Bualo-Narse�aks Ciparu gūstā

1

Renardo apstādināja savu dofinu tūlīt aiz Beliāra simkas.

����� Kā patīk ma�īna? � viņ� uzsauca.

Beliārs aizcirta savas ma�īnas durvis un atzinīgi pa�locīja galvu.

���������� Varu tikai izteikt komplimentu, vecais.. Tā tie�ām ir iespaidīga.

����������� Es ilgi �aubījos, � sacīja Renardo. � Domāju, ka melna krāsa izskatās smalkāk. īpa�i ar baltajiem sāniem. Manai sievai patīk bordo tonis, ta�u tas ir pārāk ekscentrisks.

Viņ� apslapināja ;ptfkstu siekalās un notīrīja trai�piņu uz īvējstikla, pēc tam pavērās saules pielietaj,ā ielā.

����������� Atzīstiet ta�u, � viņ� norūca, � ka rūpnīca va�rētu uzbūvēt garā�u. Tāda saule kā �odien krāsai ir nāvējo�a .. . Starp citu, kā jums iet?

���� Tā nekas, � Beliārs atteica. � Mazais aug labi.

���� Un māmiņa?

����������� Sveika un vesela. Patiesi � es nupat viņu pār�vedu no klīnikas.

Beliārs pagrūda mazos vārtiņus, kas veda dārziņā. Renardo vēl uz brīdi, apstājās, uzlūkodams savu mir�dzo�o dofinu.

���� Vajadzēja atstāt logus vaļa, � viņ� nomurmināja.

Ielas galā plūda Sēna. Sakarsu�ais gaiss vibrēja ap

torņu smailēm. Kāda laiva lēnām rūcināja motoru, un vasara, pēk�ņi likās kļuvusi skumja. Cementēts celiņ� veda uz in�enieru paviljonu.

����������� Te var nobeigties, '� sacīja Renardo. � Kad pa�domā, ka Amerikā visur ir kondicionieri.

Visi logi uz dārzu bija ciet. Baltais mūris atstaroja dedzino�u gaismu, metot atspulgu tie�i sejā.

����������� Vai jus drīz braucat atpūsties? � Beliārs ievai�cājās.

������������ Pēc divām nedēļām� Mana sieva grib doties uz Portugāli. Es gan dotu priek�roku basku piekrastei.

���� Vainār! � Beliārs uzsauca. � Es esmu klāt.

Viņi atradās paviljona stūrī. Viņu priek�ā pletās

klusā rūpnīca. Darbs sāksies tikai pēc desmit minū�tēm. Viņiem vēl bija laiks. Sēdēdams zem kastaņkoka, starp rūpnīcu un paviljonu, Le�ivrs piebāza pīpi.

���� Kā iet, Le�ivr? � Renardo uzsauca.

���� Tā nekas, tikai tas karstums ir visai nogurdino�s.

Viņ� norādīja uz savu koka kāju, kas rēgojās stīva

kā ilkss. Abi in�enieri apstājās �aurā ēnā pie pavil�jona ziemeļpuses sienas un apslaucīja pieres.

������������ Redzu, ka Sorbjē licis atvērt visus logus, � Re�nardo ieteicās. � Nav slikti! Vai gribat cigareti?

Viņ� pagrābājās kabatā un izvilka prospektu ar dofina tehniskajiem datiem.

����� Atvainojiet, � viņ� noteica.

����������� Nav par ko, � Beliārs pasmaidīja, � tas vēl ir medusmēnesis. To es varu saprast, vecais.

Renardo piedāvāja viņam cigaretes. Sī bija tāda pati diena kā visas citas. Pēc da�ām minūtēm ieradīsies rasētāji. Tur, pie lielajiem vārtiem, iekaucās sirēna, noseboju�ies strādnieki teciņiem vien stūma velosipē�dus, kamēr viņus uzmanīja vārtu sargs Ballī tēvs no savas stiklotās lo�as kā pārmijnieka būdas.

Beliārs pasniedza �ķiltavas. Tie�i tajā brīdī atskanēja kliedziens, it kā pieskaņodamies uguns uzliesmojumam. Abi vīrie�i pagriezās, pēc tam likās nopratu�i, ka klie�dziens atskanējis paviljona aug�stāvā.

���� Kas tur?

Atskanēja otrs kliedziens.

����� Palīgā . .. �urp �

���� Tas ta�u Sorbjē, � Renardo sacīja.

Le�ivrs neveikli uzslējās, koka sols nokrak�ķēja vien. Viss �ķita gan reāls, gan nereāls. Tālumā strā�dāja motors, pēk�ņi sirdīgi iekaucās sirēna. Trīs īsi kaucieni izziņoja darba atsākumu. Pirmais sāka iet Re�nardo. Durvis atradās da�us metrus tālāk. Viņ� tās sa�sniedza brīdī, kad atskanēja �āviens; gaiss bija tik sauss, ka rībiens radīja atbalsis rūpnīcas sienās un di�vas vai trīs reizes atkārtojās.

����� A�i! � Beliārs iesaucās.

Viņ� iesteidzās rasētāju zālē � tūlīt pēc Renardo. Milzīgā istaba, daudzu lielo logu apgaismota, bija tuk�a, visi dēji sakārtoti rindās, baltie virsvalki karā�jās uz pakaramā. Kāpnes, kas veda uz aug�stāvu, atra�dās pa�ā telpas galā. Renardo, kas bija tuklāks par Beliāru, jau izrādījās aizelsies un ļāva paiet sev ga�rām.

���� Uzmanību! � viņ� izgrūda. � Tas tips ir apbru�ņots.

�ī frāze atbalsojās Beliāra smadzenēs, kamēr viņ� skrēja. �Tips ir apbruņots � Tips ir apbruņots ��

Viņ� jau kāpa aug�up. Renardo kāpa viņam pakaļ, turpinot izteikt brīdinājumus, kurus Beliārs vairs ne�dzirdēja. Kāpņu laukumiņ�. Kājas spēriens durvīs. Tās atsitās pret sienu. Beliāra priek�ā bija otras durvis, kas veda viņa pa�a kabinetā. Viņ� svārstījās. Renardo jau bija klāt. Viņ� skaļi elsa.

����� Es ie�u pirmais, � sacīja Beliārs.

Pēk�ņi vaļā atsprāgu�ās durvis ļāva pārredzēt lie* lāko daļu telpas � metāla skapi, zaļganas mapes, gro�zāmus sēdekļus. Beliārs spēra soli uz priek�u, pēc tam otru � un apstājās. Renardo nomurmināja:

���� Viņ� ir miris.

Uz nākamā kabineta sliek�ņa ar seju uz paklāja bija nokritis galvenais in�enieris � viņ� gulēja uz vēdera, saliektās rokas atradās zem ķermeņa. Paklājs krāsojās sarkans. Beliārs pastiepa roku, neļaudams Renardo tu�voties. Viņ� lūkojās apkārt. Aiz atvērtā loga �audījās svīres, brēkādamas pilnā kaklā, varēja dzirdēt pat svelpoņu, kad svīru spārni �ķēla gaisu.

���� Viņ� noteikti ir jau miris, � Renardo atkārtoja.

Sorbjē kabinetā nedzirdēja ne mazākā troksnī�a.

Abi in�enieri izgāja telpai cauri. Paklājs apslāpēja so�ļus. Renardo norūpējies noliecās pār nokritu�ā ķer�meni, lai viņu aplūkotu.

����� Neviena nav, � viņ� apjucis sacīja.

Renardo pārkāpa pāri Sorbjē un iegāja kabinetā, kamēr Beliārs palika nometies ceļos pie �efa. Renardo piesteidzās pie loga. Lejā, kaklu izstiepis, balansēdams uz koka kājas, gaidīja Le�ivrs.

���� Vai jūs nevienu neredzējāt? � Renardo uzsauca.

����� Nevienu.

Renardo nomākts tuvojās logam. Gaisma iz�ķīla pa dzirkstij no ikkatra zvirgzda. Zem gai�ajām debesīm

kast'aņkoks �ķita kā gaismas atspulgiem pilns eļļas gleznojums. Le�ivrs, nocēlis cepuri, berzēja skaustu.

����� Palieciet tur! � Renardo uzsauca.

Viņ� pagriezās uri ieraudzīja kasti.

���� Mīļais Dievs, caurule!

Kabineta viņā galā slēgtā kaste stāvēja pusvirus. Tās iek�ējās sienas bijā tik biezas, ka vidus �ķita pār�mēru �aurs. Renardo metās tai klāt un aptaustīja tuk�o iedobumu, neapjauzdams, cik smieklīgi �āds �ests va�rētu izskatīties. Viņ� atkāpās un ar pirkstiem lūkoja atpogāt krekla apkaklīti. Viņ� smaka nost. Tikai mieru, tikai nesatraukties! Vispirmā kārtā � nezaudēt galvu! Asinis viļņveida uzplūdiem klauvēja deniņos. Viņ� pat nedrīkstēja sabrukt � tāpēc ka � tāpēc ka �

���� Beliār!

In�enieri?, kas tupēja, nometies ceļos pie zemē gu�lo�ā, pacēla galvu. Viņa acis izskatījās tādas, it kā viņ� būtu nupat pamodies no miega. Viņ� grīļodamies piecēlās, turēdamies pie durvju roktura. Renardo jau bija atguvies. Viņ� saķēra Beliāru aiz rokas, norādīja ūz kasti un pēc tam devās pie loga.

���� Le�ivr � Nelaidiet nevienu iek�ā . ..

Viņ� palūkojās pulkstenī. Divi un trīs minūtes. Ne�ticami! Likās, ka tās; ko viņ� piedzīvojis, ildzis ļoti, ļoti ilgi. Un tāgad? � Viņ� vairs nezināja. Viņ� do�māja par savu dofinu mazajā ieliņā, pēc tam par Sorbjē, kas nekustējās, � nāvi varēja nojaust pēc tā, cik atslābis izskatījās ķermenis � svinīgi, atbaido�i ne�kustīgs. Beliārs aplūkoja kasti, pēc tam pacēla rokas, it kā gribētu lūgt Dievu. Ta�u īstenībā viņ� vienkār�i berzēja Sev vaigus, plakstus, lūkodams saņemties. Un pagriezās.

���� Tātad � slepkavība? � viņ� noprasīja.

���� Es nevienu neredzēju, � sacīja Renardo.

Urt viņ� pārlaboja mazliet drebo�ā balsī:

���� Te neviena nebija.

Abi aplūkoja apkārtējās telpas, kuras nebūt ne�ķita noslēpumainas, � savu ikdieni�ķo darba vietu ar pa�zīstamiem priek�metiem; jau kādu mirkli viņiem te nekas vairs nelikās pazīstams. Viņi te bija sve�inieki. Pēk�ņi Beliārs salēcās. Viņ� pieskrēja pie loga. Le�ivrs joprojām bija tur.

����� Le�ivr � vai jūs nevienu neredzējāt?

����������� Pilnīgi nevienu, � sacīja Le�ivrs. *� Kas noti�cis?

����������� Sorbjē � Tūlīt jums paskaidros �. Brīdiniet per�sonālu. Notikusi nelaime. Te ienākt aizliegts.

Viņ� atgriezās pie Renardo, kas gremdējās domās, galvu noliecis un sabāzis rokas kabatās.

���� Jāpiesvana patronam.

����������� Jā .. . ta�u viņ� nebūs klāt ātrāk kā pēc stundas ceturk�ņa,^�.Renardo iebilda. � Tad jau drīzāk va�jadzētu izsaņkt ārstu.

.-t�' Nav vajadzīgs. Man ne reizi vien gadījies redzēt miru�os � Ticiet man, tur nav ko cerēt.

Soju troksnis lejā liecināja, ka ieradu�ies rasētāji. Pēc tam atskanēja �uksti. Rūpju pilnā Le�ivra balss atkārtoja:

���� Kad es jums saku, tur nedrīkst iet!

Beliārs un viņa kolēģis kādu mirķli palika nekustīgi stāvam; viņi neuzdro�inājās saskatīties. Visubeidzot Renardo neizturēja:

���� Jūs ta�u rasē�anas zālē nevienu neredzējāt?

Jautājums izklausījās muļķīgi. Viņ� labi zināja, ka

telpa bija tuk�a � kā ubaga pastieptā sauja. Ek! Ja nu vienīgi virsvalki uz pakaramā! Ta�u starp tiem un grīdu viņ� pats savām acīm redzēja sienu � baltu, kailu un tīru. Tātad �-kāpnēs, vestibilā . ..

����������� Neviena kaktiņa, kur paslēpties, � Renardo at�sāka. � Ne jūsu kabinetā, ne te �

Ar rokas kustību viņ� norādīja uz visu apkārtējo � balsinātajām sienām, nedaudzajām mēbelēm. Viņ� at�minējās Sorbjē sacīto: �Visam jābūt funkcionālam!� �o vārdu viņ� turēja godā. Nē, neviens netika izgājis. Citas izejas nebija, vienīgi atvērtie logi ēkas ziemeļ? pusē. Un pagalmā atrādās Le�ivrs.

Rūpnīcā mazpamazām atsākās darbs. Lejā staigāja cilvēki. Dro�i vien izplatījās baumas, ka te kaut kas. atgadījies.

����������� Kaste nav tikusi atlauzta, � ieteicās Renardo un paraustīja plecus � tik muļķīgas likās pa�am �īs pār�domas. Ta�u absurda likās arī jebkura cita doma. īste�nību nebija iespējams izdomāt. Un tomēr � domām nevarēja aizliegt ie�auties prātā citai pēc citas, un katra nesa līdzi nelāgu ju�anu, pat izmisumu.

���� Caurule sver divdesmit kilogramu, � Beliārs no�

murmināja, � tas ir kaut kas � divdesmit kilogramu! Nav iespējams ātri paskriet ar tādu priek�metu rokā.

Turklāt vēl kādu priek�metu! Kurbevuā viss uz�sprāgtu gaisā, ja �

Renardo apsēdās Sorbjē krēslā. Viņ� bija nobālis.

����� Ko lai iesākam? � Beliārs vaicāja.

Renardo atmeta ar roku un nogrozīja galvu. Varbūt būtu vajadzējis noslēgt visas rūpnīcas izejas, visu pār�meklēt. Ta�u arī �eit izejas nebija. Visas izejas bija slēgtas. Alla� viens un tas pats apstāklis, pret kuru nāksies klupt ikreiz, sākot risināt kādu sakarīgu domu.

���� Jo ļaunāk, � sacīja Renardo, � es zvanī�u. Tad jau redzēs.

Viņ� izsauca komutatoru un lūdza savienot ar Obertē kungu.

���� Tiklīdz ieradīsies, palūdziet viņu atnākt uz pa�viljonu. Tas ir steidzīgi. Ārkārtīgi steidzīgi.

Viņ� nolika klausuli un gribēja aizvērt logu, jo pa�galmā bija salasījies ļau�u pūlītis un gandrīz vai paci�lāti runājās.

���� Nē, � sacīja Beliārs. � Neko nevajag aiztikt. Policijas dēl.

Tiesa gan. Policijai vajadzēja ierasties. Renardo no�slaucīja pieri. Cerams, ka viņam ļaus doties atvaļinā�jumā! Viņa skatiens pievērsts miru�ajam, nespējot at�rauties � Sorbjē bija ģērbies tāpat kā alla�: vilnas biksēs, jūras zilā vestē, mokasīnos.

���� Pie joda! � Renardo iesaucās. � Patrona! Pie dokumentu skapja!

Beliārs pagriezās, pacēla mazu, spo�u caurulīti, no�pētīja to, turot uz plaukstas, pēc tam nolika uz rak�stāmgalda. Tas bija viss, kas palicis pēc slepkavas aizie�anas!

Ta�u Renardo, kas vairs nespēja stāvēt uz vietas, tagad ņēmās pārmeklēt abas telpas. Tas bija veicams minūtes laikā. Beliāra kabinetā atradās liels metāla ska�pis� tas nosedza sienu pretī logam; rakstāmgalds un krēsls atradās kreisajā stūrī pie loga; vēl tur bija ērtāks, apmeklētājiem paredzēts krēsls un pelnu trauks metāla statīvā. Tas arī viss. Nevienas paslēptuves. Pie Sorbjē glu�i tādas pa�as mēbeles, ta�u krēsls tikai viens, jo Sorbjē nevienu nepieņēma. Cilvēkus, kas gribēja ar viņu aprunāties, viņ� vērtēja divējādi � viena kate�gorija bija sīkās zivteles, otra � lielie lomi. Sīkzivis

bija Beliāra ziņā. Lielās � Obertē ziņā� Abu in�e�nieru prātos tēlojās vienas un tās pa�as ainas. Viņi redzēja Sorbjē dzīvu. Viņ� bija tikpat kluss kā tagad, būdams miris. Mazrunīgs, ar zemu nodurtu zodu, sa�liekto roku aiz muguras aizlicis, berzēdams īk�ķi pret rādītājpirkstu, it kā taustot naudas gabalus, skaitot banknotes. Pēc pieklauvē�anas nācās ilgi gaidīt� Ie�nākot Sorbjē alla� visus uzlūkoja ar to pa�u pārsteigto, sapīku�o skatu.

���� Kas ir? Runājiet ātri�

Viņ� klausījās, mazliet pie�ķiebis galvu, kaut ko pie�rakstīdams uz bloknota malas, � tās mazpamazām no�klājās ar noslēpumainām atzīmēm � uzvārdiem, tele�fona numuriem � kā telefona kabīnes siena. Viņ� at�vadījās, paceldams zodu, un turpināja iesākto.

Renardo norūca:

���� Viņam bija dīvaina darbo�anās maniere!

Protama lieta, politehnikas spīdeklis nevarēja uzves�ties tā kā glu�i parasts cilvēks. Reizēm par to smējās. Sorbjē pierakstīja visai ekstravagantas izpriecas. Stās�tīja, ka vienvakar, no teātra izejot, viņ� sajaucis savu sievu ar citu sievieti un pārvedis mājās nepazīstamu dāmu skaistās Sorbjē kundzes vietā.

���� Tie ir skaitļi, � Renardo mēdza skaidrot. � At�veriet viņa galvaskausu, jūs tur atradīsit vienīgi skait�ļus!

Un vēl piebilda � jo viņ� pret �efu juta milzīgu respektu:

���� Viņ� vismaz ir specs!

Balsu murdoņa pagalmā pēk�ņi norima.

���� Lūk, arī boss, � Renardo nomurmināja.

Uzbudinātais Beiiārs mazliet pagāja sānis. Viņam ne�patika Renardo izturē�anās, darījumu cilvēka tvēriens. Tāpat viņam nepatika arī Obertē pārmērīgā paklausība un iztapība, familiārā izturē�anās pret strādniekiem, īstais �efs bija Sorbjē! Obertē lēnām nāca aug�ā pa kāpnēm. Renardo kāpa viņam līdzās, klusā balsī snieg�dams paskaidrojumus.

����� Kā? Tas ta�u nav iespējams!

Viņ� ienāca un apstājās � viņu fascinēja zemē gu�lo�ais ķermenis. Arī viņ� jau no pirmā acu uzmetiena bija sapratis, ka Sorbjē ir miris.

���� Viņu nogalināja gandrīz vai mūsu acu priek�ā,� sacīja Renardo, � un tomēr � te neviena nebija.

���� Paskat, tik, paskat� � direktors murmināja.

���� Un caurule ir pazudusi, � piebilda Renardo.

Obertē uzlūkoja Beliāru, laikam gaidīja apstiprinā-

j urnu.

���� Tie�i tā, � sacīja Beliārs.

Obertē, gau�ām apjucis, lēnām novilka cimdus un iemeta tos cepurē, kuru bija nolicis uz krēsla.

���� Tas tik būs skandāls, � viņ� murdēja.

Beliārs saskatījās ar Renardo. Viņi bija �o vārdu-gai�dīju�i.

Direktors pagajas līķa virzienā � ne bez pretīguma. Salmu krāsas paklājs ap Sorbjē lēnām nobrūnēja. Re�nardo visai pārliecino�i un kodolīgi izklāstīja notiku�o. Obertē purināja galvu. Viņ� bija atguvies. Viņ� bija pieradis pie grūtām situācijām un sare�ģītām prob�lēmām.

����������� Dro�i vien viņ� aizmuka pa logu, � direktors sacīja.

����������� Nē,.� Renardo iebilda. � Le�ivrs atradās apak�ā. Viņ� nevienu netika redzējis.

Direktors vēlreiz uzlūkoja Beliāru.

���� Tā ir, � Beliārs apstiprināja.

Obertē pārkāpa pāri ķermenim, iegāja Sorbjē kabi�netā, palūkojās logā, pēc tam apskatīja kasti. Viņ� at�kārtoja tās pa�as kustības, kādas pirms divdesmit mi�nūtēm lika izdarīju�i abi in�enieri. Tie�i tā � arī viņ� pārvilka pār acīm un vaigiem gaļīgo roku ar smagu zīmoggredzenu pirkstā.

����������� Rezumēsim, � viņ� sacīja, � slepkava nevar būt paslēpies paviljonā; ta�u, no otras puses, viņ� nevarēja iziet pa durvīm, nedz arī pa logu� Tas ta�u ir stulbi, ķo jūs man stāstāt!

Un tomēr. � Sorbjē bija nogalināts un kaste tuk�a. Atslēgas vēl atradās caurumā � tas bija upura at�slēgu sai�ķis,

������������ Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? � Obertē atsāk^.� Ja. nelaimīgā kārtā slepkava sadomātu darbo�ties ap �o cauruli, lai palūkotos, kas tur iek�ā�

Viņ� apsēdās Sorbjē krēslā. �efs zināja, ka tagad viss atkarīgs no viņa, no viņa attapības. Un pastiepa roku pēc telefona klausules.

����������� Renardo, nokāpiet lejā un lieciet atbrīvot pa�galmu. Pasakiet, ka ar Sorbjē noticis nelaimes gadī�jums. Nav vajadzības, pārbiedēt personālu� Tā kā

noziedznieks, iespejams, vel slēpjas rūpnīca, viņ� var uzspridzināt rūpnīcu. ..

Beliārs un Renardo cieta klusu. Renardo piere lais�tījās sviedros, ta�u viņ� bija ļoti savaldīgs un attāli�nājās stingrā solī. Obertē nocēla klausuli un pagriezās pret Beliāru.

����� Nav �aubu, vai ne, jāziņo komisariātam? Tas ir smags noziegums. Ziņo�u policijas priek�niekam.

Direktors kaut ko pārdomāja.

����� Policijai vai Sirtē? Tik labi pārdomāts un pār�dro�s uzbrukums, iedomājieties, Beliār, ko tas varētu nozīmēt? Tā ir spiego�anas lieta.

����� Tādā gadījumā, � Beliārs bilda, � mūs �obrīd nekas neapdraud. Spiegs � ja ir runa par spiegu � apmierināsies ar to, ka novietos cauruli dro�ā vietā.

���� Jā, tas ir iespējams, � direktors apstiprināja.

Direktors lēnītēm svārstīja klausuli platajā plaukstā,

apsvērdams da�ādas iespējas, � hipotēzes nāca prātā cita pēc citas.

���� Manuprāt, � sacīja Beliārs, � labākā izeja būtu � ziņot policijai. Es labi pazīstu komisāru Mareiju. Mēs kopā karojām, kopā izbēgām no gūsta� un pēc tam vienmēr uzturējām sakarus � tāpat Mareijs vienmēr bija cie�i saistīts ar Sorbjē �.

���� Kārtībā!

Obertē piezvanīja policijai, palūdza pie aparāta priek�nieku un, tā kā Beliārs taisījās doties projām, aizturēja viņu ar rokas mājienu. Beliārs noklausījās, par spīti visam apbrīnodams Obertē lakoniskumu un domas skaidrību. Ieradies tikai pirms piecām minūtēm, viņ� jau risināja problēmu un bija atklājis sāpīgākos punktus visā notiku�ajā.

����� Mēs jebkurā mirklī varam uzlidot gaisā, � viņ� skaidroja, � es lik�u neuzkrīto�i pārmeklēt rūpnīcu, ta�u dro�i vien neko neatradīsim. Vai nu tas cilvēks jau ir aizbēdzis, vai, jūtoties apdraudēts, atskrūvēs cauruli� Alternatīvas nav � Piedodiet? � Nē, po�licijas priek�nieka kungs, dodu vārdu, ka nemurgoju. Tas nav manā stilā � Vai jūs nevarētu atsūtīt mums komisāru Mareiju? Viņ� labi pazina noslepkavoto. .. Paldies.

Direktors nolika klausuli un uz mirkli aizvēra acis.

���� Esmu par visu atbildīgs, � viņ� klusi sacīja.

����� Piedodiet� � Beliārs ierunājās.

���� Nav par ko. Biju tik vāj�, ka piekāpos Sorbjē. Divas pārējās caurules atrodas ieinteresēto instan�u rokās. Neko nevajadzēja glabāt rūpnīcā. Mums, Beliār, tas vienmēr nozīmē � karu. Ta�u aizmirstas. Sorbjē nodarbojās ar katalīzi, bija izgudrojis dzesinā�anas sistēmu. Man bija grūti viņam piemērot tos pa�us no�teikumus, ko citiem. Jo vairāk tāpēc, ka viņ� strādāja, cenzdamies pilnveidot pa�a izgudrojumus� Bez tam jūs ta�u atceraties, cik viņ� bija aizdomīgs!

Abi uzlūkoja nelaiķi. Nabaga Sorbjē, vienmēr tik korekts, tik atturīgs � un tagad guļus uz grīdas, pel�dēdams pats savās asinīs!

���� Visi vajadzīgie piesardzības pasākumi tika ievē�roti, � Beliārs sūkstījās, � Sorbjē bija viena kastes atslēga, jums otra. Kabinetus uzmanīja, dienu un nakti.

������������ Un tomēr tas neko nelīdzēja, � sacīja Obertē.

����� Alla� jāņēm vērā. ka apdomīgs pretinieks sasniegs savu mērķi, neraugoties uz vislielāko piesardzību. Te ir pierādījums!� Un visskaistākais ir tas, ka viņ� lietojis pa�a Sorbjē atslēgu.

Direktors aprāvās un pārvilka ar īk�ķi lūpām.

���� Te ir kaut kas tāds, ko es nespēju aptvert� Cik ilgs laiks pagāja starp �āvienu un jūsu iera�anos?

���� Nepagāja pat viena minūte� Vai jūs gribat teikt, ka slepkava � ja viņ� nogalējis Sorbjē tāpēc, lai paņemtu atslēgas, nepagūtu atslēgt kasti?

���� Tie�i tā.

���� Tad jādomā, ka tā kaste jau bija vaļā, par to nebūtu ko brīnīties.

���� Tas patie�ām liekas visticamāk.

Obertē piecēlās un piegāja pie loga. Pagalms bija tuk�s. Pat Le�ivrs bija pazudis. Zem kastaņkoka putek�ļos rosījās zvirbuļi. Debesis vērtās pelēkas. Obertē at�kal paņēma telefona klausuli un izsauca savu sekre�tāru.

���� Vai tas esat jūs, Kasān? Labi� Vai esat viens? Ļoti labi� Sorbjē noslepkavots � Jā, es saku, noga�lināts � Klausieties uzmanīgi, tas vēl nav viss. Cau�rule nozagta � Jums nekavējoties jāziņo attiecīgajiem dienestiem. Jāpārmeklē personāls. Jāpārbauda iera�a�nās laiks � precīzi. Pārskaitiet visus� Sastādiet sa�rakstu, kuri trūkst. .. Izvaicājiet Ballī� Jāmeklē vi�sur � Tas tips var būt kaut kur noslēpies� īpa�i jā�lūkojas, vai rūpnīcā nav ielavījies kāds sve�s � ņemu

visu uz sevi� Kad es saku: pēc izskata, tas jums jā�saprot. Ja kādam ir aizdomīgs izskats � Sacīsim, izma�nīgs! Jā, smalkjūtīgi. Nekādu paniku.

Direktors nometa klausuli. Pa logu bija ielidojusi mu�a un sīkdama riņķoja apkārt līķim. Beliārs ar pla�u rokas mājienu aizdzina to projām. Obertē nedomādams izvilka cigareti, pēc tam nikni ielika to atpakaļ paciņā.

������������ Mēs ta�u murgojam, Beliār! � viņ� iesaucās.

����� Mēs murgojam! Starp mums runājot, no kurienes tas slepkavnieks varēja uzrasties?

������� No ielas, � sacīja Beliārs. � Tāpat kā Renardo un es. Tāpat kā visi tie, kam nav jāatzīmējas sarakstā.

����� Le�ivram ta�u vajadzēja redzēt viņu ienākam.

������� Le�ivrs varēja atrasties otrpus mājas. Pie ieejas rūpnīcā. To iespējams viegli pārbaudīt. Protams, ja viņ� būtu kādu redzējis, tad mums to pateiktu.

Obertē vairs nespēja izturēt �o klusumu, �o gaidī��anu. Viņ� bija radis darboties, ar savām pavēlēm ietekmēt notikumu gaitu. Tagad viņ� klaidoja �ajās �etrās sienās, sastapies ar jautājumu, kas neļāvās atri�sināties vienā paņēmienā, un lūkoja apkopot zināmo. Tik tie�ām, �ajā rūpnīcā it visi bija paradu�i rēķināt. �ie ļaudis mīlēja skaidrību, vienkār�ību, līknes, vienā�dojumus. Ja cilvēka smadzenes netika galā ar skait�ļiem, tad talkā nāca ma�īnas � un trakā ātrumā atri�sināja jebkādus materiālās pasaules noslēpumus, pār�veidojot nezināmo vienkār�ās formulās, kas bija tūdaļ nolasāmas. Un tagad �

���� Viņ� nevarēja tikt ārā! � Obertē iesaucās.

���� Ta�u nē, � sacīja Beliārs. � Un tomēr nozuda.

������ Vai jūs nepamanījāt� pat nezinu, ko � siluetu, ēnu � kaut ko?

���� It neko.

���� Pat nedzirdējāt troksni?

������ Sorbjē palīgā saucienus, pēc tam �āvienu. Tas arī viss.

Direktors atgriezās Beliāra kabinetā, pagrozījās, pa�vēra vestibila durvis, tās atkal aizvēra, pārvilka roku pār aktu vāku muguriņām.

���� Rasētāju zālē? � viņ� ieprasījās.

������� Neviena� Nav svarīgi. Le�ivrs bija tur ārā, pie durvīm � un citu durvju ta�u nav.

������ Neticami, � Obertē norūca. � Vai jūs zināt, cik tā caurule ir smaga?

���� Divdesmit kilogramu.

����������� Jā. Divdesmit kilogramu. Vai varat iedomāties bēgo�u cilvēku ar divdesmit kilogramu smagu laupīj umu?

���� Es tālu netiktu, � sacija Beliārs.

����� Es ne tik. Es ta�u neesmu āra cīrulis.

Pēk�ņi iezvanījās telefons, abi satrūkās. Obertē me�tās nocelt klausuli.

����� Jā� Te direktors. Vediet viņu �urp.

Viņ� sacīja Beliāram, kas gaidīja paskaidrojumu:

����������� Tas ir jūsu paziņa� �aubos, vai viņ� te sapra�tīs ko vairāk nekā mēs!

II

Nē, nudien, Mareijs nelikās vis apķērīgāks par di�rektoru. Viņ� bija drukns, pilnasinīgs, ar pliku galv�vidu, zilām, mazliet sasarku�ām acīm un ar bezbēdīgu izteiksmi sejā. Ta�u viņa mute bija �aura, izsmējīga, un rieva mutes kaktiņā ļāva atskārst, ka zem �īs pieļāvī�gās maskas slēpās noslēgts cilvēks, kuram piemita aiz�rautība un neatlaidība. Viņ� bija ģērbies gabardīna uzvalkā, kas nelikās �ūts pie laba drēbnieka. Bikses zem pītās ādas jostas bija sakrunkoju�ās. Pogcaurumu rotāja vairākas izbalēju�as ordeņlentītes.

������������ Mareijs, � viņ� sacīja, ar veiklu kustību pa�sniegdams roku. Ieraudzījis Īīķi, viņ� uz mirkli sastinga uz vietas. Bet direktors jau sāka izskaidrot notiku�o.

����������� Piedodiet, � komisārs viņu pārtrauca, � vai te nekas nav aizskarts?

���� Vienīgi telefons.

Mareijs noliecās pie miru�ā un apgrieza viņu uz muguras. Viena Sorbjē roka mīksti noslīga uz paklāja, otra palika kā bijusi � piespiesta pie vēdera, kur maza brūce joprojām asiņoja.

������������ Nabaga Sorbjē! � sacīja Mareijs. � Tas ir bries�mīgākais ievainojums, kādu vien var iedomāties. Lai�mīgā kārtā viņam nenācās ilgi ciest!

Viņ� piecēlās un noslaucīja galvvidu, kas bija nora�sojis spīdīgām sviedru lāsītēm.

����������� Tātad? Man te stāstīja par kaut kādu neizskaid�rojamu nozu�anu. Kas īsti notika? � Vai atļausiet?

Viņ� izvilka no kabatas cigare�u paciņu, apmetās uz Beliāra rakstāmgalda stūra, nevērīgi �ūpodams

gaisā vienu kāju, un telpas noskaņā kaut kas jau �ķita mainījies. Bija atgriezusies uzticē�anās � kā pie slim�nieka gultas, kad ieradies ārsts un rūpju smagums uz brīdi novelts uz viņa pleciem.

���� Tas ir ļoti vienkār�i, � Obertē iesāka.

Mareijs klausījās, kamēr viņa acuskats jau bija sācis klīst apkārt pa istabu. Laiku pa laikam viņ� izspļāva kādu tabakas kriksīti un norūca: � Lūk, kā � lūk, kā� � un, kad direktors bija beidzis, sāka smieties bez skaņas, pleciem kratoties vien.

���� Tik tie�ām � murgs kas murgs!

���� Ta�u, galu galā � � Obertē iebilda.

Viņ� nepamatoja savu domu, tomēr likās nopratis, ka klausītājs neļaujas ietekmēties.

����������� Rezumēsim, � viņ� sacīja. � Slepkava ielavījās iek�ā pusdienu laikā � Tūlīt redzēsim . .. Bez desmit divos viņ� bija te, un, tā kā Le�ivrs atradās pagalmā, viņam nebija nekādas iespējas tikt projām. Viņ� no��āva Sorbjē. Ieradās Beliārs un Renardo. Vairāk tur neviena nebija, turklāt caurule sver divdesmit kilo�gramu un tomēr pazuda. .. Jautājums � kā slepkava tika ārā?

���� Tik tie�ām, � sacīja Obertē.

����������� Tas mani mulsina, � Mareijs iestarpināja. � Jo jautājums, ja to uzdodam �ādi, paliek bez atbildes, tā�tad tas laikam tiek uzdots nepareizi.

���� Es tev galvoju� � Beliārs iejaucās.

����������� Tūlīt, veco zēn Ro�ē, � komisārs noskaldīja.

���� Jautājums ir uzdots, un mums pietiks laika to atri�sināt. Vispirms jānoskaidro fakti. Vai drīkstu ierīkoties blakus kabinetā?

Viņ� norādīja uz Sorbjē kabinetu.

���������� Es jūs lūdzu, � Obertē piekrita. � Do�u rīko�jumu. Jūs varat te justies kā mājās.

���� Pateicos.

����������� Katram gadījumam liku pārmeklēt rūpnīcu. �ajā brīdī apsargi izstaigā ēkas. Viņi drīz vien ziņos . ..

���� Vareni.

Un direktors glu�i kā priek�zīmīgs skolnieks apmie�rināti pasmaidīja. Mareijs iemeta cigareti tuk�ā papīr�grozā un atkal pievērsās nelaiķim.

����������� Izvaicā�u katru liecinieku atsevi�ķi. Pa to laiku mani vīri nodarbosies ar noslepkavoto un pirkstu no�spiedumiem � rutīna tātad! Jutī�os apmierināts, ja jūs

paliksiet tepat, direktora kungs. Tu, Ro�ē, varētu uz�meklēt Le�ivru, gaidiet lejā, norunāts?

Viņa smaids tikai pastiprināja balsij raksturīgo pa�vēlniecisko toni. Beliārs pameta Obertē ar aci, kam vajadzēja nozīmēt: �Ehē! Un ko es jums teicu? Ar viņa palīdzību mēs ātri tiksim galā!�

Iekams iziet, viņ� parādīja komisāram �aulīti.

���� Tā atradās pie dokumentu skapja.

Pēc tam viņ� ātriem soļiem attālinājās.

����� 6,35, � sacīja Mareijs.

Komisārs ielika �aulīti kabatā un piegāja pie ne�laiķa.

������������ Nelaimīgais! � viņ� nomurmināja. � Dro�i vien visgudrākais cilvēks, kādu vien esmu pazinis� Un tik labsirdīgs, lai gan izskatījās nelaipns!

���� Es zinu, � sacīja Obertē.

������������ Es nebiju ar viņu tuvu pazīstams, � Mareijs tur�pināja, � ta�u tiku viņu apbrīnojis. Sad un tad sa�stapu viņu pie draugiem � dedzīgiem brid�a spēlma�ņiem. Nebūs jums jāskaidro, ka viņ� apspēlēja mūs visus, pat Beliāru, kur� ir īsts lietpratējs.

Komisārs nometās uz viena ceļa un ar negaidītu maigumu pārlaida pirkstus pār miru�ā plakstiem, aiz�vērdams tos, bet pēc tam, it kā Sorbjē ko apsolīdams, pieskārās viņa plecam.

������������ Es tūlīt iedomājos par spiego�anu, � sacīja Obertē.

���� Jā � bez �aubām.

Acīmredzami Mareijs domāja par ko citu. Viņ� iz�kratīja Sorbjē kabatas un turpat viņam līdzās izbēra uz paklāja sīknaudu, �ķiltavas, autobusa biļetes, sa�spiestu cigare�u paciņu, mutautu, rakstāmo, kabatas portfeli, kuru atvēra. Kabatas portfelī atradās tūksto� un divdesmit franki, autovadītāja tiesības, pelēka ap�liecība ar vinjeti un vēl fotouzņēmums.

����� Sorbjē kundze, � sacīja komisārs.

����� Es viņu pazīstu, � Obertē piebilda.

Abi aplūkoja plāno kartona gabaliņu. Tā bija pases fotogrāfija, uzņemta automātā, ta�u nespēja noslēpt jaunās sievietes kairino�o daiļumu.

����������� Domājams, ka viņa ir dāniete? � Obertē ievai�cājās.

������������ Nē, zviedriete. Kuģīpa�nieka meita. Viņai ir div�desmit astoņi gadi.

Smaidīga, gluda seja, gai�ie mati saņemti kopā uns sasprausti kā kronis. Ūdens krāsas acis sapņaini lū�kojās tālumā.

����� Meitene Linmate � tā viņ� mēdza sacīt, � Ma�reijs noteica. � Zini, mūs iepazīstināja Beliārs, kur� viņus bie�i apciemoja � Linda � Meitene Linmate � Nelaimīgā, kad viņa uzzinās �

Mareijs savāca visus atrastos priek�metus mutautā un nolika uz rakstāmgalda.

���� Turpināsim, � viņ� noteica.

Pagājis garām Obertē, viņ� iegāja Sorbjē kabinetā, izliecās pa logu un pamāja saviem vīriem, aicinādams brigādi aug�ā. Debess jau bija apmākusies. Mākoņu kalni ar tum�ām apmalēm drūzmējās rietumpusē, sviedri dedzināja ādu. Mareijs pagriezās, aplūkoja kasti no tālienes, pēc tam ātri aplēsa attālumu no loga līdz zemei. Apmēram divarpus metri. Labi. Viņ� pa�vilka vaļā rakstāmgalda atvilktnes un ieraudzīja bal�tus virsvalkus, sakārtotus ar Sorbjē raksturīgo meto�disko sīkumainību.

���� Palūk �

Papīrgrozā atradās saburzīta aploksne. Mareijs sa�tvēra to ar īk�ķi un rādītājpirkstu � stūrī, kur bija uzlīmētas markas. Vēstule izrādījās adresēta Zor�am Sorbjē kungam, uzņēmuma galvenajam in�enierim, Kurbevuā. Sūtītāja adrese nebija norādīta.

���� Ierakstīta vēstule, � sacīja komisārs, � nosūtīta vakar, no Parīzes. Cikos pienāca pasts?

����� Parasti pasts pienāk deviņos un �etros pēc pus�dienas. To iznēsā kalpotājs, ta�u �ādā reizē jānāk past�niekam pa�am � pēc paraksta. Tas varēja būt starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem. To būs viegli pār�baudīt.

����� Vēstule ir pazudusi, � Mareijs piebilda. � Tā neatradās ne kabatas portfelī, ne Sorbjē kabatās.

Viņ� ieslidināja aploksni sev kabatā, draudzīgi sa�ņēma direktoru aiz elkoņa un norādīja uz kasti.

���� Tagad pastāstiet, kas īsti ir nozagts. Zinu tikai, ka objekts ir bīstams, ja ar to manipulētu. Precizējiet.

���� Vai jūs kaut ko saprotat no kodolpētījumiem? � Obertē pavaicāja.

����� Patiesību sakot, nē. Esmu mācījies tikai matemā�tiku � kā visi citi. Ir gadījies lasīt populārzinātniskus

rakstus � kā visiem. Par protoniem, neitroniem, elek�troniem, mezoatomiem � kaut ko no jau�u.

���� Tad jūs sapratīsiet bez grūtībām, � sacīja Obertē. � Vispirms pateik�u kādu vārdu par pa�u rūpnīcu � Mēs nodarbojamies ar propergoliem � Tos lieto lādiņu palai�anai. �ķidrā degviela.

���� Esmu �o to redzējis kino, � Mareijs viņu pār�trauca. � Turpiniet.

���� Mazpamazām �ur un tur pasaulē, � Obertē tur�pināja, � sāka meklēt sistēmu, kā �ajā jomā pielietot atomu. Vislielākās grūtības �obrīd ir � dezintegrācijas dozē�ana, lai pozitīvi izmantotu enerģiju; Sorbjē, turēdams savus pētījumus noslēpumā, atklāja jaunu veidu, kā to darīt. Viņa izgudrojums ir kas līdzīgs spo�gulim, lēcai, kas apkopo sevī sprādziena spēku tādā mērā, ka atbrīvo atomenerģiju ļoti vājā bagātinātā urāna masā � vēl vājākā nekā atombumbā.

���� To es saprotu. Un nozagtais priek�mets ir�

����� Sorbjē modelis, kurā ir arī bagātinātais urāns.

���� Tālāk. �ie jautājumi nav manā kompetencē.

���� Pagaidiet! Tas aparāts atrodas svina apvalkā un dubultkapsulā � līdzīgi termosa pudelei. Ja noņemsiet pirmo kapsulu, caurule izstaros spēcīgu radioaktivitāti. Bet, ja jūs nelaimīgā kārtā noņemtu otru bez kādiem dro�ības pasākumiem, tad viss uzietu gaisā.

Tālīns pērkona grāviens lika abiem salēkties. Viņi ieklausījās rūkoņā, kas vairākkārt dobji atbalsojās, rāmī pat loga rūts sāka vibrēt. Tie�i tobrīd iezvanījās arī telefons. Obertē satraucies pacēla klausuli.

���� Hallo! Jā . .. Labi. .. Turpiniet pārmeklēt. Pal�dies.

Viņ� nolika klausuli.

���� Protama lieta, � viņ� sacīja, � nekas nav at�rasts. Pie kā es paliku?

���� Jūs man skaidrojāt, ka caurule var uzsprāgt kā bumba.

����� Ak, jā .. . Viss uzietu gaisā . ..

Mareija brigāde darbojās Beliāra kabinetā. A�i plaik�snīja zibspuldzes. Kāds kaut ko mērīja un ar krītu iezīmēja uz paklāja pakritu�ā siluetu.

���� Vai sprādziens būtu spēcīgs? � Mareijs ievai�cājās.

����� Spēcīgs? Tas nav īstais vārds. Tiktu sagrauts ve�sels kvartāls, puse Parīzes taptu radioaktīva apmēram

uz desmit gadiem. Pazemē sabruktu viss metro tikls � Līs, protams, varu to paredzēt tikai aptuveni.

���� Velna bū�ana!

����������� Vai drīkstu ienākt, priek�niek? � kāds inspek�tors vaicāja.

���� Pasteidzieties, � sacīja komisārs.

Viņ� kopā ar Obertē piegāja pie kastes, kamēr pirk�stu nospiedumu speciālists pūta savu pulveri uz mē�belēm un loga malas. Sorbjē jau bija aiznests projām. Mareijs aplūkoja kastes slēdzeni.

����������� Te ir kāda neskaidrība, � Obertē ieteicās. � Ne�saprotu, kā slepkava varēja to paņemt tik īsā laika sprīdī�

������������ Fred, � komisārs izmeta, � palūkojies, vai nav kādi pirkstu nospiedumi uz atslēgas vai pie atslēgas cauruma.

Ar rokām kabatās un sarauktu pieri viņ� devās uz�brukumā �im noslēpumam.

���� Man kaut kas nāk prātā, � komisārs murmināja.

���� Vai jums ir radioaktivitātes mērītāji?

���� Protams.

����������� Tad lai tos atnes �urp. Pieņemsim, ka caurule kaut kādu iemeslu dēj tikusi atvērta, viena kapsula noņemta. Tad mēs tiksim uz pēdām, glu�i taustāmām pēdām.

���� Vai jūs saprotat, kādas briesmas draud�

���� Tāpēc jau mēs esam �eit, � sacīja Mareijs.

����� Baidos, ka �ī nav mūsu resora lieta � Vai varat man pateikt, kāpēc Sorbjē glabāja cauruli �eit?

