un pastiepa to Servazam.

-��� Lūk, ko viņam izdevās uzrakstīt.

Servazs satvēra maisiņu un izlasīja, kas ar drebo�u un neveiklu roku saraustītā kricelējumā bija rakstīts bloknotā.

Se'T'/tf-zs rakņājies, ptujāstv^-

Tagad viņ� saprata, kāpēc izņēmuma kārtā Santoss bija piekritis atlikt viņa nopratinā�anu. Viņ� sajuta gan milzīgu atvieglojumu, gan neremdināmu ziņkāri.

-��� Vai tu rakņājies viņa pagātnē? Stelēns gribēja zināt.

Servazs papurināja galvu. Viņ� neko nesaprata.

-��� Elvaza alibi bija tik pārliecino�s, ka mēs tajā virzienā pārstājām meklēt, Servazs atbildēja.

-��� Tad man �ķiet, ka ieviesusies rakstības kļūda, Stelēns sacīja.

-��� �Servaz, rakņājies pagātnē�, izmeklētājs izlaboja teikumu. Par kādu pagātni viņ� runā? Vai par savējo?

-��� Varbūt.

Servazs juta, ka viņa smadzenes sāk intensīvi darboties.

-��� Iespējams, �o versiju esam atmetu�i pārāk ātri. Iespējams, vaja�dzēja pārliecināties, vai Klēra Dimāra un Elviss Elmazs ir biju�i pa�zīstami.

-��� Martēn, pagāju�as tikai �etras dienas, kop� esat ķēries pie �īs lie�tas izmeklē�anas. Un esat rīkojies tā, kā bija nepiecie�ams.

Servazs noprata, ka �ī frāze galvenokārt bija veltīta Santosam.

-��� Un vēl kas, direktors piebilda. Parīzē gaida rezultātus. Bet gal�venokārt Lakaza attaisno�anu, kamēr viss vēl nav atspoguļots presē un viņi nedabū sutu, tādēļ tie painteresējās, cik tālu mēs esam tiku�i, un izdarīja spiedienu uz Narkotiku apkaro�anas nodaļu. Haizenbergs ir viens no viņu ziņotājiem, un viņi mums iedeva tā īsto vārdu. �oreiz mums nenācās ilgi lūgties. Vai domā, ka tas kaut ko dos?

Servazs pamāja ar galvu.

-��� Marsakā nevarētu būt pārāk daudz narkotiku tirgoņu, vai ne? Kas lai zina? Varbūt tie�i viņ� ir piegādājis narkotikas tam, kur� tovakar sazāļoja Igo.

IZGĀJIS NO STELĒNA KABINETA, Servazs viscaur mirka sviedros. Pat ēnā gaisa atomi pārvietojās pietiekami ātri, lai izraisītu pamatīgu tveici, kaut gan pulkstenis bija tikai desmit no rīta. Servazs nespēja iz�ķirties. Tagad bija uzradu�ās divas jaunas versijas, ko pētīt. Ar kuru lai sāk? Ja viņ� sāktu rakāties pagātnē, tik piedzīvojumiem bagātā, kāda tā ir Elvisam Elmazam, tad varētu zaudēt daudz laika, tomēr tas, ko albānis bija uzrakstījis, pirms iekrita komā, neizgāja Servazam no prāta.

Cilvēks viņa stāvoklī, kur� zināja, ka, iespējams, dzīvs no slimnīcas vairs neatgriezīsies, ar pēdējiem spēkiem uzrakstīja �o vēstījumu, tādēļ tas noteikti bija ārkārtīgi svarīgs un nozīmēja: tas, ko jūs meklējat, ir tepat līdzās.

Un ziņojums bija paredzēts viņam, Servazam.

Elviss Elmazs zināja, kur� ir nogalinājis Klēru.

Un tā bija tā pati vai tās pa�as personas, kas suņiem izbaroja Elvisu�

Servazs atkal pagāja garām evakuācijas durvīm. Gaitenī bija sa�pulcējusies neliela cilvēku grupiņa, kas, kā Servazs neviļus noprata, apsprieda futbolu. Lai gan viņ� centās to apiet ar lielu līkumu, tomēr atsevi�ķus vārdus dzirdēja.

-��� Pie velna, kur tāds karstums! Sajūta kā Dienvidāfrikā! kāds iemi�nējās.

Da�i iesmējās.

-��� Beidz, te nav nekāda �Pezula Resort". Turklāt tur ir ziema.

Servazs būtu gatavs uz visu, lai tikai nav jāklausās tenkas un saru�nas un jālasa neskaitāmie raksti presē, jāskatās un jāklausās televīzijas un radio reportā�as un anekdotes par Pasaules kausu futbolā, tomēr

vienlaikus viņ� zināja arī to, ka Francijas futbola komanda ir apmetu�sies vienā no smalkākajām viesnīcām, kādas sporta delegācijām bija pieejamas, un ka viņu ceļa un uzturē�anās izdevumi pārsniedza miljons eiro. Un �o summu Servazs uzskatīja par �okējo�i nepamatotu. Pat kāda ministre un valsts sekretārs jau bija par �o jautājumu painteresēju�ies.

-��� Martēn, kā tu domā: vai Francija rītdienas spēlē uzvarēs Meksiku?

Visi kriminālizmeklē�anas nodaļas darbinieki zināja, ka Servazam

nepatīk ne sporta pārraides, ne arī sports. Viņ� pamanīja, ka pāris kolēģu zobgalīgi pasmīn.

-��� Ceru, ka ne, viņ� garāmejot attrauca. Tad vismaz varēsim runāt par kaut ko citu.

Lai gan da�i iesmējās, ta�u ne īpa�i pārliecino�i. Acīmredzot �āda perspektīva nekādu jautrību neizraisīja.

MARGO GĀJA PA GAITENI, un viņai bija tāda sajūta, it kā visu skatieni būtu tai kā pielīmēti. Jo tālāk viņa gāja, jo vairāk tie meiteni nospieda. Viņa dzirdēja ari, kā skolēni sa�ukstas, cits citam piebiksta un nolūkojas tai nopakaļ. Par laimi, tuvojās skolas gada beigas. Merilins Mensons austiņās viņai atzinās: �Gribētu izgaist.� Jā, vecais, es arī. Mēs viens otru saprotam, Braien Hjū�

Viņa prātoja, ko īsti pārējie zina. Ko par viņu baumo, un kur� ir izpļāpājies? Tas noteikti nebija ne viņas tēvs, ne Vincents, ne Samira. Dāvids? Sāra? Kad Margo tuvojās savam skapītim, viņa pamanīja, ka pie tā durvīm ir piestiprināts kāds uzraksts, un meitenei iek�ā viss sagrie�zās. Tad tur tā lieta� Margo iztēlojās ļauno mēļo�anu, kas skolā izplatī�jās ar skaņas ātrumu: �Vai tu jau redzēji to uzrakstu uz Margo skapī�a?� Sūdu bū�ana! Mērgļu banda! Reizēm tas sasodītais Armagedons �ķita vienīgā izeja.

Kad Margo tuvojās skapītim, viņa ieraudzīja, ka runa ir nevis par uzrakstu, bet gan par zīmējumu. Kāds bija izmainījis slaveno ameri�kāņu armijas rekrutē�anas plakātu, kurā onkulis Sems rāda ar pirkstu uz skatītāju, apgalvojot �I WANT YOU�. Onkuļa Sema galvas vietā bija pielīmēts miglains Juliāna Irtmana galvas attēls.

Sasodītie stulbeņi! Vai tie�ām viņiem nav nekā cita, par ko smieties?

Margo norāva plakātu, savirpināja apaļā murskulī un nometa zemē. Tad viņa atvēra savu skapīti. Kāds tajā bija rakājies� Viņa pazina

rokrakstu. Elias, sīkais mērgli! Kas tev ļāva atvērt manu skapīti, un kā tev tas izdevās? Zīmītē bija rakstīts: �ķiet, esmu atradis Apli.

SERVAZS RAKŅĀJĀS ATVILKTNĒS, meklējot aspirīnu, tomēr neko neatrada. Tad viņ� iegāja Samiras un Vincenta kabinetā un atvēra Esperandjē zāļu atvilktni. Paracetamols, ibuprofens, kodeīns, tramadols� Vincents ar savu molekulāro teoriju� Pie �īm durvīm derētu piestip�rināt lielu, mirdzo�u krustu un novietot termināli obligātās veselības apdro�inā�anas polisēm.

Servazs atgriezās savā kabinetā ar �ķīsto�u tableti un glāzi ūdens un ieraudzīja, ka uz darba telefona mirgo ziņojumu taustiņ�. Kāds bija zvanījis. Viņ� paskatījās uz telefona numuru, ta�u tas viņam neko neiz�teica. Servazs piezvanīja, un kādas sievietes balss uzreiz atsaucās:

-��� Suzanna Lakaza.

Servazs sarauca uzacis.

-��� Labdien, Lakazas kundze! Jūs man zvanījāt?

Iestājās klusums.

-Jā�

Balss izklausījās vēl vārāka nekā parasti. Un satraukta. Gari stiepts �uksts kā neilona pavediens, kas tūlīt pārtrūks. Servazs nesaprata, kā viņam izturēties, ta�u Suzanna neatstāja laiku pārdomām.

-��� Runa ir par manu vīru.

Iestājās galēja spriedze. Kāds grasījās izdarīt ko tādu, kam varēja būt smagas sekas. Viņ� juta, kā paātrinās pulss.

-��� Es klausos.

-��� Viņ� tovakar jums meloja� par savu alibi.

Servazs ar grūtībām norija siekalas. Atkal iestājās klusums.

-��� Tajā vakarā, kad nogalināja to sievieti, mana vīra nebija mājās. Un es nezinu, kur viņ� bija. Ja nepiecie�ams, varu to atkārtot tiesnesim. Ceru, ka jūs atradīsiet to, kur� pastrādājis noziegumu. Uz redzē�anos, major.

Viņa nolika klausuli. Servazs lēnām izelpoja. Sūdu bū�ana! Viņam nekavējoties jāpiezvana vairākiem cilvēkiem. Servazs iztēlojās, kādu seju rādīs O�as prokurors, un pēk�ņi sajuta, ka viss sāk lēnām noskaid�roties.

SERVAZAM PATIKA SAJUST, kā viņ� tuvojas mērķim un pēk�ņi visi mozaīkas gabaliņi cits pēc cita izkārtojas pareizā secībā. �ķita, ka krūtīs sit bungas, kļūst vieglāk elpot un dzirdama kavalkādes zirgu dipoņa. Uzvara tuvojās. Braucot pa autoceļu, viņ� bija novietojis kāju uz gāzes pedāļa, un gaiss bija tik silts, ka zem pienaini zilgajām debesīm pie apvār�ņa tas drebēja kā mirā�a.

Viņ� domāja par Santosu un viņa nopratinā�anu. Servazs zināja, ka �o lietu drīz būs atrisinājis un galvenā inspekcija būs spiesta ņemt to vērā un likt viņu mierā. Bet kas notiks, ja Servazs iebāzīs aiz restēm pla�saziņas līdzekļu mīluli, nākamo valdo�ās partijas sludinātāju, kādu, kur� skaitījās neaizskarams? Vai viņi neliks Servazam par to samak�sāt? Un kā vēl liks! Bet ar starpgadījumu autostāvvietā viņ� pats tiem pasniedza savu nocirsto galvu uz �ķīvja� Ta�u tagad tas Servazu nemaz nesatrauca. Visu bija pārņēmis mednieka priecīgais satraukums, kad lapsa ir notverta cilpā.

BET LAPSA IZSKATĪJĀS no�ņurkusi. Salīdzinājumā ar iepriek�ējo tik��anās reizi �oreiz bokseris bija nokautēts un nomākts. Viņ� centās veltīt izmeklētājam savu valdzino�o smaidu, tomēr grimase bija no�ēlojama un acis nemirdzēja. Lakazs aukstasinīgi, neizrādot nekādas emocijas, noklausījās Servazā, kad tas pavēstīja par viņa sievas nodevību.

-Jūs arī esat mācījies Marsakā, vai ne? deputāts ieminējās. Jūs ta�u tā teicāt pagāju�ajā reizē? Vai atceraties antīko valodu un civilizā�cijas lekcijas? Tie bija mani iemīļotākie priek�meti. Un izvēles priek��mets teātra māksla. (Servazs iedomājās par Margo. Lakazs spēlējās ar

papīra grie�amo nazi, ar pirkstu galiem aizskarot na�a asmeni.) Tad jau būsiet dzirdējis par hybris�

Servazs neatbildēja ne piekrīto�i, ne noliedzo�i un pat nepakustējās, tikai turpināja, acis nenovērsis, lūkoties Lakazā. Tas kārtējo reizi bija mū�senais stāsts par vīrie�u dominanci, kam alla� rūpēja, kuram garāks un kur� var aiz�urāt tālāk, ta�u �oreiz Lakazs jau zināja, ka ir zaudējis, un centās turēties tikai skata pēc.

-��� Tas, kur� grib pacelties pārāk augstu, dievos izraisa greizsirdību un dusmas. �ķiet, ka dievi izraudzīju�ies manu sievu par atriebēju� Sievietes nudien ir neparedzamas.

�ajā ziņā Servazs Lakazam piekrita, tomēr to neizrādīja.

-��� Vai tas, ko jūsu sieva man teica, ir taisnība? viņ� ar svinīguma pieskaņu balsi jautāja.

Abi atkal sēdēja, krēslos atgāzu�ies, me�malas kvartāla smalkajā, ultramodernajā celtnē. Lakazs pats tā bija vēlējies, kad Servazam bei�dzot bija izdevies viņu sazvanīt, ta�u �oreiz kundzi nekur nemanīja. Saule iespīdēja pa lielajiem stikla logiem un caur vertikālajām �alūzijām meta svītrainas ēnas uz melnkoka sienām, ko klāja �ī nama saimniekus cildino�i fotoattēli.

-Jā-

-��� Vai jūs nogalinājāt Klēru Dimāru?

-��� �ķiet, man nāksies jums atgādināt, ka nevarat veikt izmeklē�anu bez ordera, tātad neatņemot man deputāta neaizskaramības tiesības, un ka man nekavējoties vajadzētu zvanīt savam advokātam, ta�u, ja vēlaties atbildi uz savu jautājumu, lūdzu: nē, major, es neesmu viņu nogalinājis. Es mīlēju Klēru, un viņa mīlēja mani.

-��� Igo Bohanovskis gan tā nedomā. Viņ� apgalvo, ka Klēra grasījusies jūs pamest.

-��� Un kāpēc?

-��� Klēra un Igo bija mīļākie.

Lakazs pārsteigts uz viņu palūkojās.

-��� Vai jūs to domājat nopietni?

Servazs pamāja ar galvu. Viņ� redzēja, kā deputāta pierei pārskrien �aubu ēna.

-��� Tas fantazētājs pui�elis� Klēra man par viņu nekad nav stāstījusi, turklāt mums bija kopīgi nākotnes plāni�

-��� Tomēr pagāju�oreiz jūs man sacījāt, ka viņa jums neļāva pamest sievu�

-��� Tie�i tā. Jo viņa nebija glu�i pārliecināta par to, ko īsti vēlas. Un, protams, arī tādēļ, ka Suzanna bija� �ādā stāvoklī.

-��� Vai jūs gribējāt teikt� dzīva?

Politiķa acīs pavīdēja drūma ēna.

-��� Lakaz, vai jūs pēdējā laikā mēdzāt izspiegot Klēru? Vai jūs par viņu �aubījāties?

-Nē.

-��� Vai jūs zinājāt par viņas sakaru ar Igo Bohanovski?

-Nē.

-��� Vai piektdienas vakarā jūs bijāt ar viņu kopā?

-Nē.

Trīs noliedzo�as atbildes.

-��� Kur jūs bijāt piektdienas vakarā?

Deputāts atkal smaidīja, ta�u skatiens palika bezkaislīgs.

-��� To� es jums nevaru teikt.

Lakazs �os vārdus bija izrunājis ar ironisku smaidu uz lūpām, it kā pēk�ņi būtu apjautis, cik komiska ir �ī situācija un cik bezspēcīgs viņ� jūtas. Servazs nopūtās.

-��� Dieva dēļ, Lakaz! Ja jūs atteiksieties sadarboties, es bū�u spiests izsaukt tiesnesi, un viņ� noteikti pieprasīs, lai jums atņem deputāta imunitāti. Jūs ta�u izpostīsiet savu karjeru!

-�� Jūs mani nesaprotat, major! Glu�i otrādi ja es jums to pateik�u, tad mana karjera būs pagalam. Jebkurā gadījumā esmu iedzīts sprukās.

VINCENTS ESPERANDJĒ MEITAS MP3 ATSKAŅOTĀJĀ KLAUSĪJĀS Kasabjana dziesmu �Fast Fuse� no �West Ryder Pauper Lunatic Asylium�, ko viņ� uzskatīja par 2009. gada labāko roka albumu, kad pēk�ņi kāds pieklauvēja pie ma�īnas loga pasa�ieru pusē.

Vincents pagrieza klusāk mūziku un atvēra durvis.

-��� Mums kāds jāsatiek, Servazs sacīja, iekāpis ma�īnā.

-��� Un kā tad ar Margo?

-��� Pie ieejas atrodas �andarmērijas furgons (Servazs norādīja uz zilu automa�īnu, kas bija apstājusies ceļa malā, ozolu alejas galā pie pļavas). Samira uzmana ēkas aizmuguri, un Margo to zina. Es pazīstu Irtmanu.

Ja ari viņ� kaut ko ir nodomājis uzsākt, tad tomēr neriskēs, jo nevēlas atkal nonākt cietuma kamerā.

-��� Un kurp mēs dodamies?

-��� Brauc.

Viņi nonāca pilsētā, un pa ceļam Servazs rādija Vincentam, kurp nogriezties. Saruna ar Lakazu bija apdzēsusi visu aizrautību. Servazs tā ari nesaprata, kāpēc deputāts neatzinās, kur tovakar bijis. Tajā kaut kas slēpās. Viņ� bija jutis, ka Lakazam ir nopietns iemesls neatkāpties no sava viedokļa. �āda izturē�anās nemaz neatgādināja cilvēku, kur� izdarījis slepkavību.

Bet varbūt Lakazs vienkār�i bija ļoti pieredzējis �ādās spēlītēs. Galu galā viņ� bija politiķis, tātad profesionāls aktieris un melis.

-��� Tas ir te, Servazs sacīja.

Universitātes ēkas atradās uz kāda uzkalna, kas slējās virs pilsētas. Tur bija piecas vienādas celtnes. Viņi iebrauca pa nelieliem vārtiem ar uzrakstu �Filipa Izidora Piko de Lapeirūza universitātes pilsētiņa� un novietoja ma�īnu zem kokiem. Zālieni �ķita pamesti. At�ķirībā no Marsakas liceja mācības Eksakto zinātņu fakultātē bija beigu�ās un vairums studentu �o vietu atstāju�i. No ārpuses garenā �etrstāvu celtne ar liela�jiem logiem, kam vajadzētu telpas padarīt gai�as un patīkamas, izska�tījās iespaidīgi, ta�u, nonāku�i ieejas hallē, viņi saprata, ka kaut kas te nav kārtībā. Pie sienām karājās plakāti ar uzrakstiem �Mēs maksājam īri un pieprasām vismaz minimālas labierīcības�, �Tarakāni piegriezu��ies� un �Studentu padome = netīrība�. Lifta nebija. Kāpjot pa kāpnēm, kļuva skaidrs, ka plakāti pie sienām ir pamatoti. Plastmasas griestu plātnes bija atplīsu�as, dzeltenā krāsa no sienām nolobījusies, bet pie du�as telpas durvīm bija piestiprināts uzraksts �Nedarbojas�. Servazam pat �ķita, ka viņ� redz rāpojam pa grīdu vienu vai divus tarakānus. Narkotiku apkaro�anas nodaļā viņam bija iedots istabas numurs -211. Pie durvīm viņi apstājās. Caur tām varēja dzirdēt tikai skaļu mūziku. Esperandjē pieklauvēja un centās runāt pēc iespējas jauneklīgākā balsī:

-��� Haizenberg, veco zēn, vai tu tur esi?

Mūzika apklusa. Pāris sekun�u viņi nogaidīja, prātojot, vai Haizenbergs nav aizlaidies pa logu, kad pēk�ņi durvis atvērās un tajās stāvēja kārna meitene topiņā un �ortos. Mati bija savēlu�ies, un to blondums izskatījās tikpat nedabisks kā melnās matu saknes. Meitenes rokas

bija tik tievas, ka varēja redzēt, kā zem iedegu�ās ādas ir izspiedu�ās vēnas un kauli. �alūzijas logiem bija gandrīz nolaistas, un viņa pus�tumsā samiedza plakstiņus, ar savām blāvajām acīm tos vienu pēc otra uzlūkojot.

-��� Vai Haizenbergs ir te? Vincents jautāja.

-��� Paklau, d�eki, kas jūs tādi būtu?

-��� Pārsteigums! viņa palīgs priecīgi iesaucās, izvilcis dienesta aplie�cību un pagrūdis blondīni malā, lai iekļūtu istabā.

Sienas gandrīz pilnībā nosedza fotogrāfijas, plakāti, afi�as un da�ādi prospekti. Esperandjē pazina Kurtu Kobeinu, Bobu Mārliju un D�imiju Hendriksu. Tie bija jaunu, brīvību alksto�u un paradoksālā kārtā arī narkotikas mīlo�u cilvēku elki. Tiklīdz viņi iegāja istabā, tā uzreiz sajuta gaisā uzvēdījam THC jeb tetrahidrokanabinola smar�u, kas pla�āk pazīstama kā ha�i�s.

-��� Vai Haizenbergs dzīvo te?

-��� Ko jums no viņa vajag?

-��� Nav tava darī�ana, Esperandjē atcirta. Tu esi viņa mei�a?

Viņa uz tiem nicino�i paskatījās.

-��� Kas jums par daļu?

-��� Atbildi.

-��� Tinieties!

-��� Neiesim, kamēr nebūsim viņu satiku�i.

-Jūs neesat no narkotiku apkarotājiem, mei�a konstatēja.

-��� Nē. Mēs esam no krimināllietām.

-��� Piezvaniet narkotiku apkarotājiem, Haizenbergs jums jāliek mierā.

-��� Kā tad tu to zini? Viņ� ir tavs d�eks?

Viņa neatbildēja, bet blāvās acis klīda no viena pie otra, un tajās varēja manīt ļaunas uguntiņas.

-��� Labi, es tinos, viņa sacīja.

Viņa paspēra soli uz durvju pusi, bet Esperandjē viņu sagrāba aiz rokas. Glu�i kā kaķis viņa apsviedās apkārt un iecirta nagus tam apak��delmā, saskrāpējot līdz asinīm.

-��� Au! Sasodīts! �ī man skrāpē!

Esperandjē to nemaz nedomāja, laist vaļā, bet gan no visa spēka sagrāba ari otru plaukstu un centās to savaldīt, kamēr meitene cīkstējās kā tīģeriene.

-��� Laid mani vaļā, netīrais draņķa polici! Aizvāc savus nagus, tu pakaļa kruķi!

-��� Nomierinies! Tūlīt izbeidz, vai ari mēs tevi iebāzīsim ķurķi!

-��� Es neko nezinu, riebekli tāds! Jums nav tiesību tā apieties ar sie�vieti! Laid mani vaļā, mēsls tāds!

Viņa raustījās, �ņāca un spļaudījās kā satrakojies dzīvnieks, un tajā bridi, kad Servazs grasījās doties Vincentam palīgā, viņa no visa spēka sita galvu pret sienu.

-Jūs man iesitāt! viņa ar pārsistu pieri auroja. Man tek asinis! Palīgā! Izvaro!

Esperandjē centās ar roku aizspiest meitenei muti, lai viņa vairs nekliegtu. Tūlīt būs sasaukti visi, kas �ajā namā atrodas, pat tad, ja tas ir gandrīz tuk�s. Tad mei�a Vincentam iekoda. Viņ� noraustījās, it kā būtu saņēmis elektrības triecienu, un grasījās tai iecirst pļauku, bet Servazs to apturēja.

-Nē.

Ar otru roku viņ� aizslēdza durvis. Mei�a nedaudz nomierinājās, apsverot situāciju. Viņas iekritu�ās acis meta dusmu zibeņus, ta�u lai�kam tā beidzot bija apjautusi, ka nu ir sprukās. No pieres tecēja asinis. Viņa berzēja plaukstas, uz kurām bija redzamas Esperandjē pirkstu atstātās pēdas.

-��� Mēs tikai gribējām aprunāties ar Haizenbergu, Servazs mierīgi sacīja.

Meitene apsēdās uz gultas malas un pacēla pret viņiem acis, slaukot asiņojo�o pieri ar krekla malu, atsegusi niecīgas krūtis, ko saturēja mēļ� krū�turis.

-��� Un ko jūs no viņa gribējāt?

-��� Mums viņam jāuzdod da�i jautājumi.

-��� Es esmu Haizenbergs.

Servazs un Vincents saskatījās. Kādu mirkli viņi prātoja, vai mei�tene tos atkal nemuļķo, ta�u tad Servazs saprata, ka viņa runā patie�sību. Narkotiku apkarotāji nebija pateiku�i, ka Haizenbergs ir sieviete� Viņi noteikti būtu nopriecāju�ies par viņu pārsteigumu un grūtībām, ar kādām abi policisti saskārās.

-��� Varat bāzt ķurķi, uz jūsu jautājumiem es tikpat neatbildē�u. Man ir vieno�anās ar jūsu kolēģiem. Tas kaut kur ir pat rakstīts.

-��� Mums gar tavu vieno�anos nav nekādas daļas.

-��� Ak tā? Nu ko, man ļoti �ēl, bet tā tās lietas neies, pui�i. Es runāju tikai ar narkotiku apkarotājiem. Ari tad, ja tiesnesis ir okei. Jūs mani nevarat tāpat vien izpra�ņāt!

-��� Nu labi, tad pieņemsim, ka noteikumi ir mainīju�ies. Piezvani savai kontaktpersonai, ja tev tas nepatīk. Uz priek�u! Zvani! Un paprasi� Mums vajag atbildes. Tev vairs nav aizsardzības. Vai nu tu mums atbildi, vai ej ķurķl.

Viņa tos pētīja ar savām blāvi zaļajām acim, cen�oties uzminēt, vai viņi neblefo.

-��� Zvani savam kontaktam, Servazs nelikās mierā. Zvani ta�u!

Meitene uzvarēta nokāra galvu.

-��� Ko jūs vēlaties?

-��� Uzdot tev da�us jautājumus.

-��� Kādus?

-��� Vai Pols Lakazs ir tavs klients?

-Kas?

-��� Pols La�

-��� Manu cālīt, es ta�u zinu, kas ir Pols Lakazs! Vai jūs to domājat nopietni? Vai tie�ām domājat, ka tāds tips kā viņ� uzņemsies risku pie manis iegādāties narkotikas? Sasodīts, smejaties, vai?

-��� Kas ir tavi klienti? Studenti?

-��� Ne tikai. Marsakas sīkbur�uāzija, smalkas mei�as ar ilkņainiem purniem, kurām naudas, ka biezs, un pat strādnieki. Mūsdienās narko�tikas ir kā golfs. Tās kļūst aizvien demokrātiskākas.

-��� Tev dro�i vien ir labas atzīmes socioloģijā, vai ne? Esperandjē ironizēja.

Viņa to pat neapveltīja ar skatienu.

-��� Kā tas notiek? Servazs gribēja zināt. Kur tu tās glabā?

Un viņa izstāstīja. Haizenbergs bija sameklējis �zīdītāju�, kas poli�cistu �argonā nozīmē personu, kas piekritusi uzglabāt narkotiku krāju�mus, parasti tas ir viens vai vairāki narkomāni, kas sniedz �o pakal�pojumu apmaiņā pret da�ām narkotiku devām. Haizenberga �zīdītāja� nebija narkomāne, bet gan kāda astoņdesmit trīs gadus veca kundze, kas dzīvoja viena privātmājā, un meitene reizi nedēļā pēcpusdienā iegriezās pie tās parunāties.

-��� Vai tev ir klientu saraksts? Servazs jautāja.

Viņa to uzlūkoja, acis iepletusi.

-��� Ko? Nē!

-��� Vai Marsakas liceju pazīsti? viņ� jautāja.

Viņa uz to aizdomīgi palūkojās.

-�� Jāāā�

-��� Vai starp audzēkņiem ir tavi klienti?

Meitene pamāja ar galvu, un acis izaicino�i iemirdzējās.

-��� Hm.

-��� Ko? Es nedzirdu.

-��� Ne tikai starp audzēkņiem.

Servazs sajuta mugurā pazīstamu tirpoņu.

-��� Pasniedzējs? Kur�?

Viņa triumfējo�i pasmaidīja.

-Japp. Marsakas pasniedzējs. No elitāra liceja. Tas jūs pārsteidz, vai ne?

Servazs pēto�i lūkojās meitenes blāvi zaļajās acīs, prātodams, vai viņa neblefo.

-��� Kā viņu sauc? viņ� jautāja.

-��� Man �ēl, ta�u to es neteik�u. Es nestu�īju.

-��� Tie�ām? Bet kā tad ir ar narkotiku apkarotājiem?

-��� Tas ir citādi, viņa sabozusies precizēja, it kā būtu apvainota.

-��� Vai vārds Igo Bohanovskis tev kaut ko izsaka?

Viņa piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Un Dāvids �imbo?

Viņa atkal pamāja.

-��� Pasaki tā pasniedzēja vārdu, Servazs nelikās mierā.

-��� To es nevaru, vecais.

-��� Paklau, man tas sāk apnikt� Tu man tikai atņem laiku� Narkotiku apkarotājiem par tevi savākta tik bieza mape kā Talmūds. Un tiesnesis �oreiz vairs nebūs �ēlsirdīgs. Mums atliek tikai piezvanīt, un viņ� ir gatavs tevi ietupināt. Tu tur paliksi krietnu laika�

-��� Pietiks! Labi jau labi, sasodīts! Tas ir van Akers.

-Ko?

-��� Frānsiss van Akers. lā viņu sauc. Viņ� kaut ko tur pasniedz Mar�sakas licejā. Bārdains tips, kur� uzskata, ka ir pasaules naba.

Servazs uz viņu lūkojās. Frānsiss� protams� kā gan viņam tas agrāk nebija ienācis prātā?

MA�ĪNĀ VIŅI IR �ETRI. Un brauc viņi ātri. Pārāk ātri. Naktī. Pa ceļu, kas aizvijas starp kokiem, nolaistiem stikliem. Viņi sē� aizmugurē, Marianna ir atbalstījusies viņam uz pleca, vēj� tiem rausta matus, Mariannas mati sajaucas ar viņējiem, un viņ� sajūt tās �ampūna zemeņu smar�u. Togad pa radio Fredijs Merkūrijs vaicā, kur� vēlas dzīvot mū�īgi, bet Stings vai krievi arī mīl savus bērnus. Pie stūres ir Frānsiss. Ceturtais dro�i vien ir D�imijs vai varbūt Luī. To Servazs vairs neatceras. Viņi ar Frānsisu pļāpā, smejas un ķircinās. Rokās tie tur alu un �ķiet priecīgi, nemirstīgi un nedaudz ierei�bu�i. Frānsiss brauc pārāk ātri. Kā parasti, ta�u �oreiz tā ir viņa ma�īna. Pēk�ņi tam brīvajā rokā parādās �kāsītis". Viņ� to pastiepj D�imijam, un tas muļķīgi ieķiķinās, pēc tam ievelk dūmu. Servazs jūt, ka Marianna ir saspringta. Viņa uzvilkusi cimdus bez pirkstu daļas ar dārgakmeņu imitā�ciju, ko valkā visu gadu, izņemot vasaru. Viņas siltie pirksti savijas ar viņē�jiem, abu rokas ir savienotas kā ķēdes posmiņi, ko neviens nevar pārraut. Martēns izbauda �o mirkli, kad viņi ar Mariannu ir kļuvu�i par vienu veselu, sēdēdams pustumsā ma�īnas aizmugurējā sēdeklī, lai gan Frānsiss brauc pārāk ātri un ir vēss. Ma�īnas gaismas lukturi izgaismo koku stumbrus, ceļ� lielā ātrumā slīd tiem pretī, un ma�īnā var sajust zāles smar�u, neskatoties uz naksnīgo gaisu, kas ieplūst automa�īnas salonā. Radio Pīters Geibriels dauza ar āmuru. Un pēk�ņi viņ� sajūt Mariannas silto elpu sev pie auss un dzird, kā viņa �ukst: �Ja mums �ovakar jāmirst, tad gribu, lai tu zini, ka es vēl nekad neesmu bijusi tik laimīga."

Un viņ� domā tāpat ka abu sirdis sit vienā taktī, un arī viņ� ir pārlie�cināts, ka nekad nespēs justies vēl laimīgāks kā tobrīd, Mariannas mīlestī�bas, draudzīgās atmosfēras, kas valda ma�īnā, viņu jaunības bezrūpības un gai�uma pārpildīts, kad pēk�ņi pamana, ka uz viņiem salona atpakaļskata spogulī nolūkojas Frānsiss. "Kāsī�a" dūmi paceļas tam gar acīm tievā strūkliņā. Jebkāds sarkasms vai humors ir izgaisis. �is skatiens ir skaudības, greizsirdības un klaja naida pilns. Jau pēc mirkļa Frānsiss tam piemiedz ar aci un uzsmaida, un viņam �ķiet, ka tikko redzēto ir nosapņojis.

SERVAZS APTURĒJA MA�ĪNU pilsētas centrā. Visu pēcpusdienu viņ� bija pavadījis pārdomās. Servazs nespēja aizmirst to, ko Marianna

iepriek�ējā nakti bija teikusi par Frānsisu, ka viņam nav nekāda talanta un ka viņ� tādēļ apskau� Servazu. Servaza atmiņā iznira viņu toreizējais literatūras skolotājs ārkārtīgi elegants vīrietis ar kupliem, sirmiem matiem, nedaudz izsmalcinātu dikciju, kas ap kaklu zem svīt�raina krekla un uzvalka krū�u kabatā nēsāja lakatiņus. Viņi ar Servazu pēc lekcijām vai to starplaikos mēdza pavadīt laiku garās sarunās, un tagad viņ� atcerējās, ka Frānsiss par literatūras skolotāju smējās, nebei�dzot nopulgot veco vīru un apgalvojot, ka tas meklē Martēna sabiedrību nevis intelektuālu, bet gan pavisam citu iemeslu dēļ.

Servazs nekad nebija uzskatījis, ka van Akera sarkastisko attiek�smi būtu izraisījusi skaudība, jo Frānsiss Marsakā bija visu uzmanības centrā un viņam pat bija savs apbrīnotāju loks, tādēļ Martēnam drī�zāk būtu vajadzējis apskaust viņu. Mariannas vārdi tam nedeva mieru: �Tavs labākais draugs, tavs otrais es, tavs brālis� viņam galvā bija tikai viena doma atņemt to, kas tev ir visdārgākais pasaulē.� Un, pat ja viņ� vēlāk Frānsisu ienīda, ka tas viņam atņēmis sievieti, kuru tā mīlējis, Servazs tolaik, vienalga, bija ticējis, ka starp viņiem pastāv kaut kas� svēts. Vai tie�ām arī Frānsiss toreiz nejuta kaut ko līdzīgu? Viņ� atcerē�jās, ko van Akers pirms piecām dienām Marsakā bija teicis: �Tu toreiz biji mans lielais brālis, tu biji mans Sīmors, un man savā ziņā �ķita, ka tu esi izdarījis pa�nāvību tajā dienā, kad sāki strādāt policijā.� Vai viņ� meloja? Vai tie�ām Frānsiss centās atriebties visiem, kas bija par viņu talantīgāki, apdāvinātāki un skaistāki? Vai tie�ām viņa sarkastiskais prāts slēpj dziļu nepilnvērtības kompleksu? Vai viņ� būtu Mariannu izmantojis un savaldzinājis, lai to kompensētu, un arī tādēļ, ka viņa toreiz bija diezgan viegli iegūstama? Viņa apziņā radās kāda hipo�tēze, ta�u tā �ķita pārāk absurda un pārāk neticama, lai to ņemtu vērā.

Marianna� Kāpēc viņa joprojām nebija piezvanījusi? Vai viņa gaida, ka to izdarīs viņ�? Vai Marianna baidās, ka Servazs to uztvertu kā mēģi�nājumu ar viņu manipulēt, lai izpestītu viņas dēlu no cietuma? Vai ari tam ir pavisam citi iemesli? Servazu urdīja nemiers. Viņ� vēlējās pēc iespējas ātrāk sastapt Mariannu un juta, ka viņam tās jau pietrūkst, bet Servazs tā bija centies no �īs sajūtas atbrīvoties! Kop� iepriek�ējās dienas viņam vismaz desmit rei�u bija radusies vēlē�anās Mariannai piezvanīt, un desmit rei�u viņ� no �ī nodoma bija atteicies. Kāpēc? Un Elviss� Kāda loma �ajos notikumos bija ierādīta viņam? Vispirms viņ�

tik tikko dzīvs izkļuva no situācijas, kas atgādināja slepkavības mēģinā�jumu, tagad cīnījās par savu dzīvību un bija apkopojis pēdējos spēkus, lai Servazam pavēstītu, ka risinājums jāmeklē Elvisa pagātnē. Un vis�beidzot vēl bija ari Lakazs, kur� atteicās atzīties, kur bijis piektdienas vakarā. Lakazs, kuram bija motīvs, ta�u nebija alibi� Lakazs, kuru kā liecinieku jau �etras stundas pratināja tiesne�a kabinetā, ta�u deputāts turpināja pa�nāvnieciski klusēt� Elviss, Lakazs, Frānsiss, Irtmans �īs drāmas aktieri lēkāja viņam apkārt, kā spēlējot aklās vistiņas. Un Servazs ar aizsietām acīm un izstieptām rokām atradās apļa vidū un taus�tījās, lai atrastu slepkavu.

Servazs izkāpa no d�ipa, to aizslēdza un devās uz priek�u. Mazā ieliņa atradās nomaļus no centra, un tai gar malām, dārzu ieskautas, bija izkārtoju�ās smalkas savrupmājas. Gar trotuāru bija novietotas automa�īnas. Viņ� atrada brīvu vietu, ta�u tās tuvumā bija laterna. Sāka satumst, tomēr tā vēl joprojām nebija iedegta.

Neapstājies viņ� devās tālāk, atgriezās ma�īnā un brauca atpakaļ uz pilsētas centru, tur atrada kādu mak�ķerē�anas un amatniecības piederumu veikaliņu, ko īpa�nieks jau grasījās slēgt. Vecais vīrs neiz�pratnē palūkojās uz Servazu, kad tas viņam skaidroja, ka vēlas iegā�dāties mak�ķeri, bet spolei nav obligāti jābūt, galvenais, lai mak�ķer�kāts būtu pietiekami gar� un lokans. Beidzot viņ� iznāca no veikala ar teleskopisku saliekamo mak�ķeri no stikl�ķiedras, kuras se�us posmus varēja izvilkt �etru metru garumā.

Ar mak�ķeri pār plecu Servazs atgriezās nelielajā, klusajā ieliņā. Viņ� devās pa trotuāru uz priek�u, zaglīgi lūkojoties te pa labi, te pa kreisi, tad nostājās zem ielu luktura un divreiz pa to ieblieza ar mak�ķerkāta galu. Pie otrā sitiena lampa saplīsa. Lai to paveiktu, bija nepiecie�amas tikai trīs sekundes. Tad viņ� tikpat nevērīgā solī devās prom.

Pēc piecām minūtēm Servazs novietoja d�ipu brīvajā vietā, lūgdams Dievu, lai neviens nebūtu pamanījis viņa nelielo manevru. Tum�ajās namu fasādēs jau atmirdzēja da�i gai�i logi, un iela lēnām grima vakara krēslā.

Frānsiss van Akers dzīvoja nākamajā namā. Tas bija liels, iepriek��ējā gadsimta sākumā celts nams T burta veidā. Servazs varēja manīt tā aprises vīdam cauri priedēm un ievu krūmiem. Nams atradās pakalnā, un �ajā vakara stundā, izslējies virs biezajiem krūmiem un tum�ā

dzīv�oga, tas �ķita nomācam visu sev apkārt. Ēkas labajā pusē, tie�i virs osmaņu stila ziemas dārza ar velvētām kolonnām un metālkalu�miem, Servazs puskrēslā pamanīja otrā stāva trīsdaļīgajā erkera logā degam gaismu.

Viņam �ķita, ka �i māja izskatās tikpat augstprātīga un lepna kā tās saimnieks, tomēr tai apkārt vīdēja nedro�as ēnas. Izņemot gaismu labajā pusē, pārējais nams grima tumsā. Servazs izvilka cigare�u paciņu. Viņ� prātoja, ko īsti cer no �is novēro�anas sagaidīt, ta�u nedomāja te atgriezties katru vakaru. Servazs prātoja par Vincentu un Samiru un juta pār muguru pārskrienam skudriņas. Saviem palīgiem viņ� uzticē�jās, turklāt Vincents �o misiju uztvēra sevi�ķi nopietni, jo labi pazina Margo. Un Samira, par spīti savai ekscentriskajai ārienei, bija viena no viņa labākajām darbiniecēm� Izņemot to, ka pretiniekam nebija nekā kopīga ar tiem ļaudīm, kas parasti apgrozās policijas iecirkņos un tiesu zālēs.

Divas turpmākās stundas Servazs pavadīja, novērodams namu un retos garāmgājējus. Vairumā gadījumu tie bija kaimiņi, kas vēlu atgrie�zās no darba vai iznesa miskasti, vai arī izveda pastaigāties suni. Pama�zām viesistabās sāka mirguļot televizori un logos iedegās gaismas. Viņ� prātoja, kur bija lasījis, ka �visur tur, kur ir ieslēgts televizors, atrodas kāds, kur� nelasa�. Servazs tagad labprātāk atrastos savās mājās un klusināti klausītos Mālera mūziku, lasot kādu grāmatu.

TOVAKAR IRĒNA CĪGLERE mājās pārradās vēlu. Vēl pēdējā brīdī viņa bija risinājusi kādu dzērāju ķīviņu O�as bārā. Abi vīrie�i bija tā piemetu��ies, ka viņiem īsti nav bijis spēka, lai kautos, toties enerģijas pietika, lai izvilktu dun�us. Un, kad ieradās policija, viņi tik �ēlabaini, asaraini un sirdi ploso�i bija pūlēju�ies ie�ēlināt par savu ļauno likteni, ka Cīglere labprāt būtu vēlējusies, lai pastāv tāds likuma pārkāpums kā �augstākās pakāpes stulbums�, par ko varētu tos ietupināt. Viņa novilka sasvīdu�o uniformu un iegāja du�ā. Kad Irēna no tās iznāca, viņai uz mobilo bija atnāku�as trīs īsziņas no �u�kas. Gglere novaikstījās. Pēc tik nogurdino��as un skumjas dienas viņai nebija spēka piezvanīt draudzenei. Nebija, ko tai sacīt� Turklāt viņu vēl gaidīja kāds uzdevums.

Paldies, Martin. Jūtu, ka, pateicoties tev, man no problēmām personis�kajā dzīvē neizbēgt. Konsultante, ko tu neteiksi!

Viņa atvēra logus, lai viesistabā ieplūstu svaigs gaiss, kas bija tikai par kādu grādu zemāks nekā smacējo�ais karstums telpā. Valdīja klu�sums līdzīgs kā �andarmērijā. Irēna klusināti ieslēdza televizoru un mik�roviļņu krāsnī ielika picu ar vēr�gaļu, krūtiņu, sīpoliem, barbekjū mērci un mocarellas sieru, pēc tam, uzvilkusi pid�amu, devās pie sava Mac datora. Pūzdama, lai atdzesētu pārāk karsto sieru uz picas, un iemalko�dama d�inu ar toniku no lielas glāzes, kas bija pilna ar ledus gabaliņiem, viņa uzsita pa datora taustiņiem.

Ekrānā parādījās fotoattēls ar iniciāļiem �J. 1.�, ko Martēns bija atra�dis iegrieztus koka stumbrā. Viņai to bija pārsūtījis Esperandjē. Irēna atvēra jaunu lodziņu, Google Maps, ierakstīja vārdu Marsaka, atvēra satelītattēlu un pakāpeniski �iezūmoja� vietu ezera ziemeļu krastā, līdz tas sasniedza maksimālo palielinājumu, ta�u attēls bija miglains, tālab viņa to samazināja līdz izmēram, kur trīs centimetri atbilda piecdesmit metriem. Tad lēnām virzīja kursoru gar ezera krastu. No putna lidojuma da�i nami izskatījās pēc īstām pilīm ar tenisa laukumiem, baseiniem, atpūtas namiņiem, piebūvēm, ar kokiem apstādītiem dārziem, jahtām vai motorlaivām paredzētiem pontoniem uz ezera un bērnu spēļu lau�kumiem. Tur bija tikai kādi desmit nami, ne vairāk, jo ezera krasta apbū�vētā daļa nebija garāka par diviem kilometriem. Mariannas Bohanovskas māja bija pēdējā pirms biezā me�a, kas aizņēma ezera austrumu un dienvidu krastus un stiepās kilometriem tālu.

Irēna pārvietoja kursoru, līdz nonāca uz kāda ceļa, kas �ķērsoja me�u aptuveni divsimt metru attālumā no Mariannas dārza rietumu robe�as. Ceļ� veidoja J burtu, kura aug�ējā mala bija vērsta uz zieme�ļiem, bet apak�ējā cilpa uz rietumiem. Cilpas vidū atradās atpūtas vieta ar diviem piknika galdiem. Irēna bija gatava saderēt, ka Irtmans nācis no turienes. Attēla izmēri un koku biezā lapotne neļāva saskatīt, vai tur ir kāda taciņa. Irēna nolēma, ka nākamajā dienā izmetīs tur kādu līkumu, ja vien uzmācīgie de�uranti, par spīti tveicei, būs rāmi. Eksperti bija pārmeklēju�i strauta apkārtni un, kā apgalvoja Esperandjē, nebija neko atradu�i; ta�u vai viņi bija meklēju�i ari tālāk? Par to Irēna �aubī�jās. Viņa juta, kā pieaug satraukums. Bija uzradusies glu�i jauna versija. Irēnai vairs nevajadzēs apkopot informāciju un lietas, pie kurām citi pirms viņas jau bija strādāju�i un kuras mēne�iem ilgi bija gaidīju�as datoros vai atvilktnēs, putekļiem klātas. Martēns bija apņēmies viņai

nodot informāciju, tiklīdz tā parādīsies. Viņ� bija tā aizņemts ar Marsakas izmeklē�anu, ka pa�am nebija laika ar to nodarboties, bet abiem viņa palīgiem bija uzticēta Margo apsargā�ana.

Tā ir tava izdevība, skaistulīt! Tu nedrīksti to palaist garām. Laika nav daudz.

Parīzes grupa pagaidām nebija nevienu atsūtījusi. Viena elektro�niskā vēstule un divi koka stumbrā ar nazi iegriezti burti. Ar to bija par maz, lai saņemtu finansējumu, ta�u agri vai vēlu Margo novēro�ana beigsies, Martēns pabeigs izmeklē�anu un policija ķersies pie lietas. Irēna zināja, ka tad, ja viņai Irtmana lietā izdotos panākt iz�ķiro�u izrā�vienu, Martēns nebūs no tiem, kas piesavināsies citu darba rezultātus. Viņa priek�niecība griezīs zobus, ka nav tikusi informēta, ta�u neviens Irēnai nespēs atņemt to, ka tie�i viņa būs panākusi tādas lietas virzību, ar kuru desmitiem izmeklētāju noņemas jau mēne�iem ilgi.

Kāpēc tu domā, ka tev tas izdosies? Turpmākās divas stundas viņa pavadīja, gatavojot savu uzbrukumu tā cietuma informātikas sistēmai, kurā bija ieslodzīta Elizabete Femeja. Vispirms vajadzēja hakeru forumā sameklēt botnet programmu-robotu. Irēna zināja vairākus informāti�kas pirātu forumus. Viņa tos bija apmeklējusi maz, turklāt pietiekami sen. Informātikas pirātiem ilgums kalpoja vizītkartes vietā. Tāpat kā bandās un jebkurā kriminālā organizācijā, jaunpienācējiem new�bies vispirms bija sevi jāpierāda. Protams, Irēna rūpīgi sekoja tam, lai pieslēgtos anonīmi. Viņa izmantoja tam paredzētu interneta lapu jeb, citiem vārdiem sakot, proxy serveri, kas pieslēdzās viņas vietā, slēpjot Irēnas atstātās pēdas internetā un izmainot viņas IP adresi un atra�a�nās vietu. Irēna no garā maksas un bezmaksas anonimizatoru saraksta izraudzījās kādu īpa�i dro�u. To sauca Astrangeriswatching.com. Viņa pieslēdzās un ieraudzīja, ka datora ekrānā parādās �āds ziņojums:

Welcome to Astrangeriswatching Free Anonymous Proxy Service. Your privacy is our mission!

Tas ne tuvu nebija par brīvu, un tā uzstādī�ana aizņēma diezgan daudz laika, ta�u beigās Irēna ieguva programmas variantu, kas bija izveidots pēc slavenā Zeva, Trojas zirgu karaļa, programmas parauga (viņa iek�ēji uzjautrinājās, ka nekādi neizdodas atbrīvoties no antīkās pasaules). Zevs bija iekodēts C+ + , atbilda visām Windows programmām

un jau bija inficējis miljoniem datoru visā pasaulē, starp kuriem bija ari Bank of America un NASA datori. Nākamais solis bija atrast vājo vietu cietuma informātikas sistēmā. �im nolūkam Irēnai bija cietuma direk�tora elektroniskā pasta adrese. Viņa to promejot bija palūgusi un tagad turēja sev priek�ā. Irēna ievadīja botnet PDF dokumentā, ko Tieslietu ministrijas datoraizsardzības sistēmas un antivīrusi nemanīja, un ķērās pie tre�ā soļa �social engeneering�, kura būtība, tāpat kā slavenajā antī�kajā ainā, bija pārliecināt upuri aktivizēt slazdus, kas tam izlikti. Irēna direktoram pa elektronisko pastu nosūtīja failu, kurā paskaidroja, ka pielikumā atrodas informācija par kādu cietumnieci, kura tam steidzami jāizlasa. Vienīgā �īs metodes nepilnība bija tā, ka Trojas zirgu nācās nosūtīt, izmantojot viņas pa�as elektroniskā pasta adresi. Ta�u �is risks jau iepriek� bija apsvērts. Ja kāds uzbrukumu pamanīs, viņa izliksies, ka arī pa�as dators ir inficēts. Kad direktors uzklik�ķinās uz dokumenta, Zevs iekļūs cietā diska failos, bet viņ� neko nemanīs. Direktors atvērs failu, ieraudzīs kļūdu, pēc tam to izdzēsīs vai arī izsauks Irēnu, lai viņa sniedz paskaidrojumus, bet būs jau par vēlu, programma būs ieperinā�jusies datorā.

Ieviesusies datorā, viņas personiskā Zeva versija izveidos cietuma datorsistēmas karti, ko viņa saņems, tiklīdz direktors pieslēgsies inter�nētam. Irēna nolasīs karti reālā laika re�īmā un varēs izraudzīties viņu interesējo�os failus. Tad viņa no sava servera dos rīkojumu, Zevs to saņems, un, nākamreiz pieslēdzoties, tas viņai nosūtīs vajadzīgos failus. Un tā tas turpināsies, līdz viņa uzskatīs, ka ir saņēmusi visu nepiecie��amo informāciju. Beigās Irēna nosūtīs Zevam rīkojumu pa�iznīcināties un programma pazudīs. Un vairs nebūs iespējams uzzināt, ka notikusi ielau�anās un ka tā bijusi Irēna.

Kad �is uzdevums bija paveikts, viņa ķērās pie nākamā. Pirms tā ielauzās Martēna datorā, viņu nedaudz mocīja vainas apziņa, ta�u Irēna sevi mierināja ar domu, ka viņa to dara visu interesēs un, piekļūstot informācijai uzreiz, negaidot, kamēr tā tiks pārsūtīta, viņa tikai iegūs laiku. Galu galā tas ta�u bija viņa darba dators. Irēna pieņēma, ka tad, ja viņam būtu kaut kas slēpjams, Servazs to glabātu mājas datorā. Viņa izskatīja elektronisko pastu un bridi vēlāk ķērās pie cietā diska. Izdzērusi pēdējo pilienu d�ina ar toniku, viņa ātri izskatīja mapes un failus, kas atradās C:lWindows un sarauca uzacis. �īs programmas

pagāju�oreiz tur nebija� Tādas lietas viņa lieliski atcerējās. Iespējams, tas nebija nekas traks. Irēna turpināja savus pētījumus un atkal sarāvās. Viņas smadzenes raidīja brīdinājuma signālu vēl viens aizdomīgs fails. Irēna iedarbināja cietā diska skenētāju un devās ieliet sev vēl vienu d�inu ar toniku. Kad Irēna atgriezās pie datora, rezultāti to apstulbi�nāja. Iek�lietu ministrijas dro�ības sistēma nekad nebūtu izlaidusi cauri nelabvēlīgu programmu, un Martēns nebija no tiem, kas ignorē dro�ības noteikumus. Ja viņ� bija saņēmis aizdomīgu elektronisko vēstuli vai ari to bija sūtījis kāds, ko viņ� nepazina, viņ� to noteikti nebūtu atvēris, bet gan uzreiz ievietojis paplrkurvl vai ari palūdzis datorspeciālistiem, lai uzmet acis. Atlika tikai viena iespēja nelabvēlīgo programmu bija ievadījis kāds, kur� atradies Servaza kabinetā.

Kāds bija ielādējis nelabvēlīgo programmu tie�i datorā�

Irēna nespēja izlemt, kā lai rīkojas. Vajadzēja brīdināt Martēnu. Bet kā to izdarīt, neatklājot veidu, kādā Irēna �o informāciju bija iegu�vusi? Un kā viņ� reaģēs, kad uzzinās? Irēna domīgi braucīja galvu, ar elkoņiem atbalstījusies uz galda un acis pievērsusi ekrānam. Vispirms jānoskaidro kaut kas vairāk par tiem, kas programmu ielādēju�i. Viņa paņēma bloknotu un pildspalvu un sāka sastādīt sarakstu, ta�u drīz atklāja, ka variantu ir pavisam maz:

kolēģis

aizturētais

apmeklētājs

Divos pirmajos gadījumos bija maz iespēju, ka Martēns tos būtu atstājis bez uzraudzības pietiekami ilgi, lai viņi to varētu izdarīt. Un viņa pievienoja vēl vienu rindiņu:

apkopēja�

AP PULKSTEN VIENPADSMITIEM VAKARĀ KĀDS VECS VĪRS izveda pastaigāties suni un aizdomīgi noskatījās gan uz viņu, gan uz sasisto laternu divu metru attālumā no automa�īnas. Servazs cerēja, ka viņ� par to neziņos �andarmiem. Viņ� divreiz ar pusstundu garu intervālu piezvanīja Vincentam un Samirai, nenolai�ot acis no privātmājas. Pirmā stāva logā joprojām dega gaisma.

īsi pirms pusnakts Servazs aiz loga pamanīja ēnu. Tad gaisma logā nodzisa un parādījās aiz vitrā�ām starp abiem spārniem, kur dro�i vien atradās kāpņu laukums. Nedaudz vēlāk gaisma iedegās pirmā stāva logā, aiz tumsā ieslīgu�ā ziemas dārza. Servazs vai kaklu izme�ģīja, uzmanot ieeju, jo viņam traucēja resns priedes koka stumbrs un sakup�loju�ais dārzs, tomēr pēc da�ām sekundēm viņ� ieraudzīja, ka vesti�bilā iedegas gaisma, tad atveras ieejas durvis un virs krūmiem parādās Frānsisa galva un pleci. Pēdējais gai�ais nama logs izdzisa. Van Akers bija iznācis ārā.

Servazs uzmanīgi pieplaka pie sēdekļa, redzot, kā Frānsiss dodas lejup pa dārza nogāzi, atver vārtiņus un parādās uz trotuāra mazāk nekā divdesmit metru attālumā no viņa ma�īnas. Servazs redzēja, ka viņa vecais draugs dodas uz savu Alfa Romeo Spider, kas bija novietots nedaudz tālāk. Turot roku uz aizdedzes atslēgas, viņ� nogaidīja, kamēr Frānsiss nonāk ielas galā, tad iedarbināja savu ma�īnu un izbrauca no vietas. Servazs iedomājās, ka tad, ja Frānsiss uzmanīsies, būs ļoti grūti tam tumsā sekot un palikt nepamanītam. Ta�u ne�ķita, ka pēc vārtiņu aizvēr�anas van Akera kungu būtu interesējis uz ielas notieko�ais. Frān�siss bija devies uz savu automa�īnu, pat nepaskatījies apkārt.

