Devs Straikers

Finālspēle

.

,

..

Viņ��

� uzmetis vienaldzīgu skatienu eskalatoram tiem viņ� nekad neuzticējās devās lejup pa pilsētas Jūras autoostas platajām marmora kāpnēm, tēlodams tūristu un lūkodamies visapkārt, it kā redzētu �o vietu pirmo reizi mū�ā.

Ta�u viņ� pārzināja �o ēku pat pārāk labi. Un, kaut arī telpas bija labi apgaismotas un laistījās vienās ugunīs jo sevi�ķi, ja iedomājās Manhetenas aizvēsturiskās metro staci�jas, viņ� jutās pilnīgi pārliecināts, ka visā Amerikā nav otras tik drūmas vietas. Kustoņi, kas �ajā mēslu bedrē �um un mud�, viņam ie�āvās prātā.

Savulaik skolā viņ� par to bija sacerējis garu dzejoli. Viņ� bija devis tam nosaukumu �Autoosta neveiksminieku valstība� un apcerējis tajā trīs skaidri iz�ķiramas ļau�u grupas, kas mitinās milzīgajā, tomēr it kā pie zemes pieplacinātajā mūra ēkā. Rītos un vakaros uz visām pusēm plūda pastāvīgie pasa�ieri, kas apņēmīgi virzījās uz saviem peroniem, nelik�damies manām piedraņķotās grīdas, vispirms steidzās uz dar�bu, tad atkal uz mājām un izmeta Manhetenu no galvas.

Otrkārt, autoostai bija pastāvīgie iemītnieki, raibais per�sonāls kalpotāji, kasieri, pavāri un oficiantes kas strādāja tepat un, maiņai beidzoties, atviegloti devās mājup.

Un gandrīz vienmēr, ta�u jo īpa�i naktīs, ēku savā ziņā pārņēma tre�ie� līdz pēdējam nodzēru�ies alkoholiķi, kas die�delēja ubaga gra�us; iesācēji krāpnieki, kas tirgojās ar smalkiem

��veicie�u rokaspulksteņiem no tīra zelta� par pieciem dolā�riem gabalā; visādi kulta kalpotāji skūtām galvām, kuri mācās virsū garāmgājējiem un vāca ziedojumus; �urpu turpu klīda lecīgas jaunie�u bandas tās cita no citas at�ķīrās tikai ar tenistupeļu mārku. Un kur tad vēl visa pārējā publika apdullu�i narkomāni, zālī�u tirgoņi, viņu klienti, galīgie psihi� visi tie, kurus sauc par dzīves pabērniem. Kuri dzīvo, ik mirkli riskē�dami nokļūt konfliktā ar likumu.

�ovakar te ir vēl kāds no ceturtajiem, viņ� nodomāja. Es. Un otra tāda kā es te nav.

Nokāpis lejā, viņ� devās uz priek�u pa galveno gaiteni un pārsteigts un apstulbis nolūkojās uz vēlās novakares raibu raibo neveiksminieku pūli. Turpat priek�ā uz izejas pusi virzījās arī liela, izkāmējusi, tumsnēja sieviete garā, melnā kleitā. Viņ� ar neslēptu ziņkāri nopētīja sievieti. Pie rokas viņa vilka sev līdzi sīku eņģeliska izskata puisīti kārtīgā matro�a uzvalciņā. Zēns ar pūlēm spēja tikt viņai līdzi. Jau nākamajā mirklī kļuva skaidrs, kas sievietē bija licies tik neparasts.

Kuplās, melnās ūsas. Skaidrs kā diena, ka �viņa� bija vī�rietis. Ta�u likās, ka neviens cits autoostā to neredz. Pat sievie�te policistes formastērpā pie bufetes letes viņa bija aizņemta ar gāzētā ūdens skārdeni.

Tuvodamies ieejas durvīm, viņ� sejā uzbūra augstprātī�gu smaidiņu, pārmeta nelielo koferīti no vienas rokas otrā un, nelikdamies manām pretī pakalpīgi pastieptās rokas, pa virpuļdurvīm izgāja ārā uz Devītās avēnijas.

Jūlija svelme iecirtās sejā kā bārddziņa karstais dvielis. Ievilcis krūtīs gaisu, viņ� uz brīdi apstājās, lai nopētītu ļau�u drūzmu.

Tad jau lēnāk viņ� devās lejup pa ielu līdz �etrdesmitās ielas stūrim, kur atkal apstājās, jo viņu gurdā balsī uzrunāja nenosakāma vecuma vīrietis, kur� sēdēja uz nodriskātas kara�vīra flaneļa somas. Vai neatmetīsiet kadu centu, mister? Un lūdzējs laiski pastiepa roku.

Uzrunātais, viņu vērīgi noskatījis, savukārt pajautāja:

-�� Vai jūs būtu kāds no tiem bezpajumtniekiem, par kuriem tik daudz esmu dzirdējis?

Rugājiem noaugu�ais, netīrumiem klātais vīrs sablisināja acis. Viņ� nebija radis atbildēt uz jautājumiem.

-�� Nu� jā. Mani izmeta no darba, un es zaudēju dzīvokli. Pūlos atkal tikt uz kājām.

-���� Briesmīgi gan, viņ� nopietni sacīja, tad pakāpās atpakaļ, tālāk no lētā vīniņa dvingas, kas vēlās no vīra mutes.

-��� Kaut kas jādara. Vai tad nav nevienas patversmes?

-�� Nevienā jau nevar dro�i pārlaist nakti. No rīta pamosties un skaties esi galīgi beigts, vīrs atteica, tad iegrudzinājās, apjēdzis, ka izdevies joks.

-�� Ak �ausmas! Pie mums, Soltleiksitijā, gan tādu briesmu lielu nav. Lejup pa seju ritēja sviedru lāses.

-��� Kur? Pie Sālsezera? Tu esi mormonis vai kaut kas uz to pusi?

-�� Jā, sekoja atbilde. Atbraucu �urp strādāt par misio�nāru. Un varbūt uzsāk�u darbu tie�i ar tevi. Vai gribi pavadīt naktis dro�ā vietā? Paēst?

No�ņurku�ais tips blisināja acis un pūlējās sakopot do�mas. Pacēlis galvu pret starojo�o smaidu, viņ� beidzot atteica: -Tas būtu lieliski. Tikai es neesmu mormonis.

-�� Par to nekas. Mēs visi esam brāļi, laipnais garāmgājējs atbildēja. Kā tevi sauc?

-��� D�o.

-Mani Hairems. Hairems Vokers.

Kādu bridi viņ� nogaido�i vērās lejup, tad paraustīja plecus un devās tālāk. Mirkli vilcinājies, D�o pagrāba flaneļa somu, uzslējās kājās un steberēja pakaļ. Nebija jau nekāds

prieks pamest iesildīto vietiņu uz trotuāra, bet ej nu sazini ja nu uzsmaida laime? Varbūt pat izdodas izsist no �itā svētā naudasmaisa pāris zaļo. Ziemassvētki jūlijā. Un kāpēc ne?

Vēl �odien viņ� pats kādam izmeta kaut ko par to, ka visam jāsāk iet uz labo pusi, tā kā uz slikto tālāk vairs nav, kur iet.

Bet varbūt tas bija vakar. Nu, vienalga, tā viņ� noteikti teica.

Kaut kad nupat.

Cilvēks, kur� sevi bija nosaucis par Hairemu Vokeru, iekāpa tum�zilā sedanā, kas stāvēja turpat uz stūra, tad atvēra otras priek�ējās durvis un līksmi uzsauca: Lec nu iek�ā!

D�o iekāpa un ie�miedza starp ceļgaliem flaneļa somu. Pablenzis atpakaļ, viņ� uz pakaļējā sēdekļa pamanīja guļam lielu plastmasas atkritumu konteineru. Kam tad tas? Kur sabāzt dievkalpojumu ziedojumus? D�o pūlējās atsaukt atmiņā visu, ko bija dzirdējis par mormoņiem. Vai viņi nebija tie, kam ne�gāja pie sirds dzer�ana? Atcerējies pustuk�o vīna pudeli �ake�tes kabatā, D�o apņēmās ar nagiem un zobiem turēties pretī, ja �itais mormonis grasīsies viņam pudeli atņemt.

Ma�īna uzņēma ātrumu, nobrauca da�us kvartālus lejāk pa Devīto avēniju, tad pagriezās uz ziemeļiem un brauca gar Hudzonas upi. Laiks bija vēls, ma�īnu ielās maz.

Hairems ierunājās, ka lielāka prieka neesot kā strādāt Tā Kunga labā. D�o iedomājās, ka labvēlis varbūt ir zilais.

Patiesībā iznāca tā, ka sedans, spēji nogriezies no alejas, pagriezās vēl ap pāris stūriem un beigu beigās izbrauca uz tās pa�as ielas, tikai nu jau dienvidu virzienā. Pēc neilga brītiņa ma�īna iebrauca tuk�ā stāvvietas laukumā Hudzonas upes krastā un tur apstājās.

-��� Nu, esam klāt, Hairems priecīgi paziņoja.

D�o apjucis palūkojās visapkārt. Kur tad? Te jau nekā i

nav. Tikai upe.

-��� Vispirms mazliet laika veltīsim lūg�anām, vīrietis

atbildēja, apgāja apkārt ma�īnai, atvēra durvis un bez īpa�as piepūlfcs izvilka D�o laukā. Skaiti lūg�anu!

D�o izslējās, ta�u piepe�i viņu pakrūtē ķēra spēcīgs si�tiens, tā ka viņ� noelsās un pārlocījās viduklī uz pusēm. Izvilcis no �aketes kabatas pasmagu stieni, Hairems vairākas reizes ar to iesita D�o pa seju un tad, kad viņ� jau bija nokritis pie zemes, sāka guļo�o spārdīt kājām.

D�o, sarāvies �okurā, pūlējās paglābties no spērieniem, bet Hairems uzgāzās viņam virsū, apmeta roku ap kaklu un uzrāva viņu kājās.

Un tad D�o pamanīja sev priek�ā nozibsnījam na�a as�meni. Pamanīja un tūliņ arī sajuta, kā tas iecērtas vēderā. Viņ� ievaidējās un vārgi mēģināja uzbrucējam izrādīt pretsparu, me�onīgi vēcināja rokas, gribēdams nazi atvairīt, belza un trāpīja pa roku, pa delmu, atkal un atkal, ta�u Hairems bija pārāk liels un spēcīgs, un pēdīgi D�o spēki izsīka un nazis cirtās viņa vēderā vēl un vēl, iek�ā un ārā, cirtienu bija daudz, līdz beidzot viens ķēra sirdi. D�o rimās raustīties un saļima

Stāvvietā iegriezās kāda ma�īna. Pats būdams sedana aizsegā, Hairems pacēla galvu, ta�u otra ma�īna apstājās lauku�ma viņā galā, un braucējs devās prom.

Kad Hairems pieliecies sagrāba D�o aiz matiem, pacēla viņa galvu un pārvilka pār rīkli nazi, atskanēja tāds kā ne�skaidrs, burbuļojo�s vaids.

Notupies līdzās D�o, viņ�, satvēris nazi tā, it kā tā būtu pildspalva, dziļi iegrieza D�o pierē burtu B. Mirkli vilcinājies, vēlreiz stūrgalvīgi vairākas reizes pārvilka asmeni pār D�o vaigiem un rīkli un tikai tad, noslaucījis to D�o pievalkātajā kreklā, salocīja'un nolika sāņus.

Atvēris ma�īnas pakaļējās durvis, viņ� izvilka plastmasas atkritumu tvertni, iebāza tajā D�o līķi, iedabūja tvertni atpakaļ sedanā, aizvēra durvis un izbrauca ārā no stāvvietas.

Pirmajā krustojumā viņ� nogriezās no alejas uz austrumiem. Pēc pāris kvartāliem ma�īna, nobraukusi gar Centrālā parka ziemeļrietumu stūri, devās tālāk austrumu, tad dien�vidu virzienā, parādīdamās te uz Septiņdesmit otrās ielas, te uz Piektās avēnijas.

Bija jau pāri pusnaktij, un Manhetenas grezno austrumu kvartālu ielas likās kā izmiru�as.

Viņ� izbrauca atpakaļ uz Septiņdesmit pirmās ielas un kvartālā starp Otro un Tre�o avēniju apstājās pie hidranta, kas slējās elegantas �etrstāvu mājas priek�ā. Tur nogaidīja, lai ga�rām aizbrauc kāda ma�īna.

Kad tā bija prom un viņ� pats jutās dro�s, ka nekur tu�vumā nav redzams neviens gājējs, Hairems Vokers izcēla no ma�īnas konteineru un novietoja to līdzās tādiem pa�iem, kas stāvēja un gaidīja rītu un atkritumu vācējus. Viņ� pārliecinājās, ka D�o kājas labi rēgojas laukā no tvertnes un ka vāks dro�i turas uz līķa ceļgaliem.

Un tad viņ� brauca projām, dīki apcerēdams, cik daudz gājēju paies garām atkritumu tvertnei, līdz kādam iekritīs acīs, ka no tās laukā rēgoj as līķa kāj as� un vai acīgais gāj ēj s zvanīs policijai vai arī glu�i vienkār�i steigsies mājup, klusībā dun�godams Ņujorkā tik iecienīto motīvu: �Negribu nekur jauk�ties.�

Lai arī cik ne�ēlīga, slepkavība bija tikai viena no dau�dzajām Ņujorkā un diez vai būtu vispār izpelnījusies vietu ziņās, ja līķis netiktu atrasts tādā respektablā rajonā. Nākamajā dienā �New York Post� tai vienīgi tāpēc atvēlēja trīs rindkopas. Ne New York Times�, ne arī kāda no vietējām TV studijām �im gadījumam neveltīja ne vārda.

Policijas ziņojumā nekas netika minēts par burtu, kas bija izgriezts uz nogalinātā pieres.

Se�i viri klusēdami lavījās aug�up pa kāda spāņu Hārlemas īresnama skopi apgaismotajām kāpnēm. Viņi virzījās rindā cits aiz cita, turēdamies iespējami tuvāk margām, jo no�mīdītie koka pakāpieni tur varēja mazāk �īkstēt. Sazināju�ies ar rokas mājieniem, viņi izkārtojās abpus kādām durvīm tre�ajā stāvā.

Viens no vīrie�iem piesardzīgi nospieda durvju rokturi, nogrozīja galvu, paraustīja plecus, atkāpās, pacēla kāju un, cik spēka, trieca to tie�i virs roktura.

Durvis atsprāga vaļā, un spērējs iebļāvās: Policija! Ne no vietas! Nekustēties! Pārējie gāzās iek�ā, katrs, kā iepriek� nolikts, tēmēdams �aujamo uz savu istabas kaktu.

Policijas inspektors Pols Rīgals, durvju spārdītājs, iegāja pēdējais, skatienu un �aujamo pievērsis griestiem. Tas vis ne�bija nekāds joks. Reiz Rīgals ielauzās kādā Dienvidbronksas dzīvoklī un dabūja lodi no aizturamā, kur� bija noslēpies uz guļamlāvas, kas bija iebūvēta gandrīz vai pie pa�iem griestiem. Bie�i jau tā negadījās, tomēr cilvēks mirst tikai vienu reizi. Labi apmācītie policisti palūkojās aug�up, tad uz leju, tad uz visām �etrām debess pusēm.

Ta�u dzīvoklis bija tuk�s. Tik tuk�s, ka tajā nebija galīgi nekā. Viņi ieskatījās virtuvē, ta�u arī tur nebija itin nevienas mēbeles ne galda, ne krēsla.

-�� Nolādēts! Rīgals no�ķendējās. Atkal viss pa tuk�o. -

Viņ� izskaujas saīdzis. Uzmetiet aci! Vai nav kaut ko atstaju�i.

Pārējie sāka pārlūkot katru nopluku�ā mitekļa pēdu, meklēdami pierādījumus, tomēr viens, tāds kā noraizējies, palika līdzās Rīgalam. Tas bija leitnants Tonijs Bolda, Rīgala vietnieks.

Boldam bija piecdesmit gadu, ta�u viņ� likās vecāks. Paplānie, palsie, atpakaļ atsukātie mati, gai�zilās acis un mute, kuras kaktiņi pat miera apstākļos nemainīgi slīga uz leju, viņa sejai dabiskā veidā pie�ķīra pastāvīgu sarkastiska nicinājuma pilnu izteiksmi, kāda citiem policistiem neparko nepadevās. Bolda bija ģērbies �ķietami dārgā uzvalkā ar smalku svītriņu, ta�u, kā alla�, tā kabatas bija bāztin piebāztas ar avīzēm, sa�ņurcītiem sviestmai�u papīriem, tā ka viņ� galu galā izskatījās tie�i pēc tāda cilvēka, kāds patiesībā arī bija: pēc cilvēka, kam ir smalka gaume un sapra�ana ģērb�anās jomā, ta�u galīgi nav sajēgas, kur un kad to likt lietā.

-��� Tas bija svarīgi, Pol, Bolda sūkstījās. Tagad es vairs nezinu, ko domāt.

Rīgals paraustīja plecus. Viņ� bija gara auguma vīrs ar pa�rastiem, glītiem sejas vaibstiem. Vienīgi acis bija neparastasapdzisu�as un aizdomu pilnas. Ko tu nezini? viņ� vaicāja.

Bolda pievirzījās tuvāk, lai varētu pieklusināt balsi.-Es negribu domāt to, ko es domāju, viņ� sacīja, un tomēr do�māju. Un mū�am tie�i tad, kad esam te, latīņos, viss saiet grīstē.

Rīgals novērsās, jo viņam tuvojās gados jaunāks izmek�lētājs, pikti saraucis tumsnējo pieri. Viņ� bija tikpat satraucies, cik Bolda lakonisks.

-��� Slikti, inspektor. �itā draņķa vieta ir iztīrīta. Es tam sīkajam smerdelim izrau�u mēli, viņ� lādējās. Viņ� die�vojās, ka �ie te darboju�ies.

-��������������������� Rāmi, Pīt! Kam negadās, Rīgals viņu mierināja.

-���� Brīvu cilvēku zeme un drosmīgu ļau�u mājvieta. Ļautiņi pārvācas vienā laidā. Varbūt viņi sameklēju�i labāku dzīvokli.

Detektīvs Pīts Mūnizs nicīgi nosprauslājās, un Rīgals tuipināja: Aizbrauc un aprunājies ar priek�nieku, ja vari viņu atrast! Redzēsim, ko viņ� teiks.

Mūnizs pamāja un devās prom.

Rīgals pameta skatienu pulkstenī. Tonij, viņ� sacīja leitnantam Boldam, es braucu mājās. Tu te pabeidz, un parunāsim par visu rīt no rīta. Tikai nestaigā apkārt, visiem kladzinādams par to, ko tu man teici. Nav nekādas vajadzības, lai tas nāktu ausīs.

-�� Kā tu teiksi, tā būs, Bolda atbildēja, paceldams rokas gaisā. Aprunāsimies ar kaimiņiem. Varbūt kāds ir ko redzējis.

-��� Uz to diez ko neceri. Bet mēģināts nav zaudēts. Ta�u tad gan taisies prom. Te nav ko mīcīties.

Braukdams atpakaļ uz savu dzīvokli Manhetenā, Rīgals nokāvās ar nepatīkamām domām par nākamajā rītā gaidāmo sarunu ar policijas komisāru Ri�ardu D�. Galaheru. Tā vien likās, ka ve�uks Rīgala komandas neauglīgos narkotiku reidus uztver kā personisku apvainojumu, kaut arī par policista darbu zināja pietiekami daudz, lai apjēgtu, ka bie�i vien nācās bal�stīties uz ap�aubāmu informāciju un baumām.

Ticamāk gan, ka viņ� gribēs zināt, kāpēc viņi noņēmu��ies taisni ar �o reidu. Rīgala grupā bija tikai se�i detektīvi, un tādai mazai, elitārai vienībai, kas atradās tie�ā komisariāta pa�kļautībā, pienācās nodarboties ar lielām narkotiku partijām noskaidrot, kad un kādā ceļā tās ienāk pilsētā. Nevis jātērē laiks, kā Galahers Rīgalam bija atgādinājis ne vienu reizi vien, rīkojot uzlidojumus sīku ielu tirgoņu dzīvokļiem spāņu Hārlemā.

īstā dieniņa, lai dabūtu pa pakalu.

Kad Rlgals pārradās mājās, pulkstenis rādija jau gandrīz divi naktī. Atvēris lielās guļamistabas durvis, viņ� ielūkojās iek�ā. Sieva, ieritinājusies gultas maliņā, klusu �ņākāja, roka bija saļimusi pār matra�a malu.

Tikpat klusi durvis aizvēris, viņ� devās uz savu istabu. Zinādams, ka Patrīcija ir mājās, viņ� gulēja daudz mierīgāk. Alā jau bija tīrie d�ungļi.

Kad nākamajā rītā Rīgals iegāja policijas komisāra Galahera kabinetā, viņ� izskatījās daudz mierīgāks un pa�apzinī�gāks, nekā patiesībā jutās. Pirms aizmig�anas viņ� bija ilgi gro�zījies no viena sāna uz otru, kaudamies ar domām par Boldas mājienu ka iepriek�ējās nakts reids ticis izgāzts tī�uprāt un, no rīta atvēris acis, bija pieķēris sevi domājam vēl aizvien par to pa�u.

Galahers, kā parasti, �okurā sarāvies, sēdēja pie sava galda, it kā gatavs katru mīļu brīdi pārspriņģot tam pāri. Viņ� pikti blenza uz papīru jūkli priek�ā un nevis sasveicinājās, bet vienkār�i pagrieza nīgro viepli uz Rīgala pusi.

-Jo ātrāk, jo labāk.

-��� Kāpēc es nevarētu nākt atpakaļ, komisār? Teiksim, nākamgad, Rīgals jautāja, mīļuprāt iegrimdams nepiespies�tajā, gandrīz vai neoficiālajā gaisotnē, kas bija radusies starp viņu un departamenta civilizētāko bosu.

Galahers viņā labu brīdi noraudzījās, pēdīgi pasmaidīja un sacīja: Sēdi nost, Pol! Taisni prieks, ka beidzot varē�u aprunāties vismaz ar vienu sakarīgu cilvēku. Kas notiek, ko?

Rīgals veicīgi īsos vārdos atstāstīja vakarvakara neiz�do�anos. Ticis galā ar to, mirkli svārstījās, tad piebilda arī visu par leitnanta Boldas neskaidrajām aizdomām.

Galahera piere no jauna saraucās, �oreiz vēl trakāk, mu�tes kaktiņi noslīga vai līdz pa�am zodam. Un kā tev pa�am liekas? Vai ir vēl kas?

-Nezinu. Vispār �aubos. Viens no Pīta Mūniza informa�toriem bija pasviedis kaut ko stipri aptuvenu par to, ka �urp no Panamas atvācies vesels bars d�eku, lai nodibinātu te bodi. Patiesībā nekā konkrēta, tomēr nospriedām, ka ir vērts iemest aci. Kā jau teicu, dzīvoklis bija tīrs. Tomēr, paklau, komisār, tur bija par daudz tīrs. Viņi nebija atstāju�i pat nevienu gruzīti. Skaidri varēja redzēt uz grīdas �vīkas, kur bija vilkts ar slotu.

-�� Tātad? Galahers vaicāja.

Rīgals nogrozīja galvu. Spāņu Hārlemas ļautiņi, pār�vākdamies bez policijas priek�nieka atļaujas, netērētu laiku, lai uzkoptu dzīvokli, bet vismazāk jau nu tam, lai tie�ām tiktu vaļā no putekļiem. Manuprāt, viņi vienkār�i gribēja būt dro�i, ka neatstāj pēdas. Tā ka iespējams, ka viņus kāds brīdinājis. Viņ� paraustīja plecus. Bet velns viņu zina! Ja tur tie kakti nebūtu izslaucīti, varētu domāt, ka �ie redzēju�i mūs nākam vai pārvāku�ies uz labāku dzīvokli. Nu nezinu. Katrā ziņā pastāv iespēja, ka viņiem par reidu kāds ko teicis iepriek�. Es negribu strēbt karstu, tomēr jāpārdomā. Un tas nu man riebj.

Galahers atzvēlās savā milzīgajā grozāmajā ādas krēslā, rādītājpirksts izklaidīgi virpināja vienu no sirmajām nedaudza�jām matu �ķieznām. Acis viņ� bija piekalis sazin kam pie gries�tiem, un Rīgals nojauta, ka komisārs domās traucas cauri mud�ekļainu shēmu virā�ām.

Beidzot Galahers krēslā izslējās un ar skatienu caururba Rīgalu.

-��� Nav jābūt īpa�i apdāvinātam policistam, lai sajēgtu, ka narkotikas ir tas pats, kas nauda. Ja kaut kur. guļ naudas pods, vienam otram pēc tā niez nagi. Tā mū�am notiek pa�u tirgoņu aprindās, un tā varētu tikpat labi būt arī tavā bandā.

Tā ka pakustini vien smadzenes pats un dari man zināmu, ja ko izdomā. Tikai nepļāpā par to ne ar vienu te, departamentā. Vienīgi ar mani. Ar citiem ne. Pat ar Boldu ne. Pagaidām lai tas paliek tavā ziņā.

Rīgals pamāja. Viņa sejā nebija lasāms itin nekas, tomēr nevienu brīdi viņ� nebija noticējis, ka policijas komisārs visu tālāko uzticēs tikai viņam.

Kaut arī Galahers pats nekad nebija bijis policists, viņ� bija Ņujorkas policista dēls un Ņujorkas policista mazdēls. Pabeidzis Fordhemas un Jeilas juridisko skolu, viņ� bija izstu�dējis armijas izlūko�anu CIP un vēlāk veiksmīgi darbojies Volstrītā, tad pirms trim gadiem, jau būdams pensijā, uzņēmies pildīt policijas komisāra pienākumus te viņu bija iekārtojis jaunais pilsētas mērs, kura vēlē�anu kampaņu bija vadījis Ga�lahers. Draugiem viņ� bija klāstījis, ka pensijā dzīvot esot gar�laicīgi, ta�u Rīgalam �ķita, ka patiesībā �is cilvēks nespēj palikt malā no politikas krustugunīm.

Rīgals domāja, ka pazīst komisāru tikpat labi kā jebkur� cits departamenta darbinieks, un, ja nu Galaheram bija kāds jājamzirdziņ�, tad tā bija sarīdī�ana. Tā ka Rīgalam nebija ne mazāko �aubu par to, ka, tiklīdz viņ� izies pa dūnām, Galahers metīsies pie telefona, lai zvanītu iek�lietu nodaļas inspektora vietniekam Vinsentam Flērtijam un uz karstām pēdām atrefe�rētu par iespējamo korupciju komisariāta elitārajā narkotiku brigādē.

Var jau būt, ka tā arī ir pareizi, Rīgals prātoja, tomēr man gan diez ko nepatiktu, ja �itie iek�lietu mērgļi mītu uz papē�iem maniem pui�iem.

Viņ� piecēlās. Nu tad es do�os atpakaļ pie darba, ja tas ir viss.

-�� Viss, ja vien tu man nevari pateikt, kāda joda pēc viens nodzēries klaidonis būtu trīsdesmit septiņas reizes jāsabaksta ar nazi un tad jābā� mēslu kastē uz Septiņdesmit pirmās ielas pensionēta admirāļa mājas priek�ā.

Rīgals izlikās, ka apdomā. Kādam nav paticis viņa ģīmis.

-��� Ļoti smieklīgi, Galahers novilka. Tavs draudziņ� inspektors Bērtons man te pa telefonu skaidri un gai�i izteica minējumu, vai tik nebūsim dabūju�i kādu apkārtklīsto�u maniaku. Tā tikai vēl mēram trūkst-jaunas slepkavnieciskas �ausmas Aug�īstsaidā.

-�� Komisār, ar na�iem �ajā pilsētā duras katru mīļu dienu. Vai tad ir tik svarīgi, kurā vietā līķis tiek atrasts?

-��� Tādi jautājumi tev nemaz nav jāuzdod. Bet, ja nu pa�vaicāji, -jā. Aug�īstsaidazV sevi�ķa vieta. Tur dzīvo visi, kam pieder avīzes un TV studijas, un lai velns mani parauj, ja ļau�u tām ielām pludot asinīs. Norīkoju, lai Bērtons tur formē jaunu brigādi slepkavību izmeklē�anai, lai iesaista svaigus spēkus, bet lai lai graizī�anai būtu darīts gals. Nākamgad ir vēlē�anas, ja nu tas tev gadījumā ir izkritis no prāta.

-��� Ak tā, Rīgals noteica.

-�� Nevaikstics! Politiķi maksā mums algu. Galahers ap�klusa un vērās ārā pa logu uz ANO debesskrāpja pusi. Bēr�tons teica, ka tas lāga zēns esot briesmīgi sagraizīts, pat miesī�gā māte viņu nepazītu, turklāt vispirms piekauts. Un izska�tījies, ka viņam uz pieres izgriezts burts B. Cūcība! Tā kā man mū�am gadās pilnā loze, izrādīsies vēl, ka tam sakars ar kaut kādiem sasodītiem miroņu rituāliem un ka visiem pilsētā būs jākarina kaklā ķiploki. Viņ� brīdi klusēja. Kāda joda pēc savajadzējies griezt ģīmī burtus? Un, lai kur� tas griezējs arī būtu, viņ� apgādājies arī pats ar savu tvertni. Kas to būtu varējis darīt?

Kā atbildi gaidīdams, viņ� pavērās uz Rīgalu, bet lamzacīgais inspektors tikai paraustīja plecus.

-���� Psihs. Noteikti, Galahers noteica. Un trakos es nevaru ciest. Prese sāk vārīties kā traka, politiķi �urā biksēs, un sanāk viena liela putra. Piesaki saviem pui�iem, lai uzmana katru dullo ar nazi. Un tagad taisies, ka tiec! Ļauj man pa�strādāt!

Rīgals pamāja un gāja prom. Viņ� Galaheram juta līdzi. Ve�uks ar pilsētas melnādaino mēru draudzējās jau daudzus gadus. Vēlē�anu kampaņai nekas nevarēja nodarīt lielāku ļaunumu kā vispārēja brēka par noziedzības pieaugumu, ta�u mērs grasījās balotēties atkārtoti. Jau pēc nepilna gada. Labāk Galahers nekā es, Rīgals nodomāja. Necie�u politiķus.

Rīgala vienības telpas atradās lielās Policijas pārvaldes ēkas pagrabstāvā, nomaļā gaitenītī, aiz durvīm, uz kurām bija uzrakstītas vienas vienīgas pasaciņas: �NEPIEDERO�IEM IEEJA AIZLIEGTA.�

Iek�ā sēdēja Bolda, sacēlis kājas uz galda un iegrimis sacīk�u nolikuma studijās. Turpat uz galda stāvēja kartona glāzīte ar kafiju, kas sūcās papīram cauri uz zaļā, apaļā paliktnī�a, un pusēsta baranka. Pa�ā galda stūrītī maza kartona plāk�snīte vēstīja: �UZMANĪBU! TOKSISKĀ PIESĀRŅOJU�MA ZONA!� To uz Boldas galda bija nolicis kāds komandas biedrs, ta�u, ja tādā veidā tas bija domājis Toniju nokaunināt vai piespiest viņu mainīt paradumus, tad sūri grūti vīlās. Bolda vienā mierā dzīvoja tālāk mēslos līdz ausīm. Rīgals ievēroja, ka Tonijam mugurā tas pats uzvalks, kas bija iepriek�ējā va�karā.

Bolda viņam pamāja un, nebildis ne vārda, iegāja līdzi inspektora personiskajā kabinetā.

-�� Dzīvoklis tīrs, un neviens neko nezina, kā parasti. Tajā stāvā gandrīz visi ir melnādainie, un tie zināja teikt tikai to, ka kaut kādi latīņamerikāņi pirms pāris nedēļām ievāku�ies gan. Bet neviens nezināja, no kurienes. Viņi tak neat�ķir puertorikāni no meksikāņa, kur nu vēl no panamie�a.

Viņ� nosmīnēja, un Rīgals pavaicāja: Kas tur tik smiek�līgs?

-���� Nezinu, Bolda atteica. Tāpat vien iedomājos, ka jocīgi gan melnajiem liekas, ka visi spāņveidīgie ir pilnīgi vienādi, Bet vispār izskatījās, ka viņi nomazgāju�i pat sienas, tomēr pāris pirkstu bija paliku�i. Aizsūtījām pārbaudīt, bet tu jau zini, kādas ir izredzes.

-Tomēr jāpamēģina, Rīgals sacīja. Vai personu ap�raksti ir?

-�� Kā nu ne. Visi maza vai vidēja auguma, visi ap divdes�mit vai trīsdesmit, visi melniem matiem. ,

-��� Un tu gribi teikt, ka ar tik pilnīgu informāciju tu vēl neesi viņus saņēmis ciet? Rīgals nīgri ievaicājās. Negaidī�dams atbildi, viņ� tūliņ turpināja: Kur Pīts Mūnizs?

-��� Kaut kur dzenas pakaļ tam dullajam knēvelim, kas viņam piegādā ziņas.

-��� Kad viņ� uzrodas, lai ienāk pie manis.

-�� Tie�i tā. Bolda ņēmās klāstīt svaigākās baumas, kas pilsētā klīda par narkomānijas apkaro�anas kampaņu. Pa�tiesībai tās kaut cik atbilda tikai retu reizi, lielākoties bija galī�gas muļķības, tomēr Rīgalam patika būt lietas kursā par to, ko runā ielās. Viņam likās, ka tas palīdz pa�am uzturēt vajadzīgo garu. Ne vienam, ne arī otram negribējās apspriest Boldas ie�priek�ējās nakts minējumus.

Kad otrās pakāpes izmeklētāja D�eina Koula pabāza galvu pa kabineta durvīm, abi apklusa. D�eina bija �ilbino�i skaista rudmate ar gai�zaļām acīm. Komandā viņa bija iesais�tījusies tikai pirms pusgada un tūliņ atjēgusies tupam doku�mentu grēdā. Ne jau tāpēc, ka viņa būtu nepieredzējusi, vairāk gan tapec, ka bija sieviete un Rīgals nevarēja īsti tikt skaidrība, ko lai ar vinu iesāk.

Bolda uzbūra sejā miesaskārīgu smaidiņu un uzskrullēja iedomātās ūsas.

-��� Uzspraud tur korķi, Tonij! D�eina teica. Atvaino�jiet, ka traucēju, inspektor, jums tikko zvanīja. Nosauca vārdā. Un teica kaut ko par bandiniekiem. Apmēram tā: B tas ir bandinieks.

Rīgals mēmā izmisumā papurināja galvu. Galīgi neko nesaprotu. Vai jūs sarunu ierakstījāt?

-��� Velns parāvis, nē! Magnetofons ir sagājis grīstē, un kuru katru brīdi nāks labotājs. Bet izklausījās pēc kāda no tiem jau iepriek� ierakstītajiem ziņojumiem. Viņa ņēmās atdarināt kompjūtera balsi. Ziņojums inspektoram Rīgalam. B tas ir bandinieks.

-�� Zvanīja pa privāto līniju vai caur centrāli? Rīgals jau�tāja.

-��� Pa privāto.

-�� Nezinu. Dro�i vien kāds pogainais ar dīvainu humora izjūtu. Kur� cits, ellē, varētu zvanīt pa privāto!

-��� Laikam gan, meitene atsaucās.

-��� Bet, ja kāds atsūta man kasti, uz kuras rakstīts �Ban�dinieks�, un ja dzirdat, ka tur iek�ā kaut kas tik�ķ, vispirms izsauciet sapierus!

Izmeklētāja Koula pasmīnēja. Klausos, ser! viņa sacīja.

Gandrīz katru dienu Rīgals pusdienās ēda vienu un to pa�u grauzdiņus ar tun�a salātiem, kas tika piegādāti no delikate�u veikala turpat vienu kvartālu tālāk no Pirmā policijas laukuma.

Ta�u todien, joprojām nespēdams pārdzīvot iepriek�ējā naktī velti iz�ķiestās pūles, viņ� nolēma aizkāpt līdz Gelveja bāram, lai atslābinā�anās nolūkos izsūktu pudeli alus. Gribējās izmantot izdevību savā nodabā pārdomāt visu, kas saistījās ar nodevību pa�a komandā, bet, pusdienojot kabinetā, diez cik daudz laika pārdomām vis neiznāca, jo vienā laidā zvanīja telefoni. Tomēr, iegājis bārā un iekārtojies pie letes, viņ� acu�mirklī apjēdza, ka pieļāvis kļūdu.

-�� Nu, nu, inspektor Holivud, aiz muguras nodārdēja, un pagriezies Rīgals aci pret aci sadūrās ar inspektoru D�o Bērtonu, kur� pārraudzīja detektīvu darbu vienā no Aug�īstsaidas iecirkņiem. Bērtona brigāde, kam nu bija dots nosaukums �Ziemeļu slepkavnieki�, nodarbojās ar atkritumu tvertnē atrastā līķa lietu.

-��� Sveiks, D�o! Rīgals atsaucās. Un nekavējoties pie�bilda: Priecājos tevi redzēt, bezcerīgi mēģinādams ar to pa�u sarunu arī beigt, tomēr labi zināja, ka tas diez vai izdosies.

Bērtons kopā ar trim citiem vīriem acīmredzot viņa pa�a policistiem vai varbūt virsniekiem sēdēja ap galdu bāra otrā galā. Rīgals nevienu no viņiem nepazina. Bērtons smīk�ņādams piecēlās un nāca tuvāk liels, drukns policists. Senāk viņ� bija izklaidējies, apmētādams Rīgalu ar zobgalībām un saukādams viņu par pārgudru liberāli, kur� pārāk maigi iztu�roties pret noziedzniekiem. Pret Rīgala pieredzi Vjetnamas karā viņ� izturējās ar apvaldītu cieņu, toties izsmēja viņa kole�d�as izglītību un grūtā darbā vakarskolā nopelnīto grādu ties�lietās.

Patiesais Bērtona antipātiju iemesls gan slēpās kur citur, un departamenta valdo�ajām aprindām bija zināms itin labi Rīgals viņam likās galvenais konkurents ceļā uz galvenā in�spektora posteni, di�āko uniformēto posteni Ņujorkas Policijas departamentā. Būdams desmit gadus vecāks nekā Rīgals, Bērtons trīcēja ūn drebēja, iedomājoties vien, ka laime var paskriet viņam garām un iekrist tie�i klēpī zaļknābim, turklāt vieta kļūs vakanta jau nākamgad, kad pensijā aizies līdz�inējais �efs Aloizijs Railijs.

-��� Manis pēc, lai tur labāk tiek kāds jampampiņ� nekā �itas pārgudrais izlēcējs, Bērtons kaut kad bija izrunājies. Un, glu�i tāpat kā viss, kas tika pieminēts departamenta sienās, �ie vārdi adresātam bija nāku�i ausīs, pirms vēl Bērtons pats bija paspējis aizvērt muti.

Tā ka viens Rīgalam bija skaidrs nekādas patīkamas sarunas pie pusdienu galda nebūs.

-��� Nu ko tad tu te dari, Rīgai? Bērtons pilnā kaklā ie�bļāvās. Vai tad Stārku klubs vēl ciet?

9 9

-��� Ietecēju apraudzīt nabadziņus, Rīgals atmeta.

-��� Ei, bārmen! Bērtons uzsauca. Vēlreiz to pa�u uz mana galda! Un manam draudziņam �iten te vienu sarsaparillu kā alla�iņ.

Bārmenis paskatījās uz Rīgalu, kur� ar lūpām izveidoja vārdu �alu�. Bārmenis pamāja, un Rīgals vēlreiz mēģināja pavērst Bērtona enerģiju citā virzienā.

-��� Kas ir ar to līķi miskastē? viņ� pavaicāja.

-��� Un kas tev tur par daļu? Tā ir policijas lieta. Nu, zini ta�u� darbiņ�, kas smērē rokas.

9 7

-��� Ej prom, D�o, citādi man sāks sāpēt galva, Rīgals mierīgi noteica, aizgriezās un pievērsās alum, ko bārmenis bija nolicis viņam priek�ā.

Ta�u Bērtons neatstājās. Zini, ko es tev teik�u? Ja mēs tur kaut ko uzraksim, es tev paziņo�u. Uz karstām pēdām piezvanī�u uz klubu �Divdesmit viens�. Un, ja tu gadījumā būsi kur izgājis, tad atstā�u ziņu tavai sievai

Rīgals ar visu ķebli apgriezās. Ko tu ar to gribi teikt? viņ� salti jautāja.

-���� Nu paklau, pietiek man at�ķirt avīzi, un acu priek�ā atkal bilde, kā tava sieva dirn kādā naktsklubā. Vai tad es atbildu par to, ko drukā avīzēs? Ja maisies kopā ar slavenībām, tad nobildē ari tevi. Tā tak ir, vai ne? Netaisi nu tādu ģīmi! Tā jau tu tiki līdz inspektoram, ko?

-D�o?

-��� Ko ta?

-��� Ej uz poda!

Tā beigu beigās Rīgals atkal attapās savā kabinetā kopā ar grauzdiņiem un tun�a salātiem, un tad ienāca Pīts Mūnizs ar parasto rūpju rievu pierē. Viņ� apsēdās, pat neatvainojies, ka iztraucējis Rīgala maltīti, un sacīja: Izskatās, ka Hektors piepulcējies bezvēsts pazudu�ajiem.

-�� Hektors tas ir vakarvakara informators?

Mūnizs pamāja. Hektors Guzmens.

-�� Viņ� tevi piekrāpa. Nav ko brīnīties, ka kaut kur nolīdis.

Mūnizs noplātīja rokas, tī�uprāt izlikdamies par nezinīti.

-��� Nu labi, ja viņ� man aizvakar būtu sapūtis, kur tic panamie�i nolīdu�i, tad būtu noracies, lai es viņu nedabūju rokā. Bet viņa sīkais brālis teica, ka vakar viņu esot meklēju�i kaut kādi d�eki. Apgalvoju�i, ka esot darī�anas. Nezin kādas. Un vakarā viņ� nav pārnācis mājās. Tā ka es nezinu, ko domāt, inspektor. Esmu tikpat gudrs, cik tu.

-�� Vai ir zināms, kādi izskatījās tie cilvēki, kas Hcktoru meklēja?

-��� Ir, ir. Visi tādi kā es, Mūnizs sāji pasmaidīja. Iespē�jams, ka tie pa�i, iespējams, ka citi. Ar tādiem ir pilna vai puse pilsētas.

-�� Cerēsim, ka Hektors noracies, Rīgals sacīja.

-�� Nu jā, jo tad viņ� agrāk vai vēlāk uznirs, un to es dabū�u zināt. Bet teicu arī brālim, lai �is tur acis un ausis vaļā.

-�� Ja viņ� kaut ko padzirdēs, tad piezvanīs?

-��� �aubos, Mūnizs noteica. Bet tajā kvartālā man ir vēl viens acīgs d�eks.

Rīgals nevaicāja, kas tas par d�ek.u. Mūnizs bija jauns un savā ziņā nepieredzējis detektīvs, ta�u viņam bija daudz draugu un informatoru Manhetenas latīņamerikāņu kvartā�los. Ne visi, protams, skaidri kā stikliņi, un viens otrs pat �ad un tad mēdza patirgoties uz savu roku. Patiesībā par to, ka Mūnizam tika piegādāta informācija par jebkādām ievērības cienīgām pārmaiņām pilsētas narkotiku biznesā, viņi varēja cerēt uz zināmām atlaidēm likuma priek�ā. Tāpēc arī Hektors Guzmens, pats būdams melns un maziņ� tirgonītis, bija nācis Mūnizam ziņot par trim panainie�iem, kuri saskaņā ar viņa pa�a teikto spāņu Hārlemā grasījās dibināt lielu narkotiku ra��otni.

Policistiem, gribi vai negribi, tādu politiku nācās piekopt izspēlēt sīkus arestus cerībā uz ievērojamākiem, un priek��niecība ievēroja nerakstīto likumu par informatora personību viņiem nav nekādas daļas. Jo mazāk zini, jo mazāka iespēja, ka tevi var apsūdzēt par korupciju� jo lielāka iespēja, ka infor�mators paliks dzīvs.

�ī metode nebija no tām, kuras Rīgalam būtu gribējies redzēt apsprie�am TV diskusiju klubā, tomēr ielās citādi strādāt nebija iespējams.

-�� Tu esi darījis, ko varējis, Pīt. Manuprāt, Hektoru gan vajadzētu pameklēt vēl.

-��� Ceru, ka atradī�u viņu, pirms to būs paspēju�i izdarīt tie panamie�i ja tādi vispār eksistē. Ta�u man ir tāda nelāga priek�nojauta. Kaut kas te nav kārtībā. Nevaru saprast, kas, bet ir tāda ju�ana, un tas man nemaz nepatīk. Tā vien �ķiet, ka atradīsim Hektoriļ peldam pa upi.

-�� Vai iestūķētu atkritumu kastē, Rīgals piebilda. Jaunais detektīvs uzmeta viņam pārsteiguma pilnu skatienu. Rīgals nopūtās un izstāstīja par slepkavību īstsaidā. Dīvaini, ka man tā ie�āvās prātā, viņ� nodomāja.

Rīgals, rāmi iemaisīdams kafijā krējumu, palūkojās uz sievu, kas sēdēja galdiņa otrā pusē. Kāpēc tad tev �is resto�rāns neiet pie sirds?

Abi sēdēja tuvējā itāļu kafejnīcā, tikai vienu kvartālu no viņu dzīvokļa Septiņdesmit piektajā ielā.

-�� Uz ātru roku iekost var, nav nekāda vaina, tomēr man gan labāk patīk pusdienot, kad uz galda ir galdauts! Viņa sarauca degunu.

-������������������� Galds ir no īsta koka, nevis plastmasas, Rīgals sacīja.

-��� Un auduma salvetes. Nevis papīra.

-��� Poliestera salvetes. Nevis lina vai kokvilnas. Tad jau peļķi vieglāk uzslaucīt ar papīra salveti. Poliesters neko ne�uzsāc.

-���� Kāpēc tu uztraucies? Tu ta�u nekad neko neizgāz. Nu, vienalga, man gan te patīk. Gar�īgi. Ja mēs pastāvīgi ietu ēst ārpus mājām, es labprāt nāktu uz �ejieni. Nākamreiz vienkār�i jāatceras, kajāpaņem līdzi pa�iem savas salvetes.

-��� Runāsim atklāti, Pol. Tu esi neglābjami deklasēts. Ja restorāns atrodas aug�pus Se�desmitās vai lejāk par �etrdes�mito, tad tas nav nekāds restorāns. Tā ir ieskrietuve. Lai arī kādas salvetes tur būtu.

To teikdama, Patrīcija iesmējās, un Rīgalam neatlika ne�kas cits kā apbrīnot kārtējo reizi sievas lieliskā smaida nevaino�jamo skaistumu. Gai�mataina, slaika un eleganta kaķenīte ar neiedomājami milzīgām, pelēkām acīm. Būdama gandrīz vai metru un astoņdesmit gara, viņa tikai centimetrus septiņus pa�lika iepakaļ pa�am Rīgalam, kur� uz visām sievietēm bija pie�radis noraudzīties no aug�as. Turklāt Patrīcijai nevarēja dot vairāk par trīsdesmit, kaut gan viņai jau bija pāri �etrdesmit. Piepe�i ar joni uzplūda atmiņas par to, cik svarīga Patrīcija viņam bija toreiz laulības pirmajos gados. Pat karjera tolaik bija likusies mazāk svarīga, un, ja sieva būtu uzstājusi, viņ� no dienesta policijā būtu aizgājis.

Ta�u tas bija pirms divdesmit gadiem. Petsija Piketa, kā viņu sauca tolaik, tikko ieradusies Ņujorkā no Bufalo pilsētas Misūri �tatā, pamazām kāpa aug�ā pa karjeras kāpnēm, pār�tapdama par Patrīciju, elegantu modeļu demonstrētāju. Trīs gadus viņa noturējās pa�ā aug�ā, un tad līdz ar kārtējo kaprīzo transformāciju skaistuma cienītāju priek�statos par gaumi ele�gantas, blondas kaķenītes vairs nebija pieprasītas. Viņu vietā nāca brunetes ar dabisku izturē�anos, taisniem matiem un dzimumzīmītēm, kas tika dēvētas par skaistuma mu�iņām.

Kraso pārmaiņu Patrīcija bija pārdzīvojusi visai smagi. Rīgals joprojām atcerējās, kā, reiz vakarā pārnākusi mājās, viņa bija izplūdusi bezpalīdzīgu dusmu pilnās asarās. �Tā rie�bekle, kuru viņi paņēmu�i manā vietā! Dzimumzīmēs no vie�nas vietas. Kāja kā akordeona basi. Pretīgās dzimumzīmes!�

�Dabū arī sev kādu,� Rīgals bija ar smaidu ieteicis. �Es zinu, kā to dara.� Sieva, veltījusi viņam saltu skatienu, bija de�monstratīvi izgājusi no istabas. Tā bija pirmā reize, kad Rīgalā pamodās nelāga nojauta par to, cik liela patiesībā ir sievas ap�ņēmība katrā ziņā izvairīties no grūtniecības.

Patrīcija bija turpinājusi strādāt, lai gan tagad strādāja ilgāk un pelnīja mazāk, un palēnām vien viņi abi viens no otra attālinājās. Tagad Rīgalam bija tikai darbs policijā, bet ar to īsti nepietika. Ja būtu bērni, tad, iespējams, viss būtu citādi.

Bērnus viņ� bija gribējis vienmēr, ta�u pietika tikai par to ieminēties, un Patrīcija tūliņ sarunu pavērsa uz citu pusi. Vienīgais, ko viņa bija pateikusi konkrēti, bija tas, ka, pēc ginekologa domām, grūtniecība varētu būt bīstama viņas vese�lībai un ka viņiem par bērniem neesot ko domāt.

�Mēs ta�u varētu bērnu arī adoptēt,� viņ� bija iebildis, bet Patrīcija bija atrunājusies, ka tas nebū�ot tā, ka viņa nespē�ot pret pieņemtiem bērniem just to pa�u, ko pret savējiem, un ka tur nekas nevarot sanākt.

Rīgals nestrīdējās pretī. Un, kad Patrieija glu�i nemanot bija izslīdējusi no apģērbu industrijas un ieslīdējusi interjera dizainā, viņ� apjauta arvien skaidrāk sieva nekad nav do�mājusi sevi apgrūtināt ar bērniem. Skandalēties par to nebija vērts diez vai Patrieija tālab uzreiz sailgosies būt māte. Patie�sībā jā�aubās, vai viņa spētu mātes pienākumus pildīt, ja nu piepe�i rastos tāda nepiecie�amība. Iek�ēji noskurinājies, viņ� pūlējās iedomāties bērnu, pār kura galviņu gāztos Patricijas bie��ās dusmu lēkmes. Vienu gan viņ� vēlējās no visas sirds lai katru jaunu telpu dizaina pasūtījumu Patrieija pārstāj dēvēt par savu �jauno bērniņu�.

-�� Nu, kā tad tev iet ar tavu daudzdzīvokļu māju? Rīgals neapdomīgi ievaicājās, pamājis viesmīlim, lai tas atnes rēķinu.

-�� Manu� to es gribētu gan! Patrieija nopūtās. Storma kompleksā būs lepnākās mājas visā Manhetenā. Visā pasaulē, velns parāvis! Ak mū�s, ko visu es atdotu, lai varētu tur dzīvot.

-�� Tikai ne par manu algu, viņ� puspajokam iebilda.

-��� To es zinu ļoti labi! Patrieija saknieba lūpas. Ja mums vajadzētu iztikt no tavas algas, mēs nevarētu atļauties ēst pat �eit.

-���� Varētu gan, Rīgals noteica. Jo vairāk tāpēc, ka mēs ēdam �eit tikai pirmdienās, tāpēc ka nevienu cilu vakaru tu man veltīt nevari.

-��� Kādam ta�u jādomā par nākotni.

-�� Nezinu gan, Rīgals gurdeni atsaucās. Alga man ir laba, ar to vairāk nekā pietiek diviem cilvēkiem, pat ja dzīvo �eit, Manhetenā.

-��� Bet, ja tu būtu piekritis iet par dro�ības dienesta �efu pie Olivera Storma, kā viņ� tev laipni piedāvāja, tad tava alga būtu divreiz lielāka, vina iedzēla.

-�� Nejūtu nekādu nepiecie�amību policista nozīmi mainīt pret bleķa piespraudi un smuku kabinetu, Rīgals dzedri at�

teica. Policista darbs bija gana labs manam tēvam, būs gana smalks arī man. Negribu visu mū�u kalpot par izsūtāmo tādiem kā tavs dārgais Olivers Storms. Lai vai cik daudz miljonu viņ� arī nebūtu sazadzies.

-��� Ak tu mū�s! Mans dārgais Olivers Storms! Tikai ne�sāksim atkal greizsirdības scēnas, jā? Kā tu nevari saprast Olivers glu�i vienkār�i ir ļoti naudīgs klients, kas turklāt vēl godā manus talantus.

-��� Par to es nemaz ne�aubos, Rīgals nomurmināja un iedzēra malciņu kafijas.

-��� Katrā ziņā viņ� mani novērtē augstāk nekā tu! Patrīcija piemiedza brīni�ķīgās acis. Vismaz tad, kad mēs ejam vakariņās, tad uz īstu restorānu, nevis vietējo no�ņurku�o pi�cēriju.

-�� Un tādas vakariņas, man rādās, sagadās arvien bie�āk.

-���� Tās ir to vērtas. Atļaujiet aizrādīt, mans jaukais un kategoriskais draugs, ka man ir par maz ar ārkārtīgi labu atal�gojumu par darbu, kuru man uztic viens no bagātākajiem ne�kustamā īpa�uma pārvaldniekiem pasaulē. Man turklāt vēl jāspodrina sava vado�ās dizaineres reputācija. Un nevar iedo�māties labāku reklāmu kā parādī�anās sabiedrībā kopā ar Oliveru Stormu.

-��� Domā, visi zina, ka tu neesi viena no Ollija kārtējām smukulītēm?

-Nesauc viņu par Olliju! -Patricija ie�ņācās. -Un visi tic sīkie ļautiņi lai domā, ko grib. Neko vairāk jau viņi nevar atļauties. Pagaidi tik, kad Storma kvartāls būs gatavs. Visi arhitekti no skaudības kļūs zaļi.

-�� Un tad tu vairs katru vakaru neiesi ar Olliju vakariņās?

-�� Es ceru, ka mūsu sadarbība vēl turpināsies. Bet, ja arī ar Oliveru viss būtu cauri, �ī darba dēļ esmu gatava uz jeb�kādiem upuriem, tas ir to vērts. Tikai tā es varu izveidoties par dizaineri.

-��� Man nezin kāpēc �ķiet, ka tu par tādu jau esi izveido; jusies, Rīgals domīgi noteica, saņemdams visus spēkus, la tas izklausītos nebēdnīgi, tomēr nespēdams apslāpēt ironiju.

Ta�u Patrīcija tikai uzlūkoja vīru ar �ēluma pilnu smaidu

-��� Nu, dārgumiņ, es nezināju, ka tas tev ir svarīgi.

-��� Ir, viņ� nomākts paskatījās pretī.

-�� Tad ba�ījies tā klusām! Es neciestu, ja tu uztrauktos un neliktu man mieru.

-�� Tu jau esi tā, kas uztraucas un uztraucas. Un tik un tā saldi uzsmaidi katram korespondentam, kur� pagadās ceļā, Rīgals noteica. �odien mani apņirdza D�o Bērtons ierīvēja degunā, ka man esot sieva, kas staigā pa pilsētu, izrādīdamās kā ievārījuma burka.

-�� Nospļauties par to, ko domā tas riebīgais tips! Viņam mati aug ausīs. Neliecies ne zinis par tādiem cilvēkiem, un cauri! Tu ta�u zini, es nemū�am nedarī�u neko tādu, par ko tev vajadzētu uztraukties. Un tev, protams, nav jātur aizdomās Olivers. Viņ� ta�u ir pārāk vecs.

Patrīcija mīlīgi vērās vīram sejā, mirdzinādama savas pie�redzes bagātās meles acis, un Rīgals sacīja: Iesim prom no �ejienes.

Abi klusēdami nogāja to kvartālu līdz savai mājai, tomēr Rīgals manīja, ka cilvēki noskatās viņiem pakaļ. Viņ� zināja, ka abi kopā viņi izskatās lieliski. Līdzās viņa garajam augu�mam un tum�ajiem matiem sievas graciozā, smalkā figūra un mirdzo�ie, gai�ie mati izcēlās jo īpa�i. Rīgals iedomājās, cik lepni bija gājis Patrīcijai blakus, kad viņi bija tikko iemīlēju�ies, kā bija izbaudījis citu vīrie�u skaudības pilnos skatienus. Un viņam no jauna uzmācās smags skumju vilnis tā vien likās, ka tas ir vienīgais, kas palicis pāri no biju�ās kaislības.

Un tad prātā ie�āvās dīvaina doma, kas viņu pārsteidza kā zibens spēriens. Vai tikai picērijā pie blakusgaldiņa nebija sēdējis tas B bandinieks. Visa pasaule ir nojūgusies. Viņ� atminējās, ka sagraizītais pļēgura līķis tika atrasts tepat se�us kvartālus tālāk.

Nu un tad? Cik Brodvejā uguņu, tik �ajā pilsētā salauztu sir�u un nāvīga Mēdī�anās uz katra soļa.

Rīgals atgainīja tādas domas. Tā slepkavība nu itin ne�maz nav viņa darī�ana. Tāpat kā acīmredzot Olivcrs Storms. Un, iespējams, arī Patrīcija.

Viņ��

� kails stāvēja spoguļa priek�ā, uzmanīgi nopētīdams savu apjomīgo ķermeni, kura apmatojums bija visai naba�dzīgs.

-��� Kā bija?

-�� Brīni�ķīgi. Katru reizi, kad nazis viņā ieartās, iz�ļācās asinis. Tikpat kā ar kniepadatām durstīt balonu, kur� pilns ar ūdeni.

-��� Oho! Viņ� kliedza?

-��� Nē. Par to es netiku iedomājies. Vecais ķēms neklie�dza.

-��� Jācer, ka nākamais kliegs.

-��� Katrā ziņā. Katrā ziņā.

Olivers Storms sēdēja pie milzīgā, ar marmora plāksni pārklātā galda savā dzīvoklī pēdējā stāvā Centrālā parka dienvidu pusē un omulīgi uzsmaidīja �New York Times�'' repor�tierim.

-�� Lūk, tie�i par to es runāju, viņ� nopietni sacīja. Es apzinos, ka noziedzība nav tikai Ņujorkas problēma vien. Tā pieaug visā valstī. Nav nevienas mazpilsētiņas, kas patlaban nebūtu sastapusies ar problēmām, kuras pirms divdesmit� pat desmit gadiem nevienam pat sapņos nerādījās.

Viņ� ieturēja pauzes, lai iedzertu pāris zāļu tējas malku no gai�sārtas porcelāna tasītes.

-��� �is ir laikmets, kad ikviens cilvēks jūtas apdraudēts. Katru mīļu brīdi vai' uzrasties kāds narkomāns, lai jūs aplaupī�tu. Vai maz ir kāda sieviete, kas naktī viena nebīstas iet ārā uz ielas? Bailēs dzīvo pat bezpajumtnieki, pat sabiedrības pa�dibenes. Jā, �odien pat kāda nabadzīga klaidoņa līķis tika atrasts atkritumu tvertnē tepat pāris kvartālu tālāk. Sadurts ar nazi, turklāt vairākkārt, kā man stāstīja Barbariski un bezjēdzīgi. Mēs dzīvojam deviņdesmitajos gados, un �ajā desmitgadē uz�varu svin Terors.

Viņ� atkārtoja pēdējo teikumu vēlreiz, to izbaudīdams ar acīm redzamu apmierinājumu un izaicino�i pasliedams zo�du. Uzvaru svin Terors. Un tie�i tāpēc Storma kvartāls iezīmē būtisku pavērsienu dzīvojamo rajonu apbūves koncepcijā. Komplekss jau pa�ā sākumā ir ticis plānots tā, lai akcentētu

katra iemītnieka personisko dro�ību. Bez �aubām, tālab necietīs elegance. Mēs neesam �ēloju�i naudu noformējumam un par to nejūtamies vainīgi, tomēr mūsu klienti galvenokārt vadīsies no personiskās dro�ības apsvērumiem. Un tā nav dabūjama par velti Dro�ība, mans draugs, maksā naudu.

Paliecies uz priek�u, viņ� skumīgi nogrozīja galvu, vēr�damies uz jauniņo �urnālistu, kur� bija izprovocējis visu �o tirādi, kautrīgi ieteikdamies, ka greznā Storma kompleksa dzī�vokļu sākumcenas vidusmēra ņujorkietim varētu likties �ne�pieklājīgi augstas�.

-�� Riskējam mēs visi Bet tie, kuru vārdiem ir svars, riskē vēl vairāk, Storms svinīgi nodeklamēja. Cik necik saprātīgs cilvēks nemetīs akmeni uz to, kur� labprātīgi izdod pa�a pelnī�tu naudu, lai pasargātu no nelaimes sevi un savus mīļos. Vienal�ga, vai vecāki būtu bagāti vai nabagi, tie sapratīs ikvienu, kur� ir pilns apņēmības pasargāt savus bērnus no nolaupī�anas vai slepkavām. Viņ� cie�i vērās uz reportieti, līdz tas samirk�ķi�nāja acis. Ejiet un pavaicājiet jebkuram vidusmēra ņujorkie�tim, vai viņ$, nu, viņa vēlētos dzīvot Storma mājās, un varat dro�i rēķināties ar to, ka atbilde būs -jā, velns ar ārā! Storms triumfējo�i atzvēlās krēslā. Turklāt viss, kas kompleksā aizies nodokļos, būs vērā ņemams papildinājums pilsētas makā, tātad nāks par labu visiem pilsoņiem. To, lūdzu, nepiemirstiet saviem lasītājiem pavēstīt!

-�� Tad, jūsuprāt, vidusmēra ņujorkietis nevarētu domāt, ka jūsu jaunais dzīvojamais komplekss ir� nu, diezgan izai�cino�s?

-��� Kādā ziņā? Storms sarauca pieri.

-�� Tika pieminētas, piemēram, labierīcības zelta iekārtas.

-To noteica vienīgi klienta pieprasījums, Storms rāmi

atbildēja. Un par to maksā viņi pa�i. Galu galā cilvēks savā mājā var darīt, ko grib. �eit tomēr ir Amerika. Ta�u mēs pār�dodam ne tikai luksu. Mēs pārdodam dro�ību. Dro�ību tagad, kad visapkārt valda Terors. Viņ� piecēlās, likdams manīt, ka intervija ir galā. Ja jums būtu nauda, vai jūs nebūtu gatavs par to maksāt?

Storms brīdi nogaidīja, līdz �urnālists negribīgi izteica savu piekri�anu. Iespējams, viņ� nomurmināja, jo aizturēto nepatiku pret Storma personību bija pārmāku�as citas jūtas glu�i svaigas vēl bija atmiņas par nesen aplaupīto dzīvokli Bruklinā. Pēc tam �urnālists ar visu ģimeni bija pārvācies uz mierīgāku rajonu Konektikutas piepilsētā.

-���� Es par to ne�aubos. Un attaisnotos katrs penijs, kuru jūs būtu izdevis, sacīja Storms. Var jau būt, ka visam vaja�dzētu būt citādi, bet patlaban situācija ir tāda, kāda tā ir, un tāda tā paliks, kamēr pilsēta ieies sliedēs un spēs aizsargāt ik�vienu tiklab bagātos, kā ari nabagos. Viņ� apgāja apkārt galdam, lai ats>*picinātos, �aketi Storms bija novilcis un palicis kreklā tas bija svītrains, krietni sastērķelēts un cie�i kļāvās ap kā likās diezgan muskuļoto torsu. Uzrotītās piedurknes skatienam atklāja spēcīgas rokas.

Reportieris, piecēlies kājās, paspieda Storma pasniegto plaukstu, tad, it kā jautājums būtu viņam ie�āvies prātā tikai tagad, ieteicās: Vai neesat nodomājis kandidēt uz mēra posteni?

-��� Jūs ta�u zināt, ka esmu, Storms atbildēja tonī, kas, pēc viņa pa�a domām, bija atbruņojo�i laipns. Tas vairs nav nekāds jaunums. Patiesību sakot, es daudz labprātāk pabalstītu kādu citu kandidatūru un pats celtu pilsētu no jauna ar ķieģe�ļiem un javu. Ta�u, tā kā nav neviena, kur� �o amatu varētu pildīt godam, uz mēra posteni nāksies kandidēt man� nu bet� es negribu drāzt iesmu, kamēr mednis vēl kokā.

Uzlicis kreiso roku uz jaunekļa pleca, viņ� jau manīgi vadīja viesi uz kabineta durvju un sava vietnieka pusi.

Aizvēris durvis, Storms atgriezās pie galda, noritināja lejup piedurknes, aizpogāja apro�u pogas un tad atkal uzvilka mugurā smalksvītroto �aketi.

Pēdīgi viņ� uzmeta smaido�u mirkli savam advokātam un reklāmas konsultantam abi visu intervijas laiku bija klusi sēdēju�i kabineta stūrītī. Kā bija, ko? Manuprāt, glu�i labi.

Advokāts, savilcis lūpas domīgā urskulī, paberzēja zodu, toties Deivs Tomtons, vēl nesenā pagātnē profesionāls priek��vēlē�anu runu sacerētājs, tagad reklāmas kompānijas īpa�nieks un vadītājs, sajūsmināts vai kusa. Katrs vārds bija kā naglai uz galvas, Oliver. Johaidī, varu iedomāties, kā visa tā metro publika dienām un naktīm sapņos tikai par to, lai laimētu lote�rijā un tad uz karstām pēdām nopirktu dzīvokli Storma kom�pleksā. Turpini tik tāpat tālāk! Ja spiedīsi uz dro�ību pilsētas ielās, būs trāpīts kā likts.

-��� Man arī tā liekas� bet ja nu tas skribents būtu pie�prasījis skaidri un gai�i pateikt, cik dārgi par to dro�ību galu galā nāksies maksāt? advokāts ba�ījās.

-��� Kāpēc tad viņ� to nedarīja? Storms atvaicāja. Es viņam būtu sabliezis virsū par TV kamerām, personisko poli�ciju un ko visu vēl ne, kas kompleksā paredzēts. Es vispār nevaru iedomāties labāku reklāmu kā to, ka �Times� vai sausu muti izrunā par mūsu �nepieklājīgi dārgo� dro�ību.

-��� Viņam taisnība, Torntons uzsvērti sacīja advokātam. Pierunāt viņ� mācēja. Personiskā dro�ība būs tā, kuras dēļ augs pieprasījums pēc Storma kompleksa un arī pēc pa�a Olivera Storma. Ja gubernators pats tik lieliski nemācētu �ito trumpi izspēlēt, tad es liktu priek�ā labāk nevis līst mērijā, bet pamēģināt kandidēt uz �tata gubernatora krēslu. Bet patlaban neatliek nekas cits kā kandidēt par mēru. Viņ� apklusa un uzsmaidīja Stormam. Lai nu kā, zaudēt nav iespējams , Pat ja kaut kas iziet greizi un tu zaudē, tu laimē. Tāpēc ka neviens nemaz negaidīs, lai tu laimētu ar pirmo piegājienu. Un nāka�majās ASV senāta vēlē�anās viss būs, kā nākas. Un tad ej nu sazini, kas būs pēc tam!

-�� Vispirms tiksim galā ar vienu kampaņu, Deiv, Storms Tomtonu apsauca, tomēr apspiestais smaidiņ� un vaigos iesities sārtums nodeva viņa patiesās jūtas.

Advokāts piecēlās un devās laukā pa durvīm. Kad viņ� bija prom, Storms ieteicās: Par politiku viņam nav nekādas jēgas.

-��� Nav gan, reklāmas speciālists piekrita. Kad mērs dabūs visu �ito izlasīt, viņam sāks trīcēt bikses.

-�� Labi. Lai tik trīc, Storms sacīja. Tā, vai ar kompleksa atklā�anu viss kārtībā?

-��� Jā, viss iet kā smērēts. Vēl nedēļas trīs, un mums pa�vērsies visa pasaule Eiropa, varbūt pat Japāna. Nē, vai nav vienreizēja ideja, ko? Ja es pats par sevi tā drīkstu teikt. Uzcelt elegantāko privāto dzīvokļu kompleksu pasaulē un atklāt to ar krā�ņu labdarības balli, ienākumus ziedojot bezpajumtnie�kiem.

-���� Par to es tev maksāju. Sliktas idejas varu dabūt par brīvu.

-��� Vēl joprojām pastāv zināma iespēja, ka var ierasties viceprezidents. Un, protams, puse senāta un Volstrītas, un Brodvejas, un Holivudas, un tad vēl visi tie pasaules finansu kapitāla mūlāpi, bez �aubām.

-��������������������� Kaunies, Deiv! Storms viņu smaidīdams aprāja.

-��� Tie mūlāpi ir mūsu nākamie īrnieki. Viņi katrā ziņā gribēs dzīvot �eit tikai tādēļ, lai visus pārliecinātu, ka ir pietiekami ietekmīgi, lai satrauktos par teroristiem. Kā viņi ieraudzīs visus tos arābu �eihus un mūsu sargus, tā pielaidīs bikses. Nekādi nesaprotu, kāpēc man tas neienāca prātā jau sen.

-�� Tāpēc, ka toreiz nevaldīja Terors, reklāmas speciālists smaidīdams sacīja, un Storms pamāja.

-�� Ā, vēl viena lieta, ko tu varbūt vari iesmērēt interjera �urnāliem, Storms piebilda. Patrīcija te izprātojusi ar zeltu cauraustus aizkarus ātrijam trīs stāvu augstumā. Satrieco�s efekts.

-��� Ak mū�s, būs runas par pārspīlētiem izdevumiem, Tomtons piesardzīgi ieteicās. Vai tas jau nav mazjnazdrusciņ par traku, ko? Man nemaz nekārojas lasīt, kā draņķa reportieris lē�, cik daudz badacietēju varētu pabarot, ja nebūtu to aizkaru.

-��� Nav ko satraukties, draudziņ! Paņemsim no Meta*. Viņi pirms pāris gadiem tādus aizkarus uztaisīju�i vienai operai, tā ka mēs ietaupīsim naudiņu un palīdzēsim �o to nopelnīt arī teātrim. Tā bija Patricijas ideja. Vai arī ie�āvās galvā viņas pa�kalpiņiem. Bet man tas patīk.

-Labs ir! Jajau tu palīdzi teātrim, "Times" virsū neklups. Tas, cik daudz par aizkariem izdod teātris, viņiem ir vienalga. Varbūt tu par to pat dabūsi medaļu.

-�� Neatteik�os. Storms smīnēdams pacēla iedomātu glā�zi. Par pilsonisko atbildību!

Deivs Tomtons pacēla pretī savu iedomāto glāzi. Uz jaunā mēra veselību!

�Metropolitēna opera Ņujorkā.

Ja Ņujorkas pilsētas policija apcietinātu tik daudz pro�fesionālu noziedznieku, cik paredzēts departamenta instruk�cijās, te varētu justies tikpat dro�i kā klosterī, Rīgals prātoja, sēdēdams pie sava galda un rakdamies cauri papīru kalniem.

Nedro�i pieklauvējusi, durvīs galvu pabāza D�eina Koula.

-��� Vai neiztraucēju? D�eina mulsi smaidīja.

-��� Iztraucējāt, iztraucējāt, lai slavēts Dievs! Nāciet tik iek�ā!

Ienākusi D�eina jautāja: Vai nevēlaties kafiju?

-Nē. Vai tas ir viss, ko jūs gribējāt vaicāt?

-��� Patiesībā ne. D�eina vilcinādamās apsēdās un likās noba�ījusies. Saskrējos ar vienu d�eku kopā strādājām -, un viņam bija pāris konkrētu jautājumu par mūsu brigādi, ko un kā mēs darām.

-��� Nu un?

-��� Es viņam neko nestāstīju. Bet man ir informācija, ka tagad viņ� strādā iek�lietu nodaļā. Man liekas, viņ� nezina, ka es to zinu. Vienkār�i iedomājos, ka jums tas būtu jāzina.

Rīgals blisināja acis, pūlēdamies domās sakārtot pēdējos teikumus.

-�� Kas man būtu jāzina? Tas, ka jūs zināt, ka viņ� ir viens no Flērtija pui�iem? Vai arī tas, ka viņ� nezina, ka jūs zināt?

D�eina izskatījās tikpat apmulsusi, cik viņ�, ta�u viens bija skaidrs viņas apjukums izrietēja no fakta, ka inspektors

Rīgals nav spējīgs saprast ļoti vienkār�ā formā izteiktu nepār�protamu apgalvojumu.

-Es sāk�u no sākuma, viņa teica. Man likās, jums va�jadzētu būt lietas kursā par to, ka viņ� pra�ņā par mūsu brigādi. Kāda viņam tur daļa? Man glu�i vienkār�i ienāca prātā, ka varbūt kaut kas notiek.

-��� Flērtijain, D�eina, maksā par to, lai viņ� zinātu par mums visu. Jūs ta�u to zināt. Bet, ja runājam par konkrēto ga�dījumu, tad jums, manuprāt, nevajadzētu par to likties ne zinis. Vai tikai tas jūsu draugs tāpat vien negribēja norunāt randiņu?

Viņa papurināja galvu. Nē, es domāju, ka ne. Kaut kas viņam bija aiz ādas. Un, cik es saprotu, jūs nemaz neesat pārsteigts, un man atliek secināt, ka tie�ām kaut kas norisinās. Un, jajau es jums par to vaicāju, inspektor, jums, manuprāt, vajadzētu izstāstīt. Galu galā es arī piederu pie komandas. Un man riebjas, kad tās mēslu mu�as spindz riņķī un apkārt. Sermuļi skrien pār kauliem.

, Rīgals iesmēj ās. Liecieties nu mierā, D�eina! Iek�lietu nodaļa var ok�ķerēties kaut līdz pastardienai, un mums nav ko slēpt. Pie joda, vai tad jūs nezināt, ka mēs katrā reidā paķe�ram līdzi kādu no narkomānijas apkarotājiem un, ja kaut ko uzrokam, tūliņ atdodam viņiem, tā ka nevienam pat prātā ne�drīkstētu ienākt doma, ka mēs kaut ko varētu paturēt. Mēs esam kristāltīri, un visi to zina. Ja Flērtijs o�ņājas, tas dro�i vien ir pieraduma dēļ. Viņ� ir tikpat viltīgs kā komisārs. Stipri jā�aubās, ka viņ� būtu uzsūtījis to jūsu draudziņu, labi zinā�dams, ka jūs par viņu ziņosiet. Tikai tādēļ, lai mēs staigātu uz pirkstgaliem? Diez vai.

D�einas zaļās acis izbrīnā iepletās, un Rīgals nodomāja: acis tikpat milzīgas kā Patrīcijai. Tikai dzīvas. Patrīcijas acis ir tādas kā statujai.

-��� Vai, jūsuprāt, viņ� zināja, ka es zinu?

Rīgals smējās. Jūs atkal sākat to pa�u. Runājat jokus. Bet, ja man jāatbild, tad es nezinu.

Labu bridi pārdomājusi, D�cina dedzīgi nopurināja nīdās cirtas.

-�� Nē, viņ� nezināja, ka es zinu, viņa, apņēmības pilna, noteica. Es to būtu sapratusi.

Rīgalam iesāpējās galva. Varbūt tā sieviete ir �sagājusi sviestā�?

-��� Nedomājiet vairs par to, viņ� skaļi sacīja. Glu�i vienkār�i turpiniet darbu. Galu galā par to mums maksā.

-��� Necik daudz jau ne. Liekas, man jādabū zināt, lūk, kas. Tas Flērtija d�eks pratināja mani. Nevis kādu citu. Ne Boldu, ne Pītu. Mani. Tad varbūt nepatik�anas draud man?

-�� Nez vai, Rīgals teica. Bet labāk pavaicājiet to Flēr-

tijam.

-���� Kad pūcei aste ziedēs! D�eina atcirta. Es labāk runātos ar pa�u velnu nekā ar inspektoru Flērtiju. Pat pieminēt vina vārdu skaitās slikta zīme.

-Tad pārstājiet viņu pieminēt! Ejiet atbildēt uz telefona zvaniem!

-��� Man ir pārtraukums. Kafijai.

-��� Un kur tad ir jūsu kafija?

-��� Patlaban negribas, viņa pavir�i attrauca, ar delnu pa�berzēdama zodu. Rudais matu mākonis ieskāva viņas seju kā oreols.

Rīgals nopūtās. D�eina, ko jūs no manis gribat?

-��� Nu labi, viņa samierino�i sacīja. Es zinu, ka man nepatik�anas nedraud. Vai tās draud Pītam?

Nu bija Rīgala kārta rādīt pārsteigtu seju. Pītam Mūnizam? Kāpēc gan viņam būtu jāsatraucas par iek�lietu pui�u interesi?

-Tie�i to es vaicāju jums, inspektor.

-����� Velns parāvis, D�eina, ko jūs te staigājat riņķī un apkārt? Tad sakiet visu skaidri un gai�i! Kāpēc viņiem būtu jāok�ķerējas ap Pītu?

-��� Tāpēc, ka viņu kaut kas nomāc. Man viņ� to nestāstīs. Teica vienīgi, ka esot kaut kas sagājis dēlī, un izskatījās stipri uztraucies. Viņ� ta�u nav ne par matu labāks kā jūs. Ne no viena neko sakarīgu nevar pat ar stangām izvilkt.

Nikni nozibinājusi acis, viņa ar sa�utuma pilnu �estu sa�krustoja rokas un pārmeta vienu kāju pār otru. Viņai ir skaistas kājas, Rīgals nosprieda, atgāzās krēslā un neviļus pasmaidīja. D�einai Koulai bija trīsdesmit divi gadi. To viņ� bija izlasījis D�einas kartītē. Tomēr �obrīd viņa vairāk izskatījās pēc ka�ķī�ga pusaugu skuķēna un nepavisam neatgādināja �ķirteni ar piecus gadus vecu meitu.

Nākusi no policistu dinastijas, D�eina pati bija dienestā nu jau septiņus gadus. Pirms pusgada komisārs Galahcrs bija Rīgalu pierunājis ņemt D�einu komandā. Savu mū�u viņ� nebija lūdzis neko tamlīdzīgu. Sākumā Rīgals domāja, ka D�eina komisāram privātā kārtā piegādā ziņas par visu, kas notiek komandāGalaheram patika tādi jociņi -, tomēr versija ne reizes neapstiprinājās un beigu beigās nomira dabiskā nāvē. Visu darbu, kas saistījās ar brigādes papīriem, viņ� D�einai bija uzkrāvis tālab, ka neērti bija sievieti iesaistīt apgaitās un ap�audēs. Skaidrs, ka krietna sabiedrības daļa to nosauktu par sievie�u dzimuma diskrimināciju, tomēr viņ� pats tādu attieksmi skaidroja kā vīrie�a vēlmi pasargāt sievieti no briesmām.

Viņa pati gan par to �ēlojusies nebija, vismaz Rīgalam dzirdot ne. Strādāja labi un ar prieku. Kaut kad nesen viņam bija nācis ausīs �is tas par D�einu un Pītu Mūnizu, tomēr viņa par Pītu ba�ījās pārāk uzkrīto�i.

-��� D�eina, viņ� ierunājās. Man gandrīz vai jādomā, ka jūs esat kas vairāk nekā tikai draugi.

D�einas vaigos iesitās sārtums, un atbilde pār lūpām nā�ca par varītēm. Pīts ir labs, godīgs policists, bez tam viens no labākajiem cilvēkiem, ko esmu sastapusi. Bet sevi aizstāvēt viņ� neprot. Un es gribu zināt, kāpēc viņ� ir noba�ījies.

-Tas varētu būt vienīgi informatora dēļ. Pītam tika pie�gādāta viltus informācija par jaunpienāku�iem panamie�u narkotiku tirgoņiem, norādītajā vietā viņu nebija, un tagad ir pazudis pats informators. To visu jūs zināt.

-��� Jā, inspektor, viņa pacietīgi atbildēja. To visu es zinu. Ta�u es neesmu muļķe. Es sajēdzu, kaFlērtijs bez iemes�la vis apkārt neo�ņātos. Zināt, es departamentā esmu pavadījusi visu savu mū�u. Pat mans vīrs bija policists. Draņķīgs gan, to�mēr policists.

Rīgalam no bērna kājas bija ieaudzināta cieņa pret loja�litāti, un, lai arī cik muļķīgi D�eina rīkotos, iestādamās par Mūnizu, viņ� nespēja �o sievieti neapbrīnot.

-��� D�eina, vai jums nav ienācis prātā, ka Flērtijs varbūt pārbauda mani, nevis Pītu?

-��� Trejdeviņi pērkoni! viņa izdvesa ar neiedomājamu īru akcentu. Vai patiesi cilvēku samaitātībai nav robe�u?

Rīgals nespēja valdīt smieklus. Nu tie�i kā Berijs Ficd�eralds.

-��� Velns parāvis! Iecerēta bija Morīna O�Hāra.

-�� Viņa arī. Rīgals piecēlās. Paklau, D�eina! Es runāju tīru, baltu patiesību. Ko vajag Flērtijam vai viņa cilvēkiem, es nezinu. Iespējams, ka neko. Ikvienam komandas loceklim es pilnīgi uzticos. Jo īpa�i Pītam Mūnizam. Manuprāt, jums jā�liekas mierā un jāiet iedzert kādu tasi kafijas.

Viņa pamāja un arī piecēlās. -Paldies, inspektor! Mazliet smaguma no sirds novēlās.

-�� Vienmēr laipni pakalpo�u! Smaidīdams viņ� pavadīja

D�einu līdz kabineta durvīm, aizvēra tās, un smaids nozuda kā pēc burvja mājiena, un seja apmācās.

Tātad Galahers tie�ām bija piezvanījis inspektora Flērtija asinssuņiem, pamatojoties tikai un vienīgi uz Tonija Boldas pavir�o piezīmi par informācijas noplūdi brigādē.

Nolāpīts, viņ� klusībā no�ķendējās, ta�u tūliņ apjēdza, ka pats vien pie visa vainīgs. Ka pats izpļāpājis komisāram par Boldas aizdomām. Ko tad citu Galahers lai dara? Neliekas ne zinis?

Velns lai rauj to visu, un velns lai rauj visus birokrātus! Nosēdies pie galda, Rīgals no jauna sāka rakņāties pa papīru kaudzi, ta�u domas joprojām grozījās ap to, ka D�eina Koula pie viņa strādā jau se�us mēne�us un ka pirmo reizi viņi bija pārmiju�i vairāk nekā pāris teikumu. Un ka tas no tiesas bija patīkami.

Pēc mirkļa viņ� pieķēra sevi salīdzinām jaunās dāmas tie�o runasveidu un neap�aubāmo humora izjūtu ar sievas ie�studēto savaldību un vēso atturību. Viena uguns, otra ledus gabals. Pilnīgs pretstats, viņ� pēdīgi nosprieda. Vispār, viņ� prātoja, uguns man patīk labāk.

Ar zināmu piepūli viņ� beidzot izmeta abas sievietes no galvas un no jauna ķērās klāt departamenta instrukcijām. Labāik lasīt to, ko nav iespējams izlasīt, nekā domāt to, ko nav iespējams izdomāt.

Hektors Guzmcns bija miris. Tādus jaunumus paziņoja Pīts Mūnizs, nākamajā rītā noķēris Rīgalu pie brigādes durvīm.

Mūnizs izskatījās glu�i satriekts. Viņ� bija neskuvies, un parasti tik tīrās un kārtīgās drānas bija saņurcītas un putek�ļainas.

-��� Meklēju viņu cauru nakti, ta�u kāds viņu �orīt atrada vienā Bronksas pagrabā. Miris apmēram pirms divdesmit �et�rām stundām.

-��� Kā? Rīgals vaicāja.

-Nodurts. Viens dūriens mugurā. Tas, kur� to izdarījis, ir zinājis, kā to dara. Vai arī uztrāpījis netī�ām. Ar vienu dūrie�nu pieticis.

Mūniza sejā bija lasāms, ka jaunais detektīvs �o nāvi smagi ņem pie sirds, ka pats zināmā mērā jūtas vainīgs. Vārdi tādā reizē neko līdzēt nespēj, to Rīgals zināja. Vienīgās zāles bija darbs.

-���� Vai ir kaut kas, pie kā pieķerties? Kāds kaut ko redzē�jis?

-��� Nē Visi apkārt kurli, mēmi un akli. Bet es meklēju rokā to meiteni, ar kuru Hektors satikās. Estrelita vai uz to pusi. Cik saprotu, viņa ir no Panamas, tā ka viltus informācija, kuru Hektors man nodeva, varētu nākt no viņas. Ko var zināt? Varbūt man laimējas un es viņu atrodu, un varbūt man laimējas divkārt un viņa kaut ko zina. Iespējams, ka būs, kur pieķerties.

-��� Labs ir! Tikai prātīgi un nelec uz ecē�ām! Ielās neko

par Panamas tirgoņiem nerunā, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka tādu nemaz nav. Atceries, ka Tonijam vai man visu laiku jābūt lietas kursā par to, kur tu atrodies un ko dari. Skaidrs?

-Tiks darīts, inspektor!

-���� Bet, pirms ķeries klāt, aizbrauc mājās, ieej du�ā un paguli kādu brīdi! Nav jau naktsmaiņa. Vai jūs ar D�emu vispār kādreiz aizejat uz dan�iem, kino vai vēl kaut kur?

-�� Necik bie�i jau ne, Pīts atzinās. Pāris vakaru nedēļā man ir skola, tad vēl darbs. Lielākoties nosē�os pie kastes, mē�ģinu aizmirsties un iedzeru kādu alu.

-�� Piesargies! Rīgals sacīja. Viens otrs policists tie�i tāpēc a�i vien ir nonācis līdz zemādas injekcijām.

-�� Nervi? Mūnizs ieprasījās.

-��� Nē, tāpēc ka par daudz dirn pie televizora.

Mūnizs iesmējās. Varbūt tāpēc D�eina nemū�am ar

mani neprecēsies. Viņa televizoru necie� ne acu galā.

-��� Man likās, ka nojums iznāks pāris.

Paraustījis plecus, Mūnizs samirk�ķināja tum�ās acis, un Rīgals tajās skaidri manīja nogurumu.