����������� Viņ� ta�u bija izgudrotājs, vai ne? Vēl vairāk � viņ� strādāja pie sava aparāta pilnveido�anas.

����������� To es saprotu. Ta�u viņ� noteikti neizdarīja izmē�ģinājumus �ajā kabinetā. Domājams, ka tie tika izda�rīti laboratorijā.

������������ Protams. Ta�u viņ� vēlējās glabāt cauruli savā tuvumā. Te caurule bija dro�ībā, �ajā kastē, vēl dro�āk nekā laboratorijā � Vismaz mēs tā domājām � Pre�cizitātes labad man jāsaka � �o paviljonu arī naktī apsargāja divi apsargi. Dienā te atradās in�enieri un rasētāji. No divpadsmitiem līdz diviem, kad ēka ir tuk�a, abi apsargi tāpat uzturējās lejā. Tādā kārtā pa�viljons tika modri uzraudzīts.

���� Un tomēr �odien �

���� Arī �odien � kā parasti. Ta�u reizēm Sorbjē pa-;

lika savā kabinetā � arī no divpadsmitiem līdz di�viem. Un aizraidīja projām apsargus, jo necieta saru�nas un staigā�anu: soļu troksnis viņu traucēja� Jūs ta�u viņu pazināt.

����� Jā gan. Viņam bija sare�ģīts raksturs.

����������� Tādos gadījumos Le�ivrs viņam no virtuves uz�nesa ko ēdamu.

���� Kur uzturas �is Le�ivrs?

����������� Mazā mājiņā, dārza galā. Viņ� apsargā arī visus vārtus ielas pusē.

����� Lieliski, � Mareijs nopūtās.

Viņ� ar rokas mājienu paaicināja inspektoru.

����� Vai nospiedumi ir?

����� Jā. Pa druskai it visur.

����� Kas uzkopj telpas? � komisārs pavaicāja Obertē.

����������� Sim nolūkam rūpnīcai ir speciāla brigāde. Bet �eit to dara Le�ivrs vai arī durvju sargs.

����� Kad tas notiek?

������������ Agri no rīta � starp se�iem un astoņiem. Tad noslauka mēbeles un izsūc paklājus ar putekļu sūcēju.

����������� Tādā gadījumā ir iespējams, ka pirkstu nospie�dumi mums kaut ko pavēstīs. Cik atslēgu ir �ai kastei?

���� Divas. Otra ir pie manis.

������������ Fred, ņem atslēgu sai�ķi līdzi. Nodarbojies ar ekspertīzi un visu citu. Man vēl ir ko darīt tepat.

Pirmās lietus lāses sāka grabināt granti, ie�ļācās logā, pie apvār�ņa pērkons atkal pacēla balsi.

����������� Laikam vajadzētu brīdināt sabiedrību, � Obertē apsvēra.

����������� To gan nē, � sacīja Mareijs. � Glu�i otrādi � jācen�as notiku�o slēpt.

Lejā in�enieri un Le�ivrs, lietus pārsteigti, sadrūzmējās rasētāju zālē.

����������� Vai esat pārliecināts par personālu? � Mareijs pavaicāja.

������������ Kā par sevi pa�u. Jūs ta�u saprotat, ka �eit ne�pieņem darbā kuru katru. Ikviens kalpotājs � no vis�necilākā līdz visievērojamākajam � izpilda anketu, pirms stā�anās darbā rūpnīcā viņu pārbauda. Manā kabinetā jūs varat pārbaudīt viņu datus.

����� Renardo?

����������� Studēts elektroķīmiķis, � sacīja Obertē. � Trīs�desmit deviņi gadi. Karā apbalvots. Nekādas politiskās aktivitātes .. Ja runājam par Beliāru �

Tagad bija Mareija reize pasmaidīt un ierunāties.

���� Tāpat augsti izglītots speciālists. Beidzis augst�skolu kā otrais labākais. Saņēmis Preto�anās medaļu. Komisāra Mareija draugs, jau astoņpadsmit gadus.

Obertē seja pirmoreiz mazliet atplauka.

����� Jūs ta�u redzat, � viņ� noteica, � visi ir ne�vainojami. Arī Le�ivrs � jo jūs man noteikti vaicā�sit arī pa viņu, vai ne? � Arī Le�ivru nevaram turēt aizdomās. Vecs frontinieks, ievainots pie Vokuā, vēlāk kalpojis Iek�lietu ministrijā � izpildījis sīkus uzdevu�mus, kuri prasa apķērību un uzticamību. Neko daudz viņ� vairs nespēj, ta�u ne�ēlotu savu dzīvību, lai tikai izpildītu pienākumu.

���� Es tomēr ielūko�os anketās, � sacīja Mareijs, izvilkdams no kabatas saņurcītu cigareti.

Lietus aiz loga veidoja mitru re�ģi. Kastaņkoks, kā �ķita, kūpēja. Iezvanījās telefons, ta�u lietusgāzes dēļ bija grūti ko saklausīt.

����� Hallo! � Obertē sauca. � Jā, tas esmu es� Ciktāl tad jūs esat tiku�i?

���� Domāju, ka viņi var mest mieru, � sacīja Ma�reijs, � uzbrukums bijis ļoti labi izplānots.

���� Labs ir � Metiet mieru � Es vēlētos, lai pavil�jonā ierodas kāds ar Geigera skaitītāju. Labi ātri. Pal�dies.

���� Vai atļausiet? � ieteicās Mareijs.

Viņ� paņēma vēl valgo telefona klausuli, uzgrieza policijas numuru un pavaicāja pēc sava �efa.

Obertē diskrēti novērsās.

����� Pie aparāta Mareijs� Mēs esam iekūlu�ies no�lāpītā ķezā. Te nosperta atomellesma�īna, kas kuru katru brīdi var sprāgt un uzspert gaisā kādas divsimt mājas� Kā?� Tāds negaiss, ka neko nevar dzir�dēt � Patiesība ir tāda, ka es nekādi to nespēju iz�skaidrot. Tas tips ir aizlaidies pa gaisu. �ovakar uzrak�stī�u atskaiti. Galvenais būtu � apklusināt presi un pieņemt kādus dro�ības mērus� es patie�ām nezinu, kādus� Ceļu, staciju, metro uzraudzību, protams� Ak vai! Dro�i vien mums darī�ana ar spiegu. Es brī�nītos, ja �o lietu atstātu mūsu ziņā � Piekrītu � Pal�dies.

Viņ� nolika klausuli. Policijas ma�īna tagad bija iedarbināta. Meklējamais bija aizlaidies lapās, un ja viņ� atskrūvēs kapsulas � Mareijs slaucīja rokas, vai-i

gus, kaklu. Viņ� svīda. Kad komisārs izliecās pa logu, lietus pludot pludoja pa viņa seju � remdens lietus, kas oda pēc purva. Ielu pildīja vara krāsas dūmaka, kurā ik pa brīdim plaiksnījās draudīgi zib�ņi kā bie�dējo�i sprādzieni. Uz priek�u! Nedrīkstēja steigties, tikai taustīties � solīti pa solītim, no vienas norādes līdz nākamajai; slepkava noteikti bija Joti piesardzīgs. Viņu izdosies dabūt rokā, rīkojoties prātīgi, mazpamazām un nekā citādi. Mareijs vēl pēdējoreiz noslaucīja seju ar mutautu un pievērsās Obertē.

����������� Sāk�u ar Beliāru, � viņ� paziņoja. � Palūdziet viņu �urp.

Ta�u pirmais ieradās speciālists ar Geigera skaitī�tāju. Viņ� nesa melna metāla cilindru.

����������� Te nu es esmu � atkal ar mīnu meklētāju, � Mareijs valodoja, � jūs ta�u atceraties to smieklīgo detektoru?

Kalpotājs pasmaidīja.

����������� Kop� tā laika radīts arī �is tas labāks, � spe�ciālists sacīja.

Viņ� ķērās pie darba. Ieradās Beliārs.

����������� Starp mums runājot, draudziņ Ro�ē � Sāc ar to brīdi, kad tu izgāji no rūpnīcas. Cikos tas bija?

����� Apmēram ceturksni pēc vienpadsmitiem.

���� Vai Sorbjē atradās savā kabinetā?

���� Viņ� zvanīja pa telefonu.

���� Vai tu saprati, ko viņ� teica?

���� Jā. Par darba jautājumiem.

���� Tālāk?

����������� Es devos uz klīniku. Pārvedu mājās Andreu un mazo.

����������� Kā viņiem iet? Es pat netiku tev apvaicājies par viņu veselību.

����������� Jā. Esmu Joti apmierināts. Esmu� kā cits cil�vēks!

����������� Jo labāk. Ieradī�os apliecināt cieņu jaunajai mā�miņai. Tiklīdz man būs kāds brīvs brītiņ�. Un tālāk?

������������ Atgriezos īsi pirms diviem un novietoju ma�īnu ieliņā, blakām Renardo ma�īnai. Mēs gājām iek�ā kopā.

����������� Pagaidi� Vai vārtus, kas veras uz �o ieliņu, var atvērt jebkur�?

����������� Jā. Tos slēdz tikai vakarā. Ta�u Le�ivrs no savas lo�as tos uzmana.

���� Ta�u vienmēr viņ� tur neatrodas. Turpini.

����������� Mēs apgājām apkārt paviljonam un ieraudzījām Le�ivru zem kastaņkoka. Tie�i tad arī viss sākās � saucieni pēc palīdzības, �āviens �

����� Kā skanēja palīgā saucieni?

����������� Mazliet aizsmaku�i, tas ir, normāli. Mēs skrējām un atradām Sorbjē jau miru�u. Telpā vēl bija spēcīga pulvera smaka. Renardo ienāca �eit. Te neviena vairs nebija. Tā, lūk. Tas ir viss.

Kalpotājs viņiem aiz muguras darīja savu darāmo.

����������� Vai ir kaut kas? � noprasīja Mareijs, paceldams balsi.

���� Nekā.

����������� Tad paskatieties blakus telpā, pēc tam kāpnēs, rasētāju zālē un pagalmā �

Viņ� atkal pievērsās Beliāram.

����������� Mēs tūlīt izdarīsim mazu eksperimentu. Tu no�kāpsi lejā, un es tev do�u zīmi. Tu kāpsi aug�ā � tikpat ātri kā nozieguma brīdī. Pasteidzies.

Mareijs parāva uz aug�u krekla piedurkni un saga�tavojās uzņemt laiku. Lietus pēk�ņi bija kļuvis citāds. Zaļganā mākoņa saturs iz�ļāca kā dzirksteļu spiets, salts vēja brāziens at�ķīra Sorbjē piezīmju grāmatas lapas.

����� Gatavs? � Mareijs uzsauca. � Aiziet!

Viņ� uzņēma laiku. Beliāra soļi bija skaidri dzirdami, tie tuvojās pietiekami a�i. Drīz vien Beliārs aizelsies parādījās uz sliek�ņa. Mareijs lūkojās hronometrā.

����������� �etrpadsmit sekundes, � viņ� noteica. � Tas ir neticami.

Klusītēm ienāku�ais Obertē nogrozīja galvu.

����������� Nav iespējams, ka zādzība izdarīta pēc slepkavī�bas, � viņ� sacīja.

������������ Pirms � ne tik, � Beliārs iebilda. � Sorbjē ne�bija tas vīrs, kas ļautu iztuk�ot kasti � arī tad, ja draudētu ar revolveri. Vispirms slepkavam nāktos viņu no�aut.

Apburtais aplis bija noslēdzies. Mareijs ar rokas mā�jienu �ķita atbīdām visas grūtības gabaliņu tālāk.

����� Atsūtiet pie manis Le�ivru!

Le�ivrs bija drukns vīrs, sava kropluma dēļ lempīgs. Viņ� trok�ņaini elpoja, pakalpīgi lūkodamies pretī. Ma�reijs paspieda viņam roku.

���� Jūs varētu man sniegt nepiecie�amās ziņas, �

viņ� teica, � pārdomājiet labi savas atbildes. Vai jūs gājāt uz virtuvi pēc Sorbjē kunga maltītes?

������������ Jā. Kā ikreiz, kad viņ� palika strādāt. Ēdamo viņam sapakoja groziņā.

����� Cikos tas bija?

����� Pusvienos. Esmu pieradis �ādas detaļas iegaumēt.

����� Cik ilgi jūs bijāt projām?

������������ Desmit minūtes. Svētā Dievmāte, es ar savu kāju netieku necik a�i uz priek�u. Virtuve ir rūpnīcas teri�torijas otrā galā.

����������� Labi. Jūs atgriezāties. Jūs izgājāt cauri rasētāju zālei. Vai tur neviena nebija?

����� Nē. Tie kungi jau labu laiciņu bija projām.

����� Un �eit ne tik neviena nebija?

������������ Neviena. Uzliku traukus te, uz galda stūra. Sor�bjē kungs stāvēja pie loga � tur, kur tagad stāvat jūs.

���� Vai viņ� jums ko teica?

������������ Nē. Viņ� nebija labā garastāvoklī. Jau vairākas diena�. Liels zinātnieks, ta�u, kas attiecas uz viņa rak�sturu, tas nebija no vieglajiem.

����� Un pēcāk?

������������ Gāju ieturēties � savā lo�ā. Pusdivos nācu no�vākt traukus un aiznest grozu atpakaļ.

����� Uz virtuvi?

������������ Jā. Sorbjē kungs bija ēdis maz. Pēc tam es ierī�kojos ēnā � zem koka.

����������� Un jūs neko neredzējāt, neko neparastu nedzir�dējāt, līdz atgriezās �

����� It neko �

����������� Vēl viens jautājums. Vai logi uz dārzu kādubrīd bija vaļā?

����������� Jā. Septiņos � tajā laikā, kad es uzkopju telpas. Pēc tam es tos aizvēru, jo bija ļoti karsts.

���� Un pagalma puses logi?

������������ Sorbjē kungs lika man tos atvērt � tad, kad gāju projām.

������������ Un kaste? Varbūt jūs ievērojāt, vai tā bija at�vērta vai aizvērta?

����������� Nepievērsu tai uzmanību. Domāju, ka tā bija ciet � kā parasti.

������������ Tātad jūs neesat pārliecināts� Vēl viens jautā�jums: vai rīta pusē Sorbjē kungam atnesa ierakstītu vēstuli?

���� Jā. Es pats pavadīju pastnieku, tikai paliku lejā.

Komisārs pievērsās Beliāram.

��� Un tu, vai tu biji �eit, Ro�ē?

������������ Nē. Es jau biju aizgājis. Vai tev �ķiet, ka starp �o vēstuli un noziegumu varētu būt kāds sakars?

����������� Meklēju, vecais, meklēju. Manā rīcībā ir tikai �is viens mazais pieturas punkts.

Mareijs izvilka no kabatas aploksni un to domīgi aplūkoja, pēc tam ievietoja savā kabatas portfelī.

���� Tātad, Le�ivr, jūs neko aizdomīgu neievērojāt?

������������ Nē, komisāra kungs. Rīts pagāja tāpat kā visi citi.

���� Labs ir. Es jums pateicos.

Le�ivrs atsveicinājās un pieklibodams izgāja. Trīs vīri sanāca pulciņā.

���� Neviens netika izgājis, � sacīja Mareijs.

����� Neviens netika ienācis, � teica Beliārs.

����� Neviens nav manīts, � nopūtās Obertē.

III

Komisārs nepacietīgi noknauk�ķināja pirkstus.

������������ Ni un ni! � viņ� iesaucās. � Tas nerīmējas! Acīmredzami kaut kur ir caurums, plaisa vai kas tam�līdzīgs � ko lai saka? Mēs gatavojamies noslēgt apli, ta�u aplis nenoslēdzas. Vispirms, nedrīkst aizmirst, ka �■ uzraudzība paviljona ārpusē nebija pilnīgi nodro�ināta. Le�ivrs nāca un gāja. Tas jau ir kaut kas. Slepkava noteikti ieradies vienā no tām divām reizēm, kad Le��ivrs bija aizgājis. Bez tam Le�ivrs, neraugoties uz savu labo gribu, iespējams, nav vismodrākais sargs.

���� Viņ� ir ļoti centīgs, � sacīja Obertē.

������������ Tie�ām gan. Es neņemos apgalvot pretējo. Ta�u viņ� ir vecs un lēns. Pieradis pie ikdienas rutīnas. Viņ� domā par savām darī�anām. Pārsteigums arī �oreiz nāca uzbrucējam par labu. Būtībā � tā ir laupī�ana, kas izdevās, kā tas mēdz alla� gadīties, tāpēc ka bija pārdomāti sagatavota un tika precīzi izpildīta � mi�nūti minūtē.

����������� Tu ta�u nebūsi aizdomājies tik tālu, lai pieļautu, ka personāla vidū varētu būt līdzdalībnieki? � Be�liārs noprasīja.

���� Neiedomājami! � Obertē norūca.

������������ Redzēsim, redzēsim, � Mareijs sacīja. � Vai jūs nepasauktu Renardo?

Ta�u Renardo neko jaunu �ajā lietā neienesa. Arī viņ� bija dzirdējis saucienus, revolvera �āvienu, sa�odis pulvera smārdu un redzējis abus tuk�os kabine�tus. Viņ� neko vairāk nezināja.

������������ Es par to domāju, � sacīja Mareijs. � Vai slep�kava nav nozadzis vēl kaut ko citu, neskaitot cauruli? Piezīmes, plānus, novērojumu un izmēģinājumu pierak�stus?

Obertē pavēra rakstāmgalda atvilktnes, pacilāja mapes.

����������� No pirmā acu uzmetiena man neliekas, ka te kaut kā trūktu. Es pārbaudī�u.

Mareijs mehāniski bungoja ar pirkstiem pa piezīmju grāmatiņu.

����������� Vai no rīta nebija nekādu apmeklējumu? � viņ� atsāka.

����� Nē, � atbildēja Beliārs, � nekādu.

����������� Labi.. . Direktora kungs, aiztaisiet, lūdzu, to kasti. Pēc tam es jūs palūg�u to atvērt � kustoties kā parasti, ne ātrāk un ne lēnāk.

����������� Tas ir. .. man nav atslēgas. Tā atrodas manā rakstāmgaldā � Atļaujiet�

Obertē piezvanīja savam sekretāram un pēc tam, pamanījis pagalmā darbinieku ar Geigera skaitītāju, apvaicājās:

����� Kā tad ir, Go�ē? Nekā nav?

����������� Nekā, � kalpotājs atbildēja. � Pārbaudīju visus kaktus.

���� Pateicos. Jūs varat iet.

Pērkons attālinājās, vēl pa reizei norībinot tālumā aiz namiem. No grantētā celiņa cēlās trīsuļojo�as tvaika strūkliņas. Gar logu aiz�āvās svīre.

������������ Manuprāt, � sacīja Mareijs, � tā kaste bija vaļā, kad ienāca slepkava. Iespējams, ka Sorbjē iz�dzirda troksni blakus kabinetā. Viņ� pavēra durvis, un uz sliek�ņa viņam uzbruka . ..

Komisārs uzrunāja abus in�enierus.

����������� Es atvainojos� Vai jūs uz mirklīti mūs neat�stātu vienus?

Tad, kad viņi bija izgāju�i, komisārs turpināja:

����������� Kāda bija burtu kombinācija, kas veidoja �ifru, direktora kungs?

���� Linda.

���� Kam �is vārds bija zināms?

���� Sorbjē un man.

���� Vai Sorbjē to nevarētu būt kādam atklājis?

���� Nevienam. To varu noteikti apliecināt.

����������� Nevaru aizmirst to ierakstīto vēstuli, � Mareijs atsāka. � Būtu grūti nesaskatīt sakarību starp vēstuli un noziegumu, es neticu, ka tā būs sagadī�anās. Varbūt Sorbjē noziedznieku pazina? Varbūt saņēma kuku]us?

����������� Viņ� daudz pelnīja, � Obertē aizrādīja. � Un viņ� nebija tas cilvēks, kas pārdotos.

����������� Es arī tā domāju, � sacīja Mareijs, � ta�u tāds ir mans amats � aplūkot visas iespējamās hipotēzes, pat visidiotiskākās.

Pie durvīm pieklauvēja. Tas bija Kasāns � viņ� atnesa atslēgu. Obertē iepazīstināja viņu ar komisāru.

����������� Pagaidiet mūs lejā, � direktors sacīja, � jūs parādīsiet komisāram Mareijam rūpnīcu.

Viņ� aizvēra kastes vāku un uzgrieza �ifru.

���� Vai sākt? � direktors vaicāja.

Mareijs palūkojās hronometrā un pacēla roku. Mazpamazām kļuva gai�āks; no jumta pilēja ūdens. Kastaņkokā �ivināja putneļi. Obertē nosvērti rīkojās ar atslēgu.

����������� Deviņpadsmit sekundes, � sacīja Mareijs. � Tas ir vairāk, nekā patērēja Beliārs un Renardo, �eit ierazdamies. Lieta skaidra. Kaste jau bija atvērta.

����������� Kaut kas top skaidrāks, par spīti visam, � sacīja Obertē.

Mareijs palocīja galvu.

����������� Rezumēsim. Vai nu slepkavnieks ielavījās pavil�jonā, kamēr Le�ivrs devās uz virtuvi pēc groza ar cdamo, kaut kur paslēpās un gaidīja � visdrīzāk gan rasētāju istabā, vai arī viņ� ieradās tikai tad, kad Le��ivrs grozu aiznesa. Kā vienā, tā otrā gadījumā viņ� ne ar kādām grūtībām nesastapās.

���������� Tie patie�ām ir divi vienīgi iespējamie izskaidro�jumi.

���������� Pagaidiet! Var pieļaut arī tādu iespēju, ka dar�boju�ies divi cilvēki. Viens tur Sorbjē uz grauda, otrs paņem kasti un aizbēg. Sorbjē nekādi nespēj pretoties. Ir pēk�ņi saklausa pagalmā balsis; viņ� sauc palīgā, un slepkava viņu no�auj.

������������ Bet līdzdalībnieks ta�u nevarēja nekur pazust? Jautājums paliek iepriek�ējais.

����������� Tiesa gan, � sacīja Mareijs. � Ta�u iedomājos tādu iespēju, lai neko nepalaistu garām.

Komisārs piegāja pie durvīm un ar rokas mājienu paaicināja atpakaļ Beliāru un Renardo.

���� Vai sprādziens radīja lielu troksni?

����������� Nē. 6,35 nekad nerada lielu troksni, � sacīja Beliārs, � tu noteikti esi to dzirdējis vēl bie�āk nekā es.

����������� Ja jūs tur neatrastos � vai Le�ivrs būtu savā lo�ā?

����������� Domāju, ka viņ� neko nebūtu pamanījis, � sa�cīja Renardo, � un kas ar to mainītos?

Mareijs paraustīja plecus un devās pārbaudīt logu, kas vērās uz dārzu.

����������� Redziet, � viņ� sacīja, � bulta aiz�auta kārtīgi. Pa �ejieni nebija iespējams tikt ārā.

Viņ� iegāja Beliāra kabinetā. Arī tur logs bija pa�matīgi aiztaisīts.

������������ Vēl paliek pagalms, � viņ� nomurmināja. � Lē�ciens no vairāk nekā divu metru augstuma, ar divdes�mit kilogramu smagumu rokā� un nav iespējams sa�prast, kā � jo Le�ivrs būtu redzējis. Slepkava būtu piezemējies viņam tie�i pie kājām!

Komisārs pievērsās Obertē.

����������� Tā caurule � vai tai ir rokturis? Kāda sistēma, kas atļautu to ērti transportēt?

����������� Tā ir gluda, � sacīja Obertē. � Iedomājieties, kā jau vienreiz teicu, termosa pudeli vai pat nelielu granātu. Tā jāņem ar abām rokām. Nav iespējams to saņemt ar vienu roku. Ta�u var būt, ka noziedznieks atnesis līdzi somu vai kasti.

������������ Jāatzīst, � sacīja Mareijs, � ka �ī problēma mani uztrauc.. . Vai tad, kad ieradāties, jūs ieliņā ne�vienu neredzējāt?

���� Nevienu, � Renardo atteica.

����������� Un pirms tam, kad iegriezāties ieliņā? Vai tur nestāvēja kāda ma�īna?

����������� Nekā tamlīdzīga. Karstuma dēļ ielas bija tuk�as. Bez tam � neaizmirsīsim, ka �is ir atvaļinājumu laiks. Kurbevuā bija tuk�a kā tuksnesis.

������������ Vai nevēlaties apskatīt rūpnīcu? � Obertē pie�dāvāja.

���� Es, protams, neko jaunu neuzzinā�u, � sacīja Mareijs. � Ro�ē, un arī jūs, Renardo kungs, neejiet nekur prom no �ejienes. Mani vīri pēc brītiņa nāks lejā.

���� Lik�u paviljonu uzmanīt, � Obertē noteica.

Un viņ� atkāpās, palaizdams komisāru garām.

Lejā kavējās abi apsargi. Viņi bija ģērbu�ies zilās uniformās, ar smagām pistolēm pie jostas. Un sveici�nāja, sasitot papē�us, ar roku pie cepures.

���� Cik apsargu jums ir? � Mareijs vaicāja, kad viņi abi kopā �ķērsoja pagalmu.

����� Divpadsmit, � sacīja Obertē. � Bet ar tiem ne�pietiek. Te ir pierādījums! Ta�u pietrūkst līdzekļu. Bez tam, atklāti runājot, te nav nekā, ko zagt. Vismaz mēs tā domājām! Naktī sardze ir pastiprināta, jo vienmēr iespējama sabotā�a.

����� Ienākot teritorijā, apmeklētājiem jāatstāj savas apliecības pie sarga, � Kasāns piezīmēja, � triju gadu laikā mums nekad nav biju�i nekādi incidenti.

Viņi bija tiku�i līdz ēkas stūrim, un Mareijs pār�steigti sakustējās. Tagad skatam atklājās maza, ultra�moderna pilsētiņa, kura slēpās aiz darbnīcām � pavil�joni ar lieliem logiem iesārta betona alejās, ūdenstor�nis, ēdnīcas, laboratorijas, metāla angāri� perspektīvē raugoties, tas viss atgādināja universitātes pilsē�tiņu, slimnīcu vai lidostu. D�ipi, kravas auto braukāja �urpu turpu; skanēja telefonu zvani, klabēja rakstām�ma�īnas.

���� Dīvaini, � Mareijs ieteicās, � sagaidīju, ka ie�raudzī�u � pat nezinu � rūpnīcu ar smagām ma�ī�nām, skursteņiem un motoriem.

����� Te, � Obertē sacīja, � visu darbina elektrība. Mēs ejam garām vecajām, pārbūvētajām ēkām, kur strādājam pie bagātinātā urāna lādiņiem pēc Atom�enerģijas Komisariāta pasūtījuma, un ienākam centra jaunajā daļā, kas domāta tikai pētījumiem. Kasāns jums visu paskaidros. Uz drīzu redzē�anos, komisār. Informējiet mani, ja ko uzzināt.

Viņ� paspieda Mareijam roku un steidzās uz baltiņ baltu divstāvu ēku puduri, kas bija veidots no stikla un dzelzsbetona.

���� Seit, lūdzu, � palūdza Kasāns.

Mareijs apstājās.

���� Neesmu ne tūrists, ne nācis �urp ko pētīt, � viņ�

I

smaidīdams teica. � Gribu tikai iemest aci laborato�rijā, kur strādāja Sorbjē.

���� Bīstos, � Kasāns iebilda, � ka jums ir maz�liet .. . novecojis uzskats par laboratoriju. Īstenībā viss �is centrs ir kā laboratorija. Iedomājieties fizikas kabi�netu, kur eksperimentus izdara ar �o �

Viņa roka norādīja uz ēku jumtiem terasē, daudz�krāsu bumbām rotātiem elektrības stabiem, glu�i traus�liem ceļamkrāniem zem negaisa debesīm, jaunceļamo ēku karkasiem.

���� Redzu jau, redzu, � teica Mareijs. � Ta�u vi�ņam bija arī kāds kaktiņ�, kur viņ� darbojās vienatnē?

Kasāns pasmējās un ar rādītājpirkstu piesita sev pie pieres.

���� Kaktiņ�, kur darbojās vienatnē, � viņ� nomurdēja, � tas gan!

Viņi �ķērsoja kādu platformu, un Kasāns pagrūda stiklotas durvis ar uzrakstu �M.H.D.�.

���� Tas ir Metalurģijas un ķīmijas departaments �

Abi izgāja cauri vestibilam. Aiz telefoniem apkrauta

rakstāmgalda apsargs pakoja papīrus. Mareijs sastinga uz pirmās laboratorijas sliek�ņa.

����� Nāciet, � Kasāns sacīja. � Ir vēl daudzas citas.

����� Redzu, � Mareijs norūca, � tā ir Metropole . ..

Zāle, iespējams, nebija nekāda mazā, ta�u tā izska�tījās maza, būdama pieblīvēta ar milzīgiem aparātiem. Caurules, pārvadu sai�ķi, gaismekļi, stikla vadi karka�sos kā staipekņaugi tuneļa velvējumos. Klusējo�i ļau�dis baltos virsvalkos nāca un gāja �ajā brīnumainajā ziedē�anā, pārliekdamies pār ekrāniem, pārbīdīdami rokturus. No sienām un grīdām nāca tāda kā spieta dūkoņa. Mareijs apdomīgi un piesardzīgi devās uz priek�u.

���� �eit, � klusām sacīja Kasāns, � nodarbojas ar neitroniem.

���� Un Sorbjē?

���� Viņ� uzraudzīja. Viņa darbs sākās tad, kad citu darbs beidzās. Viņ� apkopoja rezultātus, ja vēlaties.

Laboratorijas sekoja cita citai. Mareijs jau sāka zau�dēt orientāciju. Ainas mainījās pārāk strauji. Tās bija pārāk da�ādas. Viņi izgāja no zāles ar tik augstiem griestiem kā baznīcā, kur zem kupola grozījās tāds kā kustīgs tilts, un iegāja milzīgā telpā, zemā kā pag�rabā, kur viens vienīgs in�enieris sēdēja pie pakav-

veida elektroierīces klaviatūras, lūkodamies taisni uz priek�u, � tur plaiksnīja gaismas signāli, mijās zilu, sarkanu, zaļu lodī�u virtenes, pavērās skatam fosforescējo�i ekrāni, uz sudrabota fona trīsuļoja adatiņas mata tievumā. It visur � metāla dubultdurvis, kas vē�rtis uz ritenī�iem, apgādātas ar dzesē�anas iekārtām. Mainījās uzraksti: Pagaidiet � Ienāciet� Te bija zā�les, kuras ar savu iekārtojumu līdzinājās radiostacijām, citas izskatījās pēc muzejiem, galvanizācijas cehiem, ciklotroniem �

���� Tas viss vēl ir tap�anas stadijā, � Kasāns skaid�roja, � mēs vēl atpaliekam no amerikāņiem, angļiem un krieviem �

���� Vai viņi zina, ciktāl esat tiku�i?

���� Protams.

���� Un par Sorbjē izgudrojumu?

���� Viņi aptuveni nojau�. �ajā jomā noslēpumi neek�sistē. Tikai detaļas tiek turētas noslēpumā. Tās dod priek�rocības laika ziņā � ietaupot gadu vai divus. Sorbjē izgudrojums ļauj mums izvirzīties.

���� �ādā gadījumā � vai nebija nesaprātīgi noklu�sēt tādus panākumus, kādus izdevās sasniegt Sorbjē?

���� Tie�ām gan. Es nespēju ticēt slepkavībai ar iepriek�ēju nodomu.

���� Kur viņ� mēdza atrasties, kad strādāja pie pētīj umiem?

���� Mēs tur nonāksim.

Kasāns aizvēra pēdējās metāla durvis un ieveda Mareiju garā gaitenī, kur pa labi un pa kreisi rindojās ka�bineti; pie griestiem karājās pienbalti, apaļi gaismas ķermeņi, grīdu sedza gumijas paklājs. Viņi iegāja �etr�stūrainā telpā, kur viena siena bija no stikla. Ārpusē � Sena, jumtu puduri un milzīga, misiņota debess ar attā�lino�os negaisa mākoni lietus pie�vīkotā, varavīk�ņotā debess velvē. Mareijs lēnām tuvojās . .. Tas pats pieti�cīgais iekārtojums kā tajā kabinetā, kur Sorbjē zau�dēja dzīvību� aktu vāki, mapes, galds, uz kura ne.it radās glu�i nekas �

���� Viņam te nepatika, � Kasāns atzīmēja.

���� Kāpēc?

Ar zoda mājienu Kasāns norādīja uz Parīzi, kas vēl |oprojām tērpās pēclietus dūmakā.

���� Viņam likās, ka viņu novēro!

���� Jā� to es redzu, � Mareijs noteica.

3 342 � 33

���� Bez tam, � Kasāns atsāka, � viņu te bie�i trau�cēja � paraugieties!

Viņ� atvēra kādas durvis, un Mareijs, palūkojies aiz tām, ieraudzīja garu zāli, kur strādāja divi desmiti in��enieru. Kasāns durvis atkal klusām aizvēra.

���� Viņa tuvākie līdzstrādnieki, � Kasāns noteica.

����� Tad jau� � ierunājās Mareijs, � �is izgudro�jums � kaut kādā mērā ir izstrādāts kolektīvi?

���� Protams! Mēs ta�u nedzīvojam Edisona laikos.

���� Tādā gadījumā� pag, es laikam gatavojos pa�teikt muļķību� teiksim, pietiktu pierunāt kādu no �iem in�enieriem vai viņu uzpirkt�

Kasāns papurināja galvu.

���� Neiespējami. Kolektīvā darbā katrs veic savu daļu. Vienīgi Sorbjē bija zināms viss kopumā. Cau�rule bija viņa pētījumu rezultāts.

Mareijs, gaismas pievilināts, atkal piegāja pie stikla. Viņ� nostājās centrā, lūkodamies lejup, nopētīja ēkas kā �aha galdiņu, galveno pagalmu, kura ieeju nospros�toja sarkanbalti svītrots �ķērskoks kā dzelzceļa pār�brauktuvei, stikloto Ballī tēva kabīni un tās nojumes skārda jumtu, kur stāvēja velosipēdi.. . Viņa acuskats slīdēja pār mūra sienu� turpat bija rasētāju pavil�jons, vārtiņi uz mazo ieliņu� pa�ā galā � Le�ivra būdiņa .. . No turienes varēja pārredzēt visu Kurbevuā ar citām rūpnīcām, citām dzīvēm, kurām nebija skaita� bet nāve ikbrīd varēja ikvienu vietu pār�vērst tuksnesī. Tas bija viņ�, Mareijs, kas par savu aicinājumu izvēlējās �ādu kataklizmu apkaro�anu. Un viņam nebija ne mazākā norādījuma, nekāda atspē�riena punkta. Nē, tomēr bija � aploksne viņa kabatas portfelī. Tik nenozīmīga!

Viņ� nopūtās un piespieda pie rūts savu miklo pieri.

�Neviens no turienes neizgāja,� viņ� domāja, �ne�viens nevarēja iziet�� Ta�u viņam sāka sāpēt galva, jau iedomājoties par to. Ar ko sākt? Sekcijas rezul�tātus būs iespējams uzzināt tikai rīt no rīta. Tie, pro�tams, neko jaunu neparādīs � Ja nu Sorbjē izdarījis pa�nāvību? Neiespējami. Vispirms � tad viņ� nebutu saucis palīgā � Bez tam būtu atrasta pistole �

Kasāns gaidīja, smēķēdams cigareti.

���� Vai Sorbjē bija revolveris? � Mareijs nepagriez�damies ieprasījās.

����������� To es nezinu, � sacīja Kasāns. � Nedomāju vis. Personāls nav apbruņots.

Velns parāvis! Tas ta�u bija acīmredzams. Un Sorbjē, protams, nebija tas vīrs, kas par to rūpētos. Jāatrod kāds cits pieturas punkts. Bet � kas, kas?

����������� Kas tie par ļaudīm, kuri paliek rūpnīcā no pus�dienlaika sākuma līdz diviem?

����������� Melnstrādnieki un da�i kalpotāji, kas dzīvo pārāk tālu, ta�u viņiem nav atļauts staigāt pa teritoriju.

���� Cik viņu ir?

���� �osezon ap piecdesmit. Tas ir normāli.

���� Vai viņus uzmana?

���� Tie�i nē. Ta�u virtuves apkārtnē gan.

���� Kur atrodas virtuve?

Kasāns norādīja uz galvenā pagalma vienu pusi, kur vienstāva celtnes atvērtie logi ļāva saskatīt galdiņu rindas.

����������� Vai Le�ivrs devās pēc Sorbjē ēdienu groza uz turieni?

����������� Jā. Ievērojiet aleju izvietojumu. Tās ap pagalmu izvietotas vēdekļveidīgi. Stūrī ir sargpostenis. No �e�jienes jūs to nevarat redzēt. To apslēpj tās ēkas jumts, kur glabājas dokumentācija. Ta�u nav iespējams iziet no ēdnīcas, tuvoties pagalma centram un palikt neie�vērotam.

���� Un apsargi? Vai esat par viņiem dro�i?

����������� Viņi visi ir biju�ie policisti. Viņus pieņēma darbā ar visrūpīgāko atlasi.

����������� Pie vārtiņiem, kas iziet uz mazo ieliņu, vajadzēja novietot sargposteni.

����������� Es zinu. Ta�u atkārtoju vēlreiz, ka centrs �obrīd ir grūtā organizatoriskā situācijā, tas tiek modernizēts. Kāds plāns paredz �īs otrās ieejas slēg�anu. Jāņem vērā arī tas, ka neviens svarīgs dienests te tuvumā neatrodas.

Saulei apspīdot jumtus, uzmirdzēja mazas peļķītes un sāka spīguļot augstsprieguma vadi. Mareijs palū�kojās pulkstenī: bija pus�etri. Kasāns piedāvāja ciga�retes.

����������� Vai atļausiet? � viņ� piedāvāja arī �ķiltavas un piebilda: � Vai jums ir ķāda ideja?

����������� Nekādas, � Mareijs norūca. � Vai ziniet, kas mani visvairāk satrauc? Nebūt ne pats noziegums. Tas, ko jūs man parādījāt. Bankā, juvelierveikalā, viesnīcā

es justos brīvāk. Zinātu, no kura gala sākt izmeklē��anu. Bet �is futūristiskais aprīkojums. .. Jūs ta�u sa�protat, ko es gribu teikt� rodas iespaids, ka te var notikt diezin kas� Ka iespējams kļūt neredzamam vai pārvietoties laikā!

���� Un tālāk? Ko jūs domājat darīt?

Mareijs uzlūkoja drukno Kasānu, kas savā gabardīna uzvalkā izskatījās pārlieku elegants.

���� Nomazgāties vannā, � viņ� sacīja.

IV

Pusse�os komisārs Mareijs sastapās ar Beliāru pie Smil�u vārtiem. Redzēdams, ka Beliārs apvilcis tum�u uzvalku, Mareijs nepacietībā noknak�ķināja pirkstus.

����������� Es izrīkojos muļķīgi, � viņ� noteica, � vēl ļau�nāk, ie�u turp tādā izskatā. Nabaga Linda uz mani ne�dusmosies.

Viņ� aizslēdza savu auto un laipni saņēma draugu pie elkoņa. Viņi soļoja pa Morisa Barrēsa bulvāra ēnaino ietvi.

���� Ar �ito lietu mēs esam tintē!

����������� Vai tu neesi atklājis neko jaunu? � Beliārs pa�vaicāja.

���� Neko.

����������� Nāc uz mūsmāju pusdienās. Tur mēs varēsim mierīgi visu pārrunāt.

������������ Nē, paldies! �ovakar nē. Vēl daudz visādu sī�kumu paliku�i nenokārtoti. Rītu gan, ja pietiks laika. Tev būs viņai jāpasaka. Es, vai zini, �ādiem uzdevu�miem nederu! Turklāt jūs esat pietiekami tuvi.

Viņi apstājās pie greznas villas vārtiem. Dārzs, ga�rā�a. Divi stāvi. Cieņas pilns klusums.

����������� Tuvi, bet ne pārāk, � Beliārs sacīja. � Būt tu�viem ar Sorbjē � tas nenācās viegli. Ta�u mēs reizi nedēļā tikāmies .. . parasti svētdienās.

���� Visi �etri?

����������� Pēdējā laikā Andrea vairs nepiedalījās. Stāvoklī būdama, viņa negribēja rādīties cilvēkos. Bez tam � tu ta�u zini, cik viņa nesavaldīga!

Beliārs piezvanīja, pagrūda vārtiņus. Jau uz celiņa viņ� pagriezās pret Mareiju. In�enieris bija bāls.

����������� Piedod, vecais � Nē, es nevarē�u. Tev, kas dar�bojies tādā jomā, tas būs vienkār�āk �

Durvis jau vērās, un vecā Marieta lūdza viņus ie�nākt. Viņa abiem uzsmaidīja.

���� Kundze tūlīt nāks.

Abi iegāja salonā, neuzdro�inādamies viens otru uzlūkot. Un izdzirda klaudzam Lindas augstos papē��us.

����������� Viņa ir drosmīga, � Beliārs nomurmināja,

��� augsta klase.

Linda parādījās uz dubultdurvju sliek�ņa un sniedza pretī rokas.

���������� Sveicināts, Ro�ē. Sveicināti, Mareija kungs. Kāds priecīgs pārsteigums!

Viņa bija liela auguma, slaida, ģērbusies ar izmek�lētu eleganci � vienkār�ā, baltā kleitā. Matpīne ap�ņēma viņas galvu kā kronis, un acis bija gai�as � viņa izskatījās karaliski.

���� Kundze� � Mareijs ierunājās.

Viņ� izskatījās tik nelaimīgs, ka Linda sāka smie�ties. Tie bija jaunas, dzīvi, svētkus un ziedus mīlo�as sievietes smiekli.

���������� Tas ir nepatīkams uzdevums � � Mareijs mur�mināja, � man loti �ēl�

Pārsteigtā Linda uzlūkoja Beliāru.

���� Vai tad �

Abi vīrie�i cieta klusu. Linda lēnām apsēdās uz kāda krēsla paroceņa.

���� Zor�s? � � viņa izmocīja.

No kāda ro�u pu�ķa atrisa divas ziedlapas. Viņi bija tik saspringti, ka salēcās.

���������� Sorbjē kungs savā ziņā bija cīnītājs, � sacīja Mareijs, � kareivis.

Linda nekustējās. Ta�u viņas roka, itin kā dzīvotu pati savu dzīvi, cēlās aug�up pie kakla � izskatījās l.i, ka nupat, nupat nevaldāmu sāpju uzplūds izpostīs ftīs skaistās sejas harmoniju. Beliārs tuvojās, lai viņu dtbalstītu.

���� Vai viņ� ir miris? � viņa nedro�i noprasīja.

ļ � Jā, � Mareijs sacīja. � Viņam nenācās ciest � nebija laika.

Un, juzdams, ka jārunā, lai izkliedētu necilvēcīgo IJusumu, kas kā migla cēlās no mēbelēm, gleznām, ta�petēm, melnajām klavierēm, un lai palīdzētu Lindai turēties pretī nelaimei un savaldīties, viņ� vienā paņē�mienā ņēmās izskaidrot visu � dīvaino noziegumu,

nesaprotamo zādzību, slepkavas neizskaidrojamo bēg��anu .. , Beliārs apstiprināja viņa sacīto, pa reizei pie�vienodams kādu sīkumu, � tas, ko Linda dzirdēja, bija tik pārsteidzo�s un absurds, ka viņai gandrīz vai pie�mirsās pa�as pārdzīvojums un viss dzirdētais likās kā biedējo�a un neticama pasaka, kur katrs vārds lieci�nāja, ka viņas vīrs nav vairs dzīvajos, ta�u tajā pa�ā laikā uzdeva mīklu, kas aizēnoja viņas cie�anas. Ar roku kā sejsegu priek� acīm, salīku�iem pleciem viņa klausījās, drebo�ā mazas meitenes balstiņā murminā�dama: � Tas ir neticami. Tas ir neticami�

������������ Un tagad, � sacīja Mareijs, � mēs visi esam apdraudēti. Ja slepkava nav spiegs, bet ir traks un vē�las atriebties par karu, par zinātnes sasniegumiem, par visu cilvēci � vesels Parīzes kvartāls var pazust no zemes virsas vai da�u stundu laikā pārvērsties tuk�snesī.

Linda Jāva savai rokai no�ļukt.

���� Vai es drīkstu viņu redzēt?

���� Tas ir vieglāk par vieglu, � teica Mareijs.

������ Viņ� atrodas Tiesu medicīnas institūtā. Ro�ē jūs pavadīs.

Beliārs uzlika roku jaunajai sievietei uz pleca.

���� Mana ma�īna ir tepat netālu, � viņ� �ukstēja.

���� Ja jūs jūtaties pietiekami stipra, tad labāk būs do�ties turp tūlīt pat.

Viņa piecēlās, gandrīz vai zaudēdama līdzsvaru. Beliārs viņu atbalstīja, ta�u viņa atrāvās nost.

���� Nevajag, paldies, Ro�ē � Man vienkār�i jāaprod.

Viņa apgāja apkārt krēslam, pastiepusi roku uz

priek�u un taustīdamās kā akla. Pēc tam, asaras slēp�dama, steidzās iziet. Varēja dzirdēt viņu skrienam. Mareijs noplātīja rokas, it kā justos vainīgs.

����������� Ko citu lai es būtu teicis? Satrieco�i. Kā tu domā � vai viņa tādu triecienu izturēs?

����������� Domāju, ka jā, � Beliārs atsaucās. � Viņu audzināja stingri, neskatoties uz pārticību.

������������ Cik noprotu, � Mareijs atsāka, � viņi bija ļoti saderīgs pāris?

