Rita Falka

Cūkgalva Al Dente

.

Lieliska atslodze visiem tiem detektīvliteratūras faniem, kam apnikusi �anra svētsvinīgā nopietnība. Da��brīd humors ir tik ne�petns, ka tā vien �ķiet �o krimiķi sarakstījis kāds �ņabi sadzēries krievu satīriķis, kur� jau laikus emigrējis uz Vāciju. Bet nē, autore tomēr ir viņa Rita Falka, dāma ar apgriezieniem.

Arno Jundze

Grāmatu caurvij ironija un smalks humors, kas ir visai netipiski �āda �anra darbam, tomēr lieliski piestāv galvenā varoņa raksturam un dzīves peripetijām.

�urnāls Lilit

Ritas Falkas romāna tulkojums ir laba garastāvokļa grāmata piparota humora un sulīgu bavārie�u recep�u cienītājiem. Francis Eberhofers, visu laiku stulbākais un smieklīgākais detektīvs Bavārijas vēsturē, arī �oreiz ir formā.

Pavisam noteikti �itāda zvaigzne, tas ir labi. Protams, ja tā ir sudrabota. Nu, zelta būtu vēl labāka, bet tādas man nav. Tāpēc, ka tā, kura manējā, ir sudraba. Kop� vakardienas. Kop� vakardienas man uz katra pleca ir tie�i viena sudraba zvaigzne. Un vēl sudrabota cepures lente.

Varena lieta.

Viena sudrabota ir tūksto�reiz labāk nekā �etras zaļas, un nu man tāda ir. Par godu ierēdniecības reformai. Beidzot arī G�aftela kungam un Hubera kungam, kuri taisa brīni�ķīgās reformas, ir iekritis prātā kaut kas tāds. Parasti jau viņiem nekas jēdzīgs galvā neienāk, drīzāk kaut kas tāds kā līdzekļu iesaldē�ana un atvaļinājuma naudas apgrie�ana. Bet �oreiz izcila lieta.

Stāvu spoguļa priek�ā un esmu 'visai apmierināts. Pirmklasīga zvaigzne. Sudrabota. Pie tam jāsaka: kad gaisma spīd no stāvlampas puses, tā mirdz pat nedaudz zeltaini. Tiesa, pavisam nedaudz. Bet nav ko kreņķēties, jo tik un tā izskatās labi. No�ēlojamo bavārisko zirņu zaļo uniformu uzlabo taisni neticami. Redziet, aiz saim�nieciskiem apsvērumiem mums vēl joprojām ir jāvalkā �īs kakainās krāsas skrandas. Nevis kā citu apgabalu kolē�ģiem, kuri noziedznieku medībās dodas eleganti zilās drē�bēs. Nē, mums tas jādara kakainiem. Zināmā mērā gan

tas ir prātīgi. Jā, patiesi. Mēs vismaz mākam saturēt savu naudu un pārlieka iedomība mums nesakāpj galvā. Mēs savus gangsterus varam ķert arī kakaini, bez problēmām. Nūja, un sudraba zvaigzne par to ir lielisks novērtējums. Tā nozīmē komisāru komisārs Eberhofers tātad. Un tas jau ir kaut kas. Pavisam citādi nekā hauptmeistars Eberhofers. Pavisam citādi.

Tad Ome bungā pie loga.

�Brokastis ir gatavas, puika,� viņa kliedz tik stipri, ka to visai labi varētu dzirdēt pat kaimiņu ciemā. Ome jau ir pavisam kurla un da�reiz aizmirst, ka pārējo cilvēci nebūt nav piemeklējis viņas liktenis.

Atveru logu un ar rokām aizspie�u sev ausis.

�Ei, varbūt biju pārāk skaļa?� viņa tagad pajautā da�us decibelus klusāk.

Paloku galvu. Tad atkal aizveru logu un izeju pagalmā. Kopā ar savu uniformu. Redzēs nu, ko Ome teiks.

Viņa nesaka vispār neko. Pat nepaskatās uz mani. Pavisam vienkār�i iet pāri pagalmam man blakus tā, it kā viss būtu tāpat kā parasti. Bet nav ta�u! Galu galā tagad esmu komisārs, un tas ir labi redzams. Pie tam ļoti labi. Pat Omei, jo ar acīm viņai viss kārtībā.

Es eju lēni. Tas ta�u viņai ir jāpamana. Bet to viņa nedara vis, viņa vienkār�i pielāgojas man un iet tikpat lēni.

Neticami!

Kad nonākam virtuvē, Paps jau sē� pie galda un lasa avīzi. Viņ� caur lūpām izspie� savu strupo �brīt�, pat acis

nepaceldams. Nu labi, neko vairāk jau nebiju gaidījis. Ja ir kas tāds Papa dzīvē, kas viņu interesē, izņemot bītlus, kāsi un cūkas, tad tā ir sestdienas avīze. Jo tā pilnībā apmierina viņa intereses. Pilnībā. Tur vienmēr var atrast kādu jauku ziņu par Polu Makartniju, kaut ko par cūkām lauksaimniecības lappusītē un kaut ko sakarā ar narko�tiskajām vielām. Ko gan vairāk var vēlēties? Pret to dēla paaugstinājums tāds vārgs pirdiens vien ir.

�Neticami,� viņ� saka un purina galvu. �Te rakstīts, ka kāds augsti mācīts vīrs, psihologs pēc amata, no��miedzis savu sievu un, protams, pēc tam visu noliedz. Tagad novērtējumam pieaicinās speciālistu. Taisni jāsmejas! Vārna vārnai jau acīs neknābs.� Paps saloka avīzi un noliek uz galda. �Vai tu, Franci, par �o gadījumu kaut ko zini?�

�Nē, nav ne jausmas. Galu galā man Bavārijā iedalīts tikai noteikts darbības iecirknis,� nosaku un stāvu jopro�jām visai apjucis. Savā ziņā ari jūtos nedaudz apdalīts.

Tad beidzot uz mani paskatās Ome. Tie�i �obrīd viņa gatavojas apsēsties un viņai rokā ir kafijkanna, bet tad viņa ierauga mani.

�Ap�ēlojies, Franci!� Ome pavisam apgaroti izsaucas un apsē�as. �Tu ta�u izskaties vienreizēji! Tie�i kā tāds ģenerālis!�

�Ap�ēlojies! Nolādēts!� tad iesaucas Paps un parauj gaisā savu avīzi. Jo Ome no lielas apgarotības ir iz�ļak�stījusi kafiju. Tie�i uz mana radītāja vērtīgās lasāmvielas. Viņ� ātri cen�as negadījumu novirzīt krūzē, izveidojot teknīti no savas iemīļotās sestdienas avīzes. Gatavais negals!

Visbeidzot Paps padodas. Noliek pie malas slapjo avīzi un pievēr� pelnīto uzmanību man.

�Ohoho! Viss sudrabā. Varbūt tas nozīmē paaugsti�nājumu?�

Piekrīto�i paloku galvu.

��is sudrabs nozīmē komisāru. Komisāru Eberhoferu, tā teikt.�

Papa sejā ievie�as smīniņ�. Teik�u, tāds viltīgi lepns smīniņ�. Viņ� pieceļas.

�Jā, nu tad apsveicu tevi, komisār Eberhofer,� viņ� saka, uzsit man uz pleca un paspie� roku.

Ari Ome tagad pieceļas un, saslaucījusi peļķi no galda, iestājas rindā, lai sirsnīgi apsveiktu mani. Saņemu pa bu�ai uz katra vaiga.

Tad beidzot ķeramies pie brokastīm.

Ah, viss pats labākais! Svaigas maizītes un mīksti vārītas olas, liess brokastu speķītis, Omes pa�taisīts ievārījums un pirmklasīgs biezpiens ar augļiem, pats par sevi saprotams, arī pa�gatavots. Viss būtu taisni perfekti, ja vien pagalmā neiedrāztos Leopolda auto. Un to es domāju tie�ā nozīmē: viņ� iedrā�as tā, ka oļi aizlido pa gaisu, un nospie� uz bremzēm tā, ka gaisā paceļas putekļu mākonis. Tipiski.

Papa acis mētā dzirksteles. Prieka dzirksteles, kā gan citādi.

�Skat tik! Arī tavs brālis ir klāt. Ej, Franci, un atnes viņam galda piederumu, varēsi?�

Nē, Francis nevar. Bet viņ� to tik un tā izdara. Tā 7 > teikt, ģimeniskas harmonijas vārdā.

�Servus visapkārt,� saka Leopolds, tikko pa durvīm ienācis. �Ak brokastis. Tad jau nāku taisni laikā.�

Nemaz nav izstāstāms, cik ātri viņ� ieņem vietu pie galda.

�Skat, Ome, ko es tev atnesu,� Leopolds saka un noliek viņai priek�ā pavārgrāmatu. Internacionālā vir�tuve. Dro�i vien neiztirgotā prece no viņa stulbā grāmatveikala. �Lai tev visu laiku nebūtu jāgatavo vieni un tie pa�i bavāriskie mēsli,� viņ� piebilst.

Ome priecājas, jo nedzird to vājprātu, ko Leopolds muld.

Es pasniedzu viņam galda piederumus.

�Ei, Franci, kā gan tu izskaties? Kā Ziemsvētku eglīte!� viņ� smejas. �Nē, patiesi, kā Ziemsvētku eglīte!�

Tam vajadzētu mani aizskart, bet tā nenotiek. Jo to saka Leopolds. Un Leopolds ir dirsulis.

�Francis tagad ir komisārs,� ierunājas Paps, lai nolī�dzinātu spriedzi.

�Patiesi?� vaicā Leopolds un ieko�as ievārījuma mai�zītē. Tā ir manējā.

�Dritvai micīt, tā ir manējā!� uzsaucu viņam. �Vari ta�u pats savu stulbo maizīti apsmērēt!�

�Jā, starp citu�� Leopolds izklaidīgi vēr�as pie Papa, mani pilnībā ignorēdams.

Tad uzzinām, ka vakar viņ� bijis ceļojumu birojā, lai izplānotu atvaļinājumu savai ģimenei. Un ka tā bijusi totāla neveiksme. Absolūti totāla neveiksme. Visi pie�dāvājumi biju�i nekam nederīgi. Vieni pārāk dārgi, citi

pārāk tāli, vēl citi nepiemēroti mazam bērnam. Nu nekādu iespēju savu sūri grūti nopelnīto atvaļinājumu pavadīt sve�ās zemēs!

Bet �onakt, saka Leopolds, viņam prātā ienākusi lieliska ideja. Tie�i �onakt viņ� izdomājis perfektu atvaļinājumu sev un saviem mīļajiem. Pat nekur tālu nebū�ot jābrauc.

�Klāj vaļā!� Paps ir visai ieinteresēts.

�Atvaļinājums zemnieku sētā,� gremodams paskaidro Leopolds.

�Izklausās labi,� turpina Paps, uzmundrino�i skatīda�mies uz savu pirmdzimto.

�Izklausās labi?� pārvaicā Leopolds. �Tas izklausās fantastiski labi!�

Abi paloka galvu.

Vai būs vēl kāds turpinājums vai arī tā bija viņa no�ē�lojamās dzīves virsotne? Nekavējoties ķeros pie ē�anas, jo groziņā palikusi vairs tikai viena maizīte. Man tā jāiegūst, pirms tai uzklupu�i bezkaunīgi rijīgie radi.

�Un uz kurieni tad dosieties?� tagad grib zināt Paps.

Leopolds velta viņam tik sirsnīgu smaidu, ka prieks noskatīties.

�Nu, protams, ka pie jums,� viņ� saka un nogrābj pēdējo maizīti.

�Tikai pār manu līķi!� es iebļaujos un izrauju maizīti viņam no rokas. Pieceļos un eju. Tad atgrie�os un paņemu līdzi visu brokastu speķi. Veikli ārā, durvis ciet, un prom.

Atliku�o nedēļas nogali pavadu kopā ar Ludvigu brīvā dabā. Tāpēc, ka pārliekais brokastu speķa patēriņ�

novedis pie nāvīgas caurejas. Tā traucē dzīvot gan sunim, gan viņa saimniekam.

Kad pirmdienas rītā dodos uz darbu, man, pats par sevi saprotams, mugurā ir uniforma. Lai gan parasti es tā nedaru. Parasti man mugurā ir civilās lupatas, d�insi, ādas jaka, un viss normāli. Bet tagad gribas parādīt, kas iegūts, kāpjot aug�up pa akmeņainajām karjeras kāpnēm. Tāpēc arī uniforma.

Rātsnamā trīs pa�valdības dāmas jau �akli rosās divas no viņām nolieku�ās pār rokdarbu �urnālu, tre�ā rokās tur adīkli un skaita valdziņus. Jā, Nīderkaltenkirhenes pa�valdībā darbs mutuļot mutuļo.

�Vēlu jums skaistu labrītu, meitenes,� nosaku, ienācis pa durvīm, un aizdefilēju līdz kafijas automātam.

�Ā, tad tu, Franci, noteikti jau zini,� ierunājas Adīklis, bet man nav skaidrs, ko viņa ar to domā.

�Nezinu, par ko tu runā,� es saku un ieleju sev kafiju.

�Par uniformu ta�u. Birģermeistars teica, ka tu viņam �odien pavisam noteikti esi vajadzīgs uniformā.�

�Ak tad tā viņ� teica.�

Adīklis piekrīto�i paloka galvu.

�Ieej pie viņa kabinetā,� viņa nosaka un pavēr� ska�tienu uz pulksteni. �Viņam jau vajadzētu būt klāt.�

�Nūjā, ja jau viņam vajadzētu būt klāt, tad nebūtu par skādi pie viņa iegriezties, vai ne,� es saku un vēl da�us mirkļus mīņājos durvīs. Bet nekā, neviena vārda par manu sudrabu. Nemaz neko nav pamanīju�as, stulbās bābas! Tā vietā ar sajūsmu vēro iepirktās dzijas izlieto�anas iespējas.

Bet ko gan citu varēja gaidīt? No pa�valdības darbinie�cēm. Atzīsim ta�u beidzot godīgi, ka �im darbam necik daudz smadzeņu nevajag. Vēl jo vairāk te pie mums, Nīderkaltenkirhenē.

Tātad eju pāri koridoram pie birģermeistara, un te jau ir pavisam cita situācija.

�Jā, Eberhofer,� viņ� saka un tūlīt pieceļas. �Nāciet iek�ā un ļaujiet uz jums paskatīties. Izcili, patiesi izcili jūs izskatāties.�

Birģermeistars apiet man apkārt un nopēta no galvas līdz kājām. Varu teikt, tas ir patīkami.

�Jā, jā, jau dzirdēju komisārs Eberhofers. Izklausās pavisam citādi. Un cik smuki izskatās! Taisni izcili! Kā virsnieks un d�entlmenis, man jāsaka. Jā, mans vectēvs, lai Dievs mielo vina dvēseli, arī savā laikā loti labi izskatījās. Ziniet, toreiz savā virsnieka uniformā. Sprigans vīri�ķis, patiesi. Tas bija glu�i vai apskau�ami.�

Birģermeistars gandarīti iesmejas un apsē�as aiz sava rakstāmgalda.

�Bet lai jau paliek, Eberhofer. Iemesls, kuram esat man vajadzīgs, ir sekojo�ais. Ozdemiri no Egļu gatves, pazīstat ta�u viņus, vai ne? Jaunākais spēlē futbolu Sar�kanbaltajā biedrībā, pirmklasīgs centra spēlētājs. Vienādi labi darbojas ar abām kājām. Brīni�ķīga tehnika, varbūt pat labāks par Ballaku. Bet diem�ēl par resnu, pieļauju, kādi piecpadsmit kilogrami par daudz.�

Viņ� aptausta savu vēderu.

�Tātad, kā ir, zināt viņus vai nezināt?�

Paraustu plecus.

�Ko nu nozīmē zināt. Da�as reizes esmu redzējis, bet nevarētu teikt, ka pazīstu.�

�Tas gan �ajā gadījumā neko nemaina, komisāra kungs. Un �im nolūkam tie�i ir svarīgi, ka esat uniformā. Jo pie turkiem tas atstāj iespaidu, kā zināms. Sevi�ķi tagad, ar tik daudz sudraba.�

�Un tie�i kas man no tiem Ozdemiriem vajadzīgs?� es pajautāju, vienlaikus uzsēzdamies uz viņa rakstāmgalda. To es �ad un tad praktizēju. It īpa�i, ja viņam no manis kaut ko vajag, �im birģermeistara kungam. Tas rada tādas neticami labas izjūtas. Tādu kā pārākuma apziņu.

Un tad uzzinu ka vecākajam no Ozdemiriem, tātad ģimenes tēvam, izvirzīta apsūdzība. To izdarījusi pa�a meita. Jo viņ� to vardarbīgi gribējis izprecināt kādam otrās pakāpes brālēnam. Par gaidāmajām kāzām zinā�jusi visa ģimene. Visa, izņemot topo�o līgavu. Un tie�i tad, kad viņa atvaļinājumā aizbraukusi paciemoties uz Turciju, onkulis viņu nostādījis fakta priek�ā. Aizbrau�cis sagaidīt meiteni uz lidostu un tūlīt izstāstījis pilnīgi visu: ko viņ� no tās sagaida un visu pārējo, kas ar to sakarā. Bet ko iesāk nepateicīgais bērns? Tikko iebrauc Ankarā, tā aizskrien uz Vācijas vēstniecību un nosūdz visu savu radu varzu. Tēvu, onkuli, līgavaini un visu turku klanu. Visus, kuri zināju�i par viltīgajiem precību plāniem.

Mans uzdevums visā �ajā notikumā ir nopratināt to ģimenes daļu, kura dzīvo Vācijā, precīzāk, mūsu ciemā. Labi, saku birģermeistaram, tā nav nekāda problēma. Galu galā mums te nav nekādi viduslaiki, un, ja jau Ozdemiri dzīvo mūsu skaistajā valstī, tad arī viņiem vajadzētu ievērot mūsu likumus. Tā tak nevarēs ne no �ā, ne no tā tādu jaunu un skaistu būtni izprecināt

kaut kādam neveiksminiekam, vai ne? Kur tad mēs tā nonāksim?

Birģermeistars mani pateicīgi uzlūko, un es viņam augstsirdīgi paspie�u roku. Es �o lietu nokārto�u, apsolu. Tā nav problēma.

Ozdemiri īrē vecu bungalo, kur� saglabājies no sep�tiņdesmitajiem gadiem. Es pazīstu ēkas īpa�nieku viņ� katrus desmit gadus būvē sev jaunu māju, jo vecajā viss jau ir pārāk sagrauts. To tad viņ� arī izīrē. Un, tā kā viņ� izīrējamo ēku nemaz neremontē, tad arī nekādus labos īrniekus nedabū. Pamatā tie ir ļaudis, kuriem vajadzīga sociālā aprūpe. Vai arī turki. Lai gan jāsaka, turkiem par to maza bēda. Reiz jau esmu bijis Turcijā un zinu, kā viņi tur dzīvo. Pret to �is apdrupu�ais bungalo patiesībā ir romantiska viduslaiku pils. Tas nu man jums jāpasaka.

Tātad stāvu pie namdurvīm un zvanu. Ir sācis nedaudz snigt, kas marta sākumā, protams, ir kaitino�i. Bet lai jau paliek.

Durvis atveras, un, ja es kaut ko nejaucu, manā priek�ā stāv futbola dievs ar lieko svaru. Pat netieku pie vārda, kad viņ� jau mani aicina tālāk un uzrunā, pie tam vāciski.

�Labrīt, komisāra kungs. Es esmu Murats. Nāciet dziļāk, nāciet ta�u!� viņ� saka un dodas koridorā man

> 7 > pa priek�u. Pat nesaprotu, kā man rīkoties, bet sekoju viņam uz soli.

>

Ienākam dzīvojamā istabā, un man taisni elpa aizrau�jas. Kur vien skaties persie�u tepiķi! Uz grīdas vairākos slāņos tā, ka kājas iegrimst, pie sienām brīni�ķīgās krāsās un interesantos ornamentos. Tam visam pa vidu, cik vien tālu redz acs, plastmasas puķes.

Uz izteikti zema stūra dīvāna sē� vīrietis kleitā un pīpē ūdenspīpi. Tiklīdz viņ� mani ierauga, tā pieceļas. Gan ļoti lēni, pat varētu teikt ceremoniāli, bet tik un tā pieceļas. Tā viņ� parāda godu. Tad vīrietis sasit plaukstas, un gan�drīz kā no grīdas izaugusi viņa priek�ā stāv maza sieviņa, kurai galva ietīta lakatā. Vīrietis tai kaut ko no�ukst, un viņa pazūd tikpat veikli kā parādījusies. Līdz pat �im brīdim es neesmu ticis pie vārda.

�Laipni lūgts mūsu pieticīgajā mitekli, komisāra kungs. Lūdzu, apsēdieties,� viņ� saka un norāda uz dīvānu. Tad ieņem iepriek�ējo pozu.

Nu gan esmu visai pārsteigts. Ne tikai par visiem �iem viesmīlības pekstiņiem, bet arī par to, ka viņi atpa�zīst manu dienesta pakāpi. Ar to nebiju rēķinājies. Tad nosē�os uz mīkstā polstera un iegrimstu tajā. Situācija ir tāda, ka gandrīz neredzu pāri saviem ceļiem.

Sieviete atkal izaug no grīdas, un �oreiz viņai līdzi ir tēja. �ķiet, piparmētru. Vismaz pēc tādas smar�o. Viņa uzliek paplāti uz mazītiņa galdiņa mūsu priek�ā un atkal izkūp gaisā.

Mājas saimnieks sāk izliet tēju, un tas nu ir neticami sare�ģīts teātris. Tējkannu viņ� tur neiedomājamā aug�stumā un pielej glāzi līdz pusei. Tad sakrata tējkannu,

ielej pusglāzi tajā atpakaļ, pie tam no tikpat liela augstuma, un atkal sakrata. Tā tas turpinās vairākas reizes. Man jau sāk reibt galva no augstā ūdenskrituma un kratī�anas, bet tad viņ� beidzot sniedz man līdz malai pielietu glāzi. Mēs saskandinām, kas gan pie piparmētru tējas ir nedaudz muļķīgi, bet lai jau.

Gar�o gan lieliski �ī tēja, kaut nebūt nav mans mīļā�kais dzēriens. Nemaz arī ne. Tēju es parasti dzeru tikai tad, kad esmu slims. Bet �ī te ir laba, tur nu nekā nevar piebilst.

Tomēr dienests ir un paliek dienests, tāpēc uzsāku sarunu.

�Ozdemira kungs, man ir sūdzība par jums. No jūsu meitas Medines. Viņa apgalvo, ka esat vēlējies viņu var�darbīgi apprecināt Turcijā. To var uzskatīt par noziedzīgu nodarījumu. Mūsu brīni�ķīgajā valstī par to draud cie�tumsods no se�iem mēne�iem līdz gariem desmit gadiem. Vai jūs to saprotat?�

Vīrietis atkal atsāk tējkannas kratī�anu, tad pielej glāzēs vēl tēju.

�Komisāra kungs, piedodiet, bet jūs no tā neko nesa�protat,� viņ� mierīgi un draudzīgi nosaka.

�Personīgi man ir pie kājas, vai es no tā kaut ko saprotu vai nesaprotu. Jo lietas būtība ir tāda, ka tas ir sodāmi,� nosaku tikpat mierīgi, bet ne tikpat draudzīgi un turpinu dzert savu tēju.

Koridorā zvana telefons, un kāds steidzīgi paceļ klau�suli. Mājas saimnieks pielej vēl tēju. Man uz zemā sēdekļa lēni, bet nenovēr�ami tirpst kājas.

�Redziet, komisāra kungs, mana meita Medine ir mans mazais eņģelis. Viņa vienmēr bijusi mans mazais eņģelis. Paklausīga, centīga, gudra�� Viņ� dievino�i ska�tās savā tējasglāzē, bet, tā kā es neko nepiebilstu, pēc mirkļa turpina:

�Jā, viņa ir ļoti gudra. Tā arī laikam ir viņas nelaime. Vai zināt, komisāra kungs, mēs te, jūsu brīni�ķīgajā valstī, dzīvojam jau vairāk nekā divdesmit gadu. Mani bērni �eit ir piedzimu�i un arī skoloju�ies. Medine bija gudra skolniece nobeidza skolu, pat tā īsti nepiepūloties.�

Viņ� atkal iegrimst klusē�anas minūtē, es turpinu dzert savu tēju.

�Jā,� visbeidzot nosaku, jo citādi mēs nekur tālu netiksim. �Bet tas jums neko nelīdzēs. Lai cik gudra būtu meitene, viņu nedrīkst tā vienkār�i sapārot ar kuru katru, vai saprotat? Vismaz ne te, pie mums.�

Ozdemirs pieceļas, pieiet pie dzīvojamās istabas skapja, izņem no tā albumu un atkal apsē�as. Nedaudz pameklējies, viņ� izņem no albuma fotogrāfiju.

�Medine,� viņ� saka un sniedz man foto.

Jēzus Kristus!

Man ir kolosāli jāsavaldās, lai neiekliegtos. Momentā kļūst skaidrs, kāpēc Ozdemiram �īs laulības bija tik svarīgas.

Mans mazais eņģelis�

Nabaga vīrs. Viņa meita izskatās kā Parīzes Dievmā�tes katedrāles zvaniķis. Vai vismaz kā vina māsa. Kaut � > kam tādam brīvajā tirgū nav ne mazāko izred�u. Pat ne visniecīgāko.

�Mcdine studē politiku,� tagad saka nomocītais tēvs.

Tātad viņa studē. Nu vismaz kaut kas. Tad jau viss vēl nav zudis. Teiksim tā tikai būt neglītai, ar to nepie�tiek, ir jāizdomā vēl kaut kas. Galu galā kaut kad ir jāsāk dzīvot patstāvīgi, un, ja nevar dabūt viru, tad maizīti nāksies pirkt par pa�as naudu. Pie tam tādas studijas izmantojamas ari kā novērso�s faktors. Piemēram, no pa�as spoguļattēla.

Istabā ienāk futbola dievs un rāda norūpēju�os seju. Tēvs uzaicina viņu apsēsties, dēls paklausa.

�Kas noticis?� jautā rūpju māktais virs.

�Piezvanīja Hasans,� atbild Murats, skatienu iegrem�dējis brīni�ķajos paklāja rakstos.

Ozdemirs noklana galvu. Jauneklis uz bridi paceļ acis, bet tad atkal sagumst.

�Hasans vairs negrib precēties,� turpina Murats. �Viņ� ticies ar Medini un izrunājies.�

Pauze. Abi klusē.

Palūkojos uz viņu nelaimīgajām sejām, un manī mos�tas aizdomas.

�Cik ilgi Hasans ar Medini nebija tiku�ies?� es gribu zināt.

�Viņi viens otru vispār nekad nebija redzēju�i,� man paskaidro Murats.

Jā, to jau varēja nojaust.

�Brīni�ķīgi,� es nosaku un cen�os izkūņoties no dziļā polstera. Vairs nejūtu savas kājas, tikai sīkas adatiņas dursta miesu. �Tad jau viss ar apsūdzību ir noskaidrojies.

Ja reiz abi nevēlas, tad apprecināt būs visai sare�ģīti, vai ne, Ozdemira kungs?�

Ta�u izskatās, ka mājas saimnieks mani nedzird. Viņ� tur roku pie acīm un ir noliecis galvu. Iespējams, pēta brīni�ķos paklāja ornamentus. Nesaprotu, ko viņ� tur tā blen�, galu galā zvaniķa māsa studē politiku, tad jau pati varēs parūpēties par sevi.

Murats pavada mani līdz durvīm un grib apkampt. Es veikli izvairos, paspie�u viņa roku un piekodinu parū�pēties par tēvu. To viņ� arī apsola.

Tikko iesē�os savā trafaretētajā auto, tā tūlīt jūtu pūslis ir pilns. Tēja prasās ārā, pie tam nekavējoties. Tātad zilās ugunis, sirēna un pa ātrāko atpakaļ uz darbu!

Mūsu pa�valdības mājā, pats par sevi saprotams, ir tikai viena vīrie�u tualete. Parasti man un birģermeista�ram ar to pilnībā pietiek, bet �odien ir pavisam citādi. Tāpēc, ka man ir ļoti spiedīga vajadzība un birģermeistars akurāt �obrīd sē� tronī.

Nu for�i.

�Eberhofer?� viņ� man uzsauc caur tualetes durvīm.

�Jā, tas esmu es,� iz�ņācu, stāvot sakrustotām kājām un aplūkojot savu izmisu�o seju spogulī virs izlietnes. Cerams, viņam vajag tikai pa�urāt.

Diem�ēl trok�ņi nepārprotami liecina, ka ieplānots nopietnāks pasākums.

�Kā beidzās apciemojums pie turkiem?� birģermeis�tars nodārdina.

�Brīni�ķīgi. Visi atkal ir samierināju�ies, un apsūdzība jau ir vēsture,� es izspie�u sakniebtām lūpām.

�Jā, tā jau es domāju, ka jūs to paveiksiet. Kaut vai tāpēc, ka �odien tik labi izskatījāties.�

�Vai jūs vēl ilgi, birģermeistar?�

�Nu, to, Eberhofer, nekad nevar dro�i zināt. Pirms da�iem gadiem pārcietu zarnu aizcietējumu, tagad cen�os būt piesardzīgs. Starp citu, man no tā palikusi briesmīga rēta. Vai gribēsiet to kādreiz apskatīt?�

Papurinu galvu.

�Nē, paldies.�

Man jau tek pa acīm laukā. Blakus dāmu tualetē dzirdu smieklus, tātad arī avārijas variants jāatceļ.

�Kas ar jums ir? Varbūt kas steidzams?� atkal atskan balss caur tualetes durvīm.

�Nē, vairs ne,� es saku un izlai�u tēju pa tie�o izlietnē.

Patīkams atvieglojums pārņem ķermeni. Pie tik ekstrē�mas nieru protesta akcijas higiēnai jāpaliek otrajā plānā.

Pusdienās braucu mājās un ceru, ka Ome ir izvārī�jusi kaut ko gar�īgu. Piparmētru gar�a ir ne tikai iestrē�gusi rīklē, bet ari okupējusi visu o�as aparātu nevaru lāgā saost ēdienu Omes cepe�krāsnī. Visa apkārtne man �odien o� pēc piparmētrām.

Uzklāju galdu un apsē�os priecīgās gaidās. Kas tāds smeķīgs �odien būs? Ienāk Paps un tāpat apsē�as un gaida.

Tas, ko mēs sagaidām, ir jēra kotletes piparmētru mēr�cē angļu gaumē. Recepte no svaigās Leopolda pavārgrā�matas! Un ēdiens ir taisni pretīgs. Pretīgs un nebaudāms.

Pat ceptie kartupeļi, kuri Omei vienmēr izdodas lieliski, tagad gar�o piparmētraini. Pie labākās gribas es to nevaru dabūt iek�ā, tāpēc pāreju pāri virtuvei un ēdiens nonāk atkritumos. Man seko Paps. Un, lai arī Ome vienmēr ir visai jūtīga jautājumos, kas skar viņas pavārmākslu, arī viņas �ķīvja saturs seko mūsējiem. Un tūlīt aiz tā jaunā pavārgrāmata.

�Tik daudz darba, un viss velti. Lai viņ� pats to ēd, �is gudrais Leopolds,� pie sevis ņurd Ome.

�Atvedī�u da�us siltos no Zimmerļa,� saku.

�Dari tā,� Paps mani atbalsta.

Un tad jau esmu prom.

�Servus, Zimmerli,� es sveicinu, pārkāpdams miesniekbodītes slieksni.

�Jā, Eberhofer, kas tad nu noticis? Kāpēc tev �odien mugurā klauna kostīms?� jautā Zimmerlis, ar to domā�dams manu uniformu. Skaidrs, ja kāda cilvēka darba ap�ģērbs sastāv no asiņaina priek�auta un gumijas zābakiem, tad dro�i var teikt, ka viņ� no uniformām neko nejēdz.

�Iedod man astoņas aknusiera bulciņas un vienkār�i � > turi muti,� nosaku un uzreiz nolieku naudu uz letes.

Kamēr Zimmerlis taisa bulciņas, viņ�, protams, ne�klusē.

�Klau, Franci, �odien ta�u pie Volfija ir ballīte. Ko domā? Iesi? Es domāju, masku tērps tev jau ir� Katrā gadījumā mēs ar Gizelu tur būsim,� ņirdz stulbais mies�nieks un pāri letei sniedz man bulciņas.

Es labāk eju, pirms izceļas konflikts.

Pēc darba vēl iegrie�os pie Volfija. Ne jau visu to karnevāla nieku dēļ. Vienkār�i tāpēc, lai izskalotu pipar�mētru orģijas no rīkles. Pasūtu sev alu.

�Visai agri esi atnācis, bet tērps gan tev oriģināls, Franci,� saka saimnieks, sniedzot man alu, un tad attāli�nās, līkumodams ap galdiņiem.

Alus gar�o pēc piparmētrām. Padodos.

Pēc tam paņemu Ludvigu un mēs dodamies savā ikdienas līkumā. �odien viņ� skrien tālu man pa priek�u, laikam viņam nepatīk mana smaka. Par godu me�onī�gajam ātrumam, ko Ludvigs �odien attīsta, mums vajag tikai 1:16. Tas ir mūsu labākais laiks. Un tas mani priecē.

Kad pārnāku, Ome ar Papu ņemas ap zābaksmēra tūbiņu. Tas tāpēc, ka Paps gatavojas iet pie Volfija uz kar�nevālu un pārģērbjas. Par Bobu Mārliju kā katru gadu. Un Ome nekādi nav pierunājama atkal izmest vienu gultasveļas komplektu.

�Franci, saki tak arī tu reiz kaut ko! Lai viņ�, nolā�dēts, atkal nesmērē savu seju. Sacūkos visu gultasveļu ar to dranki.�

>� >

Izņemu no vinu rokām tūbiņu. Tā ir totāli samīcīta. Paps neizpratnē purina galvu, dredu pinkas tā vien lido pa gaisu.

�Saki nu viens cilvēks! Vai man vairs nav nekādas teik�anas? Vai vispār kāds vēl mani ņem par pilnu?�

�Paskaties uz sevi spogulī, varbūt tur dabūsi atbildi,� es nosaku un dodos pie ledusskapja.

Jauns alus, jauns mēģinājums.

�oreiz jau gar�o labāk, izteikti labāk. Piparmētru sajūtu tikai kā pēcgar�u.

Paps tagad stāv spoguļa priek�ā. Viņam mugurā ir T krekls ar Jamaikas karogu un d�insi. Un uz galvas, protams, dredi. Līdz pat pakaļai. Lieliska pārģērb�anās, patiesi.

�Lieliska pārģērb�anās, patiesi,� saku.

�Izskatās sūdīgi ar bālo seju,� Paps noburk�ķ.

�Izkatās lieliski,� es nepadodos. �Daudz labāk nekā ar zābaksmēru. Un Mārlijs jau arī nebija melns pa īstam. Drīzāk tāds kā mulats, ja gribi zināt. Labāk nosmērējies ar �okolādi, varbūt sievietes vēlāk nolaizīs.�

Tagad man jāņirdz.

Paps gan nesmejas. Tā vietā sataisa drūmu ģīmi un slāj prom.

�Kas ir ar tevi? Vai pie Volfija neiesi?� tagad grib zināt Ome.

Ar rokām un galvu nodemonstrēju �es-no-tā-visaesmu-noguris� un tad pazūdu savā cūkkūtī.

Pārbūve tagad ir pavisam nobeigta. Varbūt vēl da�i sīkumi vajadzīgi kaut kas tāds kā apdarināt sienas vai nokrāsot logu rāmjus. Bet viss būtiskais jau ir gatavs. Ir ievilkta apkure un ierīkota lieliska vannasistaba. Nu labi, pie flīzēm būs jāpierod: tās ir zirņu zaļumā un sinepju dzeltenumā, izkārtotas �aha dēlī�a rakstā. Jau veselu gadu uz tām skatos, bet vēl joprojām neesmu pieradis� Nu, par to tās bija lētas. Ļoti lētas. Tik ļoti, ka Ome izpirka visu pārpalikumu un izflīzēja manu vannasistabu. Un daļu priek�nama. Un arī virtuvi, protams.

Trijos nakti no dzīvojamās mājas atskan bītli neiztu�ramā skaļumā. Tas ir tik neizturami, ka pat Ludvigs sāk gaudot. Tātad man jādodas uz turieni ar ieroci rokās.

Misters Dreduvīrs sve�u gaismā sē� uz grīdas un tempj sarkanvīnu taisni no kaldina. No skandām trako A hard day's night'. Vispirms sa�auju sveces. Kļūst tum�āks, bet ne klusāks. Tad noklik�ķ �ķiltavas. Paps stāv manā priek�ā un kliedz uz mani. Bet es viņu nesaprotu, tāpēc paraustu plecus. Viņ� ieslēdz gaismu un izslēdz mūziku. Tas viss norisinās kā brīvajā kritienā, nūja, ķermenis jau nemaz nevar tik ātri noreaģēt. Papam ir tāpat kā man, mēs abi nedaudz līgojamies.

�Ja tu vēlreiz mēģināsi te �audīties, es ziņo�u tavai priek�niecībai,� saka Paps un uztin sev kāsi. Tas lieliski piestāv viņa tēlam.

�Un, ja tu vēlreiz sadomāsi te appīpēties, es arī ziņo�u savai priek�niecībai.� Iebā�u pistoli makstī un eju prom.

Vienmēr viens un tas pats Ro�u pirmdienā atkal �ī muļķīgā karnevāla depresija. Tikai tāpēc, ka Ro�u pirm�dienā Paps iepazinās ar mammu. Ar savas dzīves lielo un vienīgo mīlu. Un viņa ir uz manas sirdsapziņas. Jo nomira, mani dzemdējot. Taisni vēmiens nāk!

1 Nakts pйc garas dienas. Tulk. no angļu vai.)

Nākamās dienas rīta agrumā man piezvana no Landshūtes policijas iecirkņa. Viņiem mani vajagot nodro�i�nājumam tiesā. Nu, ja jau svarīgie Landshūtes kolēģi sauc, tad komisārs Eberhofers, protams, zibenīgi taisās ceļā.

Tiek izskatīta kāda slepkavība, akurāt tā, par kuru Paps lasīja savā avīzē. Uz netie�iem pierādījumiem bals�tīta apsūdzība. Uz tā tipa sirdsapziņas ir viņa mīļotā, jo viņ� vēlējies piesavināties viņas naudu. Bet viņ�, protams, visu noliedz.

Apsūdzētā advokāts pastāv uz klienta nevainīgumu. Loģiski, par to jau arī tiek maksāts. Prokurors prasa mū�a ieslodzījumu stingra re�īma cietumā. Var teikt, pavisam normāls gadījums. Nav normāli tas, ka apsūdzētais ir psihopāts, tāpēc arī tiku izsaukts. Patiesībā viņ� pēc profesijas ir psihologs, man tā �ķiet. Tas par psihopātiju ir ekspertu un tiesne�a Morā�eka stingra pārliecība. Viņi apgalvo, ka Hanibāls Lekters pret �ito tāds �trunts vien esot. Un viņi jau nu zina, ko runā.

Tagad var rasties jautājums: psihopāts un psihologs, kā gan tas sader kopā? Ta�u, ja labi padomā, tas sader lieliski. Kur� gan cits, ja ne psihologs, varētu precīzi zināt, kā uzvedas psihopāts? Nu re!

Un tagad mums viņ� ir jāapsargā, �is Kistners. Tas ir viņa vārds � Dr. Kistners. Apsūdzēts par slepkavību ar iepriek�ēju nodomu aiz mantkārīgiem motīviem. Kad nonākam līdz Izmeklē�anas cietumam, mani kolēģi jau ir sa�ņorēju�i viņam gan rokas, gan kājas. Gatavais cirks, ko Kistners te uzrīkojis, to pat izstāstīt nav iespējams. Tā viņ� nevarot paiet, un �itā viņam sāpot roku locītavas, un vispār viņam esot alerģija pret tēraudu, un tā tālāk. Praktiski totāls vārgulis. Kaut gan� ja viņ� patiesi ir tik bīstams, kā minēts, tad varbūt �ie ir viņa psihopātiskie i/.gājieni? Kas to lai zina.

Tā nu mēs esam kā uzvilktas stīgas. Un, lai izkustinātu psihopātu no vietas, sitam viņam pa aug�stilbiem no aiz�mugures. Ne pārāk sāpīgi, bet viņ� tik un tā apgā�as. Tā tas turpinās, kamēr nonākam līdz restotajam busiņam, ko mīļi dēvējam par cūku ratiem. Mums ir vajadzīgas veselas divdesmit minūtes! Apbrīnas vērts rezultātas. Galu galā Dr. Kistners tomēr tiek iesēdināts busiņā. Viņ� raud, un mēs beidzot varam braukt prom.

Apsūdzības raksts ir gar� un garlaicīgs, prokurora balss � monotona un plūsto�a. Taisni ideāla snauduļo�anai. Ja neesi krācējs, tad to dro�i var darīt. �odien gan ir citādi, jo cienījamā prokurora runu ik pa brīdim pārtrauc psihopāta histēriskie izsaucieni. Nervus ben�dējo�i līdz neiespējamībai. Katru reizi, kad man izdodas puslīdz iesnausties, viņ� atkal ieķērcās tā, ka gandrīz nokrītu no krēsla. Par mazu snaudienu vispār nav ko domāt.

Pusdienas pārtraukumā pie kafijas automāta satieku Morā�eku.

�Eberhofer, ko jūs te darāt? Kur� tagad apsargā Kistneru?� viņ� jautā, vandīdamies pa savu bik�u kabatu.

�Pārējie pieci kolēģi,� es saku un izņemu no automāta savu kafijas trauciņu.

�Vai viņi ari to zina? Vai nav tā, ka jūs visi vazājaties apkārt un neviens to psihu neapsargā? Varbūt jums atra�dīsies viens eiro manai kafijai?�

�Pirmkārt, Dr. Kistners tiek teicami apsargāts, un, otrkārt, kā gan viņ� varētu aizmukt, ja viņam ir saķēdētas gan rokas, gan kājas?� es paskaidroju, sniedzot tiesnesim sīknaudu.

Morā�eks piekrīto�i paloka galvu un ielej sev kafiju.

�Murgs! Viens vienīgs murgs ar �o Kistncru. Bū�u bezgala priecīgs un pateicīgs liktenim, kad process beig�sies, tam jūs varat ticēt,� saka tiesnesis, nedaudz papū� un tad ieņem malku kafijas no sava trauciņa. Pēc tam viņ� iespie� savu kafiju man rokā, izzvejo tabakdozi no bik�u kabatas un ie�ņauc krietnu �ķipsnu.

�Cik dienas paredzētas procesam?� es apjautājos.

�Ja viņ� turpinās visu laiku brēkāt pa vidu, tad vēl līdz Ziemsvētkiem nebūs cauri.�

�Viņam varētu aizlīmēt muti,� izsaku priek�likumu un atdodu tiesnesim kafiju.

Morā�eks nogroza galvu.

�Kistnera advokāts dabūtu trieku, viņ� mums jau sakurināja pirti par transportē�anu. Bet tagad gan iesim un turpināsim, lai �is vājprāts vienreiz beigtos,� nosaka Morā�eks un dodas uz tiesas zāli.

Turpmākajās divās dienās nekas daudz nemainās. I ikai tre�ās dienas vēlā pēcpusdienā lieta beidzot tuvojas noslēgumam. Spriedums jau ir sagatavots, un es, lai gan pagalam nervozs no visas �īs apsargā�anas, ar nepacietību gaidu tā nolasī�anu.

Tiesas zālē kādu bridi valda kapa klusums. Tad to pārtrauc Morā�eka enerģiskā ņem�anās viņ� uzsit ar savu āmuriņu un svinīgi sāk sprieduma nolasī�anu.

�Tu to no�ēlosi, �ņaucēj! Dzirdi? Tu to rūgti no�ēlosi!� no visa spēka kliedz psihopāts. Ar to viņ� domā tiesnesi. Viņam raustās viss ķermenis, un mums ir jāpieliek lielas pūles, lai viņu noturētu uz krēsla. Dr. Kistners lokās kā dārza �ļūtene, pie tam pārmaiņus nolamā prokuroru, tiesnesi un pat savu advokātu. Tomēr visvairāk psihopāts n uzēdies tie�i nabaga Morā�ekam, viņ� tam pareģo drīzu nāvi un sola par to parūpēties.

Tas, protams, ir muļķīgi. Tā ta�u neviens neuzvedas, tas neliecina ne par kādām labām manierēm, patiesi. Par to nu Dr. Kistneram būtu jāpadomā.

Bet tam viņam būs laika atliku likām. Piecpadsmit vienmuļi gadi stingrā re�īma cietumā. Pat ja viņ� no turienes atgriezīsies tagad viņam ir se�desmit divi -, labākie gadi jau būs pagātne.

Mēs aizvedam Kistneru uz Straubingas izmeklē�anas rietumu, jo tur iemitina ilgtermiņa klientus. Transpor�tē�anas laikā viņ� neizsaka nevienu apvainojumu. Savu�kārt mēs neizlai�am nevienu stāvlaukumu, neuzspēlējot .11 viņu krievu ruleti. Ar mūsu dienesta iero�iem tas ir pilnīgi neiespējami, bet to jau viņ� nezina.

Kad vakarā atgrie�os dzimtajā ciemā, jau priecājos par gaidāmajām salīdzino�i mierīgajām dienām. Jo darbs Landshūtē prasa daudz nervu. Protams, to nevar ne salī�dzināt ar Minheni, kur pavadīju daudzus panākumiem bagātus dienesta gadus. Ar to ne. Bet salīdzinājumā ar Nīderkaltenkirheni neiedomājams stress.

Nav ko cerēt uz sātīgām vakariņām, jo ir tie�i gavēņa vidus. Uz to Ome ir konsekventa, tur nu nekas nelīdz. Lai cik izsalku�i būtu vīrie�i, gavēņa laikā nekādu vaka�riņu nav. Brokastis gan ir, ar visu, kas tām piederas. Pusdienas jau ir samērā no�ēlojamas, bet vakarā pilnīga nulle. To te daudzi ciemā ievēro, galu galā esam tak stin�gri katoļi, vai ne? Un par to priecājas mācītājs. Bet vēl vairāk par to priecājas Zimmerlis. Jo gavēņa laikā viņ� kopā ar savu resno Gizelu stāv aiz letes un pārdod siltu ēdienu izsalku�iem vīrie�iem. Un vakarā priecīgi berzē savas asinainās rokas, �is Zimmerlis.

>

Tie�i tas notiek arī tagad. Rinda veikalā met līkumu līkumus, un miesnieku pāris aiz izsalku�ajiem vīrie�iem gandrīz nav redzams.

�Servus, Zimmerli! Kas �odien tāds gar�īgs piedāvā�jumā?� nobļaujos cauri pūlim.

�Ej, ej, ej�� noburk�ķ priek�ā stāvo�ie.

�Gaļas plācenī�i ar kartupeļu salātiem,� Zimmerlis atbļauj. �Cik daudz gribēsi?�

�Dod man trīs. Trīs plācenī�us un trīs bulciņas.�

�Bez salātiem?�

�Bez salātiem,� atbildu, jo ēdu tikai tos, ko gatavo�jusi Ome. Tas, kur� kaut reizi dzīvē nobaudījis Omes kartupeļu salātus, citiem vairs ne virsū neskatās. Nekādā gadījumā.

�Bet tie ir labi,� tagad nokliedzas Gizela, tinot folijā gaļas plācenī�u kaudzi.

�Tā jau tas varētu būt, mīļā Gizela,� es atsaucos. �Bet gavēnis ir un paliek gavēnis.�

�Tagad pasaki, Eberhofer,� nu ierunājas kāds no priek�ā stāvo�ajiem. �Vai tev �eit ir kādas īpa�as tiesības?�

�Tā gandrīz izskatās,� es nevaru nepiekrist. Un tad vēr�os pie Zimmerļa: �Cik esmu tev parādā?� �Simtu divdesmit eiro un trīsdesmit centus. īpa�ās tiesības nav lētas, mans draugs,� nosmīn Zimmerlis pāri desu frontei.

�Tad pieraksti tos man,� nosaku un dodos prom.

Gājienu uz dzīvojamo māju ēdiena trūkuma dēļ �o�dien var izlaist, tāpēc uzreiz kātoju uz savu cūkkūti. Veru durvis, priecādamies par gaļas plācenī�iem, bet jau priek�namā mani sagaida tvaiku mākonis. Kas, pie vella, te atkal noticis?

Zibenīgi iesteidzos vannasistabā, jo no turienes nāk tvaiki, un atklāju du�ā Papu. Manā du�ā!

�Ko tas nozīmē?� gribu zināt.

�Ak, Franci, labi, ka esi te. Ej un atnes manu dvieli. Tas pakabināts uz pakarināmā pie durvīm. Es jau te mirkstu kādas divdesmit minūtes, gaidīdams, kad bei�dzot nāksi,� saka Paps cauri tvaiku mākonim.

Es pasniedzu viņam dvieli, viņ� izkāpj no du�kabīnes un noslaukās. Tas ir optiski nebaudāms skats, tāpēc dodos prom un apsē�os uz dīvāniņa. Pienāk Ludvigs un piespie�as man pie kājas. Gaļas plācenī�i dziest. Es attopos, izsaiņoju tos un sāku ēst.

Nepaiet ne minūte, kad manu gaļīgo idilli iztraucē Paps. Ap gurniem viņ� ir apsējis dvieli un ar rokām bu�ina matus.

�Jā, brīni�ķīgi,� Paps izdve� un paķer vienu tre�daļu no manas sūri grūti iegūtās maltītes.

�Negrābsties!� uzbļauju viņam.

Viņ� klusē un izbauda.

>

�Kāpēc nemazgājies savā du�ā?� gribu zināt.

�Apkure pagalam,� Paps no�āpstina.

�Nu tad tev jāpiezvana Flecingeram un ar labu vai ļaunu jāpanāk, ka viņ� atbrauc.�

�To jau es izdarīju. Viņ� būs klāt otrdien. Nākamajā nedēļā otrdien. Bet nav jau tik traki, mums ta�u ir arī krāsns,� saka Paps un noslauka muti.

Tā ir taisnība, dzīvojamā istabā mums ir pirmklasīga podiņu krāsns, kas dod varenu siltumu. Bet diem�ēl nesilda du�as ūdeni.

Tad manā cūkkūtī ienāk Ome. Viņai mugurā ir peldmētelis un galvā du�as cepurīte.

Nu gan man pietiek! Pasaucu Ludvigu, un mēs doda�mies savā ikdienas līkumā.

Glu�i nejau�i izgadās tā, ka ejam garām Flecingera mājai. Viņ� stāv pie garā�as un krāmējas pa ma�īnas bagā�nieku.

�Tev tas jāsaprot, Franci. Man pirms jums ir vēl viens pasūtījums, un tur viss ir stingri norunāts. Otrdien, pats vēlākais, tre�dien es bū�u klāt kā likts,� saka gāzes-ūdens.ipkures haltūrists.

�Tātad, vēlākais, tre�dien?�

Flecingers piekrīto�i paloka galvu.

�Tev tas jāsaprot,� viņ� atkārto, rūpīgi uzsvērdams vārdus.

�Es saprotu, Flecinger, kā gan citādi.�

Viņ� izskatās manāmi atvieglots.

Apeju apkārt haltūrista autoparkam. Precīzāk sakot, .ipkārt visām trim ma�īnām viņa firmas autiņam, �ika�jam, privātajam BMWun viņa sievas Marijas lejļuratiem.

�Riepas nobrauktas. Tehniskā apskate beigusies. Ap�dro�inā�ana nokavēta. Vai BMW ir uztjūnēts? Vai tas noformēts arī dokumentos?�

�r* r * �

h/i) rrānci..!

�Avārijas trijstūris, atstarojo�ā veste, aptieciņa, AIDS cimdi?�

�Franci, lūdzu��

�Autovadītāja apliecība, tehniskā pase?�

�Ei nu, Franci, izbeidz ta�u!� iesaucas haltūrists.

Bet Francis neizbeidz. Jo viņ� nevēlas dalīt savu du�u ne ar vienu citu.