Tagad ari Servazs jau bija aizbraucis līdz ielas galam. Un simts metrus tālāk paspēja ieraudzīt automa�īnas aizmugurējās gaismas un kreisā pagrieziena signālu. Viņ� palielināja ātrumu, lai �aurajās Marsakas ieliņās saīsinātu distanci starp automa�īnām, un turpināja sekot Alfa Romeo Spider, kad tā pa 4. septembra ielu aizbrauca līdz Gambetas laukumam un to �ķērsoja dienvidaustrumu virzienā. Braucot garām baznīcai, Servazs pamanīja kādu studentu, kur� mācītāja mājas paēnā vēma, bet divi viņa drauģeļi ar glāzēm rokās smiedamies viņu gaidīja pie izgaismotas kroga ieejas. Lēkājot pa bruģi, Spider traucās tālāk pa �aurajām ieliņām ar nolaistiem veikalu slēģiem, tad apbrauca apkārt strūklakai un palielināja ātrumu uz D939 ceļa. Frānsiss izbrauca no pilsētas. Servazs sekoja. Virs tum�ajiem, ar kokiem apaugu�ajiem pakal�niem spīdēja pilns mēness. Pēc garāka taisna gabala ceļ� cauri me�am aizvijās kalnup. Servazs ieturēja pamatīgu distanci un ik pa brīdim pazaudēja Alfa Romeo aizmugurējos uguņus no redzesloka, lai tos atkal ieraudzītu aiz kārtējā līkuma. Savā navigatorā viņ� redzēja, ka nākamais pagrieziens ir pēc �etriem kilometriem, tādēļ nebija jēgas braukt pārāk tuvu, ta�u viņam priek�ā eso�ais van Akers brauca diezgan ātri, un bija jāuzmanās, lai neatpaliktu pārāk tālu.

Varēja redzēt, ka Frānsisam van Akeram patīk pārbaudīt savas jau�dīgās automa�īnas iespējas un ka viņ� stipri vien pārsniedz atļauto ātrumu. Frānsiss vienmēr bija pārkāpis visus noteikumus, izņemot tos, ko noteica viņ� pats.

Ceļ� kā �ūska aizvijās aug�up un lejup pa pakalniem. Ātrums bija tik liels, ka d�ipa riteņi pagriezienos aizrāva pa gaisu sakaltu�ās lapas un granti. Servazam bija sajūta, ka to var dzirdēt kilometriem tālu. Automa�īnas lukturi izgaismoja me�u, kas kļuva aizvien biezāks. Un ik pa brīdim starp koku lapotni varēja redzēt pilnmēnesi, tomēr lielākoties to aizsedza me�s. Mēness atgādināja smaidīgu seju, kas ar interesi vēro, kā viņi traucas pa pakalniem. Divas vai trīs reizes Servazam �ķita, ka tas atpakaļskata spogulī redz automa�īnas uguņus, ta�u viņ� bija pārāk koncentrējies tam, kas notiek priek�ā.

Kad Servazs bija iebraucis kādā ielejā, viņ� pamanīja, ka Spider div�simt metrus pirms viņa nogrie�as pa kreisi uz vēl �aurāka celiņa. Viņ� tam sekoja, un ceļ�, metot cilpas, sāka vīties kalnup. Viņi �ķērsoja kādu ciemu, kurā bija tikai trīs vai �etras saimniecības, kas, satupu�as kalna

virsotnē, atgādināja cauru zobu rindu. Lai viņu nepamanītu, Servazs sāka braukt lēnāk. Abpus kalnu korei aizvijās ceļ�, bet klin�aino krauju ieskāva lauki. Nonācis kādā krustojumā, viņ� nesaprata, uz kuru pusi braukt, ta�u tad ieraudzīja ma�īnas aizmugurējās ugunis tālu prom kreisajā pusē starp kokiem. Ceļ� atkal vijās aug�up. Tad arī Servazs bija sasniedzis kalna virsotni, uz kuras atradās pla�s būvkoku me�s. Augstie, taisnie stumbri vienādos atstatumos cits no cita slējās debe�sīs kā katedrāles vai milzīgas mo�ejas kolonnas. To tur bija simtiem. Gar ceļa malām atradās lielas koku cirsmas, kas veidoja horizontālu cilindru sienu.

Servazs juta, ka viņu pārņem satraukums. Uz kurieni van Akers brauca? Viņ� bija izvēlējies ceļus, kas veda sāņus no galvenām maģis�trālēm, uz �ādiem otr�ķirīgiem ceļiem nebija daudz ma�īnu, turklāt vēl tik vēlā stundā. Servazs iegrima pārdomās, ta�u bija pārāk koncen�trējies, lai uzmanītu priek�ā eso�o ma�īnu.

Nākamajā krustojumā, neapdzīvotā kalna virsotnes pa�ā vidū, ko klāja pļavas un pame�s un ko mēnesgaisma izgaismoja gandrīz tikpat spo�i kā dienasgaisma, viņ� ieraudzīja uzrakstu �Lasulas aizas�. Servazs ar acīm meklēja Spider, ta�u nekur to nemanīja. Sasodīts! Viņ� izslēdza motoru un izkāpa no ma�īnas. Visapkārt valdīja neparasts klusums. Nebija ne vismazākās vēja pūsmiņas, un nakts bija pārsteidzo�i silta. Viņ� ieklausījās. No viņa pa kreisi varēja dzirdēt motora troksni� Tad Servazs saklausīja, kā ma�īna tālumā maina ātrumu un pagriezienā uz grants �irkst riepas. Viņ� atkal apsēdās pie stūres, apmeta loku un aiztraucās aizu virzienā.

Piecas minūtes vēlāk Servazs samazināja ma�īnas ātrumu un aptu�rēja d�ipu ceļmalā. Dienā aizas atgādināja lekni zaļojo�u bedri, bet me�s atkāpās, tikai lai ielaistu skopus saules starus un varētu saredzēt aug�stos krīta kalnus. Aizām cauri plūda upe. Tā bija plata un diezgan lēna. Ceļmalā atradās da�as ne visai dziļas alas, ko ļaudis ieradās aplūkot svētdienās, kad tiem nebija nekā cita, ko darīt. �ajā vēlajā nakts stundā tās izskatījās pavisam citādi. Servazs jaunībā vairākas reizes bija �urp braucis kopā ar Frānsisu, Mariannu un pārējiem.

Viņam bija tāda nojausma, ka, iespējams, tie�i turp devās van Akers. Frānsisa apziņā alla� bija mitusi daļa drūma romantisma, un �ī vide tam lieliski atbilda. Tā nedaudz atgādināja Kaspara Dāvida Fridriha gleznas.

Ja Frānsiss bija apturējis ma�īnu kaut kur pie aizām un tur ieradīsies Servazs, viņ� to uzreiz pamanīs. �ādā diennakts laikā pa �o nomaļo ceļu neviens nebrauca. Ja Frānsiss redzēs viņu pabraucam garām, tad sapra�tis, ka Martēns viņam sekojis un tur to aizdomās, bet, ja van Akers bija turpinājis braukt, tad Servazs to tikpat vairs nepanāks, tomēr izmeklē�tājs bija gatavs saderēt, ka tā nebija.

Divu metru attālumā no viņa ma�īnas aizmugures lukturiem bija redzams ceļ�. Viņ� ļoti lēnām atpakaļgaitā brauca pa to uz priek�u tā, lai ma�īna no ceļa nebūtu saredzama, gadījumā ja Frānsiss brauktu garām. Servazs izslēdza gaismas un motoru un izkāpa no ma�īnas. Ne visma�zākā troksnī�a, izņemot upes �aloņu, kura plūda otrpus ceļam. Servazs lēnām aizvēra ma�īnas durvis un ieklausījās. Kaut kur kliedza kāds naktsputns. Un vairāk ne skaņas. Nācās apsvērt situāciju. Lielas izvēles nebija, vienīgais variants jādodas uz aizu. Viņ� prātoja, ka, iespējams, van Akers jau ir tālu projām un viņ� tagad bija pilnīgi viens nekurienes vidū, gatavs uz neprātīgu rīcību. Servazs izņēma no kabatas mobilo telefonu un to izslēdza. Tad sāka iet uz priek�u pa tumsā iegrimu�o ceļu zem zvaig�ņotajām debesīm. Ejot pa asfaltēto ceļu, Servazs prātoja: ko viņ� vispār zina par van Akeru? Ko vecais draugs visus �os gadus ir darījis? Viņu dzīves bija ievirzīju�ās tik da�ādi� Servazs domāja par to, ka van Akers vienmēr bijis ļoti noslēpumains un neizdibināms. Vai labākais draugs var būt kāds, par kuru tu zini mazāk nekā par visiem citiem? Viņi bija tik tuvi un tomēr tik at�ķirīgi. Ar laiku cilvēki mainās, bet kaut kas paliek neskarts būtība, kas saglabājas no bērnības, ta�u ar laiku mēs uzkrājam daudz da�ādu sajūtu un vairs neesam tādi, kā bijām kādreiz. Un tad jau esam pieaugu�i. Ja mēs varētu atgriezties bērnībā, tad bērns nepazītu to pieaugu�o, par kādu kļuvis, un, uzzinot, kāds viņ� ir tagad, to noteikti pārņemtu �ausmas. Servazs devās aizvien dziļāk aizā. Tagad tuvumā eso�ās upes �alkoņa nomāca visus pārējos trok�ņus. Ceļ� meta garus līkumus, bet viņ� pa to gāja aizvien ātrāk. Servazs ar skatienu centās pārmeklēt krūmus ceļa malās, ta�u velti, jo aizā bija gandrīz pilnīgi tum�s. Joprojām ne vismazākā troksnī�a� Kur Frānsiss bija palicis? Servazs pagāja vēl da�us metrus uz priek�u un bei�dzot ieraudzīja starp koku pazarēm sarkanā Spider uguņus. Viņ� apstājās un nedaudz paliecās uz priek�u. Starp kokiem pavīdēja vēl divi ma�ī�nas lukturi. Ceļmalā stāvēja divas ma�īnas, bet Alfa Romeo atradās divi

cilvēki. Servazs nevarēja izlemt, kā rikoties. Vai bija iespējams lavīties uz priek�u un joprojām palikt nepamanītam? Vai tomēr labāk pagai�dīt, kad otrs cilvēks izkāps no ma�īnas, un tad atgriezties pie savējās? Viņ� nolēma, ka viena priek�rocība tam tomēr bija. Tie abi no ma�īnas iek�puses redzēja tikai to, ko izgaismoja lukturi tie�i viņiem priek�ā, spo�ās gaismas apspīdēto klinti tai vietā, kur vīdēja viena no alām.

Ja viņ� lavīsies pa me�u, tad nebūs redzams. Vairāk bija jāuztrau�cas par troksni, ko varētu sacelt, ta�u tie abi dzīvi sarunājās un ūdens �aloņa bija tik skaļa, ka tie viņu nevarēja dzirdēt. Servazs sāka lavī�ties caur kokiem un krūmiem un virzījās uz priek�u ļoti ātri, ta�u ne tik izveicīgi, kā būtu vēlējies. Krūmi bija tik biezi un tum�i, ka nebija iespējams saredzēt daudzos �ķēr�ļus viņa ceļā, turklāt Servazs nemitīgi atdūrās pret izkaltu�iem koku stumbriem, kuriem nācās iet apkārt ar līkumu. Daudzas reizes viņ� tumsā gandrīz izme�ģīja potīti, jo paklupa vai atsitās pret kādu koka zaru. Tie Servazam saskrāpēja pieri un vaigus, bet krekls ķērās aiz kazenājiem. Servazs ik pa laikam apstājās un vēroja abus siluetus ma�īnā un tad atkal devās tālāk. Pēc brī�a, kas Servazam �ķita mū�ību ilgs, viņ� nonāca pie kāda nepārvarama �ķēr�ļa strauta, kas tumsā bija grūti saskatāms un acīmredzot tālāk ietecēja upē. Viņ� to pamanīja, jo zeme tam zem kājām veidoja slīpumu, uz kura nekas neauga, un varēja dzirdēt ūdens �aloņu. Servazs novilka kurpes un zeķes, uzlocīja bikses un centās sataustīt seklāku vietu, ta�u kāja jau bija līdz celim ledainajā ūdenī, bet strauta dibenu vēl nejuta. Abi silueti ūdens otrā pusē tagad atradās no viņa tikai da�u metru attālumā, bet, pal�dies Dievam, tie bija viņam pagriezu�i muguru. Servazs sāniski brida pa ūdeni un tagad jau varēja redzēt cilvēku pasa�iera sēdeklī. Drīzāk gan� sievieti� Viņai bija gari mati. Servazs nespēja at�ķirt, kādā krāsā tie ir. Un no tās vietas, kur viņ� atradās, noteikt sievietes vecumu ari bija grūti.

Pēk�ņi Servazam ienāca prātā kāds cits risinājums. Ceļ� vietām �ķēr�soja kalnu pārejas. Bija divi varianti vai nu sieviete bija ieradusies no otras puses, vai ari jau gaidīja. Servazam ticamāks �ķita pirmais variants. Viņi negribēja, lai tos kopā ierauga. Tas bija milzīgs risks, ta�u viņ� devās atpakaļ, �oreiz daudz nebēdājot par troksni, ko sacels. Laika nebija daudz. Kad Servazs nonāca uz ceļa, viņ� pa granti un asfaltu skrie�iem metās uz ma�īnas pusi. Lai gan bija noskrējis daudz īsāku gabalu nekā pirms tam gājis kājām, aizelsies viņ� bija ne pa jokam.

Servazs iedarbināja ma�īnu un brauca pa ceļa malu ar ātrumu trīsdes�mit kilometri stundā un strauji nospieda gāzes pedāli, kad bija pietie�kami tālu no Spider, lai tā pasa�ieri viņu vairs nedzirdētu. Atgriezies iepriek�ējā krustojumā, viņ� zem kokiem pamanīja stāvam kādu ma�īnu ar izslēgtiem uguņiem, tomēr tā bija labi saredzama un to nebija iespē�jams nepamanīt. Servazs ma�īnu uzreiz pazina, apstājās tai līdzās un nolaida sānstiklu.

-��� Dieva dēļ, ko tad jūs te darāt?

Viņ� redzēja, kā Pi�ols un viņa palīgs iztaisnojas.

-��� Un kā tev �ķiet? pirmais no viņiem aizkaitināts vaicāja. Aiz�mirsi, vai?

Aste! Viņ� ta�u bija lūdzis Pi�olu tam pa gabalu sekot, gadījumā ja uzrastos Irtmans! Tas bija pavisam izkritis no prāta.

-��� Es ta�u teicu �pa gabalu�!

-��� Mēs jau tā ari darījām. Bet tu bez mitas skraidi �urpu turpu visos virzienos!

-Tas ar to mak�ķerkātu gan bija labs gājiens! Pi�ola pārinieks ieminējās.

Servazs iedomājās par Frānsisu, kur� kuru katru mirkli varēja pa�braukt garām.

-��� Brauciet uz Tulūzu! Nemaisieties pa kājām! Negribu, lai jūs �onakt man minat uz papē�iem!

Servazs pamanīja dusmas Pi�ola skatienā, ta�u garākam skaidroju�mam nebija laika. Servazs nogaidīja, kamēr kolēģi aizbrauc, un tad arī pats sāka braukt, nākamajā atzarā nogriezās pa kreisi un tad vēlreiz pa kreisi. Viņ� bija nobraucis aptuveni divus kilometrus, kad pie kādas celtnes drupām pamestas fermas un klēts ieraudzīja citu uzrakstu �Sulas aizas�. Braukdams atpakaļgaitā, Servazs apturēja ma�īnu pie mūra sienas iepretim aizām, izslēdza motoru, gaismas un sāka gaidīt.

Servazam �ķita, ka gaida jau nebeidzami ilgi, un viņ� jau sāka prātot, vai sieviete nav aizbraukusi pa citu ceļu, kad tam garām pabrauca sve�a automa�īna. Viņ� nogaidīja, kamēr tā vairs nav redzama, un tad sekoja. Da�us kilometrus Servazs brauca ar atļauto ātrumu, bet vēlāk, naviga�torā ieraudzījis, ka tuvojas nākamais ceļu atzarojums, sāka braukt ātrāk. Viņ� redzēja, ka ma�īna atkal pagrie�as pa kreisi, un noņēma kāju no gāzes pedāļa, ļaujot, lai distance starp viņiem palielinās. Pirms nākamā

krustojuma Servazs atkal palielināja ātrumu tie�i laikā, lai pamanītu, ka sieviete turpina braukt taisni. Tas bija ceļ� uz Marsaku, kas, neie�braucot pilsētā, veda gar liceju. Ja izmeklētājs negribēja automa�īnu pazaudēt pilsētas daudzajās ieliņās, vajadzēja piebraukt tuvāk. Tagad Servazs atradās divsimt metrus aiz ma�īnas uz kādas garas, taisnas ielas, pamazām samazinot starp viņiem distanci, līdz pēk�ņi pamanīja, ka auto vadītāja nobremzē un iebrauc ozolu alejā, kas ved uz liceju. Milzīgā ātrumā viņ� traucās uz priek�u, tad strauji nobremzēja, lai neva�jadzētu to apdzīt. Ja Servazs tagad nogrieztos uz aleju, kas veda uz autostāvvietu, viņu noteikti pamanītu! Bet no tāda attāluma braucēju bija grūti saskatīt.

Te pēk�ņi viņam ie�āvās prātā kāda doma. Vincents! Viņ� kaut kur pie liceja sē� ma�īnā un uzmana ieeju. Servazs apturēja d�ipu uz ceļa apmales, iepretim galvenajai ēkai pie pļavas, un nospieda telefona zvana taustiņu.

-��� Martēn? Kas noticis?

-��� Autostāvvietai tuvojas kāda ma�īna! viņ� kliedza. Vai tu to redzi? Es gribu zināt, kur� ir pie stūres.

Klusums.

-��� Pagaidi� Jā, tagad redzu� Mirklīti� Sieviete izkāpj no ma�īnas� Tā ir studente� blondiem matiem� Ņemot vērā viņas vecumu, noteikti no sagatavo�anas klases�

-Aizej pie viņas! Man jāzina, kas viņa ir! Servazs kliedza.

-��� Izdomā vienalga ko. Saki, ka kop� pasniedzējas nāves policija novēro liceju. Pajautā, vai viņa ir kaut ko manījusi. Pasaki, ka pēc notiku�ā viņai nevajadzētu vienai klīst apkārt� Izdomā pats� Un uzzini, kā viņu sauc.

Viņ� redzēja, kā pārsimts metrus tālāk Esperandjē, neaizverot dur�vis, izkāpj no ma�īnas un steidzas pie meitenes, kas vēl nebija viņu pamanījusi un tobrīd devās uz lieveņa pusi.

Servazs pameta acis uz ma�īnas numuru.

Binoklis�

Viņ� noliecās un atvēra cimdu nodalījumu. Tur tas bija, līdzās kaba�tas lukturītim, bloknotam un ierocim.

Servazs to paņēma rokās. Esperandjē lieliem soļiem �ķērsoja zālienu, lai panāktu meiteni. Viņa to joprojām nebija pamanījusi. Ser�vazs pagrieza binokli meitenes virzienā un pielika pie acīm.

-��� Ļauj viņai iet, viņ� pēk�ņi sacīja telefonā.

-Ko?

-��� Nav vērts rādīties. Es zinu, kas viņa ir�

Servazs redzēja, ka Esperandjē apstājas un sāk skatīties uz visām pusēm, līdz beidzot viņu pamanīja. Servazs beidza sarunu, nolaida binokli, drud�aini prātodams, ko tikko redzētais varētu nozīmēt. Tā bija Sāra�

MARGO PĀRLIECINĀJĀS, KA DURVIS ir rūpīgi aizvērtas, un atgriezās savā gultā ar sasvīdu�ajiem palagiem. Viņa uzlūkoja otru gultu, kas bija tuk�a, un meitenei sa�ņaudzās sirds. Uzzinājusi, ka Margo draud bries�mas, viņas istabas biedrene bija palūgusi, lai to pārceļ uz citu istabu.

Viņa saprata, cik ļoti viņai Lisijas pietrūks par spīti da�ām nesaska�ņām un tam, cik nemākulīgi savā starpā viņas bija sazināju�ās. Lisija bija aizvākusi visas savas mantas, noņēmusi no sienas fotogrāfijas, kurās bija redzami viņas pieci brāļi un māsas, un tagad �is istabas stū�ris izskatījās tuk�s un pamests.

Margo sēdēja gultā sakrustotām kājām un pārdomāja tēmu, ko audzēkņiem bija uzdevis van Akers, ta�u galva bija tuk�a kā izslau�cīta. Temats �Atrast septiņus pamatotus iemeslus, lai nekad neuzrakstītu romānu un vienu (vērā ņemamu), lai to uzrakstītu�. Margo �ķita, ka tā van Akers gribēja atvērt acis visiem sagatavo�anas klases topo�ajiem rakst�niekiem un parādīt, kādas grūtības tos sagaida. No iemesliem, kāpēc nerakstīt romānu, Margo jau da�us bija izdomājusi.

1)�� Romānu tāpat ir par daudz. Katru gadu tiek publicēts kaudzēm jaunu darbu, nemaz nerunājot par tūksto�iem sarakstīto, kas nekad netiks publicēti.

2)�� Sarakstīt romānu nozīmē milzīgu darbu, bet nelielu atzinību, ja vien �o darbu neiznīcina viena vienīga slepkavnieciska frāze.

3)�� Rakstī�ana nepadara cilvēku bagātu labākajā gadījumā romāna autors var nopelnīt tik daudz, lai apmaksātu restorānu vai atvaļinā�jumu. Tie autori, kas pārtiek no rakstī�anas, ir izmirsto�a suga tāpat kā sniega leopards vai pundurhipopotams.

Margo aizmirsa par diviem pēdējiem punktiem. Gara acīm viņa jau iztēlojās, kā Frānsiss van Akers ļoti sarkastiskā tonī viņai jautā: �Vai tas nozīmē, ka, jūsuprāt, pusei mūsu literatūras ģēniju būtu vajadzējis

atturēties no rakstī�anas, Servazas jaunkundz?� Otrkārt� otrkārt� viņa nespēja uzrakstīt atbildi� Galvā visu laiku �audījās domas par to, kas notiek ārā. Vai viņ� ir paslēpies tur, me�ā, lai uzglūnētu? Vai Juliāns Irtmans tie�ām klīst kaut kur tuvumā vai arī viņi visi vienkār�i ir nenor�māli sapsihoju�ies? Margo atcerējās ari Eliasa zirnīti, ko viņ� no rita bija atstājis meitenes skapītī. �Man �ķiet, esmu atradis Apli.� Ko, pie joda, viņ� ar to domāja? Viņa bija mēģinājusi ar Eliasu par to runāt, ta�u viņ� bija tikai atmetis ar roku, it kā sakot: �Vēlāk.� Sasodīts, Elias, tu nu gan vari krist uz nerviem!

Margo skatiens apstājās pie neliela aparāta melnā krāsā, kas bija nolikts uz gultas. Tā bija rācija� To viņai bija iedevusi Samira, parādī�jusi, kā ar to rīkoties, un piebildusi: �Galvenais nevilcinies, tu mani vari izsaukt jebkurā bridi!�

Viņai ļoti patika Samira ar tās ērmīgo seju un stilīgajām lupatām. Margo vēlreiz palūkojās uz rāciju. Beidzot viņa to paņēma un ar īk�ķi nospieda podziņu ierīces sānos.

-��� Samira?

Lai policiste varētu atbildēt, Margo palaida vaļā podziņu, kā viņai bija mācīts.

-�� Jā, cālīt. Esmu tepat� Kas noticis, skaistulīt?

-��� Hm� es� nu, kā lai to pasaka�

-��� Tu jūties vientuļi savā istabā, kop� tava istabas biedrene ir prom, vai ne?

Trāpīts desmitniekā�

-��� Tas no viņas puses nebija diez cik for�i� (�erkstoņa.) Es kasos vienā gabalā. Te ir pilns ar tiem velna kukaiņiem. Turklāt man nedaudz slāpst. Man bagā�niekā ir divi svaigi aliņi. Uztvēri? Par to nav obligāti jāstāsta direktoram vai tavam tēvam, turklāt viņ� man lūdza no tevis neatkāpties ne soli�

Margo seja atplauka smaidā.

SERVAZS JUTĀS PĀRĀK NOGURIS, lai atgrieztos Tulūzā. Viņ� prātoja, vai tik vēlā stundā izdotos dabūt istabu viesnīcā, bet tad prātā ienāca kāds cits risinājums. Servazs gan sev centās iestāstīt, ka tā nav nekāda labā doma un Marianna būtu pati piezvanījusi, ja vēlētos viņu satikt, bet varbūt viņa dara tāpat kā viņ� izmisīgi gaida, kad tas piezvanīs.

Servazu mocīja nemiers, �aubas un vēlē�anās Mariannu satikt. Viņ� satvēra mobilo telefonu, ieraudzīja, cik rāda pulkstenis ekrāna stūri, un ielika to atpakaļ kabatā. Servazs nevēlējās viņu pamodināt nakts vidū. Un tomēr varbūt Marianna nemaz negulēja� Varbūt viņa modās ik nakti, tāpat kā bija modusies pirms divām naktīm, kad viņ� tur atradās. Varbūt Marianna gaidīja, cerot, ka Servazs piezvanīs, un uzdeva sev tos pa�us jautājumus, ko viņ�, sasodīts, kāpēc viņ� nezvana? Servazs atkal atcerējās viņas lūpu gar�u uz savējām, mēles pieskārienu, matu un ādas smar�u, un sajuta vēderā izplatāmies karstu vilni. Servazs bija noilgojies pēc Mariannas.

-��� Es dodos projām, viņ� telefona klausulē sacīja Esperandjē.

-��� Arlabunakti.

Servazs redzēja, kā Vincents tam pamāj un negribīgi atgrie�as pie savas ma�īnas. Pēc stundas viņa de�ūru līdz rītam pārņems cita nodaļa. Servazs nespēja nedomāt par Margo, kura dro�i vien grasās doties pie miera, un nebeidza prātot, ko pa�laik dara Irtmans. Vai viņ� guļ? Vai varbūt kaut kur klaiņo, meklēdams kārtējo upuri? Vai varbūt kādu jau ir atradis un kaut kur ieslodzījis, lai ar to rotaļātos kā kaķis ar peli? Viņ� centās aizgaiņāt �īs domas. Servazs bija Vincentam teicis, lai tas slēp�jas, tomēr ne pārāk rūpīgi. Lai kāds, kur� mēģina saskatīt, vai �ī vieta netiek uzmanīta, viņu pamanītu. Servazs gan nedomāja, ka �veicietis uzņemtos tādu risku. Brīvība viņam tagad bija daudz dārgāka, jo �etrarpus gadus Irtmans bija ieslodzīts psihiatriskajās slimnīcās bez iespējas pieņemt apmeklētājus, bez pastaigām, bez jebkādiem kontaktiem ar citiem cilvēkiem, izņemot psihiatrus un uzraugus.

Servazs iebrauca Marsakā, �ķērsoja naksnīgo pilsētu, lēnām brau�cot pa �aurajām, tuk�ajām, ar bruģi klātajām ieliņām, un nogriezās uz ezera pusi. Viņ� pabrauca garām restorānam-kafejnīcai-koncertzālei uz pāļiem �Zik�. Tajā atradās cilvēki, un caur nolaisto stiklu plūda mūzikas skaņas. Viņ� apbrauca austrumu krastu, kas atradās vistuvāk pilsētai, un turpināja ceļu ziemeļu virzienā. Mariannas māja bija pati pēdējā. Tuvojoties vārtiem, Servazs nobremzēja.

Pirmajā stāvā dega gaisma.

Sirds sāka pukstēt straujāk. Viņ� juta, ka ļoti grib Mariannu, ka vēlas viņu skūpstīt, apskaut. Dzirdēt viņas balsi. Smieklus. Būt ar viņu kopā�

Un tad Servaza sirds pamira.

Uz grantētā celiņa zem eglēm stāvēja ma�īna. Tā nebija Marian�nas. Tā bija sarkana Alfa Romeo Spider. Servazam �ķita, ka viņu apņem skumju vilnis, vēlreiz apjau�ot, cik sāpīga ir nodevība. Servazs sagrīļo�jās. Tad viņ� nolēma sev paturēt �aubu priek�rocības. Servazs sev pār�meta, ka tik ļauni domā. Viņ� nolēma nogaidīt, kad aizies Frānsiss, un tad piezvanīt pie durvīm. Tam noteikti bija kāds izskaidrojums. Citādi nemaz nevarēja būt.

Viņ� pabrauca drusku tālāk un apstājās koku paēnā pie īpa�uma robe�as, tur, kur ceļ� pie me�a veidoja līkumu, lai virzītos tālāk uz zie�meļiem, uz tīreli. Servazs izvilka cigareti un ievietoja atskaņotājā Mālera disku. Kad tas tuvojās beigām, viņ� pārtrauca klausīties mūziku. Mutē bija rūgtena gar�a. Servaza apziņu bija saindēju�as �aubas. Viņ� iedo�mājās par prezervatīvu krājumiem vannasistabā, tad palūkojās pulk�stenī uz priek�ējā paneļa. Tas rādīja pāri diviem. Kad sarkanais Spider izbrauca no dārza, riepām kaucot uz asfalta, Servazs juta, ka viņa ķer�meni pārņem ledains aukstums.

Mēnesnīca viņam �ķita kā skumja sieviete vienīgā, kas to nekad nekrāps.

Pulkstenis bija trīs no rīta.

/

�..

VIŅAM TOREIZ BIJA DIVDESMIT GADU. Tum�i, gari mati, kas cirtojās un krita pār pleciem. Liela atlokāma krekla apkakle. Starp rādītājpirkstu un vidējo pirkstu viņ� turēja pusizsmēķētu cigareti, īk�ķi atspiedis pret filtru, bet divi pārējie pirksti bija saliekti. Servazs raudzījās objektīvā ar cie�u, saspringtu skatienu, kurā jautās nedaudz cinisma, un lūpas rotāja viegls smaids. Bet varbūt tas bija smīns�

Viņu bija nofotografējusi Marianna. Servazs vēl joprojām nevarēja saprast, kāpēc fotogrāfiju ir saglabājis. Divas dienas pēc fotogrāfijas uzņem�anas viņa Servazu pameta.

Kad Marianna to pavēstīja, viņas balss aizlūza. Servazs bija pama�nījis asaras viņas acīs, it kā viņ� būtu tas, kur� kādu pamet.

�Kāpēc?�

�Es mīlu citu.�

Ļaunākais no visiem iemesliem�

Viņ� neko neteica. Servazs skatījās uz Mariannu tāpat kā fotoattēlā (vismaz tā viņam �ķita).

�Vācies!�

�Martēn, es��

�Vācies!�

Viņa bija aizgājusi, neko nesakot. Servazs tikai vēlāk bija uzzinājis, par kuru bija runa. Divkār�a nodevība� Mēne�iem ilgi viņ� bija cerējis, ka Marianna atgriezīsies. Un tad bija saticis Aleksandru. Servazs iemeta fotogrāfiju atpakaļ kādā atvilktnē. �orīt pamostoties viņam bija vēlē�a�nās to saplēst un aizmest, tomēr Servazs nolēma to nedarīt. Viņ� jutās tik pārguris, ka bija uz nervu sabrukuma robe�as. Servazs bija gulējis labi ja divas stundas, turklāt nemierīgā miegā, murgodams, sviedros izmircis un raustīdamies.

Irtmans, Marsaka un tagad vēl ari pagājusī nakts� Bija sajūta, it kā viņu kāds raustītu diedziņā, lai pārbaudītu izturību. Un bija skaidrs: drīz tā būs galā. Servazs izgāja uz balkona. Pulkstenis bija deviņi no rīta. Debesīs atkal varēja manīt negaisa draudus. No austrumu puses tuvojās melna mākoņu siena, ta�u saule vēl turpināja spīdēt. No pilsētas pacēlās karstuma vilnis, kas jaucās ar motoru un signāltauru troksni. Gaiss �ķita nokaitēts, un debesīs, skaļi klaigājot, riņķoja svīres.

Servazs apģērbās un atstāja dzīvokli. Viņ� bija izspūris un nesku�vies, bet sejā varēja manīt skrāpējumus, ko bija atstājusi pagāju�ās nakts ekspedīcija. Izmeklētājs nebija mazgājies veselu diennakti, ta�u viņam par to bija nospļauties. Pastaiga ielās negaisa priek�nojautās Servazam nāca par labu. Viņ� apsēdās uz terases pie vienas no Vilsona laukuma kafejnīcām un palūdza ļoti stipru un ļoti saldu kafiju. Cukurs bija vajadzīgs, lai pārvarētu rūgtumu�

Servazs prātoja, ar kuru lai aprunājas, kam lai prasa padomu. Un saprata, ka tāda cilvēka nav. Tad viņam acu priek�ā iznira daiļa seja, gari, sarkanbrūni mati, slaids kakls, fantastisks augums un smaids�

Servazs dzēra kafiju, gaidot, kad sāksies iestā�u darba laiks.

Tad viņ� devās uz priek�u pa Lapeirūza ielu, �ķērsoja mū�īgo AlzakaLorēna ielas būvlaukumu ar bezdarbīgajām zemes rokamajām ma�īnām un nogriezās uz Lapomma ielu. Servazs zināja, ka galerija tiks atvērta pulksten desmitos no rīta� Tagad bija 9 un 50 minūtes. Durvis jau bija vaļā, bet galerija tuk�a un klusa. Viņ� saminstinājās.

Izmeklētāja apavu zoles �īkstēja uz gai�ās parketa grīdas. No nelie�liem skaļruņiem atskanēja klusināta mūzika. Tas bija d�ezs� Viņa ska�tiens neuzkavējās pie modernajām gleznām, kas karājās pie sienām. Servazs izdzirda papē�u klakstoņu un balsi otrajā stāvā, aizgāja līdz telpas galam un uzkāpa pa vītņveida metāla kāpnēm.

Un tur jau viņa bija zvanīja pa telefonu, nostājusies aiz galda pie milzīga stiklota loga.

Viņa pacēla acis, ieraudzīja Martēnu un sacīja klausulē:

-��� Es jums pārzvanī�u.

�orīt �arlēnei Esperandjē mugurā bija balts T krekls, kas atsedza vienu plecu, un kuplas, melnas ziemeļafrikāņu bikses. Uz krūtīm ar spo�iem akmentiņiem bija iz�ūts vārds �Māksla�. Viņas sarkanbrūnie mati mirdzēja rīta gaismā, kaut gan saule izgaismoja tikai rozā ķieģeļu celtnes fasādes aug�ējos stāvus otrpus logam, bet ielas vēl grima ēnā.

�arlēne bija velni�ķigi skaista, un kādu mirkli viņ� prātoja, ka, iespē�jams, tie�i viņa ir tā, ko viņ� meklē, sieviete, kas to nomierinās un liks aizmirst visas citas. Ta, uz kuru varēs paļauties, tomēr nē, protams, ne� Jo viņa bija Vincenta sieva. Un viņa vairs nepiesaistīja visas viņa domas kā toziem, pirms diviem gadiem. Sirds vairs strauji neiepukstējās, par viņu domājot. �arlēne, par spīti skaistumam, bija kļuvusi par attālu signālu par viņu bija patīkami domāt, ta�u �īm domām pietrūka kād�reizējā spēka, tās bija bez sāpēm un kaisles�

-��� Martēn? Kādi vēji tevi �urp atpūtu�i?

-��� Es labprāt iedzertu kafiju, viņ� sacīja.

�arlēne apgāja apkārt rakstāmgaldam, lai noskūpstītu Servazu uz vaigiem. Viņa patīkami smar�oja pēc �ampūna un vieglas citrusu smar��as kā citrusaugu plantācijas.

-��� Man salūzusi ma�īna. Es ari labprāt iedzertu kafiju. Nāc. Tu slikti izskaties.

-��� Zinu. Un es labprāt ieietu du�ā.

Viņi �ķērsoja Kapitolija laukumu, lai dotos uz terasi zem arkādēm. Viņ� atradās kopā ar vienu no skaistākajām Tulūzas sievietēm, izskatījās pēc klaidoņa un domāja par kādu citu�

-��� Kāpēc tu neatbildēji uz manām īsziņām un zvaniem? �arlēne jautāja, kad bija iemalkojusi kafiju.

-��� Tu pati to ļoti labi zini.

-��� Nē. Labprāt vēlētos, lai tu man paskaidro.

Pēk�ņi Servazs saprata, ka ir kļūdījies, ka viņ� nevar runāt par Mari�annu, ka viņam nav tiesību to darīt. Viņ� zināja, ka �arlēnei tas sāpēs. Ka viņa ir viegli ievainojama. Iespējams, tāds bija viņa nolūks likt kādam citam ciest tā, kā cietis pats.

Ta�u Servazs to nedarīja.

-��� Es saņēmu elektronisko vēstuli no Juliāna Irtmana, viņ� sacīja.

-��� Zinu. Vincents domāja, ka tā ir viltota un tu par velti psiho, ta�u tad tu atradi tos koka stumbrā iegrieztos burtus� Kop� tā laika viņ� vairs nezina, ko domāt.

-��� Tu zini par tiem burtiem?

-Jā-

-��� Un tu zini, kur�? �

-��� Kur tu tos atradi? Hm. Vincents man to pateica.

-��� Vai viņ� tev pastāstīja, ari kādos apstākļos tas notika?

Viņa pamāja ar galvu.

-��� �arlēne, es�

-��� Nesaki neko, Martēn. Tam nav jēgas.

-��� Vai viņ� tev pateica, ka viņa ir kāda, ko es agrāk pazinu?

-Nē.

-��� Kāda, ko es mī�

-��� Apklusti! Tev nekas nav man jāpaskaidro.

-��� �arlēne, es gribu, lai tu zini�

-��� Es tev jau teicu apklusti!

Oficiante, kas bija atnākusi pēc naudas, steig�us devās prom.

-��� Bet tā ta�u ir! Lai kā ari būtu, mēs pat neesam biju�i� precēju��ies� un pat ne mīļākie�

Viņ� klusēja.

-��� Un galu galā kuru gan interesē, kā es jūtos?

-��� �arlēne�

-��� Vai tie�ām tikai man bija kādas jūtas? Vai tad tu pats neko nejuti? Vai es to biju tikai iztēlojusies? Un viena pati uzfilmēju mūsu stāstu?� Pie velna!

Servazs uz viņu palūkojās. �arlēne �ajā mirklī izskatījās sasodīti skaista. Jebkur� normāls vīrietis būtu viņu gribējis. Simts kilometru apkaimē nebija iekārojamākas sievietes par �arlēni Esperandjē. Tad kāpēc tie�i viņ�?

Visus �os garos mēne�us Servazs bija melojis pats sev. Jā, viņam bija kaut kādas jūtas� Jā, varbūt tie�i viņa bija tā sieviete, ko Servazs meklēja� Jā, viņ� par to bija domājis bie�āk, nekā pieklātos, un iztēlo�jies viņu sev līdzās gultā, kurā gulēja viens pats, un visur citur, ta�u bija vēl arī Vincents. Un Mēgana. Un Margo. Un viss pārējais.

Tikai ne tagad�

Dro�i vien ari viņa pati juta, ka �is nav īstais brīdis, tādēļ mainīja sarunas tematu.

-��� Vai tie�ām tu domā, ka mums draud briesmas? Un� Mēganai? viņa jautāja.

-��� Nē. Irtmans ir ieciklējies tie�i uz mani. Viņ� neķersies klāt visiem Tulūzas policistiem pēc kārtas.

-��� Bet ja nu viņ� netiek tev klāt? Pēk�ņi viņa �ķita noba�ījusies. Ja viņ� par visu ir tik labi informēts, kā jūs apgalvojat, tad noteikti zina

arī to, ka Vincents ir tavs draugs un tuvākais līdzstrādnieks. Vai par to tu neesi iedomājies?

-Jā, protams, es par to esmu iedomājies� Pagaidām nav pat zināms, kur viņ� atrodas. Man patie�ām ne�ķiet, ka Vincentam draud kaut vismazākās briesmas. Viņ� nekad nav Irtmanu saticis. �veicietis neko par viņu nezina. Jums vienkār�i jābūt drusku piesardzīgākiem, un tas arī viss. Ja vēlies, vari pabrīdināt Mēganas skolu, lai viņu uzmana, lai neviens tai netuvojas un lai neatstāj viņu vienu.

Viņ� bija pieprasījis, lai Margo tiktu uzmanīta. Vai viņam to pa�u vajadzētu pieprasīt visiem sev tuvajiem cilvēkiem? Vincentam, Alek�sandrai?

Pēk�ņi Servazs iedomājās par Pi�olu. Ak Dievs, viņam bija piemir�sies! Vai Pi�ols to atkal uzmanīja? Ko viņ� padomās, kad ieraudzīs viņu un �arlēni, iegrimu�us draudzīgā sarunā uz kafejnīcas terases, kamēr Vincents ir projām? Pi�ols Vincentu nevarēja ciest. Servazs bija pārlie�cināts, ka viņ� steigsies to pavēstīt Vincentam.

-��� Sasodīts, viņ� sacīja.

-��� Kas noticis?

-��� Es aizmirsu, ka arī pats tieku uzmanīts.

-��� Un kur� ar to nodarbojas?

-��� Mūsu brigādes policisti� Ve�i, kam ne visai patīk Vincents�

-��� Vai tu runā par tiem, kurus pirms diviem gadiem noliki pie vietas?

-Hm.

-��� Vai tu domā, ka viņi mūs redzēja?

-��� Nezinu, tomēr negribētu riskēt. Tu piecelsies, un mēs atsveicinā�simies, viens otram paspie�ot roku.

�arlēne uz viņu palūkojās, uzraukusi uzacis.

-��� Tas nu gan ir muļķīgi!

-��� �arlēne, es tevi lūdzu!

-��� Kā vēlies� Sargi sevi, Martēn! Un Margo�

Servazs redzēja, ka viņa saminstinās.

-��� Un es gribu, lai tu zini, ka tev� esmu es un vienmēr bū�u� Jeb�kurā mirklī.

Viņa pabīdīja malā krēslu un, kājās piecēlusies, ļoti oficiāli paspieda tam roku, pastiepusi to pāri galdam. �arlēne neatskatījās, un viņ� nenolūkojās, kā viņa aiziet.

SERVAZS BRAUCA PA CEĻU, kas aizvijās starp pakalniem. Negaisa priek�vēstne�u kļuva aizvien vairāk, iekrāsojot ainavu citās krāsās. Tagad tā bija kļuvusi metāliski pelēka un debesis vēl vairāk apmāku�ās, bet pamali izgaismoja zibens strēles. Lai morāli sagatavotos, Servazs uz bridi apturēja ma�īnu ceļmalas zālē, dziļa me�a vidū. Atbalstījies pret automa�īnas virsbūvi, viņ� nesteidzīgi izsmēķēja cigareti, lūkodamies uz taisno ceļa līniju sev tie�i priek�ā, kas aizvijās lejup pa nogāzi un tad atkal rāpās pakalnā, me�a vidū iezīmējot taisnvirziena tran�eju. Servazs vēroja, kā mu�as un citi kukaiņi �ķita sajūtam gaisā virmojo�o satraukumu, dzirdēja tālumā tramīgi rejam suņus un ar roku aizgaiņāja kādu nomāco�as gaisotnes iztramdītu dunduru. Tad viņ� atkal turpi�nāja ceļu. Piecu minū�u laikā Servazs nemanīja nevienu citu ma�īnu.

Sirds smagi sitās, kad Servazs izkāpa no Cherokee alejas galā pie me�malas izcirtuma. Kop� suņu audzētavas iemītnieki bija aizvākti, �eit valdīja absolūts klusums. Servazs centās nedomāt par �o kolektīvo eita�nāziju. Zem negaisa debesīm izcirtums �ķita vēl drūmāks. Viņ� uzkāpa pa verandas �īksto�ajiem pakāpieniem, pacēla �andarmērijas nostiepto, dzelteno lenti un ar universālatslēgas palīdzību atvēra durvis. Nokļu�vis iek�pusē, Servazs, apkārt lūkojoties, uzvilka gumijas cimdus. Krimi�nāllietu nodaļas vīri jau bija visu izlo�ņāju�i, ta�u viņi neko konkrētu nemeklēja. Varbūt tie kaut ko nebija pamanīju�i? Servazs palūkojās uz telpā valdo�o haosu. Mēbeles, grīda, virtuves stūrītis, netīrie trauki izlietnē, picas un hamburgeru iesaiņojumi, pilni pelnutrauki un tuk�as alus pudeles viss pamests, tikai pārklāts ar da�ādu krāsu pulveriem. Viņ� prātoja, kur� uzņemsies to visu novākt. Pa atvērtajām durvīm bija dzirdami attāli pērkona grandi un vēja �aboņa koku lapās.

Pamazām Servazs uzsāka savus meklējumus. Gaisma, kas ieplūda pa logiem, bija nespodri pelēka, it kā viņ� būtu nolaidies okeāna dzīlēs un iededzis kabatas lukturīti.

Pagāja vismaz stunda, kamēr izmeklētājs pārmeklēja pirmo stāvu. Dzīvojamā istabā valdīja tikpat atbaido�a nekārtība kā viesistabā. Savandltajā gultā mētājās netīra apak�veļa un videospēļu iesaiņojumi. Gaisā virmoja viegla marihuānas un puvuma smaka. Visur skaļi spindzēja mu�as, tuvojo�ā negaisa iztramdītas. Servazs pārmeklēja ari vannasistabu, tomēr neko īpa�u nemanīja, ja neskaita vienreizējās lieto�anas skuvekļus, kas bija pilni ar matiņiem, netīru sūkli, laikazoba skartu ziepju trauku un zobu birsti ar sakaltu�as pastas paliekām. Atvēris zāļu skapīti, viņ� konstatēja, ka Elmazam bijusi atkarība no visām iespēja�mām zālēm. Du�kabīnes grīda bija saglumējusi un zaļa. Acīmredzot Elviss ari tualetē nemēdza noraut ūdeni, jo pods oda pēc urīna un tajā mētājās tualetes papīrs. Pa �auru gaitenīti Servazs devās uz viesistabu, kas bija apvienota ar virtuvi. Viņam virs galvas atradās lūka. Servazs sameklēja krēslu, uzkāpa uz tā un satvēra rokturi. Lūka atvērās, atklājot metāla izvelkamās kāpnes, pa kurām varēja nokļūt bēniņos.

Bēniņu griesti bija tik zemi, ka nācās pieliekties. Pa stikloto bēniņu logu iespīdēja blāva gaisma. Te Elviss bija savācis visu, kas bija uzkrā�jies viņa dzīves laikā, datorus, printerus, uz pakaramiem sarindotu apģērbu, mapes, kastes, albumus, salauztus putekļsūcējus, tape�u ruļ�ļus, spēļu konsoles un videokasetes ar pornogrāfiskām filmām� Uz putekļainajām grīdlīstēm Servazs atrada vairākas peļu vai �urku ejas. �urkas, tāpat kā skudras, vienmēr centās virzīties pa vienu un to pa�u mar�rutu un mēdza atstāt pēdu nospiedumus, urīnu vai ekskremen�tus. Kāda skapja dziļumā, zem ziemas un slēpo�anas apģērba, Servazs atrada metāla kārbas. Viņ� tās izvilka uz grīdas, atvēra, un laiks uz mirkli apstājās. Fotoattēlos bija redzams bērns kopā ar vecākiem, kas pludmalē spēlējas ar spaini un lāpstiņu� bērns uz sarkanas plastmasas kājminamās ma�īnas ar dzeltenu stūri. Tāds pats bērns kā visi citi� Viņ� vēl nebija kļuvis par briesmoni vai draņķi. Servazs bija pārliecināts, ka tas ir Elviss. Atsevi�ķas pazīmes atgādināja pieaugu�o Elmazu, tomēr �is bērns izskatījās tikpat vientuļ�, rotaļīgs un nevainīgs kā visi citi bērni. Servazs iedomājās, ka ari mazi lauvēni izskatās pēc mīļām plī�a rotaļlietām.

Viņ� turpināja aplūkot fotogrāfijas.

Tajās bija redzams Elviss pusaud�a gados, viņ� izskatījās drūmāks un slīpētāks. Puisis vērās tālumā pāri fotoobjektīvam. Vai viņ� par kaut ko sapņoja? Kaut kas bija mainījies un kaut kas palicis pagātnē. Tas vairs nebija tas mazais, nevainīgais puisēns, ko viņ� aplūkoja iepriek�.

Elvisam bija pieglaudu�ies kāda sieviete. Vai tā bija viņa sieva? la pati, kas bija pieprasījusi �ķir�anos? Tā pati, kuru viņ� pēc tam bija sitis un aizvedis uz slimnīcu? Fotoattēlā viņa izskatījās laimīga un paļāvās uz vīrieti sev līdzās. Viņa bija to apkampusi un priecīgi vērās objektīvā, ta�u Elviss lūkojās sāņus.

Tur bija arī citi fotoattēli ar citiem cilvēkiem, kurus Servazs nepa�zina. Viņ� aizvēra kasti, paraudzījās apkārt un ar acīm izklaidīgi sekoja �urku atstātajām ekskrementu pēdām.

Izmeklētāju brigāde jau bija bēniņus pārmeklējusi, un Servazs bija izlasījis viņu ziņojumu.

Tā bija meklējusi kādus pierādījumus un pēdas, kas liecinātu, ka te biju�i uzbrucēji, kuri izbaroja Elvisu viņa suņiem. Bet ko meklēja viņ�? Servazu tobrīd neinteresēja Elmaza uzbrucēji, bet gan viņ� pats.

Albānis bija rakstījis: �Rakņājies pagātnē."

Servazs �eit neko nemanīja. Neko citu, izņemot parastus bēniņus. Viņ� turpināja vēl kādu stundu, visu apgrie�ot ar kājām gaisā, atverot pat videospēļu iesaiņojumus un pornogrāfisko filmu kasetes, prātojot, vai viņam tās būs jāskatās, gadījumā ja�

Servazs pats sajutās kā �urka.

Tāda kā tās, kas glu�i kā karavāna tuksnesī bija atstāju�as savas pēdas uz grīdlīstēm.

Pēdas. Kāduviet tās pēk�ņi aprāvās, bet tālāk atkal turpinājās. Pie�vērsis skatienu �ai vietai, Servazs sajuta smadzenēs trauksmes signālu. Viņ� tai tuvojās, nometās uz ceļiem un pieliecās. Grīdas dēļi te nebija tik cie�i savienoti kā citur, bet putekļu kārta plānāka. Servazs novietoja rokas uz divām grīļīgām grīdlīstēm un centās tās izkustināt. Viņam izdevās tās satvert un pavilkt. Līstes pacēlās uz aug�u. Zem tām bija tuk��ums. Slēpnis, kurā kaut kas atradās. Cieti vāki. Servazs izcēla tos ārā.

Un atvēra-vāki, caurspīdīgas �kabatiņas�, sastiprinātas kopā. Sirdij dobji dauzoties, izmeklētājs sāka tās �ķirstīt. Viņ� bija kaut ko uzgājis� Iekārtojies ērtāk uz putekļainās grīdas, Servazs sāka aplūkot fotoattēlus.

Diversijas manevrs

Tevi uzmana. Izdomā, kā nemanot izkļūt no �ejienes ārā.

MARGO PĀRLASĪJA ĪSZIŅU un uzrakstīja:

Kāpēc?

Un tūlīt saņēma atbildi. Viedtālruni ieskanējās ierastās arfas skaņas, un viņa novietoja pirkstu uz ekrāna.

Aizmirsi? Tas ir �ovakar�

Kas �ovakar? viņa prātoja. Un pēk�ņi atcerējās. Aplis� Toreiz me�a izcirtumā viņi bija runāju�i par sanāksmi 17. datumā� Eliasam bija taisnība. �odien ta�u ir 17. jūnijs, lai gan pagalmā nodarbību pārtrau�kumā visi runāja par iz�ķiro�o ma�u starp Franciju un Meksiku! Saso�dīts! Margo nolēma nerakstīt, bet gan piezvanīt Eliasam.

-��� Sveiks, viņa teica, galīgi izsista no sliedēm.

-��� Nu tad es klausos. Vai esi kaut ko izdomājusi?

-Jā, es�

-��� Paklau!

Un viņ� sāka paskaidrot, kas jādara. Margo norija siekalas. Tas nemaz ne�ķita tik aizraujo�i, vēl jo vairāk, ja iedomājās par to ķerto, kas, iespējams, kaut kur ārā blandās, ta�u Eliasam bija taisnība �ova�kar kaut kas notiks. �ovakar vai nekad.

-��� Labi, viņa piekrita. Es sagatavo�os.

Margo beidza sarunu, piecēlās un uzvilka savu melno svīteri ar kapuci un melnās bikses, kas karājās skapi. Tad palūkojās spoguli, dziļi ievilka elpu un izgāja gaitenī. Tas �ķita tik tum�s un pamests, ka vienu

mirkli viņa jau gribēja atgriezties savā istabā un piezvanīt Eliasam, lai pateiktu, ka nepiedalīsies.

�ādos gadījumos, vecenīt, labāk ir nedomāt un neuzdot sev tādus jau�tājumus kā �bet ja nu?" un �vai es gribu to darīt?�. Kusties!

Kedām kājās, viņa klusām aizlavījās uz kāpņu pusi un lieliem soļiem lēk�oja pa tām lejup, slidinot roku pa akmens margu. Aiz lielajiem vit�rā�as logiem diena �ķita svina pelēka. Tālumā varēja dzirdēt pērkonu. Nonākusi lejā, Margo zvanīja Eliasam.

-��� Viss kārtībā. Esmu gatava.

-��� Vēl nekusties. Tikai pēc signāla. Ne ātrāk�

Paslēpies me�ā iepretim tai vietai, kur atradās Margo, Eliass binoklī vēroja Samiru �enu. Policiste visu laiku lūkojās uz liceja ēku, ta�u pār�svarā viņas skatiens kavējās pie Margo loga. Meitene to bija atstājusi vaļā, bet gultas galvgalī dega naktslampiņa. Durvis, pa kurām viņa bija nolēmusi izlavīties, atradās divus stāvus zemāk, un Samira tās nevarēja saredzēt.

Eliass iebāza mutē divus pirkstus un spalgi iesvilpās. Tajā pa�ā mir�klī viņ� redzēja, kā policistes galva pagrie�as viņa virzienā.

-��� Tagad! viņ� sacīja. Laidies!

Margo atvēra bultu un izkļuva ārā. Un uzreiz sajuta, ka gaiss ir kā elektrizēts, it kā tas atrastos notikumu priek�nojautās. Lapas �abēja vējā, bet svīres drud�aini laidelējās �urpu turpu, it kā jūtot negaisa tuvo�anos. Viņa pietupās, kā Eliass tai bija licis, un, uz priek�u salieku�sies, teciņiem zagās gar mūra sienu līdz austrumu spārnam. Tad Margo metās uz labirinta pusi.

-��� Viss kārtībā, Eliass sacīja telefonā. Viņa tevi neredzēja.

Margo prātoja, vai tas viņu nomierina. Tagad viņa bija ārā, viegli

pamanāma, bet Vincents un Samira domāja, ka viņa atrodas dro�ībā, savā istabā. Negaisa padebess pārklāja pelēku plīvuru pār dzīv�oga labi�rintu un visu pārējo, kas atradās apkārt.

Pēc mirkļa, kad viņa virzījās uz priek�u pa aleju, viņas priek�ā glu�i kā rēgs iznira Eliass, un Margo sirds krūtīs apmeta kūleni.

-��� Ak Dievs, Elias! Vai nevarēji iepriek� pabrīdināt?

-��� Kā tad! Lai tava miesassardze mani notver? Man nav nekādas vēlē�anās, lai uzbrūk mei�a, kas izskatās kā no Adamsu ģimenes! Vai tad tu futbolu neskaties?

-��� Ej pie velna!

-���� Steidzamies! (Viņ� uz mirkli apstājās.) Varbūt viņu slavenā sanāksme sasaukta, lai skatītos futbola ma�u!

-��� Tad nu gan es būtu pārsteigta! Margo sacīja, turpinot skriet uz priek�u. Pasteidzies!

SPOGULIS. Tajā atspīdēja mākoņi, rieto�ā saule un robainās kalnu virsotnes. Margo �ķita, ka viņa dzird dobjas zvanu skaņas un plīsto�a stikla �ķindoņu, kaut gan tā bija tikai gaismēnu spēle. Vakara mijkrēslī viļņi skalojās gar stāvajiem krastiem.

Eliass izslēdza motoru, un viņi izkāpa no ma�īnas.

Margo sajuta, kā gravitātes centrs pēk�ņi pārvietojas uz ceļgaliem un nelabums atņem visus spēkus, kad otrpus ceļam ieraudzīja galvu reibino�a augstuma krauju, kas �ķita tos pakarinām starp debesīm un zemi.

-��� To sauc par arkveida aizsprostu, Eliass sacīja, nemanot viņas nemieru. Tas ir lielākais visos Pirenejos simts desmit metru augsts, bet līdzās eso�ā ezera ūdenskrātuves tilpums ir se�desmit septiņi mil�joni kubikmetru.