-�� D�eina saka viņai gribētos, lai viss paliek tā� neofi�ciāli.

-��� Kā tad tā? Rīgals nelikās mierā, labi zinādams, ka tā nu itin nemaz nav viņa darī�ana, tomēr viņu urdīja neizskaid�rojama ziņkāre.

-�� D�eina gribēja, lai es pārvācos pie viņas, bet īsti nezina, vai grib vēlreiz precēties. Vīrs jau viņai ir bijis, tu ta�u zini, un tas esot bijis jampampiņ�.

-��� Piedāvājums jau nav zemē metams.

-��� Nē, inspektor, nav tik vienkār�i. Ja es pārvāktos uz dzīvi pie dāmas, manējos ķertu trieka, bez tam es īsti nezinu, vai tas patiktu D�einas sīkucim.

-��� Varbūt viņai �ķiet, ka nevajag vairs precēties ar po�licistiem.

-���� Tā glu�i nav. Reiz viņa man sacīja tā, ja sadomātu precēties pa otram lāgam, tad tikai ar policistu. Neviens civilais nespēj saprast, ko tāds darbs prasa.

-������������������� Taisnība jau ir, Rīgals noteica, iedomājies pa�a sievu.

-��� Ja es D�einai tā starp citu par to ierunātos, vai tas ko līdzētu?

-�� Nē, paldies! Mūnizs drūmi atbildēja. Gan mēs pa�i tiksim galā.

-��� Nu tad labi. Ej mājās un nosnaudies!

Mūnizs nopūtās. Aha! �ovakar skolā vēl lielais kon�troldarbs. Skaidra galva par ļaunu nenāktu.

-���� Mans ķobis gan pēc gulē�anas skaidrāks netiek, Rīgals pajokoja, � bet pamēģini vien.

Neilgi pēc divpadsmitiem leitnants Tonijs Bolda kā alla� saburzījies pabāza galvu pa Rīgala durvīm, turēdams rokā īpa�i riebīga paskata aizkostu sviestmaizi.

-�� Pol, tikko dabūju iecirkņa ziņojumu Hektora Guzmena lietā. Vai gribi, lai arī mēs tur aizsūtām pāris cilvēku?

-�� Nē, Rīgals atteica. Lai ar to noņemas D�o Bērtona varza. Pīts arī visu pieskatīs. Viņ� grib sadabūt rokā Guzmena dāmu. Kādu meiteni, vārdā Estrelita.

Bolda uz mirkli apklusa, tad nosmīkņāja. Ak tad Es�trelita, ko? Paklak�ķinādams ar mēli, viņ� pārlaida rokas pār iedomāta sievietes auguma izliekumiem. No sviestmaizes visapkārt pa�ķīda sīki pilieni.

-�� Lasies, Tonij! Rīgals nospurdzās. Mēs, darbarūķi�

-�� Vai ķersimies pie darba?

-��� Ej ratā!

Katru dienu uz Rīgala galda saradās pa kopijai no visiem pārvaldes dokumentiem, kuriem bija kaut mazākais sakars ar narkotikām, tie nāca gan no pilsētas narkomānijas apkaro��anas nodaļas, gan kaimiņu iecirkņu patruļniekiem. Rīgals gribēja būt lietas kursā par visu pat ja lietā figurēja viena vienīga marihuānas cigarete, tā ka ik dienas ziņojumu sakl ājās vairāki du�i, bet jāizskata bija katrs, jāpūlas atpazīt vārdus, jāmeklē atslēga tam, kas ik dienas notika tur, ārā.

Todien Rīgals ziņojumus lasīja sevi�ķi rūpīgi, meklēdams kaut mazāko norādi uz nenotveramajiem panamie�iem, kuri, iespējams, bija tie, kas novāku�i Hektoru Guzmenu. Tomēr piecos pēcpusdienā, beidzot aizvēris mapi, viņ� bija tikpat gudrs, cik no rita, nevienas norādes, neviena mājiena, ne vai�da. Visas dienas darbs bija vainagojies vienīgi ar galvassāpēm un miglu acīs, jo dokumentu bija daudz un lielākā daļa uzdru�kāta sliktā kvalitātē.

Vēl viens dolārs, vēl viens rīts, viņ� klusībā noburk�ķēja, krēslainajā kabinetā vilkdams mugurā �aketi, un tad izgāja joprojām saules pielietajās ielās.

Gaidīdams, kamēr policists uz krustojuma apturēs satik�smes straumi un atvēlēs ielu pāriet gājējiem, Rīgals prātoja, ar ko lai nodarbojas nākamās stundas laikā. Patrīcija bija pasludi�nājusi, ka �ovakar, kā par brīnumu, parādī�oties mājās, pats viņ� bija ieplānojis mājās būt ap septiņiem, un nu pulkstenis rādīja tikai da�as minūtes pāri pieciem. Laiks, ko nosist, bija, ta�u nebija kompānijas.

Patiesībā Rīgals bija vienpatis. Jā, pa ilgajiem dienesta gadiem viņa padoto vidū bija atradu�ies cilvēki, kuri inspektora Rīgala labā būtu gatavi uz visu, pat uz slepkavību, tomēr kār�tīgs inspektors nevarēja atļauties detektīvu, patruļnieku vai pat zemākas pakāpes virsnieku pavadībā vazāties apkārt. Ie�stādē ar tik stingru hierarhiju kā Ņujorkas Policijas pārvaldē tas glu�i vienkār�i nebija iespējams.

Turklāt starp savas pakāpes virsniekiem Rīgalam draugu nebija. �etrdesmit se�u gadu vecumā viņ�, kā izrādījās, bija

stipri jaunāks nekā pārējie un pārstāvējajau citu paaudzi. Tie��i tas izskaidroja viņa problēmas ar konkurentu inspektoru D�o Bērtonu. Lai ari lielībnieks, Bērtons bija labs policists, uz�ticams priek�nieks un godīgs darbinieks. Tomēr Rīgals viņa uzticību nebaudīja tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka bija viens no �tiem jauniņajiem iz koled�as� un diez ko nekāroja pavadīt vakarus, apmainoties ar stāstiņiem par pratinā�anas gaitā iz�mantotajām izsmalcinātajām metodēm.

Tāpat pārvaldē klīda runas, ka komisārs Galahers drīzu�mā iecel�ot sev jaunu vietnieku. Tāds postenis, kuram, iespē�jams, būs nepiecie�ams cilvēks ar inspektora pakāpi, varētu lieti noderēt par akmeni, uz kura pakāpjoties, ar roku būtu sasniedzams �efa krēsls, kad pa�reizējais �efs Aloizijs Railijs aizies pelnītā atpūtā. Bērtons bija nepārprotami licis manīt, ka to vietu grib, un tikpat nepārprotami un skaļi licis manīt to, ka Rīgals ir viņa galvenais sāncensis. Draudzība nemū�am nevar veidoties uz tik niknas konkurences pamata.

Tādējādi norobe�ots no personisko simpātiju izpausmēm pārvaldes sienās, tomēr spiests tajās pavadīt garas stundas, Rī�gals diez ko nespēja nodibināt kādas tuvākas attiecības ari ar cilvēkiem, kas policijā nestrādāja. Kaut cik pazīstams viņ� bija vienīgi ar aprindām, kurās grozījās Patrīcija, bet, ja nepie�min viņas telpu dizaina biznesa partneri nepakļāvīgu un ori�ģinālu personu, kura sabiedrībā Rīgals alla� jutās jauki un interesanti, visi pārējie draugi bija gra�a vērti.

Turklāt viņam nebija ģimenes. To neizbēgami nācās konstatēt atkal un atkal. Rīgala vecāki bija miru�i, un bērnu viņam nebija.

Pret to viss alla� atduras, viņ� nodomāja un klusībā pie�bilda, ka labprāt mainītu savas personiskās problēmas pret tām, ar kurām nokāvās Pīts Mūnizs. Rīgals, būdams Pīta pir�mais priek�nieks, pret jauno cilvēku jau no pa�a sākuma bija jutis simpātijas. Pīts, dzimis un uzaudzis Ņujorkā, uz ielas ju�tās kā mājās un tomēr bija pamanījies saglabāt skaidru, pat tādu kā vientiesīgu dvēseli. Rīgals pazina viņa ģimeni cie�i saliedētu, dziļi ticīgu puertorikāņu pulciņu. Ģimene lepojās ar to, ka Pīts ir policists. Tāpat kā Pīts pats, viņi turējās pie vie�dokļa, ka jaunam cilvēkam policista karjera ir īsti piemērota, un Rīgals bija glu�i tādās pa�ās domās.

Viņ� alla� bija lepojies ar to, ka ir policists, un tolaik, kad viņi ar Patrīciju cerējās, likās, ka arī Patricijai tas ir pa prā�tam. Tikai pēc kāzām Rīgals saprata, ka sieva viņa sūri grūti gūto jurista izglītību jau pa�ā sākumā bija uzskatījusi par pirmo soli ceļā uz politikāņa vai naudas maisa kaijeru. Un nu Patrīcija uz viņa nodarbo�anos lūkojās nedaudz nicīgi kālab deldēt bikses policijā, ja var darīt kaut ko �nozīmīgu�? Pītam ar D�einu Koulu vismaz tādu problēmu nebija D�eina savu paziņu loku bija reducējusi tikai un vienīgi uz kolēģiem, policijas virsniekiem.

Varbūt tāpēc mēdz teikt, ka dalīta bēda irpusbēda?

Satiksmes regulētājs beidzot iepūta svilpē un pavēcinā�ja roku, atļaudams ielu pāriet gājējiem. Pirms Rīgals paspēja spert soli, kāda steidzīga sieviete pieklājīgi, tomēr noteikti pabīdīja viņu sāņus. Mazliet uzjautrināts, viņ� paklausīgi pa�laida sievieti pa priek�u, nolūkodamies, cik apņēmīgiem so�ļiem viņa dodas pāri krustojumam, Patrīcijas gaita bija pavi�sam citāda, slīdo�a un tāda kā nedzīva. Piepe�i Rīgals pār�steigts apjauta, ka steidzīgā dāma ir D�eina Koula.

Viņ� pasniedzās un aizskāra D�einas plecu.

-�� Uzmanīgāk, kundze, ka nepazeminu jūs amatā par to, ka grū�at mani nost no ceļa! viņ� nodārdināja.

Saspringusi cīņas gatavībā, kā uz tamlīdzīgiem pieskārie�niem un neparedzētiem pārsteigumiem reaģēja visi policisti, viņa palūkojās atpakaļ.

-��� Ā, sveiks, inspektor! Atvainojiet, nefiksēju, ka tas esat jūs, kas tur stiepj gumiju.

-��� Gumijas stiep�ana ir viena no manām mīļākajām no�darbēm, Rīgals atsaucās. Cik varu spriest, jums ar to nav nekāda sakara.

-�� Ko lai dara! Es vienmēr eju mudīgi, D�eina kā atvai�nodamās noteica.

-�� Vai negribat mudīgi ieaulek�ot pie Gelveja un kaut ko iedzert?

Viņas uzacis pa�āvās uz aug�u. Inspektor Rīgai! Pre�cēts cilvēks! D�eina viegli pasmaidīja. Nu labi, varbūt tā a�i. Man jāskrien mājās pie Sāras.

-�� Laimīgā! Rīgals sacīja no visas sirds, un, pirms D�ei�na paspēja pavērt muti, lai pavaicātu, kāpēc, priek�nieks pa�ņēma viņu zem rokas un vadīja uz krodziņa pusi.

Viņi atrada brīvu galdiņu pa�ā kaktā un paņēma katrs pusi alus, bet D�eina palūdza vēl nedaudz Ginesa tum�ā un ie�ļakstināja to savā glāzē.

-Tad ir gardāks, viņa komentēja. Vai pamēģināsiet?

Rīgals paraustīja plecus, un D�eina papildināja arī viņa glāzes saturu. Portera pilīte to jau�ami iekrāsoja, un alus gar�a mainījās.

-�� Nav slikti, viņ� atzina. Kur jūs esat saņēmusies tā�das gudrības?

-��� Vīrs iemācīja. Viens no retajiem labumiem, kas man no viņa atlēca. Vēl gan arī zila acs laiku pa laiciņam. Nabaga murmulis mēdza kārtīgi iemest. Patiesībā tāpēc jau viņu izme�ta no policijas.

-��� Paldies Dievam, tādas nelaimes man pagaidām pie�trūkst. Rīgals trīs reizes piesita pie nokrāsotā koka galdiņa virsas.

-���� Nē, tāda slava jums nav. Nezinu nevienu, kur� būtu jūs redzējis pilnā.

-��� Nav manā dabā, viņ� atzinās. Man pat nepatīk ar dzērājiem ielaisties jebkādās darī�anās. Ja man kārotos sieka�loties un laist burbuļus, es būtu kļuvis par profesionālu cīkstoni.

D�eina iespurdzās. Ar jums ir tāpat kā ar manu ģimeni. Pārītis, kur� nevar satikt un, to labi zinādams, �ķiras, un cauri. Man nav vajadzīgi tādi, kas var pacelt roku pret sievieti, viņa ar dziļu rūgtumu piebilda.

-�� Ar Pītu ta�u tādu problēmu nav, Rīgals ieteicās.

-��� Nē. Viņ� ir rāms kā jērs. Es runāju par savu pirmo vīru, to klenderi. Pīts ir pārāk labs. Da�brīd man �ķiet, ka viņam būtu vajadzējis kļūt par mācītāju.

Rīgals uzrāva uzaci, un D�eina piesārta. To jūs tūliņ varat izmest no galvas, viņa steidzīgi piebilda. Kad vajag, Pītam dū�a ir īstajā vietā.

-��� Par to es nekad neesmu �aubījies, viņ� atteica.

-�� Zināt, viņam �ķiet, ka jūs esat pasaules naba, D�eina turpināja. Viņ� ir nodomājis pabeigt koled�u un tad, tāpat kā jūs, mācīties jurisprudenci.

-��� Varbūt jūs varat viņu no tā atrunāt. Nezinu, vai vērts ziedot tik daudz laika un pūļu, jo sevi�ķi, ja mājās ir sieva un bērni.

-�� Pīts nav precējies. Jūs ta�u zināt.

-�� Bet viņ� tāds gribētu būt, Rīgals rimti sacīja.

D�eina savilka lūpas. Jūs abi esat runāju�ies.

Iestājās saspringta klusuma bridis, un Rīgals no�ēloja,

ka uzsācis tādu sarunu.

-�� Lūdzu piedo�anu! viņ� pēdīgi teica. Kā jums �ogad patīk Mets?

-��� Man nospļauties par visiem metiem. Un par reind�eriem, jeņķiem un niķiem [1] tāpat.

-��� Nu labi. Mani tas pārāk neuztrauc. Vai pēdējā laikā esat dzirdējusi kādu labu operu?

-�� Operas es nevaru ciest. Resnī�i, kas bļauj viens otram ausī. Jums patīk operas?

-��� Nē, Rīgals sameloja. Man patīk reps. Un hiphops.

D�eina iesmējās. Pīts ir tik sasodīti labs tur ir tā ne�laime.

-��� Negribu par to neko dzirdēt.

-Patsjau iesākāt.

-��� Es daudz ko daru galīgi �ķērsām. Amats uzliek pienā�kumus. Esmu ta�u inspektors.

Ar vienu milzu malku iztuk�ojusi savu glāzi, D�eina pa�sniedza to Rīgalam. Vēl vienu, un tad es taisos prom.

Izdzēris savējo, viņ� aizgāja pakaļ vēl divām porcijām. Gaidīdams pie letes, kamēr bārmenis piepildīs glāzes, pameta skatienu atpakaļ. D�eina sēdēja pie galdiņa, zodu dūrē atbal�stījusi, un vērās pretējā sienā.

Ļoti pievilcīga sieviete, Rīgals nosprieda. Pītam taisnība. Sieviete, kuru gribas apprecēt, dievināt, ar kuru kopā gribas smieties, apmētāties ar zobgalībām un kurai blakus izbaudīt katru mīļu dienu. Cik jauki būtu dejot viņu kāzās. Ja tikai iz�dotos sameklēt pāri, viņ� pats sev skābi piezīmēja, Patrīcijai nepatīk ilgi uzturēties policistu sabiedrībā.

Kad Rīgals atgriezās, D�eina klusēdama iedzēra malciņu no savas glāzes, pielēja klāt porteri un atlikumu pievienoja Rīgala alum. Tad ielūkojās inspektoram tie�i acīs un spītīgi paslēja zodu.

-���� Redzat, jūs esat Pīta draugs, un jūs esat mans priek��nieks, un mēs abi jums uzticamies un labprāt strādājam ar jums kopā, kaut arī normālu darbu jūs man strādāt nedodat, un tas man krīt uz nerviem. Un, pat ja jums ir taisnība par to, ka tā nav jūsu darī�ana, es tik un tā jums pastāstī�u par mums ar Pītu. Rīgals grasījās protestēt, bet D�eina uzlika pirkstu viņam uz lūpām. Man Pīts patīk. Ļoti patīk. Man patīk, kā

viņ� pret mani izturas. Bet es nezinu, vai mīlu viņu un vai gri�bu dzīvot kopā ar viņu līdz mū�a galam. Un es nemū�am vairs neprecē�os, ja skaidri nezinā�u, ka tas būs uz visiem lai�kiem un vēl ilgāk. Viņa nesavaldīgi paraustīja plecus. Pīts ir labākais cilvēks, ko es pazīstu, laipns, iecietīgs, rūpīgs. Reizumis es pati viņam blakus jūtos kā tāda draņķe.

Rīgals sejai bija uzklājis rūpīgi iestudēto masku, kas neko neizsaka. D�einas acis nozibsnīja. Ļoti gudri, inspektor. Kas tad nekai� jums labs darbs un smuka sieva, ko vieņā laidā bildē avī�nieki, bet visiem mums jau tik labi neiet.

Rīgals aizrijās un slaucīja lūpas salvetē.

-�� Nepareizajā rīklē? D�eina apvaicājās.

Rīgals pamāja.

-��� Es tikai gribu teikt to, ka man ir bijusi neveiksmīga laulība un ka vēl vienu tādu es nevēlos, un man neliekas, ka mēs ar Pītu būtu viens otram piemēroti. Viņ� ir mazdrusciņ par mīkstu, un man bail, ka nodarī�u viņam pārija mēs visu laiku būsim līdzās. Nodarī�u pāri un samaitā�u garastāvokli. To nu es negribu. Viņa nopūtās. Ne jau visas laulības slēdz debesīs. Jums laikam par to nav ne jausmas.

-��� Es mācos.

D�eina vienā paņēmienā iztuk�oja glāzi. Kārtībā! Jā�brauc mājās pie Sāras. Neņemiet ļaunā, ja sarunāju ko nelāgu.

-�� Paldies par kompāniju! Tomēr jautrāk. Kad atvedīsiet savu meitenīti parādīt, kur mamma strādā?

-�� Gan jau kādreiz. Līdz rītam! viņa sacīja.

-�� Pavadī�u jūs uz metro. Pilnas ielas ar trakajiem. Atce�raties to �B tas ir bandinieks�?

-��� Pie velna ar visiem trakajiem! Pasper�u pie malas, un cauri!

-�� To jūs patie�ām izdarītu, vai ne?

-Ticiet man, inspektor! Ticiet man!

Apcirtusies viņa izplanēja ārā no krodziņa. Rīgals norau�dzījās pakaļ. Pēc brī�a attapās, ka domā, vai tagad D�einas gurni ne�ūpojas izaicino�āk nekā pirmīt. Bet varbūt tā likās tikai tāpēc, ka nekad agrāk viņ� D�einu nebija aplūkojis tik cie�i.

Dro�i vien pa drusciņai gan vienādi, gan otrādi, Rīgals pēdīgi nosprieda un devās pie bāra pasūtīt vēl vienu alu.

Bija jau vēla vakara stunda. Pīts Mūnizs stāvēja uz kāda stūra spāņu Hārlemā, brīdi pa brīdim ielūkodamies rokaspulkstenī un kuru katru mirkli gaidīdams parādāmies inspektoru Rīgalu.

Piebrauca un apstājās automa�īna ar vaļējiem logiem. Mūnizs, ielūkojies salonā, ierunājās: Ā, ko tad tu te?

-�� Vai neviena vēl nav? braucējs izkāpdams apvaicājās.

-��� Nē, gaidu. Tagad esi tu un es, un �urkas. Ir nu gan draņķīga vietiņa, es tev teik�u. Paklau, gribēju ar tevi apru�nāties. Vai tu pazīsti tādu zaķīti, vārdā Estrelita? Viņa apgalvo, ka tevi zinot.

-��� Tā jau es domāju, otrais neskanīgi atsaucās, tad pa�meta skatienu pāri ielai. Draņķīga bū�ana, paskaties! Tik�līdz Mūnizs pagriezās, sarunu biedrs izrāva no kabatas steku un profesionāli iebelza detektīvam pa galvaskausa pamatni. Jauneklis neizdvesa ne skaņu un acumirklī sabruka.

Aplaidis skatienu visapkārt, otrais noliecās, izvilka no kabatas nelielu plastmasas aploksnīti, izņēma no tās plānu papīra lapiņu un rūpīgi piespieda pie tās divus pirmos Mūniza labās rokas pirkstus. Tad, pacēlis Mūniza galvu, atdabūja vaļā viņa muti un ar papīriņu pieskārās nesamaņā guļo�ā Pīta mēlei.

Pēdīgi, ielicis papīriņu atpakaļ aploksnē, viņ� to iebāza kabatā un sadabūja strupu 22. kalibra revolveri tik maziņu, ka to gandrīz bija iespējams noslēpt saujā.

Viens vienīgs �āviens pakausī, un darbs bija galā, tomēr dro�ības dēļ viņ� gaili nospieda vēlreiz. �āviena troksnis diez vai bija skaļāks par to, kāds rodas, pārsprāgstot balonam.

Vīrietis pārliecās pār Mūniza līķi un pārmeklēja viņa ka�batas, ta�u satrūkās, izdzirdējis kādu skaņu, un kā bulta metās atpakaļ pie ma�īnas. Iedarbinājis motoru, viņ� brauca prom, cik vien ātri spēdams, un ugunis ieslēdza tikai tad, kad bija jau apmēram puskvartāla attālumā.

Kad pēc divdesmit minūtēm līķis tika atrasts, to jau bija paspēju�as apgrauzt �urkas.

Kad notikuma vietā ieradās Pols Rīgals, abos virzienos ielu bija nobloķēju�as tris patruļma�īnas ar zibsnījo�ām signālugunīm. Turpat ietves malā stāvēja ātrās palīdzības ma�īna, pēc kuras nebija nekādas vajadzības. �oferis un viņa pavado�nis, atslēju�ies pret ma�īnu, noraudzījās, kā rosās policisti. Pa pusei uz trotuāra bija novietojies tiesu medicīniskās ekspertīzes laboratorijas furgons. Netālu pārvietojamās signālugunis uz jumtiem mirdzināja divas privātās automa�īnas.

Bet uz ietves, pārsegts ar pelēki olīvzaļu vilnas segu, gu�lēja līķis.

Inspektors D�o Bērtons grozījās pa�ā bie�ņas vidū, ga�ļīgo seju saviebis un zobos iekodis resnu cigāru. Kad pienāca Rīgals, Bērtons noburk�ķēja: Ceru, ka neesmu tevi atrāvis no kādām svarīgām darī�anām.

Rīgals saknieba lūpas, tomēr neko neatbildēja. Piegājis pie apsegtā ķermeņa, viņ� pacēla segas stūri un klusēdams vērās upura sa�ķaidītajā sejā. Viņa vaibsti sāpēs noraustījās.

-��� Tas tak ir Mūnizs, vai ne? Bērtons apvaicājās.

Apklājis jaunekļa seju, Rīgals piecēlās un, ne vārda ne�teikdams, pamāja.

-��� Ko viņ� te meklēja?

-��� �ajā apgabalā viņ� parasti strādāja, ta�u norīkojumā nebija, Rīgals atbildēja.

-��� De�ūra?

-���� Nevajadzētu būt. �ovakar viņam bija jābūt skolā. Vakarskolā.

-�� Tad kāpēc viņ� bija te? Bērtons nelikās mierā.

-��� Nezinu.

-��� Kad tu viņu redzēji pēdējo reizi?

-���� �orīt savā kabinetā. Runājām par darbu un.,, citām lietām.

-��� Kādas citas lietas?

-�� Viņa sirdslietas.

-�� Kā tad sauc viņa sirdspuķīti? Bērtons vaicāja, izņem�dams no �aketes labās kabatas piezīmju grāmatiņu. Varbūt viņai ar to ir kāds sakars.

-��� �aubos, Rīgals noteica. Tā bija D�eina Koula.

-��� D�eina? Bērtons likās iztrūcinājies. Viņa staigāja ar Mūnizu?

-Nūjā.

-Tad viņa nevarētu būt iejaukta. Vai pastāv iespēja, ka Mūnizs �urp nācis sadabūt kādu nopērkamu senjoritu?

-��� Nē. Nekādā ziņā. Tikai ne Pīts, Rīgals sacīja. Vai viņ� ir aplaupīts?

-��� Nē. �aujamais ir vietā un kāposts tāpat. Arī kabatas portfelis. Pēc tā jau mēs viņu identificējām.

-��� Tātad tā nav vienkār�a slepkavība laupī�anas nolū�kos, Rīgals konstatēja.

-Tik daudz man jau bija skaidrs, Bērtons piezīmēja.

Visapkārt viņiem bija sastājies klusējo�u detektīvu pul�ciņ�, visi klausījās saspringtām sejām. Neviens ar Mūnizu ne�bija pazīstams personiski, tomēr ikvienam bija skaidrs, ka zem asās vilnas segas tikpat labi varētu gulēt arī kāds no viņiem.

-��� Es gribu zināt, pie kā Mūnizs strādāja, Bērtons no�skaldīja. Gribu zināt visu, ko viņ� darīja un kas varēja būt par iemeslu tam, ka viņ� �onakt atradās �eit. Gribu zināt, ar ko viņ� satikās, ar ko dibināja kontaktus. Jau �onakt man nepie�cie�ama �ī informācija no tevis un tavas brigādes. Un vēl. Gribu, lai tu �ajā lietā neiesaistītos. Tā ir slepkavība, un par slepkavībām atbild mana nodaļa.

Pīta miesas vēl nav atdzisu�as, un �itas mērglis jau būvē viņu iek�ā savās karjeras kāpnītēs, Rīgals klusībā nodomāja Viņ� ar savu nolāpīto nodaļu.

Rīgala acīs uzliesmoja salta uguns, ta�u no nepiecie�a�mības atbildēt viņu paglāba Tonijs Bolda, kur�, iznācis no tuvējās mājas, nostājās komandierim līdzās.

-Tā ir arī mūsu lieta, inspektor, viņ� klusi, tomēr apņē�mīgi iebilda. Pīts bija viens no mums. Mēs nevaram par to nelikties ne zinis. To ta�u jūs saprotat.

Bērtons nopētīja viņu ar stingru skatienu.

-��� Tā ir slepkavība, viņ� atkārtoja. Lieta ir mūsējā. Jums tur nav, ko darīt.

Bolda nogrozīja galvu.

-�� Jūs esat pie stūres, bet ari mēs piedalīsimies. Pat ja tas būs jādara ārpus darbalaika. Jūs ta�u nedomāsiet, ka mēs vien�kār�i uzgriezīsim muguru, ko?

Pulciņā, kas bija sastājies visapkārt, atskanēja piekrīto�a murdoņa. Bērtons pablenza uz Boldu, tad manāmi atmaiga.

-��� Nu labi! Bet jūs zināt noteikumus. Paldies par jebkādu in�formāciju, tikai nekādas rosī�anās mums aiz muguras vai pa�slēpes. Skaidri un gai�i!

Bolda pamāja, un Bērtons turpināja: Izmeklē�anu vadīs leitnants Deiviss manā uzraudzībā. Viņ� pamāja uz pamazu, druknu, tum�ādainu virsnieku, kas bija ģērbies nevainojamā formastērpā. Viņam jūs sniegsiet ziņas par visu, ko esat uz�gāju�i, un darīsiet to nekavējoties. Bez visādiem tur kovboju trikiem. Un, ja atrodat ko tādu, kas norādītu, ka Mūnizs varētu būt sa�mucējies, ziņosiet arī par to. Skaidrs?

Bolda saslējās.

-�� Pīts bija tīrs, viņ� atcirta. Tīrākais visā departamentā. Viņu noslepkavojis kāds, kuram Pīts bija pārāk tuvu ticis nar�kotiku lietā.

Bērtons atturīgi pamāja, tomēr skatienā, kuru viņ� uzmeta Boldam, jautās sapratne un simpātijas. Visu savu apzināto mū��u pavadījis policista darbā, Bērtons apzinājās, ka nogalināta virsnieka līdzbiedrus nevar pabīdīt malā, ja ir jāmedī slepkava. Ja Rīgals un viņa brigāde nebūtu izrādījusi dedzīgu vēlē�anos piedalīties izmeklē�anā, Bērtons sāktu turēt viņus aizdomās.

-���������������������� Izstāstiet visu, ko zināt, Deivisam! viņ� atkārtoja.

-��� Izbursimies visam cauri.

-��� Vai viņ� no�auts te? Rīgals pavaicāja.

Bērtons pamāja. Sprie�ot pēc asinīm uz trotuāra, jā. Viena tepat �ajā kvartālā teica, ka tā it kā dzirdējusi �āvienu pirms kādas stundas, ta�u nav pat piegājusi pie loga paskatī�ties. Domājusi, ka ma�īnas motors. Un, protams, baidījusies ja �audās un kāds viņu ierauga, tad novāks. Labie kaimiņi.

Brīdi klusējis, viņ� gandrīz negribīgi jautāja: D�eina Koula ta�u �ajā pusē nedzīvo, vai ne?

-��� Nē, Rīgals atbildēja. Viņa dzīvo Kvīnsā.

-�� Neskaties uz mani kā zivs! Tas ir mans darbs, un to tu labi zini! Galvenais, izstāstiet Deivisam visu, ko zināt par Mūnizu un to, ko viņ� te �ovakar varēja meklēt!

-��� Kur� paziņos vecākiem?

-Manējie jau ir ceļā uz turieni. Tik un tā viņi jānopratina, iespējams, ka �ie zina ko būtisku. Apcirties uz papē�a riņķī, dū�īgais slepkavību izmeklē�anas nodaļas virsnieks aizstampāja uz sava sedana pusi. Paklausīdams Bērtona mājienam, viens no vīriem viņam sekoja.

Rīgals aizgriezās un pievērsās Boldam, kur� nu bija pa�spējis iebāzt mutē zobu bakstāmo un nikni to ko�ļāja. Kad tu uzzināji, Tonij?

-���� Biju tepat vienā no saviem parastajiem iecirkņiem, astoņdesmit septītajā, un dzirdēju, kā ziņo pa radio. Tiklīdz saklausīju, ka piemin Mūnizu, aizņēmos brigādes ma�īnu un �āvu �uip. Biju klāt reizē ar Bērtonu. Laikam bija aizstrādājies.

-��� Ātra reakcija, Rīgals sacīja tikai tālab, lai uzturētu sarunu.

Bolda paraustīja plecus. Centīgs.

-��� Un tomēr ko Pīts te meklēja?

-Nezinu. Ap se�iem satiku viņu kantorī. Man liekas, tu jau biji projām. Viņ� bija ieskrējis pa ceļam uz skolu. Kaut kam tur zvanīja un tad pazuda. Es nezinu.

-�� Pazondē, vai skolā viņ� ir rādījies! Rīgals automātiski sacīja, bet domāja pavisam ko citu. Par to, ka jauneklis būtu dzīvs, ja viņ� nebūtu centies veicināt pui�a karjeru un izrau�dzījies viņu darbam narkomānijas apkaro�anas īpa�o uzdevu�mu brigādē. Nē, par to nedrīkst domāt. Tas neko nelīdzēs.

Piebrauca vēl viena ma�īna, tum�i zila, ar medicīniskās ekspertīzes pazī�anās zīmi uz priek�ējām durvīm. Morga ma��īna. Rīgals novērsās, kamēr divi ietrenēti sanitāri veikli ielika Pīta Mūniza līķi maisā, atlocīja nestuves un uzmanīgi uzlika maisu uz tām. Paskatījies atpakaļ, Rīgals redzēja, kā ne�ļava tiek ieslidināta furgona aizmugurē. Tiklīdz furgons devās prom, kāds detektīvs tūliņ sāka vākt asiņu un smadzeņu parau�gus no lielas peļķes trotuāra malā.

-������������������� Es braucu atpakaļ uz kantori, Tonij, Rīgals ierunājās.

-�� Gribu pārlūkot Pīta failus.

-��� Tiksimies tur, Bolda pamāja.

-���� Bū�u tur pēc kāda laiciņa. Vispirms jāaprunājas ar D�einu.

-�� Ja gribi, es to varu izdarīt, Pol.

-�� Nē. Rīgals nopūtās. Vienā ziņā Bērtonam taisnība. Viņam ir savs darbs un man pa�am savs, un manējais ietilpst Bērtona kompetencē. Jāaprunājas arī ar Pīta ģimeni, bet tas var pagaidīt līdz rītam.

Bolda līdzjūtīgi pieskārās viņa plecam. Ja varu tev kā līdzēt, saki!

Rīgals neatbildējis pagriezās uz promie�anu un uz at�vadām pameta skatienu lejup, kur uz trotuāra vīdēja ar krītu iezīmētas līķa aprises. Nobēris pāris vārdu leitnantam Deivisam, kur� saproto�i palocīja galvu, viņ� devās pāri ielai pie savas ma�īnas.

Labu gabalu tālāk Rīgals pamanīja uz notikuma vietas pusi virzāmies garu, melnu limuzīnu. Vai nu mērs, vai arī ko�misārs Galahers. Ne vienu, ne otru satikt �obrīd negribējās, tā�pēc viņ� iedarbināja motoru un veicīgi brauca prom.

D�eina Koula gulēja saldā miegā. Piepe�i sapņos ielau�zās kāpņu telpas durvju zvana dūkoņa. Izlēkusi no gultas, ģēr�busies vīrie�u pid�amā, viņa iejoņoja viesistabā un nospieda selektorapogu.

-��� Kas tur ir?

-�� D�eina, tas esmu es, inspektors Rīgals. Vai varu uzkāpt piejums?

�okļu muskuļi pēk�ņi bija sasēju�ies cie�ā mezglā. D�ei�na caur sakostajiem zobiem ievilka dziļu elpu. Lai arī kas noticis, tas nav nekas labs, jo Rīgals neapzināti bija nosaucis savu dienesta pakāpi. Nebildusi ne vārda, viņa nospieda pogu vēlreiz, atslēgdama ieejas durvis.

Kad Rīgals ienāca pa dzīvokļa durvīm, D�eina stāvēja un vērās viņam pretī satraukta un noba�ījusies. Pid�amai pāri viņa bija uzvilkusi biezus vilnas rītasvārkus.

-�� Pīts? viņa tikai pavaicāja.

Rīgals pamāja. No�auts. �onakt.

-��� Un viņ� ir miris. Vienkār�a fakta konstatācija.

-��� Man loti �ēl, D�eina.

Viņas elpa kļuva saraustīta, un Rīgals paspēra pāris soļu uz priek�u, aizcirzdams ārdurvis, tad apņēma rudmataino poli�cisti ap pleciem.

-��� Nekas, nekas, inspektor. Es neraudā�u.

-��� Kaut es to spētu! viņ� nomurmināja.

-��� Kā tas notika?

-��� Spāņu Hārlemā. �auts galvā no neliela attāluma. Nav paņemta ne nozīme, ne pistole. Taksometra �oferis pamanījis līķi un piezvanījis savam dispe�eram. Domājams, tas noticis īsi pēc pusnakts, ta�u pagaidām nevienam nav ne jausmas, ko viņ� tur darījis.

D�eina vēlreiz dziļi ieelpoja un pakāpās soli atpakaļ, lai varētu ieskatīties Rīgalam acīs.

-Tas ir kānevienam nav ne jausmas! Vai tad jūs nebijāt kopā ar viņu?

-��� Nē, Rīgals noteica.

-��� Bet viņam ta�u ar jums �ovakar bija norunāta tik�a�nās! D�eina iesaucās.

-��� Ko jūs runājat! Pītam �ovakar nekādu darbu nebija. Viņam bija stundas vakarskolā.

D�eina Koula nogrozīja galvu. Viņ� man zvanīja ap desmitiem, kad stundas parasti jau ir cauri, un sacīja, ka �o�vakar �urp nenāk�ot, jo jūs esot zvanījis un lūdzis piedalīties vienā lietā, un satik�oties jūs dzīvojamos kvartālos.

Iestājās klusums. Pēdīgi Rīgals ievaicājās: Vai viņ� minēja, kad es esmu zvanījis? Varbūt kaut ko par uzdevumu?

-Nē. Viņ� steidzās. Gribēja vienīgi atvainoties un pateikt, lai es negaidu. Teica, ka mēģinā�ot piezvanīt, ja viss pārāk

neieilg�ot. Es teicu, lai viņ� neņem galvā. Ka visu paspēsim izrunāt rīt. Viņa apvaldīja piepe�as elsas un labu bridi cīnījās, lai tiktu galā ar emocijām.

-���� D�eina? Kaut kas te ir galīgi �ķērsām, Rīgals stīvi ierunājās. Pēdējo reizi es ar Pītu runāju no rīta. Par to es jums pēc darba stāstīju krodziņā. Ta�u neesmu viņam zvanījis ne par kādu pēk�ņu uzdevumu. Tāda uzdevuma vispār nav bijis.

-Bet�

-Gribu, lai jūs nekavējoties piezvanītu D�o Bērtonam un pastāstītu viņam visu, ko teicāt man. Ja nevarat sadabūt Bērtonu, runājiet ar leitnantu Dcivisu. Viņ� �o lietu izmeklē. Tas ir ļoti svarīgi, D�eina. Kāds ar Pītu ir izrēķinājies. Tā nav parasta slepkavība. Viņ� ir nogalināts ar iepriek�ēju nodomu, un viss bijis rūpīgi izplānots.

-��� Bet kāpēc, inspektor? Kāpēc?

-�� Nezinu. Iespējams, ka tam ir sakars ar tiem panamie�iem, kuriem mēs bijām uzsēdu�ies uz astes. Izskatās, ka viņi bija parūpēju�ies arī par to zēniņu, kur� Pītu informēja. Varbūt tagad sadabūja rokā arī pa�u Pītu. Nezinu. Tūlīt zvaniet Bēr�tonam! Ja esmu viņam vajadzīgs, bū�u savā kabinetā.

-�� Labi, D�eina asaru pilnām acīm noteica.

-��� Un pēc tam varbūt pamēģiniet atkal iemigt

-��� Izredzes ir labas, D�eina ar rūgtumu piebilda.

-��� D�eina? Ko lai es saku? Man patie�ām no sirds �ēl� jūs� un Pīta.

Viņi vērās viens otram acīs, un tad D�einai izlauzās ap�rautas elsas, aizturētās asaras straumēm vien sāka plūst pār vai�giem lejup.

Grasīdamies viņu mierināt, Rīgals paspēra soli uz priek�u, bet samanīja istabas stūrī kaut ko sakustamies. Viņ� pameta skatienu D�einai pār plecu un vienas guļamistabas vaļējās dur�vīs ieraudzīja stāvam mazu meitenīti ar rudu cirtu mud�ekli uz galviņas un vasarraibumiem uz vaigiem un degunteļa. Mei�tenīte bija īsta D�einas Koulas samazināta kopija, vienīgi vaib�sti likās tik pārspīlēti un neizturami mīlīgi, ka atbilstu varbūt vienīgi lelles sejiņai.

Pamanījusi Rīgala jautājo�o skatienu, meitenīte rāmi paraudzījās viņam acīs un vaicāja: Kāpēc tu dari mammai pāri?

Izdzirdējusi meitas balsi, D�eina pagriezās, bet Rīgals jau devās meitenītei klāt, notupās viņai priek�ā uz grīdas un pieskārās mazajai roķelei. Galvu purinādams, viņ� ierunājās: -Es nedarīju viņai pāri, Sāra. Mamma glu�i vienkār�i saņēma sliktas ziņas, un es raudzīju viņu mierināt.

D�eina, slaucīdama acis piedurknē, nostājās viņam līdzās.

-��� Man nekas nekai�, saulīt. Tas ir inspektors Rīgals. Viņ� arī ir policists.

-�� Ā, Sāra novilka. Labi. Rīgals joprojām turēja vi�ņas rokas, un nu meitenīte atbildēja viņa spiedienam.

-�� Nāc, saulīt! D�eina sacīja. Nolik�u tevi atpakaļ gul�tiņā. Tad viņa pagriezās pret Rīgalu. Brauciet uz darbu! viņa noteica. Es piezvanī�u Bērtonam.

Brīdi vilcinājies, Rīgals pamāja un tad piecēlās. Atā, Sāra! viņ� atsveicinājās, pirms klusi izslīdēja ārā no dzīvokļa. Tad pārliecinājās, vai durvis aizcirtu�ās kārtīgi.

D�eina, noguldījusi Sāru, palika sē�am viņai līdzās un viegli bu�ināja meitas deniņus, līdz bērns atkal bija iemidzis. Vienu brīdi viņa atcerējās, cik labi Sāra bija jutusies kopa ar Pītu. Nez vai meitene pēc gadiem atcerēsies laipno vīrieti, kur� bija gribējis kļūt par viņas tēti.

Tad viņa smagi nopūtās, piecēlās un apņēmīgi devās uz virtuvi. Par spīti tam, ka asaras pār vaigiem lītin lija.

Rīgala komandas telpu durvis bija vaļā, iek�ā dega gais�ma un sēdēja Bolda, tikko beidzis runāt pa telefonu. Pie�murgātais pelnutrauks uz Boldas galda zem izsmēķu kaudzes gan�drīz nebija pamanāms.

-��� Pīts �ovakar skolā nav bijis, Bolda ziņoja Rīgalam.

-Tad kur viņ�, ellē, bijis pēc tam, kad tu viņu redzēji?

Bolda noraustīja plecus. Pa�ķūrējis sāņus �New York

Post" sporta atvērumu, viņ� sāka �ķirstīt telefonu grāmatu.

Rīgals pamāja. Piezvani Fredam un D�o un pastāsti, kas noticis ar Pītu! Man jādabū zināt, kur viņ� �ovakar bijis. Es skatī�os cauri viņa ziņojumu mapes.

-���� Vai ar D�cinu runāji? Bolda apvaicājās, dzeltenā piezīmju grāmatiņā uzskricelēdams divus telefona numurus.

-Nūjā.

-��� Kā vina to uztvēra?

-��� Viņai ir labas iek�as. Turas. Bet sacīja, ka Pīts viņai zvanījis un teicis vakarā viņam esot bijis tur ar mani sarunāts tikties.

Leitnanta acis piemiedzās. Kas tad tie, ellē, par jo�ciņiem?

-�� Nezinu, Rīgals noteica. Bet dabū�u zināt, velns lai parauj!

Viņ��

� apstājās un notrauca no pieres sviedrus.

Nakts bija tveicīga. Valdīja tā apdullino�ā sutoņa, kas trūcīgo kvartālos trenc vecākus bērniem par prieku atgriezt vaļā ugunsdzēsēju hidrantu krānus, spļaujot virsū ugunsdzē�sības departamentam ar visām viņu problēmām, un tad nova�karē izdzen visus ārā uz piesvīdu�o mitekļu lieveņiem, kur atvēsināta aliņa pavadībā sākas karsti strīdiņi.

�The Pits�, skopi apgaismots bārs Vestvilid�as nomalē, bija piekārsis kā lāvas telpa. Ventilācijas tur nebija, turklāt visi logi un durvis stāvēja ciet, tomēr lielākajai daļai apmek�lētāju mugurā bija smagas ādas jakas, zem kurām sviedrējās īspiedurkņu krekliņi. Tā pati lielākā daļa bija uzvilkusi kājās zābakus, viens otrs vēl aptinies ar metāla ķēdēm. Pirmajā acu uzmetienā �ķita, ka publika nākusi no rokeru aprindām, un patiesībā ārpusē, pie stāvvietas skaitītājiem pieķēdēti, tie�ām stāvēja kādi desmit motocikli.

Tomēr līdzība ar rokeriem bija tikai virspusēja. �The Pits � bija viens no pilsētas populārākajiem mazohistu bāriem tur pulcējās homoseksuāļi, kam baudu sagādāja vardarbība un tik izsmalcinātas seksa formas, kas vidusmēra elles izdzimu�mam uzdzītu nelabu dū�u. Lai gan marķīzam de Sadam �ī vietiņa neap�aubāmi ietu pie sirds.

Pielīmējis ūsas un uzlicis tum�as lidotāja brilles, viņ� īsi pēc pusnakts iegāja bārā, novalkātajās d�insu biksēs un �ake�tē izskatīdamies pēc nepiedero�as personas. To viņ� pats, li�kās, apzinājās, tuvojās bāra letei kā �aubīdamies un centās ne�blenzt uz kādu pastāvīgo apmeklētāju pārāk tie�i.

Palūdzis pudeli alus, viņ� samaksāja ar piecdesmit dolā�ru banknoti un atlikumu, visiem redzot, atstāja uz letes.

Nepagāja ne divas minūtes, kad jaunpienācējam blakus pie�ļūca gar�, izkāmējis vīrs ar nolaidenām Fu Man �u ūsām.

-��� Vai tu meklē kādu? viņ� naidīgi ievaicājās.

-�� Man nebūtu nekas pretī, ja es kādu atrastu, jaunais apmeklētājs �ukstus atbildēja.

Rokeris drūmi nosmīnēja. Labāk sargi savu ādu, ka citādi kāds nenovelk tev bikses un nesamizo pakaļu!

Viņ� pasmaidīja. Esmu dzirdējis, ka tas esot vienkār�i brīni�ķīgi.

-��� Kā tevi sauc, tu, sūdabrāli?

-��� D�ons. D�ons Begs. Un tevi?

-��� Nebāz savu sūdaino degunu, kur nevajag! Nāc līdzi! Tepat.

Viņ� papurināja galvu. Es labāk gribētu savā mājā. Man tur ir visādas labas lietiņas.

Rokeris apdomājās, pēdīgi pastiepa roku un, pagrābis jaunā paziņas atstāto atlikumu, iestūķēja to kniedētās vestes kabatā, tad neatskatīdamies devās uz durvīm. Cilvēks, kur� sevi bija nosaucis par D�onu Begu, pazemīgi sekoja.

Laukā, paglūnējis uz Begapusi, rokeris ie�ņācās: Kur ta tu dzīvo, �uruģīmi?

-��� Dzīvojamos kvartālos. Mana ma�īna stāv tepat aiz stūra.

-��� Kustini pakaļu! rokeris noburk�ķēja.

Begs aizvadīja viņu līdz tum�zilam sedanam, atslēdza pasa�ieru durvis, pieklājīgi nogaidīja, līdz rokeris iekāpj, tad durvis klusi aizdarīja un apgāja apkārt ma�īnai, lai sēstos pie stūres. Viņ� iedarbināja motoru, ta�u braukt vēl nesāka. Vai tu ar �o te nodarbojies bie�i? viņ� rāmi ievaicājās.

-��� Un kas ta tev?

D�ons Begs pasmaidīja. Vienkār�i iedomājos varbūt tev būtu patīkami uzzināt, ka man nepatīk cigaretes. Tāpat kā tam tur. Paskaties!

Rokeris pagrieza galvu, lai paskatītos ārā pa logu, un, tiklīdz viņ� to izdarīja, D�ons Begs trieca viņam pret deniņiem ar svinu pildītu stieni. Rokeris sabruka, uzkrizdams virsū kon�troles panelim.

-�� Nemaz nebija grūti, Begs noteica. Ar visiem jums iet viegli.

Viņ� aizbrauca uz to pa�u stāvvietu netālu no Henrija Hudzona bulvāra, tad gaidīja. Rokeris atjēdzās jau pakaļējā

sēdeklī, viņa rokas bija sasietas uz muguras. Otra aukla bija cie�i aptīta ap potītēm.

Pār viņu bija pārliecies cilvēks lidotāja brillēs. Vienā rokā viņ� turēja nazi, otrā mazītiņu magnetofonu.

-��� Ko tev vajag? rokeris izspieda, neprātīgi locīdamies.

-��� Man vajag dzirdēt, kā tu kliedz, Begs atbildēja.

Līdz mājām Rīgals tā arī nebija ticis, tāpēc, kad tūlīt pēc desmitiem bija jādodas uz sapulci komisāra Galahera kabinetā, viņ� pagrabstāva vīrie�u tualetē apslacīja seju ar ūdeni un tad veicīgi vien kāpa aug�up, negaidīdams liftu. Pilnīgi vienalga, kad ēka ir būvēta, ja cilvēkam kur jāsteidzas, liftu nav iespē�jams sagaidīt.

Acumirklī bija skaidrs, ka Galahers ir izsists no sliedēm. Komisārs nevis sakņupis sēdēja pie rakstāmgalda, kā tas bija parasti, bet gandrīz vai guļus bija atkritis milzīgajā, melnajā ādas grozāmajā krēslā, un mū�am pārspīlēti aizkaitināto sejas izteiksmi bija nomainījis apjukums un gandrīz vai skumjas. Pa�rasti Rīgals ieiedams bija sagaidījis strupu uzrējienu, ta�u �o�dien Galahers tikai uzmeta viņam skatienu un sāka sērīgi �ūpot galvu.

-��� Nav labi. Tas viss nepavisam nav labi, komisārs sacīja.

-��� Zinu.

-��� Vai lasīji, ko par Mūnizu saka laboratorijā?

-��� Nē. Viņi teica, ka slēdziens agrāk par pēcpusdienu nebū�ot.

-�� Tomēr viņi pasteidzās. Tie sūdabrāļi vienmēr nāk ar sliktām ziņām. Ķermenī atrastas narkotiku pēdas.

Rīgals apstulba. Negaidīdams uzaicinājumu, viņ� smagi atslīga krēslā pie komisāra galda.

Galahers nogaido�i klusēja. Vaibstos jorpojām bija ie-

gūlu�as skumjas, tomēr acis raudzījās mierīgi un caururbjo�i.

-��� Vai nevar būt, ka viņi kļūdīju�ies? Rīgals beidzot izstomīja.

-��� Viņi nekad nesaka �iespējams� vai �varbūt�. Komi�sārs pameta acis uz zaļu papīriņu priek�ā uz galda. Tu ta�u zini parasti pirmām kārtām līķis tiek nomazgāts. Nu, un viens no sanitāriem, kad tikko bija sataisījies noslaucīt Mūniza seju, pamanījis uz tās kaut kādu pulveri. Tūliņ pārbaudīju�i. Skaidri un gai�i: uz diviem pirkstiem un mēles kokaīns.

-��� Viņi kļūdās, noskaldīja Rīgals.

-��� Kāpēc? Galahera acis piepe�i piemiedzās.

-��� Tāpēc, ka Pīts Mūnizs bija �ķīsts kā altāra zēns. Un tikpat tīrs policists kā jebkur� cits no manas komandas.

-�� Tad man jāsaka, tā tava komanda ir nonākusi lielās ne�patik�anās. Ekspertīze atklājusi narkotikas ari Mūniza urīnā.

-��� Arī kokaīnu?

Galahers paraustīja plecus.

-�� Iespējams. Ir tikai narkotiku pēdas.

Rīgals nokāra galvu un labu brīdi stingi blenza pats uz savu vēderu.

-��� Komisār, tur ir kāda kļūda. Kaut kas nav kārtībā. Es varētu zvērēt pie savas dzīvības.

-�� Es novērtēju to, ka tu uzticies saviem cilvēkiem, ta�u�

-Tam nav nekāda sakara ar uzticību saviem cilvēkiem, -

Rīgals viņu pārtrauca. Es sprie�u pēc faktiem.

Komisāra seja viegli piesārta, viņ� paķēra zaļo ekspertīzes slēdzienu un pakratīja to pret Rīgalu.

-��� Velns lai parauj, vai tad �ie te nav fakti? Baumas? Pasaciņas? Fakti. Un tie apgalvo, ka Mūnizs lietojis narkotikas.

-�� Es tam nemū�am neticē�u, Rīgals noteikti sacīja.

-��� Patlaban mani uztrauc kas cits, nevis tas, kam tu tici vai netici.

Rīgals gaidīja. Piepe�i viņ� jau zināja, kas tagad būs.

-��� Man jāuztraucas par to, ko domās sabiedrība. Vai tu maz zini, ka pagāju�o nakti mums atkal viens sadurstīts? Atbildi komisārs nemaz negaidīja. Kaut kāds pusjucis moto�ciklists sagraizīts un Aug�īstsaidā iebāzts vienā kāpņu telpā. Un uz pieres viņam smuki izgriezts burtiņ� Z.

-Neesmu vēl redzējis avīzi.

-�� Rīta avīzēm tas noticis tā kā par vēlu, bet gan jau dabūsi izlasīties krustām �ķērsām. Vēl tikai trūka noslaktēta policista ar netīru pagātni. Cilvēki jau sāk runāt par sasodīto �Teroru�, kas klīstot pa ielām. Dzīve paliek dzīve, Pol. Nepaies ne gads, un klāt būs vēlē�anas. Ja cilvēki uzķersies uz �itām runām par teroru, mērs neuzvarēs.

Viņam kaut kas ir aiz ādas, Rīgals nodomāja. Un man tā vien �ķiet, ka es zinu, kas. Viņam vajadzīgs grēkāzis.

-�� Jūs gribat mani atstādināt no amata? Rīgals stingri vaicāja.

-��� Dieva dēļ, Pol! Protams, ne! Komisārs enerģiski pu�rināja galvu. Vaļīgās ādas krokas pazodē trīcēja kā galerts. -Kas tās, pie joda, par iedomām!

Jo tas tev būtu izdevīgi, Rīgals klusībā prātoja, bet skaļi sacīja ko citu: Par to, komisār, jums vajadzētu padomāt gan. Vai zināt, ja sāk pētīt, kāpēc Pīts pagāju�o nakti atradās tie�i tur, atklājas dīvainas lietas. Viņ� sacījis D�einai Koulai, ka es esot lūdzis viņu kopā ar mani iet kaut kādā uzdevumā. Bet es neko tādu neesmu darījis.

-��� Zinu. Tikko pirms tevis es runāju ar Bērtonu. Koula bijusi pie viņa kabinetā. Viņa gan nevar atcerēties, kā Mūnizs īsti teicis: vai runājis ar tevi pa�u vai tikai saņēmis ziņu.

-��� Protams, ziņu. Es ar viņu vispār vakarvakarā neesmu runājis.

Tagad bija pienākusi Galahera reize raidīt nogaido�us skatienus, un Rīgalam sāka likties, ka komisārs viņu sazin kādā veidā pārbauda.

-�� Redzi, no tā izriet vēl kāda problēma. Ja tas nebiji tu�

-�� Tas nebiju es! Rīgals atcirta.

-��� Tad kāds itin vienkār�i izmantojis vienu no taviem pui�iem, tevi atdarinājis, un policists ir pagalam. Neizklausās, ka mūsu padotie būtu kā vienas rokas pirksti, vai ne? Un, ja tam pieķersies avīzes, pats saproti, kādas var būt sekas.

Pēk�ņi Rīgalam visas paslēpes bija līdz kaklam.

-��� Komisār, sakiet skaidri un gai�i ko lai es daru?

-���� Uz kādu brīdi noej pagrīdē. Turies tālāk no preses. Nerēgojies pārvaldē. Es tā sapratu, ka divi tavējie� kā viņus� Galahers ieskatījās lapiņā, bet Rīgals ietiepīgi klusēja.

Lai mani pērkons sasper, ja es vecajam ķēmam tik viegli piekāp�os, viņ� nozvērējās.

Komisārs pacēla galvu. Keins un Keilers. Viņiem pie�nākas atva|inājums.

-�� Naktī viņi bija ienāku�i, Rīgals sacīja. Atvaļinājumā viņi grib iet vēlāk.

-��� Nē! Galahers a�i noskaldīja. Nav nekādas vaja�dzības to atlikt. Lai iet! Kā jau teicu, nav ko rēgoties.

-Tātad PītamMūnizam, dabiski, aizvietotāja nebūs?

Komisārs paraustīja plecus. Protams, ne! Varbūt vēlāk.

-��� Tad tas attiecas uz mani, Toniju Boldu un D�einu Koulu.

-Tie�i tā,-Galahers iepriecināts sacīja. Viņa seja atplau�ka kā skolotājam, kura dumjākais skolnieks beidzot kaut ko izprātojis pats saviem spēkiem. Un, ja gribi, lai mēs jūs visus trīs pārceļam kaut kur prom no mūsu mājas, man nekas nav iebilstams. Varat strādāt tālāk pie tiem panamie�iem. Ja Munizu nogalināju�i viņi, tad �ie jādabū ciet pēc iespējas ātrāk. �odien man ir preses konference, un cs teik�u, ka cie�i ticam slepkava nācis no narkotiku tirgoņu kliķes. Bet, ja kāds ko vaicā tev, es gribu, lai tu atbildi, ka, mūsuprāt, Mūnizs uz to vietu devies pildīt savus dienesta pienākumus. Tikai bez detaļām! Un, ciktāl tas jāzina sabiedrībai, viņ� ir gājis bojā varoņa nāvē.

Rīgals pamāja, bet kaklā spriedās kamols.

-�� Starp citu, es gribētu, lai tu sadarbotos ar D�o Bērtonu.

-�� Jūs ta�u zināt, ka mūsu savstarpējā mīlestība ir pagai�susi bez pēdām.

-�� Aizmirsīsim personiskās attiecības. Darbu tās nedrīkst traucēt. To pa�u es sacīju arī Bērtonam.

-��� D�o jau strādā labi, Rīgals negribīgi atzina. Viņ� visu izdarīs, kā nākas.

-��� Tik atzinīgus vārdus viņ� par tevi gan neteica, ta�u, manuprāt, tev taisnība. Tātad tas nu būtu skaidrs. Tu sēdi pagrī�dē. Strādā ar panamie�iem. Bērtons uzņemas izmeklēt Mūniza lietu. Tu palīdzi, kā vien vari.

-��� Ja mēs esam tikai trīs, nekādu di�o palīdzību sniegt nevarēsim, Rīgals iecirtīgi noteica.

-��� Dabiski, Pol, tomēr es zinu, ka jūs darīsiet, ko varē�siet. Galahers apklusa, un Rīgals cēlās kājās. Komisārs ieru�nājās vēlreiz: Starp citu, arī inspektors Flērtijs, protams, turpi�nās savu izmeklē�anu. Lūdzu jūs sadarboties arī ar viņu.

-�� Ak tā? Par mums interesējas iek�lietu nodaļa? Rīgals tēloja galīgo nezinīti.

-��� Kā tu to labi zini. Par to esmu pārliecināts, tā ka nav ko bolīties. Tu pats pieļāvi varbūtību, ka komandā notiek infor�mācijas noplūde. Lai ari kā man negribētos to teikt, bet varbūt pagāju�onakt tā sūce tika likvidēta.

-��� Pīts Mūnizs bija tīrs, Rīgals atkārtoja vēlreiz.

-Jauki! Pameklē tam pierādījumus! Mums visiem ir ļoti

svarīgi, lai radusies situācija tiktu izanalizēta un padarīta skaid�ra. Tikai klusiņām. Mūsu visu labā.

Mēra pārvēlē�anas kampaņas labā, tu gribi teikt, Rīgals saīdzis nodomāja. Interesanti, vai mērs maz zina, cik stingri komisārs uz visām pusēm izspārda tos, kas varētu aptraipīt pilsētas vadoņu reputāciju. Pat tos, kas līdz �im komisāru uz�skatīju�i par draugu.

-��� Vai vēl kas, ser?

-�� Nē. Mūniza bēres rīko pārvalde, komisārs tuipināja.

-��� Esmu pārliecināts, ka ieradīsies arī mērs, ja bēres būs iespē�jams iekļaut viņa dienas kārtībā.

Būs, būs, Rīgals klusībā nosprieda. Tu gribi sarīkot va�roņa bēres cilvēkam, kuru uzskati par negodīgu policistu. Tikai tādēļ, lai mērs tiktu ievēlēts atkārtoti. Vari būt dro�s, ka viņ� būs klāt kā nagla.

Tad, ne vārda nebildis, Rīgals pagriezās un izgāja no komisāra kabineta.

Atgriezies pats savā kabinetā, viņ� uzsāka moko�u sa�runu ar sāpju pārņemtajiem Mūniza vecākiem. Abi runāja ar stingri izteiktu spāņu akcentu.

-�� Jūs atrad� to cilvēku, kas nogalināj�, mūsu dēlu? māte uzstājīgi vaicāja.

-��� Ar to nodarbojas visa pārvalde, Rīgals viņai stāstīja.

-��� Komisārs lūdza jums izteikt viņa līdzjūtību. Viņ� Pedro pa�zina un augstu vērtēja, Nodēvēja par kritu�o kareivi, viņ� turpināja un tūliņ aizkaitināts attapās, ka aizstāv komisāru tikpat dedzīgi, kā Galahers tikko bija rūpējies par mēra labo vardu.

-��� Kritu�o kareivi? sieviete lēni atkārtoja. Frāze viņu acīmredzot mulsināja.

-��� Viņ� bija varonis, misis Mūniza, Rīgals pacietīgi skaidroja. Kā kaujas apstākļos karavīrs.

Sieviete atkal sāka �ņukstēt, un klausuli paņēma vīrs. Vēl brītiņu turpinājās nepatīkami jautājumi un moko�i mek�lējumi pēc iespējami diplomātiskām atbildēm, pēdīgi Rīgals pamanījās sarunu beigt un nolika klausuli, juzdamies pilnīgi iztuk�ots.

Pie durvīm pieklauvēja. Ienāca Tonijs Bolda, izskatīda�mies saņurcījies vēl vairāk nekā parasti.

-��� Vai noticis kaut kas, par ko man vajadzētu būt lietas kursā, Pol?

-�� Aizver durvis, Tonij! Rīgals sacīja. Tiklīdz vietnieks to bija izdarījis, viņ� turpināja: Uz Pīta rokām, mutes un vi�ņa urīnā atrastas narkotiku pēdas.

-��� Johaidī! Bolda noelsās.

-��� Es teicu to pa�u, bet izskatās, ka piesieties nevar.

-��� Kāds viņā to sabāzis iek�ā.

-��� Nūjā. Vai vēl kādas idejas?

Bolda nogrozīja galvu. Skolu viņ� nekad nemēdza ka�vēt, bet man nav ne jausmas, uz kurieni tad viņ� gājis. Apseko�jām visus viņa stuka�us, visus, ar ko viņ� runājis, bet neviens Pītu nav ne acīs redzējis. Atliek tikai viens turpināt tādā pa�ā garā.

-��� Iespējams, ka tev gribēsies pārdomāt, Rīgals gausi ieteicās.

-��� Tas ir kā? Bolda noprasīja.

Jau no tā brī�a, kad Bolda bija ienācis pa durvīm, Rīgalu sāka plosīt pretrunīgas jūtas teikt vai neteikt par sarunu ar komisāru un visu, kas no tās izrietēja? Par to, ka komisārs vi�ņu patiesībā bija atbrīvojis, uz visiem laikiem uzspiezdams vi�ņam labākajā gadījumā nekur nederīgo priek�nieka zīmogu, sliktākajā korumpēta policista zīmogu. Beidzot viņ� apjēdza, ka Bolda tik un tā visu uzzinās, vēl nepaspējis iziet uz ielas, jo pārvaldes kuluāros visi uzzināja visu acumirklī un neviens ne�pazina �ēlastību.

Viņ� īsi un ātri atstāstīja to, kas nupat bija norisinājies komisāra Galahera kabinetā.

-���� Pretīgie smerdeļi, Bolda nikni nosēcās. Un kas tagad būs?

-�� Keins ar Keileru dabūs atvaļinājumu. Pītam aizvietotāja nebūs. Paliekam tikai es, tu un D�eina. Un komisārs lika no�prast, ka necik daudz nebēdātu, ja mēs visi trīs nozustu no zemes virsas.

Boldas piepe�i nobālu�ajā sejā atspoguļojās pilnīga sa�pratne.

-�� Vai tu esi atlaists? viņ� jautāja. Steidzami nepiecie��ams grēkāzis, un izvēle kritusi uz tevi, ko?

-��� Tā apmēram izskatās, Tonij Un rādās, ka tajā pa�ā putrā esat iek�ā arī jūs ar D�einu. Par melnajām avīm var paslu�dināt mūs visus.

-��� Diez kas nav, Pol.

-�� Skaidrs! Bet, j a gribi pāriet uz citu nodaļu vai tikt prom, kamēr to vēl var izdarīt ar godu, es ļaunā neņem�u.

-��� Ne par kādu naudu, Bolda atcirta. Lai tas komisārs ar visu Bērtonu iet galīgi ratā. Nekur mēs neiesim. Ciktāl man prātiņ� sniedzas, Bērtons nupat ir dabūjis uz sava kakla bīs�tamu slepkavnieku, un Pīta lieta viņam būs tik mīla kā suņa�nagla uz dibena. Tā ka es meklējumus turpinā�u, sadarbo�os ar Bērtonu un viņa nolāpīto bandu, līdzē�u uzlikt visus punktus uz i, bet Pīts bija viens no mums, un mēs būsim tie, kas sadzīs rokā tos sasodītos panamie�u izdzimteņus, kas viņu nogalēja. To ito Galahers liek aiz auss!

Rīgals pavēra muti, lai ko teiktu, ta�u Bolda, viņu atturē�dams, pacēla roku.

-��� Es palieku kopā ar tevi, viņ� sacīja. Līdz galam!

Gandrīz vienos pēcpusdienā Rīgals atjēdzās, ka neko nav ņēmis mutē kop� iepriek�ējā vakara. Viņi ar Pairīciju bija pasūtīju�i vakariņas no ķīnie�u restorāna, ta�u Patricija paēdusi

nosprieda doties atpakaļ uz interjera biroju un vēl pastrādāt pie Storma kompleksa plāniem. Līdz atklā�anai bija paliku�as vairs nepilnas trīs nedēļas.

Rīgalam tas gan bija ķēries pie sirds, ta�u viņ� neko ne�teica. Palika mājās viens, blenza televizorā un pūlējās nelikties ne zinis par kādu neiedomājami stulbu nakts �ovu, un tad zva�nīja telefons. Pīts bija miris.

Piecēlies no sava galda, Rīgals izgāja komandas telpā, kur izmocīta un nelaimīga sēdēja D�eina Koula, skatienu pie�vērsusi telefonam. Viņ� piegāja D�einai klāt.

-��� Vai neesat izsalkusi?

Brīdi apdomājusies, viņa paraustīja plecus.

-�� Iesim kaut ko uzēst, Rīgals ierosināja. Mums jāap�runājas.

-�� Es nezinu, D�eina apātiski atteica. Vienmēr tik dzirk�sto�ās acis likās pavisam apdzisu�as, seja bija pelnu pelēka, lūpas neuzkrāsotas. Rīgals pirmo reizi ievēroja gai�u vasarasraibumu virteni, kas klājās pār D�einas degunu un ko parasti slēpa pūdera kārtiņa.

-��� D�eina, dalīta bēda ir pusbēda, viņ� sacīja.

Viņa no jauna paraustīja plecus.

-��� Protams! Kālab ne? Dzīve iet uz priek�u, vai ne?

-��� Kā tad!

-�� Tikai ne Pītam, viņa piebilda ar piepe�i aizmiglotām

acīm.

-��� Pie velna! Tūliņ bū�u atpakaļ. Viņa aizdrāzās uz tualetes istabu.

Tā kā pulkstenis rādīja tikai mazliet pāri vieniem, Gelveja bārs bija pustuk�s un nepavisam ne tik trok�ņains un līksmas rosības pārņemts kā parasti. Tie policisti, kas �eit pusdienoja, labi zināja, ka viņu vidū kop� pagāju�ās nakts viena trūkst, un daudzi, pazīdami Rīgalu un D�einu, nāca klāt un izteica savu līdzjūtību.

Viņi vēl nezina, ka Pītu tur aizdomās un ka man pie��miegu�i asti, Rīgals nosprieda. Citādi visi no manis bēgtu pa gabalu.

Ar laiku pūlis paklīda, un viņi pie sava galda palika divi

vien.

-���� Cik zinu, nekā jauna nav, D�eina nomākta sacīja.

-�� Vismaz man ausīs nekas nav nācis. Bet mums jāparu�nājas �ā v^tā.

-��� Nu tāpēc jau es �urp atnācu.

-�� Lieta ir diezgan kutelīga. Zinu, ka jūs atbildēsiet vaļ�sirdīgi.

D�eina pamāja un vērās pār kūpo�o kafijas tasi viņam

sejā.

-��� Vai esat kaut reizi redzējusi, ka Pīts lieto narkotikas? Jebkādas. Kaut vai marihuānu? Rīgals jautāja.

Jaunās sievietes seju izķēmoja dusmas, ta�u vienu mazu brītiņu Rīgalam ie�āvās prātā, ka kaut kas ar viņas reakciju nav tā, kā vajadzētu būt. Dusmas bija, jā. Tomēr ne miņas no pārsteiguma.

-��� Kas jums aiz ādas?

-�� Vispirms tiksim galā ar manu jautājumu. Tad atbildē�u uzjūsējo.

-��� Pīts nekad mū�ā nav lietojis narkotikas, D�eina teica. -Nekādas. Ne kokaīnu. Ne zālīti. Viņ� narkotikas ienīda. Viņa vecākais brālis nomira kā pēdējais narkomāns, ar adatu vēnā. Tie�i tāpēc Pīts ari kļuva par policistu. Atbildi viņa noskaldīja kā ar cirvi, tad izgrūda: Tā, un tagad kāpēc jūs tā jautājāt?

-��� Tāpēc, ka saskaņā ar ekspertīzes slēdzienu Pītam uz pirkstiem un mutes bijis kokaīns un vēl sazin kāda narkotika urīnā.

-��� Nu, tātad �ie tur pārtempu�ies formaldehīdu, D�eina nepacietīgi attrauca. Un atmiek�ķēju�i savas tāpat jau draņ�ķīgās smadzenes. Un jūsējās, inspektor, arī ir atmiek�ķēju�ās, ja varat man tā jautāt.

-��� D�eina, lūdzu! �orīt komisārs ar to slēdzienu man ie�deva pa galvu kā ar ķieģeli. Es viņam teicu, ka tās ir pilnīgas, galīgas aplamības, ka Pīts Mūnizs bija �ķīstākais policists visā pārvaldē. Tomēr dro�ības dēļ man bija jums jāpavaicā.

-�� Tad varat justies dro�s, viņa sacīja. Ne reizes. Itin neko.. Nekad. Un to jūs no manis varat nodot komisāram.

-��� Man gan liekas, tagad kādu laiciņu es viņam necik daudz nevarē�u nodot.

-��� Kā tad tā?

-�� Manuprāt, viņ� mani būs izsvītrojis no saviem Ziemas�svētku dāvanu sarakstiem. Viens no diviem: vai nu es vadu komandu, kurā kāds tirgojas ar informāciju, vai arī daru to pats. Viņ� man ieteica gandrīz vai doties ilgsto�ā ceļojumā un nerādīties acīs. Ar jums un Toniju tas pats.

-��� Man vienmēr bija licies, ka jūs esat viņa mīlulītis, D�eina novilka. Visi tā runāja.

-��� Man visu laiku arī tā likās. Tomēr, cik saprotu, viņiem �ķiet, ka es varu kļūt par traucēkli mēra pārvēlē�anu kampa�ņā. To es jums stāstu tikai tāpēc, ka kuluāros būs runas, tās jums �ā vai tā nāks ausīs, un es gribu, lai jūs zinātu, kā viss ir patiesībā. Un negribētu, lai jūs tiktu apzīmogota kopā ar mani.

-��� Bet tas ta�u ir kretīnisms! D�eina ar spēju degsmi iesaucās. Jūs esat labākais un taisnprātīgākais komandieris visā pārvaldē! Un visi to zina!

Rīgals iedzēra malciņu alus.

-��� Paldies, D�eina! Uzreiz kļuva vieglāk. Varbūt tad, kad meklē�u darbu, palūg�u jūs uzrakstīt vienu no atsauksmēm.

Strauji pastiepusi roku, viņa pieskārās Rīgala plaukstai.

-��� Diez cik labi jums vis neklājas, inspektor. Varbūt varu ko līdzēt? ^

-���� D�o Bērtons izmeklē Pīta� nāves apstākļus. Bet neviens nevar mums liegt nodarboties ar to pa�u. Man liekas, tie varētu būt tie pa�i panamie�i, kas mums viņnakt izspruka. Ja nu mēs viņus dabūtu rokā, tad viss varbūt kaut kā atrisinātos pats no sevis.

Tika atnestas pasūtītās pusdienas sviestmaize ar rostbifu viņam un sviestmaize ar Teilora �ķiņķi D�einai. Rīgals at�klāja, ka ir izsalcis vairāk, nekā pats bija iedomājies, bet D�eina izklaidīgi knibinājās gar savu �ķīvi, domīgi iestrēbdama mal�ciņu kafijas. Viņas mute neapzināti sa�ķobījās, it kā dzira būtu nepatīkami rūgta.

Rīgals zināja, ka vainīga nav kafija.

-�� D�eina, es gribētu dzirdēt, ko īsti Pīts teica par telefona sarunu, kuras dēļ viņ� devās ar mani satikties.

Viņa satrūkās. Es par to pagāju�o nakti prātoju desmi�tiem rei�u un tad vēl �orīt pie Bērtona. Pīts sacīja, ka jūs ar viņu gribot tikties dzīvojamos kvartālos. Man likās, tas nozīmē, ka esat viņam zvanījis. Varbūt zvanījāt, es nezinu. Bet �odien es runāju ar viņa māti. Viņa teica, ka Pītam kāds zvanījis, ka�mēr viņ� vēl neesot bijis pārnācis no skolas, un atstājis ziņu. Jūs sakāt, ka neesat zvanījis, tātad jūs laikam tas nebijāt. Ta�u, lai kur� tas arī būtu, viņ� sacījis Pīta mātei, ka Pītam pusnaktī jāsatiekas ar inspektoru Rīgalu. Un atstājis adresi. Viņa domā�ja, ka zvanītājs esat jūs, bet tad, kad Bērtona cilvēki sāka viņu pratināt, viņa atjēdzās, ka zvanītājs patiesībā nav stādījies priek�ā par inspektoru Rīgalu, tātad dro�i vien tas bijis kāds cits. Akcenta nav bijis, bet balss skanējusi tāda kā apslāpēta, pazīt viņa to nav pazinusi. Pēc tam zvanījis Pīts, un māte viņam visu pateikusi. Manuprāt, viņ� tūliņ zvanīja man, lai pavēstītu, ka neienāks, jo viņam jātiekas ar jums. D�eina paraustīja plecus. Un tā nu bija.

-Es runāju ar misis Mūnizu apmēram pirms stundas, lai pateiktu, cik ļoti man �ēl, ta�u man nepietika dū�as jautāt par to zvanu.

-���� Tā varētu būt, D�eina silti ieteicās. Un tad: Es jums ticu, inspektor.

-��� Pateicos! viņ� īgni atbildēja. Apēstā sviestmaize gulēja vēderā kā klucis. Ja jau D�eina Koula uzskata par nepiecie�a�mu apliecināt savu uzticē�anos un neticību tam, ka viņ� pieda�lījies pa�a komandas biedra slepkavībā, tad Dievs vien zina, kādas aizdomas perinās D�o Bērtona biezajā paurī. Un iespē�jams, ka ne tikai Bērtona galvā vien. Par to noteikti ir aizdomā�ju�ies arī citi pārvaldes darbinieki, un bie�i vien tie�i tādā veidā karjerai pienāk gals. Nav nemaz vajadzīgs kaut ko nelāgu sa�strādāt. Pietiek ar to, ka tevi tur aizdomās.

Tad viņam ie�āvās prātā vēl kas. Karjerai var pienākt gals arī tad, ja tevi no�auj uz ielas stūra kā tādu suni, tāpēc beidz gausties!

-��� Jāatrod tie panamie�i. Hektors Guzmens viņ� bija Pīta ok�ķeris. Guzmenu beigtu atrada pagrabā. Un tagad Pīts.

Abas slepkavības ir vienas ķēdes posmi, un mums viņi jādabū rokā.

D�einas acis samiedzās. Kad ķersieties viņiem klāt, pasakiet!

-�� Un pie reizes izsniegt jums pāris rokas granātu?

Viņa pamāja. Būtu ļoti jauki!

-�� Esiet kaujas gatavībā! Rīgals drūmi noteica.

Saruna pārtrūka, jo viņu nodalījumā spraucās iek�ā ma�sīvs ķermenis.

-��� Pabīdieties! -D�o Bērtons aprauti nokomandēja D�einu. Pirms viņa paspēja pakustēties, Bērtons smagi nozvēlās uz sola viņai cic�^dzās un pievērsa Rīgalam stingu skatienu. -Vai nav ie�āvies prātā kas noderīgs?

Rīgals nogrozīja galvu, un Bērtons pagriezās pret D�einu. Un jums? Arī viņa noliedzo�i papurināja galvu. Bērtons gurdi izberzēja acis. Necie�u, ja slepkavo policistus. Kad aizsūta uz viņpasauli kādu mūsējo, mū�am gadās iziet no rām�jiem. Man pa�am tā ir. Tik traki gribas sadzīt rokā to pretekli, ka galva vairs nestrādā, kā vajag. Man rādās, ka tur vainīga kaut kāda narkotiku padarī�ana. Nesaprotu, kāda velna pēc Mūnizam bija jāiet tirgoties nakts vidū un vienam pa�am, bet citu izskaidrojumu es tam visam neredzu.

-�� Pīts nelietoja narkotikas, D�eina noteica.

-��� Tā jau runā, Bērtons novilka.

-Kas?

-��� Visi. Kā jau parasti. Ļautiņi runā, visi par visiem zina pilnīgi visu. Un par Mūnizu runā, ka ar narkotikām viņ� nav ķēpājies. Bērtons no jauna pievērsās Rīgalam. Ja tu vai riktīgā narkotiku brigāde varētu mani uzlaist uz pēdām tiem mistiskajiem panamie�iem, tad varbūt mums uzsmaida laime un lietu kaut kā varētu atrisināt. Un uzzināt, kāpēc Mūniza ķermenī bija narkotikas. Viņ� atkal paberzēja apsārtu�os plakstiņus. Bezmiega nakts acīmredzot lika sevi manīt. Ja es kaut ko galīgi nesaprotu, tas ir kā bija iespējams zvanīt Mūnizam uz mājām un atstāt to ziņu! Kur, velns ar ārā, var sadabūt policista privāto numuru!

Rīgals paraustīja plecus.

-To zināja, iespējams, visi viņa ziņu pienesēji. Visi pil�sētas policisti. Nav jau nemaz tik grūti tādu numuru sadabūt. Mūsu brigādē visiem pat ir vizītkartes ar darba telefonu. Var�būt Pīts tās dalīja uz visām pusēm, klāt pierakstīdams arī mājas telefonu. Piepe�i viņam kaut kas ie�āvās prātā. Pagriezies pret D�einu, viņ� ievaicājās: Vai Pīts kaut kad nav minējis tādu Estrelitu?

-������������������� Nē, viņa atbildēja, bet Bērtons nekavējoties noprasīja:

-��� Kas tā tāda?

-�� Hektora Guzmena dāmīte. Guzmens bija tas ok�ķeris, kas mums paziņoja par panamie�iem.

-�� Tas pats, ko atrada pagrabā?

-�� Jā, Rīgals sacīja, klusībā atzinīgi novērtēdams Bērtona informētības pakāpi. �is vīrs acīmredzot labi pildīja arī mājas darbus.

-��� Nu, un kas tad ar viņu ir?

-�� Kad novāca Hektoru, Pīts grasījās to mei�u uzmeklēt un paskatīties, vai viņa kaut ko nezina. Cik varēja saprast, vi�ņa pati ir no Panamas, un visticamāk, ka Hektoram tās ziņas piegādājusi tie�i viņa. Iespējams, ka uz �o to viņa varētu atbil�dēt.

-�� Nu tad pameklēsim, Bērtons atsaucās, tad gurdi papurināja galvu. Ak tu mū�s, kas par darbiņu! Pagāju�o nakti vēl viens nomu�īts un iebāzts atkritumu kastē. Tas draņķis tak upuriem uz pieres iegrie� savus iniciāļus!

-�� Tu domā, ka slepkava ir tas pats, kas iepriek�? Rīgals pavaicāja, ta�u, pirms vēl Bērtons paspēja ko atbildēt, D�eina pielēca kājās un izdvesa: Man jātiek laukā. Sagrābstījusi maku, viņa uzlidināja uz galda piecdolāru banknoti un, aizspraukusies garām Bērtonam, veicīgi aizmetās uz krodziņa durvju pusi.

-��� Kas tad nu? Bērtons brīnījās.

-��� Nezinu. Varbūt �odien jau atklausījusies par slepka�vībām.

-Nūjā, var jau būt, Bērtons noteica. �itam darbiņam sievi�ķi jau īsti neder. Nu vienalga. Upuri pavisam da�ādi, līdzīgas tikai slepkavības. Pirmais bija klaidonis, �itas -pagāj�nakt rokeris. Abi piebeigti kaut kur citur un izstādīti īstsaidā.

-��� Izklausās, ka esi uzrāvies uz kārtējo psihu, Rīgals sacīja.

-Tie�i tāda man vēl trūkst. Paklau! Izņem cauri visus, ar ko Mūnizs runājis ^ai ielaidies, vienalga, kādās darī�anās. Ja nu kāds ko zina teikt? Jo īpa�i tā Estrelita.

-��� Ar to mēs jau nodarbojamies.

-��� Labi. Un, ja kaut ko uzejat, neaizmirstiet, ka tas attiecas uz mani. Izmeklē�ana ir manā pārziņā.

-��� Zinu. Komisārs to man jau pavēstīja. Rīgals nopētīja Bērtonu, tomēr kolēģa sejā no ļauna prieka nebija ne vēsts.

Bērtons atļāvās vienīgi pateikt: Tad liec to aiz auss!

Aizgājis atpakaļ, Rīgals atrada durvis aizslēgtas, atslēdza tās pats un iegāja iek�ā. D�einas galds bija tuk�s un nokārtots, kā tas bija katru vakaru. No viņas pa�as nebija ne miņas.

Iegājis savā kabinetā, viņ� uz galda atrada zīmīti.

Dārgo inspektor!

Aizgāju mājās tik agri tāpēc, ka nejūtos labi. Jums atkal zvanīja jancīgais mehāniskais draudziņ�. Teica kaut ko par zirdziņu. Ja gribat paklausīties, patiniet atpakaļ!

Parakstā netrūka ne uzvārda, ne dienesta pakāpes: izmek�lētāja D�eina Koula.

Aizgājis pie D�einas galda, Rīgals nospieda iebūvētā magnetofona taustiņu. Lente automātiski attinās līdz pēdējā ieraksta sākumam. Nospiedis otru taustiņu, Rīgals izdzirdēja ārkārtīgi nedzīvu balsi. Nekādas intonācijas, nekāda akcenta. �Ziņojums inspektoram Polam Rīgalam. Ztas ir zirdziņ�.�

Vispirms bandinieks, tad zirdziņ�. Kas tas par Z? Kas gan notiek, velns ar ārā!

-�� Pilnmēness vainīgs, vai? viņ� nopurpināja.

Patrīcijas mājās nebija. Nebija ne zīmītes, ne kāda ieraksta automātiskajā atbildētājā.

Un labi vien ir, Rīgals nosprieda, meistarodams pats sev riebīgu sviestmaizi ar apglumēju�iem �ķiņķa treknumiem un apkaltu�u sieru, kas bija mētājies ledusskapī. Labi, ka nav ar ko ka�ķēties. Gribējās vienīgi nolikties un mierīgā garā no�snausties.

Sakrāvis uz maizes krietnu kaudzi, viņ� visu veikumu uz divdesmit sekundēm iestūķēja mikroviļņu krāsniņā, lai spe�ķis apsilst un mazliet atmiek�ķējas cietais siers. Apsēdies pie ēdamistabas galda, viņ� tiesāja karsto maizi, lasīdams �Post� vakara izdevumu, ko bija nopircis pa ceļam uz mājām.

No pirmās lappuses pretī smaidīgs vērās Pīts Mūnizs. Virsraksts vēstīja: NO�AUTS VARONĪGS POLICISTS.

Raksts atradās otrajā lappusē, un �urnālista lakoniskā stila dēļ radās diezgan pilnīgs priek�stats par Mūniza nāves apstākļiem. Pīts tika dēvēts par vienu no komisāra �pirmklasī�gās personiskās antinarkomānijas brigādes� locekļiem.

Turpat bija minēts, ka D�o Bērtons izteicies policija turot aizdomās Mūniza nāvē narkotiku tirgoņus, kuriem viņ� sadzinis pēdas, tomēr no turpmākiem komentāriem Bērtons

esot atturējies, un Rīgals atvieglots konstatēja, ka nekāds zem�teksts rakstā nav manāms.

Nekādu aptuvenu mājienu par to, ka Mūnizs pats varētu lietot narkotikas, nevienas norādes uz korupciju aparātā, kura uzdevums ir apkarot pilsētā narkomāniju. Rigala vārds vispār netika pat pieminēts, un par to varēja vienīgi priecāties. Intere�santi, kā Bērtons pats ar sevi cīnījies, pirms iz�ķīries būt tik atturīgs.

Sviestmaizi un avīzi Rīgals piebeidza reizē.

Tuvāk pēdējai lapai bija ievietots ziņojums par rokera līķi, kas atrasts iepriek�ējā naktī Septiņdesmit pirmajā ielā starp Pirmo un Otro avēniju. Rokerim bija veltītas tikai da�as rin�diņas, un tās vēstīja, ka upuris nodurts un ka tas ir jau otrais gadījums �ajā rajonā tikai pāris dienu laikā.

Tomēr avīze abas slepkavības nekādi nesaistīja. Rīgals zināja, ka Bērtons apzināti nebija sniedzis informāciju par burtiem, kas izgriezti abu upuru pierēs, tāpat kā visu pārējo, kas varētu likt domāt, ka abiem gadījumiem ir kas kopīgs. Tās bija vienkār�i nejau�as, divas pilnīgi da�ādas slepkavības.