����������� �aubu nav. Protams, viņi nebija nekāds dūju pā�rītis. Nelaimīgais Sorbjē alla� izlikās tik vēss, un Linda ir visai noslēgta � vai saprotams?

���� Jā, redzu gan, bet vai es nebiju pārāk brutāls?

���� Nē, vecais.

���� Vai esi pārliecināts, ka viņa uz mani nedusmojas?

���� Ko tu gribi darīt?

����������� Man viņa vēl būs nepiecie�ama. Man visos sīku�mos jāizpēta, kā Sorbjē pavadījis pēdējās dzīves stundas.

Mareijs apgāja apkārt salonam, kaut ko pārdomā�dams. Viņ� apstājās pie miru�ā portreta un izklaidīgi aplūkoja arī citas gleznas. Kaut kur patālu tuk�ajās istabās kāds raudāja. Dro�i vien vecā Marieta.

����������� Viņa kalpo pie Sorbjē jau divdesmit gadus, � sacīja Beliārs.

����������� Un bez viņas? � Mareijs vaicāja. � Vai bija vēl citi kalpotāji?

����������� �oferis. Sorbjē gan zināja, no kā ir zvaigznes, ta�u nebija spējīgs at�ķirt bremzi no ātrumkloķa.

���� Kur to �oferi var atrast?

���� Vecais, tu man vaicā pārāk daudz.

Linda nāca atpakaļ. Viņa bija apvilkusi zilu lietus�mēteli. Neskatoties uz sāpīgi savilkto seju, viņa bija apburo�a.

����� Iesim ātri, � Linda sacīja.

Abi noprata, ka viņa tik tikko valdās un tāpēc stei�dzas iziet. Beliārs palīdzēja viņai iekāpt automa�īnā un nosēdināja sev līdzās.

����� Es tev piezvanī�u, � sacīja Mareijs.

���� Vai tu nevari braukt mums līdzi?

����������� Tas nav iespējams. Man jāievāc ziņas par �o ierakstīto vēstuli.

Beliārs iedarbināja auto, un komisārs iekāpa savējā. Pulkstenis rādīja se�i. Mareijs jutās gandrīz vai sāpi�nāts par to, ka laiks paiet tik ātri, bet viņ� joprojām Ir nespējīgs pa īstam ķerties pie darba un pārņemt iniciatīvu. Viņ� turējās formā tikai rutīnas dēļ. Komi�sārs atvēra kabatas portfeli un vēlreiz aplūkoja ap�loksni. Pasta nodaļas nosaukums bija skaidri salasāms � (Juvjona Sen-Sīra bulvāris. Viņ� brauca turp; bulvā�ris bija tikpat kā tuk�s. Kādā bērnu rotaļlaukumā aiz �oga skanēja mūzika. Ja slepkava būtu pievērsis �ai vēstulei uzmanību, turēdams to par svarīgu, tad ne�būtu pametis aploksni papīrgrozā. Tiesa gan, viņam nobijā daudz laika . .. �etrpadsmit sekundes! Tik abNurds cipars dzina Mareiju izmisumā. Bet kāpēc �etr�padsmit sekundes, ja slepkava netika izgājis?

Komisārs nobremzēja, par mata tiesu izvairīdamies no maza, sarkana bolīda, kas pēk�ņi parādījās no Buā puses; viņ� nolamājās, kā bija paradis, kad brauca viens pats. Pēc tam viņ� iedomājās par Lindu un Sorbjē. Cik dīvains pāris! Viņ� � nopietns, padrūms, dienu un nakti darbā iegrimis; viņa � gaisīga, glu�i kā feja, lūkodamās apkārt brīnpilnām acīm. Kā viņi abi sadzīvoja, kad aiz viņiem aizvērās ārdurvis? Par ko viņi varēja runāt? Par neitroniem? Par atomu da�lī�anu? Un vēl tā murgainā rūpnīca ar neizprotamajām ma�īnām. Lielā, klusā Neijī māja ar pusaizvērtajiem slēģiem.

�Es esmu aizsapņojies,� Mareijs nodomāja, �sapņoju vajējām acīm. Un aizmirstu savu amatu!�

Viņ� atrada vietu ma�īnai un uzmeklēja pasta no�dalu. Pretī steidzās pasta kalpotājs.

���� Esmu jūsu rīcībā, komisāra kungs. Kā varu būt jums noderīgs?

���� Ak! Tas ir ļoti vienkār�i. Man vajadzētu nosūtī�tāja adresi.. . Uzmanīgi! Neaiztieciet to, tur ir pirkstu nospiedumi.

Pasta kalpotājs ieinteresēts atzīmēja numuru, datumu un citus datus, kas bija uz aploksnes.

���� Piesēdiet. Dro�i, paņemiet manu krēslu, es pats personīgi nodarbo�os ar �o lietu. Pēc trim minūtēm būsim skaidrībā.

Viņ� attālinājās, aizkustino�as cītības pilns. Mareijs sapīka. Viņ� bija pārāk slīpēts, pārāk pieredzējis, lai neuzostu maldīgas pēdas, ja tā būtu gadījies; �ī aplok�sne varēja būt atstāta tī�ām� un viņ�, ļaudamies pie�vilties, atradās �eit, nespēdams rast atrisinājumu, iz�smiekla pēc, kamēr slepkava varbūt bēga pāri robe��ai� Ta�u �ī hipotēze arī nelikās necik ticama �■] Mareijs nejutās neko �uzostījis�. Glu�i pretēji � ko�misārs jutās gandrīz vai pārliecināts, ka meklējamais nav atstājis Parīzi un ka caurule atrodas kaut kur pa�visam netālu. Viņu nepārsteigtu, teiksim, politiska �antā�a.

���� Te būs izziņa, � kalpotājs uzsauca, atgriezies steig�us � kā vēja nests. � Pārrakstīju to turpat uz kvīts � Pols Lelē, Ternu avēnija 96. Pagaidiet, uzrak�stī�u skaidrāk, lai būtu salasāmi.

�is lieliskais cilvēks līksmoja � viņ� uzsmaidīja Mareijam, ar diviem pirkstiem rakstīdams uz ma�īnas.

���� Vai runa ir par kaut ko nopietnu? � kalpotājs pavaicāja.

���� Par zādzību, � Mareijs atteica.

����� Tad jau jūsu zaglis būs rokā, � priecīgi sacīja pasta kalpotājs. � Labu veiksmi, komisāra kungs.

Rokā? Tik ātri? Un tomēr � Mareijs juta sirdi dau�zāmies aizvien ātrāk � tā bija cerība, kuru viņ� tik labi pazina, tai rodoties izmeklē�anas gaitā.

�Izmeklē�ana,� viņ� reizēm mēdza teikt, �lielā mērā līdzinās flirtam!�

Viņ� skrie�us aizskrēja uz Ternu avēniju � tā atra�dās turpat netālu. Deviņdesmit sestā numura apak��stāvā atradās tabakas kiosks. Mareijs iegāja kāpņu telpā un uzmeklēja durvju sardzi viņas kambarī, kur tā sēdēja starp baltu runci un �uvējas manekenu.

���� Pols Lelē? � sardze lēni atkārtoja. � Pols Lelē? Nē � Te tas nebūs.

���� Varbūt tas ir kāds jūsu īrnieku draugs vai ra�dinieks?

���� Es pazīstu �o māju, � sacīja vecā sieva, lūko�damās apmeklētājā pāri briļļu rāmim. � Te nekad nav bijis nekāds Pols Lelē.

Mareijs neuzstāja, bet iegāja tabakas tirgotavā. Arī tās īpa�nieks nekad nebija dzirdējis par kādu Polu Lelē. Viņ� pazina visus savus klientus, pircēji bija vieni un tie pa�i. Nekad neviens netika tādu vārdu pieminējis.

���� Jo labāk! � Mareijam gribējās uzsaukt. Lelē ne�eksistēja, tas nozīmēja, ka pēdas nodzēstas, ta�u � pareizas. Vēstules nosūtītājs bija parūpējies, lai viņu nevarētu sameklēt. Tātad viņam bija bail. Tātad � vēstule �ajā drāmā spēlēja savu lomu.

Mareijs devās atpakaj un iekāpa savā automa�īnā. Viņ� uzmeklēs Bellanfānu � kriminālpolicijā. Un Bellanfāns varbūt atradīs uz aploksnes kādu pirkstu no�spiedumu. Aploksni gan pēc nepazīstamā vēl tika aiz�skāru�i pasta kalpotāji, vēstuļu �ķirotāji, pastnieks, Sorbjē .. . Tik daudzi cilvēki! . .. Ta�u Bellanfānam bija gadījies �nolasīt� pat pusizdzisu�us nospiedumus. Viņ� spēja �uzostīt� nospiedumus tāpat kā citi � �uztaustīt� pusnodzisu�u zīmējumu. Viņ� prata rīkoties ar lupu, mikroskopu, modernākajiem ķīmiskajiem līdzekļiem. Zvaigznes laukums � Elizejas lauki � Konkordijas laukums � Mareijs izbrauca krastmalā un uzņēma āt�

rumu. Debesis bija tīras. Gaiss likās kļuvis maigs, cu�kursalds. Laiku pa laikam kāds kukainis ietriecās vēj�stiklā. Spīdīgi braucamie, pilni ar ārzemju tūristiem, sekoja cits citam Luvras virzienā. Pietiktu ar visma�zāko neuzmanību, vienu ziņkāres izpausmi, atskrūvējot kapsulu � un izplatītos nelabojamais. Kā gan � īste�nībā � tas izpaudās? Vai cilvēki pēk�ņi kristu zemē kā zibens ķerti vai vārgtu vēl dienām un nedēļām? Pēc iespējas ātrāk vajadzētu ievākt ziņas. Ja nu Bellanfāns atklās kādu aizdomīgu pirkstu nospiedumu? Vispirms � kā lai at�ķir noderīgus pirkstu nospiedu�mus no nederīgajiem? Pēc kartotēkas! Varbūt kāds no�spiedums tur jau būs priek�ā? Maza iespējamība � tūkstotis pret vienu! Ja �ī � vienīgā � iespēja izslī�dēs no rokām, tad būs beigas. Nāksies meklēt citu pavedienu. Gara acīm Mareijs atkal steig�us pārlūkoja rūpnīcu, paviljonu, pagalmu, lieciniekus� �is milzī�gais izmeklē�anas materiāls izrādījās neizlietojams. Nekādu norādījumu, nekādu aizdomās turamo. Un to visu vēl nāksies paskaidrot priek�niekam!

Mareijs novietoja auto stāvvietā un, nokāris galvu, iegāja kriminālpolicijas ēkā. Viņam nepiemita god�kāre, ta�u viņ� neieredzēja sakāves, un �efa vieglā vīpsna viņu tracināja līdz neprātam. Freds viņu jau gaidīja.

���� Kas ir? � Mareijs noprasīja. � Vai kādas ne�patik�anas?

��� Nē. Es vienkār�i gribēju jūs brīdināt, ka pēc jums vaicāja.

Viņ� ar īk�ķi norādīja uz aug�stāvu. Un klusinātā balsī piebilda:

����� Ministru kabineta priek�sēdis ir klāt.

���� Vai sen?

���� Trīs ceturtdaļstundas.

���� Labs ir. Ņem �ito aploksni� aiz stūrī�a, uzma�nīgi. Aiznes to Bellanfānam. Lai viņ� tūlīt pat to iz�pēta. Visu, kas tur atrodams. Vai dzirdēji, Fred? Ir jāatrod. Ja nē, es uzsprāg�u gaisā.. . Vari viņam to pateikt.

Luijē, kriminālpolicijas priek�nieks, bija vēl jauns vīrietis ar sportisku stāju; viņa mati bija īsi apcirpti, acis ko�i zilas, kustības neapvaldītas, viņ� izvēlējās vārdus tā, lai uzsvērtu savu autoritāti, cik vien iespē�jams. Viņ� nekad nesmaidīja.

�No ielas puses viņ� izskatās drūms,� mēdza teikt Mareijs, �bet no sētas puses � savs puika.�

Luijē iepazīstināja komisāru ar sve�inieku, kur� izskatījās gadus trīsdesmit vecs un visai ietekmīgs.

����������� Es nupat izskaidroju situāciju Ruveira kungam,� viņ� iesāka. � Tas nebūt nenācās viegli. To visu var noturēt par nelāgu joku, atzīstiet ta�u.

����������� Tik tikko iespējams noticēt, � sacīja Ruveirs,

���� ka varētu notikt kaut kas tik �

Ar spēju kustību Mareijs viņu pārtrauca.

����������� Iedomājieties, ka noziegums noticis �ajā istabā. Vienā pusē atvērts logs, un apak�ā � sargs, kas ir ārpus aizdomām. Otrā pusē � durvis, pa kurām iziet nav iespējams, jo priek�ā ir divi in�enieri, kuri tāpat nav turami aizdomās. Te nokritis Sorbjē. Blakus � tuk�a kaste. Tie ir atklātie fakti, kas nav apstrīdami. Man �ēl, ka �ie fakti virknējas tik neticamā kārtā . ..

����������� Tā nav jūsu vaina, � sacīja Luijē. � Vai jums ir kāds atspēriena punkts, kāda nopietna norāde?

���� Nav.

Luijē pagriezās pret Ruveiru.

����������� Izmeklē�ana tik tikko sākusies, parasti komisārs Mareijs ir apķērīgs . ..

�Viņ� gatavojas atdot mani par upuri iek�lietu mi�nistram,� Mareijs nodomāja.

���������� Jūtos pārliecināts, ka divas nākamās dienas iene�sīs �ajā lietā ko jaunu, � �efs turpināja.

����������� Ja avī�nieki uzzinās par caurules zādzību, � sa�cīja Ruveirs, � panika ir neizbēgama. Mēs, protams, darīsim, ko varēsim. Ta�u arī mūsu iespējām ir savas robe�as. Ja mūs piespiedīs pie sienas � ko lai mēs atbildam, es jums jautāju? Kādus piesardzības pasā�kumus lai īstenojam?

����������� Nekādus, � sacīja Mareijs. � Ja kāds kvartāls būs apdraudēts, tas uz vietas jāevakuē.

Visi trīs vīrie�i klusēdami saskatījās.

����������� Brigādes ar Geigera skaitītājiem patrulē pil�sētā, � noguru�ā balsī sacīja Ruveirs.

����������� Arī Sirtē ķērusies pie darba, � Luijē piemeti�nāja. � Ja runa ir par spiego�anu, viņi par to ātri tiks skaidrībā. Jums, Mareij, ir brīvas rokas. Viss, kas mums ir, jūsu rīcībā. Redzēsim! Kā jums liekas? Runā�jiet!

Mareijs runāja �aubīgi � nevis kautrības vai bik�luma dēj, bet saprāta apsvērumu spiests.

����� Kā man liekas? � viņ� bilda. � Vispirmām kār�tām, �ī lieta nelīdzinās nevienai citai. Parasti izmeklē��anu sāk, izejot no upura; meklējumi lēnām ple�as pla��umā, un agri vai vēlu noziedznieks tiek ietverts aiz�domās turamo skaitā un pārbaudīts; ja arī viņ� vēl nav saņemts ciet, tad ir jau iezīmējies. Ir zināms, kurp jāvirzās. Bet te! Viss notiek citādā pasaulē � tā nav parastā noziedzīgā vide. Sorbjē nav tas cilvēks, ku�ram jāsagaida uzbrukums. Ap viņu � tikai cilvēki, kuri nav turami aizdomās, zinātnieki, ideālisti. Visubeidzot, pats noziegums ir neiedomājams. Kā iesākt iz�meklē�anu, ja noziedznieks glu�i vienkār�i nav reāls, bet tāds kā bezmiesīgs, neeksistējo�s; nezinot, kā vi�ņam izdevies nozust ar divdesmit kilogramu smagu laupījumu rokā, un nespējot izprast nozieguma mo�tīvu?

Mareijs, saīdzis par to, ka nācās tik ilgi runāt, pa�raustīja plecus un sagrābstīja kabatā gau�ām sabur�zītu cigareti. Ta�u tagad viņ� jutās atbrīvojies un spēja meklēt kādu pieturas punktu.

����� Protama lieta, tūlīt nāk prātā doma par spiegu. Arī es pats vienbrīd domāju, ka � Ta�u � kā jums �ķiet, kur tas spiegs varētu dēties ar cauruli, kas sver vairāk nekā �rapnelis? Spiegus interesē plāni, formu�las. Viņi strādā ar mikrofilmām, nevis ar tādiem sma�gumiem. Jo vairāk par �o lietu domāju, jo tā �ķiet neticamāka. Es pat neteiktu, ka � noslēpumaina. Ik hipotēze nonāk strupceļā. Tā man liekas.

���� Tālāk, tālāk, � sacīja Luijē. � Vai lai nozīmēju jums palīgos Rebjē? Vai Menāru?

���� Tas neko nemainīs, � Mareijs norūca.

����� Viss, kas mums vajadzīgs, � Ruveirs bilda, � ir caurule. Tā jādabū rokā pēc iespējas ātrāk. Ja nē, mēs iekulsimies tādās nepatik�anās, par kurām jums nav ne jausmas. Mūsu Atlantijas alianses partneri tūlīt sa�trauksies.

���� Mēs to atradīsim! � Luijē steig�us iejaucās.

Ruveirs piecēlās, atsveicinājās no Mareija un snie�dza roku Luijē.

���� Ziņojiet man visus jaunumus, ik stundu. Minis�tra kungs uzskata �o lietu par ļoti svarīgu.

Abi vīrie�i vēl klusā balsī pārmija da�us teikumus

pie lielajām, tapsētajām durvīm, pēc tam Ruveirs aiz�gāja, bet Luijē smagi nopūtās un atgriezās pie Ma�reij a.

������������ Mēs esam pamatīgā ķezā, � viņ� nomurmināja,

������ jums vajadzēja viņam dot cerību, nabaga Mareij. Starp mums runājot, vai tie�ām ar �o lietu ir tik Jauni?

����� Gandrīz.

����� Ak tā! Gandrīz! Tātad ir arī kāds gai�ums?

���� Pavisam maziņ�.

���� Vajadzēja to pateikt.

����������� Es gaidu izziņu no Bellanfāna. Tiklīdz atbilde būs manā rīcībā, es jums ziņo�u.

Luijē noņēma no āķa savu gabardīna mēteli un pa�lūkojās elektriskajā sienas pulkstenī.

������������ Bū�u mājās ap deviņiem. Esmu uzaicināts uz mal�tīti pie draugiem. Ta�u jums iedos viņu telefona nu�muru. Zvaniet dro�i. Ar iabvakaru, Mareij. Rīkojieties, velns lai parauj!

Komisārs nokāpa savā kabinetā, kur Freds viņu gaidīja.

����� Kā ir? � Freds vaicāja.

����������� Aizplīvuroti draudi. Un arī pamatīgs apjukums � Varbūt mani uzspers gaisā, bet es nebū�u vienīgais .. . Tu esi pasūtījis dzeramo, tas ir Joti laipni.

Mareijs atkorķēja alus pudeli un dzēra alu no kak�liņa. Freds norūpējies nolūkojās viņā. Mareijs atvilka elpu, nolika tuk�o pudeli uz rakstāmgalda un ievai�cājās:

����� Kā ir ar Bellanfānu? Kas jauns?

����������� Viņ� strādā. Atradis jau kādu pusduci nospie�dumu, ta�u teica, ka tie neesot zināmi.

����������� Do�os turp, � Mareijs izlēma. � Paliec te. Un pieraksti, ja ienāk kāds ziņojums.

Nesen tika ierīkota vēl viena papildu laboratorija un nodota Bellanfāna rīcībā. Kartotēka atradās tā pa�a gaiteņa galā. Par spīti uzrakstiem Smēķēt aizliegts, par�kets bija nosēts ar cigare�u galiem.

����������� Ak tu esi klāt, � Bellanfāns atzīmēja, � tu man atsūtīji vienu piņķerīgu darbiņu.

Viņam mugurā bija netīra, nospeķola, skābju saēsta blūze. Viņ� bija gai�matis, nesasukājies un izspūris, cirtains � viena matu sproga, kas atgādināja atsperi, �ūpojās tie�i acu priek�ā. Ar pinceti saņemto aploksni

spo�i apgaismoja pro�ektora stars, galds bija nokrauts ar mēģenēm.

������������ Atradu septiņus nospiedumus, � teica Bellanfāns, � bet, izņemot divus, visi pārējie ir izsmērēti.

Viņ� parādīja Mareijam emaljētās vanniņas, kurās peldēja fotouzņēmumi.

������������ Pamaz, � viņ� sacīja. � Cilvēki bie�i mazgā rokas. Sis te nav tik slikts � Bet �is diem�ēl�

Mareijs spēja saskatīt tikai pelēcīgas svēdras ar skaidri redzamiem gai�ākiem vago jumiem.

����������� Tas ir kreisās rokas īk�ķis, � Bellanfāns skaid�roja, � un te ir īk�ķis, kuru es pazīstu. Noteikti esmu to redzējis, tikai � kad?

Viņ� ar pusaizmiegtām acīm rakņājās savā neizsme�ļamajā atmiņā.

������������ Neizplūstot sīkākos tehniskos paskaidrojumos, � viņ� nomurdēja, � varu apgalvot, ka �is īk�ķis labi pasen ir ticis lauzts. Vēl var at�ķirt �uves pēdas pie falangas pamatnes� Vēl gaidu palielinātus uzņēmu�mus.

Viņ� uzsauca kādam laboratorijas dziļumā:

����� Kur ir kli�ejas?

Pēc tam, atgrie�oties pie fotogrāfijām vanniņās, viņ� piezīmēja:

����������� Tas tips ir bijis mums nagos, bet par kādu sīku blēdību, pretējā gadījumā es viņu atcerētos �

Asistents atnesa vēl mitrus palielinātus fotouzņēmu�mus, un Bellanfāns tos citu pie cita salika uz plan��etes, pēc tam piesprauzdams ar spraudītēm, un maz�liet atkāpās, galvu pie�ķiebis.

����������� Tu, tāpat kā es, tagad redzi rētu, � viņ� skaid�roja, � un te ir lūzuma vieta �

Viņa pirksts slīdēja pār fotouzņēmumu kā pār majorāta karti, iztulkojot katru iezīmēto līniju.

����������� Tā lieta man sāk ataust atmiņā, � viņ� turpi�nāja, � tas tips mēģināja attaisīt seifu.

�is vārds lika Mareija sirdij sisties straujāk.

����� Seifu?

������������ Ak nē, ne jau īstu seifu. Somu ar patentatslēgu, pie kāda ārsta� Es vairs neatminos, ko viņ� pie tā ārsta darīja� Visādā ziņā nospiedums jau ir savu lomu spēlējis .. . Pagaidi� Aizie�u līdz kartotēkai.

Mareijs palika viens pie uzņēmumiem, kuru malas jau sāka sarotīties karstumā zem lampām. Ja Bellan-

fēns nekļūdījās, tad nenotveramais slepkavnieks bija atmaskots. Viņa vārds, apraksts � un viņ� vairs neiz�spruks. Bellanfāns kavējās. Mareijs izvilka savu pē�dējo cigareti � ari tā bija saliekusies, pārāk ilgi sabijusi viņa kabatas dziļumos, � un nervozi to aizde�dzināja. Nē � viss gāja pārāk gludi, vienā paņēmienā!

���� Re ku! � sauca Bellanfāns. � Es atradu!

Viņ� bija atnesis kartiņu, kuru nolika komisāram priek�ā. Mareijs noskatīja cilvēku, kas bija nofotogra�fēts gan no priek�as, gan sāniem � ar pareizu, pat visai glītu seju, un pusbalsī izlasīja ierakstu: Rauls Mon�o � dzimis 1924. gada 15. oktobrī Orleānā . .. Piespriests viens gads cietumā, par zādzību� atbrī�vots 1956. gada 22. decembrī� Pēdējā zināmā ad�rese � Floreāla viesnīca, Abate�u ielā 39, Parīzē.. .

���� Tas ir tie�i tas, ko es domāju, � sacīja Bellan�fāns. � Sīka blēdība. Pēc slepkavas viņ� neizskatās!

V

Telefona zvans lika Mareijam atmosties. Viņ� pa�stiepa roku uz naktsgaldiņa pusi, paņēma aparātu un bez kāda prieka nocēla klausuli.

���� Hallo, jā � Sveicināts, �ef� Jā, pēdas iezīmē�jas .. . Ak vai! Negribēju jūs traucēt. .. Iespējams, ka tās nav īstās pēdas � Tā ierakstītā vēstule, kuru tika saņēmis Sorbjē, ja atminaties � to sūtījis kāds Rauls Mon�o� viņ� figurē kartotēkā� gadu sēdējis cie�tumā � Es jau sacēlu kājās savu brigādi. . . Piedo�diet? � Jā, tas nenāksies grūti. Mums ir viņa pēdējā zināmā adrese, Abate�u ielā. Es paļaujos uz Far�o. Viņ� vakar vakarā sāka ievākt ziņas. Tas varētu iet ātri� Nē, �efa kungs, �obrīd nedomāju neko, neko nezinu, es gaidu � Paldies, �efa kungs.

Mareijs no�āvājās un nolika aparātu atpakaļ. Domāt! Luijē bija viegli runāt! Domāt, kad slepkavniekam bija tikai �etrpadsmit sekundes, lai nozustu! Mareijs piecē�lās un atvēra slēģus. Vasaras gaisma vibrēdama pil�dīja istabu. Mareijs saīdzis izdzēra glāzi ūdens. Do�māt! � Par tiem citiem � par Beliāru, kas �obrīd modās līdzās savai sievai un jaunpiedzimu�ajam.. . Par Lindu � meiteni ar linu matiem . .. Par komisāra

Mareiju, kas dzīvē jutās tikpat vientuļ� kā nabaga blē�i, kurus viņ� sēdināja cietumā.

Telefons atkal zvanīja. Mareijs īgni nocēla klausuli.

���� Hallo! . .. Sveiks, veco zēn Fred .. . Kā? � To es gaidīju. Necerēsim par daudz� Pagaidi, es tūlīt pierakstī�u �

Viņ� paņēma piezīmju bloku, kas alla� atradās ga�tavībā atvilktnē.

���� Tālāk � Tātad Floreāla viesnīcā nav� Kādas at�miņas viņiem par to tipu saglabāju�ās? Protams, viņi negrib jaukties � Ak tā! Pagaidi, es pierakstī�u � Mon�o � slepenais aģents? Tas būtu interesanti � un vēl? Labi. Starp mums runājot, slepenie nemēdz spēlēt totalizatorā � Piekrītu � Kad tu satiecies ar to viesmīli no kafejnīcas? Kārtībā! Es tūlīt pat dodos pie Sorbjē kundzes .. . Paklausies, piezvani Mi�o. Tik�līdz man būs brīvs brītiņ�, es pats piezvanī�u Mi�o � lai viņ� ir par visu lietas kursā� Uz redzē�anos.

Aizrāvies Mareijs berzēja rokas. Mon�o versija tika pārbaudīta. Tas vairs bija tikai laika jautājums. Ma�reijs sasildīja kafijas paliekas, uztrina vecu bārdas nazi, pēc tam likdams asmenim divas vai trīs reizes slīdēt pāri delnai. Tās bija ikdieni�ķas kustības. Pie loga pakarinātais spogulis, bārdas na�a �irkstoņa, slī�dot pāri ādai; pretī �ī seja, kas tapa visādi izvaikstita, lai asmenis varētu gludāk noskūt spītīgos sarus. Tas viss nekavēja domāt, kā vēlējās �efs � Izprātot, pie�mēram, ka caurule varēja būt nozagta pirms slepkavī�bas, torīt vai iepriek�ējā vakarā� vai kādā citā brīdī. So cauruli ta�u neviens netika redzējis. Tikai zināja, ka tai tur jābūt� Vienīgi Sorbjē � Sorbjē noteikti būtu pamanījis � Un nebūtu neko teicis? .. . Sorbjē kā līdzdalībnieks? � Neiedomājami. Kā tad! Glīts iegriezums, turpat pie deguna. Ta�u nabaga Linda neko neievēros. Kāpēc gan � nabaga Linda? Teic, Mareij, � tu pārāk daudz par viņu domā, vai ne? Viņa ir tik skaista. Tik gai�a, tik savāda! Kā no citas pa�saules! Jā gan, es daudz par viņu domāju, �ēlojot! Gribētu viņai palīdzēt, lai viņa paceļ neredzētās krāsas acis un palūkojas manī. Lāsīti odekolona. Mazliet pū�dera. Zilo uzvalku. Esmu paradis sagādāt sev mazus svētkus � tāpat vien, sev vienam �

Mareijs aplūkoja sevi lielajā spogulī. Vecais muļ�ķis! Tādā vecumā? Tu iedves citiem bailes, ta�u īste�

nībā citi iedve� bailes tev. Viņi ir tik dzīvīgi, noslē�pumu, negantības, blēdību pilni. Un arī � mīlestības pilni!

Mareijs rūpīgi aizslēdza durvis un nokāpa pa kāp�nēm. Tiljeriju kokiem lapotnes bija kā apzeltītas, saule �ķita rotaļīgi pliķējam pa plecu.

�Jāaiznes Beliāra kundzei puķes,� komisārs iedomā�jās, �lai apsveiktu ar mazo.� Ta�u, nopircis kioskā avī�zes, viņ� aizmirsa visu citu. Noslēpumains noziegums Kurbevuā. Noslepkavots in�enieris� Ar revolvera �āvienu nogalināts atomenerģijas speciālists� Neiz�skaidrojama slepkavība rūpnīcā� Raksti bija satrau�co�i, ta�u cītīgi izrediģēti. Tie nepaliks neievēroti! Lai�mīgā kārtā par zādzību nekas nebija sacīts. Vēl ne! Mareijs, nedaudz nomākts, ierausās savā ma�īnā. �o�vakar dro�i vien prese piesauks arī viņu. Ko dara po�licija? Kas mūs aizstāvēs � un tā tālāk. Un zvanīs no Iek�lietu ministrijas! Un Luijē, balsi nepaceldams, sa�cīs: �Sasparojieties, Mareij. Jūs mani nostādāt nepatī�kamā stāvoklī!�

Viņ� nosvieda avīzes uz pakaļējā sēdekļa un iedar�bināja motoru. Bija vēl agrs, viņ� izmeta līkumu pa Buā � lēnām brauca uz priek�u pa tuk�ajām alejām. Linda noteikti jau bija aug�ā; tā, bez �aubām, bija viņa, kas mierināja veco Marietu. Vai viņa paliks Francijā? Dro�i vien viņa villu pārdos. Un nozudīs. Aizbrauks uz saviem dūmakainajiem ziemeļiem. Ma�reijs bija noskaņots melanholiski. Viņ� iebrauca Morisa Barrēsa bulvārī un, pirms ieiet, nopētīja māju ar ilgu skatienu. Pusaizvērti slēģi, sēro�ana klusumā. Ta�u iepriek� tur nebūt neizskatījās līksmāk. Viņ� pa�grūda re�ģotos vārtiņus. Pa kreisi bija rūpīgi kopts dārziņ�. Rozes, it visur rozes. Kastēs, grozos, slaikas un nokarenas. Pa tādām kā tuneļa arkām vijās aug��up glicīnija. Dārza dziļumos, pa labi no villas, atra�dās garā�a. Mareijs ziņkārīgi tajā ielūkojās � tur at�radās jauna, glu�i mirdzo�a ma�īna. Garā�a nebija savienota ar māju. Abas ēkas �ķīra �aura pāreja � dro�i vien no virtuves. Mareijs atgriezās pie durvīm un piezvanīja. Durvis atvēra Marieta � vēl vecāka un krunkaināka, nekā bijusi. Vecā neviļus atkāpās, viņu pazinusi, it kā viņ� būtu kļuvis par sliktu ziņu piegādātāju.

���� Es apskatī�os, � viņa norūca.

Linda atradās salonā, un Mareijs sajutās vēl biklāks nekā vakar. Tā jau bija glu�i cita Linda. Melnā tērpta statuja ar nodurtu galvu un nolaistiem plakstiem zem augstajiem uzacu lokiem. Ar noguru�u roku viņa no�rādīja uz krēslu.

���� Vai jūs kaut ko atradāt? � viņa pavaicāja.

��������� Var gadīties, ka man ir norāde, � sacīja Ma�reijs. � Es vēl nezinu, cik tā vērta. Ta�u es gribētu uzdot jums da�us jautājumus. Vai Sorbjē kungs pēdējā laikā neizskatījās norūpējies?

���� Nē� Neko neparastu es netiku manījusi.

�������� Vai pie viņa kāds nebija atnācis, es domāju, bez parastajiem apmeklētājiem?

Viņa atbildēja noliedzo�i:

��������� Mans vīrs nevienu nepieņēma. Kad viņ� pārnāca no rūpnīcas, tad mēs kādu brīdi parunājāmies, pēc tam viņ� strādāja līdz deviņiem vakarā. Reizēm mēs maz�liet muzicējām.

���� Vai viņ� jums stāstīja par saviem pētījumiem?

���� Nē. Es nespētu viņa paskaidrojumus saprast.

���� Bet svētdienās?

��������� Pastaigājāmies. Vakaros ciemojāmies pie drau�giem vai arī draugi nāca pie mums spēlēt brid�u.

���� Vienmēr vieni un tie pa�i?

���� Jā. Ro�ē Beliārs, Kasāns, Obertē �

���� Rūpnīcas vadība � visā visumā?

���� Ja vēlaties, var teikt arī tā.

���� Un bez �ī paziņu loka?

���� Neviena pa�a.

���� Vai Sorbjē kungs braukāja uz ārzemēm?

��������� Ļoti reti. Pirms diviem gadiem viņ� pavadīja se��us mēne�us Savienotajās Valstīs. Pagāju�ajā gadā pie�dalījās da�ās konferencēs Kembrid�ā� Domāju, ka tas ir viss.

��������� Vai jūs gribat teikt, ka Sorbjē kungs lielākoties strādāja vakaros? Domājams, ka viņ� no rūpnīcas at�nesa papīrus � dokumentus?

���� Protams. Viņam vienmēr pie rokas bija portfelis.

�������� Vai jums nekad neradās iespaids, ka viņ� īpa�i piesargās?

Linda likās apdomājam.

��������� Nē, � viņa sacīja. � Zinu tikai to, ka viņ� pa�rasti aizslēdza sava rakstāmgalda atvilktnes � Un va�

karos alla� apmeta līkumu� Ak! Tas tikai paraduma pēc � Viņ� bija Joti pedantisks, ļoti kārtīgs.

���� Vai kāds viņam uz �ejieni zvanīja?

�������� Reizēm, ta�u visai reti. Visi zināja, ka viņ� visu dienu uzturas rūpnīcā.

���� Vakar vai aizvakar � viņ� nesaņēma kādu ziņu?

���� Nekā tamlīdzīga.

�������� Atvainojiet, ka uzdodu jums tādus jautājumus, kundze.

���� Es jūs lūdzu �

���� Vai jūs pazīstat Raulu Mon�o?

���� Raulu Mon�o?

Linda piepe�i pietrūkās kājās, �ķērsoja salonu un atvēra durvis uz vestibilu. Viņa pieliecās un palūkojās gan pa labi, gan pa kreisi.

�������� Dīvaini, � viņa sacīja, nākdama atpakaļ. � Man likās, ka dzirdu troksni. Dro�i vien tur staigā Marieta�

���� Es ceru, ka viņa nemēdz klausīties pie durvīm?

��������� Ak, nē! Nabadzīte! �ajā mājā no viņas nekas netiek slēpts� Ta�u es jūs pārtraucu. Rauls Mon�o bija mūsu �oferis.

���� Jūsu �oferis!

�������� Jā, kāpēc gan nē? . .. Vai jūs uzzinājāt kaut ko par viņu? � Mans vīrs viņu atlaida, jau pirms ne�dēļas.

Mareijs kādu brīdi klusēja.

���� Kāds bija atlai�anas iemesls?

��������� Mon�o bija mazliet� blēdīgs. Viņ� iztirgoja benzīnu, atklājās negodīgi darījumi ar mehāniķiem � Bez tam mums nepatika viņa manieres.

���� Tas ir?

�������� Viņ� visur lo�ņāja� Esmu pārliecināta, ka viņ� ne reizi vien rakņājies manā somiņā.

���� Ko viņ� tur meklēja?

��������� Ak � laikam jau naudu. Viņam nekad nebija naudas, vienmēr prasīja avansus � negribētos tādu ne�vienam ieteikt.

���� Kā gadījās, ka jūs viņu pieņēmāt darbā?

���� To es nezinu. Viņu pieņēma mans vīrs.

���� Vai viņ� dzīvoja �eit?

����������� Jā. Aug�stāvā. Viņ� jau aiznesa projām visas savas mantas, pat formas cepuri, kuru viņam nopirku.

��������� Mon�o dro�i vien bija vēl cits miteklis � pirms viņ� salīga pie jums darbā?

���� Tā noteikti bija. Ta�u es nezinu, kur.

��������� Sorbjē kungs dro�i vien būs �o adresi ierakstījis savā piezīmju grāmatā?

���� Ie�u apskatīties. Kabinets ir virs mums.

Linda �ķērsoja vestibilu, un drīz vien Mareijs iz�dzirda viņas vieglos soļus virs galvas .. . tika atvilkta atvilktne � atkal soļi� kāda grāmatskapja durvju �īkstoņa .. . soļi, kas pēk�ņi kļuva steidzīgi. Viņ� pie�cēlās, pagājās pretī līdz slieksnim � Linda kāpņu pagriezienā rādīja viņam kādas zīmes. Viņ� pastei�dzināja soļus.

��������� Es vairs neatrodu piezīmju grāmatu, � Linda sa�cīja. � Bet es ta�u to redzēju, vēl vakarvakarā, esmu dro�i pārliecināta.

Mareijs pirmais izsteidzās kāpnēs. Kabineta durvis atvērās.

��������� Skatieties pats, � viņa sacīja. � Tā atradās tur, pie cigare�u kastes. Liela grāmata, zaļos ādas vākos � to viņam dāvināja kāda ķīmijas reaktīvu firma.

Viņa izskatījās nobijusies un tramīgi lūkojās apkārt.

�������� Apskatīsimies, � sacīja Mareijs, � neuztraucie�ties. Vai jūs to redzējāt vakarvakarā?

�������� Tiku tajā ielūkojusies, lai sastādītu bēru viesu sarakstu � Noliku to tur, blakus kastei�

Mareijs atvilka rakstāmgalda vidējo atvilktni, ap�taustīja ar pirkstiem aplok�ņu paciņas, vizītkar�u kas�tītes. Pēc tam pagriezās � tāpat bija darījusi Linda. Grāmatskapis � Grāmatu un zinātnisku �urnālu rin�das . .. Viņ� neuzplijās.

���� Marieta?

���� Nevar būt. Marieta te nemēdz nākt.

Mareijs lūkojās apkārt. Visur valdīja askētiska kār�tība. Pie rakstāmgalda atradās divi krēsli; bibliotēka bija ļoti kārtīga. Nekādu nevajadzīgu priek�metu, ne�viena nieciņa. Paklājs neitrālā tonī.

���� Vai Marieta ar Mon�o labi satika?

�������� Viņa to nevarēja ciest. Viņi viens ar otru ne�runāja.

���� Vai atļausiet man apskatīt māju?

Komisārs norādīja uz nākamajām durvīm.

���� Tā ir mūsu guļamistaba, � sacīja Linda.

���� Un tur?

���� Viesistaba, kas nekad nav tikusi izmantota.

���� Un aug�ā?

���� Marietas istaba, �ofera istaba, bēniņtelpas.

���� Pagaidiet mani.

Mareijs uzkāpa pa �aurajām kāpnēm un iemeta aci tuk�ajās istabās. Piezīmju grāmata bija nozagta. Lai tā būtu. Bet kāpēc? Vai kāds būtu ielavījies mājā � naktī vai agri no rīta? Un �is pirmītējais troksnis? Var�būt tur aizlavījās zaglis.. . Mareijs kāpa lejā. Linda viņu gaidīja un likās vēl bālāka.

���� Vai jums �ķiet, ka te kāds ir ielauzies?

�������� Nē, � sacīja Mareijs tajā sirsnīgajā, bēdīgajā balsī, kādā mēdza runāt, kad ap�aubīja savus pa�a pie�ņēmumus. � Nē, noteikti nē!

���� Māja ir pilnīgi izolēta!

���� Izolēta?

���� Visi kaimiņi aizbrauku�i atvaļinājumā.

Viņi izgāja cauri pieņemamajām telpām, ēdamista�bai, lielajam un mazajam salonam. Mareijs pat ielū�kojās pagrabā.

���� Vai Sorbjē kungam bija ierocis?

�������� Nedomāju vis. Visādā ziņā � nekad neesmu �ajā mājā redzējusi kādu ieroci. Kāpēc lai viņam tāds būtu?

�������� Naivs jautājums. Lai notiek, kundze, man vairs atliek tikai�

Viņ� labsirdīgi smaidīja, un viņa sniedza pretī ro�kas ar uzticības pilnu �estu.

�������� Nāciet, kad vien gribat. Es alla� priecā�os jūs redzēt.

Viņ� palocījās. Valdzino�a. Viņa bija valdzino�a. Un, lūk, � Mareijs jau sāka uz Sorbjē piktoties. Par �o noslēgto māju, �iem skumīgajiem vakariem pie kla�vierēm vai atskaņotāja. Viņa ta�u te varēja nosmakt! Kasāns, Obertē, Beliārs� brid�s! Klosteris kas klos�teris!

Mareijs, piepe�i apskaities, aizcirta sava �etru zirg�spēku spēkrata durtiņas un ātri brauca projām. Ja Mon�o � jo vai tad tas nebija viņ� � būtu nozadzis villas adre�u grāmatu, vēl ta�u palika tā, ko Mareijs vakar bija ievērojis uz Sorbjē rakstāmgalda rūpnīcā. Varbūt Sorbjē arī tajā � otrajā piezīmju grāmatā bija ierakstījis? Mon�o! Komisārs atkārtoja �o vārdu ar tādu kā netīksmi. Mon�o! Vienkār�i līdzdalībnieks, �aubu

nav. Ja �is Mon�o iekārtojies darbā pie Sorbjē, lai viņus uzmanītu, tad viņ� rīkojies ļoti neuzmanīgi. Vai arī � Sorbjē slepkava ir rīkojies nepieredzēti vir�tuozi. Tātad? Ja Mon�o bija tikai rīks kāda rokās, kas slēpās aiz viņa muguras? Kas? Kas varēja nozagt ad�re�u grāmatu? Kuram būtu pieticis drosmes ielavīties Sorbjē villā? Pie tam vēl � adre�u grāmatai galu galā nebija nekādas vērtības. Raula Mon�o adrese? To agri vai vēlu atklās. �Es peldu pret straumi,� Mareijs no�domāja, �raujos, melnus sviedrus svīzdams. Metos te pa labi, te pa kreisi � kā kucēns pakaļ kociņam, ko viņam pasviedu�i. Bet pa to laiku. ..� Viņ� apdzina smagi piekrautas automa�īnas, veikali lielākoties bija ciet � �atvaļinājumā�. Ta�u � pietika atskrūvēt cau�rules kapsulu�

Mareijs apstādināja ma�īnu pie rūpnīcas sarkanbaltsvītrotās barjeras un parādīja savu apliecību sar�gam, kas viņu militāri sveicināja.

���� Es zinu ceļu, � viņ� sacīja.

Viņ� lieti�ķi izlīkumoja starp smagajām ma�īnām un buldozeriem, iedams gar būvlaukumu, kur �umēja un mud�ēja no strādājo�ajiem. Pa kreisi tapa kas līdzīgs gazometram. Ceļamkrāni slējās debesīs, spīgu�ļodamas grozījās metāla platformas. Tad nāca krusto�jums, kur kustību regulēja apsargi. Mareijs sasniedza mazo pagalmiņu paviljona priek�ā un novietoja auto zem kastaņkoka. Pie rasē�anas zāles durvīm viņu ap�turēja.

���� Policija. Komisārs Mareijs.

Viņu pazina. Viņam pretī nāca Renardo.

���� Kas jauns, komisāra kungs?

���� Nekā īpa�a. Vai Beliārs ir te?

���� Jā.

Viņi abi kopā uzkāpa aug�ā un atrada in�enieri dik�tējam savai sekretārei pastu. Beliārs tūlīt aizsūtīja jauno meiteni projām.

���� Negribēju tevi traucēt, � Mareijs sacīja. � Vien�kār�i gribējās kaut ko pārbaudīt.

Viņ� iegāja Sorbjē kabinetā un tūdaļ ieraudzīja ad�re�u grāmatu. Velna bū�ana! Sajā reizē nepazīstamais nebija uzdro�inājies .. . Mareijs paņēma piezīmju grā�matu un meklēja burtu M. Zibeņi un pērkoņi! Lapa bija izrauta. Slepkava, izrādās, bija ne tikai aiznesis

līdzi cauruli, bet vēl paspējis atvērt adre�u grāmatu un izraut lapu. Tikai tāpēc, lai prote�ētu �o Mon�o!

���� Ro�ē!

���� Jā?

Beliārs parādījās uz sliek�ņa.

�������� Varbūt tu vari man palīdzēt, � Mareijs sacīja.

��� Vai tu atceries Sorbjē �oferi, Raulu Mon�o?

��������� Ak! Es nezināju, ka viņa vārds ir Mon�o, � iein�teresēts sacīja Beliārs. � Vienmēr sacīja tikai � Raul� Jā, es viņu atceros� diezgan labi. Kāpēc tu vaicā? Vai tu viņu turi aizdomās?

�������� Jā. Vēl nezinu, vai viņ� ir vai nav nogalējis Sor�bjē, ta�u viņ� ir nosūtījis ierakstīto vēstuli. Iespējams, ka tas ir viņ�, kas nozadzis adre�u grāmatu Neijī mājā � Es nupat biju pie Lindas. Mēs kopā atklājām grāmatas pazu�anu � Un arī to, tu ta�u redzi�

Mareijs parādīja viņam izrautās lapas vietu. Beliārs atspiedās pret rakstāmgaldu.

�������� Velna bū�ana! � viņ� nomurmināja. � Vai �is Mon�o būtu tik bīstams tips? � Bet likās sīks blē�dis� Tumsnējs, maza auguma, alla� modrs� alla� pieglaimīgs.

���� Viņ� jau ir sodīts par zādzību.

��������� Un tu saki, ka viņ� paņēmis piezīmju grāmatu Neijī? � Tas ne pēc kā neizklausās. Viņam ta�u vaja�dzētu saprast, ka tu tik un tā viņa adresi agri vai vēlu uziesi.

���� Varbūt viņ� vienkār�i gribēja iegūt laiku.

Mareijs sagrābāja kabatas dziļumā pusizbiru�u ciga�reti un aizlīmēja plīsumu, paslapinādams ar mēli.

�������� Mon�o bija villas atslēgas. Viņam nenācās grūti pasūtīt dublikātus.

���� Vai tu gribi teikt, ka viņ� būtu paredzējis �

���� Ak vai, es neko negribu apgalvot.

Mareijs aizdedza cigareti.

�������� Labs ir. Es negribu tevi vairāk traucēt. .. vai �ovakar tu esi brīvs?

���� Es vienmēr esmu brīvs.

���� Tad varbūt aizie�u pie jums uz vakariņām.

���� Paskat vien! � Beliārs uzjautrinājās.

���� Tu ta�u redzi, es topu vecs, � Mareijs nopūtās.

�������� Labāk jau saki, ka tev apnikusi vientulība. Ap�precies.

���� Nerunā muļķības.

Komisārs nokāpa lejā, vēlreiz uzmeta skatu logam, pa kuru vajadzēja aizbēgt slepkavam, bet pa kuru viņ� nevarēja aizbēgt, jo � Komisārs paraustīja plecus un brauca uz izeju.

Ielas malā skalojās Sēna. Mareijs nopētīja krast�malu, kur snauduļoja da�i klaidoņi, apskatīja bar�as, laivas, trī�us � Pret straumi dzinās motorlaiva, ar plato dibenu atstādama sliedi un dancodama. Pietiktu noslēpt cauruli uz klāja, lai sasniegtu kādu sargkuģi� Upe ta�u ietecēja jūrā. Mon�o varbūt �obrīd bija tālu, pat neaizsniedzams. Mareijs atgriezās pilsētā un no kāda bistro piezvanīja Mi�o.

���� Hallo, Pjēr, veco zēn, vai tas esi tu?

���� Man ir jaunumi, �ef. Zvanīja Freds. Viņam ir meklējamā vazaņķa adrese. Viņ� teica, ka jums pa�skaidro�ot � Tas ir Levalluā .. . Mi�lē krastmalā � Freds aizbrauca uz turieni.

���� Un numurs?

���� Ak jā, patie�ām, aizmirsu � 51 B � neliela mā�jiņa, kā rādās.

Mareijs ielēca savā spēkratā un drāzās cauri Leval�luā, nevajadzīgi riskēdams. Ta�u viņ� steidzās tikt skaidrībā. Lai �o lietu izbeigtu? Patiesību sakot, Mon�o arestam trūka pierādījumu. Viņ� bija nosūtījis savam biju�ajam saimniekam ierakstītu vēstuli, un Sorbjē bija to saņēmis tajā rītā, kad viņu nogalināja. Tas viss. Pirmais pieaicinātais advokāts .. . Mareijs varēja likt, lai Mon�o nemitīgi uzmana, ataicināt viņu savā kabinetā, lai uzdotu viņam jautājumus, neko vairāk. Vismaz viņam būs kaut kas, ko teikt Luijē.

Mi�lē krastmalā augusta saulē viņam sa�ņaudzās sirds. Angāri, blāvas mājas, pārlieku augsti nami � melni un tum�i, it kā uzzīmēti uz debesu fona. Freds kūkoja pie sarūsēju�iem vārteļiem. Viņ� nāca pretī komisāram, īk�ķi pacēlis, un izskatījās pacilāts.

���� Viņ� ir rokā, �ef.

���� Vai tu viņu redzēji?

���� Tāpat, kā redzu jūs. Tas bija pirms stundas � kad viņ� iznāca ārā, lai dotos brokastīs.

���� Tu ļāvi viņam nozust?

���� Guvārs viņam seko.

���� Vai viņ� neslapstās?

���� Viņ�? Tas ir apbrīnojami. Viņ� klaido, it kā būtu atvaļinājumā, ar rokām kabatās un cigareti zobos. Viņ�

ieturas vienā bistro � Pie 2ila, Brosoletielā. Tas ir pavisam netālu no �ejienes.

���� Kā tu viņu atradi?

���� Pieredze! Mēs pārlūkojām visus ziņotājus Monmartrā, kur viņ� dzīvoja. Viens viesmīlis viņu pazina pēc fotogrāfijas un iedeva kāda taksista adresi, bet tas savukārt noveda mūs līdz mūsu blēdim. Nekā sare��ģīta, jūs ta�u redzat.

���� Taisni jābrīnās, � Mareijs norūca. � Paliec �eit. Ja redzi viņu nākam atpakaļ, tad uzsvilp. Gribu palūkoties, kas tur ir.

Vārtiņi nebija aizslēgti. Abpus alejas nekoptais dār�ziņ� bija aizaudzis ar nezālēm. Mājele �ķita necila, apskretusi, atbaido�a � divu ķieģeļēku starpā, kuras to nomāca ar saviem balkoniem, dūmvadiem, televīzijas antenām. Mareijs ar savu mūķīzeri atvēra apak�stāva durvis. Pa labi bija vestibils, virtuve un veļas mazgātuve, pa kreisi � tāds kā kopējs salons, no kura kāp�nes veda aug�up. Viņ� virzījās uz priek�u lēnītēm, visu laiku ieklausīdamies. No sienām ar noplīsu�ām un nomelnēju�ām tapetēm nāca pelējuma smaka. Ma�reijs kāpa aug�ā un iegāja pirmajā istabā. Tā bija Mon�o istaba. Dzelzs gulta, divi krēsli, ūdens krūze uz galda, uz grīdas vaļēja ceļasoma, drēbes uz pakaramā aiz durvīm. Logs vērās uz krastmalu. Mareijs tuvojās. Viņa skats slīdēja pāri Sēnai un apstājās otrā krastā� Sie ceļamkrāni, �īs celtnes� Otrpus upes bija rūp�nīca. Mareijs to pazina � visos sīkumos. Pat diezgan skaidri saskatīja kastaņkoku, kas aizsedza paviljona logus. Komisārs atkāpās un ielūkojās ceļasomā. Veļa, kurpes, mutauti un pa�ā dibenā kaut kas ciets. Ma�reijs pastūma nost mutautus un nogrozīja galvu. Viņa rokā bija nonācis binoklis. Viņ� palūkojās tajā � uz otru upes krastu � un jutās tā, it kā jau atrastos rūp�nīcā. Pēc tam viņ� rūpīgi novietoja binokli atpakaļ vietā un bez trok�ņa izgāja no istabas.

Istaba, kas atradās tie�i pretī, kalpoja par pielie�kamo � veca krāsniņa, matracis, pusizjucis guļamkrēsls, kumode bez atvilktnēm. Pat ne aizkaru pie lo�giem. Mareijs piespieda pieri pie rūts, atkal reiz mek�lēdams ar skatu rūpnīcas kastaņkoku �

���� Viņ� ir izdevies, � Mareijs paziņoja.

���� Vai ne?

Beliārs, pie �ūpuļa notupies, slaucīja dēlam muti ar salocītu kokvilnas mutautu.

��������� Zinātnieks, � Mareijs turpināja. � To var re�dzēt ar neapbruņotu aci.

��������� Nabadziņ�! Ceru gan, ka tā nebūs, � Beliāra kundze iesaucās.

In�enieris piecēlās un domīgi nopētīja gulo�o bērnu.

�������� Lai viņ� būtu kas būdams, � Beliārs nomurmi�nāja, � kaut tikai taptu laimīgāks par mums!

�������� Nelādzniek, � Mareijs iebilda, � tu ta�u zaimo �

Un, pagriezies pret jauno sievieti, turpināja:

�������� Jūsu virs alla� neapmierināts. Ar visu to es mlJuprāt būtu gatavs ar viņu mainīties vietām.

Viņ� pasmaidīja un pieķērās Beliāra elkonim.

���� Es muldu, vecais. Nepiegriez man vērību.

��������� Jums tāds noguru�a cilvēka izskats, � Beliāra kundze bilda, � nāciet� galds ir klāts. Ja jūs klau�sītos, ko saka Ro�ē, tad jums nāktos visu dienu pa�vadīt �ajā istabā.

�������� Tiesa gan, � sacīja in�enieris. � Tu izskaties no�guris. Vai kāda aizķer�anās?

���� Nē ta�u. Viss ir labi.

���� Izmeklē�ana?

���� Turpinās, draugs, turpinās �

Viņi iegāja ēdamistabā, un Mareijs uz kādu laiku piemirsa savas rūpes. Viņam patika pie Ro�ē un Andreas � �īs jaunās, maigās un smalkjūtīgās sievietes, kas tik Joti mīlēja savu vīru. Apprecējusies ar Beliāru, viņa pameta studijas � tas bija tūlīt pēc kara, un kop� tā laika viņa apmierinājās ar to, ka dzīvoja vīra ēnā.

�������� Tas nemaz nav tik iepriecino�i, vai zini � bikla un kautrīga sieva, � Beliārs bija nopūzdamies sacījis kādudien, kad garlaikojās, � karā bija savas labās puses.

��������� Tu ta�u negribi teikt, � Mareijs bija iebildis,

���� ka tev �ēl tās klaidonīgās dzīves ar slepeniem uz�devumiem un uzbrukumiem. ..

Nē, Beliārs, protams, neko neno�ēloja. Ta�u viņ� �

kā Sorbjē � nebija izgudro�anas mānijas pārņemts. Viņam pietika laika lasīt, iet sabiedrībā, pastaigāties, ceļot. Rei�u reizēm viņ� piezvanīja Mareijam.

���� Es ņem�u tevi līdzi.

���� Kur tas būtu?

���� Kur tu vēlies. Man gribas redzēt pasauli.

Abi devās uz teātri � vai klusēdami brauca, kurp acis rādīja, � uz labu laimi.

�������� Tu pats zini, kas tev būtu vajadzīgs, � Mareijs mēdza teikt.

�������� Jā, jā � dēls � Ta�u Andreai nekad nebūs bērnu.

Tomēr bija noticis brīnums. Bērns bija nācis pasaulē un atradās te, blakus istabā, Beliārs vairs neturējās pie saviem agrākajiem ieskatiem. Viņ� likās kļuvis jaunāks, ta�u arī vairāk norūpējies. Un izbrīnīti, pat neticīgi uzlūkoja sievu.

�������� Piedodiet, � sacīja Mareijs. � Man jāzina, cik pulkstenis. Gaidu telefona zvanu.

�������� Jūties kā mājās, vecais. Nekautrējies. Starp citu, kā ar �oferi?

�������� Spriņģo apkārt, bet tas nav uz ilgu. Man ir viņa adrese. Es pat apciemoju viņa mitekli.

Andrea nemitīgi cēlās no galda, lai palūkotos, ko dara jaunā kalpotāja, kas uzņēmīgi rīkojās virtuvē, un Beliārs sāka nervozēt.

���� Kāpēc tu viņu neaizturi? � Beliārs vaicāja.

���� Aizturēt? Par ko tad?

���� Ja viņ� ir zadzis un nogalinājis .. .

�������� Tikai mieru. Man nav nekādu pierādījumu, mēs vairs nedzīvojam okupācijas re�īmā.

���� �ēl gan!

Kartupeļi bija nedaudz piedegu�i. Salāti� īstenībā par salātiem aizmirsa. Andrea atvainodamās nozuda atkal.

�������� Es to ķēķa meitu izmetī�u pa durvīm, � in�enie�ris norūca.

�������� To tu nedarīsi vis, � sacīja Mareijs. � Vai �o�vakar esi brīvs?

���� Jā, protams.

�������� Vai vari �ķirties no dēla, teiksim� uz divām stundām?

���� Stulbs jautājums.

���� Labs ir. Ņem�u tevi līdzi� Dosimies nomainīt

Fredi un novērot Mon�o. Tas mūs izklaidēs. Kas zina? Varbūt viņ� mūs novedīs līdz kādam treknākam medī�jumam.

Zvanīja telefons, un Mareijs ar salveti noslaucīja muti.

���� Brīdini sievu par to, ka mēs aizejam.

Viņ� iesteidzās salonā. Zvanīja Freds.

��������� Nekā jauna? Kārtībā. Do�os tevi nomainīt� Teiksim, deviņos. Tu varēsi doties paēst� Protams � Pateicos �

Mareijs atgriezdamies redzēja, ka Andrea jau infor�mēta par viņu aizie�anu.

�������� Es jums atņem�u vīru, � komisārs jokoja. � Tas nebūs ilgi, ta�u viņ� var būt man noderīgs .. .

Noderīgs gan nē. Mareijs jau iepriek� zināja, ka ne�kas neatgadīsies, ka izseko�ana nozīmēs tikai pastaigu, ta�u viņam pēk�ņi gribējās, Beliāram klātesot, atsaukt atmiņā notiku�o. Viņ� nojauta, ka arī Beliārs izjuta to pa�u spēles prieku. Maza vīrie�u sazvērestība pret Andreu. Maltīte pagāja kā rotaļā. Tagad Beliārs bija kļuvis runīgs. Viņ� iekarsa, steidzināja. �ajā reizē viņ� nepacietīgi gaidīja izie�anas brīdi, viņa sieva smaidīja vien. Kamēr Andrea aizgāja sameklēt konjaka pudeli, Beliārs pieliecās draugam tuvāk.

�������� Vai tu joprojām domā, ka runa ir par spiego��anu?

�������� Es neko nedomāju. Ta�u ir acīm redzams, ka Mon�o nedarbojas savā labā.

���� Tātad nav runa par spiegiem?

���� Kā tu domā, ko lai Mon�o iesāktu ar to cauruli?

���� Vai, pēc tavām domām, caurule ir pie viņa?

��������� Kā lai es to zinu? �obrīd saskatu tikai saikni starp Mon�o, cauruli un kādu nepazīstamo, kas vēl jā�atmasko. Tas ir viss. Nezinu, kāda �ī saikne ir. Ta�u esmu pārliecināts, ka tāda pastāv, un tas nebūt nav slikti.

Beliārs piepildīja glāzes.

���� Par mazo un viņa māmiņu, � sacīja komisārs.

���� Esmu gatavs, � Beliārs noteica.

Nakts bija klāt � pārāk karsta nakts sasvīdu�ajai lielpilsētai.

���� Tu ta�u atceries � � Beliārs iesāka.

Bet � kāpēc jārunā? Abi apklusa, sēdēdami plecu pie pleca mazajā, vēl joprojām piekārsu�ajā ma�īnā.

Bija labi tā braukt � divatā, cie�i līdzās. Pēk�ņi ne�bija vairs ne ģimenes, ne amata at�ķirību. Viss bija jāsāk no nulles. Trūka varbūt tikai draudo�u briesmu apziņas. Bet � vai tas bija tik nepārprotami? Vai apvārsnis kaut kur nevarēja uzliesmot? Vai Mon�o glu�i vienkār�i ļausies notverties? Vai viņ� nebija spē�jīgs uz pārsteidzīgu rīcību? Abi ta�u viņu pazina tik maz, tik pavir�i! Vienalga, Mareijs izbaudīja �ā brī�a jaukumu � ar draudzību un kopīgām atmiņām. Viņ� ar delnu viegli papliķēja Beliāra ceļgalu, un Beliārs pasmaidīja, aizdedza cigareti un ielika to komisāram lūpu kaktiņā.

���� Cik pulkstenis? � Mareijs pavaicāja.

���� Divdesmit pāri deviņiem.

���� Kārtībā.

Mareijs īsos teikumos pauzējot pastāstīja Beliāram,. ko bija izdevies izpētīt. Mon�o māja.. . netīrā ista�bele . .. binoklis� Ko citu tur varēja darīt ar bi�nokli, ja ne uzmanīt rūpnīcu? Bet � vai binoklī lūko�jās pats �oferis? Varbūt kāds cits?

Cits? Mareijs instinktīvi sacīja � cits. �is cits bija noslēpumainā būtne, kas izlēca pa logu ar smago cau�ruli rokā, neraugoties uz to, ka Le�ivrs atradās apak�ā. Cits, kas varbūt savukārt bez abu ziņas novēroja vi�ņus? Cits � tāpat kā tajās reizēs, kad ielas kļuva par slazdiem, kad nācās klausīties, piespie�ot ausi pie dur�vīm, iekams pieklauvēt pie labākā drauga durvīm.

��� Vai atceries� � bija teicis Beliārs. Jā, Mareijs atcerējās, ar katru ķermeņa audu.

Ma�īnas virzījās lēni, kustība bija gandrīz vai apstā�jusies, kamēr viņi tika ārā no Parīzes. Retie gājēji klaidoja pa ietvēm, un pie logiem varēja saskatīt ne�kustīgus siluetus.

���� Tas ir te, � komisārs nomurmināja.

Viņi atstāja ma�īnu Brosoletielas sākumā, kādas jaunbūves ēnā. Freds negaidīti parādījās viņu priek�ā.

���� Kas ir?

���� Nekā jauna. Turpina ieturēties � Domāju, ka �o�dien nav uz ko cerēt.

���� Kas zina? Skrien, nekavējies. Dodies� Līdz rītam.

Freds paspieda abiem rokas un attālinājās ātrā solī.

���� Vai tev ir kāds plāns? � Beliārs pavaicāja.

���� Nav. Mēs sekosim Mon�o, tas viss. Es ie�u kā�

jām. Tu brauksi ar auto, mazliet nopakaļus, lai nerēgotos acīs. Vajadzības gadījumā tu man pievienosies.

Abi lēnām sasniedza kafejnīcu �Pie Zila�. Bistro bija pārredzams kā uz delnas. Da�i galdiņi. Saimnieks bija atspiedies pret leti ar elkoņiem, kādā stūrī Mon�o viens pats pīpēja īsu pipīti. Abi vīrie�i turpināja nevē�rīgi pastaigāties. Mareijs bija paturējis savās brīnum �audīgajās acīs �ofera fotoattēlu. �is vīrs bija noveco�jis, kļuvis tuklāks. Sejas panti likās apņēmīgāki, lieci�nāja par lielāku pārdro�ību nekā tajās fotogrāfijās, kas atradās kartotēkā � Nekādu �aubu. Viņ� bija bīstams.

��� Vai tev iznāca ar viņu saskarties � kamēr viņ� kalpoja pie Sorbjē?

��� Mazliet� Iespējams, ka viņ� ir mani vedis ar auto � reizi vai divas.

Abi devās atpakaļ, pārgāju�i ielas otrā pusē. Senlai�cīgs lukturis meta drūmu gaismu uz da�ām blāvām māju fasādēm, kādu notraipītu noliktavas ārsienu ar nesalasāmu uzrakstu, kas bija uztriepts ar darvu. Abus draugus sāka kratīt sīki drebuļi. Viņi atkal no�pētīja Mon�o, kas bija aizsapņojies pie sava �ķīvja, atspiedis zodu rokās. Beliārs domāja to pa�u, ko Freds.

���� Ja viņ� ir noziedznieks, tad it nemaz neuzmanās.

���� Zinu, � Mareijs atsaucās.

Abi apstājās pie būvlaukuma, aiz betonmaisītāja. Paliekot neredzami, viņi varēja pārredzēt visu ielu, tāpat bāru � kā sarkanīgu triepienu tajā. Atlika gai�dīt. Jau iegājies paradums. Mareijs parakņājās, izvilka bezformīgu cigareti, kuru aizdedza starp kopā saliktām plaukstām, acīm joprojām kavējoties tālumā. Beliārs atkal apguva piemirstas pozas � atbalstoties ar plecu pret sienu, lai kājai būtu vieglāk, pa pusei pagrie�ot galvu, lai spētu pārredzēt pēc iespējas lielāku ielas gabalu. Karalaika naktis. Pistole bija smaga, tā atra�dās kabatā, pie sirds. Un rītausa bija tik tālu! Soļi .tu�vojās, Beliārs atkāpās dziļāk ēnā. Soļi attālinājās. Abi ieraudzīja vīru, kas stūma divriteni, un vēl ilgi dzir�dēja viņa soļus. Tālumā klusām murdēja pilsēta. Be�liārs mainīja pozu.

���� Esmu ierūsējis, � viņ� no�ukstēja.

��������� Ko viņ� tur perina? � Mareijs nomurmināja.

���� Palūkosim. Neiedomājos pavaicāt Fredam, vai no kafejnīcas var iziet arī pa otrām durvīm, ta�u tādā gadījumā viņ� dro�i vien būtu mani brīdinājis.

Viņi atsāka soļot, mierīgi pagāja garām bistro. Tie�i tobrīd zvanīja telefons. Mareijs apturēja Beliāru.

���� Paliec te.

Viņ� pārgāja pāri ielai un no tālienes redzēja bāra saimnieku paaicinām Mon�o pie aparāta, pēc tam no�liekam uz letes divas mazas glāzītes. Mon�o pat neiz�vilka no mutes savu pīpi. Viņ� klausījās, mādams ar galvu, kā likās, apstiprino�i. Norādījumi bija īsi. Mon�o palūkojās rokas pulkstenī, pateica da�us vārdus un no�lika klausuli, pēc tam saskandināja ar saimnieku. Ma�reijs pievienojās Beliāram.

�������� Mon�o runājās pa telefonu, � viņ� nomurmināja.

���� Man liekas, ka viņ� noklausījās pavēles. Manuprāt, viņ� gaidīja �o zvanu. Varbūt viņu aicināja kaut kur satikties.

Mareijs atkal domāja par to, otro. Viņ� vilka Beliāru uz priek�u, abi izmeta līkumu, nonākdami pie auto�ma�īnas.

���� Tu pa gabaliņu man sekosi, � Mareijs nokoman�dēja, � ta�u � nezaudējot kontaktu. Viņ� var ielēkt taksī.

Mon�o parādījās uz bāra sliek�ņa, viņ� izdauzīja savu pīpi, sitot to pret kurpes papēdi, un ar rokām kabatās devās tālāk. Mareijs nogaidīja, kamēr viņ� tika līdz ielas stūrim, un tad savukārt devās uz priek�u. Mon�o soļoja Sēnas virzienā. Viņ� neatskatī�jās; nelikās arī norūpējies. Viņa soļi bija noteikti, un Mareijs, kas zagās uz priek�u � ar kau�uka zolēm, uz pirkstgaliem, jutās tā, it kā glu�i nevajadzīgi nopū�lētos. Divsimt metrus tālāk brauca auto. komisārs gan�drīz vai no�ēloja, ka aizvedis no mājām draugu, it kā būtu ielūdzis viņu medībās, no kurām jāpārnāk tuk�ā. Kad Mon�o sasniedza krastmalu, Mareijs atkal apstā�jās un brīdi stāvēja, kamēr parādījās Beliārs. Viņ� rā�dīja draugam zīmi, pavēlēdams izkāpt.

���� Kas noticis?

���� Nekas. Esam klāt.

Viņi iznāca krastmalā. Mon�o bija pazudis.

���� Viņ� ir mājās. Tur tajā būdelē, starp diviem na�miem.

Lielās istabas logs iegaismojās, kā ķīnie�u lukturī�a apspīdēta, izlocījās Mon�o ēna. Viņ� parādījās un likās lūkojamies telpas dziļumā. Kaut kur tālumā kāds baz�nīcas zvans nozvanīja desmit reizes.

Pēk�ņi abi vīrie�i satrūkās un saskatījās. Mon�o no�plātīja rokas. Pēc tam pacēla roku, it kā atvairīdams kādu pārmetumu vai iebildumu. Viņ� nebija viens. Viņ� ar kādu sarunājās. Un viņa �esti, slīpi krīto�ās gaismas izkropļoti, likās ieguvu�i kādu baisu nozīmi.

���� Apmeklētājs dro�i vien viņu gaidīja pie dur�vīm, � Mareijs norūca. � Man vajadzēja steigties, nevis gaidīt.

���� Nekas jau vēl nav zaudēts.

Tajā pa�ā brīdī Mon�o roka pastiepās un aizvilka aizkaru. Mareijs ne�aubījās. Viņ� pagrieza rokturi, at�vēra vārtiņus un iegāja dārziņā. Ta�u, tik tikko nonā�cis uz celiņa, kas veda līdz durvīm, viņ� pēk�ņi apstā�jās kā zemē iemiets, un Beliārs uzgrūdās viņam. Tur, priek�ā, lielajā istabā, bija norībējis �āviens.

��� Nekusties no vietas! � Mareijs uzsauca. � Sar�gā vārtus!

Viņam jau rokā bija pistole � un viņ� pagrūda dur�vis. Tās nepadevās, un Mareijs nikni nolamājās. Ka�mēr sameklēja mūķīzeri, pagāja kāds laiciņ�� Kāds vaidēja � turpat netālu. Atslēga beidzot padevās.

�Mani var no�aut tie�ā tēmējumā,� Mareijs nodo�māja. Vestibils bija tum�s, ta�u no kreisās puses krita gaismas stars � no pusaizvērtām durvīm. Mareijs tās atspēra vaļā ar kāju. Telpa bija tuk�a. Pilnīgi tuk�a gan nē. Kāpņu pakājē Mon�o gulēja asiņu peļķē. Ma�reijs pasteidzināja soļus un sasniedza kāpnes.

Zāles lustra apgaismoja �auru gaiteni. Mareijs, ar plecu atgrūdis durvis, iegāja Mon�o istabā un pagrieza slēdzi. Gulta, divi krēsli, tualetes galdiņ�, atvērts logs. Viņ� pārliecās pār margām. Beliārs gaidīja, atspiedies pret vārtiņiem. Un Mareijs pēk�ņi saprata, ka tūdaļ piedzīvos to pa�u, ko bija piedzīvojis rūpnīcā. Ar upuri, un bez slepkavas . .. Neiespējami! . . . Slepkava vēl atradās mājā. Liktenīgā kārtā � viņam te jābūt. Blakus istabā, pāri pretī.

Viņ� �ķērsoja gaiteni, atvēra durvis. Neviena. Te ne tik nebija nekādas slēptuves. Viņ�, nedomādams par to, ko dara, pārliecinājās, vai logs ir ciet.

Un lejā? Viņ� noskrēja pa kāpnēm, pārlēkdams pāri gulo�ā ķermenim. Veļas mazgātavā nebija neviena, virtuvē � neviena.

���� Ro�ē� tu vari ienākt.

Beliārs iesteidzās iek�ā.

���� Kas ir?

Mareijs ar mutautu slaucīja seju.

���� Ir tā, ka atkal sākas . .. Kā tur � Mon�o noslak�tēts, bet slepkavas nav.

���� Ko?

Viņi abi kopā pārlūkoja apak�stāvu, pēc tam aug��stāvu. Tas bija ātri. Pietika atvērt acis, un slēdziens jau bija gatavs. Viņi nokāpa lejā, noliecās pār ievai�noto un pagrieza viņu. Mon�o elpoja vārgi. Viņa seja bija sakritusies, nāsis ieplestas, viņ� izskatījās pēc mirēja.

�������� Labi, ka tu esi �eit, � Mareijs nomurmināja.

���� Lūko atrast telefonu un piezvani uz komisariātu. Lai atsūta ātrās palīdzības ma�īnu. Steidzīgi!

Beliārs skrie�us attālinājās. Mareijs nometās ceļos pie �ofera, ik kustība �ķita nenozīmīga. Arī tajā reizē viņ� nometās ceļos. Pārmeklēja Sorbjē kabatas. Tagad atkal Mon�o kabatas: mutauts, pīpe, tabakmaks, �ķil�tavas, divas atslēgas, kabatas portfelis. Kabatas port�felī da�as tūksto�franku zīmes, autovadītāja tiesības, da�i avī�u izgriezumi � un visi raksti bija par nozie�gumu rūpnīcā. Un tālāk? � Pārmeklēt it visu? Viss kā tur. Lai atrastu � ko gan? Kādu nomaskētu izeju? Smieklīgi. Slepkava pēk�ņi bija kļuvis neredzams. Tā. Ta�u tas neaizmirsa aiznest līdzi savu �aujamieroci � to pa�u, ar kuru dro�i vien jau bija no�auts Sorbjē. Tā�tad Mon�o vairs nevarēja uzskatīt par vainīgo. Tas nevarēja būt viņ�. Bet kur�, Dieva dēļ � kur�?

Mareijs aplūkoja ķermeni pie savām kājām, pēc tam ieskatījās pulkstenī. Ja Mon�o netiks izglābts, tad pē�das būs zudu�as � vairs nekā, pie kā pieķerties. Kaila siena. Mon�o bija caur�autas krūtis. Komisārs atpogāja asiņaino kreklu un nopētīja ievainojumu. Iespējams, ka plau�as bija caur�autas, � ar to varētu izskaidrot svelpjo�o elpu un sārteno �ķidrumu lūpu kaktiņos. Ja mazliet paveiksies, Mon�o runās. Noslēpuma atslēga bija tepat, tā slēpās aiz �īs mitrās, gandrīz vai saltās pieres. Mareijs iztaustīja savas kabatas. Nebija vairs nevienas cigaretes. Jo bēdīgāk. Nelika mieru jau zi�nāmās domas. Pa�nāvība? Nelaimes gadījums, rīkojolies ar ieroci? . .. Ta�u ierocis bija pazudis. Viņ� atkal iedomājās par slepenu izeju. Un atkal paraustīja ple�cus. Kailas ārsienas. Pat ne pagraba. Nē, slepkava at�radis kādu paņēmienu. Tāpat kā rūpnīcā. Un, tāpat kā

rūpnīcā, viņ� bija izmantojis tikai da�as sekundes. Mareijs labi zināja, ka tā nevarēja būt, ka tāds paņē�miens nepastāvēja, ka viņa domas vienkār�i darbojās nepareizā virzienā, slikti iz�ķirodamas faktus. Viņ� pie�sēda uz galda stūra un tūlīt atkal atrāvās no tā. Tur, kāpņu stūrī, tas mazais, spīdīgais priek�mets� �au�līte . .. Viņ� to pacēla � 6,35 � Acīmredzami tas pats ierocis!

Viņ� jutās gandrīz vai atvieglots, kad izdzirda no��īkstam ātrās palīdzības ma�īnas bremzes, it kā palī�dzību sniegtu viņam pa�am. Beliārs ienāca pirmais. Viņ� bija aizelsies.

�������� Tas bija tālu, � viņ� sacīja. � Laimīgā kārtā viņi mani panāca. Un ir klāt.

Parādījās divi sanitāri, kas nesa nestuves. Viņus pa�vadīja policists.

�������� Viņ� neizskatās labi, � sacīja viens no sanitā�riem.

Mon�o lēnītēm uzcēla uz nestuvēm. Viņu piesprā�dzēja, un visi iegāja vestibilā.

��������� Uzmani māju, � Mareijs piesacīja policistam.

��� Es vēlāk atgriezī�os � Iedod cigareti, Ro�ē.

Viņ� steidzīgi ievilka pirmo dūmu.

�������� Tagad gan būs klau�as, � viņ� nopūtās, � ko tik visu man nenāksies noklausīties!

Ta�u, kad viņ� pēc brī�a pa telefonu runāja ar po�licijas priek�nieku, nekādus pārmetumus uzklausīt ne�nācās. Luijē bija satriekts.

�������� Jums vajadzēja ņemt līdzi divus inspektorus, � viņ� noteica.

��������� Ko gan viņi būtu varēju�i izdarīt? � Neviens ne�tika no mājas izgājis. Es pat nevaru apgalvot, ka tur kāds būtu iegājis.

���� Bet pierādījumi?

���� Ak jā, pierādījumi!

��������� Manuprāt, Mon�o nozaga to cauruli, un tie, kas viņu bija salīgu�i, viņu arī gribēja novākt, lai viņ� nevarētu neko izpaust.

���� Tas var būt.

���� Ko jūs domājat darīt?

��������� Nogādāt Mon�o dro�ībā. Pēc tam, kad viņu izope�rēs, es noorganizē�u uzraudzību. Bez tam vēl � salī�dzinā�u lodi ar to, ar kuru tika no�auts Sorbjē.

���� Ziņojums par sekciju ir pie manis.

���� Kas ir?

�������� Nekā jauna. Lode izvilkta. Kalibrs 6,35 � to mēs jau zinājām.

�������� Jā. Jums jāatzīst, ka tas nav normāli. Ja runa būtu par profesionāļiem, tad drīzāk varētu sagaidīt 7,65. . . Visādā ziņā arī uz Mon�o �auts ar tā pa�a kalibra �aujamo. Liekas acīm redzami, ka ierocis va�rētu būt viens un tas pats.

���� Un arī slepkava tas pats!

Beliārs gaidīja Mareiju komisariāta uzgaidāmajā

zālē.

�������� Vienreizējs vakars! � Mareijs norūca. � Ja tu gribētu doties mājās � atvaino, ka tevi tik ilgi aiz�turēju. Brauc ar manu auto.

Viņi klusēdami pagājās da�us soļus pa ietvi.

���� Ko tu domā? � Mareijs ierunājās.

Beliārs papurināja galvu.

�������� Es neko nedomāju. Grābstos kā pa miglu, tāpat kā tu. Neko neredzēju, neko nedzirdēju. Neliku pat izkustējies no vietas.

�������� Vai tu domā, ka slepkava pielieto� kā lai to pasaka � tādu metodi?

��������� Kādu metodi? Viņ� ta�u nezināja, ka mēs tur esam, tāpat kā tad, kad no�āva Sorbjē, nezināja, ka mēs ar Renardo tūlīt ieradīsimies. Ienāk, iz�auj un aiz�iet. Tas arī viss.

���� Un iet cauri sienām.

���� Kas vēl nebūs! � Vai tavi vīri ir paviljonā?

�������� Jā. Es turp aizsūtīju Fredi. Viņi, protams, neko neatradīs. Pirkstu nospiedumi kādreiz ļauj kaut ko at�klāt, vai zini, bet mums ir darī�ana ar kādu visai izma�nīgu tipu� Es tūlīt do�os uz slimnīcu. Cerams, ka viņiem izdosies Mon�o glābt. Varu zvērēt, ka viņ� zina, kur caurule noslēpta.

�������� Jau divi upuri, � Beliārs piezīmēja. � Un � es tevi brīdinu, ka izstājos no spēles. Ne tāpēc, ka baidī�tos par sevi pa�u. Nav iemesla. Ta�u negribu būt vairs par liecinieku, kuram nav nekā, ko sacīt.

Viņ� iekāpa ma�īnā.

�������� Nobu�o no manis savu puiku, � Mareijs teica.

��� Man patie�ām �ēl�

Beliārs iedarbināja auto. Viņ� draudzīgi pamāja ar roku, un Mareijs lēnām gāja atpakaļ uz komisariātu.

�Padomāsim,� viņ� atkārtoja, �padomāsim� Tas

cilvēks noteikti gaidīja Mon�o pie durvīm. Iek�ā viņi iegāja kopā � tā ir visticamāk. Un tālāk? � Tālāk � tas otrs �auj uz Mon�o. Kop� tā brī�a es pazaudēju da�as sekundes, kamēr man izdodas atvērt durvis . .. Viņ� to dzird, protama lieta. Neizbēgami. Bez tam es kaut ko uzsaucu Beliāram. Tātad.. . Viņ� paglābjas aug�stāvā. Tas visloģiskāk. Protams, ja viņ� paslēptos apak�stāvā, tas neko nemainītu. Beliārs stāv kur stā�vējis � Ejam tālāk; Beliārs kaut kāda iemesla pēc ļauj viņam aiziet. Neliekas ticami, bez tam rūpnīcā bija klāt ne tikai Beliārs, bet arī Renardo ar Le�ivru � un tomēr tas, kam jāpazūd, pazuda. Tātad viņ� nozuda nevis, pateicoties Beliāram, bet neraugoties uz to, ka tur bija Beliārs. Kādā veidā? Pa kurām durvīm? Kā liekas, es sāku jukt prātā!

Mareijs iegāja kabinetā un nocēla telefona klau�suli.

��� Hallo � Slimnīca? � Kā ir? � Nav caursistas? .. . Cik ilgi? � Trīs dienas? � Ne agrāk? . ..

Viņ� bēdīgi nolika klausuli. Nāksies gaidīt trīs die�nas. Un trīs dienu laikā tik daudz kas varēja notikt!

VII

Uz rakstāmgalda kaudzē krājās avīzes ar trekniem, melniem sēru virsrakstiem. Nozagta atombumba. Pa�rīze apdraudēta. Rīt var notikt katastrofa. Mareijs ar noguru�u roku notrauca tās zemē.

���� Rauls Mon�o� � viņ� iesāka.

���� Man nospļauties par jūsu Mon�o! � Luijē sa��uta. � Parīzi vienā acumirklī var pārņemt panika, un jūs man ceļat priek�ā kaut kādu Mon�o! Ko jūs gri�bat, lai es ar viņu daru? Zādzības līdzdalībnieks! Va�zaņķis! Cauruli! Man vajag cauruli!

�efs vairs nebija flegmatisks kā parasti. Viņ� apstā�jās pie augstā loga, lai vēlreiz palūkotos uz pilsētu, kas bija saules pārpilna. Pēc tam viņ� pagriezās.

���� �ovakar radio sniegs paziņojumu. Cen�oties ieva�dīt informāciju par �o notikumu saprātīgās robe�ās. Informācijas noplūdes autoru atklāsim par katru cenu. Kādam no rūpnīcas bijis pārāk liels kārdinājums pa�laist muti. Jo ļaunāk! Viņ� par to samaksās. Presi ap�klusināsim. Ta�u jau savlaicīgi gribu jūs brīdināt, Ma-

reij, man �ī izmeklē�ana jāuztic kādam citam� Jūs varat turpināt seko�anu Mon�o� Tabārs dosies uz Kurbevuā un sāks visu no sākuma.

���� Es saprotu, � Mareijs noteica.

Luijē lēniem sojiem panācās uz priek�u un mainīja toni.

���� Iedomājieties sevi manā vietā �

�������� Es ļoti labi saprotu, � uzbudinātais Mareijs no�grieza kā ar nazi.

�������� Vai jūs pats ticat, ka Mon�o mūs pie kaut kā novedīs? � Luijē atsāka.

�������� Man nav kam ticēt. Es pieturos pie faktiem. Mon�o tika rakstījis Sorbjē. Viņ� mēģināja jaukt pē�das, nosūtot vēstuli zem sve�a vārda. Viņa adrese div�reiz tika izplēsta no piezīmju grāmatas � gan pie Sorbjē, gan rūpnīcā. Kāds mēģināja viņu nogalināt. Spriediet pats!

���� Tas ir satrauco�i, � Luijē piekrita.

�������� Satrauco�i! � Mareijs iesaucās. � Es uzskatu, ka te ir neapstrīdami norādījumi.

���� Un ja viņ� nomirs?

�������� Mēs būsim �o partiju zaudēju�i, Un tas nebūs Tabārs, kas �

Luijē pacēla roku � itin kā mierinot.

�������� Es jums pilnīgi uzticos, � viņ� sacīja. � Ta�u nāksies nomierināt sabiedrisko domu. Mums jāapgrie� otrādi zeme un debesis . ..

Viņ� pavadīja komisāru līdz durvīm.

�������� Pats par sevi saprotams, � viņ� piemetināja,

��� ne vārda par noziegumu paviljonā. Visam jāpaliek starp mums. Lai mūs kritizē, tā tam jābūt. Bet, ja par mums smejas, tad tā jau ir cita lieta!

Mareijs sajuta ironiju un iespītējās.

�������� Viss notika tā, kā tiku jums ziņojis savā ziņo�jumā, � viņ� ar nepatiku atkārtoja.

�������� Tātad slepkavnieks aizlaidās pa gaisu, � Luijē noteica.

Mareijs apstājās, sagatavojies dot pretsparu.

�������� Priek�nieka kungs, esmu gatavs iesniegt atlū�gumu �

�������� Bet, Mareij! Vai tad es jums ko pārmetu? Jūs esat nonācis nelaimē, tas viss.

���� Tas ir visļaunākais pārmetums, � sacīja Mareijs.

Viņ� iznāca no policijas ēkas sapiktojies un nelai�mīgs � lai dotos uz slimnīcu; tur Fredis bija ierīkojis savu posteni mazā istabiņā, kur oda pēc aptiekas. Freds lasīja avīzes.

���� Kā ir? � Mareijs noprasīja.

���� Nekā jauna, � Freds atbildēja. � Viņ� vēl nav nācis pie samaņas. Viņam jau otrreiz izdarīja asins pārlie�anu .. . Vai jūs viņu redzējāt?

Viņ� norādīja uz izsvaidītajām avī�lapām.

���� �ovakar visa Parīze būs sacelta gaisā, kā �etrdes�mitajā gadā.

Mareijs novilka �aketi un Freda cigare�u paciņā sagramstīja cigareti.

���� Izmeklē�anu pārņems Tabārs, � viņ� sacīja.

���� Un mēs?

��� Turpināsim �eit.

���� Tās tikai tādas runas. �efaprāt, Mon�o variants izgāzies.

���� No tā arī iziesim, � sacīja Mareijs, ietūcīdams cigareti kabatā.

Mon�o � kā vaskā liets, ar izciļņiem vaigu kauliem, aizvērtām acīm un smailu degunu � likās jau miris. No stikla sistēmas stiepās gumijas caurule, nozuzdama zem palaga. Inspektors, kas apsargāja slimnieku, pie�cēlās.

���� Kā iet, Robēr? � Mareijs �ukstus viņu uzrunāja.

Viņ� paņēma krēslu un klusītēm apsēdās pie Mon�o.

Tikko jau�ama ieelpa atklāja ievainotā zobus, rei�u reizēm viņa lūpas nervozi noraustījās. �is klusums pār�mēru karstajā istabā bija necilvēcīgāks, nekā būtu cie�tuma kamerā. Mareijs vēroja guļo�o, kas tur bezsama�ņas naktī cīnījās ar nāvi. Pieri klāja rupjas sviedru lāses, salipinādamas viņa matus. Patiesība slēpās te�pat � �ajā galvā, kas �ķita glu�i tuk�a, bez jelkādām domām. Caurule? Caurule? Tā varbūt ceļoja uz citām zemēm, kamēr policisti civilā vai uniformā pārmeklēja ļautiņus, pārbaudīja dokumentus, rakņājās bagā�ā. Pie nolaistām barjerām apstādināja automa�īnas. Sardzes kuģi pietauvojās pie pasa�ieru kuģiem, �ūpodamies tiem līdzās, gatavi ikbrīd doties tālāk. Ta�u caurules slēptuve bija �eit, kādā �o snaudo�o smadzeņu krokā. Mareijs nolūkojās mirsto�ajā ar tādu kā maigumu. Viņ� pat lūkoja iedvest tam kādu nieku no sava gri�basspēka un enerģijas. Ja drīkstētu, viņ� būtu uzlicis

roku uz ievainotā pieres kā dziednieks. Ta�u Mon�o sava cīņa bija jāizcīna vienam pa�am. Mareijs bez trok�ņa piecēlās, uzlūkoja temperatūras līkni gultas kājgalī un izslīdēja no istabas.

Ķirurgs vēl operēja. Mareijs viņu pagaidīja, pārlū�kodams medicīnas �urnālus, kas uzdzina �āvas. Viņ� aizliedza sev gremdēties domās. �ī bija pirmā reize visā viņa karjeras laikā, kad viņam bija bail runāties pa�am ar sevi. Viņ� atbīdīja atmiņas dziļumos attēlus, kuri prasījās laukā � ar kustonisku ietiepību. Tuk�ā istaba, tuk�ās kāpnes, tuk�ā māja. Un, neviļus uzlū�kojot pulksteni, atkal tā pati doma iezagās prātā, tikai piecpadsmit sekundes, lai nozustu� tāpat kā rūpnīcā!

Ķirurgs parādījās ap pusdienlaiku. Viņam joprojām galvā bija balta cepurīte un mugurā sārtiem traipiem izraibināts virsvalks.

���� Komisārs Mareijs.

Viņi paspieda viens otram roku.

���� Kādas izredzes? � Mareijs pavaicāja.

�������� Viena no desmit. Jūsu vīrelis ir pamatīgi asiņo�jis. Pie tam vēl alkoholiķis. Ievainojums pats par sevi ir smags, ta�u nav nāvējo�s. Bet es baidos no kompli�kācijām.

���� Kad viņ� atgūs samaņu?

Ķirurgs noplātīja rokas un pasmaidīja.

���� Atklāti sakot, jūs man vaicājat par daudz.

Viņ� noņēma cepurīti, ielaizdams pirkstus gai�ajos

matos; pēk�ņi �is cilvēks ar zilajām, ļoti gai�ajām acīm izskatījās zēnisks.

�������� Vakarā, iespējams� Vai jūs gribat viņu nopra�tināt? Par to nevar būt ne runas.

���� Tikai vienu minūti.

Zilo acu skats bija tapis ciets.

���� Velti.

�������� Ja jus zinātu, par ko ir runa! � Mareijs neat�laidās.

�������� To es negribu zināt. Un � ludzu aizvāciet in�spektoru, kuru jūs man uzspiedāt. Istabā neviens ne�drīkst atrasties.

Mareijam patika noteiktība, arī citu rīcībā. Viņ� palocījās.

