D�eina Ena Krenca

Bīstamā patiesība

Viņam ļoti nepatika lietas, kas beidzās tā, kā acīmredzot beigsies �ī. Etāns Triā aizvēra aktu vākus un uzlika rokas uz maza, apaļa galdiņa. Viņ� vērīgi paraudzījās uz vīrieti, kas sēdēja viņam pretī viesnīcas mazās istabiņas krēslā.

-� Jūs esat pārliecināts, ka �ie skaitļi ir pareizi? viņ� bezkais�līgā balsī jautāja.

-� Pilnīgi, Deksters Morovs atbildēja ar raksturīgo pārlieci�nāta ieguldījumu konsultanta smaidu sejā. Ta�u tas nespēja slēpt aprēķinu, ko pauda viņa skatiens. Es tos izrakstīju no Ketrīnas klēpjdatora vakar vakarā, kad viņa aizgāja gulēt.

-� Jūs teicāt, ka jums ir tuvas attiecības ar kompānijas īpa��nieci.

Morovs palaida smiekliņu tādus smējienus parasti var dzir�dēt vīrie�u sabiedrībā sporta zāles ģērbtuvē vai bārā.

-� Ļoti tuvas. No savas pieredzes varu teikt, ka gultā viņa ir gandrīz tikpat prasmīga kā kompānijas vadī�anā.

Etanam izdevās saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi, bet tas ne�bija viegli. Viņa uzdevums bija strādāt savas klientes labā, nevis aizstāvēt viņas godu.

Ārā Arizonas spo�ā saule apspīdēja viesnīcas baseinu, kas bija izklāts ar zilām flīzēm, un atpūtas laukumu tam līdzās. Diena bija silta un mirdzo�a. Ar �ādiem laika apstākļiem Arizona bija slave�na visā valstī. Ta�u telpā varēja just saltumu, un tas neplūda no kondicionē�anas iekārtas.

Morovs nevērīgi atbalstīja vienas kājas potīti pret otras ceļ�galu. Viņ� bija ģērbies dārgā krēmkrāsas polo kreklā, kura apkaklī�te bija apdarināta ar tievu melnu maliņu, un biksēs no slavena dizainera kolekcijas. Eleganto apģērbu papildināja mokasīnu stila ādas apavi. Uz plaukstas locītavas mirdzēja �veices zelta pulkste�nis.

Deksters Morovs to visu bija sasniedzis. Viņ� strādāja greznā birojā, spēlēja golfu nedēļas vidū un izklaidēja savus klientus tik dārgās vietās kā Tuksne�a ainavas ārpilsētas klubs.

Etāns tagad grasījās to visu viņam atņemt.

-� Labi, Etāns mierīgi teica, būdams pilnīgi sagatavojies spē�les beigu posmam. Esam vienoju�ies.

Morovs pameta skatienu uz koferīti ar metāla malām, kas at�radās uz grīdas blakus Etana krēslam.

-� Jūs atnesāt naudu?

-� Nelielās naudaszīmēs, kā jau vienojāmies. Etāns pastiepa roku, satvēra koferīti aiz roktura un pāri paklājam pastūma to Morovam.

Lai gan �ajā pasaulē ar datora palīdzību naudas pārvedumu uz jebkuru zemeslodes vietu bija iespējams veikt vienā mirklī, tomēr skaidras naudas nodo�ana joprojām bija iecienīta metode tiem, kuri negribēja atstāt elektroniskas pēdas, ko varētu atklāt federāļi vai dro�ības dienesta vīri.

Morovs paņēma koferīti un uzcēla uz galda. Etāns redzēja, ka viņ� cen�as izskatīties aukstasinīgs, ta�u tas viņam īsti neveicās. Taisot vaļā slēd�us, viņam viegli trīcēja pirksti. Tas zellis bija uz�traucies.

Morovs atvēra koferīti un paskatījās uz glīti sarindotajiem bankno�u sainī�iem. Etāns gandrīz fiziski sajuta, kā no viņa puses plūst smacīgi drud�ainu gaidu viļņi, ja Morova vietā būtu kāds

cits vīrietis, varētu tos maldīgi uzskatīt par slimīgas kaisles radītu uzbudinājumu.

-� Jūs gribat pārskaitīt? Etāns klusi iejautājās.

-� Tas būtu pārāk ilgi. Man jāatgrie�as birojā. Nevēlos, lai kāds sāk uzdot jautājumus. Morovs pastiepa roku, lai paņemtu no ko�ferī�a naudas paciņu. Es tikai paskatī�os.

Etāns piecēlās un pagāja mazliet tālāk no galda. Nekad neva�rēja zināt, kā reaģēs vīrietis, saprazdams, ka iedzīts stūrī.

Morovs pār�ķirstīja paciņu, kur zem vienas virsējās divdesmit dolāru banknotes atradās tikai kārtīgi sagrieztas balta papīra lapi�ņas. īsu brīdi viņ�, �ķiet, nevarēja apjēgt, kas noticis. Tad pēk�ņi saprata visu. Morova saulē iedegusī seja tum�i pietvīka. Viņ� strauji pievērsās Etanam.

-�� Pie velna, ko tas nozīmē? viņ� ie�ņācās.

Vannasistabas durvis atvērās. Pa tām istabā ienāca Ketrīna

Kamptone.

-� Tie�i to es tikko grasījos jautāt tev, Dek, viņa teica. Ket�rīna runāja mierīgi, apvaldot dusmas. Glītā seja bija saspringta.

-�� Ta�u tā būtu laika �ķie�ana, vai ne? Atbildi es jau zinu. Tu nu�pat mēģināji pārdot �os konfidenciālos izsoles skaitļus misteram Triā.

Morova skatienā pazibēja �ausmu izteiksme.

-� Viņ� teica, ka viņa vārds esot Viljams.

-�� Mans vārds ir Triā, Etāns teica. Etāns Triā no �Triā iz�meklē�anas biroja�.

Morovs, turēdams rokas gar sāniem, �ņaudzīja pirkstus dūrēs. �ķiet, viņam joprojām bija grūti aptvert īstenību.

-Jūs esat privātdetektīvs?

-Jā, Etāns atbildēja.

Viņu mazliet pārsteidza Morova apstulbums. �is zellis jau ag�rāk bija pieķerts krāpniecībā. Likās, viņam vajadzēja būt pieradu��am, ka �ad tad noiet greizi. �oreiz Morovam briesmas nemaz ne�draudēja, un viņam tas būtu bijis jāzina. �ādās situācijās darba devēji gandrīz nekad lietu neierosināja. Viņi negribēja iegūt sliktu slavu.

-�� Etānu es nolīgu pagāju�ajā nedēļā, kad man radās aizdomas pret tevi, Dek, Ketrīna sacīja.

Morovs lūdzo�i ieplēta rokas.

-�� Dārgā, tu nesaproti.

-�� Diem�ēl saprotu gan, viņa teica. Es saprotu visu. Tev kādu laiku izdevās mani muļķot, bet nu ar to ir cauri.

Morovs uzmeta skatienu Etanam. Viņa seja aiz niknuma bija glu�i sarkana. Tad viņ� pievērsās Ketrīnai.

-�� Tu visu esi sapratusi pilnīgi aplam. Nu tu pieļauj lielu kļūdu.

-� Nē, � Ketrīna iebilda.

-�� Paklausies! Es zināju par informācijas noplūdi, zināju, ka tas tev ir ļoti nozīmīgi. Es centos atrast to nelieti, kas tevi krāpj.

-� Tu biji tas nelietis, kas mani krāpa, Ketrīna sacīja.

-�� Tā nav taisnība. Es mīlu tevi. Mēģināju tevi pasargāt. Kad Triā vērpa slazdus, liekot man noprast, ka viņ� ir saistīts ar �o iz�soles skaitļu tirdzniecību, es domāju, ka beidzot esmu dabūjis rokā pavedienu, kā atrast to, kur� slēpjas aiz informācijas iek�ējās no�plūdes. Esmu �eit tāpēc, ka gribēju viņu iebiedēt un panākt, lai viņ� man �o to atklāj. Es viņam pūtu miglu acīs.

-�� Vari neuztraukties, Ketrīna teica. Es nedomāju tevi ie�sūdzēt. Tiesas process kaitētu kompānijai. "Compton Investments" kompānijā mēs turam godā uzticē�anos un noturīgas attiecības biz�nesā. Viņa tikko manāmi pasmaidīja. Ta�u to tu jau zināji, vai ne, Dek? Tu pie manis esi strādājis gandrīz gadu.

-�� Ketrīna, tu visu esi pārpratusi.

-�� Vari iet, viņa sacīja. Birojā tevi sagaidīs apsardzes die�nesta vīrs. Viņ� tevi uzmanīs, kamēr izvāksi visu no rakstāmgalda, tad paņems tavas atslēgas un izvadīs ārā no ēkas. Tu zini, kāda ir kārtība, parastā norise �āda veida situācijās. Nevienam netiks pa�skaidrots, kāpēc tev vajadzēja aiziet. Esmu pārliecināta, ka firmā ikvienam bija zinām�, ka esam tuvi. Visi domās, ka esam izbeigu�i attiecības. Ja kas tāds notiek, parasti no firmas jāaiziet zemākstāvo�ajam, vai ne?

-�� Ketrīna, tu to nedrīksti mums nodarīt.

-�� Es neko negrasos nodarīt mums. To es nodarī�u tev. Starp citu, atņem�u tev manas mājas atslēgu, ko iedevu pirms vairākiem mēne�iem. Tev tā vairs nebūs vajadzīga. Ketrīna pastiepa roku.

-�� Es jau teicu, tu pieļauj kļūdu. Morovam bija aizsmakusi balss.

-� Nē, es laboju kļūdu, ko esmu pieļāvusi, iesaistīdamās ātrie�ībās ar tevi. Atslēgu, lūdzu! Balss tonis kļuva asāks. Tūlīt.

Morovs sarāvās. Etāns bija pārsteigts, cik �igli viņ� izvilka no kabatas atslēgu riņķi, kas bija izgatavots no zelta.

Morovs neveikliem pirkstiem noņēma atslēgu un pasvieda Ketrīnai.

-� Protams, dro�ības pēc es mājas atslēgas nomainī�u. Ketrīna iemeta atslēgu somiņā. �orīt, kad tu biji aizgājis, es saliku sainī visas mantas, ko tu manā mājā biji turējis pēdējos mēne�us. Tīros kreklus, skuvekli un citus sīkumus. To visu es atstāju pie ta�va dzīvokļa durvīm.

Morovs nikni novaibstījās. Viņ� paskatījās uz Etānu.

-� Tā ir tava vaina, draņķis tāds! Tu to dabūsi no�ēlot, es ap�solu.

Etāns izņēma no kabatas mazu digitālo diktofonu. Visi klāte�so�ie palūkojās uz to, bet Etāns, neteicis ne vārda, ierīci izslēdza.

Kad Morovs saprata, ka draudi ir ierakstīti diktofonā, viņam mute bija ciet. Klusēdams viņ� paņēma savu portfeli, aiz niknuma satverdams rokturi tik cie�i, ka no pirkstu kauliņiem gandrīz iz�sprāga asinis.

Viņ� aizgāja līdz durvīm, atvēra tās un devās ārā no viesnīcas numura.

īsu brīdi valdīja klusums. �ķita, ka gaisā novibrē atviegloju�ma nopūta.

Ketrīna nenovērsa skatienu no durvīm.

-�� Vai domājat, ka tic draudi bija nopietni, Etan?

-� Par to neraizējieties. Etāns piegāja pie galda, paņēma ne�īsto dolāru paciņu un iemeta to atpakaļ koferītī. Tādi zeļļi kā Morovs nemēdz riskēt un rīkoties vardarbīgi. Ja viņus pieķer, tie lai�as lapās, cik vien ātri spēj. Viņ� būs nozudis no pilsētas jau rīt

ap �o laiku vai pats vēlākais parīt. Pēc pāris nedēļām viņ� būs iekārtojies kur citur un ķersies pie nākamās krāp�anas.

Ketrīna saviebās. Es sabiedrībai neesmu izdarījusi nekādu pa�kalpojumu, ļaujot viņam nozust nesodītam, vai ne?

-� Tas nav jūsu uzdevums izdarīt pakalpojumu sabiedrībai, Etāns atklāti pateica. Jūs esat atbildīga par savu kompāniju un klientiem. �ādu lēmumu pieņemt ir grūti.

-� Nē, Ketrīna nekavējoties atbildēja, tā nav. Kompānija ir pats svarīgākais. Mēs pa�reiz risinām ārkārtīgi delikātas sarunas. "Compton Investments" trijās filiālēs �eit, Visperingspringsā, un arī Fēniksas apgabalā man ir piecdesmit darbinieku un simtiem klien�tu, kurus �is darījums iespaidos pavisam tie�i. Man ir pienākums visu viņu priek�ā.

Viņa runā kā īsta galvenā administratore, Etāns nodomāja.

Ketrīna papurināja galvu. Tagad, kad viss bija jau garām, viņa izskatījās nogurusi.

-� Vai zināt, nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka vīrietis mani tā var apvest ap stūri. Vienmēr jutos pārliecināta par sevi un savu instinktīvo nojautu. Tik pārliecināta, ka �ķita es pamanī�u, ja mani gribēs apkrāpt.

-� Jūs pamanījāt, ko dara Morovs. Etāns aizvēra koferīti un aizslēdza to. Tāpēc ta�u jūs man zvanījāt, atceraties?

Kerrīnu pārsteidza �is novērojums. Brīdi pārdomājusi, viņa pa�māja ar galvu, atzīstot, ka tas ir pareizs.

-Jā, es tie�ām piezvanīju, vai ne? Ketrīna apņēmīgi devās uz durvīm. Pateicos, ka atgādinājāt man �o nozīmīgo faktu, mis�ter Triā. Satraukumā biju piemirsusi, ka tie�i es beigās sapratu Dckstera Morova izturē�anās ir pārāk laba, lai būtu patiesa.

Etāns kopā ar Ketrīnu izgāja gaitenī un aizvēra numura durvis.

-� Nojauta jūs nepievīla.

-�� Patiesību sakot, es pat sāku apsvērt, vai neapprecēt viņu.

Etāns pamāja.

-� Tā man būtu otrā laulība, viņa piebilda.

Etāns pamāja vēlreiz. Apstājies pie lifta, viņ� nospieda pogu.

-�� Pirmais vīrs mani apprecēja tāpēc, ka gribēja dabūt mana tēva kompāniju savās rokās, Ketrīna turpināja. Kad viņ� sa�prata, ka neap�aubāmi manto�u kompāniju un esmu nolēmusi to vadīt pati, viņ� iesniedza tiesā �ķir�anās prasību.

Etāns veltīgā cerībā klusi lūdzās, kaut lifta durvis atvērtos āt�rāk. Viņ� saprata, ka tagad, kad viss bija jau beidzies, klientei ne�piecie�ams runāt. Parasti Etāns mēdza pacietīgi uzklausīt. To viņ� uzskatīja par sava darba daļu. Ta�u �odien viņ� gribēja, kaut viss jau būtu beidzies. Viņu sāka pārņemt smags nogurums.

Etāns �oreiz viesnīcas numurā nebija sajutis adrenalīna uzplū�du, kas parasti pavadīja lietas pozitīvu atrisinājumu. Varbūt tāpēc, ka viņ� pēdējā laikā bija gulējis maz un slikti.

Etāns zināja bezmiega iemeslu. Tagad bija novembris, un tas bija nelāgs mēnesis. Ņemot vērā divu pēdējo gadu pieredzi, varēja domāt, ka tikpat slikti viņ� gulēs līdz decembrim.

Par laimi, lifta durvis atvērās. Ketrīna iegāja kabīnē pirms Etana.

-� Vai esat bijis precējies? viņa apvaicājās.

-�� Ak jā, Etāns atbildēja.

Viņa savilka uzacis.

-�� Esat �ķīries?

-� Trīs reizes.

Ketrīna sarauca pieri. Etāns nejutās pārsteigts. �ajā sare�ģīta�jā laikmetā �ķirt laulību vienu vai divas reizes bija glu�i saprotama lieta. To vienmēr varēja kaut kā aizbildināt. Ta�u, ja cilvēks bija �ķīries trīs reizes, radās jautājums par varbūtējiem trūkumiem vi�ņa raksturā.

-� Vai pa�reiz esat precējies? Ketrīna jautāja vēlreiz.

Etāns iedomājās Zoiju, kas gaidīja viņu mājās. Viņ� iztēlojās, kā Zoija �orīt bija sēdējusi pie brokastu galda viņam pretī, spirgta un dzīvības pilna savā ametista krāsas bik�kostīmā. Etāns atcerē�jās, kā rīta saules stari, kas plūda caur logu, bija dzirkstīju�i viņas tum�ajos kastaņkrāsas matos, kā Zoija bija lūkojusies uz viņu ar savu noslēpumaino, it kā vieglas dūmakas aizplīvuroto skatienu. Viņa sieviete viņa sieva.

�is tēls bija Etana talismans, ar kuru viņ� aizsargājās pret no�vembra tum�ajiem spēkiem, kas virmoja apkārt. Ta�u dvēseles dzi�ļumos viņ� baidījās no nākotnes, jo bija pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk �ie spēki svinēs uzvani un aizraus Zoiju projām no viņa.

Etāns piespieda pogu, lai brauktu lejup līdz vestibilam.

-� Tā varētu teikt, viņ� atbildēja.

V

�ī diena bija izrādījusies laba. Viņa nebija saskārusies ar kliedzo�ām sienām.

Gandrīz visiem interjera dizaineriem frāze �kliedzo�as sienas� nozīmēja neveiksmīgi izvēlētas krāsas vai ļoti sliktu logu apdari. Ta�u dizainerei, kurai piemita ekstrasensoriskas spējas un kura tā�pēc bija ārkārtīgi jutīga pret neredzamo auru, kas bija palikusi is�tabās, kur notikusi vardarbība vai risināju�ās spēcīgas kaislības, tei�ciens �kliedzo�as sienas� ieguva glu�i burtisku nozīmi.

Lejot vīnu divās glāzēs, Zoija pārdomāja, ka sākumā nebūt nebija iecerējusi kļūt par interjera dizaineri. Viņa bija sliekusies uz mākslas kuratora profesiju. Ta�u pirmā vīra slepkavība bija visu mainījusi.

Zoija pati pirmā bija gatava atzīt, ka pēc Prestona nāves viņa kādu laiku bija zaudējusi apvaldu. Ko lai saka? Toreiz Zoija bija izjutusi dziļu izmisumu. Policija bija secinājusi, ka Prestonu ne�jau�i no�āvis kāds laupītājs. Ta�u jau pirmajā brīdī, iegājusi kote�d�ā, kur bija nogalināts vīrs, Zoija bija zinājusi, ka tas nav tiesa. Sienas bija brēku�as par asiņainu slepkavību.

Dedzīgi tiecoties panākt taisnīgumu, Zoija bija izdarījusi gan�drīz liktenīgu kļūdu, stāstot ikvienam, kas bija gatavs klausīties,

ka Prestonu nogalinājis kāds viņam labi pazīstams cilvēks. Izmisī�gi mēģinot pārliecināt liekulīgos vīra radus, ka vainīgs ir kāds no viņiem, Zoija bija pateikusi, ka spēj sajust slepkavas me�onīgo nik�numu, kādā viņ� pieskāries koted�as sienām.

Smaga kļūda.

Zoijas neapvaldītie apgalvojumi, ka viņai piemīt ekstrasensoriskas spējas, bija sniegu�i vīra radiem nepiecie�amo attaisnojumu, lai piespiedu kārtā viņu ievietotu kādā ļoti slepenā, ļoti īpa�ā psi�hiatriskajā slimnīcā. Iestājoties slimnīcā, Zoija zināja, ka viņas psibe ir pilnīgi vesela, bet mocības, kas viņai tur bija jāpārcie�, vil�tus diagnozi gandrīz vai pārvērta realitātē. Līdz pat �ai dienai Zoija naktīs murgainajos sapņos redzēja, kā staigā pa Sve�ezera iespaidī�gās ēkas gaiteņiem.

Zoija uzlika abas vīna glāzes uz paplātes blakus �ķīvim ar sie�ru un sausiem cepumiem. Paņēmusi paplāti, viņa to ienesa sava nelielā dzīvokļa dzīvojamā istabā.

Etāns sēdēja uz dīvāna, viegli saliecies uz priek�u, kājas ie�pletis, ar elkoņiem atbalstījies pret aug�stilbiem. Viņ� bija ģēr�bies melnā T kreklā ar apaļu kakla izgriezumu un haki krāsas biksēs. Vienā rokā Etāns nevērīgi turēja televizora tālvadības pul�ti, izklaidīgi pārslēgdams kanālus, kas raidīja vakara ziņu pro�grammas.

Zoijai ienāca prātā pirmais iespaids par Etānu, kas bija radies neaizmirstamajā dienā pirms se�ām nedēļām oktobrī, kad viņa bija iegājusi Etana birojā otrajā stāvā Kobalta ielā. Ar interjera dizai�neres pieredzēju�o skatienu viņa vienā mirklī bija secinājusi, ka Etanam acīmredzot ir daudz kopīgu īpa�ību ar biroja mēbelēm tās bija jau labu laiku lietotas un mazliet apbru�ātas, ta�u noteikti izskatījās pēc dzimtas mantojuma, jo bija senlaicīgas un izgatavo�tas ļoti pamatīgi.

Etāns bija vīrs, kas vienmēr mēdza pabeigt to, ko bija iesācis, �ādi cilvēki nelikās mierā, līdz darbs bija padarīts. Viņu varētu ap�turēt, vienīgi nogalinot, un Zoijai likās, ka tas nebūtu viegli.

Etāns bija stiprs, nesatricināms un iedvesa paļāvību. Tas bija labi, Zoija bija nolēmusi. Tomēr sākumā viņu bija satrauku�as Etana

acis. Tās bija zeltaini brūnas, noslēpumainas un gudras spēcīga plēsoņas acis.

Viņu steidzīgi noslēgtās laulības Lasvegasā bija domātas vie�nīgi kā īslaicīgs stratēģisks paņēmiens, lai pasargātu Zoiju no ba�gātajiem radiem, kuriem bija nopietns finansiāla rakstura motīvs vēlēties viņas nāvi. Lēmums pamēģināt dzīvot patiesā laulībā ra�dās vēlāk, kad bija norimies un pagaisis no atmiņas satraukums par to, ka Zoija gandrīz tika noslepkavota.

Viņi bija vienoju�ies neko nesasteigt abi skaidri apzinājās, ka gan viens, gan otrs ienes �ajās attiecībās ļoti daudz no pagāt�nes. Varēja derēt, ka jebkur� cienījams psihoterapeits vai konsul�tants nebūtu ieteicis noslēgt �o laulību, un ne jau rikai tāpēc, ka tas tika izdarīts tādā steigā.

Zoija nebūtu vainojusi speciālistus par �ādu ieteikumu. Izre�dzes nodibināt veiksmīgas, stabilas attiecības starp sievieti, kas iz�kļuvusi no psihiatriskās slimnīcas, un vīrieti, kas trīs reizes bija precējies un �ķīries, bija gandrīz neiespējamas.

Turklāt vēl Etanam bija negatīvs viedoklis par ekstrasensiem. Tas bija izveidojies pēc tam, kad bija noslepkavots viņa brālis un kāds �arlatāns, kas apgalvoja, ka redzot vīzijas, bija pārliecinājis Etana brāļasievu Boniju, ka viņas vīrs ir dzīvs. Krāpniecības radī�tās emocionālās cie�anas bija Boniju novedu�as gandrīz līdz sabru�kumam. Etānu tas bija saniknojis līdz baltkvēlei. Bonija vēlāk bija pastāstījusi Zoijai, ka brīnījusies, kā nekrietnajam ekstrasensam pēc Etana atriebīgo dusmu izpausmes izdevies palikt dzīvam.

Viss vēl jo sare�ģītāk bija tāpēc, ka Etāns reiz bija guvis ļoti nelāgu pieredzi ar kādu interjera dizaineri.

Tomēr par spīti visiem iemesliem, kuru pēc �ī laulība bija no�lemta neveiksmei jau kop� sākuma, Zoija domāja, viņa un Etāns bija nolēmu�i mest piesardzību pie malas un riskēt. Varbūt tāpēc, ka abiem �ajā ziņā jau bija krietna pieredze.

Līdz pat pirmajam novembrim Zoija sev iestāstīja, ka viņi no�teikti laimēs �ajās kosmiskā mēroga derībās viņiem tas izdosies. Viņa pat iegādājās jaunu trauku komplektu tum�sarkanā chili pi�paru krāsā.

Abu dīvainās laulības pirmajās pāris nedēļās viņi dabiski un viegli bija iejutu�ies situācijā, ko Zoija būtu nosaukusi par "mājī�gu�, ja vien neliktos, ka �is vārds nepavisam nav vietā, runājot par Etānu. Viņam piemita daudz labu īpa�ību Etāns bija gudrs, kaislīgs un apveltīts ar lielu gribasspēku -, bet viņam nekādi ne�piederējās tādi apzīmējumi kā, piemēram, mīlīgs un omulīgs, kas nāca prātā, domājot par �mājīgumu�.

Lai gan Zoija bija paturējusi savu dzīvokli Casa de Oro, to�mēr naktis abi vienmēr pavadīja kopā, parasti Etana ērmīgi milzī�gajā, sārtajā savrupmājā �Naktsvējos". �ķita, ka viņu attiecības pa�mazām veidojas noturīgas un stabilas. Abi kopā darbojās virtuvē. Viņi bija atklāju�i, ka abi mēdz celties agri. Ne vienam, ne otram nebija paraduma nomest drēbes uz grīdas. Abi katru dienu mazgā�jās du�ā. Ko gan vairāk varēja prasīt laulības sākumā?

Ta�u pienāca novembris, un kaut kas pārvērtās. Zoija juta, ka Etāns ieraujas sevī, norobe�ojas no viņas. Viņ� likās nemierpilns, viņam strauji mainījās garastāvoklis. Zoija zināja, ka naktīs viņ� slikti guļ. Klusuma brī�i, abiem esot kopā, vairs nebija ne patīka�mi, ne draudzīgi, un tie ieilga arvien vairāk. Etāns izvairījās no Zoijas mēģinājumiem panākt, lai viņ� pastāsta, kas viņam sagādā raizes.

Zoija domāja, ka tagad viņu attiecības atgādina nevis laulību, bet drīzāk gan mīlas dēku, kas teju teju grasās izirt.

Varbūt viņa bija pieļāvusi kļūdu, tik drīz uzsākot �Naktsvēju� remontu. Tā kā bija izlemts pārkrāsot visas istabas, viņi bija spiesti atbrīvot lielo māju, kurā bija vairākas vannasistabas un visas tel�pas bija ļoti pla�as, un pārcelties uz Zoijas mazo dzīvoklīti. Te bija tikai viena vannasistaba, un nebija neviena stūrī�a, kur Etāns vai Zoija varētu patverties, lai kādu brīdi baudītu vienatni.

Zoijai likās, ka Etāns �ajā �aurībā jūtas kā lauva zooloģiskā dārza krātiņā. Tādējādi da�as nesapra�anās bija neizbēgamas.

-� Kā Ketrīna Kamptone �odien tika galā ar �īs lietas finālu? Zoija jautāja, noliekot paplāti uz kafijas galdiņa.

-� Viņa nejutās priecīga, ka aizdomas apstiprināju�ās, bet iztu�rējās ļoti savaldīgi. Etāns izslēdza televizoru un tālvadības pulti

nolika blakus paplātei. Viņ� paņēma vienu glāzi. Visgrūtāk viņai bija paciest to, ka ļāvusi Deksteram Morovam tuvināties viņai tik ļoti, ka zaudējusi piesardzību. Ketrīna teica, ka jutusies kā muļķe.

Zoija saritinājās dīvāna stūrī un uzlika vienu roku uz atzveltnes.

-�� Glu�i saprotami. Ko tu viņai teici?

Etāns paraustīja plecus.

-�� Es atgādināju, ka viņa pati piezvanīja man un lūdza izpētīt Morova darījumus. Lai kā, ta�u muļķe Ketrīna Kamptone nav. Pa�gāja kāds laiks, līdz viņa atzina, ka attiecībās ar Morovu kaut kas nav kārtībā, bet beigās tika ar to galā īsti enerģiski, kā jau lielas kompānijas administratore. Ar viņu viss būs kārtībā.

-�� Un kā ir ar tevi?

Etāns jau grasījās iedzert vīnu, bet paceltā roka ar glāzi palika pāris collu no lūpām.

-�� Kas tad ir ar mani ?

-� �ī lieta, �ķiet, nokārtojās ļoti labi. Tu pats teici, ka tā esot ikdieni�ķa.

-Tā patie�ām ir. Etāns iedzēra malku vīna un nolaida roku ar glāzi zemāk. Morovs ir alkatīgs. Nojautis, ka piedāvāju skaid�ru naudu, viņ� kļuva neuzmanīgs.

-� Ja jau viss ir cauri un garām, kāpēc tas tev arvien vēl dara raizes?

Vienu brīdi Zoijai likās, ka Etāns nemaz nedomā atbildēt.

-�� Sasodīts, to es pats gribētu zināt, viņ� beidzot izdvesa.

Zoija mazliet pasmaidīja.

-� Vai zini, ko es domāju?

-�� Nē, bet tu tūlīt man pateiksi, vai ne?

-� Protams! Man pienākas to darīt, ja reiz esmu tava sieva, un tu ta�u zini esmu pārliecināta, ka laulībā saskarsmes māksla ir ļoti svarīga.

-�� Hmm.

-�� Domāju, ka sirds dziļumos tu esi romantiķis, Zoija maigi sacīja.

Etāns saviebās.

-�� Blēņas.

-� Tev �ī lieta bija grūta, jo tu zināji, ka beigās tavai klientei būs jācie� sāpes.

-�� Klienti no manis parasti saņem sliktas ziņas. Ketrīna nebi�ja ne pirmā, ne pēdējā.

-�� Zinu, bet tas vēl nenozīmē, ka tev �is darba aspekts patīk vai liekas viegls.

Etāns iedzēra vēl vienu malku vīna un iekārtojās dīvāna pre�tējā stūri.

-� Varbūt tev liekas, ka es nepareizi esmu izvēlējies profesiju?

Zoijai gandrīz izkrita no pirkstiem cepums, ko viņa bija pa�ņēmusi no �ķīvja. Vispirms viņai ienāca prātā, ka Etāns joko, ta�u tad Zoija ievēroja viņa acu izteiksmi.

-�� Nē, viņa teica. Es domāju, tu dari tie�i to, kādēļ esi nācis �ajā pasaulē, vienīgo, ko vari darīt.

-Ak tā?

-� Tas ir tavs aicinājums, Etan!

Lai gan Etanam neap�aubāmi bija drūms noskaņojums, viņam viegli noraustījās lūpu kaktiņ�.

-�� �ī laikam gan ir pirmā un vienīgā reize pasaules vēsturē, kad privātdetektīva darbu kāds nosaucis par aicinājumu.

-� Runājot par tevi, tā ir tīra patiesība. Pastāsti, kas tajā vies�nīcas numurā �odien notika.

Etāns ēda sauso cepumu ar sieru, iedzēra vēl malciņu vīna un tad sāka runāt. Zoija klausījās, kā viņ� ievilinājis Deksteru Morovu viesnīcas numurā un kā Ketrīna Kamptone uzstājusi, lai pretēji Etana ieteikumam ļauj viņai paslēpties vannasistabā.

-� Visvairāk biju noraizējies, ka Morovs gribēs izmantot labie�rīcības, pirms bū�u panācis, ka viņ� atklāj sevi, Etāns sacīja.

�Tomēr es sapratu, kāpēc Ketrīnai vajadzēja tur būt, tāpēc ļāvu, lai viņa gaida vannasistabā. Par laimi, viss izdevās bez aizķer�a�nās. Kā jau teicu, Morovs ir alkatīgs. Viņ� negribēja �ķiest daudz laika. Ta�u man, protams, ne prātā nenāca piedāvāt viņam iedzert glāzi alus, pat ūdeni ne.

-�� Pareiza doma.

-�� Paldies! Pats biju lepns par �o stratēģisko gājienu.

Etāns turpināja runāt un beigās devās Zoijai līdzi uz virtuvi, lai stāstījumu pabeigtu tur. Viņ� stāvēja durvīs, dzerot vīnu un no�raugoties, kā viņa sakārto uz �ķīvja dārzeņu kariju*, ko bija paga�tavojusi.

Tie�i tā, kā mēdz darīt vīrs. �ī doma uzlaboja Zoijas garastā�vokli.

Tomēr kaut kas Etana teiktajā viņai darīja raizes.

-� Tu esi pārliecināts, ka Morovs nevar sagādāt nepatik�anas? viņa vaicāja, ar karoti ņemdama rīsus no tvaicējamā katliņa un likdama tos vienā no jaunajām, tum�sarkanajām bļodiņām. Var�būt viņ� tev pieminēs to, ka esi izjaucis viņa viltīgo plānu Kamptones kompānijā.

-�� Es jau Ketrīnai teicu, ka tādi zeļļi kā Morovs parasti pazū<^, ja sāk svilt papē�i, un tā patie�ām ir. Viņ� pametīs visu, kā ir, un� laidīsies krūmos.

Etāns apsēdās pie galda, �ķiet, ar patiesu prieku aplūkodams mazos trauciņus, kuros atradās karija gar�vielas. Zoijai prāts kļuva vēl priecīgāks. Etana brāļasieva Bonija bija apzvērējusi, ka senais teiciens ceļ� uz vīrie�a sirdi ved caur vēderu esot patiess. Var�būt viņai bija taisnība.

Zoija cēla galdā paplāti ar smar�īgo kariju un rīsiem.

-�� Vai tu domā, ka Morovam vispār bija jebkādas jūtas pret Ketrīnu Kamptoni?

-�� Nezinu, kā bija ar viņa jūtām, bet tās nebija gana spēcīgas, * lai neļautu piekrāpt Ketrīnu par pāris simt tūksto�iem zaļo.

-�� Acīmredzot. Zoija izņēma no ledusskapja salātus, uzlika uz galda un apsēdās Etanam iepretī. Cik nelāgi, ka Ketrīna bija Morovu patiesi iemīlējusi.

-� Viņa nebija kļuvusi akla aiz mīlestības. Etāns paņēma vīna pudeli un vēlreiz piepildīja glāzes. Kad Ketrīna saprata, kas no�tiek, viņa rīkojās tā, kā vajag.

-�� Dro�i vien tāpēc viņa savā kompānijā tik labi tiek galā ar galvenās administratores pienākumiem.

* Karijs gaļas, livju vai dārzeņu sautējums ar daudzu gar�vielu piedevu.

-�� Dro�i vien. Etāns uzlika kariju uz nelielās rīsu kaudzītes savā �ķīvī un paņēma no piedevu trauciņa zemesriekstus, rozīnes un aso mērci. � Vam piebilst, ka Ketrīna man ir pirmā kliente no Visperingspringsas lielā biznesa aprindām, un par to esmu viņai dziļi pateicīgs.

-�� Nu nē tava pirmā kliente no lielā biznesa aprindām biju es. Zoija uzmeta Etanam dusmīgu skatienu. Jūtos satriekta, ka tu to varēji aizmirst.

-� Tu biji mana pirmā privātā kliente. Tā ir liela at�ķirība.

-�� Vai esi tik pārliecināts par to?

-� Esmu gan. Un vari man ticēt, ka par tavu lietu neesmu aiz�mirsis it neko.

-� Varbūt ir grūti aizmirst lietu, ja galu galā esi ar klienti ap�precējies, Zoija ieminējās.

-� Tas tiesa.

Zoija pati nesaprata, ko tas nozīmē, viņa apjauta, ka jau otro reizi stundas laikā bija pieminējusi viņas un Etana laulību. Pirmo reizi tas bija noticis istabā, kad Zoija bija pateikusi, ka, būdama viņa sieva, uzskata par pienākumu izteikt savas domas, un tagad vēl �ī tie�ā piezīme par Etana apprecē�anos ar pirmo klienti.

Etana sejā parādījās domīga izteiksme.

-� Tas ir kas ērmots.

Zoija sastinga.

-�� Karijs?

-� Ne jau karijs. Ēdiens ir lielisks. Ērmoti man �ķiet tas, ka es �ovakar runāju par lietu, kas ir jau pabeigta.

Zoija saspringa neskaidrā vēlmē aizstāvēties.

-� Tev nevajag par to runāt, ja negribi.

-�� Nē, nē, viss ir labi. Es tikai neesmu pieradis tā darīt.

Viņai kļuva mazliet vieglāk.

-�� Etan, tā ta�u precēti cilvēki dara.

-�� Ak tā? Viņ� pasmīnēja. Ne ar vienu no iepriek�ējām sievām es netiku runājis par darbu.

-� Kāpēc ne?

-�� Dro�i vien tāpēc, ka viņas tas neinteresēja. Teik�u skaidri tas, ko dara privātdetektīvs, lielākoties �ķiet visai garlaicīgs, ja mē�ģina to izskaidrot kādam citam. Deviņdesmit procentus darba es veicu, runājot pa tālruni vai strādājot pie datora.

-� Tev ta�u tas neliekas garlaicīgi, vai ne? Zoija jautāja.

-� Nē. Tomēr tie�i tā es strādāju.

-����������� Ja jau tev tas ne�ķiet garlaicīgi, viņa pacietīgi sacīja,

-�� tad arī man ne.

-� Tu esi dro�a par to?

-�� Pilnīgi.

-�� Nu labi, par sevi esmu pastāstījis. Etāns ar dak�iņu paņē�ma kariju. Kā pagāja diena tev?

-�� Nekā īpa�a. Visu rītu strādāju pie sava bibliotēkas dizaina �Dizainera sapņu mājas� projektā. �ķiet, beidzot kaut kas iznāk.

Uzaicinājums piedalīties gadskārtējā �Dizainera sapņu mājas� projekta veido�anā bija necerēta veiksme Zoijai un viņas interjera dizaina firmai �Pievilcīgs interjers", kurā strādāja tikai Zoija viena pati. Kā modeli komiteja bija izvēlējusies nesen pabeigtu, lepnu māju Visperingspringsas bagātnieku rajonā. Tā pati komiteja pro�jekta pabeig�anu bija uzticējusi da�iem vietējiem dizaineriem, un Zoija bija viena no �iem veiksminiekiem.

Katram dizaineram bija uzdots izstrādāt vienas istabas iekār�tojumu. Zoijai bija tikusi bibliotēka.

Projekts bija aizņēmis daudz vairāk laika, nekā Zoija bija pa�redzējusi, tomēr viņa domāja, ka to bija vērts darīt. �Dizainera sapņu mājas� projekts varētu ne vien sagādāt līdzekļus Vispering�springsas labdarības organizācijām, bet arī pievērstu sabiedrības uzmanību māksliniekiem, kuri bija piedalīju�ies tā izstrādā�anā. Kad projekts būtu pabeigts, par to parādītos raksti pla�saziņas lī�dzekļos, un dizaineri varētu doties da�ādos braucienos. Katras is�tabas iekārtojums un dizainers, kas to izstrādājis, tiktu fotogra�fēts, lai fotouzņēmumus ievietotu lielā dienvidrietumu dzīvesstila �urnālā.

-�� Vai Lindsija Voila tev sagādājusi vēl kādas nepatik�anas? Etāns jautāja.

Interjera dizainere Lindsija Voila, kas pilsētā nesen bija uzsākusi savu biznesu, pēc Zoijas domām, bija vienīgais darvas piliens, kas bojāja patīkamo darbu pie paraugmājas projekta. Lindsijas darba stils bija pilnīgā pretstatā Zoijas profesionālajam stilam, bet tas nebija pats svarīgākais. Sare�ģījumus radīja galvenokārt tas, ka jau kop� pir�mā brī�a, kad viņas ar Zoiju tika iepazīstinātas, Lindsijas Voilas at�tieksme pret Zoiju bija neizskaidrojami un gandrīz neslēpti naidīga.

Zoija sarauca degunu, apjau�ot, ka Etānu uzjautrina viņas un Lindsijas sāncensība.

-� Kad �odien biju aizgājusi uz paraugmāju, tur bija Lindsija. Zoija no bļodiņas paņēma aso mango mērci. Viņai pietika ne�kaunības izteikt padomus par manu fen �ui tehniku. Viņa teica, ka es, izmantodama pārāk spilgtas krāsas, esot radījusi sliktu ener�ģijas plūsmu.

-�� Sliktas enerģijas plūsmu, ak tā? Izklausās biedējo�i.

Zoija iedomājās, ka Etanam ārkārtīgi jocīgs �ķiet arī jēdziens par enerģijas pareizas plūsmas plāno�anu istabā vai darba telpā.

-� Lindsija apgalvo, ka viņa Losand�elosā esot apmeklējusi se�mināru pie fen �ui meistara un zinot visus pamatprincipus, Zoija sacīja.

-�� Ko tu viņai teici?

-� Man ne prātā nenāca viņu mācīt. Es vien pateicu, ka mans dizaina stils neatbilst tikai fen �ui principiem. Paskaidroju, ka es izmantoju elementus no vairākām at�ķirīgām dizaina metodēm senlaicīgām un ari jaunām, lai telpā radītu pozitīvu enerģijas plūs�mu. Zoija uzlika savai karija porcijai vēl vienu karoti mērces.

-�� Liku viņai saprast, ka paļaujos uz to, kā pati izjūtu telpu, tādē�jādi gūstot idejas un iedvesmu, un nesekoju kādam noteiktam di�zaina novirzienam.

Etāns sarauca uzacis.

-� Tu viņai teici, ka liec lietā savas ekstrasensoriskās spējas, lai izjustu telpu?

-�� Protams, ne. Lindsija jau tagad dpmā, ka esmu tikai tāda puscepta speciāliste, kam nav īstas jēgas pār krāsu vai stilu. Es ne�gribu, lai viņa sāk tenkot, ka esmu pilnīgi jukusi.

Etāns pamāja.

-�� Biznesam tas noteikti nenāktu par labu.

-�� Tā var ļoti viegli zaudēt modernas tādas dizaineres repu�tāciju, kas izmanto fen �ui principus -, un sabiedrībā iegūt priek��statu, ka esi krāpniece, kas nodarbojas ar acu apmānī�anu.

-� To es saprotu.

-�� Lai paliek Lindsija Voila. Jo mazāk viņu piemin, jo labāk. �odienas labā ziņa ir tā, ka man piezvanīja Tabita Paina.

-� Tā nu patie�ām ir jukusi, Etāns ieteicās. Viņam mute bija pilna ar salātiem.

Zoija sarauca pieri.

-� Tas, ka viņa māca meditācijas tehniku, nebūt nenozīmē, ka viņa ir jukusi. Daudzi cilvēki atzīst, ka meditācija ļoti noder, lai mazinātu stresu. Zinātniski ir pierādīts, ka meditācija var pazemi�nāt asinsspiedienu un samazināt trauksmi.

-�� Es turē�os pie savas pārbaudītās stresa samazinā�anas me�todes.

-�� Kāda tad tā ir?

-�� Sekss.

-�� Lai ko tu domātu par meditācijas nozīmi stresa ārstē�anā, izrādās, ka �īs tehnikas mācī�ana var būt ļoti ienesīga. Tabita Paina nesen nopirkusi ļoti lielu un lepnu savrupmāju netālu no pil�sētas. Viņa grib pilnīgi pārveidot interjeru, lai pēc iespējas vairotu pozitīvās enerģijas plūsmu.

-� Tas darbiņ� ir kā radīts tev. Apsveicu! Dizainere Zoija Triā, ko izvēlas ikviens guru visā pla�ajā pasaulē. Paina �ķiet ideāla kliente.

-�� Glu�i tā vis nav, Zoija nopūtās. Vismaz pagaidām vēl nav. Izrādās, ka viņa vispirms grib novērtēt manus un vēl kāda cita dizainera ieteikumus un tikai tad izvēlēties, kam �o darbu uz�ticēt.

-� Man rodas nelāga nojauta.

-� Vai vari uzminēt, kuram vēl viņa izteikusi �o priek�likumu?

-�� Lindsijai Voilai?

-Jā.

-�� Ak, var iznākt pavisam nejauki, Etāns teica. Varēsim noraudzīties dizaineru divkaujā, kad tās pusnaktī ieradīsies Foun�tain Square, lai beidzot nokārtotu rēķinus. Kā tas notiks? Vai cīnī�sieties ar mērlentēm divdesmit soļu attālumā? Vai ar audumu pa�raugiem desmit soļu attālumā?

-�� Priecājos, ka tev tas liekas uzjautrino�i.

Etāns pasmējās.

-�� Mīļā, es visu naudu lieku uz tevi. Pozitīvās enerģijas plūs�mas dizainu neviens nespēj izplānot labāk par tevi.

-�� Es negribu dzirdēt tavas asprātības, Triā. Ja netici apgaro�tam interjera dizainam, tas nenozīmē, ka cilvēki, kuri tam tic, ir galīgi juku�i.

Etāns pamanījās izskatīties dziļi aizvainots.

-�� Cilvēkus, kuri tev maksā īstu naudu par to, ka tu atjauno psihiskās enerģijas līdzsvaru viņu mājās, es nekad neesmu domājis saukt par juku�iem.

-�� Kā tad tu viņus nosauktu?

-�� Par klientiem, Etāns medaini ieteicās.

Zoija atzinīgi pamāja.

-� Tā ir pareiza atbilde.

-�� Es mācos ātri. Tad Etāns kļuva nopietns. Vai tu patie��ām gribi strādāt ar Tabitas Painas māju? Ņemot vērā tās guru spē�jas, viņai pa�ai dro�i vien ir savi uzskati par enerģijas plūsmu. Darbs kopā ar viņu tev varbūt radīs grūtības.

-� Man patīk klienti, kuriem ir noteikts priek�stats par to, kas viņiem patīk un kas ne. Da�reiz viņu idejas ļauj man uz visu pa�raudzīties glu�i no cita skatpunkta. Dizaina izstrādā�anu tādiem cil�vēkiem, kuriem piemīt spēcīga enerģija, es uztveru kā spēku pār�baudi un tādās reizēs vienmēr kaut ko iemācos.

-�� Man ir daudz noteiktu uzskatu par to, kā tu esi ieplānojusi pārveidot �Naktsvējus�, bet manas idejas tu nekad neesi uztvērusi par spēku pārbaudi. Par tām mēs lielākoties mēdzam tikai strī�dēties.

Zoija atcerējās viņu pēdējo sarunu par �Naktsvējiem�. Vecā, pārspīlēti lielā, sārtā kā flamingo spalvas savrupmāja izskatījās pēc

Holivudas villas, kas cclta Vidusjūras stilā. Etāns to bija savā ziņā mantojis no tēvo�a, jo neviens nekustamo īpa�umu tirdzniecības aģents Visperingspringsā māju nebija spējis pārdot.

-� Tā nu nav. Zoija veltīja Etanam izmeklēti laipnu, profe�sionālu smaidu tā viņa mēdza uzsmaidīt klientiem, kuriem bija nepiecie�ami īpa�i saudzīgi norādījumi. Ja jau tu esi klients, tad �ajā ziņā arī tu mani rosini pārbaudīt spēkus.

-�� Bet?

-� Bet, ja es tev ļautu darīt, kā pa�am tīk, �Naktsvējos� ikvie�nā istabā būtu tikai baltas sienas un atpūtas krēsli.

-� Tas ir stipri pārspīlēts. Etana acīs pazibēja blēdīga dzirkstelīte. Vannasistabā atpūtas krēsls man nav vajadzīgs.

-� Vai esi pārliecināts?

Etāns, mazliet savilcis tum�ās uzacis, vilcinājās, �ķiet, pārdo�mājot atbildi.

-�� Nu, ja tu par to esi ieminējusies�

Zoija pacēla roku.

-� Neturpini, Triā!

Viņ� paraustīja plecus. Tiesa gan. Dro�i vien tur tas neiede�rēsies.

-�� Dro�i vien.

Zoija noraudzījās, kā Etāns notiesā kariju un salātus, un no�domāja, ka viņ� vairs neliekas tik saspringts. Tomēr viņa aizvien vēl izjuta tum�ās strāvas, kas plūsmoja aiz ārienes. Zoija nezināja, kas Etanam kai�, ta�u viņai bija pilnīgi skaidrs, ka tam ir daudz dziļāks un satrauco�āks cēlonis par Dekstera Morova lietas ne vi�sai veiksmīgo nobeigumu.

Ejot gar vannasistabu, Zoija izdzirdēja Etana elektriskā sku�vekļa apslāpēto dūkoņu. Pirms tam viņa bija dzirdējusi �alcam ūde�ni du�ā. Zoija apstājās gaiteņa vidū un domāja krietnu brīdi.

Tad viņa izlēma. Aizsējusi rītasvārku jostu, viņa atvēra dur�vis. Zoiju apņēma silts, tvaiku pilns gaiss. Etāns stāvēja spoguļa priek�ā, ap vidukli nevērīgi apsējis dvieli. Zoijai piepe�i iegribējās nogļģstīt viņa slaido, muskuļaino muguru.

Erans paskatījās uz viņu aizsvīdu�ajā spogulī. Zoijai aizrāvās elpa, kad dzintaraini zeltainajās, tīģerim līdzīgajās acīs atkal pa�manīja rai�pilnas un noslēpumainas ēnas.

-�� Tev nav jāskujas pirms gulētie�anas. Zoija centās to pateikt bezrūpīgā tonī. Tagad ta�u mēs esam precēju�ies, vai ne?

Atkal! Vai �ī bija tre�ā vai ceturtā reize �ajā vakarā, kad Zoija tika ieminējusies, ka viņi ir precēti? Viņai bija sajucis skaits.

Etāns izslēdza skuvekli un ļoti uzmanīgi nolika to uz plauk�tiņa.

-� To es zinu.

Zoija būtu varējusi apzvērēt, ka temperatūra mazajā telpā uzreiz cēlusies par vairākiem grādiem. Viņai likās, ka nokļuvusi tropos. Viņu pārņēma svelmainas, jutekliskas tirpas.

Ņemot vērā Etana dīvaino garastāvokli, laikam gan nebija labi, ka viņa bija ienākusi vannasistabā, Zoija domāja.

Tomēr nu jau bija par vēlu. Etāns caur silto migliņu tuvojās Zoijai, ietverdams viņu savas plūsto�ās, apvaldītās enerģijas lokā.

Pienācis Zoijai cie�i klāt, Etāns saņēma abās rokās viņas gal�vu un pirkstus iegremdēja matos. Tad viņ� cie�i piekļāva muti Zoijas lūpām. Kvēlā, kaislīgā vēlme, kas staroja no Etana auguma, lika Zoijai notrīsēt.

Viņa skūpsts bija uzstājīgs un prasīgs. Tirpas pārvērtās par strā�vu, kas dzirksteļojot un dedzinot skrēja caur visu Zoijas augumu. Visi nervu galiņi bija kā nokaitēti. Zoijai pat likās, ka viņa sāk izstarot mirdzumu.

Etāns turpināja skūpstīt, izgar�odams, alkdams, aicinādams at�balsi, ko viņ� vēlējās nē, kas viņam bija vajadzīga no Zoijas. Viņa spēcīgās rokas noslīdēja zemāk un aptvēra viņas vidukli. Etāns atraisīja jostu un nobīdīja Zoijas tērpu no pleciem. Tas noslīdēja uz grīdas un palika pie viņas kājām. Turpat nokrita arī viņas nakts�krekls.

Izģērbis Zoiju, Etāns apvija rokas ap viņu un pievilka tik cie��i klāt, ka viņa tik tikko varēja elpot. Caur dzīslām strāvoja uzbu�dinājums.

Klusi ieņurdējusies aiz baudas un paredzējuma, Zoija piekļāvās Etanam un iekrampēja pirkstus viņa līgani muskuļainajos plecos. Viņas krūtis pieglaudās Etana ādas sprogainajām spalviņām.

Dvielis, ko Etāns bija apsējis ap vidu, nozuda. Zoija sajuta, kā cietais un lielais loceklis spie�as pie viņas kailā cirk�ņa. Kaisle brieda un tūka kā negaiss, tomēr Zoija pēk�ņi sajuta sevī ietrīsa�mies rēgainu nemieru.

Kaut kas nebija lāgā.

Lai gan vakariņu laikā un pēc tam Etana garastāvoklis bija uzlabojies, ta�u drūmais nemiers titkal bija atgriezies. Apzināti vai neapzināti Etāns �o tum�o enerģiju izpauda neapvaldītā seksuālā iekārē.

Vairāku pēdējo dienu laikā �ī nebija pirmā reize, kad Etāns mīlējās ar viņu, būdams neizskaidrojamā garastāvokļa valgos. Kā viņ� bija izteicies vakariņu laikā? Ka sekss esot viņa pārbaudītais paņēmiens stresa mazinā�anai?

Varbūt �neizskaidrojams� nebija īstais vārds, lai apzīmētu lies�mu, ko Zoija juta degam Etānā. Viņa noteikti nebaidījās par sevi. Etāns nekad nedarītu viņai pāri. Tomēr Zoija saprata, ka seksu viņ� izmanto kā pagaidu pretlīdzekli indei, kas apdraud viņa garu.

Zoija patiesi raizējās tāpēc, ka zināja da�i labi orgasmi ne�spēj izdziedēt to, kas Etanam radīja cie�anas.

Viņ� cie�i aptvēra Zoiju ap vidukli un pacēla viņu. Likās, ka Etāns nesīs viņu ārā no tropiskās tveices uz guļamistabu. Ta�u viņ� pagriezās un apsēdināja Zoiju uz flīzētā plauktiņa līdzās izlietnei.

Kad aukstās flīzes saskārās ar Zoijas ādu, viņa strauji ievilka elpu un vēl nepaspēja atjēgt, ka Etāns negrasās doties uz gultu, kad viņ� jau bija papletis Zoijas kājas.

Zoija izjuta Etana kaisli plūstam pretī kā karstu tuksne�a vēju.

-�� Es domāju, ka, mazgādamies du�ā un skūdamies, kļū�u rā�māks. Etāns lēni glāstīja viņas klitoru. Tev nevajadzēja nākt iek�ā.

-� Tas nekas. Zoija jau bija nosvīdusi. Viņa pastiepa roku un iekļāva plaukstā Etana locekli. Tev nav jākļūst rāmākam. Ne jau vienmēr tas vajadzīgs. Da�reiz labāk ir strauji.

-�� Varbūt man, nevis tev. Es gribu, lai tev būtu labi.

-� Etan, man ir labi. Zoija pievilka viņu tuvāk, piebriedu�ā locekļa galviņu berzējot pret sava auguma miklo atveri, darot visu, lai viņu iekārdinātu. Nevajag vienmēr apvaldīties. Ar mani ne.

Etāns ievaidējās. Viņa augums saspringa.

-� Zoija.

Viņ� satvēra Zoijas gurnus un iegrūda locekli viņā dziļi un spēcīgi. Zoija apvija Etānu ar kājām un turēja cie�i, kamēr viņ� steig�us devās pretī kulminācijai un īslaicīgajam mieram, ko tā vi�ņam varēja sniegt.

Arkādiju Eimsu pēk�ņi pamodināja spēj� satraukuma vilnis. Viņa atvēra acis un drebēdama ieklausījās. Sirdij smagi dauzoties, viņa centās elpot lēni, tomēr tas neizdevās. Viņai bija nepiecie�ams vairāk gaisa.

Tum�ajā guļamistabā viss bija kluss un mierīgs. Telpu gai�i apspīdēja mēness, un varēja redzēt, ka istabas kaktos nekā aizdomīga nav. Līdzās gultai neviens nestāvēja. Durvīs nemanīja tum�u un draudīgu tēlu. No dzīvojamās istabas vai virtuves puses nebija dzir�dams aizdomīgs �ļūco�u soļu troksnis.

Gan acis, gan ausis liecināja, ka Harija ierīkotā sare�ģītā dro��ības sistēma nav pievīlusi. Savā māju kompleksa dzīvoklī Arkā�dija bija viena.

Tomēr sajūta, ka viņu kāds novēro, bija tik spēcīga, ka Arkā�dija nespēja nelikties par to ne zinis. Nejauka spriedze mijās ar �ausmu sajūtām.

Kas ar mani notiek, Arkādija domāja. Pāris pēdējo dienu laikā �ī dīvainā izjūta viņai bija radusies vairākas reizes, un �onakt tā bija sevi��ķi briesmīga. Varbūt Sve�ezera mui�as psihiatriskajā slimnīcā pavadī�tie mēne�i tomēr bija atstāju�i lielāku iespaidu, nekā viņai bija licies.

Arkādija bija devusies uz psihiatrisko slimnīcu apzināti tā bija daļa no viņas veikli izgudrotā plāna, kā paslēpties no vīra. Grānts gribēja viņu nogalināt. Arkādija bija izdomājusi, ka viņam neienāks prātā sievu meklēt privātā psihiatriskā dziednīcā.

Tomēr izrādījās, ka Sve�ezera mui�as izvēle bijusi ārkārtīgi neveiksmīga. To vadīja korumpēts administrators, kas pēc die�nas beigām tur ļāva pilnu vaļu sanitāriem, kuri atgādināja slēpkavas.

Notikumi, kas risinājās vēlajās vakara stundās, bie�i vien pacientiem īpa�u ļaunumu nenodarīja. Da�i sanitāri pārdeva me�dikamentus, ko bija piesavināju�ies slimnīcas noliktavā. Citi bija sariju�ies sazagtās zāles un apdullu�i. Lielākā daļa glu�i vienkār�i snauda. Ta�u da�i brutāli sanitāri bija izklaidēju�ies, izvarojot bez�palīdzīgās, medikamentu iespaidā apjuku�ā* pacientes.

Labā atmiņā no tā laika Arkādijai bija palikusi tikai draudzī�ba ar Zoiju. Abas kopā bija plānoju�as bēg�anu. Plānu vajadzēja īstenot agrāk, nekā viņas bija paredzēju�as, jo vienā vakarā divi sanitāri bija atnāku�i pie Arkādijas ar nelietīgiem nodomiem. Viņa nodrebēja, atcerēdamās izvaro�anas mēģinājumu. Ja Zoija tovakar nebūtu dzirdējusi, kā vīrie�i viņu velk projām pa gaiteni uz izmek�lē�anas kabinetu�

Nē. Nedomā vairs par to! Sve�ezera mui�ā vairs nevienam ne�vajadzēja baidīties. Iepriek�ējā mēnesī Etāns bija pamatīgi iztīrījis slimnīcu.

Tagad Arkādijai bija jābaidās tikai no Grānta.

Tas draņķis tika uzskatīts par miru�u, bet Arkādija pazina viņu pārāk labi, lai ticētu, ka viņ� gājis bojā nelaimes gadījumā, slēpo�jot �veices kalnos, viņam bija ļoti izdevīgi, ja visi bija pārlieci�nāti par to. Grānta līķis nebija atrasts, un uzskatīja, ka to apraku�si lavīna. Tomēr Arkādija intuitīvi nojauta, ka Grānts notēlojis pats savu nāvi un tagad dzīvo kaut kur ar pieņemtu vārdu.

Tie�i tāpat kā viņa.

Arkādija ļoti lēni pastiepa roku uz leju un atrada pistoli, ko vienmēr Harija prombūtnes laikā turēja zem gultas. Sajūta, ko ra�dīja pistoles spals plaukstā, �ķita nomierino�a. Kad viņas ar Zoiju

bija izbēgu�as no Sve�ezera, abas bija izdomāju�as veidus, kā dro�i pasargāties. Zoija bija iestājusies pa�aizsardzības kursos.

Zinot, ka Grānts kādu dienu var nolemt piecelties no �ķietamā kapa, Arkādija bija iegādājusies ieroci un iemācījusies ar to rī�koties.

Turēdama rokā pistoli, viņa atbīdīja malā palagus, piecēlās un gāja uz durvīm, lai ielūkotos vestibilā. No dzīvojamās istabas plū�da gaisma, ko Arkādija vienmēr atstāja ieslēgtu, un tās atblāzmā bija redzams baltais paklājs un krēmkrāsas mēbeles. Ēnas bija pa�zīstamas, viss bija tāpat kā vienmēr.

Arkādija piesardzīgi virzījās uz priek�u, sudrabpelēkajam zīda naktstērpam plīvojot ap potītēm. Nokļuvusi līdz elektrības slēd�u rindai, viņa ar vienu klik�ķi ieslēdza tos visus uzreiz, un spuldzes iedegās visās telpās, arī apģērbu skapjos.

Viņa rūpīgi pārbaudīja ikvienu slēdzeni un trauksmes signāl�ierīci pie visiem logiem un ieejas durvīm. Pārliecinājusies, ka viss kārtībā, Arkādija atkal izslēdza gaismu un nostājās pie loga. Dzī�vokli otrajā stāvā viņa bija izvēlējusies ar nodomu ne vien tāpēc, ka tajā būtu grūtāk iekļūt caur logu, bet arī tāpēc, ka no aug�as viņa labāk varēja pārskatīt baseinu un dārzu dzīvojamā kompleksa centrā.

Arkādija lūkojās tumsā. Tāpat kā Sidonā un vairākās citās Ari�zonas vietās, Visperingspringsā ielu apgaismes spuld�u bija maz. Formāli tas tika izskaidrots ar domu, ka dzīvojamo un tirdzniecī�bas rajonu spilgts apgaismojums varētu traucēt gan pilsētniekiem, gan tūristiem priecāties par krā�ņajām, naksnīgajām debesīm. Ar�kādija domāja, ka tas ir tikai aizbildinājums. Viņa nojauta, ka pa��valdība cen�as taupīt naudu uz elektrības patēriņa rēķina. Arizonas ļaudis nebija visai centīgi nodokļu maksātāji.

Māju īpa�nieku apvienība, kuras locekle bija ari Arkādija, bija izvietojusi da�as nespodras spuldzes gar kājceliņiem un ap �ogu, kas ietvēra baseinu. Vājā spuld�u gaisma necik tālu nesniedzās. Parau�dzījusies lejup, Arkādija manīja, ka ēnu tur ir ļoti daudz.

Viņa vēroja tās ilgi, ta�u nekā kustīga nepamanīja, aizlavījās tikai kāds kaķis.

Viņu izbiedēja tālruņa trink�ķi. Arkādija īgni sajuta, ka sirds atkal sāk dauzīties straujāk. Juzdamās aizkaitināta par savu izbīli, viņa devās pie tālruņa un brīdi vilcinājās, pirms saņēma dū�u un pacēla klausuli. Sasodīts, nedrīkstēja ta�u paļauties tādai nervozē�anai.

-�� Hallo!

-� Vai ar tevi viss kārtībā? Harijs Stags uzreiz jautāja.

Arkādiju pārsteidza milzīgais atvieglojums, ko viņa izjuta, dzir�dot Harija balsi. Viņa izelpoja un tikai tad apjauta, ka visu laiku aizturējusi elpu.

Klausulē bija dzirdamas apslāpētas �smagās� rokmūzikas ska�ņas. Arkādija gandrīz pasmaidīja. Harijam ne visai patika rokmū�zika. Tāpat kā Arkādija, viņ� aizrāvās ar d�ezu.

-�� Es jūtos labi, viņa atbildēja, atbalstīdamās pret vienu no baltajiem ādas krēsliem, kas atradās pie kafijas galdiņa.

-� Tā vis neliekas, Harijs ieteicās. Tev ir saspringta balss. Vai es tevi pamodināju? Lai gan tu dro�i vien vēl nebiji iemigusi.

Abiem patika vēlu palikt nomodā. Viņiem bija vēl daudz citu kopīgu intere�u. Arkādijai negribējās teikt Harijam, ka nav labi gulējusi kop� tā laika, kad viņ� aizbrauca, un ka �ovakar vēlējusies izgulēties, tāpēc devusies pie miera agrāk nekā parasti.

-�� Es vēl biju nomodā. Arkādija nolika pistoli uz galda un pienesa tālruņa aparātu pie loga. Kā veicas ar darbu?

Harijs Stags nelīdzinājās nevienam citam vīrietim, ko Arkā�dija dzīvē bija pazinusi. Viņ� ļoti at�ķīrās no izmanīgajiem, bagā�tajiem un varenajiem finansistiem un investoriem, kuru bija pa�pilnam aprindās, kurās Arkādija bija iekļuvusi. Harijs bija pilnīgs pretstats Grāntam.

Arkādija ar Hariju bija iepazinusies pagāju�ajā mēnesī, kad Etāns Hariju bija atgādājis �urp no Kalifornijas un uzdevis viņam sargāt Arkādiju, kamēr pats Etāns un Zoija tiks galā ar Zoijas vīra radu draudiem.

Arēji Harijs atgādināja staigājo�u skeletu. Smaidot viņa seja izskatījās pēc Helovīna maskas. Ta�u da�u nedēļu laikā Arkādija bija pārliecinājusies, ka dvēselē abi ir radniecīgas būtnes.

Harija vizītkarte vēstīja, ka viņ� ir konsultants dro�ības jau�tājumos. Cik varēja spriest, �ā termina jēga bija ļoti pla�a. Ta�u Arkādija zināja, ka �oreiz tas nozīmē miesassargu. Pagāju�ajā ne�dēļā Harijs bija aizbraucis, lai pieskatītu kāda Teksasas biznesme�ņa pusaugu meitu. Meitene mācījās vidusskolas pēdējā klasē. Viņa bija devusies uz Rietumkrastu, lai iepazītos ar vairākām koled�ām Kalifomijā. Viņas �ķietamais nolūks bija gūt informāciju, kas pa�līdzētu izlemt, kurā mācību iestādē iestāties. Ta�u Harijs stāstīja, ka meiteni interesē galvenokārt iepirk�anās un filmzvaigznes.

-� Kā parasti, Harijs teica. �odien tā mazā nopirka vēl trīs pārus kurpju, divas somiņas un tik īsu T krekliņu, ka tas atsedz vēderu un nabā iestiprināto kniedi. Turklāt viņa izvēlējās tik cie�i pieguļo�us d�insus, ka �ķita viņa tos grasās apgleznot ar otu.

-� Tev gan tādi sīkumi nebūtu jāievēro, Harij. Tu ta�u esi spe�ciālists, vai ne?

-�� Speciālistam maksā par to, ka viņ� ievēro visus sīkumus. Kad ieraudzīju skuķēnu, ģērbu�os tajā niecīgajā krekliņā, man kļuva skaidrs, ka viņai ir krū�u implanti.

-� Viņas gados?

-� Man radies iespaids, ka �ā vecuma bērni ar tādiem ienāku�miem kā viņai krū�u implantus uzskata par tikpat vienkār�u lietu kā zobu koriģē�anu.

-� Vai viņa patie�ām apmeklēja kādu koled�u?

-�� Mēs �odien pavadījām veselas piecpadsmit minūtes Pamonā un varbūt pusstundu Dienvidkalifornijas universitātē.

-� Tās ir labas mācību iestādes. Vai viņai ir tik labas sekmes, lai tur iestātos?

-�� To es nezinu, bet viņas tētiņam ir tik daudz naudas, lai ie�dabūtu meitu jebkurā mācību iestādē, kas viņai iepatiksies.

Rokmūzika fonā kļuva skaļāka.

-� Kur tu atrodies? Arkādija jautāja.

-� Kādā pusaud�u klubā. Man būs laimējies, ja pēc �īs izklaidē��anās nevajadzēs valkāt dzirdes aparātu.

-� Cik ilgi tas turpināsies?

-�� Darbs vai mūzika?

Arkādija mazliet pasmaidīja.

-�� Darbs.

-�� Zini, man gandrīz pamira sirds, kad viņa �orīt paziņoja, ka grib palikt te līdz mēne�a beigām. Par laimi, piezvanīja viņas tē�tiņ� un pateica, ka pēc desmit dienām viņai jābūt atpakaļ Teksasā.

-�� Vai tev vajadzēs lidot turp kopā ar viņu?

-� Nē. Tētiņ� sūta �urp kādu no savas aģentūras, lai savāc meitu un pavada līdz Dalasai. Mani viņ� bija noalgojis tikai tāpēc, ka gribēja, lai skuķēnu pavada cilvēks, kur� pazīst Dienvidkalifornijas vietējos apstākļus.

-� Tātad tu pēc desmit dienām jau būsi mājās?

Iestājās ilgs klusums. Arkādijai ienāca prātā, ka saruna varbūt pārtraukta. Tad viņa aptvēra, ka joprojām fonā dzird rok�mūziku.

-Harij?

-�� Es tepat esmu, viņ� teica savādi neizteiksmīgā balsī.

-� Man likās, ka tu pazudi. Vai kas noticis? Vai tev jābeidz sa�runa?

-�� Nē. Man tikai ienāca prātā, ka Visperingspringsu līdz �im nebiju uzskatījis par mājām, tas ir viss.

-� Ak. Arkādija nezināja, ko teikt. Patiesību sakot, viņa pa�ti tikai nesen bija sākusi uzskatīt Visperingspringsu par mājām, lai gan dzīvoja te jau vairāk nekā gadu. Arkādija nebūtu varējusi pa�teikt, kad viņai radusies �ī izjūta. Laikam gan pēc tam, kad iepazi�nās ar Hariju, vismaz tā Arkādijai likās.

Tomēr Harijs te nebija mājās, viņa pati sev atgādināja. Viņ� dzīvoja Sandjego. Tik svarīgus faktus gan nedrīkstētu piemirst.

-�� Jā, Harijs ieteicās, un tagad balss vairs neskanēja neiz�teiksmīgi.

Arkādija atjēdzās, ka zaudējusi sarunas pavedienu.

-�� Kā, lūdzu?

-� Jā es bū�u mājās pēc desmit dienām, lido�u uzreiz, tiklīdz bū�u iesēdinājis skuķēnu lidma�īnā, Harijs mierīgi sacīja.

Pārliecinātā balss Arkādiju ietekmēja kā maģisks antidepresīvs līdzeklis.

-�� Izklausās jauki, viņa teica.

Satraukums, kas viņu bija pamodinājis, atslāba, un Arkādija izjuta atvieglojumu un prieku.

Beigusi sarunu, viņa jau pēc īsa brī�a jutās mierīgāka un dro��āka.

Viņa vairs nebaidījās no tumsas.

Etāns kustējās ļoti piesardzīgi, bet Zoija bija pamodusies un juta, ka viņ� izkāpj no gultas.

Viņa brīdi nogaidīja, lai pārliecinātos, ka viņ� neiet uz tuale�tes telpu. Galu galā cilvēkam ta�u varēja būt pamatots iemesls nakts vidū doties turp. Zoija neuztraucās līdz brīdim, kad Etāns sāka ģērbties.

Tad viņa atvēra acis un vēroja, kā Etāns tuvojas apģērbu ska�pim. Atvēris skapja durvis, viņ� pastiepa roku un izņēma bik�u pāri.

-�� Zini ko, tu labi varētu nopelnīt, lienot dzīvokļos pa at�vērtiem logiem. Zoija piecēlās gultā sēdus un apņēma ar rokām ceļgalus. Tu veikli proti zagties ārā no sievietes guļamistabas.

Etāns uz brīdi sastinga, tad uzvilka bikses.

-� Piedod! Negribēju tevi pamodināt.

-� To es redzu.

-�� Zoija�

-� Vai nepastāstīsi, kas notiek, Etan?

-�� Es nevaru gulēt. Viņ� uzvilka tīru melnu T kreklu. Do�māju, tev nepatiks, ka es līdz rītausmai staigā�u �urpu turpu pa tavu dzīvojamo istabu, tāpēc gribēju iziet ārā pastaigāties.

-� Ara pastaigāties.

-Jā.

-� Nakts vidu?

-�� Likās, svaigs gaiss varētu līdzēt.

-�� Blēņas. Zoija nogrūda palagu un pielēca kājās. Tu gri�bēji no manis aizbēgt, vai ne?

-�� Augstā debess, par ko tu te runā?

-�� Tu gribēji no manis aizbēgt nakts vidū. Zoija par vēlu pamanīja, ka vēcinās ar rokām. Tas viņai pa�ai bija pretīgi, tāpēc Zoija cie�i aptvēra sevi ap vidukli, it kā censtos saturēt sāpes un dusmas. Neiedomājami. To es no tevis nebiju gaidījusi, Etan Triā.

-�� Pag�, runāsim skaidri. Viņ� ar ātru un veiklu kustību aiz�vilka bik�u rāvējslēdzēju. Es nebēgu, bet eju pastaigāties. Tā ir liela at�ķirība.

-� Es tam neticu it nemaz. Tu jau pāris nedēļu izturies ļoti dī�vaini, man �ķiet, tāpēc, ka esi mainījis domas un negribi dzīvot kopā ar mani. � Zoijai acis sāka sūrstēt aiz asarām. Tu esi mainī�jis domas, un tev trūkst drosmes man to pateikt, vai ne?

-� Tā nav taisnība.

-� Tu negribi dzīvot kā precēts vīrs. Vai tā ir? Tu labāk vēlētos tikai mīlas sakaru. Tu gribi, lai varētu brīvi aiziet, kad apnicis. At�zīsties!

-�� Pie velna, beidz likt man vārdus mutē. Ar diviem gariem soļiem Etāns pielēca kāt Zoijai un satvēra viņas delmus. Es ne�gribu bēgt no laulības dzīves.

-Nē?

-�� Nē.

Zoija izslēja zodu.

-� Kāpēc tad tu izturies tā, it kā gribētu pēc iespējas ātrāk tikt no �ejienes projām?

-� Es negribu bēgt no tevis, Etāns skarbi sacīja. Tomēr būtu labāk, ja es kādu laiku padzīvotu �Naktsvējos�.

-� Es to zināju.

-�� Nē, tu nezini neko. Tev tikai liekas, ka zini. Tam nav ne�kāda sakara ar tevi vai mūsu laulību.

-� Tie ir meli. Lai kas ar revi pa�reiz notiek, tas nopietni grauj mūsu attiecības.

-� Zoija, pa�reiz nav īpa�i patīkami atrasties manā sabiedrībā.

Viņa uzlika rokas Etanam uz pleciem.

-�� Mēs neesam kopā tāpat vien, bet esam precēju�ies, vai sa�proti? Tas nozīmē, ka tev nav jāraizējas, vai man ir vai nav patī�kami atrasties tavā sabiedrībā.

-�� Ak tā? Viņa sejā parādījās drūma uzjautrinājuma izteik�sme. Es to neesmu pieredzējis, un �ajā ziņā man ir bagātīga pie�redze.

-�� Mēs neapspiedīsim tavu iepriek�ējo laulību pieredzi. Tā bija kroplīga.

-�� Ak kroplīga? Un es brīnījos, kas nav bijis pareizi.

-�� Tu ta�u paciet manus sliktos sapņus. Zoija mēģināja sa�purināt Etānu, bet viņ� nepakustējās. Es varu paciest, ja tava sabiedrība ne�ķiet tīkama. Tikai tā kaut kas var iznākt.

-�� Zoija�

-�� Pastāsti, kas ar tevi notiek. Es zinu, kaut kas nav labi. Ru�nā ar mani, Triā!

Etāns atlaida Zoiju un pakāpās soli atpakaļ.

-� Sajā gadalaikā man mēdz rasties nemiers, tas ir viss.

-�� Kāpēc? Tevi iespaido laika apstākļi? Nelikās, ka tā varētu būt. Jā gan, tagad bija novembris, ta�u �eit bija Arizona. Da�as nedēļas bija pieturējies ideāls laiks. Vai tev nemieru rada tas, ka dienas ir īsākas? Vai tev pietrūkst gaismas?

-�� Nē. Tas nav saistīts ne ar laika apstākļiem, ne dienas ilgu�mu. Etāns lūkojās uz Zoiju, kuru no mugurpuses apspīdēja mē�ness. Tas man sākās jau pirms pāris gadiem. Tie�i novembrī tika nolaupīts un nogalināts Drū.

-�� Mēnesī, kad aprit kārtējais gads pēc tava brāļa nāves. Pie�pe�i Zoija saprata. Atvieglojuma izjūta savijās ar līdzjūtības uzplū�du. Piesteigusies pie Etana, Zoija apskāva viņu. Protams. Man vajadzēja to saprast pa�ai. �ogad augustā es vairākas dienas jutos ārkārtīgi nomākta. Nevarēju saprast, kāpēc tā, līdz atcerējos, ka aptuveni ap to laiku tika noslepkavots Prestons.

Zoijas vīra slepkavībai bija sekojusi virkne satrieco�u notiku�mu, arī Zoijas piespiedu ievieto�ana Sve�ezera mui�as psihiatris�kajā slimnīcā, ko viņa atcerējās kā ļaunu murgu. Viņa zināja, ka augusts turpmāk vienmēr ierosinās sliktas atmiņas. Viņa saprata, ka Etanam tikpat nomāco�s vienmēr būs novembris.

Etāns pievilka Zoiju tuvāk. Arī Bonija un zēni katru gadu jūtas tie�i tāpat.

Zoijai ienāca prātā maltītes, ko viņa pēdējo nedēļu laikā bija ieturējusi kopā ar vīramā�u un viņas bērniem. Viņa apjauta, ka ju�tusi saspringto gaisotni.

-�� Man likās, ka mēne�a sākumā Bonija ir tāda klusa. Es arī ievēroju, ka D�efs un Teo ķildojas vairāk nekā parasti, Zoija ie�teicās.

-�� Bonija un Teo �ogad to pārcieta daudz vieglāk, bet D�efs arvien vēl jūtas ļoti slikti. Etāns paberzēja skaustu. �ķiet, tā�pat kā es.

-� Kad tev parasti kļūst vieglāk?

-� Mēne�a beigās. īsu brīdi pavilcinājies, viņ� piebilda: Tie�i pēc tā datuma, kad Saimons Vendovers gāja bojā negadījumā, brau�cot ar jahtu. Viņ� mira divus gadus vēlāk par Drū, gandrīz tajā pa�ā dienā.

-�� Saprotu.

Zoija zināja, ka Saimons Vendovers bijis vainīgs Drū Triā nā�vē. Etāns viņu bija izsekojis un savācis pierādījumus pret viņu. Ta��u beigās izrādījās, ka tiesas dzirnas maļ ne vien lēni, bet arī slik�ti. Vendovers no tiesas zāles bija iznācis kā brīvs cilvēks.

Tomēr ilgi viņam nebija izdevies baudīt brīvību. Mēnesi pēc prāvas beigām viņ� bija gājis bojā nelaimes gadījumā.

Zoija stāvēja mēness gaismā un turēja Etānu apskāvienā, ka�mēr juta, ka viņ� mazliet atslābst. Tad viņa saņēma vīru aiz rokas.

-� Nāc. Zoija izveda Etānu no guļamistabas. Iesim uz vir�tuvi, es tev iedo�u siltu pienu.

-�� Es devu pienu tev, kad tu redzēji sliktu sapni.

-� Tas ta�u palīdz, vai ne?

-� Man varbūt derētu malciņ� kā stiprāka.

Zoija smaidīja.

-� Ko vien vēlies.

Etāns gāja viņai līdzi uz virtuvi. Zoija izņēma no skapja brendiju un ielēja glāzē. Abi apsēdās pie galda, un Etāns maziem mal�ciņiem dzēra.

Tad abi devās atpakaļ uz tum�o guļamistabu. Etāns izģērbās �onakt jau otro reizi.

Zoija no�āvājās un saritinājās saburzītajos palagos.

-� Ja nevari iemigt, ej dzīvojamā istabā un palasi vai dari ko citu. Tikai apsoli, ka nelavīsies ārā no mājām, lai viens pats dotos nakts pastaigā.

-� Labi, Etāns sacīja.

Viņ� apgūlās Zoijai līdzās, pagriezās uz sāniem un iekļāva viņu savā līkumā. Zoija juta, kā Etana atslābu�ais augums atbalstās pret viņu.

Pēc mirkļa viņ� bija aizmidzis.

Zoija nevarēja iemigt. Viņa ilgi gulēja nomodā, domājot par Etana teikto. Zoija bija pārliecināta, ka viņ� teicis patiesību līdz zināmai robe�ai. Etāns nebija viņai melojis. Zoija zināja, kā izklausās meli. Viņa pati bija daudz melojusi mēne�os pēc izbēg�anas no Sve�ezera mui�as, kad bija spiesta pieņemt jaunu identitāti.

Nē, �onakt Etāns nebija melojis. Tomēr viņ� nebija arī izstās�tījis visu patiesību. Zoija gudroja, ko viņ� bija atstājis nepateiktu un kāpēc jutās spiests to darīt.

N/'

Sēlija Rasola izņēma fotouzņēmumus no aploksnes un nolika uz rakstāmgalda.

-� Vai �ie derēs?

Liela auguma vīrietis pastiepa roku un paņēma visu kaudzīti. �elija lepojās ar tiem. Viņai bija vajadzējis pavadīt Visperingspringsā trīs dienas, lai tos iegūtu, bet viņa domāja, ka D�ons Bren�s un viņa slepenais darba devējs būs apmierināti ar tiem.

Kamēr Bren�s pārcilāja uzņēmumus, �elija vērīgi pētīja viņu. Sēlijai bija astoņdesmit divi gadi, viņam nedaudz vairāk par trīs�desmit, bet tas nenozīmēja, ka viņa nevarētu patīksmināties par vienu otru aizraujo�u fantāziju. Turklāt Bren�s noteikti bija fantā�ziju vērts, ja vien sievietei patika skarbi, akurāti armijas tipa vī�rie�i.

�elijas vājība vienmēr bija biju�i vīrie�i formas tērpos. Jā, di�vus viņa bija pat apprecējusi. Vienu pēc tam apglabājusi, bet no otra �ķīrusies.

Bren�am bija spēcīgs apak��oklis un saltas acis, viņ� bija ļoti glīts, ar tādiem vaigu kauliem kā viņam varētu lepoties jebkur� vi�kings. Viņ� lieliski būtu derējis kā modelis plakātam jauniesaucamo

vervē�anai kādai elitārai armijas vienībai. �elija nejustos pārsteigta, uzzinot, ka Bren�s agrāk bijis speciālajā dienestā.

Skaidri varēja redzēt, ka Bren�s treniņiem atvēl daudz laika. Kad viņ� kustējās, bija manāms, kā zem apģērba vilnī muskuļi. �ī bija otrā reize, kad �elija tikās ar Bren�u. Viņ� bija ģērbies gandrīz tāpat kā pirmajā reizē. D�insi bija tā apspīlēti ap aug�stilbiem, ka likās �uves tūlīt plīsīs. Pelēkais svīteris ar īsajām piedurknēm apkļāva krū�kurvi tik cie�i, ka bija redzams ikviens muskulis.

Ta�u pat tad, ja �elija būtu �etrdesmit vai piecdesmit gadus jaunāka, viņa nebūtu atļāvusies neko vairāk, kā fantazēt par D�o�nu Bren�u. Pēc izmeklē�anas dienestā pavadītā mū�a viņa zināja, ka ir labāk, ja neiesaistās personiskās attiecībās ar klientu. Tomēr profesionālās ētikas apsvērumi viņu nebūtu atturēju�i to darīt. Ga�du gaitā viņa bija vairākas reizes pārkāpusi noteikumus un gulēju�si ar da�iem klientiem, bet debesis tāpēc nebija uzgāzu�ās viņai uz galvas.

Ta�u D�ons Bren�s bija citāds. Viņa auguma uzbūve �elijai sāka likties dīvaina. Viņa vīri�ķīgajā, militārajā stājā kaut kas nepār�protami un rēgaini atgādināja robotu.

-�� Fotouzņēmumi ir lieliski, mis Rasela, Bren�s teica. Katru vārdu viņ� it kā noskaldīja ar militāru precizitāti. Jūs labi veicat �o darbu.

-�� Priecājos, ka esat apmierināts. Kad �elija atspiedās pret atzveltni, krēsls ie�īkstējās. Tas �īkstēja jau vismaz divdesmit ga�dus. Tuvākajās dienās vajadzēs to salabot. Jūs esat pārliecināts, ka tie�i �o sievieti meklējat?

-� Objekts acīmredzot mainījis matu krāsu un ģērb�anās stilu, bet da�as pazīmes nav iespējams izmainīt. Liekas, viņas fiziskais izskats atbilst aprakstam, ko esmu jums iedevis.

-� Vairākas reizes man izdevās piekļūt viņai patie�ām tuvu. Au�guma uzbūve, garums un acis noteikti ir tie�i tādi. Tikai varbūt mazliet vājāka.

-�� Es tos parādī�u �efam. Viņ� izdarīs galīgo identifikāciju. Bren�s fotouzņēmumus pa vienam lika uz galda, kārtīgi izvietojot

rindā. Vai spēsiet identificēt visas personas, kurām ir cie�a saistība ar viņu?

-��� Jā. Viņa pasniedza Bren�am divas lapas ar piezīmēm, ko bija ierakstījusi savā klēpjdatorā. Te viņi visi ir �ajā grupas uz�ņēmumā, kas izdarīts pie picērijas. Divas sievietes labajā pusē ir Bonija Triā un Zoija Triā. Zoija agrāk saucās Sāra Klelenda. Gan�drīz visu iepriek�ējo gadu viņa dzīvoja ar vārdu Zoija Lūsa, tad apprecējās ar Etānu Triā.

Bren�s uzmeta Sēlijai asu skatienu.

-� Kāpēc viņa pieņēma citu vārdu?

-� Acīmredzot mēģināja slēpt to, ka noteiktu laika periodu pa�vadījusi psihiatriskajā slimnīcā.

Bren�s sarauca pieri.

-�� Un kas tie par zēniem?

-�� Tie ir Bonijas dēli. Tēvs miris. Aptuveni pirms trijiem gadiem noslepkavots Losandlelosā.

Bren�s pētīja divus fotouzņēmumā redzamos vīrie�us.

-�� Kas ir plikgalvis d�insu auduma jakā un biksēs tas, kur� izskatās kā motobraucēju bandas dalībnieks?

-�� Viņa vārds ir Singltons Kobs. �elija uzjautrinājās, dzir�dot, kā Bren�s novērtē Koba izskatu. Neskati vīru no cepures, kā mēdz teikt. Viņam pieder grāmatu antikvariāts Visperingspringsā. Viņ� pārdod senas un retas grāmatas.

Bren�s pāris reizes pagrozīja galvu kā robots, kas cen�as uz�ņemt neatbilsto�u informāciju.

-� Neizskatās pēc grāmatu tirgotāja.

-�� Neizskatās vis, Sēlija piekrīto�i teica.

-� Vai uzzinājāt par viņu ko vairāk?

-Jūs man neesat devis daudz laika, tāpēc neesmu varējusi ie�vākt sīkākas ziņas par �iem cilvēkiem, �elija atgādināja. Jūs teicāt, ka �efs grib, lai es steidzīgi identificēju sievieti.

Bren�s ar pirkstu pabakstīja fotogrāfiju.

-� Vai domājat, ka �im Kobam ir tuvas attiecības ar objektu?

�elija paraustīja plecus.

-� Cik man zināms, viņi ir tikai draugi. Vai vēlaties, lai es papētu sīkāk?

-�� �obrīd ne. Pajautā�u, vai �efam vajadzīga papildu informā�cija par to vīrieti. Bren�s pievērsās otram fotogrāfijā redzamajam vīrietim. Un �is?

-�� Etāns Triā. Zoijas vīrs. Privātdetektīvs. Viņam pieder ne�liels birojs Visperingspringsā.

-� Detektīvs? � Bren�a augums saspringa no galvas līdz kājām. Aug�delmu muskuļi piebrieda. Kakla dzīslas pietūka. Mans �efs gribēs zināt, kāpēc objekts draudzējas ar privātdetektīvu.

-�� Man �ķiet, īpa�a iemesla tam nav. Ar detektīva profesiju tam noteikti nav sakara. Tāpat kā Kobs, Triā ir tikai labs paziņa. Viņam nekādā ziņā nav intīmu attiecību ar� ē� objektu.

Bren�s vēl brīdi domīgi pētīja fotogrāfijā redzamo Triā, tad no�rādīja uz nākamo fotouzņēmumu.

-� Vai objektam pieder �is veikals?

-� Jā, tas saucas galerija �Eiforija". Veikals atrodas Vispering�springsā, Fountain Square pasā�ā, kur iepērkas turīgi cilvēki. Vei�kalā var iegādāties greznas un dārgas dāvanas juvelieru darinātas rotas, keramiku, mākslas darbus un līdzīgas mantas.

-����������� Objekts patie�ām mainījis kursu, Bren�s apcerīgi sacīja.

-�� Agrāk viņa darbojās finan�u tirgū.

-�� Mister Bren�, vai esat pilnīgi pārliecināts, ka jūsu aģentūra meklē tie�i �o sievieti? Viņas fiziskās pazīmes atbilst jūsu sniegta�jam aprakstam, tam es piekrītu, bet jātcic, ka nekas cits nesaskan. Esmu ieguvusi sīkāku informāciju par viņas dzīvi. �ķiet, Arkādija Eimsa ir pavisam cita persona.

-� Viņa nopirkusi sev jaunu identitāti. Varbūt ne vienu vien. Mūsdienās tas nav grūti.

-� Zinu, �elija pacietīgi sacīja. Tomēr viņai izdevies iegūt ļoti, ļoti labu komplektu. Es �ajā profesijā strādāju jau ilgi, bet nekad neesmu redzējusi tik rūpīgi izstrādātu priek�vēsturi. Esmu izpētījusi visus faktus par viņas mācībām koled�ā, vidusskolā un pamatskolā. Varu pateikt, kad un kādas vakcīnas viņa bērnībā sa�ņēmusi. Viltotām identitātēm tik sīku datu lielākoties nemēdz būt.

-�� Viņa kļuvusi bagāta, atmazgājot teroristu un narkodīleru naudu, Bren�s klusi teica. Viņa var atļauties pa�u labāko.

-�� Es tikai gribu būt pilnīgi pārliecināta, ka jūsu �efs meklē tie�i �o personu. Jūs, �ķiet, negribētu, lai �ajā situācijā tiktu pie�ļauta kļūda.

-�� Neraizējieties, mis Rasela. Mans �efs nekad nesāk rīkoties, ja nav pilnīgi pārliecināts.

-� Un kas notiks turpmāk?

-� Man nav atļauts sniegt �ādas ziņas.

-�� Nu, jautāt jau nav aizliegts. Es glu�i vienkār�i esmu maz�liet ziņkārīga. Tik bie�i jau negadās, ka federāļi operāciju veic ar vienas personas, piemēram, manis, palīdzību. �elija uz mirkli apklusa, tad ierunājās atkal. Tikai nedomājiet, ka es to neprotu novērtēt.

Bren�s savilka gai�ās uzacis. �elija saprata, ka viņ� gudro, cik daudz var viņai stāstīt. Federāļiem ļoti nepatika sniegt atbildes uz civilpersonu jautājumiem. Viņi vēlējās tikai uzzināt visu, kas vi�ņiem vajadzīgs.

-�� Visperingspringsa ir samērā maza pilsēta, Bren�s beidzot sacīja. Mans �efs negrib riskēt, sūtot veselu komandu veikt sā�kotnējo izmeklē�anu un pārbaudi. Viņ� domā objekts var no�jaust, ka to izseko profesionāļi. �efs nolēma, ka neievērojamu iz�meklētāju, kas prot strādāt ar agrāko laiku metodēm, nebūs tik viegli pamanīt.

�elija parasti izlikās nejūtam �ādus nelielus apvainojumus. Pie velna, viņa bija profesionāle. Viņa bija strādājusi par izmeklētāju jau gadiem ilgi tad, kad Bren�s vēl nemaz nebija nācis pasaulē. Tomēr vienā ziņā viņam bija taisnība. �eliju patie�ām bija ārkār�tīgi grūti pamanīt.

-� Visperingspringsā ir kāda samērā liela privātizmeklē�anas fir�ma, viņa teica. � �Rednora dro�ības sistēmas�. Kāpēc jūsu �efs nezvanīja viņiem?

-�� Tā pa�a iemesla pēc. Bren�s piecēlās un sāka vākt kopā fotouzņēmumus. Mazā pilsētā �ādās lietās nekad nevajag izman�tot vietējos speciālistus, jo visi cits citu pazīst. Iespēja, ka sāksies

valodas, ir pārāk liela. Objekts uzreiz manīs, no kuras puses vēj� pū�, un nozudīs vēlreiz.

-Jūsu �efs, �ķiet, ir ļoti piesardzīgs cilvēks.

-� Tā ir.

�elija jau gribēja uzdot vēl pāris jautājumu par Bren�a �efu, apzinādamās, ka riskē, bet pēk�ņi atskanēja klusi, atkārtoti tink��ķi tink�, tink�, tink�.

Bren�s sarauca pieri.

-� Kas tad tas?

-�� Mans pulkstenis. Atvainojiet! �elija aizkaitināti nospie�da sīku podziņu, apklusinot signālu. Man laiks iedzert tabletes. Kad būsiet manos gados, vēlēsieties, kaut būtu iegādājies kādas far�maceitiskās kompānijas akcijas.

Bren�s pamāja, �ķiet, apmierināts ar atbildi.

�elija noraudzījās, kā viņ� sakarto fotouzņēmumus glītā kau�dzītē un ieliek aploksnē. �o nenozīmīgo darbību viņ� veica ar mul�sino�u rūpīgumu, it kā locītu izpletni vai tīrītu �auteni, pārliecinā�damies, ka viss izdarīts precīzi un sagatavots kaujai. Varētu domāt, ka no tā, cik ideāli salikti kopā fotouzņēmumu stūrī�i, ir atkarīga viņa dzīvība.

D�ona Bren�a dzīves moto acīmredzot bija �kārtība un preci�zitāte�.