Visnotaļ labi, Rīgals domāja. Vismaz pagaidām. Varbūt Bērtonam izdodas nogrābt to juku�o graizītāju, pirms vēl kāds apjēdz, kas patiesībā notiek.

Viņ� vēlreiz pārlūkoja rakstiņu. Abi līķi atrasti Septiņdes�mit pirmajā ielā. Bet viņ� dzīvoja Septiņdesmit piektajā.

Kaimiņos sāk iet vaļā gatavā elle.

Ļoti nopietnās diskusijās Svētās Dimfnas baznīcas pa�grabā bija aizvadītas jau gandrīz trīs stundas, un sapulces va�dītāja mēģināja izdarīt kopsavilkumu: Man �ķiet, mēs visi esam vienisprātis par to, kajāveido komiteja, kas tiktu pilnva�rota runāt ar pilsētas vadību un darītu tai zināmu, cik ļoti esam norūpēju�ies par to, ka cilvēki pilsētas ielās jūtas apdraudēti un neaizsargāti.

Gaidīdama vispārējus piekri�anas saucienus, viņa palū�kojās visapkārt. Kāda sieviete piecēlās un drūmi noteica: Es domāju, ka komitejai jādod nosaukums �Ieinteresētie �elsijas pilsoņi�.

-�� Ļoti labi. Vadītāja pasmaidīja un veltīja visiem rāmas pa�pārliecības pilnu skatienu. Vai kādam ir iebildumi?

-�� Ir gan, nolādēts ar ārā! atskanēja dobja balss no telpas viņa gala.

Apmēram simt galvu kāpēc komandas pagriezās, un visi acu pāri pārsteigumā pievērsās tuklam maza auguma, pusmū�a melnādainajam ar pagariem, taisniem, spīdīgiem matiem. Viņ� apņēmīgi spraucās uz tribīnes pusi. Gai�i zilais uzvalks, likās, tīri vai izstaroja gaismu, un, kad vīrelis iekļuva pro�ektora staru kūlī, vērotājiem gandrīz ap�ilba acis. Kaklā viņam karājās zelta saule centimetrus desmit diametrā, un kareklis soļu ritmā zvā�rojās un berzējās gar tum�zilo svīteri ar augsto apkakli.

Izspraucies telpas priek�ā, vīrelis pakampa samulsu�ajai vadītājai no rokām mirkrofonu un tajā nikni iebrēca: �ito

jūs saucat par �vienisprātis�? Pēdējais vārds bija viena vienī�ga mēdī�anās. Kas tad tas, pie joda, par �vienisprātis�, kad nav neviena, kas pārstāvētu draudzes melnādaino pusi, ko? Vai ari jums izkritis no prāta, ka Celsijā dzīvo arī melnie? Ti�kai piemirsās uzaicināt, ko?

-�� Mēs uzaicinājām visus draudzes locekļus, izstomīja sapulces vadītāja, paraudamās tālāk atpakaļ no rādītājpirksta, kur� apsūdzo�i tēmēja uz viņu kā lielgabala stobrs. Manuprāt, klāteso�o vidū ir arī afroamerikāņi.

-�� Nevis afroamerikāņi, bet Amerikas afrikāņi. Ja gribat mūs izmantot, tad vismaz papūlieties mūs dēvēt, kā pieklājas. Turklāt viņi neskaitās, tuklais vīrelis paziņoja.-Es gan skai�tos, un es uzskatu, ka �eit ir sanācis milzīgi daudz balto un tāda niecīga saujiņa melno, kas �ovakar neizstomīs ne vārdiņa, tāpēc ka ir spiesti sadzīvot ar tādiem rasistiem kā jūs un grib jums izpatikt. Tā ka es runā�u viņu vārdā un visu pārējo Celsijas melno iedzīvotāju vārdā, jo spļauju virsū tam, vai es jums patīku vai ne.

-��� Kas jūs tāds, lūdzu, būtu? iejaucās gar�, kalsnējs vīrietis pelēkā uzvalkā, ar mācītāja apkaklīti.

-�� Mācītājs Benedikts Kīns, un es pārstāvu visus pilsētas krāsainos iedzīvotājus, vīrelis pasludināja, pagrūzdams zodu uz pelēkā vīra pusi. Un jūs?

-��� Es esmu �īs baznīcas draudzes mācītājs. Kur atrodas jūsu baznīca, mācītāj Kīn? Celsijā ta�u ne?

-�� Mana baznīca ir Dievcilvēka Svētā Gara baznīca, un pie manas brālības pieder ikviens �īs pilsētas iedzīvotājs, jo sevi�ķi tie, kuri neraugās pasaulē ar zilām acīm. Es pārstāvu nabagos ļaudis, tos, kam liegtas vēlē�anu tiesības, visus tos, kurus jūs esat paradu�i mīt kājām.

Pelēkais zem runātāja dedzino�ā skatiena rāvās arvien mazāks, līdz beidzot novērsās. Kīns no jauna pagriezās pret publiku.

-��� Mans vārds ir Kīns, es esmu sīksts, bet miesās mīksts un ar LIELU muti, viņ� nodārdināja.

Parasti publika �o Ķīna paziņojumu uzņēma ar vētrainu atzinību. �oreiz telpā bija un palika pilnīgs klusums. Beidzot zāles galā atskanēja sauciens: Parādi �iem, Lielais Ben!

Bļāvējs bija kāds melnais, kur� stāvēja turpat pie durvīm, lai būtu dro�s, ka laikus pamanīs nākam policistu. Pēk�ņi, sa�dzirdējusi vārdu, auditorija atdzīvojās. Lielais Bens.Viens no pazīstamākajiem Ņujorkas jaunizceptajiem aktīvistiem. Kā likās, viņa dzīvei ir tikai viens mērķis lēkt uz ecē�ām. Sapul�ces vadītāja uztraukta sāka dīdīties un raudzīties apkārt pēc palīdzības.

-��� Nudien, ser, draudzes cienīgtēvs iesāka, ta�u Kīns uzgrieza viņam muguru un ar ievingrinātu mēli ņēmās apvārdot klausītājus, nepiemirsdams pat pasūkstīties, ka diem�ēl nere�dzot sapulcē preses pārstāvjus, kur nu vēl televīzijas �urnālis�tus, kā viņ� esot cerējis.

-��� �itā Celsija, ko jūs uzskatāt par rajonu, kas pieder jums, baltajiem, ir vēl trakāka vieta nekā Dienvidāfrikas republi�ka, Kīns kvēli vēstīja. Un tagad es jums kaut ko teik�u. �elsija nepieder jums. Celsija pieder tautai. Visiem cilvēkiem. Celsija pieder man.

-��� Pasaki �iem, pasaki, Lielais Ben! nokliedzās vientu�ļais sabiedrotais telpas viņā galā.

-��� Un tagad jūs te taisāt aug�ā trakus melus par melnajiem, kas brūkot jums virsū uz ielas un zogot jūsu mazos, pretīgos, piestūķētos-maciņus. Tie piestūķēti ar naudu, ko melnajiem zogat jūs pa�i! Un jums pietiek nekaunības sēdēt baznīcas pagrabā un melot tā, ka mēle metas balta! Nu, varbūt Jēzus Kristus jums piedos par to, ko jūs te darāt, bet Lielais Bens ne nu piedos, nekā! Nekad un nemū�am.

Vin��

� sēdēja klusā stūrītī pēdējā rindā un vēroja, kā meln�ādainais vīrs tur, priek�ā, ņemas ar putām uz lūpām. Tu man derēsi pavisam lieliski, Lielo Ben, viņ� domāja un reizumis pasmaidīja, noklausīdamies apvainojumos, ar kuriem Kīns no�mētāja publiku.

�onakt tu tie�ām varēsi ko darīt, lai pilsētas ielas kļūtu mīlīgākas, viņ� klusībā prātoja. Varēsi vienā no tām itin mierīgi dusēt.

Kīns ķengādamies jau bija ticis līdz �nepieskaitāmajiem rasistiem� un �plānprātiņu bandai�, un tad draudzes mācītājs neizturēja.

-Paklau, nudien! Tas jau ir par traku, viņ� ieteicās un aizskāra Ķīna plecu.

-���� Neaiztiec mani, baltais sātana izdzimums! Es tevi iesūdzē�u!

-�� Kas ir, tas ir, Lielo Ben! klaigāja sabiedrotais. Ga�rīdzniecības zvērības!

-�� Vai pasaukt policiju? skaļi noprasīja pavecs vīrs pir�majā rindā.

-��� Jā, lūdzu, sapulces vadītāja atsaucās, arī draudzes mācītājs piekrīto�i pamāja. Vīrs pirmajā rindā piecēlās un pa sāndurvīm izgāja blakustelpā, lai sameklētu telefonu.

-��� Jā, kā tad! Arestējiet mani par to, ka es runāju patie�sību! Kīns iebrēcās, siekalas sprāgtin sprāga no viņa mutes, un kabatlakatus meklēja ari tie, kas sēdēja otrajā rindā. Jūs, lauķi, jau esat mani sēdināju�i aiz restēm ne vienu reizi vien. Tāpat kā to darījāt ar mācītāju Mārtiņu Luteru Kingu, junioru, un es plecu pie pleca ar viņu cīnī�os pret aparteīdu, kamēr vien elpo�u.

Savilcis seju kā moceklis, viņ� nosodo�i pavērās uz drau�dzes mācītāju.

-��� Jūs, rasisti tādi, varat mani apcietināt, bet man muti aizbāzt jums gan neizdosies, jo beidzot es esmu brīvs. Beidzot esmu brīvs, paldies Visuvarenajam! Beidzot esmu brīvs.

Draudzes gans sapulcē bija ieradies ar krietnu novēlo��anos, jo bija aizkavējies, galvenajā baznīcā svētīdams kādu pusduci homoseksuālu pāru, kas bija nolēmu�i doties laulības ostā. Bet nu viņ� jutās izsists no sliedēm. Viņ� savā mū�ā bija piedzīvojis visvisādus apvainojumus, no kuriem trakākais bija publicēts �New York Post� kreisi orientēts idiots ar atkāru�os �okli un putru smadzeņu podā-, ta�u par rasistu viņu publiski nozākāja pirmoreiz. Bet ja nu cilvēki pārprot to, ka Lielais Bens tiks arestēts, pamatojoties uz viņa prasību? Kaut gan, patiesību sakot, Kīnam sēdē�ana tuptūzī nebija nekas sve�s un nepazīstams. Kamēr Mārtiņ� Luters Kings vadīja gājienu uz Seimu Alabamā, Kīns tupēja cietumā par ap�aubāmiem darījumiem un derību slēg�anu. Kad Kingu noslepkavoja, Kīns pie pieciem gadiem bija piepelnījis klāt vēl divus kā savedējs. Mācītāja kārtā viņ� bija pārsviedies tikai pirms diviem gadiem, iesvētīdams pats sevi ceremonijā, kas galvenokārt sastāvēja no tā, ka viņ� Bronksā, kādā īrētā noliktavā, trīs reizes sev ap galvu bija apgriezis cāli.

Par to draudzes mācītājs nezināja itin neko. Viņ� zināja tikai to, ka jārīkojas ar apdomu un nopietni jāapsver pa�a uz�skati. Un ja nu viņ� patiesi ir rasists? Jā, tāda varbūtība nudien jāpieļauj. Beigu beigās Lielais Bens ta�u ir melnais un katrā ziņā spēj noteikt, kur� ir rasists un kur� ne. Galīgi apjucis, mācītājs apsēdās, un Kīns no jauna ņēmās apvārdot pūli.

Zāles aizmugurē viņ� klusi piecēlās un virzījās uz durvju pusi. �eit prieki �ovakar bija beigu�ies. Turpinājums būs citā vietā.

Baznīcā ienāca divi policisti formastērpos. Tiklīdz viņus pamanīja Lielā Bena vienpersoniskais sabiedroto bloks, tam atausa atmiņā, ka prokurors parakstījis orderi viņa arestam sakarā ar apsūdzību izvaro�anā, un tā nu puisis kā bulta iz�āvās pa sāndurvīm un pagaisa bez pēdām.

-��� Tā, tā, �maugais no Atlantas, tuvodamies Kīnam, viens no policistiem nodudināja.

Tostarp draudzes mācītājs bija nonācis pie secinājuma, ka sirds dzijumos viņ� patiesi nav nekas cils kā rasists un ka Lielajam Benam bijusi pilnīga taisnība.

Padzirdējis policista vārdus, viņ� pielēca kājās.

-�� Viņ� nav nekāds �maugais no Atlantas. Viņ� ir mācī�tājs Benedikts Kīns.

-��� Tagad jā, vienaldzīgi novilka policists. Bet tad, kad viņ� mēdza uzdarboties kā savedējs, mēs viņu saucām par �maugo no Atlantas. Policists pagriezās atpakaļ pret Ķī�nu. Iesim nu, �maugais! Laiks doties mājās un likt cilvēkiem svētu mieru.

Katrs no savas puses policisti sagrāba Ķīnu pie rokām un vilka uz durvīm.

-��� Nezvēri! Lielais Bens brēkāja. Varmākas!

-�� Kusties, kusties, �maugais! Jāiet vien atpakaļ uz Bruklinu, viens no policistiem sacīja.

Telpas priek�ā piepe�i sāka klaigāt arī draudzes mācītājs:

-��� Varmākas! Varmākas! Policijas patvaļa! līdz viņu apklusināja sapulces vadītājas ne�petnais skatiens. Viņa tik viegli nespēja piedot tam, kur� atļāvās tādu apsaukā�anos.

Izstumts no baznīcas, Kīns lūkojās pēc tipa, ar kuru kopā bija atbraucis, ta�u tips bija prom ar visu ma�īnu, kam bija jā�stāv tepat ielas otrā pusē.

-�� Nolādētais smerdelis! Kīns nosodījās, tad smaidīdams pagriezās pret policistiem. Vai neaizrausiet mani līdz Hārlemai, ko?

-Liecies nu mierā, mums tak nepieder taksometru parks. Brauc ar metro!

-��� �itais ir sūdīgs rajons, Kīns protestēja.

-�� Neviens tev pie rīkles neķersies, mā-ā-ācītāj, policists smīnēdams attrauca. Tu jau esi savējais.

Kīns no�ņirkstināja zobus, uztrausās uz trotuāra un steberēja prom, galīgajām ciskām berzējoties vienai pret otru. Beigu beigās viņ� nosprieda, ka vakars nemaz nav bijis tik slikts. Skaidrs, ka būtu labāk, ja visapkārt būtu televīzijas ka�meras, bet jātiek vien atpakaļ līdz Hārlemai, tad jau atliks uz�griezt telefona numuru un visas studijas dabūs zināt, cik var�mācīgi policija viņam aizbāzusi muti. Tāda apsūdzība ētera laiku nodro�inās vienā mirklī.

Līdzko Kīns bija ticis līdz stūrim, no spraugas starp di�vām automa�īnām izplanēja slaida blondīne izbaloju�os d�in�sos un vaļīgā vīrie�u kreklā.

-�� Tu gan viņiem iegrozīji smadzenes īstajā vietā, brāl, viņa ierunājās samtainā, zemā balsī.

-��� Kas tu tāda? Kīns, aizdomu pilns, noprasīja.

-��� Es biju tajā sapulcē. Kamēr tu tur neuzradies, visi no garlaicības sprāga vai nost. Tu tos ķēmus noliki pie vietas.

-�� Man nav vajadzīgas nekādas �ēlastības dāvanas, Kīns atcirta. Jo īpa�i no tādiem bālģīmjiem.

-��� Zinu. Man tie�ām kauns par to, ko baltie nodarīju�i tādiem kā tev� nu un� kaut es varētu tur kaut ko līdzēt. Tie�i es pati.

Ķīna acis iepletās. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, viņ� lika sev pie sirds.

-�������������������� Varbūt varu tevi kaut kur aizvest? sieviete vaicāja.

-��� Kur tu tagad iesi?

-Uz Hārlemu. Viens otrs jāsatiek, jānoskaita pāris lūg��anu, varbūt jāizmet kāds līkums.

-��� Mans vāģis ir tepat aiz stūra, viņa ieteicās. Varbūt varu likt tev manīt, ka visi baltie nav tādi kā tie tur.

-��� Jedritvaikociņ, tiem tur nav nekādas jēgas par to, kas ir īsta nelaime. Tiklīdz kāds drusciņ paceļ balsi, tā �iem aizsprūst zarnas. Viņi vispār nejēdz, kā jāapietas ar cilvēku. Kīns zīmīgi uzsvēra pēdējo vārdu, un sieviete atzinīgi nospraus�lājās.

-��� Ak Dievs, es nekad neesmu redzējusi tādu kā tu tu�vumā, viņa atsaucās. Salīdzinājumā ar tevi visi tie �aļi, ko es pazīstu, ir tīrie zīdaiņi.

-Tādām smukulītēm kā tev draudziņu dro�i vien ir pilna kabata, ko?

-�� Netrūkst. Man patīk, ja apkārt kaut kas notiek, viņa atbildēja. Atslēgusi durvis pasa�ieru pusē, sieviete apsteidzās apkārt ma�īnai un nosēdās pie stūres. Tikai saki, kuip braukt. Kad man kāds saka, ko darīt, es visu izdaru uz tip-top.

Kīns aplaizījās. Brauc tik uz centra pusi, un gan jau mēs pa ceļam izgudrosim, kā jaukāk pavadīt pāris stundiņu.

-��� Kā vien vēlēsieties, ser. Slaidā gai�mate viņam mīlīgi uzsmaidīja un devās ceļā.

Vin��

� noraudzījās, kā abi aizbrauc. Nervozi noglauda ūsas, tad iedarbināja ma�īnu, kas stāvēja laukumā puskvartālu lejāk, un brauca viņiem nopakaļ, sazin ko savā nodabā dungodams. Viss gāja kā pa sviestu.

Ja Lielais Bens, Kins, būtu tik ilgi nodzīvojis, viņ� justos patiesi iepriecināts, jo bija ticis ne vien �New York Times�, bet gandrīz visu valsts lielāko laikrakstu pirmajās lappusēs. Slepkavībai uzmanību veltīja pat prese Eiropā.

Beidzot, diem�ēl pārāk vēlu, Kīns bija panācis preses ievērību, pēc kā tik ļoti bija alcis, turklāt vēl iemantojis arī kādu drusciņu cieņas pārmaiņas pēc. Vairāki krāsaino kus�tības līderi, kuri savulaik Kīnam pat roku nebūtu sniegu�i un senāk ar neslēptu nicinājumu smīkņāja par viņa klauna izda�rībām, nu vaimanāja par �traģisko zaudējumu, ko cietusi Ame�rika�, un izteica dziļu no�ēlu par augo�o starprasu naidu, kas neap�aubāmi pārņēmis Ņujorku un apdraud visu Amerikas afrikāņu dzīvības.

Tas gan tika akcentēts visai piesardzīgi, jo nevienam ne�bija noslēpums, ka Kīns bija patiesi pretīgs ne tikai lielākajai daļai Ņujorkas balto, bet arī tikpat lielai daļai melno pilsoņu.

�oreiz policijai neizdevās noslēpt faktu, ka Ķīna platajā pierē iegriezts burts L, tomēr joprojām tika noklusēta informā�cija par divām iepriek�ējām slepkavībām.

Tas, ka visas trīs slepkavības acīmredzot ir savstarpēji saistītas, pla�ām aprindām nav jāzinatādu lēmumu pēc sma�gām diskusijām torit pieņēma Ņujorkas pilsētas padome.

Mērs norādīja, ka tiem melnādainajiem karstgalvjiem, kas mācītāja Ķīna noslepkavo�anu grib saistīt ar rasismu,

varētu aizbāzt mutes itin viegli, proti, pietiktu ar paziņojumu, ka pirmie divi upuri biju�i baltie.

-�� Nu kāpēc nevar cilvēkiem visu izskaidrot, pirms kāds viņus sarīda? mērs vaicāja.

-�� Lielā Bcna dēļ neviens neies kauties, atbildēja poli�cijas komisārs Galahers. Velns lai parauj, visas kārtis sajauc tas, ka viņ� redzēts aizejam no baznīcas kopā ar kaut kādu balto sievieti. Nekāds svētais Kīns nav bijis, vai ne?

Komisārs atbalstījās pret mēra galdu. Kīns ii pagalam, un tur nekā briesmīga nav. Ta�u, ja nāks gaismā, ka mums te apkārt vazājas trakojo�s maniaks, tad gan mēs dabūsim redzēt. Manuprāt, mums jātur mutes ciet, cik ilgi vien tas ir iespējams. Johaidī ar ārā, kaut kas tur ir ar tiem burtiem! B un Z, tagad L. Pat trakais ārdīdamies ievēro zināmu trako loģiku. Pamēģinā�sim viņu sadabūt rokā. Esmu devis inspektoram Bērtonam visas pilnvaras, lai viņ� lien kaut ko ādas laukā, bet �ai lietai jādara gals.

-��� Kaut nu izrādītos, ka tev ir taisnība, Ri�ard, mērs nopūtās. Neaizmirsti vienu: ja Ķīna nāve patie�ām izraisīs grautiņus, jums, policijai, nāksies to putru strēbt pirmajiem.

-�� Zināms risks, protams, ir, Galahers atteica. Tomēr, manuprāt, troksnis pēc maza brītiņa aprims. Līdz nākamajai slepkavībai, ja mēs to puisi� vai meitieti� nebūsim paspēju�i noķert.

Troksnis gan draudēja sacelties daudz lielāks un ilgāks, nekā komisārs bija paredzējis. Ķīna priek�laicīgais un pazemo�jo�ais gals publikas interesi nez kāpēc saistīja itin spēcīgi līķis tika atrasts īstsaidā, Se�desmit devītajā ielā, starp Leksingtona un Tre�o avēniju, tas bija iebāzts milzīgā plastmasas maisā, kam virsū uzzīmēts Visu Svēto nakts ķirbja vieplis.

Ikvienam kārojās piedalīties.

Ķīna miesas vēl nebija atdzisu�as, kad uzradās kāda Li�liana Lausone, vīsto�a aktrise, kura, nule kā zaudējusi lomu televīzijas �ziepju operā�, bija nonākusi finansiālās grūtībās. Sasaukusi preses konferenci, viņa nāca klajā ar skandalozu paziņojumu, ka Ķīna pierē iegrieztais L neap�aubāmi esot ma�niaka roku darbs un ka maniaks esot iedomājies nogalināt cilvēkus, kuru vārdi sākoties ar L.

Lielais Bens, kā Lausone norādīja, būdams ievērojama persona, neap�aubāmi maniaka sarakstā esot atradies tuvu aug�galam, bez tam lielas briesmas draudot cilvēkiem, kuriem ar L sākas gan vārds, gan uzvārds. Tāpēc aktrise publiski iz�teica nosodījumu mēram, kur� atteicies viņu nodro�ināt ar pastā�vīgu policijas apsardzi, pirms pa�ai izdodas nokārtot forma�litātes, lai pārvāktos uz dzīvi dro�ībā Dienvidkalifornijā.

-�� Bet Ķīna vārds sākas ar K, preses konferencē iebilda kāds �urnālists, kur� bija radis visu ap�aubīt.

Lausones sejā atspoguļojās pārsteigums.

-� Ne jau tāpēc! Neaizmirstiet, ka viņ� bija Lielais Bens. Un līderis. Līderis sākas ar L, starp citu. Tātad divkār�s L.

Todien radio rīta programmās disk�okeji gandrīz ne par ko citu nerunāja, tikai pūlējās cits citu pārspēt dumju jociņu un bezgaumības ziņā. Tas pamudināja �tata gubernatoru izteikt �satraukumu un ba�as� un paziņot, ka viņ� varētu norīkot spe�ciālo uzdevumu vienību, lai tā tiek skaidrībā par �o �rasistisko� slepkavību. Pēc tam viņ� tomēr paziņoja, ka varētu to arī ne�darīt.

Valsts skolas, kājau vasarā, bija ciet, tā ka incidentu bi�ja maz un tie bija haotiski, tomēr vienā otrā pilsētā pusaud�i, kuriem bija dzīva iztēle, staigāja apkārt pa ielām, ar sarkanu nagu laku uzkrāsoju�i uz pieres savus iniciāļus.

Visus pārspēja Olivers Storms televīzijas rīta program�mas diskusiju klubā, kur it kā bija grasījies reklamēt savu jauno kompleksu, bet nāca klajā ar satrieco�u paziņojumu, ka viņ� kandidē�ot uz mēra amatu, un divdesmit minūtes nepaguris klāstīja, ko darīs, kad būs ievēlēts.

-�� Mums vienreiz ir diezgan! viņ� nodārdināj a. Mūsu pilsēta ir kritusi par apsmieklu visai tautai, turklāt �ie smiekli ir neveselīgi un bīstami. Pa�reizējais mērs un pilsētas vadība mūs ir nodevu�i. Kāpēc ielās redz tik maz policistu? Kāpēc �īs di�ās pilsētas iedzīvotāji, tiklab melnie, kā baltie, nevar iziet uz ielas, nebīstoties, ka viņiem kāds neiedurs nazi ribās vai sakropļos viņus līdz nepazī�anai?

Mērs padevās. Tajā pa�ā dienā, kad tika atrasts Ķīna līķis, nepilnas trīs stundas pēc sarunas ar komisāru Galaheru pulksten vienos pēcpusdienā mērs sasauca preses konferenci un paziņoja, ka policija mācītāja Ķīna slepkavību saista ar divām iepriek�ējām, kuru upuri bijabaltie.

-��� �o lietu izmeklē pasaules labākā policijas departamenta krietnākie spēki, un varu jums galvot, ka arests ir neizbēgams. Ta�u ar dro�u sirdi varu galvot par vēl ko ļoti nozīmīgu ka mācītāja Ķīna nelaimīgais gals nekādā ziņā nav saistāms ar jebkādiem rasu aizspriedumiem.

�urnālisti kā haizivis, kas sajutu�as asins smaku, ne par kādiem rasu aizspriedumiem nelikās ne zinis. Viņi uzklupa mēram, visi kā viens taujādami, kas tad vienojot �īs trīs slep�kavības, bet mērs, par vēlu attapies, ka darījis stāvokli tikai ļaunāku, atzīdams masu slepkavas pastāvē�anas faktu, atgai�ņājās ar frāzi, ka turpmākos komentārus snieg�ot policija.

Un Polam Rīgalam uz darbu atkal piezvanīja nezināmais.

Kad iezvanījās telefons, Rīgals stāvēja durvīs. D�eina Koula, pacēlusi klausuli, tūlīt izmisīgi signalizēja, lai viņ� pieiet pie otra aparāta. Pacēlis klausuli, Rīgals sadzirdēja mehānisko balsi nosakām: -� laidnis. -Tad saruna pārtrūka, un ausī sā�ka zumēt parastais signāls.

-��� Ko viņ� teica? Rīgals, nolicis klausuli, jautāja D�einai. Viņa nospieda magnetofona pogu. Telpā spokaini iedūcās mehāniskā balss:

-�� Ziņojums inspektoram Polam Rīgalam. L tas ir laid�nis.

-�� Bandinieki, laidņi kāds galīgi sajucis, D�eina notei�ca, bet, galvu pacēlusi, redzēja, ka sarunājas ar Rīgala muguru. Brīdi vēlāk inspektora kabineta durvis aizcirtās.

Rīgals stāvēja, pētīdams kabineta sienu, kuras lielu daļu klāja milzīga pilsētas karte, un uzvilka ar flomāsteru treknu krustu polietilēna virsmas tajā vielā, kur tika atrasts mācītāja Ķīna līķis. Nopētījis savu veikumu, viņ� piegāja pie telefona un uzgrieza inspektora D�o Bērtona numuru. Sekretārs lūdza mirkli uzgaidīt, tad atgriezies ziņoja, ka Bērtons esot aizņemts un ar Rīgalu runāt nevarot. Varbūt ko varot līdzēt leitnants Deiviss?

Rīgals pagaidīja, kad pie klausules pienāks Deiviss. Viņa sejā ievilkās rūgts smīns. Policists, no kura atkratījies Ņujorkas policijas augstākais e�elons, ir beigtāks par beigtu mu�u, viņ� domāja. Ar tādu nevar nevienu pierunāt pat runāt pa telefonu. Beidzot leitnants Deiviss atsaucās. Viņ� bija pilnīgi pārlieci�nāts, ka Rīgals grib ko zināt par izmeklē�anas gaitu Pīta Mūniza slepkavības lietā, tālab neaicināts tūliņ bilda, ka nekādu jaunu�mu neesot, un pārsteigts dzirdēja Rīgalu tikai ko atņurdam un vaicājam, kur atrasti divu pirmo nodurto upuru līķi.

-�� Man ar to lietu gan īsta sakara nav, inspektor. Bet uzgai�diet! Deiviss sacīja. Pēc mirkļa viņ� bija atpakaļ. Pļēgurs bija uz Septiņdesmit pirmās ielas starp Otro un Tre�o. Rokeris uz Septiņdesmit pirmās starp Pirmo un Otro.

-�� Kurā ielas pusē bija tas zilītis? Rīgals jautāja.

-�� Pag! Klausulē varēja dzirdēt, kā Deiviss, meklēdams mājas numuru, kaut ko murmina. Dienvidu pusē.

-Un motociklists?

Dciviss bija redzējis nolikuma vietu, tālab varēja atbildēt uzreiz.

-�� Ziemeļpusē.

-��� Liels paldies! Rlgals sacīja un neatvadījies nolika klausuli. Aizgājis atpakaļ pie kartes, viņ� uzvilka vēl divus klustus vietās, kur bija nolikti abi pārējie līķi. Krietnu brīdi blenzis milzīgajā kartē, viņ� piepe�i noelsās. Augstais Dievs! viņ� sacīja.

-�� Atvainojos, komisār! Var jau būt, ka esmu āmurgalva, bet es nekādi nesaprotu, ko tas mērs iedomājas.

D�o Bērtons nupat bija ielējis tasi kafijas komisāram Galaheram, kur� bija ieklīdis �Ziemeļu slepkavmeku� pagaidu mītnē blakus Centrālajam parkam, iecirkņa pārvaldes ēkas ot�rajā stāvā.

Pa�a Galahera kabinetā bez mitas zvanīja telefons, �ur�nālisti cits pēc cita gribēja uzzināt ko vairāk par slepkavību sēriju, par kuru bija izpļāpājies mērs. Komisārs, aci pret aci nostādīts dilemmas priek�ā gudrot aplinkus atbildes vai arī stāstīt vairāk, nekā pienāktos, bija palicis uzticīgs vienai no populārākajām politikāņu tradīcijām: viņ� laidās lapās.

Beidzot, pavisam nejau�i uzdūries inspektora Bērtona kantorim, viņ� bija devies iek�ā pārraudzīt, kā rit uz priek�u izmeklē�ana. Bērtons, kā alla�, tūliņ bija sācis gausties� cik nevarīgi esot jaunie policisti, cik draņķīgs laiks, cik vājas Ņujorkas beisbola komandas un cik briesmīga bijusi mēra pre�ses konference, ko viņ� bija redzējis vecā, melnbaltā televizorā kabineta kaktā.

-�� Tagad, kad gandrīz dro�i visiem ir zināms, ka slepkava ir maniaks, mums reportieri līdīs iek�ā un ārā pa visiem cau�rumiem, atvainojiet par fran�u izteicienu.

-��� Zinu, D�o, komisārs atteica. Man liekas, mēram ir pa�am savi apsvērumi, tomēr es no visas sirds vēlētos, kaut viņam tādu �oreiz nebūtu.

Bērtons apmierināts pamāja, sagaidījis priek�niecības at�balstu pa�a viedoklim.

-���� Vai ir kas jauns? Galahers vaicāja, paņēmis tasi, kuru Bērtons bija piepildījis no elektriskās tējkannas, kura visu laiku stāvēja uz viņa galda. Tase nebija īpa�i tīra. Visi policisti vienādi, komisārs izklaidīgi nosprieda. �ajā amatā viņ� bija jau trīs gadus un pa �o laiku ne reizes policijas telpās nebija redzējis tīru kafijas tasīti. Varbūt policisti vēl nebija atjēgu�ies, ka no krāniem laukā ir dabūjams ūdens.

-��� Nekā jauna. Un veca arī ne. Vispār nekā, Bērtons atbildēja. Tiem sasodītajiem burtiem vispār, kā rādās, nav nekādas jēgas, un nav nekā, kas upuriem būtu kaut cik kopīgs.

-��� Kas ir ar to sievieti, ar kuru Kīns vakar aizgājis kopā?

Bērtons paraustīja plecus.

-�� Tieva blondīne zilos d�insos. Aizbraukusi ma�īnā. Zilā. Kā viņa izskatījusies, nezinām. Ma�īnas numuru arī ne. Ne velna nezinām. Da�iem liekas, ka redzēju�i to sievi�ķi baznīcas sanāksmē, ta�u neviens nav īsti dro�s. Tā kā pret sienu.

-��� Tad ar ko jūs nodarbojaties?

Bērtons nopūtās, bet rīklē kaut kas aizķērās, un nopūta izvērtās par zvērināta smēķētāja klepu.

-�� Ar to pa�u, ar ko parasti. Ķemmējam vietējos. Vēlreiz pratinām tos, kas vienreiz jau nopratināti. Nevar būt, ka neviens neko nav redzējis. Nevar būt. Tas tikai jādabū zināt.

Galahers pamāja. Brīdi tā kā �aubījies, viņ� pavaicāja:

-��� Vai nav iespējams, ka tas āķis ir kur līķi nomesti? Visi apmēram vienā rajonā, vai ne? Varbūt zemes gabali, kur no�svie� līķus, piemēram, pieder vienam un tam pa�am cilvēkam? Vai kaut kā tamlīdzīgi.

-Tā nekas, komisār. Kuram katram tas nemaz neie�autos prātā.

-��� Tātad?

-�� Mēs par to esam iedomāju�ies, Bērtons teica. Ne�kādas saistības it kā nav. Tomēr da�i mani pui�i vēl to pēta.

Pie durvīm kāds klauvēja. Bērtons pacēla galvu, sarau�ca pieri un sacīja: Atvainojiet, komisār! Tad nikni iebrēcās: -Nu, kas ir?

Durvīs parādījās leitnants Tonijs Bolda saburzīts un pārguris. Ieraudzījis pie Bērtona galda sē�am komisāru, viņ� satrūkās un nobēra:

-��� Piedodiet, inspektor, es ienāk�u vēlāk.

-��� Nē, nāciet vien iek�ā! Galahers vedināja.

-��� Saruna ta�u nebūs privāta, ko?

-��� Nē, ser, Bolda atbildēja, joprojām tā kā apmulsis komisāra klātbūtnes dēļ, tomēr ienāca iek�ā un aizvēra durvis.

-��� Nu tad kas? Bērtons nelaipni vaicāja.

-��� Tās burtu slepkavības�

-Nu?

-��� Man liekas, es zinu, ko tie burti nozīmē, Bolda teica. Tad apklusa.

Bērtons neizturēja: Klāj ta�u reiz vaļā, Bolda, Dieva

dēl!

Galahers klusēdams vērās manāmi apjuku�ajā leitnantā.

-��� Man liekas, tie apzīmē �aha figūras. Tāpat kā �aha spēlē, Bolda sacīja.

-��� Ko tu ar to gribi teikt?

-��� Kad pieraksta gājienus �aha partijā, tā apzīmē figūras. B tas ir bandinieks. Z zirdziņ�. L laidnis. Padomājiet, inspektor! Bandinieks bija klaidonis, zirdziņ� motociklists. Kāds taisa aug�ā� vai saprotat? Un laidnis, nu, tas bija �mau�gais no Ati� atvainojiet, komisār, mācītājs Kīns. Garīdz�nieks [2] � saprotat?

-��� Ē-ē, Bērlons nicīgi novilka, ta�u Galahers pacēla roku, un viņ� apklusa.

-Pagaidi, D�o! Manuprāt, leitnants� Bolda, jā?-Bolda pamāja, un komisārs turpināja: Manuprāt, varbūt viņ� kaut ko te būs uzgājis.

-�� Pateicos, komisār! Bolda sacīja. -Tas viss ir uzskatā�mi redzams Manhetenas kartē, viņ� norādīja uz Bērtona ka�bineta sienu, kur, tāpat kā visos policijas ierēdņu kabinetos, karājās pilsētas plāns. Cerīgi pametis skatienu uz komisāru, Bolda pamanīja, ka Bērlons augstprātīgi atgā�as krēslā un sa�krusto rokas uz krūtīm, ar visu savu izturē�anos tik skaidri pauzdams �nu rādi!�, it kā būtu tādu uzrakstu uzkāris kaklā.

-��� Paskaidrojiet tuvāk, leitnant! komisārs uzaicināja.

Bolda piegāja pie kartes. Pieliecies tuvāk, viņ� norādīja

uz vienu kvartāla kvadrātiņu.

-�� Lūk, �eit tika atrasts alkoholiķis. Viņ� bija bandinieks. Un tad �eit atrada zirdziņu. Un te laidni. Iznāk gājieni uz �aha galdiņa.

Kā atbalstu meklēdams, viņ� pameta skatienu uz abiem pārējiem, ta�u tie, ne vārda nebilzdami, vērās kaitē kā nolēmēti.

Bolda nervozi nokrek�ķinājās un turpināja:-Un, ja tiktāl viss ir pareizi, tad, nu, uz �aha galdiņa ir astoņreiz astoņi lauciņi. Ja pārliekam to uz kartes, iznāk, ka uz galdiņa nonāk kvartāli no Se�desmit septītās ielas līdz Septiņdesmit piektajai un no upes līdz Piektajai avēnijai. Astoņreiz astoņi lauciņi, tāpat kā uz �aha galdiņa. Un slepkava it kā piedalās spēlē. �o te sauc par� Bolda aprāvās, ta�u nespēja atminēties vajadzīgos vār�dus, tālab izvilka no kabatas papīra lapiņu. Atvainojiet, komi�sār, atvainojiet, inspektor, esmu radis visu ko pierakstīt. To sauc par Roja Lopesa atklātni. Bandinieks e4, karaļa zirdziņ� f3 un dāmas laidnis b5. Vēlreiz ielūkojies piezīmēs, viņ� piebilda: Man liekas.

Tagad Bērtona sejā bija iegūlusi saspringta izteiksme, viņa skatiens �audījās no Boldas uz karti un atkal atpakaļ. Pē�dīgi viņ� piecēlās un virzījās tuvāk kartei, teikdams: Pag, parādi vēlreiz! Bolda no jauna pabikstīja vietas, kurās tika atrasti līķi, un Bērtona galva sāka saproto�i klanīties. Komisārs tikai skatījās un klausījās.

Beidzot Bērtons atdzīvojās.

-��� Paklau, tu esi malacis, Tonij! Nudien malacis. Man rādās, ka tu esi kaut ko uzķēris.

-���� Nav jau nekas, paldies! Vienkār�i mazliet padomāju un� gribēju tūliņ pastāstīt. Uztraucies viņ� sabāza rokas maisveida kabatās, tad, atjēdzies, ka telpā atrodas komisārs, izrāva tās tūliņ atkal laukā un izstomīja: Tagad man laikam jāiet.

Komisārs Galahers piecēlās.

-��� D�o, viņ� sacīja Bērtonam. Es uz bridi gribētu ar leitnantu aprunāties zem �etrām acīm. Vai tev nebūtu nekas pretī? ' ,r

Bērtons pamāja un, joprojām acis no kartes nenolaiz�dams, soļoja uz durvīm.

Kad kabineta durvis aizvērās, Galahers cie�i uzlūkoj Boldu un jautāja:

-��� Kad Rīgalam ienāca prātā tas par to �aha partiju?

-�� Kad viņam� Bolda attapās. Ne jau viņam, ser. Es to izdomāju.

-��� Leitnant, neņemiet nu ļaunā, bet jūs, man rādās, �aha figūru nespētu at�ķirt no ķegļu bumbas. Tas nav nekāds Rojs Lopess. Tā sauc kādu rokmūziķi, ja nemaldos. Atklātne no�saukta Ruja Lopesa vārdā. Tā ka nepūderējiet man smadze�nes! Es zinu, ka tā bija Pola ideja. Es viņu pazīstu. Kas viņu uzvedināja uz tādām domām?

Vienu mirkli Bolda izskatījās kā grauds starp diviem

dzirnakmeņiem starp uzticību Rīgalam un nepiecie�amību melot komisāram. Tad viņ� paraustīja plecus un sacīja:

-��� Mums bija pāris dīvainu telefona zvanu. �odien inspek�tors piepe�i apjēdza, ka tie saistīti ar slepkavībām.

-���� Un atsūtīja jūs pie Bērtona, jo zināja, ka D�o būs kurls un akls pret visu, ko varētu teikt Rīgals. Tā ir?

Glu�i visu kā pie bikts Bolda tomēr negribēja atklāt. Juz�damies neveikli, viņ� sacīja:

-����� Atvainojiet, komisār, ta�u par to es neko nezinu. Tas jums būs jāvaicā inspektoram pa�am.

-��� Acīmredzot, Galahers noteica. Pamanījis Boldas ska�tienā ba�as, viņ� piebilda: Neuztraucies! Viņam nekas ne�draud. Bet vispār, ja atļauts izteikties, jūs nu gan esat ar aknām! �itā te ierasties!

-��� Es tikai daru savu darbu, ser.

- Labs ir! Tagad varat iet. Turpmāk es visu pieskatī�u, ā nākas.

Bolda pamāja, likdamies itin priecīgs, ka tik viegli ticis ', un izsprāga kā korķis no kabineta. Kad atgriezās inspek� *Bērtons, komisārs jau runāja pa telefonu.

-���� Pol? Esmu D�o Bērtona kabinetā. Tūliņ brauc �urp, i dzirdi? Viņ� apklusa, ieklausījās, tad sacīja laikam jau

ar Toniju Boldu: Viņ� darīja, ko spēja, Pol. Pasteidzies! Mēs tevi gaidām.

-�� Tu gribi sacīt, ka slepkava tev zvanījis trīs reizes un tu līdz �im brīdim mums neko par to neesi teicis? D�o Bērtons sēdēja pie sava galda sarkans kā vēzis un nikni blenza uz Polu Rīgalu.

-��� Es ari tagad nezinu, vai zvanītājs vispār bija slepkava, Rīgals rāmi atbildēja. Bet man ir ieraksti. Varbūt laboratorijas pui�i kaut ko varēs pateikt. Viņ� uzlika uz Bērtona galda divas kasetītes. Ierakstītas ir tikai divas. Jā, pavisam bija trīs. Vienu es pats dzirdēt nedabūju, un manējie nebija sapr. tu�i. Viņi domāja, ka zvana no kāda veikala. Otrais man vie~ kār�i nepielēca. Un tikai �odien, kad zvanīja tre�oreiz, es a jēdzu, ka L bija arī uz Ķīna līķa.

-�� Un tad atsūtīji Boldu, lai viņ� to izstāsta D�o? ieja komisārs, kas bija apmeties istabas kaktā.

-Tie�i tā, ser.

-��� Un kāpēc tu nedarīji to pats? Galahers jautāja.

-��� Varbūt komisāram atbildēsi tu, D�o? Rīgals ieteicās.

-Es nezinu, kas man būtu jāatbild, Bērtons noņurdēja.

-���� Kā nu ne! Ja es būtu tev zvanījis un sācis klāt vaļā sazin kādus pekstiņus par �aha figūrām un �aha galdiņu pilsētas ielās, tu itin vienkār�i atteiktu, ka man par daudz sakāpis galvā, un nosviestu klausuli. Tāpēc es sūtīju Toniju. Jo sapratu ja viņam izdosies tev to iestāstīt, tad tu uzklausīsi ari mani.

-��� Man tā vien rādās, ka tu gribi atbildību par pa�a neiz�darībām uzvelt man, Bērtons iecirtās.

-�� Man gan tā nerādās, pikti ierūcās komisārs. Man apriebies klausīties, kā jūs abi te ņematies un gānāties. Līdz kaklam! Un, starp citu, D�o, manuprāt, tu patie�ām būtu Rīgalu apsmējis. Simtiem rei�u es jums abiem esmu teicis un atkārtoju vēlreiz: liecieties mierā, velns ar ārā! Galvenais ir tas, ka tepat uz brīvām kājām klīst kāds plānprātiņ� un mums viņ� jāap�stādina, pirms nav noslaktēta puse pilsētas.

Viņ� bargi noskatīja abus vispirms Bērtonu, tad Rīgalu. Inspektori, komisāra negaidīti dedzīgās runas pārsteigti, pie�krīto�i pamāja.

-�� Tā. Ceru, ka sapratīsimies, Galahers sacīja. Tālāk. Pol, tu par tiem telefona zvaniem esi prātojis ilgāk nekā mēs. Ko tu vari likt priek�ā?

-��� �o to varu, ser, Rīgals atsaucās. Pirmkārt, lai D�o dabū laboratorijas ekspertīzes slēdzienu par ierakstiem. Balss� es neesmu speciālists� ta�u man �ķiet, ka balss veidota māk�slīgi. Varbūt mūsējie zinās teikt kaut ko par izmantoto aparātu, kas tas tāds, no kurienes vai vēl ko. Otrkārt, zvanīts tiek perso�niski man. Visi ziņojumi sākas ar �inspektoram Polam Rīgalam� un pienāk pa privāto telefona līniju.

-���� Pie tās var tikt klāt jebkur�, Bērtons ieminējās. -Aparāts ir katrā policijas iecirknī.

-����� Pareizi. Tātad tas mums daudz nedod. Bet kāpēc tas -misters X zvana man personiski? -Rīgals jautājo�i palūkojās uz Bērtonu, tad uz komisāru.

-��� Kādi ir varianti? ieteicās Galahers.

-�� Es par to esmu domājis, bet nevaru tikt skaidrībā. Var�būt tas tips grib, lai saspēlēju ar viņu �ahu? Rīgals sacīja.

-��� Kāda velna pēc? Bērtons nosmīkņāja. Man visu laiku likās, ka tu mums esi baleta eksperts. Vai tad tu esi liels vīrs arī �ahā, ko?

-��� Diezgan, D�o! Galahers viņu apsauca, tad pievērsās

Rīgalam. Var jau būt, ka tev taisnība. Katrā ziņā tas neizklau�sās daudz stulbāk kā viss pārējais. Bet kā mēs to varam darīt?

-Nu, piemēram� Kājums liekas, ser, vai �Times� mums varētu rezervēt to vietiņu pirmās lappuses apak�ā, kur lielāko�ties tiek sabāztas sa�ķirotās reklāmas?

-��� Domājams, jā, komisārs atbildēja. Bet kāpēc?

-��� Nu, ja es tur ieliktu slepkavas pirmos gājienus, pats savējos un apak�ā paliktu savus iniciāļus, tad, man liekas, pa�stāv diezgan reāla iespēja, ka viņ� to pamanītu. Tad viņ� sa�prastu, ka rakstītājs esmu es.

-�� Bet ja nu viņ� �Times� nemaz nelasa? Bērtons iemi�nējās.

-��� Tad tu sadabūsi man viņa vārdu un adresi, un es aiz�sūtī�u vēstulīti, Rīgals atcirta. Var jau gadīties, ka viņ� �Times� nelasa, bet neko labāku es nevaru izdomāt. Ja viņ� piezvanīs vēl, mēģinā�u parunāties. Bet ja nu nezvana? Nu kā lai es viņam nododu ziņu?

-��� Kājums �ķiet, vai nevajadzētu to izstāstīt presei? komisārs ieteicās.

-�� Nē, abi inspektori reizē atbildēja, un, par spīti saspī�lētajām attiecībām, abu sejās parādījās smaids.

-��� Tavs gājiens, D�o, Rīgals sacīja.

-�� Komisār, Bērtons iesāka. Tiklīdz jūs to visiem pa�stāstīsiet, trakie ar �aha galdiņiem padusē sāks līst ārā no katra stūra bariem vien, un tad izmeklē�ana aizies pa pieskari. Pa��laik par to, kas notiek, zinām tikai mēs un slepkava. Jo ilgāk tā paliks, jo vieglāk mums būs viņu dabūt rokā.

Komisārs pameta skatienu uz Rīgalu, un tas piekrīto�i pamāja.

-���� Vai ir vēl kāds, kur� būtu lietas kursā? Galahers

jautāja.

-��� Manējie, Rīgals teica. Tonijs Bolda un D�eina Koula, un uz abiem var pilnīgi paļauties.

-��� Vai tu kādam esi ko teicis, D�o?

-Nē.

-��� Labs ir! Tātad mēs trīs un divi no Pola komandas. Pa�gaidām pamēģināsim �o loku bez vajadzības nepapla�ināt. Bet, ja tas būtu atkarīgs no manis, par to nedrīkstētu uzzināt vairāk itin neviens.

-�� Es arī domāju tāpat, Bērtons noteica. Rīgals vēlreiz piekrīto�i pamāja.

-��� Pol, es nokārto�u to lietu ar avīzi. Sludinājumu liksim rītdienas numurā. Vai tu vismaz kaut ko sajēdz no �aha?

-Kadbiju sīkais, spēlēju diezgan daudz. Pirms pievērsos meitenēm. Tagad neesmu spēlējis jau kur tie gadi, bet zinu pietieko�i, lai kādu laiku izliktos par speciālistu. �ī te ir Ruja Lopesa atklātne, sāk baltie. Ja ņem palīgā jebkuru kaut cik jēdzīgu grāmatu par �ahu, pirmos se�us gājienus var izdarīt bez kādām problēmām, un viss notiks. Bet, ja tas (lieks grib spēlēt un ir īsts �ahists, es drīz vien bū�u mēslos pāri galvai.

-�� Dzīvosim redzēsim, Galahers viņu mierināja. Vis�pirms pārbaudīsim, vai varam nodibināt ar viņu sakarus.

-��� Cik ilgi viena partija jāspēlē? Bērtons ieprasījās.

Rīgals paraustīja plecus.

-�� Katru dienu viens gājiens� nezinu. Vienā partijā parasti ir kādi piecdesmit� da�kārt se�desmit gājieni, ja nemaldos.

-�� Nu paklau! Tu spēlēsi līdz ziemai, Bērtons piezīmēja.

-��� Nekā. Tikmēr jūs viņu jau sen būsiet dabūju�i rokā, attrauca Rīgals. Bet ir vēl viena lieta, komisār, viņ� piebilda.

-���� Var jau būt, ka tas neko nenozīmē, bet ja nu tas trakais zvana tie�i man tāpēc, ka es dzīvoju rajonā, kas trāpījies uz �aha galdiņa?

Galahers brīdi apdomājās, tad paraustīja plecus.

-�� Tur dzīvo daudzi. Lielisks stimuls, ko? Varbūt tu, ie�dams uz darbu, ej garām slepkavam. Ko var zināt? Un ja nu viņ� dzīvo tev kaimiņos?

-�� Lielais paldies! Rīgals atteica.

-�� Neņem to galvā! Tagad es aizeju un atstāju jūs divatā. Nekas nav mainījies. D�o ir atbildīgais. Pol, tu pazondē to �aha variantu. Tas nozīmē, kajums abiem nāksies strādāt kopā, tā ka nekādu pigoru! Es katru dienu gribu saņemt informā�ciju par to, ko esat padarīju�i. Kas atliecas uz mani, es ne vār�da neteik�u pat mēram, tātad, ja būs informācijas noplūde, atbildību prasī�u nojums. Uzmetis abiem stingru skatienu un pārliecinājies, ka tiktāl viss skaidrs, komisārs ātri izgāja pa durvīm.

-�� Apsēdies, Rīgai! Bērtons noņurdēja. Vai tu tie�ām domā, ka varēsi raut vaļā to �aha partiju?

-��� Es jau teicu pāris gājienu. Var jau gadīties, ka mēs nemaz nesagaidām nekādu atbildes reakciju.

-�� Man nez kāpēc liekas, tu sagaidīsi gan. Padomā vēlreiz! Vai pēdējā laikā neviens ar tevi nav runājis par �ahu?

-���� Kaut tas būtu tik vienkār�i! Jau nez cik rei�u esmu visu pārcilājis prātā, bet nevienu nevaru iedomāties. Ir biju�i piedāvājumi uzspēlēt pokeru. Bet tādi jau irbiju�i ari tev.

-Tad kāpēc tas mūlāps grib, lai tu ar viņu spēlē, ko?

-��� Kaut vai sit mani nost! Varbūt tie�ām nejēdz ne rīta, ne vakara.

-�������������������� Nu par to tu vari būt dro�s, Bērtons noburk�ķēja.

-��� Kā tu domā, cik daudz cilvēku Ņujorkā spēlē �ahu?

-�� Vismaz kāds miljons. Lielākā daļa par spēli �o to arī sajēdz, man liekas. Ja jau avīzēs ir �aha rubrikas, tad kāds tās acīmredzot arī pēta.

-��� Jēziņ! Miljons cilvēku, un katrs, velns ar ārā, jātur aizdomās! Varbūt pateiksi man vismaz kaut ko iepriecino�u?

-�� �odien ne, Rīgals atbildēja. Neatminos, ka tu man kādreiz būtu prasījis padomu.

-���� Nu jā, bet es pieņemu visu iespējamo palīdzību, Bērtons pieļāvīgi sacīja. Mērs, tas vecais, stulbais ķēms, ir palaidis muti, prese ārdās kā suņu bars, kas saodis kuci. Vai tu pats parunāsi ar mūsu telefona ve�iem, vai gribi, lai es to izdaru?

Kaut arī starp abiem valdīja antipātijas, Rīgals jutās glai�mots, ka Bērtons viņu vērtē pietieko�i augstu, lai pieļautu, ka piezīmi par telefonu viņ� sapratīs pareizi.

-��� Jau parunājos. Rīt no rīta pirmām kārtām uzstādīsim noklausī�anās verķi. Nezinu, vai no tā būs kāda jēga, ta�u iz�darīts tas vismaz būs.

-��� Labi. Tad laikam jāpadomā par to visu vēl mazliet, Bērtons sacīja.

-������������������� Un man jānopērk �eiha rokasgrāmata, Rīgals piebilda.

-��� Vai par Pītu Mūnizu nav nekā jauna?

Bērtons nogrozīja galvu.

-�� Es zinu, ka tu un visi pārējie viņu uzskatījāt par tīru un baltu, tāpēc palūdzu, lai ekspertīze izdara analīzes vēlreiz'. Pol, tur nav ne mazāko �aubu. Uz pirkstiem un mēles bija kokaīns, bet tas, kas tika atrasts urīnā, nav kokaīns. Ta�u daudzums ir pārāk mazs, lai viņi varētu to apgalvot, liekot roku uz sirds. Iespējams, ka morfijs vai heroīns. Vai tas kaut ko izskaidro?

-Es neticēju, ka viņ� lietojis vienu narkotiku. Un dari ar mani, ko gribi, bet neparko neticē�u, ka viņ� lietojis<divas!

-��� Es speciāli un personiski palūdzu, lai vēlreiz izdara līķa apskati. Adatu dūrienu nav. Nekā. Kuņģī mazliet maizes, un tas ir viss. Nezinu. Dei visam vesels bars meklē to Estrelitu, kuru Mūnizs gribēja sadabūt rokā. Kā viņu sauca� Hektora draudzeni. Pagaidām nekā. Un baidos, ka viena daļa man tagad būs jāpārsvie� uz to burtu maniaka lietu.

-��� Mēs meklēsim Estrelitu, Rīgals mierīgi noteica.

-�� Zinu, Bērtons atsaucās. Bet es to kā oficiāla persona neatbalstu.

-�� To savukārt zinu es, Rīgals sacīja. Tātad starp mums valda pilnīga sapra�anās.

-��� Iespējams, ka pirmo reizi, Bērtons atzīmēja.

-��� Iespējams gan.

Pilsētas centrs vārījās kā putras katls, tāpēc Rīgals gāja garām visiem Piektās avēnijas milzu veikaliem un ielūkojās kādā grāmatu antikvariātā turpat blakus mājām. Tur viņ� uz�gāja vecu, nolasītu izdevumu ar nosaukumu �Jaunie soļi pretī uzvarai kopā ar Ruju Lopesu�. Rīgals iegādājās arī lētu plast�masas �aha figūru komplektu ar kartona �aha galdiņu.

Patrīcijas nebija mājās. Atkal nebija atstājusi nekādu ziņu, un atkal Rīgalam nebija nekas pretī pabūt vienam. �o�vakar vēl bija daudz darāmā.

Ta�u, at�ķīris �aha grāmatas trauslās, nodzeltēju�ās lapas, viņ� sajuta dū�u saskrienam papē�os. Gar acīm tā vien ņirbēja �ķietami nesakarīgi cipari un burti. Tur bija desmitiem iespē�jamu atklātņu variantu, turklāt vesels ņudzeklis piezīmju, kas norādīja vēl un vēl citas iespējas.

Nolāpīts, kā vispār var iemācīties labi spēlēt �ahu! Rīgals klusībā novaidējās. Apgādājies ar kafijas kannu, viņ� nosēdās ēdamistabā, salika uz �aha galdiņa baltās un melnās plastmasas figūriņas, paņēma dzeltenu līnijotu piezīmju burtnīcu un sar�kanu lodī�u pildspalvu un, saliecies trejos līkumos, sāka burties cauri grāmatai.

Pēc kāda laika viņam likās, ka ataust maza gaismiņa. Vēl joprojām nebija ne mazākās jausmas, par ko grāmata vispār ir runa, ta�u iestājās zināma skaidrība attiecībā uz lietotajiem apzīmējumiem un to nozīmi.

Rlgals satrūkās, pamanījis, ka grāmatā, kas viņam kalpo�ja kā uzziņu literatūra, zirdziņ� tiek apzīmēts ar burtiem Zr. Slepkava bija lietojis Z.

Viņ� griezās atpakaļ, ar acīm pārbrauca pāri ievadam un atrada autora piezīmi, ka daudzi vēl joprojām lietojot Z par zirdziņa figūras apzīmējumu, bet viņ� pieturoties pie moder�nākā Zr. [3]

Tātad raksti, kā gribi, viņ� nodomāja. Kā tik vajag! Brīdi visu apsvēris, viņ� izlēma, ka sludinājumā rakstīs Zr. Paska�tīsimies, ko �is teiks!

Telefons iezvanījās tie�i tad, kad Rīgals beidzot bija atra�dis glu�i saprotamu kādas partijas varianta pierakstu un atzī�mējis gājienus piezīmju blokā. Klausulē bija fonā dzirdama deju mūzika, un komisārs Galahers paziņoja, ka nokārtojis to, kas bija kārtojams sakarā ar �New York Times".

-�� Vari zvanīt vakarā līdz vienpadsmitiem, un viņi ieliks pirmās lappuses apak�ā mazu sludinājumu.

-��� Bet vai jautājumu nebūs? Es negribu skaidroties ar �urnālistiem, komisār.

-�� Nekādu jautājumu nebūs. Piezvani tikai uz �o numu�ru! Viņ� nosauca vietējo telefona numuru. -Tā ir sludinājumu nodaļas vakara līnija, tur vienmēr kāds sē�. Pateiksi paroli, un viņi zinās, ka zvani tu. Un tad pasaki, kas jāraksta sludinājumā.

-��� Neizklausās slikti, ser. Un kāda ir parole?

-��� Alfabēts, Galahers teica. Atvaino, Pol, bet man nekas cits karstumā neie�āvās prātā.

-��� Būs jau labi.

-��� Kad tu domā likt iek�ā pirmo sludinājumu?

-���� Tūliņ, man rādās. Un tad, ja viņ� kaut kā reaģēs, izprātosim, ko iesākt pēc tam.

-Lai notiek! Ar labunakti, Pol. Un� Pol?

-Klausos, ser!

-�� Es priecājos, ka tu piedalies, sacīja komisārs un tad nolika klausuli.

Rīgals, klausuli nolikdams, greizi nosmīnēja. Skaidrs, ka priecājies. Līdz brīdim, kamēr tev vai inspektoram Flērtijam ar visu iek�lietu varzu neienāk prātā, ka es neatbilstu ieņemamam amatam vai esmu iznirelis, vai arī lieku spieķus riteņos mēra pārvēlē�anas kampaņai. Aiztaupi nu laipnības!

Rīgals nekādi nevarēja aizmigt. Kad pārnāca Patricija, viņ� joprojām vēl bija nomodā un pameta skatienu uz spīdo�o modinātāja ciparnīcu turpat pie gultas. Trīs naktī. Patricija tais�nā ceļā aizgāja uz savu guļamistabu, pie viņa pat neielūkoju-

sies.

Beidzot viņ� ieslīga īsā, nemierīgā miegā un, agri pamo�dies, izgāja no mājām jau pirms pusseptiņiem. Turpat netālu kādā viesnīcā nopirka �Times� un pa ceļam uz metro staciju izlasīja sludinājumu.

Tas bija ievietots pirmās lappuses kreisajā apak�ējā stūrī. �etras īsas rindinas.

Tātad gājiens bija jāizdara baltajiem slepkavam� un atlika tikai gaidīt.

Nelikdamies par pārējo �Times� saturu ne zinis, Rīgals avīzi salocīja, iebāza �aketes kabatā un naski metās uz vil�cienu. Kabinetā viņ� bija jau labu brīdi pirms darba laika sā�kuma pirms astoņiem. Tūliņ viņ� izsauca vienu no pārvaldes strādniekiem, un, kad tas, uzcelts no miega, �āvādamies ie�radās, Rīgals palūdza kabineta telefona aparātam pievienot zvanu. Telefoni parasti zvanīja tikai komandtelpā, un Rīgals par to, vai līnija ir aizņemta, varēja spriest tikai pēc gaismas sig�nāliem uz sava aparāta pults. Ta�u tagad viņ� gribēja dzirdēt, kā telefoni zvana, tā viņ� paskaidroja remontstrādniekam.

-�� Protams, inspektor, strādnieks atteica un, atskrūvējis Rīgala galda telefonam apak�u, noņēma mazu plāksnīti. Nu tā. Tagad zvanīs, puisis sacīja un steig�us metās uz durvīm, pirms Rīgals neiedomājas viņam uzkraut vēl kādu darbu.

Kad ieradās D�eina Koula agri, kā vienmēr -, Rīgals iesauca viņu savā kabinetā.

-��� D�eina, es �odien gribētu pats atbildēt uz visiem zva�niem, kas pienāks pa privāto līniju. Mans telefons tagad zvanīs, un esmu no�iepis no jūsu galda magnetofonu.

-��� Vai kaut kas ārkārtējs, inspektor?

-�� Patiesību sakot, jā. Vai atminaties tos dullos telefona zvanus? Mehānisko cilvēku?

-Jā.

-�� Man rādās, ka zvanītājs ir tas pats, kur� noslepkavoja mācītāju Ķīnu un tos divus pārējos.

-Monogrammu Slepkava?

-Ko?

-���� Monogrammu Slepkava. Tā viņ� nosaukts �ārīta �Post�.

-�� Monogrammas? Tic burti, kas iegriezti pierēs?

-Nu jā, -D�eina atteica. -To viņi uzķēru�i. Un veltīju�i tam veselu piemiņas dienu. Avīze bija kā bāztin piebāzta ar bildēm bērni sazīmēju�i sev uz pieres burtus. Kā tādi spoki.

Rīgals notrīsēja. Cik viņam bija zināms, ne Galahers, ne mērs ne pu�plēsta vārdiņa nebija bildu�i par to, ka tie�i upuru pierēs iegrieztie burti vieno visas trīs slepkavības. Tomēr presei tas jau bija zināms. Kāds neģēlis paspējis parūpēties par infor�mācijas noplūdi.

Pats uz sevi mazliet piktodamies, ka raizējas par lietu, kas jau no sākta gala zaudēta, Rīgals ierunājās: D�eina, tas ir ļoti svarīgi. Nestāstiet nevienam pa�am par tiem telefona zvaniem! Itin nevienam. Skaidrs?

Tonis bija priek�niecisks, un D�eina atbildēja mazliet pavēsi:-Tie�i tā, inspektor! Skaidrs!

Rīgalam nebija nekādas vēlē�anās pievērst uzmanību viņas noskaņojuma maiņām.

-��� Lieliski, vi ņ� vienīgi noteica. Tikai nepiemirstiet!

-Nepiemirsī�u. Vai vēl kas?

-Nē. Paldies!

Stīvā aizvainotas sievietes solī viņa devās uz durvīm, un Rīgals viņai uzsauca:

-D�eina! Vakarēs runāju ar Bērtonu. Pīta lietā izmek�lē�ana joprojām stāv uz vietas.

D�eina pieklājīgi pamāja un izgāja no kabineta.

Pulkstenis rādīja mazliet pāri desmitiem, kad telefons iezvanījās. Pirmais zvans pa privāto līniju.

Rīgals piesardzīgi pacēla klausuli un pārbaudīja, vai mag�netofonā ieliktais kasetes rullītis sāk griezties.

-� Inspektors Rīgals klausās, viņ� sacīja. Un, sajuzdams saltus �ermuļus, izdzirdēja mehānisko balsi.

-Ziņojums inspektoram Polam Rīgalam. Priecājos, ka

mans uzaicinājums pieņemts. Balto nākamais gājiens laidnis sit zirdziņu. Kamēr partija būs interesanta, slepkavību nebūs.

Metāliskā balss apklusa, un Rīgals iesaucās:

-��� Hallo! Paklausieties! Vai jūs mani dzirdat? Aprunāsi�mies!

Ta�u klausulē atskanēja klik�ķis un tad parastais signāls.

Nolicis klausuli, Rīgals atslīga krēslā un atviegloti no�pūtās.

Labi, labi, viņ� prātoja. Slepkavību nebūs. Vismaz kādu brītiņu. Ja es spē�u nodro�ināt to, ka tā sasodītā partija ir interesanta. Un galvenais te ir tas �ja�.

Nepagāja ne desmit minūtes, un Rīgala kabinetā ienāca cilvēks no policijas pārvaldes ēkai piestiprinātās telefona kom�pānijas, lai pierikotu inspektora telefona aparātam detektoru, tā ka būtu iespējams noteikt vietu, no kuras zvana.

Rīgals vēroja, kā montieris strādā, un domāja. �is zvans ir jau nokavēts. Bet gan nākamreiz mēs tevi dabūsim ciet, tu, izdzimteni!

Tas, kur� sacījis, ka labākās ziņas ir tādas, ka vispār ne�kādu ziņu nav, noteikti nav strādājis policijā, nosprieda Rīgals. Jo visu dienu nebija nekādu ziņu. Un tas nebija nekas labs.

Vispirms kabinetā bija ienācis Tonijs Bolda. Ar ziņo�jumu, ka no mistiskās Estrelitas, kuru bija meklējis rokā Pīts Mūnizs, joprojām neesot ne miņas.

-��� Ne smakas, viņ� sacīja. It kā viņa būtu noslaucīta no zemes virsas.

-�� Tad meklējiet tur, kur viņa varētu būt, Rīgals nepa�cietīgi aizrādīja. Meklējiet!

-�� Klausos, ser, Bolda ar tikko manāmu sarkasmu attei�ca. It kā aizskarts par to, ka Rīgals lieku reizi dod viņam pavēli darīt to, kas tāpat jau pietiekami skaidrs. Ta�u Rīgals to nema�nīja. Uzmetis kūkumu, viņ� jau no jauna bija ieracies papīru gūzmā.

Tikko saņēmis slepkavas pēdējo vēstījumu, Rīgals sazva�nīja komisāru, jo personiski uz Galahera kabinetu doties negri�bējās, tur nāktos sēdēt un gaidīt priek�telpā glu�i kā tādam, kur� vienkār�i ienācis no ielas. Viņ� ziņoja komisāram, ka slepkava uz sludinājumu atsaucies.

-���� Labi, Pol, Galahers teica. Ja tev kas vajadzīgs,

saki!

Pēc tam Rīgals tos pa�us jaunumus gribēja pavēstīt in�spektoram Bērtonam, ta�u Bērtona kabinetā nebija, un Rīgals atstāja viņam ziņu, lai piezvana, līdzko uzrodas.

Līdz pusdienas laikam Bērtons tā arī nepiezvanīja, un Rīgals uzgrieza viņa numuru vēlreiz. Klausuli pacēla pats Bēr�tons.

Rīgals īsos vārdos izstāstīja pēdējos jaunumus un vaicāja: -Vai par tiem diviem ierakstiem nekas nav vēl zināms?

Vienu īsu mirkli Bērtons it kā svārstījās, nespēdams iz�lemt, vai vajadzētu kolēģim sniegt informāciju, bet tad atbil�dēja:

-��� Nekā laba nav. Eksperti apskatījās un teica, ka balss esot kompjuterizēta. Proti, to mēs jau zinājām bez viņiem.

Rīgals klusēja.

-�� Tu zināji, Rīgai, ka tagad cilvēki saviem mājas kompjū�teriem var sapirkt visādas programmas un tad kompjūters ņem un norunā visu, ko tu uzdrukā?

-�� Nē, Rīgals atteica. Bet es vispār par kompjūteriem neko nezinu.

-�� Nu re, tas ir iespējams. To programmu pārdodot kādas se�as firmas, un nav jāmaksā ne divsimt dolāru. Cik tādu pro�grammu ir Ņujorkā, vispār nevar ne iedomāties.

-��� Varbūt tomēr tur kaut kas spīd, Rīgals ieteicās.

-��� Kā to saprast?

-�� Ja tas d�eks izmanto kompjūteru, lai man piezvanītu, tad iespējams, ka dara to no mājām vai darba� no kādas noteiktas vietas. Tad būtu daudz vieglāk izsekot, no kurienes zvans pienāk.

-���� Sapņo vien! Bērtons atteica. Eksperti sacīja, ka balss no kompjūtera esot ierakstīta mazā pleijerītī. Iespējams, tādā, kas darbojas ar baterijām. Un man ir aizdomas, ka tas draņķis aiznes pleijerīti uz telefona būdiņu un zvana no tu�rienes. �ie to varot pateikt pēc skaņas kvalitātes vai pēc kā cita� nu pēc, velns sazin kā, es tur neko nesaprotu. Bet fonā esot dzirdams ielas troksnis. Tā ka visdrīzāk telefona būda, kas atrodas sazin kur.

-�� Tātad ar ierakstiem mēs esam strupceļā, Rīgals no�teica.

-��� Nūjā.

-�� Bet es visus zvanus tik un tā ierakstī�u.

-��� Dabiski, Bērtons sacīja.

-��� Tāpēc ka viņ� varētu kļūdīties. Fonā piepe�i varētu iekļūt ugunsdzēsēju sirēna vai kaut kas tamlīdzīgs, pēc kā būtu iespējams at�ifrēt vietu.

-�� Tie�i tā, Bērtons piebalsoja. Vai tavam telefonam ir detektors?

-��� Ir, jā. �orīt pielika. Diem�ēl tūliņ pēc tam, kad viņ� piezvanīja.

-��� Ko tad viņ� īsti teica?

-��� Tcica, kamēr es spēlē�ot tā, ka viņam ir interesanti, slepkavību nebū�ot, Rīgals atbildēja.

-�� Tad labāk ej mājās un sāc studēt �aha grāmatas, Bēr�tons ieteica. Un ierakstu �igli aizsūti uz ekspertīzi!

-�� Jau aizsūtīju, Rīgals atteica. Vienīgi ceru, ka viņi turēs muti. Izskatās, ka avīzēm kāds jau kaut ko papūtis. Mono�grammu Slepkava un kas viss vēl ne.

-�� Tā jau ir, Bērtons skābi noteica. Dūriens mugurā, vai ne? Bet tur neko nevar darīt. Pārāk daudzi policisti ir re�dzēju�i sagraizītos līķus, lai varētu cerēt, ka tik ilgi nekas ne�nāks gaismā. Jo sevi�ķi, ka pats mērs jau izmuldējies. Ta�u paliek �aha partija. Tā ir mūsu ziņā, un par to neviens cits ne�zina.

-��� Atliek cerēt, ka tā tas arī paliks, Rīgals sacīja.

-Cerēsim gan. Citādi man un tev draud lieli mēsli.

Laikamjau viss bija izrunāts, un Rīgals, klausīdams Bēr-

tona padomam, devās mājās burties cauri �aha grāmatai un gatavot atbildes gājienu, kas jāliek iek�ā �Times

Kad viņ� bija apsēdies pie sava ēdamgalda un sāka �ķirstīt pa pusei at�ifrēto grāmatu, zemapziņā sarosījās neskaidras bai�les Jā, tā bija spēle, un viņ� koncentrējās vienīgi uz to, kādu gājienu tagad izdarīt. Tomēr bija vēl kas vairāk. Runa bija par dzīvību un nāvi. Un kur�, velns ar ārā, varēja būt dro�s par to, kas juku�ajam draņķa slepkavam ie�ausies prātā nākamajā mirklī! Kur� uzminēs, kā dēļ viņ� var atkal nojūgties!

Mironīgā balss bija solījusi, ka jaunu upuru nebū�ot, ka�mēr vien spēle liksies interesanta. Ta�u ko nozīmē �intere�santa�? Drausmīgā patiesība bija tāda, ka Rīgala rokās nupat atradās kāda pilnīgi nevainīga cilvēka vai cilvēku dzīvība, lai gan viņ� pats nemaz nesaprata, ko slepkava vispār grib. Ne�pietika ar to, ka nācās nokauties ar domām par spēli, kurā viņ� bija ne vairāk kā amatieris, nācās uztraukties arī par cilvēku dzīvībām.

Prātā ie�āvās vēl kas, un �ī doma bija tik uzmācīga, ka Rīgals pielēca kājās un metās pie telefona.

Bērtons nupat bija grasījies iet laukā pa durvīm.

-��� Kas tad nu, Rīgai?

-�� D�o, tavi cilvēki ta�u patrulē pa �aha galdiņa apgabalu?

-�� Jā, kā tad. Pāris vienību vismaz.

-�� Lai viņi īpa�i uzmana Se�desmit devīto un Septiņdes�mito, starp parku un Leksingtonu.

-���� Kāpēc? Bērtons apvaicājās. Tev kaut kas nācis ausīs?

-��� Nē, Rīgals sacīja. Ta�u �odien, kad viņ� zvanīja, tad sacīja, ka ar laidni paņem manu zirdziņu. Un mans zirdziņ� stāvēja tajā kvartālā. Man ie�āvās prātā, ka beigto zirdziņu viņ� varētu iedomāties kaut kā noformēt.

Bērtons mirkli padomāja, tad sacīja:

-�� Bet viņ� ta�u solījās nevienu neslaktēt, kamēr spēle ir interesanta, vai ne?

-�� Tā jau ir, D�o. Tas ir, viņ� tā solījās. Bet vai tu viņam

tici?

-��� Tev taisnība, Pol. Tas smurgulis ir jucis. Viņ� var sa�runāt nezin ko. Salik�u tur �ovakar veselu baru savējo civilā. Tiklīdz viņ� tur uzpeldēs ar līķi, tā cauri būs.

-��� Labi, D�o. Atvaino, ka iztraucēju pēdējā brīdī, ta�u man tas tikai nupat ie�āvās prātā.

-��� Nekas, nekas! Doma laba. Bet tagad labāk ej vien atpakaļ pie �aha galdiņa.

Un, kā vienmēr, bez kāda atvadu vārda Bērtons nolika klausuli. Un Rīgals nopūzdamies paklausīja viņa padomam un atgriezās pie grāmatas.

Ta�u slepkava neparādījās. Neviens līķis netika atrasts. Un nākamajā rītā Rīgals, ieģērbies smalkajā, tik reti mugurā vilktajā svētku uniformā, sēdēja kādā Bronksas baznīcā, kur bija sapulcēju�ies Pīta Mūniza bēru ceremonijas dalībnieki.

Viņ� bija pamanījis roku rokā ierodamies mēru un ko�misāru Galaheru un, kaut arī atmosfēra bija nomāco�a, klusībā uzjautrinājās par mēra zeķēm vienā kājā bija melna, otrā brūna.

Interesanti, Rīgals prātoja, vai mēra padotie ir tik stulbi, ka to vienkār�i nav pamanīju�i, vai arī par priek�nieka zeķēm neliekas ne zinis. Galu galā civilie. Varbūt, viņuprāt, politi�ķim, ierodoties policista bērēs, jāsaģērbjas tie�i tā.

Baznīcas otrā pusē līdzās nelielajai Mūnizu ģimenei pirmajā rindā sēdēja D�eina Koula ar meitu Sāru. D�eina bija aplikusi roku ap pleciem Pīta jaunākajai māsai divpadsmit gadus vecai meitenei, kas ar mulsu skatienu, neko nesapraz�dama, vērās apkārt. Visi pārējie pirmajā rindā nesavaldīgi �ņuk�stēja, tāpat darīja arī daudzi citi milzīgajā, senatnīgajā Romas katoļu baznīcas zālē. Rīgals uztvēra Sāras skatienu, un meite�nīte viņam uzsmaidīja.

Labi, ka Patrīcijabija atteikusies nākt līdzi uz dievkalpo�jumu. �Atvaino, dārgumiņ! Es nepanesu bēres,� viņa bija teikusi. �Turklāt, patiesību sakot, esmu pārāk aizņemta. Storma komplekss ir pārvērties gandrīz vai par trako māju atklā�ana nāk arvien tuvāk. Nu vairs tikai pāris nedēļu, un strādniekiem jāskatās uz pirkstiem, citādi viņi sataisa tik muļķīgas kļūdas, ka tu vispār nevari ne iedomāties. Visu laiku jāstāv klāt.� �To tu proti itin labi,� viņ� bija rāmi piezīmējis.

�Kā tad, kā tad!� Patrīcija bija paplik�ķinājusi viņam pa vaigu. �Izpriecājies nu labi, dārgais, un pasveicini no manis to plānprātīgo mēru, ja tev gadās ar viņu parunāties!�

�Izpriecājies? Patrīcij, nolādēts ar ārā! Tās ta�u ir policista bēres!�

�Nu, nu! Dzīve tak iet uz priek�u, vai ne?� viņa bezbēdīgi attrauca. �Un nepiemirsti, ka �ovakar mums ir labdarības balle. Tur mumsjābūt ap astoņiem. Neēd! Ēdamā tur būs kalniem.� �Astoņos labdarība!� Rīgals nopūtās. �Skaidrs. Vai Olivers arī būs?�

�Vari man ticēt, lamzaks tu tāds! Nu viņ� ir sācis atklāti kandidēt uz mēra posteni. Tā ka būs itin visur. Turklāt viņ� ir arī balles priek�sēdētājs. Ienākumi aizies Centrālajam parkam.� �Olivers Storms un vēl Centrālais parks. Ak tu mū�s,� Rīgals bija noteicis, ta�u Patrīcija vai nu nedzirdēja, vai ari uzskatīja, ka labāk par viņa sarkastisko piezīmi nelikties ne zinis.

Dzīve ir viena dīvaina padarī�ana, Rīgals prātoja, noska�tīdamies, kā pusmū�a mācītājs ar sarkanu seju nopietnā garā uzsāk svinīgo ceremoniju. Te nu viņ� sēdēja, sērodams par gados jaunā drauga un uzticamā kolēģa pāragro nāvi. Nepaies necik ilgs laiks, un viņ� redzēs, kā Pīta �ķirsts tiks guldīts zemes klēpī. Turpat netālajā nokalnītē viens no departamenta dūdiniekiem spēlēs �Brīni�ķīgo svētību� un noskanēs pēdējais at�vadu salūts par godu Mūniza mirstīgajām atliekām. Un tad

viss atkal būs kā parasti kabinets un netīrais ikdienas darbs.

Un pēc tam, vēl �ovakar, viņ� būs krā�ņi uzpostā vies�nīcas balles zālē. Apkārt drūzmēsies pasaules bagātākie vīrie�i un visvairāk apbrīnotās sievietes, un visiem viņiem par nabaga Mūnizu būs nospļauties.

Bet viņam pa�am? Vai viņ� domās par Pītu? Vai ļausies greznībai un līksmei, piespēlēdams banālus jokus kungiem un seklas piezīmes dāmām.

Kopā ar visiem draudzes locekļiem viņ� nometās ceļos un nolieca galvu, atgainīdams visas blakus domas un piespiez�dams sevi koncentrēties uz labajām atmiņām, ko par sevi bija atstājis nelaiķis. Niekus malt �ovakar vēl būs laika atliku likām.

Nākamajā rītā �Times� atkal bija lasāms sludinājums. Viena vienīga rindiņa, kurai apak�ā Rīgala iniciāļi P.R.

LxZr Bd2xL

Tas nozīmēja gājienu, kuru zvanītājs bija darījis zināmu iepriek�ējā dienā, un Rīgala atbildes gājienu, kādu viņ� bija atradis savā atklātņu grāmatā. Melnais dāmas bandinieks sit balto laidni. Rīgals rūpīgi pārbaudīja sludinājumu, lai būtu dro�s, ka tur nav ieviesusies kāda drukas kļūda.

Ar sludinājumu viss bija labākajā kārtībā, ta�u �oreiz slepkava nepiezvanīja. Rīgals gaidīja gandrīz līdz se�iem vakarā cik ilgi vien varēja -, tomēr Monogrammu Slepkava neuzradās.

Varbūt vajadzētu iekārtot tā, ka pēc darba kabineta telefons pārslēdzas uz mājas numuru, viņam ienāca prātā. Nē, viņ� tomēr izlēma. Lai kas viņ� arī būtu, viņ� zina, ka mani var sazvanīt darba laikā. Galu galā viņ� ta�u saprot, ka �is ir darba telefons. Tātad, ja nav piezvanījis līdz pieciem, tad �odien vairs nezvanīs.

No tādas domas viņam ap sirdi sametās mazliet vieglāk. Rīgals devās uz mājām. Un cerēja, ka �ovakar jaunas slep�kavības nebūs.

Rigals pats sevi uzskatīja par klusu un pieticīgu, par tādu cilvēku, kas nelabprāt izrādās vai publiski plātās, Tomēr viena vājība viņam nenoliedzami bija: Rīgalam patika labi ģērbties un izskatīties atturīgi elegantam. Patiesībā viņam vienmēr bija licies, ka viens no iemesliem, kāpēc D�o Bērtons liekas tik nesimpātisks, ir tas, ka �is cilvēks mū�am izskatījās kā nesaklāta gulta. Vai tik viņi abi ar Toniju Boldu nebija gāju�i cauri vienai un tai pa�ai skolai!

Tā Rigals prātoja, vilkdams mugurā smokingu. Uzvalks bija labs Rīgalam tas jau bija astoņus gadus, un, ja veiksies, varēs tajā ietilpt vēl otrus astoņus, viņ� klusībā nosprieda.

Vēl viens smuku drēbju vergs, viņ� nīgri iedomājās. Tomēr, kopā ar Patrīciju ieiedams viesnīcas �Centurion� balles zālē, Rīgals acumirklī saprata,ka neviens viņa smokingu pat neredz visi acu pāri pagriezās pret Rīgala skaisto sievu. Tur�klāt blenzēji bija ne tikai vīrie�i, kas apbrīnoja Patrīcijas skais�tumu, bet arī sievietes, kuras viņu apskauda. Apskauda itin visu Patrīcijas skaistumu, grimu, stāju un pa�pārliecību.

Patrīcija gāja viņam līdzās, ar degunu gandrīz vai bakstī�dama mākoņus, mezdama skatienus visapkārt un pamādama visiem daudzajiem draugiem un paziņām. Rīgals gandrīz vai sāka skaļi smieties, pamanīdams, kā padzīvojis vīrelis, kur� ap tuklo vidukli bija apsējis pārāk jauneklīgu, ugunīgi sarkanu jostu, glūnēja uz Patrīciju tik neganti, ka, izklaidīgi pie lūpām celdams kokteiļa glāzi, notrāpīja garām un nolēja visu savu krā�ņo �abo.

Viņi uzmeklēja Pjēru Leblānu, Patrīcijas darbabiedru. Tas gaidīja viņus pie galdiņa.

-���� Ak Dievs, tu izskaties vienkār�i pasakaina! Pjērs noelsās. Ak mū�s, ja vien man būtu drusciņ vairāk rakstura, es mestos bu�ot tev rokas un kājas, un visu, kas ir tur pa vidu. Jo sevi�ķi nabu.

-�� Paklau, Pīt, �ovakar neau�ojies, Patricija viņu apsauca tonī, kas skaidri norādīja, ka viņa jūtas glaimota. Turklāt saņemt bu�as uz nabas nevarētu būt diez cik romantiski.

-�� Ak tā? Bet no iek�puses? Leblāns nogrudzināja. Tad pamāja Rīgalam. Mums ir �ampanietis. Olivers Storms atsū�tīja. Vai taisīt vaļā?

-�� Kā tad, Pīt, Rīgals atteica. Tikai uzmanies ar korķi! Atceros, kad tu pēdējo reizi �āvi vaļā pudeli, korķis atsitās pret divām sienām un iespraudās vienai dāmai pakausī.

-��� Vai nebija trāpīgs riko�ets, ko? To es ietrenējos jau bērnu dienās vecajā, labajā Ilinoisas Ciceronā, kad uz naudu spēlēju pūlu [4] , Leblāns lielījās, apņemdams pudeles kaklu ar blīva audekla salveti un meistariski atlocīdams stieplīti.

-��� Un, starp citu, tā briesmīgā sieviete to bija pelnījusi. Tiklīdz viņa ienāca pa durvīm, es jau zināju, ka viņai kaut ko nejauku padarī�u.

Viņ� pārspīlēti svinīgi salēja �ampanieti trijās glāzēs.

-���� Nav jau pati smalkākā marka, ta�u piedosim. Ja cilvēkam ir tik daudz naudas kā Oliveram Stormam, bez gau�mes var arī iztikt. To viņ� var mierīgā garā nopirkt no talantī�gākiem cilvēkiem tādiem kā Patricija un es.

Patricija viņam uzmeta stingru skatienu, glāzi tomēr paņēmusi. Mani, Pīt, nevar nopirkt.

-�� Tādā gadījumā tu �eit tāda esi vienīgā, Leblāns vien�aldzīgi attrauca. Vai tad tu iedomājies, ka visi tie ļautiņi te sanāku�i tāpēc, ka atbalsta Olivera Storma brīni�ķīgo ideju par Centrālo parku, kas jāsaglabā nākamajām paaudzēm? Fui, kauns, bērniņ! Man likās, ka tu esi vairāk izglītota. Viņi te sanāku�i tāpēc, ka ilgoties ilgojas, lai Oliveram Stormam sagri�bētos viņus nopirkt ar visu miesu un dvēseli. Pareizi, Pol?

Rīgals, apņēmies nejaukties nekādos strīdos, mierīgi sacīja: To nu es nezinu. Es, piemēram, esmu �eit tāpēc, ka Patrīcija man lika nākt.

