Breds Melcers

Atbildes trieciens

.

Paldies tiem, kas sniedza savu artavu neizmērojamu talantu un enerģiju �is grāmatas tap�anā, un pirmām kārtam manai sie�vai advokātei Korijai, bez kuras �īs grāmatas nemaz nebūtu. No�lēmis rakstīt par precētu juristu pāri, es apzinājos, ka smel�os ie�dvesmu no pa�u pārdzīvotā, tomēr nebiju gaidījis, ka padarī�u mūs abus vai trakus. Korija jau pa�ā sākumā bija mūsu attiecību balsts, un, ja vien �o grāmatu var kaut kā nodēvēt, tas ir aplieci�nājums mūsu laulības stiprībai un manai mīlestībai. Paldies, Ko�rija, bez tevis es nebūtu nekas! Paldies D�ilai Nīrimai, manai aģentei, par ticību manām literāta spējām, par gudrajiem pado�miem un jo īpa�i par patieso draudzību. Paldies Eleinai Rod�ersai, �eronai Silvai Lambersonei, Robiņam �eikinam, Aikam Viljamsam un visiem pārējiem aģentūras "The Palmer & Dodge" darbiniekiem par neizsīksto�o atbalstu un visvairāk par to, ka ne uz bridi nezaudēja ticību man.

Pateicos ari savai māsai Barijai, kas visos strīdos aizstāv ma�nu viedokli un tādējādi palīdz man vairāk, nekā pati nojau�. Pal�dies Noasam Katleram par prasmi veltīt vērību ikvienai sīkajai niansei �ajā grāmatā. Noas, nezinu, kā lai tev pateicos, tu patie��ām esi nepārspējams! Paldies Itenam Klainam par trāpīgajiem padomiem, lasot grāmatas pirmos uzmetumus; Metam O�inskim, D�ouelam Rozam, Kri�am Vaisam un D�ūdam Vinikam par alla� vērtīgajiem ierosinājumiem un draudzību, ko augsti vērtēju; Metjū Bogdanosam par to, ka ieaicināja mani tiesas pasaulē un jāva savām acīm skatīt noziedzības apkaro�anas spilgto realitāti; Meksīnei Rozentālai par nebeidzamo palīdzību; Deilam Flemam, Sendijai Misakjanai, Berijam Vīsburgam, Ronijai Aranovai, Alanam Maiklsam, Bobam Vudbemam un Ērikam Menojo par to, ka iz�skaidroja man visu līdz pēdējam sīkumam; ārstiem Semam Snaideram un Ronaldam Raitam par brīni�ķīgajiem padomiem tiesu medicīnas jautājumos; D�enisai Donigerai par vērtīgajiem pado�miem, kā atbilstīgi ģērbties da�ādās situācijās; ārkārtīgi pacietī�gajiem Manhetenas prokuratūras Informācijas biroja darbiniekiem.

Visbeidzot izsaku pateicību apbrīnojamiem ļaudīm no �Rob Weisbach Books" un "William Morrow", kā arī Billam Raitam, Patricijai Alvarezai, �aklīnai Devālai, Maiklam Mērfijam, Lizai Kvīnai, �erinai Rozenblūmai, Elizabetei Railijai, D�enetai Zvortai, Ri��ardam L. Eikvanam, Tomam Nou, Kolinam Dikermenam, Deividam �anto un visiem pārējiem jaukajiem "Weisbach" un "Morrow" darbiniekiem, kuru smagie pūliņi palīdzēja tapt �im darbam. Esmu pagodināts, ka man bijusi izdevība sadarboties ar ikvienu �o cilvēku. Vēl esmu lielu pateicību parādā Lerijam Kir�baumam, Morīnai īd�enai, Melam Pārķeram, Eirijai Dekid�jevai un visiem " Warner Books" līdzstrādniekiem sadarbība ar viņiem man sagādāja patiesu prieku. Paldies arī redaktoram un izdevē�jam Robam Vaisbaham. Lai gan manu grāmatu kopējais lappu�u skaits ir gandrīz tūkstotis, man vēl aizvien nav izdevies atrast at�bilsto�us uzslavas vārdus Robam. Nav labāka redaktora un izde�vēja Robs mani piespie� uzmeklēt sevī slēptākās rezerves, un viņa ietekme ir jau�ama ikvienā lappusē. Turklāt viņ� ir draugs, pie kura es vēr�os bez vilcinā�anās. Paldies tev, Rob, par degsmi un visvairāk par ticību man!

-Ja nu es galīgi izgā�os? Sāra noprasīja, kāpdama gultā.

-�� Tu neizgāzīsies, D�ereds viņu mierināja. Tu visu paveik�si godam.

-�� Bet ja nu ne? Ja izrādās, ka esmu tikai viduvēja darbiniece? Varbūt tie�i to man lika noprast? Tā man būtu mācība.

-��� Nekādas mācības nav, un tu nekad neesi bijusi viduvēja dar�biniece, D�ereds sacīja, ielīzdams sievai blakus zem segām. Tā būs tava pirmā darbadiena, un tev vienīgi jāierodas darbā un jābūt tādai, kāda esi. Viņ� izslēdza naktslampu un pasnie�dzās pēc modinātājpulksteņa. Cikos tu gribēsi mosties?

-�� Teiksim, pusseptiņos. Sāra mazliet padomāja. Nē, labāk piecpadsmit pāri se�iem. Viņa padomāja vēl. Nē, bez piecpa�dsmit se�os. Ja nu vilciens kavējas.

-��� Nomierinies! D�ereds iesmējās un, paslējies pusguļus, at�balstījās uz elkoņa. Raizējies, cik vien tīk, ta�u jukt prātā gan nav vērts.

-��� Piedod! Es tikai�

-�� Zinu, zinu. Vīrs saņēma viņas roku. Es labi saprotu, kas likts uz spēles, un neesmu aizmirsis, kā tev klājās pagāju�ajā rei�zē. Tomēr es tev vēlreiz saku tu būsi lieliska.

-Tu tā domā?

-��� Pavisam noteikti.

-�� Tu no tiesas tā domā?

-��� Sāra, no �ā brī�a es tevī neklausos.

-�� Tas nozīmē jā vai nē?

D�ereds paķēra no pagalvja spilvenu un uzmeta to Sārai uz sejas.

-��� Es atsakos uz �o jautājumu atbildēt!

-�� Tas nozīmē, ka mēs par darbu vairs nerunājam? Sāra zem spilvena klusu spurca.

-��� Jā, par darbu vairs �ovakar nerunāsim. D�ereds apsēdās jāteniski sievai virsū, nenoņemdams spilvenu.

-�� Skat, viens labprāt padraiskotos! Sāra pūlējās spilvenu no�grūst nost, ta�u D�ereds to piespieda sievas sejai vēl stingrāk.

-��� Liecies mierā, tas vairs nav smieklīgi! viņa izdvesa. Sāp ta�u!

-��� Beidz īdēt!

-��� Ko? viņa apstulbusi iesaucās.

Viņ� neatbildēja.

-��� D�ered, es nejokoju! Man trūkst elpas.

Sāra juta, ka vīrs paslienas augstāk un virzās uz priek�u, līdz piepe�i ceļgals piespieda viņas kreiso plecu. Pēc tam labo.

-�� D�ered, ko tu dari? Viņa iecirta nagus vīra plaukstas locī�tavās.

Ta�u viņ� joprojām spieda.

-��� D�ered, laid! Laid! Sāras augums raustījās konvulsijās. Vi�siem spēkiem viņa centās nogrūst viru no sevis. Nagi plosīja D�ereda rokas un kājas, jo plau�as alka gaisa. Ta�u viņ� nebija iz�kustināms. Aizrīdāmās ar asarām, Sāra sauca vīru vārdā.

-��� D�ered! viņa �ņukstēja. D�ē-ē-ēred�

Spēji uzmodusies, Sāra pietrūkās gultā sēdus. Viņas seja bija sviedriem noplūdusi, istaba grima klusumā. D�ereds blakus �ņākuļoja. Tas ir tikai sapnis, Sāra nodomāja, mēģinādama nomieri�nāties. Sirds strauji pukstēja. Viss ir kārtībā. Ta�u, nolikusi galvu uz spilvena, Sāra nespēja vīziju izmest no prāta. Sapnis �ķita tik reāls reālāks nekā citi. Pa�as izbilis, vīra atbildes, pat viņa pie�skārieni. Viss �ķita reāls. Ta�u ne jau par D�eredu bija sapnis, Sā�ra pūlējās sev iegalvot. Tas bija par darbu. Sāra ar visu augumu

piespiedās vīram un uzlika roku viņam uz krūtīm. Viņ� bija silts zem segām. Protams, sapnis bija par darbu. Sāra dziļi ieelpoja un, acis miegdama, uzmeta skatienu pulkstenim, kas stāvēja uz D�ereda naktsgaldiņa. Bija paliku�as divas stundas. Vēl tikai divas stundas.

-�� Es vēlos apaļmaizīti ar sezama sēkliņām, bet lielāko daļu sēk�liņu noskrāpē nost un uzzied plānu kārtiņu krējumsiera! D�ereds sacīja rudmatainam pārdevējam, kur� stāvēja aiz veika�liņa "Mike's Deli" letes. Un ļoti vāju kafiju ar vienu karotīti cu�kura.

-�� Jauki, dārgais, Sāra ieminējās. Varbūt pie reizes palūdz, lai viņ� izsūc riekstu masu no �Snickers" batoniņiem?

-��� Nemāci viņu! Ja nu viņ� patie�ām sadomā� Pārdevējs ķē�rās pie D�ereda pasūtījuma izpildes. Savu mū�u neesmu sasta�pis cilvēku, kur� būtu tik izvēlīgs, pasūtot vienu draņķa apaļmai�zīti un kafiju. Varētu domāt, ka tas ir nez kāds mākslas darbs.

-�� Maikij, kad būsi pabeidzis, tas patie�ām tāds būs. D�ereds piemiedza ar aci.

-��� Tu man nepielien! Maikijs uzsauca un pievērsās Sārai.

-��� Ko vēlas ģimenes normālā puse?

-�� To, no kā tev gribas tikt vaļā. Galvenais, lai tas būtu kas gar��īgs.

-��� Redzi, tie�i tāpēc tevi es mīlu vairāk, Maikijs iedūdojās.

-��� Nekādas spīdzinā�anas, nekādu kaitino�u prasību. Tikai nor�māls, iejūtīgs�

-��� Vai jūs esat veikala vadītājs? iejaucās sirma dāma ar lie�lām brillēm uz deguna.

-�� Kur� gan cits? Maikijs attrauca. Vai varu jums palīdzēt?

-�� Par to es �aubos. Es vēlos iesniegt sūdzību. Viņa izvilka no maisiņa ar uzrakstu "Mana mīlestība ir klavierskolotāja" kupo�nu un pārslidināja to pār leti. Te rakstīts, ka man pienākas do�lāra atlaide, pērkot kārbiņu oriģinālo �Cheerios". Tomēr plauktos �ā produkta vairs nav, un kupons derīgs līdz rītdienai.

-��� Piedodiet, kundze, mūsu veikals ir gau�ām mazs un telpas �auras. Ja vēlaties, varat izlietot �o kuponu, iegādājoties "Cheerios" ar jebkuru citu gar�u varam piedāvāt brokastu pārslas ar medus un riekstu gar�u, daudzgraudu pārslas un�

-��� Es negribu citus "Checrios". Es gribu �os! sieviete iesaucās, pievēr�ot sev citu apmeklētāju uzmanību. Un nemaz nedomā�jiet, ka nezinu, kā jūs izdarāties! Sadrukājat kuponus un paslēp�jat attiecīgās preces dibenistabā, lai mēs nevarētu tās izpirkt.

-��� Kundze, patiesībā mums trūkst vietas�

-�� Es negribu dzirdēt aizbildinājumus! Jūsu reklāma ir maldi�no�a. Tas ir nelikumīgi!

-�� Nav gan, Sāra un D�ereds reizē ierunājās.

Sieviete izbrīnījusies paraudzījās uz pāri, kas gaidīja savas apaļmaizītes.

-�� Kā tad nav? viņa noprasīja. Izsūtīdams �os kuponus, viņ� piedāvā savas preces.

-�� Jums nepatiks to dzirdēt, ta�u reklāma nav piedāvājums, Sāra sacīja.

-��� Ja vien tajā nav norādīts precīzs skaits vai konkretizēts tā saņēmējs, D�ereds piebilda.

-��� Vai zināt ko? ieteicās vīrietis, kas stāvēja rindā aiz Sāras un D�ereda. Es sao�u advokātus.

-��� Nebāziet degunu sve�ās darī�anās! sieviete noskaldīja.

-��� Bet jūs lieciet mūsu draugu mierā, Sāra sacīja.

-��� Es neprasīju jūsu viedokli.

-��� Un mūsu draugs nelūdza, lai pret viņu izturas kā pret mēs�lu! Sāra atcirta. Man arī ļoti gar�o "Cheerios", un es saprotu, ka esat vīlusies. Tomēr �āda izturē�anās ir pagātnes palieka. Mūs�dienās ir jāuzvedas citādi, un to dēvē par civilizētu attieksmi. Ja negribat tā uzvesties, tā ir jūsu darī�ana, tomēr tāda mums �eit ir kārtība. Ja jums tā nepatīk, varat ar visu kuponu vākties!

D�ereds ar pūlēm valdīja smieklus. Sieviete veltīja Maikijam ne�petnu skatienu.

-�� Jūs mani savā iestādījumā vairs neredzēsiet!

-�� Gan jau es to pārdzīvo�u, Maikijs noņurdēja.

Pasmīkņājusi sieviete pagriezās un izbrāzās no veikala. Mai�kijs palūkojās uz abiem pierastajiem klientiem.

-�� Varat ar visu kuponu vākties?

-��� Ko lai saka? Esmu ļoti saspringta.

-�� Tomēr tev izdevās viņu dabūt ārā no veikala, D�ereds no�priecājās.

-�� Tas tiesa, Maikijs piekrita. Un tāpēc brokastis lai iet uz mana rēķina.

Pēc piecpadsmit minūtēm Sāra un D�ereds bija iesprauku�ies pārpildītā metrovilciena vagonā, kurā vairāk cilvēku nevarēja ie�tilpt. Sāra bija tērpusies savā labākajā tum�zilajā bik�u kostīmā, D�eredam mugurā bija apvalkāta Kolumbijas juridiskās augstsko�las treniņjaka un kājās sporta īsbikses. Viņam jau kop� vidussko�las patika skriet garās distances, un gadu gaitā augums nebija zaudējis atlētiskumu, lai gan niecīgais plikais laukumiņ� uz pa�kau�a vērta viņu krietni vecāku. Katru pirmdienas, tre�dienas un piektdienas rītu D�ereds iesaiņoja uzvalku trīskār�i salokāmā mu�gursomā un devās pusstundu garā skrējienā.

-��� Dienas sākums nav peļams, D�ereds prātoja, cie�i pie�spiests sievai. Pirmā diena jaunā darbā un jau pirmā uzvara.

-��� Diez vai nu tā ir, Sāra attrauca. Vilciens atstāja Piecdesmit devītās ielas pieturu. Ir liela at�ķirība starp nervozām klavierskolotājām un īstiem noziedzniekiem. Ja varam spriest pēc mana pēdējā laika snieguma, �ajā darbā mani gaida vēl lielāka izgā�a�nās nekā iepriek�ējā.

-�� Muļķīgs starpgadījums augstprātīgu advokātu kantorī neko neliecina par tavu vērtību darba tirgū.

-��� Bet pusgads darba meklējumos� padomā pats, D�ered!

-�� Tas nav svarīgi. Tu būsi lieliska!

Sāra izbolīja acis.

-��� Nerādi tādu seju! D�ereds piemetināja. Es zinu, ko tu domā, un tā nav taisnība.

-��� Vai tu esi ieņēmis galvā, ka māki lasīt manas domas?

-�� Es neesmu to ieņēmis galvā. Es zinu, ka māku lasīt tavas do�mas.

-�� Vai tu re!

-�� Tā ir.

-�� Nu tad, mīlulīt, uz priek�u! Pastāsti, kas notiek manās pani�kas pārņemtajās smadzenēs.

D�ereds aizvēra acis un paberzēja deniņus.

-�� Es redzu lielu nemieru. Lielu neirozi. Nē, paga! Es redzu iz�skatīgu, ar spo�u prātu apveltītu, vienkār�ās drēbēs tērpu�os vīru. Ap�ēliņ, kāds smukulītis�

-�� D�ered�

-��� Pareizi, tā viņu sauc! D�ereds. Mans dievs, vai mēs skatām vienu un to pa�u vīziju?

-�� Es runāju nopietni. Ja nu arī �im darbam es neesmu piemē�rota? Tas raksts "Times"�

-��� Lai paliek "Times"'. Tur bija teikts tikai tas, ka mērs paziņo par finansējuma ierobe�o�anu. Pat ja notiks darbinieku skaita sa�mazinā�ana, tas nenozīmē, ka tevi atlaidīs no darba. Tomēr dro��ības pēc vari piezvanīt tiesnesim Flinnam un�

-��� Es jau vakar teicu, ka nezvanī�u! -Sāra viņu pārtrauca. Ja man būs lemts palikt �ajā darbā, tad tikai tāpēc, ka esmu to pelnī�jusi, nevis tāpēc, ka par mani kāds aizlicis labu vārdu.

D�ereds nestrīdējās pretim. Sāra jau kop� pirmās tik�anās rei�zes bija likusi manīt, ka viņa nevēlas izmantot pazī�anos, baudīt īpa�u attieksmi vai saņemt palīdzību darba jautājumos. Viņai bi�ja svarīgi justies neatkarīgai. Kad D�ereda tēvocis bija piedāvājis aizbilst vārdu, lai Sāru uzaicinātu uz darba pārrunām viņa ad�vokātu birojā, Sāra bija atteikusies. Pēc D�ereda domām, tāda lo�ģika bija neracionāla un neauglīga, un viņ� pats sakarus izman�toja, kur un kad vien varēja. Toties Sāra tos nicināja.

-��� Piedod, ka par to ieminējos, beidzot viņ� sacīja. Ja �ajā darbā tev neveiksies, gan atradīsi citu.

-�� Nē. Tikai ne to! viņa protestēja. Esmu jau pietiekami iz�cietusi.

-�� Tie�i to es nupat grasījos sacīt, D�ereds paskaidroja. Tev vairs nebūs jācie�. Jaunajā darbavietā tevi novērtēs un atzīs tavu talantu. Tevi neatlaidīs tā kā no "Viniks un Trudo". No �odienas tevi apvēcinās ar milzīgiem spalvai vēdekļiem un iesvaidīs ar svai�giem, saldeniem parfīmiem. Tev nebūs jāraizējas par bud�eta sa�mazinā�anu un kuņģis nerausies �okurā aiz uztraukuma.

-�� Es gribu tev pajautāt, Sāra ieteicās ar mīlīgu smaidu, vai tu patie�ām tici visam, ko saki?

-�� Es esmu advokāts. Tāds ir mans darbs.

-��� Redzi, tā tu cel neslavu mums, pārējiem juristiem.

-�� Tu vairs neesi juriste. No �īs dienas tu esi prokurore.

-��� Un tas nozīmē, ka es vairs neesmu juriste?

-�� Ja esi sākusi strādāt apgabala prokuratūrā, tu kļūsti par vam�pīru un tīko vienīgi arestēt un notiesāt nevainīgus ļautiņus.

-��� To saka cilvēks, kas dara visu, lai noziedznieki staigā brī�vībā.

-�� Un to saka pa�taisna prokurore.

-��� Un to vīrs, kur� vairs nekad nemīlēsies ar savu sievu.

D�ereds iesmējās. Vilciens ieslīdēja Piecdesmitās ielas stacijā.

-�� Un to teica sieviete, kurai vienmēr ir taisnība, kura ne reizi nav maldījusies un kuras teikto nekad nedrīkst ap�aubīt.

-��� Paldies! Sāra atsaucās.

D�ereds viņu noskūpstīja ilgi un cie�i.

-�� Tu pabrauksi garām savai pieturai, viņa iztaisnodamās sa�cīja. Vagona durvis aizslīdēja ciet.

-�� Neuztraucies! D�ereds atbildēja. �odien es do�os uz pil�sētas centru.

-��� Vai tev kas darāms tiesas namā?

-��� Nē, viņ� smaidīdams atteica. Es gribu atklāt jaunus skrē�jēju celiņus, tāpēc nolēmu sākt pie tiesas nama un aizrik�ot līdz savam birojam.

-��� Vai es pareizi sapratu? Tu grasies skriet trīsdesmit kvartā�lus, lai varētu pavadīt mani uz darbu?

-��� Bet �odien ta�u ir tava pirmā darbadiena.

Gribot negribot Sāra pasmaidīja.

-�� Tev tas nav jādara.

-��� Es zinu, D�ereds attrauca.

Vilciens ar numuru deviņi iebrauca Frenklinstrītas stacijā. Sāra un D�ereds izkāpa no vagona un iejuka priek�pilsētas iedzīvotā�ju pūlī, kas ieplūda Ņujorkas pārpildītajās ielās. Septembra rīts bija silts, dzidrs un tik saulains, cik nu Manhetenā iespējams.

-��� Vai viss kārtībā? D�ereds apjautājās.

-�� Viss ir kārtībā, Sāra atbildēja. Viņiem nav ne jausmas, ar ko viņiem būs darī�ana.

-��� Bra�i! Tie�i to es gribēju dzirdēt.

-�� Patiesībā daudz netrūkst, ka uzsāk�u vēl kādu strīdu.

-�� Tas ir labi, saulīt, bet ar diviem dienā būtu diezgan.

-��� Es apsolu, viņa sacīja. Tāds būs mans mērs.

D�ereds a�i noskūpstīja sievu. Viņ� vēlreiz uzmeta skatienu mīļotajai sievietei. Toreiz, kad abi iepazinās, viņu bija apbūru�as tum�zaļās acis un izteiksmīgās uzacis viņaprāt, tās Sāru pada�rīja neiedomājami pievilcīgu. Vēl viņam patika tas, ka sieva nelie�toja kosmētiku, vienīgi mazliet vaigu sārtuma. D�ereds aizgaiņāja atmiņas un pagriezās, lai dotos uz savu biroju.

-��� Vēlu veiksmi! viņ� uzsauca pār plecu, uzsākot skrējienu pa Brodveju rietumu virzienā. Un paturi prātā tu esi gudrāka par visiem!

Vērodama, kā vīrs pamāj ardievas, Sāra pasmējās par viņa au��īgo izturē�anos, bet pēc īsa brī�a aptvēra, cik grūti ir bez viņa. Sāra juta, ka kuņģis tomēr raujas �okurā.

Aizlikusi aiz auss noklīdu�u matu sprogu, Sāra pavadīja vīru ar skatienu. Viņa bija vienīgais nekustīgais punkts ļau�u strau�mē visi tum�os uzvalkos, visiem rokās portfeļi, visi steidzās. Un visi ir advokāti, viņa nodomāja. Saņēmusies viņa piespieda sevi izkustēties no vietas un devās Centra ielas virzienā.

-��� Nomierinies! Nomierinies! Nomierinies! Sāra �ukstus sev pavēlēja.

No dzeltenpelēkiem ķieģeļiem celtajā Centra ielas 80. ēkā, ku�rā bija izvietojusies Manhetenas apgabala prokuratūra, Sāra, klau�sīdama iek�ējai balsij, devās uz liftiem. Kad viņa gāja pa tum�o marmora gaiteni, garām drud�aini spraucās, �ķiet, vesela armija vīrie�u un sievie�u tum�zilos tērpos. Kāds vīrietis, stiepdams mapju kalnu, uzskrēja Sārai virsū un turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu noticis. Viņam pakaļ brāzās sieviete svītrainā kostīmā.

-��� Neaizmirsti, ka divos sākas �ofa lietas iztiesā�ana! viņa sauca.

Cits vīrietis, stumdams ar mapēm nokrautus ratiņus, lavierēja caur darbinieku straumi, ik pa brīdim saukdams:

-�� Kavēju tiesu! Kavēju tiesu!

Lielākā daļa izskatījās satraukti, glu�i vai apdullu�i, da�i ar aizmiglotu skatienu, it kā nebūtu gulēju�i dienām ilgi. Ta�u, ja kāds �aubījās, vai apgabala prokurora palīga vieta ir viens no pie�prasītākajiem amatiem pilsētā, viņam vajadzētu ieskatīties kan�didātu sarakstā, kas liecināja, ka uz darba pārrunām tie gaidīju�i se�us mēne�us.

Vērodama rosību visapkārt, Sāra juta, ka paniku nomaina pa�tīkams satraukums. Pēc se�iem gariem mēne�iem jurista profesija atkal likās dzīvības pilna un darbīga. Tie�i tālab viņa bija gribē�jusi strādāt apgabala prokuratūrā. Iepriek�ējā darbavietā, advo�kātu birojā, kurā lielākoties strādāja jauni, pārāk izsmalcināti, stī�vi censoņi, �āda vitalitāte ne brīdi nebija vērojama. Da�am �ķistu, ka apkārt valda haoss, ta�u tie�i tāpēc Sāru �is darbs vilināja.

Septītajā stāvā Sāra izgāja cauri metāla detektoram un devās tālāk pa pla�u koridoru ar izbalēju�u zilu paklāju, kas atgādinā�ja vidusskolas laikus. Pētīdama numurus uz durvīm un meklē�dama savu kabinetu, Sāra neviļus ievēroja, ka uz visiem iespēja�miem āķiem karājas plastmasas maisi no ķīmiskās tīrītavas, un tādi pa�i bija gandrīz uz visiem virsdrēbju pakaramiem ari līku�mainajā gaitenī. Tas neliecina neko labu par darbinieku brīvā lai�ka pavadī�anu, viņa nodomāja, nonākusi pie septiņsimt divdes�mit septītā kabineta durvīm. Numurs bija uzkrāsots uz smagu ozolkoka durvju stikla, un viņa redzēja, ka pie rakstāmgalda aiz aizvērtajām durvīm neviens nesē�. Nolēmusi, ka nav vērts vilci�nāties, Sāra atvēra durvis un iegāja telpā.

Kabinets bija tie�i tāds, kādu viņa bija to iedomājusies, pa�liels metāla rakstāmgalds, "Formica" galdiņ�, uz kura atradās pa�vecs dators, "Leatherette" biroja krēsls, divi metāla krēsli, divi prā�vi metāla dokumentu skapji, grāmatplaukts, piebāzts ar Ņujorkas pavalsts likumdo�anas aktiem, spriedumu aprakstiem un citu ju�ridisko literatūru, un mēteļu pakarināmais uz viena āķa karā�jās ķīmiskās tīrītavas maiss. Tas bija tipisks valsts iestādes kabi�nets.

L

-�� Sāra Teita, vai pareizi? Kabinetā ienāca neliela auguma pa�drukns jauneklis.

-�� Tā mani sauc, jā, Sāra teica. Un jūs būtu�

-��� Es esmu Aleksandrs Gafs, jūsu prāvu asistents. Pamanījis, ka Sārai tas neko neizsaka, viņ� paskaidroja: Asistents, kas pa�līdzēs jums sagatavoties tiesas prāvām.

-�� Un ko tas nozīmē?

-��� Tas nozīmē, ka es izpildu visus jūsu rīkojumus, esmu jūsu sekretārs. Ta�u, ja ņemsiet mani savā aizbildniecībā, es bū�u jūsu asistents un labā roka, jūsu Piektdienis. Jūs būsiet Supermens, es D�imijs Olsens. Jūs Holmss, es Votsons�

-��� Es Tenilla, jūs mans Kapteinis? [1]

-�� Jā, uz to pusi. Gafs iespurcās. Viņam bija apaļa seja, strups deguns un kupli tum�i mati, kas Sārai atgādināja spurainu suku. Jauneklis stāvēja sagumis, it kā viņam būtu neliels kupris.

-��� Es zinu, ko jūs domājat, Gafs ierunājās, sabāzdams rokas kabatās. Nē, man nav kupra. Es tā stāvu. Esmu nervozs puisis, un tā ir mana iek�ējā sasprindzinājuma ārējā izpausme. Turklāt man patīk turēt rokas kabatās. Tas man palīdz domāt.

-�� Galvenais, lai jūtaties ērti. Sāra paraustīja plecus.

-������������ Es jau tagad redzu, ka jums patīku, Gafs iesmējies teica.

-��� Ko jūs redzat, to bez aplinkiem pasakāt. Tā ir laba zīme. Mēs sapratīsimies.

-��� Vai jūs vienmēr esat tik tie�s? Sāra noprasīja.

-�� Tāds ir mans paradums. Da�iem tas patīk, citiem uzdzen �er�muļus.

-�� Tad kā mēs da�os vārdos raksturotu mūsu attiecības? Sāra vaicāja, apsēzdamās pie sava galda. Es esmu jaunā priek�niece, un jūs atjautīgais asistents?

-��� Vai tie�ām �ī īpa�ība ir tik skaidri jau�ama? Gafs atbildēja ar pretjautājumu, pievilkdams krēslu un nosēzdamies iepretim vi�ņai.

-��� Vēl neesmu izlēmusi. Viņa gribēja uzzināt ko vairāk par bud�eta samazinā�anu, tomēr joprojām nebija dro�a, vai �im cil�vēkam var uzticēties. Cik ilgi jūs jau dzīvojat �ajā pilsētā? Sāra apvaicājās, gribēdama uzzināt ko vairāk par �o jaunekli.

-Tikai kop� koled�as beig�anas, tātad mazliet vairāk nekā di�vus gadus. Es mīļuprāt dzīvotu vecāku mājās un tā ietaupītu, ta�u pa�laik es dumpojos pret mietpilsonisko audzinā�anu, kādu esmu saņēmis priek�pilsētā.

-�� Ak tā gan? Sāra neticīgi noprasīja. Kā tas izpau�as? Strā�dājot apgabala prokuratūrā?

-�� Protams, ne. Es dumpojos jau ar savu eksistenci. Paraugie�ties uz mani! Vai, ieraugot �o stāju un pinku kum�ķi, jūs varētu pateikt, ka mans tēvs ir ārsts un māte brauc uz darbu pilsētā vie�nā ma�īnā ar kaimiņienēm?

-��� Ak, tikai nevajag! Sāra novilka. Jūs jau runājat kā mans vīrs.

-�� Aha, tātad gredzens jums pirkstā ir īsts, Gafs secināja.

-Jā, jau se�us gadus. Viņa pabungoja ar platīna un zelta lau�lības gredzenu pa galda virsmu.

-��� Un tā vienmēr, Gafs gremzās, visas labās ir izķertas. Es nekad nesastap�u brīvu sievieti, kura nav jukusi un negrib pie�laist uguni manam matracim�

-��� Un alkst pēc priek�pilsētas anarhistiem, kuri sevi uzskata par lielākiem dumpiniekiem, nekā patiesībā ir?

Gafs atzvēlās krēslā un iesmējās.

-��� Neapvainojieties, Gaf, bet nevajag iedomāties, ka visas sie�vietes pret jums ir sazvērēju�ās.

-�� Vai zināt, man ir lieliska "The Beatles" ierakstu kolekcija, bet atskaņotājs pazudis. Tātad mana dzīve pierāda pretējo.

-��� Ap�ēliņ, hroniska paranoja! Vai tas nozīmē, ka jūs esat ari ķerts uz sazvērestībām?

-��� Tas atkarīgs no tā, ko saprot ar vārdu "ķerts". Es neesmu di�i sajūsmināts par sazvērestībām, ko nepārtraukti atra�o Holi�vuda. Tomēr esmu pārliecināts, ka ir neizskaidrojamas parādības. Piemēram, saskaitot burtus kār�u nosaukumos angļu valodā "dūzis", "divnieks", "trijnieks", "�etrinieks" un tā tālāk, līdz pat "kalps", "dāma" un "kungs" -, kopā iznāk piecdesmit divi, tik�pat, cik kār�u kavā.

Sara bndi klusēja.

-�� Un tad?

-�� Slepenais kods, zaķīt. Neticiet visam, ko jums stāsta!

Sāra uzjautrināta nogrozīja galvu.

-��� Nevainojiet mani visā vainīga audzinā�ana.

-�� Tam varētu piekrist.

-�� Skaidrs, ka varētu. Ikviens cilvēks ir savas ģimenes produkts. Tāpēc pastāstiet par savu ģimeni. Vai jums ir brāļi un māsas? Vai arī jūsu vecāki ir izkūkoju�i prātu kā manē�?

-��� Mani vecāki ir miru�i, Sāra aprāva Gafu pusvārdā. To�gad, kad studēju universitātes pirmajā kursā, viņi gāja bojā auto�katastrofā, atgrie�oties mājās no Konektikutas. Automa�īnas rite�nis uz ledus slīdēja, ma�īna iebrauca pretējā joslā un ietriecās busiņā. Tēvs un māte mira notikuma vietā.

-�� Es nudien atvainojos. Es negribēju�

-��� Nekas, nekas, Sāra ar piespie�anos runāja mundri. Jūs ta�u nevarējāt zināt.

-Bet es�

-�� Gaf, lūdzu, neņemiet tik ļoti pie sirds! Ikvienam ir atmiņas, kuras gribētos aizmirst. Gadījās tā, ka jūs tās aizskārāt pa�ā sā�kumā. Bet turpināsim mūsu saruna bija veiksmīgi iesākusies. Pamanījusi Gafa apjukuma pilno skatienu, Sāra atskārta, ka viņ� no sirds nobēdājies. Bija acīmredzams, ka viņ� smagi pārdzīvo paspruku�os vārdus. Ar to bija diezgan. Sāra apjauta, ka Gafs ir krietns puisis un viņa drīkst būt atklātāka. Dziļi ieelpojusi, Sāra vaicāja:

-�� Vai darbinieki jau baumo par rakstu vakardienas "Times"1

-�� Vai jūs arī esat to lasījusi?

-�� Nekādas īpa�ās cerības tas nevie�, vai ne?

Gafs mirkli domāja.

-�� Jums vajadzētu tikties ar Moneganu, viņ� sacīja, nosauk�dams apgabala prokurora vārdu.

-�� Neizvairieties, Gaf! Ja kaut ko zināt, klājiet vaļā!

-�� Es zinu tikai to, ka pilsētas mērs nolēmis samazināt ierēdņu skaitu, ierobe�ojot finansējumu visām valsts iestādēm.

-�� Vai tas nozīmē, ka mani atlaidīs no darba?

-��� Vai atlaidis tie�i jūs, es nezinu. Tomēr �ajā iestādē �tatu sa�mazinā�anas laikā pirmos atlai� tos, kas ieradu�ies pēdējie. Kad �orīt ienācu �ajā ēkā, baumu dzirnavas mala pilnā sparā. Ja var ticēt liftā sastaptajam paziņam, visi jaunpieņemtie darbinieki sa�ņems vilka pasi.

-��� Man neviens nav bildis ne vārda.

Gafs norādīja uz metāla kastīti, kas atradās uz Sāras galda.

-�� Tā ir kastīte saņemtajiem dokumentiem. Man ļoti �ēl, Sāra.

Sāra paņēma vienīgo papīra lapu, kas atradās kastītē, un izla�sīja Manhetenas apgabala prokuratūras personālam adresēto pa�ziņojumu tajā bija teikts, ka mēra nesenais lēmums "liks pārska�tīt pa�reizējo personālsastāvu. Atbilstīgi laika gaitā iedibinātajai kārtībai �ajā iestādē �tatu samazinā�ana skars gan palīgpersonālu, gan tiesas prāvu asistentus, gan juristus. Ceram, ka reorganizāci�jas process neietekmēs prokuratūras ikdienas darbu."

-��� Neticami� Sārai aizlūza balss. Es nedrīkstu zaudēt �o darbu.

-��� Vai tas jūs tik ļoti satrauc? Gafs apjautājās.

-�� Gan būs labi, viņa nepārliecino�ā balsī atteica. Tomēr ne�saprotu kāpēc tie�i tagad?

-��� Nav jau nekāds brīnums. Nākamgad būs vēlē�anas. Mērs nav muļķis, viņ� zina, ka daudzskaitlīgas valdības iestādes nav modē. Izvirzīdams vienādas prasības visām nozarēm, viņ� izska�tīsies gan lietpratīgs, gan taisnīgs. Veikls politisks gājiens.

Sāra aizlika rokas aiz galvas un pamasēja skaustu, mēģinā�dama izkliedēt sasprindzinājumu. Domas �audījās, un viņai ne�izdevās tās sakārtot. Diena izvērtās ļaunāka, nekā viņa bija pare�dzējusi, viņas ego saņēma kārtējo triecienu. Kāpēc tā atkal notiek ar mani, viņa domās �ēlojās. Kāpēc kaut reizi nevarētu būt vieg�li? Juzdama, ka uzmācas �ēlums pret sevi, Sāra klusēja.

-��� Piedodiet! Negribēju jau no pa�a rīta sagandēt visu dienu.

Sāra labu brīdi neteica ne vārda. Beidzot, aptvērusi, ka nedrīkst

visu dienu sēdēt un īgņoties, viņa juta, ka atgrie�as spīts. Kā �ā�dā situācijā rīkotos D�ereds? Nē, tā labāk nedomā! Ķibelē esi ie�kļuvusi tu. Un nekas briesmīgs nav noticis, Sāra domāja. Tu esi izķepurojusies arī no nelāgākām likstām. Daudz nelāgākām. Tu vismaz vari cīnīties. Tu vari likt lietā savu prātu. Tā ta�u viņai D�ereds teica tu esi gudra, gudrāka par visiem.

Pacēlusi acis pret Gafu, Sāra pārtrauca klusumu.

-�� Kad, tavuprāt, Monegans pieņems lēmumus?

-��� Dro�i vien pēc kādas nedēļas vai divām. Kādēļ jūs jautājat?

-��� Es gribu zināt, cik laika man atlicis.

-�� Tad jau jums ir kāds plāns.

-�� Ne glu�i. Ta�u es pusgadu rāvos vaiga sviedros, līdz dabūju �o darbu, tāpēc bez cīņas neatkāp�os.

Priek�nieces apņēmības iespaidots, Gafs vaicāja:

-��� Ko mēs darīsim tagad?

-�� Vai jums ir kādi ieteikumi? Sāra jautāja. Jūs ta�u �eit strā�dājat ilgāk.

-��� Līdz pusdienas pārtraukumam jūs būsiet aizņemta sanāk�smē, kur jūs iepazīstinās ar darba pienākumiem, bet man pēcpus�dienā jāiet pie ārsta, tāpēc visticamāk sāksim strādāt tikai rīt.

-��� Brīni�ķīgi. Sāra paskatījās sienas pulkstenī un tad pievēr�sās Gafam. Kā jūs domājat kādas ir manas izredzes?

-�� Vai gribat, lai atbildu godīgi?

-�� Protams.

-��� Tad es teik�u tā ja es aizrautos ar zirgu skrie�anās sacīk�stēm� Viņ� apklusa.

-��� Nu? Tālāk?

-��� Es liktu naudu uz citu zirgu.

Pulkstenis rādīja tikai viens, kad Sāra atgriezās kabinetā, ta�u viņas sejā bija manāmas noguruma pazīmes. �etras stundas ilgā sanāksme bija vienkār�a un informatīva iepazīstinā�ana ar ap�gabala prokuratūras darbu, ta�u visu sapulces laiku Sāra ba�īgi prātoja, kur� tiks atlaists pirmais. Atgriezusies kabinetā, viņa sa�bruka krēslā, tā arī neradusi atbildi uz savu jautājumu. Iezvanī�jās tālrunis.

-�� Sāra, viņa sacīja, pacēlusi klausuli.

-�� Beidzot! Kā tev sokas? noprasīja D�ereds. Es zvanīju visu ritu, bet neviens necēla klausuli.

-��� Tāpēc, ka jau pirmajā stundā uzzināju mani atlaidīs no darba.

-��� Vai tevi jau atlaida?

-�� Vēl ne, bet Monegans �orīt izplatījis paziņojumu par darbi�nieku skaita samazinā�anu, un visi uzskata, ka es bū�u pirmā.

-��� Kur� to teica?

-��� Mans asistents�

-��� Ko gan tavs asistents zina?

-��� Un sanāksmes vadītājs arī, Sāra turpināja. Un sieviete, kas palīdzēja izpildīt dokumentus, advokāts, kur� man bija jāiz�taujā mācību prāvas laikā, un �etri juristi, ar ko runāju� Sāras balss aizlūza, un viņai acīs sariesās asaras. Es neesmu tāda kā tu, D�ered. Man reti kaut kas izdodas. Tāpēc visi mani uzskata par neveiksminieci�

-��� Nu, nu! D�ereds viņu pārtrauca. Neviens tevi neuzskata par neveiksminieci. Tam nav nekāda sakara ar tavām spējām. Glu��i vienkār�i visiem samazina finansējumu.

-��� Bet tu ta�u saproti, kas mani gaida, Sāra sacīja. Atkal jāmeklē darbs, atkal jāiet uz pārrunām, atkal jālasa atraidījuma vēstules�

-��� Nomierinies! D�ereds viņu apsauca. Būs jau labi.

-�� Tu esi vienīgais, kur� tā domā.

-��� Nav tiesa. �orīt agri piezvanīja tēvs un jautāja, vai tu jau esi uzvarējusi savu pirmo prāvu.

-��� D�ered, tu runāji ar manu vectēvu, cilvēku, kur� nav glu�i objektīvs.

-�� Tas nav svarīgi. Tu tik un tā būsi labākā.

-��� Nē, nebū�u. Es neesmu sagatavojusies�

-��� Hantera koled�u tu absolvēji ar izcilību.

-��� Liela mui�a! Sīka pilsētas augstskola.

-�� Un Kolumbijas juridiskā augstskola?

-�� Kurā iekļuvu tikai tāpēc, ka vecāki iedeva kukuli dekānam.

-��� Nekā tamlīdzīga! D�ereds atsaucās. Pat ja tā bija tu ta�u mācījies labi, vai ne?

-��� Laikam gan. Sāra pietrūkās kājās un apgāja apkārt rak�stāmgaldam. Nolāpīts, kāpēc man sevis ir tik ļoti �ēl? Es iztu�ros kā skolniece! Mainīsim sarunas tematu. Kas jauns tavā darbā?

-�� Nekas, D�ereds atteica. Pastāstī�u vēlāk.

Sāra uzrauca vienu uzaci.

-��� Pastāsti tagad!

-��� Nieks vien ir.

Kaut kas nebija lāgā.

-��� D�ered, es ļoti ceru, ka man nav taisnība.

-��� Kādā ziņā?

-��� Tu noklusē labās ziņas tikai tāpēc, ka esi noraizējies par mani.

-��� Es neko neslēpju.

-�� Tā jau es domāju. Klāj vaļā!

D�ereds negribīgi padevās.

-�� Kad atgriezos no pusdienām, man klāt pienāca Veins un pa�ziņoja, ka es esot� citēju: "Uz pareizajām sliedēm."

-��� Veins? Sāra saviļņota atkārtoja. Tomass Veins? Viņ� tei�ca, ka balsos par tevi?

-�� Viss liecina, ka tuvākajā pusgadā es varu kļūt par firmas part�neri. Tas atkarīgs no tā, cik man būs klientu.

-�� Tā ir brīni�ķīga ziņa! Sāra iesaucās.

D�ereds neatbildēja.

-�� Tikai nesaki man, ka vēl aizvien raizējies, vai spēsi piesaistīt firmai klientus.

-�� Tie�i tāpēc es negribēju par to tagad runāt�

-�� D�ered, paldies par iejūtību, bet esmu spējīga domāt par di�vām lietām vienlaikus. Beidz lavierēt un runā skaidru valodu! At�ceries mūsu sarakstu? Kas vēl atlicis?

-��� Neviens. Es izmēģināju visu. Mūsu absolventu asociācijas, tirdzniecības palātu, sinagogu, baznīcu, Deviņdesmit otrās ielas jauno kristie�u apvienību, demokrātus, republikāņus, "Kiivanis" klubu, �Rotary" klubu, "Toastmasters". Ja vien organizācijai ir iz�devums, esmu ievietojis tajā reklāmu. Ja vien notiek sapulces, esmu tajās piedalījies. Es nesaprotu, kāpēc man neizdodas pie�saistīt klientus.

-�� Mīļais, es zinu, ka tev vienmēr veicas labāk nekā citiem. To�mēr nav nekas nosodāms, ja gadās atzīt, ka patrāpījies grūti iz�pildāms uzdevums. Tas nenozīmē, ka tā ir tava vaina.

-�� Es nepiekrītu. Kaut kas man ir paslīdējis garām. Varbūt nā�kamreiz jāapģērbjas vienkār�āk, lai cilvēki nedomā, ka esmu ne�pieejams.

-�� Tu ta�u nerimsies, vai ne?

-��� Man jāsaprot, kas notiek. Risinājums atradīsies.

-�� Piepe�i tev radusies drosme?

-��� Es alla� esmu bijis drosmīgs.

-��� D�ered, tu valkā mājas bikses ar platām starām, un tādas pa�as valkāja tavs tēvs.

-�� Tam nav nekāda sakara ar drosmes trūkumu. Varbūt tādas bikses ir modernas.

-��� Neapvainojies, dārgais, ta�u tev nav ne mazākās jausmas, kas ir modē. Ja nebūtu manis, tu būtu izkaltusi, apsvilusi maizes �ķēlīte.

-�� Tu mani nosauci par sausiņu?

-�� Es gribu teikt, ka risinājums tie�ām jāatrod.

Tajā brīdī kabinetā ienāca Gafs.

-�� Vai kāds vēlas noturēties darbā? viņ� nodungoja.

-��� Vienu mirkli! Sāra, aizklājusi ar plaukstu klausuli, viņam uzsauca. D�ered, man jābeidz runāt.

-�� Vai viss ir kārtībā?

-�� Jā. Es tā ceru, viņa atbildēja. Un, starp citu, vēlreiz pal�dies, ka uzklausīji mani.

-��� Nesmīdini mani! Es to daru ar prieku.

Sāra nolika klausuli un pacēla skatienu uz asistentu.

-��� Es uzdevu jautājumu vai kāds vēlas noturēties darbā?

-��� Kāpēc jūs esat �eit? Sāra noprasīja. Jums ta�u bija jāiet pie ārsta.

-��� Nupat uzzināju, ka Transporta departamentā izlingoti trīs�simt cilvēku, tāpēc nolēmu atcelt vizīti pie ārsta. Ja darbinieku at�lai�ana notiek tādā ātrumā, es nevaru par jums nerūpēties.

-��� Kā jūs zinājāt, ka neesmu aizgājusi pusdienās?

-�� Par to kārtējo reizi jāpateicas ļaunajai karalienei, kā dēvēju deduktīvo metodi. Es nospriedu, ka, cie�i apņēmusies palikt �ajā darbā, jūs sēdēsiet savā kabinetā un plēsīsiet matus. Redzot jūsu apsārtu�ās acis, saprotu, ka neesmu kļūdījies.

-�� Priek�pilsētas bērni parasti nemēdz būt tik saprātīgi.

-Jebkuru dzīves gudrību var apgūt lielveikalā. Vai esat gata�va sākt? Es laikam zinu, kā jūs varat palikt savā jaunajā darbā.

-�� Jūs zināt? Sāra pārjautāja.

-�� Ja dimēsim te visu dienu, paliksiet nezinot.

Sāra iesvieda Monegana paziņojumu atkritumu grozā.

-�� Gaf, es nudien esmu pateicīga, ka atcēlāt vizīti pie ārsta. Jums tas nebija jādara.

-Jūs visu rītu izturējāties pret mani kā pret līdzīgu, un tas man nozīmē ļoti daudz. Ņemot vērā, ka lielākā daļa sievie�u, kuras esmu sastapis, vienā laidā taisīja man uz galvas, ar to pietiek, lai es būtu jums uzticīgs līdz mū�a galam. Un nu ejam!

Sāra sekoja Gafam.

-�� Uz kurieni?

-�� Uz tiesas namu pāri ielai. Ja gribat kļūt par apgabala proku�rora palīdzi, jums jādabū krimināllieta.

Sēdēdams savā nevainojami iekārtotajā kabinetā, D�ereds ne�atņemdamies lūkojās uz moderno tālruņa aparātu.

-�� Nevelc garumā, riebekli! Zvani ta�u!

-�� Tā nekas neiznāks, sacīja viņa asistente Ketlīna, ienākda�ma kabinetā ar mapju kaudzīti rokās. Tas iezvanīsies tikai tad, ja tu novērsīsies.

Pirms trim nedēļām Ketlīnai bija apritēju�i trīsdesmit pieci ga�di, lai gan vasarraibumainā seja un taisnie mati, kas slīga līdz pat viduklim, vērta viņu vismaz par pieciem gadiem jaunāku. Ket�līna bija iestājusies darbā advokātu birojā "Veins un Portnojs" pirms pieciem gadiem, kad iecerei studēt par medicīnas māsu ce�ļā stājās viņas nepatika pret asinīm. Pie D�ereda viņa strādāja jau ceturto gadu. Lai gan D�ereds, kārtības un organizētības apo�loģēts, nebija viegli pacie�ams priek�nieks, Ketlīna ne bez lepnu�ma atzina, ka ir vēl grūtāk pacie�ama. Biroja darbinieki jokoja, ka Ketlīna ar savu pedantiskumu pat putekļus spētu sakārtot alfa�bēta secībā. Da�i uzskatīja, ka viņas uzticība D�eredam ir kārtī�bas mīlestības izpausme, bet, cituprāt, tas bija nepārprotams pie�rādījums, ka asistente savā bosā mazliet ieķērusies.

D�ereda kabinets, tāpat kā viņa dzīvojamā istaba mājās, bija iekārtots gaumīgi tas bija ērts, izsmalcināts, glīts, un tajā netrū-

ka piemiņlietu no vecām filmām. Studēdams vēsturi un nedaudz ari kinovēsturi, D�ereds bija aizrāvies ar popkultūras relikvijām, tāpēc izlaidumā vecāki viņam uzdāvināja Hamfrija Bogarta fil�mas "Lielais miegs" plakāta oriģinālu. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Pa�laik kabineta sienu greznoja divi ierāmēti fil�mu plakāti itālie�u klasika "Velosipēda zaglis" un Vudija Allena "Manhetenas" fran�u versija. Uz galdiņa aiz sarkankoka rak�stāmgalda atradās veca trofeja no Jeilas krosa komandas laikiem. D�eredā joprojām kūsāja sacensības gars, un, kop� sevi atcerējās, viņ� bija apsēsts ar skrie�anu. Ātrums viņu nesaistīja, viņ� nebija sprinteris viņam patika garajās distancēs plānot optimālo tempu.

�o balvu D�ereds bija izcīnījis, kad mācījās koled�as pirmajā kursā. Viņu uzaicināja piedalīties starptautiskajā skrējienā, ko sponsorēja Madrides universitāte. No trīssimt amerikāņu skrējē�jiem D�ereds bija vienīgais, kur� izpētīja apvidu. Piezvanījis da��iem lietpratīgiem cilvēkiem un apmeklējis tūrisma aģentūru, viņ� noskaidroja, ka pilsētas plānotāji, cerot uz vasaras olimpiskajām spēlēm Spānijā, gludo pilsētas centra segumu nomainīju�i pret tū�ristiem tīkamo bruģakmens klājumu. D�ereds ar komandas bied�riem mēne�iem ilgi trenējās grubuļainajās Ņūheivenas ieliņās, un Jeilas komandas pārstāvji garajās distancēs Madridē izcīnīja uz�varu pēc uzvaras.

D�ereds skrie�anu uztvēra loģiski, racionāli, pragmatiski vi�ņam tā bija fiziska aktivitāte, kas palīdz asināt prātu. Tāpēc viņ� sacentās, un intelektuālā piepūle viņu valdzināja. Pēc juridiskās augstskolas absolvē�anas galvenais skrejceļ� veda uz advokātu biroja partnera godu.

-��� Vai drīkstu uzdot jautājumu? D�ereds prasīja, nenovērsis skatienu no tālruņa aparāta. Vai piesaistīt klientus neizdodas tikai man vai ari visiem ir grūti?

-��� Ko par to teica Sāra? Ketlīna izvairīgi atjautāja.

-�� Viņa teica, ka tas esot grūti.

-�� Un kā domā tu?

-��� Es teiktu, ka man tas nepadodas.

-�� Tas ir viss, ko gribēju zināt. Es atsakos atbildēt.

D�ereds paskatījās Ketlīnā.

-��� Kāpēc tu mū�dien tā izlokies?

-��� D�ered, kas notika pēdējo reizi, kad es tev nepiekritu? Tu gri�bēji zināt, ko uzdāvināt mātei dzim�anas dienā. Mēs ar Sāru ie�teicām nopirkt aromātiskas ziepes un burbuļu pudeli vannai, tu uzskatīji, ka prāva ziedu buķete ir labāka izvēle. Tu mūs abas sa�tracināji līdz baltkvēlei, jo nopirki visus sievie�u modes �urnālus un gandrīz nedēļu centies pierādīt, ka mūsu ieteikums nekam ne�der. Beigu beigās tu nelikies mierā, līdz mēs neapliecinājām, ka tev ir taisnība.

-Tomēr man bija taisnība. Burbuļu putas vannai bija pārejo�s modes kliedziens. Vismaz togad.

-��� Tas nav nekāds� Ketlīna saminstinājās. Viņai neklājās strostēt priek�nieku. Pēc brī�a viņa piebilda: Man patīk palīdzēt, kad tu ierocies darbā un aizraujies ar pētniecību, ja tas skar dar�bu, likumus, svarīgus jautājumus. Ta�u es nevēlos kļūt par inkvi�zīcijas upuri, apsprie�ot savus personiskos uzskatus.

-Tātad tu piekrīti, ka Sāra ir�

-��� D�ered, lūdzu, nenopel citu padomus! Sāra lieliski prot tikt galā ar dzīves samezglo jumiem. Viņa zina, ko dara, un viņa tevi pazīst.

-�� Tas nozīmē, ka tu patie�ām domā�

-��� Es tev varu teikt tikai vienu tava sieva ir gudra sieviete. Es arī neesmu muļķe, tāpēc negrasos iejaukties. Vai mēs, lūdzu, ne�varētu pievērsties darbam?

-�� Jā, tev taisnība, D�ereds novilka, vēl beidzamo reizi uzmez�dams skatienu tālruņa aparātam.

-��� Cikos viņ� solīja zvanīt? Ketlīna vaicāja.

-�� Jau pirms divdesmit minūtēm. Tas nekas, kā viņ� kavējas� Es tikai gribēju pirms Hārtlija iera�anās pārliecināties, vai ziņas ir ievāktas. D�erijs Hārtlijs pārstāvēja pretējo pusi prāvā, kurā "Rose Microsystems" bija apsūdzēta dzimumu diskriminācijā. �ī firma bija viens no lielākajiem D�ereda klientiem. Hārtlija argu�menti nebija īpa�i pārliecino�i, un D�eredam nebija noslēpums, ka izskatīt diskriminācijas lietas nozīmē staigā�anu pa trauslu ledu.

-��� Kāda būs tava stratēģija? Ketlīna jautāja.

-�� �ādā situācijā es darī�u visu, lai nepieļautu, ka lieta nonāk tiesas zālē. Vieno�anās vai sakāve!

-�� Ja nu Hārtlijs atsakās no pārrunām?

-��� Visi advokāti vēlas pārrunas. Mums tikai jāatrod Berovs.

-��� Lai arī viņ� ir tavs iecienītais privātdetektīvs, viņ� tomēr ir pazudis no zemes virsas, Ketlīna noteica. Pēdējās piecpadsmit minūtēs esmu zvanījusi viņam uz darbu, uz mājām, uz mobilo tālruni, noraidījusi ziņu uz peid�eri un aizsūtījusi faksu. Es būtu palaidusi pasta balodi, ta�u nezinu, uz kurieni lai to nosūta. Ketlīna atvēra mapi, ko turēja rokā. Varbūt varam sazināties ar kādu citu detektīvu? �ajā sarakstā ir �etrpadsmit privātdetektīvu, se�i policisti, kas piestrādā par detektīviem, un trīs ziņotāji no ie�las. �is uzdevums visiem ir pa spēkam.

-�� Berovs strādā ar �o lietu jau nedēļu. Tici man, es viņu pazīs�tu, un viņ� visu paveiks godam.

Ketlīna nepaguva atbildēt, jo iezvanījās D�ereda tālrunis.

-��� D�ereds Lin�s, viņ� sacīja klausulē. Jā. Nē. Lai viņ� nāk �urp! D�ereds nolika klausuli un pārlaida plaukstu pār kārtīgi saķemmētajiem matiem. Esam mēs gatavi vai neesam, bet Hārt�lijs ir klāt.

-�� Un tev nav nenieka. Ketlīna nopūtās.

-��� Un man nav nenieka.

Dodoties uz 100. namu kaimiņos Centrālajā ielā, Sāra ar grū�tībām turējās līdzi Gafam. Lavierēdami caur advokātu straumi, kas nepārtraukti plūda starp abām ēkām, Gafs skaidroja:

-��� �ajā ēkā izvietotas lielākā daļa tiesas zāļu. Piedevām tā ir SLIB mājvieta.

-��� SLĪD? Sāra pārjautāja.

-�� Nekas, gan redzēsiet.

Gafs iegāja pa ēkas parādes durvīm. Pasoļoju�i garām apsar�dzei, viņi iesteidzās lifta kabīnē. Durvis jau vērās ciet, kad pēdējā mirklī kāds iegrūda starp tām roku. Lifta durvis atslīdēja vaļā, slaids vīrietis ar piparu pelēkiem matiem un armijas ezīti veltīja Sārai pavir�u skatienu un ienāca lifta kabīnē.

-�� Priecājos, jūs redzot, Viktor! Gafs viņu uzrunāja.

-�� Hmm� Viktors vēsi atņurdēja.

Vīrietis bija ģērbies tum�zilā uzvalkā bez nevienas krunciņas, ar nevainojamā mezglā sasietu sarkanzilu "Hermиs" kaklasaiti ap kaklu, un izskatījās iespaidīgs.

Gribēdams panākt draudzīgāku gaisotni, Gafs centās uzturēt sarunu.

-��� Viktor, vēlos iepazīstināt jūs ar Sāru Teitu. Sāra, tas ir Vik�tors Stokvels.

Sāra un Viktors pamāja viens otram.

-�� Sāra nupat sākusi strādāt pie mums. Es vedu viņu uz SLIB, lai to izrādītu.

-�� Tad pasteidzies, Viktors sacīja. Pagaidām zināms, ka at�laidīs se�desmit darbiniekus.

-�� Se�desmit? Sāra pārprasīja.

Lifta durvis atvērās otrajā stāvā. Viktors izgāja no kabīnes, un Sāra ar Gafu viņam sekoja.

-��� Kur jūs uzzinājāt �ādu skaitli?

-�� No Eleinas, atteica Viktors. Eleina bija apgabala prokurora sekretāre. �ajā sarakstā ir visi darbinieki, ne tikai juristi. Viņ� pievērsās Sārai. Iesaku vēl nesteigties ar izkravā�anos. Jauniņie mirst pirmie.

-�� Pateicos! Sāra novilka. Viktora brīdinājums viņas drosmi nevairoja.

-�� �ādu padomu nevar ietērpt maigākos vārdos, Viktors no�burk�ķēja un attālinoties piebilda: Tiksimies vēlāk pie sekretā�res.

Kad Viktors bija prom, Sāra apvaicājās:

-�� Cik ilgi viņ� jau ir karsējmeiteņu kapteinis?

-�� Neuztveriet to personiski! Viņam tāds raksturs, Gafs mie�rināja. Biju�ais jūras kājnieks, alla� bargs pret jauniesauktajiem. Laikam nav pamanījis, ka armijas gadi jau sen aiz muguras.

-��� Vai ir kāda cerība, ka atlaidīs viņu, nevis mani? Sāra pa�vaicāja.

-�� Ne mazākās. Viktors, iespējams, ir labākais prokurors mūsu iestādē, ja ne visā pavalstī.

-�� Tas neiejūtīgais vīrs ar tum�ajām acīm? Zvērinātie uz �ādu tēlu uzķeras?

-��� Var jau būt, ka sirds viņam ir cieta kā akmens, ta�u tiesas zālē viņ� ir nepārspējams, Gafs paskaidroja. Zvērinātie viņu dievina, liecinieki viņu dievina, tiesne�i ēd viņam no rokas. Kaut kas neaptverams.

-��� Bet kāpēc?

-�� Viņam piemīt brutāla vaļsirdība, Gafs sausi atbildēja. Lie�lais vairākums advokātu runā riņķī un apkārt, izmēģina visu, ce�rot, ka kaut kas no tā visa iedarbosies. Viktors liek lietā tikai pie�rādījumus, kas ir viņa rīcībā, ne vairāk, ne mazāk. Ja Viktoram kaut ko nav izdevies pierādīt, viņ� uzreiz to atzīst, bet, ja ir izde�vies, viņ� ar to nelielās. Cilvēkus viņa godīgums satriec, tie viņu iemīl. No pirmā acu uzmetiena to nepateiksi, ta�u Viktors jau div�desmit gadus ir lietpratējs savā profesijā.

-��� Tātad izcils?

-��� Jā, vislabākais, Gafs atteica un atvēra durvis ar uzrakstu SL1B. Laipni lūgta Sākotnējās lietu izvērtē�anas birojā! viņ� sacīja, kad abi iegāja pa durvīm.

Pamājis ar roku biroja administratorei, Gafs devās uz vienām no daudzajām durvīm telpas pretējā sienā, palaida Sāru pa priek��u un aizvēra kabineta durvis.

-�� Tātad �eit visiem pie�ķir lietas? Sāra jautāja.

-��� Pilnīgi pareizi. Gafs apsēdās pie galda. �is birojs ir pro�kuratūras sirds, kaut ari daudziem par to nav ne jausmas. Gan�drīz visi pilsētas noziegumi simt divdesmit pieci tūksto�i lietu gadā nonāk �ajā birojā. Policists, kas veicis arestu, izpilda aiz�turē�anas protokolu, kurā izklāsta aresta iemeslu. Ik dienu birojā nonāk kaudzēm �ādu protokolu, un SLIB uzraugs kāds no ilg�gadējiem prokurora palīgiem izdala �īs lietas prokurora palī�giem. Ta�u viņ� tās neizdāļā, kā pagadās. Galvenais kritērijs ir pieredze jo lielāka pieredze, jo svarīgākas lietas pie�ķir. Pirmajā darba nedēļā visticamāk jūs saņemsiet nenozīmīgu, garlaicīgu lie�tu, par kuru nevienam nebūs nekādas daļas.

-��� Bet man vismaz būs darbs, Sāra prātoja. Būs, ar ko ie�sākt.

-�� Tas nav nekas īpa�s, Gafs atteica. Krimināllietu var da�būt jebkur�. Ņujorkā nelādzību pietiek, un atrast noziegumu ir tik�pat viegli kā atrast sievieti, tie ir visās pilsētas malās, bet, ja gri�bi atrast pienācīgu, jāraujas melnās miesās.

-��� Kā lai es tieku pie svarīgas lietas?

-�� Tas nu ir burvju jautājums. Vaļsirdīgi runājot, tas ir viens no vislabāk glabātajiem noslēpumiem �ajā iestādē, Gafs skaidroja, un Sāra uzmanīgi klausījās. Lai pie tādas lietas tiktu, jums jāat�rod kāds, kur� jums to uzticētu, pirms tā nonāk �ajā birojā.

-�� Kur� gan uzticēs iesācējam lietu? Sāra jautāja.

-�� Tur jau tā nelaime, Gafs atzina. Reizēm policists, kas iz�darījis arestu, ir personiski ieinteresēts izmeklē�anā, piemēram, ja noziedznieks ievainojis viņa pārinieku. Viņ� neiet uz SLIB, bet nodod lietu pa�a izvēlētam prokurora palīgam. Gadās, ka vienas vai otras lietas likteni lemj tiesnesis, izraudzīdamies, kuram pro�kurora palīgam to uzticēt.

-��� Vai tas ir likumīgi?

-��� Ari tas ir �īs iestādes noslēpums, bet vienlaikus ari paņē�miens, kas darbojas. Sabiedrības ticību sistēmai nodro�ina uzva�ras nozīmīgās prāvās. Un ticība taisnīgumam ir labākā noziedzī�bas profilakse.

-�� Aizkustino�a runa. Kur lai atrodu policistu vai tiesnesi, kas man izsniegs lietu?

-��� Neatradīsiet, Gafs atbildēja. Jums var palīdzēt vienīgi SLIB biroja administratore jeb �ā stropa bi�u māte. Viņas rokās nonāk visi aizturē�anas protokoli no iecirkņiem, viņa piestiprina katru protokolu pie prokuratūras pieprasījuma veidlapas un no�gādā tās tābri�a SLIB uzraugam. Ta�u tikai retais zina ja pret �o meiteni izturas jauki, viņa lietu var nolikt malā, pirms pārējās aiz�nes priek�niekam.

-��� Pilnīgs sviests! Sāra iesaucās.

-�� Es nezinu, sviests vai cits pārtikas produkts, bet tāda �eit ir kārtība.

-�� Tātad jūs domājat, ka tā ir mana labākā iespēja?

-�� Bez �aubām. Ja varat dabūt lietu un tā nonāks tiesā, priek��niecība sapratīs, ka neesat ieradusies �eit stiept gumiju. Esmu pā�rāk zemu hierarhijā, lai atrastu tiesnesi vai izmeklētāju, kas jums uzticētu lietu, tomēr varu ieteikt, kā pie tās tikt. Iespējams, tā ne�sīs jums uzvaru. Pielabinieties administratorei, un viņa jums pie��ķirs lietu.

Sāras sejā lēnām atplauka smaids.

-��� Septiņsimt tūksto�i dolāru? D�ereds neticīgi pārprasīja. -No kurienes tu izrāvi tādu skaitli?

Kaut arī viņ� bija nojautis, ka Hārtlijs prasīs prāvu summu, lai panāktu vieno�anos ārpus tiesas zāles, tomēr nebija gaidījis, ka summa būs tik liela. Pat ja Hārtlijs cerēja, ka puses vienosies par divas reizes mazāku summu, trīssimt piecdesmit tūksto�i bija stipri vairāk, nekā D�ereda klients bija ar mieru maksāt.

-��� Nevajag brīnīties, Hārtlijs bilda, pārslidinādams plaukstu plānajiem iesirmajiem matiem. Skaitlis nemaz nav tik pārstei�dzo�s.

-��� Hārtlij, ja es to pateik�u klientam, viņ� mani nogalinās. Tu ta�u pats apjēdz, ka summa ir nepamatoti augsta.

-��� Ko lai saka! Mūsu rīcībā ir spēcīgi argumenti. Ja mūsu pie�dāvājums ir tik nepieņemams, nosauc savu summu.

D�ereds bija pilnvarots solīt divsimt tūksto�us, ta�u viņ� bija cerējis vienoties par mazāku summu. Ja viņa rīcībā būtu vajadzī�gā informācija, katrā ziņā varētu nokaulēt līdz pat piecdesmit tūk�sto�iem. Par nelaimi, svarīgā informācija vēl nebija saņemta.

-������������ Nezinu gan, D�ereds laipoja, gribēdams novilcināt laiku.

-��� Varbūt tomēr lieta nonāks līdz tiesai. Mēs labi zinām, ka tavas klientes reakcija bija pārspīlēta.

-�� Pat ja tā ir, es ieteiktu ilgi un rūpīgi apdomāt, vai ir vērts uz�sākt tiesā�anos. �ādas prāvas vienmēr izraisa nepatīkamu publicitāti.

D�ereds samiedza acis un apveltīja pretinieku ar saltu ska�tienu.

-�� Zini, Hārtlij, tu nupat man atklāji agrāk nenojaustu sava rak�stura iezīmi. Lai gan neuzskati, ka tavai klientei ir pamats ierosi�nāt lietu, tu piekriti pārstāvēt �o juku�o tāpēc, ka diskriminācijas lietas nes vieglu peļņu.

-��� Netiesā mani, dēliņ! Tev jāapgādā sava ģimene, man sava.

-��� Nesauc mani par dēliņu, un es negrasos apsvērt piedāvā�jumu par septiņsimt tūksto�iem. Nosauc mazāku summu!

-��� Vai es neizskatos pārāk satraukta? Sāra jautāja, noslaucī�dama plaukstas gar zilo bik�u kostīmu.

-��� Satraukta? Tas nav īstais vārds, Gafs atteica. Es teiktu, ka labākais apzīmējums būtu "ārēji mierīga, bet iek�ēji pārbiju�sies".

-��� Ko tad jūs gribējāt? Uz spēles likts mans darbs!

-��� Nedomājiet par darbu! Vai mūsu plāns ir skaidrs?

-��� Kā nu ne? Jūs mūs iepazīstināt, es runāju medussaldā balsī, un viņa pasniedz man lietu.

-������������ Pareizi. Gafs atvēra biroja ārdurvis, un viņi iegāja gaitenī.

-�� Lai mums veicas!

Pieņem�anas telpā pie neliela ozolkoka galda, ierakusies pa�pīros, sēdēja Evelīna Kaca. Viņa zināja, ka prokurora palīgi pa�rasti atgrie�as no pusdienas pārtraukuma ap diviem, tāpēc strā�dāja vaiga sviedros iereģistrēja tikko atvestos aizturē�anas protokolus un sagatavoja tos izdalī�anai.

-�� Sveika, Evelīna! Gafs sacīja, pieiedams pie galda. Kā �o�dien svie�as?

-��� Vai mēs būtu pazīstami? Evelīna apprasījās.

-��� Es esmu Gafs, strādāju blakusmājā par tiesas prāvu sagata�vo�anas asistentu. Agrāk strādāju pie Konrādā Mūra. Gribēju tevi iepazīstināt ar savu jauno priek�nieci.

Sāra tuvojās Evelīnas galdam, un Gafs sacīja:

-��� Tā ir Sāra Teita, tikko sāka pie mums strādāt. Viņa birojā ir pirmo reizi.

-��� Man prieks par jums abiem, Evelīna sacīja, no jauna pie�vērsdamās aizturē�anas protokoliem, kas bija nokrauti uz galda.

Pirms Gafs paguva ierunāties, atvērās biroja durvis un ienāca vīrietis olīvzaļā uzvalkā, nesdams nelielu kaudzīti ar protokoliem.

-��� Ir vēl? Evelīna noprasīja.

-��� Pēcpusdiena vēl nav īsti sākusies, vīrietis attrauca un iz�gāja. Drīz atkal iegriezī�os.

Evelīna ievietoja tikko atnestos protokolus saņemto dokumen�tu kastītē un turpināja darbu. Par Sāru un Gafu viņa nelikās ne zinis.

Sāra, veltījusi Gafam pārmetuma pilnu skatienu, vērsās pie ad�ministratores.

-�� Klausieties, es atvainojos par traucējumu. Esmu �eit pirmo reizi un�

-�� Nē, labāk paklausieties jūs! Evelīna pārtrauca viņu, nolik�dama skavotāju. Es zinu, ka esat jauniņā, zinu, ka gribat labu lietu, ta�u tas ari ir viss, ko es par jums zinu. Ja ļau�u jums ielīst bez rindas, es atstum�u citus, kas ir ne tikai patīkamāki, bet ari mazāk uzmācīgi.

Sāra apstulbusi lūkojās viņā, nezinādama, ko atbildēt.

-�� Es negribēju jūs sadusmot. Es tikai centos�

Atkal pavērās biroja durvis. Pa tām ienāca nevis vīrietis olīv�krāsas uzvalkā, bet gan Viktors Stokvels. �ķērsodams sekretariāta telpu, viņ� palūkojās uz Sāru.

-�� Vēl aizvien neesat atlaista?

Sāra izmocīja smaidu.

-�� Iedomājietes nē. Esmu izturējusi vēl veselas divdesmit mi�nūtes.

-�� Sveiks, Vik! Gafs uzsauca. Uzrunātais neatbildēja, un Gafs piebilda: Es arī priecājos, tevi satiekot! Apkampju un cie�i sa�spie�u.

Neveltījis nekauņam ne vārda, Viktors taisnā ceļā devās uz SLIB uzrauga kabinetu. Evelīna paķēra da�us aizturē�anas pro�tokolus un sekoja viņam.

Kad viņa nozuda aiz durvīm, Sāra atspiedās pret Evelīnas galdu.

-��� Neticami!

-�� Varēja būt vēl ļaunāk, Gafs iebilda.

-�� Kā? Kā var būt vēl ļaunāk?

-�� Jūs varējāt aizdegties, saindēties ar indīgo īvi vai pat saķert vējbakas tas būtu krietni vien ļaunāk.

-�� Gaf, ne tagad, Sāra lūdzās.

-�� Norunāsim tā es ie�u nolūgties Viktoru. Varbūt viņ� maz�liet ie�ēlosies par mums. Pirms Sāra paguva iebilst, Gafs devās uz tām pa�ām durvīm, pa kurām bija iegāju�i Viktors un Evelīna.

Palikusi viena, Sāra aizvēra acis un pamasēja deniņus. Atkal atvērās biroja durvis. Ienāca vīrietis, kas iepriek� atnesa aizturē��anas protokolus.

-��� Kur tad Evelīna? viņ� noprasīja, turēdams rokās kārtējo kaudzīti ar protokoliem.

-��� Iegāja tur kopā ar Viktoru, Sāra paskaidroja, pamādama uz īstajām durvīm.

Vīrietis ielika papīrus saņemto dokumentu kastītē, un Sāra vai�cāja:

-�� Vai tur ir kas svarīgs?

-��� Nav ne jausmas, viņ� atteica. Uz �īs mapes ir lūgums izsniegt to Viktoram. Varu derēt, ka tā nav nekāda joka lieta.

Tā ari bija kaudzītes virspusē atradās aizturē�anas proto�kols parastos brūnos papīra vākos. Pie mapes bija pielipināta dzeltena papīra lapiņa ar uzrakstu "Lūgums izsniegt Viktoram Stokvelam".

-�� Jauki. Vai man jums nekas neatradīsies? Sāra jautāja.

-�� Es minē�u jums vajag nozīmīgu lietu, lai atstātu iespaidu uz bosu.

-�� Uz to pusi ir.

-�� Vai tad �ī pilsēta jums neko nav iemācījusi? Ja kas vajadzīgs, ņemiet.

-��� Es nesaprotu, Sāra novilka.

-��� Es runāju par �o lietu. Viņ� norādīja uz mapi. Ja jūs to gribat, tā ir jūsu.

-��� Kā tas jāsaprot mana? Uz vāka ir norādījums, ka tā jāiz�sniedz Viktoram.

-�� Tas nav norādījums. Tas ir lūgums. Tas nozīmē, ka policists, ja vien varētu izvēlēties, gribētu, lai apsūdzības pusi pārstāv Vik�tors.

Vīrietis a�i pavērās uz durvīm, aiz kurām bija nozudusi Eve�līna, un tad atkal pievērsās Sārai.

-��� Lietai, kuru lūdz nodot Viktoram, jābūt īstajai. Ņemiet to!

-��� Vai jūs jokojat? Sāra kāpās atpakaļ. Es nevaru to ņemt. Tā nav mana lieta.

-�� Tā nav arī kāda cita. Lieta vēl nav nodota prokuroram.

-��� Bet policists vēlas, lai to saņem Viktors�

Vīrietis noplēsa pielipināto papīra gabaliņu un to saburzīja.

-�� Tagad neviens nezinās, vai kādam tā bijusi paredzēta.

-��� Pagaidiet�

-�� Puse no visām lietām nonāk �eit ar lūgumu tās nodot Vikto�ram. Ticiet man, ar visām viņ� tikpat nespēj strādāt. Turklāt Vik�tors ir īsts draņķis un būtu pelnījis vienu otru svarīgu lietu neda�būt. Ja jums to loti vajag, ņemiet.

-��� Nezinu gan, Sāra nervozi novilka.

-��� Labi. Tā ir jūsu dzīve, un es to izlemt nevaru, vīrietis izme�ta, dodamies uz durvīm. Tomēr ticiet man Viktors tās trūkumu neizjutīs. Viņam lietu ir du�iem. Izejot no biroja, viņ� piebilda:

-��� Ticu, ka jums veiksies un jūs gūsiet uzvaru.

Atkal palikusi viena, Sāra nenovērsdamās skatījās uz mapi, ko vairs nerotāja zīmīte. Skaidrs kā diena, tā ir lieliska lieta, viņa sev teica. Un gan jau Viktors bez tās iztiks. Netikdama gudra, ko lai iesāk, viņa saausījās un izdzirdēja Gafu un Viktoru strīdamies. Kā noprotams, Viktors nebija ar mieru palīdzēt.

-��� Tā nav mana vaina, atskanēja Viktora balss aiz durvīm.

-�� Samierinieties, tāda ir dzīve!

Pēc da�iem mirkļiem Gafs atgriezās pieņem�anas telpā.

-�� Kas tad jums lēcies? viņ� noprasīja, pamanījis Sāras ba�ī�go sejas izteiksmi.

Sāra norādīja uz Viktoram domāto lietu.

-��� Kurjers apgalvoja, ka �ai jābūt satrieco�ai lietai.

-�� Aha! Gafs pasmaidīja. Jūs sprie�at, ka derētu to no�iept, vai ne?

Sāra neatbildēja.

-��� Vai esat pārliecināta, ka lieta ir tā vērta?

-�� Jā, Sāra atteica. Kāpēc jūs prasāt? Ko jūs iesakāt?

-�� Ņemiet! Ne�aubieties ne mirkli! Neviens jums nepalīdzēs da�būt svarīgu lietu.

Sāra dzirdēja, ka Viktors un Evelīna beidz sarunu, un nedro�i tuvojās Evelīnas galdam, uz kura atradās dokumentu kastīte.

-��� Es rīkojos nepareizi.

-�� Tomēr jūs tā rīkosieties, Gafs attrauca. Ņemiet! Tas ta�u nav nekas sevi�ķs.

Sāra paņēma mapi.

-�� Jācer, ka neiekul�os nepatik�anās.

-�� Tas nenotiks, Gafs solīja.

Abi traucās uz durvīm.

Kad Evelīna atgriezās pie sava galda, Gafs ar Sāru jau bija prom. Arī mapes, uz kuras bija lūgums nodot lietu Viktoram Stokvelam, vairs nebija.

-�� Vai tu vispār dzirdēji, ko es pēdējo pusstundu runāju? D�ereds sirdījās. �etrsimt tūksto�i ir pārāk liela summa. Ja tu neat�kāpsies, mēs varam norunāt tik�anos tiesas zālē.

-��� D�ered, man ir apnicis, Hārtlijs nopūzdamies sacīja. Vār�dos tu gribi panākt vieno�anos, ta�u darbos noraidi ikvienu manu piedāvājumu.

-�� Tāpēc ka tu gvelz blēņas! Ir tāds�.

D�eredu pārtrauca tālruņa zvans. Viņ� bija devis Ketlīnai stin�gru norādījumu pārtraukt tik�anos drīkst tikai tad, ja piezvana Lenijs Berovs, D�ereda labākais privātdetektīvs. Prokuroru rīcībā bija veseli iecirkņi ar policistiem un izmeklētājiem, kas meklēja pierādījumus apsūdzības labā, bet advokātiem vajadzēja paļau�ties uz privātdetektīviem. Pēdējā nedēļā Berovs bija vācis ziņas par Hārtlija klienti. Un tagad D�ereds tikko jau�ami pasmaidīja

-��� beidzot viņ� uzklausīs informāciju, kas ļaus panākt sapratīgu vieno�anos. Kā alla�, ok�ķerē�ana atmaksājas. Pacēlis klausuli, D�ereds ieprātojās, vai pat piecdesmit tūksto�i nav par daudz. Varbūt pietiktu ar divdesmit pieciem un atvaino�anos. Nē, tikai ar divdesmit pieciem tūksto�iem!

-�� D�erij, lūdzu, atvaino! teica D�ereds, pielikdams klausuli pie auss. Hallo! D�ereds Lin�s klausās.

-��� D�ered, tas esmu es, sacīja Berovs ierasti rāmajā balsī.

-��� Es gaidīju tavu zvanu. Vai ir labi jaunumi?

-Jāatzīst, ka es neko neuzgāju. Nekā piedauzīga, nekā pikan�ta, nekā kutelīga. Tā sieviete ir gatavais garlaicības iemiesojums.

-��� Brīni�ķīgi, nav vārdam vietas, D�ereds atteica, mēģinādams izlikties, ka dzirdētais viņu sajūsmina. Es pateik�u viņam, tik�līdz beigsim sarunu.

-�� Vai Hārtlijs �obrīd ir tavā kabinetā? Berovs pajautāja.

-�� Jā gan, D�ereds smaidīdams sacīja. Sē� tie�i man pretī.

-�� Diem�ēl ir vēl kas nepatīkams. Tā kā es tevi glu�i vai dievi�nu, ievācu �ādas tādas ziņas, ko tu nemaz nelūdzi. Tas puisis, pret kuru Hārtlijs iesniedza prasību� tavs klients�

-Jā?

-�� Ir īsts neģelis. Iepriek�eja darbavieta pret viņu iesniegtas �et�ras sūdzības, un divas pierādītas. Lūdz Dievu, kaut Hārtlijam nebūtu tik labi draugi kā es, jo pagaidām izskatās, ka esi uzsācis cie�anu pilnu ceļu.

-�� Jā, tas ir vēl labāk! D�ereds iesaucās. Ko vēl vairāk var vēlēties!

-��� Piedod, priek�niek! Berovs atvainojās. Nodod sirsnīgus sveicienus Hārtlijam! Un Sārai.

-��� Katrā ziņā. Paldies! D�ereds nolika klausuli un, pavēries pāri galdam uz Hārtliju, izmocīja smaidu. Piedodiet! Es ievācu �ādas tādas ziņas par jūsu klienti. Atgriezīsimies pie mūsu cipa�riem.

Sāra un Gafs steidzās prom pa gaiteni.

-��� Rādiet �urp! Gafs sacīja.

-�� �eit ne, Sāra attrauca, palūkodamās pār plecu. Liftā.

-�� Velns, tas noteikti būs kas baigs! Brutāla slepkavība. Vai dubultslepkavība.

-�� Vai jūs, lūdzu, nevarētu apvaldīt savu asinskāri? Sāra bilda.

Liftā neviena nebija. Abi iegāja kabīnē, un Gafs vairākas rei�zes nospieda durvju aizvēr�anas pogu, saukdams:

-�� Veries ciet, ciet, ciet!

Kad durvis beidzot aizvērās, Sāra atrāva vaļā mapi un at�ķīra lappusi ar virsrakstu "Nozieguma apraksts". Ar pūlēm burto�dama policista kricelīgo rokrakstu, Sāra pārskatīja lietas faktus.

-�� Ak kungs! Tas nevar būt! Saki man, ka esmu izlasījusi nepa�reizi! viņa iesaucās un pasniedza mapi Gafam.

-��� Kas noticis?

Kamēr Gafs lasīja, Sāra turpināja:

-�� Tā nav dubultslepkavība, tā vispār nav slepkavība, tas nav pat uzbrukums! Kāds puisis, vārdā Kozlovs, ielauzies mājā Aug�īstsaidā. Krimināllieta, kam jānodro�ina mana nākotne, ir sīka, idiotiska ielau�anās. Bez �aujamiero�a, bez na�a, bez nekā.

-��� Neap�aubāma neveiksme, Gafs sacīja. Lifts apstājās pir�majā stāvā. Tomēr palūkojieties uz to no gai�ās puses. Jums vis�maz ir lieta.

-��� Tas gan, Sāra sacīja, kad viņi izgāja no Centrālās ielas 100. nama. Es tikai ceru, ka tā mums nesagādās jaunas galvas�sāpes.

Viktors stāvēja pie Evelīnas galda.

-��� �eit jābūt lietai, ko atsūtīja īpa�i man. Apsūdzētā vārds ir Kozlovs.

-��� Kozlovs, Kozlovs, Kozlovs, Evelīna atkārtoja, pārlapodama dienas gaitā atgādātos aizturē�anas protokolus. �eit es to nere�dzu. Piedodiet!

-�� Un �ajā kaudzītē? Viktors norādīja uz saņemto dokumen�tu kastīti.

Evelīna to iz�ķirstīja. Velti.

-��� Diem�ēl tādu neredzu.

-Tā bija ielau�anās lieta. Apsūdzētais ir Kozlovs.

-��� Es jau pirmo reizi dzirdēju, Evelīna atteica. �eit tās nav. Vai esat apvaicājies citiem prokuroru palīgiem?

Viktora acis dusmās samiedzās.

-��� Es jums kaut ko pavaicā�u. Kur� kuram atbild es jums vai jūs man? Nē, uzdo�u vieglāku jautājumu kur� no mums ir SLIB administrators?

-�� Piedodiet, es negribēju�

-�� Mani neinteresē, ko jūs negribējāt. Mani interesē tā krimināl�lieta. Tāpēc jums uz karstām pēdām jāpārmeklē �is birojs un jā�noskaidro, pie kā �ī lieta ir.

-��� Ko mēs tagad darīsim? Sāra jautāja, apsēdusies pie rak�stāmgalda savā kabinetā. Viņa grozīja rokās Kozlova aizturē�a�nas protokolu.

-��� Kāpēc jūs jautājat, ko mēs tagad darīsim? Gafs nesaprata. Kas tas par jocīgu jautājumu?

-�� Skaidrs, ka �ī lieta ir galīgs mēsls. Kā lai es tieku no tās vaļā? Vai mēs nevaram atgriezties, atdot to atpakaļ un palūgt citu?

-�� Lieta ir jums rokās, un atdot to nav iespējams. Iedomājieties, ka jūs būtu nopirkusi bikses un saīsinājusi staras, tādas sabojā�tas bikses veikalā atpakaļ nepieņems.

-��� Bet es tām biksēm neesmu ne pirksta piedūrusi! Es tās tikai noņēmu no pakaramā! pavicinājusi Kozlova aizturē�anas pro�tokolu, Sāra iesaucās. Uz tām nav ne mazākā traipiņa!

-�� Jūs tik un tā nevarat tās atdot. Naudu atgūt nevarat, un pre�ci apmainīt arī nedrīkst.

-��� Kāpēc gan ne?

-��� Ja mēs iedibinātu �ādu apmaiņas politiku, par nelielajiem noziegumiem, kādu �ajā pilsētā ir papilnam, lietas ierosinātas ne�tiktu nekad. Visi gaidītu tikai izdevīgās.

-�� Gaf, es nospļaujos par �ejienes politiku. Es gribu atrisināt �o situāciju. Labi, paraudzīsimies uz to no citas puses. Vai es neva-

ru ieiet SLIB birojā, nomest mapi uz administratores galda un pa�ziņot, ka kļūdas pēc kurjers to piegādājis man?

-��� Dro�i vien varat, Gafs sprieda. Galvenais, lai�

Iezvanījās Sāras tālrunis.

-��� Kas ir galvenais? Sāra noprasīja, nelikdamās traucēta.

-�� Galvenais, lai SLIB administratore nebūtu pamanījusi tās no�zu�anu. Ja viņa pamanījusi�

-��� Vienu mirkli! Sāra uzsauca Gafam un pacēla klausuli. Te Sāra.

-��� Sāra, zvana Evelīna no SLIB. Vai pie jums ir nonākusi ielau��anās lieta, kurā apsūdzēts Kozlovs? Ja jūs to paņēmāt, man tas jāzina. Tas ir svarīgi.

-��� Mazliet uzgaidiet, Sāra palūdza, aizsedza klausuli un pa�skatījās uz Gafu. Nu ir ziepes!

-��� Divsimt piecdesmit tūksto�i? Mārtija Lubecka seja no dus�mām piesarka. Velns parāvis, kas tā par vieno�anos?

-��� Manuprāt, ja atceramies lietas faktus, tā ir saprātīga, D�ereds skaidroja, mēģinādams pārliecināt Mārtiju, ka vieno�anās ar Hārtliju ir veiksme. Sākumā viņ� prasīja septiņus simtus.

Mārtijs Lubeckis bija "Veins un Portnojs" partneris, un viņa pārziņā bija klients "Rose Microsystems".

-��� Man pie pakaļas, ka viņi prasīja septiņsimt tūksto�us ma�nis pēc kaut vai septiņsimt miljonus! Tavs pienākums ir nokaulēt līdz summai, kas pieņemama klientam. Ta�u tu esi izgāzies. Ar kaunu!

D�ereds bija noskaities uz sevi, jo viņu piespieda taisnoties, turklāt viņ� apzinājās, ka Lubeckis necie� taisno�anos. Lubeckim svarīgs bija rezultāts. Un, ja ar iznākumu viņ� nebija apmierināts, viņam patika paklaigāt. Un, kad viņ� iesāka kliegt, viņam nepati�ka, ja viņu pārtrauc. Tāpēc D�ereds nepilnas desmit minūtes stā�vēja, ciezdams klusu.

-�� Nolādēts, D�ered! Ja tev bija vajadzīga palīdzība, tu varēji to pateikt! Tagad es te stāvu kā muļķis, pirkstu sūkādams! Mēs pat nerunājam par to, ka tu piekriti izmaksāt piecdesmit tūksto�us vairāk, nekā firma bija tevi pilnvarojusi.

-�� Es viņiem pateicu, ka tas atkarīgs no tā, vai "Rose" piekritīs piedāvājumam.

-�� Man vienalga, ko tu pateici! Izlietu ūdeni vairs nesasmelsi.

D�ereds atkal uz brīdi apklusa.

-�� Es nezinu, ko lai tev saku, viņ� beigu beigās teica. Es da�rīju visu, kas bija manos spēkos. Es nebūtu noslēdzis darījumu, ja nebūtu pārliecināts, ka tas ir "Rose" interesēs. Ja vēlies, es klien�tam to pavēstī�u pats.

-�� Sasodīts, nemaz neiedomājies, ka to izdarīs kāds cits! Ja fir�mai jāpatuk�o kabatas �īs lietas dēļ, es gribu, lai tā zina, kur� par to ir atbildīgs.

Sāra spēlējās ar zīmuli, un viņai nebija drosmes paskatīties uz Gafu. Viņai priek�ā bija zīmējums karātavas, kur cilpā pakārts cilvēciņ�. Zem bendes viņa bija uzzīmējusi �etras rūtiņas un ie�rakstījusi tajās S, Ā, R un A. Uzvilkusi pēdējo burtu, viņa iedūra ar zīmuli pakārtajā cilvēciņā, nolauzdama smailo galu.

-�� Vai jau beidzāt kost pirkstos? Gafs apvaicājās.

-�� Tā lieta nebija mana.

-�� Tā nebija neviena lieta. Ja tas patie�ām būtu svarīgi, Evelīna būtu pieprasījusi, lai jūs lietu aiznesat atpakaļ. Vai jums palika vieglāk?

-��� Evelīna to nelūdza vienīgi tāpēc, ka viņi aptvēra, cik tā ir nenozīmīga lieta.

-�� Nabagi nevar izvēlēties, priek�niec. Rimstieties un nemokiet sevi!

-Jā, jums taisnība. Visa uzmanība jāvelta nākamajam solim. Pietiks sevi �ēlot!

-��� Pareizi teikts! Tā ir cita runa�

-��� Vēl tikai viena piebilde, Sāra viņu pārtrauca. Vai zināt, kas �ajā gadījumā ir muļķīgākais?

-�� Nezinu. Pastāstiet man!

-�� Muļķīgākais ir tas, ka es ar �o lietu nevarē�u noturēties darbā! Redziet, cik esmu stulba! Es nozagu lietu, kam nav nekādas vērtības! Turklāt esmu iekūlusies pamatīgās nepatik�anās!

Ievilkusi elpu, Sāra lēni pastūma Kozlova aizturē�anas proto�kolu pie galda malas.

-��� Ma�ā "Lieta pret Sāru" rezultāts ir viens nulle, Gafs pa�sludināja.

-��� Nav asprātīgi, viņa noņurdēja. Vienā rāvienā esmu sabo�jājusi savu karjeru un iemantojusi spēcīgu ienaidnieku.

-��� Par Evelīnu galvu nelauzi! Viņa neturēs uz tevi jaunu prātu.

-�� Kur� ko teica par Evelīnu? Es runāju par Viktoru.

Gafs sastinga.

-��� Viktors zina?

-��� Tā izskatās. Evelīna sacīja, ka Viktors viņai apjautājies par �o lietu. Vai tas ir slikti?

-Teiksim tā Viktoru nebūtu vēlams aizkaitināt.

-��� Mums vajadzīga palīdzība. Vai mēs varētu atrast kādu, kur� ir draugos ar Viktoru un kur� spētu panākt, ka mēs ar viņu izlīg�stam?

-��� Es �ur tur piezvanī�u, Gafs solīja, iedams uz durvīm.

Gafs izgāja, un kabinetā pēk�ņi iestājās klusums. Sāras ska�tiens �audījās �urpu turpu tuk�ajā telpā. Noreiba galva, un �ķita, ka sienas sakjaujas visapkārt. Viņa nolika galvu uz galda un pū�lējās aizgaiņāt drūmās domas. Gandrīz jau tas izdevās, bet tad iezvanījās tālrunis, un visas ķibeles ar joni atgriezās.

-�� Te Sāra, viņa sacīja klausulē. Ja grasāties pavēstīt ko ne�patīkamu, nemaz nepūlieties.

-�� �ķiet, ka mums abiem �ī diena izvērtusies līdzīga, sacīja D�ereds.

-��� Man liekas, ka es ja vien tas iespējams esmu padarījusi situāciju vēl ļaunāku. Izstāstījusi, ka nozagusi galvenajam pro�kurora palīgam domātu lietu, Sāra piebilda: Man tagad ir �ī ne�nozīmīgā lieta, no kuras es netieku vaļā, ta�u es tik un tā zaudē��u darbu.

-��� Viens man nav skaidrs, D�ereds domīgi teica. Ja lieta ir tik nenozīmīga un sīka, kāpēc kāds to gribēja dot jūsu iestādes spo�ākajam prātam?

-��� Acīmredzot kāds policists vēlējās, lai viņ� ar to strādā.

-��� Vai tu tici tam, ko saki?

-��� Ko tu ar to gribi teikt? Sāra bija neizpratnē.

-�� Kruķi ta�u nav stulbi. Viņi labi zina, ka lielie vīri neņem ma�zas lietas.

Sāra apsvēra �o faktu.

-��� Es to nebiju iedomājusies, viņa sacīja. Balsī bija jau�ams patīkams satraukums. Galu galā var izrādīties, ka �ī lieta ir īsta zelta dzīsla.

-�� Sāra, esi piesardzīga! Nelolo pārāk lielas cerības�

-��� Tu pats teici, ka ne velti lieta bijusi paredzēta Viktoram, viņa pārtrauca vīru.

-��� Ko tu teici? Viktoram? Tu domā Viktoru Stokvelu?

-Jā. Vai tu viņu pazīsti?

-�� Nē, bet esmu daudz dzirdējis par viņu.

-�� Tagad tu saproti, par ko es runāju. Viktora vārds uz mapes nebija rakstīts nejau�i.

-�� Bet tas nenozīmē, ka �ī lieta noteikti nesīs uzvaru, D�ereds norādīja. Jo tad ta�u viņ� būtu pieprasījis, lai to sameklē.

-Ja lieta nebija pietiekami svarīga Viktoram, tas nenozīmē, ka tā nav pietiekami svarīga man.

-�� Nu jau tu ķeries pie salmiņa, D�ereds atteica. Vai apsprie�dies ar savu asistentu? Varbūt viņam ir kāda doma.

-�� Tā ir otra ķibele. Sāras apņēmība pamazām noplaka. Es Gafam pateicu, ka lietu nozagu, ta�u neatklāju, ka tā bija domāta Viktoram.

-�� Kāpēc tu nepateici?

-��� Nezinu.

-�� Nemānies, Sāra, es tevi pazīstu kā raibu suni.

-�� Saproti, viņ� man uzticas. Un es negribēju �o ticību pievilt.

-�� Tas ir jauki, ta�u tev jāspēj nosvērt svaru kausus sev par la�bu. Uzņemies �o lietu, ķeries tai klāt ar visu sirdi un dvēseli un izcīni uzvaru! Cik varu spriest, tas ir vienīgais veids, kā tu spēsi noturēties darbā.

-Jā, tev ir pilnīga taisnība. No �ā brī�a es ņem�u vadības gro��us savās rokās.

Kad Sāra nolika klausuli, klusums telpā no jauna apņēme. vi�ņu, ta�u nu tas vairs ne�ņaudza un nesmacēja viņa juta sevī spēku ar to cīnīties. �is ir iz�ķiro�ais bridis, viņa sev teica. Vai nu tu metīsies darbā ar pilnu krūti, vai ari ļausies sakāvei. Sāra pie�cēlās, izgāja no kabineta un devās pie Gafa galda.

-��� Vai izdevās sarunāt kādu, kur� piekristu palīdzēt?

-��� Līdz �im ne, Gafs atteica. Kā jums ap dū�u?

-��� Man liekas, beidzot esmu gatava cīnīties.

-�� Tie�ām? Kas jums lika pārdomāt?

-��� Nekas cits kā vien maza drusciņa realitātes. Lai cik neprātī�gi tas izklausītos, man radusies laba priek�nojauta.

Cie�i ieķēries cietuma kameras dzelzs restēs, Tonijs Kozlovs ar pūlēm valdījās, lai nepaceltu balsi.

-��� Kā tas jāsaprot viņa nozaga to lietu?

-��� Tā, kā es teicu, sacīja Viktors, stāvēdams rokas stiepiena attālumā no kameras. Viņa to nozaga. Lietu piegādāja, viņa to ieraudzīja un pievāca. Domāju, viņa redzēja, ka lietu lūgts izsniegt man, un nosprieda, ka tā ir svarīga. Sev par nelaimi, viņa paķēra īstu garlaicību.

-��� Jūs man te nestāstiet pekstiņus! Tonijs Kozlovs izgrūda. Viņam bija tum�i mati, bieza kazbārdiņa, īsa melna ādas jaka un nesavaldīga daba �ādus kriminālo aprindu tipus prokurori sau�ca par "kran�iem". Viktora .balss tonis viņu kaitināja.

-��� Vai misters Rafertijs to zina?

Viktors sastinga.

-��� Vēl ne. Man nav izdevies ar viņu sazināties. Patiesībā tie�i tālab es atnācu cerēju, ka viņ� būs ieradies pie tevis.

-��� Viņ�? Pie manis? Kozlovs samiedza acis. Labāk paklau�siet mani un mēģiniet dabūt viņu rokā.

Lēni piegājis pie kameras restēm, Viktors iebāza pa tām labo roku un sagrāba Kozlovu aiz skausta.

-�� Klausies, ko es tev teik�u! Viktors no�ņāca, piespiedis Kozlova seju pie dzelzs stieņiem. Tu man nenorādīsi, kas man jāda�ra. Man tas nepatīk!

Kozlovs saniknots sagrāba Viktoru aiz ausīm un pierāva viņa seju pie restēm.

-��� Kā tev tagad patīk? Kozlovs iekliedzās. Ja vēlreiz man pieskarsies, es tev galvu norau�u!

Nākamajā mirkli pieskrēja cietumsargs, atrāva Viktoru nost un iegrūda ar steku Kozlovam vēderā. Ieslodzītais nokrita uz ceļgaliem.

-��� Vai jums nekas nekait? cietumsargs uzsauca Viktoram.

Neatbildējis Viktors uzgrieza muguru kamerai un atstāja

pirmstiesas ieslodzījuma telpu.

-��� Velns parāvis, kas tā par vieno�anos? D�ouels Rozs klie�dza.

-��� Labāku mums neizdevās panākt, D�ereds atbildēja un, ie�spiedis klausuli starp ausi un plecu, aizvēra acis. Nospiedis tāl�ruņa aparāta taustiņus, D�ereds apzinājās, ka viņam jāsagatavo�jas uz ļaunāko. Lubeckis nebija mierā ar summu, par kādu D�ereds bija vienojies, ta�u jāmaksā bija D�ouelam Rozam, "Rose Microsystems" prezidentam un vadītājam, tāpēc viņam �ī summa patika vēl mazāk. Cen�oties izlikties, ka izlīgums viņu apmieri�na, D�ereds sacīja:

-��� Ņemot vērā iespējamās sekas, tas nav pats nepatīkamākais skaitlis.

-��� Ak tā gan? Rozs jautāja. Nosauciet vēlreiz to summu, D�ered!

-��� Divsimt piecdesmit tūksto�i.

-��� Klausieties, D�ered! �is skaitlis sastāv no astoņām zilbēm. Jo vairāk zilbju, jo vairāk naudas. Un astoņas zilbes nozīmē vis�notaļ prāvu skaitli. Pajautā�u vēlreiz vai �is cipars jums liekas mazs?

-��� Mister Roz, es zinu, ka jūs nevēlējāties maksāt tik daudz, ta�u �ī vieno�anās ir saprātīga� Ticiet man, viss varēja izvērsties daudz ļaunāk.

-�� Ticēt jums? Rozs kliedza. Te nav nekādi skauti, nolādēts, te ir� Ziniet ko? Savienojiet mani ar Lubecki! Man līdz kaklam apriebies strādāt ar tādiem plānprātiņiem!

-�� Vai jūs esat pārliecināts, ka viņ� mums palīdzēs? Sāra jau�tāja, apsēzdamās pie sava galda.

-��� Ja Konrads kaut ko sola, viņ� solījumu pilda, Gafs atbil�dēja.

-��� Kas viņā tāds īpa�s?

-��� Konrads Mūrs ir nepārspējams prokurors, viens no visvai�rāk cienītajiem mūsu iestādē. Pie viņa es strādāju, kad iestājos dar�bā. Es apjautājos, vai viņ� varētu sniegt padomu, kā rīkoties �ādā situācijā, un viņ� bija ar mieru.

-��� Lieliski! Sāra iesaucās. Paldies, Gaf!

-�� Vēl nepateicieties! Pagaidiet, līdz iepazīsiet viņu. Viņ� ir tāds nedaudz saspringts.

-�� Saspringts? Ko jūs ar to gribat teikt?

-�� Pēdējo �etru gadu laikā Konradam bijusi vislielākā darba slo�dze visā prokuratūrā. Tiesas zālē viņ� redzams bie�āk nekā jeb�kur� cits.

-�� Kāpēc?

-��� Iemesls ir samērā vienkār�s viņ� principa pēc nevienojas ārpus tiesas. Tam, kur� izdarījis noziegumu, jānonāk cietumā. Un viss. Nekādu kompromisu, nekādas vieno�anās par soda mīksti�nā�anu, nekādu pārrunu. Konrāds var to atļauties, jo viņam tiek smagākās lietas.

-��� Kā tad viņ� mums palīdzēs, ja ir tik aizņemts?

-��� Konrāds �odien ievada kādu jauno darbā, pēc tam viņ� at�brīvosies.

-��� Lai nu kā, esmu ar mieru. Kad tas būs?

Gafs paskatījās pulkstenī.

-�� Viņ� solīja zvanīt aptuveni�

Ietrink�ķējās Sāras tālrunis.

-��� Es teiktu, ka tie�i tagad, Gafs, sakrustojis rokas uz krūtīm, smaidīdams sacīja.

-�� Te Sāra, viņa sacīja klausulē.

-�� Tā jūs nedrīkstat atbildēt pa telefonu! kāda balss viņu no�strostēja. Kāds ir jūsu amats?

-��� Kas zvana? Sāra noprasīja.

-��� Konrāds Mūrs. Gafs apgalvoja, ka jums vajadzīga palīdzī�ba. Kāds ir jūsu ieņemamais amats?

-��� Esmu apgabala prokurore, Sāra stostījās.

-�� Jūs neesat apgabala prokurore, Konrāds viņu bargi izlabo�ja. Apgabala prokurori ir tikai televīzijā. Filmās visi ir apgabala prokurori. Bet dzīvē ir tikai viens apgabala prokurors Arturs Monegans. Mūsu priek�nieks. Un jūs esat apgabala prokurora pa�līdze. Paceļot klausuli, jums nepārprotami jānorāda, ar ko zvanī�tājs runā. Vai sapratāt?

Klausulē atskanēja klik�ķis Konrāds bija pārtraucis sarunu. Pēc mirkļa tālrunis iezvanījās vēlreiz. Sāra vilcinādamās pacēla klausuli.

-�� Apgabala prokurora palīga birojs. Runā Sāra, viņa sacīja.

-��� Nē! Konrāds sauca. Jums jārada pirmais iespaids par sevi. Vai gribat, lai zvanītājs domā, ka piezvanījis sekretārei? Sāra, kāds ir jūsu uzvārds?

-�� Teita.

-��� Pietiks, ja nosauksiet to. �ī iestāde sauc pie atbildības likum�pārkāpējus. At�ķirībā no advokātu biroja, kur jūs strādājāt ie�priek�, mēs negribam vairāk klientu, bet gan mazāk, tāpēc mums nav jāizturas jauki. Mēs gribam būt riebīgi. Mēs gribam iebaidīt tos, kas izdara noziegumus. Tāpēc nevajag cilvēkiem izpatikt. No �ā brī�a jūs esat apgabala prokurora palīdze Teita. Viss! Kon�rāds atkal nolika klausuli.

Pēc īsa brī�a Sāras tālrunis iezvanījās. Viņa iebrēca klausulē:

-��� Apgabala prokurora palīdze Teita! Kāds mēsls man ir piezvanījis?

-��� Lieliski! Konrāds novērtēja. Tāda iebiedē�anas taktika mums ir pa prātam.

-��� Priecājos, to dzirdot. Vai mēs kādreiz tiksimies aci pret aci vai arī visu dienu tērzēsim pa telefonu?

-��� Nāciet �urp! Konrāds sacīja labsirdīgākā balsī. Es sē�u septiņsimt piecdesmit piektajā kabinetā, gaiteņa galā pa labi.

Nolikusi klausuli, Sāra pagriezās pret Gafu un ievilka dziļu elpu.

-��� Esam pieņemti. Vai nāksiet līdzi?

-�� Jūs smejaties, vai? Es visu dienu to vien gaidīju, Gafs at�saucās. Nu, ko jūs par viņu domājat?

-�� �aubu nav, viņ� nudien ir neiecietīgs, Sāra sacīja, izejot gai�tenī. Jācer, ka viņ� spēs izpestīt mūs no ķibeles.

Viktors raitā solī devās pa Centra ielu, vēlēdamies pēc iespē�jas ātrāk atgriezties birojā. Pēcpusdienas notikumi bija aizņēmu��i vairāk laika, nekā paredzēts, un viņ� vēl aizvien nebija sazinā�jies ar Rafertiju. Kad Viktors �ķērsoja ielu pie vecā Federālās tiesas nama, kabatā iezvanījās mobilais tālrunis. �o tālruņa numuru prokuratūrā neviens nezināja tas bija privāts, un to izmantot drīkstēja tikai steidzamos gadījumos. Viņ� attaisīja vāciņu un no�prasīja:

-��� Kas zvana?

-�� Kas zvana? Kozlovs izmēdīja Viktora zemo balsi. Ka svie��as, Vik? Sen neesmu piespiedis jūsu seju pie restēm.

Viktors apstājās kā zemē iemiets soli no ietves.

-��� Kā tu tiki pie telefona?

-��� Ikvienam atļauts vienreiz piezvanīt, mūlāp! Pat es to zinu! Tiklīdz misters Rafertijs ziedos nelielu summiņu, man būs visas iespējas. Vai sajēdz, kur es tēmēju?

-�� Kāpēc viņ� tev iedeva �o numuru?

-�� Viņ� nav ar jums apmierināts, Vik. Tāds iznākums nebija gai�dīts.

Viktors steig�us pameta skatienu uz garāmgājējiem tiesas nama priek�ā. Neviens neklausījās.

-��� Ak tā? Kāpēc viņ� man nepiezvana pats?

-��� Viņ� diez ko negrib ar jums runāt. Viņ� tikai grib zināt, ko mēs darīsim.

-��� Nav nekāda "mēs"! Viktors atcirta, ar pūlēm valdīdams dusmas. Es izstājos. Tieciet galā pa�i!

-�� Tā �īs lietiņas netiks kārtotas.

-�� Nē, tie�i tā tas būs. Biju domājis, ka varē�u izpalīdzēt mūsu kopīgam draugam, ta�u tagad izstājos.

-��� Bet jūs varat uzņemties �o lietu.

-��� Es skaidri pateicu, ka ne. Mans darāmo darbu saraksts ir pilns, un es negribu tam pievienot lietu, kas apdraud manu karje�ru. Vai saproti, ko es saku, sīkais psihopāt?

Otrā līnijas galā iestājās salts klusums.

-�� Tomēr vienu es gribu zināt, Kozlovs noburk�ķēja. Kā lai rīkojamies turpmāk?

-��� Ļoti vienkār�i, Viktors sacīja. Rafertijam jādara viss, lai tevi neatzītu par vainīgu. Ja tevi atzīs par vainīgu, tavs �efs kritīs. Es izdibinātu visu iespējamo par jauno apgabala prokurora palī�dzi, kam tikusi �ī lieta. Jums būs viņa jāpārspēj.

-��� Viņas vārds?

-�� Sāra, Viktors atteica. Sāra Teita.

Sāra izlasīja abus citātus, kas rotāja aizvērtās Konrādā kabi�neta durvis. Vergilija �Crimine ab uno disce onmes" "No viena no�zieguma iepazīsti nāciju" un Artura �openhauera "Slava ir jā�iegūst, godu nedrīkst pazaudēt".

Sāra palūkojās uz Gafu.

-��� Kā tu viņu raksturoji? Viņ� ir saspringts?

Gafs pasmīnēja un pieklauvēja pie blāvā pienbaltā stikla.

-��� Iek�ā! otrpus durvīm atskanēja rūciens.

Abi iegāja kabinetā.

Konrāds stāvēja pie galda un �ķiroja papīrus. Viņ� bija spē�cīgs vidēja auguma vīrs mazāks, nekā Sāra bija iedomājusies, ar piķa melniem matiem un caururbjo�u skatienu. Viņ� izskatījās gandrīz tikpat draudīgs, kā bija izklausījies pa telefonu, tomēr �o iespaidu mazināja labsirdīgs, laipns smaids.

-��� Konrād, �ī ir Sāra Teita.

Sāra pastiepa roku.

-�� Priecājos ar jums iepazīties.

Abi sarokojās.

-��� Lūdzu, sēdieties abi! Konrāds piedāvāja, iegrimdams sa�vā krēslā. Sāra, jūsu priek�ā ir ikviena noziedznieka nakts murgs.

-�� Tā esmu dzirdējusi, Sāra atsaucās. Gafs stāstīja, ka jums esot ļoti daudz darba.

-������������� Es par to nesūdzos, Konrāds teica, atgāzdamies krēslā.

-��� Ja runājam par valsts krimināltiesu sistēmu var jau būt, ka Amerikas pilsoņi ir iecienīju�i dārgus advokātus, ta�u, ja gribat zināt manas domas, tikai labie ļaudis nenonāks ellē.

-�� Un tie būsim mēs? Sāra ieteicās.

-�� Skaidrs, ka mēs! Ik reizi, kad uzvaram prāvu, ielās ir par vie�nu noziedznieku mazāk. Izklausās banāli, ta�u tas nozīmē, ka mēs personiski radām lielāku dro�ību jums un pārējiem pilsētas iedzīvotājiem. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc to ir vērts darīt. Salicis rokas aiz galvas, Konrāds sacīja: Pastāstiet, Sāra, kāpēc jūs aizgājāt no advokātu biroja? Jādomā, jūs atteicāties no gada algas, kas rakstāma ar se�iem cipariem.

-�� Kāda patlaban tam nozīme? Biju domājusi, ka jūs dosiet man padomus �ajā situācijā.

-��� Jā, tā būs, Konrāds atteica. Pēc tam kad atbildēsiet uz manu jautājumu. Kāpēc aizgājāt no advokātu biroja?

-��� Labi, teiksim tā. Atalgojums bija lielisks, darbs apnicīgs. Tajā firmā es nostrādāju se�us gadus, ta�u piedalījos tikai divās tiesas prāvās. Pārējo laiku pavadīju bibliotēkā, meklējot informā�ciju un rakstot formālus priek�likumus tiesai.

-��� Kādā brīdī jums tas bija līdz kaklam, un jūs nolēmāt pār�nākt pie mums, labajiem.

-��� Ne glu�i. Es nebiju apmierināta ar saviem darba pienāku�miem, ta�u cerēju, ka pēc gada vai diviem manu ieguldījumu no�vērtēs un es kļū�u par advokātu biroja partneri, tāpēc es tur uz�kavējos. Diem�ēl pēc pusgada pārskata man paziņoja, ka nevaru cerēt uz partneres godu. Ja var ticēt priek�niecībai, man nepiemīt īpa�ības, kas nepiecie�amas, lai tajā advokātu birojā izvirzītos.

-��� Bet ne jau tāpēc jūs atlaida no darba.

-��� Nē. Mani atlaida, kad� Sāra aprāvās. Kā jūs zināt, ka mani atlaida?

-��� Es �eit strādāju jau devīto gadu, Konrāds uzsvēra. Man ir draugi katrā �is pilsētas advokātu birojā, ari tajā, kur strādājāt jūs.

-�� Jūs ievācāt ziņas par mani?

-��� Paklausieties, Gafs lūdza jums palīdzēt. Kāda man nezinā�ma iemesla pēc jūs viņam esat iepatikusies. Ta�u, ja man kādam jāizklāsta amata noslēpumi, es gribu noskaidrot, kam.

-�� Tad kāpēc jūs uzdevāt jautājumu, uz kuru jau zināt atbildi?

-�� Lai pavērotu, vai nemēģināsiet izlocīties, Konrāds bez ap�linkiem atteica. Un es vēl joprojām gribu zināt, kāpēc jūs atlaida.

-�� Kāpēc to nepajautājāt draugiem, ja jums viņu ir tik daudz? Sāra noprasīja.

Konrāds pasmaidīja.

-�� Man jau teica, ka jums patīk strīdēties.

-�� Tas viņai nudien patīk! Gafs iestarpināja.

-�� Atbildē�u uz jūsu jautājumu es gribu dzirdēt jūsu versiju.

-���� Kā būtu, ja mēs to pietaupītu citai reizei? Sāra jautāja. -�ai dienai man apkaunojumu pietiek.

-�� Labi, Konrāds atteica. Parunāsim par jūsu problēmu. Jūs lauzāt galvu, ko iesākt ar �o krimināllietu.

-��� Es zinu, ko ar to iesākt, man jāierosina lieta. Es vienīgi ne�zinu, vai Viktors man to ļaus.

-�� Ja gan Viktors, gan Evelīna zina, ka lieta ir pie jums, un ne viens, ne otrs nav lūdzis to atpakaļ, lieta ir jūsu, un jūs no tās neatkratīsieties vai nu jums tas patīk, vai ne.

-�� Vai, jūsuprāt, Viktors to ņems ļaunā?

-�� Viņ� būs nikns. Tomēr es par to neraizētos. Visi pārraugām vienu teritoriju.

-��� Pieņemsim, Sāra atteica, netikdama gudra, kāpēc �ī lieta bija paredzēta Viktoram.

-��� Konrād, ko jūs sakāt par faktu, ka �ī lieta ir pārāk sīka? Gafs vaicāja. Vai tā varētu būt tik nenozīmīga, ka Sāra nenotu�rētos darbā?

-��� Kaut nenozīmīga, tā ir vienīgā lieta, kas man ir, Sāra ie�starpināja.

-�� To nevar noliegt, Konrāds piekrita. Ja esat iecerējusi at�stāt uz prokuratūru iespaidu, tad, protams, labāk tāda lieta nekā nekāda. Viņ� piecēlās no krēsla un devās pie durvīm. Iesim citur!

-��� Sāra, jūs tūlīt iemācīsieties, kā jāapkaro noziedzība, teica Gafs.

-��� Vai man jāņem līdzi ierocis un patronas? Sāra jautāja.

-��� Kā, lūdzu? Konrāds nesaprata.

-������������ Nē, nekas, Sāra attrauca un, sekojot Konradam, noprasīja:

-��� Uz kurieni mēs dodamies?

-��� Uz SLIB, Konrāds paskaidroja un, palūkojies uz Sāras roku, piemetināja: Starp citu, vēl viens padoms novelciet lau�lības gredzenu!

-Ko?

-�� Jūs pareizi dzirdējāt novelciet gredzenu! Jūs tagad esat pro�kurore un varat iemantot da�u labu nelāgu cilvēku par ienaid�nieku. Jo mazāk �ie ļaudis par jums zinās, jo labāk. Ticiet man, jebkuru, pat vissīkāko informāciju, ko jūs sniedzat pretējai pusei, var izmantot pret jums.

D�ereds, aizsteidzies uz biroja kafejnīcu, nopirka �okolādes tāfelīti un tad gāja atpakaļ uz kabinetu, ar nepacietību gaidīdams darbadienas beigas. Pēcpusdiena bija aizritējusi kā miglā, uzklau�sot pārmetumus gan no Hārtlija, gan Lubecka, gan Roza. Gaitenī ar ķir�koku ap�ūtām sienām D�ereds, iedams starp steidzīgiem darbiniekiem, centās izmest no prāta nesenās neveiksmes un do�mās pievērsās visvērtīgākajam, kas viņam bija, Sārai, vienīga�jam cilvēkam, kur� nekad neliedza savu padomu un lika ierau�dzīt notikumus patiesā gaismā. Viņ� iedomājās, ko sieva būtu atbildējusi Rozam, un klusībā iesmējās Sāra tādu uzbrukumu nebūtu pacietusi. Beidzis savu sakāmo, Rozs no�ēlotu, ka atvēris muti. Tie�ām, tas D�eredam sievā patika visvairāk Sāra spēja to, kas viņam nebija pa spēkam. Viņi viens otru papildināja D�e�reds vienmēr rīkojās sistemātiski un paredzami, savukārt Sāra spontāni, paklausot mirkļa iegribām.

D�ereds atslābinājās. Līdz brīdim, kad viņa plecam pieskārās roka.

-��� Vai varam aprunāties zem �etrām acīm? jautāja Tomass Veins, norādīdams uz savu kabinetu.

Tomass Veins bija viens no advokātu biroja "Veins un Portnojs" dibinātājiem, un tikai rets darbinieks, kur� nebija partneris, izpelnījās godu pārmīt da�us vārdus divatā ar viņu. Se�as pēdas un divas collas garais Veins raudzījās no aug�as uz gandrīz vi�siem padotajiem, tāpēc darbinieki mēdza baumot, ka firmā nepie�ņem darbā nevienu, kur� augumā pārspētu misteru Veinu. Pro�tams, tas bija tikai joks, ta�u Veinam patika misticisms, tāpēc viņ� baumas neatspēkoja. Veins uzskatīja, ka no �ādām tenkām rodas leģendas, un, ja vien Tomass Veins pēc kaut kā tiecās, kļūt par leģendu katrā ziņā bija viens no viņa mērķiem.

-��� Es dzirdēju, ka jums �ī bijusi sare�ģīta diena, Veins ieru�nājās, aizvērdams kabineta durvis.

-��� Par labu to grūti nosaukt, D�ereds atbildēja.

-�� Tā tas varētu būt, Veins sacīja, apsēzdamies otrpus masī�vā, ta�u visādi citādi parastā riekstkoka galda. Ta�u ne jau �ādas dienas liku�as birojam attīstīties, jums jāsaprot �ī firma radīta rūpīgā, sūrā�

-��� Es saprotu, ko jūs vēlaties teikt, ser, D�ereds viņu pārtrau�ca. Ta�u gribu runāt vaļsirdīgi. Es nenoliedzu, ka "Rose Microsystems" būs jāmaksā prāva summa, ta�u varu likt roku uz sirds, apgalvojot, ka �ī vieno�anās uzņēmumam ļaus izvairīties no lie�lākām nepatik�anām. Lai viņi tagad dusmās ārdās es uzskatu, ka rīkojos pareizi.

-��� D�ered, vai esat dzirdējis par Pērsiju Formenu?

-��� Dzirdējis esmu, ta�u nesaprotu, ko�

-��� Pērsijs Formens bija D�eimsa Ērla Reja advokāts prāvā, ku�rā Reju apsūdzēja Mārtiņa Lutera Kinga slepkavībā. Ja piever acis uz morāles jautājumiem, Pērsijs bija viens no visu laiku di�āka�jiem advokātiem. Reiz viņu nolīga turīga augstāko aprindu sie�viete, kas bija apsūdzēta vīra slepkavībā. Pērsijs pieprasīja viņai piecus miljonus dolāru par to, ka uzņemas �o lietu. Piecus miljo�nus. Pat mūsu laikos tā ir milzīga summa. Ta�u sieviete piekrita maksāt, un Pērsijs ķērās pie darba. Prāvas laikā viņ� laipoja, la�vierēja, ar glaimiem atspēkoja ikvienu argumentu un beigu bei�gās izcīnīja attaisnojo�u spriedumu. Ta�u preses pārstāvji visi kā viens uzskatīja, ka sievietei jāmaksā pārāk liels rēķins. �urnālisti apstādināja Pērsiju uz tiesas nama kāpnēm un vaicāja, kāpēc viņ� pieprasījis piecus miljonus dolāru lielu honorāru. Persija sejā ne�pakustējās ne vaibsts, kad ar augstu paceltu galvu viņ� paziņoja tādu summu viņ� pieprasījis tāpēc, ka tie�i tik daudz naudas sievie�tei bijis.

Veins ielūkojās D�eredam sejā.

-��� Lūk, tāds advokāts ir vajadzīgs mūsu firmai. Gudrībti nav peļama, godīgums nav peļams, pat agresivitāte nav nosodāma. Ta�u vissvarīgākais ir, lai mūsu darbinieks ticētu, ka spēj uzva�rēt. Klienti iet līdzi panākumiem ja viņi jutīs pārliecību tevī, viņi būs pārliecināti par tevi. Klients ar �ādu pārliecību tev vienmēr uzticēsies un nemū�am neapstrīdēs tavu lēmumu.

Tie�i tā tev �odien pietrūka, D�ered. Ja Rozs tev uzticētos, viņ� smiedamies izrakstītu �eku. Ta�u viņ� draud aiziet, un mēs va�ram zaudēt trīs miljonus vērtu klientu. Ja tu mums nodro�inātu jaunus klientus, mēs īpa�i neraizētos par �o zaudējumu. Ta�u tava līdz�inējā darbība liecina, ka jaunu klientu piesaiste nav glu�i tava stiprā puse.

-Tā ir, D�ereds piekrita. Ta�u es daru visu, lai�

-��� Lai piesaistītu jaunus klientus, nepietiek ar to, ka dari visu, kas tavos spēkos. Tev jāpārliecina cilvēki, lai viņi būtu ar mieru uzticēt tev savu dzīvību. Ja klienti mums neuzticas, mēs nevaram noturēt vecos un nespējam piesaistīt jaunus. Ja nevaram iegūt jau�nus klientus, mūsu biroja izaugsme noplok. Ja firmas izaugsme noplok, ir daudz grūtāk kļūt par tās partneri. Vai tu, D�ered, sa�proti, ko es ar to gribu sacīt?

-�� Pilnīgi, ser, D�ereds pūlējās izklausīties aizrautīgs. Jums nav jāuztraucas. Es zinu veco klientu vērtību, es zinu jaunu klien�tu vērtību un apzinos, cik svarīgi ir kļūt par �īs firmas partneri.

-�� Brīni�ķīgi, noteica Veins. Priecājos, ka nedzesēju muti velti.

Iegāju�i SLIB ēkā, Sāra, Konrāds un Gafs taisnā ceļā devās uz kabinetu, kas atradās biroja tālākajā galā. Sāra apsēdās pie galda.

-�� Tā, Konrāds iesāka. Uzdod viņai jautājumu!

-�� Vīrietis, izliekoties par eksorcistu, apsola mazai, jaukai ve�cai dāmai, ka izdzīs ļaunos garus no viņas kaķenes �ērlijas, Gafs sacīja. Ko viņam var piespriest?

-Ko?

-��� Kādu noziegumu viņ� pastrādājis? Gafs turpināja. Ko �im ļauno garu izdzinējam var piesiet?

Sāra palūkojās uz Ņujorkas likumu krājumu, kas stāvēja uz galda.

-�� Grāmatu neaiztieciet! Lieciet lietā zinā�anas! Konrāds aiz�rādīja.

-��� īsti nezinu, Sāra domīgi teica. Man �ķiet, tā būtu krāpniecība.

-�� jums �ķiet? Konrāds jautāja. jums jābūt pārliecinātai, jūs esat apgabala prokurora palīdze. Aizturējis iespējamo vainīgo, po�licists ierodas pie jums ar papīriem, un jums jāizlemj, kāds nozie�gums pastrādāts. Tas nozīmē, ka jums jāpārzina ne tikai likumi, bet arī noziegumu pazīmes.

-�� jā, jums noteikti ir taisnība, Sāra atteica. Man vajadzēja�

-�� Lai nu paliek. Turpiniet! At�ķiriet grāmatu un atrodiet pan�tu par �o noziegumu!

Sāra, pārlapodama grāmatu, �igli pārskrēja ar acīm daudza�jiem noziedzīgo nodarījumu aprakstiem, meklēdama atbildi uz Gafa teorētisko jautājumu. Konrāds un Gafs nepilnas trīs minūtes raudzījās viņā, nebilzdami ne vārda. Visbeidzot Sāra pacēla acis.

-�� Zīlē�ana un misticisms.

-��� Paskaidrojiet! Konrāds lika.

Sāra nolasīja:

-��� Ņujorkas pavalsts likums nosaka pret cilvēku, kur� izlie�kas, ka viņam piemīt okultas spējas izdzīt vai citādi ietekmēt ļau�nos garus, var izvirzīt apsūdzību.

-��� Ko teiks aizstāvība?

-��� To drīkst darīt izklaides vai izpriecas pēc, viņa atbildēja un notrausa sviedru lāsīti no uzacs.

-��� Pilnīgi pareizi, Konrāds atteica. Tie�i tāpēc mēs neesam aizturēju�i Di�o Zamboni un visu pārējo kompāniju.

-��� Kāds tam sakars ar manu lietu? Vai tā ir zādzība ar ielau�a�nos?