-� Mēs augstu vērtējam jūsu palīdzību, mis Rasela. Valdība pa�teicas jums. Bren�s pabāza padusē aploksni ar fotogrāfijām un aktu vākus, ko �elija viņam bija iedevusi. Vai esmu vēl ko jums parādā?

-� Nē. Avanss, ko man izsniedzāt, atbilst manis iztērētajam lai�kam un fotouzņēmumu izmaksām. �elija tur nebija ierēķinājusi maksu par uzņēmumu kopijām, ko bija atstājusi savā birojā. Tas lai būtu viņas ieguldījums valsts parāda dzē�anā, �elija nodomāja.

Bren�s palocīja galvu, uz papē�iem pagriezās riņķī un izgāja no kabineta.

Kad viņ� aizvēra durvis, �elija piecēlās, piegāja pie loga un noskatījās, kā viņ� iekāpj furgona tipa baltā automa�īnā, kurai ne�bija numura zīmes.

Vienkār�o darbību izbrauk�anu no stāvvietas un iekļau�anos transporta plūsmā Bren�s pamanījās veikt kā rūpīgi aprēķinātu militāra rakstura manevru.

�elija kādu brīdi stāvēja pie loga, līdz pulksteņa tink�ķi atska�nēja vēlreiz.

Nopūtusies viņa iegāja vannasistabā, kurā atradās arī sienasskapis, atvēra kādu atvilktni blakus izlietnei un izņēma lielu, plaka�nu kārbu, kurā bija saliktas tabletes visai nedēļai. Garajā plastma�sas kārbā atradās septiņas taisnstūrveida iedaļas atbilsto�i katrai nedēļas dienai. Savukārt katras dienas taisnstūris bija iedalīts �et�rās papildu daļās, kas bija apzīmētas ar vārdiem Rīts, Pusdienlaiks, Vakars un Nakts. Visās iedaļās bija saliktas da�neda�ādas tabletes. �elijai bija parakstīti medikamenti veselai rindai slimību, sākot ar artrītu un vieglu urīna nesaturē�anu un beidzot ar sirds mazspēju un augstu asinsspiedienu.

Tik daudz table�u, �elija domāja, bet nevienas zāles nespēja sagādāt to, kā viņai pēdējā laikā trūka visvairāk labu naktsmiegu.

Ieņēmusi tabletes, �elija atgriezās kabinetā, apsēdās pie rak�stāmgalda un izvilka piezīmju grāmatiņu, kurā bija pierakstījusi sā�kotnējos novērojumus par D�onu Bren�u un viņa noslēpumaino darba devēju.

�elija raudzījās uz vārdu, ko viņa bija ierakstījusi un divas reizes pasvītrojusi pēc tam, kad Bren�s bija parādījis viņai savu apliecību. Federāļi.

Man nerūp divas viņas draudzenes, Grants Lorings teica, runājot no tālruņa automāta. Sprie�ot pēc tā, ko esat man ziņojis, ne viena, ne otra sare�ģījumus, �ķiet, nevar radīt.

-� Jā, ser, piekrītu, līnijas otrā galā sacīja D�ons Bren�s.

Grāntam vajadzēja klausīties ļoti uzmanīgi, lai saprastu vār�dus. Dzirdēt traucēja dobjā dunoņa milzīgajā tirdzniecības centrā, kur atradās tālruņa automāts.

Tas ir smieklīgi, ka jāvada darījums, runājot no automāta lielveikalā, viņ� domāja. Turklāt tas bija nogurdino�i un prasīja daudz laika. Da�as pēdējās dienas viņ� bija iz�ķiedis neiedomāja�mi daudz tik vērtīgā laika, braucot taksometros uz lielveikaliem un projām no tiem, kā arī mēģinot nemanīti ielavīties Skotsdeilas kūrortos, lai izmantotu sakaru līdzekļus, kas nav reģistrēti uz noteikta vārda.

Sazinā�anās grūtības bija tikai daļa no visiem sare�ģījumiem. Grāntam bija vajadzējis uzdot, lai fotouzņēmumus un aktu vākus Bren�s ar līmlenti piestiprina vīrie�u tualetē pie poda aizmugures, jo nedrīkstēja atļauties nosūtīt informāciju ar datora starpniecību tas būtu pārāk riskanti. Turklāt par visu vajadzēja maksāt skaidrā

naudā, un arī tas bija ļoti nepatīkami. Pats nejaukākais �ajā situā�cijā bija tas, ka informācijas iegū�anā Grants bija spiests paļauties uz tre�ās �ķiras speciālistiem, piemēram, uz to gados veco privātdetektīvi.

Ta�u Grānts pārāk labi saprata, ka laikmetā, kad tālruņa sarunas bija iespējams noklausīties no tūksto�iem jūd�u liela attāluma un darījumus ar kredītkartēm internetā izsekoja bez sevi�ķām grūtībām, varēja izmantot vienīgi primitīvākas metodes, ja negri�bēja pievērst sev da�u senu un ne�ēlīgu ienaidnieku uzmanību.

Pirms diviem gadiem Grānts darījumus bija veicis ar datora tie�saistes palīdzību, un tāpēc viņu gandrīz bija nogalināju�i.

Viņ� nogaidīja, kamēr skaļu pusaud�u bariņ� bija pagājis garām automātam, un tikai tad turpināja sarunu.

-� Kā jau teicu, par abām sievietēm man nav jāraizējas. Atbil�sto�i Raselas ziņojumam viena ir jukusi diagnoze apstiprināta ofi�ciāli, viņa atradusies psihiatriskajā slimnīcā, bet otra ir atraitne, kas strādā bibliotēkā nepilnu darbalaiku.

-� Jā, ser, Bren�s teica.

-� Ja Arkādija Eimsa glu�i vienkār�i izgaistu, �īs sievietes va�rētu vienīgi iesniegt ziņojumu par personas pazu�anu, Grānts teica drīzāk gan pats sev, nevis Bren�am. Tādiem ziņojumiem neviens nepievēr� uzmanību. Katru gadu tiek iesniegti tūksto�iem ziņojumu un tie tā arī paliek, nolikti plauktos.

-� Tomēr sare�ģījumus var radīt privātdetektīvs Triā. Ja izrādī�sies, ka Eimsa pazudusi, viņ� varbūt nolems uzsākt meklējumus. Viņ� zina, kā tas darāms.

-� Raselas ziņojumā teikts, ka tā jukusī sieviete Zoija ir precē�jusies ar viņu.

-� Jā, ser.

-�� Tas ir sasodīti savādi. Kas tas par detektīvu, ja viņ� ir tik aprobe�ots, ka apprecas ar sievieti, kas izkļuvusi no trakomājas?

-�� Piedodiet, ser, Bren�s grūtsirdīgi sacīja. Uz �o jautāju�mu es nevaru atbildēt.

Grantam aiz dusmām gribējās dauzīt ar klausuli pa sienu. Bren�s bija noderīgs, ta�u savā ziņā aprobe�ots. Viņ� vienmēr bija

tik stīvs kā miets. Grants klusībā bija sācis viņu dēvēt par �ērmoto D�onu�.

-�� Es par Triā neko nezinu, un man tas nepatīk, � viņ� teica.

-� Rasela piedāvāja izpētīt viņa priek�vēsturi sīkāk. Varu viņai piezvanīt un teikt, lai turpina strādāt.

Grānts brīdi apsvēra �ādu iespēju.

-�� Nē, viņu �ajā lietā vairs neiesaistīsim. Viņa jau tagad zina vairāk, nekā vajadzētu. Ja Triā strādā likumīgi, tad nebūs pārāk grū�ti iegūt ziņas par viņu. Es tik�u ar to galā pats.

-� Jā, ser.

-�� Kur jūs �obrīd atrodaties?

-� Savā dzīvoklī, � Bren�s teica. Pēcpusdienā biju ieplānojis treniņu. Vai vēlaties, lai palieku pie tālruņa?

Tas puisis ir ķerts uz saviem treniņiem, Grānts nodomāja. Viņ� patie�ām ir īsts ērms.

-� Tas nav vajadzīgs, Grānts sacīja. Paies labs brīdis, kamēr es visu noskaidro�u. Piezvanī�u jums pusse�os. Līdz tam laikam jau bū�u uzzinājis, vai Triā var radīt sare�ģījumus vai ne.

-� Jā, ser.

Grānts nolika klausuli un devās uz tuvāko izeju.

Vēl viens kavēklis. Tas nu bija pilnīgi lieks. Ta�u Grāntam vajadzēja būt pārliecinātam par visu. Viņ� nedrīkstēja atļauties nevienu kļūdu. Par Triā bija radies viens otrs jautājums, uz kuru bija jārod atbilde pirms plāna dro�as īsteno�anas.

Izgājis no tirdzniecības centra, Grānts iekāpa taksometrā. Bren�s viņu uzskatīja par valdības aģentūras �efu un domāja, ka aģentūra ir tik slepena, ka oficiāli tā nepastāv. Vienā ziņā Bren�am ir taisnība, Grānts nodomāja. Tādas aģentūras tie�ām nebija. To bija izgudrojis Grānts un sameklējis viltotu valdības dro�ības dienesta apliecību,' ko bija saglabājis no agrākajiem gadiem, lai ar to pārliecinātu �ērmoto D�onu�.

Grāntu bija brīdināju�i, ka Bren�s esot ar mieru nogalināt, tomēr �im puisim esot pa�am savs, dīvains morāles kodekss. Viņ� sevi uzskatot par patriotisku cīnītāju. Bren�s slepkavojot tikai tais�nīguma, likuma un Amerikas vārdā.

Grants domāja, ka pamata informāciju par Triā viņ� varētu iegūt samērā ātri. Viņam bija vajadzīgs tikai dators, kas nav reģis�trēts uz noteiktas personas vārda. Viņ� zināja, kur to atrast Skotsdeilas publiskās bibliotēkas tuvākajā nodaļā.

Vajadzīgās atbildes uz jautājumiem, kas Grāntu interesēja, viņ� ieguva ātri, un viņam tās nepatika. Viņ� pārveidoja sākotnējo plānu.

Pusse�os Grānts stāvēja citā tirdzniecības centrā pie cita tāl�ruņa automāta.

Bren�s bija tur, kur jābūt. Grānts iztēlojās, kā tas puisis sē� nopluku�ajā dzīvoklītī, kas bija noīrēts uz nedēļu. Visu cieņu. Viņ� labi prata pildīt pavēles. Likās, ka pavēļu izpilde Bren�am ir tāda kā reliģija. Grāntam bija nepatīkama nojauta, ka arī tā Bren�am izpau�as apsēstība.

-����������� Triā noteikti var sagādāt sare�ģījumus, Grānts sacīja.

-�� Lielus sare�ģījumus. Īstenībā tas, ko �odien uzzināju, visu operā�ciju liek aplūkot pavisam no citas puses.

-� Jā, ser?

-� Mana kontaktpersona Losand�elosā teica, ka Etāns Triā tur bijis iesaistīts naudas atmazgā�anā. Viņi to neesot varēju�i pierādīt, bet esot pārliecināti, ka Triā pildījis savā brāļa Drū Triā uzdevu�mus, bet Drū vadījis ļoti lielu darījumu. Etāns veicis visu netīro darbu. Tie�i viņ� ticies ar narkotiku pārvadātājiem un teroristiem un raudzījies, lai nauda tiktu pārvesta pāri robe�ai un noguldīta da�ādās bankās.

-�� Kas tad tur noticis?

-�� Losand�elosā domā, ka notikusi iek�ēja cīņa par varu, Grānts teica saskaņā ar izdomāto scenāriju. Tā beigusies ar Drū bojāeju. Slepkavību acīmredzot pasūtījis cilvēks, kura vārds esot Saimons Vendovers. Pēc Triā nāves viss sācis jukt un brukt. �ķiet, Etāns Triā mēģinājis mazināt zaudējumus un dabūt no Dod�a, cik vien ie�spējams. Ta�u vispirms viņ� acīmredzot atbrīvojies no Vendovera.

-� Viņ� nogalinājis Vendoveru?

-�� Saskaņā ar oficiālo versiju Saimons Vendovers noslīcis ne�laimes gadījumā, braucot ar jahtu. Liecinieku nav bijis, tāpēc pret Triā lieta nav ierosināta. Viņ� nekad nav bijis apsūdzēts.

-� Ko Triā dara Visperingspringsā?

-�� Liekas, dro�i var apgalvot, ka viņ� atsācis agrāko nodarbo��anos.

-� Naudas atmazgā�anu?

-�� Tie�i tā. Citā vietā, ta�u līdz robe�ai no tās joprojām nav tālu. Grānts brīdi klusēja, tad spēra ārā galveno. Ņemot vērā to, kas redzams fotogrāfijās, varam uzskatīt, ka viņ� arī atradis jau�nu partneri.

-�� Arkādiju Eimsu?

-� Jā. �ī lieta ir daudz sare�ģītāka, nekā likās sākumā. Ar Triā noteikti var rasties grūtības. Tomēr esmu izdomājis, kā ar vienu �āvienu no�aut divus zaķus.

Grānts īsi izstāstīja pārveidoto plānu, aiz cieņas pret �ērmotā D�ona" aprobe�otajām prāta spējām izmantojot pavisam vienkār��us vārdus.

-� Vai varēsiet tikt galā ar� ē� jauno misiju? Grānts beigās apjautājās. �Ērmotajam D�onam� vārds �misija� bija ļoti nozīmīgs. Viņam tas, �ķiet, bija tāds kā Svētā Grāla kauss.

-� Jā! Man misija nesagādās nekādas grūtības, ser.

-� Tam jāizskatās pēc nelaimes gadījuma, Grānts uzsvērti sa�cīja. Vai skaidrs?

-� Jā, ser.

Grānts nolika klausuli un gāja iedzert espresso kafiju. Īstenībā �obrīd viņam visvairāk būtu vajadzīga glāze martīni. Pēc sarunas ar Bren�u viņ� vienmēr jutās saspringts un nervozs.

Grantam bija vajadzējis lūgt kādu senu paziņu, lai iegūtu pro�fesionālu palīdzību �ā uzdevuma veik�anai, tāpēc viņ� nevarēja būt izvēlīgs. Vajadzēja ņemt to, ko piedāvā, jo viņ� nedrīkstēja atļau�ties palaist garām �o izdevību.

Tā draņķe, pa�ai nezinot, bija iekritusi vienīgajās lamatās, ku�ras viņam bija palaimējies atrast. Tas bija bankas konts, ko viņa bija atvērusi ar citu vārdu un citu identitāti. Gandrīz divus gadus Grānts bija paturējis acīs �o kontu, vērodams, vai ar to kaut kas netiek darīts. Pēc gada un vairākiem mēne�iem, kad joprojām ne�kas neliecināja, ka viņa būtu rīkojusies ar kontā noguldīto naudu,

viņ� sāka domāt, ka tā maita varbūt patie�ām tonakt ezerā noslī�kusi.

Ta�u otrajā novembrī bija veikts astoņus tūksto�us dolām liels naudas pārskaitījums no slēptā konta, un Grānts bija spiests atzīt pa�u ļaunāko. Viņa bija dzīva, un viņas rīcībā bija tā nolādētā datne.

Grānts bija darījis visu, ko varēja. Viņ� bija izsekojis, kur pa�likusi nauda, ūn atradis to Visperingspringsā, Arizonā.

Jaunās graudaugu brokastis viņa saka Etanam dot nākamajā rītā.

Līdz brīdim, kad Etāns paklausīgi bija norijis kalcija tableti un īpa�i iedarbīgo vitamīnu kaplēti ar minerālvielām un antioksidantiem, viņ� nemanīja, ko Zoija nolikusi viņam priek�ā blakus\ svaigi spiestās apelsīnu sulas glāzei.

Etāns paņēma karoti un sāka pētīt graudaugu pārslas.

-�� Kas tas ir? viņ� piesardzīgi iejautājās.

-�� Graudaugu pārslu maisījums. Manuprāt, tas tev nāks par labu. Zoija ielēja sev tasē tēju. Tur ir trīs at�ķirīgu grau�du pārslas, kaltēti augļi un da�ādi rieksti. Es tos sajaucu ar jo�gurtu, kas gatavots dzīvu baktēriju kultūrā, un pielēju mazliet piena.

-� Dzīvu baktēriju kultūrā, tu saki? Es par to nekā nezinu. Man tomēr patīk, ja ēdiens nav dzīvs. Tā �ķiet dro�āk, vai ne?

-Tu esi privātdetektīvs. Tu dzīvo, lai riskētu. Tā ta�u ir?

-� Ak jā, pareizi. Gandrīz piemirsu. Etāns paņēma pilnu ka�roti maisījuma.

Zoija aizturēja elpu.

Etāns sako�ļāja, norija un, neko neteikdams, paņēma vēl. Viņ� atvēra Whispering Springs Herald rīta numuru un pārskatīja virsrak�stus.

Zoija nomierinājās. Pāreju uz graudaugu maisījumu brokastīs Etāns uztvēra tie�i tikpat mierīgi kā maltītes papildinā�anu ar vit�amīnu kompleksu. Zoija sāka saprast, ka �āda ir Etana attieksme gandrīz pret visu.

Varbūt nebija visai prātīgi censties jau laulības dzīves sāku�mā mainīt vīrie�a ieradumus un ieviest veselīgu dzīvesveidu, bet �ajā ziņā Zoija, �ķiet, nespēja apvaldīties. Zoija bija pamanījusi, ka pēdējā laikā viņa arvien bie�āk pēta veselīga uztura stendu lieltirgotavā un pār�ķirsta vitamīnu un saules aizsargkrēmu katalogu aptiekā.

Jaunā apmātība līdz ar katru dienu rada arvien citas iz�pausmes.

Pirms trijām dienām viņa Fountain Square modernās tehno�loģijas nieciņu veikalā Etanam bija nopirkusi īpa�u atslēgas ķēdīti. Tai bija pievienots sīciņ� lukturītis un svilpīte. Nākamajā dienā viņa atkal bija iegriezusies tajā pa�ā veikalā, lai iegādātos radio�aparātu avārijas gadījumiem. To varēja darbināt ar roku, piemē�ram, ja Visperingspringsu pārsteigtu viesuļvētra un pilsēta paliktu bez elektrības.

Pēc brokastīm Etāns atvadījās no Zoijas ar ilgu skūpstu, tad devās uz biroju, paņēmis līdzi jauno atslēgas ķēdīti.

Zoija pati sev atgādināja, ka tāds vīrietis kā Etāns dro�i vien negrib, lai sieviete viņu tā ap�ubina. Tomēr likās, ka �ajā laikā viņa nespēj turēties pretī kārdinājumam izpētīt ikvienu reklāmas sludinājumu, kurā bija ietverti vārdi �dro�ība�, �neparedzēti ga�dījumi�, �veselība�, �īpa�i iedarbīgs� vai �aizsargājo�i antioksidanti�.

Pārvaldnieces kabineta durvis atvērās tie�i tajā brīdī, kad Zoija gāja uz autostāvvietu. Robiņa Dankane pabāza galvu pa spraugu.

-�� Labrīt, misis Triā. Man jau likās, ka dzirdu jūs kāpjam pa kāpnēm. Vai jums ir brītiņ� laika?

Robiņa runāja nekaunīgā tonī. Robiņa Dankane bija nekau�nīga caur un cauri. Zoija centās savaldīties. Саха de Ото īres mā�jas jaunā pārvaldniece viņai atgādināja elfu, kura attīstība apstā�jusies anālajā stadijā.

Robiņa bija nepilnus trīsdesmit gadus veca, maza un trausli veidota sieviete ar asiem sejas vaibstiem. Gai�brūnajos matos dau�dzas �ķipsnas bija iekrāsotas zeltainā tonī. Matu griezums bija ļoti īss un �ķietami nevērīgs, tas akcentēja viņas dzirksto�ās acis un elfam līdzīgās, nedaudz smailās ausis.

Zoija un pārējie Casa de Oro iemītnieki ļoti drīz bija sapratu��i, ka aiz Robinas nekaunības slēpjas ārkārtīgi nelokāma attieksme pret mājas pārvaldī�anu. Robiņa Dankane dedzīgi raudzījās, lai tiktu ievēroti visi noteikumi. Da�i iemītnieki ar pirmā dzīvokļa īrnieku Hūperu priek�galā bija sāku�i viņu aiz muguras dēvēt par �ser�anti Dankanu�.

-�� Man norunāta tik�anās, Robiņa. Zoija piespieda sevi pa�smaidīt. Vai nevarētu mazliet vēlāk?

-�� Nē. Likās, ka Robiņa to saka ar no�ēlu, ta�u ir apņēmu�sies pildīt pienākumu. Diem�ēl tas ir ļoti svarīgi. Viņa uzmeta �iglu un pēto�u skatienu vestibilam un kāpnēm, acīmredzot gribē�dama pārliecināties, ka tuvumā neviena cita nav. Vai jūs varētu uz īsu brīdi ienākt manā kabinetā?

Nolādēts. Zoijai tas itin nemaz nebija vajadzīgs. Pa�reiz viņai jau tāpat pietika rai�u. Viņa uzsvērti palūkojās pulkstenī.

-� �obrīd ne. Vai gribat teikt ko jaunu par autostāvvietu?

-�� Diem�ēl. Robiņa saslējās. Misis Triā, es nedrīkstu ļaut izmantot stāvvietu misteram Triā, jo viņ� nav minēts īres lī�gumā.

-�� Kā, lūdzu?

-� īres līgumā minēts jūsu vārds, misis Triā. Vēl pareizāk būtu teikt, ka tajā minēts jūsu iepriek�ējais vārds Zoija Lūsa. Diem��ēl jāsaka, līguma noteikumi ir ļoti konkrēti. Tur rakstīts, ka dzīvokli drīkst izmantot tikai viens īrnieks. Protams, viesim ir atļauts �ad tad pārnak�ņot, bet liekas, ka misters Triā pārcēlies pie jums pavisam.

-�� Viņ� pārcēlās tāpēc, ka mēs esam apprecēju�ies, Zoija mierīgā tonī teica. Varbūt jūs to nezināt, bet cilvēki pēc appre�cē�anās parasti dzīvo kopā.

Robiņa saknieba lūpas.

-� To es zinu.

-�� �is ir pagaidu stāvoklis. Mums ar Etānu pieder māja. Tajā pa�reiz remontē iek�telpas. Mēs pārcelsimies uz turieni, tiklīdz darbi būs pabeigti.

-� Saprotu. Robiņu �ī ziņa neap�aubāmi bija pārsteigusi, bet viņa drīz vien atguvās. Es nezināju, ka jūs esat ieplānojusi pār�traukt īres līgumu. Kad domājat rakstīt iesniegumu?

-� Grūti pateikt. Zoija nodomāja, ka nemaz vēl nav zināms, kad darbuzņēmēja Trī�era strādnieki ķersies pie darba. Viņa bija skubinājusi jau divas nedēļas, bet pagaidām vienīgā zīme, ka mājā kaut kas tiks darīts, bija aizsargaudumi, ar ko bija pārsegtas grīdas un mēbeles �Naktsvējos�.

-� Iesniegums man jāsaņem mēnesi iepriek�, Robiņa atgādi�nāja.

-� To es zinu.

-�� Redziet, jūsu dzīves situācija un jaunais ģimenes stāvoklis nemaina īres līguma noteikumus un termiņu.

-�� Ko jūs no manis gribat? Zoija aizkaitināti jautāja. Lai es parakstu jaunu līgumu?

-� Līguma noteikumus var mainīt.

-�� Ļoti labi. Sagatavojiet dokumentus, un mēs ar Etānu tos parakstīsim jau �ovakar. Zoija pagriezās un gribēja iet.

-�� Vai jūs saprotat, ka īres maksa mēnesī līdz ar to būs aug�stāka?

Nu Zoijai pietika. Viņa nikni apsviedās riņķī.

-� Jūs nedrīkstat patvaļīgi paaugstināt īres maksu!

-� Tas nebūt nav patvaļīgs lēmums, misis Triā. Robiņa smai�dīja. Vai drīkstu jūs uzrunāt Zoija?

-� Uzrunājiet mani misis Triā, Zoija no�ņāca.

-� Lieliski! Robiņa izskatījās aizvainota. Tas ierakstīts īres līgumā, misis Triā. Ja jūs papūlētos izlasīt devītā paragrāfa �A�

sadaļu, tad redzētu, ka papildu īrnieka iemitinā�ana nozīmē īres maksas paaugstinā�anu par simt piecdesmit dolāriem mēnesī.

-�� Tikai pār manu līķi! Mēs ar Etānu labāk uzsliesim telti skvērā, nekā maksāsim jums papildus simt piecdesmit dolārus mē�nesī. �is dzīvoklis nav pat tās naudas vērts, ko es maksāju pa�reiz.

-�� Jūs to nemaksājat man, Robiņa stīvi iebilda. Es tikai savācu naudu. To saņem Casa de Oro īpa�nieki.

Zoijai tikai ar lielām pūlēm izdevās apspiest vēlē�anos pacelt Robiņu aiz smailajām ausīm un iesviest atkritumu tvertnē.

Tomēr viņa tikai pateica:

-� To es saprotu. Labi zinu, ka �ī māja pieder �ipliju laulāta�jam pārim. Ta�u pa visu �o laiku, kamēr es te dzīvoju, viņi ne reizi �eit nav biju�i. Savā īpa�umā viņi nav ieguldīju�i itin neko. Uzlabots nav nekas. �ipliji nav pelnīju�i, ka viņiem maksā simt piecdesmit dolāru mēnesī papildus, un jūs to viņiem varat pa�teikt.

-� �iplijiem pieder vairākas īres mājas Fēniksas rajonā. Viņi ir pārāk aizņemti, lai pa�i visu pārraudzītu. Ta�u es vairākas reizes esmu nopietni runājusi ar viņiem par mūsu vajadzībām te, Casa de Oro, un varu jums apliecināt, ka viņi ļoti atsaucīgi uztvēra ma�nus plānus par �o dzīvojamo māju.

-�� Es gribu, lai jūs sazināties ar �iplijiem, lai kur viņi būtu�

-� Viņi dzīvo Skotsdeilā, Robiņa iztapīgi teica.

-� Jauki. Sazinieties ar viņiem Skotsdeilā un skaidri pasakiet, ka mēs ar Etānu esam precēti cilvēki, nevis istabas biedri. Atgādi�niet, ka es vairāk nekā gadu esmu bijusi priek�zīmīga īrniece.

Robiņa viegli noklepojās.

-� Nu, ne glu�i vienmēr.

-� Ko.7 Kā jūs iedro�ināties norādīt, ka neesmu bijusi ideāla īrniece?

-� Nesen pārskatīju dokumentus un ievēroju, ka pagāju�ajā mē�nesī jūsu dzīvoklī noticis kas tāds, ka vajadzējis izsaukt policiju.

-Tā nebija mana vaina. Es kļuvu par upuri nolaupī�anas mē�ģinājumam.

Robiņa līdzjūtīgi novaidējās.

-Jā, es par to lasīju Whis[)eringspring Springs Herald. Jums tas dro�i vien bija briesmīgs pārdzīvojums.

-Tā bija.

-� Es par to runāju ar misteru un misis �iplijiem, un viņi domā, ka tas savā ziņā ir briesmu signāls.

Zoiju pārņēma ļauna priek�nojauta.

-� Briesmu signāls? viņa ļoti piesardzīgi atkārtoja.

-� �ipliji izteica ba�as par mistera Triā profesiju.

-� Ba�as?

-� Viņi raizējas, ka mistera Triā profesijas īpatnību pēc �ādi in�cidenti varētu atkārtoties, ja saprotat, ko es ar to domāju.

-�� Nē, es nesaprotu, ko jūs ar to domājat. Zoija pūlējās runāt mierīgi. Mana vīra profesijai nav nekāda sakara ar �o incidentu, kā jūs to nosaucāt. Tas bija personiska rakstura un saistījās tikai ar mani. Paskaidrojiet to misteram un misis �iplijiem.

Robiņa sastinga.

-�� Vai jūs sakāt, ka arī turpmāk jūsu dēļ �im namīpa�umam var pievērsties noziedzīgu aprindu uzmanība?

-�� Nē, to es nesaku. Tas starpgadījums ir atrisināts. Turpmāk nekādu nepatīkamu sare�ģījumu vairs nebūs. Dariet to skaidru �iplijiem. Lieciet viņiem arī saprast, ka es atsakos papildus maksāt par īri tikai tāpēc, ka esmu apprecējusies.

-� Es parunā�u ar viņiem.

-� Izdariet to!

-�� Misis Triā, jums patie�ām nevajadzētu dusmoties uz mani. Es tikai pildu savu pienākumu, raugoties, lai tiek ievēroti notei�kumi.

-� Jā, pareizi. Zoija izņēma no somiņas atslēgas un jau otro reizi �ajā rītā devās uz izeju. Varu vienīgi teikt, ka iepriek�ējais pārvaldnieks bija daudz saproto�āks.

-� Viņ� ir ielrriek�ējais pārvaldnieks tie�i tāpēc, ka bija pārmē�rīgi saproto�s. Robiņa pieklusināja balsi un konfidenciālā tonī pavēstīja: �ipliji aplinkus norādīja, ka viņam biju�as problēmas' ar alkoholu.

Dro�i vien ar to izskaidrojama Casa de Oro mū�īgā nesakoptiba un nolaistība, Zoija nodomāja. Varbūt derēja vēl pateikt, ka noteikumi vienmēr ir un paliek noteikumi.

Tomēr viņai nebija noskaņojuma to pārrunāt ar �smailajām ausīm�.

Zoija izgāja pa durvīm un iekāpa ma�īnā.

Zoija vēl nebija paguvusi nomierināties, kad pēc stundas vi�ņas birojā iepeldēja Tabita Paina viļņojo�i ēteriskā tērpā, kas iz�skatījās kā darināts no dārgām zīda �allēm. Klusi tink�ķēja sīkie zvaniņi, kas bija piestiprināti tērpa malai.

-� Zoija, dārgā, ceru, jūs neiebilstat, ka esmu iegriezusies bez pieteik�anās. Tabita smaidīja rimtā pārliecībā par to, ka tiks laip�ni sagaidīta. Es būtu piezvanījusi, bet �orīt man bija jābrauc u: pilsētu iepirkties, tāpēc nolēmu pamēģināt sastapt jūs. Iegriezos tikai uz brītiņu.

-�� Protams, neiebilstu. Zoija acumirklī noskaņojās runāt ar klienti. Nākamā tik�anās man paredzēta tikai vienpadsmitos. Lūdzu, sēdieties!

-� Pateicos. Tabita iekārtojās vienā no krēsliem, kas atradās otrpus rakstāmgaldam. �alles noplivinājās un pārstāja viļņoties. -Tūlīt visu pateik�u. Vakar vakarā, kad ceļoju astrālā līmenī, man bija gai�redzības vīzija. Jutu, ka man pēc iespējas drīzāk jāsatiekas ar jums un Lindsiju Voilu, lai to izstāstītu.

-� Saprotu.

Zoija sev atgādināja, ka nevar atļauties ap�aubīt Tabitas vī�zijas. Tomēr bija grūti uztvert nopietni aptuveni se�desmit gadus vecu sievieti, kas ģērbās kā hipiju meitene pagāju�ā gadsimta ot�rajā pusē.

Visvairāk uzmanību pievērsa Tabitas mati. Tie bija sudrabpe�lēki un slīga pār pleciem un muguru garās cirtās. Zoija bija dzirdē�jusi, ka saskaņā ar rfiodi sievietes matiem līdz ar gadiem jābūt ar�vien īsāk apgrieztiem. Tabita acīmredzot neņēma �o noteikumu vērā.

-� Es daudz domāju, kādā veidā vislabāk darīt zināmu jums un Lindsijai Voilai manu stila izjūtu un prasības par enerģijas plūsmu.

Vēlos, lai jums abām būtu visa informācija, kas nepiecie�ama, lai jūs uzskicētu savus ierosinājumus.

-� Ak tā. Zoija centās iedomāties, ko vēl varētu pateikt, bet nekas nenāca prātā. Viņa ļoti piesardzīgi gaidīja, ko Tabita teiks.

-� Vīzijā es redzēju, ka jūs un Lindsija piedalāties da�os ma�nos meditācijas semināros, Tabita sacīja. Tiklīdz to ieraudzīju, tūlīt sapratu, ka tikai �ādi jūs abas varēsiet gūt pilnīgu un dziļu izpratni par manām unikālajām interjera dizaina vajadzībām.

-� Ahā. Zoija apslēpa sarūgtinājumu. Viņai bija nojauta, ka Tabitas semināri nav lēti.

-� Vai jums tas sagādā grūtības, dārgā?

Zoijai izdevās pasmaidīt.

-� Nē, nepavisam ne. �ķiet, tā ir brīni�ķīga doma.

-� Lieliski. Gaidu jūs kādā no maniem seansiem divu turpmā�ko nedēļu laikā. Tabita piecēlās un uzlika uz rakstāmgalda papīra lapu. Te norādīts seansu laiks un maksa. �allēm plīvojot, viņa devās uz durvīm. Miers ar jums, dārgā.

-� Miers.

Zoija paskatījās uz meditāciju programmu. Viņa bija uzminē�jusi. Semināri bija diezgan dārgi. Kādu brīdi domīgi bungojusi ar pirkstiem pa galdu, Zoija paņēma tālruņa klausuli un sastādīja Etana numuru.

-� �Triā izmeklē�anas birojs�.

-� Tikko aizgāja Tabita Paina. Viņa lika saprast, ka man ne�tiks dota iespēja strādāt pie viņas projekta, ja neapmeklē�u da�us meditācijas seminārus pie viņas. Semināri ir dārgi, bet nojau�u, ka Lindsija Voila dro�i vien pierakstīsies uz visu kursu, tiklīdz sa�pratīs, ka tas viņai pavērs ceļu uz pasūtījumu.

-� Biznesa izmaksas, Etāns dziļdomīgi noteica. No manis negaidi līdzjūtību. Nupat zvanīja Bonija. Viņa grib, lai �Triā iz�meklē�anas birojs� sniedz bezmaksas pakalpojumu Visperingspringsas Vēstures biedrībai.

-� Kādu bezmaksas pakalpojumu?

-�� Vēl nezinu. Rīt no rīta man norunāta tik�anās ar pa�val�dības vadītāju. Dro�i vien tad es uzzinā�u.

-� Vēl gribēju pateikt, ka �orīt man atkal iznāca saķer�anās ar �smailajām ausīm�. Viņa draud paaugstināt īres maksu, jo dzīvoklī tagad dzīvojam mēs abi.

-� Tu tiksi ar viņu galā.

-� Tev viegli runāt.

Pārmeklētājs stāvēja nelielajā birojā un centās atvairīt vēl vienu apziņas aptumsuma lēkmi. Tagad ne. Ne tik drīz.

Jāsaglabā skaidra apziņa. Nedrīkst to zaudēt. Tikai ne �eit. Sargs var pamanīt neaizslēgtās durvis. Viņ� sāks pārbaudīt, vai kāds nav ie�lauzies. Nedrīkst pieļaut, lai notver.

Tomēr pazīstamā draudīgās nakts aura tuvojās kā pērkona ne�gaiss. Pēc mirkļa acu priek�ā viss satumsa. Pārmeklētājs sabruka uz grīdas, viņa smadzenēs plosījās vētra.

Kad tā beidzās, viņ� jutās pilnīgi izmocīts. Pēc �īm lēkmēm tāda sajūta bija vienmēr.

Pametis skatienu uz nelielo pulksteni, kas atradās uz rakstām�galda, pārmeklētājs redzēja, ka pagāju�as tikai pāris minūtes. Vēl bija laiks.

Viņ� piecēlās un virzījās uz kartotēkas skapja pusi. Zem kā�jām kaut kas nokrak�ķēja.

Klusajā telpā krak�ķis likās ļoti skaļ�. Pārmeklētājs satraukti paspīdināja mazo kabatas lukturīti un uz grīdas ieraudzīja salauztu lodī�u pildspalvu. Lēta un bezgaumīga mantiņa ar Elvisa attēlu.

/

Tā nebija dārga tintes pildspalva, kuras pazu�anu noteikti varētu pamanīt.

Izjūtot atvieglojumu, pārmeklētājs savāca salauztās pildspalvas lauskas un iebāza tās kabatā.

Jāsaglabā vērīgums. Esmu �eit svarīga iemesla pēc. Jābūt uzma�nīgam.

Etāns sakļāva uz rakstāmgalda uzliktās rokas un veltīja pa�valdības vadītājai no�ēlas pilnu vismaz tā viņam �ķita bet apņēmīgu smaidu.

-� Misis Santana, tas ir tiesa, ka vēsturisku slepkavības lietu risi�nā�ana man ir vaļasprieks. Diem�ēl es ar to varu nodarboties tikai brīvajos brī�os. Pa�reiz esmu aizņemts kārtējās lietas izmeklē�anā.

Paloma Santana viegli sarauca skaistās, tum�ās uzacis.

-�� Bonija man to paskaidroja, bet lika noprast, ka �oreiz jūs pieļausiet izņēmumu.

Etāns ātri paskatījās uz brāļasievu, kas sēdēja otrā krēslā.

-� Ak tā?

Etāns bija pārliecināts, ka zina, ko domā Bonija. Abi gandrīz vienmēr saprata viens otru ļoti labi.

Etanam Bonija bija iepatikusies jau kop� brī�a, kad brālis ar viņu iepazīstināja kā ar savu saderināto. Etanam likās, ka viņa ir īsti piemērota brālim, un skaidri bija redzams, ka viņa mīl Drū no visas sirds.

Ta�u pēc Drū nāves saites, kas vienoja Etānu un Boniju, kļuva vēl cie�ākas. Par Drū zēniem rūpējās abi, tāpēc bija radusies

kopīguma izjūta, kas atgādināja brāļa un māsas attiecības, un, kā jau �ādās attiecībās mēdz gadīties, �māsa� Etānu �ad tad aizkaiti�nāja.

Bonija paliecās uz priek�u, savilkusi glīto seju mīlīgā izteik�smē.

-� Etan, atrisinot �o seno slepkavību, tu būsi devis milzu ie�guldījumu svinībām, kas paredzētas, atklājot apmeklētājiem Kirvena māju. Vēstures biedrība vairāk nekā divus gadus strādājusi pie �ā projekta. Tas pievilinās daudz tūristu.

Etāns saprata, ka Bonijai �ķiet svarīgi, lai viņ� piekrīt pieda�līties projektā. Varbūt �ī doma nemaz nebija tik slikta. Gan viņ�, gan Bonija ta�u gribēja iekļauties Visperingspringsas dzīvē.

Etāns atkal pievērsās Palomai. Pa�valdības vadītāja bija ne�daudz vecāka par �etrdesmit gadiem. Viņa bija eleganta sieviete ar tum�brūnām acīm un smalku profilu. Gai�brūnās bikses un krēmkrāsas zīda blūze izskatījās izsmalcināti un laikam gan mak�sāja dārgi.

Iepriek�ējā dienā Bonija Etanam bija piezvanījusi, lai pateik�tu, ka vēlas sarīkot viņam tik�anos ar pa�valdības vadītāju, un aiz�rautīgi jau �o to pastāstījusi. WhisЈ>en'ng Springs Herald redakcijas darbinieki uzskatīja, ka Paloma Santana ir pati lietpratīgākā pa��valdības vadītāja pēdējo gadu laikā. Viņas ģimene �ajā apvidū bija dzīvojusi jau vairākās paaudzēs. Paloma bija precējusies ar Tuksne��a ainavas ārpilsētas kluba veiksmīgo dibinātāju, un laulātais pāris bija iekļuvis vietējās sabiedrības augstākajās aprindās.

īsi sakot, Paloma Santana bija izcili noderīgs cilvēks biznesā.

-� Pastāstiet par Kirvena lietu, Etāns teica.

Paloma atslīga krēslā un sakrustoja kājas.

-� Volters Kirvens bija izcils, ekscentrisks un ļoti cienījams rakstnieks, kas dzīvoja Visperingspringsā un rakstīja grāmatas ap�tuveni pirms se�desmit gadiem. Vai esat kaut ko dzirdējis par grā�matu �Garā, aukstā vasara�?

Etāns prātā pārcilāja trūcīgās zinā�anas, kas bija paliku�as at�miņā no īsās un visai ierobe�otās saskares ar augstāko izglītību, un kaut ko tomēr atcerējās.

-� Koled�ā, viņ� teica. Angļu literatūras kursā iesācējiem. Vai jūs runājat par to pa�u Volteru Kirvenu?

-� Jā. Kā jau Bonija teica, Vēstures biedrība tikko pabeigusi restaurēt viņa māju. Kirvena nāve literātu aprindās toreiz izraisīja sensāciju, un kop� tā laika Kirvena skolniekiem tā kļuvusi par ko līdzīgu leģendai.

-Jūs teicāt, ka viņu noslepkavoju�i?

-� Tas ir mīklains notikums. Neviens nezina, kas īstenībā no�ticis. Kā ziņoja laikraksti, tajā naktī, kad viņ� gāja bojā, mājā bija tikai Kirvens un viņa saimniecības vadītāja Marija Toresa. Marija vēlāk stāstījusi varas pārstāvjiem, ka vakarā viss bijis kā parasti. Pēc vakariņām Kirvens aizgājis uz darbistabu strādāt pie manuskrip�ta. Marija likusies gulēt. Nākamajā rītā viņa darbistabā atradusi Kirvena līķi. Viņ� bijis sabrucis turpat krēslā.

-� Un nāves cēlonis?

-� Atbilsto�i oficiālajam slēdzienam nāves cēlonis bijusi sirds�lēkme. Ta�u gandrīz uzreiz sāka baumot, ka saimniecības vadītāja noindējusi Kirvenu. Runas nav apklusu�as līdz pat �ai dienai. Lie�lākā daļa aizrautīgu vēstures pētnieku un Kirvena skolnieki uzskata, ka slepkava bijusi tie�i viņa.

Etāns juta, ka sirds dziļumos sarosās tik pazīstamā ziņkāre. Viņ� vilcinādamies paņēma piezīmju bloknotu un pildspalvu.

-� Kāpēc viņu turēja aizdomās?

-�� Kirvens bija uzrakstījis testamentu. Palomas smalkajā sejā parādījās saspringta izteiksme. Māju viņ� bija novēlējis Ma�rijai.

-Tātad var pieņemt, ka slepkavības motīvs bija vēlē�anās da�būt māju savā īpa�umā.

-Jā. Marija bija nabadzīga sieviete no ģimenes, kurā visi smagi strādāja, bet iztiku spēja nopelnīt tikai ar lielām grūtībām. Nav �aubu, ka māja Toresu ģimenei būtu bijusi kā Dieva dāvana.

Paloma to pateica tādā tonī, ka Etāns paskatījās uz viņu.

-� Ļaujiet izteikt minējumu. Marija māju nedabūja, vai ne?

-� Taisnība, Paloma apstiprino�i sacīja. Kirvena radi Bosto�nā pat nedomāja pieļaut, ka saimniecības vadītāja manto īpa�umu.

Viņi ataicināja uz Arizonu savus advokātus un bez jebkādām grū�tībām panāca, ka testaments tiek atzīts par spēkā neeso�u.

Etāns kādu brīdi domāja.

-� Kā Marija būtu varējusi Kirvenu nonāvēt? viņ� jautāja.

-� Runā, ka viņa Kirvenam iedevusi kādu vielu, kuras iedarbība ļāvusi pieņemt, ka nāves cēlonis bijusi sirdslēkme.

-�� Hmm. Etāns lēni nolika pildspalvu. Jāsaka, �aubos, ka iespējams atklāt patiesību, ja vien jūs nevēlaties uzņemties raizes un izdevumus, kas saistās ar līķa ekshumāciju un da�u analī�u iz�darī�anu. Un pat tad, ja tiks izdarīta ekshumācija, ir ļoti niecīgas izredzes noteikt indes atliekas tik ilgus gadus pēc nāves.

-� Par ekshumāciju nevar būt ne runas, Paloma teica. � Kirvena radi aizveda viņu uz Bostonu un apglabāja tur. Nav nekāda iemesla, kāpēc viņu pēcte�i varētu gribēt sadarboties ar mums.

-� Varu teikt atklāti nedomāju, ka manos spēkos ir darīt ko tādu, kas jums ļautu iegūt noteiktu atbildi �ajā lietā, Etāns sacīja.

-� Noslēpumā tīts ir ne vien tas, vai Kirvens tika noslepkavots vai ne, Bonija a�i piebilda. � Nozudis manuskripts. Tas pazuda tie�i tajā naktī, kad nomira Kirvens, un visi, kuri tolaik nodarbo�jās ar �o lietu, bija pārliecināti, ka �ie notikumi ir saistīti.

Etāns atbalstīja elkoņus pret krēsla parocēm un, salicis rokas kopā, pastiepa pirkstus aug�up. Acīmredzot tas pats manuskripts, pie kura Kirvens tovakar darbistabā strādāja?

-� Jā, Paloma apņēmīgi ieteicās. Cilvēki, kuri domā, ka Marija Toresa noslepkavojusi Volteru Kirvenu, apgalvo, ka viņa ari nozagusi manuskriptu.

-� Kāpēc viņa to būtu darījusi?

-� Volters Kirvens tajā laikā jau bija slavens rakstnieks. Kop� pirmās grāmatas publicē�anas bija pagāju�i jau pieci gadi. Kirvena pēdējais manuskripts būtu stipri vairojis viņa īpa�umu vērtību. Ma�rijai Toresai tas noteikti bija zināms.

-� Vai kāds nojau�, kas ar manuskriptu varēja notikt? Etāns jautāja.

-�� Uzskata, ka to iegādājies kāds kolekcionārs, ta�u nekādas konkrētas norādes nav atrastas.

Erans domīgi pakustināja pirkstus.

-�� Vai Marija tika izjautāta par slepkavību un nozudu�o ma�nuskriptu?

-�� Protams! Paloma paraustīja plecus. Viņa nomira pirms diviem gadiem astoņdesmit deviņu gadu vecumā, un līdz pat pē�dējai dienai kolekcionāri un akadēmiķi mēdza viņu apmeklēt, lai apjautātos par Voltera Kirvena pēdējo manuskriptu.

-� Ko viņa stāstīja?

-� To pa�u, ko savai ģimenei un ikvienam, kas jautāja. Kirvens ar �o manuskriptu bijis ļoti neapmierināts, tāpat kā ar iepriek�ējo. Marija teica, ka viņ� tajā vakarā bijis drūms un saīdzis. Viņa ap�galvoja, ka Kirvens, aizverot darbistabas durvis, vēl pateicis, ka no�lēmis sadedzināt arī �o manuskriptu.

Etāns sarauca pieri.

-� Viņ� Marijai teicis, ka grib manuskriptu sadedzināt?

-Jā.

-�� Tad jau tas izskaidro manuskripta nozu�anu, Etāns sau�dzīgi aizrādīja.

-� Tā nu nav, � Paloma teica. Tas notika pa�ā vasaras vidū, nakts bija ļoti silta. Marija savai ģimenei vēlāk stāstījusi, ka nā�kamajā rītā kamīnā pelnu nav bijis. Nekas neliecinājis, ka Kirvens sakūris tajā uguni.

-� Hmm.

Bonija saproto�i pamāja.

-�� �ajā lietā ir vēl pāris detaļu, kas tev varētu likties intere�santas. Esmu bibliotēkas fondos papētījusi agrāko gadu Whispering Springs Herald numurus. Izrādās, Marija stāstījusi, ka durvis uz Kir�vena darbistabu nākamajā rītā biju�as aizslēgtas no iek�puses. Viņai vajadzējis meklēt atslēgu, lai rās dabūtu vaļā.

-� Un kas vēl?

-�� Dienā pirms Voltera Kirvena nāves pie viņa ieradies ap�meklētājs D�ord�s Eksfords. Marija teikusi, ka abi vīrie�i nikni strīdēju�ies par to, vai manuskripts ir vai nav gatavs publicē�anai. Eksfords aizgājis ārkārtīgi saniknots, jo Kirvens atteicies viņam dot grāmatas manuskriptu.

-� Kas bija Eksfords?

-� Kirvena literārais aģents. Viņ� bijis pilnvarots raudzīties, lai manuskripts tiek nodots izdevējam. Tas saistījies ar lielu naudu.

-� Hmm, Etāns atkal noņurdēja.

Paloma paskatījās uz Boniju.

-� Neraizējieties, Bonija sacīja. Tā Etāns dara vienmēr, kad viņam rodas interese par senu lietu.

Etāns nelikās to dzirdējis. Viņ� ielūkojās Palomai acīs.

-� Man rodas nojauta, ka �ī lieta jums saistās ar kaut ko per�sonisku, misis Santana. Kāpēc jūs domājat, ka Marija Toresa ru�nājusi taisnību?

-���������� Viņa bija mana vecmāmiņa, Paloma vēsā tonī atbildēja.

-� Visas ģimenes vārdā es vēlētos, lai viņas vārds atgūst labo slavu.

Viņas sēdēja kādā Fountain Square ielas kafejnīcā. Arkādija pasūtīja espresso. Zoija izvēlējās karstu tēju. Pulkstenis bija aptuveni trīs, un diena bija jau krietni vien iesilusi. Rīts bija bijis stipri vēss, tomēr Zoija kā parasti bija ieziedusies ar saules aizsargkrēmu. Visperingspringsā Zoija dzīvoja jau gana ilgi, tāpēc bija sapratusi, ka pret tuksnesīgo pla�umu spilgto, nesaudzīgo gaismu jāizturas ar godbijību.

Zoiju vienmēr bija valdzināju�as ko�as krāsas un to kontrasti, bet viņa nebija varējusi iedomāties, ka �ajā saules izdedzinātajā zemē sastapsies ar tik lielu krāsu bagātību. Sanarena tuksnesī nepārtraukti mainīgos krāsu toņus un to pretstatus varēja pētīt bezgalīgi.' Izrādī�jās, ka ainavā, kas pirmajā acu uzmetienā izskatījās tā, it kā te dzīvība nebūtu iespējama, var atrast apbrīnojamas floras un faunas bagātības.

Turklāt gaisma te bija glu�i vienkār�i brīnumaina. Tā �ilbinā�ja acis un radīja vilino�as ēnas. Saullēkta krā�ņās dzelteni zeltainās un purpura krāsas dienvidū pārvērtās ne�ēlīgā, liesmojo�ā kvēlē, kas, saulei rietot, izgaisa neticami maigos pustoņos. Vēlās pēcpudienas tveici vakarā nomainīja vēsas, zīdainas gaisa strāvas, un Zoijai nekad neapnika vērot �o gaismas rotaļu.

Viņa iedzēra malciņu tējas, nolika tasi un paraudzījās uz Arkādiju.

-� Vai negribi man pastāstīt, kas noticis?

-� Nekas nav noticis.

-� Arkādija, tā esmu es, Zoija, vai atceries? Mums abām kopā izdevās izkļūt no Xanadu* Ar slepeno vārdu �Xanadu" viņas bija nolēmu�as saukt Sve�ezera privāto slimnīcu. Likās, �is vārds atbilst slimnīcas rēgainajai realitātei.

-� Zoija, viss ir kārtībā, patie�ām.

Zoija pacēla roku.

-� Apklusti! Es tev esmu pats labākais draugs, izņemot varbūt tikai Hariju, bet viņa pa�reiz te nav. Zinu, ka tev kaut kas noticis.

Arkādija viegli saviebās.

-�� Nedēļas sākumā man bija nemierīgs miegs. Jutos nervoza un satraukta. Ta�u tagad viss ir labi.

Kas īsti notiek ar �ā gada novembri, Zoija prātoja. Likās, �ajā mēnesī visiem radu�ās grūtības. Bonijai ar zēniem un Etanam pār�dzīvojumus sagādāja Drū Triā atceres diena, Zoiju nomāca domas par viņas laulības nākotni un raizes par Etana svārstīgo garastā�vokli, bet nu viņas labākā draudzene nez kāda iemesla pēc bija sa�springta līdz galējai robe�ai.

Arkādija ar abām rokām saņēma mazo espresso kafijas tasīti. Viņas nagi, kas bija vienā tonī ar īsajiem, platīnblondajiem ma�tiem, gaismā viegli mirgoja. Zoija nodomāja, ka Arkādijas spriedzi var pamanīt tikai cilvēks, kas viņu labi pazīst. Arkādija ļoti labi prata apslēpt jūtas.

Zoija domāja, ka Arkādija ir tikai mazliet vecāka par �etr�desmit gadiem, ta�u viņai piemita trīsdesmito gadu filmzvaigznes nevīsto�ā elegance. Turklāt Arkādija izstaroja atturīgu, tādu kā dzīves paguruma izsmalcinātību, kas viņai ļoti piederējās. �odien Arkādija bija uzvilkusi tērpu viņai raksturīgajos, vēsajos pasteltoņos. Garā un slaidā Zoijas draudzene bija ģērbusies gai�ās zaļi

* 'Xanadu noslēpumaina pils, ko it k;l licis uzcelt mongoļu hans 18. 19. gs. Angļu dzejnieks S. T. Kolrid�s uzrakstījis dzeju par 5o pili.

zilganās zīda biksēs un balta zīda brīvi krīto�ā tunikā Grētas Garbo stilā.

Zoija uz ceļiem bija uzlikusi salveti, bet Arkādijai ne prātā nenāca saudzēt tērpu. Viņa dzēra kafiju un knibināja kārtainās mīk�las radziņu, apskau�amā bezrūpībā nelikdamās ne zinis par drupa�ām. Uz Arkādijas dārgajām drānām nemēdza nejau�i uz�ļakstīties dzēriens vai uzkrist ēdiens.

-� Vai negribi pastāstīt, kas tev laupījis miegu? Zoija jautā�ja. Es zinu, tas nav tāpēc, ka tev būtu kaislīgs sekss. Harija arvien vēl nav pilsētā.

-� Esmu sākusi domāt, ka tas varbūt rada zināmas grūtības, � Arkādija ļoti nopietni sacīja.

-� Tas, ka tev pietrūkst kaislīga seksa?

-� Nē. Tas, ka Harija nav pilsētā.

Zoija nolauza gabaliņu no radziņa un apzieda to ar sviestu.

-� Es īsti labi nesaprotu.

-� Liekas, es sāku pierast, ka viņ� parasti ir man līdzās.

-� Un tad? �ķiet, viņam patīk būt tev līdzās. Es tur nesaskatu nekādas grūtības.

Arkādija satvēra mazo tasīti cie�āk.

-� Varbūt man savā ziņā veidojas� atkarība no viņa.

Zoija norija radziņa kumosu.

-� Tu atkal gribi, lai es �o jautājumu atrisinu?

-� Slikti gulēt naktīs es sāku tūlīt pēc tam, kad viņ� aizbrauca veikt kārtējo uzdevumu. Arkādijas gai�zilās acis kļuva �aurākas.

-�� Sāku baidīties no tumsas. Vēl pirms trijām naktīm tas bija pa�tie�ām briesmīgi.

-�� Pastāsti!

-� Es jau visu dienu biju jutusies nervoza. Ilgi nevarēju iemigt. Tad piepe�i pamodos. īsu brīdi nevarēju saprast, kur atrodos. Man likās, ka atkal esmu 'Xanadu.

-�� Es domāju, ka tāda izjūta ir ļoti labi saprotama, Zoija uzmundrino�i ieteicās. Kad es sapnī redzu to vietu, vienmēr pa�mostos aukstos sviedros.

Arkādija papurināja galvu.

-�� Man �ķiet, ka es nesapņoju par Xanadu. Tikai pēk�ņi pa�modos un jutos izbijusies. It kā pa mājas aizslēgtajām durvīm kāds būtu ielauzies iek�ā.

Zoija sastinga.

-� Tomēr nekādu ielau�anās pazīmju nebija, vai ne?

-� Protams, nebija. Ja es būtu pamanījusi kaut niecīgāko zīmi, ka aizskarta Harija ierīkotā jaunā dro�ības sistēma, es steig�us būtu saukusi Etānu. Tomēr jutos ļoti savādi līdz�

-� Līdz kam?

Arkādija savilka lūpas.

-� Līdz brīdim, kad piezvanīja Harijs.

Zoijai prāts kļuva mazliet mierīgāks.

-� Un pēc tam tu juties daudz labāk?

-Jā.

-� Tu domā, ka dīvainā izjūta, kas tev rodas naktī, kad Harija nav līdzās, liecina, ka esi pieļāvusi pārāk cie�u tuvību ar viņu, vai ne?

-� Zinu, ka man nebija �ādu jūtu, pirms pagāju�ajā mēnesī ie�pazinos ar viņu. Arkādija brīdi vilcinājās. Man liekas, Harijs nojauta, ka esmu nervoza. Viņ� sāka man zvanīt divas reizes dienā, nevis tikai vakaros.

Zoija smaidīja.

-� Un tu piepe�i sāki gulēt labāk?

-� Daudz labāk.

-� Tātad tu raizējies, ka varbūt sāc pieķerties Harijam Stagam.

-� Es jau ļoti sen neesmu uzticējusies nevienam vīrietim, Ar�kādija teica. Mani �ī doma mazliet biedē.

-���������� Tas ir glu�i saprotami. Zoija noglāstīja draudzenes roku.

-� Ta�u Harijs Stags nav Grānts Lorings.

-� To es zinu.

Arkādija acīm redzami nomierinājās un izdzēra atliku�o ka�fiju.

Etāns nokoda kumosu no picas ar olīvām un Meksikas asajiem pipariem, ļaudams uzmanīgajiem klausītājiem nogaidīt, kamēr viņ� to sako�ļā un norij. Viņ� saskatījās ar Zoiju. Tie�i viņai bija ienākusi prātā doma uzaicināt uz vakariņām visu bariņu, kā viņa mēdza teikt.

Etāns skaidri nezināja, kad un kā izveidojies bariņ�, bet vai�rāku nedēļu laikā viņi bija ļoti saradu�i cits ar citu. Pa�reiz te bija visi, izņemot vienu.

Kompānijā bija Bonija, Etana brāļadēli D�efs un Teo, Arkā�dija un Singltons Kobs, protams, arī Etāns un Zoija. �eit nebija vienīgi Harija Staga, kas bariņam bija pievienojies pavisam negai�dīti. Viņ� joprojām bija Losand�elosā.

Etāns pabeidza ēst picas �ķēli un pārlaida skatienu gaido�ajiem klausītājiem.

-�� Tas ir klasisks �aizslēgtās istabas� noslēpums, viņ� sa�cīja.

-� Kas tas ir �klasisks �aizslēgtās istabas� noslēpums�, tēvoci Etan? Teo noprasīja, spārdīdams krēsla �ķērskoku ar sporta kurpē ieauto kāju.

-� Tas nozīmē, ka istaba, kur atrada Kirvena līķi, bija aizslēgta, stulbeni, D�efs teica.

-� Nesauc mani par stulbeni! Baigais gudrelis atradies! Teo deva pretī.

Bonija dusmīgi paraudzījās uz dēliem.

-� Negribu dzirdēt vairs nevienu līdzīgu vārdu no jums abiem. Vai skaidrs?

-� Stulbenis nav slikts vārds, D�efs sacīja. Tas tikai no�zīmē, ka viņam nav pārāk daudz prāta.

-� Un baigais gudrelis nozīmē tikai inteliģentu pērtiķi, Teo paziņoja, aizstāvēdamies ar nevainīga eņģeļa sejas izteiksmi. Pēr�tiķis nav nekas slikts.

-� Vai es jums atgādinu OAV eksemplāru? Bonija sarauca uz�acis. Es negrasos iztirzāt sliktu vārdu definīcijas. Es izvirzu prasību.

-� Kas ir OAV? D�efs jautāja, piebāzis pilnu muti ar picu.

-� Oksfordas Angļu valodas vārdnīca, Singltons atbildēja.

-� Vārdnīca? D�efu tas nepārprotami ieinteresēja. Vai tajā ir slikti vārdi? Mūsu skolas vārdnīcā nav.

Etāns palūkojās uz zēnu.

-� Vai tu pārbaudīji?

-� Kā tad!

Bonija acis vien novalbīja. .

-� Vērīgie prāti, Arkādija nomurmināja.

-� Oksfordas Angļu valodas vārdnīca ir ļoti autoritatīvs izziņu avots par angļu valodu, Singltons sacīja, tāpēc tajā ir visi vār�di, gan labi, gan slikti. Man veikalā ir pilns tās komplekts, ja jūs gribētu� Uztvēris Bonijas brīdino�o skatienu, viņ� aprāvās.

-� Tomēr tā ir ļoti liela un smaga. Vairāki desmiti sējumu. Lasām�viela nav viegla. Man neliekas, ka jūs tā varētu interesēt.

D�efs un Teo acumirklī sāka ausīties. Etāns zināja, ka zēni grib pārliecināt Singltonu, ka spēj tikt galā ar visgrūtāko tekstu, ja vien mērķis ir tā vērts, bet Bonija �igli iejaucās.

-� Etan, tu mums stāstīji par Kirvena slepkavības lietu, viņa teica. � Ko tev līdz �im izdevies noskaidrot?

-� Neko daudz, viņ� atzinās. Tomēr tā lieta ir interesanta, lai gan vienīgā Kirvena grāmata, ko esmu izlasījis, ir �Garā, auk�stā vasara�.

-� Par ko tā ir? ieprasījās Teo.

D�efs teatrāli nopūtās.

-� Dro�i vien par garu, aukstu vasaru, stulbeni.

Bonija sarauca pieri.

-� D�ef, es runāju nopietni. Ja tu neproti uzvesties, mēs iesim projām.

D�efs pavēra muti, lai iebilstu. Etāns, neko neteikdams, ie�skatījās viņam acīs. D�efs bez vārda runas aprimās un atkal ķērās pie picas.

Bonija palūkojās uz Etānu. Viņ� redzēja, cik brāļasieva jūtas satraukta, un saprata viņas raizes. Divas pēdējās nedēļas D�efs arvien bie�āk uzvedās ļoti slikti, �ādi izpauzdams bēdas un sarūgti�nājumu. Teo �ogad bija ticis pāri tēva atceres dienai bez lielām cie��anām, ta�u D�efs nespēja tikt galā ar bēdām.

Tāpat kā es, mazais, Etāns nodomāja. Tomēr reizēm vajadzēja to noslēpt un izturēties kā parasti.

-� Kā tu domā izmeklēt �o lietu? Zoija jautāja.

-� Ar savu ierasto, izcilo metodi, Etāns teica. Savākt visus faktus un cerēt, ka piepe�i nāks atskārta.

Singltons beidza ēst picas gabalu.

-� Pag�, es izteik�os skaidri. Mērķis ir pierādīt, ka Marija Toresa nav bijusi vainīga, vai ne?

-�� �ādu slēdzienu noteikti gribētu Paloma Santana, Bonija sacīja. Dienā, kad Kirvena māja tiks atklāta apskatei, tur būs ļoti daudz preses pārstāvju. Santanai vislielāko prieku sagādātu ie�spēja paziņot, ka nozudu�ā manuskripta noslēpums ir atklāts. Viņa domā ja izdotos noskaidrot, kur palicis manuskripts, tas ļoti pa�līdzētu atbalstīt viedokli, ka Kirvena nāvē vainojama nevis viņas vecmāmiņa, bet kāds cits.

-Jo tas pierādītu, ka Marija Toresa nav manuskriptu nozagu�si? jautāja Arkādija.

-� Tie�i tā. Etāns paskatījās uz Singltonu. Tu esi speciā�lists retu grāmatu atra�anā. Vai tu varētu dot kādu padomu �ajā lietā?

-� Noteikti. Singltons pamāja. Tas izklausās interesanti. Tikai kas notiks, ja tu neatklāsi to, ko grib dzirdēt Paloma Santana?Ja atradīsi pārliecino�us pierādījumus, ka Marija nogalināju�si Kirvenu un manuskriptu nozagusi?

Etāns paraustīja plecus.

-� Ja Paloma Santana katrā ziņā gribēs dzirdēt atbildi, es viņai to pateik�u zem �etrām acīm, un viņa pati varēs izlemt, kā rīkoties tālāk. Nav iemesla to paziņot atklātībā. Visi, kas biju�i iesaistīti �ajā lietā, tagad jau ir miru�i, arī Marija Toresa. Pierādījumam, ka viņa tie�ām noslepkavojusi Kirvenu, pēc tik ilga laika nav nekā�das būtiskas nozīmes.

-� Tēvoci Etan, D�efs ierunājās, vai tad tu negribi, lai patie�sība parādās televīzijā un laikrakstos? Mamma teica, ka tas tavam biznesam nāktu tikai par labu.

-� Jā, Teo piebilda. Turklāt tu un mamma vienmēr sakāt, ka tev jārunā taisnība.

-�� Palomai Santanai es pateik�u taisnību, jo viņa ir mana kliente. Ta�u nekur nav teikts, ka patiesību vajadzētu atklāt visai pasaulei rīta ziņu raidījumā.

-� Īstenībā laikraksti un ziņu raidījumi ir pēdējās vietas, kur meklēt patiesību, Arkādija svinīgā nopietnībā teica zēniem kā gudra tante, kas sniedz svarīgas atziņas.

Singltons klusi iesmējās.

-� Arkādija, nojau�u, ka tev piemīt arī cinisms.

-� Tā ir viena no manām labākajām īpa�ībām, viņa mierinā�ja Singltonu.

-� Kas tas ir cinisms? jautāja Teo.

Singltons sāka sīki skaidrot, piesardzīgi izvēlēdamies vārdus. Bonija �o to palaboja un brīdināja, ka ir bīstami kļūt pārāk cinis�kam. Arkādija aizstāvēja cinismā ietverto gudrību. D�efs un Teo jautāja vēl un vēl.

Kad pie galda risinājās dzīvās sarunas, Zoija uzsmaidīja Etanam. Viņu dziļi iespaidoja tas, cik Zoija klusi un intīmi bija atzi�nusi abu cie�o kopību. Viņ� izjuta jau pazīstamo, spējo tuvību, un viņu piepe�i pārņēma atskārta.

Zoijas acīs Etāns redzēja izpratni. Tikai viņa vienīgā sapra�ta, kāpēc viņ� brīvās stundas pavada, izmeklējot pa�as senākās lietas, kur visas pēdas jau sen �ķita izgaisu�as. Citi cilvēki to uz�skatīja tikai par vaļasprieku, bet Zoija zināja, ka tas ir daudz no�pietnāk. Jau no pa�a sākumā viņa bija sapratusi, ka tas Etanam ir vajadzīgs.

Etāns pats nekad nebija varējis izteikt vārdos �o nepārvara�mo tieksmi, to bija izdarījusi Zoija. Atrodot atbildes, tu palīdzi radīt taisnīgumu. Tu līdzsvaro kādus neredzamus svaru Ieausus.

Etana un Zoijas saistība ar katru dienu kļuva arvien cie�āka. Etanam tas radīja tik dziļu izbrīnu, ka reizēm viņu pārņēma dre�buļi. Tas sagādāja raizes. Lai gan kopā abi bija tikai da�as nedēļas un precēti bija vēl īsāku laiku, Zoija bija piekļuvusi viņam tik tu�vu, kā līdz �im nebija izdevies nevienam. Varbūt pat pārāk tuvu. Viņa redzēja tos Etana dvēseles stūrī�us, ko nebija pamanīju�as ne trīs biju�ās sievas, ne arī pa�a ģimenes locekļi. Ja Zoija ar savu no�slēpumaino skatienu ielūkotos pārāk dziļi, viņa varbūt ieraudzītu to, kas atklātībā it nemaz neizskatītos labi.

Etanam atkal tuvojās draudīgas nolemtības izjūta. Nekad vēl viņ� attiecībās nebija iesaistījies tik dziļi. Etāns sev atgādināja, ka �īs nebūt nav laulības, kas noslēgtas debesīs. Noteikti bija da�i strī�dīgi jautājumi. Tomēr ar katru dienu Etanam radās arvien nbteiktāka pārliecība ja Zoija aizietu, viņ� iekristu tie�i ellē.

Pēc pusdienām Etāns un Singltons kopā ar D�efu un Teo de�vās uz video arkādi Fountain Square pretējā pusē. Zoija, Arkādija un Bonija apsēdās uz zaļi krāsota kalta dzelzs sola. Vakara gaiss piepe�i bija kļuvis salts �ajā tuksnesīgajā apvidū tā gadījās bie�i, bet iek�ējo pagalmu sildīja lieli kaloriferi, no kuriem staroja spilgta oran�a gaisma.

Veikala priek�pusi un visus kokus rotāja mazu, baltu lampiņu virtenes. Arī tās liecināja par gaidāmo rudens festivāla vakam. �is gadskārtējais notikums ievadīja svētku brīvlaika iepirk�anās sezonu.

Arkādija noraudzījās, kā vīrie�i un zēni nozūd video arkādē.

-� Vai Singltons tevi ir aicinājis uz satik�anos, Bonija?

Bonija pat nepakustējās un nenovērsa skatienu no ieejas ar�kādē.

-Nē.

-� Hmm, Arkādija noteica. Kāpēc tad ne?

-� Kāpēc tu domā, ka viņ� grib ko vairāk par vienkār�u drau�dzību? Bonija klusi jautāja.

Zoija pievērsās Bonijai.

-� Vai tie�ām tu neesi ievērojusi, kā viņ� skatās uz tevi?

-� Viņ� gaida piemērotu brīdi, Arkādija sacīja. Negrib tevi steidzināt. Singltons vēlas būt dro�s, ka tu gribi, lai viņ� ienāk tavā dzīvē.

Zoija pamāja.

-� Man �ķiet, viņ� pēc dabas ir lēns un piesardzīgs.

Bonija izdvesa skaņu, kas atgādināja vienlaikus aizkaitinājumu un smieklus.

-� Ko tad tas nozīmē? Vai jūs abas pēk�ņi esat nolēmu�as kļūt par saprecinātājām � tikai tāpēc, ka pa�as baudāt laba seksa prie�kus?

-� Iespējams, Zoija atbildēja.

Arkādija izvairīgi paraustīja plecus.

-� Es tikai saku to, ko redzu.

Bonija sa�ņaudza rokas.

-� Singltons ir glu�i citāds nekā Drū.

Iestājās klusuma brīdis.

-� Varbūt tas ir labi, Zoija beidzot ieminējās. Tomēr tev nevajadzētu censties salīdzināt. Lai Singltons ir tāds, kāds ir.

-� Vai tā tu izturies arī attiecībās ar Etānu? Bonija jautāja.

-� Jā. Zoija pētīja gaismas rotaļu strūklakā. Etāns nemaz nav līdzīgs Prestonam. Ar pirmo vīru man bija� Zoija pieklusa, meklējot īsto vārdu. Tajās nebija nekā sare�ģīta.

-� Un Etāns ir sare�ģīts, Bonija sacīja. Viņa to pateica, it kā apstiprinot faktu.

-�� Ļoti. Zoija pārlika vienu kāju pār otru un sāka to viegli �ūpot, domājot par savu laulību. Mani tas neuztrauc. Arī es pati neesmu vienkār�a. Tomēr esmu sākusi domāt, vai Etāns pa�tie�ām vēlas, lai es viņu pilnīgi iepazīstu. Sarunas viņam ne visai padodas.

Arkādiju tas uzjautrināja.

-� Kuram vīrietim tad tās padodas?

-� Esi pacietīga, Bonija ieteica. Etanam tas liekas neparas�ti, ja kādu interesē viņa personības sare�ģītā puse. Neviena no viņa biju�ajām sievām par to negribēja zināt neko. Viņas vēlējās tikai to, ko redzēja ārēji.

Arkādija pamāja.

-�� Etana izskats liecina, ka viņ� spējis rūpēties gan par sevi, gan par viņām.

-�� Jā, Bonija sacīja. Ta�u neviena negribēja rūpēties par viņu vismaz nevēlējās to tik stipri, lai papūlētos Etānu saprast.

-� Man liekas, Etanam tie�i tas patika, Zoija nomurmināja.

Bonija brīdi domāja.

-� Varbūt tev taisnība. Tādā veidā viņas mazāk riskēja emoci�onāli. Lai kādas būtu biju�as saskarsmes grūtības Etana pirmajās laulībās, dro�i varu teikt, ka tās kļuva daudz sliktākas pēc tam, kad tika nolaupīts un nogalināts Drū.

-� Etāns nevar tikt vaļā no vainas izjūtas, Zoija teica. Viņ� bija vecākais brālis. Dziļi sirdī viņ� vienmēr domās, ka cietis ne�veiksmi, jo nav paveicis to, ko viņam vajadzēja izdarīt pasargāt Drū.

Zoija domāja, ka skaidri zina, kā Etāns jūtas. Arī viņa pati nemū�am nevarēs atbrīvoties no tādām pa�ām neveiksmes jūtām. Viņa un Prestons bija solīju�ies rūpēties viens par otru. Ta�u Zoijai nebija izdevies viņu izglābt.

-�� Etāns noteikti ir ciets rieksts ikvienai sievietei, kas iesais�tās tuvās attiecībās ar viņu. Bonija papurināja galvu, savelkot smaidā vienu mutes kaktiņu. Es mīlu Etānu kā brāli un līdz mū�a

galam bū�u viņam pateicīga par to, kā viņ� uzņēmās rūpes par D�efu, Teo un mani, kad Drū bija aizgājis viņā saulē. Tomēr skaidri zinu es nekad nevarētu pat iedomāties, ka spētu apprecēties ar viņu. Nemū�am.

-� Tāpēc man atkal jādomā par Singltonu, Arkādija ietei�cās. Esmu pārliecināta, ka �is vīrietis ir neprātīgi iemīlējies.

Zoija savilka vienu uzaci.

-� Iemīlējies turklāt �neprātīgi�?

-� Man vienmēr gribējies izteikt to tie�i tā, Arkādija sacīja.

Bonija lēni un dziļi ieelpoja, tad izelpoja.

-� Kaut arī viņ� būtu neprātīgi iemīlējies, es viņu nepazīstu tik labi, lai sāktu domāt par precē�anos.

-� Tomēr? Zoija mudināja.

-� Tomēr zēniem viņ� ļoti patīk. Man �ķiet, viņi Singltonu jau uzskata par otru tēvoci.

-� Un tad?

Bonija smaidīja.

-� Un �ķiet, ka es gribētu viņu iepazīt tuvāk. Daudz tuvāk.

-� Labi, Zoija paziņoja. Es priecājos.

Bonija pasmējās.

-�� Pietiks runāt par tevi un mani, Zoija. Kā ir ar tavu dzīvi, Arkādija? Liekas, ka Harijs Stags ir ļoti sare�ģītas dabas vīrietis.

Zoija ziņkāri gaidīja, ko Arkādija atbildēs. Tikai retais uz�dro�inājās tik tie�i uzdot viņai personiskus jautājumus. Zoijas draudzenei piemita kaut kas tāds, ka cilvēki lielākoties neatļāvās ielauzties noslēpumainībā, ar ko Arkādija bija norobe�ojusies.

-� Harijs nav sare�ģīts, viņa teica. Viņ� ir tāds, kāds ir.

Zoija papurināja galvu. Atbilde bija tik raksturīga viņas drau�dzenei.

-� Manuprāt, viņ� ļoti at�ķiras no tava miru�ā vīra, vai ne? Bonija neatlaidās. .

-� Diem�ēl jāsaka, es nedomāju, ka Grants Lorings ir miris, Arkādija sacīja. Nojau�u, ka viņ� joprojām ir dzīvs, un tad at�bilsto�i likumam viņ� arvien vēl ir precēts. Tomēr tev taisnība,

Harijs ir glu�i citāds nekā mans vīrs. Sākot jau ar to, ka Grānts mēģināja mani nogalināt.

Bonijai mute palika vaļā.

-� Augstais Dievs!

Arī Zoija galīgi apmulsa, tikai cita iemesla pēc. Arkādija viņai bija pastāstījusi patiesību par Grāntu Loringu drīz pēc tam, kad abas izbēgu�as no Sve�ezcra mui�as. Tomēr Zoija zināja, ka Arkā�dija to nebija uzticējusi nevienam citam, izņemot varbūt vienīgi Hariju Stagu.

Bonija jau bija atguvusies no pārsteiguma.

-� Es jau zināju, ka tu nemēdz runāt par savu dzīvi pirms psi�hiatriskās slimnīcas, un sapratu, ka tev ir kāds noslēpums, ta�u nenojautu�

-� Man izdevās panākt, ka mani uzskata par miru�u, cerot, ka Grānts noticēs mēģinājums mani nogalināt bijis sekmīgs, Ar�kādija klusi teica. Tad iestājos Sve�ezerā ar citu vārdu, jo nolē�mu kādu laiku klusi slēpties. Izdomāju, ka Grāntam neienāks prā�tā mani meklēt psihiatriskajā slimnīcā, jo uzskatīju, ka viņ� mani noteikti meklē. Kad mēs ar Zoiju izbēgām, es nopirku vēl vienu jaunu identitāti, cerēdama nojaukt pēdas vēl vairāk.

-� Kur Lorings ir tagad? Bonija jautāja.

-� Nezinu. Saskaņā ar oficiālo versiju viņ� gājis bojā lavīnā kādā Eiropas slēpo�anas kūrortā. Tomēr nojau�u, ka viņ� kaut kur slēpjas, dzīvojot ar jaunu identitāti, tāpat kā es.

Bonija mazliet nodrebinājās aukstajā vakara gaisā.

-� Biedējo�a doma.

-� Da�reiz tā patie�ām ir, Arkādija piekrita.

Skvēra pretējā pusē no videozāles iznāca Etāns, Singltons un zēni. D�efs un Teo grozījās ap abiem vīrie�iem, dzīvi apsprie�ot re�dzēto. Zēnu skatieni pauda tādas alkas līdzināties filmas varoņiem, ka Zoijai iesmeldzās sirds. Jaunajiem pui�iem ļoti bija nepiecie�ams, lai līdzās būtu vīrie�i, kas varētu noderēt par paraugu.

Savukārt Etāns un Singltons izturējās ar iecietīgu pacietību kā priek�zīmīgi līderi. Lai gan viņi smējās un bārstīja asprātības,

ta�u pat viņu kustības liecināja, ka abi pastāvīgi saglabā modrību. Uz �ādiem vīrie�iem varēja paļauties jebkurā krīzes situācijā.

-�� Es saprotu, kāpēc tu teici, ka Harijs Stags ir pilnīgi citāds nekā Grānts Lorings, Bonija �ukstēja. Viņa aizvien vēl �ķita pa�matīgi apmulsusi.

� Ak jā, Arkādija mierīgi noteica. Ja mani būtu mēģinā�jis nogalināt Harijs, viņam tas būtu izdevies.

īss spilgtas gaismas uzliesmojums pārmeklētāja redzeslauka sānu I malā �oreiz bija vienīgais brīdinājums. Pazīstamā aura vēstīja par tuvo vētru smadzenēs un tumsu.

Vispirms viņu pārņēma �ausmu izjūta.

Nē. Jāsaglabā skaidra apziņa.

Vētra pārņēma smadzenes, pārvēr�ot visu, arī bailes, bezjēdzīgā juceklī.

Pēc laiciņa pārmeklētājs atjēdzās, juzdamies novārdzis un dre�belīgs. Vispirms atgriezās baiļu un �ausmu izjūta. Pēdējās dienās lēkmes viņam uzbruka arvien bie�āk.

Viņ� lēni apsēdās un ātri paskatījās visapkārt. Paklupis pār kāj~ soliņu. Varēja būt sliktāk. Varēju sasist galvu [rret gakh stūri un tagad gulēt nesamaņā, varēja palikt asiņu pēdas, ko rīt no rīta kāds būtu pamanījis.

Tā būtu katastrofa.

Lukturītis bija nokritis uz paklāja blakus krēslam. Gaismas stars apgaismoja sarkanu krūzi uz zema galdiņa bibliotēkas pretējā pusē.

Pārmeklētājs pasniedzās, lai paņemtu lukturīti, un blakus gal�dam uz paklāja sataustīja kaut ko mazu un asu. Stikla lauska.

Pārmeklētājs satraukti apspīdināja ar lukturīti galdu un ieraudzīja, ka vāzes, kas vēl pirms brī�a bija uz tā atradusies, vairs nav. Tā bija nokritusi un saplīsusi smalkās �ķembās.

Dro�i vien esmu to nogrūdis krītot. Tas nekas. Maza vāzīte. Viņa domās, ka to saplēsis kāds no strādniekiem.

Dīvainā sienas pulksteņa rādītāji liecināja, ka pagāju�as tikai trīs minūtes. Dro�ības dienesta vīri vēl piecpadsmit minūtes ne�brauks atpakaļ gar �Dizainera sapņu māju�.

Nu vajadzēja atrast piemiņas lietiņu. Bez tās nedrīkstēja doties projām.

Kad Zoija nākamajā rītā novietoja ma�īnu �Dizainera sapņu mājas� priek�ā, viņa domāja par to, ka Etāns brokastu laikā bija

izskatījies enerģiskāks un ne tik nomākts, un uzskatīja, ka viņa

garastāvokli varbūt uzlabojusi iesaistī�anās Kirvena slepkavības lie-

tas izmeklē�anā. Iespējams, tie�i senā noslēpuma atrisinā�ana bija

viņam nepiecie�amais intelektuālās izklaides veids, kas varētu pa-

līdzēt tikt pāri grūtajam laikam novembrī.

Iebraucamajā ceļā parādījās slaids, sudrabots �Jaguar� un ap�stājās aiz Zoijas ma�īnas. Atpakaļskata spogulī viņa redzēja, kā Lindsija Voila izkāpj no automa�īnas visā savā minimālistes stila lepnībā.

Lindsija bija pievilcīga, pa�pārliecināta sieviete, nepilnus trīs�desmit gadus veca, bet varbūt arī tikai mazliet vecāka par �etr�desmit. Viņas matu griezums bija moderni īss, mati bija nokrā�soti pavisam nemanāmi, un tajos nebija neviena sirma pavediena. Lindsijas riekstu brūno acu skatiens Zoiju mulsināja. �ķita, ka tas viņai seko tā, kā mēdz sekot vecmeistaru gleznās attēloto figūru skatieni. Likās, ka Lindsija vēr� pret Zoiju tādu kā iek�ēju radaru.

Lindsija tērpās gandrīz tikai melnā, tāpēc varētu domāt, ka viņa ir no Ņujorkas, ta�u izrādījās, ka viņa tikai nesen pārcēlusies uz �ejieni no Losand�elosas. �odien viņa bija uzvilkusi melnu smal�kas kokvilnas trikotā�as svīteri, melnas bikses un kājas ieāvusi melnās sandalēs. Vienā rokā Lindsija turēja melnu ādas somiņu. Vienīgo krāsaino akcentu pie�ķīra neparasta kaklarota no sudraba un tirkīza. Zoija pazina �o rotu, jo bija to redzējusi Arkādijas modes pre�u galerijā �Eiforija� otras tādas nebija, un Lindsija acīmre�dzot to bija nopirkusi.

Zoija piepe�i iedomājās pati savu tērpu viņa bija ģērbusies garā, mirdzo�i violetā kleitā bez piedurknēm, virs kuras bija uzvil�kusi ļoti plānu zaļu mēteļveida tērpu, kas ejot plīvoja ap potītēm. No rīta, palūkojoties spogulī, Zoijai bija �ķitis, ka tērps izskatās labi, ka tas rada dzīvīgu un bezrūpīgu iespaidu. Tagad, salīdzinot ar Lindsijas pieguļo�o, ko�i melno ietērpu, Zoijai radās nejaukas aizdomas, ka viņa pati stipri atgādina klaunu.

Zoija nodomāja, ka gaume tērpu izvēlē labi atspoguļo kā vi�ņas, tā Lindsijas dizaina stilu. Guļamistaba, kuras dizainu �sapņu mājā� veidoja Lindsija, bija ieturēta īsti minimālisma stilā tā bi�ja viscaur baltā krāsā, un vienīgie akcenti tajā bija ļoti gai�a koka mēbeles.

Savukārt Zoija bibliotēku veidoja pilnīgi pretējā stilā tajā dominēja sulīgu, piesātinātu krāsu un faktūru eklektisks sajaukums.

Viņa izkāpa no ma�īnas un no aizmugurējā sēdekļa paņēma lielu sarkanu somu. Zoijai bija se�as tādas somas, katra citā krāsā. Somā atradās vairākas viņas profesijā nepiecie�amas mantas, arī fotoaparāts, mērlente, kalendārs, kur viņa atzīmēja norunātās tik��anās ar klientiem, ski�u burtnīca, neliels instrumentu komplekts un kārba ar krāsu zīmuļiem un marķieriem. Tur bija arī vairāki flī��u un audumu paraugi, ko Zoija bija paredzējusi vēlāk izmantot kādā citā projektā. Vēl somā atradās senlaicīgs, apaļ� durvju rok�turis, kas viņai noderēja kā atslēgu riņķis.

Interjera dizainera darbs nav domāts vārguļiem, Zoija prātoja.

Viņa saņēmās un draudzīgi vismaz tā Zoija cerēja uzsmai�dīja Lindsijai.

-� Labrīt, Lindsija! Pārmetusi somu pār plecu, Zoija aizcirta ma�īnas durvis un devās uz kāpnēm. Skaista diena, vai ne?

-� Jā, Lindsija neizteiksmīgā balsī atbildēja. Pēc brī�a viņa sacīja: Mani apmeklēja Tabita Paina.

-� Mani arī. �ķiet, viņa domā, ka mums jāpiedalās da�os me�ditācijas seansos pirms ski�u zīmē�anas.

-� Man liekas, viņai taisnība, Lindsija sacīja. Es pierakstī�jos uz visu kursu, uz divdesmit seansiem.

Zoija klusi noelsās. Viņa bija apsvērusi iespēju aiziet uz kādām pāris nodarbībām. Viss kurss dro�i vien maksāja aptuveni divus tūksto�us dolāru.

Mājas ārduvis bija aizslēgtas.

-� �ķiet, �odien mēs esam ieradu�ās pirmās, Zoija teica. At�slēga bija iedota ikvienam dizaineram. Viņa iebāza roku sarkanajā somā, lai izņemtu savējo.

-� Man jau ir rokā. Lindsija parādīja atslēgu. Viņa ielika to slēdzenē un atslēdza durvis.

-� Paldies!

Lindsijas lietpratīgums bija viena no viņas īpa�ībām, kas Zoiju kaitināja visvairāk.

Zoija strauji devās mājā iek�ā, nepakavēdamās ārpusē, kā mē�dza darīt parasti, jo da�u pēdējo nedēļu laikā viņa jau vairākas reizes bija bijusi �Dizainera sapņu mājā�. Tagad nebija vajadzības saņemties, jo viņa devās pazīstamā vietā.

Kad Zoija bija jaunāka, viņa bija iedomājusies, ka ikviens spēj uztvert spēcīgās psihiskās enerģijas neredzamos izgarojumus, kas rei�zēm palika vietās, kur cilvēki bija dzīvoju�i, mīlēju�i, smēju�ies vai miru�i. Tikai kļuvusi vecāka, viņa sāka saprast lai gan daudziem cilvēkiem �ad tad rodas pēk�ņas nojautas vai neizskaidrojama �jau kādreiz redzētā� izjūta, ieejot sve�ā mājā vai istabā, tas, ko izjūt viņa, būtiski at�ķiras no citu cilvēku uztveres.

Zoija visai ātri aptvēra, ka lielākā daļa cilvēku to, kas ir �at��ķirīgs�, parasti uzskata par �vājprātīgu�. Tāpēc viņa ļoti labi ie�manījās slēpt savu jutību pret psihisko enerģiju, kas da�reiz bija palikusi ieslēgta mājas vai ēkas sienās.

Slēpt patiesību par savām ekstrasensorajām spējām viņa bija iemanījusies tik labi, ka Zoijas pirmais vīrs neko par tām nebija zinājis. Prestonu Zoija bija ļoti mīlējusi, un zināja, ka arī vīrs viņu mīlēja. Tomēr sirds dziļumos Zoija vienmēr bija apzinājusies ja viņa vīram izstāstītu savu noslēpumu, viņ� būtu ļoti noraizējies par sievas psihisko veselību. Prestons nekad vairs nebūtu spējis uz�tvert Zoiju tāpat kā pirms tam.

Zoija viņu nebūtu vainojusi. Agrāk viņa pati �ad tad bija bai�dījusies par savu veselo saprātu, īpa�i tajos murgainajos mēne�os, ko bija pavadījusi Sve�ezerā.

Pats mulsino�ākais attiecībās ar Etānu Zoijai likās tas, ka vīru, �ķiet, nemaz nebiedēja Zoijai piemīto�ā sestā maņa, lai gan viņa par to Etanam bija pastāstījusi. Tas bija labi.

Slikti bija tas, ka Zoija bija pilnīgi pārliecināta viņas atzī��anos par �sesto prātu" Etāns tik mierīgi bija uztvēris tāpēc, ka ne�ticēja viņas ekstrasensorajām spējām. Etāns uzskatīja, ka Zoijai glu�i vienkār�i piemīt spēcīga intuīcija. Būdams privātdetektīvs, Etāns ļoti paļāvās pats uz savu intuīciju, tāpēc spēja pieņemt �ādu iz�skaidrojumu.

Lindsija vestibilā gāja Zoijai pa priek�u, dodamās uz platajām kāpnēm, kas veda uz lielās mājas otro stāvu.

-� Vakar pirms aizie�anas ielūkojos tavā bibliotēkā, Lindsija pār plecu noteica. Redzu, tu esi nolēmusi, ka grāmatplauktiem tomēr jābūt tum�sarkaniem. Vai tev neliekas, ka �ī krāsa tajā telpā būs pārāk intensīva? Tur jau tagad visa ir pārāk daudz.

Elpo dziļi, Zoija domāja. Lai nu ko, tikai nesāc aizstāvēties.

-� Kad plauktos būs grāmatas, iespaids būs pavisam citāds, � viņa teica.

-�� Nu, tas ir tavā ziņā. Lindsija sāka kāpt aug�ā, rokā sa��ņaugusi mazo somiņu. � Tomēr visas krāsas tur ir ļoti piesātinātas. Par daudz okera un terakotas. Telpa �ķiet ļoti silta, īpa�i tik karsta klimata apstākļos. �

Zoija sakoda zobus, un viņai izdevās neielaisties sarunā.

Lindsija negaidīja atbildi. Kāpņu aug�galā viņa pagriezās un nozuda, ejot uz guļamistabas pusi.

Apsolīdamās sev, ka nesāks lamāties pat klusībā, Zoija pa gai�teni gāja uz bibliotēku.

Lindsijai nav taisnība, viņa domāja. Tum�sarkanie plaukti, kas no grīdas pacēlās līdz griestiem, būs izcils ietvars grāmatām un māk�slas priek�metiem pret okera krāsas sienām. Tie turklāt akcentēs terakotas flīzes un krāsainos paklājus.

Zoija nodomāja Lindsija kļūdās, teikdama, ka krāsas biblio�tēkā ir pārāk siltas tuksne�a karstajam klimatam. Krāsu toņi neiz�skatījās silti glu�i otrādi, tie veidoja vēsu kontrastu. Panākumi, ko jau sen bija guvu�as spāņu koloniālā un arī Vidusjūras stila celt�nes, pierādīja, ka krāsas, sulīgas kā dārgakmeņi, spilgtā gaismā iede�ras ļoti labi. Tās radīja paēnas ilūziju un palīdzēja mazināt saules staru �ilbu.

Tuksnesī neiederas tie�i baltā krāsa, Zoija domāja, pagriezda�mās ap gaiteņa stūri, lai ieietu bibliotēkā, īpa�i jau tad, ja to iz�mantoja tik pla�i kā Lindsija aug�stāva guļamistabā. Ja ainavā gais�ma bija tik spo�a, tad tās atspulgi jau nu nekādi nebija vajadzīgi. �ilbino�os saules staros baltā krāsa itin viegli varēja kļūt it kā par spoguli.

Protams, ikvienam likumam bija savi izņēmumi. Arkādija va�rēja justies apmierināta ar balto interjeru savā dzīvoklī, jo tā bija Arkādija. Gai�as krāsas piederējās viņas personībai un dzīvojamā telpā radīja pareizu enerģiju. Ta�u enerģijas plūsma Lindsijas vei�dotajā aug�stāva guļamistabā bija tālu no pilnības, Zoija secināja.

Viņa apstājās uz sliek�ņa un pārlaida bibliotēkai skatienu. Tās dizainu Zoija bija izstrādājusi, domājot par ģimeni. Nezin kāpēc, ta�u jau pa�ā projekta sākumā viņa bija iztēlojusies māmiņu, tēti un divus bērnus. Abiem bērniem bija Etana tum�ie mati un dzintarkrāsas acis.

Zoija sev iestāstīja, ka tā ir tikai noderīga aina, kas radusies viņas iztēlē, lai palīdzētu atrast telpai fokusu. Viņa bija pieradusi strādāt saskaņā ar individuālajām klienta vajadzībām, bet �oreiz mājai nebija reāla īpa�nieka ar konkrētu personību un prasībām. Tāpēc Zoija bija izgudrojusi nelielo ģimeni un centās pārāk daudz nedomāt, kāpēc bērni izskatās tik līdzīgi Etanam.

Viņai patika izskats, ko bija ieguvusi telpa. Tā bija mājīga un aicino�a. Ikvienā stūrī bija kas interesants un aizraujo�s.

Zoija lēni gāja caur bibliotēku, ar maņām ļaujoties enerģijas plūsmām un pārliecinoties, ka viss ir tā, kā jābūt. Daudzējādā ziņā telpa bija vecmodīga, tajā valdīja deviņpadsmitā gadsimta sākuma bibliotēkas gaisotne. �eit nebija ne televizora, ne moderna mū�ikas centra. Par laimi, �īm ierīcēm bija paredzēta atsevi�ķa istaba gaiteņa otrā galā, un tās projektu izstrādāja cits dizainers.

�ī istaba bija paredzēta pārdomām, studijām un stundām, kas piederēja cilvēkam personiski. Zoija gribēja, lai bibliotēka būtu pa�tvērums ikvienam ģimenes loceklim, vieta, kur pie�ķirt noteiktu veidolu sapņiem.

Zoija apstājās pie krēsliņiem un galdiņa, ko viņa te bija ie�kārtojusi bērniem, un pabīdīja globusu mazliet tālāk no malas. Tad viņa piegāja pie lielā rakstāmgalda, lai pārliecinātos, ka ikvienam, kas te sēdēs, būs labi saskatāma strūklaka dārzā.

Zoijai patika, ja caur telpas logiem pavērās skats uz ūdeni. Tīs sniedza īpa�u enerģiju, tāpat kā augi, tāpēc Zoija telpas otrā galā bija izvietojusi tclpaugus. Tie ne vien attīrīja istabā gaisu, bet arī �ķīstīja enerģijas plūsmu.

Ietvarā ievietotā fotogrāfija, kas atradās virs kamīna, bija ne�daudz sa�ķiebusies. Zoija to izlīdzināja. Fotogrāfijā bija redzams Naktsvēju kanjons saullēktā. Zoija uzņēmumu bija izdarījusi pa�ti oktobra beigās. Etāns �etras dienas pēc kārtas bija cēlies kopā ar Zoiju vēl tumsā un devies uz kanjona malu, kur viņa izfotografēja vairākas filmas, līdz uzņēmums izdevās tāds, kā viņa gri�bēja.

Pagriezusies projām no fotogrāfijas, Zoija gāja klāt vienam no krēsliem, kas bija paredzēti pieaugu�ajiem, jo gribēja izjust enerģi�jas plūsmu.

Kad Zoija atradās tikai pāris soļu attālumā no krēsla, viņas atvērtajās maņās ielauzās tum�i �uksti.

Zoija �ausmās gandrīz iekliedzās. Viņai likās, ka iepinusies li�pīgos neredzama zirnekļu tīkla pavedienos. Viņa sarāvās un steig�us pakāpās atpakaļ. Sirds sāka neprātīgi dauzīties, un Zoiju kratīja

drebuļi. Viņa centās norobe�oties, neļaut vairs maņām atvērties tik pla�i.

Augstā debess, kas tad tas?

No apziņas dzīlēm kā rēgs iznira atmiņas par kādu sevi�ķi bais�mīgu nakti Sve�ezerā. Zoija ātri tās aizbīdīja projām. Dieva dēļ, te ta�u bija viņas projekta mājas bibliotēka, nevis �H� nodaļa.

Labi, mēģināsim vēlreiz Varbūt viņai radusies pārspīlēta reak�cija. Da�reiz Zoijas iztēle kopā ar ekstrasensorajām maņām varēja izraisīt mulsino�as parādības.

Ta�u ekstrasensorās maņas vēl nekad viņu nebija maldināju��as, Zoija sev atgādināja. Viņa piesardzīgi ļāva tām pavērties pla�āk un spēra soli uz priek�u.

Atkal maņas iepinās zirnekļa tīklos, un Zoijai pār muguru pār�skrēja �ermuļi. Līdzās krēslam kaut kas bija. Agrāk viņa vienu reizi jau bija pārdzīvojusi līdzīgu izjūtu, un atmiņas par to joprojām stin�dzināja asinis dzīslās.

�eit nav �H� nodaļa.

Zoija to atkārtoja vairākas reizes, bet rīklē kāpa nelabums, un sāka reibt galva. Nu viņa vairs sev neļāva kāpties atpakaļ. Vaja�dzēja saprast, ko nozīmē �ī rēgainā parādība.

Neredzamie pavedieni tinās ap Zoiju, tie bija tik smalki, ka tos tikko varēja uztvert, tomēr tie neap�aubāmi bija tepat.

Tas likās neiespējami. Vēl pirms divām dienām Zoija bija at�nākusi uz bibliotēku, lai paraudzītos, vai vēl ko nevajag palabot. Todien viņa nebija uztvērusi neko neparastu.

Kas te notiek?

Nomierinies un domā! Tu diezgan bie�i esi bijusi vietās, kur izdarī�tas slepkavība';, bet �ajā telpā tādu vibrāciju nav. Sienas nekliedz kā tādās reizēs, kad telpā liju�as asinis.

Enerģijas viļņi, ko uztvēra Zoija, bija vāji, ta�u ārkārtīgi tum�i un duļķaini. Viņas sestā maņa asi mēdza reaģēt uz pēdām, ko bija atstāju�as spēcīgas emocijas, un tās parasti bija primitīvas un ne�apvaldītas. Niknums, bailes, �ausmas, naids, iekāre un uzmācīgas dziņas tās bija stihiskās enerģijas. To atstātās iezīmes bija skaidri un asi uztveramas.

�is bija� kaut kas cits, kaut kas ļoti biedējo�s.

Zirnekļa tīkla pavedieni �ķita stiepjamies no kājsoliņa puses. Zoija uzmanīgi pārbaudīja vietu ap to. Viss izskatījās tie�i tāpat kā pēdējā reizē, kad viņa bija atradusies �ajā telpā. Nekas neliecināja par vardarbību vai postījumiem.

Nē, glu�i tā vis nebija.

Gaismā iezalgojās stikla �ķemba blakus kājsoliņam. Zoija to pacēla. Atlūzas krāsa likās pazīstama.

Viņa paskatījās uz galdiņu līdzās krēslam. Vāzes tur vairs ne�bija. Acīmredzot tā bija saplēsta.

Telpā vēl kaut kas nebija kā iepriek�, bet Zoija pagaidām neva�rēja pateikt, kas īsti tas ir.

Viņa lēni griezās riņķī, ar skatienu pārbaudot ikvienu biblio�tēkas vietiņu. Palūkojusies uz galdiņu bērnu stūrītī, Zoija sastinga.

Uz zemā galdiņa viņa bija salikusi vairākus spilgtus, ikdieni��ķus priek�metus. D�efs �im nolūkam bija iedevis mazu dinozaura figūriņu, bet Teo motocikla modeli. Zoija tur bija nolikusi vienu no savām jaunajām sarkanajām krūzītēm, jo tā bija vienā krāsu tonī ar grāmatplauktiem.

Krūzītes tur vairs nebija.

�aja naktī Zoija sapņoja par Xanadu.

Viņa piecēlās no �aurās gultas un uzvilka slimnīcas uzsvārci. Tas vaļīgi nokarājās ap augumu. Kad Zoija bija ieradusies Sve�ezerā, uz�svārcis bija derējis, bet da�u mēne�u laikā viņa bija novājējusi. Medika�menti, ko daktere Mal<alistēra spieda lietot cerībā, ka Zoija ārstē�anā sāk pakļauties, bija pilnīgi laupīju�i ēstgribu.

Beigās Zoija bija iemācījusies da�as tabletes nenorīt, tā ka to neviens nemanīja, bet no visiem medikamentiem izvairīties nebija iespējams. Un pat tajās retajās dienās, kad Zoijas prāts bija samērā skaidrs, ēst viņai ne�gribējās. Milzīgais gribasspēka sasprindzinājums, kas bija vajadzīgs, lai ap�valdītu niknuma, baiļu un izmisuma viļņus, kas pastāvīgi brāzās pār Zoiju, tā izsūca spēkus, ka ē�ana likās nepārvarams pienākums.

Tā nedrīkst palikt, Zoija domāja. Jāsāk ēst, lai uzņemtu kalorijas un atjaunotu spēkus. Izbēgt neizdosies nel<ad, ja viņa kārtīgi neēdīs.

Zoija piegāja pie mazā, restotā loga. Palāta atradās slimnīcas tre��ajā stāvā, tāpēc no (oga pavērās skats pār augsto �ogu, kas ieskāva Sve�ezeru. Zoija varēja saskatīt ezeru.

Tum�o ūdens virsmu apspīdēja salta mēnessgaisma. Da�reiz Zoijai likās, ka vienīgā iespēja tikt no �ejienes /nojātu ir aizpeldēt līdz ezera vi�dum un nogrimt dziļumā.

Ta�u �ajā rītā viņa bija pamanījusies nenorīt Makalistēras table�tes, tāpēc tagad, vakarā, prāts bija daudz skaidrāks nekā da�as pēdējās dienas. Zoijai negribējās domāt par nozu�anu ezera dzelmē uz visiem laikiem.

Viņai bija vajadzīgs mērķis. Vajadzēja izgudrot bēg�anas plānu. Viņai pa�ai vajadzēja iedvest sev cerību. Pilnīgi skaidrs, ka neviens cits to �eit nedarīs.

Zoija novērsās no loga, devās uz durvīm un, kā vienmēr, paraustī�ja rokturi, cerot, ka durvis būs piemirsu�i aizslēgt.

Durvis atvērās. Atkal l<āds sanitārs bijis pavir�s. Tā nebija pirmā reize. Sve�ezera personāls bija tāds, l<a neviens �os cilvēkus nenosauktu par medicīnas darbiniekiem, kas veltīju�i sevi �ai profesijai.

Dakterim Hārperam, kas vadīja �o ārkārtīgi dārgo un slepeno trakonamu, nemaksāja par to, lai viņ� pacientus ārstētu. No klientiem ļoti lielu naudu viņ� saņēma tāpēc, ka labprāt iemitināja savā iestādē viņu juku�os radiniekus tā, lai tie atrastos pēc iespējas tālāk no acīm un lai tos visi beigu beigās aizmirstu.

Izgājusi ārā no cellei līdzīgās palātas, Zoija klusi virzījās pa gaiteni. Likās, ka viņa ir gars, ko no realitātes no�ķir plāns plīvurs. Viss �ķita kā vīzija. Zoija sev atgādināja, l<a viņu mazliet iespaido Mai<alistēras medika�menti, kas vēl nebija izdalīju�ies no orgamsina.

Gaismu gaiteņos neizslēdza nekad, tikai naktīs spuldzes nedega tik spo�iXanadu vestibilu apspīdēja rēgaina, fluorescējo�a gaisma.

Zoijai vajadzēja iemācīties telpu izvietojumu no galvas. Viņa gribēja iegaumēt ceļu kā kartē, lai tad, kad būs īstais laiks, varētu iet ātri un pārliecināti.

Pagājusi garām vairākām aizslēgtām durvīm, Zoija nonāca līdz stū�rim un apstājās. Viņa kā pa miglu atcerējās, ka sanitāri, vedot viņu u? dakteres Makalistēras kabinetu, bija pagriezu�ies pa kreisi, tātad tagad vajadzēja iet uz labo pusi.

�ī vieta Zoijai nebija pazīstama.

Viņa klusi izslīdēja cauri vairākiem gaiteņiem, vēlreiz pagriezās ap stūri un atradās pret virpuldurvīm, caur kurām varēja iekļūt vēl kādā gaitenī, kur abās pusēs bija aizslēgtu durvju rinda. Uz sienas bija re�dzama balta izkārtne ar melnu uzrakstu: �H" NODAĻA.

Zoija izgāja cauri virpuļdurvīm. Nodaļa izskatījās gandrīz tāda pati kā tā, kur bija Zoijas palāta, bet izjūtas �ajā vietā bija pilnīgi citādas.

Zoija juta vājas, satrauco�as strāvas plūstam ap viņu, bet tās bija sve�as. Izjūtas nelīdzinājās tām spēcīgajām emocijām, kas piesātināja slim�nīcas gaisu.

Instinkts Zoiju brīdināja ja viņa iepīsies lipīgajos pavedienos, tad netiks no tiem ārā nekad.

Zirnekļa tīklam līdzīgie enerģijas pavedieni �ķita nākam caur kādas palātas durvīm. Zoija piesardzīgi virzījās turp. Neredzamie pavedieni kļuva drūmāki, blīvāki, lipīgāki.

Zoija apstājās, nespējot paspert vairs tuvāk ne soli.

Caur visu viņas būtni iz�āvās bailes. Viņa bija gājusi pārāk tālu.

Neredzamā vieb ieskāva viņu, lipa klāt visām maņām redzei, taustei, dzirdei, gar�ai, pat o�ai. Ta�u visneatlaidīgāk tā ķērās pie sestās maņas pie tā, kas Zoiju padarīja at�ķirīgu no citiem cilvēkiem.

Ap viņu sakļāvās tumsas mākoņi. Zoija apjauta, ka tūift zaudēs samaņu.

Vajadzēja tikt ārā no �ejienes.

Zoijai izdevās paspert soli atpakaļ. Galva reiba, un grūti bija notu�rēties līdzsvarā. Viņa satvēra margas pie gaiteņa sienas.

Pavedieni tinās ap Zoiju un vilka, negribēja laist viņu vaļā.

�ausmas ļāva saņemt spēkus. Ķeroties pie margām, Zoijai izdevās paspert vēl vienu soli atpakaļ. Da�i pavedieni nokrita nost. Viņa kāpās vēl tālāk atpakaļ un �oreiz tika no tiem vaļā.

Zoija apcirtās riņķī un metās atpakaļ uz savu �auro palātu dro�ībā.

Sve�ezerā Zoija bija pārdzīvojusi ļoti daudz, bet tas, kas virmoja aiz tām durvīm �H� nodaļā, bija pārbiedējis viņu vairāk par visu.

Zoijajuta, ka kaklam no mugurpuses pieskaras pēdējie zīdainās tum�sas pavedieni. Viņa nojauta vieglās zirnekļa tīkla trīsas, kas brīdināja par zirnekļa tuvo�anos�

Viņa pamodās ar apslāpētu kliedzienu.

-� Zoija. Etāns noliecās pār viņu, satvēris aiz plaukstu locī�tavām un kailo kāju piekļāvis viņas kājai. Mosties. Viss ir labi. Mosties!

Guļamistabas mierino�ā realitāte, kā arī Etana spēcīgais au�gums un siltums, kas plūda no viņa, pamazām gaisināja murgainā sapņa paliekas. Zoija nodrebinājās aiz atvieglojuma.

-�� Piedod. Pa�as balss izklausījās dīvaini aizsmakusi. Ne�gribēju tevi pamodināt.

-� Es nebiju iemidzis.

Zoija paskatījās uz Etānu, un sapnī izjustās bailes pārmāca trauksme.

-� Vai atkal bezmiegs?

-� Es �o to pārdomāju, Etāns teica.

Kā tad. Zoija zināja, ka viņ� nerunā taisnību. Etāns nebija va�rējis gulēt. Atkal.

-� Vai ar tevi viss kārtībā? viņ� jautāja.

-� Jā. � Zoija centās elpot dziļi. Man kādu laiku nebija rādī�jies tik Jauns sapnis. Sāku jau domāt, ka esmu tikusi no tiem vaļā. Tomēr man vajadzēja saprast, ka tik viegli tas neiet.

Etāns apsēdās, atbalstījis muguru pret spilveniem, ar vienu ro�ku apskāva Zoiju un cie�i pievilka sev klāt. Viņ� maigi glāstīja viņas plecu un roku, mierinādams tā, kā būtu mierinājis ikvienu izbie�dētu būtni.

-� Palūkojies uz to citādi, viņ� teica. Tā dro�i vien ir laba zīme, ka sliktie sapņi parādās arvien retāk.

-�� Dro�i vien. Zoija centās atslābināties, balstīdamās pret Etānu, bet sirds joprojām dauzījās ļoti strauji, un viņa vēl nevarē�ja atbrīvoties no drūmā sapņa lipīgajiem pavedieniem. Pagaidi vēl mazliet! Tūlīt pāries.

-� Zinu. Tu vari tikt galā ar to. Vienmēr esi varējusi. Etana lielā roka turpināja glāstīt Zoijas plecu. Viņ� bija cie�i apskāvis sie�vu. Vai �oreiz bija ļoti slikts sapnis?

-Jā.

-� Gribi par to parunat?

Zoiju atkal sagrāba �ausmas. Stāstīt Etanam par �o sapni? Mē�ģināt paskaidrot, kāpēc tas viņu tik drausmīgi nobaidījis? Nē. Tā nebija laba doma. Nekādā ziņā.

Zoija Etanam bija stāstījusi daudz ko biedējo�u, ko bija pie�dzīvojusi Sve�ezera mui�ā. Zoija bija pastāstījusi, kā dakteris lans Hārpers bija slepeni norunājis ar vīra radiem sazāļot Zoiju un ie�vietot slimnīcā pret viņas gribu.

Viņa bija stāstījusi par Venētiju Makalistēru ārsti, kas strādā�ja ienesīgā papilddarbā, konsultējot izmeklētājus par kriminālno�ziegumiem to izdarī�anas vietās. MakaliStēra bija glu�i vai apsēsta ar domu, ka Zoijai varbūt patie�ām piemīt ekstrasensoras spējas, un viņa bija mēģinājusi piespiest, lai Zoija atklāj, kādas reakcijas viņai izraisa vietas, kur izdarītas slepkavības un citi drausmīgi no�ziegumi.

Zoija Etanam bija stāstījusi par to, cik moko�i grūti bijis iz�bēgt no Xanadu.

Viņa Etanam bija izstāstījusi par sevi tik daudz noslēpumu kā nevienam citam cilvēkam, arī Arkādijai ne, tomēr neiedro�inājās viņam uzticēt pa�as dziļākās, drūmākās bailes � tās, ar kurām bija saskārusies naktī, kad bija klejojusi pa Sve�ezera mui�as gaiteņiem un iepinusies paranormālā zirnekļa tīklā.

-� Sapnī es redzēju ko tādu, kas reiz gadījās naktī, kad man izdevās izkļūt no savas palātas un pastaigāt pa gaiteņiem, Zoija teica, uzmanīgi izvēlēdamās vārdus. Zāļu iespaidā man nebija glu�i skaidra galva, bet beigu beigās es tomēr varēju sakopot do�mas. Kāds sanitārs manas palātas durvis nejau�i bija atstājis neaiz�slēgtas.

-� Un kas tad notika? Etāns mierīgi jautāja.

-� Es� kādu laiku gāju pa gaiteņiem, cen�oties aptvert ēkas plānojumu.

-Vai tu mēģināji izdomāt, pa kādu ceļu izbēgt?

-Jā.

Etāns klusi un mierino�i glāstīja Zoijas plecu.

-� Saprotu, ka �īs atmiņas varēja izraisīt baismīgu sapni.

-� Tonakt likās, ka esmu iekļuvusi labirintā. Varbūt tāpēc, ka smadzenes joprojām bija apmiglotas. Baidījos, ka nekad vairs ne�spē�u izkļūt ārā.

-� Tomēr tu un Arkādija atradāt ceļu.

-Jā.

-�� Un tagad tu esi brīva. Etāns noskūpstīja Zoijas galvu.

-� Paturi to prātā vienmēr.

-� Labi.

-� Saprotu. Etāns savilka lūpas. Ir kaut kas, ko vieglāk pa�sacīt nekā izdarīt, vai ne?

-� Hmm.

Viņ� pabāza kāju zem apsega un pārvilka ar to pār Zoijas aug��stilbu. Viņa sarāvās. Etana roka uz viņas pleca sastinga.

-� Tas bijis patie�ām ļoti slikts sapnis. Tu esi tik saspringta, ka, �ķiet, varētu salūzt manās rokās.

Zoija uz brīdi aizvēra acis. Viņa nevarēja Etanam pateikt, ka �ajā situācijā vārdi �tu varētu salūzt� �ķita iegūstam pavisam sliktu nozīmi.

-� Vai gribi, es uzsildī�u pienu? viņ� jautāja. Tev tas laikam palīdz.

-� Palīdz. Zoija saviebās. Tomēr man silts piens negar�o.

- Tad varbūt jāizmēģina eksotiski masā�as paņēmieni. Etāns iekļāva plaukstā Zoijas gū�u izliekumu un pavedino�i to saspieda.

Viņa saprata, ka Etāns mazliet ķircinās, cen�oties uzlabot viņas garastāvokli ar rotaļīgiem seksa paņēmieniem. Zoija zināja, ka viņ� rīkojas pareizi. Viņai ļoti vajadzēja, lai Etāns mīlējoties novēr� viņas uzmanību no sapņa atbalsīm tie�i �obrīd, tūlīt pat. Zoija vēl ne�kad mū�ā ne pēc kā tik ļoti nebija alkusi.

-� Vai tu tie�ām proti eksotiskās masā�as paņēmienus? viņa jautāja, mēģinot runāt tādā pa�ā vieglā, pavedino�ā tonī.

-� Tā nu sagadījies, ka es �o tematu, kā saka, esmu pētījis īpa��i dziļi. Etana roka paslīdēja zem Zoijas īsā naktskrekla malas.

-� Vai tu vēlētos, lai es �os paņēmienus demonstrēju pats ar savām rokām ?

Zoija mazliet sagrozījās un sāka ar kājas pirkstiem glāstīt viņa kailo pēdu.

-� Atkarībā no tā, kur tu esi nodomājis pieskarties.

-� Manuprāt, vajadzētu sākt �eit.

Etāns iebīdīja plaukstu starp Zoijas gū�ām un ļoti nesteidzīgi ar īk�ķi sāka kustināt jutīgo vietiņu, ko tur atrada.

Zoija pat izbijās, izjūtot, cik svelmīgi atsaucas Etanam. Viņa acumirklī kļuva mikla.

-�� Liekas, �is paņēmiens tev der? Etāns jautāja, piekļāvis muti Zoijas lūpām.

Viņa dziļi ievilka elpu, trīcēdama dziļās alkās.

-Jā. Jā, tas noteikti man der. Vai vari demonstrēt vēl kādu?

-� Nu, vēl būs �āds.

Etāns ar visu augumu paslīdēja zemāk, ar plaukstām silti skar�dams viņas vidukli un gū�as. Zoija juta, ka viņ� ir jau pilnīgi uzbu�dinājies.

Etāns satvēra Zoiju aiz ceļgaliem un ar mēli sāka darīt kaut ko neticami brīnumainu.

-� Etan.

Joprojām piekļāvis muti Zoijas kaisto�ajai, jutīgajai vietiņai, Etāns ievadīja pirkstus viņas atverē un atrada tur kādu īpa�u punktu.

Viņas augums atsaucās tā, it kā Etāns būtu nospiedis �autenes mēlīti.

Zoija sa�ņaudza dūrēs Etana matus kulminācijas viļņu uzplū�dos. Viņas augums locījās ar tādu spēku, ka pietrūka elpas.^Seksu�ālās baudas brāzma pārplūdināja un aizmēza visu pārējo, arī ļaunā murga pavedienus.

Etāns iegāja viņā, pirms vēl bija beigu�ās Zoijas auguma kontrakcijas, piepildot viņas līdz galējai robe�ai sakaitināto augumu, līdz Zoijai sāka likties, ka viņa saplīsīs sīkās druskās.

Kad Etana orgasms satricināja viņus abus, Zoija turēja viņu no visa spēka, jo viņai bija nepiecie�ams izjust Etana stingro un dro�o ķermeni, lai saglabātu saikni ar zemi.

Kad abi bija beigu�i, viņi gulēja mitru, sajauktu palagu jūklī.

-� Manuprāt, Etāns murmināja spilvenā, � mēs tikko nepār�protami esam pierādīju�i, ka eksotiskās masā�as paņēmieni tālu pār�spēj siltu pienu.

Zoija smaidīja.

-� Vai sliktu sapņu ietekmes novēr�anā?

-� Zini, es domāju, ka tie der gandrīz vienmēr.

Zoija pagriezās uz sāniem.

-� Vai tagad tu varēsi gulēt?

-���������� Par gulē�anu nezinu, Etāns klusi un miegaini murmināja.

-� Tikai ja tu man piedotu, es uz kādu brīdi iesnaustos.

Zoija turēja Etānu apskāvienos, līdz viņ� bija iemidzis, juzda�mās pateicīga par kaislību, kas tik spēji bija uzliesmojusi abos. Tā uz laiku bija sniegusi atvieglojumu abiem.

Ta�u Zoija zināja, ka trauksme, kas bija iedzīvinājusi briesmī�go sapni, dro�i vien neizgaisīs vēl ilgi, jo to bija izraisījis nere�dzams iemesls. Bailēm, ko Zoija bija pārcietusi Sve�ezera mui�ā, iemesls lielākoties bija bijis skaidrs un saprotams, ta�u �ai parādī�bai viņa nebija varējusi stāties pretī tie�i. Viņa bija centusies to apglabāt dziļā prāta aizmirstības stūrī. �onakt tā bija cēlusies aug��ā no kapa.

Zoijai vajadzēja izdomāt, kā nobeigt paranormālo zirnekli, ci�tādi tas viņu vajātu līdz mū�a galam.

Ar Etānu Zoija varēja runāt gandrīz par visu, bet stāstīt par �o viņa neiedro�inājās. Etāns neticēja pat tam, ka viņai ir sestā maņa. Kā tad lai viņam izskaidro savas visbriesmīgākās bailes ka dabas dotās ekstrasensorās spējas beigās varētu sagraut viņas vese�lo saprātu?

Zoija nespēja pateikt Etanam, ka viņas miru�ā vīra radu un visu Sve�ezera mui�as darbinieku apgalvojums, ka viņa ir jukusi, kādu dienu var kļūt par realitāti.

Nākamajā rītā Zoija pamodās ar apjautu, ka jāizgudro, kā tikt galā ar paranormālajiem zirnekļu tīkliem, ar kuriem viņa bija saskārusies �Dizainera sapņu mājas� bibliotēkā. Zoija apņēmās kaut ko izdomāt jau �odien pat. Lēmums rīkoties atjaunoja enerģiju un radīja pacilātību. Pie brokastu galda Etāns pamanīja, ka Zoijas garastāvoklis uzlabojies.

-�� �ķiet, tu jūties labāk? viņ� jautaja, ieliedams sev kafiju.

-�� Daudz labāk.

-� Nesāp galva pēc sliktā sapņa?

-� Tava apbrīnojamā eksotiskā masā�a mani padarījusi par glu�i citu sievieti, Zoija apgalvoja.

-� Un es tikko kā biju sācis pierast pie iepriek�ējās.

-�� Da�ādība pie�ķir dzīvei gar�u.

-�� Man patīk da�ādība darbā, bet citās dzīves jomās tā man nerada īpa�u sajūsmu, Etāns īpatnēji nopietnā tonī noteica.

Zoija nepiebilda, ka Etana trīs iepriek�ējās laulības par to ne�liecina. Tas nebūtu godīgi. Bonija bija stāstījusi, ka ne reizi lau�lības �ķir�anu neesot ierosinājis Etāns. Bonija teica, ka Etāns vienmēr pildot to, ko solījis. Ta�u neviena no trijām sievietēm,

ar kurām viņ� bijis precēts, neesot turēju�as viņam doto solī�jumu.

-� Nu, varbūt neesmu vis pārvērtusies par citu sievieti, Zoija atzina. Tomēr nu esmu atspirgusi un jūtos kā no jauna piedzi�musi.

-� Tas izklausās labi. Etāns pasmaidīja, piecēlās un pievilka Zoiju klāt, lai noskūpstītu. Priecājos, ka varēju palīdzēt.

-� Savukārt es jūtos tev dziļi pateicīga, Zoija teica, kad bei�dzot atkal varēja runāt.

-� Pateicība ir laba lieta. Etāns veltīja viņai savu vis�ķelmī�gāko smaidu no �iem smaidiem Zoijai vienmēr pārskrēja karstas tirpas pār visu augumu. Gribu, lai tu zini, ka esmu gatavs tev sniegt speciālos masā�as terapijas seansus jebkurā laikā, kad vien vajadzīgs.

-� Elpu aizraujo�a cēlsirdība.

-� Ak tā? Izrādās, ka būt cēlsirdīgam atmaksājas. Etāns gāja uz durvīm, viegli savilcis vienu mutes kaktiņu. Es pagāju�o nak�ti labāk gulēju.

Zoija iepriecināta devās viņu pavadīt.

-� Man par to prieks.

-� �odien mums norunāta viena no nelielajām, rosino�ajām apspriedēm par dizainu, vai ne?

-� Etan, tu zini, ka par �Nakstvējiem� mums kaut kas ir jāiz�lemj.

-� Jā, protams.

-� Tu pats sacīji, ka negribi dzīvot tajā ro�ainajā mākonī.

-� Esmu pilnīgi vienisprātis, ka ro�ainā krāsa jālikvidē. Tomēr joprojām neesmu dro�s, vai dzeltenā būs labāka.

-�� Dieva dēļ, es ta�u neesmu ieteikusi tik jēli dzeltenu krāsu kā taksometriem. Man padomā silta, klusināta, zeltaina okera krāsa. Tāds ronis, kādu var redzēt senās Vidusjūras pilīs.

-� Es nekad neesmu redzējis senu Vidusjūras pili. Un kas ir okers?

-� Ak, neraizējies. Kad aizbrauksim uz �Naktsvējiem�, es tev parādī�u da�us krāsu paraugus.

-� Norunāts. Ja vien mēs pirms tam paēdīsim. Es nevarē�u pār�ciest apspriedi par dizainu, kamēr nebū�u ieturējis len�u. Etāns apstājās pie galdiņa gaitenī un ziņkāri paraudzījās uz priek�metiem, kas atradās blakus viņa atslēgām. Kā tad tās te gadīju�ās?

Zoija viegli ieklepojās.

-� Tās ir� hmm� signālraķetes.

-� To es zinu. � Etāns paņēma jauno ķēdīti ar atslēgu un sig�nālraķetes. Tikai nevaru saprast, kāpēc tām te jābūt.

-� Es domāju, ka tu varbūt tās gribētu ņemt līdzi savā ma�īnā. Zoija juta, ka nosarkst. Ja nu rodas avārija vai kas neparedzēts.

Zoija skaidri redzēja, ka Etanam noraustās lūpu kaktiņ�, tomēr viņ� tikai piekrīto�i pamāja.

-�� Doma ir laba, viņ� teica. � Nekad nevar zināt, kad ra�dīsies vajadzība pēc signālraķetēm.

Zoijai par pārsteigumu, Etāns, ejot ārā pa durvīm, tie�ām ie�pūta svilpītē.

Ta�u, kad Zoija pēc neilga laika devās uz darbu, svilpo�ana viņai nebija ne prātā. Viņa veicīgā solī gāja garām automa�īnu stāv�laukumam uz jauno vietu, kur bija norādīts novietot ma�īnu, prātā veidojot plānu, kā tikt galā ar zirnekļa tīklu.

Viņa tik dziļi bija iegrimusi domās, no kura gala sākt risināt jautājumu par paranormālo zirnekļa tīklu, ka nepamanīja Hūperu no pirmā dzīvokļa, kamēr saskrējās ar viņu. Lielo kartona kastu kaudze, ko viņ� nesa, izjuka un aizkūleņoja pa asfaltu.

-� Ak, piedodiet, Zoija! Viņ� nomurmināja. Es jūs ņeredzēju.

Hūpers bija maza auguma drukns vīrietis. Matu līnija jau sen bija atkāpusies labi atpakaļ, atsedzot kailu galvvidu. Viņ� valkāja poliestera bikses, kuru piegriezums bija īpa�i paredzēts pilnīgam au�gumam, un saburzītu sporta kreklu ar īsām piedurknēm, kas izska�tījās tā, it kā tikko būtu izvilkts no netīrās veļas groza.

Hūpers bija kā uzburts uz modernās tehnoloģijas nieciņiem. Pie jostas viņam bija piekarinātas da�ādas ierīces, kas bija vismaz desmit mārciņu smagas. Zoija paspēja ievērot mobilo tālruni un

plaukstdatoru, ta�u pārējie priek�meti, kas �ūpojās Hūperam pie vidukļa, likās mulsino�i.

-� Nekas ļauns nav noticis. Zoija pameta skatienu uz kastēm un pamanīja pazīstamu zīmolu. Jauns dators?

-� Jā. Hūpers noliecās, lai paceltu vienu no milzīgajām kas�tēm. Vakar atvedu. Tas jau bija pilnībā nokomplektēts. Vakar vakarā izsaiņoju un klejoju internētā līdz desmitiem. �orīt ienāca prātā, ka jātiek vaļā no kastēm. Hūpers saslējās. Paklau, jūs ta�u drīz domājat pārcelties, vai ne? Vai jums nevajag labu, izturī�gu kasti?

-� Nē, paldies!

Hūpers paraustīja plecus un nopētīja lielo metāla atkritumu tvertni, kas atradās pie mājas sienas. Tā jau gandrīz līdz malām bija pilna ar atkritumiem, laikrakstiem un plastmasas maisiņiem.

Pie sienas virs atkritumu tvertnes bija piestiprināta jauna, lie�la zīme, uz kuras rūpīgi bija uzzīmēti vārdi KASTES JĀSAPLACINA.

Hūpers piemiedza acis.

-� Tā, tā. �ķiet, ser�ante Dankana izgudrojusi vēl da�us jau�nus noteikumus. Ak jāsaplacina kastes, ko? Zināt, ko es teik�u? Man tā mis Dankana, kuras attīstība aizkavējusies anālajā stadijā, jau ir līdz kaklam. Ja viņa grib, lai placina kastes pati.

Hūpers kastes sakrāva citu virs citas uz atkritumu kaudzes, tā ka tās pilnīgi aizsedza jauno zīmi.

Beidzis �ādi izrādīt pretestību, Hūpers pacēla abas rokas virs galvas un uzvaro�i sa�ņaudza tās dūrēs.

-� Ejiet pie velna, ser�ante! Viņ� īsi iesmējās.

Zoija saprata Hūperu. Tomēr viņa ievēroja, ka tagad, kad lie�lās kastes bija sakrautas uz tvertnes, atkritumus tur vairs neviens nevarēs izbērt. Atkritumu savācēji tvertni tuk�os tikai rit no rīta.

Zoija sev atgādināja, ka viņai ir citas rūpes, iekāpa ma�īnā, iedarbināja dzinēju un izbrauca no stāvvietas.

Pēc neilga laika viņa slēdza vaļā �Pievilcīgā interjera" biroja durvis un devās tie�i pie grāmatplaukta. Singltons Zoijai palīdzēja atrast un iegādāties grāmatas par interjera dizaina filozofiju. Tādā veidā Zoijas kolekcija strauji auga.

Jēdzienu par dzīvojamo telpu plāno�anu tā, lai veicinātu har�moniju un vairotu pozitīvās enerģijas plūsmu, nebija radījusi mo�dernā domas ievirze. Tas bija veidojies pirms vairākiem gadu tūk�sto�iem.

Gadsimtu gaitā daudzi ļoti izglītoti cilvēki bija veltīju�i mil�zumu laika un pūļu tam, lai izpētītu, kā telpas iekārtojums ietek�mē psihi. Da�u teoriju pamatā bija seno reliģiju principi. Citas bi�ja veidoju�ās, mēģinot rast matemātisku un astroloģisku pieeju dizaina jautājumiem. Zoijas bibliotēkā bija vairākas grāmatas, ku�ru saturs bija veltīts pētījumiem par teorijām, ko bija izvirzīju�i vairāku, jau sen miru�u civilizāciju prātnieki.

Pētījumi �ajā nozarē turpinājās, lai gan mūsdienās tiem bija nepiecie�ams zinātnisks spo�ums un precizitāte. Zoijas rīcībā bija vairāki ziņojumi par novērojumiem, kas sīki aprakstīja, kā at�ķirī�gu toņu sienu krāsojums cietumos, skolu klasēs un slimnīcās spē�cīgi iespaido cilvēku noskaņojumu. Viņa bija savākusi daudz datu par telpaugu un akvāriju terapeitisko ietekmi dzīvokļos un ārstu kabinetos.

Cilvēki ar dziļas intuīcijas palīdzību jau bija sapratu�i, ka viņus pozitīvi vai negatīvi ietekmē to istabu iekārtojums, kur viņi dzīvo un strādā.

Zoija aiznesa grāmatu kaudzīti līdz rakstāmgaldam, nolika to un apsēdās. �orīt viņai nebija paredzētas tik�anās. Ja neviens neiz�traucēs, viņa varēs pavadīt vairākas stundas, meklējot informāciju par paranormāliem zirnekļu tīkliem.

Pēc vairākām stundām Zoija pacēla skatienu no kāda sena re�liģiska rakstura teksta, kur sīki bija aprakstīts, kā attīrīt telpu no rēgiem un ļauniem gariem, un satrūkusies pamanīja, ka ir jau gan�drīz divpadsmit. Pusvienos viņai vajadzēja tikties ar Etānu, lai ie�turētu len�u un aprunātos par krāsu paraugiem.

Zoija vēl kaut ko piezīmēja bloknotā, kas atradās uz galda, un gurdi piecēlās. Viņa bija nosēdējusies glu�i stīva, pētot literatūru. Vēl ļaunāk viņa jutās nomākta, jo neko derīgu nebija atradusi.

Zoijai vajadzēja tikt svaigā gaisā.

Paķērusi spilgti zaļo somu, viņa aizslēdza �Pievilcīgā interjera� durvis un devās uz �Triā izmeklē�anas biroju�.

Lai gan tas bija turpat Kobalta ielā tikai da�us kvartālus tālāk, ta�u Etana biroja apkaime ļoti at�ķīrās no modernā bagātnieku ra�jona, kur bija iekārtots Zoijas birojs.

Etana birojs atradās vienā no Visperingspringsas senākajiem rajoniem. Zoijai patika tā apkārtne. Tiesa, zemās spāņu koloniālā stila ēkas ar izbalēju�ā apmetuma sienām, sarkano dakstiņu jum�tiem un velvētajām durvju ailām izskatījās nemodernas un maz�liet nopluku�as. Ta�u tās bija neatkārtojami savdabīgas, tāpat kā Etāns.

Nonākusi līdz Kobalta ielas �etrdesmit devītajam numuram, Zoija iegriezās kājceliņā un cauri nelielam, ar ķieģeļiem apdarinā�tam iek�pagalmam iegāja vēsā, ēnainā vestibilā. Iepretī atradās kāp�nes, kas veda uz �Triā izmeklē�anas biroju�. Zoija paskatījās uz tām, tad pagriezās un atvēra durvis uz citu telpu, vienīgo, kas te atradās bez Etana biroja. Tas bija veikals �Vaļsirdīgas grāmatas�.

Veikala dziļumā Zoija pamanīja Singltona skūto galvu, ko ap�spīdēja datora ekrāna spokainā gaisma.

-� Tūlīt nāk�u! Singltons iesaucās.

-� Nesteidzies.

-� Zoija? Singltons iznira no grotas, ko viņ� dēvēja par ka�binetu. Kas noticis?

-�� Eju tikties ar Etānu. Esam norunāju�i ieturēt len�u. Pēc�pusdienā mums �Naktsvējos� jāpārrunā dizaina jautājumi.

Singltons klusi iesmējās.

-� Tāpēc jau nav jāsavelk seja tik bēdīgā grimasē, it kā tu dotos uz bērēm. Esmu pārliecināts, ka tev biju�i daudz sare�ģītāki klienti nekā Etāns.

-� Varbūt, tikai es nezin kāpēc viņus neatceros.

-�� Piemēram, tas puisis, kas pirms da�iem mēne�iem nogali�nāja savu sievu.

-� Tas ir glu�i kas cits, Zoija iecietīgi sacīja. Deivids Meisons bija slepkava, bet viņ� nebija sare�ģīts klients. Dizaina jautājumos man ar viņu nebija nekādu domstarpību.

Singltons sakrustoja rokas un pārliecās pār leti.

-� Kādas grūtības tad tev sagādā Triā? Vai tās saistās ar guļamkrēsliem?

-� Viņa apsēstība ar guļamkrēsliem ir tīrais sīkums. Galvenais ir tas, ka viņam it nemaz nav krāsu izjūtas.

-� Nav tiesa. Etāns zina, ka viņam nepatīk sārta krāsa.

-� Es nu par to neesmu tik pārliecināta. Man ir klusas aizdo�mas ja tu un Harijs viņam nebūtu iestāstīju�i, ka, ilgsto�i uztu�roties �Naktsvēju� piesātināti ro�aino toņu iespaidā, vīrietim var rasties smadzeņu bojājums, Etāns dro�i vien būtu turpinājis tur dzī�vot vienā mierā un nebūtu piekritis, ka telpas jāpārkrāso.

-� Tomēr viņ� piekrita, Singltons aizrādīja. Tāpēc �ķiet, ka tu man un Harijam esi lielu pateicību parādā.

-� Jā, Etāns atbalstīja domu pārkrāsot māju, Zoija atzina,

-� bet, kad sākam runāt par krāsu, viņ� strīdas ar mani par katru collu ikvienā istabā. Par virtuvi mums izdevās vienoties, bet tagad mēs ķildojamies par lielo istabu. Es patie�ām domāju ja notiktu pēc viņa prāta, visa māja būtu balta kā iek�pusē, tā ārpusē.

-�� Etāns saka ja notiktu pēc tava prāta, katra istaba būtu citā krāsā.

-� Tas nu ir pārspīlēts. Es tikai ieteicu, ka mums vajadzīgs kas iespaidīgāks. Tomēr liekas, ka man nav nekādas izvēles. Etāns uz�stāj, lai mēs pēc iespējas vairāk ietaupām, un ar krāsu palīdzību ir visvieglāk iegūt spēcīgu iespaidu.

Singltons kļuva domīgs.

-� Vīrie�iem nekad īpa�i nav padevies radīt iespaidu ar telpām, kur viņi dzīvo.

-� Nezinu, kā ir ar citiem vīrie�iem, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka tādiem vīrie�iem kā Etāns ļoti nepatīk pārmaiņas viņu istabās. Varbūt viņi grib palikt noteicēji.

-� Varbūt glu�i vienkār�i baidās. Singltons paraustīja plecus.

-�� Neaizmirsti, ka Etanam bijusi nelāga pieredze ar dizaineri, kas iekārtoja viņa birojus Losand�elosā.

-� Tai nabaga dizainerei nebija nekāda sakara ar to, ka Etāns bija spiests bankrotēt.

-� Zinu, bet man �ķiet, ka Etāns dārgās mēbeles, ko viņa lika iegādāties, saista ar toreiz pārciesto finansiālo katastrofu. Viņ� man teica, ka izsolē par katru izdoto dolāru saņēmis tikai da�us pensus.

Zoija aizkaitināti atmeta ar roku.

-� Tā nu nebija dizaineres vaina.

-� Varbūt viņa Etanam iestāstīja, ka greznie rakstāmgaldi, tā�pat kā dīvāni un galdi uzgaidāmajā telpā ir labs līdzekļu ieguldī�jums.

Zoija sarauca pieri.

-� Viņa noteikti domāja, ka dārgās mēbeles tajā ziņā ir lielisks līdzekļu ieguldījums, ka tās viņa biroja telpām pie�ķīra vajadzīgo izskatu.

-� Etāns laikam gan uzskatīja, ka viņa domājusi vērtību nau�das izteiksmē.

-� Mēbeles reti ir vērtīgas pa�as par sevi.

-� Nu, varbūt viņa to Etanam nepaskaidroja.

Zoija iestenējās.

-� Es tikai zinu, ka vienmēr, tiekoties ar Etānu, lai pārrunātu dizaina jautājumus, beigās mēs sastrīdamies.

-� Kā jau teicu, tās ir tikai vīrietim raksturīgās bailes.

-� Hmm. Zoija brīdi klusēja. Ja nu esam sāku�i runāt par bailēm�

-Jā?

Zoija izlikās pētām deviņpadsmitā gadsimta dienasgrāmatu, kas bija izlikta apskatei zem letes stikla.

-� Tā nav mana darī�ana, bet es gribētu zināt, vai esi nodo�mājis tuvākajā laikā Boniju kaut kur uzaicināt.

Singltons nepakustējās.

-� Es par to domāju.

-� Ak tā. Zoija gaidīja, bet Singltons neko negrasījās paskaid�rot. Priecājos dzirdēt. Es jau sāku raizēties, ka tu vilcinies, jo nezini, vai viņa gribēs, bet es skaidri zinu, ka gribēs. Es domāju kaut kur aiziet kopā ar tevi.

-� Es nekādā ziņā nedomāju viņu aicināt, kamēr nebūs pagā�jusi viņas vīra nolaupī�anas un noslepkavo�anas atceres diena.

Zoiju pārsteidza ne vien �ī piezīme, bet arī Singltona iejū�tība.

-�� Tev taisnība. Es par to nebiju iedomājusies. �is patie�ām nebūtu piemērotākais brīdis. Ta�u priecājos dzirdēt, ka tomēr esi iecerējis to darīt.

-�� Vai tu patie�ām domā, ka viņai patiktu kaut kur aiziet ar mani? Es, �ķiet, neesmu kā tu teiktu viņas stilā.

-����������� �ajā ziņā paredzēt nevar neko, Zoija dedzīgi ieteicās.

-� Piemēram, Etāns un es. Varu derēt, nevienam pat prātā nenāca, ka mēs saiesim kopā.

-� Labi teikts. Jūs esat pilnīgs pretstats viens otram. Tu ar savu māksliniecisko dabu un fen �ui idejām, un Etāns ar savu racionālo ieskatu par pasauli. Patie�ām nedomāju, ka jūs abus būtu varējis uzskatīt par saderīgu pāri jebkur� savedējs, kas ciena pats sevi.

�is novērojums Zoijas noskaņojumu neuzlaboja. Viņa piepe�i no�ēloja, ka izmantojusi piemēru par pretstatu pievik�anos.

Ta�u Singltona garastāvoklis, �ķiet, bija kļuvis pacilāts. Viņ� starojo�i uzsmaidīja Zoijai.

-� Paldies, Zoija! Tu man devi cerību.

-� Man prieks, � viņa teica no sirds.

Etāns dzirdēja uz �īksto�ajām kāpnēm atskanam Zoijas soļus. Nu jau bija laiks.

Etāns bija Zoiju pamanījis nākam pa ielu pirms vairākām mi�nūtēm un noraudzījies, kā viņa ienāk ēkā, bet viņa bija kavējusies, runājot ar Singltonu. Etāns nevarēja saprast, par ko abi tur lejā runāju�ies.

Viņ� sēdēja pie rakstāmgalda, raudzīdamies spogulī, kas bija novietots pie sienas tā, ka viņ� uzreiz varēja redzēt, kas ienāk pa durvīm. Zoijai nepatika spoguļa novietojums. Viņa teica, ka tas izjaucot enerģijas harmonisko plūsmu telpā. Viņai nepatika arī klientiem domātie krēsli, Zoija teica, ka tie esot pārāk lieli un no�māco�i. Ta�u Etanam enerģijas plūsma likās gana laba, un viņam patika, ja telpas iekārtojums klientus mazliet nomāca. Tas situāci�jai pie�ķīra tikko jau�amu spraigumu, kas Etanam likās lietderīgs.

Spogulī parādījās Zoijas attēls. Tum�ie, rūsgani brūnie mati uz skausta bija savīti vaļīgā mezglā. Kad Etāns bija izgājis no mā�jām, Zoija bija ģērbusies rītakleitā. Tagad viņa bija uzvilkusi vieg�lu tirkīza krāsas svīteri ar piedurknēm, kas aizsedza elkoņus, un tādas pa�as krāsas svārkus, tikai tum�ākā tonī. Plānais audums gra�ciozi viļņoja ap viņas stilbiem. Etāns juta, ka viņā mostas kaisle. Zoija izskatījās satrieco�i. Viņai brīni�ķīgi piestāvēja visi tērpi, bet vēl labāk viņa izskatījās bez jebkāda apģērba.

Atmiņas par iepriek�ējās nakts mīlē�anos atkal radīja alkas. Etāns bija sācis kārot pēc viņas apskāvieniem, jo kopīgā kaisle viņam sniedza svētlaimīgu, kaut arī īslaicīgu aizmir�anos. Kad abi gulēja viens otra skavās miklajos palagos, Etāns spēja aizmirst ne�dro�ību par nākotni, viņ� pat varēja iedomāties, ka pagātne ne�eksistē.

-� Etan ?

-� Tepat jau esmu. Viņ� piecēlās un apgāja ap rakstāmgaldu.

Zoija nāca iek�ā.

-� Vai esi gatavs len�am?

Viņa smaidīja, bet acīs bija jau�amas tum�as ēnas. Etāns rai�zējās, ka ļaunais sapnis, kas Zoiju bija mocījis nakts tumsā, vajā viņu vēl tagad. Etāns juta uzvirmojam dusmas. Viņ� tās apspieda, jo nebija viņa spēkos kaut ko darīt. Etāns būtu atdevis visu, ja vien spētu atgriezties pagātnē un paglābt Zoiju no ilgajiem mēne��iem, kas viņai bija jāpavada Sve�ezerā. Ta�u pagātnē neko nebija iespējams mainīt. Etāns to zināja labāk par daudziem citiem.

-� Jā, labprāt ieturētos, viņ� sacīja. Pagājies tuvāk, viņ� cie��i apskāva Zoiju un kvēli skūpstīja, mēģinot izgaisināt rēgainās at�miņas. Sajutis, ka viņa atslābst un piekļaudamās apķeras viņam ap kaklu, Etāns pacēla galvu. Un pa�reiz esmu gatavs ēst gandrīz visu.

-� Es gribētu pie Montoijas, Zoija teica.

Etāns ar īk�ķi lēni vilka pār viņas zoda līniju, izbaudot sajū�tu, ko radīja maigā āda.

-� Es gribētu tevi. Uz rakstāmgalda.

Zoija �igli atkāpās.

-�� Pat nedomā, Triā. Mums jāizlemj, kā krāsot guļamistabu. Ilgāk vairs nedrīkst atlikt.

-� Kā tu vari domāt par krāsām, ja es tikko ieteicu kvēlu seksu uz rakstāmgalda?

-�� Es esmu speciāliste un protu koncentrēt uzmanību uz darbu.

Ieturēju�i len�u pie Montoijas, viņi kāpa ma�īnā un brauca uz Naktsvēju kanjonu. Pēc neilga laika Etāns iegrieza automa�īnu iebraucamajā ceļā, kas veda uz veco savrupmāju.

Zoija jutās nedaudz saspringta. Etanam viņa veltīja ap�ilbi�no�u, profesionālu smaidu viņ� to jau pazina.

-� Zini, mums ta�u nav jāstrīdas. Vari mēģināt arī turpmāk uzticēties savai interjera dizainerei.

-� Mīļā, es tev varētu uzticēt savu dzīvību.

-� Tikai ne krāsu podu?

-� Krāsa ir bīstama.

Lielās mājas ieejas maigi ro�ainās flamingo krāsas durvis bija pla�i atvērtas. Netālu no tām bija novietots balts furgons. Uz tā sāniem bija uzraksts: HULL PAINTING Co., Ernest HULL, ProJ).

Zoijai iemirdzējās acis.

-� Krāsotāju meistars, viņa ieteicās. Beidzot. Trī�ers dro�i vien pārdomājis un nolēmis �onedēļ atsūtīt kādu, lai strādā virtu�vē. Nāc, paskatīsimies, kas tur notiek! Es gribu pārliecināties, vai viņ� saņēmis pareizus norādījumus par cilni pie ziemeļu sienas.

Zoija atgrūda vaļā ma�īnas durvis un izlēca ārā, pirms Etāns bija paspējis izņemt aizdedzes atslēgu. Viņ� noskatījās, kā viņa uz�skrien pa kāpnēm un nozūd durvīs.

Tava bezbailīgā dizainere sāk rīkoties, viņ� nodomāja. Apbrīno�jami, cik strauji Zoija sāka kustēties, pamanījusi krāsotāju.

Etāns izkāpa no ma�īnas un mierīgākā solī gāja uz durvīm. Ja bija ieradies meistars, tas nozīmēja, ka vajadzēs pieņemt lēmumu, bet Etanam nez kāpēc to negribējās darīt.

Ak, pie velna! �Naktsvēju� iek�telpu remonts bija kļuvis par tādu kā ērmīgu metaforu laulībai. Kamēr lēmums nebija pieņemts,

Etāns varēja izlikties, ka nekas nemainīsies, ka viss paliks tāpat kā pirms tam. Viņam nevajadzēs domāt par nākotni.

Ejot garām furgonam, Etāns ielūkojās iek�ā pa logu ma�īnas vadītāja pusē. Uz plauktiņa starp sēdekļiem stāvēja kārba, kuras uzraksts liecināja, ka tās saturs spēcina muskuļus, vairo enerģiju un fiziskos spēkus. Uz grīdas atradās vienā stūrī atplēsts iesaiņo�jums, kur bija vēl piecas tādas pa�as kārbas. Uz pasa�iera sēdekļa bija nolikta liela papīra turza ar veselīgas pārtikas veikala logo.

Visu cieņu meistaram, kas tā rūpējas par savu veselību un pa�reizu uzturu, Etāns nodomāja. Viņ� sāka gudrot, vai vajadzētu justies vainīgam par lielo Montoijas �speciālo en�iladu�*, ko bija apēdis pavisam nesen.

Etāns uzkāpa pa platajām kāpnēm un pagāja garām sārtajiem akmens pīlāriem, kas ieskāva ieeju. �Naktsvēju� iek�telpas vairs ne�izskatījās tik nomāco�i sārtas, jo ro�ainās marmora grīdas un ro��ainie paklāji ar milzīgajām sārtajām orhidejām bija pārklāti ar aizsargaudumiem. Tas pats bija izdarīts ar sārti zeltītajām mēbelēm. Diem�ēl uz sienām un augstajiem griestiem ro�ainās krāsas vēl bija pārpārēm.

Etāns redzēja, ka Zoija nelaimīgo krāsotāju iebīdījusi stūrī pie mēteļu skapja. Viņa vairs neizskatījās saviļņota, bet nikna.

Meistars �ķita izmisis. Viņ� bija ģērbies tīrās baltās biksēs. Zem jaunās naģenes bija manāmi gai�i mati, kas bija apgriezti tik kārtī�gi kā armijā. �ķiet, olbaltumvielu kokteilis viņam gājis labumā, Etāns nodomāja. Puisis bija liels un spēcīgs, augumā dro�i vien ga�rāks par se�ām pēdām. Spēcīgais kakls un platais krū�kurvis lika domāt, ka viņ� nopietni trenē muskuļus. Meistars slējās augstu pāri Zoijai, lai gan viņa �ķita to nemanām. Zoija bija pārāk aizņemta ar rā�anos.

-� Kā jūs to domājat ka esat ieradies tikai tādēļ, lai te atstā�tu da�us rīkus? viņa prasīja, aiz�ķērsojot ceļu uz izeju. Trī�eram vajadzēja jūs sūtīt, lai sākat strādāt virtuvē.

-� Piedodiet, kundze!

* En�ilada meksikāņu ēdiens: plāna, plakana mai:c ar tajā ietītu gaļas pildīju�mu un asu mērci.

Meistars pāri Zoijas galvai pameta skatienu uz Etānu, klusi lūgdams vīri�ķīgu izpratni un nelielu palīdzību. Etāns sakrustoja rokas, ar plecu atbalstījās pret sārto sienu un viegli papurināja galvu. Viņam pui�a bija �ēl, tomēr ne tik stipri, lai iejauktos.

Kad meistars saprata, ka no Etana palīdzību nav ko gaidīt, viņa sejā parādījās apņēmīgāka izteiksme. Viņ� sarauca pieri un pa�raudzījās uz Zoiju, kas bija izslējusies viņam priek�ā.

-� Paklausieties, kundze, �efs teica, lai es, atgrie�oties no len�a, tikai piebraucot pie �īs mājas un ienesot iek�ā krāsas smidzinātāju un saliekamās kāpnes. Viņ� norādīja uz �iem priek�metiem, ko bija nolicis lielajā istabā uz grīdas. Tas ir viss. Es �odien nevaru te palikt. Man pēcpusdienā jāstrādā citā vietā.

-�� Kur? Zoija, acīm aizdomīgi iedzirkstoties, jautāja: Vai Tuksne�a ainavas mājā, vai Arrow Grande!

-� Ē� Tuksne�a ainavā.

-� Ahā. Tā jau es zināju. Trī�ers man melojis. Viņ� teica, ka �onedēļ te nevarot sākt strādāt tikai tāpēc, ka vajagot pabeigt ma�nu otru projektu Arroyo Graivle. Tomēr viņ� slepus aizsūtījis savus strādniekus uz Tuksne�a ainavu. Tas ir Lindsijas Voilas projekts, vai ne?

-�� Es nezinu, kundze. Meistars mēģināja aizlavīties Zoijai garām.

Zoija pakāpās atpakaļ un, rokas sānos iespriedusi, nostājās viņam ceļā.

-� To mēs vēl redzēsim! Man ir līgums.

-� Es neko nezinu par darbu grafiku, kundze. Zinu tikai to, ka kavējos. Halls man sados sutu, ja es zibenīgi nebrauk�u 'uz otru objektu.

-� Varat pateikt Hallam, lai viņ� dara Trī�eram zināmu, ka es tie�ām domāju rīkoties tā, kā teicu viņam, runājot pa tālruni. Zvē�ru, ja viņ� turpinās izlocīties, es nekavējoties sarunā�u darbuzņē�mējus no Fēniksas un nekad vairs neizmanto�u viņa kompānijas pakalpojumus saviem projektiem.

-�� Protams, kundze. Meistaram beidzot izdevās tikt Zoijai garām. Viņ� ātri devās uz durvīm. Es viņam pateik�u.

-� Vai Lindsija Voila piedāvājusi Trī�eram piemaksu, lai viņas projektu pabeidz pirmo? Zoija sauca nopakaļ. Varu derēt, ka tā ir. Tas nav likumīgi. Ja vajadzēs, es dabū�u advokātu.

Meistars nelikās ne zinis. Viņ� uz brīdi apstājās Etana priek�ā.

-� Vai �ī māja pieder jums?

-� Jā, man, � Etāns sacīja.

-� Es saprotu, kāpēc jūs gribat to pārkrāsot. Pārāk daudz ro��ainas krāsas.

-� Jūs to ievērojāt?

-Jā. Varbūt �efs nedēļas beigās mani sūtīs �urp.

-� �ķiet, tas būtu labi. Kā redzat, mana dizainere nepriecājas.

Meistars satvēra cepures nagu un pavilka to zemāk pāri gai�a�jiem matiem.

-� Jā, ser, to es redzu.

-� Nekad nevajag kaitināt speciālistu, Etāns sacīja.

Meistars izgāja pa durvīm, �ķērsoja lieveni, iekāpa baltajā fur�gonā un ļoti ātri aizbrauca.

Etāns paskatījās uz Zoiju, mēģinot noteikt, kāds viņai ir no�skaņojums. Zoija sprēgāja aiz dusmām. Etāns atcerējās, ka doma par �Naktsvēju� iek�telpu remontu viņai kļuvusi gandrīz vai par apsēstību. Viņ� gudroja, vai tas ir labi vai slikti.

-� Nu? viņ� mierīgi apjautājās.

-� Krāpnieks, divkosis, blēdīgais idiots.

Te nu bija mierīgi.

-� Vai tu to ar domā Trī�eru, Hallu, meistaru, kas tikko aiz�gāja, vai mani?

-� Trī�eru.

-�� Pareizi. Etāns izslējās taisni. Ja nu esam to noskaidro�ju�i, parunāsim par krāsu paraugiem.

Singltons pacēla galvu un paskatījās uz Boniju, kas īsu brīdi pēc vieniem ienāca veikalā. �ķita, ka �Vaļsirdīgajās grāmatās� viss piepe�i kļuvis mazliet gai�āks.

Parasti Singltons bija juties apmierināts veikala pustumsā. Tā piederējās viņam, kā arī seno un reto sējumu kolekcijai. Tomēr pē�dējā laikā viņ� sāka manīt drūmās ēnas, jo, ienākot Bonijai, tās ir kā kļuva gai�ākas. Likās, ka viņa ienes sev līdzi spēcīgo tuksne�a sauli.

-�� Es saņēmu vēsti no tevis, viņa teica, nometot uz letes somiņu un plastmasas kārbu. Glu�i neticami, ka tev izdevies uz�iet �o grāmatu par Visperingspringsas vēsturi. To ta�u publicējusi kāda pavisam neliela privāta izdevniecība.

-� Es to sameklēju internetā. Singltons no letes apak�as izvil�ka mazu grāmatiņu ādas iesējumā un atvēra titullapu. �Vēsturiskas ziņas par Visperingspringsas pilsētas dibinā�anu Arizonas terito�rijā.� D�. L. Krīks.

-�� Tas ir brīni�ķīgi, Singlton. Bonija satraukti noliecās pār grāmatiņu, ļoti saudzīgi pār�ķirdama lapas. Man stāstīja, ka Bibli�otēkas draugu biedrības locekļi gadiem centu�ies atrast Krika grāma-

tas oriģinālu. Tagad saviļņoti jutīsies visi. Tas būs apbrīnojams pa�pildinājums reto grāmatu un manuskriptu kolekcijai.

-�� Prieks dzirdēt.

-� Cik tā maksā?

Singltons paraustīja plecus.

-� Necik.

Bonija sarauca uzacis un paskatījās uz viņu.

-�� Es nekādā ziņā nebiju domājusi, ka tev tā jādāvina biblio�tēkai. Saprotu, ka grāmata dro�i vien ir dārga. Bibliotēkas draugi atlīdzinās tās vērtību.

Singltons sakrustoja rokas uz letes.

-� Uzskati to par manu ieguldījumu biedrības labā.

Bonija smaidīja.

-� Tas ir ļoti laipni, Singlton!

-� Zini, es reizēm mēdzu rīkoties kā krietns sabiedrības loceklis.

-� Nu labi. Ceru, ka pieņemsi �o manis cepto citronu bezē kūku kā pateicīgās sabiedriskās bibliotēkas atzinības simbolu. Bonija pabīdīja Singltonam tuvāk plastmasas kārbu.

-�� Citronu bezē? Viens no maniem mīļākajiem ēdieniem. Viņ� noņēma kārbas vāciņu un ieelpoja svaigi spiesto citronu smar��u. Hmm. Viens no pa�iem jaukākajiem aromātiem līdz �im iz�pētītajā Visumā. Vari uzskatīt, ka esmu saņēmis pilnu atlīdzību.

Boniju, �ķiet, viņa atbilde iepriecināja.

-� Līdz brīdim, kad ēdīsi, ieliec to ledusskapī.

-� Varu pavēstīt, ka �is brīnums līdz ledusskapim nenonāks.

Singltons atkal pabāza roku zem letes, atrada vairākas plast�masas dak�iņas, kas bija sakrāju�ās, kad viņ� tika pircis līdzņem�a�nai gatavās maltītes, paņēma vienu dak�iņu un noknieba no kū�kas lielu kumosu.

Singltons ēda lēni, izbaudot gar�u.

-�� Dievu ēdiens, viņ� paziņoja, norijis kumosu.

-�� Paldies! No D�cfa un Teo es �ādas cildino�as piezīmes ne�kad nedzirdu. Viņi parasti ar karoti no virspuses noņem bezē pici�ņas un mēģina tās piespēlēt viens otram, tikai tad ķeras pie dzel�tenās kūkas.

-�� Lai vēl da�us gadus paaugas. Gan jau viņu gar�as kārpiņas attīstīsies.

-�� Tu domā, es varu cerēt, ka ar laiku viņi tie�ām iemācīsies ēst kā civilizētas cilvēciskas būtnes?

-�� Es nezinu, kā ēd civilizētas cilvēciskas būtnes, tikai nojau��u zēni beigās sapratīs, ka gaisīgais bezē cepums jauki papildina citrona smar�u.

-�� �ķiet, es nesēdē�u, aizturējusi elpu, un negaidī�u brīdi, kad viņi to aptvers, bet priecājos, ka tev kūka gar�o. Bonija paskatī�jās pulkstenī. Vai Etāns ir aug�ā?

-�� Tu atnāci mazliet par vēlu. Singltons noknieba vēl vienu kūkas gabaliņu. Viņ� aizbrauca uz �Naktsvējiem� kopā ar savu interjera dizaineri.

-�� Ai, ai. Bonija savaikstījās. Tomēr varbūt nemaz nav slikti, ka neizdevās viņu sastapt. Etāns vienmēr ir mazliet saīdzis gan pirms, gan pēc tam, kad viņi ar Zoiju spriedu�i par dizaina jautājumiem.

-�� Arī Zoija pamatīgi nervozē, kad paredzēta interjera apsprie��ana. Viņa saka, Etāns esot stūrgalvīgs un ietiepīgs, pat skops.

-�� Zinu, ka Etāns cen�as iekļauties paredzēto līdzekļu robe�ās, ta�u Zoijai �ādos jautājumos pieredzes netrūkst. Esmu pārliecinā�ta, ka viņa izvēlēsies pa�u taupīgāko variantu.

Singltons paņēma vēl gabaliņu kūkas.

-�� Nedomāju, ka Etāns visvairāk raizējas par naudu, lai gan viņ� ar to varbūt aizbildinās.

-� Kāpēc tad viņ� tā uztraucas?

-�� Es Zoijai jau teicu, ka, manuprāt, biznesa neveiksmi Losand�elosā Etāns neapzināti saista ar lieliem interjera dizaina pro�jektiem.

-�� Un atmiņas par bankrotu, protams, vienmēr liks atcerēties arī Drū nāvi. Bonija nopūtās. Turklāt tikko apritēja trīs gadi kop� dienas, kad Etāns atrada vietu, kur slepkava bija apracis ma�na vīra līķi, tāpēc �ajās dienās Etāns jūtas ārkārtīgi saspringts. Var�būt novembris nebija pats piemērotākais laiks sākt darbus �Naktsvējos�.

-� Varbūt vajadzēja nogaidīt līdz nākamā gada sākumam. �ķiet, viņi izdomāja, ka �is projekts nāks par labu abiem, jo viņi ar to var darboties kopīgi. Tomēr liekas, ka viņi nedara neko citu kā strīdas.

Bonija saprata un iepleta acis.

-� Vai tu domā, ka viņi ar laulību saistītās raizes un satrauku�mu novirza uz mājas projektu?

-� Neesmu psihiatrs, bet tas liekas visai iespējams.

Singltons bēdīgi pētīja cepuma atliekas kārbas dibenā. Viņ�

saprata, ka ar dak�iņu tās nevarēs paņemt, un ieprātojās, ko do�mātu Bonija, ja viņ� aplaizītu pirkstu un ar to uzlasītu pēdējās drupa�as. Varbūt Bonija saprastu, ka cepums viņam patie�ām gājis pie sirds.

-� Kop� Drū nāves novembris mums visiem ir grūts mēnesis, Bonija domīgi sacīja. Ta�u es tie�ām biju domājusi, ka �ogad būs vieglāk. Zinu, ka man un Teo vairs nav tik grūti. Tomēr Etanam garastāvoklis svārstās tāpat kā agrāk, un D�efs, �ķiet, pārdzīvo daudz vairāk nekā pagāju�ajā gadā.

Singltons ar no�ēlu aizvākoja tuk�o kārbu.

-�� Liekas, ka D�efs ir tāds kā nomākts.

Bonija pamāja.

-� Mēne�a sākumā viņ� lūdza, lai ļauju apskatīt albumu ar tē�va fotogrāfijām. Viņ� ienesa to savā guļamistabā. Nākamajā dienā iegāju pie viņa, un D�efs sēdēja gultā, nekustīgi raudzīdamies uz Drū fotoattēlu. Es jautāju, vai viņ� grib parunāties ar tēti.

-� Ko viņ� teica?

-� Viņ� teica, ka negribot, un aizvēra albumu. Bonija papu�rināja galvu. Nezinu. Varbūt pārcel�anās uz Visperingspringsu D�efam laupījusi iek�ējo līdzsvaru vairāk, nekā biju domājusi līdz �im.

-� Mēdz teikt, ka pārcel�anās uz citu dzīvesvietu izraisa pama�tīgu stresu.

-� Zinu. Bonija brīdi klusēja. Tomēr es arvien vēl domāju, ka lēmums sākt jaunu dzīvi �eit bija pareizs. Mums visiem, arī Eta�nam, vajadzēja tikt projām no Losand�elosas.

-Ja tā padomā, ikviens no mūsu bariņa te ieradies, lai sāk�tu visu no jauna. Tu, zēni, Etāns, Zoija un Arkādija. Pat Harijs un es.

Bonija savilka uzacis.

-�� Arī tu?

-�� Protams, arī es.

-� Ko tad tu esi atstājis pagātnē?

-�� Mana sieva izlēma, ka negrib bērnus. Viņa mani pameta, lai apprecētos ar citu, kas viņu saprotot labāk par mani. Aptuveni tajā pa�ā laikā tie ļaudis, kas vadīja pētnieku grupu, kurā es strā�dāju, nolēma vairot peļņu, pārdodot manis sniegtos pakalpojumus organizācijai, kas solīja vairāk, lai gan mani neinteresēja veikt pē�tījumus, kurus vēlējās klients. Singltons paraustīja plecus. Iz�lēmu, ka laulības �ķir�ana un apnicīgs darbs ir pārliecino�s iemesls, lai es dotos projām.

-� Un tā tu nonāci Visperingspringsā. Rietumi vienmēr biju�i piemēroti tam, lai sāktu no jauna, vai ne?

-� Jā. Tie�i to mēs visi darām. Un mums izdosies. Singltons pasniedza Bonijai Krika grāmatu. Neraizējies par D�efu. Drīz pie�nāks diena, kad arī viņ� būs gatavs sākt no jauna.

Ņemot grāmatu, Bonijas pirksti viegli pieskārās Singltona rokai.

-�� Paldies!

Viņ� pamāja un noraudzījās, kā Bonija iziet pa durvīm. Kad viņa tās aizvēra, ēnas atkal sabiezēja.

Nākamajā rītā neilgi pirms desmitiem ie�īkstējās kāpnes, kas

veda uz otro stāvu un �Triā izmeklē�anas birojam� noderēja

kā brīdinājuma sistēma. Etāns uzmanīgi ieklausījās, pēc soļu trok-

�ņa mēģinot noteikt, kas nāk, �o spēli viņ� pats bija izgudrojis

un domāja, ka tā ir ļoti noderīga viņa darbā.

Viņaprāt, modernie detektīvi pārāk tiecās paļauties uz jaunā�kajiem tehnikas sasniegumiem un internētu. Senā �erloka Holmsa laiku prasme un metodes bija apdraudētas un drīz vien varēja izzust pavisam. ^ ,

Kādam vajadzēja turēties pie tradīcijām.

Soļi nebija enerģiski, ātri un viegli, tātad tā nebija Zoija. Tie nebija arī D�efa vai Teo sporta apavu mīkstie un straujie būk�ķi vai Bonijas �iglie un raitie papēdī�u piesitieni.

Nācējs ir vīrietis, Etāns nosprieda. Nosvērtas dabas. Izlēmīgs. Tāds cilvēks, kas zina, ko dara, un pieradis visu nokārtot līdz galam. Vai nu vīrs no Apvienotajiem pasta sūtījumiem, vai varbūtējs klients.

Etāns negaidīja nevienu pasta sūtījumu.

Viņ� pabīdīja sānis dzelteno piezīmju bloknotu, kur izdarīja pierakstus par Kirvena lietu, un nocēla kājas no rakstāmgalda stūra.

Potenciālam klientam nedrīkstēja ļaut domāt, ka darbdienā des�mitos no rīta detektīvam nav citas nodarbo�anās kā sēdē�ana pie galda un kricelē�ana bloknotā.

Etana otrā brīdinājuma iekārta ar gudru ziņu novietotais spo�gulis ļāva saskatīt ienācēju, tiklīdz tas pavēra kabineta priek��telpas durvis. Apmeklētājs bija slaida auguma vīrietis, kura biezie sirmie mati bija ļoti īsi apgriezti. Bikses un sporta krekls, �ķita, maksāja dārgi. Tērps nebija brūns, tātad tas nekādi nevarēja būt pasta sūtījumu piegādātājs.

Varbūt vīrietis bija kāds ievērojams detektīvs?

Etāns piecēlās un gāja uz kabineta durvju pusi. Vīrietis bija pagriezis viņam muguru. Viņ� domīgi vēroja lielo sekretāra galdu pie loga. Dro�i vien ievērojis, ka pie tā nesē� sekretāre, Etāns no�domāja.

-�� Es varētu teikt, ka sekretāre tikko izgājusi iedzert kafiju, Etāns sacīja, bet patiesībā es sekretāri vēl neesmu pieņēmis dar�bā. Kā varu palīdzēt?

Vīrietis strauji pagriezās un uzmeta viņam vēsu un vērtējo�u skatienu.

-� Jūs esat Triā, vai ne?

-�� Etāns Triā. Etāns sniedza vīrietim roku.

-�� Dags Veldezs. Dags paspieda Etana roku tikpat izlēmīgi, kā bija kāpis pa kāpnēm.

-�� Vai Veldezs, kompānijas "Valdez Electronics� prezidents un galvenais administrators?

-Jā-

Etāns domās klusi iesvilpās. Dags Veldezs bija augsti situēta persona vietējā biznesā, un �ajā gadā viņ� bija Visperingspringsas Sabiedriskā fonda priek�sēdētājs.

Citiem vārdiem sakot, klients, par kādu varēja sapņot.

Tādu klientu kā D. D�. Veldezs Etanam senajās dienās Losand�elosā bija bijis daudz. Ta�u senās dienas bija pagāju�as, te ne�bija Losand�elosa, un Etanam vairs nepiederēja apjomīgs korpora�tīvs dro�ības dienesta bizness, kas varētu pievilināt �āda mēroga klientus.

Visperingspringsā tādi klienti parasti vērsās pie Rednora.

Kādā nolūkā tad pie Etana bija ieradies Veldezs?

-� Man jūs ieteica Ketrīna Kamptone, Dags teica.

Tas bija parasts, reāls ieteikums. �ajā biznesā dzīve, �ķiet, ne�kļuva labāka.

-� Nāciet, apsēdieties! Etāns pakāpās tālāk no durvīm.

Dags ienāca kabinetā un apsēdās vienā no klientiem paredzē�tajiem krēsliem. Viņ� nebija liela auguma vīrietis, bet likās, ka pre�tēji Zoijas brīdino�ajam paredzējumam milzīgais krēsls viņam ne�rada nomāco�u iespaidu.

Dags aplaida skatienu visapkārt, viegli pasmaidīdams.

-�� Glu�i kā no īsta detektīvu romāna. Varbūt izņēmums ir ti�kai dators.

-�� �o biroju es mantoju no tēvo�a, kas uzsāka te strādāt pirms vairākiem gadu desmitiem. �ķiet, tēvocim Viktoram bijavisai ro�mantisks priek�stats par �o profesiju.

Dags savilka vienu uzaci.

-Jūs laikam neesat vienisprātis ar viņu?

-�� Nevaru to atļauties. Es cen�os nopelnīt iztiku. �ādā darbā romantiskai pieejai nav vietas. Etāns apgāja ap rakstāmgaldu un apsēdās. Kā varu jums palīdzēt?

-� Manā pre�u piegādes nodaļā notiek kas nesaprotams. Inven�tarizācijas laikā izrādījies, ka zaudējumi triju pēdējo mēne�u laikā ir lielāki nekā parasti. Tie nav pārāk augsti, tomēr pastāvīgi pie�aug. Mani dro�ības dienesta vīri nespēj noskaidrot, kas par vainu. Es vēlētos, lai jūs iesaistāties �ajā lietā, pārbaudāt un padomājat, vai varat atrast veidu, kā zaudējumus novērst.

-�� To es varu, Etāns sacīja. Tomēr vispirms gribu jums ko jautāt. , �

-� Jūs vēlaties zināt, kāpēc negāju pie Rednora?

-� Man bija radies iespaids, ka tie�i Rednors izplānojis jūsu pa��reizējo dro�ības sistēmu.

-Jūsu iespaids ir pareizs. To patie�ām plānoja Rednors. Red�nora speciālistu komanda veica manas kompānijas operāciju de�talizētu analīzi. Kad viņi to bija pabeigu�i, rezultātus apkopoja

apjomīgā dokumentā, kur bija arī gar� visai dārgu ieteikumu sa�raksts. Mēs �os ieteikumus pienācīgi izpildījām.

-�� Saprotu. Etāns gaidīja. Ja klusums ieilga, cilvēki reizēm sāka runāt.

Ta�u Dags nebija no tiem klientiem, kas varētu reaģēt uz �ādu taktiku. Viņ� neap�aubāmi bija pārdomājis, ko un cik daudz stāstīt.

-� Es gribu izmantot tāda cilvēka pakalpojumus, kur� nav sais�tīts ar manu organizāciju.

-� Saprotu. Etāns atvēra vaļā atvilktni, izņēma tīru blokno�tu un paņēma pildspalvu. Citiem vārdiem sakot, jūs domājat, ka viens no jūsu dro�ības dienesta vīriem ir saistīts ar zudumiem piegādes nodaļā.

-� Tā man �ķiet. Ņemot vērā, ka Rednors mūs konsultēja, kad nolīgām jauno dro�ības dienesta personālu, ņemot vērā arī to, ka viņi vadīja visas iepriek�ējās pārbaudes, es vairs nedomāju vērsties pie viņiem, lai mēģinātu situāciju labot.

-� Tātad jūs vēlaties, lai es veicu jūsu dro�ības sistēmas revī�ziju.

-� Revīziju. Dags pamāja. Viņam patika �is vārds. Jā, es vēlos tie�i to. Varbūt viens cilvēks no malas var pamanīt ko tādu, kas paslīdējis garām komandai, īpa�i jau tāpēc, ka �ī komanda, protams, ir ieinteresēta neatrast neko tādu, kas mestu ēnu we Rednoru.

Pēc �etrdesmit minūtēm Dags parakstīja �eku, vēlreiz paspie�da Etanam roku un izgāja no kabineta.

Pavadījis viņu līdz durvīm, Etāns atgriezās pie rakstāmgalda. Viņ� kādu brīdi sēdēja un skatījās uz �eku. Tajā bija ierakstīta kriet�na summa. Veldeza dotais uzdevums bija pats lielākais, kas Etanam bija gadījies, kop� viņ� bija nodibinājis savu biznesu.

Viņ� paņēma klausuli. Zoija atsaucās tūlīt.

-� �Pievilcīgais interjers�. Viņa runāja laipnā un profesionālā tonī, ta�u likās, ka Zoija ir nedaudz izklaidīga. Te Zoija Triā.

Zoija Triā. Etanam patika dzirdēt �os vārdus.

-� Tikko pie manis bija Dags Veldezs no �Valdez Electronics�, un es no viņa dabūju pamatīgu honorāra avansu par to, ka apņē�mos izmeklēt da�as neskaidrības viņa piegādes nodaļā.

-� Etan, tas ir brīni�ķīgi. Izklaidīgais tonis izgaisa. Zoija aiz�rautīgi steidza piebilst: Apsveicu! Spīdo�a veiksme.

-�� Par to man jāpateicas Ketrīnai Kamptonei. Viņa mani ie�teikusi.

-�� Arī viņa var pateikties tev, Zoija sirsnīgi ieteicās. Tu viņai lieliski palīdzēji, turklāt visu nokārtoji klusi un mierīgi. Laik�rakstos nav parādījusies neviena rindiņa, kas viņai varētu sagādāt sliktu slavu. Ņemot vērā, ka viņa bija gulējusi ar to drausmīgo Deksteru Morovu, tas būtu visai pazemojo�i. Esmu pārliecināta, ka Ketrīna tev ir ļoti pateicīga.

-� Es gan nebiju dro�s, vai viņa negribēs vērsties pret mani pret cilvēku, kas atklāja rūgto patiesību, Etāns atzinās.

-�� Acīmredzot, viņa nevaino tevi par to, ka pati nav pratusi spriest pareizi. Dro�i vien tāpēc viņai administratores darbā vei�cas. Paklau, vai mums to nevajadzētu nosvinēt? Aiziesim kaut kur ieturēt vakariņas. �oreiz bez pārējiem. Tikai tu un es.

Etāns piepe�i jutās vēl labāk nekā pirms da�ām minūtēm, kad Veldezs bija izrakstījis �eku. Precēti cilvēki ta�u mēdza atļauties nelielas svinības, atzīmējot to, ka vienam vai otram paveicies.

-�� Izklausās jauki, � viņ� teica. Tikai viens iebildums.

-�� Kāds tad?

-� Es to lietu vēl neesmu atrisinājis. Viņ� piesita pie galda ma�las. Pat neesmu sācis izmeklē�anu. Svinēt varbūt ir mazliet par ātm.

-�� Blēņas! Tu to atrisināsi. Tev tas vienmēr izdodas, vai ne? Tātad �ovakar ejam vakariņās. Protams, maksāsi tu, jo esi saņēmis honorāra �eku.

Etāns mazliet pasmaidīja.

-�� Labi. Tas nozīmē, ka man jāizvēlas restorāns.

-�� Noteikti. Ja vien tas nebūs picu restorāns. Picas mēs esam ēdu�i gana, kad ieturamies kopā ar bariņu.

-�� Tāpēc, ka D�efs un Teo ir kā uzburti uz picām. Viņuprāt, tajās ir visas svarīgākās uztura vielas, kas nepiecie�amas dzīvībai.

-� Nedomāju strīdēties pretī tik lieti�ķam padomam uztura jau�tājumos, tomēr reiz ta�u tev jānogar�o kas tāds, kas varbūt pat ap�draud dzīvību. Aiziesim uz tādu vietu, kur galdā ir īstas salvetes.

-�� Varens priek�likums. Labi, ļauj man kādu laiku apdomāt. Tas ir svarīgs lēmums.

-� Sagādā man pārsteigumu.

Etāns nolika klausuli un atkal palūkojās uz �eku. Patīkami bija piezvanīt sievai pa�ā dienas vidū, lai pateiktu, ka tikko ieguvis no�zīmīgu klientu.

Jauki bija dzirdēt sajūsmu viņas balsī un pārliecību, kad Zoija teica: �Tu to atrisināsi. Tev tas vienmēr izdodas, vai ne.7 �

Lieliski bija apzināties, ka Zoija viņam tic vismaz tic viņa profesionālajam lietpratīgumam.

Etāns izvilka plāno Visperingspringsas tālruņu katalogu un sāka meklēt restorānus. Vajadzēja paturēt prātā, ka �ī ir maza pilsē�ta. Restorānu, kur apkalpojot pasniedz īstas salvetes, nebija daudz.

Etaņs apjauta, ka īstenībā meklē tādu vietu, kur vīrietis mēdz aizvest sievieti, ja vēlas viņas skatījumā būt īpa�s.

Etāns izvēlējās restorānu �Las Es treļļos� viesnīcā. Viens otrs varētu �aubīties, vai tur ir vislabākais ēdiens visā pilsētā, ta�u kategorijā �izsmalcinātas vakariņas elegantos apstākļos� �is restorāns bija minēts pirmajā vietā. Turklāt par to liecināja arī cenas. Ak,

pie velna, Etāns nodomāja, Dags Veldezs par to maksā.

Greznajā interjerā iekļāvās sniegbaltas galddrānas, mirdzo�s kristāls un sudraba galda piederumu zaigojums. Audekla salvetes bija salocītas tā, ka atgādināja eksotiskus ziedus. Fonā bija dzirda�ma klusa, melodiska mūzika. Telpa grima maigā puskrēslā, ofician�ti bija ģērbu�ies melnos uzvalkos un baltos kreklos.

Etāns izvēlējās no zāles no�ķirtu stūrīti blakus izliektai stik�la sienai, aiz kuras atradās vakara tumsā tītais golfa laukums un kalni pie apvār�ņa. Ne pla�ais golfa laukums, ne kalnu robotās virsotnes pēc tumsas iestā�anās vairs nebija saskatāmi. Tas bija principa jautājums. Ikviens zināja, ka aiz stikla ir gan golfa laukums, gan kalni, un ka par varbūtējo iespēju vērot skatu jā�maksā.

Sīs vakariņas atgādināja īstu randiņu tādu, ko Etāns un Zoija nebija varēju�i atļauties pirms laulību noslēg�anas pusnaktī Las-

vegasā. Steidzīgās aprēķina laulības nebija devu�as iespēju iet uz randiņiem, kā cilvēki parasti mēdza darīt cerē�anās laikā.

Zoija aizvēra ēdienkarti un paskatījās uz Etānu.

-�� Es gribu makaronus �Niзoise� un lapu salātus. Un tu?

Etanam negribējās novērst skatienu no Zoijas. Sve�u gaismā

viņa izskatījās valdzino�a, noslēpumaina un pavedino�a. Viņa bija uzvilkusi sarkanu kleitiņu, pleci un rokas bija kaili. Mati bija sa�ņemti uz aug�u elegantā mezglā. Ausīs dzirkstīja zelta auskari.

Etāns piespieda sevi ielūkoties ēdienkartē.

-� Es gan laikam neņem�u makaronus. Ne�ķiet, ka tos ēd di�e�ni detektīvi.

-� Tie ir labāki par lazanju.

-Jā, tomēr tas ir bērnu ēdiens.

-� Varbūt. Zoija iedzēra malciņu "Chardonnay" un nolika glā�zi. Ceru, tu nedomā izvēlēties ceptu vēr�a fileju.

-�� Kāpēc ne? Te ir Arizona, nevis Kalifornija. Es �eit drīkstu ēst sarkano gaļu, neriskējot �ausmināt visus pārējos apmeklētājus.

-� Tu �ausmināsi mani. Vai nelasīji rakstu, cik bīstami ēst pā�rāk daudz sarkanās gaļas, es to rakstu izgriezu no laikraksta un pasvītroju svarīgākās vietas!

Etāns iedomājās izgriezumu, ko pirms da�ām dienām bija at�radis pabāztu zem rakstāmgalda preses malas.

-�� Protams, lasīju. Es pat ieliku izgriezumu mapē, lai turpmāk varētu uz to atsaukties.

Zoija jautri paraudzījās uz Etānu.

-�� Atgādini, lai es nepārbaudu papīrgrozu tavā kabinetā..

Viņ� neko neatbildēja un aizvēra ēdienkarti.

-� Esi mierīga, es nepasūtī�u ceptu gaļu. Liekas, ka grilēta zo�benzivs gar�os glu�i labi.

-�� Lieliska izvēle.

Parādījās oficiants un pieņēma pasūtījumus, pat nepierakstot. Etāns nodomāja, ka elegantam restorānam piederas ari oficianti ar nevainojamu atmiņu.

Zoija pacēla glāzi un pieskandināja Etana glāzei.

-�� Par tavu jauno klientu!

-�� Par to es iedzer�u.

Abi iemalkoja vīnu un nolika glāzes. Zoijas sejā pavīdēja rai�u

ēna.

-�� �ķiet, Nelsons Rednors būs ļoti nikns, kad uzzinās, ka esi nolīgts izdarīt revīziju viņa izplānotajai dro�ības programmai.

-� Viņam tas nepatiks, bet Rednors ir profesionāls detektīvs, un darījums ir darījums.

-�� Vai ar �ādām lietām tu nodarbojies Losand�elosā? Zoija jautāja. Ar korporāciju dro�ības jautājumiem?

-� Jā. Etāns paņēma �ķēlīti krauk�ķīgās maizes, ko oficiants bija nolicis galda vidū. Patiesību sakot, es vairs neilgojos pēc tāda veida lietām un nedomāju kļūt Rednoram par nopietnu sān�censi. �ajā pilsētā nav vietas divām lielām korporāciju dro�ības fir�mām, kas sacen�as par vieniem un tiem pa�iem darījumiem. Ta�u viens otrs klients, piemēram, Ketrīna Kamptone vai Dags Veldezs, kas grib, lai lietu atrisina klusi un mierīgi, mani apmierina.

-� Tas nāk par labu �Triā izmeklē�anas biroja� reputācijai un arī peļņai.

-�� Jā. Etāns sāka gudrot, ka viņ� varbūt ne pārāk centīgi pūlas gūt panākumus. Losand�elosā viņ� kādu laiku bija pelnījis labi, bet beigās bizness bija izputējis, tāpat kā trīs iepriek�ējās laulības.

Etāns labi zināja, ka Zoijas pirmais vīrs bija no bagātas un ietekmīgas biznesa aprindu ģimenes. Lai gan Zoijai nebija labas at�tiecības ne ar vienu no biju�ā vīra radiem, tomēr viņai piederēja akciju kontrolpakete kompānijā �Ckaland Cage, Inc�. Ja da�u turp�māko gadu laikā kompānija gūs panākumus, Zoija dro�i vien kļūs bagāta.

Savukārt Etāns varbūt �Triā izmeklē�anas birojā� varēs pieklā�jīgi nopelnīt, ta�u neko vairāk. Viņam izredzes kļūt bagātam bija mazākas par nulles līmeni.

Kad oficiants atnesa salātus, Zoija paņēma dak�iņu un ener�ģiski ķērās tiem klāt.

-�� Zini, viņa ieteicās, � es apbrīnoju to, ka tu esi izlēmis, kas tev ir svarīgi un kas ne.

Vārds �apbrīnoju� Etanam izraisīja vieglu nemieru. Tas liecinā�ja par cieņu, bet arī par zināmu distanci. Cilvēki parasti apbrīnoja izcilus ārstus, skolotājus un sportistus no attāluma.

-�� Nu, da�us lēmumus tomēr manā vietā ir pieņēmu�i citi, viņ� teica.

Zoija papurināja galvu.

-�� Tā nu nav. Ja tu patie�ām gribētu, tad varētu izkonkurēt Rednoru un Visperingspringsā uzsākt tādu pa�u biznesu kā Losand�elosā. Ta�u tad tev vajadzētu atgriezties pie galvenā adminis�tratora pienākumiem un atteikties no praktiskā darba.

Etāns paraustīja plecus. Zoijai bija taisnība.

-�� Tagad tev ir citi mērķi, un svarīgāks ir kas cits, Zoija sacīja.

Etāns saviebās.

-� Man ļoti nepatīk to teikt, jo tā es, �ķiet, sagrauju tevis iedo�māto tēlu, bet īstenībā es parasti nedomāju par mērķiem un to, kas ir svarīgāk vai nesvarīgāk.

-�� Zinu. Tu glu�i vienkār�i dari to, kas jādara.

Etāns nodomāja, vai Zoija tādā veidā netie�i nenorāda, ka viņam trūkst iztēles.

-� Labi, es pieļauju, ka varbūt virzos uz priek�u soli pa solim, līdz esmu nonācis galā, bet visi jau nevar būt tik �ilbino�i kā interjera dizaineri.

Zoija nelikās dzirdējusi neveiklo joku un grozīja pirkstos vīna glāzi, vērojot sve�u gaismas rotaļu slīpētajā kristālā.

-� Tu uzņemies saistības un pildi tās. Neatkarīgi no tā, cik dārgi tev par to jāmaksā.

Etāns īsti nesaprata, uz kuru pusi Zoija virza sarunu, bet vi�ņam bija pilnīgi skaidrs, ka viņ� to negrib uzzināt. Vismazāk viņ� vēlējās iestigt sarunā, kurā atklātos, ka viņam biznesā trūkst tālā�ku mērķu. Laiks mainīt ievirzi.

Etāns centās atrast dro�u tematu.

-�� Kā veicas ar bibliotēkas projektu? viņ� apjautājās.

Piepe�i likās, ka starp viņiem nolaidies plāns aizkars. Etāns

ielūkojās Zoijai acīs un saprata, ka viņa ko slēpj. Viņam pakrūtē

iemetās kamols. Ja tā būtu cita sieviete, viņ� dro�i vien sāktu do�māt, ka viņai ir sakars ar kādu citu. Ta�u tā bija Zoija.

-�� Labi, viņa teica pārāk jautrā tonī. Veicas ļoti labi.

Kaut kas noteikti nebija lāgā. Varbūt tas saistījās ar Zoijas pa�gātni.

-� Vai tev kādreiz pietrūkst agrākā darba? Etāns jautāja, mē�ģinot uzvedināt Zoiju uz atklātību.

-�� Mākslas muzejā? Zoija papurināja galvu. Nē. Tomēr tur es daudz iemācījos par mākslas darbu un antīko lietu izvieto�anu, un tas man tagad ļoti noder. Daudzi mani klienti ir kolekcionāri. Izstrādājot viņiem interjera dizainu, jāiekļauj privāto kolekciju priek�meti dzīvojamās telpās.

Ar uzvedinājumu nekas neiznāca. Viņa negrasījās tik viegli atklāt savus noslēpumus. Varbūt Etāns tos nemaz negribēja dzir�dēt.

Tomēr viņ� zināja, ka galu galā būs spiests atrisināt noslē�pumu, ko pauda Zoijas skatiens, kaut arī viņam tas nozīmētu nelaimi. Citādi Etāns nespēja. Soli pa solim, līdz bū�u nonācis galā.

Viņi vēl pakavējās pie kafijas. Pulkstenis bija mazliet pāri des�mitiem, kad Etāns izņēma kabatas portfeli un izvilka kredītkarti.

Viņi izgāja no restorāna garām pustum�ajai ieejai viesnīcas kokteiļbārā un �ķērsoja pla�o vestibilu.

Arā abus apņēma auksta, skaidra tuksne�a nakts. Tiklīdz viņi bija pagāju�i tālāk no spo�i apgaismotās ieejas un sāka iet pa auto�stāvvietas teritoriju, naksnīgajās debesīs iemirdzējās vesels pulks zvaig�ņu.

Zoija ap kailajiem pleciem apņēma vieglu �alli.

-� Tas bija jauks vakars. Zini ko, mums tie�ām vajadzētu bie�āk iet kaut kur pasēdēt.

-�� Savādi, ka tu to saki. Etāns no kabatas izņēma ma�īnas atslēgu. Es nupat domāju tie�i to pa�u. Mums nekad nav bijis izdevības iet uz randiņiem�

Etāns izdzirdēja, ka aiz muguras kāds tuvojas ar smagiem, āt�riem soļiem, tad Deksters Morovs sauca viņu vārdā.

-� Triā. Tu, draņķis tāds.

Te nu bija jaukais vakars. Etāns apcirtās riņķī un nostājās pretī draudīgajai figūrai, kas nāca arvien tuvāk.

-� Ejiet projām! Etāns neskatījās uz Zoiju, viņ� uzmanīgi vē�roja Morovu. Nemēģiniet ķerties klāt. Ja nevarat savaldīties, ejiet uz vestibilu.

-�� Vai tu pazīsti to vīrieti? Zoija �ukstēja.

-�� Iepazīsties ar Deksteru Morovu.

Morovs lielāko vakara daļu acīmredzot bija pavadījis kokteiļbārā. Alkohola dvaka bija stipri manāma pat vairāku soļu attā�lumā. Diem�ēl viņ� nav piedzēries līdz nemaņai, Etāns domāja. Drīzāk gan tā piedzēries, ka zaudējis apjēgu.

-� Tātad jūs nebraucāt projām no pilsētas, viņ� sacīja Morovam.

Deksters apstājās aptuveni jarda attālumā, rokas savilcis dū�rēs, muti sa�ķobījis naidpilnā grimasē. Viņ� dro�i vien bija arī piesarcis aiz dusmām, bet apgaismojums bija pārāk vāj�, lai to saskatītu.

-�� Es nebrauk�u nekur, kamēr jūtos �ādi, Deksters griezīgā balsī sacīja. Pie velna, es nedomāju ļaut, lai jūs mani izraidāt no pilsētas. Par ko jūs sevi turat, nelieti? Kas jums deva tiesības jauk�ties manā dzīvē?

-�� Es iejaucos tikai jūsu plānā apzagt Ketrīnu Kamptoni, � Etāns mierīgā tonī sacīja. To zinām mēs abi. Tas ir cauri. Tāpēc jums vajadzēja pamest visu un atrast citu mērķi kādā citā pilsētā, atceraties? Visperingspringsā jums viss ir beidzies.

-�� Nekas nav beidzies, kamēr es pats tā nedomāju. Morova balss kļuva skaļa un ķērco�a. Vai dzirdējāt? Nekas nav cauri.

-� Jūs esat piedzēries, Morov. Ejiet iek�ā un izsauciet takso�metru.

-� Nekomandējiet mani, maitas gabals tāds!

-� Ja gribat parunāt, varat rīt atnākt uz manu biroju.

-� Jūs man neteiksiet, ko es varu un ko nevaru darīt. Jūs visu salaidāt dēlī. Jums nebija tiesību tā darīt.

-�� Paklausieties, Morov�

-� Es viņu mīlēju, bet jūs visu sabojājāt. Noskaņojāt viņu pret mani. Viņa man uzticējās, bet jūs viņu sakūdījāt. Es jau teicu, ka jūs par to samaksāsiet.

Morovs, grīļodamies uz visām pusēm, metās uz priek�u.

Etāns ātri pakāpās sānis. Morovs uz kājām turējās tik nedro�i, ka, sitienam netrāpot mērķī, zaudēja līdzsvaru.

Viņ� smagi atsitās pret mersedesa spārnu un papurināja gal�vu, it kā cenzdamies atskurbt.

-� Tas nu nav pareizi, Etāns teica. Ar acs kaktiņu viņ� pa�manīja, ka Zoija grasās skriet uz vestibilu pēc palīdzības. Nē, Zoija! Pagaidām nevajag.

Viņa �aubījās.

-�� Etan, viņ� zaudējis sajēgu.

-� Nelietis. Morovs paslējās taisni un gāzās uz priek�u vēlreiz, labo roku pacēlis sitienam.

�oreiz Etāns pielaida Morovu tuvāk, tad, vairīdamies no ne�veiklā sitiena, satvēra Morova labo roku un, izmantojot uzbrucēja inerces spēku, parāva viņu uz priek�u.

Morovs lempīgi klupa un nogāzās zemē.

-�� Etan? Zoija saspringtā balsī iejautājās.

-� Nē, viņ� atkal teica.

Zoija paklausīja, uzticēdamās Etanam, bet viņ� saprata, ka viņa dara to nelabprāt.

Morovs paslējās sēdus un mēģināja pavilkt kāju zem sevis, lai varētu piecelties. Tas viņam neizdevās. Pēc brī�a Morovs pamanī�jās nostāties �etrrāpus.

-� Kad tad jūs secinājāt, ka mīlat Ketrīnu? Etāns mierīgi jau�tāja.

-�� Aizveries, Morovs caur zobiem izgrūda.

-�� Man liekas, tas notika tajā dienā viesnīcas numurā, kad sapratāt, ka viss ir sabrucis. Varbūt tie�i tobrīd jūs apjēdzāt, ka nekrietnais plāns jums maksājis daudz dārgāk, nekā bijāt domājis?

-�� Es mīlu viņu, Morovs aizsmaku�ā balsī murmulēja.

-� Varbūt, Etāns sacīja. Varbūt arī ne. Tomēr es jums ko teik�u, Morov. Viņai jūs tie�ām bijāt tuvs. Jums piederēja kas labs,

bet jūs to aizlaidāt pa vējam, jo nespējāt pretoties kārdinājumam nogrābt treknu kumosu. �ķiet, no veciem ieradumiem grūti at�teikties, vai ne?

Morovs sāka raudāt.

-�� Es negribēju to darīt. Es gribēju pārtraukt. Tad parādī�jāties jūs un piedāvājāt nopirkt tās biznesa prognozes. Man ienāca prātā, ka es varētu jūs atmaskot un kļūt par varoni Ketrīnas acīs.

-�� Izklausās jauki. Varbūt tagad jūs gribētu, lai tas būtu bijis taisnība. Varbūt jums izdevies pārliecināt pa�am sevi, ka tā patie��ām ir bijis. Tomēr pa�reiz jūs gribat tikai pataisīt sevi baltu, Morov. Jūs to zināt tikpat labi kā es.

-� Tā nav.

-Jūs gribat kaut ko darīt, lai atlīdzinātu Ketrīnai to, ko esat nodarījis? Brauciet projām no pilsētas, lai viņai nav jāuztraucas, ka varētu jūs kaut kur satikt, piemēram, �Las Estrellas� kokteiļbārā. Pazust no viņas dzīves tas būtu pats labākais, ko varat darīt viņas labā.

Morovs pieslējās kājās un īsu brīdi stāvēja, zvārodamies no vie�nas puses uz otru. Atguvis līdzsvaru, viņ� gāja projām, neteicis vairs neko. Sagumu�ie pleci bija izteiksmīgāki par vārdiem.

Zoija cie�i savilka �alli.

-�� Vai tu domā, ka viņ� izsauks taksometru? Viņ� ta�u nevar sēsties pie stūres.

-� Nedomāju vis, ka viņ� sauks taksometru. Etāns nopūzda�mies teica, saņēma Zoijas roku un sāka iet atpakaļ uz vestibilu.

-�� Labāk ie�u un sarunā�u, lai kāds to izdara viņa vietā. Ak�, nolā�dēts! Man riebjas lietas, kas beidzas �ādi.

Zoija saspieda viņa pirkstus.

-�� Es saprotu, kāpēc tā. Etan, man liekas, viņ� ir bīstams. Varbūt tev par �o incidentu vajadzētu ziņot policijai.

Etāns tikai paskatījās uz Zoiju.

-�� Labi jau, labi, viņa sacīja. Tātad ir pretrunā ar privāt�detektīva goda kodeksu �ēloties policijai, ja piedzēries idiots metas virsū ar dūrēm.

-�� Protams, goda kodekss ir jāņem vērā, Etāns teica. Tomēr kaut kas ir vēl svarīgāk. Ketrīna Kamptone mani nolīga tāpēc, ka gribēja, lai �o jautājumu atrisina bez trok�ņa.

-� Un, ierosinot sūdzību pret Deksteru Morovu, tiks piesaistī�ta vietējās preses uzmanība, savukārt tas nozīmē, ka jau rīt no rīta laikrakstu biznesa lappu�u virsrakstos būs minēta visa �ī netīrā lieta.

-�� Dārgumiņ, tu esi kā radīta būt par sievu privātdetektīvam. Tu lieliski saproti situāciju.

-Ja nu viņ� mēģina darīt vēl kaut ko?

-� Nedomāju vis. Tā bija nelaimīga sagadī�anās, ka mēs vaka�riņojām �eit tie�i tajā laikā, kad viņ� bārā dzēra. Morovs dro�i vien ieraudzīja mani, kad gājām cauri vestibilam, un viņam iek�ā sāka vārīties. Viņ� vairs nespēja valdīties. Būdams apsviedīgs blēdis, rīt no rīta viņ� sāks domāt un sapratīs, ka tas var kļūt bīstami. Viņ� neko vairs nemēģinās.

Etāns redzēja, ka Zoija par to nav pārliecināta, bet viņa ne�sāka apstrīdēt.

Vai tu domā, ka Morovs patie�ām mīlēja Ketrīnu? viņa jautāja.

-� Nē. Man liekas, Morovam �ēl sevis, tāpēc viņ� sev iestāstī�jis, ka nekad nav gribējis krāpties un ka jūtas pret Ketrīnu biju�as patiesas.

-� Tāpēc viņ� par visu, kas nogājis greizi, vaino tevi.

-Jā.

Zoija tomēr izskatījās noraizējusies.

-�� Apsoli, ka būsi piesardzīgs.

-�� Es no rīta ieņem�u divas īpa�i iedarbīgo vitamīnu kapletes.

Singltons pabāza galvu pa �Vaļsirdīgo grāmatu� veikala dur�vīm tie�i tajā brīdī, kad Etāns �aurajā vestibilā no �Triā izmeklē�a�nas biroja� pastkastītes ņēma ārā pastu.

-�� Kā tad risinājis randiņ�? Singltons jautāja.

-� Viss bija jauki līdz brīdim, kamēr mēs gājām ārā no restorā�na. Parādījās Deksters Morovs un sekoja mums līdz stāvvietai, kvēli vēlēdamies mani iemīdīt asfaltā.

-�� Ak, tāpēc jau man nepatīk modernie randiņi. Tu, cilvēk, apsien kaklasaiti, aizņemies naudu, lai samaksātu rēķinu par vaka�riņām, bet uzrodas kāds stulbenis un saķēpā visu romantisko gai�sotni, mēģinot tevi piekaut iecerētās acu priek�ā.

-� Jāatzīst, ka Morovs tie�ām ne visai jauki iespaidoja vakara noskaņojumu. Etāns pār�ķirstīja katalogus un reklāmas lapiņas, kas atradās pastkastītē. Par laimi, mēs ar iecerēto esam precēju��ies, citādi varbūt vajadzētu iet mājās vienam.

Singltons nopētīja Etānu.

-�� Neliekas, ka Morovs tev būtu ko nodarījis.

-� Viņ� bija tā piedzēries, ka gandrīz neturējās uz kājām. Vies�nīcas personāls izsauca taksometru un aizsūtīja viņu uz mājām.

-� Nedomāju, ka �orīt viņ� ir labākā noskaņojumā nekā vakar. Singltons sarauca pieri. Esi uzmanīgs!

Etāns iemeta atkritumu tvertnē visu, izņemot katalogu ar dārza un baseina piederumiem, un sāka kāpt aug�ā.

-� Tādi zeļļi kā Morovs parasti vairās no konfliktiem. Viņiem nepatīk iesaistīties kautiņos. �aubos, ka viņ� vēlreiz man uzbruks, tomēr esmu sagatavojies aizsargāties.

-Kā?

-�� Etāns pa�vadzināja jauno atslēgas ķēdīti, ko bija iedevusi Zoija.

-�� Pasvilp�u un iespīdinā�u viņam tie�i acīs ar �o lukturīti.

-Jā, tas derēs, Singltons sacīja. Zini ko, arī es tādu iegā�dā�os.

Nākamās dienas pēcpusdienā Zoija, ar izstieptām rokām turēdainās pie strūklvannas malas, ieslīga virmojo�ajā ūdenī.

-� �ķiet, es sāku jukt prātā.

-�� Kas tad atkal? Bonija jautāja. Vai esi nopirkusi Etanam vēl kādu dro�ības ierīci? Varbūt virvju kāpnes, ko kritiskā situāci�jā var izmest pa logu?

Arkādijai jautri iedzirkstījās acis.

-�� Varbūt to modīgo kabatas portfeli, ko vīrietis var paslēpt zem krekla, kad dodas ārzemju ceļojumā?

Zoija nokaunējusies iegrima putojo�ajā ūdenī līdz pat zodam.

Arkādija bija kāda dārga sporta kluba biedre, bet brīvbiļetes viņa, �ķiet, varēja dabūt, cik vien vēlējās. Viņa tās bie�i izmantoja, lai uzaicinātu Zoiju un Boniju izbaudīt eleganti ierīkoto strūklvannu.

-�� Ne jau slepenu kabatas portfeli, Zoija sacīja. �orīt es aizgāju uz aptieku.

-�� Ahā. � Arkādija zinīgi paskatījās uz viņu. Tu nopirki vēl spēcīgāku saules aizsargkrēmu, vai ne? Cik atceros, tam, ko iegā�dājies pagāju�ajā nedēļā, filtra aizsardzības koeficients bija vairāk nekā trīsdesmit. Kādu tad tu paņēmi �oreiz?

-�� SPF �etrdesmit astoņi un vairāk, Zoija atzinās. Aizsar�dzība pret visu spektru, izturīgs pret ūdeni un sviedriem.

Arkādija izvalbīja acis pret griestiem.

-� Vairums speciālistu ir vienisprātis, ka ikdienā pietiek, ja SPF ir piecpadsmit vai trīsdesmit.

-� Sevi�ķi novembrī, � Bonija piebilda. Etāns ta�u neiet sau�ļoties.

-�� Zinu, Zoija nomurmināja. Viņ� dro�i vien domā, ka esmu glu�i apsēsta. Un tā laikam ir tiesa, vai ne?

-�� Varbūt, Arkādija atbildēja. Ta�u man liekas, ka tas ir glu�i saprotami, ņemot vērā situāciju.

Zoija sarauca pieri.

-� Kādu situāciju?

-�� Tu esi precējusies ar vīrieti, kuram da�reiz jāriskē, lai no�pelnītu iztiku. Arkādija ūdenī laiski pavēcināja ar roku. Tu par viņu raizējies, tāpēc mēģini remdēt savu nemieru, rūpējoties par viņu, kā vien vari un proti. Man tas liekas pilnīgi dabiski.

-�� Viņai taisnība, sacīja Bonija. Man ar D�efu un Teo ir tāpat. Es nemitīgi rosos, rūpējoties par viņiem, un da�reiz �auju pār strīpu.

-�� Es daru tie�i to pa�u, vai ne? Zoija nopūtās. Es pārlieku rūpējos un uztraucos. Kad Etāns to sapratīs, viņ� vairs nevarēs to paciest.

Bonija domīgi paskatījās uz Zoiju.

-�� Es par to nebūtu tik pārliecināta. Etanam nav iznācis pie�redzēt, ka par viņu rūpējas. Neviena no iepriek�ējām sievām par viņu bēdu neturēja, to es zinu dro�i. Es nejustos pārsteigta, ja Etāns klusībā priecātos par to.

-�� Ja nu gadās, ka saules aizsargkrēms aizķepina Etana pistoli, tad gan viņam liksies, ka pietiek, Arkādija teica.

Muļķīga spēle. D�efs izslēdza videospēļu atskaņotāju, piespie�ot pogu. Stulba, muļķīga spēle. Man tā riebjas.

Viņ� aizsvieda atskaņotāju, pielēca no krēsla un pabrāzās garām senlaicīgu grāmatu plauktiem. Iestājies mazā kabinetiņa durvīs, viņ� nikni paraudzījās uz Singltonu.

-� Vai tev nevienas citas spēles nav?

-�� Diem�ēl nav. Singltons novērsa skatienu no datora ekrā�na viņ� internētā bija pētījis antikvāro grāmatu katalogu cerībā sameklēt kādu pavedienu, kas ļautu atrast Kirvena pazudu�o ma�nuskriptu. -Ja tev ir garlaicīgi, vari pildīt mājas uzdevumus.

-��� Es negribu. Man riebjas mājas uzdevumi. Es gribu iet mājās.

-�� Pulkstenis ir gandrīz �etri. Drīz vien tava mamma atbrauks no baseina un vedīs tevi mājās.

-�� Kaut es būtu gājis līdzi Teo un tēvocim Etanam skatīties, kā mehāniķi maina ma�īnai eļļu.

-� Tu pats izvēlējies palikt �eit.

-� Man likās, ka tur būs garlaicīgi. D�efs savaikstījās vēl stip�rāk. Bet arī te ir garlaicīgi.

�onedēļ �ī bija tre�ā vai ceturtā reize, kad D�efs bija izvēlē�jies pavadīt laiku Singltona veikalā, kamēr Bonija darīja mājas dar�bus vai kaut kur veda Teo. Parasti D�efs vai nu aug�stāvā uzmācās ar jautājumiem Etanam, vai lejā spēlēja datorspēles. Tomēr da�as pēdējās reizes viņ�, �ķiet, vairs negribēja skraidīt no viena stāva uz otru un lielākoties izvēlējās uzturēties veikalā. Singltonam gan�drīz vai radās iespaids, ka D�efs izvairās no Etana.

Singltons piecēlās.

-� Ejam pastaigāties.

-�� Es negribu pastaigāties.

-�� Es gribu, un tu nāksi man līdzi, jo veikalu es aizslēg�u.

D�efs dumpīgi sarauca pieri, bet saprata, ka tā ir pavēle.

Viņ� gausi pavilka aug�up abus plecus, izteiksmīgi apliecinot

jauneklīgas apnicības bezdibenīgos dziļumus.

-�� Man vienalga, viņ� nomurmināja.

-�� Paņem cepuri!

-�� Es negribu likt galvā cepuri.

-� Tava mamma teica, ka cepure jāliek galvā vienmēr, kad ej saulē.

-�� Mammas te nav.

-� Tas nav svarīgi. Noteikums ir noteikums.

Singltons no pakaramā paņēma audekla cepuri ar mīkstām malām un uzlika galvā. Ne jau tikai tādēļ, lai rādītu labu piemēru zēnam, viņ� nodomāja. Vīrietim, kas noskuvis to matu mazumi�ņu, kas vēl bija atlicis, vajadzēja sargāties no tuksne�a saules pat novembrī.

D�efs paķēra savu audekla cepuri un izslāja ārā pa durvīm. Bo�līdams acis, viņ� gaidīja, kamēr Singltons aizslēdz durvis un iebā� atslēgu kabatā.

Izgāju�i ārā, viņi nogriezās pa kreisi un devās uz nelielu, pa pusei nolaistu parku Kobalta ielas viņā galā. Abi bija nogāju�i pusi kvartāla, bet D�efs vēl nebija teicis ne vārda.

-�� Iesim skrieties līdz parkam, Singltons teica.

-Ko?

-�� Tu dzirdēji. Skriesimies līdz parka vecajai strūklakai. Zau�dētājs izmaksā saldējuma kokteili.

-�� Labs ir!

Likās, ka piepe�i atrauts vaļā un ticis brīvībā aizsprostots pa�zemes avots. D�efs palēcās un kā viesulis brāzās uz to pusi, kur ielas tālākajā galā bija redzams neliels zaļu augu puduris. Kājas zibēja pāri plūsto�ā enerģijā, rokas strādāja kā virzuļi.

Singltons laiski rik�oja aiz viņa, cen�oties izdomāt, ko darīt tālāk. Zēnam nepārprotami bija vajadzīga draudzīga saruna ar tēvu, bet tēva viņam nebija. D�efam bija tēvocis, kas bija darījis, ko va�rējis, lai aizstātu miru�o tēvu, bet nezin kāda iemesla pēc D�efs ar Etānu nerunāja par to, kas viņam bija uz sirds.

Tātad tas paliek manā *iņā, Singltons nodomāja. Diem�ēl viņam nebija visai skaidrs, kā tēvam jārunā ar dēlu.

Kad viņ� nokļuva līdz strūklakai, D�efs viņu gaidīja, no piepūles aizelsies un mazliet pietvīcis. Viņ� arvien vēl izskatījās dusmīgs.

-� Tu pat necenties, viņ� teica. Katrs vārds izskanēja kā ap�sūdzība.

Singltons apsēdās uz akmens strūklakas malas. Ūdens tajā bija noslēgts jau pirms daudziem gadiem. Saplaisāju�o baseina gultni klāja tuksne�a smiltis un sakaltu�as lapas, kas bija tur krāju�ās jau vairākus rudeņus.

-� Skriet �odien vajadzēja tev, viņ� sacīja. Man ne.

D�efa sejā parādījās neizpratne.

-�� Kāpēc man vajadzēja skriet?

-� Tāpēc, ka tā dara saprātīgs puisis, kad viņam uznāk dusmas, Singltons skaidroja, meklēdams īstos vārdus. Viņ� iet ārā un skrien, varbūt arī iet uz sporta zāli un trenējas.

D�efs mazliet pa�ķieba galvu uz sāniem un no cepures malas apak�as pa�ķielēja uz Singltonu.

-�� Kāpēc tad viņ� tā dara?

-�� Kad viņam uznāk dusmas, tad smadzenēs it kā pārdeg dro��inātāji, un no pavisam gudra pui�a viņ� pēk�ņi pārvēr�as pavisam

dumjā puisī. Ja viņ� nekavējoties nesalabo dro�inātājus, tad no�teikti var izdarīt kaut ko muļķīgu.

-�� Ko tad ?

-� Viņ� var otram cilvēkam pateikt to, ko īstenībā nemaz nav domājis, vai salauzt ļoti labu videoatskaņotāju. Varbūt viņ� pat uz�sāk kautiņu.

-�� Kāpēc tad tas ir muļķīgi?

-�� Ja viņ� tā rīkojas, cilvēki sāk domāt, ka viņ� ir ērmīgs, jo redz, ka viņ� nespēj valdīt pār sevi. Cilvēkiem zūd cieņa pret viņu. Ja puisi pārņēmusi muļķība, viņ� agrāk vai vēlāk nokļūs nepatīka�mā situācijā.

-� Tātad skrienot viņ� salabo dro�inātājus?

-�� Tā dara gudri pui�i. Dumjie paliek pie savas muļķības un parasti kļūst citiem par apsmieklu.

-�� Un ja nu tas puisis grib dusmoties? D�efs īgni noprasīja. -Ja viņam patīk būt dusmīgam?

-�� Dusmas nav nekas slikts. Ikviens cilvēks reizēm dusmojas. Tikai gudri pui�i no dumjiem at�ķiras ar to, ka gudrie uzreiz sala�bo dro�inātājus. Tad viņi atkal var sākt spriest saprātīgi. Viņi var dusmoties, bet negā� dusmas uz āru, vai saproti? Viņi nesāk darīt muļķības un citu acīs neizskatās pēc stulbeņiem.

-� Un ja nu puisis salabo dro�inātājus, tomēr joprojām ir dus�mīgs? Ko tad viņ� dara?

-�� Viņ� izdomā, kas viņu sadusmojis, un izlabo to lietu.

D�efs pacēla akmentiņu un iemeta strūklakas sausajā baseinā.

-� Ja nu viņ� neko nevar labot? Ko tad lai viņ� dara?

-�� Iespējas ir vairākas. Viņ� var mēģināt to pārrunāt ar mammu.

-����������� Nē. D�efs pacēla vēl vienu akmeni un iesvieda baseinā.

-� Ja nu tas nelīdz?

-� Tad laikam gan var mēģināt runāt ar kādu citu, piemēram, ar tēvoci.

D�efs noliedzo�i purināja galvu un norija mutē sakrāju�ās sie�kalas ar tādu spēku, ka Singltons to varēja pat sadzirdēt.

-�� Nu, viņ� uzmanīgi ieteicās, viņ� varētu aprunāties ar draugu.

-�� Kāds tur labums?

-� Nezinu. Da�reiz citi cilvēki pasaka �o to noderīgu, kas var�būt palīdz kaut ko labot.

-� Nav ta�u jēgas runāt, ja kaut ko labot nespēj neviens visā pasaulē, vai ne?

Pietiks laipot riņķī un apkārt, Singltons nolēma. Nesaprotu, ko es te minstinos. Glu�i labi varētu runāt skaidri un gai�i.

-�� Paklau, D�ef, es zinu, ka pāris pēdējās nedēļas tev un ta�vējiem ir biju�as ļoti grūtas. Zinu, ka novembrī esi zaudējis tēti, tāpēc aptuveni ap �o laiku tevi no jauna pārņem bēdas. Varbūt tu dusmojies tāpēc, ka viņa vairs nav. Tas ir saprotami. Tev ir tiesības dusmoties. Varbūt tu dusmojies arī uz mammu un tē�voci.

-� Es nedusmojos uz mammu un tēvoci Etānu, D�efs ieteicās spalgi un griezīgi.

Tas jau ir panākums.

-�� Uz ko tad tu dusmojies?

-�� Uz sevi.

Singltons sēdēja pavisam mierīgi, neteikdams ne vārda.

-�� Es dusmojos pats uz sevi. D�efam aizlūza balss, un viņ� ieelsojās. Es viņu nevaru atcerēties. Viņ� bija mans tētis, bet es vairs viņu neatceros. Kā zēns var aizmirst savu tēti?

D�efs sāka raudāt. �aurie pleci raustījās elsās. Asaras strau�mēm plūda pār seju. D�efs ar plaukstas mugurpusi centās tās no�slaucīt, bet asaru plūdi nebija apturami.

Singltons gudroja, ko viņam �obrīd vajadzētu darīt. Nespē�dams iedomāties neko noderīgu, viņ� tikai sēdēja un gaidīja.

Pēc kāda laika asaras izsīka.

Iestājās klusums.

-����������� Tu viņu nekad neaizmirsīsi, Singltons beidzot ieteicās.

-�� Sirds dziļumos tu viņu atcerēsies vienmēr, un svarīgi ir tikai tas.

-���������� Es jau esmu aizmirsis. D�efs ar krekla malu izsusināja acis.

-�� Es neatceros, kāds viņ� izskatījās. Mammai ir tēta fotogrāfijas. Skatījos uz tām, bet likās, ka es skatos uz sve�a cilvēka attēlu.

-�� Atcerēties var da�ādi. Nav tik svarīgi atcerēties tēta iz�skatu.

-�� Ir gan.

-� Nē. Singltons aplaida skatienu parkam. Tas ir interesanti, bet ne tik svarīgi. Vislielākā nozīme ir tam, ka viņ� ir daļa no tevis pa�a. Tur tu neko nevari mainīt, pat ja to gribētu.

-� Kāpēc tad es nevaru viņu atcerēties?

-� Tevī ir daudz kā tāda, kas tēti atceras. Piemēram, tavos gē�nos ir daļa no viņa. Vai skolā jau esi mācījies par gēniem? Par to, kā tu pārmanto vecāku īpa�ības?

-�� Zinu, ka es pēc izskata esot līdzīgs viņam, ja tu tā biji do�mājis. Mamma to saka visu laiku. Arī tēvocis Etāns tā saka. Bet, ja paskatos spogulī, es to neredzu.

-�� Ar gēniem tu manto ne jau tikai ārējās īpa�ības acu un matu krāsu. �ādi tu pārmanto arī ko citu, piemēram, prāta spējas. Etāns saka, tu esot tikpat gudrs, kā bijis tavs tētis, un tu dro�i vien dzīvē gū�ot panākumus. Nākamreiz, kad skolā ļoti labi uzrak�stīsi pārbaudījuma darbu, vari uzskatīt, ka esi to spējis arī tāpēc, ka tētis tev devis labus, gudrus gēnus.

D�efs pārdomāja.

-Ja nu es pārbaudījumā izgā�os?

Singltons smaidīja.

-�� Labs jautājums. Ļoti gudrs jautājums. Dro�i vien tavs tētis jautāja tie�i tāpat, kad bija tavā vecumā. Atbilde nav tik Vien�kār�a.

-Kāpēc?

-� Arī tas saistās ar gēniem. Ideāls gēnu komplekts nav nevie�nam. Tev ir da�i labi, bet arī da�i ne tik labi gēni. Svarīgākais, kā tu tos izmanto. Tev nebūs nekāda labuma no visgudrākajiem gē�niem pasaulē, ja neliksi tos pie darba, gatavojoties pārbaudījumam.

D�efs savilka seju grimasē.

-� Tātad tā būs mana vaina, ja es izgāzī�os.

-�� Jā. Ta�u ir arī otrādi. Ja tu saņem pa�u augstāko atzīmi, tad uzslava tev pienākas tikai un vienīgi par to, ka esi cītīgi gatavojies.

-�� Hmm.

-� Tētis palicis kopā ar tevi ne vien gēnos, bet arī citādā veidā, un tas varbūt ir vēl svarīgāk.

-� Kā tad?

-�� Piemēram, tā, ka viņ� bija labs cilvēks un tevi ļoti mīlēja.

-�� Es ta�u teicu, ka nevaru to atcerēties.

-� Neraizējies, tas palicis visā tavā būtībā. Arī tāpēc tu esi iz�audzis par ļoti labu zēnu.

-� Un kas notiek, ja zēnam ir tētis, kas viņu nemīl?

-�� Tad jābūt kādam citam, kas zēnam iemāca, kā būt labam. Varbūt tā ir mamma. Singltons pārcilāja pabalēju�ās atmiņas, kas glabājās kādā klusā stūrītī, un atcerējās pāris pazīstamu seju.

-�� Vai vectēvs un vecmāmiņa.

D�efs apsēdās uz strūklakas malas.

-�� Es nesaprotu.

-�� Redzi, tas jau ir pats jaukākais! Tev nav jāsaprot. Tev tikai jāzina, ka tēti tu nekad neaizmirsīsi, lai kas notiktu. Augot liels, tu ļoti daudz domāsi par viņu. Zini ko, tu par viņu domāsi vēl pēc daudziem gadiem, kad tev pa�am būs dēls.

-� Jā? D�efs sarauca pieri. Un ko tad es par viņu domā�u?

-� Tev radīsies jautājumi, kurus tu būtu gribējis uzdot viņam, un reizēm tu skumsi, jo neesi varējis to izdarīt. Tu bie�i domāsi, vai tētis būtu lepojies ar tevi. Ta�u tā klājas visiem. Neviens ne�var saņemt no sava tēva atbildes uz visiem jautājumiem tā, kā būtu vēlējies.

Abi ilgi klusēja.

-�� Vai tu domā, ka tētis būtu lepojies ar mani? D�efs pēc laiciņa iejautājās.

-�� Ak jā. Vari .ne�aubīties.

-�� Vai arī tev ir tādi jautājumi, ko tu būtu gribējis uzdot sa�vam tētim? D�efs prasīja.

-�� Protams!

-�� Kāpēc tad tu viņam nepajautā?

-� Tā pa�a iemesla pēc, kāpēc tu nevari pajautāt savam tētim. Mans tēvs ir miris.

-�� Ak. D�efs ar sporta kurpes purngalu spārdīja oļus. Kas viņ� bija?

Singltons ar abām rokām satvēra strūklakas apmali.

-�� Viņ� bija jūras kara flotes virsnieks. Visi stāsta, ka viņ� bijis patie�ām gudrs un ļoti drosmīgs.

-�� Kas ar viņu notika?

-� Viņ� gāja bojā kaujas laikā, pirms vēl es biju piedzimis.

D�efs jutās satriekts.

-� Viņ� tevi nekad nav redzējis? Nevienu pa�u reizi?

-Nē.

-�� Un tu viņu nekad neesi redzējis, D�efs �ukstēja.

-� Man ir tikai da�as fotogrāfijas.

-�� Bet vai tu viņu arvien vēl atceries?

-���������� Es nevaru viņu aizmirst, Singltons itin vienkār�i noteica.

-� Viņ� bija mans tēvs.

D�efs brīdi domāja.

-� Tu esi ļoti līdzīgs viņam, vai ne?

Singltonam likās, ka viņ� ar galvu ietriecies akmens sienā. Visu mū�u viņ� bija sāpīgi apzinājies, ka nemaz nelīdzinās tēvam. Viņ� nebija kļuvis par apbrīnotu varoni glu�i otrādi. Singltons bija izvēlējies apcerīgu vientuļnieka dzīvi, būdams apmierināts kopā ar datoru un savām retajām grāmatām.

-�� Es tā nedomāju, viņ� teica.

-�� Esi gan, D�efs uzstājīgi sacīja. Tu tie�ām esi gudrs un arī drosmīgs, tāpat kā tavs tētis. Tu izglābi Zoiju, kad viņai uzbruka tie divi nelie�i, un tu esi ļoti gudrs mamma stāstīja, ka tu esot strādājis kādā speciālā vietā, kur izgudro slepenus �ifrus datoriem.

-� Zinātnieku grupā, Singltons izklaidīgi teica, arvien vēl pū�lēdamies tikt galā ar sarunas nedro�o ievirzi.

-�� Jā, zinātnieku grupā, D�efs, �ķiet, bija ļoti apmierināts. -Ja tētis tagad tevi redzētu, viņ� patie�ām lepotos ar tevi.

Re, kā! Singltons ta�u bija nācis �urp, lai noskaidrotu, kas nomoka zēnu, lai mēģinātu palīdzēt viņam. Dzīve gan bija interesanta. Nekad nevarēja zināt, vai jau pēc īsa brī�a neuzzināsi ko jaunu.

-� Paldies! Singltons piecēlās. Vai gribi saldējuma kokteili?

-�� Protams!

Galerija �Eiforija� atradās Fountain Square ekskluzīvā nostūrī.

Ieeju tajā greznoja mākslinieciski izkārtoti trauki ar lekniem

zaļajiem augiem. Veikala skatlogos bija izliktas meistaru darinātas

rotaslietas un mākslas priek�meti, ko bija veidoju�i gan vietējie,

gan citi mākslinieki. Zoijai likās, ka veikalu, tāpat kā īpa�nieci,

ieskauj īpa�a, izsmalcināta gaisotne.

Kad viņa atgrūda stikla durvis, klusi ieskanējās sīks zvaniņ�. Arkādija, kas laima krāsas blūzē un biksēs izskatījās vēsi eleganta, bija aizņemta ar klienti. Zoija nodomāja, ka �ī sieviete dro�i vien ir tūriste, jo viņa bija uzvilkusi sarkanu trikotā�as polo krekliņu ar iz�uvumu �Las Estrellas" un "Spa�.

Arkādija pamanīja Zoiju, viegli pamāja par zīmi, ka redzējusi viņu ierodamies, un turpināja izrādīt apmeklētājai sudraba rokas�sprād�u kolekciju.

Zoija laiski aplūkoja līdz �im neredzētu nelielu bronzas figūri�ņu virkni, kas attēloja da�ādus tuksne�a radījumus. Tur bija bruņrupucis, mazs putniņ� un koijots. Zoija jau pastiepa roku pēc savādā putniņa, iedomājusies, ka tas varētu patikt Etanam, ta�u roka pali�ka pacelta, jo viņa blakus eso�ajā vitrīnā ieraudzīja tirkīza kaklarotu.

Uzgriezusi muguru bronzas figūriņām, Zoija gāja tuvāk vitrī�nai, raudzīdamās uz rotaslietām, kas bija izkārtotas uz melna samta. Dizains likās pazīstams. Rotas bija izgatavojis tas pats mākslinieks, kas darinājis skaisto kaklarotu, ko Zoija viņdien bija redzējusi ap kaklu Lindsijai Voilai.

Pēc brī�a atkal ietrink�ķējās durvju zvaniņ�, un Arkādijas kliente izgāja ārā.

Arkādija aizvēra un aizslēdza vitrīnu.

-� Vai ieraudzīji ko rādu, kas tev patīk?

Zoija brīdi vilcinājās ar atbildi.

-� �ā meistara darināto kaklarotu valkā Lindsija Voila.

-� Zinu. Vakar viņa bija atnākusi vēlreiz un gribēja iegādāties vēl kādu viņa rotu. Viņa jau pasūtījusi rokassprādzi. Tai jābūt ga�tavai kuru katru dienu.

-� Cik labi tu viņu pazīsti?

-�� Lindsiju? Zinu vienīgi to, ka viņa ar ļoti labu gaumi prot izvēlēties rotaslietas. Ja gribi par viņu uzzināt kaut ko vairāk, labāk jautā Etanam. Tajā jomā viņ� ir speciālists.

-�� Zinu. Tā ir tikai interese, nekas vairāk. Apjautāties Etanam patie�ām derētu. Ta�u Etāns tūlīt jautātu, kāpēc Zoija grib, lai viņ� pārbauda informāciju par Lindsiju, bet Zoija negribēja sākt stās�tīt par rēgainajiem zirnekļu tīkliem bibliotēkā. Etāns ļoti iecietīgi izturējās pret Zoijas apgalvojumiem, ka viņai piemīt sestā maņa, bet, ja viņa mēģinātu aprakstīt to, ko bija izjutusi �Dizainera sapņu mājas� bibliotēkā, lai kas tur būtu bijis, viņam tas radītu izbrīnu.

Un kā gan ne? Zoijai pa�ai bija vairāki satrauco�i jautājumi par to, kur radu�ās dīvainās vibrācijas, un viņai negribējās pārāk iedziļināties �ajos jautājumos. Līdz�inējā galvas lauzī�ana vēl ne�bija sniegusi nevienu apmierino�u atbildi.

Arkādija domīgi pētīja Zoijas seju.

-�� Vai noticis kas slikts, Zoija?

Izturies kā parasti. Zoija nevēlējās, lai �ajā noslēpumā pārāk ie�dziļinās pat viņas labākā draudzene.

-�� Nē. Zoija skumji pasmaidīja. Esmu tikai mazliet sa�springta, nekas vairāk. Tā es jūtos jau vairākas dienas. Ienācu

pārbaudīt, vai pagāju�ajā nedēļā nejau�i neesmu aizmirsusi tavā vei�kalā fotogrāfijas. Atceros, ka tās bija manā zaļajā somā, kad rādīju tev, bet tagad vairs nevaru atrast.

-� Tās ir �eit. Tu fotogrāfijas biji uzlikusi uz aktu vāku skapja. Es jau gribēju tev to pavēstīt.

-�� Labi. Patiesību sakot, mēģinot tikt galā gan ar �sapņu mā�jas� projektu, gan ar Tabitas Painas mulsino�o ieteikumu viņas pro�jekta īsteno�anai, esmu mazliet pagurusi.

-� Tu neesi vienīgā, kas pēdējā laikā aizmirst, kur esi atstājusi savas mantas. Arkādija iegāja nelielajā kabinetā. Es nevaru at�rast lodī�u pildspalvu ar Elvisa attēlu, ko man uzdāvināja Harijs, viņa sauca no kabineta. Izmeklējos visur.

Atvērās stikla durvis. Galerijā viegliem soļiem ienāca staigā�jo�am skeletam līdzīgs vīrietis.

-�� Sveiks, Harij, Zoija apsveicinājās. Tu esi atgriezies ļoti drīz. Kā tā?

-�� Klients nolēma, ka meitai jau pietiks iepirkties, Harijs teica. Viņ� atsūtīja vienu no sava dro�ības dienesta vīriem, lai savāc meiteni un aizved atpakaļ uz Teksasu. Viņa par to nebija sa�jūsmā, bet es jutos priecīgs, redzot, ka viņa aizbrauc. Liekas, līdz pat mū�a beigām es vairs neie�u iek�ā nevienā kurpju veikalā.

-�� Harij. Arkādija parādījās kabineta durvīs. Tu esi mājās.

Harijs pasmaidīja savu Helovīna maskai līdzīgo smaidu.

-� Jā. Kā tev tas patīk?

Arkādija staroja. Zoija jutās pārsteigta. Kas gan būtu domā�jis, ka atturīgā Arkādija Eimsa tā iemīlēsies?

Arkādija nometa somiņu pie kases aparāta, �igli apgāja ap letes galu un metās tie�i Harija apkampienos. Viņ� cie�i piekļāva Arkā�diju sev klāt.

Tuvības gaisotne, kas apņēma abus, Zoiju ļoti iepriecināja. Viņas ar Arkādiju bija kopā pārdzīvoju�as ļoti daudz, bet Zoija ne�kad vēl nebija redzējusi draudzeni tik laimīgu, kamēr pirms da�ām nedēļām viņas dzīvē nebija ienācis Harijs Stags.

Kabinetā iezvanījās tālrunis. Arkādija negribīgi pacēla Harija plecam pieglausto galvu.

-� Es pacel�u klausuli, Zoija ātri ieteicās. Pie viena paņem�u savas fotogrāfijas.

-�� Paldies! � Arkādija sacīja. � Lai kas tur zvanītu, saki, ka es �odien te vairs nebū�u. Drīz no len�a atgriezīsies mana palīdze Mollija. Viņa paliks manā vietā.

Harijs klusi iesmējās.

-� Sapratu, Zoija teica.

Viņa apgāja apkārt letei, spēra soli pār mazā, kārtīgā kabineta slieksni un acumirklī iepinās neredzama zirnekļu tīkla lipīgajos pa�vedienos.

Zoijai aizrāvās elpa. No būtnes dziļumiem uz aug�u lauzās mēms kliedziens.

Nē, tikai ne �eit. Tas nav iespējams.

Zoija pieķērās krēsla atzveltnei, lai nesaļimtu ceļos. Ja viņa būtu varējusi ievilkt elpu, tad dro�i vien būtu kliegusi. Ta�u �ajā drausmīgās apjautas brīdī viņa pat paelpot nevarēja.

Prātā uzpeldēja tikai viena sakarīga doma �ī bija tie�i tā pa�ti paranormālā enerģija, ar kuru viņa bija sastapusies bibliotēkā.

Smalkie tīmekļa pavedieni pinās ap Zoijas sesto maņu, ne vien notrulinot uztveres tēlus, bet arī �ķobot un kropļojot tos. Cauri nervu galiņiem kā strāvas trieciens iz�āvās atmiņas par ne�seno murgaino sapni. �ausmas aiz�ņaudza rīkli. Kas ar viņu no�tiek?

Tālrunis zvanīja atkal. Prasīgie trink�ķi pār�ķēla miglu. Zoija tā koncentrēja uzmanību uz skaņu, it kā tā būtu glāb�anas virve, un, virzoties uz priek�u pa nelielo kabinetu, izmisīgi centās atvai�rīt baismīgo enerģiju.

Tas izdevās vismaz līdz zināmai robe�ai, un Zoija atkal sāka elpot. Reibonis atkāpās.

Zvanīja jau tre�o reizi, un Zoijai izdevās satvert klausuli.

-� Galerija "Eiforija�. Zoija juta, ka vārdus izrunā elsojot.

-�� Zoija? Vai tu?

Aiz atvieglojuma kājas kļuva slābanas. Etana spēcīgā, skanīgā balss likās kā enkurs vētras laikā. Zoija tvērās pie tās un turējās ar visiem spēkiem.

-� Es paņēmu klausuli Arkādijas vietā. Jā, nu jau bija labāk. Zoijai bija izdevies apvaldīt elsas. Viņa ir veikala telpā kopā ar Hariju.

-�� Man likās, ka Stagam bija jāatgrie�as tikai rīt vai parīt.

-� Acīmredzot jaunā lēdija, kurn viņam vajadzēja pieskatīt, pā�rāk daudz laika pavadīja rodeo skatēs un pārāk maz veltīja koled�u izpētei. Viņas tēvs zaudēja pacietību. Zoija uz bridi apklusa, jo prātā ie�āvās doma. Kāpēc tu zvani uz �ejieni?

-�� Meklēju tevi. Tu neatbildēji, kad zvanīju uz mobilo tālruni.

-�� Es nedzirdēju. Zoija apmulsusi noņēma no pleca somu, uzmeta uz rakstāmgalda, ar brīvo roku pavēra vaļā un ielūkojās tajā. Mazais tālruņa aparāts bija tur, kur tam jābūt īpa�ā kabatiņā somas iek�pusē. Ekrāns bija tuk�s. Ai, ai.

-� Vai atstāji dzīvoklī?

-� Nē, tepat jau tas ir. Zoija izņēma tālruni no somas. No rīta aizmirsu ieslēgt. Laikam gan mani nokaitināja muļķīgā zīmī�te, ko �smailause� bija aizbāzusi aiz vējstikla tīrītāja.

-� Dankane atkal neliek mieru?

-� Laikam vakar vakarā es ma�īnu nebiju novietojusi pareizajā vietā. Tava ma�īna bija blakus manējai. Vai zīmīte bija arī aiz tava logu tīrītāja?

-�� Kāpēc tad tur vajadzētu būt zīmītei? Es esmu viesis un ma��īnu biju novietojis pareizi viesiem paredzētajā laukumiņā.

Zoija nojauta, ka Etāns smaida.

-�� Nedomāju, ka tas būtu īstais iemesls. �ķiet, tevi viņa liek mierā tāpēc, ka baidās no tevis.

-�� Nu nē. Redzi, līgumā minēts tavs vārds, tāpēc viņa vēr�as pie tevis.

-� Tās sievietes izdarību pēc es zaudē�u prātu.

Zaudē�u prātu. Zoijas muguru skāra auksti pirksti. Kļuva grūti valdīties. Viņa juta, ka zirnekļa tīkls atkal pārņem maņas.

Zoija dziļi ievilka elpu un piespieda sevi koncentrēties uz ko citu. Rēgainie pavedieni pavilkās tālāk un paslēpās apziņas dziļā�kajā nostūrī. Zoija cie�i raudzījās uz aizkaru, kas aizklāja durvis, kuras veda uz istabu aiz Arkādijas kabineta, un centās saņemties.

-� Gan jau tu tiksi galā ar �smailajām ausīm�, Etāns bezrū�pīgi ieteicās. Es pilnīgi paļaujos uz tevi. Paklau, zvanu, lai pa�teiktu, ka gribu aizbraukt un apskatīt Kirvena māju. Man ienāca prātā, ja tev pēcpusdienā nav norunāta tik�anās ar klientu, varbūt tu gribēsi braukt līdzi.

-� Jā. Zoija būtu ar mieru darīt jebko, lai nevajadzētu sēdēt dienas atliku�o daļu savā birojā un nokauties ar drūmām domām.

�Es brauktu labprāt. Tūlīt atgriezī�os birojā.

-�� Es piebrauk�u.

Zoija nolika klausuli, paķēra sarkano somu un izbēga no tum�ās enerģijas tīkliem.

-�� Ie�u satikties ar Etānu, viņa teica Arkādijai un Harijam, steigdamās uz durvīm. Tiksimies vēlāk.

Viņi pat nepaskatījās uz Zoiju. Abi bija pārāk aizņemti viens ar otru.

Arā, tuksne�a saules siltumā, domāt bija vieglāk.

Nogājusi pusceļu līdz birojam, Zoija beidzot bija nomierinā�jusies tiktāl, ka spēja salīdzināt abas reizes, kad bija saskārusies ar zirnekļa tīklu.

Viena iezīme abiem gadījumiem nenoliedzami ir kopīga, Zoija nodomāja. Da�u pēdējo dienu laikā gan vienā, gan otrā vietā, kur tagad staipījās pretīgais tīkls, bija pabijusi Lindsija Voila.

Jau pēc neilga laika Zoija kāpa ārā no Etana ma�īnas. Izkāpa arī Etāns, un, apgājis ma�īnas priek�galu, pievienojās Zoijai. Abi kopā devās pāri stāvvietas jaunajam segumam uz restaurētās, spāņu stilā celtās mājas ieeju. Stāvvietā atradās tikai da�as automa�īnas, jo māja vēl nebija atvērta apmeklējumiem.

-�� Bonija teica, ka Vēstures biedrība neesot �ēlojusi naudu mājas atjauno�anai, un, �ķiet, viņai taisnība. Zoija ar �estu no�rādīja uz ēku. Tā izskatās lieliski, vai ne?

-� Jā, Etāns sacīja. Turklāt tā nav sārta.

-� Nekādā ziņā, Zoija klusi atbildēja. Tā ir skaista.

Bez �aubām, Kirvena būvētā spāņu stila māja bija rūpīgi, ar mīlestību veikto atjauno�anas darbu vērta. Tā bija izsmalcināta, gracioza celtne sulīgi siltā zeltaini brūnā tonī. Gar visu priek�ējo sienu stiepās pla�s, ēnains lievenis ar kolonnām kādreiz tas dro��i vien bija noderējis mierīgai pasēdē�anai siltos vakaros. Sienai bija piestiprināti smalki kaltas dzelzs sve�turi.

-� Skaties, Zoija teica, mājas sienas ir aptuveni tādā tonī, kādu es gribētu izmantot �Naktsvēju� ārsienu krāsojumam. Tu tei�ci, ka tev esot grūti iztēloties manu ieceri par mājas izskatu. Zoija

pamāja ar roku 112 ēkas pusi. Tagad tu varbūt saproti. Kā tev �ķiet?

Etāns lēni un apdomīgi noņēma tum�ās brilles. Viņ� ilgi aplūkoja namu.

-�� Nav slikti.

Zoija sakrustoja rokas uz krūtīm un cie�i pētīja lielās celtnes sienas.

-�� Pareizāk būtu teikt ļoti labi. Atzīsti!

Etāns krietnu brīdi neteica neko. Zoija nojauta, ka viņ� skatās nevis uz māju, bet uz viņu.

-�� Labs ir, viņ� beidzot sacīja.

Etana spējās pado�anās iztrūcināta, Zoija nolaida rokas uz leju un strauji pievērsās viņam.

-�� Vai patie�ām? Es ārsienu krāsu iedomājos pāris toņus tuvā�ku okeram.

Etāns paraustīja plecus.

-�� Es nevaru iztēloties krāsu, kas ir �pāris toņus tuvāka okeram�. Ta�u, ja tev patīk, tad lai notiek. Vai zini, itin viss būs labāks par to jēli ro�aino.

Zoija bikli pasmaidīja.

-�� Paldies, Etan! Gan redzēsi, viss būs labi.

Etāns viegli savilka lūpas.

-� Vienmēr esmu teicis, ka agrāk vai vēlāk jāsāk nedaudz uzti�cēties savai interjera dizainerei.

-�� Es skaidri zinu, ka �ī ir pirmā reize tavā mū�ā, kad tu tā saki, bet tas nekas. Es pieņemu tavu uzticē�anos. Zoija paspēra soli uz priek�u un pacēlās pirkstgalos.

Zoija bija tikai gribējusi ar lūpām viegli pieskarties Etana mutei, bet nepaspēja atkāpties, kad Etāns ar roku satvēra viņu aiz skausta un cie�i piekļāva sev klāt.

-� Tu nepateici, ka man pienākas balva par paļāvību interjeristes izvēlei, viņ� sacīja.

Etāns skūpstīja Zoiju lēni un nesteidzīgi.

Kad viņ� beidzot palaida Zoiju vaļā, viņa juta, ka ceļgalos kājas kļuvu�as mazliet ļodzīgas.

-�� Gribu, lai tev ir pilnīgi skaidrs, Zoija izdvesa, es nemē�ģinu tevi pielabināt, izmantojot seksu.

-�� Tas nekas. Sekss ir ļoti iedarbīgs. Redzu, ka mums paveras glu�i jaunas iespējas rast kompromisus.

-�� Hmm.

Etāns savija savējos ar Zoijas pirkstiem, un viņi devās uz pla�tajām ieejas durvīm ar augstu arkveida aug�daļu.

Zoija brīdi vilcinājās. Tā viņa darīja vienmēr, pirms iegāja ne�pazīstamā ēkā. Etāns neko neteica, arī necentās vilkt viņu aiz rokas un mudināt ātrāk iet iek�ā ēnainajā telpā. Viņ� pacietīgi gaidīja.

Zoiju pēdējo dienu laikā divas reizes bija pieredzējusi pēk�ņu pārsteigumu, tāpēc savām maņām neļāva atvērties strauji un bez apdoma. Ta�u viņa izjuta tikai vāju ekstrasensorisku dūkoņu, kas vecās ēkās bija sastopama vienmēr. Gadu gaitā te bija sakrāju�ies vairāki cilvēcisku emociju slāņi, bet tās bija parastas parādības, no kurām viegli varēja atvairīties.

Zoija kopā ar Etānu gāja iek�ā pa durvīm, nelikdamās zinis par vieglajām, apvītu�ajām psihiskās enerģijas strāvām gaisā glu�i tāpat, kā parasti neievēroja fona trok�ņus rosīgā pilsētas ielā.

Mājas iek�pusē gaisma ieplūda caur augstiem, proporcionāli veidotiem logiem, apgaismojot griestu tum�ās sijas. Telpā, kas sā�kotnēji acīmredzot bija domāta kā zāle viesu pieņem�anai, gau�mīgi bija izkārtotas gleznas un mākslas priek�meti no Kirvena ko�lekcijas.

Zāles vienā galā stāvēja Paloma Santana, runādamās ar diviem vīrie�iem. Viņi bija ģērbu�ies darba tērpos un apjozu�i instrumentu jostas.

Pa�valdības vadītāja pameta skatienu uz durvīm un sasveici�noties palocīja galvu. Pateikusi vēl da�as frāzes strādniekiem, viņa nāca pāri zālei uz Zoijas un Etana pusi. Palomai kājās bija sanda�les no pazīstama modes dizainera kolekcijas, un to papēdī�i klik��ķēja uz flī�u grīdas.

-�� Etan, ļoti priecājos, ka atnācāt uz �o māju.

-� Man negadās bie�i apmeklēt nozieguma vietu, izmeklējot tik senu lietu. Iepazīstieties ar manu sievu Zoiju.

Zoija ļori labi saklausīja īpa�niecisko pieskaņu Etana teikta�jos vārdos. Viņa juta, ka vaigos ieplūst siltums.

-�� Jūtos pagodināta, misis Santana, Zoija teica, pieklājīgi sniedzot viņai roku.

-� Sauciet mani par Palomu. Zinu, ka jūs, Zoija, esat interjera dizainere. Ko jūs teiktu par paveikto restaurāciju?

-�� Tā ir brīni�ķīga, Zoija izjusti sacīja. Māja būs lieliska dāvana sabiedrībai, turklāt vilinās arī tūristus.

-�� Piekrītu. Mēs visi esam apmierināti ar to. Paloma paska�tījās uz Etānu. Jūs dro�i vien esat ieradies, lai apskatītu Kirvena darbistabu?

-� Ja vien iespējams, Etāns atbildēja.

-�� Protams! Nāciet man līdzi.

Paloma veda viņus cauri garajai pieņem�anas zālei, garām at�jaunotajai ēdamistabai un virtuvei un ieveda telpā, kur gandrīz gar visām sienām atradās grāmatplaukti. Garās telpas tālākajā galā bija redzams liels, no akmens būvēts kamīns.

Pie darbistabas augstajām durvīm Zoija atkal īsu brīdi pavil�cinājās, saņemot dū�u sastapties ar visu, kas viņu varbūt gaidīja iek�pusē. Kad viņas ekstrasensorās maņas neskāra nekas neparasts, Zoija izjuta milzīgu atvieglojumu. �odienai pietika traumatisku pār�dzīvojumu.

-� Viens no mūsu mērķiem bija atjaunot Kirvena bibliotēku, Paloma stāstīja, ieejot darbistabā. Par laimi, mūsu rīcībā bija pil�nīgs sākotnējās grāmatu kolekcijas katalogs. Mums izdevās dabūt gandrīz visas grāmatas.

Zoija vēroja, kā Etāns ieiet darbistabā. Viņa izjuta Etānā mos�tamies plēsīgo iedzimta mednieka ziņkāri.

Etāns uzmanīgi apstaigāja telpu, pārbaudot grāmatplauktus, lielo rakstāmgaldu un masīvo akmens kamīnu. Piepe�i viņ� apstā�jās istabas vidū un paskatījās uz Zoiju.

Zoija tikai pēc mirkļa saprata, ka Etāns grib redzēt, vai viņa nāks. Viņa vēlreiz ieklausījās maņās un gāja telpā iek�ā. Visapkārt bija jau�ami senu emociju klusi �uksti, ta�u nekas spēcīgi izteikts, vardarbīgs vai nemierpilns nebija manāms.

-�� Kā veicas ar izmeklē�anu? Paloma jautāja Etanam.

-����������� Pa�reiz es vēl vācu informāciju, Etāns nepiespiesti sacīja.

-�� Izskatīju vairākus laikrakstu ziņojumus par Kirvena nāvi. Singltons Kobs man palīdzēja atrast vairākas vēstules, ko rakstījis Kirvena biogrāfs, viņa aģents Eksfords un arī da�i Kirvena draugi. Viss liecina, ka Kirvens bijis smagas un straujas dabas cilvēks.

Paloma nopietni pamāja.

-� To teica arī mana vecmāmiņa. Ta�u viņa esot mācējusi sa�prasties ar Kirvenu. Un ko jūs zināt par Eksfordu? Vai izdevās viņu sameklēt?

-� Viņ� gājis bojā autokatastrofā da�us gadus pēc Kirvena nā�ves. Viņ� esot stipri dzēris.

-�� �ķiet, jūs neesat atradis nevienu norādi, kas liecinātu, ka viņ� paņēmis Kirvena pēdējo manuskriptu?

-�� Es joprojām pētu �o izmeklē�anas ievirzi, Etāns sacīja.

Dzirdot, ar kādu profesionālu pa�pārliecību Etāns izsaka �o

frāzi, Zoijai vajadzēja apvaldīt smaidu.

Kad viņi bija atgriezu�ies stāvvietā un Zoija, iekāpusi ma�īnā, sprādzēja ciet dro�ības jostu, viņa atkārtoja:

-� Tu �pēti �o izmeklē�anas ievirzi�?

-Tā parasti saka klientam, ja nekas nav skaidri zināms. Varu derēt, ka arī dizaineriem ir da�as līdzīgas frāzes, ko izmantot strā�dājot ar klientiem.

-� Man patīk teikt aptuveni tā �liekas, jūs saprotat, ka, izda�rot speciālu pasūtījumu no Itālijas, jārēķinās pat ar �etrus mēne�us ilgu papildu laiku iegādei�.

-�� Atgādini, lai es nepasūtu mēbeles no Itālijas. Etāns pa�grieza aizdedzes atslēgu. Nu? Vai tu tajā telpā kaut ko sajuti?

Zoija ātri paskatījās uz Etānu jautājums viņu bija pārsteidzis.

-�� Paklau, tu ta�u netici, ka esmu ekstrasense, vai ne?

-� Es augstu vērtēju tavu intuīciju, to tu zini. Etāns ieslēdza ātrumu un brauca uz stāvlaukuma izeju. Ko tā tev pavēstīja?

-�� Neko īpa�u, Zoija atzina. � Ta�u es jau esmu teikusi, ka varu sajust tikai ļoti spēcīgas, draudīgas emocijas. Niknumu, bailes, �ausmas, iekāri.

-�� Saprotu.

-�� Jā. Katrā ziņā cs visu pārdomāju un neesmu pārliecināta, vai spētu kaut jel ko uztvert, ja nāve iestājusies indes iedarbības dēļ.

-� Kāpēc ne?

Zoija mēģināja skaidrot, ta�u pati to īsti nesaprata.

-�� Varbūt �ajā notikumā varmācīga enerģija nemaz netika at�brīvota. Kirvens, iespējams, tā arī nesaprata, ka ieņēmis indi. Var�būt viņ� tikai pēk�ņi jutās slikti, zaudēja samaņu un klusi nomira. Ja vien slepkava nestāvēja viņam līdzās, ļauni priecādamies un iz�raisot spēcīgu emociju plūsmu, tad ļoti var būt, ka telpā palicis pārāk maz vibrāciju, un es tās pēc tik ilgiem gadiem nespēju uz�tvert.

-� Vārdu sakot, tu man neko nevari pateikt.

-�� Palūkojies uz to no citas puses tu ekstrasenses konsultā�ciju no manis varēji saņemt par brīvu.

-�� Nu, jā� �ķiet, varētu teikt cik maksāju, tik saņēmu.

-�� Labi, karstgalvīgais privātdetektīv, kā tev liekas, kas tajā telpā noticis?

-�� Pirmkārt, esmu pilnīgi pārliecināts, ka Marija manuskriptu nav nozagusi.

Zoija vērīgi paskatījās uz Etānu.

-�� Palomai tu to neteici.

-�� Pagaidām es nevaru pierādīt ne vienu, ne arī otru varbūtību.

-� Kāpēc tu domā, ka saimniecības vadītāja nav paņēmusi grā�matu?

-Ja viņa būtu Kirvenu nogalinājusi un paņēmusi grāmatu, tā agrāk vai vēlāk būtu atradusies. Manuskripts bija pārāk vērtīgs, lai visus �os gadus kāds to kaut kur slēptu.

-Ja vien viņa tajā naktī to nesadedzināja.

Etāns papurināja galvu.

-� Kāpēc viņai tas būtu jādara? Marija pie Kirvena strādāja jau gadiem. Diezgan ilgi, lai saprastu, ka manuskripts maksā krietnu naudu. Marija dro�i vien noklausījās Kirvena un aģenta strīdu un zināja, ka grāmatai ir vismaz viens potenciāls pircējs.

-�� Izdevējs?

-Jā.

-� Un ko tu domā par aģentu? Vai Eksfords tovakar varēja no�galināt Kirvenu un nozagt manuskriptu?

-�� Nē. Tā pa�a iemesla pēc. Aģentam bija grūtības ar naudu. Ja viņ� būtu manuskriptu paņēmis, tad būtu to pārdevis vai aizsū�tījis izdevējam.

Zoija kādu brīdi pārdomāja dzirdēto.

-�� Vai zini, tev lieliski padodas loģiski spriedumi.

-�� Paldies! Dro�i vien būt ekstrasensei ir daudz satrauco�āk, bet es esmu mācījies atpiņķerēt sare�ģītas lietas, izmantojot loģis�kus spriedumus un veselo saprātu.

-� Mēs esam apveltīti katrs ar savām pieticīgajām spējām. Etāns sāka smieties.

�ī bija pirmā reize vairāku pēdējo dienu laikā, kad viņ� smējās. Zoiju Etana uzjautrinājums savādā veidā nomierināja.

Tajā vakarā viņi devās uz restorānu �Pēdējā iespēja� nosvinēt Harija atgrie�anos no Losand�elosas. Arkādija sēdēja viņam pavisam tuvu, tā ka abu pleci saskārās, un slepus baudīja Harija auguma siltumu. Naktsklubā apmeklētāju nebija pārāk daudz. Caur zāli strāvoja lēnas un maigas skaņas no Billija Streihorna �Skaistās dzīves�.

Pulkstenis jau bija krietni pāri pusnaktij. D�ezs bija labs. Arkādijai priek�ā bija martīni glāze. Harijs bija atgriezies mājās sveiks un vesels. �is brīdis likās gandrīz vai tikpat ideāls kā Arkādijas dzīve pirms daudziem gadiem. Kāpēc tad viņa nespēja atslābinā�ties?

-� Tu atgriezies ātrāk manis dēļ, vai ne? viņa jautāja.

-���������� Nē. Harijs grauza riekstus, kas atradās trauciņā uz galda.

-� Es jau teicu, klients vairs negribēja turpmāk dot naudu tā skuķa iepirk�anās braucienam.

-� Blēdis. Arkādija ar lūpām noņēma olīvu no mazā sarkanā iesma, sako�ļāja un norija. No turienes tu aizbrauci agrāk manis dēļ. Atzīsties.

Harijs iedzēra alu.

-�� Zini, es biju priecīgs, kad darbiņ� bija cauri. Tas skuķis mani būtu traku pataisījis.

-� To es zināju. Tu agrāk pārbrauci mājās manis dēļ.

-�� Nu, Harijs ieteicās, atlaizdamies pret polsterēto sēdekļa aizmuguri, vai pateiksi man, kas noticis?

Arkādija vilcinājās.

-�� Manuprāt, nekas slikts nav noticis. Tikai da�as dienas pēc tavas aizbrauk�anas es kļuvu nedaudz nervoza. Viņa iedzēra martīni. Tagad viss ir kārtībā. Bet�

-�� Kas tad?

-�� Man tevis pietrūka, Harij.

Harijs neteica neko. Viņ� pacietīgi gaidīja.

Arkādija lēni izelpoja.

-�� Nu labi, pastāstī�u, ko es teicu Zoijai. Drīz pēc tam, kad tu biji aizbraucis, man pāris reizes radās �au�alīga izjūta. It kā mani kāds novērotu.

Harijs pat acis nepamirk�ķināja.

-Un?

-�� Pēc divām trijām dienām tā izjūta pazuda, Arkādija ātri piebilda.

-� Vai vēl kas?

Arkādija ar pirkstu apvilka trīsstūri ap martīni glāzes pamatni.

-� Pazuda pildspalva ar Elvisa attēlu, ko tu man iedevi. Izmek�lējos visur, bet nevarēju atrast.

-� Tas ir sīkums. Lēta pildspalva.

-� Man tā ļoti patika.

Harijs labu brīdi domāja.

-� Vai tavā kabinetā vēl kas likās citādi?

Dzirdot, ka Harijs viņas slepenās bailes izsaka skaļi, Arkādiju pārņēma salti drebuļi.

-�� Nē. Nekas. Vari ticēt, es pārbaudīju. Ņemot vērā to, kas ar mani noticis, aizdomīgumu es uzskatu par veselīgu prāta stāvokli. Izskatīju visas atvilktnes. Viss bija kārtībā.

-��� Profesionālis tavā kartotēkā nebūtu atstājis pamanāmu nekārtību, Harijs sacīja. Veikalā tev nav tādas dro�ības sis�

tēmas kā mājās. Kādam, kas zina, ko dara, nebūtu grūti iekļūt iek�ā.

Arkādija sarauca pieri.

-� Tu patie�ām domā, ka iebrucējs varēja ielauzties manā ka�binetā tikai tādēļ, lai nozagtu Elvisa pildspalvu? Tas neizklausās jēdzīgi.

-�� Pildspalvu viņ� varēja paņemt nejau�i, kļūdīdamies. Harijs ar roku izdarīja atvairīgu �estu. Varbūt nekāda iebrucēja ne�maz nav bijis. Iespējams, apkopēja salauzusi to sasodīto pildspalvu un iemetusi atkritumu grozā.

-�� Tiesa gan. Arkādija centās pasmaidīt. Tad nav iemesla domāt, ka pēc veikala darba laika beigām kāds iekļuvis manā ka�binetā. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka bailēm lielas acis, Harij. Tagad esmu par to pārliecināta.

Harijs smaidam neatbildēja.

-�� Vai tajās dienās, kad likās, ka tevi novēro, tu uzmanīgi ieskatījies apkārtējo cilvēku sejās?

-�� Protams. Tikai neredzēju nevienu, kas pat nedaudz atgādi�nātu� viņu.

Arkādijai nevajadzēja paskaidrot, kuru viņa domājusi. Harijs zināja, ka viņa runā par Grāntu.

-� Varbūt vairākas reizes pamanīji kādu sve�u seju tuvumā?

�is jautājums lika Arkādijai pārdomāt. Prātā pazibēja gados

vecākas sievietes tēls ar iepirkumu maisiņu un fotoaparātu.

-� Skvērā �onedēļ bija daudz ļau�u. Tūristi nāca un gāja. Da�us es redzēju vairāk nekā vienu reizi, bet neviens nelikās aizdomīgs.

-�� Un automa�īnas?

-�� Kas tad skatās uz automa�īnām?

-� Es, Harijs teica. Padomā par to, mīļā. Tā �au�alīgā izjū�ta tev rodas tāpēc, ka esi kaut ko pamanījusi, pat ja neatceries, kas tas varēja būt. Tā parasti mēdz notikt.

-�� Kā tad?

-�� Tāda izjūta pārņem, ja ar acs kaktiņu esi pamanījusi kādu priek�metu vai cilvēku, kas �ķiet bīstams. Varbūt tu to neapzinies, bet iek�ēji rodas trauksme.

Harijs zina, ko saka, Arkādija pārliecināja sevi, atslīgdama pret atzveltni un pūlēdamās apkopot atmiņas par ma�īnām, ko bija pamanījusi pēdējo dienu laikā. Tomēr pēc pāris minūtēm viņa, juz�damās vīlusies, meta mieru.

-� Es slikti atceros ma�īnas, viņa atvainodamās sacīja.

-� Mēģini atcerēties cilvēkus.

Atkal acu priek�ā parādījās sievietes tēls pie veikala skatloga.

-�� Viena sieviete, viņa lēni sacīja. Es viņu redzēju divas, varbūt trīs reizes.

-�� Pastāsti, kāda viņa izskatījās.

-�� Savādi, bet es nezinu, kāpēc viņa palikusi man prātā. Viņa nemaz neizskatījās bīstama. Vismaz astoņdesmit gadus veca.. Viņai galvā bija saules aizsargcepure ar platām malām un tās lielās sau�lesbrilles, ko cilvēki mēdz valkāt virs parastajām brillēm. Harij, tā bija tikai tūriste.

-� Ko tu vēl vari pateikt par viņu?

Tas cilvēks būtu labs pratinātājs, Arkādija skumīgi nodomāja. Viņ� izpra�ņāja tik uzstājīgi.

Viņa iemalkoja martīni un centās nomierināties. Agrāk Ar�kādija bija pelnījusi iztiku finansiālajā sfērā, kur spriedze bija mil�zīga. Tā bija pasaule, kur ik reizi, kad viņai vajadzēja kaut ko iz�lemt, uz spēles bija likti miljoni dolāru. Tajā pasaulē viņai ļoti labi bija veicies saskatīt raksturīgās iezīmes un tendences. Arkādija bija iemanījusies ievērot tikko manāmus signālus, kas parādījās vēl pirms tam, kad kādai kompānijai draudēja bankrots. Viņa bija ie�mācījusies uztvert traucējumus informācijas plūsmā, kas brīdināja, ka kompānijas direktoru padomē briest nepatik�anas. Viņa prata uzķert konfidenciālas informācijas ļaunprātīgas izmanto�anas pa�zīmes, kad Vērstpapīru un valūtas darījumu komisija vēl nebija pa�modusies pēc naktsmiega.

Tie�i Arkādijas spēja jaust nelielas novirzes pastāvīgi mainīga�jā informācijas plūsmā bija viņu jau iepriek� brīdinājusi par Grānta nodomiem. Varbūt arī tagad varēja likt lietā senās iemaņas.

-�� Es redzēju to sievieti vismaz divas reizes. Viņa parādījās aiz veikala loga. Atceros, ka viņas fotoaparāts izskatījās ļoti kvalita�

tīvs, tas neatgādināja tos �ziepju traukus�. Un abas reizes viņa rokā turēja to pa�u zilbalto iepirkumu maisiņu no apģērbu veikala.

Harijs brīdi klusēja.

-�� Labs ir.

Arkādija savilka uzacis.

-�� Kā tu to domā labs ir?

-�� Labs ir, tagad mēs iesim runāt ar Triā.

-�� Pulkstenis jau ir pusdivi naktī. Viņ� un Zoija noteikti guļ.

-� Tā nav mūsu vaina, ja tie abi tik agri liekas gulēt.

***

Etanam izdevās ieslīgt nemierīgā miegā, bet viņ� sapņoja par �Naktsvējiem�.

Viņ� gāja caur milzīgo māju, vērdams vafā visas durvis, pārmeklēdams ikvienu istabu. Ta�u Zoijas nekur nebija. Viņai vajadzēja te būt. Etānu �ņaudza izmisums, iedomājoties, ka viņ� Zoiju varbūt neatradīs.

Viņ� sauca Zoiju vārdā, gribēdams paskaidrot, lūgties, panākt, lai viņa saprot. Ta�u vārdi tikai atbalsojās no bezgalīgo, nakts tumsā blāvi ro�aino gaiteņu sienām.

Beidzot Etāns nonāca pie nelielas, slepenas telpas, kur atradās teātris, pie telpas, kur reiz bija notikusi slepkavība, tā bija vienīgā istaba visā mājā, kas Zoiju satrauca.

Viņ� lēni vēra vaļā durvis, saņemdams dū�u sastapties ar to, kas viņu gaidīja tumsā.

Pie nelielas marmora barjeras stāvēja Zoija. Kādā ar samtu apvilktajā krēslā pretī skatuvei bija atgāzies Saimons Vendovers. Viņ� pār plecu skatījās uz Etānu un smīnēja.

-�� Tu esi miris, Etāns teica.

Vendovers smējās.

-� Tā nu ir tava, nevis mana liksta. Mēs abi zinām, ka es tev rādī��os sapņos līdz pat mū�a beigām.

Etāns novērsās no viņa un paskatījās uz Zoiju.

-� Nāc līdzi!

Viņa papurināja galvu.

-Nē.

-� Viņa tevi pametis tāpat kā visas pārējās, Vendovers bezrūpīgi ieteicās. Tā ar tevi noliek vienmēr. Visu mū�u. Tu viņas izglāb, bet viņas aizlai�as.

Etāns cie�i skatījās uz Zoiju.

-� Tu esi citāda.

-� Vai tie�ām? viņa jautāja.

Vendovers ieķiķinājās.

-�� Kā viņa var mīlēt vīrieti ar tādu pagātni.7 Tu esi neveiksminieks, Triā. Tu nevarēji izglābt savu brāli. Tu neprati saglabāt nevienu no tri�jām laidībām. Tu nespēji turpināt biznesu, ko biji izveidojis no nulles. Tu mēne�iem ilgi izmeklēji manu lietu, bet galu galā nevarēji savākt tik daudz faktu, lai lieta nonāktu tiesā.

Etāns saprata, ka jādabū Zoija ārā no telpas, kur, (auni priecāda�mies, sēdēja Vendovers. Viņ� mēģināja ieiet teātrī, bet durvīs viņu kaut kas apturēja, it kā viņ� būtu uzdūries neredzamai sienai.

Zoija vēroja viņu ar savu noslēpumaino skatienu.

-�� Piedod, Etan! Tu te nedrīksti nākt. Tur ir psihiska barjera. Tu nedrīksti to pārkāpt, jo netici paranonnālām parādībām.

Ēnas atbalsoja Vendovera smieklus.

-�� Etan. Etan, mosties!

Zoijas balss. Tik tuvā balss. Tepat līdzās.

Etāns atvēra acis. Zoija pārliecās pār viņu. Skaidri bija jūtams, kā no viņas strāvo satraukums.

-�� Viss ir labi. Zoija satvēra viņa plecu. Viss kārtībā. Tas bija tikai slikts sapnis.

-�� Pasaki to vēlreiz. Etāns ar roku berzēja seju un piespieda sevi elpot lēni. Kad viņ� juta, ka ir pilnīgi savaldījies, viņ� apsē�dās un pārlika kājas pār gultas malu.

Zoija notupās Etanam aiz muguras un masēja viņa plecus.

-�� Ceru, tu neesi pārņēmis slikto sapņu ieradumu no manis. Kā tu domā, vai slikti sapņi ir lipīgi?

-�� �aubos. Etanam patika Zoijas roku pieskārieni pleciem. Viņ� vēlējās vienīgi atslābināties, izjūtot viņas pirkstu un plauk�

stu mierino�o spiedienu, tomēr spriedze �āvās caur dzīslām kā strāva.

-�� Vai gribi izstāstīt savu sapni? Zoija klusi jautāja.

Etanam likās, ka tālumā dzird ieskanamies Vendovera smiek�lus.

-� Tas bija diezgan sare�ģīts sapnis, viņ� piesardzīgi ieteicās.

Zoijas rokas vairs nekustējās. Etāns nojauta, kā viņa piepe�i

ieraujas sevī. Vienu mirkli likās, ka viņa grib pārtraukt mierino�o masā�u.

-�� Es varu saprast arī sare�ģītus sapņus, tu ta�u zini, � Zoija teica. Viņas rokas atkal sāka masēt.

Etāns aiz atvieglojuma nodrebēja.

-�� Etan?

-� Mēs abi bijām �Naktsvējos�, bet tā māja likās milzīga, viņ� vienmuļā balsī ieteicās. Tur bija neskaitāmi daudz istabu.

-�� Slikto sapni dro�i vien izraisīja doma, ka visas tās istabas jāremontē.

-� Varbūt. Etāns saprata, ka Zoija cen�as padarīt gaisotni ma�zāk saspringtu, bet �obrīd tas nederēja. Viņ� jutās pārāk izmocīts un pārāk izsīcis. Tagad pietiks, Etāns domāja. Tālāk stāstīt nav jē�gas. Ta�u likās, ka vārdus velk ārā spēcīgs magnēts. Tu tur biji, bet es nevarēju tevi atrast.

-�� Ak jā, izvairīgā dizainere, kas nekad neatsaucas uz klientu zvaniem, Zoija murmināja.

-�� Beidzot es tevi atradu teātrī. Etāns brīdi vilcinājās, tad pavilka aug�up vienu plecu. Un tad tu mani pamodināji.

-�� Tu gultā mētājies uz visām pusēm. Likās, tu centies kaut kam izlauzties cauri.

Etāns sastinga.

-� Vai es nenodarīju tev sāpes?

-���������� Nē. Tikai pamodināji. Zoija turpināja masēt viņa plecus.

-�� Vai tu dro�i zini, ka sapnī neredzēji vēl kaut ko, kas tevi sa�trauca ?

Kaut kur ēnās ieķiķinājās Vendovers.

Atskanēja tālruņa zvans. Zoija pārstāja masēt. Etāns paskatī�jās pulkstenī. Tas rādīja vienu un trīsdesmit piecas minūtes. �ādā laikā zvans reti nozīmē labu vēsti.

-�� Es paņem�u. Etāns pacēla klausuli. Triā.

-� Te Stags, Harijs teica. Radu�ies sare�ģījumi. Mēs stāvam pie Casa de Oro ārdurvīm. Vai nevari mūs ielaist?

Etāns sēdēja uz dīvāna un noraudzījās, kā Zoija liek uz galdiņa tasītes ar tēju, ko nupat bija pagatavojusi. Matus viņa bija saņēmusi vaļīgā mezglā, bet kājās uzvilkusi melnas mājas tupelītes,

kas atgādināja baletkurpes. Ap tum�zilo rītakleitu viņa bija cie�i

sasējusi jostu.

Etāns bija uzvilcis bikses un T kreklu. Tā kā viņ� bija ievēro�jis, ka Zoijai nepatīk, ja viņ� skujas pirms gulētie�anas, tad �oreiz nebija noskuvies. Etāns nojauta, ka tāpēc seja pa�reiz izskatās diez�gan saraina.

Ta�u Arkādija un Harijs, �ķiet, bija saposu�ies nakts uzdzīvei. Viņu apģērbs likās dīvaini elegants, ņemot vērā to, ka pulkstenis bija pusdivi naktī. Arkādija kā vienmēr atgādināja ledus karalieni savā pieguļo�ajā tērpā, kas bija bālas tuksne�a rītausmas krāsā. Ha�rijs, ģērbies sporta kreklā, ko rotāja palmu un okeāna bangotnes zīmējums, izskatījās pārsteidzo�i kārtīgs.

-�� Es apkopo�uto, ko dzirdēju. Etāns, sē�ot uz dīvāna, pa�liecās uz priek�u, ar elkoņiem atspiedies pret aug�stilbiem un ro�kas brīvi nolaidis lejup starp ceļgaliem. Divu dienu laikā tu divas reizes ievēroji to veco sievieti cepurē un saulesbrillēs, un

tajā pa�ā laikā pamanīji, ka pazudusi pildspalva, ko tev iedeva Ha�rijs. Tā ir?

-�� �ķiet, tas nav nekas īpa�s, lai celtu tādu traci, vai ne? Arkādija teica kā atvainodamās. Piedod! Tā bija Harija doma, ka nakts vidū jānāk pie tevis.

-� Tā bija ļoti laba doma, Zoija enerģiski ieteicās. Tu pirms da�ām dienām man stāstīji par nejauko nervozitāti, tāpēc vecās lē�dijas parādī�anās liek �o to pārdomāt.

Etāns sarauca pieri.

-�� Man neviens neteica, ka Arkādija pagāju�ajā nedēļā bijusi satraukta.

-� Man likās, es mazliet uztraucos tāpēc, ka Harijs bija projām, un� Arkādija paņēma tējas tasīti, viegli iezalgojoties platīna krā�sas nagulakai. �ā vai tā, izjūtas pazuda, tāpēc es negribēju to pat pieminēt.

-� Man vislielākās ba�as izraisa fotoaparāts, Zoija teica. Cik var spriest pēc tā, ko tu sacīji, tas bijis ne vien dārgs, bet tāds, ar ko, �ķiet, strādā profesionāli fotogrāfi. Gados vecas tūristes paras�ti tādus nelieto.

-� Var jau būt, ka nozudusī pildspalva nenozīmē neko, Ha�rijs sacīja. Ta�u, ja kāds izseko Arkādiju, būtu loģiski pieņemt, ka viņ� pārmeklējis kabinetu. Varbūt viņ� ar pildspalvas palīdzību centās uzlauzt kādu atvilktni vai bakstījās ar to pa katalogu skapi, un pildspalva salūza. Viņ� izdomāja, ka labāk to aizvākt, nevis at�stāt kabinetā.

-� Tā bija lēta pildspalva, Zoija piebilda. Viņ� dro�i vien iedomājās, ka tās pazu�anu neviens nepamanīs.

Etāns palūkojās uz Arkādiju.

-� Vai tavā kabinetā nekā cita netrūkst? Varbūt kaut kas no�likts citā vietā? Vai nelikās, ka tur kaut kas pārvērties?

Zoija, sē�ot Etanam līdzās, spēji sastinga. Viņa neko neteica, bet pamanīja, ka pirksti, kas tur tējas tasīti, viegli rrīc. Nolādēts, ko tas viss nozīmē?

-�� Nē, Arkādija atbildēja Etanam. Vari būt dro�s, es pār�baudīju.

Etāns pievērsās Harijam.

-�� Un ko vari teikt par Arkādijas dzīvokli?

-� Tur viss ir kārtībā, Harijs pārliecināti sacīja. Ja kāds būtu ticis cauri jaunajai aizsardzības sistēmai, es to zinātu.

-�� Labi. Etāns paņēma piezīmju bloknotu un pildspalvu, ko bija nolicis uz kafijas galdiņa. Tātad tā. Iespējams, ka Arkādiju izseko. Ja tā ir, tad tas var būt saistīts ar Grāntu Loringu.

-� Viņ� tiek uzskatīts par miru�u, bet es nevienu brīdi tam ne�esmu ticējusi, Arkādija teica nosvērtā balsī. Ja mani izseko Grānts, tas noteikti būtu pats ļaunākais. Tomēr iespējams arī, ka mani sameklēju�i federāļi.

Harijs paskatījās uz Arkādiju.

-� Vai federāļiem tu esi ļoti vajadzīga?

Arkādija lēni izelpoja.

-�� Atklāti sakot, nedomāju, ka esmu viņiem sevi�ķi nozīmīga. Tomēr varbūt viņi ir pārliecināti ja vien Grānts ir dzīvs, tad es varētu palīdzēt sadzīt viņam pēdas.

-�� Tomēr tu to nevari, Zoija teica. Tev nav ne jausmas, kur Grānts atrodas. Turklāt, ja federāļi tevi meklē, tad acīmredzot vairs netic, ka tu esi gājusi bojā.

Arkādija paraustīja plecus, bet neko neteica.

-�� Pagaidi brītiņu. Etāns kaut ko pierakstīja. Labāk būtu, ja tevi meklētu federāļi. Ta�u man neliekas, ka federālais dienests izmeklē�anu veic �ādā veidā.

Harijs savilka uzacis.

-� Tu domā to veco sievieti ar fotoaparātu?

-� Jā. Tas nav fedcrāļu stilā. Viņiem ir daudz modernāka apa�ratūra. Turklāt viņiem ļoti patīk ierīkot noklausī�anās ierīces un tā izkārtot situācijas, lai varētu ierakstīt cilvēku sarunas. Etāns paskatījās uz Arkādiju. Vai pēdējā laikā neviens nav mēģinājis tevi izpra�ņāt par pagātni?

-� Nē. Arkādija sarauca pieri. Tev taisnība. Tie dro�i vien nav federāļi. Tātad atliek Grānts vai kāds no viņa agrākajiem part�neriem.

-�� Par laimi, tev ir patiesi labs draugs, kas turklāt ir pirmklasīgs miesassargs, Etāns teica. Un tev ir vēl otrs draugs, lielisks privātdetektīvs. Mēs ar Hariju sadalīsim uzdevumus. Viņ� sargās tevi, bet es sāk�u meklēt atbildes uz jautājumiem. Darbam inter�nētā būs vajadzīga Singltona palīdzība.

Zoija paskatījās uz Etānu.

-�� Vai tu domā, ka Harijam un Arkādijai vajadzētu izbraukt ārpus pilsētas, kamēr tu veic izmeklē�anu?

-�� Varbūt, viņ� nenoteikti atbildēja.

-� Nē, Arkādija pēk�ņi ierunājās kvēlā apņēmībā. Ja Grānts mani atradis par spīti jaunajai identitātei, tad var mani sameklēt, lai kur es būtu. Ja es atkal uz kādu laiku nozudī�u, tas tikai visu novilcinās. Būtu labāk, ja varētu tikt ar viņu galā nekavējoties un izbeigt �o lietu.

Harijs piekrīto�i pamāja.

-� Varu vēl piebilst, ka Visperingspringsa ir samērā neliela pil�sēta, un Loringam tā ir sve�a. Mēs pazīstam �ejienes apstākļus daudz labāk nekā viņ�.

-� Turklāt da�u pēdējo nedēļu laikā situācija ir stipri mainī�jusies, Arkādija norādīja. Etan, tagad tev radies zināms kon�takts ar vietējo policiju. Tu pazīsti cilvēkus pilsētā un arī Rednora ļaudis.

-� Tie kontakti nenozīmēs itin neko, ja Grānts mēģinās tevi novākt ar lodi, Etāns klusi sacīja. Harijs ir labs miesassargs, tomēr neviens nevar būt ideāls.

Arkādija turēja tējas tasīti abās rokās un lūkojās tējā kā orā�kula stikla lodē.

-� Es gan nevaru apgalvot, viņa uzmanīgi ieteicās, bet ne�domāju, ka viņ� mēģinās mani no�aut no attāluma.

Visi palūkojās uz viņu.

-� Kāpēc ne? Etāns jautāja.

-�� Divu iemeslu pēc. Pirmkārt, Grāntam ir stratēģisks domā��anas veids. Tā bija viņa stiprā puse, vadot ieguldījumu impēriju, un viņ� nemēdz mainīt ieradumus. Grānts parasti visu izplāno glu�i

kā apsēsts. Jāpatur prātā, ka viņam ir iemesls būt piesardzīgam. Federāļiem vai agrākajiem, neapmierinātajiem biznesa partneriem viņ� nekādā ziņā negribēs sagādāt iemeslu domāt, ka joprojām ir dzīvs.

-�� Pareiza doma, Zoija sacīja.

-� Sarīkot autoavāriju vai mistisku ugunsgrēku manā mājā, tā ka es aizeju bojā, tas vairāk būtu Grānta stilā, Arkādija teica.

Etāns pamanīja, ka Harijs viegli pakustina roku. �ī tikko ma�nāmā kustība acīmredzot liecināja, ko viņ� domā, un tā uzdzina saltus drebuļus.

-� Un kāds ir otrs iemesls, kāpēc lai Grānts nemēģinātu tevi no�aut no attāluma? Etāns jautāja.

-�� Pirms nozu�anas es veicu nelielu apdro�inā�anas pasākumu.

-�� Kādu? Etāns jautāja.

-�� Man ir kas tāds, ko Grānts grib iegūt. Arkādija nolika tējas tasīti uz apak�tases. Un to viņ� var dabūt tikai tad, ja pie�dabū mani pateikt, kur tas atrodas.

Neviens neteica ne vārda. Visi sēdēja un gaidīja turpinājumu. Etāns redzēja, ka Zoijas sejā parādās gan rūpju, gan ziņkāres pilna izteiksme, un saprata, ka Arkādija nav viņai izstāstījusi visus sa�vus noslēpumus.

-� Kad sapratu, ka pats dro�ākais būtu nozust, Arkādija mie�rīgi teica, es pirms tam �o to nokārtoju. Noglabāju naudu vairā�ku banku kontos, katrā ar citu vārdu, un mēģināju nojaukt pēdas, paslēpjoties Sve�ezera psihiatriskajā slimnīcā. Kad mēs ar Zoiju iz�bēgām, es vēlreiz mainīju identitāti.

-� Turpini, Harijs mierīgi teica.

-�� Es veicu vēl vienu piesardzības pasākumu. Grānts visu sva�rīgo informāciju bija ievadījis slepenā datorā, nenojauzdams, ka man tas ir zināms. Tur bija ļoti daudz faktu par finansiāliem darī�jumiem, kuru pēc viņam vajadzētu pavadīt cietumā ļoti ilgu laiku. Ta�u vēlāk uzzināju, ka tur ir arī vēl bīstamāka informācija. Katrā ziņā man izdevās uzminēt paroli un lejupielādēt visu datni. Ko�piju es noslēpu.

-�� Pastāsti par to bīstamo informāciju, Etāns uzaicināja.

-�� Tur sīki aprakstīti da�i nekrietni plāni, kā Grants apvedis ap stūri da�us cilvēkus, kuri naudas piesavinā�anos neuztvertu tik mierīgi kā federāli. Arkādija sēdēja, sasprindzinājusi plecus.

-� Laulībā ar Grāntu es tikai pēdējā laikā atklāju, ka mans vīrs ap�zadzis vairākus cilvēkus, kuriem ir ļoti slikta slava. Ja viņi uzzinā�tu, ka Grānts ir dzīvs un izkrāpis viņiem pamatīgas summas, viņi noteikti gribētu atriebties.

Harijs neskanīgi iesvilpās.

-� Ja Lorings ir dzīvs, viņ� neliksies mierā, kamēr nebūs iznī�cinājis tās datnes kopiju.

-�� Kā jau teicu, Arkādija turpināja runāt, datni es no�slēpu. Ta�u Grantam es to nepateicu. Man likās, ka vēl ir laiks, un mēģināju izdomāt, kā rīkoties tālāk. Ta�u Grānts gribēja mani nogalināt.

-�� Kā? Etāns jautāja.

-�� Tam vajadzēja atgādināt nelaimes gadījumu. Grānts ir ie�cienījis �ādu stilu. Reiz vēlā vakara stundā man bija tik�anās ar klientu, kas dzīvoja ārpus kūrorta pilsētas robe�ām mājā, kura at�radās kalnos. Grānts zināja, ka es brauk�u gar liela ezera krastu. Viņ� paslēpās, gaidīja mani un nogrūda manu ma�īnu no ceļa, kas tajā vietā vijās gar stāvas klints malu.

-�� Augstais Dievs! Zoija satvēra Arkādijas roku.

Harijs bija bāls kā nāve.

Etāns klusēja un rakstīja bloknotā.

-�� Vakars bija vēls, un stipri lija, Arkādija pēc brī�a atsāka runāt. Par laimi, ma�īna iekrita samērā seklā vietā. Man izdevās izkļūt ārā caur sānu logu, es uzniru virspusē zem koka zariem, kas bija pārkāru�ies pār ūdeni. Tīs dro�i vien man izglāba dzīvību.

Etāns uz brīdi pārstāja rakstīt.

-� Vai Lorings ūdenī nevarēja tevi atrast?

-�� Nē. Kad viņ� izkāpa no savas ma�īnas un starme�u gaismā nāca ezeram tuvāk, sapratu, ka tas bijis viņ�. Viņam bija lukturis, un viņ� apskatīja ūdens virsmu, ta�u mani nepamanīja, jo biju pa�slēpusies zaros. Man tie�ām likās, ka aizie�u bojā ķermeņa atdzi�a�nas pēc, ta�u viņ� beigu beigās aizgāja.

Harijs uzlika roku uz Arkādijas ceļgala. Etāns redzēja, ka viņ� maigi to paspie�.

-�� Kad Grants aizbrauca, es izrāpos no ūdens. Nakti pavadīju kādā tuk�ā būdiņā. Līdz rītam biju izlēmusi, ka pats dro�ākais būtu nozust līdz laikam, kamēr varasiestādes būs Grantu notvēru�as.

-� Ta�u tās Grantu nekad tā arī nenotvēra, Harijs secināja.

-� Nē, jau nākamajā dienā agri no rīta viņ� aizbēga no valsts. Pēc divām nedēļām presē parādījās ziņojums, ka Grants gājis bojā nelaimes gadījumā, slēpojot kalnos.

-�� Kāpēc tu nevērsies pie Federālā izmeklē�anas dienesta? Etāns jautāja.

-�� Atklāti sakot, neuzskatīju, ka viņi spēs mani pasargāt no Grānta. Ta�u es presei �o to pastāstīju par datni, ko biju paslēpusi.

-�� Kā tu to izdarīji? Harijs jautāja.

-�� Izmantoju datoru, lai ievietotu �o vēsti finan�u presē. Tikai īsu ziņojumu, ka Grānta Loringa sieva pirms nāves kādai anonī�mai personai darījusi zināmu, ka nokopējusi Loringa privātās dat�nes. Liku noprast, ka misis Loringa, kas gājusi bojā traģiskā nāvē, tās noglabājusi slepenā vietā. Diem�ēl �o noslēpumu viņa paņē�musi līdzi zemūdens kapā.

Harijs viegli pielieca galvu uz sāniem.

-� Zemūdens kapā?

Arkādija savilka uzacis.

-� Vai tev ne�ķiet, ka finan�u presei tas bija mazliet pārspīlēti?

-� Nē. Finan�u presei tas bija ideāli piemēroti. Harijs pamā�ja. � Zemūdens kapā. Jā, man tas patīk. Varu derēt, ka viņi uzķē�rās uz �ā āķa.

-� Tā bija, Arkādija pārliecināti teica. Tāpat kā citi pla�saziņas līdzekļi. Vairāk es neko nedarīju. Zināju lai kur Grants būtu, viņ� pārlasa laikrakstus un pārlūko ziņas internētā, lai no�skaidrotu, vai mans līķis ir atrasts un kā tiek vērtēta viņa nozu�a�na. Zināju, ka �is drauds man nenodro�ina pilnīgu aizsardzību, bet domāju, ka vismaz varē�u mēģināt noslēgt darījumu, ja Grānts sāk�tu mani meklēt.

Etāns pētīja savus pierakstus.

-��� Labi. Lūk, kā mēs rīkosimies! Turpināsim uzskatīt, ka Grants Lorings ir sveiks un vesels, ka viņ� apdraud Arkādiju, jo �ī varbūtība liekas pamatota. Tomēr jāpatur prātā, ka mēs varbūt kļūdāmies.

-� Vai tu domā, ka mēs tikai esam nobiju�ies no ēnām? � Zoija jautāja.

Etāns paraustīja plecus.

-�� Varbūt.

Zoija viegli noklepojās.

Etāns pie sevis ievaidējās. Viņ� zināja, ka Zoija tā mēdz darīt, ja grasās teikt ko tādu, ko viņ� negrib klausīties.

Viņ� piesardzīgi palūkojās uz Zoiju.

-�� Ko tu gribi sacīt?

-� Neesmu dro�a, ko tas nozīmē, Zoija teica, katru vārdu iz�runājot ārkārtīgi uzmanīgi. Tomēr domāju, ka ir kaut kas, ko tev vajadzētu zināt.

-�� Nevelc garumā, Etāns nomurmināja. Man ir grūti pa�ciest neziņu.

Tomēr Zoija neatbildēja tūlīt, bet saskatījās ar Arkādiju. Etāns nesaprata, ko abas ar skatieniem viena otrai pavēstīja, ta�u nebija �aubu, ka vēsts ir saprasta.

Zoija apvija sevi ar rokām un palūkojās uz Etānu ar aizplīvu�rotu, nopietnu skatienu.

-�� Pēcpusdienā Arkādijas kabinetā es kaut ko izjutu.

-�� Zoija. Arkādija izbijusies pievērsās draudzenei. Kāpēc to man neko neteici?

-�� Tas nav tik viegli izskaidrojams, Zoija atzinās.

Harijs ar interesi raudzījās uz Zoiju.

-�� Labs ir, Etāns sacīja. Mēs klausāmies. Ko tev pavēstīja tava intuīcija?

-�� Tur jau tā lieta, Zoija �ukstēja. Es īsti nezinu, ko tā man vēstīja. Tāpēc es tev, Arkādija, neko neteicu. Ta�u vienu gan zinu tie�i to pa�u es izjutu vakar savā bibliotēkā paraugmājā.

-�� Stāsti tālāk, Etāns mierīgi sacīja.

-� Tas bija kaut kas pavisam neskaidrs. Zoija pavilka plecus aug�up. Gandrīz vai netverams. Ta�u tas� mani uz brīdi patie��ām drausmīgi satrauca, jo līdzīgu enerģiju agrāk tiku uztvērusi tikai vienu reizi.

-�� Kad tas bija? Harijs jautāja.

-�� Reiz vēlu vakarā, kad Sve�ezerā izgāju no savas palātas un klaiņoju pa gaiteņiem. Zoija palūkojās tie�i uz Arkādiju. Ener�ģija plūda no kādas palātas �H� nodaļā.

-�� Ak, nolādēts! Arkādija ieteicās pavisam klusi.

Etāns pameta skatienu uz Hariju, kas klusēdams papurināja galvu. Acīmredzot to nesaprata arī viņ�.

Etāns atkal pievērsās Zoijai un Arkādijai.

-�� Vai jūs nepastāstītu, kas tik satrauco�s �H� nodaļā bija?

-Jā, mēs uzmanīgi klausāmies, Harijs piebilda.

Zoija dziļi ievilka elpu. Etāns saprata, ka viņa it kā gatavojas ienirt lielā dziļumā.

-� Tu zini, ka Sve�ezerā savrupmāja ir privāta iestāde, kas pa�redzēta augstāko aprindu vajadzībām, viņa teica. Tā nodibi�nāta, lai bagāti cilvēki par dārgu maksu tur varētu ievietot savus tuviniekus, kuru izturē�anās ir savāda, tas ir, tādus cilvēkus, kuri ir psihiski slimi, vai arī tādus, kuri pārcietu�i psiholoģiska rakstu�ra traumas.

Etāns pamāja.

-� To mēs zinām. Turpini.

-�� Labi, Zoija sacīja. Lai gan to varbūt grūti saprast, to�mēr izrādās, ka arī daudzu bagātu cilvēku tuvinieki, tāpat kā visi pārējie, cie� no smagiem psihiskiem traucējumiem. Xanadu �H� no�daļā ievietoti tie�i �ie pacienti.

-� Smagi psihiski traucējumi, Etāns atkārtoja tikpat mierīgā tonī kā iepriek�. �ķiet, tas ir nopietni.

-� Viņa runā par potenciāli bīstamiem pacientiem, Arkādija paskaidroja. Par tiem, kuri patie�ām zaudēju�i prātu un no kuriem baidās gan personāls, gan visi pārējie.

-�� Nu, nu, ko tur teikt, Harijs murmināja. Izrādās, ba�gātie ir tādi pa�i kā ikviens cits. Ta�u ko jūs varētu teikt par

dīvaino izjūtu, kas tev, Zoija, radās Arkādijas kabinetā un tavā bibliotēkā?

-�� Esmu sākusi domāt, ka slimīgo psihisko enerģiju tur varēja atstāt Lindsija Voila, Zoija teica.

-�� Lieliski, Etāns sacīja. Tā tikai man vēl trūka. Interjera dizainere no elles septītā loka.

Singltons sēdēja mazajā kabinetā un lūkojās datorā, kad atvērās veikala durvis. Ienāca Bonija, ienesot līdzi da�us vēlīnās rīta saules megavatus.

-�� Singlton?

-�� Esmu te. Viņ� centās nomākt nelielo prieka uzplūdu. Saglabā vēsu prātu, puis. Viņa tevi uzskata par draugu, nevis iemīļoto. Tu ta�u negribi to sabojāt.

Singltons atstūma krēslu no datora, noņēma brilles un pie�cēlās.

-�� Tu noteikti esi ļoti noguris. Bonija iestājās kabineta dur�vīs. Zinu, ka Etāns tevi pamodināja trijos no rīta un lūdza, lai tu sāc strādāt pie lietas, kas saistās ar Arkādiju. Bonija pacēla aug�up lielu plastmasas krūzi, uz kuras bija redzams Fauntains Square bāra logo. Iedomājos, ka tev noderētu krūze kafijas.

-�� Doma ir pareiza. Viņ� paņēma krūzi, noņēma vāciņu un iedzēra krietnu malku, tad, apmierināti nopūzdamies, nolika to.

-�� Paldies! Tā bija īsti vietā. Un tas ir taisnība, ka tavs vīrabrālis man piezvanīja trijos no rīta. Viņam laimējies, jo viņ� ir mans draugs un reizēm arī klients.

Nebija jēgas teikt Bonijai, ka brīdī, kad Singltons, pacēlis klausuli, izdzirda Etana nopietno, lieti�ķas steigas pilno balsi, viņu spēji pārņēma �ausmu izjūta, tā ka vēders sa�ņaudzās krampjos. Pāris mirkļus viņ� ar izbailēm domāja, ka vēlais zvans nozīmē ļaunu ziņu par Boniju vai zēniem. Tajā īsajā brīdī Singltonam �ķita, ka pasaule sāk grīļoties un brukt kopā.

Kad viņ� saprata, ka draudi neattiecas ne uz Boniju, ne D�efu vai Teo, Singltonu pārņēma tāds atvieglojums, ka viņam uzreiz sāpīgi iedzēla vainas izjūta. Arkādija viņam patie�ām patika. Viņa bija draugs, un apziņa, ka Arkādija ir briesmās, lika Singltonam raizēties. Ta�u �īs raizes nebija salīdzināmas ar dziļajām bailēm, ko viņ� noteikti būtu pārdzīvojis, ja apdraudēta būtu Bonija vai zēni.

Kob, atzīsties pats sev tas kļūst nopietni.

No papīra maisiņa Bonija izņēma plastmasas kārbu.

Singltons to ar interesi nopētīja.

-�� Kas tur ir.'

-�� Sviestmaizes ar tunci.

Viņ� paņēma kārbu un patīkamā priek�nojautā nocēla vāku.

-�� Ar rudzu maizi. Mans mīļākais ēdiens.

Bonija iesmējās.

-� Tu tā saki vienmēr. Lai ko es tev atnesu, tu ikreiz saki, ka tas ir tavs mīļākais ēdiens.

Singltons paņēma pusi no biezās, glīti sakārtotās sviestmaizes un nokoda kumosu.

-� Tā ir taisnība.

Bonija klusā apmierinājumā smaidīja un noraudzījās, kā Singltons tiesā sviestmaizi.

-�� Cik saprotu, jūs ar D�efu esat parunāju�ies, viņa teica, kad Singltons paņēma krūzi, lai vēl iedzertu kafiju.

-�� Vai D�efs tev to stāstīja?

-� D�efs teica, tu esot skaidrojis, ka nevajagot raizēties, ja viņ� skaidri neatceras Drū izskatu. Lai kas notiktu, viņ� tēvu nekad neaizmirsī�ot.

Singltonam pakrūtē radās visai dīvaina sajūta, un viņ� zinā�ja, ka tai nav nekāda sakara ar tunci. Ēstgriba pēk�ņi pazuda tā�pēc, ka Bonijai bija ļoti nopietna seja un balss tonis. Singltons prātoja, vai Bonija nedomā, ka, uzsākdams ar D�efu �ādu sarunu, viņ� ir pārkāpis draudzības robe�u.

-� Varbūt man neko nevajadzēja teikt. Singltons ielika kār�bā pasēsto sendvi�u. Paklau, Bonija, es atvainojos, ja esmu pā�rāk iejaucies tavā ģimenes dzīvē.

-�� Lūdzu, neatvainojies! Tā es nebiju to domājusi. Bonija paspēra soli uz priek�u un aizskāra ar pirkstgaliem Singltona roku.

-�� Es gribu teikt, ka esmu ļoti pateicīga, ka tu runāji ar D�efu. Es nebiju sapratusi, kas viņu tā nomāc. Man likās, viņ� tā uzvedas tāpēc, ka atceras to briesmīgo laiku, kad mēs zaudējām Drū. Psi�hoterapeits mani brīdināja, ka tā var gadīties.

Singltons paskatījās uz Bonijas roku. Viņas pirksti viegli skā�ra viņa apak�delma ādu zem d�insu krekla atrotītās piedurknes. Singltonu spēcīgi iespaidoja Bonijas tuvums, viņ� gandrīz piemir�sa elpot.

-�� Viņa vecuma zēnam ir ļoti grūti saprast, kas ar viņu no�tiek, Singltons sacīja. Ak, to ir grūti saprast un izskaidrot jebkurā vecumā.

-�� Zinu. �ķiet, ka pazīsti savus bērnus, ta�u viņiem, tāpat kā ikvienam, dvēselē ir dziļi apslēpti stūrī�i. Viņi uzskata, ka nespēj runāt par savām domām un raizēm. Man ne prātā nenāca, ka D�efs baidās, ka varētu aizmirst tēvu.

Singltons satraukti uzlika savu lielo plaukstu uz Bonijas pirk�stiem, pat neiedomājies, cik intīms ir �is �ests.

-�� Dieva dēļ, Bonija, nevaino sevi tāpēc, ka neesi uzreiz sa�pratusi, kāpēc D�efs ir noraizējies. Zinu, tu domā, ka tev viņa vietā jāatrisina visas ķibeles, ta�u patiesībā viņ� aug un veidojas, un �is tas viņam jāizdomā pa�am.

-�� Viņam ir tikai astoņi gadi.

-� Jā, bet viņam jānobriest par vīrieti, un sirds dziļumos viņ� to nojau�. Turklāt D�efs zina, ka grib līdzināties patie�ām izciliem paraugiem.

-�� Paraugiem?

-� Jā, tēvam un tagad arī Etanam.

Bonija uz brīdi aizvēra acis. Kad viņa tās atkal atvēra, Singltons redzēja, ka viņa sapratusi.

-� Jā, es zinu, kā tu to domā.

-�� D�efs grib būt �o paraugu cienīgs, un viņ� cen�as. Viņ� sāk cīnīties, lai tiktu galā ar ļoti svarīgiem jautājumiem.

-�� Vai ar tēva zaudējumu? Jā, zinu, bet�

-� Nē, Singltons mierīgi pārtrauca, atkal mēģinādams atrast īstos vārdus. Ne tikai ar to. Redzi, tas, ko D�efs �ajā mēnesī pār�dzīvojis, nav saistīts tikai ar tēva nāvi. Visvairāk viņ� baidījies, ka, aizmirsdams tēvu, viņ� kaut kā būs kļuvis nodevīgs pret tevi un Etānu pret cilvēkiem, kurus viņ� mīl visstiprāk.

Bonija stāvēja pavisam klusa.

-�� Nodevība astoņus gadus vecam zēnam ir ļoti nopietns jē�dziens.

-� To es zinu. Ta�u D�efs sāk veidot pats savu morāles kodek�su, un ar to viņ� dzīvos visu turpmāko dzīvi. Nodevība pret mī�ļiem cilvēkiem ir kas ļoti slikts, un D�efs to zina. Tāpēc viņ� bija izbijies, kad iedomājās, ka viņ� kļūst nodevīgs pret jums un ne�zina, kā to labot.

-� Viņ� ta�u nebija nodevīgs.

-�� Jā, bet to D�efs nesaprata. Viņam vajadzēja aprunāties ar kādu, kas to varētu izskaidrot, ta�u tam vajadzēja būt cilvēkam, kuru viņ� ar �o sarunu nevarētu sāpināt.

-� Tas biji tu. Bonija samirk�ķināja acis, lai nesāktu rittt asa�ras. Nezinu, kā tev pateikties, Singlton.

Singltons juta, ka vaigi kļūst netīkami karsti. Viņ� noprata, ka laikam ir nosarcis.

-�� Ak, kas tur liels, viņ� paskarbi ieteicās. Mēs ta�u esam draugi, vai ne?

Viņ� jutās pārsteigts, kad Bonijas skatiens apmācās.

-� Pareizi. Draugi. Bonija izbrīvēja pirkstus un virzījās uz dur�vīm. Es nu labāk ie�u. Lai veicas ar izmeklē�anu.

Viņa izgāja ārā no veikala. Kad durvis aizvērās, drūmas ēnas atkal atgriezās.

Etāns ieklausījās soļos uz kāpnēm. Kāds kāpa aug�ā tik smagi, ka soļi atbalsojās �aurajā vestibilā. Tas ir vīrietis, Etāns nodomāja. Turklāt sliktā garastāvoklī.

Viņ� pabīdīja sānis piezīmes, ko bija izdarījis pēc sarunas ar Singltonu pirms pusstundas, sakrustoja rokas uz rakstāmgalda un gaidīja.

Soļi apklusa pie �Triā izmeklē�anas biroja� durvīm. Etanam radās nojauta, ka stāvētājs vilcinās, varbūt pārdomā, vai ir prātīgi nolīgt privātdetektīvu.

Izveicīgs biznesmenis būtu piecēlies un atvēris durvis, veltīdams nācējam saproto�u un iedro�ino�u skatienu. Ta�u Etanam �obrīd bija darba pilnas rokas, tāpēc viņ� palika sē�ot. Ja palaimē�sies, potenciālais klients pats atteiksies no domas nākt iek�ā.

Durvis atvērās.

Tā jau varēja domāt. Kad neveicas, tad neveicas.

Atnācējs iegāja kabineta priek�telpā. Izmanīgi novietotajā spogulī viņ� bija skaidri saredzams. Sportisks augums, spēcīgs apak��oklis, īss gai�o matu griezums. Viņ� bija ģērbies Arizonas kūrortiem raksturīgajā nevērīgi ērtajā stilā dārgas, labi pa�ūtas bikses, polo krekls un mokasīnu tipa kurpes. Varēja domāt, ka vidusskolā viņ� bijis futbola komandas kapteinis. Etāns iztēlo�jās, ka �āds puisis dro�i vien aicinājis iepriek�ējā izlaiduma bal�les karalieni uz vecākās klases izklaides vakaru un pēc tam pieru�nājis viņu novilkt biksītes. Koled�ā viņ� dro�i vien iestājies pa�ā izcilākajā studentu biedrībā, panācis, ka viņu ievēl par prezidentu, un gājis uz randiņiem ar daudzām seksīgām gai�matēm no stu�dentu biedrības.

Nelsons Rednors, sāncen�u firmas �Rednora dro�ības sistēmas� prezidents un galvenais administrators.

Etāns atgāzās pret krēsla atzveltni un uzlika kājas uz galda stūra.

-� Kā varu palīdzēt, Rednor?

Nelsons pienāca pie kabineta durvīm un palūkojās apkārt ar nicīgu uzjautrinājumu.

-�� Man likās, ka jūsu jaunā sieva ir interjera dizainere.

-Tā ir. Ta�u savā kabinetā es viņai neļauju rīkoties.

-� Jā, to es redzu.

-� Dekorē�anas jautājumos vīrietis nedrīkst piekāpties. Sēdieties!

Nelsons ienāca kabinetā. Viņ� pameta skatienu uz tuvāko krēslu,

ta�u pat negrasījās tajā apsēsties, bet aizgāja un nostājās pie loga.

-�� Kā dzirdēju, jūs esat nozadzis vienu no maniem lielākajiem klientiem. Nelsons vēroja ielu, it kā gaidītu, ka tur tūlīt pat notiks kas interesants.

Nē, tas nav īstais iemesls, Etāns domāja. Neizklausījās, ka Nelsons būtu pārāk nokaitināts.

-� Jūsu zinā�anai, viņ� teica, es neesmu jums atņēmis Vel' dezu. Neesmu nodomājis pārņemt visus uzdevumus, ko veic Veldeza kompānijas dro�ības dienests, un Veldezs to zina. Viņ� no manis vēlas neatkarīgu revīziju tikai vienu reizi.

-�� Skaidrs. Tātad jūs grasāties izdarīt savu neatkarīgo revīziju un uzrakstīt iespaidīgu ziņojumu, kurā būs teikts, ka mani cilvēki pārbaudot kaut ko palaidu�i garām, vai ne?

-� Vai jūs domājat, ka tā ir noticis?

-�� Varbūt. Varbūt kāds no vīriem, kas, pieņemot darbā, likās balts kā tikko uzsnidzis sniegs, sapratis, ka nespēj pretoties kār�dinājumam, ar ko saskāries Veldeza piegādes nodaļā. Nelsons pameta skatienu pār plecu uz Etānu. Viņa seja bija savādi sa�springta un drūma. �ā vai tā �Rednora dro�ības sistēmas� iegūs sliktu slavu.

-� Ne jau uz ilgu laiku. Visperingspringsā jums pieder viss kor�porāciju dro�ības dienestu tirgus. To zina visi. Es esmu, tā sakot, �aura profila spēlētājs.

-�� Losand�elosā jūs tāds nebijāt. Pēc Nelsona sejas izteik�smes grūti bija pateikt, kas viņam prātā. Tur jūs spēlējāt lielajās līgās. Varbūt jums ari Visperingspringsā ir savi nodomi.

-� Viens otrs nodoms ir gan. Etāns iegrima krēslā dziļāk un aplūkoja savu sporta kurpju purngalus. Ta�u es nedomāju kon�kurēt ar Rednom. Man labāk patīk nodarboties ar nelielām lie�tām, kur varu strādāt viens un kur nepiecie�ama individuāla pie�eja. Mēs abi zinām, ka jūs �ī sfēra neinteresē. Jums ir cits darba stils.

Rednors atkal sāka skatīties pa logu. Kādu brīdi viņ� neteica neko, tad pakustināja plecus, it kā cenzdamies atbrīvot sasprin�dzinātos muskuļus.

-� Savādi, ka jūs �obrīd ieminējāties par nelielām lietām, kur vajadzīga individuāla pieeja. Nelsons runāja drūmi, bet apņēmī-

,gi. Tā nu sagadījies, ka man ir viena �āda lieta.

Lai ko tas nozīmētu, Etāns domāja, ta�u uz labu tas nav. Viņam pa�reiz darba pietika pārpārēm. Vēl viens uzdevums bija pilnīgi lieks. Izmeklējot vairākas lietas vienlaikus, varēja rasties ju�ceklis.

-����������� Paldies, ka iedomājāties nākt pie manis, Etāns sacīja,

-�� bet es �obrīd esmu samērā aizņemts.

-�� Man nav īpa�as izvēles, Nelsons nomurmināja. Man vajadzīgs �aura profila spēlētājs. Un �ajā pilsētā tāds esat tikai jūs.

-�� Dro�i vien jums varētu palīdzēt kāds no jūsu dienesta vī�riem.

-� Es gribu, lai neviens no maniem vīriem pat neuzzina par �o lietu, Nelsons skarbi sacīja. Tāpēc jau esmu �eit.

-� Kā jau teicu, es augstu vērtēju jūsu piedāvājumu, bet�

-� Es domāju, ka sieva mani krāpj, Nelsons atklāti pateica.

Ak, velns un elle! Kāpēc viņam vajadzēja ienākt tie�i manā birojā?

Ta�u Etāns savā ziņā to saprata. Visperingspringsā bija tikai divas privātdetektīvu firmas.

Etāns nocēla kājas no galda ļoti lēni un uzmanīgi, lai iegūtu kaut mazliet laika pārdomām, un izslējās krēslā taisni.

Viņ� vilcinājās, mēģinot izdomāt, ko varētu pateikt. Diem�ēl nebija nevienas piemērotas frāzes, kas tagad noderētu. To Etāns zināja pats no savas pieredzes.

-�� Ari es zinu, kā tādās reizēs cilvēks jūtas, viņ� beidzot ie�teicās.

Nelsons apcirtās riņķī un paskatījās uz Etānu patiesā izbrīnā.

-Jūs? Ak dievs, jūs ta�u esat precējies tikai� �ķiet, se�as ne�dēļas?

Etāns aptvēra Nelsons iedomājies, ka Zoijai ir mīlas dēka. Vienu mirkli viņam likās, ka pasaule izgaist. Acu priek�ā parādījās sarkana migla.

Skaudrā vīzija, kā Zoija pamet viņu cita vīrie�a dēļ, dedzi�nāja kā kvēlo�as ogles. Grīda sabruka, un Etāns juta, ka krīt bez�dibenī.

Sasprindzinājis gribasspēku līdz pēdējai robe�ai, Etāns atgriezās reālajā pasaulē.

-�� Es nerunāju par Zoiju, viņ� teica. Biju domājis� ē� iepriek�ējās attiecības.

-�� Ak jā, pareizi. Nelsons pamāja. Es kaut kur lasīju, ka esat bijis precējies trīs vai �etras reizes.

Etāns vērīgi palūkojās uz Nelsonu.

-� Jūs to kaut kur lasījāt?

-�� Pirms atnāk�anas mazliet papētīju datus par jums. Nelsons sāka staigāt pa kabinetu no viena gala uz otru, �ad tad apstā�damies, lai aplūkotu kādu priek�metu. Viņ� apstājās pie ietvarā ie�likta pasteļa zīmējuma. To bija zīmējis Teo, un tajā bija attēlota māja, kur dzīvoja viņa ģimene. Uzgāju ziņas par trijām iepriek��ējām sievām, bet bērni nekur nebija pieminēti.

-�� Man nav bērnu, Etāns mierīgi sacīja. To zīmējis mans brāļadēls.

Nelsons piegāja pie grāmatplaukta un izņēma kādu sējumu. Etāns, ieraudzījis sarkanmelno apvāku, pazina akadēmisko izdevu�mu vēsturisku pārskatu par deviņpadsmitā gadsimta sākuma slep�kavību lietām Sanfrancisko.

Nelsons izklaidīgi �ķirstīja lapas.

-�� Kura sieva tad jūs krāpa?

Īstenībā Etānu bija krāpu�as vismaz divas, un arī pa�u pirmo viņ� arvien vēl turēja aizdomās. Viņa bija aizbēgusi, lai pievieno�

tos kādai reliģiska kulta grupai, un tās vadonis nemaz neatgādinā�ja svētu mūku. Ta�u Etāns nedomāja, ka pa�reiz vajadzētu to klās�tīt. Viņam nebija noskaņojuma paust Nelsonam Rednoram vīri��ķīgu izpratni.

-�� Es teicu, ka savā ziņā saprotu, kā jūs jūtaties. Etāns pa�ņēma krūzi un sāka raudzīties uz auksto kafiju. Neesmu teicis, ka gribu jums pavēstīt savu dzīves stāstu. Viņ� nolēma, ka dzert auksto kafiju nav vērts, un nolika krūzi. Varbūt jūs varētu ķer�ties pie lietas un taupīt laiku mums abiem?

-� Labi. Nelsons aizvēra grāmatu un ielika to atpakaļ plauk�tā. � Nācu, lai nolīgtu jūs noskaidrot, ar ko viņa satiekas.

-� Nē.

Nelsonu pārņēma dusmas.

-�� Paklau, es no jums nelūdzu īpa�u labvēlību. Es maksā�u tik, cik jūs parasti saņemat stundā.

-� Nē.

-� Labi, es maksā�u tik, cik stundā parasti saņemu es. Cik tas būtu? Divas? Varbūt trīs reizes vairāk? Nosauciet savu cenu! Lai kāda tā būtu, jūs to saņemsiet.

-�� Aizmirstiet �o ideju.

-� Tas notiek regulāri, Nelsons, zobus sakodis, izgrūda. Es to apjēdzu pirms da�ām dienām. Otrdienu un ceturtdienu pēcpus�dienās. Pārbaudīju mūsu bankas kontu. Pagāju�ā mēnesī katru ne�dēļu no tā noņemta noteikta summa.

-�� Es teicu �nē�. Saku to nopietni.

Nelsons ar trijiem lieliem soļiem �ķērsoja telpu un atspiedās ar rokām pret rakstāmgaldu. Tagad viņ� izskatījās uztraukts.

-�� Savus vīrus es �oreiz nevaru izmantot. Tenkas kompānijā izplatīsies vēja ātrumā. Man tādi sare�ģījumi nav vajadzīgi.

-� Es negrasos uzņemties �o darbu. Man ārkārtīgi nepatīk lie�tas, kas saistās ar �ķir�anos. Tās vienmēr ir nejaukas, ta�u simt�reiz nepatīkamākas,Ja klients ir draugs vai profesijas biedrs.

-� Tas nav personiska lieta, bet bizness.

-� Lietas, kas saistās ar laulības �ķir�anu, nekad nav tikai biz�ness, Etāns teica. Jūs zināt tikpat labi kā es, ka klients nekad

negrib dzirdēt patiesību, lai kā viņ� apgalvotu, ka vēlas to uzzināt.

-�� Es neesmu parasts klients. Esmu profesionālis. Ja jūs uzzināsiet tā tipa vārdu, ar ko satiekas mana sieva, es jūs nevaino�u.

-�� Protams, vainosiet. Turklāt jūs nekad neaizmirsīsiet to, ka esmu fotografējis, kā jūsu sieva ieiet moteļa numurā ar citu vī�rieti.

Nelsons izskatījās satriekts. Viņ� neapzināti vārstīja muti.

Ar acīm redzamu piepūli viņ� atguva savaldī�anos un izslējās.

-�� Nevajag runāt ar mani tik dramatiskā tonī, viņ� murmi�nāja.

Etāns redzēja, ka Rednors cie�. Viņ� mīlēja sievu.

-�� Vai mēģinājāt pajautāt, kurp viņa iet otrdienās un ceturt�dienās? Etāns piesardzīgi ieteicās.

-�� Nē. Nelsons papurināja galvu. Viņa sagudros kaut ko par sporta zāli vai frizētavu. Es to negribu dzirdēt. Man vajadzīga patiesība.

Viņ� baidās jautāt, Etāns noprata.

-�� Paklausieties, viņ� teica pēc iespējas saudzīgāk, esmu iecerējis strādāt Visperingspringsā ļoti ilgi. Tas nozīmē, ka mēs bie�i satiksim viens otru. Gadīsies vēl viens otrs biznesa kon�flikts aptuveni tāds, kā tagad ar Veldeza uzdevumu. Redzēsimies pilsētas restorānos. �ad tad varbūt sastapsimies benzīna uzpildes stacijās.

-�� Un tad?

-� Ja turpināsim strādāt tāpat kā līdz �im, tas mums nesagādās nekādus sare�ģījumus. Kā jau teicāt, mēs abi esam profesionāļi. Ar sāncensību varam tikt galā. Ta�u, ja es gū�u pierādījumus jūsu sma�gajām raizēm par sievu, tad viss izvērtīsies patie�ām nelāgi un per�soniski skars gan jūs, gan mani.

Nelsons ilgi raudzījās uz Etānu.

-� Jūs to domājat nopietni, vai ne? viņ� beidzot sacīja. Jūs gribat man atteikt.

-Jā.

Nelsons vēlreiz pārlaida kabinetam nicīgu skatienu.

-�� Sprie�ot pēc biroja izskata, jūs varētu izmantot naudu, ko gūtu no �is lietas.

-� Varbūt. Etāns paraustīja plecus. Ta�u, ja lietu neuzņem��os, badu es necietī�u.

-�� Nē, necietīsiet vis! �ķiet, jūs protat parūpēties par sevi, Nelsons saspringtā tonī ieteicās. Vai Zoija ir mierā ar to, ka do�mājat palikt pie sīkām lietām?

Jautājums Etānu pārsteidza.

-� �ķiet, es jau teicu, ka man labāk tīk nosaukums ��aura pro�fila spēlētājs�, viņ� atbildēja.

-� Pareizi, Nelsons piekrīto�i sacīja. �aura profila spēlētājs. Vai viņai nav iebildumu, ka vairs nevarat tērēt naudu bez apdoma kā Losand�elosā?

-�� Zoija mēdz teikt, ka es sekojot savam aicinājumam.

-�� Viņai ir romantisks priek�stats par �o profesiju, vai ne?

-� Tā �ķiet.

-�� Arī man kādreiz bija romantisks priek�stats par to. Nel�sons piegāja pie durvīm, apstājās un vēlreiz palūkojās apkārt. Kad tikko sāku strādāt, man likās, ka būtu lieliski, ja man piederētu �āds birojs. Varbūt vēl glīta un atjautīga sekretāre priek�telpā. Pie manis nāktu klientes noslēpumainas dāmas. Ar da�ām es varbūt gulētu.

-� Gulēt ar klienti tā parasti ir kļūda.

-�� To jūs man nestāstiet. Kā es, jūsuprāt, iepazinos ar savu sievu? Ta�u man �ķiet, ka jums ir labi zināms, kas notiek, iesais�toties attiecībās ar klienti, vai ne? Runā, ka tie�i tā jūs esot iepa�zinies ar Zoiju.

Etāns neatbildēja.

Nelsons, �ķiet, atbildi negaidīja. Viņ� izgāja pa kabineta dur�vīm un no priek�telpas iegāja vestibilā.

Etāns sēdēja, klausīdamies Rednora smagajos soļos uz kāpnēm, un domāja, ka abi pārkāpu�i profesijas pamatnoteikumu.

Ja viņ� varētu atgriezties pagātnē, vai tomēr būtu gulējis ar Zoiju, kamēr viņa vēl oficiāli bija tikai kliente? Vai atkal izdomātu

aizbildinājumu, lai pasteidzinātu Zoiju apprecēties ar viņu? Vai, apzinādamies risku, viņ� būtu tā pūlējies Zoiju pārliecināt, ka sā�kotnēji fiktīvi noslēgtās laulības iespējams pārvērst patiesi tuvās attiecībās?

Jā. Ne�auboties ne mirkli.

Pusse�os Etāns piecēlās, izstaipījās, paņēma piezīmju bloknotu un gāja lejā aprunāties ar savu konsultantu.

Viņ� iegāja �Vaļsirdīgo grāmatu" pustumsā un ieraudzīja, ka Singltons mazajā kabinetā salīcis pie datora.

-�� Vai tu snaud vai strādā? Etāns ar plecu atspiedās pret sten�deri. Es tev nemaksāju par gulē�anu darbā.

-�� Tā jau ir sena tradīcija, ka konsultanti darbā vienmēr guļ. Singltons noņēma brilles un pamasēja deniņus. � Domāju, tu to zini. Varu piebilst, ka ļoti bie�i, kad ieeju kabinetā pie tevis, re�dzu, ka tu nedari neko citu kā sēdi, kājas uzslējis uz galda.

-� Tas liecina, ka esmu iegrimis dziļās pārdomās.

-�� Ak dziļās pārdomās, ko? To vajadzēs paturēt prātā. Singl�tons atstūma krēslu tālāk no datora un pagriezās, lai paskatītos uz Etānu. Vai tajās dziļajās pārdomās dzimst kas noderīgs?

Etāns atvēra piezīmju bloknotu.

-�� Lindsija Voila acīmredzot neko par sevi nav melojusi. Trīs�desmit deviņus gadus veca. Precējusies ar ievērojamas filmstudijas administratoru, kas pagāju�ajā gadā �ķīries no viņas, lai apprecē�tos ar godkārīgu aktrisi, kas ir divas reizes jaunāka par viņu.

-�� Ak, kāds pārsteigums.

Etāns nelikās ne zinis par piezīmi.

-� Lindsija un viņas vīrs dzīvoju�i visai ekstravaganti. Viesības, filmu pirmizrādes, da�ādi labdarības pasākumi, lai gūtu ievērību sabiedrībā.

-� Jādomā, ka pārcel�anās uz Visperingspringsu viņai nozīmē sava veida kritienu. Vai viņa tie�ām nodarbojusies ar interjera di�zainu?

-�� Hmm. Etāns bloknotā pār�ķīra vēl vienu lapu. Pirms kāda laika viņa Losand�elosā bijusi diezgan ievērojama dizainere. Veidojusi dizainu da�u filmzvaig�ņu mājām un birojiem. �ķiet, lau�lības �ķir�ana bijusi visai nejauka pat pēc Holivudas standartiem. Ta�u Voila saņēmusi daudz naudas, lai nopirktu māju Tuksne�a ai�navas rajonā un uzsāktu jaunu biznesu. Priek�vēsturē nav nekādu finansiālu vai tiesisku sare�ģījumu. Nekādu neizskaidrojamu �tuk��umu".

-� Nu, tu esi dabūjis vieglāko uzdevumu, vai ne? Singltons ar pirkstgaliem bungoja pa tastatūras malu. Manējais ir sare�ģī�tāks.

-�� Sare�ģītāko tu dabūji tāpēc, ka esi dārgs konsultants, kas saņem krietnu naudiņu par to, ka tiek galā ar āķīgām lietām. Vai ko uzzināji?

-� Sazinājos ar mūsu veco draugu Tirgotāju.

Etāns jau paredzēja, ka tūlīt kaut ko uzzinās, un pār muguru pārskrēja tirpas. Tirgotājs bija noslēpumains mākleris, kas strādāja ar interneta starpniecību un bija pārdevis Arkādijai un Zoijai jau�nās identitātes, kad viņas bija izbēgu�as no psihiatriskās slimnīcas.

-�� Un? viņ� mudināja.

-�� Viņ� zvēr, ka viņa datnēs neviens neesot ielauzies. Apgal�vo, ja kāds sameklējis Arkādiju, tad �ī informācija no viņa neesot iegūta. Singltons brīdi klusēja.

-� Jūtu, ka tu kaut ko neesi pateicis līdz galam.

Singltons lēni izelpoja.

-� Tirgotājs savu lietu prot ļoti labi, bet vienmēr var gadīties kāds vēl labāks, un neviena viltota identitāte nav ideāla. Tu ta�u

zini, ka ir cilvēki, kuriem nav izdevies palikt dzīviem par spīti val�dības izstrādātajai liecinieku aizsardzības programmai.

-� Tiesa gan. Tirpas izzuda. Protams, nevarēja domāt, ka tas būs tik viegli. Ko gan viņ� bija iedomājies? Turklāt ir arī citi paņēmieni, kā atrast cilvēku, nemaz nevajag uzlauzt datnes tā vīra datorā, kas pārdevis viltoto identitāti.

-� Tev to vajadzēja zināt. Tu ar to nodarbojies visu laiku.

-� Grānts Lorings pelnījās, īstenojot da�ādas sare�ģītas finan�siālas krāpniecības, Etāns lēni sacīja. Tādi zeļļi parasti mēdz veikt pla�us pētījumus. Manuprāt, varam uzskatīt ja viņ� ir dzīvs, tad par Arkādijas finansiālajiem noslēpumiem zina vairāk, nekā viņai �ķiet.

-�� Nu, mēs esam ieguvu�i vismaz kaut ko labu, � Singltons teica. Tirgotājs domā, ka viņ� man ir parādā tāpēc, ka pirms vai�rākām nedēļām tika nozagtas Zoijas datnes. Viņ� teica, ka pats �o to papētī�ot. Ņemot vērā viņa darba raksturu, ļoti iespējams, ka viņ� var piekļūt tādiem informācijas avotiem, par kuriem es ne�zinu ne nieka.

Etāns izklaidīgi pak�ķināja ar piezīmju bloknotu pa stenderi.

-� Nedomāju, ka mums pa�iem nav neviena pieturas punkta. No Arkādijas stāstītā mēs par Loringu zinām ļoti daudz. Ja viņ� uzturas kaut kur netālu, tad noteikti atstās pēdas.

-�� Viņa teica, ka Grānts esot ļoti uzmanīgs un piesardzīgs.

-� Viņ� noteikti nav apmeties nevienā pilsētas motelī vai vies�nīcā. Es pavadīju visu rītu, pārbaudot to.

-� Tātad paliek visa galvaspilsēta, Fēniksa. Singltons savie�bās un izstiepa rokas virs galvas. Tomēr, kā tu jau teici, labā zi�ņa ir tā, ka, pateicoties Arkādijai, mums ir ļoti daudz faktu, kurus varam izmantot. Es runāju ar viņu �orīt, un viņa man izstāstīja visu par Loringa īpatnībām un biznesa paradumiem. Es zinu, kas Grāntam gar�o, kādus vīnus viņ� iecienījis, kāda ir viņa gaume attiecībā uz apģērbu lin automa�īnām, kādi sporta veidi viņam patīk visu līdz pēdējam sīkumam.

-�� Sieviete, kas dzīvojusi kopā ar kādu vīrieti, zina par viņu daudz vairāk, nekā viņ� spēj iedomāties.

-� Varbūt tāpēc, ka sievietes pievēr� uzmanību tiem nepatīkamajiem dzīves sīkumiem, ko mēs labprātāk tiecamies neievērot. Parasti sieva raizējas par to, kāds vīram ir holesterīna līmenis, un atgādina, lai viņ� iet pārbaudīt prostatu.

-� Ak! Etāns brīdi domāja. Neviena no manām biju�ajām sievām nav rūpējusies par manu holesterīna līmeni vai prostatu. Kā tev �ķiet, vai tas norādīja, ka viņas nebija noskaņotas saglabāt ilgsto�as attiecības?

-� Varbūt. Vai Zoija vēl nav pieminējusi tavu prostatu?

-� Nē. Bet �onedēļ es ievēroju, ka viņa man sagādājusi saules aizsargkrēmu ar vēl augstāku aizsardzības pakāpi.

Singltons iesvilpās.

-� Tad tāpēc tu izskaties tik jauneklīgi starojo�s!

-Ja vēl dzirdē�u kaut vai vienu izsmejo�u piezīmi, neļau�u tev paspēlēties ar savu jauno signālraķeti. Etāns izslējās taisni, jau pagriezās, lai ietu, bet uz brīdi apstājās. Starp citu, D�efs man teica, ka esot ilgi runājies ar tevi. Viņ� neap�aubāmi jūtas daudz labāk. Paldies!

-� Tā saruna noderēja mums abiem. Singltons lūkojās dato�ra ekrānā, it kā būtu tur pamanījis ko bezgala interesantu. Es no tās ieguvu tikpat daudz cik viņ�.

-�� Priecājos dzirdēt. Kad tad tu domā aicināt Boniju uz satik��anos?

-�� Vai tev �obrīd nevajadzēja būt kur citur un veikt izmeklē��anu?

-�� Īstenībā es domāju iet mājās. Etāns palūkojās pulkstenī un devās uz durvīm. Zoija gaida.

-� Laimīgais, Singltons noteica.

Viņ� to pateica tik klusi, ka Etāns tikko varēja sadzirdēt.

Kad ieradās Etāns, Zoija bija Casa de Oro nelielajā autostāv�vietā. Viņa cīnījās ar lielo, melno somu un diviem apjomīgiem pār�tikas saiņiem, pūlēdamās tos izvilkt no ma�īnas bagā�nieka. Zoija bija stipri noliekusies uz priek�u, tāpēc Etanam pavērās jauks skats

uz viņas brīni�ķīgi veidoto dibentiņu. Kāpjot ārā no ma�īnas, viņ� izbaudīja �o skatu.

Zoijai izdevās piespiest vienu saini sev klāt, un viņa centās dabūt rokā otru, kad pienāca Etāns.

-�� Es paņem�u, viņ� sacīja.

-�� Etan. Zoija satrūkās un izsliedamās gandrīz atsita galvu pret bagā�nieka jumtu. Nedzirdēju, ka tu tuvojies.

-�� Dro�i vien tāpēc, ka esmu iemanījies piezagties ļoti klusi.

-� Vai tā? Zoija paskatījās uz viņa apaviem. Man �ķiet, drī�zāk gan tāpēc, ka esi apāvis krosa kurpes.

-�� Tās nav krosa kurpes. Etāns paņēma no viņas produktu maisu. Tie ir pēc modernās tehnoloģijas standartiem izstrādāti apavi skrie�anai.

-� Ak! Tad jau skaidrs.

Etāns izvilka no bagā�nieka otru saini ar produktiem un gai�dīja, kamēr Zoija aizver jumtu.

Abi kopā gāja uz zaļo dzelzs vārtu pusi.

-�� Nu? Zoija no somas izvilka ķēdīti ar atslēgu un atslēdza vārtus. Kā �odien veicās? Vai uzgāji kaut ko par Lindsiju Voilu?

-�� Zinu, ka tu to nevēlies dzirdēt, bet izrādās, ka viņa neko nav slēpusi. Lindsija patie�ām ir interjera dizainere no Losand�elosas, kas nesen �ķīrusies no vīra un nodibinājusi savu biznesu Visperingspringsā.

-� Vai tev neliekas savādi, ka cilvēks, kas līdz �im dzīvojis Losand�elosā, izvēlas tādu pilsētiņu kā �ī, lai sāktu visu no jauna?

Etāns tikai paskatījās uz Zoiju.

Viņa sarauca uzacis.

-�� Nu jā, tu esi no Losand�elosas un atbrauci �urp, lai sāktu no jauna. Redzi? Tas tikai pierāda to, ko teicu. Tava priek�vēsture nav glu�i nevainojama.

-� Un es tā cen�os.

-�� Tu neņem nopietni varbūtību, ka Lindsija Voila kaut ko slēpj, vai ne?

-�� Mīļā, varu apzvērēt, ka es izpētīju un pārdomāju visu gan tā, gan tā. Līdz brīdim, kad viņa pārcēlās uz �ejieni, Lindsija Voila

dzīvi veltījusi filmzvaig�ņu mājokļu iekārto�anai un �ampanie�a baudī�anai bagātu un slavenu cilvēku sabiedrībā. Tur nekā noslē�pumaina nav.

-�� Bet�

-�� Es neapgalvoju, ka esmu ekstrasenss, bet tu pati teici, ka man �ādās lietās esot visai laba intuīcija.

Zoija beigās pakļāvās, ta�u acīm redzami nelabprāt.

-�� Pieņemsim.

Etāns satvēra Zoiju aiz zoda un noskūpstīja viņu. Juzdams, ka viņas lūpas atmaigst, viņ� pacēla galvu.

-�� Uzticies mazliet savam privātdetektīvam, norunāts? viņ� sacīja.

Zoija veltīja Etanam vārgu smaidu.

-�� Labi.

Viņ� cauri vārtiem gāja Zoijai nopakaļ. Tavas dizaineres likteņstāstā es �odien neatradu neko satrauco�u, toties man bija interesanta tik�anās ar savu sāncensi.

-� Ar Nelsonu Rednoru? Zoija noraizējusies paskatījās uz Etā�nu. Par uzdevumu, ko tev uzticēja Veldezs? Es jau baidījos, ka Rednoru tas sarūgtinās.

-� Viņ� nebija pārāk sarūgtināts, jo piedāvāja man ienesīgu da�rījumu.

Zoija savaikstījās.

-�� Vai viņ� tev piedāvāja darbu savā firmā? Tas mani ne�pārsteidz. Tu viņam būtu vērtīgs ieguvums. Tu ta�u atraidīji, vai

ne?

-Īstenībā Rednors gribēja mani nolīgt, lai izsekoju viņa sievu. Viņ� domā, ka sieva viņu krāpj.

-� Ak dievs! Zoija apstājās celiņa vidū. Tu ta�u atteicies?

-�� Pagaidi. Ja esmu audzis Kalifornijas dienvidos, tas vēl ne�nozīmē, ka man ir tik vien smadzeņu kā sērfotājam. Es viņam teicu, ka gandrīz nekad nenodarbojos ar lietām, kas saistās ar lau�lības �ķir�anu, un ka nekādā ziņā neuzņem�os �ādu lietu risināt manas profesijas pārstāvja labā.

Zoija nodrebinājās un sāka ātri soļot pa celiņu.

-� Tu iekļūtu drausmīgā situācijā. Diezgan ļauni bija jau ar Ketrīnu Kamptoni un Deksteru Morovu. Iedomājies, kā būtu, ja tu uzņemtos �o lietu, un izrādītos, ka viņa sievai tie�ām ir sakars ar citu vīrieti. Diezin vai viņ� tev pateiktos par �o vēsti.

-� Es viņam to paskaidroju. Rednors nebija priecīgs, bet liekas, ka saprata.

Viņi atkal apstājās pie mājas ieejas durvīm. Zoija tās atslēdza.

Acumirklī atvērās mājas pārvaldnieces kabineta durvis. Ro�biņa Dankane izspruka ārā kā korķis no pudeles. Etāns pamanī�ja, ka, ieraugot viņu, Robiņa mazliet sarāvās un viņas sejas iz�teiksme vairs nebija tik nekaunīga. Robiņa apņēmīgi devās klāt Zoijai.

Etāns neapstājās. Viņ� devās uz kāpnēm. Esi rāms, Triā, tu te nedrīksti kļūt uzstājīgs.

-�� Es jūs gaidīju, Zoija, Robiņa mo�i ieteicās. Man radu��ies sare�ģījumi ar jūsu durvju slēdzeni.

Etanam pār muguru pārskrēja auksti �ermuļi. Viņ� apstājās un pagrieza galvu.

-�� Ar manu slēdzeni viss ir kārtībā. Zoija nedomāja apstā�ties. Viņa a�iem soļiem devās uz kāpnēm. Tā darbojas labi.

-�� Nē, Robiņa iebilda. Es ar savu atslēgu nevarēju atslēgt jūsu durvis.

-�� Tāpēc, ka nomainīju slēdzeni. Zoija jau kāpa uz otro stāvu.

Viņa pagāja garām Etanam, bet viņ� joprojām stāvēja turpat.

-�� Noteikumos skaidri pateikts, ka pārvaldniecei nepiecie�a�ma iespēja jebkurā laikā iekļūt ikvienā dzīvoklī, Robiņa sacīja.

�Tas vajadzīgs veselības un dro�ības apsvērumu pēc.

-�� Iepriek�ējais pārvaldnieks neiebilda, ka es nomainu slēdzeni.

-�� Iepriek�ējais pārvaldnieks te vairs nav noteicējs. Robiņa nokrem�ļojās. Ņemot vērā, ka viņ� ļoti nevērīgi pildīja savus pie�nākumus, viņ� dro�i.vien pat nebija pamanījis, ka esat ielikusi citu slēdzeni.

Tas tiesa, Etāns nodomāja. Ta�u viņ� uzskatīja, ka būs gud�rāk, ja klusēs.

-�� Es īres līgumu par �o dzīvokli noslēdzu ar iepriek�ējo pār�valdnieku, un, manuprāt, visas vieno�anās ar viņu arvien vēl ir spēkā. Zoija kāpnēs apstājās un cie�i paskatījās uz Robiņu. Ik�vienu mēģinājumu mainīt manu sākotnējo, vārdos noslēgto vie�no�anos es uzskatī�u par savu īrnieces tiesību pārkāpumu. Ja jūs turpināsiet uzstāt, es konsultē�os ar advokātu.

-����������� Nav vajadzīgs te iesaistīt advokātu, Robiņa ātri ieteicās.

-� Esmu pārliecināta, ka varam sarunāt pa�as. Ja vēlaties, varat at�stāt savu slēdzeni, bet man vajadzīga atslēga.

-� Nekādā ziņā.

Lai kā Etāns negribēja iejaukties, tomēr nu citas iespējas nebija.

Viņ� paskatījās uz Robiņu.

-� Vai atļausiet jautāt, kā jūs �odien pamanījāt, ka Zoijas dzī�voklim mainīta slēdzene?

Robiņa saspringa, viņas augums, �ķiet, vienlaikus pauda tiek�smi aizsargāties un pārliecību par savu taisnību.

-�� Es to pamanīju, kad mēģināju ielaist jūsu dzīvoklī meista�ru. Tomēr jāsaka, es vēlētos, lai turpmāk darāt man zināmu, ja esat ieplānojusi dzīvoklī kaut ko salabot vai arī likusi ko piegādāt. Tad es varētu būt dro�a, ka tas netraucēs labo�anas darbus un piegādes citiem dzīvokļiem.

Etāns redzēja, ka Zoija tik cie�i satver somas rokturi, ka pirk�stu kauliņi kļūst balti. Viņa paskatījās uz Etānu ar trauksmes pil�nām acīm.

Viņ� turpināja vērot Robiņu Dankani.

-� Vai jūs gribat teikt, ka �odien bija ieradies kāds cilvēks, kas lūdza viņu ielaist Zoijas dzīvoklī?

-� Tie�i to jau es jums skaidroju. Kā jau teicu, lai gan labo�a�nas darbi nebija iepriek� pieteikti, man likās, ka izdarī�u jums pa�kalpojumu, ielai�ot viņu dzīvoklī. Tad atklāju, ka ar manu atslēgu to nevar atslēgt.

-�� Kas tas bija par cilvēku? Etāns jautāja.

Robiņa sarauca pieri.

-�� Protams, televīzijas meistars. Viņ� atnāca ap pusdienlaiku. Jāsaka, viņam laimējās, ka es atrados kabinetā. Pieņem�anas stun�

das ir skaidri norādītas uz durvīm. Parasti kabinetu no divpadsmi�tiem līdz vieniem slēdzu, lai ieturētu len�u. Bet mani aizkavēja tālruņa zvans, un�

-�� Mēs �odien neesam aicināju�i meistaru, � Etāns teica.

Robiņa apklusa pusvārdā. Viņa samirk�ķināja acis, tad sa�ņēmās.

-�� Jūs noteikti bijāt viņu aicināju�i. Viņam līdzi bija pareizi aizpildīta izsaukuma veidlapa un viss pārējais.

-� Jūs gribējāt ielaist manā dzīvoklī pilnīgi sve�u cilvēku? Zoijā mutuļoja niknums. Kas jūs īsti esat par pārvaldnieci?

Robiņa izskatījās dziļi aizvainota.

-� Es nelaistu īrnieka dzīvoklī nevienu cilvēku bez pavadības. Man izstrādāti ļoti stingri noteikumi par meistariem un pre�u pie�gādēm. Ja īrnieka nav mājās, es palieku dzīvoklī kopā ar meistaru vai pre�u piegādātāju, līdz viņ� dodas projām. Tāpēc jau �ādi ap�meklējumi jāpiesaka iepriek�.

-� Pastāstiet, kā izskatījās tas televīzijas meistars, Etāns teica, cenzdamies runāt mierīgi un bez draudiem. Tas nebija viegli.

Robiņa atkal vairākas reizes samirk�ķināja acis. Etāns saprata viņa beigās atjautusi, ka te kaut kas ir pavisam nelāgi.

-�� Nu, viņ� izskatījās kā� meistars, Robiņa teica. Viņ� bija ģērbies formas tērpā, rokā turēja instrumentu kasti, un viņam bija dokumenti.

-� Kādā krāsā bija viņa mati? Zoija asi iejautājās. Vai viņ� augumā bija gar� vai īss?

-� Kā jums liekas, cik vecs viņ� bija? Etāns jautāja.

-� Mati?-Robiņa nervozi pakāpās atpakaļ, tuvāk kabineta pa�tvērumam. Es neievēroju.

-�� Īsi vai gari? Etāns jautāja.

-�� īsi. Robiņa pakāpās vēl soli atpakaļ. Viņas seja savilkās kā uz raudā�anu. Man tā liekas. Es īsti nezinu. Viņam galvā bija cepure.

-� Vai viņ� jums nosauca savu vārdu? Etāns jautāja.

-� Nē. Robiņa norīstījās. Man �ķiet, tas bija uz�ūts uz viņa formas tērpa, bet es to neatceros. Gar� vārds.

-� Kā sauca kompāniju, no kuras viņ� bija ieradies? Zoija tur�pināja pra�ņāt.

-�� Nevaru atcerēties, Robiņa �ukstēja. Viņas acis valgi ie�spīdējās.

Pie velna, viņa tūlīt raudās, Etāns nodomāja. Tas nenāktu par

labu.

-� Neuztraucieties! Mēs tikai cen�amies saprast, kas viņ� bijis. Liekas, tas varēja būt laupītājs, kas zināja, ka mēs visu dienu bū�sim projām, un mēģināja jūs piemānīt, lai ielai�at viņu dzīvoklī, kur viņ� varētu piesavināties televizoru vai datoru.

Robiņa nobālēja.

-� Es nekad nebūtu to pieļāvusi.

-� Vai jūs apskatījāt, kādā ma�īnā viņ� atbrauca? Etāns jau�tāja, gandrīz necerēdams saņemt atbildi.

-� Nē, Robiņa �ukstēja.

-Tagad jūs saprotat, kāpēc nevēlos atstāt rezerves atslēgu pār�valdnieces kabinetā. Zoija apcirtās riņķī un kāpa aug�ā. Ejam Etan! Es gribu kaut ko iedzert.

-� Ja jūs atceraties kaut ko �im meistaram raksturīgu, vai jūs, Robiņa, varētu man atstāt zīmīti?

-� Kāpēc? � viņa neizteiksmīgi jautāja.

-� Tāpēc, ka es gribētu viņu atrast, Etāns paskaidroja. Es gribu viņam pajautāt, kāpēc viņam vajadzēja iekļūt mūsu dzīvoklī.

-� Varbūt viņ� nebija krāpnieks, Robiņa teica. Varbūt viņ� tikai bija sajaucis adresi.

-�� Nekad nevar zināt. Etāns pa kāpnēm devās Zoijai nopa�kaļ. Ja tas bija laupītājs, viņ� var mēģināt izmantot tādu'pa�u paņēmienu kādā citā dzīvoklī rīt vai nākamajā nedēļā. Tagad viņ� zina, ka jūs labprāt esat ar mieru viņam atvērt jebkura dzīvokļa durvis.

Robiņa izplūda asarās, apcirtās uz papē�a un ieskrēja kabinetā, aizcērtot durvis.

Zoija nonāca līdz kāpņu laukumiņam. Viņa apstājās un pa�griezās, lai paskatītos uz Robinas kabineta aizvērtajām durvīm. Zoijas seju apēnoja vainas pilna izteiksme.

-�� Mēs pret viņu izturējāmies cietsirdīgi, vai ne? Varbūt man vajadzētu iet ar viņu aprunāties.

-� Liecies mierā! Etāns uzkāpa aug�ā un devās tālāk pa gai�teni. Viņa to ir pelnījusi.

-�� Laikam gan. Zoija devās viņam līdzi. Etan?

-Jā?

-�� Tu domā tāpat kā es, vai ne? Ka tas televīzijas meistars nebija parasts, necils laupītājs. Ka viņ� iesaistīts notikumos ar Ar�kādiju.

-�� Jā, man �āda varbūtība ienāca prātā. � Etāns gaidīja, līdz Zoija atslēdza durvis. Es piezvanī�u Harijam un Arkādijai un to pastāstī�u.

Iegājis dzīvoklī, Etāns nolika produktu saini uz virtuves galda un izņēma mobilo tālruni.

-� Ja tas saistās ar Arkādiju, Zoija teica, kāpēc �im vīrie�tim vajadzētu mēģināt iekļūt mūsu dzīvoklī?

-�� Varbūt tāpēc, ka viņ� zina, cik tuvas esat jūs ar Arkādiju. Varbūt viņ� gribēja uzzināt par viņu ko vairāk un aprēķināja, ka var �īs ziņas iegūt no viņas labākās draudzenes.

Zoija no pārtikas saiņa izņēma tādu kā piena paku. Viņas sejā parādījās domīga izteiksme.

-�� �oreiz vīrietis. Nevis sieviete ar fotoaparātu. Ja to visu or�ganizē Grānts Lorings, viņam acīmredzot ir vairāki palīgi. Vismaz divi.

-� Ja vien televīzijas meistars nav maskējies Lorings.

-�� Ak vai, tas nu gan man nebija ienācis prātā. Kāpēc gan �smailās ausis� gandrīz neko par viņu nevarēja pateikt!

-Tipiska aculieciniece. Viņa nav pievērsusi uzmanību. Etāns pielika pie auss mobilo tālruni. Kāpēc lai viņa to būtu darījusi?

Zoija izsmejo�i nospurcās.

-� Robinai rūp tikai tas, ka nebiju ievērojusi viņai tik dārgos noteikumus.

Etāns noraudzījās, kā Zoija atver ledusskapja durvis un ieliek aug�ējā plauktā piena paku. Uzraksts uz tās nebija tāds kā parasti.

-�� Kas tas tāds? Etāns jautāja, gaidot, kad Harijs atbildēs.

-� Sojas piens. Zoija pagriezās un no produktu saiņa ņēma ārā polietilēna maisiņu ar brokoļu kāpostiem. Tas ļoti labi ie�tekmē holesterīna līmeni un arī prostatu.

-� Ak tā? Nākotnes izredzes Etanam piepe�i likās cerīgākas. Zoija rūpējas par holesterīna līmeni viņa organismā un par prostatu. Tai vajadzēja būt labai zīmei.

Kad Harijs beidzot atbildēja zvanam, Etāns arvien vēl smai�dīja.

Kad vakariņu galds bija novākts un trauki salikti vecajā trauku mazgājamā ma�īnā, Zoija ielēja divās glāzēs nedaudz brendija un ienesa tās dzīvojamā istabā.

Etāns atkal runāja pa tālruni, �oreiz ar Singltonu. Tā jau bija piektā vai sestā saruna �ajā vakarā.

Zoija nolika brendija glāzes uz galdiņa un vēroja Etana stin�gros, inteliģentos sejas vaibstus. Varēja redzēt, ka viņ� spraigi kon�centrē uzmanību, runājot ar Singltonu tajā ļoti nosvērtajā, ārkār�tīgi neitrālajā tonī, kas bija tik raksturīgs Etana balsij, kad viņ� dzina pēdas. Skaidri bija jau�ama kvēlā enerģija, kas strāvoja viņā, ta�u ārēji Etāns bija pilnīgi mierīgs un apvaldīts.

Zoija apbrīnoja viņa izturību. Etanam jau vajadzētu būt pār�guru�am. Zoijas spēki bija tuvu izsīkumam. Abi nebija gulēju�i kop� tā brī�a, kad nakts vidū pie viņiem bija ieradu�ies Harijs un Arkādija. Ta�u Zoija dienu bija pavadījusi, lielākoties rai�zēdamās par Arkādfju un mēģinādama izdomāt, kāda loma �ajā lietā varētu būt Lindsijai Voilai, bet Etāns bija nemitīgi strā�dājis.

Zoija piepe�i iedomājās, ka �ī lieta, kurai Etāns bija nodevies

ar visu sirdi, viņam bija nepiecie�ama, lai atvairītos no atmiņām, ko uzvandīja novembris.

-� Pareizi. Piekrītu. Piezvani, ja uzzini vēl ko! Etāns pārtrauca runāt un kaut ko piezīmēja bloknotā. Nolicis pildspalvu, viņ� pamanīja brendiju. Paldies!

-� Ķeries klāt! Zoija apsēdās uz neliela dīvāna viņam iepre�tī, uzceldama kājas uz spilvena. Ko jaunu Singltons pateica?

-� Viņam vēlreiz piezvanījis Tirgotājs. Etāns paņēma brendi�ja glāzi, atspiedās pret krēsla atzveltni un izstiepa kājas. Tirgotājs teicis, ka esot uzgājis kādu konkurentu, kur�, iespējams, pārdevis Loringam jauno identitāti.

-� Tā ir lieliska ziņa. Ja mēs to zināsim, viņu būs daudz vieg�lāk atrast.

-� Tas nav teikts. Kad Lorings devās meklēt Arkādiju, viņ� var�būt vēlreiz pieņēmis citu identitāti. Etāns iemalkoja brendiju un nolika glāzi. Tomēr �ī informācija, protams, ir noderīga.

-� Ko tu �obrīd domā?

Etāns atbalstīja galvu pret krēsla muguriņu.

-�� Domāju, ka mēs pa�reiz rīkojamies saskaņā ar pieņēmumu, ka kaut kur netālu atrodas Lorings un gaida izdevīgu brīdi, kad varēs dabūt rokā Arkādiju. Tikai ja nu tā nav?

-� Tu pats teici, ka �ī ir pati loģiskākā varbūtība.

-�� Tā ir, tāpēc mums jābūt modriem. Etāns paskatījās uz Zoiju. Tomēr ir arī citas iespējas. Viņ� grozīja brendija glāzi, satvēris to starp abām plaukstām. Runājot par to, ko tu izjuti paraugmājā un Arkādijas kabinetā�

Zoijai sa�ņaudzās pakrūtē. Glāze, ko viņa turēja rokā, viegli iedrebējās. Zoija to ļoti uzmanīgi nolika uz kafijas galdiņa.

-�� Ko tu man gribi teikt, Etan? Ka visu, ko es tajās vietās iz�jutu, esmu tikai iztēlojusies?

-�� Nē. Etāns atkal iedzēra malciņu brendija. Ja vien tu pati nedomā, ka patie�ām esi vienīgi iztēlojusies.

-�� Es tā nedomāju, Zoija saspringti sacīja.

-� Es tev ticu. Nezinu, kas īsti tevi satrauca bibliotēkā vai ga�lerijā, bet es nenoniecinu tavu� intuīciju.

Zoija neko neteica. Viņa bija pārāk nogurusi, lai strīdētos par to, vai viņai piemīt vai nepiemīt ekstrasensoras spējas. Lai nu kas, ta�u strīds �ovakar viņiem nemaz nebija vajadzīgs.

Labu brīdi nerunāja ne viens, ne otrs. Abi malkoja brendiju, ļaujoties klusumam. Zoija centās iedomāties citu tematu un bei�dzot atsāka sarunu, ko bija pārtraukusi Robiņa Dankane, stāstot notikumu ar viltus meistaru.

-� Man joprojām �ķiet savādi, ka Nelsons Rednors gribēja no�līgt tevi, lai izsekotu viņa sievu, Zoija sacīja. Viņa birojā izmek�lētāju netrūkst.

-� Viņ� negrib nolīgt nevienu no saviem darbiniekiem, citādi acumirklī sāk�oties tenko�ana.

-� Jā, es saprotu, ka būtu nepatīkami, ja padotie baumotu par �efa sievas mīlas sakaru. Zoija nopūtās. Tomēr vai nav mazliet savādi, ka viņ� grib kādu nolīgt sievas izseko�anai? Man �ķiet, tā ta�u ir Rednora sieva, un viņ� ir kvalificēts izmeklētājs. Kāpēc viņ� pats nevarētu tikt ar �o lietu galā? Kāpēc iesaistīt kādu citu tik personiskā jautājumā?

Etāns domīgi raudzījās brendija glāzē.

-�� Viņ� grib skaidri zināt, Etāns beidzot sacīja. Ta�u tas nenozīmē, ka viņ� grib redzēt, kā sieva iznāk ārā no viesnīcas nu�mura kopā ar citu vīrieti. Tas būtu� Etāns pavilcinājās. To būtu grūti noskatīties ikvienam vīrietim.

Zoija nojauta, ko Etāns neizsaka vārdos, un iedomājās viņa trīs iepriek�ējās laulības. Dro�i vien vismaz divas reizes attiecības tik strauji bija izjuku�as krāp�anas pēc. Ta�u Etāns nebija krāpies, par to Zoija bija pārliecināta.

Lai gan viņam �ī bija ceturtā laulība, Etanam goda, atbildības un uzticības jautājumos uzskati bija pārsteidzo�i vecmodīgi.

-�� Arī sievietei �ādā situācijā būtu tikpat grūti noskatīties, kā viņas vīrs nāk ārā no viesnīcas numura ar citu sievieti, Zoija klusi sacīja.

-� Ta�u ir cilvēki, kuri vēlas iegūt skaidru atbildi. Etāns no�lika tuk�o brendija glāzi. Tāpēc viņi dodas pie privātdetektīviem.

-� Es nedomāju, ka tu ietu pie kāda privātdetektīva. Ja tu gri�bētu uzzināt patiesību, tad noskaidrotu to pats. Tu nenolīgtu citu, lai netīro darbu padara tavā vietā.

-�� Nē, Etāns piekrīto�i teica. Es nenolīgtu nevienu.

Vienkār�ā atbilde nezin kāpēc izskanēja nervozi un drūmi.

Zoija nevarēja saprast, kādas jūtas tā pau�, tomēr viņu pārņēma raizes. Ko tas nozīmēja?

Da�as sekundes aizritēja nomāco�ā klusumā, tad Zoijai ie�ā�vās prātā tik satrieco�a doma, ka viņa gandrīz aizrijās ar brendiju.

-�� Etan?

-Jā?

-� Man nupat ie�āvās prātā tas ta�u nav domāts kā mājiens, vai ne? Tu ta�u nedomā� Zoija apklusa, jo mēle neklausīja tā negribēja izrunāt ko tik neticamu. Zoija saņēmās, gribēdama iz�teikt visu līdz galam. Tu ta�u nedomā, ka man ir kaut kas ar citu, vai ne?

Likās, jautājums Etānu bija apmulsinājis, it kā Zoija tikko būtu lūgusi, lai viņ� pāris vārdos izskaidro Visuma izcel�anos. Tomēr mulsā sejas izteiksme nozuda, un viņa skatiens bija mierīgs un no�svērts.

-�� Nē, viņ� teica.

Tas ir ļoti noteikts un nepārprotams �nē�, Zoija nodomāja.

-� Nu, man kļuva vieglāk. Viņa atkal paņēma brendija glāzi un iedzēra krietnu malku. Man pēk�ņi izlikās, ka Rednora ap�meklējuma iespaidā tev varbūt radusies viena otra savāda doma.

-� Tu mani nekrāptu.

Zoija jutās aizkustināta, dzirdot, cik dziļa pārliecība izskan viņa balsī.

-�� Un tu nekrāptu mani. Mums ir kas kopīgs, vai ne?

-� Jā, tas nu mums noteikti ir kopīgs.

Pēdējo piecu minū�u laikā Zoijai jau otro reizi pamira sirds. Kas tad nu nebija labi? Viņa jutās, it kā brauktu vagoniņā pa ne�redzamu trasi te aug�ā, te lejā.

Zoija noklepojās.

-�� Kopīgi morāles principi ir būtiski svarīgi, lai ilgsto�i sagla�bātu labas attiecības. � Kādas blēņas. Viņa runāja kā no populāras psiholoģijas grāmatas. Dr. Zoijas desmit vienkār�i noteikumi brīni�ķigai laulības dzīvei.

Etana acīs uz brīdi pazibēja kas līdzīgs uzjautrinājumam.

-� Tici vai ne, bet es arī pats to biju iedomājies.

Nu Zoijai pietika.

-�� Etan, kas notiek? Tu esi tik savāds.

-�� Piedod! Viņ� paberzēja skaustu. �ī diena bija pārāk gara.

Zoija nolaida kājas uz grīdas.

-�� Mēs noskaidrojām tu nedomā, ka es tevi krāpju. Par ko tad tu raizējies? Es jūtu, ka tam ir sakars ar mums abiem, nevis ar to, kas noticis ar tavu brāli vai notiek ar Arkādiju. Aprunājies ar mani!

Etāns cie�i paskatījās uz Zoiju.

-�� Reizēm vīrietis negrib dzirdēt atbildes uz saviem jautāju�miem.

-� Jautā, Etan. Lūdzu! Es nevaru dzīvot, kaut ko nezinādama, ja tas attiecas uz mums.

īsu brīdi Zoijai likās, ka viņ� atteiksies atbildēt.

-�� Labi, Etāns beidzot sacīja. Es domāju, vai tu neno�ēlo, ka apprecējies ar mani.

-Ko?

-�� Es domāju, varbūt tev �ķiet, ka jāpaliek �ajā laulībā, jo es pierunāju tevi apsolīt, ka tu pamēģināsi. Tu esi cilvēks, kas neat�kāpjas no solītā.

Zoija apstulbumā spēja tikai skatīties uz Etānu. Lai nu ko, ta�u �ādu atbildi viņa nebija gaidījusi.

-� Kā tev varēja rasties doma, ka es kaut ko slēpju? viņa �uk�stēja.

-� Tu reizēm ieraujies sevī un norobe�ojies no manis. Etāns stingi vērās uz Zoiju. Pēdējā laikā tas notiek arvien bie�āk. īpa�i tad, kad runājām par to, ko esi izjutusi, ieejot tajās telpās.

-� Etan. Zoija apklusa. Prātā nenāca neviena sakarīga doma, kā atbildēt. Etanam taisnība, Zoijai arvien lielāku vil�anos sagā�dāja tas, ka viņ� negribēja atzīt viņas ekstrasensorās spējas.

Ta�u � kādas viņai bija tiesības spiest, lai Etāns atzīst par pareizu apgalvojumu, ko vairums saprātīgi domājo�u cilvēku uz�skatītu par smagu sevis maldinā�anu vai arī par tī�u krāpniecību?

-� Man radies iespaids ja es neticu tavai teorijai, ka tev pie�mīt kaut kāda sestā maņa, tad tu mani nespēj pieņemt kā vīru, Etāns nosvērtā balsī sacīja. Vai tā ir?

Zoiju sagrāba savādas bailes. �is nebija ne īstais laiks, ne īstā vieta �ādai sarunai. Pa�reiz viņiem bija risināmas citi jautājumi.

Nu jā, esmu cerējusi, ka varē�u to uz \<ādu laiku atlikt. Uz bezgalīgi ilgu laiku. Esmu vainīga. Es negribu zaudēt �o vīrieti. Es mīlu viņu.

Ta�u Etāns nebija no tiem cilvēkiem, kuri turpina dzīvot, ne�mitīgi atliekot neizbēgamu jautājumu risinā�anu.

Zoija pievilka ceļgalus un apņēma tos ar rokām. Viņai vaja�dzēja divas reizes norīt kamolu, kas spiedās kaklā, pirms varēja sākt runāt.

-� Es baidos ja tu beigās neiemācīsies pieņemt �o manas bū�tības daļu, viņa klusi sacīja, tad nevarēsi dzīvot kopā ar mani. Vismaz ne kā mans vīrs. Varbūt mēs varam būt mīļākie. Ta�u lau�lība ir citāda.

-� Citāda?

Zoija juta, ka sirds apvidū rodas trulas sāpes. Pametusi ska�tienu lejup, viņa ieraudzīja, ka pirkstu kauliņi kļuvu�i balti"tik cie�i viņa bija sa�ņaugusi rokas ap ceļiem.

-� Etan, es jau reiz esmu dzīvojusi laulībā, kurā man vajadzēja slēpt patiesību par sevi. Es Prestonu ļoti mīlēju, bet zināju, ka viņ� nekad nebūtu varējis pieņemt domu, ka esmu ekstrasense. Viņ� būtu baidījies par manu veselo saprātu. Varbūt mēģinātu mani vest pie da�ādiem ārstiem. �āda spriedze laulībā būtu nepanesama.

-� Tātad tu viņam to nekad netiki teikusi?

Zoija papurināja galvu.

-� Negribēju uzkraut viņam �ādu nastu, jo zināju, cik smagi tā iespaidos viņu. Mūs abus. Ta�u man bija ļoti grūti izlikties, ka es esmu� normāla. Pēc tam kad Prestona vairs nebija, es modos pa��ā nakts vidū un domāju, ja� ja� Zoija aizvēra acis, negribēda�ma pieļaut, ka sāk ritēt asaras.

-� Tu domāji ja Prestons būtu palicis dzīvs, vai jūsu laulība būtu varējusi izturēt to patiesību, ko tu būtu par sevi atklājusi?

Zoija pamāja. Asaras sāka plūst no aizvērto plakstiņu apak��as. Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Viņa domāja. Ne tagad. Viņa itin nemaz negribēja �obrīd izplūst raudās. �is nebija īstais laiks jūtu izvirdumiem.

Aizkaitinājumā Zoija ar plaukstas mugurpusi slaucīja slapjos vaigus. Elpo. Izturies normāli. Tu to vari. Tu visu mū�u esi izlikusies.

Ta�u Etana priek�ā Zoija negribēja izlikties.

Kad Zoijai izdevās kaut cik saņemties, viņa atvēra acis un ie�raudzīja, ka Etāns ar mīklainu interesi vēro viņu.

-� Un tu juties vainīga, viņ� pateica Zoijas vietā.

-�� Agrāk vai vēlāk man būtu jāpasaka Prestonam taisnība, Zoija atzina. Man �ķiet, ka �ādu noslēpumu nav iespējams glabāt mū�īgi. Laulības dzīvē ne.

Etāns piecēlās, spēra lielu soli līdz dīvānam un saņēma ar ro�kām Zoiju pie pleciem.

-� Ja nu tu to vēl nebūtu pamanījusi, es varu teikt, ka �ī laulī�ba ļoti at�ķiras no tavas un Prestona laulības. Viņ� piecēla Zoiju kājās. Tas, ka tu esi ekstrasense, man nav noslēpums, vai ne?

-�� Zinu, bet tas ir gandrīz tāpat, jo tu man netici.

-� Nē, tas it nemaz nav tāpat. Es saprotu tu esi pārliecināta, ka esi ekstrasense. Es domāju, ka tev glu�i vienkār�i piemīt daudz spēcīgāka intuīcija nekā citiem cilvēkiem. Ta�u, lai kā mēs katrs uztveram tavas spējas, gribu, lai tev ir pilnīgi skaidrs es nedo�māju, ka tev vajadzīgs ārsts. Tu neesi jukusi.

-�� Etan�

Viņ� noskūpstīja Zoiju strauji un cie�i, atvairīdams visus viņas iebildumus. Kad Etāns pacēla galvu, Zoija bija glu�i bez elpas.

-�� Intuīcija tev sagādājusi da�us ārkārtīgi nepatīkamus pārdzī�vojumus, Etāns mierīgi sacīja. Tāpēc tu domā, ka neesi nor�māla.

Zoija sa�ņaudza rokas dūrēs.

-� Tā ir taisnība. Es neesmu normāla.

-�� Nolādēts, arī es neesmu normāls. Reiz es tev teicu, ka es�mu pilnīgs pretstats savam brālim Drū. Viņ� visu darīja pareizi. Attaisnoja visas uz viņu liktās cerības. No bērnudārza devās tie�ā ceļā arvien tālāk un augstāk, līdz kļuva par lielas korporācijas pre�zidentu un galveno administratoru. Turklāt pa vidu atrada laiku laimīgai laulības dzīvei un radīja divus brīni�ķīgus dēlus.

Ta�u tie�i Drū tika aukstasinīgi nogalināts, Zoija atminējās, ļaujot, lai Etāns apkopo brāļa dzīves veikumu, lai meklē saltu tais�nīgumu vienaldzīgajā izplatījumā.

-����������� Es saprotu, ko tu pa�reiz centies darīt, viņa �ukstēja.

-� Ta�u tas nav nepiecie�ams.

-�� Es visu darīju aplam, Etāns skarbi turpināja. Mani iz�meta no koled�as, es cietu neveiksmi ar trim laulībām un nolaidu līdz bankrotam daudzus miljonus vērtu biznesu. Un tās ir tikai da�as muļķības, ko esmu pastrādājis. īstenībā visa mana dzīve ir viena vienīga bezjēdzība.

-�� Izbeidz! Zoija aizkaitināti satvēra Etana plaukstu locīta�vas. Tā nerunā. Tava dzīve nav bezjēdzīga.

-�� Un es neuzskatu tevi par juku�u tikai tāpēc, ka tu tici paranormālām parādībām. Etāns ietvēra Zoijas seju plaukstās.

-�� Etan?

-�� Es vēlos tevi daudz vairāk, nekā jebkad visā dzīvē esmu ko vēlēj ies.

Zoija vēl nebija paspējusi atbildēt, kad Etāns atkal sāka skūp�stīt viņu. Ar �o skūpstu viņ� necentās Zoiju apklusināt, tajā iz�paudās prasīga, stihiska dziņa. Skaudras un spēcīgas alkas plūda no Etana kā viļņi un apņēma Zoiju.

Pirmītējais izmisums un bezcerība izkusa visaptvero�ajās kais�les liesmās. Zoija saprata, ka vēlme, kas kvēloja viņos abos, ne�var visu atrisināt, bet tā bija ārkārtīgi iedarbīgs līdzeklis. Viņi to

varēja izmantot, lai uz laiku nostumtu malā nedro�ību un neziņu.

Etāns skūpstīja Zoiju arvien alkaināk, un Zoija apjauta, ka viņ� grib sajust viņas atsauk�anos. Zoija iedrebējās, sajūtot viņa erekciju. Apziņa, ka viņa spējusi to ierosināt, uzbudināja Zoiju, ļāva viņai just savu spēku.

Viņa apskāva Etana kaklu, kaislīgi atbildot viņa skūpstam.

Etāns iekļāva Zoijas galvu vienā rokā un tik dziļi iesūcās viņas mutē, ka viņa sajuta Etana zobus. Viņ� grib izrādīt, ka ir nesau�dzīgs mīlētājs, Zoija iedomājās. Nē Etāns neko neizrādīja. Viņa būtnes dziļumos slēpās īsts plēsoņa.

Tas izraisīja neticami erotiskas izjūtas, jo Zoija zināja lai gan Etāns ir mednieks jau pēc savas dabas, ta�u Etāns ir viņas med�nieks. Zoija viņam varēja uzticēties tā, kā vēl nekad mū�ā nevie�nam nebija uzticējusies.

Viņa pabāza rokas zem Etana melnā T krekla un iecirtās ar nagiem viņa stingrajos krū�u muskuļos. Viņ� ieelsojās un kaismīgi ievaidējās, neslēpti pauzdams iekāri.

Zoijai apreiba galva. Kad pasaule pārstāja griezties, viņa ap�tvēra, ka guļ uz paklāja. Etāns bija pārliecies Zoijai pāri, pieturot viņu ar vienu roku un kāju. Ar brīvo roku viņ� atpogāja Zoijas blūzi un krū�turi. Tad viņ� atvilka vaļā savu bik�u rāvējslēdzēju un novilka tās vienlaikus ar Zoijas biksītēm. Apģērba gabali no�plivinājās un pazuda ēnās.

Etāns iestūma vienu kāju starp Zoijas kājām un virzīja ceļga�lu arvien augstāk, paple�ot Zoijas aug�stilbus, kamēr ceļgalu bija stingri piespiedis viņas augumam. Zoija sajuta, ka jau ir mikla, zi�nāja, ka to jūt arī Etāns.

Zoija pabāza plaukstas zem viņa T krekla. Etāns pieliecās tuvāk un satvēra ar lūpām vienu Zoijas krū�u galiņu. Tad viņ� atrada Zoijas jutīgo vietiņu ar pirkstiem.

Sajūtas, ko izraisīja Etana pirkstu maigās kustības un viņa mute un mēle krūtsgaliņā, bija gandrīz vai nepanesamas. Zoija kus�tējās gū�ās, cenzdamās remdēt saspringto, pāri plūsto�o sajūtu, bet tā tikai kļuva vēl spēcīgāka.

Zoijas dzīslās ieplūda satraukta enerģija, piepildot viņu ar ne�prātīgu, gandrīz vai primitīvu kaisli. Etāns viņai ļāva justies atbrī�votai ne tikai vienā vien veidā. Zoija ne vien varēja strīdēties ar viņu par savām ekstrasenses spējām, bet, būdama kopā ar Etānu, viņa varēja atklāt savu nekautrīgi seksuālo dabu. Zoija pat nebija nojautusi sevī �o īpa�ību, kamēr vēl nepazina Etānu.

Zoija iedomājās, ka viņas seksuālo dzīvi var iedalīt divās da�ļās pirms Etana un kopā ar Etānu.

Pirms Etana Zoija seksu bija izjutusi kā patīkamu, parasti jau�ku pārdzīvojumu, ta�u nebūt ne kā neatvairāmu dziņu. Ta�u sek�suālā pieredze kopā ar Etānu bija pilnīgi pārvērtusi Zoijas agrāko priek�statu par to, ko nozīmē brīni�ķīgs sekss. Kopā ar Etānu sekss bija kaislīgs, alkains un baudas pilns.

Sekss kopā ar Etānu bija Zoijai ļāvis saprast, ka viņa patie�ām ir neticami kaislīga. �is atklājums Zoijai likās daudz vairāk apbrīnojams, savāds un pārsteidzo�s nekā viņas ekstrasensorās spējas, ko Zoija visu mū�u bija uzskatījusi par glu�i sapro�tamām.

Etāns ar diviem pirkstiem iegāja viņā. Zoija nodrebēja, augums izliecās. Etāns piekļāva muti viņas mutei. Zoija pastiepa roku, no�vilka viņa biksītes un satvēra Etana piebriedu�o locekli.

�Es gribu, lai tu nāc manī. Zoija centās ar roku ievadīt viņa locekli. Tūlīt!

Etāns pasmējās, un Zoijai �ķita, ka ar asu mēlīti viņu aplaizī�jis milzu kaķis.

-� Vēl ne, viņ� teica, ar lūpām skardams Zoijas kaklu. Vis�pirms es gribu, lai tu man parādi, cik spēcīgi un cik ātri tev tas patīk.

Zoija lēni uzsmaidīja Etanam, viņa rokās juzdamās bezgala no�slēpumaina un pavedino�a.

-�� Ak, tie�i �ādi. Da�reiz man tas patīk lēni un maigi.

Etanam tumsā iezibējās acis.

-�� Es varu pielāgoties.

Zoija izliecās pretī viņa pirkstiem, apņēmusies iegūt to, pēc kā alka. Viņa nepārstāja kustēties, �ūpodamās aug�up lejup,

izraisot grūdienus, kas auguma apak�daļā iekvēlināja karstu spriedzi. Etāns ne mirkli nepārstāja spiest ar īk�ķi uz viņas kli�tora.

Kad Zoija vairs nemaz nevarēja izturēt, viņa aptvēra Etānu ar kājām un iespieda viņu starp gū�ām. Viņa juta, ka Etāns zaudē sa�valdību.

Viņ� �ukstēja Zoijai pie auss neprātīgus, kaislīgus un uzbudi�no�us vārdus, kas sakairināja viņu līdz pēdējam.

Tagad Zoijai pietika.

Viņa apņēmīgi pagrūda Etana plecu. Viņ� labprāt apvēlās uz muguras, acīm iemirdzoties paredzējumā un tum�ā baudā. Zoija lēni slīga zemāk, iekļaujot viņu sevī.

Etāns ar plaukstām aptvēra viņas dibenu un izdarīja dziļus un stingrus grūdienus aug�up. Līdz ar pirmo grūdienu viņa nodrebēja ar visu augumu, ļaudamās baudas viļņiem.

-� Zoija.

Etana pirksti satvēra viņu cie�āk. Viņa augums saspringa kā stīga. Viņ� izdarīja grūdienus Zoijā, kamēr abus apņēma aizmir�stība.

Tikai pēc krietna laika viņi devās uz guļamistabu. Zoijai ne�bija spēka uzvilkt naktskreklu. Viņa tikai palīda zem apsega. Etāns iekrita gultā Zoijai blakus un pievilka viņu klāt.

Zoija juta, ka Etāns gandrīz tajā pa�ā mirkli iegrimst mie�gā viņa iemīļotais līdzeklis pret bezmiegu atkal bija darījis brīnumus.

Tomēr Zoijai tas nebija izrādījies tikpat iedarbīgs. Lai gan viņa bija ļoti nogurusi, tomēr ilgi gulēja nomodā, domājot par pagātni un tagadni.

�ajā vakarā nebija atrisināts nekas. Etāns arvien vēl neticēja, ka viņa ir ekstraseņse. Tomēr tas vien jau bija labi, ka viņ� Zoiju neuzskatīja par juku�u tikai tāpēc, ka viņa bija pārliecināta par sa�vas sestās maņas esamību. Zoija nebija pārliecināta, kā �is Etana uzskats var noderēt abu attiecībās.

Kopā ar Etānu citāds bija ne jau tikai sekss. Ar viņu viss bija citādi.

Zoija ieritinājās Etana līkumā, izbaudot mierinājumu, ko snie�dza viņa auguma spēks un siltums.

Pēc brī�a viņa bija iemigusi.

Nakts bija laba. Zoijai nerādījās sapņi.

Pusseptiņos no rīta Zoija pārlēja sojas pienu lielai graudu pārslu maisījuma porcijai un nolika �ķīvi priek�ā Etanam. Viņ� neno-

vērsdamies skatījās atvērtajā piezīmju bloknotā, kas atradās uz galda.

Zoija apsēdās viņam iepretī un iedeva Etanam rīta vitamīnus.

-� Kas paredzēts �odien?

-� Tas pats, kas vakar. Turpinā�u meklēt.

Zoija noņēma vāciņu lielam flakonam, kurā bija kalcija tab�letes.

-� Man ir kāda ideja.

-�� Jā? � Etāns paņēma karoti, arvien vēl skatīdamies blok�notā.

-��� Par Lindsijas Voilas lomu �ajā lietā tomēr vēl nav īstas skaidrības, vai ne?

Etana karote tā arī palika pusceļā virs �ķīvja. Viņ� pacēla galvu un uzmeta Zoijai piesardzīgu skatienu.

-�� Es ta�u teicu, mīļā, ka viņu kop� svētdienas esmu pārbau�dījis no vairākām pusēm. Viņa ir tīra. Nav ir nekā, kas viņu sais�tītu ar Grāntu Loringu vai jebkuru no cilvēkiem, kas Arkādijas sarakstā minēti kā Loringa ienaidnieki vai līdzdalībnieki.

Etana balss mierīgais, nosvērtais tonis kaitināja Zoiju. Etanam būtu jāsaprot lai viņu laulība būtu saskanīga, nepietiek ar lielisku seksu, lai panāktu, ka viņa atsakās no saviem pieņēmu�miem.

-� Es ar savu psihisko intuīciju kaut ko uztvēru divās da�ādās vie�tās, kur nesen bijusi Lindsija. Nedomāju, ka tā ir sakritība. Zoija saprata, ka tas izskan stūrgalvīgi, varbūt pat ietiepīgi, tomēr viņa nedomāja atkāpties.

-����������� Ak psihiskā intuīcija, ko? Etāns savilka lūpu kaktiņus.

-�� Vai tā tu esi nodomājusi to dēvēt?

-� Kamēr gatavoju brokastis, man ienāca prātā, ka �āds apzī�mējums ir visaptvero�s. Tas ir kompromiss.

-� Hmm. Lai nu kā, nedomāju, ka �oreiz tava intuīcija varētu kaut ko līdzēt. Es nevarēju atrast itin neko, kas saistītu Voilu un Arkādijas lietu.

-� Zinu. Tomēr varbūt es varu ko atrast.

-�� Man jau likās, ka tu tā teiksi.

Zoija gai�i pasmaidīja.

-�� Paklau, varbūt arī tu savā ziņā esi ekstrasenss.

-Nē.

-�� Nē tu neesi ekstrasenss?

Etāns samiedza acis, viņa skatiens kļuva draudīgs.

-� Nē tu nedarīsi itin neko Lindsijas Voilas mājā, ja tas tev varbūt ir padomā.

-�� Es gribēju tikai mazliet paraudzīties.

-Nē.

-� Lindsijas māju es viegli varu apmeklēt pilnīgi likumīgā vei�dā. Viņa ir Arkādijas pastāvīgā kliente. Varu derēt, ka Arkādija man palīdzēs izdomāt aizbildinājumu, lai mēs abas varētu iegriez�ties pie Lindsijas. Es tikai gribu izjust, kāda tur ir gaisotne. Citu neko.

-�� Es tam neticu ne par matu.

Zoija ēda pārslas.

-� Es runāju ļoti nopietni, Zoija. �o izmeklē�anu vadu es. Tas nozīmē, ka mēs darīsim tā, kā teik�u es. Saprati?

-� Vai tu pats kādreiz esi apjautis, ka vienmēr gribi paturēt virsroku? Zoija jautāja.

-�� Jā, gribu, bet tas mani neuztrauc. Man patīk būt noteicē�jam. Etāns paņēma pilnu karoti pārslu maisījuma un iebāza mutē. Viņ� sāka tās ko�ļāt, tad piepe�i pārtrauca un neizpratnē skatījās �ķīvī.

-�� Sasodīts, kas tas ir? Etāns jautāja.

-� Sojas piens, Zoija sacīja. Citādu gar�u pārslas dro�i vien ieguvu�as no tā.

Etāns ātri sako�ļāja to, kas bija mutē, norija un paķēra apel�sīnu sulas glāzi. Viņ� izdzēra pusglāzi vienā paņēmienā.

Nolicis sulas glāzi uz galda, Etāns �ķidrumu savā �ķīvī aplū�koja tā, it kā tas būtu uzradies no kādas citas planētas.

-� Tu saki, tas labi ietekmē holesterīna līmeni un prostatu?

-� Jā, es to izlasīju laikrakstā.

Etāns ar karoti bakstīja maisījumu.

-�� Nevar jau ticēt visam, kas rakstīts avīzēs.

-� Pamēģini kaut vai da�as dienas, Zoija mudināja. Ja tev patie�ām neiegar�osies, mēs varam lietot parasto pienu.

Etāns paņēma vēl vienu karoti maisījuma.

-�� Par holesterīnu es īpa�i neraizējos, bet prostatas dēļ esmu gatavs ēst iek�ā visu.

Kad Zoija pēc astoņiem kāpa lejā, Robiņa Dankane jau gaidī�ja viņu.

-� Labrīt, Zoija, viņa jautri ieteicās. Vai jūs varētu ienākt manā kabinetā?

-�� Piedodiet! Zoija cie�i satvēra dzeltenzaļo somu un turpi�nāja iet uz durvīm. Man norunāta tik�anās.

-� Es jūs ilgi neaizkavē�u, Robiņa ātri pateica Zoijai aiz mu�guras. Tas ir ļoti svarīgi.

-�� Man tie�ām nav laika. '

Robinas tonis kļuva draudīgs.

-�� Diem�ēl man sūdzējās par jums.

Zoija apstājās pie pa�ām durvīm un lēni pagriezās.

-�� Kas un par ko sūdzējās?

Robiņa noklepojās.

-�� Vēlā naktī man zvanīja misters Hūpers un teica, ka viņu pamodināju�i būk�ķi tie�i virs galvas. Viņ� dzīvo pirmajā �B� dzī�voklī, kas atrodas zem jūsējā.

-�� Es labi zinu, kur dzīvo misters Hūpers.

-� Sākumā viņ� esot domājis, ka tur kāds ielauzies. Tad nodo�mājis, ka jūs un misters Triā pārvietojat mēbeles. Beidzot secinā�jis, ka trok�ņi liecina tur notiek, hmm� intīmas dabas nodar�bības.

-�� Saprotu. Vai Hūpers to dro�i varēja apgalvot?

-� Viņ� bija pilnīgi satriekts, Robiņa teica. Viņ� teica, lai es to kaut kā nekavējoties pārtraucu, jo citādi viņ� nevarot gulēt. Tomēr es negribēju jūs traucēt tik vēlā stundā, tāpēc sacīju, ka pa�runā�u ar jums no rīta.

Tā. Te nu bija lojalitāte pret kaimiņiem.

-�� Hūperam gan ir liela dū�a, ja viņ� sūdzas par mani tikai tāpēc, ka naktī izdzirdējis da�us būk�ķus.

-� Kā īrniekam kārtīgā mājā viņam ir pilnīgas tiesības pieprasīt, lai apkārtējo iedzīvotāju radītie trok�ņi viņu netraucē.

-�� Pie velna ar Hūpera tiesībām! Ja jūs vēl to neesat pamanī�jusi, varu teikt, ka tie�i viņ� liek uz atkritumu tvertnēm nesaplacinātas kartona kastes.

Robinai aiz pārsteiguma mute palika vaļā.

-� Vai jūs dro�i zināt? viņa noprasīja. No kastēm bija no�plēstas uzlīmes ar adresi, tāpēc es nevarēju identificēt personu, kas tās nometusi. Tomēr grūti ticēt, ka tas bijis misters Hūpers. Viņ� ir tik kārtīgs īrnieks. Vienmēr laikā samaksā īres naudu. Man par viņu nav bijis nevienas sūdzības.

Zoija jau jutās vainīga. Tev nebūs nodot savus kaimiņus, viņa sev atgādināja kaut kas līdzīgs bija teikts bauslī.

-����������� Nu, varbūt tas tomēr nebija viņ�, Zoija nomurmināja.

-�� Man likās, ka tās datora iesaiņojuma kārbas pieder viņam, bet var jau būt, ka tās tur nolicis kāds cits.

Robiņa izslēja plecus.

-�� Es tūlīt runā�u ar misteru Hūperu un noskaidro�u visu līdz galam.

Ko nu vairs izlietu ūdeni nesasmelsi, Zoija nodomāja.

-�� Dariet gan tā. Viņa apcirtās riņķī un atrāva durvis. Un varat viņam pateikt, ka es viņu nenodotu, ja viņ� nebūtu apsū�dzējis mani.

-�� Dieva dēļ, jūs runājat tā, it kā �eit būtu cietums.

-� Te netrūkst arī cietuma priek�nieces.

-�� Es jums nemitīgi skaidroju, ka tikai cen�os�

-�� Darīt savu darbu. Jā, to jūs esat teikusi vairākas reizes.

-� Noteikumi pastāv tādēļ, lai Casa de Oro visi īrnieki justos labāk�

Zoija izgāja ārā un papūlējās aizcirst durvis pēc iespējas skaļi.

Jau rīt pat dro�i vien tiks ieviests jauns noteikums, kas aiz�liedz skaļi blīk�ķināt durvis.

īsi pirms deviņiem iezvanījās Etana tālrunis. Viņ� paņēma klausuli.

-� �Triā izmeklē�anas birojs�.

-�� Es gribētu runāt ar Etānu Triā. Tas ir svarīgi.

-�� Es esmu Triā.

-�� Jā. Es esmu Bren�s. Strādāju Halla krāsotāju firmā. Mans �efs noslēdzis līgumu ar Trī�eni. Viņdien, kad jūs ar sievu bijāt at�brauku�i uz savu māju, es jūs satiku. Es mājā atstāju darbarīkus.

Etāns iedomājās atlētisko krāsotāju, ko abi ar Zoiju bija tur sastapu�i.

-�� Atceros.

-�� Vai zināt, man ļoti �ēl, ta�u �ķiet, ka jums tajā mājā kaut ko vajadzēs darīt.

Etāns nolēma, ka interjera dizaina jautājumi �odienas darbu sarakstā ir pēdējā vietā. Visam savs laiks.

-�� Par interjeru rūpējas mana sieva, viņ� teica. Ja jums radies kāds jautājums, varat zvanīt viņai.

-� To nevarētu saukt par jautājumu, Bren�s sacīja. Drīzāk gan par ķibeli.

-�� Kas tā ir par ķibeli?

-�� Es iegriezos mājā, lai paņemtu smidzinātāju, ko tur biju atstājis. Trī�ers teica manam �efam, ka grib, lai mūsu brigāde strādā citā vietā.

Zoija nejustos iepriecināta, dzirdot, ka Trī�ers licis paņemt smidzinātāju, pirms vēl tas likts lietā.

-�� Nu, un kas par vainu? Etāns mudināja krāsotāju runāt.

-� Devos uz ieejas durvīm ar savu atslēgu un ieraudzīju, ka tās ir līdz galam vaļā. Sākumā domāju, ka mans �efs atsūtījis kādu no saviem vīriem paņemt smidzinātāju un tas cilvēks varbūt aizejot piemirsis aizslēgt durvis.

Etāns lēni piecēlās, jūtot, ka pakrūtē iemetas �ņaudzējs.

-�� Sapratu, Bren�.

-� Domāju, ka tur varbūt kāds ielauzies, lai gan nevaru to apgalvot, jo visi aizsargaudumi ir kārtībā, un liekas, ka no jūsu mantām nekā netrūkst.

-�� Kur jūs esat, Bren�?

-� Sē�u savā furgonā pie mājas.

-� Neejiet iek�ā!

-�� Es jau biju iegājis un visu apskatīju. Kā teicu, sākumā es nesapratu, ka tur kaut kas nav kārtībā. Tomēr �ķiet, ka nav jāraizējas. Lai kas tur bijis, viņ� jau sen ir projām.

-�� Palieciet turpat ārā un neko neaiztieciet.

-�� Nekādā ziņā. Paklau, neesmu pārliecināts, ka tā bijusi ielau�anās. Varbūt kāds tikai aizmirsis aizslēgt durvis.

-�� Es bū�u klāt pēc piecpadsmit minūtēm.

-�� Labi. Es jūs te sagaidī�u.

-�� Paldies.

Etāns nolika klausuli un devās uz durvīm. Nokāpis lejā, viņ� iegriezās �Vaļsirdīgo grāmatu� veikaliņā.

-����������� Es braucu uz �Naktsvējiem�, � Etāns teica Singltonam.

-�� Zvanīja krāsotājs. Viņ� domā, ka mājā kāds varbūt ielauzies, bet pārliecināts par to nav.

Singltons caur brillēm palūkojās uz Etānu.

-�� Vai gribi, lai es braucu līdzi?

-�� Nē! Gan tik�u galā. Dro�i vien nekā nopietna tur nav, bet labāk būs, ja pārbaudī�u. Turpini meklēt informāciju par Loringu. Ja ir kas jauns, piezvani.

-� Sapratu.

Etāns izgāja ārā, lieliem soļiem devās pāri ķieģeļiem bruģēta�jam pagalmiņam uz ma�īnu, kas bija novietota ielas malā, un sēdās pie stūres. Dro�i vien tur palaidņoju�ies puikas, viņ� nodomāja. Paldies Dievam, ka viņ� bija pārsedzis baseinu.

Pēc nepilnām piecpadsmit minūtēm viņ� jau piebrauca pie mājas un apstājās blakus furgonam. Bren�s nekur nebija redzams.

Ieejas durvis bija pla�i atvērtas. Etāns uzkāpa pa kāpnēm un ielūkojās vestibilā. Bren�am bijusi taisnība par laupī�anu nelie�cināja nekas. Aizsargaudumus neviens nebija aizskāris.

-�� Bren�?

-����������� Esmu pie baseina, Bren�s sauca no mājas aizmugures.

-�� Atradu da�as tuk�as alus kārbas.

Skaisti! Ikviens gribēja būt detektīvs amatieris.

Etāns izgāja caur vestibilu un lielo istabu. Vienas stiklotās dur�vis bija atvērtas. Bren�s stāvēja netālu no baseina malas.

Kas te nebija tā, kā vajag?

Baseina kristālzilais ūdens dzirkstīja un zibēja saulē.

Ak, Etāns nodomāja. Sagatavojot māju remontam, viņ� dro��ības pēc bija baseinu pārsedzis. Ta�u tagad smagais plastikāta pār�segs bija nomests iek�pagalma vidū.

Bren�s atradās pie baseina dziļākā gala. Tāpat kā viņdien, viņ� bija ģērbies tikko gludinātā baltā kombinezonā un cepurē. Viņ� bija mazliet sakumpis platajos, muskuļainajos plecos. Gaļīgajā labās rokas dūrē viņ� turēja krāsotāju rullīti garā kātā.

Etāns ievēroja, ka uz baltā kombinezona nav neviena pa�a traipiņa. Likās, ka auksta roka sa�ņaudz pakrūti.

Viņ� vēlreiz paskatījās visapkārt.

Ro�ainie guļamkrēsli un soliņi kā parasti atradās platā jumta pārsega paēnā. Turpat līdzās atradās neliels namiņ�, kur glabājās baseina apkopes ierīces. Namiņa durvis bija aizvērtas.

Bren�s raudzījās uz Etānu pāri baseina ņirbīgajam līmenim, savilcis seju no�ēlas pilnā grimasē.

-�� Es domāju, ka jūs mani gaidīsiet furgonā, Etāns sacīja.

-�� Man ienāca prātā, ka nenāks par ļaunu pārbaudīt apkārtni. �ķiet, te ielavīju�ies tikai bērni, gribēju�i paniekoties pa baseinu.

Ro�ainais akmens segums, kas ietvēra baseinu, bija sauss visur, izņemot vienu vietu. Etāns pētīja slapjo plankumu un lēni tuvojās Bren�am.

Viņ� apstājās da�u pēdu attālumā no Bren�a.

-� Nedomāju, ka tie biju�i bērni.

Etāns ieprātojās par pistoli, ko bija atstājis ieslēgtu birojā. Tas nu nebija gudri darīts. Viņ� paskatījās uz Bren�a rokām. Labi, ka saredzēt varēja abas rokas.

Turpat Etanam pie kājām viļņojās un pulsēja ūdens. Gaiss li�kās tik dzidrs un caurspīdīgs, ka gandrīz sāpēja acis. �ī nebija pir, mā reize, kad Etāns tik skaudri saasināti uztvēra realitāti. �ādās reizēs viņam vienmēr likās ja kāds ierunāsies mazliet skaļāk vai izdarīs strauju kustību, plīsīs kāda neredzama burbuļa apvalks.

Bren�s cie�āk satvēra garā rullī�a kātu.

-�� Atvainojiet par viltus trauksmi!

-�� Kāda ir jūsu loma, Bren�?

Vīrie�a lielajā augumā saspringa ikviens muskulis. Etanam likās, ka kombinezona �uves tūlīt plīsīs.

Bren�s drūmi palūrēja uz Etānu. Jautājums viņu bija apmul�sinājis.

-�� Par ko jūs runājat?

-Jūs strādājat Loringa labā?

Nelikās, ka Bren�am �is vārds būtu pazīstams.

-� Es tādu Loringu nepazīstu. Jau teicu, ka strādāju pie Halla. Halls slēdz līgumus ar Trī�eru.

-�� Varbūt piezvanīsim Hallam, lai viņ� to apstiprina?

Bren�s zibenīgi metās uz priek�u. Pāreja no miera stāvokļa uz

me�onīgi strauju kustību bija tik negaidīta, ka Etanam bija skaidrs � Bren�s ir kārtīgi trenējies tuvcīņas paņēmienos.

Bren�s atvēzējās ar rullī�a kātu, gribēdams trāpīt Etanam pa krū�kurvi.

Ta�u Etāns īsu mirkli pirms tam paspēja pamanīt, kā saspringst muskuļi Bren�a plaukstas locītavas apvidū. Viņ� spēji metās gu�ļus, smagi nokrizdams uz ro�ainās akmens apmales. Tajā vietā, kur viņ� bija stāvējis, gaisu svelpjot pār�ķēla smagais kāts.

Ja sitiens būtu trāpījis, Etāns domāja, viņ� būtu iegāzies ba�seinā.

Bren�s bija domājis, ka rullī�a kāts atsitīsies Etanam pret ri�bām, tāpēc tagad zaudēja līdzsvani. Viņ� uz brīdi sagrīļojās, ta�u noturējās kājās, paslidinādamies pa akmens apmali tik veikli kā baletdejotājs.

Etāns pat nedomāja celties kājās. Viņ� divas reizes apvēlās riņķī, cerēdams paklupināt Bren�u.

Bren�s pārlēca Etanam pāri, pagriezās riņķī un pacēla kātu, lai sistu vēlreiz.

Etāns pagrūda priek�ā rokas un atkal izlocījās. Kāts trāpīja viņam pa apak�delmiem un muguru, ta�u ne pa rīkli.

Bren�s zibenīgi parāva sitamo uz aug�u un gāza pa Etana ne�aizsargāto krū�kurvi.

Sāpes iz�āvās pa visu augumu kā strāvas trieciens, un Etanam aizrāvās elpa. Viņ� atkal apvēlās riņķī, mēģinot izvairīties no nā�kamā sitiena, iegūstot da�as sekundes, lai atgūtu elpu.

Etāns pārstāja velties pa�ā baseina malā. Zilais ūdens mutu�ļoja un mirgoja.

Bren�s acīmredzot nolēma, ka no rullī�a kāta liela labuma nav. Viņ� to pasvieda sānis un metās Etanam virsū.

Etanam bija izdevies pierausties ceļos, kad Bren�s spēra.

Etāns metās sānis. Bren�a smagais zābaks trāpīja viņam pa plecu. Sitiens trieca viņu ar muguru pret akmens apmali. Pirksti saskārās ar Bren�a,bik�u staru.

Bren�s centās pagriezties un spert vēlreiz. Etāns cie�i sagrāba viņu aiz bik�u staras un parāva. Bren�s zaudēja līdzsvaru un, rokas vēcinādams, pastreipuļoja atpakaļ.

Etāns, saņēmis visus spēkus, spēra un trāpīja Bren�am pa ceļgalu.

Bren�s pastreipuļoja vēl soli atpakaļ, cenzdamies atgūt līdzsvaru, bet kāja, neatradusi cietu pamatu, īsu brīdi zvārojās virs ūdens.

Tad Bren�s iekliedzās un gāzās atmuguriski, me�onīgi vēcinadamies ar rokām un veltīgi pūlēdamies kaut kā izglābties.

Tiklīdz viņ� iegāzās ūdenī, �ausmu kliedziens acumirklī apklu�sa. Vienu reizi noraustījies krampjos, Bren�s sa�ļuka un palika gu�ļam ar seju uz leju.

Etāns pierausās kājās un skrēja uz baseina piederumu nami�ņu, ļaudams adrenalīnam, kas strauji ieplūda asinīs, atvairīt sāpju viļņus no ribām un pleca.

Namiņa durvis nebija aizslēgtas. Tas Etānu nepārsteidza. Viņ� atrāva durvis un ieraudzīja, ka elektrības sadales skapis, kur atro�das dro�inātāji, ir vaļā.

Tā jau bija domājams.

Etāns parāva uz leju galveno slēdzi, pārtraukdams strāvas pa�devi sūkņiem, sildītājam un zemūdens apgaismojumam.

Viņ� ar izbrīnu atklāja, ka tālrunis arvien vēl atrodas krekla kabatā. Etāns to izņēma un, klibodams atpakaļ uz baseina pusi, sastādīja neatliekamās palīdzības numuru -911.

-� Nelaimes gadījums, slīk�ana, viņ� teica operatorei, zinot, ka tas neizraisīs tik daudz jautājumu un palīdzība ieradīsies daudz ātrāk nekā tad, ja viņ� sāktu runāt par slepkavības mēģinājumu.

Etāns paskatījās uz leju un ieraudzīja, ka Bren�s uz vēde�ra ne�kustīgi guļ ūdenī netālu no baseina kāpnēm.

Etāns ielika tālruni atpakaļ kabatā, nelikdamies ne zinis par operatores steidzīgo �ivinā�anu, pastiepa roku un piesardzīgi satvēra Bren�u aiz kombinezona. Lai gan viņ� zināja, ka strāvas padeve ir pārtraukta, jo pats tikko bija par to parūpējies, tomēr aiz atvieglo�juma nopūtās, kad nesaņēma strāvas triecienu.

Cilvēks daudz nemēdz domāt par elektrisko strāvu, kamēr nav gadījusies tik nejauka saskare ar to, Etāns prātoja. Kad viss beidzot

būs cauri, viņ� turpmāk dro�i vien kā apsēsts rūpēsies par strāvas izmanto�anas dro�ības noteikumu ievēro�anu.

Bren�s bija smags, varbūt tāpēc, ka vairs nebija dzīvs. Etāns ar vienu kāju atspiedās pret aug�ējo pakāpienu un izvilka lielā au�guma vīrieti no baseina.

Lai gan Etanam likās, ka lielas jēgas nebūs, tomēr viņ� sāka elpināt Bren�u no mutes mutē.

Kad pie mājas piebrauca neatliekamās palīdzības ma�īna, viņ� pamanīja zem Bren�a atslēgas kaula sīku tetovējumu.

Bren�s ir dzīvs, bet ārsti saka, viņ� esot smagas komas stāvoklī. Etāns ērtāk iekārtojās spilvenos, ko Zoija bija salikusi uz sava iemīļotā dīvāna. Tas nozīmē, ka mēs no viņa neko

nedabūsim zināt.

Nelielajā dzīvojamā istabā bija sapulcēju�ies Zoija, Arkādija un Harijs. Zoijai zem acīm bija tum�as ēnas. Arkādija vēl vairāk nekā parasti �ķita vēsi garlaikota. Etāns zināja, ka viņa ir tikpat saspringta un uztraukusies kā Zoija.

Harijs kā vienmēr atgādināja vīru, kas rok citiem kapu, lai nopelnītu iztiku.

-�� Ko tu domā? Harijs jautāja. Vai tas saistās tikai ar tevi? Nevis ar Arkādiju?

-�� Neesmu par to pilnīgi pārliecināts, bet nevaru iedomāties nevienu citu pamatotu iemeslu, kāpēc Bren�am būtu jāmēģina mani noslepkavot manas mājas baseinā.

-�� Kāpēc lai kādam vajadzētu tevi slepkavot? Arkādija jau�tāja.

-�� Deksters Morovs, � Zoija drūmā balsī paziņoja. Varbūt viņ� bija nolēmis atriebties.

-�� Nu nē. Etāns nebija īsti dro�s, bet instinktīvi nojauta, ka tas nav Morova pasūtījums. Viņ� noteikti arvien vēl nik�nojas uz mani, bet es nevaru iedomāties, ka viņ� riskētu izdarīt slepkavību tikai tāpēc, ka es izjaucu viņa ieceri apzagt Ketrīnu Kamptoni.

Zoija noplātīja rokas.

-� Tu saki, viņ� neesot bīstams, bet tovakar Morovs mēģināja tevi piekaut. Viņ� izturējās ļoti varmācīgi.

-�� Pie restorāna "Las Estrellas" tas notika tikai tāpēc, ka mēs nejau�i sastapāmies nelaikā un nevietā, Etāns pacietīgi sacīja.

-�� Morovs bija piedzēries, ieraudzīja mani un nespēja valdīties aiz dusmām. Notikums pie baseina bija pavisam at�ķirīgs. Tas bija labi izplānots un organizēts.

-� Etanam taisnība, Harijs nevērīgi ieteicās. Notikums pie baseina vairāk atgādina pasūtījuma slepkavību.

Zoija sastinga.

-� Vai tu gribi teikt, ka Bren�u kāds bija nolīdzis, lai noslep�kavotu Etānu?

-� Neuztraucies, mīļā, Etāns mierināja. Harijam viņ� uzme�ta brīdino�u skatienu. Tas ir tikai tāds izteiciens. Tu esi pār�pratusi.

-� Es nekādā ziņā neesmu pārpratusi. Zoija piecēlās un, rokas sānos iespiedusi, bargi raudzījās uz Hariju. Kā tev �ķiet, kas te notiek?

Harijs paskatījās uz Etānu, meklēdams atbalstu. Etāns paraus�tīja plecus. Vairs nebija jēgas censties kaut ko labot. Harijs jau bija pateicis pārāk daudz.

-� Man tikai ienāca prātā, ka tas varbūt kaut kā saistās ar Etana veikto izmeklē�anu viņa brāļa slepkavības lietā, Harijs pārstei�dzo�i saudzīgi ieteicās.

Zoija noelsās.

-�� Tā vis neliekas. Etan, tu teici, ka Saimons Vendovers ir miris, tāpat kā slepkava, ko viņ� bija noalgojis tava brāļa nogali�nā�anai.

-� Taisnība, Etāns atzina.

Harijs atzvēlās krēslā un izstiepa uz priek�u savas kalsnās kājas.

-�� Redzi, Etāns toreiz izmeklē�anas gaitā pamanījās da�u labu aizkaitināt.

-� Vai tu domā, ka �ie cilvēki mēģina atriebties? Zoija stingri noprasīja.

Harijs papleta kaulainos pirkstus.

-�� Iespējams. Lai gan, zinot par saviem iepriek�ējiem darba de�vējiem to, ko zinu, es nevienu no viņiem neturētu aizdomās par slepkavības mēģinājumu atriebības pēc.

Arkādija jautājo�i paskatījās uz viņu.

-� Kāpēc ne?

-�� Viņi ir darījumu cilvēki, Harijs sacīja. Viņi aprēķināju��i, ka sasniegu�i mērķi, novedot Triā izmeklē�anas uzņēmumu līdz bankrotam, un tas viņiem nav maksājis ne centa. Kāpēc tad ris�kēt, izdarot slepkavību?

-� Un kāpēc lai viņi mēģinātu man uzbrukt tagad, kad tas ne�var dot nekādu peļņu? Etāns piebilda.

Arkādija pārkrustoja kājuas.

-�� Man ļoti negribētos �obrīd visu vienkār�ot, bet, �ķiet, mums jāpatur prātā, ka policijai arvien vēl nav skaidrs, kas īsti toreiz no�tika. Viņi joprojām izmeklē to lietu. Iespējams, ka Bren�s glu�i vienkār�i ir sava veida ekstrasenss, kas centies pielavīties Etanam, kāpēc, to mēs nekad neuzzināsim.

Izdzirdējusi �o pieņēmumu, Zoija acīm redzami sarosījās.

-Tev taisnība. Varbūt Bren�s ir tikai garīgi jucis. Tas izskaid�rotu ļaunās vibrācijas, ko uztvēru tavā kabinetā un �Dizaine'ra sap�ņu mājā".

-�� Ak tā? Harijs �aubīdams iejautājās. Ko tad viņ� tur būtu darījis, ja centās pielavīties Etanam?

-� Pareizs jautājums. Zoija atkal sadrūma.

-� Tie cilvēki, kuri pielavās saviem upuriem, parasti ir juku�i, Arkādija piebilda. Viņu domu gaita nav tāda kā citiem. Viņi ir apsēsti. Zoija, varbūt Bren�s gribēja uzzināt ko vairāk par tevi tāpēc, ka tev ar Etānu ir ļoti tuvas attiecības.

Etanam atkal radās sajūta, ka pakrūti sa�ņaudz auksta roka.

-� �ādi prātojumi nedos itin neko. Viņ� piesardzīgi apsēdās, mēģinot neievērot pulsējo�ās sāpes ribās.

-�� Mēs zinām, Harijs sacīja, ka Bren�s mēģināja nogalināt tevi. Mēs zinām arī to, ka viņ� varējis izdomāt, kā pievienot va�du, pa kuru strāva varētu apiet dro�inātājus. Bren�s gribēja, lai tas izskatās pēc nelaimes gadījuma. Neliekas, ka galīgi jucis cilvēks bū�tu centies jau iepriek� izstrādāt �ādu plānu.

Arkādija paraustīja plecus.

-� Neviens ta�u nezina, kas �ķiet loģisks juku�am cilvēkam.

-� Vai zināt, Ramirezs novērojis �o to interesantu, Etāns tei�ca. Tas ir � pēc tam, kad viņ� bija nomierinājies un pārstājis klusībā erroties uz mani.

-����������� Tu ta�u neesi vainīgs notiku�ajā, Zoija dusmīgi ieteicās.

-�� Detektīvs Ramirezs, �ķiet, izturējies tā, it kā tu būtu visu tī�i izkārtojis, lai sagādātu viņam nepatik�anas.

-�� Godīgi sakot, vajadzētu palūkoties uz to situāciju no viņa redzesviedokļa, Etāns sacīja. Galu galā līdz �īsdienas gadīju�mam pie baseina pagāju�as tikai da�as nedēļas kop� tiem notiku�miem, kuros pagāju�ā mēnesī bijām iesaistīti mēs abi. Man �ķiet, viņ� joprojām nav atguvies no stresa.

-�� Viņ� nav atguvies? Un ko tad lai saka par mums? Ne jau viņu, bet mūs toreiz gandrīz nogalināja.

Zoijai noteikti bija taisnība. Etāns piepe�i saprata, ka viņam to vajadzēja ņemt vērā jau agrāk. Tā jau mēdza teikt, ka cilvēks reizēm neredz to, kas atrodas tie�i acu priek�ā. Viņam būtu vaja�dzējis saprast, ka smagais stress, ko Zoija pārcietusi iepriek�ējā mē�nesī, viņu dro�i vien iespaidojis vairāk, nekā viņi abi līdz �im brī�dim bija apzināju�ies.

Zoija bija stipra sieviete, bet visam ta�u ir savas robe�as. Pirms da�ām nedēļām viņa gandrīz bija noslepkavota. Tas ikvienam būtu smags trieciens.

Varbūt Zoijas pārliecība, ka viņa izjutusi kaut ko dīvainu gan Arkādijas kabinetā, gan savā paraugmājas bibliotēkā, bija sava vei�da aizkavēta reakcija uz pārciesto psihisko traumu. Ņemot vērā to,

ka Zoija sevi tie�ām uzskatīja par ekstrasensi, bija saprotams, ka trauksme un stress viņas iztēlē bija pārvērtu�ies par metafizisku pār�dzīvojumu, kas ietvēra dīvainu vibrāciju izjūtas.

Etāns nolēma �o domu apsvērt vēlāk un atgriezās pie pa�rei�zējā sarunas temata.

-�� Ramirezs norādīja, Etāns turpināja, ka, tikai sabojājot dro�inātājus, nebūtu iespējams radīt situāciju, kad cilvēks, kas at�rodas baseinā, saņem strāvas triecienu, nemaz jau nerunājot par to, ka �is trieciens būtu nāvējo�s. Man �ķiet, ka Bren�s eksperi�mentu ar strāvu baseinā izplānojis daudz rūpīgāk.

-�� Ko tu domā darīt? Zoija jautāja.

-�� Es gribu, lai rīt no rīta elektriķis rūpīgi pārbauda baseina elektriskā apgaismojuma vadus. Man ir nojauta, ka mēs atradīsim, ko Bren�s tur izdarījis.

-� Tad vēl jo vairāk jādomā, ka tur darbojies profesionālis, Harijs nomurmināja.

Etāns lēni pamāja. Zoija uz brīdi cie�i samiedza acis, ta�u, kad viņa atkal palūkojās uz Etānu, skatiens bija skaidrs un apņēmīgs.

Arkādija pa�ūpoja kāju.

-�� Kā tu domā, vai tā vecā sieviete ar fotoaparātu, ko es re�dzēju, tie�ām bija tikai vienkār�a tūriste?

-� Varbūt, Etāns atbildēja. Varbūt arī ne. Ja �ī bijusi vie�no�anās saskaņā ar līgumu, tad iespējams, ka Bren�s algojis to sievieti, lai ievāktu informāciju par mani, pirms viņ� sāka rīko�ties. Varbūt viņ� papētījis ziņas arī par maniem draugiem un part�neriem.

Zoija nodrebinājās.

-� Tad tā sieviete dro�i vien nofotografējusi mūs visus.

-�� Varbūt, izņemot Hariju, Etāns teica, pārdomājis Zoijas vārdus. Divu pēdējo nedēļu laikā viņ� bija izbraucis no pilsētas.

Iestājās īss klusuma brīdis. Visi skatījās uz Etānu.

Harijs savilka vienu uzaci.

-Tātad?

-� Tātad, man �ķiet, Etāns lēni sacīja, ja Bren�s paļāvās, ka tā sieviete ar fotoaparātu sagādās viņam galvenos faktus, un ja

viņa tevi nevarēja nofotografēt tāpēc, ka tevis pilsētā nebija, tad cilvēks, kur� visu to organizējis, par tevi, Harij, dro�i vien neko nezina. Vismaz pagaidām ne.

Harijs pasmaidīja. Tu domā, ka tāpēc es tev esmu tāds kā trumpis azotē?

-� Tā varētu teikt.

-�� Vai gribi, lai aprunājos ar da�iem saviem cilvēkiem Losand�elosā un uzzinu, vai kāds no maniem agrākajiem biznesa partne�riem nevarētu noskaidrot, kur�, iespējams, tur ārkārtīgi ļaunu prātu uz tevi par notikumiem pēc Drū nāves?

-�� Labs ir. Paldies! Etāns juta, ka sāpes ribu apvidū kļūst arvien stiprākas. Viņ� pastiepa roku pēc table�u flakona, kas atra�dās uz kafijas galdiņa.

-� Nekusties! Zoija pielēca kājās. Es paņem�u.

Viņa noskrūvēja vāciņu un iebēra Etanam saujā divas table�tes. Viņ� paklausīgi ielika tās mutē un uzdzēra ūdeni, ko pasniedza Zoija. Zoija arī sakārtoja spilvenus.

Cik savādi, ka viņam ir sieva, kas tik ļoti rūpējas, Etāns no�domāja. Savā ziņā bija jāatzīst, ka viņam tas patika. Turklāt tas lika domāt, ka turpmāk viņu attiecības kļūs arvien labākas.

Zoija nemaz vēl nebija redzējusi, cik pla�i ir asinsizplūdumi zem viņa ādas. Rīt no rīta tie būs vēl spilgtāki zilgani un sar�kanbrūni.

Etāns centās iedomāties, kādu aizsardzības līdzekli Zoija va�rētu izgudrot tagad, pēc bīstamā notikuma pie baseina. Varbūt rīt no rīta, ejot uz darbu, gaitenī uz galdiņa būs nolikta aizsargķivere vai ceļgalu aizsargi.

Tomēr, lai gan apmierinājumu sagādāja patīkamā apziņa, ka Zoija rūpējas par viņu tik cītīgi, ka tas reizēm �ķita gandrīz vai kairino�i, arī saltā un drūmā izjūta bija tepat tuvumā. Tā nebija izgaisusi. To tikai uz laiku bija apslāpējis saviļņojums un prāta pie�pūle, kas bija nepiecie�ami �īs lietas risinā�anai. Etāns zināja kad viss atgriezīsies ierastajās sliedēs, viņ� kādu rītu pamodīsies un sa�pratīs, ka nekas nav mainījies. Damokla zobens joprojām karāsies virs viņa galvas.

Arkādija atslīga pret krēsla atzveltni.

-� Es augstu vērtēju to, ka tu rūpējies par mani, Etan, bet ma�nuprāt, tagad ir skaidrs, ka mērķis esi tu. Aizsardzība vajadzīga tev. Harijam vajadzētu apsargāt nevis mani, bet tevi.

-� Tā ir lieliska doma, Zoija jūsmīgi ieteicās.

Viņa dro�i vien nolēmusi, ka Harijs būtu vēl noderīgāks par sojas pienu un pa�u spēcīgāko saules aizsargkrēmu, Etāns nodomāja.

Harijs nopietni pamāja. Dāmām taisnība.

-�� Varbūt, Etāns piekāpīgi sacīja, bet tu nevari apsargāt mani un vienlaikus būt, tā sakot, mans slepenais ierocis. Tev jā�paliek ēnā, kamēr noskaidrosim, kas te īsti notiek.

-� Man �ķiet, viss ir skaidrs, Harijs teica. Kāds centās tevi nogalināt. Jādomā, ka viņ� mēģinās to izdarīt vēlreiz.

-� Ne jau tūlīt. Ja Bren�s ir komā, tad tam, kur� viņu sūtījis, vajadzēs izdomāt citu variantu.

Harijs pamāja.

-� Labi, piekrītu. Varbūt mūsu rīcībā vēl ir nedaudz laika.

-� Kā tu vari būt par to tik pārliecināts? Zoija noprasīja, sa��ubinot spilvenu Etanam aiz muguras.

Harijs paraustīja plecus.

-�� Pirmkārt, paies zināms laiciņ�, kamēr tas tur atradīs citu algotu slepkavu.

Zoija sastinga. Likās, ka viņai sameties slikti ap dū�u.

Arkādija sarauca pieri.

-� Vai tu par to esi tik pārliecināts, Harij?

-���������� Tādi pui�i kā Bren�s kokos neaug, Harijs klusi ieteicās,

-�� lai gan tā varētu domāt, noskatoties da�u labu filmu.

īsu bridi valdīja saspringts klusums.

-� Kā? Harijs jautāja. Vai patie�ām jums neliekas, ka man piemīt humora izjūta?

Arkādija sirsnīgi paplik�ķināja viņam pa roku.

-� Tev vienmēr izdodas mani ar kaut ko pārsteigt.

-� Jā, par to vērts padomāt, Etāns sacīja.

-� Vai tev liekas, ka tādus kā Bren�s nav tik viegli nolīgt? Zoija jautāja.

-�� Nav gan viegli. Dro�i vien apkārt klīst tūksto�i sociopātu, kuri būtu priecīgi nogalināt cilvēku par da�iem dolāriem, Etāns teica. Ta�u atrast tādu zelli, kas prot izkārtot tā, ka nāve �ķiet iestājusies nelaimes gadījuma pēc, profesionālu zelli, kas ir speciā�li trenējies tuvcīņai, tas nemaz nav viegli.

-�� Ko tad tu domā? Harijs taujāja.

-�� Es domāju, ka būtu labi uzzināt ko vairāk par Bren�u. Etāns pasniedzās, lai no kafijas galdiņa paņemtu piezīmju blokno�tu, bet tūlīt no�ēloja, ka pakustējies, jo ribās uzreiz iemetās asa � sāpe. Etāns saprata, ka Zoija uzmanīgi viņu vēro, tāpēc centās iz�likties, ka viss kārtībā. Es arī domāju, ka būtu labi nesēdēt un negaidīt, kamēr visu noskaidro policisti.

Harijs ziņkāri paskatījās uz Etānu.

-�� Kā tu domā atrast ziņas par Bren�u? Tu teici, ka pie viņa esot bijusi tikai viltota autovadītāja apliecība ar neeso�u adresi Fē�niksā.

-�� Bren�am uz krū�kurvja bija arī neparasts tetovējums. Es to uzzīmēju un iedevu Singltonam, lai pameklē, vai nevar atrast in�ternētā ko līdzīgu. Vēl es apskatīju tās olbaltumvielu kokteiļu kār�bas, kas atradās viņa furgonā. Uz papīra maisiņa, kurā tās bija ie�liktas, ieraudzīju veselīga uztura veikala adresi Fēniksā. �ķiet, sāk�u meklējumus tur.

Viņ� staigāja pa "Naktsvējiem�, meklējot viņu. Viņ� atvēra teātra durvis , bet viņai tur nebija.

Viņ� izgāja ārā, naktī. Viņa stāvēja pie baseina malas, lūkoda�mās ūdenī. Viņu ieraudzījusi, viņa skumji pasmaidīja un papurināja galvu.

-� Tu nedrīksti te nākt, viņa teica. Te ir psihiska barjera.

�oreiz viņ� neklausīja un neapstājās, bet turpināja iet, kamēr no�nāca uz baseina malas viņai blakus.

-� Barjera neko nenozīmē, viņ� teica.

-� Nozīmē gan. Tu to nevari sajust, tāpēc ka netici, bet man tā ir svarīga.

Zem ūdens iedegās gaisma. Viņ� redzēja, ka ūdens viegli viļņojas, un zem pa�as virsmas ar seju uz aug�u zvārojas Saimona Vendovera ķer�menis. Vendovers bija miris, bet atieza zobus kā smiedamies.

-� Viņa kādu laiku var palikt kopā ar tevi, bet beigās tu viņu zaudē�si tāpat kā visas iepriek�ējās, Vendovers solīja.

-������������ Par iepriek�ējām man nav nekādas daļas, viņ� sacīja.

-� Man vajadzīga tikai Zoija.

Vendovers smīnēja.

-� Neuztraucies, vientuļ� tu nejutīsies. Es laiku pa laikam tevi ap�ciemo�u. Tu nekad netiksi vaļā no manis.

Etāns spēji pietrūkās no miega ar pilnīgi skaidru galvu, it kā viņa iemigu�ajās smadzenēs būtu ielauzies neparasts troksnis, kas atskanējis mājā. Viņ� kādu brīdi gulēja pilnīgi mierīgi un vērīgi klausījās. Ta�u Etāns saprata, ka viņu pamodinājis nevis troksnis, ko sacēlis kāds mājā ielavījies sve�inieks, bet viņa pa�a sapnis.

Zoija miegā sagrozījās. Viņas kailā pēda pieskārās Etana kājai. Viņam gribējās apskaut Zoiju un pievilkt tuvāk, bet viņ� baidījās sievu pamodināt. Ja Zoija nojaustu, ka viņam atkal bijis slikts sapnis, tad sāktu viņu iztaujāt.

Pēc brī�a Etāns saprata, ka sapņa tēlu izraisītais satraukums tik drīz neizgaisīs. Adrenalīna pieplūdums asinīs darīja viņu ner�vozu un nemierīgu. Vajadzēja tikt ārā no gultas un izkustēties.

Etāns pabīdīja nost apsegu un piecēlās, cen�oties neiztraucēt Zoiju.

Tumsā viņ� sameklēja bikses un klusi devās uz guļamistabas durvīm, bet tūlīt pat jau ierunājās Zoija.

-�� Etan?

Viņ� apstājās.

-�� Ie�u padzerties. Guli vien! Pēc brītiņa atgriezī�os.

Tomēr Zoija kā parasti neklausīja. Etāns dzirdēja, kā no��aukst palagi, viņai izkāpjot no gultas. Tad viņ� saklausīja Zoijas kailo kāju dipoņu uz paklāja viņam aiz muguras.

-� Kas tev notika? viņa jautāja, paņemot rītakleitu no paka�ramā un ejot Etanam līdzi gaitenī. Vai atkal sapnis?

-Jā.

Etāns iegāja virtuvē un uz brīdi apstājās, lai uzvilktu bikses. Aizvilcis rāvējslēdzēju, viņ� piegāja pie galda, neieslēgdams gais�mu. Caur logu telpā iespīdēja mēness, apveltīdams nelielo telpu ar rēgaini sudrabainu blāzmu.

Etāns atvēra trauku skapja durvis, izņēma glāzi un atgrieza krānu.

-� Varbūt vajadzētu parunāt par taviem sapņiem, ierosināja Zoija.

Viņa runāja maigā balsī, bet tajā varēja jaust apņēmīgo stūr�galvību, ko Etāns tik labi bija iepazinis. �oreiz Zoija negrasījās at�kāpties. Etāns noprata, ka izvairīties neizdosies. Viņam �ķita, ka tum�ajās ēnās dzird Vendovera smieklus.

Etāns apsēdās pie galda un pārdomāja, ko iesākt. Viņam ne�bija īpa�as izvēles. Viņ� varētu mēģināt uz laiku nomierināt Zoiju ar meliem vai arī pastāstīt patiesību.

Mierino�i meli Etanam nekad nebija padevu�ies.

-�� Es sapņoju par tevi un Saimonu Vendoveru.

Zoija lēni apsēdās viņam pretī. Rēgainajā gaismā viņas sejas izteiksme nebija saskatāma.

-�� Par viņu un mani? Vienā laikā? Kāds tad tur sakars?

-� Es īsti nezinu. Etāns ar abām rokām aptvēra glāzi. Ven�doveru es sapnī redzu bie�i, sevi�ķi novembrī. Viņ� atgrie�as, lai atgādinātu, ka viņa dēļ esmu pārkāpis kādu robe�u.

Zoija neko neteica. Viņa gaidīja.

-�� Pēc tam vairs nav iespējams atgriezties. Nekas vairs nevar būt tā, kā pirms tam.

Zoija saņēma Etana roku un savija savus siltos pirkstus ar viņa aukstajiem.

-�� Es biju kā apsēsts. Mana sieva teica, ka es esot jucis, un viņai bija taisnība. Zvēru, es patiesi ticēju, ka man jāatriebjas, lai saglabātu veselo saprātu. Ta�u tagad saprotu, ka īstenībā es gribēju panākt, lai man tiek piedots grēks, ka nebiju spējis pa�sargāt savu jaunāko brāli. Nav pat vērts teikt, ka piedo�anu es tā arī nesanēmu.

*

Zoija cie�āk satvēra Etana pirkstus.

-� Pat tad es sapratu, ka atriebība nespēj sagādāt dvēseles mie�ru, viņ� pēc brī�a sacīja.

-� Ja tu varētu atgriezties pagātnē, vai tad atteiktos no atrie�bības?

Etāns atcerējās, kā bija juties tajā dienā, kad Saimons Vendovers, triumfējo�i smaidot, bija izgājis no tiesas zāles.

-�� Nē, viņ� beidzot atbildēja. Tomēr man vajadzēja kaut kā tikt galā ar to, ka Vendovers izkļuva brīvībā, jo es nenodro�

�ināju, ka viņa noalgotais slepkava paliek dzīvs līdz tam brīdim, kad var liecināt tiesā. Es izdarīju muļķību, un visa tā nolādētā lie�ta bija sabojāta.

-�� Par to, tai slepkava paliek dzīvs, vajadzēja gādāt policijai, nevis tev.

-� Tas nav svarīgi. Vendovers dabūja viņu rokā, un līdz ar to viss bija cauri. Etāns sajuta, cik siltas ir Zoijas rokas. Saso�dīts, man nevajadzēja to uzgāzt tev. Es negribēju tevi ar to apgrū�tināt.

-� Lielāko daļu es jau biju uzminējusi, Zoija vienkār�i patei�ca. � Jau kop� tās reizes, kad Bonija man pastāstīja, ka Vendovers noslēpumainā veidā noslīcis, braukdams ar jahtu, es to zināju.

Etāns krampjaini sa�ņaudza Zoijas pirkstus tik cie�i, ka tie gandrīz nokrak�ķēja.

-� Tu nekad neko neteici.

-� Etan, saproti, lūdzu! Man ir sāpīgi domāt, cik tev bija sma�gi darīt to, ko tu izdarīji. Es arī zināju, ka tu nebūtu varējis rim�ties, līdz nepanāci taisnību brāļa labā. Tāpat tu būtu rīkojies Teo, D�efa, Bonijas vai manis dēļ. Tāds tu esi pēc savas dabas. �ķiet, es to zināju jau gandrīz kop� pa�a sākuma. Man tikai �ēl, ka tev jāturpina dzīvot ar sliktiem sapņiem un atmiņām.

-� Ar tiem es varu samierināties, Etāns teica, nolēmis runāt skaidru patiesību. Ne jau tie mani biedē līdz neprātam.

Zoija nodrebēja, bet neatrāva roku.

-� Kas tad tevi tā biedē?

-� Tas, ka es nespēju būt tas nevainīgais un lēnprātīgais vīrie�tis, kuru tu iemīlēji. Es nekad nebū�u tāds kā Prestons Klelends. Nekad netik�u vaļā no savas pagātnes.

-� Man tas nerūp. Zoija mazliet paliecās uz priek�u, satvērusi Etana roku tikpat stingri, kā viņ� ķērās pie viņas pirkstiem. Ne jau tevi vien pārvērtusi pagātne. Es at�ķiros no citiem cilvēkiem. Es esmu dīvaina. Sasodīts, es ta�u ticu, ka esmu ekstrasense, vai ne? Tev liekas, ka vienu laiku biji nojucis? Nu, par mani ir sarak�stīta vesela kaudze dokumentu, kas pierāda, ka patie�ām esmu ju�kusi.

-�� Zoija�

-� Vari ticēt, pēc tā, ko pārdzīvoju Sve�ezerā, es vairs neesmu tā sieviete, kas apprecējās ar Prestonu. Tā sieviete, par ko esmu pārvērtusies, mīl tevi, Etan.

Nakts klusumā ieskanējās �alkas. Etāns ļāva, lai Zoijas vārdi un solījums, ko pauda viņas acis, iekļūst viņa būtnē līdz pa�am dziļumam. Viņ� juta, ka tie iekļaujas viņa dvēselē. Pēc laiciņa Etāns apjauta, ka vairs nedzird Vendovera smieklus.

Elektriķa vārds bija Dzims. Viņ� bija spēcīga auguma vīrs, kuram piemita mierīga pa�pārliecība kā jau cilvēkam, kas labi prot savu amatu.

Viņ� stāvēja pie baseina pretī Etanam. Abi pētīja izolēto, ūdensdro�o apgaismes ierīci, ko Dzims bija izņēmis no ligzdas. No tās nokarājās gara aukla.

-� Kas jūs darīja uzmanīgu? Dzims ar dziļu interesi jautāja.

-�� Tikai instinkts likās, kaut kas nav kārtībā, Etāns atbil�dēja.

D�ims savilka uzacis.

-�� Kaut kas neizskatījās, kā vajadzētu?

Etāns pamāja.

-�� Es biju pārsedzis baseinu un pārsegu noslēdzis. Man ir divi brāļadēli, tāpēc nolēmu, ka papildu piesardzība nenāks par ļaunu. Kad pamanīju, ka pārsegs noņemts, sāku gudrot, kas te īsti no�tiek. Mani satrauca arī tas, ka bija ieradies tas pats krāsotājs, kas pirmajā reizē, ber neviena cita cilvēka nebija.

-�� Kā jums izdevās saprast, ka viņ� darbojies ar apgaismojuma spuldzēm?

-� Kad pāri iek�ējam pagalmam gāju uz viņa pusi, ievēroju, ka baseina mala ir slapja tikai vienā vietā blakus apgaismes ierīcei. Etāns paskatījās lejup. Nekur citur nebija manāms, ka ūdens būtu �ļakstījies pāri malai. Nevarēju saprast, kāpēc slapjums ir tikai tur. Kad bērni lec baseinā, tad slapj� ir visapkārt.

Dzims iesmējās.

-� Jūsu profesijas cilvēki to dro�i vien sauc par netie�u pierādījumu, vai ne?

-� Tā ir. Ar tādām lietiņām bie�i neiznāk sastapties, tāpēc es tām pievēr�u uzmanību.

-�� Labi, ka jūs pamanījāt �o. D�ims paņēma rokā auklu un parādīja līdzenu ie�ķēlumu biezajā izolācijas kārtā. Tas ir pavi�sam svaigs griezums, tāpēc ar ūdeni saskaras kails vads, radot īssa�vienojumu. Tā kā bija ierīkots vads, kas apiet dro�inātājus, tad to, kur� iegāztos baseinā, gaidīja nāvējo�s strāvas trieciens.

Etāns rūpīgāk aplūkoja pār�ķelto izolācijas kārtu.

-�� Kā varu policijai pierādīt, ka �is griezums izdarīts nesen?

-�� Vara vads zem izolācijas nav korodēts nemaz. D�ims sa�lieca auklu, lai labāk būtu saredzams spīdīgais vads. �ajā hlorē�tajā ūdenī tas ļoti ātri būtu pārklājies ar zaļu rūsas kārtu.

-� Ak jā, pareizi, Etāns sacīja. Viņu bija iespaidojis skaidrais spriedums. Jūs to sapratāt vienā mirklī.

-� Tas ir mans darbs, D�ims atbildēja.

Izdzirdējis Etana soļus uz kāpnēm, veikaliņa durvīs parādījās Singltons.

-� Vai brauksi uz Fēniksu? viņ� apjautājās.

-� Jā. Etāns paskatījās pulkstenī. Zoija brauks man līdzi. Negribu viņu te atstāt vienu, bet jums ar Hariju jau tā ir daudz ko darīt.

-�� �ī lieta ar katru brīdi kļūst arvien sare�ģītāka.

-� Arī es to esmu pamanījis.

Kamēr Erans iegāja aprunāties veselīgā uztura veikalā, Zoija gaidīja viņa ma�īnas priek�ējā sēdeklī un bungoja ar pirkstu galiem

pa pārvalku. Cauri logam viņa redzēja, kā Etāns runā ar jaunu pārdevēju, kas izskatījās tā, it kā lietotu steroīdos hormonus gan brokastīs, gan pusdienās un vakariņās.

No Visperingspringsas viņi bija izbrauku�i drīz vien pēc tam, kad Etāns sarunā ar elektriķi bija apstiprinājis savas aizdomas. Brauciens līdz Fēniksai bija ildzis vairāk nekā stundu. Vēl pusstun�da bija pagājusi, meklējot uztura veikalu.

Zoijai bija nepatīkama nojauta, ka laika vairs nav daudz. Viņa dro�i zināja, ka to jūt arī Etāns.

Etāns izvilka kabatas portfeli. Tā ir laba zīme, Zoija nodomāja. Acīmredzot pārdevējs pateicis kaut ko noderīgu.

Pēc brī�a Etāns ātri iznāca pa veikala durvīm un iekāpa ma��īnā.

-�� Ko viņ� tev-pateica?Zoija jautāja. � Vai adresi?

-����������� Nē. Etāns ieslēdza ātrumu un brauca ārā no stāvvietas.

-� Tik vienkār�i jau nekas nenotiek. Pārdevējs zināja vienīgi teikt, ka Bren�s maksājis skaidrā naudā un nekad nav nosaucis savu

vārdu, ta�u uzreiz atcerējās �o pircēju, kad pastāstīju, kāds viņ� izskatās.

-� Tas mums neko nedod.

Etāns vēsā apmierinājumā savilka lūpu kaktiņus.

-� Tomēr uzzināju ko tādu, kas var palīdzēt.

-� Ko tad?

-�� Pārdevējs pateica, kur atrodas tuvākās sporta zāles. �ajā pil�sētas da|ā to nav daudz.

-�� Kāpēc tu domā, ka Bren�s izmantojis sporta zāli tie�i �ajā rajonā?

-�� Pilnīgi dro�i to nevar apgalvot, bet būtu loģiski, ja viņ� tā būtu darījis. Bren�s Fēniksā ir sve�inieks. Kāpēc lai viņ� katru die�nu brauktu vairākas jūdzes cauri visai pilsētai, ja var trenēties tepat tuvumā?

-� �ēlīgā debess, vai tu domā, ka Bren�s katru dienu cītīgi no�ņēmās ar treniņiem, ja kala plānus, kā tevi nogalināt?

-�� �ādiem zeļļiem nāk virsū trakums, ja viņi katru dienu tre�niņā nedabū kārtīgi izsvīst.

Trakums. Jā, tas noteikti iederējās Zoijas jaunajā teorijā. Ie�spējams, no D�ona Bren�a bija plūdusi tā biedējo�ā paranormālā enerģija, ar kuru viņa pēdējās dienās bija saskārusies divas reizes.

�elijas Raselas uzmanības lokā beidzot ielauzās uzmācīgie digitālā pulksteņa tink�ķi tinies, tink�, link�. Viņa negribīgi atrāva skatienu no datora ekrāna.

Laiks ieturēt len�u un ieņemt kārtējo table�u devu.

-� Jā jau jā, dzirdu. �elija piespieda saglabā�anas taustiņu uz pārnēsājamā datora tastatūras, noņēma brilles un piecēlās.

Pleci un ceļgali iesāpējās tik nejauki, ka �elija saviebās. �o�dien artrīts knieba īpa�i ne�ēlīgi. To viņa bija pelnījusi. Nevaja�dzēja tik ilgi kvernēt, sakņupu�ai pār datoru. �elija bija nodo�mājusi jau tuvākajās dienās pameklēt piemērotu galdu un krēslu birojam.

Viņa iegāja nelielajā vannasistabā, kur atradās arī sienasskapis, un nopētīja sevi ar kritisku skatienu spogulī, kas atradās virs

izlietnes. Mati bija taisni no ilgviļņiem vairs nebija palicis ne�kas. �elija nolēma sarunāt skaistumkop�anas salona apmeklējumu jau �ajā pēcpusdienā, tūlīt pēc tam, kad būs pabeigusi pārskatīt pie�zīmes par Visperingspringsas lietu.

Viņa pavēra vaļā atvilktni un izņēma plastmasas kārbu, kur bija saliktas tabletes visai nedēļai. Izņēmusi table�u saujiņu no ie�daļas ar apzīmējumu Pusdienlaiks, viņa ielēja glāzē ūdeni.

�elija norija tabletes, nelielajā ledusskapī sameklēja sviestmaizi ar sieru un tomātiem un lēni devās atpakaļ pie rakstāmgalda.

�ajā Visperingspringsas lietā kaut kas likās savādi, tāpēc �eli�ja lielāko daļu nakts nebija varējusi iemigt.

Ak, ko nu slikts miegs naktī viņai bija jau gadiem. Tomēr da�as iepriek�ējās naktis miega traucējumi at�ķīrās no viņas paras�tā trauslā veca cilvēka miega. Rīta svīdumā �elija trūkās aug�ā ti�kai tad, ja prāta neapzinātā daļa centās dot ziņu, ka viņa palaidusi garām ko svarīgu.

�elija atgriezās kabinetā un kafijas automātā sāka gatavot ka�fiju. Viņa paredzēja, ka �ī diena būs gara, un vēl garāks varbūt būs vakars. Nebūs jau pirmā reize, kad viņa pavada nakti birojā.

�elija apsēdās pie rakstāmgalda un ēda vēlās brokastis. Gai�dot, kamēr kafija būs gatava, viņa aplūkoja to, ko bija rakstījusi datorā. Kas nebija paveikts, ko Sēlija būtu darījusi, zinādama, ka Bren�s nav saistīts ar federālo dienestu?

Ļoti daudz kas, viņa nodomāja. Pirmkārt, viņa būtu rūpīgāk pārbaudījusi visu �ajā lietā iesaistīto cilvēku priek�vēsturi.

Patie�ām biedējo�i bija apzināties, cik ātri cilvēks pārstāj uz�dot parastos jautājumus vīriem, kuri uzdodas par valdības aģen�tiem, pazibinot dokumentus, kas to �ķietami apliecina. Patriotisms jau bija apsveicams, ta�u tā izpausmes bija vēlams apvienot ar ve�selo saprātu.

Neilgu laiku pēc tam, kad �elija bija internetā izlasījusi Losand�elosas iepriek�ējā gada preses materiālus par Etānu Triā, viņa atvēra Whispering Springs Herald jaunākā izlaiduma lappusi, un uz ekrāna parādījās raksts:

"� Vakar pēcpusdienā Etana Triā mājas baseinā nāvējo�u elek' trotraumu guvis kāds vīrietis D�ons Bren�s. Ziņo, ka Bren�s atro�das Visperingspringsas Medicīnas centrā un ir komas stāvoklī. Po�licija veic izmeklē�anu. Bren�a veselības stāvoklis ir kritisks.

Varasiestādes ziņo, ka Bren�u no gandrīz dro�as nāves izglā�busi mājas īpa�nieka savlaicīgā rīcība, jo viņ� izvilcis Bren�u no ūdens un uzsācis reanimācijas pasākumus.

�ā notikuma apstākļi joprojām nav skaidri��

Bren�s komā? Gandrīz gājis bojā no elektrotraumas Triā mā�jā? Velns un elle, kas te īsti notiek? �elija skatījās ekrānā, cenz�damās koncentrēties. Tas bija ļoti grūti, jo viņu arvien spēcīgāk pārņēma bezgalīgs nogurums. Patie�ām būtu vajadzējis vairāk pa�gulēt.

�elija atcerējās kafiju. Viņa �orīt vēl nebija iebaudījusi nevienu tasīti. Vajadzēja uzmundrināt sevi ar kofeīnu.

Ta�u, kad viņa palūkojās uz pilno kafijas kannu telpas pretējā pusē, �ķita, ka tā atrodas vismaz jūdzes attālumā no rakstāmgalda. Ar abām rokām cie�i atspiedusies pret krēsla parocēm, viņa pie�slējās kājās.

Kad �elija bija tikusi līdz kabineta vidum, viņu sāka �ķebināt. Nelabums kāpa uz aug�u, un likās, ka viņa ēdienu izvems.

Tas nebija nekas labs. Vai slikta dū�a bija sirdslēkmes simptoms?

Sliktā dū�a pārgāja. �elija atvieglojumā uzelpoja. Varbūt send�vi�a majonēze bija bojāta? Viņa vairs neatcerējās, kad to pirkusi. Vismaz pirms da�iem mēne�iem.

�elijai izdevās ieliet krūzē kafiju, ta�u viņai knapi pietika spēka to aiznest līdz rakstāmgaldam. Roka trīcēja tik stipri, ka viņa tik�ko varēja nolikt krūzi uz galda, neiz�ļakstot dzērienu.

Ar mani kaut kas nav kārtībā. Glu�i tāpat, kā kaut kas nav kār�tībā ar Visperingspringsas lietu. Kā varētu saistīt vienu ar otru?

Nē. Tas nav iespējams.

Sēlijai ienāca prātā kaut kas cits, un viņu sagrāba bailes. Pie�zīmes. Vajadzēja vēlreiz ieskatīties savās piezīmēs.

Nē, tagad nebija īstais brīdis domāt par piezīmēm. Viņai bi�ja vajadzīga palīdzība. �elija grīļojās un centās domāt, lai gan mig�la galvā kļuva arvien biezāka. Varbūt piezvanīt neatliekamajai palīdzībai. Ta�u tas likās pārāk sare�ģīti. Dro�i vien vajadzētu tikai pagulēt.

�elija paņēma nelielu piezīmju bloknotu, kur viņa bija ierak�stījusi savus vērojumus, un centās koncentrēties. �ajā lietā bija iesaistīts vēl kāds privātdetektīvs. Ņemot vērā visu, ko �elija bija lasījusi par Triā, viņ�, �ķiet, bija cilvēks, kas aiz laba prāta bija aizlaidis pa vējam laulību un miljoniem vērtu biznesu, cenzdamies panākt taisnīgumu noslepkavotā brāļa labā. Lasot Saimona Vendovera nekrologu, viņai bija radies iespaids, ka Triā atriebības al�kās bija darījis vairāk, nekā tika minēts laikrakstos.

�elija varētu saprast tādu cilvēku kā Triā.

�elijai notirpa kājas. Vai viņa mirst? Ienāca prātā visas table�tes, ko viņa nesen bija norijusi. Varbūt aptiekā kaut ko sajauku�i? Iedevu�i nepareizus medikamentus? �elija bija dzirdējusi, ka tā no�tiek daudz bie�āk, nekā aptiekas gribēja atzīt.

Zvani neadiekamajai palīdzībai.

Tomēr vispirms vajadzēja izdomāt, kur nobēdzināt piezīmju bloknotu. Ja vien sliktā pa�sajūta nebija izskaidrojama ar farma�ceita kļūdu, tad bija divas citas iespējas, un neviena nebija īpa�i iepriecino�a. Pirmkārt, varēja būt, ka pienācis laiks aiziet, un ne�viena tablete tur vairs neko nespēs līdzēt.

Otrā iespēja kāds vēlējās viņas nāvi.

Ja Triā gribētu rast atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem, kurā virzienā viņ� sāktu meklēt?

Domā tādā veidā, kā domātu tu pati, būdama veco laiku privātdetektīve. Varbūt arī viņ� domā līdzīgi-

�elija atrada piemērotu slēptuvi, iebāza tur piezīmju blokno�tu un pūlējās aizsniegt tālruni. Ta�u nu viņa saprata, ka līdz tam netiks.

Vajadzēja klausīt meitai, kad viņa ieteica iegādāties kādu no tām trauksmes signālpogām, ko valkā ap kaklu. Bet es negribēju atzīt, ka man tāda vajadzīga. Pagaidām vēl tie.

Varbūt dēlam bija taisnība. Varbūt jau pagāju�ajā gadā vaja�dzēja iet pensijā.

�elija noslīga uz ceļiem. Tālrunis tikpat labi būtu varējis at�rasties uz citas planētas.

Kabineta durvis atvērās. Kāds virzījās uz viņas pusi. Sēlija bija tā apreibusi, ka nevarēja saprast, vai tur ir vīrietis vai sieviete.

-� Man vajag palīdzību, viņa �ukstēja.

-�� Jā, zinu. Tikai es neesmu �eit, lai jums palīdzētu. Nācu pa�ņemt datoru un piezīmes. Jūs esat lieliski pastrādājusi, misis Rasela. Cik �ēl, ka jūs drīz vien būsiet mirusi. Es ar prieku būtu ietei�cis jūsu pakalpojumus arī citiem.

Pirms �elija zaudēja samaņu, viņa vēl paspēja ieraudzīt roku, kas pastiepās, lai aizvērtu viņas pārnēsājamā datora vāku.

Diena pārvērtās par nakti, un �elija iegrima tik dziļā miegā, kādu vēl nekad nebija pieredzējusi.

Neilgi pēc vieniem Zoija un Etāns iznāca jau no piektā spor�ta kluba, kas bija minēts viņu sarakstā. Zoija sāka zaudēt cerības. Viņiem atkal nebija paveicies. Kluba de�urants nekad nebija re�dzējis cilvēku, kas atbilstu Bren�a aprakstam.

-�� Sasodīts, sasodīts! Zoija teica, atgrie�oties stāvvietā pie ma�īnas. Tā mēs neko nepanāksim.

-�� Nejūtos pārsteigts, ka Bren�s nav bijis pastāvīgs �ā kluba apmeklētājs. Etana balss tonis �ķita dziļdomīgs. �ī nu nav glu�i tāda vieta, kuru varētu būt iecienījis tik muskuļains vīrs kā Bren�s.

-�� Patie�ām? Zoija paskatījās uz to pa�u pusi, kur Etāns, un logā ieraudzīja pievilcīgu, jaunu sievieti tērpā, kura apak�ējā daļa atsedza daudz vairāk nekā parastas īsbikses. Tad sieviete nozuda, noplivinoties viņas gai�ajiem, zirgastē sasietajiem matiem. Kāpēc tu tā domā?

-Man liekas, ka iek�pusē pie sienas bija piestiprināts aerobi�kas nodarbību grafiks. Etāns atslēdza ma�īnu. Nedomāju, ka Bren�s trenējies kopā ar cilvēkiem, kuri uz sporta zāli nāk lielāko�ties tāpēc, lai atbrīvotos no liekā svara.

-�� Pareizi gan. Zoija, kāpjot ma�īnā un piesprādzējoties ar dro�ības jostu, iedomājās Bren�a atlētisko augumu. Viņ� acīm�redzot kā apsēsts nodarbojies ar kultūrismu.

-�� Ir gan. Etāns ar strauju kustību iedarbināja dzinēju.

Zoija apmulsusi paskatījās uz viņu.

-�� Kas ir?

-�� Bren�s ir apsēsts. Sā vārda tagadnes formā. Viņ� nav miris. Vismaz pagaidām.

-�� Pateicoties tev, Zoija klusi ieteicās.

Etāns neatbildēja. Viņ� koncentrējās, lai izbrauktu ma�īnu no stāvvietas un iekļautos transporta plūsmā.

-� Tev nevajadzēja vilkt viņu ārā no ūdens, Zoija pēc brī�a sacīja. Un nekādā ziņā nevajadzēja veikt reanimācijas pasāku�mus. Tīs cilvēks ta�u mēģināja tevi nogalināt.

-� Ja Bren�s būtu nomiris, man no tā nebūtu nekāda labu�ma. Ja viņ� paliktu dzīvs, es no viņa varētu iegūt vienu otru at�bildi.

-� Man tu vari neizlikties par ne�ēlīgu privātdetektīvu. Es ta�u esmu tava sieva! Tu viņu izvilki no baseina tāpēc, ka glābt cil�vēkus ir tavs uzdevums.

Etāns cie�āk sa�ņaudza stūri. Viņ� caur vējstiklu skatījās tie�i uz priek�u.

-� Ne vienmēr. Ne ikreiz.

-� Nē, ne vienmēr, Zoija piekrita. Tomēr lielākoties tā ir, un tie�i tas ir svarīgi.

Nākamais bija Bernarda sporta klubs. Piegājusi pie durvīm, Zoija saprata, ka te ir pavisam cita pasaule, ko gandrīz nevarēja salīdzināt ar pārējiem sporta klubiem, kur viņi ar Etānu bija ie�griezu�ies pirms tam.

Bernarda sporta kluba telpas bija pilnas ar muskuļainiem vī�rie�iem un sievietēm treniņtērpos, kas �ķita daudz par �auru viņu

augumu apjomiem. Smago, mirdzo�o trena�ieru rindas atgādināja citplanētie�u kaujas ierīces.

Zoija centās palikt maliņā, kamēr Etāns pie reģistrācijas galda klusi sarunājās ar liela auguma vīrieti pelēkā bezrocī un treniņ�biksēs.

Pēc da�ām minūtēm Zoija redzēja, ka Etāns vīrietim iedod naudu. Kad Etāns pagriezās pret Zoiju, viņa sejā bija tik saspring�ta izteiksme kā medniekam, kas jūt zvēra tuvumu.

Etāns pavēra durvis, palaida Zoiju ārā un kopā ar viņu gāja atpakaļ uz stāvvietu.

-�� Nevar teikt, ka man patīk būt par klientu pa�am sev, viņ� momurmināja, iebāzdams kabatas portfeli bik�u mugurējā ka�batā.

-�� Iznāk pārāk dārgi, ja kukulis jādod pa�am no savas naudas, vai ne? No manis gan negaidi līdzjūtību. Neesmu aizmirsusi, cik daudz tu pieskaitīji manam rēķinam par tām mazajām nejau�ībām pagāju�ajā mēnesī.

-� Ak nevari vis to aizmirst, ko? Es jau teicu, ka par vērtīgu informāciju jāmaksā. Cik maksā, tik arī saņem.

-����������� Kā tad, pareizi. Zoija iekāpa ma�īnā un aizcirta durvis.

-�� Vai te mēs esam ieguvu�i vērtīgu informāciju?

-�� Varbūt. Etāns iedarbināja dzinēju.

-�� Ko tas nozīmē?

-� Tas nozīmē, ka puisis pie reģistrācijas galdiņa pazina Bren��u pēc manis izstāstītajām pazīmēm. Viņ� teica, ka Bren�s apmek�lējis zāli katru dienu aptuveni divas nedēļas, bet vakar un �odien neesot redzēts. Par katru apmeklējumu viņ� maksājis skaidrā nau�dā. Teicis mened�erim, ka negrib iegādāties apmeklētāja karti trim mēne�iem vai gadam, jo neesot nodomājis tik ilgi uzturēties �ajā apvidū.

-� Tātad tu domā, ka Bren�s īrējis dzīvokli �ajā rajonā?

-� Jā. Etāns atlocīja Fēniksas karti un sāka pētīt rajonu, ko bija apvilcis ar sarkanu zīmuli. Tagad nāks pats grūtākais.

-� Ļauj, es minē�u tātad mēs brauksim runāt ar ikviena mo�teļa, viesnīcas un īres mājas pārvaldnieku �ajā rajonā, vai ne?

-�� Tā nu glu�i nebūs. Mums paveicies. De�urants teica, ka pagāju�ajā nedēļā Bren�s reiz esot aizmirsis mājās savus treniņa piederumus. Kad de�urants piedāvājis Bren�am izīrēt visu, kas treniņam vajadzīgs, Bren�s atteicies, jo viņ� labprātāk gribot iz�mantot pats savas mantas. Bren�s aizgājis līdz savam dzīvoklim, paņēmis treniņa piederumus un pēc nepilnām piecpadsmit mi�nūtēm jau bijis atpakaļ. Tas bijis agri no rīta, vēl pirms sastrēgumstundas.

-�� Tātad Bren�a motelis vai īres dzīvoklis nevar būt tālu no �ejienes.

-� Tā es domāju, Etāns sacīja.

-� Un ko mēs darīsim tagad?

-�� Tagad ņemsim savus tālruņus un sāksim zvanīt uz visiem moteļiem un īres namiem, kas atrodas �ajā rajonā.

-� Tad tāpēc man �odien bija jābrauc tev līdzi? Zoija izņē�ma no somas tālruni. Lai mēs ātrāk varētu apzvanīt visas vietas, vai ne?

-� Spīdo�s secinājums, mīlulīt. � Etāns atvēra tālruņu katalo�gu, ko bija paņēmis līdzi. �ķiet, tev piemīt spējas, kas nepiecie��amas �ajā profesijā.

Pēc �etrdesmit piecām minūtēm Zoijai paveicās. Nebija pagā�jusi ne stunda, kad viņa un Etāns stāvēja �Tropu paradīzes� dzī�vokļu kompleksa pārvaldnieka nelielajā kabinetā.

Dzīvokļu komplekss, kas bija būvēts, �ķiet, samērā sen, bija vienstāvu ēka, kas no trijām pusēm ietvēra niecīgu baseinu. Pie ārsienas zem logiem bija redzamas aprūsēju�as gaisa kondicionē�a�nas iekārtas. Ar nezālēm apaugu�ais betona kājceliņ� bija saplaisā�jis. �ur tur pie ēkas bija redzami ērk�ķaini koki un kaktusi, kas papildināja trūcīgo ainavu.

�Tropu paradīze" izskatījās tā, it kā sākumā te būtu bijis lēts motelis, kas ar laiku nolaists līdz pēdējam.

-Jā, Bren�s te dzīvo. � Pārvaldnieks, kas teica, ka viņa vārds esot D�o, izklaidīgi kasīja paplānos, melni krāsotos matus. � Viņ� teica, ka nepalik�ot ilgāk par mēnesi. Kop� vakardienas rīta nees�mu viņu redzējis. Jūs sakāt, viņ� cietis nelaimes gadījumā?

-�� Viņ� atrodas Visperingspringsas slimnīcā, Etāns sacīja rūpju pilnā balsi. Ja vēlaties, varu iedot jums slimnīcas tālruņa numuru, tikai viņ� pats runāt nevarēs. Viņ� joprojām ir komā.

-� Ak komā, ko?

-�� Nelaimes gadījums notika mājā, kas pieder man, un, tā kā esmu vienīgais cilvēks, ko viņ� Visperingspringsā pazīst, uzskatīju par pienākumu paņemt viņa mantas un aizvest tās viņam.

-� Vai viņ� jums neiedeva sava numura atslēgu?

-� Atslēga pazudusi, kad viņu veda uz slimnīcu, Etāns sacīja ļoti mierīgā tonī. Viņ� izņēma kabatas portfeli no bik�u mugurējās kabatas. Es, protams, gribētu samaksāt īri viņa vietā. Negribu, lai viņ� zaudē dzīvokli tikai tāpēc, ka atrodas slimnīcā.

Pārvaldnieka sejā pirmo reizi parādījās smaids.

Pēc piecām minūtēm Etāns jau stāvēja pie divdesmit septītā numura durvīm. Izvilcis no kabatas divus ķirurģisko cimdu pārus, viņ� vienu iedeva Zoijai.

Etāns uzvilka rokās cimdus, ielika slēdzenē atslēgu, ko viņam bija iedevis pārvaldnieks, un atvēra durvis.

No pustum�ās telpas plūda sasmacis gaiss.

Etāns pārkāpa pār slieksni un nozuda.

Zoija nodrebēja gan aiz satraukuma, gan paredzējuma. Viņa vilcinājās pie durvīm, mēģinot kaut ko saskatīt ēnainajā istabā, ta�u redzēt varēja tikai gultas malu un nodilu�a zaļa paklāja stūri.

Zoija piesardzīgi nostājās uz sliek�ņa, ta�u no �īs vietas ne�parastu psihisko enerģiju nevarēja uztvert. Tomēr viņa paturēja prātā, ka pēdējo dienu laikā divas reizes bija pieredzējusi ļoti ne�patīkamu pārsteigumu. Ja doma, ka paranormālās, zirnekļa tīk�liem līdzīgās enerģijas cēlonis bijis D�ons Bren�s, tad �ai enerģi�jai vajadzēja būt arī telpā, kur viņ� pēdējā laikā tik daudz bija uzturējies.

-�� Ak, velns un elle! Etāns ļoti klusi ieteicās.

-� Kas tur ir? Zoija jautāja. Lūdzu, saki, ka tur nav nevie�na līķa.

-�� Nē, līķu tev nav. Ta�u man liekas, ka tagad gandrīz dro�i var apgalvot tas viss patie�ām attiecas uz mani.

Zoija lēni un uzmanīgi spēra soli �aurajā, nopluku�ajā istabā. Kliedzieni no sienām neatskanēja. Maņas nesapinās zirnekļa tīklos. Zoija uztvēra tikai gadu gaitā uzkrātās psihiskās enerģijas at�liekas kā sastāvēju�os, drēgnus un nomāco�us tvaikus, neko vairāk.

Citreiz Zoija būtu izjutusi milzīgu atvieglojumu, ta�u �oreiz bija citādi. Viņa pēk�ņi saprata, cik ļoti bija cerējusi �ajā istabā atrast drūmās enerģijas pēdas. Tas būtu ļāvis rast atbildes uz dau�dziem satrauco�iem jautājumiem.

Zoija jau grasījās atvairīt vecās, pieslāpētās vibrācijas, bet pie�pe�i apkārtējā gaisā sajuta kādu tum�u tin spēcīgu taustekli. Tas ne�bija zirnekļa tīkls, bet kas cits telpā uzzibsnīja izmisīga, slimīga vēlme.

�Viņ� kaut ko ir ļoti vēlējies, Zoija �ukstēja. Tas viņam bijis nepiecie�ams kā narkotika.

-�� Acīmredzot tā bijusi vēlē�anās redzēt mani miru�u.

Zoija apcirtās riņķī un ieraudzīja, ka Etāns stāv pie galda un pārcilā kaudzītē saliktas fotokopijas.

�Kas tur ir? Zoija iejautājās.

-�� Nāc, paskaties!

Viņa pārgāja pāri istabai un apstājās pie galda. Bren�s bija no�kopējis vairākus rakstus no laikrakstiem. Da�i raksti bija ņemti no trijus gadus veciem preses izdevumiem, citi no jaunākiem. Visi bija Losand�elosas laikraksti. Zoija paskatījās uz vienu fotokopiju, un viņai pār muguru pārskrēja salti drebuļi.

SA1MONS VENDOVERS GĀJIS BOJĀ NELAIMES GADĪJUMĀ IZBRAUKUMĀ AR SAVU JAHTU

�Saimona Vendovera, biju�ā kādas privātas ieguldījumu firmas galvenā administratora, līķis �odien agri no rīta atrasts ūdenī ne�tālu no Santabarbaras. Varasiestādes uzskata, ka triju pēdējo dienu laikā viņ� pārkritis pāri jahtas malai.

Jahtu piestātnē, kur Vendovers turējis savu jahtu, adminis�trācijas pārstāvji stāstīju�i, ka viņ� ļoti bie�i mēdzis doties izbrau�kumos vienatnē, īpa�i skaidrās naktīs, kad spīdējis mēness.

Aptuveni pirms mēne�a Vendovera vārds bija minēts visu laikrakstu pirmajās lappusēs, kad tiesa viņu attaisnoja visās izvir�zītajās apsūdzībās par to, ka viņ� izplānojis kompānijas Trace & Stone Industries vadītāja Drū Triā slepkavību.

Tiesas prāvas norisi uzmanīgi vēroja visas Dienvidkalifornijas biznesa aprindas, jo prāvā atklājās patiesība par vairākiem Vendovera pēdējā laika finan�u darījumiem. Skandalozie atklājumi ne�gatīvi ietekmēja da�u ievērojamu investoru vērtspapīru portfeļus un satricināja akciju turētāju uzticību��

Zoija paņēma vēl kādu fotokopiju, ātri pārlasīja rakstu un ap�stājās pie pēdējās rindkopas.

�� varas pārstāvji piebilst, ka autopsijā Vendovera ķermenī atrastas narkotikas��

Zoija pacēla skatienu un ieraudzīja, ka Etāns cie�i vēro viņu.

-� Vendovers bija iesaistījies narkotiku tirdzniecībā, viņ� mie�rīgi sacīja. Viņ� ne vien pārdeva, bet arī pats lietoja tās.

Zoija pamāja.

-� Saprotu. Nu jā, ikviens ta�u zina, ka tā ir ārkārtīgi bīstama nodarbo�anās.

Viņa ielūkojās vēl kādā rakstā.

�� varas pārstāvji paziņoju�i, ka nāve, iespējams, saistīta ar narkotiku lieto�anu. Nav nekādu pierādījumu, ka tā bijusi vardar�bīga nāve��

Etāns �ķirstīja da�us laikrakstu izgriezumus.

-� Mani izjautāja, bet man bija dzel�ains alibi.

-� Protams! � Zoijai bija pilnīgi skaidrs, ka Etāns par to parū�pējies.

-�� Policija pārāk necentās ierosināt lietu. Viņiem, tāpat kā man, bija ļoti labi zināms, ka Vendoveram tik tikko izdevies iz�sprukt no apsūdzības slepkavībā.

Zoija nolika rakstu uz galda un paņēma kādu citu papīru kau�dzīti. Tās bija kopijas no laikrakstiem, kur fotogrāfijās bija redzams Etāns. Tur bija vairāki fotouzņēmumi, kuros viņ� gāja iek�ā tiesas namā, vienā otrā Etāns bija kopā ar Boniju. Citas fotogrāfijas Etānu attēloja sē�amies pie sudrabaina BMW stūres. Vēl pāris attēlos Etāns bija redzams nākam ārā no modernas biroja ēkas. Uz ēkas sienas bija piestiprināts uzraksts, kura sare�ģītie metāla burti vēs�tīja TRIĀ DRO�ĪBAS DIENESTS.

-�� Laikrakstu fotoreportieri neatstājās no tiesas nama, kamēr prāva nebija beigusies, Etāns teica. Pāris reportieru bija piela�vīju�ies arī manam birojam un Bonijas mājai.

Zoija pa�ūpoja galvu.

-� Jums visiem tas dro�i vien �ķita kā ļauns murgs.

-� Tiesa. Etāns atvairīja atmiņas un lēni pagriezās, pētot is�tabu. Ta�u pēc tam kad Vendovers bija miris, man likās, ka nu tas ir beidzies. �ķiet, esmu kļūdījies.

-� Ja kāds tev mēģina atriebties un ja taisnība tam, ko sakāt jūs ar Hariju ka tas dro�i vien nav investors, kas toreiz dabūjis ciest, tad Etan, tas ir kas personisks.

-�� Zinu.

-� Vai tas nevar būt kāds no Vendovera ģimenes, kas varbūt tevi vaino viņa nāvē? Varbūt viņa draugs?

-� Viņam nebija neviena tuva cilvēka. Etāns notupās, lai ap�lūkotu grīdu zem gultas. Izlasi vārdu �vientuļnieks� skaidrojo�a�jā vārdnīcā, un tev būs skaidrs, kāds bija Saimons Vendovers. Vari ticēt, es esmu pārbaudījis visus datus par viņu kop� pa�as dzim��anas. Viņa māte bijusi narkomāne un mirusi, kad Vendovers bijis tikai trijus gadus vecs. Viņ� uzaudzis vairākās aud�umājās. Ne draugu, ne mājdzīvnieku, ne bērnu.

-� Sievas? Mīļākās?

-� Ja Vendovers gribēja, viņ� vienmēr sadabūja kādu izskatīgu sievieti, bet ne aF vienu attiecības neturpinājās ilgāk par da�iem mēne�iem. Viņ� nekad nav bijis precējies.

Etāns piecēlās un, aizgājis uz istabas otru galu, atvēra neliela rakstāmgalda durtiņas un ātri pārbaudīja visas atvilktnes. Nekā.

Tad viņ� atvēra apģērbu skapja durvis. Zoija redzēja, ka tur uz pakaramajiem ar militāru precizitāti salikti vairāki krekli un bik�u pāri. Uz grīdas atradās auduma soma haki krāsā.

-� �ķiet, Bren�s ir neparasti kārtīgs, Zoija ieminējās.

-� Man liekas, tas viņam iemācīts armijā.

-�� Kā tu zini?

-� Viņam bija militāra stāja.

Etāns ātri pārmeklēja visu apģērba gabalu kabatas. Neko ne�atradis, viņ� notupās un atdarīja vaļā somas rāvējslēdzēju.

Paspērusi da�us soļus tuvāk viņam, Zoija redzēja, ka soma ir tuk�a.

-� Hmm, Etāns domīgi norūca. � Savādi, ka viņ� atstājis drē�bes skapī, bet somā nav nekā.

Piecēlies Etāns iegāja mazajā vannasistabā, lai pārmeklētu to.

-�� Hmm.

Zoija jau pazina �o īpa�o hmm. Etanam likās, ka tur kaut kas nav, kā vajag. Viņa iestājās vannasistabas durvīs. Uz plauktiņa bija sarindoti vīrie�u tualetes piederumi, bet tiem nebija nevie�nas raksturīgas pazīmes. �ādu asmeņskuvekli, skū�anās krēmu un zobu pastu būtu iespējams nopirkt jebkurā higiēnas piederumu veikalā.

-� Liekas, viņ� nav gribējis atstāt nekādas pēdas, Zoija sacīja.

-� Jā, viss ir tīrs un kārtīgs. Etāns ielūkojās tuk�ajā atkritu�mu grozā. Varbūt pārāk tīrs.

-�� Ko tu ar to domā?

-�� Atkritumu grozā nav ne papīra strēmelītes, nav pat nevie�nas tuk�as olbaltumvielu kokteiļa kārbas, bet Bren�s ta�u �o kok�teili bija ļoti iecienījis. Gan �eit, gan apģērbu skapī izskatās tā, it kā visu būtu sakārtojis robots. Nekas nav nolikts pavir�i. Rakstām�galds ir tuk�s.

-�� Bet? Zoija pamudino�i teica, kad Etāns apklusa.

Etāns pagāja Zoijai garām.

-�� Bet fotokopijas par Vendovera lietu atstātas uz galda, samētātas, kā pagadās. Loģiski būtu domāt, ka cilvēks, kas ir tik pa�toloģiski kārtīgs kā Bren�s, būtu tās salicis rūpīgāk.

Zoija domāja par izmisīgās apsēstības �ukstiem, kas klaiņoja pa istabu.

-�� Varbūt viņ� pirms uzbrukuma tev vēl pēdējo reizi gribēja iedziļināties Vendovera lietas materiālos. Varbūt, pārskatīdams �os rakstus, viņ� pats sevi uzskrūvēja.

-�� Var jau būt. Etānu tas, �ķiet, nepārliecināja. Tomēr es nevaru saprast, kur te iederas sieviete ar iepirkumu maisiņu un fo�toaparātu. Ja Bren�s viņu bija sūtījis uz Visperingspringsu ievākt ziņas par mani, kur tad ir viņas izdarītie fotouzņēmumi?

-� Labs jautājums. Ja viņa tie�ām ir iesaistīta �ajā lietā, jādomā, ka tiem fotouzņēmumiem vajadzētu atrasties te, kopā ar laikrakstu izgriezumiem.

-� Ja vien kāds te nav bijis pēc Bren�a aizie�anas un tos pie�vācis, Etāns teica.

Zoijai pamira sirds.

-� Tu domā, kāds te bijis jau pirms mums?

-�� Dro�i nezinu, bet liekas, ka te viss sakārtots it kā apskatei.

-�� Kas tad to būtu darījis?

-�� Dro�i vien tas, kur� maksāja Bren�am, lai viņ� mani noga�lina.

Zoija saviebās.

-� Es vēlētos, kaut tu to nebūtu teicis tik nevērīgā tonī.

Etāns vēlreiz pārmeklēja istabu, pārbīdot nedaudzās mēbeles,

palūkojoties zem gultas matra�a un atvelkot tālāk no sienas gultas galvgali.

Zoija piegāja pie rakstāmgalda un pa otram lāgam ieskatījās visās atvilktnēs, lai pārbaudītu, vai Etāns nav palaidis garām ne�pamanītu ko ļoti svarīgu. Viņa nejutās pārāk vīlusies, kad atrada tikai zīmuli un tuk�u piezīmju bloknotu. Bloknotā nemanīja ne�kādus nospiedumus, ko būtu atstājis zīmulis, rakstot uz lapas, kas bija izplēsta.

Etāns atbīdīja no sienas naktsgaldiņu.

Uz paklāja nokrita aploksne, kas bija aizslīdējusi aiz naktsgal�diņa.

Zoija un Etāns skatījās uz to.

-����������� Nu, kā tev �ķiet? Etāns noliecās, lai paceltu aploksni.

-�� Es domāju, mēs esam atradu�i kādu norādi.

Zoija jutās saviļņota.

-Tā izskatās pēc fotolaboratorijas aploksnes.

-� Jā. Diem�ēl tā ir tuk�a. Etāns paskatījās uz laboratorijas nosaukumu un adresi, kas bija iespiesta uz aploksnes. Ta�u mums ir laimējies. Tā ir kāda vietējā firma.

Pie sievietes tērpa piestiprinātā kartīte vēstīja, ka viņas vārds

ir Mārgarita. Likās, ka viņa ir nepilnus septiņdesmit gadus

veca viena no neskaitāmi daudzajām vietējām pensionārēm, kura

vai nu garlaicības mākta, vai nespēdama savilkt galus ar sociālā

pabalsta palīdzību, bija izvēlējusies stāvēt aiz letes, nepilnu darba-

laiku strādājot slikti apmaksātu darbu bez jebkādām papildu pie-

maksām.

-� Gara auguma sieviete ar īsiem, sudrabaini gai�iem matiem? Mārgarita starojo�i smaidīja. Protams, atceros, viņa bija redza�ma tajās fotogrāfijās. Sieviete izskatījās pēc aktrises tādas aktri�ses tēlo vecajās filmās, ko parasti demonstrē pēc pusnakts. Man likās, ka viņa varbūt ir slavenība. Apjautājos par viņu �elijai, bet viņa teica, ka nedrīkstot man neko stāstīt. Tas esot konfidenciāli. Es nodomāju, ka tas saistās ar vēl kādu laulības �ķir�anas lietu, ko �elija risina.

-�� Kas ir �elija? Etāns jautāja, nevērīgi atspiezdamies pret

leti.

Zoija, stāvot viņam blakus, savilka lūpas vārgā smaidā. Viņa apbrīnoja Etana savaldību. It kā tas nebūtu nekas īpa�s. Ic kā mums

būtu bezgala daudz laika. Toties Zoija bija saspringta kā stīga li�kās, ja kāds viņai pieskartos, viņa sāktu vibrēt.

-�� �elija Rasela ir viena no mūsu pastāvīgajām klientēm, Mārgarita lepni sacīja. Viņa ir īsta privātdetektīve. Mēs veicam viņas izdarīto fotogrāfiju apstrādi tik sen, cik vien varu atcerēties. Mārgarita sarauca pieri un uz brīdi apklusa. Vai zināt, jūs man izskatāties tā kā pazīstams. Tad viņa palūkojās uz Zoiju. � Un jūs arī. Jūs abi bijāt redzami tajās fotogrāfijās, ko bija uzņēmusi �elija.

-� Var jau būt, Etāns noteica.

Mārgarita, �ķiet, kļuva nemierīga.

-� Jūs ta�u neesat viņas vīrs, vai ne?

-�� Viņ� ir mans vīrs, Zoija vēsā tonī atbildēja. Nevis tās platīnblondās sievietes vīrs.

-�� Ak, tad jau labi. Mārgarita nomierinājās. Man vienu mirkli likās� Ak, nekas.

-� Vai �elij as Raselas birojs atrodas tepat tuvumā? Zoija jau�tāja, pirms vēl Mārgaritai nebija radu�ās vēl citas nojautas.

-� Jā, protams, viņa dzīvo pavisam tuvu. Aptuveni trīs kvar�tālus tālāk no �ejienes.

-�� Paldies! Etāns izslējās. Varbūt mēs iegriezīsimies pie viņas.

-�� Ē� kāpēc? Mārgarita aizdomīgi iejautājās.

-� Esmu lasījis daudz kriminālromānu, Etāns sacīja. Vien�mēr esmu gribējis redzēt, kā izskatās īsta privātdetektīva birojs.

Kad viņi bija izgāju�i ārā, Zoijai likās, ka ma�īnu un apkārtē�jo ēku krāsu toņi kļuvu�i spilgtāki. Tuksne�a debesis bija mazliet zilākas. Saule spīdēja spo�āk.

Viņa viegli notrīsēja. Vai arī �ādu aizrautīgu trīsu pēc Etanam patika viņa darbs?

Trīsas stipri līdzinājās satrauco�ajiem drebuļiem, kas Zoiju vienmēr pārņēma pēc īpa�i spēcīga pārdzīvojuma telpā, kur mutu�ļoja psihiskā enerģija.

Etāns apsēdās pie stūres un, savilcis uzacis, paskatījās uz Zoiju.

-� Ko tu domā?

-� Tātad tu vienmēr esi gribējis redzēt, kā izskatās īsta privāt�detektīva birojs, vai ne? viņa iejautājās.

-� Laikam gan. Etāns veltīja viņai viltīgu smaidu. Varbūt man radīsies kāda spo�a ideja par interjera dizainu.

-����������� Pareizi. Zoija atspieda muguru pret sēdekļa atzveltni.

-�� Zini, tas bija gudri darīts, ka tu apjautājies Mārgaritai, vai viņa pēdējā laikā nav izgatavojusi fotogrāfijas, kurās redzama platīnblonda sieviete, kas izskatās tā, it kā agrāk būtu bijusi modele.

-� Mēs zinājām, ka Arkādiju kāds fotografējis. Skaidrs, ka vis�maz da�ās fotogrāfijās vajadzēja būt viņas attēlam, un viņa izskatās patie�ām neparasta.

Pēc piecām minūtēm Etāns iegrieza savu lielo ma�īnu mazā stāvvietā pie nopluku�as vienstāva biroju ēkas. Divi biroji, kuru logi bija pavērsti pret ielu, bija tuk�i, un �ķita, ka tajos neviens nav strādājis jau sen. Tre�ā biroja logā ar pabālēju�iem, melni zel�tītiem burtiem bija rakstīts RASELAS IZMEKLĒ�ANAS BIROJS.

Logiem priek�ā bija aizvilktas �alūzijas, un izkārtne pie dur�vīm liecināja SLĒGTS.

-� Ko mēs tagad iesāksim? Zoija jautāja.

Etāns izņēma no kabatas tālruni un sastādīja numuru, ko bija norakstījis no kataloga.

-� Automātiskais atbildētājs, viņ� pēc brī�a paziņoja. Etāns paskatījās pulkstenī. Jau gandrīz pieci. Iespējams, Raselai apnicis gaidīt klientus, un viņa nolēmusi beigt darbu mazliet agrāk.

-�� Un tad?

Etāns atkal iedarbināja motoru un ieslēdza ātrumu.

-Ja es gribu redzēt, kā izskatās īsta privātdetektīva birojs, vaja�dzēs tikt iek�ā pa�am.

Zoija ātri pagriezās pret viņu.

-� Tu gribi ielauzties viņas birojā? Etan, nē tas ir pārāk bīsta�mi. Viņa ir detektīve, Dieva dēļ. Birojā noteikti ierīkota trauksmes signalizācijas sistēma.

-�� Varbūt. Varbūt ari ne. Etāns apbrauca apkārt kvartālam un novietoja ma�īnu netālu no ieejas alejā, kas atradās aiz Raselas izmeklē�anas biroja ēkas.

-� Esi uzmanīgs, Zoija teica. Viņu pārņēma arvien lielāks ne�miers. Tu nevari atļauties, ka tevi apcietina, ņemot vērā visu, kas pa�reiz notiek Visperingspringsā.

-�� Es bū�u piesardzīgs. Etāns izkāpa no ma�īnas. Ja nejau�i iedarbinā�u signalizāciju, tad mums būs milzum daudz laika tikt projām, kamēr te parādīsies policisti.

Zoija atsprādzēja dro�ības jostu.

-�� Es ie�u tev līdzi.

-Tev varbūt labāk būtu palikt �eit.

-� Ja tev izdosies iekļūt iek�ā, es varētu uztvert ko tādu, ko tu, iespējams, nepamanīsi.

Etāns sarauca pieri, pārdomājot Zoijas vārdus. Viņai jau likās, ka Etāns izteiks kādu nicino�u piezīmi par �ķietamiem ekstrasen�siem konsultantu lomā, tomēr viņ� beidzot pamāja.

-� Labi. Man noderēs jebkura veida palīdzība.

Pa ielu pabrauca garām vairākas ma�īnas, bet ne uz ietves, ne alejā nebija neviena cilvēka. �is bija rajons, kur cilvēki logiem priek�ā mēdza ierīkot aizsargrestes, un Zoija nejutās pārsteigta, re�dzot, ka restes ir priek�ā arī Raselas biroja aizmugures nelielajam logam.

-� Tā jau es domāju, viņa teica.

-Ja tu vēl izturēsies tik bezcerīgi, tad nākamajā reizē neļau�u tev būt manai asistentei. Etāns mēģināja pagriezt durvju rok�turi.

Tas izdevās pavisam viegli.

Zoija neticīgi skatījās.

-� Neiedomājami! Kā privātdetektīve var aizmirst aizslēgt savu biroju?

-� Nelāga diena var gadīties ikvienam.

Zoija ievēroja, ka bezrūpīgais teiciens neatbilst Etana piepe�i sadrūmu�ajai balsij. Viņa juta, ka sirds sāk sisties mazliet ātrāk un

smagāk. Zoija noraudzījās, kā Etāns atver durvis un ieiet mazā, ēnainā gaitenī. Viņa piesardzīgi sekoja, saņēmusi dū�u sastapties ar jebkura veida psihisko enerģiju, kas slēptos sienās.

Zoija kā parasti sajuta da�ādas vāji izteiktas emocijas, bet nekas nelikās sevi�ķi satrauco�s. Viņa atvairīja �īs emocijas, devās Etanam līdzi pa �auro gaiteni garām tādai kā vannasistabai un iegāja birojā.

-�� Augstais Dievs! Zoijai iek�ā viss sagriezās.

-�� �ķiet, �elijai Raselai diena ir vairāk nekā nelāga, Etāns teica, notupdamies blakus nekustīgajam augumam. Viņ� uzlika divus pirkstus sievietei uz kakla.

Zoija piegāja tuvāk.

-�� Vai viņa�

-�� Nē. Vismaz pagaidām vēl ne. Viņa elpo, bet stāvoklis ir smags. Es neredzu nekādas vardarbības pazīmes. Varbūt viņai ir in�sults. Etāns izņēma tālruni un zvanīja uz neatliekamo palīdzību.

Zoija notupās ceļos pie nesamaņā guļo�ās sievietes un saņē�ma ļengano roku, sajūtot, cik tā ir trausla. Locītavas bija izkrop�ļojis artrīts. Zoija lūkojās stingrajā, grumbu izvagotajā sejā, klau�sīdamās, kā Etāns sniedz operatorei ziņas.

Kad Etāns beidza runāt, Zoija pāri �elijas trauslajam augumam paskatījās uz viņu.

-�� Viņa ir tikai maza, veca lēdija, Etan.

-�� Man �ķiet, ka viņa ir varen sīksta veca lēdija.

Etāns piecēlās un no kabatas izvilka vēl vienu plānu polieti�lēna cimdu pāri likās, ka to krājumi ir neizsīksto�i. Zoija iedo�mājās, ka viņ� varbūt no medicīnas piederumu veikala tos iepircis vairumā.

Zoija saprata, ka, gaidot mediķu iera�anos, viņa �elijas Raselas labā nevar darīt neko, vienīgi turēt viņas roku. Zoija kaut kur bija lasījusi, ka cilvēki, būdami nesamaņā, tomēr var sadzirdēt, ko apkārtējie runā.

-�� Palieciet kopā ar mani, �elija, viņa teica stingrā, apņē�mīgā balsī. Zoija masēja mezglainos pirkstus, cen�oties atdot tiem daļu sava siltuma. Turieties! Ārsti jau brauc �urp. Ar jums viss būs labi, �elija.

Zoija turpināja klusi runāt, apjau�ot, ka Etāns ātri pārmeklē telpas.

-�� Vai tu zini, ko meklē? � viņa jautāja.

-Jebko, kas man palīdzētu noskaidrot, kur� noalgojis Raselu vākt informāciju Visperingspringsā. Etāns pētīja atvilktnes sa�turu. Neredzu aktu vākus ar ziņām par Etānu Triā. Tas nu gan būtu pārāk vienkār�i.

-�� Dro�i vien. �ajā situācijā nekas nav bijis vienkār�i. Kāpēc lai �eit būtu izņēmums? Zoija cie�āk satvēra �elijas roku. Pa�lieciet kopā ar mums, �elija, tad varēsiet palīdzēt atrisināt �o lie�tu. Tas ta�u detektīviem patīk, vai ne? Atrisināt lietu! Turieties, tad jūs un Etāns varēsiet noskaidrot, kas te notiek.

-� �ķiet, viņa nodarbojusies ar laulības �ķir�anas lietam un pa�zudu�u personu meklē�anu, Etāns murmināja, �ķirstīdams aktu vākus, kas atradās kādā citā atvilktnē.

-� Tas laikam gan nav nekas sare�ģīts. Nesaprotu, kāpēc tie�i Raselu noalgoja izdarīt fotouzņēmumus.

-� Cilvēki, kuri pelna iztiku, izsekojot vīrus vai sievas laulī�bas pārkāpējus, parasti ļoti labi prot strādāt ar fotoaparātu, Etāns paziņoja. Klients vienmēr grib iegūt fotouzņēmumus.

-Jā, tikai man liekas kāds no taviem senajiem Losand�elosas ienaidniekiem būtu izvēlējies privātdetektīvu, kas strādā ar mūs�dienīgākām metodēm. Zoija turpināja glāstīt �elijas pirkstus.

-�� Cik zinu no tevis stāstītā, tie cilvēki, kurus tu aizkaitināji, bija bagāti investori no augstākajām aprindām. Grūti iedomāties, ka viens no viņiem būtu meklējis rokā tik necilu detektīvi kā �elija Rasela.

-� Varbūt tas, kur� �eliju noalgoja, aprēķināja, ka no viņas būs vieglāk atbrīvoties, kad viss būs beidzies. Kur� ap�aubītu, ka trausla, veca sieviete nomirusi dabīgā nāvē?

-�� Ak dievs, vai tu domā, ka viņu kāds mēģināja�

Etāns paraustīja plecus.

-�� Viņa ir lieciniece. Viņ� ar spēku aizbīdīja ciet atvilktni un pagriezās, vērtējo�i aplūkodams istabu.

-�� Kas ir? Zoija jautāja.

-� Te nav datora.

-�� Es biju domājusi, ka tu pats esi privātdetektīvs, kas strādā ar agrāko laiku metodēm. Tomēr �ķiet, ka �elija Rasela būtu varē�jusi tev iemācīt vēl kaut ko papildus.

-�� Viņa nemaz nav strādājusi ar tik vecmodīgiem paņēmie�niem, Etāns klusi sacīja.

Zoija Etana balsī saklausīja ko tādu, kas lika pagriezt galvu, un ieraudzīja, ka Etāns tur rokā papīra lapu.

-�� Kas tas ir?

-� Ziņojums, ko viņa nesen rakstījusi. Kādas klientes vīrs acīm�redzot regulāri saticies ar sievieti moteļa numurā Skotsdeilā.

-�� Un ko tu ar to gribi teikt?

-�� �is ziņojums rakstīts pirms trim mēne�iem, turklāt datorrakstā. Etāns atvēra nelielu skapīti. Te ir drukātājs. Viņ� aiz�vēra skapī�a durvis un sadrūmis stāvēja istabas vidū. Pie velna, kur rad ir dators?

-�� Varbūt �elija to atstājusi mājās.

Etāns papurināja galvu.

-�� Es tā nedomāju. �ķiet, viņa lielākoties dzīvojusi �ajā biro�jā. Viņ� atgriezās pie rakstāmgalda un, ieslēdzis lampu, piemieg�tām acīm vēroja izbalēju�o galda segumu.

-� Jā, te bijis dators, viņ� teica. Visu galdu klāj viegla pu�tekļu kārta, izņemot �o vienu taisnstūrveida formas laukumu.

Etāns nozuda nelielajā gaitenī. Zoija dzirdēja, ka viņ� atver vannasistabas durvis.

-�� Nekas, �elija, jums drīz vien kļūs labāk, viņa teica. Es jau dzirdu sirēnas. Mediķi būs klāt kuru katru brīdi.

-� Atradu somiņu, Etāns iesaucās. Atskanēja apslāpēta gra�bē�ana. Te ir arī tabletes. �ķiet, viņa pastāvīgi lietojusi da�ādus medikamentus. Varētu domāt, ka ar to varbūt izskaidrojams Sēli�jas pa�reizējais stāvoklis, bet �ajā situācijā liekas ap�aubāmi, ka ne�samaņa ir tikai sagadī�anās.

Sirēnas gaudoja jau tuvāk. Nelielo stāvvietu apspīdēja starme��u zib�ņi. īstajā laikā, Zoija nodomāja. �elija tagad elpoja daudz seklāk. Arī pulss likās vājāks.

-� Nepametiet mūs, Sēlija! Neļaujiet, lai tas nelietis, kas jums to nodarīja, izsprūk sveikā.

-� Nolādēts! Etāns nomurmināja.

-�� Kas tad vēl?

-� Atradu viņas pēdējā laika rēķinu ierakstus, bet nekas nelie�cina, ka viņa būtu izrakstījusi rēķinu D�onam Bren�am. Nav ari ieraksta, ka viņ� rēķinu būtu samaksājis.

-�� Paldies Dievam, mediķi ir klāt.

Etāns iznāca no vannasistabas, kaut ko ātri rakstīdams pie�zīmju bloknotā.

-�� Autovadītājas apliecībā atradu Sēlijas adresi. Viņai ir as�toņdesmit divi gadi. Nezin vai es viņas vecumā vēl strādā�u �o darbu.

-�� Tu, Etan, �o darbu strādāsi arī vēl tad, kad būsi simt divus gadus vecs. Zoija cie�āk satvēra Sēlijas auksto roku, apjau�ot, ka vecā sieviete grimst arvien dziļākā nemaņā. Turieties, �elija, tūlīt jums palīdzēs labi cilvēki. Viss būs kārtībā.

Etāns vēra vaļā durvis, lai ielaistu mediķus.

Jauns ārsts nostājās uzņem�anas nodaļas durvīs. Viņ� izskatī�jās pārguris.

-�� Es domāju, ka misis Rasela izķepurosies pateicoties jums abiem, viņ� teica. Viņas stāvoklis kļuva kritiskāks ar katru brī�di. Ja jūs viņu laikus nebūtu atradu�i, tad ap pusnakti viņas vairs nebūtu.

-�� Kur viņa ir? Zoija jautāja. Viņa bija gandrīz tikpat nogu�rusi kā ārsts. Zoija bija tā saspringusi, cen�oties atvairīt kliedzo�o psihisko enerģiju, kas bija iesūkusies uzgaidāmās telpas sienās, ka plecu un kakla muskuļi sāpēja.

-�� Misis Raselu tikko aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu. Tagad viņas stāvoklis ir stabils. Sirds un plau�u funkciju rādītāji ir pārsteidzo�i labi, ņemot vērā viņas vecumu un hroniskās slimības.

-� Vai viņa atguvusi samaņu? Etāns jautāja.

-� Nē, bet, ja arī tā būtu, jums ar viņu neļautu runāt. Ārsts brīdi vilcinājās. Vai jūs esat ģimenes locekļi?

-�� Mēs esam draugi, Zoija mierīgā tonī sacīja. Reģistrators teica, ka Fēniksā viņai neesot tuvinieku. Viņ� aizsūtījis paziņoju�mu misis Raselas dēlam un meitai, bet viņi dzīvo citā pavalstī un nevarēs ierasties ātrāk kā rīt pēcpusdienā.

Ārsts pamāja.

-�� Es domāju, ja neradīsies komplikācijas, tad izredzes viņai ir labas. Ar gados veciem cilvēkiem tā notiek bie�i.

-�� Kā notiek? Etāns jautāja.

-�� Pārāk daudz medikamentu. Nejau�a pārdozē�ana. Nepare�dzēta medikamentu mijdarbība. Veci cilvēki ir trausli, ta�u viņi ļoti bie�i lieto neiedomājami daudz ļoti spēcīgu, ļoti komplicētu medikamentu. Tad nav jābrīnās, ka rodas �ādi traucējumi.

-�� Jūs domājat, ka tie�i tā noticis ar misis Raselu? Etāns �ķietami nevērīgā tonī jautāja. Viņa nejau�i pārdozējusi medi�kamentus?

Ārsts paraustīja plecus.

-�� Da�reiz tā nav nejau�ība.

Zoija sastinga. Viņa nojauta, ka Etānu �ī frāze padara ļoti vē�rīgu.

-� Nav nejau�ība? viņ� pārjautāja, uzsverot katru vārdu.

-�� Jūs varbūt esat dzirdējis, ka gados veciem cilvēkiem bie�i mēdz būt smaga depresija, ārsts teica. Viņiem apnicis lietot medikamentus. Dzīve �ķiet pārāk grūta. Viņi ir vientuļi. Gadās, ka viņi vairs nevēlas turpināt dzīvot.

-��� Pa�nāvība? Zoija papurināja galvu. Es patie�ām ne�domāju� Viņa apklusa pusvārdā, sajutusi, ka Etāns brīdino�i pieskaras viņai ar plecu. Zoija noklepojās. Nu jā, nevar jau zināt..

-�� Pareizi, ārsts sacīja. Es domāju, ka viņa pēc pamo�anās maz ko atcerēsies par notiku�o. Misis Raselu dro�i vien konsultēs psihiatrs, bet, ja viņa patie�ām ar nodomu iedzērusi pārāk lielu devu medikamentu, viņa to noteikti neatzīs. Arī tas veciem cilvēkiem ir raksturīgi. Viņi parasti negrib teikt, ka cie� no psiholoģiska rak�stura grūtībām. �ajā ziņā veci cilvēki, tāpat kā agrāk, baidās no aizspriedumainas attieksmes.

-� Ne jau tikai veci cilvēki vien, Zoija ieteicās. Es par �iem aizspriedumiem zinu ļoti daudz. Dro�i vien viņa to bija pateikusi pārāk kaismīgā tonī, jo ārsts tā savādi paskatījās uz Zoiju.

Vajadzēja turēt muti, Zoija sevi aprāja.

Sanitārs pa gaiteni aizripināja garām nestuves uz ratiņiem. Viņ� gandrīz vai skrēja. Līdzās nestuvēm straujā solī steidzās arī māsa, vienā rokā augstu turēdama plastmasas maisu ar �ķīdumu, kas tika ievadīts intravenozi. Zoija pameta skatienu uz palagu, kas bija piesūcies ar asinīm. Pakrūtē iemetās �ņaudzējs. Sienas uztvēra vēl vienu kliedzo�as psihiskās enerģijas slāni. Kā gan to var izturēt cilvēki, kuri te strādā, viņa nodomāja.

Jaunais ārsts paskatījās uz nestuvēm un it kā atjēdzās.

-�� Man jāiet, viņ� teica. Personāls jums pateiks, kā atrast intensīvās terapijas nodaļu.

-�� Paldies! Etāns pateicās.

Ta�u ārsts jau skrēja un vairs neatskatījās.

Zoija palūkojās uz Etānu. Viņ� izņēma no kabatas tālruni.

-� Ko darīsim tagad?

-�� Pulkstenis ir jau gandrīz septiņi, bet mēs esam ēdu�i tikai len�u. Nedaudz ieturēsimies un dosimies atpakaļ uz Sēlijas Raselas biroju.

-�� Labi. Ielas otrā pusē ir ātro uzkodu veikaliņ�. Zoija �igli pagriezās, lai ietu ārā pa uzņem�anas nodaļas durvīm, valdīdamās, lai nemestos ārā skrie�us.

-����������� Pagaidi, Etāns iesaucās, platiem soļiem sekodams viņai.

-�� Domāju, ka mēs kaut ko varētu ieēst slimnīcas kafejnīcā.

-�� Nē, Zoija noteiktā tonī atbildēja. Slimnīcā es negribu

ēst.

Zoija negribēja �eit uzturēties ne minūti ilgāk, ja vien tas ne�bija pilnīgi nepiecie�ams. Viņas psihiskās aizsardzības barjeras gan�drīz vairs nespēja aizturēt sāpju, baiļu, cerību, izmisuma un nik�numa viļņus, kas gadiem bija krāju�ies �ajās sienās. �ī diena viņai bija prasījusi pārāk daudz spēku. Vairāk Zoija nespēja izturēt.

-�� Vai tu jūties labi? Etāns, panācis Zoiju, norūpējies iejau�tājās saspringtā balsī.

-� Tūlīt pāries. Atgrūdusi vaļā stiklotās durvis un tikusi ārā, viņa atviegloti nopūtās. Man nepatīk slimnīcas.

-�� Kuram tad tās patīk?

Ta�u Etāns necentās Zoiju pierunāt iet uz slimnīcas kafejnīcu. Kamēr abi gāja uz stāvvietu, kur atradās Etana ma�īna, viņ� izņēma tālruni un sāka zvanīt.

Etāns neticēja, ka Zoija patie�ām ir ekstrasense, bet labprāt mainīja nodomu ēst slimnīcas teritorijā, jo Zoija bija pateikusi, ka nejūtas tur labi. Viņa atcerējās, ka �ī nav pirmā reize, kad Etāns tā rīkojas. Pārdomājot pagaidām tik īso viņu laulības laiku, Zoijai bija jāatzīst, ka Etāns parasti mēdza iecietīgi izturēties pret to, ko viņ� uzskatīja tikai par pārmērīgi spilgtu iztēli.

Etāns samierinājās ar to, ko citi būtu uzskatīju�i par ārkārtī�gu dīvainību, tikai paraustīdams plecus, it kā Zoijas apgalvojums, ka viņa ir ekstrasense, nebūtu nekas vairāk kā mazliet ekscentris�ka izturē�anās.

Vai tie�ām �is cilvēks spēja izturēties tik vienaldzīgi?

Varbūt arī Zoijai vajadzētu to iemācīties.

Pēdējo nedēļu laikā Zoiju arvien vairāk bija nomākusi Etana nevēlē�anās pieņemt par patiesām viņas ekstrasensorās spējas. Viņa bija sev iestāstījusi ja Etāns nesāks ticēt, ka viņas sestā maņa ir glu�i reāla, tad cietīs abu attiecības. Zoija bija pārliecināta, ka viņai nepiecie�ams, lai Etāns atzīst �o viņas īpatnību.

Tagad viņa sāka prātot, vai tas tie�ām ir tik ļoti nepiecie�ams. Etāns Zoiju pieņēma tādu, kāda viņa ir, ne�aubīdamies un neiz�pra�ņādams. Dzīvē tā bija reta un brīnumaina balva.

Zoija atguvās no pārdomām, kad Etāns sāka runāt ar Hariju. Etāns īsi atstāstīja visu notiku�o.

-�� Piekrītu, ka notikumi kļūst arvien sare�ģītāki. Etāns tur�pināja runāt, atslēdzot ma�īnu un sē�oties pie stūres. Tomēr tur�pini uzturēt kontaktus ar saviem cilvēkiem Losand�elosā. Viss lie�cina, ka mērķis esmīl es, nevis Arkādija. �ķiet, Tirgotājam taisnība, ka viņas dro�ību nekas neapdraud.

Zoija piesprādzējoties juta uzvilnījām baismas. Arkādija bija dro��ībā, bet labāk no tā nekļuva, jo tagad briesmas draudēja Etanam.

-� Nē, mēs vēl kādu laiku būsim Feniksā. Etāns pagrieza aiz�dedzes atslēgu. Dodamies atpakaļ uz Sēlijas Raselas biroju. Ārsti domā, ka viņa nejau�i ieņēmusi pārāk lielu devu medikamentu, ta�u no biroja pazudis viņas dators, bet nekādu rakstisku piezīmju par mani nav.

Harijs kaut ko runāja. Auksti drebuļi Zoiju sāka kratīt vēl spē�cīgāk.

-� Nē, arī par Arkādiju es neatradu neko, Etāns sacīja Hari�jam. Tomēr Rasela bijusi tā pati sieviete ar fotoaparātu un iepir�kumu maisiņu, kuru ievērojusi Arkādija. Jā, labi, sazvanīsimies!

Etāns beidza sarunu un sastādīja citu numuru.

-�� Nu, atbildi ta�u, Kob! Tad Etāns brīdi klausījās. Ko, ellē, tu tur dari? � Ak zvanīji? Nolādēts. Piedod! Es uz laiku biju izslēdzis tālruni. Slimnīcā to neļauj izmantot, ja tuvumā ir mo�dernā aparatūra� Nē, mums abiem nekas nekai�. Tas ir gar� stāsts. Paskaidro�u vēlāk. Ko jaunu vari pateikt?

Zoija sēdēja un saspringti centās sadzirdēt, ko Singltons runā. Kad Etāns pārtrauca savienojumu, viņa tūlīt pat apprasījās:

-�� Nu, ko viņ� teica?

-� Viņ� internētā sameklējis da�as vietnes, kur raksturotas da��ādu armijas vienību iezīmes, un noskaidrojis, ko nozīmē Bren�a tetovējums. Izrādās, ka tas apzīmē ļoti elitāru, ļoti slepenu speciā�lā dienesta vienību.

-�� Tātad tev bija taisnība, Zoija teica. Bren�s ir militār�persona.

-Tagad vairs ne. Kad Singltons bija noskaidrojis, kurā vienī�bā Bren�s dienējis, viņam izdevies ielauzties tās datu bāzē. Tā ir neliela organizācija. Lai atrastu Bren�a datus, Singltons izmanto�jis viņa fizisko īpa�ību aprakstu. Izrādās, Bren�s iekļauts sākotnējā treniņu programmā, bet izslēgts jau pirmajā mēnesī.

-� Kāpēc?

-� Singltons teica, ka ziņas esot diezgan skopas, ta�u Bren�am, �ķiet, bijis nervu sabrukums. Viņ� vairākus mēne�us pavadījis ar�mijas hospitāļa psihiatrijas nodaļā. Beigu beigās viņ� no dienesta atbrīvots.

-� Sajucis prātā, Zoija �ukstēja. Viņai ienāca prātā spēcīgās emocijas, kas it kā vaidi bija strāvoju�as no Bren�a lētās moteļa istabas sienām, izmisīgā, apsēstības pilnā vēlme, kas gandrīz at�gādināja iekāri. Viņ� kaut ko ārkārtīgi vēlējies.

-�� Singltons teica, ka pēc tam, kad Bren�u izrakstīju�i no slimnīcas, viņ� izbraucis no valsts un da�us gadus strādājis par profesionālu algotni. Bren�s atgriezies Savienotajās Valstīs aptu�veni pirms astoņiem mēne�iem. Pēc tam par viņu nekas vairs nav zināms.

-� Varbūt mums vajadzētu vērsties Fēniksas policijā un apru�nāties ar viņiem par �eliju Raselu.

-�� Ko tad mēs viņiem teiktu? Pagaidām zināms ir vienīgi tas, ka, pēc mediķu domām, vecā dāma nejau�i ieņēmusi pārāk lielu devu medikamentu. Neliekas, ka tas kādu varētu īpa�i uztraukt.

-� Un tās fotogrāfijas, ko viņa devusi izgatavot fotodarbnīcā?

-� Izdarot fotouzņēmumus, Rasela nav pārkāpusi likumu. Tur�klāt mēs pat nevaram pierādīt, ka viņa fotografējusi.

Sēlijas Raselas biroja ēka bija tinusies vēla vakara tumsā. Etāns ar kabatas lukturīti ātri pārbaudīja veco fordu, kas bija no�vietots ēkas priek�ā. Neko ievērības cienīgu nesaskatījis, viņ� devās uz nopluku�o ēku.

Etāns labu brīdi nekustīgi stāvēja biroja telpā un klusēja, ie�grimis pārdomās. Zoija mierīgi gaidīja. Viņai jau agrāk bija gadījies redzēt, ka Etāns tā mēdz darīt. Zoija iedomājās, ka viņ� varbūt ne�apzināti atveras psihiskajai enerģijai, kas atrodas telpā. Tomēr Zoija zināja ja tā patie�ām būtu, Etāns to nekad neatzītu. Vienmēr, kad Zoija bija vaicājusi, ko Etāns �ādās reizēs jūt, viņ� bija teicis, ka mēģina ievērot ko neparastu.

Pēc laiciņa viņ� sāka pārmeklēt biroju. Apstājies pie rakstām�galda, Etāns paskatījās uz krūzi, kas bija pilna ar aukstu kafiju.

-� Rasela pirms tam pagatavojusi kafiju, viņ� sacīja. Ja cil�vēks grasās noindēties ar medikamentiem, tad jau nu parasti ar kafijas vārī�anu nenodarbojas.

-�� Nē, Zoija piekrīto�i teica. Un kanna ir gandrīz pilna. Viņa ielējusi tikai vienu krūzi, bet nav paspējusi to izdzert.

-�� Dro�i vien saļimusi tūlīt pēc tam, kad piepildījusi krūzi. Ja Rasela uzvārījusi pilnu kannu, tas nozīmē, ka viņa gribējusi vēl krietnu laiku strādāt. Etāns piegāja pie kafijas vārāmā aparāta un aplūkoja to. Tas ir izslēgts.

-�� Varbūt viņa pārdomājusi? Gribējusi iet mājās?

-� Kāpēc tad viņa būtu pielējusi pilnu krūzi? Etāns turpināja domīgi aplūkot kafijkannu. Tātad viņa pagavojusi kafiju, ielēju�si to krūzē un aiznesusi līdz rakstāmgaldam. Ta�u mēs Raselu atra�dām saļimu�u istabas vidū. Acīmredzot bijis kāds iemesls, lai viņa nolemtu iet atpakaļ un izslēgt sildītāju, lai gan kanna bijusi gan�drīz pilna. Kāpēc viņai to būtu vajadzējis darīt?

-� Ko tu par to domā?

-�� Lūk, tie�i tas man �ķiet neparasti. Etāns noņēma kannu no sildītāja un nolika uz galda. Tad viņ� pacēla kafijas vārāmo apa�rātu un klusi iesvilpās. Es jau domāju! Sēlija Rasela, jūs ir daudz grūtāk pieveikt, nekā varētu domāt pēc ārējā izskata.

Zoija piesteidzās pie Etana.

-�� Ko tu tur atradi?

Etāns paņēma rokā to, kas bija paslēpts zem kafijas aparāta.

-� Viņas piezīmju grāmatiņu.

-� Vai tu re! Lai nu vēl kāds apgalvo, ka tu neesi ekstrasenss!

Formas tērps piegulēja draņķīgi, un cepure oda pēc sviedriem,

bet viņa nodomiem apģērbs bija piemērots.

Grants Lorings bija paslēpies ēnā, �aurā kājceliņā starp grā�matu veikalu un modes apģērbu veikalu un vēroja galeriju �Eifo�rija�.

Pulkstenis bija nedaudz pāri astoņiem. Rudens festivāls ritēja pilnā sparā. Visu vakaru Grānts bija juties kā murgainā sapnī. Viņ� bija spiests klausīties, kā uz brīvdabas skatuves cita pēc citas uz�stājas dziedo�u un dejojo�u skolēnu grupas. No viņu spalgajām, spiedzīgajām balsīm Grantam sāpēja galva. Turklāt troksni vēl lie�lāku padarīja smejo�o un pļāpājo�o ļau�u pūlis. Grāntam likās ja vēl reizi pabrauks garām tā nolādētā, mazā lokomotīve ar vagoniņiem, kas bija pilni ar spiedzo�iem bērniem, viņam būs grūti ap�valdīt tieksmi vilcienu uzspridzināt.

Grānts skatījās pa �Eiforijas� logu. Tā draņķe pa�reiz rādīja pircējam kaklarotu. Viņas palīdze, liela auguma sieviete ar īsiem brūniem matiem, runāja ar kādu citu pircēju.

Visu vakaru cilvēki gāja veikalā iek�ā un atkal nāca ārā. �ķiet, Granta sieva guva krietnu peļņu. Viņam bija jāatzīst, ka tai maitai

jau no dabas piemita spēja saskatīt, kā vislabāk nopelnīt lielu naudu. Tie�i tāpēc viņa Grantam bija bijusi tik noderīga.

Grānta plāns beidzot sāka īstenoties. Tiesa, Bren�s bija sabo�jājis sākotnējo ieceri, jo viņam nebija izdevies novākt Triā, tomēr Grānts objektu bija dabūjis rokā. Protams, būtu labāk, ja privāt�detektīvs būtu beigts, ta�u arī tas nebija slikti, ka viņ� pa�reiz Fē�niksā ķēra rokā pats savu asti. Ja Triā paveiktos un viņ� atrastu Bren�a dzīvokli, tur viss liecinātu, ka lieta saistās ar Losand�elosu. Ja arī viņ� tiktu līdz Sēlijas Raselas birojam, tad atrastu tikai vecu lēdiju, kas pārdozējusi medikamentus.

Pienācis laiks notvert to draņķi un nozust, Grānts nolēma. Atbilsto�i pārveidotajam plānam viņ� bija iecerējis to paveikt �o�vakar, kad Fauntain Stļuare notika svētki. Viņam bija vajadzīgs pū�lis un troksnis, lai visu nodarītu pēc iespējas klusi.

Viņam bija vajadzīgas tikai trīs vai �etras minūtes vienatnē ar to maitu. Grānts bija cerējis viņu notvert pirms pusstundas, kad viņa bija uz īsu laiku atstājusi veikalu, lai aizietu uz tualeti laukuma pretējā pusē. Ta�u tas staigājo�ais mironis viņu bija pa�vadījis līdz pa�ām labierīcību durvīm un gaidījis, lai atkal atvadītu atpakaļ uz galeriju.

Grantu kaitināja, ka Raselas fotogrāfijās nekur nebija redzams �is skelets rūtainajā sporta kreklā. Galīga nekompetence.

Tomēr likās labi, ka tas tips neizskatījās tāds, kas varētu radīt nopietnus �ķēr�ļus. Viņ� dro�i vien strādāja par grāmatvedi ar nie�cīgu algu, varbūt arī bija bēru ceremoniju rīkotājs. Izņemot to rei�zi, kad viņ� bija pavadījis to draņķi līdz dāmu istabai, tips visu vakaru sēdēja uz sola tie�i blakus galerijas ieejas durvīm un runāja pa tālruni. Runāja ļoti daudz. Varbūt viņ� bija bukmeikers.

Tās draņķes gaume attiecībā uz vīrie�iem noteikti bija mainī�jusies. Varbūt arī viņa apzināti bija izvēlējusies mīļāko, kas bija pilnīgā pretstatā tiem vīrie�iem, kuri kādreiz viņu valdzināja, rī�kojusies �ādi tā pa�a iemesla pēc, kāpēc bija nopirkusi jaunu iden�titāti un mainījusi ģērb�anās stilu. Tā stulbā sieviete bija mēģinā�jusi pārvērsties, jo zināja, ka Grānts varētu būt dzīvs un kādu dienu sameklēt viņu.

Nu jau bija diezgan vēls. Ja viņ� vēl gaidīs, tad nebūs vairs tik viegli dabūt viņu rokā. Grānts nevarēja atļauties gaidīt vēl il�gāk. Laiks rīkoties.

Viņ� tik kaismīgi vēlējās visu izdarīt līdz galam un atkal no�zust, ka �o vēlmi izjuta gandrīz vai fiziski.

Etāns apsēdās Sēlijas Raselas krēslā un nebija pārsteigts, ka viņ� uzreiz jutās glu�i kā savās mājās. Krēsls viegli ie�īkstējās. At�vilktnē Raselai glabājās dzeltenu vēstuļu papīru un piezīmju blok�notu krājumi, bet nelielā, garenā kārbā vairākas pildspalvas. Visi priek�meti uz rakstāmgalda bija rūpīgi sakārtoti.

-����������� Man liekas, jums abiem �is tas ir kopīgs, Zoija ieteicās.

-�� Pat viņas piezīmes izskatās pēc tavējām. Viņa pārliecās Etanam pār plecu, lai ielūkotos bloknotā. īsti hieroglifi.

-�� Ikvienam, kas ļoti bie�i kaut ko piezīmē, beigās izveidojas pa�am savs ātrraksta stils, Etāns izklaidīgi atbildēja. Ta�u Ra�sēta ļoti skaidri uzrakstījusi visus uzvārdus un īpa�i rūpīgi pierak�stījusi ciparus. Vai redzi? Te ir Bren�a furgona numurs.

-� Kāpēc viņa pierakstījusi klienta automa�īnas numuru?

-� Es daru tie�i tāpat. Tā ir pieņemts. Jebkura informācija par klientu nekad nav lieka.

-� Tā patie�ām bija aizkustino�a piebilde. Zoija apsēdās uz rakstāmgalda malas. Ja es to būtu zinājusi, kad toreiz nolēmu nolīgt tevi, dro�i vien būtu vērsusies pie Rednora.

-Jā, bet padomā, cik lielisku seksu tu būtu palaidusi garām.

-� Tā jau ir.

Izlasījis bloknotā Bren�a uzvārdu un viņa ma�īnas numuru, Etāns pamanīja vārdu federāļi. Tas bija divas reizes pasvītrots.

-�� Bren�s viņai teicis, ka ir slepens federālā dienesta aģents, Etāns sacīja. Dro�i vien aprēķinājis, ka tad viņa neuzdos pārāk daudz jautājumu.

Zoija noklep�jās.

-� Vai ir iespējams, ka pret tevi vērsta kāda federālās izmeklē��anas operācija? Varbūt tie�i tāpēc kāds grib tevi nogalināt. Tātad ar federāļiem tu nedrīksti runāt.

-� Nomierinies, Etāns sacīja. Ja tā būtu, tad federālais die�nests mūs jau sen būtu notvēris. Visma? man tā �ķiet, viņ� klu�sībā nodomāja. Kādu brīdi klusēdams, Etāns centās at�ifrēt vēl pāris teikumu. �ķiet, ka Bren�s bijis visai piesardzīgs, iestāstot Raselai, kāpēc grib viņu noalgot. Izpētījis viņu, lai pārliecinātos, ka var paļauties viņa padarīs savu un turēs muti.

-�� Protu novērtēt informāciju, Kari. Ar vienu kāju atbalstī�jies pret kaltās dzelzs solu, roku atspiedis pret augs�stilbu, Harijs caur veikala logu vēroja Arkādiju, grasīdamies beigt sarunu ar savu kādreizējo partneri Losand�elosā. Vari uzskatīt, ka pakalpojums, par kuru vienojāmies, nav jāatmaksā pilnībā.

Harijs beidza sarunu, nenolaizdams skatienu no Arkādijas.

Pirms se�ām nedēļām, vēl pirms Harijs bija ieradies Visperingspringsā, lai palīdzētu Triā, viņ� būtu smējies, ja kāds būtu teicis, ka tādam vīrietim kā viņ� var tik ļoti paveikties. Ta�u �ajā pilsētā Harijam bija daudz kas mainījies. Turpmāk viņa dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.

Harijs caur logu redzēja, ka Arkādija uzsmaida pircējam. Viņu pārņēma siltuma uzplūds, kas arvien vēl likās savāds un ne�ierasts.

Viņ� piespieda sevi novērst uzmanību no viņas, lai paraudzī�tos uz cilvēkiem, kuri staigāja pa laukumu, uzmanīgi pētīdams gan tos, kas likās ar kaut ko at�ķirīgi no pārējiem, gan arī tos, kuri bija nogāju�i malā.

Harijs ievēroja kādu dro�ības dienesta vīru, kas nupat grasījās paslēpties �aurajā kājceliņā starp diviem tuvējiem veikaliem. Uz vīra �aketes mugurpusē bija uzraksts �Rednora dro�ības sistēmas�. Cepuri viņ� bija pārvilcis pār pieri tik zemu, ka acis nebija redza�mas.

�ī jau bija tre�ā reize pēdējās stundas laikā, kad dro�ībnieks bija ielavījies ēnainajā ejā.

Dro�ības vīri Hariju darīja nervozu. Pirmkārt, viņi viegli va�rēja palikt nepamanīti. Otrkārt, viņiem gandrīz vienmēr bija līdzi atslēgu komplekts.

Harijs vēlreiz ielūkojās galerijas logos. Ar apmierinājumu ie�raudzījis, ka ap Arkādiju un viņas palīdzi pulcējas bariņ� pircēju, viņ� noņēma kāju no sola un lēniem soļiem devās uz �aurā kājce�liņa pusi.

Labajā pusē atskanēja spalgs svilpiens tuvojās mazais vilcieniņ�.

-�� Uzmanību! Vilcieniņa vadītājs bija liela auguma vīrs, kas izskatījās kā iespīlēts sīkajā kabīnē. Likās, viņa platā seja iemir�dzas ļaunā priekā. Ceļu ekspresim!

Harijs ātri pakāpās atpakaļ, tikko paspēdams atraut kreiso kāju, lai tai nepārbrauktu vilciens. Vadītājs ļauni smīnēja. Bērni spiedza un sita plaukstas.

Atskanēja gar�, triumfējo�s svilpiens, un vilciens brāzās uz strūklakas pusi. Bērni māja Harijam ar rokām.

Kad pēdējais vagoniņ� ar smejo�ajiem bērniem bija garām, Harijs ievēroja, ka dro�ībnieks nozudis kājceliņa tumsā.

Harijam piepe�i radās nejauka, durstīga sajūta skaustā.

Viņ� steidzās uz kājceliņu, tad apstājās, mēģinot tumsā kaut ko saskatīt. Laukuma spuld�u spilgtā gaisma tik tālu nesniedzās. Acis nebija apradu�as ar tumsu, tāpēc Harijs īsu brīdi neredzēja neko.

Tad viņ� pamanīja, ka celiņa galā kaut kas kustas. Dro�ībnieks pacēla roku. Harijs ar pūlēm saskatīja, ka viņ� tur rokā kādu priek��metu.

Arkādija dzirdēja iezvanāmies tālruni. Viņa palūkojās uz pulti un redzēja, ka zvana uz viņas privāto numuru.

Arkādija pārlaida skatienu telpai. Mollija ar pircēju pārrunāja kāda keramikas trauka māksliniecisko vērtību. Savu kārtu gaidīja vēl trīs vai �etri pircēji.

Arkādija uzsmaidīja sievietei, kas tikko bija nopirkusi dārgu gredzenu, un pasniedza viņai savdabīgu sudrabainu iepirkumu mai�siņu.

-� Pateicos! Arkādija klusi sacīja. Jums patiks nēsāt �o gre�dzenu.

Tālrunis iezvanījās atkal.

-�� Noteikti, sieviete atbildēja. Paņēmusi galerijas �Eiforija� iepirkumu maisiņu, viņa devās uz izeju.

Tālninis neatlaidīgi turpināja zvanīt. Arkādijas privāto numu�ru zināja tikai nedaudzi. Protams, Zoija, bet Zoija bija Fēniksā. Varbūt viņai ir kāda jauna ziņa, Arkādija nodomāja.

Arkādija negribēja runāt �eit, kur sarunu varēja dzirdēt pir�cēji.

Aizsteigusies līdz letes galam, viņa iegāja īsajā gaitenī un at�vēra kabineta durvis.

Liela plauksta aizspieda Arkādijai muti, un tajā pa�ā mirklī viņa sajuta, ka pie rīkles tiek pielikts pistoles stobrs.

Vīrietis viegli pielieca galvu, un Arkādija zem cepures naga ieraudzīja pazīstamo seju. Grants bija dabūjis viņu rokā.

Arkādiju pārņēma saltas �ausmas. Viņa sāka trīcēt.

-�� Pamēģini tikai iepīkstēties, mana dārgā sieva, tikai mēģi�ni kaut vai pakustēties, un es no�au�u to, kas pirmais parādīsies durvīs.

Par to Arkādija ne�aubījās.

-�� Es tevi pazīstu, draņķe. Balsī bija dzirdams auksts apmie�rinājums. Tu ta�u nepieļausi, ka mirst nevainīgs cilvēks, vai ne? Mēs iesim ārā pa aizmugures durvīm. Grānts aizlīmēja Arkādijai muti ar lipīgo lenti. Ja papīkstēsi kaut vienu skaņu, lai kāds steig�tos palīgā, tad būsi parakstījusi viņam nāves spriedumu. Starp citu, pistolei ir klusinātājs.

Arkādija domāja par pistoli, ko bija iegādājusies tie�i �ādai reizei. Tā bija noglabāta dro�ā vietā mājās, tur, kur no tās nebija nekāda labuma.

Grānts izstūma Arkādiju caur aizmugures durvīm uz ķieģeļu takas. Tā veda uz dienesta ma�īnu piebraucamo ceļu un stāvvie�tu, kur ma�īnas novietoja veikalu darbinieki. Biezi sastādītie ole�andru krūmi veidoja dekoratīvu �ogu starp taku un piebraucamo ceļu.

Arkādija juta ietrīsamies vārgu cerību. Piebraucamais ceļ� gan�drīz nekad nebija tuk�s, pat vēlu vakarā veikalu pārdevēji nāca �eit

uzsmēķēt. Pusaud�i, kas strādāja ātrās ēdinā�anas restorānos, mē�dza sastapties netālu no atkritumu tvertnēm, lai darītu �o to tādu, kas noteikti �ausminātu viņu vecākus. Bezpajumtnieki nāca, lai pārmeklētu milzīgo atkritumu tvertņu saturu un iedzertu lētu vīnu.

Otrpus oleandru krūmiem Arkādija izdzirdēja klusas balsis un sajuta vieglu marihuānas smārdu. Kā gan Grānts bija iedomājies, ka nepamanīts varēs viņu aizvest?

Tad Arkādija pamanīja, ka uz takas atrodas lieli sētnieka div�ri�i. To priek�pusē bija saliktas sukas un slotas. Vienā divri�u pusē bija piestiprināta plāksne, uz kuras atradās kartona kaste.

-� Tu kāpsi atkritumu tvertnē un sēdēsi klusu, Grānts pavē�lēja. Es tevi neno�au�u, ja vien nedosi iemeslu tā rīkoties. Tu man esi vajadzīga dzīva, lai mēs varētu noslēgt darījumu par to datni, ko esi noslēpusi. Ta�u, ja citas iespējas nebūs, vari būt dro�a, es tevi nogalinā�u.

Arkādija gāja uz divri�u pusi un izmisīgi mēģināja kaut ko iz�domāt.

Kad viņa bija divri�iem blakus, Grānts no ratiņu priek�puses paņēma spaini un, apgriezis otrādi, nolika zemē, lai uz tā varētu pakāpties.

-�� Kāp! Nolādēts, ātrāk!

Arkādija uzkāpa uz spaiņa un palūkojās uz leju. Lielā atkritu�mu tvertne bija tuk�a. Tajā bija vienīgi tik daudz vietas, lai varētu paslēpt slaidu pieaugu�u cilvēku, kas notupies uz ceļiem.

Arkādijai uzmācās melns izmisums. Uz sētnieku ar divri�iem neviens pat neatskatīsies, viņa domāja.

-�� Kāp iek�ā! Grānts griezīgā balsī pavēlēja.

Arkādija paskatījās uz kartona kasti. Aug�a bija vaļā, un va�rēja redzēt, ka tajā atrodas vairāki tualetes papīra ruļļi.

Arkādija bija tā uztraukusies, ka neveiklība, liekot kāju uz div�ri�u malas, nebija tikai izlik�anās vien. Viņa mazliet sagrīļojās, it kā cen�oties saglabāt līdzsvaru, un pacēla arī otru kāju.

Sudrabotās sandales purngals trāpīja pa tualetes papīra kasti. Tā nokrita zemē, un tualetes papīra rullī�i izbira ārā, aizripojot pa taku. Da�i ievēlās netīrumos zem oleandru krūmiem.

-�� Stulbā draņķe. Kāp iek�ā! Grānts pacēla balsi. Tūlīt!

Arkādija apjauta, ka viņ� nemaz nav tik mierīgs, kā izliekas.

Tas viņu pārsteidza. Grānts vienmēr bija bijis ārkārtīgi pārliecināts par sevi. Ta�u �ovakar viņa balss skanēja tā, it kā viņ� grī�ļotos uz bezdibeņa malas.

Arkādija notupās atkritumu tvertnē uz ceļiem. Grānts pārvilka pāri brezentu. Arkādiju apņēma tumsa. Gan sastāvēju�ās atkritu�mu smakas, gan baiļu pēc viņai gandrīz uznāca vēmiens.

Divri�i tūlīt sāka kustēties uz priek�u. Arkādijā iekvēlojās sīka cerības dzirkstelīte. Grānts steidzās. Viņam nebija laika savākt iz�biru�os tualetes papīra ruļļus.

Varbūt jau pēc īsa brī�a Harijs nāks meklēt Arkādiju.

Viņa izdzirdēja, ka pie atkritumu tvertņu novietnes sarunājas divi cilvēki.

-� Labāk iesim atpakaļ pie darba, viens sacīja. Vārdi skanēja apslāpēti. Tu ta�u zini, ka Lerijs necie�, ja kavējamies kaut mi�nūti ilgāk.

Otrs kaut ko atbildēja, bet Arkādija teikto nesaprata.

Divri�i nokratījās, kad Grānts tos uzstūma uz ietves blakus piebraucamam ceļam.

�Etāns pētīja �elijas Raselas hieroglifiem līdzīgos pierakstus.

-��������� Bren�a runas par to, ka nepiecie�ams ievērot ārkārtīgu slepenību, padarīju�as Rasolu nepacietīgu. Gandrīz varu iedomāties,

kā viņa nemierīgi kustināja kāju zem galda, gaidot, kad Bren�s

beidzot pateiks, ko grib no viņas.

Viņ� pa�ķīra nākamo lappusi.

Ieraudzījis tur ierakstīto vārdu, Etāns sastinga.

-�� Ak, nolādēts!

Izrāvis no kabatas tālruni, viņ� sastādīja Harija numuru.

-�� Kas tur ir? Zoija pielēca kājās un piesteidzās pie rakstām�galda, lai pāri Etana plecam ielūkotos piezīmēs. Vai atradi, kas noalgojis Bren�u?

-�� Nē. Atradu, pret kuru vērsts uzbrukums.

-�� Met to zemē, Harijs uzsauca no kājceliņa viena gala, aiz�slēpies aiz ēkas stūra. Tūlīt pat!

-�� Ei, mister, es nek-ko sliktu nav darīj�s, tikai ier-rāvs vienu �ļuku.

Dro�ībnieks �ķita piedzēries, ta�u nebija jau grūti runāt tik

�ļupsto�i un �ēlabaini, kā to darītu cilvēks, kas vairākas stundas brāļojies ar pudeli.

-�� Met zemē, liec rokas uz galvas un nāc �urp!

-�� Pie velna. Vai tu esi kruķis vai kas tamlīdzīgs?

-� Vai tamlīdzīgs.

Dro�ībnieks panāca tuvāk.

-�� Civildrēbēs? Kas te notiek? Tu gribi ziņot manam �efam? Puis, nedari tā. Lūdzu! Man darbs patie�ām ir vajadzīgs.

-� Met zemē!

-� Labi, labi, rāmāk. Es jau nāku, kā tu liki. Dro�ībnieks ļāva nokrist zemē priek�metam, ko bija turējis rokā.

Pret ietves flīzēm �ķindēdams saplīsa stikls. �aurajā ejā ieplūda stipra, pretīga lētā vīna smaka.

-� Krietns dzeramais pagalam, dro�ībnieks sērīgi noteica. Harijs izdzirdēja, ka iezvanās tālrunis, kas atradās kabatā.

Durstīgā sajūta skaustā kļuva stiprāka. Likās, ka ādu dzeldina nātres.

Viņ� ātri izņēma tālruni no kabatas. Pavērsies projām no ap�mulsu�ā dro�ībnieka, viņ� gāja atpakaļ uz galeriju.

-� Te Stags, viņ� noņurdēja.

-�� Kur tu esi?

Harijs pazina �o Etana neizteiksmīgo, pārāk mierīgo balss toni. Tas liecināja par nopietnām nepatik�anām.

-� Arvien vēl skvērā, viņ� teica. Kas noticis? Vai uzzināji, kas tev uzsūtījis Bren�u?

-� Neesmu pārliecināts, ko nozīmēja notikums pie baseina, bet �ķiet, ka uzbrukuma mērķis ir Arkādija jau kop� pa�a sākuma.

-�� Ak, velns un elle! Lorings.

-� Tā liekas.

Harijs jau skrēja, cenzdamies ātrāk izspraukties cauri pūlim. Tagad viņ� skaidri varēja saskatīt galerijas logus. Pie letes stāvēja Mollija. Veikalā vēl bija divi vai trīs pircēji, kuri aplūkoja vitrīnās izliktos dārgos mākslas priek�metus.

Likās, ka viss ir kārtībā.

Tad Harijs piepe�i apjauta, ka Arkādijas veikalā nav.

Neuztraucies! Viņa dro�i vien uz brīdi iegājusi savā kabinetā vai veikala dibentelpā.

-�� Es piezvanī�u, kad atradī�u viņu, � Harijs teica Etanam.

Viņ� pārtrauca sarunu un skrēja uz veikalu.

Kad Harijs ar troksni iebrāzās iek�ā, Mollija un pircēji izbīlī pacēla skatienus.

Viņ� pievērsās Mollijai.

-�� Kur viņa ir?

-� Arkādija? Mollija blenza uz Hariju tā, it kā viņ� būtu pārvērties par ērmīgu briesmekli. Ē� viņa� ē� pirms da�ām mi�nūtēm iegāja kabinetā, jo zvanīja tālrunis, un �eit viņa negribēja runāt. Tā bija privātā līnija, un�

Harijs vairs neklausījās. Ar da�iem platiem soļiem �ķērsojis veikala telpu, viņ� pa īso gaiteni brāzās uz Arkādijas kabinetu.

Nelielā telpa bija tuk�a.

Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem Harijs izjuta īstas bailes.

Izbeidz, viņ� domāja. Ja tagad zaudēsi mieru, viņai no tā nebūs nekāda labuma. Viņa aizvesta tikai pirms daļām minūtēm.

Harijs atbīdīja aizkaru, kas aizklāja ieeju dibentelpā, un ieslē�dza gaismu. Durvis, kas veda uz piebraucamo ceļu, bija aizvērtas, bet tās vairs nebija aizslēgtas.

Mollija nostājās dibentelpas ieejā.

-�� Vai kas noticis? viņa bailīgi ieprasījās.

-Jā. Zvani laukuma apsargiem. Saki, ka meklējam vīrieti, kas aizvedis Arkādiju. Tad izsauc policiju.

-� Ak dievs!

-�� Sasodīts, ej ta�u! Ātrāk!

Mollija apcirtās riņķī un ieskrēja kabinetā.

Harijs piegāja pie veikala aizmugures durvīm, atgrūda tās vaļā un ieraudzīja �auru taku, kas veda uz dienesta ma�īnu piebrauca�mo ceļu.

Gaismā, kas no durvju puses apspīdēja taku, bija redzami vai�rāki balti, cilindriski priek�meti.

Tualetes papīra ruļļi.

Neviens nemēdz pievērst īpa�u uzmanību cilvēkam formas tērpā. Ja pat apsardzes dienesta vīrs varēja palikt nepamanīts, tad veikalu rindas sētnieks vēl jo vairāk.

Harijs brāzās pa taku un nogriezās uz piebraucamā ceļa. Ap�gaismojums bija visai trūcīgs. Pie darbinieku automa�īnu stāvvietas atradās tikai viena ielu apgaismes spuldze.

Harijs kaut kur tālāk sadzirdēja apslāpētu troksni �ķita, tur kāds ātri stūma divri�us. Cieto gumijas riteņu rīboņa pret asfaltu skanēja no stāvvietas puses.

Harijs a�i noāva mokasīnu stila kurpes, baidīdamies, ka soļu dipoņa varētu padarīt Loringu tramīgu.

Kailām kājām viņ� klusi aizskrēja līdz tuvākajai lielajai atkri�tumu tvertnei un apstājās tās ēnā.

Harijs varēja saredzēt daļu no vāji apgaismotās stāvvietas. Kāds vīrietis formas cepurē stūma divri�us uz furgonu, kas nebija skaidri saskatāms.

Tam vajadzēja būt Loringam. Bet ja nu tas nebija viņ�? Ja Harija pieņēmums bija nepareizs? Ja nu tas bija godīgs sētnieks, kas pēc grūti nostrādātas nakts grasījās braukt mājās? Varbūt viņu gaidīja sieva un pāris bērnu.

Harijs, turēdams ieroci uz leju nolaistajā rokā, izgāja ārā no atkritumu tvertnes ēnas. Viņ� klusi devās uz furgona pusi, slēpda�mies aiz citām automa�īnām, lai sētnieks viņu nepamanītu.

�Loring, � viņ� iesaucās.

Sētnieks sarāvās un, pacēlis roku, pagriezās. Vēl jau nav teikts, ka tas ir Lorings, Harijs nodomāja. Ikviens varētu nobīties,'ja au�toma�īnu stāvvietā, kur nebija neviena cilvēka, kāds pēk�ņi skaļi iesauktos.

Sētnieka rokā iespīdējās pistoles stobrs.

Kāds nogrūda nost divri�u brezenta pārsegu. No atkritumu tvertes dziļumiem kā atriebes dieviete iznira Arkādija.

Viņa neizdvesa ne skaņas, bet Harijs redzēja, ka viņa pūlas uzmest brezentu Loringam uz rokas, kurā viņ� turēja pistoli.

Lorings ātri izvairījās, mezdamies sānis, un �āva uz Hariju.

Harijs dzirdēja, ka lodes caur�auj spārnu pikapam, kas atradās pa kreisi no viņa.

Tikai tagad Harijam radās izjūta, ka viss norisinās kā palēni�nātā filmā �ādi viņ� jutās vienmēr, ja situācija kļuva riskanta. Nu viņ� neizjuta ne dusmas, ne bailes, ne �ausmas.

Harijs tikai darīja savu darbu.

Viņ� pacēla pistoli un nospieda gaili.

Lorings sagrīļojās un sabruka uz asfalta. Viņ� vairs nekustējās.

Pēc �etrdesmit astoņām stundām Etāns ar rokām atbalstījās pret

slimnīcas gultas apmali un palūkojās uz �eliju Raselu. Zoija stā-

vēja gultas pretējā pusē. Harijs un Arkādija bija nostāju�ies gultas

kājgalī.

Ņemot vērā, ko �elija pārcietusi, viņa izskatās labi, Etāns no�domāja. �elija bija teikusi, ka viņu jau rīt solīju�i laist mājās, bet viņa nevarot tik ilgi gaidīt, lai uzzinātu visu līdz galam.

Etāns to saprata. Viņa bija detektīve.

-� Vai Lorings ir miris? viņa skarbi iejautājās.

-� Viņ� nomira neatliekamās palīdzības ma�īnā ceļā uz slimnī�cu, Arkādija mierīgi teica. Tomēr stāvvietā, kamēr mēs gaidī�jām ierodamies mediķus, viņ� runāja ar Hariju un mani. Grānts zināja, ka mirs, tāpēc viņam vairs nebija ko zaudēt.

-� Kā viņ� jūs atrada?

Arkādija nopūtās.

-� Diem�ēl Grānts par maniem personīgajiem finan�u darīju�miem zināja vairāk, nekā biju domājusi. Viņam bija zināms viens no manu kontu numuriem, lai gan es uzskatīju, ka man izdevies tos visus no viņa noslēpt. Grānts uzmanīja �o kontu. Pirms mē-

nesa es pirmo reizi izmantoju �o kontu, lai veiktu naudas pārskai�tījumus.

�elija pamāja.

-�� Un Lorings tūlīt sāka rīkoties.

-Jā, bet Arkādijas jaunā identitāte bija ideāla, Etāns ietei�cās. Loringam vajadzēja būt pilnīgi pārliecinātam, ka viņ� ir uz pēdām tie�i tai sievietei, kuru meklē. Lorings gribēja iegūt pilnīgu informāciju par Arkādijas tagadējo dzīvi uzzināt visu par viņas draugiem, biznesa partneriem un pārējo. Viņ� neuzdro�inājās rādī�ties Arkādijas tuvumā, kamēr nebija pilnīgi pārliecināts, ka tā ir viņa.

-� Tāpēc viņ� izmantoja Bren�u, kas nolīga mani, lai es foto�grafēju.

-�� Loringa mērķis bija neatklāt sevi līdz pa�am pēdējam brī�dim, Zoija skaidroja.

-����������� Grantam bija daudz senu ienaidnieku, Arkādija teica.

-� Ari Vērtspapīru tirgus komisijā un Federālās izmeklē�anas birojā. Viņ� negribēja riskēt, ka viņu kāds pamana Savienotajās Valstīs, ja vien varēja no tā izvairīties.

-�� Saprotu, kāpēc viņ� gribēja, lai es izdaru fotouzņēmumus Visperingspringsā, �elija lēni sacīja. Viņam vajadzēja pārlieci�nāties, ka jūs tie�ām esat viņa sieva. Ta�u kāpēc Lorings uzdeva Bren�am novākt jūs, Triā?

-��� Sākumā Lorings bija iecerējis, ka Bren�s sagūstīs Arkādi�ju, Harijs sacīja. Ta�u, kad viņ� dabūja jūsu Visperingspringsā izdarītos fotouzņēmumus, kur bija redzami visi Arkādijas draugi, viņ� sāka uztraukties, ka Triā varētu radīt sare�ģījumus.

-� Sare�ģījumu radī�ana ir viena no Etana daudzajām profesi�onālajām iemaņām, Zoija ar lepnumu ieteicās.

Etāns kautri paraustīja plecus.

Arkādija noklepojās.

-�� Kad Grants bija izpētījis, kas ir Etāns, viņ� nolēma mainīt plānu. Viņam vienmēr ir labi padevies strauji pielāgoties situāci�jai. Grānts aprēķināja, ka, tiekot vaļā no Etana, viņ� no�aus di�vus zaķus ar vienu �āvienu. Proti, Grānts ne vien būtu atbrīvojies

no personas, kas, viņaprāt, varētu sākt viņu meklēt, ja es pazustu, bet tādējādi viņ� arī pavērstu visu �ajā lietā iesaistīto cilvēku uz�manību glu�i citā virzienā, un tas Grāntam ļautu rīkoties vēl lie�lākā slepenībā.

-� Un kas ir ar Bren�u? Sēlija jautāja.

-� �orīt viņ� atguva samaņu, Harijs atbildēja. � Sākumā viņ� pateica tikai savu vārdu, dienesta pakāpi un identifikācijas numu�ru. Ta�u beigu beigās detektīvs Ramirezs Bren�u pārliecināja, ka viņam draud nopietnas nepatik�anas, un Bren�s sāka runāt. �ķiet, viņ� patie�ām domājis, ka strādā valdības ārkārtīgi slepenas aģen�tūras uzdevumā. Viņ� tā arī nav spējis samierināties ar domu, ka izmests no elitārās armijas vienības, kurai gribējis pievienoties. Viņ� kā apsēsts centās pierādīt, ka spēj tikt galā ar uzdoto misiju.

-� Grants gribēja tikt vaļā gan no Bren�a, gan no jums, �elija, lai slēptu pēdas, teica Arkādija.

-����������� Nu, ar mani viņam tas gandrīz izdevās. �elija saviebās.

-�� Ārsti secināja, ka nezināma persona izbērusi kādas manas kap�sulas saturu un to aizvietojusi ar pamatīgu ļoti iedarbīga, moderna medikamenta devu. Kombinācijā ar visām manām pārējām zālēm tas būtu mani piebeidzis, ja Zoija un Triā nebūtu mani laikus at�radu�i.

Zoija noglāstīja �elijas roku.

�elija paskatījās uz Zoijas pirkstiem un domīgi sarauca pieri.

-�� Es atceros savādu sapni, ko laikam gan redzēju, kad gulēju nesamaņā. Kāds nemitīgi sauca mani vārdā. Teica, lai es turoties.

-� Tā bija Zoija, Etāns sacīja.

Viņ� paskatījās uz Zoiju. Etāns redzēja, ka viņa drīz vairs ne�varēs izturēt spriedzi, ko izraisīja uzturē�anās slimnīcas sienās. Zoija bija savilkusi lūpu kaktiņus, un seja likās saspringta. Vajadzēja drī�zāk vest viņu ārā no �ejienes.

�elija cie�i palūkojās uz Arkādiju.

-�� Ko jūs domājat darīt ar datni, ko esat paslēpusi? �ķiet, tā joprojām varētu būt jums bīstama.

Harijs iesmējās.

-� Viņa jau rīta agrumā to nodeva federāļiem.

-����������� Harijs domāja, ka tā būs visdro�āk, Arkādija piebilda.

-�� Es to glabāju galvenokārt tāpēc, lai nodro�inātos pret Grānta uzbrukumu, pieļaujot, ka viņ� vēl ir dzīvs. Tagad, kad Grānts ir miris, tam vairs nav jēgas. Man vajadzēs veikt da�us juridiska rakstūra manevrus, lai atgūtu vairākus agrākos īpa�umus, un valsts ie�nākumu dienests man grib uzdot vienu otru jautājumu, bet ne par ko citu man tagad vairs nav jāraizējas.

-� Nekā tāda, ko mēs nevarētu nokārtot ar laba advokāta pa�līdzību, Harijs mierīgi sacīja.

-�� Priecājos dzirdēt. �elija nopūtās. Piedodiet manu lomu �ajā juceklī. Sasodīts, es gandrīz būtu palīdzējusi jūs nogalināt, Triā.

-�� Galvenais ir tas, ka jūsu piezīmes palīdzēja izglābt Arkādi�jas dzīvību, Etāns teica.

-�� Es vienīgi vēlētos, kaut visu būtu sapratusi mazliet agrāk. Sendienās mani tik viegli nevarētu apmulsināt ar viltotu valdības aģenta apliecību.

-�� Kad jums radās aizdomas? Zoija jautāja.

-�� Patiesību sakot, man jau no pa�a sākuma likās, ka ar Bren��u kaut kas nav tā, kā vajag. Da�reiz par klientu mēdz rasties īpa��a nojauta. � �elija pievērsās Etanam Jūs ta�u zināt, kā es to domāju?

-�� Protams. Kaut kas neizskatās, kā vajadzētu.

-� Jā. Nu, kad es uzzināju, ka Bren�s Visperingspringsas slim�nīcā guļ komā, pēc tam kad saņēmis strāvas triecienu jūsu mājas baseinā, sapratu, ka esmu iepinusies nepatik�anās. Gribēju jau sa�zināties ar jums, ta�u man kļuva pavisam slikti.

-� Vai sapratāt, ka jums kāds iedevis indi? Harijs jautāja.

-� Sākumā nevarēju saprast, kas notiek, tomēr man �ī iespēja ienāca prātā.

-� Tāpēc jūs noslēpāt piezīmju bloknotu, Etāns sacīja. Lie�lisks gājiens, Rasela!

Pa durvīm ienāca vīrietis un sieviete. Abi paskatījās uz cilvē�kiem, kuri bija sapulcēju�ies ap �elijas gultu.

-�� Ko jūs visi te darāt? sieviete noprasīja. Mātei jāatpū�as.

Vīrietis uzmeta Etanam drūmu skatienu.

-�� Ārpusē ir uzraksts, ka pie viņas vienlaikus drīkst atrasties tikai divi apmeklētāji.

-� Iepazīstieties ar manu meitu D�ūliju un dēlu Kreigu, Sēli�ja paskarbi ieteicās. Viņi domā, ka man jāiet pensijā.

Etāns paraudzījās uz D�ūliju un Kreigu.

-� Ceru, ka viņa nepametīs savu nodarbo�anos. Viņa man būtu uzticama kontaktpersona Fēniksā, turklāt jūsu māte ir lieliska spe�ciāliste.

�elija plati pasmaidīja.

-� Tāds tādu pazīst.

s

Uz nelielā, intīmi iekārtotā paaugstinājuma klavieru, ģitāras un

kontrabasa trio spēlēja �Mīļo Lorēnu�, Nata Kinga Kola pa-

zīstamo melodiju, turklāt tā, kā to vajadzēja spēlēt. Melodija ska-

nēja bezrūpīgi un mīlīgi. Ta�u Harijam likās, ka mūzika viņu neie-

spaido tā, kā parasti. �ovakar tā neizraisīja īpa�o izjūtu.

Viņ� iemalkoja alu un dziļāk iegrima spilvenos. �ovakar res�torānā �Pēdējā iespēja� ļau�u nebija daudz. Viņ� un Arkādija sēdē�ja jau ierastajā nodalījumā.

-�� Vai tu stipri no�ēlo to, kā viss iznācis? Harijs jautāja.

Īstenībā viņam gribējās vaicāt, vai tu no�ēlo, ka guli ar tādu puisi

kā es, nevis ar kādu no tiem elegantajiem augstākās sabiedrības vīrie��iem, ar kuriem pazinies agrāk? Ta�u Harijs baidījās to izteikt skaļi. Viņ� negribēja, ka Arkādija sāk justies neērti. Līdz�inējā pieredze Harijam bija mācījusi, ka jādzīvo tikai �im brīdim un nav jādomā pārāk tālu uz priek�u.

Arkādija pār martīni glāzi ielūkojās Harijam tie�i acīs, un viņ� uzreiz saprata, ka viņa uztvērusi neizteikto jautājumu. Da�reiz likās, ka viņi spēj lasīt viens otra domas.

-� Nē, Arkādija atbildēja. Nevienu mirkli.

Viņa nolika glāzi, paliecās uz priek�u un viegli ar lūpām pieskā�rās viņa mutei.

-� Tuvība ar tevi ir pats labākais, ko jebkad dzīvē esmu piere�dzējusi.

Harijs apjauta, ka viņu piepilda jūtas, kuras viņ� neprata iz�teikt vārdos.

-�� Es tevi mīlu. Viņam likās, ka tas izskan neveikli. Harijs neatcerējās, kad pēdējo reizi būtu teicis �ādus vārdus. Varbūt ne�kad.

Arkādija pieskārās viņa vaigam.

-�� Arī es tevi mīlu. Tu esi mana sirds un mana dvēsele, Harij.

Nu mūzika Harijam patie�ām radīja to īpa�o izjūtu.

Tagad viņ� zināja, kā sauc jaunās jūtas. Tie�i tās cilvēkiem bija prātā, kad viņi teica, ka ir laimīgi.

Harijs pāri galdiņam saņēma Arkādijas roku. Viņu pirksti savi�jās cie�i kopā. Abi sēdēja un ļāvās mūzikas straumei.

Nākamajā dienā Dcksters Morovs brauca projām no Visperingspringsas. Pārliecinājies par to, Etāns pacēla klausuli un zvanīja Zoijai uz viņas biroju.

-�� Kompānija, kas nodarbojas ar kravu pārvadājumiem, tikko beigusi sakravāt Morova iedzīvi. Viņ� iedevis tai adresi Floridā. Es pārbaudīju viņ� parakstījis nomas līgumu dzīvoklim tuvu Maiami. Nav �aubu, ka viņ� atstājis mūsu pilsētu.

-�� Kur Morovs ir pa�reiz? Zoija tie�i noprasīja.

-�� Mīļā, tev vajadzētu atmest paradumu izturēties pret cilvē�kiem ar tādām aizdomām.

-� Tu nu gan esi īstais, kas var izteikt �ādas pamācības.

-�� Man pieklājas būt aizdomīgam. Tāds ir mans darbs. Tomēr, ja tevi tas nomierina, varu pateikt, ka es pārbaudīju, un Morovs tie�ām nopircis biļeti uz Maiami vienā virzienā. Tici, viņ� ir pro�jām.

-�� Vai esi tik dro�s par to?

-� Vai tu nevarētu man mazliet uzticēties? Esmu pieredzējis de�tektīvs.

-� Nu labi. Ja jau tu esi pārliecināts.

-�� Esmu. Ko tu teiktu, ja mēs vēlreiz sarunātu randiņu, kad zinām, ka es acīmredzot nesabojā�u noskaņu ar traci restorāna au�tostāvvietā?

Zoija vilcinājās tikai sekundes daļu, bet Etāns to pamanīja un jutās mazliet vīlies.

-�� Izklausās lieliski, viņa sacīja.

Nelikās, ka Zoija būtu to izteikusi ar īpa�u sajūsmu. Etāns iz�likās, ka nav to ievērojis.

-� �ovakar? viņ� jautāja.

-� Labi. Tikai �odien man jāpiedalās meditācijas seansā pie Tabi�tas Painas. Varbūt atgriezī�os mazliet vēlāk.

-�� Es pasūtī�u galdiņu uz septiņiem.

Etāns nolika klausuli un ilgi sēdēja, pārdomādams jautājumus, uz kuriem nevarēja rast atbildi.

Ielas malā pie Tabitas Painas savrupmājas tuksnesīgajā apvidū atradās vesela rinda dārgu automa�īnu. Zoija ievēroja, ka netālu no ieejas novietots Lindsijas Voilas �Jaguar".

Durvis atvēra saimniecības vadītāja formas tērpā. Zoija gāja iek�ā ļoti piesardzīgi, nezinādama, ar kādām psihiskām vibrācijām varētu sastapties meditācijas guru namā.

Tomēr sienas neko dīvainu nevēstīja. Mājā bija jūtama paras�tā, klusā fona dūkoņa, kas vienmēr bija sastopama jaunās ēkās, bet vairāk nekā.

Zoiju ieveda pla�ā, viscaur baltā telpā, no kuras pavērās skats uz kalniem. Zoija saskaitīja, ka uz rindās sakārtotajiem spilveniem sē� jau divdesmit cilvēki. Lindsija Voila bija pirmajā rindS. Viņa uzmeta Zoijai saltu skatienu.

Zoija uzreiz saprata, ka nopietni kļūdījusies tērpa izvēlē. Visi pārējie meditācijas seansa dalībnieki bija ģērbu�ies baltos tērpos, kādus parasti mēdz valkāt jogas nodarbībās. Zoija savās cie�i pie�guļo�ajās melnajās biksēs un purpursārtajā T kreklā uz pārējo fona izcēlās kā nupat traumēts, asiņojo�s īk�ķis.

Vienīgi Tabita Paina nebija baltā tērpā. Viņa bija ģērbusies brīvi krīto�ā, plīvojo�ā sudrabaini zeltītā zīdā, garie, sirmie mati

bija sacelti aug�tip dīvainā sasukā, kas atgādināja sievietes profilu uz senlaicīgas romie�u monētas. Tabita apsēdās zemā baltā, zeltīti lakotā krēslā.

Zoijai viņa veltīja starojo�u smaidu.

-� Esiet sveicināta mūsu patiesības meklētāju pulkā, Zoija! Es tā priecājos, ka varējāt �odien atnākt.

-�� Paldies! It kā man būtu cita iespēja, ja vēlos dabūt fo darbu.

Apjēgusi, ka viņa vienīgā palikusi stāvam, Zoija steig�us apsēdās uz tuvākā brīvā spilvena. Viņai līdzās sēdēja pievilcīga izska�ta sieviete ar elegantu īso matu griezumu.

Sieviete paliecās Zoijai tuvāk un klusi iejautājās:

-� Vai pirmo reizi esat atnākusi uz seansu?

-� Jā. Zoija ievēroja, ka nevienam kājās nav apavu. Viņa no�vilka sandales un sakrustoja kājas. Un jūs?

-�� Es nāku jau veselu mēnesi. Tas ļoti apskaidro.

Tabita pa�ķindināja mazu kristāla zvaniņu. �ur tur atskanēja klusi �uksti:

-�� Cst! Cst!

-�� Mēs �odien esam pulcēju�ies, lai meklētu lai atvērtos pa�tiesībai un jaunai uztverei, Tabita ierunājās dziedo�ā intonācijā.

-�� Mēs visi kopā dosimies pa garo apskaidrības ceļu, mācoties cits no cita un no tiem, kuri gāju�i pa �o taku pirms mums. Tā pras�me, kas mums jāapgūst, var likties vienkār�a, bet tāda jau ir reali�tātes daba to, kas liekas pats vienkār�ākais, izzināt un saprast patiesībā ir visgrūtāk.

Tabita norādīja, lai klausītāji uzliek rokas uz ceļgaliem ar plauk�stām uz aug�u.

-�� Aizveriet acis un ļaujiet maņām pla�i atvērties. Paraugie�ties uz pasauli no savas būtnes dziļumiem. Ieejiet tajā savas psihes īpa�ajā vietā, kur valda tīra, silta un skaidra gaisma. �ī vieta pieder tikai jums, tur nav. ne spriedzes, ne satraukuma, tur jums nevajag ne domāt, ne kaldināt plānus, ne just�

Zoija paklausīgi aizvēra acis un centās iejusties, bet jau aptu�veni pēc piecām minūtēm viņu pārņēma drausmīga garlaicība.

-�� Ļaujieties tikai �im brīdim, apzinieties tikai tagadni�

Zoija palūrēja caur skropstām no plakstiņu apak�as un pama�nīja, ka Lindsija Voila nikni mēģina koncentrēties. Skaidri bija redzams, ka �ī sieviete nespēj atslābināties pat meditācijas vingri�nājumu laikā.

Zoija slepus pētīja pla�o telpu, izjūtot enerģijas dabisko plūsmu un pārdomājot, kā �eit varētu izvietot mēbeles.

-� Atbrīvojieties no pagātnes un nākotnes. Pacelieties tagad�nes viļņa galotnē un slīdiet kopā ar to. Apzinieties, ka esat daļa no lielā kosmosa uzplūdiem un atplūdiem�

Painas mājā īpa�i sare�ģīti būtu atrisināt jautājumu, kas sais�tījās ar logiem, Zoija nodomāja. Māja bija celta, ņemot vērā vie�nīgi skatu, kas pavērās no logiem, ta�u nemaz nebija domāts, kā to novietojums ietekmēs temperatūru telpās. Vasarā mājas iek�pu�sē dro�i vien būtu necie�ams karstums. Arhitekts acīmredzot bija nolēmis paļauties tikai uz gaisa kondicionē�anas sistēmu, tāpēc jumta pārkares nebija būvētas.

-� Slīdiet pretī apvārsnim. Tas ir astrālais līmenis. Te mūsu uz�tvere ir glu�i citāda�

Māja bija milzīga. Tabita, bez �aubām, gribēs, lai viss būtu balts. Ta�u varbūt izdotos panākt, lai viņa saprot, ka ir arī citi gai�i, neuzkrīto�i toņi, kas izskatās tikpat labi, bet vasarā nepadara telpu iek�pusi ap�ilbino�u.

-�� Mēs esam vienoti ar Visumu�

Likās, ka �etrdesmit piecas minūtes garais seanss nekad ne�beigsies, tomēr galu galā Tabita mudināja klausītājus atgrļezties savos ķermeņos un atmosties tagadnei.

-�� Mēs esam izlietoju�i daudz vairāk psihiskās enerģijas, nekā jūs varbūt varat iedomāties, Tabita teica, graciozi pieceldamās no krā�ņā krēsla. Tāpēc, lūdzu, atspirdzinieties ar zāļu tēju, kas pagatavota tie�i jums. Tas ir mans īpa�ais augu maisījums.

Sieviete, kas bija sēdējusi blakus Zoijai, pasmaidīja. Abas pie�cēlās kājās.

-� Nu? Kā jūs jutāties? viņa jūsmīgi ieteicās. Vai ko guvāt no �īs pieredzes?

-� �ķiet, man ne visai padodas meditācija, Zoija atzinās, brī�nīdamās, kāpēc jūtas tā, it kā vajadzētu atvainoties.

-� Vajadzīga vingrinā�anās, tāpat kā visur citur. Pagāju�ajā mē�nesī esmu apmeklējusi visus seansus un jūtu, ka esmu tikusi stipri tālāk. Es visu mū�u esmu bijusi ba�īga, bet meditējot mācos atslā�bināties un visu uztvert tā, kā ir.

-�� Tas ir brīni�ķīgi.

-� Man jau vēl ilgi jāvingrinās. Sieviete saviebās. Piemēram, neesmu varējusi saņemt dū�u un pateikt vīram, ka piedalos �ajās no�darbībās, jo viņ� to uztvertu ļoti neatzinīgi. Viņ� ir labs cilvēks, bet viņam ir vienvirziena domā�ana jūs saprotat, kā es to domāju?

-� Viss �ķiet aizdomīgs, kamēr viņ� nav guvis skaidrus pierādī�jumus?

-� Tie�i tā. Viņ� uzskata, ka viss, kam ir kaut vai attāla saistī�ba ar metafizisko filozofiju, ir krāp�ana, blēdība vai neveselīgas iz�tēles rezultāts.

-����������� Arī manam vīram ir līdzīgs viedoklis, Zoija klusi sacīja.

-�� Ta�u viņam par godu jāteic, ka viņ� spēj pieņemt to, ka es es�mu� ka man ir saistība ar metafiziskām parādībām.

-� Jūs gan esat laimīga.

-�� Protams, tā nav mana darī�ana, Zoija teica, bet, ja jūs vīram nestāstāt par �iem seansiem, kā tad jūs izskaidrojat tēriņu? Kursi ta�u maksā dārgi.

-�� Mūsu ģimenē finanses ir manā ziņā. Tā bijis jau kop� pa�a sākuma, jo vīram biznesā ir ļoti daudz darba. Nesmejieties, bet da�u pēdējo nedēļu laikā esmu nonākusi tik tālu, ka izrakstu pati sev �ekus par skaidru naudu un atdodu tos Tabitai, tā ka nepaliek ne�kādu pēdu dokumentos, ko vīrs varētu atrast. Drīz vien man lai�kam tomēr vajadzēs vīram pateikt, bet es ļoti baidos. Zinu, ka būs briesmīgs tracis.

-�� Par pēdām dokumentos?

-�� Nu, ne jau velti esmu precējusies ar privātdetektīvu. Tik ilgi dzīvojot kopā, neviļus pielīp profesionālas frāzes. Starp citu, neesmu iepazinusies ar jums. Esmu Derija Rednora.

Zoija sāka smieties.

-�� Kas te tik jocīgs?

-�� Vai tie�ām �is būtu psihiskās pārtveres gadījums? Zoija sniedza roku. Zoija Triā. Esmu precējusies ar Etānu Triā. Jūs ta�u zināt �Triā izmeklē�anas biroju�?

-� Protams! Priecājos ar jums iepazīties. Nelsons vairākas reizes ieminējies par jums. Varbūt viņ� jūsu vīni mazliet uztver kā sāncensi, ta�u, atklāti sakot, man �ķiet, Nelsons slepenībā apskau� Etānu par to, ka viņ� aizgājis projām no korporāciju me�onīgās konkurences.

Zoija nepaspēja atbildēt, kad pie viņām, tērpam plīvojot, pie�steidzās Tabita.

-� Zoija, es ļoti priecājos, ka jūs �odien atnācāt. Es tā vēlējos, lai jūs piedalāties kādā no maniem seansiem, pirms sākat zīmēt sava priek�likuma skices. Tikai �ādi jūs varat iegūt īsto izjūtu par enerģijas plūsmu, kas man nepiecie�ama �ajā telpā.

-� �ī pieredze man ļoti palīdzēja, Zoija pieklājīgi sacīja. Viņa apjauta, ka no telpas pretējās puses viņu vēro Lindsija Voila.

Tabita piemiedza acis un pētīja Zoiju ar īpa�u, mīklainu ska�tienu.

-� Mēs tik bie�i mēdzam ieslīgt rutīnā un raugāmies uz apkār�tējo pasauli tikai vienā, �aurā perspektīvā. Tādējādi mēs nevaram atvērties citām realitātēm un iespējām.

-�� Ļoti patiesi, Derija piekrīto�i teica.

-� Man ir pa�ai sava teorija. Tabita pieskārās Zoijas rokai un piepe�i atrāva pirkstus, ir kā būtu apdedzinājusies. Viņa tikai vie�nu mirkli iepleta acis. Tad Tabita noklepojās un, savādi smaidot, atslābinājās. Es uzskatu, ka tās ir bailes, kas mums neļauj parau�dzīties no cita skatpunkta. Lai atrastu atbildes uz jautājumiem, �īs bailes jāpārvar.

Pirmo reizi �ajā pēcpusdienā Zoija lielajā telpā uztvēra nepa�rastu psihisko enerģiju. Tā pazibēja un nozuda.

Tabita aiz�ūpojās projām savā sudrabaini zeltītā zīda mākonī un pievienojās kādai citai grupiņai.

Zoijai viegli apreiba galva. Plaukstas bija notirpu�as. Viņai bija grūti elpot.

Tās ir bailes, kas mums neļauj paraudzīties no cita skatpunkta.

-����������� Vai tu joko? Etana roka ar dak�iņu palika gaisā pacelta.

-�� Derija Rednora iet uz meditācijas nodarbībām?

Zoija, apsēdusies galda pretējā pusē, smaidīja, nemaz necenz�damās slēpt apmierinājumu.

-� Visu pēdējo mēnesi otrdienās un ceturtdienās.

-�� Ak, velns un elle! Etāns atcerējās, cik saspringta bija iz�skatījusies Nelsona seja. Nabaga puisis domā, ka viņa ielaidusies neprātīgā mīlas dēkā.

-� Nezināju, ko teikt. Nevarēju ta�u sacīt, ka viņas vīrs bries�mīgi raizējas, ka sieva viņu krāpj, tāpēc mēģinājis pierunāt, lai tu viņu izseko. Tāpēc glu�i vienkār�i turēju muti.

-�� Tas vienmēr ir gudri darīts. Etāns paņēma salātus. Es parasti saku, ka klusējot nekad nevar no�aut pārāk greizi.

-�� Un? Ko tu domā darīt �ajā lietā?

-Es?

-� Jā, tu, Triā. Tev kaut kas jādara.

Etāns izklaidīgi klausījās apslāpētajā murdē�anā visapkārt. �ajā vakarā mazais restorāns bija pārpildīts. Restorānu bija ieteicis Singltons pēc tam, kad Etāns viņam izskaidroja, ka nevēlētos Zoiju vēlreiz vest uz �Las Estrellas" tik drīz pēc starpgadījuma ma�īnu stāvvietā.

Nolādēts, ko tad viņ� lai dara?

-�� Dro�i vien es tur neko nevaru darīt. Viņa beigu beigās sa�ņemsies un pastāstīs vīram par seansiem.

-�� Beigās. Var paiet ilgs laiks. Varbūt vairākas nedēļas. Derija acīmredzot nenojau�, ka Nelsons cie�. Kas zina, kā viņa arvien stip�rākās aizdomas var ietekmēt abu attiecības.

-�� Zini, mīļā, tas patie�ām nav�

-� Tabita Paina pēc seansa sacīja, ka paraudzīties no citas pu�ses uz vienu vai otru lietu mums neļaujot bailes. Man �ķiet, viņai taisnība. Nelsons iekļuvis pats savu nelāgo domu lamatās. Viņ� ne�tiek no tām ārā.

-� Nekad nav gudri iejaukties otra cilvēka privātajā dzīvē.

-�� Neņem ļaunā, Etan, bet tu to dari nepārtraukti. Tu pelni iztiku, iejaukdamies citu cilvēku privātajā dzīvē.

Etāns dziļi izelpoja.

-�� Tā jau ir. Viņ� kādu brīdi pārdomāja. Rednoru beidz nost doma, ka sievai ir sakars ar citu vīrieti.

Zoija ilgi un nopietni skatījās uz Etānu.

-� Ko tu darītu, ja būtu Rednora vietā?

Etāns iek�ēji saspringa.

-� Es nebūtu lūdzis nevienu citu, lai noskaidro patiesību manā vietā.

-�� Ko tu būtu darījis?

Etāns paraustīja plecus un paņēma vēl vienu �ķēli maizes.

-�� Es būtu jautājis tev.

Atbilde Zoiju izbiedēja.

-� Man?

-� Tu man nemelotu. Risinot pats savu loģisko domu, Etāns juta, kā saspringums atlai�as. Tas nozīmē, ka tu mani nekrāptu.

-�� Protams, nekrāptu.

-�� Savukārt tas visu �o jautājumu padara par tīru hipotēzi. Tāpēc mainīsim tematu.

-�� Labi. Zini, es gribu teikt, ka detektīva darbs savā ziņā ir iepriecino�s. Tīs bija jauki, ka �odien Rednora lietu bija iespējams slēgt.

Etanam noraustījās lūpu kaktiņi.

-� Reizēm jau gadās arī kas jauks.

-� Tāpēc vien ir vērts strādāt, vai ne?

-Jā.

-�� Ak, atcerējos! Zoija paņēma somiņu. Esmu tev sagādā�jusi nelielu dāvanu.

-Jā?

Zoija no somiņas izņēma nelielu, glīti iesaiņotu paciņu un pa�sniedza Etanam.

Viņ� to lēni attina vaļā un, ieraudzījis uzrakstu, plati pasmai�dīja.

-� Tie�i to es vienmēr esmu vēlējies. Piparu aerosols.

Arkādija lēni ieslīga strūklvannas virmojo�ajā ūdenī un apsēdās iepretī Zoijai un Bonijai.

-�� Man jāatzīstas, viņa sacīja. Zoija, es vairs nekad nesmie�os par tevi tāpēc, ka tu Etanam pērc visas tās mantiņas aiz�sardzībai un veselības stiprinā�anai. Vakar es aizgāju uz aptieku un nopirku Harijam vitamīnus un pa�u spēcīgāko saules aizsargkrēmu.

-� Ņemot vērā visu �ābrī�a situāciju, tas �ķiet augstākajā mērā saprātīgi darīts, Bonija mierino�i teica.

Zoija nodrebinājās.

-�� Ik reizi, kad iedomājos, ka jūs abi un Grānts Lorings bijāt tajā alejā, man auksts iet pār kauliem.

-�� Man tāpat, Arkādija atzina.

-�� Es pat iedomāties nevaru, cik briesmīgi tu juties tajos sēt�nieka divri�os. Bonija teica.

-� Tas tie�ām bija nejauki. Ta�u pats ļaunākais bija brīdis, kad dzirdēju, ka Harijs sauc Grāntu. Sapratu, ka Harijs nav dro�s, vai tas nav�sētnieks, un mēģina pārliecināties, ka patie�ām atradis Grāntu, pirms sāk rīkoties. Es drausmīgi baidījos, ka Grānts var no�aut Hariju.

-� Tāpēc tu piecēlies kājās, lai novērstu Grānta uzmanību un sagādātu Harijam iespēju uzbrukt. Zoija nopurinājās. Tu gan esi drosmīga. Grānts būtu varējis nogalināt tevi.

-� Gan tu, gan Bonija būtu rīkoju�ās tie�i tāpat, un tu, Zoija, to labi zini. Turklāt iedomājieties, kas citādi būtu noticis, � Ar�kādija sacīja. Es vēl arvien nespēju noticēt, ka Grānts patie�ām ir miris. Tagad es, �ķiet, pēc veselas mū�ības pirmo reizi atkal varu elpot mierīgi.

-� Ko tu tagad domā darīt? Bonija jautāja. Atgriezīsies savā agrākajā dzīvē?

-�� Nē. Tagad esmu sākusi jaunu dzīvi. �ķiet, tā ir mana īstā dzīve. Es no tās neatteik�os.

-�� Es zinu, ko tu ar to gribi teikt, Zoija kaismīgi iesaucās.

Arkādija viegli pie�ķieba galvu un cie�i pētīja Zoiju.

-� Saki, kā tad ir ar tevi? Vai vēlreiz esi saskārusies ar to vāj�prātīgo parādību ?

-� Nē, paldies Dievam! Ta�u jāteic esmu pārliecināta, ka tos zirnekļa tīklus nebija atstājis D�ons Bren�s. Ja tas būtu bijis viņ�, tad es ko līdzīgu būtu uztvērusi arī viņa dzīvoklī.

-�� Un tālāk? Bonija ziņkāri jautāja.

Zoija paskatījās uz abām draudzenēm un saņēma dū�u.

-�� Ir vēl kāda varbūtība, ko es gribu pārbaudīt. Lindsija Voila.

Bonija un Arkādija cie�i raudzījās uz Zoiju. Viņa ievēroja, ka

draudzenes izskatās noraizēju�ās. Ļoti noraizēju�ās.

-�� Kā tu domā to pārbaudīt? Arkādija apjautājās.

-� Nu, es pa�reiz izstrādāju plānu.

-�� Man tas �ķiet biedējo�i, Bonija sacīja.

Likās, ka Arkādija negrasās Zoiju atrunāt.

-�� Pastāsti!

Zoija apsēdās taisnāk. Ūdens ap viņas augumu burbuļoja un virmoja.

-�� Es visu laiku domāju par tām divām vietām, kur uztvēru ļauno enerģiju. Abas reizes es tur ne vien izjutu tās vājprātīgās vibrācijas, bet arī pamanīju citas sakritības.

-�� Kādas tad? Bonija jautāja.

-� Abās vietās bija pazudu�i vai saplēsti da�i priek�meti. Zoija paskatījās uz Arkādiju. Vai tu atradi pildspalvu ar Elvisa attēlu?

Arkādija papurināja galvu.

-�� Nē.

-� Vakar es pārbaudīju fotogrāfijas tajā paciņā, ko biju aizmir�susi uz tava skapja. Es biju pasūtījusi divus eksemplārus no katras fotogrāfijas. Viena ir pazudusi tā, kuru izdarīja Teo un kur esam redzamas mēs ar tevi.

-�� Vai tas ir viss? Bonija nedro�ā balsī ievaicājās.

-� Nē. Manā bibliotēkā paraugmājā bija saplēsta vāze, un sar�kano krūzīti, ko tur biju nolikusi uz mazā galdiņa, es tā arī neva�rēju atrast.

Arkādija kādu brīdi pārdomāja Zoijas vārdus. Vai tu domā, ka pazudu�ie un saplīsu�ie priek�meti nozīmē ko īpa�u?

-�� Nezinu, Zoija atzina. Tomēr esmu pārliecināta, ka tiem ir sakars ar pārējo. Es jau teicu, ka D�onu Bren�u vairs neturu aiz�domās par tiem zirnekļa tīkliem, bet par Lindsiju Voilu gan vēl nekas nav skaidrs. Man vajadzēs tavu palīdzību, Arkādija.

-�� Vai tev neliekas, ka vajadzētu lūgt padomu Etanam? Viņ� ta�u ir speciālists.

-� Nē, Zoija atbildēja. Es negribu iesaistīt Etānu �ajā lietā. Pagaidām vēl ne.

Priek�telpā Etāns nostājās pie galdiņa ar spīdīgi lakoto virsmu un paskatījās uz ļoti kārtīgi ģērbto de�urantu.

-�� Sveicināti, D�eison!

-�� Mister Triā, vai vēlaties runāt ar misteru Rednoru?

-Jā. Sakiet viņam, ka ilgi neaizkavē�u.

D�eisons paņēma klausuli, ātri pieteica Etānu un klausuli atkal nolika.

-�� Lūdzu, nāciet!

Etāns sekoja de�urantam caur glīti iekārtotajām �Rednora dro��ības sistēmu� telpām garām veselai rindai rakstāmgaldu, pie ku�riem profesionāla izskata darbinieki sēdēja katrs pie sava, ļoti dār�ga datora. Ik reizi, kad Etāns �eit bija atnācis, viņam radās savāda

izjūta, it kā viņ� būtu atgriezies pagātnē. Triā dro�ības korporāci�jas birojs Losand�elosā bija izskatījies ļoti līdzīgi. Etanam bija ie�nācis prātā, ka gan viņa, gan Nelsona biroju iekārtojis viens un tas pats interjera dizainers.

D�eisons vienu reizi pieklauvēja un atvēra Nelsona Rednora kabineta durvis.

Nelsons pacēla skatienu no aktu vākiem. Etanam �ķita, ka viņ� nedēļas laikā novecojis vismaz par desmit gadiem.

-�� Es pa�reiz esmu nedaudz aizņemts, Triā. Kas par lietu?

Etāns paskatījās uz durvīm, pārliecinādamies, vai tās ir cie�i

aizvērtas. Tad viņ� apsēdās vienā no dārgajiem ādas krēsliem, kas bija paredzēti klientiem.

-� Iedomājos, jūs varbūt labprāt vēlēsieties zināt, ka vakar pēc�pusdienā mana sieva nejau�i satikusi jūsējo.

Nelsons palika mierīgi sē�am, bet Etāns redzēja, ka viņ� ievē�rojis vakar bija bijusi ceturtdiena.

-�� Kur? Nelsons aizsmaku�ā balsī jautāja.

-� Viņas abas piedalīju�ās meditācijas tehnikas nodarbībā Ta�bitas Painas mājā. Zoija nodarbību apmeklēja pirmo reizi, bet jūsu sieva, �ķiet, pieteikusies uz visām nodarbībām kursā. Pagāju�ajā mē�nesī viņa gājusi uz nodarbībām katru otrdienu un ceturtdienu.

-� Katru otrdienu un ceturdienu?

-�� Pēcpusdienās. Maksājusi skaidrā naudā, jo domājusi, ka jūs nosodī�ot viņas vēlē�anos, un nav gribējusi briesmīgu traci.

Nelsons ļoti uzmanīgi aizvēra aktu vākus. Viņ� paberzēja pie�ri starp uzacīm.

-�� Nemaz nezinu, ko teikt. Esmu bijis galīgs stulbenis.

-� Nu, netiesājiet sevi pārāk stingri. Manuprāt, arī es itin viegli varētu pārstāt domāt ar galvu, ja kas līdzīgs būtu ar Zoiju. Vīrie�a būtnes dziļumos, �ķiet, slēpjas zvērs.

-� Varbūt.

Etāns piecēlās un devās uz durvīm.

-�� Es jums ieteiktu �ovakar pa ceļam mājup nopirkt ziedus.

-�� Laikam gan es tā izdarī�u. Nelsons atslīga krēslā. Jūs sakāt, meditācijas nodarbības?

-Jā.

Nelsons saviebās.

-� Derijai taisnīb^. Ja viņa man būtu pateikusi, ka pierakstīju�sies uz meditācijas tehnikas kursu pie Tabitas Painas, es dro�i vien būtu ārdījies kā neprātīgs.

-�� Ta�u tagad jūs to nedarīsiet, vai ne? Etāns mierīgā tonī jautāja. Es domāju tagad, kad nupat kā papla�inājies jūsu apzi�ņas loks.

-� Sakiet man, Triā, ko jūs darītu, ja Zoija paziņotu, ka grasās iz�ķiest pāris tūksto�us dolāru par meditācijas kursu pie tādas krāp�nieces kā Paina?

-� Jūs runājat ar vīrieti, kura sieva ir interjera dizainere, kas specializējas pozitīvās enerģijas plūsmas vairo�anā savu klientu dzī�vojamās telpās, Etāns sausā tonī sacīja.

-� Ak jā, tiesa gan. Fen �ui. Biju piemirsis. Nelsons pasmai�dīja, �ķiet, kļuvis par divdesmit gadiem jaunāks. Ja jau jūs varat būt mierā ar savas sievas profesiju, tad arī es samierinā�os ar Derijas jauno aizrau�anos.

-�� Tā ir nesalīdzināmi labāka nekā tas, kas bija ienācis prātā jums.

-�� Ak jā, Nelsons dziļā pārliecībā sacīja. Tiesa gan.

Lindsija Voila dzīvoja kādā no Tuksne�a ainavas ārpilsētas golfa kluba elegantajām mājām, par kurām Zoijai bija nepatīkamas at�miņas. Viņa centās nedomāt par iepriek�ējo klientu, kas vienā no �īm dārgajām mājām bija izdarījis slepkavību. Pa�reiz Zoijai bija citas nedienas.

Sargs, kas bija ģērbies formas tērpā, kura krū�kabatas uz�uve liecināja, ka viņ� ir no �Rednora dro�ības sistēmu� komandas, iz�darīja pārbaudi datorā un tad pamāja Arkādijai un Zoijai, lai brauc iek�ā pa vārtiem.

Zoija brauca pa līkumaino ceļu, gar kuru bija iestādītas palmas, pagriezās pa labi un apstādināja ma�īnu pie lielas, dienvidrietumu stilā celtas ēkas.

Viņa izslēdza dzinēju un īsu brīdi aplūkoja lielo māju.

-� Lindsija varbūt ļoti grib dabūt to darbu pie Tabitas Painas, Zoija teica, bet neliekas, ka tas viņai būtu īpa�i vajadzīgs, ja jau viņa var atļauties dzīvot Tuksne�a ainavas mājā.

-� Var jau būt daudz iemeslu, kāpēc cilvēks kaut ko ļoti grib, Arkādija iebilda. Ne vienmēr tie saistās ar naudu.

-�� Pareizi gan.

Abas izkāpa no ma�īnas un pa celiņu gāja caur iespaidīgu klin��u dārzu, kur bija sastādīti kaktusi. Zoiju nezin kāpēc pārsteidza, ka Lindsija izvēlējusies kaktusus. Jāteic gan, ka Visperingspringsas pilsētas padome bija nemierā ar ikvienu dārzu vai parku, kura lais�tī�anai bija vajadzīgs daudz ūdens, ja vien tas, protams, nebija golfa laukums. Arizonā restorānos ūdeni bie�i vien pasniedza tikai tad, ja apmeklētājs to pieprasīja, un privātie mauriņi bija gandrīz vai aizliegti ar likumu, ta�u golfa laukumi no ūdens trūkuma necieta nekad.

Zoijai ienāca prātā ja pirms pārcel�anās uz Visperingspringsu kāds būtu jautājis, ko viņa domā par kaktusiem, atbilde lai�kam būtu bijusi neko īpa�u. Ta�u tuksnesī pavadītais gads viņai bija mācījis uz daudz ko raudzīties citādi. Zoija bija atklājusi, cik kaktusi var būt apbrīnojami un daudzveidīgi, un da�i patie�ām izskatījās iespaidīgi. Lindsija te bija iestādījusi sevi�ķi retas kak�tusu �ķirnes.

Zoijai likās, ka arī kaktusu nosaukumi bie�i vien ir brīnumai�ni. Tie parasti bija izvēlēti ļoti trāpīgi. Pa ceļam līdz Lindsijas dur�vīm Zoija paguva ievērot kaktusus, kas saucās �Lielais zobs�, �Mak�ķeres āķis� un �Zobu bakstāmais�. Pie pa�as ieejas atradās vai�rāki kaktusi �Zelta muciņas�. Apaļos tum�i zaļos stumbrus rotā�ja neskaitāmi dzelteni ērk�ķi. Tie izskatījās tikpat skaisti un bīsta�mi kā ikviens mākslas priek�mets, ko jebkad darināju�i renesanses laikmeta meistari:

-� Vai tu parasti pati piegādā klientiem dārglietas, kas izgata�votas pēc speciāla pasūtījuma? Zoija jautāja, kamēr abas gaidīja, kad Lindsija atvērs durvis.

Arkādija paskatījās uz sudraba lādīti, ko turēja rokā.

-� Nē, bet Lindsijai tas nav jāzina.

Durvis atvērās. Lindsija skatījās uz viņām, stāvot gai�ajā, ar akmens flīzēm izklātajā vestibilā. Kad Lindsija ieraudzīja Zoiju, smaids viņas sejā sastinga.

-�� Nezināju, ka �urp atbrauksiet arī jūs, viņa teica.

-�� Pēc tam mēs ar Zoiju tūlīt brauksim pie draudzenes, Ar�kādija bezrūpīgā tonī ieteicās. Mēs negribējām braukt katra savā ma�īnā. Ceru, jūs neiebilstat.

-�� Nē, protams, ne. Lindsija atguvās ātri. Pakāpusies atpa�kaļ, viņa ielaida atbraucējas vestibilā. Lūdzu, nāciet iek�ā! Var�būt novilksiet apavus?

-� Kāpēc ne? Zoija atsaucās. Viņa piesardzīgi kāpa pāri sliek�snim, domājot, ka sajutīs pretīgās enerģijas pēdas.

Ta�u vestibilā nebija nekādu zirnekļa tīklu.

Sasodīts. Zoija bija pazaudējusi sarkano pavedienu.

Arkādija, noaujot sandales, veltīja Lindsijai vēsu smaidu.

-� Man liekas, jūs ar rokassprādzi būsiet ļoti apmierināta. Ma�nuprāt, �ī ir pati smalkākā Meirika darinātā rota. īsts meistardarbs.

Lindsijas sasprindzinājums, �ķiet, nedaudz atslāba. Viņa rau�dzījās uz mazo sudraba lādīti ar neslēptu dedzību.

-� Ak, es nevaru nociesties, cik ļoti man gribas to redzēt. Iesim lielajā istabā. �ajā laikā tur ir lielisks apgaismojums.

Viņa pagriezās un gāja Arkādijai un Zoijai pa priek�u.

Zoija pamanīja Arkādijas skatienu un papurināja galvu. Viņas seja pauda nomāktību. Nekā.

Ta�u māja ir liela, Zoija sev atgādināja. Varbūt zirnekļa tīkli ir patvēru�ies kādā citā istabā.

Lielās istabas iekārta atgādināja Lindsijas projektēto guļam�istabu �Dizainera sapņu mājā". Tajā bija tikai balti paklāji, vieg�lu akcentu pie�ķīra vienīgi ļoti gai�a koka mēbeles un blāvas ak�mens flīzes. No lielajiem logiem pavērās skats uz vēsi zaļo golfa laukumu.

Lindsija ielējā ledus tēju trijās glāzēs un pasniedza tās uz baltas paplātes. Arkādija uzlika � Eiforijas� lādīti uz stikla kafijas galdiņa un noņēma ar elegantu �estu tās vāku.

Krā�ņi izstrādātajā lādītē pamirdzēja dzintars un tirkīzs.

-�� Tā ir fantastiska. Lindsija bija pilnīgi savaldzināta. Viņa paņēma rokassprādzi un pacēla pret gaismu. Patie�ām fantastiska!

-�� Priecājos, ka jums tā patīk, Arkādija sacīja.

Zoija gaidīja, kamēr abas pārējās sievietes sāk risināt dzīvu sarunu par rokassprādzes dizainu, tad viegli ieklepojās.

-� Lūdzu, vai varētu izmantot tualeti? viņa klusi ieteicās.

-�� Vestibila otrā galā, Lindsija atbildēja, nepaceldama ska�tienu. Labajā pusē.

Zoija vēlreiz ātri saskatījās ar Arkādiju un piecēlās.

Tualetes telpa atradās vestibila galā, bet mājas tālākajā spār�nā, �ķiet, atradās guļamistabas. Zoija a�i iegāja nelielajā tualetē, ieslēdza ventilatoru, lai tad, ja kāds panāktos uz �o pusi, varētu domāt, ka telpa ir aizņemta, tad atgriezās gaitenī un cie�i aizvēra tualetes durvis.

Juzdamās apmierināta, ka Lindsija likusi noaut apavus, Zoija kailām kājām klusi gāja pa vestibilu un uz īsu brīdi iespruka ikvie�nā istabā, kurai gāja garām.

Viņa a�i iemetās galvenajā guļamistabā, kā ari viesiem domā�tajās telpās, ta�u pieredzēja vil�anos. Nekur nekādus zirnekļa tīklus nemanīja.

Zoijai pār muguru pārskrēja drebuļi. Cerības ātri dzisa.

Viņa atvēra pēdējās durvis �ajā spārnā un iegāja telpā, kas acīmredzot bija Lindsijas darba kabinets. �eit pie sienas atradās daudz ietvaros ieliktu fotogrāfiju, kurās bija redzama Lindsija un kāds vīrietis, dro�i vien viņas biju�ais vīrs, galveno lomu tēlotājs Holivudā, kā bija teicis Etāns.

Gandrīz visās fotogrāfijās Lindsija un viņas kādreizējais vīrs bija kopā ar slavenām filmzvaigznēm un valdzino�iem, acīmredzot ļoti bagātiem cilvēkiem. Da�os uzņēmumos abi bija nofotografēti, sarunājoties ar ievērojamiem politiķiem.

Lindsijas Voilas dzīve pēc laulības �ķir�anas neap�aubāmi bija pārvērtusies. Visperingspringsa jau nu nebija tā vieta, kur izklai�dētos bagāti un ievērojami cilvēki. �eit nebija krā�ņu pirmizrā�u. Slavenas personības te nebija atvēru�as izsmalcinātus restorānus. Vietējos kūrortos neuzturējās ne filmzvaigznes, ne politiķi.

Zoija jau gribēja iet no darbistabas ārā, bet piepe�i uztvēra spē�cīgas enerģijas virmojumu. Tās bija dusmas, emocionālas sāpes un skumjas � viss kopā.

Zoija saprata, ka Lindsija ne vien skumst par zudu�o dzīves�veidu, bet arī sēro par izjuku�o laulību. Viņa bija mīlējusi fotogrā�fijās redzamo vīrieti.

Zoija lēni aizgāja līdz tualetei, iegāja iek�ā un izslēdza venti�latoru.

Kad Zoija atgriezās lielajā istabā, Arkādija ātri paskatījās uz viņu un piecēlās.

-�� Es do�u jums ziņu, kad saņem�u vēl kādu Meirika izstrādā�jumu, viņa sacīja, pārmetot pār plecu gai�zilās somiņas siksnu.

-�� Paldies! Lindsijas garastāvoklis bija acīm redzami uzlabo�jies. Izvadot vie�ņas pa durvīm, viņa izskatījās patie�ām priecīga.

Tagad, kad Lindsija ieguvusi savā īpa�umā krā�ņo rokassprā�dzi, viņas nervu �ūniņas dro�i vien strauji iepludināju�as asinīs vie�las, kas uzlabo noskaņojumu, Zoija nodomāja.

Viņa sēdās pie stūres. Arkādija iekārtojās pasa�iera sēdeklī un aizvēra ma�īnas durvis. Abas piesprādzējās.

-�� Man liekas, tu tur neatradi to, ko biji cerējusi, Arkādija teica.

-�� It nekā. Zoija cie�āk satvēra stūri. Es biju tik pārlieci�nāta�

Viņa apklusa. Nebija jēgas uzkraut Arkādijas pleciem savu ar�vien drausmīgāko baiļu nastu. Arkādija neko nevarēja palīdzēt, viņa vienīgi sāktu baiļoties pati.

Ta�u viņas bija tik tuvas draudzenes, ka visu nemaz nevaja�dzēja izteikt vārdos.

-�� Nebaidies, tu nejūc prātā, Arkādija mierīgi sacīja.

-�� Tomēr prātu noteikti ir zaudējis kāds cits.

Tajā naktī Zoija atkal sapnī redzēja Xanadu.

Viņa gāja pa bezgalīgi garo gaiteni �H" nodaļā, gāja gar visām aiz�slēgtajām durvīm, sekojot pēdām, ko bija atstāju�i tum�ās psihiskās ener�ģijas vijumi.

Kad Zoija tuvojās palātai, no kuras stiepās ziniekļa tīkla pavedieni, tie kļuva arvien blīvāki un baismīgāki.

Apstājies! Griezies atpakaļ! Tu negribi to darīt.

Ta�u Zoijai nebija citas iespējas. Tās ir bailes, kas mums neļauj pa�raudzīties no cita skatpunkta.

Beidzot viņa nokļuva pie aizslēgtajām durvīm. Aiz tām slēpās rēgaina, pulsējo�a enerģija. Zoija pastiepa roku, lai mēģinātu durvis atvērt.

Tad viņa ievēroja palātas numuru.

�232.�

Zoija pamodās aukstos sviedros un, drausmīgi drebēdama, pū�lējās atgūt elpu. Divsimt trīsdesmit otrais numurs slimnīcā bija tie�i viņas palātai.

Etāns blakus gulēja cie�ā miegā. Acīmredzot Zoija �oreiz nebija kliegusi.

Viņa uzmanīgi izlīda no segas apak�as un apsēdās, mēģinot neiztraucēt Etānu. Zoiju vēl nebija pametusi �ausmu izjūta, tā�pēc kājas bija tik ļodzīgas, ka pieceļoties viņa tik tikko noturējās līdzsvarā.

Zoija no pakaramā paņēma rītatērpu, uzvilka to mugurā un cauri gaitenim devās uz dzīvojamo istabu. Nostājusies pie loga, viņa raudzījās debesīs, kas, tuvojoties rītausmai, jau sāka bālēt.

Cik ilgi vēl viņa var izlikties, ka viss ir kārtībā? Diezgan slik�ti bija jau tas vien, ka viņa divu pēdējo nedēļu laikā bija pamanī�jusies mānīt pati sevi. Tagad Zoijai vajadzēja atzīt to, ka ir vai�nīga, jo slēpusi varbūtējo patiesību no vīrie�a, kuru mīlēja.

Tu man nemelotu.

Zoija Etanam nebija melojusi. Tie�ā veidā ne. Ta�u Etāns bija pelnījis uzzināt visu patiesību, nevis tikai izskaistināto variantu, ko Zoija bija viņam stāstījusi.

Zoijai acis bija asaru pilnas. Ja izrādīsies, ka tas, ko viņa re�dzēja baismīgajos sapņos, ir patiesība, tad vajadzēs atteikties no Etana. Tā būtu vienīgā pareizā iespēja. Zoija to saprata.

Viņa arī zināja, ka tad viņas sirds būtu salauzta.

Tas jādara jau no pa�a rīta, Zoija izlēma. Pie brokastu galda viņa Etanam izstāstīs visu. Ilgi vairs nebija jāgaida. Rīts gandrīz jau bija uzausis.

Zoijas vaigi bija slapji no asarām. Viņa tās slaucīja rītatērpa piedurknē.

-� Varbūt tu man pateiksi, kas atkal noticis? Etāns ierunājās klusi un mierīgi. Vai arī atkal atstāsi neziņā?

Zoija satrūkusies strauji pagriezās un ieraudzīja, ka Etāns stāv krēslainajā telpā. Viņ� bija uzvilcis tikai bikses, kājas bija kailas.

Etāns pienāca Zoijai tuvāk un apstājās.

-�� Brokastīs, -viņa izdvesa.

-�� Es nemaz neesmu izsalcis.

-�� Es gribēju teikt, ka pastāstī�u to tev pie brokastu galda.

-�� Ko tu man pastāstīsi ?

Nu tas brīdis bija klāt. Jādodas cauri liesmām.

-�� Ak, Etan�

-�� Tu gribi aiziet no manis, vai ne? Etāns izlaida pirkstus caur matiem. Mēs to varētu izrunāt skaidri un gai�i. Es protu novērtēt to, ka tu negribi mani sāpināt, ta�u man nav nekāda la�buma, ja tu sevi piespied saglabāt �o laulību.

Zoija apjauta patiesību. Tā viņu satricināja līdz sirds dziļu�miem.

-� Tā nerunā, viņa kaismīgi �ukstēja. Pat domāt nemēģini ko tādu! Pat ne uz īsu brītiņu. Es tevi mīlu daudz vairāk, nekā jebkad savā mū�ā esmu mīlējusi. Es tevi mīlē�u līdz pat pēdējai stundiņai. Nekad nepārstā�u tevi mīlēt.

Etāns kļuva ļoti kluss.

-�� Bet?

Zoija saņēmās, lai neļautos izmisuma vilnim.

-� Bet manuprāt, ir ļoti iespējams, ka es jūku prātā, un es tevi mīlu pārāk stipri, lai pieļautu, ka tu paliec laulībā ar nelīdzsvarotu sievieti.

Iestājās rēgains klusums.

-�� Mēģini izstāstīt visu vēlreiz, Etāns ļoti uzmanīgi ieteicās.

Zoija apsēdās uz dīvāna malas un aptvēra sevi ar abām rokām.

-� Tu ta�u jau dzirdēji.

-� Vai tu patie�ām domā, ka vari sajukt prātā?

-Jā. Zoija pievērsa skatienu zeltīti sārtajām orhidejām, kas �ūpojās ūdenī zemā stikla bļodā uz kafijas galdiņa. Kādu laiku es centos sev iestāstīt, ka zirnekļa tīkli, ar kuriem saskāros Arkādijas kabinetā un �Dizainera sapņu mājā", tur paliku�i pēc D�ona'Bren��a vai Lindsijas Voilas klātbūtnes. Ta�u tagad esmu pārliecināta, ka viņi tos tur nav atstāju�i.

-Tātad tu izdomāji, ka tie�i aiz tevis paliek �īs paranormālās drazas?

-�� Tas ir iespējams, Etan. Ļoti iespējams. Esmu vienīgā, kas bez viņiem ir bijusi abās tajās telpās.

-� Tās ir blēņas.

Zoija novērsa skatienu no orhidejām un paskatījās uz Etānu.

-�� Zinu, tu netici, ka varu sajust psihisko enerģiju. Ta�u tā ir patiesība, un man ar to kaut kā jātiek galā pat tad, ja tu to ne�spēj.

Etāns satvēra Zoiju aiz rokām un piecēla kājās.

-�� Sīs sarunas dēļ pieņemsim, ka tu esi ekstrasense un no te�vis strāvo kādas dīvainas vibrācijas. Ta�u tavā domu gaitā ir kāda liela kļūda.

-Kāda?

-� Ja �īs vibrācijas nāktu no tevis, tad tai vājprātīgajai enerģi�jai vajadzētu būt jūtamai visā �ajā dzīvoklī. Padomā par to. Te ta�u tu dzīvo, vai ne?

Zoija vairākas reizes samirk�ķināja acis, lai apvaldītu asaras.

-�� Tici man, es turos pie �īs varbūtības, jo tā ir mana vienīgā cerība. Ta�u iespējams, ka savādās norises manā psihē rodas pie�pe�i, tās nav pastāvīgas. Glu�i kā īslaicīgi statiskās enerģijas uz�liesmojumi, kas krēslas laikā rada traucējumus radiopārraidēs. Tās norises sākas pamazām un līdz ar nakts iestā�anos kļūst arvien iz�teiktākas.

-�� Blēņas, Etāns atkal ieteicās.

-�� Es jau zināju, ka tu nesapratīsi.

-� Paklausies, mīļā! Es lieliski saprotu tikai vienu, proti, ka tu nejūc prātā.

-�� Kā tu to vari tik dro�i zināt? Zoija centās runāt mierīgi. Viņa briesmīgi baidījās gan sajukt prātā, gan arī zaudēt Etānu. Zoijai likās, ka viņa sabruks zem baiļu smaguma. Kā tu vari būt tik ļoti pārliecināts? Tu pat netici, ka esmu ekstrasense, kā tad tu va�ri zināt, ka es neesmu prātā jukusi ekstrasense?

-� Glu�i tāpat, kā tu mani neuzskati par slepkavniecisku mani�aku, lai gan esmu tev pastāstījis, ka tī�i iegrūdu otru cilvēku nāvē.

Uz brīdi iestājās saspringts klusums.

Zoija sarauca pieri.

-�� Dieva dēļ,- Etan, tas ir citādi! Tu neesi aukstasinīgs slep�kava.

-� Un es, palūkojoties tev acīs, nesaskatu nekādas vājprāta pa�zīmes.

-� To jau no ārpuses nevar redzēt.

-� Protams, var. Kā, pēc tavām domām, tiek diagnosticēta psi�hiska slimība? Cilvēki, kuri patie�ām zaudēju�i prātu, parasti to pa�i neapzinās. To pamana apkārtējie. Tici man, neviens no ta�viem draugiem nedomā, ka tu esi jukusi.

-�� Etan, kaut kas nav kārtībā. Zoija trīcēja. Cerības un bai�les bija radīju�as neiedomājamu spriedzi. Es to jūtu. Man liekas, Tabita Paina teica taisnību. Man jāpārvar bailes un jāizvērtē reali�tāte ar skaidru prātu.

-� Varbūt Tabitai Painai ir vienmēr pa rokai da�i iespaidīgi guru teicieni, bet, kā es tev viņdien teicu, detektīviem ir pa�iem savas gudrības, piemēram, nevajag meklēt sare�ģītu atbildi, ja ļoti laba un vienkār�a atbilde ir tie�i degunpriek�ā. Un �oreiz pati vienkār��ākā atbilde ir tā, ka pēdējā laikā tev bijis jāpārcie� ļoti smags stress un tu uz to reaģē pati savā, īpatnējā veidā. Tu esi izturīga, ta�u arī taviem spēkiem ir robe�as. Tādas ir ikvienam. Pagaidi, kamēr at�spirgsi, un pa�reiz atmet raizes par psihiskiem traucējumiem.

-�� Un ja nu viss kļūs arvien ļaunāk ari tad, kad dzīve būs at�griezusies parastajās sliedēs?

-�� Esmu pilnīgi dro�s, ka tā nebūs. Man �ķiet, ka tas, ko tu dēvē par zirnekļu tīkliem, ļoti stipri līdzinās manām moko�ajām izjūtām, kas rodas ik gadu novembra mēnesī. Psihiskas traumas se�kas.

-�� Bet, Etan�

-�� Ja tev kļūs sliktāk, mēs tiksim ar to galā. Etāns cie�āk aptvēra Zoiju ap pleciem. Abi kopā.

Kopā. Sis vārds tumsā radīja siltu blāzmu. Zoija dzīvē tik bie��i bija jutusies viena, ka bija to sākusi uzskatīt par pa�saprotamu lietu. Pat neilgajā laulībā ar Prestonu Zoija bija pazinusi vientulī�bu, jo nekad nebija varējusi viņam uzticēt patiesību par sevi.

Ta�u Etāns varēja tikt galā ar visu, arī ar to, ka sieva sevi uz�skata par ekstrasensi.

-� Es mīlu tevi. Zoija apskāva Etānu un piekļāvās viņam cie�i jo cie�i.

*

Etāns satvēra plaukstās Zoijas seju un noskūpstīja viņu.

-� Ari es tevi mīlu, viņ� teica. Tagad mēs esam viena ko�manda. Lai kas notiktu, mēs turēsimies kopā. Norunāts?

-�� Norunāts!

Pēc brī�a Etāns saņēma Zoiju aiz rokas un veda atpakaļ uz gul�tu. Rīta svīdumā viņ� mīlējās ar Zoiju tik kvēli un neapvaldīti, ka pilnīgi izgaisināja viņas bailes.

Vismaz uz kādu laiku.

Hīipers parādījās Casa de Oro aizmugures durvīs tie�i tajā brīdī, kad Zoija novietoja ma�īnu savā stāvvietas laukumiņā. Vienā rokā Hūpers turēja nesaplacinātu kartona kasti, bet otrā baltu plastikāta atkritumu maisu.

Zoija izkāpa no ma�īnas un noraudzījās, kā Hūpers atkritumu tvertnē iesvie� vispirms maisu, tad uzmet uz metāla tvertnes kar�tona kasti. Viņ� pamanījās to uzsviest tā, lai kaste aizsegtu uzrak�stu SAPLACINIET KASTES.

Zoija pati nesaprata, kāpēc �odien atgriezusies mājās tik agri. Da�as pēdējās stundas viņa bija sēdējusi birojā, nespēdama piesais�tīt domas saviem dizaina projektiem, jo nemierīgā, nervozā no�jauta kļuva arvien spēcīgāka.

Zoija bija mēģinājusi turpināt pētījumus par zirnekļa tīkliem, bet, tiklīdz bija atvērusi pirmo grāmatu apcerējumu par Vastu*, nemiers vairs nebija apvaldāms.

Zoija bija sajutusi tik spēcīgu vajadzību atgriezties Casa de Oro,

* Vastu (Vaitsthy Vidaya) vēdiskā mācība par pilsētu, tempļu un māju būvnie�cības seno sistēmu.

ka viņa beigās pārstāja tai pretoties. Viņa nojauta, ka vienā brīdī ir palaidusi garām nepamanītu ko svarīgu.

Zoija paskatījās uz nesaplacināto kartona kasti un nosodo�i nogrozīja galvu.

-�� Nekrietni, Hūper, pavisam nekrietni.

-�� Tas ir mans triumfa �ests. Hūpers nopurināja no rokām purekļus, apbrīnodams savu veikumu. Varbūt jūs, pārējie, esat padevu�ies, bet es esmu nolēmis turpināt cīņu. Turklāt manā rīcī�bā ir slepens ierocis. Nevaru vien sagaidīt to brīdi, kad ser�ante Dankana pieklauvēs pie manām durvīm, lai lasītu vēl kādu lekciju par to, ka jāsaplacina kastes. Tad gan viņa dabūs trūkties.

-� Jūs domājat lauzt īres līgumu?

-� Nu nē! Hūpers pameta gaisā ma�īnas atslēgas un tās atkal uzķēra. Man ir pierādījumi pret �o jaunkundzi, kuras attīstība aizkavējusies anālajā stadijā.

-� Kādi pierādījumi?

Hūpers izskatījās visai pa�apmierināts.

-� Paklausieties! Robiņa Dankane no pēdējās darba vietas Visperingspringsā atlaista par to, ka anketā sniegusi par sevi melīgas ziņas. Man tikai jāpaceļ klausule un jāpiezvana Casa de Oro īpa��niekiem, un Dankane izlidos no �ejienes kā korķis.

-�� Kā jūs uzzinājāt, ka Robiņa atlaista no iepriek�ējās darba vietas?

Hūpers ātri pārlaida skatienu stāvvietai, pārliecinādamies, ka neviens nevar noklausīties, tad panāca tuvāk Zoijai.

-� Vakar vakarā mēs ar draugu bijām iegāju�i iedzert kādu glā�zi alus. Es sāku stāstīt, ka mūsu jaunā mājas pārvaldniece cen�as mūs dresēt kā ser�ants jaunkareivjus, un viņ� teica, ka �āda iztu�rē�anās viņam atgādinot sievieti, kas pagāju�ā mēne�a beigās da�as dienas strādājusi pie viņa. Kad es nosaucu Robinas vārdu, izrādī�jās, ka tā patie�ām .bijusi viņa.

Zoija cie�āk satvēra somiņas siksnu.

-�� Vai esat pārliecināts, ka viņa sniegusi melīgas ziņas darba iesnieguma anketā?

-�� Tā mans draugs teica. Viņa pieņemta pagaidu darbā, jo viņiem trūcis darbinieku, bet Robiņa atlaista tūlīt pēc iesniegto ziņu pārbaudes, jo noskaidrojies, ka viņa sniegusi melīgas ziņas par to, ar ko nodarbojusies pēdējo divu vai trīs gadu laikā.

-� Kas tad atklājies? Vai viņa bijusi cietumā?

-�� Vēl ļaunāk. Hūpers ļauni ieķiķinājās. Vai varat iedo�māties, viņa bijusi ieslodzīta kādā privātā psihiatriskajā slimnīcā.

Zoiju sāka kratīt auksti drebuļi.

-� Vai esat pārliecināts?

-� Tā sacīja draugs. Hūpers atkal pameta gaisā un uzķēra ma��īnas atslēgas, tad devās uz savu ma�īnu. Nevaru vien sagaidīt, kad viņa man uzbruks par to sasodīto, nesaplacināto kartona kas�ti. Es gaidīt gaidu to brīdi, kad pateik�u, ka zinu viņai oficiāli ir diagnosticēta vājprātība.

-�� Hūper!

-� Jā? Viņ� atslēdza savu ma�īnu.

-�� Kur jūsu draugs strādā?

-� Viņ� ir inspektors �Rednora dro�ības sistēmās�.

Zoija stāvēja glu�i apstulbusi, bet Hūpers iedarbināja motoru un izbrauca no stāvvietas.

Beidzot viņai izdevās sakopot domas, kas joņoja neprātīgā āt�rumā, un Zoija iegāja mājas vestibilā. Uz pārvaldnieces kabineta durvīm bija piestiprināta lapiņa ar rūpīgi uzvilktiem burtiem, kas īrniekiem vēstīja, ka pārvaldniece neatrodas savā darbā vietā per�sonisku iemeslu pēc.

Zoija nospieda durvju rokturi un nejutās pārsteigta, atklājot, ka durvis ir slēgtas. Viņa pakāpās da�us soļus atpakaļ un pārbau�dīja ar skatienu vestibilu un kāpnes uz otro stāvu. Tur neviena ne�bija. Likās, ka dzīvojamā māja ir tuk�a kā parasti pēcpusdienās, kad lielākā daļa īrnieku arvien vēl bija darbā.

Zoija apsvēra, kā rīkoties. Varētu zvanīt Etanam un lūgt pa�domu, ta�u Zoija skaidri zināja, ka viņ� teiks, lai nedara it neko.

Tagad vairs nevarēja atļauties neko nedarīt. Zoijas nemiers kļuva arvien spēcīgāks, izvēr�oties par smagu trauksmi.

Gaidīt nebija iespējams. Viņai bija jāzina patiesība.

Robinas dzīvoklis atradās pirmā stāva vestibila pa�ā galā. Pro�tams, arī tas bija aizslēgts. Ta�u Zoija bija ievērojusi, ka Robiņa dienā bie�i vien atstāj vaļā guļamistabas logu.

Zoija izgāja ārā un pa celiņu devās uz mājas aizmuguri. Robinas atvērto logu daļēji aizsedza neliela noliktava, kur glabājās dārza un baseina apkopes piederumi. Zoija vēlreiz pameta skatienu pār plecu. Nemanīja nevienu cilvēku, kas varētu kļūt liecinieks tam, ka viņa nelikumīgā veidā iekļūst sve�ā dzīvoklī.

Zoija lielajā somā atrada instrumentu komplektu, ko vienmēr mēdza nēsāt līdzi.

Izlauzt aizsargre�ģi no alumīnija ietvara nemaz nebija grūti.

Zoija saņēma dū�u un pārcēla pāri palodzei vispirms vienu, tad otru kāju.

Pirmais tum�ās enerģijas pieskāriens nebija ļaunāks kā tajās reizēs, kad viņa ar to bija saskārusies Arkādijas kabinetā un paraugmājā.

Tik ļauni nemaz nebija. Zoija jau bija sagatavojusies. Viņa va�rēja tikt galā ar to. Zoija izjuta spēju līksma atvieglojuma uzplūdu. Tātad viņa pati nebija jukusi prātā.

Zoija stāvēja uz paklāja netālu no loga un pētīja guļamistabu.

Sakot, ka istabas iekārtojums ir spartiski vienkār�s, nebūtu precīzi raksturota patoloģiskā kārtība, kādā bija saliktas nedaudzās mēbeles. �aurā gulta ar baltā pārklāja līdzenajām locījumu vietām rēgaini atgādināja slimnīcas gultu Sve�ezerā.

Zoija palūkojās uz nelielu kumodi, kas atradās telpas pretējā pusē. Pie spoguļa bija pieslieta fotogrāfija, kas bija nozudusi no ap�loksnes, kuru Zoija bija aizmirsusi Arkādijas kabinetā. Tai blakus atradās tum�sarkanā krūze.

Zoija paspēra soli tuvāk tualetes galdiņam un negaidot iepinās blīvas, mutuļojo�as enerģijas jūklī.

Viņu sagrāba �ausmu izjūta. Zoija bija iekļuvusi tie�i pa�ā zir�nekļa tīkla vidū.

Pretīgais lipeklis aptinās visām se�ām Zoijas maņām, padarot viņu aklu, kurlu un nejutīgu. Viņa iegrima pilnīgā tumsā un zaudēja spēju orientēties. Zoija izstiepa roku, mēģinādama pieķerties pie kādas mēbeles un noturēties kājās, bet pirksti nespēja neko sataustīt.

Apziņā kā strāvas sitiens ietriecās �ausmas. Vajadzēja tikt ārā. Ta�u kā lai to izdara, ja nav iespējams neko ne redzēt, ne dzir�dēt vai sataustīt? Zoija pūlējās kustināt kājas, bet nejuta, vai tās klausa prāta dotajai pavēlei.

Gai�ā dienas laikā Zoija bija iekļuvusi ļaunā murgā. Viņai li�kās, ka zaudēs prātu, ja tūlīt pat neatgūs savas maņas. Zoija pa�vēra muti, lai sauktu palīgā, bet nevarēja dzirdēt pati savu balsi, tāpēc nezināja, vai viņai vispār izdevies ko izdvest.

Zoija izmisīgi vēcinājās ar rokām, pretodamās ļaunajai ener�ģijai, kas ietina viņu no visām pusēm, bet likās, ka viņa cīnās ar mū�īgo tuk�umu.

Zoija saprata, ka jāpārvar �ī enerģija, citādi viņa būs pazudusi drausmīgajā tumsībā uz visiem laikiem.

Viņa prata atvairīt zemas intensitātes enerģiju. Zoijai ienāca prā�tā, ka arī �im lipeklim dro�i vien varētu tikt cauri līdzīgā veidā. Va�jadzēja tikai atrast enerģijas plūsmas virzienu un to harmonizēt.

Fen �ui metode domā�anā.

Zoija koncentrēja visu savu gribu un psihisko enerģiju, un viņai lēni, ar mokām izdevās daļu ļaunā taustekļa atbīdīt tālāk. Pamazām da�as tum�ās vibrācijas izdzisa un saplaka.

Piepe�i viss atkal kļuva gai�s. Atdzīvojās arī Zoijas pārējās maņas. Viņa sajuta, ka plaukstas atbalstās pret raupju paklāju, un saprata, ka pakritusi.

Zoija atvēra acis, vēl glu�i vārga no iek�ējās cīņas, un paska�tījās uz guļamistabas durvīm.

Tajās stāvēja Robiņa Dankane. Rokā viņa turēja pistoli.

-Jūs varējāt pieklauvēt, viņa sacīja.

Etāns stāvēja aiz Singltona un skatījās datora ekrānā.

-�� Tas ir lieliski, ka tev izdevies iekļūt tajās datnēs, Etāns izklaidīgi sacīja. Viņa uzmanību visā sarakstā bija piesaistījis tikai viens vārds.

-�� Ak, tas nemaz nebija grūti, Singltons teica. Tādu da�tora aizsardzības sistēmu, kāda ir Rednoram, tagad var iegādāties jebkurā veikalā. Ikviens kaut cik jēdzīgs hakeris var tikt tai cauri aptuveni piecpadsmit minūtēs.

-Tu to izdarīji piecās minūtēs.

-�� Es esmu vairāk nekā tikai jēdzīgs.

-� Tiesa gan.

Singltons viegli pielieca galvu uz sāniem. Gaismā, kas plūda no ekrāna, iezalgojās viņa briļļu stikli.

-�� Kā tu iedomājies, ka tā persona, kas bija ielauzusies Arkā�dijas kabinetā un Zoijas bibliotēkā, būtu varējusi strādāt pie Red�nora?

-� Harijs ieminējās, ka Rednora dro�ībnieks tovakar skvērā ap�mulsinājis viņu. Harijs sacīja, ka dro�ībnieki viņu vienmēr pada�rot nervozu, jo viņi itin viegli varot paiet garām neievēroti, tur�klāt viņiem parasti esot pieejamas da�ādu objektu atslēgas. �orīt man ienāca prātā, ka Rednora vīri apsargā gan netālu eso�o paraugmāju, gan Fountain Square. Persona Rednora dro�ības dienesta formas tērpā, kas zināja, kur glabājas atslēgas, un pārzināja apsar�gājamo objektu izvietojumu, būtu varējusi iekļūt abās tajās vietās, neatstājot nekādas pēdas.

-� Visu cieņu.

-�� To nebija viegli izdomāt, Etāns atzina.

Singltons atgāzās krēslā atpakaļ.

-� Kāpēc tu negāji tie�i pie Rednora un nepalūdzi viņa darbi�nieku sarakstu?

-� Negribēju viņam sagādāt ētiski grūtu situāciju, kā mūsu pro�fesijā mēdz teikt.

-� Ak jā, pareizi gan. Darba devējam nav jāsniedz �āda veida ziņas, ja vien neierodas policija ar pilnvaru tās iegūt.

-� Turklāt �ādi informāciju iegūt ir daudz vienkār�āk.

-�� Kā tad, Singltons piekrita.

-�� Varu piebilst, ka es itin nemaz nejustu sirdsapziņas pārme�tumus, ja tu varētu ielauzties Sve�ezera datnēs, ņemot vērā visu, ko tie tur nodarīja Zoijai.

-� Tūlīt būs.

-� Etāns ātri lasīja tekstu uz ekrāna. �ķiet, Robiņa Dankane trīs gadus ārstēta Sve�ezerā.

-�� Zoijai jau trīs mēne�i vien likās kā īsta elle. Trīs gadi dro�i vien biju�i kā vesela mū�ība.

-�� Līdzjūtības man �obrīd trūkst, Etāns teica. Domāju, ka Dankane vajā manu sievu.

-Jāatzīst, ka Dankanes iera�anos Visperingspringsā un to, ka viņa kļuvusi par mājas pārvaldnieci tie�i tur, kur dzīvojat jūs ar Zoiju, grūti nosaukt par sagadī�anos.

Etāns pētīja ekrānā redzamo informāciju.

-� Kad Dankani izlaida no Sve�ezerā?

-�� Neizskatās, ka viņa būtu izlaista no turienes. Singltons parullēja tekstu pāris lapas tālāk. Vismaz ne oficiāli. Te rakstīts, ka viņa no turienes pagāju�ajā mēnesī aizgājusi patvarīgi.

-� Ak, velns un elle!

Singltons piemiedza acis un paskatījās uz ekrānu.

-Tie�i pēc tam, kad tu kopā ar Zoiju biji atgriezies Sve�ezerā un sacēlis traci. Dro�i vien kādu laiku tur valdīja īsts juceklis. Man �ķiet, Robiņa Dankane glu�i vienkār�i izbēga, izmantojot to, ka darbinieki skraidīja kā apsvilu�i, cenzdamies saprast, kas īsti notiek.

-� Vai Dankanei ir ģimene?

-�� Paskatīsimies. Singltons ielūkojās ierakstā, kas bija izdarīts uzņem�anas nodaļā. Nē. Vairs nav. Ta�u liekas, viņa manto�jusi lielu naudu, un viņas īpa�umu pārvaldī�anai iecelts aizbildnis. Kāds Feriss. Viņ� parakstījis dokumentus.

-�� Un tad samaksājis Sve�ezerā slimnīcai, lai Robiņa netiek no turienes ārā, kamēr viņ� dro�i vien notērētu visus viņas līdzek�ļus.

-� Tie�i tādiem nolūkiem Xanadu bija paredzēta.

Etāns pārlūkoja uzņem�anas nodaļas ierakstus un piepe�i sa�stinga, izlasījis da�as pazīstamas frāzes.

� Pacientei ir spilgti izteiktas dzirdes halucinācijas� Viņa apgalvo, ka dzirdot balsis sienās�

-�� Ak, nolādēts! Etāns klusi ieteicās. Singltons pavilka uz aug�u vienu uzaci.

-�� Tādu pa�u diagnozi viņi ierakstīja a vai ne?

-� Gandrīz tie�i to pa�u.

Zoijas dokumentos,

Sve�ezerā jūs mani netikāt pamanījusi, vai ne? Robiņa teica. Pēc da�iem pirmajiem mēne�iem, ko tur pavadīju, neviens mani vairs nemanīja. Es vairs necentos viņiem iestāstīt, ka neesmu jukusi. Klusēju un izturējos tā, it kā manis nebūtu. Pēc kāda laika neviens par mani vairs nelikās ne zinis. Izņemot dakteri Makalistēru.

-�� Tas bija veids, lai jūs spētu izturēt dzīvi Sve�ezerā, vai ne? Zoija saudzīgi sacīja. Klusēt un izturēties pavisam nemanāmi.

-Trīs reizes nedēļā man no �H� nodaļas ļāva aiziet līdz bibliotē�kai otrajā stāvā. Es vairākas reizes pagāju jums garām pa gaiteni. Re�dzēju, kā sanitāri jūs ved uz dakteres Makalistēras kabinetu: Tad sa�pratu, ka acīmredzot jūs, tāpat kā es, at�ķiraties no pārējiem cilvēkiem.

-� Vai Makalistēra arī ar jums centās izmantot savas viltības? Zoija lēni pieslējās sēdus. Kustēties bija ļoti grūti, jo enerģiju un kon�centrē�anos lielākoties vajadzēja veltīt tam, lai nelaistu tuvumā staipīgos zirnekļa tīkla pavedienus. Tie snaikstījās Zoijas maņu tu�vumā, draudot vēlreiz aptīties tām.

-�� Nekustieties. Robiņa �ausmīgās bailēs iekliedzās. Roka, kurā viņa turēja pistoli, trīcēja.

Zoija aizturēja elpu.

-� Viss kārtībā, Robiņa. Es nekustos. Jūs ta�u redzat, vai ne?

Pēc brītiņa Robinai, �ķiet, bija izdevies nedaudz apvaldīties.

-�� Palieciet, kur esat!

-�� Pastāstiet, kā jums veidojās attiecības ar Makalistēru.

-�� Man likās, ka es viņai patīku, �ukstēja Robiņa. � Viņa vienīgā man ticēja, kad teicu, ka da�reiz spēju izjust, ko runā sienas.

-� Viņa jūs pārliecināja, ka grib jums palīdzēt, vai ne?

-Jā.

Zoija nopūtās.

-�� Pēc cik ilga laika jūs sapratāt, ka viņa jūs grib vienīgi izmantot savā darbā, konsultējot policiju nozieguma vietās? .

-� Man nebija iebildumu viņai palīdzēt. Es gribēju to darīt. Kādu laiku viss bija kārtībā. Man tas pat patika. Labi bija apzināties, ka es palīdzu policijai notvert kriminālnoziedzniekus, lai viņi saņem�tu pelnīto sodu.

-�� Lai gan atzinību par to saņēma vienīgi Makalistēra un ne�darīja neko, lai dabūtu jūs ārā no �H" nodaļas?

-� Viņa man apsolīja kad es bū�ot gana atspirgusi, viņa pa�nāk�ot, ka mani lai� ārā no Sve�ezera.

-� Ta�u jūs nekad nebijāt pietiekami atspirgusi, vai ne? Zoi�ja jautāja. Labā, vecā Makalistēra. Viņai ne prātā nenāca laist ārā no ne jūs, ne arī mani. Viņa gribēja mūs paturēt slimnīcā, lai varētu turpināt ar mums savus eksperimentus un testus.

Robiņa samirk�ķināja acis. Viņas roka ar pistoli drebēja tik stipri, ka Zoija baidījās, vai Robiņa tīri nejau�i nenospiedīs gaili.

-� Redziet, pēc kāda laika man sāka uznākt aptumsuma brī�i, Robiņa teica.

-� Aptumsuma brī�i? Vai jūs domājat tos zirnekļa tīklus?

-�� Par ko jūs runājat? Robiņa noprasīja. Te nav nekādu zirnekļa tīklu.

-� �ajā istabā ir kas tāds, ko es izjūtu kā lipīgu enerģiju. Es to atradu Arkādijas kabinetā un arī paraugmājas bibliotēkā.

-Jūs melojat. Es neko nejūtu.

-�� Dro�i vien tāpēc, ka �ī enerģija vai nu kas ari tas būtu nāk no jūsu psihes, Zoija teica. Vai neesat ievērojusi, ka mēs spējam uztvert emocijas, ko telpā atstāju�i citi cilvēki, ta�u neuz�tveram mūsu pa�u enerģijas atliekas?

Robiņa nopūtās.

-�� Vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc tā notiek. Reizēm, kad at�rados viena savā istabā, biju ļoti izbijusies vai dusmīga. Ta�u pēc tam es no sienām �īs jūtas nevarēju vairs uztvert.

-� Tāpat ir arī man. �ķiet, tam vajag būt kādam dabiskam aiz�sardzības mehānismam. Zoija apklusa. Pastāstiet par to aptum�sumu!

-�� Es varu sajust, ka tas tuvojas, bet tad viss sagrie�as, un es uz pāris minūtēm atslēdzos.

-� Tā ir tāda kā lēkme?

-�� Laikam gan. Kad atgūstos, viss atkal ir kārtībā, bet es ne�varu atcerēties, kas noticis aptumsuma brīdī. Kad man �īs lēkmes sāka parādīties, man likās, tas nozīmē, ka mana ekstrasensoriskā maņa kļūst spēcīgāka varbūt tāpēc, ka es strādāju kopā ar Makalisrēru. Pirms tam, kad viņa gāja izdarīt pārbaudes, Makalistēra man bie�i deva medikamentus. Es domāju, ka tā ir reakcija uz �iem pre�parātiem.

-� Viņa arī man mēģināja tos dot. Tā izjūta bija pretīga.

-�� Man tāpat. Ta�u es sev iestāstīju ja jau tie ir tik iedarbīgi, tad ir vērts tos lietot. Tad divas reizes seansos pie Makalistēras man radās aptumsums, un viņa noskaitās.

-� Kā tas notika?

Robinai nodrebēja lūpas.

-�� Pirmajā reizē vēl nebija tik ļauni. Vismaz man tā liekas. Ap�tumsums ilga tikai da�as sekundes. Ta�u es, �ķiet, noģību un kaut ko nogrūdu no Makalistēras galda. Nākamā lēkme bija spēcīgāka. Viņa man vēlāk teica, ka aptumsuma laikā es esot sadauzījusi gal�da lampu. Viņa bijusi spiesta izsaukt sanitārus. Man �ķiet, es viņu izbiedēju.

-� Tā viņai vajadzēja. Makalistēra to bija pelnījusi.

-� Viņa nolēma, ka es sāku zaudēt prātu. Redzēju, ko viņa ie�rakstījusi manā slimības vēsturē. Makalistēra secināja, ka mana psi�he nav tik stipra, lai apvaldītu savu ekstrasensoro maņu, tāpēc es kļū�ot vājprātīga.

-� Kāpēc jūs atbraucāt uz Visperingspringsu? Zoija jautāja.

-� Es gribēju būt tur, kur bijāt jūs. Vai saprotat? Kad jūs izbē�gāt no Sve�ezera, es apjautu, ka jūs at�ķirībā no manis esat stipra. Es vēlējos, kaut varētu kļūt noteicēja pati par savu likteni tāpat kā jūs. Pēc tam kad jūs bijāt aizbēgusi, es naktīs gulēju nomodā un gudroju, kur jūs esat un ko darāt. Kad dzirdēju sanitārus runā�jam, ka jūs esat mirusi, es neticēju. Es domāju, ka esat apvedusi viņus visus ap stūri, tāpēc es priecājos es priecājos.

-Jūs esat stipra, Robiņa. Citādi jūs Sve�ezerā nebūtu izturē�jusi.

-� Jā, es izturēju, bet ar aptumsuma lēkmēm es nevarēju tikt galā. Tās kļuva aizvien stiprākas. Ta�u pirms da�ām nedēļām slim�nīcā ieradāties jūs un Triā, un pēc tam viss pārvērtās.

-�� Un tad jūs izbēgāt?

-� Es glu�i vienkār�i kādu dienu izgāju ārā no turienes, Ro�biņa sacīja. Neviens mani nemēģināja aizturēt.

-�� Un jūs braucāt meklēt mani?

-�� Es domāju, ja vērotu un pētītu jūs, tad varbūt varētu no�skaidrot, kā jūs spējat valdīt pār savām ekstrasensorajām spējām, lai tās nesagrautu jūs pa�u.

-� Kāpēc jūs man nepateicāt, kas esat un kāpēc vēlaties iepa�zīties ar mani? Zoija vaicāja.

-� To aptumsumu dēļ, Robiņa bēdīgi atbildēja. Negribēju, lai jūs uzzināt, ka jūku prātā. Man likās, ja jūs to pamanīsiet, tad sāksiet raizēties, ka es jūs varbūt kaut kā slikti ietekmē�u.

-� Kāpēc jūs gājāt uz paraugmāju un uz Arkādijas kabinetu?

-� Es zināju, ko Arkādija jums ir ļoti tuva draudzene un ka jūs pie viņas bie�i iegrie�aties. Man nekad nav bijis tādas draudzenes. Es gribēju izjust, ko nozīmē �ādas tuvas attiecības. Un uz paraugmāju es biju aizgājusi tāpēc, ka gribēju izjust jūsu rado�o spēju ietekmi.

-� Tā televīzijas meistara nemaz nebija, vai ne? Zoija jautā�ja. Tāpēc jau jūs nevarējāt pastāstīt, kā viņ� izskatījies. Jūs meis�taru izdomājāt. Jūs tikai gribējāt iekļūt manā dzīvoklī, lai tur uz�tvertu vibrācijas.

-� Es gribēju uzzināt, kā sieviete jūtas, dzīvojot normālu dzīvi kopā ar vīrieti. Robinai aizlūza balss, un viņa sāka elsot. Es nekad neesmu uzdro�inājusies kādam vīrietim pateikt taisnību par sevi. Es gribēju izjust, ko nozīmē dzīvot mīlestībā.

Zoija paskatījās uz tualetes galdiņu.

-� Kāpēc jūs paņēmāt fotogrāfiju un krūzi?

-� Man ienāca prātā, ja es dabūtu da�as lietas, kas pieder jums, varbūt tās man palīdzētu koncentrēties. Es neņēmu neko vērtīgu. Tā īstenībā nemaz nebija zādzība. Es tās mantas it kā aizņēmos. Nedomāju, ka jums to ļoti varētu pietrūkt.

-� Arkādijas kabinetā jūs salauzāt pildspalvu. Un manā bibli�otēkā saplēsāt vāzi.

-� Tas iznāca nejau�i. Roka ar pistoli atkal nodrebēja. Gan vienā, gan otrā vietā man uznāca� lēkme. Tad arī es krītot saplē�su pildspalvu un vāzi.

Zoija redzēja, ka Robinas uzbudinājums ar katru brīdi kļūst arvien spēcīgāks. �āviens varēja iet vaļā pilnīgi negaidīti.

-� Tas nekas, Zoija mierino�i sacīja. Es saprotu.

-����������� Nē, jūs nesaprotat. Robiņa piepe�i kļuva savādi mierīga.

-�� Jo jūs esat stipra. Jūs nezināt, cik briesmīgas ir aptumsuma lēk�mes.

-� Zinu gan. Tie�i �ajā istabā es varu izjust, kāda ir �o lēkmju iedarbība. Arī Sve�ezerā es pāris reizes esmu jūs izjutusi.

-� Es �eit ierados tāpēc, ka gribēju jūs vērot, mācīties no jums. Ta�u nu redzu, ka no tā nav nekāda labuma. Es nekad nekļū�u tik stipra kā jūs.

-�� Mani nogalinot, jūs no aptumsuma lēkmēm neatbrīvo�sieties.

Robiņu tas, �ķiet, apmulsināja.

-�� Protams, neatbrīvo�os.

-�� Reibina, nolieciet pistoli! Es gribu ar jums aprunāties.

-� Nu jau ir par vēlu runāt. Jūs nevarat pateikt neko tādu, kas man palīdzētu. Jums nevajadzēja �odien ierasties pie manis. Es jau biju sagatavojusies to izdarīt, kad sadzirdēju, ka jūs iekāpjat pa lo�gu. Ja jūs nebūtu mani iztraucējusi, tad viss būtu beidzies.

Zoija sāka saprast. Robiņa, paklausieties.

Durvīs aiz Robinas pazibēja kāda ēna. Tas bija Etāns. Viņam rokā bija pistole.

Zoija centās dot Etanam zīmi, viegli pakustinot galvu, un ju�tās atvieglota, redzot, ka viņ� laikam gan sapratis. Etāns klusi stā�vēja nelielā attālumā no Robinas.

-�� Ardievu, Zoija, Robiņa teica. Es biju cerējusi, ka mēs kādu dienu varētu sadraudzēties, bet tagad zinu, ka tas nav iespē�jams. Kāpēc gan lai tik stipra sieviete kā jūs gribētu draudzēties ar tādu vārguli kā es?

Robiņa pavērsa pistoli pret sevi un atvēra muti.

-� Nē, Zoija izmisīgi iesaucās. Lūdzu, nedariet tā!

-� Tā būs labāk. Kamēr vēl cerēju, ka varu iemācīties atvairīt aptumsuma lēkmes, es pacietu. Ta�u tās kļūst arvien smagākas, Zoija. Un es nespēju paciest domu, ka jūku prātā.

-�� Saprotu. Tomēr, lūdzu, nedariet tā manis dēļ. Jūs nespē�jat iedomāties, cik milzīgs atvieglojums ir zināt, ka arī jums ir tādas pa�as spējas kā man, Robiņa. Es tikai gribētu, kaut mēs būtu iepazinu�ās jau Sve�ezerā. Varu derēt, ka tie�i Makalistēra pacen�tās, lai tas nenotiktu.'Viņa negribēja, lai mēs viena otru pazīstam, jo ar mums bija vieglāk manipulēt, ja domājām, ka otras tādas nav visā pasaulē.

-�� Es jums, Zoija, neko nevaru līdzēt. Es jūku prātā.

-� To nemaz tik dro�i nevar apgalvot.

-�� Daktere Makalistēra teica�

-� Makalistēra bija mele un krāpniece, kas manipulēja ar jums un izmantoja jūs savā labā. Vai viņa ar jums veica medicīniskus eksperimentus?

-� Viņa mēģināja man dot ļoti daudz medikamentu.

-� Ja tic bija tādi pa�i medikamenti, ko viņa deva man, tad ar tiem viņa nebija domājusi jums palīdzēt. Lūdzu, neatņemiet sev

dzīvību! Ja jūs to izdarīsiet, man būs jādomā, vai tāds pats gals negaida arī mani. Varbūt arī man kādu dienu radīsies vēlē�anās ielikt mutē pistoles stobru.

-�� Nē, Robiņa saspringti sacīja. Jūs tā nekad nedarīsiet. Jūs esat ļoti stipra.

-� Neviens nav tik stiprs, ka spēj visu. Robiņa, norunāsim tā. Ļaujiet, lai jūs izmeklē ārsti, varbūt viņi var noskaidrot, kāpēc jums rodas tās aptumsuma lēkmes.

-� Ja es viņiem teik�u, ka spēju uztvert, ko runā sienas, viņi mani uzskatīs par juku�u un atkal aizsūtīs uz Sve�ezeru.

-� Es nevienam neļau�u jūs aizsūtīt uz turieni. To es jums ap�solu. Un ārstiem mēs neteiksim, ka jūs esat ekstrasense. Pastāstī�sim tikai to, ka jums uznāk apziņas aptumsuma lēkmes. Varbūt tām nav nekāda sakara ar jūsu sesto maņu. Jums noteikti vajag uzzi�nāt, kāpēc tās lēkmes rodas, pirms iz�ķiraties par tik izmisīgu rīcī�bu. Arī man tas jādabū zināt, jo esmu jūsu draugs.

Robinas skatienā neviļus pazibēja cerība.

-� Jūs nāksiet pie ārstiem kopā ar mani?

-� Jā. Apsolu!

Robina'stāvēja kā sasalusi.

Etāns pastiepa roku un klusi izņēma pistoli viņai no rokas. Robiņa to, �ķiet, nemaz nepamanīja Viņa aizklāja seju ar rokām un sāka raudāt.

Zoija pievilka Robiņu klāt, apskāva un turēja, kamēr viņa bija izraudājusies.

Kad Robiņa beidzot pacēla galvu, viņas skatiens pauda dzijas skumjas un bezcerīgu samierinā�anos.

-� Ja misters un misis �ipliji uzzinās, ka es varbūt esmu juku�si, ka esmu bijusi Sve�ezerā, viņi mani atlaidīs no darba, viņa �ukstēja. Man �ā darba ļoti pietrūks. �ķiet, esmu radīta tie�i tādēļ, lai būtu Casa dc Oro pārvaldniece.

Robinai paredzēta operācija?Arkādija nolika uz galdiņa mazo espresso kafijas tasīti. Kad?

-�� Parīt, Zoija teica. Mēs ar Etānu esam nodomāju�i braukt uz Fēniksu, lai es būtu pie Robinas, kad viņa pamodīsies pēc operācijas.

Pulkstenis bija nedaudz pāri desmitiem. Fountain Square bija pilns ļau�u, kuri dedzīgi vēlējās iepirkties. Rīts bija saulains un silts.

-�� Viņa dro�i vien ir �ausmīgi pārbijusies. � Arkādija nodrebinājās. Ja smadzeņu operācija būtu paredzēta man, es būtu nobi�jusies kā diegs.

-�� Jā, Robiņa baidās, bet operācija viņu biedē daudz mazāk nekā tā agrākā doma, ka viņa jūk prātā. Es biju kopā ar Robiņu, kad ārsti viņai skaidroja datorizētās aksiālās tomogrāfijas un mag�nētiskās rezonanses attēlu izmeklē�anas rezultātus. Robiņa sāka rau�dāt. Tev būru vajadzējis redzēt ārsta seju, kad viņ� saprata, ka viņa raud nevis diagnozes pēc, bet aiz atvieglojuma.

-�� Dro�i vien viņam vēl nekad nebija gadījies sastapt pacien�ti, kas lej prieka asaras, kad uzzina, ka viņai ir galvas smadzeņu audzējs.

-�� Noteikti ne. Protams, mēs viņam neskaidrojām, kāpēc tā, tikai teicām, ka esam ļoti priecīgas, jo audzēju iespējams izoperēt.

-� Tu pat neieminējies par ekstrasensoro maņu?

-�� Nē. Kad bija izdarītas visas pārbaudes, ārsts uzreiz pateica, ka ir gandrīz simtprocentīgi pārliecināts, ka Robinas lēkmju cēlo�nis ir audzējs. Viņ� teica, ka tas acīmredzot audzis jau krietni ilgi.

-� Vai audzējs ir labdabīgs?

-�� Ārsts to nevar pilnīgi dro�i pateikt, kamēr pēc operācijas nebūs ieguvis atbildi no laboratorijas, bet viņ� teica, ka visas pa�zīmes liecinot tas palielinoties lēni un operatīvā ceļā esot pavi�sam vienkār�i izņemams.

-�� Man �ķiet mulsino�i, ka par smadzeņu audzēju var sacīt �vienkār�i izņemams�, bet laikam gan mediķi tā patie�ām domā.

-�� Protams, operācijā vienmēr pastāv zināms risks. Ta�u jāteic, ka tagad, kad Robiņa tikusi vaļā no bailēm zaudēt prātu, viņa vis�vairāk raizējas, ka zaudēs darbu.

-� Radīta tādēļ, lai būtu Casa de Oro pārvaldniece. Arkādija izbrīnā pa�ūpoja galvu. Glu�i vienkār�i neticami.

-�� Vai zini, kas ir pats dīvainākais? Robinai tas patie�ām lie�liski padodas. Māja nekad nav bijusi tik sakopta, un visi dzīvokļi ir izīrēti. Zoija iedzēra malciņu tējas. Tomēr es priecājos, ka mēs ar Etānu drīz vien pārcelsimies.

-�� Vai Trī�ers beidzot ir apsolījis sūtīt krāsotājus uz �Naktsvējiem�?

-� Viņi sāka strādāt jau �orīt septiņos. Etāns bija aizbraucis pa�skatīties, vai vīri ķeras pie darba.

-� Un kā tad paliek ar krāsām?

-�� Etāns teica, ka viņam vairs neesot īpa�u prasību. Zoija plati pasmaidīja. Viņ� grib, lai darbus ātrāk pabeidz un lai mēs varam pārvākties pa�i uz savu māju.

Slimnīcas sienas kliedza. Ta�u slimnīcās tā bija parasti, Zoija atgādināja sev. Viņa �eit ilgi nepaliks. �ajā nodaļā pacientus bija atļauts apmeklēt tikai īsu laiku.

-� Vai tu jūties labi? Etāns klusi iejautājās.

Viņi pagriezās ap stūri un nonāca gaitenī, kur atradās Robinas palāta.

-�� Es varu paciest, Zoija teica. Ceru, ka Robinai ir atgrie�zu�ās viņas ekstrasensorās spējas.

Etāns paraustīja plecus. Zoija uzjautrinājās, redzot, ka pret Robinas apgalvojumu par viņai piemīto�o sesto maņu Etāns izturas tie�i tāpat kā pret Zoijas pārliecību �ajā ziņā. Etāns atzina, ka abām sievietēm ir kaut kādas neparastas spējas, ta�u nejuta vajadzību ie�dziļināties metafizikā, lai to izskaidrotu.

Varbūt Etanam taisnība, Zoija domāja. Kas gan varēja uzņem�ties pateikt, kur atrodas robe�a starp intuīciju un īstu ekstrasensorisku maņu.7

Zoija apjauta, ka viņu �is jautājums īstenībā vairs gandrīz ne�maz neuztrauc.

Laiks, ko viņi iepriek�ējā dienā bija pavadīju�i, gaidot, kad Ro�biņu izvedīs no operāciju zāles, bija vilcies bezgalīgi ilgi. Viņa un Etāns lielākoties bija uzturēju�ies iek�ējā pagalmiņā ārpus operāci�ju zāles uzgaidāmās telpas, jo Zoija nespēja ilgsto�i paciest sliktās vibrācijas.

Beidzot tomēr pie viņiem bija iznācis ķirurgs un pavēstījis, ka operācija noritējusi labi.

Ta�u, kad viņi pēc da�ām stundām iegāja paskatīties uz Robi�ņu, kļuva skaidrs, ka viņai nemaz tik labi neklājas.

-�� Zoija, es neko neizjūtu. Robinas acīs parādījās asaras. Viņa cie�i saspieda Zoijas roku. �ī ir slimnīca. Man būtu vajadzējis izjust, ko runā sienas. Ta�u tās neizsaka neko.

-� Dieva dēļ, tu ta�u tikko esi pārcietusi smadzeņu operāciju. Pacielies, kamēr atveseļosies.

Zoija naktī gulēja nemierīgi, cerot, ka viņai taisnība un ka Robinai ekstrasensorās spējas atjaunosies. Tomēr, patiesību sakot, tas vēl bija miglā tīts.

Viens gan Zoijai bija pilnīgi skaidrs viņa pat nedomāja jau�tāt neiroķirurgam, kā operācijas trauma būtu varējusi ietekmēt Ro�binas ekstrasensoro maņu. Doktors Greind�s, �ķiet, bija labs cil�vēks un lielisks ķirurgs, bet ne jau katrs bija spējīgs saprast un

pieņemt tik tikko jau�amo robe�u, kas �ķira gandrīz neticamas paradības no pilnīgi neiespējamām.

Zoija un Etāns iegāja Robinas palātā. Zoija uzreiz pamanīja, ka Robiņa, apsaitēto galvu ērti iekārtojusi baltajos spilvenos, smai�da. Sieviete, kas pēc smadzeņu operācijas var izskatīties tik bezrū�pīga, patie�ām pelnījusi apbrīnu, Zoija nodomāja. Robinai noteikti piemita profesionālas nama pārvaldnieces īpa�ības.

Tad Zoija ievēroja, ka Robiņa palātā nav viena. Pie gultas stā�vēja paveci, sirmi cilvēki vīrietis un sieviete, acīmredzot laulāts pāris. Vīrietis bija smagi atbalstījies uz stumjamas staigā�anas pa�līgierīces. Sieviete bija atspiedusies uz spieķa. Viņas izkropļotajos pirkstos mirgoja gredzeni ar dimantiem, tik lieliem kā automa�ī�nas starme�i.

-�� Zoija, Etan. Robiņa mazliet saviebās, pagrie�ot galvu, lai sasveicinātos, ta�u viņas acis priecīgi mirdzēja. Iepazīstieties ar misteru un misis �iplijiem. Viņiem pieder Casa de Oro.

-Jauki iepazīties ar jums, dārgā. Misis �iplija graciozi palo�cīja galvu.

-�� Mēs tikko teicām Robinai, lai neraizējas par darbu Casa de Oro, teica misters �iplijs. Esam nodomāju�i saglabāt viņai �o vietu.

-� Vakar likām �oferim aizvest mūs uz Visperingspringsu, jo gri�bējām aplūkot savu īpa�umu, misis �iplija teica. Gandrīz neti�cēju pati savām acīm, cik sakopta tagad izskatās māja. Ziniet, mēs gandrīz jau gribējām to pārdot. Tomēr tagad esam atteiku�ies no �ā nodoma.

-�� Robiņa ir pati labākā mājas pārvaldniece, kāda mums jeb�kad tur bijusi, sacīja misters �iplijs. Lai nu ko, bet viņu mēs negribam zaudēt.

-� Esmu pārliecināts, ka 1 lūpers no pirmā dzīvokļa būs sajūsmā par �o ziņu, Etāns sacīja.

Durvis pavērās. Zoija pagrieza galvu un ieraudzīja tik lielu zie�du buķeti, ka tā aizņēma gandrīz visu durvju aiļu. Caur ziediem lūrēja vīrietis, kas turēja rokās vāzi. Likās, ka viņ� nav dro�s, vai tiks uzņemts labvēlīgi.

-�� Nāk kā saukts, Etāns nomurmināja.

-� E� labdien! Hūpers stomīgi ienāca nelielajā palātā un no�lika lielo vāzi uz palodzes.

-�� Mister Hūper! � Robiņa staroja. Vai braucāt no Visperingspringsas tie�i tāpēc, lai apciemotu mani?

-� Es� ē-e� dzirdēju, ka jums izdarīta operācija. Nemaz nezi�nāju, ka esat slima. Hūpers savaikstījās. Pinns pāris gadiem man pa�am slimnīcā izdarīja nopietnu operāciju. Es zinu, kā tas ir. Viņ� ar roku pamāja uz milzīgo ziedu buķeti. Man� ē� likās, jums varbūt patiks.

-� Tie ir tik skaisti! Neviens man līdz �im nebija nesis ziedus. Nezinu, ko sacīt. Paldies jums!

Hūpers plati pasmaidīja, juzdamies apmierināts, ka viņa ziedi tiek tā novērtēti.

-� Nu jā. Ņemiet par labu.

Zoija noklepojās.

-� Kā tu �odien jūties? viņa apjautājās.

Robiņa saviebās, ta�u skaidri varēja redzēt, ka viņa ir nomie�rinājusies.

-� Viss ir tāpat kā agrāk, tie�i tā, kā tu teici. Viņa izteiksmī�gi paskatījās uz palātas sienu. Nevaru vien sagaidīt, kad tik�u ārā no �ejienes.

Zoija iesmējās.

-�� Es saprotu, kā tu to domā.

Singltons atspiedās pret leti un raudzījās uz D�efu un Tco. Abi zēni izskatījās neparasti nopietni.

-� Kas noticis? Singltons jautāja.

-�� Mēs domājam, ka tev jāuzaicina mamma uz satik�anos, Teo sacīja.

-� Jā. D�efs savilka seju, pūlēdamies runāt iespaidīgāk. Tu varētu aizvest viņu uz kino vai kur citur.

Singltons labu brīdi pārdomāja dzirdēto.

-� Vai tu pavisam dro�i zini, ka tā vajag?

-Jā, Teo piebalsoja. Tu varētu ņemt līdzi arī mūs, ja gribi. Pirms kino mēs varbūt aizietu ieēst picu.

-Nenmā tik muļķīgi, D�efs aprāja brāli. Ja mēs iesim kopā ar viņiem, tā nebūs īsta satik�anās.

-� Kāpēc ne? Teo ie�inkstējās.

-�� Mēs visu laiku ejam ēst picu kopā ar viņiem, bet tā nav satik�anās, D�efs skaidroja.

-�� Ak tā. �ķita, ka Teo tas pārāk nesaskumdina. Viņ� ātri atrada izeju. Tad mēs varam iet ēst picu kopā ar tēvoci Etānu un Zoiju.

Veikala tum�ās ēnas atkāpās. Nelielo telpu piepildīja siltums un gaisma, aizgaiņājot drūmumu.

Singltons apjēdza, ka smaida tik vientiesīgi kā mazs puika, ta��u viņam bija vienalga.

-�� Es darī�u, kā jūs iesakāt, viņ� teica.

Zoija stāvēja greznajā, baltos toņos ieturētajā galvenajā guļam�istabā. Viņai bija jāatzīst, ka tagad, kad telpa bija pilnīgi pabeigta, tā izskatījās iespaidīga un savā veidā ļoti skaista.

-� Apsveicu, Lindsija, jūsu izveidotais istabas dizains patie�ām ir ievērības cienīgs. Telpa ir ļoti harmoniska un mierīga.

Lindsija palika iestājusies durvīs. Viņa piesardzīgi lūkojās uz Zoiju un sacīja:

-� Tomēr tā nav jūsu stilā, vai ne?

Zoija pagriezās pret Lindsiju.

-� Nav gan, bet tas nenozīmē, ka es nespēru apbrīnot mākslas darbu, kas ir pelnījis uzslavu.

-� Jūs ta�u to sakāt nopietni, vai ne? Lindsija jautāja.

-� Jums piemīt īsts talants, Zoija patiesi ieteicās. Turklāt es domāju, ka tie�i jūs esat piemērota dizainere Tabitai Painai. Vi�ņai tīk �āds stils. Man ne. Esmu nolēmusi, ka neiesnieg�u viņai projektu.

Lindsija nemierīgi sakustējās.

-�� Mēs abas zinām, ka jūs spējat izstrādāt tādu dizainu, kāds vajadzīgs viņai. Jūs esat profesionāla dizainere. Jūs lieliski varat izveidot telpu arī tādā stilā, kas jums pa�ai nav tik mīļ�.

-�� Vispār tā ir taisnība. Ta�u ar Tabitu ir citādi. Viņas mājā enerģijas plūsma jāsaskaņo ļoti rūpīgi, īpa�i tajā meditācijas telpā. Jūs viņas prasības uztverat smalkāk nekā es. Zoija paraustīja ple�cus. Bez tam man piepe�i uzradu�ies citi darbi. Vakar runāju ar pāris arhitektiem no tās grupas, kas, apceļojot vairākas pilsētas, bija iegriezu�ies Visperingspringsā, un viņi vēlas, lai es tiekos ar da�iem viņu klientiem.

Lindsija pamāja. Viņa vairs nebija tik saspringta.

-�� Arī man tik�anās ar da�iem cilvēkiem no �īs grupas deva daudz jaunu un noderīgu iespaidu.

-�� �ķiet, darbs, ko esam te paveiku�as, būs nācis mums par labu. Zoija ieskatījās pulkstenī un devās uz durvīm. Atvaino�jiet, bet tagad es gribētu iet. Apsolīju satikties ar vīru un ieturēt len�u kopā ar viņu.

-�� Zoija, pagaidiet!

Viņa apstājās.

-�� Lūdzu?

Likās, ka Lindsijai nav viegli saņemties un sākt runāt.

-�� Es domāju, ka bibliotēka jums izdevusies lieliski, viņa bei�dzot nomurmināja. Man nebija taisnība par spilgtajām krāsām. Tajā telpā tās patie�ām iederas.

Zoija redzēja, ka Lindsija cīnās pati ar sevi, ta�u viņa centās būt laipna, un tas patie�ām nozīmēja daudz.

-�� Paldies!

-��� Man �ēl, ja sākumā mēs varbūt neesam izturēju�ās pārāk draudzīgi viena pret otru, Lindsija lēni turpināja runāt. Varu vienīgi teikt, ka man ir ļoti nozīmīgs �is projekts un arī darbs pie Painas.

-�� Ak, ir jau labi.

-�� Agrāk interjera dizaineres darbs man bija drīzāk gan tāds kā vaļasprieks. Mani aicināja veidot dizainu tāpēc, ka biju precē�jusies ar vīrieti, kas Losand�elosā bija slavenība. Lindsija savil�ka lūpas greizā smaidā. Cilvēki stāvēja rindā pie mūsu mājas tikai tādēļ, lai pieglaimotos viņam.

-�� Saprotu.

-�� Man patika dizaineres darbs, bet man ar to nevajadzēja no�pelnīt līdzekļus iztikai. Tajās aprindās sievietes bie�i mēdza dar�boties dizaina jomā. Da�as mēdza rīkot lielas viesības. Es veidoju dizainu filmzvaig�ņu un izklaides industrijas magnātu mājām.

-�� Lindsija�

-�� Ta�u pēc �ķir�anās es zaudēju visu. Slavenie klienti mani pameta. Pēk�ņi es biju kļuvusi par nulli, jo vairs nebiju precējusies

ar vīrieti, kuru visi cēla vai debesīs. Tikai tad es sapratu ja gri�bu, lai man būtu kaut kas savs, tad tas jārada man pa�ai. Ap Lindsijas muti ievilkās skarbs vaibsts. Man ārkārtīgi gribējās pierādīt, ka esmu spējīga uzcelt jaunu dzīvi bez vīra palīdzības un ietekmes. Redziet, es par to nepavisam nebiju pārliecināta.

-�� Kā jūs nolēmāt apmesties �eit?

-� Vēlējos sākt visu no gala tādā vietā, kura nekādi nebūtu sais�tīta ar manu biju�o vīru vai viņa draugiem. Man patīk tuksnesis. Tāpēc es gandrīz vai, kā saka, ar aizvērtām acīm liku zīmuli pie kartes, un te nu es esmu.

-�� Pievienojieties mūsu pulkam. Zoija smaidīja. Gandrīz visi, ko �eit pazīstu, ieradu�ies Visperingspringsā, lai sāktu dzīvi no jauna. �ī vieta ir ļoti piemērota tādam nolūkam. Jums pa�veiksies.

Voltera Kirvena skaisti restaurētajā darbistabā pulcējās Visperingspringsas ievērojamās amatpersonas, Vēstures biedrības locekļi un vairāki Kirvena mantojuma pētnieki un viņa darbu cienītāji, lek�pagalma durvis bija pla�i atvērtas, lai telpā varētu iekļūt reportieri, fotogrāfi un televīzijas operatori.

Pie darbistabas mugurējās sienas stāvēja Zoija kopā ar Boniju, Arkādiju, Hariju un Singltonu. D�efs bija pamanījies izspraukties cauri drūzmai, lai nostātos pirmajā rindā. Teo bija iekārtojies Singltonam uz pleciem.

Zoija Etānu varēja saskatīt tikai pa brīdim. Viņ� stāvēja garās darbistabas otrā galā blakus Santanai pie lielā akmeņs ka�mīna.

Etāns bija ģērbies iezaļganā haki krāsas kreklā un melnās biksēs. Viņ�, �ķiet, uzjautrinājās par reportieriem, kuri mud�ēja ap viņu. Zoija pameta viņam gaisa skūpstu. Etāns piemiedza aci.

-� Es vēlētos, lai jūs mani uzklausāt, Paloma Santana sacīja autoritatīvā tonī.

Visi apklusa gandrīz vienā mirklī un pievērsa uzmanību viņai. Zoija ievēroja, ka telpā izdevies iekļūt arī Nelsonam Rednoram un

viņa sievai. Viņa pamanīja, ka Nelsons apņēmis sievai roku ap ple�ciem. Derija izskatījās ļoti laimīga.

-� Esiet sveicināti Voltera Kirvena mājā, Paloma teica mik�rofonā. Pateicoties tik daudzu mūsu sabiedrības locekļu pūliņiem, māja atjaunota gandrīz tādā pa�ā izskatā, kāda tā bija toreiz, kad te dzīvoja un strādāja Kirvens. Pirms sākam atklāt noslēpumu, gribu lūgt, lai ievērojamais Kirvena pētnieks profesors Milerds Kotingtons nedaudz pastāsta par �īs lietas priek�vēsturi.

Profesors Kotingtons, kas mats matā izskatījās pēc izcila aka�dēmiķa, paņēma mikrofonu un vairākas minūtes bezgala garlaicīgi klāstīja, cik nozīmīgs ir Kirvena ieguldījums literatūrā. Beidzot viņ� sāka runāt ko interesantāku.

-�� Par Kirvena nāves patieso iemeslu gadiem ilgi izteikti da�ā�di pieņēmumi un baumas, viņ� runāja labi nostādītā balsī. Ta��u lielāko vil�anos tiem, kuri veltīju�i nozīmīgas pūles Kirvena dar�ba pētniecībai, sagādājusi viņa pēdējā manuskripta noslēpumainā nozu�ana. Varbūtība, ka manuskripts ticis nozagts, nevis iznīcināts naktī, kad miris Kirvens, ieintriģējusi mūs visus. Daudzi gaidīju�i �o dienu, vēlēdamies uzzināt, vai Etanam Triā, privātdetektīvam bez speciālām zinā�anām par Kirvena darbiem vai Amerikas lite�ratūru, izdevies atrisināt noslēpumu, kas mulsinājis divas Kirvena pētnieku un darbu kolekcionāru paaudzes.

Kā viņ� iedro�inās �ādi izteikties, it kā Etāns būtu tikai neiz�glītots �piks, Zoija aiz niknuma klusi ie�ņācās.

-�� Rimsties, Arkādija ie�ukstējās.

Etāns nostājās publikas priek�ā. Profesora augstprātīgā piezīme viņu nemaz nebija apmulsinājusi.

-����������� Pastāv tikai trīs varbūtības, Etāns mierīgi sāka runāt.

-�� Pirmkārt, manuskripts varēja būt nozagts, pēc tam nozudis pri�vāto kolekcionāru tirgū. �o iespēju es atmetu pēc tam, kad mans partneris Singltons Kobs, autoritāte retu un senlaicīgu grāmatu jau�tājumos, bija veicis pla�us pētījumus par nelegālo kolekcionām tirgu un nebija atradis nevienu norādi, ka tur būtu parādījies nozudu��ais manuskripts.

Etāns ar galvu pamāja Singltonam, un visi pievērsa skatie�nus cilvēkam, kas izskatījās pēc īsta motobraucēju bandas dalīb�nieka un stāvēja telpas aizmugurē, uzsēdinājis uz pleciem zēnu. Singltons pasmaidīja un nosarka. Teo aiz lepnuma izplūda platā smaidā.

Profesora Kotingtona seja apmācās, un tajā iegūla rai�pilna iz�teiksme. Norij vien �o krupi, tu, augstprātīgais, elitārais stulbeni, Zoija nodomāja. Kotingtonam acīmredzot pat prātā nebija ienācis, ka Visperingspringsā varētu būt lietpratējs jautājumos, kas attiecas uz retām grāmatām.

-�� Otrā varbūtība, Etāns teica, ka Kirvens naktī pirms nāves manuskriptu sadedzinājis. Pēdējos vārdus, ko viņ� izteicis saimniecības vadītājai, noteikti varētu saprast tā, ka viņam bijis nolūks to izdarīt. Vairums pētnieku, arī profesors Kotingtons, uz�skatīju�i, ka �āda iespēja ir pati ticamākā.

Kotingtons visgudri pamāja.

-���������� �āds skaidrojums nav pārliecino�s tāpēc, Etāns turpināja,

-�� ka saimniecības vadītāja Marija Toresa vairākas reizes gadu gaitā stāstījusi savai ģimenei, ka nākamajā rītā kamīnā nav bijis pelnu, kas varētu likt domāt, ka tur sadedzināti vairāki simti papīra lok��ņu. Viņa vienmēr apgalvojusi, ka nekas nav liecinājis, ka tajā naktī kamīnā būtu iekurta uguns.

Kotingtons acīm redzamā aizkaitinājumā savilka pieri grum�bās. Viņ� draudīgi sarauca sirmās uzacis.

-�� Es vēlētos visiem klāteso�ajiem atgādināt, ka saimniecības vadītājas stāsts nekad nav guvis apstiprinājumu un ka pastāv zi�nāmas �aubas par tā patiesīgumu, viņ� skaļi ieteicās.

Palomas sejā parādījās saspringta izteiksme, bet viņa cieta klusu.

-� Jāpiebilst, ka Marijas Toresas liecība ir uztverama ļoti no�pietni, Etāns teica klausītājiem. Viņa pie Kirvena kalpojusi ilgus gadus. Viņ�, neap�aubāmi, uzticējies viņai, un tie cilvēki, kuri Toresu labi pazinu�i, apgalvoju�i, ka viņa bijusi godīga, strādīga sie�viete, uz kuras vārdiem ikviens varējis paļauties.

-� Ta�u viņa zināja, ka minēta Kirvena testamentā, Kotingtons nikni no�ņācās. Kirvens viņai novēlējis �o māju.

-� Kā zināms mums visiem, testaments tika apstrīdēts, un Toresa nesaņēma neko, Etāns sacīja. Ta�u tas neattiecas uz lietu. Pat tad, ja jūsu pieņēmums ir pareizs, svarīgākais ir tas, ka saskaņā ar jūsu pieņēmumu Toresu varēja interesēt tikai mājas iegū�ana mantojumā. Manuskripts viņai nebūtu vajadzīgs. Ja viņa tomēr to būtu paņēmusi, tad būtu pārdevusi.

Kotingtons uzmeta Etanam niknu skatienu.

-�� Un ko tad esat secinājis jūs, Triā?

-�� Esmu secinājis, ka manuskripts joprojām atrodas �eit.

Ļau�u pūlis pārsteigumā noelsās. Kotingtonam gandrīz atkā�rās �oklis. Zoija dzirdēja, ka Bonija ieķiķinās.

Etāns izņēma divus skrūvgrie�us ar gariem rokturiem.

-�� Man būtu nepiecie�ams palīgs. Es gribētu lūgt, lai otrs �īs pilsētas privātdetektīvs Nelsons Rednors no firmas �Rednora dro��ības sistēmas� man sniedz profesionālu palīdzību. Nelson? Vai jums nebūtu nekas iebilstams? Abiem mums tas paveiksies ātrāk.

Zoija paskatījās uz Nelsonu un ievēroja, ka viņa sejā uz brīdi parādās tāds kā izbīlis, ta�u viņ� tūlīt pat atguvās.

-� Labprāt! Nelsons noņēma roku no Derijas pleca un cauri pūlim virzījās uz priek�u. Ko jūs esat paredzējis darīt?

-� Kad biju noraidījis abas iepriek�ējās varbūtības, man ienāca prātā, ka manuskripts patie�ām nokļuvis kamīnā, ta�u Kirvens to nav dedzinājis. Etāns iedeva vienu skrūvgriezi Nelsonam. Jūs ejiet no labās puses, es no kreisās. Sāksim klaudzināt.

Nelsons, paņēmis skrūvgriezi, savilka vienu uzaci, ta�u, neko neteicis, pamāja ar galvu.

Kad Etāns un Nelsons sistemātiski sāka izklaudzināt katru ak�mens kamīna vietu, pūlī izcēlās satraukta murdē�ana.

Operatori ar videokamerām virzījās tuvāk. �urnālisti uzdeva jautājumus citu pēc cita.

-� Vai jūs domājat, ka �eit kamīnā ir kāds slepens seifs? jau�tāja reportieris no Whispering Springs Herald, pastiepis uz priek�u mikrofonu.

-�� Es domāju, ka �āds izskaidrojums atbilst visiem faktiem �a�jā lietā, Etāns atteica.

Viņ� pēc kārtas izklaudzināja akmeņus. Klauvējieni visur iz�raisīja slāpētu skaņu kā parasti, kad sitieni trāpa pa blīvu akmeni. Kurtuves pretējā pusē Nelsons darīja to pa�u. Arī viņam akmens pagaidām atbildēja ar tādu pa�u skaņu.

Etāns pacēla skrūvgriezi augstāk un uzsita pa lielu, pelēku ak�meni, kas atradās tie�i pa labi no masīvā koka ap�uvuma

�ajā vietā klauvējiens atbalsojās ar dobju, tuk�u skaņu.

Visi, kas vien atradās istabā, apklusa.

Nelsons pārstāja klauvēt un paskatījās uz Etānu.

-�� Izklausās interesanti.

-�� Palūkosimies! Etāns taustīja akmens malas. Varu derēt, ka te kaut kur jābūt atsperes mehānismam. Kā jūs domājat, Rednor?

-�� Es teiktu, ka uz to var derēt pavisam dro�i, Nelsons smai�dot teica. Viņa acīs pazibēja jautra dzirkstelīte.

Etāns sāka taustīt zem kamīna apmales.

-�� Te ir, viņ� klusi sacīja.

Atskanēja klik�ķis. Akmens, kas klauvējot bija atbalsojies dobji, izvirzījās no vietas, lēni paverot vaļā dobumu, kas atradās aiz tā.

-� Tēvoci Etan, skaties, D�efs, kas stāvēja pinnajā rindā, ie�saucās. Tur kaut kas ir iek�ā.

Visi, kas atradās telpā, sāka neprātīgi aplaudēt. Reportieri steidza uzdot jautājumus. Profesors Kotingtons skatījās kā apburts, nespēdams izteikt ne vārda.

Etāns ļoti piesardzīgi iebāza roku slēptuvē un izņēma lielu, no ādas darinātu kasti. Viņ� nolika to uz Kirvena rakstāmgalda un pa�lūkojās uz Palomu.

-� Vai jūs būtu tik laipna, mēra kundze?

Palomas tum�ajās acīs atmirdzēja smaids.

-�� Ar lielāko prieku.

Viņa atdarīja vaļā slēdzeni un atvēra vāku. Pāris sekundes Paloma lūkojās kastē. Tad viņa ļoti uzmanīgi izņēma no tās lielu papīra paku.

-�� "Kanjona vīzijas", viņa skaļi lasīja.

Istabu pār�alca izbrīna pilna murdoņa.

-� Te ir vēl viens manuskripts, Santana paziņoja. Viņa izņē�ma vēl vienu papīra paku un paskatījās uz virsrakstu. �Tuksne�a rītausmas gaisma. Volters Kirvens.�

-� Neticu, Kotingtons skaļi iesaucās. Ļaujiet, es apskatī�u tos manuskriptus.

Paloma iedeva viņam abas papīra pakas.

-�� Protams, profesor. Lūdzu!

Kotingtons pētīja abus manuskriptus.

-� Vajadzēs noteikt to autentiskumu. Jāpārbauda papīrs, tinte, rokraksts.

-�� Noteikti, Paloma piekrita.

Kotingtona dusmas un neticība pamazām pārvērtās par god�bijības pilnu apbrīnu.

-� Ja tie ir īsti, viņ� �ukstēja, tad �is ir ārkārtējs notikums Amerikas literatūras vēsturē. Ārkārtējs.

Tajā vakarā viss bariņ� devās ēst picas. Neilgi pirms tam Zoija un Etāns bija skatīju�ies vakara ziņas, un viņa arvien vēl nevarēja norimties.

-� Glu�i vienkār�i neiedomājami, ka vietējā televīzijas stacija pa�ā raidījuma sākumā parādīja profesoru Kotingtonu, kur� pavēs�tīja par ārkārtējo notikumu, Zoija teica. Viņiem nebija tiesību atvēlēt viņam tik ilgu ētera laiku. Viņiem vajadzēja ļaut izteikties tev, Etan. Ta�u tevi parādīja tikai īsu brītiņu, kad jūs kopā ar Nelsonu Rednoru izklauvējāt to akmeni.

�Jā, Teo teica, nokodis krietnu kumosu no picas. Tēvoci Etānu gandrīz nevarēja manīt.

-� Kā viņi drīkstēja ļaut tam profesoram runāt tik ilgi?D�efs jautāja. Viņ� ta�u tos manuskriptus neatrada.

Etāns nogrieza gabalu no picas un uzlika uz �ķīvja.

-�� Slava izgaist ātri.

-�� Ko tas nozīmē? D�efs noprasīja. Kur viņa izgaist?

-�� Ak, nekas. Etāns gremoja picu. To grūti izskaidrot.

Bonija pāri galdam paskatījās uz Etānu.

-�� Paklau, es tomēr gribu zināt. Tu ta�u neteiksi, ka tā bija nejau�ība?

-�� Esmu privātdetektīvs, nevis burvis, Etāns sacīja. Pro�tams, tā nebija nejau�ība. Aizvakar Santana man iedeva atslēgu, un pa�ā vakarā mēs ar Zoiju aizbraucām uz Kirvena māju. Apklauvējām kamīna akmeņus, un mums paveicās.

-�� Etanam ļoti labi padodas atrisināt senus noslēpumus, tāpēc nav brīnums, ka viņ� atrada veco manuskriptu, Zoija teica.

-� Ta�u mani patiesi pārsteidza tas, ka ādas kastē atradās vēl viens darbs. Padomā, kas par satrauco�u ziņu literātu aprindām! Nevis viens, bet divi nepublicēti Kirvena manuskripti.

Harijs pārdomāja teikto.

-� Vai tu domā, ka tie ir īsti?

Etāns paraustīja plecus.

-� To noteiks speciālisti, bet, sprie�ot pēc tā, cik bieza putekļu kārta klāja ādas kasti kamīna slēptuvē, dro�i var teikt, ka pēc Kirvena nāves tai neviens nav pieskāries.

-� Tātad Kirvens mira dabiskā nāvē? Arkādija ievaicājās.

Etāns pamāja.

-� Noteikti. Ja Marija viņu būtu noindējusi, tad būtu paņēmusi manuskriptu. Viņa zināja, ka tas ir vērtīgs. Viņa to būtu mēģinā�jusi pārdot kaut vai aģentam.

-�� Ja vien Kirvens manuskriptu nepaslēpa vēl pirms tam, kad zaudēja samaņu, iedarbojoties indei, Harijs prātoja. Marija acīmredzot neko nezināja par slēptuvi.

Etāns noliedzo�i papurināja galvu.

-�� Mēs ar Zoiju apskatījām manuskriptu. Tajā vakarā Kirvens bija izdarījis labojumus manuskriptā un datējis tos ar sarkanu tin�ti. �ķie.t, viņ� strādājis pie manuskripta vairākas stundas un ti�kai tad to noslēpis. Marija Toresa bija saimniecības vadītāja, ne�vis profesionāla slepkava. Tās indes, ko viņa tajos laikos būtu varējusi iegādāties, .parasti iedarbojās ļoti ātri. Turklāt to iedar�bība, bez �aubām, būtu izraisījusi sekas, ko speciālisti noteikti būtu ievēroju�i.

-� Tātad Marija Toresa tagad vairs netiek turēta aizdomās ne par ko, Harijs secināja.

-�� Nu jā, ta�u man ir nojauta, ka profesors Kotingtons visus nopelnus par manuskriptu atra�anu grasās piedēvēt sev, � Zoija no�ņurdēja.

Singltons klusi iesmējās.

-�� Un tad? Toties Etāns ieguvis Visperinspringsas pa�valdības vadītājas cieņu un atzinību. Man savukārt ir nojauta, ka tā Etanam noderēs daudz vairāk nekā viņa vārda pieminē�ana hresto�mātijās.

-� Esmu pildījis tikai savu pilsonisko pienākumu, Etāns teica.

Zoija pārlaida skatienu visiem klāteso�ajiem.

-�� Piedodiet, es negribu tī�i vērst sarunu uz citu pusi, vienīgi gribu pateikt Trī�ers �orīt solījās, ka strādnieki �Naktsvējos� līdz �īs nedēļas beigām jau bū�ot savedu�i kārtībā virtuvi un lielo ista�bu. Ko jūs teiktu, ja mēs visi tur nosvinētu Pateicības dienu?

Atskanēja skaļi piekri�anas saucieni.

Etāns pāri galdam saskatījās ar Zoiju. Viņ� uzsmaidīja sievai. Zoija atsmaidīja pretī, un Etāns bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka sajutis gaisā strāvojam laimes pozitīvo enerģiju.

Pēc vakariņām Singltons aizveda Boniju, D�efu un Teo uz mā�jām. Arkādija un Harijs paziņoja, ka vakaru pavadīs restorānā �Pē�dējā iespēja�.

Etāns iekāpa ma�īnā un paskatījās uz Zoiju.

-� Ko tu teiktu, ja mēs aizbrauktu līdz �Naktsvējiem� paskatī�ties, ko krāsotāji �odien paveiku�i?

-�� Labprāt.

Lielo māju ieskāva mēnessgaisma. Etāns atstāja ma�īnu uz ie�braucamā ceļa un kāpa ārā.

Abi ar Zoiju iegāja mājā un pāri aizsargaudumu klājumiem devās uz virtuvi. .

-� Paskaties, Zoija teica. Te viss ir pabeigts. Viņa pagrie�zās pret Etānu, acīm starojot aiz prieka. Ko tu tagad domā par krāsu?

Etāns stāvēja durvīs un pētīja virtuves nesen izkrāsotās sienas.

Piepe�i viņam pār skaustu pārskrēja tirpas un radās dīvaina apjauta. �ī izjūta izzuda jau pēc pāris sekundēm, ta�u Etāns būtu varējis apzvērēt, ka īsajā laika sprīdī acu priek�ā pazibējusi kāda aina.

Viņ� bija ieraudzījis, ka kopā ar Zoiju sē� pie galda netālu no virtuves loga un brokasto. Abiem blakus sēdēja divi bērni zēns un meitenīte, kuri aizraudamies smējās par kādu joku. Pie ledus�skapja bija piestiprināti viņu krāskrītiņu zīmējumi. Virtuvi pildīja nepārprotama mīlestības aura.

Jau nākamajā mirklī aina bija izgaisusi, ta�u Etāns dziļi sirdī zināja, ka, pat nebūdams ekstrasenss, tikko redzējis nākotnes ainu.

-�� Krāsas ir lieliskas, viņ� sacīja. Es jau zināju, ka tā būs. Galu galā tu ta�u esi speciāliste.

-�� Ha! Zoija aplika rokas Etanam ap kaklu. Atzīsties, tu �aubījies.

-� Nu jā, varbūt biju mazliet noraizējies par krāsām. Etāns iekļāva Zoijas seju plaukstās. Ta�u par mums abiem man nav ne mazāko �aubu.

Zoijas smaids pauda tādu mīlestību, ka bija skaidrs tās pār�pārēm pietiks visam mū�am.

-�� Man arī ne, viņa teica.

D�eina Ena Krenca

BĪSTAMĀ PATIESĪBA

Redaktore Sarmīte Paegle Korektore Dace Kraule Operatore Ilona Smirnova Maketētāja Iveta Paegle Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

�Apgāds �Kontinents��,

LV'1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130.

Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s �Paraugtipogrāfija�, LV-1050 Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pasūt. Nr. 24160897.

D�. E. Krenca

Kr 431 Bīstamā patiesība / No angļu vai. tulk. Ieva Kalnciema. R., �Apgāds �Kontinents��, 2004. 349 lpp.

ISBN 9984-35-049-5

Pirmais intemeta grāmaiveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese internetā:

www.kontinents.lv

Informāciju par �o grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.