Viņ� aizkūpināja cigareti. Margo izlikās nemanām milzīgo tuk�umu aiz Eliasa muguras un skatījās uz ezeru. No �īs puses raugoties, ezers atradās kādu �etru metru attālumā no ceļmalas.

-�������������� Spiediens ir milzīgs, Eliass sacīja, sekojot viņas skatienam.

-��� Ūdeni uz krastiem skalo ar metāla arku, arkbutāna, nu, tu jau zini, tādas kā katedrālēs palīdzību.

Ceļ�, kas Margo �ķita pārāk �aurs, piekļāvās lokveida aizsprostam un aizvijās uz otru krastu. Visu laiku bija dzirdami pērkona dārdi, tomēr lietus nelija. Uzpūta viegls vējiņ�, kas sa�ūpoja ezera virsmu un sakus�tināja prie�u zarus. Vietām auga koki, kas mijās ar zāli apaugu�iem laukiem, ko �ķērsoja strautiņi un klin�u grēdas. Vēl tālāk varēja redzēt stāvas kalnu nogāzes.

-��� Paskaties uz to pusi!

Eliass pastiepa Margo savu binokli. Viņa ar acīm sekoja ceļam, kur� līdzās ezeram aizvijās kalnup un tālāk pacēlās metrus desmit virs tā. Iepretim ūdenskrātuvei, aptuveni tai pa vidu, atradās autostāvvieta. Tajā stāvēja vairākas automa�īnas un viens kabriolets. Margo pamanīja ari Ford Fiesta.

-��� Ko viņi tur dara?

-��� Ir tikai viens veids, kā to uzzināt, Eliass sacīja un atkal apsēdās ma�īnai pie stūres.

-��� Ko iesāksim, lai viņi mūs nedzirdētu, kad tuvosimies?

Viņ� norādīja uz aizsprostu.

-��� Atradīsim vietu, kur paslēpt ma�īnu, un tālāk dosimies kājām. Cerēsim, ka tad, kad mēs ieradīsimies, viss vēl nebūs beidzies. Tas mani nudien pārsteigtu, jo viņi ta�u tik garu ceļu nemēroja tāpat vien!

-��� Kā mēs līdz viņiem nonāksim? Vai tu �o vietu pazīsti?

-��� Nē, ta�u mums vēl priek�ā vismaz divas stundas dienasgaismas.

Eliass iedarbināja motoru, un viņi ar otro ātrumu aizbrauca līdz

aizsprosta galam. Tur atradās pirmā stāvvieta, bet pie ieejas zem egļu koka jumtiņa karte, ta�u paslēpt ma�īnu nebija nekādas iespējas. Viņi to atstāja stāvvietā un tuvojās kartei. Kājāmgājējiem tika piedā�vātas da�ādas taciņas. Trīs no tām sākās pie otrās stāvvietas, kurā bija novietots Ford Fiesta, un taciņa, kas aizvijās gar krastu un ceļu, savienoja abas autostāvvietas. Eliass norādīja uz to ar pirkstu, un Margo pamāja ar galvu. �ajā stundā, turklāt vēl tādos laikapstākļos, viņi tūristus, visticamāk, nesastaps. Turklāt, ja neskaita Eliasa Saab, stāvvieta bija tuk�a.

-��� Izslēdz savu telefonu, Eliass sacīja, izvilcis no kabatas un izslē�dzis ari savējo.

Gaisa temperatūra strauji kritās. Viņi sāka iet pa akmeņaino taciņu starp priedēm, kuras drūmi �alca vējā. Margo dzirdēja, kā lejā skalojas viļņi. Vakara gaiss smar�oja pēc sveķiem, gai�ajiem kalnu ziediem, kas blāvoja pakrēslī, un viegli sastāvēju�a ūdens. Akmeņainā taciņa aizvi�jās kalnup un pacēlās virs ceļa, kur� savukārt pacēlās virs ezera. Viņa pieļāva, ka kādā bridi tā vedīs lejup, uz otro stāvvietu. Debesis krāso�jās pelēkā un violetā tonī. Kalns tagad izskatījās pēc milzīgas, melnas masas, un tā, ko Eliass dēvēja par dienu, kļuva aizvien tum�āka. Lai

kā viņi centās iet klusām, minot kājas uz oļiem, radās troksnis, kas satrauca Margo, jo apkārt valdija pilnīgs klusums.

Viņi bija nogāju�i piecsimt metrus, tiesa gan, pēc ļoti aptuveniem aprēķiniem, kad Eliass viņu ar rokas kustību apstādināja un norādīja uz kādu vietu nedaudz tālāk. Margo palūkojās uz robaino krastu divsimt metru no viņiem.

Tas veidoja stāvu krauju, kas desmit metrus zemāk veda no ceļa pie ūdens. Kraujas aug�ējā daļa, kas robe�ojās ar ceļu, bija gandrīz hori�zontāla, un nogāze vīdēja tikai da�us metrus tālāk, veidojot klin�ainu līdzenumu, uz kura auga krūmi, zemi kociņi un priedes. Tur Margo tos ieraudzīja. Apli� Viņa to būtu varējusi iedomāties arī agrāk. Tik vien�kār�i. Pārāk vienkār�i. Atbilde bija tur, viņu acu priek�ā. Margo saskatī�jās ar Eliasu, un viņi apgūlās ceļmalā starp vir�iem. Eliass viņai pastiepa binokli.

VIŅI BIJA SADEVU�IES rokās un aizvēru�i acis. Margo tos saskaitīja. Tur bija deviņi cilvēki. Viens no tiem sēdēja ratiņkrēslā. Viņa pamanīja arī kādu citu stāvam kājās, ta�u ļoti dīvainā, izgrieztā pozā, un tā cilvēka kājas nebija vienā leņķī ar augumu, it kā tas būtu no vairākiem cilvē�kiem salikts puzles attēls, kura gabaliņi būtu nedaudz izkustēju�ies. Tad Margo ieraudzīja tam pie kājām zālē iemirdzamies kaut ko metālisku. Tie bija kruķi.

Cilvēki bija izveidoju�i apli vislēzenākajā laukuma daļā, kas pletās starp ceļu un gravu, ta�u tiem, kas bija tuvāk ezeram, papē�i atra�dās gandrīz virs bezdibeņa, bet tum�ā ūdens masa tie�i viņiem aiz muguras.

Margo pastiepa binokli Eliasam, un viņ� tos tumsā vēroja.

-�� Tu zināji, viņa sacīja. Tu man biji atstājis to zīmīti: �Man �ķiet, esmu atradis Apli.� Tu par viņiem zināji�

-�� Tas bija blefs. Man bija tikai karte, kurā �ī vieta atzīmēta ar krus�tiņu.

-��� Karte? Kur tu to ņēmi?

-��� Dāvida istabā.

-��� Tu biji ielavījies Dāvida istabā?l.

�oreiz viņ� neatbildēja.

-��� Tātad tu jau pa�ā sākumā zināji, uz kurieni viņi brauc�

Eliass tai uzjautrināts uzsmaidīja, un Margo juta, ka viņu pārņem dusmas. Tad viņ� lēnām piecēlās kājās.

-��� Nāc! Dodamies turp!

-��� Uz kurieni?

-��� Mēģināsim piekļūt viņiem tuvāk� Lai saprastu, kas īsti tur notiek.

Margo ne�ķita, ka tā būtu laba doma. Nepavisam ne. Ta�u viņai

nebija izvēles. Un meitene viņam sekoja, klūpot pār pauguriem, bet ārā kļuva ar katru brīdi tum�āks.

DĀVIDS STĀVĒJA AIZVĒRTĀM ACĪM, jūtot, kā caur plakstiņiem sūcas asaras un rit pār vaigiem. Vakara vēj� tās no�āvēja. Viņ� stāvēja starp Vird�īniju un Sāru, bet viņas bija pastiepu�as rokas saviem blakusstāvētājiem. Alekss, tāpat kā Sofiana, bija novietojis sev pie kājām kruķus. Moda sēdēja saliekamajā ratiņkrēslā. Viņu vajadzēja izcelt no ma�īnas un atstumt uz �ejieni no autostāvvietas piecdesmit metri, ne vairāk, bet pēc tam salocīt krēslu un tālāk meiteni nest. Visi bija sadevu�ies rokās un veidoja apli. Tāpat kā katru gadu vienā un tai pa�ā datumā 17. jūnijā. �is datums bija iegravēts viņu miesā. Desmit. Tāds bija viņu skaits. Apaļ� skaitlis. Kā aplis. Desmit izdzīvoju�ie pret septiņpadsmit bojā gāju�a�jiem. Septiņpadsmitais jūnijs. Dievs, nejau�ība vai liktenis tā bija lēmis.

Aizvērtām acīm viņi ļāva, lai atkal atgrie�as un tos pārņem atmiņas. Un atkal redzēja to vasaras nakti, kad beidzās bērnība un viņi kļuva par vienu ģimeni. Viņi no jauna pārdzīvoja �ausmīgo triecienu, kas atgā�dināja kādu dabas stihiju, dzirdēja apdullino�o saliektā metāla troksni un redzēja plīsto�o stiklu mirādes, sēdekļus, izrautus no grīdas, jumtu un sienas, kas tika saspiesti kā kartona glāzīte milzīgā dūrē. Viņi atkal redzēja, kā nakts un zeme sagrie�as ar kājām gaisā un savijas kopā, kā trauslākās priedītes tiek izrautas no zemes un paliek bez saknēm un galotnes, kā klints izciļņi sagrie� metālu, bet cilvēku ķermeņi lido visos virzienos kā kosmonauti bezsvara stāvoklī. Un redzēja, kā automa�īnu lukturu apdullino�i spo�ā gaisma, glu�i kā zibspuldzes, absurdi skaisti izgaismo �o vājprātīgo virpuli, �o panikas atblāzmu. Viņi dzirdēja savu skolasbiedru un pieaugu�o vaimanas. Tad sirēnas, kliedzienus, saucie�nus. Un helikoptera spārnu �vīkstus sev virs galvas. Viņi atkal redzēja glābējus, kas atbrauca pēc divdesmit minūtēm, kad autobuss vēl karājās desmit metrus virs ezera virsmas, pavisam netālu no tās vietas, kur viņi

tagad stāvēja, rokās sadevu�ies, pusceļā uz mirkli aizķēries aiz koku zariem un trauslajiem stumbriem.

Viņi atkal redzēja to mirkli, kad pēdējie koki, drūmi krak�ķot, pado�das un autobuss, agonijā iedunējies, atskanot tajā ieslodzīto skolēnu kliedzieniem, iegā�as ezerā un nogrimst tum�ajos ūdeņos, kur to izgaismoja viens priek�ējais lukturis, kas vēl stundām ilgi turpināja degt ezera dzelmē.

Viņus no turienes gribēja aizvest, ta�u visi toreiz bija atteiku�ies, kopīgi pretojoties pieaugu�ajiem, pa gabalu vērojot glāb�anas operā�ciju un veltīgos pūliņus, līdz viņu mazie, noslīku�ie skolasbiedri, kas nebija iemīcīti salocītajā metālā, parādījās virs ūdens un peldēja vie�nīgā ma�īnas luktura gaismā, kas kā kiklopa acs mirdzēja ezera dibenā. Vispirms viens, tad divi, tad trīs, līdz beidzot jau desmit mazu ķer�meņu uzpeldēja glu�i kā baloni, kad beidzot kāds iesaucās: �Aizvāciet ta�u vienreiz no �ejienes tos bērnus, sasodīts!� Tas notika kādā jūnija vakarā, un �im braucienam vajadzēja kļūt par atgūtās brīvības, skolas gada beigu un vasaras brīvdienu sākuma gada visjaukākā laika priecīgāko notikumu.

Aplis tika izveidots Po slimnīcas psiholoģijas centrā, kur viņi atgūs�toties pavadīja daļu vasaras. �is pasākums bija aizsācies tie�i tur, viņiem pa�iem to īsti neapzinoties. �āda doma viņiem bija ie�āvusies prātā glu�i dabiski un spontāni, un par to pat nebija nekādas vajadzības īpa�i vienoties. Jau tad viņi bez vārdiem bija sapratu�i, ka turpmāk būs ne�ķi�rami. Ka tā saikne, ko izveidojis kopīgais liktenis, bija daudz spēcīgāka par asinsradniecību, draudzību vai mīlestību. Viņus vienoja nāve. Tā viņus bija pa�ēlojusi un uzdāvājusi citu citam. Tonakt viņi bija sapra�tu�i, ka var paļauties tikai pa�i uz sevi, un guvu�i tam pierādījumu. Uz pieaugu�ajiem nevarēja paļauties.

Dāvids juta, kā svaiga vēja pūsma no ezera no�āvē asaras uz viņa sejas, siltās Vird�īnijas un Sāras plaukstas, kas bija satvēru�as viņējās, bet caur tām visas pārējās grupas draudzību. Tad viņ� atcerējās, ka �ovakar viņi vairs nav desmit, bet tikai deviņi. Trūka viņu brāļa un līdzinieka Igo� Igo, kur� nīka cietumā pretēji visiem pierādījumiem, kas apliecināja viņa nevainību. Dāvidam viņ� bija no turienes jāizpestī. Un viņ� zināja, kas darāms. Viņ� pirmais izstājās no apļa, tad rokas atlaida Sāra un Vird�īnija, pēc tam visi pārējie. Tā bija glu�i kā ķēdes reakcija.

-��� SŪDU BŪ�ANA! IESAUCĀS ELIASS, ieraugot, ka viņi izkustas. Tie vēl pamanīs viņa Saab'.

Viņ� piecēlās, saķēra meiteni aiz rokas un pierāva kājās.

-��� Lai�amies! Eliass ie�ukstēja tai ausī. Paies labs laiciņ�, līdz viņi meiteni ratiņkrēslā aizvedīs līdz ma�īnai.

-Ja vien Dāvids, Vird�īnija un Sāra nedosies projām pirmie! Tad viņi nonāks pie ma�īnas pirms mums. Turklāt mēs esam viņiem pārāk tuvu� Ja tie ieklausītos, tad mūs sadzirdētu! Margo �ukstus �ēlojās.

-��� Nu gan esam iekūlu�ies! Eliass drūmi konstatēja.

Viņa redzēja, ka puisis drud�aini domā.

-��� Kā tev �ķiet: vai viņi pazīs mūsu ma�īnu? Margo jautāja.

-��� Vienīgo ma�īnu stāvvietā tik vēlā stundā? Ar viņu vajā�anas māniju tā nemaz nav jāpazlst!

-��� Vai viņi zina, ar kādu ma�īnu tu brauc? Meitene nelikās mierā.

-��� Nav ne mazākās jausmas! Licejā ir desmitiem ma�īnu, turklāt es mācos tikai pirmajā kursā un viņiem skaitos īsta niecība� At�ķirībā no tevis, ko nevar nepamanīt, Eliass piebilda.

Margo redzēja, kā jaunie�i aiziet gar ceļmalu, muguras viņiem uzgriezu�i, un dzīvi sarunājas.

-��� Neviens uz mūsu pusi pat nepaskatījās. Nāc! Lai�amies! Tikai klu�sām!

Viņa piecēlās un līklo�iem zagās starp krūmiem un pauguriem.

-��� Mums nav daudz laika! Eliass teica, kad tie bija nokļuvu�i uz taciņas. Nogāzē viņi būs mums tie�i aiz muguras un visu sapratīs!

-��� Nav teikts! Man kaut kas ienāca prātā! Margo no�ukstēja, kad bija jau noskrējusi simts metrus pa taciņu.

Eliass skrēja viņai pakaļ. Viņam bija garākas kājas, ta�u Margo skrēja tik ātri, it kā tai pakaļ dzītos pats sātans. Viņa traucās lejup pa nogāzi līdz Saab, atrāva aizmugures durvis un aicināja Eliasu iekāpt.

-��� Apsēdies! Ātri!

-Ko?

-��� Dari, ko tev saka!

Klusajā vakarā pie ezera jau atbalsojās automa�īnas motora skaņa. Viņi tūlīt brauks garām, meitene nodomāja.

-��� Veicīgāk!

Eliass paklausīja. Margo uzvilka kapuci pāri galvai un uzmetās pui�sim jāteniski virsū. Durvis uz ceļa pusi viņa atstāja atvērtas. Tad atrāva vaļā jakas rāvējslēdzēju un atsedza savas tvirtās, baltās krūtis.

-��� Satver tās!

-Ko?

-��� Ātrāk! Glāsti ta�u, velns parauj!

Atbildi nesagaidījusi. Margo pati novietoja Eliasa rokas sev uz krū�tīm. Tad viņa ar lūpām pieskārās viņējām un ieslidināja mēli viņam mutē. Margo dzirdēja, kā ma�īnas tuvojas, tad nobremzē, un meitene saprata, ka braucēji lūkojas uz Saab. Viņa turpināja Eliasu skūpstīt un juta, ka aiz bailēm notirpst mugura. Eliasa pirksti spaidīja meitenes krū�tis, ta�u tos drīzāk vadīja reflekss nekā iekāre. Margo bija puisi apkam�pusi un turpināja drud�aini skūpstīt. Viņa dzirdēja kādu iesaucamies: �Va vellos!� tad atskanēja smiekli un ma�īnas aizbrauca. Viņa piesar�dzīgi atskatījās. Ma�īnas attālinājās pa ceļu līdzās aizsprostam. Margo skatiens apstājās pie Eliasa plaukstām, kas joprojām bija sakampu�as viņas krūtis.

-��� Vari aizvākt savas ķetnas, viņa iztaisnodamās sacīja.

Margo sastapās ar Eliasa skatienu un pamanīja tajā ko tādu, ko nekad agrāk nebija redzējusi. Viņ� to satvēra aiz pakau�a un noskūpstīja uz lūpām. Margo puisi strauji atgrūda un iecirta viņam pliķi, kas sanāca spēcīgāks, nekā viņa būtu vēlējusies. Eliass uz viņu skatījās, acis ieple�tis. Skatienā varēja manīt gan pārsteigumu, gan vieglas dusmas.

-��� Es atvainojos, Margo sacīja, izlocīdamās, lai izkāptu no ma�īnas.

SERVAZS SMAGIEM SOĻIEM DEVĀS atpakaļ uz savu ma�īnu. Viņ� jutās nomākts. Cauri koku tum�ajām lapām uz ielas trīsuļoja laternu gaisma. Viņ� atbalstījās pret Cherokee jumtu un dziļi ievilka elpu. Jopro�jām varēja dzirdēt tā pa�a kaimiņu televizora skaņu. Servazam �ķita, ka komentētājiem trūkst dzirksts, un bija noprotams, ka Francija atkal zaudējusi.

Servazs skatījās uz cigaretes pelniem. Marianna, Frānsiss, Marsaka� Pagātne nebeidzami par sevi atgādināja. Viņ� to vien bija darījis kā cen�ties to aizmirst uz visiem laikiem. Tā �ķita kā kuģis, kas pirms grim�anas izslējies pret debesīm. Viss, kam Servazs bija ticējis, mū�a skaistākie gadi, jaunības atmiņas, nostalģija, ko sirds dziļumos sajuta, viss izrā�dījās tuk�a ilūzija. Savu dzīvi viņ� bija būvējis uz meliem. Svina smagu�mam gulstot uz krūtīm, Servazs novietoja plaukstu uz ma�īnas durvju roktura. Tikko viņ� tās bija atvēris, kad ietink�ķējās telefons. Ekrānā izgaismojās dzeltena aploksne. Viņ� bija saņēmis īsziņu.

Esperandjē

Servazs to atvēra un mirkli neizpratnē prātoja, kas īsti tur rakstīts. Servazam alla� biju�as grūtības ar jaunizgudrotām saziņas valodām.

Atbrauc manis Elvisa māju atradu kko

Viņ� apsēdās pie stūres un piezvanīja Esperandjē, ta�u tagad bija ieslēgts automātiskais atbildētājs un nepazīstama balss aicināja atstāt īsziņu. Nepacietība un ziņkārība uzreiz aizdzina drūmo noskaņu. Ko Vincents darīja Elvisa mājā tik vēlā stundā, ja viņam bija jāuzmana Margo? Tad viņ� atcerējās, ka pats bija licis tam izpētīt albāņa pagātni.

Atstājis pilsētu, Servazs brauca ātrāk nekā parasti. īsi pirms pus�nakts no me�a ceļa, kas veda uzkalnā, viņ� nogriezās uz neliela zemes�ceļa. Pēk�ņi no mākoņiem iznira mēness un apspīdēja apkārtnes kokus ar bālganu gaismu. Nākamajā atzarojumā Servazs atkal nogriezās tas bija ar grūtībām izbraucams celiņ�, kam pa vidu auga zāles kum�ķi, un viņa ma�īnas lukturi izgaismoja ik stiebriņu. Ar brīvo roku Servazs jau tre�o reizi nospieda telefona izvēlni �piezvanīt īsziņas nosūtītājam�. Veltīgi. Ko, pie velna, tas Vincents dara? Kāpēc neatbild? Servazs juta, kā pieaug satraukums.

Viņ� novietoja telefonu uz sēdekļa, kad tas sāka vibrēt.

-��� Vincent, tu� viņ� klausulē sacīja.

-��� lēt, tā esmu es!

Margo�

-��� Man ar tevi jarunā. Tas ir svarīgi. Man �ķiet, ka�

-��� Vai tev viss kārtībā? Vai kaut kas atgadījies?

-��� Nē, nē, nekas. Es tikai� man ar tevi nudien jārunā.

-��� Tev tie�ām nekas nekai�? Kur tu esi?

-��� Nē, nē, man viss kārtībā� Es atrodos savā istabā.

-��� Ļoti labi. Man �ēl, mazulīt, ta�u tagad gan es nevaru ar tevi runāt. Piezvanī�u, tiklīdz būs iespējams�

Viņ� beidza sarunu un atkal novietoja telefonu sev līdzās uz pasa��ieru sēdekļa. Ma�īnai kratoties, Servazs pārbrauca pāri koka tiltam, un tās lukturi izgaismoja zaļo tuneli, kas veda uz izcirtumu.

Nekur nemanīja nevienu ma�īnu.

Velna milti! Aizbraucis līdz pusalejai, Servazs izslēdza motoru un izkāpa no ma�īnas. Kad Servazs aizcirta ma�īnas durvis, viņam pa�am �is troksnis �ķita apdullino�i skaļ�. Pelēkblāvajā nakti, kas nemaz neat�gādināja jūnija nakti, tālumā varēja dzirdēt ducinām pērkonu� �is nebeidzamais negaiss! Servazs atcerējās to ziemas vakaru, kad viņu gandrīz nogalināja pamestā vasaras nometnē, nosmacējot ar plastma�sas maisiņu. Izmeklētājs vēl tagad reizēm naktis uztrūkstas no murgiem par to vakaru.

Viņ� atvēra ma�īnas durvis un nospieda signāltauri, ta�u nekas nenotika, izņemot to, ka �is troksnis satrauca viņu vēl vairāk.

Servazs noliecās un no cimdu nodalījuma paņēma savu ieroci un kabatas lukturīti. Viņ� ievietoja pistolē lodi. Mēness atkal bija paslēpies

aiz mākoņiem, un Servazs pustumsā sāka virzīties uz priek�u, ar kaba�tas lukturīti izgaismojot tum�os krūmus un koku lapotnes. Viņ� div�reiz sauca Vincentu, ta�u atbildes nebija. Beidzot Servazs bija nonācis līdz izcirtumam. Mēnesim labpatika vēlreiz uz īsu mirkli parādīties, izgaismojot Elvisa nama koka verandu. Logi bija tum�i. Sasodīts, Vincent, parādies ta�u! Ja draugs būtu te, Servazs jau sen būtu ieraudzījis viņa ma�īnu vai kādu citu zīmi, kas liecinātu par viņa klātbūtni.

Pēk�ņi Servazu pārbiedēja doma, ko viņ� tur varētu uziet. Namiņ� meta satrauco�u ēnu. Virs tum�ā me�a parādījās raustlga zibens strēle.

Viņ� uzkāpa pa verandas pakāpieniem. Sirds sitās kā negudra.

Vai tur kāds ir?

Servazs juta, kā dreb roka ar ieroci. Viņ� nekad nebija bijis labs �āvējs un ar savu neveiklību drīzāk iedzina izmisumā �au�anas instruk�toru.

Pēk�ņi Servazs visu saprata. Tur iek�ā noteikti kāds ir. Un īsziņa bija lamatas. Tur atradās kāds, kur� nemaz nebija Esperandjē. Kāds, kur� bija ar virvēm sasējis Klēru Dimāru un nolūkojies, kā viņa mirst, kāds, kas viņai rīklē bija iebāzis kabatas lukturiti, kāds, kur� bija Elvisu izbarojis suņiem. Un �im �kādam� bija viņa kolēģa un drauga mobilā telefona numurs. Viņ� centās atcerēties telpu izkārtojumu. Vajadzēja doties iek�ā.

Servazs izlīda �andarmērijas nostieptajai, dzeltenajai lentei pa apak�u, strauji atrāva durvis un, nometies zemē, tumsā aizripoja pa grīdu. Atskanēja �āviens, un no durvju aplodas atlūza metāla �ķila. Ser�vazs tumsā kaut kam uzgrūdās virsū un saprata, ka pārsitis pieri. Tagad ari viņ� iz�āva tajā virzienā, kur bija redzējis uzliesmojam �āvienu. Apdullino�ais troksnis tam gandrīz pārplēsa bungādiņas, bet lodes �aulītes karstais metāls skāra kāju. Lai gan ausīs d�inkstēja, Servazs dzirdēja, ka �āvējs pārvietojas, jo tas apgāza krēslu. Atkal uzliesmoja �āviens, izgaismojot telpu, ta�u viņ� jau bija paspējis aizrāpot aiz virtu�ves letes. Tad iestājās klusums. Varēja saost sīvo pulvera dvaku. Servazs centās sadzirdēt kādu troksnīti, saklausīt, kā �āvējs elpo. Nekā, izņemot viņa pa�a elpu. Smadzenes drud�aini darbojās. Iero�a troksnis viņam ne�ķita pazīstams. Tas nebija ne revolveris, ne automātiskā pistole. Varēja domāt, ka tas ir medību ierocis ar diviem stobriem, kas izvietoti paralēli vai viens virs otra. Un iz�aut varēja tikai divreiz� Tātad �autenē

vairs nebija lo�u. Lai tās ielādētu, �auteni vajadzēja salocīt uz pusēm un aizmest izlietotās �aulītes. Servazs viņu atradīs un novāks daudz ātrāk. Pretinieks bija iedzīts stūrī.

-��� Tev vairāk nav patronu, viņ� sauca. Es tev dodu pēdējo iespēju met ieroci zemē, piecelies un pacel rokas gaisā!

Ar brīvo roku izmeklētājs tumsā sataustīja ledusskapja durvju rok�turi. Apgaismojumam ar to pietiks. Nometoties zemē, viņ� bija pazau�dējis kabatas lukturīti.

-��� Nu ta�u! Nomet ieroci un piecelies!

Atbildes nebija. Servazs juta, ka kaut kas pil acis. Viņ� samirk�ķināja plakstus un uz mirkli palaida vaļā ledusskapja durvis, lai ar piedurknes ārējo malu noslaucītu seju. Servazs saprata, ka viņam no pieres tek asinis.

-��� Ko tu gaidi? Tev nav nekādu izred�u tikt sveikā cauri! Tavs ierocis ir tuk�s!

Pēk�ņi bija dzirdams troksnis. Aizmugurē ie�īkstējās durvis. Saso�dīts, uzbrucējs tūlīt aizbēgs pa pagalma durvīm! Servazs metās turp un nogrūda zemē kādu metāla priek�metu, kas ar troksni atsitās pret zemi. Viņ� izskrēja ārā pa durvīm me�ā, tumsā. Servazs nevarēja neko saskatīt. Pa labi krūmos atskanēja klik�ķis. Uzbrucējam �oreiz bija pie�ticis laika, lai pielādētu ieroci. Satraukums tikai pieauga. Viņ� pieliecās. Atskanēja viens �āviens, tad otrs, un roku caurstrāvoja tik asas sāpes, ka ieroci nācās nomest. Servazs to mēģināja atrast.

Sasodīta bū�ana, kur tas nelaimīgais ierocis palicis?

Servazs izmisīgi meklēja, taustot krūmāju. Nometies uz ceļiem, izmeklētājs griezās ap savu asi. Lode tam nebija trāpījusi, tikai aizķē�rusi. Servazs dzirdēja, kā pāris metru tālāk atkal tiek pielādēta �autene. Kad lode svelpdama, tikai da�us centimetrus virs galvas, �ķērsoja krū�mus, viņ� metās me�ā. Kaut kur nosvilpa vēl viena lode. Varēja dzirdēt, kā atkal tiek pārlādēts ierocis un �āvējs dodas viņa virzienā, nesteidzīgi pa�ķirot krūmus. Uzbrucējs bija visu sapratis! Viņ� zināja: ja Servazs nebija atbildējis ar pretuguni, tam nebija iero�a. Policists aizķērās un paklupa pār kādu sakni. Atkal ar galvu pret kaut ko atsitās. Tas bija koka stumbrs. Servaza seja asiņoja. Asinis siltas un biezas tecēja tam pa vaigiem.

Servazs piecēlās kājās un līklo�iem metās bēgt.

Atkal atskanēja divi �āvieni, vairs ne tik precīzi kā iepriek�ējie. Viņ� nespēja izlemt, vai mesties bēgt vai labāk kaut kur paslēpties. Servazs nolēma bēgt. Jo vairāk viņ� attālināsies, jo grūtāk uzbrucējam būs viņu atrast� Virs galvas atkal iznira mēness. Mēnesgaisma spraucās cauri lapotnei, un ainava �ķita sirreāla, ta�u Servazam tas nepalīdzēja. Viņ� gribēja izspraukties cauri biezajiem krūmiem, kas bija saaugu�i kā mūris, ta�u krekls ķērās ērk�ķos. Viņ� izmisīgi cīnījās, lai atbrīvotos, un to saplēsa. Sapratis, ka gai�ā krekla audums viņu padara par viegli sasniedzamu mērķi, Servazs to atpogāja, nometa un atkal ienira krū�mos. Augumu skrāpēja dzeloņi, un bālais ķermenis tumsā bija viegli pamanāms. �āvējs redzēja viņa muguru! Servazs nodomāja, ka ir pilnīgs nejēga, kur� tūlīt mirs pazemojo�ā nāvē policists bez iero�a, kur� nespēj aizstāvēties un kuram mugurā ie�aus uzbrucējs, kam viņ� dzinās pakaļ. Skriedams cauri krūmiem, aizelsies, kaklam degot kā ugunīs, Servazs iedomājās par Mariannu, Irtmanu, Vincentu un Margo� Kas meiteni aizstāvēs, ja Servaza vairs nebūs?

Viņ� atkal pa�ķīra krūmus un sastinga.

Aiza�

Tālu lejā tecēja upe. Servazam noreiba galva, un viņ� atkāpās atpa�kaļ. Kļuva nelabi. Viņ� stāvēja kraujas malā. Divdesmit metrus zemāk starp kokiem mēnesgaismā mirdzēja ūdens�

Servazs dzirdēja, kā aiz muguras lūstot nobrak�ķ zars.

TĀS BIJA BEIGAS.

Viņam bija izvēle lēkt tuk�umā un tikt sa�ķaidītam pret klintīm, saņemt lodi mugurā vai stāties pretim slepkavam� Vismaz tad viņ� būs uzzinājis patiesību. Bet tas bija vāj� mierinājums. Viņ� palūkojās lejā. Kājas sagrīļojās. Pirms diviem gadiem, dzenoties pakaļ slepkavam kalnos, Servazs vairākas reizes bija sajutis nepārvaramas bailes un aug�stuma reiboni. Izmeklētājs iztēlojās, kā krīt, un viņam atkal noreiba galva. Viņ� pagriezās uz krūmu pusi, lai nebūtu jāskatās tuk�umā, nolē�mis, ka labāk tomēr izvēlēsies lodi.

Varēja dzirdēt, kā uzbrucējs tuvojas. Glu�i kā plēsoņa. Pēc mirkļa viņ� ieraudzīs sava ienaidnieka seju.

Servazs vēlreiz palūkojās sev pār plecu, uz aizas pusi. Un pamanīja, ka klints nav viendabīga. Nedaudz pa kreisi, �etrus metrus zemāk, bija

izveidojusies neliela platforma, kura karājas virs bezdibeņa un uz kuras aug da�i krūmi. Viņam �ķita, ka zem klints pavīd tum�a ēna. Vai tas ir kāds padziļinājums vai ala? Servazs centās norīt siekalas. Rīkle bija izkal�tusi. Ja nu tā ir viņa pēdējā iespēja? Ja nu izdotos līdz turienei norāpties un paslēpties zem klints izciļņa? Tad slepkavam būtu daudz grūtāk tam piekļūt, jo nāktos riskēt un sekot, pieturoties tikai ar vienu roku, bet otrā rokā turot pielādēto ieroci. Un tomēr izbēgt �ķita neiespējami pat tad, ja Servazs ar abām rokām pieķertos pie klints. Tas bija pāri viņa spēkiem.

Tu nosprāgsi, ja te paliksi! Tevi nogalinās ne jau bailes no augstuma, bet gan lode!

Krūmos tie�i aiz muguras bija dzirdams troksnis. Pārdomām vairs nebija laika. Ar muguru pret aizu Servazs uz vēdera pieplaka pie klints, lai neredzētu tuk�umu savā priek�ā, pievērsis skatienu klints sienai, kas atradās tikai pāris centimetru no viņa sejas, un sāka rāpties lejā, ar kurpju purngaliem meklējot atbalsta vietas. Ātrāk! Izmeklētājam nebija laika sataustīt dro�u atbalstu. Nebija laika nekam! Jau pēc mirkļa viņa sekotājs būs pie kraujas malas. Servazs aizvēra acis un turpināja pārvietoties gar klints sienu uz leju. Drud�ainā steiga uzbangoja asi�nis, un kājas stipri drebēja. Tad viņ� ar kreiso kāju paslīdēja un juta, ka svars to velk uz leju. Servazs krita, klints asumiem uzplē�ot krūtis. Viņ� kliedza un veltīgi centās pieķerties klintsradzei. Servazs laidās lejup pa klinti glu�i kā kamaniņas, sāpīgi uzplē�ot vēderu un krūtis. Viņ� juta, kā zari tam sitas pret muguru. Kritiens beidzās, kad viņ� piezemējās uz nelielās klintsradzes, ieraudzīja zem sevis tuk�umu un pārbijies pieripoja tuvāk klints sienai. Tad Servazs glu�i kā dzīvnieks ieslīdēja padziļinājumā zem platformas.

Ar roku viņ� sataustīja kādu akmeni. Servazs gulēja, izstiepies zem klintsradzes, bet krūtis izbailēs strauji cilājās.

Es gaidu�

Panāc tik �urp, rāpies lejā, ja vien uzdrīkstēsies.

Servazs bija viscaur nomūrējies ar zemi un asinīm, ievainots un izmisis, paslēpies alas dziļumā glu�i kā neandertālietis pirms daudziem gadsimtiem. Bailes un augstuma reiboni tagad bija nomainīju�as nāvī�gas dusmas un naids. Ja tas draņķis te norāpsies, viņ� tam ar akmeni sa�ķaidīs galvu.

Aug�ā valdīja klusums. Skalojoties pret klints sienu, mutuļoja upe un apslāpēja visus pārējos trok�ņus. Sirds joprojām dauzījās kā negudra.

Varbūt tas otrs tur aug�ā jau bija nomērķējis divstobreni uz to vietu, kur Servazs ir paslēpies, un gaidīja, kad tas beidzot uzdrīkstēsies izbāzt galvu no alas. Kā amerikāņu filmā �Deliverance". Vismaz viņ� tā būtu darījis. Pamazām Servazs nomierinājās. Atlika vienīgi gaidīt. �eit viņ� bija dro�ībā. Uzbrucējs neriskēs rāpties lejā. Viņ� palūkojās pulkstenī, ta�u tas bija saplīsis. Servazs atkal izstiepās. Viņ� te varētu palikt stun�dām ilgi. Tad pēk�ņi Servazam kaut kas ienāca prātā.

Mobilais telefons�

Viņ� to izvilka un jau grasījās aicināt palīgā Samiru, kad iedomā�jās, ka kaut kas ar telefonu nav tā, kā tam jābūt. Bet kas tie�i? Servazs to saprata da�u sekun�u laikā. Saskaroties ar mūsdienu tehnoloģijām, izmeklētājam reizēm bija sajūta, it kā viņ� ar laika ma�īnu būtu atceļo�jis no cita gadsimta. Pirms trim gadiem Servazs viens no pēdējiem bija iegādājies mobilo telefonu, un Margo viņam palīdzēja ierakstīt telefonā kontaktu sarakstu. Servazs ļoti labi atcerējās, ka viņi toreiz bija ierak�stīju�i vārdu �Vincents�.

Nevis �Esperandjē�.

Viņ� sameklēja savu palīgu kontaktu sarakstā. Bingo! Divi da�ādi numuri! Kāds, Servazam nezinot, bija izmantojis viņa mobilo telefonu un ievadījis viltus kontaktu, lai pēc tam no �ī numura nosūtītu īsziņu. Viņ� centās atcerēties, kad bija atstājis savu telefonu bez uzraudzības, ta�u nespēja apkopot domas.

Tad viņ� piezvanīja Samirai un palūdza steidzami atsūtīt �andar�mus. Servazs jau grasījās teikt, lai atbrauc ari viņa pati, ta�u tad viņam ie�āvās prātā vārds �diversija�. Ja nu �āvēja mērķis nemaz nav viņu nogalināt? Neviena lode Servazam nebija trāpījusi, visas aizlidoja garām. Vai nu uzbrucējs bija slikts �āvējs, vai ari�

-��������������� Papildini liceja uzraudzību ar vēl diviem cilvēkiem! viņ� kliedza.

-��� Un pieprasi papildspēkus! Piezvani Vincentam un pasaki, lai tūlīt iero�das! Un paziņo �andarmiem, ka tas tips ir bruņots! Pasteidzies!

-��� Pie velna, kas notiek, �ef?

-��� Nav laika paskaidrot. Rīkojies veicīgāk!

REDZOT, KĀDAS SEJAS rāda �andarmi, virvē nolai�oties no klints virsotnes, Servazs saprata, ka izskatās atbaido�i.

-��� Te jau vajadzēja saukt ātro palīdzību, Bekērs konstatēja.

-��� Nav tik traki, kā izskatās.

Caur me�u viņi atgriezās pie namiņa. �āvējs bija izgaisis, ta�u kap�teinis, kur� vadīja Marsakas brigādi, bija veicis vairākus telefona zva�nus. Aptuveni pēc stundas Elvisa māju un tās apkārtni vēlreiz pārmeklēs eksperti un savāks �aulītes un citus pierādījumus, ko �āvējs varētu būt atstājis.

Kamēr pārējie rosījās gan pa mājas iek�pusi, gan ārpusi, Servazs devās uz vannasistabu. Ieraugot spoguli savu atspulgu, viņam nācās atzīt, ka Bekēram bijusi taisnība. Ja izmeklētājs sevi tādā paskatā ierau�dzītu uz ielas, noteikti pārietu ielas otrā pusē. Mati bija pilni ar zemi, zem acīm zili riņķi, bet kreisai acij tik izteikts sarkans tīklojums, ka tā �ķita viscaur tum�a. Palielinātās un nedabiski spīdo�ās acu zīlītes izskatījās kā narkomānam. Apak�lūpa bija pu�u un uztūkusi. Zilumi un sakaltu�ās asinis, skrāpējumi un uzplēsumi sedza visu ķermeni, kaklu, rokas un pat degunu.

Vajadzēja nomazgāties, ta�u viņ�, turpinot skatīties spoguli, izvilka cigare�u paciņu un vienu cigareti mierīgi iesprauda mutē. Nagi bija melni kā ogļracim, bet labajai rokai divi nagi pat norauti. Servazs jopro�jām blenza spoguli un, drebo�ajos pirkstos turot cigareti, drud�aini smēķēja, līdz tā bija izdegusi.

Tad viņ� bez jebkāda acīmredzama iemesla skaļi iesmējās, un vairā�kas galvas pagriezās uz Servaza pusi.

VIŅI BIJA SAPULCĒJU�IES kādā no Marsakas �andarmērijas telpām Esperandjē, vairāki viņa grupas �andarmi, Pi�ols, Sartē, izmeklē�anas tiesnesis, ko viņi bija uzcēlu�i no miega un ko Pi�ols bija atvedis ar savu automa�īnu, un Servazs. Noguru�o, neizgulēju�os cilvēku sejas bija vaicājo�i pavērstas viņa virzienā. Viņi bija �urp ataicināju�i ari �andar�mērijas de�ūrārstu, kur� apskatīja un iztīrīja Servaza brūces.

-��� Kad jūs pēdējo reizi esat vakcinēts pret stingumkrampjiem?

Servazs uz �o jautājumu nespēja atbildēt. Pirms desmit, piecpa�dsmit vai divdesmit gadiem? Viņam nepatika ne slimnīcas, ne ārsti.

-�������������� Uzrotiet piedurknes! pavēlēja ārsts, parakņājies savā aptieciņā.

-��� Es jums ie�ļircinā�u 250 vienības imunoglobulīna vienā rokā, bet vak�cīnu otrā. Pieņemu, ka pa�laik jūs netiekat, bet, kad varēsiet, ierodie�ties manā kabinetā uz pārbaudi!

-��� Sarunāts.

-��� Manuprāt, jums tomēr derētu vairāk rūpēties par savu veselību, ārsts sacīja, iedurot Servazam rokā adatu.

Ar otru roku Servazs bija satvēris krūzi ar kafiju.

-��� Ko jūs ar to gribat teikt?

-��� Cik vecs jūs esat?

-��� Man ir �etrdesmit viens gads.

-Ja negribat sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus, tad man �ķiet, ka pienācis pēdējais laiks nedaudz vairāk parūpēties par sevi, ārsts piebilda, pārliecino�i pamājis ar galvu.

-��� Es tomēr īsti labi nesaprotu.

-��� Dro�i vien ar sportu jūs īpa�i daudz nenodarbojaties, vai ne? Iesaku par to padomāt. Ienāciet pie manis� kad atrodas brīvs brītiņ�.

Un ārsts aizgāja, acīmredzami pārliecināts, ka �o pacientu nekad vairs neredzēs. Servazam ārsts bija paticis. Viņ� tie�ām neatcerējās, kad pēdējo reizi pie kāda no viņiem bijis, ta�u, ja �is ārsts strādātu Tulūzā, viņ� noteikti reizi par visām reizēm būtu sekojis tā padomam.

Servazs pārlaida skatienu pie galda sēdo�ajiem. Tad viņ� pastāstīja par savu sarunu ar van Akeru, kā arī pēdējos jaunumus par negatīvo salīdzino�ās grafoloģijas rezultātu un Elvisa bēniņos atrastajām foto�grāfijām.

-��� Tas vien, ka jūsu draugs nav izdarijis ierakstu burtnīcā, vēl neno�zīmē, ka viņ� uzreiz nav vainīgs, ja nav pierādīts pretējais, izmek�lē�anas tiesnesis piebilda. Viņ� tomēr pazina upurus, un viņam bija gan izdevība tiem piekļūt, gan nozieguma motīvs. Un, ja jūs turklāt vēl apgalvojat, ka viņ� pie dīlera iegādājies narkotikas, tad man �ķiet, mums ir pietiekami daudz pierādījumu, lai pieprasītu viņa aizturē�anu, tomēr vēlos atgādināt, ka es lūdzu atcelt deputāta neaizskaramību Lakazam. Ko iesāksim?

-��� Tā būs tikai tuk�a laika nosi�ana. Es vēlreiz atkārtoju, ka esmu pārliecināts Frānsiss van Akers nav vainīgs.

Servazs saminstinājās.

-��� Un es arī nedomāju, ka Pols Lakazs ir vainīgs, viņ� vēl piebilda.

-��� Kāpēc tā?

-��� Pirmām kārtām tādēļ, ka viņ� jau iekļauts melnajā sarakstā. Kāda viņam jēga pa�laik man izlikt lamatas, ja pats atsakās teikt, kur bijis

tajā vakarā, kad tika nogalināta Klēra Dimāra? Tam nav nekādas jēgas. Turklāt viņa nav starp tiem, kas redzami Elvisa fotogrāfijās. Viņ� nav iekļauts pliko dibenu katalogā.

-��� Tomēr meloja par to, kur bijis.

-��� Tādēļ, ka tad, ja tas, ko viņ� tovakar darijis, nāks gaismā, viņa politiskai karjerai tik un tā būs beigas.

-��� Varbūt viņ� ir gejs, Pi�ols ieminējās.

-��� Vai jums ir kāda nojausma par to, kas aiz tā slēpjas? tiesnesis jautāja, nepievēr�ot uzmanību �ai piezīmei.

-��� Ne vismazākās.

-��� Viens ir skaidrs, tiesnesis iesāka.

Viņi saskatījās.

-�� Ja kāds jums �auj mugurā, tātad esat pietuvojies atrisinājumam. Un �o cilvēku vairs nekas neaizkavēs�

-��� Tas jau tāpat bija skaidrs, Pi�ols sacīja.

-��� Turklāt Igo Bohanovska advokāts atkal pieprasījis viņa atbrīvo��anu, tiesnesis sacīja, vēr�oties tie�i pie Servaza. Rīt tiesnesis izska�tīs �o prasību. Un noteikti lems par labu aizstāvībai. Ņemot vērā pēdējos notikumus un lietas pa�reizējo stāvokli, neredzu nekādu iemeslu jauno cilvēku vēl ilgāk turēt pirmstiesas apcietinājumā.

Servazs noklusēja, ka pats būtu Igo atbrīvojis jau pirms laba laika. Domās viņ� atradās tālu projām. Cita pēc citas sabruka visas viņa hipo�tēzes Irtmans, Lakazs, van Akers� Kļūdījās gan tiesnesis, gan slep�kava. Viņi nebija pietuvoju�ies atrisinājumam. Glu�i pretēji viņi no tā attālinājās. Kop� izmeklē�anas sākuma viņi vēl ne reizi nebija tā nomal�dīju�ies. Ja vien� Servazs uz viņiem domīgi palūkojās. Ja vien, pa�i to neapzinoties, kādā brīdī tie�ām ir biju�i pārāk tuvu lietas atrisināju�mam� Kā citādi lai izskaidro to, ka viņam �āva mugurā? Tādā gadījumā viņam vēlreiz rūpīgi jāizpēta visi izmeklē�anas posmi, meklējot, kurā brīdī, gandrīz nemanot, ir saskrējies ar slepkavu vai ari viņu tā iebiedē�jis, ka tas uzņēmies tik milzīgu risku.

-��� Nespēju atjēgties, tiesnesis pēk�ņi ieminējās.

Servazs uz viņu vaicājo�i palūkojās.

-��� Mēs esam sevi pataisīju�i par muļķiem.

Servazs prātoja, par ko ir runa.

-��� Vēl nekad nebiju redzējis, ka Francijas komanda tik slikti spēlētu! Un tas, kas notika ģērbtuvēs pārtraukumā, tas nudien ir neticami!

�ī piezīme tika uzņemta ar neapmierinātu balsu murdoņu. Tagad Servazs atcerējās, ka tovakar, nedaudz agrāk, bija noticis iz�ķiro�ais ma�s starp Franciju un Meksiku. Viņ� neticēja savām ausīm! Pulkstenis bija divi naktī, viņ� tikko bija izglābies no nāves, bet kolēģi apsprieda futbolu!

-��� Un kas tad notika ģērbtuvē? Esperandjē vēlējās uzzināt.

Servazs iedomājās, ka, iespējams, ir sprāgusi bumba un puse

komandas uzlidojusi gaisā. Vai arī kāds spēlētājs ir kādu nogalinājis? Bet varbūt izlases treneris, ko visa pasaule zākāja, komandas priek�ā ir izdarījis harakiri?

-�� Anelka esot sarunājis rupjības Domenekam, Pi�ols sanervozējies pavēstīja.

Un tad? Vai tie�ām tas ir viss? Servazs bija apstulbis. Policisti ik die�nas aizskar cilvēkus un spļauj tiem uz galvas gan uz ielas, gan iecirkņos. Iespējams, Francijas komanda glu�i vienkār�i bija sabiedrības spogulis.

-��� Vai Anelka bija tas spēlētājs, kur� pagāju�oreiz atstāja laukumu pirms ma�a beigām? Servazs painteresējās.

Visi uz viņu palūkojās tā, it kā beidzot viņ� būtu uzdevis varen gudru jautājumu, bet atbildēt uz to būtu tikpat svarīgi kā atrast slep�kavu.

VIŅAS MIEGU IZTRAUCĒJA �Singin� in the Rain" skaņas. Cīglere redzēja, kā Malkolms Makdauels ar hūti halvā dziedot un dejojot spēra viņai ar kāju, līdz to uzrāva no miega. Mobilais telefons turpināja zva�nīt. Viņa apgriezās uz vēdera un pastiepa roku, lai to paņemtu no nakts�galdiņa. Runātāja balss ne�ķita pazīstama.

-��� Kapteine Cīglere?

-Jā. Ak kungs, cik ir pulkstenis�?

-Jā� hm� te Kantē. Paklausieties, man� man tie�ām �ēl, ka es jūs pamodināju, ta�u man� man� ir kas svarīgs jums sakāms. Tas tie��ām ir svarīgi, kapteine. Es nespēju aizmigt. Es� es nodomāju, ka man jums noteikti to vajag pateikt. Ka tad, ja to neizdarī�u tagad, es vēlāk nesaņem�os�

Viņa iededza naktslampiņu. Radiomodinātājs rādīja 2 un 32 minū�tes. Kāda mu�a viņam iekodusi? Virie�a balss izklausījās satraukta, tomēr izlēmīga. Viņa aizturēja elpu. Drisam Kantē bija kaut kas sakāms. Jācer, ka svarīgs, ņemot vērā, cik ir pulkstenis.

-��� Kas jums sakāms, Kantē kungs?

-��� Taisnība.

Viņa apsēdās, atstutējusies pret spilveniem.

-��� Ko jūs man gribējāt teikt?

-��� Es jums �ovakar meloju, jo man� man bija bail� Bail, ka tas cil�vēks pret mani kaut ko uzsāks, ka tad, ja jūs viņu aizturēsiet, ari es tik�u notiesāts un izraidīts� Vai mūsu darījums vēl ir spēkā?

-�������������� Es jums to apsolīju, viņa beidzot sacīja, jo Kantē ilgi klusēja.

-��� Neviens neko neuzzinās. Ta�u es jūs neizlaidī�u no acīm, Kantē.

Irēna nojauta, ka viņ� apsver katru viņas vārdu, tomēr Kantē bija piezvanījis, tātad jau izlēmis. Pirms zvanīja, viņ� visu bija rūpīgi pār�domājis. Viņa pacietīgi gaidīja, sajūtot, kā pulsē pirkstu gali, kuros bija satverta klausule.

-��� Visi jau nav tādi kā jūs,-viņ� sacīja. Ja nu kāds no jūsu kolēģiem izpļāpājas? Un mani nodod? Es uzticos jums, nevis viņiem�

-�� Jūsu vārds nekur neparādīsies. Es jums to apsolu. Un bū�u vienīgā, kas to zinās. Jūs piezvanījāt man, Kantē. Tāpēc tagad labāk runājiet, jo tikpat jau ir par vēlu. Es jūs vairs mierā nelik�u.

-��� Tam vīrietim nebija sicīlie�u akcents.

-��� Es� es ne pārāk labi sapratu.

-��� Atceraties, es jums teicu, ka viņam bija itāļu akcents?

-Jā. Un tad?

-��� Es jums meloju. Viņam bija austrumvalstu akcents. Slāvu.

Viņa sarauca pieri.

-��� Vai esat par to pārliecināts?

-Jā. Ticiet man, savu� klejojumu laikā esmu saticis ne mazums ļau�u.

-��� Paldies. Bet jūs ta�u man nezvanāt tik vēlu tikai tāpēc, lai to pateiktu? Vai man taisnība?

-Jā. Tas vēl nav viss.

Ciglere pēk�ņi koncentrēja visu savu uzmanību. Drisas Kantē balsi bija saklausāms kaut kas īpa�s.

-��� Es� es viņam sekoju. Viņ� domā, ka ir ļoti viltīgs, ta�u es izrādījos viltīgāks par viņu. Vakar, kad es atdevu zibatmiņu, palūdzu kādai no manām draudzenēm paslēpties ielas otrā pusē un viņam sekot, kad tas izgāja no kafejnīcas. Viņ� bija novietojis ma�inu tālu no turienes un bija ļoti piesardzīgs, ta�u mana draudzene ir pietiekami viltīga. Tai izdevās palikt nepamanītai. Viņa redzēja, kā viņ� iekāpj ma�inā. Un pierakstīja tās numuru.

Irēna iztaisnojās, it kā tai zirgs ar pakavu būtu iespēris pa nierēm, tad pastiepās, lai no naktsgaldiņa atvilktnes izvilktu pildspalvu, un uz plaukstas pārbaudīja, vai tā raksta.

-��� Es klausos, Kantē.

KAD MARGO PĀRGURUSI un uz nervu sabrukuma robe�as atgrie�zās savā istabā, pulkstenis rādija divi nakti. Viņa prātoja, vai tik nav

piedzīvojusi vistrakāko vakaru visā savā mū�ā. Un gudroja arī, vai tas, ko viņi tur aug�ā, ezera krastā, bija redzēju�i, nav sapnis. Un vai tas ir svarīgi. Viņa bija pārliecināta, ka ir gan. Margo nemācētu paskaidrot, kāpēc, ta�u �ī izrāde uz viņu bija atstājusi smagu iespaidu un izraisījusi tik drūmas priek�nojautas, it kā tuvotos kāda nelaime. Turklāt bija vēl arī Dāvida draudi un izvaro�anas mēģinājums, uzraksts uz viņas ska�pī�a, slepenas tik�anās un sarunas, ko viņi ar Eliasu bija noklausīju�ies�

Mieru nedeva arī tas, kas starp viņu un Eliasu bija noticis tur aug�ā, ma�īnā. Viņa pēk�ņā reakcija. Līdz pat �im vakaram Margo nebūtu domājusi, ka Eliasam �ķiet pievilcīga. Tonakt, kad viņa bija atvērusi durvis vienā apak�veļā, viņ� uz to nebija pat paskatījies� Un līdz �im vakaram viņa nekad nebūtu domājusi, ka viņai patīk Eliass� Margo atcerējās ari dusmas viņa acīs pēc tam, kad bija iecirtu�i pliķi. Viņa no�ēloja, ka bija tā izdarījusi. Vajadzēja vienkār�i viņu atgrūst nepaze�mojot. Atpakaļceļ� bija gar� un nomāco�s. Eliass visu laiku klusēja, bet viņa izvairījās uz puisi skatīties.

Margo atcerējās viņu skūpstu. Lai gan tas bija iestudēts, piespiedu skūpsts, tomēr skūpsts� Vēl pirms gada viņai bija bijis ļoti pieredzējis mīļākais viņas tēva vecumā. Precēts, divu bērnu tēvs. Viņ� abu attiecī�bām bez jebkādiem paskaidrojumiem pēk�ņi bija pielicis punktu, un Margo bija aizdomas, ka tur iejaukts viņas tēvs. Kop� tā laika viņai bija biju�as trīs mīlas dēkas. Visus kopā saskaitot kāds pusducis vīrie�u. Ja neskaitīja pirmo no�ēlojamo sakaru �etrpadsmit gadu vecumā, Eliass noteikti bija visnepieredzēju�ākais. Viņam bija pla�as zinā�anas, bet ne �ajā jomā. Margo to bija nopratusi, sprie�ot pēc tā, kā Eliass bija viņu skūpstījis. Tad kāpēc viņa vēlējās, lai tas notiktu atkal?

Margo saprata, ka sava loma bija ari stresam, satraukumam un bai�lēm, ko viņi kopā bija izjutu�i, tomēr tas nebija vienīgais izskaidrojums. Lai gan Eliass bija neveikls un izturējās dīvaini un neparedzami, meitene saprata, ka puisis viņai patīk. Tad Margo ie�āvās prātā vēl kaut kas.

Vajadzēja brīdināt tēvu.

Viņa bija pārliecināta, ka tam, ko viņi bija redzēju�i, ir kāds sakars ar pasniedzējas nāvi. To noteikti bija rūpīgi jāapsver. Viņu tirdīja neizskaid�rojama sajūta, ka tas ir steidzami. Kāpēc viņ� tai nepārzvanīja? Margo pa galvu jaucās da�ādas domas. Viņas tēvs, Eliass� Meitene iedomājās, ka puisis sadrūmis sē� savā istabā, un pēk�ņi viņai sagribējās, lai tas

zinātu, ka ari viņai notiku�ais nav vienaldzīgs. Margo paņēma savu viedtālruni un uzrakstīja ziņu:

Kur tu esi?

Atbilde bija jāgaida ilgi.