-�� Labojums pieņemts, Leblāns teica. Un man prieks, ka tu �eit esi. Tā teikt, dro�ības dēļ. Ja nu kāds izvelk pistoli. Es uzreiz noslēp�os tev aiz muguras.

-�� Tikai tādu gabaliņu nostāk, jā? Rīgals atcirta. Atra�dies kna�ais!

Leblāns nosmējās, bet tad ierunājās Patrīcija: Es kādu pamanīju. Palieciet abi tepat! Pēc maza brītiņa bū�u atpakaļ.

-��� To mēs abi jau esam dzirdēju�i, Leblāns piezīmēja, tomēr izskatījās gandrīz vai atvieglots, ka viņa gāja prom.

Rīgals uzjautrināts nolūkojās, kā jaunais vīrietis pavada ar skatienu Patrīciju tā, pārslīdējusi pāri zālei, apskāva divas dāmas un tad metodiski pārmeklē drūzmu, kas ar katru mirkli kļuva aizvien blīvāka. Patiesībā Rīgals priecājās, ka Leblāns ir �eit-ja vien viņ� netēloja mū�īgo homoseksuāļu karalieni, viņa sabiedrība alla� bija patīkama.

Viņ� sāka prātot par to, cik daudzi te, zālē, vispār nojau�, ka Pjērs Leblāns patiesībā ir dzimis Ilinoisā kā vienkār�s Pīters Vaits. Rīgals labi zināja, ka �ajās aprindās Leblāns tiek uzska�tīts par fran�u modes spīdekli, �ovakar viņam mugurā bija zils avangarda paskata smokings, tāds, kas varētu tumsā spīdēt. Pats puisis bija gar� un izkāmējis kā ģindenis, seja-kā nāves eņģelim, izcilni vaigukauli un smails deguns, tā ka uzvalkā viņ� nudien izskatījās pēc juku�a slepkavnieka, kas izkāpis no Holivudas �ausmu fdmas par koled�as ballīti. Ta�u tas ne�vienu netraucēja. Leblānā bija jau�ama degsme, un viņa ekstra�vagantais stils ft&feaife'gan vīrie�iem, gan sievietēm likās apburo�s. Pāri palikusi saujiņa nīda viņu no pirmā acu uzme�tiena.

Bez tam Rīgals labi zināja, ka Leblāns nebūt nav tik klie�dzo�i izteikts zilais, kādu pats tēloja. Parasti jau nav dūmu bez uguns, tomēr Rīgals bie�i bija pieķēris puisi lūkojamies uz sievietēm ar skaidri manāmu iekāri, tā ka beigu beigās bija vien jādomā, ka Leblāna gandrīz pārspīlētā elegance ir vien�kār�i maska un tā radīta biznesa apsvērumu dēļ, lai slēptu pa�tieso personību.

Lai nu kā, Rīgals varēja bez aplinkiem atzīties, ka �is puisis viņam likās simpātisks kā gejs, kā cilvēks, kā biseksuālis vai vienalga kas. Viņam bija talants, viņ� daudz strādā�ja, bija asprātīgs, apdomīgs, un Rīgalam nez kādēļ likās, ka tas ir cilvēks, kuram grūtā brīdī var uzticēties.

-��� Tas par to pūlu ir taisnība? Rīgals ievaicājās.

-��� Tu man dari pāri, Pol. Vai tad es tev sacītu melus?

-��� Gan man, gan visiem pārējiem tāpat, tu nerātni.

-�� Ak vai, tik drīz tu cel gaismā visus manus noslēpumus. Nav �aubu, ka tas pa�a lielās mutes dēļ. Patiesību sakot, tā ir taisnība. Vienu laiku jaunībā es nedarīju neko citu kā dzīvojos pa pūla zāli un tādā veidā sarausu diezgan daudz naudiņas. Viņ� iedzēra malciņu vīna, un Rīgals ievēroja, ka Leblāna acis ieēnotas ar gai�zilu zīmuli. Man ir aizdomas, ka pūlam ir zināma līdzība ar policista darbu. �ad un tad var uzsmaidīt veiksme, ta�u pastāvīgi panākumi nāk tikai tad, ja tev ir talants.

-��� Tiesa gan, tiesa gan, Rīgals piekrita.

-���� Ta�u pūlu jau esmu pāraudzis. Tas vairs neatbilst manam imid�am.

-��� Un nekas nav tik svarīgs kā imid�s, vai ne?

-�� Kā vienmēr, garām, Pol. Glu�i tā jau nav, ta�u zināma nozīme imid�am ir. Apģērbs, formastērps, tas, kā ģērbjas pus�aud�i. Tas viss saistās ar konkrētu cilvēku. Piemēram, skatoties

uz tevi, es tā starp citu varu atzīmēt, ka uzvalks tev izskatās labi un ka tu piegriezumu un visu pārējo esi izvēlējies ilgi un rūpīgi. Jo ar tā palīdzību esi gribējis pasvītrot priek�statu, kāds par tevi ir tev pa�am.

Rīgals iesmējās. Tu nu gan esi acīgs, Pīt! Nu labi, padodos. Imid�s ir svarīgs. Un paldies Dievam! Tas jau ir tas, ko jūs ar Patrīciju mēģināt iesmērēt pircējiem, vai ne? Ar dizaina palīdzību apgādājat ar imid�u cilvēkus, kas saviem spēkiem pie tāda tikt neprot.

-��� Tie�i tā, mans draugs. Mēs esam mācīti ļaudis un izrīkojam cilvēkus, lai tiem palīdzētu izrīkot visu pārējo pasauli.

-��� Kā tad iet ar to izrīko�anu? Darbs virzās uz priek�u?

-��� Kad �is darbs Storma kompleksā būs cauri, es bū�u bez mēra priecīgs. Tava dārgā sieviņa mani dara galīgi traku. Viņa to visu pārāk ņem pie sirds un uztver personiski. Nekas nav labi. Visam jābūt vēl un vēl labāk. Iedzēris kārtīgu malku �ampanie�a, viņ� novaikstījās par zīmi, ka gar�a nav pietiekami smalka.

-��� Vai tad pēc atklā�anas būs labāk?

-�� Cerība vienmēr mirst pēdējā.

Rīgals nopētīja viņa seju. Vai jums ar Patrīciju darbā ir kādas problēmas?

-��� Vai tad kādreiz tādu nav bijis?

Rīgals nogrozīja galvu. Rīvēju�ies jūs esat mū�am, �ad un tad salamāju�ies, bet tā pa īstam gan nekad. Vismaz man tā vienmēr ir licies.

-Visu laiku tā bija,-Leblāns atzina.-Tagad� nu viņa ir mainījusies.

-��� Kop� iepazinās ar Oliveru Stormu?

Leblāns uzmeta Rīgalam acumirklīgu skatienu, tad aiz�griezās un pētīja viesus, kas joprojām plūda iek�ā pa durvīm.

-�� Nezinu, vai tas ir īstais iemesls. Varbūt viņai vienkār�i

liekas, ka ir mani pāraugusi un es viņai vairs neesmu vajadzīgs.

-������������������� Man nepatīk, ka tu tā runā, Pīt! Rīgals sarauca pieri.

-��� Es zinu, ka Patrīcija nupat jūtas daudz dro�āka par sevi nekā tad, kad jūs abi sākāt strādāt kopā, ta�u viņa nu gan izdarītos sasodīti muļķīgi, ja sadomātu lauzt līgumu. Jūs abi esat sastrā�dāju�ies. Un tu tomēr vēl joprojām esi smadzeņu centrs.

-�� Paldies, Pol! Jāatzīstas, es domāju, ka tev taisnība, ta�u tu pats zini, cik stūrgalvīga var būt Patrīcija.

-�� Kā āzis, Rīgals piebalsoja. Kas zina? Varbūt viņai �ķiet, ka pāraugusi mūs abus.

-�� Tu to saki tik mierīgi, Pol. Kā cilvēks, kam viss vien�alga.

Rīgals nopūtās. Ko te vairs var saprast? Manuprāt, kaut kas notiek starp Patrīciju un Stormu, bet, ja es par to pa�domāju, tad liekas, tev ir taisnība. Es vairs par to nemaz neuz�traucos. Vienkār�i gaidu, kad viss beigsies.

Leblāns nogrozīja galvu. Dzīve gan ir viena riebekle, vai ne? Ja man jāsaka, es neņemtos zvērēt, ka nenotiek itin nekas. Lai gan, ja zinātu, varbūt tik un tā tev neko nestāstītu. Tu man patīc, Pol, un man netīk noskatīties, kā tev dara pāri. Tomēr skaidrs ir viens Patrīcija pēdējā laikā kļūst aizvien noslēpumaināka. Lielākoties es vispār nezinu, kur viņa ir un ar ko nodarbojas. Veikala lietās tas iecērt pamatīgu robu.

-�� Neuztraucies, Pīt, Rīgals sacīja. Patrīcijai tevi vajag daudz vairāk nekā tev viņu. Ja jūs abi iz�ķirsieties, beigu beigās izrādīsies, ka tu esi tikai laimējis, man rādās.

-��� Cik tu esi mīļ�, Leblāns teica. Un var jau būt, ka tev taisnība, bet sauksim lietas īstajos vārdos. Pirms mēs ar Patrīciju sagājām kopā, es nebiju nekas. Viņai bija vienreizēji kontakti, un tagad to ir vēl vairāk. Kā reprezentatīva darbiniece viņa ir labākā visā pasaulē. Viņ� izsmejo�i nolaizīja pirkstu, pārvilka to pār uzaci un izveidoja ekstravagantu angļu akcentu.

-���� Nesaprotu, kāpēc, bet viens otrs līdz nāvei apvainojas taisni jāsmejas -, kad es sāku stāstīt, cik sūdīga viņiem gaume un lai viņi labāk nemaz netaisa vaļā savas stulbās mutes.

Rīgals sāka smieties.

-��� Nu, var jau būt, ka tu tie�ām ņem mazliet par �erpu. Paklau, varbūt tomēr tev taisnība. Varbūt tev tie�ām Patrīcija ir vajadzīga. Tu varētu viņu pierunāt �ķirties no manis un iet par sievu pie tevis, ko?

Leblāna vaibsti �ausmās pārakmeņojās, viņ� teatrāli ķērās pie kakla, grasījās ko teikt, tad sastinga.

-��� Kā velnu piemin� viņ� klusi sacīja. Tur jau nāk arī pats Ki�a Karalis.

Rīgals pacēla acis un ieraudzīja tuvojamies Oliveru Stormu jaunie�u bara pavadībā.

Tikai nesen pārkāpis pāri piecdesmit gadu slieksnim, Stonus ar cieņu nesa savas druknās miesas, varētu teikt, sava lielā auguma dēļ. Ģērbies viņ� bija konservatīvi uzvalks �ūts pie drēbnieka, kā Rīgals atzīmēja, un izstaroja pa�pār�liecību, kāda viņam ari piederējās: autiņos tīstīts vienīgais dēliņ�, kas mantojumā saņēmis ievērojamu ģimenes kapitālu un to manāmi papla�inājis.

Storma tēvs, ievērojams Ņujorkas graustu rajonu īpa��nieks, bija sūtījis dēlu mācīties uz Grotonu un Prinstonu, kur jaunais Storms specializējās biznesa un baudu zinībās. Viņa pirmā sieva, dvīņu māte, pirms desmit gadiem bija gājusi bojā nelaimes gadījumā uz ūdens, un kop� tā laika Storms bija izburājis cauri divām īslaicīgām laulības ostām abas sievas bija blondas kinozvaigznītes ar kuplām krūtīm.

Pirmā izdarīja pa�nāvību, bet laulība ar otro beidzās visai ātri ar dārgu �ķir�anās prāvu. Pēc tam Storms sāka presei klāstīt par sevi kā trīskār�u neveiksminieku, tomēr joprojām bie�i uzturējās un tika fotografēts skaistu sievie�u sabiedrībā, kurā pēdējā laikā galveno lomu spēlēja Patrīcija Rīgala.

Rīgals pazina Stormu tikai ar preses starpniecību, ta�u liela prāta nevajadzēja, lai atskārstu, ka �ī vīra vienīgā mīlestī�ba ir neapturama personiskās mantas un slavas vairo�ana. Ģi�menes nekustamā īpa�uma firmu viņ� bija pārvērtis greznās

biroju telpās un dārgos dzīvokļos. Un nu viss tika nobīdīts pie malas, lai atbrīvotos ceļ� jaunākajam lolojumam: sliktas gau�mes, neierobe�ota kredīta un milzīga apmēra pa�reklāmas pie�mineklim Storma kompleksam, se�stāvīgam monstram, kas aizņēma veselu kvartālu īstsaidas Se�desmit astotajā ielā, kur pavērās izredzes ar laiku pievākt un apbūvēt arī apkārtējos gruntsgabalus. Tā nu bija vārda tie�ā nozīmē lielkalibra bumba nekustamā īpa�uma sfērā, un pasākuma kopējā vērtība nupat tika lēsta uz �gandrīz miljards dolāriem�.

Galvenais, ar ko kompleksam vajadzēja piesaistīt pircē�jus, kā Rīgals pēdējo mēne�u laikā bija klausījies līdz baltajām pelītēm, tā bija dro�ība. Viss celtnes personāls, ieskaitot �veica�ru un apsardzi, bija izbiju�ie policijas darbinieki. Augstākos posteņus ieņēma pensionēti FIB un CIP cilvēki, visi trenēti cīņā pret teroristiem. Rīgals reiz bija dzirdējis Stormu televīzijā plātāmies, ka pat istabenēm bū�ot atļauja nēsāt ieroci.

Pati milzīgā ēka tika reklamēta kā zelta plāksnēm izlikts cietoksnis, kas pietieko�i prasmīgi iekārtots, lai piesaistītu superbagātniekus, kuri vēlētos dzīvot Ņujorkā, ta�u baidās � vai varbūt pat cer-, ka var uzbrukt �viņi�, tāpēc nepiecie�ama un pārpārēm pelnīta ir personiskā aizsardzība.

Kaut arī cenas bija pārmērīgi augstas, liela daļa dzīvokļu tika pārdoti gandrīz acumirklī, radot veiksmīgu mantkārības precedentu nekustamā īpa�uma biznesā, un, kaut arī atklātībā nekas vēl netika ziņots, Rīgals domāja, ka starp steidzīgajiem pircējiem japāņu biznesa magnātiem un arābu naftas �ei�hiem ir diezgan liels skaits mafijas darboņu, kas labprāt ir ar mieru samaksāt augsto cenu, lai varētu naktīs mierīgi gulēt, nebaidoties, ka turpat aiz guļamistabas loga var sprāgt bumba.

Pag, Rīgals iedomājās, kur� to teicis: kas citam bedri rok, pats iekrīt!

Un, lai arī izsitēju bariņ� Storma aprindās varētu likties mazliet tā kā par traku, Rīgals sprieda, ka tam cilvēkam jau nav izvēles. Klīda ta�u runas, ka tagad viņ� esot kļuvis pavisam atkarīgs, pa�a finansiālā struktūra varot sabrukt kuru katru mīļu brīdi.

Kāds cinisks �urnālists pat bija izteicis minējumu, ka Storma piepe�a kandidē�ana uz mēra posteni mazāk saistīta ar viņa vēlmi padarīt pilsētu tīrāku, bet vairāk ar centieniem pasargāties no iespējamām banku pretenzijām. Galu galāvai tad Pilsētas banka uzdrīkstēsies pievākt īpa�umu, ko tur ieķīlājis cilvēks, kur� nākamgad varbūt jau sēdēs mēra krēslā?

Rīgals pamanīja, ka glu�i no citas puses pie viņu galdiņa steidzas Patrīcija. Viņa paspēja apsēsties, pirms Storms bija pienācis, ta�u nenosēdās tur, kur iepriek� Rīgalam un Leblānam pa vidu. Leblāns nīgri saviebās, ne vārda nebildis, paņēma savu glāzi un pabīdīja to tuvāk Rīgalam. Abi apmainījās ar saproto�iem smaidiem.

Storms �urp pa balles zāli virzījās lēni, dalīdams uz visām pusēm rokasspiedienus un politiķu vaigu bu�as. Ta�u pie viņu galdiņa jau bija klāt viens no miesassargiem to Rīgals pa�manīja.

Beidzot Storms pienāca un vēlīgi apsveicinājās ar Patrīciju un viņas abiem pavadoņiem.

-��� Sveicināta, brīni�ķīgā radība! Kā klājas? Inspektor! Es priecājos, ka izbrīvējāt brītiņu. Leblān, jūs esat ģēnijs! Jūs ar Patrīciju Storma kompleksā darāt lielas lietas.

Pa to laiku �etri jaunie�i aiz Storma muguras nemierīgi mīņājās, līdz Storms pagriezās un pamāja uz viņu pusi.

-��� Manus dvīņus jūs jau pazīstat. Tims un Marsija. Un tie ir viņu draugi. Atvainojos, ka neatceros viņu vārdus, ta�u, tā kā viņi ir vēl par jauniem, lai vēlētu, tad lielu ļaunumu tas nenodarīs, man tā rādās. Viņ� pasmaidīja. Mazie laikam drīz ies prom, bet man gribējās, lai viņi te pamaisās. Liekas, tas labi papildinās viņu izglītību. Lai apskatās, kā dibinās labdarības fonds, vai ne?

-�� Pilnīgi pareizi, Patrīcija ar svinīgu pārliecību atbildēja, un Rigalam sagribējās viņai iespert par acīm redzami notēloto pilsoniskās apziņas lēkmi. Jauniem cilvēkiem tas ir ļoti būtiski, viņa piebilda.

Un nekaitē arī gādīgā ģimenes tēva tēlam, Rīgals klusībā turpināja. Par spīti trim laulībām. Un �ovakar elkonī nekarājas neviena dāmīte. Viņ� patie�ām ir nopietni sataisījies kandidēt uz mēra posteni.

Rīgals jau reiz bija redzējis Storma atvases, un Patrīcija, kā likās, bija ļoti labi pazīstama ar viņiem, bie�i ņēmusi Marsij u līdzi iepirkties. Līdz pat �im brīdim Rīgals nebija iedomājies, ka abi ir dvīņi, un pat tagad vienīgais, kas darīja viņus līdzīgus, bija garlaikotās un vienaldzīgās sejas. Tims augumā bija tikpat gar� kā tēvs, ta�u muskuļains kā smagatlēts, un tum�ajās acīs vīdēja truli glaimīga izteiksme. Smokings ap varenajiem ple�ciem metās vienās krunkās, turklāt nebija visai tīrs. Kur� septiņ�padsmit gadus vecs puisietis tik bie�i dabū vilkt mugurā smo�kingu, ka tas izskatās galīgi nonēsājies, Rīgalam ie�āvās prātā. Marsija salīdzinājumā ar daudzām citām meitenēm bija pārāk izstīdzējusi, tomēr ne tik gara kā Tims. Pagai�ie mati ieskāva kalsnu un stūrainu seju ar spo�i mirdzo�ām acīm un lielu muti, kuras kaktiņi ik pa brīdim nervozi noraustījās.

Storms pabikstīja Timu, lai viņ� iepazīstina ar saviem draugiem. Tima pavadone bija parasta izskata, toties dārgi ģērbusies meitene, un Rīgals bija dzirdējis viņas uzvārdu tāpat sauca vienu no �tata visvairāk pazīstamiem politiskajiem darboņiem. Marsijas draudziņ� bija pļāpīgs, ta�u skaists zēns, kur�, likās, sastinga, tiklīdz Marsija viņam uzmeta skatienu. Puisis, kā �ķita, no viņas baidījās. Rīgals, pamanījis, cik vērīgi Leblāns noskata jauno cilvēku, viņam pa�ukstēja: Nepilnga�dīgs. Par tādu draud ķurķis. -Leblāns pārsteigumā aizrijās ar �ampanieti un sāka �agoties, bet Pols klusu piebilda: Divi nulle manā labā.

Visi pieci apsēdās Storms tie�i pretī Rīgalam. Abi dvīņi viņam pie kreisās rokas, bet pa labi, lai cik tas būtu dīvaini, abi draudziņi. Tima draudzene ar apmierinātu seju iekārtojās līdzās Patrīcijai, bet tā, sapīkusi par to, ka nav tikusi blakus Stormam, demonstratīvi aizgriezās. Orķestris spēlēja divdes�mito gadu grāvēju popuriju.

Pēc Rīgala domām, lielākā daļa viesu, kas jau pirms mē�ne�a bija sapirku�i biļetes uz fonda dibinā�anas balli, varētu justies aizvainoti, ka Storms izvirzījis savu kandidatūru uz mēra posteni un patiesībā ballīti pārvērtis par politisku sapulci. Tomēr itin neviens nerādīja aizvainotu seju, un cilvēki nepār�trauktā straumē plūstin plūda pie galdiņa, lai novēlētu nekusta�mā īpa�uma dūzim augstas laimes.

Beigu beigās Patrīcijai apnika visu laiku liekties uz priek��u, izrādot viltotu interesi par Storma politiskajām diskusijām. Viņa zibenīgi pievērsās Rīgalam un līksmi ie�ivinājās: Pol, iesim padejot!

-��� Es gribēju pagaidīt, kad sāksies �Jaukās dieniņas reiz atkal klāt�, Rīgals atteica, ta�u Storms viņa dzēlienu nesa�dzirdēja, un Pols pamājis veda sievu uz deju grīdas pusi. Griez�dams danci, viņ� pamanīja, ka Pjērs Leblāns uzsācis dzīvu sarunu ar Marsijas pielūdzēju, kur� izskatījās sajūsmināts. Marsija un Tims raudzījās uz savu tēvu, bet vienkār�ā meite�ne Tima draudzenīte sēdēja un smaidīja, kaut gan nekā smieklīga nebija. Meitene pūlējās izturēties nepiespiesti, un tas viņai diez cik labi nepadevās.

-��� Man �ēl to bērnu. Kāpēc viņi te jāvelk iek�ā? Rīgals noteica, manīgi vadīdams Patrīciju caur drūzmu. Vai, pie�dod! Man piemirsās. Jauniem cilvēkiem tas ir ļoti būtiski, vai ne? viņ� izsmejo�ā tonī atgādināja Patricijai viņas pa�as vār�dus.

Ta�u savus vārdus Patrīcija acīmredzot jau bija no galvas izmetusi. Nezinu, vai tas ir būtiski vai ne, bet es viņu gados atdotu pēdējo kreklu, lai varētu piedalīties tādā ballē kā �ī.

-�� Viņi garlaikojas līdz nāvei. Ja viņus te paturēs vēl pus�stundu, viņi ilgoties ilgosies braukt atpakaļ uz savu Grotonu vai velns zina kādu tur skolu.

-�� Uz Grotonu, jā. Bet tev nav taisnība. Te �ovakar sanā�cis viss Ņujorkas augstākās sabiedrības zieds, un sīkajiem ir veicies.

Mūzika beidzās, viņi devās atpakaļ pie sava galdiņa, un Rīgals pajautāja Stormam: Vai pierakstījāt visus tos labos padomus, kurus saņēmāt pēdējo piecpadsmit minū�u laikā?

-��� Viss ir te! Storms piesita pirkstu sev pie deniņiem.

-��� Kā tik�u mājās, tā visu ierakstī�u. Skurstenī. Viņ� apklusa.

-��� Un kā tad būs ar jums, Pol? Jums nav aizķēries kāds labs padoms?

-��� Kā nu ne. Apsoliet policistiem tā pamatīgi pielikt pie algas. Pasakiet ugunsdzēsējiem, kas par savu algu tikai spēlē kārtis, ka ar vienlīdzību ir cauri! Apsoliet samazināt nodokļus un metro biļetes cenu! Un zvēriet, ka nekad neļausiet pilsētā parādīties D�ord�am Steinbreneram! Dariet to, un es varbūt pat balso�u pārjums.

-�� Jūs varētu darīt ko vairāk, Storms raidīja īstu diplo�māta zondi.

-��� Diem�ēl ne, Olivcr, no�ēlas pilnā balsī pieklājīgi atteica Rīgals. Es nekad neesmu jaucies politikā. Nevienā līmenī. Un man nav ne mazākās vēlē�anās tagad sākt ar to nodarboties. Ta�u, ja es to darītu, tad pirmām kārtām uzdcētos komisāram Galaheram. Dabūjiet viņa rekomendāciju, un tad varbūt parunāsim.

-��� Pol! ie�ņācās Patricija.

Storms iesmējās.

-�� Viņam taisnība, Petsij! Viņam jāsaglabā lojalitāte pret Galaheru. Ja viņ� sacītu ko citu, man pret inspektoru Rīgalu zustu visa cieņa un uzticība. Ta�u lēnām pār tiltu! Ko var zināt! Galahers ir kārtīgs cilvēks. Varbūt viņ� kādā jaukā dienā uzkāpj uz mūsu kuģa.

Kad pūcei aste ziedēs, Rīgals klusībā noteica. Tad paliecās uz priek�u. Ja jau esam sāku�i runāt par politiku, vai drīkstu pavaicāt vai esat plānojis kampaņā kaut kā iesaistīt Patriciju?

Patrīcijas galva spēji pagriezās uz vīra pusi, it kā tā būtu aukliņā iesieta. Rīgala sieva likās uzbudināta un tajā pa�ā laikā it kā iepriecināta.

Storms atbildēja: Neesmu par to domājis, ta�u tagad, ja jau jūs to pieminējāt, saprotu, kāpēc jūs par to varētu ba�īties. Nē, es nedarī�u neko tādu, ka jūs, Pol, nokļūtu neērtā stāvoklī.

-��� Pateicos! Tas ir ļoti taktiski, Rīgals sacīja.

Patricija satraucās. Bet mums ta�u ir tik daudz darba! -

viņa protestēja. Visi tie plāni, par ko mēs runājām.

-�� Nomierinies, dārgumiņ, no galda otras puses uzsauca Leblāns. Viņi runā par politiku, nevis par darbu.

-�� Viņam taisnība, Storms sacīja Patrīcijai, kas ar dus�mīgu skatienu nomēroja savu kolēģi. Jums ar Pjēru manos nākotnes plānos ir liela vieta. Ta�u Polam varbūt nav ieteicams tas, ka viņa sieva darbojas manā kampaņā.

-��� Polam vini neko nevar nodarīt. Viņ� ir civildienestā, -

Patricija iebilda.

Abi vīrie�i sāka smieties'', un Storms pacietīgi skaidroja:

-��� Dārgā, tiklīdz Pols nokļūs departamenta melnajā sa�rakstā, viņi pamanīsies izkārtot tā, ka viņ� tie�ām jutīsies slikti, vienalga, kur vai būtu vai nebūtu civildienestā.

To viņi jau ir izkārtoju�i, Rīgals domāja. Mana komanda ir sagrauta. Komisāra kabineta durvis man ir slēgtas, un tie mērgļi meklē pierādījumus tam, ka esmu uzpirkts. Iespējams, ka es varētu viņiem iegriezt ar savu civildienesta apliecību. Un paskatīsimies, kas notiks rīt, kad Galahers uzzinās un viņ� uzzinās ka es tupu vienā laivā ar mēra galveno politisko oponentu.

Piepe�i viņ� sailgojās pēc vecajiem, labajiem laikiem, kad dzīve bija vienkār�a, bez sare�ģījumiem, kā tas bija pirms kādas nedēļas.

-�� Es varētu Patrīciju aizvietot! Leblāns ar meitenīgu degsmi pieteicās. Es māku virpināt nūjiņu un vienkār�i die�vinu svētkn gājienus.

Marsija ieķiķinājās, un Tims nosprauslājās, bet Storms sacīja: Kālab ne? Tikai nodro�iniet to, ka visi jūsu draugi atdod savas balsis par mani, Pīt.

-��� Un tad es varē�u virpināt nūjiņu?

-��� Jums tāda vispār ir? Marsija nenocietās.

Leblāns pamāja.

-�� Varat man ticēt. Tāda pamatīga. Es to grie�u pa gaisu kā lidma�īnas propelleri.

-�� Izbeidz, Pjēr! Patrīcija nokomandēja. Tu esi vien�kār�i briesmīgs.

-�� Tu tikai esi greizsirdīga, tāpēc ka beidzot dabūsi stāvēt aiz kulisēm, turpretī man būs iespēja spīdēt mīlo�as publikas priek�ā.

Patrīcija par varītēm pasmaidīja, bet Marsija pūlējās valdīt smieklus. Rīgals iedomājās, ka varbūt Leblāns jau ir iedzēris par daudz.

No jauna ieskanējās mūzika, un Storms piecēlās. Pol, vai drīkstu uz vienu deju aizņemties jūsu sievu?

-��� Kā jums labpatīk.

Abi devās prom, un Rlgals uzlūkoja Timu un Marsiju.

-�� Kāpēc jūs, jaunie�i, arī neejat izlocīt kājas? Vai mūzika ir pārāk draņķīga?

Tims paskatījās uz māsu.

-Nu, varjau�-Marsijaparaustīja plecus, krietni iebuk�ņīdama sānos savam pielūdzējam. Visi �etri jaunie�i piecēlās un atstāja Rīgalu ar Leblānu divatā.

-�� Kā tu domā, vai mēs arī būsim kadrā? Pīts ievaicājās.

-������������������� Jā, es redzēju, ka fotografē, Rīgals paraustīja plecus.

-��� Man tikai likās, ka diez cik labi vis neizskatīsies, ja es aiz�seg�os ar salveti. Bet būtu bijis labāk, ja viņa man būtu patei�kusi, ka jāsē� kopā ar Stormu. Necie�u pārsteigumus.

-Ja es būtu tavā vietā, es gan nejustos visai pārsteigts, Lcblāns piezīmēja. Abi atkal saskatījās.

-Tiklīdz jūs abi paliksiet divatā, viņa tevi aprīs dzīvu. Ar visu sasodīto nūjiņu, Rīgals sacīja un nosmīnēja.

-�� Man viens pīpis, Lcblāns attrauca. Tas bija to vērts. Un viņa nolēmētās atvases to norija itin labi. Man liekas, viņa �iem lāgā nepatīk.

-Nepamanīju. Bet izdari man vienu pakalpojumu! Stīvē�jies ar Patrīciju darba laikā, labi?

-��� Apsolu. Viņa jau tāpat �odien ir dabūjusi diezgan. Tik jauki bija noorganizējusi, ka mūsu galdiņ� ir astoņām personām un ka viņai jāsē� blakus Stormam. Un kas iznāca? Storma vietā viņai blakus notupstas mazā mis Tuklīte! Nav nekāds brīnums, ka viņai viss krīt uz nerviem.

Rīgals pievērsās deju grīdai, kas nu bija pilna ar līganiem pāriem. Storms ar Patrīciju dejoja pa�ā stūri, cie�i piekļāvu�ies viens pie otra. Pēk�ņi viss likās tik tāls, uzmācās nogurums un dīvaina vainas apziņa.

Vainas apziņa, jo vajadzēja uztraukties, ta�u nekāda uz�traukuma nebija. Ja Patrīcija, dejojot ar Oliveru Stormu, jūtas

laimīga vai viņa gultā, vai, vienalga, kur, tad lai ta�u tiek viņai tas prieks! Viņu laulība bija izkurtējusi tiktāl, ka no tās atlicis vairs tikai nosaukums, juridiska fikcija un sociālas dabas para�dums.

Viņ� joprojām sievai vēlēja labu, ta�u apjēdza, ka viņu vairs nemīl. Un izklaidīgi nodomāja, ka nez vai Patricija kād�reiz vispār ir mīlējusi viņu. Vai vispār kādu, vienīgi pati sevi.

Rīgals iedzēra malku �ampanie�a. Tas bija rūgtens, un uz mēles plīsa gāzes burbulī�i, un Pīts Munizs bija miris.

Atvainojies viņ� piecēlās un aizgāja piezvanīt uz savu kabinetu, lai noskaidrotu, vai pa �o laiku nav pienācis kāds ziņojums.

Tāpat kā katru vakaru pēdējo divu nedēļu laikā, Pols Rīgals, piezvanījis uz �New York Times� un paziņojis savu kārtējo gājienu, devās nelielā pastaigā pa Aug�īstsaidu.

Ja jau slepkavības nebija, darba diena līdz ar to bija bei�gusies. Nākamajā rītā slepkava, izlasījis viņa sludinājumu �Times�, varbūt piezvanīs. Pēc īsā, magnetofona lentē ierak�stītā zvana nepaies ne minūte, kad policijai, kas pastāvīgi cen�trālē uzmanīja Rīgala privāto līniju, būs zināma vieta, no kuras zvanīts. Ievērojot labi izstrādāto darbības programmu, turp acumirklī trauksies patruļma�īnas un konstatēs tie�i to pa�u, ko pēdējo divu nedēļu laikā vajātāji bija konstatēju�i tikai un vienīgi tuk�u telefona būdu. Slepkava zvanīja no visām iespējamām Manhetenas vietām, bet pie visām būdām posteņus izlikt nebija iespējams, turklāt gandrīz vienmēr kabīnes atradās pārpildītos viesnīcu vestibilos vai tuksnesīgos ielu krustoju�mos, tā ka ne reizes negadījās neviens, kas būtu ievērojis cil�vēku, kur� pirms maza brītiņa būtu izmantojis telefonu. Poli�cijai bija izdevies sadabūt pāris liecību sakarā ar zvanītāja per�sonību, ta�u tās neko nelīdzēja. Vieniem likās, ka meklējamais ir vīrietis, citi domāja, ka tā bijusi sieviete. Iegūtais materiāls personas aprakstam ne tuvu nelīdzinājās.

Tāpat itin neko jaunu nevarēja pateikt ne policijas, ne FIB eksperti, kas ik dienas skrupulozi analizēja sarunu ie�rakstus.

Lai cik tas bēdīgi būtu, Rīgals prātoja, policijai par slep-

kavas personību ir zināms tikpat maz kā toreiz, kad atkritumu konteinerā tika atrasts pirmais upuris. Un kop� tā brī�a bija pagājis jau gandrīz vesels mēnesis.

Varbūt tāpēc Rīgals bija sācis vakaros apstaigāt apkaimi aklā cerībā, ka nejau�i uzdursies kaut kam tādam, kas policijai ar visu tās rūpīgo darbu būtu paslīdējis garām. Sākumā, iedams pastaigāties, viņ� jutās pārsteigts, kad attapās, ka apstaigā vietas, kur bija atrasti trīs Monogrammu Slepkavas upuri. Ta�gad viņ� pats sev vairs nemēģināja iestāstīt, ka izgājis tikai izvēdināt galvu, un veicīgi devās taisni turp. Vistālāk bija vieta, kur atrada Lielo Benu Ķīnu uz Se�desmit devītās ielas starp Leksingtonas un Tre�o avēniju, tas ir, gandrīz desmit kvartālus no Rīgala mājām, un turp inspektors tagad jau bija paradis aiziet vispirms, tad nāca atpakaļ pa Septiņdesmit pir�mo ielu, kur bija gulēju�i klaidoņa un motociklista līķi. Abus pēdējos �ķīra tikai viens kvartāls un ielas braucamā daļa.

Slepkava vienmēr atgrie�as nozieguma vietā. Ta�u to nu Rīgals nebija cerējis nevienu brīdi. Pirmkārt visas slep�kavības bija izdarītas kaut kur citur. �ajā apkaimē krava tika izlādēta, un tas bija viss.

Ta�u vēl svarīgāk bija tas, ka, pēc Rīgala domām, �is slepkava nebija nekāds parastais psihopāts, kur� nespēj valdīt pār savām dziņām.

�is strādā pēc plāna. Slepkavībām ir kāda nozīme. Un man jāatklāj tas, ko viņ� ar slepkavībām apzīmē.

Jūlija saule bija nokaitējusi pilsētu kā pannu, un pat pēc vienpadsmitiem vakarā ielās tikpat kā nemaz nebija cilvēku. Rīgals vēlreiz nogāja gar greznās savrupmājas fasādi, pie kuras tika atrasts Ķīna līķis.

Kāpēc?

Kāpēc mēslu kastē?

Kāpēc �eit?

Un kāpēc tas draņķis zvana man un par to paziņo ?

Atbildes uz to viņam nebija. Rīgals apstājās, izlikdamies, ka krekla kabatā grib sameklēt cigareti. Cik tālu sniedza ska�tiens, krēslainajā kvartālā nebija manāma neviena dzīva dvē�sele. Publikas interese par slepkavībām acīmredzot bija rimu�sies. Kad pirms divām nedējām viņ� tikko bija sācis vakara pastaigas, ielās �ad un tad varēja manīt ziņkārigo pulciņus, kas bakstīja ar pirkstiem uz notikumu vietu pusi, ta�u ziņkāre, lie�kas, mazinājās.

Labi, ka skolās nenotiek mācības, Rīgals atzīmēja. Ja tās iestādes būtu vaļā, katrs sīkais, kur� apmeklē valsts skolu, tagad, sekojot bara instinktam, klīstu apkārt ar burtiem uz pieres. Ta�u arī �is niķis bija nozudis pats no sevis. Tāpat kā nakts televīzijas jociņi par Ņujorku, tā esot pilsēta, kuru ap�dzīvo �rūpīgi slepkavas, kas vispirms jūs nomu�ī, tad pierē iegrie� jūsu iniciāļus un tikai pēc tam visu iestūķē atkritumu kastē�.

Pat gubernators bija pārstājis izsacīt �satraukumu un ba��as�. Preses bums bija noklusis, un pavir�am vērotājam varēja likties, ka policija izmeklē�anas gaitu ir pat piebremzējusi.

Un pavir�ais vērotājs ļoti smagi kļūdītos.

D�o Bērtons savus padotos bez �ēlastības trenca aizvien uz priek�u pa neizbrienamo staignāju, kādā lielākoties nācās vadīt savas dienas ikvienam detektīvam. Apkaime tika pārķemmēta trīs un �etras reizes, ta�u rezultāts bija viens un tas pats: neviens neko nav redzējis. Tika sameklētas atkritumu kastes, kurās bija atrasti līķi, ta�u tās bija da�ādas, itin viegli nopērkamas vai katrā lielākā pārtikas vai rūpniecības pre�u veikalā, un tāda informācija nedeva itin neko.

Atkal un atkal tika pārbaudīti dati par upuru personībām, ta�u visus trīs nekas nevienoja, ja neņēma vērā faktu, ka vi�siem, par nelaimi, beigu beigās bija gadījies satikties ar mania�kālu slepkavu.

Neko vērtīgu nespēja dot ierakstu ekspertīze. Neko bū�tisku burti, ar kuriem slepkava bija apzīmējis upurus. Lai ari kam policija ķertos klāt, viss beidzās ar strupceļu.

Stāvoklis �ķita tik drūms, ka pirms piecām dienām D�o Bērtons, kaut arī visai negribīgi, tomēr bija piekritis piezvanīt uz FIB izturē�anās pētniecības nodaļu.

Tā bija komisāra Galahera ideja, un Bērtons, piezvanījis Rīgalam, nemitējās sūkstīties par priek�nieka lēmumu.

-�� Dieva dēļ, tie visi tak ir psihenes dakteri, nekas vairāk. Ko tādi jēdz!

-�� Nezinu gan, Rīgals pieklājīgi atteica. �ādas tādas idejas viņi varētu pasviest, jo sevi�ķi par motivāciju un tādām lietām.

-��� Ak tā? Nu, ja tev �ie tā patīk, tad noņemies vien ar viņiem!

-Atvaino, D�o! Lieta ir tava. Kā tu man nemitīgi atgā�dini.

Nez kādēļ Bērtons vienmēr tik ļoti turējās pretī visām jaunajām metodēm policijas darbā? Varbūt viņ� kļūst vecs? Tad cilvēks necie� nekādas pārmaiņas, jo neizbēgami nākas ko jaunu mācīties.

Vai varbūt tas tāpēc, ka cilvēkam liekas taisnība ir viņam vien?

Lai nu kā, darbā iesaistījās FIB cilvēki. Trīs profesoriska izskata, labi ģērbu�ies un ārkārtīgi kvalificēti speciālisti ap�meklēja Bērtonu viņa kabinetā. Viens atnāca izjautāt Rīgalu. Otrs aizgāja aprunāties ar vado�o izmeklētāju. Tre�ais devās apskatīt vietas, kur tika atrasti līķi.

Viņi pagrozījās tepat apkārt divas dienas, un Rīgals jau bija paspējis viņus aizmirst, kad atkal piezvanīja Bērtons.

-��� Ja jau viņi ir tik briesmīgi gudri, tad lai iedod man tā bandīta telefona numuru, viņ� iz�āva.

Rīgalam tūliņ kļuva skaidrs, ka padzīvoju�ais inspektors runā par FIB.

-��� Ko viņi teica?

-��� Tur jau ir tā nelaime, Bērtons atcirta. Viņi teica visu ko. Ar tādiem zinātniekiem mū�am �itā jānomokās. Tie�i tāpēc es nevaru ciest tevi un visus tos kompjūteru tārpus. Tie ir tādi pa�i. Pagaidi, paņem�u to, ko �ie man te sarakstīja. Vai tu zināji, Rīgai, ka mums ir darī�ana nevis ar dezorganizētu, bet gan organizētu slepkavu?

Rīgals kaut ko neskaidri nomurmināja.

-���� Lai cilvēku nodurtu ar nazi un vazātu apkārt līķi, ie�bāztu atkritumu tvertnē, vajadzīgs spēks, tāpēc mūsējais slep�kava, visticamāk, ir vīrietis. Tā viņi saka. Es saku bet ja nu tā ir kāda dulla dāma, kas nodarbojusies ar svarcel�anu? Nu jā, bet, kaut arī tā būtu atlētiska dāma, slepkava esot organizēts, jo nēsājot līdzi pats savu ieroci. Kā mednieks. Varbūt pat ļoti viltīgs. Iespējams, ka nācis no nepilnas ģimenes. Kā varot spriest pēc līķiem, kreilis laikam neesot. Iespējams, ka izglītots, labs speciālists savā nozarē, bet nomākts un cie� no stresa. Rīgai! Ceru, ka tu visu, kā nākas, pieraksti. Nomākts? Paska�tīsimies, cik nomākts tas draņķis būs, kad tiks manos nagos. Novilk�u ādu pār acīm!

-��� Varbūt tie�i ar to izskaidrojams tas, ka viņ� cie� no stresa? Rīgals pajautāja.

-���� Tu labāk liecies mierā ar saviem jociņiem. Tu par tādiem esi atbildīgs.

-Es?

-��� Kā tad. Pietiek uzrasties tādiem kā tu ar visādiem sa�sodītiem kompjūteriem un psiholoģiskiem mēsliem, un pēc maza brītiņa katrs kroplis jau sāk sevi uzskatīt par sazin kādu gudreli. Pag, ir vēl kas. Slepkava, cik var spriest, neko neņem sev par piemiņu visa mantība ir uz vietas un tas no parastās bildes lecot ārā. Bet varot pamēģināt izdarīt tā, ka prese sāk rakstīt visādus rakstus, iespējams, ka tas darī�ot �o nervozu un ietekmē�ot izturē�anos. Ejiet galīgi ratā, es teicu. Labāk pieturēsimies pie vecās izturē�anās, jo pa�laik viņ� jau nevie�nam pie rīkles neķeras. Un vēl, �ie saka, esot iespējams, ka ne ar vienu no upuriem slepkava nav bijis pazīstams personiski.

-��� Kā tad to var zināt?

-��� Kaut kādā veidā pēc ievainojumiem. Trakie laikam pazīstamiem cilvēkiem izgrie�ot acis. Lai nu kā, viņi domā, ka �im d�ekam patīkot lasīt kaut ko par sevi avīzēs. Un vēl, ka viņ� varētu mainīt nodarbo�anos un no pilsētas aizvākties.

Bērtons apklusa, un Rīgals ievaicājās: Vai tas ir viss?

-�� Viss. Ā, vēl �ie teica, ka viss izskatoties mazliet nepa�rasti, jo maniaki parasti slepkavojot sievietes vai bērnus, nevis vīrie�us. Un ka mums vajagot paturēt acīs tās vietas, kur līķi atstāti, jo da�reiz slepkavām griboties atgriezties nozieguma vietā, uz ko es aizrādīju, ka tajās nozieguma vietās atgriezies vienīgi tu, kad naktīs blandies apkārt pa ielām.

Rīgals bija pārsteigts. Tu to zini?

-��� Es zinu visu, ko tu dari, Rīgai, un paturi to prātā! Tā ka esi nu tik labs, jā? Ņem visas savas modernās kriminoloģijas metodes un FIB tāpat un nobāz vecaimātei apak� gultas!

-�� Kāda runa, D�o! Uz karstām pēdām! Rīgals ironiski atsaucās, ta�u Bērtona vada otrā galā vairs nebija.

Pacēlis galvu, Rīgals apķērās, ka nonācis jau pie savas mājas durvīm. Kāpdams aug�up uz savu stāvu, viņ� iedomājās, ka no nakts apgaitām nav nekādas jēgas, ja patruļnieks staigā apkārt kā mēnessērdzīgais, apkārt neko nemanīdams.

Mēs visi esam mēnessērdzīgi. Viss departaments, velns ar ārā! Un tepat mums gar degunu staigā slepkava, stūķē mēslu kastēs līķus un smejas par mums. Un turpat pastaigājas tie, kas nogalināja nabaga Pītu Mūnizu, arī tā izmeklē�ana ir apstājusies, un tā nu visi gali ūdenī.

Kāda joda pēc man vajadzēja iet strādāt par policistu ?

Kad abas izmeklē�anas bija savā sākumposmā, Bērtons no pārējām pilsētas vienībām bija pieaicinājis daudz papild�spēku. Tagad aizvien uzstājīgāk no visām pusēm skanēja prasī�ba sūtīt cilvēkus atpakaļ uz viņu parastajām darbavietām. Bērtona pastāvīgās sūdzības nespēja daudz līdzēt.

Olivers Storms joprojām izmantoja katru izdevību, lai teiktu savas kampaņas runas par Terora Laikmetu, ta�u pat viņ�, �ķiet, visu ar kampaņu saistīto bija piebremzējis un pa�gaidām savus spēkus veltīja kompleksa grandiozajai atklā�a�nai, kas bija paredzēta nu jau vairs pēc nepilnām divām nedē�ļām. Patrīcija Rīgala �o notikumu uzskatīja, �ķiet, par svarīgāko tūliņ pēc Amerikas kontinenta atklā�anas. Tagad viņa gandrīz nemaz nerādījās mājās.

Bet Polu Rīgalu tas nepavisam neuztrauca. Bija citas lietas, par ko ba�īties.

Nākamajā rītā, iegājis savas bankas tuvākajā filiālē, viņ� iemaksāja personiskajā kontā kārtējo summu. Filiāles pārvald�nieks, viņu pamanījis, apvaicājās, vai misters Rīgals esot saņē�mis pieprasīto izziņu.

-��� Izziņu? Kādu izziņu?

-��� Par jūsu un misis Rīgalas noguldījumiem. Nodokļu inspekcijai.

Kad Rīgala sejā joprojām nenozuda neizpratne, pārvald�nieks piebilda:

-��� Es to iedevu cilvēkam no jūsu pārvaldes.

-Ak jā! Tagad atminos, Rīgals sacīja. Paldies!

Viss acumirklī kļuva skaidrs. Inspektora Vinsenta Flērtija pui�i no iek�lietu daļas pārbaudīju�i Rīgala bankas kontu, lai apskatītos, vai tajā kaut kā neatspoguļojas zināmas aktivitātes sakarā ar nelikumīgi iegūtas naudas pieplūdumu Rīgala kabatā.

Nu, lai jau skatās! Tur viņi neko neatradīs.

Ne no Flērtija pa�a, ne viņa padotajiem Rīgals nekādu ziņu nebija saņēmis. No tā varēja izrietēt divas iespējas: vai nu izmeklē�ana ir apstājusies, jo Rīgala komandā nekādas in�formācijas noplūdes nav, vai arī viņi joprojām rakņājas, tikai pagaidām nespēj uziet neko, kas mestu ēnu uz Rīgalu vai viņa cilvēkiem. Tre�ā iespēja diem�ēl tik daudzsolo�a nebija: faktu, kas liecinātu pret Rīgalu vai kādu viņa komandas locekli, ir jau savākts pietieko�i, un tagad tie tiek apkopoti iesnieg�anai lielajai komisijai un apsūdzības formulē�anai.

Un tie ķēmi ne ar pu�plēstu vārdiņu nenorādīs, par kuru scenāriju ir runa, Rīgals klusībā no�ķendējās. Ta�u, ja jau �ie vēl o�ņājas pa manu kontu, tad neko di�u nav uzgāju�i. Vēl ne.

Todien viņ� pie sava galda apsēdās vēlāk nekā parasti. Dziļi sirdī Rīgalam pa�am sevis bija stipri �ēl.

Sasprindzinājis gribasspēku, viņ� izmeta no prāta iek�lie�tu daļu un pievērsās nervozām iegādātās �aha grāmatas studi�jām, pūlēdamies izdomāt nākamo gājienu. Tagad viņ� patiesi jutās izsists no sliedēm. Bija nepiecie�ama palīdzība. Un, kaut arī komisārs Galahers arvien apņēmīgāk centās no viņa izvai�rīties varbūt tāpēc, ka Rīgals bija piedalījies Olivera Storma Centrālā parka glāb�anas fonda dibinā�anas ballē? bija jā�dabū kāds, kas palīdzētu tikt galā ar �aha partiju.

Piesardzīgi apsvēris nākamo gājienu, Rīgals to pierakstīja uz papīra lapiņas un tad izgāja komandas telpā daļēji tādēļ, lai iedzertu kafiju, bet vairāk gan nodomājis parunāties ar D�einu Koulu. Divās pēdējās sasprindzinājuma pilnajās nedēļās abu attiecības bija kļuvu�as siltākas un vērtu�ās tādā kā draudzībā, ja var pastāvēt draudzība starp priek�nieku un padoto. Rīgals bija uzzinājis vairāk par D�einas ģimeni, drau�giem, pagātni un, pa�a laulības saitēm trūkstot, jutās vairāk vientuļ�, vairāk izjuta draugu trūkumu un tiecās pēc sarunām, kas �ad un tad pie kopīgas kafijas tases izraisījās ar daiļo, rudmataino policisti.

-��� Ar zvanu viss pa vecam? Rīgals apvaicājās, domā�dams slepkavas �ārīta zvanu.

Viņa pamāja.

-Telefona būdiņa Soho. Neviens neko nav redzējis.

-�� Tad jau turpināsim tādā pa�ā garā.

-���� Kāpēc vispār neatmest tam ar roku? noņurdēja D�cina. No izseko�anas ta�u nav nekāda labuma.

-��� Taisnība, D�eina, ta�u mums tas jādara, lai neviens nevarētu iebāzt mums degunā, ka mēs to nedarām. Un var ta�u vienkār�i uzsmaidīt laime, Rīgals pacietīgi skaidroja.

-�� Tuk�i pūliņi, viņa atcirta.

-��� Pa�aizsardzība, Rīgals pārlaboja.

Piegājusi pie Boldas galda, D�eina no tā vienu daļu dra�zas nomēza papīrgrozā.

-��� Vai par Pītu joprojām nav nekā jauna?

Rīgals papurināja galvu.

-��� Pagaidām galīgs strupceļ�. Tonijs vienā laidā bizo pa spāņu Hārlemu, lūkodams atrast to Estrelitu, un to pa�u dara narkobrigāde. Visu laiku ausāmies, vai nerunā kaut ko par jauniem tirgoņiem. Baumo jau arī. Tie varbūt esot mūsu panamie�i, ta�u nav nekā noteikta. Starp citu, slepkavnieku brigāde nav izdarijusi neko. Tikai izgājusi cauri formalitātēm un tagad sē� un gaida, kad kaut ko pasviedīsim mēs vai narkove�i.

-��� Inspektors Bērtons dro�i vien ir lieliskā garastāvok�lī, D�eina piezīmēja.

-��� Gaisā nelec, Rīgals atteica. Bet ko viņam var pār�mest? Visi staigā drūmiem ģīmjiem. Viņ� ir iesprūdis ar Pītu un iesprūdis ari ar burtu slepkavībām. Pagaidām viss daudz�maz mierīgi, bet ko tu, cilvēks, vari zināt? Piepe�i kādam ie�au�sies prātā sarīkot piemiņas pasākumu Lielajam Benam, vai arī kāds āksts sadomās ar miesnieka nazi sagraizīt sev pieri un iet pa�audīties, un presei to tik vajadzēs. Man arī rokas sāktu trīcēt.

D�eina manāmi salēcās, jo iezvanījās telefons. Pacēlusi klausuli, viņa pateica da�us vārdus, un ar to saruna beidzās.

-��� Es pāris rei�u esmu izstaigājusi dzīvojamos kvartā�lus, viņa it kā starp citu ieminējās Rīgalam.

Viņ� sarauca pieri. Cik tālu?

-�� Līdz spāņu Hārlcmai.

-��� Kāpēc?

-Pīta dēļ.

-��� D�eina, Bērtona vīri tur �um un mud� un tie pui�i zina, kas jādara, lai neiekļūtu nepatik�anās. Jūs pat neprotat sarunāties spāniski. Vai protat?

-�� Zinu pāris vārdu. Bet es ņemu līdzi tulku.

-��� Ko tad?

-��� Vienu puisi, viņa izvairīgi atteica.

-��� Ja viņ� būtu jūsu draugs, tad nevestu jūs uz tādām vietām. D�eina, nejaucieties tur iek�ā!

-��� Bet ko tad darīt? Tikai sēdēt un gaidīt, un domāt, vai viņi vispār kādreiz noķers to riebekli, kas Pītu no�āva? Nu nē! viņa iesaucās. Savu brīvo laiku es varu pavadīt, kā vien man ienāk prātā. Tātad vai man jāstāsta, ja es ko dabūju zināt, vai arī jātur mute?

Rīgalam aptrūkās vārdu. Pēdīgi viņ� ierunājās: Man liekas, galvenais ir tas, ka es negribētu, lai jums notiek kas ļauns, D�eina. Man negribas noskatīties, kā aprok arī jūs. Un negribu, lai Sāra paliek bez mammas.

D�eina atmaiga.

-��� Es uzmanī�os. Turklāt esmu kārtīgi nodro�inājusies, ticiet man! Ta�u kaut kas man jādara� vismaz jāmēģina. To es apsolīju Pīta vecākiem, un viņi sacīja vārds vārdā to pa�u, ko jūs, bet es zinu, ko daru, inspektor.

-��� Tādā gadījumā jūs, dabiski, man darīsiet zināmu, ja ko atradīsiet. Kā jūs teicāt, ar ko jūs kopā pastaigājaties?

-��� Es neteicu, D�eina tikko manāmi pasmaidīja. Bet tas ir ļoti jauks puisis. Ne no policistiem, ta�u runā spāniski un ir kompetents. Tā ka aizsardzība man ir laba.

-Ne�aubos. Vai nepateiksiet, kā viņu sauc?

-Nē.

-��� Kāpēc?

-��� Man ir savi apsvērumi.

-Tikai neaizmirstiet vienu tā nav nekāda spēlīte!

-��� Varbūt arī jums derētu ko atcerēties ka esmu pieredzē�jusi izmeklētāja, nevis vienkār�a sckretārīte.

Rīgals, paraustījis plecus, gāja atpakaļ uz savu kabinetu. Tiklīdz viņ� atvēra durvis, iezvanījās telefons. Komisārs neka�vējoties gribēja redzēt Rīgalu savā kabinetā.

-��� Jūs gribējāt mani redzēt, komisār? Rīgals pieklājīgi vaicāja, ieiedams Galahera kabinetā, kad bija gandrīz veselu pusstundu nogaidījis aiz durvīm.

-�� Jā. Man teica, ka tu esot zvanījis. Atvaino, es to dabūju zināt tikai tagad. Vispirms kas tev ir uz sirds?

Galahers runāja, nepaceldams galvu no papīriem, un Rīgals klusībā konstatēja, ka vecais ķēms nemaz neprot melot. Viņ� nespēj man paskatīties acīs. Skaidrs, neviens viņam nav pateicis, ka gribu viņu satikt. Tāpat kā neviens nav teicis, ka mēģinu viņu dabūt rokā jau veselu nedēļu.

Viņ� iekoda mēlē. Mieru saglabāt Rīgals prata. Iespē�jams, tas bija viens no vismazāk pievilcīgajiem paradumiem, kuros neizbēgami iedzīvojas civildienesta ierēdņi.

-��� Tā �aha partija, komisār.

-��� Gājienus redzu avīzē katru dienu, tomēr D�o teica, ka mēs tam trakajam neesam tiku�i tuvāk ne par soli.

-��� Tā ir. Gribu atgādināt, ser, ka slepkava, piekritis ar mani spēlēt, darīja zināmu, ka slepkavību nebū�ot, kamēr par�tija būs interesanta. Es nezinu, cik ilgi varē�u nodro�ināt to, ka tā būs interesanta. Sevi�ķi liels �aha speciālists es neesmu, un man nepiecie�ama palīdzība. Esmu zaudējis pāris bandi�nieku, man nepatīk situācija, kāda izveidojusies patlaban, un labi, ja vēl nav par vēlu.

Galahers pamāja. Mēģini saprast, Pol! Es biju cerējis nepieļaut, ka lietā iesaistās vēl kāds. Tiktāl mums �ajā ziņā ir sekmējies. Neviens nav uzodis, kas notiek patiesībā. Ja mēs piesaistām kādu no malas, palielinās varbūtība iedzīvoties in�formācijas noplūdē.

-��� Iespējams, ka jums taisnība, Rīgals piekrita. Un es nezinu, ko lai uz to atbildu. Zinu vienīgi to, ka slepkavas ierak�stā ir runa par interesantu partiju, un vēl ari to, ka savas iespējas patlaban esmu izsmēlis. Likumi �ādiem gadījumiem, protams, nav rakstīti, ta�u man nez kāpēc liekas, ka labāk būtu partiju pavilkt garumā un, iespējams, uzvarēt nekā viens un divi zau�dēt, uz ko patlaban viss ari virzās.

-�� Labi. Es ceru, ka tu apzinies sekas, Galahers noteica, un Rīgals saprata, ka komisārs grasās atbildību par lēmumu uzvelt uz viņa pleciem. Ja viņ� ir mans draugs, Dieviņ aug�stais, tad kādi ir ienaidnieki!

Rīgals pamāja, un komisārs sacīja: Mūsu pārvaldē ir �aha klubs, to ta�u tu zini.

-��� Tie�i tā, ser. Man jau tas ienāca prātā, bet es atturējos ļurp iet, jo jūs pieteicāt visu turēt slepenībā.

-�� Nu tad tagad tas vairs nav spēkā. �aha kluba priek�sēdis ir leitnants Nīdems. Viņ� strādā ostas brigādē. Cik saprotu, viņ� ir lielmeistars vai kaut kas tamlīdzīgs, turklāt prot turēt muti. Paņem viņu, lai ari pastrādā pie partijas.

-��� Vai viņ� zina, ka es zvanī�u?

-�� Nē. Es neesmu ar viņu runājis. Vienkār�i atsaucies uz mani!

Vecā lapsa noslauka visas pēdas, Rīgals atskārta Beigās izrādīsies, ka Nīdemam esmu zvanījis pats uz savu roku, un, ja nāks kas gaismā, par visu būs jāatskaitās man. Politiķu pigori.

-��� Runā�u ar viņu jau �odien, Rīgals kokaini noteica. -Vai vēl kas, ser?

-�� Jā. Vai tu pazīsti �Daily News� reportieri, vārdā D�eks Fērgusons?

-��� Pāris rei�u esmu saticis. Viņ� te bie�i grozās apkārt.

-��� Kad tu ar viņu runāji pēdējo reizi?

-��� Būs pagājis jau kāds gads. Ja pareizi atceros, todien viņiem nebija lāgā ar ziņām, un viņ� zvanīja visiem pēc kārtas, meklēdams kaut ko briesmīgu. Man nebija ko viņam stāstīt.

-��� Vai pagāju�o nedēļu tu nerunāji ar viņu?

-��� Nē, ser.

-�� Bet kāds to ir darījis. Nesen viņ� zvanījis D�o Bērtonam un prasījis, vai burti B, Z un L līķu pierēs nevarētu nozīmēt bandinieku, zirdziņu un laidni.

-�� Johaidī! Rīgals instinktīvi iesaucās. Man jau likās, ka ilgi tik labi neies. Vai viņ� atsaucās uz mani?

-��� Nē. Vismaz to man neviens nav teicis.

Tomēr tu acumirklī sāki turēt aizdomās mani, vecais pretekli!

-�� Informācijas noplūde ja tā ir informācijas noplūde nav notikusi ne manas, ne manu cilvēku vainas dēļ, Rīgals kā skaldīt noskaldīja. Varbūt viņ� to iedomājies pats, tupē�dams savā istabā. Vai mēs varam no viņa kaut kā atkratīties?

-�� Nezinu. Ja arī kāds to izperinājis pats saviem-spēkiem, tad ne jau Fērgusons. Esmu ar viņu runājis. Necik attapīgs nav. Ka tik tur savu pirkstu nav pielicis kāds no politiķiem!

Rīgals paraustīja plecus. To nu es nezinu. Ko D�o viņam atbildējis?

-��� Teicis, ka viņ� ne par bandiniekiem, ne par zirgiem vai laidņiem ne vella nezinot. Burti varot nozīmēt arī Baltimoru, Zanzibāru un Limpopo. D�o teica, ka �is uzbļāvis, lai velti netērējot viņa laiku, un nosviedis klausuli. Tad D�o pie�zvanīja man, lai brīdinātu.

-�� Un lai pateiktu, ka dro�i vien es esmu tas, kur� palaidis muti, Rīgals piezīmēja. Neesmu vainīgs, komisār.

-�� Labs ir. Nu vismaz pārsteigums būs aiztaupīts, ja Fērgu�sons tev piezvanīs.

-�� Kāds pārsteigums, Rīgals noteica. Viņ� man varētu zvanīt tikai un vienīgi tad, ja kāds ir palaidis muti un izpļāpājis, ka man ar �o lielu ir sakars.

-��� Glu�i izslēgt to nevarētu.

-�� Ja nu viņ� piezvanīs, es teik�u, ka man nav ne jausmas, par ko viņ� runā, un ka tā ir Bērtona lieta.

-��� Ceru, ka tev izdosies, Galahers sacīja tādā tonī, it kā viņ� būtu teicis: �Ja neizdosies, tev klāsies slikti.�

Atgriezies savā kabinetā, Rīgals atrada tur priek�ā mazu, druknu vīreli ar me�onīgu, sirmu matu vīk�ķi uz galvas tas bija D�eks Fērgusons no �Daily News�. D�eina iesāņus glū�nēja uz vīreli ar skaidri jau�amu neuzticību kādu pret �urnā�listiem juta visi policisti -, it kā nelūgtais viesis būtu visu laiku jāpatur acīs, citādi tas varētu pamanīties kaut ko no�iept no galda.

Abi sarokojās, un Rīgals apspieda sevī neapzinātu vēlēsanos iebāzt roku sev �aketes kabatas iek�pusē un tur to noslau�cīt. Fērgusons viņam alla� bija licies it kā no galvas līdz kājām pārklāts ar neredzamu taukainu kārtu. Pa policijas pārvaldi viņ� nevis gāja, bet it kā sūcās cauri.

-�� Ienācu tikai uz mirklīti, inspektor, apvaicāties, vai nav kas jauns detektīva Mūniza slepkavības lietā.

Stāsti vien! Es savukārt esmu sadomājis pirkt purvu Flo-

ridā.

-��� Par to, D�ek, jums būs jārunā ar D�o Bērtonu. Viņ� vada izmeklē�anu. Slepkavību nodaļa, jūs ta�u saprotat.

-�� �ēlojiet, inspektor! Vai tad jūs nezināt, kāds ir Bērtons? Viņ� taisa muti vaļā tikai tad, kad visi jau ir aiz restēm. Fērgusons dramatiski ķērās pie sirds, demonstrēdams savas cie�anas.

-��� Da�kārt tāds paradums nemaz nav tik slikts, Rīgals laipni atbildēja. Pirms pāris gadiem es reiz atļāvos palaist muti, pirms lieta vēl bija galā, un pēcāk karsti vēlējos, kaut to nebūtu darījis. Es zinu, ka jums darāms pa�am savs darbs, tomēr �oreiz man patie�ām nav ko jums teikt.

-�� Zināt, esmu ar jums pilnīgi vienisprātis! Fērgusons savādi pie�ķieba galvu, lai parādītu savu piekri�anu.

-��� Jā. Ta�u lieta patie�ām nodota Bērtonam. Man vēl vairāk nekā jums kārojas dzirdēt, ka saņemts ciet tas riebeklis, kas nogalināja Pītu, ta�u Bērtonam pieder pēdējais vārds.

-��� Bet noslepkavotais ta�u bija jūsu cilvēks! Vai tie�ām jūs nevarat man pateikt, kā izmeklē�ana virzās uz priek�u. Fērgusons lūdzo�i vērās Rīgalam acīs.

-�� �Nevaru� ir pareizais vārds, D�ek. Jūs no manis prasāt neiespējamo. Manā rīcībā nav nekādas jums noderīgas infor�mācijas, un, ja arī būtu, es nevarētu jums to atklāt. Tādas tie�sības ir vienīgi Bērtonam.

-Tad jau neko! Reportieris nopūtās. Viņa pleci sagu�

ma, it kā nupat būtu noraidīts pēdējais lūgums pēc ap�ēlo�anas.

-��� Es vienīgi pūlos darīt savu darbu, cik labi vien protu. Man likās, ka� nu� D�o Bērtons ir tik tuvās attiecībās ar priek��niecību, ka jums varbūt ir cits skatījums uz dzīvi.

Tas slīmestspadzirdējis arī to, ka esmu kritis ne�ēlastībā, Rīgals saprata. Viņ� grib, lai es klāju vaļā, ka komisārs ir brutāls atpakaļrāpulis un D�o Bērtons grib mani arestēt par Pīta Mūniza noslepkavo�anu. Lika pagaidīt!

Rīgals tikai paraustīja plecus. Man ļoti �ēl, viņ� at�vainojās.

-��� Ja jūs ko uzzināsiet, Fērgusons teica, es būtu no sirds pateicīgs, ja jūs man paziņotu.

-��� Pilnīgi noteikti varat rēķināties ar vienu: tiklīdz Bēr�tonam būs ko teikt, es palūg�u, lai pirmām kārtām viņ� apru�nājas ar jums.

Fērgusons piecēlās un devās uz durvju pusi.

Viens, divi, trīs, Rīgals klusībā skaitīja. Un tagad �starp citu ��

-��� Starp citu, inspektor! Ja jau esmu ienācis� Vai esat dzirdējis ko jaunu par Monogrammu Slepkavu?

-��� Arī tā ir D�o Bērtona lieta, D�ek. Man loti �ēl.

-��� Es dzirdēju, ka tai varētu būt kāds sakars ar �ahu. Fērgusons raudzījās, kā Rīgals uz to reaģēs.

-��� Ko visu tikai nerunā, Rīgals atteica. Viņ� nenolaida acis no Fērgusona, līdz tas atkāpās un sacīja:

-Līdz nākamajai reizei, inspektor!

-��� Vienmēr priecā�os!

Rīgals nenolaida acis no aizvērtajām kabineta durvīm. Kāds kaut ko zina, un kāds ir palaidis muti. Bet kur�?

Beidzot Rīgals pamanījās dabūt rokā ostas brigādes �a�histu, ta�u leitnants Frānsiss K. Nīdems, ieradies pie viņa, at�nesa sev līdzi vienīgi jaunus rūpestus.

-��� Man ļoti �ēl, inspektor, viņ� sacīja, kad bija rūpīgi pārbīdījis Rīgala un slepkavas figūras uz lētā plastmasas dēļa Rīgala dzīvoklī un tad piecpadsmit minūtes studējis situāciju.

-��� Jūsu partija ir zaudēta.

-��� Dro�i? Rīgals vaicāja.

Nīdems pamāja. Pasīks, stiegrains vīrs ar īsiem, cirtainiem matiem un gudrām acīm.

-�� Es vienkār�i pūlējos noskatīties gājienu no vienas at�klātņu grāmatas, Rīgals taisnojās. Man likās, ka tā es varētu paglābties no pārāk lielām nepatik�anām.

-�� No �īs te grāmatas? Nīdems apvaicājās. Rīgals pa�māja, un leitnants skumji nogrozīja galvu.

-�� Inspektor, jūs esat no�āvis greizi. Esat pamanījies uziet grāmatu, kura ir ne vien novecojusi, bet arī savā laikā nav bi�jusi diez cik vērtīga. Tagad atklātnes ir izanalizētas ļoti smalki un itin viegli var uzsprāgt gaisā tikai tāpēc, ka neizraugās pa�reizo taciņu pāri mīnu laukam. Nīdems apklusa un pēc brī�a apjautājās, vai Rīgalam nebū�ot nekas pretī, ja viņ� uzsmē�ķē�ot.

-�� Smēķējiet vien, Rīgals atteica, joprojām blenzdams uz �aha galdiņu.

Pacēlis galvu, viņ� pamanīja, ka uz Nīdema lūpām rotā�jas savāds smaids.

-Ja man atļauts izteikties, inspektor, viss izskatās diezgan dīvaini. Proti, jūs ejat pie komisāra un prasāt atļauju griezties pie manis, lai sniedzu jums konsultāciju �ahā. Varbūt notiek kas tāds, par ko es nedrīkstu zināt? Jo man tas liekas sasodīti interesanti.

-�� Ļaujiet man kādu brīdi apdomāties, leitnant! Jūs sakāt, ka partija ir zaudēta. Gals pienāks ātri vai lēnām un moko�i?

-��� Baidos, ka samērā ātri. Tas, ko jūs te esat sadarījis� baltajiem ir bijusi izdevība sakopot spēkus. Tuvāko gājienu laikā būs tā, it kā jums būtu iebarotas caurejas zāles. Vēl desmit vai divpadsmit gājienu un cauri būs!

-�� Cūcība! Rīgals iesaucās. Viņ� nezināja pat to, vai la�bāk būtu uzvarēt vai zaudēt. Slepkava par to nebija minējis ne vārda. Tomēr Rīgalam bija nojauta, ka labāk būtu partiju pavilkt garumā un pēc iespējas ilgāk saglabāt spēku vienlī�dzību. Ka tādā gadījumā palielinās izredzes novērst turpmāk slepkavības un varbūt pat tikt uz pēdām slepkavam.

Un tagad es partiju esmu salaidis grīstē un tā varbūt palīdzējis atkritumu konteinerā iebāzt vēl kādu līķi.

-�� Leitnant, vai jūs protat turēt muti?

-Tas bija pirmais, ko iemācījos, kad sāku strādāt polici�jā, Nīdems atbildēja.

-��� Es to domāju nopietni. Tas ir, tam, ko es jums pateik�u, jāpaliek tikai �ajās sienās� To nedrīkst uzzināt ne jūsu ko�mandas biedri, ne �aha kluba locekļi, pat ne jūsu sieva. Ja varat man to apsolīt, es pateik�u, kas notiek. Ja nevarat, arī labi. Ļaunā neņem�u un bū�u no sirds pateicīgs, ka izturaties pret mani godīgi. Es uztaisī�u kaut ko dzeramu.

-��� Paldies, man, lūdzu, ne, leitnants atsaucās. Es at�turos. Un tur nav ko domāt. Lai ko jūs man arī stāstītu, viss paliks starp mums.

-�� Labi, Rīgals sacīja. Tomēr es kaut ko iedzer�u. Ielējis sev degvīnu ar ledu, viņ� apsēdās un izstāstīja Nīdemam visu par �burtu slepkavībām�, sakropļotajiem līķiem un �aha partiju, kurā bija iesaistījies ar �Times� starpniecību.

Kad stāsts bija galā, Nīdems nogrozīja galvu.

-�� Ak vai, inspektor, problēmu jums netrūkst!

-��� Tagad jūs saprotat, kāpēc man negribas, lai partijai pienāktu gals. Ja es nespē�u nodro�ināt to, ka slepkavam ir interesanti, var aiziet bojā vēl kāds.

-��� Kaut es varētu ko līdzēt! Bet nevaru. �aha galdiņ� ir viena no nedaudzajām vietām pasaulē, kur iespējams atrast absolūto patiesību. Un patiesība ir tāda, ka jums nekā nav palicis. Ņemot vērā visu, ko es par �ahu zinu, jūs esat beigts un pagalam.

-��� Lūdzu, neuztveriet to pārāk personiski, ta�u� vai ir kāda jēga konsultēties ar vēl kādu? Varbūt ar tādu, kam ir augstāka pakāpe nekā jums?

-���� To sauc par titulu, Nīdems pārlaboja. Un manas jūtas ar to netiek aizvainotas, tomēr, manuprāt, liela labuma no tā nebūs. �ī atklātne ir analizēta tūksto�iem rei�u, un, ko nu mēs par to zinām, to zinām. Viņ� paraustīja plecus. Zau�dē�ana ir neizbēgama. Varbūt Kasparovs spētu te kaut ko lī�dzēt, viņ� sacīja, pamezdams skatienu uz Rīgalu, lai pār�liecinātos, vai pasaules �empiona uzvārds viņam ir pazīstams. Rīgals krievu �ahista uzvārdu pazina, un Nīdems turpināja:

-��� Kājau es teicu, Kasparovs varbūt. Varbūt Bobijs Fi�ers vai Bilijs Ebots� kāds no tādiem� varbūt viņi varētu situāciju glābt, bet varbūt to nevarētu pat viņi.

-���� Dievs Kungs, jūs nu gan esat zvērināts optimists, Rīgals noteica. Nīdems aizsmēķēja otro cigareti no pirmās nodeguļa. Vai pēc tā, kā mans pretinieks ir spēlējis līdz �im, jūs nevarētu par viņu man ko teikt?

-�� Tikai to, ka viņ� spēlē labāk nekā jūs, inspektor. Man ļoti �ēl, bet izskatās, ka esat zaudējis.

Ar to vien nebija gana. Nākamās dienas �Daily News� bija publicēts D�eka Fērgusona raksts. Tajā tika klāstīts par to, ka �monogrammu slepkavības�, iespējams, pastrādājis prātā jucis �ahists un ka ar burtiem apzīmētie līķi iecerēti par �aha figūrām.

Raksts bija gar�, murgains, un no visa, �ķiet, izrietēja vienīgi secinājums -ja cilvēks ir tik traks, ka spēlē �ahu, tad ir arī pilnīgi nobriedis ar nazi mesties virsū līdzpilsoņiem.

Par D�o Bērtonu tika minēts, ka tas neko nav stāstījis un noliedzis visu, teicis vienīgi to, ka slepkava visā drīzumā tik�ot aizturēts. Fērgusons rakstīja, ka Rīgals �atteicies� sniegt ko�mentārus, jo konkrētās lietas izmeklē�anu vadot Bērtons, ta�u skaidri licis manīt, ka zina vairāk, nekā saka. Nez kāpēc ne ar vārdu netika pieminēts iemesls, kāpēc Fērgusons vispār iedo�mājies intervēt Rīgalu, ja tas strādā īpa�ajā narkomānijas apka�ro�anas brigādē un �monogrammu lietas� izmeklē�anā vispār nav iesaistīts.

Rīgals izlasīja rakstu piemājas kafejnīcā un savā kabine�tā pārlasīja vēlreiz. Velns parāvis, kur notiek informācijas no�plūde?

Glu�i instinktīvi pirmais prātā ie�āvās �ahists, leitnants Nīdems, ta�u �ī doma ātri vien tika noraidīta. Pat ja Nīdems ir pļāpukule, par ko Rīgalam bija jā�aubās, diez vai viņ� būtu tik stulbs, ka palaistu muti pēc pāris minūtēm.

Kas tad? D�o Bērtons? Tas nebūtu viņa stilā. Avī�nieki viņam riebās varbūt pat vēl vairāk nekā Rīgals, turklāt Bērtons bija pārāk labs policists, lai organizētu sabotā�u pret Rīgalu, tādējādi salai�ot grīstē pa�a vadītu slepkavības izmeklē�anu. Tāpat nav iespējams, ka būtu izrunāju�ies D�eina Koula un Tonijs Bolda, un komandā vairāk neviena nebija.

Varbūt pats komisārs Galahers? Varbūt viņ� mēģina pie�labināties kādam preses dūzim? Nez vai, Rīgals nosprieda.

Dro�i vien atbilde ir pavisam prozaiska, piemēram, Bērtons uz�ticējies kādam no savējiem, un tas, kā visai bie�i gadījās, ir kaut kāds brālēns D�ekam Fērgusonam.

Rlgals salocīja laikrakstu, izjuzdams zināmu apmierinā�jumu, ka, iespējams, atradis mīklas atrisinājumu, tad piepe�i sastinga. Bet ja nu Fērgusonam to pastāstījis pats slepkava? Tādā gadījumā iespējams, ka Fērgusons zina kaut ko tādu, kas policijai varētu palīdzēt.

Iezvanījās privātais telefons. Rlgals sagatavojās klausīties kārtējo pretinieka mehāniskās balss ziņojumu, ta�u klausulē atskanēja D�o Bērtona brēciens.

-��� Nu, pie velna, kas tam sūdabrālim Fērgusonam pado�mā? Bērtons auroja savā parastajā buļļa balsī, it kā Rīgals būtu jau ietupināts aiz restēm un kuru katru brīdi varētu dabūt belzienu pakrūtē.

-��� Es arī to ļoti gribētu zināt, Rīgals atteica un pastāstīja par Fērgusona vizīti iepriek�ējā pēcpusdienā. Neslēp�u, D�o, pirmajā brīdī nodomāju, ka visas zīmes rāda uz tevi.

-�� Mani? Kāda joda pēc tad man būtu jāielai�as darī�anās ar �ito tūtiņdreijeru?

-��� Nūjā, kad visu apsvēru, sāku �aubīties, ta�u domāju, ka tu varētu mēģināt mani tur iepīt, lai es nokļūtu neērtā situā�cijā. Lai izskatītos, ka esmu kaut ko izpļāpājis. Tā teikt, iespert man pa stilbiem.

-�� Nu vai zini, par tevi es neuztraucos. Tu esi sīka vienī�ba, Bērtons atcirta. Un man daudz vairāk kārojas nevis ie�spert tev pa stilbiem, bet iekrāmēt pa degunu. Tu pārāk daudz vazājies apkārt kopā ar visādiem �aubīgiem dizaineriem.

-�� To es laidī�u gar ausīm, Rīgals atteica. Lai nu kā, es nespēju iedomāties, ka tu ar Fērgusonu varētu sadziedāties.

-��� Tici man! Viņ� lika manīt, ka par zināmu summiņu sarakstī�ot par mani visu, ko vien es vēlē�oties. Reiz viņ� jau to mēģināja, un tad es �o pasūtīju labāk izdrātēt baranku. Maz ir tādu �urnālistu, kas nebūtu kā suņanaglas pakaļā, bet viens otrs ir galīgais sūdabrālis, un Fērgusons pieder pie tiem.

-���� Kad ieraudzīju, ka rakstā minēts mans vārds un nebija ta�u nekāda iemesla, kas viņam liktu runāt tie�i ar ma�ni, ienāca prātā, ka mani kāds cen�as iegāzt. Un drīzāk jau mani nekā tevi.

-��� Bet protams! Bērtons pārsteigts attrauca. Es ta�u esmu īsts policists, nevis caurkritis politiķis kā tu. Kāpēc gan kādam vajadzētu brukt man virsū ?

Rīgals pavīpsnāja. Bērtonam par taktu bija tikpat daudz jēgas kā Filadelfijas futbolkomandas trenerim.

-��� Kur� tad ir izpļāpājies? viņ� noprasīja.

-��� Nezinu. Vai tu esi ar kādu runājis?

-�� Tikai ar savējiem. Un ar policistu, vārdā Nīdems. Viņ� ir �ahists.

-��� Viņ� atkrīt. Nīdemu es pazīstu, un muti viņ� nepalai�, Bērtons sacīja. Un savējiem es uzticos, tā ka vienam otram biju spiests izstāstīt, pie kā mēs patlaban strādājam. Nē, pat ja mēs būtu rakāju�ies pa visiem sasodītajiem pilsētas �aha klu�biem� arī tad manējie nevienam neteiktu ne vārda, pār�liecināts nodārdināja Bērtons.

-��� Paklau, tie ta�u nevarētu būt tie FIB cilvēki, kuri te grozījās, vai ne?

-�� Nē. Kop� Hūvera nāves ne. Senāk viņi mēdza braukāt apkārt kopā ar informācijas daļas bosu un tad neparko neturēja ciet muti. Ne sitami. Bet tagad �ie strādā, kā nākas. Viņi tie nevar būt.

-�� Tādā gadījumā varbūt tev vajadzētu sadabūt kādu, kas var papētīt Fērgusonu. Varbūt viņ� informāciju saņēmis no pa�a slepkavas.

Iestājās acumirklīgs klusums.

-��� Nolādēts, Pol, varbūt tev tie�ām taisnība.

-��� Nūjā, Pols Rīgals piekrita.

-���� Es par to padomā�u. Par Pītu Mūnizu nav itin nekā jauna.

-��� Paldies, ka vismaz pasaki!

-��� Kādēļ ne? Pīts bija viens no mūsējiem. Tev ir tiesības

zināt.

Rīgals apstulba. Vai tas varēja būt tas pats D�o Bērtons, kuru viņ� pazina divdesmit gadus? Vai tie�ām beidzot būtu atmaidzis?

-��� Kā veicas ar �aha partiju? Bērtons piepe�i pavaicāja.

-��� Izskatās, ka es zaudē�u.

-��� To jau es zināju. Tu esi mīkstais! Bērtons nolika klausuli.

Ko lai dara, Bērtona atmaig�anas process jāizmet no galvas.

Nepagāja ne piecas minūtes, un telefons iezvanījās no jauna. Tiklīdz Rīgals atsaucās, dziedo�i ierunājās mehāniskā balss:

-Ziņojums inspektoram Polam Rīgalam. Bandinieks a �etri. Tad īsa pauze, un balss ieskanējās atkal: Man kļūst garlaicīgi.

-��� Pagaidiet! Rīgals iekliedzās. Parunāsim!

Klik�ķis. Pārtrauktais signāls. Rīgala galva noslīga uz

galda. Tie bija vārdi, par kuriem ļaunākus nevarēja iedomāties. Man kļūst garlaicīgi.

Kādam jāmirst.

Viņ� izgāja pie D�einas Koulas. D�eina turēja pie auss klausuli, un Rīgals pagaidīja, līdz viņa beidz sarunu. Paska�tījusies aug�up, D�eina sacīja: Būdiņa pie Pasaules tirdznie�cības centra. Jau brauc.

Rīgals pamāja un gāja ieliet sev tasi kafijas. Ieraudzījis, ka D�einas tase ir tuk�a, piepildīja arī to. D�eina pārsteigta pablisināja acis, bet tad pamāja.

Iezvanījās iek�ējais telefons. D�eina pacēla klausuli, noklausījās ziņojumu un sacīja: Paldies!

-��� Būdiņā, protams, neviena nav, viņa teica Rīgalam.

-�� Policisti apskatīsies, vai kāds nav ko manīj is. Viņa nopūtās.

-��� Un, protams, neviens neko nebūs manījis.

Rīgals noglāstīja viņas plecu. Sajutusi pieskārienu, D�ei�na steidzīgi palūkojās aug�up, un viņ� tikpat steidzīgi parāva roku atpakaļ.

-�� Nezaudējiet dū�u, viņ� teica. Gan jau sadzīsim tam riebeklim pēdas.

Tad viņ� iedomājās Pītu Mūnizu. Dabūsim rokā visus riebekļus.

Vēl pēc piecām minūtēm nācajauns pārsteigums. Vēlreiz piezvanīja D�o Bērtons.

-�� Tikko grasījos tev zvanīt, Rīgals teica.

-Labi. Tu pirmais.

-��� �odien tas riebeklis man paziņoja, ka viņam kļūstot garlaicīgi.

-Un?

-� Nezinu, Rīgals sacīja. Viņ� solījās neslepkavot, ka�mēr partija bū�ot interesanta. Varbūt gribēsi pieteikt saviem zēniem, lai �onakt piegrie� cie�āk skrūves?

Bērtons nopūtās. Ko lai dara! Varbūt jātencina Tas Kungs par visu to labo. Spēlēdamies tu esi noturējis viņu krā�tiņā pāris nedēļu pa virsu. Izlik�u �onakt vēl papildu vīrus.

-��� Labs ir. Tagad tava kārta, Rīgals teica.

-� Tikko runāju ar kādu, kur� par katru cenu grib apspries�ties ar cilvēku, kas spēlējot �ahu �Times�.

-��� Ko? Kas viņ� ir? Vai vardu nosauca?

-Nē, velis lai parauj! Prasījis pēc manis un sacījis sekre�tāram, ka tas esot sakarā ar �monogrammu slepkavībām�. Deivisa te nebija, tā ka klausuli paņēmu es, un �is uzreiz man prasa, vai es esot tas, kur� liekot gājienus �Times�. Atteicu, ka nesaprotu, par ko viņ� runā, un prasīju, kā �im vārdā, bet �is saka negribot man to teikt. Mēģināju sarunu pavilkt garu�mā, bet tas tips sanervozējās un nolika klausuli. Izklausījās tāds kā gaisā parauts, ta�u man likās, ka tev par to vajadzētu zināt.

-��� Kā tev liekas, vai tas nevarētu būt kāds triks, ko pret mums izspēlē Fērgusons?

Bērtons nicīgi nosprauslājās.

-�� Man ari tas ienāca prātā. Es te raujos vai pu�u un tren�kāju cilvēkus uz visām pusēm, lai tiktu kādājēgā ar divām pil�nīgi da�ādām slepkavības lietām, un tad vēl man jāuztraucas par to, ka uzkāpju uz kājas tam purva mūdzim Fērgusonam? Man tā vien kārojas noorganizēt, lai kāds viņam iestāda sma�dzenes.

-��� Uzmanies, D�o! Reportieri varbūt atriebīgi.

-������������������� Sito, iespējams, kāds izmanto, Bērtons dzedri atteica.

-��� Tādi kā viņ� mū�am raustās, vai tik kāds neņem un neizdara �iem tāpat, kā pa�i vienā laidā izrīkojas ar citiem. Ja viņ� manīs, ka esmu nolēmis viņu par kaut ko apsūdzēt, tad nepeldēs vairs tik augstprātīgs apkārt, ar degunu mākoņus stumdīdams, un neskandinās par pirmo bausli un sazin ko. Viņ� meklēs glābiņu.

-��� Bet tu ta�u tā nedarīsi, ko? D�o?