-��� Vai esat pārliecināta, ka formulējums ir tie�i tāds? Konrāds jautāja. "Varbūt tā ir tikai ielau�anās vai zādzība. Un tikpat labi tā var būt laupī�ana. To var noskaidrot, vienīgi aplūkojot faktus. Tikai tā var noteikt, kas tas ir par noziegumu. Piemēram, ja jūs cilvēkam atņemat naudu un iesitat, tā ir laupī�ana. Ta�u, ja atņe�mat naudu un iesvie�at to viņam sejā, jo viņ� sāk kliegt, un tad iesitat viņam, lai aizver muti, tā nav laupī�ana, jo jums vairs nav viņa īpa�uma. Svarīgākais ir pievērst uzmanību sīkumiem.

-��� Iztēlojieties, ka tā ir filma, Gafs ierosināja. Sadaliet to pa kadriem! Ja kāda kadra trūkst, filma nav pilnīga.

-��� Lai notiek! Sāra piekrita, nevēlēdamās atzīt sakāvi. To es varu. Viņa lasīja iesniegumu: "Saņēmis izsaukumu uz ielau��anās vietu un noklausījies pa rāciju vainīgā pazīmes, policists to aizturēja divu kvartālu attālumā no mājas, kurā notika ielau��anās. Abi atgriezās Austrumu Astoņdesmit otrās ielas divsimt pirmajā namā. Pārmeklējot aizturētā kabatas, tika atrastas cietu��ās mantas firmas "Ebel" pulkstenis ar briljantiem un sudraba golfa bumbiņa, kā arī �etrsimt septiņpadsmit dolāru, kas piederē�ja cietu�ajai."

-�� Tad nu tā, Konrāds rezumēja. Tie būtu aptuveni trīs pro�centi no tā, kas patiesībā noticis.

-��� Kāpēc? Sāra apjuka.

-��� Tādi nu tie aresti ir. Visi grib izskatīties labāki. Konrāds paliecās uz priek�u un izņēma iesniegumu Sārai no rokām. Po�licists lieto vārdu "ielau�anās". Nozieguma identificē�ana nav po�licista pienākums, tas jādara jums. Vai pa rāciju saņemtais vainī�gā apraksts atbilst Kozlovam? Kas ziņoja par ielau�anos? Cietusī? Vai arī kāds anonīmais? Ja tas ir anonīms�

-�� Tiesnesis var neuzskatīt par pierādījumu, ko sniedzis neno�skaidrots avots, Sāra uztvēra. Jūs domājat, ka man jāaprunā�jas ar policistu?

-�� Tie�i tā, Konrāds atteica un norādīja uz nelielo videokame�ru, kas bija novietota uz SLIB datora monitora. Aci pret aci pa videotelefonu.

-��� Vai tu re, kādas modernas tehnoloģijas! Sāra sacīja, tuvi�nādama seju videokamerai.

-������������ Es gan teiktu, ka tas ir kas nejēdzīgs, Konrāds noņurdēja.

-��� Bet pla�āk neizteik�u savas domas.

-��� Man gan �ķiet, ka tas ir fantastiski, Gafs iejaucās. Apbru�ņoju�ies ar �ādām un tamlīdzīgām mantiņām, mēs speram soli tuvāk D�etsoniem un to animētajai maģiskajai nākotnes pasaulei.

Sāra Gafā neklausījās.

-��� Tātad man jārunā ar policistu un jāuzzina visi sīkumi. Pēc tam jāuzraksta oficiāls iesniegums un jāsāk viss no gala.

-�� Jāsāk no gala? Ko jūs ar to gribat teikt?

-�� Ja esmu stingri apņēmusies palikt �ajā darbā, man vajadzēs vairāk nekā vienu nenozīmīgu lietu. Vai jūs tā nedomājat?

-��� Es ta�u teicu, ka viņa ir enerģiska, Gafs iestarpināja.

-�� Jums, bez �aubām, jāņem ikviena lieta, kurai vien tiekat klāt, Konrāds pamācīja. Ta�u lieciet aiz auss kamēr Viktors ir priek��nieks, jums tiks vienīgi pabiras un nekas cits. Jūs varēsiet ierosi�nāt lietu pret ikvienu Manhetenas kabatzagli.

-��� Vai no tā nevar kaut kā izvairīties?

-��� Diez vai. īpa�i tāpēc, ka Evelīnu jau aizkaitinājāt�

-��� Labi. Tas nav nekas īpa�s. Tāpēc jau ir teiciens par sūro dar�bu un saldajiem augļiem. Sāra pūlējās nezaudēt optimismu.

-��� Esmu gatava darīt visu ko.

-��� Pareiza attieksme, Konrāds viņu uzslavēja. Kad būsiet saņēmusi vēl da�as krimināllietas, katrā ziņā brauciet mājās un atvelciet elpu! Apsūdzību nolasīs �ovakar ap vienpadsmitiem.

-�� �ovakar? Sāra pārprasīja. Nemaz nezināju, ka apsūdzī�bas nolasa tik vēlu.

-��� �eit ir Ņujorka, Konrāds atteica. �ajā pilsētā mīt se�pa�dsmit miljoni cilvēku, kuri cits citu ienīst, tāpēc �eit apsūdzības lasa augām diennaktīm.

-�� Bū�u klāt. Viņa pacēla klausuli un sastādīja policista Maik�la Makeiba tālruņa numuru.

Konrāds piecēlās no krēsla.

-��� Kurp tad jūs? Sāra jautāja.

-��� Mani gaida darbs. Tiksimies apsūdzības nolasī�anā �ajā ēkā pirmajā stāvā. Dro�ības pēc atnāciet nedaudz agrāk!

-��� Uz redzē�anos! Sāra atsveicinājās.

Konrāds izgāja no kabineta.

Kad policists atsaucās, Sāra paskaidroja, ka zvana par Kozlova arestu un vēlas runāt ar viņu pa videotelefonu. Viņa nolika klausuli un gaidīja, līdz policists piezvanīs. Pēc divām minūtēm ietrink�ķējās tālrunis.

-��� Paceliet klausuli un uzklik�ķiniet uz "Saņemt"! Gafs no�rādīja uz ikonu datora displejā.

Sāra klausīja Gafa padomam, un ekrānā parādījās krāsains at�tēls policista Makeiba seja.

-�� Vai jūs mani dzirdat? Sāra jautāja, pieliecoties tuvāk nelie�lajai videokamerai.

-�� Tā, skaisti! Policists saviebās. Jauniņā!

-�� Tikai nesāciet vaidēt! Es zinu, ko daru.

-�� Viņai ir se�u gadu pieredze advokātu birojā, Gafs iestarpi�nāja, piebāzdams galvu pie kameras acs.

-��� Kas tur ko teica, sasodīts? Makeibs noprasīja.

-��� Neviens. Sāra pastūma Gafu nost. Domāju, varam sākt. Pastāstiet, kas tovakar notika.

Pievilcis ādas krēslu ar augsto atzveltni pie deviņpadsmitā gadsimta fran�u galdiņa, Oskars Rafertijs nesteidzīgi �ķirstīja kontraktu par tiesībām uzvest lugu "Kaķis uz nokaitēta skārda jumta" Vācijā. Bija pieticis ar vienu telefona zvanu. Nē, ne glu�i. Pietika ar vienu telefona zvanu un īsu tik�anos birojā, un darī�jums bija noslēgts. Nokļuvis intelektuālā īpa�uma tirdzniecības pasaulē, Rafertijs uzreiz noprata, ka svarīgākais ir atstāt atbilstī�gu iespaidu, tie�i tāpēc viņ� bija tik tālu ticis. Rafertija kabinetā bija rokām darināti paklāji un stūrī Aleksandra Koldera kinē�tiskā skulptūra "Mobili". Viņ� darīja visu, lai atstātu labu iespai�du. Un, ja kādā brīdī �ķita, ka darba augļi nav saskatāmi, pietika paraudzīties uz galdu, kur atradās līgums, no kura tinte vēl nebi�ja no�uvusi. Nepilnās �etrdesmit piecās minūtēs viņ� bija nopel�nījis �etrus miljonus dolāru pat baņķierim tas būtu paprāvs ho�norārs par vienu stundu.

Uz Rafertija rakstāmgalda vienmēr atradās trīs tālruņi. Mūs�dienu tehnoloģiju laikmetā viegli varētu iztikt ar vienu, ta�u sva�rīgi bija atstāt iespaidu uz klientiem, nevis atbrīvot vietu uz rak�stāmgalda. Iezvanījās vidējais tālrunis, tā bija personiskā līnija. Rafertijs pacēla klausuli pēc pirmā signāla.

-�� Tām jābūt labām ziņām.

-��� Nezinu, vai ziņas ir labas, tomēr �ādu tādu informāciju man izdevās iegūt, otrā līnijas galā sacīja privātdetektīvs. Sāra Teita, trīsdesmit divus gadus veca, dzimusi un uzaugusi Manhetenā. Pirms pusgada viņu atlaida no darba advokātu birojā, un �is fakts mazliet iedragāja viņas pa�paļāvību, tomēr tas netraucēja viņai iestāties darbā prokuratūrā. Ja ticam da�iem viņas biju�a�jiem darbabiedriem, Sāra Teita ir agresīva, skarba un kaismīga kā verdo�s katls. Viņai ir paradums ap�aubīt savu rīcību, viņa esot visai svārstīga, ta�u nekādā ziņā neesot muļķe.

-��� Ko vēl tu uzzināji? Rafertijs jautāja, gribēdams uztaustīt Sāras Teitas vājās vietas. Kā viņa uzvedas tiesas zālē?

-�� Tikai viens darbinieks pats savām acīm redzējis Teitu tiesas zālē, un viņ� apgalvoja, ka Teita uzvedusies tur kā normāls cil�vēks, un tas daudziem advokātiem mūsdienās ir gandrīz vai ne�paveicams uzdevums.

-�� Vai tu uzskati, ka viņa mūs apdraud?

-��� Mūs apdraud ikviens tikko pieņemts prokurors. Jaunie rau�jas vai pu�u, lai uzvarētu pirmajās prāvās. Ta�u Teita mums ir vēl bīstamāka tāpēc, ka �oreiz nav runa tikai par panākumiem. Valsts iestādēs samazina darbavietu skaitu, un viņai �is amats ir glu�i vai dzīvības un nāves jautājums. Tas nozīmē, ka jaunizceptā prokurore liks lietā visus līdzekļus, lai gūtu virsroku.

-�� To pa�u sacīja arī Viktors.

-�� Viņ� zina, ko runā.

Rafertijs apsvēra dzirdēto.

-��� Vai ir zināms, kāpēc viņu atlaida no darba?

-�� Vēl ne, bet es to noskaidro�u. Visticamāk būs kādam aiz�ķēr�sojusi ceļu. Neviens negribēja ielaisties sīkākos paskaidrojumos, ta�u no iztaujāto balss toņa varēja secināt, ka Teitu labāk neaiz�tikt.

-��� Kāda ir viņas ģimene?

-�� Vidus�ķira. Tēvs bija pārdevējs, māte sekretāre juridiskajā firmā. Abi sāku�i no nulles, tomēr, palūkojoties uz Sāru, tā vis ne�teiksi. Pirms vairākiem gadiem vecāki gāju�i bojā autoavārijā, un agrākie kolēģi stāsta, ka viņai tas vēl aizvien ir sāpīgs temats.

-��� Labi. Vismaz kaut kas. Vai ir kādi radinieki?

-�� Vectēvs un virs.

-��� Pastāsti par vīru!

-��� Viņa vārds ir D�ereds Lines, nāk no turīgas priek�pilsētas �ikāgā, tik augstu uzkārpījies pa�a spēkiem. Tēvs ir pensionējies bir�as brokeris, māte joprojām tēlo mājsaimnieci. Ir divi jaunāki brāļi, abi dzīvo �ikāgā. Lin�u ģimene atvērusi Sārai un D�eredam nelielu pensijas kontu, ta�u, runājot par pieejamiem līdzekļiem, abi tik tikko savelk galus kopā. Kad Sāra nestrādāja, viņiem ne�klājās viegli. Cik var noprast, �ā pusgada laikā viņi iztērēju�i gan�drīz visus ietaupījumus.

-�� Tā iet, kad izlido no labi apmaksāta darba, Rafertijs seci�nāja. Ar ko nodarbojas D�ereds?

-�� jau sesto gadu strādā par advokātu lielā pazīstamā birojā "Veins un Portnojs".

-��� Viņ� ir advokāts?

-��� Neticami, vai ne? Divi juristi vienā ģimenē. No�aujiet mani tagad vai arī cietiet klusu mū�īgi mū�os!

-��� Patiesībā tie ir labi jaunumi.

-��� Vai tie�ām?

-��� Man �ķiet, ir viena otra interesanta iespēja.

Sāra, sasniegusi sarkanbrūno ķieģeļu namu, kas slējās blakus Dabas un vēstures muzejam Aug�vestsaidā, uzskrēja pa kāpnēm, lēkdama pāri vairākiem pakāpieniem, un atslēdza dzīvokļa dur�vis. Dzīvojamā istaba grima tumsā.

-�� Nolādēts! viņa iesaucās.

D�ereds vēl nebija pārnācis. Viņa ieslēdza gaismu un automā�tisko atbildētāju. Bija atstāts viens paziņojums.

-�� Sāra, te Tifanija. Vai tu esi mājās? atskanēja meitenes balss. Tifanija bija Sāras aizbilstamā programmā "Lielā māsa". Gribi dzirdēt, kā tas izklausītos, ja tu būtu rokzvaigzne? Tifanija jau�tāja. Sā-ā-āra! Sā-ā-āra! īss klusuma brīdis. Sā-ā-āra! Sā-āāra! Garāks klusuma brīdis. Dro�i vien negaidīji, ka es atkal to dabū�u gatavu, vai ne? Piezvani man! Neaizmirsti, ka mums ceturtdienas vakarā norunāta tik�anās. �au, D�ered! Atā!

Iesmējusies par atstāto ziņu, Sāra devās uz virtuvi un sāka ga�tavot vakariņas. Darbu dalījums viņu ģimenē bija vienkār�s kur� pirmais pārradās mājās, tas gatavoja ēst. Otrs uzkopa dzīvokli. Ja vien bija izvēles iespēja, Sāra deva priek�roku uzkop�anai, bet D�ereds gatavo�anai. Tādu patiku viņ� bija mantojis no tēva, kas labprāt eksperimentēja virtuvē.

Sāras un D�ereda dzīvoklis aizņēma piecstāvu ēkas otro stā�vu. Viņiem bija atsevi�ķa ēdamistaba un samērā pla�a guļamista�ba, ta�u dzīvojamā istaba aizņēma lielāko daļu. Mīkstajā dīvānā un milzīgajā tum�i sarkanajā klubkrēslā varēja labi atslābināties un atpūsties.

Dzīvokļa interjerā, ko Sāra dēvēja par "mūsu neatkārtojamo dzimtas stilu", bija jau�ama Sāras nepiespiestība un D�ereda aiz�rautība ar kolekcionē�anu. Studiju gados D�ereds bija veltījis daudz laika, cen�oties papildināt retu kinofilmu plakātu kolekci�ju. Pēc koled�as beig�anas par viņa aizrautību kļuva filmu rekvi�zīti astoņdesmit tūksto�us dolāru lielo Sāras studiju aizņēmu�ma atmaksā�anu D�ereds nosvinēja, iegādādamies pirmo dārgo kolekcijas retumu vienu no vairogiem, ko Ķērks Duglass bija tu �rējis rokā filmā "Spartaks". Tas patlaban bija piestiprināts pie sie�nas virs dīvāna. Vēlāk kolekcijai bija piepulcināta grauzdētu ku�kurūzas graudu paciņa no filmas "Hetēras", sāls un piparu trauciņu komplekts no filmas "Bufete", ornamentēts pergamenta ritulis no filmas "Cilvēks visiem gadalaikiem" un kolekcijas lep�nums nazis, ar kuru Romāns Polaņskis iedūra D�ekam Nikolsonam filmā "Ķīnie�u kvartāls". D�eredam kolekcija bija līdzek�lis, lai iemū�inātu popkultūru, turpretī Sārai tas bija veids, kā D�eredu darīt laimīgu.

Turklāt Sāru laimīgu darīja se�as ierāmētas gleznas pie sienas labajā pusē. Katrā kāzu gadadienā pēdējos se�us gadus Sāra zī�mēja D�ereda portretu. Kaut arī viņa nekad nebija mācījusies glez�no�anu, viņai patika zīmēt. Ne glezno�ana ar otām, ne skicē�ana Sāru nevilināja, un viņa nezīmēja ar zīmuli, tikai ar tinti. Sāra ne�tiecās pēc pilnības bija labi tā, kā bija.

Sāra sasmalcināja ķiplokus, sakapāja sīpolus, sagrieza pipa�rus un pārējās tomātu mērces sastāvdaļas. Patiesībā viņa varēja iztikt ar veikalā nopērkamo mērci, tomēr cerība, ka izdosies notu�rēties darbā, spārnoja, un viņa gribēja pārsteigt D�eredu ar pa�as gatavotu tomātu mērci. Pēc piecpadsmit minūtēm pa durvīm ie�nāca D�ereds, uzmeta skatienu Sārai un pasmaidīja.

-�� �ķiet, dienas turpmākā daļa tev bijusi veiksmīga, viņ� ie�minējās.

-�� Pat ļoti! Nespēdama apvaldīt prieku, Sāra pieskrēja pie vīra, un abi apkampās. Es tikai nupat sāku ar tām lietām strādāt, bet tās ir manas, tikai manas! Mani fakti, mani advokāti, viss ir mans!

-�� Paga, paga! Vai lietas ir vairākas?

-�� Kopā piecas. Zādzība ar ielau�anos, divas zādzības veikalā, kabatzaglis un narkotiku glabā�ana. Zādzība ar ielau�anos ir vie�nīgā, kuras dēļ ir vērts tiesāties, bet tam nav nozīmes. Beidzot le�dus ir sakustējies tie�i tā, kā tu teici.

-�� Tu esi nepārspējama, vai saproti? Tu patie�ām tāda esi.

-�� Un kā tev veicās pārrunās? Vai viss nokārtojās?

-�� Kopumā viss ir lieliski, D�ereds attrauca, nometis portfeli un atraisījis kaklasaites mezglu. Tomēr nav nekā apsprie�anas vērta.

Sāra uzmanīgi palūkojās vīrā. Viņa pazina �o balss toni.

-�� Sāksim vēlreiz, jaukumiņ!

D�ereds uzgrieza sievai muguru. Viņam gribējās pastāstīt par pārrunām un strostē�anu. Bet ne �odien, kad viņa beidzot jutās lieliski. D�ereds nevēlējās sabojāt sievai vakaru. Beidzot viņ� ie�runājās:

-�� Nekas, nieki vien.

-�� Un tu iedomājies, ka es tam ticē�u?

-�� Vispār cerēju, ka jā.

-�� Nekā nebija! Taupi mūsu laiku un klāj vaļā, kas noticis!

D�ereds noslīga uz dīvāna un atbalstīja galvu pret lielajiem

spilveniem.

-�� Necik daudz stāstāma nav. Visu pēcpusdienu mēģināju pa�glābt klientu no riskantas tiesas prāvas un nepatīkamas publicitātes. Pateicīgi par to, ka salaidu visu grīstē, uz mani pusstundu bļāva Lubeckis, pēc tam Rozs un galu galā Tomass Veins, mūsu lielais, ekscentriskais boss.

-�� Vai tu atspēkoji apvainojumus?

-��� Viņiem bija taisnība. Ko gan es varēju teikt?

-�� Tu varēji teikt: "Resnie, uzblīdu�ie seski, izbeidziet aurot, es darīju, ko varēju!"

-�� Vari saukt mani par muļķi, ta�u �aubos, vai �ajā situācijā tā būtu labāk.

-��� Ļauj, es minē�u. Tu reaģēji tāpat kā parasti. Tu stāvēji un�

-��� Es stāvēju un ļāvu, lai uz mani kliedz, D�ereds sa�ļucis atzina. Es cerēju, ka tad viņi ātrāk nomierināsies.

-��� Mīlulīt, pat ja viņiem ir taisnība, tu nedrīksti ļaut, lai pret tevi tā izturas! Tu ta�u esi cilvēks! Zinu, ka tev nepatīk konflikti, ta�u ne vienmēr drīkst izvēlēties vieglākās pretestības ceļu.

-�� Nav glu�i tā, ka man riebtos konflikti�

-��� Bet tev patīk, ja viss ir ideāli, rāmi un glīti, Sāra viņu pār�trauca. Es zinu, kāpēc tā ir, un man tas tevī gau�ām patīk es gribētu būt tikpat savaldīga kā tu. Ta�u tu nevarēsi vienmēr iz�vairīties no nesaskaņām ar tiem, kas ieņem augstāku amatu.

-��� Paklau! D�ereds pamasēja deniņus. Vai mēs varētu ne�runāt par darbu? Vienai dienai spriedzes jau ir par daudz.

-��� Labi, Sāra atteica. Tev jāatver dāvana.

-�� Tu man esi nopirkusi dāvanu?

-�� Neko īpa�u. Tas ir neliels mīlestības apliecinājums. Tavi pa�līdzīgie vārdi �orīt man nozīmēja vairāk, nekā tu spēj iedomāties.

-�� Tev nevajadzēja tā�

D�ereds aprāvās. Sāra iesteidzās guļamistabā un atgriezās ar savu ādas portfeli rokās.

-��� Lūdzu! viņa teica, pasniegdama portfeli vīram un apsēz�damās viņam blakus.

-�� Tu dāvini man savu portfeli?

-��� Dāvana ir iek�ā. Man pietrūka laika to iesaiņot, tāpēc izlie�cies, ka portfelis ir dāvanas iesaiņojums. Izdabā man, liec lietā iztēli!

-�� Cik skaists iesaiņojums! D�ereds sacīja, apbrīnodams port�feli, tad a�i to atvēra un izvilka metāla vējdzirnaviņas sarkanā, baltā un zilā krāsā.

-��� Es ta�u teicu, ka tas nav nekas īpa�s, Sāra sacīja. Metrostacijā tās pārdeva kāds bezpajumtnieks. Izlasi tekstu uz turekļa! "Laipni lūdzam Puertoriko!"

-��� Pasakaini! D�ereds iesaucās un uzpūta dāvanai. Dzirna�viņu spārni uzvirpuļoja, un D�ereda sejā atgriezās smaids. Jau�ki, patie�ām. Lai dzīvo Puertoriko!

Sāra iesmējās, saņēma vīru aiz rokas un uzrāva kājās. Vilk�dama viņu uz virtuvi, Sāra sacīja:

-Tūlīt tu redzēsi, ko pagatavoju vakariņās.

Kad abi nostājās pie plīts, viņa pavēlēja:

-��� Aizver acis!

-��� Es zinu, ko tu pagatavoji. Es to saodu jau brīdī, kad�

-������������� Klusē! Aizver acis! Kad viņ� paklausīja, Sāra izrīkoja:

-��� Izbāz mēli!

Kad D�ereds izpildīja pavēli, Sāra iemērca pirkstu pa�as ga�tavotajā mērcē un pārvilka to pār viņa mēli.

-�� Kā gar�o?

-��� Skaidrības labad atzī�u, ka tā bija nepārprotama seksuāla pavedinā�ana. Tādu tu vēl nebiji likusi lietā.

-��� Un kā? Ar panākumiem?

-�� Tas vienmēr iedarbojas, D�ereds smaidot atteica.

Neatvēris acis, viņ� juta, ka Sāra apvij rokas viņam ap kaklu,

pievelk viņu klāt un noskūpsta. Vispirms uz lūpām. Tad uz zoda. Slidinādama lūpas lejā pa kaklu, Sāra atraisīja viņa kaklasaiti un atpogāja krekla aug�ējās podziņas. D�ereds atknibināja vaļā vi�ņas blūzes pogas.

-�� Tepat? Vai ari iesim�

-�� Tepat, Sāra sacīja, piespie�ot viņu pie virtuves letes. Pa�liksim tepat.

-��� Ko tu par to saki? Sāra pajautāja.

-�� Tas bija kas neaptverams! Kad tu biji uz letes�

-��� Es prasīju par vakariņām, draudziņ.

Sārai mugurā bija tikai T krekls, un viņa sēdēja virtuvē pie gal�da pretim D�eredam, kas bija ģērbies treniņbiksēs.

-��� Ak tā? D�ereds novilka un palūkojās uz savu tuk�o �ķīvi. Lieliskas vakariņas. Viss bija lielisks, īpa�i tu.

-�� Nebārsti komplimentus par daudz puse goda pienākas tev, Sāra sacīja, pasniegdamās pāri galdam un saņemdama vīru aiz rokas. Starp citu, cik ir pulkstenis?

-��� Kāpēc tu jautā? Vai tev sarunāta tik�anās?

-�� Jā, ar misis Taisnību. Man jābrauc uz tiesas zāli. Ap vienpa�dsmitiem manā lietā nolasīs apsūdzību.

-Ak kungs! Tava lieta! D�ereds iesaucās. Lūdzu, piedod! Es pavisam aizmirsu iztaujāt tevi sīkāk. Biju tā aizrāvies�

-��� Nekas, Sāra attrauca. Lietai nav ne vainas� varbūt. Vaļ�sirdīgi sakot, nekā īpa�a, tāds nieks vien ir. Es gan domāju, ka tā būs man veiksmīga. Varbūt. Ja man izdosies.

-�� Izklausās, ka uzvara tev ir tikpat kā rokā.

-��� Nepriecājies par agru! Tu ta�u zini, kā es jūtos saspringtās situācijās te aug�ā, te lejā, aug�ā, lejā. Kad ieguvu lietu, biju sep-

tītajās debesīs. Pēc stundas es lēcu no ādas ārā, pārbijusies, vai noturē�os darbā. Vēl pēc stundas biju kā apsēsta, tomēr pa�pār�liecināta, un apguvu jaunā darba noslēpumus. Kad pārrados mā�jās, mierināju sevi, ka viss iet kā smērēts.

-Un tagad?

-�� Tagad atkal esmu iekritusi bedrē. Mani ne tikai māc ba�as par to lietu, mani biedē tas, kā es pie tās tiku. Tev vajadzēja re�dzēt, kā es, panikas pārņemta, skatījos uz to stulbo mapi, kad se�kundes desmitdaļā vajadzēja iz�ķirties, grābt to ciet vai ne. To�brīd �ķita, ka tā ir mana vienīgā iespēja. Sāra atrāvās no vīra un piecēlās. Saki man patiesību vai es rīkojos nepareizi, pievāk�dama to lietu?

-��� Nav svarīgi, ko es par to domāju, D�ereds atbildēja ieras�tajā diplomātiskajā tonī. Sāra juta, ka viņ� izvairās no jautājuma, ta�u Sārai nebija noskaņojuma klausīties lekcijas. Bija skaidrs, ko D�ereds teiks. Darba jautājumos viņas vīrs bija principiāls un godprātīgs. Svarīgi ir tas, kā tu pati jūties.

-��� Es jūtos slikti. Adrenalīna vilnis ir atplūdis, un es ne par ko citu nespēju domāt. Tas ir kā rēgs, kas nedod mieru, dursta un baksta visās malās. Ļaunākais ir tas, ka es nezinu, kāpēc īsti uz�traucos. Vai tāpēc, ka apjēdzu to pievākt nebija labi, vai tāpēc, ka no tās netik�u vaļā.

-��� Neko mainīt vairs nav iespējams. Tu ieraudzīji mapi, paņē�mi to, un tagad tev ar �o lēmumu jāsadzīvo. Turklāt pēc tevis stās�tītā var spriest, ka nevienam nerūp, kur tā palikusi.

-�� Vienīgi Viktoram. Vēl neesmu ar viņu tikusies.

-�� Vai tu savam asistentam pastāstīji, ka lieta bija paredzēta Vik�toram?

-��� Nē. Visu pēcpusdienu mēs skraidījām apkārt, neradās pie�mērots bridis. Turklāt es nedomāju, ka būtu vēlams viņam to at�klāt tagad. Pirms riskēju sabojāt mūsu attiecības, es gribu parak�ties mazliet dziļāk.

-��� Vai tu domā, ka spēle nav godīga?

-��� Pārliecināta es neesmu, Sāra atbildēja, paceļot no grīdas zilo bik�u kostīmu. Bet, ja tā nav Viktora spējām atbilsto�a lieta, nevaru iedomāties, kā tā palīdzēs man noturēties darbā.

Sāra apģērbās, lai dotos uz vēlo apsūdzības nolasī�anu, un devās uz durvīm.

-��� Labu veiksmi! D�ereds uzsauca nopakaļ.

-�� Turi īk�ķi! Sāra atsaucās. Aizstāvības pusei �ovakar ne�veiksies.

Pusvienpadsmitos Sāra iegāja Centra ielas *100. ēkā. Tiesas zālē, kur bija jānotiek apsūdzību nolasī�anai, viņa pārsteigta ieraudzī�ja, ka pret zāles durvīm stāv atspiedies Gafs.

-��� Ko tu �eit dari? Sāra noprasīja. Tev nebija jānāk.

-Jūs esat mana priek�niece, Gafs atbildēja. Kur jūs ejat, es arī.

-��� Paldies, Gaf! Es patie�ām novērtēju tavu atbalstu. Tagad mums jāsagaida�

-��� Apgabala prokurora palīdze Teita! Kādu apsūdzību jūs vi�ņam izvirzīsiet? gaitenī nodunēja skaļa balss.

-�� Otrās pakāpes zādzība ielau�oties! Sāra atkliedza, jo Kon�rāds vēl bija trīsdesmit pēdu attālumā.

Plecīgais prokurors pienāca pie abiem kolēģiem un uzdeva nā�kamo jautājumu:

-��� Kāpēc izvēlējāties tie�i tādu apsūdzību?

-�� Tāpēc, ka par pirmās pakāpes zādzību ielau�oties mēs varē�tu runāt, ja vainīgais būtu izmantojis ieroci vai bīstamu priek��metu vai ari nodarījis cietu�ajam miesas bojājumus. �oreiz nekas tāds nav konstatēts.

-��� Vai tad �īs pa�as pazīmes neattiecas uz otrās pakāpes zā�dzību ielau�oties? Konrāds pra�ņāja.

-�� Ne tad, ja ēka ir dzīvojamā māja, Sāra attrauca. Pa�apziņa pamazām atgriezās. Austrumu Astoņdesmit otrās ielas divsimt pirmais nams noteikti ir dzīvojamā māja. Cietusī tajā pārlai� kat�ru nakti, es viņai zvanīju.

Konrāds pasmaidīja.

-�� Tas ir labi. Bet kāpēc to nevarētu uzskatīt par vardarbīgu ie�kļū�anu dzīvojamās telpās?

-�� Tāpēc, ka, paņēmis pulksteni, golfa bumbiņu un �etrsimt do�lāru, apsūdzētais pastrādāja pārāk smagu noziegumu, lai varētu pieņemt, ka tā bijusi vardarbīga iekļū�ana.

-��� Un laupī�ana?

-��� Policists ziņoja, ka nav lietots spēks. Tāpēc laupī�ana ir iz�slēgta.

-��� Un ielau�anās mantkārīgos nolūkos? Konrāds jautāja.

-��� Jūs mani vazājat aiz deguna! Sāra aizrādīja. Ņujorkas likumdo�anas aktos nav tāda termina.

-��� Vai esat pārliecināta?

Sāra apveltīja sarunas biedru ar vēsu skatienu.

-��� Protams, esmu. Pagāja stunda, kamēr izdomāju. Vai mēs va�ram iet iek�ā un ķerties pie tā negantnieka?

-��� Kā teiksiet, bos! Konrāds atmeta, pamādams uz durvīm.

Bija jau vēls, un Sāra domāja, ka tiesas zāle būs gandrīz tuk��a. Ta�u, iegājusi telpā, viņa pārsteigta ieraudzīja, ka tā ir pilna ar prokuroriem, policistiem, tiesas darbiniekiem un advokātiem. Prokurori sēdēja pa labi, advokāti pa kreisi. Aizturētie kavējās uz�gaidāmā telpā viņus iesauca tiesas zālē īsi pirms tam, kad sāka izskatīt viņu lietu. Zāles priek�ā sēdēja tiesnesis, kas uzklausīja katru apsūdzību parasti tās ilga �etras vai piecas minūtes, un tajās noteica dro�ības naudu.

Tiesas zālē Sārai uzreiz bija skaidrs, uz kuru pusi jāskatās. Viņa zināja, ka no juridiskā viedokļa apsūdzības nolasī�ana ir brīvības un taisnīguma garants, ta�u stratēģiski apsūdzības no�lasī�anai bija pavisam cita nozīme abu pu�u juristiem pirmo reizi bija iespēja palūkoties citam uz citu. Spēcīgs advokāts pro�kuroram bija īsts posts, turpretim vāj� varēja nozīmēt vieglu uz�varu. Glu�i kā futbola treneri, kas izspiego pretinieku komandu, ar kuru jātiekas nākamās nedēļas spēlē, prokurori alla� gribēja zināt, kam stāsies pretī. Sāra nebija izņēmums.

-��� Kā jūs domājat, kur� tas ir? viņa jautāja Konradam.

Visi trīs apsēdās koka solā pirmajā rindā.

Konrāds pavērās uz duci advokātu, kas sēdēja zāles kreisajā pusē un steidzīgi izpildīja pēdējās veidlapas.

-�� To mēs uzzināsim tikai tad, kad viņu izsauks.

-�� Ak kungs� Sāra noburk�ķēja.

-��� Kas noticis?

Sāra norādīja uz slaidu gai�mati pretējās istabas malā. Viņam mu�gurā bija lieliski piegriezts uzvalks, rokās melns �Gucci" portfelis.

-��� Tas ir Lorenss Leiks, partneris advokātu birojā, kur vēl ne�sen strādāju.

-�� Domāju, ka tie�i ar viņu jums būs jāmērojas spēkiem, Gafs teica.

-��� Kā tu zini? Konrāds prasīja.

-��� Es sao�u ienaidnieku, tiklīdz tas ienāk istabā. �ādas spējas esmu mantojis no pirmatnējiem me�oņiem.

-��� Kopā ar putna smadzenēm?

Gafs samiedza acis.

-��� Prāts man ir viltīgs kā lapsai.

-��� Lai nu tā būtu, Konrāds novilka un, pagriezies pret Sāru, vaicāja: Vai jūs noskaidrojāt kaut ko par Kozlovu?

-�� Tikai to, ko varēju atrast par viņu policijas datu bāzē. Iepriek� arestēts divas reizes par pirmās pakāpes uzbrukumu un pir�mās pakāpes slepkavību. Pirmajā reizē uzbrucis ar atspemazi. Slepkavību pastrādājis, iedurdams skrūvgriezi upurim kaklā.

-�� Jēziņ! Gafs iesaucās. Laikam jau viņ� nespēj sadzīvot ar rotaļu biedriem.

-�� Zvērinātie bija citādās domās. Abas reizes viņu palaida vaļā.

-�� Tātad prot ticami melot, Konrāds secināja. Iesaku izska�tīt abu lietu faktus. Varbūt viņam piemīt rado�a izdoma varmā�cībā.

-��� Rīt papētī�u, Sara apsolīja.

-�� Tālāk. Vai esat apdomājusi, cik lielu dro�ības naudu piepra�sīsiet?

Sāra pamāja.

-��� Kādai, jūsuprāt, jābūt summai? Konrāds tincināja.

-��� Vismaz desmit tūksto�i. Viņam tā ir milzīga nauda, diez vai varēs atļauties. Pieprasī�u piecpadsmit, jo tiesne�i vienmēr to ne�daudz samazina.

-�� Nedomāju, ka jums par to jāraizējas, Konrāds teica. Ties�nesis, kam pienākusi kārta piedalīties apsūdzību nolasī�anā vē�lu vakarā, parasti ir tā noskaities uz savu amatu, ka ar vieglu roku piesprie� apsūdzētajiem lielākas dro�ības naudas summas.

-�� Cerēsim, ka tā būs arī �oreiz, novilka Sāra, pa�ķielēdama uz Lorensa Leika "Gucci" portfeli.

Pēc piecpadsmit minūtēm, kad tiesas sekretārs izsauca lietu "Ņujorkas �tats pret Entoniju Kozlovu", Sāra ieraudzīja, ka Lorenss Leiks pieceļas kājās un dodas pie aizstāvības galda.

-��� Nolādēts� viņa zem deguna noburk�ķēja.

-��� Neatkāpieties ne par sprīdi! Konrāds viņu uzmundrināja.

Sāra vieglā solī piegāja pie apsūdzības puses galda. Policists

ieveda tiesas zālē Entoniju Kozlovu. Apsūdzētajam mugurā bija noplukusi melna ādas jaka. Izskatījās, ka viņ� nav skuvies vairā�kas dienas. Neviļus uzmācās �aubas, kā �is cilvēks var atļauties tik augstas klases advokātu kā Leiks. Piegājis pie aizstāvības gal�da, Kozlovs sarokojās ar Leiku, it kā abi būtu veci draugi.

Lūkodamās uz Kozlovu, Sāra juta, ka uz pieres izspie�as sviedri. �ī lieta nebija līdzīga tām, ar kurām viņa bija strādājusi advokātu birojā. Viņa necīnīsies pret kādu anonīmu korporatīvu vienību, viņa cīnīsies pret Toniju Kozlovu cilvēku, kur� stāvēja tikai desmit pēdu attālumā. Viņa �o vīrieti agrāk nebija redzējusi un nepazina, ta�u darīs visu, kas ir viņas spēkos, lai tas tik drīz no cietuma neiznāktu.

Tiesnesis, nepacēlis acis, izlasīja Sāras iesniegto apsūdzības rakstu un paskaidroja, ka Kozlovam izvirzītā apsūdzība ir otrās pakāpes zādzība ielau�oties un Kozlova advokāts ir ieradies. Pā�rējo izlasījis klusēdams, tiesnesis pievērsās Sārai.

-��� Vai jūs lūdzat noteikt dro�ības naudu?

-��� Mēs lūdzam noteikt dro�ības naudu piecpadsmit tūksto�u dolāru apmērā, Sāra atbildēja. Apsūdzētajam ir krimināli ak�tīva pagātne.

-��� Divi aresti diez vai ir krimināli aktīva pagātne, Leiks ie�starpināja.

-�� Atvainojiet, bet tagad runāju es, Sāra iebilda.

-�� Apsūdzības puses viedoklis man ir skaidrs, tiesnesis sacī�ja. Es izlasīju ari, ka misters Kozlovs ir iepriek� tiesāts. Mister Leik, uzklausīsim, kas jums sakāms.

Leiks pa�apmierināts uzsmaidīja Sārai.

-�� Mans klients iepriek� ticis arestēts divas reizes to nudien nevar saukbpar krimināli aktīvu pagātni. īsi sakot, misters Koz�lovs ir �īs sabiedrības loceklis, viņ� nodzīvojis te gandrīz visu savu mū�u un ne reizi nav ticis notiesāts. Nav nekāda iemesla noteikt tik lielu dro�ības naudu.

Tiesnesis mirkli padomāja un tad paziņoja:

-��� Pēc simt astoņdesmitā, astoņdesmitā panta termiņ� ir piekt�dien.* Nosaku dro�ības naudu desmit tūksto�u apmērā.

Sāra atviegloti uzelpoja. Pat ja Kozlovs var atļauties advokātu Leiku, paies vairākas dienas, līdz viņ� savāks �ādu summu.

Ta�u Leiks, ne acu nepamirk�ķinājis, sacīja:

-�� Jūsu godība, mans klients vēlas iemaksāt dro�ības naudu.

-��� Lūdzu, vērsieties pie tiesas sekretāra! tiesnesis atbildēja un uzsita ar āmuriņu. Sekretārs pieteica nākamo lietu. Bija pagāju��as ne vairāk kā piecas minūtes.

Neteikusi ne vārda, Sāra pagriezās un taisnā ceļā izgāja no tiesas zāles gaitenī. Gafs un Konrāds sekoja.

-��� Kozlovs piekrita maksāt dro�ības naudu, Konrāds ierunā�jās. Vai tā ir kāda traģēdija?

-�� Traģēdija ir Lorenss Leiks. Tas nav nekāds advokāts no uz�ziņu grāmatas. Saruna ar viņu maksā piecsimt dolāru stundā.

-������������� Kozlovs ir sataupījis mazliet naudas, Konrāds nerimās.

-�� Tā gadās bie�i.

-��� Nezinu gan, Sāra atteica. Viņai uzmācās kārdinājums pa�stāstīt par Viktoru. Man ir nelāga priek�nojauta. Kozlovs nav nekāds dūzis. No kurienes viņam tāda nauda un ietekme, kas jau�tu nolīgt Leiku?

-��� Nav ne jausmas, Konrāds attrauca, palūkodamies pulkste�nī. Bet man jau sen laiks doties pie miera. �ovakar mēs tikpat to neizdibināsim. Parunāsim rit no rīta!

Sāra stāvēja gaiteņa vidū, lauzīdama galvu.

-��� Bet kā būtu�

-��� Ejiet mājās un izmetiet Kozlovu no prāta! Konrāds pamā�cīja. �ī darbadiena ir galā.

Pirms Sāra paguva atbildēt, no tiesas zāles iznāca Kozlovs un pagāja viņai tuvu garām.

* Saskaņa ar Ņujorkas kriminālkodeksā 180.80. panlu aizturētais jaatfcrivo no pirmstiesas apcietinājuma, ja tam simt divdesmit stundu laika netiek uzrādīta apsūdzība.

-�� Atvainojiet Sāra, viņ� nomurmināja. Tiksimies ielās!

-��� Ko jūs teicāt? Sāra izbrīnījusies noprasīja.

Bet Kozlovs neatbildējis devās tālāk.

D�ereds negribēja skriet agrā rīta lietutiņā, tāpēc ieradās biro�jā astoņos un taisnā ceļā aizsteidzās uz biroja vingro�anas zāli un basketbola laukumu, cerēdams, ka krietna izkustē�anās palī�dzēs mazināt iepriek�ējās dienas notikumu izraisīto spriedzi. Pri�vātā zāle atradās septiņdesmit pirmajā stāvā un bija izveidota pēc Tomasa Veina lūguma viņa mīlestība uz basketbolu bija izgaisi�nājusi partneru cerības uz pla�āku bibliotēku. "Veina un Portnoja" advokāti �o vietu dēvēja par "augstāko zāli pilsētā". Pa trim spoguļstikla sienām pavērās satrieco�s skats uz Manhetenu.

Pusstundu darbojies uz skrie�anas trena�iera, D�ereds ap�svēra vakardienas sarunas vispirms ar Lubecki, tad ar Rozu un visbeidzot ar Veinu. Kad bija noskrietas trīs jūdzes, viņ� noskalo�jās du�ā un devās lejup uz savu kabinetu.

-�� Vai �odien jūties labāk? Ketllna vaicāja, kad D�ereds gāja garām viņas galdam.

-�� Ak, nu� Viņ� paraustīja plecus. Un kā jūties tu?

-��� Kas tad man kait? Es raizējos par tevi. Ketlina paņēma zī�muli, ko bija aizlikusi aiz auss, un pamāja ar to priek�niekam.

-��� Ja gribi uzlabot garastāvokli, pajautā, kas �eit notiek. Tas būs tā vērts.

D�ereds sakrustoja rokas uz krūtīm.

-��� Labi. Kas �eit notiek?

-�� Viss kā parasti, viņa atteica. Lubeckis vēlas ar tevi tikties, Rozs grib ar tevi runāt, un tevi vēlas nolīgt jauns klients.

-��� Mani vēlas nolīgt?

-�� Klients ieradās pirms desmit minūtēm un lūdza satik�anos tie�i ar tevi. Viņ� gaida konferen�u zālē.

-��� Tu dzen jokus, lai mani uzmundrinātu? D�ereds nopra�sīja.

-�� Tas nav joks. Tu gribēji jaunu klientu, un vēlē�anās ir piepil�dījusies. Tevi esot ieteicis kāds draugs. Ja gribi, atvedī�u viņu uz tavu kabinetu.

-Tas būtu lieliski, D�ereds, sirdij dauzoties, atbildēja. Nē, tas būtu fantastiski!

Pēc īsa brī�a Ketlīna atgriezās D�ereda kabinetā kopā ar slai�du, kalsenu tum�matainu vīrieti.

-��� D�ered, tas ir misters Kozlovs, viņa teica.

-�� Sauciet mani par Toniju! sacīja vīrietis, izstiepdams roku, lai sasveicinātos ar D�eredu.

-��� Tāpat kā tīģeri uz brokastu pārslu pakas, D�ereds pajo�koja.

-�� Tie�i tā. Kozlovs pasmaidīja. Kā tīģeri.

-�� Un jums ne�ķiet aizdomīgi, ka Kozlovs var atļauties dārgu advokātu? Sāra jautāja Konradam, pirms pusdienām iegājusi pie viņa kabinetā.

-�� It nemaz, Konrāds atteica. Tas nav nekas neparasts. "Kran��iem" nauda ir nobāzta zeķē �ādiem gadījumiem.

-��� Bet viņa advokāts ir no manas iepriek�ējās darbavietas! Pil�sētā ir tūksto�iem firmu, ta�u viņ� izvēlējies tie�i to, kur es esmu strādājusi. Vai tas nav kas vairāk par sagadī�anos?

-��� Sāra, jums derētu dziļi ievilkt elpu un nomierināties. Es zi�nu, ka jūs �o lietu īpa�i ņemat pie sirds, ta�u, tā rīkodamās, jūs riskējat zaudēt spēju uz to raudzīties kritiski. Ticiet man, es zinu, ko jūs pa�laik pārdzīvojat. Kad sāku �eit strādāt, es gribēju, lai par visām manām lietām būtu vēstīts laikrakstu pirmajās lapās. Ta�u jāsamierinās, ja lieta var izpelnīties labi ja parindi vidus�skolas avīzē.

-�� Jūs uzskatāt, ka man tikai rādās?

-��� Es uzskatu, ka jums jāpārtrauc raizēties par Kozlova nau�dasmaku un jāsāk uztraukties par viņa lietu. Nākampirmdien tā nonāks iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesas priek�ā.

-��� Diem�ēl man jāvelta daļa uzmanības arī pārējām lietām. Sāra nopūtās.

-�� Jā, par tām. Kā jums �orīt veicās?

-��� Apsūdzību nolasī�anā? Tāpat kā vakarvakarā, tikai ātrāk. Narkotiku uzglabātājs un viens no veikala apzadzējiem iepriek� nav sodīti, tāpēc viņi tika brīvībā pa�i ar savu dro�ības naudu.

Pēc tam izplēsu divus tūksto�us gan par kabatzagli, gan par otru veikala apzadzēju.

-��� Pieņemu, ka abiem bija sodāmība.

-�� Abiem kopā gandrīz piecdesmit arestu. Un kabatzagļa vārds, ticiet vai ne, bija Merions.

-��� Nemaz nesmejieties par �o vārdu! Merions bija D�ona Veina īstais vārds.

Pieliekusi galvu, Sāra nopētīja Konrādu.

-��� Kas tad tas? viņa novilka. Vai jūs pajokojāt?

-��� Par D�onu Veinu nejoko, kundze.

Sāra iesmējās.

-��� Lai nu tā būtu, viņa noteica. Tomēr saskaņā ar policijas dosjē �is D�ona Veina kabatzaglis agrāk aizturēts divdesmit trīs reizes un apzvēr, ka nekad nav bijis vainīgs. Vismaz prieks, ka savos izteicienos viņ� ir konsekvents. Veikalu apzadzējs pārāk ne�atpaliek.

-��� Izklausās, ka pirmās divas lietas varēsiet nokārtot, uz tiesu neejot. Abās pārējās būs jāuzklausa advokāti. Tomēr ar tām ne�aizraujieties! Pēc iespējas vairāk laika veltiet, gatavojot apsūdzī�bas izvirzī�anu Kozlovam.

-�� Vai varu uzdot vēl beidzamo jautājumu? Ko tiesnesis gribēja teikt ar to "180.80 dienu"?

Konrāds sarauca uzacis. Viņ� atbildēja tikai pēc brī�a.

-��� Vai tad jums tajā advokātu kantorī neko neiemācīja?

-��� Es tur tikai pārcilāju papīrus. Nevajag mani apsmiet.

-��� Neviens jūs neapsmej. "180.80 diena", īsi sakot, ir diena, kurā jums jāizvirza apsūdzība, ja apsūdzētais ir apcietinājumā. Tā kā Kozlovs iemaksāja dro�ības naudu, jums tikai jāuztraucas par ie�priek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesu, kur�

-��� Es zinu, kas tajā tiesā notiek.

-��� Vai patie�ām?

-�� Jūs ta�u nerimsieties, vai ne? Sāra smaidot noprasīja. Ie�priek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesā man jāpārliecina divpa�dsmit vidusmēra pilsoņi, ka Kozlovam jāizvirza apsūdzība zā�dzībā ielau�oties. Ja viņi apsūdzību izvirzīs, notiks tiesa. Ja ne�

-�� Ja ne, tad �ī lieta būs nonākusi strupceļā.

Sara, iedama uz savu kabinetu, atcerējās Konrādā vārdus. Ie�spējams, Konradam bija taisnība un viņa bija iedomājusies, ka uz�reiz tiks pie lietas, par kuru rakstīs laikrakstu pirmajās lapās. Var jau būt, ka Kozlovs iekrājis naudu un viņa ļauj pārāk lielu vaļu iztēlei. Ta�u, lai arī kā Sāra pūlējās mazināt savu apsvērumu no�zīmi, viņa nemitīgi domās atgriezās pie fakta, ka Kozlova lieta sā�kotnēji bija paredzēta Viktoram.

Tuvojoties kabinetam, Sāra ievēroja, ka Gafs nesē� pie galda un kabineta durvis ir pusvirus, lai gan viņa skaidri zināja, ka aiz�ejot tās aizvērusi. Atmiņā pazibēja Konrādā padoms aizslēdz visu, ko vari, jo konfidencialitātei ir iz�ķirīga nozīme un visur ir pētīgas acis. Pa blāvo durvju lodziņu bija redzams izplūdis cilvē�ka stāvs, kur� sēdēja pie rakstāmgalda. Sāra �igli pameta skatie�nu pār plecu. Tā kā bija gandrīz pusdienlaiks, gaitenī nevienu neredzēja. Minstinādamās viņa atvēra durvis. Kabinetā sēdēja Viktors.

-�� Vai varu jums kā palīdzēt? Sāra nedro�ā balsī vaicāja.

-��� Nē, Viktors atteica. Es gribēju apvaicāties, kā jums sokas ar to lietu.

-��� Kā jūs iekļuvāt manā kabinetā?

-��� Durvis bija vaļā. Ceru, ka jums nav iebildumu.

-�� Vispār ir gan.

-��� Nākamreiz bū�u smalkjūtīgāks. Pastāstiet, kā veicas ar lietu!

-��� Kādēļ man jums tas būtu jāstāsta? viņa nepadevās. Vai kas noticis?

-��� Nekas nav noticis, Sāra.

-�� Tad kādēļ jūs ielavījāties manā kabinetā un lūkojat mani ie�biedēt? Viņa cerēja, ka tāds uzbrukums Viktoru samulsinās. Velti.

-��� Jums ir dzīva iztēle. Sargieties, lai tā neaizēno skaidro sa�prātu!

-��� Ko �ie vārdi nozīmē? Sāra noprasīja.

-�� Tie nozīmē to, ko es teicu esiet uzmanīga! Likmes ir tik aug�stas, ka jūs nedrīkstat pieļaut misēkli.

-��� Un jūs atnācāt, lai man to paziņotu?

-��� Sara, es atnācu tikai tāpēc, ka manas uzraudzības laikā jūs paņēmāt lietu. Mani neinteresē ne tas, ka jūs bijāt izmisusi, ne ari tas, kā jūs panācāt Konrādā labvēlību. Bet es jums pasaku skaidri ja vēl kaut reizi tā izrīkosieties, es jūs nesaudzē�u.

Viņam, protams, bija taisnība, lai arī Sāra negribēja to atzīt.

-�� Piedodiet! Es�

-�� Aiztaupiet asaras! Man no tām ne silts, ne auksts. Viktors piecēlās un devās uz durvīm. Iesaku jums būt ārkārtīgi uzma�nīgai. Zibens var spert jebkurā mirkli.

Tikko Viktors izgāja, kabinetā ienāca Gafs.

-��� Kas �eit notiek? viņ� apjautājās.

-�� īsti nezinu.

-��� Viktors neizklausījās diez cik apmierināts.

-�� Viņ� bija satraukts, citādi nebūtu man draudējis. Vai būs vēl kādas sliktas ziņas, pirms dodos pusdienās?

-��� Diem�ēl ir gan, Gafs attrauca, pavicinādams divas faksa lapas. Tikko atsūtīja. Advokātu biroja paziņojums. Cik nopro�tams, Kozlovs sameklējis citu advokātu.

-��� Un kas par to?

-�� Paskatieties, kā �o jauno advokātu sauc, un pasakiet, vai �is uzvārds nav dzirdēts.

Sāra ātri pārskrēja ar acīm paziņojumam. Skatiens apstājās pie paraksta lapas apak�ā. Izlasījusi sava vīra vārdu, viņa ieslīga krēslā.

-�� Tas ir kas neticams! Vai tas vispār ir atļauts?

-��� Es nezinu, Gafs atteica. Manā praksē nekas tamlīdzīgs nav gadījies.

-�� Viņam jāatsakās no �īs lietas! Sāra iesaucās. Viņa paņēma klausuli un uzgrieza D�ereda numuru.

Klausuli pacēla Ketlīna, un Sāra pateica, ka vēlas runāt ar D�eredu.

-�� Jūs nedaudz nokavējāt. Viņ� teica, ka esat norunāju�i kopā pusdienot, un aizgāja. Vai viss ir kārtībā?

-�� Jā. Sāra nolika klausuli un glu�i vai iz�āvās no kabineta.

Gafs slāja pa gaiteni viņai pakaļ.

-��� Ko lai daru jūsu prombūtnes laikā?

-��� Noskaidro, vai tas ir atļauts. Vismazāk es veļos tiesas zale stāties pretī savam vīram.

Pēc divdesmit minūtēm D�ereds izkāpa no taksometra pie "Forlini's", tiesas namam vistuvākā iecienītā itālie�u restorāna, ie�grūda �oferim saujā desmit dolāru banknoti un iesoļoja iek�ā.

-�� Sveika, saulīt! viņ� uzsauca Sārai, degdams nepacietībā da�līties labajos jaunumos ar sievu.

-�� Sasodīts, kur tu kavējies? Sāra uztraukta izgrūda.

-�� Sastrēgumi. D�ereds apsēdās pie galda. Vai viss kārtībā?

-�� Nē, nav kārtībā.

D�ereds aizskāra Sāras roku.

-��� Pastāsti, kas tevi�

-�� Es tie�ām nesaprotu, kāpēc tu uzņēmies to lietu. Tu ta�u zini, ka no tās atkarīgs mans darbs! Galu galā tu mūsu ģimenē esi lie�las firmas darbinieks, bet es esmu tikai�

-��� Ku�! D�ereds viņu pārtrauca. Lēnāk! Par kuru lietu tu runā?

-��� Par zādzību ielau�oties. Kāpēc tu nostājies pretējā pusē?

-�� Pretējā pusē? Es nesaprotu, par ko tu�

-��� Par Kozlova lietu. Es nupat saņēmu aizstāvja paziņojumu.

-��� Vienu mirkli! D�ereds samulsis iesaucās. Tā ir tava lie�ta? Tev tikusi Tonija Kozlova lieta?

-��� Es tev vakarvakarā to teicu!

-�� Tu neminēji viņa vārdu. Tu teici, ka tā ir zādzība ielau�oties.

-��� Vai tev nelikās ērmoti, ka �odien sastapies ar tādu pa�u lietu?

-��� Kozlovs nepaskaidroja, par kādu lietu ir runa. Viņ� apgal�voja, ka tas ir viegls noziegums un lietu man atsūtī�ot vēlāk.

-��� Un paziņojums par advokāta maiņu?

-��� Mums bija zināms tikai lietas numurs iztiesājamo lietu sa�rakstā. Ketlīna uzrakstīja paziņojumu un nosūtīja to pa faksu uz prokuratūru. Tur salīdzināja numurus un nodeva to prokuroram, kur� izskata konkrēto lietu. Es zvēru, mīļā, es to nedarīju tī�ām.

-�� Tātad tu atteiksies.

-��� Ko? D�ereds apjuka.

-��� Es runāju nopietni. Vai tu atteiksies no �īs lietas?

-�� Kāpēc lai es atteiktos? D�ereds novaidējās. Jauns klients man ir vesela bagātība.

-�� D�ered, tev tas ir klients, bet man�

-�� Jā, tev taisnība. Tas ir tavs darbs. Tu pie lietas tiki pirmā. Es atkāp�os.

-��� Patie�ām? Sāra pārjautāja.

D�ereds brīdi klusēja.

-��� Protams. Un pārliecino�ā balsī turpināja: Es to darī�u tevis dēj.

Sāra uzlika plaukstu uz vīra rokas.

-�� Tu esi krietns cilvēks, �ārlij Braun. Es zinu, cik daudz�

-�� Sāra, tev nekas nav jāsaka.

-�� Ir gan. Es ļoti atvainojos, ka manis dēļ esi nonācis tādā situ�ācijā. �ī jezga ar jauno darbu man atgādina�

-�� Tas atgadījums advokātu birojā bija pavisam kas cits, un tu nedrīksti pēc tā spriest par sevi. Ņujorkas advokātu birojos par partneri kļūt ir glu�i vai neiespējami. To ne no viena nevar prasīt.

-��� Ko tad tu centies panākt?

-�� Es lienu vai no ādas ārā, lai pārvarētu �o pretestību. Un vēl lai iepriecinātu sievu.

-��� Nenolieg�u, ka tev tas tīri labi padodas, Sāra atteica. Vilk�dama ar pirkstu pa glāzes aug�malu, viņa sacīja: Es tev uzdo�u vienu jautājumu. Ja mēs patie�ām tiesas zālē nostātos viens ot�ram pretim ierakumos kur� no mums uzvarētu?

-�� Tu, D�ereds ar lepnu smaidu atbildēja.

Sāra iesmējās.

-�� Vai tu pats aptver, cik augstās domās par sevi esi?

-��� Ko es tādu pateicu?

-�� Tev nekas nav jāsaka. Es tevī lasu kā�

-��� Kā krāsojamā grāmatā?

-��� Nespēlē spēlītes ar mani, Lin�! Es tevi brīdinu.

-��� Ko man vajadzēja atbildēt? Tu gribēji zināt, kur� uzvarētu.

Tu vēlies dzirdēt patiesību vai uzklausīt melus? Lai tevi ieprieci�nātu, esmu gatavs teikt gan vienu, gan otru.

Sāra iespurcās.

-�� Vai tu aptver, cik augstprātīgs esi? '

-��� Ko tu teici? Vai tu mani nosauci par augstprātīgu?

-������������� Nē, es tevi nosaucu par kurlu. Un skaļā balsī paziņoja:

-��� Tu esi ļoti augstprātīgs!

D�ereds pūlējās neievērot sev pievērstos restorāna klientu ska�tienus.

-�� Tu ta�u zini, ka man riebjas �ādi gājieni.

-�� Tāpēc tev nebūtu ne mazāko izred�u. Es zinu, kuras pogas jāspie�.

-�� Tad tāda būtu tava stratēģija? Tu zvērinātos uzaicinātu uz restorānu un kliegtu kā prātā jukusi?

-�� Visi līdzekļi ir labi. Tāds ir mans moto.

-�� Jauks moto, ta�u tiesas zālē ar to tālu netiksi. Neaizmirsti, ka tu ne dienu neesi strādājusi krimināltiesā.

-�� Tās ir tikai nianses. Mēs nerunājam par to, kur� labāk pārzi�na likumus. Mēs runājam par to, kur� uzvarētu prāvā. Ja tu būtu manī klausījies, tu saprastu, ka cīņā ar mani tev nebūtu ne mazā�ko izred�u.

-�� Ak tad nebūtu, jā?

-�� Nē, nebūtu.

-��� Un kāpēc tā?

-�� Tu esi varen smalks grāmatu tārps, tomēr tu neproti cīnīties.

-��� Ak tā! Un tu proti?

-��� Draudziņ, jau se�us gadus tu esi kā māls manās rokās!

D�ereds skaļi iesmējās.

-�� Vai arī tā ir pavedinā�ana?

-��� Es nejokoju, Sāra sacīja. Lai uzvarētu, jāzina pretinieka vājās vietas. Un es tavas pārzinu kā piecus pirkstus.

-��� Nosauc vienu!

-�� Tu neciet, ja kāds apgalvo, ka tev dzīvē viss pasniegts uz pa�plātes.

D�ereds brīdi klusēja.

-��� Nosauc vēl vienu!

-��� Ak, tu esi tik prognozējams!

-�� Vai tu jau plik�ķini sev pa plecu? D�ereds pavaicāja. No�sauc vēl vienu!

-��� Tu nespēj mani sāpināt, un tas nozīmē, ka tu nespētu pret mani efektīvi cīnīties.

-�� Tici man, vajadzības reizē es savus baltos cimdus novilktu.

-�� Tu neciet, ja viss nav ideāli.

-������������� Un tu paniski baidies no izgā�anās, D�ereds atgādināja.

-�� Es gribu dzirdēt reālu savu trūkumu.

-�� Tu baidies no kaķiem.

-�� Es nebaidos no kaķiem. Man tikai �ķiet, ka tie vērpj pret mani intrigas.

-��� Bērnībā tu izurbies cauri veselai enciklopēdijai.

-��� Tikai sējumiem ar burtiem "D" un "L". Maniem iniciāļiem.

-�� Tev ir iecienīts laikraksta slejas �urnālists.

-��� Daudziem tāds ir.

Pārliekusies pāri galdam, Sāra pacēla mazo pirkstiņu un pa��ukstēja:

-��� Tavs penis ir mazs.

-�� Tas nav asprātīgi! D�ereds smiedamies attrauca. Ņem sa�vus vārdus atpakaļ!

-��� Labi, labi, ņemu tos atpakaļ. Bet nesaki man, ka nemāku no�spiest pareizās pogas.

-�� Tu neap�aubāmi māki nospiest pareizās pogas. Tiesa, arī es �ajā ziņā esmu itin prasmīgs.

-�� Tie�i tāpēc es negribu stāties tev pretī tiesas zālē, Sāra no�teica. Sāktos īsta asinspirts.

-��� Par laimi mums abiem, tik tālu nenonāks. Tiklīdz atgriezī��os birojā, paziņo�u, ka atsakos no �īs lietas.

-��� Es par to priecājos, Sāra teica. Viņa pasniedzās pāri gal�dam un saņēma D�ereda plaukstas savās rokās. Gribu pateikt, ka protu novērtēt �ādu rīcību, ar kuru tu centies mani pasargāt.

-�� Sāra, tam es tev neesmu vajadzīgs. Es to daru tikai tāpēc, ka man patīk uz tevi skatīties. D�ereds pievilka sievas plaukstas klāt un viegli tās noskūpstīja. Es nekad nedarī�u tev pāri, viņ� sacīja. Neraizējies vairs par to! Vismaz �ajā reizē esam risinā�jumu atradu�i.

Paēdu�i pusdienas, D�ereds un Sāra izgāja uz ielas. Diena jo�projām bija bāli pelēka, un debesīs atkal krājās draudīgi mākoņi.

-��� Drīz līs, Sāra noteica.

D�ereds pamāja.

-�� Vai gribi, lai aizvedu tevi uz darbu?

-��� Nē, tad tev būs jābrauc pretējā virzienā. Gan aizie�u kājām.

Atvadoties viņ� noskūpstīja sievu un vēroja, kā viņa aiziet.

Sāra gāja atsperīgā gaitā, un, kaut ari D�ereds reizēm par to sie�vu kaitināja, viņam patika vērot Sāru ejam. Kad Sāra nogriezās ap stūri, D�ereds piegāja pie taksometra, kas bija apstājies pie res�torāna. Atvēris automa�īnas durvis, viņ� pamanīja, ka pakaļējā sēdeklī kāds sē�. Tas bija Kozlovs.

-��� Kā svie�as, priek�niek? Kozlovs apvaicājās. Rausieties iek�ā!

D�ereds vilcinājās.

-��� Nebaidieties! Kozlovs viņu mierināja. Viss ir dro�i.

Piesardzīgi iekāpis taksometrā, D�ereds apsēdās blakus Koz-

lovam.

-�� Ko tas nozīmē? D�ereds noprasīja. Ko jūs �eit darāt?

-�� Gan redzēsiet.

-��� Kas jums ir padomā? D�ereds nerimās. Automa�īna ieslī�dēja satiksmes plūsmā. Ko jūs�

-��� Pietiks vārstīt muti! Drīz būsim klāt.

Taksometrs iegriezās Austrumu Piecdesmit astotajā ielā un piebrauca pie grezna nama. Nospodrinātie misiņa durvju rokturi un margas spo�i mirdzēja pat �ajā mākoņainajā dienā. Kalpotājs formas tērpā atvēra parādes durvis. D�ereds lēni izkāpa no tak�sometra, bet Kozlovs palika sē�am.

-��� Vai tad jūs nenāksiet? D�ereds jautāja.

-�� �ī nav vieta manā gaumē, Kozlovs noņurdēja. Tālāk ejiet viens pats!

Viņ� aizcirta automa�īnas durvis, un taksometrs aiztraucās prom.

-��� Mister Lin�, nāciet līdzi! kalpotājs aicināja.

D�ereds negribīgi sekoja.

Kalpotājs viņu veda pa koka paneļiem ap�ūtu gaiteni, kur pie vienas sienas atradās krā�ņs antīks spogulis, tad lejā pa platām, paklājiem nosegtām kāpnēm. D�ereds nervozi pārvilka plaukstu pār pēcpusdienas bārdas rugājiem klāto zodu un, staipīdams kak�lu, centās saskatīt, uz kurieni viņi dodas. Neviena cita neredzēja, ta�u viņ� bija pārliecināts, ka iegājis kluba telpās. Kāpņu lejasgalā pa kreisi stiepās grezni iekārtota bāra lete. Priek�ā pletās pla��a atpūtas istaba, kurā fran�u antīkais stils un afrikāņu materiā�lās kultūras darinājumi veidoja neparastu interjeru. Istaba �ķita tum�a un draudīga, gar sienām bija izkārtotas rokām apglezno�tas cil�u maskas, atpūtas krēsli ar augstu atzveltni un nelielie Luija XI laika galdiņi. No neredzamiem skaļruņiem plūda afrikāņu mūzikas skaņas.

Tas pats formas tērpā ģērbies vīrs pieveda D�eredu pie dur�vīm bez plāksnītes, atvēra tās, un abi iegāja privātajā istabā, kur ap marmora kamīnu bija izvietots dīvāns un divi antīki krēsli. Uz viena no tiem sēdēja slaids, elegants vīrietis ar kalsnu seju, ģēr�bies pēc pasūtījuma �ūtā �aketē. Gai�ie iesirmie mati bija atsukāti atpakaļ, un, kaut arī tas nebija īpa�i manāms, viena kāja bija maz�liet īsāka par otru. �o nesamērību bija izraisījis sens savainojums futbola spēles laikā, un �im cilvēkam tas bija kā goda ordenis. Tie��ām, viņam tas nebija tikai savainojums tas bija Prinstonā iegūts savainojums, un tā bija milzu at�ķirība.

Izdzirdējis abus ienākam, vīrietis piecēlās un pastiepa koptu plaukstu.

-��� Priecājos par izdevību jūs beidzot sastapt, mister Lin�, viņ� sacīja.

-��� Vai jūs nebūtu tik laipns un nepastāstītu, kādēļ mani �urp atveda? D�ereds jautāja.

Vīrietis izlikās to nedzirdam.

-��� Mans vārds ir Oskars Rafertijs. Lūdzu, apsēdieties! Viņ� norādīja uz dīvānu un pagriezās pret kalpotāju. Tas būs viss, D�ord�. Pateicos! Plūsto�ā, laipnā Rafertija balss liecināja, ka viņ� ir pieradis panākt savu.

�ī doma pazibēja D�ereda prātā, kad viņ� ievēroja savdabīgo zeltaino "B" uz Rafertija melnajām "Brioni" �aketes pogām. Pat Tomass Veins nevalkāja divus tūksto�us dolāru vērtas "Brioni" �aketes. Rafertija �aketes pogas nozīmēja tikai vienu �ī nebūs parasta tik�anās ar klientu.

Piesardzīgi apsēdies uz dīvāna, D�ereds paņēma rokā sērko�ciņu kārbiņu, kas atradās uz kafijas galdiņa.

-�� Cik noprotu, jūs esat no Hailendpārkas, Rafertijs sacīja pa�tīkamā balsī. Vai jūs pazīstat Pri�ardu ģimeni, tiesnesi Henriju Pri�ardu? Abi viņa dēli ir mani klienti. Viens ir dramaturgs, otrs producents tas nozīmē, ka vienlaikus viņ� dara daudz un neko.

Rafertija pūliņi rast kopīgu valodu D�eredu mulsināja, un viņ� sacīja:

-���� Mister Rafertij, es negribētu būt nepieklājīgs, ta�u vēlos zi�nāt, kādēļ esmu �urp atvests.

Rafertija sejas izteiksme pārvērtās. Viņam nepatika, ja sarunas biedrs viņu pārtrauc.

-��� l,abi, es jums to pateik�u, D�ered. Tā kā es sedzu Tonija Kozlova tiesā�anās izdevumus, man �ķita, ka mums derētu tikties. Jūsu rīcībā nav pilnīgas informācijas.

-��� Gribu jums paziņot, ka diem�ēl esmu spiests atteikties no �īs lietas. Nupat uzzināju, ka prokuratūru pārstāvēs mana sieva.

-��� Lai pārstāv! Mums nekas nav pretī.

-��� Man gan ir, D�ereds uzsvēra. Tie�i tāpēc es atsakos. Pro�tams, ja vēlaties, ar lielāko prieku ieteik�u kādu citu mūsu biroja advokātu, kas varētu pārņemt �o lietu.

Rafertija skatiens lēnām satumsa, un viņ� neapmierināts pa�vērās D�eredā.

-��� Man �ķiet, jūs nesaprotat, viņ� sacīja. Jūs nevarat atteik�ties. �ajā lietā jūs esat mūsu advokāts.

-�� Ak tā?

-�� Jā. Jūs esat, Rafertijs salti atbildēja. D�ered, vai nu jums patīk, vai ne, bet mums �ajā tiesas prāvā jāuzvar. Varbūt jūs lepo�jaties ar savu pompozo, karjeristisko biogrāfiju, ta�u patiesībā jums ir viena vienīga priek�rocība jūs esat precējies ar prokuro�ri. Tādējādi jūs pazīstat viņas domā�anu, viņas pieeju da�ādiem jautājumiem, un pats svarīgākais jūs zināt viņas vājās vietas. Skaidrā valodā runājot, jūs zināt, kā viņu sakaut.

-��� Bet es neuzņem�os jūsu lietu, D�ereds atkārtoja.

-��� D�ered, jūs laikam nesaprotat, ko es saku. Mūsu draugu Entoniju Kozlovu nedrīkst atzīt par vainīgu. Jums jādara viss, lai tas nenotiktu, ja vien jūs cerat ari turpmāk nodarboties ar seksu uz virtuves letes.

-��� Kā jūs zināt�

-��� Uzklausiet mani vērīgi, Rafertijs rāmā balsī teica. Ja jūs �ajā prāvā uzvarēsiet, mēs visi būsim laimīgi.

-��� Visi būsim laimīgi? Ko tas, sasodīts, nozīmē?

Neteicis ne vārda, Rafertijs pasniedza D�eredam paprāvu bie�za papīra aploksni. To atvēris, D�ereds ieraudzīja aptuveni div�desmit melnbaltas fotogrāfijas. Visās bija redzama Sāra.

-��� Te Sāra dodas uz darbu, Rafertijs skaidroja. Un te viņa dodas mājup.

Fotogrāfijās bija fiksēts gandrīz viss, ko Sāra darījusi pēdējās diennakts laikā. Kad D�ereds skatījās fotoattēlā, kur Sāra bija re�dzama gaidām vilcienu metrostacijā uz perona, Rafertijs piebilda:

-��� �eit viņa vēlā vakara stundā atgrie�as mājās pēc apsūdzī�bas nolasī�anas. Laikam jau dega nepacietībā nokļūt pie jums, jo vienā laidā liecās uz priek�u, cenzdamās saskatīt, vai netuvojas vilciens. Tas nudien nav dro�i, D�ered. Pietiktu vien mazliet pa�grūst.

Nodūris galvu un nenovērsis skatienu no attēliem, D�ereds ju�ta kāpjam aug�up nelabuma vilni. �ķita, ka afrikāņu bungu ritmi dārd pārāk skaļi. Sāras fotogrāfijas acu priek�ā sagriezās ņirbo�ā kaleidoskopā. Aizvēris acis, viņ� pūlējās saņemt sevi rokās, tad pacēla skatienu pret Rafertiju.

-��� Ko jūs gribat? viņ� noprasīja.

-��� Es gribu, lai jūs uzvarat, Rafertijs apliecināja. Tas arī viss.

-��� Un ja es neuzvarē�u? D�ereds vaicāja.

Rafertijs aizlīmēja aploksni.

-�� D�ered, manuprāt, jūs zināt atbildi uz �o jautājumu. Viņ� klusēdams ļāva, lai advokāts apjēdz �os vārdus. Klausieties uz�manīgi, jo es zinu, ko jūs domājat. Es jums zvēru ja iesiet uz policiju vai citu likumsargu iestādi, �o lēmumu jūs no�ēlosiet visu atliku�o mū�u. Klusē�ana ir zelts. Ja kādam ko atklāsiet, arī savai sievai, mēs viņu nogalināsim. Tiklīdz jūs atvērsiet muti, viņa būs pagalam. Kozlovs viņu piebeigs, pirms jūs pagūsiet izdvest kaut zilbi, Rafertijs brīdināja. Protams, esmu pārliecināts, ka līdz tam nenonāks. Jūs esat saprātīgs, D�ered. Mēs tikai lūdzam, lai turpmākās da�as nedēļas darāt savu darbu. Sagatavojieties tie�sai, aizstāviet apsūdzēto labi un ieprieciniet mūs ar uzvaru! Mēs gribam tie�i tādu iznākumu mums neder vieno�anās ārpus tie�sas. Vai nu �is ieraksts pazūd pavisam, vai ari izcīniet mums uzvaru. Ja to paveiksiet, mēs jūs vairs netraucēsim. Nebūs nekā�du galvassāpju, nekādu rai�u. Vai es skaidri izsakos?

Kā piekalts vērdamies tum�sarkanajā paklājā, D�ereds lēni pa�locīja galvu.

-�� Uzskatu �o neveiklo klusē�anu par piekri�anu, Rafertijs sa�cīja. Tas nozīmē, ka Kozlovs rīt no pa�a rīta gaidīs jūs birojā. Lai jums patīkama �ī diena!

Rafertijs piecēlās un pavadīja D�ered u līdz kluba ārdurvīm. Uz ielas viņu gaidīja privāta automa�īna. Rafertijs pateica ardie�vas, bet D�ereds, kāpdams ma�īnā, viņa sacīto tik tikko dzirdēja. Kad durvis aizcirtās, D�eredu pārņēma �ausmas. Sēdēdams pa�kaļējā sēdeklī, viņ� atcerējās, kas nupat bija noticis. Atcerējās Rafertiju, fotogrāfiju, kur Sāra stāvēja pie pa�as perona malas, un Kozlovu. Kungs tētīt! D�ereds atslābināja kaklasaites mezglu un dziļiem malkiem kampa gaisu. Kur esmu iepinies pats un iepinis Sāru?

-�� Sveicināta! Es vēlētos runāt ar Klēru Donigeri, Sāra sacīja, nolasīdama vārdu no piezīmju grāmatiņas.

-��� Tā esmu es, Donigere nodūdoja balsī, ko gadiem ilgi ap�meklētie kokteiļu vakari bija padarīju�i juteklisku un gadiem ilgā cigare�u smēķē�ana aizsmaku�u.

-�� Sveicināta, mis Donigere! Esmu Sāra Teita no prokuratūras. Es jums vakar zvanīju par ielau�anos jūsu mājā.

-�� Jā, pareizi, Donigere atbildēja. Kā jums klājas?

-��� Nevaru sūdzēties. Jūsu lietā ir zināms progress, ta�u es gri�bētu vēlreiz dzirdēt jūsu versiju.

-��� Labi, es tikai nezinu, ko jaunu varētu pastāstīt. Es gulēju cie��ā miegā, kad apmēram pus�etros naktī uztrūkos, jo kāds zvanīja pie durvīm. Palūkojusies pa actiņu, ieraudzīju policistu. Kad at�vēru, izrādījās, ka viņam blakus stāv jauneklis, kur�, kā policists apgalvoja, nupat esot apzadzis manu māju. Protams, es uztrau�cos un atteicu, ka tā laikam ir kāda kļūda. Tad viņ� parādīja ma�nu pulksteni un sudraba golfa bumbiņu un prasīja, vai �īs man�tas pieder man.

-��� Un tās bija jūsu? Sāra jautāja, rakstīdama piezīmju grā�matiņā.

-��� Bez �aubām. Es tās acumirklī pazinu. Pulksteni, tūksto� de-

viņsimt piecdesmit sestā gada ra�ojuma "Ebel", tēvs uzdāvināja mātei divdesmit piecu gadu kāzu jubilejā tajā gadā tādus platī�na pulksteņus pārtrauca ra�ot. Un golfa bumbiņa bija pateicības dāvana no krūts vē�a apkaro�anas organizācijas, jo es piedalījos līdzekļu vāk�anā, kad tika rīkots labdarības golfa turnīrs slavenī�bām. Uz bumbiņas ir iegravēts mans vārds. Domājams, jauneklis bija �īs mantas pievācis, bet policists viņu aizturēja netālu no ma�nas mājas.

Atminēdamās Konrādā padomu atstāt bez ievērības policista iesniegumu un vienmēr uzdot skaidrus, konkrētus jautājumus, Sāra vaicāja:

-��� Kā policists zināja, ka jāaiztur tie�i misters Kozlovs?

-�� Tā viņu sauc? Kozlovs? Donigere noprasīja.

-�� Tā viņu, mūsu mīluli, sauc, Sāra pajokoja, gribēdama radīt nepiespiestu gaisotni, lai Donigere kļūtu runīgāka. Tātad kā policists zināja, ka jāaiztur tie�i misters Kozlovs?

-��� Policists man pastāstīja, ka saņēmis dispe�era ziņojumu, kāds bija redzējis iebrucēju atstājam manu māju.

-��� Vai jums zināms, kas zvanīja policijai?

-�� Mana kaimiņiene Petija Herisone, viņa dzīvo tie�i pretī. Esot mocījusies ar bezmiegu un piecēlusies, lai kaut ko uzkostu. Vis�maz viņa tā stāstīja.

-�� Vai jums ir iemesls viņai neticēt?

-��� Mana kaimiņiene ir visai rosīga būtne, vienmēr visu par vi�siem zina. Nemaz nebrīnī�os, ja izrādīsies, ka viņa naktī skatījās pa logu, lai redzētu, kur� kaimiņ� mājās pārrodas vēlu. Lai nu kā, Herisone acīmredzot bija pamanījusi, viņasprāt, aizdomīgi; vī�rieti, kas izgājis no manas mājas, piezvanījusi policijai un to pa�stāstījusi. Par laimi, tobrīd policists gāja apgaitā pa Medisona avē�niju, tāpēc viņam atlika vienīgi nogriezties ap stūri un zagli aizturēt. Neticami, ja gribat zināt manas domas.

-��� Neticami gan, nevar noliegt, Sāra piekrita. Pārskatīdama piezīmes, viņa mēģināja iztēloties notikumus kā filmā, kadru pēc kadra. Viņa izanalizēja katru faktu atsevi�ķi, meklējot kādu sīku�mu, kas palicis neievērots. Visbeidzot Sāra pajautāja: Mis Doni�gere, vai jūsu mājā ir signalizācija?

-��� Kā, lūdzu?

-�� Vai jūsu māja ir pieslēgta signalizācijai?

-�� Jā, bet laikam tonakt biju aizmirsusi to ieslēgt, jo tā neiedar�bojās.

-�� Vai bija kādas ielau�anās pazīmes, piemēram, izsists iogs? Kā vēl viņ� varēja iekļūt mājā?

-�� Citādi nekā, es domāju. Nekā, Donigere novilka. Lūdzu, neapvainojieties, bet man jāskrien uz tik�anos ar draugiem. Vai varam pabeigt sarunu citā reizē?

-�� �ķiet, esam izrunāju�as visu, Sāra sacīja. Ceru, ka mums būs iespēja visu pārspriest pirms iepriek�ējās izmeklē�anas zvē�rināto tiesas pirmdien.

-�� Jā. Katrā ziņā, Donigere apliecināja. Uz drfzu redzē�a�nos!

Nolikusi klausuli, Sāra joprojām rakstīja piezīmju grāmatiņā.

-��� Es gan to neieteiktu, brīdināja Gafs, ienākdams kabinetā.

-��� Ko īsti?

-��� Rakstīt piezīmes. To nevajadzētu darīt.

-��� Kāpēc?

-�� Ņujorkas pavalstī visa iepriek� dokumentētā informācijā par cilvēku, kuru gatavojas izsaukt par liecinieku, pirms tiesas jāno�dod aizstāvības pusei. Tāpēc nebūtu vēlams neko pierakstīt.

-��� Tātad, ja mans liecinieks tiesā maina liecību, aizstāvības puse, izmantojot �īs piezīmes, var pataisīt mūs par muļķiem?

-�� Tāds ir likums, Gafs sacīja, nomezdams uz Sāras galda do�kumentu mapi. Starp citu, �eit ir prasītā informācija par citiem nesen pieņemtajiem apgabala prokurora palīgiem. Kad Sāra at�vēra mapi, Gafs paskaidroja: Kopā ar jums darbu sāka vēl as�toņpadsmit apgabala prokurora palīgi. Ikviens strādā vismaz ar pāris lietām. Es sadalīju viņus kategorijās.

Izpētot sarakstu, Sāra pamanīja, ka ikvienam kolēģim tiku�i trīs sīki likumpārkāpumi, deviņiem smagāki noziegumi, un divi iz�meklēja slepkavības.

-�� Nolādēts, kāpēc visi ņujorkie�i tā tiecas konkurēt? Sāra iz�grūda.

-�� Tāda mums ir dzīve, mazulīt. Brīdī, kad tu �ajā pilsētā iedo�mājies kaut ko darīt, pieci simti jau to dara. Gafs savicināja ro�kas kā vējdzirnavas spārnus. Varbūt tas izklausīsies muļķīgi, bet �ajā mirkli vismaz ducis cilvēku tāpat vēzē rokas. Ņujorkā ori�ģinālu ideju nav. Tāds ir �ā ambiciozā monstra skaistums.

-�� Monstra, kur� nemitīgi dzen uz priek�u.

-�� Pēc paziņojuma par darbinieku atlai�anu visi iestādes slais�ti piepe�i kļuvu�i apbrīnojami �akli.

-��� Varbūt es varētu ierasties te bie�āk un sadabūt vēl da�as lietas.

-�� Nav svarīgi, cik lietu jums ir, svarīgi, cik prāvās jūs uzvarat, Gafs aizrādīja. Piecas jums jau ir, un es neieteiktu ņemt vēl.

-��� Bet divas mēs nokārtosim ārpus tiesas zāles.

-�� Sāra, kas, jūsuprāt, ir vērtīgāk pārstrādāties, mēģinot tikt galā ar duci lietu, vai profesionāli strādāt ar piecām atbilsto�i no�teikumiem?

-�� �ajā pilsētā pirmais variants.

-��� Liecieties mierā! Jūs zināt, ka tā nav.

-�� Zinu, tomēr�

-Jūs pārņēmis kārdinājums sagrābt pilnas rokas ar lietām. Es saprotu. Ta�u, ticiet man, jo vairāk bumbiņu jūs mētāsiet �onglē�jot, jo lielāka ticamība, ka zemē nosviedīsiet visas. �aubīgās lietas mēģiniet nokārtot ārpus tiesas, vairāk strādājiet ar cerīgajām un uzvariet visās, ko esat paturējusi. Tā jūs sevi pierādīsiet vislabāk.

-�� Tad darīsim tā ja izskatīsies, ka ir izredzes, centīsimies uz�varēt. Ja izskatīsies, ka draud nepatik�anas, lūkosim panākt vie�no�anos pirms tiesas.

-�� Tā ir pulkve�a slepenā recepte, Gafs atteica. Ja to ievēro�siet, nekad nezaudēsiet.

Prokuratūras Publiskās informācijas biroja darbinieces Lenoras Lesneres galvenais pienākums bija sarunāties ar reportieriem un privātpersonām par prokuratūras iek�ējām lietām. Viņu tinci�nāja par konkrētu lietu iznākumiem, viņai jautāja par konkrētu tiesne�u kvalifikāciju, un laiku pa laikam kāds interesējās par kon�krētu apgabala prokurora palīgu.

-�� Sāra Teita, Sāra Teita, Lenora atkārtoja, pētīdama sarakstu rokasgrāmatā. Nē, tomēr nevaru atrast.

-��� Viņa iestājās darbā tikai pirmdien, sacīja vīrietis, piespiez�damies letei un blenzdams uz Lenoras garajiem, koptajiem na�giem. Vīrietim bija dobja balss, kas it kā vibrēja gaisā, un iekritu��ie vaigi viņam pie�ķīra slimīgu izskatu.

-��� Ko tad uzreiz neteicāt? Lenora nopukojās un at�ķīra ro�kasgrāmatas beigas, kur pie vāka bija piestiprināta papīra lapa.

-�� Teita, Teita, Teita, viņa murmināja, vilkdama nagu pa sarak�stu. Re, kur ir!

-�� Jums ir glīti nagi, vīrietis bilda.

-�� Paldies! Lenora nedaudz piesarka. Ko jūs īsti gribējāt zi�nāt par apgabala prokurora palīdzi Teitu?

-��� Es gribēju zināt, kurā kabinetā viņu var sastapt.

-��� Vispār mums nav ļauts sniegt tādas ziņas. Tomēr varu jums iedot viņas tālruņa numuru.

-�� Tas būtu lieliski. Ja vien drīkstu jums vēl palūgt papīru un rakstāmo�

-Tūlīt.

Kad Lenora noliecās, lai paņemtu no atvilktnes rakstāmpapī�ru, vīrietis ieurbās ar skatienu sarakstā. Iepretim Sāras vārdam bija tālruņa numurs, ari darbavietas adrese un kabineta numurs. Centra iela 80, septiņsimt divdesmit septītais kabinets.

-�� Ziniet, es nupat atcerējos, ka man tomēr ir viņas tālruņa nu�murs, vīrietis sacīja. Es viņai vēlāk piezvanī�u.

-��� Tie�ām? Lenora vaicāja.

-�� Jā gan, vīrietis atteica. Atcerējos, kur esmu to pierakstījis.

-��� Vai tev kas kai�? Ketlīna vaicāja, kad D�ereds ienāca biro�jā. Viņ� izskatījās slims, seja bija pelnpelēka.

-��� Nē, nekas īpa�s, viņ� atbildēja. Gadījās nelāgas pusdie�nas.

Iegājis savā kabinetā, D�ereds krēslā sabruka. Viņ� nospieda tālruņa taustiņu un piekodināja viņu netraucēt, tad ļāva galvai noslīgt uz galda. Kam gan viņ� varēja piezvanīt? D�ereds gribēja paziņot policijai� vai federāļiem. Brālim bija pazīstams kāds FIB darbinieks. Tomēr Rafertija brīdinājums neizgāja no prāta, un vi�sas D�ereda domas kavējās pie Sāras. D�ereds zināja, ka, par spīti draudiem, viņ� darīs visu, lai sievu pasargātu. Sāras dro�ības la�bad viņai viss jāizstāsta. Ta�u, pacēlis klausuli, viņ� attapās, ka Sāra nekādā ziņā negribēs ciest klusu un, uzzinājusi par situāci�ju, taisnā ceļā dosies pie kolēģiem prokuratūrā. Vēl ļaunāk viņiem abiem būs tad, ja viņa gribēs tikties ar Rafertiju. Turklāt Rafertijs dro�i vien jau noklausās viņa sarunas. Nē, tas nav iespējams, D�ereds centās sevi pārliecināt. Tas būtu pārāk ātri. Tomēr labs aprī�kojums ļauj noklausīties, lai kur tas nostiprināts. Nolicis klausuli atpakaļ, D�ereds glu�i vai pamira. Strupceļ�.

Viņ� paķēra klausuli otrreiz un, pirms paguva sevi atrunāt, sa�stādīja Sāras numuru. Viņam bija tas jāizstāsta.

-�� Apgabala prokurora palīdzes Teitas birojs, klausulē atska�nēja Gafa balss. Kā varu palīdzēt?

-�� Zvana D�ereds, Sāras vīrs. Vai viņa tur ir?

-�� Sveiks, D�ered! Diem�ēl Sāra ir izgājusi. Vai varu viņai no�dot kādu ziņu?

-��� Lūdzu, pasakiet viņai, lai piezvana man, tiklīdz ienāk! Tas ir steidzami.

-��� Vai kaut kas noticis?

-�� Ne glu�i. Pasakiet viņai, ka es vēlos ar viņu runāt. Tas ir sva�rīgi. Tiklīdz D�ereds bija nolicis klausuli, pie durvīm skaļi pie�klauvēja. Pirms viņ� paguva uzsaukt, ka ir aizņemts, atvērās dur�vis un ienāca Mārtijs Lubeckis.

-��� Kur tu klīsti apkārt? Lubeckis noprasīja. Es visu rītu at�stāju ziņas.

-��� Piedod! Esmu apkrauts ar darbiem.

-��� Es jau dzirdēju. Man tikko zvanīja Oskars Rafertijs.

-��� Vai tu viņu pazīsti? D�ereds pajautāja.

-�� Cik nu var iepazīt cilvēku pēc trīs minū�u ilgas telefona sa�runas. Viņ� pastāstīja, ka nolīdzis tevi sniegt pakalpojumus kā�dam savam paziņam.

-��� Kāpēc viņ� zvanīja?

-��� Rafertijs gribēja noskaidrot, vai tev ir pietiekami daudz lai�ka, lai pilnīgi nodotos �ai lietai. Atklāti sakot, es nodomāju, ka tu esi viņu uz to pamudinājis. Rafertijs zināja, ka esmu tavs priek��nieks, un pastāstīja, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņ� pie mums vērsies, ir tava labā slava. Ja �ī prāva norisināsies veiksmīgi, viņ� turpmāk savas lietas uzticē�ot mums. Un izskatās, ka viņam tā�du potenciālo lietu ir atliku likām.

-��� Lieliski.

-�� Skaidrs, ka lieliski, Lubeckis piekrita. Vārdu sakot, gribē�ju tevi apsveikt. Piedod par vakardienu! Priecājos, ka esi atguvies. Tā turpini!

-�� Centī�os, D�ereds apsolīja, un Lubeckis izgāja no kabineta.

D�ereds iebāza roku kabatā un izvilka sērkociņu kārbiņu, ko

bija paņēmis klubā. Uz tās ar zelta burtiem bija izveidots uzraksts DIVAS ISTABAS. Viņ� nospieda tālruņa iek�ējās sazinā�anās taus�tiņu.

-��� Klausos! atsaucās Ketlīna.

-��� Esi tik laba un �igli sadabū rokā Berovu! Palūdz, lai viņ� nekavējoties uzzina visu iespējamo par klubu "Divas istabas", kas atrodas Austrumu Piecdesmit astotajā ielā, un ziņo man, tiklīdz ko noskaidrojis.

-��� Labi, Ketlīna sacīja. Kam lai izrakstu rēķinu?

-��� Nevienam. Es to maksā�u pats.

-�� Ko tu izdibināji? D�ereds jautāja, divdesmit minūtes vēlāk nepacietīgi pieliecies pie telefona skaļruņa.

-�� Vai tu faksu nesaņēmi? Berovs brīnījās.

Pirms D�ereds paguva atbildēt, ienāca Ketlīna ar papīriem rokās.

-��� Lūdzu! viņa sacīja, nolikdama tos uz galda.

D�ereds pārlapoja avī�u izgriezumu un nekustamo īpa�umu dokumentu kopijas.

-�� Nav par ko, Ketlīna teica. Ari �oreiz viņ� palika atbildi pa�rādā. Sekretāre juta kārdinājumu izmest kādu dzēlīgu piezīmi, ta�u saprata, ka nav īstais brīdis, un izslīdēja no kabineta.

-���� Kā jau redzi, parastās smalko aprindu blēņas, Berovs skaidroja. Pie durvīm uzraksta nav, ta�u visi, kam par �o klubu jāzina, nez kādā veidā par to zina. Agrāk tā nosaukums bija "Le Club", līdz kādam pietika saprāta to mainīt. Klubs maz minēts sabiedriskās dzīves slejās. Da�as atsauksmes par restorānu ir vie�nīgais, ko man izdevās uziet. Nopietna vieta, D�ered, izmeklē�tai publikai. Cik noprotu, klubā iekļūt nav iespējams, ta�u "Ladies Who Lunch" biedri drīkst tur ierasties, kad vien vēlas.

-�� Vai tas ir privāts klubs?

-�� Nezinu. Neviens necēla klausuli. Numuru atradīsi pirmajā lapā.

D�ereds pateicās, lai gan domas klīda citur.

-�� Vēl es papētīju tavu draugu Kozlovu. Vai jau esi iepazinies ar viņa lietu?

-��� Kozlova iepriek�ējie advokāti to ir izsūtīju�i, bet mēs vēl ne�esam saņēmu�i. Vai ir kas interesants?

-��� Diez vai to varētu saukt par interesantu. Vienu es varu ap�galvot dro�i tas ir slims tips. Ja cilvēks spējīgs ar skrūvgriezi�

-��� Es pats izlasī�u! D�ereds viņu pārtrauca.

-��� Nē, tu paklausies! Viņ� ar skrūvgriezi�

-��� Lūdzu, Lenij, es patie�ām negribu tagad par to runāt.

Otrā līnijas galā bridi valdīja klusums, tad Berovs pavaicāja:

-�� Vai tam ir kāds sakars ar notikumiem, kuri tevi satrauca pus�dienas pārtraukumā?

-��� Kā tu zini, ka mani kas satrauca?

-��� Ketlīna pastāstīja, ka tu pārradies, neizskatīdamies pēc sevis.

-�� Tā nav tiesa. Es biju nogrimis domās.

-�� D�ered, mēs esam pazīstami labu laiku. Tev nav man jāmelo.

-�� Es nemaz nemeloju! D�ereds aizstāvējās. Pat ja man būtu tāds paradums, tev es nemelotu. Cik esmu tev parādā?

-��� Vai tu domā, ka es ņem�u no tevis naudu? Negrasos jūs ar Sāru aptīrīt, Berovs, zemā balsī smiedamies, atbildēja. Svarī�gus personiskus lūgumus es izpildu par brīvu. Vienīgi nākamās vakariņas restorānā būs uz tava rēķina.

-��� Paldies, Lenij!

-�� Nieks vien. Ja vēl kas vajadzīgs, dod ziņu!

D�ereds, beidzis sarunu, uzgrieza "Divu istabu" numuru.

-��� Klubs "Divas istabas". Kā varu jums palīdzēt?

D�ereds pazina kalpotāja balsi.

-�� Sveicināts! Es gribēju uzzināt ko vairāk par jūsu klubu. Vai tas ir privāts klubs vai arī atvērts visiem?

-��� Klubs ir atvērts visiem, ser.

-�� Vai jebkur� var noīrēt telpu pirmajā stāvā pusdienām?

-��� Piedodiet, pusdienlaikā mēs neveram vaļā. Gatavojam vie�nīgi vakariņas.

D�ereds apjuka.

-��� Es ta�u biju jūsu klubā pirms stundas. Man bija tik�anās ar Oskaru Rafertiju.

Iestājās klusums. Pēc brī�a kalpotājs sacīja:

-�� �odien mūsu klubā nav biju�as tik�anās.

-��� Protams, bija! D�ereds iesaucās. Es pazīstu jūsu balsi, jūs esat tas cilvēks, kur� pavadīja mani lejā.

-��� Ser, es nesaprotu, par ko jūs runājat. Varu galvot, ka nekā�das tik�anās nav bijis. Mirkli vēlāk klausulē atskanēja klik�ķis. Kalpotājs bija pārtraucis sarunu.

Velns parāvis, ko tas nozīmē?

Mērojot ceļu no metrostacijas uz mājām, D�ereds jutās pārgu�ris. Viņ� vismaz trīsdesmit rei�u bija paskatījies pār plecu, baidī�damies, vai viņam neseko. Metrovilcienā viņ� bija izgājis cauri trim vagoniem un mirklī, pirms aizcirtās durvis, izkāpis Septiņ�desmit otrās, nevis Septiņdesmit devītās ielas stacijā kā parasti. Ejot pa Brodveju, D�ereds garāmejot ielūkojās veikalu skatlogos un pētīja tuvākos gājējus. Viņ� spontāni metās skrie�us, turklāt pilnā ātrumā. Skriedams, cik spēka, viņ� nogriezās gar Septiņdes�mit astotās ielas stūri un paslēpās pie �aurām durvīm, ko izman�toja pārtikas veikala darbinieki. Acīmredzot neviens viņam tomēr nesekoja. Iespējams, Rafertijs tikai blefoja, D�ereds prātoja, tuvo�damies mājām. Iespējams, tikai piedraudēja, lai viņ� neiedomātos to neklausīt.

D�ereds iegāja ēkā un izvilka pastkastītes atslēgu. Zem kājām kaut kas nokrakstēja. Palūkojies lejup, viņ� ieraudzīja, ka nelielā aila piesvaidīta ar stikla lauskām. Ar kurpes purngalu iebīdījis tās vienā stūrī, viņ� devās aug�up. Uz kāpnēm arī mētājās laus�kas. Kāpņu aug�galā viņ� beidzot saprata, no kurienes tās radu��ās, stikls ierāmētajai lielizmēra fotogrāfijai, kas bija piestipri�nāta pie sienas kāpņu laukumā, bija sa�ķaidīts. D�ereds pamanīja, ka dzīvokļa durvis ir pusvirus. Pār muguru pārskrēja saltas tir�pas. Vairs nelikdamies ne zinis par stikla lauskām, kas krakstēja zem kājām, D�ereds ielūkojās nelielajā gaiteni, pakāpās augstāk un uzmeta skatienu kāpņu laukumam nākamajā pusstāvā. Ne�viena neredzēja. D�ereds atvēra pla�āk dzīvokļa durvis.

Pirmais, ko viņ� ieraudzīja, bija apgāztie ozolkoka grāmat�plaukti, ko abi ar Sāru bija ilgi liku�i kopā. Prie�koka krēsli bija iemesti kaktā un tiem virsū uzsviests galds. Arī virtuve bija sa�ārdīta.

D�ereds devās uz dzīvojamo istabu, kāpdams pāri simtiem grā�matu, kas klāja grīdu. Plakāts ar Bogartu bija noplēsts no sienas, dīvāns gulēja uz sāniem, dienasgaismas lampas apgāztas, stikla kafijas galdiņ� sadauzīts druskās, televizors apvelts otrādi, visās malās mētājās videokasetes. No apgāztajiem puķupodiem augsne bija izbirusi uz paklāja. Sāras zīmētie D�ereda portreti karājās savā vietā ar sa�ķaidītiem stikliem.

-�� Ak dievs! D�ereds novaidējās, pārlaizdams skatienu ista�bai. Nebija nevienas lietas, kas būtu palikusi neskarta.

Lūkodamies pēc tālruņa, lai zvanītu policijai, D�ereds izdzir�dēja būk�ķi guļamistabā. Dzīvoklī kāds bija. D�ereds aizzagās līdz dzīvojamās istabas stūrim un paslēpās aiz apgāztā dīvāna. Viņ� dzirdēja, ka nelūgtais viesis no guļamistabas dodas uz vir�tuvi. Pret dēļu grīdu dunēja smagi soļi. Virtuvē iebrucējs vandījās pa atvilktnēm. Istabas vidū D�ereds pēk�ņi ieraudzīja sudraba vēstuļu nazi. Turpat netālu. Tas bija jādabū. Uzmanīdamies, lai neuzmītu kompaktdiskiem, kas bija izkaisīti kur kurais, un izmi�sīgi cerēdams, ka neuzkāps �īksto�am grīdas dēlim, D�ereds tu�vojās vēstuļu nazim un, to paķēris, izslējās. Viņ� joprojām varēja iebrucēju pārsteigt nesagatavotu. D�ereds dzirdēja, ka tas atgrie��as guļamistabā.

Pārliecinājies, ka ir viens, viņ� aizsteidzās uz virtuvi. Visas at�vilktnes bija izvandītas, skapī�i pārmeklēti un iztuk�oti. Sa�ņau�dzis rokā vēstuļu nazi, D�ereds atspiedās pret ledusskapi un at�vilka elpu. Viņ� bija noplūdis sviedriem. Saņem sevi rokās, viņ� sev pavēlēja. Elpo dziļi!

Pēc mirkļa D�ereds nedzirdamiem soļiem piegāja pie aizvēr�tajām guļamistabas durvīm. Tām tuvojoties, viņ� dzirdēja apslā�pētu troksni cik varēja noprast, kāds drud�aini rakņājās pa lie�lo tualetes galdiņu, kas stāvēja pie istabas labās sienas. Dusmas pārmāca satraukumu. D�ereds pacēla gaisā nazi un uzlika plauk�stu uz durvju roktura. Pār muguru pārskrēja drebuļi. Noskaiti līdz trīs, viņ� sev teica. Viens� divi� Atrāvis durvis vaļā, D�ereds spēji metās guļamistabā. Sperot soli pāri slieksnim, viņ� juta sitienu zem ceļgaliem. Tātad viņu gaidīja. Nogāzdamies uz grīdas, D�ereds izlaida no rokām vēstuļu nazi un, nepaguvis to no jauna satvert, izdzirdēja pazīstamu balsi sakām:

-�� Vai tu esi zaudējis prātu?

Viņam blakus stāvēja Sāra ar virtuves nazi rokā.

-�� Domāju, ka tu esi zaglis! Viņa nolika nazi. Es ta�u varēju tevi nodurt!

-�� Piedod! D�ereds sacīja. Viņ� pietrausās kājās un strauji ap�skāva sievu. Galvenais, ka tev nekas nekai�. Paldies Dievam, tev nekas nekai�!

-�� Viss ir kārtībā. Esmu sveika un vesela, Sāra viņu mierināja.

-�� Cikos tu pārradies?

-�� Apmēram pirms desmit minūtēm, Sāra atbildēja. Kad ie�gāju dzīvoklī, gandrīz paģību. Izsaucu policiju un devos pārbau�dīt, vai zagļi pievāku�i arī mātes rotaslietas.

-Un?

-��� Par laimi, viņi tās nav pamanīju�i. Pagaidām ir skaidrs, ka paņemta nauda no mana tualetes galdiņa aug�ējās atvilktnes, zelta kabatas pulkstenis, ko tev uzdāvināja tēvs, un da�i sudraba ie�tvari. Ta�u rotaslietas nav aiztiktas.

Iegājusi dzīvojamā istabā, Sāra vēlreiz pārlaida acis posta�ai viņu dzīvoklim. Kamēr viņa nolika taisni puķupodus, D�ereds pa�manīja, ka zagļi atstāju�i "Ķīnie�u kvartāla" nazi. Tas bija novie�tots uz dīvāna spilvena.

Paņēmis rokās savu visvērtīgāko kolekcijas priek�metu, D�e�reds pamanīja, ka pie tā pielīmēta papīra strēmelīte. Izlasot divus vārdus: "Turi muti!" -viņam vēderā viss sagriezās.

-��� Laikam noturēju�i par parastu nazi, Sāra ieminējās.

-Ko?

-Ja zagļi apjēgtu, cik tavs nazis ir vērtīgs, viņi to būtu pievā�ku�i.

-�� Jā, noteikti, D�ereds noteica, noplēsa zīmīti un saburzīja to saujā.

-���� Es nespēju ticēt, ka tas noticis, paņēmusi tālruņa klausuli, Sāra sacīja. Tiklīdz sāku strādāt pie labajiem, kāds nelietis sado�mā aptīrīt mūsu dzīvokli! Piezvanī�u Konradam un noprasī�u�

-��� Nē! D�ereds asi pārtrauca Sāru un, ieraudzījis pārsteigto skatienu sievas sejā, piebilda: Tūlīt būs klāt policija. Noskaid�rosim, kas vēl ir pazudis, un izprātosim, kā rīkoties tālāk.

-�� Jā, tā būs pareizāk, Sāra piekrita, paceļot grāmatu kaudzi no dzīvojamās istabas grīdas. Bet vienu gan es tev pateik�u skaidri. Ja mēs �os mērgļus notversim, es personiski ierosinā�u lietu. Tas, kur� aiztiek manu īpa�umu un nodara man kaitējumu, ir pelnījis kārtīgu spērienu.

-�� Jā, D�ereds sausi atsaucās.

-��� Paklau, vai tev kaut kas kai�?

-�� Nē. Nē, nekas.

-�� Tie�ām? Tu izskaties nelāgi.

-��� Ko lai saka? Kāds ielauzies mūsu dzīvokli un izmētājis man�tas pa grīdu. Vai man vajadzētu diet aiz laimes?

-��� Protams, ne. Bet mākonim ir zelta maliņa kad mēs pārra�dāmies mājās, zagļi jau bija prom. Neviens no mums nav cietis. Un maz ticams, ka mūsu ceļi vēl kādreiz krustosies.

-�� Jā, D�ereds piekrita, nelolodams cerības, ka Rafertijs varē�tu pazust bez pēdām. Mums nudien veicies.

-��� Labāk pastāsti, kāpēc tu �o pēcpusdienu man zvanīji. Vai tas bija kas nozīmīgs?

D�ereds sa�ņaudza zīmīti saujā.

-��� Nekas īpa�s.

-�� Gafs teica, ka tu esot izklausījies satraukts.

-��� Nieki! D�ereds atvairījās. Veltīga trauksme.

Pusnaktī policija jau bija aizbraukusi, pirkstu nospiedumi bija noņemti, un D�ereds ar Sāru bija uzlasīju�i lielāko daļu izmētāto mantu.

-��� Policisti, �ķiet, strādāja rūpīgi, Sāra sacīja, atlaidusies uz dīvāna.

-��� Es ļoti ceru, ka tā bija. D�ereds apsēdās savā iecienītajā krēslā. Tu tagad esi viņu cilvēks. D�ereds no sirds pūlējās iz�likties, ka nekas briesmīgs nav noticis, ta�u nespēja atraut skatie�nu no sievas. Viņ� baidījās, ka citādi kaut kas notiks. Un tā būs viņa vaina. Viss bija viņa rokās. Apsvēris, kā vislabāk uzsākt grūto sarunu, viņ� beidzot ierunājās.

-�� Starp citu, man tev kas jāsaka. Es nevaru atteikties no Kozlova lietas.

Sāra pietrūkās sēdus kā dzelta.

-��� Ko nozīmē "nevaru"? Tu esi pieaudzis cilvēks, tu vari darīt visu, ko vēlies.

-��� Nē, �oreiz nevaru.

-��� Kāpēc? Vai tev kāds pielika pistoli pie deniņiem?

-��� Nē! viņ� visai skarbi atbildēja. Es nevaru atteikties no �īs lietas.

-��� Nesaki tā, D�ered! Tu solīji, ka�

-��� Es zinu, ko solīju. Bet es nevaru to pildīt.

-�� Kozlovs tevi izvēlējās vienīgi tāpēc, ka tu esi mans vīrs. Viņ� uzjautrinās.

-��� Paldies par izskaidrojumu!

-�� Tu saprati, ko es gribēju teikt.

-��� Nav svarīgi, kāpēc viņ� mani izvēlējās. Lubeckis ir noskaid�rojis, ka cilvēkam, kur� apmaksā rēķinu, ir biezs naudasmaks. Ja es �o lietu uzņem�oties, mēs varē�ot dabūt arī citas.

-��� Lai Lubeckis pats uzņemas �o lietu! Es ar lielāko prieku ie�belztu viņam pa tiem septiņiem dubultzodiem.

-��� Kozlovs grib tie�i mani. Lubeckis neļāva man atkāpties. Es centos, saulīt, es tie�ām centos.

-��� Par maz centies! Sāra pacēla balsi. Ja tu neatteiksies pār�stāvēt �o cilvēku, tu sagandēsi manu karjeru. Cie�ot sakāvi cīņā ar savu vīru, es zaudē�u pēdējo no�ēlojamo iespēju palikt �ajā darbā.

-�� Nomierinies!

-�� Beidz man aizrādīt! Pamēģini pats pusgadu sūtīt CV uz kat�ru firmu pilsētā! Pamēģini saņemt divsimt divdesmit piecas at�raidījuma vēstules! Juristu tirgū esmu nocenota prece. Mana pa��paļāvība iedragāta, un vēl vienu belzienu es nepārcietī�u.

-��� Paklausies manī! D�ereds apsēdās blakus sievai. Vai tu patie�ām domā, ka es to daru tādēļ, lai pakļautu riskam tavu kar�jeru? Sāra, tu man esi svarīgākais cilvēks pasaulē. Es nemū�am nedarītu ko tādu, kas varētu tevi sāpināt. Es tikai� D�ereds ap�klusa.

-�� Jā? Tu tikai?

-�� Neko, es�

-��� Ko tu? Sāra neatlaidās. Nemoki mani, runā!

D�ereds atbildēja tikai pēc brī�a.

-��� Lubeckis mani brīdināja ja es atteik�os no Kozlova lietas un zaudē�u potenciālo klientu, es ne tikai sabojā�u savas izre�dzes kļūt par firmas partneri, bet mani nekavējoties atlaidīs.

Sāra bija satriekta.

-�� Tas nevar būt! Viņ� tā teica?

-��� Pēc vakardienas notikumiem viņ� vēros mani īpa�i uzmanī�gi. Vēl pusgads, un notiks balsojums par mani. Es firmā strādāju se�arpus gadus un neesmu tai piesaistījis nevienu klientu.

-��� Bet da�as tavas lietas bija svarīgākās firmas vēsturē�

-��� Tās bija citu sagādātas lietas. Tagad man jādabū savas. Un pēdējā rindiņa finan�u pārskatā ari advokātu birojā ir pēdējā rin�diņa finan�u pārskatā. Mēs esam advokātu grupa, ta�u vienlai�kus arī komercuzņēmums. Ja es nedo�u savu ieguldījumu uzņē�muma attīstībā, drīz vien attap�os tādā pa�ā situācijā kā tu pirms pusgada.

Sāra klusēja..

Iesācis runāt, D�ereds nolēma kalt dzelzi, kamēr tā karsta.

-��� Es tie�ām nezinu, ko lai dara. Visi tavi kredīti� Mēs neva�ram atļauties�

-�� Vai tevi patie�ām var atlaist?

-��� Tā viņ� teica, D�ereds atbildēja. Es saprotu, ka zaudē�jums prāvā kaitēs tavai labajai slavai, ta�u līdz tam laikam tava priek�niecība būs tikusi skaidrībā par tevi un zinās, cik tu rūpīgi strādā. Tevi neizmetīs uz ielas tikai tāpēc, ka esi zaudējusi pirma�jā tiesas prāvā.

-���� Kur� teica, ka es zaudē�u? Sāra atbildēja ar saspringtu smaidu.

D�ereds atviegloti nopūtās.

-��� Paldies, mīlulīt! Es novērtēju tavu atsaucību.

-�� Kādu atsaucību? Man vienalga, ka pretējā pusē būsi tu, es tik un tā uzbruk�u ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

-��� Neko citu es arī negaidu.

Sāra piecēlās no dīvāna un, sekodama vīram uz guļamistabu, iejautājās:

-��� Ja Kozlovs nemaksā par advokātu kur� tad paraksta �e�kus?

-�� To es tev nevaru teikt, D�ereds kā taisnodamies attrauca, ieiedams guļamistabā. Tu tagad esi ienaidniece.

-��� Ap�ēliņ, tā jau es domāju! Sāra novilka. Nu sāksies īsta kauja.

Atgāzies krēslā, Rafertijs smaidīdams vērās uz nelielo melno uztvērēju, kas stāvēja uz galda.

-��� Kādas ir tavas domas?

-�� Izskatās, ka pirmajā raundā pārsvars ir mūsu puisītim, sa�cīja otrs vīrietis, noņemdams austiņas. Viņ� nudien prot pienā�cīgi iespaidot sievu.

-�� Tie�i tāpēc mēs viņu izvēlējāmies, Rafertijs sacīja. Atliek tikai cerēt, ka viņ� tikpat veiksmīgi darbosies arī tiesas zālē.

-��� Un ja nu ne?

-��� Es tādu domu nepieļauju.

-��� Bet Kozlovs izteicās�

-��� Kozlovu labāk nepiemini! Par tādu izrīcību viņu vajadzēja iztriekt cauri sienai.

-��� Esmu pārliecināts, ka tu mēģinātu iztriekt. Vienīgi tāds sī�kums drīzāk viņ� pārmācītu tevi, nevis tu viņu.

Rafertijs izlikās nedzirdam �o piezīmi.

-�� Neļauj viņam sevi iebiedēt! Pēc tās zādzības viņ� kļuvis ne�kaunīgs, ta�u mūsu nedienas ar to nebeidzas. Kamēr Kozlovs ne�izies no tiesas zāles ar uzvaru, mēs visi esam tintē. Tāpēc esmu gatavs uz visu, lai viņ� uzvarētu.

Pulkstenis rādīja bez piecpadsmit divi naktī. D�ereds gulēja nomodā. Pēdējās stundas laikā viņ� bija iesnaudies �etras reizes, ta�u nevis ieslīga miegā, kas dāvātu aizmir�anos, bet gan nemitī�gi uztrūkās, acumirklī atcerēdamies dienas notikumus. D�ereds instinktīvi pagriezās pret sievu, vēroja, kā viņa elpo, kā cilājas vi�ņas krūtis. Tikai tas viņam bija svarīgi. Ja vien sieva bija dro�ībā, viss pārējais bija nieks.

Tre�dien septiņos no rīta D�ereds stāvēja uz stacijas perona un gaidīja vilcienu. Sargādamies pieiet tuvu malai, viņ� nemitīgi lūkojās pār plecu, nopētīdams gaidītājus. Vīrietis zilajā kreklā ar sarkano kaklasaiti izskatījās aizdomīgs. Tāpat arī vīrs olīvzaļajā uzvalkā. Un sieviete, kas lasīja avīzi, un jauneklis ar austiņām. D�ereds kāpās aizvien tālāk no cilvēkiem, cenzdamies neļaut bai�lēm vaļu. Ta�u pasa�ieru uz perona kļuva arvien vairāk, un viņ� pieķēra sevi satrūkstamies no katra nejau�a skatiena. Visbeidzot D�ereds izgāja no stacijas un apturēja taksometru.

Kad viņ� iegāja birojā, pulkstenis bija pusastoņi. Saārdītais dzīvoklis, sliktais miegs un neierastais rīta ceļ� bija viņu izvār�dzināju�i gan fiziski, gan garīgi. Acis lipa ciet, pleci slīga lejup, un, atceroties Sārai sastāstītos melus, D�ereds vēl aizvien juta spazmas kuņģī. Skaidrs kā diena, tik agri viņ� nespēs strādāt, un paies krietns brīdis, līdz viņ� saņemsies. Ta�u D�ereds saprata ja viņ� grib aizsargāt sievu, viņu gaida smags un ilgs darbs. Stā�joties pretī Sārai, nebija �aubu, ka jāparedz ikviens sīkums. Jau savā pirmajā prāvā viņ� bija guvis mācību labs advokāts pat niecīgāko robu apsūdzībā spēj pārvērst triumfā.

Tomēr, ejot pa gaiteni, D�ereds neraizējās par stratēģiju tiesas prāvā, liecinieku sagatavo�anu vai zvērināto izvēli. Viņ� vēl aiz�vien mēģināja atrast ieganstu, kas ļautu atkāpties no �īs lietas. Piegājis pie Ketlīnas galda, viņ� izmocīja smaidu.

-�� Labrīt! Ketlīna uzsauca. �odien esi ieradies agrāk?

-�� Jā, D�ereds atteica. Atvieglo man atliku�ās mēne�a die�nas! Kozlova lieta �obrīd ir svarīgākā.

-��� Kāpēc? Tā ta�u ir tikai zādzība.

-�� Tas nenozīmē, ka tā nav svarīga! viņ� atcirta.

-��� Lēnāk pār tiltu! Es tikai pajautāju.

D�ereds pārliecās pār Ketlīnas galdu un klusā balsī sacīja:

-�� Tas nevienam nav jāzina. Prokurore �ajā lietā ir Sāra.

-�� Tev jāstājas pretī savai sievai? Ketlīnai paspruka.

D�ereds saviebās.

-�� Tici man, es labprāt atkratītos no �īs lietas. Tāpēc man vaja�dzīga tava palīdzība. Manuprāt, ja vīrs un sieva tiesas zālē pār�stāv pretējās puses, rodas intere�u konflikts. No ētiskā viedokļa, visiem lietā iesaistītajiem, sevi�ķi klientiem, tas ir īsts mīnu lauks. Tāpēc pieliec pie darba palīgus, lai viņi izpēta profesionālās ēti�kas noteikumus un noskaidro, vai �āda kārtība nav pretrunā ar likumu.

-�� Vai tad mēs nevaram dro�i stāties viņai pretī? Mēs ta�u viņu satrieksim kā nieku!

-��� Lai es tādus izteikumus vairs nedzirdētu! D�ereds brīdi�nāja.

Ketlīna, pārtraukusi rakstī�anu, pacēla skatienu.

-��� Rāmāk, rāmāk! Es tikai pajokoju. Kad advokātu palīgi kaut ko noskaidros, do�u ziņu.

Pagriezies, lai dotos uz savu kabinetu, D�ereds ievilka dziļu elpu. Kas zina, varbūt viss vēl nokārtosies. Atvēris durvis, viņ� dzirdēja kādu sakām:

-�� Sveiks, priek�niek! Kas mums �odien darāms?

D�ereda kabineta stūrī, izgāzies krēslā un uzlicis kājas uz at�kritumu groza, sēdēja Kozlovs.

-��� Kā jūs �eit iekļuvāt? D�ereds aizkaitināts noprasīja.

-��� Sens ķīnie�u noslēpums, Kozlovs paskaidroja. Ketlīnai gan neko nesakiet! Man radies iespaids, ka viņa nav no tām, kam patīk pārsteigumi.

Piegājis pie krēsla, D�ereds uzmeta stingru skatienu savam klientam. Nostumdams Kozlova kājas no atkritumu groza, viņ� teica:

-��� Es zinu, ka jūsējie ielauzās manā mājā.

-�� Jūsu mājā kāds ielauzās? Kozlovs nevainīgā tonī pārjau�tāja.

-�� Netēlojiet muļķi! D�ereds brīdināja.

Kozlovs vienā mirklī uzlēca kājās, sagrāba D�eredu aiz kakla�saites un pierāva sev klāt.

-�� Nerunājiet ar mani tādā tonī! Kozlovs no�ņāca. Viņ� nelai�da D�ereda kaklasaiti vaļā. Vai skaidrs?

�ā dusmu izvirduma satriekts, D�ereds pamāja.

-�� Jums jādara savs darbs, un mēs pieraudzīsim, lai jūs to da�rāt. Pārējo neņemiet pie sirds!

-�� Es gribu, lai tu noskaidro, vai vīram un sievai ir atļauts pār�stāvēt pretējās puses tiesas zālē, Sāra sacīja. Viņa sēdēja pie sava galda, un Gafs turēja pildspalvu gatavībā. Tas ir tik pretīgi, cik pretīgi vien var būt! Ja uziesi kādu noteikumu, kas ļauj vienam no mums atkāpties, varbūt D�ereds atteiksies no lietas. Un es�

-��� Jūs baidāties stāties viņam pretī, vai ne? Gafs viņu pār�trauca.

-��� Kam? D�eredam? Nekad mū�ā! Vai tad es izskatos nobiju�sies?

-�� Aizmirsīsim, ko es teicu. Ko vēl jūs gribējāt?

-��� Varbūt es mazliet uztraucos, bet bail man nav.

-��� Lai tā būtu! Jums nav bail.

-��� Es nejokoju. Tas mani neuztrauc, Sāra turpināja. Velti iz�gaidījusies Gafa atbildi, viņa piemetināja: Ko gan citu es varu teikt? Skaidrs, ka man ir bail.

-��� Kāpēc? Tikai tāpēc, ka viņ� ir jūsu vīrs?

-�� Arī tāpēc. Turklāt D�eredam vienmēr veicas. Tāds viņ� ir

-��� Es nesaprotu.

-��� Universitātes tre�ajā kursā mēs pieteicāmies uz lekciju kur�su par Amerikas prezidentūras juridiskajiem aspektiem. Pirmajā lekcijā profesors palūdza auditoriju piecelties. Kad lielajā zālē visi bija piecēlu�ies kājās, viņ� izrīkoja: "Visas sievietes, apsēdieties! Visi, kas nav dzimu�i Amerikas Savienotajās Valstīs, apsēdieties! Apsēdieties visi, kas īsāki par piecām pēdām un vienpadsmit collām!" Cits pēc cita studenti apsēdās. Vienīgi D�ereds palika stāvam. Un tad profesors paziņoja, ka viņ� ir vienīgais cilvēks visā grupā, kur�, ja neņem vērā vecuma ierobe�ojumu, atbilst visiem nosacījumiem, lai kļūtu par prezidentu.

-�� Tad nu gan! Tas nozīmē tikai to, ka D�ereds ir se�as pēdas gar� un dzimis amerikānis.

-�� Tas vēl nav viss. Lai cik gudrs, slīpēts un agresīvs būtu pre�tinieks, D�eredam vienmēr izdodas vērst visu sev par labu. Vi�ņam uz to ir pārdabisks ķēriens. �ī īpa�ība palīdzēja manam vī�ram bez pūlēm pabeigt juridisko augstskolu, un, lai gan viņam nav izdevies piesaistīt firmai jaunus klientus, viņam vēl aizvien ir izredzes kļūt par advokātu biroja partneri. To ir grūti izskaid�rot. Viņ� ir no tiem, kam viss �ķietami padodas viegli, lai gan pa�tiesībā tiek panākts ar smagu darbu.

-��� Es tādus d�ekus necie�u, Gafs noņurdēja.

-�� Ta�u es ar vienu tādu apprecējos, un tas nozīmē, ka mums par uzvaru būs grūti jācīnās, Sāra sprieda. Labi, pievērsīsi�mies citiem jautājumiem. Es joprojām gribu sazvanīt Donigeres kaimiņieni�

-��� Petiju Herisoni, Gafs precizēja.

-��� Sazvani viņu! Es vēlos norunāt pirmo tik�anos, lai varētu viņu iztaujāt. Iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesai viņa ir mūsu labākā lieciniece, jo vienīgā redzējusi Kozlovu izejam no mājas. Un man vēlreiz jāaprunājas ar Donigeri. Mums jābūt dro��iem, ka tiesas priek�ā viņa stājas pilnīgi sagatavojusies. Un vēl� kas man vēl jāizdara?

-jums jāiztaujā policists Makeibs. Viņ� sē� gaitenī.

-��� Ko? Viņ� gaida pie durvīm?

-�� Jā, Gafs atteica. Vakar jūs bijāt pārāk aizņemta, tāpēc es viņam piezvanīju un palūdzu ierasties. Makeibam piektdien ir vē�lā maiņa, un arī nedēļas nogalē viņam jāstrādā, tāpēc viņ� bija ar mieru ierasties �odien.

-�� Jauki. Aicini viņu iek�ā!

Pēc īsa brī�a kabinetā ienāca policists Maikls Makeibs. Viņam bija vērīgs skatiens, noslīgu�i mutes kaktiņi, un viņ� bija kalsnāks, nekā Sārai bija palicis atmiņā pēc sarunas pa videotelefonu. No�ņēmis policista cepuri un atsedzis tum�us, biezus matus, Makeibs apsēdās otrpus Sāras galda.

-��� Kā �ajā iestādē ar jums apietas? viņ� jautāja ar Bruklinas akcentu.

-��� Visi pret mani izturas lieliski, Sāra atbildēja, at�ķirdama piezīmju grāmatiņā lapu ar jautājumiem. Atkārtosim, kāda būs jūsu liecība iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesā. Vēlreiz iz�stāstiet, kas tovakar notika.

-�� Patiesībā viss bija samērā vienkār�i. Mans patruļas rajons ir Istsaida no Astoņpadsmitās līdz Deviņpadsmitajai ielai, no Leksingtonas līdz Medisonai. Ap pus�etriem naktī man pa rāciju zi�ņoja par ielau�anos Austrumu Astoņdesmit otrās ielas divsimt pirmajā mājā. Noklausījos vainīgā pazīmes un steidzos uz Astoņ�desmit otro ielu.

-�� Jūs skrējāt?

-��� Protams, skrēju. Bija mana de�ūra.

-��� Protams, Sāra atteica, izlikdamās, ka visu saprot. Jūsu de�ūra.

-�� Tātad apmēram divus kvartālus no nozieguma vietas es pama�nīju vīrieti, kura pazīmes atbilda aprakstam, tāpēc es viņu aizturēju.

-�� Kādas bija pazīmes?

-��� Melni d�insi, gara melna ādas jaka un kazbārdiņa. Viņ� at�bilda aprakstam.

-�� Vai viņ� izturējās aizdomīgi? Centās aizbēgt, pretojās ares�tam?

-��� Pus�etros naktī tuk�ā ielā divu kvartālu attālumā no nozie�guma vietas gāja vīrietis, kura izskats pilnīgi atbilda zagļa aprak�stam, Makeibs sausi noteica. Kas jums vēl vajadzīgs?

-�� Vai jūs viņu uzreiz pārmeklējāt?

-�� Jā. Atradu pulksteni, golfa bumbiņu un naudu.

-��� Pastāstiet to vēlreiz! Kad stāvēsiet tiesas priek�ā, zvērinātie gribēs visu zināt sīki un smalki, Sāra sacīja. Pasniegusi Makeibam apsūdzības rakstu, viņa iesāka: Makeib, pastāstiet, ko jūs atradāt pie apsūdzētā?

