AGATA KRISTI. �Notikums ar nama uzraudzi

D�OZEFĪNE TEJA Notikums ar Betiju Keinu

No angļa valodas tulkojusi Zane Rozenberga

Bija pavasara pēcpusdiena, pulkstenis rādija �etri, un Roberts Blērs dzīrās doties mājup.

Protams, kantoris parasti bija atvērts līdz pieciem. Bet, ja Blēra, Heivarda un Beneta firmā darbojas viens vienīgs Blērs, viņ� iet mājās tad, kad pa�am patīk. Un, ja viņa da-ļ rījumos ietilpst galvenokārt testamenti, īpa��umu norakstī�ana un noguldījumi, tik vēlu pēcpusdienā viņa pakalpojumi reti kādam ir vajadzīgi. Un, ja viņ� turklāt dzīvo Milfordā, no kuras pēdējie pasta sūtījumi tiek aizvesti bez ceturk�ņa �etros, diena pēc pulksten �etriem zaudē jebkādu spraigumu, ja tāds vispār bijis.

Nebija pat ticams, ka varētu iezvanīties telefons. Golfa partneri �obrīd varēja būt no�kļuvu�i kaut kur starp �etrpadsmito un se��padsmito bedrīti. Ielūgumu uz pusdienām arī nebija pamata gaidīt, jo Milfordā �ādus ielū�gumus joprojām mēdza sūtīt pa pastu. Arī Linas tante nezvanīs un nelūgs, lai viņ� mā�jupceļā nopērk zivi, jo �ī bija viena no tām pēcpusdienām, ko viņa ik pārnedēļas pava�dīja kinoteātrī, un �obrīd varēja būt pagāju��as jau minūtes divdesmit kop� filmas sākuma.

Tā nu Roberts Blērs sēdēja, mazpilsētas pavasara pēc�pusdienas gurdās gaisotnes pārņemts, raudzījās pēdējā saules gaismas laukumiņā uz sava rakstāmgalda (tas bija sarkankoka rakstāmgalds ar misiņa inkrustāciju, ko viņavectēvs tika atvedis no Parīzes, satracinādams visu ģi�meni) un prātoja, ka jādodas mājās. Saulainajā laukumiņā slavēja viņa tējas paplāte; Blēra, Heivarda un Beneta firmā leju nemēdza dzert no virtuves tases, ko vienkār�i noliek uz pulēta skārda paliktņa. Katru darbdienu precīzi trijos piecdesmit mis Tafa ienesa viņa kabinetā ar mirdzo�i baltu : dveti pārklātu lakotu paplāti, uz kuras atradās porcelāna lāsīte ar zilu rotājumu un tai pieskaņots �ķīvītis ar diviem c i'purniem � pirmdienās, tre�dienās un piektdienās trauslie sviesta cepumi, otrdienās, ceturtdienās un sestdienās � pilngraudu, kas veicina gremo�anu.

�obrīd, kavēdamies dīkās domās par �o rituālu, RoI x � rts Blērs atzina, ka tas lieliski atspoguļo Blēra, Heivarda un Beneta firmas kontinuitāti. Porcelāna tasīti viņ� atce�ļojās jau no tiem laikiem, kad tikko vispār sāka kaut ko al cerēties. Paplāte bija no Roberta mājām � viņa bēr�nībā ķēk�a ar to bija nesusi maizi no ceptuves, bet tad v iņa jauniņā māte, skaisto mantiņu glābdama, bija atdā�vinājusi to tēva kantorim. Salvete bija parādījusies krietni ' dāk, drīz pēc mis Tafas iera�anās. Mis Tafa bija kara radu veidojums, turklāt pirmā sieviete, kas jebkad sēdē11īsi pie rakstāmgalda solīdajā Milfordas advokātu kantorī. Patiesībā �ī īpatnējā, stūrainā, kalsnā, nopietnā sieviete iemiesoja sevī veselu revolūciju. Tomēr firma pārcieta revolūciju bez īpa�iem satricinājumiem, un tagad, gandrīz pēc ceturtdaļgadsimta, bija grūti pat iedomāties, ka sausnējā, sirmā, cienīgā Tafa jebkad izraisījusi tādu sal raukumu. Patiesībā viņas vienīgā iejauk�anās tradicionā�lajās norisēs izpaudās paplātes pārklā�anā ar balto sal�veti. Mis Tafas mājās ēdiena traukus nekad nelika tie�i uz paplātes, pat kūku nekad nelika tie�i uz �ķīvī�a � vienmēr bija nepiecie�ama sedziņa vai salvete. Tāpēc mis Tafa uz kailo paplāti bija skatījusies ļoti nosodo�i. Vēl vairāk, viņai bija licies, ka lakotās paplātes raksts pār�lieku piesaista uzmanību, mazina ēstgribu un vispār ir �dīvains�. Tāpēc kādu dienu viņa bija atnesusi no mājām salveti � glītu, baltu, vienkār�u, kāda piederas maltītes paliktnim. Roberta tēvs, kuram lakotā paplāte bija glu�i labi patikusi, paskatījās uz balto salveti un jutās aizkusti�nāts par jaunās mis Tafas glu�i personisko ieinteresētību firmas dzīvē, tāpēc salvete palika savā vietā un �obrīd bija tikpat neatņemama ikdienas sastāvdaļa kā dokumentu kastes, misiņa plāksnīte pie durvīm un mistera Hezeltaina ■ kārtējās iesnas.

Brīdī, kad Roberta skatiens kavējās pie zilā �ķīvī�a, uz ļ lcura nupat bija atradu�ies cepumi, viņ� atkal sajuta krū-1 tīs pazīstamo, dīvaino smeldzi. Sai sajūtai nebija nekā ko-1 pīga ar nupat apēstajiem cepumiem, vismaz fiziskā nozīmē I ne. Tā saistījās ar cepumu rituāla nenovēr�amību, ar rāmo, 1 ne�aubīgo apziņu, ka ceturtdienā būs pilngraudu, bet pirm; dienā � trauslie sviesta cepumi. Vēl pirms gada vai pat I nesenāk jēdzieni �rāms� un �ne�aubīgs� viņā nebija iz-1 raisīju�i ne mazāko pretestību. Viņ� nekad nebija vēlējies ļ dzīvot citādu dzīvi nekā savējo � mierīgu, tīkamu dzīvi j dzimtajā mazpilsētiņā. Arī tagad viņ� nevēlējās neko citu. ļ Tomēr pēdējā laikā pāris rei�u viņa prātā nejau�a un ne-1 aicināta bija uzzibsnījusi dīvaina, sve�āda doma. Vārdos , ietērpta, tā varētu skanēt apmēram tā: �Tas arī ir viss, j kas tev dzīvē gaidāms.� Un līdz ar �o domu krūtīs ikreiz ļ kaut kas sa�ņaudzās. Tas bija gandrīz vai izmisums, kaut kas līdzīgs krampjainajām bailēm, ko sajūt desmit gadus; vecs zēns, atcerējies, ka �odien jāiet pie zobārsta.

Tas kaitināja un mulsināja Robertu, kur� bija pieradis] uzskatīt sevi par veiksminieku un, protams, prātīgu pieļ augu�u cilvēku. Kāpēc �ī sve�ādā doma uzmācas viņam un izraisa krūtīs �o nepatīkamo, �ņaudzo�o sajūtu? Vai viņa dzīvē kaut kā pietrūkst � kaut kā tāda, kas ikvienam cilvēkam nepiecie�ams, bet viņam liegts?

Kas tas varētu būt? Sieva?

Bet viņ� ta�u būtu varējis apprecēties, ja vien vēlētos! j Vismaz tā viņam likās, jo tuvākajā apkaimē dzīvoja ne mazums brīvu sievie�u, kas izturējās pret viņu pietiekami laipni.

Mīlo�a māte?

Bet vai māte varētu sniegt viņam vairāk mīlestības nekā Linas tante, mīļā, uzticamā Linas tante?

Bagātība?

Ko tādu viņ� jebkad ir iekārojis, ko nav varējis no�pirkt? Vai �āds stāvoklis pats par sevi nav bagātība?

Satrauco�i piedzīvojumi?

Bet viņ� nekad nav bijis asu izjūtu cienītājs. Viņam nav gribējies lielāka satraukuma par to, ko cilvēks izjūt pēc medībās pavadītas dienas vai veiksmīgas golfa spēles.

Bet kas tad?

Kāpēc neliek mieru doma: �Tas arī ir viss, kas tev dzīvē gaidāms!�

Varbūt iemesls ir tas � viņ� prātoja, raudzīdamies uz tuk�o cepumu �ķīvīti, � ka darboties spējīgs cilvēks alla� lolo bērni�ķīgu cerību: rīt ar mani notiks kaut kas brīni�ķ ī^s! � un tikai pēc �etrdesmit gadu vecuma, kad �ī ceiiha vairs nav piepildāma, tā pārtop par smeldzi � kaut kur sirds dzijumos raud daļiņa zudu�ās bērnības.

Katrā ziņā viņ�, Roberts Blērs, no visas sirds bija cercjis, ka viņa dzīve ritēs ierastajā gaitā līdz pat mū�a (.iliim. Jau kop� skolas gadiem viņ� bija zinājis, ka reiz n(rādās �ajā firmā un kādu dienu stāsies tēva vietā, un ar l.ilrdīgu no�ēlu uzlūkojis zēnus, ko dzīvē negaidīja nodio�ināta vieta, kam nebija savas Milfordas ar veciem draugiem un atmiņām un savas daļiņas Anglijas vēsturē Dlcra, Heivarda un Beneta firmas veidolā.

�odien firmā vairs nebija neviena Heivarda � pēdē�jus Heivardu pārstāvis bija aizgājis viņsaulē jau IH 13. gadā �, ta�u dziļākajā istabā pa�laik darbojās viena n<> Benetu dzimtas atvasēm. �Darbojās�, tiesa, bija glu�i nosacīts apzīmējums � likās maz ticams, ka jauneklis �olirid strādā firmas darbu; viņa dzīves galvenais saturs bija dzejoļu rakstī�ana, turklāt �ī dzeja bija tik pirmatnīgi ori�ģināla, ka to saprast varēja vienīgi viņ� pats. Viņa daiļiddi Roberts uzlūkoja ar no�ēlu, bet pret slaistī�anos iztu-

iv� jās iecietīgi, jo labi atcerējās, ka tolaik, kad pats bija īdējis dziļākajā istabā, vislabprātāk bija pavadījis laiku, .11 papīra lodītēm ap�audīdams klubkrēslu.

Saules gaisma atvirzījās no paplātes malas, un Roberts nosprieda, ka laiks posties projām. Ja viņ� dosies mājās l.ij^ad, Haistrītas austrumu puses ietvi vēl apspīdēs saule; n��jiens pa Milfordas galveno ielu � Haistrītu � viņam |oprojām sagādāja lielu patiku. Tā bija jauka, dzīvesprieka im rosības pilna iela ar rūpīgi apcirptām liepām abās pu�ses, un Roberts Blērs to bija sirsnīgi iemīļojis.

Viņ� jau pavilka zem sēdekļa kājas, lai celtos aug�ā, kad iezvanījās telefons.

Vēlāk Roberts bie�i mēdza prātot, kas būtu noticis, ja ftls zvans būtu atskanējis vienu minūti vēlāk. �īs minūtes laikā � nieka se�desmit sekundēs � viņ� būtu paņēmis mēteli no priek�telpas pakaramā, pabāzis galvu pretējā istabā, lai pateiktu misteram Hezeltainam, ka dodas pro�jām, izgājis blāvajā pievakares saulē un devies pa ielu projām. Misters Hezeltains pēc zvana būtu nocēlis klausuli un paskaidrojis runātājai, ka misters Blērs ir jau projām. Viņa būtu nolikusi klausuli un mēģinājusi zvanīt citam. Un viss turpmākais varētu izraisīt Robertā vienīgi teorē�tisku interesi.

Ta�u telefons iezvanījās laikā, un Roberts, pastiepis roku, nocēla klausuli.

�� Vai misters Blērs? � jautāja pazema sievietes balss; Roberts nojauta, ka parastos apstākļos tā varētu būt no�svērta un mierīga, ta�u �obrīd izklausījās steidzīga un ner�voza. � Ai, kā es priecājos, ka jūs vēl esat tur! Baidījos, ka būsiet aizgājis. Mister Blēr, jūs mani nepazīstat. Mani sauc Sārpa, Mariona �ārpa. Es kopā ar māti dzīvoju Fren�aizā. Tā ir māja uz Lārboro ceja, varbūt jūs zināt�

�� Jā, zinu, � Blērs atbildēja. Viņ� pazina Marionu �ārpu pēc izskata, tāpat kā ikvienu Milfordas un tās ap�kaimes iedzīvotāju. Glīta, kalsna, gadus �etrdesmit veca melnīgsnēja sieviete, kuras iecienītie ko�ie zīda lakati vēl vairāk izcēla viņas �igānisko ārieni. Viņai piederēja veca, nobru�āta ma�īna, ar kuru viņa no rītiem devās iepirkties; viņas sirmā, vecā māte ikreiz sēdēja aizmu�gurē, taisni izslējusi sīko, stiegraino stāvu; vecā sieviete izskatījās itin kā neiederīga �ajā vidē un �ķita pau�ami mēmu protestu pret to. Profilā vecā misis Sārpa izskatījās pēc ērgju dzimtas putna, bet, kad pievērsa sarunu biedram seju un cie�i ielūkojās viņā ar savām vērīgajām, bālajāmj saltajām kaijas acīm, viņa atgādināja Sibillu � pareģi. Diezgan netīkama veca kundze.

�� Jūs mani nepazīstat, � balss turpināja, � bet es tepat Milfordā esmu jūs redzējusi; jūs izskatāties labsirdīgs, un man vajadzīgs advokāts. Tas ir, vajadzīgs tūlīt pat! Vienīgais advokāts, ar ko mums kādreiz iznāk darī��ana, dzīvo Londonā � pareizāk sakot, tā ir viena Londo�nas firma, un arī viņi nav glu�i savējie. Mēs viņus vien-' kār�i saņēmām mantojumā. Bet �obrīd man radu�ās' nepatik�anas un vajadzīgs juridisks atbalsts, tāpēc es at�cerējos jūs un iedomājos, ka varbūt�

�� Ja tas saistīts ar jūsu ma�īnu � � Roberts iesāka� �Nepatik�anas� Milfordā nozīmēja vienu no diviem: vai nu paternitātes noskaidro�anu, vai satiksmes noteikumu] pārkāpumu. Tā kā �eit iesaistīta Mariona �ārpa, tad acīm-j redzot noticis satiksmes noteikumu pārkāpums � bet tamjļ nebija nozīmes, jo Blēra, Heivarda un Beneta firma ne-i nodarbojās ne ar vienu no abām minētajām jomām. Jāsūta] viņa pie Kārleja, izdarīgā amatbrāja viņā ielas galā, � tas.11 lielu prieku iesaistās tiesas prāvās; viņ� iekarojis sev lada advokāta slavu, kur� spētu pat velnu izpestīt no elles pret dro�ības naudu. (�Kur nu pret dro�ības naudu!� kādu ' vakaru krodziņā �Roze un kronis� bija izskanējusi piezīme. �Viņ� izdarīs vairāk! Izgādās tam ragainajam spo�u rakstu�rojumu ar mūsu visu parakstiem.�)

�� Ja tas saistīts ar jūsu ma�īnu �

�� Ar ma�īnu? � viņa izklaidīgi pārjautāja, it kā pa�icizējā stāvoklī nespētu īsti atcerēties, ko �is vārds no�zīmē. � Ak tā! Nē. Ai, nē, nekā tamlīdzīga! Lieta ir daudz nopietnāka. Tā saistīta ar Skotlendjardu.

�� Ar Skotlendjardu? �

Rāmajam mazpilsētas advokātam Robertam Blēram <iSkotlendjards� skanēja tikpat sve�ādi kā �Ksanadū�, �Holivuda� vai �izpletņu lēk�ana�. Kā jau krietnam pilso�nim, viņam bija solīdas attiecības ar policiju un it nekādas '..iskares ar noziegumu pasauli. Vienīgā darī�ana ar Skot�lendjardu Robertam iznāca, spēlējot golfu ar vietējo poli-

< ijas inspektoru � lāga vīru, kur� spēlēja loti prasmīgi tin reizēm, nonācis līdz deviņpadsmitajai bedrītei, lāva vāju da�iem neapdomīgi atklātiem izteikumiem par savu darbu.

�� Es nevienu neesmu noslepkavojusi, ja tas jums dara i.lizes, � balss steig�us paskaidroja.

�� Bet vai jūs tur aizdomās par �ādu nodarījumu? � Vienalga, par ko �o dāmu turētu aizdomās, �ī nepārprotami ii Kārleja joma. Jāpiespēlē viņa Kārlejam.

�� Nē, par slepkavību vispār nav runa. Mani tur aiz�domās par cilvēka nolaupī�anu. Vai varmācīgu aizturē��anu � nezinu, kā to dēvē. Pa telefonu es nevaru pa�skaidrot. Turklāt man kāds vajadzīgs tūlīt pat, nekavējo�ties, un�

�� Atvainojiet, es laikam nebū�u tas, kur� jums vajadzīgs, � Roberts iebilda. � Par krimināllietām es būtībā neko nezinu. Mana firma nav specializējusies �ādā jomā. Cilvēks, kur� jums vajadzīgs . ..

�� Man nav vajadzīgs advokāts, kas pārzinātu krimi�nāllietas! Man vajadzīgs draugs. Kāds, kur� atrastos man blakus un turētu acis vajā. Tas ir, pateiktu man, uz kādiem jautājumiem nav jāatbild, ja es to nevēlos, un tamlī�dzīgi � Tādēļ ta�u nav jābūt krimināllietu speciālistam, vai ne?

�� Nē, bet jums daudz labāk palīdzētu firma, kam po�licijas darbs labi pazīstams. Tāda firma, kas �

�� Ja pareizi saprotu, jūs gribat sacīt, ka �is gadījums nav jūsu gaumē, vai ne?

�� Nē, to es nesaku, � Roberts steig�us iebilda. � Bet, pavisam godīgi runājot, es jūtu, ka gudrāk būtu �

�� Bet vai jūs zināt, ko jūtu es? � sieviete viņu pār�trauca. � Es jūtos kā cilvēks, kur� slīkst upē netālu no krasta, bet jūs, kas stāvat krastā, nesniedzat vis man roku, lai palīdzētu, bet stāstāt, ka pretējā krastā izkāpt būtu daudz vieglāk!

Brīdi valdīja klusums.

�� Nē ta�u, glu�i otrādi� � Roberts turpināja. � Es varu jums ieteikt pieredzēju�u glābēju � ticiet man, daudz: labāku par tādu amatieri nekā es. Bend�amins Kārlejs daudz labāk prot aizstāvēt apsūdzētos nekā jebkur� cits visā�

�� Ko? Tas briesmīgais vīrelis ar mū�īgajiem svītrai�najiem uzvalkiem? � Pazemā balss ieskanējās spalgāk,! tad itin kā ieplīsa, un sekoja vēl viens klusuma brīdis.

�� Piedodiet! � Pēc mirkļa viņa atguva parasto toni. � Tasi bija muļķīgi. Bet, saprotiet, ne jau tāpēc es jums zvanīju, ka gaidītu no jums īpa�u gudrību� � (�Ak tā gan,� nodomāja Roberts.) � bet tāpēc, ka man ir nepatik�anas un es gribēju padomu no cilvēka, kur� man simpātisks! Un jūs tāds esat. Mister Blēr, lūdzu, lūdzu, brauciet �urpli Man ļoti vajag jūs tūlīt pat. Manā mājā ir Skotlendjarda j darbinieki. Un, ja jums liksies, ka �ī ir tāda lieta, kurā jūs negribētu iejaukties, jūs ta�u vienmēr varēsiet nodot to citam, vai ne? Bet varbūt nekāda iejauk�anās nebūs va-! jadzīga. Ja jūs tikai atbrauktu �urp un kādu stundu ļ �aizstāvētu manas intereses�, vai kā jūs to saucat, iespē�jams, ka ar to viss beigtos. Te noteikti ir kaut kāds pārļ pratums. Vai jūs, lūdzu, nevarētu izdarīt man �o pakalpo-l jumu?

Robertam Blēram sāka likties, ka vispār jau varētui gan. Viņ� bija pārāk labsirdīgs, lai noraidītu pamatotuļ lūgumu, turklāt sieviete piedāvāja atkāp�anās ceļu, ja lieta izskatītos pārlieku sare�ģīta. Un, ja labi padomā, viņ�j nemaz negribēja piespēlēt �o klienti Benam Kārlejam. Par! spīti muļķīgajai piezīmei attiecībā uz svītrotajiem uzval-ļ kiem, Roberts saprata sievietes domu. Ja cilvēks ir kaut ļ ko nodarījis un grib sveikā tikt cauri, Kārlejs nenoliedzami ļ ir Dieva dāvana, bet, ja nevainīgs cilvēks iekļuvis nepaļ tik�anās un mokās neziņā, tad varbūt Kārleja bravūra nav nekāds morālais atbalsts.

Un tomēr, nolicis klausuli, Roberts vēlējās, kaut varētu cilvēku acīs izskatīties nepieejamāks, lai sve�as sievietes, nonāku�as nepatik�anās, tūliņ nesteigtos pie viņa pēc paI īdzības.

Interesanti, kas tās par nepatik�anām un kas par �no�laupī�anu�, viņ� prātoja, soļodams uz Sinleinas garā�u pēc savas ma�īnas. Vai Anglijas likumos vispār paredzēts tāds pants? Un ko tāda sieviete varētu nolaupīt? Bērnu? Cerībā uz izpirkuma maksu? Lai gan māja uz Lārboro ceļa bija liela, �ķita, ka naudas tās iemītniecēm nav visai daudz. Varbūt runa ir par bērnu, ar kuru tā likumīgie audzinā�tāji it kā ļauni apietas? Iespējams. Vecajai sievai ir īstas lanātiķes seja, un pati Mariona Sārpa ari izskatās pēc tā�das, kam labi piestāvētu pletne, ja vien tās nebūtu izgā�ju�as no modes. Jā, dro�i vien kāds pārprastas labdarības gadījums. Aizturē�ana �ar nolūku atņemt vecākiem, aizbildnim utt. to likumīgo aizbilstamo�. Kaut vecās mā�cību grāmatas būtu labāk paliku�as atmiņā! Vai tas ir noziegums, par ko soda ar labo�anas darbiem, vai vien�kār�i sīks pārkāpums? �Personas nolaupī�ana un aizturē��ana� Blēra, Heivarda un Beneta kartotēkās nebija parādī�jusies kop� 1798. gada decembra, kad Lesovas mui�as īpa��nieks, sadzēries pār mēru daudz sarkanvīna, bija uzcēlis seglos jauniņo mis Gretonu un turpat no balles Gretonu namā aizauļojis ar viņu prom lietū; tajā gadījumā, pro�tams, mui�nieka motīvs bija pilnīgi skaidrs.

Nu, gan jau Skotlendjarda iejauk�anās būs viņas drusku iztrūcinājusi un liks ar vēsāku prātu paraudzīties uz saviem �labajiem darbiem�. Skotlendjarda iesaistī�anās mazliet mulsināja pat Robertu. Vai tie�ām �is bērns tik svarīgs, ka lieta jāpārņem centram?

Iekāpis ma�īnā, Roberts devās uz Haistrītas pusi. Haistrītas dienvidu galā veikalus pakāpeniski nomainīja dzīvojamās mājas ar Iievenī�iem turpat ietves malā, pēc tam � tālāk no ielas būvētas ēkas ar verandām, tad dārzu un koku ieskautas savrupmājas, un vēl pēc brī�a piepe�i sakās tīrumi, atklāts lauku apvidus.

Divas jūdzes tālāk Lārboro ceļa malā slējās māja, ko sauca par Fren�aizu; tā bija uzcelta tik nepārdomāti un neiederīgi kā nejau�a telefona būda. Prin�a reģenta valdī��anas beigu posmā kāds bija nopircis zemes gabalu ar Fren�aizas nosaukumu, uzbūvējis tā vidū baltu taisnlīniju ēku, tad apjozis visu teritoriju ar augstu ķieģeļu sētu ar tik�pat augstiem, lieliem dubultvārtiem ceļa pusē. Mājai �ķie�tami nebija nekādas saistības ar apkārtni. Tās aizmugurē ne�redzēja nevienu saimniecības ēku, sētā nebija sānu vār�tiņu, kas vestu uz tuvējiem laukiem. Atbilsto�i tālaika pa�ra�ām aiz mājas bija uzcelti staļļi, ta�u tie atradās sētas iek�pusē. Fren�aiza izskatījās tik neiederīga savā apkārtnē, tik vientuļi savrupa kā ceļmalā nosviesta rotaļlieta. Ciktāl Roberts spēja atcerēties, tur ilgus gadus bija dzīvojis kāds vecs vīrs � dro�i vien visu laiku viens un tas pats ve�uks, bet, tā kā Fren�aizas iemītnieki alla� iepirkās Hemgrīnas ciematā, kas robe�ojās ar Lārboro, Milfordā viņus nekad neredzēja. Tad no rītiem Milfordas veikalos sāka parādī�ties Mariona Sārpa ar māti � un cilvēki saprata, ka vecais vīrs miris un Fren�aizā ievāku�ās jaunas iemītnieces.

Cik ilgi viņas te jau dzīvo? Trīs gadus? Varbūt �etrus?

Tas, ka �īs sievietes nebija iekļāvu�ās Milfordas sabiedrībā, neko neliecināja par nodzīvotā laika ilgumu. Turklāt pilnīgi iespējams, ka �ārpas nemaz nemeklēja sabiedrību. Viņās bija jau�ama tāda kā dīvaina savrupības tieksme. Pāris rei�u Roberts bija redzējis Marionu golfa laukumā. Viņa sita bumbiņu kā vīrietis, kalsnās, melnīgsnē�jās rokas darbojās ar profesionālu veiklību. Tas bija viss, ko Roberts par viņu zināja.

Apturējis ma�īnu lielo dzelzs vārtu priek�ā, viņ� ierau�dzīja tur jau stāvam divas citas ma�īnas. Pietika uzmest skatienu tuvākajai no tām � neuzkrīto�ai, labi koptai, � lai uzminētu, kas ir tās saimnieks. Interesanti, vai vēl kādā valstī policija tik ļoti pūlas būt pieklājīga un nemanāma, Roberts prātoja, rausdamies ārā no ma�īnas.

Uzmetis skatienu tālākajai ma�īnai, viņ� secināja, ka tā pieder Hallamam, vietējam policijas inspektoram, kur� tik labi spēlē golfu.

Policijas ma�īnā sēdēja trīs cilvēki: priek�ā �oferis un aizmugurē pusmū�a sieviete ar bērnu vai varbūt pusaugu meiteni. �oferis veltīja Robertam policijas darbinieka pie�klājīgo, �ķietami izklaidīgo, bet reizē vērīgo skatienu un novērsās; aizmugurē sēdo�o sejas izteiksmi Roberts ne�spēja saskatīt.

Lielie dzelzs vārti bija aizvērti (Roberts neatcerējās, ka jebkad būtu redzējis tos atvērtus), un viņ� ar neslēptu ziņkāri atgrūda vaļā vienu smago pusi. Metāla re�ģu ka�lums viktoriāņu tieksmē pēc noslēgtības bija no iek�puses nosegts ar skārda plātnēm, bet sēta bija augsta, tāpēc no Fren�aizas viņ� līdz �im bija redzējis tikai jumtu un skursteņus.

Pirmajā brīdi Roberts juta vil�anos. Ne tāpēc, ka mā�jas izskats liecināja par diezgan pa�auru rocību � kaut gan arī tas nebija noslēpjams, � bet glu�i vienkār�i tās neglītuma pēc. Vai nu tā bija celta pārāk vēlu, lai pie�savinātos kaut ko no aizejo�ā laikmeta dailes, vai ari būvētājam nebija arhitekta talanta. Viņ� bija mēģinājis runāt sava laika valodā, ta�u tā acīmredzot nebija viņa dzimtā valoda. Ikkatrā sīkumā kaut kā drusciņ pietrūka: logi bija puspēdu par mazu, to izvietojums apmēram par tādu pa�u tiesu kļūmīgs, durvis drusciņ par �auru, pakā�pieni pie durvīm drusciņ par augstu. Iznākums bija tāds, ka māja neizstaroja savam periodam raksturīgo tīkamo mieru, bet gan raudzījās pretī cieti un salti. Jautājo�i un reizē naidīgi. Iedams pa taciņu uz nelaipno durvju pusi, Roberts aptvēra, ko �is nams viņam atgādina: sve�a atnā�cēja pamodinātu suni, kas tup, paslējies uz priek�kājām, pagaidām vēl neziņā, vai mesties sve�ajam virsū vai iztikt <ir rie�anu. Tie�i �ādu izteiksmi � �Ko tu te meklē?� � pauda arī māja.

Viņ� vēl nebija paguvis piezvanīt, kad durvis jau at�vērās; tajās parādījās nevis istabene, bet pati Mariona Sārpa.

�� Es redzēju jūs piebraucam, � viņa teica, sniegdama roku. � Negribēju, lai jūs zvanāt, jo māte pēcpusdienā dodas pagulēt un es ceru, ka mēs tiksim ar visu galā, pirms viņa būs pamodusies. Tad viņai par to vispār ne�vajadzēs uzzināt. Es nemaz nevaru pasacīt, cik esmu jums pateicīga par to, ka atbraucāt!

Roberts kaut ko nomurmināja un ievēroja, ka sievie�tes acis ir nevis �igāniski spilgtā brūnumā, kā viņ� bija iedomājies, bet pelēcīgi gai�brūnas. Mariona ieveda viņu priek�telpā; likdams platmali uz kumodes, viņ� pamanīja, ka paklājs uz grīdas ir pavisam sadilis.

�� Likuma sargi ir �eit, � viņa teica, atvērdama dur�vis un ievezdama Robertu viesistabā. Robertam būtu gribē�jies bridi aprunāties ar Marionu divatā, lai noskaidrotu stāvokli, bet nu jau bija par vēlu. Acīmredzot viņa vē�lējās, lai viss norisinātos tie�i tā.

Uz pīta krēsla malas sēdēja Hallams, un viņa izskats pauda pazemīgu biklību. Pie loga skaisti darinātā astoņ�padsmitā gadsimta krēslā, juzdamies pilnīgi brīvi un ērti, sēdēja Skotlendjarda pārstāvis � jauns, kalsns vīrietis labi pa�ūtā uzvalkā.

Abi piecēlās; Roberts ar Hallamu pamāja viens otram ar galvu.

�� Tātad jūs pazīstat inspektoru Hallamu? � jautāja Mariona �ārpa. � Un �is ir inspektors � izmeklētājs Grānts no Galvenās pārvaldes.

�Galvenā pārvalde� Robertā izraisīja jaunas pārdomas. Vai viņai jau agrāk biju�as darī�anas ar policiju, vai var�būt viņai vienkār�i nepatīk nedaudz sensacionālais Skot�lendjarda vārds?

Grānts sarokojās un teica:

�� Priecājos, ka jūs atbraucāt, mister Blēr! Priecājos ne tikai mis �ārpas dēļ, bet arī pats sevis dēļ.

�� Ak tā?

�� Es nevareju īsti ķerties pie darba, kamēr mis �arpai nebija līdzās kāds uzticams cilvēks � kaut vai tikai draugs �, bet, ja esat advokāts, tad vēl jo labāk.

�� Saprotu. Un par ko jūs viņu apsūdzat?

�� Mēs viņu neapsūdzam � � Grānts iesāka, bet Mariona viņu pārtrauca:

�� Es esot kādu nolaupījusi un piekāvusi!

�� Piekāvusi? � Roberts satriekts atkārtoja.

�� Jā, � viņa atbildēja, itin kā tīksminādamās par �ādu neģēlību. � Piekāvusi zili melnu!

�� Bet ko?

�� Vienu meiteni. Viņa sē� ma�īnā pie vārtiem.

�� Varbūt labāk sāksim no pa�a sākuma, � Roberts teica, mēģinādams ievirzīt sarunu saprātīgās sliedēs.

�� Būs labāk, ja es paskaidro�u pats, � Grānts laipni ierosināja.

�� Jā, � mis �ārpa piekrita. � Galu galā tā ir jūsu versija.

Nez vai Grānts saklausīja �ajos vārdos slēpto zob�galību, nodomāja Roberts. Un mazliet nobrīnījās arī par sievietes aukstasinību, kas ļāva zoboties par Skotlendjarda pārstāvi, kur� iekārtojies vienā no viņas labākajiem krēs�liem. Pa telefonu viņas balss nemaz nebija izklausījusies mierīga, tie�i otrādi � tā bija kaktā iedzīta, izmisu�a cil�vēka balss. Varbūt viņu uzmundrināja sabiedrotā klāt�būtne, bet varbūt vienkār�i viņa bija tikusi pāri vājuma brīdim?

�� īsi pirms Lieldienām kāda meitene, vārdā Elizabete Keina, kura ar aud�uvecākiem dzīvo netālu no Eilzberijas, aizbrauca pavadīt vienu brīvlaika nedēju pie savas tantes Meinzhilā, Lārboro nomalē, � Grānts iesāka ar policijas

ierēdnim raksturīgo lieti�ķību. � Viņa brauca ar autobusu, jo Londonas�Lārboro autobusi brauc caur Eilzberiju un pirms pienāk�anas Lārboro arī caur Meinzhilu, tāpēc mei�tene varēja izkāpt no autobusa Meinzhilā, kur līdz tantes mājām ir tikai da�u minū�u gājiens; ja viņa brauktu ar vilcienu, viņai būtu jābrauc līdz pat Lārboro un pēc tam jcināk visu �o gabalu atpakaļ. Pēc nedēļas viņas aud�uve�cāki, misters un misis Vinni, saņēma no meitenes pastkarti ar ziņu, ka viņai klājoties ļoti labi un viņa palik�ot turpat. Aud�uvecāki nosprieda, ka meitene taisās tur palikt atli�ku�o brīvlaika daļu, proti, vēl trīs nedēļas. Kad viņa ne�atgriezās mājās arī pēdējā brīvdienā pirms mācību sāk��anās, Vinnu pāris nosprieda, ka viņa grib tī�i kavēt skolu, un aizrakstīja tantei, lai sūtot meiteni mājās. Tante nez kāpēc negāja uz tuvāko telefona centrāli vai telegrāfa nodaļu, bet uzrakstīja Vinniem atbildes vēstuli, kurā pa�skaidroja, ka meitene devusies atpakaļ uz Eilzberiju jau pirms divām nedēļām. Vēstuļu apmaiņa bija prasījusi vēl vienu nedēļu, tā ka tobrīd, kad aud�uvecāki paziņoja par notiku�o policijai, meitenes prombūtne bija ilgusi jau �etias nedēļas. Policija uzsāka meklē�anu, ta�u, pirms kaut ko izdevās noskaidrot, meitene atradās pati. Viņa pārnāca mājās vēlu vakarā, ģērbusies tikai kleitā, galīgi pārgurusi.

�� Cik viņai gadu? � jautāja Roberts.

�� Piecpadsmit. Drīz būs se�padsmit. � Mirkli pagai�dījis, vai Roberts nevēlēsies vēl kaut ko jautāt, viņ� tur�pināja. (Kā kolēģis ar kolēģi, Roberts atzinīgi nodomāja; �āda izturē�anās labi saderas ar ma�īnu, kas tik neuzkrī�to�i stāv pie vārtiem.)

�� Viņa teica, ka esot �nolaupīta� ar ma�īnu, bet tas bija viss, ko divu dienu laikā izdevās uzzināt. Viņa bija tādā kā pusnemaņā. Tikai pēc �etrdesmit astoņām stundām, kad meitene atguvās, viņiem pamazām izdevās no-

■�� kaidrot, kas noticis.

�� Kam?

�� Vinniem. Policija, protams, arī gribēja to dzirdēt, bet, līdzko kāds ieminējās par policiju, meitene kļuva histēriska, tāpēc viņiem bija jāsamierinās ar aud�uvecāku stāstīto. Meitene teica, ka Meinzhilā pie krustceļa gaidī�jusi autobusu, lai brauktu mājās, bet tad ielas malā pie�stājusi ma�īna ar divām sievietēm. Jaunākā sieviete, kura sēdējusi pie stūres, pajautājusi, vai meitene gaidot auto�busu un vai negribot pabraukt kādu gabalu kopā ar viņām.

�� Vai meitene bija viena?

�� Jā.

�� Kāpēc? Vai tad neviens viņu nepavadīja uz auto�busu?

�� Tēvocis bija darbā, un tantei vajadzēja piedalīties kristībās, turklāt krustmātes lomā. � Grānts atkal brīdi apklusa, lai Roberts varētu uzdot jautājumus, ja vēlē�tos. � Meitene paskaidrojusi, ka gaidot Londonas auto�busu, un sievietes teiku�as, ka tas jau aizgājis. Tā kā mei�tene iznākusi uz krustceļa gandrīz pēdējā brīdī un pulkste�nis viņai bijis diezgan neprecīzs, viņa noticējusi. Patiesībā jau pirms ma�īnas piebrauk�anas viņa sākusi baiļoties, ka ir nokavējusi autobusu. �ī ziņa viņu ļoti satraukusi, jo pulkstenis bijis jau �etri, sācis krēslot un turklāt līt. Sie�vietes izrādīju�as lielu līdzcietību un piedāvāju�ās aiz�vest viņu līdz kādai vietai, kuras nosaukumu meitene nav paturējusi prātā, � no turienes viņa pēc pusstundas varē�ot aizbraukt ar nākamo Londonas autobusu. Meitene ar pateicību piekritusi un apsēdusies aizmugures sēdeklī blakām vecākajai sievietei.

Roberts domās iztēlojās veco misis Sārpu, staltu un drusciņ biedējo�u, sē�am savā ierastajā vietā ma�īnas aiz-: mugurē. Viņ� pameta skatienu uz Marionu Sārpu, ta�u viļ ņas seja bija pilnīgi mierīga. �o stāstu viņa jau bija dzirdējusi.

�� Lietū redzamība bijusi slikta, turklāt meitene sa�runājusies ar vecāko sievieti, stāstīdama viņai par sevi, tāpēc ceļu nav īpa�i ievērojusi. Kad viņa beidzot sākusi skatīties apkārt, bijis jau pavisam tum�s, un licies, ka braukts jau diezgan ilgi. Meitene kaut ko nomurminājusi par to, ka sve�ās tik laipnas un met tādu līkumu viņas dēļ, un tad pirmoreiz ierunājusies jaunākā sieviete, teik�dama, ka tas viņām esot tie�i pa ceļam un meitene pat varētu ienākt pie viņām un iedzert kaut ko karstu, pirms viņas to aizved līdz vajadzīgajai autobusa pieturai. Meij tene gan vilcinājusies, bet jaunākā sieviete apgalvojusi, ka būtu muļķīgi divdesmit minūtes stāvēt lietū, ja tajā ļ pa�ā laikā varot pasēdēt sausumā, sasildīties un kaut ko iedzert, un meitenei licies, ka tā ir prātīga doma. Beidzot jaunākā sieviete izkāpusi no ma�īnas, atvērusi kaut ko līdzīgu iebraucamiem vārtiem, un tad ma�īna piebraukusi pie mājas, kuru tumsā nav bijis iespējams apskatīt. Mei�tene ievesta lielā virtuvē �

�� Virtuvē? � Roberts atkārtoja.

�� Jā, virtuvē. Vecākā sieviete uzlikusi uz plīts kafij�kannu, bet jaunākā sagriezusi maizi. Kamēr viņas ēdu�as un dzēru�as, jaunākā sieviete pastāstījusi, ka viņām �o�brīd neesot istabenes, un jautājusi, vai meitene negribot kādu laiku pie viņām pastrādāt. Meitene atteikusies. Abas centu�ās pierunāt, ta�u viņa apgalvojusi, ka tādu darbu strādāt nekad neesot domājusi. Sarunas laikā sejas kļuvu��as miglainas, un, kad sievietes ierosināju�as, lai vismaz uzkāpjot aug�stāvā un paskatoties, kāda jauka guļamistaba viņai būtu, ja viņa paliktu �eit, meitene jau jutusies tik apdullusi, ka spējusi tikai paklausīt. Viņa vēl atceras, ka pirmais kāpņu posms bijis nosegts ar paklāju, pēc tam zem kājām bijis �kaut kas ciets�, un pēc tam vairs ne�atceras neko līdz brīdim, kad no rīta pamodusies �aurā, patuk�ā bēniņu telpā. Viņa gulējusi apak�veļā, pārējo drēbju tuvumā nav bijis. Durvis biju�as aizslēgtas, un mazo, apaļo lodziņu viņa neesot varējusi atvērt. Sā vai tā�

�� Apaļo lodziņu! � Roberts atkārtoja, juzdamies visai neomulīgi.

�oreiz viņam atbildēja Mariona. � Jā, � viņa uzsvērti teica. � Apaļo jumta logu.

Tā kā pavisam nesen, tuvodamies nama ārdurvīm, Ro�berts bija nodomājis, cik neveiksmīgi jumtā iebūvēts ma�zais, apaļais lodziņ�, viņam nebija nekā, ko piebilst. Pēc ierastās pieklājības pauzes Grānts turpināja:

�� Drīz ienākusi jaunākā sieviete ar biezputras bļodu. Meitene atteikusies ēst un pieprasījusi, lai atdod viņas drēbes un lai� viņu ārā. Sieviete sacījusi � gan jau ēdī�ot, kad bū�ot pietiekami izsalkusi, un izgājusi ārā, atstādama biezputras bļodu turpat. Līdz vakaram meitene nosēdējusi viena, tad ienākusi tā pati sieviete, ienesusi uz paplātes tēju un cepumus un atkal mēģinājusi meiteni pierunāt, lai pastrādā pie viņām par istabeni. Meitene atkal atteikusies, un no viņas stāstītā izriet, ka �ī pierunā�ana kopā ar iebai�dī�anu pārmaiņus turpinājusies vairākas dienas; brī�iem <ir viņu runājusi viena, brī�iem otra sieviete. Tad meitene nolēmusi, ka jāizsit logs, jāizrāpjas uz jumta � apkārt Mm biju�as margas � un jāsauc palīgā kāds garāmgājējs v.ii ceļojo�s tirgonis. Diem�ēl vienīgais noderīgais ierocis is�tabā bijis krēsls, bet meitene tikko paguvusi pārsist stiklu, kad istabā ļoti saniknota ieskrējusi jaunākā sieviete. Viņa izrāvusi krēslu meitenei no rokām un tik ilgi ar to dau�zījusi vainīgo, kamēr pati palikusi bez elpas. Tad viņa aizgājusi prom ar visu krēslu, un meitene domājusi, ka ar to viss beidzies. Ta�u pēc īsa brī�a sieviete atgriezusies ar kaut ko līdzīgu suņu pātagai un tik ilgi situsi meiteni, līdz tā zaudējusi samaņu. Nākamajā dienā atnākusi vecākā sieviete ar klēpi gultasveļas un teikusi � ja negribot strā�dāt, lai vismaz sē�ot un lāpot. Ja nelāpī�ot, nedabū�ot ēst. Meitene bijusi tā sasista, ka nespējusi lāpīt, tāpēc palikusi bez ēdiena. Nākamajā dienā sievietes piedraudē�ju�as, ka sitī�ot viņu atkal, ja viņa atteik�oties lāpīt. Tad meitene salāpījusi da�us veļas gabalus un vakariņās da�būjusi kaut kādu sautējumu. Tā tas turpinājies ilgāku ' laiku, un, ja veļa nav bijusi labi salāpīta vai arī izdarīts pārāk maz, viņa vai nu sista, vai turēta bez ē�anas. Tad kādu vakaru vecākā sieviete atnesusi kārtējo sautējuma bļodu un aiziedama atstājusi durvis neaizslēgtas. Meitene i kādu brīdi nogaidījusi, domādama, ka tās varbūt ir jauj nas lamatas, kam atkal sekos sitieni, tomēr beidzot uz-1 drīkstējusies iziet kāpnēs. Nekas nav bijis dzirdams, un pa kāpnēm � tās nav sedzis paklājs � viņa noskrējusi pusstāvu zemāk. Pēc tam vēl vienu pusstāvu līdz pir�majam kāpņu laukumiņam. Tagad viņa dzirdējusi, ka abas sievietes virtuvē sarunājas. Ļoti uzmanīgi viņa nokāpusi ļ pēdējo kāpņu posmu un metusies uz durvīm. Tās biju�as vaļā, un meitene izskrējusi ārā tumsā � tikai ar to, kas mugurā.

�� Tas ir, apak�veļā? � Roberts pavaicāja.

�� Es aizmirsu piebilst, ka iepriek� viņai atdota kleita. Bēniņi biju�i neapkurināmi, un apak�veļā vien viņa diez vai būtu ilgi palikusi dzīva.

�� Ja viņa vispār bijusi kādos bēniņos, � piebilda Roberts.

�� Pilnīgi pareizi, ja viņa vispār bijusi bēniņos, � : inspektors piekrīto�i atkārtoja. Neieturējis parasto pieklā�jības pauzi, viņ� turpināja: � Pēc tam viņa neko daudz vairs neatceras. Esot gājusi lielu gabalu pa tumsu. Licies, ka tā ir �oseja, tomēr ma�īnas pa to nav brauku�as, un viņa nevienu nav satikusi. Pēc tam krietni vēlāk uz gal�venās �osejas viņu pamanījis kāds smagās ma�īnas �oferis un paņēmis kabīnē. Meitene jutusies tik pārgurusi, ka tūlīt aizmigusi. Pamodusies, kad �oferis pūlējies nostādīt viņu uz kājām ceļa malā. Braucējs smējies un teicis, ka viņa esot kā lelle, kam izbiris zāģskaidu pildījums. Joprojām apkārt bijusi tum�a nakts. �oferis teicis, ka �ī esot tā vieta, kur viņa gribējusi izkāpt, un aizbraucis prom. Pēc kāda

Inika meitene pazinusi apkaimi. Līdz mājām no turienes biju�as nepilnas divas jūdzes. Viņa dzirdējusi, ka pulkste�ni'. kaut kur nosit vienpadsmit. Un īsi pirms pusnakts pār�im lusies mājās.

Brīdi valdīja klusums.

�� Vai tā ir tā pati meitene, kura pa�laik sē� ma�īnā pie vārtiem? � jautāja Roberts.

�� Jā.

�� Cik noprotu, jums bijis dibināts iemesls vest viņu fcurp?

�� Tā ir. Kad meitene bija pietiekami atguvusies, viņu pierunāja izstāstīt notiku�o policijai. Stāstījums tika pierakNt its, meitene izlasīja to ma�īnrakstā un parakstīja. Ziņojumā 1)1 ja divi apstākļi, kas policijai Joti palīdzēja. Lūk, attiecīgie fragmenti: �Kad mēs kādu gabalu bijām nobrauku�as, mūsu ma�īna apdzina autobusu, kuram priek�ā bija apgaismots Uzraksts �Milforda�. Nē, es nezinu, kur Milforda atrodas. Ne, es nekad tur neesmu bijusi.�

Tas būtu viens. Un te ir otrs:

�Pa bēniņu logu es redzēju augstu ķieģeļu sētu ar lie�liem dzelzs vārtiem. Sētas otrā pusē bija iela, jo varēja redzēt telefona stabus. Nē, ma�īnas nevarēja saskatīt, jo M�ta bija pārāk augsta. Tikai reizēm pazibēja kādas smaHūs ma�īnas aug�daļa. Vārtiem cauri neko nevarēja redzēt, ļo iek�pusē tie bija klāti ar metāla plātnēm. No vārtiem uz mājas pusi veda braucamais ceļ� � vispirms tas stiepās l.jisni, pēc tam sadalījās divās daļās un durvju priek�ā veidoja apli. Nē, dārza tur nebija, tikai zāle. Jā, dro�i vien mauriņ�. Nē, krūmus es neatceros, tikai zāli un ceļu.�

Grānts aizvēra piezīmju blociņu, no kura tika lasījis minētos fragmentus.

�� Cik mums zināms � turklāt meklē�ana notika ļoti pamatīgi �, posmā starp Lārboro un Milfordu nav nevien.is citas mājas, kas atbilstu meitenes aprakstam, vienīgi l ren�aiza. Turklāt Fren�aiza tam atbilst visos sīkumos. Kad meitene �odien ieraudzīja sētu un vārtus, viņa noteikti ap�balvoja, ka �ī esot tā pati vieta, ta�u iek�pusē viņa, protams, vēl nav bijusi. Man vispirms vajadzēja paskaidrot visu mis �ārpai un uzzināt, vai viņa piekrīt konfrontācijai

ar meiteni. Mis �ārpa pilnīgi pamatoti vēlējās, lai klāt būtu kāds oficiāls liecinieks.

�� Vai tagad saprotat, kāpēc man tik steidzami vaja�dzēja palīdzību? � Mariona �ārpa jautāja, vērsdamās pie Roberta. � Vai jūs varat iedomāties vēl briesmīgākus murgus?

�� Meitenes stāsts patiesi ir ļoti dīvains faktu un bez�jēdzību sajaukums, � teica Roberts. � Es zinu, ka atrast mājkalpotājus nav viegli, bet vai tie�ām kāds varētu cerēt, ka dabūs sev istabeni ar varmācīgu aizturē�anu, nemaz jau nerunājot par si�anu un badinā�anu?

�� Normālam cilvēkam tas, protams, nenāktu ne prātā, � Grānts piekrita, cie�i lūkodamies Robertam acīs, tā ka sarunu biedra skatiens nevarēja tik viegli pārslīdēt uz Marionu �ārpu. � Tomēr varat man ticēt � jau pir�majā policijas darba gadā man iznāca sastapties ar desmi�tiem vēl neiespējamāku gadījumu. Cilvēku dīvainības ir neizmērojamas.

�� Piekrītu, tomēr meitenes pa�as rīcībā ir ne mazāk dīvainību. Patiesībā viss dīvainais sākas tie�i ar viņu. Viņa tātad nebija mājās � cik ilgi? � Roberts apklusa, gaidī�dams atbildi.

�� Mēnesi, � paskaidroja Grānts.

�� Tātad mēnesi, ta�u nav dzirdēts, ka Fren�aizas mā�jas dzīve būtu kaut kādi mainījusi ierasto gaitu. Vai mis �ārpai nebūtu iespējams atrast alibi konkrētajai dienai?

�� Nē, � Mariona �ārpa atbildēja. � Pēc inspektora, ziņām, �ī diena bijusi 28. marts. Tas ir diezgan sen, un mums visas dienas aizrit līdzīgi cita citai. Pilnīgi neiespē�jami būtu atcerēties, ko mēs darījām 28. martā, un vēl mazāk iespējams, ka mūsu vietā to atcerētos kāds cits.

�� Varbūt jūsu istabene? � Roberts ierosināja. � Kal�potāji reizēm tik sīki atceras mājas dzīvi, ka var tikai pabrīnīties.

�� Mums nav istabenes, � Mariona atbildēja. � Mums grūti sev tādu dabūt, jo Fren�aiza atrodas nomajā vietā.i

Klusuma bridis tiecās kļūt pārāk neomulīgs, un Ro�berts steidzās to pārtraukt:

�� Tā meitene� Starp citu, es nezinu, kā viņu sauc.

�� Elizabete Keina jeb vienkār�i Betija Keina.

�� Ak jā, jūs jau teicāt. Piedodiet! Tā meitene. .. vai mēs nevarētu uzzināt par viņu kaut ko vairāk? Domā-1 jams, ka policija ir �o to noskaidrojusi, ja jau tiktāl no-

l icēju�i �im stāstam? Piemēram, kāpēc viņai ir aud�u, nevis īstie vecāki?

�� Viņa ir kara gadu bārene. Pavisam mazu viņu eva�kuēja Uz Eilzberijas apgabalu. Savā ģimenē viņa bija vienīgais bērns, un viņu atstāja dzīvot pie Vinniem, kam liija �etrus gadus vecāks dēls. Apmēram pēc gada meite�nes īstie vecāki gāja bojā � abi reizē kādā negadījumā � un Vinni, kuri vienmēr bija gribēju�i meitu un mazo ļoti i<-mīļoju�i, labprāt pieņēma viņu pavisam. Meitene uzskata viņus tikpat kā par vecākiem, jo savējos gandrīz neat�ceras.

�� Saprotu. Un kādas par viņu atsauksmes?

�� Ļoti labas. Pēc visu pieaugu�o liecībām, klusa, miei iga meitene. Mācībās sekmīga, bet ne īpa�i spo�a. Nekad nav sagādājusi nepatik�anas � ne skolā, ne ārpus tās. �Caur un cauri patiesīgs bērns,� teica viņas klases au�dzinātāja.

�� Vai tad, kad meitene pēc ilgās prombūtnes pārradās mājās, minētās vardarbības pazīmes bija redzamas?

�� Jā gan. Pavisam noteikti. Tūlīt nākamajā rītā viņu apskatījis Vinnu ģimenes ārsts un konstatējis, ka meitene pamatīgi piekauta. Patiesībā da�i zilumi bija redzami pat I rietni vēlāk, kad viņa sniedza ziņojumu mums.

�� Vai meitene neslimo ar epilepsiju?

�� Ne, to mēs noskaidrojām jau pa�ā sākumā. Jāteic, l.a Vinni ir ļoti saprātīgi cilvēki. Viņi ir ļoti satraukti, to�mēr necen�as sakāpināt kaislības ap notiku�o un padarīt meiteni par ziņkāres vai līdzjūtības objektu. Uzņem �o lietu apbrīnojami savaldīgi.

�� Un man atliek vienīgi uzņemt savu daļu ar tādu pa�u apbrīnojamu savaldību, � noteica Mariona Sārpa.

�� Saprotiet manu stāvokli, mis Sārpa! Meitene ne vien apraksta māju, kurā tikusi aizturēta, � viņa apraksta � mi abas tās iemītnieces, turklāt ļoti precīzi. �Kalsna, pa�veca sieviete ar sirmiem matiem, bez cepures, melnās drē�bēs, un krietni jaunāka sieviete, kalsna, slaida un mel�nīgsnēja kā �igāniete, bez cepures, ar ko�u zīda �alli ap kaklu.�

�� Jā, protams. Izskaidrot es to nevaru, bet jūsu stā�vokli saprotu. Un tagad laikam vajadzētu vest meiteni �urp, bet pirms tam es vēl gribētu pateikt�

Durvis bez trok�ņa atvērās, un uz sliek�ņa parādījās vecā misis Sārpa. Pēc piecel�anās viņa nebija sasukājusies,

īsie, sirmie mati slējās gaisā visapkārt galvai; veCā sie�viete vēl vairāk nekā citkārt atgādināja Sibillu.

Aizvērusi durvis, misis �ārpa nopētīja atnācēju pulciņu ar ļaunīgu ziņkāri.

�� Hā! � viņa novilka, un guldzo�ā rīkles skaņa at�gādināja tādu kā vistas ķērcienu. � Trīs sve�i vīrie�i!

�� Iepazīsties, māt! � Mariona teica, kamēr vīrie�i piecēlu�ies paklanījās pret ienācēju. � �is ir misters Blērs no Blēra, Heivarda un Beneta firmas � atceries, tāda glīta māja Haistrītas galā �

Vecā sieviete ieurbās Robertā ar savu putna skatienu.

�� Tur laiks mainīt jumtu, � viņa teica.

To nevarēja noliegt, tomēr �ādu sveicienu Roberts ne�bija gaidījis.

Viņam kļuva mazliet vieglāk ap sirdi, dzirdot, ka misis �ārpas sveiciens Grāntam ir vēl savdabīgāks. Ne drusciņas nejuzdama mulsumu vai satraukumu par Skotlendjarda klātbūtni viņas viesistabā �ajā pavasara pēcpusdienā, vecā dāma tikai dzedri noteica: � Jums nevajadzētu sēdēt tajā krēslā, jūs esat pārāk smags.

Kad meita iepazīstināja māti ar vietējo policijas inspek�toru, vecā sieviete veltīja tam tikai vienu īsu skatienu, palocīja galvu par collas tiesu un nepārprotami izsvītroja viņu no vērā ņemamo personu loka. Sprie�ot pēc Hallama sejas izteiksmes, �āda izturē�anās viņu pamatīgi satrieca.

Grānts jautājo�i paskatījās uz Marionu �ārpu. j

�� Es viņai pastāstī�u, � Mariona teica. � Māt, inspektors grib, lai mēs satiekamies ar kādu jaunu meiteni, kura gaida ma�īnā pie vārtiem. Viņa veselu mēnesi bijusi projām no savām mājām, kas atrodas Eilzberijas tuvumā, un, kad beidzot pārnākusi � turklāt diezgan bēdīgā stā�voklī �, stāstījusi, ka viņu ar varu aizturēju�as kaut kā�das sievietes, kas gribēju�as padarīt viņu par savu kal�poni. Kad meitene atteikusies, tās turēju�as viņu ieslēgtu, situ�as un nedevu�as ēst. Meitene sīki aprakstījusi gan māju, gan sve�ās sievietes, un izrādās, ka mēs pilnībā at�bilstam �im aprakstam. Tāpat arī mūsu māja. Iznāk, ka meitene esot turēta mūsu bēniņu istabā ar apaļo jumta logu.

�� Ārkārtīgi interesanti! � sacīja vecā dama, cienīgi iekārtodamās uz ampīra stila dīvāna. � Ar ko mēs viņu ; esot situ�as?

�� Laikam ar suņu pātagu.

�� Vai mums mājās ir suņu pātaga?

�� Kaut kāda siksna laikam ir. Vismaz tāds rīks, kas vajadzības gadījumā noderētu par pātagu. Bet galvenais �obrīd ir tas, ka inspektors grib, lai mēs tiekamies ar �o meiteni un lai viņa pasaka, vai mēs esam tās pa�as, kas viņu aizturēja, vai neesam.

�� Vai jums ir kādi iebildumi pret to, misis �ārpa? � Grānts jautāja.

�� Glu�i otrādi, inspektor! Ar nepacietību gaidu �o> tik�anos. Ticiet man, ne jau katru dienu gadās, ka es aizeju nosnausties kā veca, neinteresanta sieva un pie�ceļos kā potenciāla varmāka.

�� Tad, ja atļaujat, es ie�u viņai pakaļ.

Hallams sakustējās, ar �estu piedāvādamies izpildīt sūtņa lomu, bet Grānts papurināja galvu. Bija noprotams, ka viņ� pats vēlas būt klāt, kad meitene pirmoreiz ierau�dzīs ainu �aipus vārtiem.

Kad inspektors izgāja, Mariona �ārpa paskaidroja mā�tei, kāpēc �eit ieradies Roberts Blērs. � Tas bija bezgala laipni, ka viņ� piekrita braukt �urp tik pēk�ņi un bez kavē�anās, � viņa piebilda, un Roberts atkal sajuta sev pievēr�amies vecīgo, bālgano, ta�u modro acu skatienu. Viņam radās iespaids, ka vecā misis �ārpa būtu spējīga ik dienu pamatīgi noslānīt ne tikai vienu, bet septiņas sku�ķes pēc kārtas.

�� Izsaku jums līdzjūtību, mister Blēr! � viņa teica bez jebkādas līdzjūtības balsī.

�� Kāpēc, misis �ārpa?

�� Cik saprotu, plānprātīgo noziegumi īsti neietilpst jūsu kompetencē.

�� Toties tie ir ļoti saisto�i, � Roberts atbildēja, ne�ļaudams sirmgalvei sevi samulsināt.

Viņas sejā uzplaiksnīja tāds kā atzinības stariņ�, gan�drīz vai smaida atblāzma. Robertu pārņēma dīvaina no�jauta, ka viņ� vecajai sievai pēk�ņi iepaticies, bet, ja tā bija, vārdos viņa to neapliecināja. Skarbā, sausā balsī viņa tikai noteica: � Jā, laikam Milfordā nav necik daudz aiz�raujo�u laika kavēkļu. Mana meita reizēm nodarbojas ar golfu, bet manam vecumam Milfordā vairs nepiedāvā pat to. Man atliek tikai nezāļu bendē�ana ar pesticīdiem � likumīgi atļauts sadisma paveids, tāpat kā blusu slīcinā��ana. Vai jūs arī slīcināt blusas, mister Blēr?

�� Nē, es tas nospie�u. Bet man ir māsa, kura ķer blusas ar ziepju gabalu.

�� Ar ziepju gabalu? � misis �ārpa ar neviltotu in�teresi pārjautāja.

�� Cik zinu, viņa sit tām ar gabala mīksto pusi, un tās pielīp.

�� Ļoti interesanti! Sadu paņemienu es nebiju dzirdē�jusi. Nākamreiz vajadzēs izmēģināt.

Pa ausu galam Roberts dzirdēja, ka Mariona cen�as laipni sarunāties ar noniecināto inspektoru. � Jūs Joti labi spēlējat golfu, inspektor, � viņa teica.

Roberts jutās apmēram tā kā gulētājs, kura sapnis tuvojas beigām � nupat vajadzēs mosties, tāpēc nesaka�rīgajām detaļām nav nekādas nozīmes, tikpat drīz būs jāatgrie�as reālajā pasaulē.

Sī sajūta bija maldīga, jo reālā pasaule tūdaļ ienāca pa durvīm � reizē ar inspektoru Grantu. Inspektors ienāca pirmais, lai varētu labi novērot visu klāteso�o sejas iz�teiksmi, un pieturēja durvis, ielaizdams meiteni un poli�cisti, kura viņu pavadīja.

Mariona Sārpa lēni piecēlās, it kā gatavodamās stāties pretī visam, kas gaidāms, bet māte palika sē�am uz dīvāna kā hercogiene, kas pieņem apmeklētājus; mugura viņai bija stalta un taisna kā jaunai meitenei, rokas mierīgi sa�liktas klēpī. Pat izjuku�ie mati nespēja gaisināt iespaidu, ka �ī viktoriāņu laika dāma ir stāvokļa noteicēja.

Meitenei galvā bija skolēnu cepure un kājās bērni�ķi raupjas melnas kurpes ar zemiem papē�iem; varbūt tāpēc viņa izskatījās jaunāka, nekā Blērs bija iedomājies. Mei�tene nebija augumā padevusies, un par skaistuli viņu ne�būt nevarēja saukt. Tomēr viņai piemita � kā lai to dēvē? � savdabīga pievilcība. Tum�i zilpelēkas acis, kas novietotas patālu viena no otras, ovāla seja, smails zods� Mati bija pelēcīgi, bet veidoja virs pieres glītu vilni. Vai�gos iezīmējās mazas bedrītes � izsmalcināts dabas vei�dojums, kas pie�ķīra sejai valdzinājumu un izteiksmību. Apak�lūpa bija pilnīga, bet mute pārāk maza. Ari ausis izskatījās ļoti mazas un cie�i piekļāvu�ās galvai.

Katrā ziņā pavisam ikdieni�ķa meitene. Ne tāda, ko pūlī varētu ievērot. Nepavisam ne tāda, kas derētu par sensācijas varoni. Roberts mēģināja iztēloties, kāda viņa izskatītos citādā apģērbā.

Meitenes skatiens vispirms apstājās pie vecās sievietes, tad pārslīdēja uz Marionu. Skatienā nebija jau�ams nedz pārsteigums, nedz triumfs, nedz īpa�a interese.

�� Jā, �īs ir tās sievietes, � viņa teica.

�� Vai jums nav nekādu �aubu? � Grānts pavaicāja un piebilda: � Saprotiet, tas ir ļoti nopietns apvaino�jums!

�� Nē, man nav �aubu. Kāpēc lai es �aubītos?

�� Tātad �īs ir tās divas sievietes, kuras jūs ieslēdza* I atņēma drēbes, piespieda lāpīt veļu un sita jūs?

�� Jā, tās ir viņas.

�� Apbrīnojama mele! � vecā misis �ārpa noteica tādā tonī, kādā varētu sacīt: �Apbrīnojama līdzība!�

�� Jūs teicāt, ka mēs jūs esot vedu�as virtuvē dzert kafiju, � sacīja Msriona.

�� Jā, vedāt.

�� Vai jūs varat aprakstīt virtuvi?

�� Es to īpa�i nepētīju. Tā bija liela, laikam ar klona

grīdu.

�� Kāda tur bija plīts?

�� Plīti es neievēroju, bet katliņ�, kurā tā vecā sieviete sildīja kafiju, bija gai�i zils, emaljēts, ar tum�zilu apmali un ar daudziem nobrāzumiem apak�malā.

�� Diezin vai Anglijā atradīsies virtuve, kurā nav �āda katliņa, � teica Mariona. � Mums tādu ir trīs.

�� Vai �ī meitene ir jaunava? � misis �ārpa apjautā�jās ar rāmu interesi, apmēram tā, kā cilvēks varētu vaicāt: �Vai tas ir Laman�s?�

Vispārējā apjukumā, ko izraisīja �is jautājums, Roberts paguva ievērot Hallama satriekto seju, meitenes pēk�ņo pietvīkumu un vēl to, ka no meitas mutes neatskanēja pārmeto�s izsauciens: �Māt!� � kā viņ� neapzināti, bet ne�aubīgi tika gaidījis. Interesanti, vai Marionas klusē�ana nozīmē mēmu atzinību, vai arī daudzie gadi kopā ar misis �ārpu padarīju�i viņu nejūtīgu pret �okējo�iem iz�teikumiem?

Grānts ar saltu pārmetumu balsī atbildēja, ka tas neesot

svarīgi.

�� Jūs tā domājat? � vecā dāma atjautāja. � Ja es būtu veselu mēnesi pazudusi no mājām, tas būtu pirmais, ko mana māte vēlētos zināt. Bet lai nu paliek! Tagad, kad meitene ir mūs pazinusi, kādi ir jūsu turpmākie plāni? Arestēt mūs?

�� Ai, nē! �obrīd līdz tam vēl tālu. Es gribētu ievest mis Keinu virtuvē un uzkāpt ar viņu bēniņos, lai pār�liecinātos par viņas apraksta atbilstību. Ja viņas izteikumi apstiprināsies, ziņo�u savai priek�niecībai, un tā izlems, kas darāms tālāk.

�� Saprotu. Visnotaļ cildināma piesardzība, inspek�tor. � Sirmgalve lēni piecēlās. � Nu labi, ja jūs neie�bilstat, es do�os atpakaļ turpināt savu iztraucēto atpūtu.

�� Bet vai jūs negribat būt klāt, kad mis Keina ap�skatīs � lai dzirdētu � � apmulsis izgrūda Grānts, kura pa�pārliecinātā nosvērtība negaidot bija satricināta.

�� Ak mū�s, nepavisam! � Vecā dāma, mazliet sarau�kusi pieri, izlīdzināja melno tērpu. � Skalda neredzamus atomus, � viņa īdzīgi noteica, � bet nevar izgudrot au�dumu, kas neburzītos� Man nav ne mazāko �aubu, ka mis Keina atzīs bēniņus par īstajiem, � viņa turpināja.

�� Es būtu ļoti pārsteigta, ja tā nenotiktu.

Viņa devās uz durvju un reizē arī uz meitenes pusi � un pirmo reizi meitenes sejā uzplaiksnīja dzīvība. Tajā parādījās satraukums. Policiste gādīgi panācās soli uz priek�u. Misis �ārpa nesteidzīgi turpināja savu gaitu, tad apstājās pāris soļu no meitenes, tā ka abas stāvēja aci pret aci. Vairākas sekundes valdīja klusums, kamēr vecā dāma ar interesi pētīja meitenes seju.

�� Ņemot vērā visu, kas starp mums esot noticis, mēs nepiedodami maz pazīstam viena otru, � viņa beidzot teica. � Ceru, ka iepazī�u jūs daudz pamatīgāk, pirms �ī lieta būs galā, mis Keina! � Viņa pagriezās pret Robertu un palocīja galvu. � Visu labu, mister Blēr! Ceru, ka mēs arī turpmāk jums liksimies saisto�as. � Un, neveltīdama nekādu uzmanību pārējiem, viņa izgāja pa durvīm, ko Hallams bija pasteidzies atvērt.

Līdz ar viņas aizie�anu spraigajā gaisotnē iestājās ne�pārprotams atslābums; Roberts sajuta nevil�u apbrīnu pret veco dāmu. Ne katrs spētu ar savu klātbūtni mazināt inte�resi par galveno varoni � varmācības upuri.

�� Vai jums nav iebildumu, ja ļausim mis Keinai ap�skatīt māju, mis Sārpa? � jautāja Grānts.

�� Protams, ne. Bet vispirms es gribētu pateikt to, ko grasījos teikt jau pirms jūsu ienāk�anas. Labi, ka tagad te ir klāt arī mis Keina. Tad nu klausieties! Es nekad agrāk neesmu �o meiteni redzējusi. Neesmu ņēmusi viņu ma�īnā nekur un nekādos apstākļos. Ne es, ne mana māte nekad neesam vedu�as viņu uz �o māju un turēju�as �eit. Es gribētu darīt to zināmu skaidri un nepārprotami.

�� Labi, mis �ārpa. Tātad jūs no savas puses pilnīgi noliedzat meitenes stāstu?

�� Pilnīgi noliedzu � no sākuma līdz beigām. Un ta�gad, lūdzu, nāciet apskatīt virtuvi!

Grānts kopā ar meiteni, Robertu un Marionu �ārpu devās apskatīt māju, bet Hallams un policiste palika sē�am

viesistabā. Pēc tam kad meitene bija apstiprinājusi, ka virtuve ir tā pati, viņi uzkāpa līdz pirmajam kāpņu lau�kumiņam; Roberts teica:

�� Mis Keina stāstīja, ka otrais kāpņu posms bijis klāts .11 �kaut ko cietu�, bet �eit ir tas pats paklājs, kas pirmajā kāpņu posmā.

�� Tikai līdz pagriezienam, � paskaidroja Mariona,

-�� redzamajā daļā. Aiz stūra sākas rupja auduma grīdrcliņ�. Viktorijas laikmeta taupības veids. �odien, ja maz naudas, cilvēks pērk lētāku paklāju un noklāj ar to visas kāpnes līdz aug�ai. Bet tajos laikos bija svarīgi, ko domā kaimiņi. Tāpēc redzamo daļu nosedza ar biezu, labu pa�klāju, bet tālāk izlīdzējās citādi.

Arī par tre�o kāpņu posmu meitene bija stāstījusi pa�reizi. Atliku�ie pakāpieni līdz bēniņiem bija nenosegti.

Daudzinātie bēniņi bija maza, zema telpa, kuras griesti, itbilsto�i jumta formai, trijās pusēs veidoja stāvu slīpumu. I�elpu apgaismoja vienīgi apaļais jumta logs, no kura pavērās skats uz mājas priek�pusi. Aiz loga lejup stiepās i Ifera plāksnes un aiz tām � zemas, baltas jumta margas.

I ogam bija �etras rūtis, un viena no tām pamatīgi ieplaii.d jusi. Logs nebija atverams.