-�� Nav svarīgi, vai es to darī�u vai ne. Galvenais, lai viņ� domātu, ka es to tie�ām arī darī�u. Un�

-��� Pagaidi! Rīgals viņu pārtrauca. Viņ� pacēla galvu. Durvīs, izmisīgi �estikulēdama, stāvēja D�eina Koula.

-��� Zvana pa sesto līniju, viņa steig�us nobēra. Kaut kas sakarā ar �aha partiju.

-�� Piezvaniet uz centrāli! Ja var, lai paskatās, no kurienes zvana, Rigals noskaldīja. D�o, man rādās, ka tas tips tagad zvana man. Pēc brītiņa es tev piegriezī�u.

-��� Dabū zināt, no kurienes! Bērtons nodārdināja.

-�� Jau parūpējos, Rīgals atteica, nolika klausuli un pa�sniedzās pēc otra telefona.

-�� Hallo! viņ� bezbēdīgi ierunājās. Inspektors Rīgals klausās. Kā varu jums palīdzēt?

-���� Vai jūs liekat iek�ā �New York Times� tos dumjos �aha gājienus? Balss bija pasmalka un �ēlabaina, dīvains baiļu un augstprātības sajaukums.

-�� Par kādiem gājieniem jūs runājat?

-�� Par tiem pirmajā lappusē, apak�ā. To mazo sludināju�mu.

Rīgals aizrautīgi paliecās uz priek�u. Beidzot veiksme! Nu tikai jādara tā, lai tas tips runā pēc iespējas ilgāk.

Cerēdams, ka pa�a balss izklausās gana laipna, Rīgals turpināja: Nu, patiesībā pa telefonu es par to nevaru runāt. Ta�u pazīstu vienu otru, kas partijai seko, un viņi nebūt nedo�mā, ka gājieni būtu dumji. Cilvēki man ir teiku�i, ka partija esot tie�i tāda kā grāmatā.

-���� Kādā grāmatā? Doktora Sesa grāmatā? zvanītājs noprasīja. Paklau, es nezinu, vai kādam tā partija ir svarīga un cik lielā mērā, bet, ja spēlējat jūs, tad zaudēsiet kā likts.

-������������������� Nu, kādam tā dro�i vien ir svarīga, Rīgals rāmi atteica.

-��� Bet kāpēc jūs esat tik pārliecināts, ka partija ir zaudēta? Un kāpēc domājat, ka tai ir kāds sakars ar policijas pārvaldi?

Dievs lai svētī Bērtonu par to, ka viņ� paspēja mani brī�dināt, Rīgals nodomāja, bīdamies vaicāt pēc zvanītāja vārda, lai viņu neaizbaidītu.

-Es zinu, kā jāspēlē �ahs, un katru dienu lasu �Times� Uzdūros partijai un, saprotams, sāku sekot līdzi. Tad ieraudzīju rakstu �īsdienas �News� par tiem trim cilvēkiem, kas noslepka�voti� nu zināt, tās �monogrammu slepkavības�� un tad es atskārtu. Sameklēju to veco rakstu� es glabāju vecās avīzes� par mācītāju, ko nogalināja, un tad pārlasīju, kur trīs līķi tika atrasti. Un, kad apskatīju pilsētas karti, tur skaidri un gai�i redzams, ka kvartāli no Se�desmit septītās līdz Septiņdesmit piektajai veido �aha galdiņa malas. Līķi tika atstāti vietās, kas atbilst pirmajiem trim gājieniem Ruja atklātnē sāk baltie. Un tā bija tā pati partija, kas �Times�.

-��� Ak Dievs, vai tie�ām? Rīgals izsaucās. Mums tas pat prātā nebija nācis!

-�� Kājūs to varējāt neredzēt! Taisni acu priek�ā! Izklau�sījās, ka zvanītājs ir apjucis un aizvainots, it kā dzirdētu kādu apgalvojam, ka ir pārsteigts, vai tie�ām divi un divi ir �etri.

Durvīs parādījās D�eina Koula. Viņas sejā rotājās plats smaids. D�eina pamāja un paslēja uz aug�u abus īk�ķus. Rīgals arī uzsmaidīja viņai.

-�� Man �ķiet, ka es, ar jums runādams, velti tērēju laiku, zvanītājs teica.

-��� Ko jūs, ser, nepavisam! Es tie�ām gribētu par to �aha partiju uzzināt ko vairāk. Un, ņemot vērā jūsu pla�ās zinā�anas �ajā jomā, iespējams, ka jūs varētu būt noderīgs slepkavību izmeklē�anā. Vai jūs būtu ar mieru mums palīdzēt?

-Negribu tur jaukties, nekavējoties atteica zvanītājs. Viņa balsī ieskanējās ba�as. Slepkavības mani neinteresē. Mani uztrauc vienīgi �ahs. Jajūs tie�ām spēlējat ar melnajiem, tad esat īsts ņerga, un drīz vien jums būs vāks kā likts. Paklau, man jāiet. Piezvanī�u vēlāk. Varbūt.

-�� Bet ser! Rīgals ieteicās, ta�u klausule jau bija nolikta.

Rīgals lēnām nolika arī savējo. Nelikās vis, ka zvanītājs

būtu grasījies atzīties slepkavībās. Nez kāpēc Rīgals sliecās viņam ticēt lips vienkār�i aizrāvies ar �ahu un sazin kā apjēdzis, kas notiek. Ja vien to nav noorganizējis tas draņķis Fērgusons. Rīgals vēlreiz visu pārdomāja. Vai viņ� bija patei�cis kaut ko par daudz? Nē. Viņ� bija runājis ļoti piesardzīgi. Turklāt vajadzības gadījumā varēja aizbildināties, ka zvanītājs bija jānotur pie telefona pēc iespējas ilgāk. Ne ar vārdu Rīgals nebija licis manīt, ka �aha partiju ar maniaku spēlē policijas pārvalde.

Un ja nu zvanīja no �News� redakcijas? Tiklīdz Rīgals to iedomājās, viņam uz pieres izsprāga auksti sviedri.

-��� Nu? Rīgals uzsauca D�einai.

-��� Vēl nav zināms. Kuru katru brīdi speci piezvanīs.

Rīgals aizvēra acis un nodevās klusai lūg�anai. Ak,

Dievs, lūdzu, dari tā, lai tas nebūtu D�eks Fērgusons. Kaut tas nebūtu maniakālais �ahists. Lūdzu, mīļais Dievs, lūdzu!

D�einai aiz muguras parādījās kāds jauneklis bez �aketes, un Rīgals pamāja, lai abi nāk iek�ā kabinetā. Puisim bija gari mati un mugurā puķains sporta krekls. Pirms gadiem desmit tas būtu nozīmējis, ka �is cilvēks noteikti nav policists. Tagad tas nenozīmēja itin neko.

-����� Fiksēts, puisis līksmi paziņoja. Tomēr policists, Rīgals nosprieda. Zvanīja no Bruklinas, un turienes policisti jau devās meklēt.

-��� Paldies! Turiet mūs lietas kursā! Rīgals sacīja.

Jauneklis pamājis izgāja, un Rīgals pievērsās D�einai.

-Vai jums ir kāda cigarete?

-�� Es izskatos pēc smēķētājas?

-��� To es nemaz neprasu. Vai kāds smēķis ir?

-Jā.

-��� Man vienu vajag, Rīgals sacīja.

D�eina likās satrūkusies, aizgāja un atgriezās, kā �ķita, vai pēc veselas mū�ības. Ar cigareti un �ķiltavām.

-��� Es domāju, ka jūs nesmēķējat, viņa noteica.

-��� �etrus gadus ne. Bet �odiena, liekas, ir kā radīta tam, lai atsāktu.

Viņ� aizdedzināja cigareti, tūliņ aizrijās ar dūmiem un sāka klepot.

-��� Paklau, tie var novest kapā, D�eina aizrādīja.

-��� Nesen jūs man stāstījāt, tā esot kafija, kas varot novest kapā, atguvis elpu, atgādināja Rīgals.

-Nūjā, tā jau ir. Saēd kuņģi. Izēd caurumus. Tik lielus kā panna.

-��� Labi. Tad sadabūjiet man tasi kafijas, un es te tupē�u elsdams pūzdams, kamēr beigās no�au�os.

D�eina atgriezās ar kafiju, un reizē ar viņu ienāca poli�cists puķotajā kreklā.

-�� Telefona automāts Bruklinā, puisis ziņoja. *Patruļ�nieki nevienu nav atradu�i. Viņ� pasniedza Rīgalam papīra lapu ar Bruklinas adresi.

-�� Labs ir, Rīgals atteica, juzdamies vīlies. Pastrādāts godam.

-��� Paldies, inspektor! puisis atteica tā, ka varēja ma�nīt viņ� vienmēr strādā godam.

Kad policists bija projām, Rīgals vaicāja D�einai: Vai Tonijs te kaut kur ir?

-���� Nē. Blandās pa dzīvojamiem kvartāliem. Joprojām meklē Estrelitu. Dro�i vien pēc kāda laiciņa uzradīsies.

-�� Nu pie velna! Rīgals nosodījās. Tas saucas vadīt brigādi, bet nav nevienas dzīvas dvēseles.

-��� Ja jums gadījumā paslīdējis garām, inspektor, dzīva dvēsele esmu es, D�eina mo�i atsaucās.

Rīgals brīdi �aubījās, tad ātri noteica: Lai notiek! Mums ir �is tas darāms, vai nāksiet līdzi?

-��� Bet protams! Apcirtusies D�eina izmetās laukā no kabineta, bet Rīgals, uzgriezis D�o Bērtona numuru, īsos vār�dos pārstāstīja telefona sarunu.

-�� Man nez kāpēc liekas, ka tam tipam ar visu nav nekāda sakara. Ka viņ� vienkār�i ir traks uz �ahu, tomēr tūliņ to pārbau�dīsim. Pat ja viņ� ir tīrs, es gribu viņu atrast un paņemt pie dziesmas. Nemaz nekāroju, lai viņ� sāk stāstīt par to, kas notiek.

-��� Es brauk�u līdzi, Bērtons apņēmīgi noteica.

-��� Viens pats vai ar savējiem?

-��� Paņem�u pāris pui�u.

-Jauki! Vispirms atnāciet pie manis! Sarunu es ierakstī�ju, tā ka to varēs noklausīties, lai visi zina, kā viņ� runā. Starp citu, nekādu formastērpu!

-�� It kā es ne/inātu, Bērtons atcirta. Es ar tādām lietām nodarbojos jau tad, kad tu koled�ā specializējies puķu kompo�zīciju kārto�anā.

-��� Pamatskolā, Rīgals laipni pārlaboja. Tu par mani esi nevis divdesmit, bet �etrdesmit gadus vecāks, D�o. Patie�sībā esmu dzirdējis runājam, ka tev jau sen laiks iet pensijā. Tiekamies pēc pāris minūtēm.

Ārkārtīgi apmierināts, Rīgals nolika klausuli, pirms to bija paspējis izdarīt Bērtons. Tik labi bija uz brīdi atlaisties krēslā un atslābināties, iemalkot kafiju un apzināties, ka paredzams īsts darbiņ�. Ievilcis vēl vienu dūmu, Rīgals atkal sāka klepot un skatījās apkārt, kur varētu izmest cigareti.

Aiz durvīm atskanēja D�einas sauciens: Smēķē�ana ir kaitīga veselībai!

Divas ma�īnas abas bez pazī�anās zīmēm iegriezās Bruklinas M avēnijā un lēni brauca lejup pa ielu. Pasa�ieri vērīgi pētīja mazumtirdzniecības veikaliņu rindu. Telefona automāts atradās kvartāla galā, līdzās degvielas uzpildes sta�cijai. Turpat netālu sameklēju�i vietu abām ma�īnām, pasa�ieri izkāpa un sadalījās �etrās grupiņās, katrā pa diviem.

Vienā pārī bija Pols Rīgals ar D�einu Koulu, un abi de�vās prom pa trotuāru. Viņiem cie�i aiz muguras gāja D�o Bērtons ar vienu no savējiem. Viņi iegriezās visos veikalos pēc kārtas uz iztaujāja pārdevējus. Otras divas grupiņas pārbaudīja ielas otru pusi.

Operācija ilga vairākas stundas un aptvēra divus kvartā�lus abas ielas puses abos virzienos no uzpildes stacijas ta��u nekādu rezultātu nebija. Neatradās neviens, kur� būtu ma�nījis kādu izmantojam netālo telefonu, kur� būtu gribējis zvanīt no veikala vai arī būtu runājis tādā nervozā tonī kā Rīgala sarunu biedrs.

Kad visi pēdīgi atkal sapulcējās degvielas stacijā, Bērtons sazin kāpēc savai grupai lika iet atpakaļ uz ma�īnu, bet Rīgai am vēlēja paiet maliņā.

-��� Nu, ko teiksi, Rīgai?

-�� Man liekas, vajadzētu �o telefonu uzmanīt. Kādu brīdi. Ja nu viņ� no �ejienes mēdz zvanīt regulāri? Ja vēlreiz izdzir�dēsim vina balsi, varbūt izdodas noskaidrot, kas viņ� tāds.

J 77 ->

Bērtons pamāja. Tas skaidrs pats par sevi. Vēl kas?

-Varbūt ir vērts iegriezties vietējā iecirkni un pazondēt, vai kāds nepazīst to balsi. Mums nevienam nav nekas jāstāsta, kas un kāpēc.

-�� Piekrītu, Bērtons teica. Astoņdesmit astotajā kap�teinis ir Frenks Raconi, un viņ� man ir sens draugs. Atpakaļ�ceļā varam to izdarīt. Vēl kas?

�

Rīgalam atausa atmiņā jaunības dienas, kad koled�as fi�zikas pasniedzējs mēdza viņu eksaminēt, likdams pārskaitīt vi�sus laboratorijas eksperimenta etapus.

-�� Nu, trener, viņ� sausi iesāka, vēl es varu iedomāties tikai vienu pielikt te kameru. Un furgonu otrpus ielas. Ja va�ram to atļauties, ierīkosim uz pāris dienām te novēro�anu.

Bērtons atkal pamāja. Man ari tā liekas, viņ� negribīgi piekrita. Varbūt neesmu tevi pietiekami novērtējis, Rīgai. Beigu beigās tu kaut ko sajēdz par policijas darbu. Daudz ne, bet drusku jā. Labi, braucam uz iecirkni! Zini, izklausījās, ka tas tips ir gados jauns. Varbūt viņ� mācās koled�ā. Varbūt ir vērts paķemmēt vietējās skolas.

-��� Diez vai, Rīgals atteica. Bet var pamēģināt. Varbūt viņ� vienkār�i brauca te garām . Nenāktu par ļaunu pārbaudīt tos, kas �orīt te biju�i servisā. Un tāpat paskatīties benzīna kredītkar�u �ekus.

Nu Bērtons lūkojās uz viņu kā uz nabaga tārpu, kas tikko izlīdis no akmens apak�as.

-��� Mani pui�i to jau ir izdarīju�i, milzīgi apmierināts, viņ� pasludināja.

-�� Neliksim viņiem gaidīt, Rīgals noburk�ķēja. Iesim!

Astoņdesmit astotajā iecirknī kapteinim Frenkam Raconi

nekas netika stāstīts, un viņ� arī neko nejautāja. Vienkār�i pie�krita atskaņot izrediģēto ierakstu saviem pui�iem visiem pēc kārtas.

-�� Un pielūko, Frenk, lai pāris dienu ap telefona automātu nerēgotos tavas ma�īnas un vīri formās, Bērtons sacīja tonī, kas vecajam draugam nepakļau�anās gadījumā solīja pamatīgas nepatik�anas. Mēs to kropli negribam aizbaidīt.

-��� Es zinu, kā jādara, Raconi aizvainots atteica. Pēdē�jos pāris gados mani narkotiku pui�i to automātu ir ņēmu�i uz grauda trīsreizes.

Bērtons brauca atpakaļ uz pārvaldi kopā ar Rīgalu un Koulu, bez liekām runām okupējis priek�ējo sēdekli.

-�� Es brauk�u aizmugurē, inspektor, D�ema Koula laip�ni sacīja, kad Bērtons jau bija iesēdies priek�ā. Labi? Bēr�tons uzmeta viņai apjukuma pilnu skatienu, un Rīgals apspie�da smaidiņu.

Rīgalu un D�einu jau nepacietīgi gaidīja Tonijs Bolda, tiesādams sprīdi biezu sviestmaizi ar cāli un kā viesulis �ķir�stīdams sacīk�u avīzi. Viņ� pārdzīvoja, ka palaidis garām ope�rāciju. Vai tad nevarējāt mani sadabūt ar rāciju? viņ� pār�meta Rīgalam. Es būtu klāt kā nagla.

-�� Nebija vajadzības, Tonij. Tik un tā velti nosists laiks. Tu labāk turpini darbu pie Pīta lietas. Man tā ir svarīgāka nekā visi nolāpītie pasaules Monogrammu Slepkavas kopā.

-��� Nekā jauna nav. Galīgi nekā. Zināms vienīgi tas, ka Pīts tur staigājis apkārt, runājis ar cilvēkiem, meklējis, vai kvar�tālā nav uzradu�ies jauniņie. Acīmredzot bijis tā, ka viņ� uzdū�ries Hektoram un viņa dāmītei, tai Estrelitai, sadabūjis no vi�ņiem informāciju un vadījies no tās. Panamie�i, ja tie bija viņi, padzirdēju�i par to, piebeigu�i Pītu, novāku�i Hektoru un dro�ības dēļ vēl arī skuķi un aizlaidu�ies atpakaļ uz savu ka�nālu. Viņ� paraustīja plecus. Vismaz tā viss kaut cik sienas kopā.

-Turpini meklēt! Rīgals pavēlēja. Man gan neliekas, ka tas, kur� atkūlies uz pilsētu tirgoties ar narkotikām, tā vien�kār�i brauks prom, ne velna neiztirgojis. Par tiem panamie�iem joprojām baumo. Ja tādi ir, viņi parādīsies ielās. Tiklīdz sado�mās kaut ko pasākt. Un es gribu viņus godam sagaidīt.

-�� Visi dara, ko var. Pretnarkotiku brigāde raujas melnās miesās. Viens otrs no viņiem bija Pīta draugs, turklāt inspektors Franko nav draugos ar D�o Bērtonu. Viņ� labprāt piedzīvotu, ka pa�a pui�i noslauka Bērtonam degunu.

-��� Velns parāvis, mēs ta�u neuzvedamies kā policisti. Drīzāk jau kā dunduki no Tuvajiem Austrumiem katrs to vien lūko, kā iegrūst otram nazi ribās. Vai tad nevaram vien�kār�i darīt katrs savu darbu un sadzīvot?

-Nevaram, Pol. Mēs visi esam tikai cilvēki un tāpēc sa�maitāti, Bolda aizrādīja. Tas ir normāli. Neviens sevi neuz�skata par svēto. Mēs esam tikai policisti. Savu sievu es pārstāju dauzīt tikai tāpēc, ka viņa no manis aizgāja. Vai tāpēc es esmu slikts cilvēks, ko?

-��� Pajautā Filam Donahjū! Rīgals atteica. Viņ� uz�klausa visādus jocīgus tipus.

-�� Darī�u to �odien pat. Tiklīdz bū�u aprunājies ar vienu cilvēku par zirgu. Pavicinājis sarullēto sacīk�u avīzi, Bolda izgāja pa durvīm.

Uz Rīgala galda gulēja zīmīte, ka jāpiezvana Patrīcijai uz darbu. Viņ� tā arī izdarīja. Patrīcija sacīja, ka kopā ar Pītu bū�ot kompleksā un strādā�ot ilgi, jo jāuzraugot krāsotāji.

-��� Nezinu, kad bū�u mājās. Tie stulbeņi ta�u ņems un visur piepilinās krāsu, ja es nestāvē�u viņiem aiz muguras.

Viņiem nav nekādas vainas, ar tevi gan ir sliktāk, Rīgals nodomāja, tomēr atbildēja mīlīgi: Izpriecājies labi! Gan jau redzēsimies.

-��� �au!

Viņ� nevarēja ciest cilvēkus, kas saka ��au!�.

Tad Rīgals piezvanīja leitnantam Nīdemam uz ostas bri�gādi un pateica gājienu, kuru slepkava bija pavēstījis pa tele�fonu.

-��� Bandinieks a �etri, viņ� teica.

-�� Tājau es domāju. Sē�u kabinetā un visu dienu to vien daru kā ņemos ar to partiju. Ja man būtu jāspēlē, es laikam ie�tu pats ar savu bandinieku a pieci. Tas draud ar vēl viena ban�dinieka zaudē�anu, tomēr varbūt viņu maķenīt piebremzētu.

-���� Necik iepriecino�i neizklausās, Rīgals noteica, pierakstīdams ieteikto gājienu.

-Tājau arī ir.

Viņ� stāvēja pie skapja un aplūkoja sevi spogulī no galvas līdz kājām. Vērdamies savā atspulgā, ierunājās vienmuļā, gar�laikotā balsī.

-��� Partija kļūst garlaicīga, viņ� novilka. Es ta�u viņu brīdināju. Es teicu, kas notiks, ja partija kļūs garlaicīga.

Mugurā viņam bija raibs kovboju krekls ar neaizpogātu apkaklīti. Atpogājis vēl vienu pogu, viņ� atklāja skatienam krūtis.

-�� Labi. Tad �ovakar dāmu?

Viņ� papurināja galvu. Dāmai vēl nebija pienācis laiks.

-��� �ovakar kaut ko sīkāku. Varbūt vēl kādu bandinieku.

Viņ� atpogāja vēl vienu podziņu.

-�� Jāpaņem maģītis. Paklausīsimies, kā viņ� kliegs.

Tiklīdz Rīgals izslēdza kabinetā gaismu, atkal iezvanījās telefons. Zvanīja caur centrāli. Koula jau bija aizgājusi mājās. Brīdi apdomājies, viņ� smagi nopūtās un pacēla klausuli.

-��� Pols Rīgals klausās.

-��� Kāds būs jūsu nākamais gājiens un kāpēc? noprasīja tā pati pasmalkā, ba�īgā balstiņa, kuru Rīgals j au todien bija dzirdējis. Viņa sirds sāka neprātīgi dauzīties.

-���� Vēl īsti nezinu. Neesmu vēl apdomājis, bet viņ� ar bandinieku aizgāja uz a �etri. Es laikam ar savu bandinieku ie�u pretī.

-���� Nekādā gadījumā! klausulē atskanēja spiedziens. -Tas tik būtu stulbums! Un vēlreiz stulbums!

Pola Rīgala domas joņoja kā ātrvilciens. Vai iespējams kādam paziņot, lai izseko, no kurienes zvana? Varbūt vaja�dzētu pajautāt, kā to cilvēku sauc, riskējot viņu no jauna aiz�baidīt? Vai viņ� atkal zvana no Bmklinas? Un, ja no turienes, vai Bērtona vīri telefona būdu jau novēro? Jautājumu bija ve�sela gūzma, bet atbildes nevienas, tā ka viņ� vienkār�i turpi�nāja runāt: Manuprāt, tas izriet no visiem priek�rakstiem.

-���� Ko jūs jēdzat no priek�rakstiem? Vienu bandinieku jau esat zaudējis un tagad atdosiet vēl vienu? Izvāciet no centra zirgu un pamēģiniet iet virsū!

-Jūs tā domājat? Manuprāt, tas neizklausās īsti pareizi, Rīgals vilka sarunu garumā. Man rādās, ka es varu viņu ap�turēt.

-�������������������� Ar vēderu pret durkļiem, ko? zvanītājs noprasīja.

-��� Jums vajag� ko? Nē, pagaidiet vienu minūti� es zvanu� sameklēt citu telefonu� jums jāpagaida, kamēr�

Bija dzirdams apslāpēts troksnis, tad, likās, runātājs izlaida no rokām klausuli. Rīgals gaidīja. Nu jau ar smaidu uz lūpām. Pēdīgi kāds nīgri ievaicājās: Kas runā?

-�� Inspektors Rīgals no policijas pārvaldes, viņ� atsau�cās.

-�� �eit detektīvs Ņūmaiers no Ziemeļu slepkavību izmek�lē�anas brigādes. Mēs viņu esam saņēmu�i ciet. Tiklīdz būs klāt iecirkņa ma�īna, aizsūtīsim to tipu piejums.

-Vai tad nevarat atvest viņu pa�i? Tur jūs vairs nebūsiet vajadzīgi.

-��� Mums nepiecie�ama inspektora Bērtona pavēle, ser. Viņ� lika mums te stāvēt un novērot, mēs stāvam un novē�rojam.

-��� Nu labi. Krietni strādāts, Ņūmaier! Man ne prātā ne�nāca, ka viņ� piezvanīs jau �odien. Tas tikai kārtējo reizi pie�rāda, ka cilvēka daba ir neizzināma.

-�� Noteikti, inspektor! Lai nu kā, viņ� izskatās nekaitīgs. Līdzi nebija nekā.

-�� Vai viņa vārds zināms?

-��� Autovadītāja apliecībā rakstīts, ka viņ� ir Viljams F. Ebots, divdesmit se�us gadus vecs. Saka, braucot ar furgonu un vedot puķes tepat vienam puķu veikalam.

-��� Vai jūs viņu sūtīsiet uz D�o kabinetu?

-�� Protams! detektīvs pārsteigts atteica.

-�� Vēlreiz paldies! Ja kādreiz saskriesimies pie Gelveja, esmu parādā glāzīti.

-�� Turē�u jūs pie vārda, inspektor. Pagaidām uz redzē��anos!

Rīgals nolika klausuli un labpatikā saberzēja rokas. Beidzot!

Vārgi raustīdamies divu būdīgu policistu rokās, Viljams Ebots tika iestumts pratinā�anas istabā. Jauneklis bija gara auguma, stūrains, ģērbies d�insos un pa�aurā �aketītē. Palsie mati mazliet sprogojās, un viena �ķipsna nepārtraukti krita uz acīm, to puisis ar delnas virspusi pūlējās atglaust atpakaļ.

Rīgals ar Bērtonu viņu jau gaidīja, telpā atradās arī stenogrāfists un divi detektīvi no Bērtona brigādes. Abi formās tērptie patruļnieki iesēdināja Ebotu istabas kaktā novietotajā polsterētajā krēslā.

-��� Vai viņ� ir informēts par savām tiesībām? Bērtons veicīgi noprasīja.

-��� Tie�i tā, ser, viens no uniformētajiem ziņoja un tad izgāja.

-�� Mister Ebot, vai jums ir zināms, ka varat atteikties ar mums runāt, kamēr klāt nav jūsu advokāta?

-Man nekāda advokāta nav. Kam man tāds vajadzīgs!

Rīgala sirds sāka sisties vēl divtik ātri. Balss bija tā pati, ko viņ� todien klausulē bija dzirdējis jau divas reizes.

-Iespējams, ka tagad būs vajadzīgs, jo esat iejaukts slep�kavības izmeklē�anā, Bērtons rimti paziņoja jauneklim.

-��� Vai es esmu arestēts?

-��� Nē. Atvedām jūs �urp tikai tādēļ, lai nopratinātu. Pa�tiesībā mums būtu tiesības jūs apsūdzēt par preto�anos varas iestādēm, ta�u ceru, ka pēc tā nebūs nekādas vajadzības. Gribam uzzināt tikai to, kāpēc jūs zvanījāt man un inspektoram Rīgalam par tā dēvētajām �monogrammu slepkavībām�.

-��� Ne par kādām slepkavībām man nekas nav zināms, jauneklis protestēja. Man liekas, to es tam ņergām Rīgalam pateicu skaidri un gai�i. Es �o to par �ahu sajēdzu, bet viņ�, vai zināt, spēlē kā tāds mūlāps. Tagad es no�ēloju, ka vispār tur jaucos iek�ā. Pasakiet viņam, lai iet galīgi ratā ar visu savu stulbo partiju.

Bērtons apslāpēja smiekliņu, iekrek�ķinādamies kabatlakatā. Rīgals jauneklim krēslā veltīja negantu skatienu.

-Tagad mums ir zināms jūsu vārds, mister Ebot. Vadī�tāja apliecībā minēta jūsu adrese. Vai jūs tur arī dzīvojat? Bērtons taujāja tālāk.

-Tie�i tā.

-��� Un kur esat dzimis?

-��� Tepat Ņujorkā. Redhukā. Tas ir Bruklinā.

Kamēr Bērtons rāmā garā turpināja pratinā�anu, Rīgals apsēdās otrā kaktā. Ve�uks viņu pārsteidza. Rīgalam bija licies pats par sevi saprotams, ka Bērtons ārdīsies un kliegs uz aiz�turēto vēl skaļāk nekā uz pa�a apak�niekiem, ka informāciju spiedis laukā kā sulu no citrona, ta�u Bērtons izturējās mierīgi, saglabāja aukstasinību, pratinā�anu veica metodiski un pie�klājīgi uzklausīja Ebotu, gaidīdams, kad tas saminstināsies.

-���� Vai jums nebūtu iebildumu, mister Ebot, ja es sauktu jūs par Bilu? Bērtons ievaicājās.

-��� Jūs man sitīsiet, jā? kalsnais puisis samirk�ķināja

acis.

-�� Neviens jūs nesitīs, mister Ebot!

Ebots samiedzās un, kā likās, apsvēra Bērtona vārdus. Pēdīgi pamāja. Mani saukā visādi, ta�u tas man diez ko ne�patīk. Sauciet mani par Viljamu!

Visādi? Bilijs Ebots. Atklāsme nāca kā zibens spēriens. Rīgals pameta acis uz Bērtonu, ta�u tam �is vārds acīmredzot neko neizteica.

Bilijs Ebots. Jau divpadsmit gadu vecumā viņ� bija kļuvis par Savienoto Valstu �aha �empionu junioru grupā un izmests no skolas. Trīspadsmit gadu vecumā bija starptautiskais liel�meistars-jaunākais no visiem, kas jebkad tādu titulu bija iz�pelnīju�ies. Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā presē par viņu rakstīja kā par iespējamo visu laiku di�āko �aha korifeju, kam atliek tikai nokārtot formalitātes, lai bez pūlēm iegūtu pasaules �empiona goda nosaukumu.

Astoņdesmito gadu sākumā Ebots piedalījās daudzos starptautiskos turnīros, visus pretiniekus savā ceļā pa�ķirdams kā krūmus. Un tad nozuda. Deviņpadsmit gadus vecais jau�neklis kādā jaukā dienā devās uz turnīru un mājās neatgriezās. Viņa tēvs, pensionēts bankas ierēdnis, bija atteicies sniegt par dēlu kādu informāciju, izsacījies tikai, ka tas �strādāpie nāka�majām uzvarām�.

Pāris mēne�u prese alkatīgi medīja jebkādas ziņas �ajā sakarā, bet tad, neko jaunu neatradusi, likās mierā, un Ebots tika nolemts aizmirstībai. Reizi trijos �etros gados viens otrs safabricēja kādu rakstu par Ebotu, ta�u neviens acīmredzot par viņu neko konkrētu nezināja, un klīda baumas, ka korifejs, iespējams, savu karjeru beidzis psihiatriskajā klīnikā.

Rīgalam atausa atmiņā kāds slavens Ebota fotoattēls, kas savulaik apceļoja visas avīzes. Ļoti jauniņ�, toreiz gadus divpa�dsmit vecs, Ebots līdzinājās eņģelim ar ezītī apgrieztiem ma�tiem, un bildē viņ� pāri �aha galdiņam vērās uz pretinieku, kam mats jau bija zobu galā. Ebota sejā rotājās smaids, kas darīja viņu līdzīgu algotam slepkavam.

Velns parāvis, kā gan Rīgals uzreiz neatcerējās viņa vārdu! Leitnants Nīdems ta�u tikai vakar bija pieminējis, ka partiju varot glābt tikai tāds kā Bilijs Ebots!

Un nu Ebots sēdēja viņa priek�ā kā dzīvs un bija, kā izrādās, puķu veikala �oferis, kas sazin kā iekūlies slepkavību izmeklē�anas brigādes pratinā�anas istabā. Vienkār�i neiedo�mājama sagadī�anās.

Bērtons pamazām vedināja Ebotu cauri viņa dzīvesstās�tam, ta�u puisis klāstīja tikai to, ka jaunībā daudz spēlējis �ahu, bet tad �o nodarbi pametis un nolēmis aizbraukt no Ņujorkas un apskatīties, kāda dzīve ir patiesībā. Esot devies uz Floridu, strādājis da�da�ādus darbus, vienu gadu braukājis uz kuģī�a garneļu zvejā. Pirms diviem gadiem pārbraucis atpakaļ un ap�meklējot Svētā Jāņa koled�as vakara nodaļu.

Vadādams puķes Bruklinas veikaliņam, viņ� nopelnot pietieko�i un darbs mācības netraucējot, tā Ebots nopietni teica Bērtonam.

Viņ� vēl neesot iz�ķīries, kādā jomā specializēties, ta�u sliecoties nosvērties par labu astronomijai, kaut gan tēvs gribot, lai viņ� mācoties par grāmatvedi. Man ir viegla galva uz rē�ķiniem, Ebots skaidroja. Grāmatvedis var dzīvot cepuri kuldams. Saprotat? Bet astronomija būtu interesantāka. Kā jums liekas, inspektor Bērton?

Bērtons atbildēja, ka, viņaprāt, Ebotam bū�ot labas sekmesjebkurā gadījumā. Tad viņ� ielūkojās bloknotā. Inspek�toram Rīgalam jūs teicāt, ka ievērojāt �Times� ievietotos sludi�nājumus un �aha partiju attiecinājāt uz �monogrammu slepka�vībām�. Tā bija?

-�� To ta�u nevarēja neredzēt, Ebots aizskarts atbildēja.

-�� Tas ir, ja man nebūtu gadījies ievērot �Daily News� rakstu, kurā bija teikts, ka tie burti varētu apzīmēt bandinieku, zirdziņu un laidni, tad, saprotams, man tas varbūt neie�autos prātā. Pa�rasti es tos slepkavnieku gabalus nelasu. Ko tikai visu avīzēs neraksta! Lielākoties jau tam nevar ticēt. Visas avīzes galu galā pieder saujiņai cilvēku, kas negrib neko citu kā aizmālēt lasītājiem acis. Lai viņi nezinātu, kas notiek patiesībā, saprotat? Tas pats ar televīzijas studijām. Kas tad to nezina! Atzvēlies krēslā, Ebots sakrustoja rokas uz kaulainajām krūtīm un vis�zinīgi pamāja.

-Tātad jūs zvanījāt man un inspektoram Rīgalam tādēļ, lai sniegtu mums kādu palīdzību?

Ebots saviebās. Kaut es jums vispār nebūtu zvanījis! viņ� nosūkstījās. Savu mū�u neesmu bijis arestēts, saprotat? Man nu itin nemaz nepatīk piedzīvot, ka mani velk �urp un pratina piespiedu kārtā. Visām tām slepkavībām es uzspļauju. Par tām es nezinu galīgi neko, vienīgi to, kas man iekrita acīs avīzēs vai televīzijas ziņās, un es neticu ne vieniem, ne otriem. Visi �urnālisti melo kā suņi, saprotat? Par to viņiem maksā.

Bet tas, kas mani ieinteresēja, bija �aha partija, tā ka man sa�gribējās izdarīt kādu labu darbu un drusciņ jums palīdzēt. Un ko es par to dabūju? Cauri! Nekad vairs.

Bērtons apvaicājās, vai Ebots varētu pateikt, kur atradies naktīs, kad izdarītas trīs �monogrammu slepkavības�. Par pir�mo viņ� īsti skaidri nezināja teikt, bet abās pārējās dienās attiecīgajā laikā bijis skolā. Vakarā, kad tika noslepkavots mo�tociklists, viņ� no skolas devies taisnā ceļā uz mājām, bet to�vakar, kad pāragrā nāvē gāja bojā mācītājs Kīns, pēc stundām kopā ar da�iem biedriem bijis picērijā. Viņ� nosauca klases�biedru vārdus, un Bērtons pamāja vienam no detektīviem, kur� tūliņ nemanot izgāja, lai sniegtās ziņas pārbaudītu.

Bērtons likās mazliet vīlies. Es sāku domāt, ka jūs ru�nājat patiesību. Cerēju, ka meklējamais slepkava esat jūs, ta�u, ja jūsu stāsts apstiprināsies, izskatās, ka esat tīrs.

-�� Bet kā gan citādi! Ebots pārsteigts izsaucās. Kāpēc man būtu jāstaigā apkārt un jānogalina cilvēki!

-��� Jūs nekad neesat ne uz vienu saniknojies tā, ka būtu gatavs viņu nogalināt?

-��� Protams, ne! Un, ja ari būtu, pie na�ajau nu neķertos. Tas ir stulbi. Var ta�u sadabūt �aujamo vai vēl kaut ko. Kā var otram miesās iegrūst nazi! Tad jau jābūt galīgi juku�am, saprotat?

-Diem�ēl �ajā pasaulē ir milzum daudz juku�o, Viljam� un jo sevi�ķi pie mums, Ņujorkā.

-Nav divu domu! Un lielākā daļa sē� pie stūres. Paklau! Vai jums nav ie�āvies prātā, ka cilvēkam vispirms vajadzētu aiziet pie psihiatra un tikai tad meklēt �ofera tiesības? Jo īpa�i taksistiem. Tie nu ir galīgi dulli! Pārbraukt pāri vai paskatīties jums virsū tas �iem viens pīpis. Nūjā, tur jau ir tā nelaime. Virsū viņi nemaz neskatās. Tikai dod uz priek�u un brauc tā, it kā tevis nemaz nebūtu. Vai tad tādiem likumu nav?

-��� Nē, kāpēc nav, ir gan.

-Tad kāpēc jūs nesaucat pie atbildības viņus, bet grābjat pie rīkles mani tikai tāpēc, ka es tā drusciņ piezvanu pa tele�fonu? Es neko nogrēkojies neesmu. Kāpēc mani? Vai jūs esat krievs?

Bērtons pārsteigts saslējās. Nē, amerikānis. Kāpēc jūs tā vaicājat?

-�� Tāpēc, ka pie visa vainīgi viņi, saprotat? Pie narkotikām, pie tabakas tirdzniecības, avīzēm, pie tā, ka tak�i brauc kā tra�ki, un pie kā visa vēl ne. Puse taksistu dzīvo Braitonbī�ā, sa�protat? Sabrauku�i �uip no Krievijas, visi mafijā un uz karstām pēdām liekas pie taksometra stūres. Kā tādi maniaki. Lai radītu papildu grūtības, saprotat? Tas iekļaujas scenārijā.

Bērtons izskatījās arvien vairāk garlaikots.

-Jūs daudz spēlējat �ahu, Viljam, tāpēc es�

Jauneklis viņu pārtrauca. Es vairs �ahu nespēlēju, viņ� stingri noteica. Ar to es vairs nenodarbojos, saprotat? Ar to ir cauri. Varu atrast sev daudz labāku nodarbo�anos un ne vienu vien. Pie velna ar to �ahu!

Pārsteigumā sablisinājis acis, Bērtons apsvēra viņa vārdus un no �aketes iek�kabatas izvilka cigāru.

-�������������������� Nekādas pīpē�anas! Ebots nekavējoties pieprasīja.

-�� Jo sevi�ķi, ja tie ir cigāri. Nikotīns nāvējo�o vielu sarakstā ie�ņem pirmo vietu pasaulē, saprotat? Pat cigare�u dūmi var iz�raisīt vēzi nesmēķētājam, un cigāri vispār ved taisnā ceļā uz kapu. Jums nav tiesību apdraudēt manu dzīvību, pū�ot virsū dūmus.

Rīgals apslāpēti ieķiķinājās, tādējādi izpelnīdamies nīgru Bērtona skatienu. Tad Bērtons tuipināja: Jūs, Viljam, sacījāt, ka avīzes partijā melnie nespēlē diez cik labi?

-��� Nē, tā vis es nesacīju. Es sacīju, ka melnie ir vienkār�i smieklīgi. Es pazīstu vienu otru piecgadīgu bērnu, kas spēlē labāk.

Izmeklēti pieklājīgi Bērtons vērsās pie Rīgala: Inspektor Rīgai, vai jums ir kādi jautājumi mūsu jaunajam draugam?

Ebots uzlēca kājās, iztrūcinādams detektīvu, kas bija nosēdies viņam līdzās un nu metās uz priek�u, lai atturētu jau�nieti no vardarbīgas rīcības.

-�� Tad jūs spēlējat ar melnajiem? Ebots izsaucās, blenz�dams Rīgalam tie�i sejā. Mīļo cilvēk, vai jums prāta nemaz nav? Kā jūs vispār varējāt nolikt ierēdņa eksāmenu! Varu saderēt, ka jūs pamudināja nākt �eit strādāt politiski apsvēru�mi. Kāds ieteica, jā? Krievijas policijā notiek tie�i tā, sapro�tat? Roka roku mazgā.

Bērtona gaļīgā seja apmierinājumā laistījās. Tavs gā�jiens, inspektor Rīgai, viņ� iemurrājās.

Mū�am viens un tas pats. Ja Larijs Faifers, trīsdesmit ga�dus ar zirga pajūgu braukādams ap Centrālo parku, kaut ko bija iemācījies, tad tikai to, ka cilvēki ir dīvaini, turklāt pa�i dīvainākie beigu beigās vienmēr nez kā nonāk līdz viņa ratiem.

Kā �is pats tips, kas viens pats tagad sēdēja aizmugurē. Padomā, nakts tik sutīga kā nekad, bet tips uzvilcis �aketi, uzrāvis apkakli, aptinies ar �alli vai līdz ausīm, uz acīm nogrūdis cepuri un vēl tās saulesbrilles. Pulkstenis rāda desmit vakarā, bet �is uzlicis saulesbrilles.

Un tark�k.

Muld bez mitas.

Turklāt galīgās muļķības. Par to, ka cilvēki patiesībā ne�esot nekādi cilvēki, bet tikai spēļu kauliņi. Katrs esot bandi�nieks.

Larijs Faifers klusībā piekrita -protams! Visi ir bandi�nieki, tikai tu ne. Tu esi Siāmas karalis.

-��� Tāpēc neviens īsti neskumst, ja kāds noliek karoti. Kāpēc gan vajadzētu skumt bandinieka dēļ!

Jā, jā, kā tad! Kā lai no tā trakā tiek vaļā? Un kaut es varētu tikt prom arī no �itā parka. Te trakie spie�as virsū no visām pusēm. Ei, ko viņ� tur dara!

Aiz muguras atskanēja dīvains troksnis. Larijs Faifers pagriezās atpakaļ un ieraudzīja, ka pasa�ieris paņēmis rokā mazu magnetofoniņu. No tā atskanēja kliedzieni. Kāds klie�dza.

Ko tas nozīmē, velns parāvis?

Tas trakais smaida ?

-��� Tas arī bija bandinieks. Tā viņ� kliedza tie�i pirms nāves. Vai tev nekad nav ienācis prātā, kā pirms nāves kliegsi tu?

Pasa�ieris pasviedās uz priek�u, pa�āva roku zem �aketes un izvilka garu draudīga paskata nazi. Larijs Faifers pamanīja, kā asmens nozibsnī parka ielas vecmodīgās laternas gaismā.

Pirms pasa�ieris pamanījās apsviest roku ap Faifera rīkli, va�onis pasitās sāņus un nolēca no bukas. Pasa�ieris ratu aiz�mugurē nu bija pielēcis kājās, turēdams uz va�oņa pusi pastiep�tajā rokā nazi.

Nekad mū�ā Larijs Faifers nebija skrējis tik ātri. Viņ� joņoja pa braucamo ceļu uz parka ieejas pusi. Skrēja, cik jau�das, un kliedza.

-Palīgā! Policija! Slepkavo! Palīgā,policija! Slepkavo!

Viņ� skrēja tā, ka kājas pie zemes nemetās, un tik ilgi, cik vien spēja. Sirds krūtīs kuru katru brīdi draudēja pārplīst.

Ta�u aiz muguras soļi nebija dzirdami.

Pēdīgi Larijam Faiferam vairs nebija spēka. Vēl joprojām kliegdams, viņ� palēnināja gaitu un paskatījās pār plecu at�pakaļ. Pasa�ieris nesekoja. Tālumā uz ceļa stāvēja tikai rati.

Tas trakais vispār nekur nebija manāms. Tas nebūt nenozīmē, ka viņ� mani nevajā. Varbūt viņ� lavās pa krūmiem.

Larijs Faifers no jauna ņēma kājas pār pleciem.

Un kliedza:

-��� Palīgā, policija! Slepkavo!

Ta�u neviens nedzirdēja, līdz pēc pāris minūtēm viņ� bija ticis no parka laukā.

Bet viņ� jau bija projām.

-��� Apsēdies, dēls! Rīgals norīkoja. Cilvēkiem nervi nav no gumijas.

Ebots nomurmināja kaut ko nesadzirdamu, tomēr ap�sēdās atpakaļ mīkstajā krēslā. Detektīvs, noņēmis rokas no pui��a pleciem, atkāpās.

-�� �i �aha partija man ir ļoti svarīga, mister Ebot, Rīgals mierīgi iesāka. Jūs esat pārliecināts, ka tā ir zaudēta?

-��� Bet protams! Jūs tak visu salaidāt grīstē! Tagad jums ir tikpat daudz izred�u, cik nosprāgu�am kaķim. Ja jūs būtu īsts �ahists, tad to sajēgtu.

Rīgals pamanīja, ka D�o Bērtona mutes kaktiņi apvaldītā labpatikā noraustās, ta�u nelikās par to ne zinis.

-�� Izklausās, ka jūs �o to zināt par �ahu, Rīgals turpināja.

Ebots palūkojās uz saviem kurpju purngaliem. Maz�liet,-viņ� atzinās.

Rīgals nogaidīja, līdz Ebots pacēla acis. Vairāk nekā tikai mazliet. Vai nav tiesa� Bilij?

Vārds iedarbojās uz Ebotu kā elektriskās strāvas trieciens. Uzlēcis kājās, viņ� iekliedzās: -Man jātiek prom no �ejienes!

-�� Kāpēc? Rīgals apvaicājās tikpat rāmi, cik rāmi pasnie�dzās, lai puisi aizturētu.

-�� Tāpēc, ka Bilijs Ebots ir miris. Es vairs neesmu Bilijs Ebots. Es esmu Viljams Ebots. Un tā tam jābūt.

Abu skatieni sastapās, un Rīgals apjucis ieraudzījajaunekla acīs nevis dusmas, bet me�onīgas, neizskaidrojamas bai-

Ies, kādas zalgo sagūstīta dzīvnieka redzokļos. Bilijs Ebots baidījās no �aha.

-��� Labi, Rīgals teica. Jūs esat Viljams Ebots. Vai simto reizi jauneklis tika iesēdināts atpakaļ krēslā. Uz Ebota pieres vīdēja sviedru lāses, un puisis tās notrausa ar piedurkni. -Ta�ujums būs man jāizstāsta, kāpēc nomira Bilijs Ebots, Rīgals sacīja.

Skatienu grīdā nodūris, jauneklis ierunājās tik klusi, ka Rīgalam nācās pieliekties tuvāk, lai kaut ko sadzirdētu.

-���� Taisni jāsmejas, Ebots sacīja. Saprotat, divi visu laiku lielākie �aha meistari ir biju�i amerikāņi. Pols Mērfijs un Bobijs Fi�ers abi mēģināja tikt no tā vaļā, saprotat? Mērfijs pārtrauca spēlēt, bet bijajau par vēlu. Viņ� nomira jucis. No�slīka vannā. Fi�ers tāpat pārtrauca. Vienkār�i aizgāja no pasau�les �empionāta. Runāja, ka zobi viņam biju�i vienos caurumos, jo Fi�ers baidījies, ka zobārsti plombās var salikt radioraidītā�jus. Pēdīgi viņ� uzradās ar kaut kādu stulbu izstādi un runāja galīgi nesakarīgi.

Beidzot viņ� pacēla acis.

-��� Vai zināt, kāpēc Bilijs Ebots ir miris? Tāpēc, ka tas viss draudēja arī viņam. Tā vairs nebija nekāda spēle. Piepe�i tā jau bija dzīve. Kā narkotikas, saprotat? �ahs ir pat sliktāks par alkoholu vai kokaīnu, vai visu pārējo. Tas vienkār�i sāk pār tevi valdīt, un tu nevari tikt vaļā.

-�� Jūs būtu varējis kļūt par pasaules �empionu, Rīgals noteica.

-��� Un būtu galīgi nojūdzies. Es manīju, ka tas tuvojas, un aizbēgu. Un apglabāju Biliju Ebotu un atkal pārtapu par Viljamu Ebotu.

-��� Bet vai tad jūs nekad nedomājat par to� par �ahu?

-���� Reizumis, Ebots atzinās. Nu labi, bie�i Bet es glu�i vienkār�i vairs nespēlēju. Lasu �aha rubriku �Times� un lasu �aha �urnālus. Un da�reiz kādu stundiņu pamuļķojos, pārdomājot atklātņu variantus. Bet vairs nemēģinu ar to cī�nīties, saprotat? Ļaunākais jau ir aiz muguras. Tas man vairs nedraud.

-�� Esat pārveidojies?

Ebols apdomāja frāzi, tad pamāja. Nūjā. Pārveidojos. Tagad viņ� bijajau tiktāl nomierinājies, ka atļāvās vārgu smai�du.

-�� Tomēr vēl joprojām interesējaties?

-��� Es interesējos par daudz ko. Tagad, kad ir laiks domāt vēl par ko citu, ne tikai �aha partiju gājieniem. Es, piemēram, lasu. Tagad es daudz lasu.

-��� Kur� ir jūsu mīļākais rakstnieks?

Atbilde nāca nekavējoties: Dīns Kuncs.

-��� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka raksta par to, kā ārpasaule var sagraut cilvēka psihi. Viņ� to saprot.

-��� Un lasāt arī �aha rubrikas, Rīgals piebilda.

-��� Bet nespēlēju. Kamēr man nav jānosē�as pie galdiņa un jāspēlē, saprotat, ar mani nekas nenotiks.

-��� Bilij, jūs�

-��� Viljams, Ebots pārlaboja.

-��� Labi, Viljam. Jūs spēcīgi kritizējāt to, kā es spēlēju �o partiju �Times�.

-�� Kā tad citādi! Jūs spēlējat vienkār�i atbaido�i!

-��� Zinu. Kop� zēna gadiem esmu izspēlējis labi ja pāris partiju, un arī zēna gados nespēlēju diez cik spo�i. Visu laiku pūlos sadabūt kādu, kur� spētu partiju spēlēt manā vietā, tomēr nezin kādu iemeslu dēļ man tas nav izdevies.

-�� Nu jau ir par vēlu, Ebots asi piezīmēja. Ja man bū�tu �aha galdiņ�, es jums nodemonstrētu.

-�� Man ir, nodārdināja Bērtons. Rlgals pārsteigts pagrie�zās uz viņa pusi, ta�u Bērtons bija nodūris galvu, rakņājās galda atvilktnē un no turienes izvilka lētu kartona galdiņu ar plastmasas figūriņām. Vienu mirkli Rīgala sirdī iesila dīvaina līdzjūtība pret veco, sirmo inspektoru. Viņ� iedomājās, kā Bēr�tons vēlā vakara stundā sē� kabinetā, blenzdams ar figūrām un lauciņiem, no kuriem nesaprot itin neko, unpūlas tur atrast slepkavas dvēseles atslēgu. Bezcerības pilnā apziņa bija labi pazīstama arī viņam pa�am.

Ebots jau atkal bija piecēlies un piesteidzies pie Bērtona galda. Nomēzis no lētā galdiņa visas figūras, viņ� nedabiskā ātrumā tās salika pa vietām. Tad paskatījās uz Rīgalu.

-��� Tā, �ī ir jūsu pozīcija, jā? Skaidrs? Un jūs teicāt, ka baltie ar bandinieku iet uz a 4.

-�� Tie�i tā, Rīgals atbildēja.

-���� Nu tad tagad viņ� dabū visu �ito, re? Ebots runāja gandrīz tikpat pārsteidzo�ā ātrumā, cik a�i zibināja rokas pār galdiņu. Ja jūs ar bandinieku ejat tā, redziet, tad vispirms viņ� to novāc. Tad to pa�u ceļu aiziet laidnis. Bet, ja jūs mē�ģināt aizmukt, viņ� iet virsū ar nākamo bandinieku, tad dāmu, un jūs varat darīt vienalga ko, viņ� jums pieteiks matu. Uz�skatāmi demonstrēdams, kā tas notiks, viņ� bīdīja figūras, tad piepe�i tās atkal bija jau pa�reizējā pozīcijā. Un, ja tagad mēģināsiet atvilkt atpakaļ torni, ir jau par vēlu. Bandinieks paspēs pirmais, tad dāma, un jums nav, kur sprukt. Viņ� no jauna sazibināja figūras atpakaļ. Un ja jūs�

Balss aiztrūka, pirksti virs �aha galdiņa sastinga, aprima, tomēr ap tiem gaisā vējoja gandriz vai elektriskais lauks. Pēdīgi, it kā sakopojis visus dvēseles spēkus, Ebots lēni nolaida rokas gar sāniem.

-Un tā tālāk, viņ� iecietīgi noteica, apvaldījis satrau�kumu. -Jūs esat zaudējis. Liecieties mierā! Kāpēc gan jums nepadoties? Tā ta�u ir tikai spēle, Ebots pamāco�i noteica. Balsī ieskanējās neskaidrs zemteksts, gandrīz vai triumfs. It kā viņ� beidzot būtu guvis galīgo uzvaru, spēdams pateikt, ka �ahs ir �tikai spēle�. Pasmaidījis Ebots atgriezās pie sava krēsla un atkal apsēdās. Tā ir tikai spēle, viņ� atkārtoja Metiet mieru!

Rīgals iz�ķīrās par patiesību.

-��� Ja es metī�u mieru, aizies bojā cilvēki, viņ� sacīja.

-��� Kāpēc?

-��� Tāpēc, ka mans pretinieks ir psihiski nenosvērts slep�kava, viss liecina par to. Viņ� pavēlēja mums �o partiju spēlēt, turklāt spēlēt labi, citādi mēs atradī�ot arvien jaunus un jaunus upurus ar pierē iegrieztiem burtiem. Kamēr neesam viņu no�ķēru�i, mums ar �o ārprātīgo jāsadzīvo. Ta�u mēs negribam, lai par to uzzina pla�as aprindas. Jūs redzējāt, kādas atskaņas bijajau notiku�ajām slepkavībām. Vai varat iedomāties, kas notiks, kā reaģēs sabiedrība, ja izdzirdēs, ka �ahu kāds spēlē, par figūrām izmantodams līķus? Ka Aug�īstsaida padarīta par vienu miroņu pilnu �aha galdiņu?

Ebots izteikto varbūtību brīdi apsvēra.

-��� Nu jā, ļautiņi zaudēs prātu, viņ� piekrita. Bet kas notiks, ja jūs zaudēsiet?

-��� Viss ir jau pagalam? Vai jūs esat pārliecināts?

-�� Jā gan. Jau tagad pozīcija ir stipri briesmīga. Ja spēlēsiet stingrā aizsardzībā, sanāks virsū bandinieki. Bet pretuzbruku�mā iet patlaban arī nav nekādas iespējas. Jūs neko nevarat darīt.

-��� Nav taisnība, Rīgals teica. Man ir kaut kas.

-��� Kas tad?

-��� Man ir Bilijs Ebots.

-��� Nē� nē�

-��� Es gribu, lai spēli pārņemtu jūs. Gribu, lai jūs tiekat galā ar to nolādēto nāves partiju. Gribu, lai jūs uzvarat.

-��� Nē! Nē! Ebots sa�ņaudza krēsla paroceņus tā, ka pirkstu kauliņi kļuva glu�i balti, Es nevaru.

-��� Kāpēc ne?

-Tāpēc, ka es nevaru visu atkal sākt no gala, jauneklis iekliedzās, triekdams sa�ņaugtās dūres pret saviem ceļgaliem.

-��� Tas ir tāpat, kā izbiju�u alkoholiķi pierunāt, lai ieņem tikai vienu mazu glāzīti, saprotat? Es nevaru pieļaut, ka �ahs mani no jauna paverdzina, ka atkal pārņem visu manu dzīvi, kā tas reiz jau notika. Man jādzīvo pa�am sava dzīve. Man ir meitene, un viņa pat dambreti neprot spēlēt un savu mū�u par tādu Biliju Ebotu neko nav dzirdējusi. Es visu laiku domāju, ka pabeig��u skolu, tad mēs apprecēsimies, un mums būs bērni kā visiem normāliem cilvēkiem. Vai jūs man varat nosaukt kaut vienu lielu �ahistu, kuram būtu ģimene? Kuram būtu bērni! Ja es at�kal sāk�u spēlēt �ahu, Dievs vien zina, kas ar mani notiks.

Rīgalam nācās sakost zobus, lai neļautos �ēlumam.

-��� Nolādēts, un jūs gribat dzīvot savu dzīvi, apzinoties, ka jūsu vainas dēļ aizgāju�i bojā nevainīgi cilvēki?

-�� Es nevienu neesmu nogalinājis.

-���� Bet kāds to dara un līdz �im vārdu ir turējis. Kop� es spēlēju, līķu vairs nav bijis. Bet, ja es spēlē�u slikti, līķi noteikti sāks parādīties. Inspektors Bērtons pie �īs lietas strādā dienām un naktīm, un viņ� to maniaku nomedīs. Agrāk vai vēlāk. Ta��u pa to laiku mums partija jāvelk garumā, un tas nozīmē, ka jāspēlē. Ar acs kaktiņu paglūnējis uz Bērtona pusi, Rīgals inspektora sejā pamanīja sev veltītu riebuma pilnu skatienu. Ar glaimiem acīmredzot nebija iespējams nobruģēt ceļu uz Bērtona sirdi.

-Bilij�

-��� Viljam, Ebots pārlaboja.

-�� Man nav vajadzīgs Viljams. Man vajadzīgs Bilijs. Cik man zināms, Viljams Ebots izvadā puķes.. Bilijs Ebots ir �aha ģēnijs un var man palīdzēt glābt dzīvības. Jūs teicāt, ka Bilijs Ebots ir miris? Es tam neticu. Es tikko redzēju viņu stāvam tepat pie tā lētā �aha galdiņa, un pirmo reizi desmit gadu laikā viņ� atkal bija dzīvs. Kā jūs nesaprotat, kāpēc esat man vaja�dzīgs?

-��� Un kā jūs nesaprotat, kāpēc nevarat mani dabūt? Ebots klusi atbildēja.

Ta�u Rīgals izlikās, ka nav dzirdējis, un turpināja: Ja neskaita labi ja desmit policistus tepat departamentā, jūs esat vienīgais cilvēks Ņujorkā, kas zina par to �aha partiju. Mēs iedomājāmies, ka vajadzētu iesaistīt kādu augstas klases spē�lētāju, ta�u baidījāmies kādam par to stāstīt, lai nesagādātu vie�lu baumām. Ja jau pats esat sapratis, kas notiek, tad, glu�i lo�ģiski, esat vienīgais cilvēks, kas var mums nākt talkā.

Runādams Rīgals liecās Ebotam aizvien tuvāk, līdz bija tikai sprī�a attālumā no viņa sejas.

-Jūs sacījāt, ka tas juku�ais �ahists mani sasitīs lupatās un ka es �o partiju esmu zaudējis. Sakiet godīgi vai viņ� spēlē labāk pārjums? Vai viņ� spēlē labāk par Biliju Ebotu, kura priek�ā vēl pirms desmit gadiem trīcēja visa pasaule? Vai spēlē labāk? Vai jūs nevarētu partiju izglābt? Man nav vajadzīga pat uzvara. Man vajag, lai spēle turpinās. Vai jūs varētu panākt neiz�ķirtu?

Nez kā Ebots pamanījās vienlaikus izskatīties gan aiz�kaitināts, gan gatavs uz līdzenas vietas apraudāties.

-�� Jūsu pozīcijas ir sliktas, viņ� nomurmināja, nokārdams galva un runādams pats ar saviem ceļgaliem. Tomēr, manu�prāt, viņ� varētu būt tikpat neapdāvināts nejēga kā jūs, saprotat? Neesmu īsti dro�s, bet iespējams, ka jūs spēkojaties ar ma�īnu.

-�� Ma�īnu? Tas ir kā? Rīgals spēji ievaicājās. Ausīs tūliņ ieskanējās aizkapa balss, kura katru dienu klausulē pie�teica pretinieka kārtējo gājienu. Vienu mirkli prātā pat pavīdēja doma, ka slepkava varbūt vispār nav cilvēks, ka tas ir kāds �aha automāts, kas meties amoka skrējienā, ta�u tā jau bija zi�nātniskā fantastika, galīgais neprāts, un Rīgals piespieda sevi koncentrēties atkal uz Ebotu, kura galva nu bija paslējusies aug�up un sejā kūsāja neapvaldāma enerģija.

-��� Iemesli ir divi, Ebots ņēmās klāstīt. Pirmkārt, tic

burti.

-Nu, kas ar tiem ir? Rīgals jautāja.

-��� īsts �ahists tādus nelietotu. Ar B un L viss kārtībā. Bandinieks un laidnis. Bet īsts �ahists zinātu, kā pareizi jāap�zīmē zirdziņ�. Mēs lietojam Zr. Tas ir viens iemesls. Un otrs saistīts ar to, kā norit spēle.

-���� Es teiktu, ka mans pretinieks spēlē diezgan labi, Rīgals sacīja.

-���� Esmu redzējis tos kompjūterus un programmas, un vienreiz biju brīvdienās un vienā koled�ā ar tādu saspēlēju. Toreiz, pirms vēl visu biju metis pie malas. Jūsu partijā bal�tajiem pāris rei�u bija reāla iespēja veidot kādu riskantu kom�bināciju un iet straujā uzbrukumā, tomēr ik reizi tādā situācijā tie tikai maķenīt palielināja spiedienu, sa�ņaudza spīles druscīt cie�āk. Tā spēlē kompjūteri. Viņi neriskē, bet piebeidz jūs lēnām un metodiski. Es jau teicu, tas ir tikai minējums, ta�u jūs spēlējat kaut ko līdzīgu Prāta Spēlei. Tas ir tāds kompjūters.

Rīgals brīdi klusēja.

-��� Vai tas nozīmē, ka varam sadabūt Prāta Spēles pro�grammu un likt viņam pretī?

-Noteikti.

-��� Un tad mēs uzvarētu?

-��� Nekā nebija! Tagad ir jau par vēlu. Baltajiem ir pār�svars, un tā tas arī paliks. Nāktos iziet ārpus visām teorijām, kas sabāztas programmā, un iet tādā uzbrukumā, ko kompj ūters nepazīst. Oriģināli gājieni ma�īnu mulsina. Tad tā uzreiz aiz�lien atpakaļ uz standarta aizsardzību un neziņā mētājas, gaidī�dama pozīciju, uz kuru prot atbildēt.

-��� Bet ja es vienkār�i ietu kā idiots? Rīgals ieprasījās.

-��� Tāpat būtu cauri. Tās ma�īnas visas domā vienādi, tomēr viena otra uzmeistarota itin labi, saprotat? Vidusmēra spēlētājam izred�u nav nekādu. Skaties, no kuras puses gribi, nekā laba nav.

-��� Vai jūs varētu �ajā partijā uzvarēt?

Jautājums it kā pakārās gaisā un tur arī palika, gandrīz vai aptaustāms. Ebota rokas nemierīgi knibinājās.

-�� Man �is tas ir prātā, viņ� �ukstus izmocīja, it kā kau�nēdamies. Glu�i kā pusaudzis, kas grēksūdzē mācītājam atzīs�tas, ka piekopis masturbāciju.

-��� Es negribu jaukties jūsu dzīvē, Rīgals sacīja, apņē�mīgi paliecies uz priek�u, bet pagaidām trīs cilvēki ir zau�dēju�i savu dzīvību. Kāpēc tas ir noticis, mēs nespējam sa�prast. Ta�u baidos, ka būs vēl citi upuri, ja es nespē�u tuipināt �o partiju. Vai jūs mums palīdzēsiet?

Ebots drūmi blenza uz savām sa�ņaugtajām dūrēm.

-���� Nē. Nevaru, viņ� izteica it kā smakdams. Ja es jums palīdzē�u, cilvēki mani atkal atcerēsies. Es ta�u gribēju pat mainīt vārdu, saprotat? Es negribu, ka atkal sāk mākties virsū visi tie �aha fani, ka mani atkal sāki�ajāt. Viņi ir aizmirsu�i, ka esmu dzīvs, un tie�i to es arī gribu.

Rīgals atslīga uz galda malas. Tas bija viņa pēdējais trum�pis. Un negāja cauri. Ta�u, ja Bilijs Ebots negribēja spēlēt, piespiest viņu nekādi nebija iespējams.

Pirms viņ� paspēja bilst ko vēl, istabā ienāca detektīvs un pasniedza D�o Bērtonam zīmīti. Dū�īgais inspektors uz�meta tai acis, pamāja un piecēlās kājās.

-�� Labs ir, pietiek, Rīgai, viņ� sacīja. Aizvedīsim to puiku mājās.

-��� Es nc, Rīgals nomākts atteica.

-�� Nē. Tev jābrauc līdzi, Bērtons norīkoja un, kad Rīgals viņu spēji uzlūkoja, piemiedza aci.

Pēc minūtēm piecām, iesēdināju�i Biliju Ebotu pakaļējā sēdeklī, abi policisti Bērtona sedanā devās caur Centrālo parku. Tiklīdz Bērtons izbrauca vienā no slaidajiem parka ceļa līku�miem, Rīgals priek�ā ieraudzīja policijas ma�īnas un signālugunis.

-��� Kas tur ir? viņ� ievaicājās.

No pakaļējā sēdekļa uz priek�u paliecās arī Ebots.

-��� Mūsu plānprātīgais �ahists �ovakar atkal bija izgājis pastaigāties, Bērtons atteica.

-��� Ko? iekliedzās Rīgals.

-Neuztraucies! Viņ� no�āvis greizi. Ta�u man likās, ka misters Ebots varbūt labprāt apskatītos, kā viņ� strādā.

Nobraucis zālītē, Bērtons nobremzēja un apstājās. Kad abi inspektori izkāpa, viņiem sekoja arī Ebots. Rīgals pamanīja leitnantu Deivisu, Bērtona labo roku, stāvam policistu bariņā platās brauktuves otrā pusē. Viņiem aiz muguras rēgojās vec�modīgs zirga pajūgs, kādi jaukos vakaros mēdz izbraukāt visus parka nostūrus.

Deiviss, kā alla�, bija nevainojami ģērbies pilnā uni�formā. Kad trīs nācēji tuvojās, viņ� pacēla galvu tiem pretī.

-��� Kas noticis, Vil? Bērtons noprasīja.

-������������������� Tas bijis mūsu trakais, inspektor, Deiviss atbildēja.

-��� Gribējis uz�ķērst va�oni, bet tas pamanījies aizlaisties. Tad viņ� nostrādājis �ito.

Pakāpies sāņus, viņ� pamāja ar roku, un piepe�i Rīgals aiz ratiem pamanīja zemē guļam zirgu. Viņ� kopā ar Bērtonu pagājās uz kritu�ā dzīvnieka pusi, Ebots abiem nāca cie�i aiz muguras. Piegāju�i tuvāk, viņi ieraudzīja, ka zirgs ir beigts. Acis bija vaļā, ta�u rīkle pārplūdusi asinīm.

-�������������������� Vienīgais, ko es zinu teikt, sacīja leitnants Deiviss,

-��� ir tas, ka viņ� kaut kā pārlauzis zirgam kāju un tad pārgriezis rīkli.

-��� Ak Dievs! Bērtons nomurmināja.

Nostāju�ies zirgam līdzās, viņi to aplūkoja cie�āk. Platajos sānos dziji miesā bija redzams iegriezts burts B.

-To būtu varējis iegriezt jebkur�. Vai jūs esat dro�s, ka tas bijis mūsējais? Rīgals ievaicājās.

Deiviss pamāja.

-�� Va�onis ir tepat mūsu ma�īnā un runājas ar detektīviem. Paņēmis pasa�ieri pie viesnīcas un te iegriezies parkā. Tas tips, kā viņ� stāsta, nesakarīgi runājis kaut ko par to, ka visi esot tikai bandinieki kādā �aha partijā. Tad va�onis izdzirdējis, it kā kāds paklusu kliedz, pagriezies atpakaļ un ieraudzījis, ka tam tipam rokā maziņ� magnetofons. Un tur ierakstīts, kā viens kliedz. Pēc tam �is meties va�onim virsū. Pēk�ņi, saka, �im rokā bijis nazis, nu un va�onis nolēcis zemē un jozis, cik spēka, atpakaļ uz parka vārtiem. Trakais palicis turpat un licies virsū zirgam.

-�� Kā viņ� izskatījies? Bērtons noprasīja. Varbūt bei�dzot mums būs palaimējies.

-�� Nedomāju vis. Saulesbrilles, pār acīm pārvilkta beisbo�la cepure, �akete ar uzrautu apkakli. V ienu tikai zinot dro�i ka �is bijis būdīgs, Deiviss ziņoja.

Bērtons vīlies kaut ko noburk�ķēja. Pagriezies pret Ebotu, viņ� saņēma to pie elkoņa un pastūma uz priek�u. Re, ar ko mums jāstrādā, mister Ebot. Zirga vietā varēja būt ari cil�vēks. Un nākamreiz, iespējams, būs ar.

Ebots neteica ne vārda un lūkojās lejup uz zirgu. Beidzot pacēlis galvu, viņ� sacīja Bērtonam: Es gribu braukt mājās.

-��� Dzīve jau nav visas tās �aha figūriņas, puika! Vai ne, ko? Bērtons noteica. Pol, sadabū kādu pogaino, lai aizved viņu mājās. Es neparko neļau�u �im puisim spēlēt mūsu vietā. Runa ta�u ir par dzīvību un nāvi.

-��� D�o, Rīgals nopietni bilda, viņ� ir Bilijs Ebots.

-��� Nē, nav vis, Bērtons atcirta. To viņ� pats ta�u tei�ca. Bilijs Ebots ir pagalam. �is ir Viljams Ebots, puķu izvadā�tājs. Un mēs ar slepkavu spēlējam uz dzīvību un nāvi. Ar slep�kavu un kaut kādu �aha ma�īnu, varbūt vienu no tām viltīga�jām krievu ma�īnām. Un �is puika tik augstu neņem.

Rīgals manīja, kāEbota zods spējās dusmās paraujas uz aug�u. Tik augstu neņem? jauneklis vaicāja. Tik augstu neņem? Tu, āksts tāds, ko tu sajēdz no �aha! Es varu pieveikt jebkuru sasodītu �murguli, kas jebkad ir nācis pasaulē! Vār�di, kaismes un neganta niknuma pilni, plūda nevaldāmā strau�mē.

-�� Liecieties nu mierā! Jums jāizvadā puķes. Bet mums ir darī�ana ar slepkavu� iespējams, ka ar viltīgu krievu slep�kavu. Iztiksim bez jums.

Ebots skatījās uz Bērlonu tā, it kā gribētu viņu iedzīt zemē, tad apcirtās pret Rīgalu. Esmu jūsu rīcībā, inspektor!

-��� No tiesas? Rīgals jautāja.

-�� Nē, Ebots noteica. Es nezinu. Ta�u tādas lietas, viņ� pamāja uz zirga pusi, pieļaut nedrīkst. Es pārņemu spēli.

-Jums nav bail cīnīties ar krieviem? Bērtons ievaicājās. Viņa balsī ieskanējās tikko manāma bijība.

-��� Es nebaidos cīnīties ne ar vienu.

Bērtons iekrampējās jauneklim plecā. Jūs uzvarēsiet. Mūsu dēļ. Visas Amerikas dēļ. Pagriezies pret Rīgalu, viņ� tikpat svinīgi turpināja: Tagad parūpējies, lai misters Ebots tiek mājās!

Rīgals pamājis aizvadīja Ebotu pāri ceļam, kur stāvēja pulciņ� brigādes ma�īnu. Tad palūkojās pulkstenī.

-Pusvienpadsmit. Līdz vienpadsmitiem man jāpiezvana uz �Times" un jāpaziņo nākamais gājiens.

Atbilde nāca nekavējoties: Ejiet ar zirgu! Zirdziņ� g se�i. Iesim uzbrukumā.

-�� Bet� Rīgals iesāka, ta�u Ebots pacēla rādītājpirkstu. Nu viņa sejā vīdēja smaids. Tie�i tā varētu smaidīt kaķis, kur� iedzinis stūrī līdz nāvei nomocītu peli� Tas bija tas pats slep�kavnieciskais smīns, kur� reiz iedvesa �ausmas tiem, kas uz�drīkstējās stāties pretī Bilijam Ebotam visu laiku di�ākajam �aha pasaules uzbrucējam.

-�� Atvainojiet, Viljam! Rīgals noteica. Es vairs muti vaļā nevēr�u.

-Tas nekas,-Ebots atsacīja. Pastiepis roku, viņ� omulīgi uzsita Rīgalam pa plecu. Un varat saukt mani par Biliju.

Iepriek� autoritatīvi paziņojis Ebotam, ka nevienam ne tēvam, ne policijas ma�īnas �oferim par �aha partiju un tās saistību ar �monogrammu slepkavībām� nekas nav jāzina, Rīgals norīkoja kādu policistu, lai tas aizved jaunekli uz Bruklinu atpakaļ mājās. Tad, izmantodams policijas radio, sazva�nījās ar �Times� un paziņoja nākamo gājienu. Pārgājis otrpus ceļa, viņ� devās pie D�o Bērtona.

-��� Inspektor, ser, vai drīkstu pazemīgi izlūgties, lai jūs man dotu kādu zīmi, pirms nākamreiz ķertos pie savas izsmal�cinātās D�ord�a M. Koena taktikas? Es gandrīz apraudājos, tādējādi visu samaitādams.

-Es paredzēju, ka tā var notikt, tālab izgudrēm piebrem�zēju, Bērtons pa�apmierināts nogrudzināja. Vai visi �ahisti ir tikpat pasisti kā �is?

-�� Nedomāju vis. Reiz jūras ceļojumā man gadījās sastap�ties ar kādu starptautiska mēroga meistaru, un tas likās tīri sakarīgs. Manuprāt, Bilijam Ebolam glu�i vienkār�i piemīt da�as dīvainības. Atceros, kaut kad lasīju, ka viņ� ejot pie ārsta tikai tad, ja tas piederot pie Amerikāņu leģiona, jo varot izrādīties, ka citi ir krievu spiegi. Galvā viņam �is tas ir no�ķie�bies. Bet man, D�o, viņ� ir īsta Dieva dāvana. Tas, ka man ar �o partiju ūdens smeļas mutē, bija tik skaidrs kā diena, bet komisārs ne sitams nebūtu ļāvis meklēt palīdzību no malas. Varbūt esmu dzimis krekliņā. Ja Bilijs vēl ir kaut uz pusi tik labs kā pirms desmit gadiem, ari tad viņ� ir labāks nekā jebkur� cits, ko mēs varētu sadabūt.

-��� Kā tev liekas, vai tas par to spēlē�anu pret kompjūteru varētu būt taisnība?

-�� Jēziņ, kā lai es to zinu! Man tas pat prātā nebija ienācis. Ja būtu, es ta�u pa�ā sākumā liktu savā vietā domāt ma�īnai.

-��� Atkal garām, ko, Rīgai?

-Var jau būt.

-��� �Monogrammu misteram� �ovakar nelaimējās. Ja tavs puika tagad varētu spēlīti padarīt interesantāku, varbūt mums pietiks laika, lai to prctekli dabūtu rokā. Un, ja tik ilgi nodzī�vo�u, panāk�u, ka zinu visu, kas divdesmit �etru stundu laikā katru dienu notiek īstsaidas kvartālos. Var jau būt, ka tas trakais ies atkal slepkavot, bet, tiklīdz viņ� to sadomās darīt, es �o nogrāb�u.

-��� Vēlu veiksmi! Rīgals atsaucās. Bet kā tu iedomājies novērot se�desmit �etrus kvartālus? viņ� apvaicājās. Tev jau tā ņem nost cilvēkus.

-��� Nelaidī�u, Bērtons noņurdēja. Viņi man neko ne�padarīs, saproti?

Rīgals brīdi pārdomāja. Katram kvartālam pa novēro��anas postenim? Nekas nesanāks, D�o. Pārāk daudz cilvēku. Kāpēc gan neizmantot videokameras? Visu, kas notiek kvar�tālā, ierakstīt lentē. Diennakts elektroniskā uzraudzība.

-��� Rīgai, aizveries, labi? noburk�ķēja Bērtons. Gara acīm redzu kādus piecdesmit pogainos, kas dienu un nakti ar kamerām vazājas pa ielām. Domā par savu �aha partiju un policijas darbu atstāj man! Esi nu tik labs, jā?

-��� Es tomēr norīkotu pāris cilvēku, lai uzmana ielas, Rīgals tiepīgi bilda. Jo sevi�ķi naktīs. Vienkār�i dro�ības dēļ. Līķi lika atvesti no citurienes, acīmredzot ar ma�īnu vai kādu furgonu. Ja kameras fiksētu katru ma�īnu, kas brauc cauri kvartāliem, nākamajā dienā pēc slepkavības ierakstu varētu pārbaudīt un braucamais būtu skaidri zināms. Varbūt varētu pat dabūt vadītāja bildi.

-�� Rīgai, ir jau vēls. Es te slāvu blakus nabaga nobendētam lopiņam, un visādām muļķībām man nav laika. Brauc mājās! Kad varēsi man pateikt kaut ko daudzmaz sakarīgu, piezvani!

Un Bērtons aizslāja prom.

Rīgals paklausīja viņa padomam un brauca mājās, kaut gan bija apvainojies uz Bērtonu. Kāpēc gan tik augstmanīgi jānoraida doma par televīzijas kamerām?

Tas nemaz nebūtu slikti, Rīgals domāja. Un �monogram�mu slepkavību� mīklas atrisinājums būtu sensacionāls. Ja Bēr�tons to izdarītu, ceļ� uz nākamā policijas pārvaldes �efa krēslu viņam būtu vaļā.

Nu, ja par slepkavas notver�anu jāmaksā tāda cena, esmu gatavs maksāt. Ja Bērtons varēs to visu pavilkt, viņ� balvu ir pelnījis. Atgriezies dzīvoklī, Rīgals pavēra Patrīcijas istabas durvis un ielūkojās tajā. Tur bija kluss kā kapā, ta�u likās, ka viņa ieritinājusies platās gultas maliņā. Piesardzīgi aizvēris durvis, viņ� pūlējās iedomāties, ko justu vai iesāktu, ja gulta būtu tuk�a. Vai vispār uztrauktos? Vai arī tikai paraus�tītu plecus un dotos pats uz savu gultu?

Piepe�i viņ� bezgala pārsteigts apjauta, ka neizturami un sāpīgi ilgojas salikt D�einu Koulu. Kop� brauciena pēcpus�dienā uz Bruklinu viņ� par D�einu nebija pat iedomājies, tomēr

pavisam pēk�ņi sajuta viņas klātbūtni, itin kā jaunā sieviete atrastos tepat, �ajā istabā, itin kā vajadzētu vienīgi pastiept roku, lai varētu viņai pieskarties.

Rīgals aprāvās, apcirtās uz papē�a un pie viesistabas bāra ielēja sev kārtīgu glāzīti, ļaudamies neskaidrai apziņai, ka dzīve uzņem aizvien straujākus apgriezienus. Ja tā turpināsies, viņ� noteikti sa�ķīdīs tūksto� gabalos.

D�eina Koula. Viņ� gandrīz nemaz nepazina jauno sie�vieti. Kāpēc viņas tēls ir tik dzīvs? D�eina bija vienkār�i darba�biedre un ne vairāk. Pievilcīga un apburo�a darbabiedre, tas jā. Bet arī viņ� D�einai neko nenozīmēja. Viņajoprojām bija Pīta Mūniza meitene.

Ta�u Pīts bij a miris, un varbūt �o pa�u brīdi D�eina klīda pa spāņu Hārlcmas ielām, meklēdama viņa slepkavas. Kamēr viņ� pats stāv te ar glāzi rokā, taisīdamies trausties gultā.

Labu brīdi visu apsvēris, Rīgals izlēja somu �ņabi izliet�nē un nopūzdamies devās uz ārdurvju pusi. Laiks apstaigāt apkaimi.

Patiesību sakot, D�eina Koula neklīda pa ielām. Viņa sēdēja pie galdiņa mazā, netīrā naktslokālā, klausīdamās kā�das dāmas diezgan skaļās mīlas mokās. No visas �ēlabainās dziesmas varēja uztvert tikai atsevi�ķus vārdus.

-�� Viņas sirds ir salauzta, tāpēc ka draugs viņu atstājis, �ukstus skaidroja vīrietis, kas sēdēja D�einai blakus. Viņa baznīcā nolik�ot �im svecīti, tad sadzī�ot viņu rokā, izrau�ot vīnam aknas un izbaro�ot tās suņiem.

-�� Aknas? D�eina iesmējās.

-�� Tss! Ja viņa sadzirdēs, ka tu smejies, izraus arī tavējās.

Par varītēm sataisījusi nopietnu seju, D�eina taustījās pēc

nākamās cigaretes. Ar nepatiku bija jāatzīst, ka paciņa jau gan�drīz tuk�a. Viņa bija atmetusi smēķē�anu pirms trim gadiem, kad nosprieda, ka tās dēļ nelabi o� mati un apģērbs. Un tomēr, iespējams, lai iestāstītu sev kaut ko līdzīgu domiņai �es neesmu nekāda alkoholiķe�, joprojām nēsāja cigaretes līdzi somiņā� izpīpēdama pa kādai tikai īpa�i saspringtos brī�os. Ta�u pēdējā laikā tādi brī�i gadījās arvien bie�āk un bie�āk, tā ka skaidrs bija viens jāatmet pavisam, un tā viņa arī darīs. Kad pienāks laiks.

Kad pienāks laiks, notiks daudz kas, D�eina iedomājās. Piepe�i viņa jutās bezgala nogurusi un nomākta. Reiz kādu dienu atjās skaistais princis. Reiz kādu dienu Sāra dosies uz savu pirmo balli. Reiz kādu dienu Sāra aizbrauks mācīties uz koled�u. Un D�eina Koula būs palikusi viena. Viena pati ar

saviem nerviem un cigaretēm, kuras patiesībā nemaz negri�bējās.

Un reiz kādu dienu viņa atklās, ka nogalināja Pītu Mūnizu� bet ne jau �ovakar, viņa atskārta. Bija vēls, virsū mācās miegs, par ko jāpateicas veselam lēvenim cigare�u, vienai vai varbūt divām virsnormas glāzītēm un nepārtrauktajai mēļo�a�nai, kas noritēja valodā, kuru D�eina nesaprata gandrīz nemaz, ja neskaita tos porfavor un muchas gracias, un mira, mira, mira.

Viņa miegaini uzsmaidīja savam kompanjonam. Hosē Kolons bija Pīta Mūniza svainis. Vēl viņ� bija armijas militārās policijas ser�ants un visu brīvo laiku pavadīja kopā ar D�einu, lai palīdzētu atrast kādu norādi uz Pīta iespējamo slepkavu.

Viņa pati nespēja tikt skaidrībā, kālab nebija pastāstījusi par Kolonu Polam Rīgalam, kad viņi par to ierunājās pirmoreiz. Nebija ta�u nekā slēpjama. Kāpēc viss būtu jāpārvēr� noslē�pumā? Tas Rīgalam par sodu, viņa izlēma. Par to, ka viņ� bija Pīta priek�nieks un joprojām staigā virs zemes, turpretī Pīts ir jau apak�ā. Kā viņ� uzdrīkstējās pat ierunāties, ka Pīts varētu vai nevarētu būt lietojis narkotikas un varētu vai nevarētu būt sasmērējies. Var jau būt, ka Rīgals pelnījis labāku apie�anos. Viņ� nebija vienīgais, kuram radās tādi pa�i jautājumi. Lai arī cik sāpīga tāda apziņa būtu, tā nu bija.

Ja Rīgals nav pelnījis sodu par to, tad ļoti iespējams, ka pelnījis par kaut ko citu. Visi to vien dara kā cūkojas. Jo sevi�ķi es pati. Ak Dievs, es pati jo sevi�ķi, uzsākdama tādu spēlīti. Pols Rīgals nav nekāds svētais. Lai tad cie�. Es arī cie�u. Runā, ka tas nākot par labu dvēselei.

Tad kāpēc mana dvēsele ir tik tuk�a?

Kaut ari soliste, kājas piesizdama, auroja kā negudra un orķestrītis taisīja lielu jezgu, D�einas galva sāka klanīties. Uz mirkli piemirsās, ka Pīts ir miris un ka blakus sē� viņa svainis.

Pastiepusi roku, viņa aizskāra vīrie�a plaukstu un gandrīz ie�teicās: �Pīt, iesim mājās �u�ēt!� bet tad attapās. Iedomājusies, cik mīļi pretim būtu raudzījies Pīts, to izdzirdējis, D�eina sajuta acīs sarie�amies asaras.

Sagrābstījusi somiņā salveti, viņa piespieda to pie acīm.

-�� Te ir briesmīgi piepīpēts, viņa paskaidroja Hosē.

Tas, palūkojies uz D�einu, noteica: Tomēr mazāk nekā

tajos divos ūķos, kur mēs bijām pirmīt.

-��� Man laikam būs gana. Acis vairs labi nerāda. Varbūt iesim prom?

-��� Pacieties vēl drusciņ! Viņa kuru katru brīdi beigs.

Soliste, it kā to vien gaidījusi, laida vaļā pēdējo kaucie�nu tik izmisu�u, ka �ermuļi pārskrēja pār kauliem, tad, piespiedusi pie krūtīm abas rokas, sabruka uz grīdas tikai tā�pēc, lai tūliņ atkal starojo�a celtos aug�ā mazā klausītāju pulci�ņa �ķidro aplausu pavadībā.

Pēc brītiņa viņa jau sēdēja starp D�einu un Hosē, pārmai�ņus lūkodamās te uz vienu, te uz otru tik precīzi kā metronoms.