Pie�i pēc stundas Flecingers stāv mūsu pagrabā akurāt pretī nodevīgajam apkures katlam. Pēc divām ar pusi stundām viss atkal darbojas lieliski. Tas ir pavisam viegli un vienkār�i. Vajag tikai gribēt.

�Varbūt aizejam pie Volfija uz vienu alu?� es piedā�vāju, kad darbs ir paveikts.

�Ir gandrīz pusnakts, vari man iepūst,� attrauc Fle�cingers.

Kā kungs vēlas!

Pēc da�ām dienām svaigs un mo�s ierodos savā kabi�netā, cerēdams uz mierīgu darbdienu. Bet uzreiz saņemu sitienu!

Esmu tā ērti iekārtojies pie monitora, strebju kafiju, kura, kā jau bija domāts, nav nekāda gar�īgā, bet tik un tā ir kafija, un lasu policijas notikumu apskatu. Te ir praktiski viss pēdējo stundu laikā notiku�ais, tāda kā dienesta informācija. Lai es būtu pilnībā informēts ciema policists, nevis no mēness nokritis pajoliņ�. Un te nu es skaidri izlasu:

Lejasbavārijas policijas prezidija ziņojums par eso�o situāciju

Notikuma vieta: Straubinga.

Ieslodzītais simulējis sirdslēkmi un transportē�anas laikā (no Straubingas ieslodzījuma vietas uz Straubingas slim�nīcu) ātrās palīdzības automa�īnā ar skalpeli sadūris vēderā . 15 gadus veco pavadoni. Pēc tam aizbēdzis nezināmā virzienā.

Meklē�anā iesaistīts helikopters. Izziņota vispārējā trauksme.

Līdz �im Landshūtē un tās apkārtnē meklē�anas rezul�tāti negatīvi.

Aizturē�anas gadījumā ievērot personīgo dro�ību (no�ziedznieks ir apbruņots un loti bīstams)!

Cietu�ajam pēc steidzami izdarītas operācijas dzīvībai briesmas vairs nedraud.

Personas apraksts�

Kistners ir izbēdzis!

Nakti viltīgi notēlojis sirdslēkmi un ar pirmajiem ātrajiem vests uz tuvāko slimnīcu. Autiņā aukstasinīgi iedūris pavadonim vēderā skalpeli un aizmucis. Zvikts, un prom! Labāk mēs būtu viņu pa īstam no�āvu�i, ne tikai āzēju�i. Bet nu jau ir par vēlu viņ� ir prom.

Tomēr galu galā tā nav mana problēma. Nav ta�u mans apgabals. Man jāatbild par Nīderkaltenkirheni, un te viņa, �ī Kistnera, nav.

Tātad vispirms man vienā mierā jāizlasa avīze.

Tie�i esmu iegrimis sporta lappusē, kad zvana telefons. Un tas ir kaitino�i. Lai gan jāatzīst: Nīderkaltenkirhenes sporta ziņas ir no�ēlojamas. Par kādiem vērā ņemamiem panākumiem reti var lasīt. Pamatā raksta tikai par futbola komandu. Nu labi, da�reiz arī kādu rindiņu par sievie�u vingro�anu, bet ļoti reti. Tā vairumā par futbolu. Ta�u mūsu bumbotāji no Sarkanbaltā futbola kluba ir vairāk nekā no�ēlojami, jau gadu gadiem muļļājas pa vienu un to pa�u līgu. Pat angolie�u uzbrucēja imports pēdējā sezonā neko lielu nespēja mainīt. Tad arī nav jābrīnās, ka avīzei nav par ko rakstīt. Parasti tas mani neinteresē, bet �odien ir citādi jo tur rakstīts par Ozdemiru. Par

jaunāko no viņiem, Muratu. Ir ari fotogrāfija. Redz, Murats iesitis vārtus, �is resnais futbola dievs. Tas ir jauki. Un priecīgs notikums komandai, jo līdz ar to viņi uzva�rēju�i spēli. Mazāk priecīgi ir tas, ka telefons nepārstāj zvanīt. Neko darīt paceļu klausuli.

�Eberhofer, vai jau dzirdējāt! Tas ir prātam neaptve-

� ļ� rami!

Uzreiz nesaprotu, ar ko runāju, un jau sāku par to prātot, kad dzirdu �ņaucienu. Tādu dziļu un ilgu, kam seko atvieglots izpūtiens. Nu gan skaidrs, tas ir tiesnesis Morā�eks, vecais �ņaucamtabakas upuris.

�Tie�i ko jūs domājat, tiesne�a kungs?� es jautāju un ērti atlai�os biroja krēslā.

�Nu, �itais psihopāts ir izmucis. Kā viņu tur sauca, pag��

�Kistners.�

�Jā, tie�i tā. Un tas ir briesmīgi! Ko mēs tagad darisimr

�Izsludināsim meklē�anu?�

�Eberhofer, tas jau sen ir izdarīts! Par ko jūs vispār domājat? Visi kolēģi jau diennakti ar to nodarbojas.�

�Personīgi es tajā neesmu iesaistīts,� atsaku.

Morā�eks atkal ie�ņauc �ķipsnu tabakas.

�Pie visa vainīgs tikai tas sūda insulīns,� viņ� turpina.

�Tie�i kuru sūda insulīnu jūs tagad domājat?�

�Nu viņ� ta�u ir diabētiķis, �is Kistners. Tāpēc viņam katru dienu izsniedza insulīna porciju, vai zināt. Bet �is tēviņ� katru dienu nedaudz iekrāja � tā, ka beigās sanāca vesela porcija. Un to viņ� paslēpa ampulā zem matra�a. Kā tas iespējams mūsu kontrolsistēmā, nejautājiet. Bet tā

nu ir noticis. Un vakar� vakar viņ� to visu sev injicēja. Kopā ar dienas devu! Un tad sirds sāka trakot. Muļķīgā kārtā gan tikai uz īsu brīdi, tie�i tik ilgi, līdz viņ� bija nokļuvis ātrās palīdzības auto.�

�Aha. Tad viņ� atkal atguva mo�umu un��

�Jā, vai nav trakums? Neiedomājami! Taisni neiedo�mājami! Paldies Dievam, kolēģa dzīvībai briesmas vairs nedraud. Skarta jau arī bija tikai aklā zarna, un tā tagad ir izoperēta. Tātad nekas briesmīgs.�

�Nē, tas nav nekas briesmīgs,� es piekrītu. �Arī mana aklā zarna ir prom. Ar to var sadzīvot.�

�Nu tad skatieties, Eberhofer! Turiet acis vaļā. Kas ' > zina, kur �is Kistners aizvazājas. Iespējams, ka ierodas Nīderkaltenkirhenē.�

�Iespējams,� nosaku, jo nekas labāks man �obrīd neienāk prātā.

Un tad cienījamajam tiesnesim ir jādodas prom, jo sākas kāda no tiesas sēdēm. Viņ� vēlreiz nosaka, lai turu acis vaļā. Visādā gadījumā, es atbildu, un tad jau ir pie�nācis pusdienas pārtraukums.

Mājās ēdam kartupeļus ar spinātiem un vēr�acīm. Pēc maltītes palīdzu Omei nokopt traukus, un tad arī ievir�zās sarunas. Redz, Omei �odien pavisam noteikti jātiek uz veikalu. Jo �odien visām elektroprecēm ir trīsdesmit procentu atlaide. Tāpēc viņai turp vajag, lai tas maksā ko maksādams. Un, ja Omei ir turp jātiek, tad Francim nav izvēles. Ne mazākās.

Tā nu braucam uz veikalu.

Ome man iedod eiro monētu lai es sadabūjot iepir�kumu ratiņus. Un lai tie būtu lielākie, tā, ka visam pie�tiek vietas! Viņai kaut kādus sīkus rateļus nevajagot. Es, protams, izdaru visu, kā pavēlēts, un nu Ome soļo man pa priek�u kā Sābas ķēniņiene, ar savām īsajām kājelēm uzņēmusi visai nopietnu tempu. Nūjā, mērķtiecību no Omes var pamācīties. Tagad tikai jālūko turēties viņai līdzi. Ja viņa turpinās tādā tempā, tad ātri vien nonāks bērnu autosēdeklī�u nodaļā.

>

Pēk�ņi mēs apstājamies pie vannasistabas mēbeļu stenda. Cik vien tālu un augstu var redzēt, vannasistabas skapī�i ar spoguli. Vesela skapī�u siena!

�Tagad, puika, izmeklē sev kādu smuku. Lai beidzot cūkkūtī vannasistaba izskatītos pēc vannasistabas. Un tā, lai būtu arī labs apgaismojums. Un atvilktne fēnam.�

Aha.

�Aha,� saku un blen�u uz skapī�u sienu mājas aug�stumā.

�Otrais tur aug�ā, tas ir smuks,� pēc brī�a secina Ome.

�Vai varu jums kā palīdzēt?� jautā kāds laipns pārde�vējs ar kazbārdiņu.

�Jā, brīni�ķīgi, ka esat �eit,� atteic Ome, un nu pēc visas �īs skrie�anas man jākalpo arī par tulku. Jo Omei ir simtiem jautājumu un Kazbārdiņam simtiem atbil�u. Bet Ome jau tās dzirdēt nevar, tāpēc mana loma ir visus viņa izteikumus novest līdz Omes apziņai.

Kaut kādā brīdī nonākam līdz vēlamam rezultātam. Ņemam lielāko skapīti ar trim durvīm un halogēno apgaismojumu. Tas ir arī dārgākais, bet ar trīsdesmit procentu atlaidi tam nav nekādas nozīmes.

Kad beidzot paziņojam savu izvēli, bārdainis jau ir nosvīdis līdz elkoņiem. Tomēr viņ� nopriecājas un paziņo, ka nokārtos, lai brīni�ķīgā mēbele oriģinālajā iepakojumā tiktu atgādāta no noliktavas un nolikta mums priek�ā tie�i pie kases.

Lielisks darījums. Esam ļoti apmierināti. Un Kazbārdin� acīm redzami arī.

>

�Savu izvēli jūs neno�ēlosiet. Tā ir lieliska lieta,� viņ� atvadoties nosaka un sniedz mums roku.

�Un arī cena izdevīga,� saku, norādot uz procentu zīmi.

�Ah, mirklīti! Laikam būs noticis pārpratums,� iebilst Kazbārdiņ�, manā uztverē nedaudz augstprātīgi. �Trīs�desmit procenti attiecas tikai uz elektroprecēm.�

Ome vicinās kā traka, un es viņai ātri paskaidroju lietas būtību.

�Un kas tā, lūdzu, būtu, ja ne elektroprece?� bļauj Ome.

Pārdevējs uzsit uz plāksnītes, kur skaidri un gai�i rakstīts: �Santehnikas preces�.

�Santehnikas prece? Taisni jāsmejas! Tam ir elektrī�bas pievads. Un slēd�i. Iek�ā deg lampiņas. Elektriskāk nemaz nevar būt.� Ome ir riktīgās burās.

Pārdevējs krata savu ugunīgi piesarku�o galvu. Ome aptur sievieti, kura stumj savus iepirkumu ratiņus tie�i mums garām.

�Klausieties, kundze,� viņai uzkliedz Ome. �Ja kaut kam iek�ā ieiet strāva un no tā arī iznāk, vai tā ir elektroprece?�

Sieviete paloka galvu.

�Tik tie�ām, tā tas ir.�

Ome triumfāli iespie� rokas sānos. Kazbārdiņ� tver pēc gaisa.

�Tā ir santehnikas prece! Un beigta balle!� tagad arī viņ� sāk kliegt

Nekas nav beigts! Ķīviņā iejaucas kāds vecāks pāris un pavisam vienbalsīgi un viennozīmīgi �o priek�metu atzīst par elektrisku. Diskusijai pievienojas arī vīrs zilā kombi�nezonā. Viņ� apgalvo, ka esot mehāniķis un ka vannasistabas skapītis pavisam noteikti esot santehnikas prece. Skaidra bilde. Ome uzreiz noprot, ka Kombinezons nav mūsu pusē un uzbļauj viņam. Loģiski, ko gan tāds mehāniķis var zināt par elektrību? Taisni smiekli nāk.

Tikko Ome ir pabeigusi uz viņu kliegt, tā stafeti pārņem viņ�. Saprotams, Kombinezons nezina, ka Ome ir kurla, tāpēc kliedz, cik vien spēj. Lai arī Ome neko nedzird, viņa tik un tā nojau�, ka mehāniķis ir naidīgi noskaņots, tāpēc iesper �im pa apak�stilbu.

Jēzus Kristus!

Un ko izdara Kombinezons? Viņ� Omi PAGRŪ�!

>

Tā gan bija viņa liktenīgā kļūda. Nepiedodama. Ne�viens nedrīkst grūstīt Omi. Neviens! Kombinezons nepa�spēj ne attapties, kad jau guļ uz grīdas un es sē�u viņam jāteniski virsū. Mans ierocis notēmēts viņam pakausī. Kur mēs nonāksim, ja sīkiem, trausliem, bezpalīdzīgiem un ļoti veciem cilvēciņiem vairs nebūs glābiņa no prole�tārisko amatnieku spontānas agresijas izpausmēm?

Kombinezons trīc.

Kazbārdiņ� raud.

Saceļas tāda brēka, ka nemaz nav iespējams aprakstīt. Viss pasākums beidzas ar to, ka ierodas veikala vadītājs.

Kazbārdiņ� saņem aizrādījumu.

Mēs dabūjam trīsdesmit procentu atlaidi.

Lielisks pirkums, patiesi.

Pēc da�ām dienām, kad ienāku virtuvē, uzzinu, ka vannasistabas skapītis jau esot piekabināts. Paps teic, ka viņi abi ar Omi to lietu nokārtoju�i. Lai arī tas prasījis lielas pūles un svī�anu, tagad spoguļskapītis ar pirmkla�sīgu dībeļu palīdzību karājas pie sienas, kur tam ir pareizā vieta. Tātad tur, pāri pagalmam, manā vannasistabā.

Tas gan nebijis tik vienkār�i, Paps turpina. Jo lieta pati par sevi ir neiedomājami smaga. Un ar visu to piemērī�anu un turē�anu, un urb�anu viņi visai traki dabūju�i nomocīties. Bet tagad skapītis ir piestiprināts, pie tam tā gruntīgi, ka ne atraut.

Tas man, protams, ir jāredz. Jau iepriek� priecājos, ka zaļi dzelteno flī�u vietā beidzot varē�u aplūkot savu seju.

Nu labi, tie�i savu seju aplūkot es nevaru. Drīzāk jau tās ir krūtis. Acīmredzot Paps vairāk noņēmies ar urb�anu, bet Ome ar izvieto�anu. Un viņa, protams, ir ļoti precīzi noteikusi vajadzīgo augstumu, akurāti pēc sava auguma. Toties man turpmāk ikreiz, kad tīrī�u zobus, būs vai nu jāmetas ceļos, vai arī jāapbrīno savu krū�u galiņi. Pagaidām vēl neesmu izlēmis, kura versija man labāk tīk.

Kad pēc lieliskā skata un �vakām pusdienām atkal atgrie�os savā kabinetā, birģermeistars jau ir priek�ā.

I�recīzāk sakot, viņ� sē� manā krēslā. Un nemaz nedomā no tā izkustēties. Uzkarinu savu jaku uz pakarināmā un apsē�os uz rakstāmgalda. Galu galā tas ir manējais.

�Ar ko esmu izpelnījies tādu godu?� es pajautāju.

�Eberhofer, Eberhofer��

So balss toni jau pazīstu, un tas nebūt nevēsta, ka gai�dāma uzslava. Birģermeistars pieceļas un pieiet pie loga, tad aizliek rokas aiz muguras. Diez vai būtu iespējams ieņemt vēl dramatiskāku pozu.

�Kas lēcies?�

Es cen�os �ai frāzei pie�ķirt jautrāku toņkārtu, bet birģermeistars uz to neiekrīt. Viņ� nekļūst jautrāks. It nemaz. Viņ� lēnām pagrie�as pret mani un lūkojas kā tāds līķu apstāvētājs.

�Vai kāds ir nomiris?� pajautāju, jo tas ir pirmais, kas ie�aujas prātā.

�Ja jūs tā sakāt, Eberhofer, tad nomiris ir Bavārijas policijas gods. Vai arī tas tagad guļ komā.�

Skaidrs, �odien birģermeistars runā mīklās. Uz raks�tāmgalda vairs nejūtos īsti omulīgi; tādai sēdē�anai būtu jāakcentē mans pārākums, bet �obrīd tas mani ir pametis. Ieslīdu savā krēslā aiz rakstāmgalda.

�Celtniecības veikala vadītājs zvanīja.�

Aha, tātad redz, no kurienes vēj� pū�.

�Un ko tad �is veikala vadītājs tā gribēja stāstīt?�

�Ap�ēliņ, Eberhofer! Saņemieties ta�u! Ko jūs galu galā domājāt, iepērkoties agrā pēcpusdienā, tātad darba laikā? Un ko jūs domājāt, uzbrūkot pilnīgi sve�iem vei�kala klientiem? Vārtot viņus pa grīdu!? Un tie�i tagad, kad valkājat savu brīni�ķīgo uniformu. Jums būtu jārāda

priek�zīme it visā. Tie�i tā priek�zīme. Bet ko darāt jūs? Jūs mani dzenat izmisumā, Eberhofer!�

Vai, vai, vai. Sava histēriskā priek�nesuma laikā bir�ģermeistars ir atspiedies ar rokām pret manu rakstām�galdu un tagad elpo man tie�i sejā. Tas nu gan ir par daudz. To nav iespējams izturēt, pat pie labākās gribas ne. Tāpēc pieceļos un mazliet nesakarīgi paejos pa kabinetu.

�Un tad vēl aizraujo�ais stāsts par jūsu ieroci,� turpina birģermeistars un atkal, aizlicis rokas aiz muguras, skatās ārā pa logu. �Augstais, svētais Dievs! Cik bie�i esmu jums teicis, lai atstājat ieroci tur, kur tam ir īstā vieta. Tātad makstī. Nu, Eberhofer, cik bie�i?�

�Nūja,� es atsaku un paraustu plecus.

Viņ� nesaka neko, bet blen� uz mani tā, it kā es savu dienesta ieroci turētu viņam tie�i pie deniņiem.

Sasodīts! Nebiju domājis, ka veikala vadītājs būs tāds sūdzībnieks. Pie skapī�u sienas ta�u viņ� bija tik pielaizīgi laipns� Bet pēc tam ņēmis un nosūdzējis, vecais maita. Nu labi, vismaz tagad zinā�u, kas ir kas.

Birģermeistars dziļi ievelk elpu un atkal pagrie�as pret mani.

�Tas būtu viss?� es vaicāju.

�Jā, viss gan. Bet iegaumējiet, Eberhofer, reizi par visām reizēm: neapkaunojiet �o brīni�ķīgo bavārisko uni�formu! Ja nezināt, kā uzvesties, to valkājot, tad arī nav vērts to valkāt. Vai jūs man piekrītat?�

Labs ir, esam vienoju�ies.

Birģermeistars nepaspēj bilst ne vārda, kad jau esmu novilcis brīni�ķīgo bavārisko uniformu un iespiedis viņa rokās. Pārlieku iero�a jostu tie�i pāri apak�biksēm, un gatavs.

Tagad gan viņam ir padumj� paskats, �im birģermeis�taram. Bet es jau esmu ceļā uz trafaretēto auto.

�Un jā, piezvaniet Morā�ekam!� viņ� vēl nosauc man pakaļ.

Ko?! Piezvanīt Morā�ekam? It kā ar vienu brāzienu dienā nepietiktu! Parasti viņi savā starpā vienojas, Morā�eks un birģermeistars, kur� no viņiem mani dīrās. Bet �odien laikam paredzēts dubultā. Jo tālāk, jo trakāk.

Un par ieroci viņam, gudriniekam, viegli runāt. Vai viņu kādreiz kāds ir smagi sa�āvis? Nē! Bet mani gan! Tas bija toreiz, pamatīgajā bankas aplaupī�anā, kad vēl dienēju Minhenē. Un tas nebija nekāds joks, varat man ticēt. Bet, ja kādu reiz smagi ievaino, kā tas bija ar mani, tad atliek tikai viens labs draugs visai dzīvei. Un tas ir no metāla.

Vispār �is Minhenes laiks manā dzīvē bija visai nemie�rīgs katru dienu pa krimināllietai, var teikt. Pavisam ritādi nekā iejusties ciema policista lomā. Jā, pavisam citādi. Tomēr man tas bija par daudz. �ito milzīgo stresu! Nē, lai arī cik stulbi runātu birģermeistars, �eit tik un tā ir daudz mierīgāk.

Kad kāpju ārā no auto, Paps rosās pa pagalmu. Jau atkal snieg, tāpēc viņ� attīra ceļu līdz mājai. Tad viņ� aplūko mani un konstatē:

�Jau atkal snieg.�

�Jā, pilnīgi riebjas,� piekrītu.

�Ir arī zvērīgi auksti,� Paps turpina.

�Tie ir no flaneļa,� es nosaku, norādīdams uz saviem bokser�ortiem.

�Tad jau labi,� viņ� atmet un turpina tīrīt ceļu.

Ieeju cūkkūtī, lai uzvilktu ādas jaku un d�insus.

Jā, uzkāst man uz zvaigznēm, kaut arī tās smuki mir�guļo. Jo savus d�insus es nekādi nevaru apkaunot, lai ko arī darītu.

Nolemju tūlīt ķerties vērsim pie ragiem nemaz nezvanu Morā�ekam, bet pa taisno braucu pie viņa. Tādā veidā es viņam atņem�u argumentu par brīni�ķīgo bavārisko uniformu.

Diem�ēl viņam ir tiesas process un man jāgaida priek�telpā. Tas velkas krietni ilgi. Tikko esmu iemidzis, tā viņ� nāk, �is tiesne�a kungs. Izbrā�as no tiesas zāles un aiznesas uz savu kabinetu tā, ka mantija vien nopland. Durvis aizcērtas ar blīk�ki.

�

Ak tā, arī Morā�ekam �odien ir slikts garastāvoklis. Nu for�i.

Izstaipos un nedaudz no�āvājos, tad sekoju viņam. Pieklauvēju pie durvīm un gaidu uzaicinājumu ienākt. Bet nesagaidu. Tā vietā pats Morā�eks personīgi pienāk pie durvīm un tās paver �aurā �ķirbā.

�Ak tas esat jūs,� viņ� saka un ievelk mani iek�ā. "Labi, ka tas esat jūs, Eberhofer. Lūdzu, apsēdieties.� Daru, kā tiesne�a kungs liek, un esmu augstākajā mērā pārsteigts. Ne vārda par antisociālu uzvedību vai nesankcionētu iero�a pielieto�anu. Tie�i otrādi.

�Vai vēlaties kafiju?�

�Neatteik�os.�

�Tad atnesiet vienu. No kafijas automāta gaiteni. Un, esiet tik labs, paņemiet man arī.�

Pieceļos un dodos uz durvīm. Morā�eks man seko, atver durvis �aurā spraugā � tikai tik daudz, lai varu izlīst, un tūlīt aiz manis tās aizcērt. �odien viņ� ir tāds nedaudz dīvains, man jāsaka. Es paņemu divas kafijas un atgrie�os pie durvīm. Un viņ� atkal atver durvis niecīgā spraudziņā, lai tūlīt aiz manis tās aizcirstu uz atslēgu.

�Kaut kas noticis ar jūsu kabineta durvīm?� gribu zināt.

Morā�eks papurina galvu un ierauj malku kafijas. Tad ie�ņauc pamatīgu �ķipsnu un visbeidzot sāk runāt.

��orīt pa�ā agrumā es saņēmu vēstījumu no Kistnera. Uz automa�īnas vējstikla,� pārliecies pāri rakstāmgaldam, �ukst tiesnesis.

�Un ko tad viņ� tādu raksta, �is Kistners?�

j 7

�Ka viņ� mani noslaktēs kā kraupainu suni, līdzko tiks klāt. Un, ja tā ņem, tas nav nemaz tik grūti tikt man klāt, vai ne?�

�Vai jūs par to ziņojāt?�

�Jā, tā nu ir tā lieta, Eberhofer. Jo uzraksts� uzraksts bija ieskrāpēts uz aizsalu�ā vējstikla. Un, kad ieradās patruļa, tas vairs nebija izlasāms.�

�Kāpēc ne?�

�Nu ta�u tāpēc, ka tas bija izkusis, mīļo cilvēk! Tāpēc, ka tam virsū spīdēja saule.�

Aha.

�Aha,� saku, un manī jau mostas aizdomas. �Un tie�i ko jūs tagad gribat no manis?�

Morā�eks nesaka neko.

�Vai kolēģi jums nenoticēja, ka uz vējstikla bijis vēs�tījums?�

�Noticēja, nenoticēja, kāda tam nozīme. Viņi domā, ka man vienkār�i izlicies, jo tas psihopāts man tiesas zālē draudēja. Un vispār viņi netic, ka Kistners vēl aizvien varētu uzturēties te, mūsu apvidū. Viņi apgalvo, ka �is simtprocentīgi jau esot prom ārzemēs. �ādā temperatūrā neviens cilvēks nav spējīgs izdzīvot ārā, bet, ja Kistners mitinātos kaut kādās telpās, tad viņi to jau sen būtu atradu�i.�

�Un tāpēc, ka neviens cits jums netic, jūs tagad vēr��aties pie manis?�

�Jā, nolādēts, ko vēl lai es iesāku?�

Viņ� pieceļas un pieiet pie loga praktiski atkārto to pa�u teātri, ko izpildīja birģermeistars. Vai viņi to kaut kur speciāli iemācās? Varbūt tam tiek rīkoti speciāli kursi?

�Ap�ēlojieties, Eberhofer, mēs ta�u esam pazīstami jau tik sen! Mūs saista tik daudz kas kopīgs, vai ne? Jūs ta�u tā vienkār�i nevarat atstāt mani likteņa varā.�

Man jāņirdz. Nekad nebūtu domājis, ka viss apvērsīsies �ādi.

Parasti viss ir bijis tie�i otrādi. Alla�iņ Francis ir bijis tas, kur� �ajā kabinetā meties teju vai uz ceļiem, cerot, ka tiesnesis viņam noticēs. Bet, redz, neticēja gan. Nevienu vienīgu reizīti. Tiesne�a vārdi bija: �Vai jūs, Eberhofer, nedomājat, ka tagad pārspīlējat? Regulējiet satiksmi, turiet muti, un punkts!� Nemaz nav ko atgādināt, ka vienu otru reizi man patiesi bija vajadzīgs viņa atbalsts. Nu kaut vai � etrkār�ajā slepkavībā. Bet nekā! Visi esot tikai nelaimes gadījumi, tā �is tiesnesis teica. Beigās viņ�, protams, nonāca

muļķa lomā, tā pēc taisnības jāatzīst. Bet iesākumā� iesā�kumā viņ� mani izsmēja un lika regulēt satiksmi.

�oreiz gan situācija ir pavisam citāda. Totāli citāda. �oreiz cienījamam tiesnesim kaut kas ir vajadzīgs no manis. Un tas nu gan ir for�i.

Pieceļos kājās bet tikai tāpēc, lai apsēstos uz viņa rakstāmgalda.

�Tātad tie�i ko jūs gaidāt no manis?� jautāju.

�Lai jūs pārnak�ņotu pie manis.�

Gandrīz noveļos no rakstāmgalda. Tik tālu nu esam nonāku�i!

�Vai jūs, Morā�ek, nedomājat, ka tagad pārspīlējat? Paņemiet savu sieviņu un jauki iekārtojieties ar viņu kopā gultiņā. Tad neviens jums neko nevarēs padarīt, vai ne tā?� nosaku un esmu jau prom.

Nu kur gan mēs nonāksim, ja katram izbiedētam tiesnesim pierīkosim personīgo apsardzi?

Pārbraucis mājās, pagalmā ieraugu Leopolda auto. Prieks, kur tu rodies.

Paņemu panētās �niceles no Zimmerļa mājas ceptu�ves, dodos pa taisno uz cūkkūti un attaisu alu. Kad esmu paēdis, pasaucu Ludvigu, un mēs ejam savu ikdienas līkumu. Mums vajag 1:22, jo ceļā uzduramies Flecingeram. Tas veselības uzlabo�anas nolūkā labprāt iznūjo tuvējos me�iņus. Un skaistuma nolūkā arī lai patiktu sievi�ķiem. Redziet, haltūrista pa�a Marija arvien retāk izrāda interesi par savstarpējām cilvēcīgām kopdarbībām, tāpēc viņ� met ieinteresētus skatienus apkārt.

Uzsitam mazu kJa�iņu un norunājam vakara tikties pie Volfija uz vienu alu. Tad es ar Ludvigu dodos tālāk.

Kad atgrie�os, pie dzimtajām mājām joprojām stāv Leopolda auto. Tagad gan nekas vairs nelīdz man ir jādodas iek�ā. Jo, lai nu kā, bet man jāiegrie�as dzīvojamā mājā, pirms Ome dodas gulēt; pretējā gadījumā no rīta virtuvē sastap�u apvainotu aknudesu. Un tas man nekādi nav izdevīgi.

Paps sē� uz krēsla un sten. Viņam aiz muguras stāv Leopolds un masē viņa skaustu.

�Vai tā ir labi, Papu?� viņ� jautā, kad nāku iek�ā pa durvīm.

Su�ija sē� uz grīdas un spēlējas ar klucī�iem. Su�ija ir Leopolda meita, un patiesībā viņu sauc par U�iju. Bet, tā kā sīkaļai ir pirmklasīgas mandeļacis un pa pusei viņa ir aziātiskas izcelsmes, tad pie mums viņa tiek saukta par Su�iju. Vienkār�i �is vārds viņai piestāv daudz labāk. Pie tam U�ija ir manas miru�ās mammas vārds, tāpēc arī nav nododams tālāk. Un beigta balle. Paps viņu labprāt sauc arī par Rūķdeguni, jo viņas citādi smalko seju izrotā pamatīgs Eberhoferu knābis.

Panida stāv pie plīts un kopā ar Omi gatavo ēst. Panida ir Leopolda sieva, jau tre�ā un �oreiz aziāte. Ja gribam būt precīzi, tad no Taizemes. Bet tas nemaz nav tik ļauni. Pavisam ļauni ir tas, ka tagad te tiek vārīts, tagad, kad esmu paēdis.

�Kāpēc tie�i gavēņa laikā te tiek vārīts?� jautāju, lūrē�dams Omei pār plecu.

Cūkas sautējums ar zaļumiem! Nespēju noticēt.

�Nu tāpēc, ka �odien ciemos ieradies Leopolds,� saka Paps un starot staro.

�Vai Ome jau ir izmēģinājusi kaut ko no jaunās pavārgrāmatas?� Leopolds grib zināt.

�Loģiski,� nosaku.

�Un kā bija?�

�Bija tā, ka taisni laikā derēja atkritumu spainim.�

�Franci!� iebļaujas Paps un mierino�i uzliek plaukstu uz sava pirmdzimtā masējo�ās rokas.

�Vai tā ir labi, Papu?� atkal jautā vecais siekalcūķis. Paps paloka galvu.

Tad mani pamana Su�ija. Viņai es patīku, pie tam ļoti patīku. Ar to sīkaļa sagādā milzīgas cie�anas savam tēvam.

Viņa uzmanīgi pieceļas kājās un nāk pie manis. 7 a pavisam uzmanīgi.

�Kop� kura laika viņa staigā?� es jautāju un pietupjos, izstiepis rokas pretī Su�ijai.

�Nu jau �etras dienas,� atbild Leopolds, pārtrauc masēt un arī pietupjas. �Opa, saki tagad opa, U�ij!� viņ� mazo rosina, runādams muļķīgi smalkā bērna balstiņā.

Leopolds, protams, savu meitu sauc par U�iju. Vie�nīgais, bet ar lielu azartu.

�Obba, obba,� saka mandeļacīte un iekrīt manos apkampienos. Paņemu viņu rokās. Viņa ar abām roķelēm plauk�ķina man pa vaigiem un smejas.

Paps slepus notrau� asariņu.

�Un kop� kura laika viņa saka opaV� viņ� grib zināt.

�Kop� �odienas pēcpusdienas. To es viņai iemācīju �urpbraucot, vai ne, Panida?�

Panida pagrie�as pret mums.

�Jā, viņa saka opa un arī mamma. Bet papa viņa nesaka.�

Es mazo ļoti labi saprotu.

�Vai tu, Franci, lūdzu, neuzklātu galdu?� piepe�i

iejautājas Paps.

Kas es kāds mulkis, vai? Gavēņa dēl man neviens neko > > ' > )

nevāra, bet, tikko ierodas svētais Leopolds ar savu varzu, es kā galda klājējs esmu labs diezgan.

�Ei, Franci, esi nu tik labs un uzklāj galdu,� tagad saka Ome, jo Papa pasūtījumu viņa nav dzirdējusi. Uzklāju galdu.

Pie loga atskan īss klauvējiens, un tūlīt pa durvīm ienāk Mo�hameru Lī�ele. Vina ir ciema lielākā tenko-

>

tāja, bet arī ļoti izpalīdzīga būtne, ja runa ir par Omes var�acīm.

�Lai Dievs svētī �o māju,� Lī�ele saka un nodauza sniegu no apaviem. Tad ienāk virtuvē. �Tu, Lēnele, tā ka neaizmirsti par rītdienas pierakstu,� viņa uzbļauj Omei. Nav saprotams, kā, bet Ome viņu lieliski saprot.

�Jā, jā, es zinu, rīt �etros,� Ome atbļauj.

�Ko tad tu tur tādu gar�īgu taisi, Lēnele? Vai tik tas nav cūkas sautējums? Tie�i gavēņlaika vidū!� turpina Lī�ele. Ome parausta plecus.

�Kā tad, zinu jau tos vīri�ķus,� ķiķina Mo�hameriene. �Tiem jau gavēnis pie kājas. Manam mīļajam vīram, lai

Dievs mielo viņa dvēseli, arī bija nospļauties par gavēni,� viņa nosaka un ielūkojas grāpjos.

Jā, tas gan ir tipiski par tiem mīļajiem vīriem. Par tādiem viņi kļūst tikai tad, kad Dievs jau pieņēmis viņus pie sevis. Vēl nekad neesmu dzirdējis neko tādu kā, piemēram: �Mans mīļais vīrs, kur� tagad sē� krogā pie �ņabja glāzītes.� Vai arī: �Mans mīļais vīrs, kur� �obrīd ar draugiem apceļo pasauli.� Kaut vai: �Mans mīļais vīrs, kur� �obrīd virtuvē lasa avīzi.� Nē! Vienmēr dzirdu tikai vienu: �Lai Dievs mielo vina dvēseli.� Tad ari nav ko brīnīties, ka reti kur� grib precēties. Ja tevi par mīļo nosauc tikai tad, kad Dievs dvēseli mielo.

Tā kā man �itais viss jau līdz kaklam, pie tam esmu norunājis tikties ar Flecingeru, paņemu Ludvigu un nozūdu.

Pie Volfija satieku ne tikai gāzes-ūdens-apkures haltū�ristu, bet arī miesnieku. Nedaudz vēlāk mums pievienojas Paps, jo pēc visa tā treknā ēdiena viņam noteikti vajadzīgs viens �ņabītis. Paps ar Zimmerli tūlīt pat atrod kopīgu sarunu tēmu par cūkām, protams. Tāpēc, ka Paps, pirms sāka nodoties nekā nedarī�anai, visu mū�u audzēja cūkas. Savukārt Zimmerlim cūkas ir aroda sastāvdaļa, tā

>�� 7

teikt. Viņi nu iekārtojas stūrī un nododas savām cūcībām.

Flecingers, es un Volfijs nedaudz pamētājam kauli�ņus. Bet ne pārāk ilgi, jo stulbais haltūrists mūs visu laiku apspēlē. Kā vienmēr. Kop� vien spēju atcerēties.

Iad ienāk Bei�eļa kundze. Viņa ir mana pastāvīgā kliente, vismaz tā tas bijis līdz �im. Abi d�eki, kuri viņu

pastāvīgi iekaustīja, tagad ir apcietināti. Ar vienu no viņiem Bei�eliene vēl arvien ir precējusies, bet iekaustīja viņu abi. Knieba ari abi. Divi brāļi, kuriem tagad ir kopīga cietuma kamera, jo abi uz kādu laiciņu iesēdināti par smagu miesas bojājumu nodarī�anu.

Acīmredzot dāmītei mājās ir gau�ām vientulīgi, jo viņa arvien bie�āk iegrie�as pie Volfija. To, ka Bei�eliene ir nimfomāne, zina katrs ciema iedzīvotājs. īpa�i tas izpau�as tad, kad viņa ir piedzērusies.

�Paskat tik, Bei�eļa kundze!� sauc Flecingers, tikko �ī ienākusi pa durvīm.

Viņa priecājas un tūlīt pieslīd klāt.

�Vienu �ņabīti?� haltūrists aicino�i jautā.

�Labprāt,� �ī piekrīt un uzsmaida.

�Tad, saimniek, uzreiz ielej divus dubultos!�

Volfijs noņirdz un izpilda pasūtījumu.

Tad iezvanās mans telefons. Un tas gan ir kaitino�i. Vēl jo kaitino�āk tāpēc, ka zvanītājs ir Morā�eks. Taisni neticami, pat naktī nav miera!

Tiesnesis apgalvo, ka man jābrauc pie viņa noteikti un tūlīt. Jo esot noticis kaut kas ārkārtējs: viņa gultā guļot cūkas galva.

Nu labi. Ja jau tiesne�a gultā guļ cūkas galva, tad jāaizbrauc un jāapskatās. Galu galā kaut kas tāds ta�u nenotiek katru dienu.

Morā�eks nosauc savu adresi un teic, ka gaidīs mani mājas priek�ā. Braucu gandrīz nekavējoties.

�Sveiciens visiem!�' vēl tikai uzsaucu krogus apmek�lētājiem. �Man tūlīt jāaizbrauc, jo Morā�eka gultā guļ cūkas galva.�

�Vai varu braukt līdzi?� gandrīz vienlaikus iesaucas Paps un Zimmerlis.

Kā tādi mazi bērni, patiesi. Bet es jau esmu aiz dur�vīm.

Redzu viņu jau no tālienes. Tiesnesis naktstērpā stāv tie�i brauktuves vidū un vicinās abām rokām. Nepagūstu ne attapties, kad viņ� jau sē� man blakus ma�īnas sēdeklī.

�Brauciet prom! Tak jau beidzot brauciet!� Morā�eks elso man sejā.

�Un tie�i uz kurieni man būtu jābrauc?�

�Pilnīgi viens pīpis! Tikai prom no �ejienes!�

�Bet cūkas galva?� es saku un izkāpju no auto. �Neejiet tur iek�ā, Eberhofer! Lūdzu!� trīcēdams sauc tiesnesis. Diem�ēl pārvēlu, jo Ludvigs kopā ar Franci jau iet iek�ā. Lai notiek, kas notikdams.

Nemaz nav tik viegli uziet guļamtelpu �ajā piecpa�dsmit istabu mājā, ta�u, pateicoties Ludviga smalkajam degunam, mēs to beidzot atrodam. Saprotams, ne jau tāpēc, ka Ludvigs vadītos pēc Morā�eku ģimenes ķer�meņu izgarojumiem, vienkār�i viņu interesē cūkgaļa. To atradis, mans draugs jau gatavojas sātīgai maltītei, bet man, par nelaimi, tas jāaizliedz. Jo cūkas galva ir lietiskais pierādījums. Loģiski. Skatīties uz to gan nav patīkami balti palagi un ar sarepēju�ām asinīm apli�pu�i cūkas galva. Pilnīga nesaderība! Sejas izteiksme gan ir visai nepiespiesta. Cūkai, es domāju. Jā, pat varētu teikt, ka laipna. Zem �ņukura tāds kā smaidiņ�,

nekādas panikas izpausmes mīmikā. Bet tik un tā nav necik apetītlīgi.

�Tas ir krusttēvs,� saka Morā�eks, pārbaidīdams mani līdz nāvei. Viņ� tā vienkār�i stāv durvju ailā un gvel� nesaprotamus niekus.

�Kāds vēl krusttēvs?�

�Nu tak no televizora. Tas ar Karleoni, Marlonu Brando.�

�Tā bija zirga galva.�

�Zirga galva, cūkas galva, kāda tam nozīme? Jebkurā gadījumā baisi.�

�īpa�i jau cūkai.�

�Lūdzu, aizvediet ta�u mani prom no �ejienes!� Cienījamais tiesnesis trīc pie visām miesām. Labi jau, labi. Sameklēju mēteli, ietinu tajā tiesnesi un iebā�u savā trafaretētajā ma�īnā. Tad aizbraucu pie Volfija. Tur Morā��eks dabū �ņabīti nervu nomierinā�anai un sarunu ar Zimmerli un Papu. Tie grib zināt visu, katru vismazāko sīkumu. Es, protams, ātri braucu atpakaļ un piezvanu uz Landshūtes policijas iecirkni.

�Atkal pie Morā�eka?� smejas de�ūrdaļas kolēģis. �Mēs jau tur bijām noslēpumainā vējstikla ziņojuma dēļ.� �Bet tagad viņa gultā guļ cūkas galva,� saku.

�Ak tā,� viņ� neķītri nosmejas. �Aizsūtī�u da�us cilvē�kus ar videotehniku un visu, kas tur piederas.�

Kad esmu galā, satieku kompetentos kolēģus, un mēs dodamies iek�ā, taisni notikuma vietā. Ta�u te ir noticis kaut kas mistisks cūkas galvas vairs nav! Spil�vens ir asiņains, bet ne pārlieku; tāds asins traips varētu būt radies arī asiņojo�a deguna dēļ. Un nekādas cūkas

I',.ilvas! Ne tuvu, ne tālu. Smieklīgi. Lai gan smiekli man nemaz nenāk, jo kolēģi uz mani raugās tā, it kā man kāda skrūvīte būtu vaļīga.

Izmeklējam katru sūda kaktu visās piecpadsmit istabās, bet nekā aizdomīga neatrodam. Nemaz jau nerunā�jot par asiņainu cūkas galvu. Pat Ludvigs neko nesamana. Viņ� guļ, degunu uzlicis uz asiņainā spilvena, un sēro par vējā palaisto izdevību.

Kolēģi pārbola acis visos virzienos un beigu beigās dodas prom. Arī man te vairs nav ko darīt.

Kad atgrie�os pie Volfija, vispārējais noskaņojums ir visai pacilāts. Morā�eks dedzīgi atstāsta savus aktuālos piedzīvojumus, Paps un Zimmerlis skatās viņam mutē. Arī Flecingers ir ar muti nodarbināts, tikai tā ir Bei�eļa kundzes mute.

Es ierauju vienu mēriņu kuņģa darbības uzlabo�anai, un tad man gribas uz māju. Tas tāpēc, ka rīt būs atkal jauna diena. Un tā iesāksies tad, kad beigsies nakts. No kuras nekas daudz vairs nav palicis. Pasaucu Ludvigu, un mēs dodamies uz mājām. Kolorītā kungu kompānija gan vēl paliek, jo viņiem visādas cūku lietas apsprie�amas.

Divas stundas vēlāk uzraujos gultā stāvus. Kā jau to varēja nojaust, pie vainas ir Papa draugi no Liverpūles. Nikns un mērķtiecīgs brienu pāri pagalmam pretī skaļa�jiem auriem. Un ko es ieraugu? Morā�eks ar Papu vienā mierā sē� uz grīdas un pārcilā pla�u kolekciju. Nav kur kāju paspert, lai neuzkāptu kādam vecam krāmam. Paps sē� ar muguru pret mani, bet Morā�eks var mani labi redzēt.

�Eberhofer!� viņ� sajūsmināts iesaucas un māj ar roku.

�Jā?� atkliedz Paps un neizpratnē blen� uz tiesnesi.

Pēc brī�a viņ� lēnām pagrie�as pret mani.

�Nemaz neuzdro�inies!� Paps nokliedzas. Diem�ēl par vēlu.

Tas jau ir izdarīts.

Kad manas pistoles aptvere ir tuk�a, par atslābumu nav ko runāt. Paps �etrrāpus lo�ņā pa grīdu, apkampis savu uz mū�iem apklusu�o atskaņotāju, un lasa lauskas. Morā�eks joprojām lēkā no vienas kājas uz otru, lai gan ap�aude jau beigusies.

Atgrie�os cūkkūtī un mēģinu gulēt. Kādu brīdi tas izdodas visai labi, bet tad iezvanās mans telefons. Ir div�desmit minūtes pāri pieciem! Tas kļūst totāli tracino�i.

Zvana Zimmerlis.

�Klau, Franci,� viņ� saka. �Man te trūkst.�

�Un tāpēc tu zvani nakts laikā?� kliedzu klausulē.

Kā tūlīt noskaidrojas, viņam trūkstot vienas cūkas galvas. Krietnais miesnieks kā parasti braucis uz Landshūtes kautuves saldētavu, lai paņemtu savu tai dienai paredzēto gaļas porciju, un tad to pamanījis to, ka trūkst vienas cūkas galvas. Un par to viņ� man tagad zino.

>

�Tā noteikti ir Morā�eka galva!� saka Zimmerlis.

�Esi dro�s? Varbūt tomēr cūkas?� pārjautāju.

Zimmerlis nopū�as.

�Vai ir kādas ielau�anās pēdas?� Es pieceļos gultā sēdus. Naktsmiers, ja par tādu vispār var runāt, nu jau ir pavisam sajāts. Tik daudz ir skaidrs.

�Nē,� atbild Zimmerlis. �Bet dienas laikā te var ienākt jebkur�, durvis netiek noslēgtas. Ta�u kāds no miesnie�kiem te vienmēr grozās, tā ka neko nevar nozagt.�

�Nu izrādās, ka var gan,� piebilstu. Un vēl to, ka drīz bū�u klāt. Praktiski pēc brokastīm.

Kad ierodos dzīvojamā mājā, Ome slauka pla�u �ķem�bas.

�Atkal vecais muļķis pār�āva pār strīpu, ja?� viņa grib zināt.

Paloku galvu. Ome ielūkojas manā nomocītā sejā un paplik�ķina pa vaigu.

�Tūlīt tev, puika, uztaisī�u svaigas brokastis.�

Tad, tērpies naktstērpā, ienāk Morā�eks. Loģiski, viņam jau nekā cita nav.

�Vai varu ātri piezvanīt?� viņ� jautā.

Ar galvas mājienu norādu uz telefonu.

�Un kas tas tāds?� tagad vaicā Ome.

�Papa jaunais draugs,� es paskaidroju.

�Varbūt arī viņ� gribēs brokastis?�

Morā�eks atvēcinās. Varu dzirdēt, kā viņ� telefonā ziņo par savu saslim�anu. Beigās viņ� paceļ roku sveicie�nam un pazūd tur, no kurienes ieradies.

Mēs abi ar Omi paēdam pirmklasīgas brokastis, un tad es braucu pie Zimmerļa. Viņ� �obrīd ir pārliecies pāri milzīgai bļodai ar kūpo�u gaļu un maisa to abām rokām.

Aplūkoju notikuma vietu, bet nekā uzkrīto�a ne�manu. Arī durvju atslēga nav sabojāta. Pie tam man

jāsecina, ka �eit pastāvīgi kāds nāk un iet. Kaut kādi cilvēki baltos virsvalkos un gumijas zābakiem kājās nepārtraukti bizenē �urpu turpu un visu laiku pārvieto gaļu no punkta A uz punktu B. Tā ka neievērotam aiz�stiept no �ejienes cūkas galvu tāds nieks vien ir. Pa to laiku Zimmerlis jau ir piekrāvis savu transporta busiņu un atvadās.

Kad vakarā pēc garas cīņas ar noziedzību un nogu�rumu ierodos mājās, pagalma vidū stāv vecs Volksvvagen busiņ�. Pa�ā pagalma vidū! Tā priek�ā rosās Eberhofera kungs, seniors, un Morā�eka kungs.

�Relikts no manas jaunības,� saka tiesnesis, rādīdams uz veco graba�u.

Skaidri redzams, ka viņi ir procesā, krāmē kaut kādas mantas ārā no busiņa un stiepj iek�ā mājā. Rūpī�gāk aplūkojot, redzu, ka tas ir Hi-Fi mūzikas centrs ar piederīgu skaņupla�u kolekciju.

�Stouni!� zem smagās nastas izdve� Morā�eks.

�Un tie�i kas te notiks, kad viss būs gatavs?� man gribas zināt.

Da�as plates nokrīt zemē.

�Ei, Eberhofer, esiet ta�u tik labs�� saka tiesnesis un ar galvu norāda uz nokritu�o dārgumu.

Nenāk ne prātā, vienkār�i pārkāpju tam pāri un dodos pakaļ nesējiem mājas virzienā.

Stūris, kur līdz �im mitinājās Papa pla�u atskaņotājs, �obrīd ir uzkrīto�i tuk�s. Bet tikai uz īsu brīdi. Itin drīz tas atkal atgūst savu agrāko glanci par to parūpējas manu

priek�gājēju �aklās rokas. Abi stāv blakus un ar lepnumu aplūko savu veikumu. Var pat teikt, ka viņi ir augstākā mērā apmierināti.

�Vai tad jums nav jāatgrie�as mājās pie mīļotās sievi�ņas?� es jautāju tiesnesim.

Viņ� papurina galvu un sāk �ķirot plates.

�Viņa ir aizbraukusi uz to savu kūrortu. Uz �etrām nedēļām, kā katru gadu. Ziniet, tas savā ziņā ir labi, pēc tik daudziem laulībā pavadītiem gadiem� Es draudzējos ar mūsu ģimenes ārstu, un viņ� no tādām lietām kaut ko saprot,� Morā�eks pabeidz sakāmo un tad dodas pagalmā, lai paglābtu nokritu�os dārgumus.

Paps nometas ceļos ierīces priek�ā un nonāk ekstāzē. Uz dzīvojamās istabas galda stāv ar sarkanvīnu pildīta kaste. Tas var izvērsties visai vētraini. Es aptaustu savu ieroci tikai lai pārliecinātos, ka tas ir vietā.

�Ak, Franci, kamēr neaizmirstu,� man uzsauc Paps. �Es tev uz naktsgaldiņa noliku da�us ausu aizbā�ņus.�

Kas vēl nebūs!

�Kas vēl nebūs!� saku. �Nepietiek ar to, ka jūs, divi veci hipiji, grimstat alkoholā un neprātā, man vēl būs jāguļ ar kaut kādu plastmasu ausīs?�

Atkal aptaustu ieroci. Tas vēl ir turpat un rada patī�kamu sajūtu.

�Jā, un vēl kas, Franci�� Paps ņirgdams izvelk pistoli.

Nespēju aptvert.

Tad paskatos uz Morā�eku. Bet arī viņ� izrāda līdzīgu �aujamo.

Abi smejas.

�Kad galu galā jums jābūt darbā?� jautāju tiesnesim.

�Tikko Kistners būs aiz restēm. Pirms tam es ne soli nesper�u prom no �ejienes. Vai ne, Eberhofer?�

Ar to viņ� domā Papu. Tas purina galvu.

�Nekādā gadījumā ne. Tāda rīcība būtu ļoti viegl�prātīga.�

Tad abi draudzīgi nosē�as uz grīdas un iegrimst savu antīko lietu apskatē.

Bet nu patiesi tas Kistners ir jānoķer. Pie tam neka�vējoties! Jo ar Papu vienu pa�u vēl var labi iztikt. Nu, varbūt �labi� ir skaļi teikts, bet iztikt var. Ta�u, ja tas ir dubulteksemplārā, tad to vairs izturēt nevar. Tad pāragra plikpaurība garantēta. Tātad kaut kas ir jādara. Uz kar�stām pēdām! Vai, pareizāk sakot, rīt. Jo �odien krītu no kājām aizvadītās nakts dēļ.

Iebā�u korķus ausīs un atdodos miegam.

Labi varu dzirdēt Miku D�egeru. Tā ir Angie, ko viņ� dzied. Bet viņ� dzied no tālienes, praktiski kā no kaimiņciema, tāpēc varu itin mierīgi gulēt.

Nākamajā rītā jūtos lieliski par spīti visai tai nakts dziedā�anai. Protams, tas ir attāluma nopelns. Ir daudz patīkamāk, ja ālē�anās notiek kaimiņu apgabalā, nevis tie�i tavā durvju priek�ā. Un vēl jau tas ir arī stounu nopelns tie pui�i ir kā plāksteris mani dvēselei. Pado�mājiet tik, pēc apmēram �etrdesmit mokpilniem gadiem mana apziņa ir totāli izbītlota. Un, ja tagad beidzot skan kas cits, to var pieciest. Brīni�ķīgi. Man galvā bez apstājas skan Angie. End�ija ir for�a.