������� Glābiet viņu, � viņ� sacīja. � Es jums apsolu, ka mēs būsim melni un maziņi.

Atsākās �ausmino�ās gaidas. Vispirms Mareijs izdo-

māja simt un vienu sīkumu, ar ko nodarboties, lai būtu ar kaut ko aizņemts. Viņ� pārbaudīja Freda izveidoto aizsardzības sistēmu. Kvartāls ap slimnīcu, kur Mon�o ļ cīnījās ar agoniju, tika stingri uzraudzīts. Mareijs pār�lūkoja uzrakstīto ziņojumu, izsijāja kā caur sietu per�sonālu nodaļā, kur gulēja Mon�o. Ja jau slepkavnieks nozuda, kad vēlējās, viņ� varēja atkal parādīties � kad vēlējās. Gaiteni, kas veda uz Mon�o palātu, uzma�nīja inspektors, kas bija paslēpies veļas noliktavā. Ik pēc divām stundām Mareijs sniedza pārskatu Luijē. Ta�u pēc pulksten pieciem laiks vilkās neizturami gausi. Ik pa brīdim Mareijs pavēra durvis, uzlūkoja joprojām nekustīgo Mon�o un tās atkal nopūzdamies aizvēra. Freds devās iepirkt vakara izdevumus. Prese atsauca iepriek�ējos paziņojumus un rakstīja par cau�ruli, kuras radioaktivitāte var apdraudēt apkārtni, un lūdza iedzīvotājus saglabāt aukstasinību. Protams, tie�kot pieņemti mēri, un izmeklē�ana notiekot pareizā] virzienā.

���� Var iedomāties, kādu kņadu ļautiņi sacēlu�i, �| sacīja Freds. � Viņiem visiem dū�a papē�os. Kioskus gā� apkārt.

Mareijs izklaidīgi pārlūkoja avī�lapas, kas vēl smar��oja pēc svaigas tipogrāfijas krāsas. Tas, kas notika ārpus slimnīcas, viņu vairs neinteresēja. Viņa pasaule bija sarukusi līdz �im garajam gaitenim, kas izklāts ar gumijotu paklāju, un palātai. Pulksten se�os viņam pie-! zvanīja pa telefonu, padarot viņu vēl nervozāku. No I �ofera krūtīm izvilktā lode izrādījās nākusi no tā pa�a] revolvera, ar kuru no�āva Sorbjē. Eksperts runāja liet■■ prātīgi. No stobra uz katra lādiņa palika raksturīga [ svēdra.

Tātad Mareijam bija taisnība. Abas �īs lietas bija savā starpā saistītas. Ta�u � kā gan? Tas nebija ■ Mon�o, kas nogalināja Sorbjē, � tāpēc ka �is ierocis atradās rokās tam, kur� viņam uzbruka. Sekojo�i Mon�o nebija nozadzis cauruli � jo, pēc visa sprie��ot, zaglis bija Sorbjē slepkava. Un tālāk? Kālab gai�dīt Mon�o nāk�anu pie samaņas? . .. Mareijs, �aubu l pārņemts, riņķoja kā pa apli starp nejēdzīgiem pieņē�mumiem un murgainām iedomām. Varbūt Mon�o rak�stīja Sorbjē, lai paziņotu par noslēpumaina apmeklē�tāja iera�anos? . .. Groteski! � Un kāpēc sūtīt ierak�stītu vēstuli? .. . Kādos apstākļos sūta ierakstītu vēs�

tuli? Kad kārto darī�anas ar kādu iecirtīgu vai nevē�lamu personu. Vai � kad vēlas būt pārliecībā, ka vēstuli saņems pa�rocīgi� �ī ierakstītā vēstule visa sare�ģīja. Mareijs, zagdamies uz pirkstu galiem, aiz�lavījās iemest aci palātā, noskatīja �ofera profilu, lū�kodams pēc kādām izmaiņām � Vai te būtu runa par diviem da�ādiem noziegumiem? Mon�o Sorbjē mājā varēja nozagt kādu dokumentu, kuru vēlāk gribēja pārdot in�enierim? Tā tapa vēstule. Un tajā pa�ā laikā ieradās slepkava un īstenoja savu nolūku? Ta�u abi notikumi ne�ķirami apvienojās līdz ar otro revolvera �āvienu� Komisāram sāka sāpēt galva � bija parā�dījusies migrēna.

�������� Nevajag tik ļoti ņemt pie sirds, � ieteica Freds.

��� Tas nekur neder.

Ap astoņiem ķirurgs ienāca Mon�o palātā, viņam sekoja divas slimniekkopējas ar pārsējiem apkrautiem ratiņiem. Mareijs palika gaitenī � tikpat norūpējies, kā tobrīd būtu Mon�o tuvākais radinieks. Viņ� dzir�dēja nod�inkstam instrumentus, noskanam stikla trau�kus. Un �ajā nelaimīgajā slimnīcā nebija atļauts smē�ķēt! Kad ķirurgs iznāca no palātas, Mareijs viņu jau�tājo�i uzlūkoja.

��� Joprojām tāpat� sirdsdarbība vāja. Vēl jopro�jām ir drudzis � Viņam vajadzēs plazmu.

���� Vai viņ� nevarēs runāt?

��� Jau tā grūti viņu uzturēt pie dzīvības. Viņ� ir kapa malā, jūs ta�u zināt.

Mareijs svārstījās. Vai doties gulēt? Palikt nomodā? Viņ� izvēlējās zelta vidusceļu: gulēt slimnīcā. Viņam ierādīja gultu kādā kambarītī, un viņ� ik stundu dzir�dēja sitam pulksteni � stundu pēc stundas kapellas tornī zvanīja. Pusnaktī viņ� devās apgaitā. Mon�o ne�bija pakustējies. Naktslampiņa neganti spīdēja acīs. Gaiteņa galā inspektors lasīja avīzes.

���� Nekā jauna? � Mareijs no�ukstēja.

���� Nekā, �ef � Sakiet � jūs ta�u redzējāt � pil�sētā patrulē brigādes ar Geigera skaitītājiem. Vai tas tie�ām ir tik nopietni?

���� Vairāk nekā nopietni! � Mareijs norūca.

Viņ� attālinājās, novilcis kurpes, atkal likās guļus un aizsnaudās tikai mazā gaismiņā. Viņu pamodināja inspektors.

���� �ef � �ef� Mon�o atguva samaņu.

Nesasukājies, ar bārdu apaudzis, ar sasmaku�u elpu, Mareijs steidzās turp. Slimniekkopēja slaucīja Mon�o nosvīdu�o seju. Viņa ar zīmēm lika Mareijam tuvoties klusām. Mon�o acis bija vajā, viņ� stīvi lūkojās gries�tos. Viņ� centās izkļūt no miglas, kura viņu apraka, ar sa�ķiebtu muti, atklājot smailus ilkņus. Slimniekkopēja samitrināja viņam lūpas, un ievainotais pakustināja mēli, kas bija izkaltusi kā sūklis. Mareijs nometās ce�ļos, ta�u dzirdēja tikai īsu vaidu. Pēc tam slimnieka plaksti lēnām aizkrita ciet, un Mon�o ieslīga komatozā stāvoklī. Viņa sa�ņaugtās dūres atlaidās, rokas at�ļuka sānis.

���� Vai viņ� nomirs? � Mareijs pavaicāja.

��� Nekas spīdo�s nav, � no�ukstēja slimniekkopēja, nolauzdama kādas ampulas smaili.

Komisārs vīlies devās projām. Viņ� izdzēra tasi ka�fijas kopā ar Fredu, kas bija pavadījis nakti mājās un tagad ieradies pēc pavēlēm.

���� Kā ar avīzēm? � Mareijs noprasīja.

��� Tās uzbrūk valdībai. Sabiedrība esot nepietiekami aizsargāta, valdot pavir�ība, nolaidība, jūs jau redzat. Vainīgo meklē�ana ir sākusies.

���� Tur es labi deru, � komisārs nopūtās.

Viņ� steig�us noskuvās � bez spoguļa, ar nekam ne�derīgu elektrisko skuvekli, kuru bija aizņēmies no vārtu sarga, saskrāpējot ādu kā ar rīvi. Pēc tam viņ� piezvanīja Luijē, kas vairs nespēja savaldīties.

��� Lai viņu sa�pricē, lai sadod zāles, � Luijē klie�dza, � bet lai viņ� runā!

���� Pasakiet to ķirurgiem! � Mareijs atcirta.

Tabārs piezvanīja no rūpnīcas, lai ievāktu da�as zi�ņas, un Mareijs viņu skarbi pasūtīja. Viņ� klaidoja pa slimnīcu, rokas uz muguras salicis, sakostiem �okļiem, slāpēdams niknumu. Viņ� nozvērējās tikt ar �o lietu galā, pat ja būtu jāatvadās no darba. Bet � ja Mon�o nomirs, no kā lai atsāk izmeklē�anu? � Pie velna, at�kal zvanīja telefons!

���� Fred!

Viņ� iesteidzās kambarītī, kas viņam �eit kalpoja kā kabinets, un viņa acis mirdzēja.

���� Skrien uz bistro Brosoletielā un nopratini saim�nieku. Viņ� dzirdējis runājam slepkavu � vakarva�karā. Varbūt pat redzējis viņu kopā ar Mon�o. Kus�ties!

Viņ� atvēlēja sev laika sprīdi, lai izgar�otu pirmo cigareti, un, joprojām soļodams �urpu turpu pa gaiteni, izgudroja jaunu pieņēmumu. Mon�o sagaida slepkavu kaut kur rūpnīcas tuvumā. Viņ� paslēpj cauruli ma��īnā un to aizved, kamēr slepkava, iespējams, atgrie��as rūpnīcā pa lielajiem vārtiem. Vajadzētu pārbaudīt, kur tobrīd biju�i it visi kalpotāji, ieskaitot priek�nie�kus. Tabārs noteikti ķersies pie �āda pamatīga dar�biņa � No �īm pārdomām viņu iztraucēja uzsauciens. Mon�o likās atjēdzies. Mareijs steidzās pa gaiteni uz priek�u, tikai pa ceļam atklādams, ka aizmirsis apsiet kaklasaiti. Viņ� atrada Mon�o jau dzīvīgāku, vairs ne tik zilganbālu. Dastjē, jaunais ķirurgs, bija beidzis viņu pārsiet.

���� Viņ� dzird, � ārsts sacīja, � pamēģiniet, tikai ne ilgi.

Mareijs kaut ko neskaidri nomurmināja, jo viņ� vēl nezināja, ar ko sākt. Mon�o bija aizgriezies. Viņa acis �audījās apkārt, ta�u viņ� uzmanīgi sekoja komisāra kustībām.

���� Mon�o, � Mareijs nomurdēja, � es biju klāt� kad uz jums �āva � dārzā � Vai jūs mani labi dzir�dat?

Mon�o piekrītot aizvēra plakstus.

��� Labi� Es jūs uzmanīju � Kā sauc uzbrucēju � Pasakiet tikai viņa vārdu, ar to �odien pietiks.

Dastjē un abas slimniekkopējas atradās tuvumā. Pār gultu bija nolieku�ās vairākas sejas, ko ievainotais ar pūlēm aplūkoja, it kā tikai ar piespie�anos at�ķirtu sapņu ainas no nomoda ainām.

���� Tikai vārdu, � Mareijs atkārtoja.

Mon�o pa�ūpoja galvu � no labās puses uz kreiso.

��� Viņ� atsakās, � viena no slimniekkopējām no��ukstēja.

��� Es drīzāk domāju, ka viņ� nezina, � sacīja Das�tjē.

���� Vardu? � cieti atkārtoja Mareijs.

Dastjē saņēma Mon�o roku, un Mon�o ar mutes kak�tiņiem uzsmaidīja ārstam. Mareijs pieliecās viņam tu�vāk.

��� Paklausies, Mon�o � Tu ta�u viņu pazini.. . vai ne? � Aiztaisi acis, ja pazini� Nemaz nav grūti at�bildēt uz to, ko tev vaicāju� Tu noteikti viņu pazini. Tev tikai jāaizmiedz acis.

Mon�o ietiepīgi turēja acis vaļā,

�������� Nestāsti pasakas, � Mareijs norūca, � viņ� tevi pazina labi.

Mon�o aizvēra acis.

���� Viņ� tevi pazina, bet tu viņu nē?

Te dīvainā balsī, kurai nebija tembra, � tā drīzāk līdzinājās �ņukstam � Mon�o noteica:

���� Nē.

Un viņa muti sa�ķobīja sāpju grimase.

��������� Lieciet viņu mierā, � Dastjē pavēlēja. � Viņ� jau ir saguris.

Viņ� izstūma komisāru no istabas. Mareijs tūlīt pie�zvanīja Luijē.

��������� Te nu mēs esam, � viņ� visai pacilāti paziņoja.

��� Viņ� atzīsies. Jau spēj atbildēt.

���� Vai viņ� pazinis slepkavu?

��������� Tiesa gan, viņ� apgalvo, ka nav pazinis, bet tie ir meli. Es nevarēju viņu ilgi pratināt, viņ� vēl pārāk vārgs. Kop� �ī vakara es ar viņu nodarbo�os. Neaiz�mirstiet aizbilst par mani ķirurgam. Viņu sauc Dastjē. Inteliģents jauns cilvēks, kas nebūt neatsakās mums palīdzēt� Kā Tabārs?

���� Nekā.

�������� Es jau jūs brīdināju, � Mareijs noteica un no�lika klausuli.

Kop� tā brī�a starp ievainoto un komisāru sākās grūta spēles partija. Mon�o juta, ka viņa pusē ir slimniekkopējas un ārsts. Dastjē neatteicās Mareijam palī�dzēt, ta�u, kad Mon�o likās novests līdz sabrukumam, iejaucās, lika atstāt istabu�un komisārs sapīcis devās pagalmā, kur smēķēja cigareti pēc cigaretes, pēc tam nāca atpakaļ.

��������� Paklausies uzmanīgi, mans mīļais Mon�o. Neiz�liecies, ka tu guli. Tas neies cauri. Tu redzēji to cil�vēku tā, kā es �obrīd redzu tevi.. . Kāds viņ� bija?

Mon�o � nopūzdamies, �aubīdamies, ar sāpīgām gri�masēm � izgrūda aprautas atbildēs.

���� Maza auguma � gabardīna mētelī.

���� Kādā gabardīna mētelī?

���� Melnā.

���� Ar jostu?

���� Ar jostu.

���� Cepurē?

���� Jā.

���� No filca?

��� Jā.

���� Uz acīm?

���� Jā.

���� Ūsas? Bārda?

���� Nē � Gludi skūts . ..

Mareijs sa�ņaudza dūres. Viņ� prata at�ķirt melus no patiesības. Un jutās pārliecināts, ka Mon�o stāsta, kas ienāk prātā. �oferis, protams, jo dienas, jo tapa nekaunīgāks, bet, kad Mareijs pacēla balsi, uzlūkoja slimniekkopēju, kura alla� bija klāt, ar tik �ēlu ska�tienu, ka viņa tūdaļ pārtrauca nopratinā�anu.

�������� Jūs nesaprotat, ka te ir darī�ana ar neģēli, � Mareijs iebilda.

���� Iespējams. Bet �eit viņam ir jāizrāda uzmanība.

Un Mon�o, kas pa �o laiku acīm redzami atspirga,

turpināja izlikties smagi slims, pēk�ņi ievaidēdamies, tiklīdz komisārs pieliecās viņam tuvāk.

�������� Labs ir, � Mareijs sacīja. � Atpūties. Es atnāk�u pēc stundas ceturk�ņa.

Pēc brītiņa viņ� parādījās atkal, rokas berzēdams, ar vēlīgu smaidu uz lūpām.

���� Kā ir? Vai labāk? � Mazdrusciņ parunāsimies.

Viņ� atsāka visu no sākuma � nepazīstamā aprak�stu, stāju, runas veidu� Mon�o beigu beigās pats pret savu gribu iesaistījās spēlē.

���� Kur viņ� tevi gaidīja?

���� Pie durvīm.

������ Kāpēc satik�anās bija nolikta desmitos vakarā?

���� Viņ� visu dienu bija aizņemts.

���� Kā viņ� zināja, ka tu ej ēst �Pie Zila�?

���� To es nezinu.

���� Vai �ī bija pirmā reize, kad viņ� tev zvanīja?

���� Jā.

���� Ko viņ� no tevis gribēja?

���� Piedāvāt man �ofera darbu.

���� Kāpēc tu laidi viņu iek�ā?

���� Mēs ta�u nevarējām sarunāties, stāvot ārpusē.

���� Lai tā būtu. Ko jūs viens otram teicat?

���� Neko. Viņ� izvilka revolveri.

���� Tūlīt uz vietas?

���� Jā.

�������� Tas nav tiesa. Uz ietves stāvēdams, es redzēju, kā tu plātījies rokām.

�������� Gribēju pierunāt viņu ne�aut. Solīju viņam naudu� Mēģināju iegūt laiku� Bet viņ� tuvojās un mērķēja man krūtīs. Zvēru, ka tā ir patiesība.

Mareijs devās pie telefona un atkārtoja Luijē Mon�o atbildes.

�������� Viņ� melo! � Luijē kliedza. � Mareij, jūs ta�u neļausiet sevi vazāt aiz deguna �

���� Es gribētu redzēt jūs savā vietā!

Pārskaities Mareijs lūkoja tikt skaidrībā ar Fredu.

�������� Visā visumā, � sacīja Freds, rāms kā alla�, � par ko te varam būt pārliecināti? Ne par ko. Bistro saim�nieks dzirdējis tikai apslāpētu balsi � �tik tikko sa�klausāmu� � kā viņ� pats izteicās. Kāds lūdzis pie telefona Mon�o kungu, tas arī viss. Un Mon�o apmie�rinājies ar to, ka atbildējis. �Labi� Labprāt� Ar mieru�� Vadoties no tā, viss pārējais, izņemot re�volvera �āvienu, ir tuk�u salmu kul�ana.

Mareijam nācās atzīt, ka Fredam taisnība. Turpretī Mon�o ietiepīgi stāvēja savās pozīcijās. Arī Mareijs ietiepās, cīnīdamies ar uzmanīgu vēlē�anos grābt �o�feri aiz rīkles, redzēdams viņu atlaidu�os spilvenos � klusējo�u, mazliet ņirdzīgu, lietojot visus viņa rīcībā nodotos līdzekļus.

�������� Parunāsim par ierakstīto vēstuli. Tu ta�u neno�liegsi, ka to nosūtīji?

���� Nē.

���� Tālāk? Kas tur bija rakstīts?

�������� Lamas un draudi� Stulba vēstule, ko tur teikt! Biju pārskaities par to, ka man uzteica darbu. Uzrak�stīju visu, kas man ienāca prātā.

�������� Un tomēr parūpējies par to, ka aizsūtīji vēstuli zem zve�a vārda?

���� Sorbjē kungs būtu varējis mani iesūdzēt.

���� Tātad tu nemaz neparakstīji to vēstuli?

�������� Nē. Es nevēlēju Sorbjē kungam ļaunu. Man bija viņa �ēl, kad uzzināju, ka viņ� miris.

Tas viss tika pateikts vienā mierā, pa pusei smaidot, ar vīzdegunīgiem skatieniem. Mareijs izteica savas do�mas mazpamazām, izlikdamies, ka ņem �os paskaidro�jumus nopietni.

���� Kā tu sāki kalpot Sorbjē kungam?

�������� Gadījuma pēc. Dzīvoju pavisam netālu no rūp�nīcas. Vispirms gribēju pieteikties darbā tur. Ta�u tur

nebija brīvas vietas, bet man norādīja, ka Sorbjē kun�gam esot vajadzīgs �oferis.

Mareijs pārbaudīja. Tā izrādījās patiesība. Mon�o tie�ām pieteicies darbā rūpnīcā. Sorbjē kungam viņ�, protams, parādījis viltotus ieteikuma rakstus. Ta�u arī to viņ� nekādā ziņā neatzīs.

Mareijs atgriezās pie savu pienākumu veik�anas.

��������� Kur tu biji pulksten divos tajā dienā, kad tika nogalināts Sorbjē?

Mon�o pasmaidīja.

�������� Angjēnā. Man tur ir divi robi. �Atalanta� un �Slaikā Skābene�.

Freds pārbaudīja alibi. Alibi bija kārtībā. Mon�o tur runājies ar krogusbrāļiem. Neap�aubāmi, viņ� neat�radās Kurbevuā.

���� Vai tu novēroji rūpnīcu ar binokli?

��������� Es? Man ir pietiekami daudz kā cita, ko darīt. Man vajadzēja binokli, kad gāju uz zirgu sacīkstēm.

Mareijs zaudēja pamatu zem kājām. Vienvakar viņ� izgāja no slmnīcas un kādā Elizejas lauka bārā satika Beliāru.

���� Es sāku sa�jukt, � viņ� nopūtās.

��������� Ko? � Beliārs noprasīja. � Tu vēl neesi viņu arestējis?

��������� Tas nav iespējams. Pret viņu nav nekādu pierā�dījumu. Pa�laik viņ� izliekas par upuri. Taisni jābrīnās, ka personāls vēl ar mani runā.

���� Tomēr �

��������� Jā, jā � Viņ� tur ir piedalījies. Esmu par to pār�liecināts, kā tevi te redzu. Bet ej nu pierādi. Viņ� ir rakstījis vēstuli Sorbjē. Un tad? Viņu ievainojusi tāda pati lode kā tā, kas nogalināja Sorbjē. Un tālāk? Viņ� var apgalvot, ka Sorbjē slepkava tagad uzbrūk nelaiķa kalpotājiem. Ka rīt tas pats var notikt ar veco Marietu vai Lindu. .. Viņ� var sacīt diezin ko!

���� Tātad?

�������� Tātad rīt viņ� izrakstīsies no slimnīcas. Labā formā un balts kā sniegs.

���� Bet tu?

�������� Es, � rūgti noteica Mareijs, � es jūtos nobrie�dis doties pensijā!

Mon�o iznāca no slimnīcas un atgriezās savā miteklī. Freds viņu neizlaida no acīm � un zvanīja Mareijam vairākas reizes dienā. Ta�u �Mon�o variants� nevienu no augstākstāvo�ajiem vairs neinteresēja. Mareijs gan bija norādījis Luijē, ka �oferis melo, ka mēģina slēpt slepkavu, � tam dro�i vien bija kādi savi, visai grūti izprotami iemesli. Luijē tikai raustīja plecus. Viņa acīs Mon�o vairs bija tikai upuris, kuru vajadzētu aizstā�vēt, nevis izspiegot. Skaidrība tika gaidīta no Tabāra izmeklē�anas rezultātiem. Pēdējais bija uzsācis milzu darbu � pārbaudīja, kur atradu�ies un ko darīju�i it visi tie � strādnieki, kalpotāji, in�enieri, kas nozie�guma dienā stTādāja rūpnīcā. Nācēji un gājēji tika apzināti, hronometrēti, analizēti � uz direktora galda krājās vesels papīru kalns. Tajā pa�ā laikā kāds des�mits inspektoru pārlūkoja rūpnīcu; viņi pārmeklēja bistro, garā�as, izvaicāja krastmalas kuģotājus � ta�u caurule bija un palika pazudusi. Satraukums mocīja joprojām. Avīzes bija iespiedu�as visai precīzus datus par cauruli; tam, kas spētu paziņot ko tādu, kam pa�teicoties izdotos pazudu�o atrast, tika solīta prēmija miljona apmērā. Tika intervēta Linda un pat vecā Marieta. Bija ierosināts Sorbjē pēc nāves pie�ķirt goda nosaukumu. Mareiju bija pārņēmu�as saltas dusmas, piedzīvojot uzbrukumu pēc uzbrukuma, un viņ� sako�poja visu savu gribasspēku, nozvērēdamies neatkāpties un iet līdz galam. Varbūt viņ� nebija ģēnijs, ta�u sa�tverto kumosu no mutes nemēdza izlaist. �is kumoss bija Mon�o � Mon�o, kas dzīvoja vienā mierā, pārlie�cināts par savām tiesībām un izlikdamies nemanām uzraudzību, kurai bija pakļauts. Rītos viņ� cēlās vēlu, devās nelielā pastaigā pa krastmalu. Viņ� brokastoja �Pie Zila� un spēlēja kārtis ar parastajiem apmeklētā�jiem. Pēc tam nāca kārta aperitīvam. Pēc tam klausī�jās radio � zirgu skrie�anās sacīk�u rezultātus. Mājās atgriezās nesteidzīgi � ap desmitiem vakarā. Nekādu vēstuļu. Nekādu telefona zvanu. Nekā.

��� Man nemū�am nav pie�ūta �itāda bārda! � Freds sūdzējās.

��� Un man? � Mareijs rūca. � Vai tu domā, ka es dzenu jokus?

Mon�o! Tā ta�u bija viņa ideja. Viņ� juta, ka Sorbjē

slepkava mēģina sazināties ar �oferi, varbūt, lai no�pirktu viņa klusē�anu � vai lai apklusinātu viņu pa�visam. Ja Mon�o pazina cilvēku, kas bija mēģinājis viņu nogalināt, tad kāpēc viņ� izturējās tik mierīgi? Jo �oferis nebūt ne�ķita norūpējies. Viņ� nemaz negra�sījās piesargāties, pat neslēdza ciet dārza vārtiņus. Viņa bezrūpībā bija kaut kas atbaido�s. Laiks gāja. Parīze kļuva aizvien tuk�āka. Kokos jau rēgojās rūs�ganas nokrāsas, gan �e, gan tur avēnijas uz īsu laiku kļuva provinciāli pievilcīgas. Mareijs gremdējās tādā kā gurdumā; viņam �ķita, ka viņ� sapņo no rīta līdz vakaram. Reizēm viņ� satika Beliāru un uzaicināja iedzert kādu viskija mēriņu.

���� Kā iet, veco zēn?

���� Tā nekas. Esmu nodomājis noīrēt kādu vasar�nīcu, kaut kur Bretaņā � uz septembra mēnesi.

��� Tev vajadzētu ieteikt Lindai, lai viņa dara to pa�u. Tie �urnālisti, tie raksti par Sorbjē� Man vi�ņas �ēl.

��� Es ar viņu par to parunā�u. Viņai gan patiesībā ir vasaras mājiņa Jurā departamentā.

���� Un kā rūpnīcā?

��� Nekā jauna nav. Tabārs rosās. Viņ� visus saindē ar savu rosību. Un tu? Kas notiek ar tevi?

���� Pats redzi. Kļūstu par vecu muļķi.

���� Mon�o?

Mareijs neuzdrīkstējās atzīties, ka viņ� joprojām sekoja Mon�o, tikai neveikli atmeta ar roku.

��� Liksim Mon�o mierā. Tas tips mani varēja pada�rīt traku! i

Mareijs pārnāca mājās, zvanīja Fredam, nogrozīja galvu un palīda zem du�as. Ta�u viņ� joprojām nemi�tējās snauduļot. To �etrpadsmit, to divdesmit sekun�u dēļ� Viņ� bija sapinies un, lai nomierinātos, par katru cenu lūkoja atrast sev attaisnojumu, ta�u pārlie�cinājās, ka trūkst kādas svarīgas norādes un ka ne�viens cits, ja būtu viņa vietā, nespētu vairāk. Un te bija jauns norādījums. Mon�o, �etros pēc pusdienas izgājis pastaigāties, tika zvanījis pa telefonu no telefona būdiņas. Viņam sekoja inspektors Gran�s. To izdevās pamanīt, ta�u notikums bija tik nenozīmīgs, ka vēl neko neliecināja.

���� Vai viņ� pa telefonu runāja ilgi?

���� Ak, nē! � sacīja Gran�s. � Varbūt trīs minūtes.

���� Vai jūs viņu novērojāt?

���� No mugurpuses.

���� Kad viņ� izgāja no telefona būdas � vai izska�tījās nobijies vai varbūt apmierināts? Jūs ta�u sapro�tat, ko es gribu teikt.

Inspektors Gran�s labi prata savu amatu, ta�u viņ� nemēdza pētīt izsekojamo sejas izteiksmes.

���� Labs ir, � Mareijs noteica, � es viņu dabū�u rokā!

Tā kā Mon�o bija zvanījis pa telefonu � kaut kas acīm redzami tika gatavots. Vismaz Mareijs ar visiem spēkiem vēlējās, lai tā būtu. Freds bija skeptiskāk no�skaņots.

���� Viņ� būs gribējis izdarīt iemaksu un saderēt uz kādu rik�otāju, � Freds uzjautrinājās, cenzdamies pārāk nesarūgtināt komisāru. Ta�u Mareijs negribēja nekā dzirdēt. Pulksten astoņos viņi gāja garām bistro Brosoletielā, un Mareijs satrūkās. Mon�o ieturējās zā�les viņā galā, viens pats, kamēr saimnieks lasīja avīzi, un �ī aina tik ļoti atgādināja iepriek�ējo � to, pirms uzbrukuma, ka Mareijs �obrīd izjuta tādas kā māņti�cīgas baismas. Viss atsākās. Tikai � no kuras vietas? Kā? Vienbrīd viņ� jau gribēja attālināties, lai uzrī�kotu �peluslazdu� �ofera mājoklī. Ta�u � ja Mon�o sarunājis vēl kādu satik�anos, tad noteikti kaut kur ārā. Mareijs nostādīja Fredu sardzē pie būvlaukuma, kur bija gaidīju�i viņi abi ar Beliāru.

���� Jūs esat satraukts, �ef, � Freds piezīmēja.

���� Ir iemesls, � Mareijs nopūtās.

Viņ� apsēdās uz kādas ķerras un piemetināja:

��� Nepaliec tā stāvam. Pēc brī�a viņ� mums būs rokā.

Viņ� kļūdījās � jo Mon�o izgāja no bistro tikai pēc pusstundas. Mareijs ļāva viņam paiet kādus piecdesmit metrus uz priek�u, pēc tam savukārt sāka iet, kamēr Freds iekāpa auto.

Mon�o iegriezās Viktora Igo ielā un devās uz centra pusi. Tātad viņ� negāja atpakaļ uz mājām. Vismaz ne tūlīt. Viņ� soļoja, sabāzis rokas kabatās, kā slaists. Ne reizi nepalūkojās atpakaļ. Sis cilvēks noteikti jutās pārliecināts, ka policija ir pārstājusi par viņu interesē�ties. Mareijs turpretī ievēroja visu savu parasto pie�sardzību. Turējās notāļu, palaikam apstādamies, ļau�dams Mon�o paieties uz priek�u.

Pie Ansjēras vārtiem stāvēja vairāki taksometri. Mon�o nesteidzīgi iekāpa pirmajā, kas gadījās pa ce�ļam. Komisārs glu�i instinktīvi atbīdīja savu inspek�toru sēdeklī un ķērās pie stūres.

Viņ� tūlīt pat uzņēma ātrumu. Jo ļaunāk, ja nāksies dzīties pakaļ. Ta�u dzīties pakaļ nenācās. Taksometrs iegriezās Vagramavēnijā, vēlīgi braukdams Zvaigznes laukuma virzienā. Acīmredzot Mon�o nebija licis �o�ferim braukt ātri.

���� Es vairs neko nesaprotu, � Freds atzinās.

���� Gan jau sapratīsi, � Mareijs noteica, uzacis sa�raucis.

Satiksme nebija intensīva. Taksometrs būtu varējis atstāt viņus tālu aizmugurē. Ta�u tas vilkās ar piec�desmit kilometru ātrumu stundā, aizdodams Mareijam aizvien lielākas dusmas. Viņ� būtu vēlējies piedzīvot spēju izrāvienu, spēju notikumu gaitu, kas vismaz ga�rantētu kādu iznākumu. Taksometrs iegriezās Elizejas lauku avēnijā un vēl palēnināja gaitu. Mareijs pie�brauca tuvāk ietvei, gatavs apstādināt ma�īnu, ta�u pelēkais taksometrs joprojām ripoja � kādus trīsdes�mit metrus pa priek�u.

���� Lūko noteikt vietu, � Mareijs izmeta.

Varēja saskatīt Mon�o galvu un plecus. Likās, ka viņ� vēroja mājas. Noliecās uz priek�u � dro�i vien izteica kādu rīkojumu �oferim. Taksometrs apstājās pie kinoteātra.

���� Palūk, � Freds noteica, � tas suns aprakts ķinīti.

Mon�o samaksāja, �ķērsoja ietvi � joprojām nevē�rīgi, ar nodzisu�u pīpi zobos. Aplūkoja afi�as. Mareijs bija apturējis starp divām automa�īnām, neaizslēgdams auto durtiņas, lai iegūtu laiku, ja tas būtu nepiecie��ams. Ietves malā kāda koka aizsegā abi vīrie�i vēroja Mon�o. Tas pacēla roku, lai palūkotos pulkstenī, likās �aubāmies, pēc tam iegāja kinoteātrī.

�1 Skrien! � Mareijs pavēlēja. � Viņ� tevi nepa�zīst. Paņem biļetes turpat, kur viņ�.

Viņ� tuvojās kinoteātrim lēnām, izlikdamies pētām afi�as. Freds nāca atpakaļ ar divām biļetēm.

Vēl bija starpbrīdis. Vietu ierādītāja pavadīja Mon�o � viņi pazina tā drukno siluetu, kas atainojās uz gai�ā ekrāna. Zāle bija gandrīz vai tuk�a. Mon�o apsēdās patālu priek�ā. Rindā viņ� bija viens pats. Ne�viena nebija ne aiz viņa, ne viņam priek�ā.

���� Otrs nav ieradies, � Mareijs no�ukstēja.

Viņi ierīkojās ejas malā. �Pasmaidiet�� � ieteica jauna mei�a ar �ilbino�iem zobiem.

���� Viņ� ierīkojās tik tālu, lai neviens nevarētu dzir�dēt abu sarunu, � piezīmēja Freds. � Ta�u no �ejie�nes varētu to otru klientu labi apskatīt � nopētīt, kāds �is izskatās.

Aizvērās durvju aizkari, sākoties filmai. Mareijs no tās maz ko redzēja. Viņ� uzmanīja eju, ieejas durvis, mijkrēslī aplūkoja retos zālē ienāku�os skatītājus, se�kodams ar acīm gai�ajam elektriskā lukturī�a aplim, kas krita uz paklāja no vietu ierādītājas lukturī�a. Ne�viens neapsēdās blakus Mon�o. Laiks ritēja.

���� Sāku domāt, ka būsim iekritu�i! � Freds nomur�mināja. � Ko tas nelādznieks gaida?

Viņu prātus jau sāka pārņemt �aubas. Mon�o ta�u bija brīv iet uz kino � rīt viņ� varētu doties uz Lon�ānu vai Tramblē. Viņi tikai zaudēja laiku.

���� Iesim ārā, � sacīja Mareijs. � Gaidīsim ārpusē.

Filmai vajadzēja drīz beigties. Mūzika pieņēmās

spēkā � pēdējam skūpstam. Viņi viens aiz otra izgāja uz ielas � nospiestā garastāvoklī.

���� Un tomēr, � norūca Mareijs, � bija telefona zvans. Gran�s ta�u nebūs to nosapņojis!

Nakts bija tik skaidra, ka � neraugoties uz apgais�mojumu � pavisam tuvu varēja saskatīt zvaigznes. Mon�o iznāca, galvu pacēlis, ievilka elpu kā apmieri�nāts dzīvnieks. Viņ� piebāza pīpi � visai rūpīgi � un, mazus solī�us sperdams, devās pa avēniju uz priek�u.

���� Ko darīsim, �ef?

���� To pa�u, ko līdz �im.

Atsākās seko�ana, turpinādamās tāpat kā agrāk, arī toreiz, kad Mon�o devās pretī slepkavas paceltajam ierocim. Ta�u �ajā reizē mar�ruts bija at�ķirīgs. Apgā�jis apkārt Zvaigznes laukumam, Mon�o iegriezās Grandarmē avēnijā. Laiku pa laikam Mareijs atska�tījās. Freds turējās pieklājīgā attālumā, un komisārs nodomāja, ka motors noslāps, ja pastaiga vēl ilgi tur�pināsies. Mon�o soļoja visai naski. Reizēm viņa pīpe �ķieda dzirksteles. Ticis līdz Maijo vārtiem, viņ� sāka iet gar re�ģoto �ogu, un Mareijs piepe�i uzminēja. Pie Sorbjē! Viņ� devās uz Sorbjē māju. Ta�u nē! Tas bija absurdi. Un tomēr � Mareijs steidzās. Mon�o bija sa�sniedzis Morisa Barrēsa bulvāri � lūk, viņ� gāja slīpi

pāri ielai, nonākdams uz ielas ar maziem dārziņiem gar malām. Mareijs neganti savicināja rokas, Freds uz�ņēma ātrumu, pēc tam izslēdza motoru un nobremzēja. Viņ� klusām apstādināja ma�īnu līdzās komisāram.

���� Sorbjē villa, � Mareijs no�ukstēja.

���� Ko?

Freds pārsteigts izrāpās no ma�īnas.

���� Vai arestēsim? � viņ� noprasīja.

��������� Par ko? Bez tam � ir ta�u jāpārliecinās, ko viņ� grasās nozagt. Dro�i vien viņ� mājā ko noslēpis.

���� Cauruli?

Abi saviļņoti saskatījās, pēc tam Mareijs paraustīja plecus.

��������� �aubos gan, � viņ� sacīja. � Sorbjē zādzības dienā nebija atbraucis ar ma�īnu�

Abi pavērās turp. Mon�o nekustīgi stāvēja pie villas vārtiņiem.

Debesīs dreifēja mākoņi, �is nostūris bija tum�s. Viņi vairs nevarēja Mon�o saskatīt.

���� Viņ� būs iegājis iek�ā, � Freds no�ņāca.

Mareijs bez trok�ņa atsāka soļot. Aiz viņa tik tikko

varēja saklausīt Freda pārvieto�anos. Kad viņi nonāca līdz vārtiņiem, Mon�o jau bija uzkāpis uz lieveņa un noliecies pie atslēgas cauruma � dro�i vien rīkoda�mies ar mūķīzeri vai atslēgu, kuru viņam bija izdevies saglabāt. Mareijs ātri nopētīja fasādi � visi apak��stāva slēģi bija ciet. Aug�stāvā slēģi bija vaļā, ta�u pēc nespodrā spīduma varēja uzminēt, ka logi ir ciet, un stiklos atspīdēja nakts atspulgi. Durvis padevās, un Mon�o iesoļoja vestibilā.

�������� Pagaidi tepat, � sacīja Mareijs. � Ja viņ� man izspruks, es tevi no�ņaug�u. Ja būs vajadzīgs, zvel!

Viņ� pārkāpa pāri puķu dobei, uzlasīja no celiņa da��us akmentiņus un mērķēja Lindas logā. Lielākā daļa nokrita atpakaļ uz celiņa pie sienas, ta�u da�i �ķin�dēdami atsitās pret rūtīm. Mareijs gaidīja, kādam �ņau�dzējam �ņaudzot krūtīs. Logs pēk�ņi atvērās; parādījās seja kā balts plankums.

�������� Te komisārs Mareijs� Vai tā esat jūs, Sorbjē kundze?

���� Kas noticis?

Mareijs pazina Lindas neskanīgo balsi.

���� Nebīstieties � Vai jūs mani labi dzirdat?

���� Jā.

���� Ieslēdzieties.

���� Kāpēc?

��� Dariet, ko saku � Tūlīt pat� Es gaidu� Pa�steidzieties.

Seja nozuda. Mareijs ieklausījās. Mājā viss bija klusu. Mon�o nedeva nekādas dzīvības zīmes.

���� Kārtībā.

Lindas balss drebēja � tā nodeva viņas satraukumu.

���� Nekustieties, � Mareijs izrīkoja. � Varbūt būs troksnis, bet jums nekas nedraud� nekas � Es tikai aizliedzu jums iet ārā.

Logs bija pusvirus. Mareijs ar acīm meklēja Fredu�� un pamanīja viņu stāvam pie re�ģu sētas. Pēk�ņi viņa pieri pārklāja sviedri. Arī rūpnīcā, tāpat Levalluā, kāds stāvēja sardzē.

�Tam nav nekāda sakara,� viņ� domāja, �Mon�o nav bīstams. Tas nav viņ�, kas ��

Viņ� piesardzīgi uzkāpa uz lieveņa. Un jau stiepa roku, lai pagrūstu puspievērtās durvis, kad mājas iek�ienē atskanēja troksnis, pēc tam atkārtodamies arī aug�stāvā. Tūlīt arī Linda iesaucās:

���� Surp! Palīgā!

���� Augstais Dievs! Viņ� lau�as iek�ā viņas istabā!

Sī doma ie�āvās prātā Mareijam, kas steidzās glābt,

ta�u vestibilā bija tik tum�s, ka viņam nācās apstāties, lai tiktu skaidrībā, kurp tālāk doties. Mājā atkal at�skanēja troksnis. Mareijs skaidri saklausīja saraustītu cilvēka elpojienu � aizelsu�os no pārsteiguma. Viņam nācās spiest ar plecu � tā durvis padevās ātrāk. Klau�dzieni nemitējās. Tie atbalsojās Mareija galvā un krū�tīs, kamēr viņ� zaudēja dārgās sekundes, grābādamies gar sienu, lai atrastu elektrības slēdzi. Beidzot viņ� to atrada. Vestibils un kāpnes iegaismojās. Mareijs metās skriet, iedrāzās kāpnēs; atskanēja vēl divi klau�dzieni � dauzīts tika no visa spēka, pēc tam iestājās klusums � tajā pa�ā brīdī, kad Mareijs parādījās kāpņu pagriezienā. Mon�o, ticis pārsteigts, dro�i vien griezī�sies atpakaļ, lai pretotos uzbrucējam. Mareijs ar sa��ņaugtām dūrēm iznāca aug�stāva kāpņu laukumiņā, spilgtā gaismā, un atbalstījās pret sienu. Visapkārt bija tikai noslēgtas durvis, klusums. Viņ� juta kājas ļim�stam. Kur bija Mon�o? Palūk, vienā pusē Sorbjē kabi�nets, Lindas istaba; otrā � viesistaba � Mareijs pār�brauca ar roku pār nosvīdu�o seju� Uzmanību!

Mon�o slēpās �eit � kabinetā vai viesistabā � Mareijs pagrieza Lindas istabas rokturi.

���� Sorbjē kundze? � Vai jūs mani dzirdat?

���� Jā� Man bail� Kāds gribēja tikt iek�ā � Kas notiek?

���� Nekas briesmīgs� Vēl neveriet vaļā. Tikai tad, kad es teik�u.

Viņ� aizgāja līdz kabinetam, nospieda rokturi, ar kāju atsperdams durvis, lika tām noblāk�ķēt pret sienu. Gaisma no gaiteņa apspīdēja elektrības slēdzi. Mareijs iededza lampu. Nepārkāpdams pār slieksni, viņ� varēja aplūkot visu kabinetu. Istaba bija tuk�a. Viņ� atvēra viesistabas durvis. Tur neviena nebija. Vēl atlika logs gaiteņa galā. Ta�u tas bija ciet. Ma�reijs sasniedza to trijos stiepienos. Ciet? Nē, tas bija tikai pievērts, pa spraugu viegli varēja izbāzt roku. Komisārs to atvēra, izliecās ārā un redzēja Fredu ne�kustīgi stāvam savā postenī. Pirmoreiz dzīvē Mareijam uznāca īss paguruma brīdis, viņ� abām rokām atspie�dās pret sienu. Vai viņ� juka prātā? Pirms maza brī�tiņa �eit bija cilvēks, kas lauzās Lindas durvīs. Viņam nebija laika aizmukt. Apak�stāvā? Neiespējami. Ma�reijs būtu dzirdējis viņu kāpjam pa kāpnēm. Tomēr viņ� pagriezās, lai palūkotos apkārt, un pacēla galvu. Aug�ējā kāpņu laukumā pie griestiem dega vēl viena lampa. Kāpnes bija tuk�as, nepārprotami tuk�as. Ma�reijs ar sagumu�iem pleciem lēnām iegriezās pārliecīgi ievaskotajās kāpnēs, uz kurām viņam slīdēja kājas. Arī te viņ� nevienu neredzēja. Piepe�i viņam prātā ienāca vecā Marieta, un viņ� skrie�us uzskrēja pa kāp�nēm. Kalpotājas istaba bija tuk�a, gulta rūpīgi saklāta. Villā Marietas nebija. Mareijs iegāja senākajā Mon�o istabā, ielūkojās bēniņos. Nekādu bēgļa pēdu nere�dzēja. Mareijs, gau�ām apjucis, kāpa lejā. Viņ� klu�sītēm pieklauvēja pie Lindas durvīm.

���� Atveriet man �

Tika atvilkts aizbīdnis. Parādījās Linda � ļoti bāla, tērpusies caurspīdīgā naktstērpā, kailām kājām. Un Mareijs kautrīgi apstājās uz sliek�ņa.

���� Es atvainojos �

Linda apgāja apkārt lielajai gultai istabas vidū � devās pie drēbju skapja paņemt rītakleitu, steidzīgi to apvilka un atgriezās pie komisāra. Viņas lūpas dre�bēja.

���� Pie manis mēģināja ielauzties.

���� Tas bija Mon�o.

���� Mon�o? � Vai jūs viņu arestējāt?

Neko neatbildējis, Mareijs piegāja pie loga un to atvēra. Debesis bija noskaidroju�ās, Freds stāvēja lejā, celiņa vidū, ar pistoli rokā, uzmanīdams māju. Pama�nījis Mareiju, viņ� paspēra soli uz priek�u.

���� Vai viņ� jums rokā, �ef?

Vaicājums pārsteidza Mareiju nesagatavotu � kā �āviens.

���� Tu neko neredzēji?

���� Neko, � sacīja Freds.

���� Vai esi par to pārliecināts?

���� Protama lieta!

���� Labs ir. Paliec, kur esi.

Mareijs pagriezās. Linda, stāvēdama pie gultas, vē�roja viņu, joprojām izskatīdamās nobijusies.

��������� Kur ir Marieta? � Mareijs noprasīja. � Es pār�meklēju visu aug�ējo stāvu. Vai viņa ir projām?

��������� Es viņu aizsūtīju projām. Jūs dro�i vien zināt, ka mums Juras departamentā ir īpa�ums� veca māja, kas piederēja manam vīram. Es gribēju rīt aizbraukt no Parīzes . .. Runa ir par mantojuma lietu nokārto��anu. Mana vīra notārs dzīvo Lons-le-Sonjē.

�������� Jūs brauksiet rītu, � Mareijs cieti noteica, � un atgriezīsities, cik ātri vien iespējams. �eit būs vieglāk, jūs pasargāt.

���� Vai jūs domājat, ka �

Mareijs centās atgūt zaudēto.

�������� Nē � Jūsu dzīvībai briesmas nedraud. Mon�o līdz rītam jau būs arestēts, bet.. .

���� Kāpēc viņ� te ielauzās?

��������� �ī ir viena tum�a lieta, � Mareijs sacīja. � Vi�sādā ziņā nomierinieties. Mēs esam te. Es atstā�u te savu inspektoru � līdz jūsu aizbrauk�anai. Ceru, ka man vairs nenāksies jūs traucēt, kundze. Rīt no rīta uzdo�u jums da�us jautājumus. Man tie�ām �ēl�

Viņ� lāgā nezināja, kā tikt projām. Viņa bija tā, kas sniedza komisāram roku. Viņ� jutās atvieglots, at�kal atrazdamies kāpnēs, un nebrīnījās, kad dzirdēja aizbīdām aizbīdni. Nabaga sieviete! Viņai bija iemesls aizbarikādēties. Mareijs izpētīja apak�stāvu � glu�i velti. Virtuves durvis, kas veda laukā no villas, bija

aizslēgtas. Mareijs tās atvēra, apgāja apkārt mājai un pasauca Fredu.

���� Kā ir, �ef?

���� Pie joda, Mon�o ir pazudis.

���� Tas nav iespējams.

�������� Protams. Bet tas ir fakts � viņa nav. Iesim palū�kosimies garā�ā.

Arī garā�a bija aizslēgta. Fredam nācās grūti to at�vērt. Viņi iededza gaismu, ielūkojās ma�īnā, pat atvēra bagā�nieku, lai neko sev nevarētu pārmest.

�������� Mana vieta ir brīva, veco zēn Fred, � sacīja Mareijs. � Es aizeju no darba policijā.

���� Nerunājiet muļķības.

��������� Man nav izvēles. Man ta�u smiesies acīs. Laime vēl, ka izdevās pasargāt Sorbjē kundzi. Nākamreiz man var nelaimēties ne tik.

���� Nē ta�u! Nākamās reizes nebūs.

���� Kā lai es to zinu!

Viņi rūpīgi aizslēdza garā�u, Mareijs piecirta kāju pret grantēto celiņu. Viņu bija pārņēmu�as piepe�as dusmas.

���� Iesim atpakaļ un apskatīsimies! � viņ� uzsauca.

Ta�u, pat ja viņi būtu pārlūkoju�i ik istabu ar pa�lielināmo stiklu, arī tad nebūtu atradu�i nekādu Mon�o pēdu.

�������� Es ta�u nesapņoju, Fred. Tu visu dzirdēji � tā�pat kā es. Protams, ka Sorbjē kundze �

�������� Dzirdēju tik labi, ka varētu iet iek�ā un paspiest jums roku.

���� Un kā tad ir?

Mareijs bez aizvainojuma bija uzņēmis abas iepriek��ējās neveiksmes. Ta�u �ajā reizē mērs bija pilns. Sorbjē tika nogalināts. Lai tā būtu. Mon�o tika ievai�nots. Lai būtu. Vismaz atlika tik bēdīgs mierinājums kā � atrast upuri, konstatēt nodarījumu. Ta�u, kad būtne no miesas un kauliem izkūpēja kā tvaiks � tur�pat �etrās sienās, bez kāda acapmāna, saprāts likās grī�ļojamies. Mareijs nespēja atstāt villu, viņa dusmas aiz�stāja vil�anās. Starp to brīdi, kad viņ� bija dzirdējis pēdējo zvēlienu durvīs, un to otro, kad ieraudzīja tuk��ās kāpnes, nebija pagāju�as ne piecas sekundes. Par to viņ� bija pilnīgi pārliecināts. Tas nebija apstrīdams. �ajās piecās sekundēs Mon�o pat nebūtu paspējis pa�

slēpties kādā no tuk�ajām istabām. Viņam nebija ize�jas. Vienā pusē � kabinets, viesistaba, Lindas aizbul�tētās durvis; otrā � pusvirus atstātais logs, un lejā Freds. Piecas sekundes! Kur tad vēl rūpnīcas �etrpa�dsmit sekundes? Piecpadsmit vai divdesmit sekundes paviljonā? Te bija runa par acumirklīgu pazu�anu � izgai�anu tuk�ā vietā.

���� Esmu bērna prātā, � Mareijs atkārtoja. � Tādi kā es ir jāsūta pensijā.

���� Iesim, �ef! � sacīja Freds. � Mani arī tas izsita no sliedēm. Ta�u nevajag ļauties apmāties.

���� Tu nesaproti, ka viss ir likts uz spēles?

���� Kā tā?

���� Svētā Dievmāte! Mon�o mums parādīja, ka viņam ir kāds triks, kā izgaist no slēgtām telpām, par spīti apsardzībai. Tātad tas ir viņ�, kas nogalējis Sorbjē.

���� Bet alibi?

���� Vēl viens triks.

���� Un ievainojums?

���� Mānī�anās � mūsu maldinā�anai.

��� Sef, es domāju, ka te jūs pārspīlējat. Viņ� varēja te kaut kur ielīst.

��� Tiesa! Lasāmies lapās. Nē, tomēr nē. Ierīkojies apak�stāvā un gaidi palīgus.

Mareijs nokāpa no lieveņa un sajutās pavisam ap�guris. Viņ� apsēdās uz pēdējā pakāpiena, viņa rokas no�ļuka, skatiens noslīga. Turpat līdzās pletās dārzs, kur baltās rozes, kā likās, peldēja Visumā. Pēk�ņi me�tās vēss. Pilsēta gulēja. Pāri slīdēja mākoņi � garām strēlēm. Mareijs vairs nedomāja neko. Viņ� bija pie�kusis, apnikuma mākts. Un jutās kā lielas netaisnības upuris. Vēl vairāk � viņ� ta�u bija atbildīgs par Lindu. �odien uzbrukums neizdevās, bet maz trūka, lai izdotos! Rīt tas var izdoties. Liktenīgi! Tāpēc, ka Ma�reijs te nebija stiprākais. Tāpēc, ka noziedznieks, kas slēpās ēnā, lietoja ārkārtējus līdzekļus, lai veiktu savu briesmu darbu. Mareijs piecēlās, vēl vairākas reizes palūkojās apkārt, pēc tam devās uz automa�īnu. Vi�ņam �ķita, ka no kaut kurienes kāds viņu novēro un ņirgājas par viņa sakāvi.

���� Ienāciet! � Luijē uzsauca.

Mareijs tūlīt pazina krēslā pie rakstāmgalda sēdo�o drukno Ruveiru, kas nepacietīgi spēlējās ar cimdiem. Pie loga, pagriezis istabai muguru, stāvēja vīrs ar at�lēta pleciem, bungodams ar pirkstiem pa stiklu,

���� Sēdieties, � sacīja Luijē, kas likās vēl bezperso�niskāks nekā parasti.

���� Jūsu telefona zvans mani tā pārsteidza, � viņ� turpināja, � ka es palūdzu �os kungus atnākt un jūs uzklausīt. Jūs jau tikāties ar Ruveira kungu, bet var�būt neesat pazīstami ar Lartiga kungu, policijas pre�fektu.

Lartigs stīvi grozījās uz papē�iem, izskatīdamies pārguris un nenoteikti grozīdams galvu. Stāvēdams priek�ā gaismai, viņ� bija tikai ēna � nepārprotami naidīga. Luijē ar papīrnazi rokā turpināja vienmuļā balsī:

���� Es pārdomāju stāvokli� atsaucot atmiņā tos pilnīgi neiedomājamos apstākļus, kādos tika ievainots Mon�o� Jums bija uzdots uzmanīt Mon�o � tas ne�maz nelikās tik grūti� un tagad, ja es jūs pareizi sapratu, Mon�o ir pazudis.

���� Aizlaidies pa gaisu, � Mareijs precizēja, skumīgi pasmaidīdams. � Tas varbūt izklausās smieklīgi, bet es neatrodu citus vārdus.

Iestājās klusums. Visi trīs vīrie�i lūkojās uz komi�sāru, un Mareijam likās, ka viņ� kārto ļoti grūtu ek�sāmenu � tādas �ūrijas priek�ā, kas nepazīst �ēlastī�bas. Lartigs paspēra pāris soļu un atspiedās pret rak�stāmgalda malu; viņ� bija rudmatis, ar īsi apcirptiem matiem, izvirzītu apak��okli un maisiņiem zem acīm; viņ� bija pārāk labi ģērbies, lai būtu tikai ierēdnis.

���� �is Mon�o, � viņ� lēnām teica, � bija vienīgais cilvēks, kas kaut ko zinātu par caurules zādzību?

Luijē gribēja ko teikt, ta�u Lartigs pacēla roku.

���� Ļaujiet viņam atbildēt.

���� Es tā domāju, � sacīja Mareijs.

���� Un jūs ļāvāt viņam aizbēgt?

���� Piedodiet, � Mareijs aizstāvējās. � Viņ� neaiz�bēga � Viņ� pazuda.

Visi trīs saskatījās.

���� Paskaidrojiet, � Luijē noteica.

Mareijs piecēlās un tuvojās rakstāmgaldam.

���� Ja es neuzzīmē�u villas plānu, � viņ� sacīja,

��� jūs nespēsiet sekot manam stāstam.

Un turpat priek�nieka bloknotā ar ātriem un pla��iem vilcieniem viņ� iezīmēja istabu izkārtojumu. Ruveirs nelikās traucēties, bet Lartigs, atspiedies uz savām plankumainajām dūrēm, uzmanīgi aplūkoja uz�metumu.

��������� Freds stāvēja �eit� Jūs varat viņu izvaicāt� Tam zēnam netrūkst aukstasinības� Viņ� arī dzirdēja bliezienus durvīs, tāpat kā es. Mon�o mēģināja ielauzt istabas durvis, bet Sorbjē kundze sauca palīgā� Ja mana liecība ir nepietiekama, tad vēl paliek divas citas neapstrīdamas liecības�

��������� Mēs ta�u jums ticam, Mareij, � Luijē nomur�mināja.

Ar zīmuļa smaili Mareijs iezīmēja uz papīra, pa ku�rieni bija iegājis mājā.

�������� Izgāju cauri vestibilam, pēc tam, kad biju iede�dzis gaismu. Ievērojiet, ka gan kāpnes, gan kāpņu lau�kumi bija apgaismoti � Es visu laiku dzirdēju zvetē�anu � Man vajadzēja � teiksim � trīs vai �etras sekundes, lai tiktu līdz �ejienei � kāpņu pagriezie�nam � Sitieni apklusa. Pēc divām sekundēm es jau biju aug�ā, un tur vairs neviena nebija �.

�������� Jūs ta�u meklējāt, � sacīja Luijē, it kā gribētu pa�ukstēt priek�ā labāku atbildi.

�������� Māja bija tuk�a, � Mareijs iebilda. � Pilnīgi tuk�a. Nekādas iespējamās slēptuves. Es uzskatu, ka�

Viņ� jau gribēja teikt �protu savu darbu�. Ta�u no�lēma klusēt.

�������� Tad viņ� būs aizbēdzis pa gaiteņa logu, � Luijē atsāka. � Jūs man teicāt pa telefonu, ka �is logs bija pusvirus.

���� Pie tā loga stāvēja Freds, � Mareijs bilda.

Jaunais Ruveirs aizsmēķēja cigareti, laiku pa laikam

viņ� �āvājās, aizsedzis muti ar delnu.

�������� Visos trijos gadījumos figurē logs, � Luijē pie�zīmēja, � un visos trijos gadījumos pie loga kāds stāv sardzē, pirmajā reizē Le�ivrs, otrajā Beliārs un �ajā reizē Freds � komisāra palīgs.

���� Tas ne pēc kā neizklausās, � sacīja Lartigs.

���� Vistīrākā sagadī�anās. Jūs ta�u negribat apgalvot.

ka jūsu noziedznieks attīstījis līdz pilnībai tādu bēg��anas veidu? Visupirms, tas nemaz nebija bēg�anasveids, jo jūs pats apliecinājāt, ka viņ� nevarēja aiz�bēgt pa logu. Ko tad jūs domājat?

Luijē uzlūkoja Mareiju.

������� Vai dzirdējāt? Kādu izskaidrojumu jūs varat sniegt?

������� Es nevaru sniegt nekādu, � sacīja Mareijs, � es tikai konstatēju faktu.

������� Tā kā par daudz vienkār�i, � Ruveirs izmeta no sava mīkstā krēsla dziļumiem.

Lartigs, rokas kabatās sabāzis, veica īsu pārgājienu līdz logam, pēc tam pēk�ņi apstājās.

������� Atzīstiet, komisār, ka tas ir satrauco�i! Tur, kur jūs esat klāt, notiek tādas lietas, kas ar prātu nav aptveramas.

�������� Rūpnīcā es nebiju, � mierīgi iebilda Mareijs.

���� Un tomēr cilvēks pazuda � gai�ā dienas laikā, vairāku liecinieku acu priek�ā.

������� Kāpēc, � grieztin nogrieza Lartigs, � jūs vakar�vakarā Mon�o nearestējāt?

■� Man nebija ordera.

������� Piekrītu. Ta�u cilvēks, kas nakts laikā ielau�as kādā mājā, tādā kārtā top par ļaundari. Tātad iemesls bija.

������� Iemesls! Par to varētu strīdēties, jo īstenībā Mon�o ta�u neko nenozaga un nevienam neko neno�darīja. Gribēju viņu pieķert nozieguma vietā.

��� Es jums nepārmetu, � Luijē noteica.

Lartigs nomurdēja kaut ko tādu, kas lika pasmaidīt druknajam Ruveiram, pēc tam, nostājies pie rakstām�galda, turpināja:

������� Taisīsim kopsavilkumu. Mon�o rakstīja Sorbjē � Pēc tam viņu gribēja nogalināt� Pēc tam viņ� gri�bēja nogalināt Sorbjē kundzi� Es, protams, minēju kliedzo�ākos faktus. Ko no tā visa varam secināt?

��� Neko, � Luijē nopūtās.

������� Es arī tā domāju. Neko. Ja pieturamies pie fak�tiem � kā es tos minēju. Ko tad tie ir vērti?

��� Atļaujiet, � sacīja Mareijs.

�������� Vai tad tie ir fakti? � turpināja Lartigs. � Vai varbūt � komisāra Mareija kunga personīgie uzskati? Es jums piekrītu � Mon�o rakstīja Sorbjē. Lai viņam paziņotu � ko gan? Par to mēs neko nezinām. Es

piekrītu � viņ� saņēma lodi plau�ā. Bet � no kā? Mēs par to neko nezinām. Mums atbild: �Mon�o var�būt ir palīdzējis Sorbjē slepkavam. Varbūt viņ� ir no�slēpis cauruli. Varbūt slepkava gribēja no viņa atbrī�voties. �Un � visubeidzot � �Mon�o varbūt gribēja nogalināt Sorbjē kundzi�. Beidzot, Mareij, atzīstiet � jūs esat sapinies . .. Ļaujiet man pateikt līdz galam. Ikvienam ir tiesības maldīties. Es jums neko nepār�metu. Tikai to vajag vaļsirdīgi atzīt, nevis izdomāt ne�ticamas lietas � slepkavu, kas izgaro � lieciniekus, kas neko neredz�

��� Lai iet, � sacīja Mareijs. � Es to visu izdo�māju, lai nomaskētu savu sakāvi. Mans draugs Beliārs meloja, lai man izpalīdzētu. Arī Freds. Un arī Sorbjē kundze�

Lartigs tuvojās Mareijam un uzlika viņam roku uz pleca.

��� Paklausieties, Mareij � Iedomājieties, ka rīt prese varētu publicēt jūsu izteikumus.. . Iedomājie�ties, ka tur varētu izlasīt apmēram sekojo�o: �Mon�o nevarēja izlēkt pa logu. Viņ� nevarēja paslēpties ne apak�stāvā, ne aug�stāvu istabās�� Kāda būtu publi�kas reakcija, ko?

��� Mon�o � vai cilvēks, kas iet cauri sienām, � Ruveirs nomurdēja, aizdegdams jaunu cigareti.

��� Ja vien kaut kur neklejotu apkārt �ī caurule, � Lartigs atsāka, � tad tas viss liktos diezgan smieklīgi. Ta�u �ajā brīdī, kad sabiedriskā doma satraucas, ka mēs varētu � Nē, Mareij, tas nav nopietni.

��� Un mans kolēģis Tabārs? � Mareijs ieteicās.

Jautājums bija vietā. Lartigs paraustīja plecus un

saniknots attālinājās. Luijē noklepojās.

��� Tabārs, � viņ� novilka. � Jā gan, viņ� strādā �

��� Mon�o pazūdot, � Ruveirs atzīmēja, � mūsu izredzes mazināju�ās.

��� Bet neviens ta�u neņem �o iespēju nopietni! �1 Mareijs apskaitās. � Turklāt vēl tagad, kad .. .

��� Jautājums nav par to, � Lartigs iejaucās. � Vai jūs paliekat pie sava?

��� Jā. Esmu pārliecināts, ka redzēju to, ko redzēju.

��� Un ja jūs redzējāt nepareizi?

��� Tādā gadījumā runa ir par kolektīvu halucinā�ciju.

��� Jūs esat stūrgalvīgs!

Druknais Ruveirs ielūkojās pulkstenī un piecēlās.

������� Tas viss ne pie kā neved, � viņ� teica. � Es gribētu, lai Mon�o atrastu�

������� Tas jau tiek darīts, � Luijē iebilda. � Es jau aizsūtīju divus vīrus uz viņa dzīvokli. Mon�o nav at�griezies.

��� Vai jūs cerat, ka viņ� atgriezīsies mājās?

������� Nē. Ta�u piesardzība nekad nav par Jaunu. Ja viņ� palika Parīzē, tad mums neizspruks.

Ruveirs pa�ukstēja da�us vārdus Lartigam. Abi vī�rie�i pagājās līdz logam un klusi sarunājās, pēc tam Lartigs pamāja Luijē.

�Lai viņi ar mani izrēķinās,� Mareijs domāja. �Un lai dara to labi ātri!�

Luijē pieklājīgi palocīja galvu, ta�u nelikās esam vienisprātis ar abiem pārējiem. Visbeidzot viņ� pa�griezās pret Mareiju.

�������� Es jums pateicos, dārgais komisār, � viņ� sa�cīja. � Jūs jau mēnesi sē�at peļķē, bet nevienam nav ļauts jūs kritizēt� Jūs gribējāt oktobrī ņemt atvaļi�nājumu, vai ne?

��� Jā, bet�

������� Do�u jums padomu, Mareij . .. Ņemiet to tūlīt. . . Es neesmu vienīgais, kas domā, ka atvaļinājums jums nāks par labu. Jūs esat noguris, tā ir � tas ir nor�māli! Ņemoties ar �o lietu, jūs esat pārstrādājies.

������� Tādā gadījumā, priek�nieka kungs, es labprā�tāk �

�������� Aiziet! Esiet ta�u saprātīgs. Jūs demisionēsiet kādu citu reizi. Jūs esat �eit vajadzīgs, velna bū�ana! Nemū�am neesmu redzējis kādu tik viegli apvainoja�mies.

Viņ� lēnītēm pastūma Mareiju uz pusatvērto durvju pusi.

������� Ja es varētu pats sevi aizsūtīt atvaļinājumā! � viņ� nomurmināja. � Ticiet man, Mareij, jūs te neesat visvairāk �ēlojamais.

������� Sala�ņas! � Mareijs norūca jau gaitenī. Viņ� steidzās uz savu kabinetu un pēk�ņi apstājās uz sliek��ņa. Tabārs viņu gaidīja, lasīdams avīzi.

������� Vai izlasījāt ievadrakstu? � viņ� pavaicāja.

�� Paklausieties. �Trīsdesmit otrajā izmeklē�anas dienā

drausmīgā ellesma�īna, kas var saindēt visu Parīzi, joprojām nav atrasta. Tie, kas dodas brīvdienās, ir iz�misumā, tie, kas paliek pilsētā, ir �ausmās ��

��� Lieliski, � Mareijs izmeta. � Ko tad jūs gri�bējāt?

Tabārs ar �estu viņu apklusināja.

��� Zinu, vecais. Jūs esat kļuvis nevēlams. Un es � vai jūs domājat, ka es esmu kāds svētais?

Viņ� iesmējās un izvilka resnu tabakmaku. Viņ� augumā bija mazāks par Mareiju, ta�u resnāks, ar bez�bēdīgu izteiksmi sejā un tikko jau�amu tulūzie�a ak�centu.

�� Tātad rūpnīcā nekas nekustas no vietas? � Ma�reijs noprasīja.

��� Pēc se�iem mēne�iem mēs būsim turpat, kur ta�gad, � Tabārs teica. � Neviens vairs neatceras, ko torīt darījis. �efs gribēja, lai tiktu aprakstītas visneno�zīmīgākās pārvieto�anās . .. gatavā krustvārdu mīkla. Nabaga Le�ivrs! Viņ� laikam kādas divdesmit reizes ņēma cauri ceļa gabalu no paviljona līdz ēdnīcai un atpakaļ. Iedomājieties viņu � ar koka kāju � un mani, ar hronometru rokā. No�ēlojami!

Viņ� apslapināja cigareti ar siekalām, izlīdzinādams tabaku no abiem galiem.

��� Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka vainīgs ir kāds no rūpnīcas. Visi �ie tipi ir varen mācīti, jūs jau sa�protat, ko es gribu teikt. Dzīvē tas nav pielietojams � tas, kas izdarījis uzbrukumu, ir neparasti pārdro�s. .. Vai jūs uz mani nedusmojaties, Mareij?

��� Nē ta�u � Vai atļausiet?

Mareijs apsēdās pie sava rakstāmgalda un piezva�nīja Beliāram uz Kurbevuā.

��� Vai divdesmit divi septiņpadsmit? Tas esi tu, ve�cais? Vai tu varētu sniegt man nelielu pakalpojumu? Tu palūgsi divas brīvas dienas. Tas ir iespējams? Labi, tā jau es domāju. Ar tām brīvdienām, kā liekas, jums būs jāpiebremzē � Tātad � aizskrien uz mājām, sa�saiņo ceļasomu un ierodies �

Viņ� svārstījās. Tabārs bija iedziļinājies avīzē.

��� � Neijī� Jā, nav jāprecizē . .. Brīdini sievu, protams. Kādubrīd es tev pievieno�os � Ak, aizmir�su .. . Vai tev joprojām ir tavs adjutanta revolveris? Labi, sameklē to un paņem līdzi. Es tev paskaidro�u.

Viņ� nolika klausuli un sapņaini lūkojās rakstām�galdā.

������� Spie�u roku, � viņ� sacīja Tabāram. � Esmu atvaļinājumā � Uz mēnesi.

������� Velns! � Tabārs noteica. � Visu uzvels maniem pleciem � Vai jūs braucat prom no Parīzes?

������� Ak, nē! Man vēl daudz kas jānokārto� Vaja�dzības gadījumā jūs atradīsiet atvilktnē manas piezī�mes, ziņojumu dublikātus .. . Tie gan jums neko nedos, to varu galvot.

Viņ� pirmais sniedza roku.

��� Labu veiksmi!

��� Atpūtieties labi! � Tabārs novēlēja.

��� To man jau teica, � Mareijs norūca.

Viņ� inspektoru istabā uzmeklēja Fredu.

��� Es eju, veco zēn Fred.

������� Ko? � iesaucās Freds, pielēkdams kājās. � Jūs ta�u negribat teikt�

Mareijs ar īk�ķi norādīja sev pār plecu.

������� Tie tur grib, lai es vācos projām. Domā, ka man rādās halucinācijas. Varbūt viņiem taisnība.

Viņ� sagrāba kāda krēsla atzveltni un jāteniski ap�sēdās uz tā.

��� Tu ta�u redzēji, ka viņ� iegāja mājā, ko?

�� Tā, kā redzu jūs.

��� Tu dzirdēji Sorbjē kundzi saucam palīgā?

��� Jānudien!

��� Vai esi gatavs apzvērēt?

■� Pie sava dēla dzīvības.

������� Jo viņi tevi pratinās, tas ir nolemts! To es tev saku!

������� Viņi ta�u negribēs apgalvot, ka es viņam Javu aizbēgt pa logu?

��� Tie�i tā.

��� Es varu sadusmoties.

������� Tu stāvēsi klusu. Ja viņi tevi �ņaugs, tad Jauj viņiem to darīt. Es ņemu visu uz sevi, vai skaidrs? Ja tu būsi man vajadzīgs, tad es tev piezvanī�u uz mā�jām.

��� Tātad jūs turpināt izmeklē�anu?

��� Vari ne�aubīties.

Freds pasmaidīja.

��� Kā būtu, ja es ietu jums līdzi, �ef?

��� Kas tevi nomainīja villā?

��� Gran�s. Es viņu izsaucu pulksten astoņos. Devu viņam norādījumus. Viņ� uzturas dārzā un ir gatavs iejaukties, ja kas atgadītos.

��� Ļoti labi. Uz drīzu tik�anos, un turi mēli aiz zo�biem!

Mazliet nomierinājies, Mareijs izgāja no policijas ēkas. Viņam pietika laika izdzert kafiju un pagrauzt radziņu � puse no tā palika neapēsta. Viņ� nejutās izsalcis. Tikai ļoti noguris un nokaunējies. Luijē īste�nībā izturējās nevainojami korekti. Un, ja labi padomā, arī divi pārējie. Kāpēc neizmantot tādu izdevību? Kā�pēc neaizbraukt patālāk no Parīzes? �o mīklu ta�u nemū�am neuzminēt. Mon�o! � Viņu neatradīs. Cau�rule? � Tā jau sen bija rokās tiem � sabiedrotajiem vai ienaidniekiem, kuri sarīkoja abus atentātus. Bet kāpēc Mon�o izvēlējās tie�i Sorbjē villu, lai pazustu? Kāpēc? .. . Mareijs sarindoja sev priek�ā da�us naudas gabalus. �is murgs sākās no gala. Hipotēzes atkal reiz noveda pie nekā. Diezgan! Vai tad reiz nebūs miers? Bet � vai tad Linda, kurai draudēja nāves briesmas, varēja būt mierīga? Jo Mon�o, ja viņam pieticis lai�ka ielauzt durvis, noteikti būtu viņu nogalinājis. Būtu viņu nogalinājis tāpēc, ka saņēmis pavēli to izdarīt. Telefona zvans pirms kinoapmeklējuma acīmredzot no�zīmēja, ka Mon�o atkal sazinājies ar� Ar ko? Ar to cilvēku, kas organizēja caurules zādzību. Bet kāds tam sakars ar Lindu?

Mareijs ar sāpo�u galvu grīļodamies devās projām.

�Es topu truls,� viņ� domāja. �Laimīgā kārtā viss ir beidzies. Mon�o pazudis, Linda tiek uzraudzīta, nav ko baidīties.�

Viņ� iedarbināja savu auto un brauca Neijī virzienā. Gran�s �āvādamies klīda pa dārza celiņiem.

��� Vai nekā jauna nav? � Mareijs noprasīja.

��� Nekā, �ef.

��� Labi, jūs varat būt brīvs.

Mareijs piezvanīja, un tobrīd līdzās parādījās arī Beliārs. Pēc viņa sejas izteiksmes Mareijs noprata, ka viņ� zina par nakts notikumiem.

��� Kur ir Linda? � komisārs vaicāja.

��� Viņa ir salonā � Kas tie par vājprāta murgiem?

��� Veco zēn, � Mareijs nopūtās, � ja es to zi�nātu!

Linda likās mierīga, ta�u loki zem acīm pietiekami

skaidri liecināja par to, ka viņu māc rūpes. Visi tris

apsēdās.

��� Es tūlīt nācu �urp, � Beliārs paskaidroja. � Pat nepaguvu brīdināt Andreu, kura bija izgājusi pastaigā�ties ar mazo.

��� Paldies. Es ieie�u viņu apraudzīt. �obrīd svarīgi ir nodro�ināt Sorbjē kundzes dro�ību� Nē, mīļā kundzīt, es nedomāju, ka jūs esat lielās briesmās, ta�u neuzticos� Divos vārdos � situācija ir tāda: es jau kādu stundu esmu atvaļinājumā� Izstāstīju, kas �o�nakt notika, un man smējās acīs. Man līdzjūtīgi ieteica doties atpūtā.

��� Tas jau ir par daudzi � Beliārs iesaucās.

��� Ak jā, bet tu vari uzminēt turpinājumu. Es vai�rāk nevaru dot rīkojumus un uzņemties iniciatīvu. Mums atliek paļauties tikai uz mums pa�iem. Vai Sorbjē kundzei jādodas prom no Parīzes. Jūs varētu braukt kopā, un pēc iespējas ātrāk brauciet atpakaļ. Teiksim, kundze, vai jūs varētu braukt atpakaļ rītā?

��� Linda ir tikko dzīva, � iebilda Beliārs. � Viņai nepiecie�ams�

��� Man ļoti �ēl, � sacīja Mareijs. � Te mēs varam viņu aizstāvēt. Tur mums tādas iespējas nebūs. Tās darī�anas ar jūsu notāru ir ļoti svarīgas?

��� Jāparaksta papīri, � sacīja Linda. � Manam vī�ram piederēja veca māja un da�i zemes gabali, netālu no Arbuā. Ja jūs domājat, ka tā vajag, mēs varam braukt atpakaļ parīt.

��� Piedodiet, � Mareijs bilda. � Bet tas patie�ām ir jūsu interesēs. Mans draugs Beliārs� galu galā man nav vajadzības uzstāt� viņ� ir pārbaudīts vīrs� kopā ar viņu jūs esat dro�ībā. Tomēr �

��� Labi, labi, � Beliārs norūca. � Pietiks. Bet no kā tu galu galā baidies?

��� No tā, kas neizdevās Mon�o, pagāju�ajā naktī, viņ�, bez �aubām, var mēģināt atkal. Vai tu atradi savu revolveri?

�� Jā. Es to paņēmu līdzi. Bet, vai zini, tas sen nav lietots�

��� Ej un atnes to �urp.

Linda bija nobālusi.

��� Vai jūs domājat, ka �

��� Esmu neaptēsts, � Mareijs sacīja. � Piedodiet.

Man vajadzēja nokārtot �o jautājumu smalkjūtīgāk. Bet, no otras puses, es gribētu, lai jūs apjau�at, cik �is stāvoklis nopietns.

��� Man nav bail.

��� Es zinu, � teica Mareijs. � Ja �is būtu īstais laiks komplimentiem, tad es teiktu, ka apbrīnoju jūs. Bet, � viņ� pasmiedamies piemetināja, � mums ir kas cits, ko darīt. Sakiet� kāpēc jūsu kalpotāja � Marieta � aizbrauca pirms jums?

��� Lai izvēdinātu māju, sagatavotu manu istabu, mazliet uzkoptu.

��� Es saprotu. Vai jūs nevienam neesat teikusi par saviem nodomiem? Pamēģiniet atcerēties � Vai ne�viens nezināja par Marietas aizbrauk�anu?

��� Nē. Nedomāju vis. Varbūt Marieta kaut ko izpļā�pājusi kādā tirgotavā. Viņai nebija vajadzības savu braucienu slēpt.

��� Protams. Ta�u tas tikai pierāda, cik labi infor�mēts ir pretinieks. Tiklīdz jūsu kalpotāja aizbrauca, viņ� paziņoja to Mon�o �

Mareijs samulsis aprāvās. Nē. Mon�o netika pazi�ņots. Viņ� bija zvanījis pirmais� un tobrīd viņ� ne�zināja, ka Linda ir viena pati. Ja viņ� nebūtu zvanī�jis � kā gan �nepazīstamais� varētu ar viņu sazinā�ties? Piezvanot uz bistro kā pirmajā reizē? Varbūt telefona zvans bija iepriek� norunāts? Ta�u ar �oferi neviens nebija sazinājies kop� viņa ievieto�anas slim�nīcā. Varbūt Mon�o bija jāsazinās ar �nepazīstamo�, tiklīdz tas kļūtu iespējams? Tādā gadījumā viņ� to varēja darīt daudz agrāk �

Beliārs nāca atpakaļ un pasniedza Mareijam ieroci.

��� Esi uzmanīgs, � viņ� sacīja, � tas ir pielādēts.

Mareijs attaisīja aizslēgu un aplūkoja pistoli.

��� To vajadzētu ieeļļot, � viņ� piezīmēja. � Bet tā ir labā stāvoklī. Turi to pie sevis. Piesardzības dēļ. Esmu pārliecināts, ka tā ir velta piesardzība un ka pie�tiks ar tavu klātbūtni, lai ienaidnieks neuzbruktu. Ta�u mums jābūt gataviem uz visu un jānodro�inās pilnīgi. Ar kādu ma�īnu jūs brauksiet?

��� Ar manējo, � sacīja Beliārs. � Nekad neesmu vadījis Lindas ma�īnu.

��� Labi. Vai varat braukt tūlīt?

��� Protams, � Linda atbildēja. � Man tikai jāpa�ņem ceļasoma.

�� Te nu ir uzdevums, � Mareijs uzjautrinājās.

Kad Linda nozuda, Beliārs satvēra komisāru aiz ro�kas.

��� Starp mums runājot, � vai tu tie�ām no kaut kā baidies? Mon�o nemaz neizskatās tik bīstams.

��� Ko tad vēl vajag, � Mareijs norūca. � Blēdis izkūp gaisā kā dūmi pēc tam, kad mēģinājis ielauzt durvis! Glu�i otrādi � tāds uz visu ko spējīgs. Neiz�laid Lindu no acīm, vai dzirdi. Lai neviens netiek viņai tuvumā. Visubeidzot, varbūt tas nemaz nebūs Mon�o, kas mēģinās uzbrukt. Aiz viņa slēpjas vēl kāds, un tas jau ir bīstamāks.

��� Tu man iedzen �ausmas.

��� Mēģinu visu paredzēt. Esi uzmanīgs. Un ātri brauc atpakaļ.

Linda parādījās ceļojuma mētelī, un Mareijs nodo�māja,. ka viņa izskatās ļoti skaista. Viņi izgāja ārā, un jaunā sieviete aizslēdza durvis, divreiz apgriezdama atslēgu.

��� Sī slēdzene ir dro�a, � Beliārs paziņoja.

��� Piekrītu, � sacīja Mareijs, � ta�u tā �onakt ne�apturēja Mon�o. Es jūsu prombūtnē māju uzmanī�u.

��� Neaizmirsti paziņot Andreai, � Beliārs atgādi�nāja.

�� Tūlīt do�os turp.

In�eniera simka atradās pie garā�as; Mareijs atvēra vārtiņus un pamāja ar roku brīdī, kad ma�īna izbrauca uz bulvāra. Viņ� sekoja tai ar acīm un jutās atvieg�lots. Viņ� nebūs pelnījis pārmetumus, ja kas atgadītos. Vēl vajadzēja aiziet līdz Andreai. Mareijs pēc stundas ceturk�ņa jau bija tur. Beliārs dzīvoja skaistā dzīvoklī Pronī ielā. Komisārs ieradās brīdī, kad Andrea meklēja somiņā garā�as atslēgu, ar kāju pieturēdama ratiņus, kuros gulēja bērns. Mareijs palīdzēja viņai atvērt ga�rā�as durvis. 1

��� Atvainojiet, � sacīja Andrea. � Te ir īsta krāmu noliktava. Kad auto ir iek�ā, es nekad nezinu, kur nolikt ratiņus.

��� Nemaz nezināju, ka Ro�ē tā patīk labot ma�īnu!

Te bija atslēdznieka darbgalds, pret sienu atbalstītas

skrūvspīles, zāģi, āmuri, metāla skapis ar rokturi, uz kura karājās darba drēbes.

��� Kādreiz tie�ām viņ� daudz strādāja, � sacīja An�drea, � ta�u tagad tas viņu vairs neinteresē.

Viņa izņēma bērnu no ratiem un izsauca liftu.

������� Patiesību sakot, � Mareijs iesāka, � viņ� neie�radīsies pusdienās. Es viņam palūdzu izdarīt man ne�lielu pakalpojumu� Jūs dro�i vien uz mani dusmo�sities.

Viņ� atvēra lifta durtiņas un iekāpa tajā, nostāda�mies līdzās Andreai.

��� Viņ� būs atpakaļ tikai parīt.

�aurajā kabīnē viņ� aplūkoja Andreas gai�o seju, kas atradās tik tuvu viņējai, ar augstu pieri, mazliet vīri�ķīgu, kur jau varēja samanīt ieēnojamies da�u krunciņu. Viņa vērīgi uzlūkoja komisāru, it kā gri�bētu salūkot viņa vārdos kādas nepatiesības pēdas.

��� Vai viņ� ir tālu? � viņa pavaicāja.

�������� Ak! Tas nav nekāds noslēpums, � sacīja Ma�reijs, mazliet samulsis. � Man nācās palūgt viņu, lai pavada Sorbjē kundzi līdz Juras departamentam.

Lifts apstājās, un viņi izgāja saules pielietajā gai�tenī.

������� Sorbjē kundzi izsauca pie sevis viņas notārs, un man negribētos, ka viņa brauc viena.

�������� Jūs domājat, ka es esmu pieradusi un ka vairs nepie�ķiru tam nozīmi.

Viņa pasmaidīja � mazliet krampjaini, mazliet sā�pīgi.

������� Nē, � sacīja Mareijs. � Jūs varat man uzticē�ties. Es vēlāk jums visu paskaidro�u. Tas ir sare��ģīti.

������� Ar Lindu tas vienmēr ir sare�ģīti, � viņa nopū�tās. � Vismaz paēdiet kopā ar mani.

��� Labprāt.

Viņa iedeva viņam paturēt bērnu un, kamēr komi�sārs to rūpīgi noguldīja �ūpulī, izkravāja atnesto pār�tiku.

������� Uzklājiet galdu, � viņa teica, � kalpotāja no mums aizgājusi.

Mareijs � neveikls, mazliet svinīgs � ķērās pie darba, kamēr viņa virtuvē grabināja katliņus. Laiku pa laikam viņa ielūkojās istabā.

������� Lieliski, � viņa uzslavēja. � Jūs esat īsts mājas cilvēks!

Mazliet vēlāk viņi jau sēdēja pie galda viens otram pretī.

��� Ro�ē būs sapīcis, � Mareijs bilda.

��� Tad gan es brīnītos, � sacīja Andrea.

Un, tāpat kā Mareijs, saraukusi uzacis, viņa nopra�sīja:

������� Vai tad jūs neesat pamanījis, kā viņ� te garlai�kojas? Varbūt tagad mazliet mazāk � mazā dēļ� Bet esmu pārliecināta, ka izdevīgā gadījumā viņ� izmanto izdevību . .. labāk jau . .. būsim patiesi. Beidziet viens otru atbalstīt � aiz vīrie�u solidaritātes.

��� Dieva dēļ�

��� Jā gan. Visi jūs domājat, ka es neko neredzu?

Viņas acīs atkal reiz uzplaiksnīja zibenīga rūgtuma

atblāzma, un viņa piecēlās.

�� Pati brīnos, kā esmu zaudējusi galvu. Aizmirsu uzlikt galdā vīnu.

X

��� Vai pārākās nepatik�anas? � Mareijs pavaicāja.

Freds nevērīgi noklik�ķināja pirkstus.

�������� Ko viņi man var padarīt? Ja nu vienīgi � ap�galvot, ka esmu bijis pilnā. Aizvien trakāk! Ak vai! Es nezinu, ko jūs �im esat nodarījis, bet pie sirds jūs viņam neesat pieaudzis. Es turējos, kā spēju. Bet man metās karsti, to gan varu apgalvot.

■� Kādi secinājumi?

������� Pie joda, mēs esot kļūdīju�ies. Esot redzēju�i kādu ieejam kaimiņmājā. Tā kā bija tum�s, mēs esot nodo�māju�i, ka tas ir mūsu izsekojamais un ka viņ� ieiet pie Sorbjē. Viss pārējais norisinājies mūsu fantāzijā. Pēk�ņi uzmodinādams, jūs esot pārbiedējis Sorbjē kun�dzi, un, jums ieejot vestibilā, viņa, �ausmu pārņemta, sākusi kliegt. Pēc tam jūs esot klauvējis pie viņas durvīm un �

������� Vai, tavuprāt, � Mareijs viņu pārtrauca, � viņi to teica nopietni?

������� Nē. Viņi ta�u nav traki. Viņi gan pieļauj, ka mēs varējām būt liecinieki kam dīvainam. Ta�u viņi vēlas to notu�ēt. Ja avīzes uzzinātu� Sorbjē villa� Mon�o� jūs ta�u varat iedomāties! Cilvēki ir uzbu�dināti! Tas varētu izraisīt nepatik�anas. Viņi nodeva mani Tabāra rīcībā.

��� Par Mon�o, protams, nekā jauna nav?

��� Nekā.

��� Vai viņa mājokli uzmana?

��� Nē. Vai jūs domājat, ka viņ� būs tik dumj� un pats dosies vilkam rīklē?

��� Par spīti visam, viņ� var uzrasties. Varbūt viņ� mājās atstājis naudu. Vajadzēja pārmeklēt. Redzi, mēs jau kop� pa�a sākuma mētājamies �urpu turpu un ļau�jam sevi vazāt aiz deguna� Tā caurule mūs para�lizē. Jāsāk no nulles, nopietni jāpārdomā � bez stei�gas, iedziļinoties. Vai tu pa�laik esi brīvs?

��� Līdz pulksten pieciem.

��� Tad dosimies uz turieni, pie Mon�o.

��� Vai jums ir kāda ideja?

��� Ak, nē! � Mareijs noliedza. � Tik gudrs es ne�esmu. Bet � tur uz vietas es varbūt beigu beigās apjēg�u, kā slepkavniekam izdevās nozust. Pietiktu ar kādu sīku norādi, un viss taptu skaidrs, esmu par to pārliecināts. Ta�u mūsu rīcībā ir daudzi absurdi fakti, bez nevienas norādes.

Viņi iegāja mazā kafejnīcā Dofina laukumā. Bija �ēl to pamest, īpa�i tāpēc, ka laiks bija tik jauks. Alus likās svaigs, saulīte pārāk nekarsēja� Mareijs jau jutās nosebojies. Viņam negribējās zaudēt Freda cieņu. Ma�īna bija novietota pie Tiesu pils.

��� Sēdies pie stūres, � Mareijs pavēlēja. � Es, starp citu, esmu atvaļinājumā.

Tas bija kā izbrauciens. Mareijs, acis piemiedzis, nedomāja neko. Viņ� lūkoja prātā atsaukt Mon�o mi�tekli � viesistabu, kāpnes, divas istabas� Arī bi�nokli � tikai neaizmirst �o binokli, kuram pateicoties rūpnīcas novēro�ana nesagādāja nekādas grūtības. Vai tā bija norāde?

��� Es apturē�u pie mājas? � Freds pavaicāja.

��� Ja vēlies.

Viņi izkāpa, aplūkodami mājas fasādi, kas dienas gaismā izskatījās visai no�ēlojami.

��� Viss notika tāpat kā Neijī, � Mareijs runāja, pa�laizdams Fredi pa priek�u nopluku�ajā dārzā. � Kad mēs ieradāmies, zālē dega gaisma. Pa logu varēja re�dzēt Mon�o siluetu. Ja būtu mazliet laimējies, varētu ieraudzīt arī apmeklētāja siluetu. Pēc tam Mon�o aiz�vilka aizkaru.

Mareijs devās uz priek�u pa celiņu. Freds viņam sekoja.

��� Beliārs atradās apmēram tur, kur tagad tu, �

komisārs turpināja. � Viņ� palika tur, kamēr es viņu pasaucu. Ielāgo, ka te bija vēl vienkār�āk nekā Neijī. Visas durvis veras uz dārzu. Citas izejas nav�

��� Un �auts tika apak�stāvā.

������� Jā. Viesistabā. Apmeklētājs trāpīja Mon�o, kad viņ� atradās pie kāpnēm.

Mareijs ieslidināja mūķīzeri atslēgas caurumā.

������� Kad Mon�o apgalvoja, � viņ� turpināja, � ka nepazīst to cilvēku un ka ienācējs tūlīt �āvis, tad viņ� meloja. Īstenībā viņi runājās. Tiesa gan, tas nebija ilgi. Ta�u � vairākas minūtes.

Durvis atvērās, tum�ajā gaitenī krita vāja gaismiņa. Freds iegāja zālē. Mareijs attaisīja slēģus.

��� Necik jauki te neizskatās, ko?

Freds saviebies nopētīja drūmo telpu.

�������� Manuprāt, � sacīja Mareijs, � tas cilvēks iz�vilka �aujamo brīdī, kad Mon�o aizvilka aizkaru. Vi�ņam vajadzēja būt pie durvīm, lai neļautu Mon�o iziet� Mon�o noteikti viņam kaut ko solīja, lai pie�labinātu pretinieku, � joprojām runādams, viņ� ap�gāja ap galdu, tuvodamies kāpnēm � Tā, tā, atkā�pies.. . Tur� Bet tas otrs uzminēja viņa nolūku� Nokritu�o atrada pie pirmā pakāpiena �

Freds instinktīvi atskatījās.

��� Kas tad tas?

Mareijs savukārt apgāja apkārt galdam.

��� Dieva dēļ!

Pie kāpnēm gulēja kaut kas melns.

��� Caurule!

Mareijs iekliedzās. Sastingu�i, ar stīvām kustībām, it kā baidīdamies uzmodināt snaudo�u rāpuli, abi vēroja bīstamo objektu. Viņu acis, pieradu�as pie zālē valdo��ās pustumsas, spēja at�ķirt visas elles ma�īnas deta�ļas; tā gulēja perpendikulāri pirmajam pakāpienam, atspoguļodama tievā, spo�ā līnijā sakopotu atspulgu no saules stara rūtī. Freds pieliecās.

��� Neaiztiec! � Mareijs uzsauca.

Viņam krūtis aiz�ņaudza pārsteiguma un prieka uz�plūds � tik nevaldāms prieks, kas likās pat sāpīgs.

������� Tad �itā, ■� viņ� nomurmināja, � tā tik ir bu�ķete!

Viņ� jutās aizelsies � kā skafandrā tērpies nirējs, kam grūti pat soli paspert. Caurule bija te!

��� Iespējams, ka mēs tagad saņemam visā pilnībā to bīstamo apstarojumu, � Freds bilda.

��� Tu saki � man par to nospļauties!� Paklausies, veco zēn Fred, skrien uz bistro vai kur citur� vis�pirms piezvani uz rūpnīcu. Pusstundas laikā caurule jāaizvāc un jāpārbauda, pēc visiem likumiem. Pēc tam zvani Luijē� nē, labāk nē � Tu mani nomainīsi. Es pats viņam ziņo�u. Aiziet! Skrien!

Freds aizsteidzās. Mareijs lēnām apsēdās uz pakā�pieniem, ar cauruli pie kājām. Mazpamazām viņ� at�guva kontroli pār juceklīgajām domām. Visupirms � kam gan pietika drosmes nogādāt cauruli �ajā mājoklī? Visdrīzāk gan � to izdarījis pats Mon�o� Dro�i vien viņa nolūks bija � to paslēpt kādā aug�stāva istabā, ta�u viņu iztraucēja, un viņ� pameta laupījumu �eit, cerot vēl atgriezties. Tātad � jāierīko slazds � jo ātrāk, jo labāki

�aubu pārņemts, Mareijs piecēlās un uzkāpa stāvu augstāk. Ta�u nē. Tur neviena nebija. Uz r. ēbelēm krājās putekji. Ceļasoma joprojām bija te Binoklis ne�bija aiznests projām. Mareijs atkal nokāpa lejā un ap�sēdās pie caurules. Acīmredzot Mon�o bija Porīzē. Lindai nekādas briesmas nedraudēja. Vismaz tā varēja domāt. Ta�u, ja Mon�o bija paņēmis cauruli� Pēk�ņi Mareijs saprata patiesību .. . Viss nostājās savā vietā. Mon�o nozaga cauruli Sorbjē villā, pēc tam, kad bija nogalinājis in�enieri. Sis te bija ļoti piemērots stūrī�tis slēptuvei. Nevienam nenāktu ne prātā meklēt �eit. Tiklīdz mazliet atveseļojās, Mon�o nāca tai pakaļ. Viņ� atteicās parādīt slēptuvi cilvēkam, kas bija iera�dies ar draudiem to pieprasīt. Viņ� nebija muļķis! Vi�ņam ta�u bija zināma caurules milzīgā vērtība, viņ� gatavojās to pārdot par visdārgāko cenu.

�Karsts,� Mareijs prātoja, �viss pārējais� mīklaino pazu�anu ķēde � viss ir otr�ķirīgs. Svarīgs ir � pa�vediens. Un tas ir man rokā!�

Viņa pārdomas iztraucēja Freda soļi. Freds bija ļoti uztraucies.

��� Viņi brauc �urp, � viņ� sacīja. � Kāds pārstei�gums! � Skrien pa galvu pa kaklu.

��� Ko tu sazvanīji?

��� Direktoru, Obertē. Viņ� man lika visu atkārtot trīs vai �etras reizes � Vispirms jau � viņ� neticēja.

r

Ieradīsies pats, savā ma�īnā, ar lietu pārvaldnieku un miesassargiem.

�������� Man pietiks laika brīdināt Luijē. Paliec tepat. Bez jokiem, ja?

Freds izvilka no kabatas �aujamo.

������� Varat būt mierīgs, �ef. Ar �ito es ne no viena nebaidos, bet telefons ir tabakas bodītē, kādus piec�desmit metrus tālāk, pirmajā ielā pa labi.

Mareijs aiz lepnības nemetās skriet, ta�u pēdējos metrus nosoļoja īstā sporta solī. Telefons atradās pie kases.

������� Policija! � viņ� uzsauca pārdevējam un metās pie aparāta.

Luijē atbildēja gandrīz tūlīt pat.

��� Te Mareijs.

Komisārs centās savaldīties, lai balss nedrebētu, un izlikties bezbēdīgs, pat nevērīgs.

�������� Man ir jaunumi, jā � Nupat, pastaigādamies � Tagad manā rīcībā ir daudz laika� Gāju garām Mon�o miteklim� Nē, viņ�, protams, nebija mājās. Viņ� joprojām slapstās � Bet bija kaut ko atstājis � Cauruli� Es teicu, cauruli� Nūjā, to pa�u cauruli, jā gan! Rūpnīcā nozagto cauruli.

Pārdevējs bija mitējies mazgāt glāzes un uzlūkoja komisāru, viņa acis līda laukā no pieres.

�������� Biju kopā ar Fredu. Viņ� pa�laik ir tur. Gaida Obertē, mēs jau brīdinājām � Nē, man liekas, ka tā caurule nav aiztikta � Protams � Es jūs gaidu � Ak, nē! Nemaz neceriet. Es esmu atvaļinājumā. Es neatsāk�u izmeklē�anu. Neko nevar darīt.

Viņ� nolika klausuli, klusībā smiedamies. Pārdevējs bija izstiepis kaklu, cik garu vien varēdams.

■� Tad tas ir tiesa, ko kungs sacīja nupat? Jūs to atradāt?

��� Jā, bet pagaidām paturiet to pie sevis.

Pārdevējs atkorķēja baltvīna pudeli.

������� Tas jāapmazgā, � viņ� sacīja. � Tas tik bija trok�snis �� sakarā ar �o gadījumu. Mani jau kara laikā saindēja ar gāzēm, es zinu, kas tas ir� Nē, �oreiz mana kārta izmaksāt.

Viņi saskandināja. Mareijs iztuk�oja savu glāzi vienā malkā un devās atpakaļ � �ajā reizē viņ� atļāvās skriet. Pie vārtiņiem stāvēja divi vieglie auto un kra�

vas ma�īna. Māja bija Jau�u pilna. Mareijs pazina Obertē.

������� Tātad, mans dārgais komisār, � Obertē iesau�cās, � tas murgs ir galā! Apsveicu!

Geigera skaitītāja speciālists ar savu aparātu staigāja apkārt caurulei.

������� Tā nav aiztikta, � viņ� paziņoja. � Vismaz tā neko neizstaro.

������� Pārbaudīsim rūpnīcā, � sacīja Obertē. � Iesai�ņojiet to.

Kalpotājs pacēla cauruli un, divu lo�metējiem bru�ņotu sargu pavadīts, aiznesa. Obertē atpalika � kopā ar diviem in�enieriem, kurus stādīja priek�ā Mareijam.

������� Vai jums grūti nācās dabūt to atpakaļ? �� viņ� vaicāja.

������� Nebūt nē. Tā bija pamesta, tepat. To būtu varējis pievākt pirmais klaidonis, kam gadītos te ienākt.

��� Tad jau zaglis būs bijis Mon�o.

��� Iespējams.

������� Smieklīgi! Nogalina nabaga Sorbjē � un kādēļ? Caurule ta�u nav tikusi pāri robe�ai?

������� Agri vai vēlu būtu �ķērsojusi. Vienkār�i es iera�dos īstajā brīdī, tas viss. Laimīgs gadījums!

������� Var jau būt! Galu galā es gribēju teikt, viss labs, kas labi beidzas. Ta�u jums jāatzīst, ka �ajā notikumā viss ir tik mīklaini. Nemaz nav vajadzīgs mēnesis, lai nosūtītu uz ārzemēm priek�metu, kuru tik viegli no�slēpt. Piezvaniet man vakarā. Es jums pateik�u labo�ratorijas slēdzienu.

Kad visi trīs vīrie�i bija aizgāju�i, Mareijs un Freds rūpīgi pārbaudīja katru istabu. Mareijs vēlreiz ar bi�nokli nopētīja rūpnīcu.

�������� Vai zini, ko es domāju? � viņ� sacīja. � No �ejienes bija iespējams novērot rasētāju paviljonu, Le�ivra nāk�anu un ie�anu, kalpotāju gaitas. Es varētu zvērēt, ka uzbrukuma plāns ticis izauklēts �ajā mājā. Es daudz ko dotu, lai Mon�o tiktu notverts. Vajadzētu piespiest viņu runāt. Ja tas nenotiks � jo ļaunāk.

��� Dzirdu piebraucam auto, � Freds noteica.

Tas bija Luijē. Viņ� satvēra Mareija roku.

������� Apsveicu, mans dārgais Mareij. Es pareizi darīju, jums uzticēdamies. Kur tad tā slavenā caurule ir?

������� Ceļo uz rūpnīcu, � Mareijs sausi teica, � Ober�tē ar savējiem nupat no �ejienes aizgāja.

��� Lieliski. Prese jau �ovakar varēs �o jaunumu pub�licēt. Zinu da�us, kuri atviegloti uzelpos. Paklausieties, Mareij, klājiet vaļā. Jūs ta�u te neieklīdāt gadījuma pēc?

Viņ� pagriezās pret Fredu, kā pieaicinādams to par liecinieku.

��� Vai ne? Viņam ta�u bija plāns?

Freds tikko manāmi pasmaidīja, un Luījē pastiepa rādītājpirkstu pret komisāru.

��� Redzu, kā jūs atnācāt, Mareij. Jūs gribējāt re�van�ēties. Tas ir skaidrs. Tas jums izdevās.

��� Esmu atvaļinājumā, � Mareijs nopurpināja.

��� Protams! Jūs esat atvaļinājumā, bet varat darīt, ko gribat. Ja jums kas vajadzīgs, tikai piezvaniet � man personīgi. Un noķeriet man Mon�o. Tāpat pastai�gājoties � Es tagad aizskrie�u līdz rūpnīcai. Labu veiksmi!

Freds pavadīja viņu līdz vārtiņiem. Atpakaļ nākot, viņ� berzēja rokas.

��� Jūs viņus visus iebāzāt maisā, �ef. Ko mēs tagad darīsim?

��� Tu norīkosi te divus vīrus un organizēsi sardzi. Es gribu, lai māju uzmana dienu un nakti. Ja gadījumā izdosies Mon�o notvert, tu mani tūlīt brīdināsi. Esmu nikns uz Luijē, tu ta�u saproti. Viņ� man saka: noķe�riet! Bet viņ� ta�u pats pirmais pavēlēja man pārtraukt meklē�anu. Oficiāli mums ta�u nav pret Mon�o nekādu pierādījumu. Visu, ko darī�u, es darī�u kā privātper�sona.

Viņ� sāka ar blakus eso�o namu pa labi, klauvēdams pie visām durvīm un izvaicādams visus iedzīvotājus.

�Vai nemanījāt ko neparastu uz ielas � �orīt vai pēc pusdienas? Vīrieti, kas nesa diezgan smagu garenu saini? Viņ� dro�i vien izkāpa no auto? .. .�

Nē, neviens neko nebija pamanījis. No rīta sievie�tes devās uz tirgu, veica mājas soli. Viņām nebija laika skatīties pa logu. Vīrie�i bija darbā, bērni � vasaras brīvdienās. Tādas pa�as atbildes viņ� saņēma blakus namā pa kreisi. Un arī pārējos uz krastmalas pusi. Cilvēki centās atminēties. Nē, viņi neko nebija redzēju�i. �Pie Zila� � arī tas pats meldiņ�. Kop� zi�nāmā �nelaimes gadījuma� Mon�o vairs nebija regu�lārs apmeklētājs, kop� vakarvakara viņ� nerādījās. Mareijs meta mieru iztaujā�anai un atgriezās mājās.

Viņ� aiztaisīja slēģus, novilka vesti un atlaidās gultār salicis rokas aiz galvas. Te vairs nebija komisāra Mareija. Bija tikai noguris, slepeni apdraudēts cilvēks, kas nojauta, ka patiesība varbūt nav jāmeklē pārāk tālu� Mon�o bija paslēpis cauruli pie Sorbjē. Skat! Ja nu Sorbjē pats aizveda cauruli uz mājām? Jo galu galā zādzība ta�u bija tikai minējums. Nebija nekādu pierādījumu, kas to neapstrīdami pierādītu. Ja nu pa�tiesībā Mon�o, atradis cauruli, mēģināja �anta�ēt Sor�bjē? Tāpēc � ierakstītā vēstule. Tātad? Vainīgais ir Sorbjē? Pie kā gan? . ..

Mareijs pataustīja ar roku, līdz atrada uz naktsgal�diņa cigare�u paciņu, un aizdedzināja vienu cigareti. Jā, pie kā viņ� varētu būt vainīgs? Aiznesa cauruli uz savu māju. Labi. Viņam ir pat zināmas tiesības to da�rīt. Galu galā viņ� ta�u to izgudroja. Bet � kāpēc lai viņ� to nestu uz mājām? Lai lielā slepenībā kādam parādītu? Kam?

Zvanīja telefons, un iztraucētais Mareijs pielēca kājās.

��� Hallo � jā .. . Ak! Tas esi tu . .. Vai labi izbraucāties? Vai Linda nav pārgurusi? � Kārtībā. Do�u tev padomu. Pamēģiniet apmesties kādās viesnīcu istabās, tā būs dro�āk. Jūs būtu starp cilvēkiem � Jā � Jūs pārradīsities parīt? � Nē, atvest Marietu nenāksies grūti, tas visu padarītu vienkār�āku� Ak jā, man ir svarīgi jaunumi, ļoti svarīgi� Nē, tu tos uzzināsi no avīzēm vai pa radio� Uz drīzu redzē�anos, vecais. Pie mazākajām nepatik�anām � zvani. Kārtībā � No�dod sveicienu Sorbjē kundzei.

Viņ� nolika klausuli. Sorbjē kundze, Linda � Vai vīrs būtu atteicis, ja viņa lūgtu parādīt cauruli? Tiesa gan, viņa no �īm lietām nekā nesaprata. Ta�u Sorbjē pastāstītu. Tajā dienā, kad izgudrojums izrādījās vērā ņemams, domājams, viņ� noteikti par to runāja. Tas ta�u bija normāli! �Esmu atklājis kaut ko tādu, kas sacels troksni.� � �Vai tie�ām? Tu kļūsi slavens?� Tas nebija neiespējami. �Ak! Mans dārgais, vai nav brīv uz to lietiņu palūkoties?� � Sorbjē bija cilvēks, tāpat kā citi, neraugoties uz visiem saviem talantiem. Un Linda bija tik sievi�ķīga! Linda, skaistā ārzemniece . ..

Mareijs apdedzināja pirkstgalus gar pārogļoju�os smēķa galu un nometa to pie kamīna. Viņ� tūlīt pat iededzināja otru cigareti. Linda? Nē, tas nebija iespē�

jams. Protams, ja Linda būtu gribējusi kādam pārdot vīra izgudrojumu vai ja Sorbjē būtu vēlējies izmantot sievu kā starpnieci, caurule nemaz nebija vajadzīga. Pietiktu ar aprēķiniem, skaitļiem, formulām � tie būtu svarīgāki. Sajā virzienā turpināt pētījumus nav mērķ�tiecīgi. Bija vēl otrs � ticamāks pieņēmums. Sorbjē kaut ko bija uzticējis sievai. Kaut ko tādu, kas �obrīd darīja viņas dzīvi bīstamu. Bet � ko?� Varbūt Sorbjē jutās apdraudēts. Varbūt pateica Lindai: �Ja ar mani kas atgadīsies, tad zini, KAS ir vainīgais.� Jo Linda, lai cik satriekta likās pēc slepkavības, necik pārsteigta vis nelikās� Mareijs lauzīja galvu, kamēr krekls apbira pelniem.. . KAS? Visai maz ticams. Sor�bjē, ja tā pieņemam, jutās apdraudēts, nespēdams at�klāt, kas viņu izspiego � Mareija domas jaucās kā krāsainas bildītes, izplūstot sapņojumos. Viņ� gara acīm skatīja Sorbjē, Lindu, mēģināja iedomāties abus kopā. Pēc divdesmit gadiem izmeklē�anas darbā un no�vērojumiem viņ� zināja, ka arī vislabāk pazīstamais cil�vēks vienmēr slēpj sevī daudzus noslēpumus. Dziļi slēptā patiesā dzīve risinājās ēnā, uzslāņojumos, nogul�snēs, apak� zemes. Kas bija Sorbjē? Zinātnieks, skaidra lieta. Un vēl? Vīrietis, jā. Un vēl? Kas par cilvēku? Un Linda? Tik skaista, tik tāla, tik savaldīga � un to�mēr atsaucīga, tik pretimnāko�a � Mareija acis aiz�vērās. Viņ� snauda .. . Linda j. . viņ� izjuta Lindas pie�vilcību � tik tuvu mīlestībai� Viņu nevarēja nemī�lēt. Viņ� jutās smieklīgs, bezgala smieklīgs, tik ļoti vientuļ�, tik ļoti .. . Pār viņa pieri rāpoja mu�a � un viņam nebija spēka to nodzīt� Atvaļinājumā . .. vēl palikt atvaļinājumā .. . gulēt!

Zvanīja telefons.

Mareijs piepe�i atjēdzās. Viņa roka jau bija satvē�rusi klausuli.

��� Mareijs pie aparāta. Ak! Tas esat jūs, priek�nieka kungs. � He, tas ir, es gribēju mazliet sakārtot do�mas .. . Piedodiet! Es ļoti slikti dzirdu. .. Viņi pār�baudīja cauruli? Un? � Tā jau es domāju. Tā nav tikusi atvērta. Es,protams, par to ļoti priecājos, bet Obertē ir taisnība � Nav skaidrs, kāpēc tādas pūles, lai to nozagtu � Es nē. Man nekā jauna nav. Tā gan, es jums piezvanī�u� Ak tā! Sabiedrība! Tagad, kad pārbīlis pārgājis, var pajokot arī par Sorbjē slep�kavu� Pēc pāris dienām jau viss būs aizmirsies�

Nē, es neesmu rūgtuma pārņemts. Konstatēju faktu, tas viss. Uz redzē�anos, priek�nieka kungs.

Mareijs no�āvājās un pakasīja galvu. Pulkstenis no�sita astoņi. Viņ� mazliet ieturējās mazajā virtuvītē pie galda stūra, pēc tam atgriezās istabā. Viņ� nespēja ie�rīkoties uz gulē�anu, modās aug�ā reizes desmit. Kad ausmas pirmie stari sāka sūkties iek�ā pa slēģu sprau�gām, viņ� jau bija kājās.

Ko iesākt? Doties uzmest aci Sorbjē mājai? Mareijs izvēlējās tīru, svaigi izgludinātu kreklu un uzvilka pe�lēku uzvalku. Doties turp ma�īnā? Kājām? . .. Cilvēks, kas ir atvaļinājumā, iet kājām. Pie laikrakstu kioskiem pulcējās cilvēku bariņi. Preses izdevumus ķertin iz�ķēra. Draudīgā caurule atrasta . .. Gals Lielajām Bai�lēm . . . Policija uzmeklējusi nāves cauruli . .. Mareijs nopirka avīzi un lasīja to, soļodams uz priek�u. Bija pieminēts arī viņa vārds. Komisārs Mareijs, kura pa�cietība un neatlaidība ir visiem zināma � Tas jau bija belziens Luijē, policijas prefektam un Dro�ības dienes�tiem. Derēja arī! Mareijs palūkojās uz sevi kādā vit�rīnā un aizpogāja �aketi. Dzīve nebija skurbino�a, ta�u elpot bija kļuvis vieglāk. Viņ� atrada īsāko ceļu, at�vēra vārtiņus. Visas villas durvis bija aizslēgtas. Ne�viens nenāca atvērt. Nekā jauna. Atlika tikai gaidīt atpakaļ ceļotājus. Mareijs atļāvās kāda restorāna te�rasē pie Maijo vārtiem iedzert glāzīti anīsa degvīna, pēc tam palūdza atnest karti, kuru ar lielu interesi izpētīja. Bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņ� atkal at�griezās savā mājoklī. Viņu gaidīja telegramma. Darī��anas nokārtotas. Ieradīsimies rīt. Gaidām pusdienās. Sveicieni. Linda.

Tonakt Mareijs gulēja kā bērns. Septiņos viņ� zva�nīja pie Sorbjē villas durvīm. Simka bija novietota alejā, kas veda uz garā�u. Durvis atvēra Beliārs. Viņ� izskatījās noguris un norūpējies. Mareijs viņu uzru�nāja un aizrādīja par to.

��� Es braucu ļoti ātri, � Beliārs taisnojās.

��� Nekādu kavēkļu?

�� Nē. Tomēr, man likās, ka mums seko� Kāda melna ma�īna neatkāpās no mums vismaz divsimt kilo�metrus.

��� Vai iegaumēji numuru?

��� Nē. Tā atradās pārāk tālu.

��� Kad jūs atbraucāt?

������� Pirms minūtēm piecpadsmit. Es pat vēl neesmu paguvis piezvanīt uz mājām. Vai tu apmeklēji manu sievu un mazo? Kā viņiem iet?

��� Viņiem iet labi.

Beliārs saķēra Mareiju aiz �aketes atloka.

������� Avīzes? � Vai tas tiesa, ko tur stāsta, vai arī � to raksta, lai nomierinātu?

��� Tas viss ir vistīrākā patiesība.

��� Caurule bija pie Mon�o?

������� Jā. Viss, ko tu izlasīji, ir taisnība. Caurule atra�dās pie kāpnēm, tajā pa�ā vietā, kur gulēja Mon�o.

��� Vai tu kaut ko saproti?

��� Itin neko. Bet tādi ir fakti.

Beliārs pacēla acis pret griestiem.

������� Ja caurule ir atgūta, tas nozīmē, ka viss ir cauri, vai ne? Tādā gadījumā Lindai vairs briesmas nedraud.

Mareijs palocīja galvu.

������� Netaisīsim pārsteidzīgus secinājumus. Man �ī lieta nebūt nav beigusies. Vai, ja vēlies, caurule no�zīmē tikai vienu atsevi�ķu epizodi.

��� Kas tev liek tā domāt?

��� Pieņemsim, ka tā ir tāda paredzē�ana.

Mareijs pazemināja balsi.

�������� Kā tev �ķiet � kā izskatās Linda pēc tāda ceļo�juma?

Beliārs, likās, atbildi Joti rūpīgi pārdomāja.

������� Dabiski � nedaudz satraukta � Visai uzma�nīga .. . Klusāka nekā parasti� Ta�u ne pārāk sa�triekta.

��� Vai viņa tev nav uzticējusi nekādus noslēpumus?

��� Nē� Kāpēc gan?

������� Man dro�i vien nav taisnība, ta�u nespēju izmest no prāta domu, ka viņa zina vairāk, nekā saka. Tie�i tāpēc es par viņu baidos.

��� Pārsteidzo�i! �ī ir pirmā reize, kad tu tā runā.

Kāpnēs noklaudzēja Lindas augstie papē�i. Mareijs

devās viņai pretī. Viņ� nespēja sev liegt �oreiz pēto�āk palūkoties viņā.

������� Tātad tas tiesa? � viņa sacīja. � Tā ir atrasta? Jūs esat nepārspējams, komisār. Es personīgi esmu loti apmierināta � tāpēc ka . ..

Viņas balss skanēja aizvien nepārliecino�āk. Viņa

aprāvās, domu līdz galam neizteikusi, ar nevarīgu �estu.

������� Ja mēs varētu kādu brīdi paklusēt, � viņa no�teica, � es būtu jums ļoti pateicīga.

Kas �ajos vārdos izskanēja � aicinājums? Vai � glu�i otrādi � pārmetums? Varbūt � pieklājīga vien�aldzība?

������� Es pagatavo�u maltīti, � viņa atsāka. � Tā būs ļoti vienkār�a, es jūs brīdinu. Ļau�u jums abiem peri�nāt savas sazvērestības.

Mareijs sekoja viņai ar acīm. Kad Beliārs pieskārās viņa piedurknei, komisārs sarāvās.

�������� Tu noteikti kļūdies, � Beliārs nomurmināja.

��� Ko lai tev piedāvāju? � Te kaut kur jābūt port�vīnam.

��� Paldies. Es neko negribu.

Beliārs izvilka ��esterfīlda� paciņu un pastiepa Mareijam.

������� Ņem! Tu man iedzen �ausmas ar savām korķu viļķa cigaretēm.

Mareijs klusēdams izpūta da�us dūmu mutuļus un atsāka:

�������� Tagad jāpasargā Linda. Ceru, ka tu varēsi dabūt atvaļinājumu.

��� Bez �aubām. Bet man ta�u ir ģimene.

�������� Zinu, � Mareijs bilda. � Es sargā�u pa nakti. Tu nāksi mani nomainīt no rīta.

��� Un vai �ī sargā�ana turpināsies ilgi?

Mareijs sīkiem solī�iem �ķērsoja salonu un ar elkoni atspiedās pret klavierēm.

������� Tie�i �is jautājums mani visvairāk uztrauc, � viņ� teica. � Ja pretinieks domā, ka mēs zaudēsim modrību, viņ� mēģinās mūs nokausēt � kas lai to viņam liegtu. Ta�u es ceru, ka viņ� drīz vien parādī�sies.

��� Lai iet. Kā tu �odien organizēsi uzraudzību?

������� Tā ja, tu tūlīt dosies uz mājām, � Mareijs sa�cīja, � bet es nekustē�os no vietas. Ierīko�os salonā, nav svarīgi, kur. Neesmu nodomājis gulēt. Rīt es tevi brīdinā�u.

��� Labi. Un kādi būs mani pienākumi?

�������� Apmeklētāju un telefona zvanu kontrole. Es par to parunā�u ar Lindu. Viņu var mēģināt izvilināt laukā.

��� Tagad iedomājies, ka �eit kāds ielau�as. Kas man jādara?

��� Nekādu �aubu. Uzsauciens � un �auj.

��� Velns lai parauj! Tev viegli rimāt.

��� Es tevi seg�u. Vēl pēdējais ieteikums: Lindai ne�vajadzētu tuvoties logiem. No ielas var viegli no�mērķēt.

Linda rīkojās pa ēdamistabu. Skanēja trauki, un d�inkstēja glāzes.

��� Atrodu tevi vēl satrauktāku nekā citvakar, � Beliārs piezīmēja. � Vai esi pārliecināts, ka neslēp no manis ko svarīgu?

Mareijs jau gribēja atbildēt, ta�u uz ēdamistabas sliek�ņa parādījās Linda.

��� Lūdzu pie galda.

Abi vīrie�i pasmaidīja.

XI

Nakts pagāja bez kādiem starpgadījumiem. Beliārs no rīta ieradās uzzināt jaunumus, pēc tam devās uz mājām ieturēt maltīti. Mareijs ieturējās kopā ar Lindu. Jaunā sieviete bija mazrunīga. Viņa joprojām uzvedās kā mājas pavēlniece, ta�u Mareijs juta, ka te kaut kas nav tā, kā vajag. Varbūt viņa uzņēma nosodo�i tādu stingru uzraudzību? Acīmredzot viņai tā likās mazliet smieklīga � ar aplenkuma stāvokli, aiz�autajiem dur�vju aizbīdņiem un īpa�o piesardzību. Neviļus Mareijs iedomājās par Sorbjē � tik apķērīgu, visu cienītu cil�vēku. Tādam blakus viņ� pats likās tikai neievērojams cilvēciņ�. Linda bija izklaidīga. Viņa smaidīja ne�vietā � sabiedrības dāmas smaids, kas neapgaismoja viņas seju. Un vairākkārt atbildēja nevietā. Iestājoties tādai piespiestībai, uzturē�anās villā varēja kļūt neiz�turama. Par laimi, ap �etriem parādījās Beliārs, un Ma�reijs aizgāja, apsolīdams būt atpakaļ vakarā.

��� Vai tu neēdīsi pusdienas kopā ar mums? � Be�liārs vaicāja.

��� Nē, es gribu paelpot svaigu gaisu.

��� Cerams, ka jūs neesat sastrīdēju�ies?

��� Ko tu iedomājies!.-. Linda gan nav tā sieviete, ar kuru iespējams strīdēties. Tikai � man �ķiet, ka es viņu garlaikoju� Ak, tas var būt tāds mirkļa iespaids.

��� Lindai ir jāpiedod, � Beliārs sacīja. � Palūko��os, ko varu �ajā lietā darīt. Visādā ziņā nekavējies pārāk ilgi. Tu ta�u zini, ka liec man dzīvot nejēdzīgu dzīvi.

��� Bū�u klāt deviņos. To es apsolu!

Beliārs aizvēra vārtiņus aiz Mareija muguras un ap�grieza atslēgu. Mareijs bija brīvs. Viņ� atviegloti uz�elpoja. Villā viņam trūka elpas. Vai tas bija klusuma dēļ? Vai arī vainīgas bija atmiņas par Mon�o pazu��anu? Varbūt � Sorbjē tēls? Pie mazākā troksnī�a viņ� lēca kājās, uz pirkstgaliem zagās ielūkoties blakus istabās. Villas uzmanī�ana radīja daudzas problēmas: kur uzturēties, lai nodro�inātu visdro�āko apsardzi? Salons atradās mazliet patālu no kāpnēm. Abas aug��stāva istabas turpretī atradās pārāk tuvu Lindas ista�bai. Mareijs nevēlējās būt nesmalkjūtīgs. Beigu beigās viņ� nolēma gulēt vestibilā, uz viesu dīvāna. Linda bija piekritusi. Ta�u Mareijam visi pasākumi likās bez�jēdzīgi un neefektīvi. Bezjēdzīgi tāpēc, ka tad, ja visas durvis būs ciet, slepkavniekam nenāksies viegli tikt iek�ā; neefektīvi tāpēc, ka vienreiz viņ� jau bija iz�mantojis izdevību. Sajā villā Mareijs bija gatavs uz visu. Tur ienācis, viņ� tūdaļ jutās norūpējies, tas va�rēja likties smieklīgi. Tādēļ viņ� nemitīgi mulsa. Neat�laidīgi vajāja viena un tā pati doma: vai VIŅ� nāks? VIŅAM ta�u vajadzēja zināt, ka uzņemas milzīgu risku? Linda arī varēja būt bīstama?. . . Līdz �ādai do�mai nonākot, viss likās nepārredzams un ap�aubāms.

Mareijs sakārtoja nelielu ceļasomu: pid�amu, rītasvārkus, tualetes piederumus, mīkstās �ības. Katram gadījumam viņ� ielika arī elektrisko lukturīti. Komi�sārs būtu varējis atgriezties villā agrāk, lai paēstu pus�dienas kopā ar Beliāru un Lindu. Bet viņ� labprātāk iejuka pūlī un izvēlējās trok�ņainu restorānu vienās ugunīs � pie Senlazāra stacijas. Tur vismaz viņam nenācās gremdēties pārdomās, viss bija vienkār�s un skaidrs. Un, ja zem smaidīgu, vienaldzīgu seju mas�kām slēpās drāmas, tad tās bija visparastākās drāmas, glu�i nevainīgas drāmas, kas tūlīt aizmirstas, pateico�ties kādam niekam pieredzes un pacietības.

Mareijs atslābinājās pie savas dzēriena glāzes. Ja viņ� tika apvests ap stūri, tad tas nebija viņa pa�a vainas dēļ. Vienkār�i darī�ana bija ar ļoti slīpētu pre�tinieku. Izjokoti, protams, bija visi. Tabārs, Sirtē, labā�

kie speciālisti un slepenās vienības. Ja Lindai neuz�bruktu, ja villā ierīkotie slazdi nedarbotos, nevienam nebūtu cerību �o mīklu uzminēt. Ta�u viņ�, Mareijs, vēlējās to atrisināt. Viņa prāts bija tā ierīkots, ka ne�atrisināts uzdevums lajā izveidoja puksto�u vāti, sā�pīgu punktu, nedziedējamu un dursto�u. Viņu vairs ne�interesēja pa�a un citu dzīves. Komisārs izdzēra glāzi armanjaka un ar katru dedzino�o malku lūkoja iedvest Ienaidniekam vēlmi parādīties, nostāties cīņas pozīcijā. Jo bīstamāk Lindai � vai Beliāram � vai arī viņam pa�am. Patiesība bija svarīgāka par visu!

Kad viņ� izgāja no restorāna, jau bija satumsis, pil�sēta laistījās ugunīs. Komisārs lēnām brauca uz Neijī � ar zemajām gaismām, ieelpodams vēso vakara gaisu. Buā bija tum�s. Pirmās kritu�ās lapas virpuļoja pa ietvēm. Viņ� apturēja ma�īnu netālu no villas � un paņēma savu ceļasomu. Morisa Barrēsa bulvāris bija tuk�s. Viņ� devās gar �ogu uz priek�u. Villā, kā likās, visi gulēja. Visi apak�stāva slēģi bija ciet, ne gaismas stariņ� nespīdēja tiem cauri. Normāli. Beliārs bija ievērojis norādījumus. Mareijs būtu varējis pie�lietot mūķīzeri, ta�u labprātāk piezvanīja. �ajā bul�vāra daļā bija pavisam tum�s. Tuvākā laterna bija ielas otrā pusē, no tās tikai vāj� atspīdums apgaismoja fasādi. Mareijs, tūlīt kļūdams nepacietīgs, jau gribēja zvanīt otrreiz, kad ārdurvis atvērās.

��� Vai tas esi tu? � Beliārs noprasīja.

��� Protams, � Mareijs norūca.

Beliārs nokāpa uz celiņa, vicinādams atslēgu sai�ķi.

�� Vajadzēja pacelt balto karogu, � viņ� piespiesti pajokoja. � Nāc iek�ā.

Mareijs apgaismoja viņu ar savu lukturīti, kad viņ� taisīja ciet vārtus.

��� Vai nekā jauna nav? � komisārs pavaicāja.

��� Nekā.

��� Telefons nav zvanījis?

��� Nē. Kapa klusums.

��� Linda?

�� Nekas spīdo�s nav. Nervoza. Uztraukusies. Tūlīt pēc pusdienām viņa uzkāpa savā istabā.

Mareijs iegāja vestibilā, un Beliārs rūpīgi divreiz apgrieza durvīs atslēgu. Maza sienas lampa apspīdēja salona dīvānu un izvērstu galdiņu, uz kura laistījās pudele un glāze.

�������� Es lasīju, tevi gaidīdams, � Beliārs �ukstus sa�cīja.

Un norādīja uz pusatvērtu grāmatu, kas gulēja uz paklāja.

������� Domāju, ka biju pat iesnaudies, � viņ� pieme�tināja. � Vai gribi iedzert?

��� Nē, paldies.

�������� Cigareti? Ak vai, nabaga vecais draugs, kādu tu esi padarījis manu dzīvi.

Viņ� ielūkojās sienas pulkstenī virs kamīna.

������� Deviņi un piecas minūtes. Tu esi velni�ķīgi pre�cīzs. Man laiks uz mājām.

�������� Paliec vēl mazliet, � Mareijs palūdza. � Andrea neņems ļaunā vēl vienu stundas ceturksni vairāk.

�������� Nē, � sacīja Beliārs. � Es tev galvoju, ka ir pienācis laiks to visu izbeigt. Protams, Andrea man norēķinus neprasa. Ta�u �is stāvoklis nevar turpinā�ties.

��� Es zinu, � Mareijs bilda.

�������� Vispirms � mēs visu laiku nākam un ejam kopā � Kaimiņi sāks domāt� galu galā, tu pats sa�proti � Bez tam, kad Andrea paliek ar mani vienat�nē, � iedomājies sevi manā vietā, jā? Ja es viņai pa�teik�u, ka Lindai draud briesmas, arī viņa izbīsies. Bet, ja cietī�u klusu, tad viņa domās, ka nāku �urp sava prieka pēc.

Mareijs atslīga puszviļus uz dīvāna un lūkojās, kā aug�up kāpj dūmi no viņa cigaretes.

�������� Tu laikam domā, ka tas viss ir mans sapnis. Es tev piedāvāju � palīdzēt man astoņas dienas. Tikai astoņas dienas. Ar tavu atļauju es ar Andreu atklāti izrunā�os.

Beliārs soļoja no dīvāna līdz klavierēm un atpakaļ, uzacis savilcis, laiku pa laikam ar kāju paspārdīdams paklāj u.

�������� Arī es gribētu atvaļinājumā, � viņ� piezīmēja,

��� ja es vēl paņem�u astoņas brīvas dienas, tad viss pagalam. Man pa�am par to nospļauties. Es kaut ko saku tikai mazā dēļ.

�������� Labs ir, es parunā�u ar Obertē, � Mareijs pie�dāvāja. � Bet varu galvot, ka tu esi man nepiecie��ams. Es atkārtoju, ka �

������� Paklausies! � Beliārs nogrieza kā ar nazi, pacel�dams acis pret griestiem.

Gandrīz tūlīt pat viņ� galvu atkal nolaida.

������� Nē. Man likās, ka dzirdu troksni. Viņa aizgāja gulēt.

Viņ� ielēja sev mazliet no pudeles.

�������� Man bija laiks apdomāt visu �o gadījumu, � in��enieris turpināja. � Es domāju, ka tu raizējies velti. Manuprāt, Mon�o nolika cauruli savā mājā, lai to tur atrastu, � un aizbēga.

��� Lai to tur atrastu?

�������� Jā ta�u! Caurulei vairs nav nekādas vērtības, kop� policija uzmana ceļus, stacijas, ostas. Kam tad viņ� lai to pārdotu? Pretējās puses zēni uzmanās, tu viņus pazīsti vēl labāk nekā es. Kop� tā brī�a, kad uzbrukums neizdevās �

��� Lai tā būtu. Bet kāpēc tas neizdevās?

��� Tāpēc, vecīt!

��� Tātad, tavuprāt, cauruli tur novietoja Mon�o?

�������� Kur� gan cits? Tikai tu nekad nesadabūsi nekā�dus pierādījumus, un Mon�o, ja turēs muti, ne par ko neatbildēs. Palūk! Atzīsties ta�u!

��� Jā, jā, � Mareijs norūca. � Es to atzīstu.

������� Esmu nonācis pie secinājuma, ka nekāda uzrau�dzība vairs nav vajadzīga. Tā uzsākta par vēlu.

�������� Es teicu � astoņas dienas, � Mareijs tiepās.

��� Ja �o astoņu dienu laikā nekas nenotiks, es metī�u mieru.

��� Vai tu nevari dabūt palīgā savus inspektorus?

������� Es tev saku vēlvienreiz, ka esmu atvaļinājumā! � īgni iesaucās Mareijs. � Es izmeklēju �uz sava rē�ķina�, vai saproti?

�������� Ku�! Es ļoti labi saprotu. Nav jāatgādina. Vai tev neliekas, ka te nav gaisa? Puķu smar�as un dūmi�

Beliārs atvēra logu, pagrūda vaļā slēģus un noslau�cīja pieri.

������� Visādā ziņā, līdz rītam neko nemainīsim, ja? � Mareijs pavaicāja. � Vai varu rēķināties �

Pēk�ņi Beliārs paspēra da�us soļus atpakaļ un pieplaka pie sienas.

��� Tur kāds ir, � viņ� steig�us izgrūda.

��� Ko?

Mareijs vienā lēcienā bija kājās. Beliārs ar roku rādīja viņam zīmi, lai apklust.

��� Dārzā, � viņ� �ukstēja, � pie vārtiņiem �

�Beidzot!� Mareijs iedomājās. �ajā brīdī viņ� izjuta

tikai prieku. Tātad viņam bija taisnība. Viņ� bija pie�spiedis ienaidnieku parādīties. Dārzs grima ēnā, ta�u vārtiņus uz spo�i apgaismotā bulvāra fona varēja labi saskatīt.

��� Vai esi pārliecināts? � viņ� nomurmināja.

��� Pilnīgi.

��� Es neko neredzu.

��� Viņ� būs mani pamanījis.

Mareijs taustījās pa kabatām un nolamājās.

��� Mans �aujamais! Es to atstāju ceļasomā.

��� Ņem manējo.

Beliārs pasniedza komisāram savu revolveri, un Ma�reijs paklausīgi tvēra pēc margām. Viņ� attapās uz mīkstas zemes � kādā dobē. Iespējams, ka tas otrs neko nebija pamanījis. Bet � kur viņ� tagad slēpās? Mareijs attālinājās no gai�ā taisnstūra, ko uz zemes zīmēja atvērtais logs, un, kāpdams pāri puķu dobēm, sasniedza �ogu. No �ejienes viņ� varēja skaidri saska�tīt fasādi. Apak�stāva slēģi joprojām bija ciet � izņe�mot salona logu slēģus. Arī ārdurvis bija ciet. Un vār�tiņi? Mareijam bija jāpasper tikai da�i soli, lai pārbau�dītu. Arī tie bija ciet. Tātad �is cilvēks bija rāpies pāri �ogam? Tādā gadījumā viņ� bija rokā. Viņam vairs nebija laika atkāpties. Mareijs ar pirkstu uz �aujamā mēlītes iededza kabatas lukturīti un pagaismoja koku puduri pa kreisi. Sudrabainajā gaismas lokā lapas spī�dēja ar maigu spīdumu, spārniem noplīk�ot, aizlaidās kāds putns. Tur neviena nebija. Pa labi aug�up vijās glicīnija, izlocīdamās starp kaltajiem re�ģiem, savieno�damās un veidodama tuneli, kuru balstīja metāla arkas. Lukturī�a stars izgaismoja arī tuneļa iek�ieni. Neviena. Mareijs pagājās uz garā�as pusi, apgaismoja dubultās durvis ar luktura staru kūli, pēc tam devās pārlieci�nāties, vai virtuves durvis tie�ām aizslēgtas. .. Vai Beliārs būtu kļūdījies? Vajadzēja viņu pasaukt, ta�u uzsauciens varētu izbiedēt Lindu. Viņ� devās atpakaļ un nodzēsa savu lukturi.

Pēk�ņi villas iek�ienē noblīk�ķēja �āviens. Tāds pats sauss blīk�ķis kā Mon�o miteklī. Mareijs metās skriel, apskrēja ap mājas stūri un ieraudzīja Beliāru, kas to�brīd �ķērsoja salonu.

��� Tavs revolveris! �

Beliārs jau bija iededzis vestibilā gaismu. Komisārs dzirdēja, kā viņ� kāpj aug�ā pa kāpnēm. Mareijs no�

stājās sardzē, ar ieroci rokā uzmanīdams durvis. Pie�pe�i, pacēlis acis, viņ� pamanīja, ka viens logs ir at�vērts. Tas bija Lindas istabas logs! Viņa roka lēnām nolaidās.

�Nabaga Beliār,� viņ� nodomāja, �tev vairs nav jēgas steigties! .. .�

.. .Beliārs bija ticis līdz Lindas istabai. Viņ� iezvēla pa durvīm ar dūri, tajā pa�ā laikā pagriezdams durvju rokturi. Tās atvērās, istabā bija tum�s. Vēja pūsma kus�tināja aizkarus. Beliārs meklēja elektrības slēdzi un ne�spēja to atrast. Viņ� redzēja laternu ielas otrā pusē, kokus, kas likās plakani � kā gleznoti uz audekla, un pa kreisi kaut ko baltganu � tā kā gultu, tā kā uz krēsla nomestu drēbju gabalu. Viņ� ar pirkstiem sataus�tīja slēdzi, mirkli svārstījās� pēc tam iededza gaismu.

Linda gulēja uz paklāja, nokritusi uz muguras. Sirds augstumā bija tum�sarkans plankums apmēram plauk�stas lielumā. Beliārs nometās ceļos. Istabā viss bija mierīgi, tā likās intīma un patīkama. Ta�u Linda bija mirusi. Viņas sejas izteiksme �ķita bezrūpīga un nesa�traukta � kā da�kārt tiem, kas atradu�i mieru. Viņas mati, kas krītot bija sajuku�i, caurvējā tikko manāmi viļņojās. Tie bija gai�i, neiedomājami gai�i. Beliārs sa��ņaudza rokas un nokāra galvu.

��� Kas ir? � Mareija balss sauca. � Kas noticis?

Parādījās Beliārs un izliecās pa logu.

��� Man �ķiet, viņa ir mirusi.

��� Nekusties! � Mareijs uzsauca.

Viņ� iesteidzās salonā un aizvēra logu. Asinis tik skaļi klauvēja deniņos, ka neko nevarēja dzirdēt, ta�u domas bija skaidras. Vestibilā viņ� rūpīgi pārbaudīja, vai ārdurvis aizslēgtas. Neviens nevarēja tikt ārā. Viņ� kāpa aug�ā un ar vienu acu uzmetienu aptvēra visu tur redzamo. Zemē gulo�o Lindu, pie kamīna stā�vo�o Beliāru ar tik drūmu ģīmi, ka viņ� likās vienā mirklī novecojis.

�� Sapurinies, � Mareijs sacīja. � Izsauc ārstu. Nekad nevar zināt. Skrien! Skrien!

Viņ� izgrūda Beliāru gaitenī, atgriezās istabā un no�pētīja it visu: skapi, mīkstos krēslus, gultu, kura ne�bija aiztikta, � Linda nebija gājusi gulēt. Viņai mu�gurā bija tā pati kleita, kas vakariņu laikā. Un kājās � smalkas kurpes ar augstiem papē�iem� Pie gultas

kājas kaut kas spīdēja. Mareijs pieliecās. �aulīte. Velns parāvis! 6,35 � Viņ� noplātīja rokas, pirms ļāva tai ieslīdēt savā kabatā. Mareijs � tāds bija viņa darbs � aplūkoja visu apkārtējo, palūkojās zem gul�tas, ieskatījās �aurajā drēbju skapī. Tas viss neko ne�deva, ta�u � būs jāraksta ziņojums. Laiks: bez div�desmit desmit. Laika sprīdis, kas bija nepiecie�ams Beliāram, lai no apak�stāva uznāktu aug�ā, � kādas desmit sekundes, kā parasti. �I atziņa lika Mareijam samulst un noskaisties. Viņ� tuvojās logam. Slepkava bija aizbēdzis pa logu � un tas notika, kad viņ�, ko�misārs Mareijs, uzglūnēja apak�ā. Un � netika neko redzējis� Tagad bija viņa kārta nomesties ceļos� Sorbjē � Mon�o � Linda � Vienmēr vienā un tajā pa�ā vietā mazs ievainojums, tā pati lode, kas �auta tie�ā tēmējumā; vienīgā reize, kad slepkavas roka no�drebēja, � �aujot uz Mon�o. Kāpēc? Vai viņ� bija bīstamāks nekā Sorbjē un Linda?

Beliāra soļi, pēk�ņi kļuvu�i nepieredzēti smagi, lika nokrak�ķēt grīdas dēļiem.

���� Ārsts tūlīt būs klāt, � viņ� sacīja. � Vai atstā�sim viņu �eit?

��� Jā. Neko nedrīkst aiztikt.

Beliārs drīzāk iegrima nekā apsēdās mīkstajā krēslā.

��� Un es tā steidzos, � viņ� nomurmināja.

���� Es ta�u tev neko nepārmetu, � Mareijs atsau�cās. � Arī es pats pagāju�ajā reizē steidzos. Un man veicās tikpat maz, cik tev � Vai cilvēks, kuru tu re�dzēji dārzā, bija Mon�o? Apdomā labi.

���� Nē, nedomāju vis, � sacīja Beliārs. � Mon�o ir mazāks, druknāks. Ta�u pārliecināts neesmu. Viss no�tika tik ātri!

Mareijs paraustīja plecus.

���� Esmu izsists no sliedēm, � viņ� norūca, � izgāju dārzā, bet tur neviena nebija.

��� Tātad � tas cilvēks jau bija ienācis mājā.

��� Pa kurieni? Visas durvis bija aizslēgtas.

��� Uzrāpās aug�ā pa sienu.

���� Nē, vecais. Es ta�u sienu redzēju, vai saproti? Tu dauzījies pie durvīm, to es dzirdēju, un pēc tam�

��� Iededzu gaismu un viņu ieraudzīju.

���� Tu iededzi gaismu � tas ir tas, ar ko gribu sākt. Linda nebija izģērbusies � kāda iemesla pēc viņa sē�dēja nomodā � tumsā?

Abi izdzirda braucam ārsta ma�īnu � un nobremzē�jam pie vārtiņiem.

��� Ej, atver, � sacīja Mareijs.

Kamēr Beliārs kāpa lejā, komisārs ātri pārbaudīja blakus_istabas, uzkāpa stāvu augstāk, ta�u ok�ķerēja velti. Ārsts bija vecāks vīrs, nedaudz izbijies un izbi�jās vēl vairāk, ieraudzīdams Lindu.

���� Kungi, �ī ir pirmā reize, � viņ� pieliekdamies noteica, � kad mani izsauc konstatēt kriminālu gadī�jumu. Tādas lietas man nepatīk.

��� Es nebiju pilnīgi pārliecināts, vai viņa ir mi�rusi, � teica Mareijs.

��� Ir gan � Lode skārusi sirdi�

Viņ� piecēlās, pasita padusē savu ārsta somu un ar netīksmi uzlūkoja Mareiju.

��� Viss, ko es varu pateikt, � viņ� nobeidza, � jo ātrāk te ieradīsies policija, jo labāk.

Mareijs izvilka no kabatas savu �etonu un pabāza viņam zem deguna. Apjuku�ais ārsts kāpās atpakaļ, vairākkārt atvainodamies. Mareijs saķēra Beliāru aiz piedurknes.

Arī tu vari iet. Es izsauk�u palīgspēkus. Paldies tev, nabaga veco zēn. Man �ēl, ka iejaucu tevi �ajā putrā. Piezvani man rīt� uz mājām. Es tev visu pastāstī�u.

Viņi paspieda viens otram roku. Mareijs rūpīgi aiz�slēdza ārdurvis. Viņ� palika viens ar miru�o. Viņ� sa�jutās iztuk�ots � un ielēja sev Beliāra glāzē mazliet konjaka. Nepatīkamākais vēl bija priek�ā. Viņ� no�kāpa lejā, apsēdās pie Sorbjē rakstāmgalda un nocēla telefona klausuli.

��� Hallo � Es gribētu runāt ar Luijē kungu � Jā, tas ir steidzami. Te komisārs Mareijs � Hallo � At�vainojiet, �efa kungs, bet tas ir ļoti nopietni. Sorbjē kundze nupat noslepkavota, savā mājā � Es biju klāt. Biju visu sagatavojis, lai notvertu slepkavu� Kā? Jā, es gaidīju uzbrukumu. Ta�u mani pārsteidza� Biju kopā ar savu draugu Beliāru. Sorbjē kundzi no�slepkavoja viņas istabā. Visas durvis bija noslēgtas, dodu jums savu vārdu. Vienīgi viņas istabas logs bija vaļā� Es nesaprotu, �efa kungs. Stāstu jums to, ko redzēju, jo �ajā reizē redzēju. Es biju ārpusē. Uzma�nīju dārzu, mājas fasādi. Jūs par noziegumu rūpnīcā turat aizdomās Le�ivru. Jūs domājat, ka Beliārs bijis neuzmanīgs, kad tika ievainots Mon�o. Un sakāt, ka

Freds bija aizsapņojies, apgalvodams, ka Mon�o iegāja Sorbjē villā un vairs no turienes neiznāca. Bet jūs ne�varat ap�aubīt manu liecību. �efa kungs, es galvoju, ka brīdī, kad tika �auts, mēs ar Beliāru bijām apak��stāvā, Beliārs kāpa aug�ā, kamēr es paliku ārā� Nē, neviens neiznāca. Esmu par to pilnīgi pārliecināts . .. Atradu �aulīti� Kalibrs � 6,35 � Noziegums ar pa�rakstu � Jā, es palik�u uz vietas. Jā, lūdzu, �efa kungs � Paldies.

Mareijs nolika klausuli. Luijē darīs visu, kas vaja�dzīgs. Vēlreiz tiks iedarbināta smagnējā policijas ma��inērija. Pēc stundas mājā zibinās zibspuldzes, sāksies skraidelē�ana un velta rosība. Labu veiksmi! Mareijs vairs vēlējās tikai ielēkt vilcienā un doties projām � pēc iespējas tālāk. Viņ� nopurināja sastingumu, kas bija viņu pārņēmis. Viens bija skaidrs: visos �etros gadījumos bija liecinieks iek�pusē un vēl otrs ēkas ārpusē; visos �etros gadījumos noziedznieka iecere bija īstenojusies. Tagad vajadzēja runāt par līdzekļiem, ar kādiem �īs ieceres tika īstenotas. Un tas nebija Luijē, kas �

Mareijs atgriezās istabā un ļoti maigi aizspieda mi�ru�ajai plakstiņus. Viņ� bija steidzies aizsūtīt projām ārstu un Beliāru, lai izpildītu �o pienākumu pats. Ta�gad viņ� pieskārās Lindas sejai, Linda atradās reibino�i tuvu. Dzīvoja vairs tikai viņas mati � kā atrisis �ķid�rauts, laistīdamies kustīgos atspulgos. Vai viņa zināja, kādā mērā bija varējusi uz viņu paļauties? Protams, ka nē � jo nebija viņam uzticējusies. Un tomēr, divas vai trīs reizes viņa tik tikko nesāka runāt. Viņas ner�vozitāte, viņas atturīgā klusē�ana � tik daudz pierā�dījumu, ka viņa kaut ko zināja. Un � vai gan viņa tūlīt pēc maltītes neuzkāpa savā istabā, aizbildināda�mās, ka ies gulēt? Jo � gaidīja ierodamies to, kas ieradās viņu noslepkavot.. . Mareijs nodzēsa lustru un atstāja degam tikai mazo naktslampiņu. Viņ� apsēdās patālāk no miru�ās un paslēpa seju rokās. To, kas iera�dās viņu nogalināt. Tas neko neizteica. Viņa labi zināja, ka neviens nenāks. Pat nebija ieslēgusies. Tad kāpēc viņa neizģērbās? Un � kāpēc bija atvērusi logu? Lai dotu zīmi? Kam? Bet rūpnīcā atvērtais logs nenozīmēja nekādu signālu. Nedz arī atvērtais logs Mon�o miteklī. Kāpēc slepkavam alla� vajadzēja atvērt logu, ja viņ�, kā rādās, to nemaz neizmantoja � �Bet,� pēk�ņi iedo�

mājās Mareijs, �vai �ovakar slepkavam nebija izde�vības aiz�maukt? īsās ārsta vizītes laikā Beliārs, pro�tams, neiedomājās aizslēgt ārdurvis � Sī doma, pro�tams, bija nevietā � jo vispirms vajadzēja noskaidrot, kā slepkava tika lejā � un kā viņam izdevās iekļūt villā. Bet Mareijs bija nonācis tajā punktā, kad domu varēja virzīt tālāk vairs tikai nelāga sagadī�anās. Viņ� uz pirkstu galiem izlavījās dārzā. Visupirmā rūpe bija � pārliecināties, vai vārtiņi joprojām aizslēgti; tātad sve�ais tik tie�ām pārrāpies pāri sētai. Viņ� ie�dedza savu elektrisko lukturīti un ņēmās aplūkot pa�matu un re�ģus. To viņ� veica ļoti rūpīgi. Vārtiņi sen nebija krāsoti. Aplupusī krāsa lobījās nost pārsprāgu��iem pūslī�iem un plēksnēm. Pie mazākā pieskāriena tā nobruka, sabirdama putekļos. Būtu neiespējami nepa�manīt neizbēgamos nobrāzumus; arī glicīnija būtu saglabājusi rāp�anās pēdas. Mareijs apgaismoja auga stumbru, sekodams muskuļoto zaru izvij umiem re�ģos. Koks vienviet asi uzspīdēja lēnām slīdo�ajā gaismā. Mareijs pakāpās atpakaļ un uzmeklēja vietu, kur bija uz�ķīlies pēk�ņais zibsnis. Viņ� pagrābājās kabatās, meklēdams savu kabatnazi, izvēlējās visplatāko asmeni un sāka ka�ņāt, turēdams lukturī�a riņķi starp zobiem. Viņam rokā iekrita metāla gabaliņ�. Mareijs labu laiku lūkojās tajā; viņa skatiens tapa aizvien nemierīgāks, pēc tam apdzisa. Kādu brīdi viņ� �aubījās. Varbūt do�ties uz mājām? Bet � ko sacīs Luijē?

Topa�brīd bulvārī iegriezās ma�īna � un palēnināja gaitu. Mareijs devās atvērt vārtiņus. Luijē bija iera�dies inspektora Gran�a pavadībā.

������� Citi būs klāt pēc piecām minūtēm, � viņ� sacīja.

�� Rādiet man ceļu.

Mareijs gāja Luijē pa priek�u, visu laiku skaidro�dams, punktu pa punktam, pasākumus uzraudzībai, kā�dus viņi ar Beliāru organizēju�i.

��� Neticami! � norūca Luijē. � Man ļoti gribētos jums ticēt, Mareij, tāpēc vien, ka tas esat jūs, ta�u jūs apgalvojat�

Viņ� uzkāpa aplūkot Lindas ķermeni. Mareiju bija pārņēmusi nepacietība. Viņ� būtu atdevis diezin ko, lai tikai beidzot atrastos savā dzīvoklī, klusumā, kur būtu spējīgs ar vēsu prātu visu pārdomāt. Kabatas dzi�ļumā viņ� aptaustīja mazo, no glicīnijas stumbra izkār�pīto dzelzs gabaliņu. Bet Luijē gribēja visu zināt, visu

izprast. Uz vietas nācās organizēt notikuma inscenē�jumu. Luijē apsprieda teorijas, kuras tūlīt pat sadūrās ar faktiem.

������� Viss ir ļoti vienkār�i, � viņ� sprieda, � jūs aiz�mirsāt aizslēgt durvis� Ja jau slepkava tika iek�ā, tad viņ� atrada kādu ieeju.

������� Man ļoti �ēl, �efa kungs. Ta�u es neaizmirsu pār�baudīt, vai viss kārtīgi noslēgts.

Beigu beigās Luijē būtu noskaities, ta�u ieradās otra ma�īna un atveda speciālistu brigādi. Kādu pusstundu villā atbalsojās viņu staigā�ana �urpu turpu.

��� Vai drīkstu doties projām? � Mareijs pavaicāja.

��� Vai rīt es jūs redzē�u? � Luijē noprasīja.

������� Nē. Sajā reizē man patie�ām nepiecie�ama atpūta. Gribu doties uz dienvidiem.

��� Jūs atsakāties?

��� Precīzāk sakot, pametu �o lietu, �efa kungs.

��� Vai tur ir kāda starpība?

��� Milzīga.

Mareijs izgāja no villas un skrie�us iemetās savā ma�īnā. Mājās viņu gaidīja patiesība. Viņ� ne�aubījās, ka tā būs briesmīga, ta�u steidzās tikties ar to aci pret aci.

XII

Mareijs, uzlocījis krekla piedurknes, ar cigare�u paku rokas stiepiena attālumā cītīgi rakstīja ar ma��īnu. �is darbs viņam diez cik veikli nevedās, un viņ� sapīka pie katras iesitu�ās kļūdas.. Lapas krājās kau�dzītē, klādamās juku jukām. �ad tad viņ� palūkojās pulkstenī, aizdedza cigareti, noslaucīja pieri. �Es aiz�mirstu,� viņ� pusskaļi prātoja, �pats jūtu, ka aizmir�stu!�

Pulksten desmitos zvanīja no kriminālpolicijas.

������� Pagaidiet, � viņ� sauca, � es piezīmē�u� Rak�sturīgi nobrāzumi� neraugoties uz saplacinājumu; lode identiska pārējām � Ļoti labi, vecais � Pal�dies � Nē, tas man neko neizsaka, ja gribat zināt, ta�u apstiprinājums tomēr bija nepiecie�ams� Uz drīzu redzē�anos.

Viņ� atsāka darbu � pēc tam, kad bija pusaizvēris

slēģus, jo saule viņu traucēja. Pusvienpadsmitos atkal zvanīja telefons.

������� Hallo� Ak! Tas esi tu. Ta�u nē. Ro�ē, tu mani nemaz neiztraucēji� Jā, man ir jaunumi. Vai tu vari ierasties pie manis? � Tūlīt, ja vien iespējams . .. Labi. Es tevi gaidu!

�ajā reizē Mareijs vairs nesēdās. Viņ� sāka kārtot izmētātās lapas, tās pārlasīja, apgāja apkārt galdam, rokas sakrustojis uz krūtīm, bungodams pa tām ar pirkstiem un izskatīdamies satraukts. Kad Beliārs pie�zvanīja pie durvīm, viņ� sarāvās.

������� Sveiks, vecais. Es atvainojos. Bet man vajadzēja tevi satikt. Ja tev ir par karstu, tad novelc �aketi un iekārtojies ērtāk.

��� Lai iet, � sacīja Beliārs.

�������� Ko tev piedāvāt? � Mareijs vaicāja. � Port�vīnu? Viskiju?

��� Viskiju.

Beliārs tuvojās galdam.

������� Svētā vieta, � viņ� pasmaidīja. � Kas tas ir? Vai memuāru pirmā nodaja?

��� Tā vienkār�i ir mana atskaite.

Mareijs pabīdīja tālāk rakstāmma�īnu un papīrus, lai noliktu vietā pudeli un glāzes.

������� Domāju, ka esi atvaļinājumā, � Beliārs piezī�mēja.

������� Vai man ir tāds darbs, ka varu doties atvaļinā�jumā? � Mareijs iesaucās.

Ar sa�ņaugtu dūri viņ� iesita sev pa pieri.

������� �ito es gribēju aizsūtīt atvaļinājumā. Bet �itas strādā, man par spīti. Tātad ir klāt tas brīdis, kad man vajadzētu pateikt, ko esmu atklājis?

��� Tu esi kaut ko atklājis?

Mareijs ielēja viskiju, pievienodams gāzēto ūdeni. Viņ� pacēla savu glāzi, kur dzirkstīja zeltainais �ķid�rums.

������� Domāju, ka esmu visu sapratis� vai gandrīz visu, � viņ� nomurmināja.

������� Velns! � sacīja Beliārs ironiskā tonī. � Labs ir, uz tavu veselību.

Abi iedzēra.

������� Sēdies, � Mareijs izrīkoja. � Tu pats varēsi spriest� Bet vispirms � es gaidīju tādu rezultātu. Balstījos uz faktiem. Vairs netaustos tuk�ā gaisā. Visas

iz�autas lodes nāku�as no viena un tā pa�a revolvera, arī tā, kas nogalināja Lindu � un otra.

��� Otra?

��� Otra lode.

������� Palūk, � sacīja Beliārs, � es vairs nespēju izse�kot līdzi tavai domai� Kopā bija trīs lodes, vai ne?

��� Nē, �etras.

��� Kā? � Sorbjē, Mon�o un � Linda. Trīs.

�������� �etras. Tikai ceturtā nevienam netrāpīja � Tā bija iestrēgusi glicīnijas stumbrā, vai zini, glicīnijā, kas vijas gar re�ģi, pretī salonam. Pēc tavas aizie�a�nas man prātā ienāca doma, ka slepkava, iespējams, kāpis pāri sētai. Un es meklēju pēdas, kuras viņ� būtu varējis atstāt� un atradu iodi� Tas ir laimīgs � es gribēju sacīt � veiksmīgs gadījums!

Mareijs negribīgi iesmējās un vienā malkā iztuk�oja savu glāzi. Beliārs ar sarauktām uzacīm skatījās sa�vējā.

��� Es nesaprotu, � viņ� sacīja.

������� Tas ir pat loti vienkār�i, � Mareijs atsāka. � Jo tas ir norādījums � patiess, vienīgais, kas mums ir, kop� pa�a sākuma.. . Vakarvakarā tika iz�autas divas lodes � tās ir ekspertu rokās.

��� Lai būtu, � sacīja Beliārs.

�������� Nē ta�u, tas nav vis �lai būtu�. Mums ir divas lodes. Ta�u tovakar es dzirdēju tikai vienu �āvienu.. . Tātad? � Divas lodes. Un viens �āviens. Kāds ir seci�nājums?

��� Secinājums? � Beliārs atkārtoja.

�������� Nūja � ka pirmais �āviens iz�auts pirms manas iera�anās, visticamāk � ka Joti īsu laiciņu pirms manas iera�anās. Un tas bija �āviens, kas nogalināja Lindu.

Beliārs nolika savu glāzi uz galda.

������� Pagaidi, � Mareijs turpināja. � Paklausies ma�nas domas. Vai tad rūpnīcā, kad tika nogalināts Sor�bjē, nenotika tas pats? Liecinieki dzirdēja �āvienu � bet vai tikai pirms tam nav atskanējis vēl otrs?

Beliārs uzlūkoja Mareiju.

�������� Nesaprotu, kur tu mērķē, � viņ� teica, � ta�u tu aizmirsti galveno. Vakarvakarā, tajā brīdī, kad va�jadzēja atskanēt tavam pirmajam �āvienam � tam, ko tu nedzirdēji, � tur biju es.

��� Tie�i tā! � sacīja Mareijs.

Komisārs atkorķēja vēl vienu pudeli un atkal pie�lēja savu glāzi. Viņ� kāri iedzēra, aizmiedza acis un sadū�ojās � to varēja redzēt pēc krampjaini savilktā �okļa.

��� Paklausies, Ro�ē� Te ar tevi nerunā policijas ok�ķeris � Kop� vakarvakara esmu to visu pārdomā�jis vēl un vēlreiz� Es dotu diez ko, lai tikai būtu kļūdījies. Ta�u es nevaru kļūdīties � diem�ēl� Es tevi nenosodu� Es visādi mēģinu tevi saprast� Tu viņu mīlēji� ko? Mīļais Dievs, atbildi ta�u! � Pro�tams, ka tu viņu mīlēji.

Beliārs stāvus, ar rokām kabatās, pēk�ņi sadrūmis, lūkojās pretī. Mareijs paraustīja plecus.

��� Viņu visi mīlēja, � klusā balsī turpināja komi�sārs. � Pat es, vecais krama gabals, ja būtu atradies viņas tuvumā ilgāku laiku, zinu, ka � Tātad tu, vis�ticamāk gan � Tu esi izskatīgs, iekārojams � Tu mīli dzīvi.

��� Apklusti.

��� Nē ta�u� Tāpēc, ka tas ir taisnība! Arī viņa mīlēja dzīvi. Es nepārprotami jutu, ka viņa slāpa nost tādos apstākļos. Sorbjē� jā, nav ko liegties. Viņi kopā nejutās laimīgi. Un arī tu nejūties laimīgs.

��� Jāsmej as.

Mareijs tuvojās Beliāram un uzlika viņam roku uz pleca.

��� Uzdro�inies tikai teikt, ka juties laimīgs, kad ieradies pēc manis ar ma�īnu, lai vestu mani sazin kurp � Esmu pārliecināts, ka tu ilgu laiku nepade�vies � tagad esmu par to pārliecināts. Un, redzi, esmu pārliecināts arī par to, ka tā bija viņa, kas sāka� Tā bija viņa, kas sauca tevi palīgā . .. Viņa atgādināja slīcēju . . . Viņa uzminēja, ka tu savukārt novirzies . . .

��� �orīt tu izsakies poētiski, � Beliārs norūca.

Mareijs pagāja sāņus.

��� Muļķadesa! � viņ� izmeta.

Komisārs pikti apgāja apkārt galdam, izvilka cigareti un ar drebo�u roku to aizdedzināja.

��� Labi, � viņ� sausi atsāka, � tu spītējies kā ēze�lis. Bet es esmu tikpat ietiepīgs kā tu. Ja patiesība tevi baida, tad es to pateik�u tavā vietā.

Viņ� brīdi pārdomāja, stāvēdams pie loga.

��� Tu viņai rakstīji, � komisārs turpināja, nepa�griezdamies atpakaļ. � Tas ir pilnīgi tavā stilā. Tā�das lietas, kuras tu negribi atzīt mutiski, tu uzraksti. Bez tam mīlestība � tāda mīlestība kā �ī � domāju, ka tā prasās uz papīra. It īpa�i sākumā, kad tiek apce�rēti visi apstākļi, kurus nāksies pārvarēt� Tu, pro�tams, rakstīji viņai pastā pēc pieprasījuma. Un tavas vēstules �ad tad atradās Lindas somā. Lai pārlasītu� Kādudien Mon�o, kas visur rakņājās, vienu no tām dabūja savos nagos � Viņ� iedomājās, ka tā viņam varētu pakalpot.. . Esmu pārliecināts, ka nekļūdos, � ar to visu iespējams izskaidrot. Lūk, Mon�o jūtas liels. Viņam rokā ir pareizais pavediens. Un, kad Sorbjē viņu izmet pa durvīm, Mon�o var pajokot!

Beliārs nekustējās. Mareijs aplūkoja Tiljeriju balo��us, neredzēdams tos.

��� Tu zini labāk par mani, ko darīja Mon�o, lai at�riebtos � Ielika aploksnē nozagto vēstuli un ierakstītu nosūtīja Sorbjē. .. Tikai, būdams veikls zēns, kas ne�mīl sagādāt sev raizes, viņ� parakstīja sūtījumu ar sve�u vārdu. �ī vēstule bija tā, kas visu atklāja.

Mareijs apmeta pusloku; Beliārs, mazliet nobālis, lēnām dzēra savu viskiju � lai nebūtu jārunā.

��� Vai turpināt? � Mareijs pavaicāja. � Labs ir, turpinā�u. Viss ir skaidrs, melns uz balta.

Viņ� paņēma aprakstīto lapu kaudzīti un meklēja vajadzīgo vietu.

��� Lūk � Tas ir mazliet sasteigti, bet galvenais pa�rādās. Es lasu: �Nozieguma dienā Ro�ē Beliārs ap pus�dienlaiku aizbrauca uz klīniku pakaļ savai sievai un dēlam. Viņ� tos pārveda mājās un atgriezās rūpnīcā mazliet agrāk nekā parasti, bez �aubām, tāpēc, lai at�strādātu īso prombūtnes laiku. Bija pārtraukums. Per�sonāls pusdienoja. Le�ivrs bija ēdnīcā. Bet Sorbjē bija kabinetā. Sorbjē, saņēmis Mon�o ierakstīto sūtījumu, negribēja doties un Neijī. Beliārs pēk�ņi uzduras Sor�bjē. �o ainu var diezgan viegli atveidot: Sorbjē pa�rāda vēstuli Beliāram un, zaudējis galvu, draud viņam ar revolveri. Beliārs arī ir apbruņots. Nepiecie�ama aizsardzība. Viņ� iz�auj pirmais � un no�auj Sorbjē. Beliārs paņem vēstuli un gatavojas bēgt. Le�ivra tu�vumā nav. �āvienu neviens nav dzirdējis. Tātad Be�liārs ne ar ko neriskē. Ta�u viņ� domā par sekojo�o izmeklē�anu. Ja noziegumam nebūs redzama iemesla.

tad uztaustīs personisku drāmu � un, iespējams, atklās patiesību. Tātad tūlīt jārada iemesls. Turpat ir atvērtā kaste. Beliārs, daudz nedomādams, paķer cauruli un aiznes to uz savu automa�īnu. Viņ� to paslēpj bagā��niekā un aizbrauc. Viņ� ir dro�ībā �

Mareijs pacēla galvu.

�� Vai tā? � viņ� vaicāja. � Vai neesmu pārspī�lējis?

�� Man gribētos, lai tu ātrāk beidz, � sacīja Be�liārs.

��� Es pasteig�os, � Mareijs apsolīja. � Protams, ir da�as lietas, kuras netiku precizējis� Piemēram, par revolveri. Kāpēc tu pastaigājies ar 6,35 kalibra re�volveri kabatā? Tu ta�u gāji visur kur. Un vēlu nāci mājās. Tev bija paradums nēsāt klāt ieroci � kop� kara laikiem. . .Es netiku visus �os sīkumus apdomājis, tie risinājās pa�i par sevi� Tātad es lasu tālāk: �Pulksten divos Beliārs atgriezās rūpnīcā, it kā nupat brauktu no mājām. Viņ� sastapa savu kolēģi Renardo. Le�ivrs atkal atradās savā postenī. Noziegums vēl ne�bija atklāts. Beliārs ir pa�pārliecināts. Caurule būs pietiekams iemesls, lai viņu segtu, jo ne par Beliāra godīgumu, ne patriotismu nevienam nav �aubu. Nebūs nekādu �aubu. Te pēk�ņi atskan �āviens. Sorbjē, smagi ievainots, ir atguvis samaņu. Viņ� izdzirdis pagalmā troksni. Un mēģina saukt palīgā. Pēc tam, lai pievēr�stu sev uzmanību, paslejas un iz�auj gaisā � pa at�vērto logu � jo nav izlaidis ieroci no rokas. Ta�u asins zudums savu ir veicis, un viņ� sabrūk � miris. Turpinājumu saprast jau vieglāk, kamēr Renardo iesteidzas Sorbjē kabinetā, Beliārs pārliecas pār līķi un sagrābj revolveri, pēc tam pacel kompromitējo�o �aulīti. Viņam nav ne par ko jārūpējas, jo runa ir par revolveri ar veltni. Tikai viena kustība � un Sorbjē nogalinājis �āviens, kuru dzirdēju�i trīs liecinieki. Beliāram ir pilnīgi nevainojams alibi, tāpat Renardo un Le�ivram.

�� Diezgan, � sacīja Beliārs. � Diezgan � Jā, tas biju es � Jā, viss notika tā, kā tu esi aprakstījis � Es vairs nevaru.

Viņ� gribēja nolikt savu glāzi uz galda. Glāze apgā�zās, sāka ripot, nokrita uz grīdas un saplīsa trijos spī�dīgos gabalos, no kuriem Mareijs vairs nespēja acu

novērst. Beliars ātri elpoja � kā bēdzējs, kuram kads seko.

�������� Tu nevari zināt� � viņ� noteica un sabruka uz dīvāna, slēpdams seju, ar spazmu aiz�ņaugtu kaklu. Mareijs noliecās pie viņa.

��� Ro�ē, vecais, turies �

�������� Es neko tādu negribēju, � Beliārs murmināja.

�� Kā vadātājs vadāja �

Viņ� lēnām izslējās, apsēdās taisni, atspiedies uz iz�stieptām rokām.

�������� Pats nezinu, kā tiktāl nonācu, � viņ� atsāka, jau cietākā balsī. � Es viņu mīlēju, ak vai, jā! Kā vien varēju mīlēt. Tomēr uz Sorbjē es nedusmojos. Ja viņ� nebūtu man draudējis �

��� Ko tu izdarīji ar savu revolveri?

��� Kā?

1 � Tu to nesaglabāji?

��� Nē. Es to iemetu Sēnā, tajā pa�ā vakarā.

Mareijs devās meklēt citu glāzi un ielēja tajā maz�liet viskija.

������� Izdzer �o � Se! � Un tagad paskaidro man pārējo.

��� Tam nav lielas nozīmes.

�������� Ir. Man� Kad tu pateici Lindai patiesību? Tad, kad jūs kopā devāties uz Tiesu medicīnas institūtu?"

��� Jā.

��� Ka viņa to uzņēma?

��� Viņa teica: �Es esmu brīva!�

�������� Ticu. Bet tu � tu ta�u nebiji brīvs. Vairs ne_ Tev ta�u piedzima dēls.

��� Jā.

������� Viņai bija vienaldzīgs vīra zaudējums. Bet tu � tu nespēji atteikties no mazā.

������� Es nemaz nedomāju, ka tāds sīkais var tā pietu�rēt� tā�

������� Tu redzi, man ir taisnība, � Mareijs topa�brīd piemetināja. � No jums abiem viņa bija tā, kas vai�rāk pieķērās. Viņa bija cie�i nolēmusi tevi paturēt.

Beliārs palocīja galvu.

�������� Bet, � Mareijs turpināja, � jūs vēl nezinājāt, kā tava mīlestības vēstule nokļuvusi Sorbjē rokās. Tas biju es, kas lika Lindai to noprast.

�� Jā. Kad tu viņai vaicāji, vai viņa nepazīst kādu Raulu Mon�o, viņa izbijās �

�������� To es atceros, � Mareijs nogrieza kā ar nazi.

���� Viņa izlikās, ka izdzirdusi vestibilā troksni, lai iegūtu laiku pārdomām. Tā kā viņa bija ļoti apķērīga, tad nemēģināja melot. Visādā ziņā es atklāju, ka Mon�o viņai kalpojis .. . Vēl vajadzēja iegūt laiku. Tad viņa paslēpa vīra piezīmju grāmatiņu un apgalvoja, ka tā nozagta� Un, kamēr es biju rūpnīcā, viņa tev piezvanīja. Tas biji tu, kas izrāva lappusi ar M burtu no otras piezīmju grāmatas.

��� Mēs bijām pārbiju�ies. Mēs nespējām beigt im�provizācijas.

��� Un es, � Mareijs nopūtās, � piedēvēju no�ziedzniekam pārdabiskas spējas. Tas sākumā mani pat paralizēja. Saki viens cilvēks, es būtu varējis aizkavēt �o nelādzību! � Ja es pareizi sapratu, kad biju pie tevis pusdienās, � tovakar mēs sekojām Mon�o � Linda vēl neko nenojauta?

��� Nē. Ja es būtu varējis viņu brīdināt, varbūt viss būtu iznācis citādi� Beigu beigās � es to saku, bet pats �aubos.

��� Viņa bija sarunājusi ar Mon�o tik�anos, vai ne?

��� Jā.

��� Skaidrs. Linda nevarēja ne iedomāties, ka mēs jau dzenam viņam pēdas. Un Mon�o no savas puses noticēja, ka viņa ieradusies pirkt viņa klusē�anu, jo viņ� visu �o drāmu uzminēja. Tātad � telefona zvans bistro � tā bija viņa, kas zvanīja. Viņa zināja, kur Mon�o iet ēst.

��� Jā. Ja tu būtu ieradies krastmalā desmit sekun�des agrāk, tad būtu ieraudzījis viņu stāvam pie mājas.

��� Kāda neizdo�anās! Dievs Tēvs, kāda neizdo�anās! Un tālāk?

Beliārs noguris pacēla roku.

��� Viņa bija �ausmīgi impulsīva, � viņ� nomurmi�nāja. � Bez tam � viņa lepojās ar tādu iedomu. Es biju nogalējis Sorbjē. Viņa gribēja no�aut Mon�o. Ne tikai tāpēc, lai nodro�inātos, bet � lai man pierādītu, ka viņa apņēmusies iet līdz galam, ka neko neno�ēlo, ka gatava dalīties briesmās ar mani, � kā lai zinu?

��� Starp jums abiem stāvēja Mon�o.

��� Ja vēlies.

��� Bet� revolveris?

������� Viņai bija otra ma�īnas atslēga. Viņa ieradās tam pakaļ pēcpusdienā. Es biju to ielicis cimdu kastē, vi�ņai redzot, kamēr braucām uz morgu. Nākamajā dienā viņa man to atdeva.

��� Nelaimīgā kārtā viņai nebija tik dro�a roka �

Mareijs gribēja sacīt � kā tev. Viņ� apklusa, pa�spēra da�us soļus, mehāniski savāca savus papīrus, pēc tam, aizsiedams vākus, piebilda:

�������� Pārējo es aptvēru �onakt. Ja kļūdī�os, tu mani apstādini. Izdzirdusi manu balsi, viņa �ķērsoja vesti�bilu un paglābās virtuvē. Es, dabiski, ieraudzīdams pie kāpnēm ievainoto Mon�o, metos pie viņa. Linda iz�gāja � un tu viņai atvēri vārtus, kamēr es pārmek�lēju māju.

��� Jā.

�������� Tas ir tik vienkār�i! Kāds muļķis es esmu bi�jis! � Un vēlāk, kad Mon�o bija slimnīcā, � ko es tur ķēpājos! Mūs visus bija apmājusi tā caurule. Pēc tam tik tie�ām visas lietas nostājās savās vietās. Mon�o ir pārāk viltīgs, lai nodotu Lindu. Atgūdams spēkus,, viņ� pie sevis perināja mazu �antā�u. Vai tā?

��� Jā.

������� Tovakar, kad es viņam sekoju kopā ar Fredi,. zvanīja Linda?

������� Jā. Viņ� pieprasīja tik�anos. Linda nevarēja iet uz Mi�lē krastmalu, nedz arī riskēt, parādoties kaut kur kopā ar Mon�o.

��� Tātad viņa lūdza to ierasties pie viņas.

������� Viņai nebija izvēles. Marietas joprojām nebija mājās; lielākā daļa kaimiņu aizbrauku�i atvaļinājumā. Mon�o pietiktu ierasties pavēlākā stundā, lai viņu ne�viens nepamanītu.

��� Un Mon�o piekrita? Nebaidoties tikt novākts?

������� Nē, tāpēc, ka bija nodro�inājies. Vismaz viņ� apgalvoja, ka nosūtījis notāram vēstuli, kur aprakstījis visu notiku�o. Ja viņam kas atgadītos, vēstule tiktu atvērta.

��� Domāju, ka viņ� blefoja.

��� Iespējams, ta�u pastāvēja zināmas �aubas.

������� Mūdzis! � Mareijs iesaucās. � Viņ� vairs ne par ko ne�aubījās un turēja jūs aiz rīkles.

��� Tie�i tā. Viņ� �ajā spēlītē bija noteicējs.

��� Atgriezīsimies pie Lindas.

�������� Viņa neaizslēdza ne vārtiņus, ne ārdurvis. Kad viņa izdzirda krak�am granti zem logiem, tad do�māja, ka tas ir Mon�o, kas dara zināmu savu iera�a�nos. Kas tas bija par izbīli, kad viņa pazina tevi! Bet Mon�o jau bija kāpnēs. Viņa to ielaida savā istabā, aizbīdīja bultu, kā tu biji licis, un � tā kā tevi vaja�dzēja maldināt, tad Mon�o triecās durvīs no iek�puses.

������� Lūk, �ī detaļa mani aizkavēja uz ilgāku laiku, � sacīja Mareijs. � Un viņa paslēpa Mon�o drēbju skapī?

�������� Jā. Kamēr tu pārmeklēji māju, viņa izģērbās, jo drēbes mugurā būtu viņu nodevu�as, un baidījās, ka tu varētu nākt un palūkoties pēc viņas mājastērpa . . .

������� Skapī! Galvoju, ka tas bija pēdējais nostūris, kur es būtu iedomājies ielūkoties.

Beliārs likās mazliet nomierinājies. Komisāra izbrīns sāka viņu uzjautrināt un izklaidēt. Pats to negribē�dams, viņ� iesaistījās spēlē.

������� Un Mon�o vairākas stundas pavadīja �ajā slēp�tuvē? � Mareijs atsāka.

�������� Līdz pat rītam. Mēs tevi tur atstājām � Linda un es, devāmies tie�i uz Juras departamentu, ta�u pēc pusstundas atgriezāmies, lai atbrīvotu Mon�o.

��� Un vedāt viņu sev līdzi?

��� Jā. Tagad viņ� jau ir �veicē.

��� Un � vai viņ� no jums daudz dabūja?

��� Viņ� pieprasīja divus miljonus.

��� Velns ar ārā! Un jūs piekritāt?

��� Spiestā kārtā. Linda izdarīja visu nepiecie�amo.

��� Un caurule?

Beliārs tikko manāmi pasmaidīja.

�������� Tā visu laiku bija manas ma�īnas bagā�niekā, un es steidzos no tās atbrīvoties. Ta�u es nevarēju vest to uz rūpnīcu. Aprakt to es nedrīkstēju ne tik, nedz arī pamest uz ielas stūra. Tad radās ideja novietot to pie Mon�o � pirms aizbrauk�anas no Parīzes.

��� Tu vēlējies pasniegt man dāvanu?

������� Kaut ko tamlīdzīgu. Ne�aubījos, ka tu to vai citu dienu tur atgriezīsies.

��� Un Mon�o neprotestēja?

������� Viņam bija samaksāts. Kā likās, viņ� par to visu pat uzjautrinājās.

��� Tiesa gan, ka caurules atra�ana viņa lietu nesa�re�ģīja. Viņu mēģināja nogalināt. Tagad � viņu mē�ģina kompromitēt. Jo tālāk, jo vairāk viņ� sāk atgādi�nāt upuri. Tā tik ir pasaulīte! Palūk � vienam būtu jāuzņemas visa atbildība par notiku�o, bet galu galā pret viņu nevar izvirzīt nekādu apsūdzību, turklāt vēl viņ� kļuvis bagāts.

Mareijs piedāvāja Beliāram cigareti. Abi kādu brīdi klusēja. Galu galā Mareijs ierunājās.

��� Visvienkār�āk būs, � viņ� sacīja, � ja es tev nolasī�u savas atskaites beigas.

Viņ� ķērās pie pēdējās lapas.

��� Es atļāvos, � viņ� paskaidroja, � virspusīgi no�rādīt uz tavām jūtām pret� Es atvainojos, bet, tā kā tā ir visam atslēga, vai ne? Tātad es lielās līnijās uzrakstīju, ka Linda, beidzot padarījusi nekaitīgu Mon�o, tev piedāvāja bēgt kopā ar viņu. . . Nē, tā nē. Nemaz neiebilsti. Tā tomēr ir patiesība, es atkārtoju. Nianses, nabaga veco zēn, nianses! Tās tiesne�us ne�interesē. Situācija, attēlojot to divos vārdos, izskatās tā: Linda vai mazais . .. Viņa tevi piespieda pie sie�nas � vai nu viņ�, vai es. Un piedraudēja tev, ka visu atklās. Es nemaz negribu zināt, ko jūs viens otram teicāt. Svarīgi ir tas, ka tu viņu no�āvi.

��� Viņa bija kā jukusi. Viņa tie�ām bija spējīga uz visu.

��� Uz to es norādīju savā kopsavilkumā. Beidzu tā: �Noziegums tika izdarīts, ierodoties komisāram Mareijam. Beliārs sacīja viņam, ka Sorbjē kundze uzkāpusi savā istabā. Abi vīrie�i kādu brīdi sarunājās salonā. Pēc tam Beliārs, aizbildinoties, ka nav gaisa, atvēra logu. Viņ� gribēja atveidot apstākļus, kādi bija Sorbjē nāves gadījumā, lai tā sev nodro�inātu nevainojamu alibi. �ajā nolūkā viņ� sacīja, ka dārzā kāds ir, un pie�dāvāja komisāram savu revolveri, tas ir, veco kara�laika ieroci, kuru bija paņēmis līdzi braucienā. Ta�u viņ� bija paturējis 6,35 kalibra �aujamo. Kad Mareijs nebija redzams, Beliārs iz�āva caur logu � tie�i tā, kā bija darījis Sorbjē. Mareijs metās atpakaļ un re�dzēja Beliāru skrie�us �ķērsojam salonu. Alibi bija nevainojams. Tas būtu nesatricināms, ja lode gadījuma pēc nebūtu iestrēgusi glicīnijas stumbrā. Ta�u ar �o lodi pietika, lai noskaidrotu, kā tikusi nogalināta Sor-

bjē kundze. Pēc tam viss aizvien vairāk un vairāk no�skaidrojās �

Mareijs salocīja lapas un nometa tās uz galda.

�������� Es to visu uzrakstīju �orīt no rīta, � viņ� pie�kusis noteica. � Neviens vēl neko nezina.

Un pastiepa roku.

��� Dod to man.

��� Ko tad?

��� Tavu revolveri.

��� Un tālāk?

��� Tu man sekosi uz kriminālpoliciju.

��� Nē, � Beliārs noteica.

������� Vai gribi, lai Jautu tev iet? Pēc stundas tu jau būsi rokā. Tu nekur nevari aizbēgt.

Ap Beliāra lūpām pletās bālgans riņķis. Viņ� iebāza roku kabatā � un parādījās revolveris � tik mazs, ka atgādināja rotaļlietiņu.

�������� Dod, � Mareijs atkārtoja. � Es darī�u visu, lai tev palīdzētu, tu'ta�u zini.

������� Kas tev liedz klusēt par visu to? Tu ta�u esi at�vaļinājumā. Un vairs ar �o lietu nenodarbojies.

�������� Es gribēju to pamest, � Mareijs aizrādīja.

��� Ta�u man nav tiesību �

Viņi saskatījās � bez dusmām. Viņus saistīja div�desmit gadus ilgusī draudzība. Mareijs paņēma �aketi un lēnām to uzvilka. Viņ� savāca papīrus un pagrieza galvu. Mēdz teikt, ka ļoti smagos dzīves brī�os domas strādā drud�aini. Tas nav tiesa. Glu�i otrādi � tās jūk kā sapītas. Mareijs tik tikko apzinājās, ko dara. Viņ� paspēra soli uz durvju pusi, tad � otru � Aiz viņa Beliārs viens pats izcīnīja cīņu ar sevi � kā atri�sināt �o jautājumu. Viņ� noteikti bija pacēlis roku ar ieroci � roku, kas divreiz jau cēlusies, lai nogalinātu. Viss cits bija aizmirsies � uz pusēm dalītie pārtikas sūtījumi, ievainojumi, nāve, kas tik daudz rei�u bija draudējusi viņiem abiem kopā � Durvis bija tālu, tik tālu! Mareijs piespieda sevi taisni izslieties un iet lepni. Viņ� paspēra vēl divus solus. �āviens izskanēja istabā kā sauss blīk�ķis, un Mareijs atspiedās pret sienu. Viņ� briesmīgi cieta � sāpēs sakostiem zobiem. Ta�u � viņam nebija izvēles. Tas bija Ro�ē, kuram pienācās izvēlēties � brīvprātīgi�

Beliārs bija nokritis uz sāniem. Arī sev viņ� bija mērķējis sirdī. Viņa seja izskatījās mierīga, gandrīz ��atmaigusi. Mareijs viņu noguldīja uz dīvāna un aiz�spieda viņam acis, paņēma revolveri, pēc tam devās pie telefona.

��� Te komisārs Mareijs. Dodiet man �efu�

Un, kamēr kāds klerks meklēja Luijē, komisārs do�māja par mazo puiku� Nebija vairs ne runas par to, lai tūlīt dotos pensijā. Vajadzēs strādāt � cik ilgi vien iespējams. Turpmāk viņam būs morāls pienā�kums. Ar acīm viņ� uzmeklēja nekustīgo Beliāru. Var�būt miru�ie spēj sadzirdēt dzīvo dotos solījumus?

��� Hallo, Mareij?

�� Esmu pabeidzis savu ziņojumu, �efa kungs. No�slēpumu vairs nav.