Bēniņi bija pilnīgi tuk�i. Neizprotami tuk�i, nodomāja Roberts, jo telpa ta�u lieliski piemērota da�ādu mantu glabā�anai.

�� Kad mēs pārcēlāmies uz �ejieni, te bija pilns ar krāmiem, � Mariona glu�i kā atbildēdama teica. � Bet, knd sapratām, ka mums bie�i būs jāiztiek bez kalpotājiem, ini-s to visu likvidējām.

Grānts jautājo�i pagriezās pret meiteni.

�� Gulta atradās tajā kaktā, � viņa teica, norādīdama uz kaktu tālāk no loga. � Un tai blakus bija koka ku�mode. Un �inī kaktā aiz durvīm stāvēja trīs tuk�i �emod.ini � viens liels, plats un divi mazāki. Vēl te bija klēsis, bet to viņa aiznesa projām, kad es mēģināju iz�sist logu. � Meitene pieminēja Marionu tā, it kā viņas nebūtu klāt. � Un tā ir rūts, ko es mēģināju izsist.

Robertam gan likās, ka rūts ieplīsusi krietni senāk nekā pirms pāris nedēļām, tomēr ieplīsusi tā bija

Grānts aizgāja līdz norādītajam kaktam un noliecās apskatīt grīdu, ta�u tā daudz nebija jāpēta. Pat no savas vietas pie durvīm Roberts redzēja grīdā nospiedumus, ko atstāju�i gultas kāju ritenī�i. ļ

�� Agrāk tur stāvēja gulta, � Mariona teica. � Tā bija viena no mēbelēm, ko mēs aizvācām prom.

�� Kur jūs to likāt?

�� Jāpadomā � A, mēs to atdevām Steiplzu fermera sievai. Viņu vecākais dēls jau bija par lielu, lai gulētu vienā istabā ar pārējiem, un māte iekārtoja viņu savā bēniņu istabā. Mēs no viņiem katru dienu ņemam piena produktus. No �ejienes fermu nevar redzēt, bet tā nav tālu.

�� Kur jums stāv tuk�ie �emodāni, mis �ārpa? Vai tieruļ ir vēl kāda noliktava?

Mariona pirmoreiz sastomījās. � Mums tie�ām ir liels,] plats �emodāns, bet māte to lieto drēbju glabā�anai. Kad mēs mantojām Fren�aizu, mātes guļamistabā bija loti vēr�tīga kumode � to mēs pārdevām un tagad tās vietā lie�tojam lielo �emodānu. Tas ir pārklāts ar mēbejdrānu. Pārējos �emodānus es turu skapī, kas atrodas pirmajā kāpņu laukumiņā.

�� Mis Keina, vai jūs atceraties, kādi izskatījās �ie �e-ļ modāni?

�� Jā. Viens bija brūns, ādas, ar apkalumiem stūros un otrs tāds amerikānisks, apvilkts ar svītrainu audumu,

Nu, tās bija diezgan precīzas ziņas.

Grānts vēl kādu brīdi apskatīja istabu, paraudzījās pa logu, tad pagriezās, lai dotos ārā.

�� Vai mēs varētu apskatīt jūsu �emodānus? � viņ�] jautāja Marionai.

�� Protams, � viņa atbildēja, izskatīdamās diezgan ļ nelaimīga.

Zemākajā kāpņu laukumiņā viņa atvēra sienasskapi un pakāpās sānis, ļaudama inspektoram ieskatīties tajā. Pa iedams malā, Roberts ievēroja meitenes sejā uzzibam] neapvaldītu triumfu. Tas tik loti pārvērta viņas rāmo, bērni�ķo seju, ka Roberts pārsteigumā sastinga. Tajā jautās pirmatnēji brutāls, me�onīgs prieks. Pavisam ne�atbilsto�s biklajai skolniecei, ar kuru lepojas skolotāji un aizbildņi.

Skapī rindojās plaukti ar veļu, un apak�ā gulēja �etri �emodāni. Divi no tiem bija papla�ināmi, viens kartona, otrs no jēlādas, no atliku�ajiem viens bija no brūnas teļādas ar apkalumiem stūros, otrs līdzīgs lielai audekla sotnai, ar platu daudzkrāsainu svītru joslu visapkārt.

�� Vai �ie ir tie �emodāni? � jautāja Grānts.

�� Jā, � meitene atbildēja. � �ie divi.

�� Es netaisos vēlreiz �ai pēcpusdienā traucēt māti! � Mariona ar pēk�ņām dusmām teica. � Varu tāpat pasacīt, ka �emodāns viņas istabā ir liels, ar platu aug�daļu. Un I rīs gadus nav kustināts no vietas.

�� Labi, mis �ārpa� Un tagad, ja neiebilstat, iesim uz garā�u.

Mājas aizmugurē, kur staļļi jau sen bija pārbūvēti par narā�u, mazais pulciņ� apstājās apskatīt nobru�āto, veco, pelēko ma�īnu. Grānts nolasīja no meitenes liecības bēr�ni�ķi izklāstīto ma�īnas aprakstu. Tas saskanēja ar re�dzēto, tomēr Blērs nodomāja, ka tikpat labi tas atbilstu .iri tūksto� citām ma�īnām, kas braukā pa Anglijas ceļiem. I'as diez vai uzskatāms par pierādījumu.

�� Viens ritenis bija citādā krāsā nekā pārējie un Izskatījās tāds kā nepiederīgs. Tas atradās priek�ā, ietves pusē, kur es stāvēju,� � Grānts izlasīja apraksta beigas.

Visi �etri paskatījās uz kreiso priek�ējo riteni, kas bija lum�āks par pārējiem. Nevienam neatradās, ko piebilst.

�� Liels paldies, mis �ārpa! � beidzot sacīja Grānts, aizvērdams blociņu un iebāzdams to kabatā. � Jūs bijāt ļoti laipna un izpalīdzīga, un es jums pateicos. Vai varē�u jūs tuvākajās dienās sazvanīt, ja vajadzēs atkal ar jums aprunāties?

�� Protams, inspektor. Mēs netaisāmies bēgt projām.

Ja Grānts uztvēra Marionas attapību, viņ� to neizrādlja.

Grānts nodeva meiteni pavadones ziņā, un abas ne�atskatīdamās aizgāja uz vārtu pusi. Pēc tam atvadījās viņ� pats un Hallams, kura izskats joprojām pauda atvai�no�anos par �o nepatīkamo iebrukumu.

Mariona izgāja viņiem līdzi priek�telpā, atstādama Hlcru viesistabā, un, kad atgriezās, rokās viņai bija paplāte ar glāzēm un heresa pudele.

�� Es nelūg�u jūs palikt uz pusdienām, � viņa teica, nolikdama paplāti un liedama glāzēs vīnu, � daļēji tāpēc, ka mēs ēdam ļoti pieticīgi, bet jūs esat pieradis pie citā�dam maltītēm. Vai zināt, ka jūsu tantes kulinārija ir sla�vena visā Milfordā? Pat es par to esmu dzirdējusi. Un daļēji arī tāpēc, ka� nu, kā jau māte sacīja, �ādi no�ziegumi nav jūsu kompetencē.

�� Atgrie�oties pie �ī notikuma, � Roberts teica, � jūs, jādomā, saprotat, ka meitenes pusē ir milzīgas priek�rocn bas? Tas ir, attiecībā uz pierādījumiem. Viņa var ap�rakstīt, kādu priek�metu vien vēlas, stāstot, ka redzējusi to jūsu mājās. Ja tāds atrodas, tas ir spēcīgs pierādījuma pret jums. Ja tāda nav, tas nav pierādījums jūsu labāJ jo vienmēr var pateikt, ka jūs esat to likvidēju�as. Ja, piemēram, �emodānu nebūtu bijis, viņa varētu sacīt, ka jūs esat no tiem atbrīvoju�ās, tāpēc ka tie stāvēju�i bē-ļ niņos un varētu tikt pazīti.

�� Bet viņa patie�ām tos aprakstīja, kaut arī nebijaj redzējusi.

�� Viņa aprakstīja divus �emodānus. Ja visi �etri būtuļ viena veida, viņa varētu uzminēt pareizi varbūt vienāj no pieciem gadījumiem. Bet, tā kā jums bija pa vienairJ no katra parastākā veida, viņas iespējas bija apmēram viens pret vienu.

Roberts paņēma piedāvāto heresa glāzi, iedzēra malku un pārsteigts secināja, ka vīns ir lielisks.

Mariona, mazliet pasmaidīdama, teica: � Mēs cen�a�mies taupīt, bet ne uz vīnu rēķina, � un Roberts viegli pietvīka, brīnīdamies, vai tie�ām viņa pārsteigums bijis tik redzams.

�� Bet vēl ir at�ķirīgais ma�īnas ritenis. Kā viņa to varēja zināt? Viss �is gadījums ir ārkārtīgi dīvains. Kā viņa zināja par mani un māti un par to, kāda izskatās māja? Mūsu vārti nekad nestāv vaļā. Pat tad, ja viņa būtu tos atvērusi � kaut gan grūti iedomāties, ko viņa varētu meklēt uz �ādas vientuļas �osejas, � pat tad, ja viņa būtu tos atvērusi un paskatījusies iek�ā, viņa neko nevarētu1 zināt par mums ar māti.

�� Vai viņa nevarētu būt sadraudzējusies ar kādu kal�poni? Vai ar dārznieku?

�� Dārznieka mums nekad nav bijis, jo �eit aug vienīgi zāle. Un kalpones nav bijis jau veselu gadu. Tikai viena meitene reizi nedēļā nāk �urp no fermas uzkopt māju.

Roberts līdzjūtīgi piemetināja, ka tik lielu māju grūti' uzturēt vienai bez palīdzības.

�� Tā ir, bet man ir divas priek�rocības. Es neesmu no tām sievietēm, kam mājas izskats ir gods un lepnums. Un ir tik brīni�ķīgi dzīvot pa�ai savā mājā, ka es labprāt pacie�u visas neērtības. Vecais misters Krols bija mana tēva brālēns, bet mēs viņu nemaz nepazinām. Mēs ar māti visu laiku dzīvojām Kensingtonā, īres namā. � Mutes kaktiņ� viņai savilkās ironiskā smaidā. � Varat iedomā�ties, kāda slava bija manai mātei pārējo īrnieku vidū! � Smaids izdzisa. � Tēvs nomira, kad es biju pavisam ma�zu,1a. Viņ� bija no tiem optimistiem, kas nemitīgi cer rīt k lūt bagāti. Kad viņ� vienu dienu atklāja, ka visu daiijumu rezultātā rīt vairs nepietiek naudas pat maizei, viņ� Izdarīja pa�nāvību un atstāja māti, lai kūjas tālāk viena.

Robertam �ķita, ka tas zināmā mērā izskaidro misis Sārpas īpatnības.

�� Mēs nupat bijām sāku�as te iedzīvoties, justies kā mājās, un tagad �is gadījums �

Pirmo reizi, kop� Mariona bija lūgusi Roberta palī�dzību, viņ� juta mostamies personisku ieinteresētību abu sievie�u liktenī. � Un viss tikai tāpēc, ka vienam sīkam Kkuķēnam ievajadzējies alibi, � viņ� teica. � Mums jāuzzina par �o Betiju Keinu kaut kas vairāk.

�� Vienu es varu pateikt jau tagad. Viņai ir pastipri�nātas seksuālās tieksmes.

�� Vai to saka sievietes intuīcija?

�� Nē. Es neesmu īpa�i sievi�ķīga, un man nav intuīci|as. Bet es neesmu redzējusi nevienu cilvēku � ne vīrieti, ne sievieti � ar �ādu acu krāsu, kuram tas nebūtu rakstuligi. Tum�i zila un tāda kā aizplīvurota, bez dzidruma � 1<i ir dro�a pazīme.

Roberts iecietīgi pasmaidīja. Cik viņa tomēr sievi�ķīga!

�� Nevīpsnājiet tāpēc vien, ka tas neatbilst advokātu loģikai, � viņa piebilda. � Ieskatieties uzmanīgāk savos draugos � un jūs redzēsiet.

Pret pa�a gribu Roberta domas jau bija pievērsu�ās D�eraldam Blantam, Milfordas skandalozajam dēkainim. Jā, D�eraldam patie�ām ir īpatni skaistas zilpelēkas acis. lāpāt arī Arturam Velisam, Vaithārtas podniekam, kur� ik nedēļu maksā trīskār�us alimentus. Un arī� Velns lai parauj �o sievi�ķi, viņai nav nekādu tiesību izdarīt tik muļķīgus vispārinājumus un turklāt vēl trāpīt desmitniekā!

�� Interesanti, ar ko viņa patiesībā visu �o mēnesi no�darbojusies, � Mariona teica. � Man ir liels gandarījums par to, ka viņu kāds piekāvis zili melnu. Tātad pasaulē ir vismaz viens cilvēks, kur� viņu novērtējis pareizi. Es labprāt iepazītos ar viņu, lai paspiestu viņam roku.

�� Viņam?

�� Ņemot vērā acu krāsu, tam jābūt �viņam�.

�� Nu labi, �� Roberts noteica, sarosīdamies uz promie�anu. � Es ļoti �aubos, vai Grāntam būs pietiekami

daudz materiāla tiesas prāvai. Ir tikai meitenes liecība pret jūsējo, un ne vienai, ne otrai nav īsta pamata. Pret jum� runā viņas ziņojums, kas ir precīzs visos sīkumos. Pret viņu runā pats stāsts, kas savā būtībā ir glu�i neticams] Nedomāju, ka viņ� varētu cerēt uz noteiktu spriedumu.

�� Bet notikums nekur nepazūd, vienalga, vai viņ� to nodod tiesai vai nenodod. Tas paliek ne tikai Skotlend-] jarda kartotēkās. Agri vai vēlu �ādas lietas nonāk ļau�u valodās. Mums nepavisam nebūtu izdevīgi, ja �is gadī<J jums paliktu nenoskaidrots.

�� Ja es ar to nodarbo�os arī turpmāk, tas nepalika nenoskaidrots. Ta�u man �ķiet, ka derētu pāris dienu no-j gaidīt, lai redzētu, ko dara Skotlendjards. Viņu iespējas izzināt patiesību ir daudz lielākas nekā mūsējās.

�� No advokāta mutes tas ir aizkustino�i augsts no-j vērtējums policijas godīgumam.

�� Ticiet man, patiesība varbūt ir slavējama pati par] sevi, ta�u Skotlendjards jau sen ir sapratis, ka tās no�skaidro�ana ir viņu biznesa priek�rocība. Noniecināt to viņiem glu�i vienkār�i neatmaksājas.

�� Ja lieta tomēr nonāktu tiesā, � Mariona teica, pa�vadīdama Robertu līdz durvīm, � un spriedums būtu pret mums � kas mūs gaidītu?

�� īsti nezinu � divi gadi cietuma vai septiņi gadi darba kolonijā. Es jau jums teicu, ka krimināllietās esmu slikts padomdevējs. Vajadzēs papētīt grāmatās.

�� Jā, paskatieties, lūdzu! � viņa sacīja. � Starpība ir diezgan būtiska.

Roberts secināja, ka viņam patīk �is izsmējīgais, iro�niskais tonis. It sevi�ķi tādā brīdī, kad draud apsūdzība kriminālnoziegumā.

�� Uz redzē�anos! � Mariona teica. � Ārkārtīgi laipni, ka atbraucāt. Jūs mums ļoti palīdzējāt saņemties.

Un Roberts, atcerēdamies, kā bija centies atkratīties no viņas un uzvelt �o gadījumu Benam Kārlejam, pietvī�ku�u seju devās uz vārtiem.

�� Vai �odien bija daudz darba, mīļais? � apvaicājās Linas tante, atlocīdama salveti un izklādama to savā ap�jomīgajā klēpī.

Tas bija jautājums nevis satura, bet formas pēc. Tāda pdti pusdienu ievaddaļa kā salvetes atlocī�ana vai labās klijas kustība, meklējot mazo soliņu, nepiecie�amo balstu Imtes īsajām kājām. Nekādu atbildi viņa negaidīja, pareizāk sakot, pat neapzinājās, ka ir uzdevusi jautājumu, l,ipēc ari neklausījās atbildi.

Roberts paskatījās uz tanti pāri galdam un sajuta liel.tku sirsnību pret viņu nekā parasti. Pēc neparedzētās vie�no�anās Fren�aizā Linas tantes rāmi nomierino�ā klātbūtne �ķita īpa�i patīkama, un viņ� it kā jaunām acīm uzlūkoja nelielo, korpulento dāmu ar īso kaklu, sārto, apaļo seju un tēraudpelēkajiem matiem, kas spraucās ārā no mat�adatu gūsta.

�� Kur tu �ovakar tā aizkavējies, mīļais? � viņa ap�vaicājās, beigusi ēst zupu.

Ilgā pieredze ļāva Robertam saprast, ka �is jautājums Ietilpst citā kategorijā nekā: �Vai �odien bija daudz darba,

mīļais?�

�� Man vajadzēja aizbraukt uz Fren�aizu � to māju pie Lārboro ceļa. Viņas gribēja advokāta padomu.

�� Tās dīvainās sievietes? Es nezināju, ka jūs esat pazīstami.

�� Līdz �im nebijām. Viņas vienkār�i lūdza manu pa�līdzību.

�� Cerams, ka viņas tev par to samaksās, mīļais. Vai tu zini, ka viņām galīgi nav naudas? Tēvs nodarbojās ar kaut kādiem importa darījumiem � ieveda riekstus vai ko tamlīdzīgu � un nodzērās līdz nāvei. Atstāja abas naba�dzītes pavisam bez gra�a. Vecā misis �ārpa turēja Lon�donā pansiju, lai varētu savilkt galus kopā, un meita da�rīja visus darbus, kādi gadījās. Viņām jau draudēja izlik��ana uz ielas, bet taisni tad nomira vecais Fren�aizas saimnieks. Liktenīgi!

�� Linas tant! Kur tu ņem visas �is ziņas?

�� Tā ir patiesība, mīļais. Tīra patiesība. Es vairs ne�atceros, kur� man to stāstīja � laikam kāds, kas Londonā laiciņu dzīvojis tai pa�ā ielā, � bet, �ā vai tā, tas ir no dro�iem avotiem. Tu ta�u zini, ka es nemēdzu pārstāstīt lūk�as tenkas. Vai māja ir skaista? Es bie�i esmu domā�jusi, kas atrodas aiz tiem lielajiem vārtiem.

�� Nē, diezgan neglīta. Bet da�as mēbeles ir ļoti skais�tas.

�� Tās noteikti nav tik labi koptas kā mūsējās, � viņa noteica un pārlaida apmierinātu skatiena nevainojami sal glabātajai bufetei un elegantajiem krēsliem pie sienasi

�� Vikārs vakar teica tā: ja �is nams nebūtu tik omulīgi mājvieta, tas varētu būt muzejs.

Vienmuļā saruna turpinājās visu maltītes laiku, un R.oberts domās atkal pievērsās Fren�aizai. Pēc saldēdiena viņi piecēlās no galda un iegāja blakusistabā dzert kafiju.

�� Tas ir pats glītākais tērpa piederums, ja vien ista-' benes spētu to saprast, � Linas tante turpināja kādii iepriek� aizsāktu domu.

�� Kas tad?

�� Priek�auts. Viņa kalpoja par istabeni pilī un nēsāja tādu mazu, plānu muslīna priek�autiņu. Izskatījās lieliskij Starp citu, vai tām Fren�aizas sievietēm ir sava istabene? Nav? Nu, par to es nebrīnos. Iepriek�ējo viņas turēja badā, Deva tai. ..

�� Linas tant!

�� Vari man ticēt! Brokastis viņas tai deva drupatas no savām grauzdiņu �ķēlēm. Un, kad viņas ēda piena pu�diņu � ļ

Robertam negribējās klausīties, kādas �ausmas saistās ar piena pudiņu. Par spīti lieliskajām pusdienām, viņ� pie�pe�i jutās noguris un nomākts. Ja jau lādzīgā, aprobe�otā Linas tante nesaskata nekā Jauna �ādu bezjēdzību pārstāstī�anā, ko darīs īstās Milfordas tenku vāceles, kad padzirdēs īsti skandalozu notikumu?

�� Un, par istabenēm runājot� brūninātais cukurs ir beidzies, mīļais, tev �ovakar jāiztiek ar graudiņu � par istabenēm runājot, Kārleju jaunā istabenīte nonākusi ķi-j belē.

�� Tas ir, kāds viņu iegrūdis ķibelē.

�� Jā: Arturs Veliss, Vaithārtas podnieks.

�� Ko, jau atkal Veliss?

�� Jā, tas nudien vairs nav nekāds joks! Nesaprotu,] kāpēc viņ� neprecas. Tas iznāktu krietni lētāk.

Ta�u Roberts vairs neklausījās. Viņ� atkal atradās Fren�aizas viesistabā un uzklausīja rāmas zobgalības par savu advokāta neiecietību pret vispārinājumiem. Nolaistā is�tabā ar nespodrinātām mēbelēm, kur uz krēsliem mētājas daudz kas lieks un neviens to nepūlas savākt.

Un kur neviens, viņ� piepe�i atskārta, nestaigātu viņam pakal ar pelnu trauku.

Kādu dienu vairāk nekā nedēļu pēc notiku�ā misters I lezeltains pabāza Roberta kabineta durvis savu nelielo,

■�� irmo galvu un paziņoja � ieradies inspektors Hallams, kur� vēlētos tikties ar Robertu un parunāt da�us vārdus.

Kad misters Hezeltains aizgāja pēc inspektora, Roberts pārsteigts atskārta, ka ir tikpat satraukts kā jaunības die�nās, tuvojoties ziņojumu dēlim ar eksāmenu rezultātiem. Vai tie�ām viņa dzīve kļuvusi tik apnicīgi rāma, ka sve�u cilvēku liksta var tik spēcīgi to saviļņot? Varbūt iemesls ir tas, ka �ārpu sievietes aizritēju�ās nedēļas laikā aizņē�mu�as viņa domās tik daudz vietas, ka nav vairs uzskatā�mas par sve�iniecēm?

Viņ� apņēmīgi sagatavojās jebkādām ziņām, ko varētu pavēstīt Hallams, bet, sprie�ot pēc inspektora apdomīga�jiem izteikumiem, Skotlendjards bija ļāvis noprast, ka uz līdz�inējā materiāla pamata tiesas prāvu neuzsāks. Blērs ievēroja vārdus �līdz�inējais materiāls� un apsvēra to nozīmi. Viņi �o lietu nepamet � vai Skotlendjards vispār jebkad pamet lietu pusceļā? � viņi tikai nogaida turpmāko.

Tas, ka Skotlendjards nogaida turpmāko, īpa�u mieri�nājumu �ajos apstākļos nesniedza.

�� Acīmredzot viņiem trūkst apstiprino�u faktu, � Ro�berts teica.

�� Viņi nevar atrast smagās ma�īnas �oferi, kur� mei�teni aizvedis līdz mājām, � sacīja Hallams.

�� Par to nav jābrīnās.

�� Nav vis, � Hallams piekrita. � Neviens �oferis neies zaudēt darbu, atzīstoties, ka ņēmis kādu ma�īnā. It sevi�ķi meiteni. Transporta priek�nieki uz to skatās stingri. Un, ja tas saistīts ar meiteni, kurai notikusi nelaime, un ja par to interesējas policija, neviens prātīgs �oferis ne�atzīsies, ka vispār jebkad viņu redzējis. � Inspektors pa�ņēma Roberta piedāvāto cigareti. � Viņiem vajadzēja to �oferi, � viņ� teica un piebilda: � Vai citu, kas var sniegt līdzīgu liecību.

�� Jā, � Roberts domīgi novilka. � Un ko jūs do�mājat par to meiteni, Hallam?

�� Par meiteni? Nezinu . .. Glu�i jauks skuķēns. Izska�tījās ļoti dabiska. Varētu būt gandrīz manis pa�a meita.

Jā, Blērs nodomāja, tas trāpīgi raksturo apstākļus, pret kādiem būs jānostājas, ja lieta nonāks tiesā. Ikvienam la-

bestīgam cilvēkam meitene liecinieku solā liksies kā pa�a meita. Ne tāpēc, ka viņa būtu no�ēlojama un pamesta, bet tie�i tāpēc, ka viņa tāda nav. Kārtīgais skolnieces apģērbs, pelēcīgie mati, meitenlgā, nekrāsotā seja ar pievilcīgajām vaigu bedrītēm, platās zilpelēkās acis � nu, īsts upura paraugmodelis.

�� Tāda pati meitene kā jebkura cita �ai vecumā, � Hallams prātoja tālāk. � Neko sliktu par viņu nevaru sacīt. 1

�� Tātad jūs nevērtējat cilvēkus pēc acu krāsas, � Roberts izklaidīgi noteica.

�� Ha! Kā nu ne! � Hallams pārsteigts iesaucās. � Ti�ciet man, ir tāda īpatni zila acu krāsa � kā maziem bērniem �, tā tūlīt nodod jebkuru cilvēku, pirms viņ� paspējis atvērt muti. Tie visi ir meļi, kas māk teicami izlikties. � Viņ� apklusa, lai ievilktu dūmu. � Ja tā padomā, pat ar slepkavīgam tieksmēm � lai gan ar slep�kavām man nav bijis necik daudz darī�anu.

�� Jūs mani biedējat, � Roberts teica. � Turpmāk es turē�os pa gabalu no visiem zilacainiem cilvēkiem. Pal�dies, ka atnācāt man pastāstīt pēdējās ziņas attiecībā uz Fren�aizu! 1

�� Telefons �ajā miestiņā ir apmēram tikpat slepens kā radio, � Hallams piemetināja.

�� ā vai tā, paldies! Man tas jāpaziņo �ārpām.

Kad Hallams bija izgājis, Roberts paņēma klausuli.

Hallamam taisnība � brīvi izteikties pa telefonu nevar,,

bet viņ� piedāvāsies tūlīt aizbraukt uz Fren�aizu, pateiks, ka viņam ir labas ziņas. Tas viņām mazliet uzlabos ga�rastāvokli. Turklāt � Roberts paskatījās pulkstenī � tūlīt būs misis �ārpas diendusas laiks, tā ka varbūt ir cerība ļ izvairīties no vecās spīganas. Un cerība parunāt ar Marionu �ārpu divatā� kaut gan �ī doma palika pusapjausta zemapziņas dzīlēs.

Ta�u uz telefona zvanu neviens neatbildēja.

Ar telefona centrāles garlaikoto un negribīgo starpnie�cību viņ� zvanīja uz Fren�aizu piecas minūtes no vietas, ļ tomēr bez panākumiem. �ārpu nebija mājās.

Kamēr viņ� zvanīja, istabā ienāca Nevils Benels, ģēr�bies, kā parasti, savā atbaido�ajā tvīda uzvalkā un sārtā ' kreklā ar violetu kaklasaiti. Nomērodams viņu pāri klaui sulei ar kritisku skatienu, Roberts jau nez kuro reizi noI domāja, kas gan notiks ar Blēra, Heivarda un Beneta firmu, kad tā beidzot izslīdēs no Blēru dro�ās rokas un

nokļūs �ī zaļknābja Beneta pārziņā. Roberts zināja, ka Neviļam ir galva uz pleciem, bet Milfordā ar galvu vien tālu netiksi. Milfordā vēlējās, lai cilvēks, kur� beidzis augstskolu, vairs neizskatītos un neuzvestos kā students. Ta�u Nevils, �ķiet, nemaz neievēroja pasauli ārpus literātu un mākslinieku loka. Viņ� joprojām aktīvi, kaut gan var�būt neapzināti, izaicināja �o pasauli. Un viņa apģērbs toskaidri liecināja.

Nevarēja teikt, ka Roberts gribētu redzēt puisi tradi(lonālajā tum�ajā uzvalkā. Viņ� pats valkāja pelēku tvīdu, tin viņa lauku klienti ar neuzticību uzlūkoja �pilsētnieka drēbes�. (�Tas briesmīgais vīrelis ar mū�īgajiem svītraina�jiem uzvalkiem!� neuzmanības brīdī pa telefonu bija iz�saukusies Mariona �ārpa, raksturodama pilsētnieciski ģērbtu advokātu.) Ta�u tvīds mēdz būt da�āds, un tas, ko valkāja Nevils Benets, nudien nebija labākais. No�ēlojamā kārtā tas bija pats sliktākais.

�� Robert, � Nevils teica, kad Blērs, atmetis cerības, nolika klausuli, � es esmu pabeidzis kārtot Kaltorpa īpa��uma dokumentus un labprāt �opēcpusdien aizlaistu uz I ārboro, ja tev nav īpa�as vajadzības pēc manis.

�� Vai tad tu nevari viņai piezvanīt? � Roberts no�prasīja, zinādams, ka Nevils ir saderinājies � �odienas bezrūpīgajā izpratnē � ar Lārboro bīskapa tre�o meitu.

�� A, ne jau pie Rozmarijas! Viņa uz nedēļu aizbrau�kusi uz Londonu.

�� Dro�i vien protesta mītiņ� Albertholā, � norūca Roberts, joprojām sapīcis par to, ka nav izdevies nodot Sārpām labās ziņas.

�� Nē, Gildholā, � Nevils izlaboja.

�� Pret ko tad �oreiz? Pret vivisekciju?

�� Cik tu reizēm vari būt atpalicis, Robert! � Nevils iecietīgā nopietnībā sacīja. � �odien neviens necīnās pret vivisekciju, varbūt tikai kāds retais dīvainis. Viņi pro�testē pret Anglijas atteik�anos dot patvērumu patriotam Kotovi�am. Bet, ja es sāk�u tev to sīkāk stāstīt, es noka�vē�u filmu.

�� Kādu filmu?

�� Fran�u filmu, ko rāda Lārboro.

�� Tu, cerams, zini, ka vairums fran�u ra�ojumu, ko britu inteliģence skatās ar aizturētu elpu, pa�u zemē tiek uzskatīti par stipri viduvējiem. Bet tas nu tā� Kā tu domā, vai tev iznāks laika piestāt pie Fren�aizas un iemest pastkastītē vēstuli?

�� To es varu. Mani vienmēr interesējis, kas atroda aiz tiem vārtiem. Kas tur pa�laik dzīvo?

�� Kāda veca dāma ar savu meitu.

�� Ar meitu? � Nevils atkārtoja sasliedamies.

�� Viņa ir krietni vecāka par tevi.

�� A! Nu labi, es eju pēc mēteļa.

Roberts īsi uzrakstīja, ka ir mēģinājis sievietes sazva�nīt, ka tagad viņam uz kādu stundu jāiziet darba darī�a�nās un ka viņ� atkal piezvanīs, kad būs brīvs, un pieme�tināja, ka Skotlendjards pa�reizējos apstākjos neko nav uzsācis, tikai pieņēmis notiku�o zinā�anai.

Nevils ieskrēja kabinetā, pārmetis pār roku atbaido�u reglāna kankaru, paķēra vēstuli un nozuda, iepriek� iz�metis: � Pasaki Linas tantei, ka es varu aizkavēties! Viņa uzaicināja mani pusdienās.

Roberts uzlika galvā savu cienīgo, pelēko platmali un aiz�staigāja līdz �Rozei un kronim�, lai tiktos ar klientu �■ kādu vecu fermeri. Tas vēl nebija atnācis, un Roberts, �is alla� mierīgais un gausi labsirdīgais cilvēks, sajuta bries�tam sevī nepacietību. Viņa dzīves ritums bija mainījies. Līdz �im tas bija sastāvējis no secīgām, vienlīdz tīkamām epizodēm, un viņ� bija sagaidījis katru no tām bez steigas un bez liekām emocijām. Tagad interese pēk�ņi bija kon�centrējusies vienā punktā, bet viss pārējais riņķoja tam apkārt. j

Viņ� apsēdās vienā no vestibila pusmīkstajiem krēsliem un paskatījās uz apbru�ātajiem �urnāliem, kas gulēja bla�kus uz galdiņa. No jaunākajiem numuriem �eit bija vie�nīgi The Watchman, nedēļas izdevums, un viņ� to negri�bīgi paņēma, atkal apjauzdams, cik nepatīkams pirkstiem �ķiet sausā papīra pieskāriens un kā ērcina izrobotās ma�las. Viņ� izlasīja divus dzejoļus, nevienā neredzēdams jēgu, un nosvieda �urnālu atpakaļ uz galdiņa.

�� Vai Anglija atkal dara muļķības? � apvaicājās Bens Kārlejs, apstādamies līdzās Robertam un pamādams ar galvu uz �urnāla pusi.

�� Sveiks, Kārlej!

�� Bagātajiem vienmēr taisnība, � mazais advokāts noteica, ar nikotīna notraipītajiem pirkstiem nicīgi pār��ķirstīdams lapas. � Varbūt iedzersim?

�� Paldies, bet es gaidu veco misteru Vinjerdu. Viņ� ar savu ģikti nespers ne soli tālāk, kā vajadzīgs.

�� Tas gan tiesa. Nabaga ve�uks! Tēvu grēki. Bries�mīgi, ja tev jācie� par cita nodzerto vīnu. Es nesen re�dzēju tavu ma�īnu pie Fren�aizas vārtiem.

�� Jā, � Roberts atteica mazliet pārsteigts. Bens Kārlujs parasti nemēdza būt tik tie�s. Un, ja viņ� redzējis Ro�berta ma�īnu, tad noteikti arī abas policijas ma�īnas.

�� Ja tu viņas pazīsti, varēsi man pateikt to, ko es jau Min gribu zināt. Vai tās baumas ir patiesas?

�� Baumas?

�� Nu� vai viņas tie�ām ir raganas?

�� Vai viņas par tādām uzskata? � Roberts �ķietami nebēdnīgi atjautāja.

�� Cik man zināms, �ai apkaimē valda tāda pārlie' (ba, � Kārlejs atbildēja, un viņa melnās, urbīgās acis bridi jautājo�i raudzījās Robertā, tad ar ierasti pēto�o skā�benu pārslīdēja vestibilam.

Roberts saprata, ka kolēģis taktiskā veidā piedāvā vi�ņam informāciju, kas, pēc viņa domām, varētu izrādīties noderīga.

�� Ko nu! � Roberts atmeta. � Kop� sabiedrība iepa�zinusi tādu brīni�ķīgu izklaidē�anos kā kino, raganu me�dības nevienam vairs ne�ķiet interesantas.

�� Nesaki vis! Dod tikai �iem lauku tumsoņiem ticamu ieganstu, un medīs ar vislielāko baudu. Iedzimts masveida '■Uilbums. Redz, kur nāk tavs vecītis! Tiksimies citreiz!

Viena no Roberta tīkamākajām īpa�ībām bija tā, ka viiļ� ar patiesu interesi iedziļinājās citu cilvēku likstās; ari vecā Vinjerda juceklīgo stāstu viņ� noklausījās ar lielu uzmanību, iemantodams ve�uka neviltotu pateicību, pat nenojauzdams, ka līdz ar to skaitlis iepretī viņa vārdam vecā vīra testamentā palielinās par apaļu simtnieku; to�mēr, līdzko lieti�ķā saruna bija galā, Roberts devās taisnā

<eļā pie viesnīcas telefona.

Tā tuvumā grozījās pārāk daudz cilvēku, un viņ� noli�ma labāk piezvanīt no garā�as Sinleinā. Kantoris tagad iIro�i vien jau slēgts, turklāt tas atrodas tālāk. Un, zvanot no garā�as, Roberts soļodams prātoja, varētu tūlīt sēsties ma�īnā, ja viņa� ja viņas lūgtu atbraukt uz Fren�aizu, lai pārrunātu visu sīkāk, � tas ta�u ļoti iespējams; pa�nesībā ir gandrīz skaidrs, ka viņas vēlēsies aprunāties, ko varētu darīt, lai atspēkotu meitenes stāstu, vienalga, vai las nonāk tiesā vai nenonāk. Hallama ziņa bija glu�i no�vērsusi viņa domas no tā, kā būtu, ja �

457

Zvanam atbildēja Mariona, un viņas balsī skanēja sirsnība un atvieglojums. ļ

�� Jūs ne iedomāties nevarat, ko mums nozīmēja jūsu zina! Mēs ar māti visu pagāju�o nedēļu jau domās pluci nājām pakulas. Starp citu, vai tagad to vēl dara?

�� Diezin vai. Man �ķiet, ka būs atrasts kaut kas �odienīgāks.

�� Darba terapija?

�� Apmēram.

�� Es nevaru iedomāties, ka, teiksim, piespiedu �ū�ani varētu labot manu raksturu.

�� Dro�i vien viņi atrastu kaut ko jums piemērotāku Modemā teorija uzskata, ka ieslodzītajiem nedrīkst uz spiest tādu darbu, ko viņi negrib darīt.

�� Es pirmo reizi dzirdu jūs runājam dzēlīgi.

�� Vai tad es runāju dzēlīgi? ]

�� īsts �Vērmeļu rūgtais�.

Tā, nu viņa ir aizvadījusi sarunu līdz dzērienam, var būt tagad uzaicinās viņu atbraukt un pirms pusdienān iedzert heresu?

�� Starp citu, jums ir burvīgs brāļadēls.

�� Brāļadēls?

�� Nu, tas, kur� atnesa vēstuli.

�� Viņ� man nav nekāds brāļadēls, � Roberts vēsi at�teica. Kāpēc gan tēvo�a statuss liek justies tik vecami

�� Viņ� ir mans otrās pakāpes brālēns. Sā vai tā, priecājos,1 ka viņ� jums patika. � Tā nekas nesanāks, vajadzēs vien pa�am ķerties vērsim pie ragiem. � Es gribētu jūs kauļ kad satikt, lai aprunātos, kā varam uzlabot stāvokli. Lai būtu dro�āk � � Viņ� nogaido�i apklusa.

�� Jā, protams! Varbūt mēs kādu rītu, kad brauksiinļ iepirkties, varam ieiet pie jums kantorī? Kā jums liekas, ko te vispār var līdzēt?

�� Varbūt privāti izjautāt da�us cilvēkus. Pa telefoni! es sīkāk nevaru izstāstīt.

�� Protams, ne. Kā būtu, ja mēs ieietu pie jums piektj dien no rīta? Tā ir mūsu parastā iepirkumu diena. Vai varbūt jūs piektdienā esat ļoti aizņemts?

�� Nē, piektdien būtu glu�i labi, � Roberts atbildēja, cenzdamies apspiest vil�anos. � Ap pusdienlaiku?

�� Jā, tā būtu vislabāk. Tātad parit divpadsmitos jūsi kantori. Uz redzē�anos un vēlreiz paldies par palīdzību ui atbalstu!

Viņa nolika klausuli noteikti un apņēmīgi, bez atvadu vid�inā�anas, kādu Roberts bija radis dzirdēt no sievietēm.

Viņ� devās ierastajā vakarā gājienā pa Haistrītu, cenz�damies nopurināt aizvainojumu, atraidījuma sajūtu. Viņ� ta�u sākumā nebūt nebija gribējis braukt uz Fren�aizu un 6o nevēlē�anos nebija slēpis, un tagad viņa, glu�i sapro�tams, cen�as izturēties tā, lai �āds stāvoklis neatkārtotos. Tas, ka viņ� pārstāv abu sievie�u intereses, ir parasta, lie�ti�ķa darījuma daļa, un darījumi jākārto bezpersoniskā veidā kantorī. �ārpas nevēlas iesaistīt viņu �ai lietā vairāk nekā nepiecie�ams.

Nu labi, viņ� nodomāja, apsēdies savā iecienītajā krēslā I inas tantes viesistabā pie kamīna un atvēris vakara avīzi (kas iespiesta no rīta Londonā), � kad viņas piektdien atnāks uz kantori, varbūt kaut kā izdosies ievirzīt sarunu personiskākā gultnē. Gaisināt nepatīkamā noraidījuma at�miņas.

Vecā nama klusums iedarbojās tīkami un nomierino�i. 1 inas tante virtuvē gatavoja pusdienas. Bija pienākusi dzīvespriecīga vēstule no Letisas, Roberta vienīgās māsas, kura savulaik bija iemīlējusies klusā gara auguma kanā�dietī un tagad Saska�evanā audzināja piecus gai�matainus delverus. �Robi, mīļais, brauc drīzāk �urp,� viņa rakstīja vēstules beigās, �kamēr vēl mani zeņķi nav pieaugu�i un l.amēr tu pats neesi apaudzis ar sūnām! Saproti ta�u, cik nevēlami tevi ietekmē Linas tante!� Roberts iztēlojās, kā māsa to saka. Viņas ar Linas tanti nekad nebija redzēju�ās.

Roberts ar rāmu smaidu kavējās atmiņās, līdz mieru un klusumu ap viņu iztraucēja Nevila iebrukums.

�� Kāpēc tu man nestāstīji, ka viņa ir tāda? � Nevils noprasīja.

�� Kas?

�� Nu, tā sieviete, �ārpa! Kāpēc tu neko neteici?

�� Es nebiju domājis, ka tu viņu satiksi, � Roberts atbildēja. � Tev vajadzēja vienīgi iemest vēstuli pa durvju spraugu.

�� Bet durvīs nekādas spraugas nebija, tāpēc es pie�zvanīju, un viņas nupat bija no kaut kurienes atgriezu�ās.

I fn durvis atvēra vj'ņa!

�� Es domāju, ka viņa pēcpusdienās gul.

�� Es neticu, ka viņa vispār kādreiz guj. Viņa nemaz nepieder pie cilvēku cilts. Uguns un tērauds!

�� Tiesa, viņa ir Joti skarba un nelaipna ve�a, bet tas h nprot. Viņai bijusi grūta �

�� Ve�a? Par ko tu runā?

�� Par veco misis Sārpu, protams.

�� Veco misis �ārpu es nemaz nesatiku. Es runāju par Marionu!

�� Par Marionu �ārpu? Un kā tu zini, ka viņu sauc Mariona?

�� Viņa man pateica. Viņai piestāv tāds vārds, vai ne? Viņu nemaz citādi nevarētu saukt kā tikai� Mariona!

�� Izskatās, ka, uz sliek�ņa stāvēdams, tu esi paguvlj visai tuvu iepazīties.

�� Ai nē, viņa mani pacienāja ar tēju.

�� Ar tēju? Tu ta�u tik briesmīgi steidzies uz savu fran�u filmu.

�� Es nekad nekur nesteidzos, ja tāda sieviete kā Mal riona �ārpa uzaicina uz tēju. Vai esi ievērojis viņas acist Bet kā tad citādi! Tu esi viņas advokāts. Tā vienreizēji pelēki gai�brūnā nokrāsa! Un cik neparastas uzacis, glu�i kā ģeniāla mākslinieka roku darbs! Spārnotas uzacis, tā es teiktu. Es par tām mājupceļā sacerēju dzejoli. Vai gribi dzirdēt?

�� Nē, � Roberts noteikti atbildēja. � Vai filma tev patika?_

�� A � es nemaz neaizbraucu.

�� Neaizbrauci?

�� Es ta�u teicu, ka dzēru tēju kopā ar Marionu.

�� Tu gribi teikt, ka nosēdēji Fren�aizā visu pēcpus�dienu?

�� Tā laikam iznāk, � Nevils sapņaini novilka, � bel tas tik tie�ām nelikās ilgāk par desmit minūtēm.

�� Un kur tad tava interese par fran�u kino?

�� Mariona pati ir fran�u kino � Pat tev to vajadzētu pamanīt! � (Roberts iek�ēji sarāvās, dzirdēdams �o �pa| tev�.) � Kāpēc iztikt ar atspulgu, ja vari baudīt īstenību? īstenību! Tā ir viņas izcilākā īpa�ība, vai nav tiesa? Es nekad vēl neesmu redzējis tik īstu cilvēku kā Mariona. i

�� Bet Rozmarija? � Roberts, Linas tantes vārdiem runājot, jutās glu�i izsists no līdzsvara.

�� Ak, Rozmarija, protams, ir burvīga meitene un es viņu precē�u, bet tas ir pavisam kas cits.

�� Vai tie�ām? � Roberts atjautāja ar mākslotu nai�vumu.

�� Protams! Tādas kā Mariona �ārpa neprec, tāpat kā neprec vēju vai mākoņus. Vai Zannu dArku. Apcerēt

100

laulības iespējas ar tādu sievieti kā viņa ir visīstākā zai�mo�ana. Starp citu, viņa ļoti jauki izteicās par tevi.

�� Cik tas laipni no viņas!

Roberta balss skanēja tik sāji, ka pat Nevils to pa�manīja.

�� Vai tev viņa nepatīk? � jauneklis vaicāja, ar iz�brīnu un neticību paraudzīdamies sarunu biedrā.

Roberts pa�laik vairs nebija laipnais, labsirdīgais, 1aisl.nis Roberts Blērs, viņ� bija tikai noguris cilvēks, kur� vēl nav paēdis pusdienas un cie� no atmiņām par ne�veiksmi un atraidījumu.

�� Cik es varu spriest, � viņ� teica, � Mariona Sārpa Ir parasta, kārna pusmū�a dāmiņa, kas dzīvo kopā ar nel.iuku vecu māti neglītā vecā mājā un, tāpat kā jebkur�, reizēm meklē advokāta palīdzību.

Ta�u, jau teikdams �os vārdus, viņ� jutās gau�ām nelādzīgi, it kā būtu nodevis draugu.

�� Jā, laikam jau viņa nav tavā gaumē, � Nevils Iecietīgi noteica. � Tev vienmēr labāk patiku�as tās blon�dās muļķītes, vai ne? � Tas izskanēja bez jebkādas dzēlī!>as, kā ikdieni�ķa, neinteresanta fakta konstatējums.

�� Nezinu gan, kāpēc tu tā domā.

�� Tādas biju�as visas sievietes, ar kurām tu �gan�drīz apprecējies�.

�� Es nekad neesmu �gandrīz apprecējies�, � Roberts salti noteica.

�� Tā tu pats domā. Tu pat nenojaut, cik maz trūka, lai Mollija Mandersa tevi savāktu.

�� Mollija Mandersa? � pārjautāja Linas tante, kas tobrīd, plīts karstumā pietvīkusi, ienāca no virtuves, nes�dama paplāti ar heresu. � Tā dumjā zoss! Viņa tak no tiesas domāja, ka pankūkas cep uz cepe�pannas. Un ne�pārtraukti skatījās spogulītī.

�� Toreiz Linas tante tevi paglāba � vai ne, Linas tant?

�� Es nezinu, mīļais Nevil, par ko tu runā. Beidz lēkāt pa paklāju un piemet kamīnā malku! Vai tev patika tā Iran�u filma, mīļais?

�� Es uz to neaizgāju. Tai laikā dzēru Fren�aizā tēju. � Viņ� pameta a�u skatienu uz Robertu, jau sapratis, ka aiz radinieka ārējā nīgruma slēpjas kaut kas vairāk.

�� Pie tām dīvainajām sievietēm? Par ko jūs runājāt?

�� Par kalniem � par Mopasānu � par vistām �

�� Par vistām, mīļais?!

�� Jā, par koncentrēta ļaunuma izteiksmi vistas acis, kad tās apskata tuvplānā.

Linas tante, �ķiet, nesaprata. Viņa pievērsās Robertam,1 itin kā tiekdamās pēc dro�ības. � Diezin vai es jebkad gribētu apciemot �īs Fren�aizas sievietes, mīļais. Viņas ir ne vien sve�ādas un dīvainas, man glu�i vienkār�i bail no viņām! �

Jā, apmēram tādu reakciju var gaidīt, ja ir runa par Sārpām. Bens Kārlejs �odien visiem spēkiem centās man ieskaidrot, ka krimināllietas izskatī�anas gadījumā nevar cerēt uz to, ka zvērinātie būs objektīvi un brīvi no aizI spriedumiem. Kaut kas jādara, lai �īs sievietes pasargātu! Piektdien, kad tiksimies, vajadzēs ierosināt, ka derētu nolīgt privātdetektīvu. Policija ir pārlieku noslogota, tā jau gadu desmitiem bijusi pārlieku noslogota; viens cil�vēks, kas visu savu laiku veltī vienam konkrētam uzdevu�mam, varētu gūt lielākas sekmes nekā tradicionālā un oficiālā izmeklē�ana.

Ta�u piektdienas rītā jau bija par vēlu spert soļus Fren-i �aizas dro�ības labā.

Roberts bija rēķinājies ar policijas centību, viņ� bija rēķinājies ar baumu lēno izplatī�anos, bet viņ� nebija rē�ķinājies ar avīzi Ack-Emma.

Ack-Emma bija jaunākais mazformāta avī�u modelis,] kādi ieplūda Lielbritānijas �urnālistikā no ASV. Tās iz�devēji darbojās pēc principa, ka divtūksto� mārciņu soda II nauda ir nieks salīdzinājumā ar ietirgotu pusmiljonu. Tā jl publicēja melnākos virsrakstus, sensacionālākos attēlus ļļ un skandalozākos rakstus, kādi jebkad tiku�i iespiesti jebļ| kurā Anglijas tipogrāfijā. Flītstrīta to dēvēja vienā apaļā, II nedrukājamā vārdā, tomēr palika pret to bezspēcīga. Prese alla� bija pati sev vienīgais cenzors, tiesīgs lemt par to, kas ir vai nav pieļaujams saskaņā ar pa�a veselo sa�prātu un gaumes principiem. Ja kāds �nelietīgs� izdevums nevēlējās �iem principiem pielāgoties, tad nekāds spēks! to nevarēja piespiest. Desmit gadu laikā Ack-Emma bija pārspējusi visas citas avīzes gan ienākumu, gan populaI ritātes ziņā. Jebkurā piepilsētas vilciena vagonā no ļ katriem desmit pasa�ieriem, kas rītos brauca uz darbu, ļ septiņi lasīja Ack-Emma.

102

Un tie�i Ack-Emma nodeva atklātībai Fren�aizas no�tikumu.

Tajā piektdienas rītā Roberts jau agri bija izbraucis uz Imikiem pie kādas vecas, mirsto�as sievietes, kura vēlē�jus grozīt testamentu. �o izrādi viņa atkārtoja caurmērā ik pēc trim mēne�iem, un ārsts bija atklāti pateicis, ka, pēc vii.ia domām, �tā vecene aiziedama paķers vēl kādu līdzi�. Tomēr advokāts nevar sacīt klientam, kur� viņu steidzami i/.sauc pie sevis pusdeviņos no rīta, lai tas beidz muļķoties, lāpēc Roberts bija paņēmis vairākas tuk�as testamenta veidlapas, devies uz garā�u pēc ma�īnas un aizbraucis uz laukiem. Par spīti gaidāmajai cīņai ar veco, spilvenos Ieslīgu�o tirāni, kurai nekādi nevarēja iestāstīt, ka mantu nevar sadalīt �etrās daļās un novēlēt katram vienu tre��daļu, � par spīti tam, viņ� ar prieku vēroja pavasarīgo l.iuku ainavu. Un atpakaļceļā apmierināts dungoja, zinā�dams, ka pēc nepilnas stundas tiksies ar Marionu �ārpu.

Roberts bija nolēmis piedot viņai simpātijas pret Ne�viļu. Galu galā Nevils nebija mēģinājis atgrūst viņu Kārlejam. Jābūt taisnīgam.

Viņ� iebrauca ma�īnu garā�ā, tad atcerējās, ka mēne�a pirmais datums jau garām, un iegriezās kantorī samaksāt rēķinu. Stenlijs Pīterss, viens no garā�as saimniekiem, brīdi nevarēja atrast vajadzīgo papīru, un Roberts gaidī�dams pārcilāja malā atstumto avī�u kaudzi. Uz vienas la�pas viņ� ievēroja meitenes seju � avīzē ievietotu fotoat�tēlu. Pirmajā brīdī Roberts to nepazina, bet tā viņam kaut ko atgādināja � un viņ� ieskatījās cie�āk.

�� Te būs! � apmierināts noteica Stenlijs, izvilkdams no saspraustā �ūk�ņa vajadzīgo lapiņu. Ta�u Roberts, pār�steigumā sastindzis, raudzījās �ārīta Ack-Emma pirmajā lapā.

Stenlijs ievēroja viņa cie�o skatienu un atzinīgi pamāja

ar galvu.

�� Tā nekas, � viņ� noteica. � Atgādina man vienu skuķi, ar ko iznāca darī�ana Bģiptē. Tādas pa�as acis ar platu atstarpi. Bija tāda mīlīga lellīte. Un muldēja par de�viņiem mēmiem.

Roberts joprojām kā sasalis raudzījās avīzē.

�ī IR TĀ MEITENE

Uzraksts lieliem, melniem burtiem stiepās pāri visai lapas aug�daļai, un zem tā divas tre�daļas lapas aizņēma

103

meitenes fotoattēls. Pec tam mazākiem, tomēr tikpat trek�niem burtiem sekoja nākamais uzraksts:

VAI �I IR TĀ MĀJA?

Zem tā bija ievietota Fren�aizas fotogrāfija.

Lapas apak�daļā bija vēl viens teikums:

MEITENE SAKA � JĀ. KO SAKA POLICIJA?

Lasiet nākamajā lappusē!

Roberts pastiepa roku un pār�ķīra lapu.

Jā, tur bija viss stāsts, vienīgi nebija minēts �arpu uz�vārds.

Aizvēris avīzi, viņ� vēlreiz paskatījās uz satrieco�o ievadu pirmajā lapā. Vakar Fren�aiza bija māja, ko no visām �etrām pusēm sargāja augsta sēta � tik neuzkrīto�a, tik noslēgusies sevī, ka pat Milforda nezināja, kāda tā izskatās. Tagad tā bija izlikta apskatei katrā kioskā, uz katras avī�nieka letes. Vienmuļā, drūmā fasāde lieliski iz�cēla nevainīgo seju lapas aug�daļā.

Fotoattēlā bija redzama meitenes galva un pleci; iz�skatījās, ka uzņēmums izdarīts fotoateljē. Mati viņai bija īpa�i ieveidoti un mugurā kaut kas līdzīgs svētku tārpam. Nebūdama vairs skolnieces apģērbā, viņa izskatījās� nē, nevarētu sacīt, ka vecāka, arī nevainības izteiksme sejā bija tāda pati� Roberts mēģināja atrast vārdu, kas raksturotu at�ķirību. Ne tik � nepieejama, vai? Skolnie�ces apģērbs bija automātiski izslēdzis domu par to, ka tā valkātāja ir sievie�u dzimuma; tie�i tāpat uz apkārtējiem mēdz iedarboties mūķenes tērps. Roberts negaidot at�skārta, ka par skolas apģērba lomu varētu sarakstīt veselu traktātu. Tas aizsargā divējādi: kā bruņas un kā maska. Tagad, bez skolnieces mēteļa, viņa bija ne tikai meitene, bet arī jauna, sievi�ķīga būtne.

Tomēr seja bija naiva un atklāta, bērni�ķīgi nenobrie�dusi un pievilcīga. Atsegtā piere, plati izvietotās acis, pil�nīgā apak�lūpa, kas pie�ķīra sejai aizvainota bērna iz�teiksmi, � viss kopā tas bija pārlieku iespaidīgi. Lārboro bīskaps nebūs vienīgais, kur� noticēs �āda eņģeļa stāstam.

�� Vai drīkstu aizņemties �o avīzi? � Roberts jautāja Stenlijam.

�� Ņem ciet, � Stenlijs atbildēja. � Tur nekā intere�santa nav.

Roberts jutās pārsteigts. � Vai tas tev nelikās intere�santi? � Viņ� norādīja uz pirmo lapu.

104

Stenlijs uzmeta īsu skatienu sejai fotoattēlā. � Nē � |.i nu vienīgi tai ziņā, ka viņa man atgādina to Ēģiptes nkuķi un tos trakos melus.

�� Tātad tu netici �īs meitenes stāstam?

�� Phe! � Stenlijs nicīgi nosprauslojās.

�� Kur tad, pēc tavām domām, viņa visu to laiku bija?

�� Ja man �ai sakarā vispār ir kādas domas, tad pietiek atcerēties to Sarkanās jūras dāmīti, un es pavisam dro�i f.,iku: izklaidēties bija un nekur citur! � Stenlijs atbildēja tin devās apkalpot kādu klientu.

Roberts paņēma avīzi un savaldījies izgāja ārā. Vis�maz viens lasītājs nav noticējis �im stāstam, tomēr �ķiet, ka viņu ietekmēju�as gan vecas atmiņas, gan pa�a ciniskā daba.

Un, kaut gan Stenlijs neap�aubāmi ir aprakstu izlasījis, neievērodams ne personu vārdus, ne vietu nosaukumus, t,i lasa varbūt tikai desmit procenti; pārējie deviņdesmit procenti lasītāju noteikti ir izpētīju�i katru vārdu un tanad apsprie� notiku�o ar lielāku vai mazāku labpatiku.

Kantorī Roberts uzzināja, ka viņu cītīgi pūlējies sa�zvanīt Hallams.

�� Aizveriet durvis un ienāciet te, labi? � viņ� teica vecajam misteram Hezeltainam, kur� viņam to bija pazi�ņojis un pa�reiz stāvēja Roberta kabineta durvīs. � Un Ieskatieties, lūk, te!

Viņ� pastiepa roku pēc klausules un ar otru nolika mistera Hezeltaina priek�ā līdzpaņemto avīzi.

Vecais vīrs pieskārās tai ar savu sīko, smalki veidoto roku, it kā būtu ieraudzījis savā priek�ā kaut ko neredzētu un dīvainu. � Tas laikam ir tas raksts, par ko runā visās malās, � viņ� noteica un pievērsās tam ar tādu pa�u uzmanību kā jebkuram neparastam dokumentam.

�� Nu gan esam abi ieķēpāju�ies, vai ne? � vada viņā Vjalā noteica Hallams. Pēc tam viņ� mēģināja atrast savā Vtirdu krājumā da�us avīzei atbilsto�us epitetus. � It kā policijai jau tāpat nebūtu diezgan darba bez �itā smērē�juma! � viņ� nobeidza, glu�i saprotami nostādamies poli�cijas pusē.

�� Vai esat runāju�i ar Skotlendjardu?

�� Grānts deviņos no rīta zvanīja uz visām pusēm kā sasvilis. Bet viņi neko nevar darīt. Tikai sakost zobus, pa�ciest un smaidīt. Policija ir medījums, ko var vajāt visu cauru gadu. Un arī jūs tur neko nevarat līdzēt, lai kā gribētu.

105

�� Nevaram vis, � Roberts piekrita. � Preses brī vība ir brīni�ķīga lieta.

Hallams veltīja da�us izteiksmīgus vārdus presei. � Vai jūsu klientes to jau zina? � viņ� jautāja.

�� Diezin vai. Esmu pārliecināts, ka viņas nelasa Ack-Emma, un vēl nav pagājis pietiekami daudz laika, lai kāds labvēlis viņām to būtu aizsūtījis. Bet apmēram pēc desmit minūtēm viņas ieradīsies pie manis, un tad es viņām | to parādī�u.

�� Ja es jebkad spētu just līdzi tai vecajai inkvizitorei, tad tas būtu �obrīd, � sacīja Hallams.

�� Kā Ack-Emma tikusi pie �ī stāsta? Es sapratu, ka meitenes vecāki � tas ir, aud�uvecāki � neparko negri�bēja �ādu publisku iztirzā�anu.

�� Grānts teica, ka meitenes brālis esot tā satriekts par policijas atteik�anos ierosināt krimināllietu, ka aizskrējis uz avīzi pats pēc sava prāta. �ie ta�u skaitās lieli taisnī�bas karotāji. �Ack-Emma gādā, lai taisnība uzvar!� Vien reiz viņu karagājiens turpinājās pat trīs dienas no vietas.

Kad Hallams nolika klausuli, Roberts nodomāja, ka �is abām pusēm nevēlamais notikums vismaz ļauj cerēt uz vienlīdzīgām izredzēm. Policija neap�aubāmi divkār�os sa�vus pūliņus, lai atrastu apstiprino�as liecības, bet, no ot�ras puses, meitenes fotoattēls avīzē dod �ārpām niecīgu cerību, ka var atrasties kāds cilvēks, kur� viņu pazīs un teiks: ��ī meitene todien nevarēja būt Fren�aizā, jo tajā laikā viņa bija pavisam citur.�

�� Satrieco�s stāsts, mister Robert, � misters Hezeltains sacīja. � Un, ja drīkstu tā izteikties, satrieco�a pub�likācija. toti agresīva.

�� ī māja ir Fren�aiza, kur dzīvo vecā misis �ārpa ar meitu, � teica Roberts, � tā pati māja, kurp es nesen biju aizbraucis, lai palīdzētu ar padomu.

�� Jūs gribat teikt, ka �īs sievietes ir mūsu klientes?

�� Jā.

�� Bet, mister Robert� tā nepavisam nav mūsu joma! � Robertu iztrūcināja nelaimīgais mulsums viņa balsī. � Tas ir pilnīgi ārpus mūsu ierastā loka� pilnīgi neietilpst mums zināmajā � mēs neesam kompetenti�

�� Es domāju, ka mēs esam pietiekami kompetenti, lai aizstāvētu jebkuru klientu pret tādu publikāciju, kādu atļaujas Ack-Emma, � Roberts dzedri noteica.

Misters Hezeltains vēlreiz aplūkoja kliedzo�ās papīra lapas uz galda. Viņ� acīm redzami bija grūtas izvēles

106

priek�ā: būt uz vienu roku ar noziedzīgiem klientiem vai n r skandalozu preses izdevumu.

�� Vai jūs noticējāt meitenes versijai? � Roberts jaut.ija.

�� Es nesaprotu, kā viņa to varētu būt sagudrojusi, � misters Hezeltains vienkār�i atbildēja. � Tik daudz pre�cīzi aprakstītu sīkumu!

�� Tā ir. Bet es redzēju pa�u meiteni, kad pagāju�ā nedēļā viņu atveda uz Fren�aizu � todien, kad es pēc li'jas tik a�i aizsteidzos prom, � un es neticu nevienam viņas vārdam. Nevienam! � viņ� atkārtoja, priecādamies, ka var to pasacīt skaļi un skaidri un vairs ne�aubīties par savu vārdu patiesīgumu.

�� Bet kā viņa vispār varēja iedomāties par Fren�aizu, zināt visus tos daudzos apstākļus, ja nekad nav tur bijusi?

�� Nezinu. Par to man nav ne jausmas.

�� Tā nepavisam nav tāda māja, ko viegli izpētīt, � neuzkrīto�a, savrupa, vientuļa ceļa malā un tādā apkaimē, kur neapgrozās daudz cilvēku.

�� Jā, es zinu. Nevaru pateikt, kā �ī pasaka sacerēta, bet man nav ne mazāko �aubu, ka tā ir pasaka. �oreiz svarīgi nav tas, cik patiesa katra detaļa, bet cik patiess stāstītājs. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka �ārpas nav spē�jīgas uz tādu nenormālu rīcību. Ta�u nebūt neesmu pār�liecināts, ka meitene nav spējīga sacerēt �ādu stāstu. Tāds, lūk, ir stāvoklis. � Viņ� brīdi apklusa. � Un jums vienkār�i vajadzēs paļauties uz manu spriedumu, Timij, � viņ� piebilda, uzrunādams veco ierēdni bērnu dienās ierastajā vārdā.

Grūti pateikt, vai noteico�ais bija �is �Timij� vai arī Roberta argumenti, bet misters Hezeltains vairs nemēģi�nāja protestēt.

�� Jums tūlīt būs iespēja redzēt �īs noziedznieces, � Roberts teica, � jo es dzirdu priek�telpā viņu balsis. Esiet tik laipns un vediet viņas iek�ā!

Misters Hezeltains sadudzis devās izpildīt savu pienā�kumu, bet Roberts apgrieza avīzi otrādi, tā ka ienācējs varēja redzēt vienīgi citu, nenozīmīgu virsrakstu.

Kāda nosebota tieksme ievērot etiķeti bija skubinājusi misis �ārpu �odien uzlikt cepuri. Tā bija pazema, melna atlasa galvassega un kopumā pie�ķīra valkātājai tādu kā augsti skolotas dāmas iespaidu. Atvieglojuma izteiksme mistera Hezeltaina sejā liecināja par to, ka �is solis nav .sperts veltīgi. �ī noteikti nebija tāda kliente, kādu viņ�

107

bija gatavojies ieraudzīt, � glu�i otrādi, �ī bija tāda kliente, ar kādām viņ� paradis tikties. ļ

�� Neejiet vēl projām! � Roberts viņam teica, kad bija sasveicinājies ar atnācējām. � Es gribu jūs iepazīs�tināt ar misteru Hezeltainu, mūsu firmas vecāko pārstāvi.

Augstprātīga laipnība misis �ārpai ļoti piestāvēja, un, kad viņai labpatika to likt lietā, pārsvars neap�aubāmi bija viņas pusē. Misters Hezeltains ne tikai jutās atvieg�lots � viņ� kapitulēja. Roberta pirmā cīņa bija izcīnīta.

Kad Roberts un klientes palika trijatā, viņ� ievēroja, ka Mariona grib kaut ko sacīt.

�� orīt notika neparasts gadījums, � viņa teica.

�� Mēs iegājām �Annā Boleinā� padzert kafiju � tā mēs darām bie�i �, un tur bija divi brīvi galdiņi, bet, tiklīdz mis Trūlava mūs pamanīja, viņa steidzīgi sastūma krēslus ap tiem kopā un teica, ka tie esot rezervēti. Iespējams, ; ka es būtu noticējusi, ja viņa nebūtu izskatījusies tik ap�mulsusi. Kā jums �ķiet, vai tie�ām jau sāku�ās valodas? Vai viņa to darīja tāpēc, ka saklausījusies kādas tenkas?

�� Nē, � Roberts skumīgi noteica. � Tāpēc, ka viņa lasījusi �ārīta Ack-Emma. Viņ� pagrieza avīzi ar pirmo lappusi uz aug�u. � Man ļoti �ēl jūs apbēdināt ar �ādu ziņu. Jums atliek vienīgi sakost zobus un paciesties. Dro�i vien jūs �o tenku lapeli nemaz tuvumā neesat redzēju�as. Bēdīgi, ka pirmā iepazī�anās notiek tik personiskā ceļā.

�� Ai, nē! � Mariona iesaucās izmisīgā protestā, ieraudzījusi Fren�aizas fotoattēlu.

Sekoja gar� klusuma brīdis, kamēr abas sievietes iepa�zinās ar nākamās lapas saturu.

�� Cik saprotu, � beidzot teica misis �ārpa, � mums nav nekādas iespējas to atspēkot.

�� Nē, � Roberts apstiprināja. � Visi fakti atbilst pa�tiesībai. Ir tikai izklāsts bez komentāriem. Un pat tad, ja viņi to komentētu � turklāt es ne�aubos, ka viņi to vēl darīs, � nav izteikta nekāda apsūdzība, jo lieta nav no�dota tiesai. Viņi drīkst komentēt, ja viņiem tā patīk.

�� Viss raksts pats par sevi ir viens milzīgs komen�tārs, � teica Mariona. � Paziņojums, ka policija nav veikusi savu pienākumu. Interesanti, ko mēs, pēc viņu domām, esam darīju�as? Piekukuļoju�as policistus?

�� Manuprāt, zemtekstā pausts, ka nabaga upurim nav tādas varas pār policiju kā ļaunajiem bagātniekiem.

�� Bagātniekiem� � Mariona atkārtoja ar dziļu rūgtumu balsī.

108

�� Bagāts ir katrs, kam virs galvas vairāk par vienu �kursteni. Labi, tālāk! Ja neesat pārāk satriektas, lai spētu <loināt, liksim prātus kopā. Mēs zinām, ka meitene nekad nav bijusi Fren�aizā un ka viņa nevarēja �

Ta�u Mariona viņu pārtrauca.

�� Vai arī jūs to zināt? � viņa jautāja.

�� Jā, � Roberts atbildēja.

Izaicino�ais skatiens viņas acīs apdzisa, un viņa no�vērsās.

�� Paldies � � viņa klusi teica.

�� Ja meitene nav tur bijusi, kā viņa varēja redzēt māju? Bet kaut kā viņa to ir redzējusi. Maz ticams, ka viņa vienkār�i atkārtotu kāda cita stāstīto � Bet kā viņa to varēja redzēt? Es domāju � dabiskā ceļā.

�� Iespējams, ka māju varētu redzēt no autobusa aug�ntfiva, � Mariona teica. � Bet pa Milfordas mar�rutu divM.ivu autobusi nebraukā. Vēl varbūt no siena vezuma. Bet nav ta�u siena laiks!

�� Siena laiks varbūt nav, � ķērco�i iestarpināja mi�nis Sārpa, � bet kravas ma�īnām nekādu īpa�u laiku ne�vajag. Es esmu redzējusi smagās ma�īnas, kas piekrautas likpat augstu kā siena vezumi.

�� Jā, � Mariona piekrita. � Varbūt meiteni kāds paņēmis nevis vieglajā, bet kravas ma�īnā.

�� Tam pretī runā tikai viens apstāklis. Ja kāds pa�ņemtu meiteni kravas ma�īnā, viņa ta�u sēdētu kabīnē � Kaut vai �oferim klēpī. Neviens neceltu viņu aug�ā uz kra�vas. It īpa�i tāpēc, ka tovakar lija lietus, atcerieties� Vai kāds nav iegriezies Fren�aizā pajautāt ceļu vai kaut ko pārdot, pielabot � kāds, kur� varēja būt kopā ar mei�teni, kaut ari viņa nebūtu īpa�i manāma?

Tomēr ne � abas sievietes apgalvoja, ka meitenes brīv�laika periodā neviens pie viņiem neesot iegriezies.

�� Tādā gadījumā jāpieņem, ka to, ko meitene zināja par Fren�aizu, viņa redzēja no kādas augstas vietas, iz�devīgā gadījumā skatīdamās pāri sētai. Dro�i vien mēs nekad neuzzināsim, kad un kā tas notika, un, ja uzzinātu, tikpat nevarētu pierādīt. Tātad mums visiem spēkiem jā�pūlas pierādīt nevis to, ka viņa nav bijusi Fren�aizā, bet H<in to, ka viņa bijusi kaut kur citur!

�� Un kādas mums cerības to izdarīt? � noprasīja mi�nis Sārpa.

�� Cerības ir lielākas nekā pirms �ī avī�raksta, � Ro�berts atbildēja, pamādams uz Ack-Emma priek�lapu.

109

�� Tas vismaz ir viens gaismas stariņ� visā �ai drūmajā lietā. Mēs nebūtu varēju�i publicēt meitenes fotoattēlu cerībā saņemt informāciju par to, kur viņa �ai mēnesī bijusi. Bet tagad, kad to publicēju�i viņi � tas ir, meite�nes pa�as tuvinieki, � mēs varam iegūt to pa�u. Viņi nodevu�i �o versiju atklātībai, un tā ir mūsu nelaime, bet viņi ir nodevu�i atklālībai arī fotoattēlu, un, ja mums lemts kaut cik veiksmes, kāds kaut kur varbūt pamanīs, ka stāsts; un fotoattēls nesader kopā. Ka tajā laika posmā fotoattēlā redzamā persona nevarēja atrasties tur, kur it kā esot atradusies, jo �is �kāds� savām acīm viņu redzējis pavisam citur.