Diem�ēl vairs nevaru izņemt ausu korkus, katrā

>������������������������������������������������� > 7 gadījumā ne pa�a spēkiem. Panikā par iespējamiem miega traucējumiem esmu iebāzis tos pārlieku dziļi, l agad tos var izdabūt tikai ar Omes un tamboradatas palīdzību. Bet, kā jau teicu, �orīt esmu labā noskaņo�ji mā, tāpēc par to nebēdāju. Priecājos par dzīvi arī ar iekaisu�ām ausīm.

Lai vai kā, man tagad steidzami jāatrod Kistners. (lalu galā cienījamais tiesnesis nevar te mētāties apkārt līdz savai pensijai. Vislabāk, protams, būtu atrast psiho�pātu līdz tam laikam, kad Morā�eka sievi�ķis atgriezīsies no kūrorta.

Tātad sē�u savā kabinetā, domās nogrimis, un vienā brīdī atceros par Birkenbergeru Rūdiju. Viņ� ir mans draugs no trakā Minhenes laika. Toreiz viņ� man bija patruļu pārinieks. Diem�ēl Rūdijs nevarēja savaldīties un konvojē�anas laikā izkastrēja bērnu izvarotāju. Ar dienesta ieroci. Pēc tam viņam tas bija jānodod. Un dienesta apliecība arī.

Tomēr pēc apcietinājuma izcie�anas Rūdijs drīz vien tika atpakaļ uz kājām, un tagad viņ� ir plauksto�a privātdetektīvkantorī�a īpa�nieks. �ad un tad viņ� man ir snie�dzis palīdzīgu roku sare�ģītu lietu sakarā. Vienreiz pat Maljorkā, kādā romantiskā viesnīcā. Jā, jā, reiz pavadīju divas nedēļas kopā ar Rūdiju romantiskā viesnīcā, bet labāk neko nejautājiet. Tas gadījās tāpēc, ka viņa poten�ciālā atvaļinājuma biedrene pēdējā brīdī pārdomāja. Vai gan par to jābrīnās? Bet toreiz mēs atklājām brutālu �etrkār�u slepkavību. Spīdo�i nodarīts darbiņ�. Tas gan ir pavisam cits stāsts.

Tagad vajadzētu noskaidrot, ko vecais �oms pa�laik dara. Tiesa, viņam mēdz būt tādi mazliet sievi�ķīgi niķi. Nē, Rūdijs nekādā ziņā nav homoseksuāls, drīzāk jau tāds mājsaimnieces tips. Kaprīzs līdz neiespējamībai. Un dro�i vien arī tagad būs trakoti apvainojies par to, ka ilgu laiku neesmu devis ziņu par sevi. Tam esmu gatavs.

�Birkenbergera privātdetektīvu birojs. Lai jums skaists rīts! Kā varu palīdzēt?� no klausules dzirdu �ivinā�anu, un tā pavisam noteikti nav Rūdija balss.

�Eberhofers. Francis Eberhofers. Labprāt runātu ar Birkenbergera kungu.�

�Kāda jautājumā?�

Kādā jautājumā!

�Nu tā, iespējams, ir vairāk tāda kā privāta lieta.� �Lūdzu vēlreiz, kāds bija jūsu vārds?�

�Eberhofers. Francis Eberhofers.�

�Vienu mirklīti, Eberhofera kungs,� sieviete no�ivina, un tad jau klausulē dzirdu grupas Haindling gabalu Pri�vathymne: Bayern, des samma mir. Jawoi/'

Cik tipiski Birkenbergeram!

�Atvainojiet?� itin drīz atkal atskan �ivinā�ana.

�T-VJ

Ja?

�Birkenbergera kungs diem�ēl �obrīd nav jums runā�jams, Eberhofera kungs. Man �ēl.�

Viņai �ēl. Kā tad!

>

�Tad ie�iviniet Birkenbergera kungam skaistu svei�cienu no manis, cienītā. Un arī to, ka viņ� var iet ratā.� Nolieku klausuli.

1 Privātā himna: Bavārija, tie esam mēs. Tie�i tā!

Paiet tie�i piecdesmit �etras sekundes, un iezvanās mans telefons.

�Komisāra Eberhofera kabinets. Lai jums skaists rīts! Kā varu palīdzēt?� Taisni neticami, cik labi es māku �ivināt.

Viņ� gan mani tūlīt atpazīst, �is Birkenbergers, kā gan citādi.

�Ko tu vispār iedomājies, tik bezkaunīgi apvainojot manu sekretāri?� �oms ie�nāc klausulē.

>

�Es tavu augsti godājamo sekretāri neesmu apvainojis ne mazākajā mērā. Tas bija domāts tev, mīļo Rūdij!�

�Ko gribi?�

�Ko es gribu? Vienkār�i vēlos apvaicāties, kā tev iet.�

�Nē, nē, Eberhofer. Ja tu pēc gadu ilgas klusē�anas pēk�ņi piezvani, lai pavaicātu, kā man iet, tas noteikti nav tāpat vien. Tāpēc klāj vaļā! Kas tas ir?�

Brālīt balto, tas nu nekur neder! Viņ� nevar tā vienkār�i papļāpāt ar mani, lai es pavisam nemanāmi varētu nonākt pie vajadzīgās tēmas. Nē, Rūdijam obligāti vajag sabojāt manu plānu, tas ir viņa lielākais prieks. Bet ar mani tā neies krastā.

�Labi, Rūdij,� es saku. �Ja tev nav brīsniņa laika veciem draugiem vai arī nav vēlē�anās ar tiem vienkār�i papļāpāt, tad piesakies, kad būsi vajadzīgajā noskaņo�jumā.�

Un atkal nolieku klausuli. Patiesībā jau ne es tikai mazliet paskrāpējos pa mikrofonu, lai izklausītos, ka nolieku. Tas nostrādā vienmēr.

�Franci, pagaidi!� dzirdu klausulē.

Nu re!

Pēc gandrīz stundu ilgas privātas sarunas mēs brīnu�mainā kārtā nonākam arī pie Kistnera gadījuma. Rūdijs par to ir lasījis avīzē un domā, ka gadījums ir taisni neticams.

�Vai zini, ka viņ� apdraudējis arī Morā�eku?� man tagad jājautā.

Rūdijs labi pazīst tiesnesi, un es ceru, ka mana pie�bilde pamodinās viņa interesi. Tā arī notiek. Mans plāns nostrādā perfekti. Vismaz līdz tai vietai, kad pastāstu, ka �obrīd Morā�eks dzīvo pie mums.

�Es jau to zināju!� stulbais privātok�ķeris kliedz klau�sulē. �Tev vajadzīga mana palīdzība, vai ne? Un, vistica�māk, atkal par pliku paldies! Ak, nolādēts, Franci, kāpēc tu man to nodari?�

Vai es neteicu? Viņā ir kaut kas sievi�ķīgs.

Pēc tam vienojamies, ka rīt aizbrauk�u pie viņa uz Minheni. Jo rīt ir sestdiena. Labāk būtu pēcpusdienā, Rūdijs piebilst, jo no rīta viņam jāizguļas un vakarā gai�dāma nāvīgi svarīga observē�ana.

Kad vakarā aizstaigāju līdz Volfijam, pie letes stāv Flecingers. Jau nopriecājos, ka varē�u aprunāties ar vecu �omu, bet viņ� izjauc visus plānus. Nopērk pudeli Williams Birne un nozūd miglā.

�Kāpēc Flecingers nopērk pudeli, bet neizdzer to �eit? Vai viņ� ir pie anonīmajiem alkoholiķiem pieteicies?� uzreiz pajautāju Volfijam.

�Drīzāk jau pie slepenajiem laulības pārkāpējiem. Ja ļoti gribi zināt �is aizgāja pie Bei�elienes.�

Ak pie Bei�elienes. Nu skaidrs. Kāpēc gan �truntīgā krogā izniekot savu enerģiju ar tuk�u pļāpā�anu, ja iespējams bez kāda ievada ņemt un pameņģēties. Tas visu izskaidro.

�Kad Marija to uzzinās, tad viņ� varēs saģērbties labi silti,� piebilst Volfijs un pāri letei pasniedz man alu.

�Bet, ja to uzzinās brāļi Bei�eļi, viņam vispār vairs nevajadzēs ģērbties, tad viņ� uzreiz varēs likt sevi iezār�kot,� saku un iestrebju lielu alus malku.

Ienāk Zimmerlis.

�Uzminiet, ko es nupat redzēju,� viņ� nobļaujas un izstrebj manu alu.

�Hei!� es iekliedzos.

Zimmerlis pasūta divus jaunus kausus un ir gatavs spert laukā savu sensāciju. Tā kā mēs neliekamies ieinte�resēti, viņ� turpina pats:

�Jūs nekad neuzminēsiet!�

Miesnieka noslēpumainā seja izstaro provokatorismu. Mēs ar Volfiju esam vienoti nekādas reakcijas.

�Flecingeru!� visbeidzot izsaucas Zimmerlis.

Ja ņemam vērā to, ka viņ� redz Flecingeru vismaz reizi dienā, tad viss �is ievads ir augstākajā mērā garlaicīgs. Bet miesnieks tik un tā nepadodas.

�Un uzminiet, kur!�

Sasodīts, vai viņ� nevarētu vienkār�i turēt muti un

7 >

dzert savu alu? Vai vismaz turēt muti?

�Aptiekā!�

Aha.

�Aha,� saku, jo man jau kļūst �ēl, ka esam uzsāku�i ignorē�anu.

�Un uzminiet, ko viņ� tur pirka!�

�Paklau, Zimmerli,� Volfijs runā pavisam mierīgi. �Vai nu tu izstāsti visu tūlīt, vai arī liecies mierā. Bet izbeidz vienreiz ar �itām bērnu spēlītēm, ja?�

�Nu labi. Tātad tas bija, kad Gizela� Nu Gizelai bija deguna blakusdobuma iekaisums, pilnīgi neiedomājami. Vienos puņķos, viss ciet. Bēdu stāsts visas dienas garumā, nevarat ne iedomāties. Tātad eju uz aptieku, lai atnestu viņai zāles.�

>

Mēs ar Volfiju sākam spēlēt kauliņus.

�Tagad gan izbeidziet, johaidī! Pats labākais tak vēl priek�ā,� Zimmerlis gandrīz kliedz.

Mani tas ārkārtīgi nomierina tas, ka pa�u labāko vēl neesmu palaidis garām.

�Un tā es redzu pie kases stāvam Flecingeru. Un ko viņ� tur pērk? Viņ� tur pērk viagru! Vai tas nav superīgi?�

Abi ar Volfiju cen�amies noslēpt smīniņu.

Zimmerlis jūtas vīlies. Jo ir gaidījis vētrainus aplausus par savu ekskluzīvo jaunumu.

�Ejiet jūs ratā!� viņ� mums uzņurd, izdzer savu alu un iet prom.

Tajā pa�ā brīdī, kad miesnieks ver durvis, lai tiktu ārā, Paps ver durvis, lai tiktu iek�ā. Viņi sarokojas.

�Tu nāci pie manis?� Zimmerlis jautā Papam.

�Nē, pie Fran�a,� atsaka Paps.

�Ar to vispār nav ko runāt, viņ� �odien kļuvis par mulki,� noburk�k Zimmerlis.

> > 7 >

�Mulkis viņ� ir visu laiku, bet tik un tā man ar viņu

>� > 7 > jārunā.� Paps smaida.

Ziņkāres vadīts, Zimmerlis paliek stāvam durvīs.

Tad uzzinu, ka rīt ciemos ieradīsies Su�ija. Pie tam viena pati. Tas tāpēc, ka viņas radītājiem savā lieliskajā grāmatu tirgotavā esot jāuzņem lieliska rakstniece. Un, tā kā es esmu Rūķdegunes iemīļotā auklīte, Paps mani izvirzījis atbildīgajam sīkaļas pieskatī�anas uzdevumam.

Bet te nu viņ� ir no�āvis greizi! Jo rīt es dodos uz Minheni pie Birkenbergeru Rūdija. Tas jau ir izlemts, tāpēc ar onkuli Franci nekas nesanāks.

�Es tev, Eberhofer, jau uzreiz teicu, ka viņ� kļuvis par muļķi,� vēlreiz ierunājas Zimmerlis. Un tad viņi abi plecu pie pleca pamet krogu.

�Viagra�� noķiķina Volfijs un ielej mums pa �ņabītim.

�Visi se�inieki,� saku.

�Neticami,� secina Volfijs, un mēs ielejam �ņabi sev rīklē.

I can�t get no satisfaction,1 D�egers auro pāri pagal�mam tie�i tad, kad pārrodos mājās. Ielūkojos pa logu un tur jau viņus redzu. Pamatā tā pati nemainīga bilde divi cienījama gadagājuma kungi uz grīdas starp senām skaņuplatēm un sarkanvīns, arī neko daudz jaunāks. Tomēr �oreiz kompozīcijā ir kas jauns Zimmerlis, kur� sē� uz krēsla. Iespējams, tāpēc, ka uz grīdas nepietika vietas. Miesnieks ir ieriktējies kaut kā sāniski un pīpē kāsi. Pēc mirkļa viņ� to pasniedz tālāk Papam. Un, kad Paps ir ievilcis dziļu dūmu, kāsis pielīp tiesne�a lūpām.

Vēl neesmu īsti ienācis dzīvojamā istabā, kad uz mani jau nomērķētas divas pistoles.

�Ne soli tālāk!� kliedz Paps.

1 E,s nespēju gūt apmierinājumu. (Tulk. no angļu vai)

Morā�eks smejas.

�Kas te, ellē, notiek?� es jautāju cauri salkani reibi�no�ajiem dūmiem.

Morā�eks smejas.

�Ne soli tālāk!� atkal kliedz Paps.

�Noliec ieroci,� pavēlu un eju taisni viņam virsū.

Pistole iz�auj, lode iesprūst griestu baļķī man virs galvas. Es skatos uz lodes atstāto caurumu.

�Ne soli tālāk!� vēlreiz iekliedzas Paps.

Nemaz neklausos vinā. Un arī nenovirzos no kursa.

>

�Viņ� ir kļuvis par muļķi,� ierunājas Zimmerlis.

Morā�eks smejas.

Paeju viņiem garām un izslēdzu mūziku.

�Ne soli tālāk!� auro Paps, un tagad, kad iestājies klusums, tas, protams, ir neiedomājami skaļi. Tik skaļi, ka viņ� pats sabīstas.

Atņemu viņam ieroci. Tad satveru Zimmerli zem > �

padusēm un aizvelku līdz namdurvīm. Paps papurina galvu un dodas uz gultu saviem spēkiem. Morā�eks vēl aizvien sē� uz grīdas un pīpē kāsi.

�Eberhofer, jūsu tēvs ir īsts spridzeklis!� viņ� apgalvo. Un smejas.

Nogādāju smējēju viņa istabā. Vienīgi tad, kad atņemu tiesnesim narkotikas, prieki beidzas. Un te nekas nav līdzams. Viņ� var vaimanāt un klapēties gar durvīm, cik (ik uziet. Līdz rītam Morā�ekam jāpaliek iespundētam.

Nākamajā dienā iekārtojos vilcienā un braucu uz Minheni. Su�ija sē� man klēpī un plauk�ķina ar roķelēm

pa vaigiem. Jā, muļķīgā kārtā tie�i tagad viņai uznākusi tā fāze, kad vina neuzticas sve�iniekiem. Un, tā kā Rūk7 > 7 > degune neuzticas nevienam, izņemot savu māti, tēvu (tā gan man ir absolūta mīkla), Omi un diem�ēl arī mani, man viņa jāņem līdzi. Un arī Ome. Jo Ome Rūķdeguni nevar dzirdēt, bet es nevaru viņai nomainīt pamperu nevemjot. Tā nu tagad esam trīspersonu komplekts.

Tikko Rūdijs mūs ierauga, tā nopriecājas.

�Ak, ģimenes izbraukums,� viņ� iesaucas apsveicinā��anās vietā. �Un, Eberhofera kundze, vai jūs gadījumā neesat sarāvusies vēl sīkāka?�

Tīri akustiski Ome to nevar uztvert, tomēr uz sejas izteiksmes rēķina viņa vienreiz iesper Rūdijam pa apak��stilbu.

�Mums vajadzētu nobāzēties tādā vietā, kur Ome var nedaudz izklaidēties, bet mēs aprunāties,� es ierosinu.

Drīz vien atrodam brīni�ķīgu itāļu restorāniņu, kuram blakus slejas tirdzniecības centrs. Ome aizdiebj iepirkties, mēs sev pasūtām vienu vīniņu ar tiramisu. Perfekti.

Rūdijs man nedaudz pastāsta par sava lieliskā pri�vātdetektīvu biroja lieliskajām jaunajām mēbelēm un, protams, arī par lielisko sekretāri. Tomēr itin ātri mēs nonākam līdz lietas būtībai, jo detektīvs tik un tā jau kop� pa�a sākuma dīdās �kā-es-tev-varu-palīdzēt� noska�ņojumā.

�Tas ta�u ir pavisam vienkār�i, Franci,� viņ� saka, kamēr es piepildu Su�iju ar tiramisu. �Kistners ir vai nu aiz trejdeviņām zemēm, vai arī tie�i jūsu namdurvju priek�ā. Tas ir viennozīmīgi skaidrs, vai saproti?�

Paloku galvu un izdzeru savu glāzi līdz pusei.

Tad caur durvīm ielīgojas Ome un kliedz tā, ka visas glāzes vibrē.

�Franci,� viņa auro, pieskrējusi pie mūsu galdiņa. ��itie minhenie�i ta�u vispār ir jū-jū. Cenas viņiem tādas, ka trieku var ķert. Nu skaties, vai es pēc Ona�a izskatos, vai? Nāc, braucam mājās!�

Bet es vēl nevaru braukt mājās, jo ne par milimetru neesmu ticis tuvāk problēmas atrisinājumam. Ar roku un kāju palīdzību paskaidroju to Omei. Viņa pagalam pikta apsē�as pie mums un pasūta sev saldējumu.

�Man ir garlaicīgi,� viņa paziņo, kad saldējums apēsts.

Traks var palikt!

Par laimi, mums kaut kā izdodas pierunāt Omi jaunai pastaigai. Lai ta�u viņa vēlreiz rūpīgi apskatās, vai nav kaut ko palaidusi garām. Un lai nedomā nākt atpakaļ ātrāk kā pēc divām stundām. Sapratusi, ko mēs sakām, Ome savelk nicīgu grimasi. Bet tik un tā taisās prom.

Es pasūtu vēl vienu tiramisu, un Su�ija priecājas.

�Tātad kā lai es konstatēju, kur �is Kistners mē�tājas?� vaicāju Birkenbergeram, turpinādams uzsākto tēmu.

�Kā lai es to zinu! Ap�ēlojies, Franci, tu ta�u esi poli�cists! Pieslēdz beidzot savas smadzeņu �ūnas!�

Rūdija sejā atkal rēgojas tā pārākuma un gudrī�a izteiksme. Ar vieglu sievi�ķības pieskaņu. Pretīgi.

Nu bet labi, pacentī�os pieslēgt smadzeņu �ūnas. Tomēr vispirms man nākas apklusināt Su�iju, jo viņa lai� vaļā brēcienu. Pamatīgu brēcienu, brālīt balto. Un tad izspie� pirdienu. Pēc tam viss atkal ir labi kādu brītiņu, līdz trādirīdis sākas no jauna.

Birkenbergers pārbola acis, viņ� jūtas aizskarts savās labākajās jūtās.

Varbūt sīkaļa grib dzert? � domā manas pieslēgtās smadzeņu �ūnas. Pamāju oficiantam.

�Ūdeni bērnam!�

�Ūdeni, sinjor, ūdeni� Jums viņai jādod vīns! Tikai pavisam mazu malciņu, capito'l Tad būs miers. Ar to mēs, itāļi, esam izaugu�i lieli. Un vai tas mums ir kaitējis?�

Nūjā, necik lieli gan viņi nav izaugu�i, �ie itāļi. Bet pārāk lielai jau arī meitenei nevajag būt, vai ne? Atdodu Su�ijai savas glāzes atlikumu, un viņa to izdzer tuk�u. Un tad aizmieg.

Tā kā manas smadzeņu �ūnas tagad darbojas haotiski, vadību atkal pārņem Rūdijs.

�Tev, Franci, jāizliek ēsma, lai tiktu psihopātam uz pēdām,� viņ� saka, knibinādamies ap savu glāzi, kura netaisnīgā kārtā vēl ir pilna.

�Ēsma? Tu domā, man jāliek Morā�ekam mar�ēt mūsu durvju priek�ā?�

�Kaut vai,� saka Rūdijs un pa�apzinīgi atgā�as krēslā. �Redzi, ja Kistners grib ko nodarīt Morā�ekam un tu gribi zināt, kur ir Kistners, tad citas iespējas nav.�

Varbūt viņam taisnība, �im Rūdijam. Bet tas nozīmē, ka man jāpierunā Morā�eks būt par pievilinātājpīli, jāliek viņam plezdināties apkārt pa mūsu pagalmu. Saprotams, nekādu sajūsmu un entuziasmu no viņa nesagaidī�u.

�Un kā veicas pa�am? Vai esi viscaur iegrimis spie�go�anā?� es pajautāju, labi zinādams, ka �ādi izteikumi pa�os pamatos ir apvainojo�i Rūdija arodam.

1 Saprotat? (Tulk. no itāļu vai)

�oma mīmika momentā pārmainās no augstprātīgās uz apvainoto.

�Jā, viss iet kā smērēts, Eberhofer. Tik tie�ām, kā smē�rēts. Katrs kādreiz aiz�auj pa kreisi, tu ta�u zini. Daudz braukāju uz ārzemēm. Ari uz Itāliju. Starp citu, Itālija� Kā galu galā iet tavai Sūzijai?�

Tagad viņ� ir trāpījis man Sūzija man ir sāpīga tēma. Pat ļoti sāpīga. Un, tā kā Birkenbergers mani pazīst kā savu ke�u, ari viņ� to zina.

>���������� ' >

�Kāda man daļa gar Sūziju?� es atcērtu, cen�oties pie�ķirt balsij pūcīgu pieskaņu. Man diez cik labi nesa�nāk.

Viņ� smīn.

�

�Kāpēc vispār ieminējies par Sūziju?� gribu zināt. �Tāpat vien,� Rūdijs atsaka un �ņakarējas gar savu vīna glāzi. Ļoti ilgi �ņakarējas.

�Kā tas ir tāpat vien?� pēc neticami ilgas un bez�kaunīgas pauzes pārvaicāju.

�Nu, varbūt tāpēc, ka �ad un tad es redzu viņu, to tavu Sūziju. Viņa izskatās labi, patiesi labi. Tikai ne glu�i laimīga, man jāpiebilst. Tāda nedaudz nostrādājusies. Bet citādi augstākā klase.�

�Un kā tas nākas, ka tu bie�i redzi Sūziju?�

�Nu tāpēc, ka man bie�i nākas observēt Itālijā. Un visbie�āk Sūzijas jaunās mājvietas tuvumā.�

Paldies Dievam, beidzot atgrie�as Ome. Pirmajā mir�klī gan es viņu nemaz nepazīstu. Tikai tad, kad viņa sāk kliegt, ir skaidrs, ka tā varētu būt Ome.

�Nu, Franci, kā tev �ķiet?� viņa grib zināt, kad ir ienākusi manā redzeslokā.

Omei ir citādi mati. Sīksprogaini un gai�i zili. Zināmā mērā viņa atgādina pūdeli. Pundurpūdeli, protams.

�Biju pie friziera. Tur bija akcija. Divdesmit eiro par ilgviļņiem un krāso�anu. Vai nav lieliski?�

Jā, pavisam lieliski. Jo citādi saruna ar Rūdiju nonāktu pilnīgā pakaļā.

Tad pundurpūdelis mums pastāsta, ka viena jauna, jauka būtne viņai izveidojusi �o lielisko frizūru. Apkārt stāvēju�i trīs vīri ar bloknotiem. Tie gan nebiju�i ne jauni, ne arī jauki. Beigās jaunā, jaukā būtne pat sākusi raudāt, bet vīrie�i tik purināju�i galvu. Ome meitenei teikusi, ka tā esot pavisam brīni�ķīga frizūra. Pati brīni�ķīgākā, kāda viņai jebkad bijusi. Un paspiedusi viņai roku. Tas viņu iepriecinājis. Bet vīrie�i tikai stulbi blenzu�i. Tā mums izstāsta Ome.

�Divdesmit eiro,� viņa saka. �Esmu labi ietaupījusi. Neesmu jau nekāds Onasis, vai ne?�

Nē, pēc Ona�a Ome nekādi neizskatās. Nav pat attā�las līdzības.

Un tad mēs braucam mājās.

Mājupceļā vēl pārdomāju visu to lietu ar Sūziju. Viņa izskatoties labi, vismaz tā teica dumjais privātok�ķeris. Bet arī nedaudz pārstrādājusies. Acīmredzot tas trakais itāļu �tuceris liek viņai no rīta līdz vakaram darīt visus netīros darbus, kamēr pats vazājas apkārt pa pludmali. Jā, tādi vini ir, tie dienvidnieki. Dolce Vita\ ko neteiksi. Un sievām atliek tikai apsiet lakatu ap galvu un pārstrādāties. Bet to jau viņa gribēja, mīļā Sūzija. Pa galvu pa kaklu pameta brīni�ķīgu darbu mūsu brīni�ķīgajā pa�valdībā. Pameta mīļoto dzimteni. Un savus dārgos draugus. Par mīļo Franci vispār nav ko runāt. Un tas viss tikai kaut kāda itāļu iznireļa dēl, kur� izskatās kā Luka Toni. Un tagad viņai ir jānostrādājas līdz nāvei, mīļajai Sūzijai. Kamēr Luka Toni dro�i vien jau sit citos vārtos�

Jā, tādas nu ir manas domas, braucot vilcienā. Vis�maz līdz tam brīdim, kad mani pamodina realitāte. Un tā izpau�as briesmīgas smakas mākonī, kas paceļas taisni no mana klēpja. Iegrū�u Rūķdeguni Omei rokās, un viņa tūdaļ ķeras pie tīrī�anas darbiem.

Mēs pārbraucam mājās, un Paps dabū tādu smieklu lēkmi, ka nemaz nevar apstāties. Frizūrai jāpazūd, viņ�

1 Saldā dzīve. (Tulk. no itāļu vai.)

saka. Tā izskatoties sūdīgi. Nekā nebija, atkliedz Ome. Frizūra paliks. Tā bija lēta un ir brīni�ķīga. Un punkts!

Kad vēlāk es iepazīstinu Morā�eku ar saviem nodo�miem, viņam sākas tādi krampji, ka salīdzinājumā ar tiem epileptiskā lēkme tāds nieks vien ir. Pie tam tiesne�a histērijas ainu papildina Leopolds ar dzīvesbiedri viņi ieradu�ies, lai atkal apvienotu savu mazo ģimenīti.

Lieliski.

Leopolds uzmanīgi paceļ Rūķdeguni no dīvāna, kur viņa mierīgi un sārtiem vaidziņiem saldi guļ. Viņ� to noskūpsta uz pieres, sīkaļa atraugājas.

�Vai tas var būt, ka viņa o� pēc alkohola?� jautā norūpējies tēvs.

Paraustu plecus. Paps un Ome dara tāpat.

Morā�eks raudādams pamet istabu.

�Tātad?� Leopolds neatlai�as.

�Viņa apēda vienu tiramisu. Vai arī pusotra. Otro viņa vairs nevarēja pieveikt, tāpēc atlikumu apēdu es.�

�U�ija ēda tiramisu?!� Leopolds iekliedzas. �Tur iek�ā ta�u ir alkohols!�

Paraustu plecus, priecīgs, ka man nekas nav jāstāsta par vīnu. Tad paņemu Ludvigu, un mēs ejam savu līkumu.

Sniegs ir sācis kust, un temperatūra turas cie�amās robe�ās. Mūsu brīni�ķīgā me�a vidū satiekam Zimmerli. Esmu omulīgi atspiedies pret koku un gaidu, kamēr Lud�vigs izspiedīs savu zarnu saturu. Un taisni �ādā momentā ieraugu, kā caur kokiem �urp elsojas smagais miesnieks.

Pateicoties pirmklasīgajām nūjām, viņ� var kustēties arī kalnup.

�Servus, Eberhofer!� viņ� uzsauc, saliecies uz priek�u. �Servus, Zimmerli! Atkal esi uzsācis smagus treni�ņus,� konstatēju.

Viņ� paloka galvu. Kādu laiku miesnieks nesaka neko, jo viņam jāatgūst ritmiska elpo�ana, bet tad sper laukā: �Jā, man atkal kaut kas jādara savas veselības labā. Un sava svara labā.�

�Nu, sava svara labā jau esi darījis pietiekami daudz. Pamēģini tagad kaut ko darīt pret to.�

�Ha-ha.�

�Un, starp citu, arī pret narkotikām. Tās tavam ķer�menim nedara neko labu.�

�Ja tu domā to stulbo kāsi, tad to man iedeva tavs levs.

Nu gan jaunumus pateica!

�Nu gan jaunumus pateici! Kur tad �odien tavs tre�niņu biedrs?� es pajautāju, jo parasti, kad Zimmerlim

iiznāk ķermeņa atveseļo�anas lēkmes, tad tauvā vienmēr seko Flecingers. Bet, iespējams, �oreiz viņam paredzēti pavisam citi ķermeņa vingrinājumi.

Zimmerlis ņirdz. Elso, ņirdz un nesaka neko.

Mēs atvadāmies, un tad es ar Ludvigu dodos mājās. �is tik�anās dēļ mūsu laiks palielinājies līdz 1:24.

Kad atgrie�os dzimtas ligzdā, Morā�eks sē� pie vir�tuves galda un vēl joprojām nav atguvies. Nekad mū�ā viņ� nekļū�ot par ēsmu noziedzniekam, tad labāk uzreiz

padarot sev galu. Viņam jau pietiekot ar izteiktajiem draudiem ar briesmīgo ziņojumu uz vējstikla, par cūkas galvu nemaz nerunājot.

�Tad labāk tūlīt pat metos zem vilciena nekā kalpoju par peļu lamatām Kistneram!� viņ� paziņo.

�Jums jau nebūs jākalpo par peļu lamatām, Morā�ek. To darīs Francis. Jums tiks atvēlēta speķa gabaliņa loma,� skaidro Paps.

Ta�u Morā�eks negrib būt arī speķa gabaliņ�. Viņ� noraida priek�likumu un apvainojies atguļas uz dīvāna. Paps uzņem kursu pirmklasīgā Hi-Fi mūzikas centra vir�zienā, es dodos uz cūkkūti. Sabā�u plastmasas aizbā�ņus ausīs un liekos gulēt.

Nākamajā dienā izrādās, ka Morā�eka depresija nav bijusi ne sūda vērta. Bet labāk visu pēc kārtas.

Ome ir sagatavojusi satrieco�as brokastis. Tā nu mēs sē�am pie virtuves galda, mierā un saticībā baudot kuli�nārijas brīnumus. Pie otrās kafijas tases Paps ar izsmejo�u smaidiņu nosaka: �Kāpēc galu galā pie mums neienāci? Nobijies no iero�iem?�

Nesaprotu, par ko viņ� runā.

�Pirmkārt, man uz�ķaudīt uz jebkādiem iero�iem un vēl jo vairāk uz jūsējiem. Otrkārt, kur man vispār bija jāienāk, ja es nemaz nebiju ārā?�

Omes pankūkas ir poēzija. Pildītas ar pa�taisītu ka�zeņu marmelādi un pārkaisītas ar �ķipsniņu pūdercukura. Perfekti.

�Tu ta�u �onakt stāvēji pie mūsu loga! Mēs tevi skaidri redzējām.�

�Ja mani pēk�ņi nav piemeklējusi mēnessērdzība, tad �onakt savu gultu neesmu pametis. Dro�i vien biji vienu kāsi par daudz izpīpējis.�

�Morā�ek, nu sakiet, vai �onakt Francis stāvēja pie loga vai nestāvēja? Jūs ta�u arī to redzējāt, vai ne?� Morā�eks grie� pankūku pavisam plānās �ķēlītēs.

�Nūjā, redzēju� ko jau var uzskatīt par redzētu. Man gan likās, ka tas ir viņ�. Bet, lai nu kā, kāds pie tā loga stāvēja.�

��onakt pat necēlos, lai pa�urātu, nemaz nerunājot par stāvē�anu pie jūsu stulbā loga,� saku.

Paps uzmet man domīgu skatienu un pieceļas. Tad iziet pa durvīm pagalmā un pasauc mani. Es ar pusēstu pankūku mutē neapmierināts dodos pie viņa.

�Un kas tas būtu?� Paps jautā un norāda uz pavisam svaigām pēdām sniegā tie�i zem dzīvojamās istabas loga. Uzmanīgi tās aplūkoju.

�To es nevaru zināt. Katrā gadījumā tās nav manē�jās,� secinu. �Tādu kurpju man vispār nav. Apskati ta�u nospiedumus! Tie ir pavisam tuvu blakus, pie tam visai gracioza formāta. Visticamāk, no kaut kādiem elegan�tiem apaviem. Man tādu nav,� nobeidzu gremodams.

�Kistners!� iesaucas Morā�eks, pēk�ņi uzradies mums aiz muguras, un pārbiedē mani līdz nāvei.

Pankūka lēkā man pa rīkli aug�up lejup, līdz es sāku klepot un Paps paklapē man pa muguru. Morā�eka seja ir zaudējusi krāsu. Varētu pat teikt, ka tā ir bāla kā ziemas kartupeļu knēdeļi.

�Ej nu, Morā�ek,� visai mierino�i saka Paps un pa�klapē pa muguru arī viņam. �Pēdu nospiedumi var pie�derēt jebkuram. Tām nav obligāti jābūt Kistnera pēdām.�

�Bet neiespējami tas nav,� es piebilstu. Un saņemu niknu skatienu no vecā muguras klapētāja.

�Es pazīstu �īs kurpes,� pavisam klusi �ukst Morā��eks. �Tās viņam vienmēr bija kājās tiesas zālē. Vienmēr �īs smalkās un plānās kurpes. Visi pārējie nāca ziemas

apavos, tikai ne �vītīgais Kistners. Tik daudz smalkuma viņam vēl bija, kaut arī viņ� tika tiesāts par slepkavību.� �Bet tas ta�u ir brīni�ķīgi!� nevaru noslēpt sajūsmu. �Tad jau mums vairs ilgāk nebūs jālauza galva. Tagad mēs precīzi zinām, kur� te pie mūsu logiem naktīs dirn.� Paps un Morā�eks naidīgi lūr uz mani.

�Nu labi,� es saku, lai mainītu tēmu. �Tad izsaucam kolēģus, lai��

�Nē, nekādā gadījumā ne, Eberhofer! Vispirms uz vējstikla uzrakstīts ziņojums, kur� izgaisa. Tad cūkas galva, kura pazuda. Un tagad vēl pēdu nospiedumi, kuri arī, iespējams, pazudīs, līdz ieradīsies kolēģi. Nē, nepa�kļausim sevi apsmieklam,� mani pārtrauc tiesnesis. �Plāns B?� jautāju.

�Plāns B� Mjā, plāns B ir tāds, ka es tur aug�ā ieslēg��os savā istabā, bet jūs tikmēr sameklēsiet Kistneru un no�ausiet viņu.� Tiklīdz Morā�eks ir to pateicis, viņa seja atkal atgūst normālu krāsu.

�Prīmā,� nosaka Paps un apgrie�as uz ie�anu. �Tie�i tā mēs arī darīsim!�

Seniori vienoti pamet notikuma vietu, visu atbildību nogrūdu�i uz maniem pleciem. Ludvigs piespie� galvu man pie kājas.

Kad ierodos savā kabinetā, tur jau stāv birģermeistars, turēdams rokā manu uniformu. Tā izskatās perfekti. Dro�i vien viņ� to iztīrījis ar tvaiku.

�Lai jums jauks rīts, Eberhofera kungs!� viņ� no�ivina sveicienu.

�āda sagaidī�ana vēsta par darbu. Vai arī par vaja�dzību. Vispār jau vienalga � at�ķirības nekādas.

Vispirms apsē�os pie sava rakstāmgalda un atgā�os krēslā.

�Lai arī jums jauks rīts, birģermeistara kungs. Ko varu darīt jūsu labā? Vai man jāregulē satiksme? Vai jāizraksta da�i soda taloni? Varbūt jāapsargā kāds jauks ārvalstu pilsonis? Vai arī jānodro�ina pa�valdības apsardze? Un vai, to darot, man jāvalkā mūsu brīni�ķīgā bavāriskā uni�forma, vai arī �oreiz jums labpatiktos mani redzēt kailu?�

�Kas jums lēcies?� birģermeistars interesējas, pakarinādams uniformu uz kabineta durvīm.

�Birģermeistar,� es saku un pieeju pie loga. Tad sa�lieku rokas uz muguras un lūkojos ārā. Ir visai jocīgi tā spēlēt viņa lomu.

�Jā?� Viņa balsī jau�as nedro�ība.

�Birģermeistar,� es atkārtoju, lai kāpinātu drama�tismu. �Dotajā brīdī man jāizmeklē nepārprotami neat�liekams gadījums. Precīzāk sakot, gadījums, kas saistīts ar nacionālo dro�ību. Augstākajā mērā slepens, vai sapro�tat?�

�Tagad gan izbeidziet, Eberhofer. Te, pie mums, Nīderkaltenkirhenē? Kas gan te var būt tik slepens, sakiet lūdzu!�

Lēnām apgrie�os. D�eimss Bonds pret to tāds piena�puika vien ir. Un, lai neradītu pārāk augstprātīgu iespaidu, mainu tēmu.

�Bet ko tādu jauku jūs gribējāt likt man darīt?�

Birģermeistars dziļi ievelk elpu, un viņa blāvajās acīs pavīd cerību dzirksts.

�Ikgadējais svētceļojums uz Altetingu būtu vajadzīgs. Un jūs jau pats zināt, ka bez policijas pavadības tas nav iespējams,� viņ� saka.

�Ak, skaidrs. Svētceļojums uz Altetingu tātad. Jā, trakas lietas, birģermeistar. Bet saprotiet ta�u nacionālā dro�ība��

�Es ziņo�u, Eberhofer!� birģermeistars nobļaujas, ejot arā. �Un lai visi svētie stāv jums klāt! Nav nekādas nacio�nālās dro�ības!�

Bliuk� durvis ciet.

Nekavējoties piezvanu Morā�ekam un informēju viņu par mūsu nacionālo dro�ību. Morā�eks nekavējoties piezvana birģermeistaram un nodod tādu brāzienu, ka �is tūlīt pēc tam atnāk uz manu kabinetu un atvainojas.

Kur gan mēs tā nonāksim! Svētceļojums uz Altetingu, ko neteiksi! Tie�i �obrīd, kad mūsu cienījamais laika�biedrs ir dzīvības briesmās.

Turpmākajās dienās ne soli neatkāpjos no augsti godā�jamā tiesne�a Morā�eka. Pat tad, kad viņ� tualetē liek savu kluci, es ieņemu posteni turpat aiz durvīm. Personīgi es vispār neeju uz tualeti. Galvenokārt jau tāpēc, ka neko tur nevaru izdarīt, ja kāds ir pieplacis otrpus durvīm.

Tomēr nenotiek nekas. Pilnīgi un galīgi nekas.

Visbeidzot procesā iesaistās Ome. Viņa no savām stulbajām lauku tantēm uzzinājusi, ka �ogad izpaliks svētceļojums uz Altetingu, jo trūkstot policijas apsar�dzības. Loģiski nav policijas, nav brauciena. Ta�u Ome metas mani apstrādāt. Tie nav nekādi joki, tāpēc

paziņoju Morā�ekam, ka man pilnīgi pie kājas, kur� viņu apsargās, bet es tas nebū�u. Jo man jābrauc uz Altetingu. Uz trim garām dienām. Un beigta balle. Ja es to visu pārdzīvo�u, tad, protams, atkal turpinā�u viņu apsargāt kā savu acuraugu.

Morā�ekam piemetas tādi krampji, ka ne iedomāties. Diem�ēl viņ� var iztaisīties, kā vien grib, te nekas nav maināms. Paps apsola, ka viņ� tiesnesi pieskatīs, un galu galā viņiem ir arī Ludvigs.

Tā nu Morā�eks apliek Ludvigam pavadu, kuras otru galu apsien sev ap vēderu.

Jēzus Kristus!

Birģermeistars priecājas, kad mani ierauga un uzzina, ka manas domas mainīju�ās.

�Pa�as debesis jūs man sūtīju�as, Eberhofer!� viņ� pateicīgi saka.

�Nē,� saku. �Mani sūta Ome.�

Saņemu dokumentus ar izbrauk�anas laikiem, mar��rutiem un visādus citus loriņus, tad dodos uz Landshūtes policijas iecirkni, lai sagādātu sev dienesta motociklu.

Nākamajā dienā viss iet vaļā. Pa�ā rīta agrumā bir�ģermeistars nostājas pie rātsnama durvīm, lai varētu atvadīties no saviem dievticīgajiem pilsoņiem, kā jau tas piederas. Mācītājs d�insos un pārgājiena kurpēs nemaz neizskatās pēc mācītāja, bet tik un tā sievi�ķās kārtas svētceļnieki aktīvi pulcējas ap viņu.

Tad sākas gājiens. Tas gan nenozīmē, ka visi iet. Piemēram, mēs ar Omi pavisam ērti braucam uz BMW mo�a nopakaļus kājniekiem. Vai arī riņķojam viņiem apkārt. Tas Omei dara īpa�u prieku. Spogulī redzu, kā viņas gai�i zilās sprogas plīvo vējā, veidojot brīni�ķīgu kontrastu manam vardes zaļuma kombinezonam. Ome smejas. Ekstazēts pundurpūdelis. Born to be ivild,1 tā teikt.

Bet ar lauku sievām ir viena problēma. Saprotams, pļāpā�anā viņām līdzvērtīgo nav. Pie tam nepietiek jau tikai ar vienu sarunu biedreni, nē, �ajā nodarbē ir jāie�saista vesels bars. Bet arī tas parasti nekādas raizes nesa�gādā. Lai ta�u vecās kūkas pļāpā! Par problēmu masveida pļāpas kļūst tajā brīdī, kad nonākam uz galvenās ielas. Jo ir bīstami, ja �etrdesmittonnīgi braucamie nesas garām kundzītēm, kuras sadevu�ās rokās pa se�ām. Viegli var gadīties, ka �āds kravas autiņ� vienai vai otrai aizskar plecu. Braucēji taurē tā, ka ausis krīt ciet, bet sievas tikai turpina pļāpā�anu, it kā signalizē�ana nebūtu domāta viņām. Sasodīti stresaina avārijas situācija.

Pēc ceturtā vai piektā gadījuma, kad kāds gandrīz tiek sabraukts, man beidzot jāieved kārtība. Tāpēc jau esmu te. Turklāt Ome klapē man pa muguru un bļauj:

�Viņas pavisam muļķes paliku�as, tās, tur priek�ā?� Piekrīto�i paloku galvu. Viņa norāda uz manu mega�fonu un nobļaujas:

�Ļauj, es to izdarī�u!�

Labi, lai jau Ome ievie� kārtību, es pats koncentrē�os uz ceļu. Padodu viņai megafonu, viņa paceļ uz aug�u sejsegu.

1 Dzimusi brīvībai. (Tulk. no angļu vai.)

�Uzmanību! Uzmanību!� Ome iekliedz ierīcē, un visi apkārtējie jau guļ pie zemes. Gandrīz mēs abi ari, jo man knapi izdodas novaldīt motociklu. Tas tāpēc, ka Ome savas balssaites lieto tā, kā ir pieradusi to darīt. Un komplektā ar megafonu brēciens ir tāds, ka neviena sirēna ar to nespētu konkurēt. Ome pati gan to nemana. Nē, viņa ir pilnībā sakoncentrējusies uz tekstu.

�Lūdzu, ejiet tikai pa divām. Citādi smagie autiņi jūs nopletēs plakanas.�

Tagad gan apstājos un izrauju megafonu viņai no rokām. Tuvējās pļavās govis jau metu�ās galopā, par mūsu nabaga svētceļniekiem vispār nav ko runāt.

�Vai es ko izdarīju nepareizi?� tagad man jautā Ome.

Norādu uz svētceļniekiem.

>

�Jēzus Kristus,� saka Ome. �Mēs ta�u neesam Mekā. Kāpēc viņi visi guļ pie zemes?�

Vēlāk, mesas laikā, mēs ar Omi abi mazliet iemiegam. Kā gan citādi, tāda kājnieku pavadī�ana uz motocikla ta�u ir visai nogurdino�a lieta.

Uzņem�ana lauku viesu mājā ir sirsnīga, un ēdiens lie�lisks, kaut arī tagad ir gavēņa laiks. Kamēr pārējie atpūtina savas noguru�ās kājas, mēs ar Omi ejam nedaudz pastai�gāties. Galu galā visu dienu tikai sēdēt ir ļoti neveselīgi.

Vakarā mēs apmetamies vienā istabā, un es pateicos Dievam, ka tas ir izņēmuma gadījums. Ome krāc tā, ka sijas līgojas, pie tam ikreiz, kad cen�os viņu pārvelt uz sānu, viņa trāpa ar celi man mantībā. Nu, �itāds svēt�ceļojums ir visai barbarisks.

No rīta izrādās, ka vairs nevarēsim turpināt svēt�ceļnieku aitiņu apsargā�anu, jo saņemu telefona zvanu no Papa. Viņam ejot slikti. Un Morā�ekam arī. Akūtas briesmas dzīvībai, Papa vārdiem runājot. Tā, lūk, ja ģimenes locekļi ir apdraudēti, tad uz visu pārējo viņam uz�kaudīt. Tik tālu skaidrs. Tad nu ar divi simti divdes-

>

mit brā�amies pretī dzimtajām mājām, lai noskaidrotu, kas tur noticis.

Nekā daudz, ko redzēt, tur nav, jo mājas ir tuk�as. Nevienas dzīvas dvēseles, protams, izņemot Ludvigu. Viņ� nopriecājas, kad mani ierauga, un līdz ar asti lun�cina visu pakaļējo daļu. Dzīvojamā istaba izskatās kā jau pēc katra vecī�u festivāla, bet uz virtuves galda nolikta zīmīte: �Esam slimnīcā.�

Vaimandienin! Kas tad nu?

y

Zvans uz Landshūtes slimnīcu apstiprina rakstisko ziņojumu: Eberhofers seniors un tiesnesis Morā�eks esot stacionēti. Bet briesmas dzīvībai vairs nedraudot. Diem��ēl neko vairāk māsiņa pa telefonu nedrīkst stāstīt. Tas, ka esmu policijas darbinieks, viņu neietekmē to jau katrs varot apgalvot. Un vai es patiesi domājot, ka viņa ir dumja? Viņa nekādā gadījumā neriskē�ot zaudēt darbu tikai tāpēc, lai apmierinātu manu ziņkāri. Stulbā govs! Es nolieku klausuli.

Tātad dzīvībai briesmas vairs nedraud. Vai tas nozīmē, ka iepriek� ir draudēju�as?

Neko darīt man jābrauc turp, lai uz vietas izzi�nātu visus apstākļus. Visus apstākļus par diviem veciem

perdeļiem, kuru dzīvībai briesmas vairs nedraud. Ome negrib braukt līdzi, viņai jāsakārto māja un jāuzcep kūka. Tā vajadzīga rītdienai, kad atgriezīsies svētceļnieki. Un pie tam viņai sāp pakaļa.

Abi seniori dala vienu slimnīcas palātu un guļ spilvenos kā plau�i. Vispirms pieeju pie Papa gultas. Tas gan slikti izskatās, brālīt balto. Paņemu viņa roku. Viņ� uzmet man skatienu un paspie� manu plaukstu. Pavisam viegli, bet paspie�. Tad viņa plaksti aizkrīt ciet un viņ� iegrimst miegā.

Pieeju pie Morā�eka gultas. Tas uzreiz atver acis un skatās uz mani. Varētu pat teikt, ka skatās paniski. Bet, tiklīdz mani atpazīst, dziļi ievelk elpu un atviegloti iemieg.

Kādu brīdi visai apjucis sē�u starp abiem krācējiem. Pēc samērā ilgas mū�ības ārsts pagodina mani ar audienci.

�Vem�ana, caureja, vielmaiņa,� viņ� saka. �Iespējams, saindē�anās ar pārtikas produktiem. Varbūt vīruss. Viņi saņem ogli un kāliju. Tas palīdz. Pēc divām trim dienām atkal būs kā jauni.�

Ak ogle un kālijs. Tas viņiem gar�os gan, vecajiem narkomāniem. Tā kā te vairs nav ko darīt, taisos prom. Policijas iecirknī samainu motociklu pret trafaretēto auto un dodos mājās.

Neviens vairs nav jāapsargā, tāpēc vakarā aizstaigāju līdz Volfijam. Flecingers jau sē� priek�ā un sūc alu.

Acīmredzot viņ� ir sūcis jau kādu laiku, jo izskatās visai pillā.

�Tev gan, Flecinger, �odien pamatīgas slāpes,� nosaku un apsē�os viņam blakus.

Ciema haltūrists nesaka neko, tikai parausta plecus.

�Rīt izlai� brāļus Bei�eļus,� saka Volfijs un ielej man

alu.

�Un tāpēc viņam tagad uznāku�as sirdssāpes, ja?� Man jāsmaida pa visu ģīmi.

�Muļķis!� Flecingers no�ņācās manā virzienā.

�Nē, drīzāk jau viņ� ir pietaisījis bikses. Pavisam noteikti pietaisījis bikses. Vai ne, Flecinger?� ķircinās Volfijs.

�Muļķis!� atkal secina Flecingers, bet �oreiz tas do�māts Volfijam.

�Tu ta�u, Franci, dienesta sakarā pazīsti brāļus Bei�e�ļus. Kā tu viņus vērtētu?� krodzinieks grib zināt.

�Ak, iepūt�!� nekas cits ātrumā neienāk man prātā.

�Jā, bet kā viņi vispār kaut ko uzzina?� tagad jautā Fle�cingers. Balss tonis svārstās starp raudulīgo un agresīvo.

�Nu, redzi, Nīderkaltenkirhene ir viens nolāpīts ciems, vai ne? Jaunākais no Bei�eļiem savulaik mācījās vienā klasē ar aptieķnieku. Un aptieķnieka māte ir Mo�hameru Lī�eles labākā draudzene. Un tā savukārt ir tava kaimiņiene, kā pats labi zini. Pie tam avī�puika apmeklē karatē treniņus kopā ar tavu īgņātu Finu. Un vēl tavs autiņ� caurām naktīm stāvēja Bei�eļu mājas priek�ā. Vai vēlies, lai turpinu?� runā Volfijs, glāzes pulēdams.

Bet Flecingers nevēlas vis. Tā vietā viņ� apjucis raugās savā glāzē, tad izdzer to un iet prom.

Nākamajā dienā, kad ierodos slimnīcā, pacientiem jau klājas ievērojami labāk. Divas atraktīvas māsiņas mīļi un pa�aizliedzīgi baro seniorus ar auzu pārslu putriņu. Lai arī ēdiens ir no�ēlojams, abi rāda apmierinātas sejas.

�Nu, ko tad sastrādājāt, ka norāvāties tādu pļutku?� man gribas zināt, kad abi kundziņi tiku�i galā ar putru.

�Neko,� atbild Paps. �Viss bija kā parasti. Mēs uz�ēdām, iedzērām nedaudz vīna un klausījāmies mūziku.�

�Un mazliet uzpīpējāt kāsi,� es piebilstu, lai aina būtu pilnīga.

�Ku�, mēs ta�u neesam mājās!� no segapak�as no�ukst Paps.

�Cik es esmu priecīgs, ka jūs atkal esat te, Eberhofer,� tagad iz�inkst Morā�eks. Viņa juridiskajā vaigā �odien ir vairāk krāsas nekā vakar. �Vai �onakt paliksiet te pie mums?�

�Nu, protams,� saku. �Tūlīt ie�u un paprasī�u jūsu smukajām māsiņām, vai viņas nevarētu te starp jums nolikt gultu arī man.�

Tiesnesis �ķiet atvieglots. Diem�ēl man viņa ilūzijas tūlīt pat jāsagrauj, paskaidrojot, ka tas bija tikai joks.

�Galvu aug�ā, Morā�ek!� saku viņam. �Rīt, vēlākais, parīt jūs atkal būsiet ārā. Un galu galā-jūs ta�u te neesat viens! Paps jūs pieskatīs.�

�Kāpēc mani neviens neinformē par to, ka Papa dzīvība ir briesmās?� pēk�ņi atskan brēciens no durvju puses. Man nemaz nav jāpagrie�as, lai identificētu Leo�poldu.

�Papu!� viņ� traucas pāri istabai un nosmacē vārgo veco vīru ar ziedu tonnām.

�Leopold!� �ukst Paps.

Man tūlīt būs jāvem).

�Atnes ta�u vāzi!� man uz�ņāc vecais siekalcūkis un

>��������������������������������������������������������� j

atkal noliecas pār Papu.

�Pats atnes savu sūda vāzi. Un pielūko, lai tur iek�ā nebūtu nekādu indīgu zāļu. Tas viņu patiesi varētu noga�lināt,� nosaku un jau taisos uz ie�anu. Tomēr vēl noska�tos, kā Leopolds atver logu un puķu pu�ķis uz visiem laikiem pamet palātu.

Kad pārnesu glauno pu�ķi mājās, Ome priecājas. Nu labi, da�i kāti ir aplauzīti, bet pamatā viss uz Ūsiņu. Un sasodīti labi izskatās uz mūsu virtuves galda. Kāda runa!

Nākamajā rītā Mo�hameru Lī�ele atnes prieka vēsti. Nu, īstenībā nekā priecīga tur nav, drīzāk jau otrādi puse ciema esot gar zemi. Precīzāk izsakoties, visi svēt�ceļnieki. Bet, ja vēl precīzāk, tad visi tie, kuri baudīju�i Omes cepto kūku. Tie visi tagad esot gar zemi un viņiem nākot ārā pa abiem galiem. Tā Lī�ele saka. Neiedomā�jama caureja un vem�ana. Brīni�ķīgi.

Man vispirms jāapsēdina Ome. Un pēc tam arī Lī�ele.

�Kas tā bija par kūku?� es jautāju.

�Sarkanvīna kūka. Tā, kura viņai vienmēr izdodas

? > debe�ķīga. Vai ne, Lēnele?�

Ome paloka galvu. Nezinu, kā tas iespējams, bet visu, ko saka Lī�ele, Ome saprot lieliski. Pie tam Lī�elei nemaz nav vājprātīgi jā�estikulē ar rokām un kājām.

Tātad sarkanvīna kūka.

Es visu �o lietu apdomāju. Tā teikt, lieku lietā sma�dzeņu �ūnas. Birkenbergers varētu ar mani lepoties.

�Kur ņēmi sarkanvīnu?� visbeidzot jautāju Omei.

�Te ta�u visapkārt bija paliku�as pusdzertas pudeles no tava tēva. Es salēju visu kopā un sakratīju. Ar to pie�tika,� viņa saka un norāda uz tuk�ajām pudelēm.

To varēju arī pats iedomāties: pirms Ome ko izmet ārā, viņa labprāt noindē visu tautu. Apskatu pudeles, bet neredzu tajās nekā neparasta. Arī paostot nekā īpa�a nejūtu.

�Pudeles es ņem�u līdzi,� saku. �Konfiscē�u.�

>��������������������������������� 7

Tad viņas sāk drud�aini rosīties, abas vecās meitenes, j

Kā gan citādi, Omes upuri ta�u ir jānoskaņo labvēlīgi un tādam nolūkam slimnieku apmeklējums būtu taisni laikā. Ome paņem Leopolda milzīgo puķu pu�ķi un sadala to daudzos mazinos. Nevar ta�u iet ciemos tuk�ām

j

rokām.

Vispirms piezvanu Birkenbergeru Rūdijam un izstās�tu pēdējo dienu notikumus. Rūdijs tūlīt piekrīt manai versijai un arī norāda uz sarkanvīnu kā neapstrīdamu saindē�anās avotu. Jo kūkas ēdājiem ir tie pa�i simptomi, kas Papam un Morā�ekam, lai arī vieglākā formā. Noru�nājam tikties. Pēc tam piesaku vizīti pie sava drauga Gintera. Viņ� ir līķu uz�ķērdējs tiesu medicīnas ekspertu grupā Minhenē un noteikti varēs dot slēdzienu arī par sarkanvīna pudelēm.

Tik stresainas dienas noslēgumā man obligāti jāiz�met līkums ar Ludvigu. Tas mani atsvaidzinās un dos

jaunus spēkus dzīvei. Un varbūt atbrīvos no uzmācīga�jām domām par Sūziju. Nav jau tā, ka man viņas tagad brutāli pietrūktu, tā ne. Tomēr mēs esam pazīstami tik bezgalīgi ilgi, ka man, saprotams, gribas zināt, kā viņai tagad dzīvē iet. Domas par Sūziju liek man atminēties Flecingeru. Tas tāpēc, ka viņiem ir kas kopīgs, � viņi abi savus uzticīgos partnerus ir bezkaunīgi un nosodāmi piekrāpu�i. �itie nelie�i!

Tā kā Sūzija atrodas vairāku gaismas gadu attālumā, bet Flecingers dzīvo tepat aiz stūra, eju pie viņa. Vien�kār�i tamdēļ, lai palūkotos, kā tāds krāpnieks vada savu ikdienu.

Durvis atver Marija.

�Hello, Franci!� vina saka.

Tad no gaiteņa dziļumiem izlido bumba un trāpa viņai pa galvu.

�Tagad gan pietiks, Ignāt Fin! Bumba turpmāk būs tikai ārā, nolādēts!� Marija nobļaujas pāri plecam.

�Atvainojos,� nu viņa pievēr�as man.

Nez kāpēc viņa atvainojas? Galu galā ne jau es dabūju ar bumbu pa galvu.

Bumba trāpa pa galvu man.

Pastumju Mariju sāņus un saķeru sīko bastardu aiz apkakles. Viņ� bļauj kā kauts. Es pārgrie�u bumbu divās daļās. Ar savu lielisko �veicie�u nazīti, no kura neesmu �ķīries kop� iesvētībām.

�Viņ� sagrieza manu bumbu!� auro histēriskais pui��elis.

Pienāk viņa mazā māsa un prasās mātei uz rokām. Viņa paceļ meiteni. Puika ķērkdams rausta mātes otru roku. Gatavais elles izvirdums!

�Kur ir tavs dzīvesbiedrs?� es uzsaucu Marijai.

�Pie velna,� viņa sauc pretī.

Nesaprotu ne vārda, esmu gatavs ķerties pie iero�a. Kaut vai tāpēc, lai apklusinātu sīkos. Laikam Marija nolasa manas domas un pasteidzas atbildēt:

�Es viņam teicu, lai vācas pie velna, un viņ� aizgāja. Tas bija pirms da�ām dienām. Vairāk nekā nezinu.�

Viņa aizgrie�as, aizslēdz durvis, un visapkārt momentā iestājas miers. Lai izvairītos no potenciāli iespējamas, bet vājprātīgas vēlmes kādreiz dzīvē radīt sev bērnus, dodos ciemos pie Flecingera.

Ciema haltūristu atrodu vina darbnīcā. Viņ� neskūts

>����������������������������������������������� > un kā no dzimtenes izraidīts klimst starp instrumentiem, rezerves daļām un priek�zīmīgi sakārtotiem plauktiem.

�Kas ar tevi notiek?� es jautāju, nostūmis pie malas da�as picu kastes un apsēdies uz viņa rakstāmgalda.

�Tā jau var sajukt prātā, Franci,� Flecingers nosaka, un viņa elpa gandrīz nogā� mani no kājām. Iespējams, darbnīcā viņam nav zobu birstes.

�No kā var sajukt prātā?� jautāju un izvelku no kaba�tas papīra mutautiņu. Tad kādu minūti daru tā, it kā man būtu jāiz�ņauc deguns, tikai tāpēc, lai man nebūtu jāsao� haltūrists.

Tikmēr uzzinu, ka Marijai ausīs nonāku�as tenkas par viņa amorīgajiem izgājieniem. Un, tā kā �ī nav bijusi pirmā reize, viņa to izmetusi no mājas.

�Turklāt Bei�eļi atkal ir uz brīvām kājām,� Flecingers piebilst. Un tāpēc mūsu vecajam brun�u medniekam tagad pastāvīgi jāsvīst auksti sviedri.

Mana līdzjūtība gan ir visai mērena. Jo es atkal atce�ros Sūziju. Taisnību sakot, Flecingeram ir laimējies, ka neesmu brāļiem Bei�eļiem devis vērtīgus norādījumus.

Nākamajā dienā abi mūsu invalīdi tiek izlaisti no slimnīcas un man ir uzticēts godpilnais uzdevums pār�vest viņus mājās. Ome �īs dienas svinībām gatavo gula�u krējuma mērcē ar mazajiem makaroniņiem, brūkleņu kompotu un sviestā sautētus dārzeņus. Viss, izņemot liellopu gaļu, ir pa�māju ra�ojums. Tas būtu taisni lieliski, ja vien Leopolds nebūtu piedraudējis ar savu vizīti. Tagad visi jūtas pavisam uztraukti, it kā nezin kas būtu noticis. Abi ve�uki ta�u tikai da�as dienas bija prom no mājām. Tad ta liela mui�a!

Pamanu vājiniekus, tikko esmu piebraucis pie slim�nīcas. Abi sē� riteņkrēslos un smieklīgā kārtā ļaujas, lai smukās māsiņas atstumj viņus līdz automa�īnai. Tad notiek vājprātīga atvadī�anās ar rokasspiedieniem, un visbeidzot ve�uki tomēr iekāpj ma�īnā. Morā�eks apsē�as aizmugurē. Pareizāk sakot, viņ� apguļas uz aiz�mugurējā sēdekļa. Izlai�as plakans kā plausis, lai tikai nekļūtu par uzbrukuma mērķi. Paps iekārtojas man blakus un aizrautīgi māj savām aprūpētājām atvadu sveicienus. Pat nespēju to visu aptvert. Lai nu kā, bei�dzot dodamies uz dzimtajām mājām, priecādamies par gaidāmo maltīti.

Mūsu mīļie galda biedri jau ir ieradu�ies, un nu visa varza stāv durvju priek�ā. Sagaidī�anas komiteja pa smalko. Ārvalstu valdības vizīte pret �ito tāds �trunts vien būtu.

Leopolds norūpēju�os seju piesteidzas un pavada vis�pirms Papu, pēc tam Morā�eku pretim vēdera priekiem. Ēdienreizē viss ir relatīvi klusu. Jo katrs ir nodarbi�nāts ar to, lai piekrāmētu personīgo vēderu. Beigās vēl viens �ņabītis gremo�anas veicinā�anai, un Panida palīdz Omei nokopt galdu. Morā�eks cen�as sazvanīt savu sievu kūrortā. Paps ar siekalcūķi sē� uz dīvāna un stāsta par briesmīgajām cie�anu pilnajām stundām slimnīcā. Leo�polds masē viņam roku. Su�ija rīstās, un arī man jau kļūst pavisam slikti.

Grasos iet pastaigā ar Ludvigu, kad izdzirdu Panidas balsi:

�Klau, Franci, lūdzu, pagaidi mirklīti. Ja jau ej ar Ludvigu, varbūt vari paņemt līdzi arī Su�iju? Viņai pavi�sam noteikti vajag svaigu gaisu.�

Taizemietes vācu valoda ir samērā nevainojama, kaut gan burtu �r� viņa vēl aizvien izrunā nedaudz jokaini.

�Bez problēmām,� saku. Un nepaspēju ne apskatīties, kad Panida jau ir uzsējusi Rūķdeguni man uz muguras visai praktiskā iepakojumā. Tā nu mēs dodamies staigāt.

Pēc divdesmit minūtēm mazā jau māk pateikt �suns�, lai gan drīzāk tas izklausās kā �uncs�. Vēl pēc divdesmit minūtēm viņa māk pateikt �Francis�, kas izklausās kā �Vancs�. Bet tas nav svarīgi. Ja ņem vērā, ka Su�ija vēl

joprojām nemāk pateikt �papa�, tad �Vancs� jau ir aug�stākā klase.

Ludvigs ir nenormālā sajūsmā par jauno ceļabiedru un nepārtraukti lec man virsū. Tas, protams, ļoti patīk Su�ijai. Pastaiga ir īsāka nekā jebkad mēs patērējam tikai 1:20.

Mājās visi priecājas par jaunākā ģimenes locekļa ver�bālajiem panākumiem. Visi, izņemot Leopoldu. īgnais papucis apgalvo, ka �uncs� viņa teikusi jau agrāk un vārdu �Francis� viņ� pie labākās gribas nespējot saklau�sīt. Panida Leopoldam aiz muguras pagroza pirkstu pie deniņiem.

Man Panida patīk. Viņa ir jauka.

Paps priecājas no sirds, īpa�i par �Vancu�. Viņam neapnīk visu laiku rādīt uz mani ar pirkstu, jo tad Su�ija saka �Vancs�. Un Paps smejas. Vecā siekalcūķa seja apmā�cas, un visai drīz viņ� taisās uz māju. Tie�ām �ēl. Tagad, kad īstā jautrība tikai sākas.

Tad ienāk Morā�eks, tāds kā sadrūmis. Viņ� paziņo, ka vairāk nekā stundu centies sazvanīt savu cienīto kun�dzi, bet viss velti. Vispirms līnija bijusi aizņemta, vēlāk kundze neesot cēlusi klausuli. Beigu galā viņ� piezvanījis uz reģistratūru un uzzinājis, ka Morā�eka kundze devu�sies pastaigā. Tā, protams, nebūtu nekāda problēma lai jau nabaga slimā sieviete izstaigājas. Nē, problēma bijusi tā �pidrilka pie telefona. Jo viņa apgalvojusi, ka Morā�eka kundze devusies pastaigā ar savu brālēnu. Ar savu brālēnu!

Lieta tāda, ka Morā�eka kundzei nekāda brālēna nav. Neviena pa�a. Vismaz tā apgalvo viņas laulenis, un viņam jau nu vajadzētu zināt. Viņi ta�u ir precēju�ies kādus simts gadus.

�Es to lietu papētītu tuvāk, tiesnesi,� saku un domāju par Flecingeru. �Kaut kas te neklapē. Iespējams, jūsu kundzei ir kūrorta romānin�.�

�Nekļūstiet ta�u smieklīgs,� man aizrāda Morā�eks.

Es tikai paraustu plecus.

�Un kā gan es to varētu papētīt, gudriniek?�

�Pavisam vienkār�i. Aizbraukt un palūrēt ap stūri. Un tad bladāc! pārsteigt īstajā momentā,� saku un pastiprinu sacīto ar rokas kustību.

�Vai arī no�aut,� piebilst Paps.

�Nekad dzīvē es tur neaizbrauk�u, Eberhofer,� ties�nesis drūmi paziņo. �Iekams Kistners nav savaņģots, es vispār nekur nebrauk�u. Skaidrs?�

Jā, tur nu es neko nevaru līdzēt, tāpēc taisos gulēt. Pie tam rīt man paredzama traki saspringta diena tik�anās ar Birkenbergeru un līķu uz�ķērdētāju. Un tad man, saprotams, jābūt formā.

Kad nākamajā rītā ierodos virtuvē, Ome un Morā�eks jau sē� pie brokastu galda. Klusējot, protams.

�Desmit minūtes pēc pusnakts, vai varat iedomā�ties!?� saka Morā�eks un ieko�as medusmaizītē.

Nesaprotu, par ko viņ� runā. Ome man ielej kafiju, es apsē�os pie galda.

�Kaut ko tādu viņa nekad agrāk nav darījusi,� tiesne�sis turpina, iestrebdams malku no savas tases.

Pieļauju, ka tagad viņ� runā par savu sievu.

�Izsaku pieņēmumu, ka tagad jūs runājat par savu cienīto kundzi. Un viņa tikai desmit minūtes pāri pus�naktij bija sazvanāma?� jautāju, zināmā mērā pārsteigts par savu vārdu izvēli.

Izskatās, ka ari Morā�eks ir pārsteigts, katrā gadījumā viņ� neko nesaka. Tikai paloka galvu.

�Un tie�i ko viņa saka? Kur viņa ir vazājusies tik vēlu?�

�Tomēr, Eberhofer, man jūs jāpalūdz! Mana sieva nevazājas apkārt.�

�Tad jau labi,� nosaku, celdamies kājās. Vēl paķeru sviestmaizītes ceļam un, protams, arī muļķīgās sarkan�vīna pudeles, tad dodos prom.

Man ir patiess prieks atkal satikt Ginteru. Vai, parei�zāk sakot, būtu patiess prieks, ja priek�ā jau nestāvētu Rūdijs.

�Servus visapkārt,� saku ienākot.

�Skat, Francis Eberhofers no Nlderkaltenkirhenes pie Landshūtes,� atbild līķu uz�ķērdējs, jo viņ� mani vienmēr tā apsveicina.

�Servus, Franci. Vai pudeles paņēmi līdzi?� Rūdijs uzreiz ķeras pie lietas.

Vai viņ� patie�ām domā, ka esmu muļķis? Ka esmu veicis visu �o garo ceļu un lietiskos pierādījumus atstājis mājā? Neticami.

Pasniedzu Ginteram tuk�o taru bez kādiem komentā�riem, un viņ� to pastumj zem viena no sekciju galdiem. No galda nokrīt roka.

�Ej nu, Fredi,� saka Ginters, noliekot roku tur, kur tai pienākas būt. �Tās visas ta�u jau tuk�as.� Ar to viņ� domā pudeles. �Tam vēl joprojām slāpst, �im Fredim. Bija alkoholiķis, tagad exitus. Pats savu nāvi dzērumā nogulēja.�

�Aha,� saku.

�Kad mēs varētu saņemt rezultātus?� grib zināt Birkenbergers.

Kad mēs varētu saņemt rezultātus?! It kā tas attiektos

j

uz vinu!

>

Ziniet, Rūdijs vienmēr cen�as piesavināties manus gadījumus. Un es vienmēr kaut kā iekrītu. Protams, nav jau tā, ka mūsu sapņu komandai nebūtu nekādu panā�kumu. Taisni otrādi mēs kopā esam da�u labu nozie�gumu atklāju�i. Tomēr man kremt, ka viņ� iespraucas

manās izmeklē�anās un pēc tam pievāc visus laurus. Sprinteris tāds!

�Pag, tūlīt paskatī�os,� saka Ginters un paņem lapu. �Nē, nekā steidzama nav, nu tad teik�u: rītdien uz pus�dienlaiku. Vienkār�i piezvaniet, labi?�

Tā, tas nu būtu nodarīts.

Ceļā uz mūsu biju�o iemīļoto krodziņu nerunāju ne vārda. Pirmkārt, esmu nedaudz iepīcis par Rūdija tieksmi visur bāzties pa priek�u un, otrkārt, man bail, ka viņ� atkal sāks runāt par Sūziju.

�Vai ir kādi jaunumi par Sūziju?� tas riebeklis jautā.

Es varētu viņu nogalināt tepat uz līdzenas vietas.

�Nekā,� saku. �Un kā tev veicas ar stulbo ok�kerē�anu?�

y

Viņ� smejas.

Bet tad jau esam krodziņā un apsē�amies tur, kur parasti mēdzam sēdēt. Pienāk oficiante, kuru līdz �im nebijām redzēju�i. Viņai ir padu�u spalvas līdz elkoņiem un pirmklasīgas Ūsiņas, uz pirksta laulības gredzens. Lai�kam precējusies ar vilkati.

Oficiante pasniedz mums ēdienkartes un pazūd vir�tuvē.

�Pasūti, mīļo Franci, ko vien vēlies. �odien pusdienas uzsaucu es. Jo ar savu stulbo ok�kerē�anu saņemu tādu kāpostu, ka jutī�os pagodināts tev izmaksāt. Tātad bez kautrē�anās! Ķeries klāt!�

>

Nolieku ēdienkarti un uzlūkoju Rūdiju. Viņ� cītīgi studē krodziņa piedāvājumu. Bet varbūt tikai izliekas, ka to dara? Jo tas ir viņa paņēmiens iegrimt ēdienkartē un tajā pa�ā laikā izspiegot savus nabaga laikabiedrus. Stulbais ok�keris!

Ūsiņa ir atpakaļ un gatava pierakstīt.

�Jau izvēlējāties?�

�Jā,� saka Rūdijs. �Es ņem�u zemnieka brokastis un gai�o alu. Un tu, mīļo Franci?�

�Mīļais Francis ņems visu, kas rakstīts labajā pusē. Alfabēta kārtībā, ja nav grūti. Un vēl mīļajam Francim atnesiet pudelīti vīna un uz cenu neskatieties, var maksāt arī tā padārgāk.�

�Ar prieku, mani kungi,� izdve� oficiante un attālinās ar priecīgu smaidu ūsainajās lūpās.

Es sakrustoju rokas uz krūtīm un izbaudu mirkli.

�Tu esi viens Dieva nolādēts mēsla gabals,� noburk�ķ Rūdijs un arī sakrusto rokas uz krūtīm. Mēs izskatāmies kā sastrīdējies geju pāris.

Nu labi, pēc mirkļa atsienu roku mezglu un paliecos uz priek�u.

�Kādi jaunumi Sūzijas lietā?� es jautāju, jo varu galvu likt ķīlā, ka viņ� kaut ko zina. Citādi ta�u nebūtu uzdevis

>��������������������� 7 > jautājumu par to personu.

Tie�s trāpījums.

Rūdijs pa�apzinīgi atgā�as krēslā un spīdzina mani ar klusē�anu. Tipiski birkenbergeriski.

�Tātad?� jautāju pēc laba brī�a.

Cienījamais ok�ķeris joprojām spītīgi klusē, lai gan to var burtiski sajust, kā informācija no viņa cen�as izlauzties.

�Tātad,� viņ� beidzot ierunājas un ar salveti noslauka lūpas. �Man �ķiet, ka viņu attiecībās elle iet vaļā. Pēdējā nedēļā es uz trim �etrām dienām biju tur, Asenzā, vai zini. Observēju firmas� nu, kādas lielas autofirmas

priek�sēdētāja sievu. Un �itas sievi�ķis ta�u kā traks ņemas ar savu��

�Rūdij!�

�Labi, labi, mieru. Tātad virs Sūzijas un viņas itāļu �tucera galvām ir sabiezēju�i tum�i mākoņi, man �ķiet. Tie abi strīdas katru dienu tā, ka viss ciems skan. Finālā viņ� aizcērt aiz sevis durvis un dodas prom. Viņa atrauj vaļā logu un bļauj kaut ko �im pakaļ, un tas nav nekas draudzīgs, vari man ticēt.�

Mans ceturtais ēdiens ir teļa kāja, un man jau kļūst nelabi. Tomēr, lai nedotu Rūdijam iespēju izteikt muļ�ķīgus komentārus, bā�u to visu sev iek�ā. Tie�i tāpat kā iepriek� �vābu sautējumu. Drīz vairs nevaru paelpot, jo manī nav palicis ne drusciņas gaisa.

�Desertu?� izsmejo�i pavaicā Birkenbergers.

Noliekos slīpi uz soliņa. Mana māga trako, un viss ap mani grie�as riņķī. Tad es iemiegu.

Pamostos no tā, ka Ūsa ir noliekusies pār mani un rājas tie�i ausī. Pārbīstos līdz nāvei. Ir vēls vakars, un Rūdijs jau sen aizgājis.

�Par visu ir samaksāts,� paziņo spalvainā aug�lūpa.

Beidzot dodos mājup.

Kad pārrodos dzimtajā namā, Morā�eks vēl ir nomodā. Tur rokās telefona klausuli, it kā tā būtu aijājams zīdainis.

�Viņa savu uzturē�anos kūrortā ir pagarinājusi par vienu nedēļu,� tiesnesis nosaka, uz mani nepaskatījies.

Atņemu viņam klausuli, nolieku uz aparāta un aiz�vedu bēdīgo vīreli līdz gultai. Pēc tam man ir jāizvemjas. Pat vairākas reizes. Rūdijs ir dirsulis.

Nākamās dienas saruna ar Ginteru ievie� gaismas stariņu vispārējā tumsā.

�Eiropas baltā hellebore, pazīstama arī kā �ķaudāmsakne vai utuzāle. Simptomi: vem�ana, caureja, muskuļu krampji, elpas trūkums un tā tālāk. Lielākos daudzumos indīga. Turpretī homeopātijā pareizās devās iecienīta kā līdzeklis asinsrites uzlabo�anai. Tajā koncentrācijā, kas manā rīcībā, drīzāk nāvējo�a. Kungiem ir palaimējies, ka nav tā pamatīgi apdzirdīju�ies ar �o vīnu.�

�Kur �ito dranki var dabūt?�

>���� )

Ginters smejas.

�Agrā pavasarī kalnos. Pavisam nopietni. Tikko noku�sis sniegs, katrā pļavā var saplūkt. Aug kā nezāle Alpu apvidos. Nemaz nav grūti pie tās tikt, vari man ticēt.�

Noticu viņam uz vārda, tad saku paldies par palīdzību un apsolu, ka kādreiz noteikti atkal piezvanī�u. Uz to viņ� arī cerot, saka līķu uz�ķērdējs un smejas.

Ja pieņemam, ka vīns bija saindēts, tad loģiski rodas jautājums: kur� to izdarīja? Un, ja pieņemam, ka to izdarīja Kistners, lai nomu�ītu Morā�eku (atceramies smalko kurpju nospiedumus sniegā zem loga), tad viņ� acīmredzot bija pieļāvis, ka līdz ar tiesnesi cietīs vēl citas personas. Kā tas galu galā arī notika. Nūjā, �itāds gājiens

varēja paņemt da�a laba laikabiedra dzīvību. Masu slep�kavība, tā teikt.

Ņemot vērā, ka nelietīgais plāns tie�ā veidā ir skāris manu neiespējamo ģimenīti, uztveru to visai personiski. Ja es būtu kaislīgs vīna baudītājs, tas būtu varējis skart arī mani. Totāli personiski! Pie tam, ja abi vecie narkomāni nebūtu tik loti aizrāvu�ies ar kāsī�iem, vini būtu vairāk dzēru�i vīnu. Un tad? Kas tad būtu noticis?

Tādas ir manas pārdomas pēc sarunas ar Ginteru.

Beidzot ir pienāku�as Lieldienas, kas laimīgā kārtā nozīmē arī gavēņa beigas. Tomēr priecāties vēl par agru. Vismaz mūsu mājās. Savā ziņā tas ir jēruļa dēļ, kuru Ome katru gadu gatavo Lieldienu rītā. Jērulis ir aita, un manai gar�as izjūtai �is ēdiens �ķiet vēmienisks. Varu pat teikt, ka tas ir kronis visam gavēņa laikam, pirms tu, cilvēks, tiec pie kaut kāda baudāma ēdiena. Bet, tā kā mūsu Ome ir visai jūtelīga jautājumos, kas attiecas uz viņas kulinā�rijas mākslu, tad jāstampā iek�ā viss, pat vēmieniskais jērulis, lai tas maksā ko maksādams.

Tiesa, �ogad man ir alternatīvais plāns un tam ir visas izredzes piepildīties. Redziet, es esmu pārliecinājis ties�nesi Morā�eku, ka viņam vajadzētu apraudzīt savu mīļo sieviņu. Tie�i tagad uz Lieldienām. Un ne jau tāpēc, ka viņa tur nez ar ko nodarbotos. Nē, ko jūs! Vienkār�i apciemot.

Vispirms godājamais tiesnesis vilcinājās, jo rūpes par savas personas dro�ību viņam vienmēr biju�as pirmajā vietā. Tomēr beigās uzvarēja greizsirdība, un tāpēc mēs abi �odien taisāmies ceļā uz Vorishofenes peldvietu. Galu galā Kistners ta�u joprojām skraida savā vaļā.

�Esmu paveikusi tādu ārprātīgu darbu, un tagad nav neviena, kas ēstu,� mums pakaļ vēl nobļaujas Ome.

Bet te nekas nav līdzams � mēs jau esam prom. Morā�eks guļ uz aizmugurējā sēdekļa plakans kā plausis visu garo ceļu, savukārt Ludvigs sē� man blakus, izkāris mēli, un skatās pa logu. Pats par sevi saprotams, ka Morā�eka kundze par mūsu iera�anos nav informēta. Citādi jau viss pasākums būtu sacūkots.

Kad esam nonāku�i līdz kūrorta bodītei, Morā�eks nopērk lielu ro�u pu�ķi. Jo tad, kā viņ� pats saka, tas drīzāk izskatī�oties pēc apciemojuma, nevis kontroles brauciena. Iespējams, viņam ir taisnība. Katrā gadījumā tiesnesis ņem nevis sarkanas, bet dzeltenas rozes. Tas bū�ot neuzkrīto�āk, viņ� turpina. Visai viltīgs vīrelis, man jāsaka. Visbeidzot Morā�eks aizsoļo kūrorta guļambloka virzienā, nesdams puķu pu�ķi sev priek�ā kā vairogu.

Pa to laiku mēs ar Ludvigu apmetam līkumu pa parku un es pielieku pārcilvēciskas pūles, lai viņ� neatstātu palieko�u iespaidu uz koptajiem apstādījumiem. Te viss ir perfekti kārtīgs. Apsē�os uz soliņa un gozējos remdenajā aprīļa saulē. Tas ir lieliski.

Nepaiet necik ilgs laiciņ�, kad man tuvojas tiesnesis, paslēpies dzelteno ro�u ēnā. Viņ� apsē�as man blakus.

�Eberhofer,� Morā�eks �ukst.

Vai viņ� patie�ām domā, ka mūs kāds noklausās?

"Jā?� at�ukstu pretī un arī cen�os paslēpties aiz ro�u pu�ķa.

�Izbeidziet ta�u!� no�nāc mans soliņa kaimiņ�.

>������������������������������������������������������������������������������������ > >

Man nāk smiekli.

�Istabā manas sievas nav. Sieviete reģistratūrā saka, ka �odien viņai vispār neesot nekādu procedūru. Neviens nezina, kur mana sieva varētu būt.�

�Varbūt atkal devusies pastaigā?�

�Ļoti smieklīgi. Un ko, pie velna, lai tagad iesākam?� �Nu vispirms mēs varētu omulīgi paēst,� es ierosinu. Nedaudz paklīstam apkārt un atrodam mazu, jauku krodziņu ar teicamu virtuvi. Nemu lielo �ķīvi ar frī kar-

>������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������� > > tupeļiem un zaļumu sviestu, klāt nāk svaigi salāti. Brī�ni�ķīgi. Nu labi, gar�vielu varētu būt vairāk, bet laikam jau ēdiens tāds paredzēts, lai saudzētu senioru vārīgo gremo�anas sistēmu. Bet citādi ne vainas. Tā, lūk, pie�kā�u Omes jēruli. Viņai būs man jāpiedod.

Pēc maltītes Morā�eks turpina meklēt savu noklīdu�o otro pusīti, bet es kursēju pa kūrorta parku. Te ir patiesi jauki. Ja var �itā atpūsties, tad reizēm pat ir vērts saslimt. Un tad tas notiek.

Pie tam notiek tādā mērkaķa ātrumā, ka esmu apstul�bis. Pirmajā mirklī nezinu, ko man iesākt. Otrajā mirklī vēl joprojām nezinu, bet, par laimi atrodu krūmu, kurā noslēpties. Diem�ēl krūmam ir ērk�ķi un Ludvigs negrib man sekot. Viņ� paliek krūma priek�ā un luncina asti. Pavisam traki, patiesi. Uzmanīgi aptaustu savu ieroci. Un vienlaikus ieklausos dialogā.

�Skatieties, Morā�eka kundze,� saka Kistners, tuvo�damies manai slēptuvei. �Nabadziņ� laikam noklīdis.� Nu jau psihopāts stāv blakus Ludvigam un lēnām pastiepj pret viņu savu roku. Es varu itin labi nopētīt smalkās ādas kurpes. Pistole ir man rokā, bet nevaru pakustēties. Tad �abēs zari, un tramīgais Kistners noteikti satrūksies. Ludvigs luncina asti, farizejs tāds!

�Labāk lieciet vinu mierā. Varbūt viņ� ko� vai arī

>���������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������� > viņam ir trakumsērga,� saka sieviete.

�Jums taisnība, mana mīļā,� piekrīt Kistners un lēnām atvelk savu roku atpakaļ. Tad abi apgrie�as un attālinās pa parka celiņu. Viņa ieķeras viņam elkonī.

Dziļi ievelku elpu un pametu savu dzelk�ņaino pa�tvērumu. Mana seja jūtas tā, it kā es būtu valkājis ērk�ķu vainagu. Jēzus Kristus!

Pēk�ņi celiņa galā ieraugu Morā�eku viņ� līgojas �urp no parka pretējā stūra, paslēpies aiz ro�u pu�ķa. Skrienu viņam pretim. Soli solī man seko Ludvigs. Manās domās ir juceklis: ko iesākt? Vispirms jānomierinās.

�Te jau var sajukt prātā. Nevaru viņu nekur atrast,� sūdzas tiesnesis, kur� vēl nezina sliktos jaunumus.

Es nesaprotu, kā viņam to visu pateikt. Bet, kad esmu pateicis, tad saprotu, ka man neizdevās pietiekami taktiski.

�Kistners te pastaigājas pa parku ar jūsu mīļoto sievu zem rokas.�

Tiesnesis blen� uz mani cauri savam ro�u priek��karam.

�Stulbs joks,� viņ� nosaka, bet tik un tā viņa seja kļūst bāla kā krīts. Acīmredzot pēc manas sejas izteiksmes viņ� ir nojautis, ka mana humora izjūta �obrīd ģeogrāfiski varētu būt aizceļojusi uz pa�u Ziemeļpolu. Puķes iz�ļūk viņam no rokām, j

�Kur� pastaigājas un ar ko zem rokas?� Morā�eks pārjautā.

Man gan liekas, ka viņam viss ir skaidrs. Jo tagad viņ� sagumst uz parka soliņa un atkal aktivizē savu puķu aizsegu. Un, kā redzams, nav vairs runājams.

�Ko tagad iesāksim?� es vaicāju pēc veselas mū�ības.

Tiesnesis vēl joprojām nav necik runīgs. T ikai parausta plecus, un ziedpumpuri noraustās līdz ar viņu.

�Es viņu no�au�u,� izsaku priek�likumu.

�Vai esat traks, vai? Tā jūs apdraudēsiet manu sievu.�

�Nu, viņa jau labu laiku ir apdraudēta. Pie tam� vai tad tas būtu tik liels zaudējums?�

Skatiens, kuru saņemu, nevarētu būt vēl naidīgāks.

�Informēt kolēģus?� es ierosinu kaut ko neitrālāku.

Bet tiesnesis pakrata galvu.

�Pārāk bīstami. Ja Kistners ieraudzīs trafaretēto auto, varam sagaidīt pretreakciju. To ta�u jau esam piedzīvo�ju�i, vai ne? Nē, man jāatrod iespēja sazināties ar savu sievu,� nosaka tiesnesis un paņem lielu �ķipsnu �ņau�camās tabakas. �Vēlreiz mēģinā�u iet uz guļamkorpusu. Varbūt man �oreiz palaimēsies. Bet, ja tomēr ne, atstā�u viņai zīmīti.�

>

�Un ko jūs tajā rakstīsiet? SOS, tavs pielūdzējs ir slepkava, ar sveicieniem, vīrs?� Es pasmaidu.

Morā�eks gan nesmaida. Viņ� pieceļas un saka:

�Jā, kaut ko tādā garā. Vai jums tas �ķiet smieklīgi, Eberhofer?�

Pārstāju smaidīt un pakratu galvu.

�Un kas tajā laikā jādara man?� vēlos uzzināt.

�Jūs mani piesegsiet.�

Ak pieseg�u. Skaidrs.

Tā nu mēs glu�i kā filmā par Me�onīgajiem rietu�miem dodamies uz guļamkorpusu un Morā�eks reģistra�tūras dāmai vēlreiz jautā pēc savas mīļotās. Viņa pakrata galvu. Es to varu labi saskatīt, jo esmu atspiedies pret sienu un neizlai�u tiesnesi no acīm. Manā redzeslokā ir

visa reģistratūras priek�telpa, ne stūris nepaliek nepama�nīts. Leģendārais Vaijats Ērps pret to tāds pienapuika vien ir. Tad atgrie�as Morā�eks ar aploksni rokās.

�No jūsu sievas?� jautāju.

�Nav ne jausmas. Atstāta tie�i man,� viņ� saka, tad atver aploksni un sāk lasīt:

�Esiet sveicināti, jūs abi totālie idioti! Suns mani jau pazīst samērā labi. Gandrīz tikpat labi, kā es pazīstu jūs. Mēs pa �o laiku esam kļuvu�i visai labi draugi. Sirsnīgi sveicieni arī no cienītās Morā�eka kundzes. Starp citu, viņa ir itin jauka. Un vēl tik sprigana. Būtu ta�u liels �ēlums, ja ar viņu kas notiktu.�

Nu, personīgi man trūkst vārdu. Tiesnesis savu puķu pu�ķi iemet gru�kastē, un mēs dodamies uz automa�īnu. Labu brīdi esam bez padoma. Pilnīgā neizpratnē, tāpēc klusējam. Vēl pēc da�ām minūtēm es joprojām esmu neizpratnē, ta�u vairs neklusēju. Tāpēc, ka cienītajam tiesnesim uznākusi panikas lēkme, kura kļūst arvien spē�cīgāka. Viņ� sē� man blakus automa�īnā pārbolītām acīm un trīco�s, absolūti rīcībnespējīgs. Tikai tā man vēl trūka!

Mērkaķa ātrumā dodos uz tuvāko slimnīcu un tur pēc pusotras stundas uzzinu, ka Morā�ekam vajadzīga sta�cionāra ārstē�ana. Tā varētu ilgt vismaz divas trīs dienas.

Nūjā, tagad esmu spiests atzīt, ka labprātāk būtu ēdis Omes jēruli, lai cik pretīgi tas gar�o.

Tā kā īsti nezinu, ko man iesākt, un diena tik un tā ir sacūkota, piezvanu Birkenbergeram. Iespējams, no viņa varētu uzzināt kādu superviltīgu paņēmienu.

Jā, viņ� saka, tā esot milzīga veiksme. Milzīga veik�sme, ka tie�i vakar viņ� pabeidzis savu pēdējo pasūtījumu un nākamā steidzamā observē�ana bū�ot tikai parīt. Lai es tagad apsargājot Morā�eku, viņ� pats bū�ot klāt pēc apmēram stundas. Cepuri nost! Uz Rūdiju vienmēr var paļauties.

Tātad apsē�os pie Morā�eka palātas un vēroju, kas notiks tālāk. Bet notiek tas, ka ierodas medmāsa. Viņu sauc Heidija, un viņa apgalvo, ka Ludvigam jāpamet klīnika higiēnisku apsvērumu dēļ un tādā garā. Es viņai parādu savu dienesta apliecību un pa�u simpātiskāko smaidu, un beigu beigās Ludvigs tomēr var palikt. Pie tam es saņemu tasi pirmklasīgas kafijas, bet Ludvigs bļodiņu ar ūdeni. Heidija ir karsts zaķis, un viņai zem halātiņa nekā nav mugurā. Pilnīgi nekā.

Tad ierodas Rūdijs un sataisa visziņa izteiksmi. Tā tīri profilaksei.

�Kur tagad atrodas Kistners?� viņ� uzreiz grib zināt.

�Es kāds gai�reģis esmu, vai? Ja to zinātu, sen viņu būtu no�āvis un man nevajadzētu te savu pakaļu jēlu nosēdēt,� atcērtu.

�Tad jau man viņ� tagad būs jāuzmeklē,� secina Rūdijs ar pārliecino�u uzsvaru uz �man�.

�Varbūt tu esi gai�reģis?�

�Zināmā mērā. Ļauj tikai man rīkoties,� viņ� nosaka, izņem man no rokām kafijas tasi un izdzer to tuk�u.

�Un ko man tajā laikā darīt?� es jautāju, jo man visa �ī apsargā�ana sāk apnikt. Gribu uz mājām. Un esmu izsalcis.

�Tu paliksi te un apsargāsi Morā�eku. Es atgriezī�os, tikko bū�u ko uzzinājis,� Rūdijs nokomandē un jau ir

pazudis aiz stikla durvīm. Tās no�ūpojas tā, it kā vēlētos man pamāt.

Es piezvanu Papam � galu galā viņ� par visiem �iem notikumiem jāinformē. Kā jau gaidīts, Paps ļoti uztraucas.

��ēl, ka nevarēju braukt līdzi,� viņ� saka, kad atkal ir nomierinājies. �Ome speciāli tev pietaupījusi jēruli.�

�Jā, tas nu gan ir �ēl, bet tagad netieku no �ejienes prom. Pie labākās gribas ne. Kaut arī bads mani galē nost,� saku, pabeigdams sarunu.

�Tie�i gatavojos pasūtīt sev picu. Vai arī tu vēlētos?� apvaicājas Heidija un noglauda Ludvigam galvu.

Vēlētos gan. Un pēc picas arī pamaigoties ar viņu.

Kad pica notiesāta, Heidija ierosina doties uz māsu istabu. Sekoju viņai bez vārda runas, lai arī mani nedaudz moka sirdsapziņa, jo Morā�eks tagad paliek pilnīgi bez�palīdzīgs. Bet vīrie�a dzīvē mēdz būt tādi brī�i, kad ir jāpieņem lēmums. Un to es tagad daru.

Pēc māsu istabas es viņu gribētu precēt, �o Heidiju.

Diem�ēl ierodas galvenais ārsts. Viņa to nosauc par dārgumiņu, un viņ� tai uzliek roku uz dibena.

�Kā pagāja nakts maiņa?� viņ� tai prasa.

�Nebija nekā īpa�a,� viņa tam atelso.

Ak tad nekā īpa�a?! Personīgi es to redzu pavisam citādi. Nu bet labi: lietas, kuras nevaram izmainīt, mums vienkār�i ir jāpieņem tādas, kādas tās ir. Tāpēc arī tur�pinu sēdēt muļķīgās Morā�eka palātas priek�ā un gaidu Rūdiju.

Rīta maiņas medmāsai nav ne mazākās līdzības ar Heidiju. Pat ne attālas. Viņai ir brilles ar bieziem stikliem un zem halāta veļa vairākās kārtās. Kas zina, varbūt vina

>����������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������� 7 �

uzvilkusi ari Heidijas veļu. Kaut gan� tā viņai nemaz nederētu. Bet �trunts ar vēsinām! Tas, kas mani dara

>������������������������������������������������������ 7

norūpēju�os, ir �īs medmāsas uzvedība. Viņa te vai visu pasauli apgādā ar brokastīm, tikai mani pilnībā ignorē! Vienīgā frāze, kuru viņa man veltī, ir:

�Tam plu�ķim jāpazūd!�

Ha! Te nu viņai, resnajai mucai, nekas nesanāks. Tāpēc, ka Ludvigs ir speciāli mācīts policijas suns un veterinārs viņu atzinis par praktiski brīvu no mikrobiem. To sakot, turu viņas ūdenslīdēja briļļu priek�ā savu die�nesta apliecību. Un, tā kā apalīte ir ne tikai resna, bet arī dumja, viņa man notic.

Par laimi, drīz vien ierodas Rūdijs un atnes brokastis. Nu tad beidzot!

�Kistners ir aizceļojis,� viņ� teic, kamēr es ko�u kruasānā.

�Kā tu to zini?� jautāju gremodams. Savu ēdamo dalu ar Ludvigu, kur� mani uzlūko pateicīgām acīm. Tikai ar kafiju gan es nedalos. Pēc kāda laika viss ir apēsts.

�Profesionāls noslēpums,� attrauc Rūdijs. �Katrā ga�dījumā tagad vari pamest savu posteni. Kistners ir prom. Definitīvi. Un tev vajadzētu doties mazā vizītē pie Morā�eka kundzes, lai vismaz viņa būtu informēta par savu alo�anos.�

Paloku galvu, tā arī darī�u.

Pirms aizie�anas vēl ātri palūkojamies uz pacientu. Nekā daudz gan tur nav ko redzēt.

�Absolūts spēku izsīkums,� saka galvenais ārsts. �Tas vienmēr ir skumji, ja pārvērtē savus spēkus.�

Skaidrs, viņ� noteikti zina, ko runā.

Kad izskaidroju Morā�eka kundzei situāciju, viņa ir, pirmkārt, diezgan apmulsusi, otrkārt, norūpējusies un, tre�kārt, visai saniknota. Apmulsums, protams, radies Kistnera sakarā.

�Nē, tam es savu mū�u nebūtu varējusi noticēt. Tik jauks vīrietis un tik galants! To, ka viņ� ir noziedznieks, es pie labākās gribas nebūtu iedomājusies,� saka Morā��eka kundze un aizsprau� aiz auss sudrabpelēku matu �ķipsnu.

Norūpējusies viņa ir par sava dzīvesbiedra veselības pasliktinā�anos. Tomēr apmeklēt viņa to nevēlas, jo ir visai saniknota uz vinu.

�Ja mans vīrs domā, ka man ir dēka ar Kistnera kungu, tad tālāk jau vairs nav kur! Tas man vispirms jāpārdomā. Galu galā viņa dzīvībai ta�u briesmas nedraud, vai ne?�

Papurinu galvu.

�Nē, nedraud gan. Bet, cienītā kundze, ja jums ar Kistneru nekā nebija, tad kāpēc jūs viņu nosaucāt par savu brālēnu?�

Viņa uz mani paskatās tā, ka es labprātāk tagad atras�tos dzeloņainajā krūmu slēpnī.

�Nu tie�i tāpēc! Stulbo tenku dēļ. Ja es pateiktu, ka dodos pastaigā ar sve�u vīrieti, tad jau uzreiz nez kādas runas izplatītos.�

�Tomēr rezultātā viss tie�i tā arī izvērtās.� Ar �o piebildi es, protams, neizpelnos nekādu labvēlību. Viņa pieceļas un pavada mani līdz durvīm.

Kad esmu pārliecinājies, ka Morā�eka kundze atro�das dro�ībā, piezvanu kolēģiem un paziņoju, ka Kistners

vazājas pa Vorishofenes sanatoriju. Vai ari ir vazājies. Katrā gadījumā vēl vakardien psihopāts ir bijis te. Nekā�das ovācijas neizpelnos ari ar �o paziņojumu. Jo kolēģi bija cerēju�i, ka �is jau sen ālējas pa ārzemēm.

Tad beidzu sarunu un dodos mājās.

/

Ome saka, ka esot sagatavojusi man milzīgu pārstei�gumu. Tā kā neesmu dumj�, saprotu, ka tas ir jērulis. Apsē�os pie virtuves galda un vēroju, kā viņa ar mīlestību gatavo man ēdienu. Itin drīz tas ir gatavs, �ķīvis tiek nolikts man priek�ā, un tūlīt būtu jāsākas mocībām. Bet man ir bijis pietiekami daudz laika apdomāties, tāpēc saku:

�Paklau, Ome, es tikai ātri aizskrie�u uz pagrabu pēc viena aliņa.� Lai viss būtu pilnīgi dro�i, paskaidroju to arī zīmju valodā.

�Paliec uz vietas, puika, un sāc jau ēst, citādi viss atdzisīs. Tikmēr es tev atnesī�u alu.� Un vina aiztraucas prom. Taisni kā bija ieplānots.

Bū�u godīgs un atzī�u, ka kartupeļi ar mērci gar�o vareni. Tāpat arī sviesta pupiņas. Toties neko no gaļas es nespēju norīt. Un nespētu pat tad, ja mani spīdzinātu. Tad nu gaļas gabals no mana �ķīvja nokrīt uz zemes tie�i Ludviga deguna priek�ā. Viņ� jautājo�i paskatās uz mani.

�Uz priek�u!� saku, jo tā ir komanda tiem gadīju�miem, kad viņ� kaut ko drīkst darīt. Un �is ir taisni tāds gadījums.

Gaļa tiek zibenīgi norīta, un es vienā mierā varu nodoties garnējumam.

�Tu, puika, laikam biji traki izsalcis,� saka Ome, noliekot alus pudeli uz galda.

Es paloku galvu.

�Tad jau labi, ka esmu sataupījusi tev papildu por�ciju,� Ome turpina runāt un dodas pie pavarda. Tad viņa atgrie�as ar cepe�pannu. Ludvigs velta man līdzjūtīgu skatienu.

�Nu re, puika.� Ome uzkrāmē uz mana �ķīvja nākamo gaļas gabalu. To viņa, liekot savu dzīvību uz spēles, esot paglābusi no Papa un Leopolda, viņa piebilst un nobu�o mani uz vaiga.

Ko nu te vairs var iesākt? Tikai ēst.

Pēc maltītes, kā jau tam bija jābūt, man ir slikti un es dodos izmest līkumu ar Ludvigu. Paejamies arī gar Flecingera māju, lai palūkotu, vai viņ� jau drīkst gulēt savā laulības gultā.

Viņ� drīkst. Vismaz pats atver man durvis. Mugurā zilizaļ� treniņtērps, kājas basas, zods svaigi noskūts.

�Vai tad Marija tevi pieņēmusi atpakaļ ar visiem taviem grēkiem?� jautāju smīnēdams.

Ciema haltūrists smaida.

�Nē, nav gan. Bet tagad viņa ar bērniem ir aizbraukusi Lieldienu brīvdienās uz Angliju apciemot savus vecākus,� Flecingers paskaidro un atspie�as pret durvju stenderi.

Tā kā man vienmēr bijusi alerģija pret kaķu spalvām un Flecingeram pieder divi pretīgi persie�i, par jauku pasēdē�anu pie alus kausa nav ko domāt. Tāpēc norunā�jam vēlāk tikties pie Volfija.

�Es sazvanījos ar Morā�eku,� saka Paps, tikko esmu ienācis iek�ā. Viņ� sē� uz dīvāna un blen� tuk�umā.

�Ja jau tu varēji ar viņu sazvanīties, miris viņ� acīm�redzot nav. Tad kāpēc tāda sērīga izteiksme?� Es apsē�os blakus Papam, kaut labprātāk kādu brīdi atlaistos un pagulētu savā cūkkūtī, pirms dodos pie Volfija. Tā vien rādās, ka arī �is vakars ievilksies līdz naktij. Vakarnakt māsu istabā neko daudz nedabūju izgulēties, bet� gan jau kaut kā.

�Morā�eks jautā, kāpēc tu viņu vairs neapsargā,� Paps turpina.

�Es viņam aukle esmu, vai? Pie tam Kistners jau ir aiz kalniem.�

Paps paskatās uz mani.

Vai tas, ko redzu acs kaktiņā, ir asara?

�Ko? Tu tagad domā bimbāt?�

�Dirsulis,� nosaka Paps.

Skaidrs. Ja viņ� tā, tad es nekā.

Vēlāk pie Volfija atnācis ne tikai Flecingers, bet arī Zimmerlis. Tā nu sasē�amies pie letes un pasūtām sev alu.

Brīni�ķīgi.

Flecingers paziņo, ka esot ļoti priecīgs par saviesīgo vakaru. Viņam jau sen tāda neesot bijis, un viņ� pat paspējis nodomāt, ka neviens viņu vairs ciest nevar. Pēc tam haltūrists mums izklāsta savas izjūtas par lielisko vanno�anos pēc briesmīgajām dienām, kuras pavadījis darbnīcā. To labi var saprast. Ja pats savu smaku vairs nevar paciest, tad ko tur runāt par citiem?

Zimmerlis pastāsta, ka viņa Gizela �ovakar tiekoties ar da�ām citām sievām. Viņa gribot pēc Lieldienu brīv�dienām vēl da�as dienas paķert klāt. Tas arī saprotams trūcīgais gavēņa laiks ir beidzies, un nabaga Gizelai vairs nav jāgatavo ēst simtam izsalku�u vīrie�u. Visa tā stresa dēļ viņai tagad vajadzīga atpūta un ir jātiek prom. Kā vien �ķiet, tad uz Grieķiju.

�Vienu grieķu Ouzo maniem labajiem draugiem!� smiedamies pasūta miesnieks.

Ouzo Volfijam nav, toties viņam ir Jдgermeister. To tad mēs arī dzeram.

Nedaudz vēlāk atnāk Paps. Viņ� vēl joprojām ir apvai�nojies par neseno sarunu, tāpēc apsveicinās ar visiem, izņemot mani. Tad Paps divatā ar Zimmerli nolien stūrī, kā jau viņi parasti dara. Visticamāk, �ie atkal runā par cūkām, tas ir vienīgais viņus vienojo�ais elements, cik man zināms. Flecingers pasūta vēl vienu Jдgermeister, jo �ī ir bijusi lieliska diena.

Tad atsprāgst durvis un plecu pie pleca krodziņā ienāk abi Bei�eļi. Tūlīt aiz brāļiem ielā�o arī �iem piede�rīgā sieva. Viņa mērķtiecīgā solī dodas pie Flecingera un saķer �o aiz pautiem. Brāļi pasūta trīs alus un trīs �ņabjus, tad iekārtojas netālu no Papa.

Flecingeram uz pieres izspie�as sviedri. Bet, kamēr viņ� pūlas izlemt, vai �ajā situācijā būtu jāuztraucas vai jāuzbudinās, es jau nāku palīgā.

�Man �ķiet, jūs kaut ko aizmirsāt,� uzsaucu brāļiem.

Viņi mani uzlūko. Es ar galvas mājienu norādu uz sievi�ķi, nelāgi no�ķīru�os no bara.

Bei�eli izbola acis visos virzienos, tad viens no viņiem

>������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������� * > pieceļas, pasaka Flecingcram Sorry! un aizstiepj savu īpa��umu līdzi. Iegrūdis sievu kādā krēslā, uzliek viņas roku uz saviem pautiem. Acīmredzot Bei�elienei pastāvīgi ir vajadzīgs kaut kas, ar ko spēlēties.

Flecingers pasūta dubulto Jдgermeister un salej sev rīklē.

Drīz pēc tam ierodas Zimmerļa Gizela. Viņa apsē�as bla�kus savam vīram, pasūta vīnu un sāk pļāpāt tā, ka kārpa vien kustas. Te man ātri jāpaskaidro. Redziet, Gizelai uz aug�lūpas ir sensacionāla kārpa. Taisni neticama, un man vien�mēr uz to jāblen�. Bet citādi Gizela ir ļoti jauka. Patie�ām.

Tātad Gizela runā un runā, un viņas stāstā bie�i atkārtojas Sūzijas vārds. Tā kā mani moka ziņkārība, es paņemu alu un eju apsēsties pie viņiem.

�Nav brīvu vietu,� man uzrūc Paps. Patiesībā viņ� nemaz nemānās. Jo Zimmerļu pāris sē� uz krēsliem, bet Paps uz soliņa. Soliņ� ir paredzēts divām personām, bet, ja sēdētājs ieple�as tā, kā �obrīd ir iepleties Paps, tad brīvas vietas vairs nav.

�Bi�ķi pieraujies!� es saku.

�Nenāk ne prātā,� atsaka vecais muļķis un izple�as vēl vairāk.

Zimmerlis ņirdz. Viņ� mūs pazīst jau sen.

Tad viens no brāļiem Bei�eļiem pielec kājās un uzrunā mani:

�Vari nākt te.� Viņ� izbrīvē vietu uz sava sola, tad pasūta vēlreiz �ņabi un alu saviem tuviniekiem.

Kā tad, tikai tā man vēl trūka! Pat nezinu, kas ir spēcīgāks: ziņkāre uzzināt kaut ko par Sūziju vai bailes no Bei�eļiem.

Brīdi apdomājies, apsē�os un uzreiz caps! iegūstu Bei�eļa kundzes roku uz savas mantības.

�Tātad tā nebūs Grieķija?� jautā Zimmerlis savai laulenei.

Viņa pa�ūpo galvu.

�Nē, tik garam ceļam nepietiek laika. Pie tam �etrām personām pēdējā brīdī neko nevar dabūt. Bet galu galā mēs tik un tā �ogad gribējām apciemot Sūziju. Tad nu mēs vienkār�i to izdarīsim nedaudz agrāk. Nūjā, peldēties vēl nevarēs, bet tas tak mums netraucēs jauki pavadīt laiku,� saka Gizela un smejas.

�Par to man nav ne mazāko �aubu.� Miesnieks pa�smaida un pasūta grapas porciju saviem labajiem drau�giem.

Tad pieceļas viens no maniem jaunajiem galdabiedriem un iet pie Flecingera. Vismaz tā no sākuma izskatās. Tomēr, kā visai drīz noskaidrojas, Bei�eļa mērķis ir Volfijs. Viņ� vēlreiz pasūta to pa�u un samaksā rēķinu. Kad aknu bendē�anas procedūra ir beigusies, trīspersonīgā kompānija pamet krogu.

Arī es drīz taisos prom, jo man apnīk skatīties uz Papa cie�anu pilno ģīmi. Un vēl jo vairāk uz Flecingera panikas lēkmēm.

Virtuvē vēl deg gaisma. Pa durvīm iznāk Ome un izlej ūdeni no spaiņa.

�Ludvigs savēmās virtuvē,� viņa saka. �Laikam ko sliktu ieēdis.�

�Uz to dro�i vari derēt,� smīnēdams atsaku. Bet viņa, protams, nevar to dzirdēt.

Tad iezvanās telefons.

�Eberhofer,� klausulē el� Morā�eks, �ķiet, raustīda�mies agonijā.

�Vai jums nav labi?� es apvaicājos.

�Nē, nepavisam nav labi. Vēl vairāk man ir sūdīgi.�

�Nu tad, Dieva dēļ, pasauciet naktsmāsu.�

�Viņa man nevar palīdzēt,� tiesnesis kunkst. �Kamēr es gulēju, kāds bija manā istabā. Esmu pilnībā pārlieci�nāts.�

Aha, tad redz, no kurienes vēj� pū�.

�Kā jūs varat būt pilnībā pārliecināts, ja reiz gulējāt?�

� t-� � �

Es to sajutu.

Sajūta tātad.

�Vai jūs, Morā�ek, nedomājat, ka tagad mazliet pār�spīlējat? Jūsu palāta atrodas tie�i blakus māsu istabai. Ja tur kāds iet garām, to uzreiz pamana naktsmāsa. Pie tam kuru katru tur iek�ā nemaz nelai�, vēl jo vairāk neilgi pirms pusnakts.�

�Jūs tā domājat?�

�Jā, tā es domāju gan. Un tagad liecieties uz auss! Rīt atkal sazvanīsimies,� es stingri nosaku un beidzu sarunu.

Bet, tikko esmu paspējis cūkkūtī apgulties uz dīvā�niņa, atkal zvana telefons.

�Eberhofer� kāds bija istabā, ka es jums saku.�

Tagad gan vienreiz pietiek.

�Ap�ēliņ, Morā�ek!�

�Jūs teicāt, ka rit atkal sazvanīsimies, un tagad jau ir rīts. Paskatieties pulkstenī.�

�Morā�ek, pasauciet māsiņu! Tūlīt!�

�Bet��

�Nekādu bet!�

Kādu brīdi klausulē ir klusums, bet pēc īsa brī�a palātā ienāk māsiņa. Varu viņu labi dzirdēt.

�Un tagad?� tiesnesis vēlas dzirdēt norādījumus.

�Iedodiet viņai klausuli.�

>

�Medmāsa Heidija,� viņa stādās priek�ā. Viņai ir tāda balss, ka gribas nomesties ceļos.

�Medmāsa Heidija, brīni�ķīgi,� saku.

�t-

Ja?

�Es esmu tas draudzīgais tipiņ�, ar kuru tu aizvakar nedaudz iekodi picu��

Vina kikina.

� > >

�Es zinu, kas tu esi,� beidzot Heidija izdve� pavisam maigi.

Tad es viņai paskaidroju, ka Morā�ekam nepiecie��ams kaut kas miegu veicino�s. Pie tam nekavējoties, jo citādi viņ� man laupa naktsmieru. Un, tā kā viņa man to nekādi nenovēlētu, tad apsola aizmidzināt tiesnesi. Mīļā Heidija.

Kad nākamajā rītā ierodos virtuvē, pie galda sē� mācī�tājs. Galds klāts �etrām personām, līdz ar to pieļauju, ka arī viņ� piedalīsies brokastīs.

�Par ko mums tāds gods?� jautāju cienījamajam viesim.

Kamēr Ome salej tasēs kafiju, virtuvē ie�ļūc Paps vienās apak�biksēs un nomītās �ībās kā vienmēr. Mācītājs viņu nedaudz aizvainoti uzlūko, bet tad atkal pievēr�as ar sviestu apziestajai bulciņai. Paps kasa sev vēderu.

�Nu ko vēl izdomāsi?� Ome uzbļauj Papam.

Tas saraujas un izbeidz kasīties.

�Mums te sē� ciemiņ�. Vai tie�ām tik grūti kaut ko uzģērbt?� gaisu satricina vēl viens bļāviens.

Paps nozūd. Pēc mirkļa viņ� atgrie�as, uzvilcis paknapu T kreklu ar D�ona Lenona galvu uz vēdera. Lai Dievs viņam �ēlīgs!

�Tātad vēlreiz kādēļ jūs esat �eit?� es jautāju mācī�tājam.

�Redziet, mīļais Eberhofera kungs, jūsu vecmāmiņa pēc Lieldienu meses mani uzrunāja. Viņa mani lūdza noorganizēt savu mājupceļu.�

�Savu mājupceļu? Kas tie par murgiem? Viņa ta�u ir mājās!�

�Nē, nē, mīļais Eberhofera kungs. Es te, saprotiet, patiesībā runāju par viņas bērēm. Daudziem cilvēkiem ir sare�ģīti to nokārtot dzīves laikā.�

�Vai viņa ir slima vai kaut kas tādā garā?� tūlīt jautāju, jo esmu pārbaidīts līdz nāvei. �Tu esi slima vai kaut kas tādā garā?� tagad uzbļauju Omei.

Viņa purina galvu.

�Nē, bet es pamazām tuvojos deviņdesmitiem.�

�Tur jau tā lieta,� saka mācītājs. �Un, tā kā jūsu mīļā vecmāmiņa diem�ēl nevar dzirdēt, viņa mani palūdza

atnākt, lai varētu izteikt savas vēlmes un nodot tās manā zinā�anā.�

Vispirms es uzlūkoju Papu. Bet viņ� ir elementā�ras izvēles priek�ā: uz bulciņas uzsmērēt kausēto sieru vai aknu desu. Tad paskatos uz Omi. Bet ari viņa ir aizņemta ar brokastīm tā, ka nemaz nepievēr� man uzmanību. Vai tas var būt, ka visiem, izņemot mani, tas �ķiet normāli?

>

�Un tie�i ko jūs ar mums tagad vēlaties apspriest, mācītāja kungs?�

�Nu, piemēram, to, kas notiks pēc jūsu cienītās vec�māmiņas aizie�anas: iebalzamē�ana, zārka izvēle, apstāvē��ana, mūzikas izvēle, ziedi, et cetera, et cetera). Protams, neaizmirsīsim arī par pēdējās atdusas vietu.�

Radi joprojām kā noburti darbojas ap savām brokas�tīm. Mācītāja roka pasniedzas maizes groziņa virzienā, un no tā tiek izzvejota nākamā bulciņa.

�Omei nav vajadzīga nekāda pēdējā atdusas vieta, skaidrs?� es pasaku skaļāk, nekā pieklātos. �Tāpēc, ka viņa netaisās mirt. Bet, ja nu viņa tomēr ņem un nomirst, mēs no viņas izgatavosim izbāzeni un nosēdināsim tur, uz dīvāna. Vai. Tas. Ir. Skaidrs?! Un tagad ārā!�

Izrauju mācītājam no rokām bulciņu un strauji aiz�vadu vinu līdz durvīm.

Tālākā brokastu norise ir brīnumaina. Ome smaida un izcep man da�as olas. Paps paskatās uz mani un nosaka:

�Mācītājs ir dirsulis.�

1 Un tā tālāk, un tā tālāk. [Tulk. no latīņu vai)

Tad radio mums nodzied Who wants to live forever,1 un viss ir labi.

Tad zvana telefons. Es nojau�u, ka tas varētu būt Morā�eks, tāpēc pats pie telefona neeju, bet gaidu, kamēr Paps, pūzdams, elsdams un absolūti aizkaitināts, paceļ klausuli.

�Morā�ek!�

To izdzirdējis, steidzami taisos uz darbu. Galu galā nevar ta�u visu dienu sēdēt pie brokastu galda. Kaut ari viss ir tik gar�īgs.

1 Kur� vēlas dzīvot mū�īgi. Tulk. no angļu vai.)

у

Tikko esmu ieradies savā kabinetā, tā saņemu pirmo izsaukumu. Jā, policista darbs ir traki stresains. Da�as ielas tālāk noticis ceļu satiksmes negadījums, un man steidzami jāierodas notikuma vietā.

Tātad steidzami padzeru kafiju, izlasu avīzē sporta ziņas un jau gandrīz esmu ceļā. Gandrīz, jo, pirms paspēju iziet pa durvīm, par sevi atgādina gremo�anas sistēma. Nu ko tur padarīt kafija veicina regularitāti. Kam jānotiek, tas notiksies. Bet tad gan jau esmu ceļā.

Kad nonāku galā, redzu strīdamies divus satiksmes negadījuma dalībniekus. Tas nemaz nav aprakstāms! Viens no viņiem ir birģermeistara kungs. Precīzāk sakot, birģermeistara kungs un viņa tikko pirktais, jaunais Mer�cedes. Nūjā, nemaz tik jauns tas vairs neizskatās līdz pat stūrei ietriecies kāda alusvedēja pakaļpusē.

Trakas lietas. Bet vēl trakāk ir tas, ka visapkārt mētā�jas vesels lērums sadauzītu alus pudeļu un alus pa taisno aizplūst notekā, apejot savu dabisko aprites sistēmu.

�Ak, labi, Eberhofer, ka esat klāt,� man uzsauc birģer�meistars, novērsies no diskusijas partnera.

�Jā, labi gan, ka esat klāt,� arī otrs man uzsauc tāpat, un abi, dusmu mākti, stampā manā virzienā.

��is nelietis ar savu sūda vāģi iebrauca tie�i man pakaļā,� kliedz alus ku�ieris.

�Nu, nu, nu,� es iebilstu. �Tas nemaz nav sūda vāģis. Vismaz iepriek� tāds nebija. Tagad gan varbūt��

�Eberhofer,� �ņāc birģermeistars. �Tā tas nemaz ne�bija, Eberhofer. Viņ� brauca man pa priek�u un bez redzama iemesla pēk�ņi nobremzēja.�

�Ak, jūs, tizlais ragulops! Varbūt man priek�ā pār ceļu pārskrēja stirna,� atkal kliedz alusvirs.

�Pierakstiet, Eberhofer! Viņ� mani nosauca par ragulopu.�

�Par tizlu ragulopu, ja gribam būt precīzi,� auro viņa pretinieks.

�Rupji cilvēki man ir pretīgi,� nosaka birģermeistars un purina galvu.

�Tā mēs nekur nenonāksim,� es konstatēju brīdī, kad pie mums pienāk kāda sieviete.

�Piedodiet, ka tā vienkār�i iejaucos, bet mersedess bija piebraucis pārlieku tuvu. Viņ� praktiski bija kā pielīmēts pie pakaļējā bampera. Es to visu skaidri redzēju, jo tie�i tur aug�ā tīrīju logu,� viņa saka un norāda uz māju pāri ielai.

�Ak tā, tu, stulbā govs!� tagad kliedz birģermeistars.

Pirms cienījamais birģermeistars paguvis sastrādāt kādas ziepes, iesēdinu viņu trafaretētajā auto un dro�ības pēc piesprādzēju ar rokudzel�iem pie stūres. Pārējais jau ir rutīna: izsaucu evakuatoru, pierakstu personas datus un visu, kas piederas pie lietas.

Kad ierodamies pa�valdības mājā, birģermeistars man nolasa tādu petīciju, ka nenobrīnīties.

�Noņemiet man tos rokudzel�us beidzot, Eberhofer! Citādi saņemsiet tādu disciplināro sodu, kāds jums ne sapņos nav rādījies!� viņ� man uzrēc.

Es mierīgi apsē�os uz birģermeistara rakstāmgalda un ļauju viņam iztrakoties.

�Jūs jauko sievieti nosaucāt par govi. Par stulbu govi, ja gribam būt precīzi. Un tam ir liecinieki. Varēsiet jus�ties laimīgs, ja viņa neiesniegs prasību. Bet, ja iesniegs, rēķinieties ar pieciem se�iem simtiem eiro. Nemaz jau nerunājot par amata krēslu. Ar to nu tad būs pilnīgā pakaļā,� es saku un pieceļos kājās.

Beidzot birģermeistars ir kļuvis kluss kā mironis, tāpēc noņemu viņam rokudzel�us un eju prom. Tikko atveru durvis uz gaiteni, tā sākas liela grūstī�anās un skraidelē�ana ziņkārīgie pa�valdības darbinieki pazūd savos kabinetos kā peles alās.

Atlikusī dienas daļa paiet itin mierīgi, jo �eit, pie mums Nīderkaltenkirhenē, tikai izņēmuma gadījumos mēdz būt tā, ka viens pēc otra notiek divi negadījumi. Piezvanu Birkenbergeram, bet tas, par no�ēlo�anu, atro�das kādā no savām ok�ķerē�anas akcijām un var runāt tikai �ukstus. Viņ� man pārzvanī�ot, tiklīdz observējamais subjekts atvēr�ot savas dzimtās mājas durvis.

Vakarā pēc darba gadās braukt garām Mo�hameru Lī�elei. Viņa ar savu riteni stāv ielas malā un pļāpā ar kādu paziņu. Piebraucu no labās puses un norullēju logu.

�Servus, Lī�el,� saku.

�Servus, Franci. Laikam taisies uz māju, ja?�

�Pavisam precīzi pamanīji, Lī�el. Varētu pat teikt, ka esmu mājupceļā. Un, starp citu, vai tu neesi tā, kas Omei ieciklējusi smadzenes uz bērēm un tādā garā?�

Lī�ele nedaudz piesarkst.

�Kas nu tā par ieciklē�anu� Katrā gadījumā Lēnelei drīz būs astoņdesmit septiņi. Vai tev ne�ķiet, ka būtu laiks par to padomāt? Nu, lai viss būtu tā, kā viņa pati grib, bēres un tādā garā. Sādi jūs ietaupītu veselu gūzmu stresa, tu un tavs tēvs, kad kādreiz tas notiks.�

�Tu, Lī�el, nepārdzīvo par Papu un mani, skaidrs? Un, kas attiecas uz Omi, tev tur nav nekādas darī�anas. Pat ne tad, ja mēs izdomātu viņu izmest komposta kau�dzē aiz mājas.�

Logs ciet, un prom. Jo viss, ko vajadzēja pateikt, ir pateikts.

Nākamajā rītā agri jo agri pagalmā ieripo Flecingera darba auto.

�Man ir kas cūciski stulbs noticis,� viņ� saka, tikko pārkāpis cūkkūts slieksni.

Es tie�i esmu savā vannasistabā, ap vidu aptinis dvieli, un fēnoju matus. Pareizāk būtu teikt, tupu uz ceļiem. Flecingers iekārtojas uz dīvāniņa un sāk glaudīt Ludvigu.

�Kas tāds cūciski stulbs ir noticis?� es uzsaucu viņam.

Tagad Flecingers palūkojas uz manu pusi.

�Ei, Franci, kāpēc esi spoguļskapīti uzkabinājis tik zemu? Tas tak neatbilst tavam augumam.�

�Tu domā? Man gan �ķiet, ka atbilst perfekti. Tātad kas noticis?�

�Piezvanīja Bei�eļi, viņiem saplīsusi apkure. Man esot jānāk un jāsalabo.�

�Lieliski, dabūji jaunu pasūtījumu.�

�Ha-ha. Ko lai tagad daru?�

�Nu brauc un salabo to apkuri, man tā �ķiet.� �Vienam tā kā neomulīgi. Varbūt vari atbraukt man līdzi?�

�Tev arī vajadzīga policijas apsardzība?� Man jāsmejas. �Kāpēc vienkār�i nepateici, ka tev ir milzum daudz pasūtījumu? Ka visagrākais, ko vari piedāvāt, ir oktobris?

�Tur jau tas joks. Viņi uzreiz nenosauca vārdu, vienīgi paziņoja, ka apkure niķojas, un prasīja, vai es tūlīt varu nākt. Tikai tad, kad pateicu labi, nāk�u, bet uz kurieni man jāiet, tikai tad viss nāca gaismā. Un tad, protams, jau bija par vēlu.�

�Nu tad piezvani un pasaki, ka tev noticis kas slikts. Spazmatiskā paralīze vai kas tādā garā.�

�Franci, lūdzu!�

Vienmēr viens un tas pats. Mū�īgi Flecingers ar saviem muļķīgajiem sievi�ķu piedzīvojumiem iekuļas kaut kādās ziepēs un tad mīļajam Francim ar bākugunīm un sirēnām jābrauc palīgā. Pilnīgi vēmiens nāk.

Pēc kādas pusstundas kāpjam lejā pa Bei�eļu pagraba trepēm, un mums ir zvērīgi jāuzmanās, lai nelauztu kaklu. Tuk�as �ņabja pudeles, cik vien tālu acs var

redzēt. Uz katra pakāpiena. Brīvas vietas tikai tik daudz, lai noliktu kāju.

Aiz mums lejup kāpj ari Bei�eļa kundze. Viņai viena acs zila.

�Kas ar jums noticis?� jautāju, lai gan atbildi zinu jau iepriek�.

�Nokritu pa pagraba trepēm,� viņa saka.

Par to patie�ām nebūtu jābrlnās �ī vieta ir dzīvībai bīstama.

Piepe�i Bei�eliene no aizmugures pieglau�as apkures haltūristam un uzliek galvu viņam uz pleca. Pēc sekundes viņ� jau ir apgriezies un abi maigojas tā, ka nezinu, kur acis likt. Nu ko te vairs var paglābt?

Trepju aug�galā dzirdama rosība.

�Vai tur apak�ā kas arī iet uz priek�u?� no aug�ējā pakāpiena sauc viens no brāļiem.

�Gandrīz tā izskatās,� saku un trau�os aug�up, cik vien ātri atļauj tuk�ās pudeles. �Bet labāk jau dro�ības apsvērumu dēļ ejiet ārā dārzā. Ka nenotiek gāzes eks�plozija.�

�Mēs kurinām ar degvielu,� saka Bei�elis.

�Dieva dēļ!� es iekliedzos un rauju viņu cauri mājai uz izeju. �Tas ir vēl daudz bīstamāk. Kur ir jūsu brālis?�

Acīmredzot man ir izdevies Bei�eli visai labi iespaidot, jo viņ� paklausīgi seko.

�Brālis aizbrauca uz �ņabja veikalu.�

Nu, protams, kā gan citādi.

�Bet kur galu galā ir mana sieva?� Bei�elis tagad grib zināt.

�Jūsu sieva? Viņa� nu� tiklīdz mēs atnācām, viņa izgāja dārzā. Iespējams, pati sajuta briesmas.�

Tagad arī Bei�elis ir sajutis briesmas un seko man pie trafaretētā auto. Es atspie�os pret autiņa sāniem un cie�i raugos uz kamīna skursteni. Arī mājas saimnieks pavēr� skatienu aug�up. Starp citu, viņ� nedaudz trīc, un man sev jājautā, pirmkārt, vai Bei�elis nopietni tic eksplozijas briesmām un, otrkārt, vai brāļa iera�anās visu nesabojās.

Kad ārā iznāk Flecingers, Bei�elis atviegloti nopū�as. Vēl vairāk atvieglots viņ� izskatās, kad atbrauc brālis. Tad nabaga nobiju�ais vīri�ķis mērķtiecīgi dodas pie bagā��nieka, atver to un uzreiz sameklē sev alus pudeli.

�Vai viss beidzās labi?� viņ� jautā pēc krietna malka.

�Viss ir pa�ā labākajā kārtībā. Paldies, ka pajautājāt,� saka Flecingers un izraksta rēķinu. Pamanu, ka viņ� te tīri smuku naudinu taisās iekasēt.

>

�Labāk jau tā, nekā �ī sūri grūti pelnītā naudiņa tiek nodzerta,� haltūrists man klusām paskaidro. Loģiski.

Tagad no mājas iznāk Bei�eļa kundze. Viņas 1� krekls ir uzvilkts otrādi.

�Tev krekls uzvilkts otrādi, tu stulbā govs,� Bei�elis uzbrēc sievai, apmaksādams rēķinu.

Mēs ar Flecingeru dodamies prom tāpat, kā atbrau�cām, katrs savā automa�īnā. Pēc simts metriem es viņu apturu.

�Tūlīt pat apstājies ceļa labajā pusē, citādi es tevi no�au�u!� saku skaļrunī.

>

Flecingers paklausa man uz vārda un izkāpj no ma�ī�nas tā pārbijies, ka gandrīz aptaisījies.

�Nu pasaki man, tu dumj� esi, vai?� viņ� tomēr atļau�jas vaicāt.

�Es tevis dēļ riskēju ar savu pakaļu, draudziņ. Un, ja vēl kaut reizi dzīves laikā tavs krāns tev būs svarīgāks par manu pakaļu, es tevi no�mieg�u. Vai skaidrs?� nokliedzos un, lai pastiprinātu savu vārdu nozīmīgumu, viņam pie deguna novicinu ieroci. Bet �ķiet, ka Flecingers mani jau sapratis.

Birkenbergera zvans pienāk reizē ar Morā�eka zvanu, abi grib ar mani runāt. Tā kā es pie labākās gribas nevaru pārrauties uz pusēm, augstsirdīgi pāradresēju tiesne�a sarunu Papam. Un nu varu lieliski parunāties ar Rūdiju. Mēs mazliet papļāpājam par privātām lietām, un tas man patīk daudz labāk nekā sarunas par viņa vājprātīgo darbu. Beigu beigās mēs tik un tā nonākam pie tā, ka Rūdijs paziņo: tagad divas vai trīs nedēļas viņ� atkal dzīvo�oties pa Bella Italia. Izskatās, ka neuzticīgajiem lauleņiem tā ir kaut kāda modes zeme. Jā, �oms nosaka, �obrīd jau termometra stabiņ� ir krietni pacēlies un meiteņu svārki līdz ar to kluvu�i krietni īsāki.

>

Kas te �odien notiek? Vai esmu nonācis seksaholiķu ielenkumā?

�Rīt Morā�eku izlaidīs no slimnīcas. Tev jāaizbrauc viņam pakaļ,� vakariņu laikā saka Paps.

�Viņ� var braukt ar vilcienu vai ar taksi. Manis pēc kaut vai ar veļļuku. Bet jebkurā gadījumā viņ� nebrauks ar mani,� stingri nosaku, un uz dak�iņas uzspraustais vis�tas gabals nozūd man rīklē. Mmm, vista speķa mētelītī� Piedevās krēmīgi rīsi un dārzeņi ar lociņiem. Svētlaimes augstākā izpausme.

�Vai arī vari pats savākt savu sirdsdraugu,� turpinu. �Tad varēsiet pa ceļam lieliski uztīt da�us kā�us.�

Atbildē saņemu skatienu, kur�, ja vien es nepazītu Papu, sastindzinātu asinis manās dzīslās.

�Es jau varētu gan viņu pārvest, par to nav runa. Bet �ovakar man ir tik�anās ar Zimmerli un tā varētu ievilk�ties samērā vēlu. Tāpēc rīt nebū�u nekāds mo�ais, vai saproti? Bet Morā�eks vēlētos, lai viņam atbrauc pakaļ agri no pa�a rīta.�

�Nu tad jau viņam vajadzēs pagaidīt, līdz tu atkal atgūsi mo�umu.�

Protams, tas viss ir stulbi, man jāatzīst. Galvenokārt jau tāpēc, ka Paps ar savu Opel Admiral brauc tā, it kā visas �etras riepas būtu pārdurtas. Viņ� saka, ka gribot pasaudzēt autiņu. Tas savā laikā bijis viņa pirmais per�sonīgais braucamais, un acīmredzot tam jākļūst arī par pēdējo. Bet, tā kā mūsu ģimenē pierasts dzīvot ilgi, veca�jam admirālim vēl sasodīti daudz gadu būs jākalpo. Un tāpēc Paps drīkst tikai ripināties, nevis normāli braukt. Tādā ceļa nogrieznī kā Nīderkaltenkirhene-Vorishofenes kūrorts un atpakaļ Papam ar veco lūzni paies apmēram nedēļa. Bet vai tā ir mana problēma?

�Ei, Franci,� uzsauc Ome. �Esi nu tik labs un padod man dārzeņus.�

Francis ir tik labs.

�Un rīt tev jāpārved Morā�eks. Skaidrs? Tūlīt no pa�a rīta. Tā kā tu man neaizmirstu!� viņa turpina.

Paloku galvu.

Kad agrā rīta stundā kāpju savā trafaretētajā autiņā, Ome jau sē� priek�ā. Esot garlaicīgi, viņa paziņo. Gan jau tiesne�a kungs būs priecīgs, ja mēs abi divi aizbrauksim viņam pakaļ. Tā nu braucam Vorishofenes kūrorta vir�zienā, un mums garām slīd bavāriskā peizā�a, kuru tie�i �obrīd draud noslīcināt pavasarīgs lietutiņ�. Viss zied un smar�o tā, ka tas jau sāk likties bīstami.

Ome ir ideāls līdzbraucējs. Viņa neko nesaka, nela�mājas un galu galā neko arī nedzird, tāpēc visu garo ceļu varu klausīties AC/DC uz pilnu klapi. Lielisks pasākums.

Atpakaļceļ� gan nav tik jauks lietus gā� kā no spai�ņiem, Morā�eks visu ceļu �ēlojas bez mitas, un mūzika viņam �ķiet par skaļu. Ja nu obligāti nepiecie�ama skaļa mūzika, tad tiem jābūt stouniem. Tāda ieraksta man nav. Man ir tikai AC/DC, bet to, redz, kundziņ� negrib klausīties. Nu labi, es kļūstu piekāpīgs, izslēdzu mūziku un klausos vina muldē�anā.

>

�Tas bija �ausmīgi, Eberhofer, varat man ticēt. Katru reizi, kad gaitenī dzirdēju soļus, es kritu panikā. Varu apzvērēt, ka Kistners kaut kur turpat mani novēroja. Un

ikkatru mirkli apdraudēja manu veselību. Vai to vispār spējat iedomāties? Nē, to jūs, protams, nespējat. Ko tādu var saprast tikai tāds, kas līdzīgas briesmas pārdzīvojis,� saka tiesnesis un paņem �ķipsnu �ņaucamtabakas.

To visu redzu atpakaļskata spogulī. Morā�eks kā parasti gul�ņā uz aizmugurējā sēdekļa un tagad cen�as kaut kādā veidā trāpīt tabaku savās nāsīs. Necik labi tas viņam neizdodas. Viens pikucis pielīp pie degungala, un tas izskatās pretīgi. Tad jau labāk vēroju ceļu.

�Un naktī, Eberhofer� naktī bija visbriesmīgāk. Vai domājat, ka varēju iemigt? Gribējās gan! Viena negulēta nakts pēc otras. Viens vienīgs murgs, ka es jums saku.�

�Kas viņam atkal nepatīk?� grib zināt Ome, jo tiesne�a �ēlabas ir sajūtamas pat ķermeniski. Es nodemonstrēju pirksta grozī�anu pie deniņiem, un viņa mani momentā saprot.

�Un ko tagad iesāksim? Uz kurieni brauksim?� jau�tāju Morā�ekam, cerēdams izdzirdēt, ka varu viņu vest uz mājām. Uz viņa mājām, saprotams.

Bet nekā.

�Ak tu, gudrinieks! Vai tad nav skaidrs, uz kurieni?�

�Un kur jūsu mīļotā sieva palikusi, ja drīkst jautāt?�

�Mana mīļotā sieva ir aizbraukusi pie savas mīļotās māsas. Jo, pa�as vārdiem runājot, viņai esot jātiek skaid�rībā ar savām jūtām. Vai varat to iedomāties? Pēc tik garas kopdzīves viņai tagad ne no �ā, ne no tā pēk�ņi ienāk prātā pārliecināties par savām jūtām. Tas nav prātam aptverami. Nē, es pasauli vairs nespēju saprast,� tiesnesis nosaka un ie�ņauc nākamo devu.

Personiski es tīri labi spēju saprast Morā�eka kundzi. Bet pasauli arī es vairs nesaprotu. Nekādas līdzjūtības pret cilvēkiem, kaut vai, piemēram, pret mani. Nekādas. Absolūta nulle.

Kad atgrie�amies mājās, Ome tūlīt pazūd virtuvē, bet Paps ar tiesnesi okupē dzīvojamās istabas dīvānu. Es pasaucu Ludvigu, jo nekas cits nespēj sakārtot galvu tik labi kā tāls ceļ�.

>

Diem�ēl necik tālu mēs netiekam, jo iezvanās mans dienesta tālrunis. Ta�u ziņa ir laba. Pat ļoti laba. Uzzinu, ka pirms da�ām dienām Memmingemas tuvumā nozagts auto un tie�i �onakt tas nenoskaidrotos apstākļos eksplo�dējis un sadedzis. Pie tam iek�ā bijis cilvēks. Skaisti.

Varētu teikt, ka man gar to nav nekādas daļas, jo Memmingema nemaz neietilpst manā iecirknī. Tomēr man ir gan daļa, jo pastāv versija, ka sadegu�ais varētu būt Kistners. Vismaz autostāvvietas videoierakstā, kurā fiksēta autiņa aizdzī�ana, viņ� ir samērā labi atpazīstams. Un, ja jau psihopāts tagad pārvērties pelnos un dūmos, tad ta�u Morā�eks beidzot var izvākties no mūsu mājām un vārtīties pats pa savu gultu.

Loti laba zina!

>�������������������������������������������������������������������� j

Savu līkumu pabeidzam ar absolūtu rekordu 1:15. Mājup esam teju vai lidoju�i, degdami nepacietībā ātrāk izpaust labo ziņu.

�Un ja nu tas nemaz nebija Kistners?� jautā Paps tūlīt pēc manas sajūsminātās runas.

�Tie�i tā,� piebalso Morā�eks un nogaido�i skatās uz mani.

Es vēl esmu nedaudz aizelsies, tāpēc kādu bridi tikai purinu galvu.

�Video var skaidri redzēt,� beidzot izdve�u.

Abi ve�uki saskatās.

Tad pagalmā ieripo Leopolda autiņ�. Ludvigs piespie� galvu man pie kājas.

�Servus visapkārt!� sauc Leopolds, knapi pa durvīm ienācis. Rādās, ka viņ� ir netipiski labā omā. Aiz viņa pa durvīm ienāk Panida ar Su�iju, un mazā tūlīt pat pastiepj roķeles man pretī.

�Vancs,� saka mazais zelta gabaliņ�, kad es nekavējo�ties paņemu viņu uz rokām.

Sīkaļa priecīgi plauk�ķina man pa vaigiem un smejas. Leopolda labais garastāvoklis ir pagalam. Viņ� nosē�as uz dīvāna, sakrusto rokas uz krūtīm un klusē.

�Panida, esi nu tik laba un uzklāj galdu,� kliedz Ome.

Panida paiet mums garām un noglauda Su�ijai vaigu. Tad viņa noglauda arī manu vaigu. Leopolds ir gatavs uzsprāgt.

�Vancs, Vancs, Vancs�� gavilē mazulīte, tik jauka, ka es varētu viņu apēst.

�Nu jau gan pietiek,� noņurd Leopolds, tad pieceļas, ar varu atrauj bērnu no manis un piespie� sev klāt.

Viņam visi nav mājās?

Su�ija sāk raudāt.

�Leopold!� iebļaujas Panida, atņem vīram bērnu un nomierina.

�Nesaprotu, kas viņai ar to vienmēr ir,� laulenis apvainoti nosaka, ar �to� nepārprotami domādams mani.

Man pa muguru noskrien skudriņas, spalvas uz skausta saslienas stāvus un vēderā dejo taureņi. Tas ir brīni�ķīgi.

Rūķdegune pieplakusi pie mammas krūtīm, mazas asariņas ripo pār sārtajiem vaidziņiem. Es viņu uzlūkoju, un viņa momentā sāk smieties. Pat aizrijas no smiekliem. Panida ieliek Su�iju manās rokās un pati pievēr�as trau�kiem.

Ēdienreizes laikā visi ir samērā klusi, katram risi�nāmas pa�a problēmas. Leopoldu moka greizsirdība. Morā�ekam uznāk panikas lēkmes, jo viņ� baidās doties mājās, kaut arī Kistners, visticamāk, ir beigts. Papam uzmācas skumjas: vai patiesi tūdaļ būs jā�ķiras no labā drauga, kur� tikai nupat atgriezies? Panida baro mazo, bet Ome nemitīgi zibinās starp ēdamgaldu un pavardu, lai piebāztu visas izsalku�ās mutes.

Es paņemu Rūķdeguni klēpī un turpinu barot lai ta�u nabaga māte arī ko ieko�. Kaut gan Panida var ēst, cik grib, viņa tik un tā izskatās pēc skolnieces. Par to jau arī nav jābrīnās, jo viņai visu laiku jābaro bērns, kamēr bērna tēvs aizņemts ar sava vēdera piebā�anu.

��onakt Morā�eks paliks tepat,� Paps pārtrauc klu�sumu un nogaido�i skatās uz mani. Man gandrīz rodas iespaids, ka viņ� prasa atļauju.

Morā�eks uzelpo.

�Rīt noskatīsies novēro�anas kameras ierakstu. Ja tas pavisam noteikti būs Kistners, tiesnesis varēs braukt mājās. Bet, ja būs kaut mazākās aizdomas, tad viņ� paliks

te. Skaidrs?� Paps nosaka un apmainās zīmīgiem skatie�niem ar savu pudeles brāli.

�Loģiski, Morā�ekam �ovakar jāpaliek tepat, jo jums vēl jānosvin atvadas, vai ne?� es saku un pieceļos. Ar acs kaktiņu redzu, kā tie abi priecājas. Kā tādi palaidnīgi puikas, man jāsaka. Pie tam sāniski pamanu, ka Leopolds saraujas. Tad vēl da�as reizes pasvie�u gaisā Su�iju, līdz viņa lielā sajūsmā spiedz. Pēc tam noglāstu vaigu Panidai un atdodu viņai bērnu. Tad gan labāk taisos ka tieku, jo Leopolds jau kļuvis pavisam sarkans.

Nonācis savā cūkkūtī, ielieku ausīs aizbā�ņus, jo jau paredzu, kas �onakt notiks. Tamdēļ arī nedzirdu ne telefonu, ne klauvējienus pie durvīm. Patiesībā pamostos tikai tad, kad tieku kratīts un valstīts tā, ka man kļūst pavisam slikti. Pirmais man prātā ienāk Leopolds. Tā teikt atriebes akts. Bet, kad paskatos uzmanīgāk, tad redzu, ka tas nav viņ�. Tas ir Paps. Un Morā�eks. Un Zimmerlis. Visi trīs stāv ap manu dīvāniņu, blen� man virsū un rausta, kur vien tiek klāt. Pie tam kā vājprātīgi runā cits caur citu. Es nespēju viņus saprast ausu aiz�bā�ņu dēl.

>������������������������������ >

Un tad rodas pavisam nopietns jautājums: kam galu galā vajadzīgs suns, ja nakts vidū te jebkur� var vazāties iek�ā ārā, kā tik ienāk prātā? Uzlūkoju Ludvigu. Un mūsu skatieni satiekas. Bet tikai īsu brīdi. Jo viņ� ar priek�ķepu aizsedz acis. Pareizi kaunies!

Trīs apmeklētāji vēl joprojām uztraukti rosās ap mani. Tāpēc izlemju izņemt no ausīm savus aizbā�ņus. Tak jau

jāpaklausās, ko viņi grib. Iespējams, Morā�eks ackal kaut kur ieraudzījis Kistneru.

Tomēr nē.

�Vai saprati?� tas ir pirmais, ko izdzirdu, un to saka Paps. Bet, tā kā es pilnīgi neko neesmu sapratis, tad norādu uz ausu aizbā�ņiem un palūdzu atkārtot.

�Viņ� to visu nemaz nav dzirdējis,� konstatē Zimmerlis un apsē�as uz dīvāniņa malas. Dīvāniņ� smagi sasveras, un mani pārņem bailes par savu vienīgo guļammēbeli.

�Zimmerli, neņem ļaunā, bet, lūdzu, piecelies,� es viņam aizrādu.

Miesnieks paklausa.

�Sūzijai iet tik slikti, bet tu domā vienīgi par savām ērtībām.� Viņ� smagi nopū�as.

Nu gan nepaiet ne sekunde, kad jau esmu kājās.

�Kādā ziņā viņai iet slikti?� jautāju, sagrābis Zimmerli aiz krūte�as.

�Ej nu ej, kas vēl nebūs!� viņ� man uzkliedz.

�No kurienes tu vari zināt, ka Sūzijai iet slikti?� atkliedzu viņam atpakaļ.

Paps nostājas pa vidu un atspie� mūs katru uz savu pusi.

�Nu tāpēc, ka viņa Gizela tagad ir Itālijā un apme�tusies pie Sūzijas. To viņa tikko pastāstīja pa telefonu,� skaidro Paps.

�Ko tie�i viņa pastāstīja, tā tava Gizela?� jautāju.

Miesnieks parausta plecus.

�Nu to, ka viņai nemaz neiet tik labi, Sūzijai. To, ka viņai pārāk daudz jāstrādā. Un viņas smalkais �tuceris caurām dienām vazājas pa ciemu. Un strīdas� strīdas

viņi nepārtraukti, tā, lūk. Sūzijai jau esot pavisam sarau�dātas acis.�

Vispār tas man jau sen bija skaidrs. Tomēr, kaut arī tas man jau sen bija skaidrs, es jūtos ļoti slikti. Jo aizdomas ir aizdomas, bet rūgta patiesība pavisam kas cits.

�Tev tūlīt jābrauc uz turieni un viņa jāsavāc,� iejaucas Paps.

�Tātad tik tālu nu atkal esam nonāku�i. Es jau vien�reiz braucu, lai viņu pārvestu, un paliku galēja muļķa lomā,� saku un iekārtojos uz gulē�anu. Rokas zem vaiga, dekis uz acīm.

Bet nu gan laikam ātri jāpaskaidro. Viss bija tā. Pirms vēl Sūzija izlēma pamest dzimto pavardu un itāļu iznire�lim kļūt par kalponi un metresi, viņa salauza roku. Bet tik un tā ar visu savu salauzto roku aizbrauca uz Itāliju. Mīlestības vārdā, kā jau saprotat. Pēc pāris nedēļām ģipsi, protams, vajadzēja noņemt. Un kā rīkojās mīļā Sūzija? Viņa nevis aizgāja pie itāļu ārsta, bet gan nolēma atgriez�ties Vācijā. Ja precīzāk, Bavārijā. Un, ja pavisam precīzi, tad Nīderkaltenkirhenē. Tāpēc, ka vienkār�i neuzticējās itāļu ārstam. Vai spējat ko tādu iedomāties? Viņa neuztic itālim savu ģipsi, bet itin mierīgi atdod sirdi! Dzel�aina sievietes loģika.

Nu tātad Sūzija ar savu auto brauca atpakaļ uz Vāciju tie�i tajā pa�ā laikā, kad es biju nolēmis viņu izraut no viltīgā itāļa lamatām. Citiem vārdiem sakot, kad taisījos pārvest viņu mājās, lai tas maksātu ko mak�sādams. Bet, protams, nekas man neizdevās. Jo mēs izmainījāmies ceļā. Kaut ko tādu sauc arī par likteni, un tur neko nevar darīt.

Lūk, kāpēc man pat sapņos nenāk ne prātā atkal kļūt par muļķi. Ne par kādu naudu ne.

Tie trīs vēl kādu bridi stampājas ap manu guļvietu, bet man par to nospļauties. Ausu aizbā�ņi savās vietās, un miers.

>

Kad nākamajā rītā ienāku pa�valdības namā, tieku totāli ignorēts. Nekādu �Labrīt, mīļo Franci!� un �Vai nevēlies kafiju?�. Nē, vispār nekā.

Mani gan tas necik nepārsteidz, jo Nīderkaltenkirhene ir no�ēlojams aizkakts un jaunumi te izplatās zibens ātrumā. It īpa�i sliktie. Un vēl jo vairāk ja ir atrodams kāds grēkāzis. �oreiz grēkāzis, saprotams, esmu es. Bez vārda runas. Tikai tāpēc, ka vēl aizvien neesmu devies ceļā pēc Sūzijas.

Lai izvairītos no sērīgajiem ģīmjiem, eju taisnā ceļā uz savu kabinetu.

Tas ir aizslēgts. Pie tam uz durvīm stāv uzraksts: �Ieeja aizliegta!�

�Ko tad tas nozīmē?� pilnīgi bez kāda sveiciena jau�tāju birģermeistaram, tikko esmu ienācis viņa kabinetā.

�Ak, Eberhofer, cik labi, ka esat klāt. Lūdzu, sēdie�ties!� saka birģermeistars un norāda uz tuk�o krēslu sev iepretim.

Tomēr es palieku stāvam. Palieku stāvam un sakrus�toju rokas uz krūtīm.

�Tātad?�

�Nu redziet, mīļo Eberhofer, �ķiet, ka jums būs jāpaņem da�u dienu atvaļinājums. Tas tādēļ, ka� jūsu

kabinetā iemitināju�ies termīti.� To pateicis, viņ� piece�ļas, pieiet pie loga un raugās ārā.

�Termīti?�

Neko labāku viņ� nevarēja izdomāt?

�Jā, termīti. Vai arī ķirmjgrauzis. Manis pēc kaut vai azbesta piesārņojums. Izvēlieties, ko gribat. Jā, izdomājiet pats!� Birģermeistars smiedamies pagrie�as pret mani. Tad viņ� atkal kļūst nopietns un turpina: �Lai vai kā, �ī nedēļa jums nav jāpavada savā kabinetā. Vai skaidrs? Un mans priek�likums � paņemiet sev da�as brīvas dienas, aizbrauciet kaut kur atpūsties. Starp citu, Itālija �ajā gadalaikā ir brīni�ķīga� Bet tagad atvainojiet, man ir daudz darba.�

Ak viņam ir daudz darba? Vienīgais, kas �im darāms, no rīta izlasīt avīzi un pēcpusdienā apsveikt kādu simtgadnieku. Ar kafiju un kūkām. Un, ja palaimējas, ieraut arī kādu �nabīti. Tas arī viss, kas viņam darāms, �im

>���������������������������������������������������������������������������������������������������������������������� � > birģermeistara kungam. Bet man tagad jādodas mājās, lai varētu atrast īsto vietu. Nu to mēs vēl redzēsim. Gan es viņiem parādī�u īsto vietu! Tas nu ir skaidrs.

Kā vēlāk noskaidrojas, tā ir bijusi Ome, kas parūpē�jusies, lai ziņa par Sūzijas bēdām tiktu izplatīta kā nākas. Nedēļas tirgū. Pa�ā rīta agrumā. Tur viņa nejau�i satikusi Mo�hameru Lī�eli un tai arī izlda�ojusi stāstu par nabaga Sūziju. Un, tā kā Mo�hameriene praktiski darbojas kā megafons, tagad to zina gandrīz viss ciems. Diem�ēl es vairāku iemeslu dēļ nevaru parādīt Omei īsto vietu, un tā nu visi mani atriebības plāni sabrūk.

Kad ienāku mājā, redzu, ka visa grīda piekrāmēta ar koferiem. Pirmais, kas man ienāk prātā, mūsu cienī�jamais tiesne�a kungs gatavojas aizvākties. Tomēr koferu ir pārāk daudz. Pie tam uz viena no tiem sē� Rūķdegune un plauk�ķina roķeles.

�Pamūc malā!� pēk�ņi sev aiz muguras dzirdu Leo�polda balsi. Viņ� stiepj vēl kādu saini.

�Kas tas būs, kad nāks gatavs?� vēlos zināt.

Radinieks nosvie� saini zemā un paķer bērnu uz rokām.

�Nu ta�u mūsu atvaļinājums. Atvaļinājums zemnieku sētā! Jau aizmirsi, sirdsmīļo brālīt?�

Sirdsmīļo brālīt. Man tūlīt būs jāvemj.

Su�ija klapē Leopoldam pa seju pavisam citādi nekā tad, kad viņa to dara man. Katrā gadījumā ne tik maigi. Bet papucis tik un tā smejas. Laikam aiz sāpēm.

�Jā, un Paps pa to laiku gulēs pie tevis. Tā ta�u tev nebūs nekāda problēma, vai ne?�

�Tikai pār manu līķi!� iesaucos un brā�os iek�ā vir�tuvē.

Abi seniori sē� pie galda un mizo kartupeļus, Ome grie� sīpolus, Panida apvārta gaļu olā un rīvmaizē. Visa �ī ģimeniskā harmonija spēj nogalināt cilvēku.

�Vii videoierakstu jau izpētīji?� jautā Paps, tikko mani ieraudzījis.

Nolādēts! Videoieraksts. Par to biju pavisam aizmirsis.

�Nē, līdz tam vēl neesmu ticis.�

Paps parausta plecus un smaida.

�Tad jau mums visiem būs nedaudz jāsaspie�as, tur pāri sētai, cūkkūtī. Vai ne, Morā�ek?� viņ� turpina.

Morā�eks ari smaida. Un paloka galvu.

Vai viņi grib mani piebeigt?

Dārgie radi un draugi nepaspēj ne apskatīties, kad es jau sē�u savā trafaretētajā auto un esmu ceļā uz Landshūtes policijas iecirkni. Tik tālu nu ir nonācis, ka mana mīļotā cūkkūts kļūs par divu vecējo�u hipiju apmetni.

Ierakstā redzama pavisam parasta automa�īnas zādzība. Zaglis, iespējams, vīrie�u dzimuma, sliktā apgaismojumā tuvojas automa�īnai autostāvvietas galā, uzlau� to un aizbrauc. Tum�as drēbes, kapuce dziļi uz acīm. Redzams galvenokārt no aizmugures. Pēc ķermeņa uzbūves varētu būt Kistners. Vai arī Dagoberts Daks� Kā kolēģi izprā�toju�i, ka zaglis ir Kistners, man netop skaidrs. Laikam jau visa pamatā bijusi vēlme, lai tā būtu bijis.

Mājās kā jau mājās �nicele gar�o sapņaini un kartu�peļu salāti ir tādi, ka rodas vēlē�anās tajos ienirt. Diem�ēl visa ir par maz. Tas loģiski, jo neviens ta�u nespēj sara�ot tādu daudzumu ēdamā, lai piebāztu visas �īs rijīgās rīkles. Pat Ome ne. Tad jau taisni jāpriecājas, ka man izdodas tikt pie nieka divām trim porcijām.

�Apskatījos videoierakstu,� saku, cerēdams uz mazu pauzi ē�anā.

Paps un Morā�eks tik tie�ām pārtrauc ēst.

�Un?� abi reizē iesaucas.

�Pavisam skaidra lieta. Tas viennozīmīgi ir Kistners. Nekādu �aubu. Un, tā kā viņ� tagad ir pārvērties pelnos,

jūs mierīgi varat atgriezties mājās, Morā�ek. Galu galā kādam ta�u jārūpējas par likumību mūsu apkaimē, vai ne? Un māja arī jāpieskata,� piebilstu.

�Reizi nedēļā ierodas apkopēja,� Morā�eks nomur�mina, manuprāt, visai neizteiksmīgi.

�Apkopēja tas gan ir jauki. Tad jau viss būs pa�ā labākajā kārtībā, kad atgriezīsieties mājās.�

Tiesnesis paloka galvu. Paps paskatās uz savu sadrū�mu�o draugu un uzliek roku uz viņa pleca. Leopolds uzliek roku uz Papa pleca. Teļa gaļas gabals iesprūst man rīklē.

�Vai arī man tā jādara?� jautā Orne.

Es tikai pārbolu acis un pieceļos.

�Cik ilgi domājat palikt?� vēl tikai pajautāju Leo�poldam.

�Nu, kādas desmit divpadsmit dienas. Varbūt divas nedēļas. Tad jau redzēs, kā noritēs grāmatu tirdzniecība. Mans palīgs, varu teikt, ir visai izveicīgs, pie tam �obrīd ir iestājies tāds mierīgāks laiks. Gan jau viņ� lieliski tiks galā.�

�Un tu viņam tik ļoti uzticies? Bet ja nu viņ� pēk�ņi apmet ka�oku uz otru pusi? Ņem un aizmūk? Aiz trej�deviņām zemēm. Ar visu tavu brīni�ķīgo naudu?�

�Franci!� iejaucas Paps.

Mani pūliņi paliek bez rezultāta. Vajadzīgs jauns plāns.

Pirms dodos līkumā ar Ludvigu, aizslēdzu savu cūk�kūti. Parasti es to nedaru, bet �odien man tā lieta �ķiet pārāk riskanta. Varu galvu likt ķīlā, ka tad, ja durvis būtu vaļā, Paps ievāktos, ne aci nemirk�ķinādams. Visticamāk,

ar visu savu pla�u atskaņotāju. Vai pat Morā�eku. Tāpēc jānoslēdz. Dro�s paliek dro�s.

Ejam pamatīgu līkumu, laiks ir brīni�ķīgs, un viss me�s smar�o pēc pavasara. Rezultāts 1:18. Diem�ēl visu �o septiņdesmit astoņu minū�u laikā manā prātā nerodas neviena derīga ideja, kā novērst vai vismaz saīsināt leopoldisko atvaļinājumu. Arī Morā�eka izvāk�anās datums laikam vien zvaigznēm zināms. Un ko tad, ja tiesnesis nemaz negrib izvākties? Katrā gadījumā Papa atbalsts viņam garantēts.

Pie mājas dzimtajā pagalmā ieraugu nenormālu dau�dzumu koferu. Varbūt man nekāds jauns plāns vairs nav vajadzīgs? Varbūt Leopolds pats ir nācis uz domām, ka viņ� �eit nevar palikt? Un cienītais tiesnesis tāpat? Tad jau esmu veltīgi lauzījis galvu, viss nokārtosies pats no sevis.

Pagalmā iztipina Ome. Arī viņai rokās bagā�a divi koferī�i, piemēroti ceļotājam bērna augumā.

�Mēs braucam uz Itāliju!� Ome man uzbļauj un iemet savus koferī�us Morā�eka vecajā Volksivagen busiņā.

�Kas tie�i brauc uz Itāliju?� Es paejos viņai pretī. Vai Ome būtu nojūgusies?

No busiņa izlien Morā�eks un rūpīgi piekārto bagā�u, kas samesta iek�pusē.

�Atradu!� Ar priecīgu smaidu sejā pa mājas durvīm iznāk Paps, rokās nesdams palielu kasti. �Man tas viss ir arī kasetēs. Visi bītlu songi no A līdz Z. Ko saki?�

Morā�eks priecājas.

Paps izmēģina automa�īnas kasetnieka derīgumu. Viss notiek. Laime bezgalīga.

�Vai beidzot varu uzzināt, kas brauc uz Itāliju un kādā nolūkā?� jautāju Papam.

Viņ� pārsē�as busiņa pakaļējā sēdeklī un ņemas kārtot savu kase�u kaudzi.

�Nu ta�u jau mēs Morā�eks, Ome un es,� viņ� saka. �Jo kādam ta�u jāapciemo mūsu Sūzija. Un, ja tu nevari pacelt savu pakaļu, tad tas jādara mums.�

�Tie�i tā,� piebalso Morā�eks un ie�ņauc devu.

�Un kur� no jums sēdēs pie stūres?� gribu zināt. �Protams jau, ka es. Jo Morā�eks lieto zāles un nemaz nedrīkst braukt,� atbild Paps.

Viņ� brauk�ot!? Taisni jāsmejas. Tad jau �ie Ziem�svētkus varēs svinēt kaut kur uz Austrijas robe�as. Bet kas man par daļu? Galvenais, ka neviens negulēs manā cūkkūtī! Lai ta�u viņi dara, ko pa�i grib.

Tad pagalmā iznāk Leopolds, nostājas man blakus un uzliek roku uz pleca.

�Nu, Franci, ko saki? Mūsu pasaules apceļotāji taisās uz Itāliju. Un mēs� mēs pavadīsim da�as pirmklasīgas dienas kopā. Tas būs lieliski, vai ne?�

Zibenīgā ātrumā sakravāju savas mantiņas un jau pēc sekundes sē�u busiņā. Tikai tā man trūka pavadīt lielisku nedēļu ar siekalcūki!

Atvadī�anās ceremonija ir tāda, ka ne aprakstīt. Leo�polds apkampj Papu tā, it kā tas gatavotos divus gadus riņķot kosmosa kuģī ap Zemi. Beidzot visi tomēr sasē�as, durvis ciet, un ceļā.

�Tev katru dienu jādodas lielā pastaigā ar Ludvigu,� vēl paspēju uzkliegt caur logu. �Vismaz stundu. Saprati?� Leopolds paloka galvu un māj atvadas. Ludvigs sē� viņam blakus un ir apvainojies, pat nepaskatās uz mani.

�Ko esat ieplānoju�i?� jautā Zimmerlis, tikko ienāku pa durvīm. Viņ� caur bodītes logu vēro mazo ceļotāju grupiņu.

�Mēs braucam uz Itāliju, ja pareizi sapratu. Bet tagad uztaisi mums da�as gar�īgas aknusiera bulciņas. Kas to zina, kad nākamreiz dabūsim ko jēdzīgu paēst.�

Zimmerlis smaida, sniegdams bulciņu turzu pāri letei. Tas ir pa�apzinīgs un nedaudz augstprātīgs smaids, man jāsaka.

Pirms esam tiku�i līdz Brennerai, mums biju�as jau se�as �urā�anas pieturas. Pie tam aknusiera bulciņu turza ir tuk�a un caurvējā pa atvērto busiņa logu esam pazau�dēju�i divas bītlu kasetes. Paps ir saskābis un pastāv uz to, ka jākāpj ārā, lai uzmeklētu zudu�os dārgumus. Es varu viņu atturēt, tikai piedraudot ar ieroci. Pēc tam viņ� vairs nerunā ne vārda. Vismaz ar mani ne. Ar Omi arī ne, jo tam tik un tā nebūtu nekādas nozīmes. Vienīgi Morā�ekam Paps pāris rei�u pasaka:

��itāds sūdbambālis!�

Iespējams, ar to viņ� domā mani.

Bet man ta�u nav izvēles. Ja man kopā ar trim senio�riem jābrauc 500 km gar� ceļ� vecā Volksivagen busiņā, kura maksimālais ātrums ir no km stundā, un visu laiku jāklausās tāda �ēlabaina gaudo�ana, tad atliek tikai viens: logs vaļā bītli ārā. Un Paps var burk�ķēt, cik vien viņam tīk.

Desmit minūtes pāri diviem naktī sasniedzam Gardas ezeru. Mani ceļabiedri ir pieklusu�i protams, ja krāk��anu var uzskatīt par klusē�anu. Tā kā pie labākās gribas nezinu, kur lai paliekam �ajā nakts stundā, es noparkojos

pirmajā labākajā stāvvietā un izkāpju no busiņa. Nākas secināt, ka sākot no ceļgaliem līdz pat kakla skriemeļiem esmu paralizēts. Varu tikai lēnītiņām virzīties uz priek�u, ikkatra vismazākā kustība izraisa organisma krak�ķē�anu un �īkstē�anu.

Būdams tālredzīgs, esmu no mājām paķēris līdzi da�us alus. Diem�ēl tie vairs nav auksti, bet vienalga gar�o lieliski. Pirmo izdzeru tuk�u, stāvot turpat pie busiņa, no�ūkst kā uz karstiem akmeņiem. Otrs vairāk domāts baudai, tāpēc meklēju jauku atpūtas vietiņu. Da�us soļus tālāk vizuļo ezers. Aizeju līdz krastam, nosē�os zemē un relaksējos. Viļņi sitas pret krastu, skaisti un nomierino�i. Gaiss ir nesalīdzināmi siltāks nekā pie mums mājās, tāpēc mazliet pa�ļūcu uz priek�u, novelku kurpes un iemērcu kājas ūdenī. Bet tas vairs nemaz nav jauki, jo ūdens ir ledusauksts un bangains. Nepaspēju ne attapties, kad d�insi jau slapji līdz pakaļai. Nu for�i.

Tā kā esmu nosalis kā suns, atgrie�os pie busiņa un visā �ajā bardakā meklēju kaut ko sausu uzģērbjamu.

�Vai mēs jau esam klāt?� vaicā Morā�eks un a�i uzslienas sēdus. �Brīni�ķīgi, tas ta�u ir ezers! Eberhofer, celieties! Esam klāt. Nu ta�u palūkojieties uz �o brīni��ķīgo ezeru!� Nav �aubu, tiesnesis ir sajūsmā.

Arī Paps pamostas un palūkojas uz brīni�ķīgo ezeru. Tad viņ� aiz�āpo līdz krastam un nosē�as zemē tie�i turpat, kur pirmīt sēdēju es. Morā�eks viņam seko. Tā nu viņi tur sē�, cie�i blakus, un nolūkojas uz brīni�ķīgo ezeru. Bet ne pārāk ilgi. Tad Paps novelk kurpes un zeķes un iemērc kājas ūdenī.

�Ūdens ir ledus aukstumā un �ļākājas līdz nabai,� es uzsaucu.

Bet Paps tikai atmet ar roku un izģērbjas pilnīgi pliks. Morā�eks nekavējoties seko viņa piemēram. Nespēju noticēt savām acīm, bet abi vecie ielec ledainajā ūdens�tilpē, �ļākājas un smejas, it kā būtu pamatīgā kaifā. Jau skatoties vien uz to, man sāk klabēt zobi, tāpēc uzģērbju sev virsū visu, ko varu atrast, un liekos uz auss. Nogu�rums mani praktiski beidz nost.

Kad nākamajā rītā pamostos, nevaru vien beigt brī�nīties. Pirmkārt, ezers tagad atrodas otrā pusē, otrkārt, Eberhofera kungs ar Morā�eka kungu ceļ telti, un, tre��kārt, caur busiņa logu pamanu sevi�ķi pazīstamu auto. Uz tā rakstīts: �Gāze. Ūdens. Apkure. Flecingers�.

Pēk�ņi busiņa durvis atsprāgst vaļā un iek�ā iespraucas Zimmerļa galva. Esmu dro�s, ka man rādās murgi.

�Servus, Franci! Ko saki? Mēs ar Flecingeru arī esam klāt!� viņ� uzsauc un �ķiet esam labā noskaņojumā.

�Nevaru nepamanīt.�

Tad ari Ome pabā� galvu busiņā.

�Nāc, puika, brokastīs. Es jau biju pie maiznieka.�

Ome jau ir bijusi pie maiznieka!? Kā, pie velna, viņa spēja saprasties? Bet Ome jau zina, ko es domāju.

�Brīnies, ja? Bet ir ta�u viens pīpis, vai es nedzirdu vāciski vai itāliski,� vina saka. Tur nu viņai taisnība.

Ārpusē uzstādīts saliekamais galdiņ� un da�i krēsli. Brokastis, ko redzu uz galdiņa, izskatās gandrīz kā mājās. Un arī gar�o gandrīz kā mājās. Nūjā, maizītes no ārpuses

ir drupanas, nevis krauk�ķīgas, savukārt iek�pusē sausas, nevis mīkstas bet citādi viss ir lieliski.

�Jūs ta�u nedomājat celt telti?� jautāju, kozdams maizītē.

�Nu bet ko gan citu?� atjautā Paps. Viņ� tup pie zemes ar siļķi mutē, un es knapi varu saprast, ko viņ� saka.

Tad manā redzeslokā parādās Flecingers ar lapiņu un atslēgu rokā.

�Mūsu guļamvagoniņ� ir tie�i blakus jūsu teltij,� viņ� nosaka un sāk iekārtoties savā jaunajā mājoklī.

�Ko jūs te galu galā darāt?� beidzot gribu zināt.

�Nu, mēs ar Zimmerli nodomājām, ka da�as atvaļi�nājuma dienas arī mums nenāktu par skādi. Un, tā kā mūsu sievas ir prom, nolēmām sastādīt jums lielisku kompāniju,� paskaidro Nīderkaltenkirhenes haltūrists.

�Skaidrs.�

�Gatavs!� iesaucas Paps un izriestu krūti nostājas blakus savai teltij.

Morā�eks izvelk no busiņa divus guļammaisus un ierullē teltī.

�Lieliski,� saka Paps.

�Lieliski,� piebalso Morā�eks.

�Un kur, lūgtum, gulēs Ome? Un mana niecība, ja drīkstu jautāt?�

Paps pasvie� man kaut kādu kuļķeni. �Viegli un ātri. Divguļamā telts� tā tur rakstīts.

�Aizmirsti!� Es aizmetu kuļķeni viņam atpakaļ un pieceļos no ēdamgalda. Tad paņemu zem elkoņa Omi, un mēs dodamies ceļā. Kā jau plānots, pavisam netālu atrodam mazu, jauku pansiju.

Pēc karstas du�as dzīve rādās itin jauka, un mēs ar Omi ejam staigāt gar ezeru. Savā ceļā nesastopam necik daudz tūristu, jo Lieldienas nav glu�i pieprasītākā sezona, vismaz tā pastāsta pansijas saimniece. Starp citu, viņa lieliski runā vāciski � kā jau visi �ejienie�i. Tas mūsu uzturē�anos �ajā brīni�ķīgajā vietā manāmi atvieglo, jo, būsim godīgi, neviens no mums neprot pat lauzītu itāļu valodu. Zinām tik vien kā pizza un grappa. Vai vino. Bet tas arī viss. Ome grib saldējumu, un to viņa, protams, arī dabū. Uzzinām, ka saldējumu sauc par gelato.

Pēc mazas pastaigas pa burvīgo ciematu, aizejam apraudzīt tel�u pilsētiņas iemītniekus. Kompānija ir pilnā sastāvā, pie tam kungiem pievienojusies Gizela. Acīm�redzot vīrs viņu telefoniski informējis par savu atra�anās vietu. Tomēr miesnieka kundze īpa�i nepriecājas par tik�anos. Drīzāk jau viņa dusmojas � jo kur� gan tagad pieskatīs nāvīgi svarīgo miesniekbodīti? Kur� apkalpos kundes? Un kur� savāks gaļu no kautuves? Un tā tālāk un tā joprojām. Zimmerlis turas pretī: galu galā Maksim arī kādreiz būtu kaut kas jāiemācās, izjust atbildību un tādā garā. Te man jāpiebilst, ka Maksis ir viņu kopīgais dēls un īsts slaists. Slinks līdz neiespējamībai, un tas, protams, attiecas arī uz visām gaļas lietām. Bet Zimmerlis apgalvo, ka puika tik�ot galā. Un, ja kas, veikalā ta�u esot arī pār�devēja. Tai gan vajadzīgs kalkulators, lai pārdotu da�as Vīnes desiņas, bet kāda man daļa. Un jā, arī draudzīgais miesnieks turpinā�ot iegriezties reizi dienā kā līdz �im. Tā ka viss bū�ot labi.

Tad Gizela vēlas, lai dzīvesdraugs pārvācas pie viņas uz pansiju. Bet to viņ� negrib nekādā gadījumā. Ne ar

kādiem draudiem nav pierunājams. Loģiski, tad jau viņ� vakarā nevarēs tā vienkār�i izdzert savu alus devu. Tad būs jāsamierinās ar se�ām vai astoņām pusītēm. Un to nu Zimmerlis negrib, galu galā arī viņam ir atvaļinājums. Tāpēc arī alus un dzīvojamais vagoniņ� Gizelas un pan�sijas vietā. Tas visu izskaidro. Par laimi, miesnieksieva to uztver savaldīgi.

�Sūzija dro�i vien priecāsies jūs redzēt. Kad domājat viņu apciemot?� viņa grib zināt.

�Mēs vispār nedomājam viņu apciemot. To grib tikai Francis,� saka Paps.

Gizela priecājas. Tā silti paskatās uz mani un uzliek roku man uz ceļgala.

�Es? Kāpēc tie�i es? Man �ķita, ka jūs par to parūpē�sieties. Jo es to nespē�u,� tāpat vien pasaku.

Gizela atrauj savu roku no mana ceļgala un iesprau� to savā sānā. Un otru roku otrā sānā. Tas itin nemaz neizskatās draudzīgi.

�Varbūt vispirms aizejam kaut kur smuki paēst un viltīgo plānu taisām pēc tam?� ierosina Flecingers, un viņa ideja iemanto vispārēju piekri�anu.

Tātad dodamies prom.

Mana pica ir gar�īga, nav ko piebilst, kaut arī Morā�eks vai simtreiz apgalvo, ka viņam un viņa sievai esot alerģija pret jūras veltēm un viņi no tām alla� dabūjot niezi. Man gar�o lieliski. Vienīgā nera�a �ī nav labākā vieta kaislīgam alus dzērējam. Jo vesels litrs vīna ir dabū�jams par mazas alus porcijas cenu. Un tad nu ir jāizvēlas:

vai nu palikt absolūti skaidrā, vai arī piedzerties lupatās. Par spīti tam, garastāvoklis ir lielisks.

Pēk�ņi zvana mans telefons, un tas ir zvans no Landshūtes policijas iecirkņa. Ir jaunumi, pie tam veseli divi. Pirmkārt, miru�ais autozaglis nekādā gadījumā neesot Kistners, tas noskaidrots pēc zobiem tiesu medicīnas ekspertīzē. Un, otrkārt, ja Morā�eks vēl aizvien neesot gatavs vicināt savu tiesne�a āmuriņu, tad viņam jāiziet medicīniskā apskate. Tā man pavēsta kolēģis. Un pajautā, vai es gadījumā nezinot, kur �obrīd mētājas Morā�eks.

�Tie�i man pretī,� es atbildu, kamēr �tie�i man pretī� uzmanīgi vēro mani.

�Kas tas bija?� tiesnesis vaicā, tikko esmu pabeidzis sarunu.

�Kolēģis no Landshūtes,� nevērīgi atsaku, knibināda�mies ap kafijas tasīti, kuras osiņa ir tik maza, ka pirkstu nav iespējams cauri dabūt.

�Un ko cienītais kolēģis no Landshūtes gribēja manā sakarā?� Morā�eks turpina izjautā�anu un ie�ņauc devu.

�Uz apskati jums jāiet, Morā�ek. Tāpēc, ka zināmu laiku neesat pievērsies savām amata lietām.�

Tas sabojā tiesne�a labo noskaņojumu, un Paps līdz�jūtīgi uzliek savu roku uz juridiskā pleca.

�Kas tiem abiem atkal lēcies?� jautā Ome, na�ķodamās ap savu sarkanvīnu.

Es pārbolu acis, un viņa dara tāpat.

�Vai vēl kādi jaunumi no dzimtenes?� tiesnesis jautā trīco�u balsi.

Papurinu galvu. Labāk neko neteikt par Kistnera kunga neizdevu�os sadeg�anu, jo tad atvaļinājuma noska�ņojums būtu pilnībā sabojāts.

Kad esmu nolicis gulēt Omi, ciema diskotēkā satiekos ar Flecingeru un Zimmerli. Jautrība jau sit augstu vilni Zimmerlis stāv pie letes, un viņam kaklā pakārts neona dzeltens maisiņ� ar uzrakstu �Landshūtes krājkase�. Ļoti �iki, patiesi. Un, kā redzu, miesnieks atļaujas alu. Tātad izvēle kritusi uz piedzer�anos lupatās.

Es sev pasūtu bardolino, kas ir samērā gar�īgs.

Uz deju grīdas kustas grupa jaunu sievie�u. Un viņām pa vidu Flecingers. Grie�as uz riņķi un virpuļo apkārt tā, ka man sametas �ķērmi, jau skatoties vien. Tad viņ� piedejo mums klāt.

�Sinhronās peldē�anas komanda no Austrijas,� nosaka mūsu haltūrists un pasūta �ņabi. Kā saprotu, tas domāts sievi�ķiem. Viņ� paņem pilno paplāti un aizdejo atpakaļ. Mēs ar Zimmerli, atspiedu�ies pret leti, vērojam kaismīgo prozit.

Pēc brītiņa viena no meitenēm pienāk pie letes un pasūta sev ūdeni.

�Vai ari jūs esat no Landshūtes?� viņa grib zināt.

Mēs palokām galvu. Dro�i vien būtu pilnīgi lieki kādam no Austrijas skaidrot, ka pasaulē ir arī tāda jauka vieta kā Nīderkaltenkirhene.

�Un vai arī jūs esat Landshūtes AC sakarā?� jaunkun�dze turpina izvaicāt.

Es nezinu, par ko viņa runā. Izskatās, ka arī Zimmerlim nav ne jausmas.

�Jūs ta�u esat kopā ar Ri�iju, vai ne?� viņa tagad uzdod �ādu jautājumu.

Pārdomāju, kur� tie�i varētu būt Ri�ijs, un visai drīz pieņemu, ka dro�i vien Flecingers nav gribējis atklāt savu

īsto vārdu � īgņāts. Ne jau tik smukām meitenēm. Un, visticamāk, viņ� nav spējis pateikt arī to, ka ir gāzesūdens-apkures haltūrists. Tad jau drīzāk sacīk�u braucējs, tas vienmēr izklausās labāk. Varu to saprast, tāpēc atkal paloku galvu.

�Kur� �eit ir Ri�ijs?� jautā Zimmerlis.

Jaunkundze vispirms paskatās uz viņu, tad uz mani, parausta plecus, paņem savu ūdeni un aiziet. Es pastāstu Zimmerlim par savām aizdomām. Viņ� savukārt uzrauj uzacis, izdzer savu alu un aizkustinās deju grīdas virzienā.

�Hei, Superri�ij! Es esmu tavs labākais draugs Django,� viņ� uzkliedz Flecingeram.

Un tad man atliek tikai noskatīties, kā arī miesnieks metas sinhronā virpuļo�anā starp sievi�ķiem, krājkases maisiņam �ūpojoties ritmā. Nu tas jau izskatās pārlieku muļķīgi. Izdzeru savu glāzi un taisos uz tel�u pilsētiņu jāapskatās, kā klājas senioriem.

Turpceļā man pretī nāk Luka Toni. Nojau�u, ka tas nav īstais; drīzāk gan tas, kur� savaldzinājis Sūziju. Jo, cik man zināms, tad Sūzijas sapņu princis ir taisni neticami līdzīgs slavenajam futbola dievam. īstajam Lūkam Toni, es domāju. Un tagad �is otrklasīgais dublikāts nāk man taisni pretī. Pie tam ne jau viens, bet apkampienā! Es uzreiz redzu, ka līdzgājēja nav Sūzija, tāpēc labprāt iedotu itālim pa muti. Bet, tā kā skaidri nezinu, vai viņ� tomēr nav īstais Luka, labāk savaldos un turpinu ceļu uz tel�u pilsētiņu.

No mazās kantīnes dārd skaļa mūzika Adriāno �elentāno, ja nemaldos. Paps un Morā�eks acīmredzot

jau atradu�i kompāniju. Abi sē� pie galda sve�u gaismā, bet viņiem līdzās da�i līdzīga gadagājuma cilvēki un vairākas tuk�as chianti pudeles. Tiklīdz apklust mūzika, saimniece nekavējoties pieskrien pie mūzikas kastes un parūpējas par turpinājumu. Tagad dārd 77 amo'' un visi sajūsmināti dzied līdzi.

Ilgojos pēc Ludviga un savas cūkkūts. Tikai apziņa, ka tas viss nāktu komplektā ar veco siekaJcūķi, mani attur no brauk�anas mājup.

Kad nākamajā rītā abi ar Omi ierodamies uz brokas�tīm, tel�u pilsētiņā plosās milzīgs tracis. Ir atnākusi Gizela un bļauj tā, ka telts mietiņi lokās. Paps streipuļo mums pretī pilnīgā histērijā. Viņam mugurā ir tikai apak�bikses un zeķes, un tas izskatās briesmīgi. Ome nokaunina Papu par nepiedienīgo izskatu, viņ� kaut ko uzģērbj mugurā un tad pastāsta, ka Morā�eks esot pazudis.

�Tie�i cik ilgi?� jautāju.

�Nav ne jausmas,� viņ� saka un rausta plecus. �Pamo�dos pirms pusstundas, un tad viņa vairs nebija.�

Uz karstām pēdām tiek pārķemmēta visa tel�u pilsē�tiņa, līdz beidzot kāda no sinhronajām peldētājām atrod Morā�eku vīrie�u tualetē. �ķiet, tiesne�a kungs ir atbrī�vojis savu organismu no pārmērīgās sarkanvīna porcijas un tajā pa�ā mirklī iegrimis sapņu valstībā.

Tātad viena problēma atrisināta.

Otra problēma ir sinhronā peldētāja. Jo viņa no guļamvagoniņa palūkojusies ārā tie�i tajā mirklī, kad

1 Es mīlu tevi. (Tulk. no itāļu vai)

Gizela ieradusies apraudzīt savu laulāto draugu. Kā jau zinām, miesnieks dala vienu vagoniņu ar Flecingeru, bet Gizelai tik un tā piemetas greizsirdības lēkme. Zimmerlis zvēr pie savas dzīvības, ka viņam ar to nav nekāda sakara. Pavisam noteikti ne. Tas esot bijis apkures haltūrists, kur� visu nakti sinhronizējis. Kādā brīdī Gizela beidzot notic laulenim un liekas mierā, tomēr viņa neapsola �ēlot Flecingeru. Skaidrs, Marija visu uzzinās.

Tikko kā Zimmerļu laulātais pāris mīļā saticībā atstā�jis tel�u pilsētiņu, no dzīvojamā vagoniņa iznāk otra pel�dētāja. Dro�i vien tas ir labi, ka Zimmerļi jau aizgāju�i.

Ome vēl pāris rei�u nosaka: �Sodoma un Gomora!� un tad ķeramies pie brokastīm.

Turpmākās stundas ir lieliski relaksējo�as. Pavasara saulīte mīļi silda, un es guļu krastmalā, lai noķertu pirmo iedegumu. Ome iekārtojusies zem saulsarga uz atpūtas krēsla, kas viennozīmīgi ir daudz ērtāk, jo miesā nespie�as oļi. Paps ar Morā�eku noīrē ūdens velosipēdu un pacilātā noskaņojumā aizminas pretī ezera valdzinā�jumam. Kādu brīdi noraugos viņiem pakaļ, bet tad tie izzūd skatienam.

Ome met ūdenī gludus akmentiņus, spēlējot vardītes. Viņai tas izdodas daudz labāk nekā man, tāpēc es aiz�kaitināts atkal noliekos guļus un vienkār�i baudu dienu. Viss ir lieliski.

Diem�ēl nekas vairs nav tik lieliski, kad pamostos. Esmu iededzis galīgi ne tā, kā to gribēju. Mana āda ir ko�i sarkana, un katra kustība sagādā sāpes.

�Franci, kā gan tu izskaties!� man uzbļauj Ome un steig�us aiztipina uz mūsu pansiju. Pēc pāris minūtēm viņa ir atpakaļ ar vēl vienu saulsargu un biezpienu, ko uzsmērē manai frontālajai daļai.

�Un tagad tev jāpaliek ēnā, citādi dienas beigās būsi līdzīgs indiānim,� viņa vēl nobrīdina.

Tad ierodas tips no laivu nomas.

�Mamma mia, saule par daudz, ne labi ādai, eh,� �is secina un pie viena paziņo, ka pazudis viņa ūdens velosipēds. Tas bijis izīrēts uz divām stundām, bet tagad pagāju�as jau gandrīz �etras. Vai mēs kaut ko zinot?

Mēs nezinām neko. Es vaidēdams pieceļos no savas cietās guļas un ar visu biezpiena masku uz ķermeņa dodos apgaitā gar ezeru. Par spīti miesiskajām mokām, esmu gatavs piedalīties divu vecīgu kuģa avārijas upuru mek�lē�anā. Ome visiem spēkiem kliedz: �Halloho!� tomēr viņas devums ir tikpat nesekmīgs kā manējais. Pēc pāris stundām izlemjam informēt manus itāļu kolēģus.

Kad pār zemi nolai�as vakara krēsla, kāda motorlaiva beidzot atvelk pazudu�o ūdens velosipēdu. Abi seniori vēl joprojām ir labā noskaņojumā, lai gan nedaudz apju�ku�i. Mans saules apdegums salīdzinājumā ar viņējo �ķiet pilnīgi bāls.

Itāļu policisti vēlas noskaidrot da�as formalitātes, un saimniece uzņemas tulko�anu.

�Tie abi ir smagā kaifā,� noslēgumā viņa pārtulko manu kolēģu vārdus. Un, to sakot, viegli smaida.

�Skaidrs,� es atbildu, �un tie�i tāpēc esmu te.� Izvelku savu dienesta apliecību. �Abi tiks apcietināti un deportēti no valsts.�

Saimniece pārtulko, kolēģis paloka galvu.

Paps un Morā�eks izskatās apjuku�i, tomēr bez ieru�nām samaksā milzīgu īres maksu laivu nomas īpa�niekam un vēl milzīgāku kompensāciju ūdens policijai.

Ome iesper Papam pa apak�stilbu. Ne vienu reizi vien.

Vakarā negribu redzēt ne Flecingeru un Zimmerli, ne viņu metreses, ne ari dziedo�o veco ļau�u pansionātu. Bet, tā kā pēdējais pieminētais ir mazākais ļaunums, tad palieku pie tā.

Mazo kantīni savā varā ir pārņēmis Umberto Toci. Atpūtnieki, saāķēju�ies elkoņos, pilnā balsī auro līdzi. Paps pīpē kāsi. Un laipni dalās ar saimnieci, kura sē� viņam klēpī. Man nav ko teikt.

�Tādas orģijas vienmēr ir uzmundrino�as, vai ne!� saku, tikko pienācis pie galda.

�Atslābsti, Franci!� atsaka Paps. �Labāk nāc un pasēdi pie mums.�

Viņ� ar kāju pastumj manā virzienā vienu krēslu, saimniece pieceļas, lai ielietu man vīnu.

�Eberhofer!� tagad pāri galdam uzsauc Morā�eks. �Labi, ka atnācāt. Vai galu galā apciemojāt Sūziju vai tomēr ne?�

�Pareizi,� piebalso Paps. �Vai tu jau biji pie Sūzijas vai nebiji?�

Saimniece atkal ievieto savu apjomīgo augumu vecajā vietā un izņem kāsi Papam no mutes. Tad abi sāk dziedāt.

�Saņemieties ta�u, Eberhofer! Esiet vīrietis!� man saka tiesnesis un ar degunu ienirst tabakā. �Vai nedomājat,

ka esat pārāk gļēvs? Ziniet, nedaudz drosmes dzīvē noder.�

�Ak tad nedaudz drosmes, jūs sakāt?� Es pārliecos pāri galdam. �Tad nu varat tūlīt pat sākt izrādīt savējo, Morā�ek. Tas nebūt nebija Kistners, kur� sadega automa�īnā. Tas bija pavisam cits cilvēks. Vai skaidrs? Nu, ko tagad teiksiet par drosmes izrādī�anu?�

Tikko esmu to pateicis, jau sāku no�ēlot. Jo īpa�i, kad ieraugu Morā�eka seju. �ausmino�i. Labāk pazūdu, kamēr to nav pamanījis Paps.

Brokastu laikā noskaņojums ir visai atturīgs, un tas neuzlabojas arī pēc Zimmerļa iera�anās. Miesniekbodītē viss esot salaists grīstē. Maksis ne vella nejēdzot, un Zimmerlis jau saņēmis vairākus zvanus no saniknotiem klien�tiem. Tāpēc viņ� izlēmis, ka Gizelai steig�us pēc brokas�tīm jādodas mājās. Izlēmis vienpersoniski, kā noprotu, jo pēk�ņi ierodas laulātā draudzene visai kareivīgā omā un kliedz:

�Zibenīgi savāc savas pekelītes un taisies ka tiec, Zimmerli! Man te ir atvaļinājums, nolādēts! Un galu galā tā nemaz nebija runāts, ka tu te ieradīsies!�

Bet Zimmerlis neliekas ne zinis, tikai sē� savā salieka�majā krēslā, nīgri sakrustojis rokas uz krūtīm.

Iezvanās Morā�eka telefons. Viņ� pieceļas un aizjoņo telts virzienā.

�Paldies Dievam!� pēc brī�a dzirdam tiesnesi izsau�camies. Kad viņ� atgrie�as, tad paziņo, ka kolēģi esot apcietināju�i Kistneru. Kaut kādā speciālā akcijā ar

specvienību un visu pārējo, kas tam piederas. Nu, vai nav laba zina?

>

Tie�i tajā pa�ā sekundē ap stūri parādās Superri�ijs. Pie katra sāna viņam pieglaudu�ies viena sinhrona d�uslte.

�Servus, Django!� meitenes uzsauc Zimmerlim.

Gizelai tas nebūt nepatīk. Ieraudzījis miesnieksievas nikno fizionomiju, Flecingers strauji maina nodomus uz�auj savām pavadonēm ar plaukstu pa dibenu, un viņas pazūd turp, no kurienes nāku�as.

�Klau, Gizela,� haltūrists saka nedaudz domīgi, �tas nav tā, kā izskatās.�

�Nu, nu, Flecinger, un kā tad tas izskatās?� jautā Gizela, tomēr, atbildi negaidīdama, no jauna pievēr�as savam vīram.

�Tagad gan kusties, Django!� viņa noburk�ķ un tā iesper pa saliekamo krēslu, ka Zimmerlis noblūk�ķ pret zemi. Lai arī tas, protams, izskatās komiski, patiesībā ir ļoti apkaunojo�i. Visai attālu no jautrības.

Pēc tam kad miesnieks ir sapakojis savas mantiņas, Gizela paziņo, ka arī viņai vairs neesot nekāda prieka no Itālijas un viņa gribot braukt uz mājām. Morā�eks seko miesnieksievas piemēram un apgalvo, ka arī viņam vairs neesot nekāda prieka. Pie tam steidzami esot jātiek uz darbu, pirms viņ� tiek aizsūtīts uz medicīnisko apskati. Un, tā kā Kistners vairs nav uz brīvām kājām, tad arī nekādas briesmas nedraudot. Papa iebildumi un atrunas ir bezjēdzīgi tiesnesis ietūcī savu cienību Zimmerļu ģimenes autiņā.

Atvadoties Flecingers ie�ukst miesniekam ausī:

�Klau, ja Marija kaut ko uzzina no Gizelas, esi man �ēlīgs, mans draugs!�

�Un kā lai es to izskaidroju, tu, draņķis tāds?� tas savukārt at�ukst pretī.

�Nu kaut ko izdomā!� haltūrists dod sasodīti labu padomu.

Tad abi aizvērtām acīm sarokojas, un viss atkal ir labi.

�Nogādājiet manu busiņu mājās labā kārtībā, Eberhofer!� Morā�eks caur logu vēl dod man norādījumu.

Es paloku galvu.

Pēdīgi Zimmerļu laulātais pāris juridiskā pavadībā ir gatavs doties mājās. Atvadām vēl mazliet pamājam ar roku, un lieta darīta.

Tad mēs ar Omi dodamies apskatīt Mal�esīnes tirgu.

Tā kā itāliskajā �aurībā nav iespējams atrast stāvvietu normālu izmēru busiņam, mēs vienkār�i braukājam cauri tirgotāju būdu rindām. Gājēja ātrumā, loģiski. Tirgus apmeklētāji pilnīgā nopietnībā domā, ka mēs kaut ko piegādājam, un paklausīgi paiet malā. Ļoti laipni.

Man par pārsteigumu, visu �o olīveļļas, parmezāna un ādas jaku tirgotāju vidū grozās lērums vjetnamie�u, kas pārdod viltotu brendu preces. Sajūtos glu�i kā �ehijā.

�Re, vieni vienīgi japī�i,� iebļaujas Ome.

�Tad jau drīzāk vjetī�i,� atbildu, bet viņa mani, sapro�tams, nedzird.

Tad nokļūstam vietā, kur pārdod plī�a dzīvniekus cil�vēka augumā. Es ieslēdzu avārijas uguņus un izkāpju. Tir�gotājs vjetnamietis, kā gan citādi tūlīt pievēr�as man.

�Te, laba prece. Lēti. Pirkt.�

Pastumju viņu malā un mērķtiecīgi tuvojos gorillam, kur� sē� starp sārti rozā flamingo un bitīti Maiju un ir tie�i Omes lielumā.

�Cik tas varētu maksāt?� jautāju.

�Piecdesmit,� saka �kībacainis.

7 >

Eju atpakaļ uz bu�u.

��etrdesmit,� viņ� nobļaujas, kad iekāpju busā.

�Trīsdesmit!� kad iedarbinu motoru.

Pie divdesmit pieci darījums var notikt, un es novie�toju savu ieguvumu uz pakaļējā sēdekļa.

�Sūzijai,� saku Omei, un viņa saprot.

Pāris būdu tālāk Ome nopērk da�as bļodiņas ar tomātu un ķiploku zīmējumu, jo tās ir nocenotas. Pēc tam beidzot atrodam lielisku tuk�u stāvvietu un turpat aiz stūra izēdam �ķīvi spageti ar mērci. Nav ne vainas, �itā jau var dzīvot.

Kad atgrie�amies tel�u pilsētiņā, Paps pilnīgi vientuļ� sē� saliekamajā krēslā un blen� tuk�umā. Totāli apātisks.

�Iesim ēst?� viņ� jautā tikko dzirdami, mūs ierau�dzījis.

�Nu, tu esi nedaudz nokavējis,� saku. �Mēs nupat pamatīgi pielikām kuņģi ar nūdelēm.�

�Tad jau labi, ka esat paēdu�i,� viņ� no�ukst cie�anu pilnā balsī, tad pienāk man klāt un turpina: �Galvenais, lai tev iet labi, vai ne? Tu, bezizmēra egoists! Mīļie radi tevi ne sūda neinteresē. Vai kaut reizi esi palūkojis vismaz pēc Sūzijas?�

Tie�i laikā starp mums iespie�as Ome.

�Tagad mierā, jūs abi! Es ta�u jums, diviem muļķiem, neļau�u samaitāt savu atvaļinājumu.�

Visi trīs aizejam katrs uz savu pusi, bet Ome vēl burk�ķ pie sevis:

�Zārka naglas. Jūs abi patiesi esat mana zārka naglas!� Paps atkal iesē�as krēslā un turpina blenzt tuk�umā. Pieļauju, ka viņam trūkst tiesne�a.

Pēcpusdienas siestas laikā iegrimstu domās un nonāku pie secinājuma, ka tomēr vajadzētu paskatīties uz Sūziju. Kaut vai mīļā miera labad. Un nedaudz arī tālab, ka mani moka ziņkāre. Bet, kad ziņkāre kļūst lielāka nekā

>������������������������������������������������������� > > bailes izskatīties pēc muļķa, ir jārīkojas. Tāpēc pieceļos un beidzot dodos pie Sūzijas.

Mazo pansiju, kura pieder Lūkas Toni dublikā�tam un kurā Sūzija tagad vergo par mājkalpotāju, atrodu visai ātri. Tā atrodas nedaudz tālāk kalnā, no tās paveras lielisks skats, un tai blakus ir ierīkots mazs dārziņ�. �ajā dārziņā kāds kabina tonnām gultasveļas uz kilometriem garām auklām. Diem�ēl varu redzēt tikai siluetu, jo persona atrodas otrpus palaga. Tomēr figūra personai ir laba. Pat varētu teikt pirmklasīga. Vai tā būtu Sūzija?

Tā ir Sūzija. Viņa paķer tuk�o veļas grozu un dodas uz verandu, tad paņem no galda glāzi un iedzer malku ūdens. Vēj� rotaļājas viņas matos. Tas izskatās lieliski. Tagad viņa nostājas pie gluddēļa un sāk gludināt. īstākā vergturība, dritvai kociņ!

Man ausīs skan Morā�eka vārdi par drosmi un tādā garā. Arī Papa teiktais nedod miera. Un tam visam pa vidu jaucas Gizelas pastāstiņ�. Tāpēc saņemu visu savu dū�u un uz priek�u.

�Sveika, Sūzij!� saku, tikko uzkāpis pa verandas kāp�nēm.

Kādu brīdi vina nesaka neko, tikai skatās uz mani.

>����������������������������������������������� ?

�Bija jau arī pēdējais laiks,� beidzot viņa ierunājas pavisam maigi un smaida, tomēr nepārstāj gludināt.

�Vai drīkstu?� jautāju, rādīdams uz ūdensglāzi, jo rīkle ir pavisam iz�uvusi un pēk�ņi mani ir pārmāku�as ne�ēlīgas slāpes.

Sūzija paloka galvu.

Kādu brīdi abi nerunājam neko. Viņa gludina, es skatos uz viņu.

Tad pēk�ņi ie�īkstas durvis un verandā parādās Luka Toni. Ar kailu torsu. Ar pirmklasīgu torsu. Tā ka pilnīgi skaudība iedur. Nu bet �trunts ar to. Itālim rokās ir krekls, un viņ� ar to vicinās.

�Kas notiek? Kāpēc krekls nav izgludināts?� viņ� uzrūc Sūzijai un nomet kreklu uz gluddēļa.

Sūzija paceļ gludekli un piespie� to pie mājas saim�nieka pirmklasīgā torsa, ka krū�u spalviņas vien nosmird.

�Gludini pats savu sūda kreklu,� viņa pasaka un nozūd pansijas iek�ienē.

Bet man �ķiet, ka itālis to vairs nedzird. Viņ� sāpēs saliecas kā suflē, kad cepe�krāsns durtiņas atvērtas par ātru. Ziniet, Ome nekad tādu kļūdu nepieļauj. Lai gan, protams, jāpiebilst, ka Omes suflē gar�otu burvīgi pat tad, ja būtu sakrities, tas nav apsprie�ams. Tomēr izskatam,

nenoliedzami, ir milzīga loma, un �ajā jautājumā Ome ir nelokāma. Ja reiz ir paveikts tik pārcilvēcisks darbs, tad rezultātam jāizskatās izcili. Kā gan citādi.

Jā, tātad es gribēju teikt, ka Luka Toni vairs nemaz neizskatās tik pirmklasīgi ar gludekļa nospiedumu starp krū�u galiņiem. Un arī aromāts nav lāgā.

Pēc pāris minūtēm no pansijas iznāk Sūzija ar sasai�ņotām somām un stulbais itālis atkal iztaisnojas.

�Ei, uz kurieni?� viņ� tai uzbļauj.

�Prom!� viņa tam atkliedz atpakaļ.

Un nepaiet ne brīdis, kad redzu, kā stulbais dublikāts paceļ roku, lai iesistu Sūzijai. Bet te nu viņ� nav rēķinā�jies ar Franci. Iedodu itālim tādu belzienu pa gludekļa nospiedumu, ka viņ� ir pie zemes. Sūzija vienkār�i pār�kāpj pāri kritu�ajam, un mēs dodamies prom.

�Puttanar itālis vēl nobļauj nopakaļus. Lai arī ko �is vārds nozīmētu, tas neizklausās draudzīgi. Bet mēs jau esam prom, un es bez problēmām iekārtoju Sūziju savā pansijā.

Kad ierodamies tel�u pilsētiņā, saņemam me�onīgus urrā! saucienus. Kā gan citādi. Un arī vakariņās Sūzija neap�aubāmi ir nekronētais viduspunkts. Viņa sē� starp Papu un Omi un tiek spaidīta no abām pusēm. Spai�dīta un murcīta līdz nāvei. Paps ar viņu runājas tā, it kā gadiem būtu dzīvojis uz vientuļas salas, at�ķirts no sabiedrības.

Kaut kādā brīdī Sūzija saka, ka esot nogurusi un vēlētos tikt gultā.

�Viņa grib gultā,� saka Paps un dramatiski piemiedz

aci.

Es paraustu plecus, viņ� zem galda iesper man pa kāju.

Galu galā vakarē�anu beidzam, un es aizvedu vispirms Omi uz viņas istabu un tad ari Sūziju līdz viņas durvīm. �Labu nakti, Franci,� viņa izdve�.

�Labu nakti, Sūzij. Tiekamies no rīta brokastīs?�

�Ar lielāko prieku. Bet ne pārāk agri. Man �ķiet, ka neesmu kārtīgi izgulējusies simt gadu.�

�Es bū�u te, kad pamodīsies.�

�Apsoli?�

�Apsolu!�

Sūzija smaida un paloka galvu. Saprotu, ka man jātaisās prom.

�Klau, Franci,� viņa vēl ierunājas.

Apgrie�os.

�Paldies,� vina klusi nosaka un aizslēdz durvis.

7 i

Tā kā vakar visai agri aizgāju gulēt, tad �orīt, kā jau varēja paredzēt, ari pamostos visai agri. Pēc du�as aizeju līdz vietējai Tabacchi, jo tur var dabūt dienas avīzes. Arī vācu. Paņemu veselu kaudzi, omulīgi iekārtojos uz tera�ses un vienā mierā sāku meklēt. Meklēju un meklēju, bet meklēto tā arī neatrodu � ne rindiņas par lielisko Kistnera sagūstī�anu. Nekā nav pat laikrakstā Bild, kurā parasti viss tiek paziņots, pirms vispār ir noticis. Dīvaini. It īpa�i, ja atceramies, kas viss tika rakstīts par Kistnera notiesā�anu. Un vēl jo vairāk par izbēg�anu. Visas avīzes bija pilnas ar ziņām! Bet tagad pēc mēne�iem ilgas meklē�anas un vērienīgās arestē�anas ar specvienības pie�dalī�anos vispār ne rindiņas? Patie�ām dīvaini. Pat ļoti.

Pēc tre�ās kafijas tases jau esmu izpētījis ikkatru vissī�kāko rakstiņu, ta�u Sūzija vēl joprojām nav pamodusies. Atnāk Ome un jautā par brokastīm. Nē, es apgalvoju, nekustē�os ne no vietas, jo gaidu Sūziju. To viņa saprot, tāpēc apsē�as man blakus un arī sāk lasīt.

Man kļūst garlaicīgi. Piezvanu uz Landshūtes polici�jas iecirkni un pajautāju, kāpēc prese neko nav ziņojusi par tādu gadījumu, kas ir valstiski nozīmīgs.

�Un par ko tai būtu jāziņo?� jautā kolēģis, kuru esmu sazvanījis.

�Par ko? Nu ta�u par Kistnera gadījumu. Galu galā tādu psihopātu nearestē katru dienu, ne?�

�Kistners arestēts? Tas gan lieliski! Kad tas noticis?� kolēģis kliedz tā, ka man gandrīz eksplodē bungādiņa.

Interesanti gan. Sāku domāt par zvanu, kuru vakar saņēma Morā�eks. Diem�ēl nevaru atcerēties, kas bija zvanītājs. Vai tiesnesis vispār to pateica? Kādu vārdu?

Nolādēts!

Atceros tikai �Paldies Dievam!� un tas arī viss.

�Hallo� Eberhofer� vai tu vēl tur esi?� jautā kolēģis klausulē, piespie�ot mani atgriezties īstenībā.

�Vai vakar kāds no kolēģiem zvanīja tiesnesim Morā�ekam?� vaicāju.

�Nu kā lai es to zinu! Mēs te esam simtu divdesmit darbinieki. Vai man tagad visus apjautāt, vai?�

�Tie�i tā tev būs jādara. Piezvanī�u pēc stundas,� stingri nosaku un pārtraucu sarunu.

Pēc tam piezvanu Morā�ekam. Ļauju signālam izska�nēt apmēram miljons rei�u, bet bez panākumiem.

Tiesne�a kunga sekretāre man paziņo, ka viņai neesot ne jausmas par Morā�eku. Priek�nieks neesot ne redzēts, ne dzirdēts. Un viņa jau nedēļām ilgi adot zeķes, jo neesot pilnīgi nekā cita, ko darīt, kop� tiesnesis ir prom. Bet lai es Morā�eku pasveicinot, kad satieku.

Atkārtoti piezvanu uz Landshūtes policijas iecirkni un uzzinu, ka neviens no aptaujātajiem nav zvanījis ties�nesim un arī nezina, ka kāds cits būtu to darījis. Tātad Kistners vēl joprojām ir uz brīvām kājām. Nu for�i.

Ja mans kriminālistikas pamatinstinkts nemaldās, tad tas ir bijis vājprātīgais Kistners pats personīgi, kur� vakar

zvanīja Morā�ekam. Jo vairs nav varējis Morā�eku atrast. Un, lai atkal tiktu tiesnesim klāt, nolēmis atvilināt to mājās. Loģiski, kas gan �ādam nolūkam būtu derējis labāk nekā ziņa, ka psihopāts sē� aiz restēm? Man vēderā viss sagrie�as.

Kad tre�o reizi piezvanu uz Landshūtes policijas iecir�kni, kolēģis jautā:

�Atkal jau tu, Eberhofer? Vai mums tūlīt būs jānoor�ganizē nepārtrauktie sakari?�

�Nē,� saku. ��obrīd pietiks, ja aizsūtīsiet patruļma��īnu pārbaudīt Morā�eka māju.�

�Ak, vecie triki! Varbūt tur gultā atkal guļ kāda cūkas galva? Vai varbūt kāds ie�urājis vēstījumu puķudobē?� �Vienkār�i aizsūti ma�īnu, tu suņagabals!�

Tā kā palik�anai �eit vairs nav nekādas nozīmes, sasvie�u savas mantas busiņā. Tad pagrabinos gar Sūzijas durvīm. Kapa klusums. Nūja, viņa ta�u simt gadu nav kārtīgi izgulējusies. Tāpēc nesāku klauvēties pie durvīm kā negudrs, bet gan klusītiņām pazūdu.

Tel�u pilsētiņā Ome gatavo brokastis, savukārt es bungājos gar Flecingera guļamvagoniņu. Man nākas bungāties visai ilgi, līdz viņ� beidzot atver durvis. Hal�tūristam mugurā ir rūtaini balti zaļi bokser�orti, bet ģīmi rotā dumj� smaidiņ�.

�Cik ilgi vēl domā �eit palikt?� jautāju bez kādas sasveicinā�anās.

�Ne pārāk ilgi, drīz taisīsimies uz pludmali,� viņ� atbild, kasīdams vēderu. Pretīgi.

�Es domāju cik ilgi tu domā palikt �eit, Itālijā?� Flecingers aizver aiz sevis durvis un nokāpj pakāpienu zemāk.

�Parīt Marija ar bērniem atgriezīsies no Anglijas. Tad arī teik�u ardievas �ai vietai,� viņ� man �ukst.

�Tu saki parīt? Tad tev būs jāaizved mājās Ome un Sūzija, un Paps. Jo man steidzami jātiek atpakaļ uz Vāciju. Tūlīt pat. Dienesta darī�anās un bez pavadoņiem, skaidrs?�

Haltūrists nedaudz vīlies paloka galvu, bet vairāk laika paskaidrojumiem man diem�ēl nav.

informēju Papu par saviem plāniem.

�Bet Sūzija? Tu ta�u neatstāsi viņu �eit? To tu viņai, Franci, nedrīksti nodarīt. It īpa�i tagad, kad atkal esat kopā,� saka Paps un pieceļas no sava saliekamā krēsla.

�Nu, redzi,� es saku, �dienests ir dienests, bet Sūzija ir Sūzija.�

Tad Paps, sakrustojis rokas uz krūtīm, nostājas priek�ā busina durvīm.

�

�Esi dumj� vai kā?� pajautāju.

�Tu nekur nebrauksi bez Sūzijas. Nevienu pa�u mili�metru. Vispirms tev būs jāno�auj mani. Skaidrs?� viņ� man uznurd.

>

�Morā�eks ir briesmās,� es nosaku. Un ceļ� man ir brīvs kā uz burvja mājienu.

Paps pla�i atver busiņa durvis un stumj mani iek�ā.

�Kāpēc uzreiz neteici? Nu, tagad gan pasteidzies! Vai tev vajadzēs manu palīdzību?�

Papurinu galvu nē, nē, to gan ne. Vecais kaifotājs par �erifa palīgu? Paldies, iztik�u. Piesē�os pie stūres un braucu prom.

Pēc divām ar pusi stundām nolemju paņemt pauzi, jo tik un tā jāuzpilda degviela un arī vēders pamazām sāk kurkstēt. Tā kā pusdienlaiks jau klāt, benzīntanka kafej�nīca ir stāvgrūdām pilna autobraucēji, ķērco�i bērni un seniori, cik vien tālu redzams. Pat nav ko domāt par relaksējo�u atmosfēru.

Izspraucos līdz desmitvietīgam galdam, paspēju ieņemt pēdējo brīvo krēslu un pievēr�os savai karija desai. Man abās pusēs sē� pensionāri un siekalojas ap �nicelēm vai skaļi strebj alu. Par laimi, neredzu savu pretimsēdē�tāju, jo tas aizslēpies aiz ēdienkartes. Pie blakusgaldiņa kāds knauķis apgā� savu speciālā piedāvājuma porciju. Puika trako, un līdz ar viņu satrakojas arī mamma. Beigu beigās peļķe tiek saslaucīta ar milzīgu daudzumu salve�u. Tad iezvanās mans telefons.

�Vai Morā�eks jau ir izglābts?� klausulē el� Paps.

�Nē, protams. Vai tu domā, ka es māku lidot? Esmu nobraucis tie�i pusi ceļa ar tiesne�a veco graba�u.�

�Vai �obrīd tu ēd?�

�Iedomājies tikai, jā, es ēdu. Arī man laiku pa laikam ir jāuzņem barības vielas.�

�Bet ne jau tad, kad Morā�eks ir nāves briesmās!� Paps sāk kliegt, bet es pārtraucu sarunu.

Vecīgie galdabiedri atraugādamies blen� uz mani, līdz beidzot autobusa vadītājs savāc savu ganāmpulku. Galu galā līdz Hildesheimai vēl ir krietns gabals ko braukt. Es sabā�u sevī pēdējos kumosus un arī dodos ceļā.

�Eberhofer!� pēk�ņi izdzirdu aiz sevis. Apgrie�os un paskatos riņķī, bet ne tuvu, ne tālu nevienas pazīstamas sejas. Iespējams, esmu pārklausījies. Kaut

gan jāsaka, balss �ķita pazīstama. Jā, patiesi. Bet, kā jau saka�

Paga, paga!

Paejos atpakaļ uz savu vietu un saķeru ēdienkarti, kuru vēl joprojām aizrautīgi pēta mans galdabiedrs.

�Rūdij Birkenberger, jā, to jau varēja sagaidīt. Neviens cits cilvēks uz �īs planētas tik ilgi nemēdz pētīt ēdienkarti. Ko tu te dari?� jautāju un atkal apsē�os.

Rūdijs smīn. Bet, kad ir izsmīnējies, pastāsta, ka tie�i �obrīd esot ceļā uz mājām pēc kāda varena pasākuma. Divas nedēļas viņ� Itālijā izsekojis tipu, kur� uzsācis romānu ar savu vedeklu. Tie abi biju�i tik sasodīti piesar�dzīgi, ka bijis neizsakāmi grūti viņus pieķert. Bet beigās Rūdijam tas tomēr izdevies. Nu protams.

Kamēr mans vecais �oms to visu stāsta, es pacietīgi gaidu savu kārtu. Kad beidzot man rodas izdevība sīki un smalki izklāstīt pēdējā laika notikumus un savas aiz�domas, Rūdijs iesaucas:

�Tad kāpēc tu te slaisties, ja varbūt tie�i �obrīd Morā�eks atrodas tā psihopāta rokās?!�

Saprotams, viņam ir taisnība. Tāpēc mēs atvadāmies, un es atkal dodos ceļā.

Pēc kādām divām stundām zvana mans telefons, un jā, kā gan citādi ar mani runā privātdetektīvs Birkenbergers.

�Klau, Franci, es stāvu Morā�eka mājas priek�ā. Cik daudz laika tev vēl vajadzēs, lai ar to aizvēsturisko braucekli nokļūtu līdz �ejienei?�

Nespēju noticēt!

�Vai kāds ir mājā? Vai tu kādu atpazīsti?� es jautāju, pirms atbildu uz viņa jautājumu.

�Nē, nevienu neredzu un neatpazīstu. Vai gribi, lai piezvanu pie durvīm?�

�Nē, pagaidi, līdz pats ieradī�os. �ķiet, ka man pietiks ar nepilnu stundu. Pa to laiku turpini vērot māju.�

Atstāju busiņu kādā �ķērsielā un kājām tuvojos juri�diskajai mājvietai. Rūdiju gandrīz nevar pamanīt, jo viņ� ar visu savu auto nomaskējies krūmājā. Izcils slēpnis, jāatzīst. Coms skatās binoklī un nepārtrauc vēro�anu pat tad, kad ieslīdu blakussēdētāja sēdeklī.

�Pavisam noteikti tur iek�ā kāds ir,� Rūdijs saka. �Bet baidos, ka tas nav Morā�eks. Vismaz viņ� nav viens.�

�Kāpēc tu tā domā?�

�Tāpēc, ka ik pa brīdim kāds zaglīgi palūr pa logu. Nez vai tiesnesis �ādā veidā aplūkotu savu pa�a dārzu.�

�Bet varbūt tomēr viņ� mājās ir viens pats un baidās, ka no ārpuses uzglūn briesmas.�

Rūdijs attālina binokli no acīm un paskatās uz mani.

�Korekti!� viņ� nosaka un tad turpina lūrē�anu.

�Un kā mēs to varētu noskaidrot?� es jautāju.

Diem�ēl atbildi nesaņemu, bet, godīgi runājot, arī man pa�am nekas jēdzīgs nenāk prātā. Pie�i �ajā acumir�klī iezvanās mans telefons.

�Un?� vaicā Paps.

�Ap�ēlojies, Eberhofer!� iesaucos.

�Tu tagad sarunājies pats ar sevi?� Rūdijs man uz�ņāc.

�Nu tad stāsti kā iet Morā�ekam?� Paps turpina bojāt man nervus.

�Nezinu un dro�i vien ari neuzzinā�u, jo tu mani visu laiku traucē,� es atcērtu un pārtraucu sarunu.

Tad nekavējoties piezvanu Morā�ekam. Bezcerīgi.

Kad sazvanu Landshūtes policijas iecirkni, man atbild cits kolēģis, bet arī viņ� jau ir lietas kursā. Jo tā vien rādās, ka viss policijas iecirknis lokās smieklos. Par cūkas galvu un tādā garā. Dirsulis man tikai vēl paziņo, ka patruļ�ma�īna esot atbraukusi uz Morā�eka māju, bet neviena tur nav bijis.

�Paldies par izcilo palīdzību.� Nu ko vairāk lai te saka.

Tad abi ar Birkenbergeru nedaudz muļķīgi sē�am ma�īnā, blen�am uz māju un gaidām tumsas iestā�anos. Visai ilgi, varu teikt. Vienreiz pakustas aizkars, bet nav iespējams atpazīt, kas to kustina.

Viss kādreiz beidzas. Pilnīgi viss.

>

Pie mājas piebrauc taksis un apstājas. Lēnām atveras durvis, un uz trotuāra izkāpj Morā�eka kundze. Sasodīts! Vajadzētu kaut ko darīt, pie tam ātri. Izkāpju no ma�īnas un pēc iespējas neuzkrīto�i pielavos viņai klāt. Pirmajā mirklī sieviete mani neatpazīst vai ari tik labi neatceras, bet tad tomēr iesaucas:

�Ak jā, jūs ta�u esat tas policists, kur� kopā ar manu vīru bija ieradies Verishofenes sanatorijā! Kāds bija jūsu vārds?�

Morā�eka kundze to visu paspēj pateikt, pirms es viņu maigi, bet pārliecino�i ievelku krūmājā.

�Ko, Dieva dēļ, jūs tagad darāt?!� Viņas nepatika ir nepārprotama.

�Palieciet slēpnī!� nosaku, ātri aizskrienu līdz ielai, paķeru koferi un novācu arī to no ugunslīnijas. Tad nedaudz aizelsies un izlauzies cauri briksnājam atkal stāvu tiesne�a sievas priek�ā. �ķiet, ne mans izskats, ne rīcība vinā necik lielu uzticību nevie�. Un laikam arī

>

Rūdijs ar savu binokli ne. Morā�eka kundze iesāk kliegt. Tikai tā mums vēl trūka! Aizspie�u sievietei muti, atveru automa�īnas durvis, nogrū�u viņu uz pakaļējā sēdekļa un apsē�os blakus.

�Tagad es noņem�u roku no jūsu mutes un jūs pār�stāsiet kliegt, skaidrs? Runa ir par dzīvību un nāvi. Jūsu dzīvesbiedram, iespējams, draud lielas briesmas.�

Morā�eka kundze izple� acis un pavisam rātni paloka galvu. Es noņemu roku no viņas mutes, un viņa klusē. Tais�nību sakot, pavisam klusu viņa nesē�, jo viņai klab zobi. �Kas noticis ar manu vīru, cienītais kungs�?� �Eberhofers,� saku. �Un tas ir mans kolēģis Birkenbergers.�

Rūdijs, uz mirkli atlaidis binokli, paceļ roku pie galvas militārā sveicienā. Morā�eka kundze palokās atpakaļskata spogulī.

Skopos vārdos izskaidroju viņai situāciju un to, ka mājā atrodas Kistners, kur�, visticamāk, tur viņas vīru ieslodzījumā. Nabaga sievietei acīm redzami kļūst slikti, viņa sagrābj manu roku.

�Viņ� man piezvanīja, kad brauca mājup no Itālijas,� Morā�eka kundze pavisam klusi saka. �Lai ta�u arī es taisoties uz mājām, viņ� teica. Nūjā, es jau arī biju kārtīgi izciemojusies pie savas māsas. Viņ� sacīja, ka esot ļoti noilgojies pēc manis.�

Ļoti noilgojies? Te nu gan tiesnesis ir pārspīlējis, man jāsaka. Labi zinu, ka viņiem ar Papu gāja visai omulīgi.

�Es biju tik priecīga�� sieviete turpina un iz�ņauc degunu kabatlakatiņā. �Tā kā tik ilgu laiku sabiju salmu atraitnēs, gribēju �o vakaru sarīkot īpa�i jauku. Pasūtīt picu, iedzert vīnu. Sve�u gaismā.�

�Jā, un tāpēc, lai jūs no salmu atraitnes nekļūtu par īstu atraitni, mums jāsāk kaut ko darīt,� es pārtraucu viņas �ēlabas.

�Jūs gribējāt pasūtīt picu?� iejaucas Rūdijs.

�Jā, picu. Un iedzert glāzi vīna�� Morā�eka kundze atkal no�ņaukājas.

�Sve�u gaismā,� piebilstu, lai aina būtu pilnīga.

�Tad tā arī dariet, cienītā kundze,� turpina Rūdijs. Mēs abi ar cienīto kundzi �etracīgi blen�am uz Rūdiju no pakaļējā sēdekļa, un viņ� pacietīgi sāk skaidrot savu domu:

�Pieņemsim, ka jūs tā pavisam vienkār�i ieiesiet iek�ā, akurāt kā grasījāties darīt. Nu, un kas notiks? Kistners jums neko ļaunu nedarīs divi ķīlnieki ta�u viņam patiks labāk nekā viens. Un tad jūs pasūtīsiet picu. Jo mājās dro�i vien nav nekā ēdama, te ta�u nedēļām ilgi neviens nav dzīvojis.�

�Uz ko tu tagad stūrē?� gribu zināt. �Tu ta�u to nedomā nopietni nabaga sievieti sūtīt dro�ās briesmās?� �Pagaidiet, Eberhofera kungs,� mani partrauc Morā��eka kundze. �Ideja nemaz nav tik slikta. Kistners patie��ām man neko ļaunu nedarīs. Nemū�am. Viņ� ta�u mani

>������������������������������������������������������������������������������������������ > pazīst, turklāt es viņam arī patīku. Ja viņ� grib kādam ko ļaunu nodarīt, tad tas ir mans vīrs. Bet viņ� jau tik un tā ir briesmās.�

�Vai jūs abi esat sajuku�i prātā?� es sāku uztraukties. �Pat ja pieņemam, ka Morā�eka kundze ieiet iek�ā, Kistners viņai neko ļaunu nenodara un tiek pasūtīta pica, kāds no tā labums? Viņi visi trīs tur, pāri ielai, vienkār�i sēdēs pie galda un ņammās iek�ā picu, vai arī es kaut ko nesaprotu?� �Mēs uz picas uzpilināsim miegazāles, tas ta�u skaidrs.� Rūdijs noņem no acīm binokli un pievēr�as mums.

�Un kur, lūgtum, mēs tās dabūsim?� pajautāju.

Viņ� atver cimdu nodalījumu, izņem pudelīti un novicina to mums acu priek�ā.

�Tu līdzi vadā miegazāles?� Man trūkst vārdu!

�Vai tev pret to ir kas iebilstams?�

�Kam tev tās vajadzīgas?�

�Neparedzētiem gadījumiem. Man ir ļoti bīstams darbs, tāpēc jābūt gatavam visādām nejau�ībām,� saka Rūdijs.

Ak tad visādām nejau�ībām. Taisni jāsmejas.

�Saki nu skaidri un gai�i � ar �ito tu savus sievi�ķus dabū gultā, vai ne?�

�Nekļūsti nu smieklīgs, Franci! Man tas nemaz nav vajadzīgs!�

�Ak tā? Un kad tad pēdējo reizi kādu nocopēji, ko? Uz brīvprātības principa, es domāju.�

Rūdijs kādu mirkli mierīgi lūkojas binoklī, bet tad spļauj laukā:

�Un kā iet tavai Sūzijai?�

Vina balsī dzirdu izsmieklu.

>

�Mani kungi, es lūdzu! Situācija patiesi ir nopietna. Birkenbergera kungs, ko jūs īsti domājat darīt ar pude�lītes saturu?� jautā mana blakussēdētāja, paliekdamās uz priek�u.

�Tātad jūs, cienītā kundze, tagad ejiet iek�ā, apsvei�cinieties ar savu viru un viņa sagūstītāju un tad tā vien�kār�i pasūtiet picu. Tie�i tā, kā bijāt nodomājusi. Mājās nekā ēdama nav, un pēdējās stundās nekas arī netika piegādāts. Pastāv ļoti augsts iespējamības procents, ka Kistners ir izsalcis. Pēc tam mēs ar kolēģi novaktēsim

picas piegādātāju un appilināsim picu. Desmit minū�u laikā Kistners atslēgsies, varu derēt.�

�Arī es un mans nabaga vīrs,� nobēdājusies piebilst tiesne�a kundze.

�To gan nevarēs novērst. Jums jāēd lēnām, vai sapro�tat? Bet ēst jums tik un tā vajadzēs, citādi Kistners nojau�tīs ko nelāgu.�

Kādu brīdi visi klusē, katrs iegrimis pats savās domās. Tad pēk�ņi Morā�eka kundze pavisam izlēmīgi nosaka:

�Nu, sākam rīkoties!�

Man tas ne�ķiet labi. Nē, ne pavisam! Bet, tā kā man nav nekāda alternatīvā plāna, tad padodos.

Tiklīdz sieviete ar savu koferi pie rokas ieiet mājā un nozūd skatienam, man kļūst tik slikti, ka nemaz nespēju izteikt. Bet vienalga izlienu no automa�īnas un dodos ceļā, lai pārtvertu picas piegādātāju. Rūdijs savā pārziņā paņem ielas otru pusi.

Tad iezvanās mans telefons.

�Ja atkal nometīsi klausuli, par sekām neatbildu, draudziņ!� ņurd Paps.

�Papu, ar savu nemitīgo zvanī�anos tu patiesi apdraudi tiesne�a dzīvību. Kā lai viņu atbrīvoju, ja man nemitīgi jārunā ar tevi?�

�Bet vai viņ� vēl ir dzīvs?�

>

�Tā varētu būt,� nosaku, un tad sakari pārtrūkst.

Krēslas stunda un picas piegādātājs ierodas vienlaikus. Es piebā�u picērijas puikam pie deguna savu dienesta

apliecību, Rūdijs noņem cepuri viņam no galvas. To viņ� uzmauc uz sava pakau�a un saka:

�Piegādi veik�u es. Galu galā mēs nevēlamies vēl kādu pakļaut briesmām.�

Tad atveram kārbu un esam pārsteigti par saturu picas pamatne ir noklāta ar jūras veltēm, pie tam pirksta biezumā. Jā, piebilst piegādātājs, mēs nekad netaupām uz garnējumu. Tur nu viņ� nemelo. Tas arī saprotams, jo kur� gan nezina, cik tas ir kaitino�i saņemt plānu jo plānu maizes kārtiņu ar vienu tomāta �ķēli un trim siera drupatām. Un par to vēl samaksāt kaudzi naudas! Un ja vēl nākas stundām ilgi gaidīt �o lielisko maltīti? Plus vēl var gadīties, ka tā nav pārlieku silta, �ī pica�

Bet nu par lietu. Tātad Morā�ekiem ir piegādāta pica, riktīgi karsta un ar pamatīgu jūras vel�u garnē�jumu. Savukārt mēs zinām, ka Morā�ekam un arī viņa sievai ir alerģija pret jūras veltēm. Skaidrs, pica domāta Kistneram. Tāpēc mēs tai uzgā�am tik daudz miegazāļu, ka tinteszivs gandrīz jau atgūst peldē�anas prasmi. Tad Rūdijs paķer kārbu, dodas cienījamā tiesne�a mājas vir�zienā un piezvana pie durvīm.

Paiet brītiņ�, pirms durvis atveras, bet tad tur stāv Morā�eka kundze un apmaina picas kārbu pret skaidru naudu. Sieviete nervozē, to labi redzu no sava krūmāju aizsega, pie tam viņa pat nepaskatās uz Rūdiju.

Picas piegādātājs saņem naudu, cepuri un prom ir. Mans urīnpūslis sāk spiest, tāpēc iztuk�oju to tepat, da�us soļus tālāk. Tad automa�īnā atgrie�as Rūdijs, bet pēc tam vairs nenotiek nekas. Mana pulksteņa sekun�u rādītājs kustas tik lēni, ka to varētu apsūdzēt sabotā�ā. Laikā,

kad neblen�u pulksteni, blen�u uz māju. Ari Rūdijs dara tāpat. Protams, ar binokli. Vairākas minūtes nenotiek nekas. Pilnīgi nekas!

Tad pēk�ņi tiek atrautas automa�īnas pakaļējās durvis un es savā pakausī sajūtu kaut ko aukstu un metālisku. Tas ir Kistners, kur� iesvempies aizmugures sēdeklī un tagad ņirdz atpakaļskata spogulī. Vienā rokā viņ� tur picas kārbu, otrā revolveri. Tas ir brīni�ķīgs ierocis, Smith&Wesson. Vienmēr tādu esmu gribējis.

�Nu kā, viss �ikiniekā?� viņ� jautā, atver kārbu un noko� picas gabalu.

Rūdijs noliek binokli un lēnām grie�as uz aizmuguri.

�Nē, nē, draudziņ. Ķirbi pagriez atpakaļ. Uz priek�u, saprati?� gremodams izrīko Kistners.

Rūdijs paklausa.

�Kas ir �itais maitasgabals?� Kistners tagad jautā man, vienlaikus kā traks vicinādams ieroci.

�Tas ir mans kolēģis Birkenbergers,� saku.

�Tas ir mans kolēģis Birkenbergers,� psihopāts mani izmēda.

Rūdijs paloka galvu. Izskatās visai muļķīgi, bet viņ� to tik un tā dara.

�Vai arī kolēģis Birkenbergers ir iemīļojis krievu ruleti tāpat kā komisāra kungs?� Kistners turpina iztaujā�anu.

�Nē!� atbildam gandrīz vienlaikus.

�Nē? Nu tad mums jāsāk ar tevi, Eberhofer.�

Psihais iegrie� magazīnu un pieliek stobru man pie pakau�a.

�Vai vēl atceries, komisāra kungs, cik daudz prieka toreiz bija ar krievu ruleti? Katrā nolādētajā stāvlaukumā. Mēs ķēni�ķīgi izpriecājāmies, vai ne?�

Tad viņ� nospie� gaili.

Klak�.

Un es esmu ļoti priecīgs. Par to, ka �obrīd izdzīvoju. Un par to, ka pirmīt krūmos pa�urāju.

Kistners smejas. Un ieko�as picā.

Un iegrie� magazīnu.

�Tā, kolēģi Birkenberger, tu jau redzēji, tas nav sāpīgi,� viņ� pasaka un nospie� gaili. Tie�i pie Rūdija labās auss.

Klak�.

Rūdijam uz pieres izspie�as tādi sviedru pilieni, ka nemaz nav iedomājams. Bet arī viņ� izdzīvo.

�Labāk, Kistner, ēdiet savu picu, kamēr tā nav atdzi�susi!� saku. Ja viņ� tik lēni ēdīs, mūs agri vai vēlu no�aus.

Psihopāts ieko�as picā. Bet tik un tā pagrie� maga�zīnu. �oreiz atkal ir mana kārta.

Tomēr mani viņ� tādā veidā nevar iebaidīt, jo esmu diezgan pārliecināts, ka magazīnā nav nevienas patronas. Tīra panikas cel�ana, gribētos teikt.

Iespējams, Kistners ir ievērojis manu sejas izteiksmi, jo nu viņ� izņem magazīnu un parāda to man. Un tajā neatrodas viena patrona. Tur ir divas. Tātad �etras pat�ronu vietas magazīnā ir tuk�as.

Aptvere grie�as.

Stobrs pieskaras manam pakausim.

Un man uznāk panikas lēkme.

�Ko, nolādēts, jūs tagad ar mums darāt?� es viņam uzbrēcu.

�Mans Dievs! Nekliedziet uz mani tā!� Kistners sāk trīcēt un aizklāj sev ausis. �Jūs tā nedrīkstat uz mani kliegt. Jūs neesat mana māte!�

Nē, tā gan es neesmu! Pasarg Dievs!

�Nu tad izstāstiet, ko vēlaties ar mums darīt!� saku vēlreiz, �oreiz klusāk.

Viņ� smejas.

�Ko vēlos ar jums darīt? Varat minēt trīs reizes! Ņemot vērā, ka labākas iespējas jūs abus novākt no ceļa man tik drīz nebūs. īpa�i tāpēc, ka jau rīt bū�u aiz trej�deviņiem kalniem. Aiz trejdeviņiem kalniem, pie septi�ņiem rūķī�iem. Ha-ha! Bet pirms tam man vēl vajadzīgs maisiņ� ar zeltu. Ha-ha!�

>

Pie septiņiem rūķī�iem. Viss skaidrs.

�Jūs gribat mūs no�aut?� es cen�os saprast.

�Ak, komisāra kungs sāk nervozēt. Tie�i tāpat kā ties�ne�a kungs. Tie�i tāpat. Kādi jūs tomēr esat zaķpastalas, jūs, tiesīguma un kārtības pavēlnieki. Ha-ha-ha! No�ēlo�jami. Nekādas vīri�ķības, nekāda mugurkaula. Puņķaini sievi�ķi. Pretīgi.�

�Ko nodarījāt Morā�ekiem?�

�Morā�eki� Viņi �obrīd ar rokudzel�iem ir pieslēgti pie radiatoriem un ēd savu picu,� Kistners atbild un atkal ieko�as �ķēlē.

>

�Tas jauki,� saku jau nedaudz nomierinājies. �Vai tā ir laba? Es domāju, pica?�

Kistners paloka galvu. Un pamatīgi ieko�as picā. Tad vēlreiz. Nu tad beidzot!

�Ļoti laba. Un garnējums nav �ēlots. Ko tādu ne vienmēr var dabūt,� viņ� saka un ko� atkal.

�Jā, ko tādu patiesi ne vienmēr var dabūt. īpa�i tad, ja��

�Ku�!� Kistners mani pārtrauc, ar piedurkni noslauka muti un noliek kārbu pie malas.

Ar acs kaktiņu paspēju saskatīt, ka viņ� apēdis apmē�ram pusi.

�Tā, kur mēs palikām?� psihopāts atkal ar baudu iegrie� magazīnu.

�Vai Morā�ekiem klājas labi?� vēl painteresējos.

�Viņiem klājas brīni�ķīgi. Ne matiņ� nav nokritis no galvas. Jo �odien viņi vēl ir pārlieku vērtīgi. Ta�u rīt� �odien cepu, rīt vāru, parīt eju pēc ķēniņienes bērna. Ha-ha-ha! Vai pēc Morā�eka. Vai arī viņa sievas.�

Jēzus Kristus! Laikam �obrīd iet bojā pēdējās sma�dzeņu �ūnas.

>

Magazīna grie�as.

Stobrs pietuvojas maniem deniņiem.

�Lūdzu!� Pēk�ņi savā sēdeklī sakustas Rūdijs. Par viņu jau biju piemirsis.

�Ak kolēģis Birkenbergers vēlētos būt pirmais?� Kistners jautā un smejas.

Rūdijs tikko manāmi papurina galvu.

Kistners tik un tā pārvirza ieroci no maniem deni�ņiem uz Rūdija galvu. Tad nospie� gaili.

Klak�.

Rūdijs trīc.

Man gar acīm paskrien bērnības ainiņas. Mana pirmā skolas diena, kad Leopoldam piemetās krampji, jo viņ� nesaņēma saldumu tūtu. Paps, protams, uzreiz aizskrēja uz bodi, lai viņam tādu sagādātu. Karstās vasaras dienas kopā ar Omi zemeņu dobēs. Karstās pēcpusdienas kopā ar Sūziju pie dīķa. Vai man ir lemts jebkad vēl redzēt Sūziju? Vai arī Omi? Vai es vēl kādreiz ēdī�u viņas kolosāli gar�īgos kartupeļu salātus?

Gremdē�anās pagātnē liek man sajusties izsalku�am.

�Ei, Kistner, ja vairs negribat picu, varbūt iedosiet kādu gabaliņu man?� izmisuma mākts, pavaicāju. �Jeb�kuram uz nāvi notiesātajam ta�u ir tiesības uz pēdējo maltīti.�

�Ha! Gribētos gan, draudziņ,� iesaucas nabaga vien�tiesis un ieko�as picā tā, it kā rītdiena varētu nepienākt.

Tad viņ� sāk rīstīties. Beidzot!

>

��ķiet, ka man kļūst slikti,� psihais vēl paspēj pateikt, pirms nogā�as slīpi.

Kad esam pārvarēju�i histērijas lēkmi, iestiepjam Kistneru ar visu picas kārbu Morā�eka mājā. Nē, vispirms es atrunāju Rūdiju no Kistnera olu sa�au�anas un tikai tad aizstiepjam viņu prom. Vai arī, pareizāk sakot, aizvelkam prom. Aiz kājām. To, ka galva dauzās pret pakāpieniem, Kistners nejūt, jo ir pamatīgi apdullis. Viņa bik�u kabatā atrodam mājas atslēgas, atveram durvis, ieejam iek�ā un nosēdinām Kistneru krēslā. Tad atbrīvojam no radiato�riem absolūti apjuku�os laulātos.

Kistners vienā mierā sē� krēslā, iemidzis. Viņam priek�ā līdz pusei izēsta picas kārba. Morā�eka kundze atnes foto�aparātu, un mēs uztaisām nelielu, bet lielisku fotosesiju. Iemū�inām to, kā stāvam apkārt Kistneram. Viņam priek�ā, aiz muguras, pie sāniem. Rindas kārtībā sasē�amies psiho�pātam klēpī. Piezīmējam viņam Hitlera Ūsiņas. Uzfrizējam panka grebeni. Tā sakot, itin jautri pavadām laiku.

Visbeidzot es piezvanu uz Landshūtes policijas iecirkni un saku, lai kolēģi brauc �urp. Visi un tūlīt. Tā arī notiek.

�Jā, te jau bez desām var palikt!� saka kolēģis, aplū�kojis Kistneru, un no sajūsmas sit sev pa gurnu. �Kā �is izskatās!�

�Nu, kā jau tāds psihopāts var izskatīties,� nosaku.

Kolēģis palūkojas apkārt.

�O, pica! Lieliski. Vēl neko neesmu ēdis. Vai drīkstu?� viņ� jautā un rāda uz Kistnera picas kārbu.

�Dro�i! Ķeries tik klāt!� atbildu.

)

Pēc desmit minūtēm arī viņ� guļ kā zīdainis.

�Izskatās, ka jums visai stresains darbs,� saku kolēģa palīgam. �Vai arī varētu būt, ka viņ� ir totāli piedzēries?�

Visbeidzot palīgs sapako Kistneru un paņem sev līdzi. Kopā ar piedzēru�os policistu. Nu gan visi darbi ir galā.

Kad slepkavnieks kopā ar �andarmu baru ir prom, iedzeram vienu �nabīti nervu nomierinā�anai.

�Kas tur galu galā bija? Vai Kistners kopā ar jums vēlē�jās nodibināt komūnu?� jautā Rūdijs smīnēdams. Izskatās, ka viņa humora izjūta sāk atgriezties. Sejas krāsa gan vēl ne.

Tomēr Morā�eks paliek nopietns.

�Manai dzīvībai draudēja nopietnas briesmas, drau�dziņ,� viņ� nosaka pagalam drūmu seju.

Es uzreiz atceros par Papu.

�Ak, tiesne�a kungs, esiet nu tik laipns un nedaudz parunājiet ar Papu. Viņ� ir ļoti norūpējies.� Pasniedzu Morā�ekam telefonu, un viņ� zibenīgi to paķer.

�Eberhofer!� tiesnesis kliedz klausulē. �Es biju ļoti lielās briesmās!�

Un tad, dzirdot telefona sarunu, mēs uzzinām, ka Kistners vēlējies piekļūt Morā�eku naudai. Viņ� gribējis pa�ā rīta agrumā kopā ar tiesnesi doties uz krājkasi, turot

koltu pie juridiskās muguras, un tur iztuk�ot visu kontu. Varbūt pēc tam viņ� to pat atstātu dzīvu, tā esot piebil�dis. Bet tikai varbūt. Sevi�ķi viņ� nopriecājies par to, ka arī tiesne�a kundze atgriezusies mājās. Jo �ajā gadījumā viņam nebūtu jāiet uz krājkasi, viņ� varētu ērti sēdēt uz tiesne�a sofas un gaidīt laupījumu. Nebija ta�u nekādu �aubu, ka tiesnesis trīcēs un drebēs par savas mīļotās sie�vas dzīvību. Tā, lūk. Visi trumpji Kistnera rokās.

Bet tad mēs abi ar Rūdiju pārvilkām svītru slimo sma�dzeņu radītajam plānam. Ne no slepkavo�anas, ne laupī�a�nas nekas nesanāca. Tā stāsta tiesnesis. Tad viņ� ietur pauzi.

�Jā,� beidzot Morā�eks nosaka un atkal ietur pauzi. Tad paskatās uz mani. Visai caururbjo�i. Pēc tam viņ� turpina: �Es jūs arī, Eberhofer! Es jūs arī!�

�Nu jau gan pietiks!� iesaucos un atņemu tiesnesim telefonu. �Sarunas ar Itāliju maksā veselu bagātību.�

Morā�eks ieel�as.

Tā kā situācija kļūst visai pārjūtīga un, iespējams, arī nedaudz neveikla, labāk atvadāmies un taisāmies ceļā.

�Kas tas bija? Vai viņ� atzinās Papam mīlestībā vai kā?� ceļā uz automa�īnu man pajautā Rūdijs.

Paraustu plecus. Nenoliedzami, tie�i tā tas izskatījās.

�Varbūt aizejam paēst? Lai atbrīvotos no Itālijas pēcgar�as.�

�Labs ir, dārgumiņ!� piekrīt Rūdijs un apliek roku man ap pleciem.

�Pirmklasīgas nūdeles,� vecais �oms nomurrā maltītes laikā.

�Mīkstas kā sviests, nedaudz pa�ķīdu�as. Sapnis! Citādi mū�īgi tie itāļi ar savu al dente. Visam jābūt al dente. Bet kāpēc gan? Ja man uznāk vēlē�anās kaut ko grauzt, tad pasūtu cūku stilbiņus.�

Pēc pirmklasīgajām nūdelēm pasūtām sev vēl arī pirmklasīgu tiramisu. Tad atvadāmies.

J

Kad pārnāku mājās, visi, protams, guļ svētā mierā, tāpēc ari es noliekos uz sava dīvāniņa un daru tāpat. Nākamajā dienā agri no rīta ienāku virtuvē un tur jau Leopolds brokasto kopā ar savu dzimtu. Ludvigs, mani ieraugot, priecājas, lai arī ne tik ļoti, kā man gribētos. Viņ� apgūlies pie Leopolda kājām un luncina asti. Tas arī viss. Toties Su�ija priecājas jo vairāk sē� savā krēsliņā un stiepj man pretī rociņas.

�Onkul Franc,� viņa sauc, un es jau esmu izkusis. Nu labi, tas vairāk izklausās pēc �okuvancs�, bet tik un tā. Paņemu sīkaļu rokās, un viņa man plauk�ķina pa seju. �Su�ija pateica �onkul Franc�, tas ir neticami!� saku. �To es viņai iemācīju,� paskaidro Panida. Tad viņa atnes jaunus galda piederumus un ielej man kafiju.

�Vai Itālijā nebija labi, ka esi jau atpakaļ?� Leopolds vaicā.

�Itālijā bija lieliski. Vienkār�i lieliski. Tie bija profe�sionāli iemesli, kas mani piespieda atgriezties.�

Pārgrie�u maizīti un uzsmērēju biezu sviesta kārtu. Pirmais kumoss � svētlaime.

�Phe!� izgrū� Leopolds. �Profesionāli iemesli, kā tad. Kādam itālim izrakstīji soda kvīti, ja?�

Uz kaut ko tādu pat netaisos atbildēt. Vienkār�i igno�rēju veco dirsuli, un tas viņu aizvaino vēl vairāk. Tad viņ� aiznes savus traukus līdz izlietnei un paņem no manis Su�iju. Bērns tūlit pat sāk raudāt. Nu re, mīļais Dieviņ� par mums visiem gādā.

Pēc brokastīm dodos pastaigā ar Ludvigu. �oreiz mums vajag 1:21. Man �ķiet, tas ir tāpēc, ka viņ� nevis skrien man pa priek�u kā parasti, bet gan velkas nopakaļus kā slapj� pūdelis. Nolaistu asti un nokārtu galvu. Tā teikt, pārmetums vispārākajā izpausmē. Dro�i vien paies vairā�kas nedēļas, iekams Ludvigs man piedos Itālijas sānsoli.

Aizbraucu uz darbu un jau gaitenī satieku birģer�meistaru.

�Nu, kā klājas termītiem?� jautāju.

�Eberhofer, tas jauki, ka atkal esat klāt! Mēs jau saņē�mām brīni�ķīgās ziņas.�

Tie�i kuras brīni�ķīgās ziņas viņ� domā?

�Tie�i kuras brīni�ķīgās ziņas jūs domājat?� apvaicājos pa ceļam uz kafijas automātu.

Birģermeistars rātni tipina man līdzi.

�Nu ta�u jau par Sūziju. Par to, ka atbrīvojāt viņu no verdzības un ka viņa atkal atgriezīsies pie mums. Tas ir vienkār�i lieliski! l ikai� ēē� kur viņa galu galā ir?�

�Sūzija?� jautāju, liedams krūzītē kafiju.

Viņ� paloka galvu.

�Itālijā,� saku un apmaisu kafiju.

�Vai tad jūs nepārvedāt viņu mājās?� Birģermeistara balss iegūst viegli histērisku pieskaņu.

�Vai es kāds transportserviss, vai? Varbūt man pavi�sam nejau�i �ad un tad gadās arī kādi ar dienestu saistīti pienākumi. Un, jā, ja reiz runājam par dienestu, kas galu galā ir ar termītiem?�

Birģermeistars izrauj man no rokām kafijas krūzi un kliedz:

�Kamēr Sūzija nebūs atpakaļ, jūsu kabinets būs slēgts, skaidrs? Steidzamu labiekārto�anas darbu dēļ. Termīti, cik tālu vien acs var saredzēt.� Un viņ� izstumj mani pa durvīm.

Skaisti.

Laimīgā kārtā nākamajā priek�pusdienā notiek atgrie��anās. Pagalmā iebrauc Flecingers, no viņa darba ma�ī�nas izlien Paps un Ome, kuriem vispirms ir jāizstaipa notirpu�ie kauli. No pakaļējā sēdekļa izvelku gorillu, tam blakus sē� Sūzija.

�Vai negribi kāpt laukā?� jautāju viņai.

Sūzija papurina galvu.

�Tu apsolīji sagaidīt manu pamo�anos,� viņa bēdīgi nosaka.

�Bet, Sūzij, lieta grozījās ap dzīvību un nāvi. Vai Paps tev to nepastāstīja?�

�Tā ir mū�īgi, Franci, vienmēr kas cits tev svarīgāks. Manis pēc kaut vai par dzīvību un nāvi. Bet nekad iemesls nav mana dzīve. Nekad!� Un vina aizver auto durvis.

>

Visai dumji tagad tur stāvu starp koferiem, turot rokās cilvēka lieluma gorillu. Flecingers atkal iekāpj ma�īnā un aizbrauc. Ludvigs uzrūc mērkaķim.

Tad ar Su�iju uz rokām pagalmā iznāk Leopolds.

�Obba!� mazā iesaucas, tiklīdz ierauga Papu, un viņ� priecājas.

Bet tad sīkaļa ierauga gorillu.

�Babba!� viņa sajūsmināta iesaucas un izstiepj tam pretī savas mazās rociņas.

�Skat tik, tava meita jau var pateikt �papa�,� uzsaucu Leopoldam smīnēdams.

Rūķdegune at�āpo līdz gorillai un ar visu savu sīko ķermenīti piespie�as pie plī�a vēdera. Ludvigs novēr�as. Novēr�as un rūkdams dodas cūkkūts virzienā. Tur viņ� apguļas. Man �ķiet, ka tāpēc, lai aizkavētu konkurenta ievāk�anos savā teritorijā.

Tad Omei steidzami jātiek pie Zimmerļa �is un tas jāiepērk, lai varētu kaut ko izvārīt. Jo viņai līdz kaklam apnikusi visa tā itāļu ēdmaņa. Ņemam divus du�us cepamdesiņu, trīs mārciņas dārzeņu un pāris kukuļu rudzu maizes. Lieliska lieta. Tad, dro�s paliek dro�s, paņe�mam arī sinepes. Nekad jau nevar zināt, kad tās beigsies, un, ja īsto brīdi nenovaktē, tad ir briesmas klāt.

�Vai tava bodīte atkal labākajā kārtībā?� jautāju Zimmerlim, kamēr maksāju par pirkumu.

�Par to varu galvu likt ķīlā,� viņ� nosaka, sniegdams atlikumu.

�Un Maksis? Ko tu izdarīji ar Maksi?� es turpinu pratinā�anu.

�Samalu desās. Ar ragiem un nagiem,� atsmej Zimmerlis un sniedz man iepirkumu. �Un, vai zini, gar�o lieliski.�

Kad atgrie�amies mājās, Paps jau mani gaida.

�Klau, Franci,� viņ� nekavējoties saka, �man noteikti vajadzētu satikt Morā�eku. Varbūt vari mani aizvest?�

Vājprāts, tas jau kļūst dīvaini.

�Kāpēc tev tie�i tagad noteikti jāsatiek Morā�eks? Ir pagāju�as nepilnas divas dienas, kop� pēdējo reizi redzē�jāties,� es runādams ienesu dzimtajā virtuvē pirkumus.

�Tik un tā!� Paps burtiski luncinās man apkārt.

�Tevi vajag kaut kur aizvest, Papu? Es to labprāt izda�rītu,� no dīvāna puses uzsauc siekalcūķis.

�Nē!� noskalda Paps. �Francim mani jāaizved.�

Lai notiek, taisāmies ceļā.

Morā�eka kundze priecājas, mūs ieraudzījusi. Viņas dzīvesdraugs jau tik daudz esot paspējis pastāstīt par Papu! To es spēju iedomāties. Arī Paps priecājas. Bet diem�ēl tikai īsu brīdi, jo uzzina, ka tiesne�a nemaz nav mājās. Viņ� pa�ā rīta agrumā saņēmis telefona zvanu no tiesas, paskaidro kundze. Kāds kolēģis esot saslimis, un Morā�ekam vajadzējis to aizvietot. Tāpēc tagad viņ� atrodoties tiesas zālē.

��ēl gan,� saku Papam, kad esam iekāpu�i automa��īnā.

�Brauc uz tiesas namu,� viņ� mani izrīko.

�Kā, lūdzu?� jautāju.

Vai viņ� ir pie pilna prāta?

�Nu, lūdzu!� Paps atkal sāk pieglaimoties.

Dieva vārdā!

Pie tiesas durvīm karājas uzraksts:

Finkensteras lieta.

Ļaunprātīga krāp�ana un maldinā�ana vainu pastiprino�os apstākļos.

Slēgta sēde.

Advokāti visīstākās hiēnas. Smags gadījums nabaga tiesnesim trāpījies, nekādu joku.

Tā nu apsē�amies pie tiesu zāles durvīm un es vēroju, kas notiks.

Un notiek arī!

Paps piepe�i pielec kājās un dodas uz tiesu zāles durvīm.

�Tu nedrīksti iet tur iek�ā!� es uzsaucu.

�Jūs nedrīkstat iet tur iek�ā!� sauc tiesas darbinieks.

Bet Paps jau ir iek�ā. Zālē �obrīd valda nāves klusums, un Paps uz mirkli paliek stāvam durvīs.

�Jā, lūdzu?� jautā viena no hiēnām.

Paps a�i paskatās apkārt un tad mērķtiecīgi dodas pie tiesne�a galda.

�Morā�ek!� viņ� iesaucas un izple� rokas.

�Eberhofer!� iesaucas tiesnesis un tādā pa�ā veidā nāk pretī Papam. Tad viņi kādu brīdi stāv apkampu�ies. Visai garu brīdi, jāpiebilst.

�Cik gan es esmu priecīgs, ka ar jums viss kārtībā,� Paps saka pavisam �ēlabainā balsī.

�Un es vēl jo vairāk,� piebilst tiesnesis un iesmejas.

�Varbūt jūs varat apkampties no dienesta pienāku�miem brīvajā laikā?� jautā otra hiēna.

�Klusumu tiesas zālē!� uzkliedz Morā�eks.

Sieviete uz apsūdzēto sola noslauka mitrās acis. Skats viņu ir aizkustinājis. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka viņa nekad mū�ā nevarētu būt krāpniece. Kur nu vēl ļaun�prātīga.

Kungi melnajos paltrakos sē� aiz saviem nāvīgi sva�rīgajiem laptopiem un nervozi bungā ar pirkstiem pa galdu.

�Uz vienu alu rītdien?� beigās noprasa tiesnesis.

�Uz vienu alu,� piekrīt Paps.

Tad mēs ejam prom.

Atpakaļceļā man nav miera gribu �o to noskaidrot.

�Klau, Papu, telefona sarunā aizvakar Morā�eks tev teica: �Es jūs arī, Eberhofer. Es jūs arī.� Ko viņ� ar to domāja?�

Paps smejas. Pavisam klusu un krek�ķīgi.

�Es tiesnesim jautāju, vai viņ� priecājas, atkal saticis savu sievu,� Paps beidzot atbild.

Aha.

�Un tālāk?�

lad viņs teica ja .

Ap�ēliņ, vai man katrs vārds būs ar knaiblēm jāvelk ārā?

�Un tālāk?� mudinu.

�Tad es tiesnesim teicu, ka viņu apskau�u.�

�Un tad viņ� savukārt pateica, ka apskau� tevi?�

Paps paloka galvu. Pavisam noslēpumaini pasmaida un paloka galvu. Par to man nedaudz jāpadomā.

�Pie vella, par ko gan Morā�eks tevi apskau�? Tavas izlaidīgās dzīves dēļ, vai?�

�Nūja,� noņurd Paps. �Gandrīz pēc tā arī izskatās.� Kādu laiku klusējam.

�Kas galu galā ir ar tavu Sūziju?� viņ� vēl grib zināt. �Nekas nav. Princese ir saskābusi par to, ka nesēdēju pie durvīm, kad viņa pamodās.�

�Ak tad saskābusi�� Paps nosaka un tad skatās laukā pa logu.

Da�as dienas vēlāk pie Volfija satieku Zimmerli un Flecingeru. Abi stāv pie letes un dzer alu. Da�us metrus tālāk stāv brāļi Bei�eļi un ari dzer alu. Protams, �iem ir ari �ņabis, bet uzdzer�anai alus.

Tad Flecingers pastāsta, ka atkal dzīvojot darbnīcā, jo Marija uzzinājusi par viņa atvaļinājuma blēņām.

�No Gizelas viņa neko neuzzināja!� Zimmerlis nodārdina un ar �vunku noliek savu alus kausu.

�Kā tad tu to aizkavēji?� painteresējos, lai kāpinātu spriedzi.

�Ar viņas slaveno �okolādes-ananasu torti,� nosaka Zimmerlis, lepni izgāzis krūti. �Ar to, kuru viņa visos iespējamos godos staipa līdzi. Un kuras recepti nevienam neizpau�. Ne par kādu naudu ne. Kaut gan to Gizela vispār nevar izdarīt, jo viņai tās nemaz nav. Patiesībā recepti zina tikai viņas tante, kura arī cep �o brīni�ķīgo torti. No viņas tad Gizela to vienmēr savāc, bet atklātībā bauda tor�u fejas godu.�

�Tas gan ir viltīgi,� nosaka Flecingers, iespaidots no dzirdētā.

�Viltīgi gan, bet ne pārāk izdevīgi, tāpēc ka �itā stulbā torte man vienmēr izmaksā apmēram simts kilogramu

gaļas. Vecene jau galu galā to nedara par velti.� Miesnieks ir visai iepīcis.

�Un tu tātad piedraudēji izpaust noslēpumu, ja viņa ko izstāstīs Marijai?� secina Flecingers.

�Skaidra bilde, mans draugs.�

Flecingers jūtas aizkustināts un uzsauc visiem saviem labajiem draugiem Kьmmerling. Un tad pastāsta, kā Marija uzzinājusi par viņa atvaļinājuma flirtu. Pavisam vienkār�i � viņa koferī atradusi sinhronās meitenes peld�kostīmu.

�Sākumā gan teicu, ka tas ir viņai. Kā suvenīrs no ceļojuma. Un Marija priecājās,� Flecingers stāsta. �Bet pēc tam� pēc tam viņa atrada to stulbo veltījumu, kas bija uzmālēts ar marķieri. �Lai tu mani neaizmirstu!� tā tur bija rakstīts. Līdz ar to visi prieki vējā.�

Marija izlidinājusi peldkostīmu pa durvīm. Un drīz pēc tam arī Flecingeru. Bēdu ieleja, ko tur vairāk lai saka. Uzsaucu visiem vēl pa glāzei.

�Tas ir tikai tāpēc, ka vienmēr esi tik neveikls,� nosaka Zimmerlis un pasūta sev alu.

�Jā, mana vecā arī �ai jomā nav pārāk veikla,� piepe�i mums blakus ierunājas Bei�elis.

Brālīt balto, kā tagad nosvīst Flecingers!

�Bet es vienmēr saku: to, ko padara kāds cits, man vairs nevajag darīt, vai ne,� turpina Bei�elis.

Nūjā, acīmredzot nav viegli dalīt gultu ar nimfomāni.

Tad atveras durvis un uz sliek�ņa parādās Paps. Pēc īsa mirkļa viņam seko Morā�eks. Zimmerlis visiem pasūta Kьmmerling, es izdzeru savējo un eju mājās.

Nākamā diena ir svētdiena un pie reizes ari diena, kad mūs pamet Leopolds ar savu mazģimeni. Nu ko tur padarīsi pat visjaukākais atvaļinājums kādreiz beidzas. Pie tam rit pa�ā agrumā pie viņa ieradī�oties nāvīgi svarīgi izplatītāji, lai parādītu jaunākos izdevumus, kurus mans lieliskais brālis ir gatavs piedāvāt lasītājiem. Un tāpēc tagad jāatvadās. Personīgi man tas pilda sirdi ar prieku. Bet vēl lielāku prieku man sagādā Ome, jo viņa pagatavo atvadu mielastu, kas ir smalkākais no smalkajiem. Cūkas cepetis ar knēdeļiem un dārzeņiem, un tas viss, pats par sevi saprotams, peld bagātīgā alus mērcē. Ja kādreiz būtu iespēja izvēlēties veidu, kā nomirt, tad es labprāt noslīktu Omes taisītajā alus mērcē.

Pēc ē�anas mēs aizstiepjam uz Leopolda auto neiedo�mājamu daudzumu koferu, un tad notiek lielā apskau�a�nās. Tas gan nenozīmē, ka es apskautu veco siekalcūķi. Nē, paldies. Man pietiek ar plaukstu sasi�anu. Toties Paps tiek gandrīz nosmacēts apskāvienos.

Su�ija sāk raudāt, kad Panida viņu iesēdina autosēdeklītī. Nabaga sīkaļa. Tad lēni, bet pārliecino�i auto pazūd tālumā. Paps vēl kādu laiku stāv un māj ar roku. Pat tad, kad ceļa putekļos nekas vairs nav redzams.

Es pasaucu Ludvigu, un mēs dodamies savā ierastajā līkumā.

Tas ir telefons, kur� rīta agrumā ne�ēlīgi saplē� manus sapņus. Zvana birģermeistars.

�Kas ar jums ir, Eberhofer?� viņ� trallina klausulē.

�Un kam būtu jābūt?� es jautāju, pieslējies sēdus. Uzspie�os Ludvigam uz ķepas, un viņ� apvainojies palien zem dīvāna.

�Nu kur jūs esat? Ir pirmdiena, tātad darbdiena. Jau esat aizmirsis?� birģermeistars turpina.

�Un kā tad ar termītiem?�

�Termītiem? Kādiem termītiem? Pasarg Dievs, ko jūs muldat? Mūsu platuma grādos vispār nekādu ter�mītu nav. Tad nu, lūdzu, ārā no migas un pretī jaunai dienai!�

Esmu nedaudz apjucis un nevaru atrast savas �ības. Pēc du�as vispirms eju uz māju, lai pabrokastotu. Paps vēl guļ, tomēr Ome nekavējoties īsteno visas manas kulinārās vēlmes. Ja visu esmu sapratis pareizi, tad birģermeistara vēstījums patiesībā bija tāds, ka Sūzija ir atgriezusies. Ieņēmusi savu veco darbavietu, un pa�valdībā atkal iestā�jies miers un laime.

��odien uz pusdienām, puika, nebrauc mājās,� man pakaļ nokliedz Ome, kad eju uz trafaretēto auto. ��odien ir var�acis.�

Nu for�i. Var�acu dēļ man jāmirst badā.

Kad atgrie�os savā kabinetā, nekas nav mainījies. Viss izskatās tie�i tāpat kā manā pēdējā darbdienā. Par kaut kādiem remontdarbiem vai ko tamlīdzīgu vispār nav ne runas. Godīgi sakot, man jau bija tādas aizdomas.

Piezvanu Morā�ekam, lai uzzinātu, kā virzās Kistnera lieta. Bet nevirzās nekādi. Tāpēc, ka viņa nemaz nav uz vietas, �ī tiesne�a. Viņam esot darī�anas ārpus

tiesas ēkas, man pa telefonu paskaidro �aklā adītāja. Hmm, nez kādas gan tiesnesim var būt darī�anas ārpus tiesas ēkas, nu bet labi. Palūdzu vienīgi, lai adītāja paziņo Morā�ekam par manu zvanu, un viņa apsola to izdarīt.

Tad palūkojos apkārt kabinetā: varbūt te kaut kas būtu padarāms? Bet nekā. Pilnīgi nekā. Var teikt, ka jūtos visai garlaikots. Varētu aiziet pēc kafijas, kā vien�mēr daru. Tagad, kad ir atgriezusies Sūzija, kafija varētu gar�ot pavisam citādi nekā iepriek�, kad tā atgādināja vecu kājslauķi. Bet tad man būtu jāiet uz viņas kabinetu. Uz Sūzijas kabinetu tātad. Un uz to man nav nekāda iekāriena. Nu pilnīgi nekāda. Jo tad varētu izskanēt kaut kādi pārmetumi, tādi kā �tu man apsolīji, ka būsi te, kad pamodī�os� vai kaut kas tādā garā. Nepavisam nav iedvesmojo�i. Nē, paldies.

Tātad apsē�os pie galda, paņemu papīra lapu un izloku ideālu lidma�īnu. Uzceļu kājas uz galda, aizlidinu lidma�īnu pāri kabinetam.

�Kā tad, Eberhofer,� nosaka birģermeistars, klusi ienācis pa durvīm. �Tikko darbdiena sākusies, un jūs jau tūlīt iegrimis smagā darbā.�

Viņ� apsē�as uz krēsla man taisni pretī. Es palai�u nākamo lidma�īnu. Tā īsu brīdi paliek karājamies pie gleznas rāmja, tad nokrīt zemē.

�Bet man jums kaut kas ir sagatavots,� birģermeistars turpina.

�Un tas būtu?�

�np *1 �

iribine.

�Jūs man esat sagatavojis tribīni?�

�Jā, arī jums, Eberhofer. Ha-ha! Mums visiem, pro�tams. Sarkanbaltā futbola biedrība ir saņēmusi pilnīgi jaunu tribīni. Nu labi, pilnīgi jauna tā nav, bet mēs to dabūjām ļoti lēti. Tā teikt lietotu. Diem�ēl vairs nav izjaucama, saprotiet. Ierūsēju�as skrūves un tādā garā. Tie�i �obrīd transports ir ceļā, un apmēram divu stundu laikā tribīne būs klāt.�

�Un kas man no tā?� jautāju, kamēr salasu savas lidma�īnas.

�Tas ta�u skaidrāks par skaidru! Jums jāpavada kravas ma�īna ar signālugunīm un visu, kas tur pienākas. Lai, nedod Dievs, kas nenotiktu. Un vislabāk būtu, ja jūs tagad nekavējoties dotos ceļā.�

�Ak tad pavadīt kravas auto. Kaut kādas tur lietotas tribīnes dēļ. Sarkanbaltās biedrības labā. Super. Un ko vēl jūs varat piedāvāt?� Apsē�os un turpinu lidināt lid�ma�īnas.

�Ap�ēlojieties, Eberhofer! Mēs te neesam koncertā pēc radioklausītāju vēlē�anās. Vienkār�i pavadiet kravas transportu,� birģermeistars noskalda un pieceļas. �Un, starp citu, vai jau bijāt pie Sūzijas?�

�Nē,� noskaldu tikpat stingri un arī pieceļos. Tad paņemu jaku no pakaramā un paspraucos viņam garām. �Nav man laika Sūzijai. Diem�ēl. Man jāpavada kravas transports.�

Kravas transporta pavadī�ana ar lēto, lietoto tri�bīni nav nemaz tik garlaicīga, kā biju paredzējis. Mums nākas nogāzt divus kokus, septiņas ceļazīmes un vienu

nojumīti. Tiek apskādēti pieci autiņi, un vēl �etri iegā�as grāvī. Tātad tik lēti, kā minēja birģermeistars, pasākums nemaz nesanāk. Galu galā tribīne tomēr nonāk tur, kur tai pienākas būt, pie Sarkanbaltās biedrības futbola laukuma. Un viss ciems ierodas aplūkot jauno paaug�stinājumu.

�To jūs izdarījāt lieliski, Eberhofer. Vienkār�i lieliski,� saka birģermeistars un uzsit man pa plecu. Acīmredzot viņ� vēl neko nezina par mūsu nepatik�anām, un es jau nu nebū�u tas, kur� viņam tās pavēstīs.

Pēk�ņi man pretī nostājas jaunais Ozdemirs. Pie tam uzsmaida man.

�Lai slavēts Dievs,� viņ� rātni saka un sniedz roku. ' j

�Ak, Ozdemir, vecā desāda.� Paspie�u turkam roku.

Viņ� smīn.

�Jauna tribīne, skaisti. Vai jūs pavadījāt transportu?�

�Dro�i kā bankā,� saku.

�Es jau tā domāju.�

Abi blen�am uz tribīni.

�Kā tagad iet tavai māsai?� es pēc brī�a pavaicāju, jo tas mani patiesi interesē.

�Medinei? Ak, Medinei drīz būs kāzas. Tēvs ir pavi�sam satraukts, un māte dienu un nakti �uj visu ko kāzu svinībām.�

�Tas ta�u ir lieliski! Un kuru tad viņa prec?� jautāju, atcerējies Medines nabaga brālēnu.

�Savu profesoru,� turks atbild pavisam lepni. �Viņ� gan nav nekāds jaunais, arī redz un dzird vairs ne tik labi, bet Medine saka tās esot garīgas vērtības, kas viņus saista.�

>

Ak tad garīgas vērtības. Jā, tas visu izskaidro.

Tā kā zināmu iemeslu dēļ pusdienas ir izpaliku�as, mani lēnām sāk mākt izsalkums. Eju iek�ā biedrības namā un lūkoju, kas atrodams ēdienkartē.

Tad man piezvana Morā�eks.

�Viss iet kā pa diedziņu, Eberhofer,� viņ� gandarīts saka. Pirmā tiesas sēde pret Kistneru notik�ot jau tuvāko divu nedēļu laikā. Da�i citi procesi esot atlikti, jo psiho�pāta krājumā nu ir gana daudz nodarījumu. Saprotams, �o procesu vadī�ot cits tiesnesis, jo Morā�eks �oreiz ir upura lomā, bet tas gan esot vecs speciālists un sado�ot piparus pa īstam. Tad tiesnesis palūdz, lai pasveicinu Papu, un nu gan viņam esot jāiet uz tiesas sēdi. Vēl dzirdu pamatīgu ie�ņaucienu, tā, ka pilnīgi varu saost �ņaucamtabaku, un klausule tiek nolikta.

Pasūtu Vīnes �niceli, jo tā mani nekad nav pievīlusi, un vienu alu.

�Vai arī kartupeļu salātus?� jautā oficiante.

Nē, tos ēdu tikai tad, ja gatavojusi Ome.

Tie�i tajā mirklī, kad man pasniedz ēdienu, ienāk Flecingers ar dēlēnu.

�Kāds vēj� tevi �urp atpūtis?� jautāju, jo zinu, ka futbols nav haltūrista hobiju sarakstā.

�īgņāts Fins tagad pavisam noteikti grib spēlēt fut�bolu. Līdz �im viņ� trenējās karatē, bet tie ar savu mū�īgo disciplīnu� es domāju, ka tas nav nekas puikām derīgs.

Tā kau�anās viņu kaut kādā veidā padara agresīvu,� skaidro Flecingers, bet puika jau rausta viņu aiz pie�durknes.

�Papuu� papuu!�

�Agresīvs, tu saki? Nu, nu,� pasaku un iebā�u sev mutē gaļas gabalu.

Sīkais dīdās un pļērc.

�Un tu? Ko tu te dari?� jautā Flecingers, cen�oties nosargāt savu piedurkni.

�Tribīne,� saku.

Haltūrists nervozi pasmejas. Viņ� acīm redzami cie� no savas atvases uzbrukumiem. No�ēlojami.

�Papuu� papuu!�

Tur jau traks var palikt.

�Ei, puņķutapa!� uzbļauju un pielecu kājās tā, ka krēsls apkrīt. �Ej un paspēlējies ar kaut ko indīgu, saprati?�

Pui�elis mani momentā saprot. Atlai� savu radītāju brīvībā un pievienojas citiem bērniem. Ik pa laikam viņ� pamet uz mani pa skatienam, tomēr neuzdro�inās spert ne soli tuvāk.

Mēs omulīgi izdzeram pa alum.

Tikko Flecingers ar savu knauķi ir pazudis dzimtajās ārēs, parādās Sūzija. Uzreiz pat neaptveru, uz kuru pusi skatīties, bet viņa nepārprotami tuvojas man. Un izskatās satrieco�i. Vienkār�i satrieco�i.

�Vai pie �ī galdiņa ir brīva vieta?� viņa pajautā un jau ir apsēdusies. �Morā�eks �odien bija ienācis pie manis.�

�Morā�eks?� jautāju.

Sūzija paloka galvu. Tad iedzer malciņu alus no manas glāzes.

�Un ko tādu vēlējās Morā�eks, ja drīkstu jautāt?�

�Viņ� man pastāstīja, kāds tu esi varonis,� viņa atbild un aizpū� matu �ķipsnas no pieres. Tas izskatās satrieco�i.

�Varbūt izstāstīsi arī man �o lielisko stāstu?�

Sūzija smejas.

�Tu esot izglābis viņa dzīvību. Un arī viņa sievas dzī�vību. Un viņ� to nemū�am neaizmirsī�ot.�

Atgā�os krēslā un izstiepju rokas uz blakuskrēslu atzveltnēm, cik vien tālu iespējams.

�Aha.� Izliekos, ka tas viss uz mani nav atstājis nekādu iespaidu. Protams, īstenībā man ir nenormāli jāsavaldās, lai nepārsprāgtu. No lepnuma, es domāju.

Tad Sūzija no rokassomiņas izvelk aploksni un pa�sniedz to man pāri galdam.

�Kas tas ir?� jautāju.

�Ver vaļā!�

>

Iek�ā ir dāvanu karte. Romantiskai nedēļas nogalei divām personām Bavārijas me�ā. Ar saunu, masā�ām, piecu ēdienu maltīti un visādiem citādiem labumiem.

�No Morā�eka. Kompensējot to, ka nebiji man blakus, kad es pamodos,� viņa piebilst pavisam maigi un paņem manu roku. �Ko esi ieplānojis nedēļas nogalei?�

�Nu, spriest par nedēļas nogali būs sare�ģīti,� saku, savilkdams pieri krunkās. �Jo to es pavadī�u nenormāli romantiskā viesnīcā Bavārijas me�ā, vai zini.�

Viņa pavīpsnā. Un tad noskūpsta mani. Taisni neie�domājami.

Tūlīt pēc tam ierodas Ome komplektā ar Mo�hameru Lī�eli.

�E, balodī�i atkal kopā?� viņa tūlīt pat grib zināt.

Mēs abi paraustām plecus.

�Var�acis ir prom, visas kā viena,� kliedz Ome. Pie tam visai skaļi. �Tas, Franci, ir brīni�ķīgi. Jo parīt Karstadt piedāvā divdesmit procentu atlaidi, un mums uz turieni jāaizbrauc, vai ne, puika?�

Protams, mēs aizbrauksim, kāda runa.

Ome vēl dabū saldējumu, un tad gan beidzot doda�mies mājās.

Kad nākamajā dienā no pa�a rīta ierodos savā kabi�netā, man piezvana Birkenbergers. Viņ� jautā, vai esmu

uzzinājis Kistnera tiesas procesa datumu, un es augstsir�dīgi dalos informācijā.

�Tātad tiekamies divu tuvāko nedēļu laikā,� �oms saka. �Kaut gan ko dari nedēļas nogalē? Varbūt varētu savu pakaļu līdz Minhenei atvilkt?�

�Nevarētu gan, jo es savu pakaļu nedēļas nogalē aizvilk�u uz Bavārijas me�u. Uz romantisku hoteli, ja gribam būt precīzi.�

�Varbūt ar savu Sūziju?�

�Varbūt!�

Viņ� smejas.

�Dzi, ja Sūzija atkal kaut ko dumju nostrādā, dod man ziņu!�

�Dievs pasarg!�

Tad beidzu sarunu.

Nākamajā rītā birģermeistars nenovēr�ami ir uzzinājis par mūsu mazajām nebū�anām tribīnes transportē�anas lietā. Visai nekaunīgi viņ� iesoļo manā kabinetā.

�Par to jūs samaksāsiet, Eberhofer! Līdz pēdējam penijam, to es jums zvēru!� viņ� sāk aurot, pie tam pār�liecas pāri rakstāmgaldam uz manu pusi.

Es sākumā nesaku neko. Vienā mierā ļauju birģer�meistaram atgūt elpu. Tad viņ� iesvempjas krēslā man tie�i pretī.

�Pret kaut ko tādu ta�u mēs esam apdro�ināti,vai ne?� pasaku un pieceļos.

�Pie velna apdro�inā�anu!�

Apsē�os uz rakstāmgalda.

�Tātad jūs vēlaties, lai es personīgi samaksāju visus zaudējumus?�

�Pilnīgi personīgi.�

�Diez vai es to varu paveikt ar saviem niecīgajiem ienākumiem.�

�Tur nu jums taisnība � diez vai.�

�Tad jau man būs jāpameklē kāds papildu darbiņ�.� �Dariet tā!�

�Nedēļas nogalēm un tādā garā.�

�Laba ideja.�

�Un vislabāk būs, ja to uzsāk�u nekavējoties.� Aizeju līdz logam, sakrustoju rokas uz muguras un skatos ārā. �odien skaists laiks.

Birģermeistars pieceļas un soļo uz durvīm.

�Tikai sanāk muļķīgi ar Sūziju,� piebilstu, un �ie vārdi uz birģermeistaru iedarbojas kā stopsignāls.

�Kas ir ar Sūziju? Ko jūs ar to gribējāt teikt?�

�Nu, mēs nedēļas nogalē gribējām braukt uz Bavārijas me�u. Pavadīt romantisku nedēļas nogali, saprotiet. Un, ja es to tagad pārcel�u, tad, iespējams, viņa taisnā ceļā aizbrauks atpakaļ uz Itāliju pie tā viltnieka. Tas gan būtu posts un negals!�

�Ziniet ko, Eberhofer. Varat man iepūst! Un trīs reizes pie tam. Jūs jau tik un tā darīsiet, kā jums ienāk prātā!� birģer�meistars nober vienā elpas vilcienā un aizcērt aiz sevis durvis.

Atlikusī diena norit samērā mierīgi, vismaz tik ilgi, līdz nedaudz pirms darbdienas beigām notiek ceļu satik�smes negadījums. Tas ir kaitino�i. Ja visu dienu esi pa

kabinetu lidinājis papīra lidma�īnas, tad pamatīgi krīt uz nerviem, ka tie�i pirms darba laika beigām notiek kaut kas tik stulbs. Nu bet labi, galu galā to nevar izvēlēties. Tātad braucu turp, lai apskatītos.

Autiņ� guļ uz jumta, un, kā ātri secinu, tas nepieder nevienam no mūsu ciema, drīzāk jau kādam no Minhenes. Necik for�i tur iek�ā, autiņa salonā, �obrīd nevarētu būt. Ugunsdzēsēji jau ir ieradu�ies un tie�i �obrīd grie� �oferi laukā no spēkrata. Palīdzēt viņam vairs nevar nekādi, jo viņ� diem�ēl ir beigts. Apeju apkārt notikuma vietai un iepazīstos ar apstākļiem. Izskatās, ka autiņ� ir nobraucis no �osejas un kaut kādā veidā apgāzies. Tā teikt salto mortale. �oferim nav nekādu dokumentu, un viņ� ir diezgan vecs. Uzskatāms piemērs, ka līdz ar auto�braucēja vecumu dramatiski pieaug negadījumu risks. Kaut gan tagad var teikt paldies Dievam, ka tas nav jauns cilvēks. Tad gan būtu pavisam slikti. Jo tādam ta�u vēl visa dzīve priek�ā, vai ne. Turpretī �itam jau viss bijis. Varbūt viņ� pat var priecāties, jo nevar zināt, kas viņu vēl būtu sagaidījis. Iespējams, tagad viņam ir aiztaupīts sirds stimulators. Vai arī nāve reanimācijā. Vai abi kopā. Nūja, tā laikam tomēr labāk. Pavisam dro�i.

Ārsts domā, ka pie vainas bijis infarkts. Pa�valdība dod rīkojumu iepakot miru�o un aizvest. Drīz vien iero�das līķu vedēji un padara savu darbiņu, pēc tam atbrauc evakuators un savāc lū�ņu kaudzi. Es vēl iegrie�os darba�vietā, lai informētu Minhenes kolēģus galu galā tas ir viņējais. Man darbs ir beidzies.

>

Neilgi pirms romantiskās nedēļas nogales manā kabi�netā ienāk Sūzija. Viņa aizslēdz durvis aiz sevis, iesē�as man klēpi un bu�ina manus matus. Tas ir jauki.

�Nekādi nevaru izdomāt, ko man nemt līdzi. Vai tev ir kāda ideja?� viņa jautā.

�Nu, neko lielu jau nevajadzēs. Tās ta�u būs tikai divas dienas,� saku.

�Tātad neko lielu. Varbūt vari izteikties nedaudz precīzāk. Tie�i ko tu domā ar �neko lielu�?�

�Nu, piemēram, stringu tangas.�

Sūzija mani iedunkā un smejas. Tad pieceļas kājās un dodas uz durvīm.

�Mēs turp brauksim katrs ar savu auto,� viņa vēl piebilst, pirms aizver durvis.

�Un kāpēc, lūdzu, tā būtu jādara?�

�Tāpēc, ka tā būs uzbudino�āk,� viņa atbild. Un tad durvis aizcērtas.

Tātad uzbudino�āk.

Pirms mājupbrauk�anas zvana mans telefons.

�Nu, vai pa �o laiku Sūzija vēl nav neko dumju izstrā�dājusi?� man jautā Rūdijs.

Tagad man jāsmejas.

�Nē, nav gan,� atbildu.

�Vai esi pavisam dro�s?�

�Tev nav izred�u,� es pasaku, pabeigdams sarunu.

Pēc tam vēl izeju likumu ar Ludvigu, un mani grau� netīra sirdsapziņa. Jo tagad man viņ� atkal būs jāatstāj viens. Bet tur jau nu nekā nevar darīt galu galā gai�dāmais mani traki iepriecina. Piecu ēdienu maltīte vien jau ir ko vērta!

Rezultāts diem�ēl 1:30, jo abi tā pilnībā nevaram nodoties procesam.

Toties procesam pilnībā spēju nodoties romantiskajā viesnīcā. Kad aizbraucu, Sūzija jau ir priek�ā. Guļ platajā gultā ar tikpat kā neko mugurā un skatās uz mani mir�dzo�ām acīm. Atveru pudeli un saleju glāzēs �ampanieti. Vairāk par �o tēmu man nav sakāms nekas. Jo d�entlmeņi izbauda un klusē. Pateik�u varbūt tikai to, ka nokavējam piecu ēdienu maltīti.

Nākamajā rītā Sūzija vēl ir visai apmiegojusies, bet es jau esmu aug�ā. Norunājam tikties brokastīs pēc divām stundām. Lieliski, es vēl paspē�u ieiet saunā. Laiks tam ir piemērots, jo �ajā stundā tur diez vai būs pārpildīts.

Tātad paņemu no skapja brīni�ķīgi mīksto peldmēteli un tam piederīgās basein�ības un dodos pretim spa prie�kiem. Kā jau domāju, tur nav pārpildīts, vienīgi kāda resna sieva sē� uz lāvas.

�Labrīt,� pasveicinu viņu un aplai�u skatienu apkārt. T ik daudz brīvu vietu, ka nemaz uzreiz nevaru izvē�lēties.

�Labrīt,� resnā atņem sveicienu un plūkā savu dvieli.

�Ceru, ka jums netraucē�u.� Nosē�os viņai iepretim.

�Manis dēļ varat neuztraukties. Man jau pietiek,� viņa pasaka un smejas.

Arī es pasmejos, bet tūlīt arī sāku svīst. Tas ir lieliski. Pēc trim karsē�anās tūrēm esmu kā no jauna piedzimis un izsalcis kā zvērs.

�Brokastis ir sapņainas,� saka Sūzija ēdamzālē un pastiepj man skūpstam savas lūpas.

�Izgulējies?� jautāju un iedodu viņai bu�iņu.

Viņa paloka galvu un iebā� mutē firziķi. Tas izskatās satrieco�i.

Aizeju līdz bufetei un paņemu sev �ķīvi. Diem�ēl pie�krāmēju to tik pilnu, ka atceļā pusi no satura pazaudēju. Viesmīlis frakā uz mani skatās visai sa�utis. Es paraustu plecus.

Brokastis ir brīni�ķīgas, tur nav ko piebilst; kaut gan teikt, ka tās ir sapņainas, man �ķiet nedaudz pārspīlēti. Kaut vai tāpēc, ka man pa�am jāiet pakaļ ēdienam. Te nav Omes, kura bizo ap galdu un momentā piepilda iztuk�otos �ķīvjus. Nē, ne tuvu tā. Viss jāsagādā pa�am. Pie tam jāiet visai bie�i, jo �ķīvī�i ir sasodīti mazi. Un tad, ja uzkrāmē par daudz, puse nokrīt. Un tad pingvīns dusmīgi skatās. Tātad � ne tuvu sapņaini. Drīzāk jau murgaini, varētu piebilst.

Uzgaidāmajā telpā stāv tāfele, uz kuras lieliem bur�tiem rakstīts:

�ovakar lielais deju vakars.

Galdiņi jāpasūta.

Vēlami vakartērpi.

�Ak, skaties, Franci, mums tur jāaiziet! Mēs tik sen neesam dejoju�i!� saka Sūzija un tūlīt pat sāk lēkāt no prieka.

Nu labi, noteiktā solī ejam uz reģistratūru, kur uz mums jau atkal lūr pingvīns. Viņ� mūs izseko, vai?

Nē, viņ� mums rezervē galdiņu, ieraksta mūsu vārdus sarakstā un tad pievēr�as man:

�Vai jums pieder ari kaklasaite?�

�Cik man zināms, tad ne,� atbildu.

Ko viņ�, ellē, grib no manis?

�Katram pieaugu�am vīrietim, Dieva dēļ, būtu jābūt vismaz vienai derīgai kaklasaitei,� pingvīns nosaka un nedaudz sarauc degunu.

�Ei, ei, ei!� brīdino�i iesaucos.

�Mēs kādu nopirksim,� saka Sūzija, vilkdama mani uz durvju pusi.

Mēs nopērkam nevis vienu, bet gan septiņas. Katrai nedēļas dienai savu. Ar attiecīgās dienas nosaukumu virsū. Ļoti praktiski, man jāsaka. Tā var izbēgt no tā, ka divas dienas pēc kārtas ap kaklu karājas viens un tas pats.

Sūzijas apģērbs vispār ir vienreizējs. Viņa ir uzvilkusi dirndlu, un, tā kā viņai neap�aubāmi ir pa�as pareizākās dirndla krūtis, viņa tajā izskatās taisni nepārspējami. Es

ar saviem d�insiem un balto kreklu netieku viņai līdzi.

>

Toties man tagad ir kaklasaites. Veselas septiņas. Un viņ� tagad var izvēlēties vienu no tām, �is virsviesmīļa kungs.

Lielā deju vakara pamatā ir no�ēlojams sintezators, kura spēlētājs atskaņo Hulio Iglesiasa dziesmas, pa starpām centīgi atglauzdams da�as nepaklausīgas matu �ķipsnas pār gludi spīdīgo pauri. Pa parketu �ļūkā da�i sa�ākstēju�i pāri un abpusēji apsiekalo viens otram vai�gus. Kāds vecāks kungs ar daudz jaunāku pavadoni azar�tiski uzņēmis danci, bet viņa aizmuguriski raida skatienus uz visām pusēm. Vaigu pie vaiga pieglaudu�as, dejo arī divas meitenes.

�Man �ķiet, ka es nemaz negribu dejot,� saka Sūzija, skatoties uz no�ēlojamo publiku.

Vārds vietā!

Saķeru viņu aiz rokas un velku ārā no zāles. Amor, amor� vēl draudīgi atskan no skandām.

Pie ieejas stāv pingvīns. Norauju no kakla kaklasaites un iespie�u viņam rokās. Visas septiņas.

Vēlāk atrodam pirmklasīgu rokkafejnīcu un Metallica pavadījumā izkratām dvēseli no miesām.

Kad pirmdienas rītā ierodos savā kabinetā, mani jau gaida Ozdemiri. Tēvs kleitā, māte lakatā, kā jau parasti. Netrūkst arī futbola dieva un viņa māsas. Neglītā Medine stāv pie loga un raugās ārā.

�Ozdemiru ģimene! Par ko man tāds gods?� pajau�tāju, ienācis pa durvīm.

Jaunākais panākas man pretī un sniedz roku.

�Eberhofer, vecā āda,� viņ� saka, plati smaidīdams. �Tā, starp citu, ir mana māsa Medine.�

To nevarēja nepamanīt.

Medine pienāk man klāt un apsveicinās ar uzsitienu pa plaukstu. Kaut gan �ajā gadījumā vārds �uzsitiens� nebūs īsti precīzs. Drīzāk uzpļek�ķinājums.

Nu bet �trunts ar to. Ozdemiru tēvs un māte visai no�mākti sē� viens otram blakus mana rakstāmgalda priek�ā.

�Mums jāierosina cilvēka meklē�ana,� pavisam klusi saka tēvs, un mani jau pārņem nelabas nojautas. Vai tikai atkal līgavainis nav nozudis tie�i pirms kāzām? Paskatos uz Medini. �aubu nav.

�Un tie�i kur� ir pazudis?� jautāju, ievērojot procedūru.

�Medines saderinātais,� tagad paziņo brālis un apliek māsai roku ap pleciem. �Viņ� ciemojās pie mums. Nu, lai runātu par kāzām un tādā garā. Tajā pēcpusdienā viņ�

gribēja apciemot savu veco skolasbiedru, kur� dzīvo kaut kur �ajā apkārtnē. Līgavainis gribēja personīgi nodot ielūgumu.�

Medine paņem kabatlakatiņu un noslauka asaras.

�Un kop� tā brī�a par viņu nav nekādu ziņu?� jautāju.

�Tie�i tā. Sākumā nodomājām, ka abi, ilgu laiku netiku�ies, būs aizpļāpāju�ies, jo gan jau ir daudz kas pārrunājams, bet��

�Nu tas patiesi ir traki, ja dienām ilgi nedod par sevi ne ziņas,� man jāpiebilst.

Ozdemirs paloka galvu. Abi vecie sē�, lūkojoties grīdā.

�Varbūt jums ir kāds pazudu�ā foto?� uzdodu nākamo jautājumu.

Viņ� izvelk no jakas kabatas fotogrāfiju un pāri raks�tāmgaldam pasniedz to man.

Redzētais trāpa kā zibens spēriens! Fotogrāfijā vienno�zīmīgi ir redzams pagāju�ās nedēļas negadījuma upuris. Nūjā, �itais nu ir pazudis uz visiem laikiem.

Medine atkal ie�ņukstas, un es pat nezinu, kur acis likt. Lai te, manā kabinetā, nesāktos turciska raudu kora priek�nesums, paaicinu nopietnāko no kungiem sekot man koridorā. Kad esmu nodevis viņam vajadzīgo infor�māciju, a�i taisos projām. Aizeju uz Sūzijas kabinetu un ieleju sev kafiju. Pēc mirkļa cauri visam koridoram atskan daudzbalsīga vaimanā�ana.

�Kas tur noticis?� jautā Sūzija un steidzas pie durvīm.

�Tikai never vaļā!� es viņai uzsaucu.

>������������������������� >

Viņa paklausa.

Kad Ozdemiri beidzot ir sakāpu�i savā autiņā, pa�val�dības ēkā iestājas miers un es pa īstam varu izbaudīt savu

kafiju. Tāds stress pa�ā pirmdienas rītā! Nudien kaitino�i. Lai cik daudz enerģijas esmu uzņēmis nedēļas beigās, tā visa jau ir gandrīz izsmelta.

Un tad beidzot sākas Kistnera tiesas process.

Pirmajā dienā Tiesu namā iet vaļā tāds trādirīdis, ka ne izstāstīt. Kur tik skaties, visur videokameras un visu veidu dro�ībnieki. Kolēģi ieved Kistneru ar sava�otām rokām un kājām. Kaut ari �oreiz viņ� neauro kā vājprā�tīgais, bet gan slāj klusēdams un nodurtu galvu, viņā tomēr ir jūtams garīgs neveselums. Iespējams, mediķi iedevu�i kaut ko nomierino�u. Tas arī saprotams, ir ta�u traki traucējo�i, ja kāds visu laiku nesakarīgi bļaustās. It īpa�i, ja izsaucieni ir tik neadekvāti kā �im. Pie tam, ja tas ir apsūdzētais. Tad jau labāk sazāļot.

Morā�eks stāv pie kafijas automāta, ģērbies civilās drē�bēs. Jo �ajā gadījumā viņ� nepārstāv tiesu. Savukārt es esmu uzvilcis uniformu, un sudraba zvaigznes izskatās lieliski. Nav vārdam vietas. Ieradies arī Paps un Birkenbergers.

Morā�eka kundze ir lieliski iejutusies lomā un kļuvusi par preses mīluli. Tas tāpēc, ka viņa drosmīgi devās iek�ā savā mājā, nebaidoties no psihopāta. To viņa, protams, darīja aiz lielās mīlestības pret savu dzīvesbiedru. Un tas viss pēc tik daudziem kopā nodzīvotiem gadiem! Kas tāds aizkustina pat nocietinātāko �urnālista sirdi.

Tas, ka mēs ar Rūdiju galu galā esam īstenie varoņi, neinteresē pat nevienu suni. Tie�i otrādi. Dienesta pienā�kuma pildī�ana, un cauri. Varu ar savām sudraba zvaig�znēm plezdināties apkārt, cik vien gribu.

Kistnera advokāts ir tikpat mierīgs kā viņa aizstāva�mais, pat varētu teikt, ka flegmatisks. Kas zina, varbūt arī sazāļots. Nu labi, iesākumā jau viņam arī nekā daudz nav, ko darīt. Notiek apsūdzības raksta nolasī�ana un lietisko pierādījumu uzskaitī�ana. Tur viņam patiesi nav, kur piedalīties.

Bet nekas nemainās arī nākamajās tiesas dienās. Kistners un viņa advokāts nepiedalīgi sē� uz sola un vēro notieko�o. Patie�ām neticami. Līdz ar to, protams, visa procedūra saīsinās. Jo tad, ja neviens ne pret ko nepro�testē, visu var ļoti smuki virzīt uz priek�u. Beigās Kistners vēl saņem piecus ar pusi gadus klāt pie sava iepriek�ējā soda. Par īpa�o re�īmu pat nerodas nekādu �aubu. Pat ja psihopātam būtu Omes gēni, viņ� diez vai kādreiz vēl ostīs brīvības gaisu.

Da�as dienas vēlāk mūsu pagalmā notiek grilē�anas ballīte. Tā nolēmis Paps � vienkār�i tāpēc, ka arī viņam kādreiz jāielūdz da�i jauki cilvēki, kā viņ� apgalvo. Gadiem ilgi viņ� neko tādu nav darījis, un man ir aizdo�mas, ka tas ir tikai iemesls, lai atkal redzētu Morā�eku. �oreiz gan Morā�eks nav personīgi Papa rīcībā, jo ballītē piedalās arī cienītā kundze. Viņai mugurā ir gai�i zils kostīms, padusē � salātbļoda, un viņa zibenīgi pazūd virtuvē pie Omes.

Tikpat virtuviski aktīva ir arī Mo�hameru Lī�ele. Viņa taisa maltās gaļas desiņas, ņemot gaļu un ķiplo�kus proporcijās viens pret vienu. Un vienlaikus runā bez apstājas. Pie tam viņai ir pilnīgi vienalga, vai kāds

klausās vai ne. Ari paliekot divatā ar Omi, Lī�ele tur�pina lustīgi pļāpāt, jo, redziet, Ome ir vienīgais cilvēks uz planētas, kur� viņu patie�ām saprot. Iespējams, tas tāpēc, ka Ome pazīst Lī�eli jau izsenis un nekā jauna jau tajās pļāpās nav.

Tad pagalmā slaidi ielīgo Leopolda autiņ�. Viņ� izķeksē Su�iju no sēdeklī�a un iespie� to manās rokās.

�Skat, mllo brālīt, te nāk tava mīļotā brāļameita,�

7 > � > > viņ� saka.

>

Piedzēries, vai?

Panida ar plastmasas kārbām pazūd virtuvē. Leopolds iekur grilu. Su�ija plauk�ķina ar roķelēm man pa vaigiem un apmierināti spiedz:

�Onkavancs! Onkavancs!�

Paps ielej alu.

Tad neticamā mierā un saskaņā ierodas Flecingeru pāris. Viņi esot atradu�i aukli saviem bandītēniem. Diez kur� gan uzņēmies �o nepateicīgo misiju? Kāda no Istvikas raganām, vai?

Drīz pēc tam atnāk Zimmerļi, nesot sev līdzi veļas grozu, pilnu ar gaļu. Tas ir brīni�ķīgi. Jo es jau pamazām sāku sajusties izsalcis.

Visbeidzot pagalmā ietraucas Sūzija. Viņas mati plīvo vējā, un viņai līdzi ir lieliska ābolkūka. Diem�ēl viņa to tūlīt pat ienes virtuvē.

Tad kāds uzklāj galdu un vēl kāds ieslēdz mūziku. Tie ir bītli, kas tur skan, tātad gar atskaņotāju darbojies Paps. Gaļa lēnītiņām apbrūninās un vilino�i smar�o. Manas nāsis sāk drebēt. Sievietes iznes uzkodas un apsē�as. Beidzot tiek izdalīts ēdiens, un dak�a pati atrod ceļu uz

muti. Noskaņojums ir lielisks. Visi sarunājas un smejas, pat varētu teikt, ka ir iestājusies tāda kā idille.

Bet tad pēk�ņi Leopolds pāri galdam sniedz man telefonu. Nemaz nebiju dzirdējis, ka tas zvana. Kas gan tāds varētu notikt tik idilliskā pēcpusdienā?

�Landshūtes policijas iecirknis,� vecais siekalcūķis smīnēdams piebilst.

Kā jau varēja nojaust, kolēģus nomāc milzīga aizņem�tība. Un tāpēc viņiem nepiecie�ami papildspēki. Tātad es. Pavisam noteikti un tūlīt. Mani iebildumi sa�ķīst kā

>

sniega pika pret betona sienu.

�Vai vēlies vēl �ķēlīti gaļas, Papu?� li�ķīgi apvaicājas Leopolds. Manus slepkavnieciskos skatienus viņ� totāli ignorē.

Ludvigs pieglau� galvu man pie kājas un pavisam nemanāmi paluncina asti. Un Sūzija man noglāsta matus. Es ātri iegrū�u rīklē gabalu gaļas un dodos ceļā.

Pats par sevi saprotams, ka neierodos iecirknī smai�dīgs un svilpojo�s, jo mans noskaņojums ir visai draņķīgs.

�Vai jūs esat Eberhofers no Nīderkaltenkirhenes?� izdzirdu balsi sev aiz muguras.

Ar mani runā kaut kāds nepazīstams tips. Izskatās aptuveni desmit gadus jaunāks par mani, un divas sud�raba zvaigznes uz pleciem liecina, ka viņ� ir virskomisārs. To, ka viņ� ir arī virsdirsulis, tūlīt apliecina pats perso�niski.

�Sakiet, lūdzu, kas gan tā par sejas izteiksmi? Darbā vienmēr ir jābūt laipnam, skaidrs? Un tagad veikli

aizbrauksiet uz stadiona biļe�u kasi, jo �odien tur notiek vasaras festivāls. Un no turienes jūs man atvedīsiet divas biļetes, pie tam veikli!�

�Ja es pareizi sapratu, tad �odien Landshūtē nenotiek neviena bankas aplaupī�ana?�

�Nē, nenotiek gan.�

�Un nav arī ārkārtas situācijas ar ķīlnieku sagūstī-

v

sanu:

�Cik man zināms, tad ne.�

�Nav katastrofas Ohu atomelektrostacijā?�

�Dieva dēļ, uz ko jūs mērķējat?�

�Jūs mani atsaucāt uz iecirkni, lai es jums sagādātu divas biļetes? Pie tam veikli? Jūs to nopietni?�

�Vai es to nopietni? Es esmu priek�nieks, draudziņ, un jūs darīsiet tie�i tā, kā es jums lik�u! Vai mani sapratāt?� Tagad gan sadusmojos.

�Tu, knauķi, sīkais!� saku viņam. �Cik tev galu galā gadu? Piecpadsmit? Tikko izdīdzis apmatojums neno�zīmē, ka vari man pavēlēt! Un tagad nost no ceļa! Pie tam veikli!� Uzgrie�u viņam muguru un taisos prom.

Gaitenī ir sapulcēju�ies vairāki kolēģi un nu stāv ņirg�dami. Da�i, sakrustoju�i rokas uz krūtīm un nodūru�i skatienu, izskatās nokaunēju�ies. Bet man pie kājas!

Toties pie kājas man nav tas, ka turpmākajās nedēļās regulāri jāuzklausa virsdirsuļa norādījumi. Lai cik pretīgi tas man būtu. Galu galā viņ� ir mans priek�nieks un man jāpaliek �ajā stulbajā iecirknī, lai aizvietotu dekrētā aizgāju�u kolēģi. Traki.

Tomēr pa īstam traki ir kādu vakaru, kad es iespie�u pajoliņu policijas pagalma stūrī un pamācu viņam labas

manieres. Piemēram, kā izturēties pret vecākiem cilvē�kiem un tādā garā. Kaut gan tas vēl nav pats ļaunākais. Katram ta�u var �ad un tad gadīties, kāda runa. Tie�i kolēģu starpā, jo katram ir savi ieskati. Nē, pats ļaunākais ir tas, ka �is draņķis kādu dienu policijas sētā guļ beigts. Patiesi sūdīgi.

Bet muļķīgā kārtā tas jau atkal ir cits stāsts.

Vārdnīcina

>

Es centos visu uzrakstīt saprotamā valodā, bet tik un tā pavisam nenovēr�ami tekstā ir ielavīju�ies agrākos lai�kos Vācijas dienvidos lietoti izteicieni. Da�us no tiem var saprast itin viegli, tomēr citiem vajadzīgs paskaidrojums. (Latvie�u lasītāji, kuriem ir zinā�anas vācu valodā, varēs izgar�ot bavāriskos vārdus, bet tie, kuriem �ajā valodā priek�zinā�anu nav, priecāties par Ritas Falkas kolorītajiem skaidrojumiem. Tulkotājas piezīme.)

Achter roku dzel�i (Bavārijas policijas �ar�

gons).

Bieseln �urāt.

Datterer drebelīgs vecainis. �o vārdu parasti

lieto vīrie�u dzimtē. Vecāks, parasti bezpalīdzīgs un ļoti nervozs vīrelis.

Fleischpflanzerl frikadeles jeb buletes, jeb gaļas bum�biņas ir plakani knēdeļi, taisīti no jauktas maltās gaļas. Mans mīļākais ēdiens tūlīt pēc aknusiera.

In die Froas fallen krampji, putas no mutes, epileptiska lēkme, kontroles zudums,

sastingums, letarģiska lūrē�ana tuk��umā. Tātad nekāds jaukais skats, bet gadās arī tā.

Gemдcht vīrie�a reproduktīvā sistēma. Jutīgākā

vieta kontaktā ar ķermeni gan pozi�tīvā, gan negatīvā nozīmē, pat līdz game over.

Gerotze ja kāds katra sīkuma dēļ sāk aurēt, tad

tādu pink�ķi var nosaukt �ajā vārdā. Piemērojams arī mīkst�auļiem.

Greislich nebaudāms (par maltīti); neglīts (par

sievi�ķi).

Grindig nejauks, nevī�īgs, nekopts.

Grinserl tas nav smaids. Drīzāk jau otrādi -

tāds kā ironisks smīnin�.

Haindling a) vieta Lejasbavārijā, daudzu svēt-

ceļotāju mērķis, bet �oreiz ne par to. b) bavāriski dziedo�a grupa kaut kas starp popu, d�ezu un tautas mūziku. Viņu dibinātājs Hanss Jirgens Buners spēlē visus instrumentus, izņemot dibenvijoli. Personīgi man �ī mūzika patīk. Kaut vai valodas dēļ.

Haxerl Haxen kājas; Haxerl sīkas kājeles.

Holterdipolter trauksme, steiga, drūzma bez īpa�a pieteikuma

Kraiuattl ja kādu saķer pie Kraivattl, tad tas

nozīmē, ka viņu saķer aiz krāgas. Visai nedraudzīgs �ests.

Remmidemmi jukas, haoss.

Schafkopfen nenozīmīga kār�u spēle, parasti tiek

spēlēta laukos.

Scheifierlfreundlich nepatīkama laipnības izpausmes for�ma. Es pat teiktu, no pieglaimīgas līdz izsmejo�i ironiskai.

Tragerl (Bier) tas ir smalks nosaukums dzērienu transportē�anas kastēm. Bet, ja runa ir par alu, tad tam noteikti jābūt kam sevi�ķi smalkam.

Wammerl labi cauraudzis cūkas vēdera gabals.

Tiek sautēts kopā ar dārzeņiem, pie��ķirot tiem bezkaunīgi labu gar�u. Jumtu norauj arī grilēts krauk�ķīgs un smeķīgs.

Zinken deguna pārdimensionāls modelis.

Zischhalbe pirmais alus kauss, kas remdē slāpes un

izskalo rīkli. Tāpēc to iedzer tik ātri, cik vien iespējams, ka no�ukst vien.

Papla�ināta vārdnīca zinātkārajiem lasītājiem atro�dama Ritas Falkas mājaslapā: www.franz-eberhofer.de ; www.rita-falk.de

No Omes pavargramatas, anno 1937

Krējuma gula�s

Liellopu gaļu sagrie� lielākos gabaliņos, speķi ļoti mazos kubiciņos (uz 1 kg gaļas ņem 50-100 g speķa). Sīpolus sakapā pavisam smalki. Tad sakarsē sviestu, līdz tas kļūst gandrīz brūns. Speķi, sīpolus un prāvu ēdam�karoti paprikas pulvera liek sakarsētajā sviestā. Pēc tam pievieno arī gaļu un da�as minūtes to visu apbrūnina uz straujas uguns. Nemaisa, iekams nav apbrūnējusies viena puse. Tikko gaļa no visām pusēm apbrūnējusies, pielej buljonu tik daudz, lai viss ir apsegts; var pieliet arī kādu malku sarkanvīna. Pievieno pēc gar�as sāli un piparus un sautē 2-3 stundas. Pēc vēlē�anās var pievienot sasmalcinātu ķiploka daiviņu.

Kad gaļa mīksta, pievieno tējkaroti miltu. Neilgi pirms pasnieg�anas bagātīgi iemaisa krējumu. Pasniedz ar rīsiem, kartupeļiem vai miltu izstrādājumiem.

Kad Omei jātaisa gula�s, viņa izraud visas acis. Jo tās asaro sīpolu dēļ. Tas tāpēc, ka gaļas un sīpolu attiecībai ir jābūt 1:1. Pavisam noteikti. Un tad jau var izrēķināt, cik daudz sīpolu Ome nomizo un sakapā. Un, ja vēl iegrie�as

Leopolds ar savu mazģimeni mūsmājās, lai brālīgi ar mums notiesātu pasaulslaveno gula�u, tad nabaga Omei jāraud savas divas stundas. Personīgi man jau pati Leopolda parādī�anās vien veicina asaru pieplūdumu acīs. Tam vēl pievienot sīpolus? Nē, paldies! Tad labāk palieku savā cūkkūtī, līdz mani sauc uz maltīti. Un tad jau arī Omes acis ir atkal atpūtu�ās un viņa ir priecīga. To jau arī var saprast. Jo ja viens cilvēks nekā nevar dzirdēt, tad viņ� ir jo priecīgāks, ja vismaz kaut ko var redzēt. Tā, lūk, bet vispār es vispār gribēju teikt, ka Omes gatavotais krējuma gula�s ir sapņains. Pat ja viņai tā dēļ jāpink�k.

Kartupeļu salāti (augstākā pilotā�a)

Nomizo ar mizu vārītus siltus kartupeļus un sagrie� plānās �ķēlītēs. Sāli, piparus, nedaudz cukura, smalki sakapātus sīpolus, dilles, etiķi un eļļu labi samaisa ar bul�jonu un nelielu daudzumu saldā krējuma. To visu iecilā sagrieztajos kartupeļos. Nevajadzētu taupīt sāli un bul�jonu, jo kartupeļi mēdz būt ļoti �izslāpu�i�. īpa�i gar�īgi, ja pievieno arī lapu salātus. Salāti gar�īgi, kad silti, bet arī atdzisu�us var ēst ar baudu. Jebkurā gadījumā tie jāsagatavo silti. Ieteicams ēst kopā ar desiņām vai zivju ēdieniem.

Personīgi man klāt nav vajadzīgas nekādas desas vai zivju ēdieni. Kartupeļu salāti un viss. Ja kādreiz kāds man appra�sītos, kādu es iedomājos mū�ību, tad teiktu: sē�u ar Ludvigu uz mākoņa maliņas un nolūkojos lejup uz pasauli. Ludvigam mutē ir gaļīgs cūkas kauls, bet es sē�u kartupeļu salātu bļodā līdz pleciem. Pats par sevi saprotams, ka Omes gatavotajos kartupeļu salātos.

Puravu sautējums

Puravus nomazgā un sagrie� smalkākos vai rupjākos gabalos. Izkausē kastrolī ēdamkaroti sviesta un pievieno sagrieztos puravus. Sautējot pievieno nedaudz citrona sulas un �ķipsnu cukura. Aplej ar nelielu daudzumu dārzeņu vai gaļas buljona, pievieno sāli un piparus. Bei�gās piegrie� svaigu pētersīli vai arī maurlokus. īsi pirms pasnieg�anas galdā sautējumā iemaisa pāris karo�u skābā krējuma. Puraviem vajadzētu būt neiz�ķīdu�iem.

Puravu sautējums � tas ir labi. Un, protams, arī veselīgi, īpa�i gremo�anas sistēmai. Tāpēc to neieteiktu tiem, kuri plā�noju�i iziet sabiedrībā. Vai arī, ja no izie�anas nav iespējams atteikties, viņiem būtu jāieplāno arī pa ceļam pieejamās tualetes. Pavisam noteikti. Jo pēk�ņi var atklāties steidzama vajadzība, un tad vairs nebūs laika meklēt mazmājiņu. Pat ne mazākā brī�a. Tāpēc labāk jau palikt mājās un cerēt, ka mazmājiņa būs brīva, kad to ievājadzēsies.

Brūkleņu kompots

Ogas vāra savā sulā kopā ar tādu pa�u daudzumu cukura, citrona miziņu un kanēļa standziņu. Var pievie�not ari glāzīti sarkanvīna. Kad gatavs, kanēļa standziņu izņem. Kompotu var lietot tūlīt pat vai arī sapildīt uzgla�bā�anas traukos. Labi saderas ar miltu izstrādājumiem, bet var pievienot arī medījumam.

Nūjā, tas ar konservē�anu, tas ir jauki. Bet diem�ēl tikai teorētiski. Praktiski notiek tā, ka brūkleņu kompota smar�a atrod ceļu uz manām nāsīm. Un ari Papa nāsīm. Un tad Ome var mūs klapēt ar savu stulbo koka karoti, cik vien grib, tik un tā mēs izrijam visu kompotu, kamēr silts. Pie tam uzreiz. Bez kaut kādiem miltu izstrādājumiem vai medījuma.

Izņēmuma kārtā un TIKAI virsraksta dēl > > arī kāda ārzemju recepte

Pasta a la Susi

(vienīgā iepriecino�ā lieta, kuru Sūzija pārvedusi no savas ekspedīcijas uz Bella Italia)

Nomizo sīpolus un sagrie� sīkos kubiciņos. Tāpat sagrie� arī bakla�ānus un cukini. Notīra �ampinjonus un sagrie� �etrās daļās. Desu mortadella sagrie� plānās �ķēlītēs. Sīpolus, bakla�ānus, cukini, �ampinjonus un desu apcep olīveļļā. Pievieno sīki sagrieztus ķiplokus un mizotus tomātus. Pielej baltvīnu, beigās iecilā tomātu biezeni. Visu uz mazas liesmiņas sautē aizvākotā traukā.

>

Sālsūdenī vidēji cietus izvāra makkaroni vai tagliatelle. Smalki sakapā majorānu un kopā ar maskarpones sieru iekausē mērcē. Pievieno sāli un piparus. Nūdeles nokā� caurdurī, tad ievieto cepamtraukā un vienmērīgi pārlej ar mērci. Mocarellu sagrie� plānās �ķēlītēs un izkārto virs nūdelēm. Cep cepe�krāsnī apmēram 200 �C tempera�tūrā, līdz siers apbrūnējies.

Ja kaut ko tādu paprasa Zimmerlim, tad velis iet vaļā. Jo Zimmerlim nav nekādas mortadellas. Principa pēc nav. Tādu sūdu viņ� nedomā savās mājās turēt, tā viņ� saka. Un tāpēc man jābrauc uz Landshūti pie miesnieka, tur nelīdz ne zāles, ne plāksteris. Tātad, uzklapēju apkakli, uzlieku uz acīm saulesbrilles, galu galā miesnieki viens otru pazīst. Tikai nesakiet nevienam! Lūdzu! Ja Zimmerlis uzzinās, ka desu pērku Landshūtē, tad ar draudzību ir cauri. Lai gan man jāsaka � izvēle nemaz nav tik traģiska. Bet, ja man jāizvēlas starp Pasta a la Susi un Zimmerli, tad nezinu�

Pēcvārds

Mīļie Eberhofera fani!

�oreiz, izmantojot izdevību, laidī�u pie vārda citus romāniņa personā�us. Galu galā arī viņiem �ai stāstā ir nozīmīga vieta.

Ome

Ziniet, sākumā man nemaz nepatika tas, ka puika visai pasaulei izstāsta, kā mums te iet. Jo kāda gan pilnīgi nepazīstamiem ļaudīm gar to daļa? It īpa�i jau tāpēc, ka ikvienam no mums ir savas ēnas puses. Nūja, bet katrs jau izpau�as citādi viens klusāk, cits skaļāk. Mans dēls, piemēram, izpau�as visai skaļi. Ar savu stulbo mūziku. Paldies Dievam, es to nemaz nedzirdu. Toties puika gan to dzird visai labi. Nabaga Francis. Jā, patiesi nabaga� bet ko es gribēju teikt? Nūjā, �obrīd tas man vairs nemaz neliekas tik slikti. Tas, ka mūs tik daudzi pazīst. īpa�i izdevīgi tas ir pie iepirk�anās. Tiklīdz pasaku, ka esmu Eberhoferu Ome, atlai�u piedāvājumi gā�as kā no pār�pilnības raga!

Paps

Francim nebija iespējas iepazīt savu mammu. Par to sevi�ķi �ēl, jo viņ� ir tie�i tāds, kāda viņa bija savas dzīves

laikā. Tie�i tāds pats, patiesi. Bet to es viņam, pats par sevi saprotams, nesaku. Jo tad Francis varētu nez ko sadomāties. Viņ� jau tāpat zina, cik ļoti man viņas pietrūkst. Leopolds gan drīzāk ir līdzīgs man, tā varētu teikt.

Leopolds

Pirmkārt, jau man jāsaka, ka to visu uzskatu par nedaudz pārspīlētu. Nu, visu �o trādirīdi ap Franci. Ko tādu īpa�u viņ� būtu paveicis? Ja tā padomā, cik liels stress man daudz�reiz mēdz būt manā grāmatu tirgotavā! Ar visiem �iem pasū�tītājiem un tādā garā. Un, otrkārt, es reizi par visām reizēm gribētu paziņot, ka neesmu nekāds siekalcūķis. Ne mazākā mērā ne. Tā Francis saka man par spīti. Jo viņ� vienmēr grib būt galvenā persona. Bet man tādām bērni�ķībām nav laika, man jāparūpējas par Papu.

Morā�eks

Eberhofers� jā, viņ� bie�i pār�auj pār strīpu, kāda runa. Un bie�i vien viņ� ir jāsavalda. Bet �ajā īpa�ajā gadī�jumā viņ� sevi parādīja no labās puses, tas nu gan tiesa. Lai tiktu galā ar tādu psihopātu, tur ir jābūt labai o�ai. Starp citu, kur ir mana tabaka?

Sūzija

Man gan gribētos zināt, kad viņam beidzot pieleks, �im Francim. Tas, ka tādu kā mani viņ� nekur citur nedabūs. Tas, ka arī viņ� vairs nav nekāds jaunais. Un tas, ka viņam tik un tā kādreiz būs jādomā par precībām. Vienmēr kā tepiķītis izklājas Leopolda meitas dēļ, bet pats� pats viņ� bērnus negribot. Tiec nu gudrs ar tādu!

Un, protams, arī Rita un Francis

Paldies visiem, kas bija kopā ar mums arī �ajā stāstā, mūsu lasītājiem un izdevniecībai.

Rita Falka CŪKGALVA AL DENTE

Redaktore Elīna Vanaga Projektu vadītāja Una Orinska

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. T-402.

A/s �Poligrāfists�, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.