Lasīdams no papīra lapas, Makeibs atbildēja:

-�� Firmas "Ebel" platīna pulksteni, golfa bumbiņu no tīra sud�raba un �etrsimt septiņpadsmit dolārus.

-�� Atvedis Kozlovu uz divsimt pirmo namu Austrumu Astoņ�desmit otrajā ielā jūs uzmodinājāt mis Donigeri.

-�� Jā. Viņa pat nezināja, ka ir apzagta.

-�� Tomēr viņa pazina savas mantas.

-�� Jā. Mis Donigere brītiņu vilcinājās, ta�u tad tās pazina. Pulk�stenī bija iegravēts viņas mātes vārds, un viņas pa�as vārds bija uz golfa bumbiņas.

-�� Vai no dzīvokļa bija paņemts vēl kaut kas?

-��� Vairāk neko pie aizturētā es neatradu, un mis Donigere ap�galvoja, ka nekas cits nav pazudis. Manuprāt, Kozlovs pagrāba to, kas bija pa rokai, kaut kāda iemesla pēc iztrūkās un ņēma kā�jas pār pleciem.

-�� Vai jūs aprunājāties ar Donigeres kaimiņieni mis Herisoni?

-��� Nē, Makeibs atteica. Es nezināju, ka viņa bija zvanījusi policijai.

Sāra pacēla acis.

-��� Vai tad jūs nesarīkojāt aizturētā identifikāciju nozieguma naktī?

-��� Es nezināju, ka zvanījusi kaimiņiene.

-��� Labi. Lai nu būtu, Sāra novilka. Bet policija ta�u atrada Donigeres dzīvoklī Kozlova pirkstu nospiedumus, vai ne?

Makeibs papurināja galvu.

-��� Aizdomās turamais jau bija rokā. Manuprāt, nospiedumi būtu lieka greznība. Vai tad vajadzēja?

-��� Vai jūs smejaties par mani? Sāra sa�utusi noprasīja. Pro�tams, vajadzēja! Tas ir galvenais pierādījums, ka viņ� tajā mājā bijis!

-��� Nu, nebrēciet uz mani! Es neesmu izmeklētājs. Es tikai aiz�turu likumpārkāpējus un nogādāju tos iecirknī. Mūsu bud�ets nav bezgalīgs, un mēs nemeklējam pirkstu nospiedumus visās nozie�guma vietās. Ja vien nav līķa, ja vien tas nav smags noziegums, eksperti paliek mājās, un mēs veicam izmeklē�anu, kā nu protam.

-�� Nūjā, Sāra novilka. Kad zaudē�u tajā prāvā, atgādiniet, lai pasaku paldies tiem, kas mums samazināja bud�etu. Pār�skrējusi ar acīm piezīmēm, viņa sacīja: Vēl da�i jautājumi. Cik ilgi jūs esat draugos ar Viktoru Stokvelu?

-��� Kas tas par jautājumu?

-�� Svarīgs, Sāra atbildēja.

-�� Mēs neesam pazīstami. Esmu par viņu tikai dzirdējis.

-�� Tad kādēļ jūs lūdzāt, lai viņ� uzņemas �o lietu? Sāra apju�kusi jautāja.

-��� Par ko jūs runājat?

-��� Kad saņēmu �o lietu SLIB, uz aizturē�anas protokola bija zī�mīte ar lūgumu nodot lietu Viktoram. Ja jūs viņu nepazīstat, kā�dēļ tad lūdzāt viņu to uzņemties?

-��� Es nevienam neesmu neko lūdzis, Makeibs atteica. Vik�tors pats lūdza man to izsniegt viņam.

Sāra mirkli apsvēra dzirdēto.

-��� Viktors pats ar jums sazinājās?

-Jā, viņ� man zvanīja da�as stundas pēc aresta, kad gatavoju dokumentus, un sacīja, ka vēloties �o lietu, tāpēc lai tai piestipri�not zīmīti ar viņa vārdu. Nospriedu, ka viņ� lietā ir personiski ieinteresēts, un paklausīju lūgumam. Ieraudzījis mulsuma pil�no izteiksmi Sāras sejā, policists apjautājās: Vai kaut kas nav kārtībā?

-�� Nezinu, Sāra domīgi atteica. Tie�i tas man būs jānoskaidro.

Makeibs aizgāja. Aizvērusi durvis, Sāra atgriezās pie galda. Kāpēc viens no labākajiem prokuroriem apgabalā bez acīmredza�ma iemesla tīkojis pēc �āda sīka uzdevuma? Mēģinādama rast ie�spējamo izskaidrojumu, viņa paņēma no galda papīra sasprau�di, atlocīja to vaļā un sāka tīt ap rādītājpirkstu. Varbūt Viktors domāja, ka lieta būs interesanta. Varbūt gribēja atpūsties pēc lie�las slodzes. Varbūt pazīst kādu no lietā iesaistītajiem. Varbūt viņ� pazīst Klēru Donigeri un gribēja viņai palīdzēt. Iespējams, viņ� pazīst Kozlovu. Virpinādama un locīdama saspraudi, Sāra apsvē�ra iemeslus, kāpēc �īs aizdomas būtu vēlams paturēt pie sevis. Pirksts jau metās gai�i violets, un viņa apjēdza, ka nezina, ko lai iesāk. Prokuratūra Sārai vēl aizvien bija neizpētīta teritorija ne�bija �aubu, ka viņai vajadzīga palīdzība.

Norāvusi saspraudi no pirksta, Sāra ar skatienu meklēja iek��ējās saziņas pogu uz tālruņa aparāta. Tādas nebija. Un �is nebi�ja advokātu birojs. Paliekusies uz priek�u, viņa uzsauca:

-�� Gaf, vai tu varētu ienākt uz brīdi?

Kad Gafs bija klāt, Sāra palūdza viņu aizvērt durvis.

-��� Vai, vai! Kas tad nu noticis? viņ� noprasīja.

-��� Man tev kas jāpastāsta.

-��� Es minē�u jūs gribat apskatīt manu slepeno sarakstu.

-Ko?

-��� Manu jocīgo vārdu sarakstu. Es zinu, ka ļaudis par to bau�mo. Pagāju�ajā nedēļā es da�us vārdus iekļāvu savā elektroniskā pasta vēstulē, un tagad visi alkst turpinājuma. Bet es esmu ciets kā klints. Jums būs jāsamierinās ar tiem, kurus zina visi pārējie, salami, klūdziņas, Nipsijs Rasels�

-�� Gaf, lūdzu, apklusti! Vai atceries, kā es SLIB pievācu lietu?

Gafs pamāja.

-��� Kad piegādāja lietas, tu sarunājies ar Evelīnu un Viktora, tā�pēc neredzēji, ka Kozlova lietai bija pievienota zīmīte ar lūgumu nodot to kādam apgabala prokurora palīgam, un tie�i tāpēc es no�lēmu to paņemt.

-�� Kas tur īpa�s? Policisti vienā laidā pieprasa labus prokurora palīgus savām lietām.

-�� Es nodomāju tie�i tāpat. Ta�u nupat uzzināju, ka nevis poli�cists pieprasījis �o konkrēto prokurora palīgu, bet gan palīgs lū�dzis izsniegt viņam �o lietu.

-��� Kas ir tas prokurora palīgs?

Sāra klusēja.

-�� Sāra, lūdzu, pasakiet, kam tā lieta bija paredzēta. Tas tie�ām var būt�

-��� Viktoram, viņa beidzot izmocīja. Tā bija domāta Vikto�ram.

-�� Ak kungs! Kāpēc jums vajadzēja pastrādāt tādu glupību? Tas ir tas pats, kas kaitināt traku suni.

-�� Kurjers noplēsa zīmīti un teica, ka tas ir tikai nieka lūgums. Es nezināju, kāda ir kārtība.

-�� To var redzēt.

-�� Gaf, es saprotu, ka tas bija muļķīgi. Tagad man ļoti vajadzī�ga tava palīdzība. Es nevienam citam nevaru uzticēties.

-�� Nezinu gan. Domāju, ka �is gadījums nav manā kompetencē. Iesaku jums griezties pie Konrādā.

-�� Izdzirdējis, ka es pievācu citam prokurora palīgam domātu lietu, Konrāds man sados sutu.

-�� �is lēmums ir jūsu ziņā. Tomēr, ja man būtu jāiz�ķiras, vai uzticēties Viktoram vai Konradam, es, ne mirkli nevilcinādamies, dotu priek�roku otrajam.

-��� Kā veicās? noprasīja Konrāds, kad Sāra iegāja viņa kabi�netā.

-��� Kas īsti?

-�� Saruna ar Makeibu. jūs ta�u �orīt tikāties, vai ne?

-�� Jā, Sāra atzina, pūlēdamās novilcināt laiku. Kopumā labi, bet ne lieliski. Apsēdusies uz olīvzaļā dīvāna, viņa apjautājās:

-��� No kurienes jums tāds dīvāns?

-��� Lieciet, lai Gafs piezvana uz apgādes departamentu! Tad nā�kamgad jums arī tāds būs, Konrāds pamācīja. Un tagad pa�stāstiet par sarunu!

-��� Kas tur daudz, ko stāstīt? Policists likās jauks, ta�u pieļāvis nejēdzīgas kļūdas. Nav licis noņemt pirkstu nospiedumus un nav veicis aizdomās turamā identificē�anu.

-��� Viens no astoņdesmit procentiem.

-��� Ko? Sāra nesaprata.

-��� Prokuratūrā divdesmit procenti apgabala prokurora palīgu dara astoņdesmit procentu ierēdņu darbu, Konrāds paskaidroja.

-��� To pa�u var teikt par tiesne�iem, policistiem un izmeklētājiem. Astoņdesmit procentiem tā ir tikai birokrātija.

-�� Tā nav birokrātija, Sāra apstrīdēja. �ie cilvēki�

-�� Sāra, vai jūs zināt, cik Manhetenā ir neizpildītu orderu? Piec�simt tūksto�i. Tas nozīmē, ka pa ielām brīvi skraida pusmiljons mums zināmu likumpārkāpēju un vēl tie, kurus neesam ne reizi apturēju�i. Astoņdesmit procenti cilvēku grib tikai saņemt algu, viņi nevēlas pakļaut riskam savu dzīvību un ģimenes locekļus, lai piespiestu pie sienas kādu nelietīgu noziedznieku. Viņi nevē�las darīt to, kas vajadzīgs, lai samazinātu noziedzību. Tas neno�zīmē, ka viņi ir slikti cilvēki, viņi ir slikti ierēdņi.

-��� Vai es piederu pie atliku�ajiem divdesmit procentiem? Sāra jautāja.

-��� Tā var teikt. Jums ir trīsdesmit divi gadi, un tas nozīmē, ka jūs lieliski apzināties, kur esat nokļuvusi. Jūsu vecumā vai nu jums tas patīk, vai ne tā ir jūsu karjera. Jūs gan �ajā darbā vēl esat zaļknābe, ta�u nebaidāties izteikt savas domas. Arī Gafs jums uzticas, un tam, ticiet vai ne, ir lielāka nozīme, nekā domājat. Ja panāksiet, ka apsūdzība nonāk tiesā, Monegans zinās, ka esat spējīga darbiniece. Un, tā kā es nemitīgi lūkojos pēc cilvēkiem, kas pieder pie �iem divdesmit procentiem, es dari�u visu, lai paturētu jūs �ajā darbā. Pastāstiet, ko vēl jūs uzzinājāt no policista, un es pastāstī�u, kas turpmāk jādara.

-�� Kā jau teicu, nav notikusi identifikācija.

-�� Tas būtu sīkums, Konrāds sacīja. Sarīkojiet to, un lai kai�miņiene atnāk un norāda uz Kozlovu. Ja līdz tiesai tas neizdodas laika trūkuma dēļ, viņa to var izdarīt iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesas priek�ā lai zvērinātie redz pa�i savām acīm.

-�� Un pirkstu nospiedumi?

-�ajā ziņā gan ir slikti.

-�� Draņķa astoņdesmit procenti! Sāra �ķendējās.

Konrāds pasmaidīja.

-��� Kādi vēl mums ir sare�ģījumi?

Sāra nodūra acis.

-�� Tikai viens, viņa vilcinādamās atzina. Es neesmu bijusi pilnīgi atklāta pret jums. �ī lieta SLIB nonāca ar zīmīti, kurā bija lūgums pie�ķirt to Viktoram Stokvelam.

Konradam starp uzacīm iegūla aizdomu grumba.

-��� Kur zīmīte palika?

-��� Kurjers to noņēma, un es ļāvu viņam to aizmest, Sāra sacī�ja. Pirms Konrāds paguva ko teikt, viņa piemetināja: Zinu, ka tas nebija labi, ta�u es spriedu, ka Viktoram dro�i vien ir tik daudz lūgumu, ka viens vairāk vai mazāk neko negrozīs. Iztaujādama Makeibu, es uzzināju, ka viņ� uzrakstījis zīmīti tāpēc, ka Viktors lūdzis to uzrakstīt.

Kad pēdējais teikums bija izskanējis, istaba iegrima klusumā. Sāra neuzdro�inājās ielūkoties Konradam acis.

Beidzot Konrāds paliecās uz priek�u.

-�� Jums nudien patīk uzkraut sev liekas nastas, vai ne?

-��� Tā ir mana stiprā puse. Pacēlusi acis, viņa ievēroja, ka grumba starp Konrādā uzacīm izlīdzinājusies. Jūs neesat pār�skaities? viņa pajautāja.

-��� Sāra, ja jūs zinātu, ka �o lietu vēlas uzņemties Viktors, vai jūs arī tad būtu to paņēmusi?

-��� Nekādā ziņā! Es tikai�

-��� Tad nu viss. Es nevēlos nosodīt jūsu vēlē�anos apsteigt konkurentus. Patiesībā man gribētos, lai ļaudīm �āda iniciatīva rastos bie�āk.

Konrādā reakcija Sārai bija pilnīgi negaidīta. Nespēdama at�tapties, viņa pateicīga pamāja ar galvu.

-��� Raizēm nav pamata, viņ� turpināja. Esmu jūsu pusē.

Pēc balss toņa Sāra saprata, ka viņ� ir patiess.

-��� Ko lai domā par Viktoru?

-�� Vai viņ� jums ir kaut ko teicis par �o lietu?

-��� Es zinu, ka viņ� ir nikns, ta�u atpakaļ to nav lūdzis.

-��� Tad kas jums dara raizes?

-�� Vai jums neliekas, ka tas ir mazliet dīvaini? Galu galā kā�dēļ gan Viktoram būtu vajadzīga tāda nenozīmīga lieta?

-��� Kā lai es to zinu? Prokurori bie�i mēdz pieprasīt kādu kri�mināllietu visbie�āk tāpēc, ka vēlas izskatīt kāda konkrēta recidīvista lietu, vai tāpēc, ka pazīst kādu lietā iesaistīto. Iespējams, Viktors ir bijis prokurors pirmajā Kozlova lietā un nav samierinā�jies ar to, ka viņ� palika brīvībā. Varbūt viņ� ir Donigeres draugs un grib sievietei izlīdzēt.

-��� Un varbūt �ī lieta nav tikai zādzība ielau�oties.

Konrāds papurināja galvu.

-�� Jums vēl aizvien nedod miera avī�u pirmās lappuses, vai ne?

-�� Tā glu�i nav, Sāra izmisusi atteica. Es tie�ām nedomāju, ka man ir pārāk dzīva iztēle.

-��� Vai esat pārliecināta, ka �is notikums slēpj vēl ko?

-��� Esmu, jā. Redziet, mums ir zādzība, kurā no visiem dārga�jiem priek�metiem, ko varēja pievākt, paņemti divi sīkumi. To iz�darījis zaglēns, kur� var atļauties nolīgt pilsētas labākos advokā�tus. Neaizmirsīsim, ka viņ� nolīdzis divus advokātu birojus vispirms manu iepriek�ējo firmu, pēc tam mana vīra darbavietu. Turklāt pasaules labākais prokurors lūdz pie�ķirt viņam �o lietu un ielavās manā kabinetā. Kas vēl mums vajadzīgs? Milzīga neo�na izkārtne ar vārdu "Aizdomīgs"?

-��� Man tomēr �ķiet, ka jūs pārspīlējat. Pilnīgi visiem jūsu no�sauktajiem faktiem ir loģisks izskaidrojums.

-�� Patie�ām? Tad kā jūs izskaidrosiet to, ka Viktors nelūdza, lai atdodu viņam �o lietu.

-�� Vai jūs Viktoru apsūdzat?

-��� Es nevienu neapsūdzu. Es vēlētos, lai jūs atzīstat, ka būtu vērts papētīt sīkāk.

-�� Es negribu pārsteigties, Konrāds atteica. Ja esat ieņēmusi prātā sākt izmeklē�anu kāds ir jūsu nākamais solis?

-��� īsti nezinu. Biju domājusi sākt ar Viktoru, ta�u man nav ne jausmas, ko meklēt.

-��� Varat izpētīt informāciju. Tā jūs noskaidrosiet Kozlova ie�priek�ējo lietu prokurorus un to, vai kādā Viktora lietā minēta mis Donigere. Tomēr brīdinu jūs vēlreiz Viktora interesei par �o lie�tu varbūt desmitiem dibinātu iemeslu. Iesaku atteikties no ilūzi�jām tās jums sagādās vil�anos.

-��� Neraizējieties! Sāra attrauca, balsij aizraujoties no nervoza satraukuma. Esmu visu pārdomājusi gan �ā, gan tā.

Vērodams, kā Sāra drud�aini kricelē piezīmes, Konrāds nogro�zīja galvu.

-��� Kas nu? Sāra noprasīja, pacēlusi galvu. Ko es daru nepa�reizi?

-��� Neko, Konrāds atteica. Vai gribējāt noskaidrot vēl kaut ko?

-�� Jā. Kā lai notver tos nelie�us, kas ielauzās manā mājā?

-Jā, Gafs jau pastāstīja. Kamēr jūs iztaujājāt Makeibu, mēs sa�zvanījām divdesmito iecirkni. Izmeklē�ana rit pilnā sparā, bet līdz �im nekas būtisks nav uziets. Uzskatiet to par neveiksmi un iz�metiet no galvas!

-��� Vai es pareizi jūs sapratu? Ko nozīmē jūsu kvēlā runa, ka jādara viss, lai apkarotu noziedzību?

-��� Tā bija tikai izrādī�anās, Konrāds pajokoja. Lai gan vēl var uzsmaidīt laime, kad saņemsiet pirkstu nospiedumu analīzi.

Tikko Konrāds to pateica, kabinetā ienāca Gafs.

-��� Kauns, kauns, viņ� sacīja. Nu jūs izklausāties pēc tāda, kas ieskaitāms astoņdesmit procentos.

-��� Vai tu noklausies visas sarunas? Konrāds pajautāja.

-Tikai interesantākās, Gafs atjokoja un, pagriezies pret Sāru,

piebilda: Ir labas ziņas. Pirmkārt, Donigeres kaimiņiene Petija Herisone ir ar mieru liecināt. Varat �odien viņai piezvanīt un no�runāt tik�anos. Otrkārt, izpētīju jautājumu par intere�u konfliktu. Saskaņā ar noteikumiem laulātais pāris pretējās pusēs nenolie�dzami rada konfliktu. Ta�u, ja klientam �o konfliktu izskaidro un saņem tā rakstisku piekri�anu, vīrs un sieva var pārstāvēt pretē�jās puses.

-��� Nolādēts! Sāra iesaucās. Tātad D�eredam atliek tikai�

-��� Vienu mirkli! Konrāds iejaucās. Apsūdzētā advokāts ir jūsu virs?

-��� Es ta�u jums mēģināju to pateikt, Sāra sacīja. Vai dosiet kādu padomu?

-�� Pasakiet, ka viņam no lietas jāatsakās, citādi jūs no viņa �ķir�sieties, Konrāds pamācīja. Es reiz to esmu pieredzējis un zinu, ka situācija var izvērsties nekontrolējama.

-��� Bet vai tas ir likumīgi? Sāra nervozi jautāja.

-�� Tikai tad, ja ievēro zināmus nosacījumus, Gafs teica. Jūsu vīra firmai būs jālavierē pa likumu biezokņiem, un D�eredam kat�rā ziņā jādabū rakstiska Kozlova piekri�ana. Turklāt D�eredam jābūt pārliecinātam, ka, par spīti jūsu saistībai ar �o lietu, viņ� spēs pienācīgi pārstāvēt sava klienta intereses.

-�� Un visu apstipriniet rakstiski! Konrāds aizrādīja. Mazāk par visu jums vajadzīga uzvara, ko atņems apelācijas tiesā, ja Kozlovs sāks brēkāt par netaisnībām procesā.

-��� Tātad D�ereds drīkst turpināt darbu �īs lietas izmeklē�anā, ja saņem klienta piekri�anu? Sāra jautāja, nemaz nevēlēdamās dzirdēt atbildi.

-��� Man ļoti �ēl, bet neko citu pateikt nevaru, Gafs sacīja.

Konrāds pavērsa pirkstu pret Sāru.

-��� Esiet uzmanīga! Es zinu, ka jūs izmisīgi tiecaties uzvarēt, to�mēr nepieļaujiet, lai �ī lieta pārņem visu jūsu dzīvi.

-��� Par vēlu, Sāra noteica.

Nelikdamies ne zinis par izsalkuma sa�ņaugto kuņģi, D�ereds strādāja visu pusdienas pārtraukumu pārlasīja likumus, kas at�tiecās uz ielau�anos, sastādīja iespējamo aizstāvības argumentu sarakstu un sameklēja pēdējos desmit gados iztiesātās krimināl�lietas ar līdzīgiem faktiem.

D�ereda kabinetā viss liecināja, ka viņ� no sirds ķēries pie dar�ba. Vudija Allena plakāts no sienas aiz rakstāmgalda bija nozudis, un tur pletās milzīga, profesionāli palielināta fotogrāfija, kurā bi�ja redzams nozieguma vietas plāns gan Donigeres un Herisones mājas, gan policista Makeiba atra�anās vieta brīdī, kad viņ� saņēma ziņojumu pa rāciju, gan ari vieta, kur bija aizturēts Kozlovs. D�ereds bija nolēmis katru darbadienu sākt vienādi ienā�kot kabinetā, vērīgi aplūkot fotouzņēmumus un prātā uzburt ik�vienu �ā notikuma sekundi. Katru dienu viņ� pievērsīs uzmanī�bu sīkumiem, meklēdams kādu strīdīgu apstākli, ko varētu izman�tot savā labā. Tiesas zālē viņam pietiktu ar visniecīgāko pretinieka kļūdu vienu pārskatī�anos, vienu neprecizitāti, vienu neizskaid�rojami "pazudu�u" sekundi. Ar to pietiktu, lai uzvarētu, un tas bija nepiecie�ams, lai sieva būtu dro�ībā.

Viņam vajadzēs izcīnīt uzvaru tikai ar faktiem, jo klients vi�ņam nepalīdzēs. D�ereds bija pieredzējis neskaitāmas tiesas prā�vas, kurās apsūdzētie izraisīja uzticību un tik ļoti iepatikās zvēri�nātajiem, ka tie pat gribēdami nespēja atzīt viņus par vainīgiem. Ta�u, vērodams, kā Kozlovs ko�ļā nagus un nokostos krikumus spļauj kafijas tasē, D�ereds saprata, ka �oreiz uz to cerēt nevar.

Kabinetā ienāca Ketlīna.

-��� Vai esi gatavs nelielam uzmundrinājumam? viņa noprasī�ja. Mums piezvanījis Braunijs.

D�onatans Braunijs bija neievērojams antīko priek�metu tirgo�tājs Manhetenā. Braunijs, kas specializējās izklaides industrijas relikvijās, bija D�ereda galvenais reto kolekcionējamo priek�metu piegādātājs. Viņi bija iepazinu�ies antīko priek�metu izstādē jau D�ereda studiju gados, ta�u tikai vēlāk, kad D�ereds iegādājās nazi no filmas "Ķīnie�u kvartāls", Braunijs saprata, ka ieguvis klientu visam mū�am. Viņ� pirmām kārtām bija tirgotājs, nevis kolekcionārs, un mēdza atkārtot, ka D�eredam esot gods pirma�jam uzmest aci jauniegādātajiem retumiem. Tā kā D�eredam Brau�nijs patika, viņ� lielākoties tirgotājam ticēja.

-�� Vai vēlies slēgt darījumu? jautāja Braunijs, kad D�ereds pa�cēla klausuli.

-��� Paklau, Braunij, pa�laik nav īstais�

-��� Kungs tētīt, jau atkal viņ� velk veco dziesmu. Vai-i-i-i, Brau�nij, mēs vēl neesam atmaksāju�i kredītus! Nolaid mazliet cenu, un tad es padomā�u. �odien tas numurs neies cauri, jo es tikko esmu uz�gājis vistu, kas dēj zelta oliņas.

-��� Es runāju nopietni�

-�� Pirms tu sāc, ļauj man pabeigt. Atminies, tu man iedevi kā�roto mantiņu sarakstu to, kur lieliem burtiem lasāms: "Ja �os redzi, pērc nost!" Esmu atradis tre�o priek�metu tavā sarakstā. Ja vienosimies par cenu, tev piederēs pa�am sava ievelc elpu, mis�ter Kinomili! pa�am sava akvalangista maska no filmas "Ab�solvents". Par autentiskumu nav �aubu. Maska no slavenās ai�nas pie peldbaseina. Tie�i tik veca ari izskatās un gandrīz�

-������������� Braunij, man �obrīd nav laika. D�ereds nolika klausuli.

-�� Vai drīz pabeigsi rakstīt tos dokumentus? viņ� jautāja Ketlinai.

-��� Lūdzu! Ketlīna pasniedza D�eredam papīra lapu kaudzīti.

Pārskrējis ar acīm katrai lapai, D�ereds piegāja pie Kozlova

un nolika papīrus viņam uz ceļgaliem. Pasniedzis pildspalvu, D�ereds teica:

-��� Izlasiet! Ja piekrītat rakstītajam, parakstieties!

-��� Kas tur rakstīts? Kozlovs prasīja.

-��� Ar to jūs apliecināsiet savu piekri�anu, ka esmu jūsu advo�kāts. Tā kā lietā prasītājs ir mana sieva, jūs apliecināt, ka esat par to informēts un neiebilstat. Ja mēs zaudēsim, jūs nevarēsiet apelā�cijas tiesai pieprasīt jaunu tiesu, apgalvojot, ka nezinājāt, ka esam vīrs un sieva.

-��� Bet ja es �os papīrus neparakstu? Vai tad es varē�u iesniegt apelāciju?

-�� Protams, varēsiet. Ta�u, ja neparakstīsiet, Sāra ar �o lietu ne�strādās. Viņai pietiks prāta pieprasīt �ādu dokumentu.

Kozlovs pieliecās, lai parakstītos, un D�ereds jautāja Ketlīnai:

-�� Vai tev izdevās sazināties ar Donigeres kaimiņieni vai poli�cistu?

-��� Vai tad jau tik agri? Ketlīna brīnījās. Parasti mēs to da�rām pēc iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesas. Mēs vēl pat nezinām, vai tiks izvirzīta apsūdzība!

-��� Es gribu, lai tu piezvani, D�ereds izrīkoja sekretāri, neno�laizdams acis no Kozlova. Strādājot ar �o lietu, mums jāpieņem, ka notiks ļaunākais.

Tajā pēcpusdienā �etros Sāra pacēla klausuli un sastādīja D�ereda numuru. Ketlīna viņu savienoja ar vīru.

-�� Ko tu vēlies? D�ereds noprasīja.

-��� Kāda jauka apsveicinā�anās! Sāra novilka. Sirsnīga, nav vārdam vietas.

-��� Piedod, man patlaban nav laika. Vai viss ir normāli?

-Jā.

-�� Vai tu dro�i zini?

-�� Protams, zinu. Kāpēc lai es nezinātu?

-�� Tāpat vien jautāju, D�ereds attrauca. Ko tu gribēji? Vira balss toņa pārsteigta, Sāra apvaicājās, kas viņam uznācis.

-��� Nekas, esmu aizņemts, strādāju ar lietu. Kas jauns?

-�� Es gribēju atgādināt, ka jābūt rakstiskai piekri�anai, lai mēs varētu�

-�� Es jau liku sagatavot un izsūtīt �os dokumentus. Saņemsi rit agri no rīta.

-�� Labi, Sāra sacīja. Vai mūsu noruna par vakariņām ir spē�kā?

-�� �ovakar? Velns, aizmirsu! Piedod! Es nepagū�u. Esmu ap�krauts ar darbiem.

-��� D�ered, es negribu to dzirdēt. Tu apsolīji papum, ka būsi.

-��� Es zinu, bet�

-�� Kas? Pārāk daudz darba? Kozlovam vēl nav izvirzīta apsū�dzība.

-�� Nemaz nesāc! D�ereds attrauca. Ja tu savu darbu paveic godam, man ari jābūt gatavam.

-�� Labi. Raujies kaut visu nakti! Jēgas no tā nebūs nekādas es tik un tā tiesas zālē tevi nobeig�u.

D�ereds neatbildēja uz dzēlienu.

-��� Hallo! Sāra iesaucās. Vai tur kāds ir? Piemēram, cilvēks ar humora izjūtu?

-��� Klau, man jābeidz, D�ereds atsaucās. Gaidi mani mājās!

Sāra izdzirdēja klik�ķi. Saruna bija galā.

-�� Vai viss kārtībā? apvaicājās Gafs, kas pārbaudīja lietas ma�teriālus, kuri atradās uz Sāras galda.

-�ķiet, tomēr ne. Apsūdzība vēl nemaz nav izvirzīta, bet viņ� jau ieracies darbos līdz ausīm.

-�� Varbūt mēģina aizsteigties mums priek�ā.

-�� Tā varētu būt, Sāra domīgi atteica. Ta�u es savu vīru pa�zīstu un jūtu, ka viņ� nervozē. Nav �aubu, ka kaut kas viņu pa�matīgi uztrauc. No �ā brī�a var uzskatīt, ka medusmēnesis bei�dzies.

Septiņos vakarā Sāra un Gafs stāvēja pie restorāna "Second Avenue Deli". Gaisā virmoja pēc ebreju receptes marinētu dārze�ņu un pildītu smalkmaizī�u smar�a. īstsaidie�i, kurus vilināja �īs smar�as, straumēm ieplūda milzīgo pastrami sendvi�u un rupjo viesmīļu pasaulē. Sāra nodrebinājās saltajā gaisā.

-�� Tuvojas ziema, viņa noteica.

-��� Jūs tā domājat? Gafs attrauca, pūzdams kopā saliktajās plaukstās un mīņādamies, lai sasildītos. Pastāstiet vēlreiz, kā�pēc jūsu vectēvs grib, lai mēs stāvam uz ielas, nevis siltajā, jauka�jā restorānā!

-��� Gaf, desmito reizi saku nesauc viņu par vectēvu un saki man "tu"! Viņam patīk, ja viņu sauc par papu, un tā mēs viņu saucam. Ja gribam paēst kopā ar viņu vakariņas, mums viņ� jā�gaida uz ielas. Citādi viņ� nodomās, ka mēs viņu negaidām, un aizbrauks mājās. Ja negribi, netici! Tas izklausās nejēdzīgi, bet nav nekāds joks. Es to labi zinu, jo ne reizi esmu izgaidījusies velti.

-�� Tāds savdabīgs d�eks, vai ne?

-�� Tāpēc jau tevi uzaicināju. Papus ir mans tuvākais radinieks, ta�u sarunas biedru viņ� spēj nokausēt īsā laikā. Divatā ir vieg�lāk turēties viņam pretī.

-��� Kāpēc D�ereds nenāca?

-��� Aizbildinājās ar aizņemtību, ta�u, manuprāt, viņ� negribēja nākt arī tāpēc, ka ne vienmēr ar papu saprotas.

-��� Kāpēc?

-��� Kad sāku satikties ar D�eredu, papus paziņoja, ka D�ereds nav mans tips.

-��� Nu un?

-�� Viņ� to pateica D�eredam tovakar, kad abi iepazinās.

-Jādomā, ka tu nebiji ar viņu vienisprātis.

-��� Protams. Papus var gvelzt, ko grib, D�ereds vienmēr ir bi�jis mans izredzētais.

-��� Kā tu to zini?

-��� Kas tas par ērmīgu jautājumu? Konkrēta iemesla nav. To glu�i vienkār�i� zina.

-��� Negribu dzirdēt tādas sentimentālas banalitātes. Jābūt kaut kam sevi�ķam, kādai zīmei.

Sāra brīdi domāja.

-��� Viens iemesls tomēr ir. Kad biju maza, deviņus vai desmit gadus veca, mans tēvs bie�i devās komandējumos viņ� strādāja sievie�u apģērbu kompānijā. Ap to laiku man sāka rādīties �aus�mino�i murgi, ka esmu zaudējusi dzirdi. Visi sarunājas, bet es neko nedzirdu. Es kliedzu pilnā balsī, bet mani neviens nedzird. �ie murgi mani mocīja divus gadus.

-�� Tāpēc, ka tu ilgojies pēc tēva?

-��� Jā. Māte aizveda mani pie psihoterapeita, un tas apgalvoja, ka murgu cēlonis ir bailes palikt vienai. Tā kā biju vienīgais bērns un vecāku bie�i nebija mājās, iemesls bija pilnīgi dabisks. Ar ār�sta palīdzību man beigu beigās izdevās atbrīvoties no �īm bērnī�bas bailēm un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Pēc divpadsmit gadiem mani vecāki gāja bojā un murgi, tas pats drausmīgais sapnis, bija atkal klāt. Es atkal biju desmit gadus veca un kurla, kliedzu kā neprātīga, ta�u ne pati sevi dzirdēju, ne mani dzirdēja citi. Es pū�lējos, cik spēka, izmēģināju visas iespējamās psihoterapeitiskās metodes, tomēr netiku no murga vaļā, tas joprojām mani vajāja. Kad sāku tikties ar D�eredu, sliktais sapnis negaidīti pagaisa un kop� tā laika vairs nav atkārtojies. Tas ir viens no iemesliem, kā�pēc sapratu, ka viņ� ir mans īstais. Protams, papus tam nepiekrīt, bet tāda ir viņa daba.

-�� Nesaprotu kā gan viens cilvēks var būt tik nejauks?

-�� Gan redzēsi, Sāra smaidot brīdināja. Tomēr vienu liec aiz auss ja aptrūkstas sarunas tematu, nesāc runāt par apģērbu ra��o�anu!

Kad papus iznira no stūra, Gafs izbrīnījās viņ� bija gaidījis untumainu sirmgalvi, ta�u vecais vīrs, kas viņiem tuvojās, �ķita daudz patīkamāks, nekā cerēts. Nācējs raudzījās uz viņiem ar mai�gu, modru skatienu un laipnu smaidu, turklāt �ķita, ka ar katru soli kļūst arvien lielāks. Biju�ais Bruklinas policijas ielu patruļ�nieks vairs nebija senākais muskuļu kalns, ta�u nosvērtā, smagā gaita liecināja par agrāko fizisko sagatavotību.

Uzspiedis Sārai uz vaiga skūpstu, papus nopētīja Gafu.

-��� Kas vainas matiem? Vai tie ir mākslīgie? viņ� pēc mirkļa noprasīja.

-�� Tie ir īsti. Mani sauc Gafs. Priecājos iepazīties, papu! Gafs nobēra.

-�� Jā, sauc mani par papu! Sāras vectēvs teica, paspiezdams Gafam roku. Par matiem es tikai pajokoju. Mazliet asprātības un tādā garā. Gafs ar Sāru saskatījās, un abi sekoja papum uz restorānu. Kur tad tavs pielīdējs vīrs?

-�� Strādā, Sāra paskaidroja. Viņ� lika nodot tev sveicienus.

-�� Nemels, meitenīt! Uz tik�anos ar mani nav ieradu�ies daudz krietnāki cilvēki kā viņ�.

-��� Par to es ne�aubos, Sāra atbildēja.

Viesmīle Gafu, Sāru un papu apsēdināja pie galdiņa zāles tā�lākajā galā.

-��� Vai �is ir labs restorāns? Gafs jautāja.

-��� Labs? papus atkārtoja. Tas ta�u ir "Second Avenue Deli"'. Uz �iem galdiem liek pastrami jau kop� laikiem, kad Eizenhauers pirmo reizi nobrāza savu plato pieri pret durvju aplodas aug��malu Baltajā namā.

-��� Eizenhaueram bija augsta piere? Gafs brīnījās.

-��� Kā tad! papus atsaucās. Kā milzu melone. D�ekam Kenedijam ari. Vienīgā at�ķirība bija tāda, ka Kenedijam bija mati. Aplūko bildes, pats redzēsi!

-������������ Es nemaz to nezināju, Gafs atteica, apvaldīdams smaidu.

-��� Kuram vēl bija liela galva?

-��� Ap�ēliņ, tolaik visiem bija! Tāpēc jau viņi valkāja cepures. Goldvoteram, Niksonam, Miltonam Berlē, pat tam fran�u puisietim de Gollam tam bija milzu pauris. Tas bija slepenais kods.

-�� Slepenais kods?

-�� Protams. Cepuru valkā�anai bija sava nozīme. Tāpat kā kār��u nosaukumiem saskaitot burtus kopā, iznāk�

-�� Piecdesmit divi! Gafs aizgrābts viņu pārtrauca. Es zinu to kodu!

Sāra smējās, un papus viņai pievienojās.

-�� Kas �eit smieklīgs? Gafs jautāja. Sarunas biedri pūlējās at�gūt elpu. Tu viņam pastāstīji par kārtīm, vai ne?

-��� Un tu iekriti! papus sauca.

-��� Piedod! Sāra sacīja. Tu toreiz tik ļoti sajūsminājies par �o sakritību, ka es nespēju turēties pretī kārdinājumam un izstāstīju par to papum.

-������������ Brīni�ķīgi, Gafs novilka, aizslēpdams seju aiz ēdienkartes.

-��� Uzbrūciet jauniņajam! Ja jau Teitu ģimenei patīk �odien tēlot sko�las huligānus, lai viņiem tiek tas prieks.

Pie restorāna, atspiedies pret ielas malā novietotu sudrabainu automa�īnu, stāvēja vīrietis ar iekritu�iem vaigiem. Viņam bija ap trīsdesmit, un aso, raupjo sejas vaibstu dēļ būtu grūti vecumu no�teikt precīzāk. No vietas, kur viņ� stāvēja, lieliski varēja redzēt Sāru, Gafu un papu. Gandrīz piecas minūtes viņ� nenovērsda�mies skatījās uz trijotni, īpa�u uzmanību veltīdams vecā vīra se�jas pantiem. Vēl viens robs viņas bruņās, vērotājs nodomāja, sa�krustodams rokas uz krūtīm.

-�� Kā tev patīk jaunais darbs? papus apvaicājās, iekozdamies sendvi�ā ar pastrami. Ir jautri vai nav?

-�� Jautri, Sāra atteica.

-��� īstā jautrība tikai sāksies, Gafs noteica. Pastāsti papum par lietu!

-��� Kādu lietu? papus jautāja.

-�� Nav nekā�

-�� Stāsti! papus uzstāja. Klausi draugam!

-��� Nav jau nekas sevi�ķs, Sāra izvairīgi sacīja. Manā pir�majā lietā apsūdzētā advokāts būs D�ereds.

-�� Ak tur tā vaina! papus novilka. Tad jau nav brīnums, ka viņ� neatnāca. Esat jau ķēru�ies viens otram pie rīkles?

-������������ Nē, vēl ne, Sāra sacīja, knibinādama kartupeļu pankūku.

-��� Viņ� ir ieracies darbos, un mani tas�

-��� Tevi tas satrauc, papus pabeidza.

Sāra nolika dak�iņu un pastūma �ķīvi malā.

-��� Viņ� ir ne tikai lielisks advokāts, bet ari pazīst mani labāk par visiem.

-��� Nedomāju, ka tev vajadzētu raizēties. Pārliecināt zvērinātos tev izdosies daudz labāk nekā D�eredam kaut arī viņ� būtu nez cik labi sagatavojies. Viņam kop� bērna kājas viss nācis viegli, un cilvēki to pamana.

-��� Papu, lūdzu, nesaki tā! Viņ� ir daudz strādājis, lai dzīvē �o to sasniegtu, un viņam nekas nav nācis viegli.

-��� Ir gan. D�ereds peldēja pa virsu jau tad, kad mēs iepazinā�mies, kad viņam bija tās lepnās Jeilas apro�u pogas, un tā viņ� dara līdz �ai dienai. Es mīlu D�eredu kā dēlu, ta�u viņ� nezina, ko nozīmē rauties melnās miesās. Viņ� neprot novērtēt to, kas vi�ņam dots. Pagriezies pret Gafu, papus piebilda: Todien, kad iepazinos ar D�eredu, mēs atnācām uz �ejieni, manu iecienīto res�torānu. D�ereds paziņoja, ka maltīte ir uz viņa rēķina. Viņ� notie�sāja tikai pusi sendvi�a. Es ieteicu viņam to ietīt un paņemt līdzi. Bet D�ereds vēlīgi atdāvināja to man, sacīdams, ka citādi tas ie��ot zudībā. Kāda bezkaunība!

-��� Brīnos, kāpēc jūs ļāvāt Sārai ar viņu precēties, Gafs noteica.

-�� Gaf, nekūdi! Sāra uzsauca. Papu, lūdzu, nerunāsim par

to!

-�� Labi jau labi. Vari man ticēt, ka zvērinātie neuzķersies uz viņa mak�ķeres, zvērinātos vairāk iespaidosi tu. Tu esi īsts cilvēks ar miesu un asinīm, īsta, strādīga amerikāņu sieviete.

-jauki, papu. Pastāsti to manam priek�niekam!

Sāra pārradās mājās pusvienpadsmitos. Iekārusi mēteli skapī, viņa iegāja virtuvē, atvēra ledusskapi un pārlaida skatienu plauk�tiem. Piepe�i aiz muguras atskanēja soļi, un kāds uzlika viņai roku uz pleca. Sāra sagrāba aiz kakliņa vīna pudeli un apsviedās otrā�di, pacēlusi pudeli gaisā. Un sastinga. Tas bija D�ereds.

-������������ Tā nekad vairs nedari! Sāra iesaucās, nolaizdama pudeli.

-�� Tu mani pārbiedēji!

-�� Piedod! Es negribēju, D�ereds atvainojās un apskāva sievu.

-�� Tagad tu pēk�ņi esi mīļ� pret mani!

-�� Es ilgojos pēc tevis. Es par tevi raizējos.

-�� Kāpēc tad telefona sarunas laikā izturējies tik kretīniski?

-�� Es patie�ām biju aizņemts, D�ereds taisnojās. Tu ta�u zini, kāds es kļūstu, kad iegrimstu darbā. Nelaizdams sievu vaļā, viņ� turpināja: Vai tu zini, cik ļoti es tevi mīlu?

-�� Protams, zinu.

-��� Patie�ām? D�ereds vērīgi raudzījās Sārai acīs. Vai tu zini, cik dārga tu man esi? Vai zini, cik ļoti par tevi uztraucos? Vai zini, ka es tevis dēļ darītu pilnīgi visu?

-�� Skaidrs, ka zinu, Sāra sacīja, brīnīdamās, kas izraisījis �ā�dus emociju uzplūdus. D�ered, vai tev darbā tie�ām viss ir kār�tībā?

-�� Jā, kārtībā. Viss ir normāli.

-��� Labi. Tie�i to es vēlos dzirdēt. Viņa noskūpstīja vīru. Es negribētu, lai �ī lieta nostājas starp mums.

-�� Tas nenotiks, D�ereds atteica, cie�i apskāvis sievu, un pāri viņas plecam uzmeta skatienu se�iem Sāras zīmētajiem portretiem. Stikla lauskas jau sen bija savāktas, un zīmējumi karājās neaiz�segti. Vērdamies neaizsargātajos attēlos, D�ereds pievilka sievu tuvāk.

-��� Nekas slikts nenotiks, viņ� �ukstēja. Es apsolu.

-�� Vai tu varētu sazvanīt Berovu? Gribu ar viņu parunāt, D�e�reds sacīja Ketlīnai, nākamajā rītā iegājis birojā. Tas ir svarīgi.

-��� Viņ� tevi no tiesas iebiedējis, vai ne? Ketlīna pavaicāja.

-��� Kas?

-��� Kozlovs. Tu gribi, lai Berovs uzzina par Kozlovu ko vairāk. Vai man ir taisnība?

Ketlīna, kā alla�, bija trāpījusi mērķī. Ta�u tas nenozīmēja, ka viņ� atklās sekretārei pārējo, jo tad arī viņa būs apdraudēta.

-��� Kāpēc gan lai es liktu izsekot savu klientu? viņ� jautāja.

-��� Netēlo, D�ered, es ta�u neesmu muļķe! Maisiņus zem acīm nenoslēpsi, tātad tu jau vairākas naktis neesi izgulējies. Kop� die�nas, kad viņ� pirmo reizi �eit uzradās, tu sevi izdzen kā suni. Tu ierodies darbā agri, bie�i vien agrāk par mani. Turklāt nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka �is puisis nes nelaimi.

D�ereds pārlaida skatienu birojam. Neviena tuvumā nebija.

-�� No kurienes tu to rāvi?

-��� Vai tad vēl neesi lasījis par viņa iepriek�ējiem noziegumiem?

-��� Es zinu, ka viņ� ir divreiz arestēts, ta�u vairāk man nav bijis laika izlasīt. Biju aizņemts ar ko citu.

-��� Vai arī tu atliec to uz vēlāku laiku, jo baidies no tā, ko izla�sīsi.

D�ereds sakoda zobus.

-��� Pastāsti, kas tur rakstīts!

Arī Ketlīna pārslidināja skatienu gaitenim un, paliekusies uz priek�u un atspiedusies ar elkoņiem pret galdu, iesāka:

-��� Es iesaku apieties ar viņu kā ar jēlu olu. Viņ� ir staigājo�a bumba ar laika degli. Pirms diviem gadiem Kozlovam gadījusies saķer�anās ar kādu Bruklinas padibeņu pārstāvi, vārdā D�oijs Glaks. Saskaņā ar dosjē D�oijs, visu nakti noplītējis, pārradies mā�jās roku rokā ar vietējo prostitūtu. Abi �igli izģērbu�ies, nemaz nenojauzdami, ka zem gultas paslēpies sīkais maniaks Kozlovs. D�oijs jau grasījies iet gultā, kad Kozlovs ar nazi pienaglojis D�oija kailo pēdu pie grīdas, tad izlīdis no gultas apak�as un ja nu D�oijs vēl nebūtu sajutis pietiekami lielas sāpes nogrūdis to uz grīdas. Kad lieta nonāca tiesā, D�oijs negaidot mainīja liecību un apgalvoja, ka neko neatminas.

-��� Un prostitūta?

-�� Viņas līķi atrada nākamajā dienā pēc uzbrukuma. Heroīna pārdozē�ana, ja ticam sekcijas rezultātiem.

-��� Vai tu domā, ka Kozlovs viņu novāca?

-�� Un kā tu domā? Te būs lieta numur divi. Būvstrādnieks, vār�dā Rod�ers Hekers, pārradies mājās pēc garas darbadienas, tais�nā ceļā dodas uz vannasistabu un apsē�as uz poda. Piepe�i vi�ņam liekas, ka izdzirdējis troksnīti du�ā. Pirms nabags pagūst pielēkt kājās, du�as aizkars tiek atvilkts vaļā un no kabīnes izlec

Kozlovs. Kā izmeklētāji vēlāk secināja, Kozlovs iesitis Rod�eram pa ādamābolu un notriecis viņu uz grīdas, iespēris pa seju, pa galvu un visbeidzot pa plecu. Atslēgkauls bijis sadragāts. Koz�lovs vēstījumu bija nodevis. Bet tad mūsu Rod�ers izrīkojas pa�galam dumji. Viņ� pietrau�as kājās, no instrumentu jostas, kas tur�pat netālu karājas, pakampj skrūvgriezi un metas virsū Kozlovam, kas jau dodas uz ārdurvīm. Nabaga Rod�ers tā arī neapjēdza, kas notika. Dzīvokļa kaimiņ�, kas, protams, vēlāk mainīja liecību, ap�galvoja viņam izklausījies, ka blakusdzīvoklī kāds spīdzinātu kaķi. Policisti, beidzot ieradu�ies, ieraudzīja, ka skrūvgriezis ie�sprausts Rod�eram kaklā, un acis�

-��� Es vairs negribu klausīties! D�ereds viņu pārtrauca.

-�� Pateik�u vēl kaut ko. Rod�era līķa sekcijā atklājās vismaz du�cis pēcnāves ievainojumu tas nozīmē, ka Kozlovs Rod�eru tur�pinājis dauzīt prieka pēc, kad nelaimīgais jau bijis miris.

-��� Es teicu, ka negribu to klausīties.

-�� D�ered, es zinu, ka tev nav nekāda prieka to dzirdēt. Tomēr tu strādā ar slepkavu. Tev jāzina�

-�� Lūdzu, nesāc mani mācīt! Piezvani Berovam un pasaki, lai ievāc ziņas par diviem cilvēkiem. Pirmais ir Kozlovs. Otrs Oskars Rafertijs.

-��� Kas ir Oskars Rafertijs?

-�� To es gribu noskaidrot.

-�� Tā arī darīsim, Ketlīna atteica. Palūg�u Berovam izpētīt pagātni, banku kontus, sievas, piederību pie klubiem, visu, kas mums var noderēt.

-�� Un piekodini, lai nebā� degunu pārāk dziļi. Negribu, lai Ra�fertijs ko nojaustu.

Ketlīna ne reizi nebija redzējusi D�eredu tik izbiju�os.

-�� Tas nav dro�i, vai ne?

-��� Ja viņi uzzinās, tad nav.

-��� Vai gribi pastāstīt ko sīkāk?

D�ereds brīdi klusēja.

-��� Nē. Ne tagad.

Ketlīna klusējot vērās priek�niekā. �etros gados viņa bija ie�mācījusies at�ķirt, kad ir vērts turpināt iztaujā�anu un kad saņems strupu atraidījumu. �obrīd nebija vēlams D�eredu tirdīt.

-�� Pastāstīsi, kad gribēsi. Vienmēr bū�u gatava uzklausīt, viņa sacīja.

Gaiteņa galā parādījās Kozlovs, un viņu pavadīja viena no bi�roja administratorēm. Ketlīna pamāja ar roku D�eredam un skaļā balsī paziņoja:

-��� Pēc tam es lik�u apkopot lietas, kuras saistītas ar ielau�anos un zādzību. Līdz pusdienlaikam tās būs uz tava galda.

-��� Paldies! D�ereds atteica, nopētīdams Kozlovu.

Kozlovs, ģērbies ierastajā īsajā ādas jakā, iegāja D�ereda kabi�netā. No izbalēju�o d�insu priek�ējās kabatas karājās maza me�tāla ķēdīte.

-��� Nu, ko �odien darīsim? Atkal juridiskās padarī�anas?

-�� Jā, atkal juridiskās padarī�anas. Kamēr Ketlīna pateicās ad�ministratorei, D�ereds sekoja Kozlovam kabinetā. �odien izstrā�dāsim jūsu liecību.

-��� Man būs jāliecina iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesā?

-��� Bez �aubām. D�ereds norādīja uz krēslu, apsēzdamies arī pats. Ja spēsim padarīt jūsu stāstu ticamu, varbūt mums izdo�sies pārliecināt zvērinātos, ka nevajag izvirzīt apsūdzību. Ja no�tiks brīnums un jūs viņiem iepatiksieties, var gadīties, ka viņi ne�balso pret jums.

-��� Es patīku visiem, Kozlovs apgalvoja, ieslīgstot krēslā pre�tim D�eredam. Kas man jādara?

-��� Pirmām kārtām jums jādabū labs uzvalks.

-��� Man jau ir labs uzvalks.

-�� Es nestrīdos, ta�u jums būs vajadzīgs lieti�ķs uzvalks. Tāds kā man.

Kozlovs uzmeta skatienu D�ereda tum�zilajam uzvalkam ar tikko manāmajām svītriņām.

-��� Kam man vajadzīgs tāds uzvalks?

-�� Tam ir svarīgs iemesls, D�ereds paziņoja. Viņ� nospieda te�lefona iek�ējās saziņas pogu. Ketlīna, vai varu palūgt tevi uz brī�di? Kad Ketlīna bija ienākusi, D�ereds teica: Apmēram desmi�tos tu aizvedīsi misteru Kozlovu iepirkties. Viņam vajadzīgs konservatīvs lieti�ķs uzvalks, gaumīga kaklasaite, mokasīntipa kur�pes un vieglas brilles. Ar savu izskatu viņam jāiedve� uzticība.

-��� Skan iespaidīgi. Tā nebū�u uzcirties kop� dienesta, Kozlovs sacīja.

-�� Jūs dienējāt armijā?

-�� Jā, neilgi. Labāk pasakiet, kas par to visu maksās.

-��� Rēķinu nosūtīsim Rafertijam! D�ereds noskaldīja. Mēs neko nedarām par brīvu. Ja vēlaties iedvest pārliecību par savu nevainību, pirmais solis ir paust to ar savu izskatu.

Kad Ketlīna bija aizgājusi, D�ereds izvilka no portfeļa piezīm�ju bloknotu. Viņ� centās iestāstīt sev, ka �ī lieta neat�ķiras no jeb�kuras citas, ta�u nemiers auga augumā.

-�� Pārskatīsim jūsu versiju. Izklāstiet to!

-��� Es savā nodabā slāju pa ielu, kad kruķis mani sagrāba un paziņoja, ka esmu arestēts, Kozlovs pastāstīja, sparīgi �estiku�lēdams. Tad viņ� mani aizveda pie tās sievietes un noprasīja: "Vai �is ir tas cilvēks, kas jūs apzaga?"

-�� Tie�i tā viņ� noprasīja? D�ereds pārjautāja, kaut ko pierak�stīdams bloknotā. Vai tie�i tā viņ� uzvedināja cietu�o uz atbildi?

-�� Aha! Viņai neatlika nekas cits kā piekrist.

Tas noderēs, D�ereds nodomāja.

-��� Kur jūs dabūjāt to "Ebel" pulksteni?

-��� Pirms brī�a biju atradis uz ielas.

-�� Un sudraba golfa bumbiņu?

-��� Uzgāju atkritumu kastē un nodomāju, ka man nu gan vei�cas.

D�ereds dusmīgi palūkojās Kozlovā.

-Jums vajadzēs izdomāt labākas atbildes. Iepriek�ējās izmek�lē�anas zvērinātie nav tik stulbi.

-��� Piedāvāju citu variantu kruķis sabāza to visu man kabatā.

-�� Tas var izdoties, ja policistam ir ap�aubāma pagātne. Un ko jūs teiksiet par �etrsimt septiņpadsmit dolāriem?

-�� Tā bija mana nauda! Kozlovs iesaucās. Kad kruķis nau�du izvilka man no kabatas, tā bija sasprausta ar manu klipsi. Pa�prasiet pats, viņ� jums pateiks.

-��� Labi, pavaicā�u, D�ereds nepacietīgi izgrūda. Bet tagad tāds jautājums. Kāpēc jūs trijos naktī atradāties Aug�īstsaidā, ja dzīvojat Bruklinā?

Kozlovs sastinga.

-��� Labs jautājumiņ�. Par �ito es agrāk neesmu padomājis.

D�ereds nosvieda piezīmju bloknotu uz galda.

-Tad padomājiet tagad! Mums vajadzīga ticama atbilde. Ja tā�das nebūs, mūs tur aprīs dzīvus.

-��� Kāpēc gan? Rafertijs teica, ka iepriek�ējās izmeklē�anas zvē�rināto tiesā nopratinā�anas nebūs. Ja būs, tad uzdodiet man vieg�lākus jautājumus.

-��� Nopratinā�anas nebūs tāpēc, ka iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesā atjauts runāt tikai vienam juristam. Un tas ir pro�kurora palīgs. Sārai ir tiesības jums jautāt, ko viņa vēlas, un es drīkstu tikai sēdēt un klusēt.

-�� Tad varbūt man nevajadzētu liecināt.

D�ereds pietrūkās kājās un apgāja apkārt galdam.

-��� Klausieties uzmanīgi! Es esmu advokāts, nevis jūs! Iespēja�mais zaudējums jebkura cita klienta lietā man nesagādātu ne ma�zākās galvassāpes. Tomēr �oreiz es darī�u visu, kas manos spē�kos, lai uzvarētu, un nepieļau�u, lai kāds stulbs mērkaķis visu sagandē. Tāpēc, ja jūsu attieksme ari turpmāk būs tik nenopietna, dariet man to zināmu, un es�

Kozlovs uzlēca kājās un piegrūda D�eredu pie sienas. Satver�dams viņu aiz �aketes atlokiem, Kozlovs iespieda elkoņus D�eredam ribās.

-��� Ko es jums vakar teicu? Es neesmu nekāds idiots un palūg��u pret mani tā neizturēties.

D�ereds saprata, ka pār�āvis pār strīpu.

-��� Piedodiet, es negribēju�

-��� Es zinu, ko jūs gribējāt! Kozlovs atcirta, palaidis D�eredu vaļā. Kamēr advokāts sakārtoja kreklu un kaklasaiti, Kozlovs klu�sēdams vērās ārā pa logu, piespiedis pieri pie stikla. Viņ� pabungoja ar galvu pa rūti.

-�� Vai mums patie�ām būs lielākas izredzes uzvarēt, ja es lieci�nā�u?

-�� Ja jūsu liecība būs ticama, mēs varam jau �ovakar sākt mācī�ties uzvaras deju. Zvērinātos var viegli samulsināt, uzstājot, ka esat noturēts par kādu citu. Izgudrojiet loģisku izskaidrojumu, kā�pēc tonakt tur atradāties, un pārējais būs bērnu spēle. Vai zināt, cik ņujorkie�u skraida apkārt tum�os d�insos un melnā ādas jakā?

-��� Pusmiljons.

-�� Vismaz, D�ereds attrauca. Sāksim no gala, lai varam maz�liet pielabot.

-�� Tātad Viktors nav strādājis ne ar pirmo, ne otro Kozlova lie�tu, Sāra sacīja, Gafam pār plecu lūkodamās datora ekrānā.

-�� Tā �eit rakstīts, Gafs atbildēja. Apgabala prokurora palī�gi, kas tolaik saņēma Kozlova lietas, �eit vairs nestrādā. Bet tas nenozīmē, ka Viktors un Kozlovs nav pazīstami. Tikpat labi Vik�tors varēja izmantot Kozlovu par liecinieku, par ziņotāju vai kā�dam citam nolūkam.

-�� Vai mēs varam to pārbaudīt �ajā datu bāzē?

-��� Ne glu�i. �eit nav visa informācija, tikai galvenie fakti. Te gan ir paredzētas ailes liecinieku uzvārdiem, ta�u lielākoties tās nav izpildītas. Ja gribam noskaidrot visas iesaistītās personas, va�jadzēs iz�ķirstīt mapes.

-��� Labi. Tā arī darīsim.

-�� Sāra, Viktors strādā prokuratūrā gandrīz piecpadsmit gadus, un �ajā laikā viņam bijis ap tūkstoti lietu katra mape varētu būt se�as colla bieza. Paies vismaz nedēļa, kamēr savāks visus pie�prasītos materiālus.

-�� Tas nav svarīgi. Man jādabū tās lietas.

-�� Bet�

-�� Gaf, ja Viktors un Kozlovs ir kaut kā saistīti, es gribu �o sais�tību atrast. Man vienalga, cik daudz laika vajadzēs un cik lappu��u būs jāizlasa.

-�� Labi, mana redze jau necietīs.

-�� Nepriecājies, arī tavējā cietīs, Sāra attrauca. Mums ir lai�ka līdz vieniem. Tad ieradīsies Donigere. Ja dabūsi jaunāko lietu materiālus, sāksim un hronoloģiskā secībā virzīsimies atpakaļ.

-�� Tātad man nav jāpieprasa visas lietas reizē?

-��� Nē, es nevēlos, lai tas nāk Viktoram ausīs. Tiklīdz viņ� sa�pratīs, kas mums aiz ādas, labi nebūs. Pieprasi piecdesmit viņa, piecdesmit Konrādā un piecdesmit cita izcila prokurora palīga lie�tas. Ja kāds interesējas, atbildi, ka mēs pētām, kā labākie apga�bala prokurora palīgi uzvarēju�i prāvās.

Gafs plati pasmaidīja.

-�� Tu nudien dziļi roc, vai ne?

-��� Nolāpīts kā gan citādi? Pirmo reizi kop� stā�anās darbā man ir skaidrs, kas jādara.

-��� Velns parāvis, vai patie�ām tas ir jādara! pēc �etrarpus stundām novaidējās Sāra. Galds un lielākā daļa kabineta bija pil�ni ar mapju un kastu grēdām. Tas ir pilnīgi bezcerīgi!

-��� Es tevi brīdināju, Gafs aizrādīja. Bet vai tu mani klausīji? Nē. Vai tu man uzticējies? Nē. Vai tu nolēmi rīkoties uz savu gal�vu, sacēli degunu mākoņos, ieņēmi prātā, ka situāciju var glābt vienkār�a ideja? Jā, jā un vēlreiz jā! Un ko tas mums ir devis? Pu�tekļus. Putekļus uz rokām, uz manas kaklasaites, uz ceļgaliem. Es nemaz par to neesmu priecīgs. Ne drusciņas.

-�� Gaf, vai kāds redzēja, ka tu pieprasīji �os materiālus?

-��� Domāju, ka ne.

-�� Vai mēs varam kaut kā noskaidrot, vai kāds cits pirms mums tos ir pārlūkojis?

-��� Dro�i vien varam. Kāpēc tas vajadzīgs?

-��� Es tikai pūlos saprast, vai Viktors zina, ko mēs darām. Var�būt viņ� tos iepriek� paņēmis un izdarījis vajadzīgos grozījumus.

-�� Tā jau ir neiroze. Skumji, bet fakts nekur nav minētas mūs interesējo�as personas. Ne Kozlovs, ne Donigere, ne Donigeres kai�miņiene. Neviens.

-�� Ak jā, Donigere! Kur viņa palikusi? Sāra pavaicāja, ieska�tīdamās pulkstenī. Mums vienos bija norunāta tik�anās.

-�� Viņa nokavējusi tikai pusstundu, Gafs attrauca. Pagaidi vēl mazliet, gan atnāks.

-��� Diez vai, Sāra novilka, klēpi �ķirstīdama mapi. Man ir nelāga priek�nojauta, ka gaidāms vēl viens draņķīgs pavērsiens.

-��� Kāds? Cietusī nosebojusi pārrunas? Nu gan liela nelaime! Arī kabatas zādzības lietā mums nav izdevies atrast lieciniekus.

-�� Gaf, tu labi zini, ka tas ir pavisam kas cits.

-��� Paklausies, mēs izurbsimies cauri visiem �ajā ēkā glabāta�jiem dokumentiem un noskaidrosim, vai Viktors ir kaut kā sais�tīts ar Kozlovu vai Donigeri. Ta�u, pirms tas nav noticis, tu ne�drīksti visus saukt par bubuļiem.

-��� Bet ja nu visi ir bubuļi?

-��� Liksim mierā iedomātus briesmoņus un pievērsīsimies īsta�jiem. Tev jātiek galā ne tikai ar �o noziegumu un lielo, nejauko iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesu, bet ari ar �etriem sīkā�kiem noziegumiem. Tā kā vieglo noziegumu tiesās rindas ir visai garas, iespējams, �ī lieta būs vienīgā, kurā jums būs ļauts iedrasēt tiesas zālē un teikt uzrunu. īsi sakot, ja nepanāksiet, ka iepriek�ē�jās izmeklē�anas zvērinātie izvirza apsūdzību, jūs nenokļūsiet tie�sas zālē. Ja nenonāksiet tiesas zālē, nav nekādas nozīmes tam, cik aizdomīgi cilvēki izturas.

-��� Es zinu, zinu. Tev taisnība ja salaidī�u grīstē �o lietu, man nav ne mazāko izred�u paglābt savu� Atskanēja tālruņa zvans.

-��� Apgabala prokurora palīdze Teita, Sāra sacīja.

-�� Sāra, �eit Klēra Donigere.

-��� Jā, mis Donigere, Sāra atsaucās. Kur jūs esat? Vai viss kārtībā?

-��� Viss ir labi. Es tikai gribēju pārmīt da�us vārdus par ielau��anos. Vakar to visu pārdomāju un secināju, ka nevaru �ai lietai veltīt tik daudz laika, cik jums nepiecie�ams. �ā iemesla pēc esmu nolēmusi atsaukt savu iesniegumu. Tā kā visas mantas esmu atguvusi, vēlos atkāpties.

-Atkāpties? Sāra satriekta atkārtoja. Es neko nesapr�

-��� Jā, protams, jums tas ir kas negaidīts, bet tāds nu ir mans lēmums, Donigere viņu pārtrauca. Varat to lietu izbeigt.

-�� Tas neatbilst kārtībai. Ja arests ir izdarīts, tikai mēs drīkstam izlemt, vai lietu ierosināt vai neierosināt. �o lēmumu varam pie�ņemt tikai mēs. Ne jūs.

-��� Tādā gadījumā jādomā, ka jūs zināt, ko darāt. Donigeres balsī bija jau�ams aizvainojums. Un ceru, ka vairs nejauksieties manā dzīvē.

-�� Mis Donigere, es nedomāju�

-��� Netērēsim velti laiku. Esmu aizņemta. Ardievu!

Sāra nolika klausuli.

-��� Kas notika? Viņa grib, lai atsakāmies ierosināt krimināllietu? Gafs jautāja.

-�� Tā viņa teica.

-�� Tātad viņa nevēlas liecināt?

-��� Acīmredzot ne, Sāra atteica, pasniegdamās pēc klausules. -Ja viņa atsakās�

-��� Kam jūs zvanāt?

-��� Donigeres kaimiņienei. Ja cietusī atsakās liecināt, jādara viss, lai mūsu rīcībā būtu vismaz Petija Herisone. Viņa ir mūsu labākā lieciniece vienīgais cilvēks, kas savām acīm redzējis, ka Kozlovs iziet no Donigeres mājas. Sāra steidzīgi sastādīja Herisones nu�muru.

-��� Hallo! otrā līnijas galā atsaucās sievietes balss.

-��� Mis Herisone, jums zvana Sāra Teita no apgabala prokura�tūras. Mums bija norunāts tikties �o pēcpusdienu, ta�u varbūt va�ram pārcelt tik�anos uz agrāku laiku.

-��� Misis Teita, piedodiet, es nevarē�u sniegt liecību.

-��� Kā, lūdzu?

-���� Es nevaru, Herisone stostījās. Esmu pārāk aizņemta. Jums jāatrod kāds cits. Man gau�ām �ēl. Lai jums jauka diena! To pateikusi, Herisone nometa klausuli.

Sāra paraudzījās uz Gafu.

-�� Sasodīts, kas notiek? Viņa bija neizpratnē.

-��� Vai tie�ām �ī lieciniece izstājas no spēles?

-��� Mēs esam sprukās, Sāra izgrūda un vēlreiz sastādīja Heri�sones numuru. Signāls nopīkstēja piecas reizes, un tikai tad He�risone pacēla klausuli.

-��� Hallo! viņa klusā un satrauktā balsi sacīja.

-��� Mis Herisone, te atkal Sāra Teita.

-��� Es atvainojos, bet�

-��� Uzklausiet mani, mis Herisone! Sāra viņu pārtrauca. Es zinu, ka jums kāds ir piedraudējis. Apsolu ja nosauksiet viņa vārdu, viņ� vairs jūs netraucēs.

-��� Man neviens nav draudējis, Herisone bēra vārdus kā pu�pas. Pilnīgi neviens. Un, lūdzu, lieciet mani mierā!

-���� Mis Herisone, vakar jūs apliecinājāt, ka ar lielāko prieku sniegsiet liecību. �odien es nevaru piedabūt jūs pat pusminūti pa�runāt pa telefonu. Es saprotu jūsu bailes, ta�u, atsacīdamās lieci�nāt, jūs iedro�ināsiet citus rīkoties līdzīgi. Ja jūs patie�ām gribat justies dro�ībā, pasakiet, kas ar jums runāja, un es lik�u policis�tiem stundas laikā viņus apcietināt. Jums nav jābaidās.

-��� Es nebaidos.

-�� Vai es drīkstu aizbraukt pie jums uz mājām? Mēs varētu iz�runāties un�

-��� Nē! Herisone iesaucās. Jūs nedrīkstat �urp braukt! Pal�dies par jūsu pūliņiem, ta�u es nepārdomā�u. Ardievu!

Sāra atkal nolika klausuli, un Gafs ierunājās:

-�� Tu biji diezgan uzstājīga.

-�� Ak, izbeidz! Sāra izgrūda. Nav nekādas jēgas staigāt uz pirkstgaliem. Kozlovam tā nav pirmā reize, un es nemaz nebrīnī��os, ja arī �oreiz tā būs viņa vaina. Izdzirdējusi klauvējienu pie durvīm, viņa uzsauca: Kas tur ir?

Durvis atvērās, un ienāca Viktors. Sāra un Gafs abi reizē aiz�cirta savas mapes.

-��� Kā varu jums palīdzēt? Sāra jautāja, sakārtodama mapju kaudzi un mēģinādama aizsegt Viktora skatienam savu galdu.

-�� Garāmejot nolēmu ieskriet un paraudzīties, kā jums sokas, Viktors atteica un aplaida skatienu visapkārt. Kam jums vecās lietas?

-��� Pētījumiem, Sāra saminstinājās. Vēlos būt pēc iespējas rūpīgāka.

-��� Kas nu kuram sniedz dro�ības izjūtu. Galvenais nezaudē�jiet īsto pavedienu!

-��� Paldies par padomu! Vai gribējāt vēl kaut ko? Man darbu pārpārēm.

-�� Nē, tas būs viss, Viktors atteica, paklaudzinādams ar pirk�stiem pa mapju kasti. Tomēr esiet piesardzīga! Es saprotu, ka to ir grūti atzīt, tomēr jūs neesat tik gudra, kā jums pa�ai �ķiet.

Sāra sēdēja nekustīgi, līdz Viktors aizvēra durvis.

-��� Ko tad tas nozīmēja? Gafs noprasīja.

-��� Viņ� zina, Sāra izgrūda, sakņupdama krēslā.

-��� Ko viņ� zina?

-��� Ka mēs paņēmām viņa vecās lietas. Tie�i tāpēc viņ� atnāca �urp lai parādītu, ka vēro mūs. Viktors zina par lietu materiā�liem, zina par lietu un kaut ari viņ� to nemū�am neteiks zina, kāpēc mūsu liecinieces mainīju�as domas.

-�� Kā tas var būt neliecinās? D�ereds negribēja ticēt dzirdē�tajam.

-��� Neliecinās, un viss, Rafertijs pa telefonu sacīja �erksto�ā balsī. Kāda nezināma iemesla pēc viņas ir pārdomāju�as.

Paskatoties uz Kozlovu, kas sēdēja krēslā pie kabineta pretē�jās sienas un �ķirstīja �urnālu, D�eredam piepe�i noreiba galva.

-�� Vai jūs varētu mirkli uzgaidīt? viņ� sacīja Rafertijam. Pirms tas paspēja atbildēt, D�ereds nolika klausuli uz galda un izgāja no kabineta.

-��� Cikos jūs ar Kozlovu �orīt beidzāt iepirk�anos? viņ� jautā�ja Ketlīnai.

-�� Ceturksni pirms divpadsmitiem. Kāpēc prasi?

-��� Ko jūs darījāt pēc tam?

-��� Viņ� paziņoja, ka viņam esot darī�anas, tāpēc es pati izvēlē�jos kaklasaites, Ketlīna vilcinādamās pastāstīja. Mēs satikā�mies pēc stundas. Kāpēc tu jautā? Vai kas noticis?

-�� Tātad vismaz stundu viņ� bija viens pats?

-��� Kozlovs nokavējās, tāpēc var teikt, ka viņ� bija prom gan�drīz stundu un piecpadsmit�

-�� Jēziņ! D�ereds novaidējās, ieskrēja atpakaļ kabinetā un pa�cēla klausuli. Nevajadzēja viņām draudēt, viņ� teica Raferti�jam.

-�� Draudēt? Es neko tamlīdzīgu neesmu darījis! Rafertijs at�trauca. Tas būtu pretlikumīgi.

-��� Nav smieklīgi.

-�� Priecājieties par labajām ziņām! Tās jūsu darbu padarīs kriet�ni vieglāku.

Rafertijs pārtrauca sarunu, un tajā brīdī pie D�ereda kabineta durvīm atskanēja klauvējieni.

-��� Ienāciet! uzsauca D�ereds.

Ketlīna ielūkojās pa durvju spraugu un sacīja:

-��� Es atvainojos. Es negribēju�

-�� Tā nav tava vaina. Tu ta�u nevarēji zināt. Pamanījis sekre�tāres plaukstā sārtu zīmīti, viņ� noprasīja: Vai kāds zvanīja?

-���� Lubeckis grib zināt, vai esi pabeidzis priek�likumus "AmeriTex" lietā?

-�� Velns! D�ereds nolādējās, �ķirstīdams papīru kaudzi, kas klāja galdu. Pasaki viņam, ka būs gatavi rīt.

-�� Viņ� lika atgādināt, ka tie jāiesniedz �odien līdz pieciem.

D�ereds pārsteigts pacēla galvu.

-�� Tu ta�u joko, vai ne?

-�� Ne prātā nenāk.

-�� Tā, D�ereds novilka, palūkojies pulkstenī. Man ir trīsar�pus stundas. Ieslēdzis datoru, viņ� atvēra failu ar "AmeriTex" materiāliem. Man vajadzēs divus advokātu palīgus izpētes dar�biem un vienu jauno advokātu procesuālajiem jautājumiem. Lai gaida mani konferen�u zālē pēc pusstundas!

-�� Vai gribi kādu konkrētu advokātu?

-��� Vienalga. Galvenais, lai ir prasmīgs, D�ereds atteica, un Ketlīna aizvēra durvis.

-��� Iespaidīgi, Kozlovs noņurdēja. Kāpēc jūs iedomājaties, ka visi metīs pie malas savu darāmo un saskries jums palīgā?

-�� Mūsu advokātu birojs ir liels, D�ereds noteica. �eit strā�dā simt se�desmit astoņi partneri, trīssimt �etrdesmit se�i advo�kāti un vairāk nekā simt advokātu palīgu. Gan jau savu darbu izdarīsim. Par to ta�u mums maksā prāvas summas.

-�� Tad tāpēc jūs to darāt? Naudas dēļ?

-��� Daļēji jā.

-�� Un vēl kāda iemesla pēc?

Pārsteigts par interesi Kozlova balsī, D�ereds brīdi kavējās ar atbildi. Radusies iespēja izlauzties cauri klienta �aulai, D�ereds nodomāja. �ārīta dusmām nebija jēgas. Varbūt runāt vaļsirdīgi?

-�� Gribat zināt, kāpēc es strādāju par advokātu? Tāpēc, ka, ma�nuprāt, pasaulē taisnīgi jāizturas pret visiem, D�ereds skaid�roja. Un mans darbs ir panākt, lai taisnība tiek arī tiem, kuriem kādreiz tā liegta.

-��� Izklausās pēc skauta solījuma.

-������������ Tā apgalvo arī Sāra, D�ereds atteica un negaidīti sacīja:

-��� Pastāstiet, kas piepe�i uznāca Donigerei un Herisonei!

Kozlovs klusēdams aizvēra �urnālu un niknumā piemiedza acis.

-��� Nekad vairs tā nedariet!

-��� Ko tad? D�ereds noprasīja.

-��� Netēlojiet idiotu, D�ered! Es jums nebū�u nekāds draudziņ�!

-��� Man �ķita, ka mēs�

-�� Aizver �aunas! Kozlovs ieaurojās. Viņa balss skanēja gan�drīz pa visu biroju. Turi muti un dari savu darbu!

-��� Jūs paņēmāt vecās lietas? Konrāds, stāvēdams pie Sāras galda, paliecās uz priek�u.

-��� Kā gan citādi? Sāra atteica. Un viņ� ienāca tie�i tajā brī�dī, kad es noliku klausuli pēc sarunas ar Herisoni. Mapes mētā�jās visās malās.

-��� Es jau zināju, ka man vajadzēja jūs atturēt. Nebija nekāda iemesla uzsākt izmeklē�anu, lai pārbaudītu Viktoru.

-��� Es nevēlos nevienu pārbaudīt. Vēlos tikai noskaidrot, kāpēc Viktors gribēja �o lietu.

-�� Jums jābūt piesardzīgai. Ar viņu jokus nevajag dzīt. Ja Vik�toram nāks ausīs, ar ko jūs nodarbojaties�

-�� Pati saprotu. Visu pēcpusdienu par to domāju. Turklāt es ne�zinu, ko iesākt ar Donigeri un Herisoni. Abas pavēstīja, ka nelie�cinās.

-��� Viņas liecinās, Konrāds sacīja, atliekdamies stāvus. Vie�nīgi viņas pa�as to nezina.

-��� Aha, sākas, Gafs nomurmināja. Atbrīvojiet ceļu, sākas parāde!

-��� Es nejokoju, Konrāds atteica. Lai spurojas, cik tīk, bet pirmdienas rītā abas būs klāt kā naglas. Gaf, vai esi sagatavojis ceļasomu Sārai?

-�� Tā bija gatava jau tajā dienā, kad viņa ieradās, Gafs ar lep�numu apliecināja. Viņ� izgāja no kabineta un atgriezās ar brūnu, iespaidīgu mapi un nolika to Sārai priek�ā.

-�� Atveriet! Konrāds mudināja.

Dokumenti bija sakārtoti alfabētiskā secībā.

-��� Pie burta T, norādīja Gafs.

Viņa at�ķīra dokumentus ar burtu �T" un izvilka tos ārā.

-��� Vai zināt, kas tie ir? Konrāds jautāja.

-�� Tiesas pavēstes, Sāra atbildēja.

-�� Trāpīts! Kad pirmajā darbadienā izpildījāt visus dokumen�tus, jums pie�ķīra paraksta varu, un tas nozīmē arī to, ka jums ir pilnvaras izsaukt uz tiesu lieciniekus. Parakstiet divas pavēstes, uzdodiet aizgādāt tās mūsu lieciniecēm, un saskaņā ar Ņujorkas pavalsts likumu viņām pārbiedētām vai ne pirmdien jāsē� ie�priek�ējās izmeklē�anas tiesas sēdē.

-��� Nezinu gan, Sāra nedro�i sacīja. Donigere atcirta mazliet rupji, bet Herisone �ķita pārbiedēta. Negribētos, lai kaut kas atga�dās�

-�� Tā vairs nedariet! Konrāds stingrā balsī viņu pārtrauca.

-��� Ko tad? Sāra jautāja.

-�� Netaisnojieties! Jūs esat apgabala prokurora palīdze, un drau�di jūs neietekmē. Viens no jūsu pienākumiem ir gādāt, lai cilvēki sniedz liecības. Es, protams, negribu, lai liecinieks tiek apdrau�dēts, ta�u padodoties jūs neko nepanāksiet.

-��� Kā tad es kaut ko panāk�u?

-��� Palauziet galvu! Atrodiet risinājumu!

-��� Konrād, pietiks pavēļu.

-�� Ja nepatīk, nāciet klajā ar kādu svaigu domu.

-�� Nu tad tā �ovakar es pavēsti nesūtī�u. Lik�u tiesu izpildī�tājiem aizgādāt tās lieciniecēm pirmdien agri no rīta. Ja būs nepa�tik�anas, tie varēs viņas pasargāt un reizē gādās, ka viņas iero�das tiesā.

-��� Labi, Konrāds, brīdi klusējis, atzina. Sākums nav peļams.

-�� Apspriedīsim, kā tas varēja gadīties. Domāju, nevienam nav �aubu, ka papūlējies Kozlovs.

-��� Paklausies, priek�niec! Gafs iejaucās. Pulkstenis ir jau pustrīs.

-�� Tie�ām? Sāra �igli iemeta acis pulkstenī un piecēlās. Pie�dodiet, man patie�ām jāskrien. Uz �o tik�anos es nedrīkstu neie�rasties.

-�� Bet jums jāgatavojas iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tie�sai, Konrāds aizrādīja. Jūs pat lāgā neesat sākusi!

-�� Ticiet man, �is notikums man ir ļoti svarīgs, attrauca Sāra, paķerot no pakaramā jaku. Iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesa nozīmē apsūdzības izvirzī�anu, kas savukārt nozīmē īstu tie�su, kura savukārt nozīmē uzvaru, un tā nozīmē, ka viņi dzīvoja lai�mīgi mū�īgi mū�os. Man nenāk ne prātā zaudēt jau pirmajā raun�dā, tāpēc man vēl daudz kas jānoskaidro.

-�� Brīni�ķīgs savstarpējas atkarības piemērs. Kad jūs sāksiet ga�tavoties �im brīnumainajam notikumam?

-��� Vēl paliek rītdiena, un Gafs teica, ka mēs visi varam satik�ties nedēļas beigās.

-��� Vai tu re kā! Konrāds izbrīnījies pavērās Gafā.

-��� Kas tur sevi�ķs? Gafs atteica. Jūs tāpat visas nedēļas no�gales uzturaties �eit.

-��� Rīt esmu aizņemts, bet sestdienu varu izbrīvēt, Konrāds apsolīja. Neaizmirsīsim, ka man ari jāstrādā.

-��� Es zinu, tāpēc esmu pateicīga, ka nākat man talkā, Sāra sacīja, traukdamās uz durvīm. Līdz rītam!

-��� Pagaidiet! Konrāds uzsauca. Kas ir tik svarīgs, ka jums tūlīt pat jāmūk prom?

-��� Esmu norunājusi tikties ar mazo māsu.

-Jums ir māsa?

-��� Ne jau īstā, Sāra teica. Esmu pieteikusies programmā "Lielā māsa".

-�� Ak tā? Konrāds novilka. Ar ko jūs nodarbojaties nedēļas nogalēs? Nododat asinis, barojat bezpajumtniekus?

-��� Ļoti oriģināli! Sāra neslēpa sarkasmu.

-��� Cik ilgi jūs jau esat lielā māsa?

-�� Iesaistījos programmā kādu mēnesi pēc tam, kad mani atlai�da no darba advokātu birojā. Tie�i pēc tik ilga laika man apriebās dirnēt un gaidīt, līdz iezvanīsies telefons. Es nospriedu, ka �āda programma man būs noderīgāka nekā dārga ārkļrtēja vizīte pie psihoterapeita un, protams, arī patīkamāka.

-��� Manuprāt, tas ir jauki, Gafs atzina. Tas tev nāks par labu.

-��� Paldies par labajiem vārdiem! Sāra sacīja. Es labprāt pa�stāstītu ko vairāk par �o programmu, ta�u man patie�ām jāskrien. Es jau kavēju.

-��� Vēl mirkli! Konrāds viņu apturēja. Rit mums jāizprāto, kas �eit īsti notiek. Vakarā parunājiet ar vīru par lieciniecēm!

-�� Uzskatiet, ka tas jau ir paveikts, Sāra atbildēja, steigdamās ārā pa durvīm.

Divdesmit minūtes pāri trijiem Sāra �ķērsoja Simt se�padsmi�to ielu un traucās pa Amsterdamas avēniju. Pa labi palika mūs�dienīgās Kolumbijas juridiskās augstskolas Sāras alma mater ēkas. Kreisajā pusē slējās karaliskās, tomēr laikazoba sagrauztās Kolumbijas universitātes celtnes. Ejot ziemeļu virzienā, varēja ma�nīt, ka celtnes ielas malās pamazām zaudē majestātiskumu, un jau pēc viena kvartāla marmora statujas, gotisko stilu un velvē�tās, greznās durvis nomainīja nopluku�as veikalu fasādes, sagra�bēju�i automobiļi un grumbuļainas ielas. Pie Simt divdesmit pir�mās ielas beidzās Kolumbijas universitātes teritorija. Un, kā Sāra bija uzzinājusi pirmajā juridiskās augstskolas kursā, te bija robe��a starp Efejas līgu un Ņujorkas rajonu Hārlemu.

Kad Sāra devās pie Ralfa Ban�a vārdā nosauktās pamatsko�las, viņa ieraudzīja apdrupu�ās ķieģeļu ēkas pagalmā simtiem bērnu, kas klaigāja, priecādamies, ka stundas beigu�ās. Virzoties cauri skolēnu pūlim, Sāra dzirdēja kādu skaļi uzsaucam:

-�� Tu nokavējies!

Uz baltas automa�īnas bagā�nieka sēdēja Tifanija Hamiltone, Sāras "mazā māsa". Bija acīmredzams, ka Tifanija savam vecu�mam viņa apmeklēja septīto klasi ir krietni par garu, turklāt nesen bija sākusi krāsoties, tāpēc izskatījās vecāka par saviem trīs�padsmit gadiem. Viņai bija lielas acis, tum�brūna ādas krāsa un gara, nevainojami sapīta bize, kas slīga pār muguru. Viņas pa�rastais izturē�anās veids bija kareivīgs.

-��� Es teicu tu nokavējies! Tifanija atkārtoja.

-�� Es ari pirmo reizi dzirdēju, Sāra atbildēja, piegājusi pie ma��īnas. Tikai nolēmu neatbildēt.

-��� Kur tu aizkavējies?

-��� Darbā.

-��� Ak jā, pareizi! Tifanija sacīja, nolecot no ma�īnas bagā��nieka. Sārtā lūpu krāsa zaigoja pēcpusdienas saulē. Aizmirsu, ka esi sākusi strādāt. Vai tu jau drīksti arestēt? Vai tev iedeva po�licista �etonu?

-��� Nē, prokurora palīgiem �etonus neizsniedz, Sāra iesmie�damās atteica. Mums izdala daudz lūpu krāsas. Tas ir iedar�bīgs ierocis, spēj pat ap�ilbināt pretinieku.

-��� Vai, cik smieklīgi! Tifanija noburk�ķēja, sakniebjot lūpas. Pastāsti sīkāk par darbu! Vai tev tas patīk?

-�� Protams, patīk. Tomēr lieta, ar kuru es strādāju, mani maz�liet �ausmina.

-��� Patie�ām? Vai tā ir slepkavība? �audī�anās?

-��� Ielau�anās un zādzība. Uzmini, kas �ajā lietā ir advokāts!

-��� Perijs Meisons.

-��� Kā tu zini, kas ir Perijs Meisons?

-��� Es skatos televīziju.

-�� Tomēr tu maldies. Mini vēlreiz!

-�� Vai viņ� ir resnāks vai tievāks par Periju Meisonu?

-��� Kāpēc tu domā, ka tas ir vīrietis? Arī sievietes strādā par ad�vokātēm.

-��� Labi. Resnāks vai tievāks?

-�� Tievāks.

-��� Glītāks vai neglītāks?

-�� Glītāks.

-�� Garāks vai īsāks?

-�� Nezinu. Pieņemsim, ka augumā tikpat gar�.

-�� Skaidrs, ka tas ir vīrietis. Viņam ir vairāk matu vai mazāk?

-��� Mazāk! Sāra iespurcās. īpa�i pakau�

-��� D�ereds?

-��� Vienīgais un neatkārtojamais.

-��� Mans dievs! Tu ta�u ar viņu uzslaucīsi grīdu! Es drīkstē�u to vērot?

-��� Redzēsim, Sāra atteica.

-��� Kādas ir izjūtas? Vai mēroties spēkiem ar vīru nav ērmīgi? Vai viņ� ir nobijies?

-��� Nedomāju, ka viņ� īpa�i baidās, Sāra sacīja, atcerēdamās abas liecinieces.

-��� Vai tas nozīmē, ka viņ� tevi pieveiks? Tu jau sāc padoties?

-��� Viņ� mani nepieveiks, Sāra atteica un, gribēdama mainīt tematu, piebilda: Pastāsti, kā tev klājās skolā!

-��� Lieliski, Tifanija attrauca, kad abas gāja garām Koluir.bijas juridiskajai augstskolai. Kurp mēs �odien ejam?

-�� Tas ir atkarīgs no tavas matemātikas kontroldarba atzīmes.

-��� Astoņdesmit deviņi procenti.

-�� Tā tomēr nav teicama atzīme.

-��� Beidz, Sāra! Tu pati teici ja man būs deviņdesmit�

-��� Es atceros, ko solīju. Un, cik man zināms, astoņdesmit devi�ņi nav deviņdesmit.

-�� Sāra, lūdzu! Es visu nedēļu zubrīju, lai dabūtu to atzīmi. Pie�trūka tikai viens mazs punktiņ�. Viens mazītiņ� punktiņ�.

-��� Labi jau labi. Tu man salauzīsi sirdi. Kāda ir tava izvēle?

-��� Vai mēs varam atkal aiziet uz Metropolitēna muzeju?

-��� Man nekas nav pretī. Tomēr atbildi vai tu patie�ām gribi iet uz Metropolitēna muzeju vai arī sēdēt uz kāpnēm un skaitīt novārgu�os māksliniekus?

-��� Es gribu skaitīt novārgo�os māksliniekus. Par katru melno bereti jādod piecdesmit papildu punkti.

-�� Tā jau es domāju, Sāra sacīja. Izvēlies ko citu!

-��� Mēs varētu aiziet uz boulinga zāli un pēc tam paēst vakari�ņas restorānā "Si/lvia's".

-��� �ovakar neiznāks pavakariņot, Sāra paskaidroja. Man jāgatavojas� Ei!

Viņai spēcīgi uzgrūdās kāds garāmgājējs. Sārai aizrāvās elpa, viņa zaudēja līdzsvaru un pakrita uz ietves.

Pacēlusi acis, Sāra ieraudzīja tum�matainu vīrieti.

-��� Es atvainojos, viņ� sacīja. Tā bija mana vaina.

-��� Ak, būs jau labi! Paceļot no ietves portfeli, Sāra ievēroja viņa iekritu�os vaigus.

-��� Es laikam pārāk aizdomājos, vīrietis paskaidroja, cie�i pa�vērdamies Tifanijā.

-��� Nekas, sīkums.

-��� Patie�ām?

-��� Protams, protams, Sāra attrauca. Nekas briesmīgs nav noticis.

Abas turpināja ceļu uz universitātes pilsētas centru, un Tifanija ierunājās:

-�� Spocīgs d�eks, vai ne?

-��� Tāds savāds bija gan, jā, Sāra atzina. Sakārtojusi somiņu uz pleca, viņa piepe�i juta, ka kaut kas nav kārtībā, un ieskatījās somiņā. Velns un elle! Sāra nolamājās un apsviedās.

-�� Kas noticis? Tifanija jautāja.

-�� Viņ� nozaga manu maku! Sāra metās atpakaļ pa Amster�damas avēniju un nogriezās gar Simt septiņpadsmitās ielas stūri. Sve�o nekur nemanīja.

Iedams aug�ā uz savu dzīvokli, D�ereds redzēja, ka stikla laus�kas ir novāktas un fotogrāfija ar saulespuķēm ierāmēta no jauna. Ielau�anās bija notikusi pirms divām dienām, ta�u D�eredam at�miņas par stikla krakstoņu joprojām bija kā sāls brūcē. Nostājies kāpņu aug�galā, viņ� ieprātojās, kāda jēga bija sa�ķaidīt fotogrā�fiju, kas piekārta kāpņu telpā. Neloģiski, viņ� sprieda. Nekāda la�buma, ja nu vienīgi vandalis guva baudu no bezjēdzīgas vardar�bības. Un tad viņ� saprata. Kozlovam tā bija tikai spēle.

Nespēdams aizgaiņāt iztēles ainu Kozlovs triec fotogrāfiju pret grīdu -, D�ereds izdzirdēja, ka aizcērtas parādes durvis. Mājā kāds ienāca. Vai tā bija Sāra? Nē, soļi bija pārāk smagi. Negribē�dams raudzīties pāri margām, D�ereds steidzās sameklēt dzīvok�ļa atslēgu.

Viņ� dzirdēja, kā ienācējs smagiem soļiem kāpj aug�up. Atslē�dzot aug�ējo slēdzeni, D�eredam drebēja rokas. Apak�ējā slēdzene, apak�ējā slēdzene, D�ereds domās izmisīgi atkārtoja. Beidzot iegrū�dis atslēgu slēdzenē, viņ� to pagrieza. Atslēga iesprūda. Nolādēts, tikai ne tagad! Veries vaļā, tu aizvēsturiskais� Piepe�i slēdzene no�klik�ķēja, durvis atsprāga vaļā, un D�ereds klupdams krizdams iebrāzās dzīvokli un, aizcirtis durvis, pieplaka pie durvju actiņas. Pa kāpnēm bija nācis Kriss Gatmens, tre�ā stāva kaimiņ�.

Savas paranojas aizkaitināts, D�ereds devās uz guļamistabu.

-�� Sara? Vai tu esi mājās?

Klusums. Viņ� nometa portfeli blakus naktsgaldiņam un no�slīga uz gultas.

Elpo dziļi, D�ereds sev pavēlēja. Nepieļauj, lai �ie cilvēki valda pār tevi! Viņ� iegāja vannasistabā un ap�ļakstīja seju ar aukstu ūdeni. Viņam likās, ka ar acs kaktiņu pamanījis kustību du�as kabīnē, un viņ� atrāva vaļā aizkarus. Nekā. Tuk�s. D�ereds aiz�skrēja uz guļamistabu un palūkojās zem gultas. Ieskatījās savā skapī. Tad Sāras skapī. Tad veļas skapī. Neviena nebija. Tuk�s. Tuk�s. Tuk�s. Nebija �aubu dzīvoklī neviena cita nebija. Ta�u viņ� nejutās dro�āk.

Ap pusdeviņiem D�ereds sēdēja dzīvojamā istabā, risināja "New York Times" krustvārdu mīklu un nepacietīgi gaidīja, kad pārradīsies sieva. Ar Sūru nekas slikts nav noticis, viņ� sevi dro�i�nāja, ieskatīdamies rokas pulkstenī un tad palūkodamies uz video�magnetofona pulksteni. Ceļ� ir tāls, tāpēc viņa kavējas. Pēdējās pusstundas laikā viņ� bija trīs reizes piezvanījis Sārai uz darbu. Neviens nebija pacēlis klausuli. Apņēmies sevi ar kaut ko nodar�bināt, lai novirzītu domas, D�ereds sāka prātot, kā Sāra reaģēs uz to, ka abas sievietes atteiku�ās liecināt, un nosprieda, ka sieva vispirms vainos viņu un tad raudzīs izdabūt no viņa kādu infor�māciju. Pabeidzis �o analīzi, viņ� jau kuro reizi paskatījās rokas pulkstenī. Tad videomagnetofona pulkstenī. Gan viss būs kārtībā, D�ereds atkārtoja. Kaut īriss būtu kārtībā!

Pēc desmit minūtēm Sāra beidzot pārnāca. Tiklīdz D�ereds iz�dzirdēja durvis pagrie�amies atslēgu, viņ� nolaida avīzi uz ceļ�galiem.

-��� Kā tev �odien veicās? viņ� uzsauca.

-��� Brīni�ķīgi, Sāra ironiski atteica. Vispirms tavs klients iz�teica draudus divām manām lieciniecēm. Un tad kāds uz ielas uzskrēja man virsū un pievāca manu maku.

D�ereds nolika laikrakstu. Pirmā doma bija Kozlovs.

-�� Vai tu necieti? viņ� vaicāja. Kur tas notika?

Sāra iegāja dzīvojamā istabā un ātri izklāstīja, kas bija atgadījies.

-��� Tas nelietis dabūja visu kredītkartes, autovadītāja aplie�cību�

-�� Negribu tev pārmest, bet es lūdzu tevi nopirkt somiņu ar stin�grāku aizdari, D�ereds teica. Vai tas bija viņ�? Tagad pastāsti, kā mans klients piedraudēja tavām lieciniecēm.

-��� Liecies mierā, D�ered, tu labi zini, kas�

-�� Goda vārds, man nav ne jausmas, par ko tu runā.

Sāra piegāja pie D�ereda, pieliecās un ielūkojās viņam acīs.

-�� Pasaki to vēlreiz!

-��� Man nav ne jausmas, par ko tu runā, D�ereds atkārtoja, lēni izrunādams katru zilbi. Nemirk�ķini acis, viņ� sev domās pie�kodināja un aizturēja elpu. Nemirk�ķini, citādi viņa tevi pieķers.

Sāra vērīgi nopētīja vīru. Ja viņ� melo, tad �o māku apguvis nesen.

-�� Pēcpusdienā piezvanīju gan mis Donigerei, gan mis Herisonei, beidzot viņa teica. Abas paziņoja, ka atsakās liecināt. Herisone bija tā pārbijusies, ka dzirdēju viņu elsojam.

-��� Un tu uzskati, ka Kozlovs viņām piedraudējis?

-��� Kur� gan cits?

-��� Neviena cita nav, D�ereds stingri noteica. Bet es varu ap�liecināt, ka Kozlovs visu rītu bija kopā ar mani.

-��� Un pārējo dienas daļu?

-��� Lubeckis man uzdeva sagatavot priek�likumus tiesai, un es visu pēcpusdienu ar tiem strādāju. Priek�likumi bija jānodod pie�cos. Turklāt tu teici, ka zvanīji sievietēm uzreiz pēc pusdienām.

-�� Tā arī bija, Sāra teica. Es gribēju saskaņot liecības.

-��� Met pie malas tās apsūdzības! Es tie�ām nezinu, par ko tu runā, D�ereds atkārtoja. Saprazdams, ka viņu kuru katru mirkli pieķers, ja vien viņ� nemainīs sarunas tematu, D�ereds ātri no�prasīja:

-�� Cik naudas tev nozaga?

-��� Nezinu un negribu par to domāt, Sāra atteica, smagi no�sēzdamās uz dīvāna. Esmu pārgurusi.

-��� Vai tu nedēļas beigās strādāsi? D�ereds satraukts jautāja.

-Jā. Un tu?

-�� Protams, viņ� atbildēja. Ko tu gribētu �ovakar darīt?

-��� Vaļsirdīgi sakot, es gribu sēdēt un da�as stundas nedarīt neko.

-�� Vai tev nav garastāvokļa man apgriezt matus?

-�� Labi. Atnes piederumus!

Pirmo reizi Sāra apgrieza D�eredam matus otrajā kursā. Kad D�ereds pārradās mājās no Kolumbijas studentu frizētavas izķē�mots, Sāra paziņoja, ka pat viņa varētu apgriezt labāk. Pēc mēne��a D�ereds ļāvās pierunāties un kop� tās dienas vairs nemaksāja par friziera pakalpojumiem.

Du�ā izmazgājis galvu, D�ereds aptina dvieli ap vidukli, ie�gāja virtuvē un apsēdās pie galda. Ķemmēdama vīra matus, Sāra ierunājās:

-��� Kļūst varen plāni, mans laulātais draugs.

-�� Tam esmu spiests piekrist. Vēj� aizvien spēcīgāk saldē pa�kausi. Ta�u gan es samierinā�os ar plikgalvību, ja jau man tāds liktenis.

-�� Nekas cits tev neatliek.

-�� Jauki, viņ� attrauca. Vai drīkstu uzdot vienu jautājumu par lietu?

-��� Sper vaļā! Sāra mudināja, saņēmusi divos pirkstos matu �ķipsnu.

-��� Ko tu saki par priek�likumu lietu izbeigt?

-��� Kā, lūdzu? Sāra nogrieza �ķipsnu.

-��� Lietu vajadzētu izbeigt, D�ereds atkārtoja, juzdams, ka no�grieztie mati kutina plecus. Noslēgsim vieno�anos! Tu neizvirzi apsūdzību, un Kozlovs vairs neradīs tev galvassāpes.

Sāra, pārtraukusi darbu, sarauca uzacis.

-�� Un kāds man no tā labums?

-�� Runājot atklātu valodu, tu neizskatīsies pēc muļķes. Tev būs aiztaupīta publiska neveiksme iepriek�ējās izmeklē�anas zvērinā�to tiesā pirmdien vai zaudējums tiesas prāvā. No situācijas tu iz�iesi ar paceltu galvu un nesāksi darbu ar negatīvu bilanci.

Sāra sadusmojusies no�ņāpa prāvu matu �ķipsnu.

-�� Kas tev uznācis? D�ereds noprasīja, ieraugot noplīvojam matus uz grīdas.

-��� Kāpēc tu uzskati, ka esmu neveiksminiece?

-�� Nav runa par to. �ī lieta ir tikpat kā zaudēta. Tu teici, ka abas liecinieces atteiku�ās liecināt. Tavs pienākums ir neputināt pilsē�tas bud�etu. Ja liecinieces atsauku�as liecību, tev nevajadzētu ie�rosināt lietu tikai tādēļ, lai paliktu darbā.

-�� Pirmkārt, manā rīcībā vēl ir policists. Otrkārt, viena lieciniece atkal mainījusi domas. Donigere tomēr piekritusi liecināt.

-��� Patie�ām? D�ereds noprasīja.

-�� Vispār jau ne. Sāra cītīgi grieza matus. Es sameloju, lai redzētu tavu reakciju.

-��� Ko? D�ereds sarāvās.

Sāra to bija gaidījusi.

-�� Tu jau zināji, ka abas ir atsauku�as liecības, vai ne?

D�ereds piecēlās un pagriezās pret sievu.

-�� Sāra, es�

-������������ Kas tev to pateica? Sāra jautāja, pavērsusi pret vīru �ķēres.

-��� Vai kāds no prokuratūras? Vai arī Kozlovs pats?

-Es ne�

-��� Kozlovs, vai ne? Rīt es viņam izvirzī�u apsūdzību liecinie�ku ietekmē�anā un izmeklē�anas traucē�anā.

-�� Sāra, es patie�ām nedomāju, ka tas bija viņ�. D�ereds pū�lējās lūkoties sievai acīs, jo tikai tā viņu varēja pārliecināt. Goda vārds. Es zvēru!

-��� Kā tu uzzināji, ka Donigere un Herisone ir atsauku�as liecī�bas?

-��� Viņas man to pateica. Es piezvanīju abām, lai noskaidrotu viņu versijas par notikumu. Tā. Tagad tu zini. Tas nav pilnīgi melots, D�ereds sev iegalvoja, mēģinādams atgūt pa�paļāvību. Pēc sarunas ar Rafertiju viņ� tie�ām bija piezvanījis abām sievietēm, lai iegūtu apstiprinājumu.

-�� Tad kāpēc tu izlikies, ka nezini?

Paspīdēja iedvesmas stariņ�.

-�� Tā pa�a iemesla pēc arī tu meloji, ka Donigere liecinās. Gri�bēju pārliecināties, vai tu zini.

Sāra stingri palūkojās vīrā, un viņas sejā atausa smaids.

-��� Kas nu? D�ereds noprasīja, ar mokām pasmaidīdams vi�ņai pretī.

-�� Vai mēs varētu uzvesties vēl nesaprātīgāk?

D�ereds pavērās uz laulības gredzenu.

-��� Domāju, ka dro�i vien varam.

-�� Noteikti varam. Bet tas nenozīmē, ka mums jāspēlē �ādas prā�ta spēles.

-Jā, tev taisnība, D�ereds noteica. Viņam tomēr bija vēl kas jāsaka. Vienīgi �ajā lietā�

-��� Es zinu, ka tas ir svarīgi. Nomierinies! Sāra norādīja, at�sākdama grie�anu. Neesi ta�u tik apsēsts!

-��� Es to daru ne vien savā, bet arī tavā labā.

-��� Ko tie�i?

D�ereds piecēlās no krēsla un pagriezās pret sievu.

-�� Tev derētu labi pārdomāt faktus, kas ir tavā rīcībā. Es zinu, ka tev ir aizdomas, ta�u tu nevari neko pierādīt. Tavs policists tev nepalīdz, liecinieces izturas neatsaucīgi. Ja tu piekritīsi lietu iz�beigt, tu vismaz savu pirmo lietu nebūsi zaudējusi. Pēc tam tu va�rēsi dabūt labāku. Es tikai gribu tev palīdzēt, mīļā. Un mēs abi zinām, ka vislabāk tu apliecinātu savu lietderību darbam proku�ratūrā, ja parādītu, ka māki novērtēt situāciju.

-��� Nezinu gan.

-��� Sāra, ja tu �os faktus izklāstīsi tiesā, tu zaudēsi. Un, ja zau�dēsi, nākamajā mirklī stāvēsi bezdarbnieku rindā.

Sāra nekustējās. Redzot sievas sakniebtās lūpas, D�ereds sa�prata, ka viņa ir sabozusies.

-�� Vai mēs varētu vienoties par mazāku sodu? viņa minstinā�damās vaicāja.

-��� Vieno�anās nebūs, D�ereds atteica. Viņ� gribēja būt pielai�dīgs, ta�u nedrīkstēja. Ja tevi apmierina atgrie�anās bezdarb�

-��� Izbeidz to atkārtot! Sāra uzsauca.

-��� Neskaisties uz mani! Es neradīju �īs grūtības, es gribu tevi no tām izpestīt. Kāda būs tava atbilde?

Sāra soli atkāpās, un viņas skatiens bezmērķīgi klīda pa tel�pu. D�ereds zināja, ka guvis virsroku. Melo�ana bija izsmēlusi visus spēkus, ta�u tā atmaksāsies.

-��� Vai tu patie�ām domā, ka es zaudē�u? Sāra jautāja.

-�� Jā, viņ� nevilcinoties atbildēja. Es patie�ām tā domāju.

-��� Nemelo!

D�ereds dziļi ieelpoja. Viņ� tikai gribēja pasargāt savu sievu.

-��� Es nemeloju, Sāra.

-�� Rīts gudrāks par vakaru. Parunāsim par to rit!

Sāra izgāja no virtuves, un D�ereds aizvēra acis. Viņ� gandrīz bija panācis savu.

D�ereds virtuves izlietnē nomazgāja vakariņu �ķīvjus. Ēdienu viņi bija pasūtīju�i no taizemie�u restorāna. D�ereds zināja, ka jāturpina izdarīt spiedienu, jo �ķita, ka tuneļa galā paspīdējusi gaisma. Kad iezvanījās tālrunis, viņ� uzsauca Sārai:

-��� Saulīt, vai paņemsi?

Pēc īsa brī�a viņ� dzirdēja Sāru atsaucamies:

-�� Zvana tev!

D�ereds aizgrieza krānu, noslaucīja rokas dvielī pie izlietnes un devās pie tālruņa.

-��� Hallo!

-�� Sveicināts, mister Lin�! �eit zvana Berija Akselroda no "Ame�rican Health Insurance". Es jums tomēr varu pateikt doktores Katleres adresi.

-��� Piedodiet, man nav ne mazākās jausmas, par ko jūs runājat.

Otrā līnijas galā iestājās neveikls klusums.

-��� Atvainojiet, vai es runāju ar D�eredu Lin�u?

-�� Jā, tas esmu es.

-��� Mister Lin�, lūdzu, nosauciet savu dzim�anas datumu un sociālās apdro�inā�anas numuru!

-�� Nē, nenosauk�u. Lūdzu, atgādiniet kas jūs esat?

-�� Mans vārds ir Berija Akselroda, es strādāju "American Health Insurance", jūsu apdro�inā�anas firmā.

-�� Kādam nolūkam jums �īs ziņas vajadzīgas? D�ereds, aiz�domu pilns, jautāja. Vai tad jums to nav?

-�� Ser, es tikko pusstundu runāju pa tālruni ar cilvēku, kur� se�vi nodēvēja par D�eredu Lin�u. Ja tas nebijāt jūs, man jānoskaid�ro, ar ko es runāju tagad. Ja jūs man neuzticaties, varu pastāstīt, ka pēdējos trīs apdro�inā�anas atlīdzības pieprasījumus iesnie�gu�i ārsti Kollers, Vikets un Hofmens, tie�i tādā secībā. Ticiet, man ir ziņas par jums. Vai jūs, lūdzu, nenosauktu savu dzim�anas da�tumu un sociālās apdro�inā�anas numuru?

D�ereds negribīgi paklausīja.

-��� Ko tas cilvēks vēlējās?

-��� Dro�s paliek dro�s pastāstiet, kuru ceļgalu doktors Kollers jums ārstēja.

-��� Kreiso. Ko zvanītājs jums teica?

-�� Viņ� lūdza nolasīt izdevumu sarakstu, lai gūtu priek�statu, kur un kā iztērējis naudu.

-��� Un jūs, ne aci nepamirk�ķinādama, darījāt viņam zināmu konfidenciālu medicīnisko informāciju?

-�� Es domāju, ka tas esat jūs. Viņ� nosauca jūsu dzim�anas da�tumu un sociālās apdro�inā�anas numuru un pastāstīja, ka pat�laban plāno bud�etu.

Noslaucījis pieri trauku dvielī, D�ereds satraukumā sāka stai�gāt.

-��� Ko jūs viņam atklājāt?

-��� Es noskaitīju ārsta Hofmena zobārstniecības rēķinus, ikga�dējo apskati pie ārsta Viketa un vizīti pie ārsta Kollera ceļgala dēļ, pieminēju arī maksu par ceļgala stiprinājuma izgatavo�anu. Kad biju to nolasījusi, viņ� sāka tincināt mani par jūsu sievu. t

-��� Ko jūs viņam pastāstījāt? D�ereds drebo�ā balsī noprasīja.

-�� Ser, kā gan es varēju zināt�

-��� Lūdzu, pasakiet, ko jūs viņam atklājāt!

-��� Es tikai nolasīju izdevumu sarakstu. Nekā cita mums �eit nav. Receptes dzimstības regulē�anas tabletēm, pretalerģijas zā�lēm un psihiatra izrakstītas zāles pret depresiju, kas lietojamas �etrus mēne�us. Un tad viņ� palūdza man doktores Katleres ad�resi vai tālruņa numuru, jo gribot noskaidrot, cik izmaksā viņas pakalpojumi. Es neatcerējos, ka mums ir viņas koordinātas, tāpēc lūdzu viņu uzgaidīt. Bet zvanītājs atteica, ka tas neesot nekas se�vi�ķs un viņ� varot pats sameklēt. Kad attapos, ka man tomēr ir �īs ārstes tālruņa numurs, es piezvanīju jums�

-�� Neticu savām ausīm! D�ereds izdvesa.

-��� Man no tiesas �ēl, ser. Viņ� zināja jūsu polises numuru, tā�pēc es�

-�� Kā to var iegūt?

-��� Man nav ne jausmas. Tas ir rakstīts uz jūsu veselības apdro��inā�anas kartes. Vai jūs pēdējā laikā neesat pazaudējis maku?

-�� Vai kas noticis? prasīja Sāra, ienākusi virtuvē.

D�ereds pagriezās pret sievu un papurināja galvu.

-��� Misis Akselroda, es piezvanī�u jums vēlāk. Man �obrīd tie dokumenti nav pie rokas.

-�� Bet�

D�ereds nolika klausuli.

-��� Kas noticis? Sāra jautāja, uzmanīgi lūkodamās vīrā.

-���� Atkal sare�ģījumi ar mūsu apdro�inā�anas kompāniju, D�ereds atteica, vēlreiz noslaucīdams pieri. Bet nekas, viss no�kārtosies.

-�� Tu dro�i zini? Jo�

-��� Jā, zinu, D�ereds uzstāja. Apdro�inātāji salaidu�i grīstē vienu mūsu pieprasījumu. Es visu nokārto�u.

Sestdienas rītā D�ereds klīda pa �aurajām tuvākā pārtikas vei�kala ejām, lai gan neko īpa�u nemeklēja. Pēdējās �etras naktis viņ� nebija izgulējies. Lai cik pārguris, viņ� trūkās aug�ā gan trijos, gan �etros, gan piecos. Alla� viena un tā pa�a iemesla pēc lai apraudzītu Sāru. D�ereds bija cerējis, ka sestdien pasnaudis un atgūs zaudētās miega stundas. Ta�u astoņos iezvanījās Sāras mo�dinātājpulkstenis, un D�ereds saprata, ka diena ir sākusies. Viņ� visiem spēkiem turēja acis ciet, lai no jauna iemigtu, ta�ii no tā nebija nekādas jēgas. Vai man atņems sievu? �ī neziņa viņu mo�cīja kā lietuvēns. Tā viņ� sevi tirdīja ik rītu, un tikai �is jautājums bija svarīgs.

Baidīdamies rast uz to atbildi, D�ereds izkāpa no gultas. Ka�mēr Sāra mazgājās du�ā, viņ� aizsteidzās uz veikalu un pēc neil�ga brī�a ar diviem maisiņiem pārtikas produktu un pusduci virtuļu, devās uz māju pusi. Steidzoties garām desmitiem ņujorkie�u, kas nesa līdzīgus maisiņus, D�ereds joprojām kavējās domās pie sievas. Gan viņa būs dro�ībā, viņ� sev teica. Citādi viņam vaja�dzēs�

Domas pārtrauca neatliekamās palīdzības ma�īnas griezīgā si�rēna. Bākugunīm mirgojot, tā traucās pa Brodveju. Kad D�ereds paskatījās pirmo reizi, tas atradās �etru kvartālu attālumā, ta�u pēc da�ām sekundēm jau bija pie Astoņdesmitās ielas, kvartālā, kur dzīvoja D�ereds un Sāra.

Nenogriezies, nenogriezies, lūdzu, nenogriezies, D�ereds �ukstēja, stāvēdams uz Septiņdesmit devītās ielas stūra. Sirēnas apdulli�no�ās kaukoņas pārsteigti, da�i gājēji aizspieda ausis, ta�u D�e�reds �o troksni nedzirdēja. Kā piekalts viņ� lūkojās uz neatlieka�mās palīdzības ma�īnu. Tā iegriezās Astoņdesmitajā ielā.

D�ereds metās skrie�us. Instinktīvi. Saņēmis maisiņus padu�sē, viņ� uzsāka ātrāko sprintu pa Brodveju, tik ātri viņ� vēl nebija skrējis. Kaut nu tā nebrauktu pie Sāras, viņ� klusībā lūdzās. Tikai ne pie viņas! D�ereds brāzās, cik jaudas, ta�u viņam �ķita, ka skrien pārāk lēni, tāpēc viņ� izlaida maisiņus no rokām, palielinādams tempu. Sirēna atbalsojās �aurajā ieliņā. Nogriezies gar stūri, viņ� ieraudzīja, ka ātrās palīdzības autobuss apstājies nākamā kvar�tāla vidū, tie�i iepretim viņu mājai.

-�� Sāra! viņ� iekliedzās.

Ta�u, paspēris da�us soļus pa Astoņdesmito ielu, D�ereds re�dzēja, ka neatliekamās palīdzības ma�īna turpina ceļu, tā bija palēninājusi gaitu, kamēr virzījās starp ielas malā novietotajiem automobiļiem. Kad, izlavierējusi cauri �aurajai vietai, ma�īna no�griezās pa Kolumba avēniju, D�ereds beidzot apstājās. Viss ir kār�tībā, viņ� drebēdams nodomāja. Ar Sāru nekas ļauns nav noticis. Un nenotiks.

Ar stingru skatienu sejā Sāra paspēra da�us soļus iepriek�ē�jās izmeklē�anas zvērināto tiesas zālē.

-�� Zvērināto dāmas un kungi, �odien jūs esat �eit ieradu�ies, lai veiktu savu pienākumu, un �is pienākums ir spriest taisnu tiesu�

-�� �is pienākums ir spriest taisnu tiesu? Konrāds, kas sēdēja zvērināto nodalījuma pirmajā rindā, viņu pārtrauca. Te nav ne�kāds kongress! Mēs gribam, lai zvērinātie uztver jūs nopietni.

-�� Bet es citādi nemāku! Sāra �ķendējās, nomezdama piezīm�ju grāmatiņu uz galda, kas atradās pie telpas tālākās sienas.

-�� Tiklīdz nervozēju, sāku bārstīt banālas frāzes. Gadiem ilgi ska�tījos tās draņķīgās filmas, un beidzot tas man atmaksājas.

-��� Vai tad advokātu birojā tev par zvērinātajiem neko neiemā�cīja? noburk�ķēja Gafs. Viņ� sēdēja līdzās Konradam.

-��� Atgādinu se�u gadu laikā es piedalījos divās prāvās. Pārē�jās lietās panācām vieno�anos bez tiesas.

-��� Ā, mazākās pretestības ceļ�, Gafs piezīmēja. Kā es ilgojos pēc tādas iesīkstēju�as pieejas!

-Ja izdzirdē�u vēl ko tamlīdzīgu�

-��� Lieciet zēnu mierā! Konrāds iejaucās. Parunāsim par zvē�rinātajiem. Viņ� piecēlās un piegāja pie Sāras. Gan iepriek�ē�jās izmeklē�anas zvērināto tiesā, gan īstajā tiesā galvenais uzde�vums ir panākt, lai zvērinātie jums uzticas. Tie, kas jums uzticas, nostājas jūsu pusē. Ja tas nenotiek, jūs zaudējat. Ja jūs zvērināta�jiem esat iepatikusies, tas vēl nenozīmē, ka tie lemj jums par labu. Ja gribat, lai zvērinātie balso par sliktu apsūdzētajam, ar sirsnīgu smaidu un da�iem iestudētiem �estiem nebūs gana.

-��� Kur tad ir panākumu atslēga?

-��� Atslēga ir valoda, Konrāds sacīja. Iepriek�ējās izmeklē��anas tiesā zvērināto solos sēdēs no se�padsmit līdz divdesmit trim cilvēkiem. Jums divpadsmit no tiem jāpārliecina, ka faktu ir pietiekami, lai izvirzītu apsūdzību. Pēc balsojuma apsūdzētais ne�tiks notiesāts un nenonāks cietumā. Zvērinātajiem tikai jānotic, ka Kozlovs pastrādājis noziegumu. Latiņa ir samērā zema, ta�u pār to ir viegli paklupt.

-��� Ko jūs ar to gribat teikt valoda? Ko jūs izmantojat? Maģis�kus vārdus?

-��� Nemaz nebrīnieties tādi maģiski vārdi ir! Konrāds attei�ca. Pirmais noteikums nesauciet apsūdzēto vārdā! Nesauciet viņu ne par Kozlovu, ne Entoniju, ne Toniju, jo tas viņu padara cilvēciskāku, un zvērinātajiem būs grūtāk balsot pret viņu. Sau�ciet viņu par apsūdzēto, par atbildētāju. Otrais noteikums cie�tu�o, policistu un liecinieces sauciet vārdos! Mis Donigere, poli�cists Makeibs, mis Herisone. Tre�ais noteikums nekad nenorādiet tie�i, kādā nodarījumā apsūdzat tiesājamo! Nesakiet: "Viņ� izda�rīja zādzību," vai: "Viņ� pastrādāja slepkavību." �ie vārdi uzdzen bailes. Labāk sakiet: "Ja uzskatāt, ka apsūdzētais nozaga mis Donigerei�"

-��� Un tas patie�ām iedarbojas? Sāra skeptiski noprasīja.

-��� Deviņos gados, ko �eit strādāju, ne reizi neesmu zaudējis ie�priek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesā, Konrāds sacīja. Ne vienmēr esmu uzvarējis tiesas prāvā, ta�u no �īs zāles nekad ne�izeju sakauts. Man ir mācīts, ka ikviens sīkums ir nozīmīgs.

-��� Un kas jums sniedzis �īs gudrības pērles?

-�� Amerikas Savienoto Valstu valdība, Konrāds lepni atteica.

-�� Jūs esat dienējis armijā? Gafs ironiski vaicāja. Nevar būt! Jūs ta�u esat tāds mieramika.

-��� Es ziedoju armijai trīs gadus, un tā mani mudināja kļūt par juristu. Kad pēc trim gadiem man paziņoja, ka būs jānodarbojas ar vienmuļiem civildarījumiem testamentiem, nodokļiem un �ķir��anās prāvām un jāaizmirst kriminālnoziegumi, es atskrēju uz �iem ierakumiem.

-��� Kaujas lauks ir tuvs sirdij, jā?

-��� Bez tā es nevaru dzīvot, Konrāds noteica. Bet atgriezīsi�mies pie �īsdienas temata. Vai jums ir rīcības plāns?

-��� Es izsauk�u cilvēkus tādā secībā, kādā tie iesaistīti �ajā lie�tā. Sāk�u ar policistu, tad izsauk�u Donigeri un pēc tam Herisoni. Kozlovs būs pēdējais.

-�� Tātad Kozlovs ir piekritis sniegt liecību?

-��� Viņ� iesniedzis pieprasījumu, lai to atļauj, Sāra paskaidro�ja. Kā noprotu, D�ereds uzskata, ka Kozlovs zvērinātajiem ie�patiksies. Es ceru, ka zvērinātajiem jau būs radies priek�stats par Kozlovu, pirms tas pa�ās beigās liecinās. Sāra domās pakavē�jās pie pārējiem lieciniekiem. Herisone nepārprotami bija labākā lieciniece, jo vienīgā bija redzējusi Kozlovu izejam no mājas. Ta��u, ja viņa atteiksies liecināt vai vēl ļaunāk noliegs, ka redzē�jusi Kozlovu, tad D�ereda vārdi piepildīsies un labvēlīgs iznā�kums būs apdraudēts. Palūkojusies uz Konrādu, viņa turpināja:

-��� Un pēdējais. Zinu, ka jums tas nepatiks, bet, ja rīt viss juks un bruks, man vajadzēs apsvērt iespēju lietu izbeigt.

-��� Es ar jums nestrīdē�os, Konrāds sacīja. Tā ir jūsu lieta. Ticiet vai ne, es apzinos, kādas var būt sekas. Ievērojis Sāras atturīgo skatienu, viņ� piebilda: Nav nekā nosodāma būt reālis�tam.

-�� To saka cilvēks, kur� nekad nevienojas ārpus tiesas.

-�� Sāra, ne jau vienmēr var uzvarēt, jums ir svārstīgi liecinieki, izmanīgs apsūdzētais un pretējā pusē pa�as vīrs. Tas prasa mil�zīgu emocionālo izturību.

-��� Bet �ī lieta�

-��� Es zinu. Jūs gribējāt, lai jūs pamana. Ta�u nevar no nekā iz�taisīt kaut ko. Nu, reizumis var, bet ne �oreiz. Rit, ieiedama tiesas zālē, jūs pieņemsiet lēmumu, un, vienalga, kāds būs iznākums, jums ar to būs jāsadzīvo.

-�� Mani nebiedē iznākums, bet gan motivācija. Jums vajadzēja redzēt D�eredu. Vakarvakarā viņ� man lika justies tik nepārlieci�nātai par sevi, ka pat mana māte lepotos ar viņu, un, varat man ticēt, manu māti pārspēt neesot bijis viegli.

-�� Es ticu. Grūtības ar lieciniekiem, Viktors glūn pār plecu� Pie�tiekami, lai mazgātu rokas nevainībā. Lai gan jums nepatīk tāda iespēja, ta�u �ajā situācijā izbeigt lietu būtu daudz labāk nekā zau�dēt.

-�� Visticamāk jums ir taisnība, Sāra drūmi atteica. Lai gan at�ķirību ir grūti saskatīt.

Rafertijs pasniedzās pie galdiņa, kas atradās blakus ādas so�fai, un pacēla klausuli.

-�� Tu gribēji, lai es piesakos, klausulē atskanēja Kozlova balss.

-��� Tu aizmirsi vārdu "labdien!". Vai arī �is ir neandertālie�u sveiciens? Rafertijs noprasīja.

-�� Sveiks! Kā svie�as? Kozlovs noņurdēja. Vai rīt viss no�tiks, kā runāts?

-�� Nekas nav mainījies. Sāra plāno rīta gaismiņā nosūtīt tiesas pavēstes gan Klērai, gan Petijai.

-��� Patie�ām? Vai viņas būs mājās un pavēstes saņems?

-��� Bez �aubām, Rafertijs apstiprināja. Un, kad iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesā viņas turēs mēli aiz zobiem, mums �īs blēņas būs no kakla nost.

-�� Tu esi pārliecināts, ka tā būtu vislabāk?

Rafertijs izlikās nedzirdam jautājumu.

-�� No kurienes tu zvani?

-�� Tikai nesāc īdēt! Kozlovs izgrūda. No telefona automāta. Domā, ka esmu stulbs?

-�� To vēl nevar zināt. Vai pievākt pulksteni ar briljantiem un sudraba golfa bumbiņu bija gudri darīts?

-��� Kāpēc tu man to mū�dien bāz degunā? Es biju�

-��� Es negribu to dzirdēt, sīkā, alkatīgā dēle! Ja tu būtu pievaldī�jis nagus, mēs tagad nebūtu līdz ausīm mēslos!

-��� Kā tu mani nosauci? Kozlovs noprasīja. Ak tad es esmu alkatīgs? Tu, negausīgais, badīgais ķēms, ja gribi zināt, tu pats�

-�� Visu gai�u! Rafertijs viņu pārtrauca, nolikdams klausuli.

Agrajā pirmdienas rītā Sāra, pūlēdamās saglabāt mieru, stai�gāja �urpu turpu pa tum�ajiem, flīzēm izliktajiem Hoganpleisas pirmā nama devītā stāva gaiteņiem. Pie iepriek�ējās izmeklē�a�nas zvērināto tiesas zāles durvīm bija izveidojusies neliela apga�bala prokurora palīgu rinda, visi gaidīja, kad tiks izskatītas to lie�tas. Tā kā uzgaidāmajā telpā visiem vietas nebija, arī gaiteni drūzmējās desmitiem liecinieku, ģimenes locekļu un advokātu. Ce�rēdama atvēsināt satraukto prātu, Sāra stingu skatienu lūkojās pūlītī, kas kļuva arvien lielāks.

Pārējo vidū advokātus uzreiz varēja pazīt tiem mugurā bija tum�zils vai pelēks vienrindas pogu aizdares uzvalks un �ilbi�no�i balts krekls. Ikviens, kur� nebija tā ģērbies, katrā ziņā bija liecinieks, cietu�ais, apsūdzētais vai ģimenes loceklis, kas ieradies, lai sniegtu morālo atbalstu. Lai at�ķirtu apgabala prokurora palī�gus no advokātiem, Sārai pietika pavērot ķermeņa valodu. Advo�kāti bija mierīgi, atslābināju�ies. Tā kā viņi �ajā tiesas sēdē varēja tikai noraudzīties no malas, viņiem nebija ko zaudēt. Turpretim apgabala prokurora palīgi lielākoties bija gados jauni, un viņu skatienā jautās nervozums. Viens bija iespriedis roku sānos, otrs grauza nagus, tre�ais pārāk bie�i lūkojās pulkstenī ar to bija diezgan, lai uzminētu, kur� ir prokurors. Turklāt ikviens pūlējās

izskatīties pēc iespējas mierīgāks. Atklājusi �īs sakarības, Sāra pārtrauca staigā�anu.

Viņai aiz muguras vīrietis pelēkā uzvalkā ierunājās:

-��� Biju cerējis, ka iesim pirmie, bet dzirdēju, ka mūsu lietas ir septītā un astotā.

Pagriezusies Sāra pazina vīrieti, kur� bija piedalījies sanāksmē viņas pirmajā darbadienā.

-�� Septītā un astotā?

-�� Tie ir kārtas numuri, kādā lietas izskatīs iepriek�ējās izmek�lē�anas zvērinātie, vīrietis paskaidroja. No septiņpadsmit pā�rējiem apgabala prokurora palīgiem se�i jau to ir piedzīvoju�i, un tikai viens nepanāca, ka izvirza apsūdzību, tas d�eks Endrū no Bruklinas krita ar lielu blīk�ķi, un es varu likt galvu ķīlā, ka viņ� izlidos pirmais. Baumo, ka �odien tiks izlemts, kurus darbinie�kus skars �tatu samazinā�ana.

Izdzirdējusi jaunumus, Sāra pacēla uzaci.

-��� Piedodiet, kāds bija jūsu vārds? viņa jautāja.

-�� �ārlzs, ta�u visi mani sauc par �aku.

-�� �ārlz vai �ak, vai abi kopā, man ir kāds sīks lūgums. Neru�nājiet ar mani �obrīd!

Iepriek�ējās izmeklē�anas zvērinātos iecēla reizi mēnesī, un to izraudzī�anas metodi Gafs bija nosaucis par "krimināltiesas bin�go". īstās tiesas zvērinātie lēma par apsūdzētā vainu tikai vienā lietā, ta�u iepriek�ējās izmeklē�anas zvērinātie parasti ik dienu izskatīja desmitiem lietu un lēma tikai to, vai prokuratūrai ir pa�mats ierosināt krimināllietu par konkrēto noziegumu. Tā kā zvē�rinātos iecēla uz mēnesi, termiņa pirmajā pirmdienā vienmēr bija jauns zvērināto sastāvs, un vienlaikus tā bija nepiemērotākā die�na lietas izskatī�anai. Termiņa sākumā zvērinātie bija piesardzī�gi jauniņie, kas baidījās izvirzīt apsūdzību nepareizajam cilvē�kam, bet beigās noguru�i veterāni, kuri sapratu�i, ka apsūdzības izvirzī�ana ir tikai pirmais procesa solis. Sākumā tie bija jauki ļaudis, kas apņēmu�ies rīkoties pēc labākās sirdsapziņas. Termiņa beigās tie bija vidusmēra ņujorkie�i, kuri ikvienā cilvēkā redz ti�kai ļaunāko.

Pagāja vēl divdesmit minūtes, un Sāra dzirdēja Gafu gaiteņa viņā galā uzsaucam:

-�� Redzi, ko es atradu!

Pagriezusies viņa ieraudzīja, ka Gafs stumj nelielus metāla ra�tiņus, kuros bija sakrautas �ajā lietā vajadzīgās mapes, viņa vē�lējās būt gatava uz visu. Aiz Gafa nāca policists Makeibs, Klēra Donigere un Petija Herisone. Makeibs izskatījās mierīgs, Donigere īgna un Herisone pārbijusies. Piegājusi pie lieciniecēm, Sāra sacīja:

-��� Es ceru, jūs saprotat, kāpēc mēs bijām spiesti�

-��� Neizturieties pret mani kā pret bērnu! Donigere nikni iz�grūda. Viņas viegli ietonētie, salonā veidotie kuplie mati, �ķiet, dzī�voja pa�i savu dzīvi. Bija manāms, ka piecdesmit �etrus gadus vecā sieviete regulāri apmeklē solāriju un veikusi sejas plastisko operāciju. Viņa bija ģērbusies "Adolfo" kostīmā un uzlikusi plecā mazu somiņu kopumā tie�i tādu Sāra bija viņu iztēlojusies. Do�nigere stīvi aizslīdēja garām, un Sāra saprata, ka saruna ar viņu beigusies.

Pievērsusies Herisonei, Sāra viegli aizskāra viņas plecu.

-��� Vai jūs labi jūtaties?

-Jā, Herisone nepārliecino�i sacīja.

-�� Vai jūs pateiksiet, kas jums piedraudēja?

-�� Neviens man nepiedraudēja, Herisone palika pie sava. Vi�ņas piķa melnie mati bija savilkti pakausī, sasprausti ar melnu samta sprādzi, un leduszilās acis �audījās. Bet vienu es jums saku es necietī�u, ka mani pataisa par spitālīgo.

-��� Kur� jums liek justies kā spitālīgai? Mis Donigere? Kozlovs?

-�� Es pat nezinu, kas tas Kozlovs tāds ir! Viennakt redzēju viņu izejam no Klēras mājas. Tas vīrietis izskatījās �aubīgs. Tāpēc es piezvanīju policijai. Tas ir viss, kas man zināms.

-�� Bet es nemaz negribu, lai jūs stāstāt ko citu. Stāstiet vienīgi to, ko zināt.

Herisone novērsās.

-��� Nē. Es to nedarī�u.

-�� Tas ir jūsu pienākums.

-�� Man nav pienākuma ne pret vienu, tikai pret sevi pa�u. Pirms astoņiem gadiem vīrs pameta mani kādas garmatainas sekretāres dēļ, meita pārcēlās uz Sanfrancisko, un man no viņas nav tikpat kā nekādu ziņu, lielākais nedēļas notikums man ir flirts ar pār�devēju lielveikala gaļas nodaļā. Mana dzīve ir no�ēlojama, ta�u tā ir mana. Man tā patīk, un es negrasos no tās atteikties kādas mistiskas pienākuma apziņas dēļ.

Ievērojusi, ka da�i pievērsu�i viņai skatienus, Herisone pagrie�zās un nobrēca:

-�� Un kas jums par daļu, ziņkārīgie muļķi!

Sāra brīdi pagaidīja, kad Herisone nomierināsies.

-�� Jums taisnība, Sāra beidzot sacīja. Ne jau es, bet jūs ris�kējat. Ta�u, kad jūsu meita vienu vakaru dosies pastaigā, lai ieel�potu Kalifornijas svaigo gaisu, un kāds viņai ielauzis galvaskau�su, es ceru, ka nozieguma lieciniekam būs stingrāks mugurkauls nekā jums.

Herisone ielūkojās Sārai acīs.

-��� Vai tas ir viss? viņa noprasīja.

-�� Savu esmu pateikusi, Sāra attrauca un devās prom.

Iedama pa gaiteni, Sāra ieraudzīja, ka ierodas D�ereds ar Koz-

lovu, kur� sīksvītrotajā uzvalkā, ar modernām, trauslām brillēm uz acīm izskatījās iespaidīgs. Tipiska D�ereda rīcība, viņa nodo�māja. Sprie�ot pēc vīra �estiem, tas palūdza Kozlovu uzgaidīt gai�teņa otrā galā, pēc iespējas tālāk no viņas lieciniekiem. Kozlovs palika stāvam, un D�ereds piegāja pie sievas.

-��� Kā tu jūties? viņ� gādīgi apjautājās. Sāra izskatījās sa�traukta.

-��� Var iztikt, viņa atteica un ievilka dziļu elpu.

-�� Tu dro�i zini? D�ereds vaicāja un pasniedzās, lai satvertu viņas roku.

Sāra strauji atrāvās.

-�� Ne �eit. Ne tagad.

-�� Piedod� es negribēju�

-��� Nav īstais brīdis.

-�� Saprotu, D�ereds piekrita, tad pievērsās vakardienas saru�nai. Vai esi apsvērusi iespēju izbeigt krimināllietu?

-��� Protams, esmu apsvērusi�

-�� Sāra! Gafs ieaurojās, stāvēdams gabaliņu tālāk. Tev jāiet!

-��� Un? D�ereds prasīja, lūkodamies sievai acīs. Vai esam vienoju�ies?

Sara klusuciezdama nolaida skatienu.

-�� Esmu sagatavojis visus dokumentus, D�ereds piebilda. Sāra bija viņam rokā. Viņ� to juta.

Sāra zināja, ko tas vīram nozīmē. Sāpināt sievu nozīmēja sā�pināt sevi. Pacēlusi acis, Sāra atbildēja:

-��� Piedod! Tā nebūtu pareizi.

-Bet�

-��� Lūdzu, vairs neko neprasi! Sāra izmeta, dodamās uz zvē�rināto zāli. Tu jau tā sit zem jostasvietas.

D�ereds sakoda zobus un novērsās.

Atvēris Sārai durvis, Gafs novēlēja viņai veiksmi.

-��� Vai tad tu nenāksi iek�ā? viņa jautāja.

-�� To nevar. Drīkst ieiet vienīgi liecinieki un Ņujorkas advokā�tu kolēģijas locekļi par laimi, es neesmu nedz viens, nedz otrs. Ejiet un sadodiet viņiem!

Iegājusi zālē, Sāra juta, ka visu acis pievēr�as viņai. Iepriek�ē�jās izmeklē�anas zvērināto nodalījumā divās rindās izvietotos so�los sēdēja divdesmit trīs zvērinātie, gan vīrie�i, gan sievietes. Tas bija tipisks Ņujorkas tiesas zvērināto sastāvs: lielākoties pensio�nāri, da�as pavecākas mātes, viesmīlis, veikala īpa�nieks, jauns redaktors, mehāniķis, aspirants un tamlīdzīgi.

Kozlovu apsēdināja telpas labajā pusē, bet policists Makeibs, Klēra Donigere un Petija Herisone gaidīja tuvākajā liecinieku is�tabā. Sāra pārlaida skatienu zālei. Ienāca D�ereds un apsēdās lī�dzās savam klientam. Ar ba�ām viņ� lūkojās uz Sāru un mēģi�nāja saistīt viņas uzmanību.

Vairīdamās saskatīties ar viru, viņa attapās, ka nedrīkstēja pie�ļaut, lai viņu ielai� zālē. Viņa piegāja pie tuk�ā galda zāles priek��pusē, nolika portfeli un pagriezās pret zvērinātajiem.

-��� Kā jums �odien klājas?

Neviens neteica ne vārda.

-�� Labi. Lieliski. Kad Sāra atvēra portfeli, viņai sejā ielija sār�tums. Viņa pacēla acis. Atvainojiet, vienu mirkli! Viņa piegāja pie durvīm un pabāza galvu gaitenī.

-��� Kas lēcies? jautāja Gafs, kas stāvēja, atspiedies pret sienu.

-��� Mapes!

-��� Vai! Gafs novaidējās, pastumdams ratiņus Sārai.

Ieripinājusi tos zālē, Sāra atkal veltīja smaidu zvērinātajiem.

-�� Tad nu tā. Vai esam gatavi sākt?

Kad policists Makeibs beidza sniegt liecību, Sārai paspīdēja cerību stariņ�. Makeibs gan nebija labākais liecinieks pasaulē, to�mēr viņ�, atkārtodams savu iepriek�ējo versiju, izklāstīja to labi.

-��� Vai kādam ir jautājumi? Sāra vaicāja, vairīdamās no D�ereda skatiena. Iepriek�ējās izmeklē�anas tiesas zvērinātie at�ķirī�bā no zvērinātajiem tiesas prāvās drīkstēja uzdot jautājumus lie�ciniekiem, lai gūtu skaidru priek�statu par to, kas noticis. Sāra visvairāk vēlējās, lai neviens nepajautā Makeibam, kāpēc viņ� nav licis noņemt pirkstu nospiedumus vai sarīkojis pienācīgu aiztu�rētā identifikāciju.

Kāds zvērinātais otrajā rindā pacēla roku.

-��� Tūlīt pieie�u, Sāra sacīja, piegāja pie zvērinātā un pielie�cās. Viņ� ie�ukstēja Sārai ausī jautājumu. Apgabala prokurora pa�līga pienākums bija uzklausīt katru jautājumu un izlemt, vai tas attiecas uz lietu. Ja tā bija, prokurora palīgam bija jāuzdod jautā�jums lieciniekam. Noklausījusies zvērinātā uzdoto jautājumu, Sāra reaģēja tie�i tā, kā Konrāds bija mācījis. Viņas sejā nepakus�tējās ne vaibsts. Viņa pagriezās pret Makeibu.

-��� Vai jūs likāt mājā sameklēt apsūdzētā pirkstu nospiedumus?

-�� Tādiem nolūkiem mums trūkst bud�eta līdzekļu, Makeibs atteica.

Zvērinātais �ukstus uzdeva Sārai vēl vienu jautājumu.

-��� Vai tad tas nav labākais veids, kā pārbaudīt, vai apsūdzē�tais bijis mājā? Sāra atkārtoja.

-�� Dro�i vien ir, Makeibs paskarbi atteica. Ta�u ne viss no�tiek tā, kā mēs to vēlētos.

Sāra uzgrieza Makeibam muguru. Pirmais nepatīkamais pa�vērsiens.

Kad Donigere beidza liecināt, Sāra bija zaudējusi cerības uz labu iznākumu. Pie liecinieku galda Donigere sēdēja ar dusmīgu sejas izteiksmi un izturējās naidpilni un neatsaucīgi. Viņa nemaz neatgādināja cietu�o, kas varētu izraisīt līdzjūtību, kā Sāra bija

cerējusi. Sāra deva vārdu zvērinātajiem, cerēdama, ka pēc jautā�jumiem noskaņojums tiesas zālē mainīsies.

Sieviete, kas sēdēja zvērināto nodalījuma pirmajā rindā, neka�vējoties pacēla roku un ie�ukstēja jautājumu Sārai ausī.

-�� Tātad jūs misteru Kozlovu savā mājā neredzējāt? Sāra vēr�sās pie liecinieces.

-��� Nē, neredzēju, Dortigere apstiprināja.

Sekoja nākamais jautājums.

-��� Vai jūs esat pārliecināta, ka tie�i viņ� ir zaglis?

-��� Nē, neesmu.

Jautājumi bira kā krusa. Sāra beigu beigās nenoturējās un ne�gribīgi palūkojās uz D�eredu. Vīra skatiens skaidri pauda, ko viņ� domā. Pat neaptēstais saprastu, ka Sāra grimst. D�ereds pastūma zīmīti pie galda stūra un pamāja ar roku, aicinādams Sāru to iz�lasīt. Kamēr Donigere atbildēja uz pēdējo jautājumu, Sāra aizgāja līdz galdam un izlasīja: "Vai esi gatava izbeigt lietu? Tā būtu vis�labāk."

Pievēr�ot skatienu vīram, Sāra juta kārdinājumu pieņemt �o piedāvājumu. Tikai jāliek Donigerei apklust, un ar to pa�u būtu pielikts punkts. Ko viņa pierādīs, ja panāks, ka lietu ierosina? Ar tādiem lieciniekiem viņa tiesā piedzīvos vēl lielāku katastrofu. Pat Konrāds bija atzinis, ka labāk ir lietu izbeigt, nevis to zaudēt. Tur�klāt nebūs viegli mēroties spēkiem ar D�eredu. Da�as nekaitīgas prāta spēles nav nekas īpa�s, ta�u ar savu rīcību kaitēt vīram� Iespējams, viņam tomēr ir taisnība, Sāra domāja, atgriezdamās pie apsūdzības galda.

Kad Donigere atstāja zāli, Sāra saprata, ka jāpieņem lēmums. Viņa varēja vai nu izbeigt lietu, kā to piedāvāja D�ereds, vai tur�pināt virzīties uz priek�u kopā ar Herisoni. Jautājums bija grūts, ta�u Sāra atbildēja nevilcinoties.

-��� Es aicinā�u pēdējo liecinieku, viņa sacīja, novērsdamās no vīra. Pienākums ir pirmajā vietā. Vēlos izsaukt Patriciju Heri�soni.

Pusvienos Gafe un Sāra iegāja Konrādā kabinetā.

-����������� Es tev piezvanī�u vēlāk, Viktor. Viņi nupat ienāca, Konrāds

sacīja klausulē. Viņ� paraudzījās uz saviem kolēģiem, kuru neiz�dibināmās sejas izteiksmes neko nepauda. Nu? Vai panācāt, ka apsūdzību izvirza?

-��� Un kā jums �ķiet? Gafs jautāja.

-��� Es domāju, ka jūs to panācāt. Es domāju, jūs tēlojat vienal�dzīgos tāpēc, ka lolojat veltas cerības man sagādāt pārsteigumu.

-�� Tā ari ir! Gafs iekliedzās. Viņi vairs nekur nespruks!

-��� Teicami! Konrāds atsaucās, pielēca kājās, strauji apskāva Sāru un tikpat ātri atkāpās. Viņa vāri pasmaidīja.

-��� Jums vajadzēja viņu redzēt! Gafs nerimās, nostādamies boksera pozā. Tur nu viņa bija neaizsargāta, bruņota vienīgi ar asu prātu un trim ap�aubāmiem lieciniekiem. Viņa pārlaida skatienu zvērinātajiem, un viņas seja pauda, ka velnu dzīt nav ieteicams. Sāra māna uz labo, bet skrien uz kreiso. Kad visi do�mā, ka viņa ies pa kreisi, viņa aizskrien pa labi. Zig! Z.ag! Zig! Zag! Glu�i kā mani vecāki pie zviedru galda kumosi �audās zibenīgāk, nekā acs spēj izsekot.

-��� Ko tu gvelz? Konrāds nopūtās.

-��� Es izmantoju ēdienu par metaforu intensīviem juridiskiem argumentiem.

-�� Tātad intensīvie juridiskie argumenti lidinājās straujāk, nekā acs spēj izsekot?

-��� Glu�i pareizi. Un, kad Sāra bija notriekta uz ringa dējiem un dū�a viņai bija gandrīz vai papē�os, viņa, mūsu mācekle, kā fēnikss pacēlās no iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto zāles pel�niem.

-��� Vai to visu tu redzēji, neatrazdamies zālē? Konrāds jau�tāja.

-��� Biju piespiedis ausi pie durvīm, Gafs atteica. Ja vien man būtu vēlē�anās plātīties ar kādām savām fiziskajām dotībām, es izraudzītos savu nepārspējamo dzirdi.

-�� Kāda ir patiesība, ja atmetam nevajadzīgus pārspīlējumus? Konrāds gribēja zināt.

-��� Patiesība ir tāda, ka Petija Herisone mūs izvilka no dziļas bedres, Sāra sacīja, beidzot nolikdama portfeli uz grīdas.

-��� Iebiedētā sieviete tomēr izdarīja, kas jādara?

-�� Nenoliedzami izdarīja, Sara paskaidroja. Kad viņa ieņē�ma liecinieka vietu, es uzdevu vienu jautājumu: "Kas bija tā per�sona, ko jūs tonakt redzējāt iznākam no mis Donigeres mājas?" Iestājās ilgs klusums, kas �ķita kā mū�ība. Konrād, tas bija tāds klusums! Es dzirdēju, kā grie�as zemeslode! Un beidzot viņa pa�cēla roku, norādīja uz Kozlovu un teica: "Viņ�!"

-�� D�ereds dro�i vien bija pagalam satriekts.

-��� Laimīgs viņ� nebija, un Kozlovs arī nebija stāvā sajūsmā.

-�� Vai jūs ievērojāt, kāda bija Donigeres reakcija?

-��� Gribēju palūkoties uz viņu, bet aizmirsu. Sāra kļuva no�pietna. Visu uzmanību biju pievērsusi D�eredam.

Konrāds veltīja viņai ilgu, neizprotamu skatienu.

-��� Vai viņ� zina jūsu vārīgās vietas?

-Jūs pat nevarat iedomāties, cik labi! Viņ� lieliski zina, kā man trāpīt.

-��� Tad jums rūpīgi jāsagatavojas. No �ā brī�a kļūs ļaunāk, Konrāds teica. Pastāstiet vairāk par Donigeri!

-�� Vaļsirdīgi sakot, sākumā es domāju, ka Donigere ir noskai�tusies, jo esmu izjaukusi viņai �īsdienas plānus skraidīt pa vei�kaliem un meklēt virtuvei pieskaņotus roku dvieļus. Ta�u �ķiet, ka viņa izturējās pretīgi vēl kāda iemesla pēc.

-�� Nu, apsūdzība ir ierosināta, un tagad jums būs laiks izprā�tot pārējo. Tāds ir svarīgākais prāvas priek�darbs jums jāpār�domā visi nedro�ie apsūdzības posmi. Iesaku atliku�o dienas daļu paņemt brīvu, lai atvilktu elpu, un tad ķerties klāt pie darba.

-�� Un Viktors? Sāra jautāja.

-��� Kāds viņam ar to sakars?

-��� Par ko jūs ar viņu runājāt brīdī, kad mēs ienācām?

-�� Viņ� piezvanīja, lai apvaicātos, vai apsūdzība ir izvirzīta.

-�� Vai viņ� jautāja vēl kaut ko? Sāra gribēja zināt. Vai viņ� pra�ņāja par savu lietu materiāliem?

Konrāds brīdino�i pacēla pirkstu.

-��� Es joprojām uzskatu, ka jums nav tiesību apsūdzēt�

-��� Labi, labi, es klusēju! Sāra viņu pārtrauca. Vismaz līdz brīdim, kad būsim izskatīju�i visas mapes.

-�� Tad neslinkojiet! Konrāds ieteica. Patlaban jūsu vienīgais uz�devums ir gatavoties tiesai, rast atbildes uz visiem jautājumiem un�

-�� Un sadot pa D�ereda Lin�a kaulaino pēcpusi jeb pa to, kas no tās palicis pāri. Gafs iespurcās.

-��� Vai pēc tiesas sēdes viņ� jums kaut ko teica? Konrāds ap�jautājās.

-��� Ne vārda. Viņ� paņēma portfeli un izgāja pa durvīm. Bet �o�vakar es vēl dabū�u trūkties. Cīņā starp Teitu un Lin�u sāksies otrais raunds.

D�ereds iegāja savā kabinetā, nometa portfeli uz galda, atsva�bināja kaklasaites mezglu un instinktīvi palūkojās uz tāfeli pie sienas, kur bija piestiprināts plakāts ar nozieguma vietas attēlo�jumu. Neko jaunu viņ� neieraudzīja. Viņ� redzēja vienīgi to, cik tuvu Kozlovs atradies Donigeres mājai brīdī, kad policists viņu aizturēja. Cik tuvu, D�ereds nodomāja. Cik tuvu mēs bijām�

-��� Nolādēts! viņ� iekliedzās un noplēsa plakātu no sienas.

Tiklīdz viņ� sabruka krēslā, tālruņa skaļrunī ieskanējās Ketlī-

nas balss.

-��� Pie telefona gaida Oskars Rafertijs, viņa teica.

-�� Ne tag�

Iezvanījās D�ereda tālrunis. Otrreiz. Tre�oreiz.

Pabāzusi galvu pa durvīm, Ketlīna uzsauca:

-��� Vai tu nedzirdēji, ko es teicu? Tev piezvanījis misters Ra�fertijs.

Tālrunis joprojām zvanīja, bet D�ereds necēla klausuli.

-��� D�ered�

-��� Es negribu ar viņu runāt, D�ereds izgrūda, saļimdams krēslā.

Ketlīna izgāja no kabineta, un tālrunis apklusa. Sēdēdams pie galda, D�ereds izdzirdēja Ketlīnu sakām:

-��� Piedodiet, viņ� laikam ir izgājis. Palūg�u, lai viņ� jums pie�zvana, tiklīdz atgriezīsies.

Iegājusi D�ereda kabinetā, Ketlīna noprasīja:

-��� Kas noticis?

-��� Tu labi zini. Es zaudēju. Sāra panāca apsūdzības izvirzī��anu, un nu mums būs jāiet uz tiesu.

-��� Kāpēc tu nevari to pateikt Rafertijam?

-�� Tāpēc, ka nevaru! D�ereds atcirta. Cik rei�u man tev tas jāsaka? �obrīd es to nevaru.

Dusmu izvirduma pārsteigta, Ketlīna piegāja pie D�ereda gal�da un apsēdās.

-�� Vai tu negribi man izstāstīt, kas patiesībā notiek?

D�ereds nodūra galvu.

-��� D�ered, tu ta�u vari man izstāstīt! Cik cie�a saistība ar �o notikumu ir Rafertijam?

-��� Nekāda īpa�ā, D�ereds atteica, vairīdamies no sekretāres skatiena.

-�� Nedomā, ka es ticē�u. Ketlīna zināja, ka atļaujas par daudz, ta�u viņai bija jātiek skaidrībā. Ko viņ� izdarījis? Kaut ko patei�cis Lubeckim? Vai viņ� sacīja kaut ko par Sāru?

-��� Lūdzu, rimsties! D�ereds izdvesa.

-�� Ko viņ� Sārai teica? Viņ� to pateica viņai vai tev?

-��� Diezgan, Ketlīna!

-�� Vai Rafertijs viņai neliek mieru? Vai viņ� uzmācas tavai sie�vai? Vai ir viņai piedraudējis? D�ereds cieta klusu. Ak tur tā vaina! Viņ� tevi nolīga tāpēc, ka vēlas, lai tu tiesas zālē pieveic Sāru. Ja tev tas neizdosies, viņ� tevi�

-��� Tev ir pārāk dzīva iztēle, D�ereds izvairīgi noteica. Tu esi ārkārtīgi tālu no patiesības.

Ketlīna sakrustoja rokas uz krūtīm un cie�i lūkojās priek��niekā.

-��� Vai, tavuprāt, esmu tik aprobe�ota? Vai tu domā, ka esmu ļoti stulba un tam ticē�u?

D�ereds neatbildēja.

-�� Tikai pasaki, vai man ir taisnība, Ketlīna neatlaidās. Tad varēsim domāt, kā rīkoties tālāk. Tev nav iemesla glabāt to noslē�pumā. Mēs varam griezties varas iestādēs, piezvanīt Berovam vai�

-��� Ketlīna, lūdzu� nevajag.

-�� Pietiek! Man vairs nekas nav jādzird. Viņa piecēlās un de�vās uz durvīm. Piedod, bet, manuprāt, pienācis laiks iesaistīt citus. Es piezvanī�u Lubeckim un pastāstī�u�

-��� Nē! D�ereds iesaucās. Ketlīna pagriezās. Viņ� saprata, ka izvēles nav. Ja es kādam pateik�u, viņu nogalinās.

Ketlīna sastinga kā pārakmeņojusies.

-��� Ko tu teici?

-�� Tu dzirdēji. Ja es kādam pateik�u, Sāru nogalinās.

-��� Vai viņ� tie�ām tā teica?

D�ereds neatbildēja. Viņ� bija nozvērināts klusēt, ta�u nespēja neatzīt, ka, izpaudis noslēpumu, jutās labāk. Rafertija draudi D�eredu ārkārtīgi nomāca. Ja vien izdosies saglabāt slepenību, viņ� domāja, nekas slikts nenotiks, toties situācijas risinā�anā iesaistī�sies vēl kāds. Viņ� ilgi un vērīgi lūkojās Ketlīnā. Gadiem ilgi strā�dājis �ajā birojā, viņ� zināja, ka nevienam citam nevar uzticēties vairāk. Beidzot D�ereds nopūtās.

-�� Notika tā�

Izklāstījis visu par tik�anos klubā, par ielau�anos dzīvoklī un nemitīgajiem draudiem, D�ereds nolieca galvu, vairīdamies uz�lūkot sekretāri.

Ketlīna brīdi klusēja, pūlēdamās aptvert dzirdēto.

-�� Tad tāpēc �orīt viņ� mani tā tirdīja par tevi un Sāru!

-��� Viņ� tevi par mums iztaujāja?

-�� Turklāt ļoti neatlaidīgi. Viņ� piezvanīja, kad tu biji iepriek�ē�jās izmeklē�anas zvērināto tiesā, un gribēja noskaidrot visu kā par tevi atsaucas firmā, kāds tev ir raksturs un darba paradumi. Protams, es biju mēma kā kaps, ta�u skaidrs bija tas, ka viņ� mē�ģina izdibināt jūsu dzīvesveidu un darba stilu.

-�� Tā varētu būt.

-�� Tā ir! Ketlīna piecēlās no krēsla un piebilda: Mums kaut kas jādara.

-��� Lik�u pie darba Berovu, D�ereds, panikas pārņemts, no�bēra.

-�� Ar to būs par maz. No viņa mēs varam uzzināt tikai to, kādā svara kategorijā Rafertijs ir ieskaitāms. Es iesaku visu izstāstīt Sārai. Viņai ir tiesības zināt.

-��� Es nedrīkstu viņai stāstīt, Ketlīna. Tu ta�u zini, kā viņa re�aģēs, es nebū�u vēl pateicis visu, kad viņa jau metīsies Rafertijam pakaļ.

-�� Tāpēc, ka viņa ir gudra.

-��� Nē, tāpēc, ka viņa strebj karstu. �ajā gadījumā konfrontācija nav labākais risinājums.

-�� Vai tu nedomā�

-��� Ketlīna, esmu visu labi apsvēris. Spēles likme ir mana sieva. Viņa ir visa mana pasaule. Mani jau nedēļu neatstāj bailes, ka va�ru viņu zaudēt. Vai tu spēj iedomāties manas izjūtas? D�ereds jautāja. Ik vakaru es iemiegu, baiļodamies, ka man Sāru var at�ņemt. Un tas ir pirmais, ko iedomājos no rīta. Visas dienas garu�mā tas man neiziet no prāta. Pagāju�ajā naktī es sapņoju, ka sa�ku runu viņas bērēs. Vai tu aptver, kā tas �ausmina? Viņa ir mana dzīvība, Ketlīna.

Ketlīna uzlika roku D�eredam uz pleca.

-��� Es atvainojos.

D�ereds izberzēja acis.

-�� Visu nedēļu es meklēju atbildi. Doties uz policiju vai tomēr labāk izlikties, ka nekas nav noticis? Pastāstīt Sārai vai tomēr vi�ņas dro�ības labad ciest klusu? Es vai mirstu aiz vēlē�anās viņai pastāstīt. Kā gan lai es nestāstu? Ta�u es ticu Rafertijam, ka viņ� vēro katru manu soli. Es ticu viņa teiktajam ja es kādam to at�klā�u, viņ� sāks vajāt Sāru.

-�� Tad kāpēc tu pastāstīji to man?

-�� Tu saprati jau tik daudz� Es apjēdzu, ka tu klusēsi tikai tad, ja izskaidro�u sekas.

-�� Bet�

-��� Nav nekādu "bet"! Ja es pateik�u Sārai, viņa sāks plosīties, dzīt pēdas visiem lietā iesaistītajiem, un iznākums būs vēl bēdī�gāks. Labāk, lai mana sieva to nezina tā viņa būs lielākā dro�ī�bā. �ie mākoņi savilku�ies pār manu galvu, un es pats izprāto�u, kā tos izklīdināt. Ja esi citādās domās, piezvani uz personāla da�ļu un liec, lai tevi pārceļ darbā pie cita advokāta. Ja ne, es lūdzu tevi klausīt mani. Tu vari domāt, ko gribi, bet tavs atbalsts man katrā ziņā noderētu.

-�� Vai arī turpmāk tu darīsi visu, ko tev liks?

-�� Man jādara tas, ko viņi liek, neaizmirsti, ka uzvarēt prāvās ir mans darba pienākums.

-�� Ja nu tu neuzvarēsi?

-��� Tici man, es uzvarē�u, D�ereds bija pārliecināts. Es uz�varē�u, lai tur lūst vai plīst. Nu, kādas ir tavas domas?

Ketlīna veltīja priek�niekam sirsnīgu smaidu.

-��� Tu jau zini atbildi. Ja man riebtos strādāt tavā komandā, es jau sen būtu aizbēgusi.

-��� Paldies, Ketlīna! D�ereds sacīja. Ļoti ceru, ka tev nevaja�dzēs to no�ēlot.

Sāra, neaizgājusi pusdienās, visu stundu pavadīja pie sava galda, strādājot ar pārējām lietām. Veikala apzadzējs un narkoti�ku glabā�anā pieķertais vīrs bija piekritu�i sabiedriskajiem dar�biem, tātad par �iem abiem galva vairs nebija jālauza. Ta�u otrs veikalu zaglis un kabatzaglis darīja visu, lai vilcinātu laiku. Abi prasmīgi izmantoja nepilnības likumos, cerēdami, ka paies mē�ne�i, līdz viņi nokļūs tiesas zālē. Sāra, uzzinājusi, cik gara rinda ir uz vieglo noziegumu tiesām, saprata, ka abi nav tālu no patie�sības.

Viņa pievērsās Kozlova lietai un iedziļinājās Viktora veco lietu materiālos. Sāra nespēja atrast pat niecīgāko saistību starp Viktoru un Kozlovu vai Donigeri. Kozlovs ne reizi nebija liecinājis Viktora lietās un nebija viņa ziņotājs. Donigere tāpat. Cerot beidzot rast kā�du atbildi, Sāra aizvēra pēdējo nodzeltēju�o mapi un paņēma jau�nu piezīmju grāmatiņu. Vērdamās tuk�ajās lapās, viņa sev uzdeva jautājumu kāpēc Viktors gribēja �o lietu? Apsvērusi iespējamās atbildes, viņa tās pierakstīja. Viktors pazīst Kozlovu, viņ� Kozlovu ienīst, viņ� grib Kozlovam palīdzēt, viņ� domāja, ka �ī lieta viņam būs izdevīga. Domu gājienu pārtrauca klauvējiens.

-��� Iek�ā! Sāra uzsauca, neatraudama skatienu no piezīmju grāmatiņas.

Domās nogrimusi, viņa dzirdēja, ka durvis atveras un kāds ie�nāk. Acīmredzot Gafs. Viņ� klusi aizvēra durvis. Un tad atska�nēja metālisks klik�ķis, slēdzenē pagrie�oties atslēgai.

Sāra pacēla acis un savā priek�ā ieraudzīja vīrieti ar iekritu��ajiem vaigiem to pa�u, kur� bija viņu nogāzis uz ietves un no�zadzis maku.

-��� Vai jūs saprotat, ko darāt? Sāra noprasīja un piecēlās kājās.

-�� Gribu, lai mūs neviens netraucē, teica vīrietis. Viņam mu�gurā bija lēts uzvalks, un zemajā balsī jautās izsmiekls.

-�� Jums ir sekunde laika, lai atvērtu durvis, pirms es�

-��� Es varu atvērt durvis, tomēr nedomāju, ka gribēsiet, lai visi dzird mūs sarunājamies par Kozlova lietu.

Sara vēlreiz nopētīja nelūgto viesi.

-��� Lūdzu, sēdieties! Nepazīstamais paklausīja, un Sāra pie�bilda: Piedodiet, es nesadzirdēju jūsu vārdu.

-��� Es jums to neesmu teicis. Esmu cietu�ā draugs.

-��� Tātad jūs pazīstat Donigeri?

-��� Es teicu cietu�ā, vīrietis atbildēja. Starp citu, dzirdēju par jūsu sniegumu �īsdienas tiesā. Esmu jūsos ārkārtīgi vīlies.

-�� Es minē�u Kozlovs atsūtīja jūs man piedraudēt, jo nevēlas, lai es virzu �o lietu tālāk.

-��� Patiesībā ir glu�i pretēji. Es ne tikai gribu, lai jūs virzāt �o lietu tālāk, bet arī lai jūs tajā uzvarat. Ta�u �ārīta notikumi ar jūsu vīru� Redziet, pēc manām domām, jūs �odien gandrīz pa�laidāt visu vējā.

-��� Ko tas nozīmē? Sāra vaicāja. Uzdevusi jautājumu, viņa a�i nogrūda klēpī piezīmju grāmatiņu.

-��� Ko jūs darāt? vīrietis noprasīja.

-��� Grasos pierakstīt mūsu sarunu, Sāra atteica. Viņa novieto�ja piezīmju grāmatiņu uz ceļiem un slepus skicēja apmeklētāja portretu. Pastāstiet, kā es �odien gandrīz visu palaidu vējā. Kā�pēc jūs tā domājat?

-�� Jūsu vīrs mēģināja ar jums manipulēt. Vīrietis zemākā balsī atdarināja D�eredu: Lūdzu, Sāra, mūsu abu dēļ, mūsu abu kar�jeras dēļ atsakies no �īs lietas, dabū labāku un izcīni īstu uzvaru!

Sāras roka sastinga.

-��� Kur jūs to dzirdējāt?

-��� Neticami, ko iespējams noklausīties pārpildītā gaitenī! Bet pieraugiet, lai tas vairs neatkārtojas!

Sārai sāka trūkt pacietības.

-�� Vai zināt, ko es jums teik�u? Ja turpināsiet ar mani runāt tādā tonī, es jums izvirzī�u apsūdzību draudu izteik�anā, piespie�anā un valsts iestādes darba traucē�anā.

-��� Iespaidīgi. Beidzot esat apguvusi da�us likumus, neizrā�dīdams ne mazākās baiļu pazīmes, vīrietis atteica.

Sāra nekustējās.

-�� Sāra, apstipriniet �ā stāsta patiesumu! Reiz dzīvoja kāda mei�tene, kas ne no kā nebijās. Bet te pēk�ņi viņu atlaida no darba, un �is notikums ne tikai lika viņai vērsties pie psihoterapeita, bet arī uzjundīja atmiņas par vecāku bojāeju. Drīz viņai kļuva tik slikti, ka viņa sāka lietot zāles, lai tiktu galā ar depresiju. Bēdīgākais, ka viņa izmisīgi vēlējās dabūt darbu, tāpēc aizmirsa iekļaut zi�ņas par �īm zālēm darba pieteikumā. Un, tā kā �ī ir valsts iestāde, aizmār�ības dēļ viņai iespējami sare�ģījumi.

-��� Pieteikums tika iesniegts, pirms man izrakstīja tās zāles.

-��� Tomēr jūsu pienākums ir gādāt, lai informācija jūsu pietei�kumā atbilst patiesībai. Pat ja jūs neaizmirsāt ar nolūku, jādomā, ka priek�niecība būs visnotaļ pikta. Sāras sejā naidīgumu no�mainīja satraukums. Baismīgi, ka ikviens var noskaidrot tādus sīkumus par jūsu privāto dzīvi.

-��� Ko jūs gribat? Sāra lēnā, tī�i monotonā balsī jautāja.

-�� Necik daudz. Redziet, es zinu, ka jūs nocēlāt Viktoram lietu. Vēlos tikai vienu lai jūs �o atbildību, ko esat uzņēmusies, pilnī�gi attaisnojat. Ja vien jūs no sirds mīlat savu vīru, jūs darīsiet visu, kas jūsu spēkos, lai uzvarētu �ajā prāvā. To lieciet aiz auss!

-�� Ko jūs ar to gribat teikt?

Vīrietis neatbildēja.

-��� Atbildiet! Sāra neatlaidās.

-�� Netēlojiet muļķi, Sāra! Jūs ļoti labi sapratāt. Viņu nebūs grū�ti pārspēt. Saglabājiet vēsu prātu, nenovērsiet acis no vīra un da�riet savu darbu!

Pirms Sāra paguva atbildēt, iezvanījās tālrunis. Viņa nepacēla klausuli.

-������������� Es gan neieteiktu to ignorēt, nepazīstamais aizrādīja.

-��� Iespējams, tas ir svarīgs zvans.

Tālrunis iezvanījās vēlreiz. Sāra saltu skatienu vērās apmek�lētājā.

-��� Es runāju nopietni, viņ� teica.

Sāra pasniedzās pēc klausules, un sve�inieks izrāva piezīmju grāmatiņu, kas viņai bija otrā rokā. Viņa mēģināja to saturēt, ta�u velti vīrie�a tvēriens bija spēcīgāks. Viņ� noplēsa virsējo lapu, uz kuras Sāra bija uzskicējusi viņa portretu.

-�� Smuka bilde, viņ� novērtēja, apbrīnodams līdzību, un sa�viļāja papīru bumbiņā.

-�� Apgabala prokurora palīdze Teita, Sāra teica klausulē. Vīrie�tis izņēma �ķiltavas, noklik�ķināja un sagumzīto dego�o bumbiņu uzmeta uz Sāras galda. Pielēkusi no krēsla, Sāra paķēra likumu krā�jumu un uzmeta to dego�ajam papīram, noslāpējot uguni.

-��� Misis Teita, vai jūs mani dzirdat? klausulē kāda balss jau�tāja. -Te Arturs Monegans.

Izdzirdot Ņujorkas apgabala prokurora vārdu, Sārai salīgojās zeme zem kājām. Kungs tētīt, tie�i tagad!

-��� Es klausos, ser, viņa stostījās. Ko jūs vēlējāties? Neejiet prom! Sāra uzsauca, ieraudzījusi, ka nepazīstamais dodas uz durvīm.

-�� Vai jūs runājat ar mani? Monegans apvaicājās.

-�� Nē, ar jums ne, ser, Sāra sacīja klausulē. Nebildis ne vārda, apmeklētājs izgāja no kabineta. Es to teicu savam asistentam. Ko jūs vēlējāties?

-��� Es gribēju ar jums apspriest da�us jautājumus. Lūdzu, atnā�ciet uz manu kabinetu!

-��� Nekavējoties, ser? Es�

-�� Jā, Monegans atteica, nekavējoties.

-��� Labi, ser! Sāra atsaucās. Tūdaļ bū�u klāt.

Nometusi klausuli, Sāra izskrēja gaitenī, cerēdama panākt sve��inieku, ta�u viņa tur nebija. Pa kreisi gaiteņa tālākajā galā viņa ieraudzīja Gafu.

-�� Vai tev garām nepagāja nepatīkama izskata vīrietis pelēkā uzvalkā? viņa uzsauca.

-��� Nē. Kāpēc prasi?

Neatbildējusi Sāra palūkojās pa labi un metās skriet pa gaite�ni. Varbūt viņ� izdomājis izmest līkumu, viņa prātoja, patraukda�mās garām Konrādā kabinetam.

-�� Vai kāds ir redzējis steidzīgu vīrieti pelēkā uzvalkā?

Iztaujājusi desmitiem prokurora palīgu, policistu un sekretā�ru, kas grozījās gaitenī, viņa nesaņēma nevienu apstiprino�u atbil�di. Nonākusi pie liftiem koridora galā, Sārai nācās atzīt, ka vīrie�tis nozudis.

f

-��� Nolādēts! viņa aizelsusies izgrūda.

Sāra devās atpakaļ uz kabinetu, kur pie durvīm sastapa Gafu.

-��� Kas �eit atgadījies? viņ� prasīja, o�ņādams gaisu. Smar��o pēc nometnes ugunskura.

-�� Nāc iek�ā, tikai neaiztiec durvju rokturi! Sāra piekodināja, ieiedama kabinetā. Iemetusi papīrgrozā skices pārogļoju�ās pa�liekas, viņa no grāmatplaukta izņēma gofrēto mapi, atvēra burtu "C" un, uzvilkusi lateksa cimdus, piebilda:

-�� Cik noprotu, cimdi domāti tam, lai ar tiem rokās iegūtu pie�rādījumus?

-�� jā, Gafs atbildēja. Bet ko tu�

Sāra piesardzīgi satvēra abus bumbveidīgos durvju rokturus un grieza tos pretējos virzienos. Pēc brī�a rūsganie bumbuļi pa�devās, un viņa tos noskrūvēja pavisam.

-��� Padod pierādījumu maisiņu no ceļojumu komplekta!

Gafs izvilka plastmasas maisiņu un to atvēra. Sāra iemeta durvju rokturus maisiņā un novilka cimdus.

-�� Aiznes uz laboratoriju! Es gribu, lai noņem pirkstu nospie�dumus.

-�� Tu domā, ka tavā kabinetā kāds bijis?

-��� Es zinu, ka bija. Un tagad gribu zināt, kas tas bija.

Pēc piecām minūtēm Sāra iegāja Hoganpleisas pirmās ēkas asto�tajā stāvā, kur atradās apgabala prokurora Artura Monegana birojs. Izgājusi dro�ības pārbaudi, viņa devās pa garo gaiteni uz apmek�lētāju uzgaidāmo telpu. Tur sēdēja divi citi jauni apgabala proku�rora palīgi. Sāra viņus atcerējās no sanāksmes, kur visi jaunie iika iepazīstināti ar darba pienākumiem. Ja atmiņa nevīla, sieviete ar ovālajām brillēm bija absolvējusi Ņujorkas universitāti un gai�ma�tainais vīrietis ar bālajiem vasaras raibumiem bija Sāras studiju biedrs no Kolumbijas juridiskās augstskolas. Abi izskatījās sabozu��ies. Sāra pievirzījās kolēģiem tuvāk un tikko jau�ami pasmaidīja.

-��� Kā rādās, esam ķibelē, viņa ierunājās.

-��� Pat negribas par to domāt, Ņujorkas universitātes absol�vente atsaucās. �ajā pilsētā trūkst pat elementārākās organ�

-��� Jūs esat Sāra Teita? no uzgaidāmās telpas tālākā gala at�skanēja sievietes balss.

Sāra pagriezās un ieraudzīja apgabala prokurora sekretāri, tie�vu sievieti ar izspūru�u vecmodīgu matu sakārtojumu.

-�� Jā, tā esmu es.

-�� Ejiet iek�ā! sekretāre mudināja. Viņ� visu paskaidros.

-��� Vēlu veiksmi! Kolumbijas juridiskās augstskolas absolvents uzsauca Sārai.

Gan kolēģu sejas izteiksmes, gan fakts, ka viņu tik ātri aicina kabinetā, Sārai laupīja drosmi, un viņa lēni pasoļoja garām sekre�tārei. Vēderā kņudēja satraukums. Pabāzusi galvu pa Monegana kabineta durvīm, viņa ieraudzīja, ka galvenais priek�mets garajā telpā ir milzīgs sarkankoka sanāksmju galds. Lai gan pārējās mē�beles kabinetā nebija jaunas, bija skaidri redzams, ka tās ir kriet�ni vien labākas nekā prokurora palīgu kabinetos te bija spīdīgs ozolkoka rakstāmgalds, nevis neglīts metāla galds, ādas krēsls, nevis �īksto�s vinila krēsls, arī dokumentu skapji bija glītāki.

-��� Kur jūs aizkavējāties? Jums bija tikai jā�ķērso iela! Monegans sacīja, aicinādams viņu kabinetā. Apgabala prokurors Monegans valkāja parūku un smaidīja gai�u smaidu, izskatīdamies tā, it kā viņa nolūks būtu izpatikt. Ta�u prokuratūras darbinieki baumoja, ka tas viņam reti izdodas.

-��� Kā jums �odien klājas, ser? -t Sāra apvaicājās, apsēzdamās pie Monegana rakstāmgalda.

-��� Katra diena ir kā krusts. Parunāsim par finansējuma sama�zinā�anu. Vai jums par to ir savs viedoklis?

-��� Man �ķiet, ka tā ir pirmsvēlē�anu viltība, viņa atteica, ne�veikli sagrozījusies krēslā, lai gan centās izklausīties pa�pārlieci�nāta.

-��� Protams, tā ir viltība, ta�u tā izdosies. Un tie�i tāpēc mēram tā patīk. Mūsdienās visiem patīk bud�eta ierobe�o�anas realitāte. Nospļausimies par mērenību, atgriezīsimies pie seniem principiem jo sāpīgāk sit, jo tautai vairāk patīk. Ņujorka ir pārvērtusies par mazohistu pilsētu. Iznīcināsim sociālo sistēmu, ierobe�osim pa�balstus, samazināsim visu. Cilvēkiem �ķiet, ka tā ir nepiecie�a�mība. Ja mums kaut ko labu atņem, tas noteikti ir tāpēc, ka tas nebija gana labs, jo citādi politiķi nebūtu tā riskēju�i. Atgrieze�niskā psiholoģija mēs paturam to, ko negribam paturēt, un at�sakāmies no tā, kas mums patīk.

-�� Tā laikam ir, ser. Lai gan domāju, ka�

-��� Tomēr tam visam nav nozīmes. Piespiedis plaukstas pie galda, prokurors mainīja sarunas tematu. Parunāsim par jūsu nākotni �ajā darbavietā.

Sāras delnas pārklājās sviedriem.

-��� Man ir piecas lietas, un es tikko panācu, ka vienā izvirza apsūdzību. Divas es nokārtoju, neierosinot lietu, bet, ja vēlaties, varu strādāt papildus, paņemt vēl kādu lietu� viņa nedomājot izgrūda.

-�� Vairāk lietu neuzņemieties! Monegans aprāva Sāras runas plūdus. Ja jūs �eit vairs nestrādāsiet, mums būs jāatrod jums aizstājējs visās lietās. Tāpēc tieciet galā ar tām, kuras jums jau ir, un strādājiet pēc labākās sirdsapziņas. Turpmāko trīsdesmit die�nu laikā mēs novērtēsim jūsu darbu un salīdzināsim to ar kolēģu veikumu. Ja varēsiet pierādīt, ka ir vērts jūs paturēt, domāju, mēs atradīsim iespēju, kā nodro�ināt jūs ar darbu.

-�� Vai tas nozīmē, ka turpmākajā mēnesī esmu dro�ībā?

-��� Dro�ība ir nejēdzīgs vārds. Ta�u iesaku, spēlējot ar �ādām kārtīm, meklēt jaunu darbavietu.

-��� Patie�ām?

-��� Patie�ām.

Sāra kā pa miglu aizvilkās uz savu kabinetu. Prāts nespēja at�gūties no pēcpusdienā saņemtajiem triecieniem, kas sekoja cits ci�tam. Ieraudzījis viņu, Gafs acumirklī noprasīja:

-�� Tevi atlaida, vai ne?

-��� Vēl ne, Sāra atteica. Bet esi bez ba�ām, tas notiks visai drīz.

Neaizgājusi līdz galdam, Sāra noslīga uz grīdas un atspiedās pret sienu.

-�� Kā tu domā, vai apgādes nodaļa man to dīvānu pie�ķirs mē�ne�a laikā?

-��� Pastāsti, kas tur notika! Gafs sacīja. Kā tu jūties?

-��� Var iztikt, viņa nepārliecino�i atbildēja.

-�� Labi, ka tevi vismaz neatlaida, noklausījies Sāras vārdos, Gafs noteica. Un kas tas bija par durvju rokturu tipu? Ko �is tādu nostrādāja?

-�� Ak jā, vīrietis ar iekritu�ajiem vaigiem. Viņ� man piedrau�dēja un briesmīgi pārbiedēja. Viņ� par mani zināja ļoti daudz. Un pieteica ja es neuzvarē�ot �ajā prāvā, viņ� ķer�oties klāt D�eredam.

-�� Tu domā, ka viņ� neblefoja?

-��� Nezinu, ko lai domā. Ceru, ka pēc pirkstu nospiedumu ana�līzes mēs uzzināsim, vai viņ� ir bīstams.

-�� Laboratorijā solīja rezultātus rīt agri. Ja tu varētu dot viņiem sīkāku informāciju acu krāsu, ārējās pazīmes un tamlīdzīgi -, tas identifikācijas procesu paātrinātu.

-�� Tu varētu man padot to piezīmju grāmatiņu un zīmuli, Sāra teica. Biju uzskicējusi tā vīrie�a portretu, bet, kad sniedzos pēc klausules, viņ� izplēsa lapu un aizdedzināja.

-��� Tad kam tev �īs mantas? jautāja Gafs, pasniegdams pra�sīto.

-��� Tūlīt redzēsi. Sāra vieglām kustībām virzīja zīmuļa galu pa piezīmju grāmatiņas virsējo lapu. Pamazām tapa redzamas sā�kotnējās skices kontūras.

-��� Holms, jūs esat ģēnijs! Gafs noteica.

-��� Gadās da�i spo�i brī�i.

-�� Vai viņ� teica vēl kaut ko?

-�� Nē. Es tikai gribu noskaidrot, kas viņ� tāds ir. Tad es zinātu, vai man darī�ana ar lielības maisu vai īstu psihopātu.

Iezvanījās Sāras tālrunis, un Gafs pacēla klausuli. Pēc da�iem mirkļiem viņa seja nobālēja.

-��� Kas nu? Sāra noprasīja.

-�� Ar papu noticis negadījums, Gafs teica.

Ieskrējusi pa Ņujorkas slimnīcas uzņem�anas nodaļas durvīm, Sāra ar Gafu piesteidzās pie informācijas galda.

-��� Es vēlos redzēt savu vectēvu, Sāra panikas pilnā balsī sa�cīja medicīnas māsai. Maksvels Teits, viņu uzņēma aptuveni pirms stundas.

Ieskatījusies lapās uz dokumentu paliktņa, medicīnas māsa pavēstīja, ka pacientu pa�reiz operē.

-��� Kā viņ� jūtas? Vai viss būs labi? Sāra taujāja.

-��� Viņ� patlaban ir operāciju zālē. Operācija drīz būs galā.

Sāra notrausa sviedru lāses no pieres un aizvēra acis.

-��� Dievs, lūdzu, neatņem viņu man!

Pēc stundas Sāra un Gafs joprojām sēdēja skopi iekārtotajā slimnīcas uzgaidāmajā telpā. Gafs �ķirstīja gadu vecus �urnālus, bet Sāra sēdēja nekustīgi un raudzījās gai�zilajā sienā.

Gafs uzlika roku Sārai uz pleca.

-��� Viņ� izķepurosies. Tu redzēsi.

-��� Priek�vēstnesis vienmēr ir telefona zvans, Sāra atteica.

-��� Par ko tu runā?

-�� Visi domā, ka nāve ierodas slimnīcā, kur to sagaidi savu mī�ļoto lokā. Ta�u nāve darbojas haotiski, uz labu laimi. Tā neizvē�las klusu brīdi, bet uzbrūk mirklī, kad to vismazāk gaidi.

-��� Vai tā tu uzzināji par vecāku bojāeju? Pa telefonu?

-��� Labi, ja tā būtu bijis. Nē, jaukie slimnīcas administratori no�lēma atstāt �o ziņu automātiskajā atbildētājā. Iedomājies tikai! Tu noklausies atbildētājā atstātās ziņas un piepe�i dzirdi: "Diem�ēl jūsu vecāki ir miru�i. Lai jums salds miegs!"

-�� Tu ienāci istabā un noklausījies �ādu ziņu?

-�� Todien es mācījos gala eksāmeniem un biju tikko pārradu�sies mājās, Sāra stāstīja. Visu atliku�o mū�u man acu priek�ā būs tā mazā, mirguļojo�ā lampiņa. Vēl aizvien atceros katru vār�du: "Sveiki! Te Feja Donahjū. Esmu pacientu pārstāve Norvolkas slimnīcā Konektikutā. Es gribētu runāt ar kādu mistera Roberta Teita un misis Viktorijas Teitas ģimenes locekli. Tas ir steidzami." Balsī skanēja tikko jau�ams Masa�ūsetsas akcents, un tā bija pil�nīgi bezkaislīga.

-�� Tas bija viss, ko viņa pateica? Ne vārda par to, ka viņi ir mi�ru�i?

-�� Viņai tas nebija jādara. Tiklīdz izdzirdēju �os vārdus, es visu sapratu. Tā bija priek�nojauta. Es biju nospiedusi "Play" pogu, tiklīdz iegāju dzīvoklī, un, tā kā man bija nosalu�as kājas, devos uz virtuvi uzsildīt mazliet sidra. Noklausījos atstātos ziņojumus kursa biedre piedāvājās kopīgi gatavoties eksāmenam civiltiesī�bās, D�ereds, lai gan mēs tik tikko bijām pazīstami, gribēja dabūt manus civilprocesa pamatu pierakstus, un tad Feja Donahjū: 'Tas ir steidzami." �is teikums man nemitīgi skanēja galvā. Tas ir stei�dzami. Tas ir, tas ir. Es noklausījos ziņu trīs reizes, jo cerēju, ka neesmu pareizi sapratusi.

Baidīdamies pateikt kaut ko neatbilsto�u, Gafs brīdi nesacīja ne vārda, līdz beidzot novilka:

-�� Man ļoti �ēl�

-�� Tā ta�u nav tava vaina. Es sapratu, ka nāve nemēdz būt ro�mantiska un vienmēr vajag būt gatavam uz ļaunāko. Tāda ir mā�cība, ko guvu. Tāpēc mani nekas nevar pārsteigt.

-�� Tas nu gan nav labākais princips dzīvē.

-��� Bet man jau nav izvēles, Gaf, tā ar mani �ajā dzīvē notiek. Ik reizi, kad atļaujos zaudēt modrību, saņemu sitienu. Tikko kā no�priecājos par �o darbu, uzzināju par darbinieku skaita samazi�nā�anu. Mirklī, kad nopriecājos par lietu, uzzināju, ka pretējo pusi pārstāv mans vīrs. Kad nopriecājos par to, ka vajāju Viktoru, uz�zināju, ka patiesībā viņ� vajā mani. Un �odien, tiklīdz es beidzot sāku justies pacilāta par panākumiem iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesā, man piezvanīja un paziņoja par papu. īsi pēc tam, kad tas vīrietis ievilkās manā kabinetā�

-�� Sāra, es zinu, ko tu domā. Tomēr es �aubos, ka vectēva no�kļū�ana slimnīcā ir saistīta ar nepatīkamo apmeklētāju. Sāra vel�tīja Gafam neuzticības pilnu skatienu. Es neteicu, ka tā nav. Man vienīgi negribētos, lai tu ļautu bailēm vaļu. Kad papus iznāks no operāciju zāles, mēs uzklausīsim viņa teikto.

Aizritēja vēl brīdis, un uzgaidāmajā telpā ienāca ārsts.

-��� Vai jūs esat misis Teita?

-�� Tā esmu es. Sāra pielēca kājās. Kā viņ� jūtas?

-��� Viņ� visai kļūmīgi nokritis pa kāpnēm, ārsts sacīja. Mis�teram Teitam ir iegurņa lūzums, kura dēļ vajadzēja viņu operēt, un Colles lūzums.

-��� Kas? nesaprata Sāra.

-��� Spieķkaula lūzums tipiskā vietā, ārsts paskaidroja. Tas ir apak�delma kauls. Visticamāk jūsu vectēvs mēģināja mīkstināt kritienu, likdams roku priek�ā. Vēl viņam ir sasitums pierē, bet tas ir nieks. Parasts puns.

-��� Kā viņ� jūtas?

-�� Ņemot vērā viņa vecumu visnotaļ labi. Atveseļo�anās pra�sīs kādu laiku, tomēr operācija noritēja veiksmīgi.

-��� Kad mēs varēsim viņu apraudzīt? Sāra jautāja.

-��� Patlaban viņ� atgūstas. Noskaidrojiet, kurā palātā viņu ie�vietos. Pēc stundas viņu turp aizvedīs.

Pēc divdesmit minūtēm Sāra nepacietīgi gaidīja slimnīcas palā�tā, bu�inādama spilvenus, sakārtodama pa�as atnestos ziedus un pārbaudīdama, vai strādā televizors. Beidzot pavērās palātas dur�vis un divi sanitāri slimnīcas ratiņos ieveda papu. Viņ� izskatījās briesmīgi seja bija pelnpelēka, roka ģipsī un pieres labo pusi sedza marles apsējs. Ieraugot vectēvu, Sārai acīs sariesās asaras.

-��� Papu, kā tu jūties? viņa stostījās.

-��� Alise? viņ� noprasīja �erksto�ā balsī, neatvēris acis.

-��� Papu, tā esmu es. Sāra.

-�� Sāra? Papus samulsis vairākkārt samiedza plakstiņus, līdz atcerējās �o vārdu. Sāra. Sāra, tu esi �eit. Kā tev klājas?

-��� �ausmīgi labi. Viņa smiedamās notrausa asaras. Kā tev?

-��� Nezinu. Es neko nejūtu.

-�� Tā tam jābūt, papu. Nebaidies! Pastāsti, kas notika! Vai tev uzbruka?

Papus papurināja galvu. Sanitāri izcēla viņu no ratiņiem un ieguldīja gultā.

-��� Man izzuda pamats zem kājām.

-��� Varbūt tevi kāds pagrūda? Sāra jautāja.

-��� Pagrūda? Papus elpa bija smaga, viņ� ar pūlēm izgrūda aprautus teikumus. Es biju� Metro uz kāpnēm� pēcpusdienā� Dzirdēju ienākam stacijā vilcienu� Iejuku ļau�u drūzmā� visi steidzās uz vilcienu. Man kāds spēcīgi uzgrūdās� atsitos pret be�tonu. Ņujorkā� dzīve ir cīņa.

Sāra palūkojās uz Gafu, mudinādama viņu kaut ko teikt.

-��� Vai jūs redzējāt to, kur� jums uzgrūdās? Gafs vaicāja.

Papus atkal papurināja galvu.

-��� Es tik tikko apzinājos� kas notiek.

Tobrīd atvērās durvis un iesteidzās D�ereds.

-��� Kā viņ� jūtas? D�ereds apjautājās, pieiedams pie Sāras.

Sāra cie�i apskāva vīru, un viņai acīs atkal saskrēja asaras.

-��� Labi, viņa teica. Atminējusies sve�ā cilvēka teiktos vārdus, viņa apskāva D�eredu cie�āk. Viņ� izveseļosies.

-��� Man gau�ām �ēl, papu, D�ereds sacīja. Es tikai nupat saņēmu ziņu.

Papus pasniedzās un saņēma D�eredu aiz rokas, tiklīdz tas tuvojās gultai. Mierinādams pamājis ar galvu, D�ereds centās iz�turēties dabiski, ta�u prātā nemitīgi skanēja Rafertija brīdinājums.

-��� Nebaidies! Mēs esam te, Sāra iztrūkusies ierunājās, redzot bailes papus sejā. Mēs gādāsim, lai tu� Viņu pārtrauca tālru�ņa zvans. Aparāts stāvēja uz naktsgaldiņa.

-��� Dro�i vien Transporta departamenta priek�niecība grib tev atvainoties, noteica Gafs.

Sāra pacēla klausuli.

-��� Hallo! viņa teica.

-�� Sveicināta, Sāra! Es vēlējos apjautāties, kā jūtas jūsu vectēvs.

-��� Kas zvana? Sāra izmocīja.

-�� Jūs tik ātri mani aizmirsāt? Mēs iepazināmies tikai pirms da��ām stundām. Iesaku paklausīt manam padomam. Nemēģiniet noskaidrot, kas es esmu, bet sāciet strādāt ar lietu.

-�� Es zinu, ka tas bijāt jūs, Sāra izgrūda.

-��� Es? viņ� momentāni pārprasīja. Metro bija stāvgrūdām pilns. Tādās vietās nav labi uzturēties veciem vīriem, kas ģērbu��ies tum�zilā jakā un saburzītās haki krāsas biksēs. Ik bridi var gadīties kaut kas negaidīts.

-��� Pasakiet� Klausulē atskanēja klik�ķis. Saruna bija pār�traukta. Izliekoties, ka to turpina, viņa piebilda: Lieliski! Tas ne�kas. Paldies par visu, ko esat darījis mūsu labā, doktor. Noliku�si klausuli, Sāra ieraudzīja, ka visi pievērsu�ies viņai. Tas bija papus dakteris, viņa paskaidroja.

D�eredu Sāras balss tonis darīja uzmanīgu. Viņ� piemiedza acis.

-��� Vai viss ir kārtībā? D�ereds apjautājās.

-�� Jā, tā vajadzētu būt, Sāra atteica. Ārsts brīdināja, ka pa��sajūta uz kādu bridi var pasliktināties. Bet tad atkal paliks labāk.

Tovakar Sāra un D�ereds pārradās mājās vienpadsmitos. Pa�kārusi skapī mēteli, Sāra taisnā ceļā devās uz guļamistabu. D�e�reds viņai sekoja.

-�� Lai gan papus pārcietis operāciju, domāju, viņ� izskatās labi, D�ereds teica.

Sāra atpogāja blūzi.

-�� Jā, viņa novilka.

Ievērojis sievas izklaidīgo skatienu, D�ereds sacīja:

-�� Tu visu vakaru esi tik klusa.

-��� Nekas, viņa atteica, atāķēja krū�turi un novilka svārkus. Izģērbusies Sāra uzvilka vecu Kolumbijas juridiskās augstskolas T kreklu un atlaidās gultā. Kā tu domā, vai viņ��

-������������ Papus ir cīnītājs, D�ereds dro�ināja, palīzdams zem segas.

-�� Citādi viņ� nebūtu nodzīvojis līdz tik cienījamam vecumam.

D�ereds rūpīgi pārdomāja negadījumu. Tas var atgadīties ar jebkuru, viņ� lūkoja sev iestāstīt. Nav iemesla domāt, ka tas ir Rafertija vēstījums. D�ereds to sev mēģināja iegalvot, ta�u pats ne uz bridi tam neticēja. Cerēdams atvairīt �īs domas, D�ereds pie�kļāvās sievai.

Lūdzu, nē, Sāra sacīja, atstumdama viņu.

D�ereds uzmeta viņai pārsteiguma pilnu skatienu. Sāra gulē�ja uz muguras un raudzījās griestos, cie�i satvērusi segas aug��malu. Viņas skatiens bija tramīgs, un tādu D�ereds viņu sen ne�bija redzējis. Notikums ar papu nepārprotami Sāru bija nobiedējis.

D�ereds pievirzījās tuvāk un noskūpstīja viņu uz vaiga.

-��� Gan viņ� izķepurosies, viņ� sacīja.

-��� Ne tikai tas�

-��� Kas tad vēl? Tavi vecāki?

-���� Nē, Sāra atteica. Lūdzu, viņa klusībā nodomāja, turpini pra�ņāt!

-��� Kas tad?

-��� Tā lieta, viņa atbildēja. Es gribu, lai tu no tās atsakies.

-��� Ko? Kādēļ gan lieta�

-��� Es negribu krustot �ķēpus ar ģimenes locekli, D�ered. Dzīve jau tāpat ir pārāk īsa. Gribēdama, lai vīrs aptver sacītā nozīmī�gumu, Sāra lūkojās viņam acīs. D�ereds novērsās, un viņa sapra�ta, ka trāpījusi vārīgā vietā. Sāra piebilda: Es gribēju teikt, tu un papus esat vienīgie�

-�� Sāra, es zinu, ka tu esi noraizējusies par papu, bet cik rei��u mēs to apspriedīsim?

-Tu nesaproti�

-��� Es saprotu un zinu, ko tu �odien pārdzīvoji. Es mīlu papu kā savu radinieku. Vienīgi�

-��� Kas vienīgi?

-�� Es vienīgi� D�ereds brīdi saminstinājās. Papus bija slim�nīcā, un Sārai bija vajadzīgs vīra atbalsts. Viņ� nedrīkstēja uz�griezt sievai muguru. Ta�u tad, kā alla�, viņa domas atgriezās pie Rafertija. Ar to bija gana. Lai kā risinātos notikumi, viņ� nepie�ļaus, ka tiek apdraudēta sievas dzīvība. Es zinu, ka papus ie�vainojums uzplēsis tev senas brūces, ta�u es nevaru tev palīdzēt. Piedod!

Sāra zināja, ka viņam ir taisnība. Ta�u ne jau par papu, bet gan par D�eredu viņa raizējās. Pagriezusi vīram muguru, viņa atkal atcerējās sarunu ar nepazīstamo. Tie�i tobrīd bija sākusies lavīna. Viņ� bija draudējis, pieminēdams D�eredu. Tad Monegans. Tad sāpes papus acīs, kad viņu ieveda slimnīcas palātā. Sve�i�nieka tālruņa zvans. Vecāku bojāeja. Sāra domās vienmēr pie tās atgriezās. Cie�i aizvērusi acis, viņa pretojās emociju uzplūdiem, kas pamazām kāpa aug�up. Viņa sakoda zobus un centās elpot lēni, līdz pamazām trauksmes izjūtas atkāpās. Notraususi asa�ras, lai D�ereds tās neredzētu, Sāra pagriezās pret D�ereda mu�guru. Vīrs neap�aubāmi bija vissvarīgākais viņas dzīvē, un viņa darīs visu, lai tas neciestu. Paplik�ķinājusi viņam pa plecu, Sāra sacīja:

-��� Es tikai gribēju pateikt, ka mīlu tevi.

-��� Es zinu, D�ereds no�ukstēja. Es arī tevi mīlu.

-��� Man jau �ķita, ka viņ� sievai visu izstāstīs, Rafertija viesis sacīja, noņēmis austiņas.

-��� Nē, viņ� negrasījās stāstīt, Rafertijs iebilda.

-��� Tu jau neklausījies.

-��� Es tev saku viņ� negrasījās! Rafertijs uzstāja. Tam viņ� ir pārāk gudrs.

-Ja jau tu tici, ka viņ� turēs muti, kāpēc man vēl arvien jāno�klausās viņu sarunas?

-��� Pēc tik grūtas dienas ikvienam rastos vēlē�anās izrunāties ar laulāto draugu. Sāras vectēvs ir smagā stāvoklī, un tas abus satuvināja. Ja D�ereds neko nebilda �ajā vakarā, viņ� klusēs arī turpmāk. Rafertijs piecēlās kājās un sakārtoja kaklasaiti. Ko tu domā par to nelaimes gadījumu ar vectēvu? Vai tur ir kaut kas aizdomīgs?

-��� Izklausījās, ka viņ� paklupis uz kāpnēm. Parasts nelaimes gadījums. Kas tur sevi�ķs?

-��� Nezinu gan, Rafertijs domīgi novilka. Es mazliet uztrau�cos, vai notikumos nav iesaistījies vēl kāds.

-��� Kā jūtas jūsu vectēvs? apvaicājās Konrāds, kad Sāra un Gafs iegāja viņa kabinetā.

-�� Cie�ami. Medicīnas māsa pastāstīja, ka viņ� naktī ne reizi nav pamodies, un tā ir laba zīme.

-��� Priecājos par to, Konrāds sacīja. Viktors pastāstīja par jūsu sarunu ar Moneganu.

-�� Tie�ām? Sāra samulsusi novilka.

-�� Es to vīru nesaprotu, iejaucās Gafs. Pirms nedēļas viņ� taisījās tevi saplosīt gabalos, bet tagad uzmeties par LaDUM. Attapies, ka neviens nav sapratis viņa teikto, Gafs piemetināja:

-��� LaDUM nozīmē "Labākais draugs uz mū�u". Vai tad jums vidusskolā nebija tāds teiciens?

Konrāds, izlikdamies, ka nav dzirdējis joku, nopētīja Sāru.

-�� Vai jūs vēl aizvien uzskatāt, ka Viktors ir iesaistīts �ajā lietā?

-�� Es būtu nelga, ja tā nedomātu. Lai daru ko darīdama, viņ� alla� ir man soli priek�ā. Un tas nozīmē tikai to, ka Viktors Stokvels ir vai nu dziļi ieinteresēts �ajā lietā, vai arī lai cik ļoti jums tas nepatiktu pamatīgi aptraipījies.

-�� Vairs ne vārda! Konrāds palūkojās gaitenī un pievēra ka�bineta durvis. Atgriezies pie galda un apsēdies, viņ� paskaidroja:

-��� Tādus apvainojumus nedrīkst bārstīt. Viktors �eit strādā gan-

drīz piecpadsmit gadus, viņam ir daudz draugu, un neviens ar �ādu cilvēku negribētu sanaidoties.

-�� Lai nu tā būtu, Sāra atteica. Bet kāda ir mana vaina?

-�� Jūs apsūdzat mūsu iestādes veterānu, neuzrādot pierādīju�mus, Konrāds norādīja. Vai jūs esat izpētījusi viņa iepriek�ējo lietu materiālus?

-�� Lielāko dalu esmu, ta�u domāju, ka laiks atmest ar roku zir�nekļu tīkliem. Jāatgrie�as pie sākotnējā jautājuma. Ja jūs būtu viens no labākajiem prokuroriem �ajā apgabalā, kādēļ jūs kārotu tikt pie sīkas ielau�anās un zādzības lietas? Sāra vaicāja. Es par to �orīt prātoju vilcienā. Apgabala prokurora palīgs var panākt lie�tas ierosinā�anu. Ko vēl viņ� var izdarīt?

-�� Mēs varam izbeigt lietu vai arī ierindot noziegumu pie vieg�lākiem likumpārkāpumiem.

-��� Un vēl? Sāra jautāja. Pievērsiet uzmanību vienam apstāk�lim! Kāds acīmredzami rūpējas par Kozlovu vispirms nolīgst manas iepriek�ējās firmas advokātu, pēc tam D�eredu. Kozlovs nepārprotami ar kādu ir saistīts. Pieņemsim, ka Viktors arī sapi�nies ar �iem cilvēkiem. Ko vēl jūs varētu darīt, ja būtu negodīgs apgabala prokurora palīgs?

-�� Jūs varētu lietu iznīcināt, Gafs sacīja.

-Glu�i pareizi, Sāra atteica, atzinīgi pamādama asistentam.

-��� Arī es domāju to pa�u. Viktors bija apsolījis kādam lielam dū�zim lietu pievākt. Ta�u, kad lieta nonāk prokuratūrā, kāds jauns, dedzīgs apgabala prokurora palīgs to paņem, pirms tā nonāk uz Viktora galda. To uzzinājis, viņ� aizsvilstas un liek SLIB sekretā�rei zvanīt visiem prokurora palīgiem ēkā, līdz noskaidro, pie kā tā ir.

-��� Ja tas viss ir tiesa kāpēc Viktors nepaņēma to lietu atpa�kaļ? Gafs jautāja.

-��� Viņ� vairs to nevarēja. Es jau biju par to izziņojusi. Bija par vēlu�

-��� Ka tik jums nav aptum�ojies prātiņ�! �ķendējās Konrāds.

-��� Vai jūs tie�ām esat ieņēmu�i galvā, ka Viktors Stokvels slēpj lie�tas?

-�� Tāda iespēja ir.

-��� Ir at�ķirība starp iespēju un spēju to pierādīt, Konrāds at�gādināja. Es neiesaku aizrauties ar paziņojumiem, kuru patie�sumu nevarat pamatot. Turklāt jums nav tiesību apsūdzēt rnūsu darbiniekus.

-��� Kāpēc jūs mani bez mitas pamudināt, ja patie�ām tā domā�jat?

-��� Ko jūs teicāt?

-�� Jūs ļoti labi dzirdējāt. Jūs pa�ā sākumā brīdinājāt turēties no Viktora pa gabalu, bet ik reizi, kad es apmaldos viņa pagātnē, jūs ar lielāko prieku aizvadāt mani pareizajā virzienā. Kā tad ir pa�tiesībā? Konrādā sejā pazibēja tikko manāms smīns. Man ir taisnība, vai ne? Sāra neatlaidās. Arī jūs uzskatāt, ka viņ� ir negodīgs?

-��� Es negribētu par to spriest. Ta�u es uzticos jūsu instinktam.

�ajā lietā ir pārāk daudz neizskaidrotu sakritību, bet es neticu sa�kritībām. Tā, lūk! Ja gribat turpināt izmeklē�anu, es jums palīdzē��u, tomēr atkārtoju es nepieļau�u, lai jūs bez pietiekamiem pie�rādījumiem radāt draudus Viktora karjerai.

-�� Es negrasos viņam izvirzīt apsūdzību, es tikai gribu noskaid�rot, kas notiek.

-�� Dariet, ko gribat, tomēr, manuprāt, jūs neesat saskatījusi kop�ainu, Konrāds sacīja. Pat ja Viktors no tiesas gribēja iznīcināt �o lietu, viņ� varēja to atgūt arī pēc tam, kad jūs bijāt par to izzi�ņojusi, un tad to izbeigt.

-�� Vai jūs jokojat? Es jau biju iepazinusies ar nozieguma faktu, un Viktors vairs nevarētu ar vieglu roku lietu izbeigt. Lieta gan ir mazsvarīga, ta�u tā būtu jāizmeklē.

-��� Var jau būt, Konrāds atzina. Tomēr viņ� varēja panākt Kozlova atzī�anos un tad pieprasīt viņam mazāku sodu vai pār� kvalificēt nodarījumu par vieglāku noziegumu.

-�� Ja vien ieinteresētā persona kaut kāda iemesla pēc nevēlas, lai ielau�anās netiek minēta Kozlova personas lietā.

-�� Tas ir ticams, Gafs sacīja, paraustīdams plecus.

-�� Jā, un tu pats teici, ka visi veģetārie�i ir ļauni. Sāra iespurcās.

-��� Nesmejies! Gafs uzsauca. Hitlers bija veģetārietis.

-��� Viens trūkums jūsu teorijā tomēr ir, Konrāds sacīja.

-��� Un kāds tas būtu?

-�� Jūs nevarat izskaidrot, kāpēc tāda sīka ielau�anās būtu jā�slēpj.

-�� Tas gan, Sāra teica. Tur es ikreiz aizķeros.

-�� Piedāvāju �ādu versiju, Gafs iesāka. Kozlovs ir kādas at�bildīgas amatpersonas radinieks, kam nedrīkst būt sasmērēti pa�pīri.

-�� Vai arī Kozlovs ir nosacīti atbrīvots citā pavalstī, un jebkur� kriminālpārkāpums �ajā pavalstī viņam var būt liktenīgs, Kon�rāds piebilda.

-������������� To es pārbaudīju jau pirmajā dienā, Sāra paskaidroja.

-��� Kozlovs ir divreiz arestēts, ta�u ne reizi nav notiesāts.

-��� Varbūt viņ� strādā darbā, kur nedrīkst būt krimināla pa�gātne.

-�� Interesants apsvērums, Sāra novilka.

-�� Nē, es izdomāju! Gafs iesaucās. Kozlovs ir noslēdzis de�rības ar kādu kriminālajās aprindās svarīgu tipu, ka veselu mē�nesi netiks arestēts. Tomēr viņ� nostrādāja �o ielau�anos un :ika aizturēts, tāpēc ir spiests slēpt �o arestu, citādi zaudēs derības.

-�� Jā, tas noteikti ir īstais iemesls! Konrāds neslēpa sarkas�mu. Pēc manām ziņām, �ādas derības ir jaunākais modes klie�dziens tās pār�alku�as Lasvegasu kā propellera sacelts vēj�.

-�� Nenovirzieties no temata! Sāra aizrādīja. Vai ir vēl kādi ieteikumi?

-�� Pirmais solis ir uzzināt vairāk par Kozlovu un noskaidrot, kas apmaksā viņa advokāta tēriņus, Konrāds pamācīja. Kad būsiet to izdibinājusi, zināsiet, kādi spēki te iesaistīju�ies. Un tad mēs raudzīsim izprast motīvu.

-��� Un izprātosim, kā tas saistīts ar vakardienas durvju rokturu d�eku, Gafs ieminējās.

-��� Kādu vēl durvju rokturu d�eku? Konrāds jautāja.

Sāra uzmeta Gafam niknu skatienu.

-�� Gafs runā par Kozlovu, viņa strupi sacīja. Ja mēs spēsim sasaistīt Kozlovu ar viņa naudas devēju, skaidrāk saskatīsim, kas notiek.

-��� Vai tas ir jūsu roku darbs? D�ereds noprasīja bridi, kad kabinetā ienāca Kozlovs.

-��� Kur� ta'? Kozlovs atmeta, slādams uz savu ierasto krēslu stūri.

D�ereds pielēca kājās un aizcirta durvis.

-�� Jūs labi zināt, par ko es runāju, viņ� sacīja. Vakar Sāras vectēvs nokrita pa kāpnēm un�

-��� Nevajag lēkt no biksēm ārā. Es jau par to dzirdēju.

-��� Kā jūs to uzzinājāt?

-��� Es jau teicu, ka dzirdēju� bet man ar to nav nekāda sakara.

-�� Jūs cerat, ka es jums ticē�u?

-��� Ticat vai neticat, bet es saku patiesību. Ja tas būtu mūsu darbs, mēs nepalaistu garām izdevību ar to padi�oties. Citādi kāda jēga?

D�ereds apsvēra Kozlova argumenta loģiku.

-�� Tātad tie nebijāt jūs?

Kozlovs pasmīnēja.

-�� �oreiz, priek�niek, esam nevainīgi kā jēriņi. Vecais vīrs acīm�redzot neskatījās, kur liek kāju.

Sāra kabinetā bija viena. Viņa pacēla klausuli un sastādīja D�ereda advokātu biroja numuru.

-��� Advokātu birojs "Veins un Portnojs", atsaucās adminis�tratore. Kā varu jums palīdzēt?

-���� Lūdzu, savienojiet mani ar Informācijas nodaļu! Sāra lūdza.

Pēc neilga brī�a atskanēja sievietes balss.

-�� Sveicināti! Te Roberta.

-�� Sveika, Roberta! sacīja Sāra, cik vien draudzīgi spēja. Te Ketlīna, D�ereda Lin�a sekretāre. Es gribēju apjautāties, vai varat sameklēt ziņas par kādu klientu, kur��

-��� Kas, lūdzu, zvana? Roberta noprasīja.

-�� Ketlīna, Sāra satrūkusies apstiprināja.

-��� Un uzvārds?

-��� Ketlīna Klārka, Sāra nosauca Ketlīnas uzvārdu, ko atcerē�jās no pagāju�ā gada Ziemassvētku apsveikumu saraksta.

-��� Ērmīgi gan. Ketlīna Klārka pirms mirkļa bija �eit un pirka pastmarkas, Roberta sacīja. Sāksim no sākuma? Vai arī man paziņot policijai?

Neteikusi ne vārda, Sāra nometa klausuli.

Nepieklauvējis kabinetā ienāca Gafs un, uzmetis Sārai skatie�nu, noprasīja:

-��� Kur� nogremdēja jūsu lielāko karakuģi?

-��� Neviens, Sāra atteica. Es nupat zvanīju uz D�ereda ad�vokātu biroju un mēģināju�

-�� Tevi pieķēra, vai ne? Gafs papurināja galvu. Es ta�u lū�dzu to nedarīt! Tas nav ētiski.

-�� Tu nu pēk�ņi esi ētiskuma iemiesojums!

-��� Sāra, es zinu, kāds esmu, un apzinos savus trūkumus. Es pārāk bie�i vispārinu, esmu caur un cauri pesimists, man nepa�tīk bēmi, es nelietoju zobu diegu un neticu, ka varu aizdegties. Es uzskatu, ka vairākums cilvēku ir aitas, jo metas pakaļ katram mo�des untumam un to vien gaida, kad televīzijā ieraudzīs nākamo satrieco�o logotipu, ko uzlipināt sev uz krūtīm, un vēl es uzska�tu, ka vīrie�i ar kazbārdiņām ir neglābjami stulbeņi. Zinu, ka mans laiks uz �īs zemes nav mū�īgs. Un dziļi, dziļi savā melnajā sirdī es apzinos, ka reiz vajadzēs par visu norēķināties un �ajā izrādē varēs iekļūt tikai par maksu. Lai mani pamocītu vēl vai�rāk, to pārraidīs televīzijā. Ta�u es to pārdzīvo�u, jo izprotu sevi. Es zinu, kāds liktenis mani gaida.

-�� Un es ne?

-��� Nē. Tu ne, Gafs atbildēja. Tu tagad esi apgabala proku�rora palīdze. Nedari neko tādu, ko vēlāk no�ēlosi!

-�� Gaf, vai tu jau esi aizmirsis, kas notika vakar? Tas vīrs pie�draudēja D�eredam un gādāja, lai papus nonāk slimnīcā.

-�� Tu nezini�

-�� Es zinu, Sāra neatlaidās. Es redzēju viņu savām acīm un dzirdēju savām ausīm. Nav jābūt ģēnijam, lai saliktu bildi kopā. Vīrs un papus ir man dārgākie cilvēki. Ja zaudē�u vienu vai otru savas vainas dēļ, es� Viņa brīdi meklēja vārdus. Tad ar mani ir cauri. Ja uz kārts likta manas ģimenes dro�ība, zvanu uz vīra advokātu biroju glu�i nevar nosaukt par gadsimta noziegumu.

-��� Pietiek ar sniegpārsliņu, lai iekustinātu lavīnu.

-�� Gaf, lūdzu! Man jau tāpat ir nepatik�anu pāri galvai.

-��� Es to saprotu un zinu, cik daudz �ie cilvēki tev nozīmē. Es tikai mēģinu tevi pasargāt.

-��� Paldies! Es protu to novērtēt, Sāra teica.

-�� Un vēl. Kāpēc tu Konradam neko neteici par to sve�inieku?

-Tāpat skaidrs, kā viņ� reaģētu. Uzzinājis, ka tas vīrietis man

piedraudēja, Konrāds nepagurdams skandinātu, ka apgabala prokurora palīgi nedrīkst ļaut, lai tos iebiedē. Jo mazāk cilvēku par to zina, jo D�ereds ir lielākā dro�ībā. Turklāt es neesmu pār�liecināta, vai gribu, lai Konrāds to zina. Pēdējā laikā viņ� kļuvis pārāk runīgs.

-��� Vai tu gribi sacīt, ka neuzticies Konradam?

-�� Es viņam uzticos, ta�u viņ� pārāk daudz atstāsta Viktoram.

-��� Bet viņ� ta�u neatklāj neko privātu.

-�� Vai mana personiskā dzīve nav nekas privāts? Vai mani pa�nākumi �ajā lietā nav privāta informācija?

-�� Sāra, tu labi zini, ka viņ� tikai pakulstīja mēli. Baumas ir ie�stādes dieni�ķā maize.

-��� Bet vai tev ne�ķiet, ka Viktors ir�

-Jā, es tie�ām domāju, ka Viktors ir necie�ami ziņkārīgs. Ta�u tam nav nekāda sakara ar Konrādu.

-�� Labi, es tavu domu sapratu, Sāra novilka. Bet es tik un tā negribu viņam teikt. Vai tu saņēmi atzinumu no laboratorijas?

-�� Tas ir tavā rīcībā. Gafs pasniedza Sārai brūnu bieza papī�ra aploksni, ko turēja rokā. Viens pirkstu nospiedums ir izpē�tīts.

-��� Kas tur rakstīts? Sāra jautāja, atvērdama mapi.

-��� Lai gan uz abiem durvju rokturiem bijis skaidrs pirkstu no�spiedums, ar vienu kaut kas neesot bijis kārtībā, Gafs teica.

-��� Otrs nospiedums mūs aizvedis pie pui�a, vārdā Sols Brouders.

-�� Kas ir Sols Brouders?

-�� Un tas ir pats interesantākais. Viņa fotogrāfija nemaz nebija līdzīga tavai skicei, un, ievadot vārdu kriminālmeklē�anas datu bāzē, atklājās tādu pārkāpumu saraksts, ka pietiktu daudzu Mār�tiņa Skorsēzes filmu scenārijiem.

-Jauki. Un tālāk?

-�� Sols Brouders pirms trim gadiem ir miris.

Sāra nometa mapi uz galda.

-��� Vai man jāsaprot, ka vīrietis, ar kuru es sarunājos un kur� nogrūda papu pa kāpnēm, ir miris?

-�� Vai arī ļoti labs burvju mākslinieks.

Rafertijs, sēdēdams savā limuzīnā, jutās aizkaitināts. Dzimis un uzaudzis Hobokenā, Ņūd�ersijas pavalstī, tikai trīs namu attālu�mā no Frenka Sinatras dzimtas mājām, Rafertijs lielāko daļu jaunī�bas bija pavadījis, vairīdamies no daudzajiem savas īru izcelsmes mātes itālie�u draudziņiem un lolodams sapni izrauties no dzim�tās pilsētas sīkbur�uāziskās vides. Viņ� bija pirmais Rafertijs, kas iestājās koled�ā, agri aizgāja no mājām un kop� tā laika vairs nelū�kojās atpakaļ. Viņ� ieguva stipendiju Bruklinas koled�ā, bet pēc pir�mā kursa pārgāja uz Prinstonu. Alla� aug�up, alla� labāk.

Prinstonas kopmītnēs Rafertija istabas biedrs bija plātīgs mutesbajārs un vienlaikus arī labi pazīstamas �urnālu izdevnie�cības īpa�nieka pēctecis. No viņa Rafertijs iemācījās piedienīgi ru�nāt, ēst un ģērbties. Tas bija vajadzīgs, lai atstātu iespaidu. Pir�majā gadā istabas biedrs uzaicināja Rafertiju ziemas brīvdienas pavadīt savā mājā Grīnfārmsā, Konektikutas pavalstī. Tur viņ� ie�pazinās ar istabas biedra tēvu, kas piedāvāja Rafertijam pirmo darbu izdevniecībā vasarā sta�ēties abonē�anas daļā. Raferti�jam "veco zēnu sakaru tīkls" vairs nebija pa ausu galam dzirdē�tas valodas, bet gan taustāma realitāte.

Nepatīkami bija tas, ka �ajā darbā maksāja maz un Rafertijs bija spiests mitināties pie mātes. Pēc ziemas brīvdienām Grīnfārm�sā, pavasara brauciena uz Martas Vīnadārzu salu un gada Prinstonā atgrie�anās Hobokenā bija satrieco�a. Rafertijs nāca pie at�zinuma, ka �eit neiederas. Kop� tās vasaras viņ� vairs ne reizi nepārlaida nakti dzimtajā pusē. Alla� aug�up, alla� labāk. Ur. ta�gad, kad automa�īna lavierēja pa Hobokenas �aurajām ieliņām, Rafertijs tikai ar grūtībām spēja apslāpēt niknumu.

Hobokena atradās labi ja desmit minū�u brauciena attālumā no Manhetenas (braucot cauri Linkolna tunelim), un Rafertijs visu ce�ļu skatījās pa logu. Kad automa�īna apstājās pie galamērķa, viņ� secināja, ka daudz kas �eit ir mainījies. Viņ� bija lasījis avīzēs, ka Hobokenu tagad apdzīvo divas preti�ķīgas kopienas. �eit bija dzi�ļi iesakņoju�ies itālie�i, kuri par savu elku sauca iemīļotāko tautas dēlu Sinatru, un jauni, daudzsolo�i kvalificēta darba darītāji, kas iedomājās, ka dzīve Hobokenā ļaus tiem izvairīties no Ņujorkas no�dokļu maksā�anas. Ma�īna virzījās pa ielām, kurās Rafertijs bija uzaudzis, un ik uz soļa viņ� manīja pazīmes, ka tajās ienākusi vi�dus�ķira, galvenās ielas pildīja japī�u kafejnīcas, atspie�ot ma�zās, privātās maiznīcas sānielās, un �aurajās ieliņās, kā vienmēr, pulcējās bērni un apspriedās, kā izlauzties no �ā rajona.

Auto tuvojās Vilova avēnijas 527. namam, un Rafertijs ieru�nājās:

-��� Esam klāt. Apstājies netālu no apbedī�anas biroja!

Paklausīdams Rafertija norādījumiem, �oferis apturēja auto�ma�īnu apbedī�anas biroja priek�ā kvartāla galā.

-�� Kad tu pēdējo reizi ar viņu tikies? Kozlovs vaicāja, auto�ma�īnai nobremzējot.

Rafertijs neatbildējis atvēra durvis un izkāpa.

-�� Vai tu viņu brīdināji, ka mēs ieradīsimies? sekodams Rafertijam uz �etrstāvu sarkanbrūnu ķieģeļu ēku, Kozlovs nerimās.

Rafertijs piespieda astotā dzīvokļa zvana pogu.

-��� Es gribu viņu pārsteigt nesagatavotu.

No skaļruņa pie durvīm atskanēja �erksto�a balss:

-��� Kas tur ir?

-��� Es, Rafertijs teica. Ielaid mūs!

-��� Kas tas ir "es"?

-�� Oskars, Rafertijs noskaldīja.

-��� Kāds Oskars?

Dauzīdams pa sarunu iekārtu ar dūri, Rafertijs ieaurojās:

-Atver durvis, sasodīts, citādi ielauzī�u tev�

Atskanēja griezīgs zvans, un durvis atslēdzās, ļaujot ieiet ēkā. Rafertijs saraustīja atlokus un sakārtoja �aketi. Kāda jēga tā uz�traukties, viņ� domāja. Pieveiku�i �etrus kāpņu posmus, gan Rafertijs, gan Kozlovs bija aizelsu�ies. Kad viņi piegāja pie astotā dzīvokļa, durvis atsprāga vaļā, un viņu priek�ā stāvēja vīrietis ar iekritu�ajiem vaigiem.

-�� Sveiki, pui�i!

Ieejot spartiski iekārtotajā nelielajā dzīvoklī, Raferdjs juta kār�dinājumu iebukņīt vīrietim krūtīs. Tāpat vien, lai pabiedētu viņu. Modās vecie instinkti, ta�u viņ� savaldījās. Nebija iemesla tā krist atpakaļ pagātnē.

-��� Eljot, tu ta�u solīji sakopt �o ūķi. Rafertijs atlobīja no sie�nas atlupu�u krāsas plēksni.

-��� Iedod mazliet naudas, un es ar prieku to izdarī�u, Eljots attrauca. Kā pa dzīvi, Tonij?

-��� Viss pa vecam, viss pa vecam, Kozlovs atbildēja.

-��� Es jau tev iedevu naudu, Rafertijs atgādināja, sekodams Eljotam nopluku�ajā dzīvojamā istabā.

-��� Es runāju par īstu naudu. Pamatīgu piķi.

-��� Tu labi zini, cik tālu mēs �ajā ziņā esam tiku�i, Rafertijs atteica, pieiedams pie metāla salokāmā krēsla istabas kaktā un pārbraukdams tam ar plaukstu, pirms apsēdās.

-�� Cik varu spriest, jūs neesat ieradu�ies, lai pavēstītu labus jau�numus, Eljots sacīja.

-��� Es ierados, lai uzdotu tev kādu jautājumu, bilda Rafertijs.

-��� Pirmdienas pēcpusdienā Sāras Teitas vectēvs metrostacijā no�krita pa kāpnēm. Nelāgi apdauzījās un salauza iegurni. Es gribē�ju apvaicāties, vai tev gadījumā par to nav kas zināms.

-��� Sāra Teita ir tā prokurora palīdze, kura strādā ar Kozlova lietu? Eljots jautāja.

-�� Jā, Rafertijs apliecināja, lūkodamies Eljota kalsnajā sejā pēc niecīgākās pazīmes, kas viņu nodotu.

-�� Piedo�anu, bet es par to neko nezinu.

-�� Tu ne reizi neesi ticies ar Sāru? Neesi ar viņu sarunājies?

-�� Ha, es pat nezinu, kāda viņa izskatās! Eljots ar greizu smī�nu attrauca. Viņa balss tonis bija nicīgs, pat bezrūpīgs. Vai arī kā cilvēkam, kur� izbauda retu mirkli, kad ir situācijas noteicējs.

-��� Es to sievieti nepazīstu.

-��� Eljot, vai es varu tev nospert mazliet limonādes? no virtu�ves uzsauca Kozlovs.

-�� Tas ta�u tev ir iedzimts! Eljots atsaucās, nenovērsis skatie�nu no Rafertija.

-�� Nevazā mani aiz deguna! Rafertijs brīdināja.

-�� Lai es tevi vazātu aiz deguna? Es ta�u neesmu stulbs. Tu man esi kā tēvs.

-�� Skaidrs, ka esmu, Rafertijs atteica.

-��� Protams. Par ko tu tā raizējies? Vai tad neteici, ka tavējie ir par visu parūpēju�ies?

-�� Tā tas ir, Rafertijs sacīja. Ja nu vienīgi kāds pārdomājis.

-��� Mani vari neturēt aizdomās, Eljots paskaidroja. Esmu jau dabūjis, ko gribēju, turklāt esmu ieinteresēts, lai tev izdodas. Citā�di nebūtu iepazīstinājis tevi ar Toniju.

-��� Un viņ� mūs ir briesmīgi aplaimojis, vai ne? Rafertijs no�ņurdēja.

-��� Ei! Kozlovs no virtuves uzbrēca.

-��� Vai man būtu jāzina vēl kas? Eljots noprasīja.

-�� Pagaidām ne, Rafertijs noteica, dodoties uz durvīm. Bet nebēdā, gan es ar tevi sazinā�os.

Rafertijs un Kozlovs klusēdami atstāja dzīvokli. Izgājis spirg�tajā septembra gaisā, Kozlovs beidzot ierunājās:

-�� Vai tu viņam tici?

-�� Tu viņu pazīsti labāk. Kā tu domā?

-�� Es viņam uzticos. Atriebīgs gan viņ� ir, bet nedomāju, ka viņ� ar mums tā izrīkotos. Sāras vectēvs būs novēlies pats.

-�� Cerēsim, ka tev taisnība, novilka Rafertijs, iekāpdams ma��īnā. Cerēsim visu mūsu labā.

-��� Labi, lai notiek! D�ereds vēsi sacīja klausulē. Ja gribi ar viņu tikties, atsūti man rakstisku lūgumu.

-��� Vai tu ņirgājies? Sāra apstulbusi jautāja. Es tikai gribu Kozlovu iztaujāt. Kāpēc tu man pieprasi rakstisku lūgumu, ja mēs varam par to vienoties tagad pa telefonu?

-�� Sāra, neuztver to personiski! Tādu prasību es izsaku par kat�ru klientu. Ja gribi ar viņu tikties, ari tev jāievēro ierastā kārtība.

-��� Labi. Es tev to nosūtī�u! Sāra atcirta niknā balsī. Sazva�nīsimies vēlāk.

-��� Neaizmirsti, ka �ovakar ir izlaiduma balle, D�ereds atgā�dināja.

-��� Vai man patie�ām�

-�� Jā, tev tur jābūt. Man tas ir svarīgi. Ja tu neieradīsies, tas iz�skatīsies briesmīgi. Tiksimies tur deviņos.

D�ereds nolika klausuli, un kabinetā ienāca Ketlīna.

-��� Vai viņa vēlas tikties ar Kozlovu?

-��� Bez �aubām. Ja Sāra domā, ka es viņai nogludinā�u taciņu, tad viņa ir jukusi.

Pirms Ketlīna paguva atbildēt, pie durvīm atskanēja skaļ� klau�vējiens.

-�� Vai te kāds ir? ienācis kabinetā, uzsauca Berovs. Viņ� nesa nelielu brūnu maisiņu, kurā skaidri izspiedās vīna pudeles ap�rises.

-��� Kur tu biji palicis? �ūpoji? D�ereds noprasīja, ieraudzī�dams savu privātdetektīvu.

-��� Darba laikā? Vai tad tu mani nemaz nepazīsti? Berovs at�trauca. Viņa bārda vēl nesen bija sniega un sodrēju krāsā, bet ta�gad sniegbalta. �ī pudele ir tikai pirkstu nospiedumu dēļ. Viena augstprātīga kliente liek man izspiegot savu bagāto vīru.

D�ereds un Berovs bija pazīstami, kop� D�ereds iestājās dar�bā �ajā firmā. Se�arpus gados viņi bija kļuvu�i tuvi draugi un ko�pā jauki pavadīju�i laiku, izbaudīdami neskaitāmus jautrus brī��us. Abi reizēm ar smaidu atcerējās vakaru, kad Berovs izsekoja Sāru, lai D�ereds zinātu, cikos sieva būs mājās, un pagūtu viņai sagatavot pārsteigumu trīsdesmit gadu svinībās.

Berovs bija profesionālis un vismaz �etras reizes uzgājis infor�māciju, kas ļāva D�eredam uzvarēt prāvās. �oreiz no Berova se�jas izteiksmes D�ereds noprata, ka tāda laime nesmaidīs.

-��� Kādas ir sliktās ziņas? D�ereds jautāja. Ar ko esam saķē�ru�ies?

Apsēdies uz viena no krēsliem, kas bija salikti ap D�ereda gal�du, Berovs sāka stāstīt.

-�� Vaļsirdīgi sakot, es pats īsti nezinu. Pārbaudīju Rafertija vār�du visos informācijas kanālos, kādi man pieejami, ta�u gandrīz neko nenoskaidroju. Viņ� ir dzimis Hobokenā, un tas nozīmē, ka nav no turīgām aprindām. Kāds brīnums un tekstilstrādnieku arodbiedrības stipendija palīdzēja viņam nokļūt līdz pa�ai Prinstonai tas ir milzu pārsteigums. Viņ� dzīvo greznā namā Aug�īstsaidā vēl viens pārsteigums. Rafertijs ir piecdesmit miljonu dolāru vērta teātra īpa�umtiesību kompānijas "Echo Enterprises" akcionārs, un esmu secinājis vienīgi to, ka es no �ā cilvēka turē�tos pa gabalu.

-�� Kas tevi uzvedina uz tādām domām?

-��� Es nojau�u, ka no viņa nekas labs nav gaidāms, D�ered. Slēp�jas tikai tie, kam ir kas slēpjams. Jo dziļāk es roku, jo mazāk atro�du. Oskars Rafertijs valda pār savu dzīvi, un viņ� ap to sacēlis augstus vaļņus.

-�� Un Kozlovs? Kas zināms par viņu?

-��� Tonijs Kozlovs ir īsta pulvermuca. Ievācot par viņu ziņas, visbie�āk dzirdēju vārdus "agresīvs" un "nelīdzsvarots". Cik var noprast, �is puisis nav no tiem, kas klausa pavēlēm, savulaik izmests no armijas par nepakļau�anos. Ta�u viņ� nav organiza�tors abas reizes, kad arestēts, viņ� kādam pakļāvies. Vispirms, kāda augļotāja nolīgts, sadūris cilvēku Bruklinā, pēc tam atrie�bies kāda sīka narkotiku tirgotāja uzdevumā. No tā varu secināt, ka viņam ar Rafertiju ir padotā un priek�nieka attiecības.

D�ereds, klusēdams apsvēris Berova hipotēzi, pēc brī�a iemi�nējās:

-�� Vai viņi varētu būt no mafijas?

-��� Nekādā ziņā, Berovs noliedza. Gangsteru sakari atstāj labi saredzamas pēdas. Tomēr �aubu nav, ka �ie zēni ir ne mazāk bīstami.

-��� Kāpēc tu tā domā?

-�� Tāpēc, ka viņi jau mani uzrunāja, Berovs stingrā balsī no�teica.

-Ko?

-�� Kaut kādā veidā viņi uzzināju�i, ka tu esi nolīdzis mani, lai ievāktu ziņas. Kad biju pabeidzis darbu, saņēmu dāsnu piedāvā�jumu. Rafertijs solīja man maksāt divreiz vairāk, ja es tev snieg�u melīgu informāciju.

-�� Ko tu atbildēji?

-��� Es piekritu. Nauda ir nauda.

-��� Bet viss, ko tu tikko�

-������������ Vai tu pieļauj iespēju, ka es tev melotu? Berovs noprasīja.

-��� Ar da�iem tauk�ķiem nevar nopirkt manu godu un likt man no�dot draugu. Bet tas nenozīmē, ka es ar smaidu nepieņem�u viņu naudu.

-�� Un, pēc viņu domām, tu man stāsti�

-��� Pēc viņu domām, es tev stāstu, ka neko nenoskaidroju ka neesmu neko dzirdējis par Toniju Kozlovu un viņa augļotāju, par �Echo Enterprises" un Rafertija lepno namu Aug�īstsaidā un viņa savulaik izmisīgajiem centieniem dzīvē izlauzties. Ja �ie ir tik stul�bi, tad pa�i vainīgi.

-�� Vai tu patie�ām domā, ka viņus apmuļķosi?

-�� Vai tev ir labāks priek�likums? Berovs pajautāja nopietnā�kā tonī. D�ereds neatbildēja, tāpēc privātdetektīvs turpināja: �ie zēni jokus netaisa. Ja viņi zināja, ka esi nolīdzis mani, tas nozī�mē, ka viņi vēro tevi un ir uz pareizā ceļa. Pavadījis ar tiem vīriem kopā piecas minūtes, esmu gatavs apliecināt, ka viņi par visu vari tiecas nokārtot �o lietu klusi. Skaidri redzams, ka viņiem uz sirds ir lieli noslēpumi.

-�� Ko es, tavuprāt, varētu darīt?

-��� Ko gan citu? Berovs mundri noprasīja. Ļauj man turpi�nāt iesākto! Sadomāju�ies, ka varēs tevi muļķot un tiks cauri sveikā.

-��� Nezinu gan. Nedomāju, ka būtu prātīgi uzprasīties uz ne�patik�anām.

-��� Liecies mierā! Berovs uzsauca, piecēlies kājās. Tu ne uz ko neuzprasies. Tu tikai mēģini ievākt ziņas. Ja Rafertijs tev ko prasa, pasaki viņam, ka es neko neuzgāju. Viņ� tik un tā neko ne�uzzinās.

-��� Diez vai tas būtu piemērotākais�

-��� Labi. Esam vienoju�ies, Berovs bilda. Atgrie�amies uz strīpas.

Viņ� iebāza roku brūnajā papīra turzā un izvilka tuk�u �am�panie�a pudeli, ar klaudzienu to nolikdams uz D�ereda galda.

-��� Kas tas tāds?

-�� Tā, mans draugs, ir �ampanie�a pudele no filmas "Krusttēvs" otrās daļas Jaungada svinībām. Tā es iztērēju pirmos da�us sim�tus dolāru no viņu naudas. Nodomāju, ka tas �os pamatīgi sa�niknotu. Savlaicīgs sveiciens dzim�anas dienā.

D�ereds bija neparasti kluss. Viņ� pat nepasniedzās pēc pu�deles.

-�� Tev tā nevajadzēja darīt, Lenij.

-��� Paklau, ba�ām nav pamata. Vēlāk tu man pateiksies.

-���� Par to es ne�aubos, D�ereds neizteiksmīgā tonī atteica.

-��� Dieva dēļ, esi piesardzīgs!

-��� Uzmanies pats arī, Berovs izmeta, iedams uz durvīm. Ne jau mani, bet tevi vēro.

Tovakar ceturksni pāri septiņiem Sāra apsēdās uz viena no daudzajiem parka soliem, kas rindojās gar Beteripārksitijas espla�nādi, no kuras pavērās skats uz Hudzonas upi. Beteripārksitija atradās pa�ā Manhetenas dienvidu galā un bija Sāras iemīļota vieta, kur varēja aizbēgt no Ņujorkas. At�ķirībā no Centrālā par�ka, kur tūristi un vietējie cīnījās par teritoriju, kur paskraidīt, paslidot ar skrituļslidām vai glu�zi vienkār�i atpūsties, Beteripārk�sitijas skrējēju taciņu, kas vijās gar upes krastu, lielākoties izmantoja �ejienie�i un da�i piepilsētas iedzīvotāji, kuri strādāja tuvējā finan�u iestā�u rajonā. Kokiem apstādītā, līkumainā aleja bija ideāla vieta, kur sarunāt klusu, savrupu tik�anos.

Ielūkodamās pulkstenī un prātodama, kur gan tas cilvēks aiz�kavējies, Sāra izdzirdēja, ka aiz muguras kāds uzsauc:

-��� Neraizējies! Ne prātā nenāca tevi piemānīt. Sāra pagriezās un redzēja, ka viņai, plati smaidīdams, tuvojas Berovs. Viņa ne�smaidīja pretī. Kāpēc tik gar� ģīmis? viņ� noprasīja, apsēdies Sārai blakus uz sola.

-��� Es nobijos, ka tu neatnāksi.

-��� To es redzu, Berovs atteica, ieraudzījis apkodītos nagus.

-��� Un tagad es gribu dzirdēt iemeslu, kāpēc tu man liki nākt �urp tādu gabalu?

-�� Man tev ir lūgums. Man nav viegli to prasīt, tāpēc gribēju to izteikt aci pret aci.

-��� Sāra, ja tu gribi, lai es izo�ņāju visu par D�eredu, es atsakos.

-��� Lūdzu, vispirms uzklausi mani! Sāra sacīja. Es saprotu, ka tev tas ir nepatīkami, bet es esmu iekļuvusi nelaimē.

-�� Sāra, nevajag. Mēs abi�

-�� Jā, es zinu, jūs jau sen esat pazīstami. Un saprotu, ka tu ne�gribi viņam nodarīt ļaunu. Ta�u man ļoti vajadzīga tava palīdzība. Nudien vai tu tie�ām domā, ka es tev to lūgtu, ja tas nebūtu dzī�vības un nāves jautājums?

Berova skatiens aizklīda līdz Hudzonas upei.

-�� Tas patie�ām ir tik svarīgi?

-��� Es zvēru pie Dieva, Lenij! Citādi es �eit nesēdētu.

Berovs vēl aizvien izvairījās no Sāras skatiena, visu uzmanību veltīdams milzu "Colgate" pulkstenim, kas peldēja pa upi.

-������������ Tik-tak, tik-tak, viņ� no�ukstēja, pagriezdamies pret Saru.

-��� Piedod, mīļā sirds, es nevaru tā rīkoties.

-�� Tu nesaproti! Sāra iesaucās. Tas ir�

-�� Sāra, nepin mani �ajā lietā! Man jau tā nav viegli. Es pastās�tīju D�eredam, ka aicini mani uz tik�anos, un lūdzu atļauju uz to iet. Viņ� man ieteica tev kaut ko samelst. Es neatļautos tādu cūcī�bu pret tevi, ta�u ari pret viņu bū�u godīgs. Tikai tā es varu būt dro�s, ka jūs abi paliksiet mani draugi.

-�� Tātad tu man nepalīdzēsi?

-��� Diem�ēl ne, Berovs sacīja. �oreiz būs jāiztiek bez manis.

Ejot lejā pa kāpnēm, kas veda uz Rokfellera centra pagalmu, Sāra jutās kā no laivas izmesta. Tik�anās ar Berovu bija noritējusi krietni draņķīgāk, nekā gaidīts, un bailes, ka D�ereda dro�ība pa�mazām izslīd viņai no pirkstiem, auga augumā. Pie ieejas advo�kātu biroja "Veins un Portnojs" ikgadējā rudens sarīkojumā, ko mīļi dēvēja par izlaiduma balli, Sāra dziļi ievilka elpu un centās izmest no prāta dienas notikumus. D�ereds nedrīkstēja redzēt sie�vu satrauktu, un viņai bija jāizliekas mierīgai.

Sameklējusi Sāras vārdu divdesmit divu lappu�u garajā sarakstā starp vairāk nekā tūksto� vārdiem, viesu uzņēmēja norādīja uz mil�zīgu telti vietā, kur parasti atradās Rokfellera centra slidotava.

-��� Kā redzat, mēs uzslējām telti, lai jūs varētu justies pasargāti. Tur ir deju zāle, par mūziku gādā dīd�ejs sers Elijs. Ja vēlaties ko uzkost, dodieties turp. Viesu uzņēmēja norādīja uz veikaliņu rin�du, kas stiepās gar slidotavu.

-��� Vai restorāni ir vaļā?

-�� Tikai viesiem, viesu uzņēmēja atteica. Mēs noīrējām gan restorānus, gan kafejnīcas. �ajā vakarā viss pieder jums.

Sāra nogrozīja galvu par �ādu pārspīlētu izrādī�anos. Pa ceļam uz garderobi viņa novilka jaku, zem kuras bija melna kleita. Tā bija kā nosēta ar melnām pērlītēm un cie�i piekļāvās auguma aprisēm. Iegājusi milzīgajā teltī, viņa ieraudzīja pārpildītu improvizētu deju zāli, kur pāri kratījās apdullino�ā troksni. Viņi izskatās tik jauni, Sāra nodomāja, dro�i vien tikko beigu�i augstskolu. Viņa atcerējās, kā D�ereds bija viņu aizvedis uz pirmo izlaiduma balli. Tas bija Kārlailā. D�ereds nesen bija sācis strādāt birojā, un viņi tikai pirms mēne�a bija nosvinēju�i kāzas. Balles ekstravagances pārsteigti, vi�ņi pirmo stundu nogar�oja ikvienu no piecpadsmit uzkodām sā�kot no su�i un grilētiem tomātiem līdz jērgaļas karbonādei. Brīdi uzkavēju�ies, lai iedzertu kopā ar Lubecki un vēl da�iem advokātu biroja partneriem, abi aizsteidzās dejot. Kop� tā laika gan D�ereda izlaiduma ballē "Veins un Portnojs", gan līdzīgā sarīkojumā Sāras advokātu birojā "Viniks un Trudo" ar katru gadu D�ereds un Sāra dejoja arvien mazāk un dzēra arvien vairāk. Tā ir daudz vienkār��āk, Sāra pavīpsnāja un izgāja no telts.

Ēkas pirmajā stāvā Sāra ievēroja, ka vienīgais, kas mainījies kop� Kārlailas laikiem, ir atra�anās vieta. Restorāni bija izrotāti un iekārtoti tradicionālajā "Veina un Portnoja" stilā. Zālēs bija izvietoti uzkodu galdi, dzērienus pasniedza se�os bāros, un tie pa�i vecie advokāti tajos pa�os vecajos smokingos risināja tās pa��as vecās sarunas.

-��� Sāra! Esmu �eit! kāds viņai uzsauca no otra telpas gala. Viņa pazina D�ereda balsi un staipīja kaklu, mēģinādama viņu ieraudzīt. Vīrs pamāja ar roku, un Sāra pamanīja, ka viņ� stāv blakus pavecākam vīram ar iesirmiem deniņiem.

-�� Fred, iepazīsties, tā ir mana sieva, D�ereds abus iepazīsti�nāja, kad Sāra piegāja klāt. Sāra, tas ir Freds D�ozefs, iespējams, izcilākais advokāts firmā.

Savilkusi seju atbilsto�ā smaidā, Sāra pieklājīgi paspieda vī�rietim roku.

-��� Priecājos, ka varu beidzot ar jums iepazīties! viņa sacīja.

-�� Tam es ticu, Freds attrauca. Iesmējās tikai D�ereds, un Freds turpināja: D�ereds pastāstīja, ka jūs darbojaties pretējās pusēs. Dro�i vien tas nav viegli.

-�� Jā, viņa noteica, nespēdama vairs izmocīt smaidu. Fred, vai jūs neiebilstu, ja parunā�u ar vīru divatā? Neesmu redzējusi viņu visu dienu un�

-�� Nevajag taisnoties! Freds viņu pārtrauca. D�ered, saskriesimies vēlāk, labi?

-�� Ar lielāko prieku, D�ereds, plati smaidīdams, noteica. Tik�līdz Freds vairs nebija redzams, viņa smaids nozuda. Kas tev, ellē, uznācis? viņ� uzkliedza Sārai. Viņ� ta�u ir partneris!

-��� Man vienalga, kaut vai tava māte! Sāra atcirta. Man nav garastāvokļa!

Viņiem pievērsās da�i skatieni. Negribēdams piedzīvot scēnu, D�ereds paņēma sievu aiz rokas un nesteidzīgi aizveda uz resto�rāna zāles stūri. Ta�u arī tur nevarēja sarunāties netraucēti, un abi devās uz virtuvi. Tur uz visām pusēm �audījās viesmīļi ar sud�raba paplātēm. D�eredam bija svarīgi vienīgi tas, lai tuvumā ne�būtu advokātu.

Pirms D�ereds paguva bilst kaut vārdu, pienāca viesmīlis.

-��� Piedodiet, ser, jūs nedrīkstat �eit uzturēties. Te ir karsti �ķīvji�

-�� Tikai da�as minūtes, D�ereds uzstāja.

-�� Bet, ser�

D�ereds aizvilka Sāru pie virtuves galasienas, un viņi nostā�jās blakus netīro trauku kaudzei.

-�� Te mēs nemaisīsimies jums pa kājām. Atvēliet mums da�as minūtes.

Saērcinātais viesmīlis aizgāja, un D�ereds pievērsās sievai.

-�� Vairs nekad mani tā neapkauno! viņ� Sārai sacīja. Birojs ir visa mana dzīve.

-�� Tu labi zināji, ka es negribēju �urp nākt.

-�� Tomēr biji ar mieru.

-��� Biju, bet negribēju.

-�� Tu domā, ka es gribu? Man darba ir pāri galvai. �ī lieta mani nobeigs!

-��� Kā tad! Tev vienmēr ir grūtāk.

-��� Patiesībā ir gan, D�ereds pacēla balsi. Tu vismaz varētu izturēties pret mani ar sapratni.

-��� Kāpēc? Vai tu pret mani tā izturies? Kad izsaku vēlē�anos satikt Kozlovu, tu liec man iesniegt lūgumu rakstiski.

-�� Ak tur tā vaina! Tu dusmojies tāpēc, ka es ievēroju kārtību. Piedod, mīlulīt, bet, ja tu negribi spēlēt vīru spēles�

-�� Aiztaupi man �īs banālās ma�o frāzes! Te nav nekādas vīru spēles un kārtības jau ne tik. Glu�i vienkār�i tu esi uzpūtīgs ēzelis!

-��� Ak tā gan?

-�� Skaidrs, ka esi! Kāpēc gan vēl tu liktu man lēkt cauri taviem bezgalīgajiem papīra riņķiem?

-�� Kāpēc gan tu zvanītu uz mana advokātu biroja Informācijas nodaļu, izliekoties par Ketlīnu? D�ereds cirta pretī.

Sāras sirds pamira.

-��� Par ko tu runā?

-�� Sāra, es zinu, ka tā biji tu. Vai tu domāji, ka man neviens to nepateiks? Kāds esot centies iegūt ziņas par Kozlova rēķiniem. Kad man to pastāstīja, es uzreiz sapratu, ka tā biji tu.

Sāra neteica ne vārda.

-��� Un tu vaino mani netīrā spēlē! D�ereds turpināja. �āda rīcība ne tikai pārkāpj pusduci ētikas noteikumu, bet arī laupa ticību tev. Tu lieliski zini, ka iz�ķiras manas karjeras liktenis, to�mēr man aiz muguras rīkojies negodīgi. Es tev nekad nespētu to nodarīt.

-�� Ak nespētu?

-Jā, nespētu! D�ereds noskaldīja.

-�� Tad kāpēc tu liki Berovam stāstīt man pasakas?

D�ereds uzmeta sievai saniknotu skatienu.

-�� Tu nemū�am neko tādu man nespētu nodarīt? Sāra dzēlīgi izgrūda. Tu mums esi tik ideāls un korekts, strādā superzvaig�ņu birojā, kas rīko iespaidīgas balles un pau� savu mū�īgo uz�varētāju attieksmi. Bet vienu es tev pateik�u skaidri un gai�i mēs abi strādājam vienādi ne�ēlīgi. Vienīgā at�ķirība ir tāda, ka es ne�izliekos. Es neizliekos, ka būvēju savu māju uz augstas morāles pamatiem�

*

-���� Es negribu klausīties lekcijas! D�ereds viņu pārtrauca.

-��� Es zinu, ko esmu izdarījis, un uzņemos par to atbildību. Ja gribi runāt par konkrēto lietu, tā arī dari. Man nav vēlē�anās ik vakaru ka�ķēties par mūsu at�ķirīgajām stratēģijām.

Sara atspiedās pret ledusskapi un dziji ieelpoja.

-��� Esmu ar mieru. Kas vēl mums pārrunājams?

-�� Vai mēs nevarētu paraudzīties reāli uz �o jautājumu un slēgt lietu? D�ereds jautāja. Esmu pārliecināts, ka tai pēc iespējas drīzāk jāpieliek punkts. Jo ilgāk mēs to vilksim garumā, jo mazāk laika mums atliks papum, un viņ� noteikti�

-�� Tu nu gan esi maita!

-��� Ko es tādu�

-�� Neuzdro�inies viņu pieminēt! Sāra iekliedzās. Tas tev nav nekāds trumpis, ar ko ietekmēt mani pārrunās! Viņ� ir mans radi�nieks! Vai skaidrs?

-�� Sāra, es apzvēru, ka negribēju neko sliktu. Es tikai�

-��� Es ļoti labi saprotu, ko tu gribēji. Ja vēlies apspriesties, lai notiek, bet papu neaiztiec! Lai es nedzirdētu tevi pieminam viņa vārdu!

-��� Labi. Turpināsim! Cik man zināms, tev �ajā lietā nekā nav. Ar savu nekompetento policistu un neuzticamo liecinieci tu ar pū�lēm panāci, lai izvirza apsūdzību, un labi zini, ka tiesas zālē es tos abus saraustī�u gabalos. Tev pa�ai būs vieglāk, ja uzklausīsi manu padomu. Beidzamo reizi brīdinu ja tu neslēgsi lietu, tie�sas zālē cietīsi sakāvi. Izvēle ir tavās rokās.

-��� Iespaidīga runa, Sāra atzina. Bet tu no prāvas vaļā netik�si. Nemaz neceri!

D�ereds sa�ņaudza dūres, un viņa seja pietvīka.

-��� Nolādēts, Sāra, kāpēc gan tev jābūt tik stūrgalvīgai?

-��� Jocīgi, Sāra auksti izmeta, dodoties uz virtuves durvīm,

-��� es nupat gribēju uzdot tev to pa�u jautājumu. Pagrūdusi vaļā durvis, viņa uzsauca pār plecu: Lai tev jauka balle!

-�� Jūs izskatāties �ausmīgi, Sārai pēc nedēļas sacīja liftnieks. -Jums vajadzēja mani redzēt, kad pamodos, Sāra attrauca.

Bālajā sejā bija skaidri saskatāmi maisiņi zem acīm. Es nopūlē�jos veselu stundu, lai tik labi izskatītos.

-��� Tā alla� notiek kad sākat zaudēt tiesā, miegs ir vējā.

-��� Kur� teica, ka es tiesā zaudē�u? Sāra noprasīja. Lifta dur�vis aizvērās.

-�� Nedusmojieties, es tikai atkārtoju to, ko man gadījies noklau�sīties. �īs kabīnes sienās runā, ka jums jāstājas pretī savam vī�ram. Sirsniņ, ja gribējāt sevi paspīdzināt, varējāt izvēlēties mazāk sāpīgus paņēmienus. Velti izgaidījies smaida atblāzmu Sāras sejā, vīrietis piemetināja: Kļūst aizvien grūtāk, vai ne?

Sāra pamāja.

-��� Kad vīrs ķērās pie �īs lietas, mani mocīja doma, ka es varu viņam nodarīt pāri. Bet tagad� tagad tas kļūst arvien personis�kāk. Mēs ik dienas atrodam jaunu veidu, kā viens otram iegrūst dunci mugurā.

-�� Skaidrs, ka tā ir. Bailes vislabāk var noslēpt aiz dusmām. Tas ir loģiski. Jums nevajadzētu brīnīties.

-��� Es nemaz nebrīnos, tikai esmu sarūgtināta. Biju domājusi, ka mēs esam stiprāki.

-�� Tam nav nekāda sakara ar spēku. Jo ilgāk tas vilksies, jo rie�bīgāk kļūs. Jūs, sirsniņ, vēl piedzīvosiet daudz nepatīkama.

-�� Dāmel, jūs nudien protat uzmundrināt. Sāra atspiedās pret kabīnes sienu.

-��� Pamēģināsim citādi, viņ� atbildēja. Kad lifts tuvojās septī�tajam stāvam, Dārnels, pūlēdamies atdarināt Etelu Mērmenu, no�dziedāja: "Viss būs jauki, viss būs labi, visa pasaule tev būs uz delnas. No �ā brī�a, no �īs vietas�"

-��� "Nākotne izskatās ro�aina�" abi nodungoja, un Sāra sma�giem soļiem izgāja no lifta. Paldies, Dārnel! viņa uzsauca, pirms durvis aizslīdēja ciet.

Ejot pa gaiteni, Sāra ieraudzīja policistu Makeibu, kas, atspie�dies pret Gafa galda stūri, gaidīja viņu. Viņa pameta skatienu pār plecu uz tāfeli, kurā sekretāre atzīmēja darbinieku iera�anos. Mag�nēts iepretim Viktora vārdam bija piestiprināts ailē "Nav". Viņ� vēl nav atnācis, Sāra, atviegloti nopūtusies, piesteidzās pie Makeiba un ieaicināja viņu kabinetā.

-��� Vai kas noticis? policists noprasīja.

-��� Nebūt ne, viņa attrauca, aizvērusi durvis. Man radies kāds jautājums, un es ceru, ka jūs man varētu palīdzēt.

-��� Klājiet vaļā! Makeibs mudināja.

-��� Vai jūs pēc aresta sekojat līdzi lietas gaitai?

-�� Tas atkarīgs no konkrētas lietas. Ja noziegumā būtu sa�auts mans pārinieks, cietis mans draugs vai radinieks, es katrā ziņā interesētos, kas tiek darīts. Ta�u mums nav laika sekot katras lie�tas gaitai, turklāt lielākā daļa tiek izlemtas ārpus tiesas zāles.

-��� Vai �ī lieta uzskatāma par nenozīmīgu?

-��� Neapbruņota ielau�anās? Tas ir gandrīz tas pats, kas ielas �ķērso�ana nepareizā vietā. Tādas man gadās nedēļā vairākas, un man nav vaļas par tām interesēties.

-�� Tātad, ja es vai cits prokurora palīgs, kam tiktu �ī lieta, to nobēdzinātu uz mū�īgiem laikiem, jūs par to nemaz neuzzinātu.

-Ja sekotu līdzi, kas ar to noticis, tad zinātu. Ta�u diez vai es to darītu. Mans pienākums bija savākt Kozlovu uz ielas, par pā�rējo jāgādā jums.

-��� To jau mēs darām, Sāra novilka. īpa�i, kad neviens ne�skatās.

Izgājis no Sāras kabineta, Makeibs gaitenī sastapa divus kolē�ģus no iecirkņa. īsi apspriedis ar tiem ierosinātās krimināllietas un jaunumus darbā, Makeibs devās uz liftiem. Pagājis garām ap�sargam, viņ� apstājās, jo kāds aiz�ķērsoja ceļu uz turniketu. Tas -v bija Viktors.

-��� Vai jūs esat Maikls Makeibs? Viktors jautāja, nomērīdams policistu ar dzedru skatienu.

-�� Tas atkarīgs no tā, kas prasa, Makeibs noteica. Vai gribat man izsniegt tiesas pavēsti?

Viktors izmocīja smaidu.

-��� Nekā tamlīdzīga. Es tikai gribēju iepazīties. Viņ� pastiepa roku. Mani sauc Viktors Stokvels.

-��� Ā, tas slavenais Viktors! Makeibs attrauca, paspiedis vi�ņam roku. Ko jūs no manis gribat?

-��� Redziet, Viktors uzlika roku Makeibam uz pleca, es vēlos uzdot da�us jautājumus.

-��� Vai tas būs ilgi? Man jāskrien uz�

-��� Neuztraucieties! Viktors viņu mierināja. Tas aizņems pa�visam mazu brītiņu.

Pēc pusstundas Sāra zvanīja Petijai Herisonei. Neviens necē�la klausuli. Viņa nospieda atvieno�anas taustiņu un sastādīja Klēras Donigeres numuru.

-��� Hallo! atsaucās Donigere.

-�� Sveicināta, mis Donigere! Te zvana Sāra Teita. Atvainojiet par traucējumu, es gribēju�

-��� Ko jums vajag? Donigere strupi noprasīja.

Pūloties runāt rāmā balsī, Sāra sacīja:

-��� Vai jūs varētu atlicināt mazliet laika un ļaut mums izstaigāt jūsu dzīvokli? Tā kā patlaban apkopojam faktus lietā, mums va�jadzētu rūpīgi izpētīt mājas plānojumu. Lai zvērinātie varētu iz�prast�

-��� Piedodiet, bet es jau pagāju�ajā nedēļā teicu, ka pēdējā laikā esmu aizņemta. Atvainojiet, ja izklausos nepieklājīga, ta�u man jābeidz saruna. Ardievu, misis Teita!

Saruna pārtrūka.

Sāra iebrāzās Konrādā kabinetā.

-��� Vai palīdzēsiet? Man vajadzīgs izmeklētājs.

-��� Kam jums izmeklētājs? Konrāds vaicāja.

-��� Es gribu noskaidrot, kas lēcies Klērai Donigerei, tāpēc man būs vajadzīgs profesionāls palīgs. Es neesmu mis Mārpla un vie�na nespē�u to paveikt.

-������������ Nomierinieties un sāciet visu no sākuma! Konrāds sacīja.

-��� Ko Donigere izdarījusi?

-�� Viņa neko nav izdarījusi. Viņa mums nepalīdz! Viņa negrib runāt par zādzību, negrib liecināt, negrib ielaist mūs savā mājā. Varētu domāt, ka mēs esam ienaidnieki.

-�� Nepieļaujiet tādu rīcību! Konrāds brīdināja, pavērsis pirk�stu pret Sāru. Es jau reiz jums teicu, ka vadības gro�i ir jūsu rokās un jūsu pienākums ir panākt, lai lieciniece kļūst atsaucīgā�ka. Ja Donigere atsakās jūs ielaist savā mājā, pasakiet, ka ir divas iespējas vai nu viņa ļauj jums pusstundu izlūkot māju, vai arī jūs ieradīsieties ar orderi notikuma vietas izpētei un se�iem poli�cistiem, fotogrāfu un reportieri, un visi �ie cilvēki degs nepacietī-

bā piedalīties astoņu stundu garajā ekskursijā pa viņas māju, un tajā būs iekļauta iespēja papluinīt viņas mantas. Kas zina, ko jums izdosies tur uziet? Ja viņa nereaģē arī uz to, sagrābiet viņu aiz pleciem un kratiet tik ilgi, līdz viņas smadzenēs uzrodas kā�da saprāta druska. Lai viņa vārdi izklausītos pārliecino�i, Kon�rāds sapurināja iedomātu cilvēku. Ja viņa atsakās pakļauties kārtībai, nekas cits neatliek!

Sāra pasmaidīja par Konrādā aizrautību.

-��� Ziniet, jūs esat ļoti glīts, kad dusmojaties, viņa sacīja.

-��� Pateicos! viņ� atteica un sakārtoja kaklasaiti. Jūs uzbudi�nāja tā purinā�ana, vai ne?

-�� Nu, nu! Sāra iesmējās, Konrādā atbildes izbrīnīta. Kur� teica, ka mani kaut kas uzbudinājis?

-��� Ne jau es. Es ne vārdiņa neesmu teicis.

-��� Tas ir labi. Par uzbudinājumu es to nekādā ziņā nesauktu. To varētu nodēvēt par vieglu uzjautrinājumu.

-Jauki. Varat izlocīties, cik tīk. Negrasos likt jums vārdus mutē. Vai ir vēl kas?

-��� Es ta�u teicu! Sāra atguva sarunas pavedienu. Man vaja�dzīgs policijas izmeklētājs, kas man palīdzētu.

Pēc krietna brī�a Konrādā kabinetā iegāja Gafs.

-��� Kas �eit norisinās? viņ� prasīja.

Sāra pacēla roku un �ukstēja:

-�� Konrāds mēģina mums sarunāt izmeklētāju.

-��� Jā, es saprotu, Konrāds sacīja. Paldies par palīdzību! Viņ� nolika klausuli un pagriezās pret Sāru. Nekā. Būs vien jā�strādā vienai.

-��� Arī viņ� atteicās? Sāra novilka.

-�� Neticami! Konrāds iesaucās. Ne iecirknis, ne vienība ne�bija ar mieru pie�ķirt mums izmeklētāju. Tāds gadījums manā praksē ir pirmo reizi.

-��� Kāpēc viņi kļuvu�i tik skopi?

-��� Pirmām kārtām izmeklētāju trūkst. Un vēl tā bud�eta ierobe��o�ana. Visi uztrauku�ies par savām darba vietām, un neviens negrib uzņemties sīku lietu.

-�� Varbūt tā ir tikai aisberga redzamā daļa, Sāra sacīja. Tik�pat labi Viktors varētu�

-�� Sāra, tas jums reiz ir jāizbeidz! Konrāds viņu aprāva. Pat Viktors nepazīst visus izmeklētājus, kuriem mēs zvanījām.

-��� Bet varbūt viņ� pazīst visus iecirkņu ser�antus, kas atbild par �o izmeklētāju norīko�anu? Sāra strīdējās pretī.

-������������ Tad nu gan liela mui�a! no dīvāna atskanēja Gafa balss.

-��� Es iesaku pa�iem turp aiziet un visu izpētīt. Vai mums vajadzīgs kāds izslavēts izmeklētājs, lai paveiktu to, ko pa�i varam izdarīt?

-�� Nu, nezinu, Konrāds novilka. Varbūt izklausīsies dīvai�ni, ka es to saku, ta�u, iespējams, �o lietu derētu nokārtot pirms tiesas, un punkts. Paturiet prātā Monegana teikto daudz svarī�gāk jums ir nezaudēt savu pirmo lietu tiesā. Jūsu liecinieki nevai�ro pārliecību, ka jums ir vērā ņemamas izredzes.

Sāra kodīja lūpu, negribīgi piekrizdama. Ta�u kop� negadīju�ma ar papu �ī lieta bija kļuvusi personiska. Likmes bija cēlu�ās. Tā bija cīņa par D�eredu.

-��� Nē, viņa atbildēja. Es nevaru to nokārtot pirms desas.

-�� Ja jūs tiksiet no �īs lietas vaļā, varēsiet strādāt ar pārējām�

-��� Es jau strādāju ar pārējām.

-Tie�ām? Konrāds noprasīja.

-�� Jā, es strādāju, viņa atkārtoja. Ja es nedabū�u izmeklē�tāju, rīt apciemosim Klēru Donigeri. Tad jau redzēsim, ko tur atra�dīsim.

Pusdivos D�ereds devās pusdienot uz biroja privāto ēdnīcu "Pie Veina". Milzīgajā ēdamzālē katru dienu vairāk nekā trīssimt darbinieku apmainījās jaunumiem, dalījās baumās un ieturēja maltīti.

Sēdēdams viens pats zāles galā, D�ereds nepiedalījās darba�biedru sarunās viņ� nenovērsa skatienu no dārzeņu zupas, bet prātu nodarbināja prāva. Kaut ari D�ereds baidījās, ka pārlieka pa�paļāvība var iemidzināt modrību, viņ� jutās pārliecināts par sevi. Sārai joprojām trūka laba tiesa informācijas, un viņas lieci�nieki ar katru dienu kļuva aizvien neatsaucīgāki. Aizstāvības pu�ses izredzes izskatījās spo�as, un vislabākais bija tas, ka tādējādi sievai nekas nedraudēja. Tāpēc, ieraudzījis zālē ienākam Marti�nu Lubecki, D�ereds pamāja ar roku, piesaistot priek�nieka uzmanibu.

Nesdams paplāti ar ēdienu, Lubeckis piegāja pie D�ereda gal�diņa.

-��� Kas tad tev tā par prieka lēkmi? viņ� apjautājās.

-����� Tāpat vien, D�ereds atteica. Es tikai atminējos "AmeriTex", ar kuru strādāju pagāju�ajā nedēļā.

-��� D�ered, neuzprasies uz komplimentiem!

-��� Es neuzprasos.

-��� Kā nu ne, Lubeckis attrauca un, nolicis paplāti uz galda, apsēdās. Neuztraucies, es dabūju priek�likumu kopijas, un tu esi strādājis godam.

-��� Paldies! D�ereds sacīja.

-��� Un tagad pastāsti par Kozlova lietu! Kā izskatās?

-��� Labi. Ļoti labi. Joprojām ceru, ka lieta tiks slēgta, lai gan pa�gaidām izskatās, ka Sāra tam nepiekrīt.

-�� Cik spēcīgi ir viņas argumenti?

-��� Necik iespaidīgi tie nav. Manuprāt, nedēļas beigās Sāra at�jēgsies, ka viņai draud zaudējums. Viņa ļausies izmisumam, un man ir padomā da�as viltības.

Atspiedusies pret metrovagona durvīm, Sāra iegrima pārdo�mās par to, kādā ķibelē iekūlusies. No brī�a, kad viņa bija piesa�vinājusies lietu, dzīve ritēja no kalna lejup, un, lai arī kā viņa no�pūlējās, rāpdamās atpakaļ, bija acīmredzams, ka viņas mazā pasaulīte brūk un jūk. Vilciens devās ārā no pilsētas, katrā pietu�rā ieplūda piepilsētas iedzīvotāju pūļi, un Sāru aizstūma uz va�gona vidu. Iespiestu starp sve�iem cilvēkiem, viņu pārņēma klaustrofobija. Viņa pavēra mēteli, lai atvēsinātos, ta�u metro sau�sajā, pēc krīta smar�ojo�ajā gaisā ķermenis pārklājās nepatīka�miem sviedriem. Aizvērusi acis, viņa mēģināja nelikties manām pārējos pasa�ierus. Sāra pūlējās aizmirst D�eredu, Kozlovu un Iekritu�os Vaigus un centās nedomāt par vecākiem, radiem un to, kas notiks, ja viņa �ajā lietā zaudēs. Ta�u visi pūliņi izmest no prāta, izslēgt no apziņas �os satrauco�os notikumus bija velti, un viņa atkal un atkal domās atgriezās pie papus. Viņa nemū�am neaizmirsīs bailes papus acīs tobrīd, kad viņu ieveda palātā. Sāra gandrīz bija zaudējusi viņu, un viņ� to saprata. Papus bija sa�lauzts. No �īm izjūtām Sāra nespēja atbrīvoties un saprata ja viņa nerīkosies, tāds pats liktenis gaida D�eredu. Saņem sevi ro�kās, viņa sev pavēlēja, �ņaudzīdama portfeļa rokturi. Gan viss būs labi.

Kad vilciens apstājās Septiņdesmit devītās ielas stacijā, Sāra izspraucās no vagona, izmisīgi alkdama ievilkt plau�ās svaigu gaisu, un, cik vien a�i spēja, uzskrēja pa kāpnēm, izgāja uz ielas un atviegloti uzelpoja. Mājupceļā Sāra atkal centās sevi pārlieci�nāt, ka viss būs kārtībā, viņai tikai jānomierinās un jāsaņemas. Nogriezusies gar stūri savā ielā, viņa izdzirdēja aiz muguras kādu uzsaucam:

-��� Ei, Sāra! Kas jauns?

Sāra apcirtās. Ieraugot D�ouelu Vestmenu, kaimiņu no aug��stāva dzīvokļa, viņai kā akmens novēlās no sirds.

-�� Piedod, D�ouel, es tevi noturēju par kādu citu.

-�� Negribēju tevi sabiedēt, D�ouels sacīja, pienākdams viņai klāt. Vai tu slikti jūties? Vai neesi slima?

-������������ Nē, var iztikt, Sāra izvairīgi atteica. Abi piegāja pie mājas.

-��� Laikam bū�u saaukstējusies. Gadījusies grūta nedēļa.

-�� Es tevi saprotu. Darbs nudien reizēm atņem visus spēkus, D�ouels noteica. Starp citu, kas atgadījies tavam portfelim?

Sāra nolaida skatienu un ieraudzīja, ka uz ādas portfeļa sā�niem uzskripāts vārds "Uzvari!". Sirds teju apstājās. Briesmas bija tuvāk, nekā viņa domāja, tās bija stāvēju�as viņai līdzās metrovilcienā.

Ceturtdienas rītā Sāra stāvēja Austrumu Astoņdesmit otrās ie�las divsimt pirmā nama priek�ā, nepacietīgi gaidīdama Konrādu un Gafu. Kop� pēdējās sarunas ar Petiju Herisoni bija aizritējusi vairāk nekā nedēļa, un Sāra apzinājās, ka tuvākajā laikā jāatrod kāds pavediens, citādi tiesas prāvā viņai klāsies grūti. Aplūko�dama veco, tomēr labi saglabāju�os sarkanbrūno ķieģeļu ēku ar puķupodiem abpus ieejas durvīm un elegantiem augstiem logiem, viņa neviļus salīdzināja Klēras Donigeres mītni ar savējo. Sāras un D�ereda sarkanbrūnajai ķieģeļu ēkai piemita Aug�vestsaidas iezīmes, toties Donigeres mājai Aug�īstsaidas elegance.

[�iebrauca taksometrs, un no tā izkāpa Gafs un Konrāds.

-�� Tad �eit Kozlovs sadomāja ielauzties, Gafs novilka, aplū�kodams māju.

-�� Apskatiet to rūpīgi! Konrāds uzsauca. Iztēlojieties, kā �eit risināju�ies notikumi!

Paklausot Konrādā norādījumam, kolēģi cie�i raudzījās uz ēku, domās uzburdami ainu, kā policists Makeibs aizvelk Kozlovu pie Donigeres nama durvīm un Petija Herisone slepus to vēro pa durvju actiņu.

-�� Labi, es beidzu! Gafs pēc mirkļa noteica. Vai varam iet iek�ā?

-��� Klusē! Konrāds un Sāra reizē viņam uzsauca.

Kad visi bija pamatīgi nopētīju�i ēkas fasādi, Konrāds un Gafs uzgāja pa kāpnēm.

-��� Uzgaidiet mirkli! Sāra sacīja. Vispirms es gribu aprunā�ties ar Herisoni. Kop� izmeklē�anas zvērināto tiesas man nav iz�devies ar viņu sazināties.

Sāra devās pāri ielai uz Herisones māju. Konrāds un Gafs se�koja.

Sāra piespieda durvju zvanu, un Konrāds ar pirkstu aizsedza durvju actiņu.

-��� Kāpēc jūs tā darāt? Sāra jautāja.

-�� Ja viņa negrib ar mums runāt, tad, ieraudzījusi mūs te stā�vam, izliksies, ka nav mājās, viņ� �ukstēja. Bet tagad viņa būs spiesta jautāt�

-��� Kas tur ir? viņpus durvīm atskanēja balss.

-��� Mis Herisone, te Sāra Teita, Sāra sacīja. Es gribu uzdot jums da�us jautājumus.

-��� Nē! Herisone asi atbildēja. Ejiet prom!

-��� Tas neaizņems daudz laika, Sāra neatkāpās. Es apsolu.

-��� Es jūs lūdzu ejiet prom! Mūsu saruna ir galā.

Sāra apjukusi paraudzījās uz Konrādu.

-��� Mis Herisone, vai viss ir kārtībā? viņa vaicāja.

Atbildes nebija.

Piedauzījis pie durvīm, Konrāds sauca:

-��� Mis Herisone, te runā apgabala prokurora palīgs Kor.rads Mūrs. Jums ir divas iespējas vai nu jūs tagad atverat durvis, vai arī ielaidīsiet mūs vēlāk ar pārmeklē�anas orderi, veselu automa��īnu policistu un taranē�anas ierīci. Agri vai vēlu mēs iekļūsim mājā.

-�� Jums nav iemesla pieprasīt pārmeklē�anas orderi, Sāra �uk�stēja.

-��� Viņa to nezina, Konrāds noburk�ķēja zem deguna un ska�ļā balsī sacīja: Mis Herisone, jums ir trīs sekundes laika, lai iz�lemtu. Pēc tam mēs darīsim zināmu visai apkaimei, ka jūs atsa�kāties sadarboties ar varas iestādēm. Viens� divi�

Noklik�ķēja aizbīdņi, un durvis atvērās.

Sāra iegāja nekārtīgajā mājā. Herisone uzgrieza viņai mugu�ru, turēdama kreiso roku pie sejas.

-��� Vai ar jums kas noticis? Sāra apvaicājās, aizskarot viņas plecu.

Herisone pagriezās, un Sāra zem pietūku�ās kreisās acs ierau�dzīja tum�i violetu zilumu. Apak�ējā lūpa bija pārsista, uz labā vaiga vīdēja vēl viens zilums. Labā roka bija ieģipsēta un ielikta marles saitē. To ieraugot, Sārai sametās �ķērmi. Herisone vairs ne�bija tikai lieciniece, tagad viņa bija cietusī.

-��� Kas jums to nodarīja? Sāra noprasīja.

-��� Lūdzu, ejiet prom� Herisone lūdzās ar asarām acīs.

-��� Pasakiet, kas to izdarīja! Sāra neatlaidās. Vai Kozlovs?

-�� Mēs varam jūs aizsargāt, Konrāds piebilda.

Herisone apsēdās uz dīvāna dzīvojamā istabā.

-��� Viņa solīja, ka mani aizsargā�ot, un lūk, kur tas noveda! Herisone iesaucās, rādīdama uz Sāru.

-��� Bet �oreiz�

-��� Viņ� man salauza plaukstas locītavu! Herisone kliedza, asarām ritot pār vaigiem. Ar kailām rokām!

-��� Pasakiet, kas tas bija, Sāra ierunājās, apskaudama Herisoni ap pleciem.

-�� Nost no manis! Herisone parāvās sāņus. Aizvācieties no manas mājas! Ierodoties �eit, jūs mani apdraudat. Ja gribat kādu apgrūtināt, ejiet un uzmācieties Donigeriem! Viņi bija tie, kas visu iesāka!

-��� Lūdzu, mis Herisone, ļaujiet man jums palīdzēt!

-��� Es negribu jūsu palīdzību! Es gribu, lai jūs aizejat! Heri�sone pietvīkusi kliedza. Vācieties ārā! Izvācieties no manas mājas!

Nezinādama, ko atbildēt, Sāra devās uz ārdurvīm.

-�� Es tikai gribēju būt laba pilsone! Herisone brēca. Un vai�rāk nekas tikai laba pilsone!

-�� Mēs to zinām, Konrāds teica, sekodams Sārai. Tāpēc mēs� Durvis aizcirtās.

Gafs uzmeta skatienu Sārai.

-�� Ak dievs! viņ� novilka. Grūti noticēt, vai ne?

-����������� Ar kailām rokām, Sāra teica. Viņ� pārlauzis plaukstas locītavu ar kailām rokām. Kas tie par dzīvniekiem, ar kuriem mums darī�ana?

-��� Uz to es nevaru atbildēt, Konrāds atteica. Toties man ir da�i jautājumi Klērai Donigerei.

Konrāds pārgāja pāri ielai, pieklaudzināja pie Donigeres dur�vīm un, piespiedis pirkstu pie durvju actiņas, gaidīja.

Velti. Konrāds nospieda zvana pogu un piedauzīja vēlreiz.

-�� Varbūt viņa dzirdēja jūsu saucienus, Sāra sacīja.

-�� Vai arī nav mājās, Gafs piebilda.

-��� Muļķības! Konrāds attrauca. Es zinu, ka viņa tur ir. Dimdinādams ar dūri pa durvīm, viņ� ieaurojās: Veriet vaļā, mis Donigere! Mēs zinām, ka jūs tur esat!

-������������ Lai paliek! Gafs izmeta un pagriezies devās lejā pa kāpnēm.

-��� Atradīsim viņu vēlāk.

Tā kā otrpus durvīm valdīja kapa klusums, Konrāds sekoja Gafam.

-��� Vai jūs nenāksiet? Konrāds apjautājās. Sāra joprojām stā�vēja pie Donigeres nama durvīm. Pēc brī�a viņa nokāpa lejā un nostājās blakus abiem vīrie�iem.

-�� Ko jūs tur ieraudzījāt? Konrāds noprasīja.

-��� Mis Herisone ieteica mums parunāt ar Donigeriem it kā viņa nedzīvotu viena. Es uzmetu aci pastkastītei, un tur bija rak�stīts "Arnolds Donigers ar sievu". Iznāk, ka Klēra Donigere ir pre�cējusies.

-�� Tad kāpēc mēs neko neesam dzirdēju�i par tādu misteru Donigeru? Gafs jautāja.

-�� To es ari gribētu noskaidrot, Sāra atteica. Tas nebūs grūti.

Sāra no kabineta piezvanīja Klērai Donigerei.

-��� Hallo! Te Klēra, sacīja Donigere, pacēlusi klausuli.

-�� Sveicināta, misis Donigere! Jums zvana Sāra Teita. Man jums būtu neliels lūgums.

-�� Ak, mēs jau vakar visu izrunājām! Donigere nopūtās. Es�

-�� Es gribēju aprunāties ar jūsu vīru.

Līnijas otrā galā iestājās klusums. Tad Donigere atbildēja:

-�� Mans vīrs ir miris.

-�� Man ļoti �ēl, Sāra pārsteigta izdvesa. Kad viņ� nomira?

Vēl viens īss klusuma mirklis.

-��� Pagāju�ajā piektdienā.

-��� Patie�ām? Sāra prātā pārskaitīja dienas, tad, pūlēdamās neizklausīties aizdomu pilna, sacīja: Ceru, ka liecību do�ana ne�traucēja sarīkot bēres. Kad tās notika?

-�� Sestdien. Pirms Sāra uzdeva nākamo jautājumu, Donigere pasteigusies piemetināja: Atklāti sakot, pēdējā nedēļa bija bez�gala smaga. Vīrs jau ilgi slimoja, un cukura diabēts beigu beigās viņu pievārēja. Tie�i tāpēc es negribēju iesaistīties tajās tiesas pa�darī�anās salīdzinājumā ar to, ko biju pārdzīvojusi, viss cits li�kās bezjēdzīgs.

-�� Jā, es jūs pilnīgi saprotu. Atvainojos par savu uzmācību!

-�� Tas nekas, Donigere atteica. Piedodiet, ja biju strupa pret jums. Man vēl jāpierod pie jaunajiem apstākļiem.

-��� Protams, Sāra teica. Izsaku jums visdziļāko līdzjūtību. Piedodiet, ka jūs traucēju.

Nolikusi klausuli, Sāra pievērsās Konradam un Gafam.

-�� Viņ� ir pagalam? Gafs jautāja.

-��� Esot nomiris pagāju�ajā piektdienā, Sāra teica. Viņa pa�stāstīja, ka vīrs bijis diabētiķis un krietnu laiku smagi slimojis.

-�� Un jūs nenoticējāt nevienam viņas vārdam, vai ne? Kon�rāds sacīja.

-��� Protams, ne. Mēs ar �o sievieti sazinājāmies katru mīļu brīdi divas nedēļas. Viņa aizmirsa ieminēties par vīra nāvi? Mēs tikā�mies pirmdien, un viņa nebilda ne pu�plēsta vārda, kaut gan to�brīd jau tre�o dienu bijusi atraitne.

-��� Ko tu grasies darīt? Gafs jautāja.

-��� Kas nepiecie�ams, lai saņemtu atļauju līķa ekshumācijai?

Pusdeviņos D�ereds vēl joprojām sēdēja savā kabinetā. Kozlovs bija aizgājis aptuveni pirms divām stundām, un Ketlīna ko�pā ar vīru bija devusies mājās pirms īsa brī�a. Izbaudīdams klu�sumu, tomēr nespēdams atslābināties, D�ereds sēdēja uz krēsla malas un domās iztēlojās gaidāmo sarunu ar Sāru. Vispirms viņ� pastāstīs, ka pusdienlaikā runājis ar papu, tā Sāra zaudēs modribu. Tad viņ� apjautāsies, kā sokas darbs. Kaut gan Sāra dro�i vien atkal kļūs piesardzīga, D�ereds saprata, ka nedrīkst vilkt ga�rumā. Pēdējos vakarus viņ� bija novērojis, ka jebkur� temats iz�raisa Sārā neiecietību un ilgsto�a saruna par darbu neveicina sa�pratni.

D�ereds ieskatījās pulkstenī. Ilgāk gaidīt vairs nevarēja. Jau kop� pusdienām viņu mocīja kārdinājums piezvanīt, ta�u viņ� da�rīja prātīgi, atlikdams to līdz vēlam vakaram. Ap �o laiku Sāra būs nogurusi un īdzīga, garā darbadiena būs prasījusi savu. Kā savulaik mēdza atkārtot viņa uzņēmējdarbības tiesību profesors: "Jo vairāk novārdzināts laupījums, jo vieglākas medības." Tā bija banāla frāze, ta�u brīdī, kad D�ereds pacēla klausuli, viņ� cerēja, ka teiciens izrādīsies pareizs.

Uzgriezis numuru, viņ� pēc brī�a izdzirdēja sievas balsi sa�kām:

-�� Apgabala prokurora palīdze Teita.

-�� Sāra, tas esmu es.

-�� Ko tu gribi?

-�� Es gribēju apvaicāties, kā tev klājas. Vai tad nedrīkst? D�e�reds sirsnīgā un labsirdīgā balsī sacīja.

-��� Kopumā labi. Kas jauns?

-��� �odien zvanīju papum. Pēc balss sprie�ot, viņam kļūst la�bāk.

-��� Zinu. Pusdienlaikā biju aizskrējusi viņu apraudzīt, Sāra teica. Paldies, ka apjautājies par viņa veselību.

-��� Nav par ko.

Abi brīdi klusēja.

-��� D�ered, kāds ir īstais iemesls?

D�ereds nogrozīja galvu. Sieva pazina viņu pārāk labi.

-��� Es gribēju pēdējo reizi izteikt piedāvājumu.

-��� D�ered!

-��� Uzklausi mani! Es nespīdzinā�u tevi ar apsvērumiem par to, kas nestu labumu tavai vai manai karjerai. Mēs riskējam ar daudz ko svarīgāku. Tu teici, ka runa ir par mūsu laulību, mūsu dzīvību, un, iekams �ī lieta nebūs izbeigta, tās ir apdraudētas. Tu redzi, kādas pēdējās pusotras nedēļas laikā ir kļuvu�as mūsu at�tiecības. Ik dienu grau�am viens otru, ik vakaru izvairāmies no tā, kas mums ir ļoti svarīgs. Sāra, ja mēs �ajā brīdī lietu izbeigtu, mūsu dzīve, laulība un attiecības ar papu ievirzītos ierastajā gult�nē un mēs varētu atgriezties pie visa, ko ar tādām pūlēm notu�ram.

-��� Un tāds ir tavs beidzamais piedāvājums? Slavenā lietas iz�beig�ana?

-�� Jā, tā tas ir. Ja ne, jau rit sāk�u gatavot priek�likumus attiecī�bā uz lieciniekiem. Un, lai arī kā es censtos tevi pasargāt, tiklīdz �ī lavīna sāks velties, tā mūs aiznesīs uz tiesas zāli. Padomā labi, mīļā, pirms atbildi!

-��� D�ered, tu vari to ietērpt, kādos vārdos gribi, tā tik un tā ir manipulē�ana. Vai tie�ām tu iedomājies, ka es to nesaprotu? Sāra iesmējās. Turklāt vēl neesmu uzklausījusi medicīnas ekspertu domas.

-���� Kāda velna pēc ielau�anās lietā iesaistīts medicīnas eks�perts?

-��� Nu, ja izdosies pierunāt viņu, lai atrok Arnolda Donigera līķi, viņ� mums pavēstīs, vai nevajadzētu izvirzīt apsūdzību pret tavu klientu ari slepkavībā.

D�ereds paliecās uz priek�u.

-��� Kas ir Arnolds Donigers?

Nākamajā brīdī klausulē atskanēja klik�ķis. Sieva bija pārtrau�kusi sarunu.

-��� Kā viņ� reaģēja? Konrāds jautāja.

-��� Man liekas, viņ� pietaisīja bikses, Sāra noteica.

-�� Neticami! Ne aci nepamirk�ķinot, jūs nometāt klausuli.

-�� Viņ� ir to pelnījis. Zvana man, tēlo likumības iemiesojumu un cer, ka, spēlējoties ar manām jūtām, piespiedīs mani krist viņam pie kājām. Nevaru ciest, ka D�ereds izmanto pret mani papu un manu karjeru, ta�u viņ� zina, ka mani tas padara vai traku.

-�� Tas ir jūsu Ahilleja papēdis, un ikviens vērā ņemams preti�nieks to izmantotu savā labā.

-��� Bet es negribu pretinieku. Es gribu vīru.

-�� Sāra, ja jūs viņu tik ļoti mīlat kāpēc neesat ar mieru padoties?

Sāra pacēla acis pret Konrādu. Uzmācās vilinājums pastāstīt par vīrieti ar iekritu�ajiem vaigiem un to, ka viņa raujas vai pu�u tikai tādēļ, lai vīru pasargātu. Ta�u viņa sameloja.

-�� Tāpēc, ka viņ� stāv pretējā pusē. Apgrūtināt viņam darbu ir mans mērķis.

Konrads sievieti uzmanīgi nopētīja.

-�� Varbūt pamēģināsim vēlreiz? viņ� piedāvāja.

Sāra virpināja papīra saspraudes un palika atbildi parādā.

-��� Lai nu būtu pēc jūsu prāta, Konrads sacīja. Es jūs vairs netincinā�u.

Pēc brī�a kabinetā ienāca Gafs un pasniedza Sārai pāris pa�pīra lapu.

-Te būs ekshumācijas ordera kopija. Orderi parakstīja tiesne�sis Koens. Ekshumācija notiks �ovakar, un līķa sekciju paredzēts veikt rīt agri no rīta.

-��� Lieliski! Sāra nopriecājās, ieliekot papīrus portfelī. Un vēlreiz paldies, ka sadabūji to parakstu.

-��� Nepateicieties man! Tiesnesi labi pazīst Konrads.

-�� Tad paldies jums, Sāra sacīja, palocīdama galvu pret Kon�rādu.

-Jūsu dēļ, mana draudzene, esmu gatavs uz visu.

Desmitos vakarā D�ereds no aizdurves paķēra uzvalka �aketi un izgāja gaitenī. Biroja telpās vēl strādāja apmēram desmit jau�nu advokāta palīgu, tomēr gaiteņi bija tuk�i kā izslaucīti. Ceļā uz liftu D�ereds apsvēra Sāras teikto. Pēc sarunas ar viņu D�ereds bija izmeklējies ziņas par Arnoldu Donigeru "Lexi" datu bāzē, bet atradis vienīgi "New York Times" sludinājumu par saderinā�anos ar Klēru Binderi, Redklifas koled�as absolventi, antīku priek�me�tu eksperti. Viņa bijusi divpadsmit gadus jaunāka par savu līga�vaini. Iepriek�ējās sestdienas avīzē D�ereds izlasīja īsu nekrologu. Kāpēc Rafertijs par to klusēja?

Gaidīdams liftu, D�ereds atcerējās, ka Sāras balsī bija jau�a�ma agrāk nedzirdēta pa�apziņa, un prātoja, kā tas ietekmēs tie�sas gaitu. Plaukstas negaidot nosvīda, portfelis izslīdēja no rokas un nokrita uz grīdas. Viņ� noliecās, lai to paceltu, un tajā brīdī lifta durvis atslīdēja vaļā. Kabīnē stāvēja Rafertijs un Kozlovs.

Izmocījis smaidu, D�ereds iesāka:

-�� Ko jūs�

Pirms D�ereds pabeidza teikumu, viņam vēderā ietriecās Kozlova dūre, un viņ� nogāzās uz grīdas. Kamēr D�ereds kampa gai�su, Kozlovs ievilka viņu lifta kabīnē. Durvis aizvērās, un Rafertijs nospieda piespiedu apstā�anās pogu. Ieķērcās avārijas trauksmes signāls. Neļaudams D�eredam atgūties, Kozlovs vēl divas reizes iespēra viņam pa vēderu, tad paņēma D�ereda portfeli un atvēra to, izkaisīdams papīrus pār viņa saļimu�o augumu.

Lifta kabīnes grīdu klāja papīru kārta, trauksmes signāls jo�projām spiedza, un Kozlovs, iespēris D�eredam vēlreiz, uzlika vi�ņam uz pakau�a kāju un iespieda viņa galvu grīdā.

-��� Nu mums iet jautri, vai ne? Kozlovs noprasīja.

D�ereds neatbildēja. Mēģinādams pacelt galvu, viņ� izspļāva asinis.

-��� Es tev uzdevu jautājumu! Kozlovs ieaurojās. Vai mums iet jautri vai neiet?

Viņ� vēlreiz spēcīgi iegrūda D�ereda seju grīdā. D�eredam �ķi�ta, ka viņ� kuru katru bridi zaudēs samaņu.

-��� Atbildi! Kozlovs kliedza. Atbildi, citādi ielauzī�u tev pauri!

-��� Pietiks, Tonij, Rafertijs noteica un atvilka Kozlovu nost.

-��� Neaiztiec mani! Kozlovs uzbļāva Rafertijam. Es zinu, ko daru!

-��� Par to es ne�aubos, Rafertijs attrauca. Bet man ar viņu jāparunā. Atvelc elpu un nomierinies!

Kozlovs pakāpās malā, un Rafertijs pieliecās pie D�ereda.

-��� Tu man stāstīji, ka uztraukumam nav pamata, Rafertijs gandrīz �ukstēja. To ta�u tu man solīji, vai ne?

-��� Piedodiet, D�ereds nokunkstēja. Pār zodu stīdzēja sieka�las. Es nezināju, ka viņai ir�

-��� Beidz man stāstīt tos sūdus, es tos esmu atēdies! Mums jā�noskaidro, ko Sāra zina. Dabū viņas piezīmes, nolasi viņas do�mas, dari, ko gribi, bet izdibini, kas viņai aiz ādas! Mēs nedrīk�stam pieļaut slepkavības prāvu.

Rafertijs piecēlās un izslēdza trauksmes signālu. Pēc da�iem mirkļiem lifts apstājās ēkas pirmajā stāvā. D�ereds palika guļam uz grīdas, Rafertijs pārkāpa viņam pāri un izgāja no kabīnes. Kozlovs uzkavējās un iespieda kurpes papēdi D�ereda labajā plauk�stā.

-�� Svempies aug�ā! Kozlovs no�ņāca, ar kāju berzēdams D�e�reda pirkstus pret grīdu.

-�� Vai es skaidri izteicos? Rafertijs piebilda, durvīm aizvero�ties. Rīt es gribē�u dzirdēt, ko esi uzzinājis.

D�ereds pārradās mājās bez ceturk�ņa vienpadsmitos un, apsēdies uz dīvāna, nepacietīgi gaidīja Sāru, kas ienāca pa dur�vīm pusdivpadsmitos. Tiklīdz durvis aizcirtās, D�ereds pielēca kājās un piegāja pie sievas.

-��� Pastāsti, kas notika! viņ� pieprasīja, pirms viņa bija atpo�gājusi mēteli.

-�� To es nevaru, Sāra sacīja. Met mieru vai maini tematu!

-��� Kas ir ar Arnoldu Donigeru? Kāpēc viņ��

-������������� D�ered, vai tu dzirdēji, ko es teicu? Sāras acis iegailējās.

-��� Lūdzu, neprasi man to!

-�� Tikai pasaki, vai tiks veikta līķa sekcija. Tad es zinā�u, kas man rīt jādara.

Sāra iegāja guļamistabā un sāka izģērbties.

-��� Lūdzu! D�ereds sacīja. Man tas jāzina.

Viņa izprata �ādas rīcības iemeslus, ta�u negrasījās padoties. Izlikdamās, ka nedzird, Sāra iekāra skapī kostīma �aketi un svār�kus un, izņēmusi no kumodes T kreklu, devās uz vannasistabu. D�ereds sekoja un stāvēja durvīs, kamēr viņa noskaloja seju.

-��� Sāra, neizliecies, ka manī neklausies! Man vajadzīga tava palīdzība. Es nezinu, ko darīt.

Tā bija lūg�anās, un viņa tonis Sāru pārsteidza. Tas lika sirdij sa�ņaugties, jo D�ereds bija patiess. Viņ� grima. D�eredam bija nepiecie�ama viņas palīdzība. Tikai da�i vārdi, un viņa cie�anas būs atvieglotas. Nē, viņa apņēmās, neļauj, lai viņ� pret tevi tā iz�turas. Nepavērusi acis, viņa noskaloja ziepes un iegremdēja seju dvielī. Neskaties uz viņu, Sāra sev piekodināja. Citādi tu neiztu�rēsi.

-����������� Lūdzu, Sāra! Tu esi mana sieva! Sāra saklausīja, ka D�ereda balss tik tikko aizlūst. Viņ� vairs nelūdza. Viņ� raudāja. Neno�valdījusies viņa atņēma dvieli no sejas, pacēla galvu un ieskatī�jās vīram acīs. Tur jautās sāpes. Ne tikai sāpes. Arī bailes.

-��� Lūdzu! viņ� atkārtoja.

Sāra juta, ka izkalst mute. Sirds pamira. Viņa nevēlējās vīram to nodarīt. Ta�u nekas cits neatlika.

-��� Piedod, D�ered! Es nevaru.

Nolaidusi skatienu, viņa mēģināja paspraukties D�eredam ga�rām, ta�u tas aplika rokas viņai ap vidu.

-�� Sāra�

-��� Lūdzu� man jau tā ir grūti.

D�ereds stāvēja vannasistabas durvīs un vēroja, kā sieva ieiet gultā. Sāra izslēdza lampu uz naktsgaldiņa, bet viņ� pat nepa�kustējās. Tumsā atskanēja viņas balss:

-��� Arlabunakti!

Divarpus stundas D�ereds nekustīgs gulēja gultā, izlikdamies, ka ir aizmidzis. Acis jau sen bija apradu�as ar tumsu. Uzgriezis Sārai muguru, viņ� lūkojās uz bālgano smil�krāsas radiatoru is�tabas stūrī un atcerējās dienu, kad viņi bija ievāku�ies dzīvoklī, un dienu, kad viņ� bija ierosinājis pārkrāsot radiatoru, lai to pie�skaņotu smil�krāsas vatētajai segai. Sāra todien bija paziņojusi, ka neviens ņujorkietis, būdams pie pilna prāta, nesaskaņos ra�diatora un citu priek�metu krāsas, un bija atteikusies piedalīties tādā "bezjēdzīgā" projektā. Tomēr D�ereds nepiekāpās un to pār�krāsoja. Viņa kārtības mīlestība toreiz bija guvusi virsroku . Ta�gad, pūlēdamies neieslīgt miegā, viņ� kārtējo reizi urbās ar ska�tienu radiatorā, nesaprazdams, kāpēc viņi tērē tik daudz laika, strīdoties par tādiem nebūtiskiem sīkumiem.

Kad elektroniskie cipari modinātājā rādīja 2:30, D�ereds lēni pagriezās pret sievu un no�ukstēja:

-��� Sāra!

Klusums.

-�� Sāra, vai tu guli?

Joprojām klusums.

D�ereds piesardzīgi pacēla segu un izslīdēja no gultas. Ne�dzirdami uz pirkstgaliem apgājis apkārt gultai, viņ� netī�ām uz�kāpa uz vaļīga grīdas dēļa. Tas viegli ie�īkstējās. Sāra pagriezās uz sāniem ar seju pret naktsgaldiņu D�ereda gājiena mērķi. Viņ� apstājās kā zemē iemiets.

-�� Sāra? viņ� �ukstēja.

Atbildes nebija.

D�ereds zagās tālāk, līdz notupās pie sievas portfeļa, kas bija atbalstīts pret naktsgaldiņu. Pastiepis roku, viņ� sastinga. Ak dievs, ko es daru? D�ereds atvirzījās. Kāpēc gan viņ� bija iedo�mājies, ka spēs to paveikt? Ta�u, kad skatiens apstājās pie Sāras, visas �aubas pagaisa kā nebiju�as viņas dzīvība bija riska vēr�ta. Nocietinājis sirdi, D�ereds aizturēja elpu un lēni pacēla Sāras somu.

Rokas drebēja. Viņ� attaisīja vienīgo sprādzi, pacēla ādas pār�segu un, drud�aini pārmeklējis portfeli, izvilka mapi, uz kuras bija rakstīts: KOZLOVS. Grasīdamies to atvērt, viņ� pameta ska�tienu uz Sāru. Viņa bija skaista. D�ereds kā apburts raudzījās uz viņu, nespēdams novērst acis. Viņ� negribēja pievilt sievas uzticī�bu, ta�u viņam bija jāzina, ko Sāra noskaidrojusi. Nespēdams no �ā soļa atturēties, viņ� atvēra mapi un sāka lasīt.

-�� Velns parāvis, ko tas nozīmē?

D�ereds strauji piecēlās. Sāra bija pamodusies.

-��� Sāra, pirms tu ko saki, ļauj man�

-��� Ārā!

-�� Nav tā, kā tu�

-�� Ārā! Ej prom no �īs mājas! Tūlīt pat! viņa kliedza, izlēkdama no gultas un izraudama papīrus D�eredam no rokām. Kā tu uz�dro�inies tā rīkoties! Kā tu uzdro�inies! Vai tu patie�ām mani ne�maz necieni?

-Tā, protams, nav. Es tikai�

-�� Ko tu "tikai"? Tu meklēji ko�ļeni? Tev vajadzēja pildspalvu, lai pierakstītu sapņus? Tu pārkāp visus ētikas noteikumus! Kāds muļķīgs aizbildinājums būs �ajā nedēļā?

-��� Uzticies man! Izskatās nelāgi, zinu, bet es varu visu pa�skaidrot.

-��� Uzticēties tev? Tu gribi, lai tev uzticos? Viņa nometa mapi un iebelza D�eredam vispirms pa krūtīm, tad pa plecu.

-��� Tāda ir mūsu uzticē�anās, D�ered! Tāda ir mūsu uzticē�a�nās, jo tu nupat saplosīji to gabalos!

D�ereds vairījās no sitienu krusas.

-�� Sāra, ļauj man paskaidrot!

-�� Jā, jā, protams! Dro�i uz priek�u! Paskaidro! Es mirstu aiz nepacietības!

D�ereds trīsēdams dziļi ieelpoja.

-��� Es zinu, ka tu neticēsi. Tam nav nekāda sakara ar tevi. Runa ir tikai par lietu. Jau no sākta gala es nemitīgi atkārtoju, ka tev jāsaprot, cik svarīga man tā ir. Mans nolūks nebija iegūt visu in�formāciju bez mazākās piepūles, es tikai gribēju zināt, kas mani gaida rit.

-��� Vai tu tāpat rīkojies ari pirms iepriek�ējās izmeklē�anas zvē�rināto tiesas? Vai tad arī tu rakņājies pa maniem dokumentiem? Vai tu grasījies tādu pa�u joku izstrādāt arī pirms tiesas prāvas? Apsūdzēdama Sāra bakstīja D�eredam krūtīs ar pirkstu, liekot viņam kāpties atpakaļ.

-��� Nerunā ar mani tādā tonī! viņ� uzsauca. Es gandrīz neko nepaguvu izlasīt.

-�� Tāpēc, ka es pamodos un tevi iztraucēju.

-��� Man �ēl, ka tā iznāca. Ta�u, ja mēs būtu mainītās lomās, tu rīkotos tāpat, D�ereds sacīja, atspiedies pret Sāras kumodi. Ja tu gribi, lai aizeju no �īs mājas, es labprāt pakļau�os tavai prasī�bai, bet vēlos, lai tu visu rūpīgi apdomā, pirms izdari ko tādu, ko vēlāk no�ēlosi.

Sāra pagriezās, no naktsgaldiņa aug�ējās atvilktnes izvilka at�slēgu sai�ķi un pameta to D�eredam.

-��� Tās ir papus dzīvokļa atslēgas. Savāc savas mantas un pazūdi no manām acīm!

-�� Vai tu joko? D�ereds apstulbis jautāja.

-�� Tā esmu izlēmusi, Sāra atteica. Un tagad ej!

-��� Vai tu patie�ām�

-��� Tinies! �igli!

D�ereds apjucis un nikns papurināja galvu.

-�� Tu to no�ēlosi.

-�� To mēs vēl redzēsim.

Sakostiem zobiem D�ereds piebrāzās pie sava skapja. Kad viņa paliks viena, tad sapratīs, ka pār�āvusi pār strīpu. Dusmu aiz�miglotām acīm D�ereds skraidīja no istabas istabā, līdz bija savā�cis uzvalkus, tualetes piederumus un apģērbu nedēļas nogalei. Beidzot, grasīdamies iziet pa durvīm, viņ� īsti apjēdza, kas no�tiek.

Pienesis melno pakarināmo uzvalka somu pie durvīm, viņ� pa�griezās pret Sāru, kura sēdēja dzīvojamās istabas tumsā. Portfelis bija atbalstīts pret gultu. D�ereda dusmas piepe�i noplaka.

-��� Es eju, viņ� klusi teica.

Sāra neatbildēja.

-�� Sāra, es�

-��� Es dzirdēju.

D�ereds uzlika plaukstu uz durvju roktura.

-��� Es gribu pateikt, ka ļoti no�ēloju.

-��� Vēl tikai trūka, lai tu neno�ēlotu.

-��� Es nudien no�ēloju. Patie�ām, D�ereds sacīja. Viņ� negri�bēja iet prom, bet prātā nebija nevienas jēdzīgas domas un īstie vārdi nedevās rokā. Vai tu patie�ām gribi, lai es aizeju? viņ� beidzot izgrūda.

Arī �oreiz Sāra neatbildēja. Viņa vērīgi lūkojās vīrā. Ar somu pār plecu viņ� izskatījās tik trausls un neaizsargāts. Istabu pie�pildīja neveikls klusums. D�ereds mēģināja nolasīt sievas domas, ta�u viņas sejas izteiksme neko nevēstīja. Viņ� lēni nolaida somu uz grīdas.

-��� Nedari to! Sāra ierunājās.

-��� Bet tu�

-�� Es nepārdomā�u, D�ered. Es gribu, lai tu aizej. Sāras balsī ieskanējās tērauds.

Viņa negrasījās ņemt savus vārdus atpakaļ. D�ereds pagrie�zās, atvēra durvis un, nebildis ne vārda, izgāja no dzīvokļa.

Viņu sagaidīja klusums. D�ereds tikpat kā neievēroja Sāras un viņas vecāku fotogrāfijas, kas greznoja koridora garās sienas. Viņ� tik tikko manīja pazīstamo viegli sasmaku�ā gaisa aromātu, kas atsauca atmiņā pa�a vecvecāku namu. Tas bija drūms klusums, par ko, iegājis papus pieticīgajā dzīvoklī Austrumu Septiņdesmit sestajā ielā, D�ereds nespēja nelikties ne zinis.

-��� Ei! Vai te kāds ir? viņ� uzsauca, lai to pārtrauktu.

Atbildes nebija.

D�ereds nosvieda uzvalku somu un pārējās mantas uz grīdas, straujā solī aizgāja uz papus guļamistabu un tikpat a�i nolēma, ka negulēs papus gultā. Tas nelikās pareizi. Izstaigājis māju un atradis gultasveļas skapi, D�ereds izvilka palagus un segu, tad izlaida dīvānu un saklāja savu jauno guļvietu. Atlika vienīgi ap�gulties.

Tikai līdz prāvas beigām, viņ� sev teica. Tā ta�u Sāra gribēs, vai ne? Nemeklēdams atbildi uz �o jautājumu, D�ereds izgāja ko�ridorā un vēlreiz pārbaudīja ārdurvju slēdzeni. At�ķirībā no viņu dzīvokļa durvīm, kurās bija divas slēdzenes un ķēde, papus dzī�vokļa ārdurvīs bija iestrādāta tikai viena slēdzene, kas tur atra�dās jau pirms divdesmit gadiem, kad papus �eit ievācās. Viņam ar vienu slēdzeni pietika, lai justos dro�i. Ar D�eredu bija citādi. Ne jau slēdzene viņam sagādāja raizes, un ne jau par sevi viņ� ba�ījās. Viņ� uztraucās par sievu. Jo ilgāk viņ� būs prom, jo Sāra būs mazāk pasargāta.

Atgriezies dzīvojamā istabā, D�ereds piegāja pie tālruņa, kas stāvēja uz kafijas galdiņa, un uzgrieza mājas numuru. Lūdzu, mīļā, pacel! Skanēja otrais signāls. Nu ta�u, Sāra! Es zinu, ka tu esi mājās. Vēl viens pīkstiens. Vēl viens. Kur tu esi palikusi? Vēl viens. Sāra, tu mani sāc biedēt. Vai tu�

-��� Hallo! beidzot atskanēja viņas miegainā, piesmakusī balss.

-��� Piedod, ka pamodināju! Gribēju pateikt, ka viss ir kārtībā, esmu nokļuvis papus dzīvoklī un�

Sāra pārtrauca sarunu.

D�ereds klusi nolika klausuli. Viņa bija dro�ībā. Vismaz pa�gaidām.

Nolikusi klausuli, Sāra vairs nevarēja aizmigt. Kad vīrs izgāja no dzīvokļa, viņa, ar milzu gribasspēku savaldījusies, likās atpa�kaļ gultā. Ta�u, tiklīdz D�ereds bija piezvanījis, lai pateiktu, ka veiksmīgi aizkļuvis līdz dzīvoklim, Sāra vairs nekur nerada mie�ru. Vai vainojama bija viņa balss? Vai ari pa�as sirdsapziņa? Prāts pamazām aptvēra skarbo realitāti viņai būs jāķepurojas vienai.

Puspiecos no rīta Sāra joprojām bija nomodā. Viņa izdzēra ta�si karstas tējas ar siltu pienu. Tad mēģināja paklausīties klasisko mūziku. Pēc tam sāka prātot, ko atstājusi neievērotu. Sāra no pie�redzes zināja, ka bezmiegu izraisa paradums izdzīvot dienas no�tikumus vai bailes no nākamās dienas, un attapās, ka �oreiz vai�nojami abi iemesli. Instinktīvi saritinājusies D�ereda gultas pusē, viņa saprata, ka vieglu nak�u viņai vairs nebūs.

-�� Kāds ir nāves cēlonis? nākamajā rītā jautāja Volters Fosets, plecīgs vīrietis ar biezām ūsām un vēl biezākiem briļļu stikliem. Viņam bija asa mēle, un viņ� bija viens no desmit tieslietu medicī�nas ekspertiem, kas veica līķu sekcijas Manhetenas apgabalā. Stā�vēdami Medicīniskās ekspertīzes centra pagrabā pie autopsijas telpas durvīm, Fosets ar Sāru centās iedziļināties ikvienā sīkumā, kas saistīts ar Arnolda Donigera nāvi.

-�� Ja ticam viņa sievai un mir�anas apliecībai, viņ� zaudējis sa�maņu diabēta iespaidā, Sāra skaidroja, berzēdama piesarku�ās acis. Cik noprotu, cukura līmenis asinīs bijis pārāk zems.

-�� Iepriek� jūs sacījāt, ka viņu atvedu�i mediķi. Vai viņu ziņo�jumā bija kas nozīmīgs?

Pasniegusi Fosetam ziņojuma kopiju, Sāra sacīja:

-�� Te rakstīts, ka vakarā pirms nāves Arnolds bijis stipri aiz�kaitināts. Sieva apgalvojusi, ka diabēts vīram nereti izraisījis dus�mu lēkmes, tāpēc viņa nodomājusi, ka vainojams zemais cukura līmenis, un likusi viņam iedzert ābolu sulu un notiesāt sapresētu graudu tāfelīti. Pēc da�ām stundām, pirms gulētie�anas, viņa re�dzējusi, ka vīrs ie�ļircina sev insulīnu. Nākamajā rītā pamosto�ties, ieraudzījusi, ka vīrs guļ blakus miris. Panikas pārņemta, iz�saukusi neatliekamo palīdzību. Beigas.

-�� Līdz beigām vēl tālu, Fosets noburk�ķēja. Mēs noskaid�rosim vairāk.

Pārlūkojis ziņojumu, viņ� pasniedza to Sārai.

-��� Vai paliksiet uz autopsiju?

Sāra aizdomājusies nedzirdēja jautājumu. Fosets noklik�ķināja pirkstus viņai zem deguna.

-�� Jūs vēl esat �eit? viņ� noprasīja.

-��� Ak! Sāra satrūkdamās atgriezās realitātē. Atvainojiet, ko jūs teicāt?

-��� Pirmkārt, es prasīju, vai paliksiet uz līķa sekciju. Otrkārt, es prasīju, kas nodarbina jūsu domas.

-��� Nekas īpa�s. Aizdomājos par citu �is lietas aspektu, Sāra paskaidroja. Ceru, ka varē�u būt klāt sekcijā, lai gan man pus�dienlaikā jābūt tiesā. Darbā visi teica, ka man būtu svētīgi paska�tīties, kā to dara.

-��� Pa�i nejēdz, ko runā, Fosets noņurdēja, dodoties uz autopsijas zāles durvīm. Ja uzskatāt, ka tas ir svarīgi, ejiet uzvelciet uzsvārci.

-��� Vai viņi veic līķa sekciju? Rafertijs noprasīja, apsēdies pie D�ereda galda.

-��� Paguvu apskatīt tikai vienu dokumentu. Līķi izraka vakar�vakarā un �orīt secēs, D�ereds atbildēja.

-��� Un viņa tevi pieķēra? Kozlovs uzsauca, sēdēdams ieras�tajā vietā pie kabineta tālākās sienas. Smalki! Tu gan laikam�

-��� Diezgan! D�ereds viņu aprāva. Es negribu to dzirdēt.

-��� Tizls gājiens, vecais.

-��� Es to nokārto�u, D�ereds atteica. Paņēmu līdzi apģērbu tikai trim dienām, tāpēc man ir iegansts ieiet dzīvoklī. Turklāt viņa nav nomainījusi slēdzenes.

-��� Vēl nav, Kozlovs atgādināja.

-��� Vai mēs varam līķa sekciju aizkavēt? Rafertijs noprasīja.

-��� Varam to mēģināt, ta�u es domāju, ka no tā būs vairāk ļau�numa nekā labuma. Par visu mazāk mums būtu vēlams mest uz sevi aizdomu ēnu.

-��� Kāda ir turpmākā rīcība?

-��� Arī mēs liksim veikt autopsiju, kuras rezultāti, cerams, nesa�kritīs ar viņu patologa atzinumu. Pretrunīgi ziņojumi alla� samul�sina zvērinātos. To paveiku�i, varam tikai sēdēt un gaidīt. Sapro�tu, ka tas var padarīt traku, ta�u, pirms nezinām, ko viņi uzgāju�i, mums nav vērts pārāk satraukties.

-Ja nu viņi atrod ko aizdomīgu? Kozlovs izgrūda.

-�� Tā var gadīties, D�ereds atzina. Ja jautājums ir strīdīgs, mūsu nolīgtais patologs apgalvos, ka tas ir kas mazsvarīgs. Ta�u, ja atradīs saistību ar jums, tad acīmredzot izvirzīs apsūdzību slep�

-��� Es ta�u teicu, ka negribu, lai �ī lieta pārvēr�as par slepkavī�bas prāvu, iejaucās Rafertijs.

-��� Diem�ēl man jūs jāapbēdina, jo �obrīd tas vairs nav manā ziņā.

Kad Sāra un Fosets bija nomazgāju�i rokas, Fosets pasniedza viņai ko�ļājamo gumiju.

-��� Pako�ļājiet �o!

Sāra neizpratnē sarauca uzacis, tomēr paņēma gumiju.

-��� Zālē nedrīkst ienest ne ēdienu, ne dzērienu, bet jums kaut kas ir jāko�ļā, lai nomāktu nelabumu. Dvinga spēj apgriezt kuņģi otrādi.

-�� Gan es pacietī�u. Sāra ielika ko�ļājamo gumiju kabatā un pārvilka pār seju marles masku. Neesmu pirmo reizi morgā.

Fosets paraustīja plecus un devās uz autopsijas zāli. Lielajā, nevainojami tīrajā telpā bija astoņas darba vietas ar astoņiem me�tāla sekcijas galdiem, kuros bija neskaitāmi caurumiņi �ķidrumu novadī�anai. Tajā brīdī veica trīs sekcijas. Kad Fosets atvēra dur�vis, trūdo�o līķu smaka ietriecās Sārai nāsīs. Viņa izmisīgi taustī�jās pēc ko�ļājamās gumijas, un viņas skatiens atdūrās pret Ar�nolda Donigera mirstīgajām paliekām. Līķa seja bija zaļgana, miesa ap pleciem un gurniem sākusi sadalīties un āda, īpa�i uz sejas, kļuvusi caurspīdīga. Nepaguvusi izraut ko�ļājamo gumiju no kabatas, Sāra paliecās uz priek�u, un kuņģa saturs ie�ļācās marles maskā. Vēmekļi notecēja pa uzsvārci.

Fosets nekavējoties izveda Sāru ārā. Vērodams, kā viņa sakopjas un apslaka seju metāla izlietnē blakus sekciju zālei, viņ� jautāja:

-��� Vai tagad ko�ļāsiet gumiju?

-��� Laikam jau ko�ļā�u, Sāra atteica. Vēlreiz izskalojusi muti un ap�ļakstījusi seju ar ūdeni, viņa pacēla acis uz Fosetu.

-��� Vai esat gatava mēģināt vēlreiz? viņ� vaicāja, pasniedzot tīru uzsvārci.

-�� Cik vien gatava spēju būt.

Fosets a�i pārlaida skatienu Donigera līķim, uzspieda ar kāju uz pedāļa, kas iedarbināja diktofonu, un ierunājās, rūpīgi un pe�dantiski uzsverot katru vārdu:

-�� Uz kreisā un labā femorālā trijstūra, kā arī kreisajā pusē uz kakla iebalzamē�anas laikā veikti iegriezumi. Miru�ais ir baltais vīrietis se�desmit 6e�us gadus vecs, se�desmit astoņas collas gar�, simt septiņdesmit �etras mārciņas smags. Ķermenis ir attīs�tīts, ar spēcīgu miesas uzbūvi. Mati tum�i, nekādi ārēji ievainoju�mi nav manāmi.

Atbīdījis Donigera plakstiņus, Fosets izvilka divus nelielus plastmasas diskus, kas izskatījās pēc gaismnecaurlaidīgām kon�taktlēcām.

-�� Kas tie tādi? Sāra pavaicāja.

-�� Acu vāciņi, Fosets atteica. Apbedītāju iecienīts paņēmiens. Lēcas ar zobiņiem neļauj acu plakstiņiem atslīgt vaļā.

-��� Nelāgi, novilka Sāra.

-�� Toties noderīgi, Fosets atbildēja. Tiesa, es �ādas ierīces necie�u. Tas ir gaumes jautājums.

Viņ� nolika acu vāciņus malā, paņēma skalpeli un straujām, pla�ām rokas kustībām pārgrieza Donigera krūtis burta "Y" vei�dā, sākot no pleciem uz krū�u vidu un pēc tam līdz iegurnim.

-���� Ko�ļājiet! Fosets uzsauca, pamanījis, ka Sārai nekustas mute. �ī būs nepatīkamā daļa.

Paklausīdama Fosetam, Sāra drud�aini sāka valstīt pa muti gumiju. Tomēr ar to bija par maz. Fosets saņēma ādu iegriezuma vidū un atplēsa to no ķermeņa, atklājot tum�as ribas un lielāko daļu iek�ējo orgānu. Uzvēdīja saldenā, spirtotā iebalzamē�anas �ķidruma smaka.

-�� Vēl turaties? Fosets apjautājās.

-��� Es� Laikam gan, Sāra nomurmināja. Viņa centās domāt vienīgi par svaigo ko�ļājamās gumijas gar�u.

-�� Tas ir labi, jo es sameloju. Visļaunākais būs tagad.

Viņ� nolika skalpeli un paņēma �etras pēdas garas nerūsējo�ā tērauda dzirkles.

-��� Dārznieks ar �ādām nogrie� resnākos zarus, turpretī man tās noder veciem kauliem.

Fosets, vispirms pārgriezis apak�ējās ribas, lēni virzījās aug�stāk. Katrs krak�ķis izklausījās pēc beisbola vāles sitiena pa bum�bu. Viņ� pavirzīja krū�kaulu nost no sirds un atbīdīja sāņus pie�cas ribas, kas atradās virs diafragmas.

-��� Ko�ļājamā gumija, ko�ļājamā gumija, ko�ļājamā gumija, Sāra �ukstus atkārtoja.

Kad ribas vairs netraucēja, Fosets pārlūkoja orgānus, kas ta�gad bija viegli aizsniedzami.

-Jauki, viņ� noteica, �ķietami gandarīts. Nav īpa�i sagrai�zīts. Lielākā daļa orgānu ir neskarti. Pagriezies pret Sāru, viņ� teica: Atgādiniet man, ko sieva viņam bija iedevusi ieēst tajā va�karā, pirms viņ� nomira?

-��� Ābolu sulu un graudu tāfelīti. Kāpēc jūs prasāt?

Fosets paliecās pāri atvērtajam līķim, paņēma skalpeli un iz�darīja griezienu apkārt kuņģim. Apmierināts ar griezumu, viņ� pabāza plaukstas zem kuņģa, pacēla to un uzlika uz metāla plāt�nes turpat blakus. Tad pievērsās Sārai.

-�� Tāpēc, ka mēs iemetīsim tajā aci un pārliecināsimies par to pa�i.

Pēc trīsarpus stundām, izlietojusi divas paciņas gumijas, Sāra izgāja no autopsijas zāles un vēroja caur durvju stiklu, kā Fosets apklāj līķi ar palagu un ierunā vēl pēdējos teikumus diktofonā. Kad Fosets iznāca, viņa ar pūlēm valdīja satraukumu.

-�� Kā jums liekas, vai tā ir slepkavība? Sāra dedzīgi jautāja.

-���� Es jums varu vienīgi izklāstīt faktus. Secinājumi jāizdara jums.

-��� Lieliski. Pēdējās trīsarpus stundas es klausījos par priek�ē�jām kamerām un �ķidruma izlīdzinā�anos. Es gribu, lai jūs man pasakāt saprotamā valodā vai Arnolds Donigers nomira no bez�samaņas, ko bija izraisījis diabēts?

-�� Jā, cik es varu spriest, Fosets sacīja. Abi novilka uzsvār�us. Sāra bija pieradusi pie Konrādā skaidrajām un gai�ajām atbildēm, tāpēc Foseta izvairība lika viņai vilties. Loģisks ir jautājums, vai viņa nāve bija dabiska vai arī to izraisīja kādi ārēji cēloņi.

-��� Es nesaprotu, Sara novilka. Abi devās uz Foseta kabinetu.

-��� Mūsu rīcībā ir informācija, kas atbilst gan vienai, gan otrai teorijai, jums atliek iz�ķirties, kura versija ir sakarīgāka. Saska�ņā ar nelaiķa sievas teikto vīrs tovakar bijis nervozs, tāpēc viņa bija iedevusi viņam ābolu sulu un graudu tāfelīti. Diabētiķiem aiz�kaitinājumu izraisa zems cukura līmenis. Lai to paaugstinātu, jā�uzņem kalorijas, jāapēd kāds ābols, cepums vai kas tamlīdzīgs. Ja ēdiens izraisa cukura līmeņa cel�anos, lielākoties pietiek ar to, ka ie�ļircina insulīnu. Vismaz tā parasti rīkojas.

-�� Tātad ēdiens liek cukura līmenim asinīs celties un insulīna injekcija pazemināties.

-��� Tie�i tā, Fosets atbildēja. Iegājis savā juceklīgajā kabinetā, viņ� taisnā ceļā devās pie pārkrautā grāmatplaukta un, meklē�dams kādu grāmatu, turpināja: Ja cilvēks sev izdara injekciju mirklī, kad cukura līmenis ir zems, tas pazeminās vēl vairāk, un viņ� var iekrist bezsamaņā vai pārciest triekas lēkmi. īsi sakot, mēs zinām, ka cukura līmenis Donigera asinīs brīdī, kad viņ� izdarīja injekciju, bija zems, jo pēc tam viņ� zaudēja samaņu. Tagad svarī�gākais ir noskaidrot, kāds bija cukura līmenis asinīs da�as stun�das pirms injekcijas.

-��� Kā mēs to noskaidrosim?

-�� Tas nebūs viegli. Vai atceraties Klausa fon Bīlova lietu? Cu�kura līmeņa noteik�ana asinīs, lai pierādītu slepkavību, ir grūts uzdevums. Tāds noziegums ir gandrīz neatklājams.

-�� Gandrīz? Ko jūs ar to gribat teikt? Sāra noprasīja, cerēdama sagaidīt konkrētas atbildes.

-�� Aha, atradu! Fosets paņēma no plaukta grāmatu baltos vā�kos un, berzēdams ar pirkstiem labās auss ļipiņu, pār�ķīra da�as lapas. Pēc brī�a viņ� sāka skaidrot: Tradicionāli tiek uzskatīts, ka jau da�as stundas pēc nāves cukura līmeni asinīs vairs nav iespējams noteikt, vismaz ne lielākajā daļā ķermeņa. Ta�u mēs abo�nējām da�us vērtīgus medicīnas �urnālus, kurus jau kādu laiku vairs nesaņemam bud�eta ierobe�o�anas dēļ, tāpēc zinām, ka to iespējams atklāt acs ābola priek�ējā kamerā.

-�� Vai jūs gribat teikt, ka, pārbaudīdams Donigera acis, jūs pa�tiesībā noteicāt cukura līmeni asinīs?

-��� Zinātne palīdz tikai tiem, kas zina, kur meklēt, Fosets at�bildēja. Acīs �ķidruma izlīdzinā�anās norit ļoti lēni, tāpēc acu �ķidruma sastāvs at�ķiras no pārējo ķermeņa daļu �ķidruma sa�stāva. Tā kā miru�ā acī �ķidrums saglabājas ilgāk nekā ķermenī, tas atstāj tikpat skaidru novilkumu kā pirksta nospiedums, un mēs varam noteikt, kāds bijis cukura līmenis cilvēka asinīs pirms viņa nāves.

-��� Un ko pavēstīja Arnolda Donigera acis? Sāra nepacietīgi pra�ņāja.

-��� Tās pavēstīja, ka cukura līmenis asinīs bijis normas robe�ās. Ta�u jāpatur prātā, ka salīdzinājumā ar pārējām ķermeņa daļām acīs �ķidruma sastāvs mainās lēnāk, un tas nozīmē ja nāves cē�lonis ir zems cukura līmenis asinīs, uz ko nepārprotami norāda sekcijas rezultāti, pirms nāves viņa cukura līmenis strauji paze�minājies.

-�� Tas nesakrīt ar misis Donigeres stāstīto, ka vīram cukura lī�menis bijis zems, tāpēc viņa tam iedevusi sulu un graudu tāfelīti?

-��� Paturiet prātā faktus! Jūs redzējāt viņa kuņģi, un tas bija tuk�s. Vīrietis nebija neko ēdis vairākas stundas pirms nāves.

-Tātad Donigeru badināja un, kad cukura līmenis bija nokrities pietiekami zemu, nobeidza, ie�ļircinot insulīnu?

-��� Vai arī ie�ļircināja pārāk lielu devu. Tādā gadījumā, ja nāvi izraisīja ārēji apstākļi. Lai nu kā, slepkavam tā bija brīni�ķīga iz�devība. Ta�u, lai cik apzinīgs sava darba darītājs esmu, arī pār�baudījis acis, nevaru izteikt neapstrīdamu secinājumu. Lai kas to būtu paveicis, �ā cilvēka ģenialitāti nevar neapbrīnot.

Sāra pamāja.

-�� Vai varat precīzi noteikt nāves iestā�anās brīdi? Mana versi�ja ir tāda, ka viņ� nomiris �etras dienas agrāk, nekā mūs cen�as pārliecināt sieva. Vai to var pierādīt?

-�� Ja mūsu rokās būtu svaigs līķis, tas būtu vienkār�āk, ta�u �is gandrīz nedēļu nogulējis zem zemes. Vai ziņojumā nav mi�nēts, ka mediķi, atbrauku�i pēc miru�ā, saoda līķa smaku?

-�� �aubos, ta�u pajautā�u, Sāra apsolīja. Vai bija vēl kas aiz�domīgs?

-����������� Es pamanīju smadzeņu apvalkā nelielu plīsumu, kādus da��kārt izraisa uzturē�anās ļoti zemā temperatūrā. Ta�u, tā kā sma�dzenes jau gandrīz sairu�as, neesmu dro�s, ka tas ir plīsuma ie�mesls. Tomēr man tas �ķita visai savādi.

Apsvērdama dzirdēto, Sāra pameta skatienu uz Foseta pulk�steni tas rādīja gandrīz bez piecpadsmit minūtēm divpadsmit.

-��� Es jau kavēju! viņa iesaucās, pielēkusi kājās. Iedama uz durvīm, Sāra pār plecu pajautāja: -Vai uzskatāt, ka jūsu atzinu�mi ir pietiekami pārliecino�i, lai pierādītu, ka Arnolds Donigers ir noslepkavots?

-jūs esat tā, kurai jāizdara secinājumi. Vai jūs tie pārliecināja?

Sāra atvēra durvis un plati pasmaidīja.

-�� Pilnīgi. Nu mums atliek tikai pārliecināt zvērinātos.

Traukdamās aug�ā pa Centra ielas 100. nama kāpnēm, Sāra ielūkojās pulkstenī un nolādēja Ņujorkas satiksmi, kuras dēļ vi�ņa gandrīz pusstundu bija pavadījusi kā ķīlniece taksometrā. Pulkstenis rādīja ceturksni pāri divpadsmitiem, un tas nozīmēja, ka viņa teju piecpadsmit minūtes kavē Kozlova apsūdzības nola�sī�anu. Cerēdama, ka Kozlovs vēl nav sniedzis atbildi tiesai, viņa iebrāzās ēkā, izsteidzās cauri metāla detektoram, tad ar liftu uz�brauca vienpadsmitajā stāvā, skriedama pa gaiteni, nolasīja ka�binetu numurus un apstājās pie durvīm ar plāksnīti "1127". Tur viņa mirkli uzkavējās, lai atgūtu elpu, un saprata ja viņa tūlīt pat neaizskries uz tualeti�

Caur tiesas zāles durvju stiklu Sāra redzēja, ka Kozlovs sē� pie telpas kreisās sienas. Viņ� vēl nebija izsaukts, un tas nozīmē�ja, ka process aizkavējies. Sāra aizsteidzās uz tualeti un iemetās pirmajā no �etrām kabīnēm. Pēc brī�a viņa dzirdēja kādu ienā�kam tualetē un atgrie�am izlietnes krānu. Sāra ziņkārīgi paskatī�jās pa durvju spraugu, ta�u, kad beidzot redzeslokā nonāca iz�lietnes, pie tām vairs neviena nebija. Tad Sāru iztrūcināja skaļ� klauvējiens pie viņas kabīnes durvīm.

-��� Kas tur ir? viņa nervozi pajautāja.

-��� Es. Celieties, jūs gaida di�i darbi! Izdzirdot pazīstamo bal�si, Sārai pār muguru pārskrēja �ermuļi. Pāri kabīnes durvīm glū�nēja vīrietis ar iekritu�ajiem vaigiem.

Viņa piecēlās kājās, sakārtoja drēbes un zibens ātrumā izskrē�ja no kabīnes.

Vīrietis viņu gaidīja, atspiedies pret izlietni.

-��� Pieķēru jūs ar nolaistām bik�elēm, ko? Viņ� smīkņāja.

Sāra metās viņam klāt.

-��� Ko jūs te, velns parāvis, darāt?

-��� Pārbaudu savu�

Eljots nepabeidza teikumu. Sāra atvēzējusies trieca ar portfeli, tēmēdama vīrietim pa seju, ta�u viņ� pacēla roku, lai atvairītu uz�brukumu, un portfeli satvēra.

-��� Glīta somiņa! Viņ� nosprauslājās un nosvieda portfeli uz grīdas. Redzu, ka esat nodzēsusi manu vēstījumu.

-��� Turieties no manis pa gabalu!

-��� Ne jau jūs man esat vajadzīga, Sāra. Lai gan es nemaz nebē�dājos, ka izmetāt vīru no mājas.

-��� Neuzdro�inieties viņu aizskart!

Eljots satvēra Sāru aiz �aketes atlokiem un uzkliedza:

-�� Jūs nenorādīsiet, kas man jādara! Viņ� iegrūda Sāru tuale�tes kabīnē. Viņa paklupa pār tualetes podu un atsitās ar galvu pret sienu.

Ejot ārā no tualetes, Eljots noteica:

-�� Starp citu, ieskatieties Donigeru mājas pagrabā. Jums patiks tas, ko tur redzēsiet.

Pietraususies kājās, cik ātri vien spēja, Sāra metās pakaļ Eljotam, ta�u, izskrējusi gaitenī, nekur viņu neredzēja.

-��� Nolādēts! Sāra iesaucās, berzēdama punu pakausī. Sirds dauzījās kā negudra. Viņa ielūkojās caur durvju stiklu tiesas zālē un, sev par pārsteigumu, ieraudzīja, ka D�ereds un Kozlovs stāv pie aizstāvības galda. Ar asu rāvienu viņa atvēra durvis.

Ieejot telpā, Sāra dzirdēja tiesas sekretāru jautājam D�eredam:

-�� Vai jūsu klients atzīst savu vainu, ser?

Prātodama, kā gan apsūdzības nolasī�ana noritējusi bez vi�ņas, Sāra raitā solī devās uz telpas viņu galu. Varbūt vajadzēja uzsaukt, ka viņa iebilst, Sāra drud�aini apsvēra. Ta�u, jau graso�ties atvērt muti, viņa pamanīja, ka pie apsūdzības galda sē� Kon�rāds. Viņa palocīja galvu, klusi pateicoties savam padomdevējam.

-��� Nē, neatzīst, sacīja D�ereds.

Kā atbildot, Konrāds piegāja pie tiesne�a galda un pasniedza tiesnesim papīru blāķi.

Sāra klusi apsēdās pie apsūdzības galda un, zag�us parau�dzījusies pa kreisi, sastapās ar D�ereda skatienu. Viņ� izskatījās novārdzis, zem acīm bija smagi maisiņi. Viņam bijusi grūta nakts. Uzsvērti aizgriezusies, Sāra gaidīja Konrādu atgrie�amies pie gal�da. Kad viņ� apsēdās, Sāra no�ukstēja:

-��� Paldies! Sekcija ievilkās ilgāk, nekā paredzēts, un satiksme bija�

-��� Nieki! Konrāds viņu pārtrauca. Labi, ka Gafam bija do�kumentu kopijas. Patiesībā viņ� ir tas, kam jāpateicas.

Sāra pagriezās pret Gafu, kas sēdēja skatītāju solā pirmajā rin�dā. Viņ� piemiedza ar aci.

-��� Priek�likumu izskatī�ana tiek noteikta divas nedēļas no �īs dienas, paziņoja tiesnesis. Tre�ajā oktobrī piesakieties Trīsdes�mit pirmajā zālē! Lietu izskatīs tiesnesis Bogdanoss.

Tiesnesis paklaudzināja ar āmuriņu, un D�ereds piegāja pie sievas.

-��� Priecājos, tevi redzot! Es jau sāku raizēties.

-��� Man bija da�i neparedzēti darbi, Sāra atteica.

-��� Līķa sekcija? D�ereds noprasīja.

-Jā.

-��� Un ko tajā atklāja?

-��� �aubos, vai viņai uz to jāatbild, iejaucās Konrāds, piecel�damies no krēsla.

-�� Jūs laikam esat Konrāds, D�ereds nīgrā balsī sacīja.

-�� Un jūs laikam D�ereds.

-��� Pareizi. Sāras vīrs. Cik man zināms, Sāra pati prot atbildēt uz viņai uzdotiem jautājumiem.

-�� Cik man zināms, advokātiem nepieklājas gaidīt dāvanas. Bei�dziet lūgties, lai jums izstāsta sekcijas rezultātus.

-��� Nebiju domājis, ka �ī ir jūsu lieta, D�ereds atteica.

-�� Nav jau arī. Sāra nostājās starp abiem vīrie�iem. Konrād, rimstieties! D�ered, mēs to pārrunāsim vēlāk.

-����������� Kā vēlies, D�ereds novilka, nenolaizdams acis no Konrada. Kad sadomāsi apspriesties, piezvani! Pamājis Konradam, viņ� piebilda: Bija patīkami iepazīties.

-�� Man tāpat, Konrāds vēsi atteica.

D�ereds ar Kozlovu izgāja no tiesas zāles, un Sāra pievērsās Konradam.

-��� Ko tas nozīmē?

-�� Negribu vērot, ka viņ� pret jums izturas necienīgi, Konrāds sacīja, paņemdams portfeli.

-�� Paldies par iejūtību, bet domāju, ka pratī�u tikt galā ar savu vīru.

-�� Es ne�aubos, ka pratīsiet, bet�

-�� Nekādus "bet"! Sāra viņu pārtrauca. Es gan vēl tikai mā�cos, ta�u neesmu pavir�a. Es D�eredam ļāvu iesākt sarunu par sekciju tāpēc, ka vēlos izdibināt, cik daudz viņ� zina. Viņa rīcībā ir lielisks informācijas tīkls, un es gribu noskaidrot, kur tam ir sā�kums. Tāpēc nedomājiet, ka varēsiet kā Tarzāns iebrāzties vidū un izglābt mani no ļaunajiem.

-��� Sāra, turpmākai zinā�anai es ne uz brīdi neesmu iedomā�jies, ka jūs esat pavir�a.

Komplimenta pārsteigta, Sāra uzreiz neatbildēja.

-��� Ko tad tas nozīmē?

-�� Tas neko nenozīmē. Es tikai pateicu to, ko domāju.

-�� Neizturieties pret mani kā pret iesācēju! Beidzot esmu tikusi skaidrībā, ko ar �o lietu iesākt.

-��� Tad jau man nebija nekādas vajadzības �odien jūs aizstāt? Jūs pati būtu lieliski tikusi galā, vai ne?

Sāra neviļus pasmaidīja.

-�� Nenonieciniet manus kvēlos argumentus, pierādot kaut kā�dus tizlus trūkumus loģikā, viņa pajokoja. Tas bija ļoti svarī�gi, ka jūs mani �eit aizstājāt. Es tikai�

-��� Bilde skaidra. D�ereds ir jūsu vīrs, tāpēc jūs esat vienīgā, kas drīkst viņam aizrādīt. Vai mēs varam iet? Jums jāsāk gatavoties tiesai.

-�� Jā, jā, jā! Mēs gaidīt gaidām tiesu, Gafs novilka, kad visi trīs izgāja no tiesas zāles. Bet tagad pastāstiet par līķa sekciju! Vai jūs apvēmāt sevi no galvas līdz kājām vai tomēr paturējāt visu sevī?

Palūkodamās pār plecu, Sāra redzēja, ka D�ereds un Kozlovs vēl kavējas gaitenī.

-��� Ne �eit, viņa atteica. Pacieties, līdz nonāksim birojā.

Centra ielas 80. namā Sāra �etrdesmit piecas minūtes atstāstī�ja tiesu medicīnas eksperta veiktās sekcijas rezultātus. Viņa runā�ja par �ķidrumu Arnolda Donigera acī un tuk�o kuņģi. Viņa sacī�ja, ka vīrieti varēja nogalināt piespiedu injekcija un viņ� varēja arī pats kļūdas pēc injicēt sev insulīnu. Lēni un metodiski Sāra izskaidroja visus sīkumus, pūlēdamās neietekmēt kolēģu viedok�ļus ja viņi galu galā secinās, ka tā ir slepkavība, viņiem pie �ā secinājuma jānonāk pa�iem.

Kad Sāra bija beigusi, Konrāds domīgi novilka:

-�� Tātad viņa kuņģis bija pilnīgi tuk�s?

Sāra pamāja ar galvu.

-�� Tad jau Donigere nebija devusi vīram ēst, Konrāds turpi�nāja. Pat ja visu pārējo varētu loģiski izskaidrot� viņa mums melojusi, acīs skatīdamās.

-��� Tas mani satrieca visvairāk, Sāra piemetināja. �o faktu nevar atstāt bez ievērības.

-Ja ir pastrādāta slepkavība, tad skaidrs, kāpēc gandrīz ne�kas nav paņemts no mājas, Gafs ieminējās.

-�� Viss saskan, Sāra apstiprināja. Katrs fakts ir savā vietā. Palūkojusies uz Konrādu, Sāra teica: Sakiet vaļsirdīgi ko jūs par to domājat?

Konrāds brīdi klusēja.

-��� Pēc visa sprie�ot, jums būs iespēja pārkvalificēt �o nozie�gumu par slepkavību. Labi strādāts, viņ� atbildēja.

-�� Jā? Sāra dedzīgi attrauca, nespēdama apslēpt līksmu sa�traukumu. Pirmo reizi, kop� papus bija nonācis slimnīcā, viņai radās cerība, ka spēs pasargāt D�eredu.

-�� īsā laikā esam pieredzēju�i, ka neizskaidrojami rīkojas gan Donigere, gan Kozlovs, Konrāds domīgi sacīja.

-�� Tas ir kas neticams! Sāra iesaucās, bungodama ar dūri pa galdu. Es jutu, ka �ajā zādzībā ir kaut kas aizdomīgs. Kuram mēs izvirzīsim apsūdzību slepkavībā? Abiem vai vienam?

-��� Padomājiet! Kur�, jūsuprāt, ir slepkava?

-�� Man liekas, ka Klēra ir gatavā maita, bet �aubos, ka viņa to varētu pastrādāt. Mans minējums ir tāds viņa nolīga Kozlovu izdarīt injekciju.

-�� Un tā saucamais nozagtais pulkstenis un golfa bumbiņa varēja būt samaksa par slepkavību, Gafs piebilda. Pārbaudīsim Klēras bankas kontus un paraudzīsim, vai viņa �obrīd nav uz sēkļa.

-��� Lieliski. Ideāli. To mēs noskaidrosim pēc iespējas ātrāk, Sāra sprieda. Es negribu �ķiest laiku velti. Ko vēl mēs varam darīt? pagriezusies pret Konrādu, viņa jautāja.

-�� Pirms izvirzāt jaunu apsūdzību, iesaku papētīt sīkāk. Jūs var�būt zināt, kā tas notika, ta�u, lai jūsu ricībā būtu argumentēta slep�kavības lieta, jums jāzina iemesls. Pārbaudiet Klēras naudas plūs�mu, izlasiet Arnolda Donigera testamentu, uzmeklējiet jebko, kas norāda uz motīvu. Kad jums tas būs, reģistrējiet jauno apsūdzību un lieciet vēlreiz aizturēt personu, kam to gribat izvirzīt. Jūs gai�da vesels kalns darbu, ta�u esat jau tālu tikusi.

Konrāds piecēlās.

-�� Lai arī kā man negribētos doties prom, man nudien pārmai�ņas pēc jāpastrādā. Dariet man zināmus turpmākos atradumus!

-��� Par to jūs varat būt dro�s, Sāra teica. Vēlreiz paldies, ka aizstājāt mani �odien. Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz man tas nozīmēja. Patie�ām. Paldies! Par visu.

-��� Ņemiet par labu, Konrāds atteica un devās uz durvīm.

Gafs pievērsās priek�niecei. Viņa jau drud�aini apdomāja vei�camos darbus.

-��� Neraizējies! Gafs ierunājās. Mēs izglābsim D�eredu.

-�� Ta�u vispirms mums viņ� jāsakauj. Redzot, ka Konrāds iz�gājis, Sāra uzmanīgi pacēla savu portfeli un nolika to uz galda Gafam priek�ā. Vai tu varētu aiznest to uz laboratoriju un pa�lūgt, lai noņem pirkstu nospiedumus?

-��� Kāpēc? Gafs pajautāja.

-�� Tāpēc, ka ceļā uz tiesas zāli man gadījās necerēta veiksme vēlreiz sastapos ar Iekritu�ajiem Vaigiem.

-��� Viņ� bija tiesas namā?

-��� Un izspiegoja mani, Sāra teica. Tā kā mēs vēl aizvien ne�zinām, kas viņ� ir, es izdarīju vienīgo, kas ienāca prātā, bliezu viņam ar portfeli, cerēdama, ka viņ� to satvers.

-��� Un tagad uz tā ir �ā negantnieka pirkstu nospiedumi? Gafs jautāja. Sāra pamāja, un viņ� atzinīgi noteica: Tu ta�u esi viena velna mātīte!

-��� Daru, ko varu! Viņa smējās, atgāzdamās krēslā. Un tev, Gaf, vēlreiz paldies, ka paglābi manu ādu.

-�� Sīkums. Vaļsirdīgi runājot, Konrāds lēca no biksēm ārā, lai tevi aizstātu. Un skats, kā viņ� stājās pretī D�eredam, bija ko vērts.

-��� Netieku gudra, kādēļ viņ� tā darīja.

-��� Kas tur ko netikt gudrai? Viņ� tevī ir ieķēries.

-�� Tikai nelej! Konrāds nevienā nav ieķēries.

-��� Sāra, tu �odien slikti izplānoji darbus, neaprēķināji laiku un tāpēc nepaspēji uz apsūdzības nolasī�anu. Tu nepiezvanīji un ne�lūdzi, lai tevi aizstāj cits, tu glu�i vienkār�i biji izkūpējusi no ze�mes virsas. Kā Konrāds izturējās? Vai viņ� sadeva tev brāzienu? Nē. Vai viņam no dusmām uz pieres izspiedās tā resnā vēna? Nē. Viņ� vēsā mierā paziņoja: "Ak, tas nekas, es aizie�u viņas vietā." Jebkuru citu viņ� būtu nomaitājis. Bet tevi piesedza.

-��� Varbūt uz vecumu kļuvis rāmāks.

-�� Konrāds nekad nepaliks rāmāks. Mēs runājam par vīru, kur� pat viesnīcā pats uzklāj sev gultu. Un tāds cilvēks kļū�ot mierī�gāks? Vienīgais iemesls, kāpēc Konrāds piekrita izplēsties ar D�eredu, ir skaidrs viņ� ir tevī ieķēries.

-��� Domāju, tu saskati to, kā nav, Sāra atsmēja. Viņ� tikai izdarīja man pakalpojumu.

Tovakar D�ereds iesēdās taksometrā un aizbrauca uz otru pil�sētas malu Aug�īstsaidu. Starp modes pre�u veikaliņiem un mūsdienīgām kafejnīcām, kas rindojās Medisona avēnijā, atradās Lenija Berova kantoris. Medisona avēnijas un Austrumu Se�des�mit piektās ielas stūrī virs veikala, kur tirgoja dārgas bērnu drē�bes, vīdēja uzraksts: VAI TIE�ĀM ZINI, KUR IR TAVS VĪRS? PRIVĀT�DETEKTĪVS LEONARDS BEROVS. Iegājis pa �aurajām durvīm, kas atradās blakus apģērbu veikalam, D�ereds uzgāja pa kāpnēm un pieklauvēja pie Berova durvīm.

Berovs viņu sagaidīja, ģērbies vieglā �aketē, ar kaklasaiti.

-��� Kāpēc esi uzposies? D�ereds apvaicājās.

-����������� Tu ta�u zini, kāda ir �ī apkaime, Berovs atteica, novilkdams �aketi un paraustīdams kaklasaites mezglu vaļīgāk. Man jāra�da par sevi iespaids.

Viņ� piegāja pie galda un atslīga apbru�ātajā ādas krēslā. Kantoris bija neliels un �aurs, ta�u Berovs zināja, ka �ajā rajonā klienti spēj maksāt daudz, turklāt maksā laikā.

-��� Kādas svarīgas darī�anas tevi atdzinu�as tādu ceļa gabalu? viņ� vaicāja.

-�� Vaļsirdīgi sakot, man ir bail runāt pat savā kabinetā, D�ereds sacīja. Tur sienām ir ausis.

-��� Visur sienām ir ausis. Svarīgi kas noklausās?

-��� Es zinu, kas noklausās. Tāpēc gribu jautāt, ko vēl tu esi no�skaidrojis.

-�� Ja tev no tā kļūs vieglāk, varu pastāstīt, ka, parakņājies uz�ņēmumu datu bāzē, uzzināju viens no Rafertija kompānijas "Echo Enterprises" līdzīpa�niekiem ir mūsu dārgais nelaiķis Ar�nolds Donigers.

-��� Ko? D�ereds apjucis izgrūda.

-�� Viņ� un Rafertijs gadiem ilgi biju�i biznesa partneri, pārvēr�tu�i uzņēmumu īstā zelta dzīslā.

-�� Nevar būt! Tad jau iznāk, ka Rafertijs licis novākt Arnoldu, lai pārņemtu kompāniju savās rokās.

-�� Diez kam tā kompānija tiks, Berovs atteica. Laiks rādīs.

-�� Vai tu uzstādīji noklausī�anās ierīci Rafertija telefonam?

-��� Gribēju to izdarīt vakar, bet neiznāca laika. Toties izpētīju viņa telefona rēķinus.

-Un?

-�� Nekā. Vietējiem zvaniem nav norādīti numuri, tāpēc nezinu, kam viņ� zvanījis. To var noskaidrot Sāra, jo prokuratūra var pie�prasīt tālruņa sarunu sarakstu.

-�� Prokuratūru labāk nepiemini. Tā mums nepalīdzēs. Man va�jadzīga informācija, kas pieejama jau tagad. Saproti?

Pabungojis ar īk�ķiem pa galdu, Berovs paskatījās uz draugu.

-��� Acīmredzot nesaskaņas jaunlaulāto numurā vēl nav rimu�ās.

-�� Piedod, es negribēju būt uzstājīgs. Mums ar Sāru ceļā patrā�pīju�ās da�as bedrītes.

-��� Es domāju, ka tava izvāk�anās ir kas ļaunāks par bedrīti.

-��� Kā tu zini, ka esmu aizgājis no mājām?

-�� Tāds ir mans darbs.

-�� Skaidrs, tev pateica Ketlīna.

-��� Protams, Ketlīna pateica. Ko tad tu iedomājies? Viņa par tevi ir noraizējusies. Tu uzvedoties kā apsēsts, pat esot atteicies no sla�venas filmas rekvizīta.

-��� Tam nav nekāda sakara ar manu aizie�anu. Es tikai gribu uzvarēt �ajā lietā.

-��� Un Sāra tev liek domāt, ka tas nav iespējams?

-��� Grūti pateikt. Pirms divām dienām viņa gulēja nokdaunā, bet tagad boksējas kā pats Muhameds Ali. Beidzamā laikā viņai viss iet no rokas.

Vērodams, kā D�ereds burza kaklasaites galu, Berovs sacīja:

-�� Tev ļoti nepatīk zaudēt, vai ne?

-�� Ciest nevaru! D�ereds izmeta, pacēlis acis.

-��� Un tas, ka zaudēt vari sievai, tevi padara vai traku.

-��� Ne glu�i. Uz spēles ir likts daudz vairāk.

-��� Vairāk nekā tava laulība? Kas var būt vairāk?

-�� Nekas tāds, ko es varētu patlaban apspriest, D�ereds izmi�sīgi vairījās. Lūdzu, nerunāsim par to!

Istabā nolaidās neveikls klusums.

-�� Tu patie�ām esi iestidzis mēslos, vai ne, D�ered?

D�ereds neatbildēja.

Berovs paliecās uz priek�u, atvilka apak�ējo atvilktni un izņē�ma trīsdesmit astotā kalibra pistoli.

-�� Ņem! viņ� teica. Katram gadījumam.

D�ereds paņēma pistoli un to aplūkoja.

-�� Nezinu gan. Neesmu no tiem, kam patīk iero�i.

-�� Ja esmu pareizi novērtējis tev draudo�ās briesmas, pistole tev ir nepiecie�ama, Berovs atteica. Viņ� uzrotīja bik�u staru, kur mazāka pistole bija iestiprināta ādas makstī pie potītes. Atsprā�dzējis maksti, viņ� pasniedza ieroci D�eredam.

-�� Ja lielā tev nepatīk, ņem �o. Tā ir maza, kompakta, viegli pa�slēpjama.

D�ereds nekustējās.

-�� Ņem! Katram gadījumam, Berovs mudināja.

Nelabprāt pasniedzies pēc pistoles, D�ereds uzrotīja bik�u sta�ru un piesprādzēja maksti pie kājas.

-�� Gandrīz nemaz nemana, vai ne?

-��� Laikam gan, D�ereds piekrita. Atliek tikai cerēt, ka man tā nebūs jāliek lietā.

Sēdēdams pie vienkār�a balta īrēta auto stūres, Kozlovs neat�ņemdamies blenza uz Berova kantora necilajām durvīm un lau�zīja galvu, kur �ie kavējas. Labi, nesaspringsti, viņ� sev pavēlēja. Rafertijs ta�u sacīja: "Viņiem ir daudz pārsprie�ama. D�ereds ner�vozē un sāks ar laiku meklēt atbalstu."

Rafertijam, kā parasti, bija taisnība. D�ereds kantorī uzkavē�jās gandrīz stundu, un, kad beidzot iznāca uz ielas, Kozlovs pa�vadīja viņu ar acīm, līdz tas nozuda skatienam. �ķita, ka no pri�vātdetektīva viņ� aizgāja vēl saspringtāks, nekā bija pirms tam.

Palūkojies uz izkārtni, Kozlovs nodomāja, ka ilgi vairs nebūs jāgaida. Pēc brī�a pa durvīm iznāca Berovs un �ķērsoja Se�des�mit piekto ielu. Aiziet, Kozlovs nodomāja. Laiks atmaksāt par la�bajiem darbiem.

Agrā sestdienas rītā Sāra, turēdama rokā krūzīti ar padzisu�u kafiju, iegāja prokuratūrā. Pēc pēdējiem pavērsieniem Kozlova lie�tā, darbiem un pārrunām abās pārējās lietās un dokumentācijas gatavo�anas vēl divās lietās, kuras tiks nokārtotas bez tiesas, Sāra beidzot juta vēlē�anos glabāt kabinetā vēl vienu drēbju kārtu.

Nolikusi kafijas tasi uz galda, Sāra paņēma klausuli un pār�baudīja balss pastu. Vienīgā ziņa bija no Tifanijas, kas vēlējās zi�nāt, kāpēc Sāra nebija iepriek�ējā dienā aizgājusi viņai pretī uz skolu. To izdzirdējusi, Sāra novaidējās, nolika klausuli un sāka prātot, kā atlīdzināt meitenei savu aizmār�ību.

Sāra atzvēlās krēslā pusguļus un uzlika kājas uz galda. Diena solās būs lieliska, viņa nodomāja, jau aizmirsusi Tifaniju. Papus jutās labāk, nenozīmīgā ielau�anās lieta pamazām pārvērtās slep�kavības lietā, un Sāra bija pārliecināta, ka spēs vīru pasargāt. Pirmo reizi vairāku mēne�u laikā Sāra jutās par sevi pārliecināta. Gan viss būs labi.

Pēc brī�a kabinetā galvu pabāza Gafs, uzmeta Sārai skatienu un apvaicājās:

-��� Kā gar�oja kanārijputniņ�, ko vakarnakt notiesāji?

-��� Vai es nedrīkstu kaut reizi būt labā garastāvoklī?

-�� Starp citu, es grasījos tev vaicāt to pa�u, Gafs atteica ar ne�bēdnīgu smaidu. Jo �odien ir tava laimīgā diena!

Pagriezis galvu, Gafs uzsauca:

-�� Nesiet �urp, zēni! un iesoļoja kabinetā. Viņam sekoja divi nesēji, stiepdami pilnīgi jaunu olīvzaļu vinila sofu.

-��� Tu patie�ām sadabūji? Sāra neticīgi novilka. Kā tev tas izdevās?

-�� Teiksim tā tagad mēs esam parādā simpātiskajai rudmatei no Apgādes nodaļas, Gafs paskaidroja. Nesēji novietoja dīvānu pie labās sienas.

-��� Ko tu tādu izdarīji? Piekriti iet uz randiņu?

-��� Glu�i pretēji. Apsolīju, ka se�as nedēļas viņai nezvanī�u. Viņa gan lūkoja izlūgties divus mēne�us, bet es biju nepielū�dzams.

-��� Tam es ticu! Sāra iesmējās, apsēdās uz dīvāna un paplik��ķināja pa spilveniem. Ak! īsts amerikāņu vinils.

-��� Manai priek�niecei tika tas spīdīgākais! Gafs atsaucās. Ne�sēji aizgāja. Un tas vēl nav viss!

Gafs, izvilcis kaut ko no bik�u aizmugures kabatas, turēja ro�kas aiz muguras.

-��� Uzmini, kas man �obrīd rokā!

Sāra mirkli padomāja.

-�� �irafe?

-��� Mazāks.

-�� Smailīte?

-��� Mazāks.

-��� Maza smailīte.

-�� Ū-ū, mazāks!

-��� Burvju laso, kas liek stāstīt patiesību.

-�� Tā tu nekad neuzminēsi, Gafs sacīja. Jau pirmajā nedēļā tika nokārtoti visi tavi papīri. Kaut arī to drīkstēja izsniegt tikai tev, es panācu, ka tos izsniedz man. Tu biji tik aizņemta, tāpēc nospriedu�

-��� Beidz ta�u gvelzt un dod �urp! Sāra iesaucās.

-�� Labi. Aizver acis! Sāra paklausīja. Skaitī�u līdz trīs. Uz "trīs" atver! Viens� divi� trīs.

Atvērusi acis, Sāra ieraudzīja, ka Gafs tur rokā zeltīto �etonu ar iegravētiem vārdiem "Sāra Teita, apgabala prokuratūra" un "Ņu�jorkas apgabals". �ķita, ka tas mirguļo rīta gaismā.

-��� Apsveicu! Gafs sacīja, pasniegdams �etonu melnā ādas ie�tvarā. Tu tagad oficiāli esi apgabala prokurora palīdze.

Sāra kā apburta raudzījās uz savu jauno personas apliecību.

-��� Neticami! viņa beidzot novilka. Es jūtos kā policiste.

-��� Un tagad tu drīkstēsi tēlot vēso policisti apstaigāt noziegu�ma vietas, pieprasīt labākās sēdvietas kinoteātrī. Un pats svarīgā�kais tu varēsi to izraut un iekliegties: "Apgabala prokurora palī�dze Sāra Teita!" Gafs ieaurojās, vicinādams iedomātu �etonu.

-��� Brīni�ķīgi! Paldies, Gaf! No sirds.

-��� Par to, lūdzu, izpildi manu lūgumu! Parādi, kā tu pazibināsi �etonu likumpārkāpējam gar acīm.

Sāra piecēlās no jaunā dīvāna, paliecās uz priek�u, draudīgi savicināja �etonu un iesaucās:

-��� Apgabala prokurora palīdze Sāra Teita! Stāvi! Citādi lik�u tevi nozilināt!

Pirms Gafs paguva to novērtēt, kabinetā iebrāzās Konrāds.

-���� Redziet, kas man! Sāra iesaucās, pacēlusi �etonu. īstas, solīdas metāla pilnvaras. Nesaņēmusi atbildi, viņa piemetināja:

-��� Neesiet tik nīgrs manā laimīgajā dienā!

-�� Jūs laikam vēl nezināt, vai ne? Konrāds klusi vaicāja.

-��� Kas man jāzina?

-�� Sāra, domāju, ka jums jāapsē�as, Konrādā balss bija drūma.

-��� Kas noticis?

-��� Apsēdieties, lūdzu!

-��� Vai kas atgadījies ar D�eredu? Kas�

-��� D�eredam nekas nekai�.

-��� Papus! Ak kungs, papus! Kas noticis? Vai viņ��

-�� Jūsu ģimenes locekļi ir sveiki un veseli, Konrāds viņu pār�trauca. -Jūsu draugs, privātdetektīvs Lenijs Berovs, vakarvakarā atrasts noslepkavots.

-��� Lenijs ir miris? Sara apstulbusi pārvaicāja. Kad tas noti�cis? Kā?

-�� Kvartāla attālumā no kantora viņu notriekusi automa�īna, Konrāds atbildēja. Ielauzts galvaskauss.

Sāra noslīga uz dīvāna.

-�� Es nespēju ticēt! Mēs Leniju pazīstam jau gadiem� Viņ� ma�ni ar taksometru aizveda uz slimnīcu un pats savām rokām iene�sa ēkā, kad man vajadzēja izoperēt apendiksu�

-�� Ja gribat, varu sadabūt slepkavības ziņojumu, Konrāds pie�dāvājās. Tajā, iespējams, būs sīkāka informācija.

-��� Es nespēju ticēt, ka viņ� ir miris� Sāra izdvesa.

-�� Vai varu kā palīdzēt? Gafs apsēdās viņai līdzās.

-��� Padod man tālruni! Sāra teica. Man jāpastāsta D�eredam.

-�� Miris? D�eredam aizlūza balss.

-��� Pirms pusstundas zvanīja Sāra. Viņ� atrasts miris vakarva�karā, Ketlīna sacīja. Man no sirds �ēl, D�ered. Es zinu, ka jūs bijāt draugi.

-�� Neticami! D�ereds ieelsās, drebo�ām rokām atraisīja kak�lasaites mezglu un atpogāja aug�ējo krekla podziņu. Rafertijs vai Kozlovs nav zvanījis?

-�� Līdz �im nav. Man �ķiet, �odien viņiem nebija paredzēts ie�rasties. Ieraudzījusi priek�niekam uz pieres sviedru lāsītes, Ketlīna jautāja: Vai tev ir nelabi? Vai man atnest ūdeni?

D�ereds piecēlās un piegāja pie durvīm, juzdams, ka pār mu�guru lāso sviedri.

-��� Es saņem�os. Man tikai jāieelpo svaigs gaiss.

D�ereds grīļodamies gāja pa gaiteni, iemeimuroja vīrie�u tua�letē un noliecās virs marmora izlietnes. Viņu mocīja nelabums. Bri�di pūlējies to pārvarēt, viņ� atgrieza aukstā ūdens krānu un ap�slacīja seju, tad pacēla acis un paskatījās uz sevi spogulī. Tā ir mana vaina, viņ� domāja. Es nedrīkstēju viņu iepīt �ajos notiku�mos. D�ereds vēlējās, kaut spētu atgriezties nedēļu senā pagātnē, kaut spētu atbrīvoties no �īs lietas, pasargāt savu sievu un no�vērst drauga bojāeju. Viņ� domās sevi �austīja par to, ka vakarva�karā bija aizgājis pie Berova uz kantori. Nevajadzēja būt tik stul�bam! Rafertijs ta�u teica, ka ik brīdi vēro mani. D�ereds aizvēra acis un sa�ņaudza dūres. Acumirklī sāpjpilnā no�ēla pārvērtās moko�ās dusmās.

Viņ� atvēra acis.

-�� Nolādētais maitasgabals! Kāpēc tu tā izrīkojies ar savu draugu? viņ� iekliedzās, nedomādams atvēzējās un trieca dūri spogulī. Izlietnē sabira stikla �ķembas. Pa D�ereda apak�delmu notecēja asinis, ta�u viņ� nelikās par to ne zinis. �ī nesaprātīgā dusmu izpausme neļāva viņam justies labāk, tā neremdēja bēdas un ne�izgaisināja bailes. Tomēr spoguļa viņa priek�ā vairs nebija, un īsu, ta�u atvieglojuma pilnu brīdi D�eredam Lin�ām nebija jālūkojas sev acīs.

Tovakar D�ereds noguris un izmocījies pārradās mājās piecos. Iepriek�ējās septiņas stundas viņ� pilnīgā bezdarbībā bija sēdējis pie galda. Beidzot Ketlīna lika viņam iet mājās, un viņ� paklausī�ja. Kad sekretāre izrunāja vārdu "mājas", viņ� zināja, ka ar to nav domāts papus dzīvoklis. Ketlīna viņu mudināja doties uz viņa mājām, Sāras mājām, abu mājām vienīgo vietu, kur viņ� vēlējās būt. Atvēris durvis un iegājis iek�ā, viņ� pārsteigts ieraudzīja, ka sieva jau pārnākusi.

-��� D�ered, lūdzu, piedod! viņa izdvesa, piegāja pie vira un, atpletusi rokas, apskāva viņu.

Piespiedis galvu viņai pie pleca, D�ereds ieraudājās.

-�� Es esmu pie tevis, Sāra klusu sacīja, maigi glāstīdama viņa muguru.

Abi stāvēja, cie�i apskāvu�ies. Uz mirkli visas likstas pagaisa kā nebiju�as. Tad Sāra pamanīja D�ereda pārsieto roku.

-��� Kas kai� tavai rokai? viņa pajautāja.

-��� Nekas. Viss ir labi. Viņ� atvirzījās.

-��� Bet kātu�

Paspraucies garām sievai, D�ereds iegāja virtuvē.

-��� Es tur iegriezu ar vēstuļu nazi. Skramba vien ir.

Viņ� ielēja sev sarkanvīnu un devās uz guļamistabu. Sāra se�koja.

Iegājusi guļamistabā, Sāra ievēroja, ka viņas portfelis atvērts stāv uz gultas. Cik vien nevērīgi spēja, viņa to aizvēra un nocēla uz grīdas.

-��� Tu tomēr man īsti neuzticies, vai ne? D�ereds juta, ka vi�ņam kaklā sakāpj kamols. Sāra, es vairs nemū�am tā nedarī�u. Es saprotu, ka tev nav pamata man ticēt, bet es zvēru tā ir patie�sība. Tu mani pārsteidzi nesagatavotu ar to apsūdzību slepkavībā, un es laikam kritu izmisumā.

-�� D�ered�

-��� Es zinu, ka tu negribi patlaban par to runāt. Ta�u es nezinā�ju, kur meklēt palīdzību. Es tikai� Nezinu� Es patie�ām� Es mīlu tevi, Sāra!

-��� Es arī tevi mīlu, viņa teica. Es saprotu.

-��� Un ar Leniju�

-�� Tev nav jātaisnojas. Es zinu, ko tu gribi teikt.

-�� Tu zini? viņ� pārjautāja. Tad jau tev nav iebildumu, ja es atgrie�os�

-�� D�ered, mūsu draugs ir nogalināts, un es negribu, lai tu viens pats mitinies tajā dzīvoklī.

Viņ� apskāva sievu.

-��� Vai tu patie�ām iedomājies, ka es būtu tik bezsirdīga un ne�ļautu tev �o nakti pārlaist �eit?

D�ereds atrāvās.

-�� �o nakti? Ko tu ar to gribi teikt?

-��� Nezinu, es tikai domāju, ka drīz sāksies tiesa un�

D�ereds, sakodis zobus, klusēdams izbrāzās no guļamistabas

un, ejot garām virtuvei, ielidināja vīna glāzi izlietnē. Nobira stik�la lauskas, un sarkanvīns pa�ķīda uz visām pusēm.

-��� Nolādēts! Sāra nomurmināja. Viņa tādējādi bija gribējusi pasargāt vīru. Ja D�ereda �eit nebūtu, Iekritu�ajiem Vaigiem būtu viens iemesls mazāk draudēt. Mezdamās vīram pakaļ, viņa uz�sauca: D�ered, piedod, man tā nevajadzēja teikt! Tu vari palikt, ja gribi.

-��� Nē. Nav vēlē�anās! viņ� atcirta, steigdamies uz dzīvokļa ārdurvīm.

-�� Lūdzu, es ļoti gribu, lai tu paliec! Nesagaidījusi atbildi, viņa piemetināja: Mīļais, es zvēru! Es gribu, lai tu paliec.

D�ereds pagriezās.

-�� Ja tu tie�ām būtu to gribējusi, tu man nemū�am neteiktu tā�dus vārdus.

-�� Tā nav taisnība. Es�

-�� Viņ� ir miris! D�ereds iekliedzās. Lenijs ir miris, bet tev rūp vienīgi tavi dokumenti! Vai tu apjēdz, cik tas ir nenormāli?

-�� D�ered, lūdzu�

-��� Es negribu tevī klausīties! viņ� noskaldīja. Es bū�u pa�pus dzīvoklī. Pavēris durvis un uzgriezis Sārai muguru, viņ� turpināja: Ja gribi zināt, zvanīja Lenija māsa. Bēres būs rīt. Ja nebūsi iegrimusi savā nolāpītajā pasaulītē, vari atnākt.

-�� Protams, es aizie�u.

-��� Labi. Tur arī tiksimies. Nepalūkojies atpakaļ, D�ereds iz�gāja un aizcirta durvis.

-��� Man ir apriebies! Kozlovs noburk�ķēja, noklausījies D�e�reda un Sāras sarunu. Viņa mūs rausta, kā grib. Novāksim to sievieti, un miers!

-��� Vai tu patie�ām esi tāds ēzelis? Rafertijs, sēdēdams savā darbistabā pie galda, uzsauca. Sāra ir mūsu trumpja dūzis ja nav viņas, mums nav nekādas varas pār D�eredu.

-��� Kāda no D�ereda jēga? Ja viņ� nedzīvo mājās, no viņa nav nekāda labuma. Es iesaku aiziet pie Viktora un pateikt, lai viņ��

-�� Liec mierā Viktoru! Es tev desmitiem rei�u esmu teicis, ka �is lietas labā viņ� nepakustinās ne pirksta. Tāpēc es vairs par to neko negribu dzirdēt.

-��� Es tikai uzskatu, ka pēdējā laikā D�ereds nav paveicis neko tādu, kas�

-�� Vai tu neklausies? Rafertijs ieaurojās. Es teicu, ka es ne�gribu neko par to dzirdēt!

Vienā lēcienā Kozlovs bija pāri galdam, sagrāba Rafertiju aiz kreisās auss un, vilkdams to uz savu pusi, �ukstēja:

-�� Cik rei�u man tev jāsaka! Nebļauj uz mani! Man tas nepatīk.

-��� Laid mani vaļā! Rafertijs pieprasīja. Kad Kozlovs paklau�sīja, viņ� neizpratnē uzsauca: Kas tev uznācis, velns parāvis?

-��� Nekas! Kozlovs atmeta. Man nepatīk, ja ar mani runā tādā toni.

-��� Labi, labi, bilde skaidra. Pieglaudis ar roku matus, Rafer�tijs atguva savaldību. Kad tas viss norims, viņ� ar Kozlovu no�kārtos rēķinus.

-��� Vai tu domā, ka vislielākās cerības uz uzvaru mums ir tad, ja aizstāvis ir D�ereds? Kozlovs jautāja.

-�� Tie�i tā, Rafertijs teica. Beidzot tev pielēca.

Tuk�ajā dzīvoklī Sāra mēģināja iztēloties Lenija sejas vaibstus. Lenijs bija viņu draugs apmēram se�us gadus, ta�u viņa bija pie�redzējusi, ka vienkār�as, mīļas atmiņas pagaist visātrāk. Pēc da��ām nedēļām spilgtie viņa klātbūtnes iespaidi sāks plēnēt. Viņa alla� atcerēsies Lenija personību, viņa privātdetektīva spējas, ta��u māksliniece Sārā gribēja redzēt draugu gara acīm. Protams, va�rēja aplūkot vecas fotogrāfijas, ta�u tas bija kas cits. Sāra vēlējās atsaukt atmiņā, kā Lenijs staigāja pa istabu, kā �estikulēja ar stru�pajiem, resnajiem pirkstiem, kā kratījās viņa pleci, kad viņ� smē�jās, un tam viņa veltīja vairākas stundas.

Domu izmocīta, Sāra uzsildīja iepriek�ējā vakara pārpaliku�mus makaronus un turpat pie virtuves letes, kājās stāvot, pa�ēda no katliņa. Pēc tam, nolēmusi pievērsties kam ikdieni�ķam, viņa iekravāja veļu no groza violetā maisā un devās uz veļas maz�gātavu ēkas pagrabstāvā. Vilkdama maisu pa pakāpieniem, viņa izgāja pa mājas parādes durvīm uz ielas, sameklēja kabatā atslē�gas un atslēdza melnos metāla vārtiņus, kas veda uz pagrabstāvu. Sāra iegāja pa vārtiņiem un, tikusi veļas mazgātavā, nesteidzīgi sāka �ķirot balto un krāsaino veļu.

Veļas mazgātava atgādināja simtiem citu Ņujorkas ēku veļas mazgātavu tā bija klusa, mitra, ar atsevi�ķu ieeju. Pagrabā bija ni�a, kur mājas iemītnieki varēja glabāt mantas, un vēl viena ar slikti apgaismotu cauruļu un dro�inātāju kārbu labirintu, jau kop� ievāk�anās dienas Sārai �ī telpa uzdzina saltas tirpas, jo betona sienas atgādināja kapenes. Piekrāvusi un iedarbinājusi veļas ma��īnas, viņa no jauna atslēdza vārtiņus un devās atpakaļ uz dzī�vokli.

Pēc pusstundas Sāra atgriezās veļas mazgātavā un, joprojām atcerēdamās sarunu ar D�eredu, pārvietoja drēbes no veļas ma�ī�nām uz �āvētājiem. Vajadzētu viņam piezvanīt, viņa prātoja. �ādā vakarā nav labi palikt vienam. Staigādama �urpu turpu, viņa iz�dzirdēja klaudzoņu pagrabtelpas tālākajā galā. Tās trok�ņainās caurules neļaus mums aizmigt visu ziemu, viņa nodomāja. Sāra pameta skatienu pār plecu, ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko kus�tamies un satrūkusies izmeta veļas kaudzi no rokām. Tā bija tikai pele, viņa atskārta, ieraudzījusi grauzēju aiztekalējam aiz veļas ma�īnas. Kaut arī Sāra juta atvieglojumu, nelāgās izjūtas neizgai�sa. Piebāzusi �āvētājus pilnus, Sāra izgāja pie vārtiņiem, bet tad atcerējās, ka atstājusi veļas mazgātavā atslēgas. Viņa devās atpa�kaļ, ta�u ne uz veļas ma�īnām, ne �āvētājiem atslēgu nebija.

Atrāvusi vaļā �āvētāja durtiņas, Sāra izrakņāja mitrās drēbes. Velti. Atvērusi otru �āvētāju, viņa vilka ārā apģērba gabalus, rū�pīgi tos pārmeklēdama. Aiz muguras atskanēja troksnītis. Sāra pa�griezās, domādama, ka atkal ieraudzīs peli. Piepe�i nodzisa gaisma.

Viņu apņēma tumsa. Pirmā doma bija, ka telpā ir vēl kāds. Ne�kusties, viņa sev teica. Citādi viņ� tevi atradīs. Sāra aizturēja elpu un ieklausījās, ta�u dzirdēja vienīgi �āvētāja centrifūgas monoto�no dūkoņu. Uzmācīgā skaņa glu�i vai piepildīja telpu. Varbūt tikai pārdegu�i dro�inātāji, viņa nodomāja. Nevajag uzreiz ļauties pa�nikai. Tajā mirklī Sāras muti aizspieda roka. Kāds bija piezadzies viņai no mugurpuses.

-�� Sveika, Sāra! �o balsi viņa pazītu, pat uztriekta no dziļākā miega. Iekritu�ie Vaigi.

Sāra iegrūda elkoni viņam vēderā. To negaidījis, vīrietis palai�da viņu vaļā. Sāra metās uz durvju pusi, Eljots viņai pakaļ. Tel�pā joprojām valdīja akla tumsa, tāpēc Sāra vilka roku pār auksto sienu, līdz atrada durvis un atrāva tās vaļā. Pieskrējusi pie mel�najiem metāla vārtiņiem, viņa ieķērās restēs un iekliedzās:

-�� Policija! Palī�

Nepaguvusi izrunāt vārdu līdz galam, Sāra juta, ka muti at�kal aizklāj plauksta. Eljots dauzīja Sārai pa pirkstiem, līdz viņa palaida vaļā restes, un ievilka viņu atpakaļ veļas mazgātavas tumsā. Sāra svaidījās uz visām pusēm, pūlēdamās atsvabināties. Turēdams Sāru aiz plaukstas locītavām, viņ� trieca sievieti pret sienu. Sāra vēl aizvien centās izrauties. Eljots ar plaukstas virs�pusi iesita sievietei pa seju, un viņa pārstāja pretoties. Viņ� pie�liecās un aiz�ņaudza Sārai kaklu. Sāra juta viņa elpā alkohola smaku.

-��� Nelaid viņu mājā! Vai saprati? Es negribu, lai viņ� vandās pa tavām mantām!

Sāra sparīgi palocīja galvu.

Tad Eljots nogrūda viņu uz grīdas. Piķa melnā tumsa neļāva Sārai saskatīt, kur viņ� atrodas viņai priek�ā, aiz muguras vai citur. Sāra gulēja uz grīdas kā pamirusi, atkal dzirdēdama vienī�gi �āvētāja centrifūgas mal�anos. Guli rāmi, viņa sev pieteica. Tad cauri �āvētāja dūkoņai atskanēja Eljota dobjā balss.

-�� Neviens nav neaizskarams, viņ� brīdināja. Ari tu ne.

Tad Sāra pamanīja pie durvīm gaismu un pēc tam izdzirdēja,

kā atveras un aizcērtas melnie metāla vārtiņi. Viņ� bija izgājis. Sāra izskrēja pa veļas mazgātavas durvīm un ieraudzīja Eljotu stāvam otrpus vārtiņiem.

-��� Policija! Ļaudis! Palīgā! viņa iekliedzās.

-��� �ajā pilsētā neviens nepalīdzēs, Eljots noteica, nolikdams Sāras atslēgas uz kāpnēm pie mājas ārdurvīm.

-��� Gan jau drīz kāds nāks. Promiedams viņ� piebilda: Re�dzēsimies tiesā.

Pirmdienas rītā Sāra ieradās prokuratūrā, cerēdama uz vieglu darbadienu. Lenija bēres un atkalredzē�anās ar D�eredu bija iz�smēlusi visus viņas spēkus. Iegājusi kabinetā, viņa pārsteigta ie�raudzīja divus darbiniekus kraujam viņas mapes kastēs.

-��� Ko jūs darāt? viņa noprasīja.

-��� Kravājam dokumentus, viens atbildēja.

-�� To es redzu. Kas jums atjāva te ienākt?

-��� Konrāds Mūrs. Viņ� teica, ka mums jāsavāc visas Kozlova mapes, jo prokurora palīgs te vairs nestrādājot.

Sāra nobālēja. Tajā brīdī ienāca Gafs.

-��� Kas �eit notiek?

-��� Esmu atlaista! traukdamās uz durvīm, Sāra izmeta.

-��� Kā, lūdzu? Gafs neizpratnē pārvaicāja un steidzās pakaļ priek�niecei. Viņa metās uz Konrādā kabinetu.

-��� Sasodīts, kāpēc jūs man nepateicāt? Sāra uzsauca, iebrā�zusies pie viņa.

-�� Nomierinieties! Konrāds aizrādīja. Es jums visu paskaid�ro�u.

-��� Ko gan jūs varat paskaidrot? Jūs uzzinājāt, ka mani atlaida, un jums pietrūka elementāras pieklājības man to pateikt!

-��� Ko jūs teicāt? Jūs ta�u neatlaida!

-��� Nē? Sāra samulsa.

-��� Nē, Konrāds atteica. Jūs atstādināja no lietas.

-Ko?

-�� To man paziņoja Monegans. Viņ� negrib, lai iesācējs strādā ar slepkavības lietu. Tā esot pārāk sare�ģīta un svarīga. Jums pa�vēlēts nodot visus dokumentus man.

Mēģinādama aptvert Konrādā sacīto, Sāra pagriezās pret Gafu.

-�� Gan jau viss būs labi, Gafs teica. Mēs izprātosim, kā�

-��� Nē! Sāra izgrūda. Man jāpabeidz �ī lieta. Tā ir mana.

-��� Man �ēl, Konrāds sacīja. Es izprotu jūsu nepatiku, ta�u man jāpilda priek�niecības rīkojums.

-�� Tam nav nekāda sakara ar nepatiku, Sāra atbildēja. Man jānovada �ī lieta līdz galam.

Konrāds pameta skatienu uz Gafu, tad pievērsās Sārai.

-��� Ko jūs abi man nestāstāt? Jūs acīmredzami kaut ko no ma�nis slēpjat.

-��� Neko mēs neslēpjam! Sāra atcirta. Es negribu atteikties no �īs lietas.

Konrāds nenovērsa skatienu no Gafa, un tas neizturēja.

-��� Beidziet blenzt uz mani! Es neko neesmu izdarījis.

-�� Sāra, ir labi redzams, ka kaut kas nav kārtībā.

Viņa nodūra galvu, tomēr neteica ne vārda.

-�� Ja pastāstīsiet, es varē�u palīdzēt. Citādi paliksiet viena, bez �īs lietas.

Sāra cieta klusu.

-��� Labi, lai notiek pēc jūsu prāta, Konrāds strupi noteica un devās uz durvīm. Pārējos dokumentus paņem�u pats.

Konrāds jau gandrīz bija izgājis pa durvīm, kad Sāra paskatī�jās uz Gafu, kas palocīja galvu.

-Jums jādod godavārds, ka rīkosieties pēc maniem ieskatiem, Sāra ierunājās.

Konrāds aizvēra durvis un pagriezās.

-�� Turpiniet!

-�� Vispirms dodiet man godavārdu! Apsoliet, ka rīkosieties pēc maniem ieskatiem.

-��� Neko es nesolī�u. Pastāstiet, kas noticis!

-�� Tad es jums neko neteik�u. Sāra paraustīja plecus.

Papurinājis galvu, Konrāds sacīja:

-�� Nosauciet kaut vienu iemeslu, kāpēc man būtu jāklausa jūsu rīkojumiem.

-�� Nepaklausot mani, jūs panāksiet, ka tiek apdraudēta mana un manu ģimenes locekļu dzīvība.

Iestājās klusums.

-��� Es apsolu, ka nedarī�u neko tādu, kas varētu apdraudēt jūs vai jūsu ģimeni, Konrāds beidzot sacīja.

-��� Vai jūs dodat godavārdu?

-Jā, dodu godavārdu.

Sāra dziļi ieelpoja un izstāstīja par tik�anos ar Iekritu�ajiem Vai�giem, par to, ka vīrietis pavēlējis viņai uzvarēt �ajā prāvā. Viņa iz�stāstīja Konradam visu gan to, kā tas viņu iebiedējis, solot pastrā�dāt ko ļaunu ar D�eredu, gan to, ko tas nodarījis papum. Konrāds viņu ne reizi nepārtrauca. Kad Sāra bija beigusi, viņ� noprasīja:

-��� Vai man jāsaprot, ka jums draudēja un jūs par to nevienam neziņojāt? Ko es jums esmu teicis? Sistēma ir izveidota tā, lai aiz�sargātu mūsu cilvēkus gadījumos, kad�

-�� Konrād, neapvainojieties, bet man �obrīd nenesas prāts klau�sīties jūsu lekciju par sistēmu. Sistēma neaizsargāja papu, un tā nekādā ziņā nespēs aizsargāt manu vīru. �is psihopāts, lai nu kas viņ� būtu, atstāj miru�a cilvēka pirkstu nospiedumus un zi�na par mani visu, nepamanīts stāv man blakus metrovagonā un nezin kādā veidā iekļūst manas mājas pagrabstāvā bez atslēgas. Patiesībā viņ� man uzdzen �ermuļus. Ik reizi, ieiedama dzīvoklī, es ieskatos skapjos, guļamistabā paraugos aizdurvē. Tas nav pa�rasts noziedznieks. Iekams neesam noskaidroju�i, kas viņ� ir, mēs nedrīkstam viņu kaitināt. Viņ� tikai pieprasa, lai es daru savu darbu.

-�� Viņ� ne vien pieprasa, lai jūs darāt savu darbu, viņ� apdraud D�ereda dzīvību.

-��� Viņ� grib, lai es uzvaru! Sāra atcirta. Tas ir viss, ko viņ� vēlas. Un mēs abi lieliski zinām, ka man tas ir pa spēkam. Jūs esat labāks prokurors, ta�u neviens nepazīst manu vīru tik labi kā es. Es pazīstu viņa domā�anu, viņa cīņas paņēmienus un cil�vēkus, ko viņ� iesaista.

-��� Piemēram, Leniju Berovu, Konrāds iestarpināja.

-�� Tie�i tā piemēram, Leniju Berovu, Sāra atsaucās. Varat man ticēt, es negrasos palaist �o vīrieti sveikā cauri, ta�u nevaru arī pieļaut, ka mani atstādina no lietas. Tā ir mana ģimene, mana problēma un mana krimināllieta.

-��� Nezinu gan�

-��� Konrād, kop� mūsu iepazī�anās es pakļāvos jūsu ieteiku�miem un izpildīju visu, ko jūs likāt. Un par to alla� bū�u jums pateicīga. Tomēr es jūs lūdzu �o vienīgo reizi ievērot manus norā�dījumus. Palīdziet man un dariet visu, lai es arī turpmāk uztu�rētu apsūdzību �ajā lietā. Neko citu es neprasu.

Brīdi neviens neteica ne vārda.

-�� Es to apsvēr�u, beidzot Konrāds teica. Rīt agri pie �īs sa�runas atgriezīsimies.

-�� Galvenais, apdomājiet rūpīgi, Sāra sacīja, ejot uz durvīm.

-�� Tas ir viss, ko es lūdzu.

Nākamajā rītā Sāra un Gafs sēdēja Sāras kabinetā un nepacie�tīgi gaidīja Konrādu.

-��� Kā tu domā vai viņ� piekritīs? Gafs jautāja.

-��� Man nav ne jausmas, Sāra atteica. Da�reiz viņ� ir viegli prognozējams, bet citkārt viņa rīcība ir pilnīgi negaidīta.

-��� Prognozējams? Konrāds nav prognozējams. Viņam gan pa�tīk ievērot noteikumus un lasīt morāli, ta�u vajadzības reizē viņ�, ne mirkli ne�aubīdamies, atmetīs tos pigorus un rīkosies tā, kā, viņaprāt, ir labāk. Neaizmirsti, ka viņ� ir ņujorkietis, kas strādā valsts iestādē, �āda kombinācija viņu uzreiz padara par reālistu.

-��� Lai nu Dievs dod! Sāra noteica.

Beidzot Konrāds ieradās, aizvēra durvis un nostājās pie Sāras galda.

-��� Mans priek�likums ir �āds, viņ� ierunājās. Pirmām kār�tām no lietas es neatsakos.

-Tad jūs varat�

-��� Uzklausiet mani līdz galam, viņ� pārtrauca Sāru. Es ne�atsakos no lietas, jo Monegans neļaus jums ar to strādāt vienai. Ta�u esmu gatavs sadarboties ar jums. Es bū�u galvenais apsū�dzības uzturētājs �ajā lietā, ta�u mēs abi zināsim, ka esam vienlī�dzīgi partneri.

-�� Tātad arī turpmāk es varē�u rīkoties tā, kā uzskatī�u par va�jadzīgu?

-��� Tā, kā mēs uzskatīsim par vajadzīgu, Konrāds izlaboja.

-�� Jūs ar daudz ko riskējat, tomēr es nepieļau�u, ka, pat nepiecie�a�mības spiesta, jūs pastrādājat kādu pretlikumību vai muļķību. Ma�na pieredze rāda, ka emocijas alla� traucē racionālai domā�anai. Ja manī�u, ka pārkāpjat robe�as, nekavējoties rau�u jūs atpakaļ.

-�� Tātad jūs palīdzēsiet man uzvarēt?

-�� Sāra, esiet bez ba�ām, mēs uzvarēsim. Jūsu vīrs var darīt, ko vēlas, var iesniegt priek�likumus, cik vien spēj, var savā izslavē�tajā birojā sameklēt advokātus, kādus vien grib, pazīstamu mo�des mākslinieku radīto uzvalku un dārgu kaklasai�u valkātājus, SAAR īpa�niekus, lepnu frizieru salonu apmeklētājus, manikīra cienītājus, sarkankoka mīļotājus, vērienīgus naudas �ķērdētājus, pārāk lielu rēķinu iesniedzējus, presti�a kārotājus, biezos, galu galā mēs viņiem aplauzīsim ragus. Un tad gādāsim par to idiotu, kur� tā izrīkojās ar jūsu vectēvu. Kad viss beigsies, mēs uzdejo�sim triumfa deju par godu viņa noslēpumainajiem iekritu�ajiem vaigiem.

Sāra plati pasmaidīja.

-��� Es zināju, ka viņ� tā teiks! Gafs sauca. Nolāpīts, pilnīgi prognozējams!

-��� Vai mēs esam vienoju�ies? Konrāds jautāja, pastiepdams roku.

-��� Galvenais, lai jūs neizstāstītu Moneganam par vīrieti, kas draudēja.

-��� Monegans no manis neuzzinās ne pu�plēsta vārda. Es vi�ņam pastāstīju, ka jūs strādājat agresīvi un jums patīk strādāt vēlu. Ziniet, viņam tas patika. Vai esat gatava sadzīt pēdas nepazīsta�majam vīrietim?

-�� Citu domu es nepieļauju, Sāra sacīja, paspiezdama Konradam rokļu.

-�� Jauki, Konrāds noņurdēja un apsēdās uz dīvāna līdzās Gafam. Jo es gribu sākt tie�i ar to.

-��� Pirms ķeramies klāt, es gribu ko pajautāt, Sāra sacīja. Kas jūs pārliecināja, ka mani nedrīkst atstādināt no �īs lietas?

-�� Man pietika iedomāties sevi tādā situācijā. Turklāt atskārtu, ka nenāktu par ļaunu jūsu palīdzība. Vai �āda atbilde jūs apmie�rina? Vai man jāstāsta jums kaut kādas psiholoģiskas blēņas, ka es to darīju tādēļ, lai izdzītu no sevis personiskos rēgus?

-�� Nē, ar to ir gana, Sāra atteica. Bet, ja jūs arī turpmāk iztu�rēsieties pret mani tik laipni, es palaidī�u runas, ka jūs patiesībā esat liels mlkstsirdis.

-�� Jums neviens neticēs, Konrāds aizrādīja. Viņ� atvēra port�feli un izvilka aizzīmogotu iek�ējā pasta mapi. Pievērsīsimies personiskajiem rēgiem! Tas tikko pienāca no laboratorijas. Izska�tās, ka tie ir jūsu pieprasītie pirkstu nospiedumu ekspertīzes re�zultāti.

-�� Nospiedumi uz portfeļa? Kas tur rakstīts?

-��� Negribēju atvērt bez jūsu klātbūtnes, Konrāds attrauca un pasvieda aploksni Sārai. Lai tas gods tiek jums!

Sāra atplēsa aploksni un pār�ķirstīja ziņojuma lapas.

-��� Neticami! viņa iesaucās.

-��� Kas? Gafs jautāja. Tā pa�a nelaiķa pirkstu nospiedumi?

-��� Nē, tie nav tā pa�a nelaiķa pirkstu nospiedumi. Tie ir cita nelaiķa nospiedumi. Ziņojumā teikts, ka pirkstu nospiedumi pie�der Vorenam īstemam, sīkam blēdim, kur� nesen nogalināts.

-��� Neko nesaprotu, Gafs novilka. Kā vienam cilvēkam var būt divu cilvēku pirkstu nospiedumi?

-�� Varbūt viņ� strādā laboratorijā un sabotē mūsu veikto mek�lē�anu, Konrāds ieminējās.

-�� Vai arī laboratorijā kāds kaut ko salai� grīstē, Gafs piebilda.

-��� Man vienalga, kā viņ� to panāk, Sāra noteica. Es gribu noskaidrot, kas viņ� ir.

Ģērbies apspīlētās melnās velosipēdistu īsbiksēs un platā, pa�bālēju�ā Mi�iganas universitātes sporta kreklā, Eljots iegāja Tiesu medicīnas centra ēkas vestibilā.

-�� Kurjers! viņ� pieteicās apsargam, pazibinādams ko�dzelteno neilona mugursomu, kas bija viņam plecā. Es meklēju dok�toru Fosetu.

-��� Brauciet ar liftu uz pagrabstāvu! sargs teica. Divdesmit otrā B istaba.

Eljots nobrauca lejā, kur ātri atrada 22. B istabu. Atvēris dur�vis, viņ� ieraudzīja Fosetu sē�am pie galda.

-�� Sveicināts! Eljots smaidīdams ierunājās. Es ierados pēc Arnolda Donigera sekcijas slēdziena.

-��� Vai esat no prokuratūras? Fosets, pieri saraucis, noprasīja.

-������������ Kā gan citādi! Eljots atteica, izņēmis no mugursomas mapi.

-��� Man tas uz karstām pēdām jānogādā apgabala prokurora pa�līdzei Sāra Teitai Centra ielā astoņdesmit. Viņai to vajadzēja jau vakar.

-�� Tā viņi visi saka, Fosets atjokoja un pasniedza Eljotam aiz�zīmogotu aploksni.

-��� Paldies, doktor! Eljots bilda, ievietodams aploksni mapē un pēc tam mugursomā. Nododiet no manis sveicienus mironī�iem un pasakiet, ka viņi nudien piesmirdināju�i visu māju.

-�� Tiks izdarīts, Fosets atteica. Eljots aizgāja.

Pagāja divarpus nedēļas. Ass oktobra vēj� vēstīja, ka ziema �o�gad atnāks agri. Daudzi bija uzvilku�i vilnas mēteļus, ta�u citu pazīmju, kas liecinātu par pārmaiņām pilsētā, nebija. Joprojām kauca sirēnas, ielās valdīja necaurbraucami satiksmes d�ungļi, ķīnie�u ēdienus vēl aizvien piegādāja jebkurā diennakts laikā, un Sāra, Konrāds un Gafs kūpo�ām galvām vāca kopā faktus un pie�rādījumus apsūdzībai.

-��� Rokā ir! Gafs sauca, ieiedams Sāras kabinetā un vicinā�dams papīrus.

-��� Kas tev ir rokā? Konrāds jautāja, atspiedies pret Sāras do�kumentu skapi.

-�� Labo cilvēk, vai nesaprotat? Esmu ieguvis svarīgāko doku�mentu pasaulīgo īpa�umu manto�anas sējumu.

-��� Ko īsti? Konrāds nesaprata.

-�� Testamentu, paskaidroja Sāra, kas sēdēja pie galda. Man�tojumu tiesa beidzot bija ar mieru izsniegt mums Arnolda Donigera testamentu.

-��� Bija ar mieru? Konrāds pārjautāja. Vajadzēja to panākt ar tiesas pavēsti.

-�� Jūs nosūtāt tiesas pavēsti, es palūdzu. Iznākums ir viens un tas pats. Pagriezusies pret Gafu, viņa piebilda: Kas tajā rak�stīts?

-�� Vienā jautājumā jūs nekļūdījāties mantas Arnoldam Donigeram netrūka. Saskaitot kopā visu naudu, ko viņ� novēlējis, uz�zinām, ka viņam piederēju�i vismaz septiņi miljoni dolāru. Sum�mā nav ierēķināts viņa nams Ņujorkā, vasaras māja Konektikutā un �Echo Enterprises" akcijas pieņemu, ka tas ir viņa uzņēmums.

-��� Nekas sevi�ķs, Konrāds noteica. Puse īstsaidas varētu mēroties ar �ādiem īpa�umiem. Svarīgākais jautājums ir tāds kam no tā tiek labums?

-�� Tas jau ir tas interesantākais, Gafs sacīja, pasniegdams Sārai testamentu. Mēs iepriek� pieņēmām, ka Klēra Donigere nolī�ga Kozlovu vīra mantojuma dēļ, ta�u saskaņā ar testamenta no�teikumiem Klēra nedabū ne plika centa. Pirms desmit mēne�iem, kad abi laulājās, viņa parakstījusi tādu laulības līgumu.

-�� Bet viņa ta�u var saņemt neatņemamo daļu, Konrāds sprie�da. Cik atceros no studiju gadiem, laulātie vienmēr var saņemt likumā noteiktu daļu no summas, pat ja testamentā nav minēti.

-��� �ajā gadījumā tā nav, Sāra teica. Laulības līgumā Klēra atteikusies gan no �īs daļas, gan visa pārējā. Viņai pat netiek māja, kurā kopā ar vīru dzīvoja.

-��� ja pareizi saprotu, Klērai nav motīva aizsūtīt vīru uz viņ�sauli, Konrāds sacīja.

-�� Nē, ja vien ar motīvu saprotam mantojumu. �is testaments apliecina, ka viņa nesaņem nenieka.

-�� Tad kur� saņem?

-�� Atkārtoju viena konkrēta mantinieka nav. Nauda novēlēta aptuveni ducim da�ādu labdarības organizāciju. Māja Konekti�kutā turienes vēstures biedrības īpa�umā, un ienākumus no Ņu�jorkas nama pārdo�anas saņem Prinstonas universitāte, viņa alma mater.

-��� Citu tuvinieku viņam nav?

-��� Ne bērnu, ne brāļu, ne māsu. Ir da�i brālēni un māsīcas, arī tante Floridā, ta�u tie dabū tikai da�us tūksto�us katrā ziņā ne jau tādu summu, kuras dēļ būtu vērts nogalināt.

-��� Un tas uzņēmums? Konrāds tincināja. Kam tiek tas?

-���� "Echo Enterprises" tiek atdots pārējiem firmas līdzīpa�nie�kiem. Iespējams, viņ� nevēlējās jaukt ģimeni ar darbu.

-�� Tam ir grūti noticēt. Sāra piecēlās. Kā tas var būt, ka Klē�ra nav nolīgusi Kozlovu? Viss ta�u sakrita!

-�� Jā, nenoliedzami, atsaucās Konrāds. Ja neņemam vērā tādu sīkumu, ka viņai nav motīva.

-�� Diez vai tā patie�ām ir, Gafs ieminējās. Iespējams, viņa lika nogalināt vīru tie�i tāpēc, ka nebija iekļauta testamentā.

-��� Nez vai, Konrāds novilka. Tas būtu visnotaļ tuvredzīgi. Pēc vira nāves viņa zaudē māju, nodro�inājumu, iztikas līdzek�ļus. Dusmīgai par to, ka nav iekļauta mantiniekos, viņai bija jā�dara viss, lai vīrs paliek dzīvs, un jāizsūknē no viņa nauda.

-�� Varbūt viņa ienīda savu vīru, Sāra minēja. Tas nav nekas neiespējams.

-��� Nu jau jūs aizraujaties.

-�� Es runāju nopietni, Sāra teica. Kāpēc mums par visu vari vajag, lai viņa būtu iekārojusi mantojumu? Tūksto�iem cilvēku ir nogalināju�i savus laulātos draugus arī mazsvarīgāku iemeslu pēc.

-�� Tas gan, Konrāds piekrita. Bet, kad ne īpa�i turīga piec�desmit gadus veca sieviete nobeidz savu vīru, se�desmit se�us ga�dus vecu nesen apprecētu miljonāru, jābūt svarīgam iemeslam. Un, pēc manas ilgus gadus krātās pieredzes, �is iemesls gandrīz vienmēr ir nauda.

-�� Un Klēra to nesaņem.

-��� Varbūt Klēra vispār nav iejaukta? Gafs noprasīja.

-�� Nekā tamlīdzīga. Sāra nepiekrita tādai domai. Klēra kat�rā ziņā ir iesaistīta, viņa uzvedas pārāk savādi.

-��� Mums jāizprāto, kāda ir �ī saistība, Konrāds teica. Citādi prāvā mums klāsies grūti.

-�� Tātad mums ir cietu�ais, nāves cēlonis, testaments un iespē�jamais slepkava, ta�u motīva vēl aizvien nav, Gafs rezumēja.

-�� Bez motīva mēs esam strupceļā.

-��� Viņi zina, sacīja Klēra Donigere, grozīdama pirkstā laulī�bas gredzenu. Sula un jasmīnu tēja stāvēja viņai priek�ā uz galda neskarti. Viņi noteikti zina.

-��� Nevajag ļauties histērijai, viņ� atbildēja. Ja viņi zinātu, tev jau būtu izvirzīta apsūdzība līdzdalībā. Viņi neko nevar pie�rādīt.

-��� Cik ilgi tas turpināsies? Viņi neliek man mieru, tirda, kad varē�ot atnākt pie manis un izpētīt māju. Ja nu viņi uziet ko tādu, kas�

-��� Es ta�u teicu, ka visu nokārto�u. D�ereds patlaban strādā, lai �is apciemojums nenotiktu.

Klēra piecēlās un sāka nervozi nokopt galdu.

-�� To tu man saki vienā laidā. Bet ja nu viņ� nespēs tos cilvē�kus atturēt? Ja nu�

Satvēris Klēru aiz rokām, viņ� piespieda sievieti nolikt tējas tasi un apak�tasi uz galda. Tad pievilka viņu klāt un apsēdināja sev uz ceļiem.

-��� Lūdzu, dziļi ieelpo un paklausies manī! Ja runa būtu tikai par naudu, es jau pirms vairākām nedēļām būtu aizgājis. Vai tas ir skaidrs? Ta�u man nepatīk būt vienam. Lai kas man būtu jā�pārcie�, lai kas man būtu jādara, es nepieļau�u, ka man atņem vērtīgāko ieguvumu. Es �ajā darījumā iesaistījos tikai tevis dēļ, un mēs turēsimies kopā un izlīdīsim no ūdens sausi Saņēmis Klēras rokas savās, viņ� piebilda: Pasaki man kur� tevi mīl?

-�� Tu, Klēra ar vārgu smaidu izmocīja.

-��� Kur� gan cits, nolādēts? Rafertijs atbildēja. Kur� cits?

Masēdams deniņus un pūlēdamies nelikties ne zinis par gal�vassāpēm, D�ereds stingu skatienu vērās datora ekrānā. Pēdējās divās nedēļās viņ� bija uzmeklējis firmas labākos advokātus, kas specializējās krimināllietās, un mēģinājis no katra iemācīties kādu viltību, kādu paņēmienu vai manevru, kas viņam ļautu uzvarēt �ajā prāvā un izglābt sievu.

Pat plakāts pie tāfeles piesaistīja vairāk uzmanības nekā pa�rasti. D�ereds ik dienas ar skatienu urbās nozieguma vietas plā�nā. No rītiem ieradies ne vēlāk kā septiņos, viņ� pirmās piecpa�dsmit minūtes prātā izstaigāja �o plānu. Darbadienas beigās, ejot ārā ne agrāk kā vienpadsmitos, viņ� ik reizi vēl brīdi aplūkoja plā�nu. Viņ� sarindoja pēc kārtas katru sekundi, izskaitļoja katru mi�nūti. D�ereds veltīja visus spēkus, lai iztēlotos ikvienu noziegu�ma niansi.

Visbeidzot, gribēdams, lai tiek turpināts Berova iesāktais darbs, D�ereds nolīga daudzu ieteiktu privātdetektīvu, kur� pedantiski izpētīja ikvienu collu kvartālos starp Donigeres māju un vietu, kur Makeibs aizturēja Kozlovu. Paklausot D�ereda norādījumiem, de�tektīvs aprunājās ar atkritumu vedējiem, kas uzsāka darbu agri no rītiem, iztaujāja tuvējo ēku nakts �veicarus, pat apzvanīja vie�tējās taksometru firmas, tincinot, kuri �oferi tonakt braukāju�i pa to rajonu. D�ereds ar saviem padotajiem, meklēdami kaut vienu vienīgu cilvēku, kur� varētu apliecināt, ka Kozlovs atradies citur, nevis tur, kur viņu ieraudzīja Makeibs, pārbaudīja pat vistrauslā�kos un neticamākos pavedienus. Ta�u arī pēc �ādiem pētījumiem un nogurdino�iem meklējumiem viņi nebija atradu�i nevienu jau�nu liecinieku.

-Jābūt ta�u kādam, ko esam aizmirsu�i, D�ereds sacīja, vēr�damies plakātā pie sienas.

-��� Liecies nu mierā! Ketlīna atteica. Mēs esam atcerēju�ies visus.

-�� Vai tu ievāci ziņas no avī�zēniem?

-�� No kuriem? Tiem, kas pārdod "New York Times", "New York Post", "Daily News" vai "Newsday"? Aprunājos ar visiem. Un ne�viens torīt nebija sācis izplatīt presi pirms pusse�iem.

-�� Un tad vēl�

-�� Vairs neviena cita nav, Ketlīna viņu pārtrauca. Esam pār�baudīju�i visas iespējamības. Vietējās maiznīcas, kur sāk mīcīt mīklu agrā gaismiņā, stūra pārtikas veikaliņus, kas atvērti cauru diennakti, pat lepnākās eskorta pakalpojumu firmas, kuras dar�bojas tajā apkaimē. Tā vien �ķiet, ka vienīgais, ar kuru vēl neesam patērzēju�i, ir Arnolds Donigers, un arī tikai tāpēc, ka viņ� ir miris.

-��� Zinu, D�ereds novilka. Es negribu neko palaist garām.

-�� D�ered, tā sevi nomokot, tu neatdosi dzīvību Lenijam un sie�vu arī tādā veidā neizglābsi. Kad uzzināsim, ko tiesnesis teiks par taviem priek�likumiem, varēsim vairāk spriest par pavērsieniem lietā. Ta�u līdz tam esi prātīgs un neizdzen sevi tik ļoti.

-�� Man nekas nekai�, D�ereds noņurdēja, no jauna pievērs�damies datora ekrānam.

-�� D�ered, tu neesi�

-�� Man nekas nekai�, es teicu! viņ� pacēla balsi. Lūdzu, pa�runāsim par ko citu!

-�� Cik ilgi vēl mums jābrauc? Gafs noprasīja, sēdēdams starp Sāru un Konrādu taksometra pakaļējā sēdeklī.

-��� Neesi ta�u tik nepacietīgs! Konrāds viņu aprāja. Takso�metrs izbrauca no Holandes tuneļa. Drīz būsim klāt.

-��� Es citādi nevaru, Gafs tiepās. Mācību ekskursijas man alla� uzdzen satraukumu. Līdzīgi jutos tikai vidusskolā.

-��� Ak vidusskolā? Konrāds noteica. Norunāsim tā līdz brauciena beigām turēsi muti, citādi iebāzī�u tevi ģērbtuves skapītī.

-�� Ak, bērnība! Gafs ar smaidu sacīja. Kā es ilgojos pēc tām senajām dienām!

Taksometrs apstājās pie Hudzonas apgabala pistoļu �autuves durvīm. Kad visi trīs izkāpa no auto, Konrāds paziņoja:

-��� Te nu tas ir! Labākais �aujamlauks tuvākajās trijās paval�stīs.

-�� Ja nerunājam par Manhetenu? Sāra noprasīja.

Pēc divdesmit minūtēm Konrāds, Sāra un Gafs bija apbruņoti, ekipēti un sagatavoju�ies vingrināties �au�anā. Konrāds izvadīja Sāru un Gafu cauri garai, necilai ķieģeļu ēkai, un visi iegāja pla��ā zālē, kurā bija astoņi �au�anas stendi ar mērķiem. Da�os bija parastie mērķi ar apļiem, citos dzīvnieku brie�u un lauvu ap�veidi, vēl citos cilvēku kontūras. Stendi bija sadalīti pēc līmeņiem iesācējiem, vidējās un augstākās pakāpes lietpratējiem. Iesācējiem mērķis bija uzstādīts divdesmit pēdu tālu, bet augstākā līmeņa �āvējiem trīsdesmit jardu attālumā. Konrāds nevilcinoties pie�gāja pie augstākā līmeņa stenda.

-�� Mēs dro�i vien esam iesācēji, Sāra teica Gafam.

-�� Nekā nebija. Konrāds pieaicināja abus klāt. Palieciet te, pie manis!

-��� Bet es ne reizi mū�ā neesmu �āvusi.

-�� Tas nekas, Konrāds atteica. Vislabāk var iemācīties pel�dēt, ja esi iesviests dziļākajā baseina stūrī.

-��� Bet ja es negribu mācīties peldēt? Sāra nerimās.

Konrāds norādīja uz stendu blakus.

-�� Peldēt jāiemācās visiem. Izvēlieties savu stendu! Kad viņi

bija nostāju�ies, Konrāds uzlika aizsargbrilles un austiņas. Vai visi mani dzird? viņ� ierunājās austiņu mikrofonā.

-��� Dzirdu jūs skaļi un skaidri, Bandīt, Gafs teica savā mikro�fonā. Un nu rādiet, kā man tikt galā ar tiem ceļu poli�iem, kas sē� man astē.

Izlikdamies nedzirdam Gafa jociņu un redzēdams, ka Sāra pa�rāda viņam uz aug�u paceltu īk�ķi, Konrāds paņēma izīrēto trīs�desmit astotā kalibra pistoli un ar se�iem zibenīgiem �āvieniem no trīsdesmit jardu attāluma saplosīja papīra mērķi ar cilvēka ap�veidu.

-��� Nav slikti, Kārnais! Redzēs, kā ies man, Gafs izmeta. Viņ� notēmēja, se�as reizes iz�āva, nolaida ieroci un aplūkoja mērķi. Visas lodes bija aizgāju�as pēc piena. Mans �aujamais ir samai�tājies, viņ� pukojās.

-jūsu kārta, Sāra.

-�� Pirms tam esmu spiesta vēlreiz uzdot nenozīmīgo jautājumu kāda velna pēc mēs �urp atbraucām?

-��� Es ta�u jau teicu. Kantorī dirnēdami, mēs bijām nonāku�i strupceļā, tāpēc nospriedu, ka būtu lietderīgi mainīt vidi. Ik reizi, kad atduros pret loģikas sienu, man patīk �eit nomierināt nervus un apsvērt visu no jauna.

-�� Tad tā jūs nomierināt nervus? Uzliekot dzeltenas brilles un milzīgas austiņas un iz�aujot milzīgus caurumus papīra cilvē�kos?

-�� Da�iem patīk klasiskā mūzika, citi dod priek�roku agresīvā�kai izklaidei, Konrāds taisnojās. Lai nu kā, mums bija jāizvē�dina galva. Beidziet gausties un sāciet �aut!

-�� Kā teiksiet, pulkvedi, Sāra novilka. Bet es tik un tā nesa�protu, kāds mums no tā labums.

Pacēlusi pistoli, Sāra rūpīgi nomērķēja un iz�āva. Notēmēja un iz�āva vēlreiz. Notēmēja un atkal iz�āva. Izlietojusi visas se�as lodes, viņa redzēja, ka neviena nav trāpījusi mērķī.

-�� Jūs pārāk cen�aties, Konrāds aizrādīja, kad Sāra bija bei�gusi. �au�anā galvenais ir instinkts. Ierocis ir kā rokas pagari�nājums. Līdzīgi kā beisbolā, kur spēlētāji nestāv un netēmē, bet bumbu svie�.

-��� Kārtējā līdzība no fizisko aktivitā�u krājuma, Sāra ironi�zēja. Un �oreiz saistīta ar dzenbudismu.

-�� Es runāju nopietni, Konrāds sacīja. Mēģiniet vēlreiz! Pa�vērsiet pistoli un �aujiet!

Pārlādējusi ieroci, Sāra pagriezās pret mērķi.

-�� Tā, sākam, viņa sev teica. Lode, esi precīza!

Sāra pacēla ieroci un iz�āva vēl se�as reizes. �oreiz divas lo�des ietriecās mērķa pa�ā aug�malā.

-�� Nav slikti, Konrāds novērtēja, ieiedams viņas stendā. Ma�nuprāt, vienīgā problēma ir stāja. Jūsu smaguma centrs nav īstajā vietā, tāpēc atsitiens liek jums atliekties, un lode aizlido pārāk augstu.

Konrāds pārlādēja Sāras pistoli un turpināja:

-�� Neturiet kājas kopā! Vienu pasperiet uz priek�u un balstie�ties uz otras!

Sāra ieņēma stāju, Konrāds nostājās viņai aiz muguras, uzli�ka rokas uz gurniem un sāka viņu virzīt.

-��� Lēnāk par tiltu, kovboj! Jūs pārkāpjat robe�as.

-��� Vai tas ir svarīgākais? Konrāds pasmīnēja, neatraudams rokas. Koncentrējiet svaru �ajā vietā! Balsta kāja ir jūsu enkurs, bet svaru pārvietojiet uz �ejieni.

-�� Esmu noenkurojusies, Sāra noteica, strauji un nedomādama pacēla pistoli un raidīja visas se�as lodes mērķa virzienā. �etras trāpīja papīra cilvēka mērķī, viena izurbās cauri sejai.

-�� Velns! Kur tu iemācījies �aut?

Sāra palūkojās pār plecu un piemiedza ar aci.

-�� Ķīnie�u kvartālā, D�eik, viņa zemā balsī nodūca.

-�� Ak dievs! Gafs iesaucās. Rokā ir!

-��� Kas ir rokā? Sāra prasīja. Ķīnie�u kvartāls?

-�� Nē, nē! Gafs attrauca. Donigeres motīvs.

-�� Donigeres motīvs ir ķīnie�u kvartāls?

-�� Mani uz �o domu uzvedināja nevis jūsu saruna, bet gan dar�bība! Gafs skaidroja. Mēs visu laiku meklējam tikai acīmre�dzamus motīvus alkatību, greizsirdību, naidu -, ta�u ne uz bri�di nepieļāvām kaislību. Es par to neiedomājos līdz mirklim, kad ieraudzīju jūs abus kopā stendā.

-��� Ko mēs tādu darījām stendā? Sāra samulsusi jautāja.

-�� Jā, Konrāds pievienojās.

-��� Neapvainojieties, lūdzu, jūs abi esat man mīļi. Bet vai tie��ām jūs esat tik akli?

-��� Es? Sāra noprasīja. Es neesmu�

-�� Nav svarīgi, kā viņ� to secinājis. Nozīmīgs ir rezultāts, Kon�rāds sacīja. Viņ� izgāja no stenda un tuvojās Gafam. Ja nozie�guma motīvs patie�ām ir kaislība ko tas mums dod?

-�� Kā lai es to zinu? Pagājis tikai mirklis, un tālāk neesmu ticis, Gafs atvairījās.

-��� Varbūt Arnolds bija slims un Klēra viņu nogalināja, lai at�brīvotu no mokām. Konrāds lika priek�ā jaunu versiju. Tā būtu slepkavība aiz mīlestības.

-��� Nu nē! Sāra iebilda. Tik labsirdīga viņa nav.

-�� Varbūt viņa mīl citu un novāca vīru, lai varētu būt kopā ar savu īsto mīlestību, Gafs balsī prātoja.

-��� Pārāk romantiski. Konrāds negribēja tam ticēt. Turklāt pat ņujorkie�i ir tik civilizēti, ka iesniedz �ķir�anos.

-�� Tikai ne tad, ja no laulātā nāves gūst zināmu labumu, Sāra iebilda.

-��� Ko jūs ar to gribat teikt? Konrāds jautāja.

-�� Ja nu Klēras mīļākais ir viens no cilvēkiem, kas minēti testa�mentā?

-�� Es zinu, kur jūs tēmējat, Gafs teica. Abi nolīga Kozlovu, lai tas nomaitā viņas vīru. Viņa ļauj tiem viegli iekļūt mājā, un mīļākais tagad sedz izdevumus.

-> Ir tikai viena aizķer�anās, Konrāds sacīja. Pēc testamen�ta noteikumiem, visa nauda nonāk labdarības organizācijām un tamlīdzīgām iestādēm.

-�� Ta�u "Echo Enterprises" tiek pārējiem firmas līdzīpa�niekiem, norādīja Sāra.

-�� Tātad, pēc jūsu domām, viens no Arnolda uzņēmuma līdz�īpa�niekiem ir Klēras mīļākais, un, atskārtu�i, ka Arnolda nāve ne tikai ļautu viņiem būt kopā, bet arī padarītu abus bagātus, viņi nolīga Kozlovu un aizsūtīja �o pie tēviem, Konrāds secināja.

-��� Nekā aplama nesaskatu, Gafs teica.

-�� Es ari ne, Sāra piebilda. Tomēr, izmantojot gadījumu, ap�liecinā�u, ka stendā nekas īpa�s nenotika.

-�� Ak, nu, liecies mierā! Gafs attrauca. Vai saule noriet austrumos? Vai ņujorkie�u iecienītā apģērba krāsa ir melna? Vai Elvisu apglabāja baltā uzvalkā, gai�zilā kreklā un ka�mira kakla�saitē? Jā, jā un vēlreiz jā! Mēs visi esam tikai cilvēki. Vai es visur saskatu flirtu? Pats par sevi saprotams.

-�� Saule nenoriet austrumos, Konrāds aizrādīja. Tā noriet rietumos.

Gafs pa�audīja skatienu te uz Sāru, te Konrādu.

-���� Tas neko nemaina! viņ� sauca, pārkliegdams Sāras smiek�lus. Stendā bija flirts!

Rafertijs sēdēja "Echo Enterprises" kabinetā pie antīkā galda un nemaz nejutās priecīgs. Brokastis kopā ar Klēru bija atstāju�as ti�kai mieles, lieti�ķās pusdienas CBS ēkā bija smags pārbaudījums, un, lūkodamies pāri galdam, viņ� atskārta, ka nepatīkamākais no�tikums �ajā dienā sē� viņam pretī Kozlovs.

-�� Silti iesaku aprunāties ar Eljotu. Mums draud pamatīgas zie�pes.

-�� Vari nemaz nestāstīt, Kozlovs, kas sēdēja pretim Rafertija rakstāmgaldam, atsaucās. Tu pats� Teikumu aprāva Rafertija iek�ējā telefona zvans.

-��� Ko tu gribi, Beverlija? Rafertijs jautāja.

-�� Ser, atnākusi kāda sieviete, vārdā Sāra Teita. Viņa vēlas jūs satikt, sekretāre paskaidroja.

-��� Vai viņa �obrīd tur gaida? Rafertijs pārprasīja, �ņaudzī�dams klausuli.

-�� Jā, ser. Esot no prokuratūras. Lūdza pavaicāt, vai jums atra�dī�oties brīdis laika.

Rafertijs, apsverot situāciju, mirkli klusēja un tad teica:

-�� Beverlija, klausies vērīgi! Lai ko tev sarunātu misis Teita, ne�liec viņai manīt, kas patlaban atrodas manā kabinetā. Ja viņa pra��ņā, tu par Toniju Kozlovu neko nezini un �o vārdu dzirdi pirmo

reizi mū�ā. Liec viņai piecas minūtes uzgaidīt! Tad es tev piezva�nī�u un tu drīkstēsi ieaicināt viņu manā kabinetā.

-��� Piezvanījusi Sāra Teita? Kozlovs jautāja, tiklīdz Rafertijs nolika klausuli.

-�� Vēl ļaunāk. Sāra Teita ir atnākusi un gaida aiz durvīm.

Kozlovs pietrūkās kājās.

-�� Tagad? Viņa ir �eit?

-�� Netrako! Rafertijs uzsauca. Noslēpsim tevi, un tad es tik��u ar viņu galā.

Kabineta stūrī viņ� atvilka vaļā kādu sienas ap�uvuma pane�li, atsegdams aiz tā paslēptās durvis uz viņa privāto vannasistabu.

-��� Ej iek�ā! Rafertijs pavēlēja.

-��� Vannasistabā? Kozlovs bija izbrīnījies. Vai tad citas iz�ejas no �ejienes nav?

-��� Ej! Rafertijs noskaldīja. Viņa tūlīt pat var ienākt.

Kozlovs iegāja vannasistabā.

-�� Uz drīzu redzē�anos! viņ� novēlēja Rafertijam, kad tas aiz�vēra paneli.

Pēc īsa brī�a Sāra, Gafs un Konrāds ienāca Rafertija kabinetā un ieraudzīja viņu sē�am pie galda un parakstām vēstules.

-�� Sveicināts, mister Rafertij! Mani sauc Sāra Teita, jaunā sie�viete bilda, pastiepdama roku. Tie ir mani kolēģi Konrāds Mūrs un Aleksandrs Gafs.

-�� Priecājos iepazīties, misis Teita! Rafertijs atbildēja, paspiez�dams viņai roku. Lūdzu, sēdieties!

Sāra un Konrāds apsēdās pie galda, un Gafs pievilka krēslu no telpas tālākā stūra.

-��� Kā varu jums palīdzēt?

-�� Ser, mēs izmeklējam Arnolda Donigera slepkavību un�

-��� Ko? Rafertijs iesaucās. Jūs domājat, ka viņ� ir nogalināts? �ausmas!

-�� Jā, mēs pa�laik pārbaudām �o versiju, Sāra sacīja. Patie�sībā mēs ieradāmies ar tiesas pavēsti un pieprasījām �ādu tādu informāciju par "Echo", ta�u nospriedām, ka būtu labi arī apru�nāties ar kādu firmas līdzīpa�nieku.

-�� Jā, saprotu. Dariet man zināmu, ja vien varu jums kā palī�dzēt.

-�� Vai jūs varētu mums īsos vārdos pastāstīt par "Echo"?

-��� Katrā ziņā! Rafertijs atsaucās. Protams. Jā. Tī�i pavilci�nājies, viņ� sāka stāstīt: "Echo Enterprises" ir kompānija, kas kār�to intelektuālā īpa�uma jautājumus. Tas nozīmē, ka mums pieder da�ādas ar teātra izrādēm saistītas autortiesības, un mēs esam par tām atbildīgi.

-��� Vai mēs kādu lugu zinām? Sāra jautāja, mēģinādama no�vērtēt firmas darbības vērienu.

Rafertijs ar atbildi nekavējās.

-��� "Rindiņa piedziedājumā", "Kaķis uz nokaitēta skārda jum�ta", "Ilgu tramvajs" un vēl da�i uzvedumi. Ja kāds vai nu vi�dusskola, vai piecdesmit miljonu vērta producentu kompānija vēlas iestudēt izrādi, pie mums grie�as vispirms. Apmaiņā pret mūsu piekri�anu tiek sastādīts līgums par procentiem.

-�� Tātad jūs saņemat procentus no ienākumiem, Konrāds se�cināja. To dro�i vien var saukt par vistu, kas dēj zelta olas.

-��� Rēķinus nomaksāt varam, Rafertijs atteica.

-�� Iespējams, ne tikai to, Konrāds apsūdzo�ā tonī bilda.

-�� Atvainojiet, vai jūs uz kaut ko norādāt? Rafertijs noprasīja, negribēdams, lai saruna ievirzās nedraudzīgā gultnē.

-��� Nebūt ne, Sāra, uzmetusi draudīgu skatienu Konradam, atbildēja. Mēs tikai gribam noskaidrot, vai mums kaut kas nav paslīdējis garām. Pastāstiet, cik firmai ir īpa�nieku!

-�� Firmā ir nodarbināti vairāk nekā �etrdesmit cilvēku, bet īpa��nieki ir tikai divi Arnolds un es.

-�� Ak tā? Sāra novilka. Vai tas nozīmē, ka pēc mistera Donigera nāves jūs esat kļuvis par firmas vienīgo īpa�nieku?

-�� Tas atkarīgs no Ārnija testamenta. Nodibinot "Echo Enterpri�ses", mēs vienojāmies, ka testamentā iekļautajiem novēlējumiem būs lielāks juridisks spēks nekā mūsu partnerlīguma noteiku�miem. Ja Āmijs novēlējis savas akcijas citam, tas cilvēks patlaban ir otrs mūsu firmas līdzīpa�nieks. Lai gan, vaļsirdīgi sakot, es labi pazinu Āmiju un esmu pārliecināts, ka viņ� savu daļu ziedojis labdarīgiem mērķiem. Viņ� bija īsts filantrops.

-��� Patiesībā savu daļu uzņēmuma viņ� novēlējis "Echo" līdz�īpa�niekiem, Sāra teica. Tātad jums.

-��� Ko? Rafertijs iesaucās. Tas nevar būt! Tā noteikti ir kļūda.

-���� Kļūdas nav, Konrāds, kura balsī joprojām bija jau�ama skepse, apliecināja. Mister Rafertij, cik tuvi jūs esat ar Klēru Donigeri?

-��� Es pazīstu Klēru, kop� viņa iepazinās ar Ārniju tas notika pirms da�iem gadiem Dekoratoru izstā�u namā. Viņa ir izcila te�ātra dizainere.

-�� Vai jūs bie�i pavadāt laiku kopā ar viņu?

-�� Pēc Āmija aizie�anas esmu pāris rei�u viņu apraudzījis, ta�u citādi gandrīz neesam aprunāju�ies. Viņa lielākoties turas savrup.

-��� Un pirms viņas vīra nāves? Vai jūs mēdzāt iegriezties Donigeru mājā? Konrāds tincināja.

-��� Reti, Rafertijs sacīja. Kādēļ jūs jautājat?

-�� Tāpat vien, Sāra iejaucās. Labi, mister Rafertij, mēs negri�bam vairs tērēt jūsu dārgo laiku. Pateicos par palīdzību!

-�� Ja jums vēl kas vajadzīgs, esmu jūsu rīcībā, Rafertijs teica.

-��� Vai saņēmāt visu nepiecie�amo informāciju no Biznesa noda�ļas?

-��� Domāju, ka jā. Sāra piecēlās un paspieda Rafertijam roku.

-��� Vēlreiz pateicos, ka atvēlējāt mums savu laiku.

-�� Esmu gatavs sniegt visu vajadzīgo palīdzību, Rafertijs vēl�reiz apliecināja, pavadot apmeklētājus līdz durvīm.

Kad durvis aizvērās, Kozlovs pabāza galvu no vannasistabas.

-��� Nāc ārā! Viņi ir prom, Rafertijs sacīja.

Brīdī, kad Kozlovs iznāca no vannasistabas, kabineta durvis atsprāga vaļā.

-��� Es aizmirsu� Tā bija Sāra. Gribēju iedot savu vizītkarti ja nu jums rodas vajadzība ar mums sazināties.

Kozlovs apstājās kā zemē iemiets. Rafertijs atradās telpas vidū, pa labi kabineta durvīs stāvēja Sāra un kreisajā pusē vannasista�bas durvīs Kozlovs. Sāra grasījās ienākt kabinetā, ta�u Rafertijs steig�us piegāja viņai klāt un aiz�ķērsoja ceļu.

-��� Pateicos! viņ� teica. Tiklīdz uzzinā�u ko jaunu, es jums noteikti piezvanī�u.

-��� Liels paldies! Sāra pateicās. Un vēlreiz atvainojos par traucējumu.

-jūs mani it nemaz netraucējat. Labprāt jums palīdzē�u.

Sāra izgāja ārā, un Rafertijs aizvēra durvis. Abi ar Kozlovu mirkli stāvēja kā pārakmeņoju�ies.

-�� Es to sievieti no�mieg�u! Kozlovs beidzot iekrācās. Man viņa jau sē� aknās.

-�� Aizveries! Rafertijs no�ņāca, tad pacēla klausuli un sastā�dīja numuru.

-��� D�ereds Lin�s klausās.

-��� Paklau, tu, jēra dvēsele, plātīgais tuk�u salmu kūlēj, ar ko tu vispār nodarbojies?

-��� Kā, lūdzu? D�ereds apjuka. Vai kas atgadījies?

-��� Kā gan citādi, velna milti! Nupat es desmit minūtes izklai�dēju tavu sievu un viņas no�ēlojamos pavadoņus.

-�� jūs tikāties ar Sāru?

-�� Es ne tikai satikos viņa mani nopratināja! Man pietiek, es pielieku punktu. Viņai gals klāt. Es viņā izrau�u tik dziļu cauru�mu, ka�

-��� Lūdzu� nepārsteidzieties! Ļaujiet man ar viņu parunāt!

-�� Man tavi solījumi ir pie pakaļas!

-��� Es visu nokārto�u. Es zvēru! Man tikai vajadzīgs mazliet laika.

-�� D�ered, izvēles nav. ja Sāra nedos mums mieru, viņa nonāks turpat, kur Berovs. Vai es skaidri izsakos?

-�� Protams, D�ereds satriekts atteica. Man ļoti �ēl, ka tā no�ticis.

Rafertijs sakārtoja �aketi un mirkli klusēja. Viņam nepatika zaudēt savaldību, ta�u viņ� nedrīkstēja pieļaut, ka viss tiek pa�laists vējā.

-��� Vai tev ir kādas labas ziņas? viņ� jautāja D�eredam.

-��� Domāju, ka jā. Nupat saņēmu vēsti no tiesas sekretāra. Rīt tiks paziņots lēmums par mūsu noklausī�anos, ja tiks ņemts vērā kaut pāris manu priek�likumu, Sāras rīcībā būs par da�iem pie�rādījumiem mazāk.

-�� Tad lūdz Dievu, lai iznākums ir mums labvēlīgs! Rafertijs sacīja. Ja turpināsi tādā pa�ā garā, viņai beigas.

-�� Nu, ko jūs par to domājat? Sāra jautāja Konradam, kad visi trīs izgāja no "Echo Enterprises" biroja.

-�� Instinktīvi jūtu, ka viņ� melo, ta�u pierādīt pagaidām to ne�varu, Konrāds atteica. Kad mēģināju viņu izprovocēt, neiz�spiedu no viņa ne pilīti sviedru.

-�� �ķita, ka viņ� patie�ām vēlas palīdzēt.

-�� Tas gan ne par ko neliecina, Konrāds aizrādīja. Notēlot vēlē�anos palīdzēt nav grūti, turpretim saglabāt mieru ir īsts burvju triks. Rafertijs varbūt ir bezgala pieklājīgs, ta�u viņ� ir vie�nīgais cilvēks, kur� gūst labumu no Arnolda nāves. Jau tas vien viņu padara par svarīgu aizdomās turamo. Galu galā drīz viņ� mantos piecdesmit miljonus dolāru vērtu uzņēmumu, bet vēlas, lai noticam, ka neko nezina par testamenta noteikumiem.

-�� Ja kādu interesē manas domas, atzī�u, ka man viņ� nepati�ka, ieteicās Gafs. Cilvēkam, kuram uz galda ir trīs telefoni, nav laba aura.

-��� Es to katrā ziņā lik�u aiz auss, Konrāds atbildēja, pacel�dams roku un apstādinādams taksometru. Gafs juta nelabu auru, tātad Rafertijs ir slepkava.

-�� Kāda ir turpmākā dienas gaita? Sāra jautāja.

-��� Rīt ir noklausī�anās, tātad jāgatavojas tai. Vēlreiz izskatīsim testamentu un centīsimies noskaidrot, vai Oskars Rafertijs ir gā�dīgs draugs vai lielākais melis, kāds vien redzēts.

-�� Es vēlos, kaut mums izdotos precīzāk noteikt nāves iestā�a�nās dienu, Gafs noteica. Tas varētu atklāt notikumu patieso virzību.

Jau grasīdamās kāpt taksometrā, Sāra piepe�i sastinga.

-��� Nav nemaz peļama doma, viņa sacīja. Vai jums nav ie�bildumu pavizināties pa Istsaidu?

-��� Neiznāks, Konrāds teica. Man mazliet jāpastrādā.

-�� Jūs varat to atlikt uz�

-��� Nevaru gan. Man jābrauc uz darbu. Norādījis uz takso�metru, viņ� piebilda: Bet jūs brauciet!

-�� Vai jūs dro�i zināt?

-�� Beidziet ba�īties un brauciet! Konrāds uzsauca. Kad bū�siet pabeigu�i, tiksimies prokuratūrā.

Kad taksometrs uzsāka ceļu, Gafs pagriezās pret Sāru.

-�� Uz kurieni mēs braucam?

-�� Mēs darīsim to, ko tu nupat teici. Mums jānosaka precīzs nā�ves iestā�anās bridis.

-��� Pagaidi ta�u mani! Gafs pūlējās turēties līdzi Sārai, kas devās uz Klēras Donigeres māju. Tas psihopāts ieteica tev ieska�tīties Donigeres pagrabā. Vai to tu pa�laik grasies darīt?

-�� Jā, tāds ir mans nodoms. Es gribēju, lai mums norīko izmek�lētāju, bet tu jau atceries, ka cerējām velti.

-�� Biju domājis, ka slepkavību lietās izmeklētājus norīko.

-�� Jā, bet bud�eta samazinā�ana skar visas nodaļas. �ā iemes�la pēc �is darbs mums jāveic pa�iem.

Sāra uzgāja pa Donigeres nama parādes kāpnēm un piespie�da zvana pogu.

-��� Kas tur ir? vaicāja sievietes balss.

-�� Sāra Teita, misis Donigere. Es gribu uzdot jums da�us jautā�jumus.

Donigere pavēra nelielu spraugu.

-��� Es konsultējos ar advokātu, un viņ� teica, ka man nav ar jums jārunā. Ja gribat izvirzīt man apsūdzību slepkavībā, tās ir jūsu tiesības, ta�u es drīkstu ar jums nerunāt, ja viņa nav klāt.

-��� Visnotaļ labs padoms, Sāra teica. Bet vai jūsu advokāts uzrādīja �ādu dokumentu?

Atvērusi portfeli, viņa izvilka papīra lapu.

-�� �is ir pārmeklē�anas orderis. Ja gribat, es varu atsaukt �urp veselu busiņu ar policistiem, kas ar lielāko prieku palīdzēs man apkaunot jūs kaimiņu priek�ā. Tomēr jūs varat paust atsaucību un ielaist mani tas katrā ziņā būtu saprātīgāk. Izvēle ir jūsu ziņā.

Donigere, mazliet vilcinājusies, lēni atvēra durvis. Viņa izska�tījās krietni gurdāka nekā pēdējā tik�anās reizē, parasti nevaino�jamais matu sakārtojums �ķita saplacis un nedzīvs, ari viņas al�la� mo�ajā sejā bija manāmas noguruma pēdas. Lai gan sieviete bija centusies maskēt bālumu ar biezu kosmētikas kārtu, bija skaidri redzams, ka �ī nedēļa Donigerei nav izdevusies.

Iegājusi krā�ņi iekārtotajā namā, Sāra pagriezās pret saimnieci.

-�� Kā jums kopumā klājas?

-��� Brīni�ķīgi! Donigere strupi atteica. Lūdzu, ķerieties pie apskates, lai varam ātrāk beigt. Man �odien ir daudz darba.

Dodoties uz skaistā, deviņpadsmitajā gadsimtā celtā sarkan�brūnā ķieģeļu nama viesistabu, ko greznoja pieskaņotas Holan�des ainavas, smagas brokāta drapērijas un Luija XIV laika mēbe�les, Sāru pārņēma neomulīga dйjа vu sajūta. Mēne�iem ilgi viņa domās bija izstaigājusi �o māju, un �is brīdis beidzot bija pienā�cis, ta�u drosme nez kur �ķita pagaisusi.

-��� Ārprāts, ne? no�ukstēja Gafs, kad abi bija iegāju�i dzīvo�jamā istabā.

-�� Kā sapnī, Sāra atteica. Kad visi bija iegāju�i virtuvē, Sāra no jauna pievērsās Donigerei.

-��� Vai tonakt, kad jūsu vīrs nomira, �eit jūs viņam iedevāt to ābolu sulu un graudu tāfelīti?

-��� Es negribu klausīties �ajās apsūdzībās. Kozlovs bija zaglis un nekas cits, Donigere sapīkusi noburk�ķēja.

-��� Kā teiksiet. Sāra nolēma neuzstāt. Vai varat mūs aizvest uz pagrabu?

-�� Kāpēc jums jāredz pagrabs? Donigere vaicāja.

-�� Mēs gribam pārliecināties, vai zaglis nevarēja ielauzties mājā pa citurieni, Gafs paskaidroja. Ja varēja, tas jūsu versijai lieti noderēs.

Donigere, nespēdama iz�ķirties, brīdi lūkojās Gafā un beidzot teica:

-�� Durvis ir jums aiz muguras. Gaismas slēdzis pie labās sie�nas.

Kāpjot lejup, Gafs atskārta, ka Donigere viņiem neseko.

-�� Starp citu, jums nav tiesību parakstīt pārmeklē�anas orderi. To drīkst tikai tiesnesis.

-��� Es zinu. Sāra pasmaidīja. Turpretim Donigere nezina. Mums ir viņas piekri�ana, un mēs varam meklēt, kur vien gribam.

-�� Jauka viltība. Ko mēs meklējam?

-�� īsti nezinu. Viņ� ieteica ielūkoties pagrabā.

Pēc brī�a Sāra un Gafs saprata, ka nonāku�i Arnolda Donigera mājas birojā. Pie tālākās sienas atradās neliels koka rak�stāmgalds, divdurvju dokumentu skapis un personālais dators. Kaktā stāvēja Prinstonas atpūtas krēsls, pie labās sienas bija novietots grāmatplaukts, piebāzts līdz pēdējam stūrītim. Pie krei�sās sienas bija piestiprināta ideāli saglabājusies se�as pēdas gara zobenzivs acīmredzot veiksmīga mak�ķerē�anas braucie�na trofeja. Sienā bija durvis, kas veda uz tuk�ām kastēm un vecām mēbelēm pilnu noliktavas telpu. Pārējās sienas rotāja vecas fotogrāfijas un da�ādi avī�u izgriezumi Arnolda Donigera flotes laika fotogrāfijas, kurās viņ� redzams uz jahtas klāja, kā arī liels kāzu portrets.

-�� Smuka bilde, Gafs teica, aplūkodams kāzu foto. Viņi iz�skatās no tiesas laimīgi.

-��� Riebīgi, vai ne? Sāra noteica. Vienu dienu viņai mugurā balta kleita, pēc desmit mēne�iem jau melna.

-��� Laipni lūdzam prokuroru pasaulē!

Sāra izlasīja no "Avenue" �urnāla izgrieztu rakstu, kas bija ie�rāmēts un piestiprināts pie sienas blakus laulātā pāra fotogrāfijai.

-�� Vai ir kaut kas interesants? Gafs jautāja.

-��� Kas, tavuprāt, ir "interesants"? Sāra atsaucās. Vai tas, ko vēsta �is augstāko aprindu hronikas rakstelis? Kad Klēra un Ar�nolds plānoju�i kāzu svinības viesnīcā "Pierre", Klērai riebu�ies aizkari Kotiljona balles zālē, un viņa lūgusi kāzu ceremonijai pa��ūt jaunus. "Pierre" vadība �o priek�likumu noraidījusi, tāpēc Klē�ra par tiem samaksājusi pati. Pēc ceremonijas viņa tos atstājusi pie zāles logiem, jo, protams, dzīvojamai mājai tie nederēja. To�mēr "Pierre" vadībai iepatiku�ās Klēras veiktās pārmaiņas inter�jerā, tāpēc aizkari tur karājas vēl �obaltdien. Un gandrīz veselas desmit minūtes par Klēru mēļoja visa pilsēta.

-��� Vai jūs gribat teikt, ka Klēra ir no tām, kam patīk �ķiest naudu?

-�� Ja tu taujā, vai viņai iet pie sirds tāds dzīvesveids, es atbildu apstiprino�i. Tu pārbaudi galdu, es izpētī�u pārējo, Sāra ierosi�nāja, kad Gafs piegāja pie Arnolda rakstāmgalda.

Pēc piecpadsmit minūtēm abi atzina, ka meklējumi biju�i vel�tīgi. Nonācis strupceļā, Gafs sāka pārcilāt fotogrāfijas, kuras ka�rājās pie sienas.

-��� Ko tu dari? Sāra jautāja.

-��� Pats nezinu. Varbūt atradī�u slepenu eju, izlietotu �ļirci vai ko tamlīdzīgu. Vai tev ir kāda labāka doma?

-��� Laikam ne, Sāra atmeta, ieejot nākamajā telpā. Te viņa ie�raudzīja vecu, apbru�ātu divvietīgu sofu, �etrus virtuves krēslus, da�ādas datoru, stereoaparatūras un virtuves iekārtu kastes. Aiz stikla durvīm atradās sienā iebūvēts milzu ledusskapis. Sāra pa�vēra dunas, un sejā iesitās vēss gaiss.

-��� Kas tur ir? Gafs jautāja.

Sāra ieslēdza gaismu un ieskatījās iek�ā. Kārtīgi sarindotas, tur gulēja vismaz trīssimt vīna pudeles.

-��� Velns parāvis! Sāra iesaucās, nopētīdama se�as reiz se�as pēdas plato vīna glabātavu. Viņa izvilka no portfeļa pildspalvu, uzkricelēja sev īsu atgādinājumu un atgriezās noliktavas telpā. Acis viņai dzirkstīja.

-��� Kas tur sevi�ķs? Gafs jautāja. Parasts vīna pagrabs.

-��� Ne tikai, Sāra sacīja, pagriezdamās uz promie�anu un ai�cinādama ar mājienu Gafu līdzi.

Foseta kabinetā, kas atradās Tiesu medicīnas centra pagrab�stāvā, Sāra sēdēja un gaidīja, kad Gafs beigs runāt pa telefonu.

-��� Jā, es saprotu, Gafs teica. Bet vai, jūsuprāt, tas ir iespē�jams?

Kamēr Gafs gaidīja atbildi, kabinetā ienāca Fosets un apsēdās pie galda.

-��� Ar ko viņ� sarunājas? viņ� jautāja Sārai.

-��� Ar "Chillington Freezer Systems". �ī firma izgatavoja ledus�skapi, kas uzstādīts Donigera vīna pagrabā.

-�� Jā. Jā. Protams, Gafs teica klausulē. Paldies par palīdzību!

Nolicis klausuli, viņ� pagriezās pret Sāru un Fosetu.

-�� Tā. Ārkārtīgi atsaucīgie "Chillington" Klientu apkalpo�anas nodaļas ļaudis pavēstīja, ka vīnu parasti glabā piecdesmit piecu grādu temperatūrā [2] un mitrumam jābūt no piecdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem tas atkarīgs no�

-����������� Mani neinteresē apstākļi, kādos uzglabā vīnu, Sāra viņu pārtrauca. Es gribu zināt, cik zema temperatūra ledusskapī ie�spējama.

-��� Tur jau tā lieta! Gafs teica. Vīnu neglabā saldētavā. Le�dusskapī paredzēts uzturēt zemu temperatūru, ta�u ne ledainu aukstumu.

-�� Tātad, cik zemu�

-�� Mieru! Tūlīt pie tā nonāksim! Darbiniece pa tālruni man pa�stāstīja, ka var noregulēt temperatūru līdz �etrdesmit pieciem un piecdesmit grādiem. Ja izslēdz mitruma regulētāju un karsē�anas spirāli un ja telpā neiespīd saule�

-��� Kā tas ir pagrabā.

-��� Tie�i tā! Gafs atsaucās. Telpā, kas atrodas zem zemes, temperatūru var pazemināt līdz pat divdesmit vai divdesmit pie�ciem grādiem.

-�� Es zināju! Sāra iesaucās, uzsizdama ar plaukstu pa Foseta galdu. Tiklīdz to ieraudzīju, man uzreiz bija skaidrs!

-�� Vai kāds nebūtu tik laipns un nepastāstītu, par ko jūs te ru�nājat? Fosets jautāja. Kas �ī par apsēstību ar vīna pagrabiem?

-�� Nespēju izmest no prāta vārdus, ko teicāt pēc sekcijas, Sā�ra paskaidroja, izvilkdama Foseta ziņojuma pirmo uzmetumu, uz kura viņa ik pa brīdim bija izdarījusi piezīmes. Jūs teicāt, ka mistera Donigera smadzeņu apvalkā esat pamanījis nelielu plī�sumu un tādu varot izraisīt zema vai ļoti zema temperatūra. Te nu mums būtu lielais sasalums. Arnolda līķi iebāza ledusskapī pie vīna un uzgrieza aukstuma pogu līdz galam. Tādējādi līķis nepiesmirdināja māju, un izskatījās, ka cilvēks nomiris vairākas dienas pēc ielau�anās. Varu saderēt, ka sākotnēji bija iecerēts nā�kamajā dienā izsaukt neatliekamo palīdzību un paziņot, ka ar diabētu slimais vīrs nomiris miegā. Ta�u tad Petija Herisone zi�ņoja par ielau�anos un Kozlovu arestēja, tāpēc nācās improvizēt.

-������������ Kā izskaidrosim mantiņas Kozlova kabatās? Gafs vaicāja.

-��� Golfa bumbiņu un pulksteni ar briljantiem?

-��� Visticamāk Kozlovs aiz alkatības tās nozaga, cerēdams, ka neviens to nepamanīs. Viņam ne prātā neienāca, ka jau pēc da��ām minūtēm viņu aizturēs. Policists atveda Kozlovu atpakaļ uz Donigeru māju un pajautāja Klērai, vai viņa ir apzagta. Klērai ne�atlika nekas cits kā apstiprināt ielau�anās versiju. Tobrīd tā bija labāk nekā pateikt, ka Kozlovs atnācis nozūmēt viņas vīru.

-�� Jā, tas nav nekas neiespējams, Fosets novilka. Pirms da��iem gadiem kāds vīrs ar savu miru�o sievu rīkojās līdzīgi. Cik atceros, viņ� glabāja līķi gaļas saldētavā līdz brīdim, kad viņa au�d�ubērni izbrauca no pilsētas brīvdienās.

-�� Tie�i tāpēc man patīk Ņujorka! Gafs lepni sacīja. Ņujorkie�i ir pedanti visās jomās.

Tā kā D�ereds lielāko daļu personisko mantu bija atstājis dzī�voklī, viņam alla� bija iegansts atgriezties mājās. Viņ� mēdza tur ierasties reizi nedēļā, lai paņemtu tīru uzvalku, da�as kaklasai�tes vai kādu citu nepiecie�amu lietu vai apģērba gabalu un lai aplūkotu dzīvokli un, kas vēl svarīgāk, satiktu sievu. Pēc pēdējā strīda D�ereds bija apņēmies turēties no viņas pa gabalu, ta�u ne�senie Rafertija draudi lika rīkoties citādi. Viņam vajadzēja kādu laiku atrasties dzīvoklī. Lai Sārai nerastos aizdomas, viņ� iepriek� piezvanīja un brīdināja, ka ieradīsies ap astoņiem. Cerēdams, ka sieva jau būs devusies pie miera, viņ� iegāja dzīvoklī tikai pēc pus�nakts, uz pirkstgaliem aizlavījās līdz guļamistabai un lēni pavē�ra durvis.

-������������� Kur tu kavējies? Sāra jautāja, tiklīdz viņ� iegāja istabā.

-��� Atnāci �etras stundas vēlāk.

D�ereds neatbildēja. Viņ� atbalstīja portfeli pret savu naktsgal�diņu un taisnā ceļā devās uz vannasistabu. Pēdējo divarpus ne�dēļu laikā viņu sarunas kļuva aizvien īsākas un kodolīgākas, ar�vien bie�āk viņi nesarunājās vispār. Jaunumi darbā nenoliedzami bija tabu, ta�u pēdējā laikā spriedze iezagās arī parastā sadzī�viskā tērzē�anā.

Kad D�ereds iznāca no vannasistabas, Sāra gulēja zem segas ar muguru pret viņu. Piepe�i viņa dzirdēja D�eredu jautājam:

-�� Vai tu rakņājies manā portfelī?

-��� Ko? Sāra pagriezās pret vīru.

-�� Vai tu rakņājies manā portfelī? D�ereds atkārtoja, norādī�dams uz grīdu. Kad es iegāju vannasistabā, tas stāvēja atsliets pret skapīti. Tagad tas ir guļus uz paklāja.

-��� Tevi tas varbūt pārsteigs, ta�u ķermeņi savstarpēji pievelkas, un to sauc par gravitāciju, Sara smiedamās atbildēja.

-�� Tavs sarkasms ir nevietā! viņ� iekliedzās. Es nejokoju!

-��� Kas tev lēcies? piepe�ā naidīguma pārsteigta, Sāra vaicāja.

-��� Un kā tev �ķiet? Es tevi pieķēru�

-��� Tu mani nepieķēri! Sāra atcirta. Tu aizsvilies dusmās tā�pēc, ka beidzot esi aptvēris, ka �o prāvu zaudēsi.

-��� Nerunā tā! viņ� kliedza. Es nezaudē�u!

Sāra nekad nebija redzējusi vīra acīs degam tādas dusmu lies�mas. Viņa ierastā pa�paļāvība bija pagaisusi un skatiens pauda dziļu izmisumu.

-��� Labi, �ovakar beigsim, mēģinādama D�eredu nomierināt, viņa sacīja. Pietaupīsim ķīviņus rītam.

-��� Es tev vēlreiz saku, Sāra, es nezaudē�u.

-�� Es par to ne�aubos.

-�� Vai tu nedzirdēji, ko es teicu? Es nezaudē�u.

-��� D�ered, kā tu gribi, lai es reaģēju uz �ādu apgalvojumu? Sāra jautāja. "Tev taisnība, tu nekādā ziņā nezaudēsi." Vai tā?

-��� Es tikai gribu, lai tu pret mani izturies ar cieņu.

Sāra neteica ne vārda.

-��� Lūdzu, neignorē mani! D�ereds teica. Vai tu jūti pret mani cieņu vai ne?

-�� Ja tev jāuzdod �āds jautājums, atbildei nav nozīmes.

-��� Jā, man ir jāuzdod �āds jautājums. Tāpēc es gribu dzirdēt atbildi.

-�� At�ujies! uzgriezusi vīram muguru, Sāra izmeta.

Papus dzīvoklī D�ereds atgriezās gandrīz vienos naktī un sa�nervozējies domāja vienīgi par gaidāmo priek�likumu izskatī�a�nu ja kaut pusi izlemtu viņam par labu, nākotne rādītos visai cerīga. Pieradis pie papus dzīvoklī valdo�ā smārda, D�ereds vairs nepievērsa uzmanību sasmaku�ajam gaisam, kas pirmajā iera�a�nās reizē viņu smacēja vai nost. Viņ� pat neievēroja Sāras foto�grāfijas, kas agrāk viņu ik vakaru ērcināja. Iegājis dzīvoklī, viņ� pamanīja, ka elektriskais ventilators nez kāpēc grie�as.

Gai�zilais dekoratīvā stila ventilators, viena no papus vērtī�gākajām senlietām, bija ra�ots "General Electric" jau tolaik, kad metāla lāpstiņas vēl neieskāva bērnu dro�ībai domātās restītes. "Un vēl arvien darbojas/' papus mēdza di�oties ik reizi, kad par to kāds ierunājās.

Vērodams, kā ventilatora lāpstiņas virpuļo, D�ereds apjauta, ka kaut kas nav lāgā. Viņ� labi atminējās, ka �orīt ventilatoru ne�bija ieslēdzis. Un kur� gan darbinātu ventilatoru ziemas laikā, vie�nīgi�

-��� Uzmini, kas atnācis! No gaiteņa skapja iz�āvās Kozlovs. Kad D�ereds pagriezās, Kozlovs ar delnas pamatni iebelza viņam pa degunu.

-��� Viņi �odien bija atnāku�i uz kantori! Kozlovs auroja. D�eredam no deguna iz�ļācās asins strūkla. �odien bija kantori un vēlāk nogāja pagrabā! Nolādēts, kā viņi par to zināja? Negaidī�dams atbildi, Kozlovs iegrūda D�eredam ar celi vēderā. Nu, gudreli, paskaidro, kā tas gadījās!

Sāpēs saliecies, D�ereds pamanīja slotu, kas bija izkritusi no skapja, kad Kozlovs no tā izlēca. Viņam atlika vienīgi to paķert. Ta�u viņ� nepaspēja ne pakustēties, jo Kozlovs ar acīm sekoja viņa skatienam.

-�� Tu gribēji ar �ito uzbrukt man? viņ� noprasīja, paceldams slotu un zibenīgi triekdams ar to D�eredam pa ribām. Atbildi! Viņ� iesita ar slotaskātu D�eredam pa plecu. Tad pa ribām. Tad atkal pa plecu. Kāpēc tu neatbildi? Kozlovs klaigāja. D�ereds noslīga uz grīdas.

Kozlovs no mugurpuses pabāza slotaskātu D�eredam zem zoda un spēcīgi pavilka uz aug�u. Kampdams pēc gaisa, D�ereds izmisīgi pretojās, mēģinādams izraut slotaskātu no zoda apak�as vai aizbāzt aiz tā pirkstus, lai tas nespiestu kaklu. Tomēr pūliņi bija velti. Kozlovs nepadevās ne par mata tiesu. D�ereds smagi elsa, viņa seja piesarka.

Ar strauju kustību raudams D�eredu uz aug�u, Kozlovs piespieda viņu pietrausties kājās un pagrūda uz priek�u. Abi tuvojās dīvānam. Uz galdiņa, kas atradās tam blakus, joprojām zumēja ventilators. Sapratis, kur Kozlovs viņu stumj, D�ereds atspēries grūdās atmuguriski. Abi vīrie�i ietriecās sienā, kur karā�jās ierāmētās fotogrāfijas. Kozlovs to nebija gaidījis, ta�u jau pēc da�iem mirkļiem tam vairs nebija nozīmes. Cie�ā tvērienā sagrābto slotu spiezdams D�eredam pie kakla, Kozlovs atkal bija situāci�jas noteicējs un bīdīja upuri uz ventilatora pusi. D�ereds preto�jās, me�onīgi tvarstīdamies gar tuvējiem priek�metiem, cerot pie�ķerties kam tādam, kas ļautu pārtraukt �īs mocības. Viņ� notrieca uz grīdas lampu, spārdīdamies apgāza kafijas galdiņu un atspie�dās ar kājām pret dīvānu. Ta�u, jo sīkstāk D�ereds cīnījās, jo ne�atlaidīgāk Kozlovs viņu stūma.

Kozlovs nogrūda D�eredu uz dīvāna, piespieda viņu pie paro�a, iespiezdams ceļgalu mugurā, tad piebīdīja ventilatoru tuvāk. D�ereds parāva galvu atpakaļ, jo lāpstiņas �audījās tikai da�u collu attālumā. Kozlovs viņu sagrāba aiz matiem un stūma viņa galvu uz priek�u.

-�� Tu solīji, ka uzvarēsi! Kozlovs �ņāca. Vai tu tā neteici? Tu solīji, ka uzvara mums ir nodro�ināta!

-��� Vēlāk� D�ereds klepoja. Priek�likumi�

-�� Pie velna tavu "vēlāk"! Mēs runājam par to, kas ir tagad! Kozlovs kliedza, tuvinādams D�ereda seju lāpstiņām.

D�ereds pavērsa galvu sāņus, ta�u Kozlovs to pagrieza taisni, ar zodu uz priek�u. D�ereda seja bija tik tuvu ventilatoram, ka viņ� saoda putekļus uz lāpstiņām.

-��� Kad sāpēs pasaki! Kozlovs ņirdza.

Kad lāpstiņas virpuļoja tikai da�u milimetru attālumā no D�e�reda sejas, viņ� sakoda zobus un aizvēra acis. Kozlovs smīkņāja. Tad D�ereds iekliedzās.

Nākamajā rītā Konrāds un Gafs stāvēja pie tiesas zāles un gai�dīja Sāru.

-��� Kā tas var būt, ka viņa kavējas? Konrāds brīnījās. �ī ir jau otrā reize.

-��� Varbūt atgadījies kas neparedzēts, Gafs minēja.

-�� Kas gan tāds neparedzēts varēja notikt? Ar ko vēl viņa no�darbojas?

-��� Vingrinās loka �au�anā? Spēlē tautas bumbu? Kā lai es zinu!

Ieskatījies pulkstenī, Konrāds nolēma iet zālē. Atvēris divviru

durvis, viņ� ieraudzīja D�eredu un Kozlovu sē�am uz sola pie zāles galasienas. D�ereda zodu sedza divas collas gar� plāksteris.

-��� Priecājos, jūs redzot! piegājis pie pretinieka, Konrāds sacīja.

-��� Es tāpat.

-��� Kas atgadījies jūsu zodam?

-�� Tā nav jūsu darī�ana.

-��� Kā vēlaties. Vai neesat redzējis savu sievu?

-�� Nē. Kāpēc prasāt?

-��� Tāpēc, ka gribu ar viņu parunāt, bet nezinu, kur viņa pali�kusi.

-��� Iepriek�ējā reizē jūs bez viņas itin labi iztikāt. Kozlovs iespurcās.

-�� Cik smieklīgi! Konrāds noteica. Ceru, ka nezaudēsiet hu�mora izjūtu ari brīdī, kad jums nolasīs spriedumu. Tā būs brīni��ķīga iespēja parādīt visiem, kāds liels smējējs esat.

-��� Labi, jūs esat savu panācis. Radījis priek�statu, ka esat skar�bais vecis, D�ereds sacīja, pielēkdams kājās. Tagad lieciet manu klientu mierā, citādi iesūdzē�u jūs par uzmāk�anos.

Konrāds pielieca galvu un neatkāpās ne soli.

-�� Jums laikam nav ne jausmas, cik grūti ir pierādīt uzmāk�a�nos, viņ� teica.

-�� Un jums acīmredzot nav ne jausmas, cik grūti �ajā prāvā klā�sies apsūdzētājam. Pat ja uzvarēsiet, prāva jūsu dzīvi saīsinās vis�maz par se�iem mēne�iem.

Pirms Konrāds paguva atbildēt, durvis atvērās un ieskrēja Sāra. D�ereds un Konrāds klusēdami paglūnēja viens uz otru.

-��� Kas noticis tavai sejai? Sāra apvaicājās.

-��� Nekas, D�ereds atteica.

Pēc īsa brī�a tiesas sekretārs nosauca lietas kārtas numuru "0318-98, Ņujorkas pavalsts pret Entoniju Kozlovu". Tiesnesis Bogdanoss ar savu masīvo �okli, ko sedza nevainojami apgriezta bārda, izskatījās glīts, ta�u atstāja nedaudz draudīgu iespaidu. Pirms divpadsmit gadiem, kad Bogdanoss strādāja par prokuro�ru, viņ� bija pazīstams ar fanātisko, gandrīz nesaprātīgo uzska�tu, ka ikviens, kas arestēts, ir kaut ko noziedzies. Advokāti Bogdanosu uzskatīja par subjektīvu, toties prokuroru acīs viņ� bija varonis.

-�� Es runā�u īsi un daiļi, viņ� sacīja, kamēr abas puses apsē�dās. Aizstāvības puses priek�likums paildzināt izmeklē�anu ir noraidīts. Aizstāvības puses priek�likums izslēgt no pierādījumu saraksta pulksteni ir noraidīts. Aizstāvības puses priek�likums izslēgt no pierādījumu saraksta sudraba golfa bumbiņu ir norai�dīts. Aizstāvības puses priek�likums neņemt vērā policista Maik�la Makeiba liecību ir noraidīts. Aizstāvības puses priek�likums neņemt vērā Patricijas Herisones liecību ir noraidīts. Aizstāvības puses priek�likums neņemt vērā palīdzības dienesta telefona ope�ratores liecību ir noraidīts. Aizstāvības puses priek�likums slēgt lietu pierādījumu trūkuma dēļ ir noraidīts.

Un tā tālāk. Visi trīsdesmit �etri D�ereda priek�likumi bija iz�skatīti un noraidīti. Nolasījis savu lēmumu, Bogdanoss pacēla acis un sacīja:

-�� Mister Lin�, es apbrīnoju jūsu neatlaidību. Tomēr gribu darīt zināmu es necie�u, ja tiek velti tērēts mans laiks. Dzīvē paretam gadās brī�i, kad kvantitāte ir svarīgāka nekā kvalitāte, ta�u, varat man ticēt, �is nav tas gadījums. Vai jums ir skaidrs?

-�� Jā, jūsu godība, D�ereds sacīja, lūkodamies tiesnesī.

-�� Lieliski. Noteiksim tiesas dienu! Ja iespējams, es gribētu sākt nākamo ceturtdienu.

-��� Pavalsts pārstāvības pusei nav iebildumu, teica Sāra.

Kaut arī D�ereds vēlējās lūgt, lai nosaka vēlāku datumu, viņ�

neiebilda un, izmocījis smaidu, paziņoja:

-��� Aizstāvības puse būs gatava, jūsu godība.

-�� Labi. Tad uz drīzu redzē�anos! Bogdanoss asi paklaudzināja ar āmuriņu, un tiesas sekretārs pieteica nākamo lietu.

-��� Kā veicās? jautāja Ketlīna, kad D�ereds gāja garām viņas galdam.

D�ereds neatbildējis devās uz savu kabinetu un aizvēra dur�vis.

Pēc brī�a Ketlīna viņam sekoja. Viņa bija sagatavojusies ierau�dzīt D�eredu sē�am pie galda, ta�u pārsteigta atklāja, ka viņ� guļ uz grīdas, aizsedzis rokām seju.

-�� Vai tev kas kai�? viņa jautāja.

D�ereds vēl arvien klusēja.

-��� D�ered, atbildi! Vai tev kas kai�? Kā tu savainoji seju?

-��� Viss ir kārtībā, viņ� �ukstēja.

-��� Kur ir Kozlovs?

-��� Nezinu. Mēs iz�ķīrāmies, tiklīdz izgājām no tiesas nama. Dro�i vien aizskrēja pie Rafertija pateikt, ka esmu visu salaidis dēlī.

-�� Tātad tiesnesis nelēma tev par labu.

-��� Man vajadzēja to paredzēt, neatņēmis plaukstas no acīm, viņ� turpināja. Nevar noliegt, ka vērā ņemami bija viens vai divi priek�likumi, pārējie bija bezvērtīgi. Es tomēr cerēju, ka mums pa�spīdēs kāds gaismas stariņ�.

-�� Ja tiesnesis ir Bogdanoss? Vai tev prāts!

D�ereds nogrozīja galvu.

-��� Ketlīna, nepatik�anas ir pamatīgas. Es domāju, ka man nav izred�u.

-�� Tā nesaki! Prāva vēl nemaz nav sākusies�

-��� Man nekas neizdosies! viņ� pārtrauca sekretāri. Viņiem ir gandrīz visi trumpji.

-��� D�ered, tu esi advokāts, tu pārstāvi apsūdzēto. Nav brīnums, ja uzmācas �aubas, ka esam tuk�ām rokām. Viņa nosēdās bla�kus priek�niekam. Atceries, ari Vekslera lietā bijām pārliecināti, ka esam zaudēju�i, tomēr tu panāci uzvaru. Tāpat bija Railija lie�tā un vēlāk ari �oreca lietā.

-�� Tas ir citādi, viņ� sacīja. Toreiz nebija�

-��� Kas nebija? Tava sieva nebija prokurore �ajās prāvās? Nfedraudēja tādas sekas? Protams, �ī lieta ir nozīmīgāka, bet tas ne�nozīmē, ka mēs nevaram Sāru izglābt. Viņa nav neuzvarama tava sieva ir jauna darbiniece, kam da�as reizes uzsmaidījusi lai�me, bet tu joprojām esi pa�apzinīgs veiksminieks. Zini, man ir tais�nība, D�ered. Tuvcīņā tev ir pārsvars. Viņai nekas ļauns nenotiks. Tici man! Nezaudē drosmi tikai tāpēc, ka �ajā brīdī viss nerit kā pa diedziņu.

D�ereds, joprojām satriekts, gulēja, ar rokām aizklājis acis.

-�� Sapurinies, D�ered! Ketlīna uzsauca. Attopies ta�u, sa�sodīts! Tu tāds staigā kop� Berova bojāejas. Saņem sevi rokās! Ko tu mū�dien skandini jaunajiem advokātu palīgiem? Nosaki toni! Uzņemies atbildību!

-��� Paldies par rūpēm, bet man patlaban nudien prāts nenesas uz �ādām runām, D�ereds izgrūda. Lūdzu, atstāj mani! Kad spē�u, izie�u ārā pats.

-��� Es gan neieteiktu kavēties, Ketlīna attrauca. Laiks rit.

-�� Vai tas nebija kas fantastisks, ko? auroja Gafs, kad visi trīs iegāja Sāras kabinetā. Tāds slaktiņ� nav redzēts kop� tām die�nām, kad dinozauriem patrāpījās tas saltais laikmets! BUMS! Pagalam, pagalam, pagalam!

-�� Tik traki jau nebija, Sāra mēģināja viņu atvēsināt.

-��� Kā tad ne! Gafs sauca. Vai jūs pavērojāt D�ereda seju, kad Bogdanoss lasīja lēmumu? Noraidīts, noraidīts, noraidīts! Tas izklausījās pēc manas mīlas dzīves kopsavilkuma.

-�� Ja vien iespējams, tas bija vēl ļaunāk nekā tava mīlas dzīve, Konrāds, plati smaidīdams, ieminējās. Tā bija pirmā sakāve, īsta asinspirts.

-�� Vajadzētu D�eredam piezvanīt, Sāra sacīja, sniegdamās pēc klausules. Jāapjautājas, kā viņ��

-�� Gan jau viņ� atgūsies, Konrāds teica. Tāda mums tā spē�līte ir.

-��� Ziniet ko? Gafs iesāka. Tas var likties neprātīgi, bet �ā�dās dienās man rodas vēlē�anās kļūt par advokātu.

-�� Izbaudiet �o prieku, cik vien varat! Konrāds pamācīja. Jo nu sekos smagākais. Mums jāsāk gatavoties tiesai.

Tovakar deviņos Konrāds Sāras kabinetā vēroja, kā jaunā pro�kurora palīdze divās stundās jau septīto reizi nopratina Gafu jau�tājumu krustugunīs.

-�� Tātad, mister Kozlov, Sāra uzrunāja Gafu, lūdzu, pastās�tiet tiesai, kā jūs noslepkavojāt misteru Donigeru!

-�� Nē, nē, nē! Atkal tā pati vecā dziesma, Konrāds viņu pār�trauca, pirms Gafs atvēra muti. Nemudiniet viņu! Vediet! Vediet tur, kur gribat, un, kad nokļūstat galamērķī, neatlaidieties no viņa!

-������������ Man �ķiet, ka par �ādu taktiku esmu dzirdējusi, Sāra teica.

-��� Domāju, ka tāda tika piekopta� gulagā.

-��� Var jau būt, ka tā �ķiet ekstrēma, ta�u gan dzīvē, gan tiesas zālē tikai tā var panākt, ko vēlas.

Pagriezies pret dīvānu, kur sēdēja Gafs, Konrāds turpināja:

-��� Mister Kozlov, vai jūs tonakt bijāt Arnolda Donigera mājā?

-��� Nē, es� Gafs iesāka.

-��� Ta�u tikai tā mēs varam izskaidrot, kā jūs tikāt pie Klēras pulksteņa un golfa bumbiņas, vai ne? Konrāds pameta skatie�nu uz Sāru. Uzsveriet katru jautājumu! Zvērinātie jūsu vārdos meklēs atbildes un ikvienu apsūdzētā sastomī�anos uzskatīs par meliem.

Gafs piecēlās no dīvāna.

-��� Klausieties, man gribētos vēl da�as stundas ļauties tirdī�a�nai, ta�u man patie�ām jāiet prom.

-�� Gļēvulis! Konrāds nosauca Gafam pakaļ.

Kad Gafs bija aizgājis, Sāra pievērsās Konradam.

-�� Nākamais upuris.

-��� Lai notiek! Konrāds atteica un ieņēma liecinieka vietu uz dīvāna. Es jūs brīdinu, ka nebū�u vis tāds jēriņ� kā Gafs. Mans Kozlovs ir krietni vien ka�ķīgāks.

-��� Lai tik panāk �urp! Sāra izmeta, nostājusies pretim dīvā�nam. Viņa ieskatījās piezīmju grāmatiņā, pacēla acis uz Konrādu un bargā, valdonīgā balsī sacīja:

-�� Mister Kozlov, vai jūs tonakt bijāt Arnolda Donigera mājā?

-��� Misis Teita, kāpēc jūs man to visu laiku prasāt? Konrāds aizvainotā, gaudenā balsī no�erkstēja. Es ta�u zvērinātajiem jau visu pastāstīju. Tādi �ie juristi ir nemaz neklausās, ko citi saka, tikai maļ savu. Jums laikam patīk sāpināt nevainīgas dvēseles.

Konrādā atbilde izsita Sāru no sliedēm.

-�� Tā nav godīgi. Jūs nedrīkstat viņu tēlot tik izmisu�u. Tas ie��ēlinātu zvērinātos, viņa nomurmināja.

-��� Ak tā? Konrāds attrauca. Kā jums liekas ar ko �ajā brī�dī nodarbojas jūsu vīrs?

Divas stundas vēlāk D�ereds vēra sava dzīvokļa durvis. Pēc Kozlova iebrukuma iepriek�ējā vakarā viņ� vairs negribēja palikt papus dzīvoklī, bet gan vēlējās satikt sievu. Pēdējos desmit gadus

Sāra vienmēr bija viņu atbalstījusi, lai kādas nepatik�anas viņam būtu uzbruku�as, lai kādas mocības viņ� pārdzīvotu, lai kādas cīņas izkarotu. Sieva bija pirmā, ko D�ereds ieraudzīja pēc ceļga�la operācijas, un viņa bija vienīgā, kas D�eredu paslavēja pēc tam, kad viņ� zaudēja savu pirmo prāvu. Beidzamajās trijās nedēļās D�eredam �ķita ērtāk no viņas vairīties, ta�u, iegājis klusajā dzī�voklī, viņ� saprata, ka �ajā brīdī nevienu citu nevēlas redzēt. Viņ� ilgojās pēc Sāras smiekliem, pēc Sāras jokiem par viņa ģērb�anās stilu, pēc Sāras paraduma uzsākt strīdu ar ikvienu, kam nepie�krita.

-��� Sāra! viņ� uzsauca, iegājis dzīvojamā istabā. Vai tu esi mājās?

Neviens neatsaucās. Sievas dzīvoklī nebija.

-��� Kaut tev nekas slikts nebūtu noticis� viņ� no�ukstēja.

Pēdējās nedēļās D�ereds bija juties vientuļ�; �ovakar viņ� bija

viens. Stāvēdams tuk�ajā guļamistabā, viņ� skaudri apjauta �o at��ķirību.

-��� Vēlreiz! Konrāds pieprasīja. Sāksim no sākuma!

-��� Jūs esat robots? Sāra izgrūda, sabrukdama viņam līdzās uz dīvāna. Tūlīt būs pusnakts.

-�� Ja gribat sasniegt pilnību, jāstrādā garas stundas.

-��� Pie velna pilnību! Mirstīgām būtnēm tas ir neaizsniedzams sapnis.

-�� Varu derēt, ka D�ereds gan tiecas uz pilnību.

-�� Par to es ne�aubos. Tur jau ir tā at�ķirība viņ� grib sasniegt pilnību, turpretim es apmierinos ar to, kas ir manos spēkos. Pie�draudējusi Konradam ar pirkstu, viņa piebilda: Un pārtrauciet viņu izmantot pret mani! Man tas nepatīk, un jums tikpat nekas neizdosies.

-�� Pagaidām ir izdevies, Konrāds noteica.

-�� Tik un tā izbeidziet! Mani tas kaitina.

Konrāds atgāzās pret dīvāna atzveltni un brīdi klusēdams vē�roja Sāru.

-�� Vai jūs vienmēr ar viņu tā sacen�aties? viņ� beidzot pavai�cāja.

-�� Ar D�eredu? Protams. Jau kop� iepazī�anās brī�a.

-��� Pastāstiet vēlreiz kā jūs iepazināties? Kopā strādājāt prak�sē kādā firmā?

-��� Nekā nebija, mūsu stāsts ir daudz interesantāks. Es ierau�dzīju D�eredu augstskolas pirmajā kursā.

-��� Kungs tētīt! Augstskolas pārītis. Kas var būt vēl �ķebīgāk?

-�� Jā, nekas. �ajā ziņā mēs esam pati pilnība.

Konrāds nogrozīja galvu.

-�� D�eredu pirmo reizi ieraudzīju todien, kad viņ� pacēla roku, lai atbildētu uz jautājumu lekcijā par līgumtiesībām, Sāra turpi�nāja. Noklausījies D�ereda atbildi, profesors to nosauca par "tē�lainu, ta�u nenobriedu�u un praksē neizmantojamu". �āds no�vērtējums D�eredu tik acīmredzami satrieca, ka es uzreiz nopratu viņ� būs mans.

-��� Bet ne jau tā jūs iepazināties, vai ne?

-��� Patiesībā mēs tikāmies jau pirmajās studiju nedēļās, ta�u tu�vāk iepazināmies vēlāk. Liktenis mūs saveda pārī mācību tiesā.

-�� Jādomā, jūs viens otru necietāt.

-��� Kā gan citādi! Sāra teica. Viņam likās, ka esmu pārāk agresīva, un es viņu uzskatīju par saspringtu viszini.

-��� Kas jūs beigu beigās saveda kopā?

-��� Grūti pateikt. Dro�i vien tas, ka man patika vārds "penis" un viņam viens tāds bija.

-��� Es vaicāju nopietni.

-��� Es zinu. Jūs vienmēr esat nopietns. Bet es īsti nezinu, ko lai jums atbildu. Ja vēlaties, lai raksturoju D�eredu, vienu es zinu skaidri es tiecos būt tāds cilvēks kā viņ�. Nudien. Tā es viņu uztveru. Kad mēs esam kopā, viņ� palīdz man kļūt par tādu cil�vēku. Mīlestībā viens otru papildina.

-�� Tas gan tiesa, Konrāds sacīja.

-��� Un jūs? Vai jūs kādreiz esat mīlējis?

-��� Bez �aubām, esmu. Kādreiz, sensenos laikos, pat veselus trīs gadus biju precējies.

-��� Vai tu re! Sāra palūkojās uz Konrādu citādām acīm. Jūs neizskatāties pēc cilvēka, kur� varētu būt precējies.

-�� Glu�i manas domas. Tāpēc es no viņas aizgāju.

-��� Kā viņu sauca?

-�� Marta Pa�eko. Mēs iepazināmies, kad tikko biju beidzis die�nēt jūras kājniekos, un gadu vēlāk apprecējāmies. Kad izteicu vē�lē�anos pārcelties uz Ņujorku, viņa gribēja palikt Kalifornijā. Tas bija beidzamais piliens pārpilnajā kausā, un jebkur� iegansts, lai �ķirtos, mums likās gana labs. Abi bijām ļoti jauni un nemaz ne�pūlējāmies laulību saglābt.

-��� Un tagad jūsu mīlestība ir justīcija. Cik romantiski!

-�� �ī pilsēta ir neganta mīļākā, ta�u labāku atrast man neizdo�sies, Konrāds smiedamies atteica. Tomēr pietiks par manām kļūdām gribu dzirdēt par jūsējām. Pastāstiet, kāpēc jūs atlaida no advokātu biroja.

-�� Jūs joprojām moka ziņkāre, jā?

-��� Kuru gan nemocītu? Jūs to slēpjat jau kop� brī�a, kad iepa�zināmies.

-�� Un arī �odien to neatklā�u.

-��� Nu, pieņemieties ta�u prātā! Kas gan var būt tik apkauno�jo�s?

-�� Tas bija visnotaļ apkaunojo�s. Ļoti, ļoti apkaunojo�s.

-��� Pastāstiet! Es nevienam to neizpaudī�u.

Sāra brīdi klusēja.

-��� Norunāsim tā, viņa beidzot ierunājās. Es jums pastāstī��u, kāpēc mani atlaida no darba, un jūs atklāsiet kādu tikpat ap�kaunojo�u faktu par sevi.

-��� Vai mēs būtu atgriezu�ies ceturtajā klasē un apmaināmies ar noslēpumiem?

-�� Tāda būs noruna. Gribat piekrītat, negribat ne.

-��� Labi, piekrītu, Konrāds teica. Vispirms uzklausī�u jūsu stāstu.

-�� Vecākiem ļaudīm priek�roka, tēvocīt. Ja gribat dzirdēt manu stāstu, runājiet pirmais.

-�� Jūsu vīram ir taisnība. Jūs patie�ām esat kareivīga.

-�� Jūs runāsiet vai ne?

-��� Labi jau labi, Konrāds noņurdēja. Mans stāsts ir vien�kār�s. Vai esat dzirdējusi par Platona dvēseļu filozofiju?

-�� Vai tā būs kāda literāra pasaka?

-���� Klausieties! Konrāds turpināja. Platons uzskatīja, ka dzim�anas brīdī katrai dvēselei tiek pie�ķirts unikāls dēmons vai eņģelis, kas nosaka cilvēka ģenialitātes pakāpi un likteni. Pēc vi�ņa uzskatiem, mēs visi esam ozoli sīkās zīlēs. Kad biju mazs, māte bija dedzīga �āda uzskata atbalstītāja un, bez �aubām, ieņēmusi galvā, ka man piemīt izklaidētāja dvēsele.

-�� Jums?

-�� Mana reakcija bija tāda pati. Tomēr, pats par sevi saprotams, māti mans pusaud�a viedoklis diez cik neinteresēja. Piecpadsmit gadu vecumā man pavēstīja, ka jāsniedz savs devums ģimenes bud�etā un pēc skolas jāpastrādā. Lai no�autu divus zaķus reizē un vienlaikus piepildītu manu aicinājumu, māte sarunaja man asistenta darbu pie burvju mākslinieka. Viņ� bērneļu dzim�anas dienas ballītēs rādīja trikus, un es viņam asistēju.

-�� Kas tur apkaunojo�s? īsts sapņu darbs!

-��� Es biju līdzīgās domās, iekams nebiju redzējis savu kostīmu. �etrus gadus biju spiests nomālēt seju, uzlikt parūku visās vara�vīksnes krāsās un apaut milzīgas kurpes, kas�

-�� Jūs bijāt klauns? Sāra iesmējās.

-�� Jā gan. Es strādāju pie Maksa Markusa, slavena, ta�u draņ�ķīga Klīvlendas burvju mākslinieka.

-�� Grūti noticēt, ka esat strādājis par klaunu. Sāra iespurcās.

-�� Smejieties, cik tīk, bet man tas patie�ām padevās. Es biju at�radis savu klauna individualitāti.

-�� Vai tu re? Ar ko tad jūs priek�nesuma laikā izcēlāties? Baidī�jāt mazus bērnus, līdz tie atzinās nedarbos? Viens no jums bija labais klauns, otrs sliktais?

-�� Atzī�u, ka biju tālu no pilnības. Toties biju izdomājis sev vār�du. Jau no pirmās dienas es saucos par Plīk�ķu Kinkeidu.

Sāra iesmējās pilnā balsī.

-�� Plīk�ķu Kinkeids? Kas tas par vārdu?

-�� Varen labs vārds. Klaunam tas ir ārkārtīgi piemērots.

Sāra sirsnīgi smējās.

-��� Labi, te nu jums bija apkaunojo�s fakts no manas dzīves. Tagad stāstiet savējo! Kāpēc jūs izsvieda uz ielas?

Sāra beidzot atguva elpu.

-��� Es jūs brīdinu tas nav nekas īpa�s. Ja salīdzina ar klauna darbu�

-�� Stāstiet, un tad jau redzēsim.

-��� Labi, notika tā. Pagāju�ajā gadā, kad gāju saņemt ikgadējo sava darba pārskatu, izpilddirektors Viljams Kvinns pavēstīja, ka man nav nekādu izred�u kļūt par partneri. Protams, iepriek�ējos divus gadus es biju rāvusies melnās miesās, jo Kvinns bija aplie�cinājis, ka man �ādas izredzes ir. Ta�u liktenis nebija man labvē�līgs, un mani palūdza aiziet. Tā kā es firmā biju nostrādājusi se��us gadus, man piedāvāja ja to vēlos palikt darbā vēl veselus �etrus mēne�us.

-Cik laipni!

-�� Jā, laipnībā viņ� ir nepārspējams, Sāra turpināja. Lai nu kā, es pasmaidīju, pateicos un mierīgi izgāju no telpas. Kad at�griezos savā kabinetā, biju gatava iegāzt Kvinnam ar lauzni. Un tad es ieraudzīju, ka viņ� man atsūtījis mīļu elektroniskā pasta vēstuli �etrus mēne�us es varē�ot palikt darbā tikai tad, ja izpil�dī�ot nelielu nosacījumu. Es nedrīkstēju teikt pārējiem advokātiem, ka mani atlai�, man bija jāstāsta, ka aizeju pati. Jādomā, firmas vadība bija noba�ījusies, ko domās jaunie advokātu palīgi, redzot, ka firma apsola advokātam iespēju kļūt par partneri, ta�u solīju�mu nepilda. Apmaiņā pret solījumu nebojāt firmā vispārējo no�skaņojumu man piedāvāja izdevīgākus atlai�anas finansiālos no�teikumus.

-��� Un tas idiots nosūtīja jums �ādu piedāvājumu pa elektro�nisko pastu?

-��� Tie�i tā! Sāra gandrīz nodziedāja. Protams, es nosūtīju viņam atbildes vēstuli, kurā laipni izklāstīju savas domas par to visu un pieklājīgi atteicos no �āda piedāvājuma. Pēc tam svētlai�mīgā sevis rehabilitācijas priekā pārsūtīju viņa vēstuli un manu atbildi visam "Viniks un Trudo" kolektīvam.

-�� Jāteic, ka jūs rīkojāties kā nobriedis cilvēks.

-��� Es biju pārskaitusies, alku atriebības, un tas bija īstais brī�dis. Turklāt, palaidusi vējā se�us gadus, es negribēju pieļaut, ka viņ� tie�i tāpat izrīkojas ar citiem advokātiem. Viņi bija mani drau�gi. Ja gribi mani atlaist no darba, lai notiek, bet neprasi, lai glabā�ju tavus netīros noslēpumus.

-��� Ko Kvinns darīja, kad to uzzināja? Konrāds smiedamies jautāja.

-�� Ko gan viņ� varēja darīt? Kad viņ� iebrāzās manā kabinetā, es pavēstīju, ka viņ� ir personiski vainojams se�u manu mū�a ga�du veltīgā iz�ķie�anā. Viņ� mani nosauca par vieglprātīgu, apro�be�otu sievieti un tuk�u vietu, un es viņu nodēvēju par uzpūtīgo, valdonīgo Bosu Tvīdu [3] . kad pēc pusdienām atgriezos darbā, ma�nas mantiņas bija glīti saliktas kastēs. Skaidrs, ka tos �etrus mē�ne�us es tur nestrādāju. Ar �odienas acīm paraugoties atpakaļ, esmu spiesta atzīt, ka tas bija neprātīgs solis, ta�u tobrīd man nu�dien �ķita, ka tā ir pareizā izvēle. Pat ja tas mani apkaunoja, es vismaz�

-�� Sāra, jums nav par ko kaunēties. Jums jābūt lepnai.

-�� Jūs tā domājat?

Konradam glaimoja tonis, kādā Sāra uzdeva jautājumu.

-�� Jūs gribējāt brīdināt savus draugus. Un tas ir vissvarīgākais.

Sāras sejā pavīdēja tikko manāms smaids.

-�� Labi, ka jūs to uztverat tā.

-��� Protams, bija arī citi paņēmieni, kā viņus pasargāt.

-�� Piesargieties, Plīk�ķi! Ja sariebsiet man, vēlāk no�ēlosiet. At�riebīgi juristi ir krietni bīstamāki nekā klauni juristi.

-��� Bet klauni juristi ir jautrāki.

-��� Neglaimojiet sev! Sāra noteica. Jūs neesat mans tips.

-�� Kāds ir jūsu tips? Konrāds vaicāja.

-��� Man patīk klauni astronauti, klauni ārsti un politiskie klau�ni. Bet klauni juristi man nepatīk.

-�� Vai esat pārliecināta?

-�� Kālab jūs vaicājat? Sāra �ķelmīgi apjautājās.

-��� Atbildiet uz jautājumu vai esat pārliecināta?

-Jā, esmu. Kāpēc�

Sāra nepabeidza teikumu. Konrāds pieliecās, satvēra viņu aiz pakau�a un cie�i noskūpstīja. Sāra zināja, ka var atvirzīties. Ta�u viņa aizvēra acis.

-�� Tā nevar, Sāra pēc da�iem mirkļiem izgrūda un atstūma Konrādu. Tā nav labi.

-��� Kas nav labi? �is skūpsts vai�

-�� Viss. Jebkas. Viss kopā, Sāra atteica. Viņai trīcēja rokas. Sāra piecēlās no dīvāna. Tu nedrīkstēji vilcināties, tev bija jāatvirzās uz�reiz.

-��� Es nesaprotu, viņ� sacīja. Man likās, tu�

-�� Konrād, tu man tie�ām patīc. Ta�u es esmu precējusies. Lai gan manas attiecības ar D�eredu pēdējā laikā nav spo�as, tas ne�nozīmē, ka varu viņu krāpt.

-�� Bet�

-��� Lūdzu, vairs neko nesaki, viņa izstomīja un saprata, ka nevar vainot ne vienu, ne otru. Es nenolieg�u, tas bija patīkami, ta�u es nedrīkstēju to darīt.

Iestājās neveikls klusums. Beidzot Konrāds ierunājās:

-��� Piedod! Es negribu, lai tu justos neveikli. Es�

-��� Lai nu paliek! Sāra mēģināja izklausīties, cik vien apņēmī�ga spēja. Ir jau vēls� Mēs smagi strādājām� Abi esam nogu�ru�i. Tu ar mani flirtēji, un es atbildēju ar to pa�u.

-��� Es zinu, bet tas mūs neattaisno.

-�� Mūs neattaisno nekas. Labāk �ovakar beigsim strādāt.

Konrāds piecēlās un gāja uz durvīm.

-��� Es �odien atbraucu ar auto. Ja gribi, varu aizvest tevi mājās.

-�� Jā, paldies! Sāra bilda, ta�u pēc brī�a pārdomāja. Nē, la�bāk es brauk�u ar taksometru.

-�� Vai tu tā vēlies?

-�� Jā, balsij aizlūstot, viņa atteica.

Durvīs Konrāds pagriezās.

-�� Sāra, man no sirds �ēl. Dro�i vien izklausīsies muļķīgi, ta�u tajā īsajā mirklī man patie�ām �ķita, ka mēs rīkojamies pareizi.

-�� Es saprotu, atbildēja Sāra. Iztēlē viņa skatīja tikko piedzī�voto ainu. Dusmas uz D�eredu padarīja �o bridi vieglāku. Tie�i tas mani biedē.

D�ereds pieliecās tuvāk vannasistabas spogulim virs izlietnes un uzmanīgi atlobīja marles plāksteri no zoda. Ieraudzījis ovālo brūci, viņ� saviebās. Kaut arī asiņo�ana jau sen bija rimusies, ie�vainojums vēl aizvien sūrstēja. Apņēmies uz to neskatīties, D�e�reds pabāza roku zem izlietnes un izņēma no skapī�a vates tam�ponus un pudelīti ar ūdeņra�a pārskābi. Nu gan sāpēs, viņ� nodomāja, ar bezkrāsaino antiseptisko līdzekli samitrinādams va�ti. Aizturējis elpu, viņ� viegli pieskārās zodam. Spogulī varēja re�dzēt gar brūces malām krājamies iedzeltenas strutas. Tā bija pir�mā dzī�anas pazīme, un D�ereds zināja, ka dzīs ilgi.

Aizritēja pusstunda, līdz Sāra aptvēra, ka tajā vakarā vairs ne�spēs strādāt. Skūpsts bija licis saskatīt to, ko viņa negribēja re�dzēt, un, lai arī kā viņa pūlējās domāt par ko citu, prāts ik palai�kam pie tā atgriezās. Sāra izgāja uz ielas, apstādināja taksometru un ceļā uz mājām nemitīgi uzdeva sev vienu un to pa�u jautāju�mu. Kāpēc? Kāpēc viņa to izdarīja? Viņa alka uzvelt vainu ap�stākļiem. Dusmas. Vientulība. Izmisums. Ta�u līdz dzīvojamo na�mu rajonam, kur atradās viņu dzīvoklis, taksometrs pabrauca garām "Carmine's", "Ollie's", "John's Pizzeria� un visiem pārējiem restorāniem, kas viņai atgādināja vīru, un Sāra beidzot atzina ne�patīkamo patiesību viņai �is vēlā vakara piedzīvojums nebija nepatīkams.

Kad auto apstājās pie dzīvokļu nama, Sāra jau vēlējās redzēt tikai vienu vienīgu cilvēku un, iegājusi guļamistabā, pārsteigta ie�raudzīja to savā gultā. D�ereds bija iekritis saklātajā gultā ar vi�sām drēbēm un �ņākuļoja cie�ā miegā. Sāra tī�ām nometa no kā�jām kurpes skaļi, lai viņu pamodinātu.

-�� Piedod! D�ereds izberzēja acis. Es zvanīju, bet tevis nebi�ja mājās. Ja tev nav nekas pretī, es gribētu pārlaist nakti �eit.

Sāra lūkojās vīrā. Jebkuru citu vakaru ar to būtu pieticis, lai sāktos ķilda. Ta�u tovakar viņa atteica:

-��� Labi. Kā gribi.

Nākamajā rītā pamodies, D�ereds apsvēra domu nebraukt uz biroju. Viņ� apzinājās, kāds draudīgs darbu kalns gaida, ja viņ� grib pienācīgi sagatavoties tiesas prāvai, ta�u nelika mieru doma, ka viena atpūtas un prāta atslogo�anas diena ļautu atgūt spēkus. Ta�u, pagriezies un ieraudzījis, ka Sāra jau aizgājusi uz darbu, viņ� nospārdīja segu un izlēca no gultas. Lai cik noguris, lai cik pārmocījies, D�ereds nedrīkstēja pieļaut, ka sieva uzvar.

Pēc stundas D�ereds ar portfeli rokā iegāja pa biroja augstcelt�nes durvīm. Braukdams ar liftu uz �etrdesmit piekto stāvu, viņ� prātoja, vai nevajadzētu aiziet padarboties uz skrie�anas trena�iera parasti tas palīdzēja noskaidrot prātu. Ta�u jau kuro reizi bailes guva virsroku pār vēlē�anos izbrīvēt laiku, nemiers lika aiz�mirst nepiecie�amību pēc atpūtas. Kad D�ereds atvēra kabineta durvis, viņ� prātā jau saspringti izsvēra da�ādus paņēmienus, ko varētu izmantot �ajā prāvā.

-�� Tu kavējies, D�eredam ieejot kabinetā, atskanēja balss.

D�ereds salēcās. Tas bija Rafertijs.

-�� Lai gan �ajās sacīkstēs esi atpalicis, tu ierodies darbā ārkār�tīgi vēlu, viņ� sacīja, atgāzies D�ereda ādas krēslā.

-��� Vēl nav pat astoņi!

-�� Tas nekas. Sāra iegāja prokuratūrā piecpadsmit pāri septi�ņiem.

D�ereds nometa portfeli uz galda.

-�� Vai jūs gribējāt vēl kaut ko? Vai atnācāt tādēļ, lai pēc vakar�dienas neveiksmes man izteiktu kārtējos draudus?

-�� Man vairs nav tev jādraud, D�ered. Tu pats apzinies sekas.

Rafertijs uzlika roku uz aizlīmētas aploksnes un paslidināja

to pār galdu D�eredam.

-�� Es tikai gribēju parādīt, kas notiek tev aiz muguras, kamēr tu grimsti.

D�ereds atplēsa aploksni, izņēma nelielu kaudzīti fotogrāfiju un tās izskatīja. Pirmajās bija redzams, ka Sāra un Konrāds saru�nājas. Pēdējos uzņēmumos viņa sieva un Konrāds skūpstījās. D�e�reds nobālēja.

-�� Un tu brīnies, kāpēc viņa tik garas stundas pavada darbā, Rafertijs sacīja.

-�� Kas fotografēja? D�ereds, kā piekalis skatienu fotoattēliem, izdvesa. Un kad?

-�� Vakarvakarā. Fotografēja kāds prokuratūras darbinieks. Viņ� savu darbu prot tev tā neliekas?

D�ereds steidzās uz durvīm.

-��� Kur tu iesi? Rafertijs noprasīja.

D�ereds neatbildēja.

D�ereds izbrāzās cauri metāla detektoram pie durvīm stāvā, kur atradās Sāras kabinets, un, neparakstījies apmeklētāju reģis�trācijas �urnālā, paskrēja garām apsargam.

-��� Ei, nāciet atpakaļ! apsargs sauca. Visiem apmeklētājiem ierodoties ir jāpierakstās!

-��� Es meklēju Sāru Teitu! Kur viņa strādā? D�ereds, soļodams pa gaiteni, skaļā balsī jautāja. Sekretāre parādīja uz durvīm gaba�liņu tālāk.

Kad D�ereds tuvojās Gafam, kur� sēdēja pie galda nelielā tel�pā pirms Sāras kabineta, apsargs pieskrēja pie D�ereda un satvē�ra viņu aiz rokas.

-�� Vai jūs viņu pazīstat? apsargs jautāja Gafam.

-Jā, Gafs nervozi atteica. Viss kārtībā.

-��� Nākamreiz pierakstieties! apsargs pieteica D�eredam.

-��� Paldies! D�ereds noņurdēja, izraudamies no apsarga tvē�riena.

-�� Jūs laikam gribat satikt Sāru, Gafs teica.

D�ereds, neteicis ne vārda, patraucās garām Gafam un spēji atgrūda kabineta durvis vaļā. Tās atsitās pret sienu, un Sāra pār�steigta pacēla acis no galda.

-�� Ko tas nozīmē, nolāpīts? viņa jautāja, ar rokām aizklādama papīrus. Es �eit strādāju!

-�� Es gribu ar tevi aprunāties, D�ereds teica.

Izdzirdot vīra savādo toni, Sāra iegrūda papīrus mapē.

-�� Gaf, lūdzu, izej uz brīdi!

-��� Labi. Gafs atstāja kabinetu un aizvēra durvis.

Sāra un D�ereds vērās viens otrā.

-�� Vai tev ir mīļākais? D�ereds klusi jautāja.

Sāra pavēra muti un novērsās.

-�� Sāra, lūdzu, paskaties man acīs! D�ereds neskanīgā balsī sacīja. Mēs vienmēr esam biju�i atklāti viens pret otru. Atbildi uz manu jautājumu! Vai tu vakar skūpstījies ar Konrādu?

-��� Kur� teica, ka mēs skūpstījāmies?

-�� Kur� teica, ka mēs� Tas ir kas neaptverams! D�ereds klie�dza. Tu melo! Nolādēts, tu melo!

-��� Vai pie mums strādā ziņu pienesējs? Sāra apsūdzo�ā tonī jautāja. Viņa palūkojās pa logu, it kā gribēdama redzēt, kas varēja ieskatīties viņas kabinetā. Pretējā pusē rindojās citu apgabala pro�kurora palīgu apputēju�ie kabinetu logi.

-�� Nemaini sarunas tematu! D�ereds sauca. Tu mani node�vi un nemēģini pavērst visu otrādi. Tu krāp mani!

-��� Pirmkārt, pieklusini balsi! Otrkārt, es tevi nekrāpju. Nekā tāda nebija. Konrāds mēģināja mani noskūpstīt, bet es atrāvos.

-Jūsu lūpas nesaskārās?

-��� Nē! Sāra atcirta. Nesaskārās.

D�ereds brīdi klusēja, cenzdamies savaldīties. Skaustā iedzē�la asas sāpes. Un tad viņ� neizturēja:

-�� Sāra, es redzēju tās sasodītās bildes pats savām acīm! Es re�dzēju! Tu ar viņu skūpstījies uz �ā dīvāna! Uz �ā dīvāna!

-�� Es nezinu, kādas bildes tu esi redzējis, bet es atrāvos! Nekas nenotika.

-�� Vispirms tu teici, ka jūsu lūpas nesaskārās, pēc tam ka tu atrāvies. Vai tu iedomājies, ka tam var ticēt?

-�� Jā, D�ered, iedomājos.

-�� Tādas blēņas vari stāstīt kādam citam. Tu jau nebūsi tā, kas var ar mani runāt par uzticību.

-�� Un tu pats? Sāra cirta pretī.

-��� Es tevi neesmu krāpis.

-��� Nē, tikai tu pagāju�ajā naktī izrakņāji manu portfeli.

-��� Ko? D�ereds izmocīja smiekliņu.

-��� Es dzirdēju, D�ered. Es naktī dzirdēju katru tavu kustību. Es pagriezos un tevi redzēju. Tu laikam domā, ka esmu muļķe. Vai tie�ām tu cerēji, ka joprojām ņem�u uz mājām svarīgus dokumen�tus? Tā bija pārbaude, un tu iekriti. Tāpēc nepūt man miglu acīs!

Sakrustojis rokas uz krūtīm un dusmās sa�ķobījis lūpas, D�e�reds stāvēja nekustīgs.

-�� Labi, es atzīstos, viņ� beidzot teica. Tu mani pieķēri. Bet tas ne mazākajā mērā nav salīdzināms ar tavu nodarījumu. Mēs nerunājam par kaut kādiem papīriem! Mēs runājam par mūsu lau�lību!

-�� Un savstarpēju uzticē�anos! Tā kā tu izok�ķerēji manu port�feli�

-�� Tavu portfeli? Tavuprāt, skūpstīties ir tas pats, kas rakņāties pa portfeli? Vai tu vispār dzirdēji, ko es teicu? Mēs runājam par mūsu laulību, Sāra! Par mūsu laulību!

-��� Es dzirdu, ko tu saki, D�ered! Es neesmu kurla! Sāra ie�saucās un piecēlās no krēsla. Bet es vēlreiz saku nekas tāds nenotika. Tas bija tikai skūpsts�

-�� Tikai skūpsts?

-��� Un es atrāvos! Un izbeidz man to pārmest! Sāra kliedza, kratīdama pirkstu.

Viņ� satvēra sievu aiz rokas.

-�� Nerādi uz mani ar pirkstu!

-��� Neaiztiec mani! viņa kliedza, izraudama roku. Es varu panākt, ka tev atņem advokāta licenci. Tu esi zaglis!

-Jā, bet es vismaz neesmu mauka!

Sāra iecirta D�eredam zibenīgu pļauku.

Pielikdams plaukstu pie vaiga, D�ereds lūkojās sievā un re�dzēja to, ko agrāk nebija pamanījis.

-�� Tā tev nevajadzēja darīt, Sāra. Tu visu sagandēji.

-��� D�ered, es zvēru, mēs nekad�

D�ereds pagriezās un, vairs neklausīdamies, gāja projām.

-�� Lūdzu� uzklausi mani! Sāra sagrāba vīru aiz rokas. Pie�dod!

-��� Par vēlu. Laid mani vaļā! Viņ� mēģināja izrauties, bet Sāra turēja cie�i. Laid vaļā, es teicu! viņ� kliedza. Viss ir beidzies!

Ar asu rāvienu D�ereds atsvabināja roku, un Sāra nenoturēju�sies atmuguriski uzgrūdās virsū dokumentu skapim.

Piepe�i atsprāga vaļā kabineta durvis.

-�� Velns lai parauj, ko tas nozīmē? Konrāds uzrēca D�eredam.

Tas, nebildis ne vārda, atvēzējās un sita. Konrāds, bez piepū�les izvairījies, satvēra D�ereda roku, vienā rāvienā aizgrieza to uzbrucējam aiz muguras un piespieda viņu ar seju pie Sāras rak�stāmgalda.

-�� Vācies, nolādēts! D�ereds �ņāca. Gaitenī sāka pulcēties ļau�dis.

-��� Konrād, laid viņu vaļā! Sāra sacīja.

-�� Vairs nekad neuzbrūc man! Nākamreiz salauzī�u tev roku, atlaidis D�eredu, Konrāds sacīja.

-��� Nākamreiz es trāpī�u, D�ereds brīdināja.

-�� To mēs vēl redzēsim.

D�ereds uzmeta beidzamo skatienu sievai, izgrūstīja nelielo skatītāju pūlīti un devās uz liftu.

-��� Ko tas nozīmē? Konrāds jautāja Sārai.

-��� Nekas. Gan jau atgū�os, viņa nomurmināja.

-�� Es neprasīju, kā tu jūties. Es prasīju�

-�� Viss būs labi, Sāra atteica un novērsa skatienu. Viss būs labi.

Izgājis no Sāras darba ēkas, D�ereds taisnā ceļā devās uz Frenklinstrītas metrostaciju. Traukdamies lejā pa kāpnēm, viņ� dzirdēja, kā vilciens klabēdams iebrauc stacijā. Viņ� izsteidzās cauri tumiketam brīdī, kad atskanēja melodiskais signāls, kas bridināja par durvju aizvēr�anos, un metās skriet me�onīgā ātrumā.

-�� Pagaidiet! viņ� uzsauca konduktoram, kas bija izliecies pa logu. Ta�u durvis aizcirtās viņam degungalā.

-��� Nu ta�u! D�ereds kliedza, dauzīdams pa durvīm. Veriet vaļā!

Durvis neatvērās.

-��� Lūdzu! viņ� sauca, cenzdamies tās atlauzt. Ta�u velti.

-��� Nē! viņ� protestēja, ar dūrēm joprojām dauzīdams pa dur�vīm. Vilciens lēni sāka slīdēt gar peronu, un D�ereds skrēja tam līdzi, izmisīgi cerēdams, ka varēs tajā iekāpt.

-�� Nu, lūdzu! viņ� kliedza. Nebrauc prom, nolādēts!

Vilciens uzņēma ātrumu, un D�eredam pār vaigiem sāka ritēt

asaras. Bezjēdzīgi. Viņ� nespēs to apturēt. Pēc īsa brī�a vilciens bija nozudis skatienam un D�ereds stāvēja uz perona. Viens.

Pusstundu pēc D�ereda aizie�anas Sāra piezvanīja vīram uz darbu.

-��� Vai viņ� jau ir atgriezies? Sāra jautāja Ketlīnai.

-��� Vēl ne, Ketlīna teica. Nodo�u ziņu, ka jūs zvanījāt.

Pēc piecpadsmit minūtēm Sāra zvanīja vēlreiz.

-��� Diem�ēl viņ� vēl nav atnācis.

Sāra pārtrauca sarunu un piezvanīja uz mājām. Tad uz pa�pus dzīvokli. Abos atsaucās automātiskie atbildētāji.

Aizritēja desmit minūtes, un viņa jau tre�o reizi zvanīja uz D�ereda biroju.

-�� Sāra, es apsolu tiklīdz viņ� ienāks pa durvīm, es lik�u, lai viņ� jums piezvana, Ketlīna otrā līnijas galā teica.

Pēc pusstundas iezvanījās Sāras tālrunis.

-��� D�ered? pacēlusi klausuli, viņa jautāja.

-�� Tā esmu es, sacīja Ketlīna. Viņ� tikko ienāca.

-��� Lūdzu, savienojiet!

-��� Es jau apjautājos, bet viņ� atsakās ar jums runāt. Jūs noteikti gribat zināt, ka viņ� atgriezās sveiks un vesels.

-�� Jā, tas gan, Sāra teica. Paldies, Ketlīna!

-��� D�ered? iesaucās Sāra, tovakar iegājusi dzīvoklī. Vai tu esi mājās?

Atbildi nesaņēmusi, viņa piegāja pie D�ereda guļamistabas skapja un to atvēra. Skapis bija tuk�s. Nebija neviena uzvalka.

Kreklu ari ne. Tur bija atstātas tikai da�as neglītas kaklasaites un tuk�i pakaramie.

-��� Nē! Nē, nē, nē!

Viņa pieskrēja pie D�ereda kumodes un atrāva vaļā aug�ējo atvilktni. Tuk�ā atvilktne, Sārai par izbrīnu, viegli izslīdēja ārā un palika rokā. Viņa aizmeta to sāņus un atvēra nākamo. Tad apak��ējo. Nebija nedz zeķu, nedz apak�veļas.

-��� Tu nedrīksti aiziet! viņa kliedza, aizcirzdama pēdējo at�vilktni. Ne tagad!

Sāra nebija gaidījusi, ka tā notiks. Viss ta�u bija ritējis gludi. Viņa bija veikusi izpēti, sagādājusi pierādījumus, guvusi virsroku priek�likumos, pat tiesnesis bija viņai labvēlīgs. �ķita, ka viss at�risināsies, ka viss nokārtosies. Ta�u, paslēpusi seju plaukstās, Sāra saprata, ka no uzvaras viņai nebūs nekāda prieka.

D�ereds vilka līdz malām piebāzto uzvalku somu ar ritenti�ņiem pa Ņujorkas slimnīcas �ilbino�i baltajiem gaiteņiem, ar liftu uzbrauca desmitajā stāvā un devās uz divsimt sesto palātu. At�stājis bagā�u gaitenī, viņ� pieklauvēja pie durvīm.

-��� Paskat, kas beidzot sadomājis iegriezties! papus iesaucās, kad D�ereds iegāja palātā. Kādi vēji tevi �urp atpūtu�i? Protams, līdztekus vainas apziņai.

-��� Vai tad nedrīkst tāpat vien apraudzīt? Protams, ir patīkami aprunāties pa tālruni, bet vislabāk ta�u atnākt pa�am.

-��� D�ered, tādas pasaciņas tu vari stāstīt saviem lētticīgajiem zvērinātajiem, bet mani tu neapmuļķosi. Tu mani apciemotu divu iemeslu pēc vai nu Sāra tev lika, vai arī tev ir ziepes.

-�� Tā nerunā, papu! Mani vecāki un vecmāmuļas dzīvo �ikā�gā, un tu esi mans vienīgais radinieks Ņujorkā.

-�� Skaidrs, tātad ziepes. Cik naudas tev vajag?

-�� Man nevajag naudu. D�ereds pievilka krēslu pie papus gul�tas. Labāk pastāsti, kā tu jūties. Kad tevi no �ejienes izrakstīs?

-��� Kad bū�u izveseļojies. Vai arī ja ticam manam ārstam kad atkal varē�u staigāt. Un tas var būt gan pēc divām nedēļām, gan pēc mēne�a. Nu tu savu morālo parādu esi nomaksājis, un tagad pastāsti, kas tev patiesībā uz sirds.

-������������� Nekas īpa�s. D�ereds pūlējās izklausīties pārliecino�s.

-�� Mēs ar Sāru nomokāmies ar to lietu, ar kuru abi strādājam.

-�� To Kozlova lietu?

-Jā. Kā tu�

-��� Nedomā, ka es neklausos, kad mazmeita ar mani runā. Ma�nas ausis gan ir spalvainākas nekā tavējās, bet es vēl aizvien dzir�du labi. Jau no sākta gala zināju, ka �ī lieta labi nebeigsies. Jūs ar Sāru jau tāpat cen�aties viens otru pārspēt, un nebija vajadzīga tiesas prāva, lai jūs viens otram ķertos pie rīkles.

-��� Vainīga ir ne tik daudz tiesa, kā tas, kas ap to norisinās.

-�� Kas vēl notiek? Vai Sāra ir slima? Stāvoklī? Vai jūs abi pēdī�gi esat nāku�i pie prāta un sadomāju�i tikt pie bērna?

-��� Nē, papu, viņa nav stāvoklī, atbildēja D�ereds, spēlēda�mies ar personāla izsauk�anas pulti, kas mētājās uz papus nakts�galdiņa. Pēdējā laikā viņa iedarbinājusi pareizās sviras un viss norisinās pēc viņas prāta.

Papus bridi vērās D�eredā un pasmaidīja.

-��� Viņa sakauj tevi, un tu nevari to ciest.

-��� Nē, tu nesaproti. Runa nav tikai par uzvaru�

-��� D�ered, vai tu zini to teicienu par uzķer�anos uz ēsmas? papus viņu pārtrauca.

-Jā.

-�� Vari mani uzskatīt par mak�ķerē�anas �empionu. Ja gribi ma�ni pārliecināt, ka runa nav par uzvaru, tu lej ūdeni lieliem spai�ņiem. Kop� tevi pazīstu, tu esi bijis kā apsēsts uz panākumiem. Tu, puis, esi dzimis laimes krekliņā, turpretim Sārai viss nācis smagā darbā. Un tagad, kad laime novērsusi no tevis savu vaigu, tu esi aptvēris, ka tās pakausis ir salts un skarbs.

-��� Tam nav nekāda sakara ar ego. �ajā lietā ir vairākas zem�ūdens straumes.

-��� Puis, vai tu pats dzirdi, ko gvelz? Ja viss, ko tu man stāsti, ir patiesība, tad Sāra �ajā prāvā izcīnīs uzvaru un vienīgais, kam vēl ir zvīņas uz acīm, esi tu pats. Tu gan esi lielisks advokāts, bet �oreiz Sāra tevi piespiedusi pie sienas. Izvēle ir tavās rokās tu vari turpināt tāpat kā līdz �im un gaidīt, kad tevi saplosīs pa vie�nai spalviņai, tu vari padoties un atzīt sakāvi, bet to, es zinu, tu nedarīsi, un vēl tu vari ar Sāru izrunāties. Atrodiet risinājumu, kas apmierina jūs abus. Lēmums paliek tavā ziņā.

Neatraudams skatienu no personāla izsauk�anas pults, D�ereds apzinājās, ka vienā jautājumā papum ir taisnība ja viņ� drīzumā apņēmīgi nerīkosies, lieta būs zaudēta. Un, ja viņ� lietu zaudēs� Baidīdamies pat iedomāties sekas, D�ereds pacēla acis pret papu.

-��� Vai gribi par to pastāstīt? papus vaicāja.

-�� Gribu, D�ereds atzinās. Ta�u� es nevaru.

-�� Tad izkrati sirdi Sārai. Ja paturēsi visu sevī, vienā jaukā brī�dī sasprindzinājums kļūs neizturams.

Apsvērdams papus vārdus, D�ereds nolika pulti uz galdiņa.

-�� Tev dro�i vien ir taisnība.

-�� Vai esi pārliecināta, ka papus dzīvoklī viņa nebija? jautāja Tifanija, atspiedusies pret Linkolna Mākslas centra laukuma strūklakas baseina malu.

-��� Es vakar tur biju divas reizes. Pēc visa sprie�ot, viņ� tie�ām ir aizgājis, stāvēdama blakus "mazajai māsai", Sāra strupi no�teica. Lūdzu, mainīsim tematu, labi?

-�� Tu pati sāki par to runāt. Re, tur viens ir! Tifanija norādīja uz vīrieti tum�zilā beretē.

Sāra pavērās uz garāmgājēju beretē.

-�� Tas neskaitās. Pirmkārt, viņ� neizskatās izvārdzis. Otrkārt, berete nav melna.

-�� Aug�vestsaidā neko līdzīgāku tu neatradīsi.

-�� Vai tu esi jocīga? Sāra noprasīja. Vai tu patie�ām esi ieņē�musi prātā, ka novārgu�i mākslinieki mīt tikai Grini�vilid�ā? Tev jāieskatās cie�āk.

Pārlaidusi skatienu ļaudīm, kas plūda pa pla�o Linkolna cen�tra esplanādi, Tifanija sabāza rokas sārtā ziemas mēteļa kabatās.

-��� Man sāk salt, un �ī spēle mani garlaiko.

-��� Ko tad tu gribēji? Lai es izsaucu raķeti un aiztransportēju tevi uz Gugenheima muzeju?

-��� Nē, es gribu, lai tu izturies normāli! Tifanija atcirta. Jau tā ir draņķīgi, ka mēs tagad tiekamies tikai katru otro nedēļu, tu vismaz varētu izlikties, ka tev tas sagādā prieku.

Meitenes dusmu izvirduma pārsteigta, Sāra uzlika roku Tifanijai uz pleca un pievilka viņu sev klāt.

-��� Lūdzu, piedod, meitenīt! Pēdējā laikā nejūtos savā ādā.

Tifanija pavērās uz "lielo māsu".

-�� Tāpēc, ka tev viņa pietrūkst?

-�� Jā, daļēji arī tāpēc.

-�� Tad sāc rīkoties! Iespējams, tev izdosies tikt vaļā no tās lietas.

-�� Tu nesaproti. Tas nav vienkār�i.

-�� Man vienalga, piespiedusies pie Sāras, Tifanija sacīja. Es tikai gribu, lai viss atkal nostājas savās vietās. Jo ilgāk jūs viens uz otru turēsiet ļaunu prātu, jo sliktāk mums visiem.

Todien Sāra un Tifanija vakariņoja "Sylvia's" afroamerikāņu restorānā Hārlemā, visslavenākajā cepto cāļu restorānā Lenoksa avēnijā. Izejot ārā, Sāra paskatījās bieziem melniem mākoņiem klā�tajās debesīs.

-��� Saderam uz kukurūzas maizes groziņu, ka pirmais sniegs gaidāms tuvāko divu dienu laikā.

-��� Es būtu ar mieru derēt, ja vien man nebūtu bail, ka apvem��os. Uzlikusi roku uz vēdera, Tifanija pūta un elsa.

Smaidīdama Sāra piegāja pie ietves malas un apturēja takso�metru. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja pretējā ielas malā stāvam tum�zilu sedanu. Abas iekāpa taksometrā, un Sāra nosauca Tifanijas mājas adresi. Kad taksometrs veda Sāru un Tifaniju aizvien dziļāk Hārlemā, Sāra, pagriezusies atpakaļ, ievēroja, ka sedans "iesēdies viņiem astē".

-��� Esiet tik laipns un nogriezieties kādā mazākā ieliņā! Sāra sacīja �oferim. Es gribu pavērot, vai tā automa�īna mums seko.

Paklausot Sāras lūgumam, �oferis no Lenoksa avēnijas nogrie�zās pa Simt trīsdesmit pirmo ielu. Sedans nesekoja.

-��� Kas tie cilvēki varēja būt? Tifanija jautāja, lūkodamās pa aizmugures logu.

-�� Dro�i vien es pārspīlēju, Sāra atvieglota noteica un lika �o�ferim atgriezties uz avēnijas.

īsu brīdi Sāra, sēdēdama blakus Tifanijai taksometra pakaļējā sēdeklī, uzmanīgi vēroja apkārtni. �aubu nebija sedanu nekur neredzēja. Taksometrs piebrauca pie Tīfanijas dzīvokļu nama Simt �etrdesmit septītajā ielā.

-��� Lūdzu, uzgaidiet! Sāra sacīja �oferim. Pēc īsa brītiņa es atnāk�u.

Sāra izkāpa un pavadīja Tifaniju līdz dzīvoklim, jo Sārai pati�ka katras tik�anās beigās pārmīt da�us vārdus ar Tīfanijas tanti. Pēc īsas sarunas Sāra izgāja no ēkas, ar skatienu meklēdama tak�sometru. Tā vairs nebija. Vienīgā ma�īna ielas malā bija tas pats tum�zilais sedans. �oferis, vīrietis ar bālu seju un gai�ām ūsām, stāvēja, atspiedies pret motora pārsegu.

Sāra iebāza roku kabatā un izvilka savu �etonu.

-�� Ņujorkas apgabala prokurore! viņa uzsauca. Kas jūs tāds esat?

Sedana �ofera sejā nepakustējās ne vaibsts. Viņ� pacēla galvu un pasniedza Sārai salocītu papīra lapu.

-��� Kas tas ir? Sāra aizdomu pilna jautāja.

-�� Jauns izgudrojums. To sauc par papīru.

-�� Cik asprātīgi! Sāra izrāva papīru viņam no rokām un atlo�cījusi izlasīja: "KĀP MA�ĪNĀ, PŪK!" Sāra palūkojās uz �oferi.

-��� Kas to rakstījis?

-��� Nav ne jausmas. Zinu tikai to, kur man jūs jāaizved. Man samaksāja avansā, un pārējais man ir vienalga.

Viņa soli atkāpās.

-��� Nebaidieties! �oferis mierināja. Jums nekas nedraud.

Sāra nebija par to pārliecināta.

-�� Ja es gribētu jums ko nodarīt, es jau sen to būtu izdarijis. �ajā rajonā nevienam nerastos ne mazākās aizdomas. Tāpēc kāpiet vien autiņā!

Apsvērdama paskaidrojuma loģiku, Sāra ievēroja, ka Tifanija viņus vēro pa sava dzīvokļa logu.

-�� Ja kas slikts gadīsies, jums būs liecinieks, �oferis piebilda.

Negribēdama, lai Tifanija mana viņas uztraukumu, Sāra veltī�ja meitenei samocītu smaidu un pagājās tuvāk ma�īnai.

-��� Uz kurieni mēs brauksim? viņa jautāja.

-�� Es nedrīkstu jums teikt, �oferis attrauca, palūkojies pār ple�cu. Bet tas būs tā vērts.

Vēl pēdējo reizi uzmetusi skatienu Tifanijai, Sara negribīgi apsēdās pakaļējā sēdeklī. Automobilis pusstundu traucās centra virzienā, un �oferis vienā laidā lūkojās atpakaļskata spogulī. Braucot cauri Aug�vestsaidai, Sāra nosprieda, ka viņi dodas uz Taimskvēru. Virzoties cauri Taimskvēram, viņa domāja, ka gala�mērķis ir Grini�vilid�a. Virzoties cauri Grini�vilid�ai, viņa cerēja, ka auto apstāsies pie prokuratūras. Ta�u, kad sedans bija pabrau�cis garām prokuratūras ēkai, Sārai pietrūka pacietības.

-�� Kur mēs, ellē ratā, braucam?

-��� Vēl desmit minūtes, �oferis atsaucās.

Ma�īna nogriezās Bruklinas tilta virzienā.

-�� Vai mēs dodamies uz Bruklinu? Sāra nervozi jautāja.

-�� Tūlīt redzēsiet, �oferis smaidīdams teica.

Pārbraukusi pāri tiltam, automa�īna nogriezās pirmajā no�brauktuvē pa labi un slīdēja pa kluso vēsturisko Bruklinas rajo�nu. Aiztraucies garām klasiskajām pilsētas mājām ar tradicionā�lo dēļu ap�uvumu, arī namam, kurā dzīvojis D�ord�s Va�ingtons, sedans virzījās uz promenādi upes krastā, no kuras pavērās skats uz Manhetenu. Bruģētais gājēju celiņ� parasti bija pilns ar vietē�jiem un tūristiem, ta�u tagad ledainais vēj� visus bija aizbaidījis.

-�� Galapunkts, pavēstīja �oferis.

Pametusi satrauktu skatienu visapkārt, Sāra neredzēja nevie�nu cilvēku.

-��� Kāpiet ārā! �oferis pavēlēja.

-�� �eit? Jūs gribat, lai es kāpju ārā? Vai jūs esat jucis?

-��� Kāpiet ārā no ma�īnas! Pati būsiet priecīga.

Sāra paklausīja, tad pagriezusies pieliecās pie pasa�iera pu�ses loga.

-��� Kas man tagad jādara? viņa prasīja.

-��� Gaidiet �eit! To pateicis, �oferis aizvēra logu, un automa��īna sāka braukt.

-��� Pagaidiet! Ko jūs darāt! Sāra sauca, dauzīdama pa brau�co�ā sedana logu. Drīz ma�īna nozuda skatienam. Sāra stāvēja uz betona celiņa, gar kuru bija izvietoti soli, Viņai sejā pūta dzestrs īstriveras vēj�. Neviena neredzēja. Viņa devās pa taciņu uz upes pusi.

-��� Vai te kāds ir? viņa uzsauca. Ir?

-��� Sāra! teica balss aiz muguras.

-��� Kas tur� viņa iekliedzās un apsviedās. �urp nāca D�ereds.

-��� Es biju noraizējusies līdz nelabumam! Viņa apskāva vīru.

-��� Kur tu biji palicis?

-��� Piedod! D�ereds atstūma viņu. Es tikai gribēju pārlieci�nāties, ka tu esi viena.

-��� Es esmu viena! Kop� vakarvakara esmu pavisam viena.

-�� Tu gribēji, lai es aizeju no mājām.

-�� Ta�u tu visu izvāci, viņa teica, un tevis nebija papus dzī�voklī.

-��� Piedod! Es nespēju runāt par gadījumu ar Konrādu.

-��� D�ered, es zvēru pie savas dzīvības, man ar Konrādu nekas nebija! Viņ� grasījās mani noskūpstīt, un es atrāvos. Katrs, kur� apgalvo pretējo, melo.

-��� Labi, viņi melo, D�ereds attrauca, pasperdams akmentiņu.

-�� Tev, kā alla�, ir taisnība.

-��� Nepārspīlē! Sāra sacīja.

D�ereds neatbildēja.

-��� D�ered, ja tu negribi par to runāt kādēļ tad aicināji mani �urp?

-��� Es gribēju ar tevi parunāt zem �etrām acīm par ko citu.

-�� Tāpēc tu atsūti noslēpumainu zīmīti, kurā izmanto mana tēva iecienīto mīļvārdiņu, un liec kādam nenormālajam savākt mani uz ielas? Ir ta�u vieglāki un mazāk satrauco�i veidi, kā sazinā�ties.

-��� Es domāju, ka tu sapratīsi, kas zīmīti sūtījis. Kur� gan vēl varētu zināt tavu iesauku?

-�� Tu būtu pārsteigts, uzzinot, cik daudz informācijas ir pieeja�ma sve�iem cilvēkiem. Sāra apsēdās uz sola, un D�ereds klusē�jot piekrizdams pamāja. Tātad tu neliki man �urp atbraukt va�kardienas dēļ. Kas vēl mums apsprie�ams? Sāra jautāja, uzmanīgi vērodama viru.

-��� Tiesas prāva, D�ereds bilda balsi, kas nebija skaļāka par �ukstu. Mums jāaprunājas par prāvu.

Sāru pārņēma dusmas.

-�� Protams! Tas ir vienīgais, kas tev �ajā dzīvē rūp.

-��� Mīļā, tu labi zini, ka tā nav�

-�� Ir gan! Sāra viņu pārtrauca. Ja tu gadījumā esi aizmirsis tiesas prāva sākas pēc divām nedēļām, priek�likumu izskatī�anā virsroku guvām mēs un, kad būsim notiesāju�i Kozlovu, ķersimies klāt Klērai Donigerei un visiem pārējiem, kuri varētu būt līdzdalīb�nieki.

D�ereds nogrozīja galvu un sacēla mēteļa apkakli. Sala. Vēj� nenorima ne uz brīdi.

-�� Sāra, es vairs nespēju cīnīties ar tevi. Tas nav tā vērts. Es gri�bu, lai tu manī uzmanīgi paklausies. Ja tas nebūtu absolūti ne�piecie�ams, man ne prātā nenāktu tev to lūgt. Viņ� pievirzījās sievai tuvāk. Es zinu, ka tas izklausīsies neprātīgi. Man vaja�dzīgs, lai tu mazliet atlaid savu dzel�aino tvērienu piemēram, pazaudē kādu pierādījumu vai kādā brīdī ar nolūku no�auj grei�zi. Man vienalga, ko tu izdari. Bet man ir jāuzvar.

Sāra iesmējās.

-��� Vai tu nudien esi tik ļoti izmisis? Galu galā vai tu neap�tver, ka tas ir pretlikumīgi? Un par ētiskumu mēs vispār nevaram runāt!

-��� Pie joda ētiskumu! Kas cits ir daudz nozīmīgāks par ētiku!

-�� Ak jā, pareizi, es piemirsu. Tavs darbs ir svarīgāks par visu pasaulē.

-�� Kaut brīdi paklausies!

-��� Es jau klausos! Sāra pielēca kājās. Un neticu savām au�sīm. Kad tev bija virsroka, tad gan viss bija spo�i un saulaini. Tik�līdz man beidzot darbs iet no rokas, tu gribi, lai es atkāpjos? Zini, tu patie�ām neko nesaproti. �is darbs ir pārvērtis manu dzīvi, es pirmo reizi pēc ilga laika jūtu, ka varu būt noteicēja par savu lik�teni. Manī ir atmodusies pa�apziņa, trauksme beidzot ir pagaisu�si. Es jūtos kā no jauna piedzimusi. Ja tu iedomājies, ka varēsi mani iebiedēt un piespiest, lai strādāju pēc taviem noteikumiem, ko tu mēģināji panākt iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesas laikā, tu dzīvo sapņu pasaulē. Es teik�u tikai vienu reizi, D�ered. Tu neko nepanāksi!

-�� Lūdzu! D�ereds neatlaidās. Tev jāļauj man uzvarēt.

-��� Vai tu mani vispār klausījies? Man tas nav jādara.

-��� Nē. Ir, D�ereds sausi teica.

-��� Kaut kas neticams! Vai tas ir pa�apziņas jautājums? Vai tie��ām? Tu acīmredzot nepārcietīsi, ja es tevi sakau�u.

-�� Tam nav nekāda sakara ar pa�apziņu. D�eredam pār pieri ritēja sviedru lāses.

-��� Pat neceri! Sāra atcirta un uzgrieza vīram muguru. �ajā prāvā es uzvarē�u. Gan jau tu to kaut kā pārdzīvosi.

D�ereds saņēma Sāru aiz rokas un to cie�i saspieda.

-��� Klausi man!

-��� Laid mani vaļā!

Neatslābinājis tvērienu, D�ereds iesaucās:

-�� Sāra, es tevi pēdējo reizi lūdzu ļauj man uzvarēt!

-��� Kāpēc? Kas �ajā lietā ir tik svarīgs, nolādēts? Sāra kliedza pretī, mēģinādama izrauties.

D�ereds beidzot saprata, ka viņam nav izvēles. Nelaizdams Sāru vaļā, viņ� ieskatījās tai acīs.

-�� Ja es prāvā neuzvarē�u, tevi nogalinās!

Sāra sastinga.

-Ko?

-�� Tu dzirdēji, ko es teicu. Tevi nogalinās. Ar �o lietu vēl jopro�jām strādāju tikai tāpēc, ka man piedraudēja ja es atteik�os, tevi nogalinās. Tāpēc es darbojos tik agresīvi. Tāpēc esmu tik neat�laidīgs. Un tāpēc es rakņājos tavā portfelī. Kop� Kozlova aresta mums abiem seko. Tie cilvēki ielauzās mūsu dzīvoklī. Viņi�

-��� Ak dievs� Sāra izdvesa, noslīgdama uz sola.

-��� Situācija ir draudīga, Sāra. Mums ir milzu nepatik�anas.

-��� Vai starp tiem, kas tev draudēja, bija vīrietis ar iekritu�iem vaigiem?

-�� Ar iekritu�iem vaigiem? Nē, ar mani runāja Kozlovs un� D�ereds apklusa.

-��� Kozlovs? Kas vēl? Sāra jautāja.

D�ereds pameta skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka tuvu�mā neviena nav, un tad cie�i uzlūkoja sievu.

-�� Oskars Rafertijs. Viņ� ir iesaistīts visos tajos notikumos.

-����������� Tas melīgais mēsls! Sāra nolamājās. Mēs to zinājām! Gafs to pateica, tiklīdz izgājām no viņa biroja. Rafertijs tur spīlēs tevi, bet Iekritu�ie Vaigi mani.

-�� Kā tas jāsaprot? Kas ir tas vīrietis ar tiem vaigiem?

Sāra īsos vārdos izstāstīja par tik�anos ar Iekritu�ajiem Vai�giem, par viņa draudiem nogalināt D�eredu, minēdama arī pirk�stu nospiedumus, kurus nebija iespējams identificēt.

-�� Tātad, ja tu atteiktos no lietas, viņi uzbruktu� ierunājās D�ereds, kad Sāra apklusa.

-�� Tāpēc jau es negribēju padoties.

-�� Ja viņ� pagrūda papu� Kāpēc tu neliki viņu arestēt?

-�� Man nav ne jausmas, kas viņ� ir. Turklāt man svaigā atmiņā bija viņa draudi, tāpēc baidījos viņam piedurt pirkstu.

-��� Saprotu, D�ereds noteica. Viņ� apsēdās blakus Sārai un pārlaida pirkstus pār savainoto zodu.

-�� Kas to izdarīja? Kozlovs?

-�� At�ķēla man kādu mārciņu miesas, D�ereds izgrūda. Ta�vējais tev vismaz palīdzēja. Galu galā vai tad viņ� nebija tas, kur� tevi uzvedināja uz Rafertija pēdām?

-�� Nebūt ne. Rafertiju mēs atradām pa�i sākām turēt aizdo�mās, tiklīdz izlasījām Arnolda testamentu.

-�� Vai tad Arnolds atstājis testamentu?

-Jums, advokātiem, rūp tikai tas, lai jūsu klientu attaisnotu. Mēs, prokurori, esam vienīgie, kas mēģina noskaidrot patiesos ap�stākļus.

-�� Pastāsti par testamentu! laizdams �o dzēlienu gar ausīm, D�ereds mudināja.

-�� Necik daudz stāstāma nav. Cik sapratām, pēc Rafertijam tu�vākā un dārgākā partnera nāves viņ� manto tā "Echo Enterprises" akciju daļu.

-��� Vai tie�ām? Rafertijam tiek viss uzņēmums?

-������������ Pilnīgi viss, apstiprināja Sāra, pamanījusi neticību vīra sejā.

-��� Kas tevi tā izbrīna? Protams, viņam bija iemesls nogalināt otru uzņēmuma līdzīpa�nieku! Ko vēl no tā var secināt?

-��� Tas izskaidro, kāpēc Rafertijam vajadzīga uzvara �ajā prā�vā, izlaidis pirkstus caur matiem, D�ereds sacīja. Sasodīts, tas nelietis ir gudrs!

-��� Kāpēc? Ko viņ� tādu izdarījis? Sāra uzplik�ķināja vīram pa roku. Stāsti ta�u!

-�� Viss ir samērā vienkār�i. Vai tu atceries, kas ir slepkavas li�kums?

-Kas?

-�� Slepkavas likums. Ir tāds likumdo�anas akts.

Sāra papurināja galvu, tāpēc D�ereds sāka skaidrot:

-�� Slepkavas likums neļauj cilvēkiem, kas atzīti par vainīgiem slepkavībā, gūt peļņu no sava nozieguma. Pieņemsim, tu esi sa�stādījusi testamentu, kurā teikts, ka pēc tavas nāves es kļūstu par galveno mantinieku un man tiek visa tava nauda.

-�� Visi divdesmit pieci dolāri.

-��� Līdz pēdējam centam. Un tagad pieņemsim, ka es mēģinu tikt pie tās naudas agrāk, nolīgstot slepkavu, kas tevi aizsūta uz viņsauli. Ja tiek pierādīta mana saistība ar tavu nāvi, saskaņā ar �o likumu es nesaņemu ne desmit, ne piecus, pat ne vienu centu ari tādā gadījumā ne, ja tavā testamentā esmu minēts kā vienī�gais mantinieks.

-��� Vai Ņujorkas pavalsti �āds likums ir spēkā?

-�� Nezinu, vai tam ir oficiāls spēks, ta�u vispārējās tiesībās tāds pants ir.

-�� Tad kāpēc viņi negribēja to nokārtot ārpus tiesas?

-�� Cik atceros, inkriminēt noziedzīgu rīcību var visām iesaistī�tajām personām, tāpēc Rafertijs nedrīkstēja pieļaut, lai Kozlova pārstāvis vienojas ārpus tiesas apmaiņā pret mīkstāku sodu, jo Kozlovam jābūt pilnīgi attaisnotam.

-�� Tātad, ja tiks pierādīta jebkāda Kozlova vaina un atklāsies, ka Kozlovu nolīdzis Rafertijs, viņ� var zaudēt tiesības uz cerēto naudas lādi.

-�� Neaizmirsti, viņ� ir iztrūcies ari par to, ka pats var tikt apsū�dzēts slepkavībā. Galu galā tikai tā var izskaidrot, kāpēc Rafertijs ir iesaistījies. Ja viņ� nebūtu kaut daļēji vainīgs, viņ� nebāztu de�gunu �ajā lietā. Un, ja Rafertijs nealktu naudas, viņ� būtu ļāvis man vienoties par mazāku sodu jau pirms tiesas.

-�� Vai tu domā, ka viņ� vienlaikus mēģina pasargāt Klēru Donigeri? Sāra jautāja, pieceldamās kājās.

-�� Tu esi pārliecināta, ka viņa ari iesaistīta noziegumā, vai ne?

-�� D�ered, tā sieviete par vīra nāvi ne asaru nenobirdināja! Viņa ne pirksta nav pakustinājusi, lai palīdzētu izmeklē�anai. Katrs vārds no viņas jāvelk ārā glu�i vai ar zobārsta knaiblēm. Lūg�a�nās, lai viņa sniedz liecību, ir kā� tas ir kā�

-��� Kā raut zobus, D�ereds sausi noteica.

-Jā. Daudz zobu. Veselu muti zobu.

-�� Labi. Ja Donigere ir iesaistīta kāds ir viņas motīvs? Vai viņa kaut ko manto?

-�� Ne centa. Ta�u tam nav nozīmes. Pēc mūsu teorijas, viņa ar Rafertiju ir mīļākie. Novākdami Arnoldu Donigeru, viņi tiek pie visas naudas un katru nakti var spriņģot pa gultu. Par nelaimi, mēs nespējam pierādīt Rafertija saistību ar �iem notikumiem, ta�u ir skaidrs, ka viss notiek ar viņa ziņu.

-�� Teorija nav zemē metama, D�ereds atzina. Viņ� patie�ām kļūst pārāk aizbildniecisks, tiklīdz ir runa par Klēru.

-�� Vai Rafertijs kādreiz ir teicis ko tādu, ko mēs varētu izman�tot pret viņu?

D�ereds atkal apsēdās uz sola un saņēma galvu rokās.

-��� Patiesībā tu neko no tā visa nedrīksti izmantot pret viņu. To sargā advokāta klusē�anas zvērests.

-��� Mani vairs neinteresē, kur� uzvarēs �ajā prāvā, dārgumiņ. Es tikai gribu, lai ar tevi nekas slikts nenotiek. Un lai mēs abi iz�kļūstam no� Ieraudzījusi, ka vīrs sē� kā pārakmeņojies, Sāra aprāvās. Kas noticis? Vai tev kas kai�?

D�ereds piecēlās un apskāva sievu.

-��� Lūdzu, lūdzu, piedod! Es negribēju tev nodarīt pāri, Sāra. Es tā rīkojos tikai tāpēc, ka biju noraizējies par tevi.

Atvieglojuma pārņemta, Sāra cie�i apkampa vīru.

-��� Viss ir kārtībā. Nebaidies! Es ari biju noba�ījusies par tevi.

-�� Bet es�

-������������� Ku�! Vairs ne vārda! Sāra sacīja, piekļāvusies D�eredam.

-�� Tas ir beidzies. Nu tas ir beidzies.

D�ereds pacēla galvu, ielūkojās Sārai acīs un atskārta, ka vi�ņai ir taisnība. Pirmo reizi pēc vairākiem mēne�iem viņ� nestrīdē�jās sievai pretī. D�ereds pievilka viņu sev klāt un viegli pārlaida plaukstas pār viņas pleciem un muguru. Viņ� izbaudīja, kā abu augumi sakļaujas. Pieglaudusi seju vīram pie vaiga, Sāra juta pa�zīstamos pēcpusdienas rugājus un, aizvērusi acis, ieelpoja ode�kolona smar�u, par kuru bie�i bija raukusi degunu. D�ereds vi�ņu apskāva ap vidukli, un viņa pasniedzās zem D�ereda jakas un noglāstīja viņa muguru. Sāra bija aizmirsusi, cik ļoti pēc tā visa ilgojas.

Sāra un D�ereds klusuciezdami stāvēja, piespiedu�ies viens otram. Viņi tik ilgi naidojās un nu beidzot bija viens otru apskā�vu�i. Nekam citam nebija nozīmes. Sāra juta, ka D�ereds nodreb. Pēc brī�a viņa acis pieplūda asarām.

-�� Gan būs labi, viņa mierināja, ta�u arī pati nespēja novaldīt asaras. Kā alla�, ieraugot D�eredu �ņukstam, Sāra nenoturējās. Drīz vien abi bija emociju varā. Gan būs labi, viņa atkārtoja vēl un vēlreiz, asarām lāsojot pār vaigiem. Tici man, būs labi!

-��� Es zinu, D�ereds murmināja, izslaucīdams acis ar jakas piedurkni. Kamēr tev draud briesmas, es nevaru�

-��� Es saprotu, Sāra atsaucās, notraukdama asaru. Mēs ne�drīkstam zaudēt modrību. Ne viens, ne otrs neesam dro�ībā, ie�kams nebūsim izkļuvu�i no �īs ķibeles.

-������������ Jā. D�ereds ievilka elpu, izberzēja acis un nokrem�ļojās.

-��� Labi. Kā mēs rīkosimies?

-��� Apsvērsim visu vēlreiz. Ko Rafertijs un Kozlovs ir pateiku��i? Vai kādam nav pasprucis nepārdomāts vārds, kas apliecinātu Viktora ieinteresētību �ajā lietā? Kas ir vīrietis ar iekritu�ajiem vai�giem? Biju�ais firmas darbinieks? Vai viņ� grib atriebties Rafertijam? Varbūt Kozlovs ir minējis kādu senu pārestību?

-�� Vienīgais, kas mani pārsteidza, bija Kozlova teiktais, ka viņ� dienējis armijā.

-��� Kādā vienībā?

-�� Sauszemes spēkos. Lenijs pastāstīja, ka Kozlovs izmests no dienesta, ta�u tas arī viss, ko zinu. Vai tu domā, ka ir vērts izdibi�nāt ko vairāk?

-�� Iespējams. Ari Viktoram ir militāra pagātne. Rīt no rīta papē�tī�u.

-�� Lieliski. Vai tu varētu ari pārbaudīt Rafertija tālruņa rēķinus? Es gribēju to izdarīt pats, bet izrādās, ka tikai jūs drīkstat pieprasit vietējo sarunu izrakstus. Ja tava teorija ir pareiza, izrakstā būs redzams, vai viņ� bie�i sazvanījies ar Klēru un Kozlovu.

-��� Un varbūt ar mūsu noslēpumaino iekritu�o vaigu īpa�nieku.

-��� Cerēsim, D�ereds teica. Iespējams, viņi visi ir uz vienu roku.

D�ereds pacēla acis un palūkojās uz mirguļojo�ajām gaismiņām Ņujorkas panorāmā. Skaisti, viņ� nodomāja. Tikpat skaisti kā toreiz, kad pirmo reizi bija vērojis tās no �īs vietas kopā ar Sāru, tolaik vēl pirmā kursa studenti. Viņi bija pusnaktī devu�ies pa�braukāties ar divriteņiem. D�ereds dziļi ieelpoja un pasmaidīja. Beidzot dzīve ieies vecajās sliedēs. Viņ� izdzirdēja Sāru iesmeļa�mies.

-��� Kas �eit jocīgs? viņ� jautāja, pagriezies pret sievu.

-������������ Nekas. Sāras smieklos jautās nervozitāte un atvieglojums.

-��� Es vēl aizvien nespēju ticēt, ka tas notiek ar mums. Kāpēc tie�i ar mums?

-��� Nezinu. Varbūt tā lēmis liktenis.

-��� Nē. �ī nelaime mūs neuzmeklēja, es pati to atradu. Ja es ne�būtu tā uztraukusies par sevi, es nebūtu �o lietu paķērusi. Un, ja es nebūtu lietu pievākusi, tev nebūtu piedraudēts�

-�� Labi, jau gana. Aizmirsīsim �o spēlīti! �ajā gadā tu esi pie�tiekami sevi �ēlojusi.

-��� Es ne�ēlojos. Es paraugos uz visu reāli. Ja es nebūtu lietu pievākusi, mēs tagad nesēdētu tādā peļķē.

-�� Vari domāt, ko gribi, bet es tevi nevainoju. Atgriezīsimies pie svarīgākā jautājuma ko mēs iesāksim ar �o lietu?

Sāra bridi klusēja.

-�� īsti nezinu. Skaidrs, ka mēs nevaram virzīt to uz tiesu.

-�� Varbūt aiziesim pie tiesne�a un palūgsim, lai mūs atstādina no lietas intere�u konflikta dēļ? D�ereds ierosināja. Tā panāk�sim, lai to iztiesā vēlreiz.

-��� Iespējams ir gan viens, gan otrs variants, ta�u ar to mūsu problēma nav atrisināta.

-�� Mani patie�ām neinteresē, vai problēma tiek atrisināta, D�e�reds teica. Es iesaku tikt no lietas vaļā, lai mūsu dzīve atgrie�as ierastajā gultnē. Es vairs negribu tēlot supervaroni.

-Tas nebūs tik vienkār�i. Rafertijs, Donigere, Kozlovs, Iekritu��ie Vaigi mēs no viņiem netiksim vaļā. �ie cilvēki neliks mūs mierā, iekams nedabūs to, ko grib.

-�� Skaisti. Tad mums atliek vienīgi izprātot, kā aizbēgt no �iem psihopātiem. Kā tu raugies uz iespēju, ka mēs izstājamies no spē�les un paziņojam viņiem ja ar mums kas notiek, mūsu advokāts nosūta vēstuli ar pierādījumiem par Rafertija vainu?

-��� D�ered, tu nesaskati kopainu. Pat ja �ie cilvēki atstās mūs mierā, mēs nevaram pieļaut, ka viņi līdzīgi izrīkojas ar citiem.

-�� Tātad mums jāizsūta elektroniskā pasta vēstule par Rafertiju visai firmai?

-�� Nejoko! Tu zini, ka man ir taisnība. Pēc īsa brī�a Sāra pie�metināja: Tas ir mūsu pienākums, vai nu tev tas patīk, vai ne.

D�ereds pamāja.

-��� Ko tu ierosini?

-�� Pagaidām neko konkrētu. Domāju rit aprunāties ar Konrādu, kas �o pasauli pārzina labāk nekā jebkur� cits.

-��� Un kuras pasaules vēl viņ� pārzina?

-��� D�ered, lūdzu! Kāpēc tev bija tas jāpiemin? Es zvēru, nekā tāda nebija! Mēs saskūpstījāmies, un es atrāvos. Tas arī viss.

D�ereds neatbildēja.

Sāra gaidīja, ko viņ� teiks, un jutās briesmīgi. Nebija �aubu, ka �is acumirklīgais skūpsts viņu vajās mū�īgi. Lūkodama atrast īstos vārdus, viņa apjauta, ka ar to nebūs diezgan. Ta�u ar kaut ko bija jāsāk.

-��� D�ered, es lūdzu piedo�anu.

-�� Nevajag�

-�� Nē, patiesībā tie�i to man vajag, viņa atteica. Es no sirds no�ēloju un atvainojos, ka tev to nodarīju. Es gribētu padarīt to par nebiju�u, izdzēst �o atgadījumu no atmiņas. Zinu, ka tas nav attaisnojums, tomēr gribu, lai tu atceries sagādājot tev cie�anas, es jūtos briesmīgi. Nekas, pilnīgi nekas mani nesāpinātu vairāk.

-�� Tu viņu nemīli?

-��� Vai tu esi jucis? Tas bija tikai viens mirklis, viens kļūmīgs solis. Tu esi visa mana pasaule, D�ered. Nekas man nenozīmē vai�rāk. Es tev uzticos visā.

-�� Ja tu man tā uzticies, kāpēc tu mani izspiegoji tonakt, kad rakņājos tavā portfeli?

Sāra pakņudināja vīram skaustu.

-��� Dārgumiņ, es visu nakti gulēju cie�ā miegā. Es gribēju pār�baudīt, kā tu reaģēsi, un tu atzinies. Bet es tik un tā tev uzticos un mīlu tevi.

-�� Vai tu saproti, cik bezsirdīga esi? D�ereds ar �ķelmīgu smai�du vaicāja.

-��� Ko lai saku? Cīņā ar vislabākajiem tādai jābūt.

-��� Sāra, es to darīju vienīgi tāpēc, ka biju uztraucies par�

-������������ Lai nu paliek, Sāra atteica un saņēma D�eredu aiz rokas.

-��� Saskūpstīsimies, salīgsim mieru, un atstāsim to sodību aiz mu�guras.

-�� �eit? D�ereds aplaida skatienu visu pamestajai promenā�dei. Visu �o pūļu priek�ā?

-�� Protams, �eit. �is ir mūsu ideālais Holivudas kadrs. Bezbai�līgi varoņi, satrieco�a ainava, vējā plīvojo�i mati viss ir savā vie�tā. Mums atliek vienīgi�

Sāra apklususi apskāva vīru, un abi kaislīgi skūpstījās. Kriet�nu brīdi viņi stāvēja apkampu�ies, nespēdami viens no otra at�rauties. Apkārtējā pasaule izgaisa.

-�� Cik labi! Sāra beidzot izdvesa.

D�ereds pasmaidīja.

-�� Jauki atgriezties mājās.

-�� Vai tagad varam iet prom no �ejienes?

-��� Atkarībā no tā, ko darīsim.

-�� Mēs liksim kopā mozaīku. Tiklīdz bilde būs skaidra, mēs sāk�sim tvarstīt tajā redzamos nekrietnelus. Ja Rafertijs iedomājas, ka �obrīd iestidzis mēslos, redzēsim, kā viņ� jutīsies, kad iesper�u viņam pa pēcpusi.

-�� Ceru, ka tev ir taisnība. Ja Rafertijam �ī saruna nāktu ausīs, viņ� nekavētos ne mirkli, pat zinot, ka tu esi apgabala prokurora palīdze.

-Jā, es esmu apgabala prokurora palīdze. Brauksim mājās!

Zem ozola, ko ieskāva krūmu puduris, stāvēja vīrietis un klu�si vēroja pāri, kur� attālinājās no promenādes. Viņ� jau bija to pa�redzējis. Viņ� to jau sākumā zināja. Kādā jaukā brīdī viņi neiztu�rēs un atzīsies viens otram.

Viņ� vēroja, kā vīrietis un sieviete pa betona celiņu dodas Klārkstrītas virzienā. Celiņ� veda viņam garām, ta�u visapkārt valdīja akla tumsa, tāpēc nebija vajadzības slēpties vīrietis pat nepieliecās, kad abi pienāca tuvāk. Viņ� atspiedās pret ozola stumbru, ar acīm sekodams abiem. Radās kārdinājums viņiem pie�skarties, ta�u viņ� apvaldīja �o vēlmi. �ūpodami sadotās rokas, Sāra un D�ereds gāja, atguvu�i pa�apziņu. Viņi �obrīd zināja gan�drīz visu. Visu, vienīgi to ne, ka viņu noslēpums nav dro�ībā.

-�� Es zināju, ka viņ� ir vainīgs! Gafs sauca, berzēdams plauk�stas gar biksēm. Vai tas nebiju es, kur� to teica? Vai tas nebiju es? Es biju vienīgais, kas norādīja uz Rafertiju!

-�� Labi, labi, tu trāpīji mērķī, Konrāds apstiprināja. Pamē�ģini to kaut kā pārdzīvot.

Viņ� pagriezās pret Sāru, kas sēdēja uz sava galda.

-�� Ko vēl D�ereds tev pastāstīja?

-�� Vairāk neko, Sāra teica. Rafertijs draudējis D�eredam jau pa�ā sākumā. Ja D�ereds prāvā neuzvarē�ot, Rafertijs lik�ot mani nogalināt.

-�� Un viņam var uzticēties? Konrāds noprasīja.

-�� Kam? D�eredam? Kas tas par jautājumu? Viņ� ir mans vīrs.

-�� Un pretējās puses pārstāvis. Nevar izslēgt iespēju, ka viņ� pie�spēlēja �ādu pasaciņu, lai novirzītu mūs pa nepareizām pēdām.

-�� Vai tikai te kāds nav nosmēķējis vienu otru zālītes pauguru. Es nejokoju.

-�� Ziniet, par zālaino pauguru nevajag zoboties, Gafs brīdi�nāja. Tas nav nekāds joks. [4]

nebija nekāds jaukais skats, Sāra turpināja, nelikdamās ne zi�nis par asistentu.

-��� Fotogrāfijas? Kur viņ� rāvis tādas fotogrāfijas?

-��� Mans minējums ir�

-��� Paga, paga! Gafs iejaucās sarunā. Jūs skūpstījāties? Vai �ajā kabinetā norisinājās sekss? Ja bija, es gribu par to zināt.

-���� Nav noticis nekas pieminē�anas vērts, Sāra atbildēja.

-��� Draugiem gadījās kļūme.

-�� Stāsti par fotoattēliem! Konrāds mudināja.

-��� Izskatījās, ka tās uzņemtas no tās puses. Sāra rādīja uz divu kabinetu logiem pretī. Tie ir apgabala prokurora palīgu ka�bineti.

-�� Vai ir kāda nojausma, kas tās fotografējis?

-�� Viktors! Kur� gan cits? Sāra attrauca. Var jau būt, ka viņ� darbojas aizkulisēs, ta�u roku uz pulsa viņ� tur.

-�� Tā varētu būt, Konrāds sprieda. Ta�u, kamēr mums nav pierādījumu, mēs nevaram rīkoties. Pat ja uz Viktoru krīt aizdo�mas, viņ� nav izdarījis neko pretlikumīgu.

-�� Tie�i tāpēc es gribu sākt izmeklē�anu. D�ereds man pateica Rafertija privāto tālruņa numuru, un to derētu papētīt sīkāk.

-�� Es varu to izdarīt, Gafs piedāvājās. Tu, domājams, gribi noskaidrot, kam no �ā numura zvanīts, kā arī to, no kuriem nu�muriem zvanīts?

-�� Visu, ko vien var, Sāra atbildēja.

Gafs paraudzījās uz Konrādu.

-�� Vai es drīkstu�

-�� Es tev dodu savu atļauju, Konrāds apstiprināja. Ja gadās kāda aizķer�anās, liec, lai zvana man.

Sāra pateicīgi pamāja.

-�� �oreiz man tie�ām vajadzēs tavu palīdzību. D�ereds pastās�tīja, ka Kozlovs kādu laiku dienējis armijā. Man ir nojauta, ka tie��i tur viņ� iepazinies ar Iekritu�ajiem Vaigiem. Tā kā mēs neva�ram neko uzsākt, līdz neesam noteiku�i viņa identitāti, es prātoju, vai nevarētu�

-��� Pasaki beidzot, kas vajadzīgs! Konrāds viņu pārtrauca.

-���� Visu divīzijas karavīru vārdi? Visi karaspēka bāzes dienesta biedru vārdi? Fotogrāfijas? Pirkstu nospiedumi?

-��� Fotogrāfijas noderētu vislabāk. No vārda nekāda īpa�a la�buma nebūtu, turpretim attēlā es viņu pazītu.

-�� Es nogādā�u tev visu, tiklīdz saņem�u. Līdz prāvas beigām mēs zināsim tā d�eka mazā pirkstiņa gredzena izmēru.

-��� Ak nē! Sāra iesaucās. Man �īs ziņas vajadzīgas pirms tiesas. Ja vilcināsimies, viens no mums var to nesagaidīt.

Kad Konrāds un Gafs grasījās doties ārā no kabineta, Sāra vēr�sās pie vecākā vīrie�a:

-��� Konrād, vai vari brīdi uzkavēties?

-��� Ak vai, mīlnieki! Gafs ķircinājās.

Pamanījis Sāras satraukuma pilno sejas izteiksmi, Konrāds iz�stūma Gafu ārā un aizvēra durvis.

-�� Vai varu minēt, kāds būs sarunas temats?

-��� Mēs abi jutīsimies neveikli, ta�u mums nudien jāizrunājas.

-�� Sāra, tev nekas nav jāsaka. Es zinu, kādas ir tavas jūtas pret D�eredu. Viņ� ir tavs vīrs.

-��� Ne tikai tas. Viņ� ir�

-��� Viņ� ir vīrietis, kuru tu mīli, Konrāds viņu pārtrauca.

-�� Jā, Sāra sacīja. Ta�u vēl vairāk. Daudz vairāk.

Konrāds apsēdās uz dīvāna.

-��� Piedod, Sāra! Es nebiju paredzējis, ka tā iznāks.

-��� Neatvainojies! Kad tu pieliecies man klāt, es ta�u nebēgu, ko kājas nes.

Uzlicis elkoņus uz ceļgaliem, Konrāds nodūra galvu.

-��� Nolādēts! viņ� nopurpināja.

-��� Lūdzu, ne�austi sevi!

-�� Tā nebija labi. Es nedrīkstēju tā rīkoties.

-��� Konrād, katrā draudzībā gadās kāds neveikls bridis. Arī mūsu. Mēs varam viens otram atvainoties kaut līdz pastardienai. Manuprāt, mēs tiksim tam pāri, ja mēģināsim to aizmirst.

-�� Tik vienkār�i, jā?

Sāra novērsās.

-��� Es nezinu� laikam.

Konrāds uzmanīgi vēroja viņu, līdz saprata, ka nekas cits ne�atliek.

-��� Es zvēru tev, ka nekad�

-�� Nevajag taisnoties, viņa atteica, savilkusi stingru sejas iz�teiksmi. Mēs to pārdzīvosim.

-�� Par to es ne�aubos. Bet man no tiesas �ēl, Sāra. Es nebiju iz�pratis tavu izturē�anos pareizi un apsolu, ka nekas tāds neatkār�tosies.

-��� Norunāts. Sāra pasmaidīja un pastiepa roku. Turpmāk tieksimies tikai uz aug�u?

Konrāds paspieda viņas roku.

-�� Zemāk nolaisties vairs nav iespējams.

-��� Vai esi gatavs ceturtdienai? Rafertijs jautāja, kad D�ereds pacēla klausuli.

-��� Es cen�os, D�ereds atbildēja, kaut gan ir grūti visu pa�gūt.

-�� Tu jau nedēļām ilgi darbojies. Kas vel tev jaizdara?

-�� Man jāpabeidz ievadruna, jāapkopo jautājumi mūsu liecinie�kiem un arī apsūdzības puses lieciniekiem, jāapsver zvērināto iz�vēle, jāizlemj, kādos cilvēkos Kozlovs varētu izraisīt simpātijas. Tas viss jāpaveic trīs dienu laikā. Darba pāri galvai.

-�� Man tas nerūp. Dari, kas jādara! Vai ir kādas ziņas par tavu sievu?

-�� Tikai tas, ka esmu atgriezies dzīvoklī. Pateicu, ka man nepa�tīk gulēt sve�ā dzīvoklī. Pēc negadījuma ar Konrādu viņa jutās vainīga, tāpēc neiebilda. Citādi nekā īpa�a nav.

-��� Vai patie�ām?

D�ereds nevilcinājās ne mirkli.

-�� Protams, viņ� teica. Ja ticam piezīmēm, ko atradu viņas portfelī, Sāra izsauks Petiju Herisoni liecināt tikai tad, ja tas pa�tie�ām būs nepiecie�ams.

-��� Pat ja viņa to izsauks, mis Herisone nemaz neatgādinās to liecinieci, kāda bija iepriek�ējā reizē.

-��� Esiet tik laipns un neaiztieciet viņu, līdz noskaidrojam Sāras plānus. Es negribu, lai Kozlova apsūdzību sarakstam pievie�no arī liecinieku iebiedē�anu.

-�� Nebēdā! �o jautājumu atstāj mūsu ziņā! Mēs to nokārtosim.

-�� Tam es ticu, D�ereds bijīgi atzina. Tagad ļaujiet man strā�dāt. Drīz atkal sazvanīsimies.

Nolicis klausuli, D�ereds pacēla acis uz Ketlīnu, kas bija dzir�dējusi sarunu.

-��� Vai tu domā, ka viņ� zina? sekretāre jautāja.

-��� Nav ne jausmas, D�ereds atteica. Viņ� sāk nervozēt, un uztraukums nomāc aizdomīgumu. Es vienīgi ceru, ka līdz tiesai Sāra kaut ko izdibinās.

Tovakar ceturksni pāri astoņiem D�ereds, skaļi aizcirzdams durvis, iegāja dzīvoklī.

-��� Sāra! viņ� ieaurojās brīdī, kad ieraudzīja sievu rosāmies virtuvē. Kad tu grasies iesniegt liecinieku sarakstu, sasodīts?

-��� Tad, kad tas būs uzrakstīts! Sāra atcirta, dodoties uz gu�ļamistabu. Un es vēl neesmu to uzrakstījusi.

-������������� Neizvairies no manis! D�ereds sauca, sekodams viņai.

-��� Man jau sāk likties, ka �is nebūs tiesas process, bet slēpnis.

-�� Sauc to, kā gribi, bet faktu noskaidro�anu varu pabeigt kaut vai brīdi pirms ievadrunas.

-�� Vai tu esi jukusi? Kur� tad tā velk garumā? Pieklājība prasa, lai tu�

-��� Lai pieklājība iet ieskrieties! Es ievēroju noteikumus un gri�bu tos pilnībā izmantot. Ja gribi atgriezties �ajā dzīvoklī, ej un ie�kārtojies uz dīvāna! Un vispār liec mani mierā, nolāpīts!

Sāra aizcirta durvis D�eredam deguna priek�ā.

Mirkli vēlāk D�ereds klusi atvēra durvis un ielavījās uz pirkst�galiem guļamistabā. Sāra jau sēdēja pie datora istabas stūrī un klabināja tastatūru. Piegājis tuvāk, viņ� izlasīja teikumu datora ekrānā.

-��� Kā pagāja diena, dārgais? Viņ� noskūpstīja Sāru uz skausta un noliecās pie tastatūras.

-��� Labi, viņ� rakstīja atbildi. Aprunājos ar Rafertiju. Liekas, viss noritēja gludi. Nedomāju, ka viņ� nojau�. Pārāk nervozē.

Kamēr sieva klabināja taustiņus, D�ereds pievilka krēslu un apsēdās viņai līdzās.

-����������� Zini ko? Sāra rakstīja. Konrāds ieteica pieprasīt, lai dzīvokli pārmeklē. Divu stundu laikā darbs būs pabeigts, un mēs varēsim runāt brīvi.

-��� To nedrīkst darīt. Ja mēs liksim pārmeklēt dzīvokli, Rafertijam ra�dīsies aizdomas. Ierosinu dro�ības pēc līdz tiesai neko nemainīt, D�ereds atbildēja.

Spaidīdama taustiņus, kā ierasts, ar vienu pirkstu, Sāra pa�ē�lojās:

-��� Es draņķīgi drukāju.

D�ereds klusi iesmējās. Viņ� bija noilgojies pēc sievas humora izjūtas. D�ereds uzlika plaukstu Sārai uz pakau�a, pievilka viņu klāt un uzspieda maigu, vieglu skūpstu uz deniņiem, tad uz vai�ga, uz auss ļipiņas. Tikko manāmi kustinādams lūpas pie viņas auss, D�ereds �ukstēja:

-�� Es patie�ām ļoti mīlu tevi.

Skūpstīdams Sāru aizvien zemāk un zemāk, viņ� lēni atpogāja viņas blūzes aug�ējās pogas.

Sāra aizvēra acis, gandrīz aizmirsdamās mirkļa burvībā, ta�u pēk�ņi attapās. Iztaisnojusies viņa datorā pavēstīja:

-��� Nē, es negribu. Vismaz ne tik ilgi, kamēr mūs noklausās.

-�� Neviens neko nedzirdēs, D�ereds uzrakstīja.

-��� Pareizi, Sāra atbildēja. Neviens neko nedzirdēs.

-��� Vai es pareizi redzu?

Sāra uzsita lielu izsaukuma zīmi.

-��� Labi, es tad nu sēdē�u un cietī�u, D�ereds rakstīja. Tā nu es cie�u. Es cie�u. Es cie�u. Mirklis klusuma. Es vēl aizvien cie�u. Sāra uzpliķēja vīram pa muguru, un viņ� paklabināja taustiņus, jautādams: Kas jauns darbā?

-�� Pagaidām nekas, Sāra rakstīja. Rīt.

Ne Sāra, ne D�ereds nepamanīja, ka galds pabīdīts ceturtdaļu collas pa labi. Viņi nepamanīja, ka datora monitors paliekts uz aug�u mazliet vairāk nekā parasti un monitora otrā pusē ie�sprausts sadalītājs, kura vēl nesen tur nebija, un no tā stiepjas gan galvenais monitora kabelis, gan vēl kāds vads. Un viņi, pro�tams, nepamanīja, ka jaunais vads aiz galda nozūd nelielā, pavi�sam nesen izurbtā caurumā sienā. Un arī to ne, ka �is vads, vīda�mies gar ventilācijas cauruli, nonāk pagrabā, kur iesprausts citā monitorā. Un �ajā monitorā tas pats vīrietis izlasīja visu, ko Sāra un D�ereds viens otram rakstīja.

Agrajā otrdienas rītā Sāra iegāja liftā augsti paceltu galvu un taisnu muguru. Dāmels uzmeta viņai skatienu un pasmaidīja.

-Jūs laikam brokastīs ēdat tos " Wheaties", jo no tiesas izskatā�ties pēc �empiones.

-�� Tas ir mans noslēpums! Sāra smējās.

Lifta durvis jau vērās ciet, kad kabīnē ielēca jauns vīrietis bal�tā kreklā ar īsām piedurknēm. Sāra viņu uzreiz pazina �is cil�vēks bija ne tikai piegādājis aizturē�anas protokolus SLIB, bet arī ieteicis viņai pievākt Viktoram paredzēto lietu.

-��� Kā pa dzīvi, Dāmel? viņ� uzsauca. Vai ir kādas jaukas tenkas� Sveika! viņ� bilda, ieraudzījis Sāru. Priecājos, jūs at�kal redzot!

-��� Vai esat pazīstami? Dāmels apjautājās.

-������������ Tā varētu teikt, Sāra attrauca un, pastiepusi roku, piebilda:

-��� Starp citu, jāiepazīstas oficiāli. Mani sauc Sāra.

-�� Malkolms, viņ� atbildēja. Lifta durvis aizvērās. Kā sokas ar to lietu? Vai man bija taisnība? Bija ta�u, vai ne?

-�� Jūs bijāt pirmais, kas teica, ka �īs lietas iztiesā�anā iespējams gūt uzvaru.

-��� Protams, iespējams. Ja tā nebūtu, jūs to nedabūtu.

Sāra sarauca uzacis.

-��� Es nesaprotu.

-��� Nu, lietu.

-��� Vai man būtu kas jāzina?

Malkolms brīdi klusēja.

-��� Es atvainojos. Biju domājis, ka jūs jau esat izrunāju�ies, viņ� beidzot teica.

-��� Par ko? Es neko nesaprotu.

Malkolms paraudzījās te uz Dārnelu, te uz Sāru. Abi cie�i lū�kojās viņā.

-��� Nē, es turu muti. Mana mēle ir tik vaļīga, ka var nejau�i iz�krist.

-��� Malkolm�

-�� Nē, nē, no manis jūs neko neizdabūsiet. Ja ir kādas neskaid�rības, ejiet un prasiet Viktoram. Lifta durvis atslīdēja vaļā sesta�jā stāvā, un Malkolms izkāpa. Uz redzē�anos, Sāra! Visu labu, Dārnel!

-�� Jums kļuva nelabi? ievaicājās Dārnels, kad lifta durvis aiz�vērās. Jūs esat bāla kā Kaspers.

-�� Uz nākamo stāvu! Sāra sacīja. Ātri!

Sāra izskrēja no lifta, aizdrāzās uz savu kabinetu, atrāva rak�stāmgalda atvilktni un izņēma kādu vecu piezīmju grāmatiņu. Sa�glabā vēsu prātu, viņa sev piekodināja. Izspried visus "kā" un "kāpēc". Vēlreiz pārdomādama sarunu ar Malkolmu, viņa apsvē�ra katru zilbi. Ja tā nebūtu, jūs to nedabūtu. Ja tā nebūtu, es to neda�būtu. Es to nedabūtu. Viņa atvēra piezīmju grāmatiņu, at�ķīra tī�ru lapu un kārtējo reizi uzdeva sev jautājumu kāpēc Viktors gribēja �o lietu? Sāra rūpīgi izvērtēja agrāk izvirzītās atbildes. Tā�pēc, ka viņ� pazīst Kozlovu. Tāpēc, ka viņ� Kozlovu ienīst. Tā�pēc, ka viņ� alkst Kozlovu sodīt.

Nolāpīts! Atbilde visu laiku bijusi tepat degungalā! Jau pir�majā dienā, zinot viņas vājo vietu, Viktors bija izlicis slazdu. Sāra aizvēra acis, pārdomādama tikko radu�os versiju. Beidzot viss no�stājās savā vietā. Dūres sa�ņaudzās, un dusmas vai kāpa pa muti ārā. Viņa nepūlējās tās apvaldīt.

-�� Maitas gabals tāds! Sāra iekliedzās un laida piezīmju grā�matiņu pret sienu. Kur man bija prāts?!

Aizcirtusi durvis, Sāra metās prom pa gaiteni, nepievērsdama uzmanību pretimnācējiem. Bez klauvē�anas viņa atrāva Viktora kabineta durvis.

-��� Ienāciet! sacīja Viktors, pacēlis skatienu no galda.

Sārā kūsāja niknums.

-��� Vai atgadīju�ās nepatik�anas?

-�� Jūs zinājāt, vai ne? Sāra �ņāca.

-�� Piedodiet, vai jūs nebūtu tik laipna un nepateiktu, par ko mēs runājam?

-�� Netēlojiet, ka esat apmulsis! Jūs jau pa�ā sākumā zinājāt, vai ne? Jūs zinājāt par mani jau pirmajā darbadienā, kad tikāmies lif�tā. Jūs zinājāt manu vārdu, jūs zinājāt manu pagātni, zinājāt visu, kas par mani bija jāzina. Jūs zinājāt, cik ļoti es vēlējos saņemt lietu!

-�� Sāra, man nav ne jausmas, ko jūs�

-�� Nemaz nebija tik grūti izplānot, vai ne? Kad Malkolmam bija iedvests ticams iegansts, atlika vienīgi izraudzīties muļķi viegli ietekmējamu, tomēr prasmīgu darbinieku, kur� strādātu neatlai�dīgi, ta�u būtu tik naivs, ka neko nenojaustu. Kādu, kur� viegli ievainojams. Un izmisuma pārņemts. Kur� pagrābtu �o lietu. Tādu cilvēku kā es.

-�� Jūs esat savērpusi apbrīnojamu versiju.

-�� Skrienot �urp, es nebeidzu sevi �austīt par savu stulbumu. Un par savu alkatību. Ta�u tas vēl nav viss, vai ne, Viktor? Es ne�paņēmu to lietu pati. Mani uz to uzvedināja, un tie�i jūs panācāt, lai es to pievācu.

Viktors, sēdēdams pie galda, tikko jau�ami pavīpsnāja.

-�� Neticami! Sāra novaidējās. Kāpēc? Kāpēc jūs to neņēmāt pats?

-��� Es atkārtoju, ka nesaprotu, par ko jūs runājat. Bet tas Kozlovs ir savdabīgs zellis, vai ne?

Sāra sakoda zobus.

-�� Jūs esat riebeklis, Viktor!

-�� Pat ja esmu, galva man nesāp.

-�� Vai esi par to pārliecināta? Konrāds jautāja. Tas neizklau�sās loģiski.

-��� Kādai loģikai vēl jābūt? Sāra atjautāja. To izdarīja Vik�tors.

-��� Pārliecināsimies, vai esmu pareizi sapratis. Tu apgalvo, ka todien, kad ieradies SL1B, Viktors ne tikai zināja, ka Malkolms pie�gādās to lietu, bet bija pieteicis Malkolmam darīt visu, lai tu to no�zagtu?

-�� Tie�i tā.

-��� Kāpēc Viktors nevarēja no lietas atteikties, ja viņ� to negribē�ja? Viņ� tātad vēlējās, lai lietu ierosina. Kāpēc Viktors gādāja, lai to saņem tu? Kāpēc viņ� to neatdeva man vai kādam citam piere�dzēju�am apgabala prokurora palīgam?

-�� Viņ� nevēlējās, lai Kozlovs un Rafertijs uzzina, ka viņ� to ne�grib.

-�� Vai tagad tu vairs nedomā, ka Viktors iznīcina lietas?

-��� Domāju gan, bet viņ� negribēja iznīcināt �o lietu. Ieraudzī�jusi Konrādā neizpratnes pilno skatienu, viņa nopūtās. Sāk�u no sākuma. Esmu pārliecināta, ka Viktors duļķo ūdeņus. Vistica�māk da�i bagāti klienti maksā prāvas summas, lai viņ� iznīcinā�tu nenozīmīgas lietas, un es uzskatu, ka viņ� ir tik negodīgs, cik vien prokurora palīgs var būt. Acīmredzot kāds ietekmīgs Rafertija drauģelis pastāstīja viņam par Viktoru, un, kad Kozlovu aiz�turēja, Rafertijs pink�ķēdams metās pie Viktora. Jāliek aiz auss, ka Viktors nav dumj� viņ� lieliski zina, ka �ī spēlīte izdodas vie�nīgi tad, ja visu var nostrādāt klusībā. Bet mēs zinām, ka Kozlovs ir kluss kā� kluss kā satrakojies maniaks.

-�� Tāpēc Viktors pasūta Rafertiju vienu māju tālāk.

-�� Pareizi. Bet Rafertijs arī nav muļķis. Uzok�ķerējis Viktora ne�tīro noslēpumu, viņ� piedraud ja Viktors nebūs ar mieru likt lie�tai nozust kā pēc burvja mājiena, viņ� muti neturēs. Pats par sevi saprotams, Viktors lietu iznīcināt negrib, jo tas viņu apdraud, ta�u arī citam atdot viņ� to nevar, jo tad Rafertijs viņu nosūdzēs. Tā nu Viktors ir dilemmas priek�ā kā tikt vaļā no lietas un noslēpt, ka viņ� no tās atbrīvojies?

-��� Viņam jāpanāk, lai kāds to nozog.

-�� Vai ne�ķiet kaut kas pazīstams?

Konrāds piecēlās no krēsla un palūkojās pa logu.

-��� Patiesībā tāds Viktora solis ir visnotaļ spo�s.

-�� Tas vīrs ir augstas klases profesionālis. Viņ� nepakļaus bries�mām savu karjeru tāda Kozlova dēļ. Pēc tam viņam vairs nekas navļādara, vienīgi jātēlo aizkaitinājums. Tad viņ� paziņo Rafertijam un Kozlovam, ka viņa rokas ir par īsām. Pieļauju, ka viņ� iz�dara vēl da�us pakalpojumus nodod �ādu tādu informāciju, �ur tur pafotografē -, un abi ir pārliecināti, ka Viktors ir viņu cilvēks.

-Tātad ik reizi, kad viņ� tevi pārbaudīja�

-�� Vai nu ziņoja Rafertijam, vai arī raudzījās, lai es nepiekļūstu citām viņa lietām.

-��� Vienu tomēr es vēl nesaprotu, aizgriezies no loga, Konrāds sprieda. Kādam bija jāpasaka Viktoram, ka tajā pēcpusdienā tu sāksi strādāt. To zināji tikai tu un D�ereds.

-�� Tikai vēl viens cilvēks zināja, kur esmu.

Tajā bridi Konrādā kabinetā ienāca Gafs.

-�� Kas jums abiem kai�? viņ� apvaicājās. Jūs izskatāties bāli kā rēgi.

-��� Man nekas nekai�! Sāra izgrūda. Nieki vien.

-�� Ja gribat atkal pamaigoties dariet to, nekautrējieties.

-�� Nu jau pietiek, Konrāds noņurdēja. Nav asprātīgi.

-�� Gaf, mēs gribētu vēl bridi parunāt divatā, Sāra teica.

-��� Kāpēc? Vai ir kāds liels noslēpums?

-��� Ej! Konrāds uzsauca.

-��� Labi, labi, jums vajadzīgs brītiņ� divvientulības. Es saprotu. Gafs pagriezās pret durvīm. Bet tāpēc jau nav jāizgā� dusmas uz mani. Esmu jūsu pusē.

Tiklīdz durvis bija aizvēru�ās, Sāra palūkojās uz Konrādu.

-��� Lūdzu, apliecini, ka tas nav viņ�!

-��� Tas nav viņ�, Konrāds apliecināja. Es to zēnu pazīstu kop� viņa pirmās darbadienas. Neko tādu neesmu manījis.

-��� Man vienalga, cik ilgi tu viņu pazīsti. Tas ir vienīgais loģis�kais izskaidrojums. Uz SLIB mani aizveda viņ�. Tu ta�u saproti bez viņa es turp nebūtu gājusi.

-�� Sāra, viņ� tev izdarīja pakalpojumu.

Viņa juta, ka nosvīst.

-����� Ak kungs! Tātad Rafertijs zina, ka mēs ar D�eredu esam viens otram atklāju�i kārtis.

-�� Tam es neticu. Neviens neko nezina.

-�� Bet kā tu izskaidrosi�

-��� Man nav nekas jāizskaidro! Konrāds atcirta. Es pazīstu Gafu un viņam uzticos. Viņ� nemū�am tā nerīkotos.

-��� Vari uzticēties, kam vien gribi, Sāra noteica. Tas neno�zīmē, ka tev neiegrūdīs dunci mugurā.

Tovakar Sāra pārradās mājās tikai pusdeviņos un, dodamās taisnā ceļā uz guļamistabu, dzirdēja apslāpētu datora tastatūras klik�ķinā�anu. D�ereds jau bija uzrakstījis teikumu:

-��� �au, mīlulīt! Kā �odien veicās? Pagriezies un ieraudzījis sie�vas sejas izteiksmi, viņ� papildināja: Kas noticis?

Pielikusi pirkstu pie lūpām, it kā lūgdama klusēt, Sāra ķildīgā tonī paziņoja:

-��� Vai tu negribētu padimēt dzīvojamā istabā? Man �eit maz�liet jāpastrādā.

-��� Dari, ko gribi! D�ereds asi atcirta, piecēlās un izbrāzās no istabas. Dzīvojamā istabā viņ� ieslēdza televizoru, nedzirdami aizlavījās uz guļamistabu un Sārai pār plecu izlasīja:

-�� Man radusies nojauta, ka GaЯ ir pretējā pusē. Cik noprotu, ne jau nejau�ības pēc viņ� mani pirmajā dienā aizveda uz SLIB.

Noliecies pār tastatūru, D�ereds uzrakstīja:

-��� Tā nav niecīga apsūdzība, Sāra. Iesaku visu rūpīgi apsvērt, pirms sabojā ar viņu attiecības.

Saprazdama, ka vīram ir taisnība, Sāra uzklik�ķināja:

-��� Vai mums ir kalendārs?

-�� Manā portfelī, D�ereds rakstiski atbildēja. Ieskaties plāno�tājā!

Sāra atvēra D�ereda portfeli un sameklēja nelielo elektronisko plānotāju. Nospie�ot taustiņu ar uzrakstu "Kalendārs", uz ekrā�na iegaismojās gan datums, gan D�ereda veicamo darbu saraksts. "Piezvanīt ekspertam zvērināto jautājumos. Uzrakstīt jautājumus lieciniekiem. Piezvanīt iespiedējam." Ritinot uz aug�u, viņa uz�meklēja pirmdienas, astotā septembra savas pirmās darbadie�nas -, ierakstu. Kad tas parādījās ekrānā, Sārai pamira sirds. To�dien D�ereda darāmo darbu sarakstā bija tikai viens ieraksts. Piezmnīt V. S. Zem iniciāļiem bija tālruņa numurs, un Sāra zināja, ka cipa�ri 335 tā priek�ā ir prokuratūras kods. Viņa vēlreiz uzmeta skatie�nu iniciāļiem. V. S. Viktors Stokvels.

Sāra pacēla acis uz D�eredu. Tad atkal paskatījās uz Viktora numuru. Tas nav iespējams!

Kad viņa atkal pievērsās D�eredam, vīrs lūkojās pretī, bez ska�ņas jautādams:

-��� Vai kas noticis?

Sāra papurināja galvu un aizvēra plānotāju. Gafs nebija vai�nīgs. Vainīgs bija D�ereds. Sārai saļodzījās kājas. Viņa lēnām pie�gāja pie datora.

D�ereds bija uzrakstījis jautājumu:

-��� Kas tev liek turēt Gafu aizdomās?

Ar pūlēm valdīdama trīco�ās rokas, Sāra uzrakstīja:

-��� Nekas konkrēts. Tikai nojauta.

-�� Es ta�u teicu, ka Gafs nav vainīgs! nākamajā rītā Konrāds atgādināja. Es to teicu jau vakar. Es zināju, ka viņ� nevar būt vainīgs.

-��� Lai nu būtu. Sāras balss izklausījās tā, it kā viņā nebūtu palicis ne kripatiņas enerģijas. Viņa sēdēja, salikusi rokas uz gal�da un nolaidusi galvu uz rokām. Man vajadzīga tava palīdzība. Ja nu es maldos, un D�ereds tomēr nav vainīgs?

-�� Kāpēc tu �aubies? Skaidrs, ka vainīgs ir D�ereds!

Sāra nepacēla galvu. To viņa nebija gribējusi dzirdēt. Kuņģis sa�ņaudzās. Tas nevar būt! Viņa nevēlējās tam ticēt.

-�� Sāra, kā tu jūties?

Sāra neteica ne vārda. �ķita, ka viņai būtu aizcirtusies elpa. Te nebija runa par kādu attālu paziņu vai jaunu darbabiedru. Runa bija par viņas vīru. Viņai būtu jāzina par savu vīru viss. Pilnīgi viss. Ar �iem vārdiem viņa vakarnakt piespieda sevi aizmigt, ar tiem aizbildinājās, kad vēl negribēja atzīt Konrādā secinājumus. Ta�u, jo ilgāk Sāra apsvēra notikumus, jo vairāk sīkumu, kurus nedrīkstēja neņemt vērā, viņa atcerējās. D�ereds, ja vien gribēja, prata manipulēt ar cilvēkiem tik labi kā neviens pēdējā mēnesī viņa bija to piedzīvojusi neskaitāmas reizes. Un zvans Viktoram� Tikai tā Viktors varēja zināt, ka viņa ieradīsies. Sāra vēl un vēl�reiz izanalizēja visus faktus.

-��� Kāpēc? viņa beidzot jautāja Konradam. Tas ir kas pilnīgi bezjēdzīgs!

-��� Glu�i otrādi, Konrāds attrauca. Esmu redzējis, kā D�ereds strādā. Viņ� tēlo neaptraipītas morāles iemiesojumu, ta�u paslepus vij intrigas glu�i kā visi citi. Tāpēc viņ� paglūnēja tavā portfelī. Tiklīdz uzzināju, ka viņ� tev pastāstījis par Rafertiju, es tev piekodināju piesargāties.

-�� Tu to teici tikai tāpēc, ka esi uz viņu greizsirdīgs.

Konrāds veltīja Sārai piktu skatienu, un viņa balsī ieskanējās

stingrāki toņi.

-�� Es domāju, ka viņ� kaut ko slēpj.

-�� Bet kāpēc? Viņ� ienīst Rafertiju!

-��� Tam es piekrītu. Bet tas nenozīmē, ka D�ereds nedarbojas kopā ar Viktoru. Tas viens otru neizslēdz.

Kuņģis atkal salēcās.

-�� Bet kādēļ gan lai viņ� tā izrīkotos ar mani?

-�� Vai viņam pagātnē ir kāds kaunpilns notikums? Varbūt viņ� ar Viktoru slēpj lietas kopā D�ereds piegādā klientus, Viktors liek lietām izgaist. Varbūt D�eredu �anta�ē. Varbūt viņ� atriebjas tev par kādu senu pāridarījumu? Varbūt viņ� to stāstu Bruklinas piekrastē izdomāja.

-��� Izbeidz! Sāra uzsauca. Tas nav iespējams! Neviens no �iem iemesliem nav ticams.

-�� Sāra, es saprotu, cik tev ir grūti, bet tu nedrīksti ierauties stū�rī un cerēt, ka pienāks laimīgas beigas. Atver acis un sāc rīkoties!

-��� Es jau rīkojos.

-��� Nē, tu nerīkojies, Konrāds aizrādīja. Citādi tu jau būtu pārkāpusi viņa personiskās brīvības robe�as un pajautājusi, kā�pēc viņ� zvanīja Viktoram.

Sāra saprata, ka Konradam ir taisnība. Viņai vajadzēja to pa�vaicāt D�eredam jau brīdī, kad viņa ieraudzīja tālruņa numuru.

-�� Tas nemaz nav tik vienkār�i, kā tu iedomājies.

-��� Piezvani viņam! Ja D�ereds apgalvos, ka ne reizi nav runā�jis ar Viktoru, mēs zināsim, ka viņ� melo.

Sāra pasniedzās pie tālruņa un pacēla klausuli. Sastādījusi septiņciparu numuru, viņa izdzirdēja signālu.

-��� Netūļājies! Es zinu, ka tu esi darbā, viņa �ukstēja. Pacel klausuli, nolāpīts!

-�� Mistera Lin�a birojs, atskanēja Ketlīnas balss.

-�� Sveika, Ketlīna! Tā esmu es. Vai D�ereds ir savā kabinetā?

-�� Es noskaidro�u. Uzgaidiet!

Nespēdama apvaldīt trīsas, Sāra sāka slieties kājās, bet Kon�rāds satvēra viņu aiz pleciem un nosēdināja atpakaļ krēslā.

Pēc brī�a viņa izdzirdēja:

-�� Sāra?

-��� Vai tev ir brīvs brīdis? Sāra jautāja, pūlēdamās runāt mie�rīgi.

-�� Protams. Vai kas noticis?

-��� Nekas. Es tikai gribēju uzdot vienu jautājumu. Vai tu pazīsti Viktoru Stokvelu?

-�� Es jau tev reiz teicu tikai pēc vārda. Kāpēc tu prasi?

-�� Vai tu esi ar viņu runājis pa tālruni?

Otrā līnijas galā iestājās klusums.

-�� Nē. Kāpēc tu jautā?

Sāra palūkojās uz Konrādu un papurināja galvu.

-�� D�ered, vai pie tevis kabinetā kāds ir?

-�� Kas noticis? Vai viss ir kārtībā?

-��� Jā. Es vienīgi gribēju dzirdēt atbildi uz �o jautājumu. Vai tu kaut reizi esi runājis ar Viktoru?

D�ereds neteica ne vārda.

-�� Lūdzu, mīļais, man tu vari pateikt! Sāra turpināja.

-�� Nē, neesmu runājis, viņ� atbildēja. Kāpēc tu�

Nenoklausījusies jautājumu līdz galam, Sāra nosvieda klau�suli. Krūtīs iedūrās asa sāpe.

-��� Man gau�ām �ēl, Konrāds klusi teica un uzlika roku viņai uz pleca.

Sāra aizvēra acis, viņai noreiba galva. Esi nu prātīga, viņa sev teica. Pastāv simtiem loģisku izskaidrojumu. Ta�u, jo ilgāk viņa gudroja, jo skaidrāk aptvēra, ka nespēj iedomāties nevienu pa�u. Tajā brīdī viņa apjēdza, ka par savu viru diez cik daudz nezina. Klusumu pār�ķēla tālruņa zvans. Sāra neņēma klausuli. Atska�nēja otrs signāls. Kad tas iezvanījās tre�o reizi, Sāra pastiepa roku.

-�� Nevajag, Konrāds brīdināja.

-�� D�ered, es negribu dzirdēt tavus aizbildinājumus, viņa sa�cīja.

-��� Piedod! D�ereds teica. Es nedrīkstēju tev melot.

-�� Tev ir jauna versija?

-�� Sāra, lūdzu! Es tev nemelo�u! Es vienu reizi ar viņu sarunā�jos. Tikai vienu reizi.

Sāra aizsedza ar plaukstu otru ausi un aizgrieza galvu. Tas bija vēl jaunāk.

-�� Sāra? D�ereds iejautājās. Sāra, vai tu mani dzirdi?

-�� Jā, viņa no�ukstēja.

-��� Lūdzu, nedusmojies! D�ereds sacīja. Es saprotu, ka tas neko labu par mani neliecina, bet tam bija iemesls.

-��� Es klausos.

-�� Tas notika tā. Es izstāstī�u visu, neko neslēpdams.

-�� Vai tu man pastāstīsi, kāpēc tā rīkojies? Vai arī stigsi vēl dzi�ļāk melos?

-�� Sāra, es zvēru, ka zvanīju viņam tikai tādēļ, lai izlūgtos palī�dzību. Pirmās darbadienas priek�vakarā tu svaidījies pa māju tik satraukta, ka es nolēmu rīkoties. Kamēr tu kravāji portfeli, iegāju guļamistabā un piezvanīju tiesnesim Flinnam. Es neesmu aizmir�sis, ka tu negribi, lai par tevi aizbilst labu vārdu. Bet cik izmisusi tu biji! Tas "Times" raksts bija tev gandrīz vai laupījis saprātu. Es negrasījos sēdēt, rokas klēpī salicis. Izklāstīju Flinnam situāciju un apjautājos, vai viņam nebūtu kāds ierosinājums. Viņ� pastās�tīja, ka vislabāk būtu, ja tev uzreiz tiktu kāda lieta. Viņ� piezvanī�ja da�iem cilvēkiem, tad piezvanīja man, pastāstīja par SLIB, pa�teica, ka nākamajā dienā SLIB uzraugs ir Viktors un iedeva viņa tālruņa numuru. Nākamajā rītā es piezvanīju Viktoram, izskaid�roju situāciju un liku aiz auss, ka tiesnesis Flinns būtu pateicīgs, ja Viktors tavā labā kaut ko darīs. Viktors apsolīja palīdzēt, un tā ir pirmā un pēdējā reize, kad ar viņu sarunājos. Pēc tam es uzzi�nāju, ka tu esi dabūjusi to krimināllietu.

-��� D�ered�

-��� Es zinu, ko tu grasies teikt. Es tā nedrīkstēju rīkoties. Es ne�drīkstēju tev aiz muguras izlūgties �ādu labvēlību. Saprotu, ka tas nebija labi. Bet es nespēju mierīgi noraudzīties, kā tu grimsti. Man lūza sirds, redzot tevi tādu.

-��� Kāpēc tovakar tu man to nepastāstīji?

-�� Es gribēju. Es ļoti gribēju, tomēr nospriedu, ka tu, uzzinājusi par manu rīcību, no jauna sāksi �aubīties par savām spējām. Es nevēlējos, lai tu zaudētu pa�paļāvību. Tāpēc es pieņēmu �ādu lē�mumu, nospriezdams, ka tas nevienam īpa�i nekaitēs. Acīmredzot �oreiz esmu dziļi maldījies.

-��� Vai tā ir patiesība?

-��� Es zvēru, ka tie�i tā notika, D�ereds sacīja. Es vairs ne�kad tev nemelo�u.

-�� Ar divpadsmit reizēm pietiek?

-Ja tu man neticēsi, nevarē�u tev to pārmest. Bet tas ir vienī�gais iemesls, kāpēc es tā rīkojos. Kad tu man tikko zvanīji, tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

-��� Es tev uzdo�u beidzamo jautājumu. Kāpēc tu ļāvi man līdz pat �im brīdim turēt aizdomās Viktoru? Tu labi zināji, ka es vai jūku prātā. Kāpēc tu man to nepaskaidroji?

Viņ� ilgi klusēja.

-��� Es� es nezinu, D�ereds beidzot izmocīja. Es nolēmu, ka to nedarī�u. Piedod!

Sāru �āda atbilde satrieca.

-��� Un tas ir viss? Tu nolēmi, ka to nedarīsi?

-��� Es zvēru, Sāra! Tā tas patie�ām bija. Es negribēju tev kaitēt, es gribēju tev palīdzēt!

-�� Skaidrs, viņa novilka, vēl joprojām nespēdama saprast, vai tā ir patiesība. Parunāsim par to vēlāk.

-��� Labi, apspriedīsim to citreiz.

Sāra, skaidri dzirdēdama nervozitāti vīra balsī, nolika klau�suli un pavērās Konrādā.

-��� Nu? viņ� mudināja.

Sāra dziļi ieelpoja.

-��� Dro�i pateikt nevaru. No vienas puses, �ķiet, ka viņ� tomēr melo, no otras man ļoti gribas viņam ticēt.

-�� Vai tu esi jukusi?

-�� Tu nedzirdēji viņa paskaidrojumu.

-��� Stāsti! Noklausījies sarunas izklāstu, Konrāds sa�utis tei�ca: Sāra, atjēdzies! Viņ� tev nekaunīgi sameloja, Jāva nomest klausuli un, kad bija izgudrojis atbilsto�u blēņu stāstu, piezvanī�ja pats. Padomā labi! Tovakar tu izlasīji rakstu par finansējuma samazinā�anu. Vai tie�ām tu izskatījies tik ļoti satriekta, ka viņam bija jāķeras pie klausules un jāzvana Viktoram? Sāra nepaguva iebilst, jo Konrāds turpināja: Vai tu atļauj man pieprasīt jūsu mājas tālruņa sarunu izrakstu? Vai D�ereda vārdi ir patiesi, mēs varam pārbaudīt pēc tāvakara sarunām. Pietiks ieraudzīt, ka viņ� zvanījis tiesnesim Flinnam.

-��� Nezinu gan. Sāra iegrima pārdomās. Viņa paskaidrojums kopumā bija sakarīgs. Tikai viens sīkums� Man liekas, būs viņam jāuzticas.

-�� Sāra, neesi muļķe! Viņ� pat ne�

-�� Nesauc mani par muļķi! Es tāda neesmu, Konrād. Tu varbūt iedomājies, ka pilnīgi pārzini gan mīlestību, gan likumus, bet starp tiem abiem ir milzu bezdibenis! Ja ļauju sve�iem cilvēkiem izskatīt mūsu tālruņa rēķinus, es ar vienu rokas vēzienu izpostu visu, kas mums vēl atlicis.

-��� Vai tad labāk ir pievērt acis un neredzēt patiesību?

-��� Vai tu patie�ām esi tāds ciniķis? Vai tādu tevi izveidoju�i il�gie darba gadi? Nav runa par aklumu, runa ir par to, ka jābūt ticībai.

-��� Es zinu, kas ir ticība. Es vienīgi�

-��� Viņ� ir mans vīrs.

Kabinetā nepieklauvējis ienāca Gafs, turēdams rokā biezu brū�nu aploksni.

-�� Pajautā viņam! Konrāds mudināja. Viņ� arī ir pelnījis uz�ticību.

Sārai nepatika �āda Konrādā taktika, ta�u viņa nevarēja neat�zīt, ka D�ereda stāstītais izgaisinājis aizdomu ēnu, kas bija sa�biezējusi pār Gafa galvu. Sāra prata novērtēt Gafa draudzību, tā�pēc asistentam visu izstāstīja. Beigusi viņa pārsteigta ieraudzīja, ka Gafs skaļi smejas.

-��� Es? Gafs noprasīja. Tu turēji aizdomās mani? Absurdāka ideja nav dzirdēta kop� reizes, kad Elviss sadomāja paklāju pie�naglot pie griestiem.

-�� Tu nemaz nedusmojies?

-��� Sāra, es iesaistījos �ajā lietā nevis tāpēc, ka tu esi mana priek�niece, bet gan tāpēc, ka esi mans amigo [5] . ja es sāktu elsot un apvainoties, es velti iz�ķiestu laiku.

Sārai sejā gribot negribot atplauka smaids.

-��� Kaut visi būtu tādi kā tu!

-��� Tad pasaule būtu brīni�ķīga. Tu tā nedomā? Gafs atsau�cās. Ko mēs darām ar Iekritu�ajiem Vaigiem? Tiesas prāva sā�kas rit.

-��� Liec mierā Iekritu�os Vaigus! Konrāds iesaucās. Ko mēs darīsim ar D�eredu?

-��� Konrād, vai tu nevarētu rimties? Es saprotu, ka viņ� tev iz�raisa īgnumu, ta�u tā ir mana dzīve, nevis tava. Ja es gribu to glābt, man da�ās stundās jānoskaidro, kas ir tas tips ar iekritu�ajiem vaigiem.

Gafs pagriezās pret Konrādu un nogrozīja galvu.

-��� Nespīdziniet viņu! Viņai pietrūks laika.

Konrāds sakrustoja rokas uz krūtīm un pārlaida skatienu ko�lēģiem. Saruna par D�eredu būs jāatliek uz vēlāku laiku.

-��� Kas ir tajā aploksnē?

Gafs pacēla brūno aploksni.

-�� Tev vajag tālruņa numurus? Man tādu ir kaudzēm vietējās sarunas, tālsarunas, starptautiskās un starppavalstu sarunas, nu�muri sakārtoti ailēs un logos. Viņ� uzmeta aploksni uz Sāras galda.

�ķirstīdama desmitiem nokopēto lapu, Sāra ar pūlēm burtoja sīko tekstu.

-�� Kā tev�

-�� Sarunu rādītājs ir pa�ās beigās, Gafs pamācīja.

Pētot Rafertija telefona līnijas sarakstu, Sāra ievēroja, ka Klēras Donigeres tālruņa numurs apvilkts ar sarkanu.

-�� Ja tas tevi spēj mierināt, D�ereds trāpījis mērķī. Nav �aubu, ka �ie abi ir saistīti, Gafs sacīja. Rafertijs apgalvoja, ka viņ� ar Klēru sarunājies tikai da�as reizes nedēļā, kad, mūsuprāt, noti�kusi slepkavība, ta�u viņi sazvanīju�ies gandrīz �etrdesmit rei�u. �etras reizes ielau�anās dienā, tajā dienā, kad, pēc mūsu domām, Arnoldu Donigeru noslepkavoja, un piecas reizes dienā, kad, pēc Klēras teiktā, viņ� nomiris. �ie ļaudis tērgā bie�āk nekā Lūsija un Etela [6] .

-�� Jauki. Cik tālu esam tiku�i jautājumā par Iekritu�ajiem Vai�giem?

-�� Turpat, kur iepriek�, Gafs atzina. Apmaldīju�ies.

-�� Cikos fotogrāfijas varētu būt �eit? Sāra jautāja.

-�� Aptuveni ap �o laiku, Konrāds ieminējās, lūkodamies pulk�stenī.

-�� Vai tu nevarētu�

-��� Es jau eju. Konrāds piecēlās un devās uz durvīm. Tiklīdz sūtījums nonāks pasta telpā, fotogrāfijas būs mūsu rokās. Pama�nījis, ka Sāru urda nemiers, viņ� piebilda: Neuztraucies! Gan viss nokārtosies.

-��� Lai nu tā būtu, Sāra novilka. Ja nu viņi zina, ka mēs ar D�eredu darbojamies kopā?

Konrāds pagriezās un paskatījās uz Sāru.

-��� Neraizējies! viņ� teica. Viņi nezina.

Eljots pagriezās gar stūri un, iedams garām apbedī�anas biro�jam, pamanīja, ka iepretim viņa mājai stāv tum�zils "Lincoln Town Car", un devās pie ma�īnas. Tās logs atvērās, un pieliecies viņ� ieraudzīja Rafertiju.

-��� Vai viss kārtībā? Rafertijs noprasīja.

Eljotam viņa tonis nepatika.

-��� Kāpēc lai nebūtu?

-�� Tāpat vien. Gribēju apjautāties, vai nav jaunas ziņas par Sāru.

Eljotam vairs nebija �aubu, ka kaut kas nav lāgā. Rafertijs vai

nu ko zināja, vai arī mēģināja iztaustīt.

-�� Nekā neparasta nav, Eljots atteica. Vai kaut kas noticis? Kas aizdomīgs?

-������������� Nekā neparasta, Rafertijs sarkasma pilnā balsī atkārtoja.

-��� Tiklīdz sāksies tiesa, sacelsies īsts orkāns.

-��� Būs aizraujo�i. Neaizmirsti pastāstīt, kā veicās.

-�� Kā gan citādi? Es ta�u tevi neatstum�u.

-�� Ko tu ar to gribi sacīt?

-��� Neko, atbildēja Rafertijs. Gribēju pārliecināties, ka mēs viens otru saprotam.

-�� Vienmēr esam sapratu�i un vienmēr sapratīsim, Eljots at�teica. Tiksimies pēc tiesas, labi?

Rafertijs palocīja galvu.

Limuzīns sāka braukt, un Eljots pagriezās pret mājas parādes durvīm. Neļauj viņam sevi iebiedēt, viņ� sev teica. Viss rit kā pa diedziņu. Iegājis dzīvoklī, Eljots devās uz dzīvojamo istabu, at�slēdza piekaramo slēdzeni lādei, kas noderēja par kafijas galdi�ņu, uzmanīgi izcēla no lādes kastīti, novietoja to uz dīvāna, atvē�ra un izņēma vienu no se�iem plastmasas plaukstu pāriem. Plaukstu pamatnē ar melnu tinti trekniem burtiem bija uzrakstīts: VORENS ĪSTEMS.

Eljots aiznesa plaukstas uz virtuvi un nolika tās stāvus. Tad rūpīgi uzrotīja piedurknes un novilka no savām plaukstām caur�spīdīgos, cie�i pieguļo�os lateksa cimdus, kuros bija iestrādāti pirkstu nospiedumi, kas piederēja jau astoņus mēne�us miru�am vīrietim. Brīdī, kad viņ� uzslidināja cimdus uz plastmasas turē�tājiem, Vorens īstems kārtējo reizi nonāca miru�o vidū un Eljots atgriezās dzīvajos.

-�� Kur viņ� palicis? Sāra gremzās, pacēlusi acis no ievadrunas konspekta. Pagāju�as gandrīz divdesmit minūtes.

-��� Vai tu kaut reizi esi bijusi pasta telpā? Gafs jautāja, kārto�dams liecinieku dosjē. Tu vari pieprasīt, lai sūtījumu izsniedz agrāk, bet tas aizņems vismaz pusotru mēnesi.

-Tik ilgi gaidīt es nevaru. Mums jau tā trūkst laika.

-�� Sāra, mēs darām, ko varam. Tu to zini. Vēlēdamies mainīt sarunas tematu, Gafs paņēma kāzu foto, kas bija nolikts uz Sāras galda stūra. Vai jums ar D�eredu bija lielas kāzas? viņ� ap�vaicājās.

-��� Ļoti lielas. D�ereda ģimene ar sīkumiem nenodarbojas.

-��� Tu pazīsti visu viņa ģimeni? Starp jums nav ne mazākā noslēpuma?

Sāra pārtrauca lasī�anu un paskatījās uz asistentu.

-�� Tev radu�ās �aubas.

-��� Ne glu�i �aubas. Konradam parasti ir lieliska nojauta �ajā ziņā. Turklāt D�ereda stāstītais�

-��� Nenolieg�u, viņa stāstā ir �ādi tādi baltie plankumi. Tomēr visiem var rast izskaidrojumu.

-�� Jā, tev taisnība. Aizmirsīsim �o sarunu. Tev viņam jāuzticas.

-������������ Un Konrāds? atkal pievērsusies konspektam, Sāra jautāja.

-��� Vai, tavuprāt, es varu viņam uzticēties?

-��� Nemaz nesāc! Konrāds nemū�am�

-��� Es tikai pavaicāju. Galu galā, ja mēs sākam pētīt kādu zem mikroskopa, pie reizes varam aplūkot visus.

-�� Tātad tu pieļauj, ka Konrāds ir saistīts ar Viktoru?

-��� Es nezinu, vai vispār kāds ir saistīts ar Viktoru. Tomēr nevi�ļus brīnos, kāpēc Konrāds par visu vari pūlas mani noskaņot pret D�eredu.

-��� Domāju, mēs visi zinām tādas rīcības iemeslu.

-��� Var jau būt, Sāra novilka. Ta�u to ir vērts apsvērt. Un, ja reiz par to� Viņa iz�ķirstīja vizītkar�u turētāju un pacēla klau�suli.

-��� Kam zvanīsi?

-�� Mūsu cienītajam tiesu medicīnas ekspertam, viņa paskaid�roja, sastādīdama numuru.

-�� Jauki, Gafs atteica. Kamēr tu runāsi, man arī jāpiezvana da�iem cilvēkiem.

Sāra pamāja, un asistents izgāja no kabineta.

-�� Te Fosets, balss otrā līnijas galā atsaucās.

-�� Sveicināts, doktor Foset! Jums zvana Sāra Teita no prokura�tūras. Es gribēju atgādināt, lai pirms tiesas atsūtāt man autopsijas ziņojuma kopiju. Ziņojums jāiesniedz tiesai, bet savu eksem�plāru esmu izraibinājusi ar pierakstiem.

-��� Vai tie�ām jūs neesat to vēl saņēmusi? Galīgo versiju es no�sūtīju ar kurjeru pirms vairākām nedēļām.

-�� Patie�ām? Sāru pārņēma aizdomas.

-�� Jā gan. Protams, man nav grūti sagatavot vēl vienu kopiju�

-�� Gaf, vai tu esi sūtījis kurjeru uz Foseta biroju? viņa uzsau�ca, aizklājusi ar plaukstu klausuli.

Gafs pabāza galvu pa durvīm.

-�� Neesmu gan, priek�niec.

Sāra papurināja galvu.

-��� Man ir vēl viens jautājums, viņa sacīja klausulē. Vai ir iespējams viltot pirkstu nospiedumus?

-�� Ko jūs saprotat ar vārdu "viltot"?

-��� Vai ir vajadzīga īsta cilvēka roka, lai atstātu pirkstu nospie�dumu?

-�� Pirms da�iem gadiem es atbildētu, ka jā. Tomēr mūsu laik�metam piemīt tāda patīkama iezīme iespējams ir viss. Ja es gri�bu kaut kur atstāt jūsu pirkstu nospiedumus, man vajadzīga vie�nīgi jūsu nospiedumu kopija uz papīra. Tad es �os nospiedumus nokopēju un, kamēr papīrs vēl ir silts, uzspie�u īpa�o pirkstu no�spiedumu līmlenti.

-��� Uz nokopētās lapas?

-�� Tie�i uz lapas, Fosets atteica. Pulveri, ko lieto kopētājos, nereti izmanto pirkstu nospiedumu noņem�anai. Nospiedumu, kas palicis uz līmlentes, var uzlipināt, kur vien vēlos. �vīks! un jūs esat tā, par ko gribat uzdoties.

-��� Bet ja nu netiek izmantota līmlente vai cilvēks var atstāt �os nospiedumus pats? Vai sve�ie pirkstu nospiedumi var atras�ties uz pa�a pirkstu galiem?

Otrā līnijas galā iestājās ilgs klusums.

-�� Ja labi grib, to var paveikt ar lateksa cimdiem, eksperts vis�beidzot ierunājās. Protams, tad cimdiem jābūt mazliet mitriem, ta�u to nav grūti panākt.

-��� Es nesaprotu.

-�� īstiem pirkstu nospiedumiem parasti ir sviedru piejaukums vai citi piesārņojumi, piemēram, tauki vai putekļi. Ta�u, ja cim�dus ik pa laikam aplaiza vai ieberzē tajos mazliet eļļas, var pa�nākt, ka pirkstu nospiedumi izskatās kā īsti. Protams, visgrūtāk ir nokopēt pa�us pirkstu nospiedumus, ta�u, kā jau minēju, neie�spējams tas nav. Kāpēc jūs par to interesējaties? Vai gribat tādus cimdus izgatavot?

-�� Nē, es gribu tādus cimdus atrast.

Pēc desmit minūtēm kabinetā ienāca Konrāds. Rokās viņam bija vidēja lieluma kaste, ko viņ� nolika uz Sāras galda.

-�� Te nu būs mūsu ticamākā versija.

Sāra piecēlās no krēsla un ieraudzīja, ka atnestā kaste ir pilna ar kārtīgās kaudzītēs saliktām fotogrāfijām, un katrā bija redzams vīrietis militārā formas tērpā pozējam pie Amerikas karoga.

-��� Kozlovu nosūtīja dienēt uz D�eksona fortu Dienvidkarolīnas pavalstī, Konrāds stāstīja. Cik varēju noprast, jau apmācī�bu laikā viņ� sakāvies ar dienesta biedru un drīz vien no armijas atbrīvots. Jādomā, viņ� pats arī negribēja piedzīvot sekas, kādas rada viņa necie�amais temperaments.

-��� Un kas ir �ajos attēlos? Sāra jautāja, pār�ķirstīdama foto�grāfijas. Viņa komandas biedri?

-��� Komandas? Konrāds pasmīnēja. Vai tu kaut ko sajēdz no armijas terminoloģijas? Komandā ir divi vai trīs cilvēki, nodaļā deviņi, vadā ir trīs vai �etras nodaļas, rotā trīs vai �etri vadi, bataljonā piecas rotas, brigādē divi bataljoni, un divīzijā ie�tilpst trīs brigādes, kopā kādi pieci tūksto�i cilvēku.

Sāra paraudzījās uz tūksto�iem fotoattēlu, kas atradās uz galda.

-�� Tātad �eit ir visi viņa brigādes biedri?

-�� Visi, kas dienēja D�eksona fortā toreiz, kad tur bija Kozlovs. Pirmajā kaudzītē ir visi viņa apmācības grupas locekļi. Pārlūko to vērīgi, un, iespējams, kādā fotogrāfijā ieraudzīsi Iekritu�os Vai�gus.

-�� Tas nav iespējams! pa�ķirstījusi pirmo kaudzīti, iesaucās Sāra. Paskaties pats! Viņi ta�u ir vienādi kā ūdens lāses. Plati pleci un ezītis, plati pleci un ezītis, plati pleci un ezītis. Tikpat labi es varētu �ķirstīt skolas gadu fotoalbumus vai tamlīdzīgas muļķības.

Kad Sāra paņēma otro fotoattēlu kaudzīti, kabinetā iebrāzās Gafs, vicinādams faksa lapu.

-��� Dāmas un kungi, sāciet rakstīt pateicības kartītes, jo Gafs ir jūsu lielais glābējs!

Konrāds raidīja Gafam neticības pilnu skatienu.

-�� Tikai pamēģini mūs āzēt!

-��� Ne prātā nenāk, Visnopietnākais Cilvēk! Gafs ieskatījās lapā. Kamēr jūs pārbaudījāt militāro pagātni, es izvēlējos pretē�ju pieeju un sāku meklēt tagadnē. Ievadīju datu bāzē tos divus vārdus, kurus atklājām, pārbaudot Iekritu�o Vaigu pirkstu nospie�dumus. Solam Brouderam un Vorenam īstemam nav gandrīz ne�kā kopīga. Viņi ir dzimu�i da�ādās pilsētās, nav dienēju�i armijā, nekad nav dzīvoju�i viens otram tuvumā un, cik man izdevās no�skaidrot, viens otru nav pazinu�i. Kopīgs ir tikai viens abi biju��i noziedznieki. Tāpēc es sīki izpētīju visus faktus par viņu kri�minālo pagātni: pastrādātos noziegumus, aresta laikus, advokātus, cietumus, kur tie izcietu�i sodus. Izpētīju visu, ko vien varat iedomāties. Un arī �oreiz paliku tuk�ā. Gan Brouders, gan īstems izcietu�i sodu pavalsts ziemeļos Hudzonas cietumā, ta�u Brouders tur atradies pirms �etriem gadiem, bet īstems pirms diviem. Viņi nebija tur ieslodzīti vienlaikus.

-��� Kāds tad ir tavs di�ais atradums? Konrāds kļuva nepacietīgs.

-��� Mans di�ais atradums? Pēc rūpīgākas izpētes atklājās vie�nīgais kopsaucējs kad Solu Brouderu atbrīvoja no Hudzonas cietuma, viņa kamerā iemitināja Vorenu īstemu.

-��� Nu un? Konrāds nesaprata.

-�� Tas nozīmē, ka viņiem bija viens un tas pats kameras biedrs, Sāra sacīja.

-�� Tie�i tā! Gafs smaidīja. Un kameras biedrs ir� Gafs pa�cēla no policijas arhīva pa faksu atsūtītu ieslodzītā fotogrāfiju. Tā bija izplūdusi, ta�u Iekritu�os Vaigus pamanīt nebija grūti. Sārai iepletās acis.

-��� Tas ir viņ�! viņa iesaucās, izrāvusi faksa lapu Gafam no rokām. Vīrietis, kur� man piedraudēja!

-��� Izcili! Konrāds novilka. Par �o tu dabūsi mēne�a darbi�nieka nosaukumu.

-��� Es mērķēju uz gada nosaukumu, Gafs atteica.

-��� Bet kas viņ� ir? Sāra noprasīja, pētīdama portretu.

-��� Viņa vārds ir Eljots Treilors. Tas ir viss, ko mēs pagaidām zinām. Pēc stundas mūsu rīcībā būs arī pārējā informācija.

-��� Tad nu tā. Gafs stāvēja Sāras kabinetā un gatavojās lasīt mapē sakārtotos dokumentus. Eljota Treilora dzīve un darbi. Dzimis Ņujorkas rajonā K vīnsā. Māte Filisa Treilora uzaudzinā�jusi viņu vienu.

-��� Kur palicis tēvs? Sāra jautāja.

-��� Par tēvu nav ne vārda, Gafs turpināja. Abu iztik�ana bi�jusi samērā pieticīga, un Eljota māte piestrādājusi gan par sekre�tāri, gan viesmīli. Ir kāds interesants fakts. Saskaņā ar nodokļu reģistru Eljota māte strādājusi firmā ar nosaukumu "StageRights Unlimited". Kura uzņēmuma sākotnējais nosaukums tas bija? Jūs jau uzminējāt.

-��� "Echo Enterprises", Konrāds sacīja.

-�� Vai tas var būt? Sāra bija neizpratnē.

-��� Tas ir tikai sākums. "StageRights Unlimited" Filisa Treilora strādāja par mistera Arnolda Donigera sekretāri. Ta�u saskaņā ar Darba bir�as reģistru viņu no "StageRights Unlimited" atlaida da��us mēne�us pirms Eljota dzim�anas.

-��� Tas noticis vismaz pirms divdesmit pieciem vai trīsdesmit gadiem, Sāra lēsa. Vai Filisa Treilora vēl ir dzīva?

-��� Pirms septiņiem gadiem viņa nomira ar plau�u vēzi. Eljots apmeklēja Kvīnsas vidusskolu, izpelnījās stipendiju in�enier�zinātnēs un iestājās Bruklinas koled�ā. Eksāmenu atzīmes lieci�na, ka viņ� apveltīts ar visai asu prātu, ta�u acīmredzot pēc mā�tes aizie�anas viņā kaut kas aizlūzis. Tolaik viņ� bija koled�as otrajā kursā.

-��� Par ko viņ� nonāca cietumā? Konrāds jautāja.

-�� Seksuāla varmācība vainu pastiprino�os apstākļos un fizis�ka aizskar�ana vainu pastiprino�os apstākļos. Tā �ķiet, ka viņam gadījās domstarpības ar sievieti, kuru viņ� aplidoja. Viņa sākusi kliegt, ka tiek izvarota, un Eljots iegāzis viņai pa seju un salauzis �okli. Par laimi, kāds bija viņu sadzirdējis un izsaucis policiju. Dosjē liecina, ka viņ� ir brutāls. Bet gudrs.

-�� Grāds in�enierzinātnēs varētu izskaidrot, kā viņam izdevies viltot sve�us pirkstu nospiedumus, Sāra skaļi prātoja.

-�� Vienu es vēl arvien neizprotu, Konrāds sacīja. Kāds Eljotam labums, ja Kozlovs tiek atzīts par vainīgu?

-��� Varbūt viņ� glabā sevī aizvainojumu par to, ka māti toreiz, pirms daudziem gadiem, atlaida no darba, Gafs teica.

-��� Pārāk banāli, Sāra sprieda. Tas ir pārāk sīks iegansts, lai uzņemtos tādu risku.

-�� Varbūt viņu nolīdzis kāds, kur� Kozlovu un Rafertiju neie�redz kāda cita iemesla pēc.

-��� Nu gan tu aizbrauci pa aplamām sliedēm, Konrāds aizrā�dīja. Ja Eljots ir iesaistījies, viņam no tā noteikti atlec kāds la�bums. Runa ir par piecdesmit miljonu vērtu uzņēmumu.

-��� Es iesaku pārdomāt citu iespēju, Gafs noteica, apsēdies lī�dzās Sārai uz dīvāna. Kuram tiek nauda tad, ja Rafertijs to ne�saņem?

-��� Pēc testamenta noteikumiem to saņem Arnolda Donigera mantinieki.

-��� Tātad tomēr Klēra, Gafs apjucis novilka.

-��� Nē, testamentā skaidri noteikts, ka Klēra nesaņem neko, jo viņa no visa atteikusies laulības līgumā. Tāpēc mantojums tiek radiniekiem, kas vēl ir dzīvi. Vispirms mēģinās sameklēt bērnus, tad�

-��� Paga, paga! Konrāds uzsauca. Ja nu Arnoldam Donigeram ir dēls, par kuru viņ� nezināja?

-�� Kā var būt dēls, par kuru neko� Piepe�i Sārai pār muguru pārskrēja saltas tirpas. Ak dievs! Tu domā, ka Eljots�

-��� Kāpēc gan ne? Kā citādi mēs varam izskaidrot �o saistību?

-��� Vienu mirkli! Gafs iesaucās. Vai jūs piejaujat, ka Eljots varētu būt Arnolda Donigera dēls?

-�� Tā varētu būt, Sāra atteica. Aplūkosim faktus. Eljota mā�te piecus gadus strādā pie Arnolda Donigera par sekretāri. Ar lai�ku uzplaukst neliels dienesta romāns, un Arnolds, pirmajai sie�vai nezinot, mazliet izklaidējas. Un tad trieciens mīļākā ir stāvoklī. Pusgadu pirms mazuļa nāk�anas pasaulē Arnolds pa�ziņo, ka viņa var iet, kur deguns rāda. Naudas viņam netrūkst, ta�u nav pieļaujams, ka ārlaulībā dzimis bērns izposta viņa lau�lību, labo slavu un dzīvesveidu.

-��� Esmu ar tevi vienisprātis, Konrāds uztvēra. Pēc pusgada piedzimst Eljots. Māte ir bez darba, bez naudas un, kā liecina dzim�anas apliecība, ari bez vīra. Kad Eljots paaugas, māte iz�stāsta par tēvu, un zēnā gadiem ilgi gruzd naids pret cilvēku, kur� neatzīst savu dēlu. Beidzot rodas izdevība pievākt tēva naudu mantojumu, kas pēc tiesas un taisnības pienākas viņam, un El�jots grib būt dro�s, ka stāv rindā pirmais.

-��� Es uzskatu, ka viņa saistība ar �o notikumu ir vēl cie�āka, Sāra teica. Eljots pārāk daudz zina, tāpēc nedomāju, ka viņ� ap�mierinātos tikai ar iera�anos uz testamenta nolasī�anu.

-��� Vai tu domā, ka viņ� bija slepkavības līdzdalībnieks?

-��� Vienīgi tā var izskaidrot faktu, ka viņ� zināja par vīna pa�grabu, Sāra norādīja. Pilnīgi iespējams, ka Donigera slepkavī�bu Rafertijs izplānoja kopā ar Eljotu Rafertijam tiktu nauda, El�jots remdētu atriebības alkas. Ta�u Kozlovu aizturēja, un plāns izgāzās. Eljots aptvēra, ka no �ā gadījuma var gūt vairāk labuma nekā tikai gandarījumu par savu pārestību. Viņ� apmeta ka�oku otrādi, novērsās no Rafertija un sāka izdarīt spiedienu uz mani. Runādama Sāra netīksmē atslīga pret dīvāna atzveltni. Tātad Eljots izplānoja sava tēva nāvi.

-��� Es saprotu, ka to ir grūti aptvert. Ta�u tā notiek bie�i, Kon�rāds sacīja.

-��� Bet tas ir tēvs! Sāra saviebusies iesaucās. Kā var nogali�nāt tēvu?

-��� Nolīgstot Toniju Kozlovu, kas ie�ļircināja vecajam vīram pā�rāk lielu insulīna devu.

-��� Ir vēl kas, Gafs sacīja. Vai uz Eljotu arī attiecas slepkavas likums, ja viņ� ir iejaukts slepkavībā?

-��� Protams, attiecas, Sāra atbildēja. Tomēr Eljota saistību ar Donigera nāvi mēs varam pierādīt tikai tad, ja Rafertijs viņu no�dod. Ta�u, to darīdams, Rafertijs atzīsies noziegumā.

-��� Un tas nekad nenotiks, jo atzinies viņ� nesaņems ne plika centa no Donigera naudas, Konrāds pabeidza.

-�� Tie�i tā, Sāra piebilda.

-��� Jūs tā domājat? Gafs nebija pārliecināms. Man tas viss liekas nedaudz pārspīlēts.

-�� Tu nezini, uz ko cilvēki ir spējīgi ģimenes dēj, Sāra attrauca.

-�� Jā, tas tiesa, Konrāds teica. Piemēram, turēt muti.

-��� Un tomēr! Savāds Elektras komplekss? Cik ticami ir tas, ka�

-��� Tam nav nozīmes, Sāra viņu pārtrauca. Vari spriest, kā gribi, Eljots ir mūsu meklējamais.

-��� Ko mēs darīsim tālāk? Gafs jautāja.

-���� Ilgi nav jādomā, Sāra teica. Vai esat gatavi izstrādāt plānu?

Tovakar deviņos Sāra, Konrāds un Gafs kravāja somās līdzi ņemamās lietas.

-��� Vai jūs patie�ām domājat, ka mums izdosies? Gafs, uzvilcis jaku, �aubīdamies vaicāja.

-��� Nekas nevar iziet greizi, Sāra viņu dro�ināja, iestumdama portfelī divas piezīmju grāmatiņas.

-��� Protams, var, Konrāds iestarpināja. Ja tu pateiksi D�eredam un viņ� nodos to tālāk Viktoram�

-��� Labāk nesāc!

-��� Tāpēc labāk neko nestāsti. Plāns izdosies tikai tad, ja visi turēs mēli aiz zobiem. Un tas nozīmē, ka par to nedrīkst zināt ne�viens, pat tavs vīrs ne.

-��� Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka D�ereds ir saistīts ar Vikto�ru? Kādēļ lai vīrs pret mani tā izturētos?

-��� Es ta�u jau teicu! Iespējams, tu viņu nepazīsti tik labi, kā tev liekas. Ja nu viņi abi ar Viktoru kopīgi nodarbojas ar lietu norak��anu? Teiksim, Viktors to dara naudas dēļ kā lai vislabāk tiek pie bagātiem apsūdzētajiem? D�ereds, daudzsolo�s advokāts pa�zīstamā advokātu birojā, ir Viktoram īstais cilvēks. Tāpēc jau ta�vam laulātajam draugam nav neviena klienta. Vismaz par viņa klientiem oficiāli nekas nav zināms.

-�� Tas nav iespējams.

-��� Nav? Vai tu esi par to pārliecināta? Padomā, Sāra! Padomā rūpīgi! Katram cilvēkam gadās vājuma brī�i. D�eredam pietiktu ar niecīgu grūdienu viņ� nav apmierināts ar darbu, viņam ap�riebies mitināties mazā dzīvoklī, naudas nepietiek, izredzes kļūt par partneri sarūk�

-��� Es negribu vairs klausīties! Sara atgaiņājās, lūkodama ie�dabūt portfelī mapi. Nolāpīts, kāpēc nav vietas! velti izmocī�jusies, viņa nolādējās.

-��� Rāmāk, rāmāk! Gafs noņurdēja un iespieda mapi viņas portfelī.

-�� Sāra, ja izrādīsies, ka D�eredam tomēr nedrīkstēja uzticēties, un tu būsi viņam visu pastāstījusi, mums nekas neizdosies. Mēs būsim pārliecināti, ka nākotne ir ro�aina, un te pēk�ņi BUMS! Sāra salēcās. Nepagūsim ne attapties, kad būsim mēslos līdz acīm. Konrāds ļāva, lai klusums telpā pie�ķir izteiktajiem vār�diem vajadzīgo nozīmi.

-Ja D�ereds neko nezinās�

-�� Tad nekas slikts nenotiks, Sāra. Es ta�u neprasu daudz. Es nelūdzu, lai tu viņam melo, es tikai gribu, lai tu klusē. Citādi var gadīties, ka viss smagais darbs mūsu acu priek�ā sabrūk glu�i kā kār�u namiņ�.

Sāra pagriezās pret Gafu.

-�� Kā domā tu?

-�� Nezinu. Es saprotu, kāpēc Konrāds raizējas. Tomēr man ne�liek mieru viena doma. Ja jūs sākat neuzticēties D�eredam, atpa�kaļceļa vairs nav.

-��� Neizpūt no mu�as ziloni! Konrāds aizrādīja. Tas ir tikai neliels noslēpums, un nekas vairāk. Nu, kāda būs tava atbilde?

-��� Neesmu pārliecināta, Sāra novilka. Redzēsim, kā �ova�kar mums klāsies.

Pusstundu pēc pārra�anās mājās Sāra sēdēja pie datora un lū�kojās tuk�ajā ekrānā. Iegājusi dzīvoklī, viņa bija cerējusi ieraudzīt vīru gatavojam vakariņas vai rakstām uz datora. Ta�u, izstaigā�jusi dzīvokli, viņa ar izbrīnu atklāja, ka vīra nav ne virtuvē, ne guļamistabā, ne arī citur. Sāra a�i nometa lieti�ķo kostīmu, uzvil�ka treniņbikses un T kreklu un piesēdās pie datora. Pienācis laiks izlemt, viņa sprieda. Pirms viņ� pārnāk mājās.

Rūpīgi izsvērusi visus argumentus, viņa apņēmīgi centās rast risinājumu. Dziļi sirdī Sāra vēlējās vīram ticēt. Citas iespējas ne�bija. Ta�u, jo ilgāk Sāra sēdēja viena tuk�ajā dzīvoklī, jo bie�āk ieskatījās pulkstenī un prātoja, kur gan D�ereds kavējas, jo lielā�kas ba�as viņa juta. Un, jo lielākas ba�as Sāra juta, jo stingrāk apņēmās klausīt Konradam. Viņai nebija jāmelo D�eredam vi�ņai bija tikai jācie� klusu.

Juzdama, ka atkal spēj spriest loģiski, Sāra prātoja, ko �ādā si�tuācijā darītu papus. Viņ� pastāstītu patiesību. Un D�ereda vecā�ki? Samelotu. Un viņas vecāki ko iesāktu viņi? Sāra piegāja pie attēliem, kas bija izvietoti rindā uz skapī�a, paņēma savu vecāku fotogrāfiju un apsēdās uz gultas. Tas bija sens foto no dienas, kad Sāru uzņēma Hantera koled�ā. Tēvs bija tik lepns, ka uz tu�vīno restorānu, kur ģimene devās nosvinēt labos jaunumus, pa�ņēma līdzi uzņem�anas vēstuli un parādīja to viesmīlim. Tad viņ� nofotografēja Sāru ar vēstuli rokās. Tad sievu ar vēstuli rokās. Un viesmīli ar vēstuli rokās. Beidzot Sāra paķēra fotoaparātu un ie�rosināja nākamajā kadrā pārmaiņas pēc vēstules vietā iemū�ināt kādu cilvēku. Sāras tēvs acumirklī uzlika roku sievai uz pleca, un Sāra, aizskaitījusi līdz trīs, nospieda podziņu.

Pēc vairāk nekā desmit gadiem Sārai �ī fotogrāfija joprojām pa�tika ne tāpēc, ka tā bija jauka, ne tāpēc, ka vecāki tajā izskatījās skaisti, viņai tā patika tāpēc, ka ik reizi, uz to palūkojoties, at�miņā atausa tā diena. Uzņem�anas vēstule, lepnums, viesmīlis, ēdiens un vissvarīgākais tēvs un māte viņai blakus.

Ārdurvju slēdzenes klik�ķis piespieda Sāru atgriezties tagad�nē. D�ereds beidzot bija pārradies mājās. Noglāstījusi vecāku se�jas caur stiklu, viņa atskārta, ka pienācis laiks atstāt pagātnē mā�cību par nāvi un pievērsties mācībai par dzīvību.

Kad D�ereds ietraucās istabā, bija redzams, ka viņ� sagatavo�jies atvainoties. Viņ� steidzās pie datora, grasīdamies izplūst pa�skaidrojumos, kāpēc tik ilgi aizkavējies, kur bija palicis un kāpēc sievai jātic viņam par Viktoru, ta�u nepaguva aiziet ne līdz gultai Sāra nostājās viņam ceļā. D�ereds kodīja apak�lūpu, izskatīda�mies satraukts, gandrīz vai nervozs. Glabāt noslēpumu nebūs ne�kādu grūtību, viņa nodomāja. Tikai nesaki ne vārda! Sāra apsēdās pie datora, izpleta pirkstus un mēģināja nomākt sevī mazdū�ību. Nelūkojies atpakaļ, viņa sev piekodināja, uz priek�u! Pirkstiem zibot virs tastatūras, Sāra Teita iz�ķīrās par aklu uzticē�anos. D�e�reds viņai pār plecu izlasīja: "Plāns ir �āds�"

Sēdēdams pagrabā uz vecas piena iepakojumu kastes, viņ� sa�springti vērās monitorā, kas bija novietots uz divām citām kas�tēm un izstaroja tum�ajā telpā gai�zilu gaismu. Ieraudzījis ekrānā uzmirgojam pirmos vārdus, viņ� pasmaidīja par savu atjautību. Monitora kabeļa sadalītāju uzstādīt bija viegli, toties bija grūti no�teikt ventilācijas caurules atra�anās vietu. Tomēr, to atradis, viņ� bija iebīdījis sienas caurumā svērteni un nolaidis to pagrabā. Ar to bija gana pietika aukliņā piesiet dzelzs paplāksni. Galvenais, bija jāpārliecinās, vai neviena nav mājās, un tas bija tikpat vien�kār�i kā uzzināt par abu tik�anos Bruklinā. Bija tikai jāzina, kur meklēt. Un ar ko runāt. Ekrānā viņ� izlasīja Sāras plānu. Eljots pamāja ar galvu. Raizēm nebija pamata. Sāra, Rafertijs un visi pā�rējie pat nenojautīs, no kuras puses nāk trieciens.

Pusseptiņos no rīta tiesas dienā Sāra un D�ereds sēdēja virtu�vē pie galda un klusuciezdami vērās viens otrā. Sāra tik tikko pie�skārās savām iecienītajām brokastīm prāvai bļodiņai ar "Apple ļacks" un lielai glāzei ar apelsīnu sulu. Lai arī kā viņa bija �ai dienai gatavojusies, lai cik daudz pūliņu bija ieguldījusi, Sāra ne�spēja atvairīt domu, ka nav izdarījusi visu. Konrāds iepriek�ējā vakarā bija brīdinājis, ka nekas nav pielīdzināms pirmās dienas satraukumam. Pat bagāta pieredze to nemazināja un rūpīgi veik�ti priek�darbi to nespēja izgaisināt.

D�eredu, kas sēdēja pretī sievai, mocīja tādas pa�as bailes. I'irms brī�a viņ� bija sagrauzdējis divas rudzu maizes �ķēles bez garo�zas un vēl aizvien nebija nokodis ne kumosa. Se�os gados, kurus D�ereds strādāja birojā "Vems un Portnojs", viņ� bija piedalījies vismaz divdesmit tiesas prāvās un septiņās no tām vadīja advokā�tu komandu. Desmitiem rei�u viņ� bija nostājies ar seju pret �aubu pilniem zvērinātajiem, tomēr pirmajā dienā ik reizi no jauna viņam zuda ēstgriba, radās kuņģa traucējumi un lika sevi manīt durstī�gas sāpes skaustā. Tā bija pirms visām tiesas prāvām, un tā viņ� jutās tajā rītā, sēdēdams pie galda un lūkodamies uz sievu.

Pastūmusi sānis bļodiņu ar brokastu pārslām un apelsīnu su�las glāzi, Sāra izņēma pildspalvu un uzkricelēja uz avīzes stūra:

"Labu veiksmi, mīļais! Tiksimies tiesā!" Tad, cik vien klusi spēja, viņa uzspieda maigu skūpstu vīram uz pieres un prom bija.

D�ereds piecēlās, lai izmestu atkritumos grauzdiņus, kad ie�zvanījās tālrunis. Viņ� pacēla klausuli.

-��� Viņa izskatās lieliski, teica Rafertijs. Smalks mētelis, glī�tas kurpes, nav uzlikusi rotaslietas. Skaidri manāms, ka vēlas at�stāt iespaidu.

-�� Tikai pamēģiniet viņu aiztikt!

-��� Nedraudi! Man tas nepatīk.

-��� Kur jūs esat? D�ereds jautāja.

-��� Ma�īnā pie tavas mājas durvīm. Es tevi aizvedī�u uz tiesas māju.

-��� Man nevajag�

-�� Tas nav apsprie�ams, D�ered. Nāc lejā! Neliec man gaidīt!

D�ereds �igli uzmeta mēteli un paķēra portfeli. Viņ� bija gai�dījis, ka Rafertijs pirms tiesas dos vēl kādu padomu, ta�u nebija domājis, ka tas būs tik drīz.

Ārā valdīja tipisks Ņujorkas ziemas rīts pelēkas, apmāku��ās debesis un stindzino�s aukstums. Kad D�ereds atvēra ma�ī�nas durvis, viņ� ieraudzīja gan Rafertiju, gan Kozlovu.

-��� Lielā diena, priek�niek, Kozlovs noņurdēja. Kāds es iz�skatos?

-��� Būs labi, D�ereds atteica, uzlūkodams Kozlovu uzvalkā, kas bija iegādāts pirms iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tie�sas. Galvenais, neaizmirstiet brilles!

-�� Tepat vien ir. Kozlovs paplik�ķināja pa krū�kabatu. Dro��ā vietā.

Apsēdies pakaļējā sēdeklī, D�ereds juta, ka Rafertijs nomēra viņu ar saltu skatienu.

-��� Vai viss kārtībā? pūlēdamies savaldīt nelabuma kamolu, kas valstījās kuņģī, D�ereds iejautājās.

-�� Gribēju redzēt, kā tev ap dū�u.

-��� Jūs priecāsieties, uzzinot, ka vakar izskatīju Sāras jautāju�mus Donigerei un policistam Makeibam, izlasīju viņas ievadrunu un iemetu acis arī pierādījumu sarakstā. Mēs esam gatavi jebku�ram viņas solim.

-��� Un zvērināto sastāva izraudzī�anās?

-�� Vai tad esmu pilnīgs iesācējs? Es ļoti labi zinu, kāda tipa cil�vēki man vajadzīgi baltās sievietes ar koled�as izglītību, visla�bāk ar liberāliem uzskatiem. Tādas nav bargas pret apsūdzēta�jiem un necie� advokātes.

-�� Un Sāra? Ko grib viņa?

-�� Par Sāru neraizējieties! Viņa ne reizi nav izraudzījusies zvē�rinātos. Protams, Konrāds būs viņu pamācījis, ta�u tur viņa būs viena.

-������������� Tātad tu domā, ka esi visu paredzējis? Kozlovs jautāja.

-��� Un mums ir izredzes uzvarēt?

-�� Tiesā nav runas par izredzēm, D�ercds aizrādīja. Vai nu zvērinātie tic sastāstītajām blēņām, vai arī redz tev cauri un ietu�pina tevi.

-��� Zini, tev jādara viss, lai tavām blēņām noticētu, Rafertijs brīdināja.

-��� Paklausieties, es negribu dzirdēt jūsu�

-��� Nē, pats paklausies! Rafertijs viņu pārtrauca. Es negra�sos noraudzīties, kā tu �aubies par izredzēm, es negribu dzirdēt, ka tu neesi pārliecināts par iznākumu. Vienīgais, ko vēlos dzirdēt no tavas mutes, ir tas, ka tu �ajā, pēc mana ieskata, veltīgajā prā�vā uzvarēsi. Un tie�i to es no tevis gaidu. Es vēlos, lai tu man ap�liecini: "Rafertij, mēs �ajā prāvā uzvarēsim."

D�ereds klusēja.

-�� Runā! Atkārto manus vārdus! Rafertijs neatlaidās. "Rafer�tij, mēs �ajā prāvā uzvarēsim. Es �ajā prāvā katrā ziņā uzvarē�u."

D�ereds vēl arvien neteica ne vārda.

-�� Tu esi kurls, vai? Kozlovs ie�ņācās un ieurba īk�ķi D�eredam brūcē uz zoda. Runā, ko tev liek!

D�ereds palūkojās uz Rafertiju.

-��� Rafertij, mēs �ajā prāvā uzvarēsim. Es �ajā prāvā katrā ziņā uzvarē�u, viņ� caur zobiem izgrūda.

-��� Lieliski jaunumi, mister Lin�, Rafertijs atbildēja. Tie�i to es gribēju dzirdēt.

Sāra stāvēja pie tiesas zāles durvīm un nervozi pārlūkoja cil�vēkus gaitenī, meklēdama Konrādu. Kaut arī viņi bija norunāju�i tikties pēc divdesmit minūtēm, viņa bija pieradusi, ka Konrāds vienmēr ierodas agrāk, un, ja viņ� neieradās par agru, Sārai �ķita, ka viņ� kavējas. Sara bija pārāk satraukta, lai mierīgi stāvētu un gaidītu, tāpēc viņa aizgāja uz sievie�u tualeti un tecināja izlietnē ūdenī, līdz tas kļuva silts, un veselu minūti turēja zem strūklas plaukstas. To viņai pirms darba pārrunām advokātu birojā bija iemācījis papus, un tas bija vienīgais viņai zināmais paņēmiens, kā panākt, lai delnas nesvīstu.

Sāra skaloja rokas zem ūdens, un piepe�i viņai likās, ka sa�dzirdējusi troksnīti vienā no �etrām kabīnēm, kas bija izvietotas pie pretējās sienas. Aizgriezusi krānu, viņa ieskatījās spogulī. Aiz muguras neviena nebija. Viņa pieliecās un a�i paglūnēja zem ka�bīņu durvīm. Neviena nebija. Tikai ne atkal, viņa domās lūdzās. Sāra piesardzīgi piegāja pie pirmās kabīnes un, aizturējusi elpu, atvēra durvis. Kabīne bija tuk�a. Viņa lēni atvēra otrās kabīnes durvis. Tuk�a. Strauji puksto�u sirdi piegājusi pie tre�ajām dur�vīm, viņa piesardzīgi pavēra tās vaļā. Arī tā bija tuk�a. Tad viņa pielavījās pie pēdējām durvīm. Noteikti aiz �īm. Ar acs kaktiņu Sāra pamanīja kaut ko sakustamies, ta�u apcirtusies neko aizdo�mīgu neieraudzīja. Būs tikai licies. Viņa pagriezās pret durvīm un atspēra tās vaļā ar kāju. Kabīnē neviena nebija. Sāra papurināja galvu, mēģinādama saņemt sevi rokās. Neļaujies bailēm, viņa sev piekodināja, tomēr nespēja aizgainīt moko�ās domas un drīz vien gribot negribot juta, ka delnas no jauna pārklājas sviedriem.

Vēlreiz pabāzusi plaukstas zem silta ūdens, Sāra atgriezās uz�gaidāmajā telpā pie tiesas zāles. Konrādā vēl joprojām nebija. Bei�dzot bez desmit minūtēm deviņos viņa ieraudzīja to ienākam gai�tenī un parastajā noteiktajā solī sparīgi soļojam uz tiesas zāles pusi.

-��� Vai esi labi sagatavojusies? viņ� noprasīja.

-�� īsti nezinu. Es jūtos tā, it kā kuru katru brīdi zaudētu samaņu.

-�� Tā ir tava pirmā lieta, turklāt ellīga. Nav nekāds brīnums, ka ceļi ļogās.

-�� Ceļu ļodzī�anās ir viens, bet nelaba dū�a pavisam kas cits.

-��� Gan viena, gan otra izpausme ir normāla. Izmet vainas no prāta un uz priek�u! Konrāds pamācīja. Tiklīdz tiesnesis padauzīs ar āmuriņu, tu atkal jutīsies savā ādā. Ikvienam di�am

tiesu advokātam un prokuroram ir gadījies piedzīvot lampu dru�dzi. Kad rit prāva, cilvēks kļūst izlēmīgs. Emocijas uzbrā�as vēlāk.

-�� Ceru, ka tev ir taisnība, Sāra noteica, atvēra durvis un iegāja tiesas zālē. Ja tā nebūs, pats nesīsi mani atpakaļ uz kabinetu.

Sāra devās uz priek�u pa vidējo eju, lūkodamās visapkārt. Donigere nebija atnākusi. Policistu Makeibu ari nekur neredzēja. Tie�sas zālē atradās tikai sekretārs, stenogrāfiste un divi tiesas izpil�dītāji.

Piegājusi pie prokurora galda, kas atradās telpas kreisajā pusē, Sāra novietoja uz tā portfeli un pagriezās pret Konrādu.

-�� Vai tu nedomā� Viņa aprāvās, ieraugot pa durvīm ienā�kam D�eredu un Kozlovu.

Veltījis sievai īsu, dzedru skatienu, D�ereds piesoļoja pie aiz�stāvības puses galda, nolika uz tā portfeli un tad pagriezās pret Sāru un Konrādu.

-�� Vai tad nepieiesi apsveicināties? Kozlovs smīnēdams jautāja.

-��� Klusē! D�ereds atcirta un atvēra portfeli.

Turpmākās desmit minūtes abas puses klusuciezdamas sēdē�ja pie saviem galdiem un gaidīja tiesnesi Bogdanosu. Sāra ik pa laikam pār plecu pārlaida skatienu tiesas zālē sēdo�ajai publi�kai.

-�� Nav labi, viņa sacīja Konradam. Man liekas, briest nepa�tik�anas.

Konrāds nepaguva atbildēt.

-��� Piecelties! Nāk tiesnesis Semjuels Bogdanoss! paziņoja tie�sas sekretārs.

Braucīdams rūpīgi apgriezto bārdu, Bogdanoss apsēdās pie tiesne�a galda un pamāja, lai pārējie seko viņa paraugam. Pārlie�cinājies, ka abas puses ir ieradu�ās, viņ� apjautājās pirms tiek izvēlēts zvērināto sastāvs -, vai kāda puse nevēlas iesniegt vēl pēdējos priek�likumus vai ari par kaut ko apspriesties.

-��� Nē, atteica Sāra.

-��� Nē, jūsu godība, sacīja D�ereds.

-�� Tad sāksim. Mi�el, lūdzu, ieved zvērinātos!

Garākais no tiesu izpildītājiem izgāja gaitenī pa durvīm, kas atradās zāles galasienā. Pēc brī�a viņ� atgriezās kopā ar divdes�mit zvērināto kandidātiem. Kamēr viņ� tos nosēdināja zvērināto solos, zālē ar panikas pārvērstu seju ieskrēja Gafs, piesteidzās pie skatītāju pirmās rindas un centās piesaistīt Sāras uzmanību.

-��� Man tev kas pavēstāms, viņ� skaļi �ukstēja.

-�� Tagad? viņa jautāja. Mums ta�u bija norunāts, ka tu�

-�� To mēs varam aizmirst, Gafs, izskatīdamies neierasti no�pietns, attrauca. Mums ir ķibele.

Redzēdama, ka zvērinātie vēl nav apsēdu�ies, Sāra piecēlās un piegāja pie asistenta.

-�� Ceru, ka tas ir kas svarīgs. Mums jārada iespaids�

-��� Mirusi Klēra Donigere, Gafs viņu pārtrauca.

-��� Ko? Sārai mute palika vaļā.

-�� �orīt agri atrasts viņas līķis. Esot bijis baismīgs skats rīkle pārgriezta, galvā ietriekts nazis. Neticami sakropļota.

-�� Misis Teita, vai drīkstu atgādināt, ka mums jāizraugās zvēri�nāto sastāvs? tiesnesis Bogdanoss, kam zuda pacietība, jautāja.

Sāra pagriezās un ieraudzīja, ka viņā veras visi Konrāds, D�ereds, Kozlovs, tiesnesis, tiesas darbinieki, zvērinātie.

-��� Jūsu godība, lūdzu atļauju pieiet pie jūsu galda, viņa sa�cīja.

-��� Nē, misis Teita, atļauja netiek dota. Es jau iepriek� apvaicā�jos, vai kāds to nevēlas.

-�� Jautājums ir steidzams, Sāra paskaidroja.

Nomērījis Sāru ar pētīgu skatienu, Bogdanoss paaicināja viņu pie galda.

D�ereds un Konrāds Sārai sekoja.

Sāra pieliecās tuvāk tiesnesim.

-��� Es atvainojos par �o pārtraukumu, jūsu godība. Mans asis�tents nupat pavēstīja, ka viena no mūsu galvenajām lieciniecēm �orīt atrasta mirusi.

-��� Ko? D�ereds nenovaldījās.

-�� Kura tā ir? Konrāds gribēja zināt. Herisone?

-��� Vairs ne vārda! Bogdanoss brīdināja, pārlaizdams skatie�nu zvērinātajiem.

-��� Dāmas un kungi, man ļoti �ēl, ta�u mēs varēsim sākt tikai pēc da�ām minūtēm. Tāpēc esmu spiests jūs lūgt vēl mazliet uz�gaidīt gaitenī. Aicināsim jūs, kad būsim gatavi. Mi�el, esi tik laipns�

-��� Kura tā ir? Kā tas noticis? nepacietīgi jautāja D�ereds, kad tiesu izpildītājs bija izvadījis zvērinātos no zāles.

-��� Klēra Donigere, sacīja Sāra. �orīt agri atrasta noslepka�vota.

-��� Ko? Kozlovs iekliedzās, izskatīdamies satriekts.

-��� Netēlojiet svēto nevainību! Konrāds izmeta.

-��� Neuzdro�inieties izvirzīt tādu apsūdzību! D�ereds pavēr�sa pirkstu pret Konrādu.

-��� Diezgan! uzsauca Bogdanoss. Misis Teita, kāds ir jūsu priek�likums?

Sāra paskatījās uz Konrādu.

-��� Mēs lūdzam atlikt tiesas sēdi, līdz būsim ieguvu�i sīkākas ziņas, Konrāds teica. Skaidrs, ka tiesai jāturpinās, tomēr mums vajadzīga vismaz viena vai divas dienas, lai pārskatītu argumen�tus. Klēra Donigere mums bija ārkārtīgi svarīga lieciniece.

-�� Jūsu godība, pārtraukumu pasludināt nav nekāda pamata, D�ereds iebilda. Nāve gan ir negaidīta, ta�u sievietes liecība dub�lējas ar citu liecībām. Es ierosinu�

-������������� Mister Lin�, ir mirusi lieciniece, Bogdanoss ieņurdējās.

-��� Pat jums būtu jāņem vērā �is fakts. Apsūdzības puses lūgums tiek apmierināts. Turpināsim pirmdien no rīta.

-��� Ko �is teica? jautāja Kozlovs D�eredam, kad tas bija beidzis sarunu no tālruņa automāta, kas atradās Centra ielas 100. nama pirmajā stāvā.

-��� Par tādu Rafertiju nekad neesot dzirdējis. �ķita pagalam sa�triekts, runāja drebo�ā balsī. Uzdeva man da�us jautājumus, bet izklausījās, ka ir pavisam izsists no sliedēm. D�ereds pacēla no grīdas portfeli un devās uz tiesas nama parādes durvīm. Ja ru�nājam atklāti, es domāju, ka jūs pa�i�

-��� Vecīt, vai tu slims esi? Tā ta�u nav nekāda veca, sagrabējusi kaimiņiene! Tā ir Klēra! Rafertijs pēc viņas bija kā traks. Ja es pa�metu aci uz viņu, Rafertijs man gāza pa pakausi.

-�� Varbūt viņiem lielā mīla sāka gaist.

-��� Maz ticams. Vai tie�ām viņu atrada ar nazi galvā?

-��� Pēc apraksta sprie�ot, ar viņu apgāju�ies visai brutāli. Vai jums ir kāds padomā, kur� to varēja pastrādāt?

-��� Viens ir, Kozlovs atteica. Ja tas ir viņ�, man tā nabaga ķēma ir �ēl. Rafertijs viņu saraustīs gabalos.

Mērodams trīs kāpņu posmus uz Eljota dzīvokli, Konrāds pū�lējās kāpt, cik vien iespējams klusi. Viņ� bija pārliecināts, ka Eljo�ta nav mājās, ta�u riskēt būtu neapdomīgi. Tāpēc viņ� bija uzstā�jis, ka ies viens pēc pēdējā laika notikumiem tikai tā varēja nodro�ināties, lai neviens neko neuzzina. Noslēpumainība veici�nāja slepenību. Un, ja slepenība bija ievērota, Konrādā uzdevums bija vienkār�s iekļūt dzīvoklī un sagaidīt Eljotu. Ja viņ� Eljotu pārsteigs nesagatavotu, tas būs spiests aizstāvēties. Tiklīdz Eljots ienāks dzīvoklī, viņ� izklāstīs tam situāciju. Viņ� paziņos, ka pirk�stu nospiedumi uz na�a, ar kuru nogalināta Klēra, ir Eljota pirk�stu nospiedumi, un tāpēc nav �aubu, ka slepkava ir viņ�.

Protams, Eljots to noliegs, ta�u tas nebija galvenais. Bija būtis�ki, lai Eljots uzklausa Sāras piedāvāto vieno�anos. Ja Eljots sniegs liecību par Kozlovu un Rafertiju, Klēras slepkavību pārkvalificēs par slepkavību bez iepriek�ēja nodoma. Ja Konradam izdosies to panākt, puse darba būs padarīta.

Piegājis pie Eljota dzīvokļa durvīm, Konrāds ar pirkstu aizspie�da actiņu un viegli piebungoja. Neviens neatbildēja. Viņ� pieklau�vēja vēlreiz. Ari �oreiz neviens neatsaucās. Konrāds izvilka no ka�batas se�us mūķīzerus, ko bija aizņēmies no kolēģa, kur� strādāja nozieguma vietu izpētes vienībā. Lai gan jaunajām sare�ģītajām slēdzenēm vairākums �o mūķīzeru nederēja, nopluku�ās ēkās, kā�dā mitinājās Eljots, veco slēdzeņu atmūķē�anas procents vēl aiz�vien bija augsts. Konrāds citu pēc cita izmēģināja mūķīzerus. Pir�mie trīs nederēja, toties, pagrozījis slēdzenē ceturto, Konrāds izdzirdēja klusu klik�ķi. Durvis bija vaļā. Pasmaidījis viņ� pagrie�za rokturi un atvēra durvis. Konrāds ar nepacietību gaidīja bridi, kad pārsteigs Eljotu. Viņ� nevarēja vien sagaidīt, kad iedzīs to stū�rī. Viņ� nevarēja vien sagaidīt, kad piespiedīs to atzīties.

Ta�u Eljots bija mājās. Jau iepriek�ējā vakarā viņ� bija noskaid�rojis, ka Konrāds pie viņa ieradīsies. Atvilcis pistoles gaili, viņ� bija sagatavojies. Kad Konrāds iegāja dzīvoklī, viņ� pat neaptvera, no kuras puses viņu ķer pirmā lode.

Lifta durvis atvērās, un D�ereds ar Kozlovu devās uz D�ereda kabinetu.

-��� Vai �odien esam beigu�i? Kozlovs vaicāja. Man �is uz�valks jau ir noriebies.

-�� Tad velciet nost! Kāda man daļa?

D�ereds piegāja pie Ketlīnas galda.

-��� Piezvani Rafertijam, sekretāre sacīja. Viņ� zvanās kā ju�cis jau veselas� letrink�ķējās Ketlīnas tālrunis. Jau atkal!

-��� Savieno! D�ereds sacīja, ieiedams kabinetā. Pacēlis klau�suli, viņ� iesāka: Rafertij, vai jūs�

-�� Kur jūs bijāt iekritu�i, lai parauj velns! Rafertijs bēra kā no lo�metēja. Es gribu zināt, kas notiek� Ko atklāja izmeklē�anā? Kur viņu aizveda? Es pats gribu�

-��� Nomierinieties!

-�� Tu man nepavēlēsi! Rafertijs auroja. Tā ir mana dzīve! Tu apjēdz? Tā ir mana dzīve! Es pieprasu, lai tu atrodi to maitas ga�balu, kas to izdarīja, un pasaki viņam, ka pēdējā stundiņa viņam ir klāt!

-���� Man ļoti �ēl, ka tā noticis. Tomēr, lūdzu, nomierinieties un saņemiet sevi rokās! Ja viņu atrada agri no rīta, līdz pusdienlai�kam policijas rīcībā jau būs kāda informācija. Bet līdz tam jums�

-�� Vai tu varēsi to informāciju sadabūt?

-��� Domāju, ka jā. Sārai dro�i vien ir pieeja�

-�� Tas ir viss, ko gribēju dzirdēt. Es dodos pie jums. Klausulē atskanēja klaudziens, un Rafertijs bija sarunu beidzis.

Sāra palūkojās pār plecu, vērojot, vai kāds nav sekojis viņai līdz Centra ielas 80. namam. Neko aizdomīgu nepamanījusi, viņa iegāja ēkā.

-�� Sveika, Sāra! Dārnels uzsauca, kad viņa iegāja lifta kabī�nē. Kā veicās tiesā?

-�� Slikti, viņa atteica. Viena mūsu lieciniece atrasta nogali�nāta.

-��� Mafijas darbs? Dāmels vaicāja.

-��� Kaut nu tā būtu! Sāra nopūtās. Tad būtu vieglāk.

Kad lifts apstājās septītajā stāvā, izkāpa �etri cilvēki. Sāra pa�lika kabīnē.

-�� Jūsu pietura. Ko ta' gaidāt?

-��� Sasodīts, aizmirsu kaut ko tiesas namā! Būs jādodas atpa�kaļ, Sāra sacīja. Kad lifta durvis aizvērās, viņa palika viena ar Dāmelu. Vai tu vari neapstājoties nobraukt uz pagrabstāvu?

-������������ Lai notiek, meitenīt! Dāmels noteica, piespiezdams pogu.

-��� Apak�ējais stāvs pēc pasūtījuma!

Izgājusi no lifta, Sāra pa galveno gaiteni devās uz priek�u. Aiz�steigusies garām durvīm ar uzrakstu NOPRATINĀ�ANAS ISTABA, viņa atvēra nākamās durvis, klusi iegāja iek�ā un apsēdās. Otr�pus spoguļstiklam Sāra no blakusistabas neredzama ierau�dzīja policistu Makeibu, kas bija pagriezies pret aizturēto. Sāra redzēja tikai Makeiba muguru, ta�u viņa ķermeņa valoda bija nepārprotama nekas labs nav gaidāms.

Viņa pleci bija saspringti, rokas savilktas dūrēs. Makeibs, acīm�redzami aizkaitināts, izvilka no galda apak�as aprūsēju�u ķebli un apsēdās. Tajā brīdī Sāra beidzot varēja palūkoties uz aizturēto.

-�� Beidziet man teikt, ka jābruņojas ar pacietību! Klēra Donigere paceltā balsī teica. Es �eit sē�u jau kop� se�iem no rīta. Jūs aizliedzāt man piezvanīt, man nav atļauts ne ar vienu tikties! It kā es būtu arestēta!

-�� Es jums desmito reizi saku, misis Donigere! Tiesas prāva sā�kas tikai tad, kad izraudzīti zvērinātie! Makeibs atbildēja. Kad tas notiks, jūs pāriesiet pāri ielai un sniegsiet liecību, ta�u līdz tam jūs dro�ības labad paliksiet �eit.

Sāra atlaidās krēslā. Viss risinājās nevainojami.

-��� Jā, es saprotu, D�ereds sacīja klausulē. Tad viņ� krietnu brīdi klusēdams klausījās. Ja tā tur rakstīts, mums nekas cits neatliks kā to ņemt vērā. Ja viņu satik�u, es viņam to pateik�u. Jā, noteikti. Es apsolu.

-��� Nu? Rafertijs noprasīja, pirms D�ereds bija nolicis klau�suli. Ko viņi teica?

-��� Labie jaunumi ir tādi, ka uz na�a, kas bija palicis Klēras līķi, atrasti desmitiem pirkstu nospiedumu, D�ereds teica Rafertijam.

-��� Sliktās ziņas? Visi �ie nospiedumu ir jūsu.

-�� Tas ir labais! Kozlovs sāka smieties.

-�� Tā ir kļūda, Rafertijs stingrā balsī atteica. Tas nav iespē�jams. Viņiem nemaz nav manu pirkstu nospiedumu.

-�� Tagad ir. Noņēma jūsu kantorī, D�ereds paskaidroja. Sārai jūs esat galvenais aizdomās turamais, tāpēc viņa aizsūtīja eks�pertu vienību uz "Echo Enterprises" biroju, un tā noņēma pirkstu nospiedumus no jūsu kafijas krūzes, no jūsu rakstāmgalda un dur�vju rokturiem.

Ieraudzījis, cik spēji mainās Rafertija sejas izteiksme, D�ereds apjautājās, vai viņ� jūtas labi.

-�� Tas nav iespējams! Rafertijs izstomīja. Zvēru pie Dieva es neesmu vainīgs!

-��� Es jums ticu, sacīja D�ereds. Esmu jūsu advokāts, tāpēc man jūs jābrīdina, ka�

-��� Es viņu veselu nedēļu neesmu redzējis, Rafertijs sacīja.

-��� Vai ir kāds, kur� varēja dabūt jūsu pirkstu nospiedumus? D�ereds jautāja. Vai ir cilvēks, kur�, jūs iegāzis, gūtu labumu?

-�� Tu ta�u nedomā� Kozlovs iesāka.

-��� Tas zemiskais, viltīgais krupis! Rafertijs ie�ņācās. Ja Eljots� Viņ� aprāvās un pievērsās D�eredam. Vai orderis par manu arestu jau ir izrakstīts?

-�� Par to es pagaidām neko nezinu. Ta�u līdz vakaram tas būs uz galda.

-��� Labi, Rafertijs teica. Lai tad viņi mēģina mani savākt! Piecēlies no krēsla, viņ� izbrāzās no telpas. Kozlovs sekoja viņam, gandrīz mīdams uz papē�iem.

-�� Kas ir Eljots? D�ereds viņiem uzsauca. Atbildi viņ� nesa�ņēma.

Kad Rafertijs ar Kozlovu bija prom, kabinetā ienāca Ketlīna.

-�� Vai viss rit gludi? viņa jautāja.

-��� Nezinu, D�ereds atteica. Pajautā pēc stundas!

Pirmā lode ietriecās Konradam krūtīs. Otra saplosīja vēderu. Viņ� acumirklī juta asins gar�u mutē tā atgādināja rūgto melno lakricu. Viņu pārņēma sāpes. Tā nebija smeldze, kādu viņ� juta, kad regbija spēles laikā salauza roku. Toreiz sāpes bija asas un sāpēja tikai roka. �is aizlauzās līdz pa�ai dvēselei. Ķermenis kļu�va nejutīgs, un maņas notrulinājās, ta�u dīvaini sāpēja vēl stip�rāk. Acis aizmiglojās, bet uzbrucēju otrā istabas galā Konrāds sa�skatīja.

Eljots sēdēja pie galda un vēroja visu kā kinoteātrī. Viņ� gaidī�ja, ka Konrāds nogāzīsies uz grīdas, ta�u tas tik viegli nepadevās.

-�� Un tas ir viss, uz ko tu esi spējīgs? viņ� uzkliedza Eljotam, kaut gan pats tik tikko dzirdēja savu balsi.

Nodārdēja vēl divi �āvieni. Viena lode skāra Konrādā roku, otra ieurbās krūtīs. Ķermeni sagrāba �oks. Spēcīgās kājas ceļgalos ie�liecās. Konrāds, izstiepis rokas, streipuļoja pretī Eljotam. Ievaino�tais mēģināja kaut ko pateikt, ta�u vārdi nenāca pār lūpām.

Eljots iz�āva piekto reizi. Lode trāpīja Konradam plecā, pagrūz�dama viņu atpakaļ. Ta�u pēc mirkļa Konrāds atkal meimuroja uz galda pusi. Viņ� saprata, ka mirst, ta�u mērķis bija tik tuvu.

-��� Vai tad tu vēl neapjēdz? Eljots ieaurojās. Viss ir beidzies!

Vēl ne, Konrāds nodomāja. Nav beidzies, iekams viņ��

Nogranda pēdējais �āviens, un lode ķēra Konrādu kaklā. Tas

bija viss. Vairāk spēka viņam nebija. Satvēris kaklu, viņ� juta, ka slīgst bezsamaņā. Acu priek�ā pavīdēja balta siena, un Konrāds nogāzās uz grīdas. Prātā pazibēja biju�ās sievas tēls un iepazī�a�nās bridis. Tā bija viņa pēdējā doma.

Eljots vēl brīdi sēdēja nekustīgi, nenovērsdams pistoli no Kon�rādā. Pēc tam lēni piegāja tam klāt un, joprojām mērķēdams uz guļo�o, pabāza kurpes purngalu zem ķermeņa un apvēla viņu ot�rādi. Eljots nevēlējās riskēt. Ass rāviens, un �aubas pagaisa. �is cilvēks bija miris. Konrādā vairs nebija.

Atgriezusies Centra ielas 80. namā, Sāra devās uz savu kabi�netu, kur viņu nepacietīgi gaidīja Gafs.

-��� Nu? asistents ieprasījās, tiklīdz Sāra aizvēra durvis. Kā ar Rafertiju?

Sāra pārbaudīja, vai �alūzijas ir aizvērtas, un tikai tad atbil�dēja:

-��� Biju spiesta ierobe�ot sarunas ilgumu, jo runāju no tālruņa automāta, bet D�ereds teica, ka Rafertijs glu�i vai eksplodējis. Abi ar Kozlovu izsprāgu�i no kabineta tik �igli, ka D�ereds nav pa�guvis izteikt mūsu piedāvājumu.

-���Es nespēju noticēt, ka tu viņam pastāstīji. Gafs nogrozīja galvu.

-��� Kā tu vari tā teikt? Viņ� ir tikpat ieinteresēts notvert Rafertiju un Kozlovu kā mēs.

-��� Un Viktors?

-�� Lūdzu, rimsties ta�u! Viss rit labi. D�ereds ne vienam, ne ot�ram nav teicis ne vārda.

-��� Un abi tie�ām domā, ka Klēra ir pagalam?

-�� Kur� gan tā nedomātu? Sāra attrauca. Klēru se�os no rīta izvilka no mājas, atveda �urp un ieslēdza, uz viņas dzīvesvietu nosūtīja ekspertus un vēl pusduci cilvēku uz "Echo Enterprises", lai noņem pirkstu nospiedumus. Pat prokuratūrā palaidām valo�das. Mums ir visi �au�alīgas slepkavības atribūti, vienīgi nav līķa.

-�� Tu nudien negribi kaut mazliet piebremzēt, vai ne?

-�� Vai esi aizmirsis, ko tie nelie�i lika mums pārdzīvot? Es ne�vilcinā�os ne sekundi! Sāra atmeta. Kas tad nu? Tev kaut kas rada ba�as?

-�� Sekas. Vai Monegans ļoti dusmojās, kad tu viņam izstāstīji?

Sāra cieta klusu.

-�� Tu ta�u viņam pateici, vai ne?

Sāra palika atbildi parādā.

-�� Ak dievs� Gafs novilka. Vai tie�ām tas var būt? Kad viņ� uzzinās, mēs dabūsim pa kaklu. Vai tu spēj iedomāties, kādus re�sursus esam iesaistīju�i un �ķie�am veltīgi? Par visiem iespēja�miem ētikas pārkāpumiem nemaz nerunāsim.

-��� Es saprotu, Sāra teica. Bet es patie�ām baidos, ka infor�mācija var noplūst.

-�� Tomēr D�eredam tu pateici, vai ne?

-��� Pats zini, ka tas nav viens un tas pats. Viņam es drīkstēju teikt. Es atļāvos pastāstīt mediķiem, kas iecēla neatliekamās palī�dzības ma�īnā viltus līķi, un da�iem Makeiba draugiem policis�tiem, bet vairāk nevienam. Manuprāt, jo mazāk cilvēku zina, jo labāk.

-��� Vai tu proti lasit no lūpām? Gafs pajautāja un lēni �uk�stēja: Viņ� ir mūsu boss!

-������������ Ja viņ� grib kādam sadot, lai sadod man, Sāra attrauca.

-��� Ja ne, mēs turpinām plānoto. Mums izdosies. Kamēr Rafertijs un Eljots cietīs klusu, viņi ir dro�ībā. Tiklīdz viens palaidīs muti, otrs sapratīs, ka viņam ir lielas ziepes. Pēc da�ām stundām pa��saglabā�anās instinkts piespiedīs vienu vai otru salūzt. Mums at�liek vienīgi gaidīt uguņo�anu.

-�� Tu patie�ām domā, ka tas būs tik viegli?

-�� Nekas nav viegli, Sāra sacīja. Bet, ja vien mēs esam vienī�gie, kas zina patiesību, iznākums būs mums labvēlīgs.

Ievilcis līķi dzīvojamā istabā, Eljots atgriezās virtuvē, pacēla klausuli un sastādīja Rafertija numuru.

Pēc neilga brī�a Rafertijs atbildēja.

-��� Kā svie�as? Eljots apjautājās. Smaga dieniņa, jā?

-�� Tu viņu nogalināji! Rafertijs rēca. Es tev galvu norau�u, tu sīkais, ņirdzīgais�

-��� Nu, nu, nevajag jau uzreiz trakot! Eljots noņurdēja. At�brauc �urp, mums vajag nedaudz aprunāties.

-�� Ja gribi runāt, brauc pats �urp!

-��� Nekā nebija! Vai nu �eit, vai nekur. Vari brīdi apdomāties. Pats būsi priecīgs, ka atbrauci. Es tev kaut ko parādī�u. Tev tas patiks.

-�� Ko tu�

Eljots nolika klausuli. Uzgriezis muguru galdam, viņ� attaisī�ja nelielu patronu kārbiņu un pielādēja ieroci. Uz galda stāvēja plastmasas plaukstas, kam uz pamatnes ar melnu tinti bija rak�stīts: OSKARS RAFERTIJS. Mans darbs būs paveikts, Eljots nodo�māja. Atlika vienīgi gaidīt.

-�� Kāpēc viņ� vēl nav zvanījis? Gafs, atspiedis zodu uz Sāras galda, blenza uz tālruņa aparātu.

-���� Pagāju�as tikai divas stundas, Sāra aizrādīja. Viņam acīmredzot vajag vairāk laika.

-�� Ja nu gadījusies kļūme?

-��� Diez vai. Viņ� acīmredzot grib, lai nebūtu ne mazāko �aubu. Tu ta�u Konrādu pazīsti viss jāizdara ideāli.

-��� Kā tu domā, ko Makeibs ar Donigeri dara?

-��� Pēdējo reizi, kad abus redzēju, viņa jau bija izvedusi Makeibu no pacietības.

-��� Varbūt nobrauksim lejā, Gafs ieteica. Pastāstīsim viņai jaunākās ziņas.

-�� Ja tas tevi darīs laimīgu, lai notiek, Sāra attrauca un kopā ar Gafu devās uz durvīm.

Pēc īsa brī�a abi atradās pagrabstāvā. Gribēdami vispirms no�vērtēt situāciju, viņi iegāja novēro�anas telpā, bet tur, palūkoju��ies pa spoguļstiklu, ieraudzīja tuk�u nopratinā�anas istabu.

Pirms viņi aptvēra, kas noticis, novēro�anas telpā nosvīdis ie�brāzās policists Makeibs.

-��� Lūdzu, sakiet, ka viņa ir pie jums! viņ� sauca.

-��� Kā tas jāsaprot? Gafs sarauca pieri.

-��� Kur ir Donigere? Sāra noprasīja.

-��� Es nezinu! Makeibs izgrūda. Viņa palūdza man atnest kafiju, bet, kad atgriezos, viņas vairs nebija!

-��� Ak dievs! Gafs iesaucās.

-������������� Ko nozīmē nebija! Sāra, panikas pārņemta, noprasīja.

-��� Kā viņa varēja pazust?

-��� Pirms cik ilga laika tas notika? Gafs vaicāja.

-�� Nav pagāju�as ne desmit minūtes! Makeibs uztraukts pa�skaidroja. Es izdzirdēju troksni, skrēju �urp un atradu jūs.

-�� Gaf, novēro liftus! Sāra norīkoja. Paturi acīs arī kāpnes! Mēs abi izskraidīsim visas telpas. Esam pagrabstāvā, tāpēc viņa nevarēja izlīst pa logu.

Sāra metās prom pa gaiteni, ieskatīdamās katrās durvīs. Pa�grabstāvu lielākoties izmantoja par noliktavu, un telpas bija pie�bāztas ar da�ādiem arhīvu skapjiem. Kā viņa varēja izkļūt ārā, Sāra domāja. Vai viņa apjēgusi, ka ar viņu manipulē? Vai kāds viņai to pateicis? Vai Makeibs izlaidis viņu ārā tī�ām? Sāra ap�stājās. Ja nu Viktors �anta�ē Makeibu? Ja nu D�ereds pateicis Vik�toram� Nē. Nē, tā viņ� nerīkotos. Izmet to no prāta!

Pēc neilga brī�a visas telpas bija pārmeklētas. No Klēras Donigeres nebija ne vēsts.

-��� Neticami! Sāra aizelsusies izdvesa un pagriezās pret Makeibu. Kā jūs varējāt atstāt viņu vienu? Ar kuru galu jūs domā�jāt?

-�� Paklau, es viņu pieskatīju, kā pratu! Nav mana vaina!

-��� Ak nav? Kā vaina tad tā ir? Protams, mana. Es ta�u biju tā stulbene, kas nez kāpēc bija iedomājusies, ka aukles darbs jums ir pa spēkam!

-������������ Nomierinies, Gafs sacīja, vilkdams Sāru tālāk no Makeiba.

-�� Gan jau viss būs labi.

-��� Nē, nebūs, Sāra izmisusi atteica. Tiklīdz Rafertijs un El�jots uzzinās, ka viņa ir dzīva, mēs esam pagalam.

-�� Vai jūs patie�ām domājat, ka viņa ir tik dumja un dosies pie Rafertija? Sāra jautāja, sēdēdama blakus Gafam policijas auto�mobiļa pakaļējā sēdeklī.

-��� Kur citur lai viņa ietu? atbildēja policists, kas sēdēja priek��ā. Viņas nams ir nozieguma vieta.

-��� Bet viņa to nezina.

-�� Ja viņa tie�ām mīl Rafertiju, nekur citur viņa nedosies, po�licists teica. Vai jums izdevās sadabūt rokā savu vīru?

-��� Darbā neviens neceļ klausuli, Sāra paskaidroja, cenzda�mās nezaudēt pa�paļāvību. Es sazvanīju da�us partnerus, ar kuriem kopā D�ereds strādā, ta�u kop� rīta neviens nav redzējis ne viņu, ne viņa sekretāri.

Gafs paskatījās uz priek�nieci.

-Sāra, ja nu viņ��

-�� Viņ� glu�i vienkār�i ir izgājis no biroja, Sāra viņu nepacie�tīgi pārtrauca.

-�� Ja nu tomēr ne? Varbūt vajadzēja pagaidīt Konrādu.

-��� Mēs atstājām ziņu viņa kabinetā. Kad viņ� atgriezīsies, to atradīs.

-�� Pamēģiniet vēlreiz sazvanīt vīru, policists ieteica, pasnieg�dams Sārai savu mobilo tālruni.

-��� Ne tagad, viņa vairījās, baidīdamās no sekām, kādas �is zvans varētu izraisīt. Pagaidīsim, kamēr nokārtosim visu ar Rafertiju.

Kad visi �etri iegāja namā, kur dzīvoja Rafertijs, abi policisti piegāja pie durvju sarga.

-��� Mēs ieradāmies pie Oskara Rafertija. Tūksto� septiņi simti astotais dzīvoklis, sacīja viens no likumsargiem. Apsargs snie�dzās pēc klausules, bet policists pavēlo�i sacīja: Palūg�u viņam nezvanīt.

Apsargs paklausīja.

-��� Es neko nezinu. Es neko negribu zināt. Man ir vienalga, viņ� vervelēja.

-�� īsts humānists, Gafs noteica, iegājis vestibilā. Neviens ne�teica ne vārda, līdz visi iegāja liftā.

Kad lifts slīdēja aug�up uz septiņpadsmito stāvu, Sāra pagrie�zās pret Gafu.

-�� Pats par sevi saprotams, Rafertijs nezina, ka mēs gribam at�rast Donigeri. Mūsu stāsts ir tāds, ka mēs meklējam Kozlovu. Vien�kār�i, vai ne? Visi klusēdami piekrīto�i pamāja ar galvu.

Sāra iebāza roku bik�u kostīma kabatā un sataustīja pistoli, ko Konrāds bija viņai iedevis, pirms aizbrauca uz Hobokenu.

-�� Nevajag uztraukties, to pamanījis, Gafs teica. Tev ierocis nav jāliek lietā. Konradam tikai �ķita, ka būs dro�āk, ja tev tas ir.

-��� Labi jau labi, Sāra atteica. Gan tik�u galā.

Nostājusies pie Rafertija dzīvokļa durvīm, viņa piespieda zva�na pogu.

-��� Kas tur ir? Rafertijs noprasīja.

-�� Mister Rafertij, �eit Sāra Teita no apgabala prokuratūras. Mēs tikāmies pagāju�ajā nedēļā.

Piepe�i atvērās durvis. Negaidīto viesu acu priek�ā stāvēja Ra�fertijs. Viņa seja bija skumju sagrauzta. Parasti atpakaļ sasukātie mati nu karājās lēk�ķēs, un viņ� nebija ģērbies vieglā "Brioni" uz�valkā, bet gan sagumzītās haki krāsas īsbiksēs un saburzītā krek�lā ar neaizpogātām piedurknēm.

-��� Ko jūs vēlaties, misis Teita? viņ� strupi vaicāja.

-�� Piedodiet par traucējumu! Vai varam atņemt vēl mazliet jūsu laika?

-Ja atnācāt Klēras dēļ, jums jāzina, ka es nemū�am�

-��� Par to tiksim skaidrībā vēlāk, Sāra viņu pārtrauca. �o�brīd mēs gribētu pārmeklēt jūsu dzīvokli. Mums ir pamats uzska�tīt, ka �eit atrodas Tonijs Kozlovs.

-��� Kādēļ gan� Rafertijs ātri atguva savaldību. Laipni lū�dzu! Nāciet vien!

Rafertijs pakāpās malā. Gafs un abi policisti iegāja dzīvoklī un sāka pārmeklē�anu. Sāra palika stāvam kopā ar Rafertiju un, lūkodamās viņa noguru�ajās acīs, pūlējās izprast, cik daudz viņ� zina.

-�� Cik noprotu, jūs �orīt nosūtījāt pirkstu nospiedumu eksper�tu vienību uz manu biroju, Rafertijs pārtrauca klusumu.

-�� Jā. Biju pārsteigta, ka jūs nebijāt darbā. Kāpēc paņēmāt brīv�dienu? Vai bija citi darbi?

-��� Misis Teita, jūsu smalkjūtības trūkums robe�ojas ar necieņu. Ja vēlaties mani apsūdzēt slepkavībā, lūdzu, nevelciet garumā un arestējiet mani!

-�� Ilgi jums nebūs jāgaida, Sāra atteica. Tīciet man, mēs tik�simies visai drīz.

Tajā brīdī dzīvojamā istabā ienāca Gafs.

-��� Nekā, viņ� bilda.

Pēc mirkļa atnāca arī policisti.

-�� Viņa te nav, viens teica. Dzīvoklis ir tuk�s.

-�� Paldies! Rafertijs teica, pavadīdams apmeklētājus līdz dur�vīm. Lūdzu, neņemiet ļaunā, bet man jāsāk organizēt bēres. Klērai nebija tuvu radinieku.

Jau grasīdamās iziet pa durvīm, Sāra pagriezās.

-�� Man bija radies priek�stats, ka jūs neesat sevi�ķi tuvu pazīs�tami.

-�� Viņa ir mana biju�ā partnera sieva. Labi draugi viens otram palīdz.

-��� Par to es ne�aubos, Sāra atteica.

Rafertijs aizcirta durvis.

-��� Patie�ām brīnums, ka viņas tur nebija, dodoties uz liftu, sacīja Gafs.

-�� Jūs ieskatījāties visur? Sara jautāja.

-�� Ņujorkas pilsētas dzīvoklī ar trim guļamistabām nav daudz vietu, kur paslēpties.

-��� Laikam jau tas nozīmē, ka vīna pagraba viņam nav, Sāra novilka, ieiedama lifta kabīnē.

-�� Jūsuprāt, viņ� zināja? jautāja policists.

-��� Protams, zināja, Gafs atteica. Ap �o laiku zina jau visa pasaule.

-��� Kā tu vari tā teikt? Sāra sa�utusi noprasīja.

-�� Sāra, piedod, ja satriek�u tavu ticību, ta�u tev būtu jāpalūko�jas uz D�eredu citām acīm. Ja tu nebūtu viņam izstāstījusi�

-�� Tas nav tiesa! Sāra iesaucās.

-��� Ir gan! Gafs atcirta. Tici man! Vakar es ar tevi biju vienis�prātis un domāju, ka tu dari pareizi, izstāstīdama D�eredam. Ta�u tagad tev jāizvērtē notikumi vēlreiz. Es nedomāju, ka Klēra izlavī�jās no pagraba pati uz savu galvu. Kāds viņai pastāstīja, kas īste�nībā notiek. Un to varēja izdarīt tāds, kur� visu zina!

-��� Gaf, to nezina neviens! Pat ja viņu izlaida Makeibs, tas ne�nozīmē, ka vainīgs ir mans vīrs!

Kad lifta durvis atvērās, Sāra iz�āvās cauri vestibilam un strauji devās uz policijas auto.

-��� Kur tu iesi? Gafs, steigdamies viņai pakaļ, jautāja. Ne�mūc!

-��� Mums jādodas pie Eljota, Sāra attrauca. Viņ� ir otrs cil�vēks, kur� dziļi ieinteresēts �ajā lietā.

-��� Bet ja nu Konrāds�

-��� Ja Konrāds vēl tur būs, mēs apstiprfnāsim viņa vārdus. Ja viņa tur vairs nebūs, pateiksim Eljotam, ka mums vēl �is tas pie�bilstams.

-��� Lieliski! Piekrītu, Gafs atzina. Bet jāsāk domāt, kas noti�cis ar tavu vīru. Ļauj vienam no mūsu policistiem uzsākt meklē��anu!

-�� Cik rei�u man tev jāatkārto! D�ereds savu mū�u tā nerīkotos!

Gafs noberzēja plaukstas gar biksēm. Viņu plosīja pretrunīgas domas. Negribējās Sāru aizskart, ta�u pamazām viņu pārņēma izmisums.

-��� Tu viņam tici ar visu sirdi, ta�u nevari viņu atrast, viņ� klusā balsī pārmeta. Kur viņ� tik piepe�i izgaisis?

Sāra veltīja asistentam dzedru skatienu.

-��� Iedodiet savu telefonu! viņa uzsauca vienam no policis�tiem un naski sastādīja D�ereda numuru. Arī �oreiz neviens necēla klausuli. Viņa aizvēra vāciņu un atdeva tālruni policis�tam.

-�� Vai tagad tu saproti, ko es gribu teikt? Gafs nerimās. Tev ta�u nav D�ereds jāarestē. Es tikai vēlos, lai tu aizsūti kādu uz viņa biroju ievākt ziņas. Ņemot vērā pēdējā laika notikumus, mums derētu zināt, kur viņ� atrodas.

Viņa klusējot apsvēra Gafa priek�likumu.

-�� Un tas būs viss? D�eredu neaiztiks, nenopratinās? Tikai mē�ģinās viņu atrast?

-�� Tas lai paliek tavā ziņā.

Sāra atvēra durvis un iekāpa policijas ma�īnā.

-��� Lai notiek! viņa izgrūda un aizcirta durvis.

Gafs pagriezās pret policistiem.

-�� Vai jūs varat aizsūtīt kādu uz biroju "Veins un Portnojs"?

-�� Tiks izdarīts! atsaucās garākais policists un izvilka rāciju.

-��� Un vienam no jums vajadzētu uzkavēties tepat, Gafs pie�bilda. Ja nu Klēra sadomā atskriet �urp.

-��� Es to varu, apsolīja otrs policists.

Kamēr garākais policists deva rīkojumu pa rāciju, Gafs iekāpa automa�īnas pakaļējā sēdeklī. Sāra sēdēja kā pārakmeņojusies un, sakrustojusi rokas sev priek�ā, stingi lūkojās pa sānlogu.

-�� Sāra, tu ta�u zini, ka tā bija pareizi�

-�� Nevajag! viņa attrauca. Kas padarīts, padarīts.

Raudzīdamies pa dzīvojamās istabas logu, no kura pavērās skats uz ēkas parādes pusi, Rafertijs vēroja, kā Sāra un pārējie aizbrauc. Pārliecinājies, ka viņi patie�ām ir prom, viņ� izgāja kāp�ņu telpā, vēlreiz palūkojās, vai netiek novērots, un tad devās uz atkritumu telpu. Tajā slēpās Kozlovs un Klēra.

-��� Zini, vecīt, tu dro�i vien esi uzdāvinājis �veicaram varenu Ziemassvētku dāvanu, ja viņ� tevi brīdināja, Kozlovs sacīja.

-�� Jā, jums par laimi, Rafertijs atteica.

-��� Nē, tev pa�am par laimi, Kozlovs sacīja, izgāja no telpas un devās uz Rafertija dzīvokli.

Rafertijs un Klēra gaitenī apkampās.

-�� Vai viss gāja gludi? Klēra jautāja.

-��� Bez mazākās aizķer�anās, Rafertijs attrauca, neizlaizdams mīļoto no apskāvieniem. Un tā būs arī turpmāk.

-�� Vai jūs negribētu atkalredzē�anās priekus atstāt uz citu die�nu? Kozlovs ņurdēja. Es gribu tīties prom.

-��� Atslābinies! noteica Rafertijs, iegāja dzīvoklī un uzmeta mugurā mēteli. Mums jāizvairās no kruķa, ko Sāra atstāja pie�skatīt māju. Es gribu pārmīt da�us vārdus ar cilvēku, kur� iesais�tīja �o sievieti.

-��� Vestibilā ir kruķis? Kā mēs tiksim viņam garām?

-�� �ajā divdesmit �etru stāvu ēkā ir peldbaseins uz jumta, trena�ieru zāle, apak�zemes garā�a un pagrabstāvā vēl ķīmiskā tī�rītava. Vai tie�ām tu domā, ka mājai nav vēl kāda izeja?

Automa�īna, kurā sēdēja Sāra, traucās centra virzienā.

-�� Kurp mēs braucam? vaicāja policists, kas sēdēja pie stūres.

-��� Uz Hobokenu, atteica Sāra.

Auto kaukdams apstājās.

-�� Nekas neiznāks, teica policists. Vismaz ne ar �o ma�īnu. Hobokena atrodas Ņūd�ersijas pavalstī, tā nav Ņujorkas pilsētas policijas jurisdikcijā.

-��� Ir jūsu jurisdikcijā, ja jūs dzenaties viņam pakaļ.

-��� Vai izskatās, ka tas Eljots mums atrodas kaut kur priek�ā? Vai izskatās, ka viņ� no mums cen�as aizmukt, bēgot pāri pavalsts robe�ai? Vai izskatās, ka mēs �obrīd traucamies viņam pakaļ?

-��� Re, tas ir viņ�! Gafs iekliedzās. Es viņu redzu! Pie nāka�mā kvartāla! Aizturēsim viņu!

Policists nekustējās.

-�� Paklausieties, es nenoliedzu, ka noteikumi ir nejēdzīgi, bet, ja mēs tos pārkāpsim, Ņūd�ersijas policisti sacels traci. Mūsu vie�nības puisis, kur� vēl nesen bez atļaujas pārkāpa pavalsts robe��as, tika uz trim mēne�iem pārcelts darbā ostas pārvaldē.

-������������ Nu, lūdzu! Mēs ta�u neko ārkārtēju nedarīsim, Sāra lūdzās.

-�� Tikai aizgādāsim viņu uz iecirkni.

-�� Ja jums nav attiecīgo papīru, ar �o ma�īnu turp doties ne�drīkst.

-�� Labi, Sāra atmeta ar roku un atvēra durvis. Paķersim tak�si, aizbrauksim un savāksim viņu pa�i.

-�� Nē! Gafs viņu apturēja. Tā nedrīkst.

-��� Kāpēc? Atkal kaut kādas birokrātiskas blēņas?

-��� Atkal, jā, bet tāda ir procedūra. Ja mēģināsim arestēt Eljotu bez pienācīgām pilnvarām, mēs pakļausim briesmām gan �o lie�tu, gan visu, ko esam atklāju�i.

-�� Bet�

-�� Sāra, tu labi zini, kāda ir kārtība. Neļauj emocijām aptum�ot prātu! Ja pārkāpsi noteikumus, tiesnesis tavus pierādījumus no�raidīs.

-�� Labāk aizkavējieties desmit minūtes un piezvaniet, lai saga�tavo papīrus, policists piebilda. Tos var aizsūtīt pa faksu uz Hobokenas policiju, un, kad nonāksim pie Linkolna tuneļa, tie jau būs gatavi.

-�� Jūs esat pārliecināts? Sāra vilcinādamās noprasīja.

-��� Protams, esmu, policists attrauca. Cik tad laika vajag, lai sagatavotu da�as papīra lapeles?

Pēc pusstundas policijas automa�īna bija iesprūdusi sastrē�gumā pie ieejas Linkolna tunelī.

-��� Tas ir neaptverami! Sāra iesaucās, vairākas reizes uzsiz�dama ar plaukstu pa priek�ējo paneli. Es zināju, ka nevajadzēja zvanīt!

-��� Pacietieties! policists aizrādīja. Labāk aizkavēsimies ta�gad, nevis pārsteigsimies un vēlāk no�ēlosim.

-�� Mani pārsteidz, ka kriminālie tipi vēl nav to aptvēru�i, ie�minējās Gafs. Ja es �ajā pilsētā pārkāptu likumu, mans pirmais solis būtu pārcelties uz Nlūd�ersiju. Tur man neviens pirkstu ne�piedurtu.

-�� �aubos, vai viņi to nezina, policists attrauca, mēģinādams kliedēt saspīlējumu. Bet kur� tad grib dzīvot Ņūd�ersijā?

Neviens nereaģēja uz joku.

-�� Vai tad nemaz nebija smieklīgi? policists nobrīnījās.

-�� Neizaiciniet likteni! Sāra sacīja. Nav īstais brīdis.

-��� Kas tur ir? Eljots prasīja pa nama iek�ējo tālruni.

-�� Rafertijs. Ielaid mūs! Iedūcās zvans, un visi trīs uzgāja pa kāpnēm.

Pavēris durvis nelielā spraugā, Eljots skatījās uz Rafertiju un Kozlovu.

-�� Par ko jūs tā sapriecāju�ies? viņ� noprasīja.

Kozlovs atspēra durvis vajā, un Eljots ieraudzīja Klēru.

-�� Paskat tik! Eljots novilka. Mūs vazāja aiz deguna.

-�� Patiesībā mūs mēģināja sarīdīt vienu pret otru, iegājis dzī�voklī, Rafertijs teica. Es vienīgi netieku gudrs, kā viņi par tevi uzzināja.

-��� Pajautā pats! Eljots pamāja ar roku, un Rafertijs, Kozlovs un Klēra pagriezās. Otrā istabā uz grīdas gulēja Konrādā līķis.

-�� Kungs tētīt! Klēra iekliedzās.

-�� Vai tu esi nojūdzies? Kozlovs uzsauca. Vai tu apjēdz, ko ar mums izdarīs?

-��� Es ļoti labi zinu, ko ar mums darīs, Eljots atteica. Un �is būs mans atkāp�anās ceļ�.

Rafertijs lēni pagriezās.

-�� Tu, maitas gabals, viņ�, zobus sakodis, izgrūda.

-�� Tev kaut kas nepatīk? Eljots nevainīgi pavaicāja.

-�� Tu jau no sākta gala zināji, vai ne? Tu zināji, ka viņa ir dzī�va. Tu zināji, ko viņi perina.

-�� Es ne�

-�� Netēlo muļķi, Eljot! Tavi meli beidzot nāk gaismā. Tu jau pa��ā sākumā draudēji Sārai, tāpēc viņa zināja par tavu saistību ar �o lietu, tāpēc viņa zināja, ka ir vērts tevi patramdīt, un tāpēc vi�ņa negribēja izbeigt krimināllietu. Tev nekur nebija jāiejaucas, to�mēr tu bāzi savu alkatīgo snuķi, kur nevajag!

Eljots kāpās atpakaļ virtuvē, vilinādams Rafertiju sev līdzi. Tam jāizskatās ticami, un to var panākt tikai tad, ja visi atrodas savās vietās.

-�� Oskar, es nesaprotu, par ko tu runā.

-������������ Sūdabrāli, tu mums lēji �ugunu ausis! Rafertijs ieaurojās.

-��� Vai tu mani uzskati par aunapieri?

Viņ� pagrūda Eljotu tā, ka tas uztriecās virsū virtuves galdam.

-�� Tu domā, ka esmu akls? Es labi redzu, kas tev padomā. Tev sagribējās pa�am iegrābties naudas podā!

Vēl tikai mazdrusciņ, Eljots domāja. Te, pie loga. Lai būtu pa�reizais leņķis.

-�� Es zvēru, es nekad�

-�� Nemelo! Rafertijs iebļāvās, balss nodunēja �aurajā dzīvok�lī. Es tev lūdzu tikai vienu atrodi cilvēku, kas prot ie�ļircināt. Tas bija tavs uzdevums. Bet ko tu dari? Tu pavērsies pret mani. Pret mani! Es tevi tikpat kā uzaudzināju un tā tu man atlīdzini?

Eljots negaidot apstājās kā zemē iemiets.

-�� Tu mani neuzaudzināji! viņ� iesaucās.

-�� Ak tad ne? Kur� deva tavai mātei naudu, kad Arnolds viņu izmeta no darba? Kur� viņai sūtīja naudu katru gadu līdz tavai pilngadībai? Kur��

-�� Tu par manu māti nospļāvies! Tev tikai bija bail! Eljots, at�virzījies no loga, piegāja Rafertijam cie�i klāt. Līdz pat manas mātes nāves dienai tu baidījies, ka viņa izvirzīs pret Arnoldu ap�sūdzību, ka viņa kļūs atriebīga un izpostīs viņa no�ēlojamo lau�lību. Vai arī darīs gudrāk iesūdzēs tiesā jūsu dārgo kompāniju. Apsūdzība izvaro�anā var izvērsties visai nepatīkama, vai ne?

-�� Tavu māti neizvaroja, Rafertijs sacīja.

-��� Izvaroja gari! Eljots iekliedzās. Viņam uz pieres izspiedās sārta vēna. Viņ� manai mātei iesita tik stipri, ka salauza �okli.

Esmu saglabājis mediķu atzinumu! Kad Arnolds uzzināja, ka ma�na māte ir stāvoklī, viņ� izlidināja viņu uz ielas! Ieraudzījis pār�steigumu Klēras sejā, Eljots vērsās pie viņas. Tu to nezināji, vai ne? Tev nebija noslēpums, ka viņ� ir cietsirdīgs, bet, ka tāds bries�monis, tev ne sapņos nerādījās. Citādi jau agrāk tu būtu dabūjusi viņu pie malas.

-�� Pietiks! Rafertijs iesaucās. Nepin viņu iek�ā!

-�� Kāpēc ne? Viņa ir tikpat vainīga, cik tu. Ja viņa tā nebaidītos ie�ļircināt Arnoldam, mums nevajadzētu nolīgt Kozlovu. Ja mēs nebūtu nolīgu�i Kozlovu�

-�� Zini, smerdeli� Kozlovs iejaucās.

-�� Tu nemaisies! Rafertijs viņam uzkliedza un, stāvēdams vir�tuves vidū, pagriezās pret Eljotu. Mēs nolīgām Kozlovu tāpēc, ka mums vajadzēja alibi. Tu zini, ka tas ir tiesa.

-�� Tas ir tiesa. Bet manas mātes stāsts nav?

-�� Eljot, tava māte bija deģenerāte, kas katru mīļu dienu iekū�lās nepatik�anās. Es viņai devu naudu aiz �ēluma, nevis tāpēc, ka jutos vainīgs. Viņa tev sastāstīja par izvaro�anu, jo īstie ap�stākļi viņu apkaunoja.

-�� Tu melo!

-��� Nē, es nemeloju! Rafertijs atcirta un sabāza rokas mēteļa kabatās. Ja gribi atgriezties pie mums realitātē, tad tev man jātic un jāizraujas no savas māmiņas fantāziju pasaules.

Eljots saniknots sniedzās pēc pistoles.

-�� Tu, izdzim�

Nodārdēja trīs �āvieni. Divas lodes ietriecās Eljotam krūtīs, vie�na izskrēja caur virtuves loga stiklu. Eljots nokrita uz grīdas, pa linoleju izplūda asinis. Neveltīdams upurim ne mazāko uzma�nību, Rafertijs aplūkoja caurumu, ko bija iz�āvis sava mēteļa ka�batā.

-�� Nē! Klēra iekliedzās. Viņa streipuļodama kāpās atpakaļ un uzgrūdās ledusskapim.

-��� Vecīt, nu kam tas bija vajadzīgs! Kozlovs ievaidējās, pa�sviezdams rokas gaisā.

-�� Vai viņ� ir pagalam? Rafertijs noprasīja, vērodams, kā asi�nis stīdz pa virtuves grīdu.

-��� Protams, pagalam! Tu viņam ielaidi lodes krūtīs. Kozlovs pieliecās, lai par to pārliecinātos. Ko tu izdarīji? Vai tu domā ar galvu?

-��� Es izdarīju to, ko vajadzēja darīt jau pa�ā sākumā, stāvē�dams Kozlovam aiz muguras, Rafertijs paskaidroja un pavērsa pistoli pret viņu.

-�� Oskar, vai tu esi prātu zaudējis? Klēra iekliedzās.

Kozlovs juta, ka pakausim pieskaras iero�a stobra gals.

-�� Oskar, ja tas ir tas, ko es domāju, tad tev ir vāks.

-�� Nē, nekāda vāka man nav, Rafertijs atteica. Paskaties, kā mēs esam izvietoju�ies. Visiem skaidrs, ka viņu no�āvi tu, nevis es. Tu. Ja tu nebūtu izrīkojies kā zvērs, viss būtu beidzies labi.

-��� Noliec pistoli! Kozlovs no�ņāca.

-�� Tu mani nekomandē!

-��� Noliec pistoli! kliedza Klēra.

Kozlovs bija pārskaities līdz baltkvēlei.

-��� Vispirms es uzkāp�u tev uz kakla un krietni pamīcī�os, pēc tam ķer�os pie viņas, Kozlovs izgrūda. Salīdzinājumā ar jums visi iepriek�ējie izskatīsies kā sagriezti ar papīru.

-�� Nekusties! Rafertijs ieaurojās.

-�� Oskar, nevajag! Klēra lūdzās.

Kozlovs saspringa lēcienam.

-�� Es tevi pārplēsī�u uz pusēm un�

-�� Nekusties! Rafertijs atkārtoja. Vai saprati, ko es teicu?

Kozlovs nebija apturams. Apsviedies viņ� metās Rafertijam vir�sū, mēģinādams to sagrābt aiz kakla. Ta�u nepaguva tam ne pie�skarties. Norībēja vēl viens �āviens. Pa�ķīda tum�sarkana strūk�la, un Kozlovs noslīga zemē, ar galvu dobji atsizdamies pret grīdu.

-�� Ak dievs! Klēra ķērca. Ak mans dievs!

-��� Klēra, aizveries!

Klēra drebēdama skatījās te uz Eljotu, te Kozlovu. Abi mirka asinīs. Viņa pieskrēja pie izlietnes un sāka vemt.

-���� Nolādēts, Klēra, ko tu dari?! Rafertijs viņai uzkliedza.

-��� Mēs nedrīkstam atstāt pierādījumus, ka esam te biju�i!

Rafertijs izvilka no mēteļa kabatas ādas cimdus un, nelikda�mies ne zinis par Klēru, kas joprojām rīstījās, atgrieza krānu un izlaistīja pa izlietni trauku mazgājamo līdzekli. Pēc tam viņ� no virtuves galda paķēra Eljota atslēgas, iegāja dzīvojamā istabā un atvēra lādi. Parakņājies viņ� tur atrada Sāras maku un plastma�sas plaukstas ar savu vārdu. Cimdu uz tām nebija, un tas nozī�mēja, ka tie ir Eljotam rokās.

-��� Ideāli! Rafertijs iesaucās, pamezdams plaukstas sāņus.

-��� Tagad viņ� ir pārvērties par mani.

Rafertijs izvilka Vorena Istema cimdus un aiznesa tos uz vir�tuvi. Zinādams, ka cimdi izraisīs apjukumu izmeklētāju prātos, viņ� iebāza tos Kozlova aizmugures kabatā, tad satvēra Kozlovu aiz rokas un aizvilka viņu uz vēdera pie pretējās virtuves sienas. Parāvis uz aug�u Kozlova jaku, Rafertijs atrada aiz biksēm aiz�bāztu pistoli. Pēc tam viņ� ar savu pistoli vēl divas reizes ie�āva Kozlovam mugurā un vienreiz kājā. To paveicis, Rafertijs ielika pistoli Eljotam rokā un iebāza Kozlova ieroci sev kabatā.

-�� Tas izskatās pēc strīda, viņ� noteica. Kozlovs gāja ārā pa durvīm, un Eljots ie�āva viņam mugurā. Jā, tas izskatās loģiski.

Rafertijs palūkojās uz Klēru, kas vēl aizvien bija noliekusies pār izlietni.

-��� Kā jūties? Labāk? viņ� apjautājās.

-�� Nē, nekas nav labāk! viņa �ņukstēdama iesaucās. Tu iz�rāvi viņam caurumu galvā! Tu no�āvi divus cilvēkus! Kas ar tevi notiek?

-��� Izbeidz gausties, Klēra! Ko citu es varēju darīt? Ļaut, lai �ie skraida apkārt savā vaļā, un cerēt, ka viņi mani neiegāzīs?

-��� Mēs esam pagalam. Vai tu domā, ka Sāra Teita�

-��� Aizveries! Rafertijs ierēcās. Es negribu to dzirdēt! Viss būs labi!

Juzdamās kā apreibusi, Klēra drebēja. Viņa bija tuvu ģībonim.

-��� Aizveries! Rafertijs atkārtoja un vilka viņu aiz rokas uz durvīm. Mums jātiek vēl vienā vietā.

-�� Piedodiet par aizkavē�anos! Hobokenas policists sacīja Sārai, kad viņi tuvojās mājai, kur atradās Eljota dzīvoklis.

-��� Tas nekas, Sāra attrauca, nospiezdama astotā dzīvokļa pogu pie ārdurvīm.

Pāris rei�u paspaidīju�i pogu, viņi ļāva, lai Hobokenas poli�cists izlau� durvis, triecoties tajās ar plecu. Tās atsprāga vaļā.

Uzgāju�i aug�stāvā, viņi pieklauvēja pie Eljota dzīvokļa dur�vīm. Neviens neatbildēja.

-��� Eljot, jūs tur esat? Sāra uzsauca. Konrād? Viņa pagro�zīja rokturi. Durvis nebija aizslēgtas, un viņa pagrūda tās vaļā.

-��� Ak kungs! viņa noelsās.

-�� Vai jūs pazīstat �os cilvēkus? Ņūd�ersijas policists vaicāja.

Sāra neatbildēja. Viņa nespēja atraut skatienu no asiņainās ai�nas. Tas nebija glu�i tā kā sekcijas zālē �os cilvēkus viņa pazi�na. Un, lai gan Sāra no tiem bija baidījusies, tādu nāvi viņa neno�vēlētu nevienam.

-�� Neticami! viņa izgrūda. Kāpēc viņi� Kāda velna pēc viņ� tā rīkojies?

Gafs pagriezās pret Ņujorkas policistu.

-�� Ceru, ka papīri bija tā vērti, viņ� noteica.

-�� Nevainojiet mani, policists noņurdēja.

-�� Izskatās pēc laupī�anas, Ņūd�ersijas policists sprieda, lū�kodamies visapkārt. D�eks ādas jakā sa�auj to kārno, bet nepa�gūst iziet pa durvīm, jo kārnais pietrau�as sēdus un ielai� ādas jakas īpa�niekam lodi pakausī.

-�� Jūs jokojat, vai? Sāra atsaucās. Paskatieties uz asins �vī�kām! Skaidri redzams, ka Kozlova līķis pārvietots.

-�� Varbūt viņ� pats mēģināja aizlīst līdz durvīm, Ņūd�ersijas policists minēja.

-��� Nē! Nē! no dzīvojamās istabas atskanēja Gafa drebo�ā balss. Sāra! Sāra, nāc �urp!

Ieskrējusi dzīvojamā istabā, Sāra ieraudzīja Gafu tupam uz ceļ�galiem pie stūrī sakņupu�ā Konrādā auguma.

-��� Ak nē! Tikai ne viņ�! Lūdzu! viņa iekliedzās, nokrita Ga�lam blakus un satvēra Konrādā galvu rokās. Izsauciet neatliekamo palīdzību! Ātrāk, ātrāk!

Sāra juta kamolu kaklā, ta�u acis palika sausas. Viņa piespie�da galvu Konradam pie krūtīm, mēģinādama saklausīt sirdspuk�stus. Velti.

-�� Saņemies! viņa sauca, viegli pliķēdama Konradam pa vai�gu. Es zinu, ka tu vēl turies! Nepadodies! Nekā. Sāra padau�zīja guļo�ajam pa krūtīm. Vai dzirdi mani? Nepadodies! Es tev to neļau�u!

Viņa iesita vēlreiz. Un vēlreiz. Ta�u Konrāds nekustējās. Trīco��ām rokām to apskāvusi un piekļāvusies pie asinīm izmērcētā krekla, Sāra sāka nevaldāmi elsot.

-��� Lūdzu, Konrād, nedari tā! Lūdzu, neaizej! Lūdzu! Lūdzu, neatstāj mani! Tikai ne atkal!

Beidzot paspruka asaras. Sāra vēlējās sakratīt viņu tā, lai viņ� pamostos, alka dauzīt viņam pa krūtīm, alka izdzirdēt pulsu. Vai�rāk par visu pasaulē viņa ilgojās, lai Konrāds atgrie�as dzīvo vidū.

Viņa pagriezās. Gafs aizelsdamies �ņukstēja.

-��� Nāc! viņa izmocīja, atplezdama rokas, un Gafs iekrita vi�ņas apskāvienā. Abi krietnu brīdi tupēja uz ceļgaliem, klusi mie�rinādami viens otru. Man tik �ēl! Sāra beidzot no�ukstēja, pa�berzēdama Gafa muguru. Man no sirds �ēl.

-��� Viņ� bija mans draugs� Gafs nekautrēdamies raudāja.

Sāra apskāva viņu cie�āk. Kā gan tas varēja notikt? Konrāds

bija pārsteigts nesagatavots. Viņam uzbruka no slēpņa. Un tas bi�ja iespējams tikai tad, ja kāds zināja, ka viņ� �eit ieradīsies. Grīļo�damās piecēlusies kājās, Sāra notrausa asaras ar piedurkni. Viņa nebija ieklausījusies Konrādā brīdinājumā. Nu viņai �ī kļūda bija jālabo.

-�� Piezvaniet uz iecirkni un noskaidrojiet, vai D�ereds ir atrasts, viņa sacīja Ņujorkas policistam.

Kamēr policists sastādīja numuru, Sāra pasniedza Gafam roku, pievilkdama viņu kājās.

-�� Jūs patie�ām domājat, ka vainīgs ir viņ�? Gafs jautāja.

-�� Es vairs nezinu, ko lai domā. Es zinu tikai to�

-�� Ko? policists, runādams pa mobilo tālruni, izgrūda. Kad? Pēc bri�a viņ� turpināja: Viņa ir te. Jā, skaidrs. Tūlīt pat vedu pie jums. Viņ� aizvēra tālruņa aparāta vāciņu un satriekts pa�skatījās uz Sāru.

-��� Kas? viņa noprasīja. Kas noticis?

-��� No biroja "Veins un Portnojs" izsaukta policija. Policists, kur� devās uz turieni, ievainots ap�audē.

Pūlis pie "Veina un Portnoja" nama bija mierīgāks, nekā Sara bija gaidījusi, ta�u katrā ziņā uzmācīgs. No ēkas evakuētie darbi�nieki spiedās tuvāk, snaikstīdami kaklu un pūlēdamies ieņemt la�bākās vietas.

-��� �ajā nolādētajā pilsētā katra nelaime pārvēr�as izpriecā un izklaidē, policists kurnēja, kad automa�īna glieme�a gaitā vir�zījās cauri drūzmai.

Pirms ma�īna apstājās, policists jau pavēra durvis. Kad tā bija piebraukusi, cik vien tuvu iespējams apmēram puskvartālu no ēkas viņ� atgrūda durvis vaļā un izlēca no automa�īnas. Gafs sekoja. Sāra sēdēja kā sastingusi.

Gafs pagriezās un apstājās.

-��� Nāc ta�u!

-Ja nu viņ��

-�� Sāra, agri vai vēlu tev par to jāpārliecinās. Tikai tā mēs tik�sim skaidrībā.

Viņa pamāja ar galvu, saprazdama, ka Gafam ir taisnība, un izkāpa no ma�īnas. Gafs steidzās pakaļ policistam, kur� lauza ceļu uz ēku. Ar acīm sekodama savam asistentam, Sāra spraucās cauri blīvajam pūlim, ta�u drīz vien Gafa nelielais stāvs drūzmā nozuda.

-����� Gaf, pagaidi! Sāra uzsauca. Par vēlu. Viņa to vairs nere�dzēja. Sāra palēcās, lai paraudzītos visapkārt, un ieraudzīja poli�cistu, kas, pacēlis gaisā �etonu, bija ticis gandrīz līdz ēkas parā�des durvīm. Virzīdamās uz policista pusi, Sāra apmēram simt pēdu attālumā pamanīja vīrieti, kas steidzās prom no ēkas, pretī pūļa straumei. Viņu varēja redzēt no mugurpuses, ta�u atlētiskais augums �aubas gandrīz neradīja, un Sāra apstājās kā zemē iemieta.

-��� D�ered! viņa uzsauca.

Vīrietis nelikās viņu manām. Sāra, staipīdama kaklu, centās saskatīt labāk, tomēr pūlis bija pārāk blīvs.

-�� D�ered! viņa iesaucās vēlreiz. Vīrietis neapstājās. Sāra lau�zās cauri burzmai. Liecies mierā, viņa sevi aprāja. Tas nav viņ�. Ta�u, vērodama ideāli saķemmētos tum�os matus attālināmies, viņa, nespēdama novaldīties, pilnā balsī iekliedzās:

-��� D�ERED, TĀ ESMU ES!

Pēk�ņi vīrietis pagriezās, un Sārai izkalta mute. Abu acis uz mirkli sastapās. Ar to bija diezgan. Tas bija viņ�. �aubu nebija tas ir viņas vīrs. Tajā pa�ā brīdī D�ereds metās skriet.

-�� D�ered, pagaidi! viņa iesaucās, ta�u pūlis gandrīz vai sa�kļāvās ap viņu.

Sāra enerģiski spraucās uz priek�u.

-�� D�ered! viņa sauca, gandrīz izlaidusi viņu no acīm. Lū�dzu, apstājies!

D�ereds neapstājās. Sāra, vienā laidā uzgrū�oties apkārtējiem, atskārta, ka pamazām atpaliek. Pūlis �ķita bezgalīgs, un D�ereds līkumoja uz priek�u aizvien ātrāk.

Attālinājies no ēkas, viņ� lauza ceļu uz Septīto avēniju un bija izzudis no Sāras redzesloka. Sāra, panikas pārņemta, izrāva �e�tonu un pavicināja to gaisā.

-��� Policija! viņa iesaucās. Apturiet to vīrieti!

Neviens nestājās D�eredam ceļā, ta�u cilvēki Sāras priek�ā pa��ķīrās, un viņa brāzās tiem garām arvien ātrāk.

Iztraukusies uz �etrdesmit devītās ielas, Sāra apstājās. D�eredu nekur neredzēja. Viņa pameta skatienu uz Septīto avēniju, bet ari tur nemanīja nevienu skrienam. Varbūt nogriezies no �etrdes�mit devītās, viņa nodomāja. Netālu kāds uzsauca:

-�� Skaties, kur ej, stulbeni! un viņa pamanīja aizkaitinātu vī�rieti, kas, lūkodamies pār plecu, iznāca pa metrostacijas durvīm. Tur! Sāra traucās lejā pa betona kāpnēm, ieskrēja stacijā un nāka�majā bridī atkal attapās cilvēku burzmā. Acīmredzot visi, kas nedrūzmējās ap biroja ēku, bija nolēmu�i aizbraukt ar metrovilcienu. Pabrāzusies garām garajai rindai, kas stiepās no kasēm, Sāra izskrēja cauri tumiketam.

Viņu apstādināja metro darbinieks.

-���� Piedodiet, bez biļetes nav atļauts. Viņ� satvēra sievieti aiz rokas.

-�� Aizvāc rokas! Sāra no�ņāca. Mans vīrs�

-��� Kundze, man vienalga, kas ir jūsu vīrs. Jūs nedrīkstat�

Viņa iegrūda vīrietim sejā �etonu.

-�� Gribi parunāt ar manu priek�nieku?

-�� Piedodiet, es nezināju, ka esat�

Sāra neklausījās. Viņa jau skrēja pa stacijas peronu. Pēc mir�kļa viņa ieraudzīja D�eredu tas spiedās cauri pūlim, tuvoda�mies perona malai. Tā kā �eit gandrīz visi stāvēja mierīgi, gaidī�dami vilcienu, Sāra ievēroja, ka ar viņu kopā skrien vēl divi cilvēki. Kad Sāra no tiem bija rokas stiepiena attālumā, viņa tos pazina. Un pazinusi beidzot saprata, kāpēc D�ereds bija skrējis.

-�� Tu ta�u esi uzmācīga pēc velna! Rafertijs no�ņāca. Stāvē�dams aiz D�ereda, viņ� mazliet pagriezās un parādīja Sārai, ka tur D�eredam pie muguras ieroci. Blakus Rafertijam stāvēja Klē�ra, izskatīdamās no�ēlojama.

-�� Kā tu jūdes? Sāra noprasīja vīram.

-�� Var iztikt, viņ� noteica un, pagriezies pret Rafertiju, piebil�da: Ļauj, lai Sāra iet!

-��� Pat neceri! Man tagad ir vēl viens ķīl�

-�� Viņam ir ierocis! kāds iekliedzās, un pūlī sākās jukas. Acu�mirklī perons bija tuk�s kā izslaucīts, visi metās tumiketu virzienā.

Gribēdama izmantot �o sajukumu, Sāra pasniedzās pēc pisto�les bik�u labajā kabatā.

-��� Es to vis neieteiktu, Rafertijs brīdināja. Pagrūdis D�eredu sāņus, viņ� notēmēja uz Sāru. Es ar tevi izdekorē�u sienu. Viņ� bija izspūris un nosvīdis.

D�ereds apstājās pie perona malas, un Sāra sastinga. Ierau�dzījis pret sievu pavērsto pistoli, D�ereds pamira.

-�� Dod to Klērai! Rafertijs pavēlēja. Pēdējie cilvēki pameta pe�ronu.

Klēra pastiepa roku, bet Sāra vilcinājās.

-�� Jums nav tas jādara, viņa teica.

-�� Turi muti! Klēra atcirta, paņēma �aujamo un veda Sāru gar perona malu.

Ejot garām vīram, Sāra uzmeta viņam izmisuma pilnu skatie�nu. Kaut kas bija jāuzsāk.

Apņēmies izglābt sievu, D�ereds pieņēma lēmumu. Kad Klēra gāja garām, viņ� iespēra tai pa ceļgalu locītavām. It kā zem kājām būtu izrauts paklājs, Klēra krita atmuguriski un pistole izslīdēja viņai no rokām. Sāra, nevilcinoties ne mirkli, metās virsū Rafertijam, kur� bija pavērsis �aujamo pret D�eredu.

Rafertijs iz�āva, tad nomērķēja uz Sāru, ta�u nepaspēja no�spiest mēlīti. Sāra zibenīgi iegrūda ceļgalu viņam cirk�ņos. Pisto�le izlidoja Rafertijam no rokām, ta�u ar nokavē�anos viņ� bija paguvis iz�aut uz D�eredu. Rafertijs aiz sāpēm saliecās, bet Sāras dzirdi sasniedza vīra kliedziens.

-��� D�ered! viņa iesaucās un pagriezās. Vīrs nekur nebija re�dzams. Sāra metās pie perona malas, kur ieraudzīja, ka D�ereds guļ uz sliedēm. Viņam no pleca sūcās asinis. D�ered, tu esi stipri ievainots? Vai tu mani dzirdi? viņa sauca.

Vīrs neatbildēja. Tuk�ais skatiens liecināja par �oku.

Sāra pamanīja, ka Klēra pieskrējusi pie Rafertija. Uz perona malas mētājās Rafertija ierocis. Sāras skatiens zibenīgi atgriezās pie guļo�ā vīra. D�ereds sāka atgūties no satricinājuma. Paķer �aujamo, viņa sev teica. Ar D�eredu viss būs kārtībā. Ta�u, pa�spērusi soli, viņa izdzirdēja griezīgo elektronisko signālu, kas vēs�tīja par vilciena tuvo�anos. Paliecoties pāri malai, varēja saskatīt vilciena starme�us tunelī. Laika nebija daudz. D�ereds gulēja uz sliedēm, ierocis atradās uz perona. Viņai bija jāiz�ķiras starp abiem. Izvēle nebija grūta.

Viņa jau grasījās nolēkt uz sliedēm, kad Rafertijs sagrāba viņu aiz matiem un rāva atpakaļ. Sāra nevaldāmi pretojās.

-�� Aizvāc rokas! Es tevi nogalinā�u!

Sāra ar nagiem skrāpēja uzbrucēja rokas un seju. Me�onīgās pretestības pārsteigts, Rafertijs palaida viņu vaļā un pieliecās, lai paceltu pistoli. Sāra saprata, ka jārikojas zibenīgi. Atrazdamās pie perona malas, viņa redzēja vilcienu tuvojamies stacijai. Tas jau bija pārāk tuvu! Viņa nepagūs nolēkt un pēc tam izrausties ārā.

-��� D�ered! Celies kājās! viņa kliedza.

D�ereds paklausīja un grīļodamies pietrausās stāvus. Kājas bija kā no vates. Uzbrāzās sāpes, un asiņu smaka uzdzina nela�bumu.

-�� Viss būs kārtībā! Sāra teica. Dod man roku!

Viņa nometās guļus uz vēdera un pastiepa D�eredam roku. Vil�cienam tuvojoties, perons vibrēja un, troksnim augot, �urkas gar sliedēm metās kur kurā.

D�ereds satvēra Sāras roku. Ta�u, gatavodamās raut viņu uz perona, Sāra ieraudzīja, ka D�ereda skatiens kaut kam piekalts viņai aizmugurē. Viņa pagriezās un palūkojās aug�up.

Rafertijs, pavērsis pret Sāru pistoli, salti uzlūkoja D�eredu.

-��� Laid viņas roku vaļā!

-��� Nevajag! Sāra lūdzās.

Rafertijs neatbildēja. No tuneļa, mezdams spo�u gaismu, izni�ra vilciens.

-��� Nodod sveicienu Sāras vecākiem!

Vilciens bija tikai da�u sekun�u brauciena attālumā. Pēdējais brīdis D�eredam izrāpties! Ta�u viņ�, nespēdams pakļaut sisvu briesmām, vairs nepūlējās. Atlaidis Sāras roku, D�ereds atkāpās.

-��� Ko tu dari? Sāra iekliedzās. Vilciena dunoņa gandrīz pār�māca viņas vārdus.

-��� Citādi viņ� tevi nogalinās! D�ereds atkliedza.

-������������� Man vienalga! Sāra sauca, cenzdamās satvert viņa roku.

-��� Nāc!

Vilciens jau bija klāt. D�ereds ar skatienu meklēja kādu iedo�bumu zem perona, bet Sāra saprata, ka ir par vēlu. Laika vairs nebija. Stacijas telpu piepildīja vilciena riteņu troksnis, tiem ber��oties pret aprūsēju�ajām sliedēm, ta�u Sāra to pārkliedza, vēl bei�dzamo reizi uzsaukdama vīram:

-��� Es mīlu tevi! D�ered! viņa kliedza. D�ē-ē-ēred!

Pēdējā mirklī Sāra atrāva roku atpakaļ un aizvēlās prom no perona malas. Vērodams vilcienu apstājamies, Rafertijs soli atkā�pās un pasmaidīja.

Kad vilciens apstājās, Klēra skrēja uz tā durvīm.

-��� Nāc! viņa uzsauca Rafertijam.

-Nē.

-��� Ko tu teici? Mums jābēg!

-��� Nē, iekams neredzē�u līķi.

-��� Iekams neredzēsi� Oskar, tā ir mūsu iespēja. Nāc ejam!

-��� Lai vilciens brauc! Ir kas svarīgāks.

-Tu esi apmāts! Mēs varam�

-��� Ej, ja gribi. Es palik�u. Negrasos atstāt �o darbu pusdarītu.

Kad atskanēja signāls un durvis aizvērās, Klēra nedro�iem so�ļiem piegāja pie Rafertija.

-�� Tiklīdz tu būsi pārliecinājies, mēs iesim prom. Labi? viņa teica.

Rafertijs neatbildējis piegāja pie perona malas. Vilciens lēni at�stāja staciju. Paliecies uz priek�u, viņ� nopētīja sliedes, bet redzē�ja vienīgi asinis, ko bija atstājusi D�ereda brūce plecā.

Vilciens varēja aizstumt viņu otrpus� Rafertijs nepaguva to iz�domāt līdz galam.

-��� Tu viņu nogalināji! Sāra iekliedzās, mezdamās viņam vir�sū. Ierocis izkrita, un Rafertijs no trieciena vēlās pāri perona ma�lai, pieķēries Sāras jakai. Rafertijs nogāzās uz sliedēm, un Sāra uzkrita viņam virsū. Glu�i vai prātu zaudējusi no dusmām, viņa pielēca kājās un, sagrābusi Rafertiju aiz matiem, iebelza viņam pa seju ar celi.

-���� Psihopātiskais mēsls! viņa kliedza. Ko tu no sevis iedomā�jies?

Rafertija atbilde bija sitiens ar plaukstas virspusi Sārai pa vai�gu, un viņa kā nopļauta nogāzās zemē. Pacēlis roku, lai sistu vēl�reiz, Rafertijs par vēlu pamanīja D�ereda dūri.

-�� Neaiztiec! Manu! Sievu! D�ereds nodimdināja, un viņa sa��ņaugtā dūre ietriecās Rafertija �oklī. Sāra, pametusi skatienu sā�ņus, ieraudzīja zem perona seguma pārkares �auru iedobi. Bla�kus sliedēm bija izveidojusies neliela sekla sprauga tā bija izglābusi vīram dzīvību.

D�ereds ar veselo roku iesita Rafertijam pa vēderu. Pēc tam pa seju. Un atkal pa vēderu. Viņ� atriebās Rafertijam par katru pār�dzīvoto trauksmaino stundu, par katru izmisuma pilno brīdi, par katru baiļu mirkli. Viņ� sagrāba Rafertiju aiz krekla apkakles un ielūkojās tā sadauzītajā sejā. Atskanēja �āviens. D�ereds sabruka uz sliedēm.

Sāra ieraudzīja vīram no muguras sūcamies asinis. Viņa ap�cirtās. Klēra stāvēja uz perona ar Rafertija pistoli rokās.

-�� D�ered! Sāra iekliedzās, nomezdamās zemē pie vīra.

-�� Oskar, vai viss kārtībā? Klēra apjautājās.

Rafertijs pamāja, pūlēdamies atgūt elpu, un izņēma ieroci Klērai no rokām.

-��� D�ered, saki kaut ko! Sāra kliedza. Lūdzu, runā!

D�ereds neteica ne vārda. Sāra, noliekusies pār vīru, ar acs

kaktiņu ieraudzīja ādas makstī iebāzto pistoli, ko D�eredam bija iedevis Berovs. Viņa uzmanīgi tuvināja roku potītei, cerēdama, ka spēs nemanīta to pieņemt.

-�� Nevienam nekustēties! ieaurojās policists, skriedams pa pe�ronu un pavērsdams ieroci pret Rafertiju. Aiz viņa traucās Gafs.

Rafertijs notēmēja uz D�eredu un Sāru. Klēra pacēla Sāras pis�toli un rīkojās tāpat kā draugs.

-�� Ļaujiet mums iet, citādi no�au�u abus! Rafertijs, stāvēdams uz sliedēm, ieķērcās. Es zvēru!

-�� �is jautājums nav apsprie�ams, sacīja policists, mērķēdams uz Rafertiju un lēni virzīdamies pa peronu uz priek�u. Un jūsu situācijā izvirzīt prasības nav gudri.

-�� Jūs tā domājat? Rafertijs novilka. Jums ar to sīko knēveli par abiem ir viens ierocis, toties mums ir divi. Ja mēģināsiet sa��aut vienu no mums, otrs uzreiz piebeigs to laimīgo pārīti. Es teik�tu, ka mūsu situācija kopumā ir visai laba.

Gafs pamanīja, ka Sāra zem D�ereda pleca paslēpj nelielu pis�toli.

-��� Neklausieties viņā, asistents teica.

-��� Es nejokoju, Rafertijs brīdināja.

-�� Protams, izvēle ir jūsu rokās, Gafs stingri sacīja. Ja mēģi�nāsiet viņus aizskart, �is cilvēks jums abiem iz�ķaidīs smadze�nes. Sāks ar viņu un beigs ar jums.

Klēra izbijusies, tomēr negribēdama padoties, nenovērsa iero�ci no Sāras un D�ereda.

Gafs pagriezās pret policistu.

-��� Vai varēsiet trāpīt?

-��� Gan varē�u, policists atteica.

-��� Es jūs brīdinu. Nedzeniet ar mani velnu! Rafertijs drau�dēja. -Jums ir trīs sekundes laika. Viens�

Neviens nepakustējās.

-��� Divi�

Klusums.

-Tr�

-��� Viņas ierocis nav pielādēts! Sāra iekliedzās.

-��� Ko? Klēra apstulba.

-�� Tas ir tuk�s. Es izgāju no darba ar tuk�u pistoli.

-��� Viņa melo! Rafertijs �ņāca.

-��� Nē, nemeloju, Sāra skaļi sacīja. Man atļāva iziet, kad biju izņēmusi visas patronas.

Klēra paskatījās uz pistoli. Rokas viņai trīcēja.

-��� Klēra, bliez man virsū! Sāra uzsauca. Pistole nav pielā�dēta.

-�� Netici viņai, Klēra! Rafertijs auroja. Viņa melo!

Klērai sāka birt asaras, un viņa nolaida �aujamo. Gafs pasmī�nēja un vērsās pie Rafertija:

-��� Nu, kā tur bija viena pistole pret divām?

Rafertijs joprojām turēja pistoli pret Sāru, un policists tēmēja uz Rafertiju.

-��� Es neie�u cietumā! Rafertijs uzsauca.

-��� Patiesībā iesiet gan, Gafs atbildēja. Jūsu ziņā ir izlemt, vai dosieties turp policijas ma�īnā vai neatliekamās palīdzības busiņā.

-��� Muļķības! Rafertijs ņirdza. Es nolīg�u labākos advokā�tus pilsētā.

Sāra zināja, ka viņam ir taisnība viņ� nolīgs labākos advo�kātus, kādus vien par naudu var nolīgt. Un, kad tie uzzinās par cimdiem ar pirkstu nospiedumiem, tie varēs izvērsties. Viņa pa�lūkojās uz D�eredu, kur� noasiņoja viņai klēpī. Nē, Sāra sev tei�ca, nedrīkst pieļaut, ka Rafertijs paliek brīvībā.

-��� Jūs varat nolīgt, kuru advokātu vien vēlaties, teica Gafs.

-�� Jums tikai jānoliek ierocis. Kad jūs to izdarīsiet, jums būs daudz lielākas iespējas �o lietu izbeigt. Pamanot, ka saistījis Rafertija uzmanību, viņ� piebilda: Jūs ta�u zināt, ka man ir taisnība. Tāda rīcība būtu visprātīgākā.

-��� Tas nebūs vienkār�i, Rafertijs sacīja, noņēmis pirkstu no mēlītes, ta�u es dabū�u labākos advokātus un atstā�u jūs gri�bot! Es lik�u iemaksāt dro�ības naudu�

-�� Iemaksāt dro�ības naudu? Sāra neticīgi izgrūda. Tiesne�sis tev to neļaus. Jūs esat aukstasinīgi nogalinājis Konrādu�

-��� Es to neizdarīju! Rafertijs iebļāvās, atkal paceldams ieroci.

-��� Un neaizmirsti, ko tu izdarīji ar Eljotu, Kozlovu un Arnoldu.

-�� Viņa tikai mēģina jūs sadusmot, Gafs iejaucās.

-�� Nemēģinu vis, Sāra sacīja, joprojām slēpdama D�ereda pis�toli. Vīrs elpoja aizvien smagāk. Laika vairs nebija. Tiklīdz ķer�simies tev klāt, tu vairs saules gaismu neredzēsi.

-��� Tā, nu man ir skaidrs, Rafertijs novilka. Tu gribi mani satracināt, lai mēģinu tevi no�aut. Un, tiklīdz es pakustē�os, tas kruķis ielaidīs man lodi pierē. Viņ� papurināja galvu. Es izie��u no �ejienes pats savām kājām, piezvanī�u vienam cilvēkam, kā likumā atļauts, un �onakt gulē�u pats savā gultā.

-�� Tas tev neizdosies, Sāra pacēla balsi. Viņa juta, ka D�ereda augums sāk drebēt. Tu nemū�am vairs negulēsi savā gultā.

-�� Sāra, klusē! Gafs uzsauca.

-��� Par �ādiem nodarījumiem draud nāvessods! Sāra kliedza.

-�� Tev piespriedīs nāvessodu.

-�� Ardievu, Sāra! Rafertijs teica un nolaida ieroci. Mūsu pa�zī�anās bija īsa, tomēr patīkama.

Pieiedams pie perona malas, Rafertijs pacēla roku un sniedza ieroci policistam, kur� noliecās, lai to paņemtu. Ta�u Rafertijs, no�spiedis mēlīti, ie�āva viņam vēderā un pagriezās pret Sāru.

Sāra ar plūsto�u, strauju kustību izvilka pistoli un iz�āva. Rafertijā cita pēc citas ieurbās trīs lodes. Divas krūtīs, viena plecā. Viņ� streipuļodams kāpās atpakaļ, un Sāra iz�āva ceturto reizi. Tad vēlreiz. Un vēlreiz. Septīto reizi nospiedusi mēlīti, viņa dzir�dēja tikai klik�ķi. Klik! Klik! Klikl Rafertijs mirkli pazvārojās un tad, aizķēries aiz sliedes, nokrita atmuguriski, smagi atsizdamies pret zemi. Tikai tad Sāra beidzot ievilka elpu. Draudi, izmisums, bailes un �ausmas tas viss beidzot bija pagājis.

D�ereds klusi ievaidējās. Sāra nometa �aujamo un saņēma viņa galvu rokās. Lūk, iemesls, kādēļ viņa tā rīkojās.

-��� Izsauciet neatliekamo palīdzību! viņa sauca. Lūdzu!

Acis miegdams, D�ereds atguva samaņu un palūkojās Sārā.

-�� Vai mēs uzvarējām? viņ� izdvesa.

Sārai acīs sariesās asaras.

-�� Tev sacensība vien prātā.

-�� Atbildi!

Prātā uzplaiksnīja Konrāds. Viņa ie�ņukstējās.

-�� Jā, mēs uzvarējām.

-��� Labi, D�ereds no�ukstēja.

-��� Kā jūties? Sāra jautāja.

-�� Nezinu. Es nejūtu kājas.

-�� Apgabala prokurors jūs tūdaļ pieņems, misis Teita, pavēs�tīja Monegana sekretāre.

Sāra kā pa miglu devās uz durvīm.

Monegans sēdēja, uzlicis plaukstas uz galda, un drūmi rau�dzījās Sārai pretī.

-�� Sēdieties! viņ� teica. Ķersimies uzreiz vērsim pie ragiem! Jūsu vakardienas rīcība bija nelietderīga, egocentriska, godkārīga varas izrādī�ana. Kaut ko tādu savos septiņpadsmit prokurora darba gados nebiju pieredzējis.

. Es varu paskaidrot.

-�� Paskaidrot? Monegans �ņāca. Jūsu dēļ gāja bojā viens no maniem vīriem. Konrāds ir miris!

-�� Ser, es gribēju�

-��� Tas nav svarīgi. Mani neinteresē, ko jūs gribējāt. Mani uz�trauc vienīgi fakts, ka viņa vairs nav. Un tas, ka viņ� gāja bojā idiotiska iemesla pēc kāda egocentriska jauniņā bija sadomā�jusi izstrādāt pati savu cirka triku.

-��� Bet apstākļi�

-��� Es negribu neko dzirdēt par apstākļiem! Es zinu, ka jums ar vīru draudēja briesmas. Ja jūs būtu man paziņojusi par �o nepatī�kamo situāciju, mēs izstrādātu saprātīgu risinājumu. Toties tagad

man jātiek galā ar �īs pilsētas reportieru varzu, kuri visi kā viens pra�ņā, kā gan es varu nezināt, kas norisinās manis vadītajā ie�stādē. Vai jūs apjēdzat, kādās sprukās esat mani iedzinusi? Ak nē! Vai tad jums ir laiks par to raizēties? Jūs esat spējīga domāt vienīgi par sevi. Jūs nerēķinājāties nedz ar mūsu iestādi, nedz ar mani, nedz ar savu padomdevēju Konrādu, kur� jums acīmredzot bija pie vienas vietas.

Sāra uz�āvās kājās un cirta dūri uz Monegana galda.

-��� Nerunājiet tā! Konrāds bija mans draugs! Kad jūs gribējāt mani triekt pie velna, viņ� kāda man nezināma iemesla pēc paņē�ma mani zem sava spārna. Viņ� man uzticēja savu dzīvību! Jūs varat mani saukāt par stulbu, nepieredzēju�u un nekompetentu iesācēju, bet nekad, nekad nesakiet, ka Konrāds man neko nenozī�mēja! Tikai viņa dēļ es esmu �ajā iestādē.

-��� Varbūt jums vajadzētu saprast mājienu un apsvērt iespēju aiziet no �ā darba.

-�� Ticiet man, es visu pagāju�o nakti par to domāju. Aiziet bū�tu visvieglāk. Es ar lielāko prieku sakravātu mantiņas, izsoļotu pa durvīm un mazgātu rokas nevainībā. No acīm prom, no sirds ārā! Pēc �ādiem notikumiem es varētu, ne aci nepamirk�ķinot, at�teikties no juristes darba uz visiem laikiem. Bet to gan es jums teik��u ar Konrādā piemiņu es tā neizrīko�os. Viņ� ir pelnījis daudz labāku attieksmi. Tomēr, ik dienas ieejot kabinetā, mani vajās at�miņas. Katru dienu. Man ar to būs jāsadzīvo līdz pat mū�a bei�gām. Tomēr ik minūte būs tā vērta, jo �is cilvēks ir pelnījis sava darba turpinājumu.

Monegans, ļaudams Sārai nomierināties, atzvēlās krēslā un sa�krustoja rokas uz krūtīm.

-�� Teita, es ceru, ka savs sprediķis jums nāca par labu. Tagad pienācis laiks uzklausīt mani. Pirmkārt, mani neaizkustina jūsu gaudulīgās psiholoģiskās sekas. �eit mēs neizmēģinām nekādu psihoterapijas programmu, te ir prokuratūra, un es, nolādēts, es�mu prokurors! Vai tas ir skaidrs? Mani neinteresē, ka jūs izglābā�ties, izglābāt vīru un atklājāt noziedznieku bandu. Man pat vien�alga ir tas, ka abu ievainoto policistu veselības stāvoklis ir stabils.

Gribat zināt, kāpēc? Tāpēc, ka mans darbinieks ir miris! Viss! Cau�ri! Tas ir pietiekams iemesls, lai izlidinātu jūs uz ielas.

-�� Ja gribat mani atlaist, dariet to. Bet pati es prom neie�u.

-�� Teita, piesvempieties no krēsla un aizvācieties no �ā kabine�ta! Es negribu jūs redzēt, es negribu par jums neko zināt, un vie�nīgais, ko es vēl jums pateik�u, ir tas, ka vietējo ziņu reportieri uzodu�i jūsu stāstu un jūs to pavēstīsiet kopā ar pilsētas mēru.

-��� Par ko jūs runājat?

-�� To jūs darīsiet �ajā pēcpusdienā. Jums veicies, ka mēra cilvē�ki nolēmu�i izspiest no �ā gadījuma visu sulu. Mērs man zvanīja vakarvakarā, tiklīdz tas nāca atklātībā. Prokurore riskē ar dzīvī�bu un pārkāpj noteikumus, lai glābtu savu vīru advokātu! Labā�ku virsrakstu pat gribēdams neizdomāsi! Tāpēc brauciet uz slim�nīcu un vingrinieties smaidīt. Mērs tur būs pusdienlaikā. Pēc viņa domām, ņujorkie�i par �o notikumu būs stāvā sajūsmā.

-�� Es nepiedalī�os politiķa fotosesijā pie D�ereda gultas.

-��� Nē, jūs piedalīsieties gan! Monegans atcirta. Vai gribat zināt kāpēc? Tāpēc, ka es tā lieku. Esmu priek�nieks, un jūs mani klausīsiet.

-��� Bet tas nav�

-�� Teita, man nav svarīgas jūsu domas. Es nevēlos riskēt ar ie�stādes labo slavu. Jūs smaidīsiet platu smaidu līdz ausīm, jūs un mērs viens otram spiedīsiet roku, un, cerams, viņ� jums pateik�sies, bud�eta samazinā�anas kampaņā aizbilzdams par jums. Pre�tējā gadījumā man vajadzēs pārskatīt atlai�amo darbinieku sa�rakstu, un jūsu asistents Gafs ir pirmais, par ko svārstos.

-�� Pasakiet mēram, ka esmu ar mieru.

-��� Esmu jau to pateicis. Monegans piecēlās un parādīja uz durvīm. Laipni lūdzam pilsētas politikā! viņ� piebilda. Un tagad ejiet.

Pie kabineta ap Gafa rakstāmgaldu bija sapulcēju�ies vairāki tiesas prāvu asistenti.

-�� Ja viņa patie�ām to izdarīja, viņa ir jukusi, ieminējās asis�tents ar brillēm raga ietvarā. Kā lai citādi sauc cilvēku, kur� mu�dina noziedznieku �aut uz sevi?

-��� Vai jūs, lūdzu, negribētu lasīties prom? Gafs pikti viņam noprasīja.

-�� Dzirdēju, ka viņa nav gribējusi atstāt Rafertijam iespēju pa�likt uz brīvām kājām, cits ieteicās. Tad piespiedusi viņu izda�rīt pirmo gājienu un nolaidusi �o no kātiem. Izklausās, ka viņai nudien ir iek�ā.

-��� Es savukārt dzirdēju, ka tie�i tāds bijis viņas plāns jau sāku�mā, iestarpināja asistents ar militāru frizūru. Visa �ī jezga pa�redzēta, lai novāktu Rafertiju.

-��� Nē, tā nebija! Sāra iejaucās, pienākusi klāt. Tas bija emo�ciju diktēts pēdējā brī�a lēmums bez jebkāda loģiska pamatojuma. Es baidījos, ka vīrs nomirs man uz rokām, tāpēc gribēju atriebties, ne mirkli nekavējoties.

Apjuku�ie darbinieki stāvēja kā sastingu�i.

Sāra pavērās uz Gafu un tad uz asistentiem.

-�� Ejiet prom un lieciet mūs mierā!

Asistenti izklīda, un Gafs iegāja Sārai līdzi kabinetā.

-��� Vai jūs atlaida? viņ� iejautājās, pamanījis, ka viņa kravā portfeli.

-�� Nē, Sāra attrauca. Mani pārcēla uz zemāku elles loku,man jāpiedalās fotosesijā ar pilsētas mēru.

-�� Jūs smejaties?

-�� Man smiekli nenāk. Monegans mani izrāja par Konrādu un līdzekļu �ķie�anu, turpretī mērs ir apjautis �ā stāsta publicitātes potenciālu. Patiesībā jau fotogrāfijās galvenais būs D�ereds, jo mē�ram vajadzīga glīta slimnīcas gulta, ko apkampt.

-��� Kā D�eredam ar veselību?

-��� Fiziskajā ziņā iet uz labo pusi. Lode par mata tiesu gājusi garām mugurkaulam, tomēr skārusi plau�u. Viņam pat bija para�lizētas kājas, ta�u ārsti teica, ka tas ir no �oka un to izraisījis �ā�viens mugurā. Emocionālajā ziņā tas ir cits jautājums.

-��� Vai viņ� jau izlēmis, ko iesāks ar darbu?

-��� Nebija nemaz jālemj. Tomass Veins pats personiski viņam piezvanīja un palūdza aiziet. Tas preteklis pat nepagaidīja.. kad D�eredu izrakstīs no slimnīcas.

-��� Es nesaprotu. Kāpēc viņam bija jāaiziet? Vai tad viņ� neva�rēja�

-�� Gaf, lai mūs abus glābtu, D�ereds man izpauda konfidenci�ālu informāciju par klientu. Turklāt abi klienti gāja bojā. Prokura�tūrai tā ir gandrīz vai laba reklāma, turpretim advokātu birojam "Veins un Portnojs" tas ir murgs. Ikviens firmas klients nu ir pār�bijies, ka viņa noslēpumi nav dro�ībā.

-��� Kā D�ereds to uzņēma?

-��� Vēl par agru spriest. Uzzinājis par atlai�anu, viņ� sākumā bija satriekts, ta�u, domāju, patlaban jau ir aptvēris, ka tas ir lik�tenis, no kura nebija lemts izvairīties. Turklāt darbavieta, kas ne�var pagaidīt pat nedēļu, lai darbinieks atkopjas, nav tā vērta, lai ar to saistītos ari turpmāk.

-�� To secinājāt jūs vai viņ�?

-�� Pērngad es, �ogad pienākusi D�ereda kārta.

-��� Jauki, Gafs klusi novilka. Tad jau vismaz viens labums no tā visa ir.

Tie�i to Sāra vēlējās dzirdēt. Līdz �im viņa no �ā temata vairī�jās, ta�u bija pienācis laiks izrunāties.

-Gaf�

-��� Mēs nedrīkstējām to darīt, Sāra. Mēs uzkrāvām sev pārāk daudz.

-��� Vai tu patie�ām tā domā? Vai tu tie�ām domā, ka mēs neap�zinājāmies briesmas?

-��� Bet Konrāds�

-��� Konrāds tās apzinājās vislabāk. Vai atceries, ko viņ� sacīja?

-��� Protams, atceros. Pēc �āda iznākuma es to nekad neaizmir�sī�u. Mēs ierosinājām sūtīt policistu, bet viņ� uzstāja, ka tas jāda�ra pa�iem, jo tikai tā varam būt dro�i, ka mūsu noslēpums nenāks gaismā. Sliktākais ir tas, ka�

-�� Vieglāk no tā nepaliek, Sāra sacīja.

-��� Vieglāk nepaliek, Gafs piekrita. Sāra bija trāpījusi naglai uz galvas. Tāpat kā savulaik Konrāds. Man patie�ām �ēl, ka tev uzvelta �ī nasta.

-�� Gan es to nastu pastiep�u. Esmu to pelnījusi. Es vienīgi gri�bu, lai tu�

-�� Neraizējies, es pārdzīvo�u. Mēs abi tūlīt būsim spiesti ierak�ties darbu kalnos jāierosina lietas, jārunā ar reportieriem, jārak�sta sacerējumi�

-��� Kādi sacerējumi?

-�� Nu, ja es gribu iestāties juridiskajā augstskolā, man būs jā�raksta visai cie�ami sacerējumi.

Sāra pasmaidīja.

-�� Tu nudien grasies iestāties juridiskajā augstskolā?

-��� Vai cilvēks ar tādu seju ir spējīgs melot? Gafs noprasīja, saspiedis vaigus ar rokām. Jau sen biju domājis studēt tieslie�tas, un �ie notikumi manu ieceri pasteidzināja.

-�� Tas ir lieliski, Gaf. Domāju, ka Konrāds par to ļoti priecātos.

-�� Protams, priecātos. Tad viņam būtu vēl viens māceklis, kam skalot smadzenes.

Sāra iespurcās. Gan viņi abi saņemsies.

-�� Runājot par mācekļiem. Vakar steigā piemirsu pateikties tev par visu, ko esi darījis manā labā. Ja nebūtu tevis�

-�� Tu nebūtu to lietu nozagusi? Nebūtu pārdzīvojusi tās �aus�mas? Tev nebūtu ne dīvāna, ne prokurora palīga �etona?

-��� Es runāju nopietni, Aleksandr.

-��� Ak vai! Trauksme! Esmu nosaukts vārdā! Esmu nosaukts vārdā! Gaidāma nopietna kursa maiņa!

-�� Plēs jokus, cik tīk! Es patie�ām augstu vērtēju tavu rīcību. Tu nespiedi mani to lietu paņemt, es to pati pievācu, lai sev palīdzē�tu. Tā kā ne es, ne tu nevarējām zināt, ka Viktors mūs izmanto, visa atbildība gulstas uz mani.

-�� Jauki. Tikai tev nevajag�

-�� Lūdzu, ļauj man pabeigt! Sāra viņu pārtrauca. Es apso�lu, ka nekļū�u jūtelīga un sentimentāla. No brī�a, kad ienācu �ajā namā, tu biji mans� amigo. Un, tā kā esmu cilvēks, kas reti ar kādu satuvinās, tu man nozīmē apbrīnojami daudz. Lai kā�das nelaimes mums uzbruka, tu alla� biji gatavs nākt talkā un ik reizi�

-��� Sākas salkanī-ī-ība! Gafs iedziedājās.

-��� Pietiks komplimentu. Paldies par visu!

-����������� Nav par ko. Es ceru, ka mūsu nākamais piedzīvojums būs mazliet rāmāks. Mēs varam izmeklēt reliģiska rituāla masveida slepkavību vai kaut ko tikpat miermīlīgu.

-Jā, ceri vien, ka mums tā laimēsies.

-��� Protams, Gafs attrauca. Ja runājam par laimi, ar jums vē�las runāt Ādams Flems.

-�� Kas ir Ādams Flems?

-��� Disciplīnas komisijas priek�sēdētājs. Pirms neilga brī�a bei�dzās sapulce, kurā sprieda par Viktoru.

-�� Patie�ām? Un kāds ir lēmums?

-��� Pajautājiet viņam pati!

-�� Gaf! Pasaki man!

-��� Esmu kluss kā kaps! Ja gribi zināt, aprunājies ar viņu. Sep�tiņsimt se�desmit otrais kabinets.

-�� Lai notiek! Sāra izmeta, dodamās uz durvīm. Es ļoti ce�ru, ka tās nebūs sliktas ziņas.

-��� Kā jūs teicāt? Apsūdzība izvirzīta netiks? Sāra neizpratnē vaicāja, stāvēdama pie Flema galda.

-�� Tie�i tā es teicu, Flems, plecīgs vīrietis ar gurdām acīm un izteiktu Bostonas akcentu, bija nesatricināms. Komisija lēma, ka apsūdzības izvirzī�anai trūkst pierādījumu.

-�� Trūkst pierādījumu? Ja tie�ām bija par maz pierādījumu, kā�pēc viņu uz laiku atstādināja no amata? Viktors rīkojās jau no pir�mā brī�a, tas ta�u ir acīmredzams. Viņ� lūdza, lai lietu izsniedz viņam, un pēc tam gādāja, lai tā nonāk manās rokās.

-�� Lūgt, lai kādam izsniedz lietu, nav pretlikumīgi. Un, cik man zināms, ari uzlipināt zīmīti ar savu vārdu uz mapes nav aizliegts ar likumu.

-��� Bet Donigere ta�u var apliecināt, ka�

-��� Donigere neko nezina. Mēs viņu iztaujājām līdz trijiem no rīta un neuzzinājām nenieka. Lai kur Viktors būtu iepinies, viņ� pazinis vienīgi Rafertiju un Kozlovu, un tie abi vairs nav diez cik runīgi liecinieki. Tas ir pierādījumu trūkuma jautājums. Kamēr ko�misijas rīcībā nav pietiekamu pierādījumu, tā nolēma, ka nebūtu ieteicams apdraudēt vispārējo iestādes noskaņojumu, izvirzot ne�pamatotu apsūdzību.

-�� Noskaņojumu? Kāds tam sakars ar noskaņojumu?

-��� Vistie�ākais, Flems atteica. Viktors �ajā iestādē ir viens no apgabala prokurora palīgiem, kuru ciena visvairāk, daļēji �īs institūcijas seja. Ja gribat viņu nogāzt no �iem augstumiem, jums vispirms jāsarūpē pierādījumi pret viņu. Ja tādu nebūs, puse tiesībsargātāju iestā�u darbinieku brēks pēc jūsu asinīm.

-�� Tātad Viktoram netiks izvirzīta apsūdzība tāpēc, ka viņ� pa�gāju�ajā gadā ieguvis pirmo vietu popularitātes konkursā?

-�� Nē, viņam netiks izvirzīta apsūdzība tāpēc, ka jums nav pie�rādījumu.

-�� �ādi tādi pierādījumi man ir.

-��� Teita, jūs nevarēsiet ierosināt lietu pret viņu. Kamēr jūs to nevarēsiet, mums pirmajā vietā būs reālā situācija, nevis ētika. Priecājieties, ka �etrās lietās no piecām jūs esat uzvarējusi. Pie tā arī paliksim.

-�� Tā tomēr nav pareizi.

-��� Vai pareizi ir tas, kas notika ar Konrādu?

Sāra iekoda mēlē. Pie �ādiem vārdiem viņai būs jāpierod.

-�� Vai vēl kas?

-�� Mēs nolēmām jūs neatstādināt no amata uz laiku par to, ka kūdījāt Rafertiju uz jums �aut. Neuzskatiet komisijas reakciju par pa�saprotamu! Ja jūs nebūtu Rafertiju sakaitinājusi, iespējams, po�licists nebūtu sa�auts.

-��� Es neesmu teikusi, ka tas bija saprātīgs solis. Es tikai negri�bēju, lai viņ� kārtējo reizi izmanto sistēmas nepilnības savā labā.

-��� Un Donigeres pistole?

-��� Ko jūs par to gribat zināt? Sāra jautāja.

-�� Es �orīt biju pierādījumu telpā un pistolē atradu se�as lodes.

-�� Un tad?

-�� Jūs teicāt, ka tā nav pielādēta.

-��� Ko lai saku? Da�reiz blefs izdodas, citreiz ne. Jums jāpriecā�jas, ka mēs, pārējie, palikām dzīvi.

-�� Nē, jums jāpriecājas, ka komisija nosprieda to atstāt bez ie�vērības, Flems noteica. Ziniet, Konrāds bija arī mūsu draugs.

Sāra atskārta, ka arī tad, ja Gafs aizies studēt, viņa nepaliks viena.

-��� Paldies! viņa bilda.

-��� Nav vērts pateikties. Cik man gadījies dzirdēt, no jums iz�nāks lieliska prokurora palīdze.

-�� Tāds ir mans mērķis, Sāra atteica.

Pabeigusi sarunu ar Flemu, Sāra pa gaiteni devās uz Konrādā kabinetu. Bija pagājusi nepilna diennakts, kop� viņa tur bija ie�priek�ējo reizi, ta�u gaisā virmoja nebiju�as izjūtas. Dīvāns bija tajā pa�ā vietā, rakstāmgalds nevainojami sakopts, un nosūtā�mie dokumenti savā kastītē bija vairāk nekā saņemtie, ta�u �ķita, ka kaut kas ir aplam. Visas mēbeles bija savā vietā, ta�u telpa li�kās savādi tuk�a.

Sāra aizvēra acis un, domīgi ievilkusi nāsīs kabineta smar�u, iztēlojās Konrādā seju. Tas bija viegli vieglāk, nekā viņa bija do�mājusi. Skaidrs, ka ar laiku tā atmiņā izbālēs. Leniju Berovu Sārai palīdzēs atcerēties veca fotogrāfija, bet Konrādā fotogrāfijas vi�ņai nebija. Tāpēc viņa bija Konrādu uzzīmējusi.

Sāra piegāja pie dīvāna, atvēra portfeli, izņēma Konrādā ģī�metni un ilgi lūkojās tajā. īsu mirkli viņ� atkal stāvēja kabinetā, un Sāra dzirdēja viņu aurojam, strostējam, pamācām un kliedzam. Sāra bija pūlējusies visu vakaru, līdz iznākums viņu apmierinā�ja, ta�u citādu attieksmi Konrāds nebija pelnījis. Viņa uzmanīgi novietoja zīmējumu uz spodrā galda. Vēlāk viņa to ierāmēs, bet pagaidām lai portrets stāv, kur tam jābūt.

-��� Ardievu! Sāra no�ukstēja un izgāja no kabineta.

Aizvērusi durvis, viņa pagriezās un izlasīja abus citātus, kas

bija piestiprināti pie blāvi caurspīdīgā stikla. Vergilija "Crimine ab uno disce omnes" "No viena nozieguma iepazīsti nāciju" un Artura �openhauera "Slava ir jāiegūst, godu nedrikst pazaudēt". Uzmanīgi, lai nesaplēstu papīru, viņa atlupināja ar līmlenti pie�līmētos citātus no durvīm un aizsoļoja prom pa gaiteni.

Piegājusi pie sava kabineta, Sāra uzreiz pielipināja abus citā�tus pie savām durvīm. Soli atkāpusies, viņa apbrīnoja jaunieve�dumu.

-��� Viņ� nemaz citādi nebūtu gribējis, ieminējās Gafs.

-��� Kādam tas bija jādara, Sāra atbildēja un, neiegājusi kabi�netā, devās atpakaļ pa gaiteni.

-��� Uz kurieni tagad iesi? Gafs vaicāja.

-�� Uz slimnīcu. Bet pirms tam gribu ar kādu satikties.

Kad lifts apstājās se�padsmitajā stāvā, Sāra izgāja no kabīnes un devās pa spo�i apgaismoto koridoru uz priek�u. Ievērojusi dār�gos paklājus un izsmalcinātos ciļņus un veidojumus, viņa prātā atzīmēja, ka cilvēks, kur� strādā valsts darbā, nevar atļauties �ā�du dzīvesveidu, ja vien nepiestrādā kur citur. Pie 1604. dzīvokļa viņa aizklāja durvju actiņu un piezvanīja.

-�� Kas tur ir? jautāja vīrie�a balss.

-�� Sāra Teita, prokurora palīdze atbildēja.

Durvis atvērās, un Viktors Sāru nopētīja ar tikko jau�amu smīnu.

-��� Priecājos jūs satikt, misis Teita! Kam par godu �is apciemo�jums?

-�� Atnācu pateikt, lai jūs kaut ko paturat prātā. Es zinu, ka jūs mani izmantojāt, Sāra bez aplinkiem iesāka. Un es to pierā�dī�u, lai cik ilgu laiku tas prasīs.

-�� Ko jūs pierādīsiet? Viktors vaicāja.

Viņa nelikās par jautājumu ne zinis.

-��� Komisija nav gatava izvirzīt apsūdzību, bet tas nenozīmē, ka tas nenotiks kaut kad nākotnē. Kad savu darbu bū�u pabei�gusi, īslaicīgā atstādinā�ana no amata izskatīsies pēc�

-�� Es neesmu atstādināts, Viktors viņu pārtrauca. Esmu ofi�ciālā atvaļinājumā. Ja jūs man izsakāt draudus, lieku jums pie sirds pagriezieties un ejiet prom, iekams neesmu iesniedzis sū�dzību par uzmāk�anos. Jūs varbūt iedomājaties, ka, atrisinājusi �o mezglu, esat prokurora palīdze ar pārdabiskām spējām, ta�u jums �ajā spēlē vēl daudz jāmācās. Un katram gadījumam piebil�dī�u, ka man nav paraduma likt jauniņajiem vergot.

-������������ Ja arī turpmāk paudīsiet �ādu attieksmi, Sāra brīdināja,

-��� es jūs iznīcinā�u ar visu jūsu augstprātību. Patiesību nebūs grūti izdibināt. Pat izcilākie apgabala prokurora palīgi nevar atļauties �ādus greznus dzīvokļus Aug�īstsaidā, ja vien tiem nav papildu ienākumu.

-�� Sāra, es jums snieg�u filozofijas mācībstundu par brīvu. Starp patiesību un faktu ir kāda netverama at�ķirība. Fakts ir objektīvi patiess, turpretī patiesībai ir jāpakļaujas faktam. Tātad, neatradusi faktus, jūs nemū�am nevarēsiet pierādīt patiesību. Vai saprotat, ko saku?

-��� Viktor, neatrisināmu noziegumu nav. Ja neatradī�u pierādī�jumus �ajā ziņā, atradī�u citā. Es nepado�os. Dariet, ko gribat, de�klamējiet, kādas vudū filozofijas pērles vien vēlaties, es nekad, nemū�am nerim�os. �ajā ziņā esmu nepatīkama. Sāra pagrie�zās un devās atpakaļ uz liftu. Lai jums patīkama atlikusī diena, riebekli! Turpmākās tādas nebūs.

Dodamās uz D�ereda palātu, Sāra iegāja pie medicīnas mā�sām un apjautājās, kā vīrs jūtas.

-��� Kopumā lieliski, atbildēja neliela auguma briļļaina māsi�ņa. Mazliet fiziskās terapijas, labi daudz mīlestības, un pēc da��ām nedēļām viņ� būs vesels. Viņ� kļūst mundrāks ik reizi, kad viņam pievēr� uzmanību.

-�� Viņ� gau�as, vai ne? Kad D�ereds saslimst, viņ� kļūst neiz�turams.

-��� Visi vīrie�i ir �īkstuļi. Medicīnas māsa pasmaidīja. �is gan nav tipisks eksemplārs, laikam visskaļākās gaudas pietaupī�jis jums.

-�� Tam es ticu! Sāra atsmēja un devās uz palātu. Viņa atstū�ma durvis vaļā un ieraudzīja D�eredu sē�am gultā. Kreisā roka karājās saitē, labā bija pievienota intravenozās baro�anas sistē�mai, ta�u sejā beidzot bija atgriezies sārtums. Kaut arī D�eredam bija piekodināts sevi neapgrūtināt, viņ� jau skribelēja piezīmes. Pamanījis durvīs Sāru, viņ� uzreiz pārtrauca rakstīt.

-��� Kā jūties? viņa apvaicājās.

-�� Tagad jau cie�ami.

-�� Un mugura?

-��� Par muguru neraizējies! D�ereds sacīja. Kā tu pārcietīsi Konrādā aizie�anu?

-�� Gan jau pamazām, viņa atteica. Kādu laikus tas prasīs, tomēr es tik�u galā.

Sāra ievēroja sāpjpilno, ba�īgo izteiksmi vīra sejā. �is viņam vēl arvien bija vārīgs jautājums, un, lai arī kā Sāra ārēji pūlējās saglabāt mundrumu, viņa saprata, ka nespēj vīru tādu redzēt. Vie�nā mirklī uzbrāzās ploso�s emociju vilnis, un, sakodusi zobus, Sāra juta, ka tas kāpj aug�up. Ne Konrādā. D�ereda dēļ.

-��� Man ļoti �ēl, ka ar viņu tā notika�

-�� Ne viņa dēļ, Sāra skaļi teica, notraususi asaras. Ne viņa dēļ�

D�ereds paliecās uz priek�u, izstiepdams intravenozās baro��anas caurulītes taisnas, un apskāva sievu. Pievilcis viņu sev klāt, D�ereds saprata, ka vairs nekad nelaidīs viņu vaļā.

-Sāra, es�

-��� Es zinu, viņa atsaucās, turēdamās pie vīra tikpat cie�i.

-��� Vienmēr esmu to zinājusi. Atbalstījusies pret vīra augumu, Sā�ra atguva savaldību. Iztaisnojusies viņa ievēroja uz naktsgaldiņa prāvu burku ar marinētajiem gurķiem.

-��� Redzu, ka esi dabūjis dāvanu no papus.

-�� Jā, nupat atnesa.

-��� Es biju domājusi uzdāvināt tev balonus, bet�

-�� Man nav vajadzīgi baloni. Man ir viss, kas man vajadzīgs, D�ereds viņu pārtrauca un, neļaudams Sārai turpināt, piebilda:

-�� Gadījumā, ja tevi māc �aubas, es nevienam neesmu stāstījis�

-�� Neuztraucies! �odien no rīta atrada vēl vienu kabeli, kas bija pievienots pie mūsu monitora. Tā Eljots visu uzzināja.

-�� Tātad tu atkal man uzticies?

-��� Mīlulīt, tu pats zini atbildi uz �o jautājumu, Sāra noteica.

-��� Es vienīgi no�ēloju, ka beigās mani pārņēma tādas bailes.

-�� Nē, jāatvainojas ir man. Ja es būtu uzticējies tev tikpat ļoti, cik tu man, es nemū�am nebūtu zvanījis Viktoram. Un ja es nebū�tu viņam piezvanījis�

-�� Tagad es atļau�os tevi pārtraukt, Sāra sacīja. Es vairs ne�gribu spriedelēt, "kā būtu, ja būtu". Svarīgākais, ka tu esi dro�ībā un mēs esam kopā, pārējo kaut kā pārcietīsim. Pastāsti, kas vēl tev jauns!

-�� Nekas sevi�ķs, viņ� atteica, pametis skatienu uz piezīmju grāmatiņu. Es mēģinu izspriest, ko turpmāk dzīvē darī�u.

-��� Rakstīdams piezīmju grāmatiņā? Tad nu gan dīvaini! Pie�zīmju grāmatiņas kavē rado�u domā�anu, apslāpē tēlainas do�mas.

-�� Man nav nekādu tēlainu domu. Es uzrakstīju to cilvēku sa�rakstu, kuriem savulaik esam izlīdzēju�i grūtā brīdī. Jācer, ka vis�maz kāds man spēs sagādāt darbu.

Viņ� pārskatīja sarakstu un, nomākts pagrūdis no sāņus, no�lādējās.

-�� Neticami! Atkal sākas viss no gala.

Sāra apsēdās uz gultas malas un saņēma viņa roku plaukstās.

-�� Gan viss nokārtosies.

-�� Glu�i kā atrakciju parka vilcieniņ�. Te aug�ā, te lejā. Te esam laimīgi, te bēdīgi. Tev ir darbs, bet tad uzreiz nav darba. Man pa�trāpās jauns klients, bet izrādās, ka viņ� ir psihopāts. Tu viņu no��auj, bet mani atlai� no darba.

Sāra iesmējās.

-�� Labi, ka vismaz neesi zaudējis humora izjūtu.

-�� Esmu ar mieru to mainīt pret darbu.

-�� Es tevi ļoti labi saprotu. Ta�u pēc visa pārdzīvotā man radu�sies pārliecība, ka �ajā dzīvē nekas nenotiek nejau�i. Ja es nebūtu izmesta no darba, es nebūtu kļuvusi par prokurora palīdzi. �is darbs ir manas karjeras lielākais sasniegums. Ja tu līdz �im neesi kļuvis par advokātu biroja partneri, tev tur nav lemts strādāt.

-�� Tev ir pilnīga taisnība. Tikai man nepatīk, ja manā vietā iz�lemj citi.

-�� Tas vairs neatkārtosies, dārgais. Viss pārējais ir mūsu ziņā. Tiklīdz te ienāks pilsētas mērs, lai fotografētos, tavs tālrunis būs pārkarsis no piedāvājumiem.

-�� Mērs nāk �urp? D�ereds gultā izslējās.

-��� Jā, tagad gan tu esi laimīgs. Sāra smējās. Tu būsi lielā �efa klēpja sunītis.

-��� Cikos viņ� te būs? D�ereds jautāja, ar rokām nogludinā�dams segas. Tad viņ� paņēma piezīmju grāmatiņu un pasmaidīja.

-�� Tas patie�ām var būt pavērsiens uz labo pusi.

Sāra papurināja galvu.

-�� Do�u tev nelielu padomu. Met pie malas oportūnismu un tēlo drosmīgu ievainoto varoni! Tas būs krietni vien pievilcīgāk.

Neatbildējis D�ereds pār�ķīra tīru lapu piezīmju grāmatu.

-�� Cik liela ietekme, tavuprāt, mēram īstenībā ir?

-�� Nē, tas ir kaut kas neticams! Sāra iesaucās. Vai tie�ām tu atkal gribi nonākt advokātu birojā? "Veins un Portnojs", lai cik presti�s ari būtu, izturējās pret tevi draņķīgi. Virsstundu bija pā�rāk daudz, padarīto neviens nenovērtēja, priek�niekus tu necieti ne acu galā un strādāji tikai lielās naudas dēļ, kuru saņemtu, ja kļūtu par partneri. To tev solīja, ta�u izrādījās, ka tie ir tuk�i vārdi.

-�� Tie�i tādēļ es neinteresējos par advokātu birojiem.

-�� Tomēr ne? Sāra pārsteigta sastinga.

-Nē.

-��� Par ko tad tu interesējies? viņa pajautāja, saraukusi uzacis.

-��� Būtu labi, ja mērs paraustītu da�as aukliņas. Es prātoju, ka varētu izstaigāt prokuratūras ēku.

Sārai sejā iezagās skeptisks smīns.

-��� Ak tu viltnieks! Viņa skaļi iesmējās. Tad tāpēc tu tēloji bēdu sagrauztu neveiksminieku! Tu mēģināji izraisīt līdzjūtību, lai pēc tam apstulbinātu mani ar �o ideju.

-�� Nesaprotu, par ko tu runā, D�ereds smaidīdams attrauca.

-��� Es ta�u zināju! Tu nekad nepadosies, vai ne? Cīnītājs līdz galam.

-��� Kas es par cīnītāju? Gribu tikai normālu darbu, kas sniedz gandarījumu. Tev savs darbs patīk. Vai tad diviem prokurora pa�līgiem ģimenē nav vietas?

-�� Diviem prokurora palīgiem vietas ir diezgan tikai ne �ajā ģimenē.

-�� Kāpēc tā? D�ereds jautāja. Tev skau�?

-�� Protams, neskau�.

-��� Kas tad par vainu? Tu nervozē? Tev sametās bail? Ba�ījies, ka nebūsi vairs uzmanības centrā?

-�� Paklau, mīlulīt, tu nevarētu novērst no manis uzmanību pat tad, ja, ģērbies futbolista maskā un tērpā, brauktu man virsū ar tanku.

-��� Vai tu pati aptver, cik daudz freidismu iekļāvi vienā pa�ā teikumā?

-���� Nemaini sarunas tematu! Es vairs neesmu stumjama un grūstāma kā vēl nesen, Sāra noteica un paķēra pulti, ar ko varē�ja vadīt D�ereda gultas mehānismu. Ja būsi pret mani nejauks, es tevi samīcī�u kopā ar tavu saliekamo gultu tik ātri, ka māsiņas pat nedzirdēs tevi iepīkstamies.

-�� Tu domā, ka man palika bail?

Sāra piespieda podziņu uz pults, un D�ereda gulta pamazām sāka atgādināt burtu 'V".

-��� Labi, labi, tu neesi stumjama un grūstāma. Es ņemu savus vārdus atpakaļ. Bet tas nenozīmē, ka es nevaru strādāt prokura�tūrā.

-�� Es neteicu, ka nevari. Ja patie�ām esi izlēmis iestāties darbā prokuratūrā, es tev ceļā nestā�os.

D�ereds neticīgi pavērās sievā.

-�� Tu man ceļā nestāsies?

-�� Man jau ir viss, ko es gribu. Mums abiem bija.

-�� Tu mani mīlēsi arī tad, kad bū�u prokurora palīgs? D�e�reds tincināja sievu.

-��� Protams.

-��� Un tu mani mīlēsi pat tad, ja atgriezī�os advokatūrā?

-�� Protams.

-�� Tad jau es jebkurā gadījumā bū�u uzvarējis.

-��� Uzvara nav svarīgākais.

-�� Zinu. Es tikai gribu pārliecināties, ka esam atpakaļ vecajās sliedēs.

Sāra pievirzījās vīram tuvāk un uzspieda vieglu skūpstu vi�ņam uz pieres.

-�� D�ered, pat �ie notikumi nebija mūs novirzīju�i no tām slie�dēm.

Uzlikusi roku D�eredam uz skausta, Sāra ielūkojās viņam acīs. Viņa ieraudzīja vīru tādu, kādu bija to iemīlējusi. Tādu viņa to redzēs mū�am.

-��� Mums par laimi, �is tas dzīvē ir nemainīgs.

Tajā mirklī pie durvīm klusi pieklauvēja. Vīrietis melnā div�rindu pogu aizdares uzvalkā pabāza galvu un apjautājās:

-�� Mister Lin�? Es esmu Ri�ards Rūbins, mēra palīgs. Vai drīk�stu ieiet?

-��� Protams! D�ereds atsaucās, pārlaizdams plaukstu matiem.

Rūbins, nesdams tuk�u stikla vāzi, taisnā ceļā piegāja pie D�e-

reda naktsgaldiņa, pabāza marinēto gurķu burku zem gultas, ie�lidināja D�ereda rokas pulksteni atvilktnē un iestumdīja viņa saskricelētās piezīmju lapas atkritumu grozā. Novietojis vāzi uz galdiņa, viņ� paskaidroja:

-�� Mērs atnesīs ziedus, piegāja pie loga un atvēra �alūzijas. Palāta pielija ar �ilbino�u saules gaismu.

-�� Viņ� palika gaitenī kopā ar ziņu reportieriem. Mēs gribam, lai pirmajā kadrā ir redzams, kā mērs ieiet jūsu palātā.

-��� Kāds spontānums! Sāra sacīja.

Rūbins nelikās to dzirdam, piegāja pie D�ereda gultas un rū�pīgi sabāza palaga malas zem matra�a. Pabeidzis viņ� pāris soļu atkāpās un pārlaida skatienu palātai. Tad pievērsās Sārai un D�eredam.

-��� Vai jūs abi esat gatavi?

D�ereds pagriezās pret sievu un pasmaidīja.

-��� Kāds es izskatos?

-��� Neskuvies un izvārtījies pa gultu, bet izskaties labi. Un es?

-�� Izvārgusi, ar maisiņiem zem acīm. Tu atgādini apgarotu filmzvaigzni.

-�� Ideāli! Sāra noteica un, saņemdama D�ereda roku, pamāja Rūbinam. Sauc viņus iek�ā, mazais! Kopā mēs esam neuzva�rami.

Breds Melcers

ATBILDES TRIECIENS

Redaktore Silvija Silīte Korektore Ligita Smilga Operatore Ilona Smirnova Maketētāja Helēna Daņilova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"",

LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130.

Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pasūt. Nr. 25213024.

B. Melcers

Me 375 Atbildes trieciens/ No angļu vai. tulk. Uldis �ēns.

-���� R., "Apgāds "Kontinents"", 2005. 411 lpp.

Sāra Teita, Manhetenas apgabala prokurora palīdze, sarūpē sev krimināllietu, cerēdama, ka tā būs viņas karjeras pamatak�mens. Viņa ir gudra, sīksta un pārliecināta, ka vainīgo izdosies saukt pie atbildības� Bet tad pretējā puse nolīgst viņas vīru D�eredu, izcilu advokātu. Sāra nezina, ar kādiem noteikumiem D�eredam jāpanāk klienta attaisno�ana, ta�u ari viņai ir kas slēpjams. Uzsāku�i ne�ēlīgu cīņu gan tiesas zālē, gan mājās, abi drīz vien saprot ja viens uzvarēs, otrs ies bojā.

ISBN 9984-35-139-4

"Apgada "KONTINENTS"" interneta gramatnīca

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina ]ūs savās lappusēs!

Mūsu adrese interneta:

www.kontinents.lv

Informāciju par �o grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.

-�� Viņ� man parādīja fotogrāfijas, kurās mēs skūpstāmies. Tas

[1] "captain & tennile" septiņdesmitajos gados pazīstams popmūzikas duets, laulāts pāris. (�eit un turpmāk tulk. piez.)

[2] pēc fārenheita. aptuveni 13 grādi pēc Celsija.

[3] viljams mārsijs tvīds (1823-1873) amerikāņu politiķis, kas izzaga des�mitiem miljonu valsts naudas un nomira parādnieku cietumā.

[4] "zālainā paugura teorija" viena no d�ona kenedija noslepkavo�anas neoficiālajām versijām, pēc kuras liktenīgo �āvienu raidījis cilvēks, kas staveja uz netālā paugura.

[5] draugs, biedrs. (tulk. no sp.val.)

[6] tēli populārā amerikāņu seriālā "Es mīlu Lusiju". Latvijā uzņemta loka�lizēta versija ar nosaukumu "Sirdsmīļā Monika".