?

Nonāc lejā uz halli.

?

Man tev kaut kas sakāms.

Negribu.

Lūdzu!

Ko tu vēlies?

Tur pateik�u.

Vai tas nevar pagaidīt?

Nē. Svarīgi. Zinu, ka tevi aizskāru. Lūdzu kā draugu.

Atbildes nebija. Viņa rakstīja atkal.

Elias?

OK.

Viņa piecēlās, aizgāja līdz izlietnei, noskalojās ar aukstu ūdeni, ielika mutē ko�ļeni un izgāja no istabas. Kad Margo nonāca kāpņu galā, Eliass vēl nebija atnācis un viņa jau sāka prātot, vai tas vispār atnāks, kad viņ� sadrūmu�u seju beidzot parādījās.

-��� Ko tu gribi? viņ� vaicāja.

Cen�oties atrast piemērotus vārdus, Margo prātoja, ar ko lai sāk, un tad pēk�ņi izdomāja. Viņa piegāja tam cie�i klāt un sāka skūpstīt uz lūpām. Eliass viņas skūpstam neatbildēja. Glu�i otrādi viņa juta, ka tas sastingst vēss kā marmors, ta�u viņa turpināja to skūpstīt, līdz viņ� atmaiga, apkampa Margo un beidzot atsaucās meitenes skūpstam.

-��� Piedod, viņa nomurmināja.

Margo bija tam ar rokām apvijusies ap kaklu un lūkojās pui�a acis, kad �ortu kabatā iezvanījās viņas BlackBerry. Meitene neatbildēja, ta�u tas turpināja zvanīt. Eliass pirmais atkāpās.

-��� Atvaino, viņa sacīja.

Margo palūkojās uz telefona displeju. Viņas tēvs� sasodīts! Margo bija pārliecināta, ka tad, ja viņa neatbildēs, tas turpinās zvanīt vai atsū�tīs pie viņas Samiru.

-Tēt?

-��� Vai es tevi uzmodināju?

-��� Hm� nē.

-��� Labi. Es braucu.

-��� Tagad?

-��� Tev bija kas svarīgs sakāms� Diem�ēl ātrāk nevarēju tikt, manu mazulīt. �onakt �is tas atgadījās.

Kam tu to saki�

-��� Bū�u pēc piecām minūtēm, viņ� piebilda.

Atbildi nenogaidījis, Servazs beidza sarunu.

DĀVIDS NĀVI VIENMĒR bija uztvēris kā draudzeni, sabiedroto un uzticības personu. Tā jau tik sen bija ar viņu kopā. At�ķirībā no vairuma cilvēku, kas no tās baidījās, viņ� ne tikai nebaidījās, bet reizēm to arī uzlūkoja kā iespējamo laulāto draudzeni. Apprecēt nāvi� Kāds roman�tisks formulējums, pat ļoti romantisks, to varētu noturēt par Novālisu vai Mi�imu, tomēr Dāvidam �ī doma patika. Viņ� zināja, ka tam, no kā tas cieta, bija konkrēts nosaukums. Depresija. �is vārds izraisīja gandrīz tādas pa�as izbailes kā vārds vēzis. Un par to viņ� varēja pateikties savam tēvam un vecākajam brālim. Par �o drūmo sēklu, ko tie jau agrā bērnībā bija iedēstīju�i viņa smadzenēs, dienu pēc dienas un gadu pēc gada liekot saprast, ka viņ� ir ģimenes kauna traips, neglītais pīlēns. Pat visneprofesionālākie psihologi visu par viņa bērnību būtu izlasīju�i kā atvērtā grāmatā. Atturīgais un despotiskais tēvs, kur� valdīja pār desmitiem tūksto�u darbinieku un kura spēcīgo auru varēja sajust jeb�kur� apmeklētājs; vecākais brālis, kur� bija paraugmantinieks, ļoti agri nostājies tēva pusē un tēva vietā vēl pavairojis pazemojumu skaitu; mazais brālis, kur� noslīka piemājas baseinā, kad Dāvidam bija uzticēts to pieskatīt; egocentriskā māte, kas bija noslēgusies savā dīvainajā iek��ējā pasaulē. Vecais labais Freids par viņa ģimeni varētu sarakstīt veselu grāmatu. Kad viņ� bija pusaud�a vecumā, �etrpadsmit septiņpadsmit gadus vecs, māte to izvadāja pie visiem labākajiem reģiona ārstiem, ta�u depresija nekur nepazuda, tomēr reizēm gadījās brī�i, kad pūsim

izdevās to noturēt no sevis pa gabalu, un tad tā �ķita tikai kā blāva, draudīga ēna saulainā pēcpusdienā, kad Dāvids smējās un viņam tie�ām bija jautri, tomēr bija ari tādi brī�i, kad ap viņu valdīja tumsa, kā pa��laik, un kad tas necerēja, ka pienāks brīdis, kad depresija viņu atbrīvos no saviem �ņaugiem.

Jā, nāve nebija slikta izvēle� un vienīgā, kas viņu varētu atbrīvot no �īs draudīgās ēnas.

It īpa�i, ja tā palīdzētu izpestīt no cietuma viņa vienīgo īsto brāli Igo� Igo, kur� Dāvidam bija atklājis, cik maz cieņas ir pelnījis viņa tēvs un kāds kretīns ir brālis. Igo, kur� bija licis saprast, ka Dāvidam nav, par ko savus radiniekus apskaust, un ka taisīt naudu ir pavisam banāls talants, kas noteikti bija daudz bie�āk sastopams nekā iespēja kļūt par jauno Baskiā1 vai Radigē2 . Tiesa gan, ar to nepietika, lai Dāvidu izdzie�dētu, ta�u tas palīdzēja gan. Kad Igo bija tuvumā, Dāvids juta, kā izgaist viņa melanholija. Bet Igo atra�anās cietumā viņam bija likusi saprast to, ko viņ� līdz �im labprātāk bija izlicies nemanām, Igo vienmēr nebūs līdzās. Agri vai vēlu viņ� to pametīs. Un tad depresija atgriezīsies ar trīs�kār�u spēku vēl stiprāka, badīgāka un ne�ēlīgāka nekā jebkad agrāk. Un tad viņa to apris, iznīdējot viņa dvēseli un padarot to par no�ēlojamu kaulu �upiņu, ko apskrubinājusi maitu lija. Viņ� jau juta, kā tā virs viņa laidelējas, nepacietīgi gaidot piemērotu mirkli, lai uzbruktu. Un Dāvids ne bridi ne�aubījās, ka uzvara viņam ir pie�ķirta tikai uz laiku un viņ� nekad nebūs pavisam brīvs. Tai vienmēr piederēs pēdējais vārds. Tad kāpēc gan vēl gaidīt?

Atlaidies saņurcītajos palagos un rokas sakrustojis aiz pakau�a, viņ� lūkojās uz Kurta Kobeina plakātu, kas bija piesprausts pie sienas, un domāja par policistu, kur� bija Margo tēvs. Kā mēdza teikt televīzijas seriālu varoņi, tie bija pieļaujami zaudējumi. Un �is policists kļūs par pieļaujamu zaudējumu� Ja Dāvids uzdosies par vainīgo un �ī policista klātbūtnē izdarīs pa�nāvību, tad Igo tiks atbrīvots. �is nodoms viņam iepatikās aizvien vairāk. Tagad tikai atlika to īstenot.

1 �ans Mi�els Baskiā (1960-1988) amerikāņu mākslinieks, neoekspresionists.

2 Reimons Radigē (1903-1923) fran�u rakstnieks, psiholoģiskās analīzes romāna tradīcijas atjaunotājs.

SĒDĒDAMS KRŪMOS, viņ� nedaudz pakustējās un izstaipījās, tad atkorķēja termosu un, tāpat kā to darīja Samira pārsimts metrus tālāk, novietoja uz mēles modafinīla tableti un tai virsū uzdzēra Arabika. Vīrie�tis bija kafijai pievienojis nedaudz Red Buli. Gar�a bija dīvaina, ta�u, par spiti vēlajai stundai, viņ� jutās mundrs kā Vezuvs 79. gada 24. augustā.

Un vēl ilgi varēs palikt nomodā.

No �ī pakalna pavērās neparasts skats. Lai gan liceja celtnes atradās pārsimts metru attālumā, ar savu nakts binokli viņ� varēja saredzēt visu, kas tur notika. Vīrietis bija atpazinis majoru. Pārējos cilvēkus gan viņ� nepazina. Tas bija pamanījis jauno policisti, kas bija paslēpusies krūmos aiz liceja, un viņas kolēģi automa�īnā, turklāt pēdējais nemaz necentās slēpties. Irtmans uzreiz bija nopratis, ka Martēns to tur bija novietojis, lai viņu atturētu tuvoties licejam. Un �ī doma viņu ieprieci�nāja. Viņam bija patīkami, ka Martēns par viņu joprojām domā.

Martēn� Martēn�

Kop� Martēna Servaza pirmā apmeklējuma Varņē institūtā, kad tas bija tik zino�i izteicies par Māleru, viņ� �im policistam nudien bija pieķēries. Todien bija nemitīgi snidzis un aiz loga varēja redzēt piesni�gu�u ainavu. Decembra aukstums stindzināja institūta varenos akmens mūrus un ieleju pie slimnīcas. Elizabete Ferneja bija atnākusi viņu pabrldināt, ka gaidāmi apmeklētāji policists no Tulūzas, �andarme un tiesnesis. Nozieguma vietā, augstu kalnos, hidroelektrostacijā tika atrasts viņa DNS paraugs. Tāda cilvēka DNS, kas ieslodzīts visdro�ākajā psihiatriskajā klīnikā visā Eiropā! Viņam bija jāsmaida, iedomājoties, cik viņi būs pārsteigti un izbrīnīti, ta�u, kad policists bija ienācis palātā, tas

viņa sejā nemanīja neko no iepriek� iztēlotā. �veicietis �o mirkli nebija aizmirsis. Viņus gaidot, tas meklēja sev kādas nodarbes un, kad dok�tors Ksavjē atveda apmeklētājus, bija uzlicis Mālera Ceturtās simfonijas pirmo daļu. Tā bija pirmā reize, kad viņ� satika Martēnu. Irtmans bija pamanījis, kā Martēns nodrebēja, kad pazina mūziku. Un tad, viņam par milzīgu pārsteigumu un prieku, bija pateicis tikai vienu vārdu: �Mālers.� Irtmans to nespēja aizmirst. Un sirds tam bija priekā iegavilējusies, kad viņ�, Servazā lūkojoties un ieklausoties, tikai ar grūtībām bija spējis apslēpt savu saviļņojumu par to, ka viņa priek�ā stāv doppelgānger viņa dvēseles brālis, dubultnieks, kur� bija izraudzījies gaismas, nevis tumsas ceļu. Dzīvot ta�u nozīmē izdarīt izvēli! Irtmanam bija pieticis tikai ar vienu tik�anos, lai saprastu, ka Martēns tam līdzinās daudz vairāk, nekā viņ� spētu iztēloties. Viņ� labprāt to būtu pārliecinājis par abu līdzību, ta�u pagaidām pietika jau ar to vien, ka Martēns par viņu bie�i domāja. Irtmans bija pamanījis, ka policists, tāpat kā viņ� pats, nevar ciest mūsdienu bezjēdzīgo laika nosi�anu, jaunās paaudzes muļ�ķīgo patērētāju psiholoģiju, viņu seklās intereses un slikto gaumi, apro�be�oto domā�anu, stulbo izturē�anos un nedziedināmo mietpilsonību. Arī Martēns jutās vientuļ�. Viņi abi noteikti saprastos un kā vēl! Lai gan Martēnam to ļoti negribētos atzīt, viņi bija tik līdzīgi kā divi pēc dzim�anas iz�ķirti dvīņi.

Kop� tās reizes Irtmans nepārstāja domāt par Martēnu. Un viņa biju�o sievu Aleksandru un meitu Margo. Viņ� bija ievācis informāciju. Mazpamazām Irtmanam radās sajūta, it kā Martēna ģimene būtu kļu�vusi par viņējo. Izmeklētājam par to pat nenojau�ot, viņ� bija ielavījies tā dzīvē un tagad atradās tur, vienmēr tuvumā. Tas bija vēl aizraujo�āk nekā skatīties realitātes �ovu ar ģimeņu piedalī�anos. Irtmans no viņa neatkāpsies. Viņ� zināja, ka dzīvo kāda cita dzīvi, ta�u Irtmans un Mar�tēns bija tik tuvi. Tas bija otrais �es�, ko viņ� vēroja, tikai bez tum�ās puses.

Irtmans atkal pievērsa uzmanību licejam. Visi grasījās kāpt ma�īnā. Viņ� savējo bija novietojis me�ā, piecsimt metrus tālāk. Ja kāds tai tuvo�sies, uzreiz iedarbosies ultrajutīgā signalizācija un Irtmans tiks brīdi�nāts.

Uz īsajiem, balinātajiem matiem uzvilcis melnu mici, viņ�, ar brīvo roku glāstot tum�o bārdiņu, pārvietoja binokļa objektīvu uz guļamtelpu

korpusu. Gaismas nebija, izņemot Margo logu. Pēk�ņi viņ� ieraudzīja, ka Martēns atrodas meitas istabā un viņa tam kaut ko, dzīvi �esti�kulējot, stāsta. Bija tik patīkami būt par �is nelielās ģimenes ainiņas liecinieku, ka ari pats sajuta, kā viņu piepilda laime un saviļņojums, un par to Irtmans pats bija pārsteigts. Augstā debess, tu ta�u netaisies iemīlēties? Irtmanam vīrie�i nekad nebija �ķitu�i pievilcīgi. Bija tikpat neiespējami iztēloties, ka viņ� varētu atteikties no savas heteroseksualitātes, kā iedomāties, ka pāvests Jānis Pāvils varētu atteikties no katoļticības. Viņ� pret �o inteliģento un vientuļo policistu izjuta kaut ko tādu, kas dīvainā kārtā, lai gan diezgan attālināti, tomēr atgādināja mīlas jūtas.

Un, me�a biezoknī paslēpies, viņ�, to iedomājoties, pasmaidīja.

SERVAZS APTURĒJA MA�ĪNU ceļa malā pie īpa�uma robe�as un gai�dīja, kad pulkstenis būs se�i no rīta. Diena ausa ar apskau�amu pacie�tību. Viņ� smēķēja cigareti pēc cigaretes un, kad izstiepa roku, redzēja, ka tā dreb kā vītola lapas virs upes. Un tas izmeklētājam atgādināja kādu aforismu, ko viņi bija apguvu�i filozofijas lekcijās.

Vienā upē divreiz neiekāpsi.

Servazs nekad nevarētu iedomāties vēl piemērotāku teicienu. Viņ� prātoja, vai tie�ām kādreiz bija mīlējis meiteni, kura patiesībā nemaz neeksistē. Izmeklētājs vērās uz mājas aprisēm aiz kokiem, otrpus �ogam, un sāpes atkal atgriezās. Viņ� atvēra ma�īnas durvis, aizmeta cigareti un izkāpa ārā.

Servazs devās gar �ogu līdz vārtiem, iegāja pa tiem un sāka iet uz priek�u pa aleju. Rītausmas klusumā vīrie�a kurpju zoles skaļi mina granti. Viņa noteikti negulēja. Servazs to zināja, jo redzēja, ka ieejas durvis pie lieveņa ir vaļā. Pulkstenis bija se�i no rīta, nekur nemanīja nevienu kaķi, bet durvis bija pla�i atvērtas. Viņam� Viņa dro�i vien to bija ieraudzījusi vai dzirdējusi piebraucam. Servazs prātoja, vai viņa bija agri pamodusies vai arī visu nakti nav varējusi aizmigt. Viņ� varēja saderēt, ka pareizais ir otrais variants. Cik sen jau viņa neguļ? Gaiss joprojām bija tikpat smags, bet debesis draudīgas. Ta�u austrumos cauri pelēkajiem mākoņu vāliem jau spraucās saule un dārzā stiepās garas ēnas, viņējo ieskaitot. Servazs nesteidzīgi uzkāpa pa pakāpieniem.

-��� Esmu te, Martēn.

Balss skanēja no terases. Servazs izgāja cauri virknei istabu. Gaismā iezīmējās Mariannas siluets. Viņa tam bija pagriezusi muguru. Servazs

stāvēja uz terases. Zaļumu ieskautais ezers bija nekustīgs. Tajā glu�i kā spogulī atspīdēja pretējā krasta koki un debesis. Valdīja bezgalīgs klusums, un bija tāda sajūta, it kā viņi būtu vieni pa�i visā pasaulē. Pat pakalna zāle dzidrajā gaismā �ķita zaļāka.

-��� Nu, vai atradi atbildes, kuras meklēji?

-��� Vēl ne, bet esmu jau tuvu.

Marianna lēnām pagriezās un paskatījās uz viņu. Viņas seja bija bāla un izmocīta, acis apsārtu�as, vaigi iekritu�i, bet mati izskatījās pārāk sausi. Viņ� redzēja sievietes sāpes. Tā nebija tā Marianna, kuru viņ� bija mīlējis, un pat ne tā, ar kuru viņ� pavisam nesen bija mīlējies.

-��� Viņi grasās atbrīvot Igo.

Cerību atblāzma.

-Kad?

-��� Tiesnesis �orīt parakstīs orderi, bet rit viņu izlaidīs brīvībā.

Viņa klusējot pamāja ar galvu. Servazs saprata, ka Marianna negri�bēja sapriecāties pirms laika un gaidīja to bridi, kad varēs apkampt dēlu.

-��� Es vakar vakarā runāju ar Frānsisu.

-��� Zinu.

-��� Kāpēc tu man neko neteici?

Viņa raudzījās Servazā ar savām dziļajām, zaļajām acīm, kuru ska�tiens bija tik mainīgs kā viņiem iepretim eso�ais me�s. Lai gan Marian�nas skatiens bija rāms, ta�u balss gan ne.

-��� Kas man tev bija jāsaka? Ka esmu narkomāne? Vai tie�ām tu iedo�mājies, ka es tev visu stāstī�u tikai tāpēc, ka mēs drāzāmies?

�ie vārdi viņam sāpēja, tāpat kā tonis, kādā tie tika pateikti.

-��� Ko tie�i tev Frānsiss teica? Marianna jautāja.

-��� Ka� ka tu sāki lietot narkotikas pēc Bohas nāves.

-��� Tā nav taisnība.

Viņ� uz to vaicājo�i palūkojās.

-��� �ķiet, Frānsiss būs baidījies tev atklāt visu patiesību. Varbūt viņ� baidījās no tā, kā tu reaģēsi� Frānsiss ir diezgan bailīgs.

-��� Kādu patiesību?

-��� Es pirmo reizi lietoju narkotikas, kad man bija piecpadsmit gadu, viņa iesāka. Kādos svētkos.

Servazs iztrūkās. Piecpadsmit gadu vecumā� Tobrīd viņi ar Mari�annu jau bija pazīstami, kaut gan vēl nebija kopā.

-��� Tas, ka tu tā ari neko nesaprati, man vienmēr �ķitis īsts brīnums. Es tolaik tik daudzas reizes ba�ījos, ka tu uzzināsi, ka kāds tev pateiks�

-��� Acīmredzot es biju pārāk jauns un naivs.

-��� Nu, protams, tāds tu tie�ām biji! Ta�u biji ari iemīlējies. Ko tu būtu iesācis, ja to uzzinātu?

-���� Bet vai tu biji iemīlējusies? viņ� vaicāja, neatbildējis uz jautā�jumu.

Marianna saniknota paskatījās, un uz mirkli viņ� atkal ieraudzīja toreizējo Mariannu.

-��� Es tev aizliedzu to ap�aubīt.

Viņ� skumji nolieca galvu.

-��� Narkotikas. Viņ� pēk�ņi saprata. Frānsiss jau toreiz tev tās piegādāja. Kā� kā gan es spēju būt tik akls? Neko nemanīt� visu to laiku, kad bijām kopā�

Viņa pienāca tik cie�i klāt, ka Servazs redzēja katru vissīkāko krun�ciņu, kas laika gaitā bija izveidoju�ās ap acīm un muti, vissīkāko viņas radzenes rakstu. Marianna samiedza acis, vērīgi ielūkodamās viņam sejā.

-��� Tad tā tu domā? Ka es tevi pametu tādēļ? Narkotiku dēļ? Tā tu par mani domā?

Viņ� pamanīja Mariannas acīs iegailamies draudīgas liesmiņas. Dus�mas, naidu un lepnumu� Un pēk�ņi viņam kļuva kauns par sevi. Par to, kā viņ� izturējās.

-��� Tu nudien esi stulbs! Es tonakt tev teicu taisnību. Frānsiss bija man līdzās, lai uzklausītu, bet tu domās biji aizmaldījies tālu projām. Tevi vajāja tava vainas apziņa, atmiņas un pagātne. Būt kopā ar tevi nozī�mēja sadzīvot ar tavu vecāku rēgiem, ar tavu satraukumu un murgiem. Es to vairs ilgāk nespēju izturēt, Martēn! Tevī bija tik daudz tumsas un tik maz gaismas� Tas bija pāri maniem spēkiem� Es centos, Dievs vien zina, cik ļoti es centos! Bet Frānsiss bija līdzās tie�i tad, kad tas man bija visvairāk vajadzīgs� Viņ� man palīdzēja no tevis atbrīvoties�

-��� Un piegādāja tev narkotikas.

-Jā�

-��� Viņ� ar tevi manipulēja, Marianna. Tu pati sacīji, ka tas esot viņa lielākais talants. Manipulēt ar cilvēkiem. Viņ� tevi izmantoja, noskaņoja pret mani.

Drūmu seju viņa pacēla galvu.

-��� Es zinu. Kad to sapratu, tad savukārt gribēju sāpināt viņu un zināju, kura ir Frānsisa vājā vieta viņa lepnība. Un es viņu pametu, liekot noprast, ka viņ� man nekad neko nav nozīmējis.

Mariannas balss �ķita sagurusi, aizlauzta, tajā jautās vainas apziņa, kas to joprojām nebija pametusi.

-��� Un tad es sastapu Matjē. Viņ� man palīdzēja no tā visa izkļūt. Matjē neko par to visu nezināja un uzlūkoja mani tā, it kā es būtu tīra un nevainīga. Boha paveica to, kas nevienam no jums nebija pa spē�kam, viņ� mani izglāba�

-��� Kā es tevi varēju izglābt no kaut kā tāda, par ko man nebija ne mazākās nojausmas?

Marianna izlikās �o piezīmi nedzirdam. Viņa pavērās uz ezeru, un Servazs lūkojās uz sievietes profilu.

-��� Vai tu jau sen�

-��� Atsāku lietot narkotikas? Pēc Matjē nāves� Es dzīvoju pilsētā, kur studentu ir gandrīz tikpat daudz, cik iedzīvotāju, tādēļ piegādātāju atrast nebija grūti.

-��� Tu pazīsti �Haizenbergu�?

Viņa pamāja ar galvu.

-��� Margo man kaut ko pastāstīja, viņ� iesāka, jo labprātāk vēlējās runāt par kaut ko citu. Viņa �onakt kalnos kaut ko redzēja. Vai Neviļas ezers tev kaut ko izsaka?

Viņ� ievēroja, ka Mariannas skatiens izmainās, un izstāstīja, ko Margo bija redzējusi.

Stāstot viņ� pamanīja Mariannas acīs apjukumu un satraukumu.

-��� Vakar bija 17. jūnijs, viņa atgādināja, kad Servazs pabeidza savu stāstījumu. Tas notika 2004. gada 17. jūnijā, Marianna piebilda.

Viņ� klusēdams gaidīja turpinājumu.

-��� Autobusa avārija� Par to rakstīja kādā reģiona laikrakstā. Tev to vajadzētu atcerēties�

Servazs tie�ām kaut ko neskaidri atcerējās. Kādu informāciju, kas pazuda daudzu citu informāciju gūzmā. Katastrofas, slaktiņi, kari, satik�smes negadījumi, slepkavības� Autobusa avārija, kas nebija ne pirmā, ne pēdējā� Ta�u tajā aizgāja bojā daudz cilvēku, starp kuriem bija arī bērni.

-��� Toreiz aizgāja bojā septiņpadsmit bērni. Un divi pieaugu�ie sko�lotājs un glābējs, viņa sacīja. �oferis zaudēja kontroli pār vadību, nobrauca no ceļa, un autobuss iegāzās ezerā. Ta�u pirms tam divas stundas tas palika karājamies starp zemi un debesim, un daudzus bēr�nus vēl varēja izglābt.

Servazs uz viņu palūkojās.

-��� Kā tu to tik labi atceries?

-��� Tajā autobusā bija Igo.

-��� VAI TU PAZĪSTI Dāvidu, Sāru un Vird�iniju? viņ� jautāja.

Marianna pamāja ar galvu.

-��� Tie ir Igo labākie draugi. Viņi kopā iestājās sagatavo�anas klasē. Lieliski jaunie�i. Ari viņi tonakt bija autobusā.

Servazs viņā lūkojās.

-��� Vai tu gribi teikt, ka ari viņi izdzīvoja avārijā tāpat kā Igo?

-��� Jā. Un, kā jau vari iedomāties, tas viņiem bija smags trieciens. Atceros, kā mēs cīnījāmies, lai viņi atlabtu. Tas bija �ausmīgi. Viņi bija redzēju�i, kā mirst viņu klasesbiedri. Vienpadsmit līdz trīspadsmit gadus veci bērni�

-��� Vai viņus ārstēja?

-Jā. Bērniem tika sniegta arī psihologa palīdzība. Da�iem joprojām saglabāju�ies fiziski defekti. Viņa pārtrauca stāstījumu un iegrima pār�domās. Viņi bija tuvi draugi jau pirms tam, ta�u man radās iespaids, ka �is notikums viņus vēl vairāk satuvināja. Tagad viņi ir kļuvu�i ne�ķi�rami�

Viņa saminstinājās.

-��� Ja vēlies uzzināt ko vairāk, tev jāizlasa vietējais lakraksts "La Republique de Marsac�. �is stāsts toreiz kļuva par īstu sensāciju. Visi bērni mācījās vienā pilsētas koled�ā.

SERVAZS VĒRĪGI LЩKOJАS MARIANNĀ. Viņa uztvēra Servaza ska�tienu.

-��� Es tevi jau brīdināju, Martēn! Neviens, kur� man pieķeras, labu galu neņem.

Viņ� svārstījās, vai uzdot jautājumu, ko bija gribējis, tikko ienācis pa durvīm, tomēr nepacietība guva virsroku.

-��� Ko pagāju�onakt te meklēja Frānsiss?

Servazs pamanīja, ka viņa nodreb.

-��� Tu mani izspiego?

-��� Nē, es izspiegoju viņu, jo turēju aizdomās.

-��� Frānsisu bija pametusi viņa draudzene, Marsakas studente Sāra, kuru tu jau pieminēji. Tā nav pirmā reize, kad viņ�� guļ ar kādu no savām audzēknēm un raud man uz pleca. Dīvaini, vai ne? Ja Frānsisam nepiecie�ama uzticības persona, viņ� vēr�as pie manis. Frānsiss ir loti vientuļ�� Tāpat kā tu, Martēn� Vai tu domā, ka tas ir manis dēļ? viņa pēk�ņi iejautājās un dīvaini novēcināja roku. Bie�i sev vaicāju: ko esmu jums nodarījusi? Ko tādu esmu nodarījusi savas dzīves vīrie�iem? Kāpēc es jūs salau�u?

Viņa ie�ņukstējās, ta�u acis palika sausas.

-��� Tu ta�u nesalauzi Bohu, Servazs iebilda.

Marianna uz viņu palūkojās.

-��� Tu pati teici, ka biji ar viņu laimīga.

Aizvērtām acīm viņa pamāja ar galvu, bet mute sa�ķiebās rūgtā grimasē.

-��� Vai tie�ām tu domā, ka esmu uz to spējīga? Darīt kādu vīrieti laimīgu? Un apstāties? Uz visiem laikiem?

Viņi ieskatījās viens otram acīs. Tas bija viens no tiem mirkļiem, kad svaru kausi varēja sasvērties gan uz vienu, gan otru pusi. Mari�anna varēja tam piedot visu, ko viņ� bija sacījis, domājis, iztēlojies� Vai ari uz visiem laikiem izsvītrot no savas dzīves. Bet ko īsti gribēja viņ�?

-��� Piespied mani sev klāt, viņa ierunājas. Man tas ir vajadzīgs. Tūlīt.

Un viņ� tā izdarīja. Un būtu darījis pat tad, ja Marianna to nebūtu lūgusi.

Servazs palūkojās pār plecu uz rīta gaismas pielieto ezeru. Viņam joprojām vislabāk patika riti. Pa ūdeni peldēja kāds koka gabals, bet uz tā bija uztupis un straumei pretī stalti izslējies gārnis. Tagad ari Mari�anna Servazu apkampa, un viņ� juta, kā tas viņu sasilda.

-��� Tu vienmēr esi bijis manā sirdī� Pat tad, kad biju kopā ar Bohu� Tu mani nekad neesi atstājis. Vai atceries �LNM��?

Jā. Viņ� to atcerējās. �Līdz Nāve Mūs �ķirs��

Viņi jau bija uz visiem laikiem atvadīju�ies no �iem �etriem bur�tiem. Mariannas �uksts viņam ausī, viņas mute tik tuvu klāt. Servazs sev vaicāja: vai tā tie�ām ir patiesība un vai viņ� var tai uzticēties? Un nolēma, ka var. Viņam jau bija apniku�as visas �īs �aubas, vienaldzība un mū�īgais darbs, kas neļāva dzīvot. �oreiz tas �ķita tik vienkār�i un pa�saprotami! Nebija ne �aubu, ne nepiecie�amības otram izpatikt. Bija tikai pilnīga savstarpēja sapratne. Cik sen viņ� nebija tā mīlējies? Un Servazs juta, ka viņi savā ziņā ir līdzīgi abi ir atgriezu�ies kā no tāla ceļojuma un vēlējās vismaz daļu ceļa veikt kopā. Ar cerībām uz nākotni. Virs ezera vientulīgi iekliedzās kāds putns. Kad Servazs pagrieza galvu, viņ� redzēja, kā putns, spārnus pla�i vēzēdams, paceļas negaisa debesīs.

�..

SAPNĪ VIŅ� REDZĒJA, ka mirst, ka guļ zemē, seju pavērsis pret sau�lainajām debesīm, un tūksto�iem melnu putnu klaigādami laidelējas virs galvas, kamēr viņ� noasiņo. Tad Servaza redzeslokā parādījās tum�s siluets, kas pieliecās, lai uz viņu palūkotos. Lai gan cilvēkam bija gro�teska parūka un uz acīm tum�as brilles, nebija ne mazāko �aubu par to, kas ir �is cilvēks. Servazs uztrūkās no miega, bet galvā vēl ska�nēja putnu klaigas. Viņ� izdzirdēja troksni apak�stāvā un sajuta kafijas smar�u.

Cik ir pulkstenis? Servazs metās pie telefona. �etri neatbildēti zvani� Viens un tas pats numurs. Viņ� bija gulējis nedaudz vairāk par stundu. Servazs piezvanīja.

-��� �ēlīgā debess, kur tu esi iekritis? Esperandjē jautāja.

-��� Es jau braucu, viņ� atbildēja. Sadabū vietējā laikraksta �La Rйpublique de Marsac� redakcijas telefona numuru. Piezvani un pasaki, ka mums vajadzīgs viss par autobusa avāriju, kas notika 2004. gada

17.�� jūnijā pie Neviļas ezera.

-��� Kas tas par atgadījumu? Tev ir kādi jaunumi?

-��� Vēlāk izstāstī�u.

Viņ� beidza sarunu. Istabā ienāca Marianna ar paplāti. Vienā rāvienā viņ� izdzēra apelsīnu sulu un kafiju un metās virsū sviestmaizei.

-��� Tu atgriezīsies? viņa pēk�ņi jautāja.

Viņ� uz to palūkojās, lūpas noslaucīdams ar salveti.

-��� Tu ta�u zini, Servazs atbildēja,

-Jā. �ķiet, ka jā.

Marianna pasmaidīja. Un smaidīja arī viņas dziļās, zaļās acis.

-��� Igo drīz bщs brīvībā. Un tu esi pie manis� Visas nesapra�anās starp mums ir beidzot noskaidrotas� Sen neesmu tik labi jutusies, viņa sacīja. Es gribēju teikt, tik laimīga.

Marianna bija vilcinājusies �o vārdu izrunāt, it kā, laimi nosaucot vārdā, tā varētu aizbēgt.

-��� Vai tā ir taisnība?

-��� Vismaz es vēl nekad neesmu bijusi tik tuvu tam, lai tā justos, Marianna izlaboja.

Servazs iegāja du�ā. �ī bija pirmā reize kop� izmeklē�anas sākuma, kad viņ� sajuta enerģijas uzplūdus, vēlmi mesties darbā un gāzt kalnus, nevis nogurumu. Servazs, tāpat kā Margo, prātoja, vai �is gadījums ar autobusa avāriju bija svarīgs, un intuitīvi juta, ka bija gan.

Kad Servazs bija gatavs doties projām, viņ� apskāva Mariannu, un viņa tam pakļāvīgi piespiedās. Un tomēr viņ� nespēja atvairīt domas, ka viņa kop� vakar vakara ir kaut ko lietojusi. It kā uzminot viņa pārdomas, Marianna atmeta galvu atpakaļ, ar rokām apņēmusi Servaza vidukli, būdama tikpat gara kā viņ�.

-��� Martēn�

-Jā?

-��� Tu man palīdzēsi?

Viņ� uz to lūkojās.

-��� Vai tu man palīdzēsi atbrīvoties no narkotikām?

Servazs pamāja ar galvu.

-Jā, es tev palīdzē�u, viņ� sacīja.

Ja tas bija izdevies Boham, tad kāpēc lai viņ� to nevarētu? Mariannai bija vajadzīga mīlestība. Un tas bija vienīgais, kas spēj aizstāt narkoti�kas� Viņ� atcerējās, kā Marianna pirms da�ām stundām bija teikusi: �Tu vienmēr esi bijis manā sirdī. Tu mani nekad neesi atstājis.�

-��� Tu man to apsoli?

-Jā. Jā, es tev to apsolu.

�LA REPUBLIQUE DE MARSAC" vēl ne tuvu nebija digitalizējusi visus arhīvus. Tikai divi pēdējie gadi atradās diskos. Viss pārējais, un attiecīgi arī 2004. gads, glabājās mikrofilmās, kas atradās koka skapī gaiteņa galā.

-��� Tā, gari novilka Esperandjē, uzlūkojot viņu darbības lauku.

-��� Redz, kur ir 2004. gads, Servazs sacīja, norādot uz trim plastma�sas kārbām. Nav nemaz tik traki. Kur varētu dabūt projektoru? viņ� pavaicāja sekretārei.

Minētā sekretāre viņus aizveda uz telpu bez logiem pagrabstāva galā. Iededzās neona spuldzes, un viņi ieraudzija mikrofilmu projek�toru milzīgu, neērtu aparātu, kur�, sprie�ot pēc putekļu kārtas, kas to klāja, netika bie�i izmantots. Servazs atrotlja piedurknes un tuvojās �im nezvēram. Vairāk vai mazāk viņ� zināja, kā ar �o aparātu rīkoties, ta�u, kad Esperandjē mēģināja noregulēt ekrānā redzamo attēlu, lēca uzkrita uz mikrofilmas.

Pagāja vismaz ceturtdaļstunda, līdz viņi lēcu iedabūja atpakaļ. Par laimi, tā bija vesela.

Pēc tam viņi atvēra kastes ar mikrofilmām un sameklēja 2004. gada

17.�� jūniju, nākamo dienu pēc negadījuma.

NĀVĒJO�A AUTOBUSA AVĀRIJA PIRENEJOS

Septiņpadsmit bērni un divi pieaugu�ie vakar vakarā, ap pulksten vienpadsmitiem gāju�i bojā autobusa avārijā pie Neviļas ezera. Kā liecina sākotnējā informācija, autobuss pagriezienā noskrējis no ceļa, nogāzies un kādu laiku bijis iestrēdzis uz kraujas pusceļā starp ceļu un ezeru, bet pēc tam turpinājis kritienu un bezpalīdzīgo glābēju acu priek�ā nogrimis ezerā. Tiem pa�iem glābējiem, kas ļoti drīz bija ieradu�ies notikuma vietā, izdevies izglābt desmit bērnus un trīs pieaugu�os. Avārijas cēloņi vēl nav noskaid�roti. Visi upuri bija Marsakas koled�as audzēkņi. Viņi bija devu�ies skolas gada noslēguma ekskursijā.

Viņi turpināja aplūkot nākamās lappuses. Atkal raksti un melnbalti notikuma vietas fotoattēli. Varēja saredzēt izstieptās autobusa aprises kraujas vidū, pirms tas iekrita ezerā. Automa�īnu lukturu un pro�ektoru gaismā bija redzami cilvēku silueti. Glābēji, kas klaigāja un vicināja rokas. Vēl kāds fotoattēls� Ezers� To no apak�as izgaismoja autobusa pro�ektors. Servazs nodrebēja. Viņ� palūkojās uz Esperandjē, kur� izska�tījās kā paralizēts.

Servazs izņēma mikrofilmu no projektora un sameklēja kastē da�as citas. Aiznākamajā un turpmākajās dienās publicētie laikraksti notiku��ajā ieviesa jau vairāk skaidrības.

Aizvakar pie Neviļas ezera notiku�ās traģiskās autobusa avārijas upuru septiņpadsmit bērnu un divu pieaugu�o bēres paredzētas rit. Visi septiņpadsmit 11-13 gadus vecie upuri mācījās vienā Marsakas koled�ā. No abiem pieaugu�ajiem, kas gāju�i bojā, viens ir ugunsdzēsējs, kas centies glābt autobusā iesprostotos bērnus, bet otrs kāds koled�as skolotājs, kur� bija devies līdzi ceļojumā. Desmit bērnus tomēr izdevies izglābt, pateicoties glābēju un bojā gāju�ā skolotāja pūliņiem. Starp pieaugu�ajiem, kas nega�dījuma brīdī atradu�ies autobusā un ko izdevies glābt, ir autobusa �oferis un divi pavadoņi kāds uzraugs un skolotāja. Izmeklētāji jau noraidīju�i ātruma pārsnieg�anu kā iespējamo negadījuma cēloni, bet autobusa �ofe�rim veiktajās asins analīzēs alkohola klātbūtne nav konstatēta.

Turpmākajos rakstos tika aprakstītas bēres un atspoguļotas vecāku sāpes, spēlējot uz lasītāju jūtām. Jauni, ar teleobjektīvu uzņemti attēli, ģimenes, kas sastāju�ās ap zārkiem, bet pēc tam kapi. Patoss tuv�plānā.

Emocionālās bēres, parādot pēdējo godu deviņpadsmit autobusa avā�rijas upuriem Marsakā, kurās piedalījās arī valsts transporta un izglītības ministri.

Vairums glābēju pēc �ausmīgās nakts, kas piedzīvota pie Neviļas ezera, guvu�i psiholoģiskas traumas. �Visbriesmīgākais bija bērnu kliedzieni," paziņojis viens no viņiem.

Kad pirmās emocijas bija noplaku�as, rakstu tonalitāte mainījās. Nebija jābūt īpa�am speciālistam, lai noprastu, ka �urnālisti ir saodu�i asiņu smaku.

Divos rakstos notiku�ajā tika vainots �oferis.

NĀVĒJO�AIS NEGADĪJUMS PIE NEVIĻAS EZERA.

NOPRATINĀTS �OFERIS

NĀVĒJO�Ā AUTOBUSA AVĀRIJA. VAI VAINĪGS �OFERIS?

Kā apgalvo Tarbes prokurors, pa�laik izvirzītas divas autobusa avārijas versijas, kas naktī no 17. uz 18. jūniju maksāja 17 bērnu un 2 pieaugu�o dzīvības, autobusa tehniskais stāvoklis un personas nolaidība. Kā apgal�voju�i vairāki bērni, autobusa �oferis, 31 gadu vecais Joahims Kamposs,

varēja zaudēt kontroli pār stūri neuzmanības dēļ, jo bija iegrimis sarunā ar kādu skolotāju, kas pavadīja bērnus, kaut gan, braucot pa ceļu pie ezera, kas ir �aurs un līkumains, modrību nedrīkst zaudēt ne mirkli. Prokurors �o informāciju atspēkojis, paskaidrojot, ka pastāv vairākas notiku�ā versijas, starp kurām minama arī "personas nolaidība", tomēr liecības vēl nepiecie��ams pārbaudīt.

-��� KĀPĒC TU TO IZDARĪJI, Suzanna?

Pols Lakazs lika savas mantas atvērtajā �emodānā, kas stāvēja uz gultas. Viņa to no sliek�ņa vēroja. Viņ� pagrieza galvu uz sievietes pusi, un viņas slimības izmocīto, iekritu�o acu skatiens lika Lakazam sagrīļo�ties, it kā tas būtu saņēmis sitienu ar dūri. �ķita, ka visa viņas atlikusī enerģija ir sakoncentrēta �ajā naida uzliesmojumā.

-��� Nelietis, viņa izgrūda caur zobiem.

-��� Suzanna�

-��� Turi muti!

Viņ� ar sāpēm lūkojās �ajā sejā ar iekritu�ajiem vaigiem, pelēcīgo ādu, zobiem, kas, glu�i kā skeletam, izspiedās aiz bālajām lūpām, un ar sintētisko matu parūku galvā.

-��� Es tevi pametu. Mūsu attiecībām es pielieku punktu. Es viņai to jau pateicu�

-��� Melis.

-��� Tev nav man jātic, tomēr tā ir patiesība!

-��� Kāpēc tad tu nepasaki, kur biji piektdienas vakarā?

Lakazs nojauta, ka Suzanna joprojām grib ticēt� Un ari viņ� būtu vēlējies sievu pārliecināt, ka mīl viņu un ka tāda tuvība, kāda reiz pastā�vēja starp abiem, Lakazam nav bijusi ne ar vienu citu, lai Suzanna varētu ar �o pārliecību mirt. Atgādināt viņai tos jaukos brī�us, ko tie kopā pavadīju�i, visus tos gadus, kad viņi bija nevainojams pāris.

-��� Es tev to nevaru teikt, viņ� ar no�ēlu atbildēja. Un vēl jo vairāk tagad� Tu mani vienreiz jau nodevi. Es tev vairs nevaru uzticēties� Un kā lai es to spēju, ja tevis dēļ savu dzīvi beig�u cietumā?

Lakazs redzēja, ka viņas pārliecība ir noplakusi, ka acīs ir iezagu��ās �aubas. Kādu mirkli viņ� juta, ka vēlas sievieti apskaut, ta�u tad �ī vēlme pagaisa. Viņi bija kā divi bokseri ringā, kas apmainās sitieniem. Un Lakazs sev vaicāja: kā gan viņi tik tālu ir nonāku�i?

-��� AK KUNGS! Esperandjē iesaucās, lasot nākamo rakstu.

Servaza redze nebija tik laba kā Esperandjē, tādēļ viņ� sīkos,

neskaidros mikrofilmu burtiņus tik ātri nespēja izlasīt, ta�u juta, ka sirds sāk dauzīties kā negudra, saklausot Vincenta balsī satraukumu. Telpā bija tik daudz putekļu, ka Servazam sāpēja acis un visu laiku gribējās tās berzēt. Viņ� tās samirk�ķināja, pavērās uz mirguļojo�o ekrānu un lasīja:

Lai gan negadījuma cēloņi vēl nav noteikti, tomēr �ķiet, ka apstipri�nāsies versija par personas nolaidību. Visas izglābto bērnu liecības sakrīt: 31 gadu vecais autobusa �oferis Joahims Kamposs negadījuma brīdī bijis iegrimis sarunā ar kādu skolotāju Klēru Dimāru un vairākas reizes novērsis skatienu no ceļa, lai vērstos pie skolotājas. Traģēdijā izdzīvoju�i trīs pieau�gu�ie Klēra Dimāra, autobusa �oferis un 21 gadu vecais bērnu uzraugs Elviss Konstandens Elmazs. Ceturtais pieaugu�ais, kur� pavadīja bērnus ceļojumā, aizgājis bojā, tos glābjot.

-��� Baiss atgadījums, vai ne? ierunājās kāda balss viņiem aiz mugu�ras.

Servazs pagriezās. Uz sliek�ņa stāvēja un smaidot uz viņiem nolū�kojās gadus piecdesmit vecs vīrs kupliem matiem, pāris dienu neskūtu bārdiņu un uz galvas uzstutētām brillēm.

-��� Vai jūs aprakstījāt �o atgadījumu?

-��� Tie�i tā. Vīrietis panācās soli viņiem tuvāk. Un, ticiet man, tā bija vienīgā reize manas profesionālās karjeras laikā, kad es to labprātāk būtu uzticējis kādam citam�

-��� Ko jūs ar to gribat teikt?

-��� Kad es ierados notikuma vietā, autobuss jau bija nogrimis ezera dzelmē. Savā dzīvē daudz ko esmu pieredzējis, ta�u tas� Tur atradās glā�bēji no ielejas. Uz kalna bija nolaidies pat helikopters. Nabaga pui�i bija ļoti nomākti. Viņi bija darīju�i visu, lai izvilktu no autobusa pēc iespējas vairāk bērnu, pirms autobuss nogrima ezerā, tomēr visus izglābt nebija izdevies, un viens no viņiem bija palicis iesprostots autobusā kopā ar bērniem. Vēl diviem ugunsdzēsējiem bija izdevies izglābties peldot, kad autobuss iegāzās ūdenī. Viņi bija vēlreiz ieniru�i, lai gan viņu draņķa kapteinis bija aizliedzis to darīt, un tiem tomēr bija izdevies vēl vienu

bērnu izglābt, ta�u visi pārējie jau bija miru�i sadragāti vai noslīku�i. Un visu to laiku, kamēr noritēja glāb�anas darbi, ezera dibenā turpināja degt tas sasodītais autobusa lukturis! Lai gan autobuss bija sadragāts! Vai spējat to iedomāties? Tas izskatījās kā� tie�ām nezinu� kā mirdzo�a acs� Tie�i tā kā kāda mitoloģiska zvēra mirdzo�a acs� nu, kā tam Lohnesa ezera briesmonim! Kur�, aprijis bērnus, gulēja ezera dibenā� Varēja pat saskatīt autobusa kontūras� Un man �ķita, ka es redzēju� Sasodīts! viņ� piebilda.

Izrunājot pēdējos vārdus, viņam kaklā iestrēga kamols.

Servazs iedomājās par kabatas lukturīti, kas bija iebāzts vannā noslīcinātās Klēras rīklē, un par dīvaini izlauzīto, ar virvēm notīto augumu� Un tikai ar grūtībām spēja apvaldīt satraukumu. �urnālists pienāca tuvāk, ļāva, lai brilles biezajā rāmī noslīd tam uz degungala, un noliecās, lai izlasītu to, kas rakstīts uz ekrāna.

-��� Ta�u visbriesmīgākais bija tas, ka sāka uzpeldēt atsevi�ķu bērnu ķermeņi, viņ� turpināja. Autobuss ar izsistiem logiem bija nogrimis uz sāniem. Vairāk nekā puse bērnu palika tajā iesprostoti, ta�u pārējie kaut kā bija atbrīvoju�ies no dro�ības jostām un citiem �ķēr�ļiem un da�u stundu laikā uzpeldēja, kā tas parasti mēdz notikt ar slīkoņiem, kam pie kājām nav piestiprināts kāds smags betona gabals� Viņi glu�i kā baloni vai lelles peldēja pa ūdens virsmu.

Kā lelles baseinā, Servazs nodomāja. �ēlīgā debess! Servazs atguvās no savām pārdomām un pēk�ņi izskatījās pēc suņa, kas uzodis zemē ieraktu kaulu.

-��� Bet sakiet, lūdzu, kāpēc �is senais notikums pēk�ņi ieinteresējis Tulūzas izmeklētājus? Servazs redzēja, kā �urnālista acis vispirms pakavējas pie viņa, tad pie Vincenta, un pēk�ņi tās iemirdzējās kā bengāliskās ugunis. Ap�ēliņ! Klēra Dimāra! Nogalinātā pasniedzēja� Viņa ta�u arī bija tajā autobusā!

Nu gan ir ziepes, Servazs nodomāja. Viņ� redzēja, ka �urnālista sma�dzenes sāk drud�aini darboties.

-���� Sasodīts! Mirusi, noslīkstot savā vannā! Vai domājat, ka to izdarī�jis kāds no bērniem? Vai vecākiem? Bet kāpēc tikai pēc se�iem gadiem?

-��� Tinieties, Sevazs sacīja.

-Ko?

-��� Lasieties no �ejienes!

Viņ� redzēja, ka �urnālists sadrūmst.

-���� Es jūs brīdinu jau rīt pat �La Republique� parādīsies raksts! Vai jūs man neko nevēlaties pavēstīt?

-��� Ārā!

-��� Esam pamatīgi iekūlu�ies, Esperandjē sacīja, kad �urnālists bija aizgājis.

-��� Turpinām meklēt.

Lai gan trūka pierādījumu, nākamie raksti vēstīja par �ofera nolai�dību. Laikam ejot, �ādi raksti bija sastopami aizvien retāk. Svaigas ziņas nomainīja cita citu. Ik pa brīdim �is notikums tika pieminēts kādā laik�raksta numurā, kad pēk�ņi uzradās jauns notikumu pavērsiens. Tā viņi uzdūrās nākamajam rakstam.

LIKTENIS IZSPĒLĒ ĻAUNU JOKU:

NOLĀDĒTĀ AUTOBUSA GLĀBĒJU BRIGĀDES VADĪTĀJS NOSLĪKST GARONNAS UPĒ

-��� Varētu domāt, ka kaulainā nokārto senus rēķinus. Esperandjē bija noskaņots filozofiski.

Ta�u Servazs, lasot nākamo rakstu, sajuta trauksmes signālu.

�onakt viens no Neviļas ezera drāmas aktieriem miris apstākļos, kas dīvaini atgādina to nāvi, no kuras viņ� pagāju�ajā gadā bija laimīgi izglā�bies. Lietas izmeklē�ana ir tikko sākusies, bet viss liecina, ka glābēju priek��nieks, kas pagāju�ā gada jūnijā centies glābt bērnus autobusa avārijā pie Neviļas ezera, kurā gāja bojā 17 bērni, sakāvies ar bezpajumtnieku bandu uz Pontnefa tilta Tulūzā. Kā apgalvojis kāds liecinieks, kur� pa gabalu redzē�jis notieko�o, nesaskaņas starp bezpajumtniekiem un viņu upuri izcēlu�ās cigaretes dēļ, un �turpmākie notikumi attīstīju�ies ļoti strauji�. Klaidoņi vispirms glābēju priek�nieku smagi piekāvu�i, bet tad no tilta iemetu�i upē. Viņa ķermenis izvilkts no upes pēc tam, kad liecinieks par notiku�o pazi�ņojis policijai, ta�u to izglābt nav izdevies, jo krītot viņ� bija atsities pret tilta balstiem. Uzbrucēji tiek neatlaidīgi meklēti. 51 gadu vecais Bertrāns Kristiens bija pārcēlies uz Tulūzu tikai pirms nepilna mēne�a.

-��� Sasodīts! Servazs iesaucās, strauji pielecot kājās. Sasauc bri�gādi! LAI VISI TŪLĪT PAT IR UZ VIETAS! Sameklējiet visu to personu sarakstu, kas kaut kādā veidā ir saistītas ar �o traģēdiju, un pārbaudiet!

Saki, ka tas ir ļoti steidzami, ka prese jau nākusi notikumiem uz pēdām! Saki, ka tā jau ķērusies pie lietas!

KAD IRĒNA BIJA PIESLĒGUSIES darba datora internetam, bija vaja�dzīgas mazāk nekā trīs minūtes, lai noskaidrotu ma�īnas īpa�nieku, kuras numuru tai bija iedevis Drisa Kantē. Un vēl divas minūtes, lai uzzinātu, ar ko viņ� nodarbojas.

�Zlatans Jovanovi�s, Privātdetektīvu birojs. Seko�ana/Novēro�ana/ Izmeklē�ana. Jūsu rīcībā 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā. Prefek�tūras licence."

Tā bija Marsakas adrese.

Irēna atlaidās krēslā, raudzīdamās datora ekrānā. Marsaka� Un ja nu viņas hipotēze jau no pa�a sākuma bija kļūdaina? Ja nu tas nemaz nav Irtmans, kur� samaksāja par Martēna izspiego�anu? Marsakas detektīvs� Martēns vada izmeklē�anu slepkavībai, kas notika tie�i Marsakā. Viņa palūkojās pulkstenī. Irēnai bija norunāta tik�anās O�as tiesā sadzīves vardarbības lietas izskatī�anā, bet vēlāk jāierodas priek�nieka kabinetā. Vismaz divas zemē nomestas stundas, varbūt pat vairāk. Pēc tam viņa dosies uz Marsaku un sameklēs �o Zlatanu.

Lai gan Irēnai nebija ordera, gan jau viņa kaut ko izdomās.

Irēna piecēlās, paņēma savu cepuri un notrausa da�us puteklī�us no uniformas blūzes. Pie sienas bija piesprausts plakāts ar diviem �an�darmiem, kas reklamēja godpilno �andarmu darbu. Visticamāk, tie bija divi modeļi no kādas aģentūras un atgādināja Bārbiju un Kenu. Irēna Cīglere nopūzdamās palūkojās uz savu uniformu.

-�������������� TAS DAUDZ LAIKA NEPRASĪJA, Pi�ols telefona klausulē sacīja.

-��� Autobusa �oferis Joahims Kamposs bija pazudu�o personu sarakstā.

Servazs juta, ka adrenalīna līmenis ceļas.

-��� Kāpēc?

-��� Viņ� pazudis mīklainos apstākļos 2008. gada 19. jūnijā.

Izmeklētāja sirds tagad sitās kā negudra. Glābēju brigādes priek��nieks tika iemests upē 2005. gada jūnijā, tikai gadu pēc traģēdijas. Auto�busa �oferis pazuda 2008. gadā. Dimāra tika noslīcināta savā vannā 2010. gada jūnijā� Cik upuru vēl sekos? Ik gadus viens? Un vienmēr jūnijā? Tomēr viens gadījums neatbilda pārējiem Elviss neiekļāvās shēmā. Viņu mēģināja nogalināt tikai da�as dienas pēc Klēras nāves.

Vai tas, kur� aiz tā slēpās, bija nolēmis pasteidzināt notikumu gaitu? Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka bija uzsākta izmeklē�ana. Un slepkava bija nobijies. Vai varbūt slepkava bija sapratis, ka Elviss tā vai citādi var aizvest pie viņa�

-��� Piezvani uz slimnicu, Servazs sacīja. Paprasi viņiem, vai ir kādas izredzes, ka Elviss atjēgsies no komas, lai varētu viņu nopratināt.

-��� Ne vismazākās, Pi�ols atbildēja. Ievainojumi ir nāvējo�i. Pirms da�ām minūtēm saņēmu zvanu no slimnīcas.

Servazs nolamājās. Tāda neveiksme! Tomēr viņ� bija pārliecināts, ka tagad viņi ir tuvu atrisinājumam.

-��� Sameklē man liecinieka vārdu Pontnefas lietā par Garonnas upē iemesto glābēju priek�nieku! Servazs sacīja Pi�olam.

Viņ� aizvēra telefona vāciņu un vērsās pie Esperandjē, kur� sēdēja pie stūres.

-��� Atgrie�amies Tulūzā. Un ķeramies pie Kamposa lietas izpētes!

-��� ES TO VAIRS NEVARU IZTURĒT.