Marionas seja kļuva mazliet gai�āka, un pat misis �ār-ļ pas stīvi saslējies stāvs it kā drusku atslāba. Varbūt �ķie-i tamā nelaime kļūs par viņu glābiņu?

�� Un kā lai mēs uzsākam privātu izmeklē�anu? � jautāja misis Sārpa. � Jūs dro�i vien zināt, ka mums ir ļoti maz naudas, un privāta izmeklē�ana, cik zinu, ir dārgs prieks.

�� Parasti tā izmaksā vairāk, nekā cilvēks ir cerējis, jo visus izdevumus iepriek� grūti paredzēt. Bet vispirms es pats taisos tikties ar cilvēkiem, kas te iesaistīti, un no�skaidrot, ja.iespējams, kā �ādu izmeklē�anu ievirzīt. Izpē-j tīt, ko meitene, visticamāk, varētu būt darījusi.

�� Vai to jums kāds stāstīs?

�� Protams, ne. Dro�i vien citi nemaz nezina par viņas nosliec�=m. Bet, ja viņi par meiteni vispār kaut ko stāstīs, man izveidosies priek�stats. Vismaz es tā ceru.

Sekoja neilgs klusuma brīdis.

�� Jūs esat ārkārtīgi laipns, mister Blēr!

Vecās misis �ārpas izturē�anās atkal bija kjuvusi augstprātīgi laipna, ta�u tajā jautās vēl kaut kas. Gandrīz vai pārsteigums � it kā viņa savā dzīvē būtu pieredzējusi maz laba un to arī negaidītu. Viņas stīvi vēlīgā at�zinība nepārprotami pauda: �Jūs zināt, ka mēs esam na�badzīgas un varbūt nekad nespēsim jums pienācīgi sa�maksāt, un mēs nepavisam neesam tie cilvēki, kuru inte�reses jūs būtu vēlējies aizstāvēt, tomēr jūs darāt visu, ko spējat, lai mums palīdzētu, un mēs esam jums pateicīgas.�

�� Kad jūs gribat to uzsākt? � Mariona jautāja.

�� Tūlīt pēc pusdienlaika.

�� Jau �odien?

�� Jo drīzāk, jo labāk.

�� Tādā gadījumā mēs jūs nekavēsim, � misis Sārpa pieceldamās teica. Brīdi viņa stāvēja, raudzīdamās uz nvīzi savā priek�ā. � Bija tik patīkami dzīvot Fren�aizas Havrupībā, � viņa noteica.

Pavadījis sievietes līdz ma�īnai, Roberts atgriezās un pasauca pie sevis Neviļu, tad nocēla klausuli, lai piezva�nītu Linas tantei un palūgtu viņu sakravāt ceļasomu.

�� Tu dro�i vien nelasi kaut ko tādu kā Ack-Emmai � viņ� pavaicāja Neviļam.

�� Retorisks jautājums, � Nevils atteica.

�� Iemet aci �ārīta numurā. Labdien, Linas tant!

�� Vai kāds grib sūdzēt viņas tiesā? Tā mums būtu dro�a nauda. Būtībā jau vienmēr tādas lietas nokārto ārpus tiesas. Ir pat īpa�s fonds� � Nevīla balss aprāvās. Viņ� bija ieraudzījis avīzes pirmo lapu, kas gulēja iepretī uz galda.

Roberts pameta uz viņu slepus skatienu pāri telefonam un apmierināts ievēroja traģisko izteiksmi brālēna dzīves�priecīgajos vaibstos. Mūsdienu jaunatne, kā viņ� bija no�pratis, uzskata sevi par imūnu pret emocijām; �ķita glu�i patīkami redzēt, ka, sastapu�ies ar prozaisku dzīves īste�nību, viņi reaģē glu�i tāpat kā visi dzīvi cilvēki.

�� Esi tik mīļa, Linas tant, un sakārto man ceļasomu, labi? Tikai vienai naktij �

Nevils bija atrāvis avīzi vaļā un tagad lasīja pa�u rakstu.

�� Laikam tikai līdz Londonai un atpakaļ, bet galvot es nevaru. �ā vai tā, pavisam nelielu somu, tikai visne�piecie�amāko. Ja esmu tev kaut cik mīļ�, neliec visu, ko man varētu ievājadzēties! Pagāju�ā reizē tu man ieliki pu�deli ar kuņģa zālēm, kas svēra gandrīz mārciņu, un pa�saki, kad man ir vajadzējis uzlabot gremo�anu? � Nu labi, tad es iztik�u ar visu �ūlu� Jā, pēc minūtēm des�mit bū�u uz len�u.

�� itāds kretīnisms! � izgrūda dzejnieks un intelek�tuālis, tverdamies pie glu�i ikdieni�ķiem valodas līdzek�ļiem.

�� Nu, ko tu par to saki?

�� Ko es saku?! Par ko?!

�� Par meitenes liecību.

�� Vai tur vēl kaut kas jāsaka? Acīm redzama nelīdz�svarotas pusaudzes kāre pēc sensācijas!

�� Un ja es tev teiktu, ka �ī pusaudze ir ļoti rāma,

īil

vienkār�a skolniece ar labu slavu un nekas viņā neliecina par sensāciju kāri?

�� Vai tu viņu esi redzējis?

�� Jā. Tie�i tāpēc es pirmoreiz braucu uz Fren�aizu � lafi būtu klāt, kad Skotlendjarda pārstāvji atveda meiteni ua konfrontāciju. Liec to aiz auss, jaunais cilvēk! Ar tevi viņa var runāt par vistām un Mopasānu, bet grūtā brīdīļ tomēr grie�as pie manis. I

�� Tevi tur aicināja aizstāvēt viņu intereses?

�� Protams.

Nevils atvieglots uzelpoja. � Ak, nu tad ir labi! Mani vienu bridi likās, ka tu esi pret viņu. Pret viņām. Bet tadl jau viss ir kārtībā. Mēs varam apvienot spēkus, Iaļ iegrūstu spieķus riteņos �itai� � viņ� uzsita ar knipi pa avīzi, � �itai kazai. � Roberts iesmējās par Nevilafl savdabīgo apzīmējumu izvēli. � Ko tu domā darīt, Ro-| bert?

Roberts paskaidroja. � Bet tu sargā pozīcijas �eit, ka-ļ mēr es esmu projām! � Viņ� redzēja, ka Nevila uzmanība! atkal pievērsusies �kazai�. Arī viņ� pievirzījās tuvāk, un] kādu brīdi abi vēroja jauniņo seju, kas tik rātni lūkojās viņiem pretī.

VII

Vinnu māja Eilzberijas tuvumā atradās pa daļai lauku, ļ pa daļai mazpilsētas apkaimē � apvidū, kur kopā sabū�vētu māju rindas stiepjas gar tīrumu malām, un, atkarībā no būvētāju pie�ķirtā rakstura, vai nu pau� biklu vainas apziņu par savu ielau�anos, vai arī slejas lepni un neat-j karīgi, apkārtnei nepievērsdamas uzmanību. Vinni dzīvoja] vienā no biklo namu rindām, un nopluku�ie sarkanu! ķieģeļu mitekļi glu�i vai saērcināja Robertu � tie izska-ļ tījās tik nepabeigti, nepārdomāti, no�ēlojami. Bet, kamēr] viņ� lēni brauca pa ielu, meklēdams vajadzīgo numuru,' sākotnējo nepatiku nomainīja cieņa pret iedzīvotāju mī�lestības pilnajiem pūliņiem, lai pie�ķirtu saviem necilajiem mājokļiem tīkamu izskatu. Pa�as ēkas bija celtas bez jeb�kādas mīlestības, vadoties vienīgi no aprēķina. Ta�u ik�vienam saimniekam pēc nama pārņem�anas neizskatīgais, kailais mājoklis bija kļuvis par savējo, un viņ� prata re�dzēt un izcelt tā pieticīgo jaukumu. Dārziņi māju priek�ā bija īsti brīnumdarbi, katrs nākamais pārsteidza ar kaut

112

ko jaunu, liecinādams, ka te mājo nepamanīta un nentzita dzejnieka dvēsele.

Trīsdesmit devītā nama priek�ā pletās vienkār�s, gluds /..iliens, ko akmeņu virknes norobe�oja no celiņa. Māja no citām at�ķīrās arī ar to, ka logos no ārpuses nebija redzami nlzkari. Rūtis neaizēnoja ierastais smalkais audums, un malās nebija krokotu krēmkrāsas sleju. Logi bija pilnīgi atsegti saulei, vējam un cilvēka skatienam. �is apstāklis Robertu pārsteidza tāpat kā, domājams, apkārtējos iedzī�votājus. Tas liecināja par nepakļau�anos pieņemtajām normām, un to viņ� nebija gaidījis.

Roberts piezvanīja, klusībā vēlēdamies, kaut nejustos kā apkārtceļojo�s tirgonis. Viņ� bija ieradies kaut ko lūgt, un �āda loma Robertam Blēram bija sve�a.

Misis Vinna viņu pārsteidza vēl vairāk nekā mājas logi. Tikai ieraudzīdams viņu, Roberts saprata, cik pa�matīgi jau paguvis izveidot priek�statu par sievieti, kura ndoptējusi un audzinājusi Betiju Keinu: sirmi mati, cienīgi drukns stāvs, vienkār�a, paplata, saprātīga seja, varbūt pat puķots, liels priek�auts, kādus mēdz nēsāt mājsaim�nieces. Ta�u misis Vinna nepavisam nebija tāda. Viņa bija slaida, glītu augumu, vēl pajauna, modema tum�mate ar Kārtiem vaigiem, joprojām izskatīga; īpa�i Robertu pār�steidza brūnās, vērīgās acis gudrajā sejā.

Sve�inieku ieraudzījusi, sieviete pirmajā brīdī �ķita pie�sardzīga un neviļus pievilka durvis cie�āk, ta�u likās, ka nākamais skatiens viņu nomierina. Roberts paskaidroja,, kas viņ� ir, un sieviete uzmanīgi noklausījās, ne reizi ne�pārtraukdama un ar to vēl vairāk izpelnīdamās Roberta apbrīnu. Gan vīrie�u, gan sievie�u vidū ļoti reti gadījās klienti, kas viņu nepārtrauktu.

�� Jums nav nekāda pienākuma runāt ar mani, � viņ� nobeidza, izstāstījis nāciena iemeslu. � Tomēr es ļoti ceru, ka neatteiksieties. Es esmu sacījis inspektoram Grāntam, ka �odien apciemo�u jūs savu klientu interesēs.

�� Nu, ja policijai tas zināms un viņi neiebilst� � Sieviete pakāpās atpakaļ, lai palaistu Robertu sev garām.

Cik saprotu, jums jādara �o sievie�u labā viss iespēja�mais, ja jau esat viņu advokāts. Un mums nav nekā, ko :■ lēpt. Bet, ja gribat runāt tie�i ar Betiju, tas gan nebūs Iespējams. Mēs �odien aizsūtījām viņu pie saviem drau�giem uz laukiem, lai pasargātu no �īs kņadas. Leslijs jau gribēja labu, tomēr tas nebija prāta darbs.

�457

113

�� Leslijs? I

�� Mans dēls. Lūdzu, sēdieties! � Ievedusi Robertu jaukā, nepieblīvētā viesistabā, sieviete pamāja uz vienu no atpūtas krēsliem. � Viņ� bija tā noskaities uz policiju, ka nespēja domāt ar skaidru galvu, � noskaities par to, ka viņi it kā neko nedara, kad viss �ķiet tik skaidrs. Viņi jau kop� bērnu dienām ir Joti pieķēries Betijai. Iekams viņ� nebija saderinājies, abi bija pilnīgi ne�ķirami.

Roberts saausījās. Tie�i kaut ko tādu viņ� bija cerējis uzzināt. ļļ ļ

�� Saderinājies? I

�� Jā. Viņ� tūlīt pēc Jaungada saderinājās ar ļoti jauku meiteni. Mēs visi par to priecājamies.

�� Arī Betija?

�� Viņa nebija greizsirdīga, ja tas jūs interesē, � misis Vinna atbildēja, lūkodamās Robertā ar vērīgajām, gudrajām acīm. � Es domāju, viņa gan izjuta to, ka navj vairs brālim pirmajā vietā kā agrāk, ta�u viņa izturējās ļoti jauki. Viņa ir laba meitene, mister Blēr. Ticiet mani Es pirms apprecē�anās biju skolotāja � tiesa, ne sevi�ķi! laba, tāpēc pasteidzos drīz apprecēties, � un meitenes pa-'l zīstu diezgan labi. Betija nekad nav sagādājusi raizes.

�� Jā, es zinu. Visas atsauksmes par viņu ir ļoti labas. ] Vai jūsu dēla līgava ir viņas skolasbiedrene?

�� Nē, viņa ir no citas puses. Viņas ģimene �eit ap-ļ metās vēlāk, un dēls ar viņu iepazinās dejās.

�� Vai Betija iet uz dejām?

�� Uz pieaugu�o vakariem ne. Viņa vēl ir par jaunu.

�� Tātad viņa nebija satikusi Leslija līgavu?

�� Taisnību sakot, mēs neviens viņu nebijām ne acīs redzēju�i. Leslijs mūs nostādīja fakta priek�ā. Bet mums meitene tā iepatikās, ka nevienam nebija iebildumu.

�� Viņ� laikam ir ļoti jauns ģimenes dzīvei?

�� Ak jā, protams, prātīgi jau tas nav. Viņam ir div-ļ desmit gadu un meitenei astoņpadsmit. Bet viņi tik jauki ļ saprotas. Un es pati arī apprecējos ļoti jauna, tomēr esmu ļ bijusi laimīga. Vienīgais, kā man trūka, bija meita, unļ Betija �o tuk�umu aizpildīja.

�� Ko viņa domā darīt pēc skolas beig�anas?

�� Viņa vēl nezina. Cik varu spriest, Betijai nav ne-1 kādu īpa�u talantu. Man ir nojauta, ka viņa agri apprecē. sies.

�� Vai tāpēc, ka viņa ir pievilcīga meitene?

114

Nē, tāpēc ka� � sieviete aprāvās un acīm reil/,iimi pabeidza iesākto domu citādi. � Meitenes, kam nav iļi.i�u dotību, mēdz agri iziet pie vīra.

Interesanti, vai tam, ko misis Vinna gribēja sacīt, varfilu būt sakars ar pelēkzilo acu krāsu?

�� Vai tad, kad Betija īsi pirms skolas sākuma nenlļ;riezās mājās, jūs nodomājāt, ka viņa grib kavēt skolu? Knut arī viņa ir tik kārtīga skolniece?

� Jā, viņai skola bija sākusi apnikt, turklāt viņa bie�i teica � un tā ir taisnība �, ka pirmā skolas diena pēc Imvlaika esot veltīgi iztērēts laiks. Tāpēc mēs spriedām, luī viņa nolēmusi, kā saka, izmantot izdevību. �Izmēģina loku,� teica Leslijs, kad uzzināja, ka viņa nav atgriezusies mājās.

�� Skaidrs. Vai brīvlaikā viņa arī valkāja skolas ap�ģērbu?

Pirmo reizi sarunas laikā misis Vinna uzmeta viņam Aaubīgu skatienu, it kā nesaprazdama �āda jautājuma lomeslu.

�� Nē. Nē, viņai mugurā bija izejamās drēbes� Vai |us zināt, ka viņa pārnāca mājās tikai kleitā un kurpēs?

Roberts pamāja ar galvu.

�� Es nespēju iedomāties tik nelietīgas sievietes, kas tā var apieties ar bezpalīdzīgu bērnu.

�� Ja jūs tiktos ar �īm sievietēm, misis Vinna, jums to būtu vēl grūtāk iedomāties.

�� Bet vai tad visjaunākie noziedznieki nemēdz izska�tīties nevainīgi un nekaitīgi?

Roberts atturējās no atbildes. Viņ� gribēja kaut ko nzzināt par zilumiem uz meitenes ķermeņa. Vai tie biju�i kvaigi zilumi?

�� Jā, pavisam. Lielākā daļa vēl nebija mainījusi krāsu,

Robertu tas mazliet pārsteidza.

�� Bet vajadzēja ta�u būt arī vecākiem zilumiem?

�� Ja bija, tad jau nogāju�i tiktāl, ka starp svaigajiem, lielajiem zilumiem tos nevarēja pamanīt.

�� Un kādi izskatījās jaunie zilumi? It kā no pātagas?

�� Ai, nē! Viņa, �ķiet, bija sista ar dūrēm. Pat sejiņa! Viens vaigs bija uztūcis un otrā pusē deniņos milzīgs zilums.

�� Policija apgalvo, ka meitene kļuvusi histēriska, līdzko pieprasīts, lai viņa visu izstāsta.

115

�� Jā, kamēr viņa vēl nebija atguvusies. Kad viņa kār�tīgi atpūtās un uzticēja notiku�o mums, nebija vairs grūti pārliecināt viņu, ka tas jāizstāsta arī policijai.

�� Es zinu, ka jūs man atbildēsiet godīgi un atklāti, misis Vinna. Vai jums ne reizi nav ie�āvu�ās prātā aiz�domas, ka Betijas stāsts varētu būt nepatiess? Kaut vai acumirklīgas �aubas?

�� Nē, nevienu brīdi. Kāds tam būtu pamats? Viņa vienmēr ir bijusi vaļsirdīga un patiesa. Un, pat ja ne�būtu, � kā gan viņa varētu sacerēt tik garu, līdz sīkumiem precīzu stāstu un neiekrist? Policija viņai uzdeva ļoti, daudz jautājumu un nebūt nepieņēma viņas stāstu kā pa�u par sevi saprotamu.

�� Vai, stāstīdama jums to pirmoreiz, viņa stāstīja vi-ļ sos sīkumos?

�� Nē, tas vilkās veselu dienu vai pat divas. Vispirms izdabūjām galveno. Tad pamazām viņa atcerējās sīkumus.; Tādus kā apaļo bēniņu logu.

�� Tātad nemaņas stāvoklis nebija ietekmējis viņas at�miņu.

�� Tas diezin vai būtu iespējams. Vismaz attiecībā uz Betiju. Viņai ir fotogrāfiska atmiņa.

Lūk, kā! Roberts bija pati uzmanība.

�� Jau glu�i maziņa viņa varēja paskatīties grāmatā � protams, bērnu grāmatā � un atstāstīt no galvas gandrīz visu, kas bildē redzams. Un Kima spēlē � varbūt jūs zi�nāt, da�ādi priek�meti uz paplātes, � mēs Betiju vispār nepieņēmām, jo viņa tik un tā vienmēr uzvarēja. Nē, viņa neaizmirsīs to, ko kādreiz redzējusi!

Ir vēl tāda spēle, kurā saka: �Siltāks, siltāks!�, atcerē�jās Roberts.

�� Jūs sakāt, ka viņa vienmēr bijusi vaļsirdīgs un pa�tiess bērns, un to apstiprina arī citi� bet vai viņa ne�kad nemēģināja fantazēt, romantizēt savu dzīvi, kā bērni bie�i mēdz darīt?

�� Nekad! � noteikti apgalvoja misis Vinna. �ī doma viņu, �ķiet, mazliet uzjautrināja. � To viņa neprata. Ja kaut kas nebija īsts, tas Betijai neko nenozīmēja. Pat spē�lējoties ar lellēm, viņa neprata iedomāties, ka tām priek�ā ir kaut kas ēdams, kā labprāt to dara citi bērni; viņai va�jadzēja kaut ko īstu, kaut vai mazu maizes gabaliņu. Pa�rasti tas gan bija kaut kas labāks, jo tā viņa pati varēja ērti tikt pie garda kumosa, un Betija vienmēr bijusi drus�ciņ negausīga.

Roberts apbrīnoja misis Vinnas spēju tik objektīvi npriest par mīļoto meitu. Vai tās būtu atskaņas no skolo�tajās neizbēgamā lieti�ķuma? Tomēr �āda attieksme pret bērnu ir daudz labāka par aklu mīlestību. Cik �ēl, ka �īs i.ievietes gudrība un pieķer�anās tik slikti atalgota!

�� Es negribu jūs pārāk ilgi apgrūtināt ar runām, kas jums nepatīkamas, � Roberts teica. � Bet varbūt jūs kaut ko varētu pastāstīt par viņas vecākiem?

�� Par vecākiem? � misis Vinna izbrīnījusies pārjaul<ija.

�� Jā. Vai jūs viņus labi pazināt? Kādi viņi bija?

�� Mēs viņus vispār nepazinām. Nekad netikām re�dzēju�i.

�� Bet meitene ta�u dzīvoja pie jums� cik ilgi? Lai�kam deviņus mēne�us, pirms īstie vecāki gāja bojā, vai

ne?

�� Jā, bet drīz pēc tam, kad mēs pieņēmām Betiju, vi�ņas māte atrakstīja, ka apciemot bērnu nozīmētu tikai viņu satraukt un darīt nelaimīgu un ka pats labākais būtu atstāt meiteni pie mums līdz tam laikam, kad viņa varēs atgriezties Londonā. Un viņa lūdza, lai es vismaz reizi dienā pieminot viņu Betijai.

Robertam sa�ņaudzās sirds, domājot par nepazīstamo, miru�o sievieti, kura bija gatava ciest tādas dvēseles mo�kas sava vienīgā bērna labā. Cik daudz mīlestības un rūpju saņēmusi Betija Keina, �is evakuētais bērns!

�� Vai meitene viegli iedzīvojās pie jums? Vai rau�dāja pēc mātes?

�� Viņa raudāja tāpēc, ka viņai negar�oja ēdiens. Ne�atceros, ka viņa būtu jebkad raudājusi pēc mātes. Jau pirmajā vakarā viņa samīlējās Leslijā � pavisam vēl bērns! � un man �ķiet, ka interese par viņu gaisināja jebkādas skumjas. Un mans dēls, būdams �etrus gadus vecāks, uzreiz jutās kā viņas aizstāvis. Tāds viņ� jūtas jo�projām � tāpēc jau mēs esam nonāku�i �ai sare�ģītajā Ktāvoklī.

�� Kā īsti notika ar to Ack-Emma? Es zinu, ka uz re�dakciju aizgāja jūsu dēls, bet vai arī jūs beigās piekritāt ftui�

�� Ak Dievs, nē! � misis Vinna sa�utusi atbildēja.

Viss jau bija padarīts, pirms mēs paspējām iejaukties.

Mēs ar vīru nebijām mājās, kad atnāca Leslijs kopā ar reportieri � padzirdēju�i �o notikumu, viņi atsūtīja savu

117

cilvēku, lai tas vēlreiz visu uzklausa no Betijas pa�as� un tad �

�� Vai Betija tam labprāt piekrita?

�� To es nevaru pateikt. Es tur nebiju klāt. Mēs ar viru neko nezinājām līdz pat �im rītam, kad Leslijs nolika mums priek�ā avīzi. Es teiktu, pat drusciņ izaicino�i. Ta�gad, kad tas izdarīts, viņ� vairs nejūtas īsti labi. Ack-Emma, varat man ticēt, mister Blēr, nav avīze mana dēla gaumē. Ja viņ� nebūtu tā satraucies �

�� Saprotu. Pilnīgi saprotu, kā tas notika. Starp citu, �is viņu sauklis: �Uzticiet mums savas likstas, un mēs gā�dāsim, lai taisnība uzvar!� � ir ļoti viltīgs. � Roberts piecēlās. � Jūs bijāt ļoti laipna, misis Vinna, un es juma esmu ļoti pateicīgs.

Viņa tonis acīmredzot bija sirsnīgāks, nekā sieviete bija gaidījusi, un viņa veltīja viesim �aubu pilnu skatienu. �Ko es tādu pateicu, kas jums varētu palīdzēt?� viņa �ķita ba�īgi vaicājam.

Roberts painteresējās, kur Londonā dzīvoju�i Betijas vecāki, un misis Vinna viņam to pateica. � Tagad tur nekā vairs nav, � sieviete piebilda. � Tikai klaja vieta. Tur laikam taisās būvēt kaut ko lielāku, tāpēc pagaidām neko nedara.

Durvīs Roberts saskrējās ar Lesliju.

Leslijs bija neparasti glīts jauneklis, kur� �o apstākli! �ķiet, nemaz neapzinājās; tas mazliet atmaidzināja Ro�bertu, lai gan viņ� pret puisi nebūt nejutās labvēlīgi no�skaņots. Roberts bija iztēlojies viņu kā druknu lempi, ta�uļ Leslijs bija pavisam citāds � neliels lādzīga izskata jauj neklis pasīkiem vaibstiem, biklām, nopietnām acīm un> izjuku�iem, mīkstiem matiem. Kad māte iepazīstināja viņa ar Robertu un paskaidroja apciemojuma iemeslu, puisis' paskatījās uz advokātu ar neslēptu naidu, bet, kā jau misis Vinna tika teikusi, �ajā skatienā gailēja kaut kas no izai-j cinājuma, un tas liecināja, ka Leslijam �odien nedod mieru; pa�a sirdsapziņa.

�� Neviens lai nedomā mocīt manu māsu un tikt sveikā cauri! � viņ� nikni atcirta, kad Roberts bija izteicis slēptu pārmetumu par viņa rīcību.

�� Es saprotu jūsu viedokli, � Roberts atbildēja, � to�mēr es pats laikam drīzāk pieciestu, ka mani sit katru dienu divas nedēļas no vietas, nekā redzētu savu fotoattēlu Ack-Emma pirmajā lapā. It īpa�i tad, ja es būtu jauna meitene.

�� Ja jūs sistu katru dienu divas nedēļas no vietas un neviens pēc tam nemēģinātu neko darīt, jūs varbūt ar prieku Jautu publicēt savu fotoattēlu jebkurā tenku lapelē, kas vien gribētu cīnīties par taisnību! � Leslijs bravūrīgi atcirta un, paskrējis viņiem garām, nozuda istabā.

Misis Vinna veltīja Robertam tikko jau�amu vainīgu smaidu, un Roberts, izmantodams �o labvēlības brīdi, teica:

�� Misis Vinna, ja jums kaut kad ienāktu prātā, ka Betijas stāsts kādā vietā neizklausās glu�i patiess, es Joti ceru, ka jūs necentīsieties pievērt acis.

�� Nepaļaujieties vis uz �o cerību, mister Blēr!

�� Tātad jūs pievērtu acis un ļautu nevainīgiem ciest?

�� Nē, to es negribēju teikt. Es runāju par jūsu cerību, ka es varētu ap�aubīt Betijas stāstu. Ja es ticēju viņai no pa�a sākuma, diez vai es sāk�u �aubīties vēlāk.

�� Nekad nevar zināt! Kādu dienu jums var ienākt prātā, ka �ai stāstā �is vai tas nesaskan. Jums no dabas ir analītisks prāts, bet zemapziņā kaut kas var uzpeldēt tie�i tad, kad jūs vismazāk to gaidāt. Kaut kas tāds, kas jūs slepeni mulsinājis, var pieteikt sevi atklāti.

Misis Vinna bija iznākusi pavadīt Robertu līdz vārti�ņiem, un, pēdējos vārdus teikdams, viņ� pagriezās pret mājasmāti, lai atvadītos. Tajā brīdī viņ� pārsteigts ievē�roja, ka pēc �īs mazās piebildes sievietes acīs kaut kas itin kā uzdzirkstī.

Tātad viņa nemaz nejūtas tik pārliecināta!

Kaut kur �ajā stāstā un tā apstākļos acīmredzot slēp�jas kāds sīkums, kas viņas analītiskajā prātā atstājis jau�tājuma zīmi.

Kas tas varētu būt?

Un tad, jau grasīdamies kāpt ma�īnā, Roberts piedzī�voja to, ko vēlāk alla� atcerējās kā vienīgo izcilo telepā�tijas gadījumu savā mū�ā: piepe�i apstājies, viņ� nopra�sīja:

�� Vai meitenei, kad viņa pārnāca mājās, kaut kas bija

kabatā?

�� Viņai bija tikai viena � kleitas kabata.

�� Un tajā kaut kas bija?

Vaibsti ap sievietes muti tikko jau�ami saspringa.

�� Tikai lūpu krāsa, � viņa rāmi atbildēja.

�� Lūpu krāsa! Tai viņa gan tā kā mazliet par jaunu?

�� Cienījamais mister Blēr, meitenes sāk niekoties ar lūpu krāsu jau desmit gadu vecumā. Izklaidē�anās, kas

119

lietainās dienās aizstāj kādreiz tik iecienīto ieģērb�anos mātes drēbēs.

� Jā, dro�i vien. Vulverts ar savām lētajām precēm ir īsts labdaris.

Sieviete pasmaidīja, vēlreiz atsveicinājās un, ma�īnai attālinoties, devās uz mājas pusi.

Kādēļ misis Vinnu mulsina lūpu krāsa, prātoja Roberts, nogriezdamies no nelīdzenās Medovsaidas ieliņas uz Eilzberijas � Londonas galvenā ceļa melnās, gludās virsmas! Vai tikai tas apstāklis, ka Fren�aizas briesmones nav viņai to atņēmu�as? Vai tas būtu iemesls?

Cik savādi, ka viņas zemapziņā slēptās raizes varēja tik pēk�ņi atbalsoties sarunu biedrā! Roberts pats nebija zinājis, ka vaicās kaut ko par meitenes kabatām līdz tam brīdim, kad izdzirda sevi izrunājam �o jautājumu. Vie-f natnē viņam ne prātā nebūtu nācis domāt par to, ko mei-S tene glabājusi kabatā. Diez vai viņ� pat būtu iedomājiesJj ka kleitai ir kabata.

Tātad lūpu krāsa.

Un kaut kāda iemesla pēc tā mulsina misis Vinnu.

Nu, �ķiet, ka �o salmiņu varētu pievienot nelielajai kaudzītei, kas jau savākta. Tam apstāklim, ka meitenei ir fotogrāfiska atmiņa. Tam, ka tikai pirms mēne�a vai di-ļ viem viņas patmīlība saņēmusi negaidītu cirtienu. Tam, ka viņa ir negausīga. Tam, ka viņai sākusi apnikt skola. Tam, ka viņai patīk �tas, kas ir īsts�.

Un � pats galvenais � tam, ka neviens �ajā mājā ne�zina, kas notiek Betijas Keinas prātā, pat gudrā un ob�jektīvā misis Vinna ne. Pilnīgi neiespējami, ka piecpadsmil gadus veca meitene, kas vienmēr atradusies jauna vīrie�a uzmanības centrā, mierīgi paciestu, ka pēk�ņi tiek no tu�rienes izspiesta. Ta�u Betija esot izturējusies �ļoti jauki�.

Tas Robertu iedro�ināja. Tātad �ī jauniņā, atklātā seja nebūt neliecina par to, kāda īstenībā ir Betija Keina.

Roberts bija nolēmis pavadīt nakti Londonā un no�aut daudz zaķu ar vienu �āvienu.

Pirmkārt viņ� vēlējās, lai kāds draudzīgi saņemtu viņa roku. Un pa�reizējos apstākļos neviens to nespēja izdarīt labāk kā viņa vecais skolasbiedrs Kevins Makdērmots. Ja Kevins kaut ko par krimināllietām nezināja, tad tas die-

120

zin vai bija zinā�anas vērts. Turklāt �im labi pazīstamajam tiesu advokātam bija pla�as, daudzveidīgas, īpa�as zinā�anas par cilvēka dabu.

Jau skolas gados viņi abi bija sadraudzēju�ies, jo abi grasījās �iet uz juristiem�, bet draudzība bija nostiprinā�jusies un saglabājusies tāpēc, ka viņi lieliski papildināja viens otru. Kevinu, straujo īru, Roberta rāmā nosvērtība uzjautrināja, izaicināja un paguruma brī�os nomierināja. Robertam Kevina ķeltu karstasinība �ķita eksotiska un aizraujo�a. Glu�i likumsakarīgi bija tas, ka Roberts vēlē�jās pēc studijām atgriezties savā mazpilsētiņā un turpināt ierasto dzīvi, bet Kevina sapnis bija pilnīgi pārvērst visu jurisprudences sistēmu un darīt to ar iespējami lielāku troksni.

Kad Roberts bija mēģinājis sazvanīt Kevinu no Milfordas, sekretāre bija paskaidrojusi, ka Kevins �ovakar bū�ot kādās juristu aprindu pusdienās, ta�u loti labprāt Izmanto�ot nopietnu ieganstu, lai no tām aizbēgtu, tāpēc lai Roberts pēc vakariņām dodoties pie viņa uz mājām un, ja vajadzīgs, lai pagaidot.

Tas bija labs risinājums: ja Kevins ieradīsies uz tik�a�nos pēc pusdienām, kad būs jau atvilcis elpu un noskaņo�jies mierīgam vakaram, viņ� vairs nebūs tik tramīgs un domās nedzīvos tiesas zālē, kā tas reizēm mēdza gadīties.

Tikmēr Roberts nolēma piezvanīt uz Skotlendjardu Grāntam un pajautāt, vai tas rīt no rīta varētu veltīt viņam nedaudz laika. Jānoskaidro viņa turpmākās attiecības ar Skotlendjardu: līdzjutēji, tomēr katrs savā �oga pusē.

Padzēris tēju, Roberts jutās manāmi spirgtāks. Viņ� iz�gāja vakarīgajās ielās, juzdams vāju cerības blāzmu.

Savos patiesības meklējumos attiecībā uz Betiju Keinu viņ� gandrīz neapzināti aizklīda līdz tum�ajam laukumam, kur kādreiz bija atradu�ās mājas un kur abi Betijas vecāki kara laikā bija gāju�i bojā, eksplodējot bumbai. Vieta bija kaila un līdzena; tā acīm redzami gaidīja sev pie�ķirto lomu kādā nākotnes plānā. Nekas neliecināja, ka �eit jeb�kad būtu biju�as ēkas. Apkārt tuk�umam truli un apmieri�nāti slējās neskartie nami � kā aprobe�oti bērni, kuru Ssais prātiņ� neļauj aptvert notiku�o nelaimi. Viņiem tā gājusi secen, un nekas cits viņiem nerūp un nav sapro�tams.

Platās ielas pretējā pusē stiepās mazu veikaliņu rinda � (icīmredzot tāda pati kā pirms piecdesmit gadiem vai vēl senāk. Roberts pārgāja pāri ielai un iegāja tabakas

121

veikaliņā nopirkt cigaretes: cigare�u un avī�u pārdevēj; alla� zina visu.

�� Vai jūs bijāt �eit, kad tas notika? � Roberts vaicāja pamezdams ar galvu uz durvju pusi. ]

�� Kas notika? � atjautāja pārdevējs, pasīks vīrs ai sārtiem vaigiem; viņ� jau tā bija pieradis_pie tuk�ās vie�tas viņā pusē, ka to vairs nepamanīja. � A, tas vakardie* nas gadījums? Nē, es biju izgājis darī�anās. ļ

Roberts paskaidroja, ka gribējis zināt, vai viņ� kara laikā strādājis tepat. ļ

Ak jā, protams, un jau labi sen pirms tam. Viņ� tepa^ netālu esot uzaudzis un pārņēmis veikalu no sava tēvai

�� Tad jūs dro�i vien labi pazīstat vietējos iedzīvotāju^ Varbūt atceraties arī to laulāto pāri, kas bija �īs mājns uzraugi? I

�� Keinus? Protams, atceros. Kāpēc lai neatcerētos?! Viņi cauru dienu skraidīja te iek�ā, te ārā. No rīta patļ gāja pēc avīzes, mazu brīdi vēlāk pati pēc cigaretēm, tad atkal viņ� pēc vakara avīzes, tad viņa kādu tre�o reizi pē<! cigaretēm, un pēc tam mēs ar �o tepat traktierī iedzērār kādu pinti alus � kad manam puikam bija beigu�ās stun-j das un viņ� varēja nākt �urp pastāvēt manā vietā. Vai jūs arī viņus pazināt, ser?

�� Nē. Bet es nesen satikos ar cilvēkiem, kuri man stāstīja par viņiem. Kā �ī nelaime notika? ■

Mazais sārtvaidzis nicīgi noklakstināja mēli. ■

�� vaka būve! Tur bija visa nelaime. Vienkār�i �vaka būve. Bumba nokrita tur, tai vietā, un Keini atradās savā pagraba dzīvoklī � itin kā dro�ībā, un tad tas viss sagā-j zās viņiem virsū � sabruka tā kā kār�u namiņ�! Bries-1 mīgi! � Viņ� izlīdzināja vakara avī�u kaudzi. � Priek�J viņas neparasti nelaimīga sagadī�anās � vienu retu reizi viņa kopā ar vīru ir mājās, un taisni tad jākrīt bumbai. � ļ Viņa balsī skanēja izsmējīga dzēlība, gandrīz vai prieks.]

�� Kur tad viņa bija citreiz? � Roberts apjautājās.

�� Vai kaut kur pa vakariem strādāja?

�� Strādāja! � pārdevējs nicīgi nosēcās. � Viņa! � ' Tad viņ� attapās. � Ai, piedodiet� Uz brīdi aizmirsu, ka viņi varbūt bija jums �

Roberts steidzās pārliecināt veco vīru, ka viņa interese par Keiniem esot pilnīgi virspusēja. Kāds tikai ieminējies, ka viņi biju�i mājas uzraugi, un viss. Ja misis Keina pa vakariem nestrādāja, ko tad viņa parasti darīja?

�� Izklaidējās, protams. Jā, cilvēki arī tolaik mēdza izklaidēties � ja tik bija pietiekama gribē�ana un pietie�kami bieza āda. Keins jau vēlējās, lai viņa kopā ar meiteni brauc uz laukiem, bet kur nu! Sī neparko! Teica, ka lau�kos bū�ot beigta jau pēc da�ām dienām. Nebrauca pat apciemot savu mazo, kad tā bija aizvesta prom. Valdības Iestādes aizveda. Kopā ar citiem bērniem. Man liekas, vi�ņai to tik vien vajadzēja � dabūt bērnu nost no kakla, lai var iet katru vakaru uz ballēm.

�� Ar ko viņa tur gāja?

�� Ar virsniekiem, � sīkais vīrelis strupi atmeta.

�� Tak jau labāk nekā sēdēt mājās. Nekā briesmīga jau tur nebija, to es nesaku, � viņ� steig�us piemetināja. �� Viņas vairs nav, un es negribu tiesāt to, kas nevar aizstāvēties. Bet kā sieva un māte viņa gan nekur nede�rēja, tā ir zināma lieta, un neviens to nemēģinās apstrīdēt.

�� Vai viņa bija skaista? � Roberts jautāja, atcerē�damies, cik daudz nepelnītas līdzjūtības domās bija veltī�jis Betijas mātei.

�� It kā jā, tikai alla� tāda kā sabozusies. Kā ogle zem pelniem. Interesanti bija prātot, kāda viņa ir, kad tā oglīte uzliesmo. Tas ir, kad kļūst jautra un pacilāta. Bet ne jau dzērumā, dzēru�u gan es viņu netiku redzējis. Tur viņa jautrību nemeklēja.

�� Un viņas vīrs?

�� A, Bērts Keins bija kārtīgs vecis! Bija gan pelnījis labāku sievu par �o. Bērts patie�ām bija bez vainas. Dikti mīlēja mazo. Izlutināja, protams. Tai tikai vajadzēja kaut ko sagribēt, un viņ� tūlīt gādāja, � bet bērns tomēr bija jauks. Tāds kautrīgs, nevainīgs eņģeļa ģīmītis. Jā, Bērts bija pelnījis ko labāku par uzdzīvotāju sievu un aprēķina laulības bērnu. Bērts bija bez vainas� � Atmiņās kavē�damies, viņ� pārlaida skatienu tuk�ajam laukumam ielas pretējā pusē. � Gandrīz nedēļa pagāja, kamēr atrada, � viņ� piebilda.

Roberts samaksāja par cigaretēm un izgāja uz ielas, juzdamies reizē apbēdināts un atvieglots. Viņu skumdināja Berta Keina liktenis, ta�u atviegloja tas, ka Betijas Keinas māte nav bijusi tāda sieviete, kādu viņ� iztēlojies. Brauk�dams uz Londonu, Roberts visu ceļu bija ar skumjām domājis par miru�o sievieti, par nabaga māti, kas bijusi gatava pārvarēt jebkādas sirdssāpes sava bērna dēļ. Ro�bertam bija licies briesmīgi, ka �is bezgala mīlētais bērns Ir Betija Keina. Tagad �īs domas viņu vairs nemocīja.

Betijas Keinas māte bijusi tie�i tāda, kādu viņ� �ai meite�nei pie�ķirtu, ja būtu Dievs. Un meitene savukārt �ķiet īsta savas mātes meita.

�Aprēķina laulības bērns.� Mjā� Un ko teica misis Vinna? �Viņa raudāja tāpēc, ka viņai negar�oja ēdiens, bet es neatceros, ka viņa jebkad būtu raudājusi pēc mā�tes.� Arī pēc tēva ne, kur� acīmredzot savā mīlestībā viņu bija izlutinājis.

Atgriezies viesnīcā, Roberts izvilka no somas avīzi un, vienatnē ēzdams vakariņas, vēlreiz pārlasīja otrajā lap�pusē izklāstīto notikumu. No vienkār�otā ziņojumu stila ievada (�Kādā vēlā aprīļa vakarā savās mājās atgrieza* meitene, ģērbusies vienīgi kleitā un kurpēs. Viņa bija iz�gājusi no mājas mo�a un priecīga � jauka skolniece, kura nepazīst��) līdz pat raudo�ajām beigu vijolēm raksts bija īsts meistardarbs. Tas teicami īstenoja savu ieceri. Un �ī iecere bija saistīt daudzu un da�ādu lasītāju interesi ar vienu un to pa�u stāstu. Tiem, kas meklēja kaut ko no seksa, te bija meitenei atņemtās drēbes, sentimentāliem jūsmotājiem � viņas jaunība un pievilcība, bruņnieciski noskaņotajiem � bērns bezpalīdzīgā stāvoklī, sadistiem � sīki aprakstītā si�ana, �ķiru cīņas piekritējiem � lielā baltā māja aiz augstās sētas un iejūtīgajai britu publikai kopumā � mājiens, ka policija bijusi ja ne glu�i uz* pirkta, tad vismaz neizdarīga un ka taisnība nav uzva�rējusi.

Jā. Viņi bija rīkoju�ies gudri.

Ar �ķebīgu nepatiku Roberts ielika avīzi atpakaļ somā un devās uz Kevina dzīvokli.

Makdērmots sasveicinādamies nejauki ieknieba viņam skaustā. � Sākas, veco zēn, � viņ� noteica, � jau sākas.

�� Kas tad? � Roberts noprasīja.

�� Tauku kārta uz tava slaidā kakla.

Roberts kūtri paberzēja sāpo�o vietu. � Es tikai rei�zēm jūtu, ka tur ieķeras caurvēj�, � viņ� teica.

�� Ak Dievs, Robert! Vai tie�ām tevi nekas nespēj satraukt? � Kevins iesaucās, un viņa vērīgās acis zem melnajām uzacīm ķircino�i iezibējās. � Pat draudo�ās briesmas zaudēt savu labo izskatu?

�� Es esmu gan mazliet satraukts, bet ne jau izskata pēc.

�� Nu, bankrots Blēra, Heivarda un Beneta firmai tā kā nevarētu draudēt. Tad jau būs iejaukta sieviete.

�� Jā, bet ne tādā nozīmē, kā tu domā.

�� Vai tu prāto par precē�anos? To tu prātīgi darītu, Rob.

�� To tu jau esi teicis.

�� Vai tad Blēra, Heivarda un Beneta firmai manti�nieka nevajadzēs?

Roberts atcerējās, ka Blēra, Heivarda un Beneta firmas rāmā stabilitāte bija alla� izaicinājusi Kevinu uz zobgalī�bām. � Nekad nevar zināt, vai nepiedzims meitene. Tur�klāt par mantinieku noteikti parūpēsies Nevils.

�� Nevila izredzētā spēs dzemdēt vienīgi skaļruņa pa�stiprinātāju. Nesen viņa atkal esot klaigājusi no tribīnes. Ja viņai pa�ai būtu jāmaksā par vilciena biļetēm, diez vai viņa tik labprāt skraidītu pa pasauli, tēlodama mino�ritā�u aizstāvi. � Kevins ielēja sev glāzi viskija un apsēdās.

�� Skaidrs, ka tu atkal esi atbraucis darī�anās. Derēja gan tev vienreiz atbraukt �urp kā cilvēkam un kārtīgi apskatīt Londonu. Dro�i vien rīt no rīta ap desmitiem tev ir tik�a�nās ar kādu advokātu, un pēc tam tu atkal drāzīsi prom.

�� Ar advokātu ne, � Roberts izlaboja. � Ar Skot�lendjardu.

Kevina roka ar glāzi apstājās pusceļā. � Robert, ar tevi iet uz leju, � viņ� teica. � Kāds sakars var būt Skot�lendjardam ar tavu svētnīcu?

�� Tur jau ir tas āķis, � Roberts rāmi atteica, neievē�rodams kārtējo dzēlību par viņa Milfordas silto vietiņu.

�� Tā nu ir noticis, un es īsti nezinu, kā ar to tikt galā. Gribējās aprunāties ar kādu, kur� mācētu saprātīgi novēr�tēt stāvokli. � Viņ� izņēma no portfeļa Betijas Keinas zi�ņojumu policijai. � Tas ir pavisam īss. Izlasi, lūdzu, un pasaki savas domas.

Viņ� gribēja redzēt, kādu iespaidu tas atstās uz Kevinu bez iepriek�ēja ievada un sagatavo�anas.

Makdērmots paņēma lapu, a�i pārlaida acis pirmajai rindkopai un teica:

�� Kā redzams, tā ir tā pati Ack-Emma mīlule.

�� Man ne prātā nenāca, ka tu tādu avīzi vispār esi acīs redzējis, � pārsteigts sacīja Roberts.

�� Ak, svētā vientiesība! Tā ta�u ir mana dieni�ķā maize! Ja nav noziegumu, nav skandalozu prāvu. Ja nav skandalozu prāvu, nav Kevina Makdērmota. Vai arī ir tikai daļiņa no viņa. � Kevins apklusa. Vairākas minūtes viņ� sēdēja, tik dziļi iegrimis domās, ka Robertam gandrīz likās, ka saimnieks kaut kur aizgājis un viņ� palicis istabā viens. � Hm! � pēc brī�a Kevins novilka.

125

�� Nu?

�� Jādomā, ka tavas klientes ir abas sievietes, nevis ēī meitene?

�� Protams.

�� Tagad pastāsti visu no sava viedokļa, � Kevins teica un sagatavojās klausīties.

Roberts izstāstīja viņam, ko bija pieredzējis. Negribē�tais brauciens uz Fren�aizu, augo�ās solidaritātes jūtas iz�vēles priek�ā starp Betiju Keinu un abām sievietēm, Skot�lendjarda lēmums neierosināt krimināllietu uz pa�reizējo liecību pamata un Leslija Vinna pārsteidzīgais skrējiens uz Ack-Emma redakciju.

�� Tātad patlaban Skotlendjards lien vai no ādas ārā, lai atrastu liecības, kas apstiprina meitenes versiju.

�� Dro�i vien, � Roberts sadudzis piekrita. � Bet es gribu zināt vienu. Vai tu tici meitenes stāstam?

�� Es neticu nekādiem stāstiem, � Kevins ar dzēlīgu vīpsnu atteica. � Bet tu gribi zināt ko citu: vai es uzskatu meitenes stāstu par ticamu? Jā, protams.

�� Tu � par ticamu!

�� Jā. Kāpēc gan ne?

�� Bet tas ta�u ir bezjēdzīgi! � Roberts juta, ka iekarst vairāk, nekā būtu domājis.

�� Nekā bezjēdzīga tur nav. Sievietes, kas dzīvo vien tuļi un noslēgti, da�kārt pastrādā visneticamākās lietas � it sevi�ķi tad, ja ir paputēju�as aristokrātijas atvases. Nu�pat nesen atklājās, ka viena paveca dāma turējusi savu māsu pieķēdētu pie gultas istabā, kas nav daudz lielāka par prāvu skapi. Tā viņa bija to turējusi trīs gadus un devusi tai ēst tikai drupa�as, kartupeļu mizas un citas paliekas, ko pati nav gribējusi. Kad tas atklājās, viņa pa�skaidroja, ka dzīve kļuvusi pārāk dārga un tādā veidā viņa varējusi kaut cik ietaupīt. �ai dāmai bankā bija tīri pieklājīgs rēķins, bet prātu aptum�oja nedro�ības sajūta, bailes no nākotnes. Tas ir daudz neticamāks gadījums � vai, kā tu saki, bezjēdzīgāks � nekā �īs meitenes stāsts.

�� Tu tā domā? Es to sauktu par visparastāko plānprā�tību.

�� Tikai tāpēc, ka tu zini: tas patie�ām ir noticis. Tas ir, kāds cilvēks to visu ir savām acīm redzējis. Bet iedo�mājies, ja būtu tikai baumas un vainīgā māsa tās pa�dzirdētu un palaistu upuri vaļā, iekams sākusies izmeklē�

126

�ana, � tad izmeklētāji atrastu tikai divas vecas sievietes", kas dzīvo kopā �ķietami normālos apstākļos, tikai viena ir fiziski nevarīga. Kā būtu tad? Vai tu ticētu �pieķēdē�anas versijai�? Vai varbūt drīzāk nosauktu to par bezjēdzīgu?:

Roberts sadrūma vēl vairāk.

�� Te tev ir divas vientuļas, paputēju�as sievietes, kasmantoju�as lielu lauku māju; viena ir par vecu, lai noņem�tos ar mājas darbiem, otra tos nevar ciest. Kādā formā visdrīzāk var izpausties viņu novirzes? Protams, sagūstot meiteni, kas varētu viņām kalpot.

Nolāpītais Kevins ar savu advokāta domā�anu! Rober�tam bija licies, ka grib dzirdēt viņa viedokli, bet iznāca,, ka viņ� gribējis dzirdēt tikai apstiprinājumu savējam.

�� Meitene, ko viņas sagūstīju�as, izrādās priek�zīmīga skolniece, kas laimīgā kārtā atrodas tālu no mājām, � Kevins turpināja. � Bet neveiksme tā, ka viņa gadījusies tik priek�zīmīga: tā kā līdz �im viņu neviens nav dzirdējis melojam, visi tic viņai, nevis �īm sievietēm. Es policijasvietā gan būtu riskējis un nodevis lietu prokuratūrai. Tā vien �ķiet, ka viņi kļūst pārāk piesardzīgi.

Kevins pameta nebēdīgu skatienu uz Robertu, kur� sē�dēja, atgāzies krēslā un, kājas izstiepis, drūmi raudzījās kamīna liesmās. Brīdi viņ� klusēja, uzjautrinādamies par drauga grūto stāvokli.

�� Protams, nav izslēgts, � viņ� beidzot teica, � ka viņi ir atcerēju�ies līdzīgu gadījumu, kad visi noticēja asarainam meitenes stāstam un ļāva sevi pamatīgi pie��maukt.

�� Līdzīgu stāstu? � Roberts pierāva kājas un izslē�jās taisni. � Kad?

�� Tūksto� septiņsimt kaut kādā gadā. Precīzi neatce�ros.

�� Ek, � Roberts novilka, vēlreiz vīlies.

�� Nesaprotu, kāpēc �is �ek�, � Makdērmots laipni teica. � Alibi nemaina savu būtību arī pāris gadsimtu laikā. /

�� Alibi?

�� Ja var spriest pēc �ī līdzīgā notikuma, meitenesstāsts ir alibi.

�� Tātad tu tici� tas ir, tu uzskati par iespējamu, ka meitenes stāsts ir viscaur sagudrots?

�� Sagudrots no viena gala līdz otram.

127

�� Kevin, tu esi necie�ams! Tu ta�u teici, ka uzskatot to par ticamu!

�� Protams. Tāpat kā uzskatu par ticamu, ka tas ir pilnīgi izdomāts. Es neesmu aicināts nostāties ne vienā, ne otrā pusē. Un itin viegli varu uztaisīt lielisku lietu gan vienu, gan otru labā. Visumā man labāk patiktu būt par aizstāvi Eilzberijas meitenei. Viņa liecinieku solā izskatī�tos burvīga, un, cik varu spriest no tava stāsta, neviena no �ārpu sievietēm ar savu ārieni aizstāvim daudz nepa�līdzētu.

Kevins piecēlās, lai ielietu sev vēl viskiju, un pastiepa otru roku pēc Roberta glāzes. Ta�u Robertam nebija at�bilsto�a noskaņojuma. Nenovērsdams skatienu no kamīna uguns, viņ� papurināja galvu. Viņ� jutās noguris un sāka1 skaisties uz Kevinu. Nevajadzēja nākt �urp. Kad cilvēks ir nostrādājis par aizstāvi krimināllietu prāvās tik ilgi kā Kevins, viņam galvā ir vairs tikai viedokļi, nevis pārlie�cība. Jānogaida, līdz Kevins tiks nupat ielietajai glāzei līdz pusei, un tad jātaisās prom. Vispatīkamāk būtu tagad nolikt galvu uz spilvena un uz brīdi aizmirst, ka esi at�bildīgs par citu cilvēku problēmām. Pareizāk sakot, par to atrisinājumu.

�� Interesanti, ko viņa visu to mēnesi darīja, � Kevins nevērīgi noteica, iedzerdams lielu malku gandrīz neat�ķaiJ dīta viskija.

Roberts pavēra muti, lai sacītu: �Tātad tu tomēr tici, ka meitene izliekas?� Tomēr laikus aprāvās. Pietiek dancot pēc Kevina stabules.

�� Es tev pateik�u, ko tu pats, veco zēn, visu nākamo mēnesi darīsi, ja liesi sarkanvīnam virsū tik daudz vis�kija, � Roberts noteica. Un, viņam par pārsteigumu, Kevins atkrita sēdeklī un sāka smieties kā skolas puika.

�� Ai, Rob, tu man briesmīgi patīc! � viņ� pacilāts teica. � Tu esi pati Anglijas būtība. Viss, ko mēs tevī apbrīnojam un apskau�am. Tu sēdi tik laipns un pieklājīgs un ļauj citiem sevi apcelt tik ilgi, līdz tie nodomā, ka tu esi galīgs murmulis, ar ko var darīt visu, kas tīk, un taisni tad, kad tie sāk justies pārāk lieli un pasper vienu sīku solīti par tālu, nāk viens pliuk�! � no tavas lieti�ķās rokas, bet nu jau bez cimda. � Negaidot piekri�anu, viņ� izņēma Robertam no rokas glāzi un piecēlās, lai to pie�pildītu, un Roberts neiebilda. Tagad viņ� jutās mazliet la�bāk.

128

Londonas � Lārboro �oseja bija kā melna, taisna, sau�les apspīdēta lente, uz kuras palaikam iemirdzējās dimanta dzirkstis, daudzajiem transporta līdzekļiem atspulgojot saules starus. Drīz vien gan gaisa, gan zemes ceji būs tā pārpildīti, ka nekur nevarēs ērti tikt uz priek�u, un vis�ātrākā brauk�ana atkal būs pa dzelzceļu. To sauc par progresu!

Vakar vakarā Kevins bija teicis, ka, ņemot vērā mūs�dienu ceļo�anas iespējas, pilnīgi pieļaujams, ka Betija Keina pavadījusi to mēnesi Sidnejā. Atbaido�a doma! Meitene varēja uzturēties jebkur � no Kam�atkas līdz Peru �, bet viņam, Robertam Blēram, jāpierāda, ka viņa nav bijusi kādā mājā pie Milfordas � Lārboro ceļa. Ja �orīt nespīdētu saule, ja Roberts nejustu no�ēlu pret Skot�lendjardu, ja nebūtu Kevina drauga rokas un ja viņam pa�am nebūtu jau itin labi veicies, viņ� dro�i vien justos ļ diezgan nomākts.

Vismazāk Roberts bija gaidījis, ka varētu just no�ēlu pret Skotlendjardu. Bet tā nu tas bija. Skotlendjards vel�tīja visu savu enerģiju tam, lai pierādītu, ka Sārpas ir vainīgas un Betijas Keinas stāsts ir patiess, turklāt ļoti dibināta iemesla pēc � viņi ticēja Sārpu vainai. Tomēr, iitsevi�ķi ņemot, sirds dziļumos katrs no viņiem vēlējās, lai Ack-Emma reiz aizrītos ar tādām Betijām, un tas bija Iespējams, vienīgi pierādot, ka meitenes stāsts ir sadomāts. Jā, Skotlendjarda varenie, nesatricināmie vīri bija spiesti I mocīties nepieredzētās pretrunās.

Grānts, kā alla�, bija izturējies ļoti solīdi un saprātīgi, un Robertam tagad likās, ka gājiens pie viņa bijis līdzīgs Ārsta apmeklējumam; Grānts labprāt bija piekritis ziņot Robertam par visām vēstulēm, ko varētu izraisīt Ack-Emma publikācija. Un Roberts bija aizgājis no turienes, gan ap! mierināts ar Skotlendjardu, gan juzdams no�ēlu pret to. Vismaz viņam, Robertam, nospraustais ceļ� ir skaidrs. Vi�ti. im nevajadzēs ik brīdi skatīties sāņus un vēlēties, kaut Inbāk varētu iet pa blakusceļu. Turklāt Kevins viņa izfcnudzīto ceļu bija novērtējis atzinīgi.

�� Kad es teicu, ka policijas vietā būtu riskējis iero�Indt lietu, es to domāju nopietni, � Kevins bija teicis.

-�� Viņu rokās ir labas kārtis. Un izdevusies prāva parasti Mīlam nozīmē solīti aug�up pa karjeras kāpnēm. Par neI lolmi vai � vienkār�ajam cilvēkam � par laimi, tas,

129

kur� izlemj, vai uzsākt lietu, parasti ir kāds no augstā! stāvo�ajiem, kur� nav ieinteresēts savu padoto strauji aug�upejā. Interesanti, ka gudri lēmumi izrādās iestā�i darbības blakusprodukts.

Roberts, iesilis no viskija, bija laidis �o cinismu gai ausīm.

�� Bet lai tikai viņi atrod vienu apstiprino�u liecību un policists ar aresta orderi būs pie Fren�aizas vārtieir ātrāk, nekā tu paspēsi nocelt telefona klausuli.

�� Viņi tādu neatradīs, � iesilu�ais Roberts atbildēja � Kur lai to atrastu? Kā tas iespējams? Mums vajag vien�kār�i pa�iem atmaskot meitenes stāstu, lai tas nesagandēhl Sārpām visu turpmāko dzīvi. Rīt es vēl tik�os ar meitenes tanti un onkuli, un tad, �ķiet, vispārējo zinā�anu pietika, lai sāktu strādāt uz savu roku.

Tagad viņ� traucās pa melni spīdo�o Lārboro �oseju, lai apmeklētu Betijas radiniekus Meinzhilā � tos, pie kuriem meitene bija viesojusies brīvlaika sākumā. Tie bija misters un misis Tilsiti. Tilsits, �erilstiīta 93, Meinzhilā, LārborJ bezbērnu pāris, vīrs � apkārtceļojo�s otu un suku ra�o��anas firmas aģents. Vairāk neko Roberts par viņiem nezināja.

Meinzhilā pirms nogrie�anās no galvenā ceļa viņ� uz brīdi apstājās. Tātad uz �ī slūra Betija Keina gaidījusi savu autobusu. Vismaz tā viņa apgalvoja. Tam jābūt tur, otr8 pusē. Tur nebija sānceļa pagrieziena, tikai gara, nepāft traukta ietve, cik tālu vien skatiens sniedz uz abām pusēm �obrīd te satiksme bija diezgan dzīva, tomēr Roberts pie* ļāva, ka vēlu pēcpusdienā �oseja varētu būt patuk�a.

Veltīgi izzvanījies pie �erilstrītas 93. nama durvīm, Roberts sāka klauvēt; pēc brī�a kaimiņu mājā pavērās guļamistabas logs, pa to izliecās kāda sieviete un nopra�sīja:

�� Vai jūs meklējat misis Tilsitu?

Roberts atbildēja apstiprino�i.

�� yiņa aizgāja uz veikalu. Tepat aiz stūra.

�� A, paldies! Ja tikai turp, tad es pagaidī�u.

�� Ja gribat viņu satikt drīz, tad negaidiet! Ejiet pakaļ!

�� Ak tā? Vai viņa taisījās iet vēl citur?

�� Nē, tikai uz veikalu, tas te tuvumā ir vienīgais. Bet viņai vajag pusi dienas, kamēr izvēlas vienu no divām pārslu �ķirnēm. Jūs tikai paņemiet vienu un ielieciet vi� ņai grozā, un viņa būs priecīga.

130

Roberts pateicās un sāka iet uz norādīto pusi, bet sie�vietes balss viņu apturēja vēlreiz.

�� Ma�īnu te nevajag atstāt. Ņemiet līdzi!

�� Bet tas ta�u ir pavisam tuvu.

�� Var jau būt, bet �odien ir sestdiena.

�� Sestdiena?

�� Nu, skolā nav stundu.

�� A, saprotu. Bet tur nav nekā � � viņ� gribēja teikt �nekā, ko zagt�. � Nekā, ko varētu paņemt.

�� Nekā, ko varētu paņemt! Ha! Tas ir labi teikts. Mums pie logiem kādreiz bija puķu kastes. Misis Lavertijai tur pāri pretī bija vārtiņi. Misis Bidovsai bija divi kār�tīgi veļas stabi un astoņpadsmit jardu aukla pa vidu. Viņi visi domāja, ka tās nav lietas, ko varētu paņemt. AtItājiet tikai ma�īnu �itā uz desmit minūtēm, un labi, ja �tradīsiet kaut vai �asiju!

Tā nu Roberts paklausīgi iekāpa ma�īnā un aizbrauca ļlidz veikalam. Braukdams viņ� kaut ko atcerējās, un tas viņu darīja domīgu. Tātad �eit Betija Keina jutusies tik I jauki? �ajā vienmuļajā, diezgan nolaistajā ieliņā, kas I ne ar ko neat�ķīrās no pārējām ielām �ai apkaimē. Tik I jauki, ka rakstījusi uz mājām un teikusies palikt �eit vēl ļvisu atliku�o brīvlaika daļu!

Kas viņai �eit licies tik pievilcīgs?

Joprojām prātodams, Roberts iegāja veikalā, lai mekI Ietu agrīno pircēju vidū misis Tilsitu. Ta�u tas nebija ■Vajadzīgs. Veikalā bija tikai viena sieviete; pietika uzmest aci pārdevējas iecietīgajai sejai un paciņām sievietes roI k<is, lai kļūtu skaidrs, ka meklētā ir tepat.

�� Lūdzu, ser, ko vēlaties? � pārdevējs uzrunāja Ro�bertu, uz brīdi atraudamies no neizlēmīgās sievietes �

ļ viņa kaut ko nevarēja izvēlēties, vai nu auzu pārslas, vai [ veļas pulveri, � un pasperdams soli uz Roberta pusi.

�� Nē, paldies! � Roberts atbildēja. � Es gaidu �o dāmu.

�� Mani? � sieviete pārjautāja. � Ja tas ir sakarā ar ļ v!�>zitad . ..

Roberts steig�us paskaidroja, ka ar gāzi tam neesot Hiikara.

�� Putekļu sūcējs man jau ir, un tas darbojas nevaiļ nojami, � sieviete paskaidroja un grasījās atgriezties

pie savām iepirkumu problēmām.

Roberts pateica, ka viņam ārpusē esot ma�īna un viņ� Izgaidī�ot tajā, kamēr misis Tilsita beidz iepirkties, bet,

131

līdzko viņ� mēģināja veikli atkāpties uz izejas pusi, sie�viete iesaucās: � A, ma�īna! Tas ir labi, tad jūs varat aizvest mani līdz mājām un man nevajadzēs stiept visus �os nesamos. Cik man, lūdzu, jāmaksā, mister Kār?

Misters Kārs, izmantojis pircējas īslaicīgo interesi par Robertu un ielicis vienu no ve]as pulvera paciņām viņas iepirkumu grozā, saņēma naudu, izdeva atlikumu, novē�lēja sievietei veiksmīgu dienu un ar līdzjūtīgu skatienu pavadīja Robertu, kur� sekoja misis Tilsitai uz savu ma�īnu.

Roberts jau nojauta, ka diezin vai sastaps otru tik in�teliģentu un saprātīgu sievieti kā misis Vinna, tomēr, misis Tilsitu redzot, viņam sa�ļuka dū�a. Misis Tilsita bija no tām sievietēm, kuru domas pastāvīgi kavējas pie kaut kā cita. Viņas labprāt patērzēs ar jums, piekritīs jums, pa* jūsmos par jūsu apģērbu un piedāvās savu padomu, bet patiesībā visu laiku domās par to, ko iesākt ar nopirkto zivi vai ko Florija nupat stāstījusi par Minnijas vecāko dēlu, vai kur noliktas tīrās veļas kvītis, vai vienkār�i par to, cik jūsu labās puses priek�zobam neglīta plomba, � par jebko, tikai ne par apsprie�amo tematu.

Roberta ma�īnas izskats, �ķiet, atstāja uz misis Tilsitu teicamu iespaidu, un viņa aicināja Robertu ienākt uz tasi tējas, jo, lai nu kas, bet tase tējas iederas jebkurā dienas stundā. Roberts nosprieda, ka nedrīkst dzert kopā ar viņu pat ne tēju, iekams nav darījis zināmu savu pretējās no�metnes aizstāvja lomu. Kā mācēdams viņ� mēģināja to paskaidrot, ta�u jā�aubās, vai sieviete saprata; viņas do�mas jau acīm redzami kavējās pie tā, vai piedāvāt Ro�bertam tējas vai jauktos cepumus. Māsasmeitas pieminē� �ana neizraisīja viņā nekādu īpa�u reakciju.

�� Dīvains gadījums, vai ne? � viņa noteica. � Ieslo�dzīt meiteni un sist! Ko viņas tādā veidā cerēja iegūt? Sē�dieties, mister Blein, nāciet dziļāk un sēdieties! Es tūlīt. J

Cauri visai mājai aizskanēja �au�alīgs kauciens. Neap�valdīts, spalgs, izmisīgs kauciens, kas nerimtīgi turpinājāi bez atelpas pazīmēm.

Misis Tilsita izbīlī nometa iepirkumu paciņas. Pieliej kusies Robertam pietiekami tuvu, lai teiktais būtu sa� dzirdams, viņa iekliedza tam ausī: � Tējkanna! Es tūlīt bū�u atpakaļ.

Roberts apsēdās un atkal prātoja, kas �ajā vidē Betijai Keinai būtu varējis patikt. Misis Vinnas dzīvojamā istaba bija mājas un iemītnieku dzīves dabiska daļa, kurā ikviens

varēja ienākt un uzturēties. Ta�u �ī acīm redzami bija �viesu� istaba, kas paredzēta tikai apmeklētājiem, kuri nav tik tuvi, lai tos ielaistu mājas dziļākajās telpās; īstā dzīve dro�i vien norisinājās kaut kur �aurā aizmugures istabiņā. Vai nu virtuvē, vai virtuves un ēdamistabas ap�vienojumā. Un tomēr Betija Keina gribēja te palikt. Vai viņai te tuvumā bija atradies kāds draugs? Meitene no kaimiņu mājas? Varbūt zēns?

Misis Tilsita atgriezās pēc pāris minūtēm, nesdama pa�plāti ar tēju. Roberts mazliet pabrīnījās par viņas a�umu, bet tad pārlaida acis paplātei un saprata. Misis Tilsita ne�bija pūlējusies izlemt, kurus cepumus pasniegt, � viņa bija uzlikusi abas �ķirnes. Vismaz viena no �ī notikuma dīvainībām tagad ir skaidra, nodomāja Roberts, proti, tas apstāklis, kāpēc �ī sieviete, saņēmusi Vinnu vēstuli ar lūgumu sūtīt Betiju mājās, neskrēja tūlīt uz telegrāfa kan�tori, lai paziņotu, ka Betija aizbraukusi jau pirms divām nedēļām. Meitene, kas pirms divām nedēļām devusies uz mājām, misis Tilsitas domās bija daudz mazāk reāla nekā �eleja, kas pa�laik dziest uz virtuves palodzes.

�� Es nebiju par viņu noraizējusies, � it kā atbalso�dama Roberta domas, misis Tilsita teica. � Tad, kad man atrakstīja no Eilzberijas. Es jau zināju, ka viņa atradīsies. Kad pārnāca misters Tilsits, viņ� gan uztraucās; jūs jau varbūt zināt, ka viņ� ir ceļojo�s aģents un reizēm aizbrauc uz veselu nedēļu vai pat dienām desmit; jā, viņ� gan sāka �audīties kā sasvilis, bet es teicu: gan atradīsies, � un redz, ka atradās ar. Un nekā briesmīga nav.

�� Meitene teica, ka viņai �eit ļoti paticis.

�� Dro�i vien patika, � sieviete atbildēja, neizrādī�dama nekādu gandarījumu, kā Roberts bija gaidījis. Viņ� uzmeta misis Tilsitai skatienu un saprata, ka viņa jau domā par ko citu. Sprie�ot pēc viņas skatiena, varbūt par to, vai tēja ir pietiekami stipra.

�� Kā viņa pavadīja laiku? Vai sadraudzējās �eit ar kādu?

�� A, nē, viņa lielākoties uzturējās Lārboro.

�� Lārboro?

�� Jā, bet varbūt nav glu�i taisnīgi, ka es saku �lielā�koties�. No rītiem viņa man palīdzēja mājas darbos, bet māja nav liela, un es esmu radusi visu darīt pati, tāpēc daudz darba te nebija. Un meitēnam galu galā bija brīv�dienas un pēc tām trakajām mācībām tak kaut cik jāat�pū�as. Es nu gan nesaprotu, priek� kā jaunai meitenei

133

vajadzīgas visas tās grāmatu gudrības. Misis Harapas meita, kas dzīvoja tur, viņā pusē, knapi mācēja uzrakstīt savu vārdu, bet apprecēja lorda tre�o dēlu. Vai varbūt tas bija tre�ā dēla dēls, � viņa �aubīdamās piebilda. � Es lāgā neatceros. Viņa . ..

�� Kā viņa Lārboro pavadīja laiku? Tas ir, Betija.

�� Parasti gāja uz kino.

�� A, kino. Saprotu.

�� Lārboro var skatīties kino no rīta līdz vakaram, ja vien ir patik�ana. Lielie kinoteātri ir vaļā no pusvienpadsmitiem, nedēļas vidū filmas parasti mainās, un pa�visam tur ir kādi �etrdesmit kinoteātri, tā ka var staigāt no cita uz citu, līdz jābrauc mājās.

�� Vai Betija tā darīja?

�� Ai, nē! Betija ir prātīgs bērns. Viņa gāja uz kino no rītiem, jo priek�pusdienā biļetes ir lētākas, un pēc tam braukāja ar autobusiem.

�� Ar autobusiem? Uz kurieni?

�� Kur nu kuro reizi ienāca prātā. Ņemiet vēl bis-1 kvītus, mister Bein, tie ir pavisam svaigi! Vienu dienu viņa aizbrauca apskatīt Nortonas pili. Nortona ir grā�fistes galvenā pilsēta. Visi domā, ka galvenā ir Lār�boro, jo Lārboro ir liela, bet Nortona vienmēr bijusi.. .1

�� Tātad pusdienlaikā viņa nenāca mājās?

�� Kas? Ak Betija? Nē, viņa kaut kur tāpat uzkodai kafiju ar maizīti. Mēs jau �eit tā kārtīgi ēdam tikai va�karā, jo, redzat, misters Tilsits visu dienu ir projām, un, kad meitēns vakarā pārradās mājā, viņu vienmēr gaidīja kārtīga maltīte. Es vienmēr lepojos, ka ceļu galdā labu, sātīgu ēdienu, un, tiklīdz pārnāk mans. ..

�� Cikos tas parasti notiek? Ap se�iem?

�� Nē, misters Tilsits reti pārnāk pirms pusastoņiem, j

�� Betija tad jau dro�i vien sen bija mājās?

�� Parasti jā. Vienreiz viņa pārnāca vēlu, jo bija gājusi uz kino pēcpusdienā, bet misters Tilsits sacēla brēku � man gan �ķiet, ka tā nevajadzēja, jo kas tad no kino var būt par sliktumu? � un pēc tam Betija katrreiz atgriezās agrāk par viņu. Tas ir, tad, kad viņ� bija �eit. Kad aizbrauca uz ilgāku laiku, tad gan viņa nebija tik uzmanīga.

Tātad meitene pāris nedēļas bijusi pilnīga noteicēja par sevi. Varējusi brīvi iet un nākt bez iztaujā�anas, un vienīgais ierobe�ojums bijis brīvlaikam iedotā ka�batas nauda. It kā pavisam nevainīgi pavadīts brīvlaiks,

134

un vairumam meiteņu viņas vecumā tas, bez �aubām, tāds būtu bijis. No rīta kino vai skatlogu apskate, tad len�s ar kafiju un pēcpusdienā � izbraukums pa ap�kārtni ar autobusu. Lieliskas brīvdienas pusaugu mei�tenei � pirmā neatkarības apjauta, dzīve bez uzraudzī�bas �

Ta�u Betija Keina nav parasta pusaudze. Viņa ir meitene, kas neminstinādamās izstāstījusi policijai �o garo, detalizēto stāstu. Meitene, kas �etras nedēļas dzī�vojusi citiem nezināmu dzīvi. Meitene, ko kāds beigu beigās ne�ēlīgi piekāvis. Kā gan Betija Keina izmanto�jusi savu neierobe�oto brīvību?

�� Jūs nezināt, vai viņa ar autobusu brauca arī uz Milfordu?

�� Nē. Viņi man to jau vaicāja, bet es nezināju.

�� Kādi viņi?

�� Policija.

Nu protams � viņ� bija piemirsis, ka policija no�teikti pārbaudījusi katru Betijas Keinas izteikumu, cik tas viņiem iespējams.

�� Bet jūs ta�u teicāt, ka neesot no policijas?

�� Neesmu, � Roberts apstiprināja. � Es esmu ad�vokāts. Es pārstāvu to sievie�u intereses, kuras it kā esot aizturēju�as Betiju.

�� Ā, jā. Jūs teicāt. Laikam jau viņām, nabadzītēm, tāpat kā jebkuram, vajadzīgs advokāts. Tāds, kas uz�dod jautājumus viņu labā. Ceru, ka es jums stāstu to, ko jūs gribat dzirdēt, mister Blein.

Roberts izdzēra vēl vienu tasi tējas cerībā, ka agrāk vai vēlāk viņa tie�ām pastāstīs to, ko viņ� grib dzirdēt. Ta�u viss turpmākais bija tīrā atkārto�anās.

�� Vai policija zināja, ka Betija cauras dienas pa�vadījusi viena pati? � viņ� jautāja.

Misis Tilsita bridi nopietni padomāja.

�� To es neatceros, � viņa teica. � Viņi man jau�tāja, kā meitene pavadījusi laiku, un es teicu, ka gāja uz kino un braukāja ar autobusiem, un tad viņi gribēja zināt, vai es arī esot braukusi līdzi, un es teicu� hm, te nu man jāatzīstas, ka es drusku samelojos un teicu: da�reiz jā. Es negribēju viņiem stāstīt, ka Betija visur gājusi viena. Bet tur jau nekā slikta nebija.

Kāda tālredzība!

�� Vai, �eit dzīvodama, viņa saņēma kādas vēstu�les? � Roberts jautāja, celdamies uz promie�anu.

135

�� Tikai no mājām. Jā, to es noteikti zinātu. Es vien�mēr pati ienesu vēstules istabā. Un viņas ta�u meitenei diez vai būtu rakstīju�as?

�� Kas?

�� Tās sievietes, kas viņu nolaupīja.

Braucot uz Lārboro, Roberts jutās kā izsprucis no slazda. Interesanti, vai misters Tilsits vienmēr ir braukā�jis apkārt �nedēļu vai dienas desmit� vai arī uzsācis ceļojo�ā aģenta darbu, lai nebūtu jābēg vai jāpakaras?

Nokļuvis Lārboro, Blērs uzmeklēja galveno autoparku. Pieklauvējis pie kantora durvīm vienā ieejas pusē, iegāja iek�ā. Pie galda sēdēja vīrietis autobusu pārziņa formas tērpā un kaut ko rakstīja papīros. Viņ� pameta īsu ska�tienu uz Robertu un, neko nejautājis, turpināja savu da�rāmo.

Roberts paziņoja, ka gribētu runāt ar kādu, kur� pār4 zina Milfordas autobusu satiksmi.

�� Saraksts ir ārā pie sienas, � vīrietis atbildēja, ne�paceldams galvu. S

�� Man nevajag atie�anas laikus. Tos es zinu tāpat. Es dzīvoju Milfordā. Es gribu zināt, vai pa to mar�rutu kādreiz brauc divstāvu autobusi.

Sekoja ilgs klusums � precīzi aprēķināts līdz brīdim, kad Roberts grasītos otrreiz atvērt muti.

�� Nē, � vīrietis teica.

�� Nekad? � Roberts jautāja vēlreiz.

�oreiz viņ� atbildi nesagaidīja. Ierēdnis skaidri lika saprast, ka saruna beigusies.

�� Paklausieties, � Roberts neatlaidās, � tas ir ļoti svarīgi! Es esmu advokātu firmas partneris Milfordā un�

Vīrietis pagriezās pret viņu. � Kaut arī jūs būtu Per*| sijas �āhs, pa Milfordas mar�rutu divstāvu autobusi ne�brauc! Un ko tev te vajag? � viņ� piebilda, kad Rober-ļļ tam aiz muguras durvīs nostājās kāds pasīka auguma mehāniķis.

Mehāniķis vilcinājās, it kā viņa vajadzību būtu aizēno�jis kaut kas jauns un interesantāks. Tomēr viņ� savaldī�jās un sāka skaidrot nāciena iemeslu. � Es gribēju ru�nāt par tiem Nortonas papildreisiem. Vai man �

Kad Roberts spraucās garām, lai izietu no kan�tora, viņ� juta, ka viņu kāds pavelk aiz mēteļa stūra, un saprata � mehāniķis grib, lai viņu ārpusē pagaida; acīmredzot vīram kaut kas sakāms. Roberts izgāja un

sāka līkņāt ap savu ma�īnu, un drīz vien mehāniķis no�stājās viņam blakām.

�� Jūs jautājāt par divstāvu autobusiem. Es jau ne�varēju runāt viņam taisni pretī, pats saprotat; ja viņ� ir tādā noskaņojumā, kā pa�laik, tas man varētu maksāt darbu. Vai jūs gribat izmantot divstāvu autobusu vai vienkār�i uzzināt, vai tādi te braukā? Jo dabūt tādu �ajā mar�rutā jūs nevarat, tur braukā tikai�

�� Zinu, zinu. Tikai vienstāvīgie. Es gribēju uzzināt, vai pa Milfordas mar�rutu jebkad ir braucis kāds div�stāvu autobuss.

�� Redzat, ieplānoti tie nav, bet �ogad pāris rei�u mums ir vajadzējis tos izmantot, kad kāds no vecajiem vienstāvīgajiem piepe�i sabojājās. Drīz jau visur braukās divstāvīgie, bet Milfordas mar�rutā nav tik daudz brau�cēju, lai tas atmaksātos, un tāpēc visi vecie vienstāva graba�as tiek atmesti �im mar�rutam un vēl da�iem līdzī�giem. Tāpēc�

�� Jūs man loti palīdzējāt. Vai būtu iespējams uzzi�nāt, kad tie�i pa �o mar�rutu brauca divstāvu autobuss?

�� Jā, protams, � mehāniķis atsaucās un ar rūgtumu piebilda: � �ajā firmā tiek reģistrēts pat katrs spļāviens. Bet visi papīri ir tur, � viņ� ar galvas mājienu norādīja uz kantori, � un, kamēr �is tur sē�, nekas nav izdarāms.

Roberts pavaicāja, cikos tas būtu izdarāms.

�� Viņ� iet mājās tai pa�ā laikā, kad es, � se�os. Bet, ja tas ir ļoti svarīgi, es varu drusku uzkavēties un pēc tam ieskatīties sarakstos.

Roberts nezināja, kā spēs sagaidīt �o laiku, bet nekas cits neatlika.

�� Labs ir, � mehāniķis teica. � Satiksimies �Zvanā�, tai krodziņā ielas galā, teiksim, piecpadsmit pāri se�iem. Vai tas derēs?

Roberts atbildēja, ka tas derē�ot lieliski.

Un devās projām, prātodams, kā piekukuļot viesnīcas oficiantu, lai tas viņam kaut ko iedotu pirms bāra atvēr��anas.

�� Es ceru, ka tu pats zini, ko dari, mīļais, � teica Linas tante, � bet man tomēr �ķiet ļoti savādi, ka tu uzņemies aizstāvēt tādas personas.

137

�� Es viņas neaizstāvu, � Roberts pacietīgi skaidroja.

�� Es pārstāvu viņu intereses. Un nav nekādu pierādī�jumu, ka viņas ir �tādas personas�. j

�� Ir meitenes ziņojums, Robert. Viņa ta�u nevarēja visu to sacerēt!

�� Ak nevarēja vis?

�� Kāda viņai būtu vajadzība tā melot! � Linas tante stāvēja kantora durvīs, cilādama lūg�anu grāmatu no vienas rokas otrā, lai uzvilktu baltos pirkstaiņus. � Ko tad citu viņa varēja darīt, ja nebija Fren�aizā?

Roberts apvaldīja piezīmi: ��o to citu, par ko tu ļoti brīnītos!� Ar Linas tanti bija prātīgāk daudz nestrīdēties.

Viņa nogludināja cimdus. � Ja tu vienkār�i gribi būt augstsirdīgs, mīļais Robert, tad man jāteic, ka tu esi stūrgalvis. Un vai tev tie�ām jābrauc pie viņām uz māju! Viņas ta�u rīt var atnākt uz kantori. Vai tad tik briesmīgi jāsteidzas? Neviens tak viņas vēl netaisās arestēt.

�� Es pats piedāvājos aizbraukt uz Fren�aizu. Ja tevi kāds apvainotu Vulverta veikala apzag�anā un tu neva�rētu pierādīt pretējo, diez vai tev ļoti patiktu gai�ā die�nas laikā staigāt pa Milfordas galveno ielu.

�� Varbūt nepatiktu vis, bet es to katrā ziņā darītu, turklāt vēl pateiktu misteram Henselam, ko es par viņu domāju.

�� Kas tas par misteru Henselu?

�� Veikala vadītājs. Vai tu vispirms nevarētu atnākt man līdzi uz baznīcu un pēc tam braukt uz Fren�aizu? Tu tik sen neesi bijis baznīcā, mīļais.

�� Ja tu vēl ilgi te kavēsies, tad pirmoreiz mū�ā nose�bosi sprediķi. Ej un aizlūdz arī par mani, lai mans prāts top skaidrāks!

�� Es noteikti lūg�u par tevi, mīļais. Es to daru katru reizi. Un lūg�u arī par sevi. Visa �ī lieta man būs diez�gan pagrūta.

�� Tev?

�� Tagad, kad tu rīkojies �o sievie�u labā, es par to ne ar vienu vairs nevaru runāt. Un tas tik briesmīgi tra�cina, mīļais, � ka jāsē� klusu un jāklausās, kā citi uz�dod �o vai to par svētu patiesību, bet es labi zinu, ka tās ir blēņas. Glu�i kā kad būtu slikta dū�a, bet vem�ana jāatliek uz vēlāku laiku. Ak vai, zvani jau apklusu�i! Vajadzēs kaut kā ie�maukt Breketu solā. Ceru, ka viņi ne�iebildīs. Tu ta�u nepaliksi tai mājā uz pusdienām, mīļais?

�� Nedomāju vis, ka man tās piedāvās.

138

Tomēr Fren�aizā viņu uzņēma tik sirsnīgi, ka Roberts jau sāka domāt � iespējams, ka tomēr piedāvās, Viņ�, protams, atteiksies, un ne jau tāpēc, ka viņu gaida Linas tantes ceptais cālis, bet tāpēc, lai Marionai Sārpai pēc tam nebūtu jāmazgā trauki. Kad viesu nav, viņas dro�i vien ēd tie�i no paplātes. Vai varbūt virtuvē, kas zina.

�� Man jāatvainojas, ka vakar mēs neatbildējām uz telefona zvaniem, � Mariona teica. � Bet pēc ceturtās vai piektās reizes mēs patie�ām vairs nevarējām izturēt. Un mēs nedomājām, ka jums tik drīz būs jaunas ziņas. Jūs ta�u izbraucāt tikai piektdienas pēcpusdienā.

�� Vai zvanītāji bija vīrie�i vai sievietes?

�� Ja pareizi atceros, viens vīrietis un �etras sievie�tes. Kad jūs �orīt piezvanījāt, es jau nodomāju, ka sākas atkal, bet laikam viņiem no rītiem patīk pagulēt. Vai var�būt Jaunums uznāk tikai pret vakaru. Sestdienas vakarā mēs sagādājām vietējai jaunatnei lielisku izklaidē�anos. Viņi sapulcējās barā �aipus vārtiem un svilpa. Tad Ne�vils sameklēja �ķūnītī koka nūju �

�� Nevils?

�� Jā, jūsu brāļadēls. Tas ir, brālēns. Viņ� atbrauca, kā pats izteicās, līdzjūtības vizītē, un tas bija ļoti jauki no viņa puses. Un viņ� sameklēja nūju, ko aizlikt vārtiem priek�ā, lai tie stāvētu ciet, jo mums, redzat, nav atslē�gas. Bet tas, protams, ilgi viņus neaizkavēja. Cits citu paceldami viņi uzrāpās uz sētas, sēdēja tur un visādi apsaukājās, līdz bija laiks pa�iem iet gulēt.

�� Ja cilvēks grib kādu apvainot, izglītības trūkums ir apbrīnojams traucēklis, � vecā misis Sārpa domīgi no�teica. � Viņiem galīgi nebija nekādas izdomas.

�� Papagaiļiem arī nav izdomas, � teica Roberts,

�� un tomēr tie var sagādāt neērtības. Jāpadomā par policijas aizsardzību. Bet pagaidām es par �o sētu jums varu pateikt kaut ko patīkamāku. Es zinu, kā meitene redzēja tai pāri.

Viņ� pastāstīja par savu braucienu pie misis Tilsitas, par to, ka meitene labprāt braukājusi apkārt ar autobu�siem (vai vismaz tā apgalvojusi) un par savu gājienu uz Lārboro autoparku.

�� To divu nedēļu laikā, kamēr meitene dzīvoja Meinzhilā, divas reizes sabojājās parastie vienstāva au�tobusi, kam vajadzēja braukt pa Milfordas mar�rutu, un abas reizes to vietā tika nosūtīti divstāvīgie. Katru dienu, kā jūs zināt, ir tikai trīs reisi abos virzienos. Un abas

139

reizes tas gadījās dienas vidū. Tātad �o divu nedēļu laikā viņai bija vismaz divas iespējas redzēt māju, pagalmu, jūs abas un jūsu ma�īnu � visu reizē.

�� Bet vai tie�ām, braucot garām ar autobusu, iespē�jams tik daudz ievērot?

�� Vai jūs kādreiz esat braukusi pa lauku ceļu, sē�ot autobusa otrajā stāvā? Pat tad, ja autobuss brauc trīs�desmit piecas jūdzes stundā, temps �ķiet ļoti lēns. Tas, ko jūs vērojat, atrodas krietni tālāk, un jūs to varat re�dzēt krietni ilgāku laiku. Pirmajā stāvā, kur gar logiem skrien dzīv�ogi, ātrums �ķiet lielāks, jo viss atrodas tu�vāk. Tas ir viens. Otrs ir tas, ka meitenei ir fotogrāfiska atmiņa. � Un Roberts pastāstīja, ko teikusi misis Vinna.

�� Vai mēs to stāstīsim policijai? � misis Sārpa jau�tāja.

�� Nē. Tas neko nepierāda, vienīgi izskaidro, kā viņa varēja par jums zināt. Kad viņai vajadzēja alibi, viņa atcerējās jūs un riskēja, cerēdama, ka jūs nevarēsiet pierādīt, ka tolaik esat biju�as citur. Starp citu, kad jūs piebraucat ma�īnu pie mājas, kura puse ir tuvāk durvīm?

�� Vienalga, vai es izbraucu no garā�as vai iebraucu pa ceļu, durvīm tuvāk ir labā puse, jo tā ir ērtāk izkāpt.

�� Jā, tātad kreisā puse ar tum�āko riteni ir pavērsta pret vārtiem, � Roberts secināja. � Tie�i �ādu ainu mei�tenei gadījās redzēt. Zālājs, ceļ�, kas sadalās uz divām pusēm, pie durvīm ma�īna ar at�ķirīgas krāsas riteni, di�vas savdabīgas sievietes, apaļais bēniņu logs� Viņai va�jadzēja tikai paskatīties savā atmiņas attēlā, un viņa visu varēja aprakstīt. Tā diena, uz kuru viņa �o attēlu attie�cināja, bija vairāk nekā pirms mēne�a, un bija pamats cerēt, ka jūs nevarēsiet pateikt, ko tajā dienā darījāt un kur bijāt.

�� Un vēl dro�āk varēja cerēt, ka mēs nevarēsim pateikt, kur tajā mēnesī bijusi un ko darījusi viņa.

�� Jā, apstākļi nav mūsu pusē. Kā vakar izteicās mans draugs Kevins Makdērmots, viņa varēja uzturēties kaut Sidnejā. Tomēr �odien man ir vairāk cerību nekā piektdien no rīta. Tagad mēs diezgan daudz zinām par �o meiteni. � Un Roberts atstāstīja savas sarunas Eilzberijā un Meinzhilā.

�� Bet ja policija nevarēja izpētīt, ko viņa tajā mē�nesī darījusi�

�� Policijas pūliņi bija veltīti tam, lai pārbaudītu mei�tenes ziņojumu. Viņu izejas punkts nebija tāds kā mūsē-

140

jais, proti, ka �is ziņojums ir nepatiess no sākuma līdz beigām. Viņi tikai pārbaudīja, un viss saskanēja. Viņiem nebija īpa�a iemesla par to �aubīties. Meitenei ir nevai�nojama reputācija, un, kad viņi jautāja misis Tilsitai, kā māsasmeita pavadījusi brīvlaiku, tad uzzināja, ka viņa gājusi uz kino un braukājusi apkārt ar autobusiem � arī pavisam nevainojami laika kavēkļi.

�� Bet ko viņa, pēc jūsu domām, darīja īstenībā? � jautāja misis Sārpa.

�� Es domāju, ka viņa Lārboro satikās ar kādu jaunu cil�vēku. Vismaz tāds būtu visticamākais izskaidrojums. Un, manuprāt, mūsu meklējumiem jāsākas tie�i no �ī punkta.

�� Kā būtu ar privātdetektīvu? � vaicāja misis Sārpa. � Vai jūs pazīstat kādu, ko mēs varētu nolīgt?

�� Redzat, � Roberts vilcinādamies teica, � man ienāca prātā, ka varbūt jūs ļautu man pa�am kādu laiku turpināt iztaujā�anu, bet profesionālu detektīvu mēs iesaistītu vēlāk. Es zinu, ka �

�� Mister Blēr, � vecā sieviete viņu pārtrauca, � jūs bez brīdinājuma tikāt ierauts �ajā nepatīkamajā notikumā, kas jums nevarēja sagādāt nekādu prieku, un bijāt ļoti laipns, tik daudz darīdams mūsu labā. Bet mēs nevaram gaidīt, lai jūs kļūtu par mūsu privātdetektīvu. Mēs ne�esam bagātas � mums iztikai ir tikai pats mazumiņ�, � bet to, ko varēsim atlicināt, mēs jums maksāsim par ne�piecie�amajiem pakalpojumiem. Tomēr jums nav jādara mūsu labā vairāk, nekā nepiecie�ams. *

�� Varbūt jums taisnība, bet man tas būtu ļoti pa prātam. Ticiet man, misis Sārpa, � es to neiecerēju tā�pēc, lai taupītu jūsu naudu. Vakar vakarā, braukdams mājās, es jutos ļoti apmierināts ar to, ko man līdz �im Izdevies izdarīt, un sapratu, cik ļoti man negribētos no�dot tālāko citam. Sī izmeklē�ana man kļuvusi personiska. Lūdzu, neatrunājiet mani no �

�� Ja misters Blērs vēlas vēl kādu laiku turpināt, � Mariona viņu pārtrauca, � man liekas, ka mēs to varētu ■ ir pateicību pieņemt. Es saprotu, kā viņ� jūtas. Man pa��ai labprāt gribētos iet un dzīt pēdas.

�� Nav �aubu, ka pienāks brīdis, kad man vajadzēs visu nodot īsta detektīva rokās, vai nu es to gribē�u, vai negribē�u. Piemēram, ja pēdas vedīs projām no Lārboro. Man ir pārāk daudz citu pienākumu, lai es varētu doties l.ilāk ceļā. Bet, kamēr izmeklē�ana notiek tepat, durvju priek�ā, es ļoti gribētu ar to nodarboties pats.

�� Ko jūs esat iecerējis darīt? � jautāja Mariona. J

�� Biju domājis sākt ar mazajām kafejnīcām. Tām, kas ir Lārboro. Pirmkārt, to nevar būt sevi�ķi daudz. Un, otr�kārt, mēs zinām, ka vismaz sākumā viņa gāja ēst tie�i tajās. ļ

�� Kāpēc jūs sakāt �sākumā�? � Mariona jautāja.

�� Pēc sastap�anās ar iespējamo X viņa varēja pus�dienot arī kaut kur citur. Bet pirms tam viņai vajadzēja maksāt pa�ai, un viņa ēda maizītes ar kafiju. Meitene �ajā vecumā vienmēr labprātāk ēdīs tie�i tā, kaut ari naudas pietiktu diviem kārtīgiem ēdieniem. Tāpēc es domāju pievērsties kafejnīcām. Pavicinā�u avīzi ofician�tēm gar degunu un mēģinā�u pēc iespējas veikli, cik nu tas lauku advokāta spēkos, izzināt, vai meitene ir re�dzēta. Vai tas jums izklausās pieņemami? S

�� Pat ļoti pieņemami, � Mariona atbildēja.

Roberts pievērsās misis �ārpai. � Bet, ja jūs domājat,

ka profesionāls detektīvs jums noderētu labāk � un tas ir pilnīgi iespējams �, tad es ar cieņu atvados un� |

�� Es domāju, ka neviens cits mums labāk noderēt nevar, � misis �ārpa teica. � Es jau izteicu savu atzi� nibu jūsu pūlēm, ko esat uzņēmies mūsu labā. Ja jūs patie�ām pats vēlaties atmaskot �o � �o �

�� Knīpu, � Roberts labprāt papildināja.

�� Spindzeli, � misis Sārpa izlaboja, � tad mums atliek tikai piekrist un sacīt paldies. Bet man liekas, �is cej� būs ļoti gar�.

�� Kāpēc gar�?

�� Man �ķiet, ka starp sastap�anos ar iespējamo X un atgrie�anos mājās vienā kleitā un kurpēs, ar pamatī�giem zilumiem uz miesas ir pārāk liela laika atstarpe/ Marion, manuprāt, mums ir vēl kaut kas atlicis no amontiljādo. ■

Klusuma brīdī, kas iestājās, kad Mariona aizgāja pēc heresa, kļuva sevi�ķi sajūtams vecās mājas miers. Pa�galmā nebija koku, kuri �alkotu vējā un kuru zaros �i�vinātu putni. Klusums bija tik visaptvero�s kā mazpilsē-i tas pusnakts miers. Interesanti, vai pēc pansijas trok�ņai�nās dzīves tas �ķiet nomierino�s? Vai varbūt vientulības apdvests un drusciņ baigs?

�Mums bija patīkami dzīvot Fren�aizas savrupībā,� tajā piektdienas rītā Roberta kantorī bija teikusi misis Sārpa. Bet vai dzīve aiz augstas sētas un pastāvīgā klu sumā patie�ām ir tik jauka?

�� Man �ķiet, meitene uzņēmās lielu risku, izvēlēda�mas Fren�aizu un neko nezinādama par mūsu mājas dzīvi un apstākļiem, � misis Sārpa ierunājās.

�� Protams, viņa riskēja, � Roberts piekrita. � Risks bija neizbēgams. Tomēr es nedomāju, ka viņas izredzes bija tik niecīgas, kā jums liekas.

�� Jūs tā nedomājat?

�� Nē. Jūs acīmredzot gribat teikt, ka Fren�aizā tik�pat labi varēja dzīvot vesels bars jaunu cilvēku un nevis viena, bet trīs kalpones.

�� Jā.

�� Bet, manuprāt, viņa glu�i labi zinaja, ka tā nav.

�� Kā viņa to varēja zināt?

�� Vai nu pa�aloja ar autobusa konduktoru, vai � un tas laikam ir ticamāk � dzirdēja kādas piezīmes no citiem braucējiem. Zināt, kā tas notiek: �Re, tur dzīvo tās Sārpas! Kā viņas var izturēt divas vien tādā milzīgā mājā? Pat istabeni nevar dabūt, jo kas tad dzīvos tik vientuļā vietā, tālu no veikaliem un kino . ..� Un tā jo�projām. Lārboro � Milfordas autobuss ir tipisks �vietē�jais.� Un ceļ� ved pa samērā vientuļu vietu, māju tikpat kā nav, vienīgais ciematiņ� pa visu mar�rutu ir Hemgrīna. Krietnu gabalu nav nekā cita ievērības cienīga kā tikai Fren�aiza. Tas būtu pretrunā ar cilvēku dabu, ja viņi spētu pabraukt garām mājai, tās īpa�niecēm un viņu ma�īnai bez jebkādiem komentāriem.

�� Saprotu. Jā, tas izklausās ticami.

�� Savā ziņā man pat gribētos, lai viņa par jums būtu uzzinājusi, pļāpājot ar konduktoru. Tad viņ� meiteni vieglāk atcerētos. Meitene apgalvo, ka nekad neesot bi�jusi Milfordā un nezinot, kur tā atrodas. Ja konduktors viņu atcerētos, mēs vismaz �ai ziņā varētu atspēkot vi�ņas teikto.

�� Ja es kaut cik esmu iepazinusi �o jauno būtni, tad ne�aubos, ka viņa plati ieplestu savas bērna acis un teiktu: �Ak tā bija Milfordā? Es vienkār�i iekāpu auto�busā un aizbraucu līdz galam un atpakaļ.�

�� Taisnība. Nekur tālu mēs tā netiktu. Bet, ja man neizdosies sadzīt meitenes pēdas Lārboro, es mēģinā�u rādīt viņas fotogrāfiju vietējiem konduktoriem. Būtu gan labi, ja viņas āriene būtu kaut cik uzkrīto�āka.

Iestājās klusums; visi domās kavējās pie Betijas Keinas pieticīgās ārienes, kas diez vai daudziem būs palikusi atmiņā.

143

Viņi sēdēja viesistabā iepretī logam un lūkojās ārā uz pagalma zaļo kvadrātu un pabalēju�o, iesārto ķieģeļu sētu. Tie�i tobrīd vārti tika atgrūsti vaļā un tajos parādī�jās bariņ� cilvēku � varbūt septiņi vai astoņi. Juzdamies pilnīgi brīvi, viņi sāka pētīt māju un rādīt cits citam in�teresantākās detaļas, no kurām vislielāko ievērību acīm�redzot izraisīja apaļais jumta logs. Iepriek�ējā dienā Fren�aiza bija sagādājusi vietējai lauku jaunatnei sestdienas vakara izklaidē�anos, bet tagad tā, �ķiet, kalpoja Lārboro publikai par svētdienas rīta izpriecu. Ārpusē aiz vārtiem noteikti gaidīja vairākas automa�īnas, jo sievietēm nebija virsdrēbju un kājās bija dziļi izgrieztas, pastaigai nede�rīgas kurpītes.

Roberts paskatījās uz misis �ārpu, bet viņa nebija ne pakustējusies, vienīgi skarbā mute sakniebusies cie�āk,)

�� Mūsu publika, � viņa beidzot teica.

�� Vai iet un dzīt viņus projām? � Roberts jautāja.

�� Es esmu vainīgs � neatliku atpakaļ vārtos nūju, ko jūs izņēmāt, mani ielai�ot.

�� Lai paliek, � misis Sārpa atbildēja. � Gan drīz aizies. Karaļa ģimenei tas jāpacie� katru dienu, pacietī�sim brītiņu arī mēs.

Ta�u atnācēji nebūt nesteidzās projām. Da�i no tiemiļ pat apgāja apkārt mājai, apskatīdami palīgēkas, bet pā-l rējie palika pie vārtiem līdz pat brīdim, kad ienāca Mariona ar heresu. Roberts vēlreiz atvainojās par to, ka nav* atlicis atpakaļ nūju. Viņ� jutās no�ēlojams un nevarīgs. Bija gandrīz neizturami tā sēdēt un skatīties, kā sve�ie! lo�ņā apkārt, it kā māja piederētu viņiem vai arī viņi grasītos to pirkt. Bet, ja viņ� izietu ārā un palūgtu traucē-1 tājus doties projām un tie atteiktos, kā viņ� tos varētu pie-1 spiest? Un kāds viņ� izskatītos �ārpu acīs, ja pa�am vaja�dzētu atkāpties un nozust mājā, bet sve�ie paliktu turpat?

Tie, kuri bija gāju�i apkārt mājai, atgriezās pie pā-ļ rējiem un smiedamies un �estikulēdami stāstīja tiem, ko 1 redzēju�i. Roberts dzirdēja, ka Mariona kaut ko klusi nomurmina, un nodomāja � nez vai viņa lādas? Viņa I izskatījās pēc sievietes, kuras lādē�anās varētu būt ļoti savdabīga un izteiksmīga. Mariona bija nolikusi heresa 1 paplāti, �ķiet, pat aizmirsusi to � �is nebija viesmīlībai 1 piemērots brīdis. Robertam gribējās izdarīt kaut ko enerļ ģisku un iespaidīgu, lai viņai būtu prieks, � tie�i tāpat | viņ� piecpadsmit gadu vecumā bija sapņojis izglābt savu 1 iemīļoto no dego�as mājas. Ta�u diem�ēl nenovēr�ams I

144

palika tas apstāklis, ka viņam bija pāri �etrdesmit urb viņ� jau sen bija iemācījies, ka prātīgāk ir sagaidīt ugunsdzēsējus.

Un, kamēr viņ� vilcinājās, skaizdamies pats uz sevi un uz nekrietnajiem radījumiem tur, ārpusē, ugunsdzēsējs patie�ām ieradās � jauns, gar� vīrietis, kur� turklāt bija ģērbies no�ēlojamā tvīda uzvalkā.

�� Nevils! � Mariona izdvesa, vērodama notieko�o..

Nevils nomēroja nelūgtos viesus ar iznīcino�a pārā�kuma skatienu; �ķita, ka atnācēji drusku saminstinās,. tomēr bija redzams, ka tie apņēmu�ies rīkoties pēc sava prāta. Kāds vīrietis sportiskā vējjakā un svītrainās biksēsieņēma nepārprotami kareivīgu un izaicino�u pozu.

Nevils klusēdams brīdi noraudzījās viņos, tad iebāza roku svārku iek�kabatā uun �ķita kaut ko meklējam. Pēc �īs kustības sve�o pulkā tūlīt notika neparasta pārmaiņa. Tālāk stāvo�ie atkāpās un neuzkrīto�i izslīdēja pa vār�tiem, tuvākie atmeta bravūrīgo pozu un kļuva tramīgi.. Beidzot vējjakā tērptais, samierino�i atmetis ar roku, se�koja pārējiem ārpusē.

Nevils ar troksni aizgrūda vārtus, iebāza nūju atpakaļ', vietā un devās pa taku uz durvju pusi, klīrīgi slaucīdams, rokas atbaido�a izskata mutautā. Mariona izskrēja viņam pretī pie durvīm.

�� Nevil! � Roberts dzirdēja viņu iesaucamies. � Kā jums tas izdevās?

�� Kas tad? � Nevils atjautāja.

�� Dabūt prom tos tipus!

�� A, es vienkār�i sāku vaicāt viņu vārdus un adre�ses, � Nevils atbildēja. � Jūs ne iedomāties nevarat, cik piesardzīgi kjūst cilvēki, līdzko tu izņem blociņu un sāc noskaidrot vārdus un adreses. Viņi pat nepūlas pra�sīt tev apliecību, ja arī tāda būtu. Sveiks, Robert! Labrīt, misis Sārpa! Es braucu uz Lārboro, bet ieraudzīju, ka jūsu vārti stāv vajā un ārpusē rēgojas divas pretīgas ma��īnas, tāpēc apstājos noskaidrot, kas par lietu. Es nezi�nāju, ka arī Roberts ir �eit.

Sī glu�i nevainīgā piezīme � ar zemtekstu, ka arī Roberts būtu varējis novērst nepatīkamo stāvokli, � bija pati lielākā nekaunība no Nevila puses. Robertam gribē�jās samalt viņu miltos.

�� Nu, bet tagad, kad esat �eit, turklāt tik veikli iz�pestījis mūs no neērtībām, jums mazliet jāuzkavējas un jāiedzer kopā ar mums glāze vīna, � teica misis �ārpa..

10 � 457

145

�� Vai es nevarētu iegriezties un izdzert to vakarā, braukdams atpakaļ? � Nevils ierosināja. � Redzat, es dodos uz pusdienām kopā ar savu nākamo sievastēvu, un, tā kā �odien ir svētdiena, tas ir stingrs rituāls. Tur jābūt klāt jau uz iesildī�anos.

�� Jā, protams, iegriezieties mājupceļā! � Mariona teica. � Mēs ļoti priecāsimies. Bet kā mēs zināsim, ka tas esat jūs? Es domāju � vārti� � Viņa ielēja glāzē heresu un sniedza to Robertam.

�� Vai jūs zināt Morzes ābeci?

�� Zinu, bet vai tad jūs to zināt?

�� Kāpēc ne?

�� Jūs nepavisam neizskatāties pēc tāda, kas mācītos Morzes_ābeci.

�� A, es �etrpadsmit gadu vecumā gribēju kļūt par jūrnieku un iegribu karstumā samācījos daudz nevaja�dzīgu blēņu. Starp tām bija arī Morzes ābece. Kad pie�brauk�u, notaurē�u jūsu skaistā vārda iniciāļus. Divi gari un trīs īsi pūtieni. Nu man jālai�as! Doma par vakaru pie jums man palīdzēs pārciest gaidāmās pusdienas.

�� Vai tad Rozmarijas klātbūtne nemaz nepalīdzēs? � Roberts noprasīja, ļaudamies zemiskām tieksmēm.

�� Diez vai. Svētdienās Rozmarija ir paklausīga meita sava tēva namā. Sī loma viņai galīgi nepiestāv. Au revoir, misis Sārpa! Neļaujiet Robertam nodzert visu heresu!

�� Un kad jūs nolēmāt, ka tomēr nebūsiet jūrnieks? � Roberts dzirdēja Marionu vaicājam, kad viņa kopā ar Ne�viļu gāja uz durvīm.

�� Piecpadsmit gadu vecumā. Kad aizrāvos ar gaisa baloniem.

�� Teorētiski, vai ne?

�� Jā, bet es jau vispār dzīvoju tikai pa gaisu.

Kāpēc viņu sarunas ir tik draudzīgas, tik nepiespies�tas? It kā abi jau sen būtu pazīstami. Kāpēc viņai patīk tas gaisagrābslis Nevils?

�� Un se�padsmit gadu vecumā?

Ja viņa zinātu, ar ko tikai Nevils savā laikā nav aiz�rāvies � un, protams, visu to pametis, � diez vai viņa tik labprāt ļautu sevi ierindot �īs virknes galā.

�� Vai heress jums �ķiet par skābu, mister Blēr? � misis �ārpa vaicāja.

�� Nē� ai, nē, paldies, tas ir lielisks! � Vai tie�ām viņ� izskatās saskābis? Tā tikai vēl trūka!

Pametis slepenu skatienu uz veco dāmu, Roberts ievē�roja, ka viņa �ķiet tāda kā uzjautrināta. Redzēt �ādu izteiksmi vecās misis �ārpas sejā nepavisam nebija omu�līgi.

�� Varbūt es labak ie�u, kamēr mis �arpa vēl nav nosprostojusi vārtus, � viņ� teica. � Citādi viņai atkaL vajadzēs nākt man līdzi un darīt to vēlreiz.

�� Bet vai jūs negribat paēst ar mums kopā pusdie�nas? Fren�aizā nekādu rituālu nav.

Tomēr Roberts aizbildinājās. Viņam nebija pa prātam tas Roberts Blērs, par kādu viņ� �ķita kļūstam. Sīkumains, bērni�ķīgs, neizdarīgs. Jādodas atpakaļ paēst ierastās svētdienas pusdienas kopā ar Linas tanti � un viņ� atkal būs Roberts Blērs no Blēra, Heivarda un Beneta firmas, nosvērts, iecietīgs un apmierināts ar savu pasauli.

Kad viņ� nokļuva līdz vārtiem, Nevils jau bija pro�jām, tikai viņa ma�īnas nekaunīgais rūciens vēl kavējās gaisā, traucēdams svētdienas mieru. Mariona nupat dzī�rās aizdarīt vārtus.

�� Diezin vai bīskapam ir pa prātam sava nākamā znota ma�īna, � viņa teica, noraudzīdamās pakaļ rēco�a�jam auto, kas traucās projām pa �oseju.

�� Drausmīga! � Roberts novilka, joprojām īgnā omā.

Mariona viņam uzsmaidīja. � Es cerēju, ka jūs pa�liksiet uz pusdienām, bet savā ziņā priecājos, ka nepa�liekat.

�� Patie�ām?

�� Es izcepu kūku, bet tā nepacēlās. Virtuves mākslas man galīgi nepadodas. Es cītīgi ievēroju visus receptes noteikumus, bet parasti tik un tā nekas nesanāk. Ja kād�reiz sanāk, es pati esmu ļoti pārsteigta. Tāpēc Linas tantes ābolkūka jums sagādās daudz vairāk prieka.

Un Robertu pārņēma spēja un nesaprātīga vēlē�anās, kaut varētu kopīgi ēst �o kūku, kura �nav pacēlusies�, un klausīties, kā viņa labsirdīgi zobojas gan par savu pa�vāres prasmi, gan par Robertu pa�u.

�� Es jums rītvakar darī�u zināmu, kā man gājis Lārboro, � viņ� lieti�ķi teica. Tā kā viņa attiecības ar Marionu nav vistu acu un Mopasāna līmenī, atliek virzīt sarunu praktiskā gultnē. � Un piezvanī�u inspektoram Hallamam � varbūt kāds no viņa vīriem pāris sei�u dienā, var parādīties Fren�aizas tuvumā, tā sakot, node�monstrēt savu formas tērpu un atbaidīt izpriecu meklē�tājus.

10*

147

�� Jūs esat ļoti laipns, mister Blēr, � Mariona teica. � Es nevaru ne iedomāties, kā mēs iztiktu bez jūsu atbalsta.

Nu labi � ja viņ� nevar būt ne jauns, ne dzejnieks, viņ� vismaz var būt spieķis atbalstam. Neinteresants priek��mets, ko meklē vienīgi ārkārtējos gadījumos� ta�u noderīgs, ļoti noderīgs �

Pirmdienas rītā pusdesmitos Roberts jau sēdēja pie kūpo�as kafijas tases kafejnīcā �Karena�. Savus meklē�jumus viņ� sāka ar �o vietu tāpēc, ka cilvēks, kur� grib iebaudīt īstu kafiju, vispirms domā par �ādu �Karenu�, kur apak�stāva veikaliņā smar�o grauzdētas pupiņas, bet aug�stāvā pie maziem galdiņiem var iemalkot aromātisko dzērienu. Un, ja gaidāms, ka vajadzēs baudīt kafiju pār�mērīgos daudzumos, tad labāk sākt ar kārtīgu mantu, ka�mēr vēl var novērtēt gar�u.

Viņ� turēja rokā avīzīti Ack-Emma ar meitenes foto�attēlu virspusē, lai to varētu pamanīt garāmejo�ās ofi�ciantes, un klusībā cerēja, ka varbūt klienta �ķietamā interese par to izvilinās kādu noderīgu piezīmi, piemē�ram: �Tā meitene katru dienu nāca te dzert kafiju.� Ro�bertam par pārsteigumu, kāda roka saudzīgi izņēma avīzi no viņa tvēriena, un, paskatījies aug�up, viņ� redzēja pretī laipni smaidām savu oficianti. � Tas ir pagāju�ās nedēļas numurs, � viņa teica. � Lūdzu! � Un laipnā sieviete nolika viņam priek�ā �ārīta avīzi.

Roberts pateicās un paskaidroja, ka labprāt izlasī�ot �ārīta numuru, tomēr gribētu paturēt arī iepriek�ējo. Vai �ī meitene, kas redzama uz priek�ējās lapas, kādreiz nā�kusi �urp dzert kafiju?

�� A, nē, tad mēs viņu būtu atcerēju�ās. Mēs piekt�dien daudz runājām par �o notikumu. Iedomājieties tikai � tā sist nabaga meiteni!

�� Tātad jūs domājat, ka to izdarīja �īs sievietes?

Oficiante izskatījās samulsusi. � Tā te avīzē rakstīts.

�� Nē, avīzē tikai rakstīts, ko teikusi pati meitene.

To viņa neņēma nopietni. Lūk, mūsu pielūgtā demo�krātija!

�� Viņi ta�u to nedrukātu, ja tas nebūtu taisnība. Tas apdraudētu viņu reputāciju. Vai jūs esat detektīvs?

�� Daļēji, � Roberts atbildēja.

148

�� Cik jums maksā par stundu?

�� Diezgan paknapi.

�� Dro�i vien. Jums laikam nav savas arodbiedrības. Sai pasaulē cilvēkam nav nekādu tiesību, ja viņam nav arodbiedrības.

�� Pilnīgi pareizi, � Roberts piekrita. � Vai es varētu saņemt rēķinu?

�� Jā, protams.

Kinoteātrī �Parīze�, visjaunākajā un lielākajā no vi�siem, restorāns atradās aug�stāvā, aiz balkona; paklāji tur bija tik biezi, ka varēja paklupt, un gaisma tik blāva, ka visi galdauti izskatījās netīri. Garlaikota izskata hūrija ar balinātiem matiem, greizu svārku vīli un ko�ļāja�mās gumijas pikuci aiz labā vaiga pieņēma pasūtījumu, neveltīdama Robertam ne skatienu, un pēc minūtēm piec�padsmit nolika viņam priek�ā tasi ar ūdeņainu �ķidrumu, arī tagad pat nepaskatījusies uz viņa pusi. Tā kā �ajās piecpadsmit minūtēs Roberts bija pārliecinājies, ka neskatī�anās uz klientiem �eit ir vispārēja parādība � acīm�redzot visas oficiantes tuvākā gada laikā taisās kļūt par izcilām kinozvaigznēm, tāpēc nevar gaidīt, lai viņas iz�rādītu interesi par provinces klientiem, � viņ� samaksāja par negar�īgo dziru un devās projām.

Otrā lielākajā kinoteātrī �Pils� restorānu atvēra tikai pēcpusdienā.

Kinoteātrī �Violeta� � viscaur karalisks purpurs un sadzeltēju�i aizkari � neviens nebija meiteni redzējis. Roberts atmeta aplinkus taktiku un sāka jautāt tie�i.

Lielā Grifona veikala aug�stāvā bija maksimumstunda, un oficiante atmeta: � Netraucējiet! � Kafejnī�cas vadītāja, pārlaidusi Robertam izklaidīgu un reizē aizdomīgu skatienu, atbildēja: � Mēs nekad nesnie�dzam ziņas par apmeklētājiem.

Kafejnīcā �Zem Vecā Ozola�, mazā, pustum�ā un omulīgā vietiņā, padzīvoju�ās oficiantes ar interesi iesais�tījās sarunā. � Nabaga meitenīte, � viņas teica. � Cik briesmīgs piedzīvojums! Un tāda jauka sejiņa! Tīrais bērns. Ak tu nabadzīte!

Kafejnīcā �Alengon�, telpā ar krēmkrāsas sienām un rozā dīvāniem, viņam atbildēja skaidri, ka avīzi AckF.mma te nelasot un persona, kuras attēls parādās �ādā avīzē, nevarot būt viņu kliente.

Kafejnīcā �Ahoi� � ar jūrasskatu freskām un ofi�ciantēm platās zvanveida biksēs � visi bija tādās domās,

149

ka meitenei, kura kāpj sve�ā ma�īnā, jārēķinās, ka at�pakaļ vajadzēs iet kājām.

Kafejnīcā �Prīmula� � vecmodīgi galdiņi, lūku pa�klāji un kalsnas, neizdarīgas oficiantes puķotos tērpos � tika apspriests, kādas sociālas sekas var būt mājkalpo�tāju trūkumam un cik nelīdzsvarots var būt pusaud�u prāts.

�Tējkannā� nebija brīvu galdiņu un neredzēja arī oficiantes, bet, apskatījis mu�u notraipītās sienas, Roberts nosprieda, ka Betija Keina diez vai nāktu �urp, ja tepat ir citas, labākas vietas.

Pusvienos Roberts iestreipuļoja viesnīcas �Midlenda� atpūtas zālē un pasūtīja stiprāku malku. �ķiet, viņ� bija apstaigājis visas zināmās Lārboro centra kafejnīcas, un nevienā no tām cilvēki nebija meiteni atcerēju�ies. Vēl bēdīgāk � visi apgalvoja: ja viņa būtu tur iegriezusies, tie viņu atcerētos. Kad Roberts par to �aubījās, tie pa-i skaidroja, ka lielākā daļa klientu esot pastāvīgi apmeklē�tāji, tāpēc nejau�os vieglāk ievērot un tie labi paliekot atmiņā.

Kad Alberts, mazais, druknais atpūtas zāles viesmīlis, atnesa dzērienu, Roberts vairāk aiz ieraduma nekā in�tereses vadīts pavaicāja: � Jūs dro�i vien neesat te re�dzējis �o meiteni, Albert?

Alberts ieskatījās avīzes lapā un papurināja galvu:

�� Nē, ser. Vismaz es neatceros. Izskatās drusku par jaunu mūsu atpūtas zālei, ja tā varētu sacīt, ser.

�� Iespējams, ka ar cepuri galvā viņa izskatītos ve�cāka, � Roberts prātoja.

�� Ar cepuri? � Alberts brīdi klusēja. � Paga, paga � Ar cepuri� � Viņ� nolika nelielo paplāti uz galdiņa un paņēma avīzi tuvāk. � Jānudien, tā ta�u ir tā pati meitene ar zaļo cepuri!

�� Tātad viņa nāca �urp dzert kafiju?

�� Nē, tēju.

�� Tēju?

�� Jā, protams, tā patie�ām ir viņa! Kā es to nepama�nīju� mums tak tā avīze pagāj�nedēļ stāvēja virtuvē un mēs stundām ilgi par to runājām! Jā, nu ir jau gan pa-j gājis laiciņ�. Pusotrs mēnesis, vai? Viņa vienmēr ieradās diezgan agri � jau ap trijiem, līdzko mēs sākām pasniegt tēju.

Tad lūk, kur viņa gājusi! Muļķīgi bija to neiedomā�ties agrāk. Priek�pusdienā, kamēr biļetes lētākas, uz kino.

150

un ap trijiem �urp � dzert pēcpusdienas tēju, nevis ka�fiju. Bet kāpēc viņa izvēlējās viesnīcu, kur tēja ir dārga greznība, ja citur par to pa�u naudu būtu varējusi saēsties kūkas?

�� Es viņu ievēroju tāpēc, ka viņa vienmēr ieradās viena. Pirmajā reizē iedomājos, ka viņa gaida kādu no tuviniekiem. Viņa pēc tādas izskatījās. Saprotiet, vien�kār�s, glīts apģērbs, pieklājīga izturē�anās, bez augstprā�tības.

�� Vai jūs atceraties, kas viņai bija mugurā?

�� Ā, jā! Vienmēr viens un tas pats. Zaļa cepure un pieskaņots tērps, un virsū gai�i pelēks mētelis. Bet viņa ne ar vienu nesatikās. Un tad vienu dienu pēk�ņi savāca vīrieti no blakusgaldiņa. Goda vārds, es gandrīz biju sēdus!

�� Tas ir � vīrietis savāca viņu?

�� Tak nē jau! Viņam �ī nebija ne prātā � nu, ienāk meitene, apsē�as, un viss. Redzat, ser, viņa neizskatījās no tādām. Tā vien likās, kuru katru brīdi ienāks viņas māmiņa vai krustmāmiņa un teiks: �Piedod, ka liku tev gaidīt, mīlulīt!� Nevienam vīrietim tāda iespēja nenāktu ne prātā. Nē, nē, to visu tas skuķēns pats! Un tik smalki nostrādāja, ser, it kā visu mū�u to vien būtu darījusi. Ak tu mū�s, un es bez cepures viņu nepazinu! � Alberts pārsteigts lūkojās fotoattēlā.

�� Kāds bija tas vīrietis? Vai viņu jūs pazināt?

�� Nē, viņ� nebija no mūsu pastāvīgajiem apmeklētā�jiem. Tum�matains. Pajauns. Visdrīzāk kāds tirgotājs. At�ceros, ka viņ� likās drusku pārsteigts par meitenes izvēli, tā ka laikam pēc bra�uļa neizskatījās, ja man tagad jā�saka.

�� Tātad jūs viņu vairs nepazītu?

�� Varbūt pazītu, ser, grūti pateikt. Bet apzvērēt ne�varu. Vai� tā lieta tāda, ka var iznākt zvērēt?

Roberts pazina Albertu jau divdesmit gadu un zināja, ka tas ir vīrs, kur� lieki nepļāpās. � Redzat, Albert� Sīs sievietes ir manas klientes. � Viņ� piesita ar pirkstu Fren�aizas fotoattēlam, un Alberts klusi iesvilpās.

�� Grūta lieta, mister Blēr!

�� Jā, jums taisnība. Bet grūta galvenokārt viņām. Neticami grūta. Vienu dienu kā pērkons no skaidrām debesīm ierodas meitene kopā ar policiju, kam viņa pa�stāstījusi to neiedomājamo stāstu. Pirms tam abas sievie�tes nav meiteni ne acīs redzēju�as. Policija izturas ļoti

151

piesardzīgi � nolemj, ka nav pietiekami daudz dro�u pierādījumu, lai ierosinātu krimināllietu. Tad par noti�kumu uzzina Ack-Emma un izsit no tā veselu kapitālu, un �is stāsts noskan pa visu Angliju. Fren�aiza, protams, ir pieejama katram, kas vēlas. Policijai nav tik daudz cil�vēku, lai nodro�inātu pastāvīgu aizsardzību, tāpēc varat iedomāties, kāda kļuvusi abu sievie�u dzīve. Mans jau�nākais brālēns � vakar pēcpusdienā viņ� bija tur iegrie-j zies � stāsta, ka jau kop� pusdienlaika tur nemitīgi pie�stāju�as ma�īnas no Lārboro un cilvēki kāpu�i gan uz ma�īnu jumtiem, gan aug�ā uz sētas, lai blenztu uz māju vai fotografētu. Nevils tur ieradās reizē ar policistu, kur� bija atbraucis vakara apgaitā, bet, līdzko viņi aizbrauca,, viss sākās no gala. Telefons zvana bez apstājas, un vi�ņām vajadzēja lūgt centrāli, lai tā vairs nevienu ar vi�ņām nesavieno.

�� Tātad policija �o lietu pavisam metusi pie malas?

�� Nē, bet mums palīdzēt viņi nevar. Viņi meklē apstiprinājumus meitenes stāstam.

�� Tas tak diezgan neticami, ko? Tas ir, dabūt tādus apstiprinājumus.

�� Protams. Bet padomājiet, kāds ir mūsu stāvoklisf Ja nevarēsim noskaidrot, kur meitene pavadījusi tās ne�dēļas, kurās it kā turēta Fren�aizā, �ārpas ir lemtas mū��īgam sodam par nodarījumu, kurā nav pat oficiāli ap�sūdzētas!

�� Nu, ja tā ir tā pati meitene ar zaļo cepuri � un ļ tā noteikti ir, ser, � tad es ne�aubos, ka viņa labi iz�klaidējusies. Lai cik viņa jauna, pārdro�ības un nekaunī�bas viņai netrūka. Bet ģīmītis gan nevainīgs kā eņģelim!

�Nevainīgs eņģeļa ģīmītis� � tā par Betiju bija teicis tabakas veikaliņa pārdevējs.

Un Stenlijs, redzēdams seju fotoattēlā, bija atcerējies savu �Ēģiptes dāmīti� un ne�aubīgi apgalvojis, ka mei�tene bijusi izklaidēties.

Un tagad viesmīlis, vērtēdams savu apmeklētāju, at�kal bija lietojis �o izteicienu. Kaut arī runa ir par kaut�rīgu meiteni labās drēbēs, kura katru dienu nākusi sēdēt viesnīcas zālē.

Roberta labestīgie instinkti ierunājās, ka meiteni va�rēja vadīt vienkār�i bērni�ķa tieksme �būt lielai�, tomēr veselais saprāts noliedza �ādu iespēju. Liela viņa varēja justies arī kafejnīcā �Alengon�, turklāt labi paēst un nopētīt smalki ģērbu�os publiku.

152

Roberts restorānā paēda un pēc tam visu pēcpusdienu centās sazvanīt misis Vinnu. MisisTilsitai telefona nebija, un viņ� arī nejuta vēlē�anos vēlreiz ielaisties sarunā ar �o dāmu, ja vien bez tā iespējams iztikt. Kad piezvanīt neizdevās, Roberts iedomājās, ka Skotlendjards savā cen�tībā būs ievācis ziņas par apģērbu, kas meitenei bija mu�gurā, aizbraucot brīvdienās. Nepagāja ne desmit minūtes, kad apraksts jau bija viņam priek�ā. Zaļa filca cepure, pieskaņota zaļa vilnas kleita, gai�i pelēks mētelis ar lielām, pelēkām pogām, gai�brūnas, plānas zeķes un mel�nas, vienkār�as kurpes ar pusaugstu papēdi.

Tā, beidzot tas nu ir rokā � meklējumu izejas punkts. Robertu pārņēma līksma pacilātība. Pirms izie�anas no viesnīcas viņ� vēlreiz iegāja atpūtas zālē, lai uzrakstītu vēstuli Kevinam Makdērmotam un pateiktu, ka Eilzberijas mei�a nebūt vairs nav tik labs materiāls aizstāvim kā piektdienas vakarā, un, protams, lai zemtekstā liktu sa�prast, ka �Blērs, Heivards un Benets� �o to prot arī iz�darīt, ja vajadzīgs.

�� Vai viņa pēc tam vēl kādreiz nāca uz �ejieni? � viņ� pajautāja Albertam, kur� grozījās turpat tuvumā. � Tas ir, pēc tam, kad bija �savākusi� to vīrieti?

�� Neatceros, ka būtu vēl kādreiz viņus redzējis, ser.

Tātad iespējamais X vairs nav tikai iespējamais vien.

Tagad ir konkrēts X. �ovakar viņ�, Roberts, var doties uz Fren�aizu kā uzvarētājs. Viņa izvirzītā teorija apstip�rinājusies, un tie�i viņ� pārbaudījis un pierādījis tās pa�reizību! Protams, skumji, ka visas vēstules, ko līdz �im saņēmis Skotlendjards, biju�as tikai anonīmas lamas par policijas iecietību pret bagātajiem, nevis ziņas par Betiju Keinu, kas redzēta kaut kur citur. Skumji, ka gandrīz ikviens, ar ko Roberts tika runājis, ne�aubīgi ticēja mei�tenes stāstam un apmulsa, kad Roberts ieteica apsvērt pretējo iespēju. �Avīzē tā rakstīts.� Ta�u tie ir sīkumi, salīdzinot ar gandarījumu par atrasto izejas punktu, par uztaustīto X. Liktenis ta�u nevar būt tik ne�ēlīgs, ka pie�pe�i atklātos: Betija Keina ar jauno paziņu iz�ķīrusies uz viesnīcas kāpnēm un nekad vairs nav tiku�ies. Sim atga�dījumam viesnīcas zālē noteikti ir turpinājums. To likum�sakarīgi prasa turpmākās nedēļas.

Bet kā lai sadzen pēdas jaunam, tum�matainam tirgo�tājam, kur� apmēram pirms pusotra mēne�a dzēris tēju viesnīcas �Midlenda� atpūtas zālē? Jauni, tum�mataini darboņi ir �īs viesnīcas pastāvīgie apmeklētāji, un Blēram

153

tie visi likās līdzīgi cits citam kā viena ūdens lāse otrai. Roberts nopietni ba�ījās, ka te nu beidzot viņam vajadzēs' apstāties un nodot lietu profesionāla detektīva rokās. �o�reiz viņam nav ne meklētā cilvēka fotogrāfijas, ne ziņu par tā raksturu un ieradumiem, kā tas bija ar meiteni. Tas būs bezgalgar� process, neskaitāmu, sīku iztaujā�anu virkne � speciālista darbs. �obrīd viņ� var vienīgi sa�meklēt �Midlendas� attiecīgā perioda iemītnieku sarakstu.

�ai nolūkā Roberts griezās pie viesnīcas pārziņa, at�saucīga francū�a, kur� izrādīja lielu interesi par �o sle�peno pēdu dzī�anu un izsmalcinātos vārdos pauda līdz�jūtību nelaimīgajām Fren�aizas sievietēm, turklāt, Ro�bertam par apmierinājumu, visai ciniski izteikdamies par krietna izskata labi ģērbtām meitenēm ar nevainīgiem eņģeju ģīmī�iem. Viņ� aizsūtīja kādu no kalpotājiem no�rakstīt viesu sarakstu no reģistrācijas �urnāla un tikmēr ielēja Robertam dzēriena glāzi no saviem bufetes krāju�miem. Roberts nekad nebija pratis novērtēt fran�u saldos, nenosakāmos �ķidrumus, ko mēdz baudīt pa mazam mal�ciņam jebkurā dienas laikā, tomēr pateicīgi iztuk�oja glāzi un kalpotāja atnesto sarakstu noglabāja kabatā tik rūpīgi, kā mēdz noglabāt pasi. Tā patiesajai vērtībai viņ� daudz neticēja, tomēr bija patīkami apzināties, ka viņam tas ir. B

Un, ja vajadzēs nodot izmeklē�anu profesionālim, tam jau būs kaut kas, no kā sākt. Dro�i vien �is X nekad nav* apmeties �Midlendā�, tikai reiz iegājis tur iedzert tasi ļ tējas. Bet, kas zina, pastāv tomēr iespēja, ka viņa vārds [ atrodams dabūtajā sarakstā � briesmīgi garajā sarakstā. ļ Braukdams mājās, Roberts nolēma pie Fren�aizas ne| apstāties. Nebūtu labi likt Marionai nākt pie vārtiem tā1 pēc vien, lai pavēstītu viņai to, ko tikpat labi var pateikt ļ pa telefonu. Viņ� pasacīs centrālei, kas zvana un ka �ī ir oficiāla saruna, un tad �ārpas atbildēs. Varbūt līdz ļ rītam pirmais intereses vilnis būs noplacis un vārtus varēs ļ atkal atstāt vajā. Par to viņ� gan �aubījās. �odienas Ackļ Emma nebija veidota ar mērķi nomierināt pūļa satraukj tos prātus. Tiesa, pirmajā lapā vairs nebija kliedzo�u f virsrakstu un Fren�aizas notikums bija pārbīdīts uz vēs�tuļu lappusi. Ta�u vēstules, ko avīzītes izdevējiem bija iabpaticis publicēt � turklāt uz Fren�aizas notikumu at< tiecās divas tre�daļas no visām lasītāju vēstulēm �, diez j vai varēja apdzēst iepriek� iedegto uguni. Tajā bija ieliets pārāk daudz eļļas.

Izbraucot no Lārboro, Robertam palaikam uzzibsnīja atmiņā muļķīgās vēstuļu frāzes, un viņ� nebeidza brīnī�ties par to, kādu �ulti rakstītāji spēju�i izgāzt uz �īm ne�pazīstamajām sievietēm. Naids un niknums versmoja ik rindā, ļaunums strāvoja no katra pa lielākai daļai kļū�daini uzrakstītā teikuma. Savdabīga, pārsteidzo�a izstāde. Un viena no lielākajām dīvainībām bija tā, ka ļoti dau�dziem autoriem, kuri tik kvēli pauda savu sa�utumu par vardarbību, bija vēlē�anās pērt vainīgās sievietes gandrīz vai līdz nāvei. Tie rakstītāji, kas nepauda �ādu vēlē�anos, gribēja reformēt policiju. Viena vēstule ierosināja atvērt palīdzības fondu nabaga bērnam, kas kritis par upuri po�licijas neizdarībai un negodīgumam. Citā skanēja aicinā�jums ikvienam rakstīt par �o notikumu savam parlamenta loceklim, neļaut tiem mierīgi dzīvot, līdz kaut kas netiks darīts pret �o taisnības piesmie�anu. Vēl kāds no rakstī�tājiem interesējās, vai citi esot pamanīju�i, cik Betija Keina līdzīga Svētajai Bernadetei.

Ja Ack-Emma vēstuļu lappusi varētu uzskatīt par kri�tēriju, tad visas pazīmes liecināja, ka nodibinājies Betijas Keinas kults. Roberts ļoti cerēja, ka tam nepievienosies Fren�aizas vendeta.

Tuvodamies nelaimīgajam namam, viņ� sāka arvien vairāk ba�īties, vai arī pirmdiena nebūs kļuvusi par ne�lūgto apmeklējumu dienu. Bija jauka novakare, rieto�ā saule ar slīpajiem zelta stariem apmirdzēja pavasarīgos laukus � tie�i tāds vakars, kas varētu pat Lārboro iedzī�votājus izvilināt no saviem pilsētas namiem uz rāmo Milfordas apvidu; patiesībā būtu liels brīnums, ja pēc AckEmma vēstuļu lappuses Fren�aiza nekļūtu par ikvakara svētceļojumu vietu. Tomēr, nokļuvis Fren�aizas tuvumā, Roberts redzēja, ka garais ceļa posms mājas priek�ā ir tuk�s, un, piebraucis tuvāk, saprata, kāpēc. Pie Fren�aizas vārtiem stalts un nekustīgs, vakara saules apspīdēts savā tum�zili sudrabotajā formas tērpā stāvēja policists.

Iepriecināts, ka Hallams bijis tik dāsns ar saviem ne�lielajiem spēkiem, Roberts palēnināja gaitu, lai sasveici�nātos, ta�u sveiciens sastinga viņam uz lūpām. Visā ķie�ģeļu sētas garumā ar turpat vai se�as pēdas augstiem, baltiem burtiem bija uzrakstīts vārds: �Fa�istes!� Tas pats vārds kliedza pretī no sētas vārtu otrā pusē.

�� Lūdzu, brauciet tālāk! � policists laipni, bet drau�dīgi teica, tuvodamies sastingu�ajam Robertam. � �eit nedrīkst apstāties.

155

Roberts lēni izkāpa no ma�īnas.

�� A, misters Blērs! Es jūs nepazinu, ser. Piedodiet!

�� Vai tas ir kaļķis?

�� Nē, ser, augstākā labuma krāsa.

�� ēlīgais Dievs!

�� Da�i visu mū�u netiek no tā vaļā.

�� No kā?

�� No tieksmes rakstīt uz sienām. Var teikt tikai vienu: labi, ka neuzrakstīja neko Jaunāku.

�� Uzrakstīja Jaunāko apvainojumu, kādu zināja, � Roberts drūmi noteica. � Vainīgie dro�i vien nav no�tverti?

�� Nē, ser. Es ierados parastajā vakara apgaitā, lai iztrenkātu kārtējos skatītājus, un tikai tad ieraudzīju. Ja ziņas ir pareizas, te biju�i divi vīri ar ma�īnu.

�� Vai �ārpas to zina?

�� Jā, man vajadzēja tikt iek�ā pie telefona. Mum9 ar Fren�aizas sievietēm tagad ir sava sazinā�anās sistēma. Kad gribu ar viņām runāt, piesienu steka galā savu mutautu un pavicinu to virs vārtiem. Vai gribat iet iek�ā, ser?

�� Nē. Nē, laikam tomēr ne. Palūg�u, lai telefona cen�trāle dabū man savienojumu. Nav vajadzīgs likt viņām; nākt pie vārtiem. Ja tā turpināsies, viņām vajadzēs pielikt vārtiem slēdzeni un dot man atslēgu.

�� Izskatās, ka turpināsies gan, ser. Vai �odienas AckEmma lasījāt?

�� Jā.

�� Kretīni! � policists nolamājās; atmiņas par avīzi gaisināja viņa rāmo nosvērtību. � Pēc viņu prāta iznāk, ka mēs esam tikai kopā savākts kau�ju bars! Patiesībā jā�brīnās, ka mēs tādi neesam! Labāk būtu aģitēju�i, lai mums maksā lielākas algas, nekā ķengāju�i mūs pa labi un pa kreisi!

�� Mieriniet sevi ar domu, ka jūsu liktenis piemeklē daudzus, � Roberts teica. � Agri vai vēlu cilvēki pa�manās nozākāt visu, kas ir stabils, cienījams un cildināms. Es �ovakar vai, pats vēlākais, rit no rīta atsūtī�u kādu lik�vidēt �o cūcību. Vai jūs paliksiet �eit?

�� Ser�ants, kuram piezvanīju, teica, lai es paliekot līdz tumsai.

�� Un pa nakti �eit neviena nebūs?

�� Nē, ser. Nav tik daudz cilvēku. Bet, kad satumsīs, nebūs vairs jābaidās. Tumsā visi steidzas uz mājām. It

156

sevi�ķi Lārboro ļaudis. Viņiem nepatīk lauki, kad kļūst tum�s.

Roberts nejutās tik pārliecināts.

Divas sievietes �ai lielajā, klusajā mājā, tumsā un vien�tulībā, kad aiz sētas verd tāds naids un vardarbības kāre� pavisam neomulīgi iedomāties! Tiesa, vārti ir nosprostoti, bet, ja gribētāji var uzrāpties uz sētas, lai sēdētu un izkliegtu apvainojumus, tad viņi tikpat labi var pa tumsu nolēkt otrā pusē lejā.

�� Neraizējieties, ser, � policists teica, vērodams Ro�berta seju. � Nekas viņām nenotiks. Mēs tomēr esam Anglijā.

�� Ack-Emma arī ir Anglijā, � Roberts atgādināja.. Tomēr viņ� iekāpa atpakaļ ma�īnā. Ir jau tiesa, te ir An�glija, turklāt Anglijas lauki, kuru iemītnieki pazīstami ar ieradumu nejaukties citu darī�anās. Ne jau vietējā iedzī�votāja roka uzmālējusi uz sētas �o uzrakstu. Jā�aubās, vai te, laukos, vārds �fa�ists� vispār pazīstams kā lamuvārds. Kad lauku cilvēks grib kādu apvainot, viņ� izvēlas vecākus, sak�u cilmes vārdus.

Policistam noteikti taisnība: kad iestāsies tumsa, visi izklīdīs pa mājām.

Kad Roberts iebrauca Sinleinas garā�ā un apturēja ma�īnu, Stenlijs, pie kantora durvīm kratīdams nost savu kombinezonu, pameta skatienu uz viņu un noprasīja:

�� Vai atkal kaut kas �ķērsām?

�� Jā, bet ne naudas lietās, � Roberts atmeta. � Visa nelaime ir cilvēka dabā!

�� Sāc tikai skumt par cilvēka dabu � un tev nekam citam vairs neatliks laika. Mēģināji kādu pāraudzināt?

�� Nē, mēģināju atrast kādu, kas notīrītu krāsu no sētas.

�� A, strādāt! � Stenlija tonis pauda, ka jau pati cerība atrast �ais laikos kādu, kas būtu ar mieru strādāt, liecina par no�ēlojamu, naivu optimismu.

�� Mēģināju atrast kādu, kas notīrītu smērējumu no Fren�aizas sētas, bet visi pēk�ņi kļuvu�i neiedomājami aizņemti.

Stenlijs mitējās kratīties. � Smērējumu? � viņ� no�vilka. � Kādu smērējumu?

157

Izdzirdis sarunu, kantora durvīs parādījās Bils, otrs �garā�as īpa�nieks.

Roberts pastāstīja viņiem, kas noticis. � Ar augstākā .labuma balto krāsu, teica de�ūrējo�ais policists.

Bils iesvilpās. Stenlijs neteica ne vārda, tikai stāvēja, nokratījis kombinezonu līdz viduklim, tā ka tas ļengani kūļājās ap kājām.

�� Ar ko tu mēģināji runāt? � Bils jautāja.

Roberts pateica. � �ovakar neviens neko nevar pa�līdzēt, un rīt no pa�a rīta, �ķiet, visiem �iem vīriem .jāsteidzas ļoti svarīgos pienākumos.

�� Neticami, � teica Bils. � Nevar ta�u būt, ka viņi 'baidās no atriebības!

�� Nē, atklāti sakot, es tā nedomāju. Manuprāt � kaut gan viņi nekad man to neteiks � galvenais ir viņu �pārliecība, ka �īs sievietes to ir pelnīju�as.

Brīdi valdīja klusums.

�� Kad es vēl biju dienestā, � teica Stenlijs, sākdams ■nesteidzīgi ģērbt kombinezonu atkal mugurā, � es par brīvu apceļoju Itāliju. Gandrīz veselu gadu. Izvairījos no malārijas, no itālietēm, no partizāniem, no jenkiju trans�porta un citām neērtībām. Bet iemantoju vienu alerģiju. Sāku �ausmīgi neciest uzrakstus uz sienām.

�� Ar ko mēs to dabūsim nost? � Bils jautāja.

�� Tā tikai vēl trūka, lai vislabāk apgādātajā un mo�dernākajā Milfordas garā�ā nebūtu nekā, ar ko notīrīt da�us krāsas pleķus, � teica Stenlijs, aizvilkdams kom�binezona rāvējslēdzēju.

�� Vai jūs patie�ām taisāties kaut ko darīt? � ieprie�cināts un pārsteigts jautāja Roberts.

Bils pasmaidīja savu rāmo, plato smaidu. � Armija un pāris suku. Kas te vēl vajadzīgs?

�� Jūs esat no zelta, � teica Roberts. � Abi divi. Man ��ovakar ir tikai viena vēlē�anās: dabūt to uzrakstu nost no sētas līdz rītdienas brokastlaikam. Es brauk�u līdzi un !palīdzē�u.

�� Ne jau nu �ajā parādes uzvalkā, � Stenlijs atmeta. � Un lieku darba drēbju mums �

�� Es dabū�u kaut ko vecāku un brauk�u jums no�pakaļ.

�� Paklau, tādam nieka darbam mums palīga neva�jag, � Stenlijs iecietīgi teica. � Ja vajadzētu, mēs pa�ņemtu līdzi Hariju. � Harijs bija garā�as puika. � Tu vēl neesi ēdis, bet mēs esam paēdu�i, un es esmu dzirdē-

158

jis, ka mis Beneta necie�ot, ja viņas lieliskie ēdieni aiziet bojā. Cerams, tu neiebildīsi, ja sēta izskatīsies noķēpāta? Mēs esam tikai labu nodomu vadīti garā�as zēni, nevis mākslinieki � dekoratori.

Kad Roberts soļoja pa Haistrītu uz savu 10. numura namu, visi veikali jau bija slēgti un viņ� raudzījās uz apkārtni gandrīz kā sve�inieks, svētdienīgs klaidonis. �ajā Lārboro pavadītajā dienā viņ� bija atradies tik tālu no Milfordas, ka tagad likās � viņ� te nav bijis jau ga�diem ilgi. 10. nama tīkamais miers � tik at�ķirīgs no Fren�aizas tuksnesīgā klusuma � apsveica un saņēma viņu kā savējo. No virtuves plūda tikko jau�ama ceptu ābolu smar�a. Pa pusatvērtajām ēdamistabas durvīm va�rēja redzēt, kā uz sienas ņirb kamīna liesmu raksti. No visām pusēm viņu kā liels vilnis apņēma siltums, dro�ības sajūta un omulība.

Juzdamies gandrīz vainīgs, ka ir �ī gaido�ā miera īpa��nieks, viņ� pacēla klausuli, lai piezvanītu Marionai.

�� A, jūs! Cik jauki! � atsaucās viņas balss, kad Ro�berts beidzot bija pārliecinājis centrāli par saviem kriet�najiem nolūkiem; tā kā viņa domas joprojām nodarbi�nāja baltais uzraksts, sirsnība sievietes balsī pārsteidza viņu nesagatavotu � Robertam uz brīdi aizrāvās elpa un kaut kas itin kā iesitās sirdī. � Es ļoti priecājos? Biju neziņā, kā mēs ar jums varēsim sarunāties, bet pa�tiesībā man jau vajadzēja iedomāties, ka jūs atradīsiet iespēju. Dro�i vien jums pietiek pateikt centrālei, ka zvana Roberts Blērs, un ceļ� brīvs.

Cik tas viņai raksturīgi, Roberts nodomāja. �ī nevil�totā pateicība vārdos �man vajadzēja iedomāties, ka jū& atradīsiet iespēju� un pēc tam tikko jau�amā ironija nā�kamajā jautājumā:

�� Jūs dro�i vien redzējāt mūsu sētas gleznojumu?

Roberts atbildēja apstiprino�i, piebilzdams, ka vairāk

neviens to neredzē�ot, jo līdz rītam tas bū�ot pazudis.

�� Līdz rītam! �

�� Abi mūsu garā�as saimnieki apņēmās to �ovakar likvidēt. Un ja Stenlijs un Bils kaut ko apņemas, tad arf izdarīs. Viņi izglītoju�ies tādā skolā, kur nepieļauj sakāvi.

�� Kas tā par skolu?

�� Britu armija. Un man ir vēl citas labas ziņas: esmj pārliecinājies, ka misters X patie�ām eksistē. Meitene kādu dienu kopā ar viņu dzērusi tēju. Viņa to nogrābusi �Midlendas� viesnīcas atpūtas zālē.

159

�� Nogrābusi? Bet viņa ir vēl tīrais bērns un � Nu jā, bet �is stāsts policijai! Pēc tā ne par ko nav jābrīnās. Kā jūs to uzzinājāt?

Roberts pastāstīja.

�� Jums Fren�aizā bija smaga diena, vai ne? � viņ� apvaicājās, beidzis savu kafejnīcas apstaigas tēlojumu.

�� Es jūtos kā dubļos izvārtīta. Vēl ļaunāks par publiku un aprakstīto sētu bija pasts. Pastnieks nodeva visas vēs�tules policijai. Tā kā mēs reti saņemam vēstules, nolē�mām, ka turpmāk visas sadedzināsim neatplēstas, ja vien rokraksts nebūs pazīstams. Tāpēc nerakstiet mums ar rakstāmma�īnu.

�� Vai tad jūs pazīstat manu rokrakstu?

�� Jā gan � jūs ta�u mums reiz atrakstījāt! To vēstuli, ko atnesa Nevils. Glīts rokraksts. ļ

�� Vai Neviļu jūs �odien esat satikusi?

�� Nē, bet viena vēstule bija no viņa. Patiesībā tā ne�maz nebija vēstule. 1

�� Vai kāds dokuments?

�� Nē, dzejolis.

�� Ahā! Vai jūs to sapratāt?

�� Nē, bet skanēja jauki.

�� Velosipēda zvans arī skan tā nekas.

Robertam �ķita, ka viņa mazliet iesmejas. � Ir jauki, ja kāds raksta dzejoli par tavām uzacīm, � viņa teica,

�� bet vēl jaukāk, ja notīra uzrakstu no sētas. Liels pal�dies jums par to � jums un �iem jūsu � kā nu bija? � j Bilam un Stenlijam! Ja jūs gribētu mums vēl kaut kādi palīdzēt, vai jūs rīt nevarētu atnest vai atsūtīt kaut ko ēdamu?

�� Ēdamu? � Roberts atkārtoja, satriekts, ka nav par to iedomājies agrāk; lūk, kā gadās, ja visu noliek priek�ā , Linas tante un pa�am atliek tikai iebāzt mutē: cilvēks pil] nīgi zaudē spēju iejusties otra stāvoklī. � Jā, protams. ' Es piemirsu, ka jūs nevarēsiet iepirkties.

�� Tas nav vienīgais iemesls. Autoveikals ar produk�tiem, kas pirmdienās vienmēr piebrauc, �odien neieradās, ļ Var jau būt, ka ieradās, � viņa steig�us piebilda, � bet nevarēja tikt iek�ā, un mēs to neredzējām. Sā vai tā, mēs par da�iem pirkumiem būtu ļoti priecīgas. Vai jums pie rokas ir rakstāmais?

Mariona nodiktēja sarakstu, tad pajautāja: � Mēs ne�esam redzēju�as �odienas Ack-Emma. Vai tur kaut kas bija par mums?

160

�� Tikai da�as vēstules, vairāk nekas.

�� Protams, visas pret?

�� Diem�ēl jā. Rīt, kad nesī�u jums produktus, paķer�u avīzi līdzi, un varēsiet pa�as izlasīt.

�� Mēs laikam aizņemam gau�i daudz jūsu dārgā laika.

�� is notikums man kļuvis personisks, � Roberts sacīja.

�� Personisks? � Marionas balsī ieskanējās ba�as.

�� Viens no manas dzīves mērķiem ir atmaskot Betiju Keinu.

�� Ak tā, saprotu! � Viņas balsī skanēja pa daļai atvieglojums, pa daļai � vai tas varētu būt? � vil�anās.

�� Nu labi, tiksimies rīt!

Ta�u tikties iznāca krietni drīzāk.

Roberts nolikās gulēt agri, tomēr labu brīdi neaizmiga, domās izmēģinādams gaidāmo telefona sarunu ar Kevinu Makdērmotu, apcerēdams da�ādas iespējas, kā atrisināt X problēmu, prātodams, vai Mariona jau aizmigusi savā klusajā, vecajā mājā vai arī guļ nomodā un tramīgi ieklausās āra skaņās.

Guļamistaba atradās ielas pusē, un ap pusnakti Ro�berts dzirdēja, ka ārpusē piebrauc un apstājas ma�īna; pēc brī�a aiz vaļējā loga atskanēja Bila piesardzīgais sau�ciens � gandrīz �uksts: � Mister Blēr! Ei, mister Blēr!

Roberts atradās pie loga jau līdz ar otro saucienu.

�� Paldies Dievam! � Bils no�ukstēja. � Es baidījos, vai �is nav mis Benetas logs.

�� Nē, viņas guļamistaba ir pagalma pusē. Kas noticis?

�� Fren�aizā sarau�anās. Man jābrauc uz policiju, jo telefona vadi pārgriezti. Bet es domāju, ka jāpieskrien paziņot, un . . .

�� Kas tur noticis?

�� Huligāni. Es atpakaļceļā jūs paņem�u. Pēc minū�tēm �etrām.

�� Vai Stenlijs palika tur? � Roberts vēl noprasīja, kad Bila masīvais stāvs atkal saplūda ar ma�īnas siluetu.

�� Jā, viņam pārsien galvu. Tūlīt bū�u atpakaļ. � Un ma�īna aiztraucās Ilaistrītas virzienā.

Roberts vēl nebija paguvis līdz galam apģērbties, kad gar logu aizskanēja kluss ��-�-��, � un viņ� saprata, ka policija devusies ceļā. Bez spalgām sirēnām nakts klu�sumā, bez rēco�iem uzrāvieniem, klusi kā vasaras vēj� koku lapotnēs likuma sargi devās savā gaitā. Kad Roberts,

11�457

161

cenzdamies nepamodināt Linas tanti, klusi atvēra ārdur�vis, pie ietves apstājās Bila ma�īna.

�� Nu? � Roberts vaicāja, kad viņi bija sāku�i braukt.

�� Nu tā � mēs lukturu gaismā pabeidzām savu dar�biņu � necik smalki jau neiznāca, bet krietni labāk nekā pirms tam, � nodzēsām lukturus un sākām vākt kopā savus krāmus. Rāmi un bez steigas, jo nekur nebija jā�skrien, un nakts bija jauka. Nupat bijām aizdedzināju�i cigaretes un gribējām kopties prom, kad no mājas atska�nēja plīsto�a stikla troksnis. Pa mūsu pusi neviens iek�ā nebija līdis, tātad bija skaidrs, ka tas noticis no sāniem vai pa aizmuguri. Stenlijs izvilka no ma�īnas savu luk�turi � manējais bija turpat uz sēdekļa, vēl ieslēgts, � un teica: �Ej tu pa to pusi, es pa �ito, un vidū paņemsim ciet.�

�� Vai tur vispār var apiet apkārt?

�� Gājiens vispār bija bezgalīgs. Un vēl dzīv�ogs! Pa�rastās drēbēs liela prieka nebūtu, bet kombinezonā lien tik uz priek�u un ceri uz labāko. Stenlijam jau nekas, tā�dam skalam. Bet man ar savu būdu jāgulstas tiem krūmiem gandrīz virsū un jāspie� pie zemes, citādi uz priek�u ne�tiek. Bet galu galā aizrāpāmies līdz aizmugurei, katrs pa savu pusi, un vidū satikāmies, bet nevienu nebijām re�dzēju�i. Tad atkal plīsa stikls, un mēs sapratām, ka te iecerēta nakts izprieca. Stenlijs teica: �Pacel mani, un es tev pado�u roku!� Tāda roka jau nu man neko nelīdzētu, bet tai pusē ir tāds kā uzkalns, un mēs itin labi tikām pāri. Stenlijs prasīja, vai man bez luktura vēl esot kāds sitamais, un es teicu, jā, uzgrie�ņu atslēga. Stenlijs teica: �Tad jau labāk krauj ar dūri, tā tev ir smagāka.�

�� Ar ko viņ� pats taisījās kraut?

�� Viņ� teica, ka mākot vecos regbija paņēmienus. Stenlijs ir bijis tīri labs spēlētājs. Tā nu mēs gājām pa tumsu uz trok�ņa pusi. Izskatījās, ka �ie iet visapkārt mā�jai un met pa logiem. Pie viena stūra mēs viņus panācām un iededzām lukturus. Man �ķiet, tur bija kādi septiņi. Katrā ziņā krietni vairāk, nekā mēs bijām gaidīju�i. Mēs tūlīt nodzēsām lukturus, lai �ie neredz, ka esam tikai divi, un grābām tuvāko ciet. Stenlijs teica: �Ķeriet to tur, ser��ant!�, un man pirmajā brīdī likās, ka viņam sagribējies godāt mani pēc veca armijas paraduma, bet pēc tam es sapratu, ka viņ� grib tēlot policiju. Vairāki laikam laidāslapās, jo tai jezgā, kas tur sākās, septiņi vairs nevarēja būt. Tad pēk�ņi viss pālika klusu � pirms tam mēs. ; pamatīgi trok�ņojām �, un es sapratu, ka �ie taisās mums

izsprukt, un Stenlijs, valstīdamies kaut kur pa zemi, uz�bļāva: �Ņem ciet, Bil, lai netiek pāri sētai!� Un es ar lukturi metos �iem pakaļ. Nupat pēdējais rāpās aug�ā, un es ieķēros viņam kājās. Bet �is spārdījās kā ērzelis, un es ar lukturi rokā nevarēju noturēt, izslīdēja kā zutis un pāri bija, pirms paguvu sagrābt otrreiz. Tai vietā sēta no iek�puses ir vēl augstāka nekā ielas pusē, un man vairs nebija cerību. Gāju atpakaļ pie Stenlija. Viņ� joprojām sēdēja zemē. Kāds bija krietni iebelzis viņam ar kaut ko pudelei līdzīgu, un viņam bija pavisam drūms paskats. Tad uz lieveņa iznāca mis Sārpa un jautāja, vai kāds esot ievainots. Luktura gaismā viņa mūs varēja redzēt. Iestie�pām Stenu iek�ā � nu jau tur bija arī vecā dāma un visur iedegta gaisma �, un es devos pie telefona, bet mis �ārpa teica: �Nekas nesanāks, aparāts klusē. Mēs jau pa�ā sākumā mēģinājām zvanīt.� Tad es teicu, ka mēs aizbrauksim pakaļ. Un teicu, ka paķer�u arī jūs. Bet mis �ārpa sacīja � nē, jums esot bijusi ļoti grūta diena un nevajagot traucēt. Tomēr es domāju, ka vajag.

�� Pilnīgi pareizi, Bil.

Kad viņi piebrauca pie mājas, vārti bija līdz galam atvērti, policijas ma�īna apstājusies pie durvīm, vairums istabu apgaismotas un pie izsistajiem logiem vējā plīvoja aizkari. Viesistabā Mariona aprūpēja Stenlija pārsisto uzaci, policijas ser�ants rakstīja blociņā piezīmes un viņa padotais vāca kopā lietiskos pierādījumus. Tie sastāvēja galvenokārt no pusķieģeļiem, pudelēm un aprakstītiem papīra gabaliem.

�� Ai, Bil, es ta�u jums teicu, ka nevajag!�Mariona iesaucās, paceldama skatienu un ieraudzīdama Robertu.

Roberts ievēroja, cik prasmīgi viņa apkopj Stenlija ievainojumu � tā pati sieviete, kura uzskatīja, ka ir ne�prasmīga virtuvē. Sasveicinājies ar ser�antu, viņ� nolie�cās, lai apskatītu savāktos priek�metus. Sasviests bija daudz kas, bet papīra gabali ar uzrakstiem tikai �etri, un to saturs �āds: �Vācieties projām!�, �Vācieties ar labu, kamēr nav par vēlu!�, �Nolādētās ārzemnieces!� un ��is ir tikai brīdinājums!�.

�� ķiet, esam savāku�i visu, � ser�ants teica. � Ta�gad iesim pārmeklēt dārzu � varbūt tur ir pēdu nospie�dumi vai kas cits noderīgs. � Pārlaidis profesionālu ska�tienu Bila un Stenlija apavu zolēm, ko tie pēc viņa lū�guma bija pavērsu�i aug�up, viņ� kopā ar savu palīgu

163

izgāja ārā, bet istabā ienāca misis �ārpa ar kūpo�u krūzi un tasītēm.

�� A, misters Blērs! � viņa teica. � Vai mēs jums joprojām liekamies saisto�as?

Viņa bija pilnīgi saģērbusies, at�ķirībā no Marionas, kura vecajā rītatērpā izskatījās pavisam cilvēciska un nemaz nelīdzinājās Zannai dArkai, � un likās, ka apkār�tējās norises viņu nemaz nesatrauc. Interesanti, kas �o sievieti spētu izsist no līdzsvara, Roberts nodomāja.

Bils ienāca no virtuves ar skaliem rokās un aizdedzi�nāja izdzisu�o kamīnu, un misis �ārpa salēja tasītēs karsto �ķidrumu; redzēdams,, ka tā ir kafija, Roberts atteicās, jo pēdējā laikā bija baudījis kafiju pārāk lielās devās, lai vēl justu par to interesi. Stenlija vaigos pamazām atgrie�zās sārtums. Kad policisti ienāca atpakaļ no dārza, istabā jau valdīja mājīgu ģimenes viesību gaisotne, par spīti plī�vojo�ajiem aizkariem izsisto logu ailēs. Roberts ievēroja, ka ne Stenlijam, ne Bilam �ārpas ne�ķiet ne dīvainas, ne apgrūtino�as sarunu biedrenes, glu�i otrādi � abi jutās brīvi un nepiespiesti. Varbūt tāpēc, ka �ārpas viņu klāt�būtni uzņēma par pa�saprotamu, izturēdamās pret sve�i�nieku uzbrukumu kā pret ikdieni�ķu parādību. Tā vai citādi, Bils trieca savus parastos jokus un Stenlijs bez īpa�a uzaicinājuma pasniedza tasīti, lai to piepilda vēl�reiz. Roberts nevil�us iedomājās, cik satraukti viņi justos rosīgās Linas tantes laipnajā paspārnē � dro�i vien sē�dētu uz krēsla maliņas un raizētos par saviem netīrajiem kombinezoniem.

Varbūt arī Neviļu bija piesaistījusi �ī pa�saprotamā: attieksme pret viesu klātbūtni.

�� Vai jūs domājat palikt �eit, kundze? � jautāja ser�ants, atkal ienācis istabā.

�� Protams, � atbildēja misis �ārpa, liedama viņiem kafiju.

�� Nē, � iebilda Roberts. � To jūs nedrīkstat � tik tie�ām ne! Es jums sameklē�u klusu viesnīcu Lārboro, kur�

�� Lielāku muļķību jūs vairs nevarētu izdomāt. Skaidrs, ka mēs paliksim tepat. Kāda nozīme da�iem iz�sistiem logiem?

�� Tas var būt tikai sākums, � brīdināja ser�ants.

�� Un, uzturoties �eit, jūs mums uzveļat milzīgu atbil�dību � patiesībā mūsu spēki ir par vājiem, lai to varētu uzņemties.

164

�� Man ļoti �ēl, ka mēs jūs apgrūtinām, ser�ant. Ti�ciet man, ja vien varētu, mēs labprāt būtu jums aiztau�pīju�as �o nakts piedzīvojumu. Bet �īs ir mūsu mājas, un �eit mēs arī paliksim. Pat nedomājot par ētisko pusi, paliek jautājums: kas no �īs mājas būs atlicis, kad gribē�sim atgriezties? Ja jau jums nepietiek policistu, lai ap�sargātu cilvēkus, tad ta�u skaidrs, ka tuk�as mājas ap�sargā�anai jūs ne tik tos neatradīsiet?

Ser�ants �ķita mazliet apmulsis, kā da�kārt mēdza ga�dīties tiem, kam iznāca saskare ar veco misis Sārpu.

�� Taisnība gan, kundze, � viņ� negribīgi atzina.

�� Tātad jautājums par mūsu aizie�anu no Fren�aizas ir izsmelts. Vai vēlaties cukuru, ser�ant?

Kad policisti bija aizbrauku�i un Bils, sameklējis vir�tuvē slotu un lāpstiņu, sāka apstaigāt istabas un uzslaucīt stikla drumslas, Roberts vēlreiz mēģināja runāt par �o tematu. Viņ� atkal pieminēja prātīgo iespēju apmesties Lārboro viesnīcā, ta�u nespēja izteikt vārdos ne savas jūtas, ne veselā saprāta argumentus. Pats būdams Sārpu vietā, viņ� nekur neietu, un nevarēja gaidīt, lai to darītu viņas, turklāt atzinīgi vērtēja misis Sārpas tālredzīgo at�gādinājumu par tuk�as mājas likteni.

�� Jums vajadzīgs īrnieks, � teica Stenlijs, kuram viņi ievainojuma pēc nebija ļāvu�i slaucīt stiklus. � īrnieks ar pistoli. Ko jūs teiktu, ja es nāktu te pārgulēt? Tikai pārgulēt, ē�anu nerēķiniet. Kā naktssargs � un nakts�sargi tikpat visi guļ.

Sievie�u sejas liecināja, ka viņas jūtas iepriecinātas par �ādu sabiedroto lokāla kara apstākļos, tomēr viņas ne�apgrūtināja viesi ar pateicības vārdu plūdiem.

�� Vai tad jums sievas nav? � jautāja Mariona.

�� Pa�am savas nav, � ar uzspēlētu nopietnību at�bildēja Stenlijs.

�� Ja jums tāda būtu, pilnīgi iespējams, ka viņa at�balstītu �o domu, � sacīja misis �ārpa. � Ta�u es �au�bos, vai tas nāks par labu jūsu biznesam, mister � hm � mister Pīters.

�� Manam biznesam?

�� Ja jūsu klienti uzzinās, ka esat kļuvis par Fren�ai�zas naktssargu, viņi var no jums aiziet.

�� Neaizies! � Stenlijs pa�apmierināts noteica. � Nav jau �iem, kur iet. Lin�s piecas dienas nedēļā ir pilnā, un Biginss neprot ne velosipēdam ķēdi uzlikt. Un vispār �

165

es neļauju klientiem sev diktēt, kas man darāms no darba brīvajā laikā.

Kad atgriezās Bils, arī viņ� atbalstīja Stenlija ieceri. Bils pats bija precējies, un nevienam nenāca prātā, ka viņ� varētu gulēt citur kā*mājās. Turpretī Stenlija nak�ņo��ana Fren�aizā abiem �ķita ļoti saprātīgs atrisinājums.

Roberts juta dziļu atvieglojumu.

�� Nu labi, � sacīja Mariona. � Ja jūs grasāties pavadīt naktis pie mums, visgudrāk būtu sākt tūlīt. Jūsu sāpo�ā galva noteikti prasīt prasa pēc spilvena. Es kāp�u aug�ā un saklā�u gultu. Vai gribat istabu ar logu uz dien�vidiem?

�� Jā, � Stenlijs nopietni atbildēja. � Un labi tālu no virtuves un radio trok�ņiem.

�� Darī�u, ko varē�u.

Tika norunāts, ka Bils iemetīs Stenlija mītnes durvju spraugā zīmīti ar ziņu, ka Stenlijs būs uz len�u parastajā laikā. � Viņa neuztrauksies, � Stenlijs piebilda, runā�dams par savu dzīvokļa saimnieci. � Es arī agrāk esmu nak�ņojis ārpus mājas. � Uztvēris Marionas skatienu, viņ� piemetināja: � Nogādāt klientiem ma�īnas pāri upei nakts laikā var divreiz ātrāk.

Visās apak�stāva istabās viņi piestiprināja aizkarus pie palodzēm, lai kaut cik nodro�inātos lietus gadījumā, un Roberts apsolīja no rīta pēc iespējas agrāk sameklēt stik�lotājus, klusībā nolemdams braukt pēc tiem uz Lārboro, jo Milfordā bija iespējams atkal no visiem saņemt pie�klājīgu noraidījumu.

�� Un vēl es mēģinā�u sagādāt vārtiem slēdzeni, � viņ� teica, kad Mariona iznāca promgājējiem līdzi no�sprostot vārtus, � lai jums pie visa pārējā nav vēl pie�devām jābūt par vārtnieci.

Mariona sniedza roku vispirms Bilam, tad Robertam.

�� Es nekad neaizmirsī�u, kā jūs visi trīs mums palīdzē�jāt. �o nakti atceroties, es domā�u nevis par tiem tumso�ņiem, � viņa pagrieza galvu uz izsisto logu pusi, � bet par jums trim.

�� Vai tu nebūtu tik laipns un nenopirktu zivi, mīj ļais? � otrdienas pēcpusdienā pa telefonu teica Linas k tante. � Nevils arī būs pusdienās, tā ka mums jāpagādā kaut kas vairāk.

XIII

166

Roberts nebija īpa�ā sajūsmā par iespēju pavadīt vēl kādu stundu Nevila sabiedrībā, ta�u jutās tik apmierināts pats ar sevi, ka �is pienākums �ķita vieglāk piecie�ams nekā citkārt. Viņ� bija sarunājis ar Lārboro firmu, ka Fren�aizai tiks iestikloti logi, viņ� glu�i brīnumainā kārtā bija sadabūjis atslēgu, kura derēja Fren�aizas vārtiem, � līdz rītam tai būs pagatavoti divi rezerves eksemplāri, � un viņ� pats bija aizvedis uz Fren�aizu produktus kopā ar visskaistāko puķu pu�ķi, kāds Milfordā nopērkams. Fren�aizā viņ� bija uzņemts tik sirsnīgi, ka gandrīz vairs nebēdāja par to, ka Nevils tur jūtas brīvāk un atraisītāk par viņu. Galu galā pasaulē ir �is tas svarīgāks par spēju pusstundas laikā nodibināt draudzīgas attiecības un uz�runāt otru vārdā.

Pusdienas pārtraukumā viņ� bija piezvanījis Kevinam Makdērmotam un atstājis sekretārei ziņu, lai Kevins va�karā piezvana uz Haistrītas 10. namu. Stāvoklis �ķita kļūstam nekontrolējams, un viņam vajadzēja Kevina pa�domu.

Viņ� bija atraidījis trīs uzaicinājumus saspēlēt golfu, aizbildinādamies ar to, ka neesot laika �skraidīt pa lau�kumu un dzenāt bumbiņu�.

Viņ� bija aizgājis apmeklēt svarīgu klientu, kur� bija centies iztaujāt viņu kop� pagāju�ās piektdienas un pa telefonu vaicājis, vai �viņ� joprojām strādājot Blēra, Heivarda un Beneta firmas dienestā�.

Viņ� bija paveicis iekavētos darbus kopā ar misteru Hezeltainu, kur� joprojām izturējās pārmeto�i un, lai gan pēc pārliecības bija �ārpu pusē, tomēr nepārprotami uz�skatīja, ka Fren�aizas notikumā viņu firmai gan nepieklā�jas iesaistīties.

Un viņ� bija izdzēris tēju no zilās tasītes, ko mis Tafa ienesusi uz lakotās paplātes ar spodri balto salveti, un apēdis abus uz �ķīvī�a noliktos cepumus.

Tējas paplāte �obrīd atradās uz viņa galda � tie�i tāpat kā toreiz pirms divām nedēļām, kad bija iezvanījies telefons un viņ� klausulē pirmoreiz izdzirdis Marionas Sārpas balsi. Tikai pirms divām nedēļām! Toreiz viņ� bija sēdējis un skatījies uz �o saules apspīdēto paplāti, juz�dams dīvainu neapmierinātību ar savu ērto dzīvi un ar sajūtu, ka laiks paskrien kaut kur garām. Ta�u �odien abi cepumi uz �ķīvī�a viņā nekādu protestu vairs neizraisīja, jo viņ� bija nogriezies sānis no ierastā dzīves ceļa, ko tie simbolizēja. Viņ� bija sācis sazvanīties ar Skotlend-

167

jardu, kjuvis par pilnvaroto divām skandalozām sievie�tēm, uzņēmies detektīva � amatiera lomu un savām acīm pieredzējis pūļa varmācību. Visa viņa pasaule tagad iz�skatījās citāda. Pat cilvēki, kurus viņ� satika, �ķita ci�tādi. Piemēram, tum�matainā, kalsnā sieviete, kuru viņ� reizēm tika redzējis Haistrītā iepērkamies, bija kjuvusi par Marionu.

Jā, nogriezties sānis no ierastā dzīves ceja, protams, nozīmēja ari to, ka nevar glu�i vienkār�i uzlikt galvā platmali un pulksten �etros nesteidzīgi doties uz mājām. Roberts pastūma tējas paplāti sānis un turpināja darbu; kad viņ� nākamreiz paskatījās pulkstenī, tas rādīja pus�septiņi, bet, kad viņ� vēra vaļā 10. nama durvis, bija jau pāri septiņiem.

Ēdamistabas durvis, kā parasti, stāvēja pusvirus, un istabā bija dzifdama Nevila balss.

�� Glu�i otrādi, es uzskatu, ka tu izturies ārkārtīgi muļķīgi, � Nevils teica.

Roberts tūlīt pazina �o toni. Tādā pa�ā saltā niknumā �etrus gadus vecais Nevils bija paziņojis vienam no vie�siem: �Man loti �ēl, ka ielūdzu tevi uz savām viesībām.� Acīmredzot Nevils patiesi ir noskaities.

Pa pusei novilcis mēteli, Roberts apstājās un ieklau�sījās.

�� Tu jaucies lietās, par kurām nezini absolūti neko, un diez vai to var saukt par gudra cilvēka rīcību.

Neviens neatbildēja, tātad viņ� runā pa telefonu � un Kevins �ī jaunā nejēgas pēc dro�i vien nevar dabūt sa�vienojumu.

�� Es nepavisam neesmu apmāts! Es tāds nekad ne�esmu bijis. Tie�i tu esi apmāta un apsēsta � ar savām idejām! Tu izturies ārkārtīgi muļķīgi, es jau tev teicu� Tu meties aizstāvēt nelīdzsvarotu pusaudzi, neko nezinā�dama par konkrēto gadījumu, un tas visskaidrāk liecina par apmātību. � Vari savam tēvam no manis pateikt, ka tā nepavisam nav kristīga cilvēka attieksme, bet gan ne�pieļaujama jauk�anās nevietā. Ļoti iespējams, ka pat pa�mudinājums uz vardarbību. � Jā, pagāju�ā naktī. � Nē, izsisti visi logi un aprakstīta sēta. � Ja viņam tik loti rūp taisnīgums, tad te būtu īstais darbalauks. Bet jūsu kompānijai nekāds taisnīgums nerūp. Jūs interesē tikai netaisnība. � Ko es domāju ar �jūsu kompāniju�? Tie�i to, ko saku. Tu un tavs bars, kas mū�īgi vāc kopā nejēgas un slīmestus un kūda tos pret visu pasauli. Jūs ne pirkstu

168

nepakustināsiet, lai palīdzētu trūkumā nonāku�am darba�rūķim, bet, ja rūdītam katordzniekam vienreiz nepietiks naudas pusdienām, jūs pieraudāsiet visu pasauli. Nelabi metas no jums! � Jā, taisni tā es teicu, nelabi metas! � Nelabi līdz vēmienam, un es tūlīt apvem�os!

Klausules atsitiens pret aparātu liecināja, ka dzejnieks ir pateicis savu sakāmo.

Roberts pakāra mēteli sienas skapī un iegāja istabā. Nevils, drūms kā negaisa mākonis, lēja sev glāzē neat��ķaidītu viskiju.

�� Ielej man arī! � Roberts teica. � Es biju spiests noklausīties. Vai tā gadījumā nebija Rozmarija?

�� Kur� gan cits? Vai tad Anglijā vēl kāds ir spējīgs uz tik neaprakstāmu stulbumu?

�� Kādu stulbumu?

�� Kā, vai tad tu nedzirdēji? Viņa uzņēmusies vajātās Betijas Keinas aizstāvniecību! � Nevils iedzēra lielu malku viskija un veltīja Robertam tik zvērojo�u skatienu, it kā tie�i viņ� par visu būtu atbildīgs.

�� Nu, es gan nedomāju, ka viņas piebiedro�anās AckEmma kompānijai kaut ko mainīs.

�� Ack-Emmal Tā nemaz nav Ack-Emma! Tas ir Watchman\ Tas plānprātiņ�, ko viņa sauc par savu tēvu, ir uzrakstījis vēstuli piektdienas numuram. Jā, skaidrs, ka tev metas nelabi! It kā mums jau tāpat nebūtu diezgan!

Iezvanījās telefons.

�� Ja tā ir Rozmarija, es atrodos Ķīnā, � Nevils iz�meta.

Ta�u tas bija Kevins Makdērmots.

�� Apsveicu, pēddzini! � Kevins teica. � Tikai nā�kamreiz netērē veselu pēcpusdienu, pūlēdamies sazvanīt Eilzberijas privātpersonas, ja to pa�u informāciju vari dabūt no Skotlendjarda.

Roberts paskaidroja, ka arī pats vēl jūtoties pietie�kami privāts, lai Skotlendjards viņam nenāktu prātā, to�mēr viņ� cītīgi mācoties no savām kļūdām.

Atstāstījis Kevinam pagāju�ās nakts notikumus, viņ� teica:

�� Es vairs nevaru ļaut tam mierīgi ritēt tālāk. Kaut kas pēc iespējas drīzāk jādara, lai izpestītu viņas no �is jezgas.

�� Tātad tu gribi, lai es tev iesaku kādu detektīvu?

�� Jā, laikam cits nekas neatliek. Bet vēl es domāju �

�� Ko tad? � Kevins jautāja, kad Roberts vilcinājās.

169

�� Es domāju � varbūt man aiziet uz Skotlendjardu pie Grānta un skaidri un gai�i izstāstīt, ko esmu uzzinā�jis: no kurienes meitene varēja tik daudz zināt par �ārpām un viņu māju un ka viņa Lārboro ir satikusi vīrieti, un ka tam ir liecinieks.

�� Ar kādu nolūku tu to gribi darīt?

�� Tad viņi varētu izsekot meitenes gaitām tajā mē�nesī mūsu vietā.

�� Un tu domā, ka viņi to darītu?

�� Protams. Kāpēc gan ne?

�� Tāpēc, ka tas viņiem nebūtu pūliņu vērts. Uzzinā�ju�i, ka meitenei nevar ticēt, viņi tikai ar atvieglojumu nodotu �o gadījumu aizmirstībai � un ar to viss beigtos. Viņa nav devusi zvērestu, tātad viņu nevar apsūdzēt par nepatiesas liecības snieg�anu.

�� Viņu var apsūdzēt par apzinātu policijas maldinā��anu.

�� Jā, bet tas viņiem nebūtu pūliņu vērts. Skaidrs, ka izsekot meitenes toreizējām gaitām nebūtu viegli. Un pie�devām pie visas �īs glu�i nevajadzīgās izmeklē�anas vi�ņiem vēl vajadzētu sagatavot un iesniegt lietu tiesā, un arī tas ir darbs. Nepavisam nav ticams, ka nodaļa, kurai darba pilnas rokas un nopietnu lietu līdz kaklam, uz�ņemsies visas �īs klapatas, kad iespējams mierīgi nolikt visu malā.

�� Bet �ī iestāde ta�u it kā pārstāv taisnību. Sārpas tādā gadījumā paliek �

�� Nē, �ī iestāde pārstāv likumu. Taisnība jāmeklē tiesā. Tu ta�u to glu�i labi zini. Turklāt tev, Rob, nav neviena pierādījuma, ko celt viņiem priek�ā. Tev nav zināms, vai meitene tie�ām braukusi uz Milfordu. Un tas, ka viņa viesnīcā iepazinusies ar kādu vīrieti un dzērusi kopā ar to tēju, nekādi nerunā pretī viņas stāstam un nepierāda, ka viņu nevarēja sagūstīt �ārpas. Patiesībā vienīgais, uz ko tu vari balstīties, ir Aleks Ramzdens no Fulemas, kur� dzīvo Springgārdenzā 5.

�� Kas viņ� tāds ir?

�� Tavs privātdetektīvs. Turklāt ļoti labs, vari man ticēt. Viņam ir pulciņ� apmācītu padoto, un, ja viņ� pats būs pārāk aizņemts, tad tu dabūsi pietiekami prasmīgu vietnieku. Pasaki viņam, ka ieteikums nāk no manis, un viņ� nepagrūdīs kaut kādu nejēgu. Bet to viņ� tikpat ne�darītu. Krietns vīrs. Atvaļināts no policijas �dienesta pienākumos gūta ievainojuma dēļ�. Viņ� tev būs pa prā�

170

tam. Man nu jāskrien. Ja varu vēl kaut kā palīdzēt, pie�zvani! Man labprāt patiktu aizbraukt uz Fren�aizu un pa�am redzēt tavas raganas. Man viņas �ķiet arvien inte�resantākas. Uz redzi!

Roberts nolika klausuli, pacēla to vēlreiz, piezvanīja izziņu birojam un noskaidroja Aleka Ramzdena telefona numuru. Tas neatbildēja, un Roberts nosūtīja telegrammu ar ziņu, ka Roberts Blērs vēlas steidzamus pakalpojumus un Kevins Makdērmots ieteicis griezties tie�i pie Ramz�dena.

�� Robert, � ienākdama teica Linas tante, sa�utumā glu�i pietvīkusi, � vai tu zini, ka atstāji zivi uz priek��istabas galdiņa un mitrums izsūcies cauri līdz sarkanko�kam? Es tie�ām nesaprotu, kas ar tevi notiek! Kop� tu esi iesaistījies �ajā Fren�aizas notikumā, tu esi pilnīgi pārvērties. Nevil, mīļais, vai �ī ir jau tre�ā viskija glāze? Mums pusdienās būs labs vīns, un tu pēc �īs stiprās dziras vairs nejutīsi tam nekādu gar�u. Tu nedrīksti padoties sliktiem ieradumiem, ja gribi precēt bīskapa meitu.

�� Rozmariju es neprecē�u.

Mis Beneta pārsteigumā sastinga. � Nē?

�� Tikpat labi es varētu precēt Sociālās aprūpes ko�miteju.

�� Bet Nevil!

�� Tikpat labi es varētu precēt radioaparātu! � Ro�berts atcerējās Kevina piezīmi par to, ka Rozmarija spē�ot dzemdēt vienīgi skaļruņa pastiprinātāju. � Tikpat labi es varētu precēt krokodilu! � Tā kā Rozmarija bija skaista meitene, Roberts nosprieda, ka krokodils pieminēts sa�karā ar asarām. � Tikpat labi es varētu precēt avīzi AckEmmal � Tas laikam bija pēdējais akords.

�� Bet, Nevil, mīļais, kāpēc?

�� Viņa ir �ausmīga muļķe.

�� Beidz nu, mīļais, jūs vienkār�i esat saķīvēju�ies, tā gadās visiem saderinātiem pāriem. Nemaz nav slikti jau pirms precē�anās tikt skaidrībā, kādas kuram prasības un kādi var būt kompromisi; ne velti tie pāri, kas saderinā��anās laikā nestrīdas, vēlāk dzīvo apbrīnojami nesaticīgi, tāpēc neņem nieka nesapra�anos tik nopietni! Tu vēl pirms mājā brauk�anas vari viņai piezvanīt.

�� Tā ir būtiska nesapra�anās, � Nevils salti noteica.

�� Un es nepavisam netaisos viņai zvanīt.

�� Bet, Nevil, mīļais, kas �

Trīs spalgi gonga sitieni pārtrauca Linas tantes iebil-

171

dumus un lika viņai apklust. Izjuku�as saderinā�anās drā�mas vietā stājās tūlītējas un neatliekamas rūpes.

�� Iesim! Ņem savu dzēriena glāzi līdzi uz ēdamistabu, mīļais!

XIV

Linas tantei lielas raizes darīja arī tas, ka Robertam nākamajā rītā jāēd brokastis bez ceturk�ņa astoņos, lai viņ� agri varētu ierasties kantorī. Vēl viena lejupslīdes pazīme, pie kā vainīga �ī Fren�aizas lieta! Agri ēst bro�kastis, lai tiktu uz vilcienu, dotos uz tālāku tik�anās vietu vai brauktu uz klienta bērēm ir pavisam kas cits. Ta�u agri ēst brokastis tāpēc, lai ierastos kantori izsūtāmam zēnam piedienīgā laikā, ir gau�i dīvaina rīcība, kas Blēram nepavisam nepiestāv.

Roberts smaidīdams soļoja pa saules apspīdēto Haistrītu, kuras nami joprojām bija klusi un aizslēģoti. Agrās rīta stundas viņam vienmēr bija patiku�as, jo tie�i tajās Milforda izskatījās vislabāk: tās sārtie, brūnie un krēm�krāsas toņi saulē mirdzēja tik glezni kā mākslinieka otas radīti. Pavasaris pamazām pārtapa vasarā, vēsajā rīta gaisā strāvoja ietves siltums, un apgraizītās liepu lapotnes bija pilnā zaļumā. Roberts ar atvieglojumu nodomāja, ka vientuļajām Fren�aizas sievietēm vismaz naktis kļūst īsā�kas. Bet kas zina � ja labi veiksies, varbūt viņas tiks gandarītas jau līdz vasaras sākumam un viņu māja vairs nebūs aplenkts cietoksnis.

Pie kantora aizslēgtajām durvīm atbalstījies stāvēja kāds gar�, tievs, iesirms vīrietis � no izskata tikai kauli un āda.

�� Labrīt! � Roberts teica. � Vai jūs gribējāt mani satikt?

�� Nē, � vīrietis atbildēja. � Jūs gribējāt satikt mani.

�� Es?

�� Vismaz ta rakstīts telegrammā. Cik saprotu, jūs esat misters Blērs?

�� Bet jūs ta�u nevarējāt tik ātri jau ierasties! � Ro�berts iesaucās.

�� Es nedzīvoju tālu, � vīrietis īsi atteica.

�� Nāciet iek�ā! � Roberts aicināja, mēģinādams pie�lāgoties mistera Ramzdena skopajam runas veidam.

Slēgdams vaļā rakstāmgaldu, viņ� apjautājās: � Vai esat paēdis brokastis?

172

�� Jā, Vaithārtā apēdu �ķiņķi ar olām.

�� Mani ļoti iepriecina, ka varējāt ierasties pats.

�� Es nupat biju pabeidzis iepriek�ējo darbu. Un Kevins Makdērmots ir daudz darījis manā labā.

�� Varbūt vislabāk būs, ja izlasīsiet �o, � Roberts teica, pasniegdams Ramzdenam Betijas Keinas liecības eksemplāru, � pēc tam varam turpināt.

Ramzdens paņēma pasniegto, apsēdās apmeklētāju krēslā un, tie�i tāpat kā iepriek� Kevins, pilnīgi izslēdza no apziņas Roberta klātbūtni. Roberts, ņemdams ārā no atvilktnes savus papīrus, sajuta skaudības dzirksti par �ādu koncentrē�anās spēju.

�� Jā, mister Blēr? � pēc brī�a atnācējs teica, un Roberts viņam izstāstīja pārējo: kā meitene pazinusi māju un tās iemītnieces, kā Roberts pats iesaistījies �ajā noti�kumā, kā policija nolēmusi neierosināt lietu uz pa�reizējo liecību pamata, kā to pārdzīvojis Leslijs Vinns un kā tas beidzies ar Ack-Emma publikāciju; kā viņ� pats runājis ar meitenes tuviniekiem un ko �īs sarunas atklāju�as, kā viņ� uzzinājis, ka meitene daudz braukājusi ar autobu�siem un ka Milfordas mar�rutā attiecīgajā laikaposmā tomēr ceļojis divstāvu autobuss, un kā viņ� atklājis X eksistenci.

�� Jūsu darbs būs uzzināt kaut ko vairāk par �o X, mister Ramzden. Viesnīcas kalpotājs Alberts zina, kāds viņ� izskatījās, un �eit ir attiecīgā perioda viesu saraksts. Tā būtu pārāk liela veiksme, ja viņ� joprojām dzīvotu tai pa�ā viesnīcā, bet nekad jau nevar zināt. Pēc tam rīkojieties, kā pats atrodat par labāku. Starp citu, pasa�kiet Albertam, ka nākat no manis. Es viņu pazīstu jau sen.

�� Labi. Es tagad do�os uz Lārboro. Līdz rītdienai da�bū�u meitenes fotogrāfiju, bet �odien varbūt jūs varat man aizdot �o avīzes numuru.

�� Protams. Kā jūs domājat dabūt īstu viņas fotogrāfiju?

�� A, ir tādas iespējas.

Roberts nosprieda, ka Skotlendjards dro�i vien dabūjis meitenes fotogrāfiju toreiz, kad izsludināja viņas pazu��anu, un ka Ramzdena vecie kolēģi viņam to dro�i vien neliegs, tāpēc vairs nejautāja.

�� Pastāv iespēja, ka meiteni varēja ievērot kāds no divstāvu autobusa konduktoriem, � Roberts piebilda, kad Ramzdens piecēlās promie�anai. � Viņus var atrast Lār�boro autobusu parkā, Viktorijas ielā.

Pusdesmitos ieradās pārējie darbinieki, turklāt pirmais

173

■

no tiem Nevils; �ī pārmaiņa ierastajā kārtībā pārsteidza Robertu, jo Nevils alla� mēdza ierasties pēdējais un pē�dējais arī ķērās pie darba. Ta�u �odien viņ� ieradās laikā, iegāja savā istabā, aizvēra durvis un, ja var spriest pēc atvilktņu stumdī�anas trok�ņa, tūlīt sāka cītīgi strādāt.

Roberts sēdēja, iegrimis darbā, līdz pusvienpadsmitiem un tad aptvēra, ka ir brokastojis neparasti agri un tagad vēlētos kaut ko vairāk par kantorī iebaudāmo tējas tasi. Jāaiziet līdz �Rozei un kronim� un jāpasūta kafija ar sviestmaizi. Vislabāko kafiju Milfordā varēja dabūt �Annā Boleinā�, bet tā alla� bija rīta pirkumos izgāju�o sievie�u pārpilna (�Kāds prieks tevi satikt, mīļā! Mums tik ļoti tevis pietrūka viesībās pie Ronijas! Un vai tu dzirdēji��), un �o gaisotni viņ� nevēlējās baudīt pat kopā ar labāko Brazīlijas kafiju. Jādodas pāri pretī uz �Rozi un kroni�, pēc tam mazliet jāiepērkas Fren�aizas vajadzībām.

Otro brokastu cienītājiem �is laiks vēl bija par agru, un �Rozes un kroņa� zāle ar polsterētajām ozolkoka mē�belēm bija gandrīz tuk�a, vienīgi pie galdiņa blaku� lo�gam sēdēja Bens Kārlejs, lasīdams Ack-Emma. Roberts pret Kārleju nejuta īpa�as simpātijas, un Kārlejs, cik jau�ams, pret viņu arī ne, tomēr abus saistīja kopīga profesija (un �āda saikne, �ķiet, ir ļoti spēcīga), kas tik mazā pilsētiņā kā Milfordā padarīja viņus gandrīz vai par sirdsdraugiem. Tā nu Roberts, glu�i saprotami, apsēJ dās pie Kārleja galdiņa, turklāt atcerēdamies, ka ir Kārlejam pateicību parādā par viņa mājienu attiecībā uz ap�kaimē valdo�o noskaņojumu.

Kārlejs nolaida avīzi uz galda un paskatījās pienācējā ar neparasti vērīgajām, tum�ajām acīm, kas �eit, Anglijas vidienē, �ķita tik neparastas un neiederīgas. � �ķiet, ka pierimst, � viņ� teica. � �odien ir tikai viena vēstule, lai nebūtu pavisam tuk�ā. Gan jau noskries. � 7ā bija viņai tautībai raksturīgā pielāgo�anās filozofija: pieplakt pie zemes un nogaidīt, līdz vētra pāriet.

Roberts izskatījās pārsteigts. Viņa personā ierunājās vairāki desmiti dumpīgo sen�u paaud�u reizē. � Nesa-j protu, kāds mums labums no tā, ka �noskries�, � viņ�ļ teica. � Tas manām klientēm nebūt nepalīdzēs.

�� Bet ko tu vari darīt?

�� Cīnīties, protams.

�� Ar ko? Spriedumu par apmelo�anu tu neizcīnīsi.

�� Nē. Par to es nebiju domājis. Gribu noskaidrot, ko� meitene īstenībā darīja tajās nedēļās.

174

Kārlejs izskatījās uzjautrināts. � Ak tā gan? � viņ� īsi izmeta, dzirdēdams �o vienkār�o paziņojumu, aiz kura slēpās bezgala grūts uzdevums.

�� Tas nebūs viegli un dro�i vien prasīs visus viņu ietaupījumus, ta�u citas izejas nav.

�� Viņas var aizbraukt no �ejienes. Pārdot māju un apmesties kaut kur citur. Pēc gada neviens ārpus Milfordas vairs neatcerēsies �o notikumu.

�� To viņas nekad nedarīs, un es viņām to arī neie�teik�u pat tad, ja būtu cerības viņas pierunāt. Nevar visu mū�u staigāt ar astē piesietu konservu bund�u virteni un izlikties, ka tās tur nav. Bez tam ir pilnīgi nepieļaujami, ka tas skuķis ar savu stāstu izspruktu sveikā. Tas ir prin�cipa jautājums.

�� Tu vari samaksāt pārāk dārgu cenu par saviem no�lāpītajiem principiem. Tomēr es vēlu tev sekmes. Vai ne�gribi privātdetektīvu? Ja gribi, varu tev ieteikt vienu labu �

Roberts paskaidroja, ka detektīvu ir jau atradis un tas jau strādā.

Kārie ja sejas izteiksme pauda uzjautrinājumu un at�zinību par konservatīvās Blēra, Heivarda un Beneta firmas operatīvo rīcību.

�� Skotlendjardam jāsāk no tevis uzmanīties, � viņ� noteica. Viņa skatiens pievērsās ielai aiz loga, un uzjautri�nājums tajā piepe�i pārtapa spraigā uzmanībā. Brīdi tā ska�tījies, viņ� paklusām novilka: � Velns, ir nu gan iek�as!

Sie vārdi pauda apbrīnu, nevis sa�utumu, un Roberts pagriezās, lai paskatītos, kas �o apbrīnu izraisījis.

Pretējā ielas pusē stāvēja �ārpu vecā, nobru�ātā ma��īna ar visu at�ķirīgo riteni, kas bija labi saskatāms. Aiz�mugurē savā ierastajā vietā un ierasti staltajā pozā., kas pauda nicinājumu pret �ādu pārvieto�anās veidu, sēdēja misis Sārpa. Ma�īna bija piebraukusi pie pārtikas veikala un Mariona acīmredzot iegājusi iepirkties. Dro�i vien vi�ņas bija pieturēju�as tikai pirms īsa brī�a, citādi Bens Kārlejs būtu to pamanījis agrāk, bet jau tagad pie ma��īnas bija apstāju�ies divi izsūtāmie zēni, kas, atspie�du�ies pret saviem divriteņiem, blenza uz �o bezmaksas izrādi. Un pa īso brīdi, kamēr Roberts paguva visu ievē�rot, tuvējo veikaliņu durvīs cits aiz cita parādījās cil�vēki � acīmredzot ziņa strauji ceļoja no mutes mutē.

�� Kāda nepārspējama muļķība! � Roberts pikti iesaucās.

175

�� Nav nekāda muļķība, � Kārlejs atteica, nenovērs�dams skatienu. � Es justos pagodināts par tādām klien�tēm.

Viņ� sameklēja kabatā sīknaudu, lai samaksātu par kafiju, un Roberts skrie�us izmetās no zāles. Viņ� nokļuva pie ma�īnas tie�i tajā brīdī, kad no otras puses pienāca Mariona. � Misis �ārpa, � Roberts skarbi sacīja, � tas nu bija_ārkārtīgi muļķīgi. Jūs tikai saasināt�

�� A, labrīt, mister Blēr! � vecā viņu laipni sveici* nāja sabiedrības dāmas tonī. � Vai jūs jau padzērāt rīta kafiju vai varbūt nāksiet kopā ar mums uz �Annu Boleinu�?

�� Mis �ārpa! � Roberts griezās pie Marionas, kura lika iepirkumus uz sēdekļa. � Jūs ta�u zināt, ka tā rīko�ties ir muļķīgi!

�� Nudien nezinu, vai tā ir vai nav, � Mariona at�bildēja, � bet �ķiet, ka tas mums glu�i vienkār�i ir jā�dara. Varbūt mēs, tik noslēgti dzīvodamas, esam kļuvu�as bērni�ķīgas, bet mums abām ir skaidrs, ka negribam aizmirst to atraidījumu �Annā Boleinā�. �o spriedumu bez tiesas.

�� Mums �ķiet, ka pusvienpadsmitos no rīta �Annā Boleinā� būs pietiekami daudz brīvu galdiņu, � misis �ārpa noskaldīja.

�� Neraizējieties, mister Blēr, � Mariona teica, � tas ir tikai �ests. Kad būsim izdzēru�as savu parāda tasi �Annā Boleinā�, mēs nekad vairs nekāpsim pāri tās svētajam slieksnim. � �ai teikumā izskanēja dzēlīga ironija.

�� Bet tas tikai sagādās Milfordai�

Misis �ārpa pārtrauca Robertu pusvārdā. � Milfordai vajadzēs pierast pie �ī skata, � viņa cieti noteica, � jo mēs esam nolēmu�as, ka dzīvot tikai �etrās sienās mums būtu neiespējami.

�� Bet�

�� Drīz viņi pieradīs redzēt briesmones un uztvers mūsu parādī�anos kā pa�saprotamu skatu. Ja �irafi redz reizi gadā, tas ir īpa�s notikums; ja to redz katru dienu, tā kļūst par daļu no ierastās ainavas. Mēs esam nolēmu��as kļūt par daļu no Milfordas ainavas.

�� Labi, jūs gribat kļūt par daļu no ainavas. Bet sa�gādājiet man vienu patik�anu! � Pirmo stāvu logos jau bija pa�ķīru�ies aizkari un parādīju�ās sejas. � Atmetiet domu par �Annu Boleinu�, atmetiet to kaut vai tikai �o�dien un iedzeriet kafiju kopā ar mani �Rozē un kronī�!

176

�� Mister Blēr, kafija �Rozē un kronī� kopā ar jums būtu vienkār�i brīni�ķīga, ta�u tā nespēj dziedēt manas dvēseles rētas, kas brēc pēc gandarījuma.

�� Mis �ārpa, es jūs lūdzu! Jūs pati teicāt, ka varbūt jūs kļūstot bērni�ķīgas, un es kā jūsu pilnvarotais lūdzu jums personisku pakalpojumu � neejiet uz �Annu Boīeinu�!

�� Tā ir �antā�a, � misis �ārpa piezīmēja.

�� Ta�u neatvairāma, � noteica Mariona, tikko jau��ami pasmaidot. � Izskatās, ka būs jādzer kafija �Rozē un kronī�. � Viņa nopūtās. � Un tie�i tagad, kad es biju tā sasparojusies �im �estam!

�� Ir nu gan iek�as! � atskanēja balss kaut kur virs galvas. Tā pati frāze, ko pirms brī�a bija izmetis Kārlejs, tikai apbrīna vietā tajā skanēja dziļ� sa�utums.

�� Ma�īnu jūs �eit nedrīkstat atstāt, � teica Roberts.

�� Nemaz nerunājot par satiksmes noteikumiem, tā būs galvenais pievilk�anas punkts.

�� Nē, to mēs nedomājām darīt, � atbildēja Mariona.

�� Mēs gribējām vest to uz garā�u, lai Stenlijs tikmēr ap to padarbojas. Viņ� gan pret mūsu ma�īnu izturas bez�gala nicino�i.

�� Dro�i vien. Labi, es jūs pavadī�u, un derētu pasteig�ties, kamēr mēs neesam aizturēti par drūzmas radī�anu uz ielas.

�� Nabaga misters Blērs! � Mariona nopūtās, nospiez�dama starteri. � Jums noteikti ir briesmīga sajūta, ka pēc visiem �iem garajiem saskaņas gadiem jūs vairs ne�iederaties ierastajā ainavā.

Viņa to sacīja bez dzēlības, un balsī pat jautās nevil�tota līdzjūtība, tomēr �is teikums iespiedās Roberta ap�ziņā, atstādams tur smeldzo�as pēdas.

Bils iznāca viņiem pretī, slaucīdams rokas eļļainā lu�patā. � Labrīt, misis Sārpa! Prieks redzēt jūs ārpus mā�jas. Labrīt, mis �ārpa! Jūs vienreizēji apkopāt Stenlija pieri. Malas tik gludas kā ķirurga �ūtas. Jums vajadzēja strādāt par medicīnas māsu.

�� To nu gan ne! Man nav iecietības pret cilvēku un�tumiem. Bet par ķirurgu gan es būtu ar mieru. Uz operā�ciju galda daudz untumu nevar atļauties.

Aizmugurē parādījās Stenlijs un, nepievērsdams se�vi�ķu uzmanību sievietēm, kas nu jau bija kļuvu�as vi�ņam par pa�u cilvēkiem, ķērās pie ma�īnas. � Cikos jūs gribat �o graba�u atpakaļ? � viņ� noprasīja.

12 457

177

■

�� Vai ar stundu pietiks? � Mariona jautāja.

�� Arī ar gadu nepietiktu, bet es pacentī�os izdarīt to, kas iespējams stundas laikā.

Viņi devās atpakaļ uz �Rozi un kroni�, un, nogrie�o�ties no klusās Sinleinas uz lielo ielu, Robertu pārņēma tāda pati neaizsargātības sajūta kā reiz uzlidojuma laikā. Arī tad �ķita, ka viss drūmās nakts spars un ļaunums koncentrējies vienkopus un tēmēts tie�i uz viņa bezpalī�dzīgo personu. Tie�i tāpat viņ� tagad, �ai saulainajā pa�vasara rītā, �ķērsodams ielu, jutās kails un neaizsargāts. Viņam bija kauns, redzot, cik nepiespiesti un �ķietami vienaldzīgi viņam līdzās iet Mariona, un viņ� ļoti cerēja, ka pa�a neveiklības sajūta no malas nav manāma. Viņ� centās sarunāties pēc iespējas brīvi un dabiski, tomēr, atcerēdamies, cik viegli �ī sieviete alla� lasījusi viņa do�mas, juta, ka diez vai �īs pūles vainagoju�ās panākumiem.

Piektdienas pēcpusdienā Roberta kantori atskanēja te�lefona zvans.

�� Misters Blērs? � Zvanītājs bija Hallams. � Es esmu �Rozē un kronī�. Diem�ēl man jums jāpaziņo ne�patīkama vēsts. �eit ir inspektors Grants.

�� Rozē un kronī�?

�� Jā. Un viņam ir orderis.

Roberta domas pārstāja darboties. � Kratī�anas orde�ris? � viņ� noprasīja, pat neaptverdams jautājuma bez�jēdzību.

�� Nē, aresta orderis.

�� Nevar būt!

�� Tā diem�ēl ir.

�� Bet tas ta�u nav iespējams!

�� Es ticu, ka tas jums ir trieciens. Jāatzīstas, ka arī es to nebiju gaidījis.

�� Vai tas nozīmē, ka viņ� ir atradis liecinieku � kādu, kas apstiprina līdz�inējās ziņas?

�� Veselus divus. Lieta noformēta tik skaisti kā kon�fekte.

�� Es neticu!

�� Varbūt jūs atnāksiet �urp? Vai arī mēs aiziesim pie jums? Es domāju, ka jūs labāk gribēsiet nākt �urp.

�� Kur � �urp? Ak tā. Jā, protams, es aizie�u. Tūlīt pat do�os uz �Rozi un kroni�. Kur jūs esat? Atpūtas zālē?

178

�� Nē, Grānta istabā. Piektais numurs. Tas ar divviru logu ielas pusē, virs bāra.

�� Labi. Tūlīt bū�u klāt. Jā, un vēl!

�� Lūdzu?

�� Vai orderis ir abām?

�� Jā. Divām personām.

�� Labi. Paldies! Es tūlīt bū�u pie jums.

Roberts bridi sēdēja, cenzdamies apvaldīt satraukto elpu un sakopot domas. Nevils bija izgājis darba darī�a�nās, ta�u uz viņa morālo atbalstu tikpat nebūtu vērts ce�rēt. Tad viņ� piecēlās, paņēma platmali un devās uz ka�bineta durvīm.

�Rozē un kronī� valdīja pēcpusdienas klusums; Ro�berts izgāja cauri priek�telpai un uzkāpa pa platajām kāpnēm, nesaticis nevienu cilvēku. Viņ� pieklauvēja pie piektās istabas durvīm. Tās atvēra Grants, un viņa iztu�rē�anās bija tikpat mierīga un laipna kā vienmēr. Hallams stāvēja, atspiedies pret tualetes galdiņu pie loga, un iz�skatījās mulsi nelaimīgs.

�� Es noprotu, ka jūs to nebijāt gaidījis, mister Blēr, � teica Grānts.

�� Nebiju vis. Atklāti sakot, tas man ir kā zibens spē�riens.

�� Sēdieties! � Grānts sacīja. � Es negribu jūs stei�dzināt.

�� Inspektors Hallams teica, ka jums esot jaunas lie�cības.

�� Jā, un, mūsuprāt, tās ir pilnīgi pārliecino�as.

�� Vai drīkstu zināt, kādas tās ir?

�� Protams. Ir pieteicies cilvēks, kur� redzēja, kā Be�tija Keina pie autobusa pieturas tiek uzņemta ma�īnā �

�� Kaut kādā ma�īnā, � Roberts piemetināja.

�� Jā, ja jums tā tīk, ta�u apraksts pilnīgi atbilst Sārpu ma�īnai.

�� Tāpat kā desmittūksto� citām Anglijas ma�īnām. Un vēl?

�� Otra ir meitene, kas reizi nedēļā gāja uzkopt Fren�aizu. Viņa ir gatava zvērēt, ka dzirdējusi bēniņos klie�dzienus.

�� Gāja? Vai tagad viņa vairs neiet turp?

�� Nē, kop� sākās valodas par notikumu ar Betiju Keinu.

�� Skaidrs.

�� Pa�as par sevi �īs nav nekādas sevi�ķās liecības,.

12*

179

ta�u teicami apstiprina meitenes stāstu. Piemēram, to, Ka viņa patie�ām nokavējusi Lārboro � Londonas autobusu. Mūsu liecinieks apgalvo, ka tas pabraucis viņam garām apmēram pusjūdzi pirms pieturas. Kad viņ� pēc īsa brī�a ieraudzījis pieturu, tur stāvējusi meitene. Tas ir gar�, taisns ceļ�, galvenā �oseja no Londonas cauri Meinzhilai�

�� Es zinu. Es to zinu.

�� Jā, un tātad, būdams netālu no meitenes, viņ� ieraudzījis, ka tai blakus apstājas ma�īna, meitene iekāpj iek�ā un aizbrauc projām.

�� Bet viņ� neredzēja, kas vada ma�īnu?

�� Nē. Viņ� atradās pārāk tālu.

�� Un tā kalpone � vai viņa pati pieteicās, lai stāstītu par kliedzieniem?

�� Mums ne. Viņa stāstīja draudzenēm, bet mēs, to uzzināju�i, griezāmies pie viņas, un izrādījās, ka viņa lab�prāt gatava to atkārtot un apliecināt ar zvērestu.

�� Vai viņa par kliedzieniem stāstījusi draudzenēm jau pirms tam, kad kļuva zināms gadījums ar Betiju Keinu?

�� Jā.

Tas bija pavisam negaidīti, un Roberts jutās gau�i sa�triekts. Ja tā ir patiesība, ja meitene stāstījusi par klie�dzieniem bēniņos jau pirms tam, kad �ārpas nokļuva aiz�domās, tad �ī liecība ir iznīcino�a. Roberts piecēlās un satraukts sāka staigāt pa istabu uz loga pusi un atpakaļ. Ar skaudību viņ� iedomājās Benu Kārleju. Bens nejustu tādu sa�utumu kā viņ�, nemocītos neziņā un bezpalīdzī�bas apjautā. Bens justos īstajā vietā, un viņa prāts paci�lāti tvertu �o problēmu, cerot, ka izdosies pārspēt gudrībā vispāratzītas autoritātes. Roberts sirds dziļumos neskaidri nojauta, ka ieaudzinātā cieņa pret vispāratzītām autori�tātēm viņam ir kavēklis, nevis priek�rocība, un ilgojās pārņemt kaut ko no Bena dabiskās pārliecības, ka auto�ritātes pastāv tādēļ, lai tās apvestu ap stūri.

�� Labi, paldies par atklātību� � viņ� beidzot teica. � Es negribu iecietīgi vērtēt nodarījumu, kurā jūs ap�vainojat �īs sievietes, tomēr tas ir drīzāk huligānisms nekā smags kriminālnoziegums, tāpēc nesaprotu, kam vajadzīgs aresta orderis. �ādā gadījumā ta�u pilnīgi pietiktu ar pavēsti.

�� Varētu iztikt arī ar pavēsti, � Grānts laipni pa�skaidroja. � Tomēr nopietnākos gadījumos, kuros ir

180

Vainu pastiprino�i apstākļi, tiek izrakstīts aresta orderis � un mūsu priek�niecība �o gadījumu uzskata par ļoti no�pietnu.

Interesanti, cik lielā mērā Skotlendjarda rāmos sprie�dumus ietekmējusi avīzītes Ack-Emma spindzo�ā līdzjū�tība, nodomāja Roberts. Uztvēris Grānta skatienu, viņ� redzēja, ka inspektors nopratis viņa domas.

�� Meitene bija pazudusi gandrīz veselu mēnesi, � Grānts teica, � un bija sista ļoti pamatīgi un ne�ēlīgi. Uz to nevar skatīties caur pirkstiem.

�� Bet ko jūs iegūstat, arestēdami �īs sievietes? � Roberts jautāja. � Tas ta�u skaidrs, ka viņas nekur ne�pazudīs un ierasties uz tiesu būs gatavas jebkurā laikā. Nedraud arī iespēja, ka tikmēr viņas varētu pastrādāt citu, līdzīgu noziegumu. Starp citu, kad jūs gribat, lai viņas ierodas?

�� Biju domājis vest viņas uz policijas tiesu pirm�dien.

�� Tādā gadījumā es ierosinu nodot viņām pavēsti ar attiecīgu uzaicinājumu.

�� Mana priek�niecība nolēma, ka nepiecie�ams arests, � Grānts rāmi paziņoja.

�� Bet jūs ta�u varat apsvērt visu prātīgi. Jūsu priek��niecība, piemēram, nezina vietējos apstākļus. Ja Fren�aiza paliks bez iemītniekiem, tā nedēļas laikā pārvērtī�sies par graustu. Vai par to jūsu priek�niecība ir domā�jusi? Un, ja jūs arestējat �is sievietes, jūs varat paturēt viņas apcietinājumā tikai līdz pirmdienai, kad es piepra�sī�u atbrīvot viņas pret galvojumu. Vai ir prātīgi riskēt ar huligānisma iespēju tikai demonstratīva aresta pēc? Un es zinu, ka inspektoram Hallamam nav tik daudz cil�vēku, lai māju varētu apsargāt.

�is arguments nepārprotami lika Grāntam saminstināties. Apbrīnojami, cik dziļi angļu pilsoņa apziņā iesakņo�jusies bijība pret īpa�umu! Pirmās pārmaiņas Grānta sejā bija parādīju�ās, līdzko Roberts ieminējās par iespē�jamo mājas izlaupī�anu. Pavisam negaidot Roberts ar labvēlību atcerējās dauzoņas, kuri bija devu�i iemeslu �ādām ba�ām. Savukārt Hallams, protams, nevēlējās pie�dzīvot jaunus huligāniskus izlēcienus savā rajonā un medīt jaunus vaininiekus, nemaz nerunājot par ierobe�o�tajām apsardzes iespējām.

Ieilgu�ajā klusuma brīdī Hallams teica:

181

�� Misteram Blēram tie�ām ir daļēja taisnība. Noska�ņojums apkaimē ir ļoti agresīvs, un es �aubos, vai mājo paliks neskarta, ja tā būs tuk�a. It sevi�ķi tad, ja izplati sies ziņa par arestu. ■

Tomēr pagāja vēl krietna pusstunda, iekams izdeva� Grāntu pārliecināt. �ķita, ka Grāntu urda kaut kādi per�soniski motīvi, bet Roberts nevarēja iedomāties, kādi tie varētu būt un kāpēc tādi radu�ies.

�� Nu labi, � inspektors beidzot teica, � lai izsniegtu pavēsti, jums mana klātbūtne nav vajadzīga. � Glu�i ka ķirurgs, kur� ar nicinājumu atsakās pārgriezt augoni, uz�jautrināts nodomāja Roberts un jutās bezgala atvieglots.

�� To es atstā�u Hallama ziņā un brauk�u atpakaļ. Bet pirmdien bū�u policijā. Tiesas sēde acīmredzot ir neiz�bēgama, tāpēc, ja atsakāmies no izmeklē�anas iepriek�ējā apcietinājuma laikā, tad varam nodot lietu tiesai tūlīt. Kā jums �ķiet, vai līdz pirmdienai varēsiet sagatavot aizstā�vību?

�� Tā aizstāvība, kas iespējama manām klientēm, ir sagatavojama �odien līdz launaga laikam, inspektor, � ar rūgtumu noteica Roberts.

Viņam par pārsteigumu Grānts paskatījās uz viņu ar platāku smaidu nekā parasti. � Mister Blēr, � viņ� teica,

�� jūs mani �odien atrunājāt no aresta, bet es jums to neņemu ļaunā. Glu�i otrādi, es domāju, ka jūsu klientēm ar advokātu veicies vairāk, nekā viņas būtu pelnīju�as. Man atliek vēlēties, kaut viņām tikpat labi neveiktos tiesā! Citādi jūs vēl pierunāsiet mani izsniegt viņām uz�slavas rakstu.

Tā nu Roberts varēja doties uz Fren�aizu bez Grānta un, galvenais, bez aresta ordera. Kad pavēste bija uz-1 rakstīta, viņi ar Hallamu sēdās policijas ma�īnā; Roberts juta pakrūtē kāpjam nelabumu � gan aiz atvieglojuma par laimīgo izglāb�anos, gan aiz ba�ām par gau�i sare��ģīto stāvokli, kādā viņi nokļuvu�i.

�� ķiet, ka inspektoram Grāntam bija spēcīgi perso�niski iemesli vēlēties �o arestu, � viņ� cejā sacīja Hallamam. � Kā jums �ķiet, vai viņu tik loti ietekmējusi Ack-Emmat

�� Ak, nē! � Hallams attrauca. � Pret tādām lietām i Grānts ir absolūti vienaldzīgs.

�� Bet kas tad varētu būt par iemeslu?

�� Man liekas � starp mums runājot �, ka viņ� jū�tas piemuļķots un nevar to piedot. Proti, �ārpām. Re�

182

dzat, Grānts Skotlendjardā izslavēts kā labs cilvēku pa�zinējs un � atkal starp mums runājot � viņam diez kā nepatika ne �ī Keina, ne viņas stāsts, un, kad viņ� bija ticies ar Fren�aizas sievietēm, tad, par spīti visām lie�cībām, viņam �ī nepatika vēl pastiprinājās. Tagad viņ� domā, ka viņam iepūsta migla acīs, un nevar ar to sa�mierināties. Varu iedomāties, kāds gandarījums viņam būtu ieiet Sārpu viesistabā un uzrādīt viņām aresta orderi!

Kad viņi piebrauca pie Fren�aizas vārtiem un Roberts izvilka atslēgu, Hallams teica:

�� Varbūt atveriet abas puses, lai es varu iebraukt iek�ā, � nav nekādas vajadzības visiem rādīt, ka esam �eit.

Un Roberts, vērdams vajā masīvos dzelzs vārtus, no�domāja, ka tās aktrises, kuras viesoju�ās Anglijā un tei�ku�as: �Jums ir brīni�ķīgi policisti!�, patiesībā ne�zina ne pusi no īstenības.

Viņi apstājās pie mājas durvīm. Kad Roberts izkāpa no ma�īnas, aiz mājas stūra parādījās Mariona ar dārza cimdiem rokās, ģērbusies ļoti vecos svārkos. Vietās, kur vēj� bija pa�ķīris viņas matus, krā�ņais melnums pārgāja pelēcīgā dūmakā. Pirmais vasaras iedegums darīja viņu vēl vairāk līdzīgu �igānietei. Negaidīti sastapdamās ar Robertu, viņa nebija varējusi novaldīt sejas izteiksmi, un neviltotais prieks, kas tajā atplaiksnījās, advokātu ierau�got, lika Roberta sirdij sa�ņaugties.

�� Cik jauki! � viņa iesaucās. � Māte vēl atpū�as, bet drīz viņa nāks lejā un mēs varēsim dzert tēju. Es .. . � Viņas skatiens pievērsās inspektoram Hallamam un balss neziņā aprāvās. � Labdien, inspektor!

�� Labdien, mis �ārpa! Man �ēl, ka jātraucē jūsu mā�muļas atpūta, bet varbūt jūs tomēr palūgsiet viņu nonākt lejā? Tas ir svarīgi.

Mariona brīdi klusēja, tad pagriezās uz durvju pusi.

�� Jā, protams. Vai ir kaut kas � kaut kas jauns? Nāciet iek�ā, sēdieties �

Viņa ieveda atnācējus viesistabā, kuru Roberts tagad tik labi pazina � glītais spogulis, atbaido�ais kamīns, pī�tais krēsls, �labās mantas�, vecais, sārtais paklājs, kas izbalojis netīri pelēks, � un palika stāvam, pēto�i lūko�damās viņu sejās, jauzdama kaut kur milztam jaunus draudus.

�� Kas noticis? � viņa jautāja Robertam.

Ta�u atbildēja Hallams: � Laikam būs vienkār�āk, ja jūs paaicināsiet �urp misis Sārpu un es izstāstī�u jums.

183

�� Jā. Jā, protams, � viņa piekrita un pagriezās uz durvīm. Ta�u nekur nevajadzēja iet. Misis �ārpa ienāca istabā pati � gandrīz tāpat kā iepriek�ējā reizē, kad Hallams un Roberts bija �eit: īsās matu �ķipsnas, spilvena izbu�inātas, slējās gaisā, skarbās, vērīgās acis lūkojās modri un jautājo�i.

�� Ma�īnās bez trok�ņa mēdz ierasties tikai divēji ļau�dis, � viņa teica. � Miljonāri un policija. Tā kā miljo�nāru vidū mums paziņu nav, bet policijas aprindās to rodas arvien vairāk, es secināju, ka ieradu�ies kādi no mūsu paziņām.

�� Baidos, ka mana iera�anās jums liksies vēl nepa�tīkamāka nekā citkārt, misis Sārpa. Esmu atvedis jums un mis Sārpai pavēsti.

�� Pavēsti? � Mariona nesapra�anā pārjautāja.

�� Pavēsti ar aicinājumu pirmdienas rītā ierasties po�licijas tiesā, lai atbildētu par vardarbību. � Nebija no�slēpjams, ka Hallams jūtas ļoti nelāgi.

�� Es neticu � � Mariona lēni sacīja, � es neticu. Tātad mēs tomēr tiekam apsūdzētas �ajā nodarījumā?

�� Jā, mis �ārpa.

�� Bet kā tad tā? Kāpēc tie�i tagad? � Viņa pievērsās Robertam.

�� Policija uzskata, ka ir dabūjusi apstiprino�ās liecī�bas, kas tai bija vajadzīgas, � Roberts teica.

�� Kādas liecības?! � pirmo reizi ierunājās misis �ārpa.

�� ķiet, ka vislabāk būs, ja inspektors Hallams nodos jums pavēstes, bet mēs visu apspriedīsim sīkāk pēc viņa aizie�anas.

�� Tātad mums tās jāpieņem? � Mariona iesaucās.

�� Un jāpiedalās publiskā tiesā � arī manai mātei� lai uzklausītu �ādus apvainojumus?

�� Diem�ēl citas iespējas nav.

Izskatījās, ka Marionu gan biedē Roberta strupās at�bildes, gan aizvaino viņa atturīgā nostāja. Hallams, pa�sniegdams viņai dokumentu, laikam juta �o aizvainojumu, un tas savukārt aizvainoja viņu.

�� Domāju, ka man jums jāpastāsta tas, ko misters Blērs var nepastāstīt: ja nebūtu viņa, �īs pavēstes vietā jūs saņemtu aresta orderi un �o nakti pavadītu kamerā, nevis savās gultās. Nepūlieties, mis �ārpa, es izkļū�u ārā pats.

Roberts, noraudzīdamies, kā Hallams aiziet, atcerējās,

184

cik nicīgi misis �ārpa �ajā pa�ā istabā bija izturējusies pret viņu pirmajā tik�anās reizē, un nosprieda, ka starpība Izlīdzināta un spēle beigusies neiz�ķirti.

�� Vai tā ir patiesība? � misis �ārpa jautāja.

�� Tīra patiesība, � Roberts atbildēja un izstāstīja vi�ņām par Grānta iera�anos ar nolūku viņas arestēt.

�� Un kādas tad ir �īs jaunās, apstiprino�ās liecības, kas viņiem it kā esot?

�� Tās viņiem tie�ām ir, � Roberts drūmi noteica,

�� nav nekāda �it kā�. � Viņ� izstāstīja, ka meitene re�dzēta iekāpjam ma�īnā uz Londonas � Meinzhilas �o�sejas. � Tas gan tikai apstiprina mūsu aizdomas: kad viņa devās projām no tantes, it kā braukdama mājās, vi�ņai bija norunāta tik�anās. Ta�u otra liecība ir daudz no�pietnāka. Jūs man reiz stāstījāt, ka pie jums nākusi kāda meitene, lai reizi nedēļā uzkoptu māju.

�� Jā, Roza Glina.

�� Cik saprotu, kop� sākās valodas par �o notikumu, viņa vairs nenāk �urp.

�� Kop� sākās valodas? Tas ir, par Betiju Keinu? Bet mēs ta�u atlaidām viņu, kad nekas vēl nebija sācies!

�� Atlaidāt? � Roberts strauji noprasīja.

�� Jā. Kāpēc jūs tā brīnāties? Cik mums zināms, māj�kalpotāju atlai�ana nav nekas neparasts.

�� Nē, bet �ai gadījumā tas varbūt daudz ko izskaidro. Par ko jūs viņu atlaidāt?

�� Par zag�anu, � paziņoja vecā misis �ārpa.

�� Ja naudas maks bija atstāts redzamā vietā, viņa vienmēr paņēma no tā kādu �iliņu, � Mariona turpināja,

�� bet, tā kā mums ļoti vajadzēja palīdzi, mēs to piecie�tām un centāmies maciņus slēpt. Pazuda arī da�ādi sīki, viegli paņemami priek�meti, piemēram, zeķes. Un tad viņa pievāca rokaspulksteni, ko es biju nēsājusi jau div�desmit gadu. Es to biju noņēmusi, lai �o to izmazgātu � putas alla� kāpj līdz elkoņiem �, un, kad gribēju to atkal paņemt, tā vairs nebija. Es viņai jautāju, bet viņa, protams, to �nebija redzējusi�. Tas nu bija par daudz. Sis pulkstenis bija glu�i kā daļa no manis, gandrīz kā mati vai nagi. Atdabūt to nebija cerību, jo mums nebija nekādu pierādījumu, ka to paņēmusi tie�i viņa. Bet, kad viņa aizgāja mājās, mēs visu pārrunājām un nākamajā rītā aizgājām pie viņas un pateicām, ka mums viņas pa�līdzību turpmāk nevajadzēs. Tas notika otrdienā, jo viņa vienmēr nāca pirmdienās, un tajā pa�ā pēcpusdienā, kad

185

mate bija uzkāpusi aug�a atpūsties, ierādās inspektors ai Betiju Keinu. j

�� Skaidrs. Vai vēl kāds bija tuvumā, kad jūs meite�nei pateicāt, ka viņa ir atlaista?

�� Es neatceros. Drīzāk laikam ne. Mēs viņu sastapām ārpus mājas un pateicām visu tāpat garāmejot.

�� Kā viņa to uzņēma? i.

�� Nosarka un aizskrēja projām.

�� Nosarka kā biete un piepūtās kā tītars, � papildi�nāja misis Sārpa. � Kāpēc jūs tā jautājat?

�� Tāpēc, ka viņa grasās ar zvērestu apliecināt, ka, �eit strādādama, esot dzirdējusi bēniņos kliedzienus.

�� Ak tā gan� � domīgi noteica misis �ārpa.

�� Un vēl ļaunāk ir tas, ka par �iem kliedzieniem viņa esot stāstījusi draudzenēm jau pirms valodu izplatī�anās par Betiju Keinu.

Iestājās pilnīgs klusums. Roberts vēlreiz apjauta, cik mēmi klusa ir �ī māja � glu�i kā mirusi. Pat fran�u pulkstenis uz kamīna malas bija apklusis. Loga aizkars vēja pūsmā viegli pakustējās uz istabas pusi un atslīga atpakaļ tikpat klusi kā mēmajā filmā.

�� To sauc par sitienu zem jostasvietas, � beidzot sacīja Mariona.

�� Jā. Tie�i tā ir.

�� Un tas ir sitiens arī jums.

�� Jā, arī man.

�� Es nedomāju to profesionālā nozīmē.

�� Nē? Bet kā tad?

�� Jūs esat spiests apsvērt iespēju, ka mēs varbūt me�lojam.

�� Nu, vai zināt, Mariona! � Roberts nepacietīgi iesaucās, pirmo reizi nosaukdams viņu vārdā un to pat nepamanīdams. � Ja nu man jāapsver kāda iespēja, tad tā ir izvēles iespēja starp jūsu teikto un Rozas Glinas draudzeņu apgalvojumiem.

Ta�u izskatījās, ka Mariona viņā neklausās. � Ak, ja kaut viens niecīgs apstāklis runātu mums par labu! � viņa kaismīgi iesaucās. � Ja būtu kaut viens atspēkojums! Viņa, �ī skuķe, visu dabū cauri � itin visu! Mēs tikai sa�kām: �Tā nav taisnība,� bet mēs to nevaram pierādīt. Ti�kai atvairī�anās! Nekādu pieturas punktu! Tikai nevarīgs noliegums! Viss iegrozās par labu viņas meliem, bet mūsu patiesībai par labu nenotiek nekas. Itin nekas!

186

�� Apsēdies, Mariona, � teica viņas māte. � Un ne�trako, jo tas neko nepalīdzēs.

�� Es to skuķi varētu nosist, nudien, es to varētu! Ak Dievs, es viņu labprāt sistu divreiz dienā veselu gadu no ietas! Kad domāju par to, ko viņa mums ir nodarījusi, es�

�� Nedomājiet! � Roberts viņu pārtrauca. � Labāk domājiet par to dienu, kad viņa tiks atmaskota atklātā tiesā. Ja es kaut cik pazīstu cilvēka dabu, tas Betijai Keinai būs daudz nepatīkamāk par kāvienu, ko viņa no kāda dabūjusi.

�� Vai jūs joprojām ticat, ka tas ir iespējams? � Ma�riona �aubīdamās vaicāja.

�� Jā. īsti vēl nezinu, kā mēs to panāksim. Bet katrā ziņā ticu, ka panāksim.

�� Kaut arī mums nav nevienas vienīgas pierādījuma kripatas, bet viņai labvēlīgu liecību sarodas arvien vairāk?

�� Jā. Tik un tā.

�� Vai tas ir iedzimts optimisms, mister Blēr, � jau�tāja misis �ārpa, � vai jūsu iedzimtā ticība labā uzvarai, vai vēl kas cits?

�� Es nezinu. Domāju, ka patiesībai piemīt pa�ai savs īpa�s spēks.

�� Dreifusam tas daudz nepalīdzēja un Sleiteram arī ne, tāpat kā daudziem citiem ar līdzīgu likteni, � viņa sausi noteica.

�� Beigu beigās tomēr palīdzēja.

�� Atklāti sakot, mani nevilina izredzes pavadīt mū�u cietumā, gaidot, kamēr patiesība uzvarēs.

�� Neticu, ka noies tik tālu. Jums pirmdien jāierodas policijā, un, tā kā mums nav līdzvērtīgas aizstāvības, jūs, protams, sūtīs uz tiesu. Bet mēs pieprasīsim atbrīvo�anu pret galvojumu, un tas nozīmē, ka jūs varēsiet palikt tepat līdz izbraukuma tiesas sesijai Nortonā. Un es ceru, ka līdz tam laikam Aleks Ramzdens būs ticis viņai uz pēdām. Atcerieties, ka mums nav pat jāuzzina, ko viņa tā mēne�a laikā darījusi. Mums jāpierāda vienīgi tas, ka minētajā dienā, kad jūs it kā paņēmāt viņu savā ma�īnā, viņa patiesībā darījusi kaut ko citu. Ja atspēkosim �o vienu apstākli, sabruks viss viņas stāsts. Un mans mērķis ir atspēkot to publiski.

�� Publiski izģērbt viņu, tāpat kā Ack-Emma izģērba mūs? � jautāja Mariona. � Vai jūs domājat, ka viņa ņems to pie sirds? Vai pārdzīvos tā kā mēs?

�� To, ka viņa bijusi avī�u sensācijas varone, turklāt

187

vienmēr gozējusies mīlo�as un iejūtīgas ģimenes uzmani bas centrā un pēk�ņi tiek atmaskota visas publikas priek�i kā mele, krāpniece un varbūt uzdzīvotāja? Domāju, k.i ņems gan pie sirds! Un vienu apstākli viņa pārdzīvos sc vi�ķi sāpīgi. Viens no �īs afēras panākumiem bija tas, k,i viņa atguva Leslija Vinna uzmanību � to, ko bija zau dējusi līdz ar viņa saderinā�anos. Kamēr viņa ir cietus) varone, viņai �ī uzmanība nodro�ināta, bet, līdzko mēs viņu atmaskosim, tā būs zudusi uz visiem laikiem. Ja �l pui�a saderinā�anās būtu visa notikuma cēlonis � un tas būtu glu�i iespējams �, es pret �o Betiju justu pa�tiesu �ēlumu. Meitene ir pusaudzes trauksmainajā ve�cumā, un �āds pārdzīvojums varēja izsist viņu no līdz�svara. Tomēr es nedomāju, ka tam bija galvenā nozīme. Manuprāt, viņa ir savas mātes meita un agri sākusi iet to pa�u ceļu. Savtīga, patmīlīga, negausīga, turklāt divkose � to visu viņa mantojusi ar savas mātes asinīm. Labi, tagad man jāiet. Es solījos būt mājās pēc pieciem, ja gadījumā zvanītu Ramzdens. Un vēl es gribu piezvanīt Kevinam Makdērmotam, lai viņ� palīdz ar aizstāvi un vēl �o to citu.

�� Es baidos, ka mēs � pareizāk sakot, es � esam izturēju�ās diezgan nepateicīgi, � sacīja Mariona. � Jūs esat darījis un joprojām darāt mūsu labā tik ļoti daudz. Bet �is bija negaidīts trieciens. Kā pērkons no skaidrām debesīm. Piedodiet man, ja es �

�� Man nekas jums nav jāpiedod. Manuprāt, jūs abas to uzņēmāt ļoti bra�i. Vai jums ir kāds cilvēks, kas va�rētu stāties �īs negodīgās, uz nepatiesu zvērestu gatavās Rozas vietā? Jūs ta�u nevarat tikt ar �o milzīgo māju galā vienas pa�as.

�� Skaidrs ta�u, ka neviens no tuvākās apkaimes �urp nenāks. Bet Stenlijs � ak, ko mēs vispār iesāktu bez Stenlija? � pazīstot kādu Lārboro sievieti, kura varbūt piekritīs reizi nedēļā atbraukt �urp ar autobusu. Zināt, kad domas par to meiteni mani pārāk nomocīju�as, es domāju par Stenliju.

�� Kā jūs tiksiet atpakaļ uz Milfordu? � jautāja misis �ārpa.

�� Ar pēcpusdienas autobusu no Lārboro. Jūsu tele�fonu, protams, vēl nav mēģināju�i labot?

Abas sievietes uztvēra to kā secinājumu, nevis kā jau�tājumu. Misis �ārpa atvadījās no Roberta viesistabā, bet Mariona pavadīja viņu līdz vārtiem. Kad viņi gāja pāri zālāja aplim, ko ietvēra sazarotais lokveida ceļ�, Roberts

188

piemetināja: � Labi, ka jums nav liela ģimene, citādi te pāri līdz durvīm stieptos nobradāta vaga.

�� Tāda tikpat �eit ir, � viņa atbildēja, pārlaizdama skatienu tum�ajai svītrai nekoptajā zālē. � Cilvēka daba nav spējīga paciest �ādu nevajadzīgu līkumu.

Tuk�a �alo�ana, Roberts nodomāja, tuk�a �alo�ana! Ne�nozīmīgi vārdi, kam jāapklāj kliedzo�a liksta. Viņa tei�ciens par patiesības spēku gan skanēja skaisti, bet cik tajā bija ticības un cik tuk�as skaņas? Cik izred�u ir Ramzdenam līdz pirmdienai sameklēt kādu liecību? Un līdz Nortonas tiesas sēdei? Ne visai daudz, vai ne? Un labāk būtu pie �īs domas pierast.

Pusse�os piezvanīja Ramzdens, lai sniegtu solītās zi�nās, un tās bija ziņas par pilnīgu neveiksmi. Viņ�, pro�tams, meklējis meiteni, jo viesnīcas iemītnieku sarakstā vīrietis neesot bijis un par viņu neesot nekādu ziņu. Nekur neesot izdevies uziet nekādas pēdas. Viņa cilvē�kiem iedotas fotogrāfijas kopijas, un tie apstaigāju�i ar tām lidostas, dzelzceļa stacijas, ceļojumu birojus un ce�rīgākās viesnīcas. Neviens neesot meiteni redzējis. Viņ� pats pārmeklējis Lārboro un sākumā nopriecājies, ka iedotajā fotogrāfijā meiteni viegli pazīt, jo viņu tūlīt at�cerēju�ies cilvēki tajās vietās, kur Betija Keina patie�ām bijusi. Piemēram, abos lielākajos kinoteātros, kur, saskaņā ar biļe�u pārdevējas teikto, viņa vienmēr nākusi viena, un autoostas sievie�u tualetē. Viņ� mēģinājis jautāt ga�rā�ās, ta�u veltīgi.

�� Jā, � Roberts noteica. � Tas vīrietis paņēma viņu ma�īnā uz Londonas � Meinzhilas ceļa, kur viņai vaja�dzēja sagaidīt autobusu, lai brauktu mājās. � Un viņ� izstāstīja Ramzdenam jaunākās ziņas. � Tāpēc �obrīd tas patie�ām ir steidzami. Ja vien mēs varētu pierādīt, ko viņa darīja pirmajā vakarā! Tad sabruktu visa viņas ver�sija.

�� Kāda bija tā ma�īna? � Ramzdens jautāja.

Roberts to aprakstīja, un Ramzdens klausulē skaļi no�pūtās.

�� Jā, � Roberts piekrita. � Starp Londonu un Kārlailu tādu būs savi desmit tūksto�i. Labi, tālāko es atstāju jūsu ziņā. Gribu vēl piezvanīt Kevinam Makdērmotam un izsūdzēt bēdas.

Kevina darbavietā nebija un dzīvoklī arī vēl ne, un beidzot Roberts sameklēja draugu viņa mājā netālu no Veibrid�as. Kevina balss skanēja nepiespiesti un drau-

189

dzīgi, un, līdzko Roberts pieminēja policijas jaunās lie�cības, viņ� kļuva ļoti uzmanīgs. Neiestarpinādams no vārda, viņ� noklausījās visu Roberta stāstu.

�� Tā nu redzi, Kevin, � Roberts nobeidza, � mēs esam pamatīgā ķitē.

�� Skolniecisks teiciens, � sacīja Kevins, � bet ļoti atbilsto�s. Mans padoms ir tāds: ļaujiet viņiem policijas tiesā brīvu vaļu un koncentrējiet spēkus Nortonas iz�braukuma tiesas sēdei.

�� Kevin, vai tu nevarētu atbraukt �o nedēļas nogali ■�urp, lai mēs varētu visu to pārrunāt? Linas tante vakar teica, ka tu pie mums neesot nak�ņojis jau se�us gadus, tā ka vienreiz tev tikpat pieklātos ierasties. Vai varēsi?

�� Es apsolīju Sonam, ka svētdien aizvedī�u viņu uz Ņūberi ju izvēlēties poniju.

�� Bet varbūt to var atlikt? Sons noteikti piekristu, ja zinātu, cik tam svarīgs iemesls.

�� onu neinteresē nekādi iemesli, kas nekalpo viņa tie�ajām interesēm, � paziņoja mīlo�ais tēvs. � Ābols nekrīt tālu no zirga! Ja es atbrauk�u, vai tu iepazīstināsi mani ar savām raganām?

�� Bez �aubām!

Kad saruna tuvojās beigām, Kevins vēl ieminējās:

�� Paklau, Robert!

�� Jā? � Roberts atsaucās un gaidīja, kas sekos.

�� Vai tu esi apsvēris iespēju, ka policijai varētu būt arī taisnība?

�� Tas ir, ka meitenes idiotiskais stāsts varētu būt pa�tiess?

�� Jā. Vai tu esi paturējis prātā arī �ādu, tā sakot, rezerves variantu?

�� Tādā gadījumā es vispār nebūtu� � Roberts pikti iesāka, tad iesmējās. � Atbrauc un paskaties uz viņām!

�� Atbrauk�u jau, atbrauk�u, � Kevins apsolīja un nolika klausuli.

Roberts piezvanīja uz garā�u, un atsaucās Bils.

�� Vai jūs varētu pateikt Stenlijam, lai mājupceļā pie�brauc paņemt no manis vēstuli misis Sārpai?

�� Jā, protams. Paklausieties, mister Blēr, vai tā ir taisnība, ka Fren�aizas lietā esot radu�ies jauni sare�ģī�jumi? Vai varbūt nevajag jautāt?

Ak, �ī Milforda, nodomāja Roberts. Kā viņiem tas iz�dodas? Vai vēj� pū� ziņas pa gaisu kā pieneņu pūkas?

190

�� Jā, diem�ēl tā ir, � viņ� atbildēja. � Dro�i vien viņas �ovakar Stenlijam visu pastāstīs. Bet neaizmirstiet pateikt par vēstuli, labi?

�� Katrā ziņā pateik�u.

Roberts uzrakstīja, ka sestdienas vakarā ieradīsies Kevins Makdērmots, un lūdza atļauju svētdienas pēcpus�dienā, pirms viņ� dodas atpakaļ uz Londonu, aizvest viņu uz Fren�aizu un iepazīstināt ar abām tās iemītniecēm.

XVI

�� Es nesaprotu, kāpēc Kevinam Makdērmotam, brau�cot uz laukiem, katrā ziņā jāpārģērbjas par grāvraci, � pukojās Nevils, kad nākamajā vakarā viņi ar Robertu gaidīja viesi pēc ceļa putekļu noskalo�anas nākam lejā pusdienās.

Robertam drīzāk likās, ka Kevins savā ārpilsētas ap�ģērbā izskatās pēc visai no�ēlojama sportistu trenera pirms zemāka līmeņa sacensībām, ta�u Neviļam viņ� to neteica. Atcerēdamies, ar kādu apģērbu Nevils visus pē�dējos gadus tracinājis apkaimi, viņ� nolēma, ka �is zaļ�knābis jau nu nav tas, kur� drīkstētu kritizēt citu gaumi. �ovakar Nevils bija ieradies uz maltīti cienījama izskata tum�pelēkā uzvalkā bez jebkādām novirzēm no tradicio�nālā stila un laikam iedomājies, ka �is jaunais pavērsiens dod viņam tiesības pilnīgi aizmirst nesenās pagātnes grē�kus.

�� Kā tu domā, vai Makdērmotu nevarētu piedabūt atbraukt uz Nortonas tiesas sēdi viņām par aizstāvi?

�� Manuprāt, viņ� ir pārāk aizņemts, lai to darītu, � pat tad, ja �ī prāva viņu interesētu. Tomēr es ceru, ka atbrauks kāds no viņa padotajiem.

�� Ar Makdērmota norādījumiem.

�� Taisni tā.

�� Nesaprotu, kāpēc Marionai vajadzētu noņemties, gatavojot Makdērmotam len�u. Vai tad viņ� neiedomājas, ka tas nozīmē vārīt, kopt un mazgāt, nemaz nerunājot par bezgalīgu skraidī�anu visu garo ceļu no istabas uz viņu aizvēsturisko virtuvi?

�� Mariona pati ierosināja, lai Kevins atbrauc uz len�u. Acīmredzot viņa uzskata, ka �īs papildu rūpes ir tā vērtas.

�� Ek, tu jau vienmēr esi dievinājis savu Kevinu, bet tādu sievieti kā Mariona joprojām neproti novērtēt.

191

Tas ir� tas ir vienkār�i piedauzīgi, ka tādai sievietei jāiz�ķie� sava vitalitāte trulos mājas darbos. Viņai vaja�dzētu lauzties cauri d�ungļiem vai laisties bezdibeņos, vai kļūt par pirmatnējas tautas virsaiti, vai pētīt sve�as pla�nētas. Neskaitāmas muļķītes ūdeļu ka�okos slaistās bez darba un tik vien zina kā mainīt laku uz saviem spica�jiem nagiem, bet Marionai jāstiepj ogles! Ogles! Marionai! Un dro�i vien līdz tam laikam, kad �ī lieta būs galā, viņām vairs nebūs ne gra�a, ko samaksāt mājkalpo�tājai, ja arī tāda atrastos.

�� Cerēsim, ka tad, kad �ī lieta būs galā, viņām ne�vajadzēs piespiedu kārtā strādāt labo�anas darbos.

�� Robert, tas ta�u nedrīkst notikt! Tas ir neiedomā�jami!

�� Jā, tas ir neiedomājami. Dro�i vien tā �ķiet katrreiz, kad pazīstamam cilvēkam draud cietums.

�� Pietiekami briesmīgi ir jau tas vien, ka viņām jā�sē� uz apsūdzēto sola! Marionai! Viņai, kas nekad mū�ā nav izdarījusi neko cietsirdīgu, nekrietnu vai ap�aubāmu! Un tikai tāpēc, ka �

Atvērās durvis, un ienāca Makdērmots � kopīgais va�kars bija sācies.

Ēzdams Linas tantes lielisko maltīti, Roberts klusībā ba�ījās, vai būs prātīgi vest Kevinu uz svētdienas len�u Fren�aizā. Viņam ārkārtīgi gribējās, kaut Sārpas atrastu kopēju valodu ar Kevinu; nevarēja noliegt, ka Kevins ir straujas dabas cilvēks, bet �ārpas nav sievietes, kas iepatīkas jebkuram. Vai maltīte Fren�aizā nāks par labu viņu lietai? Maltīte, ko gatavojusi Mariona? Kevinam, kur� ir gardēdis? Pirmoreiz izlasījis uzaicinājumu, ko Stenlijs bija �orīt atnesis, Roberts jutās iepriecināts par �o laipnības parādī�anu, ta�u palēnām viņā auga ba�as. Kamēr uz Linas tantes sarkankoka galda viens kulināri�jas brīnums nomainīja otru, �īs ba�as auga arvien lielā�kas, līdz pārņēma visas Roberta domas. Kūkas, �kuras ne�paceļas�, viņā, Robertā, izraisīja vienīgi tēvi�ķu aizkus�tinājumu, bet stipri jā�aubās, vai tās atstātu tādu pa�u iespaidu arī uz Kevinu.

Vismaz �ovakar Kevins jūtas labi, sprieda Roberts, klausīdamies, kā draugs izplūst mīlestības apliecinājumos Linas tantei. Cik dīvaini, ka �ādu ģimenisku vakaru � tik omulīgu, patīkamu un netraucētu � varējusi izraisīt divu bezpalīdzīgu sievie�u liksta, kuras pa�as mīt savā tum�ajā, mēmajā namā vientulīgu lauku un tīrumu ielokā.

192

Roberts nolikās gulēt, joprojām juzdams ap sevi va�kara omulīgo gaisotni, tomēr sirdi viņam maca saltas ba�as un smeldze. Vai viņas tur, Fren�aiza, vispār var gulēt? Cik viņām pēdējā laikā iznācis naktsmiera?

Viņ� ilgi nevarēja aizmigt, tomēr no rīta pamodas agri, kad visapkārt valdīja svētdienas rīta klusums. Kaut todien būtu labs laiks � Fren�aiza vissliktāko iespaidu atstāj lietainā laikā, kad netīri baltā krasa kjūst gandrīz pelēka, � un kaut nu viss, ko Mariona gatavo maltītei, �paceltas�!

īsi pirms astoņiem aiz loga piebrauca un apstājas ma��īna. Dro�i vien Stenlijs. Roberts piecēlās un paskatījās pa logu.

Stenlijs sēdēja savā ma�īna ka vienmēr bez cepures � Roberts nekad viņu nebija redzējis ar galvassegu un skatījās uz viņu ar iecietīgu labvēlību.

�� Svētdienas guļavas! � viņ� noteica.

�� Vai tu mani uzrāvi, lai paņirgatos?

�� Nē. Man ir ziņa no mis �arpas. Viņa teica � kad tu brauk�ot uz turieni, lai paņemot līdzi Betijas Keinas liecību, lai nekādā ziņā neaizmirstot, jo tas esot loti sva�rīgi. Jādomā gan, ka svarīgi! Viņa staigā ar tadu ģīmi, it kā būtu vinnējusi miljonu.

�� Viņa izskatās priecīga? � Roberts negribēja ticēt.

�� Kā brūte.

�� Vai tu nezini, par ko?

�� Nē. Izmetu gan pāris aplinku jautajumus, bet lai�kam viņa to jaunumu grib pietaupīt. Sā vai tā, neaizmirsti paķert liecību, citādi neko nenoskaidrosi. Atslēga laikam ir tie�i viņas stāstījumā.

Stenlijs aizbrauca, bet Roberts visai samulsis paņēma dvieli un iegāja vannas istabā. Gaidīdams brokastis, viņ� | Izvilka Betijas Keinas liecību un vēlreiz to uzmanīgi pārļ lasīja. Ko Mariona varētu būt pamanījusi vai atcerejusies, kas viņu tā iepriecinātu? Acīmredzot Betija Keina I kaut kur no�āvusi greizi. Mariona ir priecīga un grib, lai ļ viņ� atved līdzi �o dokumentu. Tas var nozīmēt vienīgi, ka I tajā kaut kur ir apstiprinājums Betijas Keinas meliem.

Viņ� nonāca līdz pēdējam teikumam, neko neatrada I un sāka meklēt vēlreiz. Kas tas varētu būt? Varbūt viņas 1 apgalvojums, ka tovakar lija, � vai īstenībā nebūtu lijis? I Bet tam nevar būt lielas nozīmes attiecībā uz stāsta ticajmību. Varbūt Milfordas autobuss? Tas, kam_ viņa it kā I pabraukusi garām, sē�ot �ārpu ma�īnā? Varbūt pulksteņa

13 � 457

193

laiku nesaskaņa? Bet tas jau sen pārbaudīts, viss saskani Apgaismotais uzraksts uz autobusa? Varbūt bija pārāk agrs, lai apgaismotu uzrakstus? Bet to var uzskatīt vien�kār�i par atmiņas kļūmi, nevis par atspēkojumu pārējiem apstākļiem.

Robertam ļoti gribējās cerēt, kaut Mariona savā de�dzībā atrast �kaut vienu pierādījuma kripatu� nav pār�spīlējusi kādu sīku neatbilstību, uztverdama to par pie�rādījumu meliem. Cerības zudums ir Jaunāks par cerību trūkumu.

�īs raizes gandrīz gaisināja ba�as par maltītes izdo��anos, un Roberts vairs nebēdāja, vai Kevinam gar�os Fren�aizas ēdiens. Kad Linas tante, posdamās uz baz nīcu, slepus pa�ukstēja viņam: � Kā tu domā, mīļais, ko viņas cels galdā? Es esmu pārliecināta, ka tās nabadzītes pārtiek no auzu pārslām, � viņ� tikai strupi atmeta: Viņas prot novērtēt labu vīnu, un tas Kevinam patiks. 1

Vēlāk Roberts jutās vainīgs, ka tik maz uzticējies Ma rionai gan attiecībā uz Betijas Keinas ziņojumu, gan at tiecībā uz maltīti. Vajadzēja ta�u atcerēties, cik viņa sa�valdīga un cik asu prātu; vajadzēja atcerēties �ārpu ta�lantu pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir, un to, cik lab�vēlīgi �āda attieksme iedarbojas uz pārējiem. �ārpas ne�bija pūlēju�ās kopēt Linas tantes viesmīlību un sarīkot svinīgu maltīti pēc labākajām para�ām. Galds bija uz�klāts ni�ā pie loga, kur to apspīdēja saule. Tas bija ķir� koka galds ar ļoti glītu �ķiedru, bet bez jebkāda pulējuma Toties nospodrinātās vīna glāzes mirdzēja kā dārgāk meņi. Tas ir tie�i Marionas dabā, viņ� nodomāja, � pie�vērsties būtiski svarīgajam un vispārīgo neņemt vērā.

�� Mūsu ēdamistaba ir neticami drūms kambaris, � teica misis �ārpa. � Nāciet un apskatieties, mister Makdērmot!

Arī tas bija raksturīgi. Nekādas sēdē�anas ar heresa glāzēm un dīkas �alo�anas. Nāciet un apskatiet mūsu briesmīgo ēdamistabu! Un viesis pat nepamana, ka pa�guvis iejusties �īs mājas gaisotnē.

�� Pastāstiet man, kas tas ir par� � Roberts iesākai kad vini ar Marionu bija paliku�i divatā.

�� Nē, tagad ne � tikai pēc ē�anas. Tas jums būs liķiera vietā. Kāda apbrīnojama veiksme, ka man tas ienāca prātā tie�i vakar vakarā, pirms mistera Makdēr� mota �odienas apciemojuma! Tas pilnīgi maina stāvokli. Dro�i vien prāvu tas neapturēs, bet mūsu stāvokli tas

194

ievērojami uzlabo. �ī ir tā �sīkā pierādījuma kripata�, kuru es izmisīgi vēlējos atrast. Vai jūs jau stāstījāt mis�teram Makdērmotam?

�� Nē, neesmu stāstījis. Man likās, ka labāk� ne�steigties.

�� Robert! � Mariona iesaucās, palūkodamās uz viņu ar zobgalīgu uzjautrinājumu. � Jūs man neuzticējāties! Jūs baidījāties, ka es mel�u niekus.

�� Es baidījos, ka jūs varbūt liekat pārāk lielas ce�rības uz niecīgas kārts un ka tā var neizturēt.

�� Nebaidieties! � Mariona pārliecināti atmeta. � Izturēs! Vai jūs varētu atnākt uz virtuvi paņemt pa�plāti ar zupu?

Ari galda klā�ana un apkalpo�ana izdevās bez jeb�kāda satraukuma un neveiklības. Roberts ienesa paplāti pr �etriem zupas �ķīvjiem, un Mariona sekoja viņam ar lielu, apsegtu bļodu: tas, �ķiet, bija viss. Kad zupa bija izēsta, Mariona nolika mātei priek�ā lielo bļodu un Kevinam vīna pudeli. Bļodā bija fran�u gaumē sautēts cālis ar dārzeņiem, bet pudelē � Montra�ē vīns.

�� Montra�ē! � noteica Kevins. � Brīni�ķīgā sieviete!

�� Roberts mums teica, ka jūs cienot sarkanvīnu, � sacīja Mariona, � bet tas, kas atlicis vecā Krola pagra�bos, vairs nav nekāds labais. Tāpēc vajadzēja izvēlēties starp to un stipru, sarkanu burgundieti, kas lieliski der ziemas vakaros, bet ne tik labi vasaras dienā kopā ar putna gaļu.

Kevins piemetināja da�us vārdus par to, cik reti sie�vietes interesējot dzērieni, kas neburbuļo vai netaisa pauk�ķi.

�� Atklāti sakot, � teica vecā misis �ārpa, � ja �os vīna krājumus būtu iespējams pārdot, mēs to noteikti būtu izdarīju�as, tomēr mēs ļoti priecājāmies, ka pude�les izrādījās pārāk salasītas un da�neda�ādas, lai tās kaut kur ņemtu pretī. Es jau agri iemācījos novērtēt labu vīnu. Manam vīram bija glu�i labs vīnu pagrabs, kaut arī gar��as ziņā viņ� nebija tāds lietpratējs kā es. Toties mana brāļa pagrabs Lesveizā bija vēl labāks, un viņ� bija lie�lisks vīnu pazinējs.

�� Lesveizā? � Kevins pārjautāja un ieskatījās ve�cajā dāmā cie�āk, it kā meklēdams līdzību. � Vai tie�ām var būt, ka jūs esat �ārlza Meredita māsa?

�� Jā, esmu. Vai jūs pazināt �ārlzu? Nē, nevar būt! Jūs esat pārāk jauns.

�� ārlzs Meredits izaudzēja manu pirmo poniju, -4 Kevins teica. � Es jāju ar to septiņus gadus, un tas ne reizi nepaklupa.

Pēc tam viņu pārējie vairs neinteresēja un ari ēdiens palika otrajā vietā.

Roberts notvēra Marionas uzjautrināto un triumfējo�o skatienu un teica: � Jūs nepiedodami zemu novērtējāt sevi, kad stāstījāt, ka neprotot gatavot ēdienu.

�� Ja jūs būtu sieviete, tad tūlīt redzētu, ka es neko neesmu gatavojusi. Zupu izlēju no bund�as, uzsildīju un pievienoju drusciņ heresa un gar�vielu: putnu ieliku katliņā tie�i tādu, kādu dabūju no Steiplzu fermas, uzlēju vāro�u ūdeni, piemetu klāt visu, ko varēju iedomāties, uzliku uz uguns un noskaitīju lūg�anu; arī siera krēmu dabūju tie�i no Steiplziem.

�� Un lieliskās maizītes, ko mēs ēdām kopā ar sier<i krēmu?

�� Tās izcepa Stenlija saimniece.

Abi klusām pasmējās.

Rīt viņai jāsēstas apsūdzēto solā. Rīt viņa tiks izlikta publikas apskatei, Milfordas izpriecai. Bet �odienas dzīve vēl pieder viņai pa�ai, un viņa prot pasmieties, prot prie�cāties par pa�reizējo brīdi. Vismaz tā liekās, sprie�ot pēc mirdzuma viņas acīs.

Viņi novāca tuk�os �ķīvjus abiem aizrautīgajiem runā�tājiem, kuri to pat neievēroja, aiznesa netīro trauku pa�plātes uz virtuvi un uzvārīja kafiju. Virtuve bija liela, drūma telpa ar akmens flī�u grīdu un vecmodīgu izlietni; tas viss Robertam izskatījās ļoti nomāco�i.

�� Plīti mēs kuram tikai pirmdienās pirms lielās tīrī��anas, � Mariona teica, pamanījusi viņa ieinteresēto ska tienu. � Pēdējā laikā vārām ēst uz mazās ejļas plītiņas.

Roberts iedomājās karsto ūdeni, kas tek mirdzo�ā vannā ik rītu, kad viņ� pagrie� krānu, un jutās neveikli. Pēc ilgajiem ērtību gadiem viņ� pat lāgā iztēloties ne�spēja, kā var dzīvot, sildot ūdeni uz e]ļas plītiņas.

Nesdams kafiju uz saulaino viesistabu, viņ� domāja par to, kāds stindzino�s aukstums �ai virtuvē valda ziemā, ja plītī rūkdama nekuras uguns kā tajos laikos, kad �ādā mājā saimniekoja pavārs ar pusduci sulaiņu un ogles tika piegādātas milzīgām kravām. Viņam bezgala gribējās aiz�vest Marionu projām no �ejienes. Kurp aizvest, to viņS nezināja � viņa pa�a mājās valdīja Linas tantes aura. Uz tādu vietu, kur neko nevajadzētu spodrināt, tīrīt un

196

stiept un gandrīz viss būtu izdarāms, nospie�ot pogu. Viņ� nespēja pieļaut domu, ka Marionai atliku�ais mū�s būtu jāpavada, kalpojot kaut kādiem sarkankoka mēbeļu gabaliem.

Kafiju dzerot, Roberts neuzkrīto�i novirzīja sarunu uz iespējām kādreiz pārdot Fren�aizu un nopirkt māju kaut kur citur.

�� Neviens �o māju nepirks, � Mariona teica. � Tā ir kā rozā zilonis. Skolai par mazu, dzīvo�anai par tālu no centra, vienai ģimenei �ajos laikos par lielu. Varbūt te būtu laba vieta trakonamam, � viņa domīgi piebilda, raudzīdamās ārā pa logu uz iesārto ķieģeļu sētu, un Ro�berts ievēroja, ka Kevins uzmet viņai a�u skatienu un at�kal novēr�as. � Vismaz te ir klusums. Nav koku, kas vējā �īkstētu, nav efeju, kas sistos logos, nav putnu, kas nemitīgi vīterotu, līdz cilvēkam gribas kliegt. Ļoti mie�rīga vieta novājinātiem nerviem. Varbūt kādam ievajadzēsies tie�i to.

Tātad viņai patīk �is klusums, kas Robertam bija licies tik nedzīvs. Varbūt viņa pēc tā ilgojusies trok�ņainajā Londonas dzīvē, kur valdīja kņada un sve�u ļau�u pra�sības, kur alla� bija par kaut ko jāraizējas un jādzīvo starp �aurām sienām. �ī lielā, klusā, neglītā māja bijusi viņas patvērums.

Un tagad tas sagrauts.

Kādu dienu � ak, Dievs, ļauj tam piepildīties! � viņ� uz visiem laikiem noraus Betijai Keinai masku, kura ļauj �ai melei baudīt cieņu un mīlestību.

�� Un tagad, laipni lūdzu, � Mariona teica, � uz�kāpsim liktenīgajos bēniņos!

�� Jā, � Kevins atsaucās, � man ļoti gribētos re�dzēt visu to, ko meitene it kā pazinusi un sazīmējusi. Visi viņas apgalvojumi man �ķiet loģisku minējumu re�zultāts. Kā, piemēram, cietais paklājs otrajā kāpņu posmā. Vai koka kumode � lietas, kas atrodamas gandrīz katrā �auku mājā. Tāpat kā platais �emodāns.

�� Jā, tas bija diezgan baigi, kad viņa citu aiz cita uzminēja mūsu mājas priek�metus, � es tobrīd vēl ne�biju paguvusi attapties un visu apdomāt un tikai vēlāk sapratu, cik patiesībā viņas apgalvojumos maz īstuma. Un vienā vietā viņa pamatīgi no�āva garām, tikai līdz vakarvakaram tas nevienam neienāca prātā. Vai jums ir viņas liecības eksemplārs, Robert?

�� Jā. � Viņ� izvilka to no kabatas.

197

Tikmēr Mariona, Roberts un Makdērmots bija uzkā�pu�i pēdējo posmu pa nenosegtajām kāpnēm un Mariona ieveda viņus bēniņu istabā. � Vakar vakarā es, kā katru sestdienu, izstaigāju māju ar slapju lupatu. Pagaidām mēs kārtību uzturam tādā veidā, ja jūs tas interesē. Reizi nedēļā es pārbraucu visām grīdām ar lielu lupatu, kas samērcēta grīdas kop�anas �ķidrumā. Katrai istabai pie�cas minūtes � un putekļi uz laiciņu atvairīti.

Kevins apstaigāja istabu un paskatījās ārā pa jumta logu. � Tātad �is ir tas skats, ko viņa aprakstīja, � viņ� teica.

�� Jā, � Mariona apstiprināja, � �is ir tas skats, ko viņa aprakstīja. Un, ja es pareizi atceros liecības vārdus, kā atcerējos tos vakar vakarā, tad viņa ir teikusi to, kas . . . Robert, lūdzu, izlasiet to vietu, kur viņa apraksta skatu pa logu!

Roberts sameklēja attiecīgo rindkopu un sāka lasīt. Kevins stāvēja, mazliet saliecies uz priek�u, lūkodamies ērā pa mazo, apaļo lodziņu, un Mariona stāvēja viņam aiz muguras, noslēpumaini smaidīdama.

�� Pa bēniņu logu es redzēju augstu ķieģeļu sētu ar lieliem dzelzs vārtiem. Sētas otrā pusē bija ieia, jo varēja redzēt telefona stabus. Nē, ma�īnas nevarēja redzēt, jo sēta bija pārāk augsta. Tikai reizēm pazibēja kāda sma�gās ma�īnas aug�daļa. Vārtiem cauri neko nevarēja re�dzēt, jo iek�pusē tie bija klāti ar metāla plātnēm. No vārtiem uz mājas pusi veda braucamais ceļ� � vispirms tas stiepās taisni, pēc tam sadalījās divās daļās un durvju priek�ā veidoja apli. Nē, dārza tur nebija, tikai��

�� Ko? � Kevins iesaucās, izsliedamies taisni.

�� Kas par �ko�? � Roberts iztrūcies jautāja.

�� Izlasi vēlreiz � to teikumu par ceļu!

�� No vārtiem uz mājas pusi veda braucamais ceļ� � vispirms tas stiepās taisni, pēc tam sadalījās divās daļās un durvju priek�ā veidoja apli.. .�

Viņu apklusināja Kevina smiekli. Tajos skanēja uz�jautrinājums un triumfs.

�� Nu, redzat? � sacīja Mariona, kad iestājās klu�sums.

�� Jā, � Kevins klusi noteica, nenolaizdams savu vē�rīgo skatienu no loga. � Tas viņai neienāca prātā.

Roberts pagājās turp, Mariona palaida viņu savā vietā � un nu arī viņ� saprata, par ko ir runa. Jumta mala ar zemajām margām aizsedza skatienam lielāko daļu

198

no piebraucamā ceļa, un nekāds sazarojums nebija re�dzams. Neviens, uzturēdamies tikai �ajā istabā, nevarētu zināt par divpusējo lokveida ceļu, kas veda līdz durvīm.

�� Redzat nu, � Mariona teica. � Inspektors lasīja �o aprakstu, kad mēs visi sēdējām viesistabā. Un mēs visi zinājām, ka apraksts ir pareizs. Proti, pareizs pagalma apraksts, un tātad par to vairs netika domāts. Pat inspek�toram viss �ķita kārtībā. Atceros, kā viņ� �eit paskatījās pa logu � pavir�i. Nevienam no mums neienāca prātā, ka aprakstam vajadzētu būt citādam. Nesaskanēja tikai viena neliela daļiņa.

�� Viena neliela daļiņa, � atkārtoja Kevins. � Viņa ieradās pa tumsu un aizbēga pa tumsu, un visu pārējo laiku esot bijusi ieslēgta �eit, tātad par ceļa sazarojumu viņa neko nevarēja zināt. Palasi vēlreiz, ko viņa raksta par savu iera�anos, Rob!

Roberts ieskatījās lapā un sāka lasīt:

�� Beidzot ma�īna apstājās, un jaunākā sieviete, tā ar melnajiem matiem, izkāpa ārā un atvēra lielus divviru vārtus, aiz kuriem bija braucamais ceļ�. Tad viņa iekāpa atpakaļ ma�īnā un piebrauca pie mājas. Nē, bija pārāk tum�s, lai redzētu mājas izskatu, es redzēju tikai pakā�pienus pie durvīm. Neatceros, cik, varbūt �etrus vai pie�cus. Jā, katrā ziņā bija vairāki.� Un tālāk viņa stāsta par virtuvi un kafiju.

�� Tā, � noteica Kevins. � Un ko viņa saka par savu bēg�anu? Kādā laikā tā notika?

�� Kaut kad pēc vakariņām, ja atmiņa mani neviļ, � Roberts sacīja, �ķirstīdams lapas. � Katrā ziņā jau tumsā. Tepat ir. � Un viņ� sāka lasīt:

�� Kad es tiku līdz pirmajam kāpņu laukumiņam, tam, kas ir virs priek�telpas, dzirdēju, ka viņas virtuvē sarunājas. Priek�telpā nebija gaismas. Es nokāpu pēdējo kāpņu posmu, gaidīdama, ka viņas jebkurā brīdī izskries un notvers mani, un tad metos uz durvīm. Tās nebija aizslēgtas, un es izskrēju ārā, noskrēju lejā pa atliku�a�jiem pakāpieniem, aizskrēju līdz vārtiem un izbēgu ārā uz ceļa. Tad es skrēju pa ceļu � jā, tas bija ciets, tā kā �oseja, � līdz vairs nevarēju paskriet, un pēc tam kādu laiku gulēju zālē, līdz jutos spējīga iet tālāk.�

�� Tas bija ciets, tā kā �oseja,� � atkārtoja Kevins.

Arī te ir mājiens, ka bijis pārāk tum�s, lai redzētu

ceļu, pa kuru viņa skrējusi.

Sekoja īss klusuma brīdis.

199

�� Mana māte domā, ka ar to pietiek, lai viņu at�maskotu, � Mariona teica. Viņas skatiens aizslīdēja no Roberta uz Kevinu un atpakaļ. � Bet jūs tā nedomājat, vai ne? � Tas bija drīzāk secinājums, nevis jautājums.

�� Nē, � Kevins atbildēja, � nē. Ar to vien ir par maz. Ar gudra advokāta palīdzību viņa no tā var izlocī�ties. Var pateikt, ka nojautusi par lokveida ceļu pēc ma��īnas pagrieziena pie mājas. Protams, patiesībā viņa tādā veidā būtu varējusi iedomāties vienīgi visparastāko ceļa papla�inājumu, kur ma�īnai apgriezties. Neviens jau nu pats no sevis neiedomātos kaut ko tik dīvainu kā �is lok�veida ceļ�. Tas veido glītu rakstu, un dro�i vien tāpēc viņai tas palika prātā. Man �ķiet, ka �o krikumiņu vaja�dzētu pataupīt Nortonas tiesas sēdei � kā papildu ak�centu.

�� Jā, es paredzēju, ka jūs tā teiksiet, � Mariona sacīja. � Es nemaz neesmu vīlusies. Es par �o atklājumu priecājos nevis tāpēc, ka cerētu ar to atspēkot apsūdzību, bet tāpēc, ka tas izgaisina �aubas, kas dro�i vien� dro�i vien � � Viņa pēk�ņi sastomījās, vairīdamās no Roberta skatiena.

�� Dro�i vien perināju�ās mūsu kristāldzidrajos prā�tos, � enerģiski nobeidza Kevins un paskatījās uz Ro�bertu ar dzēlīgu gandarījumu. � Kā jums tas vakar ienāca prātā, kad nācāt te uzkopt?

�� Es nezinu. Stāvēju un skatījos pa logu viņas ap�rakstītajā ainavā un vēlējos, kaut rastos jel mazākā pie�rādījuma kripatiņa, kas runātu par labu mums. Un tad, neko nedomādama, dzirdēju inspektora Grānta balsi � kā viņ� lasīja viesistabā �īs rindas. Lielāko daļu viņ� mums pastāstīja saviem vārdiem. Bet to, kas attiecas uz Fren�aizu, viņ� izlasīja, kā teikusi meitene. Es izdzirdu viņa balsi � viņam ir patīkama balss � lasām rindas par lokveida piebraucamo ceļu, un no turienes, kur es tajā brīdī stāvēju, lokveida ceļ� nebija redzams. Varbūt tā bija atbilde uz manu neizteikto lūg�anu.

�� Tātad tu joprojām domā, ka rīt mums vajadzētu viņiem �padoties� un pietaupīt �o pārsteigumu Nortonas tiesas sēdei? � Roberts jautāja Kevinam.

�� Jā. Mis Sārpai un viņas mātei tas patiesībā neko nemaina. Ja jau katrā ziņā jāstājas publikas priek�ā, to tikpat labi var kā vienā, tā otrā vietā � ar to at�ķirību, ka Nortonas izbraukuma sēde dro�i vien nebūs tik nepa�

200

tīkama kā policijas tiesa pa�u pilsētiņā. Un, jo ātrāk �ī procedūra beigsies, jo labāk. Rīt jums nebūs nekādu lie�cību, ko uzrādīt tiesai, � tātad viss norisināsies īsi un formāli. Viņi nodemonstrēs savas liecības, paziņos, ka jūs paturat tiesības uz aizstāvību, tiks iesniegts lūgums at�brīvot jūs pret galvojumu � un cauri!

Tas Robertam likās glu�i pieņemami. Viņ� negribēja, lai rītdienas pārbaudījums �ārpām ievilktos garumā, un krietni vairāk paļāvās uz spriedumu, kas tiks izdarīts ār�pus Milfordas; turklāt viņ� nepavisam negribēja, lai tagad, kad lieta virzās uz tiesu, viss pēk�ņi paliktu pus�ceļā kaut kāda nenoteikta sprieduma dēļ. Viņa mērķis at�tiecībā uz Betiju Keinu tādējādi netiktu sasniegts. Viņ� gribēja, lai visi tā mēne�a patiesie notikumi tiktu izklās�tīti atklātā tiesas sēdē Betijas Keinas klātbūtnē. Un līdz tam laikam, kad tiesa ieradīsies Nortonā uz izbraukuma sesiju, varbūt Dievs dos, ka �is stāsts būs rokā.

�� Ko mēs varētu dabūt par aizstāvi? � viņ� jautāja Kevinam, kad viņi brauca mājās dzert tēju.

Kevins iebāza roku kabatā, un Roberts nosprieda, ka viņ� meklē adre�u sarakstu. Ta�u Kevins izvilka piezīmju grāmatiņu.

�� Vai tu zini, kurā datumā notiks Nortonas izbrau�kuma tiesas sēde? � viņ� jautāja. � Var gadīties, ka man pa�am izdodas tikt. Paga, paskatīsimies!

Roberts klusēdams ļāva viņam skatīties. Viņ� baidījās ar vienu lieku vārdu gaisināt iespējamo brīnumu.

�� Jā, � Kevins noteica. � Nekādu �ķēr�ļu nav, ja nu vienīgi kaut kas piepe�s un neparedzēts. Man patīk tavas raganas. Būtu liela bauda aizstāvēt viņas pret �ito cūcību. Cik neparasti, ka viņa ir vecā �ārlza Meredita māsa! Tas bija godavīrs. Viens no retajiem godīgajiem zirgu audzētājiem, kādus pazīst Anglijas vēsture. Es vi�ņam līdz �im laikam jūtos pateicīgs par to poniju. Zēna pirmajam zirgam ir ļoti liela nozīme. Tas ietekmē visu viņa turpmāko dzīvi, un ne tikai attieksmi pret zirgiem, bet pret visu citu arī. Uzticībā un draudzībā, kas izveido�jas starp zēnu un zirgu, ir kaut kas tāds �

Roberts klausījās, juzdams gan dziļu atvieglojumu, gan uzjautrinājumu. Ar labsirdīgu ironiju viņ� nodomāja, ka Kevins atmetis jebkādas �aubas par Sārpu vainu jau sen pirms skatī�anās pa bēniņu logu. Nebija ta�u iespējams, ka vecā �ārlza Meredita māsa būtu spējīga uz vardarbību.

201

XVII

�� Es vienmēr esmu brīnījies, � teica Bens Kārlejs, pārlaizdams skatienu mazās tiesas zāles pārpildītajiem soliem, � kā tik daudziem cilvēkiem pirmdienas rītā var būt tik maz, ko darīt. Nudien, tik kuplā skaitā publika labi sen nav pulcējusies.

Roberts tūlīt bija ievērojis, ka �oreiz te nav sanākusi parastā pirmdienas rītu publika � dīkdieņi, kam vajag kaut kur nosist laiku. Ziņa par policijas tiesu pa mīklai�najiem Milfordas kanāliem bija apskrējusi visu pilsētiņu, un Jaudis bija sanāku�i noskatīties, kā tiesās raganas. Alla� pelēcīgo tiesas zāli �orīt manāmi atdzīvināja ko�i sievie�u tērpi, un ierastā, gurdā klusuma vietā visapkārt skanēja �uksti un �alas.

Starp daudzajām sejām Roberts ievēroja vienu, kura varēja būt naidīga, bet dīvainā kārtā tie�i tā izskatījās neparasti līdzjūtīga: misis Vinnas seju, ko viņ� pēdējo reizi bija redzējis Eilzberijā, pievilcīgajā dārza lauku�miņā mājas priek�ā. Roberts nespēja uzlūkot misis Vinnu kā ienaidnieci. Viņam �ī sieviete patika, viņ� to pat ap�brīnoja un jau iepriek� juta �ēlumu pret viņu. Roberts labprāt būtu piegājis pie misis Vinnas un sasveicinājies, ta�u spēle jau bija sākusies � un viņi katrs spēlēja ar citādas krāsas kauliņiem.

Grānts vēl nebija parādījies, bet Hallams stāvēja tepat | un sarunājās ar ser�antu, kur� bija atbraucis uz Fren�aizu tonakt, kad huligāni dauzīja logus.

�� Kā iet tavam detektīvam? � Kārlejs apvaicājās.

�� Detektīvs strādā labi, bet stāvoklis ir ļoti sare��ģīts, � Roberts atbildēja. � Daudzināto adatu siena kau�dzē, �ķiet, būtu vieglāk sameklēt.

�� Viena meitene pret visu pasauli, � Bens ironizēja. � Man ļoti gribas drīzāk ieraudzīt �o draiskuli vaigā. Dro�i vien pēc visām līdzjutēju vēstulēm, laulību pie�dāvājumiem un salīdzinājumiem ar Svēto Bernadeti vi�ņai mazpilsētas policijas tiesa liksies pārāk garlaicīga izrāde. Vai viņa ir saņēmusi arī kinolomu piedāvājumus?

�� Ko nezinu, to nezinu.

�� Jādomā gan, ka viņas māte tos mācētu atvairīt. Tur viņa sē�, tā dāma brūnajā kostīmā. Izskatās ļoti sakarīga sieviete. Es vienmēr esmu brīnījies, cik maz cilvēki zina par tiem, ar ko dzīvo kopā. Hemgrīnā kādai sievietei bija meita, kura, pēc mātes domām, dienu un nakti atradās

202

viņas acu priek�ā; tad vienā brīdī �ī meita saskai�as, aiz�skrien no mājas un pazūd. Izmisusī māte brēkdama skrien uz policiju, un policija atklāj, ka �ī meitene, kura, pēc mātes domām, nevienu nakti nav pavadījusi ārpus mājas, ir precēta sieviete ar bērnu; un viņa vienkār�i paņēmusi bērnu un aizgājusi dzīvot pie vīra. Apskaties policijas reģistros, ja netici Benam Kārlejam! Un, ja tavs detek�tīvs tevi neapmierina, saki � un es tev iedo�u viena ļoti laba vīra adresi. Tā, sākam nu!

Viņ� piecēlās, ienākot tiesai, un paklusām turpināja komentēt tiesasvīru sejaskrāsu, iespējamo raksturu un iepriek�ējās nakts varbūtējo nodarbo�anos.

Tika izskatīti trīs ikdieni�ķi gadījumi, kuru vaininieki, recidīvisti, �ķiet, sen bija pieradu�i pie �ādām norisēm. Tad ienāca Grānts un neuzkrīto�i apsēdās novērotāja vietā aiz preses pārstāvjiem � un Roberts saprata, ka viņu kārta ir klāt.

Viņas ienāca abas kopā, līdzko tika nosaukti viņu vārdi, un apsēdās uz atbaido�ā, �aurā sola tikpat ikdie�ni�ķi, kā ieņemtu savas vietas baznīcā. Tā izskatās no malas, nodomāja Roberts, redzēdams tum�o, rāmo acu nogaido�o skatienu, kur� it kā vēstīja, ka izrāde var sāk�ties. Ta�u piepe�i viņ� apjauta, kā justos, ja vecās misis Sārpas vietā sēdētu Linas tante, un pirmoreiz īsti aptvēra, kā Mariona cie� mātes dēļ. Pat tad, ja Nortonas tiesas sēdē apsūdzība tika atspēkota, kur� viņām atlīdzinās par izciesto? Kāds sods būtu samērojams ar Betijas Keinas noziegumu?

Lūkodamies uz abām sievietēm apsūdzēto solā, Roberts nodomāja, ka �vecajos, sliktajos laikos� pie kauna staba tika sieti tikai vainīgie. �ajos laikos kauna stabs jāpacie� tiem, kas vēl nav notiesāti, turpretī par vainīgiem atzītie ātri vien nozūd no publikas redzesloka savrupā dro�ībā. Kaut kur kaut kas ir nogājis greizi.

Un tad viņ� ieraudzīja Betiju Keinu.

Sakustē�anās preses pārstāvju solā Jāva noprast, ka viņa ienākusi zālē. Parasti preses solā sēdēja pāris gar�laikotu iesācēju no �urnālistu aprindām. Ta�u �odien sols bija pilns � un nebūt ne ar Joti jauniem vai garlaikotiem cilvēkiem. Preses pārstāvju sejas liecināja, ka viņi ielūgti uz dzīrēm un ir gatavi tās baudīt.

Un Betija Keina bija galvenais, kā dēļ viņi atradās �eit.

Roberts nebija redzējis meiteni kop� tās dienas, kad viņa stāvēja Fren�aizas viesistabā savā tum�i zilajā skol�

203

nieces mētelī, un atkal jutās ļoti pārsteigts par Betijas meitenīgo, bērni�ķi nevainīgo izskatu. Kop� toreizējās tik�anās viņa Roberta domās bija kļuvusi par briesmoni; viņ� spēja iztēloties �o būtni vienīgi kā garīgu kropli, kas ar saviem meliem apsēdinājusi divus krietnus cilvēkus uz apsūdzēto sola. Tagad, atkal redzēdams reālo Betiju, viņ� jutās apmulsis. Labi zinādams, ka �ī meitene un viņa iztēles briesmone ir viena un tā pati būtne, viņ� tomēr īsti nespēja to aptvert. Un, ja jau pat viņ�, kur� tagad �ķita labi pazīstam īsto Betiju Keinu, viņas klātbūtni iz�juta �ādi, kādu gan iespaidu viņas bērni�ķais valdzinā�jums atstās uz krietnajiem, godīgajiem pilsoņiem, kad pienāks iz�ķiro�ais brīdis?

Meitenei mugurā �oreiz bija nevis skolas formastērps, bet brīvdienu apģērbs. Blāvi zils tērps, kas atsauc atmiņā neaizmirstules, dūmaku virs me�a, zilos zvaniņus un va�saras ainavas un vēl jo vairāk tiecas mulsino�i iedar�boties uz saprātīgu cilvēku spriedumu. Meitenīgā, vien�kār�ā un ļoti piedienīgā cepure pietiekami atsedza seju, lai varētu redzēt pievilcīgo pieri un atstatu izvietotās acis. Roberts pat nedomāja vainot misis Vinnu apzinātā vai tendenciozā meitenes apģērba izvēlē, tomēr ar rūgtumu atzina: ja viņa cauras naktis būtu pavadījusi nomodā, gud�rodama, ko Betijai �odien ģērbt, diez vai rezultāts va�rētu būt vēl veiksmīgāks.

Kad atskanēja meitenes vārds un viņa devās uz lie�cinieku solu, Roberts pārlaida slepenu skatienu tiem, kuri labi varēja viņu redzēt. Izņemot vienīgi Benu Kārleju � tas vēroja meiteni apmēram ar tādu interesi kā muzeja eksponātu �, visu vīrie�u sejas pauda tikai vienu: sirsnīgu līdzjūtību. Sievietes, kā Roberts nomanīja, tomēr tik viegli nepakļāvās viņas valdzinājumam. Vecākās, mā�ti�ķās dāmas gan bija aizkustinājusi meitenes bērni�ķā bezpalīdzība, tomēr jaunāko sievie�u sejās nebija citu emociju kā vienīgi ziņkārība.

�� Es � vienkār�i� neticu! � Bens pusbalsī no�skaldīja, kamēr Betija deva zvērestu. � Tu gribi teikt, ka �is bērns veselu mēnesi dzīvoja savā vaļā? Es neticu, ka viņa jebkad mū�ā ir skūpstījusi ko citu kā vienīgi Bībeli!

�� Es dabū�u lieciniekus, ka tā ir, � norūca Roberts, noskaities par to, ka pat pasaulīgais, ciniskais Kārlejs gatavs uzķerties uz tā pa�a āķ:a.

�� Tu vari dabūt kaut desmit nevainojamus liecinie�

kus, bet zvērinātie tikpat tev neticēs, un svarīgi ir tikai tas, ko saka viņi, mans draugs!

Jā, kuri zvērinātie gan spētu domāt ko ļaunu par �o mazo eņģeli!

Vērodams meiteni, kamēr viņa atkārtoja savu liecību, Roberts atsauca atmiņā Alfrēda stāstīto: labi audzināta meitene, uz kuru neviens pat neiedomātos mest aci kā uz sievieti un kura ar pārsteidzo�i vēsu lietpratību �savā�kusi� noskatīto vīrieti.

Viņai bija ļoti patīkama balss � meitenīga, dzidra un skaidra, bez jebkādas uzspēles vai akcentiem. Un savu stāstu viņa pasniedza meistarīgi � bez patvaļīgiem iestar�pinājumiem, skaidri un saprotami. Preses pārstāvjiem ne�bija viegli skatīties savās stenogrammās, nepaceļot acis uz runātāju. Tiesas vīri lūkojās viņā ar nepārprotamu die�vinā�anu. (Ak Dievs, kaut ta�u izbraukuma tiesas sesijā piedalītos lēmēji ar biezāku ādu!) Policijas nodaļas pār�stāvji vai svīda aiz līdzcietības. Visa tiesas zāle sēdēja ne�kustīgi, aizturētu elpu.

Labākus panākumus nevarēja vēlēties neviena skatu�ves zvaigzne.

Pēc ārienes sprie�ot, viņa bija pilnīgi mierīga un it kā neapzinājās sevis radīto iespaidu. Viņa nepūlējās kaut ko īpa�i uzsvērt vai izcelt. Un Roberts prātoja, vai arī �ī pieticība ir daļa no spēles, varbūt patiesībā meitene glu�i labi saprot, cik �is paņēmiens iedarbīgs.

�� Un jūs tie�ām lāpījāt veļu?

�� Tajā vakarā es biju pārāk sasista un nevarēju. Bet vēlāk lāpīju.

Glu�i tā, it kā viņa teiktu: �Es biju pārāk aizņemta ar kār�u spēli.� Tas pie�ķīra runātājas vārdiem dīvainu pa�tiesīgumu.

Arī izklāstā par vainīgo atra�anu viņas balsī neizska�nēja ne triumfs, ne gandarījums. Viņa bija to un to pa�stāstījusi par savu gūsta vietu, un izrādījās, ka tas un tas atbilst patiesībai. Tomēr viss tika pasacīts bez jebkāda uzvarētājas prieka. Kad meitenei jautāja, vai viņa pazīst sievietes uz apsūdzēto sola un vai tās tie�ām ir tās pa�as sievietes, kas viņu ieslēgu�as un situ�as, viņa klusēdama nopietni paskatījās uz �ārpām un tad atbildēja apstipri�no�i.

�� Vai jūs gribat kaut ko jautāt, mister Blēr?

�� Nē, ser. Man nav jautājumu.

Tas izraisīja pārsteigtu sakustē�anos tiesas zālē, jo

205

publika bija gaidījusi kaut ko dramatisku, ta�u tiesas sē�des vadītājs uzklausīja �o atbildi bez komentāriem un tika pieņemts pa�saprotams lēmums nodot lietu tālākai izskatī�anai.

Hallams jau bija nolasījis savu ziņojumu; tagad pie�nāca kārta apstiprino�o'liecību devējiem.

Vīrietis, kur� bija redzējis meiteni iekāpjam ma�īnā, strādāja pasta kantorī par �ķirotāju, un viņu sauca Paipers. Viņ� pastāstīja, ka braukājot ar pasta ma�īnu no Londonas uz Lārboro; atpakaļceļā viņ� izkāpis Meinzhilas pieturā, jo tā viņam bijusi tuvāk pie mājām. Viņ� gājis pa garo, taisno Londonas �oseju cauri Meinzhilai un ievē�rojis, ka Londonas autobusa pieturā stāv jauna meitene. Viņ� vēl atradies labu gabalu no meitenes, bet ievērojis to tāpēc, ka Londonas autobuss pirms nepilnas minūtes pabraucis viņam garām � tad, kad pietura vēl nav bijusi redzama, � un, ieraugot meiteni, sapratis, ka viņa to no�kavējusi. Kamēr viņ� gājis uz meitenes pusi, bet vēl at�radies patālu no viņas, garām ātrā gaitā pabraukusi kāda ma�īna. Uz to viņ� nav paskatījies, jo domājis par mei�teni, prātojis, vai nevajadzētu viņai pateikt, ka Londonas autobuss jau aizbraucis. Tad viņ� redzējis, ka ma�īna ap�stājas meitenei blakus. Viņa noliekusies un kaut ko tei�kusi braucējam, tad iekāpusi ma�īnā un aizbraukusi. To�brīd viņ� jau bijis pietiekami tuvu, lai redzētu ma�īnas izskatu, bet numuru salasīt vēl nevarējis. Par to viņ� arī neesot domājis. Tikai nopriecājies, ka meitene tik ērti aizbraukusi.

Viņ� nevarot zvērēt, ka �ī ir tā pati meitene, ko to�reiz redzējis, bet jūtoties par to pārliecināts. Viņai mu�gurā bijis gai�s mētelis, galvā cepure � laikam pelēka � un kājās melnas laiviņas.

�� Vai jums ir jautājumi, mister Blēr?

�� Nē, paldies, ser!

Nākamā atbildētāja bija Roza Glina.

Roberts vispirms ievēroja, cik viņai nedabiski balti un vienādi zobi. Glu�i kā protēze, ko darinājis ne visai lietpratīgs speciālists. Grūti bija ticēt, ka īstie zobi varētu būt tik gludi un nevainojami vienādi kā �ie Rozas Glinas piena zobu pēcte�i.

Izskatījās, ka arī tiesne�iem nepatīk viņas zobi, un Roza drīz pārstāja smaidīt. Tomēr viņas liecība bija iz�nīcino�a. Agrāk viņa katru pirmdienu gājusi uzkopt Fren�aizas māju. Reiz kādas aprīļa pirmdienas pēcpusdienā,

206

gatavodamās doties prom, viņa pēk�ņi izdzirdējusi kaut kur aug�ā kliedzienus. Viņa nodomājusi, ka vienai no Sārpām noticis kaut kas slikts, un metusies uz kāpņu pusi. Kliedzieni skanēju�i it kā no tālienes, varbūt no bē�niņiem. Viņa gribējusi kāpt aug�ā, bet tad no viesistabas iznākusi vecā misis �ārpa un noprasījusi, ko viņa tur da�rot. Roza teikusi, ka aug�ā kāds kliedzot. Misis �ārpa at�bildējusi, ka tās esot blēņas, viņa nez ko iedomājoties, un vispār viņai esot laiks iet uz mājām. Tajā brīdī klie�dzieni vairs neesot biju�i dzirdami, un, kamēr misis �ārpa runājusi, pa kāpnēm lejā nonākusi jaunākā � mis �ārpa. Abas sievietes iegāju�as viesistabā, un misis �ārpa izmetusi kaut ko tādu, ka �vajagot vairāk uzmanīties�. Roza jutusi bailes, pati nezinādama, kāpēc; tad viņa iegājusi virtuvē, iai paņemtu naudu, kas vienmēr stāvējusi nolikta viņai uz kamīna, un aizskrējusi projām. Tas noticis 15. aprīlī. Datumu viņa atceroties tāpēc, ka nolēmusi nākamajā pirmdienā pasacīt �ārpām, ka te vairs nestrādās, un tā arī izdarījusi: kop� pirmdienas, 29. aprīļa, viņa pie �ār�pām vairs neesot gājusi.

Robertu klusībā iepriecināja tas, cik nepatīkamu iespaidu runātāja atstāj uz visiem klāteso�ajiem. Viņas ne�slēptā tieksme dramatizēt, vulgārā, uzkrīto�ā āriene, acīm redzamais ļaunīgums un atbaido�ais apģērbs bija krasā pretstatā iepriek�ējās runātājas atturībai, mēra izjūtai un gaumei. Pēc klausītāju sejas izteiksmes varēja spriest, ka Roza tiek novērtēta kā prasts sievi�ķis, par kura vār�diem neviens nedos ne grasi.

Un tomēr tas nemainīja liecību, ko viņa bija apstipri�nājusi ar zvērestu.

Roberts prātoja, vai kaut kā nevarētu atmaskot viņu ar zagtā pulksteņa palīdzību. Tā kā viņa-ir lauku mei�a, kam nevar būt daudz jēgas par lombardiem, diez vai viņa �o pulksteni zaga, lai pārdotu, drīzāk gan tāpēc, lai pa�turētu sev. Ja tā, tad varbūt iespējams �o zādzību pie�rādīt un tādējādi mazināt viņas liecības ticamību?

Nākamā lieciniece bija Rozas draudzene Gledisa Rīza. Gledisa ārēji bija pilnīgs pretstats savai pilnmiesīgajai draudzenei � sīka, bāla un kalsna meitene. Viņa izskatījās nobijusies un jutās nebrīvi; zvērestu nododot, viņai ķērās balss. Meitene runāja tik izteiktā dialektā, ka pat tiesai bija grūti izsekot viņas stāstījumam un proku�roram vairākkārt vajadzēja pārtulkot viņas īpatnos iztei�cienus literārajā valodā. Tomēr liecības jēga bija skaidra.

207

Pirmdien, 15. aprīļa vakarā, viņa kopā ar draudzeni Rozu Glinu izgājusi pastaigāties. Nē, nekur īpa�i, tāpat vien mazā pastaigā pēc vakariņām. Un Roza viņai pastāstījusi, ka baidoties iet uz Fren�aizu, jo esot tur dzirdējusi aug��stāvā kādu kliedzam, kaut gan tur nevienam nevajadzējis būt. Viņa, Gledisa, zinot, ka tas noticis tie�i 15. aprīlī, jo Roza teikusi, ka nākamajā pirmdienā atteik�oties no darba. Un tā viņa esot izdarījusi.

�� Interesanti, ar ko �ī Roza viņu pie�miegusi, � no�teica Kārlejs, kad Gledisa beidza savu liecību.

�� Kāpēc tu tā domā?

�� Draudzības pēc vien cilvēks neiet dot nepatiesu liecību, pat tāda lauku muļķīte kā �ī Gledisa Rīza ne. Tā nabaga mei�a ir stīva aiz bailēm. No laba prāta viņa �urp nebūtu nākusi. Nē, tur slēpjas kāds āķis. Varbūt tev vērts to papētīt.

�� Vai jūs gadījumā nezināt sava pulksteņa nu�muru? � Roberts jautāja Marionai, kad viņi kopā brauca atpakaļ uz Fren�aizu. � Tā, kuru nozaga Roza Glina

�� Es pat nezināju, ka pulksteņiem ir numuri, � Ma�riona atbildēja.

�� Labiem pulksteņiem ir.

�� Manējais bija labs, bet par numuru man nav ne jausmas. Bet tas bija diezgan īpatnējs. Ar gai�zilu cipar�nīcu un zeltītiem cipariem.

�� Ar romie�u cipariem?

�� Jā. Kāpēc jūs tā jautājat? Pat tad, ja es to dabūtu atpakaļ, pēc �īs draņķes es to vairs nespētu nēsāt.

�� Es nedomāju tik daudz par atdabū�anu, cik par iespēju apsūdzēt viņu zādzībā.

�� Tas būtu ļoti labi.

�� Mēs vēl neesam pateiku�as jums paldies par gal�vojumu mūsu atbrīvo�anai, � ierunājās misis Sārpa aiz�mugures sēdeklī.

�� Ja mēs sāktu viņam pateikties par visu, ko esam parādā, � sacīja Mariona, � tad tam nebūtu gala.

Ta�u Roberts nodomāja � ja neņem vērā Kevina Makdērmota iesaistī�anu viņu pusē (tīrās sagadī�anās pēc viņi ir draugi), ko viņ� ir spējis izdarīt �o sievie�u labā? Pēc pāris nedēļām jādodas uz Nortonas tiesas sēdi, un �ārpām joprojām nav nekādas aizstāvības.

208

XVIII

Otrdiena avīzēm bija lielā pļaujas diena. Pat visatturī�gākajās bija lasāmi apraksti par Sārpu lietas izskatī�anu policijas tiesā ar virsrakstiem �Nedzirdēts gadījums� un �Neparasta apsūdzība�. Tenku avīzītes sīki apcerēja vi�sus galvenos izrādes varoņus, aprakstīdami pat misis �ārpas cepuri un Betijas Keinas zilo tērpu; tie publicēja fotoattēlus, kuros bija redzama Fren�aiza, Milfordas Haistrīta, Betijas Keinas skolasbiedrene un jebkas, kam ar notiku�o bija kaut vai attāls sakars.

Pirmo reizi Roberts sāka just bezcerīgu izmisumu. Viss vērsās pret viņu, un viņ� neredzēja glābiņu. Nortonas tiesas prāvas materiāls auga augumā, un viņam no savas puses nebija nekā, ko tam pievienot, � itin nekā. Viņ� jutās kā cilvēks, kur� redz, ka augstā kaudzē sakrautas pilnas kastes sāk palēnām svērties uz viņa pusi, bet ne�var nedz aizbēgt, nedz noturēt grēdu savā vietā.

Ramzdena telefona ziņojumi kļuva arvien īsāki un bezcerīgāki. Detektīvs bija pikts un nomākts. Līdz �im viņ� savā darbā nebija pazinis vārdu �neveiksme�. Tāpēc Ramzdens bija nomākts, mazrunīgs un pikts.

Pēcpusdienā Roberts aizbrauca uz Fren�aizu.

�� Cik labi, ka jūs atbraucāt! � teica Mariona. � Ir noticis kaut kas glu�i negaidīts. Atgriezies mans pulkste�nis.

�� Tas ir, jūs to atradāt?

�� Ak, nē! Viņa to atsūtīja pa pastu. Skatieties!

Mariona izvilka mazu, baltu, ļoti nosmulētu kartona

kārbiņu, kurā gulēja rokaspulkstenis ar zilo ciparnīcu; turpat atradās arī papīrs, kurā pulkstenis nosūtot bijis ievīstīts. Tā bija iesārta kvadrātveida salvete ar apaļu firmas zīmi un uzrakstu Sun Valley, Transvaal, kādreiz acīmredzot kalpojusi par ietinamo apelsīnam. Uz papīra drukātiem burtiem bija rakstīts: �Man tas nav vajadzīgs.�

�� Kā jums �ķiet, kāpēc viņa piepe�i no�ēlo? � Ma�riona nesapra�anā vaicāja.

�� Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņa neko neno�ēlo, � Roberts atbildēja. � Tā mei�a nu gan nelaidīs ārā no rokām to, ko reiz dabūjusi.

�� Bet jūs ta�u redzat! Viņa to atsūtījusi atpakaļ.

�� Nē. To atsūtījis kāds cits. Kāds, kam sameties bail. Ja Roza Glina būtu gribējusi tikt no tā vaļā, viņa, ne mirkli nedomādama, būtu to iemetusi dīķī. Bet kāds cits

14 � 457

20S

gribēja tikt no tā vajā un reizē izpirkt savu vainu. Sis cilvēks mocījās gan aiz bailēm, gan aiz netīras sirdsap�ziņas. Un kuram �obrīd ir netīra sirdsapziņa jūsu pēc? Varbūt Gledisai Rīzai?

�� Jā, par Rozu jums taisnība� To man pa�ai vaja�dzēja iedomāties. Viņa nekad nebūtu sūtījusi pulksteni atpakaj. Drīzāk uzminusi tam ar kāju. Vai jūs tie�ām domājat, ka viņa to atdeva Gledisai Rīzai?

�� Tas daudz ko izskaidrotu. Tas izskaidrotu to, kā Roza piedabūja viņu nākt uz tiesu un liecināt par klie�dzieniem. Proti, ja �ī meitene ir saņēmusi zagtu mantu. Labi padomājot, kļūst skaidrs, ka diezin vai Roza pati varēja valkāt pulksteni, ko citi Steiplzu ļaudis dro�i vien daudzkārt redzēju�i uz jūsu rokas. Daudz ticamāk, ka viņa to augstsirdīgi atdāvināja draudzenei. �Te tev viens nieciņ�, ko man izdevās pievākt.� Kur dzīvo tā Rīzu meitene?

�� Es īsti nezinu, �ķiet, kaut kur grāfistes viņā malā. Bet pa�laik viņa strādā tai nomaļajā fermā aiz Steiplzu saimniecības.

�� Vai jau sen?

�� Nezinu. �ķiet, ka ne.

�� Tātad viņa bez ba�ām varētu nēsāt jauniegūtu pulksteni. Jā, es domāju, ka �is sūtījums nāk no Gledisas. Neatceros redzējis vēl negribīgāku liecinieci par Gledisu pirmdienas tiesā. Un, ja �ī Gledisa ir tik ietekmējama, ka var atsūtīt atpakaļ jūsu pulksteni, man sāk rasties vārga cerība.

�� Bet viņa ir devusi nepatiesu liecību, � teica misis �ārpa. � Pat tādai muļķītei kā Gledisai Rīzai būtu kaut aptuveni jāapjau�, kā uz to skatās Anglijas tiesa.

�� Viņa var attaisnoties ar to, ka tikusi �anta�ēta. Ja vien kāds viņu pamudinās iet pa �o ceļu �

Misis �ārpa viņu domīgi uzlūkoja. � Vai tad Anglijas likumos nav �is tas paredzēts attiecībā uz liecinieku ietekmē�anu?

�� Protams, ir. Bet es netaisos viņu ietekmēt.

�� Ko tad jūs taisāties darīt?

�� Man tas vēl jāpārdomā. Stāvoklis ir diezgan sare��ģīts.

�� Mister Blēr, visi smalkie likumu līklo�i man vien�mēr biju�i un būs sve�i, bet jūs ta�u neuzsāksiet neko tādu, ko var iztulkot kā necieņu pret tiesu vai tamlīdzīgi, tā ka jūs beigu beigās atstādina no prāvas? Nevaru ne iedomāties, kāds �obrīd būtu stāvoklis bez jūsu atbalsta.

Roberts apgalvoja, ka neko tādu viņ� neesot iecerējis. Viņam, advokātam ar nevainojamu reputāciju un augstiem morāles principiem, neesot it nekādu peļamu nolūku, un Marionai nevajagot baidīties ne viņa, ne sevis dēj.

�� Ja mēs varētu apgāzt Gledisas Rīzas daju Rozas stāstā, tas iedragātu pamatus visai viņu lietai, � Roberts teica. � Tā viņiem ir pati svarīgākā liecības daļa � tas apstāklis, ka Roza par kliedzieniem stāstījusi, pirms jūs tikāt apsūdzētas. Jūs dro�i vien neredzējāt Grānta seju, kad Roza deva liecību? Izsmalcināta gaume kriminālizmeklē�anas nodaļas darbiniekam laikam ir liels traucēk�lis. Dro�i vien ir skumji apzināties, ka visa tava lieta balstās uz tāda cilvēka liecību, kam negribētos pat pie�skarties. Nu man jādodas atpakaļ. Vai varu paņemt līdzi �o kārbiņu un papīru ar uzrakstu?

�� Cik gudri, ka jūs tūlīt iedomājāties � Roza nebūtu sūtījusi pulksteni atpakaļ, � teica Mariona, ielikdama papīra gabalu kārbā un pasniegdama Robertam. � Jums vajadzētu strādāt par kriminālizmekle�anas inspektoru.

�� Vai nu par to, vai par kār�u licēju. Abi izdara secinājumus no olas traipa uz vestes. Visu labu!

Roberts atgriezās Milfordā, visu ceļu domādams par jauno iespēju. Tā neatrisināja viņu problēmu, ta�u varēja noderēt vismaz par glāb�anas riņķi.

Kantorī viņu gaidīja Ramzdens � gar�, kalsns un skarbs.

�� Es atnācu pie jums, mister Blēr, jo man ir �is tas, ko nevar stāstīt pa telefonu.

�� Jā?

�� Mister Blēr, mēs iz�ķie�am jūsu naudu! Vai jūs zi�nāt, cik pasaulē ir baltās rases sievie�u?

�� Nē.

�� Arī es nezinu. Bet jūsu pasūtījums ir � atrast �o meiteni starp visas pasaules baltajām sievietēm. To ne�varētu pat pieci tūksto�i detektīvu vesela gada laikā. Un varētu viens pats � kaut vai rītdien. Viss atkarīgs no nejau�ības.

�� Bet tā ta�u ir vienmēr.

�� Nē! Pirmajās dienās izredzes �ķita lielākas. Mēs apstaigājām visas ticamākās vietas. Ostas, lidostas, ceļo�jumu birojus, iecienītākās �medusmēne�u� vietas. Un es netērēju jūsu naudu un laiku, tikai ceļodams vien. Man ir sakari ar visām lielajām pilsētām un ar daudzām ma�

211

zajām tāpat, un es tikai aizsūtu ziņu: �Noskaidrojiet, vai tāda un tāda persona ir mitinājusies kādā no jūsu vies�nīcām,� un pēc da�ām stundām saņemu atbildi. No jeb�kuras Anglijas malas. Tātad, mister Blēr, tas nu ir iz�darīts, atliek vēl tāds sīkums kā visa pārējā pasaule. Un man negribas tērēt jūsu naudu veltīgi, mister Blēr. Tāpēc, ka es zinu, kāds būs iznākums.

�� Vai tas nozīmē, ka jūs padodaties?

�� Glu�i tā es to negribētu saukt.

�� Tātad jūs domājat, neveiksmes dēļ mūsu darba at�tiecības jāpārtrauc?

Misters Ramzdens manāmi saspringa, dzirdēdams vārdu �neveiksme�.

�� Tas vienkār�i nozīmē iz�ķiest daudz naudas, lai iegūtu ap�aubāmu iznākumu. Tas nav prāta darbs, mister Blēr. Tā nav pat jēdzīga azartspēle.

�� Nu tad man ir kaut kas konkrētāks, ko jums pār�domāt. � Roberts izvilka no kabatas mazo kartona kār�biņu. � Viena no pirmdienas lieciniecēm bija kāda mei�tene, vārdā Gledisa Rīza. Sai meitenei vajadzēja aplieci�nāt, ka viņas draudzene Roza Glina stāstījusi viņai par Fren�aizā dzirdētiem kliedzieniem jau labu laiku pirms policijas iera�anās �ai mājā. Viņa to arī apliecināja, bet ne visai labprāt. Gledisa bija nervoza, negribīga, runāja ar acīm redzamu nepatiku � pretstatā savai draudzenei Rozai, kura par savu lomu bija stāvā sajūsmā. Viens no maniem vietējiem kolēģiem ieminējās, ka Roza kaut kā piespiedusi viņu liecināt, ta�u tobrīd tas nelikās ticami. Bet �orīt izrādījās, ka mis �ārpa pa pastu saņēmusi at�pakaļ savu pulksteni, ko Roza agrāk nozagusi, � tas bija ielikts �ajā kastītē kopā ar �o rakstu. Roza nekad nebūtu sūtījusi pulksteni atpakaļ, viņai sirdsapziņa ir sve�s jē�dziens. Arī zīmīti nebūtu rakstījusi. Secinājums ir skaidrs: pulksteni saņēma Gledisa � Roza tikpat nebūtu varējusi to atklāti nēsāt �, un tādējādi Roza piespieda viņu at�balstīt savus melus.

Viņ� apklusa, lai dotu Ramzdenam iespēju izteikties. Detektīvs tikai pamāja ar galvu, bet �ī kustība pauda in�teresi.

�� Mēs nevaram tuvoties Gledisai ne ar kādiem ar�gumentiem, jo tad mūs apvainotu liecinieku ietekmē�anā. Proti, nav iespējams pirms izbraukuma tiesas sēdes pa�nākt, lai viņa atkāptos no sava stāsta. Varam vienīgi mē�ģināt pieveikt viņu pa�ā tiesas laikā. Kevins Makdērmots

212

to varbūt spētu tikai ar savas personības spēku un uz�stājīgiem jautājumiem vien, ta�u paļauties uz to nevar, turklāt tiesa var viņu apturēt, pirms' panākts jebkāds re�zultāts. Tie mēdz skatīties greizi, kad viņ� sāk likt lieci�niekam cilRas.

�� Ak tā?

�� Es gribu, lai �o papīra strēmeli varētu pasniegt tiesai kā lietisku pierādījumu. Lai dro�i varētu apgalvot, ka to rakstījusi Gledisa Rīza. Ja mums būs pierādījumi, ka nozagtais pulkstenis atradies pie viņas, mēs izteiksim pieļāvumu, ka Roza piespiedusi viņu nepatiesi liecināt; Makdērmots paziņos, ka viņa dro�i vien netiks sodīta, ja nepatiesā liecība izrādīsies �antā�as rezultāts, � un Gle�disa sabruks un atzīsies.

�� Tātad jums vajadzīgs vēl kāds Gledisas Rīzas raksta paraugs ar drukātiem burtiem.

�� Jā. Nākdams �urp, es tie�i par to domāju. Man �ķiet, ka tagadējā darbavieta viņai ir pirmā, tā ka viņa ne pārāk sen ir gājusi skolā. Varbūt kaut ko iespējams dabūt no turienes. Vai arī atrodiet citādu atbalsta punktu. Mums ārkārtīgi nāktu par labu, ja varētu iegūt raksta paraugu bez provocējo�iem paņēmieniem. Kā jums �ķiet, vai tas izdosies?

�� Jā, paraugu es jums dabū�u, � Ramzdens atbildēja, un viņa tonis pauda: dodiet man saprātīgu uzdevumu, un es to izpildī�u. � Vai tā meitene gāja �ejienes vietējā skolā?

�� Nē, cik saprotu, viņa dzīvojusi grāfistes otrā malā.

�� Labi, noskaidro�u. Un par to Keinas meklē�anu �

�� Vai nav iespējams vēl kaut ko darīt tepat Lārboro? Es zinu, ka neklājas jums mācīt, kas jādara, tomēr fakts ir tāds, ka viņa bija Lārboro.

�� Jā, un tur, kur viņa bija, mēs viņai sadzinām pē�das. Publiskās vietās. Bet �is X varbūt dzīvo turpat Lār�boro. Viņa varēja uzturēties turpat. Galu galā mēnesis � vai gandrīz mēnesis � ir neparasti ilgs laiks �ādai no�zu�anai, mister Blēr. Tādi gājieni parasti ilgst vienu ne�dēļas nogali, nu, varbūt desmit dienas, bet ne vairāk. Varbūt meitene vienkār�i dzīvojusi pie viņa mājās.

�� Jūs domājat, ka tā tie�ām ir?

�� Nē, nedomāju, � Ramzdens lēni novilka. � Ja man jāsaka atklāti, mister Blēr, � es domāju, ka mēs esam palaidu�i viņu garām pie kādas no izejām.

�� Izejām? �

213

�� Manuprāt, viņa ar �o X aizbrauca projām no An�glijas, ta�u pavisam citādā izskatā, un pēc �īs �eņģeļa ģīmī�a� fotogrāfijas neviens viņu nepazina.

�� Kāpēc citādā izskatā?

�� Nu, es nedomāju, ka viņai varēja būt viltota pase, tāpēc visticamākais, ka viņa tēloja tā vīrie�a'sievu.

�� Jā, protams. Tā es uzreiz nospriedu.

�� Un to viņa �ādā izskatā nebūtu varējusi. Bet ar dāmas frizūru un izkrāsotu seju viņa izskatītos glu�i ci�tāda. Jūs nevarat ne iedomāties, cik ļoti sievieti pārvēr� uz aug�u uzsukāti mati. Kad es pirmoreiz ieraudzīju savu sievu ar tādu frizūru, es viņu nepazinu. Tā viņu tik ļoti pārvērta, ka es jutos gandrīz vai bikls ar viņu, bet mēs esam precēju�ies jau divdesmit gadus.

�� Tātad, pēc jūsu domām, notika tā. Iespējams, ka jums taisnība, � Roberts skumīgi noteica.

�� Tāpēc es negribu ilgāk �ķiest jūsu naudu, mister Blēr. Meklēt �o meiteni, kas fotogrāfijā, nav jēgas, jo meitene, ko mēs meklējam, izskatījās pavisam citāda. Tur, kur viņa patie�ām bija �ādā izskatā, cilvēki viņu atcerējās uzreiz. Kinoteātros un citur. To laiku, ko viņa pavadīja Lārboro viena pati, mēs viegli varējām izsekot. Bet pēc tam viss pazūd bez pēdām. Nevienam, kur� redzējis viņu aizbraucam no Lārboro, �is fotoattēls neko neizsaka.

Roberts sēdēja, �vīkādams mis Tafas nolikto jauno, glīto dzē�lapu. Siļķes asaka, rūpīgs, dekoratīvs zīmē�jums. � Jūs saprotat, ko tas nozīmē? Mēs esam pazudu�i.

�� Bet jums ir �is te, � Ramzdens iebilda, norādī�dams uz pulkstenim klātpielikto papīra gabalu.

�� Tas vienīgi izjauc policijas sagatavoto lietu. Be�tijas Keinas stāstu tas neatspēko. Ja gribam, lai Sārpas jebkad tiktu vaļā no �ī lāsta, mums jāpierāda, ka meite�nes stāsts ir izdomāts. Un vienīgā iespēja, kā to izdarīt, ir noskaidrot, kur meitene �īs nedēļas pavadījusi.

�� Jā. Es saprotu.

�� Jūs ta�u esat pārbaudījis arī privāto lidma�īnu īpa�niekus?

�� Jā, protams. Arī tur tas pats. Mēs nezinām, kāds izskatās tas vīrietis, tāpēc viņ� var būt jebkur� no dau�dzajiem simtiem lidma�īnu īpa�nieku, kuri attiecīgajā laikā kopā ar sievieti devu�ies uz ārzemēm.

�� Jā. Mēs esam peļķē. Nav nekāds brīnums, ka Bens Kārlejs uzjautrinājās.

214

�� Jus esat noguris, mister Blēr. Juras �is nav viegls laiks.

�� Tā ir. Negadās bie�i, ka mazpilsētas advokātam tiek plecos uzvelta �āda nasta.

Ramzdens uzlūkoja viņu ar kaut ko līdzīgu smaidam.

�� Man �ķiet, mister Blēr, � viņ� teica, � ka jūs kā mazpilsētas advokāts esat parādījis sevi tīri labi. Nudien, tīri labi!

�� Paldies! � Roberts atbildēja, no sirds pasmaidī�dams. �ādi vārdi no Aleka Ramzdena nozīmēja augstu atzinību.

�� Nezaudējiet cerību! Jūs tomēr esat nodro�ināts pret visļaunāko � vai vismaz būsiet, kad es sagādā�u rok�raksta apstiprinājumu.

Roberts nometa pildspalvu, ko bija dīki grozījis pirk�stos. � Man nevajag nodro�inājumu, � viņ� teica pie�pe�ā dedzībā. � Man vajag taisnību! �obrīd man dzīvē ir tikai viens mērķis. Un tas ir � atmaskot Betijas Keinas versiju atklātā tiesā. Pilnībā izklāstīt visu, ko viņa �ajās nedēļās darīja, publikas priek�ā un viņas klātbūtnē, ar dro�ām liecībām. Kā jums �ķiet, cik mums uz to ir iz�red�u? Un ko, pasakiet, ko mēs vēl neesam izmēģināju�i, kas mums varētu palīdzēt?

�� Nezinu, � nopietni atteica Ramzdens. � Varbūt lūg�anas baznīcā.

XIX

Lai cik dīvaini, tie�i tāds pats bija Linas tantes vie�doklis.

Linas tante bija pamazām samierinājusies ar Roberta līdzdalību Fren�aizas lietā, kura no banāla provinces at�gadījuma bija pārtapusi par valsts mēroga sensāciju. Galu galā nav iemesla kaunēties par līdzdalību tādā notikumā, kas aprakstīts pat avīzē The Times. Linas tante, protams, �o avīzi nelasīja, toties to lasīja viņas paziņas, un tas bija pat sava veida gandarījums � apzināties, ka Roberts ir advokāts tik slavenā procesā, kaut arī aizstāv sievietes, kas apsūdzētas par nepilngadīgas meitenes piekau�anu. Un, protams, viņai nebija ne mazāko �aubu, ka Roberts uzvarēs. To viņa uzskatīja par glu�i saprotamu jau no pa�a sākuma. Pirmkārt, Roberts ir ļoti gudrs, un, otrkārt, Blēra, Heivarda un Beneta firmai nevar būt nekā kopīga ar zaudētājiem. Domās viņa pat no�ēloja to, ka Roberts

215

savu lielo triumfu piedzīvos Nortonā, nevis tepat Milfordā, kur ikviens to varētu redzēt.

Tāpēc pirmo neveiksmes pieļāvumu viņa uztvēra ar lielu izbrīnu. Tas nebija trieciens, jo viņa aizvien vēl ne�pieļāva sakāves iespēju. Ta�u �ī doma katrā ziņā bija jaunums.

�� Bet Robert! � viņa teica, ar kāju cenzdamās zem galda sataustīt kājsoliņu. � Tu ta�u nepieļauj domu, ka varētu arī zaudēt?

�� Glu�i otrādi, � Roberts atbildēja, � man grūti iedomāties, ka mēs varētu uzvarēt.

�� Robert!�

�� Zvērināto tiesā ir pieņemts, ka zvērinātajiem ceļ priek�ā konkrētus pierādījumus. Un mums pagaidām nav pierādījumu, ko viņiem celt priek�ā. Un es nedomāju, ka zvērinātie par to būs sajūsmā.

�� Tu jau esi galīgi sanervozējies, mīļais! Tev derētu rīt pēcpusdienā aizbraukt paspēlēt golfu. Pēdējā laikā tu to gandrīz nedari, un aknām tas nenāk par labu. Proti, ka tu nespēlē golfu.

�� Grūti ticēt, ka mani jebkad interesējusi golfa spēle, � Roberts izbrīnījies noteica. � Tas būs bijis kādā citā dzīvē.

�� Nu kad es saku, mīļais! Tev zūd mēra izjūta. Kā�pēc tu tā uztraucies? Galu galā tev ir Kevins.

�� Par to es stipri �aubos.

�� Kā tā, mīļais?

�� Grūti iedomāties, ka Kevins tērēs laiku, brauk�dams uz Nortonu par aizstāvi prāvā, ko lemts zaudēt. Vi�ņam reizēm uznāk donkihotisms, bet veselais saprāts viņu tomēr nepamet.

�� Kevins ta�u apsolīja!

�� Kad viņ� solīja, vēl bija pietiekami daudz laika, lai sagatavotu aizstāvību. Tagad līdz tiesai atliku�as da��as dienas, un mums joprojām nav ne pierādījumu, ne cerību tos atrast.

Mis Beneta domīgi nolūkojās uz viņu pāri zupas �ķī�vim. � Man �ķiet, mīļais, � viņa teica, � tev nav pietie�kami daudz ticības.

Roberts atturējās no atbildes, ka viņam tās vispār nav. Vismaz attiecībā uz dievi�ķu spēku palīdzību Fren�aizas lietā.

�� Vajag ticēt, mīļais, un viss būs labi! Gan re�dzēsi! � Linas tante gai�i sacīja. � Drūmais klusums,

216

kas sekoja �iem vārdiem, viņu acīm redzami satrauca, jo viņa piebilda: � Ja es būtu zinājusi, ka tu �aubies vai raizējies par �o lietu, mīļais, es jau sen būtu to īpa�i pieminējusi savās lūg�anās. Es gan uzskatīju par sapro�tamu, ka jūs ar Kevinu tiksiet galā pa�i. Bet tagad, kad zinu, ka tu tik ļoti raizējies, es noteikti aizlūg�u par tevi.

Lieti�ķais tonis, kādā viņa pauda savu palīdzības pie�dāvājumu, uzlaboja Roberta garastāvokli.

�� Paldies, mīļā Linas tant! � viņ� sacīja savā pa�rastajā, labsirdīgajā balsī.

Linas tante nolika karoti uz tuk�ā �ķīvja un atspieda muguru pret atzveltni; apaļajā sejā parādījās mazs, zob�galīgs smaidiņ�. � Tagad tu gribi mani uzmundrināt. Bet tas nav vajadzīgs. Taisnība ir manā pusē, nevis tavā. Jo ir teikts: ticība spēj kalnus gāzt. Nelaime tā, ka vaja�dzīga ārkārtīgi liela ticība, lai gāztu kalnus, un, tā kā ir grūti sakopot tik daudz ticības, tad kalni tikpat kā netiek gāzti. Tomēr sīkākos gadījumos, kā, piemēram, �is, va�jag saņemties � un ticība dara brīnumus. Tāpēc neļau�jies tī�i bezcerībai, mīļais, mēģini smelties sevī ticību! Bet es �ovakar do�os uz baznīcu un lūg�u Dievu, lai tu rīt no rīta atrodi savu trūksto�o pierādījumu.

Kad nākamajā rītā Aleks Ramzdens ienāca Roberta kabinetā ar trūksto�o pierādījumu, Roberts nekādi ne�spēja atvairīt domu, ka galvenais nopelns te ir Linas tan�tei. Un viņ� zināja, ka pateiks to arī tantei pa�ai, jo viņas pirmais jautājums len�a laikā neap�aubāmi būs: �Nu, mīļais, vai tu dabūji savu pierādījumu, par ko es lūdzu Dievu?�

Ramzdens likās gan apmierināts, gan uzjautrināts.

�� Teik�u atklāti, mister Blēr, kad jūs sūtījāt mani uz to skolu, es neloloju lielas cerības. Gāju turp tikai tāpēc, ka no kaut kurienes tikpat bija jāsāk, un es varēju mē�ģināt no skolotājiem uzzināt, kā labāk iepazīties ar �o Rīzu. Pareizāk sakot, ļaut iepazīties kādam no maniem zēniem. Es pat biju izprātojis, kā varētu bez īpa�ām grū�tībām dabūt viņas drukāta raksta paraugu, ja �is zēns sāktu ar viņu draudzēties. Bet jūs esat apbrīnojams, mis�ter Blēr! Jums bija taisnība no pa�a sākuma.

�� Tātad mēs esam dabūju�i to, ko gribējām?

�� Es tikos ar meitenes klases audzinātāju un skaidri pateicu viņai, kas mums vajadzīgs un kāpēc. Tas ir, tik skaidri, cik bija nepiecie�ams. Teicu, ka uz Gledisu krīt aizdomas par nepatiesas liecības do�anu un tas nozīmē

217

labo�anas darbus, bet mēs domājam, ka viņa ir �anta�ēta^ un, lai �antā�u pierādītu, mums vajadzīgs kāds viņas raksta paraugs ar drukātiem burtiem. Kad jūs sūtījāt mani uz turieni, es biju pārliecināts, ka tā meitene neko nav rakstījusi drukātiem burtiem kop� bērnudārza ve�cuma. Bet klases audzinātāju tas nemaz neapmulsināja. �Jā,� viņa teica, �meitene labi zīmēja, un, ja man nekā nebūs, tad varbūt kaut kas atradīsies zīmē�anas skolotā�jai. Mēs cen�amies saglabāt skolēnu labākos darbus.� Dro�i vien lai būtu kāds gandarījums par visiem tiem nejēgām, ar ko viņām, nabadzītēm, jānoņemas! Bet zī�mē�anas skolotāju mums nemaz nevajadzēja, jo audzinā�tāja atrada �o te.

Viņ� nolika Roberta priek�ā papīra lapu. Tā bija ar roku zīmēta Kanādas karte ar galvenajiem apgabaliem, pilsētām un upēm. Zīmējums bija neprecīzs, bet |oti rū�pīgi darināts. Lapas apak�ā drukātiem burtiem bija rak�stīts: KANADAS DOMĪNIJA. Labajā stūrī paraksts � Gleclisa Rlza.

�� Katru pavasari, skolai beidzoties, tiek sarīkota darbu izstāde, un viņi mēdz paturēt izstādītos darbus līdz nākamā gada izstādei. Laikam �ķiet nepieļaujami tūlīt tos izsviest. Varbūt arī viņi tos glabā, lai uzrādītu augstiem viesiem un inspektoriem. �ā vai tā, atvilktnes bija pilnas ar tādiem krāmiem. �is te, � viņ� norādīja uz karti, � ir zīmēts sacensībās ar uzdevumu divdesmit minūtēs pēc atmiņas uzzīmēt jebkuras valsts karti; trīs labākie darbi nonāku�i izstādē.

�� Nespēju ticēt, � Roberts sacīja, nenolaizdams acis no Gledisas Rīzas zīmējuma.

�� Es to �odien paņem�u līdzi uz Londonu un līdz rītam dabū�u ekspertīzes slēdzienu. Ja gribat, jau bro�kastlaikā to nodo�u misteram Makdērmotam.

�� Tas būtu lieliski.

�� Varbūt nekaitētu arī paņemt no abiem paraugiem un kastītes pirkstu nospiedumus. Da�i tiesne�i ne pārāk augstu vērtē grafoloģijas ekspertu slēdzienus, bet divi �ādi apstiprinājumi pārliecinās ikvienu.

�� Labi, � sacīja Roberts, atdodams paraugus Ramzdenam. � Vismaz manām klientēm nepiespriedīs labo��anas darbus.

�� Vienmēr jācen�as saskatīt gai�o pusi, � Ramzdens sausi noteica, un Roberts iesmējās.

�� Jums laikam �ķiet, ka neesmu gana pateicīgs par

218

�o ieguvumu. Nebūt ne! Tas man ir milzīgs atvieglojums. Bet galvenais joprojām nav panākts. Arī pierādot, ka Roza Glina ir zagle, mele un �antā�iste, kas turklāt devusi ne�patiesu liecību, Betijas Keinas stāsts joprojām paliek spēkā.

�� Vēl ir laiks, � teica Ramzdens, ta�u bez sevi�ķas pārliecības.

�� Laiks ir vēl tikai� brīnumam.

�� Kaut vai! Kāpēc ne? Brīnumi da�reiz notiek. Ci�kos lai rīt jums piezvanu?

Tomēr pirmais nākamajā rītā piezvanīja Kevins, lai jūsmīgi apsveiktu Robertu. � Tu esi ģēnijs, Rob! Es vi�ņas samal�u miltos!

Jā, Kevinam tā �ķiet jauka spēlīte ar nosaukumu �kaķis un peles�. Sārpas izies no tiesas zāles �brīvas�. Brīvas, lai atgrieztos savā mājā un dzīvē, ko sagandēs līdz�inējais lāsts: divas plānprātīgas raganas, kas ieslo�dzīju�as un piekāvu�as nabaga meiteni!

�� Tu nemaz neizklausies priecīgs, Rob. Vai sāc pagurt?

Roberts pateica, kas viņu nomāc. Sārpas, paglābu�ās no cietuma, joprojām paliks Betijas Keinas uzceltajā cie�tumā.

�� Varbūt nepaliks, varbūt nepaliks � � Kevins sacī�ja. � Es darī�u, ko varē�u attiecībā uz to braucamceļa saza�rojumu. Nudien, ja prokurors nebūtu Mailzs Elisons, man ar to dro�i vien pietiktu, lai uzvarētu, bet Mailzs dro�i vien būs pietiekami attapīgs, lai kaut kādi to atspēkotu. Galvu aug�ā, Rob! Vismaz uzticība viņai tiks krietni iedragāta!

Ta�u ar uzticības iedragā�anu Betijai Keinai Roberts negribēja samierināties. Viņ� zināja, cik maz nozīmes tam būs publikas acīs. Pēdējā laikā viņam bija iznācis daudz darī�anu ar vidusmēra sievie�u tipu un viņ� daudzkārt bija juties satriekts par to, cik izplatīta ir nespēja sa�prast visvienkār�ākās patiesības. Pat tad, ja �ī nelielā detaļa � skats no bēniņu loga � tiks minēta avīzēs (turklāt paredzams, ka tās visu enerģiju veltīs krietni skandalozākam tematam, proti, Rozas Glinas nepatiesajai liecībai), pat ja �is apstāklis tiks pieminēts, uz vidusmēra lasītāju tas nekādu iespaidu neatstās. �Viņi gan mēģi�nāja meiteni apmulsināt, bet tiesa viņus ātri nolika savā vietā,� � tā to iztulkos publikas lielais vairums.

Kevins var sekmīgi iedragāt uzticību Betijai Keinai

219

tiesas acis, reportieru acīs, amatpersonu acis un jebkura kritiski noskaņota klāteso�a cilvēka acīs, ta�u ar pa�rei�zējiem pierādījumiem nekādi nepietiek, lai sagrautu at�balsta un līdzcietības gaisotni, ko Betijas Keinas lieta iz�raisījusi visā zemē. �ārpas tik un tā paliks vainīgo lomā.

Un Betija Keina būs tikusi sveikā cauri.

Sī doma Robertu tracināja vēl vairāk nekā raizes par Sārpu likteni. Betija Keina paliks mīlo�as ģimenes uz�manības centrā � sargāta, mīlēta, dievināta! To iedomā�damies, kādreiz tik labsirdīgais Roberts kļuva nevaldāmi atriebīgs.

Vajadzēja vien atzīties Linas tantei, ka viņas lūg�anu periodā patiesi atradies vērtīgs pierādījums, ta�u viņ� nesacīja, ka ar to pietiek, lai atspēkotu policijas tiesā celto apsūdzību. To Linas tante uzskatītu par uzvarētu prāvu, bet Robertam uzvarēt prāvā nozīmēja pavisam ko citu.

Kad līdz izbraukuma tiesas sēdei bija atliku�as tikai �etras dienas, Roberts tomēr ieminējās Linas tantei, ka ar atrasto pierādījumu pietiekot, lai atspēkotu apsūdzību. Viņam bija pārāk grūti vērot arvien pieaugo�ās raizes apaļajā, sārtajā sejā. Roberts bija domājis tikai iepriecēt tanti un neko vairāk nestāstīt, ta�u pavisam negaidot viņam izlauzās viss, kas uz sirds, � glu�i kā bērnībā, kad viņ� izklāstīja Linas tantei savas bēdas un kad viņa tam bija visu zino�ais un visu varo�ais eņģelis, nevis vien�kār�i lādzīga, ne visai gudra tante. Pavecā sieviete klu�sēdama un pārsteigta klausījās negaidītajā vārdu straumē, kas tik ļoti at�ķīrās no viņu parastās frā�u apmaiņas ēdien�reizēs, un viņas dzidri zilās acis pauda uzmanību un sapratni.

�� Vai tad tu neaptver, Linas tant, ka tā nav uzvara, tā ir sakāve! � viņ� nobeidza. � Tā ir taisnīguma pa�rodija. Ne jau par spriedumu mēs cīnāmies, bet par tais�nību. Un mums nav cerību to panākt! Pilnīgi nekādu ce�rību!

�� Bet kāpēc tu man to visu nestāstīji, mīļais? Vai tu domāji, ka es nesaprastu vai nepiekristu?

�� Redzi, tu uz to skatījies citādi nekā es �

�� Tikai tāpēc, ka man tās Fren�aizas sievietes no skata diez kā nepatika� bet tas, ka man viņas diez kā nepatīk, vēl nenozīmē, ka man nerūpētu taisnīgums, vai ne?

�� Jā, protams, bet tu ta�u atklāti pateici, ka Betijas Keinas stāsts tev liekoties ticams, un tāpēc �

220

�� Tas bija pirms policijas tiesas, � noteica Linas tante.

�� Pirms tiesas? Bet tu nebiji policijas tiesā.

�� Nē, mīļais, bet pulkvedis Viteikers tur bija, un vi�ņam tā meitene nemaz nepatika!

�� Patie�ām nepatika?

�� Nē. Viņ� izteicās ļoti daiļrunīgi. Viņam kādreiz pulkā vai bataljonā, vai kur, esot bijis viens kaprāļa vietnieks, vai kā viņus tur sauc, � uz mata līdzīgs Be�tijai Keinai. Viņ� vienmēr esot bijis nevainīgais eņģelis, kam visi dara pāri, un dancinājis visu bataljonu pēc sava prāta, un sagādājis vairāk rai�u nekā desmit smagie rak�sturi kopā. Un par Rozu Glinu no Steiplzu fermas viņ� teica, ka pietiekot uz viņu paskatīties, lai sāktu rēķināt, cik melus tāda spēj vienā teikumā pateikt. Tā viņam arī nepatika. Tā ka, saproti, mīļais, es nemaz neesmu tik vienaldzīga pret tavām raizēm. Taisnīgums man rūp glu�i tāpat kā tev! Un es lūg�u divtik stipri, lai tev veicas.

�� Es neliedzos, Linas tant, ka mums ļoti vajadzīgas tavas lūg�anas. Mūs var glābt vienīgi brīnums.

�� Nu tad es lūg�u, lai notiek brīnums.

�� Glābiņ� pēdējā brīdī, kad notiesātajam jau cilpa ap kaklu? Tā notiek vienīgi detektīvstāstos un vesternos,

�� Nebūt ne. Kaut kur pasaulē tā notiek katru dienu. Ja būtu iespējams �os gadījumus uzzināt un saskaitīt, tu, bez �aubām, justos pārsteigts. Kad nekas cits nelīdz, lik�tenis tomēr reizēm pieliek roku. Tev vienkār�i trūkst ticī�bas, mīļais, es jau tev agrāk to teicu!

�� Nudien nespēju ticēt, ka manā kantorī ielidos Dieva eņģelis ar ziņām par to, ko �ajā mēnesī darījusi Betija Keina, � sacīja Roberts.

�� Tava kļūda, mīļais, ir tā, ka tu �o eņģeli iedomā�jies ar spārniņiem, bet tas var būt kāds sīks, necils vīre�lis ar �okejmici galvā. Nekas, es �odien lūg�u, cik sir�snīgi vien spē�u, un vakarā arī, un varbūt līdz rītam mums tiks atsūtīta palīdzība.

Dieva eņģelis, kā izrādījās, tomēr nebija sīks, necils vīrelis, un galvā viņam bija velūra platmale, kurai malas ielocītas atbilsto�i kontinenta modei. Viņ� ieradās Blēra, Heivarda un Beneta firmā nākamajā rītā ap pusdivpadsmi�tiem.

221

�� Mister Robert, � teica vecais misters Hezeltains, pabāzis galvu pa Roberta kabineta durvīm, � jūs vēlas satikt misters Lange. Viņ� .. .

Roberts, kur� bija aizņemts un Dieva eņģeļus negai�dīja, turklāt sen bija pieradis, ka viņu kantorī meklē sve�i cilvēki, atbildēja: � Kas vajadzīgs? Man pa�laik daudz darba.

�� Viņ� nesacīja. Vienkār�i gribot jūs satikt, ja jūs nebūtu pārāk aizņemts.

�� Es esmu �ausmīgi aizņemts! Mēģiniet taktiski no�skaidrot, ko viņ� vēlas, labi? Ja nav nekas svarīgs, var�būt ar to var nodarboties Nevils.

�� Labi, noskaidro�u, bet viņ� angliski runā diezgan neskaidri�

�� Neskaidri runā angliski? �ļupst, vai?

�� Nē, viņam nav sevi�ķi laba angļu izruna. Viņ��

�� Tātad ārzemnieks?

�� Jā. Viņ� esot no Kopenhāgenas.

�� No Kopenhāgenas! Kam tad jūs uzreiz man to ne�teicāt?

�� Jūs mani nelaidāt pie vārda, mister Robert.

�� Vediet viņu iek�ā, Timij, vediet iek�ā! Ak, �ēlīgā debess, vai tie�ām pasakas var piepildīties?

Misters Lange izskatījās gandrīz kā viens no Parīzes Dievmātes katedrāles normaņu stila pīlāriem. Tikpat apaļ�, tikpat augsts, tikpat stabils un tikpat uzticības cie�nīgs. Pa�ā aug�ā, lielā, apaļā un staltā pīlāra virsotnē, staroja draudzīga seja.

�� Misters Blērs? � viņ� jautāja. � Mani sauc Lange. Es atvainojos par traucējumu, bet tas ir svarīgi. Es do�māju, svarīgi jums. Tā man liekas.

�� Sēdieties, mister Lange!

�� Paldies, paldies � Silts, vai ne? Varbūt �ī ir tā viena diena, kad jums ir vasara? � Viņ� uzsmaidīja Ro�bertam. � Tas no tā angļu izteiciena, no tā joka par vie�nas dienas vasaru. Mani ļoti interesē angļu izteicieni. Tie�i �ī interese mani atveda pie jums.

Robertam dū�a sa�ļuka papē�os ar ātrgaitas lifta a�umu. Nē, pasakas paliek pasakas.

�� Tie�ām? � viņ� laipni teica.

�� Man pieder viesnīca Kopenhāgenā, mister Blēr. �Sarkanās kurpes�, tā to sauc. Protams, ne jau tāpēc, ka tur kāds valkā sarkanas kurpes, bet tāpēc, ka Andersenam ir tāda pasaka, varbūt zināt�

222

�� Jā, jā, � Roberts apstiprināja. � Pie mums tā arī pazīstama.

�� Ak tā! Jā. Varens vīrs tas Andersens. Tik vien�kār�s un visiem tik saprotams. Bet nu es aizņemu jūsu laiku, mister Blēr, es aizņemu jūsu laiku. Par ko es sāku runāt?

�� Par angļu izteicieniem.

�� Ak jā! Angļu valodas pētī�ana ir man hūbijs.

�� Hobijs, � Roberts neviļus izlaboja.

�� Hobijs. Paldies! Tātad es turu viesnīcu � pirms manis to turēja mans tēvs un atkal viņa tēvs, � bet sa�vam, hm� hobijam? Jā, paldies, savam hobijam es mā�cos angļu izteicienus. Tāpēc man katru dienu atnes vi�sas avīzes, ko viņi atstāju�i.

�� Viņi?

�� Angju viesi.

�� Ak tā.

�� Vakaros, kad viņi iet pie miera, izsūtāmais savāc angļu avīzes un atnes uz manu kabinetu. Bie�i esmu aiz�ņemts un nepagūstu tās izskatīt, un tad tās krājas kaudzē, bet, kad man ir laiks, es kādu paņemu un lasu. Vai es skaidri izsakos, mister Blēr?

�� Pilnīgi skaidri. � Kaut kur atkal pavīdēja niecīga cerība. Avīzes? �

�� Un tā tas iet. Kāds brīvs brīdis, da�as vietas angļu avīzē, kāds jauns izteiciens, viss loti� bez uztrauk�a�nās. Kā jūs to sakāt?

�� Mierīgi.

�� Jā. Mierīgi. Un tā vienu dienu es paņemu no kau�dzes �o te avīzi � un aizmirstu visus izteicienus. � Viņ� izvilka no ietilpīgās kabatas pārlocītu Ack-Emma eksem�plāru un izklāja Roberta priek�ā uz galda. Tas bija piekt�dienas, 10. msija, numurs ar Betijas Keinas attēlu, kas aizņēma divas tre�daļas no pirmās lappuses. � Es apska�tos �o foto. Tad izlasu rakstu. Tad es sev saku: tas ir pavisam dīvaini! Pavisam dīvaini. Avīzē teikts, ka bildē redzama Betija Kēna. Vai Kēna?

�� Keina.

�� A! Nūja. Betija Keina. Bet tā ir misis �edvika, kura kopā ar vīru dzīvoja manā viesnīcā.

�� Ko?!

Misters Lange izskatījas apmierinats. � Vai tas jūs interesē? Es jau tā cerēju, ka interesēs. Es tā cerēju.

�� Turpiniet! Stāstiet tālāk!

223

�� Viņi dzīvoja pie manis divas nedējas. Un tas ir pavisam dīvaini, mister Blēr: kamēr to nabaga meiteni badināja un sita kaut kur Anglijas bēniņos, misis �edvika ēda kā vilks manas viesnīcas restorānā � pat man, dā�nim, bija jābrīnās, cik daudz krēma viņa var apēst,, mis�ter Blēr, � un likās Joti apmierināta.

�� Jā?

�� Es sev teicu: tā ir tikai fotogrāfija. Bet viņa izska�tījās taisni tāda, kad atlaida vaļā matus, nākdama uz balli�

�� Atlaida matus?

�� Jā. Parasti viņai tie bija uz aug�u. Bet mums bija balle ar kostīmiem � ar kostīmiem, jā?

�� Jā. Karnevāls.

�� A! Skaidrs. Karnevāls. Un uz karnevālu viņa atlaida matus vajā. Tā kā �eit. � Un viņ� uzsita ar pirkstu pa foto�grāfiju. � Tā nu es sev saku: tā ir tikai fotogrāfija. Bie�i gadās fotogrāfija, kas cilvēkam nemaz nav līdzīga. Un kas �ai meitenei kopīgs ar misis �edviku, kura kopā ar vīru ir �eit! Tā es sev prātīgi stāstu. Bet avīzi prom ne�metu. Nē. Es to paturu. Un �ad tad apskatos. Un katrreiz, kad skatos, domāju: nudien tā ir misis Cedvika! Tā nu es palieku nesapra�anā un, gulēt iedams, domāju par to, kaut gan jādomā par nākamās dienas darbu. Meklēju pats kādu� izskaidrojumu. Varbūt dvīnes? Nē, Betijai neesot māsas. Māsīcas? Sagadī�anās? Es domāju un do�māju. Vakarā kaut ko sev iestāstu un lai�os miegā. No rīta atkal apskatos fotogrāfiju � un viss sākas no gala. Es domāju: nav tak nekādu �aubu, ka tā ir misis �edvika! Jūs saprotat manu � neveiklību?

�� Pilnīgi saprotu.

�� Tā nu es, braukdams uz Angliju darī�anās, paņemu līdzi �o avīzi ar arābu nosaukumu �

�� Arābu? Ak tā, saprotu. Es negribēju jūs pārtraukt.

�� Es to ielieku somā un vienu dienu pēc pusdienām izņemu un parādu savam draugam, pie kura esmu ap�meties. Esmu apmeties pie sava tautie�a Londonā. Un draugs tūliņ Joti, ļoti satraucas un saka: tā lieta ir policijā, bet �īs sievietes apgalvo, ka to meiteni nekad neesot re�dzēju�as. Viņas apcietinātas par to, ko it kā esot izdarī�ju�as, un drīz viņas par to tiesās. Un viņ� pasauc sievu: �Rita, Rita! Kur ir pagāju�ās otrdienas avīze?� Manam draugam mājās ir tāda kārtība, ka vienmēr var atrast

224

pagāju�ās otrdienas avīzi. Un viņa sieva mums to atnes, un viņ� man rāda rakstu par tiesas prāvu� tas ir, nē�

�� Par policijas tiesu.

�� Jā. Par abām sievietēm policijas tiesā. Un es uzzinu, ka pēc nepilnām divām nedēļām kaut kur citur bū�ot īstā tiesas sēde. Nu jau laikam pēc da�ām dienām. Un draugs saka: cik dro�s tu, Einār, esi, ka �ī meitene un misis �edvika ir viena un tā pati persona? Un es saku: tik tie�ām, pilnīgi dro�s! Un viņ� saka: redz, te avīzē ir to sievie�u advokāta vārds. Adreses nav, bet Milforda ir maza � un tu viņu viegli atradīsi. Rīt no rīta agri padzersim kafiju � tas ir, paēdīsim brokastis, � un tu brauc uz Milfordu un pastāsti misteram Blēram visu, ko tu domā. Te nu es esmu, mister Blēr. Jūs ta�u interesē tas, ko es stāstu, vai ne?

Roberts ieslīga krēslā dziļāk, izvilka mutautu un no�slaucīja pieri. � Vai jūs ticat brīnumiem, mister Lange?

�� Bet protams! Es esmu kristietis. Nudien, kaut gan neesmu vecs, esmu piedzīvojis jau divus brīnumus.

�� Nu tad uzskatiet, ka tre�ajā esat piedalījies pats.

�� Ak tā? � Mistera Langes seja priekā staroja. � Tas man ir ļoti patīkami! Tātad jūs domājat tāpat kā es: tā meitene un mana dāma �Sarkanajās kurpēs� ir viena un tā pati persona?

�� Man par to nav ne mazāko �aubu. Sakiet, vai jums ir klāt ziņas par datumiem, kad viņi dzīvoja pie jums?

�� Jā, protams. Tepat ir. Viņa ar vīru atbrauca ar lidma�īnu piektdien, 29. martā, un aizbrauca � laikam atkal ar lidma�īnu, bet to es dro�i nezinu, � 15. aprīlī, pirmdien.

�� Paldies! Un �vīrs�, kāds tas izskatījās?

�� Jauns. Tum�matains. Glīts. Drusku� nu, kā to saka? Par daudz ko�s? Spilgts? Nē.

�� Uzkrīto�s?

�� A! Jā, tā ir. Uzkrīto�s. Drusku par daudz uzkrī�to�s, tā man likās. Es ievēroju, ka pārējie angļi, kas at�brauca un aizbrauca, pārāk labi uz viņu neskatījās.

�� Vai viņ� bija atbraucis brīvdienās?

�� Nē, nē. Viņam Kopenhāgenā bija darbs.

�� Kāds darbs?

�� To es diem�ēl nezinu.

�� Varbūt varat iedomāties, kaut vai minēt? Kas viņu Kopenhāgenā visvairāk varēja interesēt?

15 457

225

�� Tas atkarīgs no tā, mister Blēr, vai viņ� gribēja pirkt vai pārdot.

�� Kāda ir viņa Anglijas adrese?

�� Londona.

�� Apbrīnojami precīzi. Atvainojiet brītiņu, kamēr piezvanu pa telefonu! Vai jūs smēķējat? � Viņ� atvēra cigare�u kārbiņu un piebīdīja to tuvāk misteram Langem.

�� Milforda 195� Vai būsiet tik laipns un paēdīsiet kopā ar mani len�u, mister Lange?� Linas tant? Man tūlīt pēc len�a jābrauc uz Londonu� Jā, ar pārnak�ņo�anu. Vai būsi tik mīļa un sakravāsi man nelielu ceļa�somu? � Paldies! Un vai es drīkstu atvest �odien kādu sev līdzi uz len�u?� A, labi! � Jā, pajautā�u. � Aiz�sedzis klausules mikrofonu, viņ� teica: � Tante grib zi�nāt, vai jūs ēdot sviesta cepumus.

�� Mister Blēr! � Lange atsaucās ar platu smaidu.

�� Un jūs to jautājat dānim?

�� Viņam tie ļoti gar�o, � Roberts sacīja klausulē.

�� Un vēl kas, Linas tant� Vai tev �ai pēcpusdienā da�rāms kaut kas svarīgs?� Tāpēc, ka es gribēju lūgt, lai tu aizej uz baznīcu pieteikties � Tavs Dieva eņģelis ir klāt!

Pat misters Lange varēja dzirdēt Linas tantes sajūsmas saucienu: � Robert! Vai patie�ām?

�� Ar miesu un asinīm � Nē, nav vis sīks. � Gar� un stalts, lieliski piemērots savai lomai� Tu viņu pa�cienāsi ar gar�īgu maltīti, vai ne? � Jā, tas ir viņ�, kas būs man līdzi uz len�u. Dieva sūtītais eņģelis.

Nolicis klausuli, Roberts paskatījās uz plati smaido�o Langi.

�� Un tagad, mister Lange, aiziesim uz �Rozi un kroni� un iedzersim kādu glāzi draņķīgā angļu alus!

XXI

Kad Roberts pēc trim dienām ieradās Fren�aizā, lai aizvestu �ārpas uz Nortonu, kur nākamajā rītā bija pa�redzēta izbraukuma tiesas sēde, viņ� nokļuva gandrīz vai kāzu līksmes gaisotnē. Pie ārdurvju pakāpieniem bija nolikti divi ērmīgi trauki ar dzelteniem goldlaku ziediem, un tum�ā priek�telpa mirdzēja vienās puķēs kā baznīca pirms kāzu ceremonijas.

�� Nevils! � paskaidroja Mariona, ar rokas kustību norādīdama uz sanesto krā�ņumu. � Viņ� teica, ka mā�jai vajagot izskatīties kā svētkos.

226

�� 2ēl, ka es pats to neiedomājos, � sacīja Roberts.

�� Es varu vienīgi pabrīnīties, ka pēc �īm pēdējām dienām jūs vispār vēl esat spējīgs domāt. Ja nebūtu jūsu, �odien mēs �eit nelīksmotu.

�� Pareizāk sakot, ja nebūtu vīra, ko sauca par Bellu.

�� Par Bellu?

�� Par Aleksandru Bellu. Viņ� izgudroja telefonu. Ja nebūtu �ī izgudrojuma, mēs joprojām taustītos pa tumsu. Es laikam mēne�iem ilgi nevarē�u paskatīties uz telefonu bez noskurinā�anās. Kevins un viņa darbinieks zvanīja no kantora, es no viņa dzīvokļa, Aleks Ramzdens un viņa trīs vīri no sava kantora un citām vietām, kur vien varēja atļauties bez apstājas izmantot telefonu.

�� Kopā se�i cilvēki.

�� Septiņi cilvēki un se�i telefoni. Un visi bija vaja�dzīgi!

�� Nabaga Roberts!

�� Sākumā bija interesanti. Mēs gavilējām, ka esam tiku�i medījumam uz pēdām. Viss jau bija tikpat kā rokā. Bet, kad noskaidrojām, ka neviens no visiem �edvikiem, kuri ir Londonas telefonu grāmatā, nav saistīts ar to �edviku, kur� 29. martā lidoja uz Kopenhāgenu, un lidosta mums varēja pateikt vienīgi to, ka 27. datumā no Lārboro pasūtītas divas vietas, � mūsu sajūsma noplaka. Pēc tam sākās ellīgs darbs. Izpētījām, ko mēs pērkam no Dānijas un ko Dānija pērk no mums, un sadalījām savā starpā.

�� Preces, vai?

�� Nē, pārdevējus un pircējus. Dāņu tūrisma birojs bija īsta Dieva dāvana. Glu�i vai apbēra mūs ar informā�ciju. Kevins, viņa darbinieks un es ņēmāmies ar eks�portu, bet Ramzdens ar savējiem pētīja importu. No �ī brī�a sākās drūmākā vienveidība: vajadzēja tikai sazvanīt direktoru un neskaitāmas reizes atkārtot teikumu: �Vai pie jums strādā Bernards Cedviks?� Izrādījās, ka ir neti�cami daudz firmu, kurās neviens Bernards Cedviks ne�strādā. Toties tagad es daudz vairāk zinu par Anglijas eksportu uz Dāniju nekā jebkad agrāk.

�� Domāju gan!

�� Man tā apriebās telefons, ka, dzirdot zvanu, gan�drīz vairs negribēju celt klausuli. Biju paguvis aizmirst, ka telefona sakari ir divpusēji. Man telefons bija kļuvis par kaut ko līdzīgu zondei, ar kuras palīdzību varēju iespiesties visās Anglijas iestādēs. Labu brīdi blenzu uz

15*

227

aparātu, līdz sapratu, ka tas darbojas divos virzienos un pa�laik kāds pārmaiņas pēc cen�as sazvanīt mani.

�� Un tas bija Ramzdens.

�� Jā, tas bija Aleks Ramzdens! Viņ� teica: �Atra�dām. Tas vīrs iepērk porcelānu un vēl �o to citu firmai �Breiks, Havards un Co�.

�� Es priecājos, ka atradējs bija Ramzdens. Tas viņam būs mierinājums par to, ka neizdevās atrast meiteni.

�� Jā, viņ� tie�ām tagad jūtas labāk. Pēc tam vaja�dzēja drud�ainā steigā izjautāt vajadzīgos cilvēkus, sagā�dāt pavēstes un tā tālāk. Toties rīt Nortonā mūs gaida lieliskais iznākums. Kevins nespēj nosēdēt mierā. Trin nagus un rij siekalas.

�� Ja es jebkad spētu just �ēlumu pret to meiteni, � teica misis �ārpa, ienākdama priek�telpā ar ceļasomu rokā un nomezdama to uz sarkankoka galdiņa tā, ka Linas tante, to redzot, noģībtu, � tad tas būtu brīdī, kad viņa stāv liesas zālē pretī agresīvi noskaņotam Kevinam Makdērmotam. � Roberts ievēroja, ka soma, kas reiz bijusi ļoti dārga un eleganta � dro�i vien relikvija no pirma�jiem, pārticīgajiem laulības gadiem �, tagad izskatās no��ēlojami nobru�āta. Kad viņ� apprecēs Marionu, nolēma Roberts, viņa dāvana sievasmātei būs rokassomiņa � maza, eleganta un dārga.

�� Ko tā meitene bija nodomājusi darīt? � jautāja misis �ārpa. � Vai viņa vispār vēl taisījās atgriezties pie savējiem?

�� Diez vai. � atbildēja Roberts. � Manuprāt, viņa joprojām bija pārskaitusies un aizvainota par to, ka sa�vās mājās nav vairs uzmanības centrā. Kevins reiz teica: noziegums sākas ar egoismu un neapvaldītu patmīlību. Parasta meitene, pat emocionālajā pusaudzes vecumā, var�būt justos satriekta par to, ka aud�ubrālis vairs neuzlūko viņu par galveno savā dzīvē, bet tas izpaustos asarās, iecirtībā, kaprīzēs, varbūt viņa nolemtu pagriezt pasaulei muguru un iet klosterī; varētu būt vēl daudz līdzīgu iz�pausmju, kas vērojamas pusaud�u uzvedībā, kamēr tie pielāgojas dzīves īstenībai. Bet ar tādu egoismu, kāds ir Betijai Keinai, pielāgo�anās nav iespējama. Viņa gaida, lai pasaule pielāgotos viņai. Starp citu, to gaida visi no�ziedznieki. Nav tāda noziedznieka, kur� neuzskatītu, ka viņam nodarīts pāri.

�� ķiet, mums laiks doties ceļā, � sacīja Mariona.

�� Ja pirms nedēļas man kāds būtu teicis, ka es no Fren-

228

�aizas uz Nortonu do�os triumfēdama, es nebūtu ticējusi. Nabaga Stenlijs beidzot varēs gulēt pats savā gultā, nevis sargāt divas vecenes vientuļā mājā!

�� Vai tad viņ� �onakt negulēs �eit? � Roberts jau�tāja.

�� Nē. Kāpēc tas vajadzīgs?

�� Nezinu. Man nepatīk, ka māja paliek pilnīgi tuk�a.

�� Policists savā parastajā vakara apgaitā uzmetīs aci. Un kop� tās logu dauzī�anas neviens vairs nav mēģinājis mūs traucēt. Tā būs tikai viena nakts. Rīt mēs atkal bū�sim mājās.

�� Zinu. Bet man tas nepatīk. Vai tad Stenlijs neva�rētu pārgulēt te vēl vienu nakti? Līdz prāva būs beigusies.

�� Ja viņi atkal sagribēs dauzīt logus, �aubos, vai Stenlija klātbūtne daudz palīdzēs, � teica misis �ārpa.

�� Laikam jau ne. Tomēr atgādinā�u Hallamam, ka māja �onakt paliek tuk�a, � Roberts sacīja, un saruna beidzās.

Mariona aizslēdza durvis, un viņi devās uz vārtiem, kur gaidīja Roberta ma�īna. Pie vārtiem Mariona apstā�jās un vēlreiz atskatījās uz māju.

Roberts neaizmirsa solīto un pirms pusdienām, kas bija paredzētas Nortonā kopā ar Kevinu, piezvanīja uz Milfordas policijas iecirkni, lai atgādinātu, ka �ārpu māja �onakt paliek tuk�a.

�� Labi, mister Blēr, � ser�ants atbildēja. � Es pa�teik�u, lai de�urējo�ais policists atslēdz vārtus un visu izstaigā. Jā, atslēga mums vēl ir. Viss būs kārtībā.

Roberts gan �aubījās, vai no tādas apstaigas var būt kāds labums, tomēr nezināja, kādu apsardzību vēl varētu sagādāt. Misis �ārpa bija teikusi: ja kāds gribēs dauzīt logus, tad viņ� tikpat to izdarīs. Nolēmis, ka nevajag lieki raizēties, Roberts atgriezās pie Kevina un viņa draugiem.

Vakarā viņ� aizmiga, līdzko nolika galvu uz spilvena, un telefons turpat blakus zvanīja labu brīdi, iekams viņ� atguvās un paņēma klausuli.

�� Jā? � viņ� pusmiegā atsaucās. Un tūdaļ pilnīgi pamodās.

Zvanīja Stenlijs. Vai Roberts varot braukt atpakaļ uz Milfordu? Fren�aizā izcēlies ugunsgrēks.

�� Pamatīgs?

�� Diezgan pamatīgs, bet es ceru, ka apdzēsīs.

�� Bū�u tur, cik drīz vien varē�u.

Viņ� nobrauca divdesmit jūdzes tādā ātrumā, ko Ro-

bērts Blērs pirms mēne�a būtu uzskatījis par pilnīgi ne�iespējamu un nepieļaujamu. Drāzdamies garām pats sa�vai mājai Milfordas Haistrītas galā, aiz kuras drīz sākās lauku pla�umi, viņ� redzēja pie apvār�ņa ko�u blāzmu, it kā tur austu pilns mēness. Ta�u mēness jau spīdēja virs galvas � sudrabots jauna mēness sirpis bālās vasaras nakts debesīs. Un Fren�aizas ugunsgrēka atblāzma te iekvēlojās, te satumsa, baisi stindzinot Roberta sirdi.

Vismaz �obrīd ēkā nav cilvēku. Nez vai kāds ir pa�guvis izvākt no mājas vērtīgākās lietas? Vai vispār tur ir kāds, kas prot at�ķirt vērtīgo no nevērtīgā?

Vārti bija plati atvērti, un pagalmā, liesmu spo�ajā gaismā drūzmējās cilvēki un stāvēja vairākas ugunsdzē�sēju ma�īnas. Pirmais, ko Roberts ieraudzīja, bija zālienā nomestais pītais viesistabas krēsls � un viņā uzbangoja spēj� saviļņojums. Vismaz to kāds ir izglābis.

Stenlijs, kuru tik tikko varēja pazīt, sagrāba viņu aiz piedurknes un izmeta: � Beidzot tu esi klāt! � Sviedri pilēja pa viņa nokvēpu�o seju, atstādami melnumā gai��as urdziņas, un tā izskatījās rievaina un vecīga. � Ne�pietiek ūdens. Mēs izvācām diezgan daudz mantu. Visu, kas stāvēja viesistabā un ko viņas katru dienu lietoja. So to izmetām pa aug�stāva logiem, bet visas smagās mē�beles palika turpat iek�ā.

Zālē gulēja matra�i un gultasveļa, sakrauti kaudzē tā�lāk no uzgunsdzēsēju kājām. Turpat netālu bija samestas mēbeles; tās izskatījās apmulsu�as un pārsteigtas savā jaunajā, neparastajā vietā.

�� Pavāksim to visu tālāk! � Stenlijs teica. � Te nav dro�i. Var uzkrist kaut kas dego�s, vai arī kāds no tiem ziloņiem uzkāps virsū uz kājām. � �Tie ziloņi� bija uguns�dzēsēji, kas rāvās vaiga sviedros, lai kaut ko saglābtu.

Roberts ķērās pie mēbelēm un, tās nesdams, palaikam pazina da�u labu priek�metu, ko bija agrāk redzējis. Krēsls, kuram, pēc misis �ārpas domām, inspektors Grānts bija par smagu; ķir�koka galds, pie kura viņi kopā ar Kevinu nesen bija ēdu�i len�u; sarkankoka galdiņ�, uz kura pirms pavisam neilga laika misis Sārpa tik ne�vērīgi bija nometusi savu ceļasomu. Liesmu spraksti un auri, ugunsdzēsēju saklieg�anās, dīvainais mēness gais�mas, pro�ektoru un �audīgās uguns blāzmas sajaukums, juceklīgi izmētātās, nekur vairs neiederīgās mēbeles �* tas viss radīja Robertā sajūtu, kāda varētu būt cilvēkam, atgūstoties pēc narkozes.

230

Un tad gandrīz vienlaikus notika divi atgadījumi. Ar lielu troksni iebruka otrā stāva grīda. Un, kad apkārtē�jās sejas apspīdēja jauns liesmu vilnis, Roberts ieraudzīja ļ netālu stāvam divus jaunekļus, kuru sejas staroja ļaunā priekā. Tajā pa�ā brīdī viņ� aptvēra, ka arī Stenlijs viņus pamanījis. Viņ� redzēja, ka Stenlija dūre ietriecas vienam no tiem pazodē ar troksni, kas bija dzirdams pat cauri liesmu rūkoņai; tīksmīgā seja pazuda nobradātā zāliena tumsā.

Kop� skolas gadiem Roberts nevienam nebija iesitis, un arī tagad viņam nebija nodoma sist. Kreisā roka pati 1 no sevis �ķita izdarām to, kas darāms. Un arī otra ņir; dzīgā seja pazuda kaut kur nakts melnumā.

�� Pa pirmo! � izmeta Stenlijs, paceldams pie mutes pārsistos pirkstu kauliņus. Un nākamajā brīdī iesaucās:

�� Skaties!

Jumts sa�okurojās kā bērna seja pirms raudā�anas, kā plītī iemests fotofilmas negatīvs. Mazais, apaļais logs, kas bija iemantojis tādu neslavu, itin kā paliecās uz priek�u un iegrima dziļumos. Iz�āvās un atkal noplaka liesmu mēle. Tad viss jumts sabruka bezveida masā un nogāzās divus stāvus lejup, saplūstot ar pārējās ēkas kvē�lo�ajām paliekām. Ugunīgā svelme piespieda vīrus at�kāpties tālāk. Uguns triumfējo�i un neapvaldīti plosījās vasaras nakts zilgumā.

Kad tā beidzot pierima un apdzisa, Roberts ar pusapjaustu izbrīnu pamanīja, ka sākusies ausma. Mierīga, pelēka ausma, pilna solījuma un cerību. Arī troksnis bija pieklusis, rūkoņu un aurus nomainījusi ūdens �ūkstoņa kūpo�ajās krāsmatās. Virs pelniem pacēlās �etras sienas un ārdurvju pakāpieni ar izļodzītām dzelzs margām.

�� Nu tā, � noteica Stenlijs, stāvēdams viņam bla' kus, � tik tālu nu būtu. Kā tu to pateiksi viņām? �

Stenlijs nepārprotami domāja �ārpas.

�� Dievs zina, � Roberts atbildēja. � Vai labāk stās�tīt uzreiz un sabojāt viņām gandarījuma brīdi tiesā, vai labāk lai izbauda gandarījumu un pēc tam saņem trie�cienu?

�� Lai izbauda gandarījumu! � noteica Stenlijs. � To pēc tam nekas vairs nespēs atņemt.

�� Varbūt tev taisnība, Sten. Nudien nezinu. Laikam vajadzēs �Rozē un kronī� pasūtīt viņām istabas.

�� Tas viņām nepatiks, � sacīja Stenlijs.

�� Dro�i vien ne, � Roberts mazliet neiecietīgi at�

231

bildēja. � Bet nebūs izvēles. �Roze un kronis� ir labā�kais, kas te pieejams.

�� Ej nu sazini, � Stenlijs novilka. � Es nupat sāku domāt, ka viņas labprāt uzņemtu mana saimniece. Viņa visu laiku bijusi �ārpu pusē, un viņai ir brīva istaba. Man �ķiet, ka tas viņām patiktu labāk nekā viesnīca, kur visi blen� virsū.

�� Dro�i vien, Sten. Tu domā, ka tava saimniece būtu ar mieru?

�� Es nedomāju, bet dro�i zinu. Pa�laik �is notikums ir viņas dzīves uzmanības centrā. Viņa jutīsies, it kā uz�ņemtu pie sevis karaļu pāri.

�� Nu, uzzini pavisam skaidri un pēc tam piezvani man uz Nortonu.

XXII

Robertam �ķita, ka vismaz puse Milfordas pratusi sa�spiesties Nortonas tiesas zālē. Protams, pie ārdurvīm drūz�mējās vesels pūlis nortonie�u, kas skaļi pauda savu sa��utumu: tiesas prāvu, kas izdaudzināta pa visu Angliju, notur �viņu� izbraukuma sēdē, bet viņiem tiek laupīta iespēja noskatīties Milfordas �ārzemnieku� pieplūduma pēc! Turklāt �ie �ārzemnieki� ir tik viltīgi un izmanīgi, ka uzpirku�i Nortonas jaunatni, lai aizņem tiem vietas, � Nortonas pieaugu�ajiem tik tālredzīga doma nebija ienā�kusi prātā.

Laiks bija ļoti silts, un cie�i sablīvētā publika nemie�rīgi grozījās, kamēr tika veikti nepiecie�amie priek�darbi un Mailzs Elisons nolasīja apsūdzību. Elisons bija pilnīgs Kevina Makdērmota pretstats; viņa bālā, smalki veidotā seja drīzāk lika domāt par noteiktu tipu nekā par cilvēku, Viņa skaidrā, pasausā balss nepauda nekādas emocijas, izturē�anās bija vēsi lieti�ķa. Un, tā kā viņa stāstīto visi sen bija izlasīju�i un apcerēju�i līdz pēdējam sīkumam, klausītāji veltīja uzmanību tikai draugu meklē�anai pub�likas vidū.

Roberts sēdēja, prātodams, kādā veidā iespējams pa�vēstīt cilvēkiem, ka tiem vairs nav māju, � un tikai pie�pe�ā neskaitāmu augumu sakustē�anās un klusums, kas iestājās tūlīt pēc tam, atsauca viņu tiesas zālē; viņ� ap�tvēra, ka Betija Keina dod zvērestu pirms liecības snieg��anas. �Tā nav skūpstījusi neko citu kā vienīgi Bībeli,� tā meitenes izskatu iepriek�ējā reizē bija raksturojis

232

Bens Kārlejs. Tie�i tāda viņa izskatījās ari �odien. Zilais tērps atkal izcēla bērni�ķo nevainību, atsauca atmiņā vasaras puķes, dūmaku un pulkstenītes me�a pjavā. Aug��up uzliektā cepures mala atkal atsedza meitenīgo pieri un pievilcīgo matu līniju. Un Roberts, kur� tagad visu zināja par Betijas dzīvi attiecīgajās nedēļās, atkal juta, ka raugās viņā ar pārsteigumu. Spēja iedvest ticību sev ir noziedzniekam viena no vērtīgākajām īpa�ībām, ta�u līdz �im viņ� �o spēju bija redzējis izpau�amies tikai ļoti primitīvā līmenī. Tādā, ko bez pūlēm var atmaskot. Ama�tieru centienus. Pirmo reizi Roberts saprata, ko �āda spēja vispār nozīmē.

Betija Keina atkal deva liecību par notiku�o � tikpat priek�zīmīgā veidā kā iepriek�, un viņas dzidrā, meitenīgā balss bija ikvienam skaidri saklausāma. Atkal publika sēdēja nekustīgi un aizturētu elpu. Vienīgā at�ķirība �o�reiz bija tā, ka tiesas pārstāvji neraudzījās uz viņu ar dievino�u skatienu. Sprie�ot pēc tiesne�a Kārsona sejas izteiksmes, līdz dievinā�anai �oreiz bija tālu. Un Roberts sev jautāja � cik lielā mērā tiesne�a kritisko skatienu izraisījusi dabiska nepatika pret stāstītajām �ausmām un cik liela nozīme te ir apsvērumam, ka Kevins Makdērmots diez vai būtu ieradies aizstāvēt abas apsūdzētās, ja nebūtu paredzama spīdo�a uzvara.

Meitenes pa�as stāsts par pārciestajām mocībām pa�nāca to, ko nebija spējis prokurora ziņojums: emocionālu atbalsi publikas vidū. Ne vienreiz vien atskanēja daudz�balsīga nopūta, sa�utusi murdoņa � ne tik skaļa, lai būtu uzskatāma par demonstratīvu izpausmi un izpelnītos tie�sas aizrādījumu, tomēr pietiekama, lai kļūtu skaidrs, kurā pusē ir ļau�u simpātijas. Un �ajā sakarsētajā gaisotnē Ke�vins piecēlās, lai uzdotu jautājumus.

�� Mis Keina, � Kevins iesāka itin mīlīgā tonī, � jūs teicāt, ka tad, kad ieradāties Fren�aizā, esot bijis tum�s. Vai patie�ām bija tik ļoti tum�s?

Jautājuma tonis, kas itin kā tiecās pierunāt, lika mei�tenei domāt, ka pretējās puses aizstāvim negribas, lai būtu bijis tum�s, � un viņas reakcija bija tie�i tāda, kā Kevins gaidīja.

�� Jā. Pavisam tum�s, � meitene teica.

�� Par tum�u, lai reddzētu māju no ārpuses?

�� Jā, krietni par tum�u.

Kevins �ķita atmetam iesākto un uzsākam jaunu lī�niju.

233

�� Un tonakt, kad jūs aizbēgāt? Varbūt toreiz ne�bija tik tum�s?

�� Bija gan. Pat vēl tum�āks, ja tas iespējams.

�� Tātad jums nebija iespējas kaut kad apskatīt māju no ārpuses?

�� Nē, nekad.

�� Nekad. Labi, ja tas noskaidrots, pāriesim pie tā, ko jūs varējāt redzēt pa savas gūsta vietas logu. Savā ziņojumā policijai, aprakstot sve�o vietu, kur bijāt ieslo�dzīta, jūs apgalvojat, ka piebraucamais ceļ� no vārtiem �vispirms stiepās taisni, pēc tam sadalījās divās daļās un durvju priek�ā veidoja apli�.

�� Jā.

�� Kā jūs to zinājāt?

�� Kā zināju? Es to redzēju.

�� No kurienes?

�� No bēniņu loga. Tas bija vērsts pret pagalmu mā�jas priek�ā.

�� Bet no bēniņu loga ir iespējams redzēt vienīgi taisno ceļa gabalu. Jumta mala aizsedz pārējo skatu. Kā jūs zi�nājāt, ka ceļ� sadalās divās daļās un durvju priek�ā veido apli?

�� Es to redzēju!

�� Kā?

�� No tā loga.

�� Vai jūs gribat mūs pārliecināt, ka redzat savādāk nekā citas cilvēciskas būtnes? Pēc īru �autenes principa, kas �auj ap stūri? Vai varbūt ar spoguļu palīdzību?

�� Ceļ� iet tā, kā es aprakstīju!

�� Protams, tas iet tā, kā jūs aprakstījāt, bet tas, ko jūs aprakstījāt, ir pagalma skats, kur� varētu būt re�dzams, teiksim, skatoties pāri sētai, bet nevis pa bēniņu logu. Un jums, kā jūs apgalvojāt, pavērās vienīgi skats pa bēniņu logu.

�� Cik saprotu, � sacīja tiesnesis, � attiecībā uz skatu | no bēniņu loga jums ir kāds liecinieks.

�� Divi, milord.

�� Pietiek ar vienu, kam ir normāla redze, � sausi piemetināja tiesnesis.

�� Tātad jūs nevarat izskaidrot, kā todien Eilzberijā, nododot liecību policijai, jūs varējāt aprakstīt �o pagalma īpatnību? Ja jūsu stāsts ir patiess, jūs to nekādi nevarējāt zināt. Vai esat kādreiz bijusi ārzemēs, mis Keina?

234

�� Ārzemēs? � meitene pārjautāja, izbrīnījusies par temata maiņu. � Nē.

�� Nekad?

�� Nē, nekad.

�� Vai jūs kaut kad pēdējā laikā neesat bijusi, pie�mēram, Dānijā? Teiksim, Kopenhāgenā?

�� Nē. � Meitenes sejas izteiksme palika nemainīga, ta�u Robertam �ķita, ka balsī ieskanas tikko jau�ama ne�dro�ība.

�� Vai jūs pazīstat vīrieti, kuru sauc Bernards �edviks?

Meitene piepe�i saspringa. Tikko jau�ama pārmaiņa, nodomāja Roberts, � ka dzīvniekā, kur� nupat bijis mie�rīgs, bet piepe�i kļuvis uzmanīgs. Nekādas pārmaiņas pozā, būtībā nekādu fizisku izmaiņu. Glu�i otrādi � vēl nekustīgāks miers, saspringusi modrība.

�� Nē. � Viņas tonis bija vienaldzīgs un bez intereses.

�� Un viņ� nav jūsu draugs?

�� Nē.

�� Vai jūs neuzturējāties kopā ar viņu, piemēram, Ko�penhāgenas viesnīcā?

�� Nē.

�� Vai jūs esat bijusi Kopenhāgenā kopā ar kādu citu?

�� Nē, es vispār neesmu bijusi ārzemēs.

�� Tātad, ja es izteik�u pieņēmumu, ka jūs �īs abas nedēļas pavadījāt Kopenhāgenas viesnīcā, nevis Fren�aizas bēniņos, es bū�u maldījies.

�� Pilnīgi maldījies.

�� Paldies!

Kā jau Kevins bija paredzējis, piecēlās Mailzs Elisons, lai izlīdzinātu stāvokli.

�� Mis Keina, � viņ� teica, � vai jūs ieradāties Fren�aizā ar ma�īnu?

�� Jā.

�� Un ma�īna, kā teikts jūsu liecībā, piebrauca pie mājas durvīm? Tātad, ja bija tum�s, kā jūs sakāt, ma�ī�nai noteikti bija ieslēgtas sānu gaismas, varbūt pat priek��ējie lukturi, un tie varēja apgaismot ne vien ceļu, bet visu pagalmu.

�� Jā, � meitene pasteidzās atbildēt, pirms viņ� to bija aicinājis. � Jā, protams, es dro�i vien redzēju lok�veida ceļu jau tajā brīdī. Es zināju, ka esmu to redzējusi. Zināju! � Viņa uzmeta īsu skatienu Kevinam, un �is skatiens atsauca atmiņā meitenes sejas izteiksmi todien

Fren�aizā, kad viņa redzēja, ka ir pareizi uzminējusi �e�modānu izskatu. Ja viņa zinātu, kas Kevinam vēl ir sa�kāms, diez vai viņa ļautos kaut vai īslaicīgam triumfam.

Nākamā liecinieces solā nostājās Roza Glina, kura Nortonas sēdei par godu bija nopirkusi jaunu tērpu un jaunu cepuri; tērps bija tomātu krāsā, bet cepure sarkan�brūna ar zilu lenti, un lieciniece izskatījās vēl vulgārāka un nepievilcīgāka nekā iepriek�. Roberts atkal ar interesi vēroja, kā Rozas tīksme par savu lomu mazina teikto vārdu iespaidu pat �ajā emocionālajā auditorijā. Publi�kai viņa nepatika, un, par spīti tendenciozajai nostājai Betijas pusē, angliskā neiecietība pret Jaunu tīksminā�a�nos noskaņoja ļaudis pret viņu. Kad Kevins izteica pie�ļāvumu, ka Roza ir atlaista, nevis pati aizgājusi no darba, daudzu sejās parādījās izteiksme, kas pauda: �Tad re, kā!� Satricinājis ticību Rozas liecībai, Kevins vairs daudz nepūlējās un ļāva viņai iet. Viņ� gaidīja Rozas nelaimīgo marioneti.

Marionete izskatījās vēl nelaimīgāka nekā Milfordas policijas tiesā. Iespaidīgā tērpu un parūku parāde viņu acīm redzami satrieca. Arī policistu formastērpi Milfordā nebija nekas patīkams, tomēr tie likās daudz draudzīgāki nekā �ī salti svinīgā vide, �is rituāls. Milfordā meitene �ķita zaudējusi pamatu zem kājām, bet �eit viņai acīm redzami draudēja noslīk�ana. Roberts redzēja, kā Kevins nomēro viņu ar vērtējo�u un saproto�u skatienu, izvēlē�damies īsto attieksmi. Mailzs Elisons, lai cik rāms un pa�cietīgs, bija pārbiedējis meiteni līdz nāvei, jo parūkā un mantijā tērpusies persona viņai laikam �ķita naidīgs so�ģis, kura priek�ā nāksies atbildēt par visiem grēkiem. Tā�tad Kevinam jākļūst par mierinātāju un aizstāvi.

Tas ir vienkār�i bezkaunīgi, cik maigi Kevins spēj dū�dot, � nodomāja Roberts, klausīdamies viņa pirmajos teikumos. Kevina runasveids meiteni nomierināja, un vi�ņas sasprindzinājums atslāba. Roberts redzēja, kā mazās, kalsnās plaukstas, pirms brī�a tik cie�i iekrampēju�ās margās, pamazām atlai�as. Kevins izjautāja Gledisu par skolu. Izbailes meitenes acīs bija zudu�as, un viņa at�bildēja pavisam mierīgi. Viņai bija skaidrs, ka te darī��ana ar draugu.

�� Un tagad, Gledisa, es atļau�os apgalvot, ka jūs, pēc manām domām, nemaz negribējāt �odien nākt �urp un liecināt pret abām �īm sievietēm.

�� Nē, negribēju! Nepavisam negribēju!

�� Un tomēr jūs atnācāt, � Kevins sacīja bez pārme�tuma, tikai konstatēdams faktu.

�� Jā, � viņa nokaunējusies piekrita.

�� Kāpēc? Vai tāpēc, ka uzskatījāt to par savu pie�nākumu?

�� Ai nē, nē!

�� Varbūt tāpēc, ka jūs kāds piespieda?

Roberts redzēja tiesne�a tūlītējo reakciju uz �o jau�tājumu, bet to pa�u ar acs kaktiņu redzēja arī Kevins.

�� Kāds, kuram bija iespēja jūs �anta�ēt? � Kevins pa�pildināja, un tiesnesis atturējās no iebildes. � Kāds, kur� teica: �Stāsti, ko es tev lik�u, citādi es pastāstī�u kaut ko par tevi pa�u!�

Gledisas sejā parādījās gan cerība, gan mulsums.

�� Nezinu � � viņa atbildēja. Parastais neizglītota cil�vēka glābiņ�.

�� Tas, kur� varbūt ar draudiem piespieda jūs stāstīt melus, par to var saņemt sodu.

Tas Gledisai katrā ziņā bija jaunums.

�� ī tiesa, visi cilvēki, ko jūs te redzat, �odien ir sa�nāku�i kopā, lai noskaidrotu patiesību par kādu notikumu. Un viņa gai�ība tiesnesis būs ļoti bargs pret jebkuru, kas piespiedis jūs nākt �urp un stāstīt nepatiesību. Tur�klāt cilvēkiem, kuri devu�i zvērestu, ka runās patiesību, bet runā nepatiesību, paredzēts loti bargs sods, ta�u, ja viņi ar draudiem piespiesti runāt nepatiesību, tad sodu saņem galvenokārt tas, kur� izmantojis �o nepatiesību. Vai jūs to saprotat?

�� Jā, � viņa gandrīz �ukstus atbildēja.

�� Un tagad es izteik�u savas domas par to, kā tas īstenībā notika, un jūs atbildēsiet, vai tā bija vai ne�bija. � Kevins brīdi gaidīja piekri�anu, bet, kad meitene neatbildēja, viņ� turpināja: � Kāds � varbūt jūsu drau�dzene � Fren�aizā piesavinājās kādu lietiņu � teiksim, pulksteni. Varbūt viņa to negribēja paturēt un atdeva jums. Iespējams, ka jūs negribējāt to pieņemt, bet jūsu draudzene ir valdonīgas dabas � un jūs nepratāt atteik�ties. Tā nu jūs to pieņēmāt. Pēc kāda laika draudzene uzstāja, lai jūs nākat uz policijas tiesu un apliecināt tur viņas teikto, bet jūs, negribēdama melot, atteicāties. Un tad viņa jums sacīja: �Ja tu to nedarīsi, es pateik�u, ka tu kādu dienu atnāci pie manis uz Fren�aizu un tur no�zagi �o pulksteni,� � vai kaut ko tamlīdzīgu.

Kevins brīdi apklusa; meitene apjukusi raudzījās viņā.

�� Un es domāju, ka tikai �o draudu pēc jūs aizgājāt uz policijas tiesu un apliecinājāt savas draudzenes me�lus, bet, kad aizgājāt mājās, jūs to no�ēlojāt un kaunējā�ties par to. Tik ļoti no�ēlojāt un kaunējāties, ka nekādi vairs nespējāt paturēt pulksteni pie sevis. Un tad jūs iesaiņojāt pulksteni un aizsūtījāt uz Fren�aizu kopā ar zīmīti: �Man tas nav vajadzīgs.� Viņ� brīdi apklusa.

�� Manuprāt, Gledisa, īstenībā notika tā.

Gledisa tikmēr atkal bija paguvusi nobīties. � Nē � � viņa teica. � Nē, man tāda pulksteņa nav bijis.

Kevins necentās apstrīdēt �o apgalvojumu, tikai laipni pajautāja: � Tātad mans pieļāvums ir nepareizs?

�� Jā. Es nesūtīju to pulksteni atpakaļ.

Kevins paņēma rokā kādu lapu un joprojām draudzīgā tonī sacīja: � Kad jūs gājāt tai skolā, par kuru mēs ru�nājām, jūs ļoti labi zīmējāt. Tik labi, ka jūsu darbi no�kļuva pat skolas izstādē.

�� Jā.

�� Man �eit ir Kanādas karte � ļoti glīti uzzīmēta karte, kura arī bijusi izstādē un par kuru jūs dabūjāt godalgu. Labajā stūrī ir jūsu paraksts, un es ne�aubos, ka jūs ar lepnumu parakstījāt �ādu glītu darbu. Dro�i vien jūs to atceraties.

Zīmējumu pasniedza meitenei, un Kevins turpināja:

�� Zvērināto dāmas un kungi! Tā ir Kanādas karte, ko Gledisa Rīza zīmējusi pēdējā skolas klasē. Kad to būs apskatījis viņa gai�ība tiesnesis, tā tiks pasniegta jums. � Pēc tam viņ� jautāja Gledisai: � Vai jūs pati zīmējāt �o karti?

�� Jā.

�� Un stūrī parakstījāt savu vārdu?

�� Jā.

�� Un apak�ā drukātiem burtiem uzrakstījāt �Kanādas

domīnija�?

�� Jā.

�� Tātad jūs uzrakstījāt drukātiem burtiem �Kanādas domīnija�. Labi. Bet �eit man ir zīmīte, uz kuras kāds uzrakstījis �Man tas nav vajadzīgs�. �ī zīmīte ar dru�kātajiem burtiem bija pielikta klāt pulkstenim, kur� pa�zuda, kad Fren�aizā strādāja Roza Glina. Un es apgalvoju, ka abi �ie uzraksti ir līdzīgi, ka tos rakstījusi viena un tā pati roka. Un ka �ī roka ir jūsējā.

�� Nē! � Gledisa teica, paņemdama pasniegto papīra gabalu un steig�us nolikdama to uz tribīnes malas, it kā tas varētu viņai iekost. � Es to ne � Es nekādu pulksteni nesūtīju atpakaļ!

�� Tātad jūs neesat rakstījusi �os vārdus �Man tas nav vajadzīgs�?

�� Nē.

�� Bet �o uzrakstu � �Kanādas domīnija� �, vai to jūs esat rakstījusi?

�� Jā.

�� Labi, vēlāk es iesnieg�u pierādījumus, ka abi uz�rakstīti ar vienu roku. Tikmēr zvērinātie apskatīsies un izdarīs pa�i savus secinājumus. Paldies!

�� Mans amata biedrs izteica pieņēmumu, � sacīja Mailzs Elisons, � ka jūs �eit neesot ieradusies pēc brī�vas gribas. Vai tas kaut cik atbilst patiesībai?

�� Nē.

�� Un jūs nenācāt �urp aiz bailēm, ka varētu iekļūt nepatik�anās, ja to nedarītu?

Gledisa brīdi domāja, acīmredzot pūlēdamās tikt skaidrībā par sare�ģīto stāvokli. � Nē! � viņa, beidzot sadū�ojusies, paziņoja.

�� Un tas, ko jūs teicāt policijas tiesā un �odienas prāvā, ir taisnība?

�� Jā.

�� Nevis meli, ko jus kads pierunājis sacīt?

�� Nē.

Tomēr zvērinātajiem palika tie�i tāds iespaids � ka Gledisa ir lieciniece pati pret savu gribu un atkārto cita cilvēka sagudrotu stāstu.

Līdz ar to apsūdzības liecinieku uzstā�anās beidzās un Kevins tūlīt ķērās pie Gledisas Rīzas jautājuma, rīkoda�mies pēc mājsaimnie�u principa: apdarīt sīkākos pienā�kumus vispirms, lai pēc tam varētu netraucēti ķerties pie galvenā dienas darba.

Eksperts liecināja, ka abi teksta paraugi, kas nodoti tiesai, ir rakstīti ar vienu un to pa�u roku. Nē, viņam neesot ne mazāko �aubu, glu�i otrādi � tik viegls uz�devums gadoties reti. Abos paraugos atkārtojoties ne tikai vienādi burti, bet pat burtu savienojumi. Tā kā bija redzams, ka zvērinātajiem �ai jautājumā jau izveidojies savs viedoklis � abu paraugu salīdzinājums runāja skaidru valodu �, tad Elisona iebildums, ka arī eksperts varot kļūdīties, skanēja nepārliecino�i. Kevins galīgi sa�grāva iespējamās �aubas, dodams vārdu speciālistam, kas apliecināja, ka uz abiem paraugiem atrodami vieni un tie pa�i pirkstu nospiedumi. Elisona pieļāvums, ka tie varētu nebūt Gledisas Rlzas pirkstu nospiedumi, bija pē�dējais salmiņ�. Prokurors pat neizteica vēlē�anos, lai �is apstāklis tiktu pārbaudīts.

Tagad, kad Kevins bija skaidri pierādījis, ka Gledisai Rīzai pirmās tiesas laikā ir piederējis Fren�aizā nozagtais pulkstenis, kur� pēc liecības do�anas tūlīt aizsūtīts atpakaļ kopā ar sirdsapziņas izkliegto piebildi, viņ� varēja mierīgi pāriet pie Betijas Keinas stāsta, Rozas turpmāko likteni atstājot policijas ziņā.

Kad tika izsaukts liecinieks Bernards Viljams �edviks, daudzi kakli pastiepās uz priek�u un pāri zālei no�alca jautājo�a murdoņa. Sādu vārdu avī�u lasītāji neatcerējās. Kāda viņam darī�ana �ai prāvā? Ko viņ� te var pateikt?

Viņ� varēja pateikt, ka esot kāds Londonas vairum�tirdzniecības firmas darbinieks, kur� iepērk porcelānu un da�ādas modes preces. Viņ� esot precējies un kopā ar sievu dzīvojot īlingā.

�� Jūsu darbs firmā saistīts ar izbraukumiem, � sa�cīja Kevins.

�� Jā.

�� Vai �ā gada martā jūs ieradāties Lārboro?

�� Jā.

�� Vai, uzturēdamies Lārboro, jūs iepazināties ar Be�tiju Keinu?

�� Jā.

�� Kā jūs iepazināties?

�� Viņa mani, tā sakot, nogrāba.

Tiesas zālē uzbangoja daudzbalsīgs protesta vilnis. Lai kā bija klājies Rozai Glinai un viņas sabiedrotajai, Betija Keina joprojām bija neaizskarams svētums. Par Betiju Keinu, kura tik līdzīga Svētajai Bernadetei, nedrīkst iz�teikties vulgāri!

Tiesnesis izsacīja publikai aizrādījumu par trok�ņo��anu. Viņ� aizrādīja arī lieciniekam. Neesot skaidrs, ko nozīmē �nogrāba�; tiesnesis bū�ot pateicīgs, ja liecinieks savās atbildēs turpmāk ievēro�ot literārās valodas normas.

�� Lūdzu, pastāstiet tiesai, kā jūs iepazināties, � Ke�vins teica.

�� Es kādu dienu biju iegājis viesnīcā �Midlenda� iedzert tasi tējas, un viņa � ē � sāka ar mani runāties. Viņa arī dzēra tēju.

�� Viena pati?

�� Viena pati.

�� Vai jūs pirmais nesākāt ar viņu runāt?

�� Es viņu pat nepamanīju.

�� Kā tad viņa piesaistīja jūsu uzmanību?

�� Viņa man uzsmaidīja, es pasmaidīju pretī un tur�pināju lasīt savus dokumentus. Biju aizņemts. Tad viņa sāka ar mani runāt. Jautāja, kas tie man esot par papī�riem un tamlīdzīgi.

�� Un tā jūs sākāt pazī�anos.

�� Jā. Viņa teica, ka ie�ot uz kino un vai es arī ne�gribot nākt. Nu � es savu dienas darbu biju pabeidzis un viņa likās tīri for�s skuķītis, un es teicu � labs ir, ja tu gribi. Nu � un viss beidzās ar to, ka nākamajā dienā viņa atkal atnāca satikties ar mani un devās man līdzi ma�īnā uz laukiem.

�� Tas ir, jūsu veikala darī�anās.

�� Jā, viņa tikai brauca līdzi pavizināties; kaut kur pa ceļam mēs paēdām un padzērām tēju, un tad viņa devās atpakaļ pie savas tantes.

�� Vai viņa jums stāstīja kaut ko par saviem tuvi�niekiem?

�� Jā � ka mājās esot briesmīgi nelaimīga, jo neviens viņai nepievēr�ot uzmanību. Diezgan daudz �inkstēja un sūdzējās, bet to es daudz neklausījos. Izskatījās, ka �ī lellīte ir glu�i labā maizē.

�� Kā jūs teicāt? � tiesnesis pārjautāja.

�� Viņa man izskatījās pietiekami aprūpēta, milord.

�� Ak tā? � noteica Kevins. � Un cik ilgi turpinājās �ī Lārboro idille?

�� Izrādījās, ka mums jābrauc projām no Lārboro vienā un tai pa�ā dienā. Viņai vajadzēja atgriezties pie savējiem, jo brīvdienas bija beigu�ās � viņa jau tāpat bija palikusi pie tantes ilgāk par noteikto laiku, lai varētu tikties ar mani, � bet man vajadzēja braukt komandē�jumā uz Kopenhāgenu. Tad viņa man paziņoja, ka ne�taisoties braukt mājās un lai es ņemot viņu sev līdzi. Es teicu � tas nu gan neies cauri! Tad jau es biju viņu drusku iepazinis un vairs nedomāju, ka viņa ir tāds ne�vainīgs bērns, kāds izskatījās viesnīcas zālē, tomēr jo�projām uzskatīju viņu par� nepieredzēju�u. Kā nekā domāju, ka viņai ir tikai se�padsmit gadu.

�� Tātad viņa jums teica, ka viņai ir se�padsmit gadu?

�� Se�padsmit gadu viņai it kā palika tur, Lārboro, _� Cedviks atbildēja, un viņa mute zem mazajām, melnajām

Ūsiņām savilkās sājā vaibstā. � Tas man izmaksāja lūpu krāsu zeltītā ietvarā.

R.oberts pameta skatienu uz misis Vinnu un redzēja, ka viņa aizklāj seju ar rokām. Leslijs Vinns sēdēja viņai blakām, sastindzis mēmā neizpratnē.

�� Tātad jūs nenojautāt, ka īstenībā viņai ir piec�padsmit gadu.

�� Nē. Uzzināju to krietni vēlāk.

�� Un, kad viņa ierosināja, lai jūs ņemot viņu sev līdzi, jūs uzskatījāt viņu par nepieredzēju�u, se�padsmit gadus vecu meiteni?

�� Jā.

�� Un kāpēc jus mainījāt savus ieskatus?

�� Viņa � pārliecināja mani, ka tā nav.

�� Kas nav?

�� Ka viņa nav nepieredzējusi.

�� Tātad pēc tam jūs bez sirdsapziņas pārmetumiem ņēmāt viņu sev līdzi?

�� Bez sirdsapziņas pārmetumiem jau nu ne, bet tad jau es biju pārliecinājies� cik viņa var būt for�a, un, ja arī gribētu, vairs nebūtu varējis viņu atstāt.

�� Tātad jūs paņēmāt viņu līdzi uz ārzemēm.

�� Jā.

�� Kā savu sievu.

�� Jā, kā savu sievu.

�� Vai jūs nedomājāt par to, ko pārdzīvos viņas tu�vinieki?

�� Nē. Viņa teica, ka esot brīva vēl divas nedējas un ka tuvinieki noteikti domā�ot, ka viņa visu laiku dzīvo pie tantes. Tantei viņa bija pateikusi, ka brauc uz mā�jām, bet mājiniekiem ziņojusi, ka paliek pie tantes. Un, tā kā �ie cilvēki nemēdza sarakstīties, likās pilnīgi ticami, ka viņas tuvinieki neko neuzzinās.

�� Vai jūs atceraties, kurā datumā aizbraucāt no Lārboro?

�� Jā, es paņēmu viņu ma�īnā pie Meinzhilas auto�busu pieturas 28. marta pēcpusdienā. Tur viņai būtu va�jadzējis gaidīt autobusu uz mājām.

Pēc tam Kevins brīdi klusēja, lai dotu iespēju visiem pilnībā novērtēt �o paziņojumu. Roberts, ieklausīdamies apkārt valdo�ajā klusumā, nodomāja, ka klusāk te ne�varētu būt pat tad, ja zāle būtu pilnīgi tuk�a.

�� Tātad jūs paņēmāt viņu līdzi uz Kopenhāgenu. Kur jūs apmetāties?

�� Viesnīcā �Sarkanās kurpes�.

�� Cik ilgi jūs tur bijāt?

�� Divas nedējas.

To dzirdot, zālei pār�alca tikko dzirdama pārsteiguma, murdoņa.

�� Un pēc tam?

�� Piecpadsmitajā aprīlī mēs kopā atgriezāmies An�glijā. Viņa man bija teikusi, ka 16. datumā viņai jābūt mājās. Bet atpakajceļā viņa man pateica, ka īstenībā esot vajadzējis būt atpakaļ jau 11. aprīlī un nu jau �etras dienas viņu uzskatot par pazudu�u.

�� Tātad viņa jūs tī�i maldināja?

�� Jā.

�� Vai viņa jums teica, kāpēc tā darījusi?

�� Jā. Lai vairs nevarētu atgriezties mājās. Viņa teica, ka aizrakstī�ot savējiem, ka dabūjusi darbu un esot ap�mierināta un ka viņiem nevajagot ne uztraukties, ne meklēt viņu.

�� Vai viņa nebēdājās par to, ka sagādās cie�anas vecākiem, kas viņu tik ļoti mīl?

�� Nē. Viņa teica � mājās esot tik garlaicīgi, ka varot sajukt prātā.

Roberta skatiens, pa�am negribot, atkal pievērsās mi�sis Vinnai. Tas bija briesmīgi.

�� Kā jūs vērtējāt �o jauno stāvokli?

�� Sākumā biju dusmīgs. Tas man radīja sare�ģīju�mus.

�� Vai par meiteni neraizējāties?

�� Nē, ne visai.

�� Kāpēc?

�� Es jau sen biju sapratis, ka viņa lieliski prot pati par sevi gādāt.

�� Kā jūs to domājat?

�� Tie�i tā: lai nu kur� cietīs no viņas ievārītām zie�pēm, tā noteikti nebūs Betija Keina.

Izdaudzinātā vārda pieminē�ana piepe�i atgādināja publikai, ka meitene, par kuru te visu laiku tiek runāts, ta�u ir tā pati Betija Keina! �Viņu� Betija Keina! Tā, kura līdzīga Bernadetei. Un zāle nemierīgi sakustējās, itin kā ievilkdama un aizturēdama elpu.

�� Un pēc tam?

�� Pēc garas salmu kul�anas�

�� Pēc kā? � tiesnesis pārtrauca.

�� Pēc garas spriedelē�anas, milord.

�� Turpiniet, � sacīja tiesnesis, � bet papūlieties ru�nāt literārā valodā!

�� Pēc garas runā�anas es nolēmu, ka visprātīgāk būs aizvest viņu uz savu vasarnīcu, kas atrodas pie upes netālu no Bornendas. Mēs to izmantojam nedēļas nogalēs un atvaļinājumu laikā, bet pārējo laiku tā parasti stāv tuk�a.

�� Sacīdams �mēs�, jūs laikam domājat sevi un savu sievu?

�� Jā. Meitene piekrita, un es aizvedu viņu uz tu�rieni.

�� Vai tonakt jūs palikāt tur kopā ar viņu?

�� Jā.

�� Un nākamajās naktīs?

�� Nākamo nakti es pavadīju mājās.

�� Tas ir, īlingā.

�� Jā.

�� Un pēc tam?

�� Nākamās nedēļas laikā es pārsvarā nak�ņoju va�sarnīcā.

�� Vai jūsu sieva nebrīnījās, ka jūs neguļat mājās?

�� Neko daudz neteica.

�� Un kā beidzās �ī Bornendas epizode?

�� Vienu vakaru es aizbraucu turp un redzēju, ka viņas tur vairs nav.

�� Ko jūs domājāt � kas noticis?

�� Nu, pēdējā laikā viņa bija sākusi ļoti garlaiko�ties. Pirmajās trīs dienās viņai likās ļoti interesanti saim�niekot, bet pēc tam vairs ne, un nekāda darāmā jau tur tie�ām nebija. Kad redzēju, ka viņas vairs nav, es no�spriedu, ka esmu viņai apnicis un viņa aizskrējusi ar kādu citu, atradusi ko interesantāku.

�� Vai jūs vēlāk uzzinājāt, kurp viņa devusies un kāpēc?

�� Jā.

�� Vai jūs �odien dzirdējāt Betijas Keinas liecību?

�� Jā.

�� To, ka viņa tikusi aizturēta ar varu kādā mājā netālu no Milfordas?

�� Jā.

�� Vai �ī ir tā pati meitene, kura devās jums līdzi uz Kopenhāgenu, nodzīvoja tur divas nedēļas un pēc tam turpināja dzīvot ar jums vasaras mājā pie Bornendas?

�� Jā, tā ir viņa.

�� Jums par to nav nekādu �aubu?

�� Nē.

�� Paldies!

Zāli pār�alca dziļa nopūta; Kevins apsēdās, bet Ber�nards �edviks palika gaidām Mailza Elisona jautājumus. Roberts nodomāja, ka Betijas Keinas seja diez vai ir spē�jīga paust citas emocijas kā vienīgi triumfu vai bailes. Divas reizes viņ� bija redzējis tajā pazibam triumfu un vienreiz bailes � pirmajā dienā, kad misis Sārpa bija de�vusies cauri viesistabai uz viņas pusi. Tomēr, sprie�ot pēc Betijas pa�reizējās sejas izteiksmes, meitene tikpat labi varēja klausīties tirgus cenu sarakstu. �ķietami mierīgo iespaidu acīmredzot radīja sejas fiziskais veidojums, at�statu izvietotās acis, augstā piere, bērni�ķā, mazā mute ar alla� uzmesto lūpu. �is fiziskais veidojums daudzus ga�dus bija slēpis no tuviniekiem īsto Betiju Keinu. Tā bi�jusi meistarīga maskē�anās. Fasāde, aiz kuras slēpās tā, kas viņa gribēja būt. Arī tagad maska bija savā vietā � tikpat bērni�ķa un rāma kā todien, kad viņ� to pirmo�reiz ieraudzīja Fren�aizas viesistabā, kaut gan aiz tās �o�brīd nepārprotami plosījās vesela emociju vētra.

�� Mister Cedvik, � Mailzs Elisons teica, � jūsu atzī�anās ir ļoti novēlota, vai ne?

�� Novēlota?

�� Jā. Jau apmēram trīs nedēļas �is notikums ir pre�ses un publikas uzmanības centrā. Ja jūsu stāsts ir pa�tiess, tad ta�u jums vajadzēja zināt, ka divas sievietes tiek nepatiesi apvainotas. Ja Betija Keina, kā jūs apgal�vojat, �īs nedēļas pavadīja kopā ar jums, nevis abu �o sievie�u mājā, kā apgalvo viņa pati, � kāpēc tad jūs negājāt uz policiju un to nepastāstījāt?

�� Tāpēc, ka es neko par to nezināju.

�� Par ko?

�� Par apsūdzību pret �īm sievietēm. Un par to pa�saciņu, ko Betija Keina sacerējusi.

�� Kā tas iespējams?

�� Tā, ka es atkal biju komandējumā ārzemēs. Par visu �ito es uzzināju tikai pirms da�ām dienām.

�� Skaidrs. Jūs dzirdējāt meitenes liecību, un jūs dzirdējāt ārsta liecību par to, kādā stāvoklī viņa atgrie�zusies mājās. Vai jūsu stāsts to izskaidro?

�� Nē.

�� Vai jūs bijāt tas, kur� piekāva meiteni?

�� Nē.

�� Jus teicat, ka vienu vakaru esot aizbraucis turp un redzējis, ka viņas vairs nav.

�� Jā.

�� Viņa bija sakravājusi savas mantas un aizgājusi?

�� Jā, vismaz tobrīd tā izskatījās.

�� Tas ir, visi viņas piederumi un somas, kurās tie atradās, bija nozudu�i kopā ar meiteni?

�� Jā.

�� Un tomēr viņa pārradās mājās pilnīgi tuk�ām ro�kām, vienā kleitā un kurpēs.

�� To es uzzināju daudz vēlāk.

�� Vai jūs gribat teikt, ka, ieradies vasarnīcā, jūs to atradāt pilnīgā kārtībā un nekas neliecināja, ka tā būtu pamesta steigā?

�� Jā. Tie�i tā es visu atradu.

Kad tika izsaukta lieciniece Mērija Frānsisa �edvika, zāle satraucās jau pirms viņas parādī�anās. KJuva skaidrs, ka tā ir ��im sieva�, � un kaut ko tādu nebija paredzē�jis pat vislielākais optimists, stāvēdams rindā pie tiesas zāles durvīm.

Frānsisa Cedvika bija slaida, glīta sieviete ar dabiski blondiem matiem un modeļu demonstrētājas apģērbu un augumu, kas �obrīd gan drusku sliecās uz apaļumu, ta�u, sprie�ot pēc bezrūpīgās sejas izteiksmes, viņa par to daudz nebēdāja.

Lieciniece apstiprināja, ka patie�ām esot precējusies ar iepriek�ējo runātāju un kopā ar viņu dzīvojot īlingā. Bērnu viņiem neesot. Viņa joprojām palaikam strādājot apģērbu firmā � nevis tāpēc, ka apstākļi spiestu, bet tāpēc, ka darbs viņai patīkot un papildu kabatas nauda jau nekad nekaitējot. Jā, viņa atceroties, ka vīrs nesen braucis uz Lārboro un pēc tam uz Kopenhāgenu. No Ko�penhāgenas viņ� atgriezies dienu vēlāk, nekā solījis, un nākamo nakti pavadījis kopā ar viņu. Turpmākās nedēļas laikā viņai radu�ās aizdomas, ka vīram sākusies kāda dēka. Sīs aizdomas apstiprināju�ās, kad draudzene viņai pastāstījusi, ka viņu abu vasaras mājā pie upes uzradu�sies vie�ņa.

�� Vai jūs par to runājāt ar vīru? � jautāja Kevins.

�� Nē. Tas neko neatrisinātu. Skuķi uz viņu krīt kā mu�as uz medu.

�� Ko tad jūs darījāt? Ko nolēmāt darīt?

�� To, ko es vienmēr daru ar mu�ām.

�� Proti?

�� Es tās situ.

�� Tātad jūs devāties uz vasarnīcu ar nodomu sist mu�u, ja tāda tur atradīsies?

�� Tie�i tā.

�� Un ko jūs atradāt?

�� Es turp aizbraucu vēlu vakarā, jo cerēju pieķert ari Bārniju �

�� Vai Bārnijs ir jūsu vīrs?

�� Dabiskil Tas ir, jā, � viņa steig�us piebilda, uz�tvērusi tiesne�a skatienu.

�� Un tālāk?

�� Durvis nebija aizslēgtas, un es gāju taisni iek�ā dzīvojamā istabā. No guļamistabas atskanēja sievietes balss: �Vai tas esi tu, Bāmij? Es esmu tā sailgojusies pēc tevis!� Iegāju guļamistabā un ieraudzīju viņu vārtāmies gultā, ietinu�os stulbā peņuārā, kādus pirms gadiem desmit varēja redzēt filmās. Viņa izskatījās pēc briesmī�gas nevī�as, un es drusku pabrīnījos par Bārnija gaumi. Gulēja un ēda �okolādi no milzīgas kastes turpat sev blakām. Gatava trīsdesmito gadu bilde!

�� Lūdzu, stāstiet tikai būtisko, misis Cedvika!

�� Jā. Atvainojos! Nu, sākās parastā vārdu maiņa�

�� Parastā?

�� Jā. �Ko tu te meklē� un tamlīdzīgi. Piekrāptā sieva pret mīļāko. Bet kaut kāda iemesla pēc �itā skuķe man drausmīgi uzkrita uz nerviem. Pati nezinu, kāpēc. Parasti es tādas lietas daudz neņemu galvā. Tas ir, mēs kārtīgi izlamājamies un �ķiramies bez īpa�a naida. Bet �itai palaistuvei bija kaut kas tāds, ka man iek�ā viss sagriezās. Un tad �

�� Misis Cedvika, es jūs lūdzu!

�� Jā, labi. Bet jūs jau pa�i man likāt stāstīt saviem vārdiem! Nu, īsi sakot, vienā bridi es vairs nevarēju iz�turēt �ito mau� Tas ir, viņa mani vienā brīdī izveda no pacietības. Es viņu izrāvu no gultas un pamatīgi iegāzu viņai pa ausi. Viņa izskatījās tik pārsteigta, ka man, goda vārds, sanāca smiekli. Acīmredzot neviens viņai ne�kad mū�ā nebija iesitis. �ī saka: �Kā tu drīksti man sist?� � nu, taisni tādiem vārdiem, un es saku: �Tevi vēl daudzi sitīs, lellīt, ne tikai es vieni� � un ievelku viņai vēlreiz. Nu, un tālāk� tas bija parasts kautiņ�. Es at�klāti atzīstu, ka visas priek�rocības bija manā pusē. Es biju lielāka un pamatīgi pārskaitusies. Noplēsu viņai to stulbo peņuāru, un tad viņa paklupa uz vienas no savām

247

rītakurpēm un ar blīk�ķi no�āvās zemē. Es gaidīju, kad viņa celsies aug�ā, bet viņa palika guļus un necēlās, un tad es nodomāju, ka paģībusi. Aizgāju uz vannas istabu pēc slapjas lupatas un saslapināju viņai seju. Pēc tam aizgāju uz virtuvi uzvārīt kafiju. Biju jau drusku pieri�musi un domāju � kad �ī arī pierims, varbūt gribēs kaut ko iedzert. Uzvārīju kafiju un noliku, lai ievelkas. Bet, kad aizgāju uz guļamistabu, izrādījās, ka visa tā ģīb�ana bijusi teātris. Tā m� tā skuķe bija aizlaidusies! Ap�ģērbties viņai bija laika diezgan, un es nospriedu, ka viņa a�i apģērbusies un aizskrējusi.

�� Un tad jūs arī braucāt projām?

�� Kādu stundu vēl pagaidīju, jo domāju, ka varbūt ieradīsies Bārnijs. Skuķes mantas bija izmētātas pa visām malām, es tās sametu viņas �emodānā un iegrūdu to skapī zem bēniņu kāpnēm. Tad atvēru visus logus. Varēja do�māt, ka smar�as viņa gāzusi sev virsū veselām pudelēm. Bārnijs nenāca, un es aizbraucu projām. Laikam drus�ciņ par agru, jo izrādījās, ka viņ� tomēr tur tovakar bi�jis. Pēc pāris dienām es viņam visu izstāstīju.

�� Un ko viņ� par to teica?

�� Viņ� teica � �ēl, ka viņas māte to neesot izdarī�jusi jau pirms desmit gadiem.

�� Vai viņ� neuztraucās par to, kas ar meiteni varētu notikt?

�� Nē. Es gan drusku raizējos, bet tad Bārnijs man

pateica, ka viņa dzīvojot turpat netālu � Eilzberijā. Tik.' nelielam gabalam nav grūti atrast kādu, kas aizved.

�� Tātad viņ� bija pārliecināts, ka meitene atgriezu�sies mājās?

�� Jā. Es teicu � varbūt tomēr vajag noskaidrot. Tas skuķis jau vēl ir tīrais bērns.

�� Un ko viņ� atbildēja?

�� Viņ� teica: �Frenkij, mīļā, �itas bērns ar savām izdzīvo�anas spējām sit pu�u jebkuru hameleonu.�

�� Un tā jūs izmetāt viņu no galvas.

�� Jā.

�� Bet jūs ta�u varējāt meiteni atcerēties, lasot avīzēs par Fren�aizas notikumu?

�� Nē, nevarēju vis.

�� Kāpēc?

�� Pirmkārt es nezināju meitenes vārdu. Bārnijs sauca viņu par Lizu. Un man ne prātā nenāca, ka piecpadsmit gadus veca skolniece, kas kaut kur nolaupīta un piekauta, varētu būt tā pati Bārnija brūte. Tā, kas gulēja manā gultā un ēda �okolādi.

�� Ja jūs būtu iedomājusies, ka tā ir tā pati meitene, vai jūs būtu izstāstījusi policijai visu, kas jums zināms?

�� Protams.

�� Vai jūs nebūtu mulsinājis tas apstāklis, ka viņu piekāvāt?

�� Nē. Es viņu labprāt piekautu vēlreiz, ja rastos iz�devība.

�� Es aiztaupī�u jautājumu savam kolēģim un pavai�cā�u pats: vai jūs domājat �ķirties no vīra?

�� Nē. Nepavisam.

�� Vai jūsu abu liecības nenozīmē viņa publisku at�masko�anu?

�� Nē. Man nekādu atmasko�anu nevajag. Un �ķir�ties no Bārnija es netaisos. Ar viņu ir labi, un viņ� nor�māli pelna. Ko vēl no vīra var gribēt?

�� Nudien nezinu, � Roberts dzirdēja Kevinu no�murminām. Tad aizstāvis savā parastajā balsī lūdza lie�ciniecei apstiprināt, ka meitene, par kuru viņa stāstījusi, ir tā pati, kura devusi liecību un sē� tiesas zālē. Pēc tam viņ� pateicās misis �edvikai un apsēdās.

Mailzs Elisons neuzdeva pretjautājumus. Kevins dzī�rās aicināt savu nākamo liecinieku, ta�u zvērināto priek��sēdis pasteidzās pirms viņa.

Zvērinātie, viņ� sacīja, gribot darīt zināmu viņa gai��ībai tiesnesim, ka viņiem pilnīgi pietiekot ar līdz �im dzirdētajām liecībām.

�� Kādu liecinieku jūs vēl gribējāt aicināt, mister Makdērmot? � tiesnesis jautāja.

�� Kopenhāgenas viesnīcas īpa�nieku, milord. Viņ� var pastāstīt par to laikaposmu, kad misters �edviks ar Betiju Keinu uzturējās viņa viesnīcā.

Tiesnesis jautājo�i paskatījās uz priek�sēdi.

Priek�sēdis apspriedās ar zvērinātajiem.

�� Nē, milord, mēs domājam, ka nav vajadzīgs uz�klausīt �o liecinieku, ja jūsu gai�ība tā ir ar mieru.

�� Ja jūs uzskatāt, ka esat dzirdēju�i pietiekami daudz, lai izteiktu pareizu spriedumu, � un es personīgi nedo�māju, ka jauna liecība palīdzētu gūt lielāku skaidrību, � tad lai tā notiek. Vai jūs vēlaties dzirdēt apsūdzības advo�kāta runu?

�� Nē, milord, paldies! Mūsu spriedums jau gatavs.

�� Tādā gadījumā mans kopsavilkums acīm redzami ir lieks. Vai iesiet apspriesties?

�� Nē, milord. Spriedums ir vienbalsīgs.

XXIII

�� Labāk nogaidīsim, līdz pūlis izklīst, � Roberts teica. � Pēc tam mūs izlaidīs pa sānu durvīm.

Viņ� nesaprata, kāpēc Mariona izskatās tik nopietna, tik sadrūmusi. Gandrīz kā pēc smaga trieciena. Vai tie��ām sasprindzinājums atstājis tik spēcīgu iespaidu?

Glu�i kā nojauzdama viņa samulsumu, Mariona ietei�cās: � Tā sieviete! Tā nabaga sieviete! Es nespēju do�māt ne par ko citu.

�� Kas? � Roberts, muļķīgi vaicāja.

�� Meitenes māte! Vai varat iedomāties kaut ko vē! briesmīgāku? Zaudēt jumtu virs galvas, protams, arī nav� Ak, jā, Robert, mīļais, jums nav jāpūlas mums to stāstīt� � Un viņa pacēla roku ar jaunāko Larborough Times numuru, kur pēdējo ziņu rindkopā pletās uzraksts: �Fren�aiza, māja, kas slavena sakarā ar Milfordas prāvu par meitenes nolaupī�anu, pagāju�ajā naktī nodegusi līdz pamatiem.� Vakar tā man vēl būtu likusies milzīga traģēdija. Bet tagad salīdzinājumā ar tās sievie�tes nelaimi man tas �ķiet sīks starpgadījums. Kas var būt vēl briesmīgāks par atklājumu, ka cilvēks, ar ko tu ga�diem esi dzīvojis kopā un ko esi mīlējis, ne tikai ne�eksistē, bet nekad vispār nav eksistējis? Ka cilvēks, ko esi tā mīlējis, ne tikai nemīl tevi, bet ir absolūti vienal�dzīgs pret tevi un vienmēr tāds bijis? Kas pēc �āda at�klājuma vispār vairs paliek? Viņa ta�u pat pa zaju zāli vairs nevar staigāt, nedomādama, vai tikai apak�ā nav purvs!

�� Jā, � Kevins piekrita, � es nemaz nevarēju uz viņu skatīties. Viņas cie�anas bija pārāk satrieco�as.

�� Viņai ir Joti jauks dēls, � teica misis Sārpa.

�� Bet saproti ta�u, � Mariona nerimās, � viņai vairs nav arī dēla! Tagad viņai nav nekā! �ī sieviete domāja, ka viņai ir Betija. Viņa to mīlēja un uzticējās tai tie�i tāpat, kā mīlēja savu dēlu un uzticējās viņam. Un tagad �is dzīves pamats ir sadragāts. Kā viņa vairs var uz kaut ko pajauties, ja jau āriene ir tik mānīga? Nē, viņai nav nekā. Tikai tuk�ums �

Kevins paņēma Marionu zem rokas. � Jums pēdējā laikā bijis pietiekami daudz pa�ām savu rai�u, jūs ne� varat uzkraut sev vēl citu bēdas. Nāciet, man �ķiet, ka tagad viņi varēs izlaist mūs ārā! Vai nebija patīkami re�dzēt, cik policisti laipni un neuzbāzīgi aicināja nepatieso liecību devējas sev līdzi?

�� Nē, es nespēju domāt ne par ko citu kā vienīgi par tās sievietes mokām.

Tātad arī viņa to uztvērusi �ādi.

Kevins izlikās nedzirdējis �o atbildi. � Un kā preses pārstāvji visi lauzās pie telefona, līdzko tiesne�a sarkanā mantija nozuda aiz durvīm! Ikvienā Anglijas avīzē jūs tiksiet attaisnotas visos sīkumos, varu jums galvot! Tā būs vispla�ākā publiskā attaisno�ana kop� Dreifusa lai�kiem.

�� Acīmredzot mums da�as naktis vajadzēs pavadīt viesnīcā? � jautāja misis �ārpa. � Vai kāda no mūsu lietām vispār ir saglabājusies?

�� Jā, itin daudzas, � Roberts atbildēja un pastāstīja, ko izdevies izglābt. � Bet, ja runa ir par viesnīcu, pastāv vēl cita iespēja.

Tā nu Mariona kopā ar māti devās uz nelielo namiņu �jaunās� pilsētiņas galā, un mis Simas goda istabā viņi nelielā pulciņā � Mariona, viņas māte, Roberts un Stenlijs � nosvinēja laimīgās beigas. Kevinam bija vajadzē�jis atgriezties Londonā. Galdu rotāja kupls puķu pu�ķis, kuru kopā ar jauku vēstulīti bija atsūtījusi Linas tante. Stenlijs bija atnesis Larborough Evening News jaunāko eksemplāru, kura priek�ējā lapā bija lasāms pirmais prā�vas apraksts.

�� Vai jūs negribētu rit pēcpusdienā saspēlēt ar mani golfu? � Roberts jautāja Marionai. � Jūs tik ilgi esat bijusi spiesta vairīties no cilvēkiem. Mēs varam sākt agri, kamēr citi spēlētāji vēl brokasto.

�� Jā, labprāt, � viņa atbildēja. � Laikam jau rīt dzīve sāksies no jauna, un tajā, kā parasti, būs gan la�bais, gan ļaunais. Bet �ovakar man joprojām ir sajūta, ka iespējams tikai ļaunais.

Tomēr nākamajā rītā, kad Roberts atbrauca viņai pa�kaļ, �ķita, ka dzīvē atgriezies arī labais. � Ja jūs zinātu, cik tas ir brīni�ķīgi! � Mariona jūsmoja. � Es domāju � dzīvot �ādā mājā. Pagriez tikai krānu, un karsts ūdens tek straumēm!

�� Turklāt �āda dzīve teicami papildina izglītību, � teica misis �ārpa.

�� Izglītību?

�� Jā, jo blakusistabā var dzirdēt katru otro vārdu.

�� Nu ko tu, māt! Katru otro jau gan ne!

�� Katru tre�o, � misis �ārpa izlaboja.

Viņi devās uz golfa laukumu pacilātā garastāvoklī, un Roberts nolēma, ka bildinās Marionu pēc spēles, dzerot tēju kluba kafejnīcā. Bet ja nu tur ir pārāk daudz cilvēku, kas gribēs jaukties pa vidu ar saviem apsveikumiem sa�karā ar prāvas iznākumu? Varbūt labāk mājupceļā?

Viņ� bija nolēmis, ka atstās savu māju Linas tantei � jo viņa ar �o mājvietu bija tā saaugusi, ka likās pilnīgi skaidrs: vienīgi tur viņa var sagaidīt vecumdienas un mū�a galu, � bet sev un Marionai sameklēs nelielu mā�jokli citā Milfordas vietā. Sājos laikos tas nebūs viegli, bet sliktākajā gadījumā viņi var iekārtot sev maziņu dzī�voklīti Blēra, Heivarda un Beneta firmas aug�stāvā. Tad gan vajadzēs aizvākt pārsimt gadus krāju�os protokolus, ta�u tiem jau sen vairs tikai muzeja vērtība, tikpat tie būtu pārvietojami citur.

Jā, viņ� to darīs mājupceļā.

Bet tad Roberts secināja, ka domas par gaidāmo sa�runu nejaus spēlēt. Viņ� piepe�i apstājās un, ar nūju bikstīdams bumbiņu, teica: � Mēs varētu apprecēties, Mariona.

�� Tie�ām, Robert? � Viņa izvilka no somas savu nūju un nometa somu turpat zemē.

�� Tu ta�u arī tā domā, vai ne?

�� Nē, mījo Robert.

�� Mariona! Kāpēc? Tas ir, kāpēc ne?

�� Iemeslu ir daudz, un katrs no tiem pietiekami sva�rīgs. Vispirms, ja vīrietis nav apprecējies līdz �etrdesmit gadu vecumam, tad laulība viņa dzīvē nav nekas nozī�mīgs. Tad �āda vēlē�anās ir drīzāk kā pārejo�a kaite, kas uz laiku viņu apsēdusi � tā kā gripa vai reimatisms. Es negribu būt tev pārejo�a kaite.

�� Bet tas ir �

�� Turklāt man �ķiet, ka es nepavisam nebū�u iegu�vums Blēra, Heivarda un Beneta firmai. Pat tad, ja�

�� Es nelūdzu, lai tu precies ar Blēra, Heivarda un Beneta firmu!

�� Pat pierādījumi, ka es neesmu situsi Betiju Keinu, nevar novērst to apstākli, ka esmu �sieviete no Keinas prāvas�, un firmas vecākajam partnerim tāda sieva var sagādāt da�u neērtu brīdi. Tas tev nenāks par labu, Ro�bert, tici man!

�� Dieva dēļ, Mariona! Izbeidz �

�� Turklāt tev ir Linas tante, bet man ir māte. Mēs nevaram viņas tā vienkār�i nolikt kaut kur malā kā no�lietotas mēbeles. Es savu māti ne tikai mīlu, es viņu ap�brīnoju. Tu savukārt esi pieradis pie Linas tantes lutinā��anas � jā, jā, esi! � un smagi izjustu � daudz sma�gāk, nekā tu �obrīd domā, � cik ļoti tev pietrūkst tās aprūpē�anas un ap�ubinā�anas, ko es tev neprastu no�dro�ināt � un, ja prastu, tad nemaz negribētu, � viņa smaidīdama piebilda.

�� Mariona! Tie�i tāpēc es gribu precēties ar tevi, ka tu mani nelutinātu. Tāpēc, ka tev ir pieaugu�a cilvēka saprāts un �

�� Pieaugu�a cilvēka saprāts ir patīkams, ja reizi ne�dēļā kopīgi jāaiziet paēst, bet pēc pusmū�a kopā ar Li�nas tanti tev tas neliktos līdzvērtīgs aizstājējs gar�īgām kūkām dievino�ā gaisotnē.

�� Ir vēl kaut kas, ko tu neesi pat pieminējusi, � Roberts teica.

�� Kas tad?

�� Vai es tev vispār kaut ko nozīmēju?

�� Jā. Ļoti daudz. Laikam pat vairāk nekā jebkur� cits, ko es jebkad esmu satikusi. Tas pa daļai ir iemesls, kāpēc es neprecē�os ar tevi. Otrs svarīgs iemesls slēpjas manī pa�ā.

�� Tevī?

�� Redzi, es neesmu laulības dzīvei piemērota sie�viete. Es negribu rēķināties ar otra cilvēka untumiem, ar otra prasībām, ar otra iesnām un galvassāpēm. Mēs ar māti lieliski saderam kopā tie�i tāpēc, ka neizvirzām viena otrai nekādas prasības. Ja vienai no mums ir iesnas, tā paliek savā istabā un ārstējas saviem spēkiem, līdz atkal var rādīties cilvēkos. Bet neviens vīrs tā nebūs.ar mieru. Viņ� gaidīs līdzjūtību � pat tad, ja iesnas būs saķēris pa�a muļķības pēc, � gaidīs līdzjūtību, uzmanību un kop�anu. Nē, Robert! Neskaitāmas sievietes to vien gaida, kaut varētu ārstēt kādam vīrietim iesnas, � kālab tev jāizraugās tie�i mani?

�� Tāpēc, ka tu esi vienīgā starp visām �īm neskaitā�majām un es tevi mīlu.

Marionas sejā pavīdēja tāda kā vainas apziņa. � Mani vārdi laikam izklausās vīzdegunīgi. Bet tos saka priek�ā veselais saprāts.

�� Bet, Mariona, vientuļa dzīve ir tuk�a �

�� Pēc manas pieredzes sprie�ot, �pilna� dzīve ir tā, ko pārpilda citu cilvēku prasības.

�� un māte mū�īgi nebūs kopā ar tevi.

�� Cik es pazīstu savu māti, viņa bez pūlēm mani pārdzīvos. Labāk spēlēsim tālāk � lūk, tur jau redzami nākamie spēlētāji!

Roberts automātiski ieripināja bumbiņu bedrē. � Bet ko tu darīsi? � viņ� vaicāja.

�� Ja neapprecē�os ar tevi?

Roberts nikni sakoda zobus. -Laikam viņai taisnība: �ī izsmējīgā attieksme, kopā dzīvojot, varētu kļūt par jū�tamu apgrūtinājumu.

�� Ko jūs ar māti esat nolēmu�as darīt tagad, kad jums vairs nav Fren�aizas?

Mariona mazliet vilcinājās ar atbildi, it kā grūti būtu to pasacīt. Viņa stāvēja, pa pusei aizgriezusies, un kni�binājās gar somu.

�� Mēs brauksim uz Kanādu, � viņa beidzot teica.

�� Brauksiet projām?

�� Viņa joprojām stāvēja novērsusies. � Jā.

Roberts bija satriekts. � Bet, Mariona, tas nevar būti

Un kāpēc tie�i uz Kanādu?

�� Man tur ir brālēns, profesors Makgila koled�ā. Mā�tes vienīgās māsas dēls. Pirms kāda laika viņ� mums at�rakstīja un piedāvāja pārcelties pie viņa un vadīt saim�niecību, bet tad mēs jau bijām mantoju�as Fren�aizu un Anglijā jutāmies ļoti labi. Tāpēc toreiz atteicāmies. Bet piedāvājums joprojām ir spēkā. Un tagad� tagad mēs abas dosimies turp.

�� Saprotu.

�� Nerādi tik drūmu seju, mīļais! Tu nemaz nenojaut, no kādām nepatik�anām esi izsprucis.

Viņi pabeidza spēli pilnīgā klusumā.

Kad Roberts bija izlaidis Marionu pie mis Simas mā�jas un brauca atpakaļ uz Sinleinas garā�u, viņ� ar rūgtu smaidu nodomāja, ka visiem jaunajiem pārdzīvojumiem, ko viņ� izbaudījis pēc iepazī�anās ar �ārpām, pievieno�jies ari atraidīta pielūdzēja pārdzīvojums. Pēdējais un laikam visnegaidītākais.

Pēc trim dienām, pārdevu�as vietējam tirgotājam at�liku�ās mēbeles un Stenlijam � to pa�u ma�īnu, ko viņ� tika tā noniecinājis, abas sievietes ar vilcienu aizbrauca no Milfordas. Vispirms viņas ar amizanto �mazbānīti� aizbrauca līdz Nortonas sazarojumam. Roberts pavadīja? viņas līdz stacijai, kur vajadzēja pārsēsties ātrvilcienā.

�� Man vienmēr paticis ceļot pēc iespējas tuk�ākām rokām, � Mariona teica, pārlūkodama niecīgo bagā�u,

�� tomēr es nebūtu domājusi, ka brauk�u uz Kanādu ar vienu nelielu rokassomiņu.

Dzelzceļa malās krā�ņi kuploja puķes, pļavas dzirkstīja gundegu ziedos, bet Robertam pasaule �ķita pelnu pelēka un drūma kā lietus mākonis. Viņ� noraudzījās, kā Londo�nas vilciens ar abām sievietēm nozūd tālumā, un devās mājup, pūlēdamies iztēloties, kā turpmāk spēs izturēt Milfordas dzīvi, ja vairs nebūs cerību kaut reizi dienā redzēt Marionas melnīgsnējo, kalsno seju.

Tomēr galu galā viņ� to spēja izturēt itin labi. Tajā pa�ā pēcpusdienā viņ� devās uzspēlēt golfu un secināja, ka joprojām ir glu�i pieņemamā sportiskā formā. Viņ� iepriecināja misteru Hazeltainu ar savu interesi par darbu. Viņ� ierosināja Neviļam, ka viņi divatā varētu sa�ķirot un iegrāmatot bēniņos sakrautos protokolus un varbūt ie�ūt tos vākos. Pēc trim nedēļām, kad no Londonas pie�nāca Marionas atvadu vēstule, Roberts jau glu�i nemanot bija iegrimis Milfordas tīkami rāmajā ikdienā.

Mariona rakstīja:

�Mans visumīļais Robert!

Sī ir ļoti sasteigta atvadu vēstule, rakstīta tāpēc, lai pasacītu Tev, ka mēs abas domājam par Tevi. Parīt ar rīta lidma�īnu mēs dodamies uz Monreālu. Tagad, kad �is brīdis jau gandrīz klāt, mēs abas esam pārliecināju��ās, ka atceramies gandrīz tikai labo un patīkamo, bet pārējais pamazām pagaist un kļūst arvien nesvarīgāks. Varbūt tā ir priek�laicīga nostalģija. Nezinu. Zinu tikai to, ka vienmēr jutī�os laimīga, atcerēdamās Tevi. Tāpat ari Stenliju un Bilu � un Angliju.

Sirsnīgā mīlestībā un pateicībā no mums abām �

Mariona Sārpa.�

Roberts nolika vēstuli uz sarkankoka galda. Nolika tie�i pēcpusdienas saules apspīdētajā laukumiņā.

Rīt ap �ādu laiku Marionas vairs nebūs Anglijā.

Sī doma viesa izmisumu, ta�u tur neko nevarēja darīt, atlika vienīgi būt prātīgam. Nu ko tad, ko te varēja iesākt?

Un tad gandrīz vienlaikus notika trīs atgadījumi.

Ienāca misters Hezeltains un paziņoja, ka misis Lomaksa atkal gribot mainīt savu testamentu; varbūt Ro�berts tūlīt pat varētu doties pie viņas?

Piezvanīja Linas tante un palūdza mājupcejā nopirkt zivi.

Un misis Tafa ienesa tēju.

Roberts ilgi raudzījās uz abiem cepumiem savā priek�ā. Tad mierīgi, bet apņēmīgi pastūma paplāti malā un no�cēla telefona klausuli.

XXIV

Vasaras lietus ar vienmuļu neatlaidību kapāja lid�lauku. Laiku pa laikam uzbrāzmoja vēj� un ietrieca garu �alti lidostas ēkas logos. Apjumtais ceļ� uz Monreālas lidma�īnu abos galos bija vajā, un pasa�ieri, galvas pie�lieku�i, vairīdamies no slapjuma, pamazām kāpa lidma��īnā. Roberts, iedams kaut kur rindas galā, redzēja ga�baliņu priek�ā vecās misis �ārpas zemo, melno cepuri, ap kuru plīvoja baltas matu �ķipsnas.

Kad viņ� iekāpa lidma�īnā, abas sievietes jau sēdēja savās vietās un misis �ārpa kaut ko meklēja somiņā. Robertam ejot starp sēdekļu rindām, Mariona paskatījās aug�up un viņu ieraudzīja. Viņas sejā atplaiksnījās prieks un pārsteigums.

�� Robert! � viņa iesaucās. � Vai tu atnāci mūs pa�vadīt?

�� Nē, � Roberts atbildēja. � Es arī lido�u ar �o lidma�īnu.

�� Lidosi? � viņa neizpratnē atkārtoja. � Tu?

�� Sis ir sabiedriskā transporta līdzeklis.

�� Es zinu, bet. . . vai tad tu brauc uz Kanādu?

�� Jā.

�� Kapec?

�� Apciemot savu māsu Saska�evanā, � Roberts ar tēlotu nopietnību atbildēja. � Tas ir daudz labāks iegansts nekā brālēns Makgila koled�ā.

Mariona sāka klusi un sirsnīgi smieties.

�� Ai, Robert, mīļais, � viņa noteica, � tu ne iedo�māties nevari, cik jauks esi, kad kļūsti vīzdegunīgs!

Sī stāsta si�eta pamatā ir patiess notikums, kura galvenā varone bijusi meitene, vārdā Elizabete Keninga. (Red. piez.J