Hosē Kolons runāja klusu un uzstājīgi, brī�iem-ņemdams palīgā rokas, lai ar graciozu �estu padarītu svarīgāku vienu otru frāzi. Viņa plauksta ik pa brīdim it kā nejau�i, tomēr bijīgi no�laidās uz dziedātājas apaļīgā aug�delma. Tikai reizi, kad sie�viete pakratīja galvu un kaut ko pieklājīgi iebilda kas tas bija, to D�eina galīgi nesaprata, Hosē satvēriens uz bridi kļu�va cie�āks un balsī ieskanējās asāki toņi, tomēr lielākoties viņ� runāja mīlīgi un tā kā iemidzino�i. Lielās, brūnās acis bija kā piekaltas sievietes sejai, it kā viņ� pūlētos uz sarunu biedri ie�darboties ar hipnozi, un D�eina manīja, kā rimtā skatiena varā sieviete top aizvien pakļāvīgāka un laipnāka. Skatieni uz D�einas pusi pamazām kļuva arvien retāki un retāki.

Tai, kas piedabūjusi Hosē uz precē�anos, vajadzētu viņu labi pieskatīt, D�eina klusībā atzīmēja. �is puisis tiek arsievietēm galā tikpat viegli un a�i, kā vilciens izbrauc cauri tu�nelim.

Pēdīgi Hosē pacēla roku un ar lūdzo�u �estu norādīja uz D�einas pusi. Uzķērusi vārdus amor un corazon, viņa pagai�dīja, līdz sieviete atkal pagriezās uz �o pusi nu jau, likās, vairāk atmaigusi -, un izmantoja izdevību.

-Es viņu mīlēju, -D�eina klusu sacīja. Arī viņ� mani mīlēja, un mēs gatavojāmies precēties. Un nu viņ� ir miris, un tagad es par viņu baznīcā iededzu svecītes. Viņa ļāva galvai teatrāli noslīgt uz sakrustotajām rokām, pateikdamās liktenim, ka tas atvēlējis viņai uz brīdi aizvērt acis.

Dziedātājas sasvīdusī plauksta nolaidās uz D�einas kak�la.

-�� Tās īr smāgi, sieviete apslāpētā balsī ierunājās. Tu pārdzīvo.

D�eina mēmi pamāja, karsti ilgodamās neaizmigt un vismaz kaut kā palīdzēt Hosē.

Viņ� izvilka krāsainu Pīta fotogrāfiju. Tā bija viena no D�einas mīļākajām bildēm, Pīts tur bikli smaidīja. Dziedātāja sajūsmināta pievērsās fotoattēlam un pēc laiciņa atdeva to atpakaļ. It kā pavir�i aplaidusi skatienu visapkārt, viņa sāka Hosē kaut ko sparīgi bērt spāniski. D�einai likās, ka tiek pie�minēti kaut kādi vārdi, tomēr viņa nevarēja par to galvot. Tad sieviete pagriezās pret D�einu un laipni ierunājās: Lūdz Dievu! Tikai viņ� var pālīdzēt. Paplik�ķinājusi D�einai pa plecu, viņa piecēlās un aizsteidzās prom.

-��� Gracias\ D�eina klusi nosauca viņai pakaļ un tad apvaicājās Hosē: Ko viņa teica?

-To, ka, dabiski, negribot nekur jaukties�

-��� Vini visi tā saka, D�eina atsaucās.

-��� Kas viņi? Hosē painteresējās.

-��� Visi viņi. Neviens negrib nekur jaukties.

Hosē pamāja. Pīts tc bijis pirms pāris nedēļām. Zvērēt viņa nevar, ta�u ir iespējams, ka tas bijis tajā pēdējā vakarā. Viņa atceroties, jo Pīts bijis glīts. Esot meklējis kādu panamie�u meiteni, vārdā Estrelita, bet tā pirms tam tikko aizgājusi. It kā uzzinājis vai neuzzinājis, ka tai Estrelitai esot dzīvoklis Simt septītajā ielā.

-��� No kā uzzinājis? Vai no kā neuzzinājis, ja nu tā, D�einajautāja.

Hosē pasmīnēja. Ne jau no mūsu dziesmotās draudze�nes. Viņa, protams, nezina galīgi neko. Un, pat ja kaut ko zi�nātu, visu noliegtu. Neatcerētos pat to, ka tā Estrelita te iegrie�zusies samērā bie�i kopā ar savu draudziņu, kam vārdā, kā viņai palicis atmiņā, esot bijis Hektors.

-��� Precīzi! D�eina iesaucās. Hektors Guzmens, Tas, kur� tika noslepkavots.

-Tie�i tā.

-��� Vai būtu kāda jēga atsūtīt �urp narkotiku brigādes pui�us, lai viņu pazondē?

-��� Nē, Hosē pakratīja galvu. Man liekas, viņa nākusi mums pretī. Uzrādījusi mums pareizo Estrelitu, Guzmena draudzeni, un Pīts turklāt to meiteni meklējis. Un viņa mums pateica, kur Estrelita dzīvo. Manuprāt, neko vairāk viņa nezina, bet arī tas ir krietni daudz. Pamanījis, ka D�eina jau kuro reizi izberzē noguru�ās acis, viņ� piebilda: Un mēs �ovakar esam krietni pastrādāju�i.

-��� Labs ir, D�eina piekrita. Taisāmies no �ejienes prom. Viņa palūkojās visapkārt. Un, jo ātrāk, jo labāk. Izskatās, ka vina tūliņ atkal raus vaļā.

Pagrabinājusies pie atvērtajām Rīgala kabineta durvīm, D�eina neizlēmīgi spēra soli iek�ā. Vai jūs esat aizņemts?

Rīgals pacēla galvu. Galds no papīriem vai lūza.

-Nāciet tik iek�ā!

Apsēdusies viņa uzmeta Rīgalam caururbjo�u skatienu.

-��� Kaut kas noticis. To var redzēt pēc jūsu acīm.

-���� Ziņojumu es atstāju uz jūsu galda, Rīgals atteica. -Tas trakais vakarnakt Centrālajā parkā mēģinājis noslepka�vot kādu va�oni. Puisis aizlaidies, bet tad �is piebeidzis zirgu. Izdevās nokārtot tā, lai tas neiekļūst avīzēs.

-��� Vai ir kādas pazīmes? Pirkstu nospiedumi? Kaut kas ir? D�eina vaicāja.

Rīgals no�ūpoja galvu.

-�� Esam galīgi tuk�ā.

-Velns ar ārā! D�eina izgrūda. Nu, tagad jūs vismaz zināt, ka viņ� nav sieviete� nav ta�u, vai ne?

-��� Nu nav.

-�� Vismaz nav kāda prātu izkūkojusi feministe. Kas met ēnu uz sievie�u labo vārdu. Viņas acis iedzirkstījās. Es cerēju, ka noķersiet to d�eku, kas zvanīja jums ar Bērtonu.

-�� Ak jā, tas vēl arī, Rīgals mīlīgi atteica. Noķērām ar.

-Nu?

-�� Viņ� par slepkavībām neko nezina. Toties spēlē �ahu. Iespējams, ka viņ� varēs palīdzēt. Nenāktu par ļaunu. Vismaz kaut kas.

-��� Un inspektors Bērtons? Vai viņ� arī par to priecājas?

-���� Par D�o Bērtonu nekad nedrīkst teikt vārdu �priecā�jas�, Rīgals aizrādīja. Vairāk piemērots būtu apzīmējums �mazāk burk�ķ�.

-�� Viņ� jau vairāk rej nekā ko�, D�eina sacīja. Gadās brī�i, kad viņā pat pamostas kas glu�i cilvēcisks.

-�� Kad viņ� nākamreiz sūks asinis no manas jūga vēnas, es jūsu vārdus paturē�u prātā.

-���� Viņam nav nekādas vainas. Reiz viņ� man izdarīja lielu pakalpojumu. Vismaz tolaik es to uzskatīju par lielu.

-��� Ko tad?

-��� Atpestīja mani no krāpniekiem un iekārtoja �eit darbā. Man drausmīgi gribējās tikt no tiem un visiem vīra no�ēlojama�jiem, zaglīgajiem, samaitātajiem pudelesbrāļiem prom. Mans tēvocis D�ord�s parunāja ar Bērtonu, viņ� savukārt ar komi�sāru, un te nu es esmu. Vispārīgi ņemot, �ī vieta ir mazāk rie�bīga.

-��� Lielais paldies! Rīgals noteica.

-��� Protams, būtu daudz labāk, ja te ar mani apietos kā ar pieredzes bagātu policisti, nevis kā ar pakalpiņu. Bet visu jau nevar gribēt, vai ne? Viņa dramatiski nopūtās un domīgi pievērsās saviem nagiem.

-��� Tagad, kad te ir departamenta neskartā zeme, kur nav ne personāla, ne kāda vērā ņemama presti�a, jums paveras pla�as iespējas kāpt līdz pa�ai aug�ai, Rīgals piebilda. Vai redzat? Pietiek tikai nogaidīt kādu laiciņu, un viss nokārtojas pats no sevis.

D�eina pamāja, un viss liecināja par to, ka saruna bei�gusies. Tomēr viņa sēdēja, kur bija sēdējusi, joprojām pētīdama savus nagus.

-�� Nu labi, D�eina. Nevelciet garumā! Kas jums padomā?

-��� Redzat man cauri, ko? Man likās, ka esmu neizzināma.

-�� �odien jūs esat izzināma, Rīgals atteica. Kāpēc jūs atnācāt?

-Tikai tāpēc, ka esmu nokļuvusi tuvāk Estrelitai. Vakar�vakarā saskrējāmies ar vienu naktskluba dziedātāju, un viņa atcerējās, ka Pīts bijis pie viņiem un meklējis to Estrelitu. Da�būjām zināt, kur viņa dzīvo.

-��� Kas ir tie �mēs�, D�eina?

-�� Kāds draugs, viņa izvairīgi noteica, klusībā juzdamās pārsteigta, ka turpina to pa�u spēlīti. Ģimenes draugs. Viņ� nav no departamenta.

-�� Kur nu vēl skaidrāk! Rīgals piezīmēja. Vai Bērtona cilvēkiem to jau pastāstījāt?

D�eina papurināja galvu, juzdamās aizvainota, ka Rīgals reaģē tik vēsi. Patiesībā jau tur nav daudz ko stāstīt. Manu�prāt, mums jāpaok�ķerē tur vēl kādu vakaru, pirms saucam palīgā kavalēriju.

-�� D�eina, es visu saprotu, tomēr nevaru atbalstīt, Rīgals sacīja, tā ka �is lai būtu pēdējais vakars. Rīt no rīta lai būtu gatavs ziņojums Bērtona pui�iem un kopija man uz galda! Un iespējami sīks.

D�eina pamāja, piecēlās un devās uz durvīm.

-�� Pavisam sīks? Viņa durvīs pagriezās atpakaļ.

-Tie�i tā, Rīgals apstiprināja. Neizlaidiet neko�

Par vēlu. Viņa bija projām, un Rīgals pakasīja pakausi,

jau nez kuro reizi savā mū�ā prātodams par to, kāpēc sievietes tik pārsteidzo�i at�ķiras no vīrie�iem. Pat policijā sievietes ne�domāja kā policisti. Viņas domāja kā� nu, kā sievietes, lai �ē�līgs Dievs!

Slepkava ne ar vārdu nepieminēja noslaktēto zirgu. Viņ� joprojām zvanīja un paziņoja turpmākos gājienus. Ta�u uzbrukumu arī vairs nebija, un Rīgalu tāds stāvoklis apmie�rināja. Varbūt slepkava bija tāds kā katliņ�, kur� vārās un no kura ik pa brīdim pats no sevis �aujas laukā tvaiks.

Ja par cilvēka dzīvību jāmaksā ar beigtu zirgu, tad labā pāriesim uz ponijiem, Rīgals nosprieda.

Loģikas tur nebija nekādas, tomēr Rīgals visu laiku gai�dīja kādu būtisku, negaidītu pavērsienu. Tāpēc ka pret slepkavu tagad spēlēja Bilijs Ebots. Tomēr nekas nenotika vismaz nekas tāds, ko Rīgals spētu saprast. Slepkava vai viņa kom�pjūters-joprojām ik ritu zvanīja, savā nedzīvajā balsī pieteik�dams nākamo gājienu. Turēdams doto vārdu nevienam neat�klāt Bilija Ebota personību, Rīgals tūliņ pēc tam pats zvanīja uz Ebota Bruklinas dzīvokli. Jajauneklis bija kur izgājis, Rīgals atstāja ziņu automātiskajā atbildētājā, un pēcpusdienā �aha lielmeistars piezvanīja un pateica savu gājienu. Ja Ebots bija mājās un parasti notika tie�i tā -, viņ� uzklausīja Rīgalu nepacietībā, gandrīz vai dīdīdamies, un nekavējoties paziņoja, kā melnie ies tālāk.

-��� Vai tad jums nav jāapdomājas, pirms iz�ķiraties par gājienu? Rīgals reiz apvaicājās. Jāpastudē pozīcija vai tamlīdzīgi?

-��� Vai atceraties mūsu norunu, inspektor? Nekādu jautā�jumu un nekādas apsprie�anas.

-�� Labi jau labi! Rīgals negribīgi piekrita.

-��� Bet, tā kā pēc balss izklausās, ka jūs esat norūpējies, atļaujiet man ko teikt. Pirmajā lielajā turnīrā es spēlēju, kad man bija deviņi gadi. Spēlēju ar baltajiem. Fran�u aizsardzību. Partija ritēja diezgan gludi, bet tad divdesmit tre�ajā gājienā pretinieks nolika zirdziņu uz e se�i, un es sasitu viņu lupatās. Viņam būtu vajadzējis iet ar laidni uz f septiņi. Vai saprotat, ko es gribu teikt, jā?

-�� Ka man pienāktos aizvērties un ka �ī partija jums jau ir galvā? Rīgals minēja.

-��� Apmēram tā, Ebots atteica.

-��� Sakiet man vai jūs tie�ām atceraties visas partijas, ko esat spēlējis?

-��� Bet protams! Visi ta�u atceras.

-��� Nē, Bilij. Visi ne.

-�� Nu tad es atceros, tā ka par to varat neuztraukties. Tur�klāt pagaidām tas tips iet tie�i tā, kā no tāda komunistu lo�ņas arī var sagaidīt, un es tam esmu gatavs. Jāpadomā būs tikai tad, ja viņ� izdarīs kaut ko negaidītu.

-Es jums pilnīgi uzticos, Bilij.

-��� Labi. Pareizi darāt, jo es drīz vien bū�u ar to riebekli ticis galā. Starp citu, inspektor, mēs tie�ām spēlējam ar kompjū�teru.

-��� Kā jūs to zināt? Rīgals veicīgi ieprasījās cerībā, ka Ebots varbūt spētu atpazīt programmu vai zinātu ko teikt par kompjūteru un tad policija varētu slepkavam sadzīt pēdas.

-�� Viņ� neredz spēles laukumu. Vienkār�i atgremo gājie�nus, mēģinādams mūs nodzīt līdz nāvei. Un kompjūters ari nav diez cik labs. Tā ka dzīvoj iet mierīgi!

-�� Neaizmirstiet, ka partijai jābūt interesantai! Rīgals vēlreiz piekodināja.

-Drīz vien tā kļūs pavisam interesanta, Ebots atbildēja, un pat klausulē skaidri varēja samanīt viņa smīnu.

Viņam acīmredzot bija prātā kas nopietns, tomēr tad, kad vakaros, viens pats tupēdams savā dzīvoklī, Rīgals uz �aha galdiņa salika figūriņas un pūlējās saprast, ko Ebots dara un ko cer panākt, viņ� netika skaidrībā. Inspektors pats bija tik vāj� �ahists, ka spēli vienmēr iedomājās pārpilnu �ilbino��iem, drosmīgiem, nāvējo�iem cirtieniem, plīvojo�iem karo�giem un dārdo�iem lielgabaliem. Bet Ebots spēlēja citādi gājieni likās pieticīgi, gandrīz nepamanāmi, un Rīgals nekā nespēja saskatīt, kādā ziņā melnie pa�a figūras tagad atro�das labākā vai mazāk draudo�ā situācijā nekā tad, kad pie stūres bija viņ� pats. Izgudrojies krustām �ķērsām, viņ� apmie�rinājās ar domu, ka da�ām lietām atliek vienīgi ticēt.

Atsaucoties uz D�eka Fērgusona rakstu par slepkavnie�cisko �ahistu, ���Daily News�, kā arī citās avīzēs bija parādījies pāris īsu, nervozu minējumu. Bet D�o Bērtons savu līniju turēja līdz galam. Neviens no viņa cilvēkiem nerunāja ar presi, arī Rīgala padotie cieta klusu. Komisārs Galahers mēram jopro�jām par �aha partiju nebija minējis ne vārda, tā ka nevienam nebija, ko teikt. Bērtons turējās kā klints, un visi jautājumi pret viņu sa�ķīda kā jūras putas. Tā kā vairs neviens neatradās, kas uzturētu publikas interesi, si�ets zaudēja popularitāti no pirmajām lappusēm to ātri vien izspieda citas traģēdijas, citas katastrofas, citas psihozes, ar kurām Ņujorkas ikdienas dzīve bija pārpārēm pilna.

Cik Rīgalam bija zināms, pat pilsētas jaunie�iem bija apnicis sev uz pierēm ar nagu laku rakstīt sazin kādus ziņoju�mus. Tagad, ja viņ� pareizi saprata, jaunatni vairāk interesēja kāda jauna apsēstība apak�veļas izrādī�ana un veļas gabalu nēsā�ana virs ikdienas apģērba, tādējādi atdarinot vienu vai otru rokzvaigzni. �Post�, piemēram, jauno modi laikam bija izraudzījies par galveno tematu ziņu rubrikā un katru dienu pirmajā lapā pamanījās ievietot pa kādai bildei ar kuplkrūtainu mei�u vienā apak�veļā, un Rīgals sprieda, ka Amerika aiz�gājusi greizi brīdī, kad valsts mērogā netika izvirzīts likumpro�jekts par rokenroleru skaita ierobe�o�anu. Tomēr maniakālais �ahists vismaz no pirmajām lappusēm bija prom. Un tas jau bija kaut kas.

Rīgals tikko paspēja nolikt klausuli pēc sarunas ar Ebotu, kur� paziņoja nākamo gājienu, kad iezvanījās kabineta privātais telefons.

Runāja D�o Bērtons.

-�� Viens no manējiem beidzot ticis klāt Fērgusonam. Par to �aha lietu.

-Nūjā. Un?

-��� Kāds anonīms tips, Bērtons sacīja. Piezvanījis uz redakciju, pie aparāta gadījies Fērgusons un pacēlis klausuli. Viņam vienkār�i veicies, un cauri.

Rīgals mirkli visu apsvēra un tad jautāja: Ko tu par to domā?

-�� Es domāju, ka Fērgusons saka patiesību. Pat ja viņam �ajā ziņā nav lielas pieredzes.

-Tātad tas nozīmē, ka neviens no mūsējiem to nav da�lījis.

-��� Iespējams. Kad izpļāpājas policists, viņ� to nedara anonīmi, jo rēķinās ar kādu pakalpojumu priek�dienām.

-�� Vai Fērgusons to zvanītāju nav pazinis? Varbūt atceras kaut ko par viņu?

-�� Ne. Vīrie�a balss, viņ� saka. Apslāpēta, Bērtons pie�bilda.

-Tad tas bijis mūsu slepkava.

-���� Tā apmēram izskatās. Bet kāpēc? Kāpēc viņ� grib piesaistīt presi?

-�� Varbūt viņam patīk lasīt par sevi avīzēs, Rīgals mi�nēja. Tādiem kā viņ� tas parasti patīk. Viņ� apklusa. Es tikai ceru un ceru, ka tam riebeklim nav kļuvis garlaicīgi.

Klausulē atskanēja nopūta.

-Tu ar visiem saviem pilsētas zirgiem! Es vairs nespēju. Neredzu nekādu izeju. Lai arī kā man negribas to teikt, bet nezinu, vai mums ir kāda cerība, ka viņ� nevienu vairs nenomu�īs. Bērtons nokrem�ļojās, tad apvaicājās: Vai ar komi�sāru neesi runājis?

-��� Nē, Rīgals atteica.

-��� Viņ� uzradīsies. Ja notiek kaut kas, paziņo!

-�� Noteikti.

-��� Staip citu, es dabūju no D�einas Koulas to ziņojumu par Estrelitu. Manējie ķemmē to apkaimi.

-�� Manējie ari, Rīgals sacīja.

-�� Labi. Varbūt veiksies.

-��� Tad tā �ogad būs pirmā reize.

-��� Un viss tikai tāpēc, ka tu mū�am vazājies apkārt ar velns zina ko, Bērtons noteica, tad nolika klausuli, un Rīgals saklausīja vairs tikai klik�ķi.

Pēc minūtēm piecām viņam piezvanīja no komisāra ka�bineta. Rīgalam bija jāuzkāpj aug�ā uz pārrunām.

Galahers pamāja uz tuk�ā krēsla pusi, un Rīgals sēzda�mies iedomājās, ka vēl pirms pāris nieka nedēļām viņam ne prātā nenāca gaidīt uzaicinājumu, lai komisāra kabinetā ap�sēstos.

Viss mainās, viņ� sev klusībā atgādināja un atturīgi jau�tāja: Jūs gribējāt mani redzēt, ser?

-Jā, Pol. Nesasprindzinies, vari neuztraukties!

Rīgala reakcija bija pilnīgi pretēja. Viņ� pamāca, tomēr sēdēja kā koku norijis, iztēlodamies, ka tie�i tā izskatījies Dreifuss tribunāla priek�ā.

-��� Kas jauns politiskajā frontē? komisārs apvaicājās, iekārtodamies pie savajakstāmgalda. Pēdējā laikā neesmu manījis tevi avīzēs.

-�� Es politikā nejaucos, ser, Rīgals atbildēja. Vienīgi tad, ja Patricija mani kaut kur aizvelk sev līdzi. Bet pēdējā laikā viņa ir tik aizņemta, organizējot to Storma kompleksa bufonādi, ka mums vairs nav laika nekur iet.

-��� Nūjā, laikam gan, komisārs atsaucās.

Rīgalam tā vien likās, ka viņ� grasās kaut ko sacīt vai arī uzdot personiskas dabas jautājumu, tomēr nespēj saņemties. Beidzot, piemiedzis tum�ās acis, viņ� iz�ķīrās klusēt un neka�vējoties pārslēdzās uz parasto darba re�īmu.

-��� D�o Bērtons tai Monogrammu Slepkavas lietai tērē �ausmīgi daudz spēku, Galahers teica. Savācis cilvēkus no visiem pilsētas iecirkņiem, bet taustāmu rezultātu kā nav, tā nav. Ja nebūtu tās nolāpītās �aha partijas, es jau noticētu, ka slepkava vispār no pilsētas aizbraucis. Lai nu kā, es teicu D�o, lai papildspēkus vismaz daļēji lai� vaļā, bet �odien viņ� atnāk pie manis un liek priek�ā apdraudētajā rajonā izlikt video�kameras. Vai neizklausās pēc kaut kā pazīstama?

-�� Mazliet, Rīgals atteica.

-��� Tā jau es domāju. D�o teica, ka tā esot tava ideja.

-�� Cik jauki, ka viņ� tā darījis!

Galahers pasmīnēja.

-�� Manuprāt, viņ� gaidīja, ka es to noraidī�u. Problēma ir tā, Pol, ka mēs nezinām kad un vai vispār tas trakais atkal kādu gribēs nogalināt. Un mēs nevaram atļauties turēt pilnas ielas ar policistiem cerībā, vai kāds no viņiem neuzdursies ti�pam, kur� stiepj līķi. Ar video mēs varētu samazināt izdevu�mus un tomēr palikt spēlītes ietvaros.

-��� Kamera gan vēl nevienu un nekad nav spējusi aiztu�rēt, Rīgals viņam atgādināja.

-��� To es zinu, Galahers nepacietīgi attrauca. Un ne�viens netiks aizturēts ari nekur citur pilsētā, ja neizdabūsim po�licistus laukā no tā sasodītā milzu �aha galda Aug�īstsaidā. It kā gaidīdams iebildumus, viņ� apklusa, ta�u Rīgals sēdēja ar taisnu muguru, klusēja un gaidīja.

-�� Lai nu kā, komisārs turpināja, es sazinājos ar �Ko�munikāciju dro�ības sistēmām�. �odien viņi atsūtīs pie tevis savu cilvēku. Aprunājieties! Es gribu, lai tu ar to tiec galā.

-��� Kāpēc es, ser? Tā ta�u ir Bērtona lieta.

-�� Zinu, bet viņam diez kā neveicas draudzīgās sarunās. Mēs ta�u gribam, lai tie cilvēki mums palīdz, nevis aiziet^funādamies. Galahers pasmaidīja. Ja cilvēkam ir dotības poli�tikā, tam ir ari zināmas priek�rocības.

-��� Nezinu gan, ser, Rīgals saspringti noteica. Ar ka�merām arī ir problēmas.

-��� Dabiski! Galahers atsaucās.

-��� Esmu par to domājis. Runa varētu būt par kādām se��desmit vai septiņdesmit kamerām. Varbūt vairāk. Tas maksātu velns zina cik. Tie cilvēki, kuņas esam piesaistīju�i, nu, viņi jau saņem algu tik un tā. Te vajadzēs vēl vienu dispe�eru un kārtīgu bud�etu piedevām.

-Nūjā,-Galahers skābi novilka. Tas man arī ienāca prātā. Un ko tu vari likt priek�ā?

-��� Kaut ko varbūt varu. Vai jūs, ser, kaut ko zināt par tām �Komunikāciju dro�ības sistēmām�?

-��� Rei�u reizumis saskrienos ar kādu no viņiem. Repu�tācija viņiem ir laba.

-��� Un vai popularitāte ir? Kā jums liekas, vai viņi būtu ieinteresēti?

-��� Kur� tad nav! Tikai tu ne, Galahers piebilda.

Lai gan Rīgala sirdi milza rūgtums pret �o cilvēku, kas bija nodevis viņu �gandrīz� draudzību, viņ� pasmaidīja.

-Varbūt iespējams piedabūt viņus nolaist cenu, ja līgumu noslēdz tā viltīgi. Ja, piemēram, slepkavu noķeram ar viņu palīdzību, tad pēcāk apberam viņus ar zeltu uz atlīdzības rēķina un izpū�am pa visu pasauli, ka bez viņiem neko tādu nebūtu dabūju�i gatavu. Tas viņiem būtu daudz izdevīgāk nekā vien�kār�a īres maksa.

Galahers kādu brīdi pūlējās ar abiem rādītājpirkstiem pacelt gaisā zīmuli. Tad pamāja.

-��� Izklausās prātīgi, Pol. Tā arī darīsim. Tu ar tiem cil�vēkiem parunā un papūlies nosist cenu līdz absolūtajai nullei! Tad ziņo man, un es rīko�os un paskatī�os, kā vēl viņus var ap�maukt. Viņ� paraustīja plecus. Un ko var zināt? Sliktāka�jā gadījumā varbūt man izdodas pielauzt kādu, lai pie�ķir tā�du kā ziedojumu par labu pilsētai.

-��� Jauki, ser. Vai tas būtu viss?

Galahers atkal saminstinājās, ta�u beidzot pamāja. Rīgals piecēlās un izgāja pa durvīm.

Kapteinis Viljams �mits no komunikāciju divīzijas elek�tronikas daļas bija sīks, kalsns vīrs ar rudiem, cirtainiem matiem un caururbjo�u skatienu. Acis piesardzīgas un tramīgas kā lapsai Rīgalam ienāca prātā. Ta�u, tiklīdz �mits noprata, kas Rīgalam vajadzīgs, visa piesardzība izkūpēja kā nebijusi. Viņ� saberzēja rokas un kaismīgi iesaucās: Vienmēr esmu gribējis pamēģināt kaut ko tādu! Kāda lieliska izdevība pa�stāvīgi novērot veselu rajonu! Tur paveras tādas iespējas! Da�biski, nav jau tas pats, kas redzēt visu tuvplānā, kur visi ir ar miesu un asinīm, ta�u zināmā mērā tā ir pat labāk. Vajadzības gadījumā var visu noskatīties vēl un vēl reizi, kad pagāju�as jau nedēļas vai pat mēne�i. Vienu gan es nezinu vai mums pietiks cilvēku, lai tiklu galā ar tādu lēveni kameru, kas strādā divdesmit �etras stundas diennaktī. Vai varat iedomāties, inspektor, cik daudz būs jānoskatās?

-��� Nez vai tik traki būs, Bil! Dienas laikā, piemēram, diezin vai kāds staipīs apkārt līķi. Patiesībā runa ir par naktīm, proti, pēc pusnakts. Nojums gribu uzzināt vienu cik daudz kameru nepiecie�ams, lai mēs varētu paturēt redzeslokā visu rajonu?

-Tas būtu jāaplē�. Dodiet man mazlietiņ laika! �mits atbildēja.

-�� Es bū�u tepat savā kabinetā.

Pēc pieciem Rīgala kabinetā ieradās Mērvs Izaks no �Komunikāciju dro�ības sistēmām�. Noklausījies Rīgala plā�nu, viņ� minēja tūksto� iemeslu, kuru dēļ tāds nav realizējams, un tūliņ, pat elpu neievilcis, izklāstīja, kā viss notiks.

-�� Manuprāt, kapteinis, Izaks pamāja uz kapteini Smitu, kur� bija apsēdies uz krēsla istabas otrā galā, visu ir aprēķi�nājis. Pietiktu ar trīsdesmit trim kamerām. Viņ� gribēja teikt vēl ko, bet aprāvās, jo kabinetā ienāca D�o Bērtons, durvis atstādams līdz kājai vaļā.

Rīgals visus iepazīstināja, un Bērtons, paņēmis vienīgo brīvo krēslu, piegrūda to pie Rīgala galda.

-�� Pastāstiet D�o, pie kādiem secinājumiem jūs abi esat nonāku�i! Rīgals uzaicināja.

Izaks pamāja. Pamatīgs darbiņ�, viņ� sacīja. Ja jā�redz katra iela, katrs krustojums.

-�� To es pats zinu, Bērtons atņurdēja. Aplaidis skatienu visapkārt, viņ� turpināja: Jauks kabinetiņ�, Rīgai. Manējā visas mēbeles jūk un brūk.

-��� Krēsli jau parasti sāk ļodzīties, ja ar tiem visu laiku kādam dod pa galvu, Rīgals mīlīgi atteica un atkal pievērsās Izakam.

-���� Tātad jūs gribat zināt, kādas ma�īnas pa �o pilsētas rajonu brauc vakara stundās. Nenāktu par ļaunu, ja katru ma��īnu varētu izsekot, kamēr vien tā rajonā uzturas, ta�u, ja tā padomā, tas nemaz nav tik nepiecie�ams. Patieslbājums ta�u jāzina tikai tas, kādas ma�īnas konkrētajā laika periodā tur iebrauc, pareizi?

-��� Laikam gan, Bērtons gausi novilka. Jā, laikam tā ir.

-Nu, paldies kapteinim �mitam, viņ� tik tālu aizdomājās. Jums nepiecie�amas kameras apmēram uz trīsdesmit krusto�jumiem visriņķī vajadzīgajam rajonam. Tad tiks fiksēts katrs, kur� iebrauc, un katrs, kur� izbrauc. Atgāzies krēslā, viņ� pa�apmierināts no mēteļa kabatas izvilka cigāru, paraudzījās visapkārt pēc pelnu trauka, bet, to neatradis, negribīgi iebāza cigāru atpakaļ kabatā.

Rīgals parāva galda atvilktni, sadabūja pelnu trauku un pabīdīja to tuvāk Izakam, kur� tencinādams no jauna izvilka cigāru un to aizdedzināja. Nekavējoties sarosījās arī Bērtons, salūkoja milzīgu, melnu, punainu pīpi, sabakstīja tajā vai pus�mārciņu tabakas un, pielaidis uguni, izpūta biezu dūmu mākuli, kas pāri galdam kā lavīna uzvēlās tie�i virsū Rīgalam.

-�� Tabaka ir kaitīga veselībai! komandas telpā iesaucās D�eina Koula.

Bērtons pasmīnēja. Tev to skuķi vajadzētu atlaist.

-��� To jau es visu laiku grasījos darīt, bet tad atklājās, ka darbu viņai �eit esi sagādājis tu, Rīgals norādīja. Tātad viņa ir neaizskarama.

-��� Man prieks, ka beidzot esi apjēdzis, cik liela ir mana autoritāte, Bērtons nepalika parādā. Pastāstiet man par tām kamerām! viņ� pievērsās Izakam. Kā tās strādā?

-��� Katrā ir iebūvēts pulkstenis, tā ka ierakstā parādās laiks. Tā jūs varēsiet salīdzināt laiku, kad ma�īna iebrauc un izbrauc no rajona, un aprēķināt, cik ilgi tā tur uzturējusies. Atkarībā no tā, kurā vietā astoņu kvartālu rindā tā izbrauc, tāpat var spriest par to, kāds bijis mar�ruts, piemēram, pa kādu ielu ma��īna braukusi. Tas varētu noderēt.

-��� Kādu bildi mēs dabūsim? jautāja Bērtons. Ja kaut kas notiks, tad, domājams, pēc pusnakts. No ielas lampām ne�kādas lielās jēgas nav. Vai ierakstā, piemēram, būs iespējams saskatīt ma�īnas numuru?

-�� Inspektor, jūs nevarat iedomāties, cik tālu ir aizgājusi tehnikas attīstība. Uzlaboju�ies ne tikai objektīvi, bet arī vi�deolentes. Es nerunāju par tādām lentēm, kādas jūs pērkat universālveikalā. Ar tādu aprīkojumu, kāds mūsu rīcībā ir �o�dien, jūs varat lasīt pār plecu avīzi cilvēkam, kur� atrodas citā kvartālā.

Bērtons cienīgi pamāja, pats pret savu gribu juzdamies pārsteigts.

-��� Kā tev liekas, Pol? viņ� ieprasījās.

-�� Izklausās diezgan labi, D�o. Un tu varēsi atbrīvot kriet�nu daļu cilvēku.

-������������������� Da�us es tomēr paturē�u. Lai patrulē, Bērtons norūca.

-�� Var jau būt, ka esmu vecmodīgs, tomēr man labpatīk domāt, ka vairāk gan īsts policists, nevis kompjūters, laimīgā kārtā varētu uzdurties tam preleklim un iztaisīt viņam paurī caurumu.

-��� Un kā ar cenu? Rīgals vaicāja Izakam.

-�� Par to domā boss. Kad skaitļi būs zināmi, vai gribēsiet tos redzēt?

Rīgals, paturēdams prātā Galahera rīkojumu ievadīt sa�runas par naudas lietām, pavēra muti, lai sacītu -jā, ta�u nepa�spēja. Bērtons viņu atsēdināja, nodārdinādams: Nē, johaidī ar ārā! �īs lietas kārtojiet ar komisāru!

Izaks paskatījās uz Rīgalu, un viņam neatlika nekas cits kā bezpalīdzīgi noplātīt rokas.

-��� Kad mēs visas tās mantas varēsim dabūt? Bērtons nbprasīja.

-�� Ja viņi vienojas par samaksu un jūs sadabūjat ma�īnas, vienu daļu varam uzstādīt jau rītvakar. Pārējo-līdz nedēļas bēigām. Viņ� paraustīja plecus. Tik daudz kameru mums nemaz nav. Būs jāiet ubagot, aizņemties vai zagt.

-�� Ņujorkas likumi bargi vēr�as pret jebkura veida zādzī�bu, Bērtons aizrādīja.

-�� Vienīgais, pret ko joprojām vēr�as, Rīgals piezīmēja.

Kad visi bija projām, Bērtons vēl labu laiku nosēdēja komandtelpā, pļāpādams un jokodams ar D�einu Koulu, Rīgalam tas krita uz nerviem. Lielo telpu pieskandināja D�einas meitenīgie smiekli, un Rīgalam tā vien niezēja nagi iet laukā un pateikt Bērtonam, lai lasās, lai liek mierā viņa personālu, lai ļauj strādāt. Un pa�am nācās atzīt, ka tāda vēlē�anās jāuz�skata par visai savdabīgu.

Sakārtojis savu galdu, viņ� izgāja no kabineta un, ne�daudz vīlies, konstatēja, ka D�eina Koula ir jau prom. Varbūt aizgājusi kaut kur kopā ar Bērtonu? Varbūt pēc darba mazliet iedzert?

Vai nav vienalga, velns ar ārā!

Iekāpis liftā, lai brauktu aug�ā uz savu dzīvokli, viņ� ie�domājās, ka varbūt Patrīcija būs mājās.

Nebija. Automātiskais atbildētājs ziņoja, ka viņa līdz vēlai naktij strādā�ot Storma kompleksā un lai viņ� ejot va�kariņās viens pats vai arī sameklējot kaut ko ledusskapī. Rī�gals, viegli aizvainots, paraustīja plecus, tomēr nejutās pār�steigts un sāka rakņāties pa ledusskapi. Interesanti, viņ� prātoja, vai Patrīcija tie�ām līdz vēlai naktij strādā Storma kompleksā? Tad viņ� nosprieda, ka tas vairs nav �interesanti�.

Patrlcija tie�ām līdz vēlai naktij strādāja Storma kom�pleksā. Viņa kaila gulēja vienā no Storma kompleksa tipveida dzīvokļiem. Gultā viņai līdzās, arī kails, zem smalka atlasa palaga gulēja Olivers Storms. Patrīcijai rokā bija pāris auduma paraugu, un viņa vaicāja, kur� no tiem Stormam patīkot labāk.

-�� Esmu nācis pie secinājuma, ka pilnīgi paļaujos uz tavu gaumi, Storms atteica. Patiesībā man liekas, ka tava gaume man patīk labāk par visām sievietēm, kas jebkad ir biju�as manā gaumē.

Patrīcija iesmējās. Katrai sievietei tie�ām patīk, ka viņu novērtē. Auduma paraugi nokrita uz grīdas, viņa paslidināja roku zem palaga un ļāva tai apstāties uz vīrie�a cirk�ņiem.

-Tik silts, viņa sacīja. Tik jauks.

-�� Tik vientuļ�, Storms atsaucās, uzlika roku Patrīcijai uz pakau�a un viegli bīdīja viņu zemāk. Patrīcija atmeta pala�gus, patrinās pret to ar vaigu, paburnīja ar lūpām, tad aizvēra acis un saņēma mutē.

-�� Tas ir tik jauki, Patrīcij, Storms izdvesa, abām rokām instinktīvi vadīdams viņas pakau�a kustības. Tikai neap�stājies. Tikai nedomā apstāties.

Patrīcija dobji iekunkstējās. Storms aizelsies nemitējās viņu mudināt, piepe�i sastinga, pirksti krampjaini ieķērās viņas matos, viņ� ievaidējās un notrīsēja. Cie�ais tvēriens pamazām kļuva slābanāks, tomēr Patrīcija palika, kur bijusi, un lēnītiņām turpināja laizīt. Pēdīgi viņa pacēla smaido�o seju.

-Labi?

-�� Brīni�ķīgi, viņ� sacīja.

-��� Es tevi mīlu, viņa teica.

-Ne tik stipri, kā es domāju mīlēt tevi, Storms atsaucās. Balsij aiztrūkstot, viņ� nogāza Patrīciju gultā, pārliecās viņai pāri un lēnām skūpstīja viņai stilbu iek�puses, virzīdamies aiz�vien augstāk un augstāk. Patrīcija grima saldkaislē, �ūpodama

gurnus aug�up un lejup turpat viņa acu priek�ā. Pirmais spē�cīgais baudas vilnis pār�alca visu augumu, un viņa iekunk�stējās.

-Jā, Oliver, jā! Piepe�i viņa izgrūda garu, trīso�u vaidu, uz brīdi cie�i piespiedās viņa sejai, tad iekliedzās un spirinā�damās pūlējās atraisīties.

-��� Pietiek, lūdzu! Es nespēju� lūdzu� vairāk nē�

Storms uzbīdījās viņai virsū. Tad Patrīcija sajuta, kā

Storms ieiet viņā, un iedomājās, vai patiesi sāk Oli veru Stormu mīlēt. Tas būtu jauki, viņa nosprieda. Jo sevi�ķi, ja arī viņ� mani patiesi mīlētu.

Tad viss būtu daudz vieglāk, daudz jaukāk. Kamēr viņa gremdējās apcerē, gumi pa�i no sevis pieskaņojās ritmam, un ķermeņa dzīlēs no jauna uzviļņoja dīvains siltums.

Ienāca prātā Pols. Nez vai viņ� varētu iedomāties, ka �o�brīd viņa sieva atdusas Olivera Storma skaujās? Uzmācās pēk��ņa vainas apziņa, ta�u to ātri vien nomainīja vēl jo spēcīgāks triumfs, panākumu reibonis un gandrīz atriebības saldme.

Tad viņa Polu Rīgalu izmeta no galvas un koncentrējās uz neapturami augo�ajām baudas trīsām, kas caurstrāvoja visu ķermeni.

-��� Tikai neapstājies, Oliver, viņa izdvesa. Lūdzu, neapstājies!

Olivers Storms kaut ko nesaprotamu atņurdēja. Viņam ne prātā nenāca apstāties. Arī tad ne, ja viņa to lūg�us lūgtu.

Pols Rīgals Aug�īstsaidā bija pavadījis vairāk nekā piec�padsmit savas dzīves gadus, tomēr ��aha galdiņa� apgaita vēlās novakar ēs lika saprast to, cik maz viņ� zināja vai cik maz ikvienam cilvēkam vispār iespējams zināt par savu apkaimi.

��aha galdiņ�� stiepās no Septiņdesmit piektās ielas dien�vidos līdz Se�desmit devītajai ziemeļos un no īstriverdraivas līdz pat Piektajai avēnijai, kas gāja gar Centrālo parku. Viss apgabals Rīgalam senāk bija licies kā viens viendabīgs vese�lums, ta�u tagad, pēc ikvakara pastaigām, viņ� saprata, ka ra�jons veidojas no daudziem sīkākiem gabaliņiem. Septiņdesmi�tajās ielās, kur dzīvoja viņ� pats, lielākā daļa bija jauni cilvēki. Bet, ja ielūkojās lejāk, Se�desmitajās, tur bija mazāk daudz�dzīvokļu māju, bet vairāk savrupmāju un limuzīnu, kuros gai�dīdami sēdēja �oferi.

Tuvāk upmalai atrodas īsti kolorīti apgabali, Rīgals tajos vispār agrāk nebija ieklīdis. Tur rindojās sīkas delikate�u bo�dītes, pārtikas veikaliņi un gaisā vēdīja smar�as, kas spēcīgi nomāca pat skābo dvaku, kāda pildīja Ņujorkas ielas vasaras tveicē.

Vai kāds vispār �o apkārtni tā īsti pazīst? Ar to, ka te dzīvo, Rīgals prātoja, noteikti ir par maz. Ir jāiziet laukā un jāizpēta apkaime tā, it kā tā būtu glu�i sve�a pilsēta, un tikai tad to kaut cik iespējams izjust. Rīgals to darīja pirmoreiz. Bū�dams labs policists un speciāli apmācīts novērotājs, viņ� nekad vēl nebija papūlējies pievērst uzmanību tam, kas notiek vis-

apkārt pa�a mājām. Un, ja to nedaru pat es, kur� tad? Vien�kār�ā tauta?

Bet nakts pastaigas bija visu mainīju�as. Tagad viņ� zi�nāja netālu no lielās slimnīcas vietu, kur pulcējas bērni, tāpat uzgāja kādu kaktu Jorkas avēnijā izskatījās, ka tur varētu atrasties nelegāls spēļu nams, un to Rīgals lika aiz auss. Viņ� atrada bārus, kas izskatījās pēc prostitūtu ieskrietuvēm, un vienu, kurā, kā likās, notika rosīga narkotiku tirdzniecība, un Rīgals nosprieda, ka par to jāziņo narkomānijas brigādei.

Parastos apstākļos tādas pastaigas viņam pat būtu sagā�dāju�as prieku, jo tā bija izdevība aplūkot apkārtni no tāda as�pekta, kas lielākajai daļai cilvēku gāja secen. Ta�u tagad ne�kāda prieka nebija. Bija jāmeklē slepkava.

Tre�ajā vakarā pēc tik�anās ar �Komunikāciju dro�ības sistēmu� pārstāvjiem Rīgals, nolēmis neēst vakariņas, līdz tum�sai izstaigāja visu ��aha galdiņu�. Pirms saule vēl nav nogājusi, viss izskatās pavisam citādi, viņ� atzīmēja.

Bērtons, cik varēja spriest, par savām patruļām bija cīnī�jies kā lauva, jo ik uz soļa visā rajonā bija sastopami policisti formastērpos. Reti kurā kvartālā nebija neviena pa�a kārtīb�nieka, un bija tikai agra novakare. Līdz �im slepkava savu upu�ru līķus bija transportējis pēc pusnakts, tā ka nakts maiņā Bēr�tons dro�i vien bija salicis vēl vairāk vīru.

Tāpat Rīgals atpazina un ar acīm apmīļoja raibo automa��īnu sabiedrību, kas kalpoja par kameru novietnēm. Ma�īnas bija visās iespējamās vietās, pa kurām iespējams iebraukt ap�draudētajā rajonā. Viena daļa bija privātās visvisādu mārku, visvisāda vecuma un novietotas, ignorējot jebkādus noteiku�mus, tālab daudzām aiz vējstikla bija sabāzītas kvītis. Citas bija smagās ar da�ādām pazī�anās zīmēm, arī tās izskatījās tuk�as. Rīgals ar prieku konstatēja, ka pat viņ�, skaidri zinādams, ko meklē, nespēja pamanīt nekādas acīs krīto�as zīmes, kas lie�cinātu, ka ma�īnās uzstādītas kameras.

Tāpat viņ� zināja arī to, ka pa iepriek� rūpīgi nospraustu mar�rutu, bet tā, lai īpa�i nepievērstu uzmanību, pa ielām pa�stāvīgi braukāja vēl trīs ma�īnas, it kā tās būtu taksometri, kas izvadā pasa�ierus.

Tā nekas, Rīgals nosprieda un, garā gājiena nokausēts, griezās uz māju pusi.

Tagad kaut tikai� kaut tikai kas? Kaut tikai viņ� no�slepkavotu kādu, lai tu varētu viņu nobildēt?

Kādas cūcības gan jādara, lai nopelnītu maizes riecienu!

Pa to laiku dīvainā �aha partija turpinājās. Katru ritu me�hāniskā balss noskandēja kārtējo gājienu, un katru rītu detek�tors nekavējoties palīdzēja noskaidrot, no kurienes zvans pie�nāk. Ta�u slepkava nemainīgi zvanīja no telefona automāta, kas parasti atradās Manhetenā, ta�u da�kārt ari Bruklinā vai Bronksā, bet torīt zvans pienāca no kādas Ņujorkas Ostas pārvaldes metro stacijas D�ersisitijā, prom pār Hudzonas upi.

-��� Ķer nu vēju laukā! Bērtons piezīmēja. Pateicies Dievam, ka tā ir D�ersisitijā. Ja būtu Lī forts, sāktu prātot, vai nav iepīta mafija.

-�� Vai tad D�ersisitijā mafijas nav? apvaicājās D�eina Koula. Viņa kopā ar abiem inspektoriem sēdēja Rīgala kabi�netā.

-�� D�ersisitijā ir politiķi, un D�ersisitijā ir policija, tā ka mafijai tur vairs nekā nepaliek pāri, Bērtons norūca.

Bērtons bija ieradies �tābā kādās citās darī�anās un pie Rīgala iegriezies tikai promiedams. It kā starp citu viņ� izmeta, ka esot nodibinājis departamentā nelielu sabiedrisku fondu Bilija Ebota atbalstam.

-��� Kam tad tas? Rīgals jautāja.

-�� Lai viņ� var mest mieru tām stulbajām puķēm, sēdēt mājās un spēlēt �ahu.

-��� Viņ� teica, ka tas viņam neesot vajadzīgs.

-�� Man pilnīgi vienalga, ko viņ� teica. Es, vai zini, izlēk�u no biksēm, ja mūsu nolāpītais �aha konsultants kādu rītu visu salaidīs dēlī tikai tāpēc, ka uzsēdies virsū sve�iem sūda rodo�dendriem un tālab nejūtas visai labi.

Rīgals nosmējās un saprata, ka strīdēties nav nekādas jēgas. Labi. Lai jau Bērtons pie�ķir Bilijam mazliet naudiņas.

-��� Tikai nekādā gadījumā neaizmirsti viņam piekodināt, ka nauda nenāk no krieviem! Rīgals brīdināja.

-��� Viņ� vēl joprojām uzēdies uz krieviem?

-Trakāk nekā jebkad. Tu viņam piepūti pilnu galvu ar

tādiem burbuļiem, ka viens viņam ir pilnīgi skaidrs katra slepkavība, kas jebkad notikusi Ņujorkā, iekļaujas krievu sce�nārijā.

-��� Nekas. Lai tikai viņ� nezaudē interesi!

Ar Ebota ieinteresētību nebija nekādu problēmu. To nu Rīgals zināja. Kad Bilijs pirms kādiem desmit gājieniem bija pārņēmis spēli savās rokās, viņ� uztraukts sūrojās par situāciju uz �aha galdiņa.

-��� Ja es spēlētu ar baltajiem, tad pats sevi jau sen būtu saberzis pulverī, saprotat? Baltie palaida garām tādu izdevību! Laikam jau viņam tas bija par sare�ģītu un izsmalcinātu. Tā nu ir stulba ma�īna! Nekādas improvizācijas. Nu, vēl drusciņ!

-��� Un kas tad būs? Rīgals jautāja.

-��� Sāk�u piespēlēt upurus, lai novērstu viņa uzmanību. Ja tik�u cauri vēl pāris gājieniem, viņ� būs pagalam. Ja tā ir ma��īna.

-��� Bet ja nav?

-��� Tad jums gals klāt.

Tas bija sākumā. Bet drīz vien Ebots atbildes gājienus izdarīja, ne mirkli nevilcinādamies, un da�kārt ķiķināja, pa�ziņodams tos Rīgalam. Tāpat kā lielākā daļa �aha fanātiķu, viņ� nonāca spēles varā un savu pretinieku ienīda pa īstam līdz nāvei. Sāncensi viņ� bija gatavs vai nogalināt, ja tas sēdēja galdiņa otrā pusē. Turklāt pārliecība, ka pretinieks ir kompjū�ters, �ķiet, vēl vairoja viņa apņēmību uzvarēt. Doma vien, ka ma�īna var spēlēt �ahu, Ebotam riebās kā rūgta nāve.

-��� Kāpēc tas jūs tik ļoti satrauc, Bilij? kādu dienu pa�interesējās Rīgals.

-��� Tas ir amorāli, Ebots pārliecināts atteica. Tā ir mākslas profanācija, padarī�ana par aprēķina pilnu sacensību. Tas ir tāpat� tāpat kā ielaisties intīmos sakaros ar mehānisku sievieti, ar kustīgu lelli. Tas ir grēks. Tikai krievi varētu nolais�ties līdz kaut kam tādam.

-�� Vai jūs domājat, ka viņi te ir iejaukti?

-��� Bet protams! Dzirdējāt, ko teica inspektors Bērtons? Bet da�reiz man tie�ām jābrīnās, jo �ahs ir vienīgais, kas krie�viem ir kaut cik līmenī, un kam gan varētu ienākt prātā, ka viņi spētu tik zemiski izrīkoties! Varbūt vainīgi ķīnie�i. Viņi ir gandrīz tikpat �ausmīgi kā krievi, saprotat? Par �ahu viņi nejēdz nu galīgi neko.

Bija skaidri redzams, ka Ebots nu ir spēlē iek�ā ar visu sirdi un dvēseli. Viņ� precīzi pareģoja balto turpmākos gājienus un, kad Rīgals piezvanīja, nekavējoties sniedza atbildi. Prie�dēklis �hiper� nebija pietiekami spēcīgs apzīmētājs jaunā �a�hista noskaņojumam, turklāt reizēm pēc tam, kad Ebots bija Rīgalam pastāstījis, kur melnajiem tagad būtu jāiet, viņ� kādu laiku gvelza tīrās muļķības.

Lielākoties Ebota atmaskojo�ās runas tika vērstas pret Padomju Savienības un jo sevi�ķi pret krievu tautības takso�metru �oferiem, ta�u �ad un tad pa mizu dabūja arī fran�i, an�gļi, arābi un ebreji.

-��� Visi viņi ir pret mums sazvērēju�ies, saprotat? viņ� nelikās mierā. Paldies Dievam, ka viņi sazvērēju�ies arī cits pret citu. Paklau, kā būtu ar iero�a nēsā�anas atļauju?

-��� Ko tad?

-Man liekas, man vajadzētu �aujamo. Dro�ības dēļ.

-�� Paskatī�os, ko tur var darīt, Rīgals noteica. �ajā pil�sētā atļaujas tik ātri nemaz nevar dabūt.

-�� Nu labi, labi. Ja krievi kādunakt mums ar tēvu pārgriezīs rīkli, mūsu nāve gulsies uz jūsu sirdsapziņas, saprotat?

-��� Tad vismaz jums vairs nevajadzēs raizēties par tiem trakajiem taksometru �oferiem, Rīgals laipni piezīmēja.

-��� Un paldies Dievam!

Ieklausīdamies BilijaEbota strauji mainīgajā noskaņoju�mā, Rīgals bija sācis nokauties ar blakus domām par visu, kas saistīts ar jaunekļa iekļau�anos �ajā dīvainajā partijā. Bija vairāk nekā skaidrs lai arī kā Ebots negribēja to atzīt vai pat saprast-, ka �ahs viņam atkal kļuvis par slimību. Kad Rīgals puisi par to iztaujāja, Ebots pa pusei kaunīgi, pa pusei izaicino�i atzinās, ka lielāko daļu nomoda stundu aizvadot, vai nu bez�galīgi spēlējot un pārspēlējot partiju ar Monogrammu Slep�kavu, vai arī studējot pēdējo gadu laikā iznāku�ās grāmatas par �aha stratēģiju. Mācības bija mazliet ielaistas, kā Bilijs at�zinās, �bet nekā nopietna nav. Tiklīdz partija būs galā, es visu īsā laikā atgū�u.�

Rīgals cerēja, ka tas būs tik viegli. Arvien spēcīgāk uz�mācās sajūta, ka aukstasinīgi upurētas Bilija Ebota cerības uz normālu dzīvi. Ta�u vai bija kāda alternatīva? Tagad pār�traukt partiju bija pārāk riskanti.

Rīgals vairs gandrīz nemaz nestudēja situācijas uz �aha galdiņa, jo jutās aizvien vairāk apjucis un samulsis. Bie�i vien Ebota gājieni viņu galīgi izsita no sliedēm, jo sevi�ķi, kad viņ� priecīgu prātu atļāva pretiniekam novākt melno laidni.

Pēc melnā laidņa zaudē�anas Rīgals bija grasījies jautāt Ebotam, vai viņiem maz atlikusi kāda cerība, ta�u, pirms bija paspējis pavērt muti, jauneklis ļaunā priekā ieaurojās: Vai viņ� ir galīgi zaudējis acu gaismu? Vēl pāris gājienu, un slazds būs aizcirties! Es to kociņstūmēju saberzī�u miltos! Nāvi visām ma�īnām!

Ta�u vispirms dzīvību zaudēja cilvēks.

Herieta Beilija visu mū�u bija jutusies nelaimīga, kā viņa nemitējās atgādināt saviem vecākiem, māsām, vīram, bērniem un tiem nedaudzajiem draugiem, kas viņai vēl bija atliku�i. Vi�ņas mīļākie vārdiņi bija �ja vien��

�Ja vien misters Taisons reiz būtu beidzis prātot, kas ta�jā birojā strādāja visvairāk, tad izpildsekretāre būtu nevis tā minisvārku karaliene, bet gan es. Un tad man nebūtu vajadzējis aiziet, bet es būtu varējusi palikt. Kā viņi tur izrīkojās! Kauns!� Vai arī: �Ja vien mūsu mājā dzīvokļus sāktu nodot personis�kajā īpa�umā, mēs savu dzīvokli varētu nopirkt un tad pārdot ar vienreizēju peļņu.�

�Ja vien man būtu laiks� ja vien mani bērni spētu novēr�tēt to, ko esmu viņu labā upurējusi� ja vien beigtos �is draus�mīgi aukstais laiks� ja vien uzkristu mani skaitļi��

Būdama tukla, apvītusi, mazliet vairāk nekā piecdesmit gadus veca blondīne, Herieta ļāvās tikai vienai vājībai valsts loterijai. Azartspēles vispār viņu īpa�i nesaistīja. Reiz viņa bi�ja apmeklējusi Atlantiksitiju, kopumā zaudējusi �etrdesmit dolārus, no tiem lielāko daļu spēļu automātos, turklāt iemanto�jusi nedro�ības sajūtu un uztraukumu. Pārāk daudz trok�ņa un jezgas.

Ta�u nopirkt loterijas biļeti, kas piepe�i var izrādīties miljoniem dolāru vērta, Herietu tas nebeidza un nebeidza valdzināt. Vakaros viņa likās gulēt, ik reizi aizvien no jauna pārdomādama, ko visu darīs, ja vien �oreiz beidzot uzvarēs. Jā, pirmkārt, no mazā dzīvoklī�a Manhetenas rietumpusē pār�vāksies uz daudzlīmeņu māju Stetenailendā, kur viņa bija uz�augusi Un pārdos savu sīko lietoto mēbeļu bodīti Devītajā avēnijā. Ar visu izbāzto kraukli skatlogā. Un varbūt atradīs kādu jauku iestādījumu, kuru varēs vadīt, sē�ot mājās.

Slimīgā pieķer�anās loterijai Herietai beigu beigās mak�sāja dzīvību. Da�ādu apstākļu sakritības dēļ viņa nebija pa�guvusi nopirkt biļeti, tālab antikvariātu aizvēra agrāk nekā parasti un steidzās uz avī�u kiosku pāris kvartālu tālāk, lai pa�spētu nopirkt biļeti un, kā vienmēr, izvēlētos tos pa�us numu�rus visu ģimenes locekļu dzim�anas datumus -, kas pēdējo desmit gadu laikā ne reizi nebija nesu�i veiksmi.

-Tiem noteikti kuru katru dienu jālaimē, -Herieta skaid�roja vīram.

-�� Nu jā jau, jā, viņ� gurdi atbildēja. Kad no pupiem tecēs limonāde.

Ja vien viņ� nebūtu tik rupj�! Tā viņa domāja bie�i.

Herieta nopirka savu loterijas biļeti un, ja vien piepe�i nebūtu sācis līt, varbūt būtu piedzīvojusi to, ka viņas sapnis piepildās.

Bet lietus lija. Gāza kā traks. Herieta stāvēja durvīs un no�lādēja savu ļauno likteni. Ja vien es būtu iedomājusies pa�ņemt līdzi lietussargu, viņa sūdzējās kādam jaunam cilvēkam, kur�, negribēdams iet ārā lietū, bija paglābies turpat. Tagad es bū�u galīgi slapja un ilgviļņi būs pagalam.

-��� Uz kuru pusi jums jātiek? viņ� apvaicājās.

-�� Uz Devīto, trīs kvartālus lejāk. Tur man ir antikvariāts.

-��� Man uz to pa�u pusi. Ja noķer�u taksometru, izmetī�u jūs tur, kur jums vajag.

-Tas būtu jauki! Herieta pateicīgi sacīja un noskatīja ielu. Uz vienu pusi, tad uz otru. Ja vien kāds taksītis brauktu te garām.

-Re, tur viens nāk! Jauneklis dedzīgi māja. Apstājās. Iesim!

Sagrābis Herietu pie rokas, viņ� vai ne�ūs aiznesa viņu līdz taksometram, atrāva pakaļējās durvis un gandrīz iegrūda viņu iek�ā. Tad steig�us pameta skatienu visapkārt un pats iekāpa blakus.

�oferis, negaidīdams nekādas instrukcijas, piedeva gāzi un brauca prom.

-��� Uz Centrālo parku, jauneklis teica.

�oferis iesmējās tādus dīvainus, spalgus, ārprātīgus smieklus -, un Herieta augo�ā panikā iedomājās viņi grib mani aplaupīt. Mans Dievs, viņi grib mani aplaupīt! Viņa tik cie�i sa�ņaudza rokā loterijas biļeti, ka papīriņ� pārvērtās slapjā, samīcītā kum�ķī.

-��� Pie �ī stūra es gribu izkāpt, Herieta izstomīja un pie�sardzīgi pastiepa roku uz durvju roktura pusi.

-��� Neliecieties ne zinis, �oferīt! Viņa brauc uz Centrālo parku.

-��� Laidiet mani ārā! iespiedzās Herieta. Es gribu tikt no �ejienes laukā!

-��� Jūs taisāt pārāk lielu troksni, kundze, blakussēdo�ais vīrietis aizrādīja. Aplicis kreiso roku viņai ap pleciem tā, lai ar plaukstu varētu aizspiest muti, viņ� ar labo spēcīgi iebelza Herietai pa pakrūti. Belziens, likās, bija atbrīvojis viņā kādu atsperi. Vīrietis belza atkal, vēl un vēl, sitienus pavadīdams ar apmierinātu ņurdoņu.

�oferis palūkojās atpakaļskata spogulī, tad novērsās, it kā tas, kas notiek, viņam būtu pilnīgi vienaldzīgs.

Viņi jau bija iebrauku�i Centrālajā parkā, kad vadītājs apvaicājās: Vai jums kādu noteiktu vietu, ser?

Viņ� iesmējās. Tur, lūk, Tajā stāvvietā. Patālāk no gais�mas.

Taksometrs apstājās, un jauneklis atvēra pakaļējās durvis. Herieta Beilija bija pārliekusies uz pusēm un ar abām rokām

saķērusi vēderu. Viņas maciņ� bija izkritis un mētājās uz grīdas. Viņa vaidēja, un tur bija vainīgas ne tik daudz sāpes, cik �oks.

Sagrābis Herietu aiz matiem, jauneklis izvilka viņu ārā uz asfalta, uzsēdās virsū, sagrāba rokās sievietes kaklu un sa��ņaudza pirkstus.

Kādu brītiņu viņa konvulsīvi raustījās un ķerstījās gar viņa rokām, tad kļuva slābana. Acis iepletās, vairs nemirk�ķi�nājās, izvelbās, no mutes lēni izkārās mēle.

Nu taisni prieks. No zirga nekāda prieka nebija. Bet �oreiz tie�ām. Viss gan bija pārāk viegli. Viņa nomira pārāk ātri.

Varbūt viņa vēl nemaz nav beigta. Ja nav, tad vari viņai nodarīt vēl kaut ko.

Prātīga doma. Varbūt kaut ko tādu. Ūūūū, nemaz nezi�nāju, ka acu āboli izskatās tik stulbi. Man liekas, viņa ir beigta. Neizdvesa nevienu skaņu.

Nākamreiz izgriez acis tam, kur� ir vēl dzīvs.

Es to gribu izdarīt. Es tie�ām gribu to izdarīt. Neaizmirsti nazi! Viņai vajag burtu.

Izņēmis no kabatas atvā�amo nazi, viņ� uzsēdās līķim

9 7 9 9

virsū un Herietas pierē dziļi miesā rūpīgi iegrieza burtu T. Tagad kādu laiciņu darba būs pilnas rokas.

Un kāpēc gan ne? Visus citus tu ta�u piebeidzi.

Jācer, ka dāma tik viegli galus neatdos.

Viņa jau nu noteikti ne. Par to es parūpē�os.

Hcrietas Beilijas vīrs labāk būtu ļāvies cerībai, ka sieva aizbēgusi no mājām, ta�u, kad līdz pusnaktij Herieta vēl nebija piezvanījusi, lai paziņotu, ka visā vainīgs viņ� un ka viņa nekur nebūtu bēgusi, ja vien viņ� būtu bijis iejūtīgāks, viņam kļuva skaidrs, ka ir kaut kas atgadījies, un misters Beilijs zvanīja po�licijai, lai pieteiktu sievas pazu�anu.

De�urējo�ais ser�ants viņam ieteica piezvanīt no rīta un aprunāties ar bezvēsts pazudu�o speciālistiem. Pirms viņ� pie�zvanīja vēlreiz, Herietas līķis jau bija atrasts. Tas gulēja starp divām automa�īnām Austrumu Septiņdesmitajā ielā, netālu no Otrās avēnijas.

Līķi atrada laikā, kad Rīgals brauca uz savu biroju, tā ka viņ� to uzzināja tikai no D�einas Koulas.

-Vēl viens līķis.

-��� Kur?

-��� Mūsējais, viņa viszinīgi atteica. Septiņdesmitajā un Otrajā. Sieviete. Sadauzīta līdz nāvei un pierē iegriezts T.

-��� Sūdu bū�ana, Rīgals noburk�ķēja. Tas jau bija gai�dāms. Jau kop� tā brī�a, kad slepkavam bija pasprucis upuris un viņ� bija ķēries pie zirga, Rīgals zināja, ka drīz vien būs nākamais slaktiņ�. Turklāt tas maita nebija nekāds D�eks Uz�ķērdētājs viņ� kādā jaukā dienā nemetīs mieru un nelaidīsies prom no pilsētas.

�is slaktēs, līdz tiks saņemts ciet.

Piezvanījis Rīgals dabūja zināt, ka Bērtons aizvien vēl

esot notikuma vietā. Man tur tagad nav ko darīt, Rīgals nosprieda. Es palik�u tepat un pagaidī�u, kad piezvanīs tas asinskārais mērglis, un palūko�u, vai nevar viņu satracināt.

Pa�ķirstījis ikrīta papīru gūzmu, viņ� piepe�i attapās. Pē�dējā līķa pierē tātad bija T. T tas ir tornis. Bet pēdējā laikā neviens tornis ta�u nebija kritis. Pakrūti sa�ņaudza ledains ka�mols. Vai tie�ām iespējams, ka slepkava sadomājis ieviest no�teikumos ko jaunu? Tas nozīmē, ka tagad nāve draud jebkurai figūrai� jebkāda iemesla dēj.

Viņ� piespieda sevi par to nedomāt un pievērsās ziņo�jumu grēdai. Pirmajā bija lasāms, ka iepriek�ējā naktī nozagtais taksometrs ir atrasts, tas pamests nelielā �ķērsieliņā netālu no Volstrītas. Starme�i ieslēgti, un uz pakaļējā sēdekļa asiņu pēdas. Notikuma vietu apskatījusi tiesu medicīniskās ekspertīzes brigāde.

Rīgals dzirdēja, ka komandtelpā ienāk Tonijs Bolda, un pasauca viņu kabinetā, lai parādītu ziņojumu.

-��� Tonij, tūliņ pārbaudi �o te! Izvelc no medicīniskās ekspertīzes visu, ko vari.

Bolda pameta skatienu uz lapiņu. Kas tad man jā�meklē?

-��� Uz �aha galdiņa ir atkal viens līķis. Nezinu. Varbūt abi gadījumi ir kaut kā saistīti.

Pamājis Bolda ar papīriņu rokā devās uz durvju pusi.

Nepagāja ne divdesmit minūtes, kad viņ� jau bija atpakaļ.

-��� �oferis ir puertorikānis, viņ� ziņoja Rīgalam. At�stājis vāģi uz ielas un pats iegājis uzkost tajā ēstuvē Desmita�jā avēnijā, kur pusdieno visi taksisti. Kad iznācis, vāģis bijis prom, �is piezvanījis dispe�eram, bet tas uz iecirkni.

-Vai �oferis tīrs?

-Tā izskatās. Ēstuvē ar viņu kopā biju�i liecinieki, un ir zināms, kur viņ� bijis visu nakti. Tiklīdz konstatēts, ka ma�īnā ir asinis, �o izkratīju�i līdz pēdējai vīlītei. �urnālā rakstīts, ka viņ� pāris rei�u izbraucis no centra, pēc tam drusku pamaisījies pa pa�u vidu un tad gājis ēst. Nav pat papūlējies taksi aizslēgt. Kāds dro�i vien saslēdzis vadus.

-Tie�i ēstuves priek�ā? Un neviens nav manījis?

-������������������� Taisni sācies tas sasodītais gāziens, Bolda skaidroja.

-��� Neviens neko, man rādās, pat gribēdams nebūtu varējis sa�redzēt. Lai nu kā, tas ir gandrīz ap to pa�u laiku, kad sieviete izgājusi no sava veikala. Un ir viena interesanta lieta.

-��� Kas tad? Rīgals vaicāja.

-�� �oferis apgalvo, ka degvielas tvertne bijusi pilna, bet �orīt, kad taksi atrada, benzīna tur nebija gandrīz nemaz.

-�� Vai viņ� fiksējis kilometrā�u? Kas tur sanāk?

-��� Nūjā, Bolda novilka. Tas, kur� vāģi paņēmis, no�braucis gandrīz divsimt astoņdesmit kilometru. Turklāt nevis vienkār�i nolicis ma�īnu un ļāvis, lai motors darbojas tuk�gaitā. Zaglis kaut kur braucis.

-��� Labi. Es palik�u tepat pie telefona. Gribu, lai tu uzej aug�ā pie Bērtona, parunājies ar viņu vai viņa pui�iem un tiec skai^jļpbā, kas tur zināms. Jā, un pārliecinies, vai ekspertīzes slēdziens par asinsgrupu taksometrā sakrīt ar noslepkavotās sievietes asinsgrupu. Pasaki Bērtonam, ka to mēs izdarīsim.

Bolda pamāja.

-�� Un turi mani lietas kursā!

Kārtējais telefona zvans atskanēja vienpadsmitos. Metā�liskā balss vēstīja:

-�� Ziņojums inspektoram Polam Rīgalam. Pēdējais melno gājiens bija stulbs. Es eju ar torni uz a divi. Bet esmu novācis tavu torni. Spēlē kārtīgi, citādi kritīs vēl citi!

Balss vēl nebija stājusies �erkstēt, kad Rīgals skaļi ieru�nājās:

-Nenolieciet klausuli! Mums jāaprunājas. Vai dzirdat mani? Nelieciet nost klausuli!

Ziņojums beidzās, ta�u pierastais automātiskais klik�ķis neatskanēja. Lai kas arī tur zvanīja, viņ� joprojām klausījās.

Velns parāvis, nu ko lai viņam tagad saka? Rīgals pa�nikā gudroja un ļāva, lai vārdi nāk pa�i no sevis.

-Manuprāt, mums jābeidz spēlēt pa telefonu. Satiksimies un tad spēlēsim. Zināt, es �ajā partijā grasos uzvarēt. Ko jūs par to domājat? Satiksimies! Un tad es jums parādī�u. Es�

Piepe�i ieskanēj ās apslāpēta balss. Izklausījās, it kā runātu caur mikrofonam uzklātu kabatlakatu, turklāt vēl censtos balsi pārvērst līdz nepazī�anai, imitējot kompjūtera mehāniskās ska�ņas.

>

-Neiedomājies noniecināt manas garīgās spējas! Spēle turpinās. Tā būs galā, kad nomirs dāma.

Klik�kis.

Rīgals nosvieda klausuli un izskrēja komandtelpā pie D�einas Koulas galda.

-��� Vai �o zvanu viņi paguva uzķert?

D�eina pamāja.

-Telefona būda aug�pilsētā. Viņi ir jau ceļā.

-�� Varbūt �oreiz, Rīgals nomurmināja. �odien vismaz dabūju viņu uz runā�anu.

-��� Un kā izklausās?

-�������������������� Nezinu. Man liekas, ka jauns. Viņ� brīdi apsvēra.

-��� Paņemiet ierakstu un aizsūtiet uz laboratoriju! Redzēsim, vai �oreiz viņi kaut ko nevarēs pateikt. Un, tiklīdz kas ir zināms par telefona būdu, pasakiet man!

Atgriezies kabinetā, viņ� vēlreiz noklausījās ziņojumu.

�Neiedomājies noniecināt manas garīgās spējas! Spēle turpinās. Tā būs galā, kad nomirs dāma.�

Kaut arī balss bija apslāpēta un pārvērsta, tā nudien iz�klausījās jauneklīga. Arī tāda pasmalka, ta�u varbūt tā bija tā�pēc, ka runātājs pūlējās imitēt kompjūteru.

Rīgals vēlreiz attina ierakstu.

�� kad nomirs dāma.�

Ko tad tas, velns ar ārā, nozīmē? Spēle ta�u nebeidzas, kad krīt dāma. Tā beidzas, kad krīt karalis. Kas �eit notiek, velns un elle!

Kad viņ� piezvanīja Bilijam Ebotam, lai paziņotu preti�nieka nākamo gājienu tornis uz a 2 -, jaunais �ahists sā�ka histēriski smieties.

-��� Nav par ko uzjautrināties, sasodīts! Rīgals stingri noskaldīja. Tas preteklis pagāju�ajā naktī nogalinājis vēl vienu cilvēku �oreiz sievieti.

-�� Ak Dievs! Ebots sacīja piepe�i jau no�ēlas pilnā bal�sī. Es nezināju. Smējos tāpēc, ka nu mums tas izdzimtenis ir rokā. Viņ� domā, ka kļūdu esam pieļāvu�i mēs, bet kļūdījies ir viņ�. Viņ� glu�i vienkār�i neapjēdz, kādu �ahu es patlaban spēlēju. Partija ir gandrīz galā.

-�� Vai mēs uzvarēsim?

-�� To es varu garantēt, Ebots atteica.

-�� Interesanti, kas notiks pēc tam, Rīgals ieteicās.

-���� Nezinu. Varbūt viņ� uzaicinās jūs spēlēt vēl vienu partiju.

-��� Varbūt. Vai arī reaģēs pavisam citādi. Bilij, jūs ta�u neesat nevienam stāstījis, ka spēlējat �o partiju, vai ne?

-��� Nē. Es solīju, ka nestāstī�u, un nestāstī�u arī. Lai nu kā, man negribas, ka par to uzzinātu pat mani skolas paziņas. Par to, ka es vispār spēlēju �ahu, saprotat? Tas ir, viņiem es esmu vienkār�i Viljams Ebots, un es gribu, lai tā tas arī paliek.

-�� Viņ� sacīja kaut ko pavisam dīvainu, Rīgals iz�ķīrās.

-���� Patiesībā dīvainības bija vairākas. Sūdzējās, ka mūsu pēdējais gājiens esot bijis stulbs.

-��� Tāpēc ka viņ� pats ir stulbs. Bandinieka gājiens visu noliks savās vietās. Pats redzēsiet.

-�� Un teica, ka spēle bū�ot galā tikai tad, kad kritī�ot dā�ma. Vai tas jums kaut ko izsaka?

-��� Nē. Ar kuru galu tas draņķa krievs runā! Ebots so�dījās. Mēs spēlējam tā, ka bandinieks sit bandinieku. Vienkār�i spēlējiet tā, kā es saku, un neņemiet viņu galvā!

-��� Es jau neņemtu, ja viņ� pārstātu slaktēt cilvēkus, Rīgals drūmi atteica.

Pusdienot Rīgals aizgāja uz mazu delikate�u veikaliņu netālu no policijas pārvaldes, turpat aiz stūra, un tur bija pāris galdiņu. Pēc mirkļa viņ� pārsteigts pamanīja, ka pie stūra gal�diņa sē� D�eina Koula.

D�eina, viņu ieraudzīdama, izskatījās ne mazāk pārsteig�ta, un, kad viņ� apvaicājās: Vai kādu gaidāt? Rīgalam likās, ka atbilde nāca tikai pēc īsas vilcinā�anās.

-Nē. Vai pievienosieties?

Pabīdījis otru krēslu, viņ� apsēdās D�einai tie�i pretī un tūliņ sajuta, ka pa�a garās kājas zem mazā galdiņa saskaras ar viņas kājām. Rīgals palūkojās pēc viesmīles, ta�u, pirms pa�spēja kādu atrast, pie galdiņa piespraucās apaļ� vīrelis ar pus�pliku galvu, ietērpies baltās pavāra drānās.

-��� Tātad �is ir tas priek�nieks, D�einas kundze? viņ� vaicāja ar stipri izteiktu Austrumeiropas akcentu.

D�eina pamāja. Inspektors Rīgals. Inspektor, �is ir �ārlijs, viņam pieder veikaliņ�. Viņ� ir atbildīgs par visām tām sviestmaizēm ar tun�a salātiem, ko jūs patērējat.

Rīgals pasmaidīja un nepieceldamies paspieda �ārlija roku. Priecājos iepazīties, viņ� sacīja.

-��� Jums tagadiņ daudz darba, ko? �ārlijs ieteicās un skatījās uz Rīgalu, kā atbildi gaidīdams, līdz beidzot viņ� sa�prata, ka kaut kas jāsaka.

-��� Darba vienmēr ir daudz.

-��� Bet tagadiņ vēl vairāk, �ārlijs neatlaidās.

Ko �is cilvēks zina par mūsu darbu, Rīgals nodomāja. Kā viņ� var zināt, vai mums darba daudz vai mazi

�ārlijs laikam prata lasīt domas, jo atteica: Es vienmēr zinu, kad jums daudz darba. Pēc tā, ka Baranka reti rādās.

-��� Baranka? Rīgals palūkojās uz D�einu. Viņ� joprojām juta, ka zem galda viņu kājas saskaras.

-��� Tonijs Bolda, D�eina paskaidroja.

-Mans labākais klients, -�ārlijs turpināja. Un mū�am barankas. Ar sīpoliem, magonēm mū�am barankas. Katru mīļu dienu. Nupat pirms pāris nedēļām viņ� vakariņām paņē�ma �etras barankas. Visas �etras ar magonēm, un uz mūsu ba�rankām ir tik daudz sēkliņu kā nevienam citam visā Ņujorkā. Un vēl divas milzu magoņmaizes līdzi. Tas tik ir cilvēks!

Bolda ir sajucis, Rīgals nosprieda. Kur� normāls cilvēks vakariņās ēd tik daudz magoņu sēklu!

Viņ� pamāja.

-Mēs esam iecerēju�i nodibināt baranku piemiņas mu�zeju un Toniju apbalvot ar goda nozīmīti, viņ� teica un ie�vēroja, ka D�eina pasmaida.

-���� Nav nekā labāka par barankām, apņēmīgi noteica �ārlijs. Tagad sēdiet vien mierīgi, inspektor, un es gādā�u par jūsu pusdienām.

Atbildi nemaz negaidīdams, viņ� aizsteidzās prom, un Rīgals atkal pagriezās pret D�einu.

-��� Vai viņ� visus tik priecīgi apsveic? viņ� vaicāja.

-��� Tikai Baranku Boldas draugus, D�eina atteica.

-��� Man ne prātā nenāca, ka Tonijs ir tik slavens. No �ī brī�a izturē�os pret viņu labāk. Viesmīle atnesa alus pudeli. Ielējis alu glāzē, Rīgals pamanīja, ka D�eina uz viņu raugās ar zīmīgu skatienu.

-��� Kas tad jums prātā? viņ� pajautāja.

-��� Vakarnakt atkal biju meklēt Estrelitu. Nekā.

-��� Visiem iet tāpat, Rīgals nomākts atsaucās. Bet var�būt narkomānijas pui�iem kas paspīd?

-�� Vai zināt, Pol, es nekad to visu neesmu varējusi saprast.

-��� Tas ir ko? viņ� apvaicājās, pamanījis, ka D�eina pirmo reizi nosaukusi viņu vārdā. Tas skanēja tik viegli un ne�piespiesti.

-�� Mēs, tas ir, policisti, da�kārt uztveram visu pārāk vien�kār�i, viņa sacīja. Esam pieradu�i visu, ko domā citi, uzskatīt par faktiem un tad tā kā maldāmies, klīstam riņķī un apkārt.

Rīgals klusēja, juzdams, ka viņa grib izrunāties, un zinā�dams, ka viņa nonāks līdz lietas būtībai pati bez jebkādas sku�binā�anas no viņa puses.

D�eina iedzēra malciņu sava alus.

-��� Fakti tas ir viens, viņa turpināja, bet patiesība ir pavisam kas cits. Fakti liecina, ka uz Pīta ķermeņa biju�as nar�kotikas� uz pirkstiem, uz mēles� urīnā, kad viņ� jau bija mi�ris, un visi it kā paceļ rociņas un pieņem, ka Pīts lietojis nar�kotikas. Jo ar faktiem strīdēties nevar. Bet ko lai dara, ja at�klājas, ka fakti ir nepatiesi, Pol? Es pazinu Pītu labāk nekā jebkur� cits visā pasaulē. Viņ� nekad narkotikas nelietoja. Ne�kad! Viņa bija sākusi runāt skaļāk un, to apzinājusies, balsi pieklusināja un paliecās pāri galdiņam tuvāk Rīgalam. To visi ir aizmirsu�i, viņa sacīja, un Rīgalu piepe�i pārņēma vai�nas apziņa. Par to, ka zināma daļa atbildības jāuzņemas arī viņam. Par to, ka D�einai taisnība. Bet Pīts nekad mū�ā narkotikas nav lietojis. Fakti nav patiesi. Tātad ko mēs zinām? Zinām, ka Hektors Guzmens sniedzis Pītam informāciju par panamie�u bandu. Pamēģinām taisīt uzlidojumu, un tur nav nevienas dzīvas dvēseles. Pīts iet meklēt Guzmenu un atrod viņu beigtu. Tad Pīts iet meklēt Guzmena draudzeni, to Estrelitu, kas varētu būt starpposms starp Guzmenu un panamie�iem, un tad arī Pīts ir miris. Kāpēc? Ko tas nozīmē?

�oreiz pauze bija pietiekami ilga, lai Rīgals saprastu, ka jāatbild. Viņ� nogrozīja galvu.

-��� Nezinu. Un kā jums liekas?

-��������������������� Man liekas, tie patiesi ir panamie�i, D�eina sacīja.

-��� Man liekas, Guzmena sniegtā informācija bija patiesa, bet kāds visu paguvis izstāstīt narkotiku tirgoņiem. Un tad, man liekas, kāds Guzmenu izmantoja par ēsmu. Un man liekas, viņi ir paņēmu�i pie dziesmas arī Estrelitu. Tāpēc neviens viņu ne�var atrast. Un tad man liekas, ka Pīts bija ticis uz pēdām, tāpēc viņi novāca arī Pītu. Es zinu, ko domā viens otrs policijā. Ka Pīts meklējis Estrelitu, jo viņa bijusi Pītam klusais patvērums. Tās nu ir cūciskas muļķības. Ticiet man, viņam nebija nekas tāds jāmeklē. Un es nedomāju, ka Pīts nakts laikā būtu devies uz spāņu Hārlemu, lai patirgotos ar narkotikām. Ta�u viņ� bi�ja pālāk labs policists. Pārāk piesardzīgs. Viņ� būtu licis lietā ie�zīmētas banknotes un ņēmis palīgos vienību, arī tos pa�us d�ekus no narkomānijas brigādes.

-�� Uz turieni viņ� brauca tāpēc, ka, uzdodamies par mani, kāds viņam lika turp braukt. Neaizmirstiet to, Rīgals aizrādīja

D�eina paskatījās viņam tie�fsejā, un viņas acis piemie-

dzās.

-�� Tie�i tā. To ir aizmirsu�i itin visi.

-��� Es ne, Rīgals sacīja. Tātad?

Viņa pavēra muti, tad to atkal aizvēra un izskatījās apmul�susi.

-Man tas vēl jāapdomā, viņa izvairīgi nomurmināja.

Rīgals viņu pārsteigts uzlūkoja, tad prātīgi nolika savu

glāzi. D�eina, beidziet man pūderēt smadzenes! Es nekādas spēlītes negrasos ar jums spēlēt. Ja jums kas prātā, gribu to dzirdēt.

Viņa lēni, gandrīz vai bailīgi pacēla acis un brīdi pētīja Rīgalu.

-��� Es vienkār�i iedomājos, ka viņ� varbūt strādāja pie kaut kā, par ko ar jums negribēja runāt, viņa klusu sacīja.

Rīgals apjuka. Pie kā, piemēram?

-�� Pie kaut kā, par ko baidījās ar jums runāt, pirms nav sa�dabūti dro�i pierādījumi.

-Kam?

-Tam, ka� kāds no mūsējiem spēlē uz divām pusēm, D�eina gandrīz vai izaicino�i izteica.

Rīgals sajutās tā, it kā D�eina viņu tikko būtu izpļaukā�jusi. Viņa sejā laikam bija lasāma trauksme, jo D�einas skatie�nā jautās vāra līdzjūtība.

-��� Tas ir tikai pieņēmums, Pol. Pēdējo nedēļu laikā esmu izdomājusies krustām �ķērsām, bet par �o te man jādomā atkal un atkal. Man tas nemaz nepatīk, bet izklausās ta�u nejauki jēdzīgi. Tie�i to Pīts būtu varējis arī neatklāt, iekams nesavāc ko daudzmaz ticamu, lai varētu doties piejums.

Rīgals noteikti papurināja galvu un sajuta, ka alus ska�lojas jau turpat pie rīkles, draudot atkal atgriezties āipasaulē. D�einas pieņēmums bija vienkār�i briesmīgs� bet vai tie�i to pa�u neteica Tonijs Bolda toi^ķt, kad uzlidojums beidzās ar �iku? Jā, varbūt briesmīgs, tomēr viņai bija taisnība-tas nudien bija nejauki jēdzīgi.

-��� Vai jūs par to esat runājusi vēl ar kādu?

-��� Vai esat nojūdzies? Es pat jums negribēju teikt, bet kaut kā izspruka. Tagad, kad tas ir pateikts, es jūtos labāk. Varbūt spē�u to izmest no galvas.

-��� Par vēlu, Rīgals novilka. Ja tas reiz prātā ienācis, vaļā tikt būs grūti, līdz neatradīsim patiesību. Kā jūs pareizi teicāt patiesību, nevis faktus. Katrā ziņā es jums piekrītu. Nebūtu liela māksla vienkār�i pamērcēt Pīta pirkstus un lūpas kokaīnā. To būtu varējis izdarīt kur� katrs. Vienīgais fakts ir tas sasodītais urīna tests.

-��� Ar to arī kaut kas nav kārtībā, viņa sacīja.

Rīgals uzmeta D�einai skatienu, ta�u viņa raudzījās

sāņus. Skaidrs, ka viņa kaut ko nepasaka līdz galam. D�eina acīmredzot vēl perināja kādas aizdomas.

Kāpēc gan ? Rīgals domāja. Kāpēc viņa neizmanto izde�vību un neklāj visu laukā?

Un tad viņ� saprata.

Viņa visu nesaka tāpēc, ka tie�i es brigādē varētu būt tas, kur� aizgājis nepareizos ceļus. Lūk, to viņa noklusē. Es aizdomu sarakstā esmu pats pirmais. Un kur� vēl?

-�� Es runā�u ar Vinsentu Flērtiju, Rīgals teica.

-��� Ar to briesmoni? Labāk ne.