Sāra palūkojās uz Dāvidu. Izklausījās, ka pui�a balss tūlīt aizlūzis, tā �ķita tik trausla un drebo�a kā nosarmojis zirnekļa tīkls. Viņa prātoja, vai puisis jau kaut ko ir salietojies vai �oreiz tam ir kādi citi iemesli. Sāra zināja, cik smaga mēdz būt Dāvida depresija. Viņa bie�i sev sacīja, ka autobusa avārija bija iz�ķiro�ais notikums, kad melnais eņģelis, kas bija iemājojis Dāvida psihē, izpleta spārnus, kaut gan bija tur atradies jau ilgi pirms tam, tikai paslēpies gaidīja. Sāra zināja par atgadījumu ar mazo brāli, kas noslīka baseinā, ko tam bija uzticēts pieskatīt, lai gan Dāvidam pa�am toreiz bija tikai deviņi gadi. Sāra zināja arī, ko tie nelie�i, Dāvida tēvs un brālis, bija tam nodarīju�i. Viņa ar Igo to bie�i apsprieda. Igo sacīja, ka Dāvids tam atgādina pīlēnu, kuram norauta galva, bet kur� turpina kustēties. Viņ� ļoti mīlēja Dāvidu, bet Dāvids Igo vēl vairāk. Starp viņiem pastāvēja kaut kas vēl spēcīgāks nekā saikne starp brāļiem. Kaut kas tāds, ko Sāra nespēja izskaidrot. Kaut kas daudz dziļāks par to, kas vienoja visus pārējos. Sāra bija starp tiem, kam pirmajiem izdevās izkļūt no autobusa, kamēr tas bija apgāzies uz kraujas un aizķēries aiz kokiem. Jaunais pasniedzējs, kur� pats aizgāja bojā, bija viņai palīdzējis izkļūt pa logu. Sāra vēl atcerējās, ka viņ� bija apjucis un murminājis atvaino�anās vārdus, jo nācās uzlikt rokas tai

uz dibena, lai izstumtu meiteni ārā pa logu. Pēc tam viņ� atgriezās, lai mēģinātu glābt mazos bērnus, kas bija iespiesti zem kāda sēdekļa vietā, kurai bija ļoti grūti piekļūt, jo autobuss bija pārvērties par izlocītu bleķa kaudzi. Dīvainā kārtā Sāra lieliski atcerējās �ī jaunā skolotāja apaļo seju un tādas pa�as formas brilles (klases skolēni viņu nevarēja ciest, jo viņ� neprata iedvest cieņu. Stundu laikā viņ� bija apcel�anas mērķis, un Igo to lieliski prata atdarināt), ta�u viņai nekādi neizdevās atcerēties �ī skolotāja vārdu. Un tomēr tie�i viņam Sāra bija pateicību parādā par savu izglāb�anu, tāpat kā Dāvids un vēl vairāki Apļa dalībnieki� Viņ� bija starp tiem, kas noslīka ezerā� Toties Sāra ļoti labi atcerējās tās jaunās, skaistās pasniedzējas vārdu, kuru visi skolēni apbrīnoja un kurā bija iemīlējusies lielākā daļa pui�u. Tās draņķes pasniedzējas, kas pirmā bija metusies �etrrāpus bēgt, atpakaļ neskatoties, vaimanādama kā tāda histēriķe, pametot bērnus likteņa varā un nedzirdot viņu palīgā saucienus. Klēra Dimāra. Visi viņu atcerējās. Cik viņi bija pārsteigti Igo, Dāvids, Vird�īnija un Sāra kad atkal to sastapa Marsakas liceja sagatavo�anas klasē! Viņi atcerējās, kā Dimāra bija nobālējusi un apjukusi, izdzirdot un vienlaikus atceroties viņu vārdus.

Tāpat Sāra visus �os gadus atcerējās arī pasniedzēju ar smieklīgo vārdu un huligāna izskatu Elvisu Elmazu. Elviss viņus mudināja sle�pus uzsmēķēt, kaut gan viņiem bija tikai divpadsmit gadi, deva klau�sīties roku viņa Walkman, skaidroja pui�iem, kā apieties ar meitenēm, un gramstījās, jo divpadsmit gadu vecumā Sāra izskatījās pēc se�pa�dsmitgadīgas. Viņam mēdza uznākt arī nevaldāmas dusmu lēkmes, un tad viņ� izkliedza drūmus draudus. �Es tev nogriezī�u locekli un iegrūdī�u rīklē, mazais draņķa smerdeli,� viņ� reiz bija uzkliedzis Igo. Kāpēc, Sāra vairs neatcerējās. Viņi Elvisu gan apbrīnoja, gan baidījās no viņa. Līdz tai naktij, kad tas, kur� tiem bija Dieva vietā, izrādījās īsts gļēvulis.

Un arī glābēju priek�nieku viņi nebija aizmirsu�i. Viņ� bija aiz�liedzis saviem vīriem doties autobusā, pamatojot ar to, ka tas kuru katru brīdi var iegāzties ezerā, ta�u daudzi glābēji �o aizliegumu bija pārkāpu�i un viens no tiem pat aizgājis bojā. Tie�i pateicoties �iem drosmīgajiem vīriem, Apli veidoja desmit, nevis divi vai trīs cilvēki. Un vēl tur bija �oferis, kur� ne tikai zaudēja kontroli pār autobusu, jo veltīja vairāk uzmanības Klērai Dimārai nekā ceļam, bet arī viens

no pirmajiem aizlaidās. Vienīgā persona, ko viņ� izglāba, bija tie�i �ī draņķe. Noteikti tāpēc, ka viņa bija skaista, tāpat kā viņ� bija skaists vīrietis, kur� prata kulstīt mēli, un tāpēc, ka viņi abi visu ceļu bija neuzkrīto�i flirtēju�i.

-��� Kā sauca to skolotāju? Sāra jautāja, pirms ievilka un uzreiz atkal izelpoja vēsos dūmus no ūdenspīpes.

Dāvids uz viņu palūkojās stiklainām acīm. Viņ� izskatījās galīgi salietojies.

-��� To ar tām brillltēm? Vird�īnija jautāja. To, kur� mūs izglāba? Varde�

-��� Nē, tā bija iesauka. Vai neviens neatceras, kā viņu sauca?

-��� Maksims, Dāvids sacīja, mēlei me�ģoties, paņēmis pīpi, ko Sāra tam pastiepa. Viņu sauca Maksims Dibreijs.

Jā. Tagad viņa atcerējās. Maksims, kur� izlikās, ka nedzird purk�ķinā�anu, svilpienus un smieklus sev aiz muguras stundu laikā. Maksims, kur� runājot visu laiku bīdīja brilles augstāk uz deguna. Maksims, kur� dzirdēja tikai ar vienu ausi un kur� reiz, saniknojies un sasārtis, bija kliedzis: �Kur� to izdarīja?� jo kāds uz tāfeles bija uzrakstījis: DIB�REIJS VIENAUSIS. Maksims Dibreijs, kur� beigās izrādījās varonis� Viņa ķermeni nākamajā dienā izvilka no ezera ar ceļamkrānu kopā ar citiem, kas atradās autobusā, lai atdotu piederīgajiem. Sāra atcerējās bēres un viņa raudo�o māti sīku, trauslu sievieti ar tik baltiem matiem kā Zie�massvētku vecī�a bārda. Viņa drebēja kā putniņ�.

Vai Maksims būtu atbalstījis to, ko viņi dara pa�laik? Noteikti ne. Un kāpēc viņai aizvien bie�āk �ķita, ka viņi nav izraudzīju�ies pareizo ceļu? Kāpēc bija tāda sajūta, ka tagad viņi ir vēl ļaunāki nekā tie, kas savulaik viņus pameta likteņa varā?

-��� Laiks ķerties klāt tam policistam, sacīja Dāvids.

Viņ� to pateica vārgā, nīkulīgā balsi. Vird�īnija uz viņu palūkojās, tomēr neko neteica. Viņi sēdēja pamestajā baznīciņā me�a vidū, pārsimt metrus no liceja, kur tie mēdza iedzert, papļāpāt un uzpīpēt zālīti.

-��� Es pats par to parūpē�os, viņ� pēc mirkļa vēl piebilda.

Dāvids padeva uz priek�u ūdenspīpi, kurā ūdens jau bija kļuvis zaļ�gans.

-��� Ko tu domā darīt?

-��� Tad jau redzēsiet.

KĀ TAS PARASTI NOTIEK, Joahima Kamposa pazu�anas lieta tika uzsākta pēc viņa draudzenes zvana uz policiju, jo 2008. gada 19. jūnija vakarā sieviete gaidīja Joahimu restorānā �La Pergola" un sākumā jutās pārsteigta, ka viņ� kavējas, bet vēlāk sacēla paniku, jo tas neieradās vispār. Veikto zvanu atskaitē varēja redzēt, ka viņa tam tovakar zvanī�jusi divdesmit trīs reizes, bet telefons ikreiz pārslēdzās uz automātisko atbildētāju. Viņa bija atstājusi vismaz astoņpadsmit ziņojumus gan satrauktus, gan saniknotus, gan draudo�us, gan panikas pilnus un lūdzo�us, kas tikai apliecināja, kā laika gaitā mainījās viņas domas.

Kad Kamposa draudzene pēc stundas bija pametusi restorānu, tā uzreiz ieradās sava drauga mājās, kas atradās piecpadsmit kilometru attālumā. Joahima ma�īnas stāvvietā nebija.

Tonakt viņa nespēja aizmigt. Kā vēstīja izmeklētāju savāktās liecības, Joahims bija izskatīgs puisis, kas mēdza flirtēt ar sievietēm, un viņa visu nakti bija pavadījusi, līdz neprātam satraukusies. Nākamajā dienā sieviete bāla kā krīts bija ieradusies vispirms savā, pēc tam arī Joahima darbavietā. Viņ� vairs nestrādāja par autobusa �oferi. Lai gan pēc nega�dījuma nekāda apsūdzība netika izvirzīta, vadītāja apliecību tam atņēma par citu pārkāpumu se�us mēne�us pēc avārijas. Joahims strādāja kāda lielveikala noliktavā. �ajā darbā viņam radās daudz mazāk izdevības flirtēt ar daiļām sve�iniecēm. Jaunajā darbavietā Joahima saderināta�jai tika paskaidrots, ka torīt viņ� nav ieradies darbā. Un pēcpusdienā viņa nolēma sazināties ar �andarmēriju, kur tai pavēstīja, ka neko daudz palīdzēt nevarēs. Francijā ik gadus pazūd �etrdesmit tūksto�i cilvēku. Deviņdesmit procenti no tiem tiek atrasti nākamajās nedēļās pēc pazu��anas. Ikvienam pieaugu�ajam ir tiesības mainīt savu adresi un dzīvi, par to nepaziņojot ne radiem, ne draugiem. Galvenokārt tā rīkojas vīrie�i, tomēr reizēm tā mēdz darīt arī sievietes. Ja runa būtu par bērnu, tad �andarmi veiktu meklē�anu un liktu nirējiem pārmeklēt tuvumā eso�ās ūdenstilpes, ta�u pazudis pieaugu�ais ir tikai vēl viens skaitlis statisti�kas datos. Lai satraukumam būtu iemesls, pazudu�ajam vajadzēja būt ar sliktu veselību vai aizgādībā vai kādām pazīmēm, kuras liecinātu, ka viņ� pazudis pats pret savu gribu, ta�u �ajā gadījumā nekā tāda nebija.

Kā liecināja piecdesmit trīs jauni telefona zvani uz kādreizējā �ofera mobilo telefonu, Joahima Kamposa līgava bija pietiekami neatlaidīga.

Viņa nelika �andarmēriju un policiju mierā, iekams pierādīja, ka tai bijusi taisnība, lietā uzradās kāds liecinieks, kur� līgavaiņa pazu��anas vakarā bija redzējis cilvēku, kur� atbilda Joahima aprakstam, vecā, pelēkā mersedesā, turklāt tikai da�u kilometru attālumā no restorāna, kur viņiem bija norunāta tik�anās. Kādreizējais autobusa �oferis tie�ām brauca ar pelēku mersedesu, un liecinieks to nevarēja zināt. Kā bija apgalvojis �is pats liecinieks, automa�īnā atradu�ies vēl divi cilvēki.

-��� Visa pasaule ta�u zina, ka Kamposa kungam patika skaistas sie�vietes, �andarmi bija atbildēju�i, �ķībi skatoties uz viņa (biju�o?) līgavu.

-��� Ma�īnā bija divi vīrie�i, liecinieks bija precizējis.

Tā �ī lieta nokļuva starp aizdomīgu pazu�anu lietām. Kādu mistisku procedūru dēļ tā tika nodota Tulūzas policijai, kas paveica minimāli nepiecie�amo, un, kā parasti tādos gadījumos, prokurors pasteidzās izbeigt izmeklē�anu pierādījumu trūkuma dēļ. Un Joahims Kamposs tika pievienots tiem trim procentiem personu, kuras atbilsto�i statisti�kas datiem netiek atrastas.

Servazs sāka lasīt lietas materiālus un pusi no tiem atdeva Esperandjē. Pulkstenis bija 14 un 28 minūtes.

PULKSTEN 15 UN 12 MINŪTĒS Servazs nolēma pieprasīt Joahima Kamposa mobilā telefona ienāko�o un izejo�o zvanu sarakstu. Lai gan telefons bija pazudis, ta�u pēc prokurora pieprasījuma tā operators izmeklētājiem izsniedza �ī telefona numura zvanu sarakstu.

Kāds numurs parādījās ļoti daudzas reizes gan pazu�anas vakarā, gan nākamajās dienās, un Servazs pat nepārbaudot bija pārliecināts, ka zvanītāja bija neatlaidīgā līgava.

Nākamo dienu laikā pēc viņa pazu�anas �oferi bija mēģināju�i sazvanīt arī citi cilvēki viņa māsa, vecāki un vēl kāds, kas, kā izrādījās (Servazs pārskatīja lietas materiālus), bija kāda jauna, precēta sieviete un divu mazu bērnu māte, kurai ar Joahimu jau vairākus mēne�us bija mīlas sakars.

PULKSTEN 15 UN 28 MINŪTĒS Servazs ķērās pie pēdējo Joahima Kamposa veikto un saņemto zvanu lokalizācijas, t. i., mobilo zvanu

uztvērēju datu izpētes, kas darbojās viņa pārvieto�anās vietās laikā pirms un pēc viņa pazu�anas. Iespējams, tā varētu noteikt, kurp viņ� bija devies.

Līgava, Servazs pēk�ņi iedomājās.

Vajadzēja noteikt vietu, kas atbilda vienam no daudzajiem viņas telefona zvaniem, kad tā vientuļa un satraukta pusdienoja restorānā �La Pergola�.

Varbūt tava neatlaidība beidzot tie�ām atmaksāsies, viņ� nodomāja, aplūkojot papīra lapu ar toponīmu.

-��� Karte, viņ� sacīja. Man vajadzīga centrālo Pireneju karte.

Esperandjē apstulbis uz viņu blenza.

-��� Karte?

Vincents uzklik�ķināja uz sava datora taustiņiem un atvēra Google Maps.

-��� Te būs tava karte.

Servazs palūkojās uz ekrānu.

-��� Vai tu nevari to drusku palielināt?

Esperandjē pārvietoja vertikālo kursoru uz leju, un ekrānā redzamā teritorija tika palielināta, bet atstatumi starp ciematiem pamazināti.

-��� Nedaudz vairāk uz dienvidiem un uz austrumiem, Servazs pre�cizēja.

Vincents viņam paklausīja.

-��� �eit. Servazs ar pirkstu iebakstīja ekrānā.

Esperandjē palūkojās uz norādīto vietu. Tas bija restorāns �La Pergola".

-��� Redzu. Un tad?

-��� �eit ir restorāns, bet te mobilo sakaru tornis, kur� piereģistrējis mobilā telefona atra�anās vietu. Tas atrodas 30 kilometru attālumā no restorāna, ta�u uz pavisam citu pusi nekā viņa mājas. Kāds liecinieks redzējis mersedesā cilvēku, kas atgādinājis Joahimu, apmēram pus�stundu pirms mobilo sakaru tornis piereģistrēja viņa atra�anās vietu. Viņ� bijis kopā ar diviem vīrie�iem. Ja pieņemam, ka �im lieciniekam nerēgojās, tad tas nozīmē, ka Kamposs nav devies uz mājām.

-��� Un tālāk? Dievs vien zina, kurp viņ� devies. Iespējams, pie tās sievietes, kas viņam zvanīja�

-��� Nē, jo tas ir uz citu pusi. Turklāt interesanti, ka vairāk neviens mobilo sakaru tornis viņa atra�anās vietu nav reģistrējis, lai gan viņa izmisusī līgava visu laiku turpinājusi zvanīt.

-��� It kā viņa telefons būtu saplēsts vai izslēgts un kaut kur atstāts. Esperandjē uztvēra domu.

-��� Tie�i tā. Ta�u tas arī vēl nav viss. Palielini karti!

Esperandjē pavirzīja kursoru vēl nedaudz uz leju, un ekrānā redzamā teritorija tika palielināta. Servazs ar pirkstu brauca pa karti no restorāna līdz mobilo sakaru tornim un vēl tālāk.

-��� Sūdu bū�ana, Vincents sacīja, redzot, ka �efa pirksts strauji tuvo�jas vietai, ko viņi pēdējo stundu laikā bija pieminēju�i simtiem rei�u, Neviļas ezeram.

CĪGLERE IEDARBINĀJA SUZUKI, kas bija novietots tiesas priek�ā, priecājoties, cik veikli nolikusi pie vietas tiesas procesam norīkoto advo�kātu, un veroties satumsu�ajās debesīs, kad viņas telefonā atskanēja �Singin� in the Rain" melodija. Viņa atrāva vaļā ādas jakas rāvējslēdzēju un izņēma telefonu. Viedtālruņa ekrānā mirgoja uzraksts �Martēns�.

-��� Tu ta�u Grieķijā nodarbojies ar nir�anu? viņ� jautāja. Ar akva�langu vai bez tā?

Irēna uzreiz saausījās, lai gan jautājums pirmajā brīdī varēja �ķist visai dīvains.

-��� Ar, viņa atbildēja, ziņkārībai aizvien pieaugot.

-��� Un kā izdevās?

Viņa iesmējās īsu smiekliņu.

-��� Kādi jautājumi! Esmu pirmās klases trenere un instruktore Pasau�les konfederācijas zemūdens aktivitātēs.

Servazs apbrīnā iesvilpās.

-��� Izklausās baigi smalki. Tad pieļauju, ka tava atbilde būs �jā�?

-��� Martēn, par ko ir runa?

Un Servazs viņai visu paskaidroja.

-��� BET TU PATS kādreiz esi niris?

-��� Ar masku un trubiņu. Varbūt vienu vai divas reizes�

-��� Es tev nopietni prasu. Un ar akvalangu?

-��� Ēēē� jā. Vairākas reizes, bet tas bija sen�

Viņ� meloja. Ar akvalangu viņ� bija niris tikai vienu reizi savā dzīvē sporta kluba baseinā kopā ar Aleksandru un instruktoru.

-��� Kad tas bija?

-��� Nu� es teiktu, pirms gadiem piecpadsmit� Vai varbūt nedaudz vairāk�

-��� Tad nu gan tā nav laba doma!

-��� Bet citu man nav! Un mēs nevaram atļauties gaidīt, kamēr proku�rors izsniegs orderi un ieradīsies nirēju komanda. Masu mediji �ai lietai ķersies klāt tuvāko stundu laikā. Turklāt tas ir tikai nieka ezeriņ�� kurā nav pat haizivju, viņ� mēģināja jokot.

-��� Tā ir sasodīti slikta doma!

-��� Vai inventārs tev atradīsies? Kāds man derīgs kombinezons?

-Jā� tam man vajadzētu būt.

-��� Ļoti labi. Pēc cik ilga laika man piebraukt tev pakaļ?

-��� Man vēl ir tik�anās pie majora. Dod man divas stundas laika!

Ar Zlatanu Jovanovi�u viņa tiks galā pēc tam. Irēna dega nepacietībā uzzināt, ko Martēns ir uzodis.

Akvalangi, nir�ana, ezers�

Kura dzelmē guļ dārgumi, viņa nodomāja.

BIJA JAU VĒLA PĒCPUSDIENA, kad viņi sāka braukt pa grambainu zemesceļu. Rietumu pusē aizvien vairāk sabiezēja negaisa mākoņi. Viņi apstājās pie ķēdes ar piekaramo atslēgu, kura bija nostiepta pāri ceļam un pie kuras bija piestiprināts sarūsējis uzraksts �PELDĒT AIZLIEGTS�.

Ezers un aizsprosts atradās tie�i viņiem pretī. Servazs nopētīja otru krastu, virs kura aizvijās ceļ�, kas meta strauju likumu. Tajā vietā autobuss noskrēja no ceļa un nogāzās no kraujas. No tās puses ezeram piekļūt bija neiespējami. Lejpus kraujas krasts aptuveni desmit metrus bija ļoti stāvs, un uz tā auga da�i veci koki. Krastam izskalojoties, to saknes bija kļuvu�as kailas, bet starp tām ūdeni peldēja sakaltu�i zari un pērnās lapas. Abpus �ai vietai nogāze bija lēzenāka, ta�u priedes un biezie dzeloņkrūmi neļāva piekļūt ūdenim ūdenslīdēja ekipējumā.

Atlika tikai ceļ�, pa kuru viņi bija piebrauku�i.

Servazs izslēdza klimata kontroli un atvēra ma�īnas durvis. Tveice uzgūla pleciem kā saulē sakarsis apģērbs. Irēna jau bija apgājusi apkārt d�ipam un atvērusi bagā�nieku. Viņa steig�us sāka izģērbties, un Ser�vazs pamanīja, ka Irēna ir ļoti nosauļojusies. Viņ� redzēja tās garās, muskuļotās kājas, lokano ķermeni, plakano vēderu un nelielās krūtis. Virs rozā stringu biksītēm un krū�tura viņa uzvilka melnu gumijas kom�binezonu. Tagad ari viņ� sāka izģērbties.

-Jāpasteidzas! viņa sacīja, palūkodamās uz negaisa mākoņiem.

Tālumā jau varēja dzirdēt pērkona dārdus. Ik pa brīdim debesis bez skaņas pār�ķēla zibens, tomēr lietus vēl nelija. Irēna izvilka no bagā��nieka otru ūdenslīdēja ekipējuma komplektu un palīdzēja Servazam uzvilkt kombinezonu. Saskaroties ar ādu, aukstais neoprēns izraisīja tik nepatīkamu sajūtu, ka viņam uzmetās zosāda. Servazs centās atcerēties

visu, ko viņa tam pa ceļam vairākas reizes bija skaidrojusi, un jau sāka no�ēlot, ka bija ko tādu ierosinājis.

-��� �ķiet, kuru katru bridi sāksies negaiss, Irēna sacīja. Neesmu pārliecināta, ka tā ir laba doma.

-��� Bet citu man nav! viņ� atkārtoja.

-��� Varbūt varam pagaidīt līdz rītam? Uz ezeru atbrauks nirēju komanda. Ja tajā kaut kas būs, viņi to atradīs.

-��� Rīt �La Republique de Marsac� publicēs rakstu, kas vēstīs, ka poli�cija cen�as noskaidrot, kas autobusa avārijai kopīgs ar Klēras Dimāras slepkavību, un �os jaunumus izmantos visi preses izdevumi. Ja ezerā kaut kas ir, es negribu, lai to redz �urnālisti.

-��� Varbūt tu man pateiksi, ko mēs meklējam?

-��� Pelēku mersedesu. Un kādu, kas, iespējams, tajā atrodas.

-��� Tik vien�

Kādu mirkli Servazs jau gandrīz bija gatavs atteikties no sava no�doma, tomēr pēdējās lepnuma paliekas neļāva padoties. Irēna to izlasīja viņa acu skatienā un nopūtusies nogrozīja galvu, tomēr neko neteica. Viņa vēlreiz atkārtoja savu skaidrojumu par masku, skābekļa uzgali un pareizu elpo�anu, tad piestiprināja tam uz muguras akvalangu un to iztaisnoja, sakārtoja siksnas un uzlika viņam masku un skābekļa cau�rulīti.

-��� Tas ir stabilizators, viņa sacīja, norādījusi uz vesti. Ar �iem vārstiem to piepū� un izlai� no tā gaisu tā, kā es tev rādīju. Tas ļaus bez grūtībām noturēties uz ūdens. Veste ir savienota ar balona siksnu, bet balons ar ventili. Ieliec to mutē un ar zobiem nedaudz pieturi, lai tas neizslīd.

Servazs mēģināja elpot. �ķita, ka gaiss brīvi neieplūst trubiņā, ta�u tas varēja būt no satraukuma. Sirds smagi dauzījās. Irēna pārbaudīja viņa jostu un pleznas, bet ap rokas locītavu aplika lielu pulksteni dzi�ļuma mērītāju.

-��� Tas ir dziļums, tā temperatūra, bet te redzams laiks. Jebkurā gadījumā es tevi neizlaidī�u no acīm un mēs zem ūdens paliksim ne ilgāk par �etrdesmit piecām minūtēm, vai skaidrs?

Viņ� pamāja ar galvu un mēģināja pakustēties, pagājis pāris soļu uz priek�u, augstu cilājot ceļgalus, lai ar pleznām nekur neaizķertos. Tad apstājās. Servazs jutās neveikls un nestabils. Akvalanga svars radīja

tādu sajūtu, it kā kāds, viņu izjokodams, vilktu atpakaļ un viņ� kuru katru brīdi varētu atmuguriski nokrist.

Cīglere aizcirta bagā�nieku, un troksnis izbiedēja putnu baru, kuri bija sasēdu�i priedēs un eglēs otrpus ezeram. Izņemot �o troksni, silto vēju, kas �ūpoja koku lapas, un negaisa mākoņus, kas savilkās virs gal�vas, valdīja klusums.

-��� Labi, atkārtosim vēlreiz. Tā kā tuvojas vakars, tur drīz kļūs pavi�sam tum�s. Visu laiku spīdini lampiņu sev uz rokas, lai es saprotu, ko tu gribi sacīt. Ja viss ir kārtībā, tu ar zīmēm rādi OK. (Un viņa savienoja īk�ķi ar rādītājpirkstu, izveidojot apli.) Ņemot vērā, ka esi iesācējs, tu savas elpo�anas rezerves iztuk�osi daudz ātrāk nekā es, tāpēc neaiz�mirsti tās visu laiku pārbaudīt. Gaisa tev pietiks aptuveni stundai. Jeb�kurā gadījumā, ja tev ir kāda problēma vai ja mēs iz�ķiramies, spīdini kabatas lukturīti visos virzienos, bet pats paliec uz vietas. Un es pie tevis aizpeldē�u. Vai skaidrs?

Skaidrs bija tas, ka viņam aizvien mazāk gribējās nirt, tomēr viņ� piekrīto�i pamāja ar galvu, ar zobiem nedaudz par stipru sakampis uzgali un sakniebis muti.

-��� Un vēl kas. Ieelpo, ta�u neaizmirsti ari vienmērīgi izelpot, jo zem ūdens ar gaisu piepildītās plau�as tev radīs spēcīgu vēlmi uzpeldēt ūdens virspusē. Ja tā notiek, centies lēnām izelpot gaisu, citādi tas var kļūt bīstami plau�ām.

Super. Milzīgs putns dobji un stiepti iekliedzās un aizlaidās, ar spār�niem aizskarot ūdens virsmu.

-��� Tas ir galīgs neprāts, viņa piebilda. Vai tie�ām esi pārliecināts, ka vēlies to darīt?

Servazs atkal pamāja ar galvu.

Irēna paraustīja plecus, pagriezās un lēnām, atmuguriski, ar seju pret krastu devās iek�ā ezerā, ūdenim tikko dzirdami �ļakstot. Servazs darīja tāpat un caur kombinezonu sajuta vēso ūdeni. Tas �ķistu tīri patīkami, ja vien viņ� nesāktu smakt, tomēr Servazs nebija pārliecināts, ka pēc ezerā pavadītās stundas jutīsies tikpat lieliski. Kalnu ezers, viņ� nodomāja. Tās vis nebija kaut kādas Sei�elu salas�

Kad �andarme atradās līdz krūtīm ūdenī, viņa uzspļāva uz maskas, noskaloja to ūdenī un uzlika uz acīm. Servazs darīja tāpat, pēc tam iebāza galvu ūdenī, ta�u pleznas bija uzvandīju�as biezas duļķes, kas

neļāva neko saredzēt. Viņ� cerēja, ka redzamība kļūs labāka, kad viņi būs ieniru�i dziļāk.

-��� Un vēl kas. Kad es palaidī�u vaļā tavu roku, paliec tādā pa�ā dzi�ļumā kā es. Attālums nedrīkst būt lielāks par trim metriem, lai es varu tevi uzmanīt. Un neaizmirsti līdzsvarot spiedienu bungādiņās, aizspie��ot degunu un izelpojot. Tad tev ausīs tik stipri ned�inkstēs. Ezers ir dziļ�, un spiedienu varēs sajust tikai divu vai trīs metru dziļumā.

Viņ� ar pirkstiem parādīja zīmi OK, un Irēna knapi izmocīja smaidu. Viņa �ķita satraukusies vēl vairāk nekā Servazs.

-��� Ieliec uzgali mutē! viņa nokomandēja.

Tad satvēra Servazu aiz rokas, un abi metās peldus, kustinot plez�nas. Kad viņi bija ezera vidū, Irēna tam padeva zīmi izlaist no vestes gaisu, un abi sāka nirt. Rīkoties ar vārstuli viņ� �pie�āvās� da�u sekun�u laikā, bet elpot zem ūdens izrādījās daudz grūtāk. Servazs atcerējās treniņu baseinā, un, lai gan tas bija noticis pirms gadiem divdesmit, nir�anā arī toreiz viņam nebija īpa�i patikusi.

Krasts nebija tālu, bet viņi jau atradās pilnīgā tumsā, lai gan abi bija iedegu�i lukturī�us. Irēna cie�i turēja viņa roku un veda to sev līdzi. Viņi ienira aizvien dziļāk. Gaiss svilpoja, kad Servazs to ievilka krūtīs, un apkārt pacēlās burbuļi, kad viņ� izelpoja. Tad kabatas lukturī�a gaismā sāka dejot duļķes un parādījās ezera dibens. Tas bija nelīdzens, un to klāja aļģes, kas piecus metrus zemāk �ūpojās kā mati vējā. Servazs juta, ka bungādiņas sāp aizvien stiprāk, bet d�inkstē�ana ausīs kļūst neiztu�rama. Viņ� sāpēs saviebās un palaida vaļā Ggleres roku, lai pieskartos ausij. �andarme viņu tūlīt saķēra aiz vestes un piespieda pacelties uz aug�u. Viņa caur masku lūkojās Servazā un ar roku kustībām norādīja, lai tas panāk līdzsvaru. Viņ� paklausīja, aizspieda degunu un izelpoja. Servazs sajuta, kā no viņa auss paceļas gaisa burbulis. Sāpes pazuda. Ausīs tagad tikai viegli d�inkstēja. Cie�ami, Servazs nodomāja. Viņ� atkal ar pirkstiem parādīja zīmi OK un ienira dziļāk, pa ceļam divreiz līdzsvarojoties.

Ezera dibenā augo�ās aļģes tiem kutināja vēderu. Viņi peldēja tajā virzienā, kur virs ūdens krasta malā vajadzēja atrasties kraujai. Lai gan Irēna joprojām turēja Servazu aiz rokas, viņ� jutās viens visā pasaulē. Viens ar savām domām un savu satraukumu.

Un viegls�

�ķita, it kā viņ� lidinātos Visumā.

Visapkārt bija tik kluss�

Varēja dzirdēt tikai ūdens �ļakstus. Un viņa elpu caurulītē.

Viņ� uzmeta acis nir�anas dziļuma mērījumam.

Piecpadsmit metri.

Kādā mirkli CIglere palaida vaļā Servaza roku un palūkojās viņā. Viņ� tai padeva zīmi, ka viss kārtībā, un Irēna no viņa attālinājās, turpi�nādama peldēt tajā pa�ā virzienā. Servazs vēroja apkārtni. Neko daudz nevarēja redzēt. Viņi atradās vieni pa�i ezera dibenā, kur nevienam neie�nāktu prātā viņus meklēt, ja ar tiem kaut kas atgadītos, un viņ� jutās ļoti neaizsargāts. Tagad, kad Irēna vairs neturēja viņa roku, Servaza satraukums ar katru brīdi tikai pieauga. Nomierinies ta�u, tu atrodies da�u metru attālumā no ūdens virsmas, un atliek tikai ievilkt plau�ās gaisu, piepūst vesti, un tu jau būsi izniris.

Tomēr Irēna bija piekodinājusi, lai viņ� arī �ādā dziļumā uzmana spiedienu un neceļ paniku. Sasodīts. Servazs palūkojās uz aug�u un pamanīja blāvu gaismiņu. �ķita, ka tā ir ļoti tālu. Un drīzāk pelēcīga, nevis zilgana. Varbūt negaiss jau ir sācies. �ī doma viņu satrauca, un elpot uzreiz kļuva grūtāk. Nomierinies. Izelpo. Servazs centās sakoncen�trēt uzmanību uz to, kas atradās viņam priek�ā, un ar kabatas lukturīti izgaismoja dūņas ezera dibenā. Pagriezis galvu, viņ� mazāk nekā trīs metru attālumā ieraudzīja Irēnu, kas turpināja meklējumus, spīdinot baterijas gaismu te uz vienu, te otru pusi, juzdamās kā zivs ūdenī un viegli vibrējot glu�i kā nāra. Viņa tam nepievērsa ne vismazāko uzma�nību. Pat ja viņ� kliegtu, Irēna to nedzirdētu�

Ja tev ir kāda problēma vai ja mēs iz�ķiramies, spīdini kabatas lukturīti visos virzienos, bet pats paliec uz vietas. Un es pie tevis aizpeldē�u�

Tagad ezera dibens kļuva aizvien nelīdzenāks. Tur bija gan pauguri, gan sakaltu�i zari. Ainava �ķita tikpat kalnaina kā ārpus ūdens. Tā aiz�vien vairāk atgādināja atkritumu izgāztuvi. Servazs uzspīdināja ar kaba�tas lukturīti un, ieraudzījis lielu koka sakni, pacēlās nedaudz augstāk, lai tiktu tai garām, tad atkal nolaidās aļģēs. Pēk�ņi viņam priek�ā atradās pamatīgs paugurs. Servazs pameta acis uz Cīgleres pusi. Nemanot viņi viens no otra bija stipri attālināju�ies, un viņu atkal pārņēma panika. Servazs viens pats atradās aci pret aci ar naidīgiem tūksto�iem kubik�metru ūdens, kas nospieda viņa Plexiglas masku.

Gar degunu aizpeldēja sīku zivtiņu bars, metot sudrabainus atspul�gus.

Pēk�ņi Servazs ieraudzīja, ka nedaudz tālāk starp aļģēm un duļķēm kaut kas rēgojas� Iespējams, kāds no krasta ūdenī bija iesviedis vecu ledusskapi vai kaut ko tamlīdzīgu. Gultnes dibena stāvais kāpums lieci�nāja, ka viņi tuvojas kraujai. Un parādījās aizvien vairāk da�ādu atlūzu. Vēzējoties ar rokām, Servazs centās piekļūt tām tuvāk. Tagad viņ� starp aļģēm varēja saredzēt blāvu stikla atspīdumu un kaut ko metālisku. Sirds sāka sisties straujāk. Servazs vienlaikus sajuta izbailes un paniku. Lai apvaldītu nepacietību un ziņkāri, viņ� centās elpot lēnāk. Vēl pāris roku vēzienu, un tad Servazs to ieraudzīja. Joahima Kamposa pelēko mersedesu� Tas bija gandrīz neskarts, lai gan ma�īnu bija saēdusi rūsa. Pusi numura sedza rūsas plankumi, tomēr X, Y, dubultais 0 un cipari 65 bija skaidri saredzami.

Ma�īnā kaut kas atradās.

Pie stūres.

Tad viņ� to ieraudzīja cauri blāvajam un duļķainajam vējstiklam.

Bālu.

Nekustīgu.

Veroties taisni uz priek�u.

Tas bija kādreizējā autobusa �ofera līķis.

Servazs juta, ka asinis uzbango pārāk spēcīgi, ka sūknis piepū�as un viņ� elpo straujāk, nekā vajadzētu. Viņ� appeldēja apkārt ma�īnai un neveikli tuvojās durvīm vadītāja pusē. Tās atvērt nebija iespējams, jo riteņi bija iegrimu�i augsnē un durvju apak�ējā dala ķērās smiltīs.

Servazs pieliecās un ar kabatas lukturīti izgaismoja nekustīgo ķer�meni pie stūres.

Tas joprojām atradās savā sēdeklī, piesprādzēts ar to, kas bija atlicis no dro�ības jostas. Pretējā gadījumā līķi da�u dienu laikā būtu piepū�tusi ma�īnas iek�pusē eso�ā gāze un tas būtu pacēlies pie ma�īnas griestiem. Kabatas lukturītis izgaismoja arī tādas detaļas, kuras Ser�vazs labprātāk nebūtu redzējis, ilgā atra�anās ūdenī bija pārvērtusi ķermeņa taukus par adipīnskābes vasku jeb līķa taukiem, kas atgādi�nāja ziepes, un Joahims izskatījās pēc labi saglabāju�ās vaska figūras. �is process bija aizkavējis līķa sadalī�anos un veicinājis tā saglabā�a�nos relatīvi labā stāvoklī.

Galvas matainās daļas nebija, un cauri apkakles skrandām rēgojās pliks, vaskveidīgs pauris. Roku āda, kas bija redzama caur piedurkņu paliekām, bija atdalījusies, kā tas mēdza notikt, līķim nogrimstot, un atgādināja cimdu pāri. Acu nebija, to vietā rēgojās tuk�i, tum�i dobumi. Servazs nodomāja, ka ma�īna līķi daļēji bija pasargājusi no plēsīgajām zivīm un citām ūdens radībām. Servaza pulss strauji palielinājās. Viņ� bija redzējis daudz līķu, ta�u ne iesprostots skafandrā un ne desmit metru dziļumā. Ūdens �ķita aizvien vēsāks, un viņ� nodrebēja. Pieau�go�ā tumsa, gaismas kūļi un tagad vēl �is līķis� Ogļskābā gāze iedar�bojās uz Servaza smadzenēm, un viņam bija grūti elpot.

Tad Servazs līķim deniņos pamanīja caurumu. Lode bija izurbusies cauri vaigam pie kreisās auss. Viņ� to aplūkoja. �āviens bija veikts no neliela atstatuma.

Pēk�ņi notika kaut kas neticams! Līķis sakustējās! Servazs juta, ka viņu pārņem panika. Līķa krekla skrandas vēlreiz sakustējās, un viņ� strauji atsprāga nost. Servaza galva atsitās pret ma�īnas �asiju. Likās, ka regulējo�ais ventilis ir aiz kaut kā aizķēries, un uz mirkli viņam iestājās panika, iedomājoties, ka tūlīt paliks bez skābekļa. Servazs strauji izpūta gaisa burbuļus. Kabatas lukturis tam izkrita no rokām un lēnām nosēdās uz automa�īnas salona grīdas līķim starp kājām, ar staru kūli izgaismo�jot tā ķermeni, automa�īnas priek�ējo paneli un griestus.

Tai pa�ā mirklī no līķa krekla skrandām iz�āvās sīka zivtiņa un strauji aizpeldēja projām. Servazam sanēja ausīs, trūka gaisa un dunēja deniņos. Viņ� atcerējās, ka sen nav pārbaudījis nanometra rādītājus, pastiepās uz priek�u, izvilka starp automa�īnas pedāļiem un līķa apa�viem iestrēgu�o kabatas lukturīti un sāka to drud�aini vicināt visos virzienos, aicinot palīgā.

Kur bija palikusi Cīglere?

Servazam nepietika drosmes vairs ilgāk gaidīt. Drud�aini kustinot rokas, viņ� sāka strauji peldēt uz aug�u. Pēc pāris metriem Servazs pamanīja, ka nokļuvis baltu un kustīgu ūdenszāļu gūstā.

Likās, kāds sakampj to aiz kājas. Servazs strauji sitās, lai atbrīvotos, kad kāds cits koka gabals tam aizķēra masku. Negaidītā trieciena apstul�bināts, viņ� rāvās gan pa kreisi, gan pa labi, ta�u viņu atkal sagrāba un cie�i apņēma saknes. Tās bija visapkārt! Kabatas lukturis nedarbojās. Viss bija satumsis un pelēks, un tikai viņam virs galvas vīdēja blāvs

gaismas atspulgs, bet saknes to nelaida vaļā. Viņ� juta, ka vairs nespēj sakarīgi domāt, ka tūlīt zaudēs sajēgu. Servazs baidījās pakustēties. Vajadzēja izkļūt no ezera.

Tūlīt pat!

Pēk�ņi trubiņas uzgalis aiz kaut kā aizķērās un tika izrauts viņam no mutes. PārbīlI Servazs taustījās, līdz to atrada un parāva uz savu pusi, tomēr tas palika iesprūdis starp ūdenszālēm. Servazs alkaini ieelpoja skābekli, atkal sāka airēties uz aug�u, un uzgalis tam vēlreiz izkrita no mutes. Kaut kas te nebija kārtībā. Akvalangs bija iesprūdis dūņās. Viņ� vēlreiz pietuvināja uzgali mutei un ieelpoja, cen�oties atbrīvoties no vijīgajām saknēm, tomēr tas neizdevās. Servazu pārņēma panika. Viņ� dzirdēja, kā tam apkārt burbuļo ūdens.

Servazs ne mirkli ilgāk vairs nespēja palikt iesprostots te, ūdens dzi�ļumā. Viņ� atbrīvojās no sava ekipējuma un vēlreiz no trubiņas uzgaļa drud�aini ieelpoja skābekli. Sagrāba ūdenszāles un sāka tās raustīt, ta�u pietrūka spēka. Viņ� sita ar dūrēm, rāva un locījās. Tad atspērās ar kājām. Kaut kas nokrak�ķēja. Servazs lauzās uz aug�u, iekrita kaut kādā dobumā, tad atkal peldēja uz aug�u� pret kaut ko atsitās� atkal atbrī�vojās� drud�aini sitās ar rokām un kājām� atkal atsitās� atbrīvojās� un peldēja uz aug�u� uz aug�u�

GLU�I KĀ ARMIJA, KAS IEBRŪK sve�ā teritorijā, no rietumiem tuvo�jās lietus. Kad tā priek�pulki ar spēcīgām vēja pūsmām un zibeņiem bija pavēstīju�i par lietus iera�anos, tas uzbangoja pār me�iem un ceļiem. Un tas nebija parasts lietus. Tie bija īsti plūdi, kas gāzās no debesim, noskaloja Marsakas jumtus un ielas, pārplūdināja notekas, sitās pret veco akmens namu sienām un turpināja savu ceļu pāri lau�kiem. Lietus applūdināja kalnus, kas pazuda zem �ī smagā un �ķidrā līķauta, un sabangoja ezera virsmu, kur Servazs pūlējās izlauzt sev ceļu cauri sausajiem koku zariem un vecajām lapām, kas peldēja starp krasta saknēm.

Ūdenslīdēja maska tam bija pielipusi pie sejas kā piesūceknis. Lai to dabūtu nost, Servazs rāva no visa spēka, un viņam bija sajūta, ka viņ� noraus masku kopā ar vaigiem. Plati atvērtu muti viņ� alkaini kampa svaigo gaisu, ļaujot lietum līt uz mēles. Servazs palūkojās apkārt, un viņu atkal pārņēma panika. Cik bija pulkstenis? Cik daudz laika viņ�

bija pavadījis lejā, ja tagad ārā ir nakts? Pēk�ņi viņ� dzirdēja, ka kāds pār�ķeļ ūdens virsmu. Un satver to aiz pleciem. Irēna!

-��� Kas tev notika? KAS NOTIKA?

Servazs neatbildēja. Ar masku uz pieres, viņ�, acis izbolījis, grozīja galvu pa labi un pa kreisi. Lietus sitās pa neoprēna kombinezonu. Ser�vazs dzirdēja turpat līdzās nograndam pērkonu. Un to, kā ezeru �austa lietus.

-��� Ak Dievs! viņ� iekliedzās. Irēna, tu mani redzi?

Viņa to joprojām bija satvērusi aiz pleciem un lūkojās apkārt, cen��oties sameklēt ceļu līdz krastam vietā, kur, turoties pie koku zariem un saknēm, būtu iespējams uzrāpties pa stāvo krauju. Irēna pagriezās pret Servazu. Viņa skatiens klīda apkārt, ta�u dīvainā kārtā tas neskatījās nekam virsū, pat Irēnai ne.

-��� Vai tu mani redzi? Servazs atkārtoja jau skaļāk.

-��� Kas noticis?

-��� ES VAIRS NEKO NEREDZU! ESMU AKLS!

KLUSS UN NEREDZAMS KĀ ĒNA, viņ� tos vēroja. Ēna starp citām ēnām. Viņiem ne prātā nevarēja ienākt, ka viņ� atrodas tik tuvu. Un ka viņ� vispār ir tepat, netālu. Viņ� novilka savu melno mici un juta, kā lietus līst uz galvas, samērcējot viņa balinātos, īsi apgrieztos matus, un viņ� glāstīja savu tum�o bārdiņu, kurā rēgojās lietus lāses, apmierināti smaidot un melnajām acīm pustumsā gailot.

Irtmans bija sekojis tiem līdz �ai pamestajai, pussabruku�ajai kape�lai, kur tie acīmredzot mēdza pulcēties. Paslēpies krūmos, viņ� caur logu, kura vitrā�as jau sen bija izsistas, noklausījās, kā viņi sarunājas, pīpējot ūdenspīpi. Nācās vien atzīt, ka �ie jaunie�i ir daudz interesan�tāki nekā vairums viņiem līdzīgo visu �o pusizglītoto primātu. Tagad viņ� saprata, kā Martēns bija izveidojies par tādu personību. �ī skola tie�ām izaudzināja daudzsolo�us cilvēkus. Viņ� iedomājās, ka varētu atvērt līdzīgu skolu, Noziegumu skolu, ar �ādiem talantīgiem jaunie��iem. Un viņ� tajā labprāt strādātu par pasniedzēju. Irtmana sejā iegūla plats smaids.

Salīcis tupēdams krūmos un lietū, viņ� vēroja, kā jaunie�i atstāj kapelu, lai cauri me�am atgrieztos licejā, viņu siluetus ar kapucēm galvā, un dzirdēja, kā zem K-way apaviem �irkst grants. Pēc tam viņ�

mierīgi iekļuva nelielajā, pamestajā celtnē. Kristus statuja un citi kulta priek�meti jau sen bija no �īs vietas pazudu�i. Tagad tur mētājās tuk�as alus bund�as un kolas pudeles, tuk�i iesaiņojumi un �urnālu reklāmas, kas simbolizēja pavisam citu, dominējo�o un sterilo pla�a patēriņa reli�ģiju.

Irtmans nebija ticīgs, tomēr viņam nācās atzīt, ka atsevi�ķas reli�ģijas, tostarp arī kristīgā ticība un islāms, spīdzinā�anas mākslā un ne�ēlībā ir pārsniegu�as visas citas. Viņ� pats labprāt pamēģinātu, kā darbojās izsmalcinātie moku rīki, ko bija izgudroju�i viduslaiku ģēniji viņam līdzīgie, kas tolaik pēc patikas varēja izpaust savus talantus. Irt�mans tajos laikos būtu sprediķojis tikpat daiļrunīgi kā tiesā, kad iesē�dināja cietumā cilvēkus, kuru vaina bija vairāk nekā ap�aubāma. Tagad viņ� pats gatavojās kļūt par tiesnesi un bendi. Irtmans bija nolēmis interpretēt veco joku �laistītājs ir aplaistīts� atbilsto�i savai izpratnei.

Sākumā viņ� bija domājis, ka tas uzurpators, kur� uzdrīkstējās ieņemt viņa vietu un uzdoties par viņu, atrodas starp �iem jaunie�iem. Ta�u, noklausoties viņu sarunas un visu rūpīgi pārbaudot, saprata, ka ir kļūdījies. Un situācijas ironija tam bija atklājusies visā savā ne�ēlībā. Nabaga Martēns� Viņ� jau tā bija tik daudz cietis. Un, iespējams, pirmo reizi mū�ā Irtmans juta, ka viņu pārņem līdzjūtības un brālības uzplūdi. Viņam gandrīz asaras saskrēja acīs. Irtmans bija ļoti pārsteigts, ka Mar�tēns tā spēja viņu ietekmēt. Tas bija jauks un ļoti patīkams pārsteigums. Martin, mans draugs, mans brāli� Viņ� vainīgo smagi sodīs, jo viņas noziegums bija divkār�s, un ari upuri bija divi. Viņ� tai liks samaksāt par karaliskās personas aizskar�anu un par nodevību. Un sods uz visiem laikiem paliks kā ar nokaitētu dzelzi iededzināts gan viņas miesā, gan dvēselē.

/

-��� RETINĀLĀ HEMORĀĢIJA, ārsts sacīja. Boila-Mariota likums, P1XVI = P2XV2, gāzes masai nemainīgā temperatūrā spiediens mai�nās apgriezti proporcionāli tilpumam. Kā jebkura gāze, gaiss jūsu maskā tika pakļauts spiediena izmaiņām. Tas tika saspiests, kad jūs nolaidāties ūdenī, un papla�inājās, kad uzpeldējāt virspusē. Jūs esat ieguvis barotraumu. Tas ir bojājums, ko izraisa pārāk straujas atmosfēras spiediena maiņas. Nezinu, kas tur lejā notika, ta�u pilnīgs binokulārās redzes zudums ir diezgan reta parādība. Pat tad, ja tas ir tikai uz laiku. Ta�u neuztraucieties, jūs nepaliksiet akls.

Super, Servazs nodomāja. Vai ātrāk tu to nevarēji pateikt, draņķa gabals tāds!

Ārsta zemās un labi nostādītās balss sludino�i pārgudrais tonis Servazu kaitināja. Pilnīgi iespējams, tas atbilda viņa būtībai.

-��� Hemorāģija kādu laiku var nepāriet, ārsts turpināja savu gudro runu, jo ir skarta makula centrālā redzes zona. Par no�ēlo�anu esmu spiests atzīt, ka �ai kaitei nepastāv nekāda specifiska ārstē�ana. Var iedarboties tikai uz cēloni, ta�u tas jau ir izzudis. Tagad atliek vienīgi gaidīt, kamēr lietas pa�as ievirzīsies savās sliedēs. Tomēr var gadīties, ka būs nepiecie�ama ķirurģiska iejauk�anās, lai jūs redzi atgūtu pilnībā. Tad jau manīs. Pagaidām mēs jūs novērosim. Un atstājiet apsēju uz acīm. Nost ņemt gan to nevajadzētu.

Martēns pamatīgi novaikstījās un pamāja ar galvu. Ne uz ko vairāk viņ� nebija spējīgs, jo neko neredzēja.

-��� Varētu teikt, ka jūs neko nedarāt pa pusei, ārsts pajokoja.

Servazs gribēja atbildēt kaut ko indīgu, ta�u dīvainā kārtā sacītais

viņu nomierināja. Dro�i vien tāpēc, ka ārsts to teica priecīgā balsī.

-��� Nu labi, es drīz pie jums atkal ienāk�u. Atpūtieties.

-�������������� Viņam taisnība, Cīglere sacīja, kad ārsta soļi bija attālināju�ies.

-��� Tu neko nedari pa pusei.

Pēc balss toņa Servazs uzminēja, ka viņa smaida, un no tā varēja secināt, ka arī viņa bija uzzinājusi labus jaunumus.

-��� Pasaki, ko viņ� tev teica.

-��� To pa�u, ko tev. Tas var ilgt vairākas stundas vai vairākas dienas. Un, ja būs nepiecie�ams, tevi operēs. Ta�u tu atgūsi redzi, Martēn.

-��� Smalki.

-��� Tā bija kļūda.

-��� Kas tad?

-��� Tā nir�ana.

-��� Zinu.

-��� Man to vēl vajadzēs paskaidrot savai priek�niecībai.

Viņ� atkal novaikstījās. Servazs nojauta, ka Irēnai būs nepatik�anas. Un atkal viņa dēļ.

-���� Man tie�ām �ēl. Es visu ņem�u uz sevis. Aprunā�os ar Sartē un prokuroru. Varbūt būs iespējams dabūt orderi ar atpakaļejo�u datumu� Ja ne, tad sacī�u, ka es tev meloju apgalvoju, ka man ir orderis. Ja viņi mani pratinās, es to apstiprinā�u.

-��� Hm. Jebkurā gadījumā no darba par to mani neatlaidīs. Bet, kas attiecas uz visu pārējo, viņi man nevar nodarīt neko tādu, ko jau nebūtu nodarīju�i� Turklāt mums ta�u ir līķis! Un tas attaisno visu, vai ne?

-��� Cik tālu ar automa�īnu un līķi esam tiku�i?

-��� �oreiz viss norit pēc pilnas programmas. Pa�laik viņi to izceļ no ezera. Līķis �onakt tiks nodots ekspertīzei. Visi ir uz kara takas.

Servazs dzirdēja negaisa �alkoņu aiz loga un ierastos slimnīcas trok�ņus otrpus durvīm sarunājās medmāsas, gaitenī bija dzirdami soļi, garām aizripoja ratiņi�

-��� Vai es �eit esmu viens?

-��� Jā. Vai vēlies, lai nolieku pie durvīm apsardzi?

-��� Kāpēc?

-��� Vai aizmirsi, ka iepriek�ējā naktī tev �āva mugurā? Tagad tu neko neredzi un ar tevi vieglāk tikt galā� Un te ir slimnīca. Ļaudis nāk un iet kā dzirnavās.

Viņ� nopūtās.

-��� Neviens cits, izņemot policiju, nezina, ka esmu te, viņ� atbildēja.

Viņa saspieda Servaza roku. Tad viņ� dzirdēja, kā Irēna atgrū� krēslu.

-��� Kamēr esi te, tev vajadzētu atpūsties. Vai vēlies kādu nomierino�o līdzekli? Es varu paprasīt medmāsai, lai iedod.

-��� Tikai mikstūru. Un tad, ja tā ir noturēta divpadsmit gadus.

-��� Baidos, ka to apdro�inā�ana nesegs. Atpūties. Man vēl ir �is tas darāms.

Servazs izslējās. Viņ� Irēnas balsī bija sajutis spriedzi.

-��� Izklausās, ka lieta ir nopietna.

-��� Tā arī ir. Rīt no rīta tev visu izstāstī�u. Man tev daudz kas stāstāms.

Viņ� manīja Irēnas apjukumu.

-��� Ko tu gribi man pastāstīt?

-Rīt.

IRĒNA CĪGLERE APSTĀJĀS ZEM SLIMNĪCAS NOJUMES un lūkojās, kā lietus gā�as pār automa�īnu stāvvietu. Pēk�ņi zibens satumsu�ajās debesīs izveidoja pusloku. Pēc mirkļa gaisu satricināja pērkons.

Viņa aizrāva ādas jakas rāvējslēdzēju, uzlika galvā ķiveri un aiz�skrēja līdz motociklam. To iedarbinājusi, Irēna turpināja turēt kājas pie zemes un lēnām izbrauca no stāvvietas, jo vasaras lietusgāzes bija pārvērtu�as ceļu par nebeidzamu ūdens straumi. Nokļuvusi tuvāk Marsakas centram, viņa glu�i kā ēna aizslīdēja pa tuk�ajām ielām, lēnām braucot pa applūdu�o bruģi. Pulkstenis bija gandrīz astoņi vakarā, un viņa prātoja, vai to sastaps mājās vai birojā. Darbavieta atradās tuvāk. Kad Irēna palūkojās uz lētā nama dzelteno fasādi pilsētas centrā, viņa redzēja, ka pēdējā stāva logi ir gai�i. Pamodās medību instinkts. Adre�nalīna līmenis strauji pieauga. Irēna jau sen nebija nevienu pa īstam medījusi, un to, ko viņa izjuta, nevarēja pārspēt ne sekss, ne brauk��ana ar motociklu. Viņa apstājās uz trotuāra, noņēma ķiveri, pieglauda blondos, slapjos matus un devās uz durvīm. Mājai nebija ne namruņa, ne elektroniskās slēdzenes, un viņa pa �īksto�ajām kāpnēm sasniedza pēdējo stāvu, atstājot uz pakāpieniem slapjas pēdas. Irēna nospieda zvana pogu un gaidīja.

-�� Japp? divdesmit sekun�u laikā atsaucās balss biroja interfonā.

-�� Jovanovi�a kungs?

-��� Hmm�

-��� Mani sauc Irēna CIglere, un es vēlos pie jums vērsties pēc pakal�pojumiem.

-��� Birojs ir slēgts. Pienāciet pirmdien!

-��� Es vēlos izsekot savu vīru. Zinu, ka jūs neesat norādījis tarifus, ta�u esmu gatava daudz maksāt. Lūdzu, dodiet man piecpadsmit minū�tes laika!

Vēl da�as sekundes valdīja klusums, ko iztraucēja vienīgi interfona �erkstoņa, tad elektroniskā slēdzene atvērās un viņa pagrūda durvis, kas tikai ar grūtībām padevās. Irēna nokļuva nelielā dzīvoklītī, kurā oda pēc �aurības un tabakas. Gaiteņa galā aiz puspievērtām durvīm dega gaisma. Irēna devās uz turieni un atgrūda tās vaļā. Zlatans Jovanovi�s tie�i tobrīd ieslēdza dokumentus seifā. Lai gan seifs bija vecs, tomēr labāks par sienas skapi. īsts profesionālis to uzlauztu minūtes laikā. Kā Irēna noprata, seifs telpā atradās tādēļ, lai atstātu iespaidu uz apmeklē�tājiem. Tas bija viņa īpa�ais gājiens klientu pievilinā�anai. Tiklīdz iera�dās kāds jauns apmeklētājs, viņ� ieslēdza dokumentus seifā. Sevi�ķi svarīgi dokumenti noteikti glabājās kaut kur citur, visticamāk datora atmiņā elektroniskā veidā. Tad Jovanovi�s atlaidās savā �efa krēslā uz ritentiņiem.

-��� Es jūs klausos.

-��� Tas triks ar seifu nav slikts. Atstāj iespaidu.

-��� Atvainojiet?

-��� Modelis gan nedaudz novecojis. Es pazīstu vismaz divdesmit cil�vēkus, kas to atvērtu ar aizsietām acīm un tikai ar vienu roku.

Viņa pamanīja, ka vīrelis samiedz acis.

-�� Jūs �eit neesat ieradusies neuzticīga vīra dēļ, vai ne?

-�� Jūs esat vērīgs.

-��� Kas jūs esat?

-��� Vai vārds Drisa Kantē jums kaut ko izsaka?

-��� Pirmo reizi dzirdu.

Vīrietis meloja, jo viņa acu zīlītes nemanot sa�aurinājās. Par spīti pokera spēlētāja aukstasinībai, �is vārds viņam �ķita kā pliķis.

-��� Paklau, Zlatan� Es ta�u drīkstu tevi saukt par Zlatanu? Man nav daudz laika� tāpēc varbūt iztiksim bez gara ievada�

Viņa izvilka no kabatas zibatmiņu un novietoja uz galda tam priek�ā.

-��� Vai �ī zibatmiņa tev neatgādina to, ko iedevi Kantē?

Viņ� uz Irēnu neskatījās, drīzāk gan neticīgi blenza.

-��� Es vēlreiz jautāju: kas jūs esat?

-��� Cilvēks, kur� tevi ietupinās ķurķī, ja neatbildēsi uz maniem jau�tājumiem.

-��� Es darbojos likumīgi. Man ir prefektūras licence.

-��� Un uzstādīt spiego�anas programmas policijas datorā ir likumīgi?

Viņ� atkal izskatījās satriekts, ta�u to varēja manīt tikai kādu sekun�des simtdaļu. Dro�i vien Zlatans bija ļoti labs pokera spēlētājs.

-��� Nesaprotu, par ko jūs runājat.

-��� Tev draud pieci gadi ķurķī. Sarīko�u atpazī�anu, un tad jau manīs, vai Kantē tevi pazīs vai ne. Turklāt mums ir kāds liecinieks Kantē draudzene, kas tev sekoja un pierakstīja ma�īnas numuru, nemaz jau nerunājot par bāra saimnieku, kur� jūs abus vairākas reizes ir redzējis kopā. Salasās diezgan daudz, vai ne? Vai zini, kas tad notiks? Izmek�lētājs pieprasīs orderi tavam arestam, un tiesnesis to izsniegs desmit sekun�u laikā, pēc tam, kad būs uzmetis acis tavai lietai. Tici man, ar �ādiem pierādījumiem tas būs vienīgais iespējamais variants garan�tēts iepriek�ējais ieslodzījums.

Satumsu�ām acīm vīrietis dīdījās krēslā. Kaut gan viņ� jutās svarīgs, Irēna Jovanovi�a acīs pamanīja pazīstamu mirdzumu bailes.

-��� Uzreiz var pateikt, ka tu esi ļoti sanervozējies.

-��� Ko jūs vēlaties?

-��� Tava klienta vārdu. Tā, kur� tev lūdza izspiegot majoru Servazu.

-Ja es to pateik�u, ar manu biznesu ir cauri.

-��� Vai tu domā, ka cietumā varēsi turpināt biznesu? Tavs klients ir slepkava. Vai vēlies, lai tevi apvaino slepkavības līdzdalībā?

-��� Kas man būs par to, ka es pateik�u?

Irēna izelpoja. Viņas rokās nebija neviena trumpja ne tiesas uzde�vuma, ne ordera. Ja tas nāks gaismā, �oreiz viņu atlaidīs no darba.

-��� Man vajadzīgs tikai vārds. Un viss. Tiklīdz to dabū�u, do�os no �ejienes prom un tavs rēķins būs dzēsts. Neviens par to neuzzinās.

Viņ� atvēra kādu sava rakstāmgalda atvilktni, un viņa pārsteigta atkāpās. Vīrietis tur iebāza savu milzīgo ķepu. Irēna viņam sekoja ar acīm, gatava pāri galdam tam mesties virsū. Jovanovi�s izvilka kartona mapi un nolika viņai priek�ā.

STĀVĒDAMS LIETŪ, Lakazs vēroja jaunās tieslietu pils ieeju. Bija da�as minūtes pāri astoņiem, un viņ� prātoja, vai vīrietis, kuru viņ� meklē, vēl būs uz vietas. Viņ� aizmeta cigareti un devās uz stiklotās halles pusi.

Jaunā tieslietu pils savas durvis bija vērusi tikai pirms da�iem mēne��iem. Arhitekti bija saglabāju�i sākotnējo veco namu labirintu un pagal�mus ap Deflēra ielu un tos papildināju�i ar ļoti mūsdienīgām, izteiksmī�gām un atturīgi dinamiskām stikla, ķieģeļu, betona un dzelzs piebūvēm, un Lakazam �ķita, ka tās neapzināti atspoguļo tieslietu stāvokli valsti ultramoderna fasāde un ieejas halle, kas apslēpa novecoju�u sistēmu un līdzekļu trūkumu.

Centieni kļūt mūsdienīgiem piedzīvo izgā�anos.

Lai izietu dro�ības pārbaudi, viņam vajadzēja iztuk�ot savu kabatu saturu uz neliela galdiņa. Pēc tam viņ� �ķērsoja halli ar stikla jumtu un nogriezās pa kreisi, dodoties garām tiesu zālēm. Pie neliela pagalmiņa ar palmām viņu sagaidīja kāda sieviete. Lai nokļūtu tālāk, bija nepiecie��ama elektroniskā kartīte, bet Lakazam tādas nebija.

-��� Paldies, ka mani sagaidīji, viņ� teica.

-��� Vai esi pārliecināts, ka viņ� būs uz vietas? sieviete jautāja, izvel�kot savu kartīti un atgrū�ot lo�u necaurlaidīgās durvis.

-��� Man teica, ka viņ� mēdz ilgi strādāt.

-��� Esam vienoju�ies nesaki, ka es tevi ielaidu.

-��� Neuztraucies.

SERVAZS DZIRDĒJA, kā atveras viņa istabas durvis, un kādu mirkli izjuta īstas bailes.

-��� Kā jūs vienmēr pamanāties iekļūt tādās ķibelēs, kungs? atska�nēja Ketijas Dimjēras spēcīgā balss.

-��� Nav tik traki, kā izskatās. Viņ� atviegloti pasmaidīja.

-��� Zinu. Es jau tikos ar ārstiem. Ja jūs tagad spētu pats sevi redzēt, Martēn! Varētu nodomāt, ka esat tas itāļu aktieris se�desmito gadu filmā� �Ķēniņ� Edips��

Servazs plati pasmaidīja un juta, kā vaigus savelk milzīgs apsējs, kas tam bija nosaitēts ap deniņiem un acīm.

-��� Vai kafiju dzersi? ievaicājās kāda cita balss, un viņ� saprata, ka tas ir Esperandjē.

Servazs pastiepa roku, un Esperandjē tajā ievietoja kartona glāzīti ar silto dzērienu.

-��� Man �ķita, ka apmeklējumi pēc pulksten astoņiem vakarā ir aiz�liegti, viņ� sacīja. Cik ir pulkstenis?

-��������������� Septiņpadsmit minūtes pāri astoņiem, Esperandjē atbildēja.

-��� Esam īpa�s izņēmums.

-��� Mēs ilgi nepaliksim, prokurore sacīja. Jums jāatpū�as. Vai esat pārliecināts, ka kafija ir laba doma? Ja es pareizi sapratu, jums ie�ļirci�nāts nomierino�s līdzeklis.

-��� Hm.

Servazs no tā gribēja atteikties, ta�u medmāsa viņam nebija atstājusi izvēles iespējas. Majoram nemaz nebija jāredz medmāsa, lai saprastu, ka viņa tam nepatīk. Arī kafija nebija īpa�i laba, ta�u rīkle bija izkaltusi un viņ� būtu gatavs dzert vienalga ko.

-��� Martēn, esmu �urp atnākusi kā draugs. �ī izmeklē�ana ir O�as departamenta augstākās instances tiesas kompetencē, ta�u, starp mums runājot, leitnants man paskaidroja, kas un kā. Ja es pareizi saprotu, tad viens un tas pats slepkava jau gadiem ilgi nogalinājis visus �os cilvēkus autobusa avārijas dēļ. Vai tāds ir motīvs?

Servazs pamāja ar galvu. Viņi jau bija pavisam tuvu atrisinājumam� Un jāmeklē bija virzienā Aplis, autobusa avārija, glābēju priek�nieka un autobusa �ofera nāve� Viss bija skaidrs kā diena. Tomēr kaut kur dziļi sirdī viņu mocīja �aubas. Tās bija uzradu�ās, kad viņi ieradās pie ezera un gatavojās nirt. Kaut kas nebija tā, kā vajadzētu. Kāds puzles gabaliņ�, kas nesakrita ar pārējiem. Tikai Servazs nekādi nespēja aptvert, kas tie�i, turklāt viņa migrēna domā�anu neatviegloja.

-��� Man tie�ām �ēl, bet man �ausmīgi sāp galva�

-��� Protams. Parunāsim par to, kad jutīsieties labāk, Ketija Dimjēra atvainojās. No Irtmana gan pagaidām nav nekādu ziņu, viņa sacīja, lai mainītu sarunas tematu. Tomēr pie jūsu durvīm būs jānovieto apsardze.

Servazs nodrebēja. �ķita, ka pilnīgi visi vēlējās apsargāt viņa durvis�

-��� Nav nekādas vajadzības. Neviens nezina, ka esmu te, izņemot ātrās palīdzības ārstus, kas mani �urp atveda, un pāris �andarmu.

-Jā. Labi. Tomēr Irtmans vairākas reizes devis par sevi ziņu. Tas man nepatīk, Martēn. Nepavisam nepatīk.

-��� Ārkārtējiem gadījumiem man pie gultas ir zvans.

-��� Es te vēl kādu bridi uzkavē�os, Esperandjē ierunājās. Katram gadījumam.

-��� Ļoti labi. Ja rit būsiet uz pekām, apkoposim rezultātus. Ja vaja�dzēs, pie�ķirsim jums baltu spieķīti, viņa vēl piebilda, dodoties ārā pa durvīm.

Viņ� viegli pamāja.

-��� Arlabunakti, Martēn!

-��� Tu ta�u netaisies te pavadīt visu nakti? Servazs uzsauca Espe�randjē, kad durvis jau bija aizvēru�ās.

Un izdzirdēja, kā tiek pārvietots krēsls.

-��� Vai tev labāk patiktu medmāsiņa? Tu pat nezini, kā viņa izskatās!

CĪGLERE AIZVĒRA DOKUMENTU MAPI. Zlatans Jovanovi�s no galda otras puses viņu uzlūkoja, un tā acīs vīdēja dīvainas liesmiņas, kas uz Irēnu iedarbojās kā brīdinājums. Kamēr viņa lasīja, Jovanovi�am bija pietiekami daudz laika visu apsvērt. Vai tie�ām privātdetektīvs bija samierinājies, ka viņa no �ejienes mierīgi aizies projām tikai tāpēc, lai dotu viņam iespēju pārvilkt svītru savam pagātnes nodarījumam? Bet, iespējams, viņ� prātoja, ka Irēna tam nebija uzrādījusi nevienu oficiālu dokumentu. Viņa ieņēma aizsardzības pozīcijas.

-��� Es tos paņem�u līdzi, viņa sacīja, novicinot gaisā dokumentu mapi.

Zlatans klusēja un turpināja Irēnu vērot. Viņa piecēlās. Viņ� arī. Irēna nolūkojās uz Jovanovi�a milzīgajām rokām, kas tam rātni gulēja gar sāniem. Drisam Kantē bija taisnība viņ� noteikti svēra vismaz simt trīsdesmit kilogramus. Jovanovi�s lēnām apgāja apkārt galdam. Viņa palika stāvam līdzās krēslam, nogaidot, kad Jovanovi�s nostāsies tai pretī, gatava izvairīties, ja viņ� tai mestos virsū, tomēr viņ� neko neda�rīja, tikai devās uz tum�ā gaiteņa pusi. Irēna lēnām bāza roku kabatā, kurā atradās ierocis, sekojot tam pa pēdām un veroties viņa platajā mugurā. Viņa nepaspēja ne aci nomirk�ķināt, kad pēk�ņi tas nozuda kādas tum�as telpas durvis gaiteņa labajā pusē. Irēna steig�us izvilka no kabatas ieroci un ieslidināja tajā lodi.

-��� Izbeidziet muļķoties, Jovanovi�! Nāciet ārā!

Tagad Irēna turēja ieroci izstieptā rokā �au�anas gatavībā, veroties tum�ajā durvju ailā metra attālumā no viņas. Viņa bija sastingusi uz vietas, baidoties doties tālāk. Irēnai nebija nekādas vēlē�anās, lai no tumsas tai uzkristu virsū simt trīsdesmit kilogrami gaļas un ar savām milzīgajām dūrēm sāktu viņu sist kā ar vālēm.

-��� Pie velna, tūlīt pat nāciet ārā, citādi es jūs no�au�u, Zlatan!

Klusums. Ak kungs! Asinis dzīslās pulsēja. Domā! Viņ� noteikti ir

paslēpies kādā kaktā turpat aiz durvīm ar kādu sitamo vai pat ieroci rokās. Irēna turēja revolveri abās rokās, kā tai bija mācīts. Tad viņa nolaida vienu roku, lai izvilktu no kabatas viedtālruni.

Pēk�ņi Irēna izdzirdēja klik�ķi pavisam citā pusē, sirds krūtīs apmeta kūleni, gaisma izdzisa, un dzīvoklis iegrima tumsā. Gaiteni izgaismoja vienīgi zibens strēle no loga, kurai sekoja pērkona dārdi, tad atkal viss satumsa. Caur tuk�ās telpas logu gaiteņa kreisajā pusē ieplūda tikai ielas lukturu un kādas kafejnīcas neona uzraksta gaisma. Lietus iezīmēja uz rūtīm ēnas, kas atspīdēja uz grīdas glu�i kā �ūskas. Irēna juta, ka viņas satraukums aizvien pieaug. Viņa jau uzreiz bija nopratusi, ka Zlatans nebūs ar pliku roku ņemams. Nebija tikai skaidrs, ar ko viņ� agrāk nodarbojies, ta�u Irēna bija pārliecināta, ka viņ� ir apguvis visus slepenos paņēmienus. Viņa iedomājās, ko tagad būtu teikusi �u�ka.

�Cik bailīgi!�

TIESNESIS SARTĒ jau grasījās aizslēgt kabineta durvis, kad gaitenī izdzirdēja soļus.

-��� Kā jūs te nokļuvāt?

-��� Neaizmirstiet, ka esmu deputāts, viņa apmeklētājs sacīja.

-��� �ī tiesu pils ir īsta caurstaigājamā telpa� �ķiet, mums nebija noru�nāta tik�anās. Turklāt mana darbadiena jau ir beigusies. Nezināju, ka jūsu deputāta imunitāte jau atcelta, deputāta kungs, viņ� pajokoja.

-��� Tomēr nesatraucieties es jūs uzklausī�u, kad tam būs pienācis īstais laiks. Es ar jums vēl nebūt neesmu ticis galā. �is ir tikai sākums.

-��� Es jūs ilgi neaizkavē�u.

Tiesnesis pat nepapūlējās slēpt savu neapmierinātību. Visi politiķi bija vienādi. Viņi uzskatīja, ka likumi uz viņiem neattiecas, un iedomā�jās, ka kalpo savai zemei vai valstij, kaut gan patiesībā kalpoja pa�i sev.

-��� Ko jūs vēlaties, Lakaz? viņ� jautāja, pat nemēģinot izlikties laipns. Man nav laika vērpt intrigas.

-��� Vēlos atzīties.

ZIBENS LIKA NODREBĒT logu rūtīm. Tai pa�ā mirklī ievibrējās tele�fons, un Servazs iztrūkās. Viņ� pastiepa roku un, sirdij strauji sitoties, taustījās uz naktsgaldiņa, lai to atrastu, ta�u Esperandjē pasteidzās pirmais.

-��� Nē, esmu viņa palīgs� Jā, viņ� ir tepat līdzās. Es iedo�u klausuli�

Vincents ielika telefonu Servazam rokās un pats izgāja gaitenī. -Jā?

-��� Martēn, kur tu esi?

Tā bija Mariannas balss.

-��� Slimnīcā.

-��������������� Slimnīcā? �ķita, ka viņa vienlaikus ir pārsteigta un izbiedēta.

-��� Kas noticis?

Un viņ� tai visu izstāstīja.

-��� Ak kungs! Vai vēlies, lai tevi apciemoju?

-��� Pēc pulksten divdesmitiem apmeklējumi ir aizliegti, viņ� atbil�dēja. Ja gribi, vari atnākt rīt. Vai esi viena? viņ� pavaicāja.

-��� Jā. Bet kāpēc tu tā jautā?

-��� Aizslēdz durvis un aizver slēģus. Un nevienu nelaid iek�ā. Labi?

-��� Martēn, tu mani biedē!

Es pats arī baidos, viņ� gandrīz atbildēja. Man ir bail līdz nāvei. Bēdz projām! Nepaliec tajā pamestajā namā! Labāk ej un pārnak�ņo pie kāda, kamēr �is juku�ais nav notverts!

-��� Baidīties nav iemesla. Tomēr dari, kā tev lieku, viņ� sacīja.

-��� Man zvanīja prokurors. Igo rīt izlai� no cietuma. Viņ� raudāja, kad es to pateicu pa telefonu. Ceru, ka �ī pieredze viņu nebūs�

Marianna nepabeidza teikumu. Viņ� juta, ka sieviete vienlaikus jūtas gan atvieglota, gan priecīga, gan satraukta.

-��� Ko tu sacītu, ja mēs to trijatā nosvinētu?

-��� Tu gribi teikt�

-��� Igo, tu un es, viņa apstiprināja.

-��� Paklau, Marianna, vai tev ne�ķiet, ka� ka tas ir� nedaudz par agru? Turklāt es esmu tas policists, kur� viņu iesēdināja�

-��� Tev laikam taisnība. Servazs sajuta sievietes balsi vil�anos. Tad jau kaut kad vēlāk.

Viņ� saminstinājās.

-��� Vai tās pusdienas� vai tas nozīmē, ka�

-��� Pagātne ir pagātne, Martēn. Ta�u arī nākotne nemaz neizklausās tik slikti, vai tev tā ne�ķiet? Vai atceries to valodu, ko mēs izdomājām tikai mums diviem vien?

Un kā vēl atcerējās! Viņ� norija siekalas. Un juta, ka acis kļūst valgas. �o aizkustinājumu dro�i vien izraisīja zāles un paaugstinātais adrena�līna līmenis�

-Jā� jā� protams, es atceros, viņ� sacīja, balsij aizlūstot. Kā gan es būtu varējis�

-��� Zeltsapņus, Martēn, sacīja balss klausulē. Lūdzu, saudzē sevi, es� Uz drīzu sazinā�anos!

PĒC PIECĀM MINŪTĒM atkal iezvanījās viņa telefons. Tāpat kā iepriek�ējo reizi Esperandjē pirmais paņēma klausuli un pasniedza to Servazam.

-��� Major Servaz?

Viņ� uzreiz pazina jauneklīgo balsi. Tā vairs nemaz neizklausījās tāda kā pēdējoreiz, kad Servazs bija to dzirdējis.

-��� Mana mamma tikko piezvanīja. Un cietuma direktors informēja, ka rit pulksten vienos es tik�u atbrīvots un apsūdzība tiks atcelta.

Pat �ajā vēlajā stundā Servazs fonā dzirdēja ierastos cietuma trok��ņus.

-��� Gribēju jums pateikties�

Servazs juta, ka nosarkst. Viņ� tikai bija darījis savu darbu, ta�u puisis klausulē izklausījās ļoti aizkustināts.

-��� Ēēē� jūs esat labi pastrādājis, viņ� sacīja. Zinu, ka esmu jūsu parādnieks.

-��� Izmeklē�ana jau vēl nav pabeigta, Servazs pasteidzās piebilst.

-�� Jā, es zinu. �ķiet, jums ir cita versija. Tā autobusa avārija.

-Tu arī tajā atradies, Igo! Es ar tevi labprāt par to parunātu. Pro�tams, kad tu jutīsies tam gatavs. Zinu, ka tas nav viegli un ka tās nav patīkamas atmiņas. Ta�u man nepiecie�ams, lai tu izstāsti visu, kas tonakt notika.

-��� Protams. Es saprotu. Jūs dro�i vien domājat, ka slepkava var būt viens no izglābtajiem, vai ne?

-��� Vai arī kāds no upuru vecākiem, Servazs piebilda. Mēs atklā�jām� Viņ� apklusa, prātojot, vai turpināt. Mēs atklājām, ka arī autobusa �oferis ir nogalināts, tāpat kā Klēra Dimāra, Elviss Elmazs un, iespējams, glābēju priek�nieks� Tā nevar būt tikai sakritība. Esam pavisam tuvu atrisinājumam.

-��� Ak kungs, Igo nomurmināja. Tad jau, iespējams, arī es viņu pazīstu�

-��� Viss var būt.

-��� Es jūs ilgāk vairs neaizkavē�u. Jums nepiecie�ams miers� Jebkurā gadījumā ziniet, ka es visu mū�u bū�u jums pateicīgs par to, ko manā labā esat darījis. Arlabvakar, Martin!

Servazs nolika telefonu uz naktsgaldiņa. Viņ� jutās dīvaini aizkus�tināts.

-JA ES JŪS PAREIZI SAPRATU, pārsteigtais tiesnesis atkārtoja, sakrustojis plaukstas zem zoda, tajā vakarā, kad Klēra Dimāra tika nogalināta, jūs bijāt Parīzē kopā ar iespējamo prezidenta vēlē�anu opo�zīcijas kandidātu.

Tagad Sartē vairs nemaz nesteidzās atgriezties mājās. It nemaz. Pols Lakazs pamāja ar galvu.

-��� Tie�i tā. Es naktī atbraucu atpakaļ ar automa�īnu, un mans �oferis var to apliecināt.

-��� Un noteikti ir arī citas personas, kas varētu liecināt, ja rastos �āda nepiecie�amība? Piemēram, �is opozīcijas līderis vai ari viņam pietuvi�nātas personas.

-Jā, bet tikai tādā gadījumā, ja tas tie�ām būs nepiecie�ams. Ta�u es ceru, ka mēs tiktāl nenonāksim�

-��� Kāpēc jūs to uzreiz neteicāt?

Deputāts skumji pasmaidīja. Tieslietu pils bija tuk�a, un gaiteņos valdīja klusums. Viņi atgādināja divus sazvērniekus, kas viņi patiesībā ari bija.

-Jūs ta�u saprotat, ka tad, ja tas nāks gaismā, ar manu politisko karjeru būs cauri� Un jūs tikpat labi kā es zināt, ka �ajā valstī tiesve�dības noslēpumi nepastāv un beigās tik un tā viss parādās laikrakstos,

tādēļ jums vajadzētu saprast, cik grūti man ir par to runāt prokuratūrā vai policijā.

Tiesnesis sakoda zobus. Viņam nepatika, ka tiek ap�aubīta tieslietu pārstāvju godprātība.

-��� Ta�u, pieļaujot, ka jūs tur aizdomās, jūs, vienalga, uzņēmāties milzu risku, kas apdraudēja jūsu karjeru.

-��� Man bija maz laika. Vajadzēja rīkoties� un izvēlēties no diviem ļaunumiem mazāko. Protams, es negaidīju, ka tas notiks tajā pa�ā vakarā, kad� notika tas� Un tādēļ, tiesne�a kungs, jums vajadzētu pēc iespējas ātrāk atrast vainīgo, jo tad mana reputācija tiks atjaunota. Tie, kas uzskata, ka vainīgais esmu es, savas domas mainīs, un es varē�u atgriezties uz skatuves kā godīgs politiķis, kuru centu�ies nomelnot.

-��� Bet kāpēc jūs atzīstaties tie�i tagad?

-��� Kā es nopratu, tad jums uzradusies cita versija� tā autobusa avā�rija�

Tiesnesis sarauca uzacis. Deputāts acīmredzot bija ļoti labi infor�mēts.

-Un?

-��� Iespējams, ka tagad vairs nav nepiecie�ams pierakstīt �o nefor�mālo sarunu, kas starp mums norisinājusies. Turklāt arī sekretāri nekur nemana, Lakazs sacīja, izlikdamies, ka lūkojas sev apkārt.

Tagad ari Sartē beidzot pasmaidīja.

-��� Tad tāpēc jūs ieradāties tik vēlu�

-���� Es patie�ām jums uzticos, tiesne�a kungs, ta�u tikai un vienīgi jums. Lakazs nepadevās. Daudz mazāk es ticu tiem, kas ir ap jums. Ta�u man jūs cildināja par godīgumu.

Tiesnesis ar smaidu uzņēma �o nedaudz liekulīgo uzslavu, un, lai gan viņ� to neizrādīja, vēlamo efektu tā panāca. Turklāt viņam, nieka tiesnesītim, glaimoja, ka to novērtē iespējamais valstsvīrs.

-��� Informācija par jūsu sakaru ar to pasniedzēju jau sākusi parādīties preses izdevumos, viņ� atzīmēja. Arī tas var pazudināt jūsu karjeru, vēl jo vairāk, ņemot vērā, kādā stāvoklī atrodas jūsu sieva.

Lakazs sarauca pieri, ta�u ar pāris teikumiem atvairīja �os argu�mentus.

-��� Tomēr daudz mazākā mērā nekā sazvērestība ar pretinieku partiju vai slepkavība, viņ� atbildēja. Turklāt vēstule, ko es rakstīju Klērai īsi

pirms viņas nāves, noteikti nonāks preses rokās. Tajā rakstīts, ka esmu nolēmis viņu pamest, lai pilnībā nodotos slimajai sievai, ka nevēlos viņu vairs redzēt, bet gan veltīt visu savu enerģiju Suzannai. Varu apliecināt, ka es �ādu vēstuli tie�ām esmu rakstījis un tā ir autentiska. Tikai es nebiju paredzējis, ka tā tiks publiskota�

Sartē veltīja pretim sēdo�ajam skatienu, kurā jaucās nepatika un apbrīns.

-���� Vai jūs man nepateiktu tikai vienu: jūs tie�ām riskējāt un tikāties ar opozīcijas līderi, cerot atkārtot �iraka 1981. gada gājienu, vai ne tā? Jūs ar viņu vienojāties, ka jūsu partijas balsis otrajā vēlē�anu kārtā tiks pievienotas viņa balsojumam, un pēc pieciem gadiem jūs kļūstat par viņa sāncensi?

-��� Tagad vairs nav 1981. gads, Lakazs viņu izlaboja. Skaidrs, ka manas partijas cilvēki balsotu par opozīcijas līderi tikai tādā gadījumā, ja viņa ekonomiskā politika izrādītos saprātīga un sevi jau iepriek� būtu pierādījusi. Un tad, ja viņi būtu neapmierināti ar pa�reizējā prezidenta īstenoto ekonomisko politiku. Baidos, ka viņa zemās popularitātes dēļ to jebkurā gadījumā otrreiz vairs neievēlēs.

-��� Tomēr jūs pieļaujat, ka cilvēks, kuru jūs pagāju�o piektdien sati�kāt, uzvarēs savas partijas pirmsvēlē�anu kampaņā un būs opozīcijas prezidenta kandidāts, tiesnesis uzsvēra, aizvien vairāk uzjautrinoties par �o gājienu, un divu gadu laikā�

Lakazs viņam uzsmaidīja.

-��� Kas neriskē, tas nevinnē.

PIE DURVĪM KLAUVĒJA. Servazs pagrieza galvu uz durvju pusi. Viņ� dzirdēja, ka Esperandjē sagrozās krēslā.

-��� Vai, piedodiet, jauna vīrie�a balss sacīja. Gribēju tikai paska�tīties, vai viņ� guļ.

-��� Nekas. Viss kārtībā, Vincents atbildēja.

Durvis aizvērās. Esperandjē �ķērsoja palātu, un zem viņa svara no��īkstēja krēsls. Tagad gaiteņos bija daudz klusāks. Aiz logiem bez mitas lija lietus un turpināja dārdināt pērkons.

-��� Kas tur bija?

-��� Sanitārs vai interns�

-��� Brauc mājās, Servazs sacīja.

-��� Nekas, būs jau labi. Es varu palikt.

-��� Kas uzmana Margo?

-��� Samira, Pi�ols un divi �andarmi.

-��� Dodies pie viņiem. Tur tu esi vairāk vajadzīgs.

-��� Vai esi par to pārliecināts?

-�� Ja Irtmans gribēs man ko nodarīt, viņ� uzbruks Margo. Servaza balss nedaudz drebēja. Viņ� ta�u pat nezina, ka esmu te! Turklāt viņ� daudz labprātāk uzbruks sievietei� Esmu uztraucies, Vincent. Uztrau�cies par Margo. Jutī�os daudz mierīgāk, ja tu būsi tur kopā ar Samiru.

-��� Bet vai esi iedomājies par to cilvēku, kur� tev �āva mugurā?

-��� Arī viņ� nezina, ka esmu te. Un �aut kādam mugurā naktī un me�ā ir pavisam kas cits nekā to darīt slimnīcā.

Servazs juta, ka Vincents ir iegrimis pārdomās.

-��� Labi. Paļaujies uz mani. Es no Margo neatkāp�os ne soli.

Esperandjē satvēra Servaza roku un ievietoja tajā mobilo telefonu.

-��� Katram gadījumam, viņ� piebilda.

-��� Labi. Tagad ej. Piezvani man, kad būsi galā. Un paldies.

Servazs dzirdēja, kā durvis aizveras, un atkal iestājās klusums. Otr�pus logam pērkona atbalss dārdēja visās debesmalās. �ķita, it kā pērkondārdi savā starpā sasauktos. Tie bija ielenku�i slimnīcu no visām pusēm.

UZ IELAS ATSKANĒJA SPALGS automa�īnas signāls, kam sekoja pēr�kona grāviens. Cīglere sajuta sev aiz muguras kustību un saprata, ka Jovanovi�s ir ienācis gaitenī pa kādām citām durvīm, lai viņai uzbruktu no aizmugures, un nogaidījis, kad uz ielas atskanēs kāds troksnis, lai mestos viņai virsū. Irēna apsviedās apkārt, ta�u bija jau par vēlu. Dūre ar tādu spēku trāpīja viņai pa deniņiem, ka viņa uz ceļiem nokrita uz grīdas. Trieciens bija tik spēcīgs, ka tai dunēja ausīs. Viņai tikko bija pieticis laika, lai pagrieztu galvu un sitienu nedaudz novirzītu.

Tad Zlatans ar kāju iespēra viņai pa sāniem, aizcērtot elpu. Irēna novēlās zemē. Tagad viņ� tai centās iespert pa vēderu, ta�u viņa sariti�nājās embrija pozā, ar rokām aptverot galvu, un Zlatana sitiens neizde�vās. Tad sekoja sitienu krusa pa ceļgaliem, elkoņiem un krūtīm.

-��� Netīrā mauka! Vai tie�ām tu domāji, ka varēsi mani tā apjāt? Par ko tu mani uzskati, draņķe?

Zlatans lamājās, siekalām �ķīstot uz visām pusēm, un turpināja sist. Irēnai �ķita, ka elkoņi, mugura un rokas ir pilnīgi sa�ķaidītas. Zlatans noliecās, satvēra viņu aiz matiem un trieca tās seju pret grīdu. Deguns

likās sadragāts, gar acīm griezās melni punktiņi, un viņu pārņēma sajūta, ka tūlīt zaudēs samaņu. Kad Zlatans to palaida vaļā, Irēna pie�skārās degunam, no kura �ļācās asinis. Tad viņ� to saķēra aiz potītēm, apgrieza uz vēdera un, lai kā viņa centās izrauties, ar visu savu spēku uzgāzās tai uz muguras, ar ceļgalu piespiedis viņas gurnus pie zemes. Jovanovi�s satvēra Irēnas rokas, atlauza uz muguras un uzlika rokudzel�us, kas sāpīgi iegriezās viņai miesā.

-��� Pie velna! Vai tu sajēdz, ko man tagad nāksies darīt? Vai tu saproti, sasodītā maita?

Vīrie�a balss izklausījās gan nikna, gan �ēlabaina. Viņ� būtu gatavs to uz vietas nogalināt no�aujot vai sa�ķaidot galvaskausu, tomēr vēl vilcinājās, jo nogalināt policisti bija sasodīti smags solis, ko vajadzēja rūpīgi apsvērt. Varbūt viņai tomēr vēl bija kaut nelielas izredzes�

-��� Nedari muļķības, Zlatan! viņa iesaucās dobjā balsī, jo deguns bija pieplūdis ar asinīm. Kantē un mana priek�niecība visu zina! Ja tu mani nogalināsi, tevi ietupinās uz mū�u!

-��� Turi muti!

Zlatans tai vēlreiz iespēra ar kāju, �oreiz vairs ne tik stipri, ta�u atkal trāpīja pa to pa�u vietu, un viņa sāpēs saviebās.

-��� Vai tu mani uzskati par galīgu stulbeni? Tu man pat neparādīji savu dienesta apliecību! Un tev nav ordera! Ar Kantē es pats tik�u galā. Kur� vēl to zina?

Viņ� tai atkal iespēra ar kāju. Irēna sakoda zobus.

-��� Ak tu klusēsi? Neuztraucies ne ar tādām vien esmu ticis galā!

Viņ� nospļāvās uz grīdas, tad noliecās, parakņājās viņas kabatās

un pacēla Irēnas viedtālruni, kas mētājās zemē. Tad viņa tuklā ķetna ieslīdēja tai aiz jakas rāvējslēdzēja un caur T kreklu noglāstīja krūtis. Pēc tam Zlatans devās uz savu kabinetu, pametot viņu gaiteņa vidū izmisu�u un rokudzel�os saslēgtu.

SERVAZS NEVARĒJA AIZMIGT. Viņam glu�i vienkār�i nenāca miegs. Galvā �audījās pārāk daudz jautājumu. Kofeīns kopā ar medmāsiņas ie�ļircināto nomierino�o līdzekli riņķoja vēnās, un viņ� nesaprata, kas izradīsies stiprāks Arabika, adrenalīns vai bromazepāms.

Palātā valdīja pilnīgs klusums. Varēja dzirdēt tikai negaisu aiz loga un laiku pa laikam soļus gaitenī. Servazs mēģināja iztēloties, kā izskatās palāta, ta�u viņam tas neizdevās. Viņ� bija uzmanīgi aptaustījis apsēju

uz acīm, kas radīja apgrūtino�as un pārāk cietas nakts maskas efektu. Un sajutās pilnīgi bezspēcīgs.

Viņ� vērās tuk�umā savā priek�ā un nodevās pārdomām.

Ma�īnā atrastais līķis pierādīja, ka viņi ir uz pareizā ceļa, slepkavī�bas bija saistītas ar autobusa avāriju. Glābēju priek�nieka saķer�anās ar klaidoņiem, visticamāk, tika inscenēta, lai novērstu aizdomas. Tā sauk�tos bezpajumtniekus tā arī neizdevās atrast. Slepkava vai slepkavas izrādījās varen attapīgi, jo izmeklētājam bija ļoti grūti, lai neteiktu, neiespējami, saistīt kādu ķildu Tulūzā ar bēdīgu iznākumu un cilvēka pazu�anu pēc trim gadiem simts kilometru attālumā no turienes. Viņ� bija pārliecināts, ka uzpeldēs vēl citas lietas, kas attieksies uz pārējiem tās traģiskās nakts �aktieriem��

Tomēr kaut kas tajā visā nebija glu�i tā, kā vajadzētu būt�

Atkal atgriezās iepriek�ējā sajūta. Kaut kas bija paslīdējis garām. Ja runa bija par slepkavībām, nevis nelaimes gadījumiem, tad �ofera un glābēju priek�nieka nāve bija rūpīgi sagatavota� Ta�u ne Klēras Dimāras slepkavība�

Analģētiķis, ko viņu bija piespiedu�i iedzert, sāka iedarboties. Galva griezās. Beidzot �ķita, ka brālis morfīns būs uzvarējis. Servazs nolā�dēja ārstus, medmāsas un visu mediķu personālu. Viņ� gribēja saglabāt skaidru galvu, lai būtu kaujas gatavībā. �aubas kā indīgs augs izlaida asnus. Klēra Dimāra tika nogalināta tā, lai viņas slepkavība neradītu �aubas, ka tā ir saistīta ar autobusa avāriju. Kabatas lukturītis rīklē, izgaismotā vanna un pat lelles baseinā� Ta�u tā bija pirmā reize, kad slepkava vēlējās, lai abi �ie notikumi būtu saistīti, un jebkurā gadījumā pirmā reize, kad �ī saistība bija tik acīm redzama. Lai gan �ī saikne pastāvēja citos nāves gadījumos, piemēram, glābēju priek�nieks bija noslīcis Garonnas upē un autobusa �oferis ar savu ma�īnu bija iekritis ezerā tai pa�ā vietā, kur no ceļa noskrēja autobuss, ta�u tās tika ļoti rūpīgi slēptas.

Servazs vēlreiz sev atgādināja, ka ar pēdējo slepkavību tā nebija nekādas slēp�anās, jo Klēras Dimāras nāve ļoti tie�i atgādināja par autobusa avāriju un liecināja par slepkavas dusmām, ķeroties pie sava nodoma īsteno�anas. Un par to, ka slepkava savu rīcību nekontrolēja.

Un pēk�ņi viss nostājās savās vietās. Kāpēc viņam vajadzēja tik daudz laika, lai ieraudzītu to, kas jau pa�ā sākumā bija acīm redzams?

Slepkava visu laiku turpat vien bijis, pat nemēģinot slēpties. Izmeklētājs atcerējās sajūtu, kāda viņu bija pārņēmusi Klēras dārzā izmeklē�anas pa�ā sākumā, kad viņ� atrada izsmēķus. Nepatīkama sajūta, it kā viņ� piedalītos burvju mākslinieka priek�nesumā. Kāds viņu gribēja piespiest uz visu raudzīties no nepareizās puses� Servazam ari bija �ķitis, ka aiz �is drāmas, nevienam nezinot, slēpjas kāda ēna, ta�u tagad viņ� par to bija pārliecināts. Servazam kļuva slikti. Viņ� vēl cerēja, ka, iespējams, kļūdās, un lūdza Dievu, lai tā būtu. Joprojām neko neredzo�ām acīm viņ� skatījās uz palātu, kas atradās viņam priek�ā. Ausis skanēja nebeidzami pērkona dārdi, kas atkārtojās atkal un atkal. Un tie�i tāpat viņam ienāca prātā �ī doma. Protams! Kā gan viņ� to nebija pamanījis jau agrāk? Viss ta�u bija tik skaidrs! Un viņam to vajadzēja saredzēt. Vajadzēja pabridināt Vincentu. Un tiesnesi�

Servazs taustoties meklēja savu mobilo telefonu. Pirksti to satvēra, un viņ� ar īk�ķi nospieda vidējo pogu.

Un pēc tam mazos taustiņus zem tās� Ja neņēma vērā, ka viņ� neva�rēja ne sameklēt, ne izlasīt savu kontaktu sarakstu. Servazs mēģināja sastādīt numuru un pielika aparātu pie auss, ta�u kāda balss viņam paziņoja, ka tas ir kļūdījies. Servazs mēģināja vēlreiz. Atkal tā pati atbilde. Tad telefons iezvanījās. Servazs atkal to sataustīja, nospieda atbildes pogu un gaidīja. Klusums. Viņ� to nospieda vēlreiz un ieklie�dzās: �Vai tur kāds ir?� Atbildes nebija. Sasodīts, kur viņi visi paliku�i? Viņ� nometa segu, apsēdās uz gultas malas un nolaida kājas uz grīdas flīzēm. Bija vēl kaut kas� Un no viņa apziņas dziļumiem iznira vēl kāda doma, piesaistot Servaza uzmanību. Tā bija saistīta ar pēdējo stundu, ar to, kas notika �ajā palātā. Pēc visa pārdzīvotā Servazam bija grūti sakarīgi domāt. Nomierino�ais līdzeklis turpināja iedarboties, jo viņ� sajutās aizvien smagnējāks un nesakarīgāks, tomēr neko nedrīkstēja atlikt, un tas uzjundīja asinis. Servazam par katru cenu bija jāpaliek nomodā. Viņam bija ienācis prātā kaut kas svarīgs. Ārkārtīgi svarīgs.

VIŅ� BIJA PIEĻĀVIS TIKAI vienu kļūdu, un ar to pilnīgi pietika.

CIglere atcerējās, kā viņ�, pirms devās projām, bija pieskāries tās krūtīm. Ķermenis sāpēja, un viņas elpa bija sekla un sēco�a. Irēna gulēja, izstiepusies uz muguras gaiteņa vidū, ar rokudzel�os saslēg�tām rokām. Izlokoties glu�i kā tārpam, sakostiem zobiem, viņai izde�vās aizķert sava T krekla apak�malu un strauji to paraut uz leju. Ak Dievs, �ī sasodītā lupata bija izturīgāka, nekā viņa bija domājusi! Lai gan Irēna to rāva no visa spēka, audums neplīsa. Sūdu bū�ana! Ra�ots Ķīnā, ko tik neteiksi! Viņa novietoja pakausi uz putekļainās grīdas, lai atgūtu elpu. Rokudzel�i tai sāpīgi spiedās jostasvietā un neļāva domāt. Tad viņa pagrieza galvu uz plinta pusi, kas atradās blakus viņas sejai. Nagla� Tā nebija līdz galam iedzīta viens vai divi centimetri rēgojās ārpusē. Irēna mēģināja sāniski aizlīst līdz sienai. Naglai bija plakana galva, un tā bija pietiekami liela. Lai gan tā bija traka doma, tomēr, to īstenojot, viņa neko nezaudēs� Cīglere apgriezās uz vēdera tā, lai naglas galviņa atrastos viņai nabas augstumā, un mēģināja pie�ripot tuvāk. Viņa bija pārsteigta, apjēdzot, cik tas ir grūti, ja rokas ir saslēgtas uz muguras ar rokudzel�iem. Galvenā problēma bija labais elkonis, kas visu laiku ķērās. Lai kā viņa censtos, sasodītais elkonis to apstādināja un neļāva ripot tālāk, nemaz jau nerunājot par sāpēm, ko sajuta, jo tas velna Jovanovi�s viņai bija pa to vairākas reizes iesitis. Ar tre�o mēģinājumu Irēnai tomēr izdevās pārvarēt �ķērsli un viņa ar vaigu un plecu piespiedās pie sienas tie�i virs plinta, bet ar pārējo augumu pieplaka pie grīdas tā, lai T krekls karātos virs naglas. Nu jau bija gandrīz izdevies� Viņa pietuvināja iegurni plintam un tad sāka

virzīties uz leju, līdz nagla atradās pret krūtīm. Arī tas bija ārkārtīgi grūti. Tomēr Irēna sajuta atvieglojumu, kad pamanīja, ka T krekls starp jakas stērbelēm ir aizķēries aiz naglas. Kad nagla bija pacēlusi T kreklu uz viņas auguma pietiekami augstu, viņa dziļi ievilka elpu. Viens, divi, trīs� Un ar strauju kustību atgrūdās no sienas� kreklam plīstot, viņa bija gatava uzgavilēt.

Irēna aizvēra acis un uz mirkli pārtrauca darboties, ieklausījās. Viņa dzirdēja, kā Zlatans vandās sava rakstāmgalda atvilktnē, tad ievieto aptveri pistolē. Viņas augumam pārskrēja ledainas trīsas. Irēna saprata, ka viņ� kādam zvana.

Atelpa�

Steigā viņa bija gandrīz aizmirsusi sāpes. Irēna ar plaukstām satvēra d�insus pie jostasvietas un sāka izlocīties, līdz tie viņai no�ļuka līdz ceļiem. Tad ar pēdējiem spēkiem viņa iemeta tos kaktā. Tas nelietis nezina, ar ko ir sapinies. Irēna iepleta kājas, ieņemot pēc iespējas nepie�dienīgāku pozu, un nodomāja: Tagad vai nekad tūlīt sekos slavenā aina ar Sarkangalvīti un ļauno vilku.

-��� Pie velna, kas tad tev lēcies?

Irēna pacēla galvu. Un redzēja, ka Zlatans alkaini skatās uz viņas krūtīm, vēderu un biksītēm� viņa zināja, ka ir izraudzījusies pareizo stratēģiju un viņ� tie�ām pieder pie tādas vīrie�u kategorijas. Tas varēja arī neizdoties, tomēr niecīgas izredzes pastāvēja. Zlatana skatiens pie�lipa Irēnas gurniem. Varēja manīt, ka viņ� ir apjucis un intensīvi domā. Zlatans labi zināja, ka �is nav īstais bridis nodoties tādām lietām, ta�u nespēja no viņas kailuma atraut acis. Irēna rokudzel�os gulēja tam pie kājām, un Zlatans ar to varēja darīt, ko grib.

-��� Atbrīvo mani, viņa sacīja. Es tevi lūdzu, nedari to!

Viņa iepleta gurnus vēl platāk, izvijās un izlocījās, it kā gribētu atbrīvoties, un juta, ka biksītes tai noslīd vēl zemāk, uz gurniem. Lie�liski� Vīrie�a skatiēns kļuva neatlaidīgs un satumsa. Acīs varēja manīt slimīgu spīdumu. Tas bija primitīva plēsoņas skatiens. Irēna atkal ievē�roja, ka Zlatans �aubās un nespēj iz�ķirties. No Irēnas vajadzēja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, ta�u viņa priek�ā bija skaista, gandrīz kaila sieviete un visu noteica viņ�. Un no �āda miesiska piedāvājuma tādam vardarbīgam un samaitātam cilvēkam tikpat kā nebija iespējams atteik�ties. Irēna neaizsargāta, bez iero�a gulēja zemē� �ādas izdevības otrreiz

vairs nebūs, un to viņ� sev centās iegalvot. Irēna uzminēja, ka vīrieti pārņēmis seksuāls uzbudinājums, kas tam atņēmis spriestspējas.

Ilgi nedomājot, Zlatans satvēra jostu un to atsprādzēja. Irēna sāka alkaini elsot.

-��� Nedari tā� nē� nevajag, viņa murmināja.

Irēna lieliski zināja, ka tamlīdzīgi vārdi uz �ādiem vīrie�iem iedarbo�jas glu�i pretēji. Tagad viņ� ķērās pie bik�upriek�as, lēnām to atpogājot, tomēr neizlai�ot upuri no acīm. Irēna pavirzījās vēl nedaudz tālāk. Un tajā mirklī, kad Zlatans ar savu lielo, neveiklo roku mēģināja atpogāt pēdējo bik�u pogu, otrā rokā turot ieroci, Irēna ar cilpā cie�i sakrusto�tām kājām kā spīlēs sagrāba viņu aiz potītēm un no visa spēka parāva uz savu pusi.

Viņa pamanīja pārsteigumu vīrie�a acīs, kad tas zaudēja līdzvaru. Ar rokām �ķeļot gaisu, ar visu savu svaru viņ� smagi nogāzās zemē, galvai spēcīgi atsitoties pret plintu. Cīglere neizlaida no acīm starp viņiem nokritu�o ieroci. Atskanēja apdullino�s �āviens, kas atgādināja salūta skaņas, un Irēna sajuta, kā tai gar vaigu aizspindz kaut kas karsts. Neliels metāla gabaliņ� aizlidoja tuvu garām un ar dobju klik�ķi ieurbās sienā aiz muguras. Gaisā pacēlās dūmu mākonis, un gaiteni piepildīja pulvera smaka. Jau nākamajā mirklī Irēna rāpoja uz priek�u, izlokoties un ar kājām un gurniem atspie�oties pret sienu, un satvēra ieroci mir�klī, kad Zlatans, berzēdams sasisto galvu, ar acīm meklēja, kur viņa palikusi. Irēna sāniski ripoja uz Zlatana pusi, ar plecu atspiedusies pret sienu, ieroci satvērusi rokudzel�os ieslēgtajās rokās, tās atbalstījusi pret gurniem un nomērķējusi uz vīrieti.

-��� Nekusties, DRAŅĶI! Ja tu kaut pirkstiņu pakustināsi, es iztuk�o�u visu aptveri tev vēderā, tu smirdīgais sūda izdzimteni!

Zlatans ļauni iesmējās. Vīrie�a acis izskatījās kā divi melni aka�i. Tās lūkojās uz tum�o iero�a stobru Cīglerei aiz muguras.

-��� Un ko tu tagad domā iesākt? viņ� ironizēja. Mani nogalināt? Tas gan mani pārsteigtu� Vai mēs te vēl ilgi uzkavēsimies? Gribu tev tikai atgādināt, ka pie manis ir tavs telefons un rokudzel�u atslēga. Tu ta�u redzi, kādā stāvoklī atrodies? Desmit minū�u laikā tavas rokas būs kļuvu�as pilnīgi nejutīgas.

Un Zlatans to uzlūkoja ar rāmu plēsoņas pārliecību, kas mierīgi nogaida. Un viņ� nekļūdījās. Irēnas plecs sāka tirpt, bet roka, kas turēja

ieroci, trīcēja. Pavisam drīz tā trīcēs tik stipri, ka viņa nespēs precīzi iz�aut, bet Jovanovi�s būs tiktāl atguvies, ka metīsies viņai virsū.

-��� Tev taisnība, sasodīts! viņa smaidot paziņoja.

Zlatans pārsteigts uz viņu palūkojās. Tūlīt atskanēja �āviens, un viņ� sāpēs iebļāvās, jo ceļgala kauls bija sadragāts.

-��� Pie velna, tu ta�u esi jukusi! Jovanovi�s iebrēcās, aiz sāpēm saliecies uz priek�u, ar abām rokām satvēris ceļgalu. Tu varēji� tu varēji mani nogalināt!

-�� Tie�i tā, viņa atcirta. Vari nemaz ne�aubīties, ka tādā stāvoklī es �āvu uz labu laimi! Es tev varēju trāpīt, kur pagadās� vēderā, krūtīs, galvā� Ej nu sazini, kur trāpīs nākamā lode?

Irēna redzēja, ka vīrietis nobāl. Daudz par Zlatanu nebēdājot, viņa nolaida rokas �etrdesmit piecu grādu leņķi pret muguru tā, lai pistole atrastos �etrdesmit centimetru attālumā no zemes, un, �aujot uz aiz�muguri, uz labu laimi centās trāpīt logam. No apdullino�ā eksplozijas trok�ņa ausis svilpa, bet skaņa, glu�i kā skvo�a bumbiņa, atsitās pret gaiteņa sienām. Irēnai aiz muguras skaļi plīsa logu stikli. Lai gan ausis dunēja, tai �ķita, ka uz ielas dzird kliedzienus.

-��� Ceru, ka �oreiz kavalērija ieradīsies laikā, viņa gandarīta pie�bilda.

TAD VIŅAM IENĀCA PRĀTĀ vēl kāda pa�saprotama, pēk�ņa un bie�dējo�a doma. Ja vien viņam ir taisnība, tad briesmas draud arī viņam pa�am. Tagad un tūlīt. �ajā slimnīcā. Un, visticamāk, slepkava zina, kur to meklēt. Un ka viņ� ir neaizsargāts daudz vairāk nekā jebkad agrāk. Un ka tā ir vienreizīga iespēja.

Un Servazs, sirdij strauji sitoties, iedomājās, ka varbūt slepkava jau ir ceļā.

Apsēdies uz gultas malas, viņ� juta, ka to pārņem panika. Vairs nebija ne minūtes laika, vajadzēja ātrāk no �ejienes tikt projām. Ātrāk! Kaut kur paslēpties. Viņ� aptaustīja savu apģērbu. Tam mugurā bija viegla kokvilnas pid�ama. Servazs atkal sataustīja zvana pogu un to nospieda. Klusums.

Nu gan viņ� ir iekūlies!

Lai gan Servazs neko neredzēja, skatiens glu�i instinktīvi klīda ap�kārt, un, rokas uz priek�u izstiepis, viņ� piecēlās kājās. Servazs taustījās

gar sienām. Zem pirkstiem varēja just sienas graudaino virsmu un cau�ruļu mud�ekli, līdz beidzot sataustīja krēslu, uz kura bija novietots celofāna maiss ar viņa drēbēm. Servazs steig�us novilka pid�amas bik�ses un uzrāva kājās d�insus, paņēma no naktsgaldiņa mobilo telefonu, ieslidināja to kabatā, tad uzvilka kurpes. Kad bija tās uzvilcis, auklas neaizsējis, viņ� devās uz to pusi, kur vajadzēja būt durvīm.

Servazs atvēra durvis. Gaitenis �ķita neparasti kluss. Viņ� prātoja, kur gan palicis personāls. Un tad pēk�ņi saprata futbols. Bija skaidrs, ka ir ta�u arī citas spēles, ko skatīties, ne tikai tās, kurās piedalās Franci�jas komanda. Ja vien mediķi nav aizsaukti uz kādu citu stāvu. Personāla trūkums, neapmaksāti kredīti vienmēr tā pati vecā dziesma� Bija jau vēls, un tie mediķi, kas strādāja dienā, jau bija devu�ies mājās. Servazu atkal pārņēma bailes. Viņ� pagrieza galvu pa labi un tad pa kreisi. Un pēk�ņi tuk�ā gaiteņa vidū jutās apdraudēts un neaizsargāts.

Satraukuma pārņemts, Servazs izstiepa uz priek�u rokas, līdz sataus�tīja pretējo sienu. Tāda pati graudaina virsma kā viņa palātā. Servazs nolēma gar to virzīties tālāk un uz labu laimi devās pa kreisi. Gan jau beigās viņ� kādu sastaps. Un gandrīz paklupa, aizķēries aiz ratiņiem, kas stāvēja pie sienas, apgāja tiem apkārt un turpināja ceļu, joprojām ar rokām taustoties gar sienu. Caurules, korķa plāksne ar sludinājumiem, kaste ar ķēdi un slēdzeni dro�i vien tur atradās ugunsgrēka trauksmes signālpoga� Kādu mirkli viņ� apsvēra, vai to neieslēgt. Tad Servazs nonāca līdz stūrim, pagriezās un iztaisnojās.

-��� Vai te kāds ir? Lūdzu, palīdziet man!

Neviens neatsaucās. Viņam trūka elpas, un zem slimnīcas pid�amas jakas uz muguras izspiedās auksti sviedri. Servazs taustoties turpināja iet gar sienu. Pēk�ņi viņ� sastinga. Pirksti sataustīja metāla plāksni un pogu� Tas bija lifts! Trīco�ām rokām viņ� steig�us nospieda pogu un izdzirdēja tink�ķi. Atskanēja lifta dūkoņa. Pēc da�ām sekundēm atvērās kabīnes durvis. Servazs tikko bija iekāpis liftā, kad tam aiz muguras atskanēja kāda balss:

-��� Ei! Kurp tad jūs tā dodaties?

Viņ� dzirdēja kādu iekāpjam liftā, un durvis aiz viņiem aizvērās.

-��� Kur� stāvs? blakus stāvo�ais vīrietis iejautājās.

-��� Apak�ējais, Servazs atbildēja. Vai jūs �eit strādājat?

-��� Jā. Bet kas esat jūs? Kā jūs tādā paskatā �eit nokļuvāt?

Vīrie�a balsi bija jau�ams aizdomīgums. Servazs saminstinājās, meklējot īstos vārdus.

-��� Paklausieties! Man nav laika jums visu paskaidrot, ta�u gribētu lūgt, lai jūs man izdarāt kādu pakalpojumu. Izsauciet policiju!

-Ko?

-��� Man steidzami jāpamet slimnīca. Aizvediet mani uz �andarmēriju!

Servazs juta, ka pārsteigtais vīrietis viņu uzmanīgi vēro.

-��� Vai jūs, lūdzu, man nepateiktu, kas jūs tāds esat?

-��� Tas nav tik vienkār�i paskaidrojams� Es� es esmu�

Durvis atvērās. Skaļrunī bija saklausāma cukursalda sievietes balss: �Apak�ējais stāvs. Uzņem�ana. Kafejnīca. Preses izdevumi.� Servazs izkāpa no lifta; nedaudz tālāk varēja dzirdēt klusinātas balsis, un viņ� saprata, ka tā ir atbalss, jo viņi atradās kādā pla�ā telpā, dro�i vien hallē. Servazs sāka iet uz priek�u.

-��� Uzmanīgāk gan! vīrietis viņam aiz muguras uzsauca. Ne tik strauji! Kur jūs esat iecerējis nokļūt?

Servazs apstājās.

-��� Es jau jums teicu, ka nevaru �eit palikt.

-��� Ak tā? Un vai drīkstu zināt, kāpēc?

-��� Man nav laika to paskaidrot. Esmu policists un�

-��� Un tad? Ko tas maina? Jūs esat slimnīcā, un mēs par jums atbil�dam. Vai jūs vispār saprotat, kādā stāvoklī atrodaties? Es jūs nekur nevaru laist! Jūs ta�u nespējat�

-��� Tāpēc es lūdzu jūsu palīdzību!

-��� Kādu?

-��� Izpestīt no �ejienes! Un aizvest uz �andarmēriju. Es jau jums teicu� Ak kungs, man ta�u nav laika!

Iestājās klusums. Dro�i vien vīrietis domāja, ka pacients ir jucis. Servazs ieklausījās, velti cen�oties pazīt apkārtējās balsis un skaņas, uztvert iespējamos draudus, tomēr vīrie�a klātbūtne viņu nomierināja.

-��� �ādā stāvoklī un �ādā apģērbā! Vecīt, jūs laikam murgojat! Vai zināt, cik tagad ir pulkstenis? Turklāt lietus gā� kā ar spaiņiem! Bet kāpēc jūs tā uzstājat, lai kāds aizved uz �andarmēriju? Varbūt viņiem viekār�i var piezvanīt? Vai ari jūsu stāva personāls var ar viņiem mierīgi aprunāties?

-��� Ja izstāstī�u, jūs tāpat neticēsiet!

-��� Varbūt tomēr pamēģiniet?

-��� Man �ķiet, ka mani kāds grib nogalināt, un es baidos, ka viņ� varētu �eit ierasties.

Servazs saprata, ka tas, ko viņ� tikko pateica, liks stipri ap�aubīt viņa prāta spējas, tomēr neko sakarīgāku nespēja izdomāt. Nomieri�no�ais līdzeklis, kas tam tika ie�ļircināts, izraisīja miegainību. Servaza spēki bija izsīku�i, bet aklums neļāva saprast, kur viņ� atrodas, un Ser�vazs grima aizvien dziļāk nemaņā. Atkal iestājās klusums.

-�������������� Taisnību sakot, jums grūti noticēt, vīrietis skeptiski ierunājās.

-��� Vai jūs nopietni domājat, ka es uzķer�os uz �īm pasaciņām?

Pēk�ņi Servazs pazina vīrie�a balsi. Tas bija tas pats vīrietis, kur� bija atvēris viņa palātas durvis, kad tur atradās Esperandjē. Un kur� atvainojās un atkal tās aizvēra.

-Jūs bijāt ienācis manā palātā, Servazs secināja.

-��� Tie�i tā.

-��� Ar mani kopā bija vēl kāds cilvēks. Atceraties?

-Jā-

-��� Viņ� ir policists, tāpat kā es. Kā jums �ķiet, ko viņ� darīja?

Varēja just, ka jaunais cilvēks prāto. Tikmēr Servazs no d�insu kaba�tas izvilka savu telefonu.

-���� Paņemiet to! Tas ir mans telefons. Kontaktu sarakstā ir viņa vārds Vincents. Viņ� ir policijas leitnants. Piezvaniet viņam! Nekavē�joties! Izstāstiet, ko es tikko jums teicu! Un iedodiet man klausuli. Ātrāk! Nav ta�u laika, sasodīts!

Viņiem garām sarunādamies pagāja cilvēki. Tad tie attālinājās. Ārā bija dzirdamas ātrās palīdzības sirēna, kas drīz apklusa. Vīrietis paņēma telefonu.

-��� Jūsu PIN kodu?

Servazs to nosauca. Un satraukts gaidīja. Apkārt varēja dzirdēt bal�sis un solus. Un ne vismazākās iespējas uzzināt, kam tie pieder. Apziņa sāka migloties.

-��� Kāds ir viņa uzvārds?

-Kas?

-��� Kā sauc to jūsu leitnantu?

-��� Esperandjē!

-��� Un jūs?

-��� Servazsl

-��� Es vēlētos runāt ar leitnantu Esperandjē! jaunais vīrietis sacīja klausulē. Te zvana�

Servazs dzirdēja, kā viņ� cen�as izskaidrot situāciju, bet pēc tam atbild uz jautājumiem. Izdzirdot atbildes, vīrietis satraucās vēl vairāk.

-��� Labi, es viņu pie jums aizvedī�u! viņ� beidzot sacīja un satvēra Servazu aiz rokas. Ejam! Sasodīti neticams stāsts! Tagad Servazs viņa balsī saklausīja paniku.

-��� Es ta�u teicu, lai jūs man iedodat klausuli!

-��� Vēlāk. Vispirms mums jātiek no �ejienes prom. Ja jūs esat apdrau�dēts, tad apdraudēts esmu arī es. Lai�am uz �andarmēriju! Vai jums gadījumā nav ierocis?

Labs jautājums. Kur tas bija? Un atcerējās, ka pirms nir�anas bija to ielicis savas ma�īnas cimdu nodalījumā.

-��� Nē, Servazs sacīja. Un jūs tāpat nemācētu ar to rīkoties!

Viņi izgāja pa slimnīcas durvīm un apstājās zem nojumes. Apkārt

plosījās negaiss, smar�oja pēc ozona, un apdullino�i nogranda pērkons. Jaunietis satvēra Servazu aiz rokas, un viņi skrie�iem metās cauri lietus�gāzei uz autostāvvietu. Vienā mirklī Servazs izmirka līdz pēdējai vīlītei. Lietus lija uz pakau�a, aiz pid�amas jakas apkakles un izmērcēja viņa matus. Ūdens iekļuva apavos un �ļurkstēja starp kāju pirkstiem. Servazs sāka trīcēt. Naksnīgās debesis atkal sadrebināja pērkons.

Viņ� dzirdēja, kā jaunais vīrietis atver automa�īnas durvis.

-��� Iekāpiet!

Ūdenim pilot, Servazs apsēdās pasa�iera sēdeklī un nervozi iesmē�jās, aptvēris, ka automātiski sācis meklēt dro�ības jostu.

-��� Kāpēc jūs smejaties? vīrietis jautāja, steig�us aizverot durvis un iedarbinot ma�īnu.

Viņ� neatbildēja. Vīrietis ieslēdza logu tīrītājus uz maksimālo ātrumu un, riepām kaucot, uzsāka braukt. Servazs juta, ka ma�īna pa�griezienā sasveras, strauji izbraucot no stāvvietas. Viņ� nodomāja, ka da�reiz nemaz nav tik slikti, ja neko neredz.

-��� �ķiet, būsim viņu apsteigu�i, Servazs mēģināja jokot. Vai tie��ām mums jābrauc tik ātri?

-�� Jums nepatīk ātrums?

-��� Ne pārāk.

Nākamajā pagriezienā Servaza galva atsitās pret stiklu.

-��� Pie velna, brauciet ta�u lēnāk!

-��� Uzlieciet dro�ības jostu! vīrietis ierosināja.

Servazs dzirdēja, kā lietus sitas pret ma�īnas jumtu, kā tā brauc pa ūdeni, saceļot �ļakatas, un kā nodreb debesis, atskanot pērkona dārdam. Negaiss trakoja kā negudrs. Visapkārt bija sadzirdama pērkona atbalss, �ķita, ka skaņa ir trīsdimensiju, it kā viņi to klausītos austiņās. Servazs jutās gan atvieglots, gan satraukts. Pēk�ņi nogranda skaļāks pērkona dārds, un viņ� iztrūkās.

-��� Kāds dīvains laiks, vai ne?

Ņemot vērā situāciju, Servazam �ī frāze izklausījās ērmīga. Vīrie�a balsī bija jau�ams kaut kas dīvains� jau pa�ā sākumā� intonācija� tagad viņ� saprata. Jau pirmajā reizē, kad jaunais vīrietis bija atvēris palātas durvis un Servazs bija izdzirdējis viņa balsi, bija �ķitis, ka ir dzirdējis to jau agrāk. Nebija glu�i tā, ka viņ� to pazītu, tomēr kādreiz ar vīrieti noteikti bija runājis.

-��� Vai sen jau strādājat slimnīcā?

Vīrietis saminstinājās.

-Nē.

-��� Ko tie�i jūs darāt?

-��� Es? Esmu kopēja palīgs.

-��� Vai tad jums nevajadzēja pabrīdināt priek�niecību?

-��� Nemaz neiedomājos! Jūs un jūsu palīgs mani tā steidzinājāt, bet tagad�

-��� Jā, tomēr aizbraukt ar pacientu nezināmā virzienā un nevienu nepabrīdināt� Servazs sacīja. Varbūt jums ir peid�ers vai kaut kas tamlīdzīgs?

Klusums. Servazs juta, ka viņam atkal kļūst slikti un atgrie�as bai�les. Viņ� instinktīvi iekrampējās rokturī virs durvīm.

-��� Kad būsim galā, tad arī pabrīdinā�u slimnīcu, jauneklis sacīja.

-�� Jā, jums taisnība. Un ko tie�i jūs savā darbā darāt?

-��� Paklausieties, man �ķiet, tagad nav īstais brīdis, lai�

-��� Kā jūs zināt, ka leitnants Esperandjē ir mans palīgs?

Vienīgā atbilde bija logu tīrītāju vēzieni un lietus grabinā�anās pa ma�īnas jumtu.

-��� Uz kurieni mēs braucam, Dāvid7 Servazs jautāja.

DEVIŅPADSMITĀ JŪNIJA NAKTS bija viena no nemierīgākajām gada naktīm. Vēja ātrums bija 160 kilometri stundā, koki tika izrauti ar visām saknēm, pagrabi applūdināti, un laukos ap Marsaku nemitīgi zibeņoja. Ugunsdzēsēju izsaukumu skaits divkār�ojās, bet vēja brāzmas aizpūta pa gaisu amatniecības veikala jumta skārda sloksni. Deviņpadsmitā jūnija nakts izrādījās arī viena no garākajām naktīm Servaza dzīvē. Kamēr viņi ar Dāvidu brauca cauri spēcīgajām lietusgāzēm, starp pērkona dārdiem, vēja brāzmām un zibeņiem, viņ�, sēdeklī ierāvies, iedomājās, ka tie�i tāds pats laiks bija tonakt, kad viņi atrada vannā noslepkavoto Klēru.

-�� Tas nu gan bija labs teātris, Servazs sacīja, velti cen�oties runāt bargā balsī. Es gandrīz uzķēros.

-Jūs patie�ām uzķērāties, Dāvids viņu izlaboja.

-��� Kurp mēs dodamies?

-��� Vai nevēlaties dzirdēt manu atzī�anos, major?

-��� Es klausos.

Ma�īnai bīstami sasveroties, Dāvids apbrauca apkārt kārtējai apaļa�jai �saliņai�. Viņiem aiz muguras atskanēja saniknota ma�īnu taurē�ana.

-��� Es nogalināju Klēru Dimāru, Elvisu Elmazu un Joahimu Kamposu, arī vairākus citus, Dāvids pacēla balsi, lai pārkliegtu troksni. Viņi saņēma, ko pelnīju�i. Tā, esmu beidzot to pateicis. Un ko tagad teiksiet jūs, major?

-��� Kāpēc, Dāvid?

Par atbildi viņ� satvēra Servaza kreiso roku un pārsteidzo�i intīmi paslidināja to zem sava T krekla. Policists nodrebēja, kad ar pirkstu galiem sataustīja nelīdzenu rētu �ķērsām pāri Dāvida vēderam.

-��� Kas tas ir?

-��� Aziātu paņēmiens. Japāņu harakiri. Man toreiz bija �etrpadsmit gadi� Tomēr nepietika drosmes aiziet līdz galam. Turklāt ar trulu nazi to nav tik ērti izdarīt kā ar asu zobenu, vai ne? (Viņ� īsi ieķiķinājās.) Neesmu jau nekāds Mi�ima, Dāvids ar rūgtumu konstatēja.

Kādu mirkli Servazs no�ēloja, ka viņam nav nekādu zinā�anu, kā izturēties, sastopoties ar �ādu uzvedību, un ka viņ� ir policists, nevis psihiatrs.

-Jūs ta�u zināt Kāmī maksimu, major, vai ne?

-��� �Ir tikai viena patiesi nopietna filozofiska problēma tā ir pa�nā�vība. Lemt par to, vai ir vērts dzīvot vai nav, nozīmē atbildēt uz vienīgo filozofijas pamatjautājumu�, Servazs automātiski citēja. Neesmu pārliecināts, vai pareizi saprotu. Vai tu esi izdomājis, ka mēs nositīsimies ar ma�īnu?

Klusums bija vienīgā atbilde. Servazs norija siekalas. �o vājprātu vajadzēja pārtraukt. Bet kā? Servazs nekontrolēja situāciju viņ� neko neredzēja un bija iesprostots metāla �aulā, kas lietū traucās uz priek�u nāvīgā ātrumā.

-��� Un kāpēc gan ne? Tās reizē būs manas ardievas un atzī�anās, Dāvids ledainā balsī paziņoja. Ievērojāt, cik skaisti skan? Tā būs ar asinīm un metālu parakstīta atzī�anās.

Servazam izdevās nolaist loga stiklu. Viņam bija slikta dū�a. Rupjas lietus lāses sitās tam sejā. Viņ� aizgūtnēm ieelpoja mitro gaisu. Servazs iedomājās, kā būtu, ja viņ� izlēktu no ejo�as ma�īnas.

-��� Es jums neieteiktu tagad izlēkt no ma�īnas, Dāvids ierunājās, it kā būtu nolasījis viņa domas. Visapkārt ir koki un elektrības stabi. Pastāv visai liela varbūtība, ka jūsu galvu atradīs atsevi�ķi no ķermeņa. Nedomāju, ka Margo �āds skats �ķitīs patīkams.

Servazs aizvēra automa�īnas logu.

-��� Tu man neatbildēji, kāpēc?

-��� Vai jūs, major, pazīstat kādu pilnīgi nevainīgu cilvēku? Tas ir izai�cinājums nosauciet kaut vienu!

-��� Tūlīt pārtrauc �o mēles kulstī�anu! Kāpēc tie�i tu, Dāvid? Tu ta�u neesi vienīgais, kur� tajā avārijā izdzīvoja! Kāpēc ne Vird�īnija, Igo vai Sāra�? Vai arī tu esi iedomājies, ka atrieb citus, piemēram, to, kas pār�vietojas ar kruķiem? Vai ari to ratiņkrēslā? Aplis� vai ne?

�oreiz gan viņ� sagaidīja atbildes reakciju. Dāvids viņam veltīja pār�steiguma pilnu klusumu.

-�� Jūs esat vienreizīgs, major. Nebiju domājis, ka ar savu izmeklē�anu esat tik tālu ticis. Ta�u viņi nav vainīgi. Vienīgais vainīgais esmu es. Viņi tikai fantazēja, iztēlojās un sapņoja�

-��� Tu ar Igo par to runāji? Par to, ko gatavojies darīt? Tu viņam visu izstāstīji, vai ne? Jūs apspriedāt, kā labāk rīkoties? Viņ� visu zināja�

-��� Neiepiniet tajā Igo! Jūs jau pietiekami esat viņu vajāju�i! Igo ar to visu nav nekāda sakara!

-��� Igo tev zvanīja, viņ� tev izstāstīja visu, ko es viņam sacīju, to, ka esmu jau noziedzniekam uz pēdām, to, ka zinu par autobusa avāriju, un to, ka domāju pievērsties Apļa dalībniekiem�

-��� Ko jūs runājat?

-��� Liecinieks apgalvoja, ka Joahima Kamposa automa�īnā redzējis divus cilvēkus, Servazs sacīja.

Viņ� bija cie�i iekrampējies durvju rokturī, gatavs lēkt, tiklīdz ma�īna samazinās brauk�anas ātrumu.

-��� Un Bertrānu Kristienu Garonnā iemeta vairāki cilvēki, Servazs teica.

-��� Kristiena nāvei ar visu pārējo nav nekāda sakara, Dāvids �oreiz iebilda. Tomēr atzīstiet, ka tas, kas ar viņu notika, ir īsta likteņa iro�nija�

-��� Tu melo.

-Ko?

-��� Tu piedalījies Bertrāna Kristiena slepkavībā, kad vairāki Apļa da�lībnieki izlikās par salietoju�os un piedzēru�os bezpajumtnieku bandu, un tu tovakar pat sniedzi liecības policijā, jo tavs vārds ir minēts viņu ziņojumā� Un tu biji Joahima Kamposa mersedesā pirms viņa nāves, ta�u varu saderēt, ka tu nebiji tas, kur� viņam ie�āva deniņos. Un tu piedalījies Elvisa slepkavībā, kad to izbaroja suņiem. Tu biji paslēpies krūmos un smēķēji cigareti pēc cigaretes. Ta�u tu nenogalināji Klēru Dimāru� Jo es zinu, kur� to izdarīja.

-��� Ko jūs runājat?

-��� Kā Igo ir izdevies tevi tik tālu novest? Kā viņ� spēj tā manipulēt ar cilvēkiem, ko? Kā viņ� tevi pierunāja savā vietā ierakstīt to teikumu burtnīcā?

Vispirms iestājās klusums, bija dzirdama tikai Dāvida sēco�ā elpa. Tad viņ� ierunājās ļoti mierīgā balsī:

-�� Jūs kļūdāties. Ne jau Igo mani tik tālu noveda, kā jūs tikko izteicā�ties. Tie bija mans tēvs un brālis, mana sasodītā ģimene� Visi �ie pa�pār�liecinātie ļautiņi, kas nekad ne�aubās, visi �ie nolādētie karjeristi, kuru acīs es esmu no�ēlojams neveiksminieks� Igo darīja visu, ko varēja, lai man palīdzētu. Viņ� mani izglāba. Igo ļāva man noticēt, ka pat tādiem kā es dzīvē atrodas vieta, ka citi nemaz nav labāki, bet glu�i otrādi vēl sliktāki par mani. Tas ir mans brālis, saprotiet? Mans īstais lielais brālis. Tāds, kāds man bija vajadzīgs. Viņa dēļ esmu gatavs uz visu�

Servazs saprata, ka Dāvids �oreiz runā līdz izmisumam patiesi. Un �ī patiesība viņu biedēja. Igo uz puisi bija milzīga, nāvējo�a ietekme: nāvējo�a viņiem abiem�

-�� Jā, jums taisnība. Tajā burtnīcā ir mans rokraksts. Un mans DNS ir uz izsmēķiem. Un tagad visi noticēs, ka vainīgais esmu es, bet tas, ka mēs mirsim kopā, to tikai apstiprinās. Es jums neļau�u ķerties klāt pārējiem!

Servaza pirksti centās sataustīt apsēja malu, un viņ� to parāva nost, stipri ieplē�ot ādu, līdz beidzot plākstera gali padevās. Servazs atvēra plakstiņus, un acis pielija ar asarām, kas tam ritēja pa vaigiem.

Gaisma� tā spiedās cauri asaru miglai un lietum, kas pātagoja vēj�stiklu� Viņ� redzēja!

Lai gan neskaidri, tomēr viņ� redzēja. Pretī brauco�o ma�īnu gais�mas to ap�ilbināja, un nācās aizvērt acis. Cauri logu tīrītāju vēzieniem un ūdens straumēm priek�ā mirguļoja luksofora sarkanā gaisma. Ser�vazs iekrampējās sēdeklī, kad Dāvids aiztraucās tai garām.

-��� Sūdu bū�ana! viņ� iekliedzās.

Dāvids a�i palūkojās uz viņa pusi.

-��� Ko jūs darāt? Kāpēc esat noņēmis savu�

-��� Dāvid, tev tas nav jādara! Es liecinā�u tev par labu! Es pateik�u, ka tevi pakļāva sve�ai ietekmei! Un psihiatri tevi atzīs par nepieskaitāmu! Tevi izārstēs, un tu būsi brīvs! Brīvs! Un vesels!

Par atbildi atskanēja pērkondimdo�i smiekli.

-��� Pie velna, paklausies ta�u! Tevi var izārstēt! Es zinu, ka tu neesi vainīgs! Ka Igo ar tevi manipulēja! Vai tie�ām tu gribi nomirt ar vainas apziņu? Citu acīs kļūt par briesmoni uz visiem laikiem?

Parādījās aizlieguma zīme nobrauktuve no autoceļa! Servazs juta, ka asinis dzīslās sastingst, un viņ� ar visu ķermeni pieplaka pie sēdekļa�

VIŅI PA TO BRAUKS! PA AUTOCEĻU PRETĒJĀ VIRZIENĀ!

-��� Sasodīts, nedari tā! NEDARI TĀ!

PA ATVĒRTAJĀM ātrās palīdzības durvīm Irēna vēroja policijas ma�īnu baletu. Mirguļojo�ā bākuguņu gaisma ik pa brīdim izgaismoja ātro palīdzību. Tā slīdēja pār peļķēm un apspīdēja viņai līdzās sēdo�ā ārsta seju. Viņ� pārbaudīja caurulītes, ar kurām Irēna bija pievienota veselai kaudzei aparātu.

-��� Kā jūs jūtaties?

-��� Normāli.

Viņa vēlreiz mēģināja piezvanīt Martēnam un atkal bez rezultāta. Visu laiku atsaucās automātiskais atbildētājs. Irēna prātoja, vai viņ� būtu aizmidzis. Viņai noteikti vajadzēja Martēnu informēt par to, ko bija izlasījusi Jovanovi�a dokumentos.

Marianna�

Nebija grūti uzminēt, kāpēc sieviete bija rīkojusies tie�i tā. Un bija tikai viens iemesls tā darīt izspiegot Martēnu. Lai pasargātu Igo, lai uzzinātu, cik tālu ir pavirzījusies izmeklē�ana. Sava dēla dēļ viņa bija gatava uz visu. Nekā cita Mariannai vairs nebija. Ta�u, vēr�oties pie Zlatana Jovanovi�a, viņa bija spērusi vēl vienu soli pretim nelikumībām. Lai gan Irēna bija guvusi uzvaru, tā viņai atstāja skāņu pēcgar�u, iedomā�joties par Martēnu, par to, kā viņ� reaģēs, kad būs uzzinājis patiesību. Kaut gan viņ� to neizrādīja, patiesībā Martēns bija ļoti jūtīgs. Tas bija cilvēks, kur� jau bērnībā bija pārcietis dvēseles traumu. Pazudis cilvēks, kur� tomēr izķepurojies. Kā viņ� uztvers jaunu triecienu? Pēk�ņi Irēna pamanīja, ka ārsts lūkojas ārā pa ma�īnas durvīm, acis iepletis, bet viņa smaids ar katru brīdi kļūst platāks.

-��� Kas? viņ� jautāja cilvēkam, kur� stāvēja pie ātrās palīdzības durvīm.

Irēna pagrieza galvu un ieraudzīja �u�ku, kas ba�īgi uz viņu lūkojās. Melnais matu vilnis krita pār ļoti īsu krēmkrāsas ādas jaku, virs kuras �ūpojās neskaitāmas kreļļu virtenes un piekariņi, bet zem tiem vīdēja īss topiņ�, kas atsedza nabu, un vēl īsāki, apdrukāti �orti.

Ko�sarkanā lūpu krāsa mirdzēja kā neons. Uz mirkli Irēna aizmirsa visu citu uz pasaules.

-��� Vai drīkstu pie jums ienākt? �u�ka jautāja.

Ārsta acis �audījās no vienas pie otras, un �ķita, ka viņ� prāto, ar kuru no abām labprātāk pavadītu nakti, lai gan blondīne, kurai uz auguma viscaur rēgojās sasitumi, bet uz sejas bieza krustveida mar�les uzlīme, nebija labākajā formā.

-��� Hm� vispirms vajadzētu doties pie ausu, kakla un deguna ārsta, bet pēc tam izmeklēt jūsu muguru un sānus�

-��� Vēlāk.

Irēna nolēca no nestuvēm un metās ārā no ātrās palīdzības ma�ī�nas, apkampa un noskūpstīja �u�ku, sasvērusies uz sāniem, jo trau�cēja apsējs. Draudzenes mēle gar�oja pēc Campari, degvīna un vermuta. Irēna pazina kokteiļa �Manhetena� gar�u. Tiklīdz Irēna tai piezvanīja, �u�ka bija attraukusies tie�i no sava striptīzbāra �Pink Banana". Ārsts turpināja uz viņām lūkoties. Ar abām, viņ� nodomāja. Ar abām reizē.

KAD VIŅI PAGRIEZIENĀ traucās nenormālā ātrumā, Servazs atsitās pret automa�īnas durvīm un gandrīz lūdzās, kaut viņi apgāztos, pirms bija izbrauku�i uz autoceļa, ta�u redzēja, ka asfalta lente virzās tiem pretim un vietā, kur autoceļ� met līkumu, viņiem tumsā tuvojas ma�ī�nas uguņi. Viņ� neviļus norija siekalas. Ma�īna pameta uzbrauktuvi un traucās pa autoceļu pretējā virzienā. Servazs juta, ka viņa sēklinieki saraujas. Viņ� pamanīja, ka ma�īnas aiz sadalo�ās joslas brauca tādā pa�ā virzienā kā viņi!

-��� Dāvid, es tevi lūdzu padomā! Vēl nav par vēlu to izbeigt! Dieva dēļ, nedari tā! Uzmanīmbuuuuu!

Viņiem priek�ā signalizēja kāda ma�īna. Automa�īnu uguņi dru�d�aini mirk�ķināja. Viņ� aizvēra acis. Kad Servazs tās atkal atvēra, abas pretimbrauco�ās automa�īnas turpināja ceļu, izmisīgi signalizējot nakts tumsā. Viņa seja pludoja no sviedriem. Tie svilināja acis, un Servazs tos notrausa ar piedurkni.

-��� Dāvid! Atbildi man, sasodīts! Saki ta�u kaut ko! Pie velna, tu mūs nogalināsi!

Dāvids turpināja skatīties uz ceļu, un Servazs viņa acīs saskatīja vie�nīgi dro�u viņu abu nāvi. Pui�a rokas tik cie�i bija iekrampēju�ās stūrē,

ka to locītavas bija izspiedu�ās un kļuvu�as baltas. Automa�īnas priek��ējā paneļa apgaismojums atspīdēja Dāvida blondajā bārdā un miklajās acīs. Servazs saprata, ka domās viņ� atrodas tālu projām. Dāvids skatījās uz pieliju�o autoceļu, gaidot, kad parādīsies nākamā ma�īna, visām viņa maņām saasinoties pirms sadursmes, kas bija nolemta un neizbēgama.

Servazs atkal ieraudzīja, ka tālumā parādās automa�īnas uguņi, un ierāvās dziļāk sēdeklī. Kad priek�ā eso�ās automa�īnas vadītājs saprata, ka viņi brauc pretējā virzienā, tas sāka izmisīgi signalizēt. Automa�ī�nas uguņi �oreiz atradās augstāk uz �asijas, un to gaisma bija spēcī�gāka, kaut gan lukturi bija izmirku�i lietū. Nakti pār�ķēla apdullino�a automa�īnas taurē�ana. Ak nē! Tas bija kravas auto! Servazs redzēja, ar kādām grūtībām tas cen�as pārvietoties uz otru pusi, kā tā masīvais siluets bezcerīgi lēni maina brauk�anas joslas un kā �ī milzeņa daudzie riteņi grie�oties gaisā saceļ ūdens vērpetes. Viņ� dzirdēja, kā izmainās brauk�anas ātrums, kā, sastopot pretestību, ie�īkstas ātrumkārba, bet satrakoju�ās ma�īnas gaismas viņu ap�ilbināja un sāpīgi grieza acīs. Servazs sakņupa, gaidot, kad Dāvids pagriezīs stūri un viņi triecienā trauksies pretī dzelzs briesmonim.

Tomēr nekas nenotika. Dzelzs mil�a signāltaurei apdullinot viņa dzirdi, tas aiznesās viņiem garām. Viņ� pagrieza galvu un caur ūdens aizmiglotajiem stikliem ieraudzīja tālbraucēja �ofera plati ieplestās acis pārbīlī viņos nolūkojamies no savas kabīnes augstumiem.

Servazs izelpoja. Pēk�ņi viņ� saprata, ka visam, kas bija noticis, kop� viņ� ieradās Marsakā, to neglābjami vajadzēja atvest �urp, uz �ī autoceļa, ka �ī lietū palojo�ā �oseja ir kā simboliska viņa atgrie�anās pagātnē dzīves pretējā virzienā. Viņ� atcerējās savu tēvu, Frānsisu, Aleksandru, Margo un �arlēni, savu māti un Mariannu� Liktenis, tā neizbēgamība, nejau�ības, sagadī�anās�

Glu�i kā atomi atsevi�ķas daļiņas traucās cita pretī citai, sadūrās un sadalījās, uzradās un atkal izzuda.

Jo tā bija lemts.

Bet varbūt nebija.

Un viņ� strauji iebāza roku Dāvida kabatā, kur atradās Servaza mobilais telefons, kop� puisis bija izlicies, ka zvana Esperandjē. Viņa pirksti satvēra telefonu.

-��� Ko jūs darāt? Lieciet to nost!

Automa�īna meta bīstamus līklo�us no vienas apmales uz otru. Servazs novērsa skatienu no ceļa, vairs neuztraucoties par to, kas notiks. Viņ� pielika klausuli pie mutes, bet Dāvids saķēra viņa dūri, pūloties izraut telefonu tam no rokām.

-��� Vincent, tas esmu es! viņ� kliedza, kaut gan vēl bija dzirdami tikai zvana signāli. Vai tu mani dzirdi? Vincent, tas ir Igo! Igo ir slep�kava! Vai tu mani dzirdi? IGO! Ieraksts burtnīcā bija paredzēts, lai no viņa novērstu aizdomas! Viņ� centīsies novelt vainu uz Dāvidu! Vai tu saproti, ko es saku? (Pēk�ņi atsaucās Esperandjē balss: �Hallo! Hallo! Tas esi tu� Martēn?�) Jā, tā ir, viņ� turpināja, nepārtraucot sarunu, kad Dāvids tam mēģināja iebelzt, un veiksmīgi izvairījās no sitiena.

Viņi brauca pa visām trim joslām un brī�iem pat pa ceļa apmali.

-Sazinies ar tiesnesi! Igo nedrīkst izlaist no cietuma! Man tagad nav laika kaut ko vairāk paskaidrot! Vēlāk, es ta�u tev jau teicu!

Un Servazs beidza sarunu. �oreiz Dāvida uzmanība bija pilnībā pie�vērsta viņam.

-��� Ko jūs izdarījāt? Ko jūs izdarījāt?

-��� Viss ir beidzies, Igo sveikā neizspruks! Apstājies uz apmales! Tam vairs nav nekādas jēgas! Es apsolu, ka tevi izārstēs! Es dodu savu goda�vārdu, ka mēs tevi nepametīsim! Kur� ies pie Igo uz cietumu, ja tevis vairs nebūs?

Priek�ā atkal parādījās automa�īnu ugunis. Atskanēja signāltaures skaņas. Bija dzirdama sprauslājo�ā metāla mastodonta �īkstoņa, meklē�jot izeju. Ta�u �oreiz tādas nebija. Smagajam svaram bija par maz laika pārvietoties. Abas ma�īnas sadursies. Tātad �eit ceļ� būs galā. Tā bija lemts. Stāsta beigas. Pāris sekun�u laikā� Milzīgs trieciens, un vairs nekā. Nebūtība. Kreisajā pusē Servazs pamanīja pievedceļu uz atpūtas zonu, kas vijās lejup pa nogāzi viņu virzienā.

-Ja tu mūs nogalināsi, tu nogalināsi divus nevainīgus cilvēkus! Igo tikpat no soda neizspruks! Viņam viss ir beidzies. Kur� ies pie Igo uz cietumu, ja tevis vairs nebūs? Griez pa kreisi! PA KREISIIII!

Servazs ieraudzīja, ka tiem virsū traucas �etras �ilbino�as ugunis. �etras gaismas strēles kā zobeni atspīdēja uz �osejas. Servazs aizvēra acis, izstiepa rokas uz priek�u un nez kāpēc tās novietoja uz priek�ējā paneļa.

Viņ� gaidīja �ausmīgu triecienu.

Un sajuta, ka viņi strauji traucas pa kreisi� Servazs atkal atvēra acis.

Viņi bija nobrauku�i no autoceļa! Un pilnā ātrumā brauca pretējā vir�zienā pa pievedceļu!

Servazs redzēja, kā lejpus ceļam, pa labi no viņiem, garām aiztraucas milzīga piekabe. Glābti! Tad viņ� satrūkās, jo pamanīja ma�īnu, kas atstāja atpūtas zonu! Dāvids strauji pagrieza stūri, viņi, automa�īnai kratoties, iebrauca zālē un apbrauca apkārt pretimnāko�ajai ma�īnai ar �etriem pārbiedētiem pasa�ieriem tajā kādu ģimeni, tad nolauza vairākus zarus zemam krūmam un ieripoja gandrīz tuk�ā autostāvvietā, kuras otrā galā Servazs pamanīja kādas kafejnīcas neona uzrakstu un uzpildes staciju. Dāvids nospieda brem�u pedāli. Ma�īnu sanesa, riepas iekaucās, un tad tā apstājās.

Servazs atsprādzēja dro�ības jostu, atvēra durvis un izmetās ārā, lai izvemtos.

TAGAD VIŅ� ZINĀJA, kā izskatās nāve kā milzīga piekabe, kā bamperis un �etri lukturi vienā rindā. Servazs to zināja, tāpat kā to, ka �o skatu nekad neaizmirsīs. Un to, ka viņam būs bail ikreiz, kad viņ� iekāps ma�īnā un pie stūres atradīsies kāds cits.

Lieliem malkiem viņ� aizgūtnēm kampa valgo nakts gaisu un ar mēli ķēra lietus lāses. Krūtis smagi cilājās, un kājas drebēja. Ausīs tā sanēja, it kā no turienes grasītos izlidot bi�u strops. Servazs lēnām apgāja apkārt ma�īnai un atrada Dāvidu sē�am zemē, atspiedu�os pret pakaļējo riteni. Ar pirkstiem viņ� bija ieķēries savos gai�ajos matos un, skatienu pavērsis pret zemi, saviebtu seju raudāja. Servazs notupās un uzlika rokas uz viņa drebo�ajiem pleciem, ko varēja sataustīt cauri slimnīcas halātam.

-��� Es turē�u savu solījumu, Servazs sacīja. Mēs tev palīdzēsim. Tikai pasaki man vienu: vai tu ievietoji Mālera disku Klēras Dimāras atskaņotājā?

Viņ� sastapās ar Dāvida neizpratnes pilno skatienu, papurināja galvu, it kā sacītu: �Tas nav svarīgi,� paspieda pui�a plecu un atkal iztaisnojās. Servazs izvilka telefonu un pagāja malā, apzinoties, kādu iespaidu atstāj, ģērbies izmirku�ā pid�amas jakā, no nelaimīgās nir�a�nas saskrambātām rokām un ar apsēja pēdām uz sejas.

-��� Ap�ēliņ, kas tas bija par zvanu? Un kāpēc tu necel klausuli?

Tas bija Vincents, un �ķita, ka tam ir iestājusies panika. Servazs saprata, ka viņa telefons ir zvanījis vairākas reizes un ka viņ� satrau�co�o notikumu virpulī neko nebija manījis, ta�u Vincenta balss viņu nomierināja.

-��� Es tev vēlāk paskaidro�u. Bet pagaidām pamodini tiesnesi. Nepie�cie�ams atcelt Igo atbrīvo�anu. Un vajadzīga viņa atļauja, lai Igo �ova�kar pat cietumā varētu nopratināt. Piezvani Sartē.

-��� Tu ta�u zini, ka viņ� nekad nepiekritīs. Tas ir nelikumīgi. Igo apsū�dzība ta�u atcelta!

-�� Jā, bet viņ� tiks nopratināts kādā citā lietā.

-��� Ko?

Un Servazs viņam izskaidroja, ko bija iecerējis.

-��� Dari, ko tev saka. Bū�u klāt, tiklīdz varē�u.

-��� Bet tu ta�u neko neredzi!

-��� Un kā vēl redzu! Turklāt tici man ir tādas reizes, kad labāk neko neredzēt!

Klausulē iestājās pilnīgs klusums.

-��� Tu neesi slimnīcā?

-��� Nē. Esmu atpūtas laukumā pie autoceļa.

-��� Kā? Kas�

-��� Lai nu paliek! Pasteidzies! Vēlāk visu paskaidro�u.

Viņam aiz muguras aizcirtās ma�īnas durvis. Servazs apsviedās apkārt.

-��� Uzgaidi mirklīti, viņ� uzsauca Vincentam.

Servazam �ķita, ka Dāvids pie stūres pasmaida. Cauri slapjajam automa�īnas stiklam viņu skatieni sastapās. Servazam bija sajūta, it kā viņ� būtu saņēmis triecienu ar elektrību. Pāris soļos viņ� bija pie ma�īnas un metās skriet, kad Ford Fiesta izbrauca no stāvvietas. Kamēr Servazs skrēja, viņ� glu�i kā sapnī redzēja, kā auto apmet slaidu loku uz autostāvvietas seguma un izbrauc uz piebraucamā ceļa.

Servazs nodomāja, ka tālu viņ� neaizbrauks, jo visi maksas ceļi ir bloķēti, bet tad pēk�ņi visu saprata. Nē! Nē, Dāvid, NĒ!

Viņ� skrēja, ko kājas nes, skaļi kliegdams, un spēku viņam deva izmisums, bailes, dusmas un sajūta, ka viņ� nekad sev nepiedos, ka bijis tāds stulbenis. Servazs bezcerīgi skrēja pakaļ ma�īnai, kas attālinājās, aizmugures uguņiem mirgojot, izbrauca starp krūmiem un traucās lejup

pa nogāzi, pa kuru viņi tikai pirms da�ām minūtēm bija uzbrauku�i aug�ā. Tad tā izbrauca uz autoceļa.

Automa�īna apstājās, pagriezusies perpendikulāri ceļam�

No tās vietas, kur viņ� stāvēja, Servazs dzirdēja, kā Dāvids izslēdz dzinēju. Un gandrīz uzreiz drud�aina bremzē�ana pa kreisi. Viņ� pa�grieza galvu un ieraudzīja, kā pagriezienā aiz pakalna iznirst piekabe, redzēja, kā milzis pārāk vēlu un pārāk strauji nobremzē, tad to sanesa un �oferis vairs nespēja novaldīt stūri. Piekabe ar visu savu svaru trau�cās virsū sīkajam fordam, pārvēr�ot to par lū�ņu, sadragātu detaļu, metāla, plastmasas un miesas kaudzi.

Visu turpmāko Servazs redzēja kā caur miglu: ātrās palīdzības un policijas ma�īnas, bākugunis, kas mirguļojot pār�ķēla nakts tumsu, sirēnu kaukoņu, ziņojumus, kas, skaņai �erkstot, tika nodoti pa rāciju, sasauk�anos, komandas, ugunsdzē�amo aparātu �ņākoņu, tiem izpū�ot putas, un elektrisko zāģu sīk�anu. Servazs nepievērsa ne vismazāko uzmanību preses transportam, kas uz karstām pēdām ieradās noti�kuma vietā, autobusiem ar paraboliskajām antenām uz jumta, televīzi�jas kamerām, zibspuld�u uzliesmojumiem un pat ne �urnālistam, kur� tam zem deguna pabāza mikrofonu, ko tas tūlīt atgrūda. Dīvainā kārtā Servazam �ķita, ka viņ� to visu ir nosapņojis, nevis patie�ām redz un dzird. Servazs aizmaldījās līdz kafejnīcai un, ari tur ieraugot ļaudis, kas rosījās tik bezsakarīgi kā apdūmotas bites, viņam ienāca prātā kāda dīvaina doma ka viņi ir juku�i, tikai pa�i to nenojau�, jo tikai juku�ie spēj dzīvot tādā pasaulē un dienu no dienas to vest pretī iznīcībai. Un tad viņ� pasūtīja kafiju.

VIŅAS APZIŅA bija viens vienīgs kliedziens.

�ēlas vaimanas.

Domās viņa kliedza aiz bezcerības, izkliedza visas savas dusmas, cie�anas un vientulību visu to, kas mēnesi pēc mēne�a viņai bija atņē�mis cilvēcību.

Viņa lūdzās.

Ap�ēlojieties, ap�ēlojieties, ap�ēlojieties� izlaidiet mani no �ejienes, es jūs lūdzu�

Domās viņa kliedza un lūdzās, un raudāja. Tikai domās. Patiesībā pār lūpām nenāca ne skaņa.

Viņai mutē bija lupatu vīk�ķis, bet tā gali sasieti uz pakau�a. Rokas viņ� tai uz muguras nebija sasējis, jo virves viņa varētu pārgriezt, ber�zējot gar akmens sienu. Rokas gan bija uz muguras, ta�u no plaukstu locītavām līdz pirkstu galiem salīmētas kopā ar īpa�i stipru līmi. �ī poza bija ārkārtīgi neērta, un viņai drīz bija sāku�ās sāpes locītavās, bet mus�kuļi ap mugurkaulu tika hroniski savilkti. Viņa visu laiku bija spiesta saliekties uz vieniem sāniem, ari tad, kad gulēja. Viņa bija mēģinājusi pārplēst rokām ādu, ta�u tas neizdevās, un viņa aiz sāpēm gandrīz noģība. Viņ� acīmredzot gribēja būt dro�s, ka viņa ar zobiem nepārkodīs roku vai kāju vēnas.

Tumsā viņa nedaudz pagriezās, lai atbrīvotu savilktos muskuļus. Viņa sēdēja uz zemes, atspiedusies pret akmens sienu. Reizēm viņa izstiepās visā garumā vai arī apgūlās uz kaktā novietotā, netīrā mat�ra�a. Lielāko daļu laika viņa pavadīja guļam, saritinājusies kamolā. Kad viņa pamodās, tā izstaipījās vai arī nedaudz pastaigājās ne vairāk kā

�etrus soļus turp un atpakaļ, jo viņas ieslodzījuma vieta bija divi reiz divi metri. Drēbju mugurā nebija. Kaila, kā sīks dzīvnieks. Un �ausmīgi tieva. Viņ� tai deva ēst tikai vienu reizi pāris dienās un tikai tik daudz, lai nenomirtu badā. Viņ� to vairs nemazgāja. Viņa bija tik ļoti novājē�jusi, ka kauli spiedās cauri ādai. Mutē visu laiku bija slikta gar�a un strutu piegar�a no iekaisuma, kas tai bija izveidojies �okļa kreisajā pusē un uz mēles un ne�ēlīgi sāpēja. Netīrā galva niezēja. Viņa jutās aizvien vārgāka. Dro�i vien viņa svēra �etrdesmit kilogramus vai vēl mazāk.

Viņ� to vairs neveda pie sevis aug�ā uz ēdamzāli. Nebija ne maltī�u, ne mūzikas, ne izvaro�anas miegā, jo viņa tam vairs ne�ķita pievilcīga. Tas bija vienīgais atvieglojums. Viņa prātoja, kāpēc viņ� to nenogalina.

Jo tagad viņai bija uzradusies aizstājēja. Reiz viņ� to bija parādījis. Viņa bija tik vārga, ka neturējās kājas un viņam vajadzēja to atbal�stīt, kamēr viņa pa kāpnēm uzkāpa pirmajā stāvā. �Tu nu gan smirdi,� viņ� bija sacījis, aizspie�ot degunu. Viņa bija ieraudzījusi jaunu sievieti sē�am pie pusdienu galda krēslā, kurā reiz bija sēdējusi pati. Tās ķerme�nis bija piestiprināts pie krēsla atzveltnes ar platu ādas siksnu tāpat kā iepriek� viņējais. Viņa bija pazinusi sievietes skatienu, jo pati tie�i tāpat bija skatījusies pirms da�iem mēne�iem vai gadiem. Sākumā viņa nebija neko teikusi, jo nebija spēka. Viņa bija tikai nogrozījusi galvu, veroties uz jaunpienācēju, ta�u bija pamanījusi izbīli tās sievietes acīs, kurai mugurā bija viņas kleita, mati izmazgāti, bet ķermenis iesmar�ināts. Beidzot viņai bija izdevies ie�ņākties: �Tā ir mana kleita.� Un viņ� to bija aizvedis atpakaļ uz pagrabu. Tā bija pēdējā reize, kad viņa to redzēja, ta�u laiku pa laikam dzirdēja aug�ā mūziku un zināja, kas tur notiek. Un viņa prātoja, kur viņ� ieslodzījis to otru sievieti.

Viņa ilgi bija baidījusies, ka sajuks prātā, un cīnījās, lai tā nenotiktu, izmisīgi centās nezaudēt saikni ar realitāti. Ar skaisto, aizkustino�o un traģisko eksistenci, kas tomēr nekad nekļuva apnicīga.

Sirdsapziņas pāfmetumi tai sa�ņaudza rīkli, kad viņa iedomājās par Igo. Viņa ar to tā bija lepojusies! Un izlikās nemanām visas viņa atkarī�bas, bet kādas viņai bija tiesības kādam mest ar akmeni? Viņas skaistais, izcilais dēls� Diez kur viņ� tagad bija? Cietumā vai tomēr izlaists ārā? Satraukums viņai sa�ņaudza krūtis, kad viņa par to iedomājās. Un �ķita, ka viņa sāpēs salūzīs, kad atcerējās Matjē, mazo Igo un sevi kopā spē�lējamies dārzā vai pludmalē, gai�ā rītā vizinoties ezerā ar jahtu, kādā

pavasara dienā kopā ar draugiem dārza ballītē grilējot, ar draugiem, kuri apbrīnoja viņas ģimeni. Viņa dzirdēja viņu smieklus un izsaucienus un redzēja, kā tēva rokas paceļ pret sauli piecgadīgo dēlēnu ar svētlai�mīgo sejas izteiksmi. Vai tēvu un dēlu sē�am gultas galvgalī, Igo ar īk�ķi mutē, uzmanīgu, koncentrēju�os un ārkārtīgi nopietnu, klausoties, kā tēvs tam lasa priek�ā �Robinsonu Krūzo�, �Bagātību salu� vai �Pogu karu�. Bet Matjē aizgāja bojā tajā satiksmes negadījumā un viņi ar Igo tika pamesti. Reizēm viņa to Matjē pārmeta.

Viņa atcerējās arī māju pie ezera, terasi, uz kuras, ja laiks bija labs, tai patika brokastot ar grāmatu rokās, bet ezera rāmajā virsmā kā spo�gulī atspīdēja otra krasta koki, �o miera ostu, kur klusumu reizēm pār��ķēla vienīgi jahtas izvilktā bura, bērnu klaigas kaimiņdārzā vai vēja atnesta motorlaivas trok�ņa atbalss.

Un vēl viņa domāja parMartēnu� Viņa bie�i par to domāja. Viņ� bija viņas vislielākā mīlestība un vislielākā neveiksme. Viņa atcerējās nodar�bības Marsakā, kad viņu skatieni sastapās divdesmit rei�u stundā, viņu alkas būt kopā, to, kā viņi apsprieda �openhaueru, Nī�i vai Rembo. Martēna drūmos brī�us, kad tas palika ieslēdzies kopā ar Dilana, Morisona, Springstīna vai Stones mūziku un tekstiem. Viņa to mēdza dēvēt par �veco� vai �manu mīļo ve�uku�, lai gan viņ� bija tikai gadu vecāks. Un Dievs vien zina, kā viņa to mīlēja! Un iemīlēja vēl vairāk, kad atklāja, kā viņ� raksta. Kāds, kur� prata lasīt to, kas notiek cilvēku sirdīs, un izlikt uz papīra. Nepieredzēts talants� Tas bija pirmais, kas tai ie�āvās prātā, kad viņa sāka lasīt Martēna stāstu �Ola�. Viņa vēl joprojām atcerējās pirmo teikumu: �Viss beidzies, cauri, finita. Ja man rīt jāmirst, tad vairs nebūs komata, kas spētu izmainīt �o stāstu visgarlaicīgāko, kāds jebkad ticis uzrakstīts." Viņa mīlēja Martēnu un apbrīnoja to, ta�u zināja, ka nav pirmā, kas lasa viņa uzrakstīto, Frānsiss, viņa alter ego, viņa brālis, to apsteidza. Da�reiz viņa uz Frānsisu kļuva greizsirdīga par to varu, kāda tam bija pār Martēnu. Un to varu, kāda tam bija pār viņu� Narkotikas� Viņa tolaik baidījās tikai par vienu ka Frānsiss visu izstāstīs Martēnam, ka viņ� tam pateiks, ka sieviete, kuru tas mīl vairāk par visu pasaulē, ir narkomāne. Un �īs bailes viņu nepameta visu to laiku, kad viņi bija kopā. Varbūt patiesībā viņa tie�i tādēļ to atstāja. Lai izbēgtu no �īm bailēm�

Viņa to mīlēja, apbrīnoja un nodeva� Viņa sakņupa sava kapa tumsā, drebo�u ķermeni, vairs nespēdama domāt. Un vienā mirklī bezcerība

glu�i kā vēj� aiznesa visas skaistās, saulainās atmiņas un viņu atkal ieskāva tumsa, aukstums un izmisums. Neprāts atgriezās, un viņa juta, kā tas ar saviem asajiem nagiem iecērtas smadzenēs. Tādos brī�os viņa apkopoja spēkus un glu�i kā salmiņam pieķērās kādām atmiņām, kas to vēl spēja glābt no vājprāta, no kura nebija atgrie�anās.

Viņa aizvēra acis un metās skriet. Viena pati gar jūras malu, ko apskaloja viļņi. Mirdzo�a rītausma apspīdēja viļņus un slapjās smiltis, bet vēj� pluinīja matus. Un viņa tikai skrēja un skrēja. Stundām ilgi, aizvērtām acīm. Kaiju kliedzieni, viļņu �alkas, da�as buras pie apvār��ņa un rītausma. Un viņa turpināja skriet. Viņa zināja, ka nekad vairs neieraudzīs dienasgaismu.

PRO�EKTORI APGAISMOJA cietuma dzeloņdrā�u �ogu. Autostāvvieta bija tuk�a. Servazs apstājās pēc iespējas tuvāk ieejai. Viņ� kļuva aizvien niknāks. Dusmas pamazām bija nomainīju�as nomāktību un spēku izsī�kumu.

Direktors viņus jau gaidīja. �onakt Servazs bija saņēmis vairākus negaidītus telefona zvanus no prokurora, no policijas un sodu izpildes pārvaldes, kam Tieslietu ministrija bija uzdevusi darīt visu, lai �atvieg�lotu majora Servaza un leitnanta Esperandjē pienākumu veik�anu�. Ser�vazs nespēja saprast, kāpēc pēk�ņi visi par �o lietu tā satraucās. Viņ� nezināja, ka vado�ās partijas deputāts, partijas cerība, gandrīz tika aiz�turēts, bet tagad pilnībā attaisnots, un jau nākamajā dienā �īs partijas biedri steigsies paziņot presei, ka viņ� ir ārpus katrām aizdomām un sparīgi vērsīsies pret �visām �īm no�ēlojamām informācijas noplūdēm�, bet televīzijas pārraidēs uzsvērs, ka ��ajā valstī pastāv kaut kas tāds kā nevainības prezumpcija, ko �ajā lietā opozīcijas partija pilnībā samīdīja kājām�. Arī Parīzē bija sajutu�i, ka vēj� tagad pū� no citas puses, un vairs nevarēja būt ne runas par Pola Lakaza �norakstī�anu�, ja izrādī�jies, ka viņ� nav vainīgs. Spēles likumi bija mainīju�ies partijas rindas tagad vajadzēja saliedēt.

Cietuma direktoram tas netraucēja no savas puses ar vislielāka�jām aizdomām uzlūkot policijas majoru, kuram bija apsārtu�as acis un papla�inātas acu zīlītes, un leitnantu, kas savā sudraba jakā drīzāk atgā�dināja pusaudzi. Turklāt pirmajam seju un rokas viscaur klāja uzpam�pumi un pu�umi, bet izspūru�ajos matos rēgojās apsējs, it kā viņam uz pakau�a būtu uzliktas �uves.

Direktors jau grasījās aizvērt durvis, bet Servazs ierunājās:

-��� Mēs gaidām vēl kādu.

-��� Prokurors man teica tikai par diviem cilvēkiem.

-��� Divi vai trīs kāda starpība?

-��� Paklausieties, ir jau pāri pusnaktij! Vai tie�ām man būs jāgaida, kamēr jūs beigsiet? Jo es labprāt gribētu�

-��� Lūk, ari viņa!

Negaisa pārplūdinātajā stāvvietā bija dzirdama automa�īnas rūkoņa un parādījās �andarmērijas auto. Pasa�iera pusē durvis atvērās, un no ma�īnas izkāpa sieviete motociklista ādas jakā, biksēs un zābakos. Uz sejas tai bija dīvains krustveida pārsējs, kas aizsedza degunu un vai�gus, bet kreisā roka karājās iesieta �allē. Jūtot, ka pār viņu gā�as lietus, CIglere ierāva galvu plecos un steig�us pārvarēja tos da�us metrus, kas �ķira viņu no ieejas durvīm. Vismaz stundu viņu bija izpra�ņājis O�as prokurora vietnieks un vairāki �andarmērijas virsnieki no izmeklē�anas nodaļas, tomēr tai bija izdevies nokļūt līdz Martēnam. Pāris vārdos viņa tam bija atstāstījusi notiku�o, kārtējo reizi nepieminot, ka bija ielauzu�sies Servaza datorā.

-��� Kā tev izdevās to visu uzzināt? viņ� izbrīnīts jautāja.

Servazs nemaz ne�ķita pārsteigts, ka Marianna viņu likusi izspiegot,

toties viņa pamanīja, ka Martēns ir noskumis. Pēc tam viņ� bija lūdzis, lai Irēna tiem pievienojas Seisas cietumā. Pa telefonu viņ� bija izklau�sījies ļoti noguris, un Irēna bija tam vaicājusi, kāpēc viņ� nav slimnīcā, ta�u Martēns neko nebija atbildējis.

-��� Viņa ir kopā ar mums, Servazs sacīja.

Dieva dēļ, kas tie par kumēdiņiem, nodomāja direktors, kad pie viņiem pienāca apskādētā blondīne, ta�u viņ� bija saņēmis rīkojumu no aug��as. Ieslodzījuma vietu direktors pa telefonu bija teicis: �Dariet visu, ko viņi prasa, vai skaidrs?� Viņ� paraustīja plecus un lika apsargiem ielaist apmeklētājus, kaut gan nostrādāja dro�ības sistēma un nācās vien pa�am tos aizvest tālāk, soļiem atbalsojoties cietuma gaiteņos. Viņi izgāja cauri trim restotām durvīm, līdz beidzot cietuma direktors izvilka atslēgu sai�ķi, vienu no tām iebāza slēdzenē un atslēdza nopra�tinā�anas telpas durvis.

-��� Ejiet. Viņ� jūs jau gaida.

Un direktors ātrā gaitā devās projām. Viņam nebija nekādas vaja�dzības zināt, kas tālāk notiks.

-��� Labvakar, Igo, Servazs sacīja, iegājis telpā.

Puisis, kur� sakrustotām rokām sēdēja pie galda, pacēla galvu un uz viņu palūkojās.

Tad viņa skatiens pievērsās Esperandjē un Cīglerei, kas tam sekoja, un Servazs pamanīja viņa zilajās acīs pavīdam pārsteigumu, kad viņ� ieraudzīja �andarmes seju ar pārsēju.

-���� Kas notiek? Direktors mani izceļ no gultas, un tagad ierodaties jūs�

Servazs tikai ar pūlēm apvaldīja dusmas. Viņ� apsēdās un nogai�dīja, kamēr arī Vincents un Irēna izdara tāpat. Visi trīs sēdēja otrpus galdam, iepretim Igo. Ja raudzījās no juridiskā viedokļa, viņiem vairs nebija tiesību tikties ar puisi, izmeklējot Klēras nāvi, jo apsūdzība bija atcelta. Ta�u, ņemot vērā pēdējos notikumus, Servazs no tiesne�a Sartē bija saņēmis atļauju aprunāties par Elvisa slepkavības izmeklē�anu. Lai gan tā bija atsevi�ķa lieta, tomēr saistīta ar pirmo.

-��� Dāvids ir miris, viņ� klusām sacīja un redzēja, kā jaunie�a sejā iegulst sāpju grimase.

-Kā?

-��� Viņ� izdarīja pa�nāvību. Brauca pa autoceļa pretējo joslu, un viņa ma�īna sadūrās ar piekabi. Viņ� uz vietas bija beigts.

Servaza skatiens ieurbās Igo. Pui�a sāpes bija patiesas, viņ� tikai ar pūlēm noturējās, lai nesāktu raudāt, lūpas sa�ķobījis tā, it kā būtu norijis kārbu ar naglām.

-��� Vai zināji, ka viņam ir pa�nāvnieciskas tieksmes?

Igo pacēla zodu uz aug�u. Viņ� raudzījās uz Servazu, un viņa acīs bija manāms savāds spīdums, tad viņ� pamāja ar galvu.

-Jā-

-Sen?

Puisis paraustīja plecus, it kā gribēdams sacīt: �Kāda tam tagad nozīme?�

-��� Dāvids vienmēr bijis depresīvs, viņ� ierunājās neskanīgā, mono�tonā balsī. Pat tad, kad mēs vēl bijām bērni, viņ� vienmēr bija� dīvains� viņam piemita savdabīgs melnais humors� un �is skumjais smaids. Viņ� tā smaidīja jau divpadsmit gadu vecumā.

Servazs pamanīja, ka Igo ieelpo tā, it kā grasītos ienirt.

-��� Reizēm bija grūti paredzēt, kā viņ� reaģēs. Viņa noskaņojums sekundes laikā varēja mainīties no priecīga uz bezcerīgu. Reiz redzēju,

kā viņ� kādam zēnam ar milzīgu akmeni iemet pa galvu tikai tādēļ, ka tas nepiekrita tam, ko Dāvids teica. Kad viņ� bija tādā noskaņojumā, visi, izņemot mani, no viņa vairījās. Viņa māte gadiem ilgi to vadāja pie psihologiem, kamēr Dāvids to pasūtīja tālāk. Tas viss notika tikai viņa tēva dēļ tā netīrā mēsla dēļ! (Igo balss plūda kā lavas straume.) Un draņķa brāļa dēļ. Viņi to pazudināja� Ja tam, ko es domāju, ir kāda nozīme, tad tos abus nelie�us vajadzētu saukt pie atbildības par psiho�loģisko teroru. Atceros, ka reiz, kad viņam bija �etrpadsmit gadu, Dāvids bija uzaicinājis pie sevis ciemos kādu ļoti jauku meiteni. Viņa brālis ar tādu baudu meitenes priek�ā Dāvidu pazemoja un tik rupji izturējās, ka meitene tur nekad vairs savu kāju nav spērusi un ar Dāvidu vairs pat nesarunājas. Viņa tēvs mēdza mātei teikt, ka viņiem esot dēls un meita. Viņ� Dāvidam aizliedza lasīt un savā istabā turēt grāmatas. Tēvs sacīja, ka grāmatas padara mīkst�aulīgu, un plātījās, ka esot tik tālu ticis, jo pat skolas gados neesot izlasījis nevienu grāmatu.

-��� Bet kā tad Dāvids nokļuva Marsakā?

-��� Viņa tēvs un brālis ilgu laiku vispār nelikās ne zinis par to, ko Dāvids dara vai par ko viņ� varētu kļūt. Viņi bija nolēmu�i, ka Dāvids ir bezcerīgs gadījums, un cauri. Man �ķiet, ka tas viņu sāpināja vēl vairāk nekā vardarbība. Mācības finansēja viņa māte no saviem personiskajiem ietaupījumiem. Viņa vienmēr bija centusies Dāvidu pasargāt no tēva un brāļa, ta�u bija tikai vāja sieviete, kas arī pati cieta no viņu apcel�anas�

-��� Vai viņ� jau bija mēģinājis izdarīt pa�nāvību?

-Jā, vairākas reizes� Reiz viņ� pat mēģināja sev ar dunci uz�ķērst vēderu. Nu, kā samuraji� Tas notika toreiz, pēc tā starpgadījuma ar to meiteni�

Servazs atcerējās rētu puisim uz vēdera. Kakls sa�ņaudzās, un viņ� norija siekalas. Igo uz viņiem visiem pēc kārtas nolūkojās.

-��� Vai tāpēc jūs mani nakts vidū piecēlāt un ieradāties pilnā sastāvā? Lai paziņotu par Dāvida nāvi?

-��� Ne glu�i.

-��� Mani ta�u rīt atbrīvos, vai ne?

Servazs pui�a balsī saklausīja ba�as. Viņ� neko neatbildēja.

-��� Sasodīts, Dāvid, mans �omiņ, mans brāli� Igo pēk�ņi ie�ņuks�tējās. Kāda nejēdzīga dzīve, draudziņ�

-��� Viņ� to izdarīja tevis dēļ, Servazs sacīja klusā, ta�u bargā balsī.

-Ko?

-��� Es biju ma�īnā kopā ar viņu. Dāvids uzņēmās vainu par Klēras Dimāras un Elvisa Elmaza slepkavībām. Un ari par Bertrāna Kristiena un Joahima Kamposa�

-��� Kā tā?

Lieliski notēlots, Servazs nodomāja. Tomēr neiekriti gan.

-��� Vai �ie divi vārdi tev neko neizsaka?

Igo papurināja galvu.

-��� Un bija jāizsaka?

-��� Tie ir autobusa vadītāja un tās glābēju brigādes priek�nieka, kas ieradās jūs glābt pie Neviļas ezera, vārdi.

-��� Ak tā. Ja nu jūs tā sakāt, sāku atcerēties�

-��� Un Klēra Dimāra arī tonakt bija tajā autobusā, vai ne?

Igo uzmeta Servazam dīvainu skatienu. Aiz loga nogranda pērkons.

-�� Jā, viņa tur bija gan. Un jūs laikam domājat, ka viņas nāvei ir kāds sakars ar to autobusa avāriju? Un ar to, ka Dāvids pirms pa�nāvības apgalvoja, ka ir vainīgs Klēras nāvē?

Servazs viņu vēroja. Igo �ķita apstulbis. Viņ� bija sasodīti labs aktie�ris.

-��� Ja jau viņ� izdarīja pa�nāvību, ietriecoties kravas ma�īnā, un arī jūs tajā bijāt, kā tas nākas, ka tagad atrodaties �eit?

Igo aizdomīgi skatījās uz Servazu, kur� tikko spēja noturēties, lai nemestos Igo pie rīkles.

-��� Viss beidzies, Cīglere rāmi pavēstīja.

Pui�a skatiens tagad pievērsās viņai.

-��� Tas joks ar to burtnīcu tika vareni izspēlēts. Riskanti, ta�u veikli gan! Vispirms tas tevi padarīja par vainīgo, bet pēc tam attaisnoja.

Igo klusēja.

-��� Pieļauju, ka tad, ja policisti, kam uzticēta izmeklē�ana, nebūtu pa�i tiktāl tiku�i un pierādīju�i, kam pieder rokraksts, teiksim, viņi nebūtu izrādīju�ies pietiekami uzcītīgi un apzinīgi, tu pats būtu savam advokātam pieprasījis, lai veic teksta grafoloģisko analīzi.

Tikai kādu sekundes simtdaļu Igo acīs pavīdēja tas mirdzums, uz ko viņi tā bija cerēju�i, tomēr tūdaļ atkal pazuda.

-��� Pie velna, es nesaprotu, par ko jūs runājat! Burtnīcā ta�u nav mans rokraksts!

-��� Skaidrs, ka nav, Servazs sacīja, jo tas ir Dāvida rokraksts.

-��� Tad tomēr tā ir taisnība? Dāvids viņu nogalināja?

-��� Tu pretīgais, sīkais smerdeli! Cīglere iesaucās.

-��� Tas biji tu, kur� Dāvidam palūdza ierakstīt tajā burtnīcā? Vai ari viņ� pats tev to piedāvāja?

-��� Ko? Es neko nesaprotu!

Aiz loga uzzibsnīja zibens. �oreiz jau tuvāk. Cietuma gaiteņos atska�nēja gar� un sāpju pilns kliedziens, kas apklusa tikpat negaidot, kā bija sācies. Tad varēja dzirdēt cietuma sarga soļus.

Un atkal iestājās klusums, kas cietumā nekad nav uz ilgu laiku.

-��� Klēra gulēja ar daudziem, vai ne? Servazs ievaicājās.

-��� Tu biji greizsirdīgs? jautāja Cīglere.

-��� Cik cilvēku jūs pavisam nogalinājāt, tu un tavi drauģeļi? Esperandjē vēlējās zināt.

-��������������� Glābēju priek�nieku jūs nogalinājāt �etratā, Servazs ierunājās.

-��� Tu, Sāra, Vird�īnija un Dāvids. Jūs viņu iemetāt upē.

-��� Un Joahima Kamposa ma�īnā liecinieks redzēja divus cilvēkus. Tie bijāt jūs ar Dāvidu? Cīglere ievaicājās.

-��� Un tovakar jūs divatā nogalinājāt Klēru Dimāru? Esperandjē turpināja. Dro�ības kamera uzfilmējusi divus cilvēkus atstājam krogu. Tevi un Dāvidu? Vai ari Dāvids uzmanīja notieko�o?

-��� Es tikai nesaprotu, kāpēc tu tur paliki, Servazs piebilda. Kāpēc vajadzēja uzņemties tādu risku? Kāpēc nerīkojāties tāpat kā citas rei�zes? Kāpēc nevarējāt izdarīt tā, lai viņas nāve izskatītos pēc negadījuma vai pazu�anas? Kāpēc vajadzēja mierīgi sēdēt uz baseina malas?

Kāpēc?

Neona lampu izgaismotais Igo skatiens klīda no cita pie cita. Ser�vazs tajā saskatīja �aubas, dusmas un bailes. Servaza kabatā iepīkstējās mobilais telefons. Viņ� bija saņēmis īsziņu� Tagad nebija laika� Vēlāk� Viņ� neizlaida Igo no acīm.

-��� Pie velna, vai jūs vienreiz to visu izbeigsiet? Igo beidzot ieru�nājās. Pasauciet direktoru! Man ar viņu jārunā! Man jums vairs nav, ko teikt! Tinieties!

-��� Vai tu viņu nogalināji viens pats? Vai arī jūs bijāt vairāki? Vai Dāvids arī piedalījās?

Klusums.

-��� NĒ, ES BIJU VIENS�

Tagad Igo skatījās viņiem tie�i virsū. Divas neko neizsako�as, mir�dzo�as acis. Servazs juta, ka sirds sitas kā negudra. Viņ� zināja, ka ari pārējie jūtas tāpat.

-��� Es turp devos, lai viņu pabildinātu par briesmām, kas tai draudēja. Bāra tualetēs biju saostījies narkotikas, pirms tam ari par daudz dzēris� Zināju, ka pārējie drīz ķersies pie lietas, jo bija pienācis jūnijs. Un es zināju, ka �oreiz ir viņas kārta. Mēs to jau bijām apspriedu�i.

Un viņ� �estikulēja ar roku tie�i tāpat, kā to mēdza darīt viņa māte.

-��� Zināju, ka tonakt aprit se�i gadi, kop� viņa bija tik gļēvi izturēju�sies un pametusi mūs likteņa varā mani un pārējos. Ka viņa neko neda�rīja, lai mūs glābtu� Ta�u es zināju arī to, ka Klēra kop� tā laika mocījās sirdsapziņas pārmetumos. Viņa pati man to stāstīja. Klēra par to domāja visu laiku, viņa vārda tie�ā nozīmē bija ar to apsēsta. Ar to, ka bija tik zemiski izturējusies. Viņa nemitīgi atkārtoja: �Toreiz es nobijos, man uznāca panika, es biju īsta gļēvule. Tev vajadzētu mani ienīst un nici�nāt, Igo! Kāpēc tu pret mani izturies tik labvēlīgi, tik mīļi?� vai ari: �Pārstāj mani mīlēt, es to neesmu pelnījusi, neesmu pelnījusi tik daudz mīlestības, esmu slikts cilvēks.� Un, kad viņa to teica, viņai pār vaigiem ritēja asaras un es viņas acīs saskatīju izmisumu un jutu, kā viņa, to sakot, manos apskāvienos nodreb. Citreiz atkal viņa bija visjautrākais, neparastākais, aizraujo�ākais un lieliskākais cilvēks, ko es jebkad esmu sastapis un kas ik mirkli spēja padarīt brīnumainu. Saprotiet, es viņu mīlēju� (Igo apklusa, un viņa balss izmainījās tā, it kā divi aktieri spē�lētu vienu un to pa�u lomu.) Tovakar, iznākot no kroga, es biju piesūcies kā zeķe un sanarkojies līdz nemaņai. Kamēr pārējie skatījās futbolu, devos pie viņas. Un pastāstīju par Apli� Sākumā viņa tam neticēja, tad nolēma, ka es murgoju, jo biju piedzēries, kas, protams, tā arī bija, bet vēlāk, kad visos sīkumos izstāstīju par �ofera nāvi, viņa pēk�ņi saprata, ka es runāju taisnību.

Servazs redzēja Igo acīs iegailamies liesmiņas kā pelnos gailo�as ogles, kā uguni, kas izsenis kvēlo zem tundras.

-��� Un tad es pamanīju, kā viņa pārvēr�as. Tā, it kā viņas vietā būtu kāds pilnīgi cits cilvēks. Tā vairs nebija tā Klēra, ko biju pazinis� Kas mani mudināja rakstīt un dievojās, ka vēl nekad starp studentiem nav sastapusi tamlīdzīgu talantu. Un kas man sūtīja divdesmit īsziņas dienā,

lai pateiktu, ka mani mīl, ka nekas nespēs mūs iz�ķirt un ka mēs noveco�sim, viens otru mīlot tāpat kā tajā dienā, kad satikāmies. Tā, kas tikpat kā nekustējās un pilnībā pakļāvās, kad mēs mīlējāmies, vai ari glu�i pretēji uzņēmās vado�o lomu. Tā, kas citēja rakstniekus un dzejniekus, kas runāja par mīlestību un mēdza nospēlēt kādu melodiju uz ģitāras vai runāja par mūsu jūtām, tā, kas prata piemeklēt vārdus, lai apzīmētu ikvienu mana ķermeņa daļu, it kā tā būtu kādas viņai vien piedero�as valsts karte, un kas nebaidījās atkārtot vārdus �es tevi mīlu� simtiem rei�u dienā� Tās Klēras pēk�ņi vairs nebija. Viņa bija� izgaisusi� Un tā, kas bija stājusies viņas vietā, mani uzlūkoja kā briesmoni, kā ienaid�nieku. Un baidījās no manis.

Igo vārdi lidinājās telpā, neona apgaismojumā. Un ikviens no tiem nospieda Servaza jau tā smago sirdi.

-Tāds stulbums! Es noteikti tā nerīkotos, ja nebūtu tik pamatīgi sanarkojies. Viņa gribēja izsaukt policiju. Es darīju visu, lai Klēru atru�nātu. Negribēju, lai manus �brāļus� un �māsas� iebā� cietumā (Servazam kļuva nelabi, iedomājoties, ko Dāvids viņam bija teicis ma�īnā), ka viņiem par visu pārciesto nāktos maksāt otrreiz. Nezināju, ko vēl lai izdomā. Teicu, ka pārliecinā�u viņus izbeigt, ka viss cauri, ka vairāk upuru nebūs, ta�u ari to, ka Klērai nav tiesības viņiem kaut ko tādu nodarīt pēc tā, ko jau bija nodarījusi� Klēra neko negribēja dzirdēt, viņa uzvedās kā jukusi un manos argumentos neklausījās. Viņa kliedza, bet es lūdzos. Un tad pēk�ņi Klēra pateica visu, ko domāja, ka viņa mani vairs nemīl, ka starp mums viss beidzies, ka viņa mīl citu. Viņa esot gribējusi to pasacīt jau agrāk. Klēra man izstāstīja par to deputātu, teica, ka viņa dēļ esot kā bez prāta un ka esot pilnīgi pārliecināta, ka tas ir viņas mū�a vīrietis. Kļuvu vai traks aiz dusmām es ta�u gribēju viņu aizstāvēt, bet Klēra gudroja, kā lai mūs iebā� cietumā un kā lai tiek no manis vaļā! Es viņai nevarēju atļaut tā rīkoties. Viņi ta�u ir mana ģimene! Es biju �ausmīgi saniknojies un dusmīgs. Nebeidzu domāt par to, kā sieviete spējīga zvērēt pie visa, kas tai svēts, ka viņa mīlēs līdz kapa malai, bet jau nākamajā dienā paziņo, ka mīl citu? Kā sieviete spēj būt tik skaista un nepārspējama mīlestībā, bet pēc tam izrādīties tik nekrietna? Kā viņa spēj tā spēlēties ar citu jūtām? Un tad es sapratu tāpat kā viņa aiz gļēvuma spēja pamest bērnus, lai tie nomirst� Viņa bija skaista, jauna un bezrūpīga un domāja tikai par sevi. Es pēk�ņi

sapratu, ka viņai rūp tikai viņa pati. Un visi tie sirdsapziņas pārme�tumi un vainas apziņa, kas viņu moka, tāpat kā viņas mīlestība, ir tikai tuk�i vārdi. Meli� Viņa izgudroja visādas blēņas un meloja pati sev un citiem. Tovakar es sapratu, ka Klēra Dimāra ir egoiste un mele un ka viņa vienmēr bojās dzīvi tiem, kas tai gadīsies ceļā. Viņai nebija tiesību tā rīkoties� Es nedrīkstēju to pieļaut�

-��� Un tad tu viņai iesiti, Servazs sacīja, atradi virvi un sasēji, pirms ieliki vannā. Un atgriezi krānu�

-��� Gribēju, lai viņa pirms nāves saprot, ko tie bērni viņas dēļ pārcieta. Lai vienreiz dzīvē saprot, cik daudz ļauna ir nodarījusi�

Cietuma gaiteņos atskanēja smiekli. Nikni un bezspēcīgi. Un pēc tam apspiestas elsas. Tad iestājās klusums. Ta�u cietumā nekad ilgi nav kluss.

-��� Un viņa saprata. Un kā vēl! Servazs sacīja. Pēc tam tu iemeti baseinā lelles, bet pats apsēdies baseina malā� Kāpēc lelles? Jo tās sim�bolizēja noslīku�os bērnus, kas vēlāk uzpeldēja ūdens virspusē?

-��� Ikreiz, kad es pie viņas atnācu, tā leļļu kolekcija� man uzdzina �ermuļus.

-��� Un pēc tam?

Igo pacēla galvu un uz viņiem paskatijās.

-��� Kas pēc tam?

-��� Tu biji �oka stāvoklī, kā pārakmeņojies no notiku�ā, un joprojām alkohola un narkotiku iespaidā. Kur� tovakar ieradās, lai iztuk�otu Klēras pastkastīti, paņēma viņas mobilo telefonu, lai liktu noticēt, ka kāds cits centies iznīcināt pēdas, un uzlika Mālera mūziku? Kur� tas bija?

-��� Dāvids.

Servazs tik spēcīgi uzsita ar dūri pa galdu, ka visi �etri klāteso�ie salēcās. Viņ� piecēlās un pārliecās pāri galdam.

-��� Tu melo! Dāvids tikko izdarīja pa�nāvību, lai censtos glābt tevi, savu brāli un labāko draugu, bet tu jau apgāni viņa piemiņu! Tovakar Dāvids iznāca no kroga drīz pēc tevis, viņ� bija redzams tās bankas dro�ības kameru video, kas atrodas otrpus laukumam. Viņ� man pat uzbruka, lai nozagtu ierakstu! Ta�u disku atskaņotājā neievietoja viņ�! Kad es Dāvidam īsi pirms pa�nāvības to jautāju, viņ� nesaprata, par ko ir runa!

Igo klusēja. �ķita, ka viņ� bija satraukts.

-��� Labi, viņ� beidzot ierunājās neskanīgā balsī, kas bija pilna ar mīlestību, naidu, �ēlumu un nepatiku pret sevi. Dāvids tovakar iznāca no kroga. Viņ� mēģināja mani atrunāt, vest pie prāta� Viņ� zināja, ko es biju nodomājis darīt� Viņ� negribēja ļaut, lai es visu izstāstu Klērai. Es viņu pasūtīju, un Dāvids atgriezās bārā. Ierakstus viņ� nozaga tikai tādēļ, lai neļautu piekļūt Aplim, un vēl tādēļ, ka tas pastiprināja pieņē�mumu, ka ir vēl otrs vainīgais. Kad es ar viņu runāju pa telefonu, viņ� man izstāstīja, ka tovakar gandrīz nolēca no jumta kopā ar jums un ka no �īs domas atteicies tikai pa�ā pēdējā brīdī.

Pāris sekun�u Servazs sajuta ledainus drebuļus.

-��� Un cigare�u izsmēķi, kas tika atrasti me�ā pie Klēras mājām? Servazs jautāja. Pirms nāves viņ� man paspēja pateikt, ka uz tiem tiks atrasts viņa DNS.

-��� Viņ� bija pret manām attiecībām ar Klēru. Dāvids viņu ienīda. Bet varbūt bija greizsirdīgs, īsti nezinu� Ta�u es zinu to, ka reizēm viņ� tur bija, smēķēja cigareti pēc cigaretes un no me�a mūs vēroja� Arī uz to viņ� bija spējīgs�

-��� KUR�? Servazs nelikās mierā, lai gan aizvien vairāk �aubījās, ka saņems atbildi. KUR� ATNĀCA VISU UZKOPT? UN KUR� TAJĀ SASODĪ�TAJĀ STEREOATSKAŅOTĀJĀ IEVIETOJA DISKU?

Kabatā atkal iepīkstējās mobilais telefons. Servazs to izvilka. Viņ� bija saņēmis divas īsziņas. Tik vēlā stundā? Kas tik steidzams varēja gadīties? Servazs atvēra pastkastīti. Telefona numurs nebija viņa kon�taktu sarakstā. Viņ� atvēra pirmo īsziņu. Un adrenalīna līmenis tūlīt cēlās, viņu pārņēma izbailes un kļuva nelabi.

-��� Margo! viņ� skaļi iekliedzās, pielēcis no krēsla.

īsziņu bija parakstījis �J. I.�.

Tā vēstīja:

�Sargi savu mīļoto."

VIŅ� DRUD�AINI meklēja Samiras telefona numuru un nospieda zvana taustiņu.

-��� �ef? jaunā sieviete pārsteigta jautāja.

-��� Aizej pie Margo! Ātri! Nesies turp! Servazs kliedza klausulē.

-��� �ef, kas noticis?

-��� Neuzdod jautājumus, dari, ko tev saka!

Viņ� klausījās, kā Samira skrien vispirms pa zāli, pēc tam pa granti. Sirdij sitoties, Servazs dzirdēja, kā viņa uzkāpj pa kāpnēm, pieklauvē pie durvīm un saka: �Te Samira!� Un dzirdēja, kā atveras durvis un atsaucas pazīstama, samiegojusies balss, kas uz viņu iedarbojās kā balzams uz apdegumu. Tad telefonā atsaucās aizelsusies Samiras balss:

-��� Viss kārtībā. Viņa gulēja.

Servazs dziļi elpoja, bet pārējie uz viņu skatījās, acis iepletu�i.

-��� Izdari man, lūdzu, kādu pakalpojumu! Paliec �onakt pie viņas otrā gultā. Vēlāk es tev visu paskaidro�u. Vai saprati?

-��� Sapratu, sacīja Samira. Es gulē�u viņas istabā.

-��� Un aizslēdz durvis!

Apstulbis un reizē atvieglots, viņ� aizvēra mobilā telefona vāciņu. Un vēlreiz pārlasīja īsziņu.

-��� Kas noticis? jautāja Cīglere, kas arī bija pielēkusi kājās.

Servazs viņai parādīja īsziņu.

-��� Pie velna, �andarme sacīja.

-��� Kas? Servazs vaicāja. Kas ir?

-��� Viņ� noteikti ķersies klāt Mariannai�

-��� Kāpēc jūs pieminējāt manu māti? Igo galda otrā pusē ierunājās.

Viņi uz to lūkojās.

-��� Tā bija viņa, kas ievietoja disku atskaņotājā, vai ne? Servazs neskanīgā balsī iejautājās.

-��� Pie velna, kas īsti te notiek?

Servazs viņam parādīja sava telefona ekrānu un redzēja, ka Igo kļūst bāls kā krīts. Viņa acīs varēja saskatīt izbailes, neizpratni un �ausmas.

-��� Sasodīts, �oreiz tas tie�ām ir viņ�! Mariannas dēls iesaucās. Viņ� to sodīs par to, ka tā ieņēmusi viņa vietu! Jā, tā bija viņa, kas ievietoja disku atskaņotājā, pirms jums zvanīja! Es viņu tovakar pasaucu palīgā! Es viņai dziedāju to pa�u meldiņu, ko jums, un teicu, ka ir jau par vēlu, jo kāds mani jau redzēja pa pretējās mājas logu! Viņa saprata, ka �an�darmi kuru katru brīdi būs klāt. Un tad viņai ie�āvās prātā �ī doma� Mana māte atcerējās visus tos rakstus, ko tolaik bija lasījusi presē par Irtmanu, jums un jūsu kopīgo vājību uz Māleru� Viņa momentā bija klāt, ievietoja disku atskaņotājā un tūlīt aizgāja. Māte raudāja. Viņa man teica arī, lai pacen�os izdzēst Klēras elektroniskās vēstules. Biju pārāk apdullis, lai saprastu, kāpēc tas vajadzīgs, tomēr es to izdarīju

un pēc tam noslaucīju taustiņus. Ja būtu ieradu�ies �andarmi, viņa glu�i vienkār�i tā arī pateiktu ka es viņu pasaucu palīgā. Par laimi, kamēr viņi ieradās, kāds laiciņ� tomēr pagāja. Viņi jau nevarēja zināt, ka atradīs līķi! Turklāt noteikti arī pa�i skatījās futbola ma�u. Un tas mūs izglāba. Tiklīdz viņa aizgāja, �andarmi bija klāt. Un tad viņa piezva�nīja jums. Viņa nolēma: ja izmeklē�anu uzticētu jums un jūs atrastu to disku, jums, iespējams, rastos �aubas par manu vainu� un viņai izdotos glābt savu dēlu� Un tad viņa jums nosūtīja to elektronisko vēstuli no intemeta kafejnīcas.

Servazam atmiņā uzpeldēja viss, ko viņ� nedēļas laikā bija piedzī�vojis. Interneta kafejnīcas pārvaldnieks bija teicis, ka atnākusi kāda sieviete� Igo un Margo bija pazīstami� viņ� noteikti bija pateicis Mari�annai, kāda ir viņa meitas iecienītā mūzika. Un kur� cits varēja piekļūt viņa telefonam un ierakstīt tajā viltus kontaktu, kamēr viņ� gulēja, ja ne Marianna? Un kur� viņu izbiedēja ar ieroci, tomēr uzmanoties, lai neievainotu? Un kur� nakts vidū iegravēja iniciāļus koka mizā? Un viņ� atcerējās, kā autostāvvietā bija sacījis Esperandjē: �Mālera disks atskaņotājā bija ievietots, vēl pirms mums tika uzticēta izmeklē�ana.� Ievietots ar nolūku�

-��� Ko jūs vēl gaidāt? Igo iekliedzās, tik spēcīgi pagrūdis krēslu, ka tas ar troksni apgāzās. Vai tie�ām jūs vēl nesaprotat? �o īsziņu ir atsūtījis viņ�! Vai tad jūs nesaprotat, kas notiks? VIŅ� TO NOGALINĀS!

PĒRKONS, gaismas, bākugunis, zibeņi, lietus vējstiklā, �erksto�i rāciju ziņojumi, sirēnas, ceļ�, kas aizzibēja acu priek�ā lielā ātrumā, un visam pāri nakts. Galvā jaucās da�ādi trok�ņi, bailes, un apziņa aiz�miglojās. Tajā bija iemājojusi �ausmino�ā pārliecība, ka viņi ieradīsies par vēlu.

Viņi traucās cauri miglā ieskautajai Marsakai� Ezers� Cīglere, Espe�randjē, un viņ� vispirms brauca pa austrumu, pēc tam pa ziemeļu krastu. Pie stūres atradās Esperandjē. Kāds pusducis �andarmērijas ma�īnu bija ieradu�ās vēl pirms viņiem. Viņi iebrauca pa pla�i atvērta�jiem vārtiem. Kad viņi traucās pa alejas granti, Servazs juta, ka kuņģis savelkas. Gan mājas pirmajā, gan otrajā stāvā bija iedegtas visas ugu�nis. Gaisma, kas krita no logiem, izgaismoja dārzu. Visur varēja manīt �andarmus� Servazs tos bija izsaucis gandrīz pirms stundas, vēl no

cietuma. Viņ� izlēca no ma�īnas, metās uz lieveņa pusi un skrie�iem uzkāpa pa pakāpieniem. Arī ieejas durvis bija līdz galam vaļā.

Viņ� sauca: �Marianna!�

Un ienira pamesto istabu labirintā.

Servazs sastapa kapteini Bekēru, kuru pirmo reizi bija saticis Klēras mājās, apsprie�amies ar citiem virsniekiem, ko viņ� nepazina.

-��� Kas noticis?

-��� Viņas nekur nav, Bekērs teica.

Servazs, nelolojot nekādas cerības, tomēr vēlreiz rūpīgi pārmeklēja visas pirmā stāva telpas. �andarmi tās jau bija pārmeklēju�i. Servazs atgriezās hallē.

-��� Vai tur aug�ā kāds ir? viņ� sauca no kāpnēm.

-��� Nē, nav�

Cauri vējā plando�u aizkaru rindai Servazs izgāja uz terases, iepre�tim lietus �austītajam ezeram, kas grima tumsā.

Kur viņa bija palikusi? Servazs to vairākas reizes sauca, bet �an�darmi neizpratnē uz viņu nolūkojās. Kuru katru mirkli viņa parādīsies un vaicās, kas noticis, bet viņ� to apskaus, noskūpstīs, piedos nodevību un atlaidīs grēkus. Viņi noskatīsies, kā aizbrauc policijas ma�īnas, un atkorķēs pudeli vīna. Viņa tam palūgs piedo�anu, jo galu galā runa ta�u bija par viņas dēlu, un tad viņi mīlēsies.

Bet viņam ta�u vajadzēs Mariannai pavēstīt, ka Igo paliks cietumā! Un ka pie tā vainīgs Servazs. Viņ� zināja, ka tas viņus iz�ķirs uz visiem laikiem, ka pēc tam atgriezties pagātnē vairs nebūs iespējams. Servazs juta, kā viņa plecus nospie� bezcerība. Jācer vismaz, ka viņa ir dzīva. Dzīva� Viņ� nokāpa slapjajā zālē, pēdām iegrimstot porainajā mau�riņā, pa seju aumaļām tecēja ūdens, un lietus kapāja pakausi. Servazs pievienojās �andarmiem ūdensnecaurlaidīgajos mēteļos, kuri pārmek�lēja apkārtni. Viņ� pagriezās un redzēja, kā bākugunis mājas otrā pusē apspīd biezos mākoņu vālus, izceļot tum�ā, lielā nama siluetu ar izgais�motajiem logiem. Izņemot da�us gaismas laukumus zālē, viss pārējais grima tumsā. Servazs pagāja garām vairākiem tum�iem koku puduriem, ko raustīja vēj�. Tagad viņ� dzirdēja, kā sīki vilnī�i tumsā sitas pret ezera krastu un lietus pātago ūdens virsmu.

-��� Viņas te nav, sacīja kāds no �andarmiem.

-��� Vai esat par to pārliecināts?

-��� Mēs visu pārmeklējām.

Servazs aizgāja līdz dārza galam vietā, kur tas robe�ojās ar me�u un kur viņ� bija atradis koka mizā iegrieztos iniciāļus, kaut gan tagad zināja, ka tos tur nebija atstājis Irtmans.

-��� Aizejiet uz to pusi! Tur ir nogāzts koks un strautiņ�. Pārmeklējiet visu sektoru!

Servazs atgriezās namā. Kur viņa bija palikusi? Vai Irtmans būtu to paņēmis sev līdzi? No �is domas vien viņam iek�ā viss sagriezās.

-��� Martēn, Cīglere gribēja kaut ko sacīt.

-��� Vai tad, kad jūs ieradāties, te viss bija tāpat? viņ� jautāja Bekēram.

-Jā. Durvis un logi vaļā. Visur dega gaisma. Un� skanēja mūzika.

-��� Mūzika?

Servazs sastinga. Bekērs nospieda stereoatskaņotāja pogu, un atska�nēja mūzika. Pilnā skaļumā. Mālers� Pū�amie instrumenti un vijoles caur skaļruņiem pieskandēja visu namu, tiem pievienojās trijstūru spalgā skaņa un �ellu basi tagad jau viss orķestris veda pretim katastrofai.

Servazam trūka elpas. Viņ� pazina �o skaņdarbu. Tas bija Sestās simfonijas fināls sagrāves mūzika. Un tā bija Servaza sagrāve. Adorno �o skaņdarbu bija raksturojis: �Viss ir slikts, kas slikti beidzas.�

Viņ� ar muguru noslīdēja gar sienu un apsēdās uz grīdas. Servaza ķermenis raustījās elsās. Klāteso�ie �andarmi neizpratnē uz viņu nolū�kojās. �is ta�u bija ļoti pieredzējis izmeklētājs! Viņi izslēdza mūziku un tagad dzirdēja Servaza �ņukstus. Viņi jutās ļoti neveikli, it kā policists nedrīkstētu raudāt, vismaz ne kolēģiem redzot, un vēl mazāk, pildot savus dienesta pienākumus. Vēl pēc mirkļa viņi izdzirdēja, kā Servazs iesmejas, un nodomāja, ka dro�i vien viņ� ir sajucis prātā. Tā nebūtu pirmā reize. Arī policisti nebija nekādi roboti, un viņiem nācās izsmelt visus pasaules mēslus. Tie bija kā dzīvas notekcaurules, kas tos uzsūc un aizvada prom, pēc iespējas tālāk no pārējo iedzīvotāju acīm, ta�u ne pārāk tālu, jo mēsli pēc kāda laika atkal atplūst atpakaļ.

Un tad �andarmi pamanīja, ka Servazs rokā tur papīra lapiņu, ko bija atradis uz kāda no galdiņiem. Viņi saskatījās, degot nepacietībā uzzināt, kas tur rakstīts, tomēr neuzdrīkstējās tam tuvoties.

Bet uz lapiņas bija rakstīts:

�Viņa ir nodevusi tavu uzticību un mīlestību, Martēn. Un par to tiks sodīta.�

2010. gada vasara. Spānija

BIJA KARSTS. Viņi lēnām devās lejup pa bruģētajām ieliņām ar ziedos slīgsto�iem balkoniem un laternām gar malām uz Plaza Mayor pusi. Spānijas vasarīgajā nakti viņ� sastapa du�iem sajūsminātu ļau�u. Dīvaini, ka viena parasta futbola spēle da�u stundu laikā spēj padarīt laimīgus miljoniem cilvēku.

Ieliņas smar�oja pēc ziepēm, smar�ūdens, alus, vīna un degvīna, cigāriem un petardēm, ar kurām rotaļājās bērni, un pa dienu uzkar�su�ajām mūra sienām. Lau�oties cauri dejojo�ajam, dziedo�ajam un aiz prieka klaigājo�ajam pūlim, viņ� dzirdēja no balkoniem virs galvas atskanam ibērie�u televīzijas sporta komentētāju histēriskās balsis, ko papildināja visu Spānijas gavilējo�o pilsētu sajūsmas saucieni.

Plaza Mayor no visām �etrām pusēm ierobe�oja arkādes un fasādes, ko rotāja 18. gadsimta freskas. Ar savām dzīvespriecīgajām krāsām tās tik ļoti atgādināja itāļu piazza, ka vairāki pastu ra�otāji to izmantoja savās reklāmās. �I doma viņam izraisīja smaidu. Iespējams, �is mīklai�nais smaids viņa sejā parādījās ari tādēļ, ka viņ� dzēra jau kop� pieciem pēcpusdienā, bet pa�laik bija pāri pusnaktij, tomēr laukums bija ļau�u pilns un netrūka ari bērnu. Viņ� atzvila vienīgajā brīvajā krēslā.

-��� Tu esi dzēris, Pedro sacīja, lūkodamies viņā ar savām lielajām, zilajām, nedaudz izvelbtajām, smejo�ajām acīm.

-��� Hm. Ko tu dzer?

Pedro parādīja savu tuk�o glāzi, kurā vīdēja putu paliekas.

-��� To pa�u.

Viņ� jau noprata, ka viņa draugs tūlīt ar viņu gribēs runāt par Fran�cijas futbola komandu. Viņam patika Servazu par �o tēmu ķircināt.

-��� Nu, vai treneri jau atlaida? Pedro jautāja.

-��� Vēl ne, Servazs atbildēja.

-��� Bet vai tas spēlētājs, kur� apvainoja treneri, un tie, kas treniņa laikā protestēja, sodīti?

Pedro, Servaza jaunais draugs, papurināja galvu ar apbrīnas pilnu neizpratni par to neizmērojamo stulbumu, ko nodemonstrējusi kai�miņvalsts komanda. Servazs smaidīja gandrīz ekstātisku smaidu, jo pasaulē bija tikai viena valsts, kuras futbola spēlētāji-miljardieri bija spējīgi streikot Pasaules futbola kausa laikā, un tā bija viņējā. Pēk�ņi viņ� sajuta slāpes. Servazs grīļodamies notrausās no krēsla un iegāja kafejnīcā pasūtīt una cana carajillo de cognac. Viņ� stāvēja, ar elkoņiem atbalstījies pret bāra leti, un vēroja, kā bārmenis ar ierastām kustībām nelielā glāzītē ieber pūdercukuru, pievieno tam divas kafijas pupiņas un citrona �ķēlīti, vienu mēriņu brendija, tad to visu uzkarsē gandrīz līdz vārī�anās temperatūrai, pēc tam aizdedzina ar �ķiltavām un pāri pārlej melnu kafiju. Servazs sajūsmināts vēroja �o rituālu un izberzēja acis ar tik nopietnu sejas izteiksmi, ka tā liecināja par viņa dzēruma pakāpi.

Kad viņ� atkal izgāja ārā, nesot kūpo�o glāzīti uz nelielā �ķīvī�a, Pedro joprojām atradās turpat, jau kuro reizi ar saviem kaimiņiem apsprie�ot futbola spēli. Servazs tuvojās krēslam, zaudēja līdzsvaru un nokrita tam blakus. Verdo�ā kafija un brendijs izlija viņam uz krekla, un viņ� sāka smieties, izstiepies zemē visā garumā, nepievēr�ot uzmanību skatieniem, kas tika raidīti no blakusgaldiņiem.

-��� Nu jau gan pietiks, Pedro sacīja. Laiks doties prom.

Viņ� aiz padusēm pieslēja Servazu kājās un stiepa mājup pa maza�jām sānieliņām. Lai gan viņ� bija sīkāks augumā, tomēr spēcīgāks nekā izmeklētājs. Servazs atbalstījās viņam uz pleca. �ajā pasakainajā naktī, kādas savā dzejā apdziedāja Federiko Garsija Lorka, viņ� pacēla acis pret zvaig�ņotajām debesīm virs pilsētiņas jumtiem.

Kriminālizmeklē�anas nodaļā pēc pēdējiem notikumiem neviens nebija iebildis, ka viņ� izmanto visus savus neizmantotos atvaļināju�mus, virsstundas un brīvdienas. īsi pirms tam tika aizturēta Sāra Lillenfelde un Vird�īnija Kroza, tika nopratināti arī citi Apļa dalībnieki, un izmeklē�ana turpināja ritēt savu ierasto gaitu, tikai bez viņa. Kad

Servazs bija sakravājis mantas ceļam, viņ� iegriezās pie Cīgleres, kurai pēc uzbrukuma tika iedotas desmit brivas dienas un kurai pēc tam atkal būs jāstājas �andarmērijas disciplinārpadomes priek�ā. Servazs prātoja par to, kādas soda sankcijas �oreiz varētu tikt piemērotas. Viņ� zināja, ka Irēna jau tāpat ir gatava iesniegt atlūgumu, un �āda perspektīva Servazu skumdināja. Viņa tam bija izstāstījusi, ka ielauzusies tā cie�tuma datorsistēmā, kurā ieslodzīta Liza Femeja, un ka Liza bija viņas informācijas avots, jo Irēna dīvainā kārtā bija pārliecināta, ka �veicietis ar Lizu kādu dienu noteikti sazināsies. Tad Servazs devās ceļā, lai rastu patvērumu �ajā nelielajā ciematiņā otrpus Pireneju kalniem Aug�as Aragonā, Ueskas provincē, �etru stundu attālumā no Tulūzas. Tā bija vieta nekurienes vidū, reģions, kas izcēlās ar elpu aizraujo�u daili un tuk�ām ieliņām, pa kurām varēja klīst, nevienu nesastopot. �eit Servazu neviens nepazina un neviens viņu nemeklēs. Te viņ� bija el Frances. Izņemot, protams, Pedro un vēl pāris cilvēku, ar kuriem viņ� tikās tikai divas nedēļas, ta�u jau atļāvās uzskatīt par saviem draugiem. Pedro ik pēc pāris metriem apstājās un, lai gan Servazs bija pret viņu atbalstījies, turpināja svinēt Spānijas uzvaru kopā ar gandrīz visu pilsētiņu. Pirms da�ām dienām viņam bija piezvanījis Kriminālizmeklē�anas nodaļas direktors, lai pavēstītu, ka ir atklāts informācijas noplūdes avots presei. Tāda starp viņiem glu�i vienkār�i nebija. Vismaz ne policijā. Viņi vēlreiz bija nopratināju�i interneta kafejnīcas pārvaldnieku Servazs atcerējās Patriku ar �aurajām, ledainajām a�elēm, kas bija paslēptas aiz briļļu stikliem, un tas bija atzinies, ka piezvanījis preses pārstāvjiem, tiklīdz policisti bija aizgāju�i. �ķita, ka pēc interneta kafejnīcas pārvaldnieka apraksta �urnālists pats bija uzminējis, ka izmeklētājs ir Servazs. Kad Patriks bija pastāstījis, ka policisti saņēmu�i elektronisko vēstuli no interneta kafejnīcas, ka viņi meklēju�i liela auguma vīrieti, kur� runā ar tikko manāmu akcentu, un ka viņi �ķitu�i panikas pārņemti, reportieris uzreiz bija atcerējies pēdējo gadu skaļāko krimināllietu.

-��� Tev ir paveicies, Servazs neskaidri ievāvuļojās, kad viņi apkam�pu�ies turpināja ceļu.

-��� Kāpēc?

-�� Jo tu dzīvo tik fantastiskā vietā.

Pedro paraustīja plecus. Viņi devās iek�ā pa hosteļa durvīm un pa gaiteni līdz iek�pagalmam. Namam bija balti krāsotas sienas, lakota

koka galerijas, kas stiepās visa stāva garumā un ko rotāja zaļumaugi podos un senlaicīgas mēbeles. Gaisā vēdīja patīkama mazgājamo līdzekļu un jasmīnu smar�a. Viņi uzkāpa pa kāpnēm tre�ajā stāvā, un Pedro pagrūda istabiņas durvis, ko Servazs nekad neaizslēdza.

-��� Kādudien tu man pastāstīsi, kas ar tevi notika, Pedro sacīja, apguldīdams viņu gultā. Es to labprāt gribētu zināt. Cilvēks tā nevar sabrukt bez iemesla.

-��� Tu esi filozofs� amigo.

-Jā, es esmu filozofs. Lai gan noteikti nelasu tik daudz kā tu, Pedro piebilda, uzmetot acis latīņu autoru darbiem, kas bija sakrauti uz kumodes, vienlaikus novelkot Servazam kurpes. Tomēr da�as grā�matas esmu izlasījis gan. Un es protu lasīt cilvēku sirdīs, bet tu proti lasīt tikai burtus.

Izņemot grāmatas, istabiņā nekā daudz nebija koferis, da�i ap�ģērba gabali, novecojis Walkman modelis, kādu neviens cits jau sen vairs nelietoja, un pāris disku Mālera simfonijas.

-��� Salīdzinājumā ar grāmatām mūzikai ir tā priek�rocība, ka diski aizņem mazāk vietas, viņ� mēdza sacīt.

-��� Es tevi mīlu, hombre.

-��� Tu esi piedzēries. Arlabunakti, Pedro atbildēja.

SEPTIŅOS NO RĪTA Servazu pamodināja āmuru dunē�ana, automa��īnu signāltaures un strādnieku sasauk�anās tik skaļās balsīs kā oper�dziedātājiem, un viņ� kārtējo reizi prātoja, kā tas iespējams, ka cilvēki �ajā zemē tik maz guļ. Servazs gulēja ilgi, paliekot izstiepies gultā, veroties griestos. Viņ� jutās tik nekustīgs un iztuk�ots kā aiz diegiem raustāma lelle, kad diegi ir pārgriezti. Mutē bija nepatīkama gar�a, elpa oda pēc vakardienas alkohola, un �ausmīgi sāpēja galva. Servazs piecē�lās un nesteidzīgi aizvilkās līdz vannasistabai. Neviens viņu negaidīja. Pēk�ņi nekur vairs nebija jāsteidzas. Ar remdenu ūdeni viņ� aplaistīja pakausi un plecus, iztīrīja zobus un uzvilka pēdējo tīro kreklu, pēc tam piepildīja zobu tīrāmo glāzi ar ūdeni un iz�ķīdināja tajā aspirīna tableti.

Pēc desmit minūtēm Servazs celtniecības laukuma saceltajos putek�ļos devās aug�up pa galveno ielu, tad nogriezās zem kāda portika un nokļuva �aurā, ēnainā ieliņā, kas veda gar klints nogāzi. Ciematiņ� lēnām modās, un pa namiņu atvērtajiem logiem varēja dzirdēt jaunās

dienas atbalsis. Viņ� sajuta kafijas un rīta atdzīvināto ziedu smar�u. Varēja dzirdēt bērnu klaigas. Radio joprojām svinēja iepriek�ējās dienas uzvaru. Apkārt virmoja enerģija un kūsāja dzīve. Servazs prātoja par visiem tiem stāstiem, kas analizēja ekonomikas krīzi, par visiem tiem �urnālistiem, kas rakstīja par lietām, kuras nesaprata, un par tautām, par kurām neko nezināja, cits ar citu sacenzdamies, atkārtojot skait�ļus un statistikas datus. Un visiem �iem baņķieriem, ekonomistiem, �iem plēsīgajiem spekulantiem, negodīgajiem finansistiem un aklajiem politiķiem. Viņiem derētu atbraukt uz �ejieni, lai saprastu, ka te cilvēki dzīvo pa īstam. Un grib dzīvot. Un strādāt. Un būt, nevis tikai izdzīvot.

Ne tā kā TU, viņ� nodomāja.

Servazs uzkāpa kalnā. Virs pilsētas jumtiem varēja redzēt kādu lid�ma�īnu, kas lidoja no Francijas uz dienvidu pusi un gai�zilajās debesīs atstāja baltu svītru. Viņ� nonāca līdz katedrālei, kas bija paslēpusies starp priedēm un pieplakusi pie klints. Servazs devās uz priek�u pa garu kolonnu galeriju, uzkāpa pa pāris pakāpieniem un nokļuva ēnainā un vēsā klosterī. Viņ� apgāja apkārt baseinam ar zaļganu ūdeni un turpi�nāja doties aug�up pa taciņu, kas aizvijās pa lēzenāko kalna daļu, līdz nokļuva klints virsotnē un iznāca saulē augstu virs pilsētas katedrāles. No �ejienes pavērās visskaistākais skats. Milzīga, astoņus metrus augsta Kristus statuja ieplestām rokām deva savu svētību visam reģionam līdz pat Pirenejiem.

Pasakaina panorāma� Ta�u viņu ik rītu �urp atvilināja ne jau skats, bet gan klints. Un bezdibenīgais tuk�ums. Tuk�uma vilinājums. Tas bija liels kārdinājums. Iespējamā atbrīvo�anās. Viņ� �o nodomu loloja jau labu laiku, ta�u kāds vārds atturēja to īstenot: Margo. Viņ� jau nu reiz ļoti labi zināja, ko nozīmē tādā veidā zaudēt tēvu. Servazs daudz domāja arī par Dāvidu. Tiklīdz pa�nāvībai atver durvis, no �ī �iemītnieka� grūti atbrīvoties. Servazs rūpīgi bija visu pārdomājis un nonācis pie slē�dziena, ka tad, ja viņ� �ādu lēmumu pieņems, tas notiks tie�i �eit. Tas būtu vislabākais veids. Trīsdesmit metru gar� kritiens un ne vismazāko izred�u izdzīvot. Nevis drūma nāve viesnīcas istabiņā, bet gan skaists lidojums saulē un debesu zilgmē. Un lieliska ainava.

Servazs ar �o domu rotaļājās jau dienām vai pat nedēļām ilgi, ta�u tā bija tikai doma. Viņ� tā nerīkosies. Vismaz pagaidām ne. Tomēr pati doma �ķita nomierino�a. Servazs zināja, ka viņam ir depresija un ka

to var ārstēt, ta�u viņam nebija tādas vēlē�anās. Viņ� bija pieredzē�jis pārāk daudz nāvju, apglabājis pārāk daudz cilvēku, iepazinis pārāk daudz nodevības. Viņ� bija noguris no dzīves. Servazs alka pēc miera un aizmir�anās, tomēr viss bez mitas atkal un atkal atgriezās. Viņ� vairs negribēja savās atmiņās uzlūkot Mariannas, savu vecāku un vēl daudzu citu sejas� Servazs bija pārliecināts, ka Marianna ir mirusi un viņas līķi nekad neatradīs, tāpat kā tas bija noticis ar pārējiem �veicie�a upuriem. Viņa bija centusies glābt savu dēlu, ta�u bija nodevusi Servazu. Un tomēr viņ� gribēja ticēt, ka viņu atkalredzē�anās bija īsta un ka viņa ar to nebija gulējusi tikai aiz aprēķina. Bet ikreiz, kad Servazs iedomājās, kas tai pirms nāves bijis japārcie�, samierināties ar �o domu �ķita tikpat neizturami kā lūkoties svelmainā saulē.

Tālu lejā Servazs ieraudzīja Pedro, kas iznāca no savas darbnīcas, sīku figūriņu kombinezonā ar lupatu rokā. Pedro pacēla acis, lai palū�kotos debesīs viņa virzienā, tomēr neko neredzēja. Ar skatienu viņ� pavadīja bērnus, kas devās uz upi peldēties.

-��� Man teica, ka es tevi �eit sastap�ot.

Servazs iztrūcies salēcās un pagriezās. Citreiz viņ� būtu laimīgs sastapt meitu, ta�u �orīt nezināja, vai jūtas priecīgs, atvieglots vai nokaunējies. Margo bija izmainījusies. Viņa bija izņēmusi pīrsingus, bet mati atkal bija to dabiskajā krāsā. Un meitene izskatījās da�us gadus vecāka.

-��� Kā tu mani atradi?

-��� Laikam esmu no tevis mantojusi ne tikai mīlestību uz literatūru, bet arī izmeklētāja gēnus, tēt!

�is teikums acīmredzami bija iepriek� sagatavots, un tas Servazam izvilināja smaidu. Viņa bija iedegusi un ģērbusies d�insa �ortos un topiņā.

-��� Es atcerējos, ka mēdzu �urp nākt ar mammu un tevi, kad biju vēl maza, un ka tev �ī vieta ļoti patika. Ta�u �ī nav pirmā vieta, kur tevi meklēju� It nemaz� Es tevi meklēju jau ilgāk nekā nedēļu.

Viņa paspēra pāris soļu, noliecās uz priek�u un uzreiz atsprāga atpa�kaļ.

-��� Vauuu! Skaists skats� Ta�u tik augstu!

Viņa nemanīja, kā Servazs, kuņģim savelkoties, aiz kauna nosarkst.

VIŅI SARUNĀJĀS. Viņi sarunājās visas turpmākās dienas un naktis. Dzēra. Sarunājās. Smēķēja, smējās, sarunājās un pat dejoja. Servazs labāk iepazina savu meitu un saprata, ka mēs par citiem neko nezinām un vēl mazāk par saviem bērniem. Viņai līdzi bija arī Eliass, �is garā auguma puisis ar matu �ķipsnu, kas aizsedza pusi sejas. Eliass bija neru�nīgs, bet Servazam viņ� patika. Reizēm viņ� bija ar tiem kopā, reizēm tos atstāja vienus. Kopā viņi pavadīja jaukas dienas, kad bija tik vienoti kā nekad iepriek�, bet bija arī tādas dienas, kad tie bez mitas strīdējās. Kā toreiz, kad viņa, pavadījusi vakaru ar Eliasu, atrada Servazu piedzēru�os līdz nemaņai. Tad viņ� sāka dzert mazāk. Un tad vairs nedzēra vispār. �ķita, ka laika viņiem bija pietiekami. Mācību gada sākums bija tālu, un viņ� prātoja, vai meita vasaras brīvdienās ir paredzējusi strādāt. Un beidzot gudroja, kad viņi brauks projām.

-��� Kad tu būsi tam gatavs, viņa atbildēja. Tu brauksi projām kopā ar mums.

Servazs iepazīstināja Margo ar Pedro un pārējiem, un beigās viņi izveidoja nelielu, jautru kompāniju. Eliass sāka runāt nedaudz vairāk. Viņi gāja gulēt vēlu, ta�u Servazs pamanīja, ka no rītiem mostas daudz mundrāks un vairs nepaliek izstiepies gultā blen�am griestos. Margo ar Eliasu bija paņēmu�i istabiņu vienu stāvu zem viņējās, kas arī bija ar skatu uz iek�pagalmu, un no rītiem, kad viņ� ilgāk vāļājās pa gultu, Margo uzkāpa pa kāpnēm un pieklauvēja pie durvīm. Viņi devās tālās pastaigās pa reģionu gan ar ma�īnu, gan kājām, atklāja tik satrieco�us panorāmas skatus, ka aiz brīnumiem zaudēja valodu, un ciematus ar akmens un �īfera namiņiem, kas atgādināja vesternu dekorācijas. Viņi peldējās upēs ar ledusaukstu ūdeni, braukāja ar riteņiem un izbrauca ar kanoe laivām, pļāpāja ar apkaimes ļaudīm un tūristiem un piedalī�jās svinībās, kurās tika ielūgti pēdējā brīdī. Margo fotografēja, un viņ� beidzot vairs nebaidījās, ka varētu tikt pārsteigts nelaikā. Un, sev par lielu pārsteigumu, pamanīja, ka smaida. Kad viņi atgriezās no saviem klejojumiem, tie vienmēr bija ļoti izsalku�i.

Viņu dienas pagāja kā zivjdzenī�iem rāmas un ideālas. Nekas nebija iepriek� ieplānots, un nekam nebija lielas nozīmes. Nebija, par ko uztraukties. Un tad kādu rītu viņ� pamodās nedaudz pirms rītaus�mas, iegāja du�ā un sakravāja �emodānu. Tonakt viņ� sapnī bija redzējis

Mariannu. Viņa bija dzīva. Kaut kur. Un viņ� tai bija vajadzīgs. Ja Irtmans būtu Mariannu nogalinājis, viņ� tā vai citādi to būtu paziņojis. Servazs atstāja savu istabu. Hostelī visi vēl gulēja, ta�u iek�pagalmiņu jau apspīdēja dienasgaisma. Ar �emodānu rokā viņ� nokāpa pa kāp�nēm, dziļi ievilka elpu, lai vēl pēdējo reizi sajustu jasmīnu, mazgājamo līdzekļu, grīdas vaska un aizejo�o dienu smar�u. Viņam te bija ļoti pati�cis. Tad viņ� pieklauvēja pie durvīm.

-��� Esmu gatavs, viņ� sacīja, kad Margo tās atvēra.

Grausa, Aug�as Aragona, 2011. gada jūlijs� Morbiāna, 2012. gada jūlijs

Kā parasti, arī �oreiz atļāvos brīvi rīkoties ar ģeogrāfiskajām vietām. Da�am �ķitīs, ka Marsaka atrodas vienā vietā, bet da�iem -, ka citā. Un visiem būs taisnība, tomēr visi arī kļūdīsies. Un, protams, patiesība ir tāda, ka Dienvidrietumu Kembrid�a nepastāv. Mani dienvidrietumi ir gandrīz tikpat fantastiska vieta kā Tolkīna Viduszeme.

Esmu atļāvies arī �ādas tādas neprecizitātes attiecībā uz policijas darbu ikreiz, kad jutos ie�ņaugts kā apavos, kas ir par mazu, un vēl vairāk attiecībā uz sare�ģīto tieslietu sistēmas uzbūvi. Ta�u tāpēc nejūtos mazāk pateicīgs da�iem cilvēkiem par viņu vērtīgajiem ieteiku�miem, maniem apmeklējumiem gida pavadībā un norādēm uz rupjām kļūdām, kuras grasījos pieļaut. Vēlos pateikties Silvijai Fe�erei, komisāru un augstāko policijas ierēdņu arodbiedrības sekretārei, Polam Mero, Kristofam Gijomo, �ozē Mariē un īvam Leīram no Tulūzas policijas. Kā parasti, par kļūdām (tī�ām vai nejau�ām) esmu atbildīgs tikai es pats. Pateicos arī Stefanijai Ozē par ieteikumiem mūzikas jomā un ceru, ka viņa man piedos, ja neesmu vienmēr tos ievērojis. Un, protams, vēlos izteikt savu pateicību manām X0 izdevējām, kas kārtējo reizi paveiku�as brīnumu un pārvērtu�as ūdeni vīnā, apbrīnojamām izdevniecību XO un Pocket komandām, manai sievai, kas joprojām un vienmēr padara manu dzīvi vieglāku, un Gregam, manam pirmajam lasītājam draugam un uzticības personai, trenerim un sparinga partnerim vienā personā. Un, visbeidzot, vēlos �o grāmatu veltīt kādai personai, kurai desmit dienas pirms mana iepriek�ējā romāna iznāk�anas radās slikta priek�nojauta, manai mātei Marijai Sofijai Miņjē. Nebija viegli samierināties ar to, ka viņai nav iespējas izlasīt �o grāmatu.