D�EINA ENA KORENCA

ATRADUMS

-������������� 1

-��� Nav prātīgi ielaisties emocionālās attiecībās ar klien�tu, - Vesta Brigsa sacīja.

-��� Es neesmu ielaidusies attiecībās ar Maku Istonu. - Kei- dija atspieda telefona klausuli pret plecu un novilka vis�pirms vienu augstpapē�u kurpi, tad otru. - Ne jau tādā vei�dā, kā tu domā. Es viņu tikai konsultēju. Man �ķiet, ka es to jau skaidri pateicu.

Līnijas otrā galā iestājās īss, lakonisks klusums. Keidija klusi nopūtās un atslīga uz dīvāna. Telefons bija zvanījis jau tajā brīdī, kad viņa pirms mirkļa ienāca pa durvīm. Viņa bija steig�us metusies pacelt klausuli, ja nu zvanītājs būtu viņas Sapņu Vīrietis.

Tomēr tas nebija Maks Istons. Zvanītāja bija viņas vec�tēva māsa.

-��� Kad tu par viņu runā, tavā balsī jau�as kaut kas īpa�s, - Vesta iebilda. Katra viņas teiktā vārda galā karājās noso�dījuma lāstekas. - Man rodas iespaids, ka viņ� tevi intere�sē personiskā ziņā.

- Es viņu pazīstu tikai pēc balss telefona klausulē.

Ta�u kāda tā bija balss! Ikreiz, to dzirdot, katru Keidi�jas nervu galiņu pārņēma apzināta satraukuma trīsas. Vi�ņas dzīvā iztēle paveica visu pārējo, no tuk�a gaisa izpū��ot nepārprotami erotiskas fantāzijas.

Tā bija balss, kuras �ukstus Keidija jau bija sākusi sa�klausīt sapņos, tomēr viņa neredzēja iemeslu, kāpēc par to stāstīt savai stingrajai vectēva māsai. Vesta Brigsa nebija ro�mantiķe.

Keidija izņēma vienu sudraba auskaru un nolika to uz stiklotā kafijas galdiņa virsmas. Dro�i vien nebūtu labi stās�tīt Vestai, ka papildus balsij telefona klausulē īstons kļu�vis arī par bie�u elektroniskā pasta vēstuļu autoru. Viņ�, kā �ķita, ar prieku meklēja internetā da�ādu informāciju, kas saistīta ar mākslas pasauli, un nosūtīja to Keidijai. Kei�dija būtu gatava apzvērēt, ka pēdējā laikā viņ�, izmanto�jot datoru, sācis ar viņu flirtēt.

Visas viņa atsūtītās elektroniskā pasta vēstulītes Keidi�ja bija saglabājusi īpa�ā sadaļā ar nosaukumu "Sapņu Vī�rietis". Viņa bija ieradusi ik rītu pārbaudīt, vai īstons nak�ti atsūtījis kādu ziņu. Viņa gan negribēja savus jaunos ieradumus nosaukt par apsēstību, tomēr apzinājās, ka da�i cilvēki to varētu uztvert kā piespiedu darbību.

Protams, ja kāds vispār spētu saprast apsēstību, tad tā noteikti būtu Vesta, Keidija nodomāja. Viņa palūkojās uz ģimenes fotogrāfijām, kas bija izkārtotas pie vienas sienas. Viņas skatiens apstājās pie sievietes ar tum�iem matiem un mīklainām acīm. �ī fotogrāfija bija uzņemta apmēram pirms piecdesmit gadiem, kad viņas vectēva māsai bijis ap trīsdesmit, neilgi pēc tam, kad viņa nodibinājusi galeriju "Chatelaine". Viņas tēlam piemita kaut kāda attālinātība un atsve�inātība. Vesta izskatījās tā, it kā uzklausītu tikai vi�ņai vien dzirdamu sarunu, tādu sarunu, kas norisinājusies tālā pagātnē.

Cik nu visiem bija zināms, vienīgā, kas Vestai jebkad rū�pējusi, bija galerija "Chatelaine". Viņas dzīvē nebija atlicis vietas ne mīlestībai, ne laulībai, ne bērniem. Piecus gadu desmitus viņa bija vienpersoniski kontrolējusi pa�as radī�tā uzņēmuma likteni. Ar neatslābsto�u izlēmību, prasmi un tālredzību viņa bija virzījusi savu galeriju līdz tās tagadē�jam cieņas pilnajam stāvoklim mākslas pasaulē. Tomēr pat viņas mū�a garumā izkoptā tieksme pēc noslēgtības vairs nespēja noslēpt viņas pieaugo�ās ekscentriskās izdarības.

Daudzi bija pārliecināti, ka Keidija ir stipri līdzīga Ves�tai. Pēdējā laikā arī Keidija pati bija sākusi uztraukties par �ādu iespēju.

Taisnība jau bija, ka, par spīti Vestas skarbajai personī�bai, Keidija alla� bija izjutusi dziju pieķer�anos viņai. Ne jau tāpēc vien, ka vecā tante bija Keidijai iemācījusi itin vi�su, ko pati zināja par mākslas un antīkajiem priek�metiem. Vārdos neizsakāmā sapratne starp abām sievietēm sakņo�jās dziļāk. Pat bērns būdama, Keidija zem aizsargājo�ā sal�tuma slāņiem, ko Vesta lietoja glu�i kā neredzamu apval�ku, bija nojautusi dziļi apslēptas sāpes.

-��� īstons ir labs klients, - Keidija apgalvoja, cenzdamās ielikt �ajos vārdos pārliecību. - Vēl vairāk - man tie�ām pa�tīk �is darba aspekts.

-����������� Nozudu�o un nozagto mākslas un antīko priek�metu meklē�ana? - Vesta apklusa. - �ķiet, es saprotu, kāpēc tev tas varētu patikt. Tu alla� esi bijusi piedzīvojumu kārāka nekā Silvija.

-��� Tie�i tāpēc Silvija daudz vairāk atbilst galerijas "Cha�telaine" vadītājas postenim, nekā es to jebkad spētu, - Kei�dija �igli atsaucās. - Viņa dedzīgi alkst dabūt vadītājas vietu.

-��� Un tu ne? - Izklausījās, ka Vesta ir samierinājusies.

-��� Nē. - Keidija iekārtojās ērtāk uz dīvāna. - Es jūtos ap�mierināta ar savu nelielo darbo�anos mākslas konsultāci�ju jomā. Es neesmu radīta, lai vadītu tādu lielu uzņēmu�mu kā "Chatelaine". Mēs abas to zinām.

-��� Tu kādu dienu varētu pārdomāt.

-���� Nēre. - Tas jau bija pierasts temats. Pla�i pārspriests jau pēc Keidijas �ķir�anās pirms trim gadiem.

Klausulē atkal iestājās klusums.

-���� Esi piesardzīga! - Vesta pēc brī�a sacīja. - Nepieļauj, lai tavs jaunais klients tevi pavedinātu.

-��� Pavedinātu? - Keidija aiz�ņaugtā balsī atkārtoja, nespē�dama noticēt tam, ko tikko dzirdējusi. Vesta nekad neru�nāja par seksu. - Es ta�u tev teicu, ka neesmu viņu pat sa�tikusi.

-��� Kad runa ir par mākslu, uz spēles bie�i tiek liktas lie�las naudas summas. Tu to zini tikpat labi kā es. Vīrietim, kuram nepiecie�amas tavas ekspertes spējas, lai pie �īs naudas tiktu, nevar uzticēties. Izskatās, ka Istona kungs tevi uzskata par noderīgu.

-��� Tāda ta�u ir manu mākslas konsultāciju jēga. Būt no�derīgai.

-��� Ir ļoti labi, ja klients tevi uzskata par noderīgu. Bet ne�pieļauj, lai tevi izmantotu! Tur ir tā at�ķirība.

-��� Augstā debess, tante Vesta, man ta�u ar to cilvēku nav nekāds kaislīgais romāns. - Diem�ēl, viņa klusībā piebilda.

-���� Nu labi, pietiks runāt par Maku īstonu. Es ta�u zva�nīju ne jau tādēļ vien, lai runātu par viņu, - Vesta sacīja.

-��� Labi.

-��� Es gribēju, lai tu zinātu, ka es �aubos, vai apvieno�a�nās ar Ostrija un Pousta galeriju būtu prātīga.

Dziļi atvieglota par temata maiņu, Keidija saslēja kājas aug�up uz dīvāna un pati atlaidās tā stūrī.

-��� Silvija man teica, tū esot minējusi, ka varētu atlikt bal�sojumu par apvieno�anās priek�likumu.

-��� Vēl neesmu pilnīgi izlēmusi, bet drīz to darī�u. - Ves�ta mirkli paklusēja. - Es tikai domāju, ka tev to vajadzētu zināt.

-���� Es vairs neesmu uzņēmuma padomes locekle, - Kei�dija viņai atgādināja. - Es nebalso�u.

-���� To es zinu. Tomēr domāju, ka tev arī turpmāk vaja�dzētu būt informētai.

-��� Silvijai nepatīk gaidīt, - Keidija piesardzīgi ierunājās.

-��� Es zinu. Viņa grib, lai apvieno�anās izdotos.

-��� Viņai ir skaidra vīzija par galerijas nākotni, tante Vesta.

-Jā.'

-Tā ir lieliska vīzija; tā padarīs galeriju "Chatelaine" par vēl nozīmīgāku mākslas pasaulē, nekā tā ir tagad. -Jā.

Vestas balsī bija kaut kas tāds, kas Keidijai lika noprast, ka tante zina vēl ko vairāk, tomēr viņa diezgan labi pazi�na Vestu, lai saprastu, ka nav nekādas jēgas prasīt jebkā�dus paskaidrojumus. Turklāt tā bija Silvijas rūpe.

-���� Vai tu �ovakar biji kaut kur izgājusi? - Vesta pajau�tāja.

Atkal jau temata maiņa. Interesanti.

-��� Es biju aizgājusi iepazīties ar Keneres kolekciju pirms rītdienas izsoles, - Keidija atbildēja.

-��� Ak jā, pareizi! Es atceros, ka tu par to minēji. Kā no�protu, tā būs pla�i apmeklēta. Mākslas pasaules haizivis jau gadiem ilgi riņķoja ap viņu, gaidīdami, līdz Anna Ke- nere nomirs. Viņas astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gad�simta dekoratīvās mākslas kolekcija ir viena no izcilākajām visā valstī.

-���� Nu, labā ziņa ir tā, ka Keneres kundzei izdevās pār�dzīvot vairākas no �īm haizivīm. Viņa nomira deviņdes�mit septiņu gadu vecumā.

-���� Jauki. Man Anna alla� patika. Tie�i no manis viņa pirms vairākiem gadiem nopirka da�us savus labākos ko�lekcijas eksemplārus.

-��� Jā, es zinu. Kad pārcēlos uz �ejieni, uz Santabarbaru, viņa mani nolīga par konsultanti. Man viņa patika.

�ovakar Annas Keneres savrupmāju Santabarbarā bija pildīju�i īsti maitēdāji, tikai tērpu�ies oficiālos apģērbos. Viņi bija ieradu�ies izpētīt �īs dāmas personiskos īpa�u�mus, kas tika gatavoti rītvakara izsolei. Annas mantinie�kus pavisam maz interesēja burvīgais angļu porcelāns, karaļa D�ord�a laika sudraba izstrādājumi, izsmalcināti sienu paneļi un mēbeles, ko viņa ieguvusi savas dzīves laikā. Viņi nepacietīgi gaidīja vienīgi to, kad radinieces pasaulīgos labumus varēs pārvērst naudā, cik ātri un ie�nesīgi vien iespējams. Saprotams, ka mākslas pasaules pārstāvji tikpat dedzīgi vēlējās viņiem palīdzēt �ā mērķa īsteno�anā.

Keidija lielāko daļu vakara bija pavadījusi, stāvot kādā ni�ā un vienā rokā turot neaizsāktu �ampanie�a pokālu. Vi�ņa bija vērojusi tirgotājus, konsultantus, muzeju pārziņus un privātos kolekcionārus lo�ņājam cauri glītajām telpām. Cilvēki bija laiku pa laikam apstāju�ies, lai izpētītu rūpīgi izkārtotos mākslas un antīkos priek�metus, kā ari lai ap�jautātos par to īstumu un vērtību. Izsoļu nama pārstāvji, arī tērpu�ies nopietnos melnbaltos apģērbos, bija smalkjū�tīgi stāvēju�i līdzās, lai sniegtu atbildes un padomus.

Tas viss bija norisinājies ļoti civilizēti un glu�i eleganti; ar atbilsto�u pieklusinātu svinīgumu, Keidija nodomāja. Tomēr viņa nespēja nomākt no sirds dziļumiem uzviļņo- ju�o melanholijas sajūtu. Viņai gan to vajadzētu zināt. �is rituāls bija tik pazīstams. Viņa pati bija uzaugusi mākslas pasaulē. Viņa labi apzinājās, ka, izsolot vērtīgu kolekciju, sentimentam vairs neatlika daudz vietas.

Bet �āvakara gatavo�anās process acīm redzami augsta līmeņa izsolei bija ar skumju pieskaņu. Viņai bija tiesības prātot, Keidija nodomāja. Anna Kenere viņai bijusi vairāk nekā kliente. Viņas bija kļuvu�as draudzenes.

-���� Un patīkami, ka da�u savu pēdējo mū�a gadu laikā Anna Kenere tika labi aprūpēta un viņai tika izdabāts pa�reizajā stilā, - Keidija noteica. - Manuprāt, viņai tas bija pa prātam.

-����������� Domāju gan, - Vesta sausi piebilda. - �aubos, vai viņi būtu �ēloju�i jebkādus līdzekļus, lai nodro�inātu iespēju tikt pie viņas kolekcijas.

-��� Nav vis �ēloju�i. Lielie izsoļu nami no Ņujorkas uz �e�jieni atsūtīja savus cilvēkus. Arī vietējie viņas dēļ iztērēja veselu bagātību. Viņa man stāstīja, ka īpa�ā uzmanība aiz�sākusies, kad viņai bijis tikai mazliet pāri astoņdesmit. Kur� gan varēja zināt, ka viņa nodzīvos tik ilgi?

Tāpat kā pret citiem bagātiem kolekcionāriem, pēdējos mū�a gados pret Annu Keneri gan tirgotāji, gan konsul�tanti, gan muzeju vadītāji bija izturēju�ies kā pret karalis�ku personu. Dzim�anas dienās izsoļu nami viņai sūtīja iz�smalcinātus ziedu pu�ķus. Nepārtraukti viņa tika aicināta piedalīties mākslas galeriju atklā�anas pasākumos un mu�zeju rīkotās pieņem�anās. Un reiz viņa pastāstīja Keidijai, ka viņas deju karte alla� bijusi aizpildīta.

Viņi visi bija gaidīju�i Annas nāvi augstā stilā, Keidija nodomāja, tomēr tā bija un palika tikai nāves gaidī�ana.

-��� Zini, kļūst vēls, - Vesta ieteicās. - Es nopeldē�os un tad ie�u gulēt. Arlabunakti, Keidij!

Te kaut kas īsti nebija kārtībā, Keidija nodomāja. �ī ne�bija Vestai raksturīga telefona saruna.

-��� Tante Vesta? -Jā?

-��� Vai kaut kas atgadījies?

-��� Kāpēc tu domā, ka kaut kas atgadījies? - Vesta mun�dri noprasīja.

Keidija saviebās.

-��� Tev nepavisam nav raksturīgi zvanīt, ja nav kāds ļoti īpa�s iemesls.

-��� Es jau izskaidroju iemeslus, kāpēc zvanīju. Gribēju te�vi brīdināt, lai neielaidies pārāk tuvās attiecībās ar Istonu, kā arī gribēju tev pateikt, ka �aubos par apvieno�anās ne�piecie�amību.

-��� Skaidrs.

Maks īstons un apvieno�anās nelikās attaisnojam tik vē�lu zvanī�anu, Keidija nodomāja. Tomēr, runājot par Vestu, nekad nevarēja zināt, kas viņai īsti padomā. Keidijai ienā�ca prātā, vai tante glu�i vienkār�i nejūtas vientuļa.

-��� Tante Vesta?

-��� Kas tad atkal?

-��� Es tevi mīlu.

Iestājās īss, pārsteiguma pilns klusums. Keidija sasprin�ga. Vesta neatzina jūtu izpausmes.

-���� Es ari tevi mīlu, Keidij, - Vesta atteica. �ie vārdi iz�klausījās stīvi un ierūsēju�i, it kā viņa tos būtu izvilkusi no dziļas pazemes.

Keidija bija tik pārsteigta, ka gandrīz nokrita no dīvāna.

-��� Mēs abas esam tik ļoti līdzīgas, - Vesta turpināja. - Bet es ceru, ka tavā dzīvē viss izvērtīsies citādi.

Keidija centās sakopot domas.

-��� Citādi?

-���� Es ceru, ka tu būsi laimīga, - Vesta neizsakāmi vien�kār�i noteica. - Arlabunakti, Keidij!

Klausulē atskanēja pīkstieni.

Keidija sēdēja ar klausuli rokā, līdz tajā sāka sadzirdēt dīvainas skaņas. Tad viņa nolika klausuli, piecēlās kājās, paņēma savas kurpes un gausi devās pa gaiteni uz guļam�istabu. Viņa atvilka rāvējslēdzēju vienkār�ajai kleitai ar ka- pu�os veida apkakli, ko bija uzvilkusi uz izstādi, viņa ap�ģērba melnas, pieguļo�as bikses un triko un basām kājām devās pa gaiteni uz dzīvojamo istabu. Viņa uzlika kādu Mocarta skaņdarbu un brīdi stāvēja domādama.

Tad viņa lēni izpildīja jogas vingrojumus, ko uzcītīgi bija darījusi jau kop� koled�as laikiem. Ne viens vien viņas pa�ziņa bija aizrādījis, ka viņa ar �iem vingrojumiem katru dienu ir glu�i kā apmāta. Bet Keidija bija pārliecināta, ka tie�i līganās, liegās kustības kopā ar dziļas elpo�anas pras�mi viņai palīdz kontrolēt organisma noslieci uz panikas lēkmēm.

�o noslieci viņa bija mantojusi no Vestas.

Keidija bija piesardzīga savās ikdienas gaitās, tomēr dro�ības dēļ viņa nelielā maisiņā pie atslēgu piekariņa tu�rēja zīdpapīrā ie�ūtu mazītiņu tabletīti. Viņai jau gadiem ilgi nebija nācies pie �is tabletītes ķerties, tomēr apziņa, ka tā ir pieejama, ja viņu kādreiz pārmāktu nepārvarams ner�vu uzbudinājums, sniedza zināmu dro�ības sajūtu. �ādas domas viņu pārņēma tajos nozīmīgajos brī�os, kad aizvē�rās lifta durvis vai tikko sakustējās taksometrs. Keidija to iztēlojās ikreiz, kad sēdēja lidma�īnā, kuras pacel�anās ti�ka novilcināta nebeidzami ilgi. Visbie�āk viņai tas ienāca prātā, kad viņu kāds centās pierunāt, lai nopeldas ezerā, okeānā vai jebkurā citā ūdenskrātuvē, kur viņa neko ne�spēja saskatīt dziļāk par ūdens virsmu.

Sare�ģījumi ar panikas lēkmēm viņai bija kopīgi ar Ves�tu, Keidija nodomāja un lēni izlieca ķermeni, tādējādi at�slābinādama spriedzi plecā. Viņa jau gadiem ilgi bija dzir�dējusi tamlīdzīgas piezīmes: tu esi tie�i tāda pati kā tava tante�

Tu līdzinies tantei� Tev piemīt tantes spējas pamanīt vērtīgus mākslas un antīkos priek�metus. Tomēr, kad runa bija par dzi�ļu ūdeni, Keidijas un Vestas uzskati bija pilnīgi pretēji.

Cik nu Keidijai bija zināms, viņas astoņdesmit se�us ga�dus vecā tante bija peldējusi gandrīz katru savas pieaugu��ā cilvēka dzīves dienu. Vestai patika ūdens. Savās mājās Sausalito, kas atradās pa�ā lī�a piekrastē, Kalifornijā, viņa uz terases bija likusi izbūvēt lielu peldbaseinu. It īpa�i viņai patika peldēties vienai nakts tumsā.

Keidijai ienāca prātā, ka viņa savus ikdienas jogas vingrojumus cen�as izpildīt tikpat stingri, kā Vesta veic sa- v ; vu ikvakara peldi.

Vēl kaut kas viņām abām bija kopīgs.

Reizēm Keidijai gribējās no izmisuma kliegt. Tomēr ne�varēja noliegt, ka salīdzinājumi ar tanti ikkatru gadu kļu�va arvien sāpīgāki. �īs paralēles viņu jau mazliet sāka bai�dīt. Kad pēc deviņām dienām bija pajukusi Keidijas bēdīgi slavenā laulība, viņa bija dzirdējusi klusas runas, ka viņa esot mantojusi arī Vestas nespēju uzturēt attiecības ar vī�rie�iem. Pēdējo trīs gadu laikā teikums: "Galu galā tu kļūsi tāda pati kā tante Vesta," - bija ieguvis pavisam jaunu no�zīmi.

Pat Keidijas vecāki, kas parasti bija rāmi iegrimu�i savā zinātniskajā karjerā, bija sāku�i ba�īties. Pēc Keidijas �ķir�anās viņi bija ieguvu�i kaitīgu ieradumu: pieklājīgi, bet arvien manāmāk sāku�i interesēties par Keidijas savie�sīgo dzīvi.

Pēc pēdējā vingrojuma Keidija atliecās un apsēdās ar sakrustotām kājām, raudzīdamās tumsā. Mocarta mūzikas skaņas ieskāva no visām pusēm, ievldamās arī viņas dvē�selē, aizklājot tos ēnainos plankumus, kurus, kā viņa zinā�ja no savas ilgās pieredzes, labāk atstāt neizpētītus.

Ģenētiskā pārmanto�ana bija nopietna, bet ne jau daba viena visu nosaka, Keidija pati sev atgādināja. Nozīme bi�ja arī pa�as izlēmībai. Viņa nebija klonētā Vesta Brigsa. Ja stipri centīsies, viņa nepieļaus, lai viņā attīstītos Vestas slik�tākās īpa�ības. Viņa nekļūs par patmīlīgu vienpati, kas sev apkārt sakopojusi redzamus pagātnes lieciniekus.

Sasodīts, ar visu Mocarta mūziku un jogu viņu vēl jo�projām nepamet �īs domas. Varbūt palīdzētu saldēta pica un glāze vīna.

�ovakar viņai patiesi bija nepiecie�ama atslēg�anās. Pats labākais būtu vēl viens aizraujo�s, neparasts konsultē�anas darbiņ�, kādus viņa bija sākusi saņemt no sava Sapņu Vī�rie�a. Pēdējo divu mēne�u laikā tādi biju�i trīs - visi intri�ģējo�i un katrs nākamais vēl interesantāks nekā iepriek�ē�jais.

Maks īstons bija Keidiju atradis ar interneta starpniecī�bu. Vienīgais, ko Keidija par viņu zināja pilnīgi noteikti, bija tas, ka īstons darbojas mazpazīstamā interneta kom�pānijā, ko viņ� nosaucis par "Atradumu". Ziņkārības dzī�ta, Keidija bija mēģinājusi ievākt ziņas par viņu un viņa firmu internetā, bet visi pierastie informācijas meklē�anas paņēmieni nebija devu�i nekādus rezultātus. Acīmredzot Maku īstonu nemēdza atrast. Viņ� bija tas, kas pats atrada savus klientus.

īstona kompānija piedāvāja informāciju par pazudu�iem, noklīdu�iem un nozagtiem mākslas priek�metiem. Cik nu

Keidija noprata, viņa klienti bija visda�ādākie privātie ko�lekcionāri, muzeji un galerijas. Tiem visiem bija divas kopī�gas iezīmes: viņi visi vēlējās, lai viņiem palīdzētu atrast un atgūt mākslas un antīkos priek�metus, un da�ādu iemeslu pēc ar savām raizēm nevēlējās griezties policijā.

īstons apkalpoja tikai tos klientus, kas ieradās ar atsauk�smēm. Savas pirmās telefona sarunas laikā viņ� bija pa�skaidrojis, ka par konsultantiem bie�i izmantojot speciālis�tus ar zinā�anām konkrētā jomā. Arī Keidija piederēja pie tādiem. Viņa pārzināja tā saucamās dekoratīvās mākslas pasauli - jomu, kur savijās izsmalcināts izskats un lietde�rīgums. Viņai patika pagātnes priek�meti un materiāli, kas gatavoti, domājot gan par skaistumu, gan to praktisku iz�manto�anu: apburo�i baroka laika sālstrauciņi, sudrabka�ļu radītas mirdzo�as septiņpadsmitā gadsimta tintnīcas, brīni�ķīgi apgleznoti sienu paneļi, ar roku darinātas mē�beles. Tie visi bija priek�meti, kas viņu valdzināja no ag�rākajiem gadsimtiem. Tīrās mākslas piekritēji varēja jūsmot par savu tēlotājmākslu, gleznām un skulptūrām, un tam�līdzīgām lietām. Keidiju saistīja māksla, kas radīta, lai tik�tu lietderīgi izmantota, māksla, kas apmierināja gan ikdie�nas vajadzības, gan dvēseli.

Aizvērusi acis, Keidija skatīja tēlu, kādu pati bija uzbū�rusi atbilsto�i īstona balsij. Kā jau vienmēr, �is uzburtais tēls atteicās turēties kopā. Dro�i vien tāpēc, ka neviens vī�rietis nespētu būt tik fantastiskas balss īpa�nieks, viņa no�domāja.

Ir ļoti labi, ja klients tevi uzskata par noderīgu. Bet nepie�ļauj, lai tevi izmantotu!

Ja vien skaidri nezinātu, Keidija nodomāja, viņai rastos aizdomas, ka tante runā no personiskās pieredzes. Bet tas nebija iespējams. Tanti Vestu neviens nemēdza izmantot.

Iezvanījās telefons, strauji izraujot Keidiju no pārdo�mām. Viņa mirkli vilcinājās, tad pielēca kājās un �ķērsoja tum�sarkano paklāju. Pastiepusi roku uz aparāta pusi, viņa apstājās un noklausījās otro un vēl tre�o signālu.

Viņas vecāki �obrīd atradās Anglijā, veikdami pētījumus saviem nākamajiem zinātniskajiem darbiem par mākslas vēsturi. Bet fakts, ka viņi atradās vairāku tūksto�u jūd�u attālumā, nenozīmēja, ka viņi �obrīd nevarētu piezvanīt, lai apjautātos par Keidijas garlaicīgo mīlas dzīvi.

�āda saruna viņai �ovakar patiesi nebija vajadzīga. Kat�rā ziņā ne jau nu pēc Vestas telefona zvana.

Telefons iezvanījās ceturto reizi. Keidija gan varēja ļaut, lai ziņa tiktu fiksēta automātiskajā atbildētājā.

Bet ja nu zvanītājs ir viņas Sapņu Vīrietis?

Izredzes, ka varētu būt �āda iespēja, bija satrieco�i mazas, ta�u pat tikko pieļaujamā varbūtība, ka zvanītājs ir īstons ar vēl vienu konsultē�anas darba piedāvājumu, pietiekami stimulēja, lai liktu Keidijai pacelt klausuli.

-��� Hallo!

-���� Ko jūs zināt par se�padsmitā gadsimta bruņām? - klausulē atskanēja Sapņu Vīrie�a jautājums.

Ak tu pasaulīti �ī balss aizķēra ikkatru viņas ķermeņa nervu galiņu. Savaldies, sieviete! Viņ� dro�i vien ir precējies. �ādas balss īpa�nieki ilgi nepaliek neprecēju�ies.

Vai varbūt viņ� ir divdesmit vai trīsdesmit gadus vecāks par tevi.

Nu un tad? Nobriedis prāts vīrietim bija laba īpa�ība.

-���� Dīvaini, ka jūs tā jautājat� - Keidija ierunājās, pūlē�damās padarīt savu balss toni lieti�ķu. Domās viņa aiz mu�guras saņēma īk�ķus dūrēs.

Nu labi, iero�i un bruņas gan nebija Keidijas iemīļotie dekoratīvās mākslas priek�meti. Tomēr pa�u nepiecie�amā�ko par tiem viņa zināja. Un, pats svarīgākais, viņa zināja, kam piezvanīt, lai steig�us noskaidrotu it visu pārējo. Vi�ņai bija sakari ar da�iem �īs valsts vislabākajiem muzejiem un galerijām.

-��� Manuprāt, mums vajadzētu satikties, lai apspriestu �o uzdevumu, - Sapņu Vīrietis sacīja. - �is gadījums ir maz�liet sare�ģīts.

Tā bija pirmā reize, kad viņ� pats ierosināja satikties aci pret aci.

Klau, nemaz nepriecājies tik ļoti! Tas ir tikai darbs.

-��� Jā, protams, - viņa atteica. - Kur jūs gribat satikties?

-��� Klientu darbavietā.

Keidija satvēra rokā pildspalvu.

-��� Kur tā atrodas?

-��� Lasvegasā, - Sapņu Vīrietis atbildēja. - "Militārajā pa�saulē". Tas ir mazs muzejs, kur izstādītas iero�u un bruņu reprodukcijas no viduslaikiem līdz mūsdienām. Viņi no�darbojas ar da�ādu suvenīru pārdo�anu.

-���� Reprodukcijas? - Keidija piesardzīgi atkārtoja. Viņas sākotnējais entuziasms tūlīt pat pagaisa. Ar dobju duno�ņu atgriezās realitāte. "Militārā pasaule" - izklausījās, ka tā ir nopluku�i lētu suvenīru bodīte. Keidijai bija savi pro�fesionālie standarti. Viņa nestrādāja tādu cilvēku labā, kuri vāca un pārdeva reprodukcijas.

No otras puses, �is ta�u bija Sapņu Vīrietis. Kaut arī Ves�ta bija Keidiju brīdinājusi, viņa bija apņēmusies strādāt "Atraduma" labā.

Reizēm nācās pazemināt savus standartus par vienu ie�daļu. Darbs paliek darbs.

-���� Kad jūs vēlaties, lai es ierastos Lasvegasā? - viņa pa�jautāja, turēdama pildspalvu rakstī�anas gatavībā virs bloknota.

-��� Cik drīz vien iespējams. Ko jūs teiktu par rītrītu?

Jā.

-���� Man jāpalūkojas savā kalendārā, - viņa viltīgi atbil�dēja. - Tomēr, cik atceros, �ķiet, ka rītdiena man ir brīva.

Un, pat ja nebūtu brīva, viņa atceltu jebkuru tik�anos, kas traucētu sastapties aci pret aci ar Sapņu Vīrieti.

2

Viņam aiz muguras pustumsā slējās viduslaiku karotā�ji, uz mū�īgiem laikiem sastingu�i ierindā ar saviem tērau�da vairogiem. Maka īstona seja bija tikpat neizdibināma kā jebkuram no stāviem, kas ar bruņucepuri galvā otrpus lo�ga sargāja biroja telpu. īstonam piemita kaut kas tāds, kas arī viņam lika izskatīties glu�i kā iekaltam laikā, Keidija nodomāja. Dro�i vien viņa nekustīguma dēļ. Nācās ieska�tīties vērīgi, lai �ajā pustumsā viņu vispār ieraudzītu. Ja vien datora ekrānā neatspoguļotos viņa sejas spēcīgie, de�dzīgie vaibsti un neatspīdētu viņa briļļu stikli, viņ� vispār �ķistu neredzams.

Viņa seja nav jauneklīga, Keidija nodomāja. Katrā ziņā nobriedusi. Ta�u ne pārāk nobriedusi. Trīsdesmit deviņus vai �etrdesmit gadus vecs; tas bija labs vecums. Interesants vecums. Vismaz Makam īstonam tas izskatījās interesants.

Dīvainākais bija tas, ka Keidija, kaut arī nekad nebija spējusi pat iztēloties, kāds īsti viņ� varētu izskatīties, jo abus bija saistīju�as vienīgi telefona sarunas, �obrīd, būda-

ma ar viņu aci pret aci, redzēja, ka Maks lieliski atbilst sa�vai balsij. Ņemsim kaut vai, piemēram, nopietnās brilles tum�ajos rāmjos. Pat miljons gadus prātojot par īstonu, ja viņai būtu lūgts uzzīmēt Maka portretu, kas pamatotos uz viņu telefona sarunām, Keidija nekad nebūtu iedomājusies pievienot �o iezīmi. Bet, kad viņ� pirms brī�a bija izņēmis brilles no kabatas un uzlicis uz deguna, Keidija nosprie�da, ka viņam tās lieliski piestāv.

- Mums ir fotogrāfija, - īstons ierunājās. - Tā atradās muzeja arhīvā.

"Muzejs" gan nebija tas vārds, Keidija nodomāja, ko vi�ņa būtu izmantojusi, lai runātu par "Militāro pasauli". Ko viņa te vispār darīja? Iepriek�ējā vakarā, uzklausot īstonu pa telefonu, viņa dro�i vien uz laiku bija zaudējusi pratu. Viņa lieliski jutās pieklusinātās galerijās, zinātniskās lite�ratūras bibliotēkās un cienījamu izsoļu namu piekrautās palīgtelpās. Tur viņa iejuka pūli kopā ar lietpratējiem un izglītotiem kolekcionāriem.

"Militārā pasaule" ar lētajiem iero�u un bruņu atdari�nājumiem no da�ādiem kariem ļoti līdzinājās vietai, kādu Keidija to bija iztēlojusies: nopluku�i. Bet varbūt �eit izpau�dās Keidijas personiskā neobjektivitāte. Bruņas viņai ne�kad nebija īpa�i patiku�as. Viņai tās simbolizēja it visu, kas vien cilvēku dabā bija brutāls un primitīvs. Keidijai alla� bija �ķitis dīvains fakts, ka pagātnes amatnieki �o bruņu izveidei un rotājumiem veltīju�i tik milzum lielu talantu un apbrīnojamu prasmi.

Kabinets, kurā viņi sēdēja, piederēja abiem "Militārās pasaules" īpa�niekiem - pārītim, vārdā No�s un Djūijs.

Viņi nervozi turējās nomaļus, vienīgo rakstāmgaldu atvē�lēju�i īstonam un viņa pārnēsājamam datoram.

Maks bija iekārtojies pie rakstāmgalda tā, it kā tas pie�derētu viņam. Keidijai radās iespaids, ka tāpat viņ� uzve�das jebkurā vietā, kur viņam kādu laiku jāuzkavējas. Tā prata uzvesties vienīgi viņ�, un viņ� pats to uztvēra kā pa�u par sevi saprotamu.

Keidija vēlējās, kaut spētu labāk saskatīt viņa acis, bet briļļu atspulgi tās apslēpa tikpat nepielūdzami, kā tērau�da bruņucepures apslēpa bruņās tērpto figūru sejas vaib�stus pie logiem.

Maks pastūma fotogrāfiju pāri apskrambātajam rak�stāmgaldam uz Keidijas pusi un pasniedzās, lai ieslēgtu mazo galda lampu. Neviļus aizrāvusies, Keidija vēroja, kā gaismas stars apspīd viņa lielo, spēcīgo roku. Uz tās, kā vi�ņa pamanīja, nebija laulības gredzena. Lai gan tāpēc vien, ka vīrietis nenēsāja laulības gredzenu, vēl nevarēja apgal�vot, ka viņ� nav precējies.

Keidija ar piepūli atrāva skatienu no viņa rokas un pievērsās fotogrāfijai. Tajā bija redzams zirgs un jātnieks, kas tērpies uzkrīto�i stilizētās bruņās, kuras izskatījās tā, it kā būtu paredzētas kādai videospēlei vai arī kāds māk�slinieks tās izfantazējis zinātniskās fantastikas romāna vā�ka ilustrācijai. Keidija �ajās bruņās pazina diezgan precī�zu, smalki izgreznotu renesanses laikā darinātu bruņu atveidojumu. Tik nepraktiska stila bruņas nekad nav biju��as paredzētas cīņai kaujas laukā. Tās bija radītas ar vienu vienīgu mērķi - likt to valkātājam labi izskatīties ceremo�nijās, svētkos un parādēs.

Pati fotogrāfija bija amatieruzņēmums. Blāvs un mig�lains. Tāds, ko būtu varējis nofotografēt kāds tūrists ar vienreizējās lieto�anas fotoaparātu.

Keidija pacēla galvu un cie�i palūkojās pustumsā uz to pusi, kur vajadzētu atrasties īstona sejai. Vienīgais, ko vi�ņa spēja saskatīt, bija sāniski pavērsts drūms �oklis un kal�snie vaigi zem augstiem, askētiskiem vaigu kauliem. Viņa sejā nemanīja nekā maiga un atklāta. Keidijai �ķita, ka īs�tons jau labi sen iemācījies negaidīt no pasaules necik daudz vairāk par to, ko pats spēj paņemt.

-��� Sprie�ot pēc bruņucepures un bruņuplāksnes, tas va�rētu būt piecpadsmitā gadsimta darinājums, - viņa sacīja. - Itālie�u stilā. - "Stilā" bija pieklājīgs veids, kā pateikt "at�darinājums".

-��� To es zinu, Brigsas jaunkundz, - īstons ar ledainu pa�cietību balsi sacīja. - Bet, ja ieskatās vērīgāk, aiz zirga� ē� pēcpuses var redzēt daļu cita eksponāta.

Keidija ieskatījās vērīgāk. Kā tad, ja palūkojās aiz pakaļ- darinātā zirga astes, varēja saskatīt miglainu stāvo�as figū�ras tēlu, kas ietērpts bagātīgi izrotātā tēraudā.

-��� Daļējas bruņas, - viņa nomurmināja. Vienmēr bija prā�tīgi atstāt uz klientu iespaidu, pat ja konkrētais darbs īpa��i neinteresēja. Svarīgi bija tas, ko pasacīja. - Se�padsmitā gadsimta Ziemeļitālijas bruņu meistaru stilā. Izskatās līdzī�gas tam ietērpam, kas bija paredzēts bruņinieku turnīriem. Tā laika bruņutērpi bie�i sastāvēja no du�iem papildus no�maināmu daļiņu, kas ļāva tērpu pārveidot atbilsto�i da�ā�dām vajadzībām. Apmēram kā mūsdienu instrumentu komplekts.

-��� Mūs īpa�i interesē bruņucepure, - Maks sacīja.

Keidija palūkojās uz to pusi. Sliktais apgaismojums ne�jāva to precīzi saskatīt.

-��� Kāpēc?

-��� Tā ir vienīgā bruņutērpa sastāvdaļa, kas tika nozagta.

Keidija pacēla galvu.

-��� Vai labākas fotogrāfijas nav?

Viens no abiem vīrie�iem, kas uzturējās pie rakstāmgal�da tālākā gala, tas, kur� sevi dēvēja par Djūiju, pievirzījās tuvāk.

-���� Mums vēl veicies, ka ir kaut �ī te, - viņ� kā atvaino�damies noteica.

Keidijai atlika vienīgi minēt, cik vecs varētu būt Djūijs. Viņa seja bija kā nolietota karte, kas varētu piederēt tiklab piecdesmit, kā septiņdesmit gadus vecam vīrietim. Viņ� bi�ja ģērbies militārā aizsargkrāsas formastērpā ar platu ādas siksnu, bet kājās viņam bija novalkāti zābaki. Viņa iesirmie, netīrie mati bija saņemti "zirgastē", ko saturēja gumija. Keidija nebūtu pārsteigta, uzzinot, ka viņ� uz darbu un mājup brauc ar ļoti lielu motociklu.

Bija grūti iztēloties, ka viņ� piederētu pie kompānijas "Atradums" tipiskajiem klientiem. Kā gan viņam un viņa partnerim bija izdevies sameklēt pavisam neatrodamo Maku īstonu? Un - pats svarīgākais - kāpēc Maks bija pie�kritis viņiem palīdzēt? Viņa kompānijas pakalpojumi �im pārītim neap�aubāmi bija pārāk dārgi. Vismaz Keidijas pa�kalpojumi tādi noteikti bija.

-���� Es gribēju nofotografēt piecpadsmitā gadsimta ekspo�zīciju, - Djūijs skaidroja. - Redziet, mēs tikko bijām beigu��i tās izstādī�anu. Tas varēja būt pirms kādiem diviem ga�diem, vai ne, No�?

Otrs vīrietis mundri pamāja.

-Tie�i tā.

No�s valkāja apspuru�u ādas vesti virs pabalēju�a au�duma krekla, kura acīm redzami raibā mū�a laikā tā pie�durknes pamazām noplēstas līdz pat pleciem - neap�au�bāmi tādēļ, lai labāk izrādītu tetovējumus, kas rotāja abas tuklās rokas. No viņa siksnas nokarājās smaga atslēgu ķē�de, kas izskatījās tā, ka varētu noderēt kādā bāra kautiņā arī par ieroci. Cirtainos matus, kuri jau bija sāku�i izkrist, apņēma sarkana apsaitē.

Abus vīrie�us vienoja kaut kas nenosakāms, un Keidija nojauta, ka No�s un Djūijs ir ne tikai biznesa partneri. Viņi bija partneri arī dzīvē.

Djūijs atkal pievērsās Keidijai.

-���� Es gribēju uzņemt fotogrāfiju mūsu albumam. Man veicās, ka nejau�i biju ietvēris kadrā arī daļu no otra eks�ponāta.

-���� Es nekad nebūtu domājis, ka �ī se�padsmitā gadsim�ta bruņutērpa cepure varētu būt īsta. - No�s paplēta rokas. - Kas gan to vispār varēja zināt?

Keidija noklepojās.

-��� Kā �ī bruņucepure nonāca� ē� muzeja kolekcijā?

-��� Es to atradu tūlīt pēc tam, kad mēs nopirkām "Militā�ro pasauli" no vecā Belforda. Viņ� to bija nobāzis nolikta�vā. Es to nospodrināju un pievienoju pārējam bruņutēr�pam. Tas �ķita saderam kopā, vai saprotat?

-�� Skaidrs. - Ar vienu pirkstu bungodama pa fotogrāfiju, Keidija apdomāja savas iespējas. Lai cik ļoti viņa vēlējās uzņemties vēl vienu uzdevumu sadarbībā ar kompāniju "Atradums", viņai bija jāpadomā arī par savas reputācijas saglabā�anu. Visam bija savas robe�as. Keidija nenodarbo�jās ar atdarinājumu meklē�anu.

Viņa slepus palūkojās pulkstenī. Ja viņa �etrdesmit pie�cu minū�u laikā dotos prom no "Militārās pasaules", vēl varētu paspēt uz lidma�īnu vienos. Ap vakariņu laiku vi�ņa jau būtu mājās.

Viņa atkal pagriezās pret īstonu. Tas, kā viņ� Keidiju vē�roja, lika noprast: Maks īstons pamanījis, ka viņa skatīju�sies pulkstenī. Viņa pie�ķīra sejai, kā pati cerēja, profesio�nālas intereses izteiksmi.

-��� Ko sacīja apdro�inā�anas firmas pārstāvji, kad jūs vi�ņus informējāt par zādzību?

No�s un Djūijs neomulīgi saskatījās.

Maks pat nepakustējās.

-��� Ar apdro�inā�anu ir nelieli sare�ģījumi.

Keidija nopūtās.

-��� Vārdu sakot, bruņucepure nebija apdro�ināta?

No�s kaut ko īgni norūca.

-���� Runājot par finansēm, pēdējā laikā mums nav klājies īpa�i spīdo�i. Mums ar Djūiju vajadzēja mazliet ietaupīt, vai saprotat? Tāpēc mums nācās atteikties no apdro�inā��anas.

-��� Un vispār - apdro�inā�anas firma nemaz nebūtu atlī�dzinājusi bruņucepures īsteno vērtību, - Djūijs strauji pie�bilda. - Kaut arī mēs saņemtu atlīdzību, tā būtu par atda�rinājumu, ne jau par oriģinālu, ņemot vērā, ka mēs pa�i nezinājām, ka tā ir īsta, ja jūs saprotat, ko es domāju.

-����������� Es negribu būt rupja, - Keidija smalkjūtīgi ierunājās, - bet kas jums liek domāt, ka �ī bruņucepure ir oriģināls se�padsmitā gadsimta darinājums?

Djūijs un No�s ar pavērtām mutēm neizpratnē blenza

uz vinu. /

-��� Jūs ta�u esat eksperte, - Djūijs beidzot sacīja. - Vai tad, paskatoties vien uz to, jums tas nav skaidrs?

Keidija centās būt pacietīga.

-��� �ī ir tikai fotogrāfija. Pēc tās ne es, ne arī jebkur� cits nevarētu noteikt, vai bruņucepure ir īsta vai ne.

No�s izskatījās satriekts.

-��� Bet Maks mums apgatvoja, ka jūs esot speciāliste.

-���� Senās bruņas �obrīd ir ļoti populāras, - Keidija pa�skaidroja. - Tās kā neprātīgi kolekcionē daudzi labi situēti biju�ie datorprogrammu jomas pārstāvji. �ķiet, viņiem tās atgādina visas tās zobenu un citu brīnumu pārpilnās vi�deofilmas un datorspēles, kuras viņi tik labprāt spēlēju�i. Cenas sakāpu�as neticami augstu. Diem�ēl antīkās bruņas ir diezgan viegli viltot. Uz kādu laiku jāaprok tērauda ga�bals zemē ar nelielu skābju saturu - un pavisam drīz būs iegūts senajām bruņām līdzīgs materiāls.

No�s sadusmojās.

-��� Vai jūs gribat teikt, ka mūsu bruņucepure ir viltojums?

-��� Es gribu teikt, ka tas ir pat ļoti iespējams. - Keidija no�plātīja rokas. - Kad runa ir par bruņām, pat eksperti bie�i kļūdās. Un viltojumu radī�anas biznesu glu�i par jaunu ne�nosauksim. Daudzi labākie antīko bruņu atdarinājumi iz�gatavoti deviņpadsmitajā gadsimtā. �obrīd �īs tērauda bru�ņas jau pārklāju�ās ar īstu vecuma apsūbējumu, un tās ir ļoti viegli sajaukt ar īstajām.

to

-��� Un tomēr es saku, ka mūsu bruņucepure ir ista, - No�s paziņoja.

Keidija uzmeta a�u, ieslīpu skatienu Makam. Viņ� tik�ko jau�ami papurināja galvu. Viņ� neiejaucās strīdā, ļau�dams Keidijai pa�ai tikt galā ar klientiem.

Pie�ķīrusi sejai savu vislabāko profesionālo izteiksmi, Keidija atkal pagriezās pret No�u un Djūiju.

-���� Kāpēc jūs esat pārliecināti, ka �ī bruņucepure ir īsta, ja it visi pārējie jūsu kolekcijas eksponāti ir atdarinājumi?

-��� Tas ir pavisam vienkār�i. - Djūijs triumfējot piesita pa�pē�us un izskatījās viltības pilns. - Tāpēc, ka to kāds no��iepa. '

-��� Kā, lūdzu?

-��� Tāpēc, ka to kāds nozaga, - viņ� centās izteikties smal�kāk. - Kādēļ lai riskētu zagt to sasodīto bruņucepuri, ja tā nebūtu īsta?

Keidija ar pirkstiem pabungoja pa fotogrāfiju.

-��� Cilvēki bie�i zog priek�metus, kam ir pavisam maza vērtība. Augstais Dievs, zaglis veikalā ar lielāko prieku pa�ķers kaut zobu pastas tūbiņu. Tas, kur� paņēmis bruņuce�puri, varbūt gribēja to novietot uz sava rakstāmgalda. Vai varbūt to nocēla kāds pusaudzis, lai palielītos draugiem.

-���� Kāpēc tad paņemta tikai bruņucepure? - Djūijs atsau�cās. - Kāpēc nepaņēma visu sasodīto bruņutērpu?

-��� Tas varētu radīt nelielas neērtības, jo jādabū laukā pa durvīm, - Keidija sausi noteica.

-���� Tas nemaz nav tik grūti izdarāms, - No�s iebilda. - Cilvēki uzskata, ka pilns bruņutērps ir patiesi smags, jo izskatās, ka tas svērtu tonnu, turklāt viņi filmās redzēju�i, kā bruņiniekus ar cel�anu uzbīda zirgos. Bet patiesībā tā tas nemaz nav.

-��� Viņam taisnība, - Djūijs piebilda. - Redziet, mūsdie�nu karavīrs pilnā ekipējumā ir apmēram tikpat smags kā piecpadsmitā gadsimta bruņinieks.

-���� Es saprotu, - Keidija teica. - Es negribēju sacīt, ka jūsu zaglis nebūtu spējis pacelt visu bruņutērpu, bet kāds dro�i vien pamanītu viņu kopā ar to izejam pa durvīm.

Djūijs pavīpsnāja.

-��� Tas puisis ta�u neizgāja pa muzeja durvīm darba lai�kā. Viņ� te ielauzās naktī. Viņ� būtu varējis paņemt līdzi duci bruņu eksponātu. Būtu mierīgi varējis aplaupīt mūs pa tīro. Bet vienīgais, ko viņ� no�iepa, bija tā bruņucepure.

Maks beidzot sakustējās. Viņ� pasēdās uz priek�u - ne pārāk tālu, bet pietiekami, lai pievērstu sev visu uzmanī�bu. Pāri pla�ajam rakstāmgaldam viņ� ieskatījās Keidijai acīs.

-�� Tā nav bijusi nejau�a ielau�anās, - viņ� ierunājās. - Tur darbojies profesionālis. Nostrādāts ļoti veikli. Gandrīz nemanāmi.

-��� Nemanāmi? Kā?

-��� Sasodīts! - No�s īgni norūca. - Mēs pat nespējām pār�liecināt pogainos, ka �eit notikusi ielau�anās. Tas maitas- gabals nav atstājis nekādas pēdas, tas nu ir skaidrs. Piedo�diet, ka tā runāju, kundze!

Kaut arī Keidija izjuta arvien lielāku nevēlē�anos ie�saistīties �ajā darījumā, viņā tomēr radās tikko jau�ama profesionāla interese.

-��� Kā to saprast?

Maks atspieda elkoņus pret krēsla roku balstiem un sa�āķēja kopā pirkstus.

-��� Djūijam un No�am te, "Militārajā pasaulē", ir kaut kas līdzīgs dro�ības sistēmai, - viņ� sacīja vēsā balsī. - Varbūt ne tik meistarīga kā, teiksim, kazino, bet ticiet man, tā to�mēr ir nopietnāka nekā tikai pāris atslēgu pie durvīm. No��am taisnība. Lai kur� bijis tas, kas �eit pagāju�ajā nedēļā ielauzies, viņ� zinājis, ko dara. Viņ� bijis tik prātīgs, lai atvienotu signalizāciju, kamēr atradās iek�ā, un tad, do�doties prom, to atkal pieslēdzis. Un vienīgais, ko viņ� paņēmis, ir tā viena bruņucepure.

Rieviņas ap Djūija acīip pārvērtās grumbās.

-Ja es nākamajā dienā nebūtu pamanījis, ka tās bruņu- cepures trūkst, mēs vēl joprojām nezinātu, ka esam aplau�pīti.

-��� Varbūt būtu labāk, ja jūs ar to ļautu nodarboties po�licijai, - Keidija ieteicās, cenzdamās rast praktisku un diplomātisku pieeju.

-��� Tikai ne tad, ja bruņucepure ir īsta. - Pāri savu pirk�stu galiem Maks ieskatījās Keidijai acīs. - Mēs abi zinām: ja bruņucepure ir īsta, tā nozudīs kādā privātā kolekcijā vai arī līdz ar dokumentiem un apstiprinājumiem uzradīsies kādā muzejā. Mēs nekad nespēsim pierādīt, ka tā ir "Mili�tārās pasaules" īpa�ums.

-��� Mans profesionālais viedoklis ir tāds, - Keidija sacīja, - diez vai pastāv lielas iespējas, ka bruņucepure varētu būt īsta.

-���� Bet ja nu ir? - Djūijs dedzīgi iesaucās. - Cik tad tā būtu vērta?

-��� Nu, to grūti pateikt, - Keidija vilcinājās.

-�� Jums to vajadzētu zināt, - No�s uzstāja. - Jūs esat spe�ciāliste. Tāpēc arī Maks jūs uzaicināja konsultēt.

Viņa uzlūkoja īstonu un bija gandrīz pārliecināta, ka viņa acīs pamanījusi acumirklīgu uzjautrinājumu. Viņa atsēdās uz krēsla un salika pirkstus glu�i tāpat kā Maka mīklainajā pozā.

-���� Ja bruņucepure patiesi ir kāda di�enā se�padsmitā gadsimta itāļu iero�u meistara darbs, - Keidija prātīgi ie�teicās, - tā varētu būt vērta pamatīgu naudas summu. Kā jau sacīju, �obrīd bruņutērpi ir īpa�i iecienīti kolekcionāru vidū.

-��� Cik liela ir "pamatīga naudas summa"? - No�s noel- sās. Viņa acīs zalgoja satraukums. - Varbūt pāris tūksto�u?

Djūijs pievirzījās tuvāk, lai labāk dzirdētu viņas atbildi.

Pētīdama viņu dedzības pilnās sejas, Keidija vilcinājās. Varbūt nemaz nebija prātīgi rosināt viņu fantāziju par pie�pe�u bagātību? No otras puses, viņa �eit atradās ekspertes konsultantes statusā. Viņai samaksās par to, ka viņa �odien kavējusi savu laiku. Un klients par savu naudu kaut ko bija pelnījis.

-��� Tāds labs, neparasts eksponāts kā �ī bruņucepure, pie�ņemot, ka tā ir īsta, izsolē noteikti varētu maksāt vairākus simtus tūksto�u dolāru.

-���� Vairākus simtus tūksto�u? - Djūijs atkārtoja. - Velns par stenderi! Piedodiet, kundze!

No�s pārsteigts blenza uz Keidiju. Viņ� izskatījās kā ap��ilbināts.

-����������� Mēs varētu nomaksāt hipotēku par "Militāro pa�au�li". Tad mums tā piederētu pilnīgi un pavisam. Mēs varē�tu to papla�ināt. Mūsu muzejs kļūtu par nozīmīgu vietu.

-��� Es uzsveru, ka tādu naudu varētu dabūt par īstu antī�kā bruņutērpa daļu, kas ir teicamā stāvoklī un kam ir ne�vainojams apstiprinājums, - Keidija a�i piebilda. - Starp citu, vai jums tāds ir?

No�s apjucis samirk�ķināja acis.

-Kas?

īstons paskaidroja:

-���� Apstiprinājums. Papīra gabals, kurā aprakstīta visa bruņucepures piederības vēsture, kā arī nosaukti eksperti, kuri to jau iepriek� atzinu�i par īstu. �is apstiprinājums tiek lietots kā pierādījums, lai pamatotu, ka mākslas darbs vai antikvārais retums ir oriģināls.

-��� Ā! - Djūijs atkal pievērsās Keidijai. - Vai gribat teikt, kaut kas līdzīgs izziņai?

-��� Jā, tie�i to es domāju, - Keidija atbildēja. - Dokumen�tācija ir būtiski svarīga. Vai jūs, piemēram, zināt, kam �ī bruņucepure piederējusi, pirms tā nokļuva "Militārajā pa�saulē"? Vai tā kādreiz izstādīta kādā muzejā? Vai tā bijusi privātā kolekcijā?

No�s apmulsis saskatījās ar Djūiju.

-��� Es varētu izskatīt da�us vecā Belforda pierakstus, to�mēr lielas cerības uz to neliktu. Viņ� pārāk nemēdza aiz�rauties ar grāmatvedību. Vai tu atceries, ka viņ� būtu ko stāstījis, kā ticis pie tās bruņucepures?

-���� Nē, - Djūijs skumji atsaucās. - Uz mū�a beigām ve�cais vīrs vairs sevi īsti nekontrolēja.

īstons pieskārās fotogrāfijai.

-���� �ī fotogrāfija noder par apstiprinājumu. Tas ir kon�krēts pierādījums, ka bruņucepure pieder "Militārajai pa�saulei".

-���� Tā varētu būt noderīga, - Keidija piekrita. - Bet vis�pirms mums jāatrod bruņucepure un jānosaka, vai tā ir īsta vai ne.

-����� Tur arī sākas jūsu darbs, - īstons klusi ierunājās. - Jums ir sakari. Ja tik vērtīga prece nozagta melnajam tir�gum, tad noteikti paklīdis kādas runas.

-��� Baumu izseko�ana prasa daudz laika, - Keidija viņam atgādināja. - Un nevarētu sacīt, ka mans laiks būtu lēts, īs- tona kungs.

Maks pirmo reizi pasmaidīja.

-��� To es zinu, Brigsas jaunkundze.

�is smaids lika Keidijas vēderam iekņudēties. Vai Maks ar viņu flirtēja?

Nevar būt. Kālab gan?

Viņa noklepojās.

-��� Var gadīties, ka es neko derīgu neatklāju.

-���� Es riskē�u. Mēs ar �o gadījumu nodarbosimies tāpat kā trīs iepriek�ējās reizēs. Es izmanto�u savu datorpro�grammu, lai uzmanītu, kas notiek interneta tirgos un iz�solēs. Jūs pārbaudīsiet savus avotus par citiem tirgiem. Pie�krītat?

-Nu�

Djūijs sagrozījās un iebāza roku bik�u aizmugurējā ka�batā.

-��� Ja gribat saņemt naudas iemaksu jau iepriek�, man te mazliet ir. - Viņ� izvilka apvalkātu maku, atvēra to un ner�vozi izņēma divas divdesmit dolāru banknotes. - Lūdzu, te būs. Cik daudz jūsu laika tas apmaksās?

Keidija bezpalīdzīgi raudzījās uz abām divdesmit dolāru banknotēm. Viņai nebija ne jausmas, kā pateikt Djūi- jam, ka �etrdesmit dolāri nesegtu pat pusstundu viņas laika.

-��� Nu� - viņa atkal iesāka.

-��� Pag, man arī mazliet ir! - No�s dedzīgi iesaucās. Viņ� sāka atpogāt savu kreklu, atklājot naudas jostu, kas bija ap�tīta ap viņa spalvaino vēderu. - Man te ir pāris simtu do�lāru, ko taupīju, lai samaksātu par savas ma�īnas remon�tu. Bet tas var pagaidīt. Cik naudas jums nepiecie�ams, Brigsas jaunkundz? Varbūt simts? Vai visa?

Pie visa vainīgs Maks īstons, Keidija nodomāja. Viņ� abiem vīriem bija pārdevis sapni, un viņi dro�i vien ga�diem ilgi nebija redzēju�i neko pat līdzīgu oriģinālam eks�ponātam. Keidija ielūkojās No�a un Djūija acīs un zināja, ka neviens no viņiem nekad mū�ā nav piedzīvojis īpa�i la�bus laikus. Iespēja, ka bruņucepure ir īsts se�padsmitā gad�simta bruņutērpa gabals, bija likusi uzdīgt cerības un sa�traukuma asnam tādā zemē, kas jau ilgi stāvējusi pamesta.

Keidija saprata, ka nu jau iekritusi slazdā.

-���� Es varētu �ur tur piezvanīt, - viņa negribīgi ieteicās. - Un pārbaudīt da�us savus avotus. Es noskaidro�u, vai pagāju�ās nedēļas laikā privāto kolekcionāru aprindās kāds ir kaut ko dzirdējis par īpa�u eksponātu apgrozību.

Djūija un No�a sejas atplauka smaidā.

Sasodīts! Kaut gan - nebija jau tā, ka �obrīd viņas dzī�vē norisinātos daudz kas cits, Keidija nodomāja. Viņa va�rētu atvēlēt pāris dienu, lai nodarbotos ar pazudu�ās bru- ņucepures pētī�anu. Ievācot informāciju, viņai vajadzēs būt īpa�i piesardzīgai. Ja kāds viņas kolēģis atklātu, ka viņa strādā tādas iestādes labā kā "Militārā pasaule", paietu vairāki gadi, līdz cilvēki beigtu par viņu smieties.

-���� Ziniet ko, es nedēju pastrādā�u, - Keidija sacīja, pa�dodamās nenovēr�amajam, un, ja līdz nākamajai ceturtdie�nai nebū�u atradusi nekādu pavedienu, beigsim ar to no�darboties, labi?

-���� Labi, - Djūijs atsaucās. - Paldies, Brigsas jaunkundzi Jau, tiklīdz jūs ieraudzīju, es sapratu, ka jūs esat īsta lēdi�ja. - Viņ� centās iebāzt abas divdesmit dolāru banknotes Keidijai saujā.

Viņa nezināja, kā lai Djūijam paskaidro, ka viņas sabied�rībā lēdijām nav pieņemts saņemt no sve�iem vīrie�iem divdesmit dolāru banknotes.

-��� Jūs neno�ēlosiet, - No�s laimīgs piebilda, pagrūzdams uz viņas pusi da�as saburzītas banknotes. - Maks apgal�vo, ka viņam par to bruņucepuri esot īpa�a sajūta, un viņ� gandrīz nekad nekjūdās. Mēs ar Djūiju kjūsim bagāti. Es to glu�i vienkār�i jūtu.

-��� Tad jau redzēsim. - Viņa viegli pastūma naudu atpa�kaļ uz abu vīrie�u pusi. - Paturiet savu naudu! - Pustum�sā viņa pavērsās uz to pusi, kur sēdēja Maks. - Maksu par manu darbu mēs precizēsim ar Istona kungu.

-���� Vai esat par to dro�a? - Djūijs vaicāja. - Mums ar No�u nav nekādu iebildumu jums samaksāt.

-��� Par to es ne�aubos.

Maks tikko jau�ami pasmīnēja. Viņa acīs spīdēja vēss apmierinājums.

:ts

-��� No�, jums ar Djūiju labāk būtu atgriezties muzeja tel�pās. Jums ir apmeklētāji. Mēs ar Briggas jaunkundzi preci�zēsim maksu par viņas darbu.

-��� Tev taisnība, Mak. - No�s uzsmaidīja Keidijai. - Bija patīkami ar jums iepazīties, kundze. Ar nepacietību pa�visam drīz gaidīsim no jums kādu ziņu.

Djūijs pamāja ar galvu.

-��� Lai jums jauks ceļojums atpakaļ uz Santabarbaru, Brig- sas jaunkundzi

-��� Pateicos, - Keidija nomurmināja.

Viņa nogaidīja, līdz abi vīrie�i bija nozudu�i pa kabine�ta durvīm. Tad viņa pagrfczās pret Maku.

-��� Vai jūs aptverat, ka tad, kad viss beigsies, jūsu pienā�kums būs informēt No�u un Djūiju, ka �ī bruņucepure viņus nekad tomēr nepadarīs bagātus? Es katrā ziņā negra�sos būt tā, kas pavēstītu sliktās ziņas, ka bruņucepure ir viltojums.

-��� Jūs parūpējieties par savu �ā uzdevuma daļu, Brigsas jaunkundzi Es tik�u galā ar saviem klientiem.

-��� Atliek vēl kaut kas.

-��� Kas? - Maks pajautāja.

-��� Es gribu, lai jūs personiski garantējat, ka nevienam ci�tam, kas pieder pie mākslas jomas, nestāstīsiet par �o darbu.

Tagad īstons atklāti uzjautrinājās.

-���� Vai uztraucaties par to, ko sacīs jūsu kolēģi, ja uzzi�nās, ka dzenat pēdas atdarinājumiem?

-��� Pavisam vaļsirdīgi runājot - jā.

Viņ� pieklusināja balsi līdz tādam tonim, kurā vibrēja izsmejo�a līdzjūtība.

-��� Neuztraucieties, Brigsas jaunkundzi Pie manis jūsu re�putācija ir dro�ībā.

Vai nu viņ� tī�ām pie�ķīra saviem vārdiem seksuālu pie�skaņu, vai arī Keidijas fantāzija kļuva nevaldāma. Bija laiks mainīt sarunas tematu.

-��� Vai drīkstu uzdot jums jautājumu? - viņa pavaicāja.

-��� Kāds tas būtu?

-���� Kāpēc jūs uzņēmāties �o darbu? Jūs man neiestāstī�siet, ka "Militārā pasaule" ir tipisks kompānijas "Atra�dums" klients.

-��� Djūijs un No�s ir seni manas ģimenes draugi. Viņi il�gu laiku dienēju�i mana tēva pakļautībā. Visu �o gadu lai�kā mēs esam uzturēju�i ar viņiem sakarus. Kad nozuda bruņucepure, viņi man lūdza, vai es nevarot kaut ko darīt �īs lietas labā.

-��� Skaidrs. - �is bija pirmais tikko jau�amais ieskats Ma�ka pagātnē. Tas lika Keidijai alkt uzzināt vēl kaut ko vai�rāk, bet viņa saprata, ka �obrīd turpinājums nesekos. - Jūs tikpat labi kā es zināt, ka �ī meklē�ana dro�i vien ir bezjē�dzīga. Kāpēc jūs izturaties tā, it kā zinātu, ka bruņucepure ir īsta? Kāpēc gan rosināt viņu cerības?

Maks paraustīja plecus.

-��� Kad No�s man piezvanīja un izstāstīja, kas atgadījies, mans pirmais pieņēmums bija tāds, ka �ī bruņucepure ir atdarinājums un ka to nav vērts meklēt. Tomēr es piekritu ierasties �eit un apskatīt notikuma vietu. Tagad es sliecos domāt, ka, nozogot tie�i to priek�metu, kāds ir labi apzi�nājies, ko dara. Ja viņ� būtu gribējis tikai jauku suvenīru, tad kāpēc nav ņēmis piecpadsmitā gadsimta bruņucepu- ri? Tā ir daudz greznāka.

Keidija bridi padomāja.

-��� Pieņemu, ka jūs jau piezvanījāt uz to firmu, kas izga�tavoja pārējās tērpa daļas, lai noskaidrotu, vai viņi gatavo�ju�i ari pazudu�o bruņucepuri.

-��� Jā. Tā ir sena firma, kas specializējas muzejam atbil�sto�u atdarinājumu izgatavo�anā. Man pavēstīja, ka viņi gan esot izgatavoju�i bruņutērpam atbilsto�u cepuri, bet ne jau to, kas redzama fotogrāfijā.

Keidija domīgi aplūkoja blāvo fotogrāfiju! Nebija nolie�dzams, ka bruņucepures formā jautās kaut kas tāds, kas ne�saderēja ar pārējām bruņutērpa detaļām.

-���� Ir daudzas citas firmas, kas specializējas atdarināju�mu izgatavo�anā, - Keidija viņam atgādināja. - �is varētu būt bruņutērps, kas savākts kopā no vairākiem at�ķirīgiem avotiem.

-��� Es piezvanīju uz visām pierastajām firmām. Nevienā no tām nav �ai bruņucepurei atbilsto�a modeļa. Nevienā no tām nevarēja nosaukt nevienu no konkurentiem, kas iz�gatavotu jebkādus līdzīgus modeļus.

-���� Man ir da�as grāmatas, kuras es varētu pārskatīt. Un es aprunā�os ar da�iem cilvēkiem. Man ir pāris draugu, kas vada bruņu un iero�u nodaļas divos lielākajos muzejos. Cen�tī�os kaut kā palīdzēt. - Viņa piecēlās kājās un paņēma savu somiņu. - Kā noprotu, nav jēgas stāstīt Djūijam un No�am, lai nelolo veltas cerības par cepures atgū�anu.

-��� �ķiet, ka ne. Kā redzat, viņi ir ka sajuku�i.

-��� Te ir Lasvegasa. Tur, no kurienes viņi nāk, tas ir acīm redzams. Bet es biju domājusi, ka jūs esat mazliet pragma�tiskāks, īstona kungs.

Viņ� piecēlās viegli un it kā laiski, atkal jau noslēpdams savu seju pustumsā.

-��� Es sekoju savai nojautai, Brigsas jaunkundz.

Keidija pie durvīm apstājās un pagriezās atpakaļ, lai bri�di viņu cie�i uzlūkotu.

-��� Vai tādai pa�ai nojautai, kādai sekojāt, kad pagāju�ajā mēnesī lūdzāt mani sameklēt to spāņu ūdens krūzi?

-Jā.

Tajā reizē viņa instinkti, kā izrādījās, bija nemaldīgi. Tā�pat kā abos pārējos gadījumos, kurus Keidija bija veikusi viņa uzdevumā. Mākslas pasaulē laba intuīcija tika atzīta un cienīta.

-������ Es centī�os kaut kā palīdzēt, - Keidija atkārtoja. - Tomēr neko nesolu. Vai sapratāt?

-���� Sapratu, Brigsas jaunkundz. - Viņ� apgāja ap galda galu. - Jūs jau zināt, kā ar mani sazināties. Zvaniet, tiklīdz būsiet atklājusi kaut ko vērā ņemamu.

Kaut kas Maka balsī, varbūt tikko jau�ama brīdinājuma pieskaņa, lika Keidijai strauji ielūkoties viņam sejā. Viņ� stāvēja �aurā gaismas strēlē. Pirmo reizi Keidija varēja kārtīgi apskatīt viņa acis. Tās bija miglas pelēkas.

Viņu jau atkal pārņēma satraukuma trīsas, liekot sacel�ties smalkajiem matiņiem uz skausta.

Viņa pamāja ar galvu, pagriezās un strauji izgāja no kabineta. Maks viņai sekoja un drīz viņu panāca, turpi�nādams iet līdzās.

-���� Es lik�u, lai Djūijs izsauc jums taksometru, ar ko no�kļūt lidostā, - viņ� sacīja.

-���� Vai jūs dzīvojat �eit, Lasvegasā? - Viņa centās runāt tā, lai �is jautājums izklausītos pavisam nevērīgs.

- Nē. Bet mana lidma�īna būs tikai vakarā. Es nosprie�du, ka izmanto�u �o laiku, lai izpētītu "Militārās pasaules" vecos ierakstus un materiālus. Nekad nevar zināt, kas var atklāties.

Un tas, Keidija nodomāja, ari ir viss, ko viņa no Maka uzzinās. Viņ� nedzīvoja Lasvegasā. Nu un tad? �ī informā�cija viņai neatklāja neko noderīgu.

Abi kopā viņi izgāja starp drūmajām nekustīgo un klu�sējo�o kareivju rindām, cauri vēsturei, kas atspoguļoja ka�ra tehnoloģiju tūksto� gadu garumā. Divpadsmitā gadsim�ta bruņukreklus nomainīja se�padsmitā gadsimta smagais metāls, kas savukārt pārgāja modernās ēras pazīstamajos aizsargkrāsas tērpos. Zobenus un �ķēpus nomainīja �au�jamiero�i. Tikko jau�ami mainījās cepuru forma. Parādījās nāvi neso�i augstākajai tehnoloģijai atbilsto�i mehānismi, kas rādīja bruņinieku iero�u mūsdienu versiju.

Mainījās vienīgi tehnoloģija, Keidija nodomāja. Mērķi palika tie pa�i.

Iero�i nebija viņas iemīļotākā dekoratīvās mākslas sa�stāvdaļa.

3

Tajā vakarā, nokļuvusi mājās, Keidija ielēja sev glāzi vī�na, apsēdās pie datora un atvēra Sapņu Vīrie�a failu. Viņa pārskatīja daļu no pēdējām vēstulēm, ko bija saņēmusi no Maka Istona, un tad īpa�i rūpīgi izlasīja vienu no tām.

Cienītā Brigsas jaunkundze!

Jūs esat eksperte, tomēr man jāatzīst, ka Jūs kļūdāties, apgal�vojot, ka pavaldonības laika stila būtiskais elements ir intelektu�āla pieeja formām. Protams, to virsma ir izsmalcināta, bet dzi�ļāk mīt spēcīgs, mutuļojo�s jutekliskums. Tā laika darbi izraisa vēlē�anos tos noglāstīt. Kaut arī -ko gan es zinu? Es nodarbo�jos tikai ar senu priek�metu meklē�anu. Es tos nepēlu�

Var jau būt, ka atsauces par mutuļojo�o jutekliskumu un glaudī�anu nav biju�as domātas citādi kā vien apraksto�ā nozīmē, Keidija nosprieda.

Cienītā Brigsas jaunkundze!

Jums, izrādījās, ir taisnība par to Sanfrancisko restorānu. Es

to izmēģināju pagāju�ajā nedēļā, kad biju ieradies pilsētā darba darī�anās. Ēdiens ir lielisks. Kas gan tās par īpa�ībām, kas pie�mīt labam ēdienam, ja tas liek cilvēkam domāt par brīni�ķīgu mākslu un lielisku seksu?

Katrā ziņā būtu aizraujo�i uzzināt, kādu seksu Maks īs�tons uzskata par lielisku.

Keidija dziji ievilka elpu un pasniedzās, lai izslēgtu da�toru. Viņai �odien nebija paslīdēju�i garām nepamanīti tie signāli, ko Maks bija raidījis uz viņas pusi. �odien Maks bija ar viņu flirtējis.

Sē�ot lidma�īnā, lai atgrieztos Sanfrancisko, Maks no�devās tam, ko bie�i darīja vēlu vakaros, ja nenāca miegs. Viņ� paņēma savu portatīvo datoru un atvēra failu, kurā glabāja elektroniskā pasta vēstulītes, ko pēdējo divu mē�ne�u laikā viņam bija atsūtījusi Keidija. Viņ� sāka pārlasīt visjaunākās vēstules, īpa�i apstādamies pie vienas, kas vi�ņam visvairāk patika.

Godājamais īstona kungs!

Priecājos dzirdēt, ka esat apmierināts ar manu darbu spāņu krūzes meklē�anā. Paziņojiet man, ja arī turpmāk varē�u kaut kā palīdzēt. Man ļoti patīk konsultantes darbs, ko veicu sadarbī�bā ar "Atradumu", un ceru, ka nākotnē arī spē�u būt noderīga.

Starp citu, vēl joprojām uzskatu, ka neoklasicisma elementi pavaldonības laika stilā pēc savas dabas ir intelektuāli, nevis sedz "spēcīgu, mutuļojo�u jutekliskumu"�

Tas pierādīja tikai to, ka arī eksperti mēdz kļūdīties, Maks nodomāja. Viņ� pazina spēcīgu, mutuļojo�u juteklis- kumu, kad skatīja to vaigu vaigā. Un viņ� pavisam noteikti bija to redzējis �odien, ielūkojoties Keidijas Brigsas acīs.

Vēlo vakaru fantāzijas, kas pēdējā laikā viņam neļāva iemigt, dziļi sakņojās realitātē. �ajā sievietē bija jau�ams itin viss, ko bija solījusi viņas balss telefona klausulē, un pat vēl vairāk.

�\

4

D�onatans Ardens uzmundrinot pasmaidīja savai mi�niatūrajai sirmajai klientei un uzlika plaukstu uz vecā gal�diņa virsmas. Hetija Vudsa viņu ba�īgi vēroja.

Vecā muļķe, viņ� nodomāja. Lai radītu lielāku efektu, viņ� aizvēra acis un mirkli nekustējās. Tad viņ� notrīcēja, dziļi ievilka elpu un atvēra acis.

-��� Jā. - Viņ� atkal strauji ievilka elpu un atrāva no galdi�ņa virsmas roku, it kā būtu to apdedzinājis.

-���� Ak �ausmas! - Hetijas maigajos vaibstos uz mirkli bija redzama panika. - Vai jums nekas nekai�, Ardena kungs?

-���� Nē, paldies! Diem�ēl ikvienai lietai, ja tā var teikt, ir sava teritorija. It īpa�i vissenākajām lietām. Viņ� gurdi pasmaidīja. Bija svarīgi radīt iespaidu, ka viņ� iztērējis mil�zum lielu enerģiju.

-��� Tātad �is galdiņ� ir oriģināls? - Hetija dedzīgi jautāja. - Ziniet, vecas mēbeles var būt tik nenosakāmas. Es sapro�tu, ka Ostrija un Pousta galerijas eksperti to atzinu�i par

īstu, bet arī vislabākajām galerijām gadās kļūdīties. Es ne�spētu samierināties ar domu, ka manā kolekcijā varētu būt viltojumi. Redziet, es visu grasos atstāt muzejam. Viņi ap�solīja vienu muzeja spārnu nosaukt manā vārdā. Ir būtiski svarīgi, lai ikkatrs manas kolekcijas eksemplārs būtu ori�ģināls.

-��� Es saprotu, Vudsas kundze.

-��� Tie�i tāpēc ari es jūs lūdzu to apskatīt. Gribēju būt pār�liecināta.

-��� Par �o galdiņu nav nekāda iemesla ba�īties. - Viņ� a�i pārlūkoja galerijas izstā�u zāli. �ajā pēcpusdienā te atradās tikai pavisam nedaudzi cilvēki. Neviens cienījams personā�la pārstāvis nestāvēja tik tuvu, lai noklausītos viņa sarunu ar Hetiju. - Deviņpadsmitā gadsimta sākums. Angļu paval- donības stila periods. �ī ir patiesi burvīga antīka mēbele.

-���� Un kāda ir �ā galdiņa vēsture? - Hetija pieklusinātā balsī neatlaidās. �obrīd viņa praktiski kūsāja aizrautībā. - Vai jūs sajutāt kaut ko savādu vai īpa�i interesantu?

Klientiem patika, ja viņu antikvārie retumi bija saistīti ar lielu drāmas piedevu. Galdiņ�, uz kura parakstīts kāds slavens līgums vai kāda karaļa atteik�anās no troņa, bija daudz vērtīgāks nekā tāds pats, kas tikai stāvējis kādā pri�vātmājā un krājis putekļus. Apdomādams iespējas, D�ona- tans cie�i uzlūkoja galdiņu.

-���� Varu jums apgalvot, ka tas ir pieredzējis daudz aiz�raujo�u skatu, - viņ� sacīja. - To ietver senas varmācības aura. Kad pieskāros tā virsmai, es varēju sajust spēcīgas dusmas un arī bailes. Un vēl�

-Jā? Ko vēl, Ardena kungs?

-��� Manuprāt, sāpes. - D�onatans runāja klusu, gandrīz vai kā meditēdams. - Es nebūtu pārsteigts, ja �ā galdiņa tuvumā būtu notikusi divkauja. Dro�i vien uz tā nokritu��as da�as asins lāses, kas arī atstāju�as tik spēcīgas emo�cionālas pēdas.

-��� Asinis� - Hetija godbijīgi uzlūkoja galdiņu. - Iedo�mājieties tikai!

D�onatans pieliecās tuvāk un pieklusināja balsi par vēl vienu pakāpi, lai noslēgtu darījumu.

-���� Pēc manām domām, �ī ir izcila vērtība. Patiesībā jūs to pat esat dabūjusi par lētāku cenu. Galerijas eksperti acīm redzami nepamanīja �ajā mēbelē tās patieso izcilību.

Hetija satvēra somiņu un veltīja D�onatanam skatienu, kurā mirdzēja īstas kolekcionāres drud�ainā apsēstība.

-��� Tagad, kad es pavisam noteikti zinu, ka galdiņ� ir ori�ģināls un saistīts ar interesantu vēsturi, man vairs nav ne�kādu iebildumu pret cenu. Galdiņ� patiesi ir katra izdotā penija vērts.

-��� Manuprāt, jūs būsiet ļoti apmierināta.

-��� Milzīgs paldies, Ardena kungs! - Hetija cie�āk satvē�ra savu eleganti izgriezto spieķi un devās uz stikla durvju pusi. Viņa kustējās piesardzīgā manierē, kas liecināja par viņas trauslajiem kauliem un vārgo līdzsvara izjūtu. - Jūs man ļoti palīdzējāt. Jāatzīstas, kad man jūs ieteica, sāku�mā es nopietni �aubījos. Kad runa ir par ieguldījumiem mākslā un antīkos priek�metos, es �ajā jomā alla� esmu pa�ļāvusies uz savām ilgsto�ajām attiecībām ar starpniekiem un draugiem, lai iegūtu profesionālu viedokli. Man vēl ne�kad nebija ienācis prātā konsultēties ar ekstrasensu.

-���� �ajā ziņā jūs neesat vienīgā. - D�onatans sāka soļot viņai līdzās. - Ļoti maz cilvēku ir pietiekami atraisīti, lai izmantotu informāciju, kas iegūta no metafiziskiem avo�tiem.

Hetija iesmējās.

-��� Nu, man patiktu domāt, ka es �ajā ziņā esmu mazliet vairāk atraisīta nekā daudzi citi. Ziniet, es visu mū�u es�mu interesējusies par metafiziku. Par �o jomu esmu daudz lasījusi. Bet jūsu īpa�ais talants man bija kas jauns.

D�onatans viņai atvēra stikla durvis.

-��� Psihometrija ir neparasts psihisks talants.

-���� Nu, es gan to tik dro�i neapgalvotu. - Hetija savilka lūpas un, izsmalcinātā un apdomīgā stilā izslējusi galvu, izgāja uz rosīgās Sanfrancisko ietves. - Ja tā padomā, dzī�vē ir daudz gadījumu, kad mēs uzlūkojam kādu vecu priek�metu vai ieejam sve�ā telpā un piepe�i apzināmies kaut kādas izjūtas.

-��� Kā auru? - viņ� ieteica.

-��� Jā, patie�am. - Hetija atplauka. - Auru. Sajūtu, ka tās tuvumā kaut kas atgadījies. Tāda nekļūdīga sajūta, ka esi emocionāli saistīts ar pagātni. Es domāju, ka jums �īs spē�jas glu�i vienkār�i ir spēcīgāk attīstītas nekā mums, pārē�jiem.

-���� Varbūt. Lai nu kā, es priecājos, ka varēju palīdzēt, Vudsas kundze.

-��� Arī nākamajā reizē, kad plāno�u kādu pirkumu, es sa�zinā�os ar jums.

Hetija atsveicinādamās stīvi pamāja ar galvu un naski devās uz melna "Lincoln" pusi, kas bija novietots galerijas priek�ā. No automa�īnas spārna �igli uzslējās plecīgs ma�za auguma vīrietis slikti pieguļo�ā uzvalkā, lai atvērtu He- tijai pakaļējās durvis. Iekāpjot lielajā ma�īnā, Hetija tikko jau�ami uzsmaidīja �oferim. Tad viņa uzlūkoja D�onatanu un atvadoties pacēla kalsno roku, ko klāja vesela bagātība zelta un dārgakmeņu formā.

Vecā mulķe. Padzīvoju�i cilvēki bija tik viegli mērķi, viņ� nodomāja. Deviņdesmit procentus darba viņa vietā pavei�ca vientulības sajūta, pārējos - medikamenti, hroniskās sli�mības un vecuma plānprātība. �is darbs bija tikpat viegls kā mak�ķerēt mucā salaistas zivis.

Mazais, plecīgais �oferis nosēdās pie "Lincoln" stūres, ie�darbināja motoru un virzīja masīvo ma�īnu prom no iet�ves. D�onatans apmierināts pasmaidīja.

Kad "Lincoln" bija nozudis skatienam, viņ� devās turp, kur bija novietots viņa "Jaguar", atvēra tā durvis un iekā�pa. Viņ� paraudzījās atpakaļskata spogulī un vēlreiz pa�smaidīja, aprēķinādams savu peļņu par galdiņu. Visā vi�sumā �odien viņ� bija labi pastrādājis.

Galdiņ�, protams, bija viltojums, izcils atdarinājums, kas ra�ots pāris pagāju�o mēne�u laikā kādā mazā Eiropas fab�rikā, kurā tika nodarbināti da�i īpa�i prasmīgi viltotāji. Iz�strādājuma kvalitāte un viltotie apstiprinājuma dokumen�ti bija pietiekami labi, lai apmuļķotu galerijas personālu. Vismaz uz neilgu laiku.

Viņa darbs bija aizvest pareizo klientu pie pareizā antī�kā priek�meta, pirms ap�aubīta tā oriģinālā izcelsme. Gal�venais bija zināt pareizo laiku. �ī krāp�ana bija bīstama, bet, lai būtu dro�i, bija svarīgi, lai neviens viltojums neno�nāktu nepareizajās rokās. Bija eksperti - kaut ari D�ona�tans zināja, ka tādu ir ļoti maz, - kuri spēja pamanīt tās smalkās nianses, kas piemita pat visizcilākajiem atdarinā�jumiem.

Ārdens parūpējās, lai, nonāku�as galerijā, mēbeles ātri nonāktu pircēju rokās. Nevienu no tām izstā�u telpā ne�drīkstēja atstāt ilgi, citādi tā saistītu nevajadzīgu uzmanī�bu. Tā pa�a iemesla pēc neviena mēbele netika veidota ar pārāk unikālu dizainu, pārāk apbrīnojama, lai neizraisītu pārlieku lielu interesi.

Ar �o pēdējo darījumu Ārdens patiesi bija nopelnījis lie�lu naudu. Katrā ziņā lielāku, nekā sniedzis viņa niecīgais ieguldījumu aģenta atalgojums tik daudzu gadu laikā. Ta�gad viņ� turklāt apgrozījās daudz augstākos un ļoti pārti�ku�as Sabiedrības slāņos. Nauda plūda ļoti veiksmīgi. Vi�ņam būs jāpadomā par iespēju atvērt kādu no tiem ārzemju kontiem, kādus izmantoja īstie profesionāļi.

5

Vesta Brigsa viena pati stāvēja divstāvu mantu glabāta�vā un uzņēma sevi nomierino�o pagātnes klātbūtni. Ja ne�būtu smago tērauda durvju ar to datorizēto slēdzeni un bū�tu kaut viens logs, neviens nekad pat neiedomātos, ka �īs elegantās koka paneļu sienas un mirdzo�ā granīta grīda patiesībā slēpj elegantu mantu krātuvi.

No grīdas līdz pat griestiem slējās vitrīnas. Plauktos at�radās viņas nenovērtējami dārgo antikvāro lādī�u kolekci�ja - simtiem, tagad varbūt pat pāri tūkstotim. Tās viņa bija sākusi kolekcionēt jau pirms daudziem gadiem, kad beidzot bija samierinājusies ar domu, ka viņas dzīvē nebūs nekā cita kā vienīgi galerija "Chatelaine".

Viņa gausi pagriezās, dziļi ieelpodama mantu krātuves aromātu. �ajā nemainīgajā pagātnes gaisotnē varēja rast mierinājumu; �ī valstība vēl joprojām palika sastingusi un ieslēgta laikā, �ī bija pasaule, kuru atkal un atkal varēja ap�ciemot atmiņās un sapņos. Viņa izbaudīja mazliet salto liesmu, kas plūda no mirdzo�ajiem, pulētajiem mākslas

priek�metiem. Tur bija brīni�ķīgas Damaskas lādītes no se�padsmitā gadsimta, elegantas septiņpadsmitā gadsim�ta juvelierizstrādājumu kārbiņas, zeltītas kosmētikas kom�plektu kārbas, kas reiz rotāju�as astoņpadsmitā gadsimta dāmu un kurtizāņu buduārus, izsmalcināti izgriezti rak�stāmlietu skapī�i no deviņpadsmitā gadsimta pa�a sāku�ma. Visi bija radīti, lai glabātu noslēpumus un dārgus priek�metus. Un visiem bija pieskaņotas atslēgas.

Viņa gausi pārgāja pāri telpai un apstājās pie mazajām spirālveida kāpnēm. Tās veda uz �auru balkonu, kas ieskā�va visu mantu krātuvi. Vesta uzlika roku uz pulētajām margām un prātoja par strīdu ar Silviju. Tas nebija patī�kams. Varbūt viņai vajadzēja brāļa mazmeitai paskaidrot, kāpēc viņa vēlas atlikt balsojumu par uzņēmumu apvie�no�anu. Galu galā Silvija bija galerijas "Chatelaine" izpild�direktore.

Tomēr viņa vispirms gribēja pati būt pārliecināta. Uz spēles bija likts ļoti daudz. Un galu galā pats vienkār�ā�kais skaidrojums bija tāds, ka Vestai nevienam nekas nav jāpaskaidro. Vēl ne. Silvija gan bija apguvusi visas ikdie�ni�ķās galerijas "Chatelaine" operācijas, bet viņas abas zi�nāja, ka Vesta, "Chatelaine" dibinātāja, kaut arī bijusi spiesta doties pensijā, vēl joprojām pati kontrolēja akcijas, kas no�teica galerijas likteni.

Vesta zināja, ko par viņu aiz muguras runāja pārējie ģi�menes locekļi. Konsultācijas ar ekstrasensu bija pēdējais pi�liens. Vesta drūmi pasmaidīja. Viņa jau labi sen bija nodē�vēta par ekscentrisku. Tagad visi sāks prātot, vai viņai jau nav sāku�ās plānprāta lēkmes.

Brāļa mazmeitas sejas izteiksme, kad viņa pārmeta Ves�tai par tās vizītēm pie D�onatana Ārdena, bija gandrīz uz�jautrino�a. Visi pārējie ģimenes loce"kļi pavisam drīz �uk�stus apspriedīs ziņu, ka vecā tante Vesta beidzot pilnīgi zaudējusi prātu. Tomēr viņi par to klusēs, Vesta nodomā�ja. Ak jā, viņi būs uz daudz ko gatavi, lai tikai noslēptu �o informāciju. Neviens no viņiem negribēs riskēt, ka �īs ru�nas varētu izplūst tālāk mākslas pasaulē. Tādas baumas ne vien profesionāli mulsinātu; tās nāktu par sliktu biznesam.

Viņa paraudzījās uz apburo�i greznu zeltītu lādīti tuvā�kajā plauktā un prātoja, ko gan sacīs Keidija, kad viņai pa�stāstīs par tantes vizītēm, pie ekstrasensa.

Keidija nebija tāda kā pārējie. Keidija viņu saprata. Tā�pēc ka viņas daudzējādā ziņā bija ļoti līdzīgas. Keidija ne�noticēs, ka Vesta zaudējusi prātu. Keidija vispirms uzdos jautājumus. Viņa papētīs dziļāk. Tāda nu bija viņas daba.

Vesta pielika roku pie vidukļa un noņēma apburo�o an�tīko juvelierizstrādājumu, kas bija pazīstams kā Mūķenes atslēgu josta, �ovakar viņa to bija aplikusi, jo gatavojās doties uz Karnevāla nakts svētku komitejas sanāksmi. Eleonoras Midltones nebeidzamā dedzība Fantompointas gadskārtējā pasākuma vadības komitejas priek�sēdētājas pienākumu izpildē bija apbrīnojama, bet tā nogurdināja. Tomēr bija svarīgi, lai galerija "Chatelaine" tiktu pārstāvē�ta �ajā komitejā. Un, ņemot vērā to, ka Vesta bija tikai daļē�ji pensijā, viņa nevarēja atrast nekādu aizbildinājumu, lai iesaistītu komitejas darbā jebkuru citu ģimenes locekli. Ves�ta nekad nebija izvairījusies no atbildības par "Chatelaine".

Brīdi viņa tuvējās lampas gaismā pētīja seno atslēgu jos�tu. Bagātīgi rotātā medaljona centrā mirdzēja ļoti sens zel�ta ornaments. Dārgakmeņi, kas to ieskāva, mirguļoja antī�kā spo�umā. Cauri pirkstiem izvijās pieci zelta ķē�u pie�kariņi. Pie �etriem no tiem bija piestiprinātas mazas zelta atslēdziņas, ko rotāja dārgakmeņi. Piektās ķēdītes galā ne��ūpojās neviena atslēga.

�o Mūķenes atslēgu jostu Vesta bija uzgājusi neilgi pirms galerijas atklā�anas. To viņa bija atradusi lielā neno�zīmīgu juvelierizstrādājumu kaudzē kādā nekustamā īpa��uma izpārdo�anā, kuru Vesta bija apmeklējusi; tā bija īsts mākslas darbs, kas ticis paslēpts bezvērtīgas plastmasas, stikliņu un lētu metāla izstrādājumu kaudzē. Vesta jau tajā pa�ā mirklī bija zinājusi, ka josta kļūs par viņas jaunā

uzņēmuma simbolu.

/

�ā antīkā priek�meta attēls bija arī galerijas "Chatelaine" firmas zīmes pamatā. Atslēgu jostas attēls parādījās itin vi�sur - gan lieti�ķās vizītkartēs, gan arī elegantos ielūgumos, kas tika izsūtīti, kad bija paredzēts izpārdot kādu īpa�u ko�lekciju. Elegantā priek�meta liela skulpturāla reprodukci�ja parādījās virs galvenās galerijas durvīm Sanfrancisko, kā arī virs nelielās galerijas filiāles �eit, Fantompointā.

Apjauzdama metāla silto pieskārienu savai ādai, Vesta uzlūkoja smago jostu. Tas bija tikai atslēgu piekariņ�, viņa nodomāja, tomēr tas bija tik pasakains. Viņas pirksti cie��āk satvēra atslēgu jostu. Viņa sajuta tajā ietverto vēsturi. Viņa to zināja visos sīkumos, jo gadiem ilgi bija veltījusi pūles, lai noskaidrotu atslēgu jostas izcel�anos.

Sākumā tā veidota kādai divpadsmitā gadsimta līgavai. Radīta kā ekstravaganta dāvana, ko savai līgavai kāzu die�nā pasniedzis vīrs, tā kalpojusi par viņa uzticības un uz�ticē�anās simbolu. Atslēgas, kas bija nokarāju�ās ķēdī�u galos, bija simbols tai varai, ko viņa saņēma savā jaunajā - pilskundzes - lomā.

Pirmās atslēgas pie �īs jostas izkaltas no dzelzs. Tās bija slēgu�as kambarus, kuros glabājās pilskunga manta: dārgas gar�vielas no Austrumiem, nenovērtējami manu�skripti, kas sevī slēpa daudzas burvības un noslēpumus, kuri atvesti garo ceļu no Spānijas; rotaslietas un smalkas vilnas tērpi, kas paredzēti īpa�iem gadījumiem.

Pēc daudziem gadiem un vairākiem pasaulē laistiem bērniem �ī lēdija bija kļuvusi atraitne. Ievērojot to laiku tra�dīcijas, viņa bija devusies klosterī, kur viņas organizatores talants bija viņai ļāvis strauji virzīties aug�up pa mūķeņu karjeras kāpnēm.

Pavisam neilgā laikā viņa bija kļuvusi par klostera saim�niecisko un finan�u lietu pārzini. Un atkal jau atslēgas, ku�ras karājās pie viņas jostas, atslēdza durvis, kas glabāja noslēpumus un mistērijas: izglītojo�os manuskriptus bib�liotēkā; kapelu ar tās retajiem un dārgajiem sienu glezno�jumiem, kuri attēloja svēto dzīvi; kastes ar īpa�uma rak�stiem un grāmatvedības dokumentu ruļļiem.

Mūķenes atslēgu josta bija nākusi �urp cauri daudziem gadsimtiem, reizēm pazuzdama uz vairākiem gadiem, lai pēc tam atkal parādītos kāda kolekcionāra rokās vai pie�derētu kādai sievietei, kuru valdzināja tās neparastais skaistums. Astoņpadsmitajā gadsimtā, kad dekoratīvās at�slēgu jostas biju�as īpa�i modē, dzelzs atslēgas nomainītas ar jaunām, kas izkaltas no zelta un rotātas ar dārgakme�ņiem. Bet brīni�ķīgais medaljons netika pārveidots. Var jau būt, ka juvelieris, kur� nomainījis atslēgas, bija atzinis, ka tik smalku meistardarbu nevajadzētu pārveidot tikai modes iegribu dēļ.

Turēdama rokā atslēgu jostu, Vesta pa spirālveida kāp�nēm uzgāja līdz �aurajam balkonam. Viņa piegāja pie vitrī�nas un paņēma vienu no izsmalcinātajām lādītēm - elegan�tu, astoņpadsmitajā gadsimtā radītu lietiņu, ko rotāja apburo�s apgleznots porcelāns un mirguļojo�s zelts. Slē�dzenē atradās piektās atslēgas dublikāts no parasta metā�la, viņa to nesen bija noņēmusi no Mūķenes atslēgu jos�tas.

Vesta savaldīja emociju brāzmu, kas viņu pārņēma ik�reiz, kad atvēra �o lādīti. Savaldījusies viņa pacēla vāciņu un rūpīgi ielika Mūķenes atslēgu jostu lādīte līdz ar citiem noslēpumiem, kurus tā glabāja. Brīdi viņa stāvēja, atcerē�damās pagātni.

Tad viņa aizvēra un aizslēdza lādīti un vienkār�o me�tāla atslēgas dublikātu ielika sev kabatā. Viņa atlika zeltī�to, ar porcelānu rotāto dārgumu lādīti atpakaļ plauktā un aizvēra vitrīnas stikla durvis. Tagad tā bija tikai kārtējā skaistā lādīte starp simtiem citu.

Vesta nokāpa lejā, izgāja no mantu krātuves, kur, dro�i noslēpta, glabājās pagātne, un aizslēdza smagās durvis.

�ovakar viņu atkal māca pārāk pazīstamā sajūta, kas uz�budināja nervus. Da�u pēdējo nedēļu laikā �ādas ba�u pil�nas lēkmes viņu bija ļoti nogurdināju�as. Lai tās nomāktu, vairs nepietika ar glāzi viskija. Viņa varētu ķerties pie tab�letes, ko viņai bija iedevis ārsts, ta�u viņai bija bail lietot zāles. Tās gan iedarbojās, toties atstāja nepatīkamas paģi�ras. Paietu vesela diennakts, līdz viņa atkal pilnībā valdī�tu pār sevi. Tāpēc bija daudz labāk atvairīt panikas lēkmes, pirms tās guvu�as virsroku, ja vien tas bija iespējams.

Vesta devās uz guļamistabu, pārģērbās peldkostīmā un frotē peldmētelī un atgriezās pirmajā stāvā.

Izgājusi uz terases, viņa izslēdza mājas apgaismojumu un stāvēja, raudzīdamās pāri vakara aptum�otajam līcim, kur tālumā vizēja un mirguļoja Sanfrancisko ugunis. Viņa novilka peldmēteli, nometa to uz guļamkrēsla un pa flīzēm klāto grīdu devās uz baseina pakāpienu pusi.

Viņa neieslēdza zemūdens apgaismojumu. Tum�ais ūdens viņu sveicināja ar rāmi uzbudino�u apskāvienu, glu��i kā vecs un pazīstams mīļākais, kas pārzina viņas pagāt�ni un abu kopīgās atmiņas.

Nopeldējusi trīs apļus, viņa juta, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Viņa apstājās, turēdamās virs ūdens, tikai kustinot kājas, un lūkojās tum�ajā dārzā, kas ieskāva ba�seinu.

- Vai te kāds ir?

Klusums.

Tās ir tikai manas ba�as, Vesta nodomāja. Viņa nepie�ļaus, ka �ovakar tās gūtu virsroku. Viņa ar tām cīnīsies un atvairīs panikas lēkmi, pirms tā uznākusi.

Drūmā izlēmībā viņa peldēja uz baseina otru galu. Viņa nepadosies �īm vārdos nenosaucamajām bailēm.

6

- Viņa cen�as mūs apkrāpt. - Runādams telefona klau�sulē, Maks nenolaida skatienu no datora ekrāna. - Tā ir mana vaina. Es esmu tas, kur� viņu izvēlējās par konsultanti.

Ne� kāpēc gan viņ� jutās tik pārsteigts? Maks pats par to brīnījās. Nebija ta�u tā, ka viņ� tādu kļūdu pieļautu pir�mo reizi. Ār�tata konsultanta izmanto�ana, kuram ir labi sakari attiecīgajā jomā, vienmēr bija saistīta ar zināmu ris�ku. Vilinājums bija pārāk liels.

Un tomēr par Keidiju Brigsu viņ� bija ļoti pārliecināts. Ar tādu manevru Keidija patiesi viņu pārsteigusi nesaga�tavotu. Sasodīts, nesagatavots - tas nebija īstais vārds. Maks jutās tā, it kā viņam būtu iesperts zem jostasvietas.

Makam ienāca prātā, ka nez kāda iemesla pēc viņ� uz�tver �o nodevību pārāk personiski. Tas ta�u ir darbs, viņ� nodomāja. Izturies kā lieti�ķs cilvēks! Keidija Brigsa bija ti�kai vēl viena negodīga konsultante. Tā mēdza notikt. Nav nekādas jēgas te sēdēt un blenzt uz pierādījumiem. Jātiek tam pāri un jāmēģina rīkoties lieti�ķi.

-��� Kas ar tevi notika, Mak? - juzdamies neomulīgi, jau�tāja Djūijs. - Izklausās, it kā tu būtu apēdis kaut ko nelāgu.

-���� Vai mums ir kādi sare�ģījumi? - savukārt noprasīja No�s pa otru telefonu, kas atradās viņu kabinetā "Militā�rajā pasaulē".

Maks atjēdzās no savām drūmajām pārdomām par mir�guļojo�ā datora ekrānā redzamo informāciju.

-Jā, mums ir sare�ģījumi. Keidija Brigsa tikko nopirkusi biļeti uz Sanhosē. - Viņ� pētīja ekrānā sakopoto informā�ciju. - Viņa ir parūpējusies, lai tur viņu gaidītu iznomāja�ma automa�īna. Kad es pirms brī�a runāju pa telefonu ar viņas asistenti, man pavēstīja, ka Brigsas jaunkundze pā�ris dienu nebū�ot pilsētā. Viņa ir ceļā pie kāda klienta, kas dzīvo kalnos netālu no Santakrusas.

-��� Kas viņ� tāds ir? - No�s izklausījās apmulsis.

-���� Embrozs Vandeiks. Datorprogrammu ģēnijs, kas �o�brīd vairs nestrādā. Sapelnījis savu bagātību, radot dator�programmas, kas internetā izzog informāciju.

-���� Sasodīts! - Djūijs nomurmināja. - Vai gribi teikt, ka viņa ķērusies pie cita darba, kaut gan �obrīd viņai būtu jā�mēģina atrast mūsu bruņucepuri?

-��� �aubos, vai �is būtu cits darbs, - Maks iebilda. - Ma�nuprāt, tā dāma ir atradusi jūsu pazudu�o bruņucepuri.

-���� Ei! - Djūijs iesaucās un nu jau �ķita daudz jautrāks. - Vai tu tie�ām tā domā?

Maks raudzījās ekrānā.

-��� Gandrīz noteikti.

-��� Lieliski! - No�s iespurcās. - Vai dzirdēji, Djū? Viņa at�radusi to sasodīto cepuri! Mēs būsim bagāti.

- Tādā gadījumā, - Djūijs iebilda, - kāpēc, sasodīts, Maks runā tā, it kā gatavotos doties uz bērēm?

-��� ja neizklausās, ka esmu pārāk sajūsmināts, - Maks at�bildēja, - tad tas ir tāpēc, ka, manuprāt, Brigsas jaunkun�dze ar jūsu bruņucepuri īsteno pati savus plānus. Plānus, kuros neviens no jums abiem neietilpst.

-��� Ko? - No�s jautāja. - Par ko viņ� runā, Djūij?

-��� Vēl nezinu, bet īsti labi nav, - Djūijs norūca. - Paskaid�ro mums, Mak! Nevajag izturēties pret mums noslēpumai�ni. Atceries, mēs esam tavi klienti.

-��� Redziet, - Maks sacīja, - pretstatā parastajiem "Atra�duma" noteikumiem Keidija Brigsa man neziņoja, ka atradusi kādu informāciju par bruņucepuri.

-��� Nu un tad? Varbūt viņa grib vispirms pati pārbaudīt �o informāciju? - Djūijs ierosināja. - Saproti, pārliecināties pati, pirms paziņo tev, ka ir kaut ko atradusi.

-���� Nebija^nekādas vajadzības doties visu to tālo ceļu ti�kai tādēļ, lai apstiprinātu kaut kādu informāciju. To pa�u viņa būtu varējusi izdarīt pa telefonu. Tie�i par to es viņai maksāju. Es viņai skaidri un gai�i pateicu: ja viņa atrod kādu nopietnu pavedienu, viņai nekavējoties par to jāzi�ņo man. Es pats atbildu par mantas atgū�anu.

Iestājās nomāco�s klusums. Djūijs un No�s drūmi nopūtās.

Beidzot No�s noklepojās.

-���� Tātad tu domā, ka viņa atradusi bruņucepuri un ta�gad pati dodas tai pakaļ?

-��� Tas būtu loģisks secinājums, - Maks sacīja.

-��� Bet kāpēc lai viņa to darītu? - Djūijs jautāja. - Kāpēc gan viņa vispirms nepiezvanīja tev?

-��� Viens vērā ņemams iemesls varētu būt tāds, ka viņa zina, kā bruņucepuri ienesīgi izmantot. Viņa ta�u mums stāstīja, ka antīkie iero�i kolekcionāru aprindās ir ļoti, ļoti pieprasīti, vai atceraties? Par vērtīgiem eksemplāriem var pieprasīt pasakaini augstas summas.

-��� Ak vai� - No�s novilka. - Man �ķiet, es sāku kaut ko saprast.

-���� Vai tu saki to, ko es domāju? - Djūijs pavaicāja, juz�damies neomulīgi.

-��� Viņa ir uzaugusi mākslas vidē, - Maks sacīja. - Viņa pazīst tās jomas darboņus. Ja viņa atradusi jūsu bruņuce�puri, tad tikpat labi var būt atradusi tai ari citu pircēju. Ma�ni māc nojauta, ka viņa ir ceļā pie tās pa�reizējā īpa�nieka, lai mēģinātu pati noslēgt labu darījumu.

-���� Vai tu gribi teikt, ka viņa grasās mūsu bruņucepuri pārdot kādam citam, nevis atdot mums? - No�a balss kļu�va spalgāka. - Ne tā, kā viņai būtu jārīkojas?

-��� Manuprāt, tā ir ļoti reāla iespēja, - Maks atteica.

-���� Ļoti izdevīgi viņai. - Djūija balsī varēja saklausīt no��ēlu un tikko jau�amu negribīgu apbrīnu. - Ja viņa dabūs mūsu bruņucepuri savās rokās un noslēgs darījumu, kurā netiksim iesaistīti ne mēs, ne tu, Mak, tad viņa nopelnīs pa�matīgu naudiņu. Varu saderēt, daudz vairāk, nekā viņai grasies maksāt tu.

-���� Jā. - Maks nospieda taustiņu, lai ekrānā parādītos jauns lidojumu grafiks. - Daudz vairāk. Un viņai nevaja�dzēs vienoties ne ar vienu starpnieku, ne arī maksāt komisijas naudu vai ieejas maksu izsoļu namā.

-����������� Laikam jau es pa�ā sākumā zināju, ka viss ir pārāk labi, lai būtu taisnība, - No�s noteica. - Djūij, mēs abi neesam radīti, lai ātri kļūtu bagāti, un tas nu ir fakts.

-��� Tomēr bija tik jauki pasapņot, ko mēs ar to naudu bū�tu varēju�i izdarīt, - Djūijs ilgpilnā balsī piebilda. - Mums bija tik di�eni plāni par "Militāro pasauli".

-��� Kas viegli nācis, tas viegli arī aiziet, - No�s filozofiski noteica.

-��� Vēl jau nav aizgājis. - Maks noņēma brilles un nolika tās uz galda līdzās tastatūrai. - Keidija Brigsa �ķiet piemir�susi faktu, ka viņu vēl arvien saista līgums ar mani.

Līnijas otrā galā iestājās neilgs, bet pārsteiguma pilns klusums.

-��� Ko tu grasies darīt, Mak? - Djūijs pajautāja.

-��� Kā tu domā, ko es grasos darīt? Es ķer�u viņu rokā. - Maks piecēlās kājās. - Esmu ieplānojis viņai atgādināt, ka viņa vēl arvien strādā pie manis un ka firmā "Atradums" uzticība tiek ļoti novērtēta.

7

Keidijai trīcēja rokas. Viņa stāvēja tumsā, pilo�o sarkan�koku ēnā un centās elpot, cik dziļi vien spēja. Tagad viņa nedrīkstēja ieņemt tabletīti, ko turēja mazajā nodalījumā pie atslēgu piekariņa. Tā notrulinātu viņas sajūtas, bet pa��reiz viņai tās bija ļoti nepiecie�amas, turklāt it visas. Mig�las mākoņi, kas peldēja visapkārt, padarīja �o situāciju pa�visam neapjau�amu.

Tomēr tie�i migla bija tā, kas pirms brī�a bija Keidiju iz�glābusi. Migla un nakts tumsa bija viņu pasargājusi, kad abi vīrie�i bija gāju�i garām viņas slēptuvei.

Tik tuvu. Tas bija tik drausmīgi tuvu. Ja Keidija nebūtu dzirdējusi viņus nākam uz �o pusi, ja nebūtu sekojusi in�tuīcijai un paslēpusies starp kokiem�

Neprāto par to! Kas būtu varējis notikt, tu varēsi apcerēt vē�lāk, kad tev uznāks panikas lēkme. �obrīd tev jādomā nopietni un reāli.

Viņa pētīja mazā A formas namiņa apgaismotos logus. Pirms da�ām minūtēm abi vīrie�i bija iznāku�i pa durvīm, nesdami ūdensnecaurlaidīgā brezentā ietītus apjomīgus priek�metus. Gaisma no namiņa iek�puses bija ļāvusi sa�skatīt slēpotāju maskas, kas aizsedza viņu sejas. Viņi bija kustēju�ies ātri, novietodami savu nesamo nenosakāmas krāsas furgonā, kas stāvēja uz iebraucamā ceļa. Kad viņi bija atgriezu�ies pie namiņa, Keidija noklausījās abu saru�nu, jo viņi bija pagāju�i garām pāris pēdu atstatumā no tās vietas, kur Keidija stāvēja.

Viņi bija apspriedu�i laupī�anai patērējamo laiku.

-���� � To mantu iekrau�ana aizņem pārāk daudz laika. Mums jātiek prom no �ejienes.

-��� Nomierinies! Vēl pāris gājienu - un viss būs galā.

-��� Man tas nepatīk. Mani māc nelaba nojauta.

-��� Nauda ta�u tev patiks, vai ne?

Keidija no Sanhosē lidostas bija piezvanījusi Embrozam Vandeikam. Viņ� bija precīzi izstāstījis ceļu uz �o namiņu. Pa telefonu bija izklausījies, ka viņ� ir jautrs un cļzīvesprie- cīgs. Viņa balsī nebija manāma ne vismazākā baiļu pieska�ņa. �ie abi vīrie�i noteikti ieradu�ies kaut kad pēc viņu te�lefona sarunas, Keidija nodomāja.

Viņa bija pienākusi brīdī, kad laupī�ana jau ritēja pilnā sparā. Vienīgais iemesls, kāpēc viņa nebija piebraukusi, bi�ja tas, ka vārti �aurā, līkumotā iebraucamā ceļa galā bija aizslēgti. Viņa bija mēģinājusi piezvanīt Vandeikam no mo�bilā telefona, bet viņ� nebija atsaucies. Nevēlēdamās pēc tik gara ceļa griezties atpakaļ, Keidija bija uzvilkusi lietus�mēteli, izkāpusi no ma�īnas un apgājusi vārtiem gar ma�lu. Furgonu viņa pamanīja, kad bija iznākusi no koku aiz�sega. Miglainie cilvēku stāvi ma�īnas aizmugurē un atvērtās namiņa durvis viņai bija uzdzinu�i drebuļus un brīdināju�i netuvoties.

Visloģiskāk būtu atkāpties uz tādu vietu, kur viņa dro��i varētu piezvanīt policijai, neriskējot, ka viņu kāds varē�tu noklausīties. Bet Dievs vien zina, cik ilgs laiks paietu, kamēr �ajā nomaļajā vietā kāds ierastos palīgā. Pa to laiku Embrozam Vandeikam draudēja nāves briesmas. Keidija nedrīkstēja �eit tā stāvēt un neko nedarīt.

Viņa prātoja, vai palīdzētu kāda traucēkļa izraisī�ana. Raudzīdamās uz furgonu, viņa, par spīti smacējo�ai baiļu lēkmei, centās domāt.

Ma�īna bija novietota stāvā iebraucamā ceļa pa�ā aug��galā. Ja viņa, neviena nepamanīta, varētu nokļūt līdz fur�gonam un atlaist rokas bremzi�

Sev aiz muguras viņa sajuta kāda cilvēka tuvo�anos mirkli pirms tam, kad viņ� pienāca, bet tad jau bija par vē�lu. Liela plauksta aizklāja viņai muti, apslāpējot kliedzie�nu, pirms viņa paspēja izdvest kaut skaņu. Otra roka aptvēra viņas vidukli, cie�i piekļaujot muskuļotam augu�mam.

-���� Klusu! - Maks ie�ukstēja viņai tie�i ausī, ievilkdams viņu dziļāk miglas ietītajos kokos. - Ne skaņas!

Keidija drud�aini pamāja, lai parādītu, ka sapratusi. Tū�līt pa pēdām sirdi stindzino�ajām bailēm viņu pārņēma at�vieglojums, ko viņa gandrīz vai nespēja izturēt.

Maks noņēma plaukstu no viņas mutes. Lai noturētos kājās, Keidija satvēra viņa roku, pagriezās un pastiepās pirkstgalos, lai ie�ukstētu viņam ausī:

-��� Laupī�ana. Manuprāt, divi vīri.

-��� Es viņus redzēju, - Maks tikpat klusi atbildēja.

-��� Kā jūs�

-��� Lai nu paliek. Man jādabū jūs prom no �ejienes.

Keidija strauji papurināja galvu.

-��� Mēs nevaram atstāt Vandeiku vienu kopā ar viņiem. Kas zina, ko viņi tam nodarīs?

-��� Es padomā�u, kā varu palīdzēt. Bet jūs pa to laiku ejiet atpakaļ uz ma�īnu. Piezvaniet policijai un ātrāk dodieties no �ejienes prom. Skaidrs?

-���� Es grasījos atlaist furgona rokas bremzi, lai tas kopā ar visām nozagtajām mantām noripotu lejup pa nogāzi. Man �ķita, ka tad viņi iznāktu laukā uz pietiekami ilgu brī�di, lai es paspētu iekļūt namiņā, aizbultēt durvis un pie�zvanīt policijai.

-��� Jūs pieņemat, ka tām durvīm ir aizbīdnis.

-��� Aizbīdņi ir visām durvīm. Mak, mums kaut kas jāda�ra. Varbūt viņi jau gatavojas Vandeiku nogalināt, kamēr mēs te�

-��� Labi, labi. Ļaujiet man padomāt!

Maks nopētīja namiņa durvis un tad pievērsa skatienu furgonam. Keidija gandrīz vai spēja saskatīt, kā viņ� do�mās aprēķina attālumus un iespējas.

-��� Nu? - viņa mudināja.

-���� Es domāju, ka mēs izmantosim jūsu ideju par rokas bremzes atlai�anu. Bet ar to nodarbo�os es. Jūs palieciet te�pat. Lai ko es darītu, nerādieties acīs! Skaidrs?

-��� Protams. Skaidrs.

-��� Ja kaut kas noiet greizi, skrieniet prom. Ilgi neprāto�jiet, bet bēdziet!

Keidija neko neatbildēja.

-��� Sapratāt? - Maks īgni pārjautāja.

-Jā. Protams. Sapratu.

Pieņēmis lēmumu, Maks vairs nevilcinājās. Viņ� pame�ta Keidiju slapjajā tumsā, strauji virzīdamies uz klajuma pusi. Sirdij kāpjot vai pa muti laukā, Keidija raudzījās, kā viņ� apiet ap furgonu, cenzdamies turēties nostāk no na�miņa durvīm. Keidija lūdza Dievu, lai migla sabiezētu, sniedzot viņam dro�āku aizsegu.

Kad Maks nozuda furgona viņā pusē, Keidija gandrīz vai pārstāja elpot. Vēl pēc mirkļa furgons sakustējās.

Dīvainā klusumā tas gausi slīdēja atpakaļ. Keidijai uz�mācās jauni baiļu uzplūdi. Nekas nebūs līdzēts, ja abi vī�rie�i neaptvers, ka namiņa ārpusē kaut kas notiek.

Ma�īna turpināja savu dīvaini kluso virzī�anos lejup pa nogāzi dziļāk miglā. Keidija pūlējās namiņa priek�ā tuk��ajā laukumiņā saskatīt Maku. No viņa nebija ne miņas.

Izmisumā viņa noliecās, lai sameklētu kādu akmeni, ko mest logā, tādējādi pievēr�ot laupītāju uzmanību. Tomēr, pirms viņa paspēja to aizmest, durvīs parādījās viens no vīrie�iem. Viņ� spēji apstājās.

-��� Nolāpīts, Sandler! Furgons! Tu, stulbais izdzimteni, ne- novilki bremzi!

Saniknotais laupītājs izmetās pa durvīm, �ķērsoja ma�zo lieveni un uzreiz pa trim pakāpieniem nolēca zemē. Mirkli vēlāk viņ� spēcīgi saļodzījās, it kā savā ceļā būtu aiz�ķēries aiz kāda neredzama priek�meta. Neizdvesis ne ska�ņas, viņ� klupa un nokrita zemē. Viņa augums pazuda ska�tienam kaut kur tumsā aiz lieveņa.

Durvīs parādījās otrs vīrietis.

-��� Kas, sasodīts�

Viņ� paspēra soli uz priek�u un spēji apstājās. Pretēji savam partnerim viņ� nenokrita zemē kā nopļauts. Viņ� sastinga.

No durvīm plūsto�ajā gaismā ļauni iedzalkstījās pie viņa kakla pieliktā iero�a tērauds. To nevarēja nosaukt par nelielu kabatas nazīti.

Ieraugot antīko zobenu, Keidijai aizrāvās elpa. Viņa ap�tvēra, ka Maks to noteikti atradis furgonā.

Asmens pieskāriens bija Sandleru paralizējis.

-��� Kas tad nu�

-���� Nomet ieroci! - Maks viņam no mugurpuses uzsau�ca. - Tūlīt pat!

-��� Ko? - Izklausījās, ka laupītājs ir apstulbis.

-��� Tavā rīcībā ir trīs sekundes.

Sandlers vairs neko neteica. Acīmredzot aptvēris, cik būtiski mainījusies situācija, viņ� piesardzīgi izvilka aiz jos�tas aizbāzto pistoli un noliecās, lai noliktu to uz lieveņa.

Maks tikko jau�ami sakustējās un pavirzījās Sandleram otrā pusē. Zobena asmens galu Maks no viņa kakla neat�rāva. Nonācis pistoles tuvumā, viņ� ar treniņkurpes purn�galu pagrūda to tālāk, lai laupītājs neaizsniegtu.

-��� Keidij, - viņ� tumsā skaļi ierunājās. - Nāciet �urp!

Otrreizēju pamudinājumu viņai nevajadzēja. Izlīdusi no

koku aizsega, viņa strauji steidzās uz atvērto durvju pusi.

-��� Paceliet pistoli! - Maks nenovērsa uzmanību no Sand- lera. - Padodiet to man!

Neteikdama ne vārda, Keidija pacēla ieroci un padeva to Makam. Acīm redzami veikli un prasmīgi to pārbaudī�jis, Maks nolaida zobena smaili. Tad viņ� paspēra soli atpa�kaļ uz atvērto durvju pusi un a�i'ieskatījās namiņa iek��ienē.

-��� Jūs labāk parūpējieties par savu draugu, - Maks sacī�ja Keidijai.

-��� Ak dievs, Vandeika kungs! - Keidija steidzās pie dur�vīm un ielūkojās iek�ā. - Vandeika kungs, vai jums nekas nekai�?

-��� Es esmu �eit.

Keidija strauji pagriezās un ieraudzīja kaktā sē�am jau�nu vīrieti ar tum�i brūjiiem matiem. Viņa rokas un kājas bija sasaistītas ar elastīgu lenti. Pie sienas viņam līdzās ka�rājās krāsains vējdēlis. Ieraugot Keidiju, viņa brūnajās acīs saskrēja atvieglojuma asaras.

-��� �ķēres ir uz galda, - viņ� sacīja. - Blakus datoram.

Keidija pa dēļu grīdu aizsteidzās pāri istabai, paķēra

�ķēres un traucās atpakaļ, lai atbrīvotu Embrozu no saitēm.

-���� Es tik ļoti par jums uztraucos, Vandeika kungs, - viņa sacīja, uzmanīgi pārgriezdama saites. - Vai jums ne�kas nekai�?

-��� Nē. - Embrozs ievaidējās un paberzēja savas sasārtu- �ās roku locītavas. - Man jāpateicas jums un jūsu draugam. Kā noprotu, jūs esat Keidija Brigsa?

-��� Jā, un es pārbijos līdz nāvei.

-��� Gan jūs, gan arī es, - Embrozs teica. - Es jau baidījos, ka jūs ienāksiet pa�ā laupī�anas vidū un viņi notvers arī jūs.

-��� Tie viņu gandrīz vai notvēra, - Maks pavisam mierī�gā balsī paziņoja.

Embrozs neizpratnē samirk�ķināja acis.

-��� Kas jūs tāds esat?

-��� Mani sauc īstons. Maks īstons.

Embrozs pamāja ar galvu.

-��� Labi gan, ka viņa jūs paņēma līdzi.

-���� Vai nevēlaties nākt man palīgā? - Maks ierosināja. - Tas puisis, kas guļ zemē, vēl arvien ir bezsamaņā. Vis�pirms mums jāparūpējas par �o te.

-��� Katrā ziņā. - Embrozs saviebās un, elpai aizraujoties, neveikli pietrausās kājās. - Neraizējieties, elastīgās lentes ir pietiekami daudz.

Ārpusē atskanēja apslāpēts būk�ķis. Keidija aptvēra, ka furgons beidzot ir apstājies.

-��� Augstā debess! - viņa no�ukstēja. - Bruņas.

-���� Nomierinieties! - Embrozs sacīja. - Atcerieties, ka tā manta tika kalta, lai izturētu daudzus triecienus.

Keidija piegāja pie durvīm un palūkojās uz furgonu. Tas, sagriezies uz sāniem, bija atdūries pret lielu laukak�meni.

-���� �aubos, vai iero�u kalēji bija paredzēju�i, ka bruņas kratīsies furgona bagā�as nodalījumā, - viņa iebilda.

-��� Nūjā, varbūt �obrīd es par tās tērauda kaudzes stāvok�li vairs neuztraucos tik ļoti kā tobrīd, kad ieradās tie abi nelie�i. - Embrozs pabeidza laupītāja sasaistī�anu un izslē�jās kājās, lai cie�i nopētītu Maku. - Kas īsti jūs esat, ja ne�runājam par to, ka esat Keidijas draugs?

-��� Es esmu viņas priek�nieks, - Maks atbildēja.

8

Galu galā izrādījās, ka Keidija nemaz nebija mēģinājusi Maku piekrāpt.

Divas stundas vēlāk, kad policisti ar abiem sagūstīta�jiem laupītājiem jau bija devu�ies prom, Maks stāvēja liesmojo�ā kamīna priek�ā. Viņ� klausījās, kā Keidija un Embrozs Vandeiks diskutē par antīkajiem iero�iem un bru�ņām, kas bija izvilktas no furgona un sakrautas namiņa kaktā. Viņ� nespēja iesaistīties sarunā. Viņ� jau tāpat pieli�ka visus spēkus, lai spētu kaut vai tikai stāvēt un izskatī�ties civilizēts.

Vismaz viņ� pats cerēja, ka tāds izskatās. Nu jau vairā�kas stundas viņa dzīslās kūsāt kūsāja adrenalīns. Lielas adrenalīna devas varēja izraisīt neprognozējamas sekas.

- Kāds mans draugs - Tims Māsterss - specializējas bru�ņu un bruņojuma jomā. Viņ� man izstāstīja par jūsu kolek�ciju, Embroz, - Keidija sacīja, pacēlusi galvu Viņa sēdēja, kājas sakrustojusi, un klēpī turēja pazudu�o bruņucepuri. ~ Viņ� apgalvoja, ka reiz esot jums izlīdzējis ar konsultāci�jām un ka jūsu uzmanību saistot retumi, ko radīju�i visla�bākie itālie�u iero�u meistari. Viņ� minēja, ka jūs cen�oties iegūt visu komplektu pilnībā�

Maks novērsās no sarunas un iemalkoja mazliet tējas, ko Embrozs bija pagatavojis saviem viesiem. �ā �ķidruma gar�a viņu kaitināja. Tēju viņ� nekad nebija īpa�i cienījis. Viņam gar�oja kafija. Stipra kafija.

Labi, tātad, balstīdamies uz sev pieejamiem pierādīju�miem, viņ� bija pārsteidzies ar secinājumiem. Viņ� bija no�ticējis tam, kas �ķita kā loģisks secinājums. Bet viņ� bija kļūdījies. Keidija glu�i vienkār�i bija darījusi savu darbu, kā pati to bija sapratusi, un dzinusi pēdas pazudu�ajai bru- ņucepurei. Tas, ka viņa nebija ievērojusi parasto procedū�ru un uzņēmusies �ausmīgu risku, kas viņai varēja mak�sāt dzīvību, bija galvenais, bet ar to Maks tiks galā vēlāk.

�obrīd viņ� vēlējās vienīgi izbaudīt milzīgo atviegloju�mu, kas bija atnācis līdz ar apziņu, ka Keidija ir dro�ībā, turklāt nebija pat mēģinājusi viņu piekrāpt.

Milzīgais apmierinājums, ko Maks izjuta, nekādā ziņā neatbilda pa�reizējai situācijai. Tas nebija profesionālais at�vieglojums, kas būtu nācis līdz ar apziņu, ka viņ� savā dar�bā nav pieļāvis nekādu lielu kļūdu. Viņ� ta�u reaģēja tā, it kā �is sasodītais gadījums būtu personisks. Pie velna, va�rēja padomāt, viņ� tikko atklājis, ka viņa mīļākā nav viņu krāpusi ar citu vīrieti. Tik personiski tas viss izskatījās.

Katrā ziņā tas nu bija par traku, ja ņem vērā, ka viņ� līdz pat �im vakaram ar Keidiju pavadījis kopā mazāk nekā pusotras stundas. Tas bija tik�anās laikā Lasvegasā, un tā bija simtprocentīgi lieti�ķa tik�anās.

Kopā pavadīta stunda, apsprie�ot darba jautājumus, diez vai varēja liecināt par personiskām attiecībām. Pro�tams, pēdējo divu mēne�u laikā bija arī telefona sarunas. Bet tās jau īstenībā nemaz nevarēja skaitīt.

Nu labi, tātad tagad es skaitu arī telefona sarunas. Kaut ie�sūdziet mani tiesā!

Kaut kur dziji savā būtībā Maks balansēja uz smalkās līnijas starp pa�kontroli un testosterona radītu enerģiju. In�telektuālajā ziņā viņ� apzinājās, kas ar viņu notiek. Bries�mu un vardarbības draudi radīja ķīmisku savienojumu, kas spēka ziņā līdzinājās seksuālai iekārei. Pagāja labs brītiņ�, līdz viņ� spēja to apspiest. Tomēr ar to viņ� vēl varēja tikt galā. Keidija bija tā, kas sare�ģīja �o tāpat jau neskaidro si�tuāciju. Ikreiz, kad Maks uz viņu paskatījās, no prāta pa�gaisa visas intelektuālās domas.

�ovakar viņ� bija te ieradies, ledaina niknuma dzīts, kas bijis vērsts gan pret sevi pa�u, gan Keidiju. Ieraugot viņas īrēto ma�īnu pie vārtiem miglā tītā iebraucamā ceļa galā, vienā mirklī it viss bija pārvērties. Viņ� jau daļēji tūlīt pat nojauta, ka kaut kas nepavisam nav kārtībā. Tad viņa izjū�tām pievienojās bailes.

-��� Neiespējami. - Embrozs pētīja bruņucepuri, ko Keidija turēja klēpī. - Absolūti neiespējami. Grūti noticēt, ka visus �os gadus tā stāvējusi nobāzta kādā kastē nelielā Lasvega- sas muzeja noliktavā.

-��� �ajā gadījumā jāpateicas vienaldzībai. - Keidija negri�bīgā apbrīnā pētīja smalki kalto tērauda priek�metu. - Pa�skatieties uz �īs bruņucepures izsmalcināto kvalitāti! Vai redzat, kā uz �ā fona izceļas raksts? Grūti iedomāties, ka tik daudz laika un mākslinieka talanta veltīts priek�metam, kas paredzēts karo�anai.

-��� Kolosāli, vai ne? - Embrozs jautri atsaucās. - Kā gan tā nonākusi "Militārās pasaules" kolekcijā?

-��� Es atradu to pieminētu kādā deviņpadsmitā gadsim�ta sākuma militārā muzeja katalogā. Tur bija piebilde, ka tā izņemta no muzeja krātuvēm, lai 1925. gadā tiktu pār�dota kādā izsolē Ņujorkā. Tomēr tur nav pieminēts pircējs. Bruņucepure glu�i vienkār�i nozuda.

-���� Varbūt Belfords, kur�, kā jūs apgalvojāt, izveidojis "Militāro pasauli", to nopircis un visus �os gadus turējis noliktavā.

Keidija paraustīja plecus.

-���� Iespējams. To mēs dro�i vien nekad noteikti nezinā�sim. Kā gan tā nonāca jūsu kolekcijā, Embroz?

�I iztaujā�ana saistīja Maka uzmanību. Viņ� atrāvās no savu izjūtu apcerē�anas uz pietiekami ilgu laiku, lai uzlū�kotu Embrozu.

-��� Labs jautājums. Kā jūs to ieguvāt, Vandeik? Man ir da�torprogramma, ar kuru varu sekot interneta izsolēm un iz- pārdo�anām - gan publiskām, gan privātām, gan legālām, gan ne tik legālām. Tur es par �o bruņucepuri nevarēju sa�dzīt nekādas pēdas.

-��� Un tie�i tāpēc viņ� lūdza manu konsultāciju, - Keidi�ja paskaidroja. - Es specializējos mākslas pasaules baumu jomā, tām viņa programma nespēj sekot. Ņemot vērā jūsu pieredzi datoru jomā, varētu gaidīt, ka jūs piederat pie in�terneta tipa kolekcionāriem, Embroz.

-����������� �o bruņucepuri es neatradu ar interneta palīdzību, - viņ� sacīja. - Mani uzrunāja kāds privāts starpnieks, kur� apgalvoja, ka pazīstot kādu, kas vēlas nokārtot ļoti klusu darījumu. Es atbildēju, ka mani tas interesē. Viņ� atveda bruņucepuri �urp, un es par to samaksāju skaid�rā naudā.

-Jūs neap�aubījāt tās autentiskumu? - Maks pajautāja.

Embrozs izskatījās apmulsis.

-��� Atzīstos, ka pārāk daudz jautājumu es neuzdevu.

-��� Tie�i tā, - Maks piebilda. - Un tagad mēs visi zinām, kādā situācijā esat nonācis.

Embrozs nosarka.

-��� Labi jau labi. Tomēr, pērkot �o bruņucepuri, dokumen�ti, kurus man uzrādīja, tie�ām izskatījās nevainojami.

-��� Ja nemin faktu, ka izsoles kvītis bija viltotas, - Keidi�ja nomurmināja.

-��� Jā. - Embrozs saviebās. - Tas gan. Bet kā es varēju zi�nāt, ka dokumenti ir viltoti?

-��� Jums to vajadzēja pārbaudīt ar Toma vai jebkura cita bruņu un iero�u speciālista palīdzību, pirms jūs �o priek��metu iegādājāties, - Keidija aizrādīja.

-���� Jums taisnība. - Viņ� skumji uzlūkoja bruņucepuri. - Bet es patie�ām ļoti vēlējos to iegūt un negribēju, lai ras�tos kādas problēmas, ja saprotat, ko es ar to domāju.

Maks pārsteigts atklāja, ka izjūt pret Embrozu patiesu līdzjūtību. Var jau būt, ka Vandeiks bija datorprogrammu multimiljonārs, kas vairs nestrādā, bet viņ� bija tikai div�desmit trīs gadus vecs.

-���� Runājot par problēmām, - Maks ieteicās, - kā jūs ie�pazināties ar to pārīti, ko jums �ovakar nācās te izklaidēt?

-��� Viņi itin vienkār�i uzradās pie manām durvīm. Es ne�zinu, kā viņi uzzināja, ka man pieder bruņucepure.

-���� Jūs dro�i vien izsekoja jau tajā dienā, kad jūs to no�pirkāt, - Maks sacīja. - Manuprāt, būtu loģiski, ka �ie divi pui�i strādā kopā ar tā saucamo mākslas konsultantu, kur� noorganizēja bruņucepures nozag�anu muzejā un pēc tam to pārdeva jums. Kad atgriezī�os pie sava datora, varbūt man laimēsies izvilkt da�us vārdus un pēc tam nodot tos policijas rīcībā.

-���� Es nesaprotu. Kāpēc gan vajadzēja bruņucepuri pār�dot man un pēc tam to atkal nozagt?

Maks pasmaidīja, tomēr bez jautrības.

-��� Tādēļ, lai pēc tam to varētu vēlreiz pārdot citam ko�lekcionāram. Un tad to no viņa nozagt un pārdot atkal. Un tad atkal.

-���� Un jūs bijāt spiests to viņiem atdot, - Keidija piebil�da. - Tas neap�aubāmi ir rado�s veids, lai nodro�inātu da�rījumu izdo�anos vēl un vēl reizi.

Maks salieca pirkstus, atcerēdamies senā zobena pieskā�rienu plaukstai.

-��� Kā jau jūs teicāt, �obrīd kolekcionāri par bruņām mak�sā astronomiskas summas. Kad vien kādā mākslas nozarē prece kļūst īpa�i populāra, tajā pa�ā nozarē pieaug nozag�to mākslas priek�metu skaits. Vecais pieprasījuma un pie�dāvājuma likums.

-��� Jā, par to likumu es visu labi zinu. - Embrozs ilgi no�pētīja bruņucepuri. Tad viņ� pacēla pret Keidiju godīguma un no�ēlas pilnu skatienu. - Man padesi �ēl, ka tā notika.

-��� Kā noprotu, �ī situācija līdzinās lidma�īnas avārijai, -

Keidija atsaucās. - Varētu būt bijis ari sliktāk. Jāpateicas Makam, ka mums veicās un mēs tikām cauri sveikā.

Viņa nopietni un cie�i uzlūkoja Maku un pasmaidīja. Viņ� saprata, ka Keidija �obrīd viņu uzskata par varoni. Viņam atlika vienīgi prātot, cik ilgi tas turpināsies.

-��� Viņai taisnība, - Embrozs piebilda. - Klau, es patiesi esmu jums pateicību parādā. Ja kādreiz gadīsies iespēja, kā jums atlīdzināt�

-��� Es jums paziņo�u, - Maks atteica.

-��� Es runāju nopietni, - Embrozs neatlaidās.

Maks sarauca uzacis.

-��� Es arī.

Embrozs piecēlās kājās.

-��� Kas tā ir par programmu, ko jūs izmantojat? Tā, kura, kā jūs apgalvojāt, ļauj jums sekot privātajām mākslas iz�solēm internetā?

-��� To man pirms pāris gadiem izveidoja kāds draugs. - Maks jau atkal pagriezās pret kamīnu. - Tā man ļauj iegūt informāciju, kas attiecas uz mākslas un antīko priek�metu kustību melnajā tirgū. Pārdo�anas, zādzības, privātas izso�les. Es veidoju īpa�u datu bāzi, kurā parādās daudzi regu�lārie spēlētāji, kas darbojas �ajā tirgū, - gan labie pui�i, gan sliktie. Tajā krājas pazīstamu viltotāju vārdi, starpnieku pa�radumi un darbo�anās metodes. Tendences un modeļi.

Embrozs profesionālā interesē sarauca pieri.

-��� �o datu bāzi nepārtraukti nepiecie�ams papildināt.

-�� Jā. - Maks nedaudz sagrozīja plecu, lai atslābinātu ne�patīkamo spriedzi. - Diem�ēl tas draugs, kur� man �o pro�grammu radīja, ir nodibinājis pats savu interneta kompā�niju un viņam vairs nav laika strādāt pie manas program�mas. Manā datu bāzē vēl arvien ir daudz nepilnību.

-��� Kāda veida nepilnības?

Maks viņu domīgi uzlūkoja.

-���� Vai jūs patiesi vēlaties runāt par �o tematu, vai tā ir parasta ziņkāre?

-��� Jūs jokojat? Man �ajā ziņā ir ļoti personiska interese. �obrīd es oficiāli skaitos mākslas priek�metu zādzības mē�ģinājuma upuris. Pastāstiet man par savas programmas ne�pilnībām, Mak!

Maks uzlūkoja Keidiju. Viņas acīs varēja pamanīt �ā sa�springtā vakara sekas.

-���� Ir mazliet vēls, lai iedziļinātos sīkumos, bet varbūt mēs to varam apspriest citreiz?

-��� Jebkurā laikā, draugs. Jebkurā laikā. Pēc tā, ko jūs iz�darījāt manā labā, esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Bez tam �ī māk�slas priek�metu meklē�ana izklausās interesanta.

-��� Es jums piezvanī�u. - Viņ� domās fiksēja, ka �o ideju vajadzētu nopietni apdomāt. Nemaz tik bie�i negadījās sastapt neatkarīgu konsultantu ar Embrozam Vandeikam piemīto�o unikālo talantu. Maks paskatījās pulkstenī. - Keidija, mums derētu braukt prom. Mums jāatrod kāda viesnīca. Neviens no mums �ovakar nav tādā formā, lai va�rētu aizbraukt īpa�i tālu.

-���� Jūs varat palikt �eit, - Embrozs ātri ierunājās. - Es zinu, ka te ir neliels haoss, tomēr domāju, ka da�us tīrus palagus es varētu atrast.

-��� Paldies! - Keidija atteica. - Bet es domāju, ka viesnīca mums visiem dzīvi padarītu vienkār�āku. Kur ir tuvākā? Santakrusā?

-���� Nē, tik tālu jums nav jābrauc. Nepilnu jūdzi no �ejie�nes ir neliels mednieku namiņ�. Puisis, kam tas pieder, ir mans draugs. - Embrozs pasniedzās pēc telefona. - Es vi�ņam piezvanī�u un visu sarunā�u.

-���� Izklausās lieliski. - Keidija paņēma bruņucepuri un piecēlās kājās. - Starp citu�

Turēdams pie auss telefona klausuli, Embrozs iesāņus viņu ieinteresēts uzlūkoja.

'-jā?

-���� Es zinu, ka jūs par �o bruņucepuri jau reizi samaksā�jāt, un pastāv ticama iespēja, ka to naudu jūs nekad neat- gūsiet. Bet, ja jūs nolemsiet, ka patiesi vēlaties �o bruņuce�puri dabūt sev, es domāju, ka Maka klienti būs ieinteresēti to apspriest ar jums. Vai ne, Mak?

Viņ� greizi pasmaidīja.

-���� Par to, manuprāt, nav nekādu �aubu. Mani klienti �o bruņucepuri uzskata par līdzvērtīgu laimīgai loterijas biļetei. Viņi nevar vien sagaidīt, kad saņems tās vērtību naudā.

-��� Norunāts! - Embrozs nekavējoties atsaucās.

-��� jūs pat vēl neesat dzirdējis cenu, - Maks iebilda.

Embrozs labsirdīgi pasmaidīja.

-��� Es domāju, ka varu to atļauties.

-���� Līdz ar �īs bruņucepures pirk�anu jūs varētu vēlēties ieguldīt naudu arī labas dro�ības sistēmas iegādei savai ko�lekcijai, kas pieņemas pla�umā.

-����� Ziniet, �ovakar, vērojot, kā tie abi ve�i krauj manu mantu savā furgonā, man �ī doma ne reizi vien ienāca prātā.

Viņ� atkal pievērsās telefonam un kaut ko ātri parunāja ar savu draugu.

Maks uzlūkoja Keidiju un pamanīja, ka arī Keidija vi�ņu vēro. Viņ� gandrīz vai spēja saskatīt viņas acīs ko�i iz�celtus mirdzo�us vārdus "Mans varonis". Kļuva arvien grūtāk un grūtāk ignorēt spēcīgo un nepārvaramo iekāri. Viņ� prātoja, vai daba tā iekārtojusi, ka vīrietis pārstāj lo�ģiski domāt ikreiz, kad sieviete pasmaida tā, kā �obrīd smaidīja Keidija. Tā noteikti bija laba metode, lai nodro�i�nātu vairo�anās procesu un cilvēces turpinājumu.

Viņ� pats sev atgādināja, ka reizi dzīvē jau devis savu ieguldījumu cilvēku sugas turpinājumam. To viņ� varēja apliecināt ar koled�as mācību maksas rēķiniem. Viņa ve�cuma vīrietim jau bija jāsāk kalt plānus aizie�anai pelnītā atpūtā.

9

Stundu vēlāk Keidija apgriezās uz muguras, salika ro�kas aiz galvas un raudzījās zemajos baļķu griestos. Viņa bija pārguru�i, tomēr nespēja iemigt. Viņa bija saspringta un sanervozējusies. Tas gan nebija nekāds pārsteigums, ja ņēma vērā �āvakara notikumus, viņa nosprieda.

Keidija koncentrējās, cenzdamās sagrupēt savus iespai�dus. Viņai bija iemesls atkal balansēt uz panikas lēkmes ro�be�as, tomēr simptomi neliecināja par tās tuvo�anos. Viņa zināja, kāda tad ir sajūta, un �obrīd neko tādu neizjūta.

Tomēr nervu galiņos pulsēja tik daudz bioenerģijas, lai apgādātu ar to nelielu pilsētiņu.

Viņa pagrieza galvu uz spilvena, lai palūkotos pulkste�nī. Bija trīs naktī. Diem�ēl vēl jāpaiet diezgan ilgam laikam, lai varētu atmest mēģinājumu aizmigt un doties brokastīs.

Keidija atgrūda sāņus segu, piecēlās kājās un piegāja pie bīdāmajām stikla durvīm, kas veda uz �auro balkonu, kur� ieskāva nelielā mednieku namiņa otro stāvu. Ārā valdīja pilnīga tumsa. Pāri slīpajam jumtam slējās koki. Smidzinā��ana pirms stundas bija pārvērtusies nopietnā lietū. No slī�pās jumta apmales nepārtraukti pilēja ūdens.

Piepe�i Keidiju pārmāca nepiecie�amība pēc svaiga gai�sa, pat ja tas bija mitrs un salts. Viņa pagriezās un uzvilka vieglo rītakleitu, kuru bija atstājusi gultas galā. Labi gan, ka viņa bija paņēmusi līdzi visu nepiecie�amo, ja vajadzē�tu kaut kur pārnak�ņot. Doma, ka no rīta vajadzētu netīrī�tiem zobiem sastapties ar Maku, būtu neizturama. Viņa sa�sēja rītakleitas jostu, ieslidināja basās kājas puszābaciņos, kas viņai vakarā bija kājās, un atvēra stikla durvis.

Viņu apņēma mitrais nakts gaiss, kas spēcīgi smar�oja pēc me�a. Keidija izgāja laukā un nostājās pie balkona mar�gām. No abām blakusistabām viņas balkonu no�ķīra koka starpsiena plecu augstumā, bet Keidija redzēja, ka nevie�nā no blakusnumuriem gaisma nedeg. Acīmredzot Makam nebija nekādu problēmu ar bezmiegu.

Laimīgais Maks!

Vai varbūt viņ� gulēja gultā nomodā, raudzīdamies griestos, kā to pirms neilga laika bija darījusi arī Keidija?

Nedomā par Sapņu Vīrieti gultā! Vēl vienu spriedzi tavi ner�vi neizturēs.

Ar viena pirksta galu Keidija pieskārās slapjajām mar�gām. �ajā lietū piemirku�o sarkankoku apvidū bija tik kluss. Grūti bija noticēt, ka pavisam netālu atrodas augstā�ko tehnoloģiju komerciālā brīnumzeme Silikona Ieleja, ja vien pieņem, ka �o attālumu kāds būtu gatavs mērot pa �aurajiem kalnu ceļiem.

Keidija piepe�i apjauta kāda tuvumu. Viņa sajuta Maka klātbūtni, pirms tumsā pa kreisi no viņas atskanēja Maka balss.

-��� Kas noticis? - viņ� vaicāja. - Nevarējāt aizmigt?

Viņa jautājums nozīmēja tikai vienu - Maks �obrīd ne�gulēja. Viņ� stāvēja biezajā tumsā starpsienas otrā pusē. Keidija prātoja, cik ilgi viņ� jau tur stāvējis, vērdamies slap�jajā naktī.

Viņa rokas bija dziļi sabāztas melnas vējjakas kabatās. Viņ� bija neizdibināms, lai neteiktu, ka mīklains cilvēks, un tāda pati bija viņa sejas izteiksme tumsā. Glu�i kā neredza�ma zibens �autra Keidijas augumu caurstrāvoja uzbudinā�jums, dīvainā veidā liekot aizrauties elpai. Bija tāda sajū�ta, it kā viņa atrastos ļoti liela panorāmas rata pa�ā aug�ā.

Viņa savilka cie�āk rītakleitas apkakli un centās nedo�māt ne par fantāzijām, ne dzimumiem. Viņi bija biznesa partneri. Maks bija viņas darba devējs. Darbā bija jāievēro zināmi likumi, it īpa�i tāpēc, ka Keidija arī turpmāk vēlē�jās ar viņu sadarboties. Cik bie�i vien iespējams.

-��� Vai jums nekas nekai�? - Maks jautāja.

Viņa balsī Keidija varēja saklausīt patiesas ba�as. Viņa aptvēra, ka nav atbildējusi uz Maka jautājumu.

-��� Es jūtos labi. Lieliski. Man nekas nekai�, - viņa atsau�cās, cenzdamās runāt nevērīgi. Ko gan �ādā darbā nozīmē�ja mazliet briesmu, kautiņ� un sajūta, ka esi tuvu nāvei? Mākslas konsultantiem tā bija pierasta darba diena. Viņa ta�u bija profesionāle. - Nevarēju tikai aizmigt. Nosprie�du, ka mazliet naksnīgā gaisa varētu palīdzēt.

-�� Nejūtos pārsteigts. Man jau �ķita, ka jūs �ovakar visu uz�tverat pārāk mierīgi. Prātoju, kad jums sadumposies nervi.

Keidiju pārņēma dusmas. Sasodīts, viņa bija mierīga. Vi�ņai pat nebija uznākusi panikas lēkme, kaut gan �ādos ap�stākļos viņai uz to būtu biju�as visas tiesības.

-��� Nu labi, parasti gan es vakarus nepavadu, ierodoties laupī�anas vietā pa�ā tās karstumā, - viņa skarbi atbildē�ja. - Tomēr esmu dzirdējusi, ka apstākļu maiņa laiku pa lai�kam nāk par labu. - Viņa atcerējās, kā atmirdzēja ļoti vecā zobena asmens, un nodrebinājās. - Bez tam jūs ta�u pavei�cāt visu smago darbu.

-��� Jūs mani �ovakar sasodīti pārbiedējāt.

Keidija sastinga, būdama neizpratnē par Maka toni. Viņa būtu ar mieru apzvērēt, ka tas izklausījies apslāpēti nikns. Bet tas nebija loģiski. Kāpēc gan viņam vajadzētu uz Keidiju dusmoties? Tie�i viņa bija tā, kurai iemesls dus�moties.

Virsroku guva Keidijas konsultantes daba. �is ir klients, viņa sev atgādināja. Viņa ta�u vēl gribēja abu sadarbību turpināt. Bez tam viņi abi �ovakar bija pārdzīvoju�i pama�tīgu stresu. To vajadzēja ņemt vērā.

-��� Es pati arī pamatīgi nobijos, - viņa atsaucās, tī�ām iz�vēlēdamās diplomātiskāku toni. - Un manas bailes pat vēl pieauga, kad aptvēru, ka jūs grasāties darīt vēl ko vairāk nekā tikai ļaut furgonam atmuguriski noripot pa slīpo ie�braucamo ceļu. Nespēju noticēt savām acīm, kad redzēju jūs turam pie tā vīra rīkles zobena smaili.

-��� Furgona noripinā�ana tās nepatik�anas nebūtu atrisi�nājusi.

Viņa balss toni �obrīd varētu salīdzināt ar ledus tempe�ratūru. Keidijai pirmo reizi ienāca prātā, ka varbūt tie�i Makam draud panikas lēkme. Viņa paspēra soli tuvāk starpsienai un paraudzījās uz Maka seju, pūlēdamās saska�tīt tās izteiksmi.

-��� Vai jūs jūtaties labi? - viņa klusi pavaicāja.

-��� Tas atkarīgs no tā, ko jūs saprotat ar "labi".

-��� Mums abiem �is ir bijis grūts vakars.

-��� Jūs tā domājat?

Keidijai nepatika saltais uzjautrinājums viņa balsī. Iz�klausījās, it kā viņ� pieliktu milzīgas pūles, lai savaldītos. Keidija pazina �o sajūtu. Viņa mirkli vilcinājās, tad nolē�ma riskēt. Galu galā �is ta�u bija viņas Sapņu Vīrietis. Glu�i iespējams, ka �ovakar viņ� bija izglābis Keidijai dzīvību. Katrā ziņā viņ� bija novērsis vērtīgo antīko bruņu zādzī�bu. Maks bija pelnījis balvu. Keidija izlēma piedāvāt vis�lielāko upuri.

-��� Man atslēgu piekariņa nodalījumā ir tablete, - viņa sa- cīja. - Es to glabāju kādai ārkārtējai situācijai. Ta palīdz pret akūtām panikas lēkmēm. Ja jums tā nepiecie�ama, varat to dabūt. - Viņa centās nedomāt par rītdienas garo atpakaļ�ceļu mājup bez mazā dro�ības līdzekļa somiņā.

Iestājās neilgs klusums.

-��� Paldies! - Maks beidzot atbildēja. - Jūs esat ļoti atsau�cīga. Bet es istabas bāriņā atradu vienu no tām mazītiņa�jām viskija pudelītēm. Manuprāt, tā spēs man palīdzēt.

-��� A, nu labi. - Keidija centās apslēpt savu atvieglojumu.

Vēl mirkli valdīja klusums.

-��� Vai jums bie�i nākas izmantot �īs tabletes? - Maks pa�vaicāja.

-��� Nē. Tomēr man piemīt tendence uz panikas lēkmēm. Visi apgalvo, ka esmu to mantojusi no savas tantes, un, cik man zināms, mēs abas esam vienīgās, kas cie� no �īm lēk�mēm.

-��� Vai jums alla� ir biju�as problēmas ar tādām lēkmēm?

-����������� Tās sākās, kad mācījos koled�ā. - Keidija vēl cie�āk satvēra rītakleitas apkakli. - Bet, manuprāt, to cēlonis ir kaut kas tāds, kas ar mani atgadījās �etrpadsmit gadu ve�cumā. Toreiz notika� nelaimes gadījums. Es gandrīz no�slīku. Vēlāk, kad man sāka uzmākties panikas lēkmes, sa�jūta bija tāda pati kā toreiz, kad es slīku.

-��� Vai jūs bie�i lietojat tabletes?

-���� Nē. Vairs ne. Jau ilgu laiku. - Viņa ar pieaugo�ām �ausmām klausījās savos vārdos. Saruna bija pavērsusies nevēlamā virzienā. Tagad jau Maks dro�i vien nospriedis, ka viņa nav nekas vairāk kā trīco�s nervu kamols - nedro��a, nestabila un neuzticama. Tas gan nebija nekāds satrie�co�ais profesionāles tēls. Fantāzija par nākotnes sadarbību sāka strauji pagaist. - Man jau ilgu laiku nav bijusi nevie�na nopietna lēkme. Patiesībā jau vairākus gadus.

-��� Cik gadu?

Ja viņa steidzīgi nemainīs sarunas tematu, tad viņai �o�nakt tomēr uznāks īsta panikas lēkme.

-��� Vismaz divus, - Keidija atbildēja, cenzdamās runāt ne�vērīgi un mierīgi. - Patiesībā trīs. - Trīs gan bija mazliet pārspīlēts, tomēr pēc pāris mēne�iem patie�ām būs pagā�ju�i pilni trīs gadi kop� pēdējās smagās lēkmes. - Patiesī�bā tas bija tik sen, ka es gandrīz vairs nespēju atcerēties pē�dējo reizi, kad man radās tāda problēma. - Domās viņa savilka īk�ķus dūrēs. - Man palīdz regulāri jogas vingro�jumi un dziļa elpo�ana. Tableti es tikai turu pie rokas kā�dai ārkārtējai situācijai.

-��� Skaidrs.

Tagad nu noteikti pienācis laiks pie�ķirt sarunai jaunu virzienu, Keidija nolēma.

-����������� Tas, ko jūs �ovakar paveicāt pie Embroza, - viņa ieru�nājās, - bija apbrīnojami. Sprie�ot pēc tā, kā tikāt galā ar tiem abiem tēvaiņiem, �ī dro�i vien nav pirmā reize, kad jūs atradāties tādā situācijā?

Mirkli iestājās klusums. Keidijai radās iespaids, ka Maks rūpīgi apdomā savus vārdus. Acīmredzot fakts, ka viņi �o�vakar kopā pārdzīvoju�i milzīgas nepatik�anas, tomēr ne�nozīmēja, ka Maks piepe�i vēlētos, lai Keidija uzzinātu

vina dzīvesstāstu.

/

-���� Mans tēvs izvēlējās militāro karjeru, - Maks beidzot ierunājās. - Es apprecējos koled�as laikā, un man steidza�mi bija vajadzīgs darbs, tāpēc uz da�iem gadiem sekoju tē�va pēdās. Pēc militārās karjeras pārgāju strādāt kompāni�jā, kas gādāja par dro�ību vairākām kompānijām. �ā vai tā diezgan ilgi apgrozījos starp iero�iem un cilvēkiem, kuri tos lietoja.

-��� Saprotu.

Keidija piesardzīgi apdomāja dzirdēto. Tas atainoja Ma�ku īstonu glu�i citā gaismā. Keidija pati nāca no mākslas pasaules, un līdz pat �im vakaram viņa bija pieņēmusi, ka ari Maka izcel�anās ir līdzīga. Jau no viņu abu pirmās te�lefona sarunas Keidija bija sapratusi, ka Maks at�ķiras no pārējiem vīrie�iem, kurus viņa savā dzīvē pazinusi, tomēr viņa nebija visā pilnībā aptvērusi to, cik ļoti viņ� ir at�ķi- rīgs.

-��� Kā tad jūs nokļuvāt līdz pazudu�o un nozagto māk�slas priek�metu meklē�anas biznesam? - Keidija pajautāja.

-���� Pēc tam kad nomira mana sieva, es nolēmu iesaistī�ties tādā darbā, kas nav saistīts ar tik daudz iero�iem.

-��� Saprotu. Man ļoti �ēl, es to nezināju. Kad jūs zaudējāt savu sievu?

-��� Pirms se�iem gadiem.

Rāmā samierinā�anās ar zaudējumu Maka balsi Keidi�jai pavēstīja it visu, ko viņa būtu vēlējusies uzzināt par Maka laulību. Viņ� bija mīlējis savu sievu. Un tagad bija samierinājies ar savām bēdām un zaudējumu.

-���� Man ļoti �ēl, - viņa vēlreiz atkārtoja, �oreiz tik tikko dzirdami.

Klusuma sekundes ritēja tikpat nepārtraukti kā lietus lā�ses.

-���� Ziniet, - Maks pēc brī�a sacīja, - es pat nespēju atce�rēties pēdējo reizi, kad man izmeklē�anas darbā būtu tā ne�veicies, kā tas gadījās �ovakar.

Izklausījās, ka viņ� ir ļoti vīlies. Keidija iek�ēji nopūtās. Un viņa vēl bija prātojusi nākotnē sadarboties ar "Atradu�mu". Bez jebkādas reālas cerības, ka varētu mainīt Maka viedokli par viņas darbo�anos, Keidija meklēja kādu vai�nu mīkstino�u apstākli.

-���� �ī bija īpa�i neparasta situācija, - viņa aizrādīja. - To gan nevarētu nosaukt par ikdieni�ķu darbu.

-���� Jūs neievērojāt noteikto procedūru. Jums vajadzēja piezvanīt man, tiklīdz uzzinājāt, ka bruņucepure ir pie Vandeika.

-��� Pag, pag, tā nav godīgi! Es atzīstos, ka notika nepare�dzētais, bet tā nebija mana vaina. Es atlidoju �urp tikai tādēļ, lai izpētītu bruņucepuri. Embrozs gan pa telefonu man to aprakstīja, tomēr nepiecie�ama rūpīga seno bruņu izpēte. Kā gan es varēju zināt, ka tie abi ieplānoju�i laupī��anu?

-��� Jums vajadzēja mani informēt.

-����������� Ko jūs runājat, es pat nemaz nezināju, vai tā tie�ām ir pazudusī bruņucepure. Es tikai darīju savu konsultantes darbu.

-��� Tas nav nekāds attaisnojums. Es jums nemaksāju tā�dēļ, lai jūs riskētu. No saviem neatkarīgajiem konsultan�tiem es gaidu vērtīgus spriedumus un veselo saprātu, kā arī to, lai viņi nepārkāptu savas kompetences robe�as. Man �ķiet, ka jau pirmajā reizē, kad jūs nolīgu, es skaidri patei�cu, ka jūsu darbs būs izsekot baumām un sameklēt jauno īpa�nieku. Par mantas atgū�anu atbildu es.

Viņ� patiesi bija nokaitināts. Keidiju pārņēma salta ap�jausma.

-��� Vai gribat sacīt, ka esmu atlaista? - viņa vaicāja.

-��� Es vēl par to domāju.

Tātad pagaidām tas vēl nebija zināms. Keidija dziļi ie�vilka elpu. Daudz gan tas nebija, bet viņa turējās pie �ā ma�zītiņā cerību stariņa.

-���� Tāda situācija, kāda izveidojās �ovakar, vairs nekad neatkārtosies, - viņa steidzīgi piebilda.

-��� Ak tā?

-��� Īstenībā es varu pat garantēt, ka tā neatkārtosies.

-��� Vai tie�ām?

-��� Nākamreiz es jūs par visu informē�u pilnībā, - Keidi�ja sacīja. - Vairs nebūs nekādu pārpratumu.

Maks neko neatbildēja.

-��� Es jums katru dienu nosūtī�u ziņojumu, ko esmu pa�veikusi, - viņa apgalvoja. - Pa elektronisko pastu, lai jūs to laikus saņemtu.

-��� Hmm�

Viņ� jau pamazām padevās. Par to Keidija bija pārlieci�nāta.

-���� Es pat informē�u jūs par visām savām darbībām, - viņa godīgi turpināja.

-��� Par kādām darbībām?

-��� Es parūpē�os, lai jūs zinātu, cik tālu esmu tikusi ar jeb�kuru meklē�anas darbu visas diennakts laikā. Tādā veidā jūs jebkurā laikā varēsiet uzdot jautājumus vai sniegt no�rādījumus.

Maks joprojām klusēja. Keidija aizturēja elpu.

-��� Kā noprotu, jums patīk sadarboties ar "Atradumu"? - viņ� beidzot neitrālā tonī pavaicāja.

-���� Ļoti, - Keidija a�i atsaucās. - Pēc tā pirmā jūsu kom�pānijas uzdevuma, tā, kurā figurēja krūka no spāņu klos�tera, es sapratu, ka gribu veikt vēl �ādu meklē�anu. Nepār�protiet mani, man patīk konsultēt klientus, kuri vēlas iegūt vērtīgus mākslas priek�metus. Bet, ja tā padomā, darbs kompānijā "Atradums" ir dabisks mana darba turpinā�jums. Tas man ļauj izmantot savas iemaņas neizsakāmi in�teresantākā veidā. Patiesībā ļoti aizraujo�ā veidā.

-��� Skaidrs. �ajā darbā jūs saista aizraujo�ā bīstamība, vai ne?

-��� Izaicinājums, - Keidija izlaboja. - �ajā darbā mani sais�ta tā izaicinājums.

-��� Tā jau es domāju.

Keidija gaidīja, gandrīz vai bīdamās pakustēties.

-���� Es negribu, lai jebkad vairs atkārtotos kaut kas tāds, kas atgadījās �ovakar, - Maks brīdināja.

Viņ� patie�ām pamazām padevās.

-��� Kā jau teicu, es sagatavo�u papildu ziņojumus, lai jūs tiktu pilnībā informēts.

Maks brīdi prātoja par to. Keidija domās jau izveidoja visda�ādākās profesionāla izskata formas, kādas varētu iz�mantot ziņojumu sūtī�anai.

-��� Nu labi, - Maks beidzot noteica. - Pamēģināsim. Nā�kamreiz, kad man gadīsies kāds darbiņ� dekoratīvās māk�slas jomā, es jums piezvanī�u.

Keidija ļāva sev atslābināties.

-��� Paldies! Es patiesi protu to novērtēt, jūs to neno�ēlo�siet.

-��� Vai esat par to pārliecināta?

-���� Pilnīgi. Klau, Mak, jums jāatzīst, ka es savu darbu protu labi. Man izdevās atrast visus trīs priek�metus, kuru meklē�anu jūs man uzticējāt. �etrus, ja skaitām arī bruņu�cepuri.

-��� To es neapstrīdu.

-���� Man piemīt laba intuīcija, kas nepiecie�ama �im dar�bam.

-��� Laba intuīcija, - viņ� sausi piekrita. - Un labi sakari.

Keidija paraustīja plecus.

-��� Mākslas pasaule ir maza, un es tajā esmu uzaugusi jau kop� dzim�anas. Es varu iegūt informāciju no vairākiem tādiem avotiem, kas jums ar jūsu datorprogrammas palī�dzību nav pieejami.

-��� Jums nav mani jāpārliecina par savām spējām strādāt �ajā jomā. Es jau tāpat zinu, ka jums piemīt talants.

Keidija mierīgi vēroja viņa sejas apveidu. Labāk būs, ja viņi atkal nomainīs sarunas tematu, viņa nosprieda.

-��� Nu, ja manu nodarbinātības statusu esam nokārtoju��i, ir vēl kaut kas, ko mums vajadzētu apspriest.

-��� Kas tas būtu?

-��� Es vēl neesmu jums pateikusies par to, ko jūs �ovakar

v:t

paveicāt, - viņa klusi sacīja. - Es īsti nezinu, kā to izdarīt. Patiesībā es pat nezinu, ar ko iesākt.

-���� Lai nu paliek, - viņ� norūca. - Kompānijas "Atra�dums" princips ir pieskatīt savus darbiniekus.

-�� Skaidrs. - Keidija mirkli padomāja. - Kā īsti jūs uzzi�nājāt, kur es �ovakar atrodos?

-���� Piezvanīju jūsu asistentei.

-�� Ak tā. - Keidija pamāja ar galvu. - Gudra doma. Klau, vai jums būtu iebildumi, ja es te mazliet izplūstu ar patei�cības vārdiem? īsti dzīvi bruninieki, ar vai bez bruņām,

t ' / '

mūsdienās reti sastopami.

-��� Es teicu - lai nu paliek.

Keidija izmisusi pievirzījās pie pa�as starpsienas. Ap�svērusi, cik tuvu atrodas Maks, viņa sastinga. Tepat blakus. Tikai pāris collu atstatus. Pietiekami tuvu, lai Keidija sa�justu no viņa auguma plūsto�o kvēli. Pietiekami tuvu, lai redzētu, ka viņ� nav uzlicis brilles. Pietiekami tuvu, lai lik�tu Keidijas elpai aizrauties.

-��� Lai nu kā, paldies! - viņa no�ukstēja.

Maks viņu uzlūkoja, kā Keidijai �ķita, veselu mū�ību. Ar savu sievi�ķīgo intuīciju viņa nojauta, ka Maks viņu tū�līt noskūpstīs.

Vienīgais, ko viņai vajadzēja darīt, bija - pakāpties at�pakaļ un ļaut, lai viņus atdala plānā starpsiena. Bet kāpēc gan viņai vajadzētu to darīt? �is ta�u bija Sapņu Vīrietis, un viņi abi bija neprecēju�ies. Un viņ� bija izglābis Keidi�jas dzīvību.

Mans varonis, viņa nodomāja. īsta romantika.

Viņa neatkāpās. Maks ļoti gausi izņēma rokas no vējja- kas kabatām, dodams viņai pietiekami daudz laika pārdo�māt. Bet Keidija zināja, ka negrasās pārdomāt. Ne par ko pasaulē viņa �ajā situācijā neko nemainītu.

Maks pasniedzās pāri starpsienai, saņēma Keidijas gal�vu savās plaukstās un noskūpstīja uz lūpām.

Sapņu Vīrietis.

Viņa rokas bija lielas. Keidija varēja sajust to spēku. �ī sajūta lika izbaudīt kaismīgu uzbudinājumu visā ķerme�nī. Un tomēr Maka spēcīgās rokas ieskāva Keidijas seju tā, it kā tā būtu veidota no astoņpadsmitā gadsimta Sevras porcelāna. Maka mute piekļāvās Keidijas lūpām - cie�i un uzstājīgi - kā izsalkusi. Viņa pirksti tikko jau�ami sasprin�ga. Keidija viņā sajuta spēku un iekāri.

j

Keidiju piepe�i pārņēma uzbudinājums, nomācot it vi�sas pārējās izjūtas. �ķita, it ka viņas iepriek�eja pieredze �ajā jomā būtu sastāvējusi no da�ām tik�anās reizēm ar pāris pievilcīgiem atdarinājumiem un da�iem jaukiem vil�tojumiem, bet beidzot viņas acu priek�ā stāvēja oriģināls mākslas darbs.

Var jau būt, ka tā nebija visprātīgākā rīcība pasaulē. To�mēr kāds gan no tās ļaunums? Viņa spēja tikt ar to galā. Taisnība, pēdējā laikā gan nebija iespējas daudz praktizē�ties, jo viņas saviesīgajā dzīvē bija iestājies sastingums, bet viņa ta�u negrasījās zaudēt realitātes izjūtu tikai tāpēc vien, ka Maks viņu skūpstīja. Viņa pilnībā spēja visu kontrolēt.

Maks piekļāva savas lūpas cie�āk viņējām, padarot skūpstu vēl dziļāku. Keidijas augumā ieplūda baudpilna kaisme. Labi vien bija, ka starpsiena �o situāciju sare�ģīja, Keidija nodomāja. Citādi viņu nopietni būtu pārņēmis vi�linājums apvīt rokas Makam ap kaklu. Tā jau viņa sevi būtu varējusi padarīt par pilnīgu muļķi.

Skūpsts bija skūpsts. Pārgulē�ana ar klientu - pavisam kas cits. Par labu biznesa stratēģiju to nu noteikti neno�sauksi.

Maks dobji ieelsojās. Viņ� atlaida rokas no Keidijas se�jas un pacēla galvu.

Viss beidzās pārāk ātri.

Keidija atvēra acis un ieraudzīja, ka Maks ir nodomājis pārvietoties. Vienu kāju viņ� bija nolicis un margas zemā�kā �ķēr�ļa un centās ar roku sasniegt �ķērssienas aug�ma�lu. Nākamajā sekundē viņ� jau bija tai pāri, viegli nolēk�dams Keidijas balkona pusē.

Viņ� satvēra Keidijas plecus, ievilka savos apskāvienos un atkal viņu skūpstīja. �oreiz starp viņiem vairs nebija ne�kādas sienas.

Likumi ta�u bija domāti tam, lai tos pārkāptu.

Keidija apvija rokas Makam ap kaklu. Mitrais gaiss bija padarījis slapjus Maka matus un vējjaku, bet tam diez vai bija kāda nozīme. Maks bija pietiekami iekarsis, lai no�ā�vētu lietus lāses no viņu abu augumiem. Maks viņu bija piekļāvis tik cie�i, ka Keidija gandrīz vairs nespēja pael�pot. Bet ari tam nebija nozīmes. Nekam citam nebija nozī�mes, tikai tam vien, lai viņa tiktu Makam tik tuvu, cik vien tas bija iespējams.

Pa�as uzbudinājums Keidiju apmulsināja. Visas viņas izjūtas pilnībā pārplūdināja iekāre - me�onīga un neval�dāma, un baudpilna. Viņa cie�i satvēra Maka plecus.

-Mak�

Viņ� virzīja vienu roku lejup pār Keidijas muguru, tad satvēra viņu un pacēla aug�up, vēl cie�āk piespiezdams klāt savam augumam. Keidijas rītakleita atraisījās. Viņai aizrāvās elpa, jo piepe�i viņu fiziskā saskare kļuva vēl in�tīmāka un dziļāka, un viņa vēl spēcīgāk piekļāvās Makam.

-��� Es jau stundām ilgi domāju par to, - Maks nomurmi�nāja.

-��� Es arī.

-���� Nav nekāds brīnums, ka neviens no mums nespēja aizmigt.

Maks pacēla Keidiju rokās un pieskārās ar lūpām viņas kaklam. Keidija sev apkārt juta virmojam naksnīgo gaisu. Viņa aptvēra, ka Maks �ķērso balkonu, dodoties uz bīdā�mo stikla durvju pusi.

-��� Atver tās! - viņ� noelsa, kad bija sasniedzis �o �ķērsli.

Keidija, sataustījusi rokturi, ar piepūli pastūma durvis

sāņus. Maks viņu ienesa krēslainajā istabā.

Līdz pat brīdim, kad Maks kopā ar viņu atkrita sabur�zītajos palagos, Keidija bija tik uzbudināta kā vēl nekad savā mū�ā. Viņu bija pārņēmusi bezgalīga, svētlaimīga kaisle.

Dedzīgi un aizrautīgi, un mazliet neprātīgi viņi abi val�stījās pa plato gultu. Maks centās viņu apskaut, beidzot uz- veldamies viņai virsū un piespiezdams pie gultas. Keidija pārstāja pretoties. Maks ieslidināja vienu kāju starp viņas stilbiem. Kaislīgajā cīniņā rītakleita bija atraisījusies pavi�sam, atstājot Keidiju vienīgi plānajā naktskreklā.

Maks jau bija pabīdījis roku zem naktskrekla apak�ma�las. Keidija sajuta viņa silto, spēcīgo plaukstu sev starp stil�biem, un tad jau viņ� pieskārās un glāstīja, un iepazina vi�ņas auguma intīmākās vietas. Viņa juta, ka starp kājām rodas valgums, un zināja, ka to sajūt ari Maks.

Pieaugo�ā kaislē viņa skūpstīja Maku. Ikviena vieta, ko vien viņa spēja aizsniegt ar savām lūpām, �ķita vienlīdz la�ba - viņa pleca izliekums, viņa auss ļipiņa, viņa rokas lo�cītava. Kaut kur zemapziņā ied�inkstējās mazs brīdināju�ma zvaniņ�. �ī ta�u nebija viņas mīlas dzīve. Viņas stilā neiederējās neprātīgas aizrau�anās ar - būtībā - sve�inie�kiem.

Bet zvaniņa skaņas bija pārāk tālas un pārāk vārgas, lai tās spētu viņus traucēt.

Maks atrāvās no viņas vienīgi tik ilgi, lai novilktu savu vējjaku, zem tā melno sporta krekliņu un bikses.

Kad viņ� pēc mirkļa atkal atgriezās virs Keidijas, viņa bija vairāk nekā gatava. Maks nevilcinājās. Ar vienu roku viņ� lēni, spēcīgi un dziļi virzīja savu locekli Keidijas kājstarpē.

Viņa dobjās, aizsmaku�ās elsas vēstīja gan par nepacie�tību, gan baudpilnu apmierinājumu.

Kad Maks viņā iegāja, Keidija bija valga un gatava viņu uzņemt, bet viņa vēl nekad nebija piedzīvojusi tik pilnīgu baudu. Maka loceklis bija tik liels, ka Keidijas pirmā doma bija - tas nekādi neietilps viņā. Bet jau nākamajā mirklī viņa to atzina par ideālu; tie�i tas viņai bija nepiecie�ams, lai atvieglotu ķermeni no pieaugo�ās spriedzes.

Viņa kustības bija lēnas, un jau drīz Keidijas uzbudinā�jums kļuva nevaldāms. Viss viņas augums saspringa.

Maks ievilka elpu, viņ� pārsteidza Keidiju ar savu ne�aprakstāmo kaisli. Maks piekļāva lūpas viņas mutei, ap�spiezdams viņas baudas kliedzienu.

Nākamajā mirklī arī viņa augums saspringa, savelkoties ikkatram muskulim. Keidija ar nagiem ieķērās viņam mu�gurā. Viņ� atrāva muti no Keidijas lūpām un paslēpa seju gultas veļā viņai līdzās.

Pūkainais spilvens viņa pa�a spēcīgo kaisles kliedzie�nu apslāpēja tikai daļēji.

Viņai bijusi taisnība, Keidija nodomāja. Da�i likumi bija radīti tādēļ, lai tiktu pārkāpti.

Keidija laiski attapās no patīkamā pārguruma, kas viņu bija pārņēmis tūlīt pēc orgasma. Ārpusē uz balkona tikpat vienmērīgi krita lietus lāses.

Viņa atvēra acis un sev līdzās redzēja guļo�ā Maka tum��o, apjomīgo siluetu. Viņ� gulēja uz vēdera, seju pagriezis pret naksnīgo logu. Viņ� bija apsedzies līdz viduklim; slai�dās muguras kontūras vīdēja kailas. Keidija iedomājās, cik viegli Maks viņu bija pacēlis uz rokām un ienesis guļam�istabā. Sapņu Vīrietis.

Viņa klusībā pasmaidīja, izbaudīdama kaismīgo apmie�rinājuma sajūtu, kas plūda cauri visam augumam. Viņa prā�toja, vai pēc patiesi lieliskas mīlē�anās tāda sajūta ir parasta.

-��� Mak?

Nekādas atbildes.

-��� Mak? - �oreiz viņa ierunājās skaļāk.

-��� Hmm? - Viņ� pat nepacēla galvu no spilvena.

Keidija paslējās uz viena elkoņa.

-��� Man tikai kaut kas ienāca prātā.

-��� Vai tu nevarētu par to paprātot no rīta? - Maks spil�venā nomurmināja.

-���� Nevaru gan. Tu man pastāstīji, kā tev izdevās atrast mani pie Vandeika mājas, tomēr skaidri nepateici, kāpēc tu man uz turieni sekoji.

Iestājās īss, izteiksmīgs klusuma brīdis.

-��� Teiksim, tā bija priek�nojauta.

-��� Tā noteikti bijusi kaut kas vairāk nekā tikai priek�no�jauta. - Keidija sarauca pieri, domās atcerēdamās vakara notikumus. - Es zinu, tu gan minēji par principu pieskatīt ār�tata konsultantus, tomēr �aubos, vai tu dzenies pakaļ ik�katram, kur� kaut kur aizceļo, kamēr viņu saista darba lī�gums ar kompāniju "Atradums".

Maks neko nepiebilda. Keidijai ienāca prātā, vai viņ� at�kal nav aizmidzis.

-Mak?

-��� Vai tu vienmēr tā dari?

-��� Ko daru?

-��� Pēc mīlē�anās kļūsti pļāpīga?

Ma,ka balsī dzirdamās dusmas Keidiju sāpināja. Viņa sev iegalvoja, ka Maks ir īgns, jo viņa to pamodinājusi. Va�roņiem nepiecie�ama atpūta. Tomēr viņai vajadzēja uzzi�nāt �o atbildi.

-��� Vai tā bija intuīcija? - viņa klusi pajautāja. - Es zinu, vīrie�iem nepatīk atzīt, ka viņi pievēr� uzmanību tamlīdzī�gām muļķībām, bet man ta�u tu to vari pateikt.

Maks kādu brīdi nekustējās. Tad viņ� ļoti uzsvērti pastūma spilvenu augstāk pret gultas galu, pāris rei�u to iedunkāja un pagriezās uz muguras.

-���� Laikam jau to varētu nosaukt par intuīciju, - viņ� beidzot atbildēja.

Keidiju pārņēma gaisīga laimes izjūta. Acīmredzot da�u pagāju�o mēne�u laikā starp viņiem izveidojusies kāda īpa��a saikne. Tas, kas bija noticis �onakt, bija kaut kas vairāk nekā tikai vienas nakts romāns.

-���� Tu nojauti, ka man varētu draudēt briesmas? - viņa jautāja. - Apbrīnojami.

Maka gultas pusē īsu brīdi valdīja klusums.

-��� Nedomāju vis, ka es to būtu nojautis, - viņ� teica.

-��� Kā tad? Kas tad tev lika izlemt un braukt man palīgā?

-��� Tev tas ir svarīgi, vai ne?

-��� Jā. - Keidija nebija pārliecināta, kāpēc, bet saprata, ka viņai nepiecie�ams zināt atbildi.

-��� Nu labi, es nezināju, ka tev draud fiziskas briesmas, līdz pat tam brīdim, kad piebraucu pie Vandeika mājas un aptvēru, ka labi �ī situācija neizskatās.

-��� Kāpēc tad tu man sekoji?

Maks ar roku pakasīja seju.

-���� Es nospriedu, ka tu ar Vandeiku esi noslēgusi pati savu darījumu. Man �ķita, ka esi atradusi bruņucepurei jaunu pircēju.

-��� Pircēju? - Keidijai nācās milzīgi piepūlēties, lai aptver�tu, cik ļoti viņa pārpratu�i Maka nodomus. Bet, beidzot ap�tvērusi, ko Maks pateicis, viņa vispirms sastinga, pēc tam iekarsa dusmās. - Pag, pag! Tu domāji, ka es par bruņuce�puri esmu noslēgusi darījumu?

-Jā.

-��� Tādu, kurā netiek iekļauti tavi klienti?

-Jā.

-��� Kā tu tā varēji domāt?

Maks paraustīja plecus, vai nu neapzinādamies, vai ne�uztraukdamies par Keidijas pieaugo�o niknumu.

-��� Kad aptvēru, ka tu piepe�i esi aizsteigusies uz lidma��īnu, lai sastaptos ar to puisi, pie kura ir bruņucepure, es tikai izdarīju loģiskus secinājumus.

-��� Tu izdarīji loģiskus secinājumus? - Keidija pūlējās, cik spēja, lai viņas balss netrīcētu. - Un tu tos sauc par loģis�kiem?

-Ja tu atrastu bruņucepuri un atdotu to Djūijam un No- �am, tu no "Atraduma" saņemtu savu parasto samaksu. Tomēr �o summu tu saņemtu neatkarīgi no tā, vai bruņu�cepuri atrastu vai ne, pareizi?

-Jā, - Keidija ļoti saspringtā balsī atbildēja.

-��� No otras puses, ja tu pierunātu Vandeiku pārdot bru�ņucepuri citam kolekcionāram vai kādam melnā tirgus starpniekam, kur� neuzdotu pārāk daudz jautājumu, tad klāt pie tās maksas, ko tev samaksātu es, tu varētu vēl dabūt pamatīgu komisijas naudu. Vienīgais, ko tev tādā gadījumā nāktos darīt, būtu - paziņot man, ka nevarēji bruņucepuri atrast. Vai saproti, uz ko es tēmēju?

-��� Jā, katrā ziņā saprotu, īstona kungs. - Viņa strauji pie�cēlās sēdus un apņēma sev apkārt segu. - Tas, uz ko tu tē�mē, ir apvainojums manai profesionalitātei un reputācijai.

Maks laikam beidzot bija aptvēris, ka Keidija ir sanik�nota.

-��� Es tikai rīkojos piesardzīgi, - viņ� atbildēja.

-���� Piesardzīgi, ko neteiksi! Tu domāji, ka es grasos tevi piekrāpt. - Par spīti viņas pūlēm, balss kļuva spalgāka.

-���� Tu nospriedi, ka es plānoju tevi pie�maukt. Tu pavisam mierīgi pieņēmi, ka es esmu blēde.

-��� Es tikai pārlūkoju iespējas. Tev jāsaprot, kā tas izska�tījās no mana viedokļa.

-��� Nē, man nav jāsaprot, kā tas izskatās no tava viedok�ļa. - Viņa iztrausās no gultas, segu paņemdama sev līdzi.

-���� No sava viedokļa es saprotu, ka tavs viedoklis nav ne�kas cits kā apvainojums. Kā tu uzdrīksties mani apvainot par mēģinājumu tevi piekrāpt?

-��� Es tevi ne par ko neapvainoju. - Maks gausi piecēlās sēdus. - Es tikai negribēju riskēt, tas ari viss. "Atradums" ir biznesa kompānija. To vadot, man ar �o faktu jārēķinās.

-��� Ak tā? Zini, es ari nejau�i darbojos biznesā. Tu �obrīd nonievā manu profesionālo reputāciju. Nez kā gan man va�jadzētu uz kaut ko tādu atbildēt? Kā tu izturētos, ja mēs būtu mainītās lomās?

-��� Es cen�os paskaidrot�

-��� Manuprāt, tu jau esi pietiekami paskaidrojis. Es vairs negribu dzirdēt nevienu no taviem muļķīgajiem paskaid�rojumiem! - Viņa cie�āk ietinās segā. - Tu sekoji man, jo domāji, ka es tevi krāpju, nevis tāpēc, ka biji noraizējies par manu dro�ību.

-���� Piedod! - Maks pietrausās kājās un pāri gultai uzlū�koja Keidiju. - Es kļūdījos.

-��� Jā, tur nu tev taisnība.

-��� Ja tu mani būtu informējusi par savām gaitām, tā ne�būtu noticis.

-��� To sauc par iniciatīvas uzņem�anos. Un neuzdro�inies mani par to vainot! Dieva dēļ, es pat nezināju, vai tā ir īs�tā bruņucepure. Es ta�u redzēju, cik ļoti sapriecājās Djūijs un No�s. Es negribēju, lai viņi pēc tādām cerībām būtu vī�lu�ies.

-���� Es atvainojos. - Maks izlaida pirkstus caur matiem. - Tas ir vienīgais, ko varu darīt. Mēs jau esam vienoju�ies, ka nākamajā reizē tu ievērosi reglamentu, lai tāda veida pārpratumi vairs nekad nerastos.

-����������� Neuztraucieties, īstona kungs! Nav pat ne vismazākā iespēja, ka starp mums nākotnē varētu rasties kādi pārpra�tumi. - Viņa salti pasmaidīja pāri saburzītajiem palagiem.

-���� Tāpēc ka nekādas nākamās reizes nebūs. Kad nokļūsi savā birojā, varēsi mani izsvītrot no savu konsultantu sa�raksta, jo es vairs nesadarbo�os ar kompāniju "Atradums".

-���� Nomierinies! - Maks pasniedzās pēc savām biksēm.

-��� �obrīd tu esi mazliet saspringta. Dro�i vien novēlota stre�sa sekas. Apspriedīsim to, kad būsim mazliet pagulēju�i.

-��� Nē, mēs to neapspriedīsim. Mums abiem vairs nav par ko runāt, Mak.

-��� Nomierinies! - Viņ� strauji un veikli aizvilka rāvējslē�dzēju. - Tu man iepriek� sacīji, ka tev patīkot sadarboties ar kompāniju "Atradums". Un tev �is darbs labi padodas. Kālab gan lai tu vēlētos no tā atteikties - tikai tāpēc vien, ka �obrīd esi uz mani mazliet nikna?

-���� Tev taisnība. Man tie�ām patīk �is darbs. - Keidijas sejā atmirdzēja salts triumfs. - Bet man ienāca prātā, ka man nav nepiecie�ami konsultantes līgumi ar "Atradu�mu". Es pati varu sev sameklēt klientus.

Maks sastinga.

-��� Sasodīts, par ko tu runā?

-��� Tagad man �ajā jomā jau ir zināma pieredze. Man ir iemaņas �ajā biznesā un milzum pla�i sakari mākslas pa�saulē. Kad paklīdis runas, ka es piedāvāju savus pakalpo�jumus nozudu�u un nozagtu mākslas priek�metu meklē��anā, klienti pie manām durvīm stāvēs rindā.

-��� Tu domā, tas ir tik viegli? - Maka balsī mijās neticība un dusmas. - Tad man tev jāpavēsta kaut kas jauns. Var jau meklēt nozudu�us mākslas priek�metus ar melnā tir�gus darboņu starpniecību. Bet to atgū�ana ir pavisam kas cits. Tu pati redzēji, kas notika �ovakar. �ajā biznesa spēlī�tē ir da�i nejauki spēlētāji.

-���� Nu un tad? Ja man būs vajadzīgi muskuļoti palīgi, esmu pārliecināta, ka varē�u tos nolīgt.

-�� Tu pati nesaproti, ko runā. - Viņ� sāka virzīties uz Kei�dijas pusi. - Tu esi uztraukusies. Varbūt tev pat uznākusi viena no tavām panikas lēkmēm.

-���� Mani pārņēmusi nevis panika, bet gan dusmas. Tici man, tās nu es at�ķiru.

-��� Keidij�

Keidija ar pirkstu norādīja uz bīdāmajām stikla durvīm viņam aiz muguras.

-��� Pazūdi no �ejienes!

Maks apstājās gultas galā, pustumsā vērodams Keidiju.

-��� Vai tev neliekas, ka tu pārspīlē?

-���� Nē. Ej prom! Tūlīt pat. Vienā ziņā tev ir taisnība: es �ovakar esmu pārcietusi daudz stresa. Man nepiecie�ams izgulēties.

Maks vilcinājās. Tad viņ� noliecās, strauji pacēla no grī�das savu vējjaku un devās uz durvju pusi.

-��� Mēs to vēl apspriedīsim pēc brokastīm.

-��� Nē, neapspriedīsim vis. Es vairs nesadarbo�os ar kom�pāniju "Atradums", pat ja man nāktos mirt badā. Vai skaidrs?

-��� Mums jāaprunājas.

-�� Mums vairs nav ko runāt. Es grasos kļūt par tavu kon�kurenti.

-��� Man nav nekādu iebildumu laiku pa laikam arī sadar�boties ar konkurentiem.

Keidija viņam veltīja tēraudaukstu smaidu.

-��� Toties tavai jaunajai konkurentei ir milzum daudz ie�bildumu pret sadarbo�anos ar "Atradumu". Ej prom, Mak!

Maks atbīdīja durvis un izgāja uz balkona. Tur viņ� vēl�reiz apstājās un palūkojās pār plecu.

-��� Vai tas nozīmē, ka es vairs neesmu varonis? - viņ� pa�jautāja.

Keidija neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Viņa aizskrē�ja apkārt gultas galam, satvēra bīdāmo durvju rokturi un skaļi tās aizcirta.

Cauri biezajam spoguļstiklam viņa vēroja, kā Maks no�zūd pāri starpsienai.

Ar jaukiem sapņiem un fantāziju bija tā, ka tie nekad neizturēja realitātes pārbaudi.

Keidija vēl joprojām kūsāja dusmās arī tad, kad nāka�majā pēcpusdienā iegāja savā dzīvoklī. Ir labi būt mājās, viņa pati sev sacīja. Tas nekas, ja �ī vieta �ķita mazliet pa�tuk�a. Viņa ta�u pie tā bija pieradusi, vai ne?

Bez tam tagad, kad viņa iesaistīsies pazudu�o mākslas priek�metu meklē�anā, viņa dro�i vien bie�āk ceļos. Tas nozīmēs, ka viņai būs mazāk laika jāpavada �eit - vienatnē.

Viņa nometa mazo koferi ar ritenī�iem un paņēma tele�fonu, lai pārbaudītu automātiskajā atbildētājā atstātos zi�ņojumus. Tādu bija trīs. Uz mirkli Keidijai ie�āvās prātā, ka viens varētu būt no Maka. Varbūt viņ� piezvanījis, lai no�ēlotu savus grēkus. Protams, viņa negrasījās pārdomāt par sadarbību ar "Atradumu". Tomēr Keidijai nebūtu ie�bildumu uzklausīt viņa no�ēlas pilno atvaino�anos par no�darīto.

Kur� te vēl runāja par fantāziju?

Neviens no trim ziņojumiem nebija no Maka. Pirmais bija nenozīmīgs. Bet otrais, ko bija ierunājusi viņas māsīca Silvija, lika Keidijai sastingt.

"� Zvanu, lai tev paziņotu, ka mirusi tante Vesta. Viņa no�slīkusi vakar vakarā, peldoties savā baseinā. Ārsts uzskata, ka vi�ņai uznākusi kārtējā panikas lēkme, viņa zaudējusi orientāciju un nav spējusi izkļūt no baseina. Bēres paredzētas otrdien tepat, Fantompointā�"

Tre�o ziņu bija atstāju�i Keidijas vecāki.

"� Atgriezīsimies, lai piedalītos bērēs. Ilgi nepaliksim�"

Vesta Brigsa bija mirusi. Nelokāmā "Chatelaine" vadītā�ja bija mirusi. Bija grūti aptvert �īs piepe�ās pārmaiņas pa�saulē.

Keidija nolika telefonu un neko neredzo�ām acīm vē�rās vakara tumsā. Acis sūrstēja. Vēl pēc mirkļa no tām sāka ritēt asaras.

Sava mū�a beigās, nepārtraukti pastiprinoties ekscen�triskajām izdarībām, Vesta bija kļuvusi par smaga rakstu�ra cilvēku. Tomēr mākslas pasaulē viņa bija spo�a perso�nība. Bērēs būs daudz pavadītāju, tomēr Keidija �aubījās, vai tiks izliets daudz asaru.

10

- Kas tad īsti nogāja greizi ar tavu pēdējo darījumu, tēt? - Gabriela jautāja.

Maks iek�ēji nopūtās un nenovērsa skatienu no septiņ�padsmitā gadsimta sākuma gobelēna pie muzeja sienas. Iz�stādē tādi bija vairāki. Katrs no tiem atainoja aizraujo�us skatus no vienrad�a medībām, un tajos atspoguļotā pagāt�ne bija daļēji īstenība un daļēji leģenda. Krāsas, it īpa�i ko�i sarkanie un zilie toņi, bija neparasti spilgtas, ja ņem vērā vilnas un zīda vecumu. No �iem gobelēniem virmoja dzī�ve un enerģija. Katrai apmēram du�a cilvēku sejai bija pie�ķirti tikai tai raksturīgi vaibsti. �ajā miriādē bija vis�da�ādākie dzīvnieki - gan medību suņi, gan pat grifi. Gobelēnos atplauka ko�i un smalki izstrādāti augi un ziedi.

�ie gobelēni bija ņemti no kādas privātas kolekcijas. Īpa��ā izstāde bija devusi Makam iemeslu uzaicināt meitu pus�dienās Sanfrancisko un visu pēcpusdienu staigāt pa muzeju.

Muzeju apmeklē�ana bija viņu ģimenes kaislīga aizrau��anās. Koled�as otrā kursa laikā Maks kādā impresionistu

TOS

izstādē bija iepazinies ar savu sievu Rei�elu. Daudzas vi�ņu satik�anās bija notiku�as muzejos un galerijās. Kad pa�saulē jau bija nākusi Gabriela, viņi �o tradīciju turpināja. Pirmajā Sanfrancisko muzeja apmeklējuma laikā Gabriela bija sēdējusi īpa�ā somā Makam uz muguras.

Pēc Rei�elas nāves Maks atkal bija atsācis vest meitu uz muzejiem. Abi kopā viņi meklēja mierinājumu mākslas un da�ādo eksponātu pasaulē, kas bija taustāms pierādījums cilvēces pieredzes universālajai dabai.

Kad pienāca pusaud�a vecāku dabisko problēmu gadi, Maks bija atklājis, ka muzeji, vismaz uz neilgu laiku, var pārmākt tās ērk�ķainās problēmas, kas bija nenovēr�ami saistītas ar tēva, vienīgā no vecākiem, lomu ģimenē. Citi tēvi kopā ar saviem bērniem apmeklēja sporta spēles; Maks un Gabriela devās uz muzejiem. Maks atklāja, ka viņi abi spēj sarunāties klusajās galerijās, mākslas priek�metu ie�skauti, pat tad, kad jebkur citur sarunā�anās bija kļuvusi neiespējama.

Vasaras brīvdienās viņi bija izpētīju�i ārzemju muzejus - Ermitā�u, Luvru un vēl neskaitāmas citas di�enākās māk�slas priek�metu glabātavas Eiropā. Skolas brīvdienu laikā viņi bija krustām �ķērsām izbraukāju�i visu valsti, izpētot it visu, sākot no Ņujorkas Metropolitēna muzeja un Māk�slas institūta �ikāgā līdz pat Sietlas Mākslas muzejam un Getija galerijai.

-��� Kas liek tev domāt, ka kaut kas nogāja greizi? - Maks pavaicāja.

-��� Tēt, tu ta�u runā ar mani, savu vienīgo nenoliedzamo mantinieci. Es protu noteikt, kad tev kādreiz kaut kas nav, kā vajadzētu. Glu�i tāpat kā tu zini, kad man ir uzradies jauns draugs.

To dzirdot, Maks pagriezās un veltīja savai pa�pārlieci�nātajai mantiniecei domīgu skatienu. Viņa alla� bijusi Gab�riela, nevis Gabija. Rei�ela to bija uzstājusi jau pa�ā sāku�mā. Jau pirmajā dienā, ierodoties bērnudārzā, Gabriela bija paziņojusi audzinātājai, ka atsauk�oties tikai uz savu pil�no vārdu. Tāds noteikums palika spēkā arī visu pamatsko�las un vidusskolas laiku. �obrīd, sava pirmā koled�as kur�sa vidū, viņai tikko bija apritējis deviņpadsmit gadu, un nebija ne vismazāko pazīmju, ka viņas raksturs varētu kļūt pieļāvīgāks.

- Tev ir jauns draugs? - Maks drūmā ieinteresētībā pa�jautāja. - Kas tad notika ar Ēriku? Man tas puisis glu�i labi patika. - Pirms Gabriela paspēja atbildēt, viņ� pacēla roku. - Pag, varu saderēt, ka tur arī bija tā vaina, vai ne? Es kaut kur lasīju, ka ātrākais veids, kā tikt vaļā no meitas drauga, ir paziņot meitai, ka man viņ� patīk.

Gabriela pārmeto�i iepleta acis. Tās bija zilganpelēkas, tādā pa�ā tonī kā Makam. Savukārt viņas gai�ie mati, smal�kie sejas vaibsti un burvīgais smaids bija no mātes gēnu puses. Bija pagāju�i jau se�i gadi kop� Rei�elas bojāejas sa�dursmē ar piedzēru�os autovadītāju. Sākotnējās griezīgi asās zaudējuma sāpes ar laiku bija kļuvu�as pierastas un pārvērtu�ās rāmās atmiņās. Bet reizēm, kad Maks vērīgāk ielūkojās meitas sejā, viņu jau atkal pārņēma senās dusmas un rūgtums, ko viņ� izjuta toreiz, kad bija spiests samieri�nāties ar brutālo faktu, ka Rei�ela nekad neredzēs, kā Gab�riela pieaug un kļūst par skaistu, gudru jaunu sievieti.

-���� Tēt, es ta�u tev sacīju, ka Ēriks man ir tikai draugs, nekas vairāk.

-��� Vai esi par to pārliecināta?

-���� Viņ� ir gejs, skaidrs? Un izbeidz nomainīt sarunas te�matu. Tu man stāstīji, ka esi atguvis to senā bruņojuma daļu un ka Djūijs un No�s vienoju�ies to pārdot kaut kā�dam datorprogrammu ģēnijam kalnos.

-��� Embrozam Vandeikam.

-���� Kāda tam nozīme? Man izskatās, ka �ī situācija ikvie�nam ir īpa�i izdevīga. Bet tu izturies tā, it kā kaut kas ne�būtu izdevies. Kas notika?

-���� Es kļūdījos, - Maks-atteica. Tādā veidā, ko pats pat nebiju aptvēris, līdz bija par vēlu, viņ� klusībā piebilda.

Viņ� devās pie nākamā gobelēna, kurā visā tās elegan�cē, �armā un pārsteidzo�ajā dekadencē bija attēlota aina no septiņpadsmitā gadsimta fran�u galma dzīves.

Gabriela steig�us devās viņam pakaļ.

-��� Tu nekad nekļūdies.

-��� It visi mēdz kļūdīties.

-���� Vai tam ir kāds sakars ar to jauno ār�tata konsultanti, kuras palīdzību tu pēdējā laikā izmanto? Ar to, kura, kā tu apgalvoji, ir īpa�i specializējusies Eiropas dekoratīvajā mākslā?

�is jautājums lika Makam nopietni padomāt. Viņ� vēl joprojām nebija pieradis pie �ādām pieaugu�a cilvēka do�mā�anas izpausmēm, kas arvien bie�āk bija dzirdamas no

vina meitas.

/

-���� Kas liek tev domāt, ka �im darījumam varētu būt kāds sakars ar viņu? - viņ� pajautāja.

-���� Neuzskati mani par muļķi, tēt! Visu �o gadu laikā tu esi izmantojis daudzu konsultantu palīdzību, bet par �o es zināju, ka būs kaut kas citāds jau pirmajā reizē, kad tu par viņu ieminējies.

-��� Ak tā? Kā tu nonāci pie tāda secinājuma? - Viņ� tēlo�ja. Reizēm tas uz pusaud�iem iedarbojās. Viņi ļoti pievēr�sās tikai sev un savām problēmām, bija ļoti aizņemti ar do�mām par to, kā kļūst pieaugu�i, un ne vienmēr pamanīja, ka citi cilvēki nesniedz atbildes uz viņu jautājumiem visā pilnībā.

-��� Es nezinu. - Gabrielas piere savilkās mulsuma pilnās rievās. - Laikam to var spriest pēc tā, kā tu par viņu runā. Kad vien sarunas gaitā tiek pieminēts viņas vārds, tu it kā pieklusti. Ja es tev par viņu kaut ko pajautāju, tu atbildi tikai t6, ka viņa ir laba speciāliste. Ka viņai ir izcils talants.

-��� Viņai patie�ām tāds piemīt. Varu apzvērēt, ka attiecī�bā uz viltojumiem viņai piemīt kaut kāds sestais prāts. Arī nozudu�o mākslas priek�metu meklē�anā viņai ir satrieco�i laba intuīcija.

Sasodīts, viņa bija pietiekami talantīga, lai īstenotu sa�vus draudus, Maks nodomāja. Keidija spētu kļūt par viņa konkurenti. Viņai neap�aubāmi piemita vajadzīgās iema�ņas un sakari, lai paveiktu lielu daļu meklē�anas darba. To�mēr doma, ka Keidija varētu mēģināt sameklētos priek��metus arī atgūt, Maku vairāk nekā biedēja. Taisnība, deviņos gadījumos no desmit pastāvēja tikai neliela fizis�kas bīstamības iespēja. Tomēr reizēm, kā uzskatāmi pierā�dīja gadījums ar Vandeiku, situācija kļuva sare�ģīta. Par to meklē�anas biznesa pusi Keidija nezināja neko. Jau pirmajā reizē, kad kaut kas neizdosies, viņa nokļūs lielās nepatik��anās.

Maks saviebās, prātodams, kā Keidija bija beigās atcir�tusi: "Ja man būs vajadzīgi muskuļoti palīgi, esmu pārliecinā�ta, ka varē�u tos nolīgt."

-��� Tu esi sadarbojies ari ar citiem ār�tata konsultantiem, kas biju�i tikpat talantīgi, bet, stāstot par tiem, tev nekad nav bijis tāds balss tonis.

-��� Gabriela�

-���� Izbeidz, tēt, �is bija pirmais uzdevums, kad aci pret aci sastapies ar Keidiju Brigsu, un, atgriezies no �ā darba veik�anas, tu uzvedies dīvaini. Kaut kas ir noticis, es to zinu.

Gabriela negrasījās pieļaut, lai tēvs novirzītu sarunu uz citu tematu, un Maks, iedams pie nākamā gobelēna, to sa�prata. Viņ� nopētīja vienradzi gobelēna vidū.

-���� Brigsas jaunkundze pārkāpa pieņemto reglamentu, - viņ� piesardzīgi ieminējās. - Bruņucepures atgū�anas pro�cesā radās problēmas. Galu galā viss beidzās labi, bet mums nācās iesaistīt policiju.

Gabriela redzami atplauka.

-��� Tu gribi teikt, ka Brigsas jaunkundze visu salaida grīstē?

-��� Tā es glu�i neteiktu.

-��� Viņa salaida visu grīstē. Tas nu man skaidrs. Viņa pil�nīgi visu salaida grīstē, vai ne? - Tagad Gabriela izskatījās ļoti apmierināta. - Tātad tu viņu atbrīvoji no konsultantes amata?

-��� Ne glu�i.

-����������� Kāpēc ne? Tu pats tikko teici, ka viņa pārkāpa regla�mentu un ka tev nācās iesaistīt policiju. Tu man alla� esi sacījis, ka centies atgūt savu klientu īpa�umus, ja vien tas ir iespējams, neiesaistot tiesībsargājo�os orgānus. Tie�i tas arī ir svarīgākais iemesls, kāpēc cilvēki izmanto "Atradu�ma" pakalpojumus. Viņi nevēlas kļūt populāri un izraisīt lieku uzmanību.

-��� Reizēm no tā nevar izvairīties. �ī bija viena no tādām situācijām.

-���� Tu tikko teici, ka Brigsas jaunkundze pārkāpusi reg�lamentu. Kāpēc tu tagad viņu aizstāvi? - Gabriela spītīgi noprasīja.

-��� Es viņu neaizstāvu. Ār�tata konsultantiem tiek pieļau�ta zināma rīcības brīvība. Tāpēc jau arī viņi ir ār�tata kon�sultanti, nevis pastāvīgie. - Sasodīts! Tagad viņ� pats mek�lēja attaisnojumus Keidijas rīcībai. - Viņa �ajā darbā ir iesācēja. Gan iemācīsies. - Dro�i vien smagā veidā, Maks nodomāja, it īpa�i tad, kad mēģinās nolīgt tos muskuļotos vīrie�us.

-��� Ko tu domāji, sacīdams, ka ne glu�i esi atbrīvojis Brig�sas jaunkundzi no amata?

-��� Es nolēmu dot viņai vēl vienu iespēju, jo viņai piemīt �im darbam vajadzīgais talants. Bet viņa apgalvoja, ka vairs nevēloties konsultēt "Atradumu".

-��� Tu gribi teikt, ka viņa saskaitās un aizgāja pati?

-��� Tas ir diezgan tuvu patiesībai.

-���� Kāpēc tad tu neteici uzreiz? Tad jau laikam �is jautā�jums ir atrisināts, vai ne? - Gabriela bija acīm redzami at�vieglota. - Tagad tev nevajadzēs uztraukties, ka viņa turp�māk varētu salaist grīstē vēl kaut ko, vai ne?

-���� Acīmredzot nevajadzēs. Vai tu negribi man pateikt, kas tev ir pret Brigsas jaunkundzi? Tu pat nekad neesi viņu redzējusi.

Gabriela novērsās un cītīgi pētīja gobelēnu.

-��� Es neuzskatu, ka viņa būtu tev pietiekami laba.

Maks apmulsa.

-��� Sasodīts, ko tad tas nozīmē?

-�� To ir grūti izskaidrot. - Gabriela piesarka. - Ikreiz, ru�nājot par viņu, tava balss kļūst tāda domīga. It kā viņa tev liktu justies nomāktam vai tamlīdzīgi.

Tāds nu ir rezultāts, ja jaunus cilvēkus aizsūta uz kole�d�u, Maks domās notejea. Viņ� negrasījās deviņpadsmit gadu vecajai meitai skaidrot at�ķirību starp neapmierinā�tu seksuālu uzbudinājumu un klīnisku depresiju. Viņ� ne�bija pārliecināts, vai arī pats izprot to tehniskās nianses.

-��� Es neesmu nomākts.

-��� Vai esi pārliecināts?

-��� Noteikti.

-���� Varbūt tev vajadzētu aprunāties ar dakteri D�eniju, tēt.

Doma par to, ka jārunā ar vecmāmiņai līdzīgo ārsti, kura gan Gabrielai, gan viņam pa�am bija palīdzējusi tikt pāri bē�dām pēc Rei�elas nāves un vēlāk devusi Makam padomus jūtīgās pusaudzes audzinā�anā, viņu biedēja. Viņ� nespēja iztēloties, kā centīsies labajai dakterītei izskaidrot at�ķirību starp seksuālu mulsumu un klīnisku depresiju.

-���� Es jūtos lieliski, Gabriela. - Jau sen vajadzēja nomai�nīt sarunas tematu. - Labā ziņa ir tā, ka Djūijs un No�s ar Vandeika palīdzību varēs dzīvot kā nieres taukos.

�ī piebilde patiesi lika Gabrielai aizmirst iepriek�ējo sarunu. Viņa atplauka.

-��� Vai Vandeiks par to veco bruņucepuri viņiem iedeva tonnu naudas?

-���� Tie�i tā. Vandeiks pret naudu izturas ļoti nevērīgi. Manuprāt, viņu vairāk interesē sērfo�ana un seno bruņu�tērpu kolekcionē�ana, nevis izdevīgi darījumi. Ar to nau�du, ko Vandeiks Djūijam un No�am iedeva, viņi var no�maksāt aizņēmumu par savu muzeju un papla�ināt tā kolekcijas. Viņi ir kā prātu zaudēju�i no laimes.

Gabriela pasmaidīja.

-���� Ei, tas ir lieliski! Varu saderēt, ka vectēvs priecājās, uzzinot, ka tu esi varējis viņiem palīdzēt.

-��� Es viņam vakar piezvanīju. Viņ� priecājās, uzzinot, ka No�s un Djūijs tagad finansiāli ir nodro�ināti. - Maks pie�gāja pie nākamā gobelēna, domās saņemdamies turpmā�kajam. - Ja jau esam sāku�i runāt par finansēm, ir kaut kas tāds, par ko gribu ar tevi apspriesties.

-��� Tikai nesaki, ka esi pārdomājis un �ogad man nepirk�si ma�īnu. Man ta�u nevajadzēs gaidīt līdz otrajam kur�sam?

-��� Nē, par ma�īnu es neesmu pārdomājis, mīlulīt. Es gra�sos pārdot māju.

Tas lika Gabrielai sastingt - tie�i no tā Maks bija baidī�jies. Viņa strauji aizgriezās no gobelēna, lai ar �okētu sejas izteiksmi uzlūkotu tēvu.

-��� Vai tu runā nopietni? - Gabriela jautāja.

-��� Es vēl tikai par to domāju, - viņ� klusi atbildēja. - Vēl neesmu to pieteicis pārdo�anai. Bet - jā, es runāju nopietni.

-��� Tēt, tu nedrīksti tā darīt! - Gabrielas balss kļuva spal�gāka. - Tu to nedrīksti.

-��� Gabriela, tagad, kad lielākoties mājās esmu viens, man tā kļuvusi par lielu. Man nav laika tik milzīgam dārzam. Tu ta�u zini, ka es daudz vairāk ceļoju. Man būtu izdevī�gāk dzīvot tuvāk kādai lidostai. No mājām līdz Sanfran�cisko ir gar� brauciens.

-���� Bet kas notiks tad, kad es brīvdienās un vasarās at�griezī�os?

Maks viegli pasmaidīja.

-��� Neuztraucies! Es parūpē�os, lai manā jaunajā dzīves�vietā būtu otra guļamistaba.

-��� Ne jau par to es runāju. - Gabriela nervozi atmeta ar roku. - Reizi nedēļā ierodas Tompsones kundze, lai iztīrī�tu māju. Ja tev nepiecie�ams dārznieks, vari tādu nolīgt. Es saprotu, ka līdz Sanfrancisko lidostai ir tāls ceļ�, bet, ja tu nevēlies vadīt automa�īnu pats, vari ta�u braukt ar vil�cienu, vai ne?

Maks bija zinājis, ka to nebūs viegli nokārtot.

-��� Mīlulīt, es saprotu, ka tev �ī ziņa nāk pilnīgi negaidīti.

-��� Tā ta�u ir mūsu māja. Mēs tur alla� esam dzīvoju�i.

-��� Tu tagad esi pieaugusi. Mēs abi zinām, ka tu vairs ne�atgriezīsies mājās, lai dzīvotu tur pastāvīgi.

-���� Uz to gan nepaļaujies! - Gabriela saviebās. - Esmu dzirdējusi, ka bērni, kuriem nav darba, bie�i atgrie�as ģi�menes ligzdiņā, lai izmantotu brīvo istabu un brīvu uztu�ru, līdz būs atradu�i kādu darbu.

-��� Tā nav nekāda problēma. Ja tev pēc koled�as beig�a�nas kādu laiku būs nepiecie�ama vieta, kur uzturēties, mēs kaut ko izgudrosim. Es lik�u, lai mans jurists sagatavo at�tiecīgu līgumu, ko tu parakstīsi. Pavisam nopietni. Tas ne�varētu radīt nekādus sare�ģījumus.

Gabriela saspringa.

-��� Tas nav nekāds joks. Es nespēju noticēt, ka tu patiesi pārdosi mūsu māju.

-��� Kā jau teicu, vēl neesmu to pieteicis pārdo�anai.

-��� Bet tu grasies to pieteikt, vai ne?

Maks vilcinājās.

-Jā.

Gabriela cie�āk satvēra rokassomiņas siksnu.

-��� Tam ir sakars ar to, ka neveicās No�a un Djūija lietā, vai ne?

Tagad bija Maka kārta apjukt no pārsteiguma.

-���� Nē, nepavisam ne. Es par to esmu domājis jau labu laiku.

-��� Es tam neticu. - Viņa vērīgi ielūkojās Maka sejā. - Tēt, tikai, lūdzu, nesaki, ka iejaukta Keidija Brigsa.

-��� Keidijai ar to nav pilnīgi nekāda sakara.

-��� Vai esi par to pārliecināts?

Maks izmisis papurināja galvu.

-���� Kas liek tev domāt, ka Keidijai Brigsai ir kāds sakars ar manu lēmumu pārdot māju?

-��� Es nezinu. Zinu vienīgi to, ka līdz �odienai tu ne reizi neesi par �o ideju pat ieminējies. - Viņa saviebās. - Ak dievs, tēt, es nespēju noticēt, ka tu tā izturies kaut kā�das sievietes dēļ. Vai tad tu tam neesi mazliet par vecu?

-��� Kam? - Maks neitrāli pajautāja.

Gabrielas vaigi ko�i piesarka.

-��� Tu zini, ko es domāju.

-��� Nē, man �ķiet, ka nezinu vis.

-���� Beidz mani ķircināt, tēt! Tas ir pārāk svarīgi. Mēs ta�u runājam par mūsu māju.

Maku uztrauca asaru mirdzums, kas �ķita pazibam mei�tas acīs. Viņ� aplika roku ap Gabrielas pleciem.

-���� Nomierinies, mīlulīt! Es negrasos neko sasteigt. Es visu rūpīgi pārdomā�u. Vēl jāpieņem daudzi lēmumi. Nāc, aiziesim kaut kur paēst pusdienas.

Vēlāk pēcpusdienā Maks līdz ar ļoti kluso Gabrielu sev blakus devās pusotras stundas garajā braucienā dienvidu virzienā. Viņ� aizveda meitu līdz pat kopmītnei Kaliforni- jas universitātes studentu pilsētiņā Santakrusā un pats atkal sēdās ma�īnā, lai dotos garajā mājupceļā.

Atpakaļceļ� vēlreiz veda uz ziemeļiem, uz Sanfrancis�ko un pāri Zelta Vārtu tiltam, pāri paugurainajiem pie�krastes pakalniem un vēl tālāk - uz zaļi zeltaino Sonomas apvidu.

Maks brauca pa 101. �oseju līdz pagriezienam, kas ve�da uz omulīgo veco māju, kura pagāju�ā gada laikā bija kļuvusi pārāk liela un pārāk tuk�a. Trīsjoslu iebraucamajā ceļā viņ� apstādināja ma�īnu un izslēdza motoru.

Kādu laiku viņ� palika tā sē�am, atspiedis rokas pret stūri, un pētīja māju, kurā bija pieredzējis, kā viņa ļoti gud�rā un ļoti piemīlīgā mazā meitenīte pieaug par ļoti gudru un ļoti piemīlīgu jaunu sievieti.

Maks bija pateicīgs �ai vecajai mājai. Tā viņam bija pa�līdzējusi audzināt Gabrielu. Tā viņiem abiem bija sniegusi patvērumu pēc Rei�elas nāves un bez mātes paliku�ajai meitenei nodro�inājusi stabilitāti un dro�ības sajūtu. Ta�u māja bija paveikusi savu darbu, un tagad tā glabāja vienī�gi senas atmiņas. Lai cik ļoti Maks centās, viņ� nespēja vairs ilgāk sevi iedomāties staigājam pa �īm istabām ar augstajiem griestiem. Durvis, kas veda uz pagātni, gaidī�ja, lai Maks tās aizvērtu.

Gabriela bija pareizi uzminējusi. Pēdējā darba laikā kaut kas bija noticis. Maks bija daļēji pavēris citas durvis un mo�ko�i īsu mirkli paspējis ieskatīties pats savā nākotnē.

11

Makam bija nepiecie�amas desmit dienas - tās viņ� aiz�vadīja smagās, drūmās un nopietnās pārdomās, kuras Gab�riela dro�i vien kļūdaini uzskatītu par sapņo�anu vai, vēl ļaunāk, par depresiju, - lai sagudrotu plānu.

Kā jau ar plāniem bie�i notiek, arī �is dro�i vien bija diezgan muļķīgs, Maks nosprieda, apstādinādams ma�īnu Keidijas durvju priek�ā. Bet viņam vajadzēja ar to iztikt, pirmkārt jau tāpēc, ka viņam nebija izdevies izgudrot neko tādu, kas iedvestu vairāk cerību.

Kad Maks jau bija gandrīz minūti spiedis zvana pogu, Keidija atvēra durvis. Viņa bija basām kājām. Tum�ie mati bija saņemti atpakaļ stingrā mezglā, kas īpa�i izcēla viņas interesantos sejas vaibstus. Viņa bija ģērbusies zeķbiksēs un triko, bet ap vidukli apsējusi svārciņiem līdzīgu seksī�gu auduma gabalu. Viss viņas apģērbs bija pilnīgi melns. Maks prātoja, vai tā varētu būt slikta zīme.

Keidija mirkli lūkojās uz viņu ar tādu sejas izteiksmi kā sieviete, kura pie savām parādes durvīm tikko ieraudzījusi citplanētieti.

-��� Man bija jādodas darba darī�anās uz Santabarbaru, - Maks neomulīgajā klusumā ierunājās. - Gadījās būt tepat tuvumā. Datorā bija pierakstīta tava adrese. Nospriedu iz�mantot �o izdevību un paskatīties, vai esi mājās.

Nospriedu, ka nolēk�u no �īs klints, jo neko labāku izdomāt nevarēju, un juku vai prātā, cenzdamies atrast ieganstu, lai tevi atkal satiktu, viņ� klusībā piebilda.

Keidija pāris rei�u samirk�ķināja acis, izskatīdamās pār�steigta un mazliet apmulsusi. Tomēr ne dusmīga, Maks no�domāja. Tā jau bija laba zīme. Viņ� saklausīja mūziku, kas skanēja gaitenī aiz Keidijas muguras. Mocarts.

-��� Tu mani pārsteidzi, - Keidija sacīja. - Es tikko grasī�jos beigt savus jogas vingrojumus.

-��� Es neiedomājos, ka varētu tevi iztraucēt.

-��� Nē/ nē, nekas! - Keidija ātri atsaucās. - Es tikai nece�rēju, ka tu ieradīsies pats personiski.

-��� Vai ir vēl kāds veids, kā ierasties?

-��� Man �ķita, ka tu vispirms piezvanīsi, lai apspriestu si�tuāciju. - Tagad izklausījās, ka viņa ir saīgusi, varbūt pat uzbudināta. - Kā noprotu, fakts, ka esi �eit, nozīmē - tu esi ieinteresēts?

Keidija gaidījusi, ka viņ� piezvanīs? Un Makam bija �ķi�tis, ka viņam veiksies, ja varēs dabūt kāju Keidijas durvju spraugā. Viņam uzlabojās garastāvoklis. Acīmredzot viņ� bija palaidis garām kādus nozīmīgus signālus. �ī gan ne�būtu pirmā reize.

-��� Es esmu ieinteresēts, - viņ� sacīja, uzmanīgi laipodams pa �o vārdu radīto mīnu lauku. - Pilnīgi noteikti ieinteresēts.

-��� Labi. - Viņas acīs atmirdzēja kaut kas līdzīgs atvieg�lojumam. - Kā noprotu, tajā ziņojumā, ko vakar atstāju tavā automātiskajā atbildētājā, es dro�i vien neizteicos pā�rāk skaidri.

-��� Nu, nu� - Viņ� centās runāt ļoti nenoteikti un domās fiksēja, ka tūlīt pēc atgrie�anās viesnīcā jāpārbauda auto�mātiskā atbildētāja ieraksti. Viņ� tos nebija pārbaudījis kop� vakardienas pēcpusdienas. Viņ� bija pārāk nodarbi�nāts ar domu, kā padarīt �o iera�anās ainu �ķietami nejau��u un neplānotu.

-��� Es tevi nevainoju, ja esi apmulsis.

-��� Esmu bijis apmulsis arī agrāk, - Maks apgalvoja. - Pie tā pierod.

Keidija viņam veltīja mazliet mīklainu smaidu.

-��� Es būtu piezvanījusi jau agrāk, bet biju izbraukusi ār�pus pilsētas, un �eit tik daudz kas atgadījās.

-��� Es arī pats īsti nesekoju līdzi, kas notiek, - Maks atzi�nās. - Nezināju, ka tu biji aizbraukusi. - Viņ� piepe�i atce�rējās Keidijas plānus par "Atradumam" konkurējo�as fir�mas izveido�anu. Viņam pakrūtē sa�ņaudzās. - Vai gadījās kāds konsultējams darbs?

-���� Nē, bēres. Kamēr palīdzēju atgūt tās bruņas taviem draugiem, nomirusi mana vectēva māsa.

-��� Vectēva māsa? - Maks pārsteigts jautāja. - Tu runā par Vestu Brigsu? Galerijas "Chatelaine" vadītāju?

/ -Jā.

-���� Man ļoti �ēl. - Maks nespēja noticēt, ka palaidis ga�rām �os jaunumus. Viņ� apņēmās turpmāk sekot lidzi vi�siem mākslas pasaules notikumiem. Ja viņ� nebija pama�nījis Vestas Brigsas nāves ziņu, tad pagāju�o desmit dienu laikā bijis vairāk nekā izklaidīgs. Dzīvojis pilnīgā miglā. - Es to nezināju.

-��� Ārsts uzskata, ka, peldoties vienai, viņai uznākusi ne�parasti spēcīga panikas lēkme. Viņa pati dro�i vien uzska�tījusi, ka tā ir sirdslēkme. Simptomi mēdz būt ļoti līdzīgi. Ārsts manām māsīcām Silvijai un Leandrai sacījis, ka, ņe�mot vērā Vestas stipri izteikto tieksmi uz panikas lēkmēm, viņa dro�i vien ļoti ātri pagurusi, zaudējusi orientāciju un pakļuvusi zem ūdens.

-��� Man ļoti �ēl, - Maks vēlreiz noteica. Viņ� nevarēja ie�domāties, ko vēl �ādos apstākļos varētu sacīt. - Tas noteikti bija �oks.

-��� Ikviens Vestai sacīja, ka nevajadzētu peldēties vienai, it īpa�i vēlu vakaros, kad viņa mājās ir viena pati. Bet mana tante alla� izcēlusies ar ļoti spēcīgu raksturu.

Maks pamāja.

-��� Tāda īpa�ība jūsu ģimenē acīmredzot ir iedzimta.

Keidijas seja uz brīdi sastinga. Tad viņa nopūtās.

-���� Par to es nestrīdē�os ar tevi. - Viņa pakāpās atpakaļ. - Laikam būs labāk, ja tu ienāksi iek�ā. Man tev sīkāk jā�pastāsta par situāciju, un durvju priek�ā es to nevēlos da�rīt. Vai gribi ledus tēju?

Ledus tēju Maks cienīja tikpat maz kā karstu tēju, to�mēr viņ� saprata, ka jāpiemērojas.

-��� Izklausās lieliski, - viņ� noteica, ieiedams priek�telpā.

Keidija ieveda viņu pla�ā dzīvojamā istabā ar ko�i bal�tām sienām un minimālisma stilam atbilsto�ām mēbelēm.

-��� Apsēdies! - Viņa pamāja uz elegantu melnu krēslu.

Viņas dzīvoklis bija otrajā stāvā. Bīdāmas stikla durvis

veda uz burvīgām flīzēm klātu balkonu. Maks palūkojās ārā un ieraudzīja rūpīgi koptu dārzu. Starp ko�iem māk�slinieciski sagrupētiem augiem burbuļoja neliela strūklaka.

Dārga, gaumīga un līdzīga ainava kā daudziem augstākās sabiedrības pārstāvju mitekļiem �ajā apvidū.

Tie�i Keidijas dzīvokļa iek�puse ar tās skulpturālo pla��umu un mūsdienīgo iekārtojumu bija tā, kas Maku pār�steidza. Viņ� izvēlējās melno modernā itālie�u stila krēslu, kas bija novietots uz sārta paklāja, un vēroja, kā Keidija ap�iet ap stikla leti ar melnu un tirkīzzilu flīzī�u virsmu. Viņa atvēra nerūsējo�ā tērauda ledusskapi un izņēma krūku. Tēja tajā bija dzintara krāsā.

-��� Tas nav glu�i tas, ko biju gaidījis, - Maks sacīja, vēro�dams, kā Keidija ielej tēju divās glāzēs.

Keidija pacēla galvu.

-��� Par ko tu runā?

Maks viegli pamāja ar roku, norādot uz telpas iekārto�jumu.

-���� Ņemot vērā tavu profesiju un izcelsmi, biju domājis ieraudzīt tevi dzīvojam daudzu patiesi vērtīgu antikvāro mēbeļu ieskautai.

-���� Es lielu daļu sava darba laika pavadu kopā ar antī�kiem priek�metiem. - Keidija paņēma glāzes un ienesa tās dzīvojamā istabā. - Es atklāju, ka mājā mani apmierina mo�dernais stils. Tādējādi es �eit varu padomāt citādi nekā tad, kad etsmu iegrimusi pagātnē.

-��� Loģiski. - Maks paņēma vienu glāzi un centās izska�tīties tā, it kā viņam būtu kaut neliela nojausma par to, kas notiek. - Kā jau teici, tavs atstātais ziņojums bija diezgan neskaidrs, tāpēc tu varētu sākt vēlreiz visu no sākuma un pati man to izstāstīt.

-��� Labi.

Viņa piegāja pie dīvāna ar zemu atzveltni un ieritinājās tā stūri, vienu slaido kāju saliekusi ceļgalā. Maks pamanī�ja uz stikla galdiņa dīvāna priek�ā krēmkrāsas piezīmju pa�pīra lapu ar ļoti glītā, sievi�ķīgā rokrakstā rakstītām rin�dām. Līdzās papīram bija atvērta aploksne. Virs tās atradās maza, smalki veidota zelta atslēga ar zilu dārgakmeni.

-���� Visu garo notikumu pārstāstot īsāk, - Keidija sacīja, - tante Vesta papildus man novēlētajai mājai, kādai vērtī�gai rotaslietai un savai antīko lādī�u kolekcijai atstājusi ari "Chatelaine" akciju kontrolpaketi. Visa ģimene vēl joprojām ir �okā.

-��� Kāpēc gan tas ir tik dīvaini, ka viņa tev atstājusi akci�jas?

-���� Viņa zināja, ka mani nepavisam neinteresē kompāni�jas darba vadī�ana. Ģimenē visiem bija skaidrs, ka viņa savas akcijas atstās manai māsīcai Silvijai, kura ir uzņēmu�ma pa�reizējā vadītāja.

-��� Un tagad?

Keidija domīgi dzēra tēju, tad nolika glāzi.

-���� Tagad nezin kāda iemesla pēc es turu "Chatelaine" nākotni savās rokās, un man nav ne jausmas, kādēļ Vesta parūpējusies, lai tā notiktu.

-��� Tātad, kā noprotu, apsveikums būtu nevietā?

-��� Es jau tev teicu, ka nekad neesmu gribējusi vadīt "Cha�telaine". Finan�u operācijas, perspektīvie plāni pieciem turpmākajiem gadiem un pensiju atvieglojumu program�mas mani drausmīgi garlaiko. Tante Vesta to zināja.

-��� Un tomēr viņa tās akcijas uzgrūda tev.

-��� Jā. - Keidija ar vienu eleganti manikirēto nagu pabun- goja pa stiklu. - Turklāt tādā laikā, kad liktenim labpaticis nostādīt "Chatelaine" krustcelēs.

-��� Kādās krustcelēs?

-��� Nākamajā mēnesī uzņēmuma padomei bija paredzēts balsot par galerijas apvieno�anos ar Ostrija un Pousta ga�leriju. Piedāvājums tiek apspriests jau mēne�iem ilgi.

Maks juta, ka tagad viņam zem kājām ir stingrāks pa�mats. Viņ� jau �o to zināja par ilgi pastāvo�o draudzīgo konkurenci starp abām privātajām kompānijām.

-��� Tā patiesi būtu nozīmīga rīcība, - viņ� sacīja.

-Tai pavērtos daudz iespēju. Apvienojot "Chatelaine" un Ostrija un Pousta galerijas resursus, jaunā kompānija no�nāks augstākajā ligā, vismaz mākslas pasaulē noteikti. Sil�vija pat runā par papla�inā�anos Austrumu piekrastē un iespējamās filiāles atvēr�anu Londonā. Rendals un Sten- fords vēlas nodibināt arī interneta kompāniju.

-��� Kas ir Rendals un Stenfords?

-��� Rendals ir Rendals Pousts, - Keidija atbildēja. - Viņa vectēvs Rendals Ostrijs nodibināja Ostrija galeriju. Ostrija meita vēlāk apprecējās ar D�onu Poustu. Ostrijs znotu pa�darīja par savas firmas partneri, un galerija ieguva Ostrija un Pousta nosaukumu.

Maks atcerējās �o vārdu.

-��� Rendals Pousts ir tavs biju�ais vīrs, vai ne?

Keidijas seja saspringa.

-Jā.

Pirms Maks pa�ā sākumā sazinājās ar Keidiju, viņ� bija rūpīgi ievācis par viņu informāciju. Pousts bija vīrietis, no kura Keidija bija �ķīrusies pēc deviņas dienas ilgas laulī�bas. Maku urdīja nevaldāma ziņkāre, tomēr viņ� redzēja, ka Keidija nav noskaņota klāstīt par savām attiecībām ar biju�o vīru.

-��� Tātad Stenfords būs Stenfords Felgrovs? - viņ� pavai�cāja. - Pa�reizējais Ostrija un Pousta galerijas prezidents un padomes priek�sēdētājs?

-���� Tie�i tā. D�ons Pousts nomira, kad viņa dēlam Ren- dalarn bija trīspadsmit gadu. Rendala māte apprecējās otr�reiz ar Stenfordu Felgrovu. - Keidijas lūpas bija savilktas drūmā līnijā. - D�oslina Pousta nomira 110 alkoholisma un piecdesmit vienu procentu Ostrija un Pousta galerijas ak�ciju atstāja savam otrajam vīram. Stenfords Felgrovs pār�ņēma galerijas vadību savā ziņā. �obrīd Rendals ir tikai jaunākais partneris firmā, ko dibinājis viņa vectēvs un mantojusi viņa māte.

-��� Tavam biju�ajam vīram noteikti bijis grūti ar to samie�rināties.

-��� Jā,. - Keidija uz brīdi apklusa. - Rendals un Stenfords �o situāciju ir atrisināju�i, sadalot kompāniju divās at�ķi�rīgās jomās. Stenfords rūpējas par finan�u operācijām. Pa�tiesību sakot, tas viņam labi padodas. Katrā ziņā viņ� ir pratis noturēt Ostrija un Pousta galerijas peļņu. Silvija ap�galvo, ka peļņas ziņā �is viņiem ir bijis rekordgads. Ren�dals ir tas, kuram ir izglītība mākslas un antikvārajā jomā, kā arī sakari. Viņ� strādā ar klientiem un sagādā nozīmī�gus darījumus. Viņi uzstāj, ka galerijas vajadzētu apvienot.

-��� Vai esmu kaut ko palaidis garām? Vai ar apvieno�a�nos ir kāda problēma?

-��� Tas patiesi ir grūts jautājums. - Keidija pabungoja pa stiklu. - Līdz pat pavisam neilgam laikam pirms tantes nā�ves viss virzījās tā, ka nākamajā mēnesī uzņēmuma pado�me būtu balsojusi par apvieno�anos. Nebūtu vajadzējis ras�ties nekādām problēmām. Abu uzņēmumu padomes vēlējās, lai �ī apvieno�anās notiktu. Abu pu�u ģimenes lo�cekļi ar cerībām raudzījās nākotnē.

Viņa spēji apklusa.

-��� Bet? - Maks pamudināja.

-���� Bet da�as dienas pirms noslīk�anas tante Vesta atlika �o balsojumu. Apmēram tajā pa�ā laikā viņa izdarījusi gro�zījumus savā testamentā, atstājot "Chatelaine" akcijas man.

-��� Un tu nezini, kāpēc?

-��� Viņa tikai sacīja, ka pēdējā brīdī viņai radu�ās �aubas par apvieno�anās lietderīgumu.

Maks brīdi to apdomāja, tad paraustīja plecus.

-���� Ja tā bija taisnība, tad kāpēc gan viņa to visos sīku�mos neapsprieda ar tavu māsīcu Silviju un citiem padomes locekļiem?

-��� Es nezinu. Dro�i vien tāpēc, ka viņa nebija pārliecinā�ta par saņemto informāciju. - Keidijas rokas ap glāzi redza�mi saspringa. - Mana tante pēc dabas bija noslēpumaina, un �ī tendence uz vecumu vēl vairāk pastiprinājās. Viņa reti ar kādu dalījās savās domās. Tomēr es zinu, ka viņa atbalstīja apvieno�anos, vismaz tā bija pirms pavisam ne�ilga laika.

-��� Es tev ticu. Vesta Brigsa kontrolēja "Chatelaine". Kaut kas tik nozīmīgs kā kompāniju apvieno�anās nebūtu va�rējis nonākt līdz balso�anai bez viņas piekri�anas.

Keidija aplika roku ap paslieto ceļgalu un uzlūkoja Maku. Viņas sejas izteiksme pauda nemieru.

-��� Manuprāt, pavisam nesen kaut kas ir noticis. Kaut kas tāds, kas licis viņai �aubīties.

Atlaidies krēslā ērtāk, Maks izstiepa kājas un nopētīja savu kurpju purngalus.

-���� Kad viņa izdarīja grozījumus savā testamentā, lai at�stātu akcijas tev?

-��� Advokāts apgalvoja, ka tas izdarīts apmēram nedēļu pirms viņas nāves.

Maks pacēla galvu.

-��� Ja tev taisnība, tad tas, kas licis viņai �aubīties par ap�vieno�anās lietderīgumu, ari noteikti atgadījies apmēram tajā pa�ā laikā.

-Tāda ir mana teorija.

Maks iedzēra mazliet tējas, ar piepūli atturējās no sa- vieb�anās un nolika glāzi uz melna paliktnī�a.

-��� Un tu gribi noskaidrot, kas bijis tas, kas viņai licis �au�bīties par apvieno�anās lietderīgumu, vai ne?

-Jā.

Maks uzlukoja Keidiju.

-��� Un kāda tur būtu mana loma?

-��� Vai tad tā nav acīm redzama? Es gribu nolīgt tevi, lai tu man palīdzētu noskaidrot, kas īsti notiek.

-��� Nolīgt mani? - Maks bija tik pārsteigts par Keidijas ne�vērīgo paziņojumu, ka labu brīdi viņ� nespēja atgūties. - Tu gribi nolīgt mani?

-��� Kas tur tik dīvains? Kā jau es minēju ziņojumā, ko at�stāju tavā automātiskajā atbildētājā, man ir nepiecie�ams izmeklētājs, un tu pazīsti mākslas jomu.

-���� Keidij, es meklēju un palīdzu atgūt nozudu�us māk�slas priek�metus. Es neizmeklēju tum�as finansiālās situā�cijas. Tā ir pavisam at�ķirīga darba joma. Izklausās, ka tev nepiecie�ama laba grāmatvedības firma.

-��� Varbūt. Bet Silvija man sacīja, ka "Chatelaine" grāmat�ve�i ir ļoti rūpīgi pārbaudīju�i Ostrija un Pousta dokumen�tus. Un viņas ar Vestu lūdza, lai papildus �os dokumentus pārbauda arī Silvijas vīrs Gārdners.

-��� Kā noprotu, Gārdners ir grāmatvedis?

-Jā. Sertificēts grāmatvedis. Viņam Fantompointā ir pa��am sava firma. Viņ� apstiprināja galerijas grāmatve�u slē�dzienu. Finansiālajā ziņā Ostrija un Pousta galerijas dar�bība izskatās lieliski.

-���� Kāds, kur� zina, ko dara, var finansiālās problēmas noslēpt.

-���� Jā, bet pēc tam, kad bija pārskatījusi grāmatvedības dokumentus, tante ta�u neatkāpās no domas par apvieno��anos. Viņas lēmums atliķt balsojumu radās apmēram tajā pa�ā laikā, kad viņa pieteicās vizītēs pie kāda vīra, vārdā D�onatans Ārdens.

-��� Kas ir Ārdens?

Keidija nopūtās.

-��� Apsoli, ka nesmiesies.

-��� Tici - man nav noskaņojuma smieties.

-��� Ārdens ir ekstrasenss.

Pagāja kāds brīdis, līdz Maks aptvēra un apdomāja �o informāciju.

-Tāds, kur� apgalvo, ka viņam piemīt� ē� paranormā- las spējas? - viņ� piesardzīgi pajautāja. -Jā.

-��� Tu ta�u nejoko, vai ne?

-��� Nē, - Keidija gurdi atsaucās. - Es nejokoju.

-���� Ir mazliet pagrūti iedomāties, ka "Chatelaine" vadītā�ja konsultējas ar ekstrasensu. Vai esi pārliecināta, ka uz mū�a beigām tava tante bija pie vesela saprāta?

-����������� Vairāki ģimenes locekļi par to �aubījās, - Keidija atzi�nās. - Bet es da�u pagāju�o mēne�u laikā runājos ar viņu pa telefonu. Man viņa �ķita tikpat saprātīga un skaidri do�mājo�a kā parasti.

-��� Vai viņa jau sen interesējās par tādiem jautājumiem?

-��� Par metafiziku? Nē.

-���� Vai tev ir kāda nojausma, kāpēc viņai piepe�i radās tāda interese?

-��� Nē. - Keidija nolika Savu glāzi. - Vizītes pie ekstrasen�sa bija viņai pavisam neraksturīgas. Viņai nekad nebija pie�ticis pacietības uzklausīt jebkādus zīlniekus un ekstrasensus, un tamlīdzīgus. Pēc viņas domām, tie visi bija krāpnieki.

-��� Hmm�

-��� Es cen�os paskaidrot vienīgi to, ka �o Ardena apmek�lējumu laiks un testamenta grozī�anas laiks ir pārāk dīvai�na sagadī�anās, lai tiktu ignorēta. D�onatans Ardens ir ar to saistīts. Es to jūtu.

-��� Tu vari to sajust?

-Jā.

-��� Un tu ceri, ka es izdomā�u, kādā veidā viņ� ar to sais�tīts?

-��� Jā. Un vēl - mums �ī izmeklē�ana jāsaglabā pilnīgā slepenībā.

-��� Slepenībā?

-���� Par tiem ekstrasensa apmeklējumiem zina tikai ģime�nes locekļi. Apvieno�anās piedāvājums gan ir atlikts, tomēr tas vēl joprojām ir aktuāls. Ir būtiski svarīgi, lai mēs neiz�raisītu nevajadzīgas �aubas par tantes veselo saprātu da�u pēdējo mēne�u laikā. Tāda veida baumas nenāktu par labu ne "Chatelaine", ne Ostrija un Pousta galerijai. Vai skaidrs?

-����������� Tici man, es klusē�u. - Viņa grimst arvien dziļāk un dziļāk kaut kādā dīvainā sazvērestībā, Maks nodomāja. - Klau, varbūt tu uz to visu skaties no nepareizās puses?

-���� Kāda puse vēl atliek?

-��� Varbūt tante visas tās akcijas tev atstāja tāpēc, ka vē�lējās piespiest tevi atgriezties ģimenes uzņēmumā? Vai esi apdomājusi tādu iespēju?

Keidija ļoti izteiksmīgi papurināja galvu.

-���� Viņa saprata, ka es nevēlos piedalīties "Chatelaine" darbā. Viņa piekrita manam lēmumam.

-��� Vai esi par to pārliecināta?

Keidija mirkli vilcinājās.

-Jā.

Maks pamanīja tikko'jau�amas �aubas un uzstājīgi tur�pināja:

-���� Varbūt viņa tomēr nebija tam piekritusi? Pa�os sirds dziļumos nebija. Ģimenes uzņēmumu dibinātāji bie�i vien ļoti noteikti zina, kam viņi vēlas atstāt mantojumā savu uz�ņēmumu. Ja tava tante bija pārliecināta, ka tev vajadzētu atgriezties �ajā uzņēmumā, varbūt viņa �īs akcijas uzska�tījusi par līdzekli sava mērķa īsteno�anai.

Keidija uzlūkoja piezīmju papīra lapu un atslēgu uz gal�diņa.

-���� Par tādu iespēju es nebiju iedomājusies, - viņa negri�bīgi atzinās.

-���� Tā varētu būt glu�i loģiska, - Maks piebilda. - Ja tā tie�ām ir, nevajadzētu rasties īpa�i lielām problēmām, lai savas akcijas atdotu atpakaļ ģimenei. Ir ta�u jābūt kādam likumīgam veidam, kā tu vari tās pārrakstīt uz savas mā�sīcas vai jebkura cita uzņēmuma padomes locekļa vārda.

-��� Dro�i vien.

Maks dziļi ievilka elpu.

-��� Tu īsti netici manai loģikai, vai ne?

Keidija aplika rokas ap abiem ceļgaliem un pāri mini�māli mēbelētajai istabai uzlūkoja Maku.

-���� Nē. Manuprāt, kaut kas nav kārtībā, un es esmu no�lēmusi noskaidrot, kas tas ir, pirms pieņemu jebkādus lē�mumus par akcijām un apvieno�anos.

-��� No tā jau es baidījos.

-���� Vienīgais jautājums: vai tu gribi vai negribi pieņemt darbu, kuru es tev piedāvāju?

Kādu dienu nāksies iemācīties būt piesardzīgam, uz ko pats uzprasās, Maks nodomāja. �odien viņ� bija ieradies �eit, cerēdams atjaunot ērk�ķainās attiecības ar neprogno�zējamu sievieti. Ja pieņem, ka darbs nozīmē attiecības, viņ� savu mērķi bija sasniedzis.

-��� Ko tu darīsi, ja es no tā atteik�os? - viņ� pajautāja.

-���� Vēl nezinu. - Keidija domīgi savilka lūpas. - Dro�i vien sameklē�u citu izmeklētāju, kas man palīdzētu no�skaidrot visu par D�onatanu Ārdenu. Es ļoti labprāt strā�dātu kopā ar tevi, jo tu neesi tik pla�i pazīstams. Diez vai kāds Ostrija un Pousta galerijā vai "Chatelaine" vispār jeb�kad ir par tevi kaut ko dzirdējis. Tāda veida anonimitāte �ajā gadījumā būtu ļoti noderīga.

-���� Alla� esmu zinājis, ka būt mazpazīstamam ir liela priek�rocība.

Keidija nogaidīja un neko neteica.

-���� Kāpēc man ir tāda sajūta, - Maks pēc brī�a vaicāja, - ka tu man nestāsti visu līdz galam?

-��� Ko tu ar to gribi teikt? - Keidija ar aizvainotas nevai�nības izteiksmi balsī pajautāja.

Maks klusi ievaidējās. Keidija patie�ām viņam kaut ko slēpa. Ja viņam būtu kaut kripatiņa veselā saprāta, viņ� ne�ietu ne tuvumā �im uzdevumam.

-��� Lai nu paliek, - viņ� atteica. - Es uzņem�os �o darbu.

-��� Lieliski. - Viņa �ilbino�i uzsmaidīja Makam, palaida vaļā ceļgalus un nolaida kailās kājas lejā uz grīdas. - Ta�gad, kad tas ir norunāts, mēs varam apspriest mana plāna detaļas.

Nojauta lika Makam saspringt.

-��� Vai to ir daudz - to detaļu?

-��� Kā jau teicu, es nevaru tā itin vienkār�i ierasties Fan- tompointā sava personiskā izmeklētāja pavadībā. Tas ne vien aizsāktu nepatīkamās baumas par abu galeriju finan�siālo stāvokli, bet arī aizvainotu daudzus cilvēkus. Un vēl - tu ta�u uzdosi visādus jautājumus. Protams, delikāti.

-��� Paklau, es visu daru delikāti. - Tā nu bija kļūda. Maks jau kaut kur aiz apvār�ņa nojauta briestam nepatik�anu mākoni. Tomēr viņ� nespēja saņemties un pagriezt mugu�ru, pirms nav par vēlu.

-��� Tev būs jāienāk sabiedrībā kā savējam.

-���� Labi. Ko tu esi paredzējusi darīt? Ievedīsi mani kā "Chatelaine" darbinieku?

-���� Tāda doma man bija. - Tomēr �o domu viņa ātri at�meta. - Bet tā tev neļautu apgrozīties īstajās aprindās. Tev jāspēj uzturēties manas tantes pasaulē. Tas nozīmē - jābūt starp tiem cilvēkiem, ar kuriem viņa kontaktējās savā ik�dienas dzīvē. Tie ir ģimenes locekļi, draugi, klienti.

Maks, neviļus apbrīnodams Keidiju, vēroja viņas seju.

-��� Tu par to esi ilgi domājusi, vai ne?

-��� Kop� bērēm man bijis diezgan daudz laika padomāt.

-���� Tātad - kā tu esi paredzējusi iedabūt mani Fantom- pointas īstajās aprindās?

-���� Pavisam vienkār�i. Es grasos stādīt tevi priek�ā kā savu nākamo līgavaini.

Maks vismaz piecas sekundes neizpratnē lūkojās uz Keidiju. Viņ� pats miglaini apzinājās, ka tik daudz laika vi�ņam bijis nepiecie�ams, lai daudzmaz atgūtos no �oka un spētu sakarīgi parunāt.

-���� Vai tu runā nopietni? - viņ� neticami vienaldzīgā tonī pajautāja.

-����� Pilnīgi nopietni. Tā es tevi iedabū�u pa�ā atvara vidū.

-��� �ī metafora ne visai uzmundrina.

-��� Nomierinies, tas būs ideāls variants. �ķiet, gandrīz visi jau atmetu�i cerības, ka es vispār vairs otrreiz apprecē�os. Visi ir pieņēmu�i, ka es savu mū�u aizvadī�u tāpat kā tan�te Vesta, saproti?

-��� Ko tie�i nozīmē nākamais līgavainis?

-��� Ka mēs par savu saderinā�anos vēl neesam paziņoju��i oficiāli, bet drīzumā grasāmies to izdarīt.

Maks pamāja.

-��� Drīzumā.

-��� Tie�i tā.

-��� Citiem vārdiem sakot, mēs esam it kā daļēji saderināti?

-It kā.

-��� Nu, tas katrā ziņā ievie� zināmu skaidrību. Paldies par paskaidrojumu!

-��� Tici man, kad es parādī�os Fantompointā kopā ar po�tenciālo līgavaini, ziņkāre būs milzīga. Galu galā es ta�u tikko esmu mantojusi "Chatelaine" akciju kontrolpaketi. Cilvēki stāvēs rindā, lai gūtu iespēju tevi pārbaudīt.

-��� Brīni�ķīgi, - Maks nomurmināja. - Viņi nospriedīs, ka es grasos ar tevi precēties tādēļ, lai iekasētu naudiņu no "Chatelaine".

-��� Tie�i tā. Vai saproti, kā tas iedarbosies?

-���� Katrā ziņā. Visi domās, ka es tevi precu naudas dēļ. Tavas ģimenes locekļi un draugi secinās, ka esmu aprēķi�nātājs. Bagātības mednieks.

-��� Nu labi, tavam ego tas par labu nenāks. Tomēr tas ide�āli atbilst mūsu nolūkiem.

-��� Ideāli.

-��� Nu? - Keidija nepacietīgi mudināja.

-��� Kas - nu?

-��� Tagad, kad esi dzirdējis visas detaļas, vai tevi vēl jo�projām interesē �is darbs?

Viņ� gan nebija dzirdējis visas detaļas - ne tuvu tam. Ko viņa slēpa?

-���� Protams. - Arī Maks prata tēlot vēsu attieksmi. - Tik un tā man �obrīd nav neviena nopietna darba.

Keidija izskatījās atvieglota.

-��� Labi. Tātad tas būtu nokārtots.

-��� Es, protams, gribē�u līgumu.

-��� Kā, lūdzu?

-��� Es nekad nestrādāju bez līguma.

-��� A, labi. Tātad līgumu.

-��� Pietiks ar standarta līgumu, - Maks piebilda.

-��� Tādu, kādu es parakstīju, kad sadarbojos ar "Atradu�mu"?

-Jā.

Keidija noklepojās.

-��� Es� ē� kaut ko sacerē�u.

-��� Vai tev nav pamatlīguma?

-��� Nu nav. Man nav bijis izdevības palūgt advokātam sa�stādīt līgumu, ko es varētu izmantot �ādam darbam.

-���� �ēl gan, - Maks pa�apmierināts atteica. - Tu varētu sameklēt pēdējo līgumu, kuru parakstīji ar "Atradumu". Pamattekstu vari aizņemties no tā.

-��� Laba doma, - Keidija ne pārāk priecīgi atsaucās.

-��� Tagad par manu samaksu, - Maks mierīgi turpināja.

Keidija sēdēja nepakustēdamās.

-��� Par to mēs vienosimies vēlāk.

-���� Nē, nevienosimies vis. Es padomā�u par to, �ovakar dodoties mājup. Līdz rītam bū�u nosaucis konkrētu sum�mu. Tad tavā ziņā būs vai nu tai piekrist, vai to noraidīt.

-��� Un ja es to noraidī�u?

-��� Tu ta�u vienmēr vari sameklēt citu mazpazīstamu iz�meklētāju, kam nebūs iebildumu notēlot nekrietnu aprē�ķinātāju.

Keidijas acīs pagaisa daļa entuziasma. To nomainīja tē- raudcieta izteiksme.

-Tu grasies padarīt �o gadījumu nepatīkamu, vai ne?

-��� Kā es saprotu, tas jau tagad ir nepatīkams. Es tikai cen��os parūpēties, lai man tiktu godīgi samaksāts par visām �ajā lietā iesaistītajām nepatik�anām.

-��� Arī par samierinā�anos ar apziņu, ka ikviens tevi uz�skatīs par bagātības mednieku, vai ne?

-��� Jā, arī tas. Vīrietim piemīt savs lepnums.

-��� Lepnumam vērtību grūti noteikt, - Keidija aizrādīja.

-��� Neuztraucies, gan es to izgudro�u. - Maks piecēlās kā-

īss

jās un sāka iet uz durvju pusi. - Tagad labāk do�os ceļā. Pirms sāku savu jauno darbu pie tevis, man mājās vēl �is tas jānokārto.

Keidija pielēca kājās un steig�us devās pa gaiteni viņam pakaļ.

-��� Paldies, Mak! Es patiesi protu to novērtēt.

-���� Ahā! - Tu mani novērtē tik augstu, ka nestāsti man visu taisnību, Maks klusībā nodomāja.

-��� Vai tev ir vēl kādi jautājumi?

Uzlicis roku uz durvju roktura, Maks apstājās.

-��� Man ienāca prātā vēl kaut kas maznozīmīgs.

-Kas?

-��� Cik tālu mēs īstenosim to mūsu sacerēto pasaciņu?

Tikusi viņam jau pavisam tuvu, Keidija spēji apstājās.

-��� Kā, lūdzu?

-��� Par to no�ēlojamo daļējo saderinā�anos. Cik tālu tā īs�tenosies?

-��� Cik tālu?

-��� Vai mēs gulēsim kopā?

Keidijas mute gan neatvērās pavisam, tomēr lūpas tik�ko jau�ami pa�ķīrās. Ta�u viņa pārsteidzo�i ātri atguvās.

-����� Esmu pārliecināta, vairākums cilvēku uzskatīs, ka starp mums ir� ē� tuvība. Galu galā mēs ta�u kopā dzī�vosim tantes Vestas mājā.

-��� Bet gultā ta�u mēs kopā nebūsim?

Keidija nosarka, tomēr nenovērsa skatienu.

-���� Protams, nē. Es nekādā ziņā nepārgulē�u ar kādu no saviem darbiniekiem. Tas ir pret kompānijas politiku.

12

-��� Sasodīts, kas tās par runām, ka Keidija saderinājusies? - Stenfords Felgrovs noprasīja.

Rendals Pousts vēroja, kā patēvs gatavojas iesist bum�biņu sēstajā bedrītē. Bija divi iemesli, kāpēc Rendalam ne�patika spēlēt ar viņu golfu. Pirmais bija tas, ka Stenfords bija viltīgs un li�ķīgs aprēķinātājs.

Reizēm Rendalam nācās sakopot visus savus spēkus, lai izliktos, ka viņam ir tikai neliela interese par kompāniju, ko Stenfords viņam nozadzis.

-��� Silvija teica, ka Keidija un �is Maks īstons vēl neesot oficiāli paziņoju�i par savu saderinā�anos, - Rendals mie�rīgi atbildēja. - Dro�i vien viņi nogaidīs, kamēr no Angli�jas atgriezīsies Keidijas vecāki.

-��� Vai tev ir kas zināms, cik ilgi viņi jau pazīstami?

-��� Silvija apgalvo, ka, pēc Keidijas vārdiem sprie�ot, viņa ar īstonu iepazinusies pirms pāris mēne�iem, bet to, ka viņu attiecības ir nopietnas, viņa pateikusi tikai pirms da��ām dienām.

Stenfords norūca:

-��� Tu gribi teikt, ka tūlīt pēc vecās raganas noslīk�anas.

Rendals paraustīja plecus.

-��� Acīmredzot.

-��� Nu, nu! Vai tas nav interesanti?

Stenfords satvēra cie�āk nūju un mazliet paplēta kājas. Tad viņ� strauji un spēcīgi sita. Rendals saltā apmierināju�mā vēroja bumbiņas trajektoriju. Mazā lodīte virzījās pa arkveida līniju, kas krasi noliecās uz labo pusi. Tā pieze�mējās, palēcās gaisā, tad ieripoja pagarā zālē pa�ā nopļau�tā zāliena malā.

-��� Kas tur tik interesants? - Rendals pajautāja.

-��� Laiku sakritība. - Stenfords piegāja pie ratiņiem un ie�meta nūju savā somā. - �is Maks īstons acīmredzot saredz izdevību.

Rendals pavirzījās uz priek�u, lai parūpētos pats par savu bumbiņu.

-���� Vai tu gribi teikt, ka īstons lūdzis Keidiju kļūt par viņa sievu pēc tam, kad uzzinājis, ka viņa mantojusi tās "Chatelaine" akcijas?

-��� Sasodīts, man tas �ķiet pavisam acīm redzams. Nolā�dēts! Glu�i tāpat kā tā vecā ragana Vesta - visu sare�ģīja, atstādama akcijas Keidijai. Pie velna, ko gan viņa domāja?

Rendals novērsās no sarunas tik ilgi, lai izdarītu sitie�nu. Viņ� sajuta patīkamo, stingro kustību, kas vēstīja, ka sitiens būs labs. Tad viņ� izslējās un vēroja, kā bumbiņa no�krīt laukuma vidū. Apmierināts viņ� pagriezās un devās atpakaļ pie patēva.

Stenfords neapsveica viņu ar �o sitienu. Viņ� sēdēja ra- tinos, ar sastingu�u sejas izteiksmi raudzīdamies tie�i priek�ā uz attālo zaļumu, it kā pat nebūtu pamanījis gan�drīz ideālo sitienu. Rendals savā nodabā salti pasmaidīja un iemeta savu nūju somā. Stenfords necieta, ka padēls spēlē labāk nekā viņ� pats. Rendals bija pilnīgi pārliecināts, ka tas nelietis būtu gatavs darīt jebko, lai tikai nebūtu jā�spēlē ar padēlu.

Tomēr tie�i Stenfords bija tas, kur� uzstāja, ka nepiecie��amas �īs retās kopīgās golfa spēles, jo, viņaprāt, tās no�stiprinot vienotības tēlu Ostrija un Pousta galerijas vadī�bā. Un tas bija svarīgi, jo viņi abi zināja, ka Ostrija un Pousta galerijai Rendals ir nepiecie�ams.

Rendala sabiedriskie sakari, kas bija mantoti no vecve�cākiem un mātes, ļāva viņam noslēgt svarīgos darījumus. Tie sagādāja no pareizajiem klientiem ievērojamas mākslas un antīko priek�metu kolekcijas, kas savukārt tika pārdo�tas pareizajiem kolekcionāriem, tādējādi uzturot līmenī Os�trija un Pousta galerijas statusu mākslas pasaulē.

-��� Vesta alla� cerēja, ka Keidija kādu dienu pārdomās un nolems pievienoties Silvijai pie "Chatelaine" vadības stūres. - Rendals apsēdās pie golfa ratiņu stūres. - To mākslas pa�saulē zina itin visi. - Tie�i tāpēc arī tu, nelieti, tik dedzīgi vē�lējies, lai es pirms trim gadiem apprecos ar Keidiju. Vai tad vairs neatceries, viņ� domās piebilda.

-��� Ja tu medusmēne�a laikā visu nesalaistu grīstē, tagad mums būtu pavisam cita situācija, - Stenfords nomurminā�ja. - Es vēl joprojām nespēju noticēt, ka tu gultā biji tik bez�jēdzīgs, ka Keidija jau pēc deviņām laulības dienām iesnie�dza �ķir�anās prasību. Tu noteikti biji ļengans kā spageti.

Rendals neko neatbildēja. Viņ� zināja, ka Stenfords viņu ienīst. �īs jūtas bija abpusējas.

Jau labu laiku Rendals klusībā jutās pateicīgs vectēvam, kas bija parūpējies, lai, ja ar mazdēlu kādreiz kas notiktu, viņa akcijas pārietu pie attāliem radiniekiem, nevis nonāk�tu Stenforcia Felgrova rokās. Rendalam reizēm ienāca prā�tā, ka viņ� varbūt jau pirms vairākiem gadiem būtu cietis kādā nelaimes gadījumā, ja vien Stenfords tādējādi varētu dabūt savās rokās padēla kontrolētās akcijas.

Bet neilgi pirms savas nāves vecais vīrs beidzot bija sa�pratis, ka D�oslina dro�i vien ar dzer�anu pati novedīs se�vi kapā. Bija par vēlu, lai vectēvs spētu novērst kompāni�jas vadības pārie�anu Felgrova nagos, bet ar laba advokāta palīdzību viņam bija izdevies pataupīt �etrdesmit deviņus procentus akciju savam mazdēlam. Diem�ēl Stenforda Fel�grova rokās tādējādi palika piecdesmit viens procents ak�ciju.

Bet tas tā neturpināsies ilgi, Rendals nodomāja, ar vie�nu roku vadīdams ratiņus pa �auro celiņu. Ja vien izdosies apvieno�anās ar "Chatelaine". Ja tas notiks, tad galu galā tiks panākta taisnība. Tagad viņ� jau bija �im mērķim pa�visam tuvu. Nedrīkstēja pieļaut, lai jebkas nostātos viņam ceļā. Keidiju ta�u noteikti varēs pārliecināt, cik svarīgi ir balsot par apvieno�anās priek�likumu. Viņa to sapratīs. Rendalarruviņa bija kā māsa. Tas, protams, arī radīja dalu problēmu viņu īsajā laulības dzīvē.

Pirms trim gadiem it visi bija piekritu�i, ka laulības starp Rendalu un Keidiju būtu ļoti nozīmīgas. Galu galā viņiem bija tik daudz kopīga. Viņi bija kopā uzaugu�i. Vesta katrā ziņā par to priecājās. Visā �ajā laikā, kop� Rendals Vestu pa�zina, viņ� vēl nekad nebija redzējis Vestu izskatāmies laimī�gāku kā tajā dienā, kad viņi abi ar Keidiju bija salaulāju�ies.

Stenfords toreiz bija sasodīti tuvu ekstāzei. Rendals zi�nāja iemeslu: tas neģēlis �o laulību uzskatīja par veidu, kā iegūt savā kontrolē ari "Chatelaine".

Spēji pārtrauktā deviņas dienas ilgusī laulība - vai lau�lības katastrofa - bija �okējusi itin visus. Rendals un Kei�dija bija vienotā nostājā paskaidroju�i: viņi atskārtu�i, ka pieļāvu�i lielu kļūdu. Neviens no viņiem nekad nevienam nebija stāstījis patiesību. Kā alla�, Keidija �ajā ziņā bija iz�turējusies kā laba Rendala draudzene, tie�i tāpat kā visās citās jomās.

-��� �is īstons acīmredzot ir puisis, kur� prot saskatīt sva�rīgas izdevības, - Stenfords atkal ierunājās. - Mums vaja�dzētu ar viņu sastrādāties. Jāliek viņam saprast, ka apvie�no�anās būs ienesīga abām pusēm.

Rendals apstādināja ratiņus netālu no tās vietas, kur ga�rajā zālē bija nozudusi Stenforda bumbiņa.

-��� Vai tev nav ienācis prātā, ka īstonam varētu būt savi plāni? Vai varbūt viņam darījumu puse vispār ir vienaldzī�ga. Varbūt viņ� ar Keidiju grib precēties tāpēc, ka ir viņā iemīlējies.

-���� Muļķības! Neviens vīrietis, būdams pie pilna prāta, neiemīlēsies tādā sievietē kā Keidija Brigsa. Viņa ar katru dienu arvien vairāk līdzinās savai tantei. - Stenfords izkā�pa no ratiņiem un izvēlējās nūju. - Vienīgais iemesls, kā�pēc īstons grozās ap Keidiju, ir tas, ka viņ� met acis uz "Chatelaine". Ar to rēķinies!

Rendals vēroja, kā viņ� dodas uz nopļautā mauriņa malu.

-��� Tu vienmēr pieņem, ka citus vada tie pa�i motīvi, kas tevi. Tā varētu būt kļūda.

Stenfords ar nūjas galu pabikstīja zāli, meklēdams savu bumbiņu.

-��� Es tev garantēju, ka īstona piepe�ā interese par precē��anos ar Keidiju nav nekāda sagadī�anās. Es tādus pazīstu.

Vai tāpēc, Rendals prātoja, ka viņ� tev atgādina tevi pa��u, nekrietneli? Vai īstons liek tev padomāt par to, kā tu izmantoji manu māti, kad viņa bija tik ļoti ieslīgusi alko�holā, ka nespēja saprast, kādus dokumentus paraksta?

Rendals pagrieza galvu, izlikdamies neredzam, kā Sten�fords slepus pabīda bumbiņu izdevīgākā pozīcijā un tikai pēc tam izdara sitienu. �is bija otrs iemesls, kāpēc Renda�lam nepatika kopā ar patēvu spēlēt golfu. Stenfords blēdījās.

-���� Starp citu, - Stenfords teica, atgriezies pie ratiņiem, - dzirdēju, ka D�ord�s Lengvērts diez vai izvilk�ot vairs līdz mēne�a beigām. Pa lielajām galerijām un izsoļu na�miem klīst runas, ka drīz viņa kolekcija būs uz izķer�anu.

Fantompointā it visi zināja, ka D�ord�s Lengvērts jau trīs gadus cīnās ar vēzi. Viņam bija tuvu astoņdesmit ga�diem. Rendals nejutās pārsteigts, ka runas, cik maz laika D�ord�am vairs atlicis, aizklīdu�as ārpus �īs nelielās sa�biedrības. Lengvērta kolekcija, kurā apvienojās deviņpa�dsmitā gadsimta mākslas un antīkie priek�meti, bija pasau�les klases līmenī. Ne jau izsoļu nami un starpnieki vien būs ieinteresēti, Rendals nodomāja. Aizkulisēs cerīgi grozīsies arī da�i lielākie muzeji.

-��� Es dzirdēju, ka pirms pāris dienām viens no lielajiem izsoļu namiem nosūtījis pārstāvi aprunāties ar Brūku par viņas vīra kolekciju, - Stenfords turpināja. - Ja tu vēl par to neesi lietas kursā, tad centies ātri visu noskaidrot.

Rendals nepievērsa tam uzmanību. Viņ� apturēja rati�ņus netālu no tās vietas, kur bija nokritusi viņa bumbiņa, un izkāpa laukā, lai izvēlētos nūju.

-��� Vai tu mani dzirdēji? - Stenfords skarbi uzsauca. - Ja zaudēsi darījumu ar Lengvērtu, tam nebūs attaisnojuma. Es negribu, lai kāds no�ēlojams darbonis no pārējām gale�rijām aizrunā Brūkai �o kolekciju. Tev ar viņu ir labas at�tiecības. Pēdējos trīs gadus jūs abi kopā esat darboju�ies Karnevāla komitejā.

Rendals devās uz to pusi, kur gludajā, zaļajā zālē gulē�ja viņa bumbiņa.

-���� Pēdējā laikā pārāk bie�i neesmu viņu redzējis. Viņai nācās atteikties no piedalī�anās �ā gada komitejā D�ord�a sliktā veselības stāvokļa dēļ.

-���� Bet tu ta�u viņu pazīsti, sasodīts! Pie velna, jūs abi pirms kāda laika bijāt pāris!

-��� Tas bija pirms �etriem gadiem, Stenford.

Stenfords īgni norūca:

-��� Pirms viņa tevi pameta, lai apprecētos ar D�ord�u un viņa naudu. Es zinu. Ja tu jautātu manu viedokli, es teik�tu, ka tev veicās. Viņai gan neap�aubāmi bija labi sakari, tomēr tajā laikā viņai nebija ne gra�a pie dvēseles. Viņa par tevi interesējās vienīgi tādēļ, lai dabūtu sev kādu labu ku�mosiņu no Ostrija un Pousta galerijas. Priecājos, ka paga�dījās D�ord�s un piedāvāja viņai vēl labāku priek�likumu.

Rendals drūmi pasmaidīja. Stenfordam nebija ne jaus�mas, viņ� nodomāja. Tie�i Rendala interese par Ostrija un Pousta galeriju bija likusi Brūkai pirms �etriem gadiem pār�traukt viņu attiecības. Viņa to bija nosaukusi par apmātību.

- Svarīgi ir tas, - Stenfords turpināja, - ka D�ord�s vairs ilgi nenovilks. Kā es dzirdēju, lielāko daļu naudas ar fon�da starpniecību iegūs viņa dēls un meita. Bet Brūkai pa�liks tā lielā māja, jahta un antīkie priek�meti. Dro�i vien vi�ņai kolekciju nāksies pārdot, lai dabūtu naudu, ar ko nomaksāt bēru izdevumus. Tu jau zini, kā rīkoties. Saki vi�ņai, ka mēs visu nokārtosim viņas vietā.

Rendals izlikās, ka na,v dzirdējis �is pavēles. Viņ� izda�rīja sitienu. Bumbiņa nokrita mauriņa malā. Lieliski.

Vēl pēc īsa brī�a Rendals ar vienu vienīgu sitienu ieda�būja bumbiņu bedrītē. Viegli smaidīdams, viņ� pārsprau- da karodziņu. Par spīti Stenforda blēdībām, Rendals vien�mēr uzvarēja, un viņ� zināja, ka to neģēli viņa uzvaras ļoti tracināja.

Bet vislielākā uzvara vēl tikai bija priek�ā. Stenforda lē�mums uzsākt sarunas ar "Chatelaine" par apvieno�anos gan bija pārsteidzis Rendalu, tomēr viņ� tūlīt bija aptvēris tās neticami lielās iespējas, ko �āda situācija pavērtu. Viņam rokās bija iekritusi fantastiska izdevība, un viņ� to bija no�lēmis izmantot visā pilnībā.

Bija neticami patīkami apzināties, ka Stenfords pats pro�jektē savu kri�anu. Felgrovs bija pamatīgi aizrāvies ar fi�nansiālajiem labumiem, ko sniegtu apvieno�anās ar "Chate�laine", un viņam nebija ne jausmas, ka �is līgums paātrinās viņa pa�a sagrāvi.

Es jau ilgu laiku cen�os atriebties par savu māti un sevi pa�u, Rendals nodomāja, atkal iekāpdams golfa ratiņos. Bet beidzot ir pienākusi īstā izdevība. Nedrīkstēja pieļaut, lai kaut kas stātos ceļā apvieno�anās procesam.

Vērojot, kā sieva ienāk restorānā, Gārdners Holgeits iz�juta klusu prieku. Viņi bija precēju�ies jau gandrīz desmit gadus un kopā izbaudīju�i gan priekus, gan rūpes, audzi�not abus dvīņus; tomēr ik reizi, ieraugot sievu, Gārdners ju�tās kā brīnuma pārņemts. Visus vidusskolas un koled�as ga�dus viņ� bija neinteresants, garlaicīgs puisis, kuru meitenes ķircina un reizēm vēlas par draugu, bet ne jau romantiskā un aizraujo�ā nozīmē. No Gārdnera viedokļa nekas arī ne�bija mainījies. Viņ� bija grāmatvedis. Vēl vairāk - sertificēts grāmatvedis. Dienu no dienas viņ� pavadīja, burdamies pa valsts un federālo nodokļu likmēm un izpildīdams nebei�dzami garas veidlapas datorā. Viņ� sniedza padomus klien�tiem, kurus darīja nervozus nodokļu inspekcija.

Silvija - glu�i pretēji - bija izsmalcināta un eleganta, slaida, gara auguma gai�mate ar nopietnām, gudrām acīm un dabisku talantu darījumos. Viņas māsīca Keidija stun�dām ilgi varēja diskutēt par motīviem, kas izmantoti kādā se�padsmitā gadsimta majolikas trauku noformējumā, to�ties Silvija prata izstrādāt uzņēmuma ilgtermiņa finansiā�lo stratēģiju. Keidija varēja ar klientiem runāties par rene�sanses proporciju teoriju ietekmi uz pavaldonibas stila amatniekiem. Silvija prata sagatavot plānus pieciem turp�mākajiem gadiem. Gārdners prātoja, ko gan viņ� tādu pa�veicis, lai būtu pelnījis �ādu izcilu sievieti.

Silvija viņu pamanīja un sāka nākt uz �o pusi. Ikkatrā viņas solī bija jūtama spriedze. Tāda viņa bija jau kop� Ves�tas testamenta nolasī�anas brī�a. Gārdneram tas sagādāja ba�as. Atklājums, ka Keidija mantojusi "Chatelaine" akciju kontrolpaketi, it visos bija radījis �oku, bet visvairāk Silvi�jā. Da�u pēdējo gadu laikā Vesta pati bija virzījusi Silviju pārņemt kompānijas vadību. Silvijai piemita uzņēmuma vadītājai nepiecie�amā intuīcija. Dalīties varā, kaut arī ar tuvu māsīcu, nenāksies viegli.

Pavisam tuvu savam rūgtajam dzīves nobeigumam Ves�ta bijusi neprognozējama. Tagad viņas brāļa mazmeitām nāksies atrisināt nepatīkamo jautājumu, kur� tad īsti vadīs "Chatelaine".

Tuvojoties galdiņam, Silvija gurdi uzsmaidīja Gārdne�ram. Viņ� piecēlās, viegli noskūpstīja sievu uz vaiga un pieturēja viņai krēslu.

-��� Viņa ved sev līdzi Maku īstonu, - Silvija paziņoja, ap�sēzdamās pie galdiņa. - Viņ� grasās apmesties villā. Ma�nuprāt, mums nāksies pieņemt, ka �īs attiecības ir nopiet�nas.

Gārdners apsēdās viņai iepretī.

-��� Kā nojau�u, mēs runājam par Keidiju?

-���� Protams, mēs runājam par Keidiju. - Silvija nervozi izklāja klēpī salveti. - Par ko tad vēl? Tanti Vestu noteikti

ķertu trieka, lai kur vina būtu.

/ ' f

-���� Vai tāpēc, ka Keidija grasās izmitināt savu līgavaini villā? Es gan zinu, ka tādos jautājumos tava tante bija maz�liet vecmodīga, bet�

-����������� Ne jau tāpēc, ka Keidija villā pārgulēs ar Maku īsto- nu, - Silvija nepacietīgi viņu pārtrauca. - Kaut gan tev tais�nība: Vestai tas nebūtu paticis. Es runāju par faktu, ka �is vīrietis acīm redzami cen�as Keidiju izmantot.

-��� Vai esi par to pārliecināta?

-��� Kā vēl lai izskaidro �o pēk�ņo paziņojumu par gaidā�mo saderinā�anos?

Gārdners pārdomāja dzirdēto.

-���� Keidiju nemaz nebūtu tik viegli izmantot. Viņa dau�dzējādā ziņā līdzinās tev. Viņa ir gudra un enerģiska. Pā�rāk gudra un pārāk enerģiska, lai viņu spētu izmantot kāds pieglaimīgs �igolo.

-��� Gudrība un enerģija ne vienmēr pasargā no iemīlē�a�nās nepareizajā vīrietī. Paskaties vien uz Leandru!

-��� Neapvainojies, mīļā, bet reizēm es nopietni �aubos, ka tava māsīca Leandra mantojusi Brigsu ģimenes gēnus.

-���� Leandra ir pietiekami gudra, - Silvija tūlīt metās aiz�stāvēt radinieci. - Vienkār�i viņa nav tik godkārīga un mērķ�tiecīga kā mēs ar Keidiju. Un vēl - atceries, ka viņa ir da�us gadus jaunāka nekā mēs. Tas var būt iemesls milzīgām at��ķirībām. Kādu dienu viņa kļūs pieaugusi. Manuprāt, tas fakts, ka viņa satiekas ar Pārķeru, ir laba zīme, vai ne?

-��� Dro�i vien.

-��� Es zinu, ka viņ� Leandrai ir mazliet par vecu, bet var�būt pēc Dilana viņai tie�i tas ir vajadzīgs. Kāds, kur� ir no�briedis, mierīgs un apdomīgs.

-��� It visi zināja, ka, precoties ar Dilanu Spūneru, viņa pie�ļauj lielu kļūdu. Bet Leandrai bija vajadzīgi divi gadi, lai viņa pati to aptvertu.

Tas bija prasījis arī vairākus tūksto�us dolāru Vestas naudas, lai izpirktu Leandru no �is muļķīgās laulības ar cil�vēku, kur� pats sevi uzskatīja par mākslinieku, tomēr Gārdners nosprieda klusēt par �o nenozīmīgo faktu. Ne�bija jau tā, ka Silvija pati to ļoti labi nezinātu. Ta�u, ja to pieminētu Gārdners, Silvija mestos aizstāvēt savu māsīcu. Brigsu ģimene turējās kopā. Lielākoties Gārdners �o īpa�ī�bu uzskatīja par mīļu. Vienīgā reize, kad tā viņu kaitināja, bija toreiz, kad klans papla�ināja savus apmērus, lai uz�ņemtu tajā Rendalu Poustu.

-���� Atgrie�oties pie situācijas ar Keidiju, - Silvija sacīja, - jāatzīmē, ka viņas bioloģiskais pulkstenis iet uz priek�u. Tik skaļa tik�ķē�ana var-novērst jebkuras sievietes preto��anos, lai cik gudra viņa būtu. Tā padara sievieti viegli ie�vainojamu.

-��� Man vajadzēs tev noticēt.

Silvija atvēra savu ēdienkarti.

-��� Un vēl neaizmirsti, ka viņa spēj būt impulsīva. Atce�ries, kā viņa pirms da�iem gadiem aizgāja no "Chatelaine"? Un tad tas farss - laulības ar Rendalu.

-��� Nu labi, piekrītu, ka viņa spēj būt mazliet neprogno�zējama. Tomēr nedomāju, ka tev vajadzētu izdarīt kādus pārsteidzīgus secinājumus par īstonu, pirms neesi ieguvusi papildu informāciju.

Silvija ar ēdienkartes stūrīti pabungoja pa galdu un iz�skatījās domīga.

-��� Tev taisnība. Mums jānoskaidro par viņu kaut kas vai�rāk.

-���� Keidija ar savu īstona kungu ieradīsies rīt. Pavisam driz tu ar viņu iepazīsies.

-���� Kāds ārprāts! - Silvija izmisusi nopūtās. - Sasodīts, kas Vestai īsti bijis prātā, ka viņa tā rīkojusies? Kāpēc viņa pārdomāja par tām akcijām?

-��� Atbildi uz �o jautājumu mēs dro�i vien nekad neuzzi�nāsim. - Gārdners skumīgi pasmaidīja. - Ja vien, protams, tev neizdosies pierunāt to ekstrasensu, ar kuru viņa tikās, sarīkot seansu, vai kā nu sauc to tik�anos ar nesen miru��ajiem.

-���� Un tas ir vēl viens jautājums, - Silvija nomurmināja. - Kāpēc Vesta apmeklēja to blēdi Ārdenu? Viņa necieta �ar�latānus un krāpniekus. Laikam beigās viņa tomēr bija zau�dējusi sajēgu. Dro�i vien plānprātība vieglā formā.

-���� Tai formai vajadzēja būt ļoti vieglai. Man viņa �ķita tāda pati kā parasti.

Pēt viņa personiskajām domām, vecā tirāne līdz pat mū�a galam bija saglabājusi savu patieso būtību. Vestas dabai pilnīgi atbilstu vēl vienu - pēdējo reizi novest ģime�ni �okā, pirms viņa aiziet citā pasaulē. Nav nekāds brī�nums, ka bērēs tika izliets tik maz asaru, Gārdners nodo�māja.

-��� Esmu aprunājusies ar Stenfordu un Rendalu, - Silvija sacīja. - Esmu abiem izstāstījusi par pa�reizējo situāciju. Esmu paskaidrojusi, ka tagad, lai notiktu apvieno�anās, mums jāpanāk Keidijas atbalsts.

-��� Nav nekāda iemesla, kāpēc lai viņa pret to iebilstu.

-���� Uz to nevar paļauties. Apvieno�anās mums nozīmē�tu lielas pārmaiņas. Vienā paņēmienā kompānija sāktu dar�boties daudz lielākos apmēros. Tiktu papla�ināta uzņēmu�ma padome. Klāt nāktu vairāki jauni partneri. Keidijai lielais bizness nepatīk. Viņa dod priek�roku savam perso�niskajam �ovam.

-��� Tu arī, - Gārdners pateica, pirms paspēja apdomāt sa�vus vārdus.

Silvijas skatiens kļuva skarbāks, un tad Gārdneram par lielu sarūgtinājumu viņas zilo acu dziļumā pavīdēja kaut kas līdzīgs �aubām. Viņ� pastiepa roku un pieskārās Silvi�jas pirkstiem.

-��� Tie�i tas ari tevi padara par reālu pretendenti jaunā "Chatelaine-Post" vadītājas amatam, - viņ� steidzīgi piebilda.

-��� Spēja vadīt uzņēmuma finansiālo darbību ir vērā ņe�mama. Bet Keidija ir tā', kam piemīt intuīcija mākslas jo�mā. Vai atceries, kā viņa Gatrija pasūtījumam no veselas atdarinājumu kaudzes izvēlējās to oriģinālo Riznēra sek�retāru? Un vai atceries tos fran�u pulksteņus, kurus viņa atrada kādā izpārdo�anā? Un angļu panno, kas uzradās kādā izsole?

-���� Tas, ka viņai ir lieliska intuīcija mākslas un antīko priek�metu jomā, vēl nepadara viņu par labāku pretenden�ti uzņēmuma vadītājas amatam. Tu to zini, un, manuprāt, arī Vesta to zināja. Lai galerija nestu peļņu, ir nepiecie�a�ma izcila vadības prasme un finansiāls redzējums nākot�nē. Sasodīts, visus ekspertus, kas personāla sastāvā būs ne�piecie�ami, tu ta�u vari nopirkt. Uzņēmuma vadītajas krēslā Keidija nekādā ziņā nevarētu tevi aizvietot.

-��� Nu, tagad to vairs tik dro�i nevar apgalvot, vai ne? - Silvija klusi atsaucās. - Keidija mantojusi pietiekami daudz akciju, lai ne vien nepieļautu apvieno�anos, bet arī noteik�tu, kas kļūs par nākamo uzņēmuma vadītāju.

-��� Varbūt viņa izlems, ka nevēlas atgriezties aktīvā dar�bā galerijā "Chatelaine"? - Gārdners ieteicās.

-��� Ja tā būtu, tad viņa savas akcijas atdotu man vai kā�dam citam ģimenes loceklim. Nē, viņa atgrie�as noteikta iemesla pēc. Manuprāt, tas varētu būt Maks īstons.

-�� Tu uzskati, ka viņ� ir tas, kur� pārliecinājis Keidiju pa�turēt no Vestas mantotās akcijas?

-��� Jā, - Silvija sacīja. - Padomā pats! Kop� viņa izlēma nepiedalīties "Chatelaine" darbā, vienīgā pārmaiņa viņas dzīvē ir īstona uzra�anās. Cita skaidrojuma viņas lēmu�mam atgriezties nav. Tici man, īstons cen�as dabūt kādu gabalu no �ā pīrāga.

-��� Silvija, vai tu nopietni apgalvo, ka vīrietim uz Keidi�ju varētu būt tāda ietekme, ka viņa tam ļautu ar sevi ma�nipulēt? Atceries, ka mēs ta�u runājam par tavu māsīcu.

Silvija vilcinājās.

-��� Tas patie�ām izklausās mazliet savādi, vai ne?

-��� Ļoti.

-��� Tev �ķiet, ka es pārspīlēju?

-��� Teiksim tā, ka, manuprāt, tu domā tikai par ļaunāko. Ta�u uzņēmuma vadītājam jau tie�i par to maksā, lai tas paredzētu jebko.

-��� Kā tev �ķiet, kas īsti notiek? - Silvija acīm redzami iz�misusi jautāja. - Novērtējot cilvēkus, tev parasti ir laba in�tuīcija. Kā, pēc tavām domām, �ajā situācijā iederas īstons?

-���� Varbūt viss ir ļoti vienkār�i. - Gārdners nolika malā ēdienkarti un paņēma savu kafijas tasīti. - Varbūt tas pui�sis viņā iemīlējies.

Brīdi Silvija �ķita pārsteigta par �ādu iespēju. Tad viņa sarauca pieri un papurināja galvu.

-��� Tam es neticu. �is paziņojums par gaidāmo saderinā��anos tie�i tagad ir pārāk nedcama sagadī�anās.

-��� Ja tev ir taisnība, - Gārdners gausi noteica, - tad tev paredzami lieli sare�ģījumi.

Silvija cie�i satvēra ēdienkarti.

-���� Ne tik lieli, kādi radīsies Keidijai, ja viņa apprecēsies ar aprēķinātāju, domādama, ka tie�i viņu visu mū�u gai�dījusi.

Telefons iezvanījās tie�i tajā brīdī, kad Leandra grasījās beigt piekto nodaļu grāmatā "Kā atbrīvoties no sliktajiem pui�iem: padomi domājo�ai sievietei, kā atrast un novēr�tēt jaukus pui�us". Viņa nolika to lielas kaudzes virspusē ar līdzīga nosaukuma pa�izglīto�anās grāmatām, kas aiz�ņēma visu viņas kafijas galdiņu, un paķēra telefona klau�suli.

-��� Sveiks, Pārķer! - viņa bez jebkāda ievada sacīja. - Es cerēju, ka tu pārnāksi agrāk. Biju domājusi, ka mēs varētu kaut ko iedzert un pavakariņot vienā no piekrastes resto�rāniem. Ko tu par to teiksi?

Līnijas otrā galā iestājās īss, bet neomulīgs klusums.

-��� Tas esmu es, - sacīja Dilans.

Sasodīts! Izdzirdējusi biju�ā vīra balsi, Leandra cie�āk satvēra telefona klausuli.

-��� Ko tu gribi, Dilan?

-��� Es tikai piezvanīju, lai uzzinātu, vai nedēļas nogali ne�vēlies pavadīt pilsētā.

-��� Kopā ar tevi?

-��� Tā es biju cerējis.

-����������� Atbilde ir - nē. Dilan, tagad paklausies! Es gribu, lai tu pārstāj man zvanīt, vai saproti? Kop� bērēm �ī jau ir tre��ā reize.

-��� Sasodīts, tu man pat nedod iespēju sevi pierādīt.

-���� Kamēr bijām precēju�ies, es tev devu daudz, daudz iespēju, un tu tās visas palaidi garām, - vai atceries?

-��� Tas bija pirms ilga laika.

-��� Pēdējā reize, kā atceros, bija pirms pusotra gada.

-��� Tagad viss ir citādi. Esmu pārvērties. Es tev to centos pateikt jau tad, kad tikāmies tavas vectēva māsas bērēs.

Leandras skatiens pievērsās tikko lasītās grāmatas vākam. Viņa atcerējās piektajā nodaļā sniegto padomu. � Iemīlēties sliktos pui�os ir slikts ieradums. Kā ar visiem slik�tiem ieradumiem, tā pārvarē�anai nepiecie�ams gribasspēks un treniņ�. Atcerieties: vārdkopā "slikts puisis" svarīgākais vārds ir "puisis". Kad viņ� piezvana un cen�as ar lūg�anos nokļūt at�pakaļ jūsu dzīvē, sakiet pati sev: "Es esmu nobriedusi sieviete. Es nesatiekos ar nenobriedu�iem pui�iem."

-���� Kāpēc tu vispār ieradies uz bērēm? - viņa skaļi pa�jautāja. -Tante Vesta tev alla� bijusi vienaldzīga.

-���� Beidz, to nu tu man nedrīksti pārmest, - Dilans no�murmināja. - Daudziem cilvēkiem tava tante bija vienal�dzīga. Ko nu par to, vairākumam viņa nepavisam nepati�ka. Tomēr es pamanīju, ka bērēs gan ieradās krietns pulks.

To Leandra nevarēja noliegt. Baznīca bija pilna kā pie�bāzta. Savā mākslas pasaules stūrītī Vesta bija izstarojusi varu un ietekmi. �eit, Fantompointā, viņa bija viena no sa�biedrības pīlāriem. Tomēr, ieraugot lielā cilvēku pūļa vidū stāvam Dilanu un izliekamies sērojam par aizgāju�o Vestu Brigsu, Leandra bija satriekta.

-��� Dilan�

-��� Tu gribi zināt, kāpēc es ierados bērēs? - Viņa balss ie�guva to atklāto, mazliet aizsmaku�o toni, kas alla� bija licis tirpām skriet pār viņas muguru. - Gribēju satikt tevi, tāpēc ari ierados. Gribēju parunāties ar tevi. Visu paskaidrot.

-��� Es nesaprotu, ko tu ar to gribi panākt, Dilan.

-��� Es gribu gūt vēl vienu iespēju.

-��� Kādu iespēju?

-��� Mūsu laulībai.

Es esmu nobriedusi sieviete. Es nesatiekos ar nenobriedu�iem pui�iem.

-���� Man ļoti �ēl, Dilan, j- viņa skaļi sacīja. - Neticu, vai kādam no mums tas nāktu par labu. Mums abiem jāturpi�na dzīvot tālāk.

-��� Es savā dzīvē esmu ticis uz priek�u. Leandra, uzklau�si, kāda nozīmīga galerija ir izrādījusi interesi par maniem darbiem. Pēc da�iem mēne�iem būs mana pirmā lielā iz�stāde. Es tik�u atzīts.

-���� Esmu to dzirdējusi jau iepriek�, Dilan. Lūdzu, es pa�tie�ām nevaru ar tevi runāties. Pēdējā laikā satiekos ar ļoti jauku cilvēku.

-��� Vai ar to, kuru bērēs redzēju tev līdzās? - Dilana balss kļuva ironiska. - Viņ� ir tik vecs, lai būtu tavs tēvs.

-����� Tā nav taisniba. Pārķeram ir tikai �etrdesmit divi gadi.

-��� Lai viņam gultā stāvētu, dro�i vien jālieto medikamenti.

-��� Izbeidz! Tūlīt izbeidz, vai dzirdi? Pārķers ir brīni�ķīgs, gādīgs cilvēks. Viņ� mani ved uz jaukām vietām. Pirms pā�ris mēne�iem bijām Havaju salās.

-��� Un tomēr es saku, ka viņ� tev ir par vecu.

-��� Nu un tad? Tu man esi par jaunu.

-��� Ko tu tur runā? - Dilans noprasīja. - Mēs abi esam vie�na vecuma.

-��� Hronoloģiski runājot, jā, - Leandra ietiepīgi atbildēja. - Bet ne jau emocionālās attīstības ziņā. Es esmu nobrie�dusi sieviete. Es nesatiekos ar nenobriedu�iem pui�iem.

-���� Kur tu, sasodīts, iemācījies tā runāt? Vai tu jau atkal lasi tās muļķīgās pa�izglīto�anās grāmatas?

Leandra neatbildēja. Viņa ļoti mierīgi nolika telefona klausuli. Kad telefons iezvanījās vēlreiz, viņa neatbildēja. Kādu brīdi viņa sēdēja, domādama par pagātnes kļūdām un par to, cik grūti atteikties no sliktiem ieradumiem.

13

Keidija stāvēja divstāvu mantu glabātavas vidū, rokā sa�tvērusi mazo zelta atslēdziņu, un gausi apgriezās uz pa�pē�a. Viņa pārlūkoja izsmalcināto kārbiņu, lādī�u un rak�stāmlietu skapī�u rindas visos pie sienām piestiprinātajos plauktos.

To bija simtiem: lielas un mazas, katra īsts mākslinie�cisks veidojums un izcila amatnieka meistardarba paraugs. Te bija izstādīti gadsimti un gadu tūksto�i. Vienā plauktā rindojās izsmalcināti rotātas viduslaiku lādītes: da�as īpa��i domātas relikviju glabā�anai, da�as paredzētas vienkār��iem un nepiecie�amiem ikdieni�ķiem priek�metiem, pie�mēram, adatām un diegiem. Citā plauktā bija mirdzo�as * " se�padsmitā gadsimta lādītes no kalta tērauda un izrotā�tas ar zeltu. Tās bija darinājis tas pats amatnieku meistars, kur� kala zobenus un bruņas. Uz plauktiem augstāk par balkona limeni bija izkārtotas dārglietu lādītes ar iegravē�tiem un izkaltiem neiedomājami savītiem motīviem un pusd ā rga kmeņiem.

Renesanses laikmeta lādītes, kas bija pārklātas ar zeltu un emalju, līdz mirdzēja pa�as savā spo�umā, stāvēja aiz stikla pie sienas telpas dziļumā. Citā plauktā greznojās el�pu aizraujo�as kārbiņas, kas septiņpadsmitajā gadsimtā ga�tavotas no kalnu kristāla, ja�mas un oniksa. Plauktā līdzās tērauda durvīm, kas sargāja pagrabtelpas ieeju, atradās an�tīkās lādītes no alabastra un malahīta.

Maks apstājās durvis un aplūkoja �o mantu glabātavu bez logiem.

-��� Tātad �eit tu nozudi, kamēr es izkravāju savas man�tas?

-Jā.

Viņ� nopētīja smagās tērauda durvis.

-��� Pieņemu, ka ir vēl kāda izeja, ja tās nejau�i aizcirstos?

-��� No ārpuses var atslēgt ar datorizētu kodu, bet no iek��puses durvis var dabūt vāļā ar roku stumjamu aizbīdni.

-��� Tāda apziņa nomierina. - Viņ� nopētīja mazu, zeltītu melnkoka lādīti vistuvākajā plauktā. - Tā nu gan ir kolek�cija!

-��� Tante Vesta �īs lādītes kolekcionēja piecus gadu des�mitus. Viņa mēdza sacīt, ka �īm lādītēm piemīt kaut kas tāds, kas ataino pa�us nozīmīgākos cilvēku dabas aspek�tus.

Maks novērsa uzmanību no lādītes un uzlūkoja Keidiju.

-��� Un kas tas būtu?

-��� Mūsu nepiecie�amība pēc noslēpumiem. - Keidija uz�lūkoja septiņpadsmitā gadsimta sākuma emaljētu lādīti. Iz�smalcināti apzeltītās lādītes sānus un vāku rotāja ainas no nepārprotama ārlaulības sakara. - Mūsu vēlme aprakt sa�vas kļūdas. Tieksme noslēpt mūsu pa�u un mūsu pagāt�nes nepatīkamās ainas. Mūsu alkas pēc noslēgtības.

-���� Varētu būt. - Maks neatkāpās no durvīm. - Vai var�būt glītās lādītes bija simbols tikai tavai tantei.

-��� Varbūt.

-��� Vai Vestai Brigsai bija daudz noslēpumu?

Keidija noglāstīja zeltītās lādītes vāciņu.

-��� Viņa bija astoņdesmit se�us gadus veca, kad nomira. Man ir nojauta, ka līdz �ādam vecumam vairākums cilvē�ku sakrāj daudz noslēpumu. Un, manuprāt, viņi ir tiesīgi tos paturēt.

-��� Te nu es neiebildī�u.

Keidija atlieca pirkstus. Plaukstā iemirdzējās zelts.

-��� Pēc bērēm man advokāts iedeva aizzīmogotu aplok�sni. Tajā bija īsa vēstulīte un �ī atslēga.

Maks pamāja, it kā jau zinātu par to visu. Tad viņa at�cerējās, ka Vestas vēstule un atslēga bija uz kafijas galdiņa viņas dzīvoklī todien, kad Maks bez brīdinājuma bija ie�radies pie viņas. Tātad �is vīrietis ir vērīgs. Nu un tad? Vai tad tie�i tāpēc Keidija viņu nebija nolīgusi?

-��� Kas bija rakstīts vēstulītē? - Maks pajautāja.

Neteikdama ne vārda, Keidija to izvilka no bik�u kaba�tas un pasniedza Makam.

Maks paņēma no viņas rokas vienkār�o papīra lapu. Viņ� brīdi vērīgi lūkojās Keidijas sejā, tad nolasīja vēstuli skaļi. Keidija tās vārdus jau zināja no galvas.

Mīļā Keidija!

Esmu nākusi pie secinājuma, ka gribu, lai pēc manas nāves vēl kāds zinātu visu patiesību par pagātni. Es jūtu, ka Tu ģime�nē esi vienīgā, kas varētu mani saprast. Mums ir tik daudz ko�pīga - Tev un man. Vai gēni tomēr nav apbrīnojami?

Es pati īsti nezinu, kāpēc man piepe�i kļuvis tik būtiski sva�rīgi izstāstīt Tev to, kas notika pirms visiem �iem gadiem. Var�būt tāpēc, ka jūtu - esmu Tev parādā atvaino�anos. Galu galā varbūt es glu�i vienkār�i nespēju samierināties, ka man �is no�slēpums jānes sev līdzi kapā. Man ir nepiecie�ams zināt, ka bei�dzot mani saprot arī kāds cits.

Ar mīlestību - Vesta.

Maks pārlocīja vēstuli un atdeva to Keidijai.

-��� Vai tu pazīsti �o atslēgu?

-��� Ak jā! - Viņa palūkojās uz mirdzo�o priek�metu savā plaukstā. - Tā reiz bija piestiprināta pie Mūķenes atslēgu jostas.

Acīm redzami ieintriģēts, Maks paspēra soli uz priek�u.

-��� Pie oriģināla? Pie tās pa�as, kuras attēls ir visās "Cha�telaine" vizītkartēs un darījumu vēstulēs?

-�� Jā. Manuprāt, es minēju, ka viens no priek�metiem, ko viņa man atstājusi mantojumā, ir kāda vērtīga rotaslieta. Tā ir Mūķenes atslēgu josta.

-��� Kur tad ir tās pārējās daļas? Tev ir tikai viena atslēga.

-�� Manuprāt, - Keidija lēni ierunājās, - kad atradī�u lādī�ti, kuru var attaisīt ar �o atslēgu, tad atradī�u arī pa�u jostu.

-��� Cik veca tā vispār ir?

-��� Zelta medaljons nācis no trīspadsmitā gadsimta. Pie�kariņa ķēdes un atslēgas gan kaut kad astoņpadsmitajā gadsimtā nomainītas.

Maks klusi iesvilpās.

-��� Iespaidīgs atslēgu piekariņ�.

-���� Tas jau pa�ā sākumā veidots, lai glabātu atslēgas, bet nosaukums chatelaine[1] radās tikai daudz vēlākos laikos. Līdz se�padsmitajam gadsimtam �is vārds attiecās uz pils- kundzi. Deviņpadsmitā gadsimta sākumā tas jau nozīmē�ja gan kundzi, gan pa�as atslēgas, kas bija viņas mājvietas simbols.

-���� Mūsdienās kolekcionāri �o vārdu lieto diezgan brīvi, vai ne?

Keidija izklaidīgi pamāja.

-���� Tagad �is vārds tiek attiecināts uz da�ādiem pie vi�dukļa piestiprinātiem priek�metiem, kas paredzēti atslēgu, pulksteņu vai da�ādu rotaslietu saturē�anai.

-���� Tu domā, ka tava tante īpa�i noslēpa Mūķenes atslē�gu jostu vienā no �īm mazajām lādītēm?

-��� Tā izskatās.

-����� Sasodīts! - Maks pakratīja galvu. - Kāpēc gan lai

vina to darītu?

/

-���� Protams, tāpēc, ka gribēja to noslēpt. - Keidija ironis�ki pasmaidīja. - Mēs ta�u runājam par tanti Vestu. Viņa al�la� bijusi ļoti noslēgta, ļoti noslēpumaina sieviete. Tuvojo�ties mū�a beigām, viņa kļuva īpa�i apmāta. Pajautā, kam gribi.

-��� Dīvains veids, kā atstāt mantojumu.

-���� Savā vēstulē viņa minējusi, ka vēlas, lai es uzzinātu visu patiesību. - Viņa pārlūkoja lādī�u simtus. - Nez ko viņa ar to domājusi?

-��� Laikam jau tu to neuzzināsi, pirms nebūsi atvērusi īs�to lādīti. - Viņ� domīgi noraudzījās uz mirguļojo�o priek��metu rindām. - Paies labs laiks, līdz tu izraksies cauri �ai mantu glabātavai.

-���� Tagad man noteikti tam nav laika. Mums jārisina ci�tas, daudz aktuālākas problēmas. �īs lādītes te, mantu gla�bātavā, kādu laiku būs dro�ībā - un Mūķenes atslēgu jos�ta ari.

-��� �ī kolekcija noteikti ir veselas bagātības vērta, - Maks domīgi noteica.

-���� Hmm, ir gan. Vispār attiecībā uz mākslas un antīka�jiem priek�metiem Vesta nepiederēja pie sentimentālā ti�pa. Viņa bija ļoti lieti�ķa, pat ne�ēlīga. Ja cena bija atbil�sto�a, viņa labprāt slēdza darījumu. Bet, cik man zināms, viņa nekad nav pārdevusi nevienu �īs kolekcijas priek�me�tu. Viņa nekad arī nav publiski izstādījusi nevienu no �īm lādītēm. Nekad nav tās aizdevusi nevienam muzejam iz�stādī�anai. Es biju viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kuri vispār jebkad ielaisti �ajā telpā.

-��� Un tagad tās visas pieder tev.

-Jā.

-��� Ko tu ar tām iesāksi?

-��� Man ienāca prātā, - Keidija gausi sacīja, - ka būtu jau�ki atdot tās labā muzejā, tādā, kas tās pienācīgi izstādītu un atzītu tantes Vestas, �īs kolekcijas īpa�nieces, nopelnus.

-���� Vestas Brigsas kolekcija, - Maks noteica. - Izklausās sasodīti iespaidīgi.

-���� Man tas patiktu. Manuprāt, arī Vestai tas būtu pati�cis. - Keidija iemeta atslēgu aploksnē līdz ar Vestas vēstu- līti un iebāza kabatā. - Bet, kā jau es teicu, lādītēm nāksies pagaidīt.

-��� Ja tu �eit esi beigusi, es gribētu tev uzdot da�us jautā�jumus.

-���� Protams. - Keidija aiztrauca melanholisko noskaņo�jumu, kas bija radies, kad viņa pirms brī�a bija ienākusi mantu glabātavā. Laiks ķerties pie darba, viņa nodomāja. Viņa ta�u bija nolīgusi Maku, lai tas vadītu diskrētu izmek�lē�anu. Jo ātrāk viņ� sāks, jo labāk. - Ieiesim tantes kabi�netā. Tur mēs varēsim aprunāties.

-���� Labi. - Maks pavirzījās prom no durvīm, lai Keidija varētu paiet viņam garām. - Vai tev nekas nekai�?

-��� Saprotams, ka man nekas nekai�. Kāpēc gan lai man kaut kas kaitētu?

Maks saviebās.

-��� Nav nekādas vajadzības dusmoties. Pajautāju tikai aiz ziņkārības. - Viņ� uz mirkli apklusa. - Es tikai cen�os da�rīt savu darbu, bos.

Keidija viņam veltīja slepenu skatienu, vienlaikus aiz�vērdama smagās tērauda durvis.

-��� Vai tava istaba tevi apmierina?

-���� Tā ir lepna. No tās paveras lielisks skats. Es varu re�dzēt līci, Eņģeļu salu un pilsētas centru. Zini, biju domā�jis, ka mana istaba atradīsies pagrabstāvā. Nolīgti musku�ļoti palīgi tik elegantus apartamentus parasti nedabū.

-��� Tu nees i muskuļots palīgs, - Keidija nomurmināja.

-Nē?

-��� Ne jau �oreiz. Pēc tam kad bijām parakstīju�i līgumu, es mazliet ievācu informāciju. Vari iedomāties manu pār�steigumu, kad atklāju, ka muskuļoti palīgi izmaksā daudz lētāk nekā tu.

-��� Tie�ām?

-���� Jā, tie�ām. - Keidija nospieda sarkano pogu, lai aiz�slēgtu mantu glabātavu. - Par to algu, ko tev maksāju, es ceru sagaidīt ne tikai muskuļus, bet ari smadzenes.

-��� Ja tu vēlies stratēģisku domā�anu�

-��� Jā, vēlos.

-��� Tad man būs jāaizrāda, ka tev atliek vienīgi cerēt, kaut neviens no taviem draugiem un radiem neuzlavltos mājas otrajā stāvā un nepamanītu, ka mēs izmantojam atsevi�ķas guļamistabas. Tas sagrautu pasaciņu par daļējas saderinā��anās kaisli.

-���� Neuztraucies, mana reputācija �ajā jomā nepavisam nedegtu.

-��� Ak tā?

Keidija saviebās.

-��� Kop� manas �ķir�anās pastāv vispārējs pieņēmums, ka esmu tikpat frigida, kāda, pēc visu domām, bija tante Vesta.

-���� Vai tas ir fakts? - Maka acis izteiksmīgi iegailējās. - Mēs abi zinām, ka tā glu�i nav, vai ne?

-��� Nomainīsim tematu, labi?

-��� Tu pati to aizsāki. Ja tu neuztraucies par savu reputā�ciju, ko tu teiktu, ja es tev lūgtu mazliet padomāt par ma�nējo?

-��� Tev nav reputācijas, - Keidija apgalvoja, dodamās uz priek�u pa gaiteni. - �eit, Fantompointā, neviens par tevi nezina neko citu kā vienīgi to, ka tu esi daļēji saderinājies ar mani.

-��� Tie�i par to es runāju! - Izklausījās, ka Maks ir sarūg�tināts. - Es jau tev teicu, man, pussaderinātam vīrietim, piemīt savs lepnums.

-��� �ķiet, mēs vienojāmies, ka par to algu, ko es tev mak�sāju, tu aizmirsīsi savu lepnumu.

-��� Neesmu pārliecināts, ka tas izdosies. Sāku domāt, ka vīrie�a lepnums ir pārmantots ar gēniem.

Keidija viņam veltīja iznīcino�u skatienu. Vai Maks viņu izzoboja? No viņa nekaunīgi nevainīgās sejas izteik�smes to bija grūti noteikt.

-��� Es tev ieteiktu par to neuztraukties. Cilvēki nosprie�dīs, ka romantisku jūtu jomā tu dro�i vien stipri līdzinies man.

-��� Tātad mūsu dzīslās tek ledains ūdens?

-��� Tie�i tā.

-�� Tad ir tikai viena problēma, - Maks ieteicās, sekodams Keidijai.

-��� Kāda?

-��� Mēs abi zinām, ka tā nav taisnība. Tajā naktī mednie�ku namiņā mēs kaislē gandrīz vai aizdedzinājām palagus.

Mirkli Keidijai aizrāvās elpa. Domās atgriezās kaisles pilnās atmiņas par abu dedzīgajiem, miklajiem augumiem, kas tumsā saplūda kopā, liekot viņai zaudēt savaldī�anos. �ī jau nebija vienīgā reize, Keidija prātoja. Kop� tās nakts kalnos Sapņu Vīrietis pavisam bie�i bija aizņēmis viņas do�mas un jūtas.

Keidijai ienāca prātā, ka būs labāk, ja viņa tūlīt pat mi�nēs svarīgākos noteikumus.

-����������� Piedek! - Viņa pati spēji apstājās un strauji pagriezās pret Maku. - Viens no �ā darba nosacījumiem ir tāds, ka nedz tu, nedz es turpmāk vairs nepieminēsim to, kas noti�ka mednieku namiņā. Skaidrs?

-���� Nē, nav skaidrs, - Maks mierīgi atsaucās. - Mēs jau parakstījām konsultāciju līgumu, tajā nosakot manus pie�nākumus un samaksu. Tu tagad vairs nevari darba nosa�cījumus grozīt. Ja tev bija kādas prasības, tev vajadzēja tās minēt, pirms mani nolīgi.

Keidija iesprieda rokas sānos.

-��� Vai zini, Mak, vēl jau nav par vēlu tevi atlaist.

-��� Ja līgums bez nopietna iemesla tiek lauzts pirms ter�miņa, tev būs jāmaksā nopietna soda naudas summa.

-��� Neuztraucies! Es to varu atļauties.

-��� Neesi tik pārliecināta! Var piemērot ari juridisku soda mēru. Vai gribi mani atlaist? Tas tev dārgi izmaksās.

Viri� patiesi zobojās. Keidija noņēma roku no gurna un izmisumā pacēla abas rokas gaisā.

-��� Tas ir smieklīgi.

-��� Jā, ir gan. Tev nav laika, lai atrastu man aizstājēju, un tu pati to zini. Es esmu vienīgais, ar kuru tev atliek strādāt.

-��� Patiesi nomierino�a doma.

-���� Klau, tā bija tava ideja - nolīgt mani, vai atceries? - Viņ� saņēma Keidijas elkoni un vadīja viņu tālāk pa gaite�ni. - Nāc, ķersimies pie darba!

Viņam tie�ām taisnība. Samierinājusies ar nenovēr�amo, Keidija ļāvās, lai Maks viņu ved uz priek�u pa plato, flī�zēm klāto gaiteni.

Augstākās sabiedrības mājvieta Fantompointā bija vei�dota kā Itālijas kūrortpilsētu Kalifornijas variants. Tās vei�dotāji bija stingri ievēroju�i noteiktus arhitektoniskus prin�cipus. Visu savrupmāju fasādes bija Vidusjūras piekrastes stilā, ar mākslinieciski pabalēju�a sārta, dzeltena un balta apmetuma sienām, mirdzo�iem dakstiņu jumtiem un iz�smalcinātiem kaltas dzelzs vārtiem. Atkarībā no lieluma tās dēvēja vai nu par villām, vai pilīm.

Vestas villa bija divstāvu ēka, uz kuras terases atradās baseins un dārzs. Tā atradās pakalnā, un no tās pavērās skats uz līci un Sanfrancisko. Eleganti izkārtotās istabas pil�dīja antīkas mēbeles, ar kādām lepotos jebkur� muzejs. Vis�maz �ajā ziņā viņa noteikti at�ķīrās no savas tantes, Keidi�ja nodomāja, ieejot kabinetā. Vesta bija izvēlējusies dzīvot starp pagātnes lietām. Tante burtiski bija iegrimusi �o lai�kā sastingu�o laikmetu liecinieku gaisotnē.

Kabinets ar saviem antīkajiem fran�u paklājiem, deviņ�padsmitā gadsimta grāmatplauktiem un smago sarkanko�ka rakstāmgaldu uzvēdīja vecās pasaules noskaņu. Pat pil�nā apgaismojumā telpas iekārtojums alla� �ķita grimis puskrēslā. Vienīgā gaisma no ārpuses nāca no stiklotām divviru durvīm, pa kurām varēja iziet uz terases.

Maks ar domīgu sejas izteiksmi nopētīja grāmatu pār�pilno istabu. Tad viņ� aizgāja un nostājās pie lielā rakstām�galda, izteiksmīgi paņēma no kabatas brilles, uzlika tās un aplūkoja nedaudzos priek�metus uz pulētās galda virsmas,

it kā tie veidotu kāda rēbusa sastāvdaļas.

/

Keidija sekoja viņa skatienam pie antīkas vara un kris�tāla tintnīcas, maslvas Art Deco pildspalvas, zaļa stikla gal�da lampas, apbru�ātas ādas preses un piezīmju grāmatas. Uz tās greznojās jau pazīstamais Mūķenes atslēgu jostas simbols.

-��� Izskatās, ka tavai tantei patikusi kārtība, - Maks atzina.

-��� Kārtības un tīrības ziņā Vesta bija kā apmāta, tāpat kā jebkurā citā ziņā. Manuprāt, nekārtība viņai lika zaudēt sa�valdī�anos.

Maks pamāja - vienīgi tik daudz, lai parādītu, ka dzir�dējis �o piebildi. Viņ� turpināja rakstāmgalda pētī�anu, it kā kokā būtu iekalta būtiski svarīga informācija.

-��� Tu teici, ka tev esot da�i jautājumi, - Keidija atgādi�nāja.

-Jā.

Viņa izturē�anās Keidijai lika justies diezgan neomulī�gi. Sadusmojusies viņa sakrustoja rokas uz krūtīm.

-Nu?

-��� Uzmetīsim skatienu baseinam, - Maks ierosināja.

Keidija sastinga.

-��� Kāpēc?

-��� Intereses pēc. - Maka smaids bija neizprotams.

Viņ� devās pāri skaistajam paklājam, atvēra stikla dur�vis un izgāja uz flīzēm klātās terases.

Keidija gausi viņam sekoja. Ziemas diena bija vēsa un skaidra. Skarbs vēj� bija sabangojis putās lī�a viļņus. Tā�lumā saules gaismā atmirdzēja pilsēta.

Keidija gāja nopakaļ Makam, līdz beidzot abi apstājās baseina malā. Viņa ielūkojās tirkīzzilajos ūdeņos, ļoti pū�lēdamās neiedomāties to skatu, kā saimniecības vadītāja no rīta atradusi Vestas līķi.

-��� Labi, - Maks ierunājās. - Esam diezgan paspēlēju�ies. Kāpēc tu man neatklāj visu?

Keidija strauji pacēla galvu.

-��� Es nesaprotu.

-��� Skaidrs, ka saproti. Tu mani nenolīgi tikai tādēļ vien, lai noskaidrotu, vai tava tante �aubījās par apvieno�anās finansiālo lietderību vai ne. Tu mani atvedi �urp, jo domā, ka Vesta Brigsa dkusi nogalināta.

-��� Mak, es�

-��� Tu gribi, lai es tev palīdzu atrast viņas slepkavu, vai ne?

Keidija dziļi ievilka elpu. �I bija pirmā reize, kad viņa

dzirdēja skaļi izrunājam savas apslēptās bailes. Izklausījās neprātīgi un muļķīgi, kā jau viņa bija paredzējusi.

-��� Kā tu�

-��� Es neesmu tik neattapīgs, kā izskatos. Jau pa�ā sāku�mā bija acīm redzams, ka tu no manis kaut ko slēp.

-���� Es kaut kur lasīju, ka nāve, ja noslīcina, ir viens no slepkavību veidiem, ko viegli var uzdot par nelaimes ga�dījumu, - Keidija piesardzīgi ierunājās.

-��� Protams. Pajautā jebkuram apdro�inā�anas viltojumu izmeklētājam! Uz ķermeņa nepaliek nekādu pēdu, un ūdens aizskalo lietiskos pierādījumus. Bet pirms iera�anās �eit es mazliet ievācu informāciju. Atradu policijas ziņoju�mu. Tajā bija teikts, ka nav nekādu nozieguma pazīmju. Ne zīmes, ka te kāds būtu ielauzies vardarbīgi. Nekas nav no�zagts, lai gan par vienu vai divām tām fran�u vāzēm gai�tenī kolekcionāri dotu da�us simtus tūksto�u dolāru.

Keidija izstaipīja pirkstus, cenzdamās atbrīvoties no spriedzes, kas viņai piepe�i lika justies tik bezspēcīgai.

-��� Es zinu, ka viņas nāve atzīta par nelaimes gadījumu. It visi uzskata, ka viņai uznākusi panikas lēkme un viņa noslīkusi.

-��� Bet tu �ai pasaciņai netici, vai ne?

Keidija sakrustoja rokas uz krūtīm un raudzījās baseinā.

-���� Es nesaprotu, ko domāt. Tomēr zinu, ka daudzi ap�stākļi ir ļoti savādi.

-��� Sāksim no pa�a svarīgākā, - Maks ierunājās pat pā�rāk prātīgā tonī. - Kāds varētu būt motīvs?

-��� Apvieno�anās.

Maks izskatījās �aubu pilns.

-��� Vai tu runā nopietni?

-��� Vai tev neliekas aizdomīgi, ka viņas nāve ir pat pārāk izdevīga?

-��� Kam? - Viņa jautājumā skanēja skepse.

-���� To es vēl nezinu. Dro�i vien kādam, kur� no �īs ap�vieno�anās varētu daudz iegūt.

-��� Dro�i vien? - Maks sausi atkārtoja.

-��� Padomā pats! - Keidija pagriezās, apzinādamās, ka vi�ņai nāksies Maku pārliecināt, lai arī cik vāja da�viet būtu viņas loģika. - It visi gribēja, lai �ī apvieno�anās izdotos. Bet, ņemot vērā, ka Vesta savas akcijas atstāja man, ir skaidrs, ka pēdējā brīdī viņai radās kādas �aubas.

-��� Manuprāt, tomēr ir ļoti iespējams, ka akcijas viņa tev atstājusi, jo vēlējusies piespiest tevi atgriezties uzņēmumā.

-��� Es tev nepiekrītu. Kaut ko tādu viņa man nebūtu no�darījusi. Viņa zināja, ka es negribu piedalīties uzņēmuma darbā. Bet viņa zināja arī to, ja es manto�u tās akcijas, tad nojautī�u, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa zināja, ka sāk�u uzdot jautājumus.

-��� Vai esi par to pārliecināta?

-����������� Es viņu pazinu. Es zināju, kāds ir Vestas domā�anas veids. - Keidija saminstinājās, ieklausīdamās pati savos vārdos, un saviebās. - Vai vismaz es viņas domā�anas pro�cesu izpratu labāk nekā pārējie ģimenes locekli. Tu viņu pat nepazini.

-��� To nu es nevaru apstrīdēt. Bet vai esi apdomājusi ie�spēju, ka tu �ajā gadījumā domā mazliet par daudz līdzīgi savai tantei?

Klusā apjukumā Keidija cie�i sakoda zobus.

-��� Ko tu ar to gribi teikt? Ka es kļūstu pārāk apmāta?

-��� Varbūt. Un varbūt tu ļauj pārāk lielu vaļu savai iztē�lei.

-��� Lieliski. Tagad esmu ne vien apmāta, bet arī pārspīlē�tas iztēles upuris. Varbūt esmu nolīgusi neatbilsto�u kon�sultantu?

Iestājās īss, neomulīgs klusums.

-��� Varētu gadīties, - Maks beidzot mierīgi noteica.

Nu jau nepavisam vairs nebija labi. Un tā bija Maka vai�na. Bez jebkāda brīdinājuma viņ� bija Keidijai uzspiedis �o bīstamo sarunas tematu. Viņa bija cerējusi, ka varēs pie tā nonākt pamazām.

-��� Uzklausi mani! - viņa klusi sacīja. - Ņemot vērā, ka tu esi neizsakāmi dārgs ār�tata konsultants, tavs pienā�kums ir apmierināt klienta prasības. Tu vaicāji par motī�vu, un es tev tādu nosaucu. Es tev cen�os iestāstīt, ka, ma�nuprāt, kāds, kur� no �īs apvieno�anās būtu daudz ieguvis, varētu būt atklājis, ka Vesta grasās pārtraukt �ā priek�liku�ma virzību.

-��� Un tāpēc pārtrauca Vestas dzīvi?

-��� Jā. Tas varētu �ķist iedarbīgs veids, kā parūpēties, lai

Vesta neatceltu �o darījumu. - Keidija neatlaidās. - Slep�kava pieņēma: ja Vestas vairs nebūs, tad abu galeriju pa�domes beidzot apstiprinās �o priek�likumu, jo visi citi to atbalstīja.

-���� Būdams tavs neizsakāmi dārgais ār�tata konsultants, es tev cen�os iestāstīt, ka slepkavība, lai nodro�inātu ap�vieno�anos, būtu patiesi dīvaina.

-��� Ta�u ne jau nu pilnīgi neiespējama?

-��� Jā. - Maks ļoti lēni noņēma brilles, salocīja tās un ie�meta krekla krū�u kabatiņā. - Ne jau pilnīgi neiespējama. Ja runa ir par slepkavību, jebkur� policists tev pateiks, ka tādos gadījumos it viss ir iespējams.

-��� Es zinu, ka tev tas izklausās baltiem diegiem �ūts.

-��� Pilnīgi nesa�ūts. - Maks pakratīja galvu. - Keidij, slep�kavības izmeklē�ana ir pat vēl tālāk ārpus manas darba specifikas nekā rakņā�anās pa iespējamās apvieno�anās fi�nansiālajām detaļām. Ja tu nopietni domā turpināt �o iz�meklē�anu, tev nepiecie�ams pieredzējis privātdetektīvs.

-��� Ja neminu faktu, ka man nav pilnīgi nekādu pierādī�jumu, kas norādītu uz slepkavību, es jau tev teicu, ka da��ādu iemeslu pēc negribu iesaistīt nevienu sve�inieku, kas sāktu uzdot jautājumus. Ņo tā nekas nesanāks. Ne jau �eit, Fantompointā.

Maks ilgi lūkojās skaidrajā, tirkīzzilajā ūdenī, tad pacē�la galvu, lai ieskatītos Keidijai acīs.

-��� Pasaki man - kāpēc tu uzskati, ka tev jānoskaidro pa�tiesība? Kāpēc tas būtu tavs pienākums?

Keidija paraustīja plecus.

-����������� Neviens cits dziļāk nepētīs. Neviens cits pat neuzska�ta, ka būtu kāda problēma. Es esmu tā, kam tika akcijas, tāpēc ari es esmu tā, kurai nāksies kaut ko darīt.

-��� Pamēģini vēlreiz!

Keidija sarauca pieri.

-��� Ko tu ar to gribi teikt?

-Ja jau mums abiem jāstrādā kopā, tas nebūs viegli. Bet, sasodīts, mēs nepanāksim pilnīgi neko, ja tu nesāksi man pilnībā uzticēties.

Keidijai ienāca prātā, ka Maka atve�ana varbūt bijusi kļūda. Keidija viņu bija nolīgusi tāpēc, ka viņ� bija gudrs un vērīgs, un tāpēc, ka viņ� pazina mākslas pasaules tum��o pusi, un tā bija reta kombinācija. Ta�u viņ� demonstrēja pārāk lielu prasmi ieskatīties Keidijas apslēptajās domās.

Tomēr bija par vēlu pārdomāt. Keidijai bija jāatrisina �is gadījums, tāpēc Maks viņai bija nepiecie�ams. Ja ar godī�gu atbildi varēja cerēt uz viņa palīdzību, tad Keidijai neat�lika nekas cits kā to darīt.

-��� Mana tante nebija pārāk mīlēta sieviete, Mak. Viņa bija ļoti gudra, ļoti smaga rakstura sieviete, ļoti valdonīga. īsta tirāne. Var jau būt, ka viņai pagātnē biju�i mīļākie, bet ik�viens, kur� viņu pazina, tev pateiktu, ka viņa nekad neie�mīlējās. Valdīja vispārīgs pieņēmums, ka viņa nav spējīga mīlēt nevienu citu, tikai "Chatelaine". Viņa dzīvoja savam uzņēmumam. Galu gala vienīgā, kas bērēs raudāja, biju es.

-��� Tu neesi atbildējusi uz manu jautājumu. Kāpēc tev jā�pēta dziļāk, kā tu pati izteicies?

Keidija paraudzījās pāri līcim.

-��� Manuprāt, tāpēc, ka visu �o gadu laikā man tik dau�dzas reizes teikts, cik līdzīgas mēs abas ar Vestu esot. Dau�dzi ir pārliecināti, ka galu galā es bū�u tāda pati kā viņa. Salta un vientuļa, dzīvojot tikai savam darbam.

Maks viņu brīdi vēroja.

-���� Sapratu, - viņ� beidzot sacīja. - Tu gribi uzzināt pa�tiesību, kā un kāpēc viņa nomira, jo dziļi sirdī baidies, ka viņa iemiesoja tavu nākotni.

-���� Laikam gan. Jā. - Keidija pagriezās, lai ieskatītos vi�ņam acīs. - Nu, vai esmu bijusi diezgan tie�a un atklāta?

-��� Pietiekami. Pagaidām.

Keidija baidījās atslābināties.

-��� Vai tas nozīmē, ka tu paliksi un strādāsi?

-��� Es palik�u.

Viņa paspēra soli uz Maka pusi.

-��� Vai tu tie�ām uzskati mani par juku�u, ja es domāju, ka mana tante varētu būt nogalināta apvieno�anās dēļ?

-��� Lai ari kāda tu būtu, jukusi gan tu neesi. Kā jau es tei�cu, kad runa ir par slepkavību, nekas nav neiespējams. - Maks drūmā nopietnībā vēroja Keidiju, it kā vēlētos, lai tā piekristu viņa nākamajiem vārdiem. - Es darī�u visu, kas būs manos spēkos, bet solīt neko nevaru. Iespējams, ka tu nekad nesaņemsi atbildes, pēc kurām alksti.

-��� Reizēm dzīvē tā notiek. - Keidija nopūtās. - Tomēr tas nenozīmē, ka mēs neturpinām �īs atbildes meklēt, vai ne?

Maks ilgu laiku klusēja.

-�� Jā, - viņ� beidzot atsaucās. - Tas nenozīmē, ka mēs ne�turpinām tās meklēt.

14

Maks strauji apstājās ietves malā. Viņ� nolūkojās uz Via Appia visā tās garumā - uz krāsaino, veikaliņiem un resto�rāniem pārpildīto ielu, kas vijās gar Fantompointas krast�malu.

-��� Kam paredzēti visi �ie karodziņi? - viņ� vaicāja.

-���� Karnevāla naktij, - Keidija atbildēja. - Tā notiks nā�kamajā nedēļā. Tas ir liels gadskārtējs, mākslai veltīts lab�darības pasākums Fantompointā. Tas paredzēts kā kaut kas līdzīgs Venēcijas karnevālam, kur it visi ģērbu�ies maskās un kostīmos. �eit, iepirk�anās rajonā, tiek slēgta satiksme. Visas galerijas un restorāni paliek atvērti daudz ilgāk.

Maks pamāja un sekoja atkal Keidijai līdz pat ieejai ne�lielā galerijā kvartāla vidū. Virs parādes durvīm karājās pa�lielināts Mūķenes atslēgu jostas simbols.

Keidija apstājās.

-��� �ī ir mazā galerijas filiāle, ko tante Vesta atvēra pirms pāris gadiem, kad Silvija beidzot viņu pierunāja daļēji aiz�iet pensijā. Vestai te bija savs birojs. �o galeriju vada mana māsīca Leandra. Tā specializējusies deviņpadsmitā gad�simta beigu mākslā. Te gan nav pa�i nozīmīgākie darbi. Tie izstādīti Sanfrancisko galerijā.

Maks nopētīja ieejas durvis.

-��� Domā, ka tas nostrādās?

-���� Kāpēc gan ne? Man ir lielisks iemesls, lai pavadītu dienu, Vestas birojā izpētot dokumentus. Man ta�u jāiepa�zīstas ar "Chatelaine" finansiālo stāvokli, pirms izlemju, ko iesākt ar savām akcijām.

-��� Ja jau tu tā saki.

Keidija viņu nepacietīgi uzlūkoja.

-��� Tu teici, ka gribot mājās izpētīt viņas privātos doku�mentus. Man nav iebildumu. Bet �eit bija viņas birojs. Mums jāpārliecinās, vai Vesta �eit nav atstājusi kaut ko tā�du, kas mums pavēstītu, kāpēc viņa vēlējās atteikties no apvieno�anās. Es esmu vienīgā, kas to var izdarīt, neriskē�jot uzklausīt daudz jautājumu.

-��� Jauki. Dari tā!

Keidija saviebās.

-��� Tu domā, ka tā būs veltīga laika iz�ķie�ana, vai ne?

-���� Hmm� Man ir nojauta, ka tava māsīca Silvija jau ir pārkravājusi tavas tantes rakstāmgalda saturu. No uzņē�muma izpilddirektores viedokļa tā būtu loģiska rīcība. Vis�maz es viņas stāvoklī tā būtu rīkojies.

-��� Varbūt.

Maks sāka justies mazliet vainīgs par savu noraido�o at�tieksmi.

-��� Tomēr, ja tā padomā, varbūt ir vērts pamēģināt. Galu galā tava māsīca acīmredzot nevēlas uzzināt atbildes uz tiem jautājumiem, kas interesē tevi, tāpēc arī viņa tās ne�būs meklējusi.

Keidija atplauka.

-��� Tie�i tā. Glu�i manas domas.

Viņa atvēra galerijas durvis, pirms Maks paspētu vēl kaut ko aizrādīt.

Maks viņai sekoja nelielā izstā�u zālē, ko pildīja atmo- sfēriskas gleznas no Viktorijas laika. Gleznās dominēja tum�i portreti, mākoņainas ainavas un stipri romantizēti karaļa Artura laika temati. Vairākums gleznu rāmju bija ba�gātīgi izvīti un apzeltīti.

Pievilcīga, patīkami apaļīga jauna sieviete ar tum�iem matiem un enerģiskiem sejas vaibstiem nolika malā grā�matu, kuru bija lasījusi. Viņa piecēlās no sava mazā rak�stāmgalda.

-��� Sveicināta, Keidija! Dzirdēju, ka esi atbraukusi. Jauki tevi atkal redzēt.

Keidija steidzās uz priek�u, lai apmainītos ar apskāvie�niem un skūpstiem.

-��� Leandra, iepazīsties ar Maku īstonu! Mak, �ī ir mana māsīca Leandra Brigsa. Viņa bija tantes Vestas personiskā asistente. Vesta alla� apgalvoja, ka bez Leandras viņa būtu pazudusi.

-��� Diez vai, - Leandra jautri atsaucās. - Tante Vesta vie�na pati būtu varējusi vadīt abas "Chatelaine" filiāles un da�rītu to līdz pat sava mū�a galam, ja vien Silvija nebūtu viņu pierunājusi daļēji atpūsties. Mūsu vecā tante bija ap�brīnojama.

-����������� Tā jau man teica. - Maks palūkojās, kāds nosaukums ir grāmatai, kas atradās uz galda. Viņ� prātoja, cik grūti at�brīvoties no sliktajiem pui�iem, lai kas tie arī būtu. - Cik ilgi jūs jau strādājat "Chatelaine"?

-���� Kop� savas �ķir�anās pirms pusotra gada. - Leandra �ķelmīgi saviebās. - Finansiālajā ziņā man tolaik pārāk la�bi neklājās. Mans biju�ais vīrs ne visai prātīgi apgājās ar naudu. Mūsu laulības laikā viņ� notrieca pamatīgu kaudzī�ti dolāru, un man nācās ar to samierināties. Tante Vesta izpirka mani no �īs laulības un pēc tam sagādāja man �o darbu.

-��� Jauki no viņas puses.

Leandra iesmējās.

-���� Es jau būtu teikusi, ka viņa to darīja no labas sirds, bet visi citi jums apgalvos, ka viņai sirds vispār nebija.

-��� Tādu teoriju esmu dzirdējis, - Maks atsaucās.

-tā nav taisnība! - Keidija nekavejoties metas aizsta- vēt tanti. - Vesta mīlēja "Chatelaine".

Maks un Leandra viņu uzlūkoja. Neviens neteica ne vārda.

Keidija nopūtās.

-��� Nu labi, varbūt tas nav pārāk spēcīgs pierādījums. Bet es domāju, ka viņai bija sirds. Viņa tikai to nerādīja visai pasaulei.

-��� Grūti noticēt, ka viņas vairs nav, - Leandra domīgi no�teica. - Ziniet, tas nāca tik pēk�ņi. Es nespēju iedomāties �o vietu bez viņas. Ik rītu, ierodoties �eit, lai atvērtu gale�riju, vēl arvien ceru, ka sastap�u viņu kabinetā. Viņa alla� te ieradās pirms manis. Un alla� aizgāja pēdējā.

-���� Katrā ziņā viņa bija tā, kas padarīja "Chatelaine" par nozimīgu uzņēmumu, - Maks sacīja.

-��� Noteikti, - Leandra atsaucās. - Tātad, Mak, cik ilgi jūs paliksiet �eit, Fantompointā?

-��� Vēl īsti nezinu. - Viņ� uzlūkoja Keidiju. - Nenoteiktu laiku.

-��� Nenoteiktu laiku?

-��� Tas atkarīgs no Keidijas. Esmu biznesa konsultants, - viņ� mierīgi atbildēja. - Es varu atvērt savu firmu jebkur.

-����� Ak biznesa konsultants? - Leandra palieca galvu. - Kādā jomā?

-��� Interneta jomā, - Maks atbildēja. Apbrīnojami, ka jeb�kāda biznesa pieminē�ana, kas balstījās uz internetu, attu�rēja no daudziem potenciāli nepatīkamiem jautājumiem.

-��� Kolosāli! - Leandra iesaucās. - Klau, vai jūs esat viens no tiem superbagātajiem datorprogrammu speciālistiem, kas sapelnīju�i naudu, piedāvājot savu preci sabiedrībai?

-���� Nē. Diem�ēl tā veida informācija, ar kuru es darbo�jos, nav paredzēta PP.

Leandra samirk�ķināja acis.

-PP?

-���� Publiskajam piedāvājumam, - Maks paskaidroja. - Tai jomai, kas reizēm cilvēkus ļoti ātrā laikā padara ļoti bagātus.

-��� Ak! �ēl gan�

Maks pasmīnēja.

-��� Jā. Es arī pats sev to pēdējā laikā bie�i atgādinu. �ēl gan.

-��� Rendals grib atvērt jaunās "Chatelaine-Post" galerijas filiāli internetā, - Leandra pavēstīja. - Viņ� apgalvo, ka in�terneta tirdzniecībai vēl esot lielas izaugsmes iespējas, it īpa�i par mākslas un antīkajiem priek�metiem.

-��� Viņam taisnība, - Maks neitrālā tonī atteica.

Keidija pavirzījās uz mazā kabineta durvju pusi.

-��� Atvaino mani, Mak, bet es ķer�os pie darba. Gribu pār�skatīt da�us ceturk�ņu ziņojumus un citus dokumentus, pirms mēs ar Silviju apspriedīsim priek�likumu par apvie�no�anos.

-���� Protams, - Maks atteica. - Par mani neraizējies, gan es sev atradī�u nodarbo�anos. Man ienāca prātā, ka es va�rētu mazliet apskatīt pilsētu.

-�� Tepat Via Appia ir vairākas lieliskas kafejnīciņas un bis�tro, un veikali, - Leandra izpalīdzīgi ierosināja.

-���� Pateicos! - Maks uzlūkoja Keidiju. - Pēc darba es at�nāk�u uz �ejieni tev pretī, un tad mēs kopā atgriezīsimies villā. Par vakariņām neraizējies! Staigādams pa pilsētu, es kaut ko paķer�u.

Keidija izskatījās vispirms pārsteigta, tad pateicīga.

-��� Paldies!

-��� Ņem par labu!

Maks pārgāja pāri telpai, pielieca galvu un noskūpstīja Keidiju, pirms viņa bija aptvērusi, kas viņam padomā. Kad Maka mute piekļāvās Keidijas lūpām, viņ� juta Keidiju sastingstam.

Pirms viņa paspēja izdomāt, kā reaģēt, Maks jau bija pacēlis galvu.

-���� Tiksimies pēc darba, mīļā, - viņ� nomurmināja, Kei�dijas neapmierinātā skatiena un ledainā smaida uzjautri�nāts.

Viņi abi zināja, ka par �o skūpstu Keidija nedrīkst �ēlo�ties. Tas atbilda viņu tēlotajām lomām. Tomēr izskatījās, ka

Keidija to nebija gaidījusi un acīm redzami nebūtu atbal�stījusi.

Juzdamies jau daudz labāk nekā pirms kāda brī�a, Maks, atpakaļ neskatīdamies, izgāja no mazās galerijas.

-��� Tātad tas bija tavs īstona kungs. - Leandra atkrita uz krēsla iepretī Keidijai. - Viņ� izskatās� interesants.

Keidija paņēma savu tējas tasi. Bija dīvaini sēdēt �eit pie Vestas vecā rakstāmgalda. Tikpat dīvaini bija domāt par Maku kā par "savu" īstona kungu.

-��� Interesants? - viņa piesardzīgi atkārtoja.

-��� Nu, saproti, ne uzkrīto�i izskatīgs, ne glums. Bet inte�resants.

-���� Interesants viņ� ir noteikti, - Keidija piekrita. Un arī kaitino�s. Un necie�ams. Un uzbudino�s.

-���� Vīri�ķīgs, - Leandra domīgi turpināja. - Viņā jūtams īsts spēks. Vai saproti, ko es domāju?

Par vīri�ķīgu jau nu Maku noteikti varēja nosaukt, Kei�dija prātoja. Tomēr viņa nevēlējās apspriest ar māsīcu �ā apzīmējuma īpa�ās nianses.

-��� �ķiet, ka jā, - viņa atsaucās.

Leandra pabungoja pa galdiņu ar mākslīgajiem ķir�sar�kanajiem nagiem.

-��� Nu, kad tad būs lielā diena?

-��� Kāda lielā diena?

-��� Izbeidz, Keidij! Nu, protams, kāzas.

Keidija juta, ka vaigi pietvīkst. Labāk pierodi pie �ā jau�tājuma, viņa nodomāja.

-����������� Mēs vēl neesam pat oficiāli paziņoju�i par saderinā��anos. Kamēr neesam īsti saderināju�ies, nevaram vēl do�māt par konkrētu kāzu datumu.

-���� Zini, mani tas laikam pārsteidz, - Leandra paziņoja ar mulsino�i domīgu sejas izteiksmi. - Man vienmēr ir li�cies: ja tu vispār vairs otrreiz apprecēsies, tu to darīsi tā�pat kā toreiz ar Rendalu. Bez garas domā�anas salaulāsies - un cauri! Saproti?

-��� Izrādījās, ka salaulā�anās ar Rendalu bez garas domā��anas nav bijusi prātīga rīcība, - Keidija viņai atgādināja. - Man bez garas domā�anas nācās tūlīt pat iz�ķirties. Es ne visai labprāt gribētu to atkārtot vēlreiz.

-��� Tu ta�u saproti, ko es domāju. Man ar Pārķeru ir ap�mēram tāpat. Viņ� liek noprast, ka gribētu noteikt konkrē�tu datumu, bet pēc tās milzīgās kļūdas, ko pieļāvu ar Di- lanu, es laikam esmu kļuvusi mazliet piesardzīgāka.

Keidija atlaidās ērtāk uz krēsla un cie�āk nopētīja mā�sīcu.

-��� Vai tavas attiecības ar Pārķeru Tērneru ir tik nopiet�nas?

-���� Tās ir diezgan nopietnas. Viņ� man ir ideāls. Bet, pirms viņam solu uzticību uz mū�u, es uzskatu, ka būs ti�kai godīgi pārliecināties, vai esmu atbrīvojusies no ieradu�ma iemīlēties nepareizajos vīrie�os. Tādos kā Dilans. Nu, saproti, sliktajos pui�os.

-��� Skaidrs.

-��� Esmu sasniegusi pamatīgu progresu. Es atradu lielis�ku grāmatu - "Kā atbrīvoties no sliktajiem pui�iem: pado�mi domājo�ai sievietei, kā atrast un novērtēt jaukus pui- �us"i Tā man patiesi palīdzējusi. - Viņas balss apsīka.

- Tomēr no sliktiem ieradumiem ir grūti atteikties, ari Di- lans man nepalīdz, to nu es varu dro�i apgalvot.

-��� Kā to saprast?

-��� Tūlīt pēc bērēm viņ� atsāka man zvanīt. Ari vakar pie�zvanīja. Apgalvoja, ka gribot, lai mēs abi atkal būtu kopā.

-��� Vai viņ� zina par Pārķeru?

-��� Protams. Es viņam to pastāstīju.

-��� Ko viņ� teica?

Leandra vilcinājās.

-��� Viņ� dusmojās. Teica, ka Pārķers man esot par vecu.

Keidija paņēma pildspalvu un sāka ar to rotaļādes.

-��� Vai Dilans izdara uz tevi spiedienu?

-��� Noteikti.

-��� Vai tev �ķiet, ka viņ� varētu radīt sare�ģījumus?

-��� Dilans jau no laika gala tos radījis. Es nezinu, ko vis�pār viņā tādu saskatīju.

-���� Es domāju, vai viņ� spētu nodarīt kaut ko ļaunu? - Keidija piesardzīgi pavaicāja.

Muti atvērusi, Leandra neizpratnē raudzījās māsīcā.

Atvērās galerijas durvis. Pa tām ienāca Silvija, ģērbusies dārgā, modelētā lieti�ķā kostīmā.

-���� Dilans? - Leandra atsaucās. - Kaut ko ļaunu? Es ne�zinu� tas ir, es nekad�

-��� Ko ļaunu? - Silvija pārmaiņus uzlūkoja Keidiju un Le- andru. - Kas �eit notiek?

Keidija paraudzījās uz viņu.

-��� Leandra man stāstīja, ka kop� tantes Vestas bērēm vi�ņai sācis atkal zvanīt Dilans. Viņ� cen�as piespiest Lean- dru atkal atgriezties pie viņa.

/S. 5

-���� To es nezināju. - Drūmās ba�ās saraukusi pieri, Sil�vija pavērās Leandrā. - Vai viņ� tev sagādā nepatik�anas?

-��� Es viņam teicu, lai liek mani mierā, bet viņ�� - Lean�dra spēji apklusa un sāka raudāt. - Ak, sasodīts! - Viņa pielēca kājās un pa gaitenlti aizsteidzās uz nelielo atpūtas telpu. Durvis aiz viņas trok�ņaini aizcirtās.

Iestājās neilgs klusums. Keidija un Silvija abas pētīja aiz�vērtās atpūtas telpas durvis.

-��� Ko tu par to domā? - Silvija beidzot noprasīja.

-���� Es domāju, - Keidija gausi atbildēja, - ka Dilans var sagādāt nepatik�anas.

-��� Manuprāt, tev taisnība, - Silvija piekrita. - Tā jau ne�būtu pirmā reize. Atceries, cik ļoti viņ� sadusmojās, kad kļuva skaidrs, ka Leandra tomēr panāks �ķir�anos?

-��� Manuprāt, viņ� dzīvoja ar domu, ka Leandra viņu ne�kad nepametīs, lai arī ko viņ� darītu. Bet viņ� aizmirsa, ka jārēķinās arī ar tantes Vestas ietekmi.

-��� Tā bija. - Silvija pievērsās māsīcai. - Es grasos doties uz pilsētu, bet, tā kā tu sacīji, ka �o dienu pavadī�ot te, no�spriedu, ka pirms do�anās uz pilsētu iegriezī�os. Es gribē�ju par �o to parunāt. Varbūt labāk pieraksti.

Keidija piesardzīgi pasniedzās pēc pildspalvas un blo�ciņa.

-��� Labi, �auj laukā!

-����� Pirmkārt, mēs ar Gārdneru gribētu rītvakar ielūgt tevi un tavu īstona kungu uz vakariņām klubā. Tā mums būs iespēja ar viņu iepazīties.

Viņas īstona kungam paredzama nopratinā�ana. Keidi�jai atlika vienīgi cerēt, ka Maks tiks ar to galā.

-��� Pateicos! - viņa ļoti pieklājīgi atsaucās. - Mēs būsim.

-���� Nākamajā vakarā galerijā "Chatelaine" notiks Bresto- na izstādei veltīta pieņem�ana. Astoņos vakarā, pilsētā. Ja iespējams, es gribētu, lai tu ar savu īstona kungu ierastos. Tas būs pirmais nozīmīgais pasākums, ko galerija rīko kop� Vestas nāves. Tavai reputācijai nāktu par labu, ja tu ieras�tos. Tā būtu kā cieņas izrādī�ana, ja saproti, ko es domāju.

Silvijas skarbais tonis izraisīja Keidijā dziļu no�ēlu. Tāda spriedze starp viņu un māsīcu bija kaut kas jauns, un tā bija Vestas vaina.

-��� Labi. Domāju, mēs varēsim to apmeklēt.

-���� Un, visbeidzot, tā kā tu esi pilsētā, tu ta�u negribēsi palaist garām dvīņu dzim�anas dienas svinības, kas notiks nākamajā dienā, - Silvija pabeidza.

-��� Neparko uz pasaules! - Keidija atsaucās, priecādamās, ka var izrādīt patiesu dedzību.

Silvijas sejas izteiksme atmaiga. Viņa pirmo reizi pa�smaidīja.

-��� Labi. Domāju, ka pagaidām tas varētu būt viss. Es nu skrie�u. Ja nokavē�u prāmi, man nāksies braukt uz pilsētu ar ma�īnu.

Kādu mirkli Keidija mocījās �aubās, vai neizstāstīt Sil�vijai par savām bailēm, ka Vesta nogalināta. Bet intuīcija brīdināja klusēt. Keidija diezgan labi pazina savu māsīcu, lai būtu pārliecināta, ka Silvija uz �o informāciju reaģēs tā�pat, kā iepriek�ējā vakarā bija darījis Maks: ar neticību, �au�bām un nelielām ba�ām par Keidijas jauno apmātību.

At�ķirība vienīgi tā, ka Makam maksāja par to, lai pa�ciestu viņas neprātīgās kaprīzes un slepenās teorijas, Kei- dija nodomāja. Silvijai par to nemaksāja. Silvija nospriedīs, ka viņas pienākums ir apzvanīt pārējos ģimenes locekļus, lai tos brīdinātu, ka Keidijai radu�ās problēmas.

Iedomājoties, kā reaģēs radinieki, kad tiks informēti, ka viņai parādīju�ās Vestai piemīto�o dīvainību pazīmes, Kei�dija nodrebinājās.

- Atā, Silvij! Tiksimies rīt vakariņās!

Divas stundas vēlāk Vestas personiskajā kabinetā Maks aizvēra pēdējo rakstāmgalda atvilktni un atliecās krēslā ēr�tāk, lai padomātu. Viņ� bija iz�ķirstījis ikkatru mapi, izpē�tījis adre�u grāmatiņu un jaunākās korespondences kau�dzīti. �ī izpēte nebija sniegusi nekādus rezultātus. Dro�i vien tāpēc, ka tādi te nemaz nebija rodami.

Viņ� tikai veltīgi tērēja laiku. Keidijas teorija par slep�kavību, ko motivēju�i finansiāli apsvērumi saistībā ar "Chatelaine" un Ostrija un Pousta galeriju apvieno�anos, bi�ja tikai fantāzija. Maks to zināja, kaut arī Keidija pati ne. Viņ� bridi izklaidīgi prātoja, vai būtu ētiski pieņemt Kei�dijas naudu par konsultē�anu, ja bija pavisam skaidrs, ka nebija nekā, par ko konsultēt.

Pie velna ētiku! Viņ� ta�u �eit bija nevis tāpēc, ka viņam �is darbs būtu nepiecie�ams. To sasodīto līgumu viņ� bija parakstījis tāpēc, ka tas bija vienkār�ākais veids, kā palikt Keidijas tuvumā.

Maks apgriezās ar krēslu riņķī un pa stiklotajām dur�vīm palūkojās uz terases dārzu un baseinu. Viņ� prātoja, ko iesāktu, ja viņam vajadzētu darboties kā īstam izmek�lētājam. Ko viņ� darītu, ja izlemtu atvēlēt savai klientei tie�sības �aubīties un uztvertu viņas ba�as nopietni?

īss

Nebija glu�i tā, ka Keidija būtu pavisam jukusi, Maks sev atgādināja, vēlreiz cenzdamies pieļaut, ka Keidijas sa�cītais varētu būt iespējams. To viņ� labi prata. Da�u pagā�ju�o mēne�u laikā viņam bija izveidojusies dziļa cieņa pret Keidijas intuīciju, vismaz vienā jomā noteikti. Baumu iz�seko�anā par pazudu�ajiem un nozagtajiem mākslas priek�metiem Keidija bija viena no labākajiem ār�tata dar�biniekiem, kuru pakalpojumus Maks jebkad izmantojis.

Varbūt viņam nevajadzētu tik strauji nopelt Keidijas se�cinājumus par tantes nāvi.

Viņ� ar nolūku mainīja domu virzienu, novērsdamies no Keidijas prāta dīvainību drūmās analīzes, lai apsvērtu �obrīd radu�os noslēpumaino situāciju. Viņ� gan nebija li�cencēts privātdetektīvs, tomēr par informācijas apkopo�a�nu �o to zināja. �ajā jomā viņ� bija specializējies gan savas militārās karjeras laikā, gan arī vēlāk izveidojis uz �īm ie�maņām balstītu uzņēmumu. Un galu galā, kamēr Keidija �ovakar pārnāks mājās, nekādas labākas nodarbo�anās vi�ņam nebija.

Svarīgākais vispirms bija saskatīt kopainu un tad atrast posmus, kur tā pārtraukta.

Keidija, kas apgalvoja, ka pazīstot Vestu Brigsu labāk nekā jebkur� cits, bija nepārprotami izteikusi vienu novē�rojumu. Tantes apmeklējumi pie ekstrasensa nepavisam nebija viņai raksturīgi. Tāpēc Vestas konsultācijas pie D�o- natana Ārdena varētu uzskatīt par �iem neparastajiem pār�traukuma posmiem.

Maks vēlreiz apgriezās krēslā tā, ka viņam pretī atkal bija lielais rakstāmgalds, un pasniedzās pēc vizītkar�u ma�pes. Ātri to pār�ķirstījis, viņ� atrada Ārdena vārdu un viņa Sanfrancisko adresi.

Bija jāapsver iespēja, ka Ārdens ir likumīgs ekstrasenss, nevis krāpnieks. Varbūt Vestai Brigsai bija radusies patie�sa interese par metafiziku. Katrā ziņā viņa nebūtu bijusi pirmā, kas par to interesējusies. Pietiktu uzmest skatienu jebkuras pilsētas telefonu grāmatai, lai pārliecinātos, ka nav mazums tādu cilvēku, kas apgalvo, ka viņiem piemīt pareģa spējas, tāpat ari netrūka cilvēku, kuri tādiem lab�prāt noticētu.

Viens nu viņam bija skaidrs, Maks nodomāja, piecelda�mies kājās. Viņam bija nepiecie�ams vairāk informācijas, un Vestas kabinetā viņ� to neatradīs.

Divas stundas vēlāk Maks nolika malā laikrakstu, at�spieda abas rokas pret automa�īnas stūri un prātoja par īs�tas izmeklē�anas mazāk pievilcīgajiem aspektiem. No sa�vas novēro�anas vietas puskvartāla attālumā no D�onatana Ārdena mājas Maks lieliski saskatīja garā�u un se�u dzī�vokļu durvis. Pagaidām nebija atgadījies nekas nozīmīgs. Maks paraudzījās pulkstenī un prātoja, vai �odienai jau ne�pietiks. Viņam vēl vajadzēja �ķērsot Zelta Vārtu tiltu un pa�ķert kaut ko vakariņām, pirms dosies uz Via Appin pie Kei�dijas mazajā galerijā.

Konsultanta darbam nekad nebija gala.

Maks jau bija satvēris aizdedzes atslēgu, kad pamanīja atveramies dzīvokļa durvis otrā stāva tālākajā galā. Parā�dījās slaids vīrietis tuvu �etrdesmit un devās uz priek�u pa ārējo gaiteni. Viņa mati bija frizēti dārgā salonā. Tikpat dār�gas izskatījās arī bikses un modelētais sporta krekls. Vienā rokā viņ� nesa tenisa raketi. Makam vērojot, viņ� atvēra durvis un nozuda kāpņu telpā.

Maks izkāpa no ma�īnas un pārgāja pāri ielai. Kad vēl pēc neilga laika atvērās kaltie garā�as vārti, Maks jau bija gatavs.

Ārdens pie zaļa "Jaguar" stūres izbrauca uz ietves. Viņ� ātri attālinājās, negaidīdams, kamēr aiz viņa aizvērsies ga�rā�as vārti.

Viņ� ir neuzmanīgs, Maks nodomāja. Ļoti neuzmanīgs.

Stundu vēlāk viņ� jau,brauca atpakaļ pāri Zelta Vārtu tiltam un, iebraucot Fantompointā, nejau�i nogriezās ne�pareizā ielā. Viņ� atradās mierpilnā paugurainā apkaimē, no kurienes pavērās skats uz līci: gan uz Belvederu, gan Tiburonu, gan Eņģeļu salu un pilsētu. Maks kādu laiku brauca pa līkumoto ielu, meklēdams izdevīgu vietu, kur apgriezties. Klusā aklā ieliņā viņ� ieraudzīja villu ar graci�ozām arkveida durvīm un logiem. Tā neap�aubāmi bija uz�celta nesen. Pie parādes durvīm bija piestiprināts uzraksts, ka tā paredzēta pārdo�anai.

Maks apstādināja ma�īnu un kādu laiku sēdēja, skatī�damies uz māju.

Izrādījās, ka Makam bijusi taisnība. Vestas biroja doku�mentu pārskatī�ana bija lieka laika tērē�ana. Vienīgais la�bais, ko par �o dienu varēja sacīt, Keidija nodomāja, bija iespēja no Leandras uzzināt ģimenes jaunumus un jaunā�kās tenkas.

-���� Vai rit grasies atgriezties �urp? - Leandra jautāja, iz�slēgdama galerijā gaismu.

-���� Nē, esmu redzējusi pietiekami daudz finan�u atskai��u; ar tām man pietiks ilgam laikam.

-��� Vai uzzināji kaut ko noderīgu?

-���� Nē. - Keidija pārmeta somas siksnu pār vienu plecu. - Vienīgi to, ka "Chatelaine" ir lieliskā formā.

-��� To pat es tev būtu varējusi pateikt. Silvija zina, ko dara.

-��� Jā. Viņai ir īsts ķēriens biznesā.

Pie durvīm Leandra vēl vilcinājās.

-��� Tu to domā nopietni, vai ne?

-Ko?

-��� Iepazīties ar "Chatelaine" pa�reizējo finansiālo stāvokli. Tu augu dienu pavadīji pie rakstāmgalda, pārskatīdama vi�sus dokumentus. Man �ķita, ka tevi neinteresē �ā uzņēmu�ma darbība.

-��� Es uzskatu, ka mans pienākums ir izmantot savas ak�cijas tā, lai vislabāk kalpotu uzņēmuma interesēm, - Kei�dija nomurmināja.

Leandra paraustīja plecus.

-��� Silvija apgalvo, ka vislabāk visu interesēm atbilstu ap�vieno�anās.

-���� Esmu pārliecināta, ka viņai taisnība. Tomēr domāju, ka Vesta būtu gribējusi, lai es pati pieņemu lēmumu.

-��� Laikam gan. Acīmredzot viņa vēlējās, lai tu vairāk ie�saistītos "Chatelaine" darbā, citādi nebūtu tev atstājusi tās akcijas.

Keidija uzmetās uz rakstāmgalda stūra.

-��� Leandra!

-Jā?

-���� Pagāju�ā pusotra gada laikā tu ar tanti Vestu sastrā�dājies cie�āk nekā jebkur� cits, ja neminam Silviju. Tu ar viņu tikies katru dienu. Tev noteikti ir kaut kas zināms par to ekstrasensu.

-��� D�onatanu Ārdenu? Protams. Es zinu, ka tante Vesta pāris rei�u tikās ar viņu. Manuprāt, tas izklausījās glu�i in�teresanti. Bet Silvija pieteica, lai par to klusējot. Viņa teica, ja tas kļū�ot zināms sabiedrībā, radī�oties neērta situācija.

-���� Ko tu par to domā? Vai tev �ķiet, ka tante Vesta uz mū�a beigām patie�ām zaudēja prātu?

-��� Tā apgalvo Silvija, bet es par to neesmu tik pārlieci�nāta. Man izskatījās, ka viņa vēl joprojām izturējās pilnīgi saprātīgi.

Pie galerijas stikla durvīm parādījās liela, tum�a ēna. Maks nospieda durvju rokturi un iegāja izstā�u zālē.

-��� Nu, nu, - Leandra, �ķelmīgi pasmaidījusi, teica. - Jūs nu gan esat precīzs.

-��� Cen�os. - Maks ielūkojās Keidijai acīs. - Vai esi gata�va �odien beigt darbu?

-���� Jā. - Viņa piecēlās no rakstāmgalda un pagājās uz priek�u. - Esmu �ausmīgi izsalkusi, un veselībai man no�derētu glāze vīna.

-��� Kāda sagadī�anās! Mans noskaņojums atbilst tādai pa��ai terapijai.

15

Viņi kājām devās atpakaļ uz villu, iedami pa vienu no jaukajām ieliņām, kas uzvijās pakalnā virs piekrastes. Lielākajā daļā māju, kam viņi pagāja garām, jau bija iedeg�ta gaisma. Lī�a otrā pusē pilsētu ieskāva migla, bet Fan- tompointā nakts solījās būt skaidra.

-��� Kā tev �odien veicās? - Maks pajautāja, atverot Vestas mājas durvis.

-��� Pilnīgi veltīga laika iz�ķie�ana, kā jau tu paredzēji. - Keidija iegāja priek�telpā un nometa savu somiņu uz deviņpadsmitā gadsimta neoklasicisma stila soliņa. - Es nezinu, ko īsti biju cerējusi atrast, bet, lai arī kas tas būtu, Vestas birojā tā nebija.

Maks aizvēra parādes durvis un aizslēdza tās.

-��� Tātad nekādu pavedienu?

-��� Nekādu. Tikai kaudzēm vēstuļu klientiem un biznesa partneriem. Informācija par vērtīgu kolekciju izstādēm Sanfrancisko galerijā. Padomi par da�ādiem mākslas priek�metiem. Un tamlīdzīgas lietas.

-��� Un kā ar datora failiem?

-��� Tantei datori nekad īpa�i nepatika. - Keidija devās uz virtuves pusi. - Viņa nejutās omulīgi, jo tajos nevarēja gla�bāt personisku informāciju.

-��� Bet uzņēmuma darbā ta�u viņa tos izmantoja, vai ne?

-��� Protams. Jebkura lieluma moderna uzņēmuma vadī��ana bez datoriem būtu apgrūtināta. Tomēr Vesta datoriem neuzticējās. Tici man, ja tantei Vestai būtu bijis jāglabā kāds noslēpums, tad dators iespējamo glabā�anas vietu sarak�stā būtu pēdējais.

Maks sekoja viņai virtuvē.

-���� Tas saskan ar to, ko tu man par viņu esi stāstījusi. Starp citu, es vakariņām paķēru mazliet saldskābmaizes un krabju nūjiņas.

-��� Lieliski. Runājot par vakariņām, rītvakar mēs esam uz�aicināti uz nopratinā�anu jahtklubā.

-��� Uz nopratinā�anu? - Maks jautāja.

-��� Pie manas māsīcas Silvijas un viņas vīra Gārdnera. Vi�ņi grib ar tevi iepazīties. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņi nolēmu�i tevi pacepināt uz grila, lai redzētu, vai attaisno�ju�ās viņu aizdomas, ka tu mani vēlies precēt tikai manu "Chatelaine" akciju dēj.

-��� Sapratu. - Maks atvēra vīnu skapī�a durvis un izcēla kādu pudeli. - Tātad nopratinā�ana.

-���� Un kā tev �odien veicās? - Keidija pajautāja, izņem�dama no plaukta kārbu ar sājajiem cepumiem.

Maks pavisam klusi iesmējās.

Keidija, pieri saraukusi, palūkojās pār plecu.

-��� Vai es pateicu kaut ko smieklīgu?

-��� Ne glu�i. Bet īsu bridi mēs abi atgādinājām vecu pre�cētu pāri. "Kā tev �odien veicās, mīļā?" - "Ne pārāk labi, un kā tev?"

Keidija saviebās.

-��� Nu, mēs ta�u skaitāmies daļēji saderināti.

-��� Neesmu pārliecināts, vai labā toņa grāmatās ir oficiā�li minēts apzīmējums "daļēji saderināti".

-��� Vai tu lasi labā toņa grāmatas, Mak?

-��� Nē, - viņ� atzinās. - Es neaizraujos ar daiļliteratūru.

-��� Tā jau es domāju. Raizes par mūsu situācijas tehnisko pusi vari atstāt manā ziņā. - Viņa atvēra ledusskapi, lai iz�ņemtu sieru. - Vai tantes personiskajos dokumentos kabi�netā atradi kaut ko interesantu?

-���� Viņas dokumentos neko. Bet varbūt man veiksies ar citu informāciju, ko nejau�i uzgāju.

Keidija pagriezās, lai paņemtu �ķīvi, un viegli uzgrū�dās Makam. Ķermeni pār�alca uzbudinājuma trīsas. �ī nelielā, gandrīz ģimeniskā ainiņa kļuva nepārprotami omulīga.

-��� Kādu informāciju? - viņa pajautāja.

-��� To, kuru es ieguvu �ajā pēcpusdienā.

Jau iebāzusi vienu roku cepumu kārbā, Keidija apstā�jās. Tas izklausās mazliet aizdomīgi, viņa nodomāja.

-��� Kādā veidā tad tu �o jauno informāciju ieguvi?

-��� Vecmodīgā veidā. Kādu laiku pavadīju, sēdēdams ma��īnā pie D�onatana Ārdena dzīvokļa.

Keidija strauji izvilka roku no kārbas un pagriezās.

-��� Vai tu gribi sacīt, ka biji pilsētā un izspiegoji viņa dzī�vokli?

-��� Kādu bridi.

-��� Tu domā - kā īsts privātdetektīvs?

-��� Es tev visu laiku atgādinu, ka esmu konsultants, ne�vis privātdetektīvs.

-��� Hmm� - Keidija iztēlojās, kā Maks no kādas tum�as pavārtes novēro Ārdena dzīvokli. - Vai redzēji kaut ko in�teresantu?

-��� Redzēju, kā Ārdens iziet no sava dzīvokļa ar tenisa ra�keti rokā un aizbrauc dārgā "Jaguar". - Viņ� pacienājās ar cepumu. - Pierakstīju viņa ma�īnas numuru.

-��� Vai tu ar to kaut ko varēsi iesākt?

Maks paraustīja plecus.

-��� Necik daudz. Es pazīstu cilvēku, kas man varētu pa�teikt, vai "Jaguar" ir reģistrēts uz Ārdena vārda. Bet dro�i vien ir, un ko tālāk?

-��� Ja viņ� ir pazīstams krāpnieks�

-���� Un atkal - ko tālāk? Profesionāla ekstrasensa darbs nav pretlikumīga rīcība. - Viņ� apklusa, lai nokostu cepu�mu. - Tomēr�

-Jā?

-��� Lai arī cik interesanti tas būtu, Ārdena vārds nav mi�nēts telefonu grāmatā. - Maks iebāza mutē cepuma gaba�lu un to norija. - Ne arī jebkurā citā izziņu grāmatā, ko es spēju atrast.

-��� Kā tu domā, ko tas nozīmē?

-��� Nezinu. - Maks atvēra atvilktni, brīdi tajā parakņājās, tad izvilka korķviļķi. - Dro�i vien tikai to, ka viņa klienti ir vienīgi izmeklēta publika un ka pie viņa var pieteikties tikai ar kāda cita cilvēka rekomendāciju. Vai arī�

-��� Vai ari - kas?

-���� Viņ� uzradies �ajā pusē nesen. Un viņam nav bijusi iespēja reģistrēt savu telefona numuru.

Keidija ar nagiem pabungoja pa leti.

-��� Neizklausās, ka tu no tās spiego�anas būtu daudz ko ieguvis. Varbūt tev vajadzēja viņam sekot vai darīt ko tam�līdzīgu?

-��� Uz tenisa kortu, lai vērotu, kā viņ� lidina bumbas pā�ri tīklam? Manuprāt, tas būtu bijis pārāk uzkrīto�i, vai ne? Tur ir grūti paslēpties ēnā.

Korķis izlēca no pudeles ar klusu pauk�ķi.

Keidija drūmi vēroja, kā Maks salej glāzēs sarkanvīnu.

-��� Ārdens ir vienīgais pavediens, kas mūsu rīcībā. Es at�sakos ticēt, ka viņ� ir godīgs ekstrasenss.

-��� Ja viri� ir krāpnieks, tad dro�i vien viņam jau pagātnē biju�i vairāki krāp�anas gadījumi. Pastāv arī iespēja, ka viņa agrākā darbība ietvēra pareģo�anas elementus.

-��� Tu tā domā?

Maks pabeidza pieliet glāzes un nolika pudeli uz letes.

-��� Vairākums krāpnieku izstrādā unikālu darbo�anās sti�lu un tad pie tā arī paliek. Ja Ārdens ir viens no tādiem, tad mums var veikties ar informāciju, kuru es atradu viņa atkritumu tvertnē.

-��� Viņa atkritumu tvertnē? - Keidija jutās �okēta. - Man �ķita, ka tu tikai novēroji viņa dzīvokli. Mak, ko īsti tu �odien darīji?

-���� Es jau tev teicu, ka ievācu mazliet informācijas. Tie�i tāpēc ta�u tu mani nolīgi darbā.

-��� Augstā debess! - Keidija pārgāja pār virtuvi un saņē-

ivs

ma rokā viņa krekla priek�u. - Pasaki man, ka tu neielau�zies D�onatana Ārdena dzīvokli!

-��� Es neielauzos D�onatana Ārdena dzīvoklī, - Maks pa�klausīgi sacīja.

-��� Es tev neticu. Tu noteikti esi tajā ielauzies. Kā gan ci�tādi tu būtu piekļuvis pie viņa atkritumu tvertnes? - Viņa centās sapurināt Maku, bet nekāda redzama kustība neiz�devās. Viņ� stāvēja nesatricināms kā klints un lūkojās uz Keidiju ar nepārprotamu uzjautrinājumu. - Vai tu esi ju�cis? Un ja nu Ārdens būtu atgriezies un atradis tevi savā dzīvoklī? Ja nu viņ� ir tas, kur� noslīcināja tanti Vestu? Tevi ta�u varēja nogalināt!

-��� Mani aizkustina tavas rūpes.

-����� Neuzdro�inies par mani smieties! Tonakt tava ie�ra�anās palīgā pie Embroza bija tev nepiecie�ama tava biz�nesa dēļ, un uz spēles varēja būt likta cilvēka dzīvība. Bet es negribu, ka tu riskē ar savu dzīvību tikai tādēļ, lai palī�dzētu man pierādīt, ka manu tanti kāds nogalinājis. Vai sa�proti? Tev paredzēts veikt izmeklē�anu, nevis tēlot varoni.

-��� Vai tas nozīmē, ka tu vēl arvien saskati manī varoņa potenciālu? - Maks �ķita ieinteresēts. - Man bija radies ie�spaids, ka pēc tā, kas tonakt starp mums notika mednieku namiņā, esmu ticis pazemināts.

-��� Es jau tevi reiz brīdināju, lai tu �o tematu nepiemini.

-��� Vai zini, bos, visi �ie ierobe�ojumi stipri apgrūtina ma�nas spējas veikt savu darbu! - Nepievērsdams uzmanību Keidijas rokām uz sava krekla, Maks pasniedzās viņai ga�rām, lai paņemtu vēl vienu cepumu. - Bet, ja tas tev liktu justies kaut mazliet labāk, tad es nopietni �aubos, vai Ār�dens ir slepkava.

-��� Kā gan tu to vari zināt?

-���� Nu, pirmkārt, nav nekāda acīm redzama motīva. Ko gan viņ� būtu varējis iegūt no apvieno�anās? L'n vēl - pro�fesionāli blē�i cen�as izvairīties no vardarbības lieto�anas. Tas ne tikai nav pārāk ienesīgs bizness, bet vēl nevajadzī�gi visu sare�ģītu.

-��� Kā tu to domā - "nevajadzīgi visu sare�ģītu"? - Kei�dija noprasīja.

-���� Vairākums cilvēku, kuri dek apkrāpti, ne visai vēlas dodes uz policiju. Viņi jūtas muļķīgi un nokaunēju�ies, tā�pēc ka ļāvu�i sevi ievilkt kādā krāp�anā. It īpa�i vecākā ga�dagājuma cilvēki cen�as visu noklusēt, jo baidās, ka to uz�zinās viņu bērni un mantinieki un uzskatīs, ka viņi ir zaudēju�i prātu. Tas nepateicīgajiem mantiniekiem sniedz labu aizbildinājumu, lai advokāts sastādītu dokumentu, ka vectēvs vairs nevar pats atbildēt par saviem finan�u līdzek�ļiem. Tā bērni tiek pie naudas. Un vectēvs tiek pie atsevi��ķas istabas privātklīnikā.

-��� Jā, to es esmu dzirdējusi�

Maks pasniedzās pāri vienai no viņas rokām, lai paņem�tu savu vīna glāzi.

-��� Bet, ja kāds tiek noslepkavots, tad viss kļūst citādi, - viņ� klusi piebilda.

Keidija atlaida vaļā viņa kreklu un pakāpās soli atpakaļ.

-��� Vai tāpēc, ka slepkavība nozīmē obligātu policijas ie�saistī�anos?

-Jā. Un slepkavības izmeklē�ana saistīta ar daudz lie�lāku uzmanības pievēr�anu, nekā vēlētos jebkur� profesio�nālis.

Keidija, pieri saraukusi, uzlūkoja krokas, ko bija iespie�dusi Maka kreklā.

-��� Es tevi saprotu, tomēr nevēlos, lai tu riskētu. Tas, ka tevi arestēs par ielau�anos, mums nedos nekādu labumu. - Viņa impulsīvi pasniedzās, lai noglāstītu saburzīto audu�mu, neveiksmīgi cenzdamās padarīt to gludāku.

Maks noraudzījās, kā viņa glauda kreklu.

-��� Vai tu mani atlaistu no darba, ja es tiktu arestēts?

Jautrība viņa balsī Keidiju saniknoja. Viņa strauji atrā�va roku no Maka krekla un pagriezās, lai paņemtu savu vīna glāzi.

-���� Man būtu iemesls tā rīkoties. Galu galā, ja tu sēdētu cietumā, man no tevis liela labuma nebūtu.

-��� Nē, laikam jau ne. Un dro�i vien tas kaitētu tavai da�rījumu sievietes reputācijai.

-��� Ļoti kaitētu. - Keidija saprata, ka Maks negrasās noti�cēt viņas ļoti reālajām bailēm. Viņa nebija pārliecināta, vai pati sajūt savu izjūtu dziļumu. Keidija centās vienīgi neiz�rādīt saltās trīsas, kas viņu bija pārņēmu�as Maka dēļ, slēp�joties aiz dusmīgai darba devējai likumīgi atbilsto�a pik�tuma. - Mak, es runāju nopietni; es negribu, lai �ā darba dēļ tu riskētu.

Viņ� pamāja.

-��� Es ļoti labi zinu, kā tu jūties. Apmēram tāpat, kā jutos es, kad atradu tevi tās laupī�anas brīdī pie Vandeika na�miņa.

Keidija atkal strauji aizgriezās, un viņas seja pietvīka.

-��� Tu biji neizsakāmi dusmīgs.

-��� Es tie�ām biju nikns.

-�� Jauki. - Viņa vēsi pasmaidīja. - Tātad tu to saproti. Tā�pēc turpmāk nodarbojies tikai ar informācijas vāk�anu. Ie�vadi datus tajā savā d�inksto�ajā datu bāzē. Paskaties, kas izlēks laukā. Tas ir vienīgais darbs, par ko es tev maksāju.

-��� Nē, nav vis. Ne glu�i.

-��� Es tevi nolīgu konsultē�anai. Izpildi tikai savus darba pienākumus! - Lai nomierinātu nervus, viņa iedzēra malku vīna.

-��� Manos pienākumos ietilpst arī tava pa�reizējā kaislī�gā mīlētāja un potenciālā oficiāli saderinātā lomas tēlo�a�na, - vai atceries?

Keidija gandrīz aizrijās ar vīnu un strauji tvēra pēc sal�vetes. Maks pasniedza viņai papīra dvielīti. Viņ� pieklājī�gās ba�ās vēroja, kā Keidija atgūst pa�savaldī�anos.

-��� �ajā ziņā nekāds risks nepastāv, - viņa ar pūlēm notei�ca.

-��� Es gan neesmu tik pārliecināts.

Keidija negrasījās pieļaut, lai Maks viņu �ovakar izpro�vocētu vēl kādu reizi. �odien viņ� jau tāpat bija pietiekami bojājis viņas nervus.

-��� Nevar ta�u būt, ka mana potenciālā saderinātā lomas tēlo�ana tevi pakļautu briesmām tikt no�autam vai ares�tētam.

-��� To gan nekad nevar zināt.

-��� Sasodīts, Mak�

-���� Nomierinies! - Maka mute tikko jau�ami sa�ķiebās. - Es ta�u tev teicu, ka es neielauzos D�onatana Ārdena mājā. Tā ir patiesība.

Keidija centās izprast viņa sejas izteiksmi, tomēr viņai nekas neizdevās.

-��� Neesmu pārliecināta, ka tev ticu.

-��� Es pamanīju. Vai tagad esam līdzīgi?

-��� Kādā ziņā?

-��� Tādā, ka man bija aizdomas par taviem savtīgajiem motīviem, kad tu aizlaidies satikt Embrozu Vandeiku par to dzelzs gabalu. Saproti, uzticē�anās ziņā.

Keidija novaidējās un īgni atmeta ar roku.

-Jā. Protams. Esam līdzīgi.

-��� Cik jauki! Tagad varam sākt no sākuma. - Viņ� iedzē�ra pamatīgu vīna malku.

Keidija viņu cie�i vēroja.

-��� Ja tu neielauzies Ārdena dzīvoklī, kā tad tu ieguvi to informāciju, par kuru stāstīji?

-��� Izpētīju atkritumu tvertni garā�ā.

Keidija kādu brīdi neizpratnē blenza uz Maku, tad ap�tvēra, ka viņai palikusi vaļā mute.

-��� Kaunies!

-��� Vārdu sakot - jā. Par laimi, biju paķēris līdzi cimdus. Tomēr pēc atgrie�anās man nācās pārģērbties. Tajā ēkā bija tikai se�i dzīvokļi, bet varu apzvērēt, ka vakar katrs īrnie�ks bija pasūtījis picu.

-��� Un ja nu kāds būtu tevi pamanījis?

-���� Dro�ības dēļ biju sacerējis aizbildino�u pasaciņu. Ja man kāds būtu kaut ko jautājis, es stāstītu, ka esmu kāda mājas iemītnieka viesis un �orīt ģērbjoties nejau�i iemetu atkritumu spainī savu pulksteni.

-��� Viltīgs plāns. Atkritumu spainī nozaudēts pulkstenis. Jā, protams. Nez kāpēc gan man tas neienāca prātā?

-����������� Tu būtu izbrīnīta, redzot, ko gan cilvēki neapdomīgi izmet laukā. Atkritumi, it īpa�i tie, ko izmetu�i visi mājas iedzīvotāji, �ķiet anonīmi, vai ne?

Keidija iedomājās, ko gan visu viņa �o gadu laikā ne�vērīgi izmetusi da�ādās atkritumu tvertnēs.

-��� Jā, tā ir. Un ko tu atradi?

-��� Visādu bezjēdzīgu korespondenci. Daudz kredītkar�u pieteikumu. Tuk�as aploksnes. Un tamlīdzīgas lietas.

-��� Vai tu tie�ām domā, ka mēs uzzināsim kaut ko derīgu?

-���� Dro�i vien ne. Es �aubos, vai Ārdens pieder pie ne�piesardzīgo tipa.

-��� Ak, tu patiesi esi neizsakāmi optimistisks.

Maks paraustīja plecus.

-��� Mums atliek vienīgi cerēt, ka neapstiprināsies vecā ap�rites teorija.

-��� Aprites teorija?

-��� Atkritumi iek�ā, atkritumi laukā.

Tovakar bez piecpadsmit vienpadsmitos Maks izstiepās uz krēsla datora priek�ā, atspieda elkoņus pret roku bal�stiem un salika kopā pirkstu galus. Viņ� uzlūkoja ekrānā parādīju�os informāciju.

-���� Necik daudz nav, - viņ� sacīja. - Saskaņā ar �o infor�māciju nav nekādu ziņu par Ārdena iepriek�ējiem iespē�jamajiem krāp�anas mēģinājumiem mākslas jomā ne prie�ka, ne peļņas dēļ. Vismaz manā datu bāzē nav nekādu ziņu par krāpnieku, kur� atbilstu viņa aprakstam vai darbo�a�nās stilam.

Keidija pārtrauca staigāt pa kabinetu un, piegājusi pie Maka, pārliecās viņam pār plecu. Viņa palūkojās uz mir�guļojo�o ekrānu.

-��� Vai gribi teikt, ka viņ� ir īsts?

-��� īsts ekstrasenss? - Maks viegli pasmaidīja. - �aubos.

-��� Tu zini, ko es domāju, - Keidija nepacietīgi sacīja.

Maks uz īsu brīdi atrāva pirkstu galus un tad atkal tos

salika kopā.

-���� Vienīgais, ko �obrīd varu apgalvot ar pilnu pārliecī�bu, ir tas, ka Ārdenam ar pareģotāja spēju izmanto�anu mūsu jomā nav kriminālas pagātnes.

-��� Tas gan nenozīmē, ka viņ� kaut ko tādu nav sastrādā�jis jebkurā citā jomā.

-��� Nē, bet, kā jau es tevi brīdināju, �ī programma ir ļoti specifiska. Tā aprobe�ojas ar informāciju tikai par mākslas pasauli. Es te nepārstāvu ne FIB, ne Interpolu.

-���� Hmm� - Keidija pat nepakustējās. Pārliekusies pār Maka plecu, viņa joprojām drūmi raudzījās ekrānā.

Maks izmantoja izdevību ieelpot viņas smar�u, cenzda�mies īpa�i ar to neaizrauties. Viņa smar�oja labi. Viņ� sa�juta tikko jau�amu krēmu ar ziedu aromātu, vai varbūt tās bija ziepes, viņ� nosprieda. Bet visstiprāk dominēja mai�gais, burvīgi sievi�ķīgais aromāts, kas Keidijai bija dk ne�parasts. Tas uzjundīja atmiņas par to nakti kalnu namiņā, liekot Makam justies uzbudinātam un nervozam.

-���� Tomēr mēs vēl arvien neesam atbildēju�i uz jautāju�mu, - Keidija turpināja, acīm redzami neapzinādamās efektu, kādu atstāj uz Maku, - kāpēc tante Vesta apmeklē�jusi Ārdenu? Es nespēju piespiest sevi noticēt, ka viņa Ār- denu uzskatījusi par īstu ekstrasensu.

Keidija nezināja, kas viņu tonakt pamodināja. Kādu brī�di viņa gulēja klusi, ieklausīdamās lielās ēkas tikko jau�a- mājās skaņās. Viņa nedzirdēja ne uztrauco�u troksni, ne so�ļus tumsā, ne apslāpētus būk�ķus. Pēc brī�a viņa atgrūda segu un, piecēlusies kājās, nostājās blakus gultai.

No pakaramā pie durvīm paķērusi savu rītakleitu, viņa apmeta to ap pleciem un izgāja gaitenī. Basām kājām viņa pagājās pa iek�ējo balkonu, kas atradās virs divstāvu dzī�vojamās istabas. Sasniegusi kāpnes, viņa nokāpa pirmajā stāvā.

Nonākusi pie durvīm, viņa apstājās un palūkojās laukā uz tumsas pārņemto terasi. Bija ieslēgts baseina apgaismo�jums. Zem ūdens kustējās tum�s, slaids, nemaldīgi vīri��ķīgs stāvs, ar spēcīgiem, enerģiskiem vēzieniem slīdot uz baseina tālāko galu.

Maks peldēja.

Keidija viņu brīdi vēroja, apzinādamās neomulīgo sa�jūtu, kas pieņēmās spēkā. Sasniedzis flīzēm klāto baseina galu, viņ� ar atsperīgu kustību apmeta ūdenī kūleni un traucās atpakaļ pretējā virzienā. Ikreiz, kad viņa galva parādījās virs ūdens, gaismā atmirdzēja spēcīgie, slapjie pleci.

Kaut kur dziļi sevī Keidija juta aizvien vairāk pieaugam neomulīgo sajūtu, līdz tā sāka līdzināties patiesam nemie�ram. Keidija sev iegalvoja, ka viņai jāatgrie�as gultā, var�būt jāizpilda kāds jogas un elpo�anas vingrinājums. Ta�u pirksti jau satvēra durvju rokturi.

Ārpusē Maks atkal bija sasniedzis baseina galu, apme�ta kūleni un īrās atpakaļ.

Keidija atvēra durvis un izgāja uz terases. Aukstais nakts gaiss lika cie�āk ietīties rītakleitā.

Viņa gausi piegāja pie baseina malas. Maks noteikti bi�ja sajutis viņas klātbūtni. Viņ� ūdenī apstājās un iznira, ar strauju rokas vēzienu notraukdams ūdens lāses no matiem un sejas. Viņ� tūlīt pat puskrēslā saskafija Keidiju.

-���� Vai kaut kas noticis? - turēdamies virs ūdens, viņ� jautāja.

Keidija saminstinājās. -Nē.

-��� Nevari aizmigt?

-��� Mak, kā tu spēj peldēties �ajā baseinā?

Maks kādu brīdi pētīja viņas seju. Tad viņ� lēni peldēja uz baseina malu, kur stāvēja Keidija. Piekļuvis tuvāk, viņ� uzlika vienu roku uz flīzētās malas.

-���� Vai tevi uztrauc doma, ka te kāds peldas, jo �eit no�mirusi tava tante?

-��� Nūjā. - Keidija ar plaukstām apņēma elkoņus. - Jā, uz�trauc.

-��� Tu man stāstīji, ka pēc Vestas nāves baseins iztuk�ots un pēc tam piepildīts vēlreiz.

-��� Jā, bet� - Viņa apklusa, nespēdama izskaidrot savas sajūtas, tāpēc pārlaida skatienu ap baseinu sakuploju�ajiem augiem. - Te izskatās kā d�ungļos. Tante Vesta visus �os krūmus un dzīv�ogus sastādīja tādēļ, lai nodro�inātu sev netraucētu dzīvi. Bet man tie uzdzen �ermuļus.

-���� Tu prāto, ka te dārzā kāds noslēpās un gaidīja, līdz viņa iekāps ūdenī, lai pēc tam viņai uzbruktu?

-��� Vai tu atkal grasies teikt, ka man ir pārspīlēta iztēle?

-��� Nē. - Viņ� ilgi pētīja Keidijas seju. Zemūdens apgais�mojums, kas �ķita nākam it kā no citas pasaules, zem viņa vaigu kauliem un acīm meta tum�as, spokainas ēnas. - Kā jau es teicu, mēdz gadīties, ka noslepkavo slīcinot.

Maks uzlika abas plaukstas uz baseina malas un izlēca ar vienu vienīgu strauju kustību no ūdens. Viņ� piecēlās kājās tie�i Keidijas priek�ā.

Keidija nepārprotami apzinājās, kā viņ� te stāv: liels un slapj�, un kails, tikai smieklīgi mazās peldbiksēs, kas nepalīdzēja noslēpt viņa vīrietības simbola iespaidīgo ap�veidu.

-��� No tevis pil ūdens, - Keidija nomurmināja.

-��� Jā, pil gan. - Viņ� pagriezās un devās uz balta plud�males krēsla pusi, kur atradās dvielis. - Piedod!

Keidija saviebās.

-��� Es negribēju būt pret tevi asa. Bet viss, kas attiecas uz �o baseinu un terasi, neizsakāmi sasprindzina manus ner�vus. Man nepatīk, ka tu �eit peldies viens.

-��� Ko tu man ieteiktu darīt? - Maks noslaucīja dvielī mit�rās krūtis. - Nolīgt miesassargu?

-��� Tu domā, ka es atkal mazliet pārspīlēju?

-���� Mazliet. Bet tas nekas. Ņemot vērā apstākļus, esmu gatavs pieļaut izņēmumus.

-��� Kādus apstākļus?

-��� Sakarā ar visiem tiem uztraukumiem pie Vandeika na�miņa un tavām bailēm, ka tava tante varētu būt noslepka�vota, tu pēdējā laikā esi piedzīvojusi nopietnu stresu.

-��� Tu arī, - Keidija atcirta. Tad viņa nopūtās. - Manis dēļ. Mak, esmu visu labi apdomājusi. Man nebija tiesību iejaukt tevi �ajā situācijā. Es zinu, ka tas sniedzas ārpus taviem pierastajiem darba pienākumiem.

Maks atspieda vienu baso pēdu pret pludmales krēslu un noslaucīja ar dvieli kāju.

-��� Vai zini, kad tev uznāk �īs nelielās vainas apziņas lēk�mes, tu esi for�a.

Keidija nespēja novērst skatienu no tum�ajiem matiņiem uz viņa aug�stilba. Viņas augumā krājās kvēlojo�a spriedze.

-��� Tev taisnība. Esmu mazliet saspringta.

Maks noņēma kāju no krēsla un devās uz Keidijas pu�si, pa ceļam aptīdams dvieli ap vidukli. Viņ� apstājās tie�i Keidijai pretī, satvēra plaukstā viņas zodu un mazliet pa- slēja aug�up seju tā, ka viņai nācās skatīties Makam acīs.

-���� Beidz par to raizēties! - viņ� sacīja. - Tu ta�u man maksā pilnu algu, atceries? Par to tu dabū pilnu pakalpo�jumu komplektu, vienalga, vai tu to vēlies vai ne.

Keidija nespēja pakustēties; Maka tuvums bija dk ne�pārprotams, ka kļuva moko�s.

-��� Kas īsti iekļauts pilnā pakalpojumu komplektā?

-��� Viss, kas vien būs vajadzīgs, lai paveiktu �o darbu.

Viņa saņēmās.

-��� Par to, kas tonakt notika tajā namiņā�

Maka acis iezalgojās.

-��� Manuprāt, tu teici, ka nevēloties par to runāt.

-��� Es nevēlos. - Viņa norija siekalas. - Bet, manuprāt, ir nepiecie�ams kaut ko noskaidrot.

-��� Un kas tas būtu?

Keidija dziļi ievilka elpu.

-��� Neatkarīgi no tā, kas notika starp mums abiem, es gri�bu, lai tu zinātu, ka esmu ļoti pateicīga par to, ko tu to�nakt izdarīji manā un Embroza labā.

-���� Vai tas nozīmē, ka tu vēl joprojām uzskati mani par varoni?

-��� Tu jau nu negrasies to uztvert nopietni, vai ne?

-��� Ar savu varoņa statusu esmu simtprocentīgi nopietns. Tas ir saistīts ar vīrie�a lepnumu, vai atceries?

-��� Dieva dēj, - viņa nomurmināja. - Nav jau tā, ka tu no�kriti no pjedestāla. Tāpēc nav nepiecie�amība tavu varoņa statusu atjaunot. Tu tāds esi. To nekas nespēj grozīt.

Maks pavirzījās mazu gabaliņu tuvāk.

-���� Pat tad, ja es tonakt izmantoju situāciju, lai ievilktu tevi gultā?

-��� Ne�auj pār strīpu, Iston!

Viņ� pasmaidīja.

-��� Es dkai gribēju redzēt, cik tālu sniedzas tava pateicība.

-��� Tu tikko sasniedzi robe�u. - Kāpēc gan viņa atjauj Ma�kam tā izturēties, Keidija prātoja. - Klau, tā kā tu, �ķiet, at�kal esi nolēmis runāt par tematu, kas starp mums notika tajā namiņā, es tev varētu arī pateikt, ka esmu par to do�mājusi un esmu gatava atzīt - varbūt es toreiz pārspīlēju. Mazliet.

-��� Ne tik strauji! Ka es nesapriecājos par daudz.

Keidija nejāva, lai Maks viņu novirzītu no temata. Ja

viņa tikusi tik tālu, tad pateiks visu līdz galam.

-���� Es tobrīd biju dusmīga. Bet, atskatoties pagātnē, re�dzu, ka bija vainu mīkstino�i apstākļi.

-��� Tu tā domā?

-��� Tā nav tava vaina, ka mēs beigās kopā nonācām gultā.

-��� Tātad tu nedomā, ka es tevi izmantoju?

-����������� Es domāju, - viņa Joti piesardzīgi atsaucās, - ka tas ļoti lielā mērā bija abpusēji. Pēc tikko pārdzīvotajām bries�mām mēs abi bijām sanervozēju�ies. Mēs nebijām mēs pa�i, ja tu saproti, ko es domāju.

-��� Diez vai es saprotu. - Pār Maka skarbo seju pārslīdē�ja domīga izteiksme. - Esmu pārliecināts, ka es biju es pats. Un tu izskatījies ļoti līdzīga sev. Varbūt tu domā, ka tonakt mūsu ķermeņos uz laiku bija iemiesoju�ies citplanēde�i?

-��� Neāksties, īston, es cen�os, lai mēs abi atgūtu pa�cie�ņu, skaidrs?

-��� Zini, man nav nekas iebilstams pret veco, lielisko tra�dīciju, ka izglābtā lēdija metas bruņās mirdzo�ā bruņinie�ka apskāvienos, bet�

Keidiju pārņēma dusmas.

-���� Sasodīts, es nemetos tavos apskāvienos tikai tāpēc vien, ka uzskatītu to par jauku veidu, kā pateikties par dzī�vības glāb�anu, vai dzirdi? Ne jau tāpēc es to darīju.

-���� Kā jau teicu, man nav nekādu pretenziju pret tradīci�jām, bet �ādās situācijās varonīgajam bruņiniekam nākas izturēt milzīgu spiedienu, - Maks turpināja, it kā Keidija viņu nemaz nebūtu pārtraukusi. - Neesmu pārliecināts, ka cilvēki spēj to novērtēt.

-��� Spiedienu? Dieva dēļ, kādu spiedienu? - Tagad Kei�dija bija pilnīgi saniknota. - Cik atceros, tu tad vēl lielis�ki spēji pavilkt savas kājas. Tu pārlēci pār to starpsienu glu�i kā Supermens pār augstākajām celtnēm. Vienā pa�ņēmienā.

-��� Tas ir tā: kaut arī varonis izbauda �o situāciju, viņ� zi�na - agrāk vai vēlāk skaistā lēdija atskārfis, ka bruņas ir mazliet nobru�ātas. Vēl ļaunāk - ka vietām tās ir sarūsē�ju�as. Viņ� zina: kad pirmā sajūsma apdzisis, lēdija dro�i vien vairs uz viņu nelūkosies ar tām pa�ām rozā brillēm�

-���� Izbeidz, Mak! - Keidija uzlika pirkstus uz Maka lū�pām, lai viņu apklusinātu. - Man tā nebija.

-��� Nē? - Maks caur Keidijas pirkstu starpu pārjautāja.

-���� Tu apvaino mani, norādot, ka es būtu likusies gultā ar jebkuru, kas man tonakt būtu atsteidzies palīgā. - Kei�dija noņēma savu roku no viņa mutes. - Vienu gan no�skaidrosim, īston. Es likos ar tevi gultā tāpēc, ka tu biji tu.

-��� Ak tā? - Viņ� izskatījās ieinteresēts, tomēr ne pilnīgi pārliecināts, vairāk gan �ķita skeptiski noskaņots.

-���� Es nezinu, kāpēc es te vispār strīdos, - Keidija notei�ca. - Tas ir bezcerīgi.

-��� Nepavisam. Personiski es esmu gatavs aizmirst to, kas notika.

-��� Ļoti jauki!

-��� Man arī tā �ķita. Ko tu teiktu, ja mēs saskūpstītos un salīgtu mieru?

Viņ� nolieca galvu un piekļāva savu mud Keidijas lū�pām, pirms viņa paspēja aptvert Maka jautājumu.

Sapņu Vīrietis. Ta�u ne jau atkal, viņa izmisīgi nodomā�ja. Tas nebija gudri darīts.

Viņa skūpsts bija kā lēns, bet prasīgs glāsts. Ne jau tāds zibenīgs ugunsgrēks, kas bija radījis uzbudinājumu kalnu namiņā. �is bija kā ugunskurs, kas atstās sirdī kvēlojo�as ogles vēl uz ilgu laiku.

Maka āda vietām vēl arvien bija mitra, izraisot nemie�rīgas atmiņas. Tonakt namiņā viņa mati bija slapji no lie�tus. �is mitrums atgādināja kaut ko mazliet pirmatnēju.

Arī viņa loceklis bija ciets, glu�i tāpat kā tonakt. Pat caur abām dvieļa kārtām un peldbiksēm Keidija varēja sa�just viņa erekciju. Asinis iekvēlojās uzbudinājumā. Viņa pavirzījās pussolīti tuvāk.

Maka mute uz viņas lūpām bija pavedino�a un vilino��a. Iekāre, ko Keidija bija centusies noliegt, piepe�i skaidri un nepārprotami lika sevi manīt, draudēdama izlauzties, par spīti viņas stingrajiem aizliegumiem. Keidija dzirdēja sevi klusi ieelsojamies, un viņa zināja, ka Maks �o skaņu uztvers kā viņas alku pierādījumu. Dro�i vien tāpēc, ka tāds tas arī bija.

Pārdro�a impulsa vadīta, Keidija uzlika vienas rokas pirkstus uz Maka kailajām krūtīm. Tā bija liela kļūda. Vi�ņai gan vajadzēja aptvert, ka nedrīkst pieskarties Makam, ja visapkārt virmo visa �ī seksuālā enerģija. Tas bija tāpat kā stāvēt atklātā laukā pērkona negaisa laikā.

Pār Keidijas augumu pārskrēja trīsas.

Kad Keidija jau grasījās uzlikt arī otru roku uz Maka krūtīm, viņ� pārtrauca skūpstu un pacēla galvu. Viņ� el�poja mazliet smagāk nekā pirms mirkļa.

- Ja, - viņ� ierunājās seksīgi aizsmaku�ā balsī, kas glu��i kā elektrība �āvās cauri Keidijas augumam, - ja tu kād�reiz izlemsi mainīt savas kompānijas politiku attiecībā uz pārgulē�anu ar darbiniekiem, tad noteikti dari man to zi�nāmu.

Keidija neizpratnē lūkojās uz viņu, nespēdama izgud�rot nevienu sakarīgu teikumu.

Maks viņai veltīja intīmu un ļod zino�u smaidu, kas li�ka Keidijai sakost zobus. Viņa juta sevī svelo�u nervu ka�molu. Tās nav panikas lēkmes sākotnējās pazīmes, viņa sev iegalvoja, kad Maks apgāja viņai apkārt un nozuda mājā.

Tomēr tas bija kaut kas tāds, kas viņu uztrauca vēl vai�rāk.

Keidiju māca nepatīkama sajūta, ka viņa pamazām ie�mīlas Sapņu Vīrietī.

u

16

Lai turētos pie �ķietami vienveidīgā Fantompointas ar�hitektūras un celtniecības stila, jahtklubs bija noformēts lī�dzīgi Vidusjūras piekrastes pils stilam. Sienas klāja apme�tums, kas bija lietots biezām kārtām un triepieniem, lai radītu iespaidu, ka ēka no vecuma jau gandrīz sāk drupt. Maiga gaisma apspīdēja senus jūras skatus. Krēsli bija ap�vilkti ar renesanses laikmeta toņu audumiem.

Jauka vieta nopratinā�anai, Maks nodomāja. Bet, ja tā labi padomā, varbūt to glu�i nevarēja uzskatīt par nopra�tinā�anu, jo viņ� ta�u dka brīdināts jau iepriek�. Maks spēja sajust neredzamās vibrācijas, kas vēstīja, ka Keidija ir sa�springta, kaut arī viņa centās to neizrādīt. Viņas nervozais noskaņojums dro�i vien bija rezultāts ne tik maigajai pra�tinā�anai, ko Makam nācās izciest. Keidija atradās ļaunu nojautu varā, ar ba�ām gaidīdama brīdi, kad Maks visu sa�bojās.

Labā ziņa bija tā, ka nebija ieradies viņas biju�ais vīrs.

Silvija pāri zemajam kokteiļu galdam uzlūkoja Maku.

Viņas acīs vīdēja salts mirdzums. Maks pavisam viegli spē�ja viņu iztēloties uzņēmuma vadītājas krēslā.

-���� Kāda veida biznesu jūs pārstāvat, Mak? - viņa jautā�ja. - Keidija kaut ko minēja par konsultanta darbu.

-��� Tie�i tā. - Viņ� pasniedzās pēc olīvas. - Esmu konsul�tants.

-��� Kādā jomā jūs konsultējat? - Gārdners pavaicāja.

-��� Esmu biznesa konsultants. - Brīni�ķīgs vārds "konsul�tants". Tas sevī apslēpa veselu lērumu grēku, Maks nodo�māja. Starp citu, arī "bizness" bija ar tādu pa�u nozīmi. �o- vakar viņ� varēja likt lietā tos abus.

-��� Finansēs? - Silvija neatlaidās. - Investīciju jomā? īpa��uma jautājumos?

-��� To varētu nosaukt par īpa�uma jomu, - Maks atteica, prātodams par mākslas un antīkajiem priek�metiem, ku�rus �o gadu garumā bija atguvis da�ādiem klientiem. Man�tas atgū�ana bija īpa�uma atgū�anas forma, viņ� pats sev iegalvoja.

Gārdners viņam veltīja pieklājīgas ziņkāres pilnu ska�tienu, kas gan ne glu�i spēja noslēpt domīgi vērtējo�o iz�teiksmi tajā.

-���� Vai jūsu kompānijas kapitāls ir vidēja apjoma? Vai mazs?

-��� Mazs. Es sadarbojos ar daudziem privātiem investo�riem.

Gārdners pamāja.

-��� Kur ir jūsu birojs?

-��� Pēdējā laikā es strādāju mājās.

-Tie�ām� Es arī. Pēc tam kad kļuva skaidrs, ka Vesta vir�za Silviju, lai tā pārņemtu "Chatelaine" vadības gro�us, mēs izlēmām samainīdes vietām. Ziniet, bērnu dēļ. Mums ir di�vi puikas. Dvīņi. Kādam ta�u ir jābūt mājās, kad viņi pār�nāk no skolas. Kas parūpējas, lai viņi tiktu uz futbola spē�lēm un nepavadītu pārāk daudz laika, skatoties televīziju.

-��� Es zinu, kā jūs to domājat. Pēc sievas nāves es izlēmu strādāt mājās, līdz meita sāks mācīties koled�ā. To pa�u ie�meslu pēc.

-�� Jums ir meita, kas mācās koled�ā? - Silvija a�i pajautāja.

-Jā. Gabriela. Viņa mācās Santakrusā.

-��� Laba skola, - Gārdners atzina. - Ar izcilu zinātnisko reputāciju. Bet, kā dzirdēju, da�ā ziņā mazliet ekscentriska.

-��� Ko gan var gaidīt no studentu pilsētiņas, kura par ta�lismanu izvēlējusies banānu mizu?

-��� Vai jums ir vēl kāds bērns? - Silvija noprasīja.

-��� Nē, - Maks atbildēja.

-��� Noteikti būs interesanti sākt atkal visu no jauna ar jau�nu nerātneļu bariņu, vai ne? - Gārdners pavaicāja. -�o- reiz jūs vismaz zināsiet, ko sagaidīt.

Keidija savā krēslā kļuva tik nekustīga, ka citi varētu pa�domāt: viņa sastingusi kā sālsstabs. Maks izlikās to nepa�manām.

-����� Hmm� - viņ� neitrāli norūca. - Cik veci ir jūsu dvīņi?

-���� Kop� parītdienas - astoņus gadus veci, - Gārdners lepni atsaucās. - Jūs esat uzaicināts uz svinībām.

-��� Paldies! Ar nepacietību tās gaidī�u.

-��� Kā jūs ar Keidiju iepazināties? - Silvija pajautāja.

-��� Ar interneta starpniecību, - Maks atteica.

Kā jau bija paredzams, �is teikums izraisīja neomulīgu klusē�anu, kas ilga gandrīz pusminūti. Maks paraudzījās uz Keidiju un redzēja, ka viņa ļoti cītīgi koncentrējusies, lai no savas vīna glāzes izvilktu korķa gabaliņu. Makam bija tāda sajūta, ka viņa ļoti pūlas nesmieties.

-��� Jūs jokojat, - Silvija beidzot ierunājās. - Jūs iepazinā�ties, sarunājoties internetā?

-���� Tas ir labāk nekā iepazīties bārā, - Maks apgalvoja. - Vismaz manā vecumā noteikti.

Keidijai beidzot izdevās no vīna glāzes izdabūt neredza�mo korķa gabaliņu.

Gārdners tikko jau�ami sarauca pieri.

-��� Mazliet riskanta tāda iepazī�anās internetā, vai ne?

Maks iedomājās par notikumiem pie Vandeika namiņa.

-��� Jā,, ir gan. Tomēr mums abiem veicās.

Silvija nervozi uzlūkoja Keidiju.

-��� Esmu dzirdējusi da�us �ausmino�us nostāstus par cil�vēkiem, kas internetā uzdevu�ies par citiem, lai piekrāptu cilvēkus, kuri neko nenojau�. Maks varētu būt kāds sērij�veida slepkava, un tu to nemaz nenojaustu.

-���� Par laimi, izrādījās, ka viņ� ir biznesa konsultants. - Keidija strauji iedzēra vīna malku un tad nolaizīja mazīti�ņu pilienu no pirksta.

Silvijas sejas izteiksme nocietinājās. Maks aptvēra, ka vi�ņam pamazām kļūst Keidijas māsīcas mazliet �ēl.

-��� Tā nebija nekāda pļāpā�ana, lai iepazītos, - viņ� klusi ierunājās. - Mūs saveda kopā lieti�ķi darījumi. Man bija ne�piecie�ams eksperts Eiropas dekoratīvajā mākslā, un es in�ternetā atradu Keidijas mājas lapu.

Tas bija diezgan tuvu patiesībai, viņ� nodomāja. Viņam ta�u nav jāstāsta, ka pirms sazinā�anās ar Keidiju viņ� rū�pīgi pārbaudījis visu par viņu pieejamo informāciju. Bet ta�gad nebija vajadzības iedziļināties nenozīmīgās detaļās.

-��� Skaidrs.

Ba�as Silvijas skatienā palēnām mazinājās. Tomēr bija skaidrs, ka viņa vēl nav pārliecināta, vai Maks nav sērijvei�da slepkava. Vai - vismaz - mūsdienīgs bagātības meklētājs.

-��� Kāpēc jums bija nepiecie�ams mākslas konsultants? - Gārdners patiesā ziņkārē pajautāja. - Vai jūs kaut ko ko�lekcionējat?

-���� Tobrīd mani interesēja kāds spāņu mākslas priek��mets, - Maks atteica. - Kādam paziņam.

Keidija acīmredzot nolēma, ka pratinā�ana jau aizgāju�si pietiekami tālu.

-���� Vai jums abiem ir kāda nojausma, kāpēc tante Vesta sāka apmeklēt ekstrasensu?

Uzmanības novēr�anas stratēģijai �is jautājums iedarbo�jās lieliski. Silvija sarāvās un �igli paskatījās visapkārt tel�pai, kur gan nebija pārāk daudz cilvēku.

-���� Ne tik skaļi, Keidij! Cik mums zināms, neviens par �iem apmeklējumiem neko nezina. "Chatelaine" reputāci�jas dēļ es gribētu, lai tā arī paliktu.

-���� Mēs domājam, ka Vesta viņu apmeklējusi tikai pāris rei�u, - Gārdners izpalīdzīgi ierunājās.

-���� Bet kāpēc? - Keidija vēlreiz pajautāja, tagad jau klu�sākā balsī. - Arī jums ta�u nāksies atzīt, ka viņai tas nepa�visam nebija raksturīgi. Viņa pret tādām lietām izturējās ar nicinājumu.

-���� Tikai neapvainojies, - Gārdners sausi piebilda, - bet tavai tantei alla� bijusi nosliece uz dīvainībām. Es nemaz nebrīnītos, ja viņai piepe�i būtu radusies interese par pa- ranormālām parādībām.

Silvija atkal pievērsās Keidijai.

-��� Mēs nezinām, kas notika starp tanti Vestu un D�ona- tanu Ārdenu. Viņa atteicās to apspriest. Mēs varam vienī�gi pieņemt, ka viņu bija pārņēmusi kaut kāda veida vāj�prāta lēkme vai garīga slimība. Neviens ārpus ģimenes par to nezina. - Viņa apklusa, lai zīmīgi pamātu uz Maka pusi. - Protams, tikai tavs īstona kungs.

-��� Tas nekas. - Maks no mazītiņa trauka paņēma olīvu. - Viņas īstona kungs jau sāk justies kā īstens ģimenes lo�ceklis.

Silvijas pirksti cie�āk satvēra glāzi.

-��� Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja jūs atturētos apspriest Ves�tas dīvainās izdarības ārpus ģimenes loka.

-���� Makam pat prātā neienāktu apspriest �o tematu ar sve�iniekiem, - Keidija piebilda. - Vai ne, Mak?

-��� Protams, - Maks atteica.

Piepe�i Maka uzmanību saistīja divi vīrie�i, kuri tuvo�jās viņu galdiņam. Viens �ķita mazliet pāri se�desmit ga�diem, izsmalcināts un viltīgs. Laiku pa laikam viņ� apstā�jās, lai sasveicinātos ar citiem tikpat smalkiem cilvēkiem, kuri atradās telpā. Lai kur viņ� apstājās, it visur skanēja draudzīgas �alas un jautri smiekli. Dabas dots pārdevēja talants, Maks nodomāja.

Otrs vīrietis bija daudz jaunāks; varbūt mazliet pāri trīs�desmit; atlētiskas miesas uzbūves un labi ģērbies - mode�lētās biksēs un linauduma �aketē. Ari viņ� �ķita izturamies

f /

glu�i brīvi, bet Maks pamanīja, ka viņa omulīgā sejas iz�teiksme glu�i nesasniedza acis.

Gārdners sekoja Maka skatienam.

-��� Nu, nu, vai tik tas nav vecais labais tēvocis Rendals.

Maks nojauta, ka viņa �āvakara veiksme ir galā. Bija ie�radies Keidijas biju�ais vīrs.

Silvija strauji pagriezās, sirsnīgi uzsmaidīja pienācējam un pagrieza savu vaigu skūpstam.

-��� Sveicināts, RendaI! Kāds patīkams pārsteigums!

Maku ieinteresēja vāji slēptā dusmu izteiksme Gārdne-

ra acīs. Silvijas vīram ar patīkamajām manierēm tomēr ne�bija paticis draudzīgais skūpsts uz vaiga, Maks nodomāja.

-��� Keidija, mīļā! - Rendals pārāk familiāri uzlika roku uz Keidijas pleca un noliecās, lai viņu noskūpstītu. - Cik jau�ki, ka tevi atkal satieku! Dzirdēju, tu esot ieradusies Fan- tompointā.

Maks juta iek�ā kaut ko sa�ņaudzamies. Sāpigi. Piepe�i viņ� precīzi saprata, kā jūtas Gārdners. Bija skaidrs, ka Ren�dals Pousts ir sasodīti tuvs ģimenes draugs.

Pienāca vecākais vīrietis, glu�i kā izsmalcināta labsirdī�bas mākoņa ieskauts. Kaut kad pa ceļam viņ� bija paspējis pie bāra paņemt martīni.

-���� Labsvakars it visiem! Keidija, dzirdēju, ka tu esi pil�sētā. Prieks tevi redzēt.

-��� Sveicināts, Stenford! - viņa atsaucās.

Viņas balss tonis, kā Maks pamanīja, bija pieklājīgs, to�mēr starp Stenfordu Felgrovu un Keidiju nebija nekādu skūpstu uz vaiga. Arī starp Silviju un Stenfordu nekā tāda nebija. Viņu attiecības bija draudzīgas, bet ne tuvas.

-��� Vai negribat pievienoties un kaut ko iedzert? - Silvija graciozi pamāja uz abu brīvo krēslu pusi. - Mēs te tikko pļāpājām ar Keidiju un viņas draugu Maku īstonu. Vai esat ar viņu pazīstami?

-��� Nedomāju vis, ka mums ir bijusi tā laime. - Stenfords pastiepa roku. - Stenfords Felgrovs. Es vadu Ostrija un Pousta galeriju.

Maks piecēlās kājās un sasveicinājās ar Stenfordu, izpil�dot parasto roku spie�anas rituālu. Tad viņ� pagriezās pret Rendalu. Ja jau viņ� bija piecēlies kājās, tad glu�i labi varētu pabeigt visu sasveicinā�anās procedūru, viņ� no�sprieda.

Rendals pastiepa spēcīgu plaukstu.

-��� Jūsu vārds bija īstons, vai ne? Tātad jūs esat Keidijas jaunais draugs?

-���� Jā. Un drīz bū�u līgavainis, ne tikai draugs. Mēs ar Keidiju tuvākajā laikā esam iecerēju�i paziņot par saderi�nā�anos.

Keidija sastinga.

-���� Jau dzirdēju par gaidāmo saderinā�anos. - Rendala smaids bija ledusauksts. - Apsveicu! Jums būs satrieco�a sieva.

-���� Rendalam gan to vajadzētu zināt. - Stenfords iesmē�jās un iedzēra palielu martīni malku. - Viņ� pats kādu lai�ciņu bija precējies ar Keidiju. Esmu pārliecināts, ka esat jau visu dzirdējis par to deviņu dienu brīnumu, vai ne, īston?

Keidija saspringa. Neviens vairs nejutās visai omulīgi.

Maks pamanīja apkārtējo vēso noskaņojumu, bet viņu tas neietekmēja. Viņ� bija pārāk aizņemts ar cen�anos nomākt dedzino�o īpa�nieciskuma vilni, kas dk spēji bija uznācis. Bija pagājis jau pārāk ilgs laiks, kop� viņ� izbaudījis �o pri�mitīvo vīrie�a īpa�uma tiesību sajūtu, ka pagāja da�as se�kundes, līdz viņ� to aptvēra. Viņ� prātoja: ja tagad ļautos gandrīz nepārvaramajai vēlmei ietriekt dūri Stenforda Fel�grova sejā, vai Keidija viņu atlaistu tūlīt un uz vietas?

-���� Esmu dzirdējis par viņas laulību, - Maks atsaucās. Viņ� uzlūkoja Rendalu. - Ikviens mēdz kļūdīties.

Labu laiku vēlāk Keidija stāvēja, atbalstījusies pret tē�rauda margām, kas norobe�oja krastmalas taku, un lūko�jās tālumā uz mēness apspīdēto lī�a ūdens virsmu, kurā atmirdzēja naksnīgās pilsētas ugunis. Keidija jutās pārgu�ru�i un saspringusi. �is vakars nebija izvērties omulīgs.

Viņa pagriezās pret Maku.

-��� Nu labi, saki vien laukā!

Maks nostājās viņai līdzās un atbalstījās pret margām, uzlūkodams mājas pakalna nogāzē.

-���� Labi, es pateik�u. Jūs ar Rendalu Poustu izskatāties pat pārāk draudzīgs pāris un neatgādināt tādus, kas iz�ķī�ru�ies pirms trim gadiem.

-��� Tā bija draudzīga �ķir�anās.

Maks pamāja.

-��� Esmu par tādām dzirdējis. Tomēr nekad nevienu tādu neesmu redzējis.

-��� Nu, tagad esi redzējis.

-��� Kāpēc jūs abi vispār apprecējāties?

-��� Tev �ķiet, ka viņ� neatbilst manam tipam?

-Nē.

-��� Un tu domā, ka zini, kāds ir mans tips?

-���� Es pie tā nepiederu. - Izklausījās, ka viņ� mazliet uz�jautrinās. - Es tikai zinu, ka Rendals Pousts tev nav bijis īstais.

-��� Kā tu to zini?

-��� Vīrie�a intuīcija.

-��� Tātad ari tāda eksistē?

-��� Protams. Tikai īsti vīrie�i par to daudz nerunā.

-��� Saprotu, ka jauktā kompānijā to laikam būtu mazliet neērd apspriest.

-���� Tāpat kā stāstīt divdomīgas anekdotes. - Viņ� bridi pētīja pakalna ugunis. - Tātad - kāpēc tu apprecējies ar viņu?

-��� Ilgu laiku es pieņēmu, ka iemīlē�anās sajūta būs tāda pati kS raudzī�anās uz patiesi izcilu mākslas darbu. Ka es pazī�u īsto mīlestību, tiklīdz to ieraudzī�u.

-��� Reizēm tā arī ir.

-��� Varbūt. Bet man ir tāda nojauta, ka iemīlē�anās no pir�mā acu uzmetiena pa lielākajai daļai patiesībā ir iekāro�a�na. Reizēm veicas un �īs attiecības attīstās arī citos līme�ņos. Bet ne vienmēr var paļauties, ka tā notiks. Ja tev ir veicies, tad nevajag griezties atpakaļ un ap�aubīt savu lai�mi. Vienkār�i jāpieņem, ka intuīcija attiecībā uz mērķi ir bi�jusi pareiza.

-��� Un ja neveicas?

-��� Tad jāmokās ar pārdomām, kas nav izdevies, un pa��am sev jāuzdod jautājums, kā gan esi varējis būt tik dumj�.

-��� Kā noprotu, tu kādu brīdi mocījies pārdomās?

-��� Protams. Man tas labi padodas. - Viņa vilcinājās. - Un kā bija tev, kad tu nolēmi precēties?

-��� Es biju viens no tiem, kam veicās. Mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Mēs ar Rei�elu iepazināmies koled�as ot�rajā kursā. Man atlika tikai reizi uzmest viņai skadenu - un vairs negribējās ne palūkoties uz kādu citu. Priek�pē�dējā kursā viņa palika stāvoklī. Mēs aizbēgām uz Lasve- gasu, lai apprecētos. Visus mūsu abu ģimeņu locekļus gan�drīz ķēra trieka. Djūijs un No�s bija vienīgie, kas atsūtīja dāvanas.

-�� Jūsu ģimenes locekļi dro�i vien baidījās, ka jūs abi ne�pabeigsiet koled�u.

-��� Laulība mums neko neaizkavēja. Es iestājos armijā, un mēs iekļuvām parādos, bet galu galā mums izdevās visu nokārtot. Kad nākamajā gadā piedzima Gabriela, viss jau bija aizmirsts un piedots.

-��� Kā tu zaudēji savu sievu?

-��� Piedzēries autovadītājs.

-��� �ēlīgā debess!

-��� Jā. Kādu laiku es izjutu nevaldāmas dusmas, un man ar tām nebija kur griezties. Vai gribi aprunāties par apmā�tību? Es tev par to varu izstāstīt it visu.

Keidija nodrebinājās.

-��� Varu iedomāties.

-��� Apziņa, ka man jādzīvo Gabrielas dēļ, bija vienīgā, kas mani līdz ar nagu galiem noturēja pie dzīves. Reizēm tā bija vienīgā, kas man lika dzīvot. Man izdevās noturēties pie pilna prāta, kaut gan bija tādas dienas, kad nebiju pār�liecināts, vai izturē�u.

-��� Tev veicās, jo tev bija meita.

-���� Es pat nespēju iedomāties, kā būtu tad, ja man viņas nebūtu bijis. Mēs vienkār�i kopīgi kūlāmies cauri tam mur�gam, jo citas iespējas mums nebija. Un tad kādu dienu ap- skafijāmies visapkārt un atskārtām, ka visļaunākajam esam tiku�i pāri. Ka gaisma tuneļa galā tomēr nav tuva vilciena ugunis.

-��� Es ļod jūtu jums abiem līdzi.

-���� Nu jau pagāju�i se�i gadi. Mēs ar Gabrielu jūtamies normāli. Aizmirst gan tos murgus nevar, bet, iznesti sau�les gaismā, de pabālē.

Keidija atspiedās uz elkoņiem un salika kopā pirkstus.

-��� Esmu dzirdējusi, ka vīrie�i, kuri laimīgi precēju�ies, pa�rasti pēc sievas nāves apprecas otrreiz. Bet tu neapprecējies.

-Nē.

-���� Vai tāpēc, ka nekad vairs neiemīlējies no pirmā acu uzmetiena? - Viņa pagrieza galvu, lai uzlūkotu Maku. - Vai tāpēc, ka tā arī neatradi citu sievied, kas būtu tikpat brīni�ķīga kā Rei�ela?

-��� Es tev atklā�u mazu noslēpumu, Keidij. Iemīlēties no pirmā acu uzmedena var tikai tādā gadījumā, kad enerģis�ki skatās.

-��� Un tu neesi skatījies?

-���� Rei�ela mums dka atņemta tad, kad Gabriela bija sa�sniegusi pusaudzes gadus. Kad es atkal sāku satikties ar sievietēm, viņa kļuva ļoti nervoza. Viņas ārste man sacīja: meiteni dziļi uztraucot doma, ka vajadzēs samierināties ar pamād.

-��� Tas nav nekāds pārsteigums.

-��� Ja būtu gadījusies īstā sieviete, mēs dro�i vien varētu visu izdomāt un nokārtot. Bet, kā jau teicu, es tā īsti ne�skatījos. Es biju pilnībā aizņemts ar Gabrielas audzinā�a�nu, kā arī "Atraduma" izveido�anu un vadī�anu. Man ne�atlika laika, lai domātu arī par laulību.

-��� To es varu saprast.

Iestājās klusums. Keidija klausījās, kā aiz taciņas apak��ā viļņojas tum�ais ūdens. Tomēr viņa nepalūkojās uz to.

-���� Tu neesi atbildējusi uz manu jautājumu, - Maks pēc brī�a sacīja.

-��� Kāpēc es apprecējos ar Rendalu? - Keidija dziļi ievil�ka elpu. - Nu, es mēģinā�u atbildēt. Man bija divdesmit deviņi gadi, un bija kļuvis nepārprotami skaidrs, ka, runā�jot manas mātes vārdiem, vīrie�u ziņā esmu ļoti izvēlīga.

-��� Ak izvēlīga?

-��� Es sev iegalvoju, ka jābeidz meklēt kaut kādu fantāzi�ju un jākļūst reālistei. Es nolēmu izvēlēties draudzību un kopīgas intereses. - Viņa brīdi apklusa.�.- It visi zina, ka draudzība un kopīgas intereses veido patiesi stabilu laulī�bas pamatu.

-��� Esmu to dzirdējis. - Maks sakrustoja rokas uz krūtīm. - Tātad tu apprecējies ar draugu, ar kuru tevi vienoja ko�pīgas intereses, vai tā?

-���� Mani spieda apstākļi. Es labi dzirdēju tik�ķam savu bioloģisko pulksteni.

-��� Tu gribēji ģimeni.

-��� Vai tas ir tik nepareizi?

-��� Sasodīts, nē! Izklausās pavisam normāli. - Viņ� uzlū�koja Keidiju. - Turpini!

-���� Nebija glu�i tā, ka mums ar Rendalu nebūtu daudz stipru sai�u. Mēs visu mū�u bijām pazinu�i viens otru. Kad mans partneris pēdējā mirklī izvēlējās nevis mani, bet visu atzītu skaistuli, Rendals bija tas, kur� mani aizveda uz pēdējā kursa ballīti. Un viņ� bija tas, kur� mani pirmo reizi noskūpstīja.

-��� Pirmais skūpsts. Tas tie�ām ir svarīgi.

-���� Nu, patiesībā tas vairāk bija tāds kā eksperiments. Neviens no mums nekad agrāk nebija skūpstījies, un mēs nolēmām noskaidrot, kas tur ir dk sevi�ķs. Mēs abi jutā�mies nopietni vīlu�ies. Ja tā padomā, tas arī varēja būt īstais iemesls.

-Jā.

-��� Rendals bija tas, kur� ierunājās par laulībām. Viņ� tik�ko bija pārtraucis attiecības ar kādu sievieti. Viņa apprecē�jās ar citu - ar tādu, kas bija daudz vecāks un bagātāks. Mēs ar Rendalu sākām pavadīt laiku kopā. Nezin kāpēc doma par precē�anos ar viņu man �ķita ļoti prātīga. Visi, it īpa�i tante Vesta, to uzskatīja par lielisku domu.

-����� Kad jūs ar Rendalu nospriedāt, ka esat pieļāvu�i kļūdu?

-���� Mūsu kāzu naktī. - Viņa mirkli apklusa. - Kad Ren�dals sāka raudāt, lai gan mums tajā laikā dro�i vien būtu vajadzējis degt kaisles liesmās.

Maks saviebās.

-���� Viņ� patie�ām raudāja? Vai mēs runājam par īstām asarām?

-��� Jā. To nakd mēs pavadījām, sēdēdami viens otram lī�dzās uz gultas malas un apspriezdami faktu, ka viņ� ir dzi�ļi iemīlējies citā sievietē.

-��� Kurā?

-��� Tajā sievietē, ar kuru viņ� satikās pirms mūsu kāzām. Tagad viņu sauc Brūka Lengvērta. Tūlīt pēc atdeclbu pār�trauk�anas ar Rendalu viņa apprecējās ar D�ord�u Leng- vērtu. Viņiem te, Fantompointā, ir māja.

-��� Drūms veids, kā pavadīt kāzu nakti.

-��� Jā, bet es vismaz beidzot sapratu, kāpēc Rendals mū�su saderinā�anās laikā bija tāds d�entlmenis. Manuprāt, viņ� bija atturējies tāpēc, ka, pēc viņa domām, pāreja no drauga uz mīļāko būtu nepadkama. Un tā arī bija, tikai ne manis pieņemto iemeslu pēc.

Maks pagrieza galvu,, lai uzlūkotu Keidiju.

-��� Vai es pareizi sapratu, ka jūs abi tā arī ne reizi� ē�

-��� Fiziski neizbaudījām savu laulību? Nē. Mēs atgriezā�mies pie draugu attiecībām. Mums abiem tas bija daudz pieņemamāk. Medusmēnesi mēs pavadījām, apsprie�ot, kā izlabosim mūsu pieļauto kļūdu. Diem�ēl nevarējām palikt Havaju salās mū�īgi. Kad atgriezāmies mājās, es iesniedzu �ķir�anās prasību.

-��� Vai tu pazīsti to Brūku Lengvērtu?

-���� Reizi vai divas esam tiku�ās pasākumos, bet tas arī viss. Brūka nav uzaugusi te, Fantompointā. Līdz kāzām ar Lengvērtu viņa dzīvoja pilsētā.

-��� Kā viņa iepazinās ar Rendalu? - Maks jautāja.

-���� Viņa kādu laiku strādāja Ostrija un Pousta galerijā. Tad arī viņi sāka satikties. - Keidija saminstinājās. - Silvi�ja man stāstīja, ka Brūkas vīram D�ord�am ir neārstējama vē�a pēdējā stadija.

-��� Interesanti.

Keidiju pārsteidza Maka balss domīgais tonis.

-��� Kāpēc? Ja nerunājam par da�iem "ziepju operas" ele�mentiem, es �ajā stāstā neko patiesi interesantu neredzu.

-���� Varbūt tāpēc, ka tu pati biji tā sastāvdaļa. - Maks iz�slējās, aplika roku ap Keidijas pleciem un maigi vadīja viņu pa taciņu uz priek�u. - Starp citu, apsveicu, ka esi izkļuvu�i laukā no tā jucekļa.

-��� Galu galā man ta�u nebija citas izejas. Es nevarēju pa�likt precējusies ar Rendalu, ne vairs pēc tam, kad atklāju, ka viņ� vēl joprojām kaislīgi mīl Brūku. Mēs ar Rendalu gan esam draugi, bet arī draudzībai ir robe�as.

-��� Tur es tev piekrītu. Pirms tas puisis piedāvāja tev lau�lības, viņam vajadzēja tev visu izstāstīt.

Keidija nopūtās.

-��� Rendala nodomi bija labi. Viņ� patiesi centās aizmirst Brūku un dzīvot pats savu dzīvi. Vienīgā problēma bija tā, ka viņ� sev neatvēlēja pietiekami daudz laika, lai pēc at�tiecību pārtrauk�anas atgūtos no cie�anām.

-��� Vai jūs ar Silviju bie�i tā darāt? - Maks pajautāja.

-��� Ko darām?

-��� Meklējat attaisnojumus vecajam labajam Rendalam.

Keidija viņu dusmīgi uzlūkoja.

-��� Es nemeklēju attaisnojumus. Es paskaidroju.

-��� Izklausās, ka tu meklē attaisnojumus.

-��� Rendals ir mans draugs.

-��� Tad lai viņ� sev meklē attaisnojumus pats, - Maks no�teica.

17

Maks domīgi aplūkoja mākslinieciski izkārtoto elegan�to antīko tabakas do�u kaudzi.

-��� Burvīgas, vai ne? - kāda balss ierunājās. - Domāju, ka jums mēs tās visas varētu atdot par apmēram se�iem tūksto�iem.

-��� Interesants piedāvājums. - Maks paņēma diskrēd salo�cīto kartīti, kas atradās līdzās dozītēm. - Cenu kartītē norā�dīti desmit tūksto�i.

-���� Esmu dzirdējis, ka jums drīz pienāk�oties ģimenes locekļiem paredzētās atlaides.

-��� Lai nu paliek. Man netīk pārāk bie�i ie�ņaukt tabaku.

Sve�inieks iesmējās un pastiepa roku.

-�� Jūs esat Maks īstons, vai ne? Es esmu Pārķers Tērners. Leandra man par jums stāstīja. Nospriedu, ka stādī�os priek�ā pats. Manuprāt, mums abiem ir kaut kas kopīgs.

-��� Un tas būtu?

-��� Godīgi nolūki attiecībā uz zināmām Brigsu klana sie�vie�u kārtas būtnēm. Ceru, ka ari mēs ar Leandru drīz pa�ziņosim par saderinā�anos.

Maks paspieda viņam roku. Pārķēra rokasspiediens bija stingrs un spēcīgs. Uz viena pirksta iemirdzējās neliels zel�ta zīmoggredzens. Mugurā viņam bija smokings, tāpat kā �ajā vakarā visiem pārējiem "Chatelaine" personāla vīrie�u kārtas pārstāvjiem. Sievie�u kārtas darbinieces bija ģērbu��ās diskrēti piegrieztās melnās vakarkleitās. Arī Keidija, Sil�vija un Leandra bija ģērbu�ās melnā. Viņas rosījās starp klientiem un viesiem, kuri bija uzaicināti uz �o pieņem�anu.

Cik Maks noprata, �im vakaram nebija taupīti nekādi lī�dzekļi. �ampanietis un uzko�amie vien noteikti izmaksāja tikpat daudz, cik viena vai divas no labākajām antīkajām mēbelēm. �im pasākumam piemita tikpat izsmalcināta no�skaņa kā muzeja vai simfonijas koncerta labdarības pasā�kumam, bet Maks zināja, ka vairākums te �ovakar savāk�tās naudas ieguls tie�i "Chatelaine" kasē. Galvenais āķis bija likt klientiem justies tā, it kā viņi būtu uzaicināti uz elitā�ru mākslas pasaules pasākumu, nevis izpārdo�anu.

-���� Esmu dzirdējis pieminam jūsu vārdu, - Maks atsau�cās. -Jūs piederat pie "Chatelaine" personāla, vai ne?

Pārķers viegli pamāja.

-���� �ajā uzņēmumā esmu darbojies vairāk nekā divdes�mit gadu. Uzsāku transportē�anas un pieņem�anas nodaļā.

Maks nopētīja Pārķēra lieliski piegriezto smokingu.

-��� Izskatās, ka �obrīd esat ticis tālāk par transportē�anas un pieņem�anas nodaļu.

Pārķers iesmējās un pa�kritiski uzlūkoja savu dārgo ap�ģērbu.

-���� Starp mums runājot, par visu, ko jūs �obrīd redzat savā acu priek�ā, man jāpateicas Vestai Brigsai.

-��� Kā tad tā?

-��� Tajā dienā, kad es ierados, lai sāktu strādāt viņas uz�ņēmumā, biju ģērbies d�insos, krekliņā un lētā ādas jakā. Man pat bija galvas apsējs, ja spējat tam nodcēt. Tobrīd man likās, ka esmu stilīgs. Brigsas jaunkundze paņēma mani pie rokas un atklāja man �ā vārda patieso nozīmi. �ī dāma pārvērta manu dzīvi, un es uz visiem laikiem bū�u pateicīgs viņas piemiņai. - Pārķers cieņas pilnā �estā pa�cēla aug�up savu �ampanie�a glāzi.

-��� Vai Vesta par visiem saviem darbiniekiem izrādīja tik personisku interesi?

-��� Nē. - Pārķers izskatījās uzjautrināts. - Tikai pret tiem, kas, viņasprāt, varētu būt noderīgi "Chatelaine".

-Sapratu.

-��� Nepārprotiet mani, es milzīgi apbrīnoju Brigsas jaun�kundzi. Viņa sevi bija pilnībā atdevusi uzņēmumam. It viss, ko viņa darīja, bija domāts "Chatelaine" labklājībai. Nekad mū�ā neesmu sastapis vēl vairāk vienā virzienā tendētu cilvēku. Viņa patiesi bija apbrīnojama, un, kā jau teicu, viņai bija neizmērojama ietekme uz manu dzīvi. Ja nebūtu bijis viņas, es �odien dro�i vien vadītu kravas auto, nevis dzertu �ampanieti un ģērbtos smokingā.

-��� Kad jūs ar Leandru paziņosiet svarīgo jaunumu?

-��� Tiklīdz man izdosies viņu pierunāt vēlreiz izmēģināt laulības iespēju. Apmēram pirms pusotra gada viņa pie�dzīvoja ļoti nepatīkamu �ķir�anos. Lai no kaut kā tāda at�gūtos, ir nepiecie�ams laiks.

-��� Tā esmu dzirdējis.

Pārķers uzlūkoja pārpildīto izstā�u zāli, kur stāvēja Le- andra, pļāpādama ar diviem vīrie�iem, kas pēdja antīku mikroskopu. Viņa sejas izteiksme nocietinājās.

-��� Bija smagi noskatīties, kā viņa apprecas ar to nekriet- neli Spūneru. Visi, it īpa�i Vesta, zināja, ka �ī laulība beig�sies ar katastrofu.

Telpas otrā pusē Leandra pamāja uz veco mikroskopu. Maks redzēja, ka viens no abiem vīrie�iem pakrata galvu. Viņam radās iespaids, ka instrumenta cena neiekļāvās tajā bud�etā, ko tie abi paredzēju�i ieguldīt mākslas un and- kajos priek�metos.

-��� Vai jūs viņu mīlējāt jau tad, kad viņa apprecējās ar Di- lanu Spūneru? - Maks pajautāja.

Pārķers saviebās.

-��� Manuprāt, tie�i redzot, ka Leandra precas ar viņu, es apjautu pats savu jūtu dziļumu. Leandru es, protams, biju pazinis jau gadiem ilgi, un man viņa patika. Bet, kā redzat, viņa ir par mani krietni jaunāka. Mēs neuzturējāmies vie�nās un tajās pa�ās aprindās. Es par viņu domāju tikai kā par vienu no Brigsu ģimenes bērniem.

-��� Kas tad īsti nodka?

-���� Tāpat kā pārējie personāla locekļi, es tiku uzaicināts uz kāzām, tepat "Chatelaine" galerijā. Pieņem�anas laikā dejoju ar Leandru un piepe�i aptvēru, ka viņa vairs nav bērns. Bet tad, protams, jau bija par vēlu. Bez tam viņa bi�ja neprādgi iemīlējusies Spūnerā. Viņa uz mani nebūtu pat paskatījusies. Vienīgais, ko es varēju darīt, bija stāvēt ma�liņā kopā ar visiem pārējiem ģimenes locekļiem un gaidīt, līdz viņu laulība izjuks.

-��� Kas visiem lika būt tik pārliecinātiem, ka �is Spūners izrādīsies neveiksminieks?

-���� Bija acīm redzams, ka, pēc viņa domām, ieprecoties ģimenē, kam pieder "Chatelaine", viņ� sev nodro�inājis pārtiku�u nākotni. - Pārķēra mute tikko jau�ami sa�ķobī�jās. - Vesta Brigsa to pamanīja pavisam drīz. Kad kļuva skaidrs, ka Vesta negrasās finansēt viņa glezno�anu, laulī�ba izjuka. Vesta bija cerējusi, ka Spūners dabūs pastāvīgu darbu un tajā ari strādās. Spūneram tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums.

Telpas tālākajā malā Leandra pasmējās par kaut ko, ko bija sacījis viens no abiem vīrie�iem. Viņa pamanīja Maku un Pārķeru un pacēla savu glāzi, lai viņus pasveicinātu.

-���� Pēc �ķir�anās jūs uznācāt uz skatuves, lai mierinātu Leandru, vai ne? - Maks jautāja.

-��� Tā tas arī sākās. Es pats pirms vairākiem gadiem biju �ķīries, tāpēc arī zināju, kā jārīkojas. Un jūs? Kā jūs iepazi�nāties ar Keidiju?

-��� Lieti�ķā darījumā.

-��� Vai jūs kolekcionējat mākslas vai andkos priek�metus?

-��� Ne vienus, ne otrus. - Tā bija pilnīga padesība. - Bet mans draugs meklēja kādu priek�metu savai kolekcijai, un viņam bija nepiecie�ama palīdzība. Es viņa vārdā ievācu informāciju un atradu Keidijas vārdu. - Tas bija diezgan tuvu patiesībai. - Viens noveda pie otra.

-���� Skaidrs. - Pārķers pamāja. - Nu, novēlu jums visla�bāko veiksmi!

-Jums to pa�u.

Pārķers greizi pasmaidīja.

-���� Nezinu, kā jūs, bet personiski es mazliet baidos �ajā vecumā domāt par īstas ģimenes veido�anu. Alla� esmu domājis, ka tēva loma pienākas jauniem un impulsīviem cilvēkiem.

-��� īsta ģimene? - Kaut kāda iemesla pēc �ie vārdi �ķita iestrēgstam Maka smadzenēs. - Tas ir, bērni?

-���� Leandra apgalvo, ka vēloties divus. Par cik bērniem domā Keidija?

-��� Mēs� ē� �o tematu neesam apspriedu�i.

Kaut kas Maka balsī laikam bija viņu nodevis. Pārķēra acīs iegailējās izpratnes pilns skatiens.

-���� Priecājos, ka neesmu vienīgais, kuram dara raizes ie�spēja pusmū�ā kļūt par tēvu, - viņ� sausi noteica. - Bet, ja tas spēj sniegt kādu mierinājumu, Leandra man apgalvo�ja, ka mūsdienās topo�ajiem vecākiem esot daudz pa�mā�cības grāmatu.

-��� Es to nosauktu par lielu Silvijas panākumu, - Keidija sacīja stundu vēlāk, kad viņi abi gāja atpakaļ uz ma�īnu. - Viņa padesi zina, kā radīt to īpa�o aizrautības noskaņu, lai piesaistītu klientus.

-��� To es pamanīju, - Maks noteica.

Viņ� uzlūkoja ielu galerijas ārpusē, automātiski pama�not, ka uz ietvēm nav pārāk daudz cilvēku un ka apkārt�ne ir pietiekami labi apgaismota. "Chatelaine" līdz ar da��iem moderniem restorāniem, vēl kādu mākslas galeriju un nelielu viesnīcu atradās lepnā tirdzniecības rajonā.

Pēc nesenā lietus ietves vēl joprojām bija mitras. Skar�bais, aukstais vēj� no lī�a atnesa saltu un mitru pūsmu.

Keidija gāja viņam līdzās, dziļi iebāzusi rokas melnā lie�tusmēteļa kabatās.

-��� Vai tev bija garlaicīgi? - viņa pajautāja.

-��� Nē, - Maks atsaucās. - Kādu laiku sarunājos ar Pār�ķeru Tērneru.

-���� Viņ� ir jauks cilvēks. Katrā ziņā ne tāds kā Dilans. Visi apgalvo, ka atdecībā uz Leandru viņam ir ļoti nopiet�ni nodomi.

-��� Ļoti nopietni, tur nu tev taisnība. Viņ� runāja par prie�kiem, kādi būs, pusmū�ā uzņemoties tēva lomu.

Maks saviebās pats par saviem vārdiem. Ko viņ�, saso�dīts, runāja? Vai viņ� d�ām vēlējās uzsākt tematu par bēr�niem?

-���� Ak tēvs pusmū�ā? - Keidija domīgi savilka lūpas. - Tas nu katrā ziņā ir nopiehū.

-Jā.

Klusēdami viņi nogāja da�us atliku�os soļus līdz ietvei, kur bija novietota ma�īna. Maks atvēra pasa�ieru puses durvis. Keidija apsēdās. Kad Maks jau grasījās aizvērt dur�vis, Keidija pacēla galvu.

-��� Tu dro�i vien izjūd atvieglojumu, beidzis tēva misiju? - viņa ļoti piesardzīgi ierunājās.

-��� Atvieglojumu?

-��� Tu ta�u saproti, ko es domāju. Tavi tēva pienākumi ir galā. Tev aiz muguras visas mocības un pārbaudījumi. Tagad, kad Gabriela ir prom koled�ā, tu atkal esi atguvis sa�vu brīvību. Tu pats vari noteikt sava laika sadalījumu. Vari ceļot. Darīt to, ko vēlies. Tevi tas noteikti ļod iepriecina.

Maks par to padomāja.

-���� �aubos gan, ka vecāku pienākumi vispār jebkad bei�dzas.

Viņ� ātri aizvēra durvis un pagriezās, lai apietu ap ma��īnas priek�pusi.

No tum�ās durvju ailas parādījās kalsns vīrietis apval�kātā ādas jakā, kustēdamies tik strauji un saraustīti kā ku�kainis. Uz mazā, lētā revolvera stobra viņa rokā atspīdēja gaisma.

-��� Nekusdes! Ne soli tālāk!

Balss skanēja kā aizsmacis, �ērksto�s �uksts. Maks no�sprieda, ka līdz ar adrenalīnu �ā naksnīgā lo�ņas asinīs dro�i vien ir arī citas narkotikas.

-���� Atdod maku! - Kukainis pagrūda uz priek�u revol�veri. - Tūlīt pat.

-���� Protams. Nekādu problēmu. - Maks iebāza roku �a�ketes iek�kabatā. - Vai pastāv iespēja vienoties?

Viņam aiz muguras atvērās ma�īnas durvis. Acīm redzami Keidija tikko bija atskārtusi, ka uz ielas kaut kas notiek.

-��� Nekāp ārā! - Maks viņai uzsauca, domādams to kā pa�vēli.

-��� Dari, kā viņ� saka! - Kukainis nosēca. - Kāp atpakaļ!

Keidija ļoti klusi aizvēra ma�īnas durvis.

-���� Kā tur palika ar vieno�anos? - Maks ieteicās, gribē�dams novērst laupītāja uzmanību no Keidijas. - Ko tu teik�tu, ja es tev atdotu visu naudu, kas man ir makā? Un tu man ļautu paturēt kredītkartes un autovadītāja desības. Lai tās nomainītu, sanāk lielas klapatas.

-���� Nē, vecīt. Nekādas vieno�anās. Nekādā ziņā. Kredīt�kartes man ir vajadzīgas. Atdod man to sasodīto maku!

-����� Nomierinies! - Maks izņēma no �aketes kabatas maku un pastiepa to uz priek�u. - Te būs.

-��� Nomet to zemē! - Kukainis ba�īgi palūkojās uz abām pusēm, pārbaudīdams, vai neviens netuvojas. - Pastei�dzies!

Maks nometa maku zemē. Kukainis metās tam pakaļ. Viņ� noliecās, cenzdamies paturēt acīs savu mērķi un tajā pa�ā laikā pacelt savas intereses objektu. Viņ� kustējās ne�veikli, acīmredzot �o laupī�anas daļu iepriek� nebija izplā�nojis.

Gar stūri iznāca divi vīrie�i un strauji apstājās vairāku jardu atstatumā.

-���� Ei, kas tur notiek? - viens no viņiem iesaucās skaļā balsī, kas saistīja uzmanību.

-��� Es zvanu policijai! - uzsauca otrs, pielicis pie auss te�lefonu.

-��� Ak, nolādēts, nolādēts, nolādēts! - Kukainis krita pa�nikā. Viņ� negrasījās stāties pretī jaunajiem draudiem. Viņ� bija pilnīgi izsists no sliedēm un zaudējis drosmi.

Maks metās uz priek�u, smagi uzgrūzdamies kaulaina�jam radījumam. Sadursmes spēks nogrūda viņus abus uz ietves ar tādu triecienu, kuru, kā Maks zināja, viņ� tā īsti fiziski sajutīs nākamajā rītā. Skaļi noskanēja metāls, uz iet�ves nokrītot revolverim.

Tumsā dunēja soļi. Abi vīrie�i steidzās palīgā. Maks dzirdēja atkal atveramies ma�īnas durvis. Keidija izlēca uz ietves.

-�� Mak, viņa revolveris ir pie manis. Atstāj viņu, viņ� nav tā vērts!

-���� Policija jau ir ceļā! - pavēstīja viens no abiem vīrie��iem.

No tā, kā Kukainis skrāpējās un lauzās brīvībā, Maks varēja spriest, ka �is radījums zaudējis jebkādu interesi par naudas maku. Bija iedarboju�ies viņa primitīvie izdzīvo��anas instinkti. Viņa vienīgais mērķis bija aizlaisdes nakts tumsā.

Maks atguva līdzsvaru un atvēzējies spēcīgi trieca dūri pa uzbrucēja pakrūti. Kukainis saķēra vēderu, saliecās un tad nogāzās zemē.

Pieskrēja abi divi vīrie�i.

-��� Viss kārtībā, - viens no viņiem sacīja. - Viņ� mums ir rokā. Vai jums nekas nekai�?

-���� Nē. - Maks gausi pieslējās kājās, sajuzdams smeldzi krū�kurvja apvidū, kas bija uztvēris lielāko daļu trieciena, saduroties ar ietvi. - Pateicos jums abiem.

Piepe�i Keidija jau atradās viņam līdzās.

-��� Vai tu esi ievainots? Asinis nekur neredz. Vai tas ne�lietis tev kaut ko nodarīja?

-���� Man nekas nekai�, - viņ� atsaucās, elpodams piesar�dzīgi, lai pārliecinātos, ka ribas ir veselas. Pārāk stipri ne- smeldza. Tā dro�i vien bija laba zīme.

Tālumā atskanēja policijas sirēna.

Kukainis ievaidējās.

-��� Tas draņķis mani iegāza�

Maks nometās viņam līdzās.

-��� Kas tevi iegāza?

-��� Mans tirgonis. Esmu viņam mazliet parādā. Tas saso�dītais draņķis teica, ka atlaidī�ot manu parādu, ja es da�bū�ot tavas kredītkartes.

-��� Kāpēc viņ� gribēja dabūt manas kredītkartes?

-��� Pie velna, kā lai es to zinu? Dro�i vien gribēja tās pār�dot. - Kukainis atkal ievaidējās. - Kad es tev saku, viņ� mani iegāza. Tā ir tikai viņa vaina.

Maks uzlūkoja abus vīrus, kuri turēja uzbrucēju.

-��� Jūs bijāt viesībās galerijā, vai ne? Es pamanīju, ka jūs pētījāt to veco mikroskopu.

Vīrietis, kur� stāvēja pa kreisi, pamāja.

-����� Mani sauc Deivs O'Donels. �is ir mans partneris Braiens Mīgerss. Mēs kolekcionējam antikvārus zinātnis�kos instrumentus.

-�� Es esmu Maks īstons. Paldies, ka uzradāties īstajā brī�dī! Lieliski notrāpīts.

-���� Mēs lepojamies, ka visu protam darīt laikā, - Deivs atsaucās.

Keidija pateicīgi abiem uzsmaidīja.

-��� Es esmu Keidija Brigsa. Nespēju vien jums pienācīgi pateikties par to, ko izdarījāt.

-��� Ak, kas nu tur īpa�s! - Braiens Mīgerss ielūkojās viņā vērīgāk. - Ei, jūs esat viena no "Chatelaine" Brigsām, vai ne?

-Jā.

-��� Mēs �odien iepazināmies ar Leandru. Viņa ir jauka.

-��� Viņa ir mana māsīca. Es redzēju, kā viņa centās jums pārdot to deviņpadsmitā gadsimta Pauela un Lilanda mik�roskopu. Tas padesi ir burvīgs vecs instruments.

Deivs iesmējās.

-��� Tas ir brīni�ķīgs, tomēr mazliet nav mums pa kabatai.

Keidija ļoti cie�i satvēra Maka roku.

-����������� Manuprāt, ņemot vērā �os apstākļus, es varētu noor�ganizēt, lai jums tiktu piemērotas ģimenes locekļiem pa�redzētās atlaides.

-��� Vai esi pārliecināts, ka tev nekas nekai�? - Keidija ie�lika Makam rokā brendija glāzi. - Tu esi ārkārtīgi kluss.

-��� Man nekas nekai�. - Maks atlaidās ērtāk lielajā krēslā un sūca brendiju. - Viņ� jau man nesita, viņ� tikai centās tikt prom.

Keidija apsēdās uz dīvāna.

-��� Kas noticis? Kop� sarunas ar policistiem tu neesi pa�teicis vairāk nekā desmit vārdus.

-��� Es domāju.

-��� To es tā kā sapratu.

Maks viņu uzlūkoja.

-��� Par to, ko sacīja laupītājs.

-��� Un kas tas bija?

-���� Es viņam jautāju, vai mēs nevarētu vienodes. Es vi�ņam atdotu visu savu naudu, savukārt viņ� man ļautu pa�turēt kredītkartes. Viņ� teica, ka tie�i kredītkartes viņam esot vajadzīgas visvairāk.

-���� Nu un tad? Tu ta�u necerēji, ka sa�pricējies laupītājs tādā situācijā grasās ar tevi vienoties, vai ne?

-���� Nē. Tomēr es padomāju, cik interesanti, ka viņ� uz�stāja tie�i par kredītkar�u paņem�anu.

Keidija redzami notrīcēja.

-���� Kas tur tik neparasts? Tu ta�u dzirdēji, ka viņam tās licis dabūt viņa narkotiku tirgotājs. Dro�i vien gribēja tās pārdot tiem identitā�u zagļiem, kuri nozog kredītkartes un tad savāc visu kredīta summu.

-���� Varbūt. - Maks norija vēl mazliet brendija. - Tomēr man ienāca prātā, ka ir vēl kaut kas, ko varētu ar kredīt�kartēm darīt, ne tikai pieņemt cita identitāti un savākt visas banknotes.

-��� Un kas tas būtu?

-���� Izpētīt informāciju. Ja kāda rīcībā ir kredītkartes un vadītāja apliecība, tad par to īpa�nieku var daudz ko uzzi�nāt. Tas ir, ja zina, kur meklēt internetā.

Keidija labu brīdi viņu uzlūkoja.

-��� Vai gribi teikt, ka, tavuprāt, �is uzbrukums bija plā�nots? - viņa beidzot ļoti piesardzīgi pajautāja. - Nevis nejau�ība, kādas �ad tad,mēdz uz ielām gadīties?

-���� Tev jāatzīst, ka nez vai tik neprofesionālam laupītā�jam tā bija pareizā izvēle. Teritorija noteikti nepiederēja pie viņa līgas. Pārāk lepna. Pārāk daudz cilvēku apkārt.

-��� Cilvēki, kurus māc narkotiku atkarība, var kļūt izmi�su�i. Varbūt viņ� tikai cerēja uz veco veiksmes likumu, kā�du bie�i izmanto banku aplaupītāji. Iet uz turieni, kur ir nauda.

-��� Varbūt.

-���� Kas tagad notiek? �is vairs neizklausās pēc tā skep�tiskā un loģiskā Maka īstona, kuru es nolīgu.

-���� Aizmirsti to cilvēku! Viņ� bija diezgan garlaicīgs. - Maks strauji piecēlās no krēsla. - Nāc man līdzi! Es tev gri�bu kaut ko parādīt.

18

-���� Tantes Vestas telefona sarunu izraksts? - Keidija pie�bīdīja savu krēslu tuvāk Makam, lai labāk varētu saskatīt telefona numurus un vārdus, ko Maks bija uzrakstījis uz papīra lapas. - Kāpēc tevi tas interesē?

-��� �ie ir numuri, ko viņa iekļāvusi ātri sazvanāmo sarak�stā. Kā varu spriest, uz tiem viņa zvanījusi visbie�āk.

-��� Loģiski.

-���� Vairākums ir ģimenes locekļi. Te ir tavs numurs. - Viņ� tam piebikstīja ar pildspalvas galu. - Vēl te ir viņas advokāta un ārsta numuri. Un �is te pieder kādai sievie�tei, vārdā Hetija Vudsa, no Sanfrancisko.

Keidija pasmaidīja.

-��� Hedja?

-��� Tu viņu pazīsd?

-��� Protams. Es viņu atceros ļoti labi, kaut arī neesmu re�dzējusi kop� pagāju�ā gada Karnevāla nakts. Viņa visu lai�ku bijusi "Chatelaine" kliente. Viena no pirmajām mūsu ba�gātajām klientēm. Vesta viņu alla� apkalpoja pati, arī pēc savas aizie�anas pensijā.

-��� Ko Hetija Vudsa kolekcionē?

-��� Astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta pulkste�ņus. Bērnībā es labprāt mēdzu viņu apciemot. Nevarēju vien sagaidīt, kad visi pulksteņi reizē sāks sist stundas. Kā trakomājā.

Maks atlaidās krēslā un pāri sakrustoto pirkstu galiem uzlūkoja Keidiju.

-��� Viņa ir vienīgā kliente, ko varēju atrast tavas tantes ātri sazvanāmo sarakstā. Vai viņa bija arī Vestas draudzene?

-��� Ne glu�i. Viņu un Vestu saistīja cie�as lieti�ķas un pro�fesionālas attiecības. Manuprāt, viņas viena otrai patika un viena otru cienīja. Bet, patiesību sakot, manai tantei nemaz nebija tādu draugu, kurus vairākums cilvēku sauktu par tuviem.

-��� Ko tu zini par Hedju Vudsu?

-��� Tu domā - vēl bez viņas pulksteņu kolekcijas?

-Jā.

Keidija brīdi padomāja.

-���� Nu, laikam jau otrs pats interesantākais, runājot par Hedju Vudsu, ir tas, ka līdz pat nesenajai pensijai viņa strā�dāja par aktrisi. Saproti, viņa nebija nekāda slavenā zvaig�zne. Bet savas karjeras laikā viņa noteikti tēlojusi simtiem raksturlomu.

-��� Vai bērēs viņa bija?

-��� Ja tā padomā, es viņu tur neredzēju. Kaut gan var ga�dīties, ka es viņu tajā pūlī nepamanīju.

-�� Ja viņa nebija tuva tavas tantes draudzene, vai vari ie�domāties kādu iemeslu, kāpēc viņas numurs ievadīts ātri sazvanāmo sarakstā?

-���� Nevaru vis. Gribi, lai es viņai piezvanu un pajautāju, vai Vesta pēdējā laikā ar viņu runājusies par kaut ko īpa��u?

-��� Jā, - Maks gausi noteica. - Jā. Man �ķiet, ka tā varētu būt laba doma.

-��� Lai notiek! Hetijai nebūs iebildumu. Bet kāpēc tu par to interesējies?

-��� Es vēl īsti nezinu. Varbūt nav nekāda iemesla. Tomēr Hetijas Vudsas ieprogrammētais numurs ātri sazvanāmo sarakstā man nedod mieru.

-��� Kāpēc?

-���� Tāpēc, ka tas iekļaujas tajā pa�ā kategorijā kā tavas tantes vizītes pie ekstrasensa.

-��� Kādā veidā?

-��� Tā ir novirze no pierastā, - Maks atteica.

Nākamajā rītā astoņos Keidija sev ielēja tasi tikko paga�tavotās tējas un, izmantojot ātri sazvanāmo kodu, piezva�nīja Hetijai.

-���� Vudsas rezidence. - Tā nebija Hetijas stingrā, labi nostādītā balss.

-��� Es vēlētos runāt ar Vudsas kundzi. - Keidija apzinājās, ka no galda pretējās puses viņu cie�i vēro Maks. - Lūdzu, pasakiet, ka ar viņu ļoti gribētu parunāt Keidija Brigsa no "Chatelaine" galerijas.

-��� Vienu mirklīti, lūdzu!

Pēc neilga brī�a atsaucās cita balss. Tā bija eleganta, �ar�manta, un tajā varēja saklausīt nelielu uzbudinājumu un atvieglojumu.

-��� Keidij, vai tā esi tu, mīļā?

-���� Sveicināta, Hetija! Sen neesam redzēju�ās. Kā jums klājas?

-���� Neizsakāmi priecājos, ka tu piezvanīji, mīļā, tas nu man jāatzīst. Es jau gaidīju tavu zvanu. Patiesībā jau sāku prātot, ka varbūt man pa�ai jāuzņemas iniciatīva. Bet Ves�ta man sniedza ļoti skaidrus norādījumus, un es negribēju rīkodes pretēji viņas vēlmēm.

Keidija gandrīz vai nokrita no krēsla.

-��� Jūs gaidījāt manu zvanu?

-��� Nūjā, protams, mīļā! Tava tante apgalvoja, ja ar viņu kaut kas notik�ot, tu ar jnani sazinā�oties. Es saprotu, ka tu biji aizņemta ar tādām skumjām darī�anām kā bēres un tamlīdzīgi. Es teicu pati sev, ka jādod tev laiks. Tomēr ne�gribēju gaidīt pārāk ilgi.

-��� Neesmu pārliecināta, ka saprotu, par ko jūs runājat, Hetija.

-��� Par to blēdi D�onatanu Ārdenu, protams. Vai tad tu nezvani tā iemesla pēc, mīļā?

Keidijas mute kļuva sausa.

-��� Nūjā, protams.

Galda otrā pusē Maks viņu vēroja ar gandrīz plēsonī�gām gaidām.

-���� Nedomāju vis, ka mums to vajadzētu apspriest pa telefonu, vai ne? - Hetijas balss pieklusa līdz sazvērniecis�kam tonim. - Vesta bija kā sadegusi par slepenību. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es neaizgāju uz bērēm. Baidī�jos, ka mani neatmasko. Es zinu, ka tava tante to nebūtu vēlējusies. Pārāk daudz tika likts uz spēles.

-��� Neatmasko? - Keidija neizpradiē atkārtoja.

-��� Jā, mīļā. Kā slepeno aģentu. Tu ta�u noteikti zini �o terminu?

-��� Ak jā. Atmasko�ana. - Cauri Keidijas dzīslām iz�āvās adrenalīns. - Jūs manas tantes uzdevumā veicāt kādu sle�penu uzdevumu?

-��� Kā tad! Manuprāt, tā bija viena no manām labākajām lomām kop� manas kāzu nakts.

-��� Hetija, kas īsd notiek?

-��� Manuprāt, to mums vajadzētu pārspriest pēc tam, kad tu būsi apskatījusi galdiņu.

-��� Kādu galdiņu?

-To, kuru es iegādājos, ļaudama D�onatanam Ārdenam mani pierunāt. - Hetija ironiski iesmējās. - Deviņpadsmi�tā gadsimta sākuma darbs, viņ� apgalvoja. Un tu neticēsi tai muļķīgajai pasaciņai, ko viņ� tam piepina. Es ierosinu sadkties, cik ātri vien iespējams. Vai �odien vari atbraukt vakariņās uz pilsētu?

-��� Vakariņu laiks būtu izdevīgs, Hetija. Visu rītu es palī�dzē�u Silvijai gatavoties viņas dēlu dzim�anas dienas bal�lītei. Tā notiks pēcpusdienā. Tūlīt pēc ballītes mēs varam doties pie jums.

-��� Mēs?

-��� Atvainojiet, es aizmirsu pieminēt savu� ē� draugu. - Keidija ļoti cie�i satvēra klausuli un ļāva skatienam aizklīst prom no Maka mazliet jautrības pilnajām acīm. - Viņu sauc Maks īstons. Viņ� ir ļoti cie�i saistīts ar �o situāciju. Vai drīkstu �ovakar paņemt viņu līdzi?

-��� Katrā ziņā. Kā vien tu pati uzskati par labāku, mīļā.

Gandrīz bīdamās elpot, Keidija nolika klausuli.

-��� Tev bija taisnība, Mak. Starp Hetiju un Vestu tie�ām kaut kas noticis, un tam ir kaut kāds sakars ar D�onatanu Ārdenu. Hetija viņu nosauca par blēdi. Viņa kaut ko mi�nēja, it kā Ārdens ar krāp�anu viņu pierunājis nopirkt an�tīku galdiņu. Man radās iespaids, ka viņas abas ar tanti Vestu mēģināju�as izlikt Ārdenam lamatas. Sīkāk mēs to visu uzzināsim �ovakar.

-��� Pagaidi! Vai tu gribi teikt, ka Ārdens izmantoja kādu ekstrasensa triku, lai Hetijai pārdotu viltojumu?

-��� Tā izklausās. Acīmredzot tante Vesta un Hedja zinā�ja, ka Ārdens ir krāpnieks. Man radās iespaids, ka viņas centu�ās to pierādīt. Tante Vesta ienīda krāpniekus. Varu iedomāties, ka viņa gribēja atklāt Ārdena krāpniecisko rī�cību, vienkār�i lai pierādītu savu attieksmi.

-��� Ak tā.

-��� Ko nu? - Keidija noprasīja. - Nu jau mums ir kaut kas. Mēs esam kaut ko uzgāju�i.

-��� Varbūt.

-���� Tā bija tava ideja, - Keidija viņam atgādināja. - Kā�pēc tu neizrādi mazliet optimisma? Vai tikai tāpēc, ka, pār�meklējot savu datu bāzi, tu neatradi Ārdena vārdu? Vai dusmojies tāpēc, ka tā nav ideāla?

-��� Neviena datu bāze nav ideāla. Fakts, ka manējā nebija nekādas informācijas par Ārdenu, nozīmē vienīgi to, ka līdz �im viņ� savas blēdības izdarījis ārpus mākslas pasaules vai arī bijis pārāk gudrs, lai atstātu pirkstu nospiedumus.

-��� Jauki. Tātad, ja iemesls nav datu bāze, kāpēc tad tava attieksme ir tik negatīva?

-��������� Mums bija paredzēts izmeklēt tavu teoriju, ka tava tante nogalināta. Izskatās, galu galā mēs atklāsim, ka Ār�dens ir krāpnieks. Tur nu glu�i nebūtu nekādas sakritības.

-���� Tomēr varētu būt, - Keidija uzstāja. - Ja nu Ārdens

nogalināja tanti Vestu tāpēc, ka atklāja tantes mēģinājumu

vinu atmaskot? /

-��������� Es jau tev teicu, ka labi krāpnieki izvairās sare�ģīt savu karjeru ar slepkavību.

-��������� Varbūt viņ� nemaz nav tik labs krāpnieks. - Keidija ar katru mirkli kļuva arvien dusmīgāka. - Varbūt viņ� ir patiesi dumj�, zemisks un vardarbīgs krāpnieks.

-��� Varbūt.

Keidijai ie�āvās prātā kāda doma.

-��������� Zini, kad būsim noskaidroju�i, kas Hetijai stāstāms, varbūt man vajadzētu piezvanīt D�onatanam Ārdenam.

-Nē.

-��������� Es varētu izlikties par klienti. - Viņai sāka iepatikties pa�as plāns. - Es varētu sacīt, ka man viņu ieteikusi Heti�ja Vudsa.

-Nē.

-��� Aprunājoties ar viņu, es varētu kaut ko uzzināt.

-��������� Sasodīts, kā tev �ķiet, ko tu ar to panāksi? Ārdens ta�u negrasīsies izpaust savus noslēpumus vai pieļaut kādu kļūdu. Tas puisis ir profesionālis.

-��� Dro�i vien tev taisnība, tomēr ir vērts pamēģināt.

-���������� Nē, - Maks vēlreiz noteica, �oreiz ļoti kategoriski. - Nav vērts mēģināt.

-��� Vai zini, kāda ir tava problēma, īston?

-��� Kura no tām? �obrīd man to ir daudz.

-���� Tava lielākā problēma, - viņa atteica, - ir tā, ka tev grūti samierināties ar pārmaiņām mūsu attiecību statusā.

-��� Vai tu tās sauc par attiecībām?

Keidija nosprieda nepievērst tam uzmanību.

-��� Agrāk tu alla� esi bijis darba devējs. Tu esi pieradis dot pavēles. Bet tagad situācija ir pagriezusies pretējā virzienā. Tagad komandēju es, un tev ir grūti ar to samierinādes.

Maks atgāzās krēslā, atspieda vienu roku pret rakstām�galda malu un uzlūkoja Keidiju tā, it kā būtu pamanījis viņā vājprāta pazīmes.

-��� Vai tu tā domā?

ļ - Jā. Tev ir nepareiza attieksme.

-���� Nevaru iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc lai man būtu problēmas ar attieksmi.

| - Es gan varu.

-Aktā?

-���� Protams. - Keidija paraustīja plecus. - Es pēc dabas esmu pa�pārliecināta, un �obrīd es gadījuma pēc esmu tā, kas dod pavēles. Daudziem vīrie�iem ir problēmas ar spē�cīga rakstura pa�pārliecinātām, uzstājīgām sievietēm, kas ieņem atbildīgu posteni.

-��� Kas tev to teica?

-Tā ir vispārzināma padesība. Sievietes priek�nieces at�sauc atmiņā nepatik�anas bērnībā. Tādas sievietes vīrie��iem atgādina viņu mātes vai kaut ko tamlīdzīgu.

-��� Tās ta�u ir blēņas!

-��� Jā! - Keidija aizsvilās. - Tas ir, nē! Es cen�os paskaid�rot, ka tava reakcija pret mani kā priek�nieci nav ne negai�dīta, ne neparasta.

-��� Interesanta teorija.

-��� Tā nav teorija, - viņa caur zobiem izgrūda. - Tas ir psi�holoģisks fakts. Tev jātiek tam pāri.

-��� Ak tā? Nu tad es tev atklā�u vēl vienu faktu. Vienīgās pa�pārliecinātās sievietes, kas mani dara nervozu, ir tās, kuras muļķīgi riskē. - Viņ� pēk�ņi veltīja Keidijai seksīgu smīniņu. - Un vari būt dro�a, ka manu mād tu man nekā�dā ziņā neatgādini.

Vienā rokā turēdams ļodzīgo papīra �ķīvi, Maks piesar�dzīgi darbojās ar plastmasas dak�iņu. Galvenais bija to ne- iedurt pārāk stipri, viņ� pats sev atgādināja. Ja nerīkojās pareizi, viss �ķīvja saturs pa�ķīda gaisā un pēc tam nolai�dās uz zemes. Daļa garnējuma pastāvīgi no�ļakstīja bikses. Pārējais parasti mēdza sasniegt kurpes purngalu. Tāda bija dzim�anas dienas kūku un papīra �ķīvju daba.

�ī bija ļoti pievilcīga kūka. Maka gabaliņu rotāja vesels kalns dzeltenas un zilas glazūras, kas gar�oja glu�i kā salds augļu krēms. Ari konsistence bija apmēram tāda pati, Maks nosprieda.

Dzim�anas dienas ballīte bija sarīkota dārza terasē aiz Silvijas un Gārdnera mājas. No vietas, kur stāvēja Maks, varēja pārlūkot visu pakalna nogāzi līdz pat Fantompoin- tas gleznajai ūdensmalai ar pavisam nelielo parku un ma�zo piestātni. Karnevāla nakts svētku skatuve, kā Maks pa�manīja, jau bija gandrīz pabeigta. Tālumā pret pelēkajām debesīm izliecās Zelta Vārtu dlts.

Dārzs bija dzīvīgas rosības pārpilns, ko radīja bērni un abi ģimenes suņi. Troksnis bija milzīgs, zāliena tālākajā ma�lā Keidija, ģērbusies d�insos un baltā kreklā ar vaļēju ap�kaklīti, palīdzēja Silvijai un Leandrai pasniegt kūku un ne�ona krāsas pun�u. Pat no �ejienes Maks varēja saskadt, cik ļoti Keidija priecājās par �o pēcpusdienu. Sniedzot kādam zēnam papīra glāzīti, viņa atplauka smieklos.

Pienāca Gārdners un nostājās Makam līdzās. Viņ� palū�kojās uz neapēsto tortes gabalu �ķīvītī.

-���� Ziniet, jums tā nav obligāti jāapēd. Tepat aiz mājas stūra ir liels atkritumu konteiners. Varat mierīgi mest to iek�ā, un neviens pat nepamanīs.

-�� Ar dzim�anas dienas torti es varu tikt galā. - Maks vē�roja, kā bērnu bariņ� spēlējas ar vienu no dāvanām, ko dvī�ņi iepriek� bija attinu�i. - Man ir bijusi neliela iespēja pa�trenēties.

Gārdners pamāja.

-��� Protams. Jums ta�u ir meita. Kā jūs teicāt, viņa mācās Santakrusā?

-���� �ogad beigs pirmo kursu. - Maks uzdūra vēl vienu tortes gabaliņu, prātodams, vai �is būs vēl viens noprati�nā�anas raunds. - Viņa vēlas studēt mākslas vēsturi.

Gārdners palūkojās uz tum�matainajiem dvīņiem dār�za otrā pusē. Viņa lūpas savilkās tikko jau�amā skumīgā smaidā.

-��� Kā jums veicies! Mēs, kas vēl arvien ņemamies ar sa�viem astoņgadīgajiem, varam tikai sapņot par brīvību nā�kotnē.

-��� Pateik�u jums kādu labu ziņu, - Maks, norijis kumo�su tortes, ierunājās. - Koled�a nav par brīvu.

-����������� To esmu dzirdējis. - Gārdners iesmējās. - Esmu jau in�formējis Lūku un Tomasu, ka būtu glu�i prātīgi, ja viņi pirms vidusskolas beig�anas izveidotu kādu jauku nelielu interneta kompāniju. Es viņu vietā nokārtotu publiskā pie�dāvājuma tehnisko pusi. Bez maksas. Protams, savu komi�sijas naudu paņemot akciju veidā. Kad viņi deviņpadsmit gadu vecumā būs kļuvu�i par multimiljardieriem, tad pa�i sev varēs nodro�ināt koled�as izglīdbu.

-��� Plāns izklausās labs. Vēlu veiksmi!

-���� Paldies! Diem�ēl Lūks ir pārliecināts, ka viņa aicinā�jums ir arheoloģija, un Tomass apgalvo, ka, tāpat kā viņa sencis, vēloties kļūt grāmatvedis. Nevienā no �īm profesi�jām pagaidām gan nav gadījies daudz multimiljardieru.

-���� Izskatās, ka jums vēl daudz jāpiestrādā. Ta�u viņiem ir tikai astoņi gadi, vai ne? Jums vēl ir laiks apgaismot viņu prātus.

Gārdners mielojās ar torti un raudzījās, kā vienam no dvīņiem neizdodas notvert bumbu.

-��� Cen�os, cik spēju.

Maks prātoja par iepriek� apmeklētajām dzim�anas die�nas ballītēm.

-��� Galu galā vienīgais, ko vecāki patiesībā vēlas, - kaut viņu bērni būtu laimīgi.

Gārdners pamāja.

-��� Protams. Galu galā tie�i to mēs vēlamies.

Maks jau grasījās atbildēt, bet pamanīja no mājas uz te�rases iznākam pazīstamu stāvu.

-��� Izskatās, ka ieradies kāds novēlojies viesis.

-��� Nu, nu! Vecais labais tēvocis Rendals. Es jau domāju, kad tad viņ� beidzot ieradīsies.

Maks nopētīja milzīgo, ko�i ietīto dāvanu kaudzi, ko Rendals nesa rokās. Dārzā atskanēja sajūsmas saucienu at�balss. Dvīņi un viņu svinību viesi tūlīt mainīja kursu un metās pretī jaunatnācējam.

-��� Tēvocis Rendals, tēvocis Rendals!

Rendals nometa dāvanu kalnu uz kāda galda un, nostā�jies malā, smaidīdams noskatījās, kā Lūks un Tomass ķeras pie dāvanu atvēr�anas. Pārējie bērni dedzīgi sapulcējās apkārt, lai aplūkotu atnestos labumus.

-���� Lai arī kas būtu tajos saiņos, varu saderēt, ka tur noteikti ir �obrīd vismodernākās spēles, rotaļlietas un grā�matas, - Gārdners sacīja. - Vecais labais tēvocis Rendals vienmēr zina, kas ir mode un kas nav.

-��� Kā noprotu, jums Pousts ne visai patīk?

-��� Mani kaitina tas, - Gārdners atsaucās, - kā viņ� iztu�ras. It kā būtu ģimenes loceklis. Kad būsiet kādu laiku vi�ņu pavērojis, pats sapratīsiet, ko es domāju. Pēc viņa do�mām, viņam ir īpa�as attiecības ar Silviju un Keidiju tikai tāpēc vien, ka visi trīs kopā uzaugu�i.

Dārza otrā pusē Rendals bija atstājis bērnus pie dāva�nu kaudzes. Viņ� devās pie galda, kur Silvija, Keidija un Leandra dalīja torti un pun�u.

Maks vēroja, kā viņ� familiāri apskauj un noskūpsta vi�sas trīs sievietes. Keidija �ajā rindā bija pēdējā. Makam iz�skatījās, ka Keidiju Rendals apskauj mazliet cie�āk nekā abas pārējās.

-��� Jums taisnība, - Maks atzina. - Tas sasodīti kaitina.

-���� Labāk pierodiet pie tā. Ja plānojat ieprecēties �ajā ģi�menē, tad Poustu dabūsiet kā piedevu, vienalga, vai jums tas patīk vai ne.

-��� Es to paturē�u prātā. Jūs teicāt, ka viņ� uzauga kopā ar Keidiju un Silviju?

-���� Viņa māte bija alkoholiķe. Tēvs nomira, kad viņ� vēl bija pusaudzis. D�oslina Pousta apprecējās ar Felgrovu. Si�tuācija nebija nekāda labvēlīgā. Brigsu ģimenei, it īpa�i Vestai, bija Rendala �ēl. Viņi to it kā adoptēja. - Gārdners saviebās. - Tagad viņ� mums visiem kā pielipis.

-��� Kā noprotu, ja izdosies apvieno�anās, �īs saites vēl vai�rāk nostiprināsies, - Maks mierīgi piebilda.

-��� Diem�ēl tā ir. Mēģiniet domāt par viņu kā par svaini, kādu jūs nekad nebūtu vēlējies. Katram ta�u pa tādam ra�diniekam ir. Un Rendals Pousts ir mūsu svainis.

-��� Es gan neesmu pārliecināts, ka man izdosies �ī filozo�fiskā pieeja. Galu galā tas puisis kādu brīdi bija precējies ar Keidiju.

Gārdners viņam veltīja tikko jau�ama izbrīna pilnu ska�tienu.

-��� Es jūsu vietā par to pārāk neuztrauktos. -Nē?

-���� Silvija apgalvo, ka viņi pat neesot tiku�i līdz gultai. Acīmredzot savā kāzu nakd izlēmu�i, ka abu laulība ir kļū�da. Sasodīts, es jau sen būtu varējis viņiem pateikt, ka nekas neizdosies. Ja vien Vesta un pārējie ģimenes locekļi nebūtu tik ļoti uzspiedu�i tās laulības, manuprāt, viņi abi būtu nāku�i pie prāta, vēl nedku�i līdz visām tām ceremo�nijām.

Arī divi var spēlēt jautājumu un atbil�u spēli, Maks no�sprieda.

-��� Keidija minēja, ka tante �īs laulības ļoti atbalstījusi.

-��� Vesta alla� par Rendalu izrādīja īpa�u interesi. Taisnī�bu sakot, es tā arī nekad nevarēju tam atrast iemeslu. To�mēr, viņu pazīstot, tam noteikti bija kaut kāds sakars ar Vestas ilgtermiņa mērķi apvienot abas galerijas. Tā sievie�te dzīvoja tikai "Chatelaine" dēļ.

-���� Cilvēki runā, ka Keidija esot viņai līdzīga, - Maks it kā vienaldzīgi ieteicās.

-��� Muļķības!

-��� Tas gan bija kodolīgi sacīts.

Gārdners paraustīja plecus.

-��� Viņām ir zināma fiziska līdzība. To var redzēt, apska�tot Vestas vecās fotogrāfjjas. Bet, cik nu es spēju spriest, vienīgais, kas Keidijai un Vestai tie�ām kopīgs, ir netica�mais talants pazīt izcilus mākslas un antīkos priek�metus. Silvija reiz man stāstīja, ka runas par Keidijas līdzību tan�tei sāku�ās tikai pēc tam, kad Keidijai noteikta diagnoze - tendence uz panikas lēkmēm.

-��� Keidija minēja, ka �o panikas lēkmju cēlonis bijis kāds nelaimes gadījums, kad viņa gandrīz noslīkusi.

-���� Peldē�anu Keidija ienīst līdz pat �ai dienai. Viņa reti uzvelk peldkosdmu un, ja arī to dara, tad tikai tādēļ, lai paplun�ātu baseinā kājas. Viņa atsakās iebrist ezerā vai okeānā, vai jebkurā citā ūdenstilpē, kur nevar saskatīt di�benu. Tā ir īsta panika.

-��� Bet peldēt ta�u viņa prot?

-��� Nu, prata, kad bija bērns, un saka, to nevarot aizmirst. Bet, cik man zināms, kop� tā atgadījuma vasarā pie ezera viņa vairs ne reizi nav peldējusi. Silvija apgalvo, ka Keidijai esot īsta fobija. Apmēram kaut kas līdzīgs bailēm lidot. Vi�ņa kļūst ļoti satraukta pat tad, ja iekāpj baseinā. Un, ja ir iebridusi dziļāk par ceļiem ezerā vai okeānā, tad viņai visā nopietnībā uzmācas panikas lēkmes.

-��� Kas nodka pie tā ezera?

-��� Keidijas vecāki aizveda Keidiju, Silviju un Rendalu uz vasaras nometni. Kādu pēcpusdienu visi trīs bērni aizgāja peldēties kādā noslēgtā līcītī. Ta�u neviens nezināja, ka pirms divām naktīm no ceļa, kas vijās gar klintīm virs eze�ra, nogāzusies ma�īna. Tas bija ļoti reti apdzīvots rajons. Neviens nebija �o avāriju redzējis.

-��� Vārdu sakot, neviens nezināja, ka ezerā atrodas tā ma��īna?

Gārdners pamāja.

-��� Ma�īna nogrimusi vietā, kur ūdens samērā sekls. Sil�vija man stāstīja, ka no ūdens virsmas to nav varēju�i re�dzēt, jo ezers bijis duļķains un togad pieaudzis pilns ar ūdenszālēm.

Maks saviebās.

-��� Tikai nesakiet, ka bērni tajā ma�īnā atrada kādu līķi?

-���� Patiesībā tie�i Keidija bija tā, kas to uzgāja. Viņa nira ar akvalangu. Miru�ais puisis vēl joprojām atradās ma�īnas priek�ējā sēdeklī. Skats dro�i vien bija diezgan briesmīgs.

-��� Pēc ūdenī pavadītām divām dienām? - Maks juta, ka viņam pārskrien salti drebuļi. - Tas noteikti izskatījās kā murgā.

-��� Noteikti. Tas viņai bija �oks, lai neteiktu vairāk. Diem��ēl tas vēl nav bijis ļaunākais. Silvija stāstīja: kad Keidija ieraudzījusi līķi, viņa pārbijusies un centusies izkļūt atpa�kaļ virs ūdens. Bet viena no viņas peldpleznām ieķērusies dro�ības jostā, kas plīvojusi laukā pa ma�īnas priek�ējo lo�gu. Lai atbrīvotos no siksnas, Keidijai vispirms vajadzējis novilkt peldpleznu. To darot, viņa pieskārusies līķim. Tas bijis drausmīgi, un viņa gandrīz vai sajukusi prātā.

-��� �ēlīgais Dievs!

-�ie murgi viņu mocīja ilgu laiku. Silvija apgalvo, ka Keidija naktīs bie�i modusies aug�ā, nespēdama paelpot. Da�us gadus vēlāk, kad viņa jau mācījās koled�ā, viņai no�teica diagnozi - tieksme uz panikas lēkmēm.

-��� Tas nav brīnums.

Gārdners palūkojās uz galdu, pie kura visas trīs sievie�tes smējās par kādu Rentļala tikko izteiktu joku.

-��� Keidija reiz stāstījusi Silvijai, ka viņai bijusi tāda sajū�ta, it kā miru�ais vīrietis būtu pastiepis roku, lai viņu no�tvertu un ievilktu sev līdzās ma�īnā.

Tovakar pusseptiņos Maks un Keidija stāvēja pie Heti�jas Vudsas dzīvokļa loga Nobhilā un raudzījās, kā pilsētas ugunis aprij migla.

-���� Man �is skats nekad neapnīk, - viņiem aiz muguras ierunājās Hetija.

-��� Es varu saprast, kāpēc, - Maks atsaucās.

-���� Tajā pa�ā dienā, kad aizgāju pensijā, es pametu Los- and�elosu. Taisnību sakot, es to nekad nevarēju ciest. Ne�varēju vien sagaidīt, kad tik�u no turienes prom. Tomēr ne�varu sūdzēties. Kinoindustrija pret mani bija laba. Ne visas aktrises tā var apgalvot. Dzīvo�ana Losand�elosā visus �os gadus bija tā maksa, ko man nācās atlīdzināt par veiksmī�gu karjeru.

Maks viņu nopētīja.

-����� Vai jūs gadījumā nepiedalījāties filmā, ko sauca "Strupceļ�"?

Hedja klusi, bet skanīgi iesmējās.

-��� Tikai nesakiet, ka jūs patie�ām redzējāt to brāķi?

-���� Kad man ir problēmas ar bezmiegu, es skatos nakts programmas televīzijā.

-���� Varu saderēt, ka "Strupceļ�" jums tūlīt pat uzdzina miegu.

Maks pasmaidīja.

-��� Tā filma nemaz nebija tik slikta.

-�� Tā bija atbaido�a! - Hedja pavīpsnāja, iekārtojusies at�pūtas krēslā.

Maks nosprieda, ka viņam patīk Hetija Vudsa. Bija vieg�li noprast, kāpēc viņai tiku�as raksturlomas. Hedja bija ma�zītiņa un trausla, tomēr viņai pietrūka to izteiksmīgo sejas kaulu, kādi parasti raksturo skaistās kinozvaigznes. Ta�u no viņas plūda zināms �arms, kas ļoti saistīja uzmanību.

Arī viņas kolekcija bija interesanta. Sienu aiz viņas mu�guras no grīdas līdz griestiem aizņēma stikla vitrīnas, ku�rās greznojās apburo�i pulksteņi. Tie spīguļoja un mirdzē�ja visā to burvīgajā baroka un neoklasicisma spo�umā.

Te atradās krā�ņi astoņpadsmitā gadsimta darinājumi ar slaidiem izliekumiem, smalki izstrādātām figūrām un tik daudz zeltījuma un mirdzo�u bronzas detaļu, ka �ķita apgaismojam istabu. Līdzās bija grezni deviņpadsmitā gadsimta laikrā�i, kas radīti atbilsto�i noteiktiem neokla�sicisma stila tematiem, glu�i kā miniatūri arhitektūras meistardarbi.

�ie pulksteņi bija darināti laikmetā, kad tie tika uzska�tīti par ideāliem mākslas un zinātnes saplū�anas simbo�liem. Smalki izstrādātie mehānismi bija ievietoti ļoti iz�smalcinātos koka un metāla ietvaros. Papildus laika rādī�anai daudzi atskaņoja arī mūziku vai priecēja acis ar aizraujo�ām ainām, kas parādījās un pazuda, kad pulkste�nis nosita stundu.

Maks labi saprata, kāpēc Keidija bērnībā tik labprāt bi�ja apmeklējusi Hetiju. Viņ� salīdzināja savu pulksteni ar vienu no kolekcijas eksemplāriem, ar nepacietību gaidī�dams to kakofoniju, kas atskanēs pulksten astoņos.

-���� Man bija tik ļoti �ēl; kad uzzināju par Vestas aizie�a�nu, - Hetija sacīja Keidijai. - Par mākslas un antīkajiem priek�metiem es pilnībā uzticējos viņas spriedumiem. Man tagad ļoti pietrūks viņas viedokļa un vērfigo padomu.

Keidija atgāja no loga un, �ķērsojusi telpu, apsēdās uz dīvāna malas.

-��� Tante Vesta tāda bija vienīgā.

-���� Varbūt tā nav. - Hetija piemiedza acis. - Vesta man stāstīja, ka tu daudzējādā ziņā līdzinoties viņai. Manuprāt, viņai tas sniedza lielu mierinājumu.

Maks redzēja, ka Keidijas pirksti cie�āk sakļaujas ap glā�zes kājiņu.

-���� Man ir teikts, ka mums ar tanti ir �is tas kopīgs, - viņa sacīja. - Bet patiesībā mēs daudzējādā ziņā esam diez�gan at�ķirīgas.

-��� Nu, divi cilvēki nekad nevar būt pilnīgi vienādi, vai ne? - Hedja atsaucās.

-��� Jā, - Keidija noteica. - Nevar gan.

-��� Vai ķersimies pie lietas? - Hetija iedzēra mazu malci�ņu no savas heresa glāzes. - Tev noteikti ir daudz jautāju�mu, mīļā.

-��� Jā, ir gan. - Keidija �ķita pateicīga par temata maiņu.

-���� Sākumā, lūdzu, pastāstiet mums, kas īsti notiek! Kāpēc tante Vesta pēk�ņi ieinteresējās par D�onatanu Ārdenu?

-��� Viņai bija aizdomas, ka viņ� ir blēdis, tāpēc. Visas tās smieklīgās muļķības, ka viņam piemīt ekstrasensa talants. Vesta gribēja pierādīt, ka viņ� ir krāpnieks.

-��� Bet kāpēc Vesta viņam pievērsa tādu uzmanību?

-��� Ārdens pieļāva kļūdu, piekrāpjot vienu no tavas tan�tes senākajiem klientiem: kādu d�entlmeni, kur� diem�ēl ir kritis par upuri Alcheimera slimībai. Ārdens ar blēdī�a- nos viņu pierunāja iegādāties krēslu, kur� it kā esot astoņ�padsmitā gadsimta beigu darinājums.

-��� Kā Vesta uzzināja, kas noticis?

-��� Pie Vestas griezās viens no �ā d�entlmeņa naudaskā- rajiem mantiniekiem un jautāja, cik, viņasprāt, par �o krēs�lu varētu iegūt, pārdodot to izsolē. - Hetija pavīpsnāja.

-��� Tam draņķa mantiniekam pat nepietika godaprāta nogai�dīt līdz tam laikam, kamēr d�entlmenis patie�ām būs mi�ris.

-��� Un tad tante Vesta apskatīja krēslu un atklāja, ka tas ir viltojums?

-��� Tie�i tā. Viņa diskrēti ievāca informāciju un atklāja, ka pēdējo mēne�u laikā Ārdens tāpat piekrāpis vēl trīs vai �et�rus citus bagātus vecus cilvēkus. Tas Vestu saniknoja.

-��� Tāpēc viņa apņēmās Ārdenu atmaskot? - Keidija jau�tāja.

-��� Jā. Sākumā viņa mēģināja to darīt pati. Viņa sarunāja apmeklējumu, uzdodot citu vārdu. Viņa apgalvoja, ka Ār�denu viņai rekomendējis tas d�entlmenis, kur� bija iegā�dājies krēslu. Bet viņas tēlojums nebija līmenī. Baidos, ka Vesta Brigsa savu lomu nenotēloja īpa�i pārliecino�i.

-��� Ārdenam radās aizdomas?

-��� Acīmredzot. Vesta paņēma līdzi vienu no savām bur�vīgajām lādītēm. Ārdenam viņa apgalvoja, ka atradusi to bēniņos un gribot zināt, vai tā ir vērtīga. Viņ� atsacījās iz�teikt savu viedokli. Kaut ko muldēja, ka nespējot neko par �o lādīti sajust. Vesta pieteicās uz otru vizīti, nolēmusi pa�vaicāt Ārdena viedokli par kādu skapīti, kuru vēlējās ie�gādāties. Kad viņa ieradās Ārdena dzīvoklī, viņ� paziņo�ja, ka tik�anās jāatliekot un viņ� vispār vairs klientus nepieņemot.

Maks viegli sakustējās.

-��� Vai domājat, ka Ārdens viņu pazinis?

-��� Varbūt. - Hetija graciozi paraustīja vienu plecu. - To�mēr, pat ja viņ� zināja, ka Vesta ir "Chatelaine" galerijas va�dītāja, viņ� neko neteica. Ta�u viņam varēja rasties aizdo�mas, ka Vesta sadarbojas ar policiju, jo viņas tēlojums bija pārāk vāj�. Lai nu kā, Vesta pierunāja mani iesaistīties �ajā spēlītē, lai mēs kopīgi atmaskotu Ārdenu.

Keidija sarauca pieri.

-��� Nez kāpēc viņa tik ļoti pūlējās? Ja jau Vesta zināja, ka Ārdens ir krāpnieks, kāpēc tad vienkār�i neziņoja par viņu policijai?

-��� Labs jautājums, - Maks piebilda.

-����������� Viņa ienīda krāpniekus, - Keidija turpināja, - un tan�tes Vestas dabā nebija ielaisties darījumos, kas nebūtu tie��i saistīti ar "Chatelaine". Da�u pēdējo gadu laikā viņa gan�drīz pilnīgi noslēdzās sevī. Jebkuru darbu ārpus tā viņa jau sen bija nodevusi Silvijas ziņā. Tantei nepatika doties ne�kur citur kā vienīgi uz biroju Fantompointā.

-��� Ak vai, - Hetija ļoti klusi atsaucās. - Kā redzu, tu ne�saproti īsto problēmu.

-��� īsto problēmu? - Keidija piesardzīgi atkārtoja.

-����� Es ļoti atvainojos, - Hetija nomurmināja. - Tā ir mana vaina. Lūdzu, piedod man! Kad tu man zvanīji, es, dabiski, pieņēmu, ka Vesta pirms nāves tevi informējusi par �o situāciju.

-��� Nē, - Keidija atsaucās. - Viņa man neko nav pastāstī�jusi.

-��� Cik tipiski! - Hetija novaidējās. - Neapvainojies, mī�ļā, es pret tavu miru�o tand izjūtu patiesu cieņu un apbrī�nu, tomēr ar noslēpumu glabā�anu viņa patie�ām bija kā apmāta.

-��� Tā ir taisnība.

-��� Nu, tādā gadījumā, kā noprotu, man pa�ai nāksies vi�su izskaidrot. - Hetija nolika savu heresa glāzi, satvēra spieķi un piecēlās no atpūtas krēsla. - Lūdzu, nāciet man līdzi! Vispirms es jums labāk parādī�u to galdiņu. Tad mums visiem �ī saruna būs daudz saprotamāka.

Hetija vadīja viņus pa garu gaiteni uz cizīvokļa otru ga�lu. Zem kristāla lustras bija novietots spīdīgs galdiņ�. Maks pazina deviņpadsmitā gadsimta sākuma stilu un veca lie�taskoka mirdzumu, kas mīļi noberzies visu �o gadu ga�rumā.

-��� �ī ir tā mēbele, ko es iegādājos, paklausot D�onatana Ārdena padomam, - Hetija teatrāli izteiksmīgi paziņoja. - Tas man tika piegādāts neilgi pēc Vestas nāves. Man tā ari nebija iespējas viņai to parādīt, lai viņa varētu apstip�rināt savas aizdomas.

Keidija apstājās da�u pēdu atstatumā no galdiņa. Maks vēroja viņas seju, kamēr viņa kādu bridi aplūkoja mēbeli. Viņas koncentrē�anās bija tik intensīva, ka Maks gandrīz spēja sajust viņā virmojam neredzamo enerģiju. Pēc īsa brī��a viņa pagāja uz priek�u un viegli ar pirkstu novilka pār koka un metāla ielaidumiem, kas rotāja galdiņu.

-��� Izskatās pēc Tomasa Hopa stila. - Viņa notupās uz ce�ļiem un nopētīja zeltītos bronzas izliekumus. - �im te ļoti līdzīgu paraugu esmu redzējusi viņa katalogā "Saimniecī�bas mēbeles un interjera iekārtojums". Tas varētu būt da�tēts ar tūksto� astoņsimt desmito gadu vai tuvu tam.

-��� To pa�u man teica D�onatans Ārdens. - Hetija vēlreiz nicīgi pavīpsnāja. - Kā viņ� apgalvoja, varot sajust, ka �ā galdiņa tuvumā noticis kaut kas vardarbīgs. Runāja kaut ko par dueli un asins lāsēm, kas nopilēju�as uz tā virsmas, ja vien spējat tam noticēt.

Maks piegāja tuvāk galdiņam.

-��� Kā norisinājās jūsu darījums? Kā noprotu, Ārdens par �o tā saucamo profesionālo viedokli jums pieprasīja sa�maksu?

-Jā, protams! - Hetija atsaucās. - Jāpiebilst, diezgan pa�matīgu samaksu. Ta�u ne vairāk, kā es būtu samaksājusi jebkuram citam konsultantam.

Keidija bija palīdusi zem galdiņa.

-��� Ir tikai viena problēma. �ī mēbele ir viltojums. Jāatzīst, ka skaisti nostrādāts, tomēr pavisam noteikti darināts div�desmitā gadsimta beigās, nevis pavaldonības stila periodā.

-��� Nē, nē, nē, mīļā, - Hetija iebilda. - Tu vēl arvien ne�saproti. Problēma nav tā, ka �is ir ļoti kvalitatīvs viltojums, kā jau Vesta bija paredzējusi. Problēma ir tā, ka �o galdiņu es iegādājos Ostrija un Pousta galerijā.

Keidija zem galdiņa sastinga. Tad viņa pavisam gausi izlīda no tā apak�as un piecēlās kājās. Glu�i kā apstulbu�si, viņa uzlūkoja Hetiju.

-��� Osh'ija un Pousta galerijā?

-��� Jā, mīļā. Tajā pa�ā vietā, kur Ārdens aizveda ar Alc- heimera slimību sirgsto�o d�entlmeni, lai tas iegādātos krēslu. Tava tante bija pārliecināta, ka Stenfords Felgrovs un Rendals Pousts ar savas galerijas starpniecību realizē atdarinājumus.

Divas stundas vēlāk Maks sekoja Keidijai iek�ā pa vil�las durvīm. Bez vārdiem, kā vienoju�ies, viņi devās tie�i uz virtuvi. Maks atvēra plauktu un izņēma konjaka pude�li. Keidija sāka kravāties pa skapīti. Maks ielēja pudeles saturu divās glāzēs un vienu pasniedza Keidijai.

Viņa pat neapstājās. Viņa tikai paķēra glāzi no Maka rokas, pati dodamās uz virtuves tālāko galu.

-��� Vai tu saproti, ko tas nozīmē? - viņa jautāja. - Ja tante Vesta uzskatītu, ka Ostrija un Pousta galerija iesaistīta apzi�nātā krāp�anā, viņa vienā mirklī būtu atsaukusi apvieno��anos. Viņa nekādā ziņā nebūtu pieļāvusi, ka tiktu aptrai�pīta "Chatelaine" reputācija.

Maks atspiedās pret virtuves leti, iemalkoja konjaku un tikai tad atbildēja:

-��� Vai esi pārliecināta, ka tas galdiņ� ir viltojums? - viņ� pajautāja.

-��� Noteikti! - Keidija nepacietīgi pamāja. - Tā apdare ne�pavisam neatbilst attiecīgajam laikmetam.

-��� Varbūt tā bijusi kļūda. Vecas mēbeles ir glu�i tādas pa��as kā vecas bruņas. Vairākums atdarinājumu ir pietieka�mi labi, lai piemānītu ekspertus. Tu to zini tikpat labi kā es. Iekrīt pat lielie izsoļu nami un galerijas. Ostrija un Pous�ta galerija �ajā gadījumā var būt nevainīgs upuris, tāpat arī Ārdena klienti. Tu pati teici, ka tas galdiņ� darināts ar pa�saules klases meistarību. Varbūt tas bija pietiekami kvali�tatīvs, lai apmuļķotu Ostrija un Pousta galerijas ekspertus?

Keidija ātri papurināja galvu.

-���� Tas, ka iejaukts D�onatans Ārdens, visu padara vai�rāk līdzīgu apzinātai krāp�anai. Viņam noteikti bijis kāds līdzzinātājs Ostrija un Pousta galerijā. Tu ta�u dzirdēji, ko Hetija teica. Tiklīdz Ārdens uzskatījis, ka Hetija ir uzķēru- sies, viņ� norādījis tie�i uz to konkrēto mēbeli.

-���� Es dzirdēju. - Maks saskalināja glāzē konjaku, apdo�mādams visas iespējas. - Es pierakstīju ikkatru detaļu, ko tu minēji, pētot to galdiņu. �ovakar es �o informāciju ie�vadī�u datorā. Ar �āda veida darbu tas tiek galā ļoti labi. Ar informāciju, kas ir mūsu rīcībā, nebūs grūti noteikt atdarinājumu tap�anas vietu. Dro�i vien izrādīsies, ka tā ir kāda no mazajām Eiropas fabrikām. �obrīd tajās strādā da�i neticami prasmīgi meistari. Zini, ne tādi kā Vecās Pa�saules amatnieki.

-��� Kāpēc gari pūlēties noskaidrot to vietu? - Keidija ap�stājās otrā virtuves malā, strauji pagriezās un nāca uz plīts pusi. - Mēs jau tāpat zinām, ka Ārdena slavētās mēbeles ir atdarinājumi. Kāda gan jēga noteikt to ra�otāju?

-��� Mums jāizmanto visa informācija, kāda ir mūsu rīcībā.

-���� Lai paliek. Tās rūpnīcas meklē�ana būs veltīga laika tērē�ana. Ja tā ir viena no Eiropas mazajām fabrikām, tās slēg�anu mums dro�i vien neizdosies panākt. Tās vadība itin vienkār�i paziņos, ka augstas kvalitātes atdarinājumu izgatavo�ana ir viņu legālais darbs. Nav ta�u viņu vaina, ka Amerikas Savienotajās Valstīs kāds viņu ra�ojumus pār�dod kā oriģinālus. Beidz, Mak, tu ta�u pats zini, kā tas no�tiek.

-��� Es zinu, - Maks mierīgi sacīja. - Bet es zinu arī to, ka informācijas nekad nevar būt par daudz. Jo vairāk infor�mācijas, jo vieglāk noteikt rīcības modeli. Un vieglāk arī saskatīt novirzes no �ā modeļa.

Keidija apstājās virtuves vidū un veltīja Makam ļoti vai�nīgu skatienu.

-���� Piedod! Es nebiju domājusi īgņoties uz tevi. �ovakar esmu mazliet saspringta.

-��� Ņemot vērā apstākļus, tev ir tiesības tādai būt, - viņ� atbildēja.

-��� Nabaga tante Vesta. - Keidija izdzēra pēdējo konjaka malku un sāka virpināt glāzi starp pirkstiem. - Viņa no�teikti bija �ausmīgi nikna, kad viņai pirmoreiz radās aiz�domas, ka viņa bijusi par mata tiesu no "Chatelaine" apvie�no�anas ar galeriju, kas apzināti pārdod atdarinājumus. Un viņu noteikti būs stipri sāpinājis fakts, ka tā ir tie�i Ostrija un Pousta galerija. Ar �o kompāniju viņai saistījās daļa dzī�ves. Tie�i tāpat kā mums visiem.

-��� Daļa dzīves, vārdā Rendals Pousts?

Keidijas acis iepletās.

-���� Vai tu esi traks? Rendals tajā nav iesaistīts. Viņ� jau nu noteikd par �iem viltojumiem neko nezina.

-To tu tik noteikti nevari apgalvot, Keidij.

-���� Es to noteikti zinu. Es atsakos noticēt, ka Rendalam jebkas būtu zināms par to, kas notiek ar �iem mēbeļu at�darinājumiem. Viņ� pat nemaz nepavada īpa�i daudz lai�ka Ostrija un Pousta galerijas birojā� Viņa darbs ir ceļo�a�na. Viņ� uztur sakarus ar nozīmīgiem cilvēkiem mākslas pasaulē. Viņ� noorganizē lielākos darījumus. Viņ� nodar�bojas ar svarīgākajiem klientiem. Viņ� jau nu noteikd nav informēts par uzņēmuma ikdienas nenozīmīgajiem darīju�miem.

-���� Nomierinies, es tikai pieminu acīm redzamās iespē�jas.

Keidijas pleci saspringa.

-��� Rendals nav viena no �īm iespējām.

Maks juta, ka arī viņ� aizsvilstas dusmās.

-��� Paklau, tikai tas vien, ka viņ� ir tavs biju�ais vīrs, ne�nozīmē, ka viņ� nav spējīgs uz krāp�anu.

-��� Viņ� nav tikai mans biju�ais vīrs; viņ� ir mans draugs. Sasodīts, Mak, tici man - Rendals nepārdotu atdarināju�mus un viltojumus.

-��� Tu par to nevari būt pilnīgi pārliecināta.

-��� Es viņu pazīstu visu savu mū�u, Mak.

-����������� Kā tad! Tātad tu Rendalu Poustu pazīsti tik labi, ka apprecējies ar viņu, neapzinādamās, ka viņ� ir kaislīgi ie�mīlējies citā sievietē.

Dusmas uzliesmoja spēcīgāk. Keidijas pirksti tik cie�i bi�ja sa�ņaugu�i glāzi, ka Maks baidījās, vai trauslais stikls spēs to izturēt. Kad Keidija atvēra muti, Maks jau bija sa�gatavojies dusmu vētrai.

Tomēr Keidija nevis vērsa �o strīdu vēl skaļāku, bet spēji apgriezās un piegāja pie tuvākā galda. Ar ārkārtīgu rūpī�bu viņa nolika uz tā glāzi. Kad viņa atkal pagriezās, lai uzlūkotu Maku, viņ� redzēja, ka Keidija vēl joprojām ir dusmīga, ta�u stingri dir sevi gro�os.

-Ja jau mēs apsprie�am iespējas, - viņa sacīja, - tad sāk�sim ar Stenfordu Felgrovu. Man tas cilvēks nekad nav pati�cis, arī tante Vesta par viņu nebija diez cik labās domās.

Maks paraustīja plecus.

-��� Man nav nekādu iebildumu Stenfordu Felgrovu ierak�stīt to cilvēku sarakstā, kuri varētu sadarboties ar Ārdenu.

Virtuvē iestājās neilgs klusums.

Pēc tam Keidija atsāka staigāt.

-��� Mana tante uzņēmās milzīgas pūles, lai paturētu savu nelielo slepeno izmeklē�anu noslēpumā, vai ne? - viņa do�mīgi noteica. - Cik mums zināms, viņa to atklāja vienīgi Hetijai - un tikai tāpēc, ka viņai bija nepiecie�amas Heti�jas aktrises spējas.

-��� Vestai bija vairāki svarīgi iemesli, lai to turētu noslē�pumā, - Maks aizrādīja. - Viņa ta�u prātoja par apvieno��anos ar Ostrija un Pousta galeriju. Pirms lēmuma pie�ņem�anas viņai bija precīzi jānoskaidro, kas notiek tā uzņēmuma iek�ienē.

Keidija ar abām rokām aptvēra pati savus plecus.

-���� Jā. Ņemot vērā viņas ilgo sadarbību ar Ostrija un Pousta galeriju, viņa gan nebūtu gribējusi, lai aizsāktos daudz nepatīkamu runu par uzņēmumu. Pat tad, kad viņa bija pārliecināta par faktiem, viņa būtu mēģinājusi visu nokārtot klusi. Baumas par krāp�anu un vilto�anu ne�vienam nenāk par labu.

-��� Taisnība.

Keidija atkal apstājās un uzlūkoja Maku.

-��� Esmu bijusi uz nepareizā ceļa, vai ne?

-��� Varbūt.

-��� �ajā lietā nevar būt "varbūt". Es biju pārliecināta, ka Vestas slepkavība kaut kādā veidā ir saistīta ar apvieno�a�nos. Bet �ī krāp�ana visu attēlo citā gaismā. Es zinu tavu apgalvojumu, ka krāpnieki ne pārāk aizraujas ar slepkavī�bām, bet mēs te runājam par lielu naudu. Vai tev ir kāda nojausma, cik mūsdienās var maksāt antīkās mēbeles? Labi eksemplāri varētu maksāt pat no pusmiljona līdz mil�jonam. Un tirgus ir stabils. Pēdējos gados pieprasījums ne�pārtraukti pieaug.

-��� Es to zinu, - Maks viņai vēsi atgādināja. - Ja atceries, tad arī es darbojos �ajā jomā.

Keidija piesarka un tad steig�us turpināja savas lekci�jas atliku�o daļu.

-��� Acīmredzot Ārdenam caur Ostrija un Pousta galeriju jau izdevies pārdot vairākas ļoti dārgas mēbeles. Mēs ne�zinām, kādi bija viņa ienākumi, bet es nojau�u, ka atmas�ko�anas gadījumā viņ� varētu zaudēt simtiem tūksto�u do�lāru, varbūt pat vairāk.

Maks vilcinājās, tad negribīgi pamāja.

-��� Labi, tas skan loģiski. Slepkavības gadījumā nauda ir viens no trim nozīmīgākajiem motīviem.

-��� Manuprāt, D�onatans Ārdens varēja būt noslepkavo�jis manu tanti tādēļ, lai Vesta nevarētu atmaskot viņa blē�dības.

Maks ilgu laiku raudzījās uz Keidiju.

-��� Var jau būt, ka tev ir taisnība, - viņ� beidzot noteica.

19

Pustrijos naktī Keidija atmeta cerības aizmigt. Pūles gulēt gultā un skatīties griestos viņu dkai vēl vairāk saner�vozēja.

Viņa atgrūda malā segu, piecēlās kājās un paņēma rīta�kleitu. Basām kājām pārgājusi pār antīko paklāju līdz logam, viņa pāri līcim uzlūkoja pilsētu. Kop� brī�a, kad viņa un Maks bija brauku�i mājās pāri Zelta Vārtu tiltam, migla bija krietni sabiezējusi. Vienīgais, ko Keidija �obrīd spēja saskatīt, bija kaut kāda ārpasaulīga gaisma, ko izsta�roja Sanfrancisko.

Viņa raudzījās neizdibināmajā miglā un domāja par savu neizprotamo, sevi noslēgu�os, ar smagu raksturu ap�veltīto tanti.

Tu tik ļoti līdzinies viņai, mīļā.

Tev piemīt tantes intuīcija attiecībā uz mākslas un antīkajiem priek�metiem.

Tu esi Vestas tēla dzīvs iemiesojums.

Arī Vestai nekad īpa�i neveicās attiecībās ar vīrie�iem.

Un tagad Vesta bija mirusi.

Viņa jau atkal par daudz prātoja. Tas nekā nepalīdzēja. Keidijai ienāca prātā, vai Maks �obrīd aizmidzis guļ vai arī vēl joprojām strādā pie datora. Būtu diezgan viegli noskaidrot, vai viņ� ir nomodā. Vienīgais, ko Keidijai vaja�dzētu izdarīt, būtu noiet lejā uz kabinetu un paskatīties.

Viņa aizgriezās no loga, devās uz durvīm un izgāja gai�tenī. Mirkli viņa stāvēja ieklausīdamās. Klusums bija tik�pat biezs kā Sanfrancisko migla.

Viņa nosteidzās lejā. Apak�ējā gaitenī, pagriezdamās ap stūri, viņa pa atvērtajām durvīm redzēja spīdam dato�ra ekrāna zilganzaļo gaismu. Maks bija nomodā un strā�dāja.

Keidija klusi piegāja pie durvīm un apstājās. Maks sēdē�ja pie rakstāmgalda un lūkojās ekrāna dziļumos. Viņ� bija ģērbies melnā kreklā ar īsām piedurknēm un zemu apkakli un aizsargkrāsas biksēs. Ne tajās biksēs, kuras bija uzvil�cis, kad brauca vakariņās pie Hetijas, Keidija nosprieda. Kaut kad vakarpusē viņ� bija pārģērbies. Briļļu stiklos at�spīdēja gaisma. Mati bija izspūru�i, it kā viņ� caur tiem bū�tu izlaidis pirkstus.

-���� Vai tev arī nenāca miegs? - Viņ� nenovērsa uzmanī�bu no ekrāna.

-��� Nē. - Keidija iegāja istabā. - Ko tu dari?

-��� Iedomājos, ka varētu paskadties, vai dators spēj atrast kaut ko noderīgu.

-��� Izdevās?

-���� Nē. Pagaidām. Tomēr cerība vēl ir. - Viegli saraucis pieri, viņ� beidzot uzlūkoja Keidiju. - Vai tad tava stingrā kompānijas politika tev �ādā nakts laikā ļauj atrasties ne�lielā telpā kopā ar pretējā dzimuma darbinieku?

-����� Pustrīs nakti gan nav labākais laiks, lai kaitinātu savu darba devēju.

-��� Jā, kundze.

Keidija nepievērsa uzmanību viņa vieglajam sarkas�mam un apsēdās rakstāmgalda pretējā pusē. Viņai gan ie�nāca prātā, ka Makam bijusi taisnība par vēlo stundu un ierobe�oto kabineta lielumu. �īs situācijas ārkārtējā intimi�tāte Keidiju piepe�i sāka nervozēt. Viņas augumu pārņē�ma nervozas trīsas.

Varbūt pirms nāk�anas �urp viņai tomēr vajadzēja pār�skatīt kompānijas politiku.

Cenzdamās neizskatīties pārāk izaicino�a, Keidija atlai�dās dziļāk krēslā un sabāza rokas rītakleitas kabatās.

-��� Man visu laiku nedeva mieru kāda doma.

-��� Kāda tad?

Keidija saminstinājās.

-��� Ja mums ir taisnība par to, kas notiek, ja D�onatans Ārdens tie�ām sadarbojas ar kādu no Ostrija un Pousta ga�lerijas, tad �im cilvēkam nemaz nav obligāti jābūt kādam

no uzņēmuma vadības. Tas varētu būt kāds no antīko mē-

/

beļu ekspertiem, kuri nodarbināti uzņēmumā. Kāds, kur� patie�ām ļod labi pazīst �o jomu. Kāds, kuram ir arī nepie�cie�amie sakari Eiropā.

-��� Hmm�

-��� Neizskatās, ka tev mani spriedumi �ķistu īpa�i iespai�dīgi.

Maks uz brīdi pacēla galvu.

-���� Es jau datorā esmu ievadījis visus Ostrija un Pousta galerijas darbinieku vārdus. Mana datu bāze neko neuz�rāda.

-��� Kur tu dabūji darbinieku sarakstu?

-���� Sameklēju tavas tantes dokumentos. Izskatās, ka arī viņa centusies atrast, kur� varētu būt �is līdzzinātājs uzņē�mumā. Bet viņa neizmantoja datoru.

-���� Nē, ta�u viņa ļoti ilgus gadus bija darbojusies māk�slas jomā. Viņa pazina daudzus - gan labos, gan sliktos. - Keidija atslīga dziļāk krēslā. - Tāda tikai bija mana doma.

-���� Tev nav no �īs domas jāatsakās pavisam. Es jau tev teicu, ka neviena datu bāze nav ideāla. Ja �is līdzzinātājs iepriek� uzņēmumā vēl nekad nav pieķerts krāp�anā, tad viņa vārds manos sarakstos neparādīsies. - Maks uz brīdi apklūsa. - Vai zini, tā doma, ka viņ� varētu būt viens no antīko mēbeļu ekspertiem, �ķiet glu�i loģiska.

-���� Katrā ziņā tas būtu izskaidrojums, kāpēc �īm mēbe�lēm tika apliecināta to oriģinālā izcelsme, pirms tās parā�dījās galerijas izstā�u zālēs, - Keidija steig�us piebilda.

Maks viņai veltīja greizu skatienu.

-��� Tu domā - bez Rendala Pousta iesaistī�anas?

-��� Nūjā.

-���� Tavs scenārijs neiesaista arī Stenfordu Felgrovu. Kā�pēc tu aizsargā viņu? Tu ta�u teici, ka tev viņ� ne visai pa�tīk.

-��� Nepadk arī. - Keidija saminstinājās. - Bet man nav ne�kāda iemesla domāt, ka vainīgais ir viņ�, ja viņa galerijā tiek tirgoti atdarinājumi. Acīmredzot arī tantei Vestai tādu iemeslu nebija.

-��� Tava tante ar savu izmeklē�anu pārāk tālu netika. Tik�līdz viņa izlika lamatas D�onatanam Ārdenam, jau pati bija mirusi.

-��� Vai ari tika noslepkavota, - Keidija aizrādīja.

-��� Vai ari dka noslepkavota, - Maks mierīgi piekrita.

Keidija ar pirkstiem pabungoja pa krēsla roku balstu.

-��� Atzīstos, ka mans viedoklis par Stenfordu nav objek- dvs, jo tie�i viņ� ir tas, kur� sabojāja Rendala dzīvi. Tomēr par slepkavu viņu grūti iztēloties. Es viņu pazīstu jau ga�diem ilgi. Mēs visi viņu pazīstam. Nekad nav bijis iemes�la domāt, ka viņ� ir spējīgs izdarīt kaut ko varmācīgu. Pat Rendals tev pateiks, ka Stenfords nekad nav bijis vardar�bīgs fiziskā nozīmē.

-��� Neizklausās, ka pēc Stenforda parādī�anās patēva lo�mā Rendals pats savās mājās būtu pavadījis pārāk daudz laika. Sprie�ot pēc visu sacītā, Brigsu klans Rendalu gan�drīz vai padarījis par savas ģimenes goda locekli.

-���� Nu, tā ir taisnība. Tomēr Stenfordu Felgrovu ir grūti iztēloties par slepkavu.

-��� Tu dro�i vien nevienu sev pazīstamu cilvēku nespētu iztēloties par slepkavu, - Maks klusi noteica. - Reti kur� to spētu.

-���� Piekrītu. Protams, �ādā lomā vieglāk iztēloties kādu sve�inieku, piemēram, D�onatanu Ārdenu. - Nespēdama vairs ilgāk nosēdēt mierā, Keidija piecēlās kājās un piegā�ja pie terases durvīm.

Viņa stāvēja, lūkodamās laukā uz naksnīgo terasi. Basei�na apgaismojums �ovakar bija izslēgts. Ūdens virsma bija tum�a un nepielūdzama. Lejā, dziļumā, varēja gaidīt jebkas.

-��� Keidija?

Viņa strauji pagriezās.

-Jā?

-��� Es prātoju, par ko tu domā. - Maks izklaidīgi noņēma brilles un nolika tās uz rakstāmgalda. Domīgā nopietnībā viņ� nopētīja Keidiju. - Vai tev nekas nekai�?

-����� Nē, protams, ne. - Viņa cie�āk satvēra rītakleitas apkakli. - Es glu�i vienkār�i domāju, tas arī viss. Varbūt pienācis laiks dodes uz policiju.

-��� Tici man, es neko citu nevēlētos vairāk par to. Bet kā�dus pierādījumus mēs viņiem sniegsim?

-��� Mēs gan nevaram pierādīt, ka tā bijusi slepkavība, bet mums ir neapstrīdami pierādījumi par krāpniecisku dar�bību.

Maks izlaida pirkstus caur matiem.

-��� Tu pati nemaz nevēlēsies to darīt. Tu visu savu mū�u esi pavadījusi mākslas pasaulē.

Keidija ievaidējās.

-���� Tev taisnība. Ar tiem pierādījumiem, kādi �obrīd ir mūsu rīcībā, ikviens, kur� iesaistīts �ajā lietā, var apgalvot, ka nav vainīgs. Paskaidrojums būs tāds, ka Ostrija un Pousta galerijas eksperti kļūdīju�ies un nav pamanīju�i vil�tojumus.

-���� Tā notiek visu laiku, pat ļoti cienījamās galerijās un izsoļu namos, un muzejos. Kad viltojumi tiek atklāti, va�dība atvainojas un atdod klientam atpakaļ naudu. Ar to arī viss beidzas. Es �aubos, vai, mēģinot Ārdenam pie�ūt ap�sūdzību par krāp�anu, mēs tiksim īpa�i tālu. Galu galā vie�nīgais, ko viņ� patiesībā darījis, - viņ� palīdzējis pārdot mēbeles, ko pazīstami galerijas speciālisti atzinu�i par ori�ģināliem. Tas nav nekāds noziegums. Tikai kārtējais nolīgta konsultanta atklātais krāp�anas gadījums.

-��� Tā notiek visu laiku, vai ne? - Keidija pateica priek�ā.

-��� Tā notiek. - Maks paraustīja plecus. - Tomēr ne visu laiku.

Keidija nolēma nepievērst tam uzmanību.

-��� Varbūt mēs varam izpētīt �o krāp�anas ķēdīti?

-��� To būs ļoti grūti izdarīt.

Makam bija taisnība. Keidija to zināja. Viņa piegāja pie rakstāmgalda, atspiezdamās pret to.

-��� Nu labi, mums nav nekādu pierādījumu, ko varētu ie�sniegt policijai. Bet, manuprāt, ir pienācis laiks pastāstīt Sil�vijai, kas notiek. Galu galā viņa ir "Chatelaine" izpilddirek�tore.

-��� Tā ir tava ģimene un tava kompānija. Tu te komandē. Tad tu arī zvani.

Keidija izklaidīgi �ūpoja vienu kāju.

-��� Mēs pastāstīsim, ka mums ir pierādījumi par Ārdena krāp�anas izdarībām ar Ostrija un Pousta galerijas starp�niecību un, pēc mūsu domām, viņam dro�i vien palīdz kāds, kas strādā uzņēmumā. Ar to pagaidām pietiks. Nav nekādas vajadzības viņus uztraukt ar manu teoriju, ka var�būt tante Vesta noslepkavota. �aubos, vai viņi vispār man ticēs.

-��� Es tev nepiekrītu, - Maks iebilda. - Ja grasies viņiem stāstīt tikai daļu, tad mans padoms būtu atklāt viņiem visu.

Keidija pārstāja �ūpot kāju.

-��� Viņi domās, ka es esmu jukusi. Burtiskā nozīmē.

Maks papurināja galvu.

-��� Viņi gan var nospriest, ka tu esi pārlieku aizdomīga, varbūt pat mazliet paranojāla, tomēr es �aubos, vai viņi tevi uzskatīs par juku�u.

-��� Sasodīts! Kaut mums būtu vairāk pavedienu!

-���� Galvenais, kas mums nepiecie�ams, - Maks sacīja, - ir tas, ko centās sagādāt tava tante. Pierādījumi.

-��� Kā lai mēs tos iegūstam?

-���� Es par to domāju. Atceries, es ta�u te esmu nolīgtais konsultants. Es tie�i ar to nodarbojos. Savācu informāciju un tad konsultēju.

-��� Hmm�

-��� Jā. - Bez jebkāda brīdinājuma viņ� uzlika roku uz Kei�dijas aug�sdlba - mazliet virs ceļgala - un cie�i saspieda.

-Jā-

Maka siltajiem, spēcīgajiem pirkstiem pieskaroties ādai, Keidija sastinga un palūkojās lejup. Viņa pamanīja, ka, �ū�pojot kāju, mazliet pavērusies viņas rītakleita, atklājot daļu kājas.

Pieklājīgi svārki ar �ķēlumu gan atklātu tie�i tikpat daudz, bet fakts, ka viņai mugurā bija pavērusies rītaklei�ta, �o ainu padarīja neizturami intīmu.

Maks viegli pasmaidīja un pavirzīja savu roku augstāk, ar pirkstu noglauzdams viņas aug�stilba iek�pusi.

-Mak!

Viņ� piecēlās kājās un ļoti gausi, bet apzināti pieliecās Keidijai pavisam tuvu, glu�i kā lamatās piekļaudams viņu pie rakstāmgalda malas. Viņ� noņēma plaukstu no

Keidijas kājas, tomēr neatkāpās, bet gan nolika abas savas rokas viņai gar sāniem, glu�i kā iesprostojot viņu. Keidijai piepe�i aizrāvās elpa. Tā gan nebija panikas izraisīta elpas aizrau�anās, kas liecinātu par akūtu lēkmi; �ai panikai bija pavisam cits iemesls.

-��� Tā nedrīkst notikt, - Keidija ar pūlēm ierunājās. - Ne tagad, kamēr tu esi�

Maks ar lūpām viegli pieskārās Keidijas mutei, pār�traukdams �o mazo lekciju. Viņ� mazliet pacēla galvu.

-���� Es esmu ilgi apsvēris tavas kompānijas politiku par koķetē�anu ar darbiniekiem.

Keidija divreiz norija siekalas.

-��� Kas ir ar to?

-��� Manuprāt, esmu atradis veidu, kā �o noteikumu apiet.

-Kā?

-��� Es aizeju no darba, - viņ� ļoti klusi sacīja. - Tātad no �ā brī�a es vairs pie tevis nestrādāju. Vai skaidrs?

-��� Mak, dieva dēļ�

-��� Tagad es vairs neklausu tavām pavēlēm. - Vēl jopro�jām ar savām rokām ietverdams Keidijas augumu, viņ� at�kal pieliecās tuvāk un noskūpstīja viņas kaklu. - Tavas kompānijas politika attiecībā uz personiskajām attiecībām starp darba devēju un darbinieku vairs uz mani neattiecas.

Keidiju pārņēma uzbudinājuma trīsas.

-���� Es patie�ām neuzskatu, ka tā būtu laba doma. - Tas bija vārgs iebildums, viņa nosprieda. Ļoti vārgs.

-��� �obrīd mēs abi, - Maks ie�ukstēja viņas kakla bedrī�tē, - esam situācijā, kad divi cilvēki, kurus vieno abpusēja fiziska pievilk�anās, pa�ā nakts vidū ir sagadīju�ies nepa�rasti tuvu viens otram. - Viņ� ar lūpām viegli pieskārās Keidijas auss ļipiņai, tomēr ļaudams viņai izjust arī savu zobu pieskārienus. - Vēl vairāk, viens no �iem abiem cil�vēkiem ir ģērbies naktskreklā.

-���� Un rītakleitā, - Keidija piebilda. - �is cilvēks ir ģēr�bies arī glu�i pieklājīgā rītakleitā.

Maks noņēma rokas no galda un atsēja rītakleitas jostu.

-��� Rītakleita, - viņ� sacīja, pieklusdams, lai palūkotos le�jup, - vairs neskaitās pieklājīga.

Keidijas augumu pārņēma tveicīga iekāre, kas lika vi�ņai notrīcēt. Viņa uzlika rokas uz Maka pleciem, sataustī�dama spēcīgos muskuļus zem viņa melnā krekla.

-���� Kā tu domā, ko mums tagad vajadzētu darīt, - viņ� pajautāja, - ņemot vērā, ka kompānijas politika mūs vairs neskar?

Keidija atkal norija siekalas un sasprindzināja rokas uz Maka pleciem.

-��� Mēs kompānijas politiku alla� varētu aizstāt ar vese�lo saprātu.

-��� �aubos, vai veselais saprāts mūs novedīs tur, kur vē�lamies būt.

-��� Kur tad?

-��� Gultā. Abi kopā.

Ar vienu līganu kustību Maks pa�ķīra Keidijas ceļga�lus un nostājās starp tiem. Zem rītakleitas viņa rokas ap�skāva Keidiju. Viņai atlika tikai mirklis, lai aptvertu, ka Maka spēcīgie stilbi iespiedu�ies starp viņas kājām, un tad jau Maks piekļāvās viņai klāt, uzspiezdams savu muti viņējai.

Pār Keidiju viļņiem plūda baudpilnas izjūtas. Kāpēc gan viņa pretojās? Viņa pati to nesaprata. Nebija ta�u tā, ka vi�ņi abi nebūtu divi nobriedu�i pieaugu�i cilvēki. Nebija tā, ka, pirms neilga laika ienākot kabinetā, ģērbusies tikai naktskreklā un rītakleitā, viņa kaut kur zemapziņā nebū�tu zinājusi, ka tas varētu tā beigties. Nebija ta�u tā, ka viņa grasītos Makā iemīlēdes.

Nebija ta�u tā, ka viņa jau tagad iemīlējusies Makā.

Maks apzināti padarīja skūpstu vēl dziļāku. Viņa atkal juta Maka roku uz sava stilba, bīdot uz aug�u rītakleitu. Paplestām kājām balansēdama uz galda malas, viņa nespē�ja neko noslēpt no Maka-pirkstiem. Kad Maks sāka glāstīt vēl intīmāk, Keidijai aizrāvās elpa.

Nespēdama pretoties, Keidija pasniedzās lejup un sa�taustīja Maka bik�u rāvējslēdzēju. Viņa sāka to vilkt lejup, pieskardamās viņa piebriedu�ajam, stingrajam loceklim.

Atbildot uz Keidijas pieskārienu, Maks noelsās un �igli apturēja viņas roku, uzlikdams tai virsū savējo.

- Es labāk pats, - viņ� nomurmināja.

Viņ� piesardzīgi atvilka rāvējslēdzēju. Un tad jau viņ� bija brīvs un gatavs mesties Keidijas gaido�ajos apskāvie�nos. Keidija satvēra viņa locekli un viegli saspieda, ar bau�du izjuzdama gan to, gan neap�aubāmo apziņu par viņa iekāres lielumu.

Maks satvēra rokās Keidiju, pavilka viņu uz pa�as rak�stāmgalda malasj un lēni iegāja viņā. Keidija dziļi ievilka elpu, saņēma plaukstās viņa seju un noskūpstīja viņu ar tikpat juteklisku kaislību, kāda bija pārņēmusi Maku.

�ī pilnības sajūta bija prātam neaptverama. Spriedze sa�sniedza lūzuma punktu. Visa pasaule apkārt pajuka, un Keidijai �ķita, ka viņa traucas Visumā.

�ajā baudpilnajā, intīmajā brīdī, kad it viss kļuva nekon�trolējams, Maks piepe�i kopā ar viņu atradās saldā, svel�mainā haosa pa�ā vidū.

Maks pacēla Keidiju no rakstāmgalda un nesa laukā no kabineta.

Keidija omulīgi pieglaudās viņam pie krūdm.

-��� Kur mēs ejam?

-��� Meklēt gultu.

-��� Laba doma. - Viņa noskūpstīja Maka auss ļipiņu. - Tā būs daudz ērtāk. - Aptvērusi, ka Maks dodas aug�ā pa gai�teņa kāpnēm, viņa pieklusa. - Vai tu tie�ām grasies nest mani aug�ā pa �īm kāpnēm?

-��� Vai arī sabrukt, mēģinot to izdarīt.

-��� Es gan negribētu, lai tā nodek. Es varu uziet pati, pa�tie�ām.

-���� Es tev dcu. Bet man �is ir izaicinājums. Tu jau zini, kādi kļūst virie�i, kad viņiem tiek mests izaicinājums.

Maks jau bija uz tre�ā pakāpiena, bet viņa elpo�ana pat nebija kļuvusi kaut mazliet smagāka. Keidija juta, ka viņ� kustas pavisam viegli.

Viņa ar pirksta galiņu pieskārās Maka plecam.

-��� Tu esi glu�i labā formā.

-��� Manā vecumā, tu gribēji piebilst? - Uz kāpņu lauku�miņa viņ� apstājās, lai atvilktu elpu. - Nu, paldies!

-��� Tu esi lieliskā formā, lai arī kādā vecumā būtu, - Kei�dija aizsmaku�ā balsī kaislīgi nomurmināja.

- Es protu novērtēt tavu komplimentu. - Viņ� ienesa Keidiju pa guļamistabas durvīm, nolika viņu gultā un, iz�dvesis klusu, no pa�iem sirds dziļumiem nāku�u skaņu, uzgūlās viņai virsū. - Bet, tā kā es �ādu izaicinājumu esmu pieņēmis un pārvarējis, tad nākamajā reizē varbūt ļau�u tev kāpt aug�ā pa�ai.

Nākamajā reizē. Keidija prātoja, kā lai to uztver. Kā ne�jau�u, tūlīt pat aizmirstamu piezīmi? Kā norādi, ka viņ� cer �ādas izdevīgas attiecības turpināt tik ilgi, kamēr viņi strā�dās kopā? Vai varbūt viņ� domāja par iespēju uzsākt ilg�sto�as attiecības?

Labāk neko neprātot-, viņa nodomāja, piespiezdama seju pie Maka pleca. Ne jau �onakt. Tā, gudrojot par nā�kotni, viņa tikai sajuktu prātā. Viņa nevēlējās, lai kaut kas sabojātu da�as līdz rītausmai atliku�ās stundas.

Nervu sabrukumu viņa vienmēr paspēs dabūt vēlāk.

20

Keidiju pamodināja spalgs, vibrējo�s zvans pie durvīm, sniedzot uztrauco�u adrenalīna devu. Mirk�ķinādama acis un cenzdamās aptvert, kas notiek, viņa piecēlās gultā sē�dus. Pa logu, no kura pavērās pazīstamais skats uz līci, ie�plūda rīta gaisma, kas spraucās starp mākoņiem debesīs un cauri vieglajam lietum.

Ta�u viņai nebija pazīstama �ī guļamistaba. �ī bija Maka istaba. Ne tā, kuru kop� iera�anās villā izmantoja Keidija.

Zvans noskanēja atkal, �oreiz �ķietami nepacietīgāk. Maks viņai līdzās norūca da�us nesakarīgus vārdus un at�grūda sāņus segu.

- Es atvēr�u, - viņ� teica.

Viņ� piecēlās kājās un pasniedzās pēc savām biksēm. Keidija sabu�ināja spilvenu un palūkojās ar baudu uz viņa kailo augumu. Viņam ir ļoti glīta mugura, Keidija no�domāja. Gandrīz kā skulptūrā.

Ilgi �o skatu viņai nebija lemts izbaudīt. Tiklīdz Maks bija uzvilcis d�insus, vēl joprojām kailām kājām un krū�tīm viņ� devās uz durvju pusi. Pēc tam viņ� nozuda gai�tenī.

Keidija dzirdēja viņa soļus uz kāpnēm, tad tika atvēr�tas parādes durvis.

-���� Tēti! - atskanēja nervoza un spalga sievietes balss.

-��� Kas īsd notiek? Tompsones kundze man teica, ka �odien ieradī�oties nekustamā īpa�uma aģents, lai apskatītu mā�ju. Kā tu varēji man kaut ko tādu nodarīt?

Maka meita. Keidija iztrausās no segas apak�as, piecē�lās no gultas un pasniedzās pēc rītakleitas, kas bija pali�kusi uz grīdas pie gulta�. Apģērbusies viņa izsteidzās uz kāpņu balkona un palūkojās lejup.

Maks ar savu meitu bija foajē.

-��� Ko tu �eit dari, Gabriela?

-��� Es piezvanīju Tompsones kundzei. Gribēju palūgt, lai viņa man atsūta �aketi, ko pagāju�ajā reizē atstāju mājās. Viņa ieminējās, ka �odien tīrī�ot māju, jo tu esot norunājis, ka pēcpusdienā atnāk�ot nekustamā īpa�uma aģents. Es nespēju noticēt tam, ko dzirdēju.

-��� Kā tu atkļuvi �urp? - Maks mierīgi pavaicāja.

-��� No Santakrusas uz Sanfrancisko atbraucu ar autobu�su un tad ar prāmi� - Gabriela apklusa un neizprahiē rau�dzījās uz Keidiju. - Kas jūs tāda esat?

-���� Labrīt! - Keidija viņai uzsmaidīja. Gabrielas acis tik ļoti līdzinājās Maka acīm, ka bija neiespējami nesmaidīt.

-��� Es esmu Keidija Brigsa.

-���� Tātad viņa. - Gabrielas glītajā sejā parādījās dusmas un izmisums. - Jūs esat tā ār�tata konsultante, kas salaida grīstē darbu, kuru tētis veica No�am un Djūijam. Tā ir ti�kai jūsu vaina.

-��� Gabriela, - Maks klusi ierunājās, un viņa balsī bija jau��ama bardzība. - Pietiek! Apsēdies dzīvojamā istabā! Mēs ar Keidiju apģērbsimies. Pēc tam kaut kur paēdīsim bro�kastis un aprunāsimies.

Gabriela sa�ņaudza rokas dūrēs.

-��� Kāpēc lai es gribētu brokastot kopā ar tavu mīļāko?

-��� Es teicu - pietiek, Gabriela! Apsēdies un savaldies! �ā�dām kaprīzēm tu esi pārāk veca.

Keidija saviebās, bet neko neteica. �ī ta�u nav viņas mei�ta, viņa sev atgādināja.

-���� Tu to izdarīji viņas dēļ, vai ne? - Gabrielas balsī ie�skanējās asaras. �- Tu grasies pārdot mūsu māju, tāpēc ka tev ar viņu ir romāns. Vai �ī ir viena no tām pusmū�a ne- prātībām, ko vīrie�iem nākas pārciest?

-��� Apsēdies! - Maks pagriezās uz kāpņu pusi. - Es jau tev teicu - aprunāsimies vēlāk.

-��� Kā tu to varēji, tēt? Kā tu varēji atdot pārdo�anai mūsu māju?

Maks neatbildēja. Pa diviem pakāpieniem reizē viņ� kāpa aug�up. Sasniedzis balkonu, viņ� pagāja garām Kei�dijai. Viņa �oklis bija stīvi savilkts.

-���� Piedod, ka tā iznāca, - viņ� klusi nomurmināja, ap�stādamies guļamistabas durvīs. - Kad esmu prom no mā�jām, es vienmēr atstāju ziņu, kur viņa varētu mani satikt.

-��� Protams. Tas ir tikai dabiski. Par to neuztraucies.

Lejā Gabriela nikni iegāja dzīvojamā istabā un nozuda

skatienam.

-��� Viņa ir burvīga jauna sieviete, Mak.

-��� �obrīd viņa uzvedas kā nepaklausīgs pusaugu skuķis.

-��� Atklājums, ka arī vecākiem eksistē dzimumdzīve, al�la� ir �oks.

-��� Runa nav par manu dzimumdzīvi. Runa ir par māju.

-��� Lai nu paliek. - Keidija pagriezās uz savas guļamista�bas pusi. - Piedod, bet es arī apģērb�os. Ta�u es domāju, ja tev nav iebildumu, es ļau�u jums ar Gabrielu brokastot bez manis.

-��� Nē, es gribu, lai tu būtu klāt.

-��� Tas būtu neomulīgi.

Maks savaikstījās.

-��� Tev taisnība. Sasodīts, ko gan es biju iedomājies? Nav pareizi prasīt, lai tu sēdētu un klausītos nepatīkamu scē�nu ar temperamentīgu bērnu. Es pats tik�u galā ar Gabrie�lu. Viņa ta�u ir mana meita, nevis tavējā.

Keidija vēl vilcinājās.

-��� Neesi pret viņu pārāk bargs, Mak! Viņa acīm redzami ir par to ļoti satraukusies. Un viņa ir sare�ģītā vecumā.

-��� Pateik�u tev kaut ko jaunu, Keidij. No vecāku viedok�ļa varu tev apgalvot, ka visi vecumi ir sare�ģīti.

Keidija kļuva domīga. No vecāku viedokļa. Viņa tā neva�rēja sacīt.

-���� Tu esi eksperts, tāpēc es nestrīdē�os. Tomēr apsoli man, ka nebūsi bargs. No sievietes viedokļa varu tev apgal�vot, ka viņa ir patiesi sāpināta un dro�i vien mazliet bai�dās no nākotnes.

Maka sejas izteiksme gan daudz maigāka nekļuva, to�mēr daļa drūmās izteiksmes no viņa skatiena nozuda.

-��� Labi, es to paturē�u prātā.

Viņ� aizvēra durvis.

Keidija devās tālāk pa gaiteni uz savu istabu. Viņa jau bija uzlikusi plaukstu uz durvju roktura, bet kaut kas lika viņai apstāties un vēlreiz palūkodes pāri balkona margām.

No dzīvojamās istabas durvīm viņu vēroja Gabriela. Viņas seja dusmās bija piesarkusi un saspringta.

Impulsa vadīta, Keidija atlaida roku un devās uz kāp�ņu pusi. Var jau būt, ka �ī nebija prātīga rīcība, viņa nodo�māja. Tā ta�u nebija viņas problēma. Labākajā gadījumā viņa un Maks ir tikai īslaicīgi mīļākie. Kā pāris kuģu, kas naktī paslīd viens otram garām.

Keidija saviebās. Nu labi, varbūt viņi glu�i nebija gadī�juma rakstura mīļākie. Bet arī par nopietnām viņu attiecī�bas nekādā ziņā nevarēja nosaukt. Nebija jau tā, ka Keidi�ja grasītos ieņemt ilgsto�u lomu Maka un Gabrielas dzīvē. Labāk �ajā situācijā nejaukdes. Lai Maks ar savu meitu pats atrisina �īs problēmas.

Kad Keidija sasniedza kāpņu apak�galu, Gabriela pat nepakustējās. Viņa stāvēja sabozusies, rokas cie�i sakrus�tojusi pār krūtīm, mitriem vaigiem un acīm redzami sarūg�tināta.

-��� Gabriela? - Keidija klusi ierunājās. - Vai nevēlies ap�runāties ar mani divatā?

-��� Kāpēc gan lai es gribētu ar jums runāt? Mums nekas nav apsprie�ams.

-��� Es tev nepiekrītu. �ķiet, ka mums abam ir kopīgas in�tereses par tavu tēvu.

-����������� Turieties no viņa pa gabalu! Tā ir tikai jūsu vaina. Es zināju, ka tēva pēdējā darba laikā kaut kas nodka. Es to zi�nāju.

-��� Kāpēc gan tas tevi uztrauc?

Gabriela sastinga.

-��� Mani tas neuztrauc. Ilgi viņ� pie jums nepaliks. Viņ� nekad neturpina nopiehias attiecības ne ar vienu no savām sievietēm.

-��� Tevis dēļ?

-��� Manas mātes dēļ.

-��� Nē, - Keidija iebilda. - Es tā nedomāju.

-��� Tētis viņu mīlēja.

-��� ]ā, protams, mīlēja. -

-��� Kā jūs to zināt?

-��� To nav grūti pamanīt.

Mirkli Gabriela izskadjās apmulsusi.

-���� Kāpēc gan lai viņ� ar jums runātos par manu mam�mu? Ar savām vienas nakts draudzenēm viņ� nekad par mammu nerunā.

-��� Varbūt man viņ� par tavu mammu stāstīja tāpēc, ka es viņam �o to pastāstīju par savu pirmo laulību. - Gabrielai garām Keidija devās uz virtuvi. - Manuprāt, populārajā psi�holoģijā to sauc par "dalī�anos". Kas tās par runām, ka �o�dien jūsu mājā ierodas nekustamā īpa�uma aģents?

-��� Jūs zināt, kas tās par runām. - Acīm redzami negribī�gi Gabriela viņai sekoja. - Par mūsu mājas pārdo�anu viņ� sāka runāt pēc tam, kad atgriezās no tā darba, kuru jūs iz�gāzāt.

Keidija paņēma tējkannu un devās pie izlietnes, lai to piepildītu.

-���� Gabriela, nu tu nerunā loģiski. Tu man tikko stāstīji, ka tavs tēvs nekad neizturas nopietni pret savām draudze�nēm. Tagad tu man apgalvo, ka man pār viņu ir kāda vara un esmu viņu piespiedusi pārdot māju? Tavai zinā�anai - es nedarbojos nekustamā īpa�uma jomā.

-��� Ja tas bija domāts kā joks�

-��� Lai nu paliek. - Keidija uzlika tējkannu uz plīts un aiz�dedza gāzi. - Vai gribi tēju?

-Nē.

Keidija paņēma sainīti ar smalkmaizītēm.

-��� Vai gribi kādu? -Nē.

-��� Labi. - Viņa paņēma vienu maizīti, sadalīja uz pusēm un abas puses iemeta tosterā.

Gabriela viņu vēroja ar vāji slēptām dusmām.

-��� Tētis teica, ka mēs brokastis ēdīsim ārpus mājas.

-��� Jūs ar tēti varēsiet pabrokastot divatā. Es paēdī�u te�pat. Es nevēlos iejaukties jūsu ģimenes strīdā.

-���� Mēs ar tēti nestrīdamies. Mēs nekad nestrīdamies. - Gabrielas lūpas notrīcēja. - Vismaz ne par tik svarīgām lie�tām kā �ī.

Keidija pamāja.

-���� Dro�i vien tāpēc, ka tavs tētis parasti atkāpjas no sa�viem principiem - tikai tādēļ, lai tu būtu laimīga.

Gabriela viņu nikni uzlūkoja.

-��� Ko tad tas nozīmē?

-��� Neko īpa�u. - Keidija izņēma no ledusskapja mazliet siera. - Apmierini manu ziņkāri, pasaki - ko tu dari, lai viņ� būtu laimīgs?

Iestājās īss, pārsteiguma pilns klusums, tad Gabriela at�guva runas spējas.

-���� Tikai nesakiet, ka es ar viņu manipulēju, - viņa no��ņāca. - Tā nav.

-���� To sauc par vainas apziņas izmanto�anu, un man ir aizdomas, ka tev tas ļoti, ļoti labi padodas.

Gabriela nobālēja.

-���� Kāpēc jūs tā sakāt? Tā nav taisnība. Es necen�os likt viņam justies vainīgam.

-��� Kā tu domā, kāpēc viņ� grib māju pārdot?

-��� Es nezinu. - Tagad izklausījās, ka Gabriela ir izmisu�si. - Ar viņu kaut kas notiek. Viņ� jau labu laiku uzvedas dīvaini, un, kop� viņ� pieņēma jūs par konsultanti, viss ir kļuvis daudz ļaunāk.

-��� Varbūt viņ� dara to pa�u, ko tu koled�ā.

Gabriela viņu neizpratnē uzlūkoja.

-��� To pa�u? Kas tas ir?

-��� Cen�as dzīvot tālāk.

Iestājās neilgs, neomulīgs klusums.

-��� Bet kāpēc viņam jāpārdod māja? - Gabriela noprasīja.

-��� Es nezinu. - Tējkanna sāka svilpt. Keidija noņēma to no uguns un sāka liet verdo�o ūdeni. Viņa bija iebērusi pie�tiekami daudz tējas, lai pietiktu diviem cilvēkiem. - Bet mēs esam divas gudras sievietes. Varu saderēt, ka mēs abas kopā to varētu izdomāt.

Maks uzlūkoja savu atspulgu spogulī virs mirdzo�i bal�tās izlietnes un prātoja, kā lai viņ� visu izskaidro Gabrie�lai. Patiesību sakot, viņ� arī pats sev to nespēja izskaidrot.

Bet kaut kur dziļi sirdi viņ� bija zinājis, ka �ī diena pienāks. Vienīgi nebija zinājis, kad tas notiks.

Dzīve nekad nestāvēja uz vietas, lai cik ļoti cilvēks cen�stos pie tās turēties. Viņam atlika vienīgi cerēt, ka Gabrie�la kādu dienu to saprads.

Bet pagaidām būs jāpiedzīvo nepatīkama saruna. Agrāk Makam nebija sagādājis īpa�as pūles paturēt savas attiecī�bas noslēpumā; lielākoties tāpēc, ka viņu nekad nebija pār�ņēmusi nepārvarama nepiecie�amība izvirzīt tās savas dzī�ves centrā. Bet ar Keidiju bija citādi. Maks prātoja, ka diez vai kādam jebkad izdotos ilgi noturēt Keidiju nepamanītu citu acīm.

Viņ� pārliecās pār izlietni un noskaloja seju ar aukstu ūdeni.

it

-��� Ziniet, viņ� jūs neprecēs. - Gabriela stāvēja pie loga, vērdamās laukā miglā. - Viņ� nekad neprecas ne ar vienu no savām sievietēm.

Keidija atnesa un nolika uz galda abas tējas tases.

-��� Tev, iespējams, tas būs pārsteigums, bet es sevi neuz�skatu par vienu no tava tēva sievietēm.

Gabriela mazliet paraustīja vienu plecu.

-��� Vai jums �ķiet, ka jūs esat īpa�a?

-��� Hmm�

Gabriela strauji pagriezās.

-��� Kāpēc?

Keidija aizgāja atpakaļ pie virtuves letes, lai paņemtu maizītes.

-��� Dro�i vien tāpēc, ka man nepiemīt zems pa�vērtējums.

Vai esi pārliecināta, ka nevēlies tēju? Es pagatavoju mums abām.

Gabriela nikni pablenza uz tasīti, mazliet vilcinājās, tad paspēra divus soļus uz galda pusi. Viņa paņēma tēju un atgriezās savā de�ūrpostenl pie loga.

-���� Ja tas tevi jebkā spēj nomierināt, - Keidija sacīja, - tad mēs ar tavu tēvu nekad neesam runāju�i par precē�a�nos.

Gabriela viņai veltija pēto�u skatienu un tad, acīm re�dzami mazliet nomierinājusies, atgriezās pie ārskata apbrī�no�anas.

-��� Parunāsim par māju. - Keidija paņēma pati savu tasī�ti. - Tu sāc pirmā! Kāda ir tava teorija, kāpēc viņ� grasās to pārdot?

Gabriela ļoti cie�i satvēra tasīti.

-��� Es nezinu. Zinu tikai to, ka tam ir kaut kāds sakars ar jums.

-��� Es gan tā nedomāju. - Keidija vēroja Gabrielas stīvos plecus. - Manuprāt, tam ir kaut kāds sakars ar tevi.

-��� Ar mani? Bet es ta�u negribu, lai viņ� to pārdod.

-��� Kāda ir tā māja, Gabriela?

-��� Kā, kāda?

-��� Cik tajā guļamistabu? Vai virtuve ir liela vai maza? Vai pie mājas ir dārzs?

Gabriela saminstinājās.

-����� �etras guļamistabas. Divas vannasistabas. - Viņas balss kļuva maigāka. - Mums ir liela, vecmodīga virtuve. Pēc mammas nāves mēs ar tēti mēdzām kopā gatavot va�kariņas. Dārzs ir milzīgs. Ar daudziem krūmiem un zie- diern, un zālienu. Es tur rīkoju savu vidusskolas izlaidu�ma ballīti.

-��� Izklausās, ka vieta ir jauka.

-��� Tā ir. Tā ta�u ir mūsu māja.

-��� Izklausās arī, ka bez tevis tā varētu būt mazliet tuk�a.

Gabriela saviebās. Tad viņa ļoti strauji pacēla galvu.

-��� Brīvdienās ta�u es braucu mājās.

-��� Bet pārējā laikā tavs tētis tur ir viens?

Gabrielas ļoti sievi�ķīgais �oklis ieguva stūrgalvīgu iz�teiksmi, kas mazliet atgādināja Maku.

-��� Tētim tā padk.

-��� Vai esi par to pārliecināta?

-��� Viņ� tagad vairāk ceļo. - Gabrielas balss ieguva aizstā�vo�u toni. - Tāpēc viņ� visu laiku nemaz nav mājās viens, ja to jūs cen�aties pateikt. Un reizēm viņ� satiekas ar sievie�tēm. Ar daudzām sievietēm. Ne ar kādu īpa�u personu.

-��� Tomēr tagad tu mājās pārradīsies arvien retāk, vai ne? Galu galā tu beigsi koled�u. Dabūsi darbu. Tev būs pa�ai sava dzīve. Dro�i vien tu apprecēsies. Veidosi pati savas mājas. Un tajā jaukajā, mīļajā mājā tu nekad vairs tā pa īs�tam neatgriezīsies, vai ne? Tā dzivē mēdz notikt.

-��� Jūs nesaprotat.

Keidija gausi iedzēra tējas malku un nolika tasīti.

-��� Es dzīvoju viena.

-��� Nu un tad?

-���� Lielākoties viss ir labi. Esmu pie tā pieradusi. Redzi, es vienmēr esmu dzīvojusi pla�ā dzīvoklī. - Viņa uz mir�kli pieklusa. - Tur ir daudz pla�uma.

-��� Daudz pla�uma?

-��� Tur apkārt nav nekādu atmiņu, kas mani varētu no�mākt. Man nenākas sastapties ar mazas meitenes tēlu, kas slēpjas aiz dīvāna ikreiz, kad ieeju dzīvojamā istabā. Vir�tuvē man nav jāatceras tas, kas man reiz palīdzēja gatavot vakariņas un pēc tam visu nokopt. Man nav dārza, tāpēc man nav jāiziet dārzā un jādomā par to, cik burvīga izska- djās mana meita tajā dienā, kad tur atzīmēja savu vidus�skolas izlaiduma ballīti.

Gabrielas tējas tase sastinga pusceļā. Viņa pagriezās, un viņas sejā parādījās baiļu izteiksme.

-�� Starp rēgiem un atmiņām? Jūs domājat, ka tēds tur jū�tas tā?

Keidija viņu uzlūkoja.

-��� To tu varētu paprasīt viņam.

Vēl pēc kāda laika Maks apsēdās pie savas ma�īnas stū�res. Gabriela iekārtojās uz sēdekļa viņam līdzās.

-��� Tev nav mani jāved visu to garo ceļu uz Santakrusu, - vina teica. - Es varu aizbraukt ar autobusu.

-��� Man tas nesagādās nekādas problēmas. - Maks atpa�kaļgaitā izvadīja ma�īnu no villas piebraucamā ceļa. - Man ir darī�anas pie kāda klienta, kur� dzīvo kalnos. Mēs pa ceļam iegriezīsimies pie viņa.

Keidija stāvēja piebraucamā ceļa galā un māja ar roku. Maks nolaida lejā loga stiklu.

-��� Es atgriezī�os pirms vakariņām, - viņ� sacīja.

-��� Labi, - Keidija atsaucās. - Brauc uzmanīgi!

�ausmas! Viņi ta�u runāja kā pāris, kas precēju�ies jau

gadiem ilgi.

Par spīti spriedzei, kas plūda no Gabrielas puses, Maks klusībā pasmaidīja un izbrauca uz �aurā lielceļa.

Gabriela viņam līdzās bija ļoti nopietna. Visu brokastu laiku viņa bija nedabiski klusa. Maks, nonācis lejup pa kāp�nēm, paredzēja sagaidīt asaras un pārmetumu vētru. No Keidijas sejas izteiksmes saņēmis kaut ko līdzīgu mājie�nam, viņ� nebija uzsācis audzino�u lekciju.

-��� Viņa ir citāda, vai ne? - Gabriela ierunājās. - Viņa nav līdzīga pārējām.

-��� Jā, - Maks atsaucās. - Viņa nav līdzīga pārējām.

-��� Vai tu grasies viņu precēt?

Maks saspringa.

-��� Mēs pat tuvu neesam dku�i tematam par precē�anos.

-��� Tā arī viņa teica.

-��� Tā ir padesība.

Gabriela iekoda lūpā.

-��� Viņa teica arī to, ka man vajadzētu tev kaut ko pajau�tāt.

-Ko?

Gabriela dziļi ievilka elpu un �ķita saņemamies.

-��� Vai tu māju pārdod tāpēc, ka tā ir pilna ar rēgiem un atmiņām?

Maks kādu brīdi neko neatbildēja, apdomādams viņas jautājumu.

-��� Es gan nepārspīlētu, apgalvodams, ka tur ir rēgi. Pro�tams, tur ir daudz atmiņu. Labas atmiņas. Bet tās nav mā�jai piesietas. Kad do�os prom, es tās paņem�u sev līdzi.

Gabriela sabāza rokas dziļi adītās jakas kabatās un ska�tījās tie�i uz priek�u.

-��� Es nesaprotu. Ja tev nav iebildumu pret atmiņām, tad kādēļ gan tev jādodas no turienes prom?

-��� Es īsti nezinu, kā to paskaidrot. Bet esmu sācis domāt, ka varbūt senās atmiņas līdzinās mākslas darbiem pie mu�zeja sienas. Reizēm tās ir jāpārbīda jaunā vietā, jāizvieto ci�tādā veidā.

-��� Kādēļ?

-��� Tādēļ, lai atbrīvotu vietu jaunajām.

Gabriela uzlūkoja tēvu.

-��� Vai tas nozīmē, ka vecās atmiņas tiek aizmirstas?

-��� Nekādā ziņā, - Maks atteica. - Di�enus mākslas dar�bus neaizmirst.

Gabriela gaidīja, kamēr Maks atvērs vārtus, un tad ie�kāpa atpakaļ ma�īnā. Viņa ar atklātu ziņkārību nopētīja �auro, nelīdzeno taku, kas veda aug�up uz A formas na�miņu.

-��� Kas �eit dzīvo? - viņa jautāja.

-��� Kāds puisis, vārdā Embrozs Vandeiks. Viņ� kolekcio�nē antīkus bruņutērpus.

Gabriela pagrieza galvu.

-��� Viņ� ir tas, pie kura bija Djūija un No�a bruņucepure, vai ne?

-��� Tie�i tā. Viņ� ir arī datorprogrammu ģēnijs. Pagāju�a�jā gadā viņ� aizgāja no darba. Man radās iespaids, ka viņ� pēdējā laikā mazliet garlaikojas.

Maks ar īpa�u piesardzību virzījās pa iebraucamo ceļu. Beidzot apstādinājis ma�īnu, viņ� redzēja, ka Embrozs jau viņus durvīs gaida. Savus garos matus Vandeiks bija sa�ņēmis zirgastē. Viņ� bija uzvilcis d�insus un sporta krek�lu, ko rotāja karikatūra: puisis uz vējdēļa ar datoru rokā.

-��� Sveicināts, Mak! - Embrozs nosteidzās lejup pa kāp�nēm, lai paspiestu Makam roku. - Priecājos, ka piezvanī�jāt. Jauki jūs atkal redzēt.

-��� Man tāpat. - Kad ap ma�īnas priek�galu panācās Gab�riela, Maks ieinteresēts vēroja Embroza seju. - Gribu jūs ie�pazīstināt ar savu meitu Gabrielu. Viņa mācās Santakru- sas koled�ā.

-���� Tie�ām? - Embroza seja atplauka. - Es bie�i mēdzu aizbraukt uz pilsētu. Saprod, pa ceļam uz pludmali.

-��� Ak tā? - Gabriela �odien pirmo reizi pasmaidīja.

-��� Patiesībā man ir ienācis prātā pamācīties kādu kursu universitātē. Tagad es jau labu laiku nestrādāju, un zini, ne�var jau visu laiku tikai sērfot vien.

-��� Nojau�u, ka tas varētu kļūt mazliet vienveidīgi.

-��� Jā, labi, klau, nāciet ta�u iek�ā! - Embrozs neveikli ie�stūma viņus pa durvīm. - Esmu pagatavojis tēju.

Gabriela Makam pa priek�u iegāja namiņā. Pamanījusi stūrī sakrauto seno metāla bruņu kaudzi, viņa spēji apstā�jās.

-���� Kolosālas bruņas! - Gabriela godbijīgā apbrīnā noel- sās.

Embrozs ko�i piesarka un beidzot izstostīja:

-��� Pateicos�

Gabriela pavērsa pret viņu savu �ilbino�o smaidu.

-��� Man patiesi patīk senie bruņutērpi.

Embrozs viņai veltīja starme�a gaismas pārsteigta brie��a skatienu.

-��� Man ari.

Tas jau kļuva pavisam necie�ami, Maks nodomāja. Laiks nomainīt sarunu tematu.

-����� Tātad, Embroz, ko jūs domājat par piedāvājumu, kuru izteicu pa telefonu?

Embrozs ar acīm redzamu piepūli novērsa skatienu no Gabrielas. Viņa gudrajā sejā atmirdzēja dedzīga interese.

-��� Klau, cilvēk, es jau tonakt, kad izglābāt man dzīvību, jums teicu, ka palieku jūsu parādnieks. Es to teicu nopiet�ni. Bez tam tā konsultē�anas lieta izklausās interesanta. Ga�lu galā vienīgais, kas man darāms, ir sērfo�ana pludmalē. Vienīgā aizraujo�ā izklaide, kāda man pēdējā laikā gadīju�sies, bija tajā naktī, kad tie abi d�eki mēģināja nozagt ma�nas bruņas.

-��� Tātad jūs tas interesē?

-��� Jūs jokojat? Kad varu sākt?

-��� �odien, - Maks atbildēja.

Par vienu Makam bija taisnība. Izseko�ana bija lipīga.

Vainīga bija ne dkai garlaicība, Keidija nodomāja, uz�sākdama vēl vienu ielas skata skici D�onatana Ardena dzī�vokļa priek�ā. Viņu nepārtraukti māca ba�as, ka pienāks kāds klāt un pajautās, vai viņa ir īsta māksliniece.

Pagaidām bija piestāju�i divi bērni un apjautāju�ies, vai Keidija varētu uzzīmēt viņus, un kāda pavecāka kundze bija interesējusies, vai viņa varētu uzskicēt viņas pūdeli. Keidija bija pieklājīgi noraidījusi abus priek�likumus, pa�skaidrodama, ka viņa ir mākslas studente un ka �is ielas skats ir viņas uzdevums �īsdienas nodarbībai.

Divarpus stundu zīmējot un pārzīmējot tās pa�as ieejas durvis, jumtu līnijas un ietves, viņa nekādi nebija uzlabo�jusi sava zīmējuma vispārējo kvalitāti. Izmisusi viņa sāka strādāt pie kāda abstrakta skata, bet, objektīvi to aplūko�jusi, Keidija bija spiesta atzīt, ka tajā redzams tikai kaut kādu leņķu un sagrozītu tēlu sajaukums.

Galu galā ta�u viņa līdz �im nekad nebija apgalvojusi, ka ir māksliniece. Pirmajā darba dienā neviens neko īpa�u nevarēja gaidīt.

Pāri ielai sāka vērties Ārdena nelielās dzīvokļu mājas garā�as vārti. Aiz re�ģa, kas gausi pacēlās, nepacietīgi gai�dīja mazs "Ford". Tiklīdz sprauga bija pietiekami plata, ma��īna iz�āvās uz ielas. �oferis ātri aizbrauca prom, nepārlie�cinādamies, ka garā�as vārti aiz viņa aizvērsies.

Vārti aizvērās gan. Pamazām. Gausi. Atvēlot daudz lai�ka kādam, kas, neviena nepamanīts, pa to apak�u varētu ieiet garā�ā.

Keidija saprata, kā Maks iekļuvis ēkā, neliekot lietā ie�lau�anās tehniku. Viņa prātoja, vai atmaksātos, ja arī viņa pati to izmēģinātu. Problēma vienīgi tā, ka, iekļūstot garā��ā, viņa tomēr neiekļūtu Ārdena dzīvoklī. Viņa nepanāk�tu neko vairāk par to, ko bija panācis Maks. Ja vien viņa nevēlējās vēlreiz pārkravāt īrnieku atkritumus, bet tas �ķi�ta bezjēdzīgi.

Jo ilgāk Keidija te stāvēja uz ietves, jo vairāk ap�aubīja savu impulsīvo lēmumu tūlīt pēc Maka un Gabrielas aiz�brauk�anas ar prāmi doties uz pilsētu. Viņa nebija devu�sies turp ar �ādu mērķi. Viņa tikai gribēja pastaigāties, lai remdētu nemieru, kas uzmācās, kad viņa palika viena. Do�mas bija aizņemtas ar lielākoties bezjēdzīgiem jautāju�miem, uz kuriem nebija atbil�u. Atmiņas par Maka apskā�vienos pavadīto nakti bija jauku�ās ar ba�ām par Maka at�tiecībām ar meitu un viņas pa�as neziņu par nākotni. Domās Keidija atklāja, ka riņķo un riņķo pa arvien mazā�ku apli, līdz atkal jau sajuta panikas lēkmes tuvo�anās pir�mās pazīmes.

Tikai tobrīd, kad viņa atradās netālu no Karnevāla nakts svētku skatuves, viņa bija palūkojusies pāri līcim un sapra�tusi, kā pavadīs �o dienu. Vienīgā neapstrīdamā informā�cija viņu izmeklē�anā bija fakts, ka D�onatans Ārdens ir krāpnieks, kuram daudz kas būtu slēpjams. Viņa dzīvokļa novēro�ana �ķita brīni�ķīga doma. Kas gan zina, ko viņa tur varētu ieraudzīt.

Tagad, to pārdomājot, Keidija spēja, teikt vienīgi to, ka tad tā �ķita laba ideja.

Viņa nolika piezīmju bloknotu un zīmuli un paņēma pē�dējo tun�a sviestmaizes ceturtdaļu, ko iepriek� bija nopir�kusi nelielajā kafejnīcā ielas galā. Viņai ļoti gribējās dzert, un sāļais tuncis �o situāciju nepavisam neuzlaboja, tomēr Keidija atturējās kaut ko dzert. Viens no lielākajiem slepe�nas novēro�anas trūkumiem, kā viņa atklāja, bija sabied�riskās tualetes trūkums tuvumā. �odien viņa jau reizi bija aizgājusi līdz pa�am ielas galam, lai izmantotu tuvējā res�torāna tualeti. Viesmīlis gan bija izturējies ļod laipni, bet Keidija negribēja saistīt uzmanību, iegrie�oties tur vēlreiz.

Kad Keidija apēda pēdējo sviestmaizes kumosu, pie iet�ves Ārdena mājas priek�ā apstājās pre�u piegādes ma�īna. Keidija ne īpa�i ieinteresēta vēroja, kā no tās izkāpj �ofe�ris, no furgona izņem nelielu kārbu kaudzīti un dodas aug��up pa lieveņa pakāpieniem. Viņ� sāka spiest durvju zva�na pogu. Kāds ēkas iek�ienē atsaucās. Durvis atvērās, un �oferis pa tām iegāja.

No sava novēro�anas punkta Keidija vēroja, kā viņ� pie�iet pie divām da�ādām durvīm. Pirmās atvēra kāda vecā�ka sieviete ar matu ruļļiem. Viņa �ķita dedzīgi vēlamies pa�pļāpāt ar pre�u piegādātāju. Kad viņam beidzot izdevās atbrīvoties no uzmācīgās sarunu biedres, viņ� pa vaļējo gaiteni devās līdz tā attālākajam galam.

Viņ� apstājās D�onatana Ārdena dzīvokļa priek�ā un piespieda zvanu. Neviens neatsaucās. Keidija nodomāja - viņa būtu jau iepriek� varējusi �oferi brīdināt, ka Ārdena nav mājās.

Pē� brī�a pre�u piegādātājs kaut ko pārbaudīja kārbas iek�pusē. Acīm redzami apmierināts, ka netiek prasīts pre�ces saņēmēja paraksts, viņ� atstāja kārbu durvju priek�ā.

Sūtījums D�onatanam Ārdenam.

Keidijā uzjundīja ziņkāre. Viņa vēroja, kā �oferis iziet no ēkas, iekāpj savā furgonā un aizbrauc prom no ietves. Ta�gad viss likteņa rokās, viņa nodomāja. Ja Ārdens atgriezī�sies, pirms jebkur� cits iebrauks garā�ā, tad viņai tā arī ne�kad neradīsies iespēja paskatīties, kas ticis atstāts pie viņa durvīm.

Bet, ja kāds iebrauktu vai izbrauktu no garā�as pirms Ārdena atgrie�anās, viņai varbūt izdotos tur iekļūt uz pie�tiekami ilgu laiku, lai uzmestu skatienu sainītim.

Keidija lēnām gāja pa ietvi, cenzdamās izskatīties tā, it kā meklētu labāku skatu savām skicēm.

Tie�i tajā bridi, kad viņa gāja garām garā�ai, tās vārd no�rībēja. Keidijai aizrāvās elpa. Viņai aiz muguras no garā��as izbrauca kāda ma�īna, mazliet piebremzēja un tad aiz- traucās prom pa ielu.

Garā�as durvis atkal sāka rībēt. Paskatījusies pār plecu, Keidija redzēja, ka sprauga vēl joprojām ir pietiekami lie�la, lai varētu ielīst pa re�ģu apak�u.

Ja vien viņa pasteigtos.

Keidija dziļi ievilka elpu un skrēja. Viņai izdevās izlīst pa vārtu re�ģa apak�u, un drīz jau viņa stāvēja garā�ā.

Neviens uz viņu nekliedza. Nerēja neviens suns. Ne�kauca nekādas sirēnas.

Ar skaļu blīk�ķi pret ietvi atsitās metāla re�ģis.

Brīdi Keidija stāvēja puskrēslā, cenzdamās nomierinā�ties un savaldīdes. Tad viņa devās uz kāpņu pusi. Tikai ātri uzmetī�u skatienu, viņa nodomāja, ejot aug�up pa betona kāpnēm. Vairāk viņa negrasījās riskēt.

Viņa atvēra durvis uz otro stāvu, cenzdamās izskatīties tā, it kā �eit iederētos. Tuvumā neviena nebija. Ceļ� uz Ār�dena dzīvokļa dūnām gaiteņa galā izskatījās apmēram desmit jūd�u gar�. Arī sajūta bija tāda, it kā �īs desmit jū�dzes būtu jānostaigā kājām. Ik uz soļa viņa baidījās, ka at�vērsies durvis un viņai uzdos jautājumus. Viņa bija sa�springta un mazliet aizelsusies.

Tagad nav īstais laiks panikas lēkmei, Keidija nodomā�ja. To var pietaupīt vēlākam laikam.

Pēc brī�a, kas �ķita mū�ību gar�, viņa sasniedza durvis, apstājās un palūkojās uz kvīti, kas bija pielīmēta pie kār�bas. Atpakaļadresē tika norādīts kāds kostīmu un masku veikals rosīgā, ar mākslu saistītā pilsētas rajonā Mārketstrī- tas dienvidos.

Kostīmu un masku veikals?

Ziņkārība nomāca veselo saprātu. Keidija noliecās, pa�ķēra kārbu un atgriezās pie garā�as kāpņu durvīm. Izgā�jusi pa tām, viņa pakāpās pusstāvu augstāk. No turienes viņa varētu sadzirdēt tuvojamies soļus no visām pusēm.

Viņa ļoti rūpīgi atsēja aukliņu un noņēma kārbas vāku. Iek�pusē viņa pamanīja platu melnu, apmetnim līdzīgu tērpu. Virs apmetņa atradās sudrabota maska, paredzēta visas sejas aizseg�anai.

Iespējams, ka D�onatans Ārdens paredzējis apmeklēt kādu masku balli, tomēr tas nebija visai dcami. Masku bal�les nebija nemaz tik pierastas, pat ne �eit, Sanfrancisko, kur izklaides sita augstu vilni.

Toties Keidija varēja iedomāties kādu ļoti īpa�u pasāku�mu, kam būtu nepiecie�ama maska. Fantompointas Karne�vāla nakti.

21

-��� Sasodīts, kur tu biji?

Apvaldīto dusmu pieskaņa Maka balsī lika Keidijai gai�tenī sastingt. Satvērusi durvju rokturi, viņa raudzījās, kā Maks noteiktā solī nāk viņai pretī.

Viņa atbildēja vienīgo, kas ienāca prātā:

-��� Tu pārradies mājās agrāk, nekā es gaidīju.

-��� Jā, to es redzu. - Viņ� apstājās nelielā atstatumā, it kā viņam būtu bail Keidijai pieskarties. - Vai tu biji pilsētā un dkies ar Ārdenu?

-��� Nomierinies, Mak! Tu pārspīlēti uztraucies.

Maks paspēra pēdējo soli, kas viņus abus �ķīra, un uz�lika abas rokas uz Keidijas pleciem.

-���� Vai tu mēģināji, uzdodot citu vārdu, tikt vizītē pie D�onatana Ārdena?

-��� Nē. Es nemēģināju, uzdodot citu vārdu, tikt vizītē pie D�onatana Ārdena. Jūties apmierināts?

Maka roku tvēriens kļuva cie�āks.

-��� Vai tu vinu satiki?

/

Keidijā uzbangoja dusmas. It kā viņai �odien jau nebū�tu bijis pietiekami daudz stresa, viņa nodomāja.

-����� Nē. Es nesatiku Ārdenu. - Viņa strauji izrāvās no Maka tvēriena un pagriezās, lai viņam garām dotos prom pa gaiteni. - Augstā debess, kas tev noticis? Tu uzvedies kā dusmīgs vīrs.

-��� Un tu neesi radusi paskaidrot, vai ne?

-���� Nē, es neesmu radusi izskaidrot savu rīcību. - Viņa nometa somiņu uz antīkā soliņa un strauji pagriezās, lai uzlūkotu Maku. - Un tu arī ne. Mēs neesam bērni, Mak. Kas tur būtu tik īpa�s?

-��� Tas, ka es tev teicu, lai tu Ārdenam neej pat tuvumā.

-��� Es to cilvēku pat neredzēju. - Keidija noplātīja rokas.

-��� Es kādu laiciņu pavēroju viņa māju, tas arī viss.

-���� fe jau to zināju. - Viņ� atkal nāca uz Keidijas pusi.

-��� Kad atgriezos �eit un aptvēru, ka tevis nav, es zināju, ka tu esi sagudrojusi kaut ko tamlīdzīgu. Kas tev, sasodīts, lē�cies? Kā tev �ķiet, ko tu varētu panākt, uzņemdamās tik muļķīgu risku?

-��� Es nestrādāju tavā labā, Mak. Vai atceries, es vairs ne�uzklausu tavas pavēles.

-���� Ko tu darīji? - Maka balss bija kļuvusi mierīgāka.

-��� Izstāsti man precīzi, ko tu darīji.

Keidija sakrustoja rokas uz krūtīm.

-���� Kamēr es atrados tur, pre�u piegādes furgons pie Ār�dena dzīvokļa durvīm pieveda kādu sūtījumu. Ārdena ne�bija mājās. Es iegāju ēkā, paņēmu sainīti, iznesu to kāpņu telpā un atvēru.

Maks dkai stāvēja un raudzījās viņā.

-��� Es tam neticu, - viņ� beidzot sacīja, tomēr pārāk mie�rīgā balsī. - Jā, ticu gan. Ko tu, sasodīts�

-��� Tur iek�ā bija karnevāla kostīms, - Keidija ātri piebil�da. - Mak, manuprāt, viņ� grasās apmeklēt Karnevāla nakts svētkus tepat, Fantompointā. Mēs visu laiku meklē�jām kādu saikni. �ī ir nozīmīga saikne.

-��� Es tam nespēju noticēt.

-��� �is ir vēl viens pierādījums. Domā par to no �āda vie�dokļa. Kā par kaut ko tādu, ko mēs varētu izmantot, lai pa�līdzētu atrisināt �o rēbusu. Kā tu nesaproti? Ja viņ� plāno apmeklēt Karnevāla nakti, tad varbūt viņ� ar kādu te, Fan�tompointā, ir saisdts cie�āk, nekā mēs domājam.

Maks neko neteica.

Keidija paslēja augstāk zodu.

-��� Es negribu par to strīdēties, Mak.

-���� Es nestrīdos. Es to nespēju. Vēl joprojām esmu sa�triekts.

-��� Nu, tādā gadijumā nāc man lidzi! Es tev ielie�u kaut ko dzeramu.

Viņa pagriezās uz papē�a un devās uz lielās mājas otru galu.

Virtuvē bija auksti. Kamēr Keidija gatavoja vakariņas, Maks staigāja pa telpu. Reizi vai divas Keidija bija mēģi�nājusi uzsākt saviesīgu sarunu, bet Maks tās bija noraidī�jis. Viņ� nebija noskaņots sarunāties. Viņ� bija dusmīgs.

Visvairāk Maku uztrauca tas, ka Keidija bija nepār�protami likusi saprast: viņam nav nekādu tiesību dusmo�ties.

Kamēr Keidija beidza gatavot salātus, Maks sev ielēja vēl otru vīna glāzi un apstājās pie loga. Viņ� pats sev sacī�ja, ka Keidijai taisnība. Viņ� izturējās kā dusmīgs vīrs. Kei�dijai nebija jāsniedz viņam nekādi paskaidrojumi. Viņam par Keidiju nebija nekādas noteik�anas.

Tomēr pat visas pasaules loģika daudz nelīdzēja, lai nomāktu baiļu sekas, kuras Maku bija pārņēmu�as, kad, pēcpusdien atgriezies mājās, viņ� bija atklājis, ka Keidija aizgājusi.

-��� Kā tev �odien veicās ar Gabrielu? - Keidija pajautāja.

Vēl viens olīvas zars, Maks nodomāja. Varbūt labāk to

satvert. Agrāk vai vēlāk, bet viņam nāksies tikt galā ar �o strupceļā nonāku�o situāciju.

-��� Mēs parunājāmies. Manuprāt, viss noritēja labi. - Viņ� aizgriezās no loga. - Un vispār - ko tu viņai �orīt pateici, pirms es nonācu lejā?

Keidija pasniedzās pēc na�a.

-��� Neko īpa�u. Es tikai ierosināju, lai viņa tev pa�am pa�jautā, kāpēc tu vēlies pārdot māju.

Maks par to padomāja.

-��� �ī ir pirmā reize, kad viņa vispār to pajautāja. Kad es iepriek� ierunājos par �o tematu, viņa parasti sadusmojās vai apvainojās un izskatījās tā, it kā grasītos izplūst asa�rās. Bet �odien viņa par to ierunājās prātīgi, glu�i kā pie�augusi. - Viņ� vēroja, kā Keidija sajauc olīveļļu ar etiķi.

-��� Kā noprotu, tu viņu biji sagatavojusi.

-��� Vai tu viņai atbildēji?

-���� Mēģināju. - Viņ� apklusa, lai iedzertu vīna malku.

-��� Neesmu pārliecināts, ka pratu to īpa�i labi izskaidrot. Ne�domāju, ka es vispār spētu to pilnībā izskaidrot, pat sev ne. Bet �odien viņa vismaz mani klausījās. Tas jau ir solis uz priek�u.

-��� Viņa ir gudra jauna sieviete, un viņa tevi ļoti mīl. Ar laiku viss nokārtosies.

-��� Attiecībā uz to aizrādījumu par mīļāko, - Maks atkal ierunājās. - Es atvainojos Gabrielas vietā.

-��� Lai nu paliek.

-��� Gabriela zina, ka man arī agrāk ir biju�as attiecības ar sievietēm. Parasti esmu viņu iepazīstinājis ar tām sievie�tēm, ar kurām satikos. Tomēr savu privāto dzīvi nekad ne�esmu pārāk reklamējis, ja saproti, ko es ar to domāju.

-���� Vārdu sakot, Gabriela nekad nav iegājusi istabā un pārsteigusi tevi gultā kopā ar sievieti.

Maks sarauca pieri.

-��� Viņa mūs nepārsteidza gultā.

-��� Tomēr tai pietiekami tuvu.

-��� Viņa ir liela meitene. Viņa zina, ka visu �o gadu laikā ar da�ām sievietēm, ar kurām man biju�as attiecības, mēs neesam tikai sēdēju�i, sadevu�ies rokās.

-��� Tomēr tu esi viņu pasargājis, lai viņai nekad nebūtu nācies saskarties ar realitāti, ka viņas tēvam ir arī dzimum�dzīve, vai ne?

-��� Da�ām lietām tomēr jāpaliek privātām. Jā, es patie�ām centos viņu pasargāt. Bet, patiesību sakot, attiecību patu�rē�ana noslēpumā arī man pa�am bija ļoti izdevīga.

-���� Ā! Manuprāt, es sāku saprast. - Keidija piegāja pie plīts.

-��� Ikreiz, kad uzsāku attiecības ar kādu sievieti, es alla� skaidri pateicu, ka precē�anos neesmu ieplānojis. - Kāpēc gan viņ�, sasodīts, te centās skaidroties? Ja jau Keidija ne- grasījās viņam atskaitīties, tad arī viņam tas nebija jādara. - Es ļoti atklāti paskaidroju, ka man nav ne mazākās vēlē��anās piespiest viņu, lai pieņem pamāti. Es pats sev iegal�voju, ka pret tām sievietēm, ar kurām satikos, izturos tikai godīgi.

-Bet?

Maks iedzēra vēl vienu vīna malku.

-���� Bet, atskatodes pagātnē, laikam jau viens no iemes�liem, kāpēc es savām partnerēm liku saprast, ka mūsu at�tiecības nenovedīs pie laulībām, bija tāds, ka man pa�am tā bija vienkār�āk.

-��� Vienkār�āk.

Maks saminstinājās.

-��� Tu ta�u saproti, ko es domāju. Ne tik uztrauco�i.

-���� Citiem vārdiem sakot, tu pasargāji ne vien Gabrielu, bet arī sevi.

Maks nopūtās.

-��� Varbūt. Kā jau es teicu, tas bija izdevīgi.

Keidija iemeta verdo�ajā ūdenī makaronus.

-�� Tātad pastāsd man, Mak, - kāda da�u pēdējo gadu lai�kā bijusi tava mīlas dzīve?

-��� Ne pārāk lieliska. Mani bie�i pameta.

Keidijas sejā pazibēja uzjautrinājums. Un tad viņa skaļi un nevaldāmi iesmējās. Maks apmulsis klausījās, un tad arī viņ� sāka smaidīt. Smaids pārvērtās klusos smiekliņos.

Virtuvē piepe�i bija kļuvis daudz siltāks.

Kad Keidija apsēdās pie mazās ielas kafejnīcas galdiņa, Silvija pacēla galvu.

-��� Es tevi godīgi brīdinā�u. Ja tu �eit uzkavēsies ilgāk ne�kā piecas minūtes, būsi spiesta pusdienot kopā ar mani un Eleonoru Midltoni. Mēs apspriedīsim manus pienākumus Karnevāla nakts svētku norisē.

Keidija steig�us palūkojās apkārt, vai kaut kur nemanīs pazīstamo sudrabaini balto zēngalviņu, pēc kuras nemal�dīgi varēja pazīt Eleonoru. I'usdienotāju vēl arvien nebija pārāk daudz. Padzīvoju�o komitejas priek�sēdētāju nekur nemanīja.

-���� Neuztraucies! To, kas man sakāms, varu pateikt �et�rās ar pusi minūtēs, - viņa Silvijai apgalvoja. - Mēs ar Ma�ku gribētu, lai jūs ar Gārdneru �ovakar ierastos vakariņās. Mēs gribam ar jums aprunāties.

-��� Vai sekos lielais paziņojums? - Silvija saspringtā tonī pajautāja.

-����� Lielais paziņojums? - Keidija ātri aptvēra. - Ā, tu domā saderinā�anos? Nē, ne jau par to.

Silvija acīm redzami atslābinājās.

-���� �ovakar mēs nevaram. Mēs esam ielūgu�i vakariņās kādu Gārdnera klientu. Rīt man visu dienu paredzētas sa�nāksmes, bet vakarā, manuprāt, mēs abi divi esam brīvi.

Keidija vilcinājās, prātodama, vai viņai tūlīt pat atklāt savu teoriju par Vestas nāvi. Viņu atturēja apziņa, ka Sil�vija būs nopietni satriekta. Te nebija ne īstais laiks, ne vie�ta. �ādām sarunām vajadzēja sagatavot pakāpeniski.

-��� Rītvakar varētu, - viņa negribīgi noteica.

-��� Kas noticis? - Silvija ba�īgi apvaicājās. - Izklausās no�pietni. Vai kaut kas atgadījies?

Pirms Keidija paspēja atbildēt, uzradās Eleonora Midl- tone. Viņa bija ģērbusies tum�zilās biksēs un sarkanā �ake�tē. Saules gaismā atspīdēja neskaitāmi daudz zeltītu pogu.

-��� Keidija mīļā! Cik jauki tevi redzēt! Ceru, ka tu �ogad piedalīsies Karnevāla nakts pasākumos?

-��� Jā-a� - Keidija stostīdamās atbildēja. - Jā. Piedalī�os, Eleonora.

-���� Lieliski! Tu varēsi palīdzēt man un Silvijai pasniegt balvas par labākajām maskām. Cik jauki, ka �ogad jūs abas būsiet uz skatuves. Tas būtu burvīgs veltījums Vestai, kā jums �ķiet? Viņa te, Fantompointā, bija visas sabiedrības dvēsele.

Tomēr ne mīlēta dvēsele, Keidija nodomāja. Tikai dvē�sele.

-��� Priecājos, ka varu palīdzēt, - viņa nomurmināja, pū�lēdamās pie�ķirt savai balsij kaut mazliet aizrautības.

Silvija veltīja Keidijai uzjautrinātu skatienu ar nozīmi "iekriti", kas vēl skaidrāk nekā vārdi vēstīja, ka aizbēgt vairs nav iespējams.

-��� Brīni�ķīgi! - Eleonora atsprādzēja savu īpa�i modelē�to portfeli. - Komitejai �ogad biju�as darba pilnas rokas, to nu es varu jums apgalvot. Ziniet, Brūka Lengvērta bija spiesta atteikties no darba pirms pāris mēne�iem, kad D�ord�am kļuva sliktāk. Mums viņas neap�aubāmi pie�trūkst.

-��� Kā noprotu, D�ord�s tagad ir ļoti slims, - Silvija ieru�nājās.

-����� Diem�ēl jā. - Eleonora skumīgi papurināja galvu. - Domājams, ka ilgi vairs neizturēs. Jāsaka, Brūka �o pē�dējo mēne�u laikā neizsakāmi ziedojusi viņam visas savas pūles. Tas nav glu�i tā, kā visi gaidīja. Valdīja uzskats, ka Brūka ar viņu apprecējusies tikai viņa naudas dēļ.

Silvija izskatījās domīga.

-��� Un to viņa drīz dabūs, vai ne?

Keidija un Eleonora viņu uzlūkoja. Neviena neteica ne vārda.

Eleonora noklepojās un steidzīgi izņēma no sava port�feļa vairākus papīrus.

-��� Jā, tātad, Keidij, es tev iedo�u pasākuma norises secī�bas sarakstu. Balvas tiks izsniegtas deviņos vakarā, tie�i pirms uguņo�anas.

-���� Lieliski. Es noteikti bū�u. Ja atvainosiet mani, es ta�gad do�os�

-��� Nieki! - Eleonora iesaucās. - Tev kopā ar mums jāpa�ēd pusdienas. Mums vēl ļoti daudz kas jāapsprie�. �ā ga�da pasākums būs ļoti izsmalcināta Karnevāla nakts, tāda Fantompointā nekad vēl nav norisinājusies. Komiteja mani ir pilnvarojusi izmantot jebkādus līdzekļus.

Pagāja vismaz �etrdesmit minūtes, līdz Keidijai izdevās tikt projām. Viņa atstāja Silviju un Eleonoru prātojam par balvu pasnieg�anu un steig�us devās vienu kvartālu tālāk uz "Chatelaine" galeriju.

Galerijā bija tikai divi cilvēki. Leandra viņiem izrādīja kādu Viktorijas laika gleznu, kurā attēlota karaļa Artura laika aina Edvarda Bērnsa-D�onsa stilā.

Keidija pamāja sveicienu Leandrai un devās pa īso gai�teni uz nelielo biroju galerijas dziļumā. Pie tualetes dur�vīm viņa apstājās un iegāja pa tām. Nelielā telpa bija tuk��a. Keidija atvēra somiņu un izņēma no tas kosmētikas

otiņu.

/

Tikusi galā ar sava izskata pielabo�anas darbiem, viņa vairākas reizes piespieda �ķidro ziepju flakoniņu, līdz at�skārta, ka tas ir tuk�s. Noliekusies viņa atvēra vienas no abām izlietnes skapī�a durtiņām. Neviena �ķidro ziepju flakoniņa tur nebija, bet Keidija pamanīja vairākus tuale�tes papīra rullī�us un nelielu ziepju kārbiņu kaudzīti. Ie�raudzījusi uz kārbiņām viesnīcas firmas zīmi, viņa pasmai�dīja. Atvaļinājuma suvenīri. Paņēmusi vienu 110 mazajām kārbiņām, viņa aizvēra durvis.

Brīdi vēlāk viņa izgāja no tualetes un pa gaiteni devās uz izstā�u zāli. Leandras apmeklētāji bija aizgāju�i. Keidi�ja uzlūkoja gleznu ar ēterisku lēdiju ieskautiem bruņinie�kiem mirdzo�ās bruņās.

-��� Neizdevās pārdot?

-��� Vēl ne. - Leandra izskatījās pa�pārliecināta. - Bet man ir sajūta, ka viņi atgriezīsies. Ko tu �odien darīji?

-���� Tikko pusdienoju kopā ar Silviju un Eleonoru Midl- toni.

-��� To gan par jautru pasākumu nenosauksi, vai ne?

-��� Beidz zoboties! Mani iesaistīja balvu izdalī�anā labā�kajiem Karnevāla nakts masku īpa�niekiem.

-��� Pienākuma balss.

-��� Eleonora Midltone - tā ir ne tikai balss, bet arī roka, kura sagrābj pie rīkles un iecērt miesā savus ilkņus. Starp citu, tualetē beigu�ās ziepes.

-��� �ovakar ieradīsies apkalpotāju firma. Es viņiem atstā��u zīmīti. Vai atradi manus rezerves krājumus zem izlietnes?

-���� Protams, atradu. Kur� bijis atvaļinajuma Havaju sa�lās?

-����� Pirms pāris mēne�iem mani turp aizveda Pārķers. Desmit sauļo�anās pilnas dienas. Tas bija lieliski.

-��� Izklausās brīni�ķīgi. - Keidija uzlūkoja Leandru. - Tā�tad - kas noticis?

Leandras acis pieplūda ar asarām.

-��� Ak, sasodīts!

Keidija pasniedzās pēc salve�u kārbiņas un piedāvāja to māsīcai.

-��� Kā noprotu, tev atkal zvanījis Dilans?

-����� Vakarvakarā. - Leandra iz�ņauca salvetē degunu.

-���� Man vajadzēja nolikt klausuli, bet es to neizdarīju. Kā�pēc gan es nevaru atteikdes no �ā sliktā ieraduma?

Keidija gausi atslīga uz krēsla.

-��� Ko viņ� sacīja?

-��� Kā jau parasti. - Leandra norija asaras, iemeta sabur�zīto salveti papīrgrozā un pasniedzās pēc citas. - Ka viņ� ir kļuvis citāds. Ka grib mēģināt vēlreiz veidot mūsu at�tiecības.

-��� Leandra, paklausies uzmanīgi! Kā tev �ķiet, vai Dilans jebkādā veidā varētu būt bīstams?

-��� Bīstams? - Leandra izskatījās patiesi pārsteigta. - Ak nē, viņ� man nekad nenodarītu pāri, ja di to domāji.

-��� Vai esi par to pārliecināta?

-���� Noteikti. - Leandra iemeta papīrgrozā otro salveti.

-��� Viņ� tikai ir mans sliktais ieradums.

-��� Vai tu Pārķeram esi stāstījusi, ka Dilans atkal cen�as atgriezdes tavā dzīvē?

-��� Nē. Nekādā ziņā. Tas viņu uztrauktu. - Leandra bez�spēcīgi atslīga krēslā. - Tā ir mana problēma. Es gribu pa�ti tikt ar to galā. Esmu pieaugusi un nobriedusi sieviete. Es spēju atteikties no ieraduma satikties ar sliktajiem pui��iem.

Keidija ienāca kabinetā un apsēdās uz rakstāmgalda malas.

-��� Jā? - Maks ierunājās, pat nepapūlēdamies atraut ska�tienu no datu pilnā datora ekrāna.

-��� Es tikai iedomājos, ka tagad, kad esi nolīdzis darbā da�torprogrammu ģēniju Embrozu, vai viņ� nevarētu mazliet papētīt arī informāciju par Dilanu Spūneru?

Maks pacēla galvu.

-��� Dro�i vien. Kāpēc tu jautā?

-��� Kop� bērēm Dilans bie�i zvanījis Leandrai. Centies pa�nākt, lai viņa vēlreiz mēģina veidot abu attiecības. Mēs ar Silviju prātojām, ka varbūt viņ� pamazām pārvēr�as par �anta�ētāju. Es iedomājos, ka varbūt tu varētu noskaidrot, vai viņam �ajā sakarā jau nav kāda pieredze.

-��� Tu patie�ām esi noba�ījusies par to Spūneru, vai ne?

-��� Es pat nezinu, ko domāt. Es viņu pārāk labi nepazīs�tu. Vienīgais, ko es tev noteikti varu pateikt, ir tas, ka ģi�menē neviens viņu lāgā neieredz. Visi uzskata, ka viņ� ap�precējās ar Leandru tikai tādēļ, lai iekļūtu mākslas pasaulē un izspiestu tantes Vestas naudu. Viņ� bija ļoti nodevies savai glezno�anai. Pārāk nodevies, lai darītu arī kādu kār�tīgu darbu.

Maks par to padomāja.

-��� Nodevies vai apmāts?

-��� īsti nezinu, - Keidija atzinās. - Tie�i tas ari mani uz�trauc.

Maks pamāja.

-��� Lik�u Embrozam, lai ievāc par viņu ziņas. Bet, pat ja Spūners iepriek� ar �antā�u nav nodarbojies, tas vēl neno�zīmē, ka viņ� to nevarētu uzsākt tagad.

Tas neprasīja daudz laika. Pēc nepilnas stundas Em�brozs piezvanīja un pavēstīja rezultātus.

-��� Dabūju trīs N, - viņ� sacīja.

-��� Trīs N?

-��� Nekā, nemaz, nulle. Tas puisis nav reģistrēts nevienā policijas un tiesas ierakstā. Nav pat pārkāpis ātruma iero�be�ojumus.

-��� Vai atradi vēl kaut ko interesantu?

-��� Nu, viņa nodarbo�anos saraksts ir raibs, lai neteiktu vairāk. Izskatās, ka da�u pagāju�o gadu laikā viņ� pa�spējis strādāt pusslodzi pāris du�u darbavietās. It visur viens un tas pats. Da�us mēne�us pastrādājis un tad aiz�gājis.

-��� Atlaists?

-��� Nē. Es pārbaudīju. Kamēr vien Spūneram darbs pati�cis, viņ� bijis labs darbinieks, bet, kad tas viņam apnicis, viņ�, ilgi nedomādams, devies prom.

Maks pasniedzās pēc pildspalvas.

-��� Vai dabūji viņa tagadējo adresi?

-��� Protams. Viņ� dzīvo Sanfrancisko. �obrīd viņ� strādā pusslodzi kādā mākslas piederumu veikalā.

***

Divas stundas vēlāk Dilans Spūners atvēra savas bēni�ņos izbūvētā dzīvokļa durvis. Viņ� bija kalsns, nepilnus trīsdesmit gadus vecs vīrietis. Viņam bija pilnīgi noskūta galva, kas īpa�i izcēla augstos vaigu kaulus. D�insauduma jaka un bikses bija no�ļakstītas ar krāsu. Ota viņa rokā bija asinssarkanā tonī.

-��� Kas, pie velna, jūs tāds esat? - viņ� noprasīja.

-��� Maks īstons. Esmu Leandras draugs.

-���� Leandras? - Dilans izskatījās tā, it kā viņam tikko butu iegāzts ar cirvi pa galvu. - Kas noticis? Vai ar viņu kaut kas atgadījies?

-���� Nomierinieties! Viņai klājas labi, Spūner. Es tikai gri�bēju brīdi ar jums aprunāties. Vai drīkstu ieiet?

-��� Kāpēc? - Dilans aizdomīgi noprasīja.

-��� Runa būs par Leandru.

Dilans vilcinājās.

-��� Nu labi.

Vēl pēc neilga laika Dilans Makam pasniedza krāsām notraipītu kafijas tasi ar ļoti stipru kafiju.

-��� Es zinu, Leandras ģimene uzskata, ka es centos no vi�ņas izspiest naudu, - Dilans sacīja. - Un laikam jau tas tā izskadjās. Viņi visi justos daudz labāk, ja es būtu strādājis kādā birojā. Sasodīts, viņas vectēva māsa man pat piedā�vāja strādāt "Chatelaine"\ Un es tā arī darīju. Kādu laiku.

-��� Kas tad nogāja greizi?

Dilans sarauca pieri.

-����������� Nekas nenogāja greizi, vismaz no manas puses ne. Es strādāju da�us mēne�us, nopelnīju diezgan daudz naudas, lai iegādātos krāsas un vēl citus glezno�anas piederumus, un tad aizgāju no darba, lai varētu pievērsties tikai savai glezno�anai. Man nācās mazliet papelnīt pa�a karjeras labā, saprotiet! Es jutu nepiecie�amību gleznot.

-���� Bet jūs bijāt precējies. Jums bija savi pienākumi. Jā�maksā rēķini.

/

-���� Kā tad! - Dilana seja saspringa dusmās. - Ziniet, tie sasodītie rēķini pienāca kaudzēm. �ķita, kur vien pagrie�zies, jau atkal kāds jauns rēķins. Un vēl klāt pie tā visa Le�andra gribēja pirkt māju. Mēs sākām bie�i strīdēties. Tā arī viss pajuka.

-��� Skaidrs. - Maks iedzēra vēl vienu spēcīgās kafijas mal�ku. Tā gar�oja ļoti labi. Maks nodomāja, ka pēdējā laikā viņ� dzer pārāk daudz tējas. - Dilan, es dzirdēju, ka jūs bie��i zvanot Leandrai.

-��� Nu un tad? Tas ta�u nav pretlikumīgi, vai ne?

-Nē.

-���� Es cen�os panākt, lai viņa saprastu, ka viss ir mainī�jies.

-��� Kā tad viss ir mainījies?

-��� Mani darbi ievēroti kādā nozīmīgā pilsētas galerijā. Vi�ņiem manas gleznas patie�ām ļoti patik. Pēc da�iem mē�ne�iem paredzēta mana pirmā patiesi svarīgā izstāde. Esmu ceļā uz panākumiem. Es alla� esmu zinājis, ka ne�piecie�ams vienīgi mazliet laika un es tik�u atzīts.

-��� Leandra �obrīd satiekas ar kādu citu.

Dilana acīs iegailējās dusmas. Viņa roka savilkās dūrē.

-���� Ar to veco kraķi Tērneru? Viņ� Leandrai varētu būt tēvs!

Maks saviebās. Tas vecais kraķis, kā viņ� atcerējās, bija tikai divus vai trīs gadus vecāks nekā viņ� pats.

-��� �aubos gan, ka Tērners grasitos doties uz veco ļau�u pansionātu.

-��� Nu, Leandrai viņ� ir par vecu, tas nu ir skaidrs. Saso�dīts, es nevaru saprast, ko Leandra viņā atradusi!

-��� Man stāsdja, ka viņ� esot jauks cilvēks, - Maks sacīja.

-��� Man pilnīgi vienalga, cik jauks viņ� ir. Viņam nav ne�kādu tiesību grozīties ap manu sievu.

-��� Biju�o sievu, - Maks mierīgi aizrādīja.

-���� Viņa ir mana sieva, sasodīts! - Dilans pielēca kājās. Viņ� paķēra ar krāsu piesūcināto otu, ko bija turējis rokā, kad atvēra durvis, un trieca to pret nepabeigtu audeklu. - Es ta�u viņu mīlu, saprotiet!

Ma.ks uzlūkoja audeklu. Ota pa�ā centrā bija atstājusi ko�i purpursārtu plankumu. Tas ļoti līdzinājās asinīm.

Maks sacīja Keidijai, ka pirms vakariņām gribot pastai�gāties. Pa �auru, līkumainu ielu viņi devās aug�up pakal�nā. Pār līci viņiem aiz muguras slīga krēsla. Maks gribēja apskafit māju Via Palatine, pirms saule pavisam norietēju�si. Da�ādās dienas stundās arī mājas �ķita at�ķirīgas. Var�būt krēslas brīdī �ī nemaz tik jauka neizskatīsies.

-��� Nu? - Keidija noprasīja. - Ko tu domā par Dilanu?

-��� īsti nezinu. Viņ� ir mākslinieks, kur� pārliecināts, ka tūlīt, tūlīt kļūs slavens. Viņ� ir vīrietis, kuram nepatīk, ka viņa bijusī sieva sadekas ar citu vīrieti.

-��� To mēs jau zinājām.

-���� Reizēm ir ļoti grūti at�ķirt sliktos pui�us. Daudzi no viņiem ir ļoti labi iemācīju�ies nomaskēties.

-��� Bet kā tev �ķiet, vai viņ� varētu būt bīstams?

Maks atcerējās dusmās mesto otu un asinssarkano plan�kumu uz nepabeigtās gieznas.

-��� Iespējams.

Keidija strauji apstājās.

-��� Tie�ām?

-��� Pavisam noteikti nevaru pateikt. Es neesmu psihiatrs. Tomēr mums vajadzētu viņu uzmanīt. )a viņ� parādīsies Fantompointā, pasaki man!

Keidija neizskatījās apmierināta, bet viņa noteikti bija sapratusi, ka �obrīd necik daudz nevarēja iesākt.

-��� Nu labi. Paldies, ka-pavēroji viņu!

-��� Kāda runa! Es to pievieno�u rēķinam.

Keidija veltīja viņam dusmīgu skatienu un tad pagrie�zās, lai aplūkotu ielu.

-��� Un vispār - kurp mēs ejam?

-��� Netālu no �ejienes ir kāda māja. Man ienāca prātā pa�skatīties, kā �ajā diennakts stundā tā izskatās.

Keidija jau pavēra lūpas, lai uzdotu nākamo jautājumu, bet Makam par pārsteigumu tomēr neko neprasīja. Viņa ti�kai sekoja Makam līdz pat ielas galam, kur pakalnā graci�ozi slējās māja ar elegantām arkām un skatu uz līci.

Viņi apstājās un raudzījās, kā pēdējie rieto�ās saules sta�ri nelielās villas sienas vēr� samtaini zeltainas.

-��� Tā ir skaista, - Keidija no�ukstēja.

Maks nodomāja, ka viņam bijusi taisnība. �ajā diennakts laikā gan māja, gan �ī sieviete kopa izskatījās patiesi lielis�ki. Maks jau iepriek� bija gandrīz pārliecināts, ka tā būs.

22

Rendala uzaicinājums pusdienās Keidiju pārsteidza. Viņ� uzradās neilgi pirms pusdienlaika, kad Keidija jau grasījās doties prom no mazās galerijas Via Appin.

-��� Man ar tevi jāaprunājas, Keidij.

Keidija viņa balsī izdzirdēja satraukumu un saprata, ka viņai neatliek nekas cits kā piekrist.

-��� Leandra, lūdzu, piezvani Makam un pasaki, ka es pus�dienās mājās nebū�u!

-��� Tūlīt! - Leandra pasniedzās pēc telefona.

Makam viņas nepietrūks, Keidija nodomāja, ieiedama jahtkluba restorānā. Visu rītu viņ� bija sēdējis kabinetā pie sava datora un telefona. Keidija zināja, ka viņ� sadarbojas ar Embrozu, lai parakņātos dziļāk D�onatana Ārdena pa�gātnē.

Viņa apsēdās pie galdiņa Rendalam iepretī un nevērīgi palūkojās apkārt. Pie galdiņiem bija sapulcējusies izsmal�cināta publika. Skats uz līci, kuru izraibināja krāsainas bu- rulaivas, �odien bija īpa�i pievilcīgs.

Keidija atkal pievērsa uzmanību Rendalam, nopēdda- ma viņu pa to laiku, kamēr viņ� sarunājās ar viesmīli. Vi�ņa centās būt objektīva. Rendalam gan piemita savi trūku�mi, tomēr nebija iespējams iztēloties viņu par lielas krāp�anas vaininieku, kam klāt vēl nāca slepkavība. Viņa ta�u reiz bija precējusies ar �o vīrieti. Protams, viņu laulība bija galā jau pirms medusmēne�a beigām, bet tik ļoti gan Keidija viņā nebija varējusi kļūdīties.

Tomēr, ja tā padomāja, viņa ta�u nebija izpratusi Ren- dala jūtu dziļumu pret Brūku, līdz bija par vēlu, Keidija sev atgādināja. Varbūt bija ari kas cits paslēpts aiz viņa dvēse�les slēgtajām durvīm. Ikvienam bija savi noslēpumi.

Vīrie�i sagādāja raizes arī tajā ziņā, ka viņus nepavisam nebija tik viegli izprast kā se�padsmitā gadsimta bruņutēr�pu vai divsimt gadu vecu krūku.

Viesmīlis nozuda izpildīt pasūfijumu. Rendals viegli pa�smaidīja.

-��� Glu�i kā vecajos laikos, - viņ� sacīja un saka spēlēties ar nazi.

-���� Ne glu�i. - Keidija pāri galdam uzlūkoja Rendalu. - Kāds ir �o pusdienu iemesls?

-���� Es gribēju tevi satikt. Vienatnē. Bez īstona, kur� visu laiku grozās tev apkārt glu�i kā miesassargs. Kas gan tur būtu tik dīvains?

-��� Nebiju pamanījusi, ka viņ� man visu laiku grozās ap�kārt.

Rendala mute sa�ķiebās.

-���� Dieva dēļ, viņ� ta�u dzīvo ar tevi vienā mājā! Vai to nesauc par grozī�anos apkārt?

Keidija noklepojās.

-��� Nu, mēs ta�u esam iecerēju�i saderināties.

-��� To tu jau teici. Vai tu nepateiktu, ko tādu tu viņā sa�skati?

-��� Nē, nepateik�u. Es neierados �eit, lai apspriestu savas attiecības ar Maku. Tu sacīji, ka gribot ar mani aprunāties. Tad runā!

Rendala �oklis saspringa

-��� Tavas attiecības ar īstonu ir viens, ko mums vajadzē�tu apspriest.

-��� Ak tā? Kāpēc?

-��� Tāpēc, ka viņam būs zināma daļa jaunajā kompānijā "Chatelaine-Post", ja tu nopietni domā ar viņu precēties. - Rendals vēl cie�āk satvēra nazi. - Keidij, vai esi pārlieci�nāta, ka viņ� būs īstais?

Kaut arī Keidijas garastāvoklis bija diezgan drūms, viņa pasmaidīja.

-��� īstāka par Maku īstonu nemaz vairs nevar būt.

-���� Vai esi pārliecināta, ka viņ� tevi nelenc tikai "Chate�laine" dēļ?

-��� Rendal�

-��� Tev jāatzīst, ka tas viss noticis it kā pārāk piepe�i. Līdz bērēm tu pat ne reizes nepieminēji, ka tev ir nopietnas at�tiecības ar kādu vīrieti.

-��� Kop� �ķir�anās mēs abi nemaz neesam pārāk bie�i ru�nāju�ies.

-��� Varbūt ne, bet es joprojām saglabāju cie�as saiknes ar tavu ģimeni. Regulāri aprunājos ar Silviju un Leandru. Ari viņas līdz pa�ām bērēm neko par īstonu nezināja. - Ren- dals gausi nolika nazi uz galda. - Es neesmu vienīgais, kas noba�ījies par tavām attiecībām ar viņu.

-���� Manas attiecības ar Maku īstonu nepavisam neattie�cas uz tevi, - Keidija atcirta. - Klau, es zinu, ka tu esi no�ba�ījies par mani, tomēr ba�ām nav pamata. Es zinu, ko daru.

-��� Vai esi par to pārliecināta?

Keidija paraustīja plecus.

-��� Cik vien pārliecināta varu būt. Un tu? Vai tu satiecies ar kādu?

Rendals pakradja galvu.

-��� Esmu pārāk aizņemts ar apvieno�anās projektu.

-��� Leandra apgalvo, ka tev kop� mūsu �ķir�anās neesot nopietnu attiecību. - Keidija impulsīvi pasniedzās pāri galdam, uz mirkli pieskardamās Rendala rokai. - Vai Brukas dēj tu grasies uz visiem laikiem atteikties no dzī�ves?

Piepe�i Rendala sejas izteiksme kļuva apņēmības pilna.

-��� Ne uz visiem laikiem.

-��� Izklausās noslēpumaini.

Rendals viņu uzlūkoja ļoti mierīgi.

-��� Kad tiks apstiprināta apvieno�anās, viss būs citādi.

-��� Tu tā domā?

-�� Jā, - Rendals vēsi atteica. - Tad viss būs pavisam citādi.

Pār Keidijas muguru pārskrēja salti drebuļi.

-���� Kāpēc gan lai pēc "Chatelaine" un Ostrija un Pousta galerijas apvieno�anās mainītos tavas attiecības ar Brūku?

-��� Vai esi lasījusi apvieno�anās līguma projektu?

-����������� Esmu to pārskatījusi. Nevaru gan apgalvot, ka būtu to sīki izpētījusi. �ādu lietu analizē�ana Silvijai padodas daudz labak nekā man. Kāpēc tu jautā?

Rendala seja saspringa.

-��� Tāpēc, ka �ī apvieno�anās pārdalīs visas kārtis. Pēc ap�vieno�anās tā būs pavisam jauna spēle.

-��� Kā to saprast?

-���� Pēc �ā līguma no jauna tiks ievēlēta uzņēmuma pa�dome. Arī balsstiesīgās akcijas tiks sadalītas citādi. Tas ir sare�ģīti. - Viņ� nevērīgi pamāja. - Lai to tagad paskaid�rotu, būtu vajadzīgs pārāk ilgs laiks. Bet tici man, ja pēc apvieno�anās divi vai trīs cilvēki, kam piederēs lielākā daļa akciju, izveidos koalīciju, tad viņi varēs noteikt, kur� sē�dēs uzņēmuma vadītāja krēslā.

Keidija piepe�i saprata.

-��� Tad tāpēc tu tik dedzīgi vēlies panākt apvieno�anos, vai ne? Tu tajā saskati iespēju atbrīvoties no Stenforda kun�dzības pār Ostrija un Pousta galeriju.

-��� Sasodīts, tev taisnība! - Rendala acīs atvizēja drūmas cerības. - Tas nekrietnelis vairs nevarēs pavēlēt. Kad Sten�fords aptvers, ka viņ� vairs nebūs uzņēmuma vadītājs, viņ� uzklausīs manu piedāvājumu un pārdos savas akcijas man.

-��� Man kļūst skaidra �ī aina.

-��� Tie�ām? Vai tu tie�ām saproti, ko man tas nozīmē? �i kops mammas nāves man ir pirmā iespēja atgūt kontroli pār Ostrija un Pousta galeriju. Es nepieļau�u, lai kaut kas nostātos ceļā maniem plāniem. Un tev man jāpalīdz.

Rendals paliecās uz priek�u un salika rokas uz galda.

-��� Es gribu, lai tu man apsolītu, ka balsosi par apvieno��anos.

:i2.s

Keidija aptvēra, ka viņ� gandrīz trīc no satraukuma. �ī viņa spriedze radīja Keidija ba�as. Kamēr viesmīlis uzlika uz galda maizes groziņu un nelielu trauciņu ar smar�īgu olīveļļu, Keidija klusēja. Tad viņa dziļi ievilka elpu.

-���� Labi, es saprotu, kāpēc apvieno�anās ir svarīga tev. Tagad pastāsti, kāpēc to vēlas Stenfords.

Rendals izelpoja, izgrūzdams spēju un skarba pretīgu�ma pilnu skaņu.

-���� Kā tu domā, kāpēc gan lai viņ� to gribētu? Viņ� to uzskata par iespēju palielināt savus ienākumus un savu ietekmi. Apvieno�anās sniegs jaunas papla�inā�anās iespē�jas. Tā nozīmēs straujākus tempus. Tā piesaistīs lielākus, daudz nozīmīgākus klientus un darījumus.

-��� Bet viņam nāksies sadarboties ar uzņēmuma padomi, kuru viņ� nevarēs komandēt.

Rendals apmierināts pamāja.

-��� Viņ� uzskata, ka varēs kontrolēt arī jauno uzņēmumu, jo domā, ka arī pēc apvieno�anās es joprojām uzklausī�u viņa pavēles, kā to alla� esmu darījis. Un tā ir taisnība, ka, apvienojot mūsu balsstiesīgās akcijas, mums galerijas "Cha- telaine-Post" uzņēmuma padomē būtu liela ietekme.

-��� Stenfords cer, ka viņ� varēs kontrolēt tavas akcijas?

-���� Viņ� cer, ka varēs kontrolēt mani. Un kāpēc gan lai viņ� nedomātu, ka es turpinā�u darīt to, ko viņ� man liek, arī pēc apvieno�anās? Es ta�u jau tik ilgi esmu izpildījis viņa pavēles, vai ne?

-��� Bet "Chatelaine-Post" jaunajā drosmīgajā pasaulē ta�u viss būs citādi?

-��� Ak jā, - Rendals klusi noteica. - Pavisam citādi.

-��� Skaidrs.

-��� �o izdevību esmu gaidījis gadiem ilgi. Tu to zini, Kei�dij. Tev jāatbalsta �ī apvieno�anās. Man tā nav tikai iespē�ja atbrīvoties no Stenforda ietekmes. No �ā darījuma atka�rīgs it viss.

-��� Kas ir "it viss"?

Rendals paraudzījās visapkārt restorānam un tad pie�klusināja balsi.

-��� D�ord�s Lengvērts ir tuvu mir�anai. Nav nekāds no�slēpums, ka viņam vairs nav atlicis daudz laika dzīvot. Brūka viņu ir uzticīgi kopusi. Viņa ir izpildījusi savu sie�vas pienākumu. Bet, kad viņ� būs miris, Brūka būs brīva. Es lūg�u viņu kļūt par manu sievu.

Keidija sēdēja nepakustēdamās.

-���� Kņds gan apvieno�anās projektam sakars ar taviem plāniem bildināt Brūku?

-���� D�ord�s viņai ir ļoti daudz devis. Kad viņ� nomirs, Brūka būs bagāta sieviete. Es nevaru iet pie viņas ar tuk��ām rokām. Es negribu, lai kāds sacītu, ka precu Brūku vi�ņas naudas dēļ.

-��� Ak, ārprāts! Manuprāt, es saprotu, uz ko tu tēmē�

-���� Kad es atbrīvo�os no Stenforda, es varē�u kontrolēt viņa akcijas. Tās es grasos uzdāvināt Brūkai kāzās.

Maks pie vienas auss turēja telefona klausuli, pats pētī�dams ar informāciju pārpilno datora ekrānu.

-��� Labi, es to dabūju. Tie�ām izskatās pēc banku rēķinu informācijas. Tu esi ģēnijs, Embroz.

-��� Nē, es esmu konsultants. - Embrozs laimīgā apmieri�nātībā nodungoja klausulē. - Es dkko nosūtīju arī visus pā�rējos datus. Vai gribēsiet vēl kaut ko, kamēr es turpinu muļķoties ar �īm finan�u lietām?

-��� Ar �o te pagaidām pietiks, ja kaut kas būs nepiecie��ams, es tev atkal piezvanī�u.

-��� Katrā laikā. Vai jums tur ir printeris?

-Jā.

-��� Kā jums �ķiet, kad jums varētu gadīties man vēl kāds cits darbiņ�?

-��� Saprotams, ka es gribēju aprunāties ar tevi par iespē�ju padziļinād papētīt manu programmu. Paskaties, vai vari izgudrot, kā palielināt tās iespējas, un varbūt mēģini aiz�pildīt da�as nepilnības manā datu bāzē. �ī Ardena lieta ir atklājusi da�as ļoti lielas nepilnības. Tas varētu būt ilgter�miņa projekts. Vai tas tevi interesē?

-��� Es jau ķēros tam klāt, bos.

Maks nolika telefona klausuli un deva datoram ko�mandu izdrukāt iegūtos datus. Kad printeris sāka darbo�ties, Maks atliecās krēslā ērtāk, salika kopā pirkstus un prātoja par nākamo soli. Daļēji gan viņ� spēja izanalizēt finansiālo informāciju, tomēr viņ� nebija profesionāls grā�matvedis. Viņam bija vajadzīgs speciālists, kas palīdzētu at�ifrēt Ardena naudas apgrozījumu bankās. Un vēlams tāds speciālists, kuram par situāciju jau būtu zināms priek�stats.

Laimīgā kārtā pats ideālākais kandidāts �im darbam drīz ieradīsies vakariņās.

Gārdners uzlūkoja izdrukāto datu kaudzīti un sarauca pieri.

-��� Es neesmu eksperts grāmatvedības izmeklē�anas lie�tās. Tur ir vajadzīgs profesionālis.

-���� Pietiks, ja jūs no �iem datiem vispār spēsiet kaut ko izdabūt laukā, - Maks sacīja. - Bet varu saderēt, ka jūsu personiskās zinā�anas "Chatelaine" un Pousta darījumos dod jums tādas priek�rocības, kādu grāmatvedim no ma�las pietrūktu.

-��� Varbūt. - Gārdners piesardzīgi nopētīja izdrukātos da�tus. - Bet es neko negarantēju.

-��� Skaidrs, - Maks noteica.

Keidija uzlika roku uz datu kaudzes.

-��� Vienkār�i izpēti tos! Tas arī ir viss, ko mēs lūdzam.

-���� Es centī�os, cik būs manos spēkos. Bet ne uz kādiem spo�iem atklājumiem neceriet. Esmu tikai grāmatvedis, ne�vis �erloks Holmss.

-��� Es tomēr nespēju noticēt, ka tante Vesta slepus veiku�si pati savu izmeklē�anas darbu. - Silvija negaidīti piecē�lās kājās un sāka staigāt pa dzīvojamo istabu. - Tomēr tas izskaidro daju viņas dīvainās uzvedības izpausmju pāris pēdējo mēne�u laikā. Kāpēc gan viņa par savām aizdomām neizstāstīja man?

-��� Cik mēs varam spriest, viņa par tām ir stāstījusi Heti�jai Vudsai - un arī tikai tāpēc, ka Vestai bija nepiecie�ama Hetijas profesionālā palīdzība, - Keidija klāstīja.

-���� Nu, mēs visi zinām, ka Vesta bija ļoti noslēpumaina un ekscentriska. - Silvija veltīja Keidijai dusmīgu skatie�nu. - Bet tas neattaisno tevi, kāpēc neizstāstīji mums par savām aizdomām, ka kaut kas nepavisam nav kārtībā.

-����������� Varbūt arī nav, - Keidija atzina. - Bet, kamēr mēs ne�bijām runāju�i ar Hetiju Vudsu, man savām aizdomām ne�bija nekādu pierādījumu. Es baidījos, ka visi mani uzska�tīs par juku�u. Necerēju, ka mana teorija tiks uzņemta ar izpratni.

-���� Es gan nevaru teikt, ka kaut ko īpa�i saprotu, - Sil�vija nomurmināja. - Bet, ņemot vērā pierādījumus, mums nāksies �o teoriju izpētīt. Vai esat pārliecināti, ka D�ona�tans Ārdens sadarbojas ar kādu no Ostrija un Pousta ga�lerijas?

-��� Mēs pilnīgi dro�i nezinām, bet �ķiet, ka tante Vesta par to bijusi pārliecināta, - Keidija sacīja. - Padesībā varbūt viņa pat uzskatīja, ka vainīgais varētu būt kāds no uzņē�muma vadības. Tas izskaidrotu faktu, kāpēc viņa ar savām aizdomām negāja taisnā ceļā pie Stenforda Felgrova. Tas izskaidro arī to, kāpēc viņa atlika balsojumu par apvie�no�anos.

Silvija sarauca pieri.

-��� Viņa domāja, ka Felgrovs sadarbojas ar Ārdenu?

-��� Vai varbūt viņa nosprieda, ka līdzdalībnieks uzņēmu�mā ir Rendals, - Gārdners pat pārāk izpalīdzīgi ierosināja. - Tas izskaidrotu, kāpēc viņa klusēja. Attiecībā uz Renda�lu viņa alla� bijusi ļoti mīkstsirdīga. Viņa noteikti būtu vil�cinājusies apsūdzēt Rendalu krāp�anā.

Maks saviebās un, klusi brīdinādams, pakratīja galvu uz Gārdnera pusi. Bet bija par vēlu. Keidija un Silvija jau bija pavērsu�ās pret Gārdneru.

-��� Es atsakos ticēt, ka Rendalam par to būtu kaut kas zi�nāms, - Silvija atcirta.

Gārdnera sejas izteiksme nocietinājās.

-��� Nemaz nepajaujies uz to, ka vecais labais tēvocis Ren�dals nav vainīgs!

-��� Es �oreiz piekrītu Silvijai, - Keidija klusi sacīja. - Ren�dals par krāp�anām neko nezina.

-��� Ja runājam par Rendalu Poustu, neviena no jums ne�spēj spriest objektīvi. Es zinu, ka ir grūti iztēlodes savu bēr�nības draugu par noziedznieku, bet tas vēl nenozīmē, ka viņ� nav vainīgs. - Gaidīdams atbalstu, Gārdners uzlūkoja Maku.

Maks paraustīja plecus.

-���� Neuzskatu, ka mēs Poustu varētu izsvītrot no aiz�domās turamo saraksta. Vismaz ne pagaidām.

Tagad bija viņa kārta nonākt divu niknu skatienu krust�ugunīs.

-������ Mēģināsim domāt loģiski. - Keidija apstājās pie rakstāmgalda un pabungoja pa izdrukāto dokumentu kau�dzīti. - Rendals simtprocentīgi vēlas panākt apvieno�anos. Viņam tā ir ļod svarīga. Ticiet man! Es patie�ām nedomā�ju, ka viņ� atvēlētu laiku un enerģiju, lai iesaistītos smalki izstrādātā krāp�anā, kas pakļautu riskam viņa plānus ap�vienot "Chatelaine" un Ostrija un Pousta galeriju.

-���� Tātad atliek Stenfords, - teica Silvija. - Nevaru gan apgalvot, ka man tas vīrieds patīk, bet jāatzīst, ka te dar�bojas tā pati loģika. Kālab gan lai viņ� uzņemtos risku ar Ostrija un Pousta galerijas starpniecību pārdot atdarināju�mus un viltojumus tie�i tajā laikā, kad mēs cītīgi pētām viņa grāmatvedības dokumentus?

Gārdners viņu pārtrauca.

-���� Es varu nosaukt vienu labu iemeslu, kāpēc vai nu

Rendals, vai Stenfords varētu ķerties pie viltojumu tirgo��anas ar Ostrija un Pousta galerijas starpniecību.

-��� Kādu iemeslu? - Keidija tūlīt noprasīja.

-��� Lai segtu kases iztrūkumu, kas mums varētu likt, lai atsaucam apvieno�anos, - Gārdners atteica.

Iestājās neilgs, sakāpināts klusums. Keidija un Silvija apmainījās skatieniem.

-��� Laba doma, - Silvija noteica. Viņa nepacietīgi pamā�ja. - Galu galā es ta�u esmu tā izcilā uzņēmuma vadītāja. Man pa�ai vajadzēja par to iedomāties.

-�� �ajā situācijā tu esi iesaisdta pārāk emocionāli, - Gārd�ners sacīja. - Ir grūti aptvert visu, ja �is viss ietver Vestas nekustamo īpa�umu, kā arī iespēju, ka tavs vecais draugs Rendals ir blēdis. Nemaz jau nerunājot par pa�u apvieno��anās projektu.

-��� Un tie�i tāpēc mums ir nepiecie�ams, lai jūs tā īsti cī�tīgi pārskatītu informāciju, kas ir �ajos dokumentos, Gārd- ner, - Maks teica. - Jums ne vien piemīt profesionāla pie�redze, lai izprastu �os datus, bet ir arī at�ķirīgs redzes viedoklis.

Gārdners paberzēja sev skaustu.

-��� Ziniet, ja tā padomā, gan Stenfords, gan Rendals - abi varētu būt iejaukti viltojumu pārdo�anā ar viņu kompāni�jas starpniecību. Ja Ostrija un Pousta galerija cen�as segt kases iztrūkumu, viņiem abiem būtu dibināts iemesls pa�nākt, lai uzņēmuma finan�u stāvoklis potenciālās apvieno��anās gadījumā izskatītos labs.

-��� Stenfords varbūt, - Keidija iebilda, - bet ne Rendals.

-��� Nekādā ziņā ne Rendals, - Silvija piebalsoja.

Gārdners pacēla skatienu pret griestiem un neteica neko.

Maks izvēlējās diplomātisku pieeju.

-ja veiksies, �ie finan�u ieraksti mums varētu sniegt kā�dus norādījumus, kas patiesībā norisinās Ostrija un Pous�ta galerijā.

Gārdners, izskatīdamies daudz enerģiskāks, nekā bija pirms mirkļa, pasniedzās pēc dokumentu kaudzes.

-���� Kādu laiciņu gan tas prasīs, bet es paraudzī�os, ko varu darīt lietas labā.

Silvija pagriezās, lai veltītu Makam pēto�u skatienu.

-��� Es nesaprotu, kā jūs iederaties �ajā situācijā. Jūs mums sacījāt, ka esat biznesa konsultants. Bet �obrīd jūs vairāk izklausāties pēc kāda privātdetektīva. Kas �eit īsti notiek?

Pirms Maks paspēja atvērt muti, Keidija atbildēja viņa vietā.

-��� Makam ir liela konsultāciju pieredze pazudu�o un no�zagto mākslas priek�metu jomā, - viņa sacīja.

Silvija izskatījās skeptiski noskaņota.

-��� Vai jūs esat konsultants dro�ības jautājumos?

-��� Ne glu�i, - Maks atsaucās. - Es darbojos ar informā�ciju. Kā jau Keidija sacīja, es meklēju pazudu�us un no�zagtus vai citādi noklīdu�us mākslas un antīkos priek��metus.

-��� Un ko jūs darāt, kad nozudu�os priek�metus atrodat? - viņa salti pajautāja.

-��� Es savu klientu uzdevumā cen�os tos atgūt.

-��� Kādā veidā?

-����������� Reizēm pavisam vienkār�ā veidā, noorganizējot pār�runas vai tirdzniecisku darījumu. Reizēm tas ir mazliet sa�re�ģītāk.

-��� Galu galā jūs tomēr esat un paliekat privātdetektīvs, - Silvija atcirta.

-��� Es sevi vairāk uzskatu par tādu kā starpnieku.

-��� Muļķības! Jūs esat izmeklētājs. - Silvija pagriezās pret Keidiju. - Tu viņu atvedi �urp tāpēc, ka nojauti kaut ko ne�labu, vai ne?

-��� Es skaidri nezināju, ka kaut kas nav kārtībā, - Keidija aizstāvēdamās atsaucās. - Man tikai bija tāda sajūta.

-��� Sajūta? - Silvija ievaidējās. - Tu ar katru dienu aizvien vairāk atgādini tanti Vestu* Kas īsd ierosināja to tavu sajūtu?

Keidija noklepojās un, kā palīdzību lūgdama, uzlūkoja Maku.

-��� To ir tā mazliet grūti izskaidrot.

-��� Viņa uzskata, ka jūsu tante noslepkavota, - Maks pār�dro�i paziņoja.

Silvija un Gārdners raudzījās viņā kā apstulbu�i.

-��� Sasodīts! - Gārdners aizsmaku�ā balsī noteica. - Tāda iespēja gan man nekad pat prātā nebija ienākusi.

-��� Noslepkavota� - Silvija uzlūkoja Keidiju. - Kas gan tev liek domāt, ka viņu kāds nogalinājis?

-��� Es nezinu. - Keidija stivi piegāja pie loga.

Maks viņu vēroja.

-��� Tā nu glu�i nav taisnība.

Keidija nopūtās.

-��� Nu labi, man �ķita, ka viņas nāve varētu būt pārāk iz�devīga.

-��� Izdevīga? - Gārdners jautāja.

-��� Apvieno�anās dēļ, - Keidija paskaidroja. - Viņa bija pateikusi, ka prāto par nākamā mēne�a padomes balsoju�ma atlik�anu. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk sāku ap�svērt: varbūt kādam nav paticis fakts, ka viņas domas par �o darījumu varētu mainīties. Tante Vesta bija neaprēķinā�ma. Neprognozējama. Ekscentriska. Un, ja viņa tā būtu vē�lējusies, viņas spēkos būtu vispār atcelt �o apvieno�anos.

-���� Vai tu aptver, ko runā? - Silvija noprasīja. - Tu ta�u nedomā, ka kāds nogalinājis tanti Vestu tikai tādēļ, lai būtu pārliecināts, ka �is darījums notiks?

-��� Nu labi, varbūt es mazliet pārspīlēju, - Keidija nomur�mināja. - Un laikam jau man nebija taisnība. Ja arī viņa tika nogalināta, tad visdcamāk tāpēc, ka viņa atklāja D�onatana Ārdena blēdības.

Silvija centās saņemties.

-��� Tomēr tas, ka tev vispār ienāca galvā doma par slepka�vības iespējamību�

-���� Katrā ziņā nevienu no ģimenes locekļiem nepārstei�dza, - Gārdners klusi noteica.

Keidija novērsa skatienu. Viņa sāka ar plaukstām berzēt rokas. �ī atziņa Makam iedūra kā ar nazi.

Viņ� izslējās un, piegājis Keidijai aiz muguras, uzlika rokas uz viņas pleciem.

-��� Tas bija tāpēc, ka viņa noslīka, vai ne? - viņ� ierunā�jās. - Tāpēc ka todien pie ezera, kad tev bija �etrpadsmit, tu gandrīz vai aizgāji bojā tādā pa�ā veidā. Tie�i tāpēc vi�ņas nāve tevi tik dziļi satrieca un lika uzdot jautājumus.

Keidija saslēja aug�up plecus.

-���� Varbūt. Bet galvenais faktors bija laiks. Es nespēju

u,s

sevi pārliecināt, ka viņas nāvei nav nekāda sakara ar ap�vieno�anos. Krāp�anu sērija man pat nebija ienākusi prātā.

-��� Ja Vestai būtu izdevies atmaskot �o krāp�anu, tas no�teikti izslēgtu jebkādu sadarbo�anās iespēju starp "Chate�laine" un Ostrija un Pousta galeriju. - Gārdners izskatījās domīgs. - �aubos, vai Felgrovs būtu varējis atrast kādu "Chatelaine" aizvietotāju. Sasodīts, varbūt apvieno�anās to�mēr ir kvalificējama par motīvu.

Silvija strauji pagriezās.

-���� Tikai nesaki man, ka tu noticēji Keidijas teorijai par slepkavību un sazvērestībām!

Gārdners paraustīja plecus.

-��� Nauda alla� bijusi viens no slepkavību mofiviem, un �ajā darījumā ir iejaukta liela nauda.

Keidija pagriezās, lai viņu uzlūkotu.

-��� Paldies par atbalstu! Vismaz man izskatījās, ka tas lī�dzinājās atbalstam.

-��� Kam tad domāti svaiņi?

* >

23

Lengvērtu māja bija milzīga, kolonnām rotāta ēka aug�stu pakalna galā. No tās pavērās pat vēl iespaidīgāks skats nekā no villas, atklājot skatienam gan Tiburonu, gan Zelta Vārtu tiltu. Keidija stāvēja pie stiklotās dzīvojamās istabas sienas un vēroja, kā līcī rotājas saule. Gaisma �ķita ie�au- jamies ūdenī un atlecam no tā, ne reizes nepieskaroties ūdens virsmai. Ne arī �īs lielās mājas iek�pusei, Keidija nodomāja.

Klusums viņai aiz muguras ieilga. Saimniecības vadī�tāja, kura pirms brī�a ieveda viņu �ajā istabā, bija nozu�dusi.

Keidija novērsa skatienu no ainavas, lai izpētītu pla�o telpu, kurā viņa stāvēja. Ikkatru vietiņu aizņēma neskaitā�mi daudz mākslas un antīko priek�metu, �ķietami izstum�jot no telpas jebkādu tai pieejamo gaismu. Antīkās lietas visu māju ietina glu�i kā tum�ā miglā. Varbūt tā, kas kuti�nāja nervus, bija tuvās nāves svinīgā gaisotne. Tā glu�i kā neredzama migla pildīja visu istabu.

Keidija nodrebēja. Tā nebija laba zīme. Viņa palūkojās pulkstenī.

-��� Paldies, ka dk ātri varējāt ierasdes, - pie durvīm at�skanēja Brūkas Lengvērtas balss.

Izdzirdot maigo, nazālo balsi, Keidija mazliet satrūkās. Viņa strauji pagriezās. Rendala lielā mīlestība bija gara auguma sieviete ar patricietes vaibstiem. Viņas medus krā�sas matu sakārtojumā bija izmantots �injons, kas tikai uzsvēra viņas saspringto, atturīgo sejas izteiksmi. Viņa bija uzvilkusi bālas krēmkrāsas zīda blūzi un elegantas kamieļ- vilnas bikses. Pie ausīm un ap kaklu neuzkrīto�i iemirdzē�jās zelts.

-��� Es saņēmu jūsu ziņu, - Keidija sacīja. - Kā varu jums palīdzēt, Lengvērtas kundze?

-��� Lūdzu, sauciet mani par Brūku! Varbūt apsēdīsieties?

Keidija piesardzīgi atslīga uz dīvāna maliņas. Viņa ce�rēja, ka Brūka nav viņu ataicinājusi �urp tādēļ, lai saņem�tu profesionālu novērtējumu seno priek�metu kolekcijai, kas izspieda no telpas visu gaismu.

-��� Vai vēlaties kafiju? - Brūka piedāvāja.

-���� Nē, pateicos. - Keidija izlikās vēlreiz paraugāmies pulkstenī. - Man nav pārāk daudz laika.

-Jā, protams. Es jūs ilgi neaizkavē�u. Nojau�u, ka jums �ī saruna nebūs viegla. Bet arī man ir smagi par to runāt.

Tikai, lūdzu, neprasiet, lai es novērtētu jūsu kolekciju! Jūsu vīrs pat vēl nav miris, bez tam es neuzņemos nāvei tuvu cilvē�ku kolekciju pārdo�anas starpnieces funkcijas. Bet, ja tas nebija Brūkas telefona zvana iemesls, tad atlika vēl tikai viena ie�spēja.

-��� Vai tam būs kāds sakars ar Rendalu? - Keidija piesar�dzīgi ierunājās.

-��� Kā jūs uzminējāt?

-��� Rendals ir vienīgais, kas mums abām kopīgs.

-��� Jā, protams, - Brūka turpināja, - es �odien lūdzu jūs ierasties tāpēc, ka esmu par viņu neizsakāmi noraizējusies. Es zinu, ka viņ� ir jūsu draugs un ka jūs vēlat viņam to la�bāko, lai gan jūsu abu laulība izjuka.

-��� Līdz zināmai robe�ai mēs esam draugi.

-��� Jūs ta�u saprotat, ka viņ� ir kā apsēsts ar Ostrija un Pousta galerijas un "Chatelaine" apvieno�anos?

-��� Jā, es zinu, ka tā viņam ir svarīga.

-���� Diem�ēl vairāk nekā tikai svarīga. Viņ� ir kā apsēsts ar mērķi apvienot abas kompānijas. Es baidos tā runāt, bet nezinu, kur vēl es varētu griezties. - Brūka apklusa, it kā cenzdamās savaldīties. - Es baidos par to, ko viņ� varētu izdarīt, ja �ī apvieno�anās nenotiks.

Keidija sastinga.

-��� Par ko jūs runājat?

-��� Rendals ir pārliecināts, ka �ī apvieno�anās ir vienīgais veids, kā viņ� varētu atgūt kontroli pār Ostrija un Pousta galeriju un atbrīvoties no sava patēva ietekmes. Viņ� ienīst Stenfordu Felgrovu. Esmu pārliecināta, ka jūs pati to zināt. Ja �ī apvieno�anās nenotiks�

-��� Par ko tie�i jūs baidāties, Brūka?

-���� Pēdējo gadu laikā Rendals ir pārcietis milzum lielu stresu. Viņ� ļoti smagi pārdzīvoja �ķir�anos.

-���� Man jau arī tas nebija nekāds patīkamais piedzīvo�jums.

Brūka piesarka.

-��� Nē, protams, ne. Es saprotu, ka jūs abus tas traumēja. Bet jums bija citādi.

-��� Tie�ām?

-���� Mēs abas zinām, ka jūs nebijāt dziļi iemīlējusies Ren- dalā, un ir acīm redzams, ka jums nebija arī neviena cita. Jūsu sirds netika salauzta. Protams, �īs laulības bija kļūda, tomēr tāda kļūda, ko jūs diezgan viegli varējāt labot.

-���� Glu�i kā viens no necie�amajiem dzīves ceļa sastrē�gumiem, vai ne?

Acīm redzamā spriedze Brūkas pievilcīgajā sejā kļuva vēl vairāk pamanāma. -

-���� Es necen�os noskaidrot to, kas nodka. Bet jums jāsa�prot, ka gan laulība, gan tās �ķir�ana Rendalu ietekmēja vairāk nekā jūs.

-��� Vai tie�ām?

-��� Viņ� bija izmisis. Viņu tik ļoti mocīja vainas izjūta. Vai tad jūs nesaprotat? Viņ� visā vaino sevi.

-��� Rendals vaino sevi tāpēc, ka mūsu laulība izjuka? Tas nu man ir kaut kas jauns.

Brūka vispirms apmulsa, tad viņas sejā parādījās sku�mīga līdzjūtība.

-��� Piedodiet! Tas nebija glu�i tas, ko es biju domājusi.

-��� Ā, es sapratu. Viņ� jūtas vainīgs tāpēc, ka, steig�us ap�precoties ar mani, viņ� pats zaudēja iespēju apprecēties ar jums.

-��� Es esmu tā, kam būtu jāuzņemas tās vainas smagums, - Brūka no�ukstēja. - Es biju tā, kura aizgāja no Rendala, tā�pēc ka, manuprāt, viņ� bija pārāk apsēsts, cenzdamies ie�gūt kontroli pār mantojumu, kas, pēc Rendala domām, pie�nācās viņam. Es baidījos, ka viņa vienpersoniskā apņem��anās mazināt Stenforda Felgrova ietekmi uz Ostrija un Pousta galeriju iznīcinās jebkādas cerības uz laimi mūsu personiskajās attiecībās.

-��� Un tāpēc jūs pievērsāties D�ord�am Lengvērtam.

-��� D�ord�s ir brīni�ķīgs, sirsnīgs, uzmanīgs cilvēks. Bet es gandrīz tūlīt pat aptvēru, ka laulības ar viņu ir �ausmī�ga kļūda. Tomēr tad jau bija par vēlu kaut ko mainīt. Vi�ņam bija diagnosticēts vēzis. Es nevarēju viņu pamest. Un Rendals pa to laiku bija apprecējies ar jums. Mēs abi bijām slazdā.

-��� Likteņa piemeklētie mīlētāji.

Brūkas sejā pavīdēja sāpjpilna izteiksme.

-��� Lūdzu, nekļūstiet ironiska! Es saprotu, ka diez vai jūs man pārāk jūtat līdzi, bet es zinu, ka savdabīgā veidā jums vēl arvien nav vienaldzīgs Rendals.

-��� Savdabīgā veidā?

Brūka saminstinājās.

-��� Rendals man paskaidroja, ka spēcīgu jūtu ziņā jūs esot ļoti līdzīga savai vectēva māsai.

-�� Ar to domājot, ka es esmu salta, pavēlnieciska, nespēju izjust dedzīgu kaisli un tā tālāk?

Keidijai par pārsteigumu Brūkas sejas izteiksmē parā�dījās mulsums.

-��� Spēcīgu jūtu ziņā ikviens ir citāds.

-��� Varbūt mums vajadzētu atgriezties pie iemesla, kāpēc jūs mani �odien ataicinājāt. Jūs varētu skaidri pateikt, ko no manis vēlaties.

Brūka piegāja pie tuvākā krēsla un apsēdās. Viņas balss kļuva klusāka, bet uzstājīgāka.

-��� Es gribēju būt pārliecināta, ka jūs saprotat, cik svarī�gi, lai izdotos �ī apvieno�anās. Protams, abām kompānijām tā ir lieliska izdevība, bet tā ir būtiska Rendala emocionā�lajai labklājībai.

-���� Vai jūs gribat teikt, ja apvieno�anās neizdosies, viņ� varētu zaudēt garīgo līdzsvaru? Ka viņ� varētu ieslīgt klī�niskā depresijā vai tamlīdzīgi?

Brūka ļoti cie�i sa�ņaudza klēpī rokas.

-��� Es nezinu, ko viņ� iesāks, ja apvieno�anās neizdosies. Tas arī mani biedē.

Durvīs, kas atdalīja dzīvojamo istabu no pla�ās priek��telpas, parādījās kāds vīrietis. Viņ� bija ģērbies baltās bik�sēs, baltā kreklā un baltās kurpēs ar mīkstām zolēm. Ap kaklu viņam karājās stetoskops.

-��� Atvainojiet, ka iztraucēju, Lengvērtas kundze!

Brūka strauji pagriezās krēslā, un viņas acis ba�ās sa�tumsa.

-��� Kas noticis, Kevin?

-��� Jūs lūdzāt, lai jums nekavējoties ziņoju, ja Lengvērta kunga stāvoklī parādās jebkādas pārmaiņas.

No Kevina drūmās sejas izteiksmes Keidija noprata, ka pārmaiņas D�ord�a Lengvērta stāvoklī, lai kādas tās būtu, nav uz labo pusi.

Brūka jau bija piecēlusies kājās.

-��� Jā, pateicos, Kevin! - Viņa jau bija pārgājusi gandrīz pāri istabai, kad �ķita atceramies Keidijas klātbūtni. - Vai jūs mani atvainosiet? D�ila jūs pavadīs laukā.

-��� Neuztraucieties! Es pati varu atrast ceļu. - Keidija pie�cēlās no dīvāna un paņēma savu somiņu.

Brūka īsi pamāja un tad nozuda kopā ar Kevinu.

Keidija �ķērsoja milzīgo dzīvojamo istabu un izgāja priek�telpā. Tikusi saulē, viņa aizvēra durvis, atstājot to otrā pusē pārdomu pilnās ēnas, kas raksturoja gan ve�cumu, gan nenovēr�ami tuvo nāvi, kas pildīja Lengvērtu namu.

-���� Man �ķiet, ka esmu jau kaut kur redzējis tos finan�u datus par Ārdenu, kurus jūs man iedevāt, - Gārdners pa telefonu sacīja Makam. - Parādās zināma shēma. Tomēr man būs nepiecie�ama zināma papildu informācija.

-��� Kāda informācija? - Maks jautāja.

Gārdners uz mirkli apklusa.

-��� Vispār mēs varētu sākt ar acīm redzamajiem aizdomās turamiem. Vai varat man dabūt Stenforda Felgrova un Ren�dala Pousta banku un kontu informāciju?

Maks iedomājās, cik smieklīgi viegli Embrozam Vandei�kam bija izdevies internetā uzzināt par D�onatana Ārde�na finan�u darījumiem.

-��� Diezin vai tas varētu radīt kādas problēmas.

-��� Es nejautā�u, kāpēc tas neradīs problēmas, - Gārdners sausi noteica. - Man to labāk nezināt.

-��� Glu�i manas domas. Pirmais, ko es iemācījos, strādā�jot ar patiesi labu ār�tata konsultantu, ir neuzdot pārāk daudz jautājumu. - Maks izdzirdēja atskanam villas parā�des durvju zvanu. - Man ieradu�ies ciemiņi. Vai jums vēl kas vajadzīgs?

:U6

-��� �obrīd ne.

-��� Tādā gadījumā parunāsimies vēlāk.

Durvju zvans atskanēja vēlreiz. Maks nolika klausuli, piecēlās kājās un izgāja no kabineta. Nokļuvis priek�telpā, viņ� atvēra durvis.

Smaidīdams savu eleganto smaidu, pie durvīm stāvēja Stenfords Felgrovs.

-���� Nospriedu, ka varētu jūs ieinteresēt ar kādu golfa raundu, Iston.

-��� Kāpēc gan ne? - Maks atteica. - Es te tāpat neko aiz�raujo�u nedaru.

Tikai cen�os tev pie�ūt krāp�anu un varbūt arī slepkavību, viņ� klusībā piebilda. Bet uz kādu laiku viņ� varētu no tā ari atrauties, viņ� nodomāja. Ar �o problēmu �obrīd nodar�bojās da�i ļoti gudri cilvēki. Un kas zina, ko viņ� varētu uzzināt, kopā ar Stenfordu Felgrovu uzspēlējot golfu?

Maks un Keidija stāvēja uz terases un runāja par Brūku Lengvērtu.

-��� Manuprāt, viņa bija patiesi noba�ījusies par Rendala iespējamo reakciju, ja apvieno�anās neizdotos, - Keidija sa�cīja. - Man bija tāda sajūta, ka, pēc Brūkas domām, neiz�do�anās gadījumā viņ� varētu zaudēt prātu. Viņa par to ru�nāja ļoti nopietni, Mak.

Domādams par tikko uzzināto, Maks pētīja saulrietu.

-���� Varbūt viņa tikai mēģināja spiest uz emocionālajām sdgām, jo cerēja, ka tādējādi pamudinās tevi balsot par ap�vieno�anos?

-��� Varbūt. Bet izklausījās, ka viņa runātu no sirds, Mak.

-���� Vai tu domā, ka pēc vīra nāves viņa plāno apprecē�ties ar Poustu?

-��� Es, protams, tik āķīgu jautājumu viņai neuzdevu, bet nejustos pārsteigta, ja tāds būtu viņas nodoms.

-��� Hmm�

-��� Ko nozīmē "hmm"?

-��� Tas nozīmē - ja tev taisnība, tad mums derētu tavam slepkavībā aizdomās turamo sarakstam pievienot Brūku Lengvērtu.

Keidija sastinga. Un tad viņa strauji pagriezās.

-��� Vai tu runā nopietni?

-��� Ja viņas jūtas pret Rendalu ir tik dziļas, kā tu apgal�vo, tad viņai bija spēcīgs motīvs, lai gribētu nodro�ināt, ka apvieno�anās izdodas.

-��� Mīlestība?

-���� Daudz ticamāk, ka viņas motīvs bija parūpēties, lai Rendals Pousts beidzot iegūtu kontroli pār jauno un ap�vienoto "Chatelaine" un Ostrija un Pousta galeriju.

-���� Es gan nezinu, Mak. Es nespēju iztēlodes Brūku par slepkavu.

-��� Viņa jau reiz apprecējās naudas un sabiedriskā stāvok�ļa dēļ. Kāpēc gan lai viņa nevēlētos to atkārtot?

Keidija pakratīja galvu.

-��� Var jau būt, ka viņa nemīl D�ord�u Lengvērtu, tomēr, manuprāt, viņa tam ir ļoti pieķērusies. Es redzēju viņas se�ju, kad ārsts atnāca paziņot, ka D�ord�am kļuvis sliktāk. Viņa ir apņēmusies rūpēties par D�ord�u līdz pat viņa mū�a beigām. Neaizmirsti, ka viņa būtu varējusi iz�ķirties no Lengvērta, kad viņam dka diagnosticēts vēzis, bet viņa to nedarīja, palika kopā ar viņu.

-���� Brūka dro�i vien paredz, ka mantos labu daļu no Lengvērta īpa�uma. Galu galā viņa būs labāk nodro�ināta kā Lengvērta atraitne, nevis kā viņa �ķirtā sieva.

Keidija par to padomāja.

-��� Nu labi, tavi spriedumi skan loģiski. Vai esi saņēmis kādu ziņu no Gārdnera?

-��� Viņ� vēl joprojām strādā ar finan�u dokumentiem, ku�rus sagādāju.

-��� Kā veicās golfa raundā?

-�� Apmēram tā, kā varēja sagaidīt. Lielāko daļu laika Fel�grovs man sniedza finansiālu lekciju par "Chatelaine" un Ostrija un Pousta galerijas apvieno�anos. �ķiet, viņ� no�sprieda, ka man ir dibināta interese, lai apvieno�anās iz�dotos, ja es grasos ar tevi apprecēties.

Keidija sarauca degunu.

-��� Pēc viņa domām, tu precēsies ar mani tāpēc, ka esmu saistīta ar "Chatelaine"?

-��� Ahā!

-��� Kāds nekrietnelis! Tomēr neteik�u, ka es justos ārkār�tīgi pārsteigta.

-���� Cilvēki bie�i pieņem, ka ari citiem ir tāda pati moti�vācija da�ādos jautājumos kā viņiem pa�iem, - Maks sacī�ja. - Manuprāt, var dro�i teikt, ka Stenfordam Felgrovam tie ir finansiāli apsvērumi.

-��� Par to es ne mirkli ne�aubos.

-��� Un es par Felgrovu uzzināju vēl kaut ko interesantu, - Maks piebilda.

-��� Un tas būtu?

-��� Viņ� golfā blēdās.

***

Keidija nojauta viņa klātbūtni mantu glabātavas durvīs tie�i tobrīd, kad viņa pacēla bagātīgi zeltītās porcelāna lā�dītes vāciņu. Viņa saspringa, tad palūkojās pār plecu.

Maks stāvēja, vērodams viņu ar to ziņkārīgo, pēto�o skatienu, kas Keidijai vienmēr stipri atgādināja enerģiju, kura strāvoja starp viņiem abiem.

-��� Man �ķita, ka tu esi aizņemts pie sava datora, - viņa sacīja.

-���� Nolēmu uztaisīt pārtraukumu. - Viņ� pavirzījās dzi�ļāk mantu noliktavā. - Kā noprotu, tu meklē Mūķenes at�slēgu jostu?

-Jā.

-��� Esi atklājusi, ka tā tev ir svarīga, jā?

-��� Protams, tā ir svarīga. Tā ir neizsakāmi vērtīga.

-��� Bet tas ta�u nav īstais iemesls, kāpēc tu tik ļoti vēlies to atrast.

Keidija nopūtās.

-���� Nē. - Viņa vilcinājās, īsti nezinādama, kā izskaidrot savu interesi. Piepe�i viņai �ķita svarīgi, lai Maks to sapras�tu. - Man ir tāda sajūta, ka, to atradusi, es atklā�u atbildes uz da�iem jautājumiem, kādi man alla� biju�i par Vestu.

-��� Kādi ir �ie jautājumi?

-Cilvēki uzskata, ka viņa bija salta un nejūtīga. Ikviens apgalvo, ka vienīgais, kas viņai jebkad bijis tuvs, ir "Cha�telaine".

-��� Lielākā daļa pierādījumu �ķietami norādītu, ka vispā�rējais pieņēmums ir pareizs.

-��� Es zinu, bet�

-��� Bet - kas? - Maks jautāja.

Keidija pavisam gausi aizvēra lādītes vāciņu.

-��� Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nezin kad - sen, sen - atgadījies kas tāds, kas viņu padarījis tādu. Es nedomāju, ka viņa bija salta. Ne glu�i. Ne jau dziļi sirdī. Manuprāt, viņa apslēpa savas emocijas, jo gribēja sevi pasargāt.

Maks paraustīja plecus.

-��� Tu ta�u pazini savu tanti. Es gan ne.

-��� Jā. - Keidija paņēma lādīti un uzmanīgi atlika to vit�rīnā. - Es viņu pazinu. Un tāpat pazina arī visi pārējie ģi�menes locekļi. Viņi visi man apgalvo, ka es viņai ļoti līdzi�noties.

-��� Viņi visi kļūdās.

-���� Es sev nepārtraukti cen�os iegalvot to pa�u. - Viņa strauji pagriezās pret Maku. - Man nevajadzēja tevi iejaukt, Mak. Viss ir pārāk personiski. Un tā nav tava problēma.

Maks pagājās viņai pretī.

-��� Es nevaru iedomāties citu vietu, kur �obrīd labprātāk gribētu atrasties.

Viņ� saņēma Keidijas seju rokās un noskūpstīja viņu uz lūpām, pirms viņa paspēja bilst kaut vārdu. Keidija ieel- sojās un apskāva Maku. �ajā apskāvienā izpaudās tik ener�ģiska dedzība, kam noteikti bija lielāks sakars ar parastām vecmodīgām ba�ām nekā ar seksuālo iekāri.

-Mak!

-��� Jā. - Viņ� pievilka Keidiju sev tuvāk un noglāstīja ar plaukstu viņas muguru.

�is glāsts Keidiju tā nomierināja, kā to nekad nebūtu spējusi ne tablete, ne jogas vingrojumi. Keidija juta, ka vi�ņa apskāvienos atmaigst. Maks viņu vēlreiz noskūpstīja. Viņa ar pirkstu galiņiem pieskārās Maka skaustam un sa�juta viņa atsaucību.

Alkas un cerības viņā pieņēmās spēkā. Uzliesmoja kaisle. Sāka mutuļot enerģija.

24

Gārdners nolika pildspalvu uz finan�u dokumentu kau�dzes un izklaidīgi paberzēja degunu.

-��� Manuprāt, te atklājas divas lietas. Viena no tām ir ie�raksts par piecu diezgan pamatīgu summu pārskaitī�anu no Stenforda Felgrova personiskā konta D�onatana Arde�na kontā.

Maks klusi nosvilpās.

Keidija piepe�i atskārta, ka viņai trīc rokas. Viņa palū�kojās uz Silviju, kura ļoti cie�i vēroja Gārdneru.

-��� Vai esat pārliecināts? - Maks pajautāja.

Gārdners paraudzījās uz viņu.

-Jā.

-��� Vai tā ir maksa vai komisijas nauda par viltojumu pār�do�anu viņa klientiem?

-���� Varbūt. Laika ziņā noteikti sakrīt rēķina pienāk�ana par to priek�metu, ko viņ� pārdevis Hetijai Vudsai.

Silvija paliecās uz priek�u.

-��� Tomēr no Rendala kontiem nav nekādu maksājumu?

Gārdners saviebās.

-��� Nē. Bet tas nenozīmē, ka viņ� nav tur iesaisfits, vai ne, Mak?

-��� Protams. - Maks izņēma no kabatas brilles un uzlika tās. - Viņi visi varēja strādāt kopā un vienoties, ka rēķini tiks apmaksāti no Felgrova konta.

-���� Pag, pag! - Keidija iejaucās. - Gārdners mums tikko stāstīja, ka nav nekādu pierādījumu�

Maks viņā neklausījās. Viņ� uzlūkoja Gārdneru.

-��� Jūs teicāt, ka ir atklāju�ās divas lietas. Kāda ir otrā?

-��� No Felgrova konta nāku�i vēl da�i interesanti maksā�jumi, - Gārdners sacīja. - Nevaru jums precīzi pateikt, uz kurieni �ī nauda pārsūtīta, bet varu apgalvot, lai kur tā bū�tu, tā ir nonākusi ārzemju kontos.

-��� Dro�i vien Embrozs varēs izsekot �iem pārvedumiem, - Maks noteica. - Bet esmu gatavs saderēt, ka �ie maksāju�mi nonāku�i tās personas kontā, kas atbild par viltojumu izgatavo�anu.

-��� No �iem dokumentiem nevar noteikt, cik liela daļa Os�trija un Pousta galerijas ienākumu nāku�i no viltojumiem, - Gārdners sacīja. - Bet, ņemot vērā apstākļus, domāju, ka tā varētu būt paliela summa no �ā gada neparasti labās peļ�ņas.

/

-���� Nav nekāds brīnums, ka viņi tik ļoti cen�as apvieno�ties, cik drīz vien iespējams, - Silvija nomurmināja. - Visu laiku pastāv risks, ka viņu krāp�anu varētu atmaskot. Ja tā nodks, skandāls dro�i vien izputinās Ostrija un Pousta galeriju.

Keidija sarauca pieri.

-����� Uzņēmums varētu izdzīvot, ja apgalvotu, ka viltoju�mi ir dk profesionāli, ka piemuļķoti pat viņu firmas eks�perti, un ja viņi atmaksātu klientiem naudu

-����� Tāda daudzuma atmaksā�ana prasīs pamadgu sum�mu. Tas itin viegli varētu novest firmu bankrotā, - Gārd�ners aizrādīja.

-����� Aiz tā visa noteikti stāv Stenfords Felgrovs, - Silvija paziņoja. - Viņ� alla� turējis Rendalu prom no biznesa jo�mas. Ja jau firmas pamatā kaut kas ir sagājis grīstē, tad tā ir Stenforda atbildība.

-�� Bez tam, - Keidija ātri piebalsoja, - Rendals nekad ne�uzsāktu kaut ko tādu, kas iznicinātu Ostrija un Pousta ga�leriju. Viņ� to uzskata par savu mantojumu. Viņa vienīgais mērķis ir atņemt to Stenfordam.

Gārdners norūca:

-����� Vecais labais tēvocis Rendals neesot spējīgs ne uz ko ļaunu.

-���� Mēs viņu pazīstam, - Keidija uzstāja. - Tici mums, Gārdner!

Maks noņēma brilles un pagriezās pret Gārdneru.

- �oreiz laikam esmu viņu pusē. Es �o to pārbaudīju. Pat ja Rendals būtu vēlējies darboties ar finansēm un grā�matvedību, viņam nav bijis tādu iespēju. Stenfords viņu tu�rējis diezgan tālu no �īs jomas, viņa ziņā atstādams līgu�mu slēg�anu un augstākās �ķiras kliendi sameklē�anu.

-�� Nu, nu! - Gārdners gan neizskatījās apmierināts ar �o skaidrojumu, tomēr neiebilda.

Keidija, tikko jau�ami atvieglota, nopūtās.

- Mums tūlit pat jānogādā �ī informācija Rendalam.

-��� Ko viņ� ar to varētu iesākt? - Silvija jautāja.

-��� Es nezinu. - Keidija piecēlās kājās. - Bet tā ir viņa ģi�menes kompānija. Viņam ir visas tiesības zināt, kas notiek.

-���� Es esmu pagalam! - Rendals trieca dūri pret doku�mentu kaudzi. - Pagalam! - Viņ� pacēla izmisu�u skatienu pret nelielo grupiņu ap rakstāmgaldu. - Tas nekrietnelis ir mani iznīcinājis. Kad paklīdīs ziņas par viltojumiem, ga�lerija būs izputināta. Es būtu gatavs viņu nogalināt. Saso�dīts, man jau sen vajadzēja to izdarīt.

Keidija neomulīgi saskatījās ar Silviju. Varbūt nemaz nebija tik laba doma ar �o informāciju dodes tie�i pie Ren�dala.

-��� Rendal, uzklausi mani! - Silvija klusi ierunājās. - Mēs zinām, ka tev ar to nebija nekādas saistības�

Bet Rendals neklausījās. Viņ� pielēca no krēsla, paķēra jūgendstila bronzas papīra spiedi un meta to pāri istabai. Nelielais ierocis ietriecās sienā, ar blīk�ķi nokrizdams zemē.

-���� Pie velna viņu! - Rendals kliedza. - Pēc visas manas plāno�anas tas nelietis tomēr uzvarēs.

Gārdners jau grasījās iet pie viņa. Keidija redzēja, ka Maks tikko jau�ami pakrata galvu. Gārdners apstājās.

-��� Nomierinies, Rendal! - viņ� sacīja. - Mums par to jā�izrunājas.

Rendals nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Gariem un nikniem soļiem viņ� apgāja ap galdu.

- Es viņu nogalinā�u. Ja es nebūtu bijis tāds sasodīts gļēvulis pēc mātes nāves, es jau tad būtu to izdarījis. Bet es sev iegalvoju, ka labāk kādu dienu izdabū�u kompāni�ju no viņa rokām. Es sev nosolījos, ka reiz pieredzē�u, kā viņ� zaudēs it visu, ko ieguvis, manipulēdams ar manu māti. Un tad�

-��� Rendal, izbeidz! - Keidija pielēca kājās un nostājās vi�ņam ceļā. - Uzklausi mani! Tu nedrīksti darīt neko muļķī�gu. Tā tu tikai nonāktu cietumā.

-����� Viņai taisnība, - Silvija piebilda. - Rendal, nomieri�nies un brīdi padomā!

-�� Ej nost no ceļa! - Viņ� pasniedzās, lai pagrūstu Keidi�ju malā.

Maks piepe�i atradās-turpat līdzās.

-��� Neskaries viņai klāt, Poust!

�ī pavēle tika izteikta tik nevaldāmi neitrālā toni, ka saistīja visu, pat Rendala, uzmanību.

-���� Ko? - Rendals �ķita apmulsis, kā Maks pagadījies vi�ņam ceļā. Viņa roka atslīga sāņus. - Kas?

-��� Es teicu - neskaries viņai klāt!

-����� Es negribu nodarīt pāri Keidijai. - Tagad jau kļuvis nepacietīgs, Rendals centās apiet Maku. - Es gribu dabūt rokā Felgrovu.

-��� Apsēdies! - Maks teica.

-�� Liec mani mierā! - No jauna saniknojies par kavēkli, Rendals sa�ņaudza labo roku dūrē un spēcīgi sita.

Keidija nespēja noticēt tam nevaldāmajam niknumam, kas atspoguļojās viņa sejā.

-��� Rendal!

Silvija izmisumā iesaucās:

-��� Ak mans dievs!

Maks izvairījās no neveiklā sitiena. Rendals bija cie�i iz�lēmis nokļūt pie durvīm. Maks saķēra viņa roku un apgrie�za otrādi.

Zaudējis līdzsvaru, Rendals paklupa. Viņ� atsitās pret sienu.

-��� Jēzus, - Gārdners nomurmināja.

-��� Savācies! - Maks teica Rendalam. - Un nekavējoties!

Rendals viņu neizpratnē uzlūkoja.

-Ko?

-��� Apsēdies! - Maks viņu satvēra aiz skausta un nogrū�da uz tuvākā krēsla. - Stenforda nogalinā�ana tavas pro�blēmas neatrisinās. Mums jāaprunājas.

-��� Par ko gan tur runāt? - Dusmas Rendala balsī pārvēr�tās izmisumā. Viņ� atkrita krēslā. - Viņ� ir sagrāvis it visu.

-��� Varbūt nav, - Maks iebilda.

Keidija un pārējie viņu uzlūkoja.

-���� Kā tu to domā? - Rendals jautāja bez jebkādas cerī�bas balsī. - �is skandāls sagraus kompāniju.

-��� Ostrija un Pousta galerija nav pirmā cienījamā māk�slas un antīko priek�metu firma, kam jāsaskaras ar vilto�jumiem un atdarinājumiem, - Maks paskaidroja. - Tu zini, kā tas notiek. Kļūdas atgadās vienmēr.

-���� Kļūdas atgadās vienmēr, - Rendals drūmi izlaboja, - bet apzināta krāp�ana kompānijas vadītāja izpildijumā ir kaut kas cits. Ar mums ir beigas.

-��� Ne jau obligāti, - Maks klusi iebilda.

Tagad visi aiztur elpu, Keidija nodomāja, gaidot, kamēr Maks pateiks savu domu līdz galam.

-��� Ko tu iesaki? - viņa jautāja.

-����������� Lai Ostrija un Pousta galerija izdara parasto procedū�ru. - Viņ� palūkojās uz Rendalu. - Tu atvainosies visiem klientiem, kuri iegādāju�ies viltojumus, ko kompānijas eks�perti kļūdaini noturēju�i par oriģināliem. Tu atmaksāsi naudu un�

-��� Un tālāk? - Rendals jautāja.

-��� Un atlaidīsi kādu no darba, - Maks pabeidza.

Rendals riebumā pavīpsnāja.

-Tu gribi, lai es uzveļu vainu kādam nabaga ekspertam mēbeļu nodaļā? Esmu pārliecināts, ka Stenfords jebkurā laikā piekritīs �im plānam. Viņ� nemaz neuztrauksies, ja viņa vietā vaina būs jāuzņemas citam.

-���� Es gan biju domājis-, - Maks gausi ierunājās, - ka tev jāatlai� no darba uzņēmuma vadītājs.

Keidija gandrīz vai spēja sadzirdēt, kā visiem telpā at�veras mute.

-��� Es nesaprotu. - Silvija sarauca pieri. - Kā gan var at�laist Felgrovu? Viņ� ta�u kontrolē kompāniju. Dieva dēļ, viņam tā pieder. No viņa nevar atbrīvodes, ja vien�

Rendals tūlīt pat saprata. Viņa acīs uzliesmoja cerības uguntiņa.

-��� Ja vien es neizmanto�u par pierādījumu �os finan�u dokumentus, lai piespiestu viņu atkāpties no amata. Vai tāds ir tavs plāns, īston? Sasodīts, ņemot vērā visus �os pie�rādījumus, es varbūt pat spē�u viņu piespiest pārrakstīt uz mana vārda viņam piedero�ās kompānijas akcijas. Pama�tīgs skandāls Stenfordam maksātu to vienīgo, kas viņam dzīvē ir svarīgs, - viņa sabiedrisko stāvokli. Viņu nogali�nātu jau doma vien, ka viņ� tiks izmests no sava jahtkluba un golfa kluba.

Gārdners izskatījās ieintriģēts.

-��� Paveras interesantas iespējas.

Keidija pamāja ar galvu.

-��� Es arī tā teiktu.

-��� Man patīk �is plāns, - Silvija piebilda.

Maks uzlūkoja Rendalu.

-��� Es tie�ām uzskatu, ka tev piemīt visas īpa�ības, kas ne�piecie�amas labam uzņēmuma vadītājam.

-���� Tu esi muļķis. - Stenfords beidza parakstīties līguma apak�ā un ļoti lēni nolika malā savu dārgo pildspalvu. - Tu pats to zini, vai ne? Tu domā, ka esi uzvarējis, bet tu �o kompāniju salaidīsi grīstē tie�i tāpat, kā esi salaidis grīs�tē it visu, kam esi jebkad pieskāries.

Par spīti skarbajiem vārdiem, Felgrovs tomēr izskatījās pat vēl vairāk apdullis, nekā pirms brī�a bija Rendals, Maks nodomāja.

�is darījums bija noticis bez jebkādas aizķer�anās. Sten�fords bija pārsteigts pilnīgi nesagatavots, kad Rendals un Maks bija iegāju�i viņa mājā un pavēstīju�i satrieco�o ziņu.

Rendala nojauta par patēva reakciju bija izrādījusies trā�pīga kā naglai uz galvas. Nostādīts izvēles priek�ā - zau�dēt it visu, kas viņam �ķita vērtīgs, - Felgrovs bija parak�stījis dokumentus, nododot savas akcijas Rendala rokās. Pretī Rendals viņam bija devis vārdu, ka Stenfords netiks pieminēts tā saucamajās kļūdās, kas pieļautas ar viltotajiem antīkajiem priek�metiem.

-��� Es tomēr izmanto�u savas iespējas, - Rendals noteica, atlikdams līgumu aploksnē.

Pousts �obrīd �ķita ļoti apmierināts, Maks nodomāja. �obrīd Rendals atradās triumfējo�as eiforijas pirmā viļņa galā. Paies kāds brītiņ�, līdz viņ� pilnībā aptvers realitāti, kas viņam atklājās.

-�� Tas jau gandrīz līdzinās �antā�ai, - Stenfords aizsma�cis no�ukstēja.

Rendals piecēlās kājās.

-��� Tev gan pietiek sasodīti daudz nekaunības apvainot mani �antā�ā pēc visa tā, ko tu esi nodarījis manai kom�pānijai. Man tagad būs darba pilnas rokas, kamēr tik�u galā ar �īm nepatik�anām un vēl nepieminē�u tajās tavu vārdu. Esi pateicīgs, ka vēl viegli esi ticis cauri!

Stenforda seja nocietinājās.

-����� Tu to vēl no�ēlosi, muļķīgais izdzimteni! Tev nav ne talanta, ne ari kā cita, kas nepiecie�ams, lai vadītu uzņē�mumu.

-�������� Tu maldies. - Rendals tikko jau�ami pasmaidīja. - Man ir tie�i tas, kas nepiecie�ams, lai vadītu Ostrija un Pousta galeriju. Pilnīga kontrole.

Apmēram pēc stundas Rendalu pārņēma atslābums. Zi�nādams, ka tas nenovēr�ami sagaidāms, Maks aizveda Rendalu uz tuvējā restorāna bāru, nosēdināja viņu pie gal�diņa un pasūtīja divus alus.

Rendals izdzēra pusi kausa un nolika to uz galda. Viņ� uzlūkoja Maku.

-��� Sasodīts! - viņ� teica. - Nespēju noticēt, ka es to pa�veicu.

-��� Tas nu ir galā. Bet tagad tevi vēl gaida daudz darāmā.

Rendals aizvēra acis.

-��� Pirmais svarīgākais darbs ir sazināties ar visiem klien�tiem, kuri piekrāpti.

-��� Pasaki viņiem, ka tev radās aizdomas par mēbeļu no�daļas darbību, - Maks ierosināja. - Saki, ka veici iek�ējo iz�meklē�anu, kurā atklājās �ī problēma, un ka tagad vēlies atmaksāt naudu visiem tiem klientiem, kas iegādāju�ies at�darinājumus.

Rendals sarauca uzacis.

-��� Atdarinājumus?

-��� Nekad nelieto vārdu "viltojums", ja vien vari no tā iz�vairīties! - Maks sacīja.

-���� Sasodīts, kas tu, Tston, tāds esi? Kā tas nākas, ka tu tik daudz zini par �ādām lietām?

-��� T&s ir gar� stāsts.

-��� Man ir daudz laika, lai klausītos. - Rendals ar abām rokām aptvēra kausu. - Bet pirmo es gribētu dzirdēt to daļu, kas skar Keidiju.

-����� Kāpēc tu nepaprasi, lai par to daļu pa^āsta viņa pati?

-��� To nu glu�i par tie�u atbildi nenosauksi.

-���� Es neierados �eit, lai runātu par savām attiecībām ar Keidiju, - Maks sacīja.

Pār Rendala seju nāca apskaidriba.

-��� Sasodīts, viņa tevi atveda �urp, lai tu izdarīdi izmek�lē�anu, vai ne? Kas īsti tu esi? Kaut kāds dro�ības speciā�lists?

-��� Es darbojos informācijas biznesā.

-����������� Kā tad! Viņa tev izgudroja aizsegu, vai ne? Viņai no�teikti jau pa�ā sākumā radās aizdomas. Vai viņu uz to pa�mudināja Vesta?

-��� Ne glu�i.

-���� Bet tu ta�u teici, ka Vesta atklājusi Ārdena krāp�anu. Vai viņa saprata arī to, ka tur iesaistīts Stenfords?

-��� Dro�i vien zināmas aizdomas viņai bija. To nu mēs ne�kad neuzzināsim.

-��� Kas nodks ar to no�ēlojamo ekstrasensu?

-���� Man ienāca prātā, ka �ajā pēcpusdienā es varētu aiz�braukt uz pilsētu un apmeklēt Ārdena kungu, - Maks sa�cīja. - Pavēstī�u viņam, ka �ī mazā krāp�ana nu ir galā.

Rendala mute savilkās-plānā svītriņā.

-��� Es gan daudz dotu, lai pret viņu un Stenfordu varētu izvirzīt apsūdzības. Nekrietneļi!

-���� Ostrija un Pousta galerijai nav nepiecie�amas sliktas atsauksmes presē. Tu esi panācis, ko gribēji. Tagad laiks ap�rēķināt zaudējumus.

\ Rendals ievaidējās.

-��� Nepiemini man zaudējumus! Tagad ir svarīgi noskaid�rot, cik daudz naudas Ostrija un Pousta galerijai nāksies atmaksāt.

Pusotras stundas vēlāk Maks stāvēja D�onatana Ārde�na nesen pamestā dzīvokļa istabā. Un viņ� vēl bija ieradies brīdināt, Maks nodomāja. Izrādot dabiskus glāb�anās in�stinktus, kas piemīt īstam profesionālim, krāpnieks jau bija pametis pilsētu.

Maks nogāja lejā garā�ā un vēlreiz ieskatījās atkritumu tvertnē, ja nu gadījumā, dodoties prom, Ārdens būtu tajā izmetis kaut ko ievērības cienīgu. Viņ� kādu brīdi parak�ņājās starp veciem laikrakstiem, alus pudelēm un tuk�ām pirkumu kārbām. Tomēr neredzēja neko tādu, kas dotu zīmi, kurp Ārdens būtu varējis doties.

Maks iemeta atslēgu mājas pārvaldnieka pastkastītē un devās pa ietvi uz savu automa�īnu. Verot vaļā tās dur�vis, Maku pārņēma nepatīkama sajūta, kas lika sacelties stāvus sīkajiem matiņiem uz skausta.

Nevajadzēja nemaz ilgu laiku, lai �o sajūtu pazītu. Tā radās brī�os, ja kāds tevi nepamanīts slepus vēroja.

Keidija iekārtojās ērtāk uz dīvāna. Viņai līdzās Maks at�laidās biezi polsterētajā krēslā un sacēla kājas uz spilven�tiņa. Atbalstījis elkoņus pret krēsla malām, viņ� salika pirk�stus jāu pierastajā pozā. Kop� ienāk�anas pa durvīm pirms neilga laika viņ� bija izturējies ļoti klusi. Maka noskaņo�jums lika Keidijai justies neomulīgi.

Aiz balkona durvīm pār Fantompointu klājās vakars. �is process bija strauj� un ne�ēlīgs. Glu�i kā vampīra satik�a�nās ar mīļoto, Keidija nodomāja.

-�� Jau kļuvis zināms, ka Stenfords atteicies no Ostrija un Pousta galerijas vadītāja amata un savas akcijas pārrakstī�jis uz Rendala vārda, - Keidija ierunājās, cenzdamās sa�lauzt klusuma apvalku, kas ieskāva Maku. - Leandra sa�cīja, ka �ajā pēcpusdienā par to runāju�i cilvēki, kuri strādā blakusveikalā.

-��� Nav nekāds brīnums. �is ir mazs mikrorajons.

Nu viņ� vismaz runāja.

-����������� Stenfords it visiem stāsta, ka viņ� jau sen plānojis no�dot Ostrija un Pousta galerijas vadību Rendala rokās, kad uzskatī�ot, ka viņ� tam ir gatavs.

-��� Un kāds tam tic? - Maks pajautāja.

-��� Es nezinu. Manuprāt, tam nav nozīmes. - Viņa uz mir�kli apklusa. - Svarīgi ir tas, ka Rendals beidzot atguvis sa�vas ģimenes īpa�umu.

-��� Nūjā.

-��� Un tu to panāci, - viņa tī�ām piebilda.

Maks neko neteica.

-��� Tu esi varonis. Atkal jau.

-��� Es tikai darīju savu darbu.

Vai viņam tie�ām tas bija nozīmējis tik vien? Tikai darbs. Keidija nosprieda, ka viņa nejūt depresiju. To, ko �obrīd viņa izjuta, precīzāk varētu nosaukt par melanholiju.

Tas pats vien bija, kas depresija.

-��� Man �ķita, tas nozīmē, ka tu pamet darbu.

-��� Ak jā, - Maks atteica. - Tā ir, vai ne? Starp citu, es vēl gribētu kaut ko pieminēt.

-Ko?

-��� Mūsu aizsegs pamazām pie maliņām sācis apspurt.

-�� Aizsegs? - Viņa ar pūlēm saņēmās un centās veltīt uz�manību �ai sarunai. - Tu domā - saderinā�anās?

-Jā. Saderinā�anās.

Iestājās klusums.

-��� Nu, savam paredzētajam nolūkam tā derēja, - Keidija sacīja, mēģinādama runāt neitrālā tonī. - Nostrādāja. Lai�kam jau nav svarīgi, ka ticamības ziņā �is aizsegs kļuvis plānāks. Mums tas vairs nav vajadzīgs.

-��� Laikam jau ne, - Maks piekrita tādā balsī, kas bija vēl vairāk nosvērta nekā viņas pa�as. - Ja vien�

Keidija pieķērās �iem vārdiem.

-��� Ja vien?

Maks viņu uzlūkoja.

-��� Vai esi apmierināta, ka līdz ar Felgrova nelietības at�klā�anu �ī lieta izbeigta? Vai arī tu joprojām uzskati, ka tava tante noslepkavota?

Keidija atlieca galvu pret krēsla atzveltni un apdomāja �o jautājumu.

-����� Manuprāt, iespējams, ka Stenfordam un D�onatanam Ārdenam ir kāds sakars ar tantes Vestas nāvi. Viņiem bija iemesls vēlēties Vestas nāvi. Kad viņa atlika balsojumu par apvieno�anos, viņi dro�i vien saprata, ka Vesta ir uz pēdām viņu krāp�anai.

-��� Varbūt tev taisnība, bet dro�i vien to nebūs iespējams pierādīt.

Melanholijas apvalks kļuva vēl biezāks.

-��� Es zinu.

Atkal iestājās klusums.

-���� Vai gribi, lai turpinu novēro�anu? - Maks pēc brī�a jautāja.

�is jautājums pārsteidza Keidiju nesagatavotu. Viņa par to brīdi padomāja.

-��� Es gribu uzzināt patiesību, - viņa beidzot sacīja. - Pat ja mēs neko nevarēsim pierādīt tiesā, es ļoti gribētu uzzi�nāt, kas tajā naktī noticis.

-��� Paraudzī�os, ko varu darīt lietas labā.

-��� Tie�ām?

-��� Ja vien tu to gribi, - viņ� atteica.

Keidija uzlūkoja Maku, cenzdamās izprast viņa neno�sakāmo sejas izteiksmi.

-��� Paldies!

-�� Es gan neko negarantēju. - Viņ� sakļāva kopā pirkstu galiņus. - Tomēr es varētu �o to pārbaudīt.

-��� Piemēram?

-�� Es varētu noskaidrot, kur tie�i atradās Felgrovs un Ār�dens tajā naktī, kad nomira tava tante. Varbūt es varētu vi�ņus mazliet piespiest. Redzēsim, kā viņi reaģēs uz �ādu spiedienu.

Keidija brīdi par to prātoja.

-����� Ārdens pat nemaz nav tuvumā, lai viņu varētu piespiest. Tu pats teici, ka viņ� slepus aizlaidies no sava dzīvokļa.

-��� Tas gan nenozīmē, ka es nevarē�u noteikt, kur viņ� atradās naktī, kad nomira tava tante. Un, ja viņ� tie�ām �ķi�tīs īpa�i aizdomīgs, Embrozs varētu sameklēt viņu ar finan�u operāciju starpniecību. Tādi pui�i kā Ārdens dzī�vo no kredītkartēm, parasti sve�ām.

Keidija bridi pētīja Maku.

-��� Tu nedomā, ka Ārdens ir slepkava, vai ne?

-����� Ja, - Maks iesāka, - un es uzsveru vārdu "ja", tātad, ja tava tante noslepkavota, tad, manuprāt, Felgrovs varē�tu būt atbilsto�s kandidāts. Pirmkārt, viņam bija daudz vai�rāk, ko zaudēt, un otrkārt, viņ� nav profesionālis. Tātad ar lielāku noslieci uz kaut kādu izmisīgu, pārdro�u vai muļ�ķīgu soli.

-��� Ne tā kā Ārdens.

-������ Ārdens ir īsts profesionālis. Kā redzi, kad situācija kļuva nopietna, viņ� aizlaidās. Viņ� zina, kad palikt un kad nozust.

-��� Tātad nākamais solis ir noskaidrot, kur Stenfords Fel�grovs atradās tajā nakd, kad nomira tante Vesta?

-����� Viens no nākamajiem soļiem. - Maks izskatījās do�mīgs. - Vai Felgrovs prot peldēt?

-����� Protams. Viņam ir baseins. Un jahta, kuru viņ� tur piekrastē. Kāpēc tu tā jautā?

-��� Man ienāca prātā, ja tie�ām kāds noslīcinājis tavu tan�ti, viņam jābūt labam peldētājam. Pēc tā, ko tu man stāstī�ji, varu spriest, ka tante Vesta bija lieliska peldētāja.

-���� Jā. - Keidijas augumam pārskrēja drebuļi. - Bet viņa bija astoņdesmit se�us gadus veca. Un viņa bija sīka auguma sieviete. Felgrova miesas uzbūves vīrietis pavisam viegli būtu varējis turēt viņu zem ūdens, līdz viņa noslīktu.

-��� Bet viņa ta�u būtu pretojusies.

-���� Ak jā! - Keidijai kļuva neomulīgi. - Tante Vesta būtu pretojusies.

-��� Un varbūt kliegusi pēc palīdzības?

Keidija vilcinājās, prātojot par kaimiņiem.

-�� Jā. Ja viņai būtu bijusi iespēja kliegt, tad viņa dro�i vien būtu to darījusi.

-�� Baseina terasi gan aizsedz krūmi un citi augi, tomēr tā ir ārā. Vai neviens neziņoja, ka tajā naktī būtu dzirdējis kliedzienus?

-��� Acīmredzot ne.

-�� Ir arī citi veidi, kā tikt vaļā no padzīvoju�as sievietes. - Maks pāri saviem pirkstu galiem paraudzījās naktī. - Vi�ņu varēja aplaupīt vai notriekt ma�īna. Tomēr slepkava, pieņemot, ka tāds bijis, izvēlējās baseinu. Viņ� īstenoja sa�vu mērķi, neatstājot nekādas pēdas uz viņas auguma, pie�mēram, nekādu sitienu pa galvu. Viņam vajadzēja zināt, ka tava tante pretosies, jo viņa ūdeni jutās ļoti brīvi. Viņa nebija nekāds vieglais mērķis, kaut arī astoņdesmit se�us gadus veca un augumā trausla.

-��� Es piekritu, ka slepkava, kur� ūdenī nejūtas pārāk brī�vi, dro�i vien būtu izvēlējies citu paņēmienu. Bet, kā jau teicu, Stenfords Felgrovs prot peldēt.

Uz brīdi iestājās klusums.

-��� Kā tur bija ar tavas tantes paradumu vienai peldēties vēlu vakarā? Vai to zināja daudzi cilvēki?

-Jā.

-���� Vai Felgrovs to būtu-zinājis? -Jā.

Atkal jau klusums.

-��� Vai viņ� prot nirt? - Maks klusi pajautāja.

Keidija sastinga.

-��� Nirt? Tā kā ar akvalangu?

-��� Ja ta labi padomā, - Maks gausi ierunājās, - vienkār�s veids, kā noslīcināt kādu un izvairīties no pārlieku lielas klieg�anas un preto�anās, būtu to darīt zem ūdens.

-��� Ak mans dievs. - Glu�i kā miroņa roka sagrābtu pod- ti un vilktu dziļāk drūmajā tumsā.

-��� Nirējs ar skābekļa balonu un masku varēja pavilkt sa�vu upuri zem ūdens un turēt tur, cik ilgi vien nepiecie��ams, - Maks pabeidza, un viņa sejas izteiksme bija kļu�vusi glu�i domīga. - Tad nebūtu nekādas �ļakstī�anās. Nekādu kliedzienu. Nekādu pēdu.

Tas nu bija par daudz. �ī aina bija pārāk spilgta. Keidi�ja vairs nespēja atvairīt atmiņas. Tās cēlās aug�ā no pa�iem viņas būtības dzijumiem un triecās viņā ar āmura sitieniem līdzīgu spēku. Piepe�i viņai trūka elpas un viņa noplūda ar ledainiem sviedriem. Sirds strauji sitās. Viņa gandrīz vai spēja sajust aukstos pirkstus, kas saņēmu�i potīti un velk lejā zem ūdens.

-��� Keidij!

Viņa neklausījās Makā un nespēja vairs sakarīgi paru�nāt. Viņa pielēca no krēsla, izmisīgi tverdama pēc gaisa. Panikas lēkme bija uznākusi tik spēcīgi un tik strauji, ka nebija atlicis laika to atvairīt ar pierastajiem dzijas elpo�a�nas un nomierino�u domu paņēmieniem.

-��� Sasodīts, kas noticis? - Arī Maks pielēca kājās.

-���� Ļauj man� vienu mirklīti. - Keidija devās uz terases durvju pusi, instinktīvi meklēdama izeju no �īs nomāco��ās klaustrofobijas, kas viņu apņēma. - Man jātiek ārā. Jā�kustas. Mujķīgā panikas lēkme.

Viņa atrāva terases durvis un izstreipuļoja dārzā. Svai�gais gaiss mazliet palīdzēja. Keidija ar piespie�anos dziji ieelpoja. Tas nebija viegli. Viņa sāka staigāt, cenzdamās at�brīvoties no pārlieku lielā adrenalīna daudzuma, kas �ā�vās cauri dzīslām.

Maks sāka iet viņai līdzās.

-��� Kā es varu tev palīdzēt?

-��� Nekā.

-��� Un tā tablete, kuru, kā tu teici, tu nēsā pie atslēgu pie�kariņa?

-���� Varbūt. Bet vēl ne. - Viņa apstājās un veltīja visu uz�manību elpo�anai. - Es jau agrāk esmu ko tādu pieredzē�jusi. Bet tas bija pirms ilga laika. Gandrīz biju aizmirsusi, cik �ausmīgi�

-��� Nomierinies! - Viņ� nostājās Keidijai aiz muguras un sāka masēt viņas plecus. - Tu esi tik saspringta, ka �ķiet - varētu salūzt. Atslābinies!

-��� Vieglāk pateikt nekā izdarīt. - Bet viņa jau pamazām atguva kontroli. Smagums krūtīs sāka mazināties.

Viņi abi kopā stāvēja pustumsā. Maks vēl aizvien ma�sēja viņas saspringtos plecu muskuļus, un viņa rokas bija tik spēcīgas un siltas, un nomierino�as. Keidija nepievērsa uzmanību savām trīco�ajām rokām, bet pievērsa visu uz�manību elpo�anai, vēlēdamās panākt, lai pulss atgrieztos normālā ritmā. Viņa spēja to panākt Viņa jau agrāk to bija darījusi. Viņa zināja, kā jārīkojas.

Pēc brī�a ļaunākais bija garām. Keidija vēl joprojām ju�tās nedabiski satraukta, bet drausmīgā stinguma sajūta bija pārgājusi.

-��� Nekad nebiju domājis, ka panikas lēkmes var būt tik fiziskas. - Maks noglauda viņai plecus.

-��� Saka, tās uznākot ar tādu pa�u spēku, it kā tu, apejot ap stūri, aci pret aci satiktos ar tīģeri. Tikai nekāda tīģera nav, un tu to zini, bet nespēj par to pārliecināt savu ķer�meni. Visas sistēmas sāk darboties automātiskā preto�anās vai bēg�anas re�īmā.

-��� Kaut arī nav nevienam jāpretojas, nav jābēg.

-��� Jā. Man tā vienmēr vairāk izpaudusies kā �ausmīga klaustrofobija. Gandrīz tāda sajūta, it kā es slīktu. Kā bija todien pie ezera.

-���� Lai nu kā, tavā asinsritē ir izveidojies velni�ķīgs ķī�misks kokteilis.

-����������� Tas reizēm liek prātot, vai tu jūc prātā vai arī uzmā�cas nervu sabrukums, - Keidija �ukstēja. - Visi apgalvo, ka tonakt tā dro�i vien noticis ar tanti Vestu, kad viņa no�mira. Viņai noteikti esot uznākusi ļoti spēcīga panikas lēkme.

-��� Tātad noslīkusi panikas lēkmes iespaidā.

-Jā.

-���� Bet viņa ta�u bija laba peldētāja, - Maks aizrādīja, - tāpēc, kaut arī būtu uznākusi �ī panikas lēkme, viņa dro�i vien būtu tikusi līdz baseina malai. Tāpat kā tev pirms brī�a izdevās piecelties no krēsla, atvērt durvis un iziet laukā.

Keidija norija siekalas.

-���� Kad tādas panikas lēkmes ir pārdzīvotas, cilvēks ie�mācās tās pazīt. Var apgūt, kā no tām izvairīties. Viegli tas nav, bet izdarāms ir.

-���� Panikas lēkmju pārvarē�anā tava tante bija pieredzē�jusi, vai ne?

-����� Viņai bija visa mū�a pieredze. - Keidija uzlūkoja Maku. Gaisma no dzīvojamās istabas pusi viņa sejas bija atstājusi tumsā. - Par ko tu domā?

-���� Kāds, varbūt Stenfords Felgrovs, patie�ām nogalinā�jis tavu tanti. Tagad man vienīgi jāatrod veids, kā to pie�rādīt.

Jau labu laiku vēlāk Maks pamodās, apzinādamies, ka Keidija neguļ viņam līdzās. Viņ� pataustīja un atrada vie�nīgi atdzisu�us palagus.

Sasodīts! Tas jau sāka kļūt par ieradumu. Bet viņ� vis�maz zināja, kur Keidiju meklēt.

Viņ� atgrūda segas, izkāpa no gultas un, uzvilcis bikses, nogāja lejā uz mantu kambari. Kā jau viņ� gaidīja, durvis bija atvērtas. Mantu kambarī spīdēja gaisma.

Keidija atradās tur iek�ā. Pa �aurajām spirālveida kāp�nēm viņa bija uzkāpusi līdz balkoniņam, kur �obrīd mēģi�nāja ar savu mazo zelta atslēdziņu dabūt vaļā nelielu lādī�ti, ko rotāja koraļļi un zelts. Maks kādu brīdi viņu vēroja.

-��� Vai kaut ko atradi? - viņ� beidzot jautāja.

Izdzirdējusi viņa balsi, Keidija satrūkās.

-���� Piedod! - viņ� klusi sacīja. - Es negribēju tevi nobie�dēt.

-��� Tas nekas. - Viņa nņlika lādīti atpakaļ plauktā un aiz�vēra vitrīnas stikla durvis. - Man nenāca miegs, tāpēc nospriedu, ka izmēģinā�u vēl da�as slēdzenes.

-��� Kā noprotu, bez panākumiem?

-��� Nē. Bet es virzos uz priek�u. - Viņa gausi nokāpa pa spirālveida kāpnēm. Ap viņu plandījās rītakleitas krokas, pie�ķirot ēterisku noskaņu. - Vai kaut kas noticis?

-���� Mēs tā arī nepabeidzām mūsu agrāk iesākto sarunu. To, par saderinā�anos.

-��� Tu teici, ka vel strādāsi. Es pieņēmu, ka tas nozīmē arī aizsega pasaciņas atstā�anu.

-���� Daudzi cilvēki sāk uzdot nopietnus jautājumus, vai mūsu saderinā�anās ir īsta.

-��� Es tur nesaskatu nekādu problēmu, - Keidija pārstei�dzo�i vienaldzīgi noteica. - Fakts, ka tu darbojies informā�cijas jomā, vēl nenozīmē, ka mēs nevaram būt arī saderi�nāti, vai ne?

Maks juta saspringstam vēdera muskuļus.

f 7 i

-��� Nujā. Ja tu ta saki.

-���� Tātad sarunāts. - Keidija nonāca lejā pa kāpnēm un vēsi viņam uzsmaidīja. - Saderinā�anās paliek spēkā.

25

Karnevāla nakts bija auksta, bet debesis skaidras. Kei�dija stāvēja aiz skatuves un vēroja, kā Silvija un Eleono�ra Midltone izsniedz �ķietami nebeidzamās balvas tikpat nebeidzami garajai masku balles uzvarētāju un otrās vie�tas ieguvēju rindai. Kad tika nosaukts katrs vārds, Keidi�jas uzdevums bija aiznest lenti līdz skatuves priek�ai un nodot to Silvijai, kura savukārt to pasniedza balvas iegu�vējam.

Pagaidām viņas bija pasniegu�as se�as balvas, un Kei�dijai jau bija kļuvis garlaicīgi.

Viņa nebija vienīgā, kas zaudēja interesi. Apbalvo�anas ceremonijas vidū vairs pavisam maz cilvēku pievērsa uz�manību tam, kas notika uz skatuves. Ziņkārīgie vai perso�niski ieinteresētie dro�i vien tikai ar pūlēm varēja sadzir�dēt pa skaļruni izteiktos paziņojumus. Vakara gaitā troksnis un smiekli pamazām bija pieņēmu�ies spēkā. Vēl savu artavu pielika mūzika no kafejnīcām un bāriem.

Skatuves priek�ā Silvija, tērpusies plando�ā renesanses

i 7.5

stila apmetnī, gatavojās pasniegt nākamo balvu, ko tajā brī�dī pasludināja Eleonora.

-���� � Un uzvarētājs kostīmu konkursa grupā ir Bend�amins Taners.

Via Appia un blakusielas pildīja maskās tērpu�ies svēt�ku dalībnieki.

Ielu kafejnīcas bija cilvēku pilnas. Veikalus, galerijas un modes salonus, kas �ovakar ilgi palika atvērti, ārpusē rotāja ko�u spuld�u virtenes un krāsaini plando�i karo�dziņi.

No sava skatpunkta Keidija pārredzēja visu cilvēku pūli no aug�as. Tomēr Maku un Gārdneru viņa nevarēja ierau�dzīt, kaut ari zināja, kur viņi abi ir. Jau pirms kāda laiciņa viņi abi bija pasūtīju�i galdiņu vienā no ielu kafejnīcām. Viņi bija apzvērēju�i, ka paliks tur kopā ar dvīņiem un mil�zu picu, līdz apbalvo�anas ceremonija būs galā.

Neņemdama vērā, ka ir zaudējusi publikas uzmanību, Eleonora turpināja jautri runāt mikrofonā.

-��� � Otrās vietas ieguvējs pieaugu�o amatieru masku grupā�

Keidiju pārņēma tramīgums. Zem biezā, melnā apmet�ņa viņa sajuta uz rokām zosādu. Sasodīts! Ta�u ne atkal. Ne tagad. Vismazāk jau nu viņai bija vajadzīga vēl viena panikas lēkme.

Sāņus pavīdēja kaut kas sudrabains. Viņa strauji pagrie�zās un paspēja ieraudzīt gaismā uz mirkli atspīdam kādu mirguļojo�u masku. Nākamajā brīdī gaisma jau bija apdzi- susi un maskā tērpies stāvs nozudis cilvēku pūlī.

Pār viņas skaustu pārskrēja elektrībai līdzīgas tirpas, lie�kot saslieties matiņiem.

/

Jānomierinās. Tā bija tikai vēl viena maska citu masku jūrā.

Bet �ī bija sudrabota maska. Pār visu seju, ne tikai acīm.

Nu un tad? Pūlī bija du�iem sudrabotu masku. Ari Eleo�norai tāda bija.

Keidija zināja, kas viņu dara nervozu. �ī maska, ko vi�ņa bija pamanījusi pirms da�ām sekundēm, bija tie�i tāda, kādu viņa bija atradusi D�onatanam Ārdenam piegādāta�jā kārbā.

Nebija nekāda iemesla uzskatīt, ka Ārdena maska tāda ir vienīgā. Bez tam Maks bija apgalvojis, ka Ārdens aizbē�dzis no pilsētas. Kāpēc gan lai viņ� sadomātu uzrasties Fantompointā tie�i Karnevāla nakts svētkos? Tas neskanē�ja loģiski.

No otras puses, ja tā labi padomāja, kāds gan risks te patiesībā Ārdenu gaidītu? �ovakar viņ� bija tikai vēl viens maskā tērpies karnevāla dalībnieks starp daudziem citiem. Ko tur vēl runāt par inkognito?

- � Un kategorijā par labāko profesionālo masku tradicionā�lajā stilā mums tiek nominēti pieci�

Nemiers tagad jau kļuva gandrīz necie�ams. Vēlreiz jā- paraugās uz to masku, Keidija nodomāja. Viņa justos daudz, daudz labāk, ja varētu pārliecināties, ka zem tās ne�slēpjas D�onatana Ārdena seja.

Keidija palūkojās uz skatuves priek�pusi. Kamēr Silvi�ja un Eleonora nosauks visu minēto balvu ieguvēju sarak�stu, varētu paiet vēl divdesmit minūtes.

Viņa pakāpās aiz smagajiem sarkanajiem un zeltītajiem karogiem, kas apslēpa sastatnes aiz platformas, un pama�nīja kādu jaunu sievieti, kas darbojās ar elektrisko apara�tūru.

-���� Man uz kādu brītiņu jāaiziet. Vai varat pieskatīt len�tes?

-��� Protams. - Sieviete uzsteidzās pa kāpnēm un nozuda aiz karodziņiem.

Keidija uzmanīgi laipoja starp vadiem un kabeļiem, kas klāja ietvi aiz skatuves.

Skatuve bija ierīkota alejas galā, kas veda uz Via Appia. Vienkār�ākais ceļ�, kā aizkļūt projām, bija pa �auro taku, kas savienoja ar kanālu. Keidija devās pa to, paredzēda�ma nākamajā krustojumā atgriezties tajā vietā, kur bija pa�manījusi Ārdenu. Viņa cerēja, ka viņ� vēl arvien ir kaut kur tuvumā. Ja viņ� būs aizklīdis prom, varēja arī neizdoties viņu Vairs atrast pūlī.

Viņa izgāja īsās ielas galā un pagriezās ap stūri, lai ietu atpakaļ uz Via Appia. Te, kvartāla attālumā no jūras piekras�tes, bija daudz biezāks cilvēku pūlis. Daudzi cilvēki mas�kās bija sasēdu�ies ap galdiem, kas bija izlikti restorāna priek�ā, bet citādi Keidijai nebija nekādu grūtību ātri pār�vietoties.

Viņa jau bija nogājusi pusceļu, kad atkal sajuta tramī�gumu. Instinktīvi viņa paslēpās kādā durvju ailā, kas ne�bija izrotāta ar spuldzī�u virteni.

Ārdens strauji nāca uz viņas pusi pa īsu �ķērsielu, kas veda uz piekrasti. Kad viņ� gāja garām, Keidija aizturēja elpu.

Viņ� sasniedza galdiņus, kas bija izkārtoti uz ietves, un Keidija iznāca no savas slēptuves, lai viņam sekotu.

Viņas augumam atkal pārskrēja drebuļi. Kāpēc gan Ār�dens te �ovakar ieradies? Viņam vajadzēja atrasties tūksto� jūd�u attālumā.

Keidijai vērojot, Ārdens strauji pagāja garām restorā�nam, atkal jau nozuzdams tumsā. Keidija atskārta: ja viņ� ies tajā virzienā, tad nonāks piestātnē.

Cik viņai bija zināms, Ārdenam nepiederēja laiva.

Keidija lēni gāja viņam nopakaļ, atstādama starp abiem palielu attālumu. Tuvumā trok�ņojo�ie karnevāla dalībnie�ki parūpējās, lai viņas soļus nesadzirdētu.

Ārdens priek�ā �ķita glu�i kā ēna, kas strauji virzījās uz piestātnes vārtu pusi. Keidija sekoja vēl lēnāk un apstājās pie aptum�otas ēkas sienas. Viņa vēroja, kā Ārdens atver piestātnes zonas vārtus un ieiet pa tiem. Viņ� nozuda starp du�iem tumsā noenkuroto laivu.

Lielā laivu piestātne, kas atradās uz pontoniem, bija vāji apgaismota. Arī lielākā daļa laivu atradās tumsā.

Keidija brīdi gaidīja, vai Ārdens atkal neparādīsies. Bet nekas nenotika. Tomēr sajūta, ka drīz paredzams kaut kas ļauns, kļuva arvien spēcīgāka. Viņu kratīja drebuļi no galvas līdz papē�iem.

Viņa pasniedzās zem apmetņa, izvilka savu mobilo tele�fonu un nospieda Maka numura taustiņus.

Viņ� atbildēja pēc otrā signāla. Apkārtējā balsu, mūzi�kas un vispārējā trok�ņa dēļ Keidija tik tikko spēja sadzir�dēt viņa balsi.

-��� īstons klausās.

-���� Mak, te es. Tu neticēsi, bet man �ķiet, ka es tikko pamanīju D�onatanu Ārdenu�

-��� Kur tu esi? - viņ� ātri pārtrauca Keidiju.

-��� Līdzās�

Cilvēka stāvs viņai aiz muguras uzradās tik spēji, ka Keidijai neatlika iespējas pagriezties. Telefons tika izrauts viņai no rokām, pirms viņa paspēja pabeigt teikumu. Cim�dota roka to izslēdza. Tajā pa�ā laikā viņa juta pie skausta piespie�am ies aukstu metālu.

Viņa gan nevarēja redzēt �o priek�metu, bet ar katru nervu galiņu pazina revolvera stobru.

-���� Es zināju, ka tu grasies man sagādāt nepatik�anas, pirms �ī lieta būs galā, - Stenfords Felgrovs ierunājās pat pārāk laipnā balsī. - Nekrietnā, sīkā kuce! Vai zini, tu man atgādini savu tanti.

-��� Vai tu esi prātu zaudējis, Stenford? Kā tev �ķiet, ko tu dari?-

-��� Dodos uz satik�anos. Iesim!

Uzlicis roku Keidijai starp lāpstiņām, Stenfords pastū�ma viņu uz priek�u. Vismaz revolveris vairs neskārās pie ādas, Keidija nodomāja.

-��� Uz kurieni? - viņa jautāja.

-��� Pa vārtiem iek�ā. Kāds mūs gaida manā jahtā.

Keidija bija nobijusies, bet ne tik ļoti, kā vajadzētu, vi�ņa izklaidīgi nodomāja. Kas viņai noticis? Viņai �obrīd jau vajadzētu krist pilnīgā panikā. Galu galā tas vīrs ta�u bija pavērsis pret viņu revolveri.

Bet tas ta�u bija Stenfords Felgrovs. Keidija viņu pazi�na jau kop� pusaudzes gadiem. Bija grūti noticēt, ka viņ� spētu nospiest gaili.

Vai varbūt viņa glu�i vienkār�i bija sastinguma stāvok-

īso

lī, apjukusi no visām �īm �ausmām. Varbūt viņas prāts bija atslēdzies glu�i tāpat kā mobilais telefons.

Stenfordam pa priek�u viņa iegāja pa piestātnes vārtiem. Viņas tērpa garais apmetnis aizķērās aiz kāda koka stabiņa. Keidija paklupa un parāva apmetni, lai to atbrīvotu.

Priek�ā tumsā bija vesela laivu rinda. Keidija spēja sa�dzirdēt klusos ūdens �ļakstus pret piestātni. Viņa palūko�jās lejup starp dēļiem un redzēja vienīgi necaurredzamu tumsu.

Kaut kāda dīvaina iemesla pēc tikai tagad uzmācās pa�tiesās bailes. Viņa sastinga pusceļā, pūlēdamās atgūt elpu.

-��� Kusties tālāk! - Stenfords atkal viņu pagrūda uz priek��u. - Tu zini, kura jahta ir manējā.

Ja viņa neatgūs kontroli pār saviem nerviem, viņai vis�pār nebūs nekādu izred�u. Tu vari pārvarēt panikas lēkmi. Tu jau agrāk esi to darījusi. Tu zini, kā to darīt.

Viņa koncentrējās, lai pareizi elpotu, un juta, ka dara to vienmērīgāk. Acīmredzot krīzes gadījumos darbojās senie ieradumi. Visi �ie gadi ar regulārajiem jogas vingrojumiem nav veltīgi izniekoti, viņa nodomāja. Kur� teicis, ka apsēs�tība ir slikta?

Viņa uzmanīgi virzījās dziļāk tumsā. Felgrova lielā, bal�tā jahta bija noenkurota pa�ā tālākajā piestātnes galā.

-��� Ko tas viss nozīmē, Stenford?

-��� Tas nozīmē paņemt to, ko es �ajā situācijā vēl spēju, - Stenfords sacīja, vēl arvien runādams nedabiski laipnā bal�sī. - Tu un tas nekrietnelis īstons man esat sagādāju�i vie�nīgi nepatik�anas. Es jau biju tik tuvu. Tik sasodīti tuvu.

-��� Un tad manai tantei radās aizdomas.

-��� Ārdens man aprakstīja padzīvoju�u sievieti, kura pie�teikusi apmeklējumu, un es tūlīt pat sapratu, ka tā ir Vesta Brigsa. Es nezinu, kā viņa atklāja, kas notiek, bet, kad tā vecā ragana atlika balsojumu par apvieno�anos, es sapra�tu, ka mums ir radusies problēma.

�ajā piekrastes pusē, kur bija noenkurotas lielākās lai�vas, piestātne bija daudz tum�āka. Vājo apgaismojumu vēl sliktāku padarīja ēnas, kas krita no lielāko laivu augstajiem sāniem. Stenforda jahta vairs atradās tikai da�u pēdu at�tālumā.

-��� Vai tu nogalināji�

Keidija tā arī nepabeidza jautājumu. Viņu pārtrauca pir�mā uguņo�anas kārta. Naksnīgajās debesīs virs piekrastes uzliesmoja neskaitāmas gai�as dzirkstelītes. Keidija juta, ka StenfOrds saraujas un klusībā nolādas, un tad viņa aptvē�ra, ka Stenfords ir tikpat sanervozējies kā viņa pati.

Atskanēja vēl viens blīk�ķis, un debesīs uz�āvās otra ra�ķe�u kārta.

-��� Kusties! - Stenfords viņu vēlreiz pagrūda uz lielās jah�tas pusi piestātnes galā. - Mēs ta�u negribam likt Ārdenam gaidīt.

-��� Kas �eit īsti notiek?

-���� �o satik�anos noorganizēja Ārdens. Tas nekrietnelis uzskata, ka var mani �anta�ēt. Es saņēmu zīmīti, kurā no�rādīts, ka viņ� ir ar mieru, lai es samaksāju, tad viņ� klu�sēs par manu līdzdalību krāpnieciskajos darījumos. Bet man ir citi plāni. Esmu pārāk smagi un pārāk ilgi strādā�jis, lai to visu zaudētu un atdotu kaut kādam nenozīmīgam blēdim un krāpniekam.

�ausmino�i nogaidīta Keidiju sasniedza realitāte.

-��� Tu grasies nogalināt Ārdenu, vai ne?

-���� Viņ� man nav atstājis citu iespēju. Tas izdzimtenis mani izsūks sausu, ja vien es to ļau�u. Tā tas parasti no�tiek. Tādi nekrietneļi neatlai�as.

Keidija sa�ņaudza sava apmetņa malas.

-��� Un kas notiks ar mani?

-��� Baidos, ka tu tajā, kas �ovakar notiks, vari vainot vie�nīgi pati sevi, muļķa kuce. Tev vajadzēja turēties tālāk no tā visa.

Stenfords arī viņu grasījās nogalināt.

-���� Tev �ķiet, ka tu ar, slepkavību tiksi cauri sveikā? - viņa jautāja.

-��� Rīt laikraksti ziņos, ka tevi un Ārdenu pa�ā Karnevā�la nakts kulminācijā nogalinājis kāds nepazīstams uzbru�cējs, - Stenfords sacīja. - Dro�i vien paklīdis nejaukas ru�nas, ko gan tu �ajā nakts stundā te, piestātnē, esi darījusi kopā ar pazīstamu krāpnieku, bet baidos, ka tur nu neko nevar līdzēt.

Keidijai bija kaut kas jādara, vienalga, kas. Nekā jau vairs nebija, ko zaudēt.

Naksnīgajās debesīs izverda vēl viena raķe�u kārta. Tajā pa�ā laikā baltās jahtas galā parādījās apmetnī tērpies stāvs. Bālajā gaismā atspīdēja sudrabota maska.

-��� Plāni ir mainīju�ies, Ārden, - Stenfords sacīja.

Keidija saprata, ka viņ� aizgriezis revolveri prom no vi�ņas un pavērsis pret maskoto stāvu laivā. Atkal atskanēja uguņo�anas troksnis. Virs tum�ā ūdens spoguļa uzliesmo�ja un dzirksteļoja raķetes. Stenfords aiz Keidijas muguras saspringa. Keidija zināja, ka viņ� ieplānojis uguņo�anas troksni izmantot par aizsegu �āvienam.

Vēl arvien satvērusi sava apmetņa malas, Keidija strauji paplēta rokas un metās sāņus. Smagais audums pasitās sā�nis, uz laiku aizkavēdams Stenforda roku ar ieroci.

- Kuce!

Viņa nikno kliedzienu pārtrauca raķetes blīk�ķis. �oreiz tas skanēja tuvāk, bet Keidija tam nepievērsa uzmanību. Viņa metās pretī vienīgajai dro�ībai - ūdenī.

Stenfords paklupa, zaudēja līdzsvaru un uzvēlās viņai virsū tie�i tajā mirklī, kad viņa jau krita pāri piestātnes ma�lai.

Dīvaini. Viņ� ta�u bija sportisks vīrietis. Varētu domāt, ka viņ� stabilāk turas uz kājām.

Ar apdullino�u troksni viņa iegāzās aukstajā ūdenī. Sā�kotnējie panikas uzplūdi bija nieks salīdzinājumā ar �aus�mīgo, satrieco�o apziņu, ka viņa ir sapinusies savā smagajā apmetnī.

Biezais tērps strauji uzsūca ūdeni. Apmetnis piepe�i bija kļuvis par milzīgu svaru, kas vilka Keidiju lejup. Un, visu vēl vairāk apgrūtinot, Stenfords atradās ūdenī tie�i virs vi�ņas.

Kas viņam noticis? Kāpēc viņ�, tāpat kā Keidija, necī�nījās, lai atbrīvotos no apģērba un nokļūtu virspusē? Viņa spēcīgi grūda ar kāju. Pēda atsitās pret stingru miesu un kauliem, bet Stenfords nereaģēja. Viņ� bija sapinies ar ūde�ni piemirku�ajā tērpā, bet �ķita, ka viņ� par to neraizējas.

Tad Keidija sajuta nedzīvas rokas pieskārienu savai po�tītei. Piepe�i atkal atdzīvojās senie murgi. Viņa atvēra muti, lai kliegtu, bet tā pieplūda pilna ar aukstu un sāļu ūdeni.

Tad viņa saprata, ka pēdējo sprādzienu, ko viņa dzir�dējusi, nav radīju�as raķetes. Tas bijis revolvera �āviens. Ārdens bija no�āvis Stenfordu.

Felgrovs ar savu nedzīvo svaru vilka viņu iek�ā dzelmē.

26

Kad esi iemācījusies pazīt paniku, tad spēj turēties tai pretī.

Vestas padoms saplūda ar bailēm, kas mutuļoja Keidi- jā. Viņa zem ūdens atvēra acis, drud�aini cenzdamās orien�tēties. Virs ūdens atspīdēja gaisma. Raķetes. Nu viņa vis�maz zināja, kur ir ūdens virsma. Tas jau bija sākums.

Ja vien viņa spētu elpot.

Nākamais uzdevums bija atbrīvoties no apmetņa. Viņa atrada spiedpogas pie kakla un izmisīgi parāva. Apmetnis pavērās. Keidija juta, ka rokas atbrīvojas no tā. Nāvējo�ais audums glu�i kā milzu rāja nogrima tum�ajā dzelmē, lai uzmeklētu citu laupījumu.

Atvieglojums aizdzina daļu panikas, ļaujot Keidijai kon�centrēt vairāk uzmanības. Plau�ās gandrīz vai dega, bet ap�metnis viņu vairs nesaistīja. Kādā brīdī bija nokritu�i apa�vi. Tagad mugurā bija paliku�as tikai pieguļo�ās bikses un tum�ais sporta krekls, ko viņa bija pavilku�i zem kostīma. Bija auksti, bet viņa varēja spert un kaut ar nagiem izcīnīt ceļu atpakaļ līdz ūdens virsmai. Tas nemaz nebija tik tālu.

Peldi uz spo�o gaismu pusi!

To viņa varēja izdarīt. Viņai tas bija jādara.

Viņa vēlreiz spēra ar kāju un jau otrreiz trāpīja Stenfor�da līķim. Atkal jau bailes draudēja viņu paralizēt. Turies tām pretī!

Viņa drud�aini kulstīja rokas, izmisīgi cenzdamās pēc ie�spējas vairāk attālināties no līķa. Viņa atsitās pret kādas lai�vas ķīli. Nervu galus pār�alca jauns panikas uzliesmojums.

Un tad jau viņa bija ūdens virspusē, izmisīgi tverdama svaigo gaisu, piepildīdama ar to plau�as. Ne tik skaļi. Ja nu viņ� vēl joprojām ir te? Viņ� tevi sadzirdēs. Virs galvas uz�sprāga raķetes. Keidijas skatienu aizmigloja asaras. Vai var�būt tas bija sāļais ūdens. Viņa īsti nezināja.

Uzmanību nekavējoties saistīja kustība uz piestātnes. Aizslēpusies aiz kādas laivas priek�gala, Keidija jaunās �ausmās vēroja, kā tumsā nopland melns apmetnis. Sud�rabotā maska mirkli iedzalkstījās, tad aizgriezās.

Ārdens vēl joprojām bija tepat. Ar revolveri rokā viņ� pārmeklēja piestāhii. Keidija aptvēra, ka viņ� meklē savus upurus. Dro�i vien zina, ka trāpījis tikai Stenfordam, Kei�dija nodomāja. Tagad viņ� gribēja nogalināt arī Keidiju.

Tomēr viņ� meklēja tajā vietā, kur bija redzējis Keidiju un Stenfordu ieveļamies ūdenī. Viņa saprata, ka vienīgais, kas viņu paglābis, ir bijis drud�ainais cīniņ� zem ūdens, lai atbrīvotos no apmetņa un aizkļūtu prom no Felgrova līķa. Viņa bija iznirusi attālāk no turienes, kur ielēkusi ūde�nī. Uguņo�anas troksnis bija apslāpējis viņas pirmās izmi�sīgās elsas pēc gaisa.

Tagad Keidiju skatienam slēpa laivas priek�gals, arī el�po�ana vairs nebija tik skaļa. Viņa spēja vienīgi pateikties Dievam, ka Ārdenam nav lukturī�a.

Laivas aizsegā viņa īrās pa ūdeni, cenzdamās nedomāt par līķi, kas peldēja tepat tuvumā. Viņai nebija citas izejas kā peldēt uz piekrastes pusi un lūgt Dievu, kaut Ārdens ne�aptvertu, ka viņa izbēgusi, pirms viņa sasniegs sauszemi.

Keidija nogaidīja, līdz maskotais stāvs pavirzījās uz pie�stātnes tālāko galu. Tad viņa dziļi ievilka elpu un īrās prom no laivas aizsega.

Tajā brīdī pie piestātnes vārtiem parādījās neliela sme�jo�u cilvēku grupiņa. Pāri ūdenim atskanēja viņu balsis. Kāds kaut ko minēja par ballīti uz jahtas.

Jā, lūdzu, lūdzu, lūdzu! Nāciet paballēties piestātnē! Es iz�maksā�u alu.

Viens no grupiņas atgādināja draugiem, ka vakaros pie�stātne ir slēgta.

Sasodīts! Katrā bariņā atgadās kāds īgņa.

Bet mazā grupiņa jau bija neapzināti palīdzējusi. Pie�stātnes otrā galā sadzirdējis viņu balsis, Ārdens sastinga. Tad viņ� strauji pagriezās un, apmetnim dusmīgi plando�ties, steig�us devās atpakaļ uz piestātnes vārtu pusi. Acīm�redzot viņ� bija nospriedis, ka nedrīkst riskēt un vēl ilgāk uzturēties �eit, lai piebeigtu savu �āvakara otro upuri.

Keidija gaidīja tik ilgi, cik vien spēja izturēt. Kad Ārdens nozuda pa piestātnes vārtiem, viņa izlīda no ūdens un pār�guru�i atkrita uz viena no pontoniem. Viņa aizvēra acis, cenzdamās atgūt vismaz tik daudz enerģijas, lai pieceltos kājās.

Bija auksti.

Viņa dzirdēja tuvojamies potenciālo ballētāju grupiņu, juta viņu soļu troksni pa koka dēļiem. Viņa atvēra acis un gausi piecēlās sēdus.

Kāds iekliedzās.

Vēl viens no grupiņas kliedza kaut ko nesaprotamu, bet nepārprotami histēriski.

-��� Zvani deviņi, viens, viens! Zvani policijai! Zvani kaut kam!

Keidijai vispirms ie�āvās prātā, ka iemesls ir viņa. To�mēr tāda reakcija bija mazliet pārspīlēta, viņa nodomāja. Nu labi, viņai mati bija pielipu�i pie sejas un sporta krek�liņ� un bikses piekļāvu�ies ādai. Tomēr tik slikti viņa ne�izskatījās.

Keidija pietrausās kājās un virzījās uz grupiņas pusi.

Tad viņa atskārta, ka neviens uz viņu neskatās. Piegā�jusi klāt, viņa redzēja, kāpēc neviens nepievēr� viņai uz�manību.

Viņi visi bija pārāk aizņemti, �ausmās lūkojoties uz Stenforda Felgrova līķi. Tas peldēja tuvu ūdens virspusei, kur bija iepinies starp tauvām.

Beidzot kāds pagriezās un pamanīja Keidiju.

Nakts klusumu pār�ķēla vēl viens kliedziens. Keidija sa�viebās un aizklāja ar rokām acis. Varbūt viņa tomēr izska�tījās tik slikti.

-��� Vai es, lūdzu, varētu aizņemties kāda kostīmu? - Ar milzīgu piepūli viņai izdevās runāt ļoti pieklājīgi. - Man salst.

-��� Man laikam tūlīt uznāks panikas lēkme, - Maks ieru�nājās klusā, bet saniknotā balsī. Viņ� apstājās pie terases durvīm un lūkojās naktī. - Es nespēju noticēt, ka tu sekoji Ārdenam uz piestātni.

-��� Es viņam nesekoju, - Keidija gurdi atsaucās. - Viss no�tika tie�i tā, kā stāstīju policijai. Es apstājos piestātnē pie biroja ēkas un centos sazvanīt tevi. Tajā brīdī man aiz mu�guras uzradās Stenfords Felgrovs ar revolveri.

-��� Sasodīts! - Maks saspieda roku dūrē un trieca to pret tuvākajām durvīm. - Tev vispār nevajadzēja viņam sekot.

Viņam aiz muguras ierunājās Rendals.

-��� Nomierinies, Mak! Keidija ir pārcietusi īstu elli.

-��� Jā, - sacīja Silvija. - Tagad nav īstais laiks viņu bārt.

-��� Silvijai taisnība, - Gārdners piebilda. - Es saprotu, ko jūs pats pārdzīvojat, Mak, bet Keidijai �is ir bijis smags va�kars. Varbūt labāk pataupiet savas lekcijas līdz rītdienai.

-��� Jā, - Leandra stingri noteica. - Pietaupiet tās, Iston! Keidija �ovakar jau ir pietiekami daudz izturējusi.

Viņiem taisnība, Maks nodomāja. Vismazāk jau nu viņ� vēlējās kliegt uz Keidiju. Bet tas �ķita vienīgais, uz ko �o�brīd viņ� bija spējīgs.

-��� Sasodīts! - viņ� nomurmināja.

Iestājās īss, neomulīgs klusums.

Keidija sāka klusi smieties. Maks strauji pagriezās un dusmīgi paraudzījās uz viņu. Viņa bija ieritinājusies at�zveltnes krēslā un ietinusies pūkainā pledā, ko Silvija sa�meklēja kādā skapī. Viņa bija nomazgājusies du�ā un pār�ģērbusies jau pirms vairākām stundām, pirms sarunas ar policiju, tomēr vēl joprojām sūdzējās, ka salstot.

Makam vērojot, viņas smiekli kļuva skaļāki. Tomēr de neskanēja tā, kā vajadzētu. Tajos bija kaut kas slimīgs. Sil-

l'M)

vija, Gārdners, Leandra un Rendals arī noteikti bija saklau�sīju�i tajos kaut ko dīvainu. Visi noba�īju�ies raudzījās uz Keidiju.

-��� Vai tev nekas nekai�? - Silvija jautāja.

-���� Nē.- Bet dīvainie, spalgie smiekli turpinājās. Keidija saritinājās kamoliņā un paslēpa seju pūkainajā pledā. Vi�ņas pleci raustījās, izdotās skaņas bija kļuvu�as citādas.

Rendals dusmīgi uzlūkoja Maku.

-��� Tagad paskaties, ko tu esi izdarījis!

-��� Sasodīts, viņa raud. - Maks devās uz Keidijas pusi.

-��� Piedodiet! - Keidija elsoja. - Es nespēju pārstāt.

Leandra strauji izslējās sēdus.

-��� Tas nekas, Keidij. Esmu lasījusi, ka pēc traumatiska at�gadījuma ir labi panākt emocionālu atslābinā�anos. Tā var atbrīvoties no daudzām stresa fiziskajām blakusparādī- bām.

Keidija ieraudājās vēl stiprāk.

Maks trīs soļos �ķērsoja istabu un izcēla viņu no krēsla. Viņ� apsēdās un, paņēmis Keidiju klēpī, cie�i piespieda sev pie krūtīm. Viņa pagrieza seju pret Maka plecu, bet elso��ana nebeidzās.

Neviens neteica ne vārda, līdz tas bija galā. Gārdners piecēlās kājās un piegāja pie dzērienu skapī�a. Viņ� atvēra tā durtiņas un izņēma kādu pudeli. Maks no vietas, kur sē�dēja, apskāvis Keidiju, varēja saredzēt tās etiķeti. Tas bija ļoti vecs un ļoti dārgs viskijs.

Pamazām asaras apsīka. Pēc brī�a Keidija pacēla galvu un, pamirk�ķinājusi acis, atbrīvojās no pēdējām asaru lā�sēm. Maks juta viņu atslābināmies.

-��� Piedodiet! Domāju, ka tagad jūtos labi.

-��� Novēlota reakcija, - Silvija klusi ierunājās. - Iepriek� tu nevarēji atļauties krist panikā, tāpēc to neizrādīji. Bei�dzot tavi nervi nomierinās.

Gārdners pasniedza Keidijai mazu viskija glāzi.

-��� Ņem! Vestas zāles pret aukstumu un visu pārējo.

-���� Paldies! - Keidija piesardzīgi iedzēra malku un pāri glāzes malai uzlūkoja Maku. Nez vai viņ� atkal sāks kliegt?

-���� Lekciju es pabeig�u citā reizē, - viņ� teica, - piemē�ram, rīt.

-��� Paldies, es protu to novērtēt. - Viņa iedzēra vēl vienu viskija malku.

Nu jau izklausījās, ka viņa jūtas daudz labāk, Maks nodomāja. Keidija izskatījās nogurusi, bet vairs ne tik ner�voza.

Gārdners ar vienu sānu piemetās uz dīvāna malas, kur sēdēja Silvija.

-��� Man neizdevās dzirdēt visos sīkumos to, ko tu stāstīji policijai, Keidij, bet man radās iespaids, ka Ārdens un Fel�grovs �ovakar bija norunāju�i satikdes piestātnē?

Keidija pamāja.

-��� Stenfords apgalvoja, ka viņu turp izsaucis Ārdens, lai vienotos par �antā�as summu.

-��� Sasodīts, kā tu pamanīji Ārdenu? - Silvija pajautāja.

-��� No tās vietas aiz skatuves, kur es stāvēju, varēju labi pārredzēt cilvēku pūli. Es viņu pamanīju, kad viņ� garām skatuvei devās uz piestātni. Es pazinu masku un kostīmu, ko viņ� bija pasūtījis Karnevāla naktij, jo biju tos redzējusi todien, kad tie dka viņam piegādād.

-���� Tātad Stenfords devās uz piestātni, lai nogalinātu Ār�denu? - Gārdners jautāja.

-Jā. - Keidija pat negrasījās iztrausties no Maka klēpja. - Un Ārdens acīm redzami ieradās, sagatavojies aizsargā�ties.

-���� Vai ari tāpēc, ka jau pa�ā sākumā bija nolēmis nogali�nāt Stenfordu, - Silvija ieteicās. - Varbūt viņ� vēlējās no�slēpt krāp�anas pēdas. Ja tā padomāju, Felgrovs bija vie�nīgais, kur� varētu liecināt pret Ārdenu.

-���� Varbūt. - Keidija piekļāvās tuvāk Makam. - Bet mēs nevaram dro�i uzzināt Ārdena nolūkus, līdz policija nebūs

vinu notvērusi.

/

-��� Un tu tur iemaisījies pa vidu, - Maks norūca. - �itāda sasodīta muļķa dēļ�

-��� Mak, tu apsolīji pietaupīt lekcijas līdz rītdienai.

-��� Piedod! - Viņ� paņēma no Keidijas pirkstiem glāzi un iztuk�oja atliku�o viskiju. - Vienkār�i izspruka. Nespēju at�turēties.

Keidija atkal pievērsās Silvijai un Gārdneram.

-��� Policija domā, ka viss �is atgadījums uzskatāms par zag�ļu savstarpēju izrēķinā�anos. Katrs gribējis apklusināt otru.

-���� Izskatās, ka Ārdens bijis mazliet ātrāks nekā Stenfords, - Gārdners prātoja.

Maks sajuta trīsas, kas pārskrēja pār Keidijas augumu. Viņ� vēl cie�āk piekļāva viņu sev klāt.

-����� Felgrovs nav visā nopietnībā novērtējis D�onatanu Ārdenu, - viņ� domīgi sacīja. - Dro�i vien uzskatīja, ka Ār�dens ir parasts krāpnieks. Viņam neienāca prātā, ka Ārdens varētu būt ļoti bīstams krāpnieks.

-��� Es ari nekad nebūtu iztēlojusies, ka Stenfords ir spē�jīgs uz slepkavību, - Silvija noteica. - Tas cilvēks ta�u bi�jis īsts noziedznieks, un neviens no mums to pat neno�jauta.

-��� Es to vienmēr zināju, - Rendals klusi ierunājās.

Visi viņu uzlūkoja.

-��� Jā, - Keidija piekrita. - Tu zināji.

-���� Man nekad neizdosies pierādīt, ka viņ� nogalināja manu māti, bet es pats tam ticē�u līdz kapa malai. - Ren�dals iztuk�oja savu glāzi. - Ja arī ne vairāk, viņ� māti ie�grūda vēl dziļāk alkoholismā.

Silvija sarauca pieri.

-��� Man jāatzīst, Keidij, es sāku prātot, varbūt tava teori�ja, ka viņ� nogalinājis tanti Vestu, nemaz nav tik aplama.

-��� Tagad mēs to vairs nekad precīzi neuzzināsim, - Kei�dija no�ukstēja.

Atkal iestājās klusums. Maks nebija pārliecināts, ko domā visi pārējie, bet viņ� pats prātoja par skumjo faktu, ka dzīve ne vienmēr sniedz visas atbildes.

-��� Nez, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai policisti notvertu Ārdenu? - Gārdners pēc brī�a ierunājās.

Maks viņu uzlūkoja.

-��� Dro�i vien ne pārāk ilgs.

-��� Ja vien viņ� nepametīs valsti, - Leandra piebilda.

-��� Tāda iespēja pastāv, - Maks piekrita.

Rendals izdvesa garu nopūtu.

-��� Nu, viens ir skaidri zināms. Ostrija un Pousta galerija �obrīd ir sliktākā stāvoklī, nekā jebkad bijusi. Kad rīt avī�zēs parādīsies jaunumi, vairs nekā nebūs iespējams noklu�sēt krāp�anu. Man nāksies visu atklāti paskaidrot un cerēt uz to labāko.

-��� Tu tiksi tam pāri, - Keidija viņu dedzīgi uzmundrinā�ja. - Galerijas ari agrāk ir pārcietu�as tādus gadījumus. Ar laiku viss noklusīs.

Bet Rendals neizskatījās pārliecināts.

-��� Varbūt. Ja vien mēs spēsim piedekami ilgi noturēties. Tomēr nav noliedzams fakts, ka, visam nākot atklātībā, mūs gaida milzīgs trieciens. Kad vēl pievieno plānoto ie�nākumu samazinā�anos un tos zaudējumus, ko mums nāk�sies pieciest, lai atmaksātu naudu apkrāptajiem klientiem, mums vēl veiksies, ja vispār izdzīvosim. Un vēl jau es ne�minēju kaitējumu mūsu reputācijai.

Keidija viņu brīdi vēroja.

-��� Tu atradīsi veidu, kā noturēt galeriju virs ūdens. Tā ta�u nav īstā problēma, vai ne? Tu baidies, ja pāris gadu tev neveiksies ar darījumiem, Brūka vairs nebūs ar mieru tevi gaidīt.

Rendals saņēma savu viskija glāzi abās plaukstās un raudzījās atliku�ajā �ķidrumā. Paceļot galvu, viņa sejas iz�teiksme bija drūma.

-��� Viņa alla� apgalvoja, ka es esot pārāk apsēsts ar kon�troles iegū�anu pār galerijām. Tagad man būtu �ī kontro�le, bet man nav nekā, ko parādīt, vienīgi līdz izputē�anai novesta kompānija. Es viņai gribēju sniegt kaut daļu no tā, ko viņai spēja dot D�ord�s Lengvērts. Bet tagad vairs tā�das iespējas nav.

Maks pamanīja, ka ne Silvija, ne Gārdners nesteidzas viņu uzmundrināt, apgalvojot, ka galu galā viss beigsies labi. Leandra viņam veltīja vienīgi līdzjūtīgu skatienu.

Keidija bija tā, kura ierunājās.

-��� Manuprāt, - viņa klusi sacīja, - tu pārāk zemu vērtē Brūku.

-��� Vai tu tie�ām tici, ka Brūka, uzzinājusi par viņa kom�pānijas nedro�o stāvokli, tomēr būs ar mieru iet pie viņa par sievu? - Maks vaicāja daudz vēlāk, kad viņi bija pali�ku�i divi vien.

-��� Jā. - Keidija sēdēja uz gultas malas un nepārprotami �āvājās.

Maks, atpogādams kreklu, pajautāja:

-��� Kas tev liek būt tik pārliecinātai?

Keidija mirkli padomāja.

-��� To ir grūti paskaidrot. Varbūt tas, ka viņa palika kopā ar D�ord�u Lengvērtu arī pēc tam, kad uzzināja, ka viņ� mirst. Viņa būtu varējusi aiziet.

-��� Es jau tev teicu, ka tādu rīcību pavisam viegli var uz�tvert kā īpa�u parūpē�anos par pa�as finansiālajām intere�sēm. Drīz viņa būs ļoti bagāta atraitne.

Keidija gausi pakratīja galvu.

-��� Nē, manuprāt, viņa tā rīkojās tāpēc, ka uzskadja to par pareizu.

Maks gan nebija tik pārliecināts, tomēr nolēma nestrī�dēties.

-��� Dro�i vien mēs pavisam drīz uzzināsim, kā viņa rīko�sies. Vēl pēc da�ām stundām visi uzzinās par lielo �audī��anos piestātnē.

Keidija neko neteica, bet Maks gandrīz spēja sajust, kā viņa nodreb.

:m>

-��� Tu mani �ovakar sasodīti pārbiedēji, - Maks neitrālā tonī ierunājās. - Tu ta�u to zini, vai ne?

-��� Tā nebija mana vaina, - Keidija automādski atsaucās.

Maks tam nepievērsa uzmanību.

-��� �ī ir jau otrā reize relatīvi īsā laika periodā, kop� mēs viens otru pazīstam, kad tu pakļauj sevi riskam tikt noga�linātai. Tas ir uztrauco�s ieradums.

-��� Es nezinu, ko atbildēt. - Keidija noplādja rokas. - Pa�rasti mana dzīve ir ļoti garlaicīga. Tie�i tāpēc ari es uzņē�mos tos ār�tata konsultantes darbus, ko tu man piedāvāji.

-��� Tu atnāci strādāt pie manis tāpēc, ka tev bija garlaicīgi?

-��� Jā-a. - Keidija atspieda rokas pret gultu. - Laikam jau es būtu varējusi iestāties jūras kājnieku pulkā, bet viņiem nav pārāk daudz darba piedāvājumu Eiropas dekoratīvās mākslas speciālistei.

Maks pameta sānis kreklu.

-���� Prieks uzzināt, ka esmu pārtrumpojis jūras kājnieku iesauk�anas grupas pui�us.

-��� Nekāda lielā sacensība jau nebija. Man nepatīk iespē�ja valkāt formastērpu.

Viņas vieglprātīgais tonis Maku kaitināja. Ta�u Keidija �ovakar bija daudz pārcietusi, viņ� pats sev atgādināja. Vi�ņam jābūt piekāpīgam.

Ģērbies vienīgi biksēs, Maks aizgāja un apsēdās uz gul�tas viņai līdzās.

-��� Kā tu jūties? - viņ� klusi pajautāja.

-��� Kā es jūtos?

-��� Vai tu kaut ko nevēlies? Varbūt kaut ko nomierino�u, lai vieglāk iemigtu?

-��� Nē. - Viņa vēroja mazu, graciozi veidotu vāzi, kas at�radās uz antīka galdiņa. - Gan būs labi.

Maks sekoja viņas skatienam līdz pat vāzei. Izskatījās, ka tas ir fran�u darinājums. Sprie�ot pēc sdla, dro�i vien deviņpadsmitā gadsimta sākumā.

-��� Tu centies visu to salikt kopā, vai ne?

-��� Jā. Bet nesanāk, vai ne?

-��� Tā ir, - viņ� piekrita.

-���� Viss notika pārāk ātri. Un es atzīstos, ka nepievērsu īpa�u uzmanību sīkumiem. Tomēr es nedomāju, ka Ārdens tur bija ieradies, lai vienotos par �antā�as summu. Revol�veris viņam bija rokā jau tad, kad viņ� parādījās laivas priek�galā. Viņ� ieradās, jau sagatavojies slepkavībai.

-��� Dro�i vien pastāv iespēja, ka viņ� paņēma ieroci līdzi, lai aizsargātos, ja Felgrovs sagudrotu kaut ko vardarbīgu. Bet kāpēc gan viņ� pēc tam centās uzmeklēt un nogalināt tevi?

-���� Viņ� saprata, ka es varētu viņu pazīt. Viņ�, protams, nevarēja nojaust, ka es pazinu viņa masku un kostīmu, bet to nu viņ� noteikti zina, ka es dzirdēju Stenfordu nosau�cam viņu vārdā.

-��� Atbilsto�i informācijai, ko Embrozs uzracis par D�o- natanu Ārdenu, viņa darbībā ne reizi nav bijis nekādu var�darbības pazīmju.

-��� Cilvēki mainās. Tu pats tā teici: ja Dilana pagātnē nav bijis �antā�as mēģinājumu, tas vēl nenozīmējot, ka viņ� ne�varētu kļūt par �antā�istu.

-��� Taisnība.

Maks apklusa.

-��� Ko tu domā? - Keidija beidzot noprasīja.

-���� Es negribu tevi samulsināt vēl vairāk, bet kas tev liek būt pārliecinātai, ka tas, aiz maskas, �ovakar bija D�ona�tans Ārdens?

Keidija sastinga.

-��� Es ta�u tev teicu, ka Stenfords viņu nosauca vārdā.

-��� Arī Stenfords viņa seju neredzēja, vai ne?

-��� Nu� nē.

-���� Un Stenfords teica, ka saņēmis zīmīti? Nevis viņam piezvanīts pa telefonu?

-��� Jā, �ķiet, ka jā.

-���� Ta�u viņi ar Ārdenu bija labu laiku strādāju�i kopā. Viņi bija partneri vairākās krāp�anās. Ja nu Ārdens nolē�ma Stenfordu �anta�ēt, kāpēc gan viņ� vienkār�i nepiezva�nīja pa telefonu un neizteica savus draudus mutiski? Kāpēc bija jāsūta zīmīte?

Keidijas acis samiedzās.

-��� Tad Stenfords atklātu, ka balss telefonā nepieder D�o- natanam Ārdenam, vai ne?

-��� Ja tā labi padomā, - Maks sacīja, - Ārdenam vajadzē�tu būt pilnīgam muļķim, lai nēsātu tik uzkrīto�u kostīmu, ko var pamanīt un tādējādi saisfit viņu ar slepkavību.

Pēc neilga laika Maks sēdēja pie datora un prātoja par da�ādām iespējām. Viņam bija nepiecie�ams skaidrāk saskatīt kopainu. Kaut kādas aprises bija izveidoju�ās, bet pa�ai ainai viņ� īsti nespēja koncentrēties. Galvā jau�cās domas, ka �ovakar viņ� gandrīz vai bija zaudējis Kei�diju.

Pēc brī�a viņ� atvēra failu ar piezīmēm par D�onatanu Ārdenu. Da�as minūtes viņ� pēdja to saturu, tad pieprasī�ja elektroniskā pasta formu un aizpildīja adresi.

Durvīs parādījās Keidija.

-��� Mak, ko tu dari?

-��� Sūtu ziņu D�onatanam Ārdenam.

-��� Tu joko. - Viņa iesteidzās istabā. - Kur tu dabūji viņa e-pasta adresi?

-���� Embrozs to izvilka no interneta. - Viņ� pat nepacēla galvu no ekrāna. - Nav gan zināms, vai Ārdens �o ziņu izlasīs. Galu galā viņ� ta�u bēguļo. Bet man ienāca prātā, ka viņu varētu ieinteresēt kāds darījums.

-��� Ko tu piedāvā?

Maks neatbildēja. Viņ� uzrakstīja vēstulīti un tad maz�liet pagriezās krēslā, lai Keidija varētu redzēt pāri viņa ple�cam.

"Saprotu, ka Jūs nenogalinājāt Felgrovu. Ja gribat, lai palī�dzu Jums to pierādīt, sazinieties ar mani. Jums ir man nepiecie��amā informācija. Mēs abi esam būtiski ieinteresēti atrast īsto slepkavu."

Keidija izslējās taisni.

-��� Domā, ka viņ� ar tevi sazināsies?

-��� Nezinu. - Maks izslēdza datoru. - Tomēr ir vērts pa�mēģināt.

27

Nākamajā rītā Maks salēja svaigi pagatavoto zaļo tēju divās krūzēs. Nav jau tā, ka viņ� pierastu pie tējas, viņ� pats sev iegalvoja. Glu�i vienkār�i bija pārāk daudz dar�ba, lai pagatavotu gan tēju, gan kafiju. Samierināties ar tēju bija daudz izdevīgāk.

Bez tam tēja nemaz nebija tik slikta. Sasodīts, varbūt viņ� tomēr pamazām pie tās pierod.

Virtuvē ienāca Keidija, apsēdās pie galda un paņēma krūzi, kuru Maks bija viņai nolicis. Viņa neko neteica. Ti�kai iedzēra palielu malku. Maks viņu vērīgi nopēdja. Sa�springums ap acīm vēstīja, ka arī Keidija nav gulējusi la�bāk kā viņ� pats.

-��� Vai izpildīji savus jogas vingrojumus? - viņ� pajautāja. -Jā.

-��� Neizskatās, ka tie būtu nāku�i daudz par labu.

-��� Pateicos! Labsrīts ari tev!

Maks apsēdās viņai pretī un paņēma grauzdiņa �ķēli.

-��� Mums vajadzētu pārstāt tā satikties.

Keidija iepleta acis.

-��� Kā tad?

-��� Tā. - Viņ� pamāja, norādīdams uz saules pielieto vir�tuvi. - Tu. Es. Omulīga papļāpā�ana pēc tam, kad tevi gan�drīz vai nogalināja. Mani nervi to nespēj izturēt.

Viņam uzmācās vil�anās, jo Keidijas acīs neparādījās uz�jautrinājuma uguntiņas.

-���� Tev nav jārunā tā, it kā tas būtu kļuvis par regulām ieradumu, - viņa nomurmināja savā tējas krūzē. - Bija ti�kai divi gadījumi, tas arī viss. Diez vai to var nosaukt par ieradumu.

-���� Tu dro�i vien neticēsi, bet daudzi cilvēki nodzīvo visu mū�u, ne reizes nebūdami slepkavam pat ne tuvumā.

-��� Vai �ī būtu lekcija? Ja tā ir, es labāk brīdinā�u, ka ne�esmu jnoskaņota to klausīties.

-��� Nē, �is ir mēģinājums pajokot pie brokastgalda. Lek�ciju es pataupī�u vēlākam laikam.

-��� Nevaru vien sagaidīt.

Maks pagrūda savu krūzi sāņus un salika rokas uz galda.

-��� Kas tev kai�?

-��� Nekas. Tikai jūtos mazliet nogurusi.

-��� Nav nekādu panikas lēkmju pazīmju?

-���� Nē. - Viņa ar uzsvaru nolika krūzi uz galda. - Klau, ja tu baidies, ka man tavā klātbūtnē uznāks nervu sabru�kums�

-��� Nomierinies!

-��� Zini, es neesmu jukusi.

-��� Es zinu.

-����������� Arī mana tante nebija jukusi. - Keidija no jauna cie�i satvēra krūzi abās rokās. - Ikviens labprāt apgalvo, ka viņa bijusi jukusi un ekscentriska, un var jau būt, ka viņa tāda bija. Silvija gan pierunāja viņu atstāt daļu darba citu ziņā, bet svarīgākais ir tas, ka viņa lieliski spēja vadīt "Cha�telaine" līdz pat savai nāves dienai. Viņa nebija zaudējusi prātu, kā visi uzskafija.

-��� Es nekad neesmu teicis, ka viņa bija jukusi.

-��� Es savukārt negrasos zaudēt prātu, - Keidija ietiepīgā apņēmībā turpināja. - Tikai tāpēc vien, ka mums ar tanti Vestu bija da�as kopīgas iezīmes, tikai tāpēc vien, ka arī man piemīt tendence uz panikas lēkmēm, tikai tāpēc vien, ka vi�ņa nekad neapprecējās un mana laulība neskaitās, un viņai nebija bērnu, un sāk izskatīties, ka man arī nekad to nebūs, tas nemaz nenozīmē, ka esmu staigājo�a tantes Vestas kopija.

-���� Izbeidz! - Piepe�i sadusmojies, Maks atspieda rokas pret galdu un piecēlās kājās. - Sasodīts, nesaki vairs ne vār�da, citādi es bū�u tas, kur� zaudēs prātu. Un tas nebūs pa�tīkams skats.

Keidija viņu uzlūkoja tā, it kā tikko būtu atmodusies no hipnozes.

-��� Kas tad nu?

-���� Izbeidz runāt par sajuk�anu prātā! Un nerunā manā vietā! Es nekad neesmu teicis, ka, pēc manām domām, tu vai tava tante esat potenciālas vājprātīgās.

-��� Piedod! - Viņa paraudzījās savā tējas krūzē. - Laikam vēl joprojām esmu stresa iespaidā.

-��� Tev ir nopietns iemesls tādai būt. - Maks pakustināja plecus, izvingrinādams muskuļus. - Es arī pats esmu maz�liet saspringts. Varbūt būs līdzēts, ja ķer�os pie darba.

Keidija gausi piecēlās kājās.

-��� Laba doma.

-���� Es te tā prātoju. - Maks paņēma savu tējas krūzi un devās uz priek�telpas durvju pusi. - Mums ir divi faktu kopumi. Viens der plānam, ka tava tante nogalināta, lai no�dro�inātu apvieno�anos. Otrs atbilst krāp�anai ar viltota�jām mēbelēm. Kaut kas ari ir kopīgs. Gribu paskatīties, vai tas pavēstīs kaut ko jaunu.

Viņ� juta, ka Keidija vēl vilcinās.

-��� Mak?

Viņ� apstājās pie durvīm un pagriezās.

-Jā?

-��� Tu tie�ām nedomā, ka es esmu jukusi?

-��� Nē, - viņ� noteica. - Es nedomāju, ka tu esi jukusi. Ta�gad iesim un paraudzīsimies, vai varam at�ifrēt, kur� no�slepkavojis tavu tanti.

�etrdesmit minūtes vēlāk Keidija atlaidās ērtāk krēslā un nopētīja izdrukāto dokumentu kaudzes, kas uz rak�stāmgalda bija sadalītas trīs daļās.

-���� Es diezgan labi protu pazīt viltojumus, bet rūnu lasī��ana nav mana stiprā puse. Ko tas viss nozīmē?

-��� Sākumam - tie ir kredītkar�u �eki, bankas izdrukas un finan�u dokumenti, nevis noslēpumainas rūnas. Es liku Embrozam sameklēt informāciju par visu to personu kon�tiem, kuri mūsu sarakstā bija minēti par varbūtējiem iegu�vējiem no apvieno�anās vai krāp�anas. Tagad mums jāska�tās, kuri vārdi daļēji sakrīt.

Keidija paraustīja plecus.

-���� Vislielākais ieguvējs abējādā ziņā bija Stenfords Fel�grovs. Viņ� gan no krāp�anas, gan apvieno�anās būtu ie�guvis ļoti daudz. Bet viņ� ir miris.

-��� Lai ari kur� viņu nogalinājis, tas noteikti bija iecerējis tādējādi kaut ko iegūt. Jo vairāk es par to domāju, jo vai�rāk esmu pārliecināts, ka ne jau Ārdens viņu no�āva. Viņ� ar to neko nevarēja dabūt, toties daudz zaudēt.

-��� Varbūt viņ� domāja, ka Stenfords vainos viņu tantes Vestas slepkavībā.

-���� Manuprāt, tā ir ļoti attāla iespēja. Ja mēs pareizi pie�ņemam, ka Ārdens nebija vakarnakts slepkava, tad mums jāatrod kāds cits, kur� tādējādi varēja kaut ko iegūt.

-��� Vai zaudēt, - Keidija klusi piebilda.

-��� Jā, - Maks piekrita.

-��� Tu domā par Brūku Lengvērtu, vai ne?

-��� Jā, manā sarakstā viņa ir. Viņa bija personiski ieinte�resēta, lai izdotos apvieno�anās, jo pēc vīra nāves viņa pa�redzējusi apprecēties ar Rendalu.

-���� Nu labi, pieņemsim, ka viņai bija motīvs nogalināt tanti Vestu. Bet kāds viņai sakars ar krāp�anu?

-�� Atzīstos, ka acīm redzamu iemeslu neredzu, bet tas vēl nenozīmē, ka tādu neatradī�u.

Keidija prātoja par to pēcpusdienu, kad bija runājusies ar Brūku klusajā savrupmājā, kur it viss vēstīja par nāves tuvo�anos.

-��� Es nespēju iztēloties, ka viņa spētu kādu aukstasinī�gi nogalināt. Ja viņa būtu tāds cilvēks, tad dro�i vien jau sen tiktu vaļā no D�ord�a. Būtu bijis pavisam vienkār�i paātrināt viņa nāvi. Viņ� ir ļoti slims cilvēks. Tajā mājā noteikti ir ļoti daudz zāļu, arī īpa�i stipri sāpju remdējo�i līdzekļi.

Maks vilcinājās, ar pildspalvas galu sizdams pa kādu bankas dokumenta izdruku.

-��� Nu labi, es piekrītu. Neesmu gan pārliecināts, vai pie�krītu tavai loģikai, tomēr tas ir vērā ņemams spriedums.

Keidija saviebās.

-��� Nu, tā arī pazūd mūsu vienīgais aizdomās turamais. Es patiesi vēlos, kaut D�onatans Ārdens tev piezvanītu vai atsūtītu e-pasta ziņu. Varbūt viņ� tie�ām zina kaut ko tādu, ko mēs varētu izmantot.

-��� Sazinā�anās ar viņu bija tikai minējums, - Maks brī�dināja. - Mēs nevaram rēķināties ar palīdzību no tās pu�ses.

-��� Un ko iesāksim?

-��� Es piezvanī�u Gārdneram. - Maks pasniedzās pēc te�lefona. - Viņ� par �īs situācijas finansiālo pusi zina vairāk nekā jebkur� cits, un galu galā viss ir saistīts ar naudu.

Silvija stāvēja pie savas dzīvojamās istabas loga un rau�dzījās laukā dārzā, kur dvīņi spēlējās ar suņiem un savām jaunajām rotaļlietām. Keidija zināja, ka viņa domā.

-���� Kā tev �ķiet, vai Gārdners var palīdzēt Makam kaut ko noskaidrot �ajā juceklī? - Silvija jautāja.

-���� Es nezinu. - Keidija atlaidās ērtāk krēslā un atbalstīja rokas pret mīkstajiem spilveniem. - Es patie�ām tā ceru. Man tev jāsaka, Silvija, ka viss �is gadījums dara mani ner�vozu.

-��� Tas it visus dara nervozus. - Silvija sakrustoja rokas.

- Sasodīts! Es jau domāju, ka pēc vakardienas viss ir galā. Ārdens nogalināja Felgrovu, lai tas viņu nevarētu apsūdzēt krāp�anā. Man tas �ķita pilnīgi loģiski un acīmredzot po�licistiem arī.

-���� Makam tas neliekas loģiski un man arī ne. Mēs abi esam pārliecināti, ka Ārdens ir pārāk gudrs, lai būtu tēr�pies tajā kostīmā. Viņam vajadzēja apzināties, ka to var�būt kāds redzējis un atklās arī veikalu, kur viņ� to iegā�dājies.

-��� Tu patie�ām tici, ka tante Vesta noslepkavota, vai ne, Keidij?

-���� Jā. Es jau pa�ā sākumā jutos nepatīkami par to, kā viņa mirusi.

-��� Tava kārtējā sajūta, - Silvija klusi noteica. -Jā.

-��� Pasaki man - vai arī tā ir kāda sajūta, kas ļauj tev at��ķirt viltojumu no oriģināla?

-��� Silvija�

Silvija pagriezās.

-��� Ir jau labi. Es alla� esmu zinājusi, ka labu mākslas un antīko priek�metu saskatī�anā man nekad nebūs tādu spē�ju kā tev vai tantei Vestai. Tie�i tāpēc viņa, protams, atstā�ja akcijas tev. Beigu beigās viņa glu�i vienkār�i nespēja sa�mierināties ar domu, ka "Chatelaine" tiek pilnīgi nodota manās rokās.

-��� Nē, tā nav taisnība. - Keidija strauji piecēlās no krēs�la un piegāja pie loga. - Ne jau tāpēc viņa tā rīkojās.

-��� Viņa gribēja, lai vadībā ir kāds, kas līdzīgs viņai. Kāds, kuram pietiek tikai paskatīdes uz mēbeli vai rotaslietu, lai redzētu tās patieso vērtību. Kāds, kam piemīt tas īpa�ais sestais prāts.

-���� Ne jau tāpēc viņa atstāja akcijas man, - Keidija ļoti mierīgi sacīja.

-��� Varbūt viņai bija taisnība, - Silvija no�ukstēja. - Man ir talants darījumu jomā. Es protu saskatīt "Chatelaine" vī�ziju nākotnē. Es varu padarīt �o kompāniju par nozīmīgu mākslas pasaules sastāvdaļu. Būdama uzņēmuma izpild�direktore, es varu paveikt daudz. Bet man nekad nepiemi�tīs Vestas īpa�ais talants, un viņa to zināja.

-���� "Chatelaine" nav nepiecie�ams kāds, kam ir izcils ta�lants pazīt mākslas un antīkos priek�metus. Uzņēmumam ir nepiecie�ams cilvēks ar izcilu talantu biznesa jomā. Tev tāds piemīt, Silvija. Ja tev būs vajadzīgi mākslas eksperti, tu tos'jebkurā laikā vari nolīgt. Sasodīts, tu pat par konsul�tanti vari nolīgt �im darbam mani. Bet talants pazīt māk�slas priek�metus nenozīmē, ka es varu veiksmīgi vadīt lie�lu uzņēmumu. Un tas nekādā ziņā nenozīmē, ka es gribu tādu vadīt. Vari pierakstīt: es to nevēlos.

-��� Ko tu ar to gribi pateikt, Keidij?

-��� Es mēģinu pateikt, ka esmu nolēmusi pārrakstīt savas balsstiesīgās akcijas uz tava vārda, kad visa �ī lieta būs ga�lā. Man gan paliks manējās bez balsstiesībām, bet es nevē�los tikt aktīvi iesaistīta kompānijas ikdienas darbā.

-��� Vai tu runā nopietni?

-��� Pilnīgi. Es zinu, ka tu "Chatelaine" labā darīsi visu, kas ir tavos spēkos. Arī tante Vesta tev uzticējās. Viņa saprata, ka firmas vadībā nepiecie�ams cilvēks ar talantu biznesā. Viņa vienmēr bija domājusi, ka tu pārņemsi vadību.

-��� Tad kāpēc viņa savas akcijas atstāja tev?

-���� Cik es varu spriest, viņa savā testamentā izdarīja grozījumus tajā pa�ā laikā, kad atklāja krāp�anu. Viņa gri�bēja būt pārliecināta, ka "Chatelaine" netiks apvienota ar Ostrija un Pousta galeriju, ja ar viņu pa�u kaut kas atga- dītos, pirms viņa īsti noskaidrojusi, kas notiek. Viņa gri�bēja pasargāt kompāniju. Tā viņai bija tāda kā apdro�i�nā�ana.

-��� Vai gribi teikt, ka viņa zināja: tu nojautīsi, ka kaut kas nav kārtībā un sāksi meklēt atbildes?

-��� Domāju, ka jā.

Silvija novaidējās.

-��� Kāpēc tad viņa neaprunājās ar mani un Rendalu? Kā�pēc viņa nedalījās savās ba�ās?

-��� Tāpēc, ka viņai tā bija tikai nelāga priek�nojauta, un viņa zināja, ka neviens viņai nepievērsīs nekādu uzmanī�bu, ja viņa skaidros, ka iemesls ir tikai kārtējā viņas sajū�ta. Un vēl man �ķiet, dziji sirdī viņa baidījās, ka krāp�anā var būt iejaukts arī Rendals. Viņa vispirms gribēja pārlie�cināties par faktiem un tikai tad rīkoties.

-���� Muļķības! - Silvija sausi noteica. - Viņa neko nepa�skaidroja tāpēc, ka bija noslēpumaina, apsēsta un dīvaina. Turklāt ar katru dienu arvien vairāk.

Keidija gurdi nopūtās.

-��� Arī tas.

Iestājās klusums, tad Silvija atkal ierunājās:

-��� Vai tu patie�ām atkal grasies iet prom no "Chatelaine"? -Jā.

Silvija apmulsusi pakratīja galvu.

-���� Es nesaprotu, kā tu, daudz nedomādama, spēj no tā visa atteikties.

-����� Man nepatīk biznesa pasaule, - Keidija pacietīgi skaidroja. - Man tā nekad nav patikusi. Es vairāk dodu priek�roku savam nelielajam konsultē�anas darbam. Tan�te Vesta to saprata.

-��� Es nebūtu pārsteigta, uzzinot, ka viņa pati paredzēju�si arī savu tuvo nāvi, - Silvija klusi sacīja. - Beigās viņa bija vairāk noslēgusies sevī nekā parasti. Man �ķita, ka tā ir depresija, un es viņai ieteicu aprunādes ar ārstu par ie�spējamām zālēm, bet viņa atteicās.

-���� Vai tagad tu piekriti manai teorijai, ka viņa tika no�slepkavota?

-��� �obrīd es labprāt esmu gatava apsvērt jebkuru iespēju.

Keidija viegli pasmaidīja.

-��� Tas liecina, ka tu esi dzimusi uzņēmuma vadītāja.

Silvijas seja atslābinājās atbildes smaidā.

-��� Paldies, māsīca!

-��� Klau, Silvija�

-Jā?

-��� Vai tu domā, ka es esmu noslēpumaina, apsēsta un dī�vaina? Turklāt ar katru dienu arvien vairāk?

-��� Patiesību?

Keidija saņēmās. -Jā.

-��� Manuprāt, tev ir zināma tendence tajā virzienā.

-��� Sasodīts, es jau baidījos, ka tu tā teiksi.

-��� Bet es nedomāju, ka tu savu dzīvi beigsi kā tante Ves�ta, ja tas tevi uztrauc, - Silvija ar uzsvaru piebilda.

-��� Tas mani uztrauc. Kas tev liek domāt, ka es nebeig�u kā viņa?

-��� Tāpēc, ka tu drīzumā apprecēsies un tev būs sava ģi�mene.

-��� Vai sava ģimene mani izglābs?

-���� Noteikti. Vīrs un pa�ai savi bērni ir tie�i tas, kas tev nepiecie�ams, lai tu iek�ēji nenoslēgtos, kā to darīja tante Vesta. Mūsu nabaga tante nekad nezināja, kā ir mīlēt kādu citu vai ko citu kā vienīgi "Chatelaine".

-��� Tā nav taisnība. - Kaut kāda iemesla pēc Keidija juta pienākumu vēlreiz aizstāvēt Vestu. - Viņa mīlēja mūs, tevi un mani. Savā savdabīgajā veidā.

-���� Viņa mūs nemīlēja. Viņa bija stipri ieinteresēta mūsu dzīvē, jo mēs pārstāvējām "Chatelaine" nākotni. Kompāni�ja bija vienīgā, kas viņai bija svarīga.

-��� Hmm�

-��� Liekas, tu neesi pārliecināta.

-��� Nu, tā ir interesanta psiholoģiska teorija, bet es nees�mu pārliecināta, ka tā patiesi izskaidro, kāpēc tante Vesta kļuva tāda, kāda viņa bija.

-��� Vai tev ir labāka teorija?

-��� Manuprāt, tante Vesta visu savu mū�u dzīvoja viena, tāpēc ka neatrada nevienu, kur� spētu viņu saprast un pie�ņemt.

Silvija nievājo�i nopūtās.

-��� Varu saderēt, ka viņa nekad arī īpa�i necentās nevie�nu saprast un pieņemt. Viņa bija vispatmīlīgākais cilvēks, kādu es jebkad esmu satikusi.

-��� To nu tu dro�i nezini.

-��� Nē, bet es domāju, ka minējums varētu būt pareizs. - Silvija domīgi uzlūkoja Keidiju. - Tu esi iemīlējusies Makā īstonā, vai ne?

Keidija cie�i satvēra palodzi.

-��� īsd nezinu. Varbūt.

-��� Es no tevis gaidīju mazliet lielāku pārliecību, - Silvija sausi noteica.

-��� Grūti būt pārliecinātai, ja ir dk daudz neskaidrību.

-��� Es nesaprotu. Kas tie�i ir neskaidrs?

-���� Maks ir atraitnis, Silvij. Viņ� ļoti mīlējis savu pirmo sievu, un viņ� jau ir izbaudījis bērna audzinā�anas proce�su. Manuprāt, to savu dzīves daļu viņ� jau uzskata par pa�beigtu. Tagad, kad viņa meita mācās koled�ā, viņ� noteik�ti jau prāto par nākamo dzīves posmu.

-��� Un �ajā nākamajā dzīves posmā neiedlpst jauna sieva un ģimenes nodibinā�ana?

-��� Maks bija godīgs. Viņ� man sacīja, ka viņam �ķiet iz�devīgi un ērti uzturēt attiecības bez saistībām un pienāku�miem. Viņ� grasās pārdot savu māju. Maks apgalvo, ka ta�gad, kad meita vairs nedzīvo mājās un viņ� atkal ir viens, viņam tā kļuvusi par lielu. Viņ� plānojot vairāk ceļot. Pa�pla�inā�ot savu konsultāciju firmu.

-��� Nu, - Silvija ar pirkstu bungoja pa palodzi, - vai nu viņ� cen�as būt pret tevi ļoti tie�s un atklāts, lai tu lieki ne�cerētu, vai arī�

-��� Vai arī - kas?

-��� Vai arī tu viņu esi pilnīgi pārpratu�i.

Keidija saviebās.

-��� Diez vai es viņu pārpratu.

-��� Viens nu ir skaidrs - tu nevari tā nenoteikti turpināt. Ko tu grasies darīt?

Keidijas nervu galiņi sarāvās tikko jau�amā panikā. Viņa automātiski sāka dziļi elpot.

-��� Necik daudz vairāk es nevaru darīt kā vien nogaidīt un paraudzīties, kā viss nokārtosies.

Silvija iesmējās.

-����� Nu, �ī pieeja gan neliekas raksturīga tai Keidijai, kuru es pazīstu.

-���� Vai tu gaidi, lai es kļūtu īpa�i aktīva, vai kā to sauc biznesa vadības aprindās?

-�� Noteikti. īpa�a aktivitāte ir tavs parastais stils, kad dzī�vē ar kaut ko jātiek galā, vai ne tā?

Keidijas paniku nomainīja spējas dusmas.

-��� Jā, un tu vari redzēt, kurp tā mani novedusi. Man tev ir kāds jaunums, Silvij. īpa�i aktīvas sievietes vīrie�us biedē.

-��� Un tu negribi aizbiedēt Maku, vai ne?

-��� Es sev visu laiku apgalvoju, ka viņ� man nav īstais, ja es varu viņu aizbiedēt, bet� - Viņa ļāva teikumam apsīkt, nespēdama to pabeigt.

-��� Tu esi iemīlējusies, - Silvija paziņoja.

-��� Es jau no tā baidījos.

Gārdners iegāja kabinetā, nometa mapi uz rakstāmgal�da un apsēdās.

-��� Tā, kas tur ir starp jums ar Keidiju?

Maks atrāva skatienu no saviem pierakstiem un centās pieslēgties sarunai.

-��� Vai nevēlaties atkārtot vēlreiz?

-��� Jūs un Keidija. Kas jūsu starpā notiek? Vai jūsu jūtas ir nopietnas, vai arī jūs vienkār�i muļķojaties, kamēr palī�dzat viņai veikt to izmeklē�anas darbu?

Maks ļoti rūpīgi nolika pildspalvu.

-�� Jūs interesē, vai mani nodomi attiecībā uz viņu ir god�prātīgi?

-�� Jā, var teikt arī tā. - Gārdners sev ielēja kafiju, ko Maks iepriek� bija pagatavojis. - Izskatās, ka tuvumā nav nevie�na cita, kas varētu par to painteresēties. Viņas vecāki ir An�glijā un brālis atgriezies Austrumos. Silvija apgalvo, ka at�liekot vienīgi es.

-��� Tātad Silvija jums deva �os norādījumus?

-��� Vairāk vai mazāk. - Gārdners pagar�oja kafiju un sa�viebās. - Cik ilgi tā jau te stāv?

-����� Pāris stundu. - Maks atliecās krēslā un satvēra tā roku balstus. - Es jūs lūdzu ienākt nevis tādēļ, lai mēs va�rētu apspriest manas attiecības ar Keidiju.

-���� Es zinu. To pa�u es teicu Silvijai. Un teicu arī to, ka Keidija pati prot par sevi parūpēties.

-���� Tomēr Silvija tik un tā uzskatīja, ka jums vajadzētu mani pamudināt?

-��� Diem�ēl tā ir. - Gārdners grasījās piecelties. - Vai jums nav iebildumu, ja es pagatavo�u jaunu kafiju?

-��� Vēlāk. Vispirms tiksim galā ar �o tematu.

-��� Es jau domāju, ka jūs tā teiksiet. - Gārdners negribīgi atkal apsēdās. - Vismaz atbildiet man "jā" vai "nē" par Keidiju. Es to ziņo�u Silvijai, un �ī problēma būs galā.

Maks gausi noņēma brilles un nolika tās uz rakstām�galda.

-��� Jūs gribat teikt, ka jums �! problēma būs galā. Man tā īsti tikai būs jāsāk risināt.

Gārdnera mute savilkās smaidā.

-��� Ko lai dara. Bet jūs ta�u esat tas, kas uzsāka attiecības ar Keidiju.

-Jā.

-���� Silvija un visi pārējie ģimenes locekļi baidās, ja viņa neapprecēsies un neuzsāks normālu ģimenes dzīvi, viņa var kļūt līdzīga Vestai.

-��� Dīvaina?

-Jā.

-��� Katram savs liktenis. - Maks atkal uzlika brilles un pa�raudzījās savās piezīmēs. - Tā, es sastādīju sarakstu�

-���� Pag, es nesaņēmu atbildi uz Silvijas jautājumu, un, starp mums runājot, es neuzdro�inos bez tās atgriezties.

Maks parāva aug�up vienu uzaci. -Jā.

Gārdners neizpratnē sarauca pieri.

-��� Kas - jā?

-��� Jā, mani nodomi ir godprātīgi. Tā, un vai tagad jums nav iebildumu, ja mēs ķersimies pie darba?

Gārdners vēl pāris rei�u samirk�ķināja acis, tad atkal noklepojās.

-���� Ē� nē. Nepavisam nav iebildumu. Ko jūs no manis gribējāt?

-��� Jūs man stāstījāt, ka jūs arī esat uzmetis acis apvieno��anās līgumam, kaut arī "Chatelaine" grāmatve�i to pārbau�dīju�i.

-����������� Tie�i tā. Vesta un Silvija gribēja, lai papildu dro�ības dēļ kāds no ģimenes vēlreiz pārskatītu tos dokumentus. - Gārdners nopūtās. - Bet nebija jau nekādas jēgas.

-��� Ne�austiet sevi tāpēc, ka nepamanījāt tos ienākumus no krāp�anas ar viltotajām mēbelēm. Jūs nekā nebūtu varējis par tiem zināt. Ne jau par to es gribēju ar jums runāt.

-���� Ko jūs gribējāt apspriest?

-���� Pastāstiet man, kā tie�i būtu tiku�as sadalītas akcijas jaunajā kompānijā, ja apvieno�anās būtu īstenojusies, - Maks sacīja.

-��� Tas bija sare�ģīti, - Gārdners brīdināja.

-��� No tā jau es baidījos, - Maks atteica. Viņ� turēja pild�spalvu gatavībā virs bloknota. - Ko nozīmē "sare�ģīti"?

Desmit minūtes vēlāk Maks nolika pildspalvu un no�pētīja savus pierakstus, ko bija veicis, kamēr Gārdners iz�skaidroja akciju sadales plānu.

-��� Sasodīts! - viņ� noteica. - Esmu meklējis neīstajā vietā.

Gārdners paliecās uz priek�u, un viņa sejā parādījās ne�omulīga izteiksme.

-��� Kā jūs to domājat?

-��� Es visu laiku pieņēmu, ka cilvēki, kuri visvairāk iein�teresēti apvieno�anās īsteno�anā, visi ir�

Viņu pārhauca skaļ� telefona zvans. Maks strauji pacē�la klausuli.

-��� īstons klausās.

-��� Te D�onatans Ārdens. Es saņēmu jūsu ziņojumu.

Maks ātri piesēdās tuvāk galdam.

-��� Kur jūs esat?

-��� Tas nav svarīgi. Es piezvanīju, lai pajautātu, vai jūsu piedāvājums bija domāts nopietni.

-���� Par īstā slepkavas atra�anu? Ta� ir ļoti nopietni. Un jūsu pa�a interesēs ir izturēdes pret to nopietni. Lai arī kur� nogalināja Stenfordu Felgrovu, man izskatās, ka tas �obrīd cen�as nodzēst visas pēdas.

Gārdners galda otrā pusē viņu cie�i vēroja.

-��� Jūs domājat, ka es esmu viena no �īm pēdām? - Ār�dens jautāja.

-��� Jūs bija paredzēts iegāzt kā Felgrova slepkavu. Ja jūs man jautātu, tad tas ir diezgan tīrs veids pēdu dzē�anai.

-��� Kā lai es zinu, ka �īs nav lamatas? - Ārdens jautāja.

-��� Es jums nelūg�u parādīties atklātībā. Bet jums man jā�sniedz informācija, ko es varētu izmantot. Mums vairs nav atlicis daudz laika.

Uz brīdi iestājās klusums.

-���� Kas jums no manis vajadzīgs? - Ārdens piesardzīgi pajautāja.

-��� Pastāstiet man visu, ko varat, par to krāp�anu.

-��� Cik daudz jūs jau zināt? - Ārdens atsaucās.

-��� Mazliet. Ne visu. Esmu pieņēmis, ka tajā iesaistīta arī kāda tre�ā persona. Jā vai nē?

-�� Jā. Man pa�am bija vajadzīgs labs laiciņ�, līdz es to sa�pratu. - Ārdens uz mirkli apklusa. - Mākslas un antīko lie�tu biznesā varu uzskatīt sevi par iesācēju. Lielākā daļa ma�nas karjeras aizvadīta bir�ās.

-��� Izdevīgi pārdodot akcijas?

-��� Es to saucu par ieguldījumu plāno�anu, - Ārdens no�murmināja. - Lai nu kā, būtiskākais bija tas, ka es nepazi�nu mākslas un antīkā biznesa spēlētājus. Sākumā es tikai paklausīju Felgrova norādījumiem. Viņ� izvēlējās klientus un viltotās mēbeles, un es viņus savedu kopā.

-��� Glu�i kā labs tirgotājs, kas dara savu darbu?

-��� Tie�i tā. Bet pēc kāda laika sapratu, ka Felgrovs pats nespēj at�ķirt labu viltojumu no slikta. Beidzot aptvēru, ka ar organizē�anu nodarbojas kāds cits.

-��� Kāds, kur� pārzināja �o jomu?

-��� Tie�i tā. Un �ī tre�ā persona sadarbojās ar eiropie�iem un ieguva oriģinālu apliecinājumus. Redziet, mums nācās ļoti rūpīgi uzraudzīt kvalitāti. Tām mēbelēm bija jāiztur vismaz pavir�a pārbaude, ko veica Ostrija un Pousta gale�rijas eksperti. Mans darbs bija rūpēties, lai konkrētās mēbe�les ilgi izstā�u zālē nestāvētu.

-�Citiem vārdiem sakot, Felgrovs izmantoja konsultan�tu seno mēbeļu jomā, kur� varētu brīvi ceļot un iepirkt mēbeles Eiropā, neizraisot nekādas aizdomas.

-Jā-

-��� Un, kad �ī blēdī�anās izjuka, konsultants nolēma atbrī�voties no līdzzinātājiem. No Felgrova un no jums.

Ārdens smagi nopūtās.

-���� Man jums jāsaka, īston, ka finan�u pasaulē bija maz�liet tīrāks bizness. Manos ieguldījumu plānu projektos ne�kad neviens netika nogalināts.

-Ja jums tas sniegtu kādu mierinājumu, manuprāt, te no�risinās daudz kas vairāk nekā tikai vienkār�a krāp�ana. Ma�nuprāt, jūs tikāt iesaistīts kādā lielākā plānā, kas kļuva bīs�tams tajā pa�ā laikā, kad beidzās jūsu ekstrasensa darbība.

-����������� Padesībā tas gan ir ļod vāj� mierinājums, - Ārdens atsau�cās. - Ziniet, liela daļa ir jūsu vaina, Iston. Viss sāka jukt pēc tam, kad parādījāties jūs. Kas jūs, sasodīts, tāds esat?

-��� Ģimenes draugs.

-��� Jā, kā tad! Es centos iegūt par jums kādu informāciju, bet neko jēdzīgu neatradu. It visur parādījās ziņa, ka jūs esat nevainīgs biznesa konsultants. Dro�i vien jūs to tī�ām bijāt paredzējis.

-���� Vai jūs bijāt tas, kur� noorganizēja laupī�anas mēģi�nājumu galerijas "Chatelaine" ārpusē?

-��� Tas man bija tīrais izmisuma solis. Cilvēki, kuriem pa- dk glabāt noslēpumus, bie�i tur tos sev tuvumā. Man �ķi�ta, ka varbūt jūsu kabatas portfelī varētu atrasties kaut kas tāds, kas man palīdzētu iegūt jebkādu informāciju. Diem��ēl jūsu aplaupī�ana izvērtās neveiksmīga.

-���� Katrs saņem to, par ko maksā. Tagad parunājieties ar mani, Ārden. Ko jūs man varat pastāstīt par tre�o iesaistī�to personu?

-���� Necik daudz. Ar to nodarbojās Felgrovs. Mans darbs bija vienīgi klientu apstrādā�ana. Es zinu tikpat maz kā jūs.

-��� Nosauciet man da�us datumus! Laiks �oreiz ir būtis�ki svarīgs.

Ārdens kādu brīdi viņam kaut ko klāstīja.

Kad viņ� bija beidzis, Maks pētīja datus sava datora ek�rānā.

-���� Manuprāt, te veidojas zināma shēma. Kā es varu ar jums sazināties?

-��� Es grasos doties pagarinātā atvaļinājumā. Nepiecie�a�mības gadījumam paliek e-pasta adrese. - Bez jebkāda brī�dinājuma Ārdens nolika klausuli.

Gārdners bija piecēlies un gāja apkārt rakstāmgaldam.

-��� Vai tas bija Ārdens?

-��� Jā. - Maks nenovērsa uzmanību no ekrāna. - Daudz gan viņ� nepalīdzēja, tomēr apstiprināja manu nojautu, ka iesaistīta arī tre�ā persona. Ņemot vērā to, ko jūs man stās�tījāt par akciju sadales plānu, kā arī tos kredītkar�u �ekus, uz kuriem es te skatos, manuprāt, mums ir glu�i ticams kandidāts trūksto�ajam posmam. Kāds, kur� varēja gūt la�bumu gan no krāp�anas, gan apvieno�anās. Kāds, kur� pārzināja �o teritoriju. Kāds, kur� prot nirt un kur� Vestas nāves dienā iznomāja akvalangista tērpu.

-���� Sasodīts, kur� gan atbilst visiem �iem kritērijiem? - Gārdners kā apstulbis skatījās uz ekrānā redzamo vārdu. - Nolādēts! Jums taisnība. Ko tagad? Zvanām policijai?

-��� Vēl ne. - Maks piecēlās no krēsla. - Mums nav nekā�du pierādījumu. Tikai vairāku apstākļu sakritība. - Viņ� de�vās uz durvju pusi.

-��� Kur jūs iesiet?

-��� Paraudzīties, vai varu atrast kādu vērā ņemamu pie�rādījumu.

-��� No tā jau es baidījos, - Gārdners noteica. - Labāk do��os kopā ar jums.

-��� Tas nav nepiecie�ams, Gārdner.

-��� Ir gan. - Gārdners nopūtās. - Silvija un Keidija man nemū�am nepiedos, ja es jums ļau�u to darīt vienam.

Keidija stāvēja mantu glabātavā un raudzījās uz nāka�mo lādī�u rindu. Vēl jāpārbauda pavisam nedaudz. Viņa cie�i saspieda plaukstā mazo zelta atslēdziņu. Varbūt viņa kļūdījusies? Varbūt �ī atslēdziņa nemaz nav paredzēta, lai atvērtu kādu no mirguļojo�ajiem mākslas darbiem?

Par to citādi nevarēja pārliecināties, kā vien pabeidzot darbu, kuru viņa pati sev bija uzdevusi. Viņa pasniedzās pēc mazas, izsmalcinātas lādītes, kas izskadjās tā, it kā būtu radīta dārglietu glabā�anai. Nelielā lādīte bija rotāta ar or�namentiem un eleganti pārklāta ar zeltījumiem. Vīnes meistaru darinājums, Keidija nodomāja. Septiņpadsmitais gadsimts. Lēdijas cienīgs īpa�ums.

No priek�telpas atskanēja durvju zvans. Keidija nolika lādīti uz maza galdiņa un izsteidzās no mantu glabātavas.

Kad viņa sasniedza durvis, zvans ieskanējās vēlreiz. Ie�raduma pēc Keidija apstājās, lai palūkotos pa actiņu. Ierau�dzījusi, kas stāv aiz durvīm, viņa pasmaidīja.

Vina atvēra durvis.

t

-��� Nāc iek�ā, Gabriela!

Gabriela bija ģērbusies d�insos un d�emperī, ko rotāja briļļains banāns, kas lasa Platonu.

-��� Es atbraucu apciemot tēti.

-��� Jā, to es sapratu jau pa�ā sākumā. Diem�ēl �obrīd vi�ņa te nav. Viņ� jau bija prom, kad es pirms neilga laika at�griezos mājās. Es nezinu, kurp viņ� devies, bet esmu pār�liecināta, ka viņ� drīz atgriezīsies.

-��� Es pagaidī�u.

-��� Vai tu atkal atbrauci ar autobusu un no pilsētas pāri līcim ar prāmi?

-Jā.

-���� Tev bijis gar� ceļojums. - Viņa aizvēra durvis. -�o- dien ir darbdiena. Vai tu nekavē da�as nodarbības?

-��� Es aizņem�os lekciju pierakstus no citiem.

-��� Skaidrs. Vai gribi tēju vai minerālūdeni?

-��� Nē, paldies.

-��� Nu labi. Varbūt, kamēr gaidām tavu tēvu, tu gribētu man palīdzēt mantu kambarī?

Gabriela sarauca pieri.

-��� Jums �ajā mājā ir mantu kambaris?

-��� To lika iebūvēt mana tante, lai varētu izvietot savu an�tīko lādī�u un dārglietu kārbiņu kolekciju. - Keidija devās atpakaļ cauri priek�telpai. - Daudzas no tām ir neizsakā�mi vērdgas.

Gabriela negribīgi viņai sekoja.

-��� Ko jūs ar tām iesāksiet?

-��� Manuprāt, vienā no tām tante Vesta varētu būt paslē�pusi kaut ko svarīgu. Man ir maza atslēdziņa, ko viņa man atsūtīja neilgi pirms savas nāves. Esmu pārliecināta, kad bū�u to pielāgojusi pareizajai slēdzenei īstajā lādītē, es at�radī�u to, kas tajā noslēpts.

-���� Neapvainojieties, bet jūsu tante Vesta, �ķiet, bijusi mazliet dīvaina.

-��� Tu neesi pirmais cilvēks, kas to apgalvo. - Keidija at�griezās mantu glabātavā.

Gabriela uz bridi apstājās gaitenī.

-��� Vai �is ir jūsu tantes portrets?

-��� Jā. Tas gleznots, kad viņai bija ap trīsdesmit.

-��� Jūs izskatāties viņai ļoti līdzīga.

Keidija atkal devās pa spirālveida kāpnēm uz nelielo balkoniņu.

-��� Daudzi cilvēki tā saka.

Gabriela durvīs apstājās un godbijīgi paraudzījās apkārt.

-��� Kaut kas neticams!

-��� Tā, ko tu te redzi, ir kolekcija, kas vākta piecu gadu desmitu laikā. - Keidija apgāja ap balkonu līdz galdiņam, kur atradās Vīnes lādīte. - Manai tantei patika lādītes. Pa�tiesībā viņai patika visa dekoratīvā māksla. Viņai bija ta�lants pamanīt tās vērdbas.

-��� Tētis apgalvo, ka arī jums ir liels talants �ajā jomā.

-���� Tāpēc arī viņ� laiku pa laikam mani nolīgst kādam darbam. - Keidija paņēma atslēdziņu.

-��� Vai viņ� precēsies ar jums? - Gabriela pēk�ņi noprasīja.

Keidijas roka sastinga: Viņa sajuta pazīstamas, nepatī�kamas trīsas. Sasodīts! Vēl viena panikas lēkme viņai nebi�ja vajadzīga.

-��� Es jau tev teicu, ka mēs neesam runāju�ies par precē��anos, - viņa piesardzīgi atbildēja.

-��� Es zinu. - Gabriela paspēra vēl vienu soli dziļāk man�tu glabātavā. - Es biju pieradusi domāt, ka viņ� vairs nekad neprecēsies. Bet tagad es vairs neesmu dk pārliecināta.

-���� Tu varētu nerunāt par precē�anos. Pēdējā laikā, kad vien kāds to piemin, es jūtu uznākam panikas lēkmi. Tad man jāpārtrauc visi darbi un jānododas dziļai elpo�anai. Tas mani ļoti kaitina.

-��� Ā! Piedodiet� - Gabriela saminstinājās. - Man ir drau�dzene, kuras mātei mēdz uznākt panikas lēkmes. Viņai dro�ības dēļ ir zāles.

-��� Man arī tās ir ārkārtējām situācijām. Bet da�u pēdējo gadu laikā esmu spējusi tikt galā ar dziļas elpo�anas palī�dzību.

-���� Es negribēju, lai jums uznāktu panikas lēkme. Bet esmu daudz domājusi par to, ko jūs teicāt tajā rītā. Nu, ka tētim jāizvācas no mājas un jāturpina dzīvot tālāk. Tagad es saprotu, ka varbūt kādu dienu viņ� varētu vēlēties at�kal apprecēties.

Keidija palūkojās pār balkona margām.

-��� Vai tas būtu tik slikti?

-��� Tas būtu dīvaini, vismaz kādu laiku. Bet es tā pado�māju, ka, iespējams, slikti tas nebūtu. - Gabriela uzlūkoja Keidiju. - Ja cilvēks, ar kuru viņ� apprecētos, viņu patiesi mīlētu.

-��� Tas būtu svarīgi. - Keidija viegli iebīdīja atslēgu slē�dzenē.

-��� Tas viņam nodro�ināhi sabiedrību.

-.Tu domā - vecumdienās?

-Jā! - Gabriela atplauka. - Tad man nevajadzētu raizē�ties, ka viņ� paliek viens.

-��� Vai tagad tu par to raizējies?

-��� Reizēm. Tas ir, nav jau tā, ka viņ� nekur neietu un ka viņam nebūtu paziņu un tamlīdzīgi. Un viņam ta�u ir darbs. Bet vakaros viņ� daudzas reizes paliek mājās viens pats. Saprotiet, ja nu viņ� nokrīt vai tamlīdzīgi?

-��� Un nevar piecelties?

-��� Vai jūs par mani smejaties?

-��� Nē. - Keidija pasmaidīja. - Manuprāt, ir ļoti jauki, ja tu raizējies par savu tēvu. Bet es tev ieteiktu par viņu pā�rāk neuztraukties. Viņ� pats var par sevi parūpēties.

-��� Nu, protams, to es zinu, bet viņ� kļūst vecāks un�

Keidijai aizrāvās elpa.

-��� Kas noticis? - Gabriela noprasīja.

-��� Tā der! Atslēga der.

Gabriela steig�us uzskrēja pa līkumotajām kāpnēm un steidzās pie Keidijas.

-��� Veriet to vaļā! - viņa sacīja.

Keidija ļoti uzmanīgi pagrieza mazītiņo zelta atslēdzi�ņu. Viņa saklausīja vieglu klik�ķi. Tad viņa piesardzīgi pa�cēla rotaslietu lādītes vāciņu.

Iek�pusē atradās pabālēju�u vēstuļu kaudzīte, kas bija apsieta ar lenti, un kāda fotogrāfija.

Gabriela palūkojās uz seno uzņēmumu.

-��� Izskatās līdzīga jums. Vienīgi frizūra un peldkosdms noteikti ir retrostilā.

-��� Apmēram piecdesmit gadu vecā stilā.

-��� Tā laikam ir jūsu vectēva māsa?

-Jā. - Keidija paņēma fotogrāfiju un cie�i to nopētīja.

Viņai pretim raudzījās Vesta, bet ne jau tā bargā, stin�grā sieviete, kādu Keidija viņu atcerējās. �ajā fotogrāfijā tante staroja laimē. Uzņēmums bija izdarīts pludmalē. Var�būt Havaju salās. Fonā bija redzams palmu puduris. Līdzās tantei stāvēja izskatīgs vīrietis peldbiksēs. Viņa roka bija nevērīgi apskāvusi Vestas vidukli, vēstot, ka viņu attiecī�bas varētu būt ļoti tuvas.

Vīrietis izskatījās ļoti līdzīgs Rendalam.

-��� Kas ir tas puisis? - Gabriela vaicāja.

-��� Pilnīgi dro�i nezinu, bet, manuprāt, viņu sauc Rendals Ostrijs. Ja man ir taisnība, tad viņ� ir kāda mana laba drau�ga vectēvs.

Raugoties uz �o fotogrāfiju, Keidija izjuta reizē pārstei�gumu, satraukumu un piepe�u atskārsmi. Rendala vectēvs un Vesta? Mīlnieki? Viņa palūkojās uz pabālēju�ajām ap�loksnēm.

-��� Mīlestības vēstules, - viņa no�ukstēja.

-��� Kolosāli! - Gabriela nopētīja lādītes saturu. - Zem vēs�tulēm ir vēl kaut kas. Izskatās pēc rotaslietas.

-��� Jā. - Keidija pasniedzās pēc vēstuļu kaudzītes.

-��� �ķiet, ka būs interesand, - Gabriela noteica. - Vai drīk�stu, es ielie�u sev mazliet tā minerālūdens, ko jūs piedā�vājāt pirms brī�a, iekams jūs atverat vēstules?

-��� Protams. - Keidija atkal pētīja fotogrāfiju. - Virtuve ir pa�ā gaiteņa galā.

-��� Pateicos! Es tūlīt atgriezī�os. - Gabriela nosteidzās le�jup pa līkumotajiem pakāpieniem un nozuda laukā pa mantu glabātavas durvīm.

Keidija uzlūkoja tantes starojo�o seju un skumīgi pa�smaidīja.

-���� Tu to nekad nevienam nepastāstīji, vai ne? Viņ� ap�precējās ar citu un salauza tavu sirdi, un tu pēc tam vairs neiemīlēji nevienu citu. Bet tāpēc arī tu tik ļod interesējies par Rendalu Poustu. Tāpēc tu gribēji, lai es ar viņu appre�cos. Galu galā tāpēc arī tu piekriti apvieno�anās idejai. Sava mīļotā vīrie�a mazdēla dēļ. Kāda gan bija sajūta, vē�rojot, kā viņ� uzaug, ar katru dienu izskatīdamies arvien līdzīgāks savam vectēvam?

Vesta smaidīja pred pāri visiem �iem gadiem un netei�ca neko.

Keidija ieskādjās fotogrāfijā vērīgāk. Vestas peldkostīms un mati vēl joprojām bija mitri. Viņa noteikti bija iznākusi no ūdens tikai brīdi pirms fotografē�anās.

-��� Tev ūdenī nekādā ziņā nebūtu sākusies panikas lēk�me. - Keidija uzlūkoja palmas. Kaut kas �ajā ainā viņai lika justies neomulīgi.

Tad viņa pamanīja Rendala Ostrija rokā akvalangista masku.

Pagāja da�as sekundes, līdz viņa visu aptvēra. Bet, kad piepe�i galvā atausa padesība, viņa nometa fotogrāfiju uz galdiņa, it kā tā būtu apdedzinājusi viņai pirkstus.

Viņa nosteidzās lejā pa spirālveida kāpnēm, paķēra te�lefonu un nospieda taustiņu vienam no numuriem, kas bija ievadīti automātiski izsaucamo sarakstā.

-�� Tā, vai jūs bie�i nodarbojaties ar kaut ko tādu? - Gārd�ners pajautāja diezgan nevērīgi, Makam līdzi iekāpdams pa logu.

-��� Ar ko? - Maks nopētīja guļamistabu, kurā stāvēja.

-��� Ar ielau�anos citu mājās. Ar risku uzskriet virsū slep�kavām.

-��� Agrāk nebiju radis daudz ar to nodarboties, bet, kop� iepazinos ar Keidiju, nākas tā rīkoties arvien bie�āk.

Gārdners pamāja un saberzēja savas cimdos tērptās ro�kas.

-��� Loģiski. Vismaz nav garlaicīgi.

-��� Pagaidām ne. - Maks atvēra kāda skapī�a durvis.

-��� Ko īsti mēs meklējam?

-��� Es īsti nezinu. - Viņ� ieskatījās citā skapītī. - Es būtu gatavs daudz ko atdot, lai atrastu sudrabotu masku un melnu apmetni, bet tas laikam ir par daudz gribēts.

-��� Diez vai mums tā veiksies. Es paskatī�os virtuvē.

-��� Laba doma.

Gārdners devās tālāk pa gaiteni un nozuda skatienam.

Mirkli vēlāk Maks mājas otrā pusē dzirdēja apslāpētu skaņu. Viņ� steig�us metās pa koridoru uz to pusi.

-��� Ko jūs teicāt? - viņ� jautāja, pagriezdamies ap stūri.

-��� Es teicu - nolādēts! - Gārdners parādījās gaiteņa galā. Rokā viņ� turēja pusapēstu ābolu. - Kāds nokodis da�us ku�mosus no �ā te pirms pavisam īsa laika. Viņ� nav Sanfran�cisko, kā mēs domājām. Viņ� ir tepat, Fantompointā.

-��� Nolādēts!

Maks izrāva no kabatas mobilo telefonu un pats stei�dzās uz durvju pusi.

Otrā līnijas galā atskanēja signāls, ka telefons aizņemts. Acīmredzot Vesta Brigsa nekad nebija pasūtījusi īpa�u zva�nu gaidī�anas pakalpojumu.

-��� Nolādēts! - viņ� atkal noteica. Tad viņ� piezvanīja uz 911.

Pēc mirkļa viņ� jau bija ārā uz ielas un skrēja. Gārdners turējās tie�i aiz viņa.

-��� Hallo!

-��� Leandra, te Keidija. - Viņa uz mirkli apklusa. - Izklau�sās, ka tu esi aizelsusies. Vai viss kārtībā?

-��� Protams. Man vajadzēja skriet pie telefona. Kad tu pie�zvanīji, es biju vannasistabā.

-Atvaino! Klau, man tev kaut kas jāpajautā. Dro�i vien �is jautājums skanēs mazliet dīvaini, bet paciet vien manu dabu.

-��� Es varu atbildēt arī uz dīvainiem jautājumiem.

-��� Labi. - Keidija ievilka elpu. - Kad tu kopā ar Pārķeru Tērneru pirms pāris mēne�iem devies uz Havaju salām, vai viņ� nodarbojās ar nir�anu?

-���� Tev taisnība, jautājums tie�ām ir dīvains. - Leandra mirkli klusēja. - Un atbilde, protams, ir - jā.

-��� �ēlīgā debess! - Keidija sacīja tik klusi, ka Leandra ne�dzirdēja.

-��� Viņ� man stāstīja, ka jaunībā bie�i nodarbojies ar nir��anu, - Leandra jautri turpināja. - Apgalvoja, ka jau ga�diem ilgi neesot bijis zem ūdens un gribot atgriezties pie �īs nodarbes. Viņ� teica, ka es viņam atkal liekot justies kā trīsdesmit gadus vecam. Vai tas nav mīļi?

-��� �ēlīgā debess!

-��� Viņ� gribēja, lai es arī padarbotos kā iesācēja, bet man nepatika doma, ka jālien zem ūdens ar visu to smago ap�rīkojumu.

-��� �ēlīgā debess!

-���� Kas tev kai�, Keidij? - Leandras balsī ieskanējās ba��as. - Tu esi nedaudz uztraukta.

-���� Man tagad jābeidz runāt, Leandra. Man tūlīt pat jā�piezvana Makam. Es tikai ceru, ka viņ� ir ieslēdzis mobilo telefonu.

-��� Labi, bet�

-��� Atā, Leandra! - Keidija nolika klausuli.

Nepatīkamās trīsas kļuva arvien spēcīgākas. Arvien vai�rāk uzmācās nelāgas priek�nojautas.

Kaut kas nepavisam nebija tā, kā vajadzētu. Pagāja kāda sekunde, līdz Keidija aptvēra, kas tas ir.

No virtuves nenāca nekādas skaņas. Pat ne ledusskap�ja durvju aizvēr�anās.

Valdīja aizdomīgs klusums.

Keidija nolika telefonu un ātri devās aug�up pa maza�jām kāpnītēm, cenzdamās neradīt troksni.

Nokļuvusi uz balkona, viņa atvēra tuvākās vitrīnas dur�vis un izņēma no turienes smagu viduslaiku tērauda lādīti.

Gaitenī vairs nebija klusu. Keidija sadzirdēja vieglu �a�boņu un kurpju pieskārienus flīzēm. Tur bija divi soļu pāri, nevis viens.

Durvīs parādījās ēna. Keidija palūkojās no aug�as un re�dzēja mantu kambari gausi un vilcinoties ienākam Gabrie- lu. Viņas kustības bija nedabīgi stīvas un neveiklas. Ap viņu vēdīja baiļu gaisotne.

�Nāc ārā, Keidij! - priek�telpā skaļi ierunājās Pārķers Tērners. - Vai arī es viņu no�au�u tie�i tavā acu priek�ā.

Keidija neteica ne vārda. Viņa, pilnīgi nekustēdamās, stāvēja pie pa�as balkona malas, satvērusi rokās smago lā�dīti. Ienākot telpā, cilvēki nekad tūlīt nepaskatās uz aug��u, viņa pati sev iegalvoja. Gandrīz nekad.

-��� Viņas te nav. - Gabriela strauji pagriezās. - Vai tad jūs neredzat? Viņa noteikti dzirdējusi jūs ienākam. Būs labāk, ja jūs pazudīsiet no �ejienes.

-���� Neprognozējamā kuce! Tāda pati kā viņas nolādētā tante. Es zinu, ka viņa tepat kaut kur ir.

Pārķers paspēra soli mantu glabātavā, lai pārliecinātos pats.

Keidija meta tērauda lādīti lejup tie�i pret viņa galvu.

Pārķers laikam pēdējā mirklī bija nojautis kustību. Viņ� laikus parāvās atpakaļ, lai izvairītos no lādītes atsi�anās pret galvu. Tērauda kaste trāpīja viņam pa plecu.

Viņ� iekliedzās no dusmām un sāpēm piesmaku�ā bal�sī un metās atpakaļ gaitenī, instinktīvi bēgdams no uzbru�kuma. Revolveris skaļi nograbēja pret akmens grīdu, pa�slīdēja un daļēji nozuda zem kādas vitrīnas.

-���� Paņem to! - Keidija uzsauca. - Paņem revolveri! - Viņa arī pati metās lejā pa kāpnēm.

Gabriela, parādīdama, ka krīzes situācijās ir īsta sava tēva meita, jau atradās uz grīdas un taustījās pēc revolvera.

No priek�telpas atskanēja drausmīgs būk�ķis. Keidija, tikusi pusceļā lejup pa Jcāpnēm, palūkojās pāri telpai. Pa atvērtajām durvīm viņa pamanīja pavīdam aizsargkrāsas apģērbu.

Saņēmusi revolveri abās rokās, Gabriela piecēlās sēdus. Viņa bija notēmējusi pistoli pret atvērtajām durvīm.

-��� Ne�auj, Gabriela! Tur, ārā, ir tavs tēvs.

-��� Tētis� - Gabriela nolika revolveri un pietrausās kājās.

Tālumā atskanēja sirēnas.

Gar durvju stenderi piesardzīgi palūkojās Gārdners.

-��� Vai te kādam ir revolveris?

-��� Viss ir kārtībā. - Keidija jau bija nokļuvusi līdz kāpņu apak�ai. - Kur ir Maks? Vai viņam nekas nekai�?

Gārdners pameta skatienu atpakaļ uz priek�telpu.

-��� �obrīd viņ� ir mazliet aizņemts. Izskatās, ka viņ� cen��as iedzīt Tērnera seju grīdā.

28

Divas stundas vēlāk Keidija kopā ar draugiem un ģime�nes locekļiem sēdēja Vestas villas dzīvojamā istabā un bei�dza mieloties ar �etrām milzīgām picām, kas pirms neilga laika'bija piegādātas.

-����� Divdesmit divi gadi mākslas jomā, - Silvija sacīja. - Lielākā daļa no tiem aizvadīta antīko mēbeļu nodaļā.

-��� Tante Vesta vienmēr apgalvoja, ka viņam piemīt izcils talants pazīt labas eiropie�u mēbeles, - Keidija nomurmi�nāja.

-��� Es vēl arvien nespēju to visu aptvert, - Gārdners atzi�nās. - Izrādās, ka Tērners to visu izgudrojis. Apbrīnojami!

-���� �ī ideja viņam ie�āvusies prātā pēc Leandras �ķir�a�nās, - Maks teica. - Viņ� zināja, ka Felgrovs ir pietiekami alkatīgs, lai piekristu krāp�anai ar viltotajām mēbelēm. Ga�lu galā tā bija tik viegli iegūstama nauda. Pārķers parūpē�jās, lai visas viltotās mēbeles tiktu realizētas caur Ostrija un Pousta galeriju, jo tad Felgrovs būtu tas, kam nāktos iz�locīties, ja krāp�ana tiktu atklāta. Kad viņi ar Stenfordu bija vienoju�ies par darījumiem, Tērners sāka izdarīt spiedie�nu, lai tiktu panākta apvieno�anās ar "Chatelaine". Ilgu lai�ku būdams pietiekami tuvs Vestai, viņ� labi zināja, ka viņu dziļi interesē Rendals un Ostrija un Pousta galerijas nākot�ne. Tērners bija pārliecināts, ka Rendala dēļ Vesta gribēs aizsargāt firmu. Vienīgais veids, kā to izdarīt, būtu piekrist apvieno�anās līgumam.

-��� Viņ� bija iedomājies arī to, ka dabūjis savās rokās ma�ni, - no sava krēsla ierunājās Leandra. - Un es vēl kalu plā�nus par nobriedu�ām attiecībām.

Keidija un Silvija neomulīgi saskatījās. Viņas abas zinā�ja, ka Leandra drosmīgi-cen�as runāt bra�i, tomēr viņas pamanīja arī to, ka viņai tas neizdodas. Patiesības atklā�a�na par Pārķeru Tērneru Leandru bija satriekusi vairāk, nekā viņa vēlējās atzīties.

-���� Kas gan būtu noticis, ja Leandra būtu atteikusies ar viņu salaulāties? - Silvija ievaicājās.

Maks paraustīja plecus.

-���� Krāp�ana ar mēbelēm bija ļoti izdevīga. Dro�i vien viņ� to būtu turpinājis, līdz tā tiktu atmaskota. Tad viņ� klusi nozustu, atstādams Stenfordu Felgrovu saņemt visas apsūdzības. Bet Tērners nolēma pasniegties arī pēc nozī�mīgākas balvas.

-��� Viņ� gribēja ieprecēties uzņēmumā, - Keidija secināja. -Jā.

Nepievērsdams uzmanību emocionālajai noskaņai, Gārdners apsēdās uz pa�as dīvāna maliņas. Pieri saraucis, viņ� domīgi palūkojās uz Maku un tad pavērsa skatienu uz Keidiju.

-��� Dīvaini, ja tā padomā�

-��� Kas ir dīvaini, mīļais? - Silvija jautāja.

-��� Gan Maks, gan Keidija �odien abi vienlaikus atskārta, ka krāp�anas un Vestas slepkavības vaininieks ir Pārķers.

-��� Tas būs vēl viens psihiskās domu pārraidī�anas gadī�jums, - Maks sausi noteica. - Tas nav nekas īpa�s. Tā var būt, glu�i tāpat kā pa�aizdeg�anās gadījumos.

Gabriela izskadjās dziļi sāpināta.

-��� Izbeidz, tēd! Tas ir nopietni.

Maks paņēma vēl vienu picas �ķēli.

-��� Mans dzīves mērķis ir mulsināt savu meitu.

-��� Ir jau arī labāki vaļasprieki, - Keidija nomurmināja.

Maks viņai veltīja satrauco�i intīmu skatienu.

-��� Jā, padesi ir.

u

Keidija nolēma neņemt to vērā. Bija skaidrs, ka, glu�i tāpat kā Leandra, arī Maks vēl joprojām centās savaldīt sa�re�ģītās emocijas. �ajā pēcpusdienā Gabrielai bija draudē�ju�as nopietnas briesmas. Tēvs to tik drīz neaizmirsīs. Un tik ātri neaizmirsīs ari iemeslu, kāpēc viņa meita bijusi pa�kļauta tādam riskam.

Keidiju pārņēma vainas izjūta. Tā bija viņas vaina, ka Gabriela gandrīz tika nogalināta.

Silvija uzlūkoja Maku.

-��� Keidija mums stāstīja, ka viņa visu atskārtusi tobrīd, kad ieraudzījusi tanti Vestu nofotografētu pludmalē un piepe�i atcerējusies, ka arī Pārķers un Leandra bija devu��ies uz Havaju salām un ka nir�ana tur ir ļoti iecienīta no�darbe. Bet kas jums lika to atskārst?

-����������� Es aprunājos ar D�onatanu Ardenu un apstiprināju sa�vas aizdomas, ka krāp�anā bijusi iesaisdta ari tre�ā perso�na, - Maks sacīja. - Kāds, kur� pārzina antīkās mēbeles un kuram ir sakari Eiropā. Tas jau samazināja aizdomās tura�mo sarakstu. Apmēram tajā pa�ā laikā Gārdners mani ap�skaidroja, kā būtu sadalītas akcijas, ja apvieno�anās tomēr tiktu īstenota.

Gārdners paņēma picas �ķēli.

-���� Es minēju, ka atbilsto�i piedāvātā līguma noteiku�miem Rendals un Stenfords varētu pārdot vai sadalīt sa�vas akcijas, kā vien pa�i vēlētos, ja vien akciju saņēmējs būtu kāds akciju turētāju ģimenes loceklis. Apzīmējums "ģimenes loceklis" iekļautu ikvienu, kas saistīts vai nu ar asinsradniecību, vai�

-��� Vai laulību, - Silvija drūmi pabeidza.

-���� Par krāp�anas plāna sakombinē�anu Pārķers prātoja �anta�ēt Stenfordu, lai tas viņam atdotu daļu savu balss�tiesīgo akciju jaunajā uzņēmumā "Chatelaine-Post".

-���� Un piedevām viņ� plānoja apprecēt mani, - Leandra nomurmināja. - Pārķers nosprieda, ka viņam nebūs nekā�du problēmu kontrolēt arī manas akcijas.

-��� Abu ģimeņu jaunajā "Chatelaine-Post" kompānijā viņ� pārliecino�i būtu ieguvis visvairāk balsstiesīgo akciju, - Maks sacīja.

-��� Viss bija norisinājies pēc paredzētā grafika, - Keidija ierunājās, - līdz tante Vesta atklāja pirmo viltojumu. Kad viņa noskaidroja, ka krāp�anā iesaistīts kāds no Ostrija un Pousta galerijas, viņa atlika balsojumu par apvieno�anos.

-��� Pārķers zināja, ka viss draud sabrukt. Viņ� krita pani�kā un nogalināja Vestu, - Maks piebilda.

Starp Leandras skropstām izspraucās asaras.

-��� Te nu bija Jaukais Puisis.

-���� Tu runā pilnīgi aplam, - Keidija klusi izlaboja. - Pār�ķers nebija jauks puisis.

Agri nākamajā rītā Keidija sēdēja uz spirālveida kāp�nēm, turot klēpī vēstuļu kaudzīti.

Durvīs parādījās Maks.

-��� Kur� raksdjis tās vēstules? - viņ� pajautāja.

-���� Rendala vectēvs. Rendals Ostrijs. - Viņa ar rītakleitas piedurkni noslaucīja asaras. - Tante Vesta viņu mīlējusi, bet tas nelietis viņu izmantojis.

-Kā?

-���� Kad Vesta ar viņu iepazinusies, viņ� bijis kāda maza muzeja pārzinis. Viņ� tikko grasījies atvērt tagadējo Ostri�ja un Pousta galeriju. Lai varētu celt pats savu reputāciju, viņam bija nepiecie�ams Vestas talants un viņas mākslas pasaules pazinējas zinā�anas mākslas un antikvārajā biz�nesā. Tante viņā neprātīgi iemīlējusies. Viņiem izveidojies mīlas sakars. - Keidija pieskārās vēstuļu kaudzītei. - Ma�nuprāt, tas turpinājies pailgu laiku.

-���� Tava tante sniegusi Ostrijam padomus, kā uzsākt biz�nesu?

-���� Jā, un - tas ir vēl svarīgāk - viņa to iepazīstinājusi ar visiem nozīmīgajiem �īs jomas cilvēkiem. Viena no tiem bijusi kāda sieviete, vārdā Meredita Smola. Viņa bijusi no ļoti bagātas ģimenes, ar ļoti labiem sakariem. Kad Ostrijs jau bija nodibinājis galeriju un Vestas padomi viņam vairs nebija nepiecie�ami, viņ� nolēma, ka labāk vēlas precēties ar Mereditu.

-��� Vai Rendals Ostrijs un Vesta turpināja satikties?

-��� Jā. Bet ne jau tādā nozīmē, kā tu domā. Viņi apgrozī�jās apmēram vienādā sabiedrībā, tāpēc sastapās izstā�u at�klā�anās un izsolēs, un tamlīdzīgi. Vestai noteikti tas sa�gādāja ļoti lielas cie�anas. - Keidija noglāstīja vēstuli, kas atradās viņai rokā, un atcerējās padomu, ko Vesta viņai bija devusi abu pēdējās telefona sarunas laikā. Ir ļoti labi, ja klients tevi uzskata par noderīgu. Bet nepieļauj, lai tevi izman�totu! - Tam nekrietnelim pietika nekaunības piedāvāt Ves�tai atsākt abu mīlas sakaru, kaut arī viņ� bija precējies. Tan�te Vesta atteikusies.

Keidija nolika vēstuli malā, nokāpa lejā un piegāja pie mirguļojo�ās rotaslietu lādītes, kas atvērta stāvēja uz gal�da. Vina no tās kaut ko paņēma.

-�o te es atradu zem vēshiļu kaudzītes, - viņa sacīja.

Viņa atvēra plaukstu un parādīja Makam Mūķenes at�slēgu jostu. Tā atmirdzēja nemaldīgajā sena zelta un antī�ku dārgakmeņu spo�umā. No medaljona viņai starp pirk�stiem izvijās piecas izsmalcināti veidotas zelta ķēdītes. Pie �etrām no tām bija piestiprinātas mazas, dārgakmeņiem ro�tātas atslēdziņas. Pie piektās atslēgas nebija.

Maks pagāja uz priek�u un nostājās galdiņam otrā pusē.

-��� Iespaidīgi. Ko tu ar to iesāksi?

-���� Es to atdo�u Silvijai. Viņa ir tā, kam turpmāk būs jā�vada galerija. Viņa ir īstā "Chatelaine" pilskundze.

Maks izskatījās domīgs.

-��� Nūjā.

-��� Kas - jā?

-��� Tagad tu vari atgriezties pie savas mākslas konsultā�ciju jomas.

Nezin kāpēc �is aizrādījums Keidiju sadusmoja.

-Jā.

-��� Manuprāt, tu reiz minēji, ka kļūsi mana konkurente.

Keidijas sirdi sa�ņaudza sāpes. Viņa cie�i satvēra atslē�gu jostu. Viņas nākotne mākslas konsultāciju jomā bija pē�dējais temats, par ko viņa �orīt vēlējās runāt.

-���� �ajā jomā vietas pietiks mums abiem, - viņa īgni at�saucās.

-��� Protams. Bet man ienāca prātā, ka, kombinējot mūsu spēkus, mēs varētu kļūt par ietekmīgāku kompāniju.

Keidija nesaprata, vai sadzirdējusi pareizi.

-��� Vai tu ierosini apvieno�anos?

-��� MĪanuprāt, jā.

Sāpju vietā uzradās dusmas. Viņa neizpratnē raudzījās Makā.

-��� Vai tas tev ir veids, kā atbrivoties no konkurences?

-��� Nē, tas man ir veids, kā lūgt tevi kļūt par manu sievu.

-��� Ak! - Prieks aizskaloja visas dusmas. - Ak, Mak!

-��� Es tevi mīlu, Keidij.

-��� Ak, Mak! - Keidija metās viņam klāt.

Maks paplēta rokas, lai viņu satvertu.

-��� Vai tas nozīmē "jā"? - viņ� ie�ukstēja Keidijas matos.

-��� Jā, - viņa atsaucās. - Jā, jā, jā. Es mīlu tevi, Mak.

-��� Priecājos to dzirdēt.

-��� Tas ir, es patie�ām tevi mīlu. - Viņa saklausīja izbrīnu pad savā balsī un gandrīz vai skaļi iesmējās. Tad viņa pa�manīja durvīs kādu stāvam.

Tā bija Gabriela, ģērbusies frotē rītakleitā. Viņas sejas izteiksme �ķita mazliet apjukusi, kā jau cilvēkam, kas atmodināts no dziļa miega. Ieraudzījusi Keidiju Maka ap�skāvienos, viņa da�as reizes samirk�ķināja acis.

-��� Kas �eit notiek? - Gabriela noprasīja.

Maks viņai uzsmaidīja.

-��� Es tikko lūdzu Keidiju kļūt par manu sievu. Viņa pie�krita.

-��� Kolosāli!

Keidija nopētīja Gabrielas seju, vai nepamanīs tajā dusmas vai no�ēlu. Bet to nebija.

-��� Es jau nospriedu, ka tas agrāk vai vēlāk notiks, - Gab�riela piebilda. - Apsveicu!

Keidija viņai �ķelmīgi uzsmaidīja.

-��� Tu tikai padomā, tavs tēvs vecumdienās tomēr nebūs viens.

Gabriela iesmējās.

-��� Kā tad, - viņa noteica, - un man nevajadzēs raizēties, ka viņ� nokritīs un nevarēs piecelties.

-��� Vai es būtu palaidis garām kaut ko tādu, ko man va�jadzētu zināt? - Maks pajautāja.

-��� Neko svarīgu, - Keidija viņam apgalvoja.

29

PĒC GADA�

Ballītes vidū Maks ieraudzīja Gārdneru vienu pa�u stā�vam pie bufetes galda.

-��� Dzirdēju, ka Spūnera izstāde esot guvusi lielus panā�kumus, - Maks ieteicās.

-��� Tā man arī apgalvoja. - Gārdners nokoda lielu kumo�su sviestmaizes ar kausētu sieru un kaviāru. - Esot pārde�vis visas gleznas. Izskatās, ka viņ� ir atradis savu jomu. Laikam jau tam puisim bija tikai vajadzīgs laiks, lai saņem�tos.

-��� Pēdējā laikā daudzi cilvēki saņēmu�ies.

Viņi abi paskatījās pāri cilvēku pilnajai dzīvojamai ista�bai uz to pusi, kur stāvēja Spūners ar Leandru un Brūka ar Rendalu. Viņu grupiņu apņēma klusas laimes aura. Visu �etru cilvēku kreisajā rokā mirdzēja zelta laulības gre�dzeni.

Maks palūkojās uz gaismu un krāsu piesātināto audek�lu pie sienas virs bufetes. Tā bija mirguļojo�a abstrakta ai�na ar skatu no villas dārza pakalnā Via Palatine - ar to pa��u skatu, ko Maks redzēja katru rītu, izejot uz terases. Di�lans bija piedāvājis to uzgleznot, reizē apvienojot kāzu dā�vanu un mājas iesvētī�anas dāvanu neilgi pēc tam, kad Maks un Keidija bija pārcēlu�ies uz savu jauno māju.

-���� Priecājos, ka dabūju vienu no Spūnera gleznām, ka�mēr vēl varēju atļauties par tādu maksāt, - Maks sacīja.

-��� Ei, sprie�ot pēc tā, kā tu dabūji to nekrietneli Tērneru prom no Leandras dzīves, man ir tāda nojauta, ka Dilans visu mū�u būs gatavs tev gleznot par brīvu.

-���� Tā bija Keidija, kas mani uz to pamudināja, - Maks viņam atgādināja. - Ja viņai nebūtu radu�ās aizdomas par Vestas nāvi, Tērners tagad jau būtu ģimenes loceklis.

-��� Ģimenes loceklis ar akciju kontrolpaketi manas sievas kompānijā. - Gārdnera sejas izteiksme nocietinājās. - Ik�reiz, iedomājoties, cik tuvu tas nelietis jau bija ticis, lai da�būtu savās rokās "Chatelaine", es sāku svīst.

-����� Es zinu, kā tu jūties. - Maks paņēma siera �ķēlīti. - Vai vēl arvien no�ēlo, ka vecais labais tēvocis Rendals ne�izrādījās nelietis?

Gārdners iesmējās.

-���� Rendalam nav nekādas vainas. Līdz ar laulībām ar Brūku un pūlēm atjaunot Ostrija un Pousta galeriju viņam vairs nav vaļas tik uzmācīgi grozīties apkārt Silvijai un Kei�dijai, kā viņ� to darīja vecos laikos.

-��� Keidijai bija taisnība par Brūku. Ostrija un Pousta ga�lerijas finansiālais stāvoklis viņai bija vienaldzīgs. Viņa ba��ījās tikai par Rendalu pa�u.

Gārdners ar plastmasas dak�iņu pamāja uz Embroza

Vandeika pusi, kur� kopā ar Gabrielu stāvēja netālu no at�vērtajām terases durvīm. Viņi dzīvi sarunājās ar Djūiju, No�u un dzīvespriecīgo Hetiju Vudsu.

-���� Runājot par precē�anos, - Gārdners ieteicās, - izska�tās, ka attiecības starp tavu draugu datorģēniju un tavu meitu varētu kļūt nopietnas. Vai tevi tas neuztrauc? Viņi vēl ir pavisam jauni.

-���� Es zinu. Iemīlē�anās no pirmā acu uzmetiena, �ķiet, kļuvusi par Istonu ģimenes tradīciju. Ta�u mani uztrauc fakts, ka es varētu tikt pie znota, kur� var nopirkt un pār�dot mani un visu manu kompāniju pat vairākas reizes.

-���� Un, lai to izdarītu, viņam nāktos tikai pagrābt no sava bankas konta. Tomēr es varu iedomāties arī ko slik�tāku nekā radniecību ar multimiljardieri.

-��� Es to paturē�u prātā.

-���� Palūkojies uz �īs lietas gai�o pusi! Viņ� strādā tavā labā.

Viņiem pretī smaidīdama nāca Silvija. Uz viņas zīda bik�u jostas lepni mirguļoja Mūķenes atslēgu josta.

-���� Burvīga ballīte, Mak. �ēl gan, ka pats ballītes vaini�nieks to visu būs nogulējis.

-��� Jā, to viņ� bie�i dara. Ja atvainosiet mani, ie�u viņu apraudzīt.

Maks paņēma vienu no siera un kaviāra maizītēm un, izgājis gaitenī, devās garām jaunajam "Atraduma" birojam, kura telpas bija pilnas ar jaunākās tehnoloģijas iekārtām un aparatūru un diviem vienādiem partneru rakstāmgaldiem. Uzkāpis otrajā stāvā, viņ� pa īso gaiteni aizgāja līdz bērn�istabai un apstājās durvīs.

�ūpulis bija apburo�s darinājums tā saucamajā arheo�loģiskajā stilā. To rotāja izgriezti grifi un sfinksas, un citas mītiskas būtnes. Tā bija dāvana no Hetijas Vudsas.

Virs �ūpuļa karājās krāsaina, milzīga Mūķenes atslēgu jostas kopija. Tā bija dāvana no vecā labā tēvo�a Rendala.

Kaktā sardzē stāvēja se�padsmitā gadsimta pilna augu�ma bruņutērpa atdarinājums. Dāvana no Djūija un No�a.

Keidija sēdēja �ūpuļkrēslā un sev pie krūtīm turēja vi�ņu jaundzimu�o puisēnu. Makam aizrāvās elpa no laimes izjūtas viņas acīs.

-��� Man jau likās, ka atradī�u tevi �eit, - viņ� ieteicās.

-��� Vai tu atstāji mūsu-viesus vienus?

-��� Kādu brīdi viņi var parūpēties par sevi pa�i. - Maks nespēja atraut skatienu no Keidijas un mazuļa. Ikreiz, abus uzlūkojot, viņ� nebeidza brīnīties.

-��� Kas noticis? - Keidija jautāja.

Maks atspieda plecu pret durvju stenderi un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-��� Es tikko sapratu, ka raugos uz mūsu nākotni.

-��� Un kāda tā izskatās?

-��� Brīni�ķīga, - Maks atsaucās.

D�eina Ena Krenca

ATRADUMS

Redaktore Gaida �iliņa Korektore Ligita Smilga Operatore Ilona Smirnova Maketētāja Helēna Daņilova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130. Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pa�ūt. Nr. 23114389.

D�. Krenca

Kr 431 Atradums/ No angļu vai. tulk. Baiba Gabranova. - R., "Apgāds "Kontinents"", 2003. - 443 lpp.

ISBN 9984-740-85-4

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese internetā:

www.kontinents.lv

Informāciju par �o grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.

[1] Pils saimnieces atslēgu josta 12.-18. gadsimtā. (Tulk. piez.)