-��� Man tas jādara, D�eina. Ja ne citādi, tad Pīta dēļ. Un pa�am sevis dēļ, viņ� domās piemetināja. Un tā mazumiņa ticības dēļ, kuru jūs vai vēl kāds cits joprojām jūtat pret mani.

-���� Iespēja, ka no mūsējiem kāds nogājis no ceļa, ir vienkār�i pretīga, ta�u tās pa�as aizdomas ir izteicis vēl kāds, un toreiz es par to ziņoju Flērtijam, tā ka man tas jādara arī tagad. Tas jāpārbauda, bet es nevaru to darīt, jo esmu pārāk ieinteresēta persona. Ar to jānodarbojas Flērtijam.

D�eina nodrebinājās.

-�� Man tagad tā vien gribas iet du�ā, stāvēt tur kādu stundu un kārtīgi nomazgāties. Es no�ēloju, ka vispār jums kaut ko teicu.

-�� Iespējams. Tomēr kas padarīts, padarīts, izlietu ūdeni nesasmelsi. Ja atklāsies, ka visi mūsu brigādē domā, ka ir kāds nodevējs un ka es esmu vienīgais, kur� tā nedomā, man negri�bētos, lai visi beigu beigās daudznozīmīgi sastājas pie mana galda, tāpēc ka man ir grūta galva. Lai Flērtijs buras tai lietai cauri.

Rīgals izdzēra savu alu un pasūtīja vēl vienu, bet tad bija klat sviestmaize. �au�alīga būve uz magoņu baltmaizes tun�a salāti pussprī�a biezumā.

-�� Ja jau es �ārlijam tik ļoti patīku, tad kāpēc viņ� pūlas mani pārbarot līdz nāvei? Rīgals jautāja D�einai.

Viņa neko neatbildēja, un Rīgals nodomāja, ka saruna par Pītu Mūnizu laikam vēl atsāksies, bet vienām pusdienām tādu runu jau bija gana.

-��� Un kā tad klājas Sārai? viņ� apvaicājās.

D�eina klusi nopūtās, it kā piekāpdamās pati pret savu gribu, un atbildēja: Viņa uz pāris dienām aizbraukusi pie manas māsas uz Konektikutu. Viņai nenāk par ļaunu tikt prom no pilsētas, un man arī pēdējā laikā neiznāca viņai veltīt pie�tiekami daudz uzmanības.

-�� Vai tas ir tāpēc, ka naktīs staigājat apkārt?

D�eina pamāja, izskatīdamās mazliet vainas apziņas mākta.

-Es jau jums sacīju, D�eina. Un saku vēlreiz. Uzmanie�ties! Apkārt klīst daudz nelie�u. Vai jūs joprojām ņemat līdzi miesassargu?

-�� Lielākoties, viņa atbildēja.

-�� Sieviete, kas staigā apkārt viena pati, kaut arī ir policis�te, da�am labam no viņiem ir pats īstākais ķēriens, Rīgals viņu brīdināja un tad saminstinājās. Jajums tas patiesi jādara, piezvaniet vismaz man! Es esmu dzīvs cilvēks, varbūt tad tie suņi turēsies pa gabalu.

D�eina viņam uzsmaidīja, un viņas skatienā Rīgals sama�nīja vieglu flirtu.

Dzīvi cilvēki? Ak mū�s, meitenīt! Izmet to no galvas!

Darbs paliek darbs. Tomēr pa�am tas no galvas neizgāja ne�parko. Rlgals sakņupa pār �ķīvi un, galvu nepacēlis, notiesāja savu sviestmaizi.

Kad tas bija padarīts, viņ� beidzot paskatījās uz D�einu.

-��� Man tā vien liekas, ka laiks doties atpakaļ pie darba. Jāpalūko, kas notiek uz tā �aha galdiņa.

-��� Nabaga sieviete! D�eina atsaucās. �oreiz prese sataisīs kārtīgu traci.

-�� Zinu. Jāpriecājas, ka ar viņiem būs darī�ana D�o Bērtonam, nevis man.

-�� Jūs ta�u pats tur dzīvojat, vai ne, Pol?

-��� Kādus se�us kvartālus no tās vietas, kur atrada misis Beiliju. Bet tas jau nav nekāds mierinājums. Es vēl joprojām nevaru saprast, kāpēc tas plānprātiņ� sadomāja zvanīt man, kad visu to uzsāka.

-Jaunais ieraksts ir laboratorijā. Es to noklausījos, pirms sūtīju prom, D�eina noteica.

-��� Kāda jums likās balss?

-�� Viņ� pūlējās runāt dobjāk, ta�u, manuprāt, balss ir pa�smalka un spiedzīga. Man liekas, tas ir kāds sīkais.

-�� Jēziņ, pasaulē tādi sīkie, kas augām dienām ņemas ar kompjūteriem, �um un mud�. Kaut nu viņi neizraudzītos slepkavo�anu kā smalku vaļasprieku, Rīgals novilka. Vai viņ� izklausījās pēc tāda, kas zaudējis prātu? To varēja manīt?

D�eina paraustīja plecus.

-�� Neko tādu nevarēja manīt. Bet traks viņ�, bez �aubām, ir. Citādi nemaz nevar būt. Normāli cilvēki nestaigā apkārt, bez jebkāda iemesla nogalinādami ļautiņus.

-�� Un ja nu viņam ir savi iemesli?

-�� Jūs domājat, ka ir?

-Es nezinu. Bet man nez kāpēc tā liekas, Rīgals sacīja.

-Tas jau laikam tāpēc, kajūs esat di�ais inspektors, bet es tikai otrās pakāpes izmeklētāja, D�eina iedzēla.

-�� Un to es palūg�u neaizmirst, Rīgals piebilda, mēģinā�dams beigt sarunu priecīgākos toņos un vienlaikus apjēgdams, ka sen nav tik ļoti pusdienās pieēdies.

Viņ� katrā ziņā gribēja norēķināties par abiem. Sagaidī�jis atlikumu un noklausījies �ārlija daiļrunīgajā tencinā�anā par viņa iestādes pabalstī�anu, viņ� devās laukā pa durvīm, aiz kurām gaidīja D�eina.

-��� Kā velnu piemin� viņa klusu ierunājās.

Pacēlis galvu, Rīgals ieraudzīja otrpus ielas stāvam in�spektora palīgu Vinsentu Flērtiju, kur� grasījās nākt pāri uz �o pusi.

Rīgals saņēma D�einu pie elkoņa, un abi devās atpakaļ uz pārvaldes ēku.

-�� Es esmu Ziemeļu slepkavību brigādē, Tonijs Bolda pūlējās pārkliegt troksni, kas valdīja telpā. Tas par to taksīti bija labs minējums. Asinis sakrīt. Tā sieviete� kā viņu ellē� Beilija, viņa tie�ām tajā taksītī ir bijusi.

-�� Dro�i? Rīgals pārjautāja. Cik nav cilvēku ar vienā�dām asinsgrupām!

-��� Nē, ekspertīzes slēdziens ir nepārprotams. Es runāju te ar vienu no laboratorijas, viņ� ir mans draugs. Kamēr asinis ir vēl svaigas, esot iespējams izdarīt daudz pamatīgākas ana�līzes nekā vienkār�i pirmā, otrā un kāda tur vēl tā grupa. Viss sakrīt pilnīgi un galīgi. Nekādu �aubu.

-��� Vai D�o Bērtons tagad ir laimīgs?

-�� Viņ� rāda tādu ģīmi, it kā es būtu pievēmis viņa kafijtasi, Bolda ziņoja. Man liekas, viņam glu�i vienkār�i nepa�tīk neviena ideja, kas nākusi no tevis. Pat ja tā ir laba.

-��� Var jau būt, Tonij.

-Taksī atradu�i vienu pa�u nospiedumu uz �ķiltavām. Visur citur tīrs, un tagad �ie mēģina noskaidrot, vai nospiedu�mu atstājis pats �oferis vai slepkava. Un viņi mani nelai� iek�ā, bet patlaban kā caur smalku sietu sijā tos videoierakstus, lai mēģinātu dabūt rokā slepkavu taksī.

-��� Varbūt tur kas sanāks, Rīgals cerīgi noteica.

-Nūjā.

-��� Ja redzi Bērtonu, pasaki, lai viņ� piezvana man, kad gadās brīvs brītiņ�. Tagad negribas traucēt.

-�� Pateik�u, protams, bet pārāk neceri.

-��� Vēl kas, Tonij. Vai ir kas zināms par to misis Beiliju?

-��� Necik daudz. Viņai piederēja veikaliņ� tur, Devītajā avēnijā, pilns ar visādiem draņķiem, ko �ī pati dēvējusi par senlietām. Viņ� nolasīja adresi. Viss pārējais, �ie saka, esot bijis normas robe�ās. Abi ar vīru viens otram riebu�ies līdz nāvei. �ī bijusi �inkstule bez neviena īsta drauga. Bet nekādu azartspēļu, nekādu narkotiku, nekā. Vienkār�i upuris, un cauri.

-��� Labs ir, Rīgals novilka.

Viņ� nolika klausuli. Ausīs vēl skanēja �vienkār�i upu�ris, un cauri�.

Nez kāpēc uzmutuļoja nevaldāmas dusmas. Tāpēc, ka viņai nebija jāmirst. Slepkava teica, ka Rīgala pēdējais gājiens ir stulbs, ta�u nevienu figūru nebija nositis. Tad kāpēc viņ� no�galināja cilvēku un dēvēja to par torni?

�ahā, kā zināms, tornis nozīmēja tādu kā nocietinātu pili. Bet kāds misis Beilijai sakars ar pili? Vai varbūt tagad, kad policija jau atminējusi pirmo gājienu mīklas, slepkava par upuri izraugās jebkuru, kas pagadās?

Un, ja tā, tad lai Dievs stāv mums klāt, jo nu pie poten�ciālajiem upuriem pieskaitāmi jau astoņi miljoni cilvēku. Var�būt, viņam ienāca prātā, es patiesībā nemaz neesmu nikns. Varbūt esmu vienkār�i nobijies.

Kādu stundu Rīgals būrās cauri ziņojumiem, tad no jauna paņēma klausuli un piezvanīja uz inspektora vietnieka Flērtija kabinetu, kas atradās tepat divus stāvus augstāk.

-��� Inspektora pa�a ta�u nav, vai ne? stādījies priek�ā, viņ� cerīgi vaicāja.

-�������������������� Viņ� tepat ir, inspektor, sekretāre līksmi atbildēja.

-�� Mazliet uzgaidiet!

Rīgals gaidīja, savilcis seju kā tāds moceklis.

-��� Sveiks, Pol! Vai varu ko palīdzēt?

-�� Vin, es gribētu ar tevi mazliet aprunāties, ja tev ir pāris minū�u laika.

-Tūliņ uz līdzenas vietas, ja tev nav nekas pretī.

-�� Nav jau tik steidzami, Vin, Rīgals atteica, juzdams, ka dū�a sa�ļūk papē�os. Ja patlaban esi aizņemts, varam sa�runāt vēlāk.

-��� Nāc tik aug�ā! Nopirku jaunu kafijkannu. Palīdzēsi man to iesvētīt.

-Nu tad eju.

Inspektora vietnieks Vinsents Flērtijs itin nemaz neiz�skatījās pēc briesmoņa, par kādu viņu bija nodēvējusi D�eina Koula. Viņ� vairāk līdzinājās Ziemassvētku vecītim, kas iz�ķī�ries noskūt bārdu un ūsas, mazs, apaļīgs, ar bezgala laipnu seju un pa�ķidriem, sirmiem matiem. Flērtijs bie�i un daudz smējās, plik�ķināja sarunu biedriem pa muguru, pa pleciem, tā pastāvīgi izrādīdams savu draudzīgo attieksmi. Tomēr, kaut arī viņ� tā pūlējās, pilsētas departamenta trīsdesmit tūksto�u lielajā policistu pulkā Flērtijs bija tas, kur� izjuta vislielākās kolēģu antipātijas. No viņa baidījās, viņam neuzticējās. Ru�nāja, ka viņ� būtu spējīgs pa�rocīgi ietupināt ķurķī pats savu māti par to, ka tā braukusi autobusā bez biļetes. Vainīgs bija Flērtijs un operatīvā grupa, kas strādāja viņa pakļautībā iek��lietu nodaļā, ka pavisam pēk�ņi karjera bija aprāvusies ievēro�jamam skaitam policijas virsnieku, turklāt viens otrs no viņiem atradās pa�ā virsotnē.

Tāpat Flērtija reputācijai nebūt nenāca par labu tie gadījumi, kad departamenta juristi ieteica, lai kļūmīgo soli spēru�ajam virsniekam ļauj klusi un mierīgi aiziet no darba, jo trūkst pietiekami noformētas pierādījumu paketes, kas spē�tu pārliecināt tiesnesi vai zvērinātos. Tādās reizēs Flērtijs itin

dedzīgi iebilda. Un tāpēc viss departaments no pa�as apak�as līdz pa�ai aug�ai svēti ticēja, ka Flērtijs ievēro tikai vienu likumu: �Pie kāķa to smerdeli! Visi viņi ir vainīgi.�

Rīgals pats nejuta bailes no Flērtija. Kaut arī iek�lietu ok��ķeri bija meklēju�ies pa viņa bankas kontu. Viņi var meklēties līdz pastardienai un neuzies nevienu netīru grasi, ko Rīgals būtu piesavinājies. Bet viņam riebās ar �o cilvēku runāt, riebās sniegt jebkādu palīdzību izmeklē�anā, kas skāra viņa pa�a mazo, cie�i saliedēto brigādi. Viņ� jutās tā, it kā nodotu tos, kas viņam uzticas, tomēr veselais saprāts teica, ka �is solis jā�sper, lai arī cik apgānījies viņ� pēc tam justos.

Turklāt, viņ� pūlējās pats sevi pārliecināt, Flērtijam es lieko jaunu nepateik�u. Es ļoti labi zinu, ka komisārs pilnvaroja viņu pārbaudīt manu brigādi tūliņ pēc tam, kad es pirms pāris nedēļām ieminējos par Boldas aizdomām. Un viņa Smurguļi uz karstām pēdām sāka grozīties apkārt D�einai Koulai, pra�ņādami �o un to un sazin ko. Un tad vēl mans konts bankā.

Tad kāpēc vispār iet pie viņa ? Urdīgā domiņa nelika un nelika mieru.

Tāpēc, ka Flērtijs aizstāv tradicionālo uzskatu, lai arī kā viņ� man riebtos. Policistam jābūt godīgam.

Iedams iek�ā Flērtija kabinetā, Rīgals iztaisnoja mugu�ru ūn apņēmās visu izdarīt tik ātri, cik vien iespējams. It kā piespiedu kārtā dotos pie zobārsta. Apsēdies pie Flērtija galda, viņ� noraidīja tikko uzvārītās kafijas tasi un ķērās vērsim pie ragiem.

-�� �odien es pusdienoju kopā ar detektīvu D�einu Koulu. Viņa strādā manā brigādē. Kā jau tu zini, viņa un Pīts Mūnizs bija� nu, labi draugi. Un �odien viņa man pasvie� ideju, kas man itin nemaz nepatīk, tomēr man �ķiet, ka tev to vajadzētu dzirdēt.

Viņ� īsi atstāstīja D�einas teoriju par to, ka Mūnizs, ie�spējams, turējis aizdomās kādu no brigādes locekļiem, jo tas pārdevis informāciju narkobiznesa pārstāvjiem. Tad viņ� piebilda, ka nekādu pierādījumu, kas teoriju apstiprinātu, D�einai nav.

-�� Viņa glu�i vienkār�i ķeras pie salmiņa, lai vismaz kaut kā izskaidrotu Pīta nāvi Bet es par viņas aizdomām nevaru nelikties ne zinis. Jo sevi�ķi tāpēc, ka pirms pāris nedēļām lī�dzīgu domu izteica arī Tonijs Bolda. Komisārs ta�u tev par to noteikti būs ko teicis.

Rīgals cie�i vērās Flērtija sejā, pūlēdamies pamanīt kādu zīmi, kas apstiprinātu viņa pārliecību, ka komisārs zvanījis iek�lietu nodaļai, lai tur pievēr� uzmanību Rīgala brigādei. Ta��u sirmais vīrs bija labs pokera spēlētājs. Viņ� lūkojās uz Rīgalu, un viņa sejā nebija lasāms absolūti nekas glu�i kā ilus�trācijā, kas paskaidro jēdzienu �ne apstiprinājums, ne nolie�gums�. Flērtijs gaidīja, ko Rīgals vēl teiks.

-Tas ir viss, ko es tev gribēju sacīt, Vin, Rīgals noteica.

-Jauka meitene tā D�eina,-Flērtijs smaidīdams no�ūpoja galvu. No krietnas ģimenes. Pol, vai tu nebūtu tik labs un man, vecam vīram, nepastāstītu par to Mūniza slepkavības lielu? Es tajā, zini, neesmu iedziļinājies, un iespējams, ka tur ir detaļas, kas man varētu noderēt.

Viss bija tik laipni, tik mīlīgi un pieklājīgi� un tik bries�mīgi riebīgi to Rīgals saprata. Tā kā Mūniza ķermenī bija atrastas narkotikas, Flērtijs vajadzības gadījumā slēdzienu par līķa sekciju varētu citēt vārds vārdā. Viņ� par slepkavību, iespē�jams, zināja pat vairāk nekā Rīgals, bet lūgums bija domāts tādēļ, lai paskatītos, ko un kā Rīgals stāstīs un ko varbūt no�klusēs.

Es esmu viens no nerriem, ko tur aizdomās, Rīgalam ie�āvās prātā, un viņ� papūlējās iepriecināt sevi ar domu, ka �is izdzimtenis tur aizdomās visus pēc kārtas.

Viņ� apvaldīja nopūtu un rūpīgi aprakstīja visu notikumu secību, kas beidzās ar to, kā Pīta līķis lika atrasts spāņu Hārlemā uz tumsa, piedraņķēta krustojuma. Rīgals pūlējās atsaukt atmiņā itin visu katru faktu, katru sīkumu, visas baumas. Flērtijs joprojām iedro�ino�i smaidīja un �ad tad neiespējami sīkā rokrakstā kaut ko bloknotā pierakstīja. Un Rīgalam ienāca prātā, vai tad, kad Flērtijs lasīs, viņ� ņems talkā palielināmo stiklu?

-��� Tas man lieti noderēs, Pol, Flērtijs sacīja. Tagad, ja tu man varētu veltīt vēl da�as minūtes� varbūt mēs a�i izska�tītu to cilvēku sarakstu, kuri ar kaut ko tādu varētu būt saistīti. Tas, protams, nenozīmē konkrētu apsūdzību, ta�u jāpatur acīs viss, vai ne?

Vēlīgi iesmiedamies un labi zinādams, ka Rīgals nekad ne uz ko tādu neielaidīsies, viņ� paņēma mapi, kas atradās tur�pat uz galda, un sāka to prātīgi �ķirstīt ne jau pirmo reizi, kā Rīgals saprata. Varbūt mape bija stāvējusi uz Flērtija galda jau pirms tam, kad Rīgals pirms neilga brī�a zvanīja �urp.

-���� Vai bez tā tie�ām nevar iztikt, Vin? Rīgals izmisis jautāja.

Ve�uks uzmeta viņam vērīgu skatienu. Viņ� joprojām smaidīja, ta�u gai�zilās acis lūkojās dzedri un stingri. Iestājās klusums. Flērtijs cie�i nolūkoja Rīgalu.

-�� Pol, lai ari ko par mani runātu, es augstu vērtēju to, ka tu saviem cilvēkiem uzticies. Bet es neatbalstu uzticību, kas pārkāpj visas robe�as. Ar to mēs izdarām lā�a pakalpoj umu pa��i sev, departamentam un visiem pārējiem cilvēkiem. Ja kāds ir pārdevies, tad kļuvis bīstams visiem. Turklāt viņ� ir arī no�devējs, un tas ir jo ļaunāk. Un Dievam nodevēji nepatīk.

Būdams īrs, tu dro�i vien to zini tik labi kā neviens, Rīgals klusībā piebilda. Cik tādu tu visos �ajos gados neesi redzējis!

-�� Visi manējie ir tīri, viņ� skaļi sacīja.

-�� Es ceru, ka viņi ir tik balti kā sniegs, bet, ja ieviesusies kāda nelāga kaite, tad no tās vajadzētu tikt vaļā, iekams lieta nav vērsusies pla�umā. Vai tā nav?

-��� Ir, Rīgals piekāpdamies nopūtās. Man tas galīgi neiet pie sirds, bet lai notiek! Jautā!

Nākamajā pusstundā viņi izskatīja personu sarakstu, kas atradās mapē. Tur bija policisti, kas kopā ar Rīgalu pēdējo di�vu gadu laikā bija strādāju�i pie lietām, kuras saistītas ar nar�kobiznesu. Rīgals katru īsi raksturoja, kaut gan pāris rei�u nā�cās sakost zobus, lai atbilde būtu vaļsirdīga. Pamazām uzmācās sajūta, ka jāskrien maratons pa dubļiem pildītu reni.

Un Flērtijs aizvien no jauna atgriezās pie Pīta Mūniza.

Ja jau viņ� narkotikas nav lietojis, tad kāpēc tās atrastas ķerme�nī? Un Rīgals aizvien no jauna atbildēja to pa�u: Es nezinu, bet narkotikas viņ� nelietoja.

Beidzot viss bija galā. Rīgals vēlreiz atkārtoja, ka viņa cilvēki ir tīri.

-�� Tu man ļoti palīdzēji, Flērtijs teica un piecēlās kājās, likdams manīt, ka pratinā�ana ir galā. � Ta�u ne vairāk, kā es no tevis arī gaidīju. Beigu beigās tu esi īsts sava tēva dēls, un viņ� bija lielisks virsnieks, īsts atradums policijas spēkiem, lai Dievs mielo vina dvēseli.

Flērtijs smaidīja kā pati saule, Rīgals vārgi pasmaidīja pretī, iedomādamies, ka pieminētais tēvs Flērtiju ienīda no tā brī�a, kad tas pārgāja strādāt uz iek�lietu nodaļu. Nez vai Flērtijam tas ir zināms? Kas attiecās uz Rīgala tēvu, viņam pirmajā vietā alla� bija un palika lojalitāte bruņotajiem spēkiem. Tēvs diez vai spētu pārtraukt attiecības ar kolēģi, kuru pieķēris ar bazuku ejam uzbrukumā bankai.

Savā kabinetā Rīgals atgriezās, juzdamies kā nelietis. Li�kās, visu ķermeni no galvas līdz kājām sedz netīrumu kārta.

Un tomēr bija pārliecība, ka padarītais nāks par labu kā Pītam Mūnizam, tā ari viņam pa�am. Ta�u klusībā viņ� noskaitīja lūg��anu.

Piedod man, tēt!

Iegājis komandtelpā, Rīgals lūkoja izvairīties no D�einas Koulas skatiena, ta�u viņa jau vēcināja pretī �Daily News� lapas.

TUK�I ACU DOBUĻI vēstīja kliedzo�s virsraksts, kas aizņēma gandrīz visu pirmo lappusi.

MONOGRAMMU SLEPKAVA UZBRŪK ATKAL skaidroja apak�virsraksts.

Rīgals izķēra avīzi D�einai no rokas.

-��� Kā viņi, sasodīts, to dabūju�i? viņ� noprasīja.

D�eina paraustīja plecus.

-��� Laikam jau cilvēki runā. Zvanīja D�o Bērtons. Viņ� gribēja, lai jūs piezvanāt, līdzko būsiet pārnācis.

Rīgals atbalstījās pret savu galdu un nikni pārskatīja rak�stu. Sīkumi bija izklāstīti samērā precīzi, ciktāl varēja spriest, ta�u no visa bija izveidota tik traka sensācija, cik vien iespē�jams. Pilsētā, kas ar izmeklētu gaumi �urnālistikas ziņājau tā visai neizcēlās, �News�, �ķiet, visai apņēmīgi tiecās uz aizvien jauniem pavir�ības kalngaliem. Tikai kaut kur pa�ā vidū bija atrodama piezīme, kas atsaucās uz viņu pa�u rakstu pirms da��ām nedēļām, ka slepkava ir �ahists. Un tomēr neviens nebija at�ifrējis, ka partija, kuras norisei ik dienas varēja sekot ar �Ti�mes� pirmās lappuses palīdzību, tiek spēlēta starp Rīgalu un slepkavu. Tur laikam savāku�ies stulbākie �urnālisti no visas valsts, Rīgals nosprieda.

D�o Bērtons nekādām ceremonijām laiku netērēja.

-�� Vai tu gribēji ar mani runāt, Rīgai? viņ� teica klausulē.

-Tu esi aizņemts?

-��� Protams, esmu aizņemts. Ko tad es te, tavuprāt,visu laiku daru? Organizēju labdarības balli?

-�� Parunāsim vēlāk, Rīgals noteica, negribēdams ielais�ties nekādos strīdos. Kad tev būs mazliet laika.

Iestājās klusums. Rīgals gandrīz vai varēja dzirdēt, kā Bērtona galvā �īkst zobrati.

-��� Tas ir kaut kas par to misis Beiliju? Bērtons piesar�dzīgi apvaicājās.

-��� Nē. Tas ir kaut kas par Mūniza slepkavību, kas, ma�nuprāt, tev būtu jāzina. Tas var pagaidīt. Paklau, kā �News� sadabūja to visu par sievietes acīm?

-��� Dro�i vien kāds sasodīts pļurksteklis no morga, Bēr�tons kā spļautin izspļāva. Ja es dabū�u zināt, kur� palaidis savu muti, izrau�u acis viņam un iespraudī�u pa�am dibenā.

-��� Labi, Rīgals atteica. Varbūt vēlāk saskriesimies.

-��� Aha, Bērtons atsaucās. Eu!

-��� Kas ir?

-To, par to nozagto taksi, tu labi uzķēri. Ja tu nebūtu ap�jēdzis, ka Bcilija varbūt nomu�īta tur, tas mums būtu paslīdē�jis garām. Patlaban meklējamies pa visiem ierakstiem. Nu re�dzēs, vai tā tava dullā ideja ko dos.

-��� Jācer, Rīgals noteica.

-��� Hā! Bērtons izsaucās un, kā vienmēr, pēk�ņi nosvie�da klausuli.

-��� Lūdzu, lūdzu, vienmēr laipni, Rīgals nomurmināja mēmajā klausulē. Tad nolika to un saguma, paslēpis seju rokās, sāka domāt par sarunu ar Flērtiju.

-Vai kaut kas lēcies, Pol?-ierunājās klusa balss. D�eina stāvēja durvīs, starp uzacīm viņai bija ievilkusies rūpju grum�biņa.

5

-��� Vienkār�i sāp galva, viņ� atteica. Varat paņemt savu avīzi. Kad būsiet izlasījusi, nomazgājiet rokas.

-To es jau izdarīju. D�eina panācās tuvāk, lai savāktu avīzi. Tie�ām riebīgi. Nepietiek ar to, ka tā nabaga sieviete noslepkavota, vēl visas detaļas� vienkār�i vulgāri.

-��� Labi teikts, Rīgals atsaucās.

D�eina pagriezās, lai ietu, un tad Rīgals, pēk�ņa impulsa vadīts, izgrūda: D�eina, neejiet vēl projām! Aizveriet durvis!

Izdarījusi visu, kā likts, viņa nosēdās krēslā pie Rīgala galda.

-�� Es tikko biju pie Vinsa Flērtija, viņ� teica.

D�einas seja pārakmeņojās.

-�� Man tas bija jādara.

-�� Un kā? Patika? viņa ar zināmu nicinājuma pieskaņu apvaicājās.

-Man liekas, to es neesmu pelnījis, Rīgals saērcināts at�teica. Es mēģinu atrast Pīta slepkavu.

D�eina vilcinādamās pamāja. Es atvainojos, viņa iz�teica. Vienkār�i� nu, manas ģimenes policisti nekad ne acu galā nav varēju�i ciest to iek�lietu nodaļas varzu, tos visus flērtijus.

Rīgals pasmīnēja. Pārjums viņ� runā visu to labāko.

-��� Ak tu sātana gabals! D�eina novilka ar spēcīgu īru akcentu.

-Teica, ka ucinājis jūs uz ceļgala.

-�� Izvirtulis.

-��� Esot bijis Ziemassvētku vecītis. Kad jums biju�i se�i

gadi.

-��� Tas bija togad, kad es pārstāju ticēt, ka tāds vecītis vispār ir.

-Jūs esat dzelzs dāma, D�eina. Vai jūs neko nepiedodat, neko neaizmirstat?

-�� Neko. Visu atceros un par visu samaksāju. Tas rakstīts manas ģimenes ģerbonī.

-��� Manā tāpat, Rīgals negaidīti nopietni bilda. Un tie�i tāpēc es gāju pie Flērtija. Pīts ir no�auts, un es nespēju ticēt, ka to izdarījis kāds no mūsējiem, vienalga, tī�i vai netī�i.

Bet, ja kāds ir vainīgs, es gribu, lai viņ� tiek atrasts, un tas ir Flērtija ziņā. Tāpēc es pie viņa gāju. Un tas bija pareizi darīts.

D�eina neteica ne vārda, tikai viegli palocīja galvu.

-��� Labi. Viss, Rīgals sacīja.

D�eina piecēlās, ta�u pirms promie�anas paņēma avīzi.

-��� Tā man vajadzīga, viņa paskaidroja.

-�� Ko ieklāt būrītī?

-Te bija labs horoskops. �obrīd man der jebkāda palī�dzība.

-�� Tāpat kā mums visiem.

Kaut kas visu dienu urdījās pa galvu, un Rīgals nespēja koncentrēt domas.

Kaut kas nebija izdomāts līdz galam, kaut kas svarīgs, kaut kas� kaut kas tāds, kas bija paslīdējis garām.

Piepe�i tas atausa apziņā, kad Rīgals brauca mājup. Viņ� spēji nogriezās no parastā ceļa un brauca uz pilsētas rietumiem, meklēdams Herietas Beilijas antikvariātu Devītajā avēnijā, Manhetenas otrā pusē, prom no draudīgā ielu tīklojuma, kas veidoja �aha galdiņu.

Tur slēpās atrisinājums. Slepkava bija nogalinājis Herietu Beiliju un telefona sarunā bija viņu nosaucis par Rigala torni. Kāpēc Herieta Beilija bija tornis? Vai arī viņa slepkavas ceļā pagadījusies nejau�i un tāpēc kritusi par upuri?

Atradis veikaliņu, viņ� atstāja ma�īnu mājas priek�ā pie ugunsdzēsēju hidranta. Skatlogā rēgojās neglīti uzskribelēts uzraksts: SLĒGTS NĀVES APSTĀKĻU DĒĻ. Saujiņa cilvēku pūlējās ko sablenzt nopluku�ās bodītes skatlogā, itin kā cerēdami kļūt par lieciniekiem vēl kādai asiņainai slepka�vībai.

Rīgalam nemaz negribējās viņiem pievienoties, tomēr viņ� iespraucās bariņā un uzmeta acis logam.

Uztupies uz laktas, kas darināta no veca zara, skatlogā rēgojās liels, izbāzts, melns putns. Krauklis, Rlgals nodomāja.

Tie parasti apmetas zvanu torņos.

Tajā pa�ā brīdi viņ� skaidri zināja, ka arī slepkava varbūt pamanījis izbāzni. Varbūt viņ� stāvēja tie�i turpat, kur tagad Rīgals, sevī smīkņāja un klusībā atzīmēja informāciju, kas va�rētu būt noderīga.

Rlgals devās atpakaļ uz savu ma�īnu. Jāapskatās, vai Bērtona izmeklētāji pārbaudīju�i Herietas Beilijas veikala doku�mentus. Vai tur iegrāmatoti pircēji.

Kad viņ� pēc neilga laika ieradās mājās, viesistabā priek�ā sēdēja Pjērs Leblāns, pilns kā mārks. Patrīcija spriņģoja pa is�tabu, ietērpusies pusgarā, sudrabbaltā ūdeļādas ka�okā.

-��� Mīļumiņ, viņa uztraukumā spīdo�ām acīm vērsās pie Rīgala, kad tas ienāca pa durvīm. Paskaties, ko man pie��ķīra Olivers Storms. Vai nav jauks?

-��� Skaists, Rīgals nosvērti atteica. Un pirmajā acu uzmetienā liekas arī ļoti dārgs.

-��� Nu, sermulis tas nav, viņa ieņēma aizsardzību. Tā ir prēmija par darbu, ko mēs esam padarīju�i Storma kom�pleksā.

-��� Lieliski, Rīgals sacīja. Un tu arī dabūji ka�oku,

Pīt?

Leblāns greizi pasmaidīja. Nu, man patiesībā tika uz�sitiens pa muguru un sirsnīgs rokasspiediens.

-�� Neuztraucies, dārgais! Redzēsi, gan savu tiesu dabū�si, Patrīcija mīļi apsolīja ar zināmu indes pieskaņu balsī. Tad paskaidroja vīram: Olivers to ieraudzīja vienā skatlogā, tas bija nocenots uz pusi, un nosprieda, ka man tas derētu kā ne�vienai. Un tā viņ� to ņēma un nopirka. Kā prēmiju. Avansā par to, ko mēs viņa labā darām. Vai tas nav mīļi?

-�� Ja par mīļu var saukt cilvēku, kas pērk nocenotas drē-

bes, lai tās dāvinātu, tad laikam viņ� tāds ir, ar riebumu at�teica Rīgals un devās pie bāra, lai ielietu sev kādu mēriņu.

Patrīcija veltīja smaidu viņa mugurai. Es zināju, ka tu sapratīsi, viņa teica. Lai nu kā, manis vairs nav. �aks man noskrūvēs galvu, ja es nokavē�u. Kāpēc jūs abi kā divi zvirS& bulī�i nevarētu pavakariņot kopā?

-��� Tu ta�u tagad neiesi laukā ar ka�oku, ko? Augustā!

-��� Mīļumiņ, baltas ka�okādas var valkāt visos gadalai�kos. Kā tev liekas, Pjēr?

-��� Ka�oks augustā ir vulgāri, -Leblāns garlaikots atsau�cās. Trēs vulgāri.

-���� Labi. Tad es to atstā�u. Patrīcija pārsvieda ka�oku pār krēsla atzveltni, un Rīgals nodomāja, ka tas tik ļoti izskatās pēc viņas. Entuziasms, kas izgaist minūtes laikā.

-Atā! Patrīcija paķēra somiņu un neatskatīdamās izgāja pa durvīm. Un es tam visam uzspļauju, Rīgals iedomājās. Viņ� palūkojās uz Leblānu. Vēl kaut ko varēsi turēt?

-��� J-jā. Viskiju, ledu, lūdzu!

Rīgals sabrūvēja viņam dzeramo un sacīja: Mana dzīve ir pārsteigumu pilna. �Palūk, mīļumiņ, ko man pie�ķīra Ollijs Vollijs.� Viņ� pastiepa glāzi Lcblānam. Tas to izdzēra līdz dibenam un atteica:

-��� Uz mūsu skaidrām actiņām!

*

-��� Skaidrām vai sarkanām, viss vienalga, Rīgals atsau�cās. Saki man, Pīt, kas man būtu jāsaka, kad viņa kādā jaukā dienā ķiķinādama ņemsies klāstīt, ka Ollijs Vollijs tagad pērk viņai apak�veļu un dārglietas?

-��� Tu ta�u neklausīsies manos padomos, Pol!

-��� Bez �aubām! Bet tavu viedokli uzskatu par godājamu. Un zinu, ka būsi diskrēts.

-Nu tad klausies! Es, Pol, nekādā ziņā neesmu eksperts mīlestības un laulības lietās, bet, ja es būtu tavā vietā, tad pama�zām sāktu apdomāt, kā lai pasaka ardievas.

Rīgals kaut ko īgni noburk�ķēja un atkrita baltajā ādas dīvānā.

-��� Jo tālāk, jo vairāk es pats par to sāku domāt.

Leblāns paraustīja plecus.

-��� Tā ir tava dzīve, Pol. Es nezinu, ko lai tev saku. Ja tu gribi dzirdēt patiesību, es tev pastāstītu, ka pēdējā laikā man 0 Patrīcija Rīgala ir tā līdz kaklam. Man diezgan pamatīgi no�riebies viņas dēļ �maukties un mānīties. Bet, ja palūkojamies

uz faktiem, es neko vispār nezinu. Viņa man neuzticas. Viņa tikai mani izrīko kā tādu suni un vienā laidā skandalējas. Un ar to es nebūt nedomāju tos ķīviņus, kas mums ir biju�i alla�iņ. Pārjums abiem es nezinu, bet es esmu nobriedis �ķirties. �ķirt mūsu biznesu. Vienkār�i nekas vairs neiet nekādā jēgā.

-Tik slikti?

-��� Es neesmu nekāds alkata, Pol. Es vienmēr esmu gri�bējis tikai vienu strādāt interesantu darbu pieklājīgā atmos�fērā. Nauda tas ir ļoti jauki, un liela nauda vēl jaukāk, bet tādēļ ta�u nav vērts nodzīvoties līdz kuņģa �ūlai. Es jebkurā laikā varu atgriezties pie modeļu fotogrāfijām un tā sapelnīt savu �ūksni. Vai atvērt privātu dizaina studiju. Ienākumi, pro�tams, kritīsies, toties to pa�u darīs arī asinsspiediens.

-�� Zināmā mērā jāpateicas Dievam, ka esmu tik aizņemts savā darbā. Tas palīdz par visām �īm draņķībām nedomāt. Jo es vienkār�i nezinu, kā lai ar to tieku galā. Esmu iepazinis Patrīciju pietiekami labi, lai zinātu, ka kontrole nekādu labumu ne�dos. Bet tā dzīvot es vairs negribu. Rīgals vienā malkā iztuk��oja savu glāzi. Jūtos kā tāds muļķa Hamlets, viņ� ar rūgtu�mu piebilda. Nezinu, vai iet par viņu cīņā vai arī pa�am savu ceļu. Un tā sē�u un gaidu, bet viņa iet arvien tālāk un tālāk, un es nezinu, kas būtu pareizāk.

-��� Kuram no mums pareizāk? Leblāns apjautājās.

-��� Laikam ta�u abiem diviem. Ja es zinātu, ka viņai tā būs labāk, es varētu pacelt cepuri. Bet ja nu tas kār�u namiņ�, ko viņa sabūvējusi, ar visu mazo, stulbo Olliju Volliju sagā�as vi�ņai uz galvas? Ja es nebū�u blakus, lai varētu viņai palīdzēt, man ne kapā nebūs miera.

Leblāns skumji pa�ūpoja galvu.

-��� Tādam cilvēkam, kas staigā apkārt, maizes riecienu pelnīdams ar �au�anu, tu esi dikti labs, Pol.

-Pēdējā laikā nevienu neesmu no�āvis. Rīgals piepe�i izsūca glāzē paliku�ās pāris piles un saslējās. Lai viss iet ga�līgi bojā! Vai tev ir kādi plāni, varbūt gribi paēst vakariņas kopā ar mani?

-�� Labāku piedāvājumu sen neesmu dzirdējis, Leblāns atteica.

-Itālie�i?

-��� Vienalga kas, tikai ne ķīnie�i. Man tās viņu pannas nepatīk.

-�� Labs ir. Tepat netālu ir vietiņa, kur labi gatavo un dod lielas glāzes. Mēs ar Patrīciju mēdzām turp iet, pirms viņa vēl nebija piepulcējusies Ollija Vollija zvērādās ieģērbtajam ba�ram.

-��� Patiesību sakot, ka�oks ir samērā glīts.

-��� Nu kā tad! Olivera gaumei nav nekādas vainas. To viņ� jau ir pierādījis. Rīgals apklusa. Vai ne?

-��� Nav ne mazāko �aubu, Leblāns klusu atbildēja.

Patrīcija ilgi neuzkavējās pie friziera. No turienes viņa steig�us vien devās uz Olivera Storma apartamentiem Centrā�lajā parkā. Greznajā divstāvu dzīvokli viņu ielaida būdlgs mie�sassargs, pacēla klausuli un pieteica, ka viņa ieradusies.

Pēc pāris minūtēm abiem pievienojās Deivs Tomtons, Storma padomnieks propagandas jautājumos. Viņ� likās sa�traukts.

-��� Misis Rigala, Olivers patlaban apsprie�as ar da�iem ļoti ietekmīgiem cilvēkiem par politiskas dabas jautājumiem un neoficiāla fonda dibinā�anu. Bija plānots, ka sarunas beig�sies jau pirms stundas, bet jūs ta�u zināt, kā tas parasti notiek. Vai jums nebūtu nekas pretī uzgaidīt, kamēr apspriede būs cauri?

Patrīcija viņu dzedri uzlūkoja.

-�� Tas nozīmē turēties tālāk?

Torntons sablisināja acis, tad pasmīnēja.

-��� Nu labi. Tie ir jūsu vārdi, ne manējie.

-��� Bet kāpēc? Nevienam ta�u nav noslēpums, ka es at�bildu par interjera lielām Storma kompleksā.

Torntona acīs bija lasāms vai nu apbrīns, vai arī �ēlums.

-��� Misis Rīgala, ja ņem vērā jūsu izskatu, es baidos, ka vienam otram varētu rasties nepareizs priek�stats. Neaizmirsī�sim, ka laukā ir jau nakts, nevis pusdienlaiks, tā ka viens otrs varētu iedomāties, ka jūsu un Olivera attiecības sniedzas ārpus

tikai un vienīgi darba attiecību ietvariem, un tas nenāktu par labu. Tur iek�ā, piemēram, pa�laik sē� ļoti ietekmīgs katoļu bīskaps. Lēmums jāpieņem man, un es nevaru atstāt visu ne�jau�ības varā tagad, kad viss tik labi virzās uz priek�u. Tā ka esiet tik laipna un pagaidiet Olivera kabinetā, kamēr viņi visi būs prom.

-�� Labi jau labi, tomēr man tas nebūt nepatīk, Patrīcija īdzīgi atteica. Atnācu tāpēc, ka Olivers gribēja mani satikt, un slapstīties pa stūriem man negribas. Man nav ko slēpt.

-�� Par to nav ne mazāko �aubu, Torntons pasteidzās vi�ņu mierināt. Tomēr politika ir diezgan nejauka lieta, kā jūs pati labi zināt.

Viņ� pavadīja Patriciju līdz Storma kabinetam. Brīdi viņa nervozi staigāja no viena stūra uz otru, ik pa brīdim apstādamās, lai apbrīnotu savu atspulgu logā, no kura pavērās skats uz dziļi lejā snaudo�o pilsētu. Tad apsēdās uz dīvāna un teatrāli plik�ķināja kurpes purngalu pret grīdu, tā mēģinādama paust nepacietību.

Atvērās durvis, un telpā ienāca Storma meita Marsija. Ieraudzījusi priek�ā sē�am Patrīciju, viņa pārsteigumā sastinga.

-��� Sveika, Marsij, kā klājas? Patrīcija laipni ierunājās.

-��� Ā, sveicināta! Es meklēju tēti.

-��� Viņam ir politiska apspriede, viņ� ir ļoti aizņemts. � Patrīcija pasmaidīja. Laikam jau visām sievietēm ir tāds liktenis gaidīt un gaidīt. Kā tad klājas brīvdienās?

-�� Tā nekas, Marsija atturīgi teica, tad paspēra pāris so�ļu un uzmetās uz dīvāna paroceņa. Te, pilsētā, ir labāk nekā visu vasaru tupēt tajā Hemptonu muļķu mājā, kur no visām pusēm spie�as virsū pajoliņi un fidas, kas to vien lūko, kā noprecēt lielu naudas maku. Arī labāk nekā skolā, tas ir fakts.

-Tavs tēvs teica, ka jums ar Timiju Grotonā esot ļoti pa�ticis.

-��� Nē, Grotona patika tētim. Mums tur riebjas. Tie, kas mācās, tur galvenokārt īgņojas, un u�uki to vien zina kā urbties grāmatās. Visi kā viens. Mēs ar sīko labāk ietu kādā skolā te�pat Ņujorkā.

-��� Ar sīko?

-��� Ar Timiju. Viņ� ir divpadsmit minūtes jaunāks par mani, skaidrs?

-�� Jocīgi, Patrīcija noteica. Es zinu, ka jūs esat dvīņi, bet viņ� ir tik liels. Man visu laiku nez kāpēc liekas, ka vecāks ir viņ�.

-�� Nē, Marsija iebilda. Es esmu vecākā. Un gudrākā. Un tāpēc es esmu galvenā. Meitene pasmīnēja, un viņas lū�pas dīvaini noraustījās. Uzmetusi viņai profesionālu skatienu, Patrīcija atzina, ka Marsija varētu būt visai pievilcīga, ja vien iemācītos noturēt mierā savu muti un neļaut lūpām nervozi raustīties. Brī�iem radās iespaids, ka meitene nevis smaida, bet atņirdzas, jo savilktās lūpas muti darīja līdzīgu suņa rīklei, kad tas gatavojas mesties uzbrukumā.

Paliekusies Marsijai tuvāk, viņa saņēma meitenes roku.

-��� Kaut mana ģimene būtu varējusi atļauties mani sūtīt Grotonā! Tev ir veicies. Labākā skola visā valstī.

Marsija tā kā notrīsēja, tomēr roku neizrāva.

-�� Ja jūs pavaicātu tiem, kas mācās Svētā Marka koled�ā, Endoverā un vēl �ur tur, viņi jums pateiktu, vai Grotona ir vai nav labākā, viņa sacīja. Viņi mūs saukā par Grotonas pu�vekļiem. -Marsija paraustīja plecus. Atkal krampjaini savilkās lūpas, un tas nozīmēja, ka viņa pūlas pasmaidīt. Patiesībā tas viss ir pie vienas vietas. Kaut kur mums jābūt, un tētis grib, lai mēs esam tur. Tā ka priek�ā vēl viens gads Masa�ūsetsas rezervātā. Varētu būt arī sliktāk. Viņa albrīvoja roku, lai pa�kasītu kaklu. Nagi atstāja uz gandrīz caurspīdīgās ādas sarkanas svītras.

Atkal pavērās durvis, un nosvīdis, tomēr starojo�s kabi�netā iesoļoja Tomtons. Slepenas apspriedes acīmredzot bija tas, kas pilnībā atbilda viņa priek�statam par paradīzi zemes virsū.

-�� Dāmas, atvainojiet, bet mēs vēl neesam galā. Nu jau ilgi vairs nebūs. Pirms kāds paspēja ko teikt, viņ� bija laukā pa durvīm, un Patrīcija aizvainota nosprauslājās.

-��� Mēs pie tā esam pieradu�i, Marsija sacīja. Tagad mums ar Timiju iepriek� jāpiesakās pie sekretāra, lai mēs varē�tu paskatīties uz tēti.

-��� Politika laikam aizņem briesmīgi daudz laika, Pat�rīcija piebalsoja. Skatīsimies uz lietu gai�o pusi. Ja viņu ievē�lēs par mēru, jums būs jādzīvo Greisija savrupmājā.

-Jums tas patiktu? Marsija ievaicājās.

-�� Noteikti. Vai tad tev ne?

-�� Visas vietas ir apmēram vienādas. Vai jūs domājat, ka viņam ir kādas izredzes uzvarēt?

-�� Patiesībā es no politikas necik daudz nesaprotu, Pat�rīcija atvēcinājās.

-��� �odien avīzē bija rakstīts, ka tā pēdējā� kā to sauca� �monogrammu slepkavība�� ka tā nākot par labu tētim, jo viņ� tik stingri uzstājoties pret noziedzību. Marsija apklusa.

-���� Vai tad nebūtu normāli, ja cilvēki, kas nekam jēdzīgam neder, izdarītu labu darbu, palīdzēdami manam tēvam tikt par mēru? Pirms Patrīcija paspēja pavaicāt, ko tie�i meitene ar to domā, viņa turpināja: Jums abiem �ovakar ir randiņ�, vai ne?

-�� Nē, Patrīcija atteica, pūlēdamās neizrādīt, ka tāds jau�tājums bijis visādā ziņā nepieklājīgs. Neaizmirsti, ka esmu precēta sieviete, turklāt gados. Tavs tēvs lūdza mani atnākt, lai mēs varētu aprunāties par galīgajiem plāniem Storma komplek�sa atklā�anas sakarā.

-�� Dzirdēju, ka tas bū�ot baigi vareni, Marsija ieteicās.

-��� Tā es ceru. Sanāks visa Ņujorka, visa Va�ingtona un kas viss vēl ne. Visa pasaule. Esmu tik uztraukusies, nevaru vien sagaidīt!

-��� Mēs gan varam, bet arī būsim klāt. Kāpēc ne? Ta�u labāk nekā vazāties pa māju un līdz apnikumam spēlēt skreblu [5] . marsija sāka pētīt savus nagus, kas bija apgrauzti līdz pa�ai miesai, tad kaunīgi ieteicās: Jūs ta�u kādreiz bijāt mode|u demonstrētāja, jā?

-Jā, biju gan. Es vēl joprojām reizi pa reizei ar to panie�kojos. Joka pēc.

-Man dzim�anas dienā uzdāvināja lielu kosmētikas pie�derumu komplektu. Visas tās otas, tūbiņas un tā. Varbūt� viņa saminslinājās. Varbūt, kamēr tētis mums abām liek gai�dīt, jūs parādītu man, kas ar to visu darāms?

-�� Labprāt! Patrīcija atsaucās no visas sirds. Var būt, ka reiz nu bija klāt izdevība tā pa īstam tuvināties Olivera Storma meitai. Līdz �im viņu attiecībām nebija nekādas vainas, ta�u necik tuvas tās nebija, un Patrīcijai tā vien likās, ka viņa Marsijai diez ko vis nepatīk. Tagad viss varētu mainīties, Patrīcija nodomāja.

Marsija viņai veltīja greizu smaidu. Tas ir manā istabā. Vai nāksiet?

Abas pa dibcndurvīm izgāja no kabineta, pagāja gabaliņu pa gaileni un tad uzkāpa stāvu augstāk, kur Timām ar Marsiju bija pa�iem savs atsevi�ķs dzīvoklis divas guļamistabas un viesistaba. Viens viesistabas gals bija kā bāztin piebāzts ar da��ādām stereoiekārtām un cilām elektroniskām ierīcēm, tostarp milzīgu, dārgu kompjūteru, pie kura patlaban kvernēja Tims. Viņam mugurā bija tikai sporta bikses un bezpiedurkņu krek�liņ�, un Patrīcija pārsteigta atzina, ka pui�a rokas un pleci ir kā klātin noklāti ar muskuļu mezgliem. Nez kāpēc vienmēr bija licies, ka Tims ir vienkār�i aptūcis. Uz grīdas mētājās visādu iz�mēru hanteles.

-�� Nu, resnais, pacel dupsi un apsveicinies ar misis Rīgalu! Marsija ie�ivinājās, kad abas iegāja istabā.

Tims rāmā garā atskatījās un pamāja, kājās celties pat ne�domādams. Sveicināta! viņ� nomurmināja un tūliņ atkal apņēmīgi pievērsās tastatūrai. Lielajā monitorā rēgojās krāsaini simboli, kuri Patrīcijai absolūti neko neizteica.

-�� Neliecieties par viņu ne zinis! Marsija atmeta brālim ar roku. Viņ� noņemas ar jauno programmu. Tik un tā visu salaidīs grīstē. Garāmiedama viņa rotaļīgi pabu�ināja brāļa matus. Tims, likās, to nemaz nemanīja, ķēra pēc instrukcijas un steidzīgi �ķirstīja lapas. Viņ� to vien dara kā pērk visādas ve�cas kompjūterprogrammas, Marsija turpināja. Un tad grib to visu uzlabot.

-��� Viņ� to prot? Patrīcija pavaicāja.

-��� Kā nu kuro reizi. Gadās, ka pataisa programmu vēl stulbāku.

Marsijas guļamistabā valdīja īsts juceklis uz grīdas mē�tājās biksītes, pār krēslu atzveltnēm karājās krū�turi. Uz tām drazām neskatieties, meitene pavir�i noteica. Istaba ir jātur kārtībā skolā, tā ka mājās man jāpaspēj atgūt nokavēto. Un vispār man patīk būt nevī�ai.

-Tājau parasti ir ar visiem pusaud�iem, Patrīcija sacīja ar tēlotu iejūtību. Kad es biju tavos gados, ar mani bija tie�i tāpat. Es vēl tagad neesmu nekāda labā saimniece.

Marsija viņai pievērsa dīvainu skatienu. Vai jūsu vīrs arī ir nekārtīgs?

-���� Nē. Pols man visu laiku staigā pakaļ, uzlasīdams to, ko esmu izsvaidījusi. Es viņam saku, ka patiesībā viņam va�jadzētu strādāt par grāmatvedi.

-Timijs ir vēl lielāks nevī�a par mani, Marsija pa�ap�mierināta piebilda. Salīdzinājumā ar viņa istabu manējā ir kārtības kalngals.

-�� Tie�i tam jau brāļi domāti, Patrīcija atteica, vērodama, kā Marsija a�i un viegli nokopj savu tualetes galdiņu vien�kār�i atrauj atvilktni un iemē� visu tur iek�ā un tad no grīdas paceļ lielu kasti. Tajā rindu rindām rēgojās visvisādas krāsu grima kastītes. Marsija palūkojās uz Patrīciju un bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

-�� Es esmu tikai krāsojusi lūpas un neko citu, ta�u jūtos diezgan stulbi �itāds te man ir un nezinu, kas ar to jādara.

-�� Ļoti skaists komplekts, Patrīcija teica. No Francijas. Dro�i vien lielāko daļu krāsu tu vispār nekad neizmantosi, tomēr jauki, ka tāds tev pieder. Nu, parotaļāsimies mazliet.

Nākamās divdesmit minūtes, nosēdusies blakus Marsijai milzīgā tualetes spoguļa priek�ā, Patrīcija demonstrēja meite�nei, kā pareizi un neuzkrīto�i krāsoties. Viņa parādīja, kā ar da�ādu plakstiņu ēnu tonējumiem iespējams panākt zināmu efektu un kā lūpas nevis vienkār�i noziest ar lūpukrāsu, bet gan ietonēt tās ar otiņu.

Vienu brīdi durvīs galvu pabāza Timijs, pārsteigumā ie�pleta acis un tad no jauna atgriezās pie sava kompjūtera.

Kad ienāca Olivers Storms, Patrīcija klāstīja Marsijai par skropstu tu�u.

-Vai tu taisi no manas meitenītes augstākās sabiedrības dāmu? viņ� omulīgi nogrudzināja.

-�������������������� Nekāda maziņā jau vairs nav, Oliver, Patrīcija iebilda.

-��� Jauna sieviete. Skaista, jauna sieviete. Viņa jutās labi un brīvi. īsu mirkli prātā pavīdēja doma, ka nemaz nebūtu slikti, ja viņai pa�ai būtu bērns ne jau tāds lempis kā Timijs vai jancīga dilda kā Marsija, bet gan maza, mīļa, glīta meitiņa, ko varētu apģērbt visādas greznās drēbītēs un kam uzticēt visus profesionālos noslēpumus modes un kosmētikas sfērā.

Un tomēr viņa vēl nekad Marsijai nebija jutusies tik tuva kā patlaban. Vismaz �ajās pēdējās minūtēs starp viņām bija valdījusi.., gandrīz vai ģimeniska gaisotne.

Marsija platām un prasīgām acīm pavērās uz tēvu. Vai izskatās slikti, tēt? Es tikai gribēju uzzināt, kā to dara. Citas meitenes visu laiku krāsojas, un es pat nezināju, kā tas ir, ie�kams Patrīcija neparādīja.

Storms lēni palocīja galvu. Tu izskaties skaista, Marsij. Patrīcijai taisnība. Tu esi izaugusi par jaunu, skaistu dāmu.

Marsijas sejā atplauka starojo�s smaids, un vienu brīdi Patrīcijai bijajāatzīst, ka meitene patiesi izskatās daiļa, bet tad Marsijas lūpas sa�ķobījās un ilūzija pagaisa.

-�� Piedod, ka liku tev gaidīt, Petsij, Storms sacīja.-Tā sapulce aizņēma daudz vairāk laika, nekā es biju plānojis, bet es ta�u nevarēju sviest viņus laukā pa durvīm.

-�� Noproblemo, Patrīcija mierino�i atsaucās. Es zinu, ka tev ir daudz darba. Bet mēs ar Marsiju vēl neesam pabei�gu�as, Kāpēc gan tev nenokāpt lejā un nepagaidīt? Es nāk�u pēc minūtēm piecām.

Storma daudznozīmīgais skatiens liecināja, ka �oreiz var�būt arī notiks pēc viņas prāta, ta�u tiek pārbaudīta viņa pacie�tība un Patrīcijai, iespējams, par visu vēlāk nāksies atbildēt. Tad viņ� ielūkojās pulkstenī. Labi. Man tik un tā vēl jāpiezva�na uz Rietumu krastu. Viņ� pagriezās un izgāja pa durvīm.

-��� Vai tev ir kosmētiskais pieniņ�?

Marsija papurināja galvu. Viņa likās samākusies un apmulsusi.

-��� Nopērc sev vienu lielu pudeli. Un otru maziņu, ko var nēsāt līdzi somiņā, re? Patrīcija parakņājās pati savā kosmē�tikas maciņā. Grima nonem�anai tas der vislabāk. Viņa

> > -> uzmanīgi ar pieniņu un salvetēm notīrīja no meitenes sejas krāsas paliekas. Marsija klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi, vārgi un paklausīgi ļāva grozīt galvu uz visām pusēm, nedz izrādī�dama interesi par to, kas notiek, nedz arī kā protestēdama.

-��� Tā. Viss, Patrīcija konstatēja. Atceries, kā es tev rādīju. Var mazliet eksperimentēt. Tikai neaizmirsti vienu tavos gados labāk lai grima ir par maz nekā par daudz. Jo ma�zāk, jo labāk. Pieliekusies tuvāk, viņa ie�ukstēja meitenei ausī: Negribu, lai tu izskaties pēc klauna.

Marsija pieklājīgi pamāja. Liels paldies, Patrīcija! Ne�zinu, izskatās pamatīga ķēpa, bet es laikam pamuļķo�os gan.

Patrīcija vilcinādamās pasniedzās, saņēma Marsijas roku, atlieca meitenes pirkstus un pagrieza plaukstu ar delnu uz leju. Marsija apmulsusi paskatījās lejup un, ieraudzījusi savus īsos, apkodītos nagus, instinktīvi sa�ņaudza pirkstus dūrē.

-��� Kad es biju tikpat veca, cik tu, es arī grauzu nagus, Patrīcija meloja. Tev tie�ām vajadzētu mēģināt to izbeigt. Bet pa to laiku nopērc mākslīgos, pielīmē un nolako ar nagu laku.

Meitene brīdi pētīja savus pirkstu galus, tad plati pa�smaidīja. Jā, kāpēc gan ne? Bet kā tad būs ar sīko? Viņ� arī grau� nagus.

-�� Timijs? Patrīcija paraustīja plecus. Puikas var darīt visu, kas viņiem ienāk prātā. Lai viņi izskatās, kā grib, par to neviens neuztraucas.

Marsijas smaids izplūda vēl pla�āks. Tā jau runā. Vēl�reiz paldies par skaistumstundu! Jūs bijāt tie�ām jauka, un es to neaizmirsī�u. Pasakiet tētim, ka es eju gulēt. Mums ar Timiju norīta agri jāceļas.

-��� Pateik�u, Patrīcija apsolīja. Ar labu nakti, Marsij! Zini, tu tie�ām esi jauna, skaista dāma.

-�� Nu jā, kā tad, meitene nomurmināja, no jauna juzda�mās apmulsusi. Vēlreiz paldies!

Kompjūtera ekrāns joprojām bija ieslēgts, ta�u, kad Patrīcija gāja cauri jaunie�u kopīgajai istabai, Tims nekur nebija redzams. Varēja dzirdēt, kā viņ� knosās pa guļamistabu.

-��� Ar labu nakti, Timij! viņa uzsauca. Par atbildi no blakusistabas atskanēja neskaidrs burk�ķis.

Pati ar sevi ļoti apmierināta, Patrīcija smaidīdama kāpa lejup pa kāpnēm uz Olivera Storma kabinetu. Tas puika bija stulbs drūmiķis, īsts lempis, kādi lielākoties viņa gados ir visi, ta�u ar Marsiju �ovakar strādā�ana bija izdevusies vienkār�i lieliska. Ja meitene pareizi uzkrāsojas, viņa ir pat skaista. Ja tikai varētu noturēt mierā lūpas, lai tās tik dīvaini un nervozi ne�ķobās.

Viņas lūpas savilkās ironiskā smīnā.

Ne�auj pār strīpu, Patricij! Mar sija Storma nekad nebūs skaista. Un, kad viņa sa�ķoba seju, viņa ir tik smuka kā velna vecāmāte. Kā Oliveram Stormam var būt tāds bērns! Viņu māte laikam bijusi galīgā neglītene. Nav brīnums, ka �ī pa��rocīgi nolikusi karoti. Nē. Tā bija viena no pamātēm. Dro�i vien nevarēja paciest, ka jāskatās uz diviem tādiem.

No jauna uzmācās domas, kādi bērni būtu biju�i viņai ar Polu, bet Patrīcija piespieda sevi domāt par ko citu. Tas galu galā nav svarīgi. Turpmāk viņa būs kopā ar Oliveru Stormu, un nekur citur viņai arī negribējās būt.

Kad viņa iegāja kabinetā, Storms, atbalstījies pret galdu, stāvēja ar klausuli pie auss un uzmanīgi klausījās. Uzsmaidījis Patrīcijai, viņ� pielika pie lūpām pirkstu. Esmu ar jums absolūti vienisprātis, viņ� teica tonī, kuru viņa atpazina kā Storma striktā politiķa balsi. Kaut kas jādara.

Apgājis galdam apkārt, viņ� pastiepa roku un kaut kur apak�ā nospieda podziņu. Durvīs, pa kurām Patrīcija tikko bija ienākusi, kaut kas noklik�ķēja tagad pa tām vairs neviens cits nevarēja ienākt. Likdama lietā profesionalitāti, viņa gracio�zi pārslīdēja pāri istabai un ar tēlotu kautrību apsēdās uz dīvā�na maliņas. Kājstarpē kaut kas silti iekņudējās.

Beidzot telefona saruna bija galā, un Storms nolika klau�suli, tad pasmaidīja un apņēmīgi tuvojās Patrīcijai, pieliecās, saņēma viņas seju plaukstās un maigi noskūpstīja viņu uz lū�pām.

Patrīcija aizvēra acis, piespieda savas delnas viņa plauk�stām un kaismīgi atbildēja skūpstam. Olivers lēni un ar baudu atsvabinājās un kāpās atpakaļ, līdz atkal stāvēja, kur bijis, atbal�stījies pret galdu.

-��� Piecelies! viņ� pavēlēja.

Viņa, ne vārda neteikdama, paklausīja un nogaido�i stāvēja.

-��� Skaista kleita.

-Paldies!

-Velc to nost!

Patrīcija pasmaidīja un lēni atbrīvojās no kleitas, neno�vērsdama skatienu no stāvo�ā vīrie�a.

-����� Ar to nepietiek, viņ� aizsmacis ierunājās, kad tas bija padarīts. Visu velc nost!

-��� Ko vien vēlies, Oliver. Viņa labprāt paklausīja, iz�baudīdama pa�as verdzisko padevību.

Storms jau bija novilcis �aketi. Tagad viņ� norāva kakla�saiti un pogāja vaļā kreklu.

Kad Patrīcijai mugurā vairs nebija pilnīgi nekā, Storms pabīdīja viņu uz priek�u un tad pavēlēja: Nometies ceļos!

Viņa noslīga uz ceļiem, un viņ� turpināja: Novelc man kurpes un zeķes!

Patrīcijai tas likās dīvaini, tomēr viņa darīja, kā pavēlēts. Ārprāts, viņa nodomāja. Un vēl trakāk tas, ka man tas patīk. Ļoti, ļoti patīk.

-�� Un ko lai es daru tagad? viņa vaicāja, pacēlusi galvu.

Storms vērās lejup.

-��� Ko vien gribi, viņ� atbildēja.

Viņa no jauna pasmaidīja un apmierināta palika tāpat uz ceļiem.

Cik neiedomājami brīni�ķīgs vakars, viņa nodomāja.

Timijs Storms ieslājaMarsijas istabā, pirkstos turēdams pa�tītu, tievu, kūpo�u cigareti. Mugurā viņam bija tikai sporta bikses. Marsija, veltījusi viņam īsu skatienu, no jauna pievērsās savam atspulgam trīsdaļīgajā spogulī.

-��� Ko tad tu �odien tādu iemācījies?

-���� U-ū-ū! viņa iespiedzās. Es daudz ko iemācījos. Iemācījos uzkrāsot acis, iemācījos apieties ar lūpukrāsu, ar tu��u un vēl daudz ko citu. Iemācījos, ka nevajag grauzt nagus, jo tad es nepatik�u zēniem. Viņa ņirdzīgi pa�ūpoja galvu.

-��� Savu mū�u nav dzirdēts lielāks stulbums, vai ne? Marsija noteica. Viņa iesmējās, un sa�ķobītā seja likās tāda ļaunuma pārņemta, it kā viņa tikko būtu paņēmusi no Timija marihuānas kazaskāju un ievilkusi no tās pamatīgu dūmu.

-�� Es to sievieti ienīstu, Timijs neizteiksmīgā balsī no�vilka.

Marsija atkal savilka lūpas. Tas ir tāpēc, ka tu negribi būt skaists. Tāpēc, ka tu nesaproti, cik svarīgi, lai uz pasaules būtu tādi zēni kā tu. Ja tu nebūsi skaists, tad Olivers Storms tevi nekur neielūgs un ar tevi nelielīsies.

Viņa atkal iesmējās un novilka Timiju sev līdzās uz so�liņa, tad iebāza otiņu grima kastes krāsās un ņēmās ap Timija acīm vilkt me�onīgus, violetus riņķus. Viņ� sūca savu cigareti un, nevaldāmi zvaigādams, vēroja māsu spogulī.

Marsija vēlreiz ar otu izurķēja kastīti un uzkrāsoja viņam uz sejas daudzus violetus lūpu nospiedumus. Nu viņ� līdzinājās �ausmenes varonim.

-��� Ai, ai, paskaties tik uz sevi! viņa pavedino�i murrāja. -Tu noteikti dabūsi skaistuma prīzi Grotonas puvekļu ballē, ne? Un visiem mazajiem puisī�iem satraukumā �ūposies pautiņi, un ko tad vēl vairāk var vēlēties, vai ne?

Viņ� paliecās tuvāk spogulim un nopētīja savu dīvaino, spilgti izkrāsoto seju. Nezinu gan, viņ� ņirdzīgi un bezgala nopietni teica. Kaut kā vēl trūkst.

Abu skatieni spogulī sastapās.

-��� Ak jā, viņa sacīja. Un es pat zinu, kā. Paņēmusi otru otu, viņa iebakstīja to vienā no sarkanajām ligzdām un uzvilka uz viņa pieres lielu, sarkanu jautājuma zīmi.

-������������������� Tagad, dārgumiņ, tu esi vienkār�i dievīgs, viņa teica.

-�� Dramatisks, tomēr atturīgs, elegants un reizē vienkār�s. Sa�skaņā ar dāmas Patrīcijas evaņģēliju pats jaukuma iemie�sojums.

Timijs nolika cigareti pelnu traukā un piecēlās.

-��� Un tomēr vēl kaut kā trūkst, viņ� noteica. Marsija ievilka no nodeguļa pēdējo dūmu, tad nospieda to un spogulī vēroja, kā viņ� slidina lejup savus �ortus. Viņam bija erekcija. Paņēmis savu mantiņu rokā, viņ� pienāca Marsijai cie�i klāt.

-��� Varbūt padarīsim dramatisku un elegantu arī �o te? Timijs ieteicās. Dārgajai, mīļajai Patrīcijai tas būtu tie�i laikā.

Marsijas lūpas pār�ķobījās greizā smaidā. Lai Patrīcija tiek galā pati, viņa sapņaini nodudināja, pagriezdamās apkārt.

No restorāna Rīgalam beidzot izdevās sazvanīt inspek�toru Bērtonu.

-�� Te jau ir īsts zvērudārzs! Bērtons sūkstījās. Visu lai�ku te kvem tie preses maitu putni. �Izstāstiet precīzi, kā tie�i no�slepkavotajai sievietei tika izrautas acis,� viņ� ne�ēlīgi mē�dījās. Paklau, Rīgai, mums vajadzētu par tiem preses neģē�ļiem izsludināt atlīdzību. Tiklīdz ieraugāt, tā blieziet virsū, nogrieziet ausis, atnesiet uz iecirkni, dabūsiet simt dolāru un nekādu jautājumu nebūs. Es sajuk�u prātā.

Viņ� smagi nopūtās, un Rīgals, pēk�ņa instinkta vadīts, ieteicās: Mūc prom, D�o! Es esmu tepat pāris kvartālu attālumā. Brauc �urp un ierauj kārtīgu glāzi!

Bērtons atļāvās tādu kā �var jau būt, ka tie�ām�, un Rīgals nosauca itāļu restorāniņa adresi. Kad Bērtons ieradās, Pjērs Leblāns, kur� visu vakariņu laiku bija uzvedies saprātīgi, rātni un svaidījies ar atzīstamiem jociņiem, piepe�i, sazin kāda nelabā trenkts, sadomāja tēlot juku�u pasaku feju.

Rīgals abus iepazīstināja. Bērtons pagrozīja baltas acis uz Leblāna pusi. Leblāns no sajūsmas sprāga vai pu�u un mirdzinājalaimes pārpilnas actiņas.

-��� Vai dieniņ, esmu pārjums lasījis! Avīzēs pārjums vien raksta, kop� jūs ietupinājāt ķurķī kaut kādu tur no�ēlojamu nelieti. Satvēris Bērtona roku savējās, viņ� pilnā nopietnībā pasludināja: Jūs esat mans varonis. Tad viņ� pieliecās Bēr-

tonam vēl tuvāk. Sakiet man patiesību! Vai tie�ām cietumā iet tik jautri, kā runā?

To visu pavadīja acu bolī�ana, �makstinā�ana un roku lauzī�ana. Bērtons, kā glābiņu meklēdams, paskatījās uz Rīgalu. Rīgals skaļi iesmējās, un Bērtons acis vien nozibsnīja. Tur jau nu, viņaprāt, nebija par ko zviegt. Un tas Leblāns jo�projām kā dadzis bija ieķēries viņa labajā rokā.

Pēdīgi Rīgalam bija gana. Labs ir, Pīt, aiztaisi �īberi!

Leblāns pasmīnējis palaida vaļā Bērtona roku.

-�� Es atvainojos, viņ� abiem teica. Tu man reiz stāstīji, ka inspektoram Bērtonam galīgi nepatīkot visi tie pajoliņi, ar kuriem tu vazājies apkārt, un tad man ie�āvās prātā, ka jāde�monstrē viņam, kā citi cilvēki dzīvo. Viņ� uzsmaidīja Bērto�nam, kur� steig�us iemetās brīvā krēslā blakus Rīgalam. Pie�dodiet, inspektor! Leblāns vēlreiz atvainojās.

Bērtons, kārtīgi nokrem�ļojies, beidzot piespieda sevi izdvest: Nekas, nekas.

-�� Bet tagad man jāaizspurdz uz mazo istabiņu, Leblāns paziņoja un, piecēlies no galdiņa, devās tualetes telpas virzienā. Bērtons uzlūkoja kolēģi un nogrozīja galvu.

-�� Jēzus un Marija, Rīgai, visu cieņu! Tev gan ir intere�santa dzīve. Tas puisis ir īsts?

-�� Zināmā mērā, Rīgals atteica. Viņ� ir manas sievas biznesa partneris.

-���� Nu,,tstd tev vismaz nav jāuztraucas, ka viņa varētu laist pa kreisi. Tas ir, ar Pjēru ne� velis ar ārā, nekad mū�ā neesmu salicis nevienu Pjēru� tādu, kas strādā.

-�� Iepriecino�a informācija, Rīgals dzedri atteica. Bet neskaties uz viņa darbiem. Lielākoties viņ� spokojas tāpēc, ka, viņaprāt, tie�i to visi no viņa arī gaida. Man liekas, kad viņ� grib, tad ir tie�i tāds pats kā mēs abi.

-��� Tu jau noteikti, Bērtons atsaucās. Tikai, ja tev nav iebildumu, kad viņ� atnāks atpakaļ, es noslēp�u rokas klēpī. Nu, ko tad tu gribēji?

Rīgals pieliecās viņam tuvāk un atstāstīja visu par D�einas Koulas piezīmi un viņa pa�a vizīti pie Vinsenta Flērtija. Neaizmirsa pieminēt arī to, ka Bolda bija izteicis lādas pa�as aizdomas īsi pirms Mūniza noslepkavo�anas.

-��� Kāpēc tu man visu to stāsti? Bērtons jautāja.

-�� Tā ir tava lieta, D�o. Es nezinu, vai tur ir vērts rakties, bet, ja tu mani, ka Flērtija ok�ķeri grozās apkārt, es domāju, būs labāk, ja zināsi, kas notiek.

Bērtons atzinīgi noburk�ķēja: Par to paldies, bet man gan rādās, ka tas ir tuk�s numurs. Es Boldu un D�einu labi pazīstu, tāpat gandrīz visus pui�us, kas pie tevis strādāja, un viņi visi ir kārtīgi policisti. Man �ķiet, ka viss būtu kārtībā, ja tu ķertos pie īsta darba, bet es jau to nenosaku. Pienāca vies�mīlis, Bērtons aprāvās un pasūtīja pudeli ela.

Rīgals paraustīja plecus. Man arī tas neliekas ticami. Esmu mēģinājis darīt visu, lai nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt. Tāpēc jau mēs katrā reidā pūlējāmies pievākt līdzi kādu no narkomānijas brigādes pui�iem. Kad vien bija iespējams, par arestu atbildēja viņi.

-��� Lai piesegtu jūs?

-Tājau gan, sasodīts.

-��� Kāpēc jūs vispār arestējat? Jūsu uzdevumos tas ta�u neietilpst, vai ne tā?

-Jā. Mēs nodarbojamies ar� nodarbojāmies ar narkobiz�nesa izlūko�anu. Lai atklātu, kas ir lielākie importētāji, un nogrieztu skābekli tur, nevis tirgotāju līmenī. Un koncentrējām uzmanību tie�i uz to. Ta�u gadījās, ka vienkār�i uzskrējām kaut kam virsū, un to ta�u tā atstāt nevarēja, nācās izdarīt vienu otru arestu. Tādos gadījumos es saucu palīgā narkomānijas apkaro�anas brigādi, jo negribēju pieļaut, ka rodas situācija, kad kādu no maniem pui�iem sāk mākt kārdinājums, kam viņ� nespēj turēties pretī.

-�� Tu runā par saviem cilvēkiem. Nav tā, ka tu uzticētos visiem bez izņēmuma, Rīgai.

-��� Tie�i tāpat kā tu, D�o, Rīgals atteica. Un tāpēc mēs abi esam �eit, Un, ja jau esam par to sāku�i runāt, man lie�kas, tev ir taisnība. Manai brigādei vajadzētu būt narkobiznesa apkaro�anas nodaļas, nevis komisāra kabineta pakļautībā Tad atkristu vēl viena muļļā�anās cauri birokrātu papīriem.

Bērtona gaļīgā seja saviebās ķēmīgā smaidiņā. Bet tad ta�u mūsu sūdainais mērs nevarētu plātīties ar savu pirmklasīgo narkobiznesa apkaro�anas izlases vienību! Viņ� tencinādams pamāja ar galvu viesmīlim, kur� bija atnesis pasūtīto pudeli un ceremoniāli lēja elu glāzē.

-��� Un kā tad iet ar �monogrammu misteru�? Rīgals apjautājās.

-��� Ir �is tas. Pirmo reizi slepkavu kāds redzējis.

Rīgals saspringa un pieliecās Bērtonam tuvāk, Kā?

-�� Misis Bcilijai rokā bija saņurkāta loterijas biļete. Sazi�nājāmies ar Olbani un dabūjām zināt, kur viņa to pirkusi Vienā kioskā turpat netālu no viņas bodes. īpa�nieks viņu atcerējās. Teica, ka viņa gājusi prom, kad sācies gāziens, un stāvējusi uz kāpnēm kopā ar kādu d�eku.

-�� Vai aprakstīt varēja?

-Nē. Esot pārāk traki lijis, viņ� neko nav varējis saskatīt. Tad redzējis, ka abi nobalso taksi.

-�� Tā viņ� teica? Izskatījies, ka abi ir kopā? Rīgals stei�dzīgi jautāja. Viņ� saprata, cik tas ir svarīgi, jo gadījumā, ja slepkava ar misis Beiliju bijis pazīstams, tad aizdomās turēto saraksls �etru miljonu vārdu garumā saruktu līdz kādam simtam cilvēku vai pat mazāk.

-��� Nesapriecājies! Bērtons viņu atsēdināja. Viņ� teica,

ka izskatījies tā, it kā abi tikai gribēju�i ātrāk paglābties no lietus.

-��� Pie joda! Rīgals no�ķendējās.

Bērtons pamāja. -Es jūtos de�i tāpat. Viņ� iedzēra mal�ciņu ela. Laikam jau bija glu�i labs, jo, no jauna pielicis glāzi pie lūpām, viņ� to izdzēra gandrīz sausu. Pamestajā taksī uz piepīpja atradām vienu padzisu�u pirkstu nospiedumu, bet no viena pa�a nospieduma nav lielas jēgas. Tomēr taksists to nav atstājis, tā ka tad, kad dabūsim to mūdzi rokā, tas varētu kalpot par papildu pierādījumu. Un uz piepīpja konstatētas marihuā�nas pelnu pēdas. Tas nozīmē, ka slepkava tajā naktī pīpējis marihuānu. Iespējams, tas varētu sakrist ar versiju, ka viņ� ir gados jauns.

-���� Vai arī kāds vecs marihuānas cienītājs, Rīgals piebilda. Vai drīkstu tev kaut ko pavaicāt? Nespeisi zemes gaisā?

-Nu pamēģini!

-��� �odien es aizbraucu līdz Herietas Beilijas veikalam. Vienkār�i prātoju par to, kāpēc tas trakais viņu nosauca par manu torni. Skatlogā stāvēja izbāzts putns krauklis. Un kraukļi parasti mitinās zvanu torņos.

-��� Labi, labi, �erlok. Nu un?

-�� Un tad es iedomājos, ka slepkava, iespējams, tur bijis vai gājis garām, ja jau zinājis par kraukli. Vai tavējie ir ie�skatīju�ies viņas veikala papīros?

-��� Doma nav slikta, tikai to mēs jau esam izdarīju�i, Bērtons atteica ar tādu mieru, kādu Rīgals no viņa neparko nebūtu gaidījis. Necik labi ar veikala lietām viņai nav gājis. Bet uzmini, kas pie viņas pirms pāris mēne�iem iepircies?

-��� Princese Diāna, Rīgals sacīja.

-�� Nekā, bet diezgan tuvu. Olivers Storms. Atradām �eku ar viņa kredītkartes numuru.

Rīgals grasījās teikt, ka tur dro�i vien vecais skopulis nopircis viņa sievai lietotu ka�oku, ta�u sacīja ko citu: Nu tad lieta darīta. Arestēsim Oliveru Stormu. Viņ� ir vienīgais, kuram no visiem �iem slaktiņiem atlec kāds labums. Tā viņ� liks mēra krēslā.

Bērtons lēni pamāja, it kā tāda doma viņam pa�am nebūtu ienākusi prātājau agrāk.

-��� Nu, pienāks kārta arī viņam, viņ� noteica. Mani pui�i pratina visus, kas tur jebkad jebko nopirku�i. Kad tiksim līdz viņa vārdam, tad aprunāsimies ar! Nekad nevar zināt, kas kuram iekrīt acīs.

-�� �ajā sakarībā, Rīgals ieminējās, kas ir ar tiem video�ierakstiem? Tonijs teica, ka tur varbūt kaut ko izdosies saskatīt.

-�� Mums ir gabaliņ�, kur var redzēt, kā taksometrs iebrauc rajonā, un vēl viens, kur izbrauc tikai se�as minūtes vēlāk. Līķis tika atstāts uz Septiņdesmit otrās, bet, mums par nelaimi, novēro�anas vienība tobrīd tur nebrauca garām.

-��� Tad no ieraksta nav nekāda labuma?

Bērtons iesūca vēl malciņu un paraustīja masīvos plecus.

-�� Numura plāksnīte liecina, ka taksis ir tas pats, kas tika atrasts Volstrītā. Un vēl var saskatīt tik daudz, ka iek�ā sē� �oferis un vēl kāds aizmugurē. Tas ir viss. Nolicis glāzi uz galda, viņ� turpināja: Es tos visus tehnoloģijas sūdus nevaru ciest. Viņi mū�am tev sasola nonest zvaigznes no debesīm un beigās iegrū� bleķa rimbulī�us. Ieraksta kvalitāte esot tik slikta tāpēc, ka nav bijis labs apgaismojums, un tur patie�ām neko nevar saskatīt.

-�� Johaidī!

-��� �mits ar to d�eku no novēro�anas aprīkotajiem� kā viņu, Izaks?� Viņi paņēma ierakstus pie sevis. Abi tik laimīgi kā pa�i savās bērēs. Stāsta, ka varē�ot kaut kā tur palielināt kadrus un ka beigās kaut kas sanāk�ot, bet es ticē�u tikai tad, kad redzē�u pats savām acīm.

Viņ� aprāvās, jo �urp nāca Leblāns. Pienācis tas nostājās pie sava krēsla un pavaicāja: Varbūt man iet prom?

-��� Ko tu, Pīt! Mēs jau visas darba lietas tā kā būtu izru�nāju�i. Iedzer kafiju!

-Mērci!-smalki tencināja Leblāns un apsēdās uz sava krēsla.

Bērtons viņu piesardzīgi nopētīja. Rīgalam nepaslīdēja garām fakts, ka druknais polismenis nudien abas rokas bija noslēpis zem galda.

-��� Vai jūs esat dzimis Francijā? Bērtons jautāja.

-��� Ne vella! iespurdzās Leblāns. Ciceronā, Ilinoisā. Zināt, tur reiz vazājies Als Kapone.

Bērtons sablisināja acis, un Rīgals iesmējās.

-�� Esmu krāpnieks, inspektor, Leblāns Bērtonam līksmi paziņoja, un viņa balsī pārpārēm strāvoja �iks un elegance.

-��� Nodarbojos ar acu apmānī�anu. Pjērs Leblāns tas ir psei�donīms, ko es piesavinājos, kad pirmoreiz ierados lielpilsētā. Noklausījos pāris fran�u plates, un man jau bija arī akcents.

-��� Kāpēc tādas pūles? Bērtons painteresējās.

-��� Tas ir mans Ņujorkas imid�s, Leblāns skaidroja.

-��� Ļautiņi, ar kuriem man ir darī�ana, nemū�am neielaistos ar tipu, kam vārdā Pīts Vaits. Viņiem vajag Pjēru Leblānu, pat ja viņ� dienasgaismu ieraudzījis Ciceronā. Tad viņi jūtas dro��āk. Turklāt parasti tās ir sievietes, tā ka viņu naudīgie vīri arī jūtas dro�āk. Viņiem nav nekas pretī apmaksāt rēķinus, ja vien dro�i zināms, ka dekorators aizmuguriski ar vecenītēm necūkojas. Viņ� pasita gaisā knipi un, kad viesmīlis pienāca pie galdiņa, pasūtīja visiem espresso kafiju. Kamēr tupēju tua�letē, Leblāns turpināja, �o to pārdomāju par tām �mono�

grammu slepkavībām�. Izmeklē�anu vadāt jūs, inspektor, jā? viņ� pievērsās Bērtonam, kur� mēmi pamāja.

-��� Ko tādu tu pārdomāji? Rīgals iejaucās.

-���� Visi līķi tika atrasti Aug�īstsaidā, kaut gan pilnīgi skaidrs, ka slepkavības notiku�as kaut kur citur. Nu, un man vienkār�i ie�āvās prātā, ka pēc piecām dienām notiks Olivera Storma jaunākā projekta grandiozā atklā�ana Storma kom�pleksa balle. Bet komplekss turpat vien ir. Un ja nu dullajam, kas izdarījis visas tās slepkavības, galviņā kaut kas noklik�ķ un viņ� sadomā paspēlēties Storma kompleksa atklā�anā? Es gribu teikt, ka viņam laikam ta�u patīk pazīmēties, citādi viņ� līķus būtu vienkār�i sametis upē, ne? Un kur varētu pazīmēties vēl labāk nekā līķi Storma kompleksā? Visas pasaules un avī��nieku acu priek�ā.

Rīgals ar Bērtonu saskatījās.

-��� �aubos gan, Pīt, Rīgals sacīja. Kompleksu apsargā vēl trakāk nekā Balto namu. Patrīcija teica, ka tur, iespējams, ieradī�oties viceprezidents, tā ka viss noteikti būs kā bāztin piebāzts ar slepenā dienesta un FIB cilvēkiem, kur tad vēl mēs pa�i un Storma apsardzes darbinieki! Starp citu, kā viņus sauks? Storma desants?

-��� Laba doma, Leblāns piekrita.

-�� Man liekas, ierunājās Bērtons, ka slepkava no Stor�ma kompleksa turēsies pa gabalu.

-���� Nezinu gan. Viņam jau nav neviens tur jānoslaktē. Tikai jānoliek līķis, Leblāns iebilda.

-��� Par to ir vērts padomāt, Rīgals piekrita.

-��� Dzirdēju, ka varot ierasties arī mērs un komisārs, Bērtons nevaicāts izpauda.

-�� Kaut arī Storms kandidē uz mēra krēslu? Rīgals jutās galīgi apjucis. Nē, no politikas viņ� neko nesaprata.

-��� Tie�i tāpēc! Bērtons iejutās politiskā komentētāja lomā. Viņam jāparāda, ka viņ� nebīstas no Storma.

Rīgals pamanīja, ka Bērtons jau izrāvis rokas no pagaldes un atkal salicis uz galda. Leblāna klātbūtne, likās, uz viņu iedarbojās atslābino�i.

Leblāna seja savilkās smaidā. Varbūt Monogrammu Slepkava ir Olivers pats? viņ� sacīja. Tādu attieksmi no preses puses, kāda viņam ir patlaban, nebūtu iespējams nopirkt ne par kādu naudu.

-��� Nu nezinu gan, Rīgals godīgi izteica �aubas.

-�� Man visu laiku likās, Bērtons ierunājās, ka tu, Rīgai, esi viens no viņa pakalpiņiem. Vismaz es tā dzirdēju.

-�� Nebūsi dzirdējis pareizi, Rīgals atteica. Mana sieva izpilda viņa pasūtījumu. Nekāda cita sakara man ar viņu nav.

-�� Pēdējā laikā nav nevienas avīzes, neviena ziņu izlaidu�ma televīzijā, kur viņ� nerēgotos, Lcblāns turpināja. Un vienā laidā tik sola, ka tad, kad kļū�ot par mēru, vairs nebū�ot tādu cietsirdīgu slepkavību kā �īs ar graizī�anu un burtiem. Sākumā biju gatavs derēt, ka viņa kampaņa nosprāgs vēl �ūpulī, bet pēdējās slepkavības viņa dzīslās atkal ielēju�as Tarzāna spēku.

-No Storma kompleksa atklā�anas nekāds ļaunums arī necelsies, Rīgals piebilda

Leblāns nogrozīja galvu. No politikas tur nebūs ne smakas. Vismaz ne tādas, ko vienkār�ie ļautiņi varētu saost. Mītiņiem, viņ� saka, laika vēl pietik�ot atliku likām.

Bērtons iestrēba kafijas malku.

-�� Viens nu ir skaidrs, viņ� sacīja. Mērs ar komisāru turp neietu, ja viņiem kāds nebūtu nozvērējies, ka būs absolūta dro�ība. Viņ� nolika tasi. Man jāiet, viņ� teica. Paldies, Pol, ka izstāstīji man par to lietu ar Flērtiju. Nedomāju, ka tur kas varētu būt, ta�u labi, ka tu man pateici.

-�� Paturi to pie sevis, jā, D�o? Es nevienam neko neesmu teicis tikai D�einai, kura pati par to sāka runāt.

-�� Labs ir! Bērtons pamāja uz Leblāna pusi, vienu mirkli kaut ko tā kā pārdomāja, tad sacīja: Man bija prieks ar jums iepazīties.

-��� Varbūt kādreiz mēs varētu kopīgi pastaigāt pa veika�liem, Leblāns vientiesīgi atsaucās, Bērtona seju izķēmoja �ausmas, un Leblāns ar Rīgalu skaļi iesmējās. Bērtons pieliecās tin sacīja:

-Neba�ījies, Pīt, es tavu imid�u neizmaitā�u.

-�� Vai tad tas maz ir iespējams? Leblāns au�īgi atvaicāja.

Kilometrus trīs uz ziemeļiem no tās vietas, kur Rīgals patlaban beidza dzert savu kafiju, D�eina Koula izgāja pa maza latīņamerikāņu naktskluba durvīm. Viņai pakaļ izlavījās kalsns, uzkrīto�i ģērbies, jauns vīrietis.

-��� Jūs meklējat tādu Estrclitu? viņ� sakniebtām lūpām no�nāca.

Pamājusi un atbildējusi �si�, viņa pameta skatienu uz naktslokāla durvīm, iedomādamās, ka Hosē Kolons norēķinās ļoti ilgi. Pasteidzies, Hosē!Pasteidzies!

-��� Tā Estrelita nav no �ejienes, vīrietis smaidīdams no�teica un izvilka no neiedomājami spilgtā krekla krū�u kabatiņas cigareti. Visapkārt pamazām izplatījās lēta odekolona dvaka.

Pirms D�eina paspēja ko atbildēt, durvīs parādījās Kolons un ierunājās: Nē. No �ejienes ne. Iespējams, ka no Panamas.

Sīkais, kalsnais vīrs bailīgi pacēla galvu un ar skatienu nomēroja iespaidīgo Kolona augumu. Hosē aplika jauneklim ap pleciem roku tā, ka �estu vienlaikus varēja iztulkot kā drau�dzības apliecinājumu un brīdinājumu nemēģini aizlaisties, citādi apgriezī�u tev sprandu.

-��� Man rādās, ka es tādu sievieti pazīstu, sīkais nobu�bināja, �audīdams acis uz visām pusēm. Ko jums no viņas vajag?

-��� Kur viņa ir? D�eina noprasīja.

Sīkais pieklājīgi pasmaidīja, ta�u neteica ne vārda. Radās

iespaids, ka viņ� iz�ķīries runāt ar Kolonu, D�eina te tikpat labi varēja arī nestāvēt.

-��� Mans brālēns viņu meklēja un pēc tam tika nogali�nāts, teica Kolons. Mēs ar to sievieti gribētu aprunāties, ja viņa tie�ām ir tā, kuru mēs meklējam. Gribam atrast to, kas no�galināja manu brālēnu, kur� bija godavīrs. Runādams Kolons visu laiku smaidīja, tomēr, kā D�eina ievēroja, viņa tvēriens neatslāba.

Kalsnais jauneklis pamāja. Viņ� kā no lo�metēja sāka bērt kaut ko spāniski, D�eina visiem spēkiem pūlējās izsekot līdzi, ta�u nespēja, par spīti tam, ka pēdējo pāris nedēļu laikā viņas spāņu valodas zinā�anas bijajau�ami uzlaboju�ās

-�� Viņ� saka, tā varbūt nav tā pati sieviete, pēdīgi Kolons pārtulkoja. Bet esot briesmīgi labsirdīgs un tāpēc mūs pie viņas aizvedī�ot.

-�� Kā tad, lai tik stāsta! D�eina atteica. Cik daudz tad viņ� grib?

Jaunekļa vārds, kā izrādījās, bija Osje, un �labā sirds� tie�ām tika ierēķināta cenā, jo krietns brīdis pagāja kaulējoties. Beigu beigās Kolons paziņoja: Viņ� prasa piecdesmit dolāru.

D�eina pamāja un izņēma no somiņas naudu. Kolons noķēra taksometru, un visi trīs brauca uz to pusi, kur, kā tika ziņots, dzīvo Estrelita. Taksometrs pabrauca garām Simt septītajai ielai tur, kā D�einai bija zināms, jāatrodas Estrelitas mājai. D�einu pārņēma uztraukums. Bet pēc īsa brī�a takso�metrs iegriezās Simt sestajā un, sekojot spāniski runājo�ā jau�nekļa norādījumiem, apstājās noskretu�as īresmājas priek�ā.

Osje viņus uzveda ceturtajā stāvā. Aiz norādītā dzīvok�ļa durvīm klusu spēlēja radio, kā likās, kāda stacija spāņu va�lodā, Kolons pieklauvēja, ta�u atbildes nebija. Viņ� pieklau�vēja vēlreiz. Ar tādiem pa�iem panākumiem.

-��� Vai mājai ir komandants? D�eina iejautājās. Osje likās samulsis, un Kolons pārtulkoja. Osje vilcinādamies pa�māja un piebilda:

-��� Lejā, pagrabā.

-�� Vai tu te dzīvoja? Kolons apjautājās. Osje, kā ūdeni mutē ieņēmis, pētīja savas kurpes.

D�eina sacīja: Jūs abi palieciet tepat, es ie�u sadabūt komandantu.

Komandanta dzīvokļa durvis pagrabstāvā bija līdz kājai vaļā, un dzīvokli no gaiteņa �ķīra tikai siets, kas vairākās vietās bija pamatīgi sagriezts. D�eina paraustīja durvis, un viņas redzeslokā iz�ļūca resna pusmū�a sieviete rītasvārkos un �ībās.

D�eina parādīja sievietei savu �etonu.

-Mēs gribam, lai jūs atvērtu vienu dzīvokli,-viņa sacīja.

-��� Kaut kas lēcies? sieviete noprasīja, ta�u D�eina ne�teica ne vārda un nogaido�i stāvēja. Sieviete paraustīja plecus un pagriezās uz ie�anu. Sadabū�u atslēgas, viņa nīgri no�rūca.

Uzkāpusi ceturtajā stāvā, viņa ne�petni paglūnēja uz Osji. Tas novērsās un izlikās sazin ko pētām lejā, kāpņu jomā. Sie�viete spēcīgi piedauzīja pie durvīm, ta�u, atbildi nesagaidījusi, sāka pārcilāt un grabināt uz milzīga riņķa savērtas atslēgas, pamēģināja vienu, tad vēl kādu un beidzot dabūja durvis vaļā.

Radioaparāts stāvēja uz virtuves galda, lēts japāņu apa�rāts ar kase�u magnetofonu. Kolons gribēja iet un to izslēgt, ta�u D�eina viņu aizturēja. Slēdzi nedrīkstēja aiztikt.

Dzīvoklī bija tikai dzīvojamā istaba, kas vienlaikus kal�poja ari par virtuvi, un mazītiņa guļamistaba. Izskatījās, ka mā�jās neviena nav.

-��� Kas �eit dzīvo? D�eina vaicāja komandantei, kura vēl joprojām nikni blenza uz Osji. Kolons iegāja guļamistabā.

-���� Viena jauna sieviete. Viena pati, komandante at�bildēja.

-��� Kā viņu sauc?

-��� Es zinu tikai, ka E�trelita.

D�eina pamāja un aizvēra durvis, komandanti atstādama ārpusē. Vai kaut ko atradi? viņa uzsauca.

-�� Te ir baigi liela soma! Hosē nokliedzās.

-��� Netaisi vaļā! -D�eina steig�us brīdināja, ta�u jau bija par vēlu. No guļamistabas atskanēja �vīksto�a skaņa. Ieskrējusi iek�ā, viņa pirmo ieraudzīja Hosē, kura seju izķēmoja sāpīga grimase. Hosē norādīja uz lielu, piestūķētu plastikāta somu istabas kaktā. Viņ� bijapaplēsis vaļā dzeltenu līmlenti, ar kuras palīdzību soma bija turējusies ciet.

D�einai nebija jāiet klāt un jāskatās, lai zinātu, kas tur iek�ā. Nepārprotamā saldi skābā pussatrūdēju�a līķa smaka liecināja, ka Estrelitu viņi ir atradu�i.

Rīgals skatījās ziņas. Pulkstenis bija mazliet pāri vienpa�dsmitiem. Herietas Beilijas slepkavība joprojām bija uzma�nības centrā, tomēr televīzijas stacijai par labu bijajāatzīst, ka izrautās acis �oreiz netika apspriestas, televīzijas �urnālisti ap�mierinājās ar frāzi, ka līķis ir sakropļots.

Tālāk tika pieminēts, ka misis Beilijas pierē iegriezts burts T, tātad slepkavība acīmredzot bija saistīta ar iepriek�ējām trim, kas notiku�as pēdējā mēne�a laikā. Diktors, vai bez elpas palikdams, klāstīja, ka, pēc policijas domām, Monogrammu Slepkava upuru pierēs iegrie�ot �aha figūru simbolus, un zibenīgi palaida ierakstu, kurā inspektors Bērtons izsakās, ka ne par kādu �aha spēlētāju neko nezina un, nē, viņ� vēl nevar apgalvot, ka visas �etras slepkavības pastrādājis viens un tas pats cilvēks, un, nē, viņam nav nodoma izpaust, kā izmeklē��ana virzās uz priek�u, bet, jā, tiklīdz policija vainīgos arestēs, tā uz karstām pēdām paziņos par to presei, un tagad lai visi ir tik laipni un atstāj viņu mierā, jo viņam ir vēl (pīp!) kaut kas jādara.

Patiesību sakot, Rīgals nodomāja, studija visu pasniedza vēl samērā maigos toņos. Viņ� bija ievērojis, ka tas kļuvis par tādu kā nerakstītu likumu. Ņujorkas televīzijas kanāli lielāko�ties pilsētas sabiedrības imid�am veltīja daudz lielāku uzmanī�bu nekā laikraksti, un par to liecināja daudzās uzspēlētās re�portā�as par bērniņiem, kuri rotaļājas. Visam bija uzskatā�mi jādemonstrē, ka Ņujorkā visi dzīvo kā vienā lielā ģimenē.

Diktors nemanāmi bija pārgājis uz si�etu par Oliveru Stormu un runāja par to, ka slepkavību vilnis viņa vēlē�anu kampaņai piedevis jaunu sparu. Ekrānā parādījās Storms inter�vētāju ielokā, un Rīgals pieliecās tuvāk, iedomādamies, ka varbūt turpat kaut kur stāv arī Patrīcija. Pirms viņ� attapās, ko dara, ekrānā pavīdēja abi Storma bērni, un Rīgals riebumā atrāvās.

Lieliski, Pol! Blenz tik TV! Varbūt kādā jaukā dienā sie�va veltīs tev kādu skatienu, kamēr notiek intervija ar viņas draudziņu.

Iezvanījās telefons, un Rīgals jutās atvieglots, ka tiek prom no televizora. Viņ� cerēja tikai vienu ka tā nav Patrīcija, kas zvana, lai pateiktu, ka būs redzama vakara ziņās vai ka būs vēlu un gaidīt nevajag. Tad viņ� attapās, ka sieva ar tādiem zvaniem viņu jau sen vairs neapgrūtina.

Zvanīja D�eina Koula.

-�� Mēs atradām Estrelitu, vina teica.

-��� Dzīvu vai miru�u?

-��� Miru�u. Viņa īsos vārdos izstāstīja, kas un kā, un Rīgals sacīja:

-Tūliņ bū�u.

Pēc divdesmit minūtēm, sarkanajai signālugunij joprojām zibinoties uz viņa personiskās automa�īnas jumta, Rīgals ap�stājās īresmājas priek�ā un atstāja ma�īnu uz ielas braucamās daļas. Ēkas ārpusē jau pulcējās ziņkārīgie, kurus pūlējās sa�valdīt pieci se�i policisti formastērpos. Kāpdams aug�ā, Rīgals priek�ā pamanīja leitnantu Deivisu no Ziemeļu slepkavību izmeklē�anas brigādes, pielika soli, un pie vajadzīgajām dur�vīm abi nonāca reizē.

Estrelitas dzīvoklī �ķebīgā smaka bija pieņēmusies spēkā. Iecirkņa policisti jau strādāja, fotografēja, meklēja pirkstu no�spiedumus. D�eina Koulabija nosēdusies uz sadilu�a dīvāna blakus gara auguma un spēcīgas miesasbūves jauneklim, kas viņai kaut ko murmināja ausī. Rīgals pārsteigts konstatēja, ka jūtas sarūgtināts, to redzot.

-�� Kas zināms? leitnants Deiviss sausi noprasīja iecirkņa leitnantam, kur� vadīja dzīvokļa pārmeklē�anu.

-��� Medicīnas eksperts tikko aizgāja, un līķis aizvests uz morgu. Galīgā slēdziena vēl nav, bet viņ� domā, ka nāve iestā�jusies apmēram pirms mēne�a. Mūsējie ķemmē visas trepes. Varbūt atrodas kāds, kas kaut ko redzējis vai dzirdējis. Bet pagaidām nekā. Viņ� pamāja uz Osji, kas satriekts sēdēja pie virtuves galda. Tas puisis ir komandantes brālis. Uz ielas padzirdējis, ka izmeklētāja Koula meklē sievieti, vārdā Estrelita, un atcerējies, ka māsa izīrējusi dzīvokli sievietei ar tādu vārdu. Kādu laiku viņi nebija īrnieci redzēju�i, un viņ� vien�kār�i izgudrojis, ka uz tā rēķina varētu iedzīvoties. Nedomāju, ka viņam ar visu varētu būt kāds sakars. Viņ� ta�u nebūtu �urp vedis policiju, ja pats to sievieti būtu nomu�ījis.

-��� Kā viņa mirusi? Rīgals vaicāja.

-�� �āviens galvā, iecirkņa virsnieks atbildēja. Cik var spriest, viens.

-��� Vēl kāda informācija? Deiviss prasīja.

-Nekā. Dzīvoklis galīgi tuk�s. Pāris drēbju gabalu, un tas ir viss. Varbūt iespējams atrast kādas pēdas pēc tiem, bet nezinu gan.

-��� Cik ilgi viņa te dzīvojusi?

-�� Piecas nedēļas. Komandante teica, ka viņai dzīvokli noīrējis kaut kāds vīrietis. Samaksājis par diviem mēne�iem un sacījis, ka māsa te laiku pa laikam uzturē�oties. Samaksājis skaidrā naudā un stādījies priek�ā kā D�eks Robinsons. Un interesanti, ka viņ� nav bijis latīņamerikānis. īstākais jeņķis, komandante saka. Viņa domājusi, ka meitene ir viņa draudzenīte.

-�� Kā tas vīrietis izskatījies? Deiviss dedzīgi apvaicājās.

-�� Vidēja auguma, pāri trīsdesmit, varbūt �etrdesmit gadus vecs. Mati brūni. Mugurā uzvalks. Visu laiku melnas brilles uz acīm. Ne ūsu, ne kādu īpa�u pazīmju nav bijis, to viņa neat�ceras. Aizsūtīsim viņu pie fotorobota, bet es uz to lielas cerības gan neliktu. To cilvēku viņa ir redzējusi tikai vienu reizi un, kā man rādās, bijusi krietni grādos.

Rīgals pagāja no abiem prom un tuvojās dīvānam, uz kura joprojām sēdēja D�eina un jauneklis. Abi, redzēdami viņu nākam, piecēlās. D�eina vīlusies purināja galvu.

-�� Nolāpīts, tik tuvu! viņa sodījās. Tik sasodīti tuvu, bet par vēlu.

-�� Tik un tā strādāts labi, Rīgals sacīja.

D�eina paraustīja plecus. Mēs jau tikai pra�ņājām un pra�ņājām. Un beigās kāds sadzirdēja.

Viņa pamāja uz jaunekļa pusi. Tas stāvēja un pieklājīgi gaidīja, kad viņu kāds stādīs priek�ā.

-�� Tas ir Hosē Kolons, Pīta brālēns. Viņ� ir ser�ants Fortdiksā. Vakaros brauca �urp un nāca man talkā. Un �is ir mans boss, inspektors Rīgals.

Abi sarokojās.

-�� Būtu jauki, D�eina ieteicās, -ja jūs vai komisārs aiz�sūtītu viņa komandieriem vēstuli vai ko citu, lai Hosē dabū kādu pateicību par darbu.

Rīgals pamāja. Es domāju, ka tam nebūs nekādu �ķēr��ļu, Hosē. Priecājos iepazīties, un paldies par darbu!

-���� Tas man ir kas vairāk nekā darbs, Kolons sacīja. Mēs ar Pītu bijām ļoti tuvi. Man �ķiet, ka es tie�i viņa dēļ iestājos militārajā policijā, un, ja nepalik�u armijā, tad plānoju dienēt policijā kaut kur citur.

-�� Mums labi pui�i vienmēr vajadzīgi, Rīgals teica un tad, mērķēdams uz D�einu, neveikli piebilda: Un labas mei�tenes tāpat.

-�� Paldies, inspektor, bet Ņujorkā gan ne. Es negribu, ka mani bērni uzaug �ajā pilsētā.

-�� Jums ir bērni? Rīgals pavaicāja.

-��� Vēl ne, bet būs.

-�� Vai esat precējies?

-�� Nē, Kolons atbildēja.

-��� Ak tā.

-��� Hosē var apprecēties, kad vien ienāks prātā, D�eina nevērīgi ieteicās. Viņ� ir gudrs, godīgs un labi izskatās, vai jums tā neliekas?

-��� Laikam gan. Nu kā tad, Rīgals piekrita.

-Man �ķiet, vajadzēs viņu iepazīstināt ar manām drau�dzenēm, kad viņ� nākamreiz atbrauks uz pilsētu.

Tur vairs nebija ko piebilst, un visi trīs, juzdamies neomu�līgi, brītiņu pastāvēja, līdz Rīgals iedomājās apvaicāties, vai viņi savas liecības jau nodevu�i.

-��� Jā, D�eina atbildēja, un Rīgals uzsauca leitnantam Deivisam:

-��� Vai viņi abi var iet?

-��� Nekādu problēmu, Deiviss izklaidīgi attrauca, sa�springti vērodams, kā tiek pārmeklētas virtuves kumodes at�vilktnes.

-��� Vai varu jūs abus aizvest mājās?

-�� Tas būtu īsti reizē, Pol, D�eina atsaucās. Aiz mu�guras gara diena un vēl tas vakars.

Kolons, kā Rīgals, dīvaini iepriecināts, uzzināja, bija ap�meties pie Pīta Mūniza vecākiem tikai pāris kvartālu attālumā. Tur Rīgals viņu izlaida, uz atvadām sirsnīgi paspieda roku un vēlreiz pateicās.

Par spīti D�einas Koulas pa pusei nopietni domātajiem iebildumiem, Rīgals pastāvēja uz to, ka aizvedīs viņu līdz pa�ai Kvīnsai. Krietnu brīdi abi brauca klusēdami. D�eina sēdēja viņam līdzās, atslīgusi pret atzveltni un pievērusi acis. Rīgalam nelika mieru satrauco�a doma, kā zem �aurās zīda blūzītes rā�mi cilājas viņas pilnīgās krūtis.

D�eina atvēra acis un pamanīja, ka Rīgals viņu vēro.

-��� Nudien labi pastrādāts, viņ� steig�us noteica un pievērsā� ceļam.

-��� Varēja arī labāk.

-Tadjau manīsim. Iespējams, ka atradīsies kādi pirkstu nospiedumi. Varbūt tiksim uz pēdām vīrietim, kas dzīvokli noīrēja. Interesanti, ka viņ� nerunāja spāniski, tātad nebija no tiem panamie�iem. Protams, vēl nevar zināt, kas atklāsies, ta�u, lai kas tas arī būtu, pateicība pienāksies jums ar Kolonu.

-��� Es ta�u jums teicu, ka esmu laba policiste, D�eina sacīja un no jauna aizvēra acis.

-��� Rīt pat aprunā�os ar komisāru par to vēstuli Kolona komandierim.

-�� Labāk meklēsim to dranki, kas no�āva Pītu! D�einas balsī ietrīsējās asaras, un Rīgals pasniedzies sameklēja viņas roku un to cie�i saspieda. Tā viņi nobrauca pāris kvartālu, līdz D�einas māja bija klāt.

-��� Te nu mēs esam, Rīgals noteica.

D�eina nopūzdamās saslējās un sataustīja somiņu.

-�� Paldies, ka atvedāt, Pol! Un paldies par labajiem vār�diem! Ja tā turpināsies, es drīz vien varbūt atsacī�os ticēt tām visām nejaucībām, ko pārjums runā.

Rīgals iesmējās un kopā ar D�einu izkāpa no ma�īnas.

-Pavadī�u jūs līdz durvīm, lai kas nenotiek, viņ� sacīja, nelikdamies zinis par D�cinas vārgajiem protestiem.

Klusēdami abi uzbrauca liftā līdz piektajam stāvam. Kad Rīgals bija te pēdējo reizi, viņ� bija nācis ar ziņu par Mūniza nāvi, un atmiņas, kas uzvēdīja, nebija nekādas priecīgās.

Rīgals pagājās līdz viņas dzīvokļa durvīm. D�eina pa�grieza atslēgu, tad pagriezās pret viņu.

-��� Vēlreiz paldies, Pol! Kaut� kaut� Pār viņas seju sāka pludot asaras.

Viņ� piespieda jauno sievieti sev pie krūtīm un neteica ne vārda, tikai ik pa brīdim noglāstīja viņas muguru. Labu brīdi D�eina raustījās neskanīgās elsās, tad atrāvās, notrausa ar delnu asaras un nikni iz�ņauca degunu salvetē, ko bija sa�grābstījusi somiņā.

-��� Es ielūgtu jūs uz kafiju, bet esmu galīgi pārgurusi, viņa vaļsirdīgi atzinās. Un vispār pie manis ir briesmīgs ju�ceklis, kā jau parasti. No rīta es bū�u mazliet vēlāk, labi? Vis�pirms aizie�u pie Bērtona slepkavniekiem, jā? Varbūt viņiem vēl kaut ko no manis vajag.

-��� Protams, Rīgals teica. Atnāksiet, kad varēsiet.

Abi atkal saskatījās. Vai zināt ko? D�eina ieteicās.

-Nu?

-�� Es ceru, ka Estrelita tie�ām ir mirusi pirms mēne�a.

-��� Kāpēc?

-�� Es nespētu pārdzīvot, ja viņu kāds būtu nogalinājis, jo padzirdējis, ka mēs ar Hosē viņu meklējam. Es nespētu pār�dzīvot, ja būtu atbildīga par viņas nāvi.

Rīgals papurināja galvu.

-�������������������� Par viņas nāvi ir atbildīgs tas, viņ� uzsvērti sacīja,

-���� kur� nospieda gaili un viņu no�āva. Nedrīkst sadomāties diezin ko.

D�eina mirkli klusēja, tad pamāja. Paldies, Pol! Man tas bija nepiecie�ams.

-��� Arlabunakti, D�eina! Dusiet saldi!

Viņa iegāja dzīvoklī. Rīgals pagaidīja, līdz durvis aiz�veras, un tikai tad lēni gāja atpakaļ uz lifta kabīni. Visu mājup�ceļu viņ� nokāvās ar domām par to, ko būtu atbildējis, ja D�ei�na būtu viņu palūgusi ienākt.

Skaidrs, ka pareizākais būtu bijis pieklājīgs atteikums. Bet vai viņ� būtu atteicies? To Rīgals nezināja.

Atgriezies mājās, viņ� ielūkojās Patrīcijas istabā. Viņa bija gultā, gaisma izslēgta, bet laulātā drauga sestais prāts sacīja, ka sieva vēl nav aizmigusi.

-��� Es biju izsaukumā, viņ� klusi sacīja, nepūlēdamies iedegt gaismu.

-��� Cikos tad tu aizbrauci?

-��� Ap pusdesmitiem, Rīgals meloja. Viņ� bija redzējis vēl ziņas vienpadsmitos.

-��� Es pārnācu ap desmitiem, Patrīcija atteica. Dro�i vien tu tikko biji aizgājis.

-��� Tā jau ir, viņ� sacīja. Labu nakti!

Klusi aizvēris durvis, viņ� iedomājās, cik tādu sarunu ar sievu vēl sagaidāms.

Iepriek�ējās dienas preses reportā�as par Herietas Beilijas ne�ēlīgo noslepkavo�anu, kā izrādījās, bija tikai tāda ie�sildī�anās. Nākamā rīta laikraksti nevēstīja gandrīz ne par ko citu kā tikai un vienīgi par �monogrammu slepkavībām� notikumu atreferējums, versijas, literarizēti pastāsti par upu�riem, gari pārdomu gabali vai katrā rubrikā, redaktoru slejas, kuru autori brēktin brēca, lai policija ta�u beidzot kaut ko dara, un tā tālāk un tā joprojām -, dzelzs ta�u bija jākaļ, kamēr karsta.

Pat parasti tik solīdais �Times� nebija nocieties un pirmajā lappusē ielicis rakstu par slepkavībām, tāpat kā pārējās avīzes, Oliveram Stonnām un viņa antinoziedzības kampaņai atvēlējot milzum daudz vietas pārējās lapās.

Rīgals pārskatīja rakstus, ieturēdams brokastis nelielas tuvējās viesnīciņas kafetērijā, un prātoja, ka interesanti gan, kāpēc prese slepkavībām pievēr� tik lielu uzmanību. Vai tāpēc, ka tās ir tik zvēriskas? Vai arī �urnālisti ir kā sadegu�i tāpēc, ka līķi atrasti smalkajā Aug�īstsaidas rajonā, kur dzīvo ļaudis, kas ienākumu ziņā ir pieskaitāmi vai pie visas pasaules bagātā�kajiem cilvēkiem?

Ticis līdz Pirmajam policijas laukumam, Rīgals ieraudzīja pārvaldes ēkas priek�ā stāvam pusduci televīzijas furgonu.

Komisārs Galahers �odien dabūs krietni pas\>īst. Bet labāk, lai svīst viņ�, nevis es, Rīgals nodomāja.

Galahers tie�ām pamatīgi svīda. Viņ� patlaban pāris kvar-

tālu attālumā sēdēja mēra kabinetā, un mērs �odien nebija nekādā labajā omā.

-��� Visa tauta par mums smejas, velns ar ārā! viņ� brēca.

-��� Lai tūliņ uz vietas būtu konkrēti aresti! Es uzspļauju tam, vai arestē īstos vai ne. Arestē kādu! Mums jāparāda, ka esam savu uzdevumu augstumos!

-��� Dag, tu ta�u to nedomā nopietni, Galahers sacīja, mēģinādams neizrādīt, kajūtas aizskarts līdz pa�as sarepēju�ās sirds dziļumiem. Viņ� kopā ar politiķiem bija apēdis ne vienu vien pudu sāls un labi zināja, ka privātās sarunās viņi bie�i vien stāsta sazin ko, it kā nejēgtu ne rīta, ne vakara, bet parasti tas notika aiz slēgtām durvīm. Tomēr �oreiz likās, ka mērs varētu runāt no visas tiesas, bet arests aresta dēļ tas skanēja atbaido�i. Viņ� nogrozīja galvu. Ja arestēsim vienalga ko, tas ta�u situāciju neuzlabos, un mēs tik un tā būsim padarīju�i sevi par muļķiem.

-���� Salīdzinājumā ar ko? neiecietīgi uzkliedza mērs.

-��� Nogrāb kādu vazaņķi! Slepkava ta�u dro�i vien nāk no tā�diem. Velns un elle, dari ta�u kaut ko! Mani apsēdu�as tik daudzas pilsoņu komitejas, kajāsastāda saraksts kā pie dakte�ra katrai pa piecām minūtēm!

-�� Varbūt arestēt Oliveru Stormu? Galahers sarkastiski ieteicās, nenojauzdams, ka divi viņa labākie virsnieki iepriek��ējā vakarā bija plēsu�i jokus par �o pa�u tematu.

-��� Lieliski! mērs sacīja. Ko viņam var piesiet?

-��� Neko.

-���� Vienalga, ņem ciet! Tik un tā viņ� visur vazājas pa pirmajām lappusēm. Lai viņi tagad tur liek bildi, kā �is blen� caur restēm.

Visu sarunas laiku mērs bija stāvējis pie sava galda, atbal�stīdamies pret to ar rokām. Nu spēki bija galā, un viņ� atkrita krēslā un paslēpa seju plaukstās.

Galahers vēroja viņu un klusēja. Ir cilvēki, kas smagi pārdzīvo iespējamo atteik�anos no politiskās varas, viņ� prātoja.

Un �im te tas nudien varētu draudēt. Pat vairāk, nekā viņ� to iedomājas.

Beidzot mērs pacēla galvu. Viņa acis bija dziļu skumju pilnas.

-��� Ko tu vari likt priek�ā, Dik? Man kaut kas jāsaka tiem preses mūd�iem.

-��� Pirmkārt saglabā aukstasinību! Ja kritīsi panikā, tad panika pārņems arī visu pilsētu. Saki viņiem, ka policija dara visu, kas ir cilvēka spēkos, un viss, kam ķeras klāt Ņujorkas policisti, tiek labvēlīgi atrisināts. Nesaprotu, starp citu, kāpēc tu tik ļoti ārdies. Tie ir tikai �etri cilvēki. Velns parāvis, Kalifornijas dienvidos vispār neviens nerunā par sērijveida slep�kavībām, iekams nav vismaz se�i upuri!

-Tas ir Kalifornijā. Par Kalifomiju galva sāp tikai tiem, kas tur dzīvo, un pat viņiem ne silts, ne auksts, mērs aizrādīja. Te ir Ņujorka. Un par Ņujorku uztraucas visi. Jo vairāk tie, kas nemaz te nedzīvo. Viņ� uzmeta Galaheram triumfa pilnu skatienu, it kā nule pats saviem spēkiem būtu pierādījis kādu zinātnisku teorēmu. Un tie�i tas patlaban ir svarīgi, mērs turpināja. Tas preteklis tup Olbani, klak�ķina mēli, groza galvu, vienā laidā sasauc preses konferences un tēlo Hamletu. Gan es viņam to vēl pieminē�u! Lūdzams, Dik, saki man, ka �odien būs arests!

-��� Es paskatī�os, ko iespējams darīt, solījās Galahers, pūlēdamies pie�ķirt savai sejai dziļu rūpju pilnu izteiksmi.

Ta�u mazliet vēlāk, savā kabinetā runādams ar Rīgalu un atstāstīdams sarunu ar mēru, viņ� nebūt neizskatījās norū�pējies. Rīgals, ieņēmis stīvu, militāru pozu, sēdēja krēslā, pa�griezies pret komisāra galda pusi, un klausījās. Reiz starp abiem bija iedibināju�ās gandrīz vai draudzībai līdzīgas attiecības, bet no Rlgala puses tās bija pārtrūku�as, kad Galahers pieai�cināja inspektora Flērtija iek�lietu daļas maitu lijas pievērst uzmanību Rlgala darbībai. Pret draudzīgi noskaņoto paveco vīru bija zudusi visa cieņa. Tagad lielākais, uz ko Rīgals bija spējīgs, bija cieņpilna attieksme pret Galahera amata krēslu pieklājības kodeksa ietvaros.

Un kāda velna pēc viņ� man to visu stāsta? Rīgals ne�saprata. Varbūt jau runājis arBērtonu? Varbūt D�o izstāstījis, ko mēs vakarvakarā runājām? Un tagad �is grib paskatīties, vai es stāstī�u to pa�u? Nu nē, lai viņ� ar savu lojalitātes testiņu iet galīgi ratā!

Rīgals ļāva komisāram runāt un pats nebilda ne vārda. Kad stāsts bija galā un, pēc visa sprie�ot, bija kaut kas jāsaka, Rīgals tikai palocīja galvu.

-���� Man liekas, Galahers piebilda, ka tas vīrs nevar vairs turēt. Varbūt viņ� nav īstais cilvēks mēra krēslam. Ko�misāra acis pēto�i skraidīja pa Rīgala seju, ta�u nekādu reakciju tur nemanīja. Rīgala vaibsti bija tik rāmi un stingi kā pēcnāves ģip�a maska.

Kad kļuva skaidrs, ka Rīgals brīvprātīgi neko neizpaudīs, komisārs skaidri un gai�i apjautājās: Nu tad ko tu par to domā, Pol?

-��� Par ko, ser?

-��� Par to visu. Par mēru.

-��� Par mēru tā ir politika, bet politikā es necik daudz nesaprotu, Rīgals atteica. Ta�u arestēt kādu, kas pagadās pie rokas tas ir� nu, ser, tas ir stulbākais, ko man jebkad nācies dzirdēt.

-��� Kāpēc?

-���� Pirmkārt, tas neap�aubāmi ir pretlikumīgi. Otrkārt, tāpēc, ka tas, kur� tie�ām izdara visas slepkavības, ņems un noorganizēs vēl vienu līķi, lai to iebāztu mums degunā. Un tad tie�ām būs ziepes!

Galahers pamāja.

-��� Savu mū�u neesmu redzējis, ka viņ� krīt tādā panikā. Olivers Storms, protams, tur arī pielicis savu roku. Kaut viņ� kampaņā labāk būtu izraudzījies par mērķi nodokļu politiku, nevis sabiedrisko dro�ību. Mēru viņ� pārbaidījis līdz nāvei jau tagad, bet līdz vēlē�anām ta�u jāgaida vēl vairāk nekā gads.

-��� Vai jūs teicāt mēram, ka �is tas mums tagad ir? Ka mums ir uzņēmumi no videoierakstiem?

-��� Nē, neteicu, atcirta Galahers. Nepaietu ne minūte, un viņ� visu jau būtu izpūtis presei, un tad slepkava varētu aizlaisties no pilsētas. Paldies Dievam, neviens vēl nav uzķē�ris, ka to spēlīti ar slepkavu spēlē tu. Lai tā paliek. Un, pirms mērs nenāks pie sajēgas, es neteik�u viņam ne pu�plēsta vārda, citādi izmeklē�ana aizies pa pieskari. Liec aiz auss: no �ī brī�a līdz turpmākajam rīkojumam mērija nav nekas vairāk kā viens no mūsu ienaidniekiem.

Rīgals paklausīgi palocīja galvu. Diez cik ērti mēra krēslā nav, viņ� nodomāja. Turklāt pa�reizējais mērs vēl bija īsts at�radums salīdzinājumā ar vienu otru, kas �ajā krēslā bija sēdēju�i pirms viņa. Vai tad Olivers Storms būtu labāka kandidatūra?

Diez vai. Patiesībā Rīgals nudien par politiku un valdī��anas lietām domāja visai maz, ta�u viņam bija pamatotas aiz�domas, ka Ņujorkas mēra amats ir nevis gods, bet tīrā sodība, un ka kur� katrs to vis nevar izturēt. Pilsēta ta�u bija tik milzīga, tik nepārredzama, ar tādu ta�u nemaz nebija iespējams tikt galā. Patiesībā Ņujorku pārvaldīt nespēja neviens. Lielākais, kāds ar politiķa pa�apziņu varēja mēģināt.

-Tā� es tikai gribēju tev to izstāstīt,-Galahers noteica, un Rīgalam uz mēles bija-kāpēc? Ta�u viņ� tikai pamāja un palika sē�ot ar stīvu muguru, kā ūdeni mutē ieņēmis.

-��� Vai tev nav nekā laba, ko man pastāstīt? Galahers apvaicājās.

-Nē un jā, Rlgals atteica, izklāstīdams par atrasto līķi, kas, pēc visa sprie�ot, bija pazudusī Estrelita.

Noklausījies Galahers ieteicās: Tomēr ir ta�u tie nar�kotiku testi Pīta Mūniza lietā. Ja noķersim viņa slepkavas, tā būs, protams, uzvara. Tomēr sīka.

-��� Kāpēc sīka, ser?

-��� Tāpēc, ka saskaņā ar līķa sekcijas slēdzienu Mūnizs bijis negodīgs policists. Un mēs viņu apbedījām ar lielāko go�du.. Sadabūsim rokā slepkavas, un tie izstāstīs visai pasaulei, ka Mūnizs bijis sa�mucējies. Un mēs varēsim atkal sisties vai nost, lai noraktu visus galus.

-��� Bet viņ� nebija sa�mucējies, un, kad sadabūsim rokā slepkavas, tad atklāsies, ka viņi visu izkārtoju�i tā, lai Pīts izskatītos pēc narkomāna, Rīgals nekavējoties iebilda.

-��� Ceru, ka tev taisnība, Pol. Nu redzēsim. Kā virzās uz priek�u �aha partija?

Viņ� negrib domāt par Pīta Mūniza noslepkavo�anu. Viņu uztrauc tikai un vienīgi Monogrammu Slepkava, tāpēc ka tas ietekmē mēra politisko karjeru, Rīgals atjauta. Kādi viņi visi ir smerdeļi!

-��� Ja ticam Bilijam Ebotam, tad ar brīni�ķīgiem panā�kumiem, Rīgals atbildēja. �orīt pienāca ziņa par slepkavas pēdējo gājienu. Piezvanīju Ebotam, pateicu, un viņ� no prie�kiem sāka klukstēt kā vista, kas sadējusi vismaz kādu duci olu. Viņ� izsvaidījis figūras pa visu galdiņu, un man tā vien izskatās, ka mums tiks izlaistas zarnas. Ta�u viņ� apgalvo, ka uztraukumam neesot nekāda pamata. Tagad viņ� lik�ot lietā dāmu kā viltus upuri.

-��� Kas tas par viltus upuri, pie joda?

-��� Tas nozīmē, ka mēs noliekam dāmu zem sitiena, bet baltais sist nedrīkst, tāpēc ka, tiklīdz to būs izdarījis, būs zaudējis.

-��� Tātad jūsu dāmu viņ� nesitīs, komisārs teica. Nu un tad?

-�� Ja viņ� nesitīs, tad vājinās savas pozīcijas, un mēs uzva�rēsim tik un tā. Vismaz Ebots tā apgalvo. Mēs uzvarēsim jeb�kurā gadījumā tā viņ� saka. Un, ja tā un kas es tāds esmu, lai par to �aubītos, tad tas puisis nudien ir tikpat di�s �aha ģēnijs, par kādu visi viņu reiz uzskatīja.

-��� Un kas būs, ja mēs uzvarēsim?

-�� To zina tikai Dievs Tas Kungs, komisār. Varbūt viņ� nāks un padosies. Varbūt satrakosies un, par spīti, ņemsies slepkavot pa labi un pa kreisi. Ko var zihāt ar trakajiem? Ne�vienai slepkavībai jau pa�ā sākumā nebija nekāda motīva. Un zvanīt man, iesaistot mani visā �ajā padarī�anā, tas arī ta�u nebija saprotams.

-Citiem vārdiem, mums vienkār�i jāsē� un jāgaida?

-�� Tie�i tā, ser.

Galahers saknieba lūpas un nopūtās. Tev ar Bērtonu jānoorganizē arests. Ātri. Ņemot vērā to, kā mērs patlaban uzvedas, tas ir vienīgais veids, kā iespējams paglābt no cietu�ma Oliveru Stormu.

-��� Varbūt Stormam cietumā ir īstā vieta, Rīgals pie�zīmēja.

-��� Nevienam nav īstā vieta mūsu cietumos, Galahers noskaldīja. Un, starp citu, viņ� jau nemaz nav tik slikts

-��� Atvainojiet, komisār, to es nudien nezinu, Tik tuvi mēs neesam.

D�eina Koula iegāja Rīgala kabinetā īsi pēc vienpadsmi�tiem un pasniedza viņam brūnu aploksni.

-��� Nāku taisni no Bērtona. Inspektors teica, lai es nododot jums �o te.

-��� Kā tur iet?

-��� Viņam atkal uzdod nervi, D�eina atbildēja. Ieraudzī�jusi Rīgala sejā neizteiktu jautājumu, viņa paskaidroja: Grib izplēst cilvēkus. Tagad sakustējusies gan �monogrammu lie�ta�, gan Pīta slepkavības izmeklē�ana, tā ka viņ� zvana uz ie�cirkņiem un prasa palīgus.

-��� Un no mistiskajiem panamie�u zālī�u tirgoņiem jopro�jām ne smakas?

-��� Pagaidām nav, Koula atbildēja. Lai gan Estrelita tie�ām bija no Panamas. Viens no Bērtona d�ekiem viņu at�radis imigrācijas departamenta sarakstos. Estrelita Roljana. Un viņa tie�ām dzīvojusies ar Hektoni Guzmenu. Hektora ģimene viņu morgā atpazinusi. Tā ka viņa tie�ām ir tā pati, ko meklēja Pīts.

-�� Nez vai viņ� vispār to meiteni satika? Rīgals pateica, pirms attapās, ka piezīme bija stulba. D�eina gandrīz noteikti varēja stādīties priek�ā, ka abi divi Estrelita Roljana un Pīts Mūnizs satikās, ta�u pēc nāves. Un viņ� bija uzminējis parei�zi D�einas lūpas sāpēs sakniebās.

Nodūris galvu, Rīgals atplēsa aploksni, ko D�eina bija atnesusi. Iek�ā atradās vienkār�a, balta piezīmju lapiņa. Uz tās bija kaut kas uzrakstīts ar Bērtona roku:

Rīgai! Vai Tu negribi apskatīties mūsu pirmos Mono�grammu Slepkavas uzņēmumus? Varbūt slepkavu. Vai pazīsti kādu no viņiem? Bildes tagad ir pie aviācijas.

DIB.

-�� Paskatieties, D�eina! Rīgals viņu paaicināja tuvāk. D�eina apgāja apkārt galdam un nostājās viņam līdzās. Tvirtais, slaidais gums piespiedās pie Rīgala aug�delma.

Uzņēmumi bija divi astoņi reiz desmit, melnbalti, skaid�ri manāms, ka veidoti pēc videoieraksta kadriem. Fotogrāfijās.

bija redzams taksometrs, tas pats nozagtais, kur� tika izmantots misis Beilijas noslepkavo�anā. Abi kadri bija uzņemti no priek��as, un abos vadītājs gandrīz nebija saskatāms, jo priek�ējais stikls meta atspīdumu. Rīgals spēja saprast tik daudz, ka tas ir sīka auguma cilvēks un, kā likās, tum�iem matiem. Dū�īgākais sēdēja aizmugurē. Vienā no fotogrāfijām lielajam blakus bija pamanāms tāds kā pamatīgs sainis.

Skaidrs, kas tas tāds, Rīgals apjēdza. Tā ir misis Beilija.

D�eina pieliecās, lai apskatītu uzņēmumus tuvāk. Rīgals samulsis pamanīja, ka viņas krūtis gandrīz pieskaras viņa vaigam.

-�� Daudz jau te nav, D�eina noteica. Vai tie�ām tās ir saistītas ar noslepkavoto sievieti?

-��� Jā. Bērtons ir pārāk piesardzīgs, lai �ajā ziņā kļūdītos, un te ir redzama numura plāksnīte. Numurs ir tas pats, kas no�zagtajam taksometram, kurā atradām misis Beilijas asinis. Tā�tad viņa� vai viņas līķis� ir �ajā taksī. Viņ� norādīja uz vienu fotogrāfiju, tad uz otru. Un re, tur ir viņ�, tas, kas sē� aizmugurē. Re, ar saini blakus. Vara derēt, ka tā ir misis Beilija. Iespējams, ka jau mirusi, ceļā uz to vietu, kur līķi atstās. Un �eit, paskatieties, viņ� sē� citur. Te viņ� ir labajā pusē un te kreisajā. Kad cilvēki braukā apkārt ar taksometru, viņi parasti nemēdz ne no �ā, ne no tā pārsēsties. Man liekas, viņ� izgrūda līķi un tad prombraucot apsēdās otrā pusē.

D�eina paskatījās uz uzņēmumiem. Tik un tā daudz te nav. Nevar saskatīt ne �ofera seju, neko. Miglas bilde.

-�� Viens gan te ir, kas līdz �im nebij a zināms, Rīgals no�rādīja.

-�� Kas tad? D�eina izslējās un skatījās viņā no aug�as. Viņas gurns joprojām spiedās pie Rīgala rokas. To viņ� apzi�nājās ne�ēlīgi skaidri un nezin kā nojauta, ka arī D�eina jūt to, ka vinu ķermeni saskaras.

-��� Viņi ir divi, Rīgals teica. Slepkavas ir divi.

D�eina izskatījās apjukusi, un Rīgals paskaidroja:

-��� Nepiedero�a persona nevizinās slepkavu ar visu līķi zagtā taksometrā, tad negaidīs, kamēr līķis tiek kaut kur pa�mests, lai pavizinātu slepkavu vēl kādu gabaliņu. Viņi ir divi.

-��� Sasodīts! D�eina iesaucās. Tad ir jo ļaunāk.

-�� Nekā! Tad ir jo labāk, Rīgals atteica Tagad mūsu izredzes viņus dabūt rokā ir divreiz lielākas.

-��� Tikai ne jau �o bil�u dēļ.

-��� Tā viņi izskatās tikai pagaidām. Bērtons attēlus aiz�sūtījis uz Gaisa karaspēka laboratoriju, lai tur tos palielina.

-�� Vai tad no tā būs kāda jēga? Te ta�u nav ko palielināt.

-�� Patlaban viņu rīcībā ir kameras, ar kurām var saskatīt ielu uzrakstus uz plāksnītēm, kaut ari pati kamera ir uz mākslīgā pavadoņa simt piecdesmit kilometru augstumā. Un viņiem ir kompjūteri, kas attēlu prot sadalīt pa gabaliņiem un tad atkal' salikt kopā. Neaizmirstiet, ka visus tos kosmosa un Veneras uzņēmumus salika kopā tie�i kompjūteri, vadoties pēc numu�riņiem. Man liekas, beigās kaut kas sanāks. Un, ja jau par to runājam, neaizmirstiet arī to, ka mums ir vēl tas viens pirkstu nospiedums taksī. Iespējams, ka mēs tam viltīgajam mūdzim lienam aizvien tuvāk.

-�� Mūd�iem, viņa pārlaboja.

Rīgals pamāja, un tajā brīdī iezvanījās telefons. Viņ� steig�us paķēra klausuli, roka nobrauca gar D�einas kājām, un jaunā sieviete aizgāja atpakaļ galda otrā pusē.

Tā bija Patrīcija.

-�� Dārgumiņ, paēd vakariņas �odien viens pats, labi? Es bū�u kompleksā. Un tik un tā esmu tā pāmervozējusies, ka nekas nelien mutē. Ak dieniņ, nu jau vairs mazāk nekā �etr�desmit astoņas stundas! Nespēju vairs gaidīt.

-��� Gan es iztik�u, Pet. Nomierinies!

-Bet, dārgumiņ, tas ir tik svarīgi! Man jāskrien. Varbūt tik�u mājās tikai vēlā naktī. Iespējams, ka pat palik�u kom�pleksā, ja būs jau dikti vēls, tā ka par mani neuztraucies.

-�� Labi, labi, Rīgals apsolīja. Zinu, ka tu būsi dro�ās rokās.

Nopūties viņ� nolika klausuli. D�eina viņu cie�i nopētīja. Viņus jau �ķīra kas vairāk nekā tikai galds. Likās, ka izaugusi vēl kāda barjera, un īsā tuvības apziņa, ko abi bija izjutu�i, bija pagaisusi bez pēdām.

-Jūsu sieva?

-��� Pavēstīja man, ka nebū�ot kārtējo reizi mājās uz va�kariņām. Būtu nesalīdzināmi vienkār�āk, ja viņa man pateiktu, kad būs mājās.

-��� Viņai laikam daudz darba, D�eina neizteiksmīgi sacīja.

-��� Jā, kā tad, Rīgals atteica. Zvans bija sajaucis visas domas par �monogrammu lietu�. Pacēlis vienu no fotogrā�fijām, viņ� palūkojās tajā ar neko neredzo�u skatienu, tad nosvieda to uz galda. Jācer, ka Gaisa karaspēki mūsu labā pacentīsies.

-��� Noteikti, D�eina apgalvoja. Man ir laba priek��nojauta.

Rīgals tā kā gribēja atteikt kaut ko gudru, kaut ko smalki ironisku, piemēram, �un pilnīgi pamatoti�, tomēr nosprieda, ka tas nebūtu īsti vietā. Ta�u viss acīmredzot bija lasāms viņa sejā, jo D�eina veltīja viņam smaidu neparasti laipnu un sacīja: Bū�u tepat, Pol, ja nu kas vajadzīgs; Pakavējusies ar skatienu pie Rīgala sejas mazlietiņ ilgāk, nekā būtu nepie�cie�ams, viņa noteiktiem soļiem izgāja no kabineta, pa ceļam vēl vienu reizi atskatījusies.

Nākamos līķus atrada Tonijs Bolda.

Viņ� vēlu pēcpusdienā piezvanīja Rīgalam. Esmu te, Dienvidbronksā, vienā īresnamā ar trim līķiem. Rādās, ka būsim atradu�i tos Panamas sprukstiņus, kurus meklējām.

-��� Kaut kur jāzvana?-Rīgals jautāja.

-��� Nē. Bērtonam es jau paziņoju, tā ka neviens mums nevarēs pārmest, ka esam stiepu�i gumiju. Viņējie jau ir klāt, un es braucu piejums.

-��� Gaidu, Rīgals sacīja. Nolicis klausuli, viņ� izgāja no kabineta.

-��� Tonijs Bolda brauc �urp. Atradis trīs beigtus panamie�us.

-�� Pīta slepkavas? satraukta noprasīja D�eina.

-��� Vēl nav zināms. Vienkār�i jāpagaida, un tad jau re�dzēsim. Viņ� apklusa, jo nezināja, ko teikt. Es ceru, D�eina.

Tonijs Bolda ieradās pēc minūtēm �etrdesmit, piestūķējis vaigus ar kārtējo kliņģeri un nopilinājis dārgo, ta�u notraipīto gabardīna uzvalku ar izkusu�u sviestu. �aketes kabatā bija iekabinātas saulesbrilles. Rīgalam izskatījās, ka Bolda ir pa�matīgi noguris viņ� ienāca kabinetā smagiem soliem un tūliņ atkrita krēslā. Viņam nopakaļ iesteidzās arī D�eina. No sān�kabatas Boldam izslīdēja dienas sacīk�u veidlapa, un Rīgals par to nebrīnījās. Visi to vien darīja kā apcēla Boldu par viņa mīlestību pret ponijiem, un visiem bija labi zināms, ka viņ� katrā brīvdienā pirmām kārtām jāmeklē Akveduktā vai Monmauntas hipodromā.

Bolda pacēla lapiņu un iebāza to atpakaļ kabatā.

D�eina stāvēja durvīs ausīdamās. Rīgals palūdza, lai Bol�da viņiem izstāsta, kas noticis.

-���� Vakarvakarā biju hipodromā. Tad padzirdēju, ka D�eina atradusi Estrelitu. Nu un palaidu ziņu visiem saviem tā apgabala ok�ķeriem, ka meklēju trīs panamie�us. Iedomājos, ka viņi varbūt nolīdu�i kaut kur turpat tuvumā. Biju divdesmit astotajā iecirknī, un tad man piezvanīja un pateica vienu adresi Dicnvidbronksā.

-��� Kas piezvanīja? Rīgals vaicāja.

Bolda nogrozīja galvu. Balsi es nepazinu. Viņ� pa�griezās, lai paskatītos uz D�einu, it kā tie�i viņai vajadzētu visu izskaidrot. Dro�i vien kāds no maniem ok�ķeriem gri�bēja man to paziņot, bet negribēja, lai es zinu, ka informācija nāk no viņa. Laikam nobijies. Lai nu kā, es devos turp, atradu māju, un visi trīs bija dzīvoklī. Smirdējapēc vella. Beigtijau vismaz kādu nedēļu.

-��� Kā vini miru�i?

-��� Visi dabūju�i lodi, Bolda atbildēja. Un visriņķī mētājas �aujamie. Skaidrs, nepiecie�ama ballistiskā ekspertīze, tomēr man liekas� tikai liekas� ka viņi sagāju�i ragos un ap�āvu�i cits citu. Varbūt tie purni saķīvēju�ies savā starpā.

Rīgals uzmeta viņam neapmierinātu skatienu. Tie Uis vai tu par viņiem neko nevari pateikt? Sejas, vārdi, nekā pazīs�tama?

-��� Nē. No sejām neko nevarēja saprast, tāpēc ka� nu, viņi bija beigtijau labu laiku. Apskatījos kabatas portfeļos, bet nekādu dokumentu nebija.

-���� Kāpēc tad tu domā, ka viņi ir panamie�i? durvīs stāvēdama, ievaicājās D�eina.

-�� Dzīvoklī bija Panamas avīze. Un viens no viņiem gulēja tā, ka apak�delma iek�pusē bija redzams tetovējums krusts un ķēde. Atceros, kaut kur lasīju, ka da�iem Norjegas vīriem Panamā biju�i tādi tetovējumi.

-��� Vai tas kaut ko nozīmē? Rīgals jautāja, un Bolda muļķīgi paraustīja plecus.

-��� Iekritu, viņ� teica. Var jau būt, ka es par to teto�vējumu kļūdos, bet man nez kāpēc tas palicis prātā.

D�eina ierunājās nojauna: -Tonij, tu teici, ka, tavuprāt, viņi nogalināju�i cits citu. Kā ir pēc tavām domām, vai ne^pstāv iespēja, ka mūsu pilsētā sācies īsts kai� narkobiznesa aprindās?

Bolda, savilcis lūpas tūtiņā, brīdi to apsvēra.

-��� Nezinu gan, viņ� pēdīgi atbildēja. Ja uzrastos kāds no Panamas vai vēl no kaut kurienes un mēģinātu pārņemt kontroli pār tirgo�anos, kar�, protams, ietu vaļā. Tā ka var jau būt, ka �os novākusi kāda Jamaikas banda vai kolumbie�u grupējums. Bet man nekas nav nācis ausīs par to, ka tirgoņu aprindās būtu sāku�ies kādi nemieri. Visas lietas kust tādā pa�ā garā, kā kustēju�as.

-��� Varbūt viņi visi cits citu apslaktēs, D�eina ieteicās.

-��� Kāda starpība! Bolda paraustīja plecus. Nepaies ne diena, un klāt būs jauna banda. Viņi tak ir tādi pa�i kā pru�saki vecāīresmājā. Sauc indētājus, cik reizes gribi, pēc divām dienām visās malās atkal rāpo. Un tie otrie prusaki, kas lieto narkotikas, vārtās kā cūkas pa mēsliem un jūtas laimīgi. Varbūt reiz pienāks tā laimīgā dieniņa, kad visi atstieps kājas.

Bolda runāja ar tādu degsmi, kādu Rīgals savu mū�u nebija no viņa gaidījis, un leitnants, acīmredzot pats attapies, jutās nedaudz apmulsis, tāpēc, iemetis skatienu pulkstenī, cēlās kājās.

-��� Man vēl jāaizbrauc pie �Ziemeļ u slepkavniekiem� un jāuzraksta ziņojums. Labāk to izdarīt pēc iespējas ātrāk.

-�� Labs ir, Tonij! Krietni strādāts.

Bolda pamāja un slāja uz durvju pusi, D�eina pakāpās sāņus, lai palaistu viņu garām, bet Bolda apstājās un ierunājās:

-Tie�ām, D�eina, es ceru, ka �ie ir tie mūd�i, kas noga�lēja Pītu Kaut mēs viņus būtu sadabūju�i rokā pirmie, bet nekas. Es domāju, ka cilvēce to kā sāpīgu zaudējumu tik un tā neizjutīs.

D�eina nedro�i pastiepa roku un noglāstīja Boldas vai�gu reizē kā par piekri�anas un pateicības zīmi.

Bet Rīgals bija vīlies. Pat ja tie bija tie pa�i cilvēki, kas nogalināja Pītu Mūnizu, viņa nāve joprojām likās neatriebta.

Glu�i vienkār�i viss vēl nebija līdz galam skaidrs, un Rīgals negribēja, lai viss ar to arī beidzas.

Kad Rīgals beidzot bija ticis galā ar papīru kalnu, kas grēdojās uz galda, pulkstenis rādīja jau se�i, ta�u, izgājis no kabineta, viņ� atklāja, ka arī D�eina vēl sē�, kur sēdējusi. Viņa vīlēja nagus, un Rīgals apvaicājās: Vai gatavojaties medī�bām?

-��� Uz to pusi, D�eina atteica. Laiks iet mājās.

-�� Taisnā ceļā? Sāra gaida?

D�eina papurināja galvu. Nē. Viņa pārbrauks rīt. Kā�pēc jūs tā jautājat?

-�� Iedomājos, ka varbūt jums nebūs nekas pretī kopā ar mani kaut kur ieēst vakariņas.

Viņa brīdi apsvēra. Tikai tad, ja pie ķīnie�iem un ja vietu izraugos es, viņa atbildēja.

-�� Man nav iebildumu. Nevaru ciest, ja man jāuzņemas atbildība.

Izgāju�i ārā, viņi, biedriski klusēdami, devās prom pa pieblīvētajām ielām uz Manhetenas ķīnie�u kvartālu pusi. Rīgals jutās pateicīgs, ka D�eina nemaz neilgojas pēc nepār�trauktas pļāpā�anas. Retumis viņa izmeta kādu piezīmi par �o un to, kas iekrita acīs, ta�u lielākoties, kā likās, bija iegrimusi pati savās domās.

Pie pāris restorāniem viņa apstājās, izpētīja skatlogā iz�likto ēdienkarti un tad vilka Rīgalu tālāk nez kādu iemeslu dēļ te viņai kaut kas nepatika. Pirmās trīs reizes Rīgalam tas �ķita apburo�i. Nākamās trīs jau pamazām sāka krist uz ner-

viem. Piegājusi pie vēl viena tikko atvērta, grezna restorāna, D�eina atkal uzmeta skatienu ēdienkartei un tajā norādītajām cenām, klusu iesvilpās un no jauna ņēmās bra�i soļot tālāk. �o�reiz Rīgals satvēra viņu pie rokas.

-�� Ne tik ātri! Kas tad �ai vietai vainas?

-�� Cenas ir vienkār�i smieklīgas. Esmu redzējusi japāņu restorānus, kur var paēst lētāk.

-Maksāju es, tāpēc par cenām nav jāuzttaucas. Tur iek�ā, liekas, izskatās glu�i jauki. Kā jums �ķiet?

D�eina negribīgi pamāja un pakltihsīgi gāja viņam no�pakaļ iek�ā restorānā, kur abi nosēdās pje stūra galdiņa. Ēdieni patiesi bija augstās cenas cienīgi, un, kamēr viņi ieturējās, D�eina sāka justies mazliet brīvāk un sāka stāstīt, kā strādājusi brigādē, kas kontrolēja spēļu biznesu, un reiz dzinusies pakaļ kādam tipam, kuram piepe�i atāķēju�ies bik�turi, nobruku�as bikses, aptinu�ās ap ceļgaliem un izjauku�as visu muk�anu.

-�� Un tas, nabadziņ�, nobliezās visā garumā taisni uz de�guna un stipri sadauzījās. Te garām brauc �Daily News � ma�ī�na un nobildē viņu kā �is tur guļ savās pumpainajās apak��biksēs, kas ir gandrīz vai lielākas par manu kleitu. Un vai varat iedomāties? Tas stulbenis ta�u gribēja ierosināt pret mani lietu par uzbrukumu. Nē, es nevaru vien beigt brīnīties, cik viņi var būt nekaunīgi! Viņ� lai�as lapās no policijas, viņam nokrīt bikses, un tad viņ� guļ zemē, visā galvā vaimanā, cik policija brutāli izrīkojas, un pieprasa mana �etona numuru. Es smējos tā, ka gandrīz pieslapināju pati savas bikses.

Rīgals smējās līdzi, viņas sabiedrībā juzdamies viegli un labi. Ar Patrīciju par darbu runāt nekad nevarēja. Viņa nespēja saprast to dzīvi, kādu dzīvoja policijas virsnieks, un, tiklīdz bija nosvinētas kāzas, viņa vairs pat nemēģināja izlik�ties, ka par to kaut cik vispār interesējas.

Nākamajā mirklī, Rīgalam par pārsteigumu, abi ievēroja,

ka viesmīlis tā kā uzkrīto�i arvien bie�āk paiet garām viņu galdiņam. D�eina ieskatījās pulkstenī.

-��� Ak �ausmas, jau gandrīz deviņi! Tā, izdzersim �o plūm�ju vīnu un tīsim mak�ķeres.

Rīgalam būtu gribējies palikt vēl ilgāk, ta�u viņ� pa�klausīgi samaksāja rēķinu, un pēc pāris minūtēm abi jau soļoja atpakaļ uz policijas pārvaldi.

-��� Kā jūs tagad tiksiet mājās? Rīgals jautāja.

-��� Ar metro līdz Taimskvēram un tad jāpārsē�as.

-��� Nu vai zināt, var ta�u izdomāt ko labāku!

Nelikdamies ne zinis par D�einas pārsteigtajiem protesta

saucieniem, Rīgals apturēja taksometru, iestūma viņu iek�ā un nosauca savu adresi Septiņdesmit piektajā ielā.

-��� Ko jūs darāt, Pol?

-��� Paņem�u savu ma�īnu un aizvedī�u jūs mājās.

-��� Ar metro būtu ātrāk.

-��� Par to vairs nav ko runāt!

D�eina drūmi ierāvās sēdeklī, nemitēdamās bubināt, ka visi vīrie�i esot nejēgas, kas to vien zinot kā �ķiesties ar naudu, un ka viņa jau pa�ā sākumā esot zinājusi, ka viņ� patiesībā esot ļauns un samaitāts.

-�������������������� Samaitāts es nekad neesmu bijis, Rīgals aizrādīja.

-�� Man nav bijusi izdevība tādam būt. Samaitātība man ir bijusi liegta.

D�eina iesmējās. Taksometrs spēji sazvārojās, manīgi apbraukdams kādu gājēju, un viņa uzgrūdās Rīgala plecam. Tad savukārt Rīgals uzgrūdās virsū viņai, jo vadītājs tikpat spēji pagrieza stūri pretējā virzienā, lai izlīdzinātu ma�īnas gaitu. Rīgals nosprieda, ka vadītājs ir pelnījis bagātīgu dzeram�naudu. Uzmetis skatienu identifikācijas kaitei, viņ� konstatēja, ka vadītājam ir krievu vārds. Tūliņ atmiņā uzpeldēja Bilijs Ebots, un potenciālā dzeramnaudas kaudzīte saruka.

Kad viņi bija nonāku�i pie Rīgala mājas, viņam necie�ami sagribējās uzaicināt D�einu aug�ā. Bet ja nu viņa piekrīt? Ko tad? Ko lai tad saka? Un ko teiks viņa? Bet ja nu�

Rīgals pa lēzeno nobrauktuvi noveda viņu mājas pa�grabā, kur atradās garā�as, un nepagāja necik ilgs laiks, kad viņi jau brauca Kvīnsas virzienā. Visu pusstundu, ko prasīja ceļ� līdz D�einas mājai, viņi draudzīgi ķīvējās, un pēdīgi Rīgals apturēja ma�īnu pie autobusu pieturas, nekādi nespēdams iz��ķirties izslēgt motoru vai ne.

D�eina pat nedomāja viņam palīdzēt un sēdēja līdzās, neteikdama ne vārda. Uz viņas lūpām rotājās savāds smaids.

-Sveiki un veseli! Rīgals līksmi noteica. Tad izslēdza motoru. Es jūs pavadī�u, viņ� sacīja.

-�� Pateicos! D�eina izkāpa no ma�īnas, un Rīgals aiz�slēdza durvis, lādēdams sevi, kā vien mācēdams. Par to, ka atkal nezina, ne ko teikt, ne ko darīt. Atkal kā tāds puika.

Pie visiem velniem, viņ� pats sev vaicāja, ko es te vispār daru?

Klusēdami viņi uzbrauca aug�ā uz D�einas stāvu. Kad viņi bija nonāku�i līdz dzīvokļa durvīm, Rīgals joprojām vēl nebija neko lāgā izdomājis, ta�u D�eina ierunājās pirmā:

-�� Ienāciet uz kafiju, ja nav jāsteidzas. Man jums ir dāvana.

Rīgala sirds notrīsēja. �ī meitene bija par viņu desmit

gadus jaunāka. Viņa nāca no citas paaudzes citas un daudz vairāk atklātas. Diez ko viņa domā ar dāvanu?

Dzīvoklī valdīja patīkams juceklis, pa grīdu visās malās mētājās rotaļlietas. D�eina nepatikā nogrozīja galvu.

-Te ir īsta cūku kūts, ta�u vismaz savu veļu esmu savā�kusi. Jūtieties kā mājās!

Rīgals apsēdās uz dīvāna ar seju pret televizoru. Uz ka�fijas galdiņa izplāti gulēja �urnāli. Pie sienas uz stāvgaldiņa atradās divas ierāmētas fotogrāfijas. Divi krāsaini Sāras foto�uzņēmumi. Vienā viņa domīgi vērās objektīvā, pielikusi pirk�stiņu pie vaiga. Ouā plati smaidīja dzirksto�ām acīm.

-��� Sāra ir loti līdzīga jums, Rīgals sacīja, kad D�eina, beigusi saimniekot pa virtuvi, ienāca istabā.

-��� Nu vai zināt! D�eina ar tēlotu aizvainojumu noteica. -Viņa ir skaista.

-�� Jūs abas esat skaistas, Rīgals atsaucās. Iestājās klu�sums. Un jums ir ļoti veicies.

-��� Par to es varu likt galvu ķīlā, D�eina sacīja. Jums nav bērnu, jā?

Rīgals, nenovērsdams skatienu no Sāras fotogrāfijām, papurināja galvu.

-��� Ar nolūku?

Viņ� paskatījās uz D�einu un saknieba lūpas.

-��� Ne ar manējo.

Viņa skumji nogrozīja galvu un grasījās kaut ko teikt, ta�u virtuvē iesvilpās kafijas kanna. Pēc mirkļa D�eina ienāca istabā ar paplāti un divām kafijas tasēm. Apsēdusies Rīgalam līdzās, viņa teica:

-��� Un tagad pāriesim pie dāvanām.

Parakņājusies somiņā, viņa no tās izvilka divus laimes cepumus.

-��� Lūdzu, jūsu dāvana! Restorānā mēs tos tā arī nepārlauzām.

Rīgals atvieglots iesmējās, paņēma vienu cepumu un to pārlauza.

-�� �Jums pavērsies daudz jaunu iespēju,�viņ� skaļi no�lasīja.

D�eina izvilka savu lapiņu.

-��� �Visi vīrie�i ir me�oņi un bezjūtīgi lopi.�

-�� Pag, pag, rādiet �urp! Rīgals neticīgi pastiepa roku. D�eina iesmējās un pasniedza viņam papīriņu. �Jūs atradīsiet

to, pēc kā alkstat,� viņ� nolasīja, tad paskatījās uz D�einu. Viņa bija tik tuvu. Un pēc kā tad jūs alkstat?

-���� �etrdesmit gadu vecumā gribu sēdēt policijas �efa krēslā.

-��� Kāpēc tad jāgaida tik ilgi?

-Man jāuzkrāj pieredze.

-��� Kāda pieredze?

-��� Pieredze policijas darbā. Dzīves pieredze man ir jau pietieko�i bagāta.

-�� Laimīgā, viņ� ironiski noteica, ta�u ironija izdevās tāda kā skumīga. Vienam otram dzīves pieredze visu laiku liekas un liekas par mazu.

D�eina viņu mirkli uzlūkoja, ta�u neko neatbildēja, un kādu brīdi abi klusēdami malkoja kafiju. Rīgals no jauna sajuta, cik neērti jūtas D�einas klātbūtnē. Un ka jūtas vecs. Nākdams iek�ā pa durvīm, viņ� bija juties kā puika. Tagad kā cienījams sirmgalvis.

Tase bija tuk�a. Neko darīt, nācās vien skatīties pulkstenī, celties kājās un paziņot, ka ir jau vēls, ka laiks braukt mājās, ka varbūt vēl kādreiz.

-�� Varbūt, D�eina atsaucās. Tas atkarīgs no apstākļiem.

-No kādiem apstākļiem?

D�eina arī piecēlās un rāmi viņu uzlūkoja.

-��� Vai jums attiecībā uz mani kaut kas padomā?

Rīgals sarauca pieri.

-�� Tas ir velni�ķīgi sare�ģīts jautājums, D�eina. Es gribu teikt, ka jūs, protams, esat skaista sieviete. Jebkur�� bet es negribētu, ka jūs�

-�� Jautājums ir vienkār�s, Pol, un man vajadzīga vienkār�a atbilde. Jā vai nē?

-�� Jūs mani spie�at pie sienas.

D�eina, skatīdamās viņam tie�i acīs, pastiepa roku, sa�grāba viņa kaklasaiti tie�i zem mezgla un trīsreiz spēcīgi pa�raustīja. ,

-Jā vai nē, Pol?

Viņ� nopūtās un padevās liktenim.

-���� Man attiecībā uz jums padomā ir viss, ko vien var iedomāties, D�eina. Un tagad laidiet mani ārā, pirms man no uztraukumiem nav uzmetu�ās pumpas.

D�eina domīgi pamāja.

-�� Man jau tā likās. Tāpēc ka jums bija miklas rokas. Un es priecājos, tāpēc ka arī man attiecībā uz jums ir �is tas pa�domā.

Rīgals sastinga. Mazāk pārsteigts viņ� būtu pat tad, ja saņemtu no D�einas belzienu pa pakrūti. Viņ� pavēra muti, lai sazin ko teiktu, ta�u nespēja iedomāties, ko. D�eina gaidīja, joprojām cie�i turēdama viņa kaklasaiti, un smaids viņas sejā pamazām vērtās aizvien platāks.

-��� D�eina� es� es nezinu, ko teikt, Rīgals pēdīgi izstomīja.

Viņ� nekādi nespēja saprast, ko lai iesāk ar rokām, tā ka ļāva, lai tās karājas pie pleciem, kā karāju�ās.

-��� Kā būtu ar da�iem jautājumiem?

-��� Kādiem?

-�� Cik ilgi tu esi precējies?

Rīgals drud�aini ņēmās prātot, kurā gadā Patriciju ap�precējis, un tad lēst, cik tad ilgi sanāk.

-������������������� Nepilnus astoņpadsmit gadus, viņ� beidzot pateica.

-��� Un kas tad ir?

-��� Astoņpadsmit gadi. Tas ir ilgs laiks, Pol. Tagad saki man patiesību! Kop� tu apprecēji Patriciju, vai esi kaut reizi gulējis ar kādu citu sievieti?

Rīgals pietvīka, tomēr pamāja.

-��� Pāris rei�u� divas� gadījuma pēc. Es ar to nekad ne�esmu lepojies.

D�eina gausi pamāja.

-��� Tātad nekāds svētais tu neesi?

-��� Nē. Bet es pūlos nebūt grēcinieks.

Viņa vēlreiz pamāja.

-�� Ja cilvēki dzīvo laimīgu laulības dzīvi, viņi parasti otru pusi nckrāpj. Tava laulība nav laimīga, Pol? Tā?

Rīgals mēmi palocīja galvu. Uzplūda nepārvaramas skumjas. Rokas neapzināti pacēlās un saudzīgi noslīga uz D�einas pleciem.

Viņas acis pletās aizvien platākas, it kā gribēdamas ieraut Rīgalu zilgajā dzelmē.

-��� Es visu laiku domāju, ka tu esi sevi�ķs, Pol. Jau kop� pa�as pirmās dienas, kad tevi ieraudzīju. Man likās, ka ir pie�nācis laiks pārliecināties, vai tā ir. Vai arī kārtējo reizi izrādīsies, ka esmu nolāpīta stulbene.

Spēcīgi parāvusi viņu aiz kaklasaites, D�eina aplika brīvo roku viņam ap kaklu un nolieca Rīgala galvu sev pie lūpām. Pols aizvēra acis un akli ļāvās skūpstam, nelikdamies ne zinis par saraustītajām atmiņām, kurās darbojās Patrīcija, laulāto uzticība un solījumi, kas pirms astoņpadsmit gadiem lika doti citiem un Dievam. Neaptveramas svētlaimes pilnajā brīdī, li�kās, bija bez pēdām pagaisis viss, atstājot D�einas Koulas sil�tās lūpas, D�einas Koulas roku, kas glāstīja viņa galvu, D�einas Koulas augumu, kas cie�i kļāvās pie viņa krūtīm. Viņa rokas krampjaini apcirtās D�einai apkārt un vilka maigo augumu tuvāk, vēl tuvāk.

Kad abi, it kā par to zemapziņā vienoju�ies, viens no otra atrāvās, Rīgalam bija zudu�i visi spēki. Tad D�einas galva paļāvīgi atbalstījās pret viņa krūtīm, un visā augumā piepe�i ielijajauns spars. Galvā spindzēja neskaitāmas domas, neskai�tāmi jautājumi, kas uzstājīgi pieprasīja atbildes, ta�u viņ� nelikās par to ne zinis un vienkār�i ļāvās brīnumainajai sajūtai, ko radīja D�cinas stāvs, kuru viņ� turēja savās rokās.

Ķermeni caurstrāvoja iekāre, tomēr Rīgals varēja pār to valdīt. Tā vienkār�i bija un gaidīja, līdz pienāks īstais laiks to likt lietā.

D�cina izdvesa saraustītu nopūtu un apņēmīgi atvirzījās.

-������������������� Ar to es īsti nebiju rēķinājusies, viņa klusi ierunājās.

-��� Labāk ej, Pol! Man patlaban nav diez cik skaidra galva.

Rīgals izskatījās apjucis.

-���� Iet? D�eina, tu ta�u tagad nespēlē ar mani spēlītes,

ko?

Viņa pasmaidīja.

-Nē, Pol. Ķircinā�anos es atmetu togad, kad beidzu Svē�tā Aloizija koled�u. Bet es labi zinu, ka nekad nav atmaksājies visu darīt pa galvu pa kaklu. Vienreiz es tā izdarīju un pēc tam ilgi dabūju no�ēlot. Mums laika pietiek. Man liekas, mums noteikti varētu sanākt kaut kas briesmīgi j auks, bet nesasteig�sim. Mēs abi neesam glu�i vieni pa�i. Mēs nesam sev līdzi pat vairāk, nekā tu vari iedomāties.

-��� Un es esmu precējies. Tāpēc? Pie joda, es jūtos kā tāds nodevējs.

D�eina pētīja viņa seju.

-Tu jūties nodevis savu sievu vai mani?

-Tevi,-Rīgals atbildēja.

D�eina silti pasmaidīja.

-�� Labi. Atbilde bija pareiza. Tas tāpēc, ka tu esi kārtīgs puisis, un tāpēc jau tu man patīc. Pol, pagaidīsim mazliet. Es gribu, lai tu paliec, bet arī zinu, ka viss virzās par daudz ātri, tā ka brauc mājās, kamēr es vēl tev ļauju. Lūdzu!

Viņ� pievilka D�einu sev cie�i klāt un uzspieda savu muti viņas lūpām, skūpstā ielikdams tik izmisīgu kaisli, kādu

nebija izjutis jau nez cik gadus. �oreiz viņ� pilnībā apzinājās, kur atrodas, un skaidri sajuta D�einas lupas un to, kā viņas augums cie�ajās skavās pamazām zaudē pretestību. Viņa ir mana, Rīgals uzbudināts iedomājās. Es varu viņu pacelt uz rokām, ienest guļamistabā, un viņa neizdvesīs ne skaņas.

Viņ� atrāvās no D�einas lūpām, ilgi noskatījās viņas sejā, tad maigi noskūpstīja uz pieres.

-�� Kāds vakars, sīkais, viņ� no�ukstēja. Kā jau teicu, varbūt vēl kādreiz.

-�� Es piedalos, viņa at�ukstēja.

Rīgals devās uz durvīm. Tiklīdz viņa pirksti pieskārās rokturim, D�eina pasauca viņu vārdā.

Viņ� pagriezās.

-���� Pol, man vienalga, vai tu esi precējies vai ne. Man būtu vienalga arī tad, ja tu būtu Romas pāvests. Es tevi gribu. Tagad. Bet mēs abi jutīsimies labāk, ja nogaidīsim. Kādudien tu man piekritīsi.

Prātā uzpeldēja vesela gūzma ironisku piezīmju par mas�turbāciju, aukstām du�ām un neārstējamām kaitēm, kas ceļas no seksuālo vēlmju apspie�anas, ta�u viņ� tikai viegli pamāja un izgāja pa durvīm.

Patricija pārnāca, kad pulkstenis rādīja jau pāri vieniem. Rīgals viņu gaidīja, sēdēdams krēslā tum�ā viesistabā ar glāzi rokā.

Patricija, viņu ieraudzījusi, satrūkās un nekavējoties ie�ņēma aizsardzību.

-��� Ak mū�s, Pol! Tikai nesāc atkal! Esmu galīgi pārmo�cījusies. Nostrādājusies kā tāds jūga lops.

Rīgals neteica ne vārda, tikai klusēdams noskatījās, kā viņa novelk mēteli un nervozi staigā pa istabu. Piepe�i viņa apcirtās.

-�� Ko tu uz mani tā blenz, Pol? Tev kaut kas kai�? Tu esi pilnā?

-Nomierinies, Pet! Man nenāca miegs, tāpēc nospriedu iedzert kādu glāzīti. Kad izdzer�u, ie�u gulēt.

Patricija uzmeta viņam aizdomīgu skatienu, tad uztraukta paķēra rokassomu un nolika atslēgas uz mazā galdiņa, kas stāvēja pie durvīm. Pēc tam aizgāja uz virtuvi un, kā katru va�karu ielējusi sev glāzi vājpiena, atgriezās viesistabā, lai to iz�dzertu kopā ar vīru.

-������������������� Komplekss izskatās vienkār�i debe�ķīgs, viņa teica.

-���� Viss tie�i tur, kur vajadzīgs. Nē, kop� Trūmena Kapotes laikiem �is būs spilgtākais pasākums Ņujorkā. Esmu tik lepna, ka varētu� ņemt un celties spārnos.

-��� Tu jau esi pacēlusies. Var redzēt.

-Nekad savā mū�ā neesmu jutusies tik laimīga.

-�� Prieks dzirdēt, Pet. Tomēr esmu par tevi arī uztraucies.

-��� Kāpēc?

-��� Tu domā apprecēties ar Oliveru Stormu?

Patricija salēcās ar tādu joni, ka gandrīz izlaistīja savu

pienu.

-Pol! Ko tu runā!

Nelikdamies par izsaucienu ne zinis, Rīgals rāmi tur�pināja: Manuprāt, svarīgāks laikam ir jautājums par to, vai Olivers plāno precēt tevi.

-��� Izbeidz tūliņ pat! Ko tu man piekasies!

-Pet, es nepiekasos. Tikai atbildi skaidri un gai�i! Vai viņ� vispār kaut reizi ir ko sacījis par precē�anos? Vai tikai vazā tevi aiz deguna?

Patricija pietrūkās kājās.

-�� Nē, es tādu ārprātu nevaru izturēt. Domā, ko gribi, bet savus riebīgos apvainojumus paturi pie sevis!

-�� Ja cilvēks ir iemīlējies un domā precēties, tur ta�u nav nekā riebīga, Pet, Es vienkār�i negribu, ka Storms tev nodara pāri.

Viņa uz brīdi apjuka, tad savilka apvainotu seju.

-�� Tu tie�ām domā, ka man ar Oli veru ir romāns vai kaut kas tamlīdzīgs?

-��� Bet protams! Kas tad to nezina! Tu ta�u pēdējos mē�ne�us staigā apkārt tā kā ar izkārtni kaklā. Es zinu, ka, tavuprāt, esmu kurls un akls, bet, lūdzu, nedomā, ka esmu galīgi stulbs. Pirms brī�a tu teici, ka nekad neesot bijusi tik ļoti laimīga. Tam es ticu, Pet. Ticu, ka tu esi līdz ausīm ieķērusies Oliverā, un es par to tikai priecājos. Vienīgi gribētos zināt, ko par to visu domā viņ�.

Patrīcija saknieba lūpas.

-�� Ja jau tu gribi zināt, tad Olivers ir manī iemīlējies. Un viņ� lūdza manu roku. Viņa pameta uz vīru spītīgu skatienu, ta�u Pols tikai pasmaidīja.

-��� Cik patīkami to dzirdēt, Pet! Tādu cilvēku kā viņ� tu tie�ām esi pelnījusi. Viņ� var tev dot visu, ko es nekad neesmu spējis un arī nespē�u. Manuprāt, jūs abi viens otram esat pie�mēroti vienkār�i ideāli.

-��� Ko tu te tagad āksties, Pol? Kas tās par spēlītēm?

-Tās nav nekādas spēlītes. Spēlītes man ir jau līdz kak�lam. Visus �os gadus mums nav bijis nekā cita kā vien spēlītes un atkal spēlītes. Es vairs nevaru. Es domāju, ka mums abiem beidzot jāsāk dzīvot pa īstam.

Viņas acis piemiedzās.

-�� Tu vazājies apkārt ar citu sievieti?

Rīgals papurināja galvu.

-��� Esmu saticis kādu, ar kuru, manuprāt, varētu būt lai�mīgs, Pet. Varbūt pat tik laimīgs, kāds biju tad, kad mēs abi apprecējāmies. Un tu esi satikusi tādu pa�u cilvēku. Storms ta�u tāds ir, es ceru. Tā ka ir pienācis laiks pielikt punktu, kā tev �ķiet?

-��� Es nezinu, ko lai saka. Tu mani pārsteidz, Pol. Es do�māju, ka tu esi laimīgs.

-��� Kā tad citādi. Kad tu vispār sevi esi apgrūtinājusi ar domām par mani? Pēdējā laikā tas diez cik bie�i nav noticis. Viņ� iedzēra kārtīgu malku. Paklau, Pet, man nav ne ma�zākās vēlē�anās uzsākt ķīviņu vai sagādāt tev kādus uztrau�kumus. Tas būtu noticis tik un tā, vai es būtu kādu saticis vai ne. Es nepavisam nepriecājos, ka viss iegrozījies tā, ta�u lieta ir vienkār�a un skaidra mums nevajadzēja precēties. Vien�kār�i vieglāk bija visu atstāt, kā ir, nevis kaut ko uzsākt. Līdz �im. Rīgals pasmaidīja. Paskatīsimies uz visu no gai�ās pu�ses. Tagad tev katru vakaru nevajadzēs kulties �urp, kad vairāk gribēsies būt kur citur.

Viņ� no jauna pacēla glāzi pie lūpām, pats juzdamies pārsteigts, ka tik mierīgi izrunā visu, ko nebija uzdrīkstējies teikt gadiem ilgi.

Patrīcijas skatienā bija manāma piesardzība.

-���� Tu gribi no manis aiziet, Pol? Rīgals ievēroja, ka jautājumam viņa nebija pie�ķīrusi �ēlabainu vibrāciju, bet varbūt vienkār�i nebija gribējusi piepūlēties.

-�� Nav jau kur steigties, viņ� apgalvoja. Mēs ta�u tik un tā kopā neguļam. Kur tas laiks, kad mēs tikai dzīvojam vienā dzīvoklī.

Patrīcija pielika roku pie kakla.

-��� Es negribu nekādu skandālu, viņa apslāpētā balsī

teica.

-��� Jums ar Oliveru nebūs par ko uztraukties. Jūs abi sa�ņemsiet manus vislabākos novēlējumus. Es gan nezinu, vai gaidī�u, kamēr būs garām vēlē�anas, bet sagādāt kādam no jums neērtības to es gribu vismazāk.

Skaidri bija manāms, ka viņas galvā domas joņo kā ātr�vilciens.

-�� Pol, es gribu, lai tu zini, ka es nekad neesmu bijusi tev neuzticīga. Un Olivers Storms nekad nav�

-��� Izbeidz* Rīgals viņu pārtrauca. Mēģini sagremot, ka uz mani tas neattiecas. Es neesmu dusmīgs. Esmu vienkār�i skumj�. Bet nemācies man virsū ar saviem aprēķiniem un kla�jiem meliem! Starp citu, es labi zinu, ka Storms nav tavs pir�mais mīļākais. Cik daudz tev to ir bijis, es nezinu un negribu zināt. Bet tu tagad izskaties laimīga, un man par to prieks. Ti�kai nemelo! Viņ� pasmīnēja. Paklau, ko es tev teik�u: pa�saki Stormam-ja viņ� tevi neprecēs, es viņu �ķir�anās prāvā uzdo�os par liecinieku un visas viņa izredzes politikā būs pa�galam uz mū�īgiem laikiem. Rīgala sejā ievilkās viegls smaids Patrīcija no tiesas apdomāja �os idiotiskos draudus.

-��� Pol, es� es nezinu, ko teikt, nudien.

-��� Pamēģini novēlēt labu nakti, viņ� ieteica. Es eju gulēt. Vakarā bija daudz darba. Vai tik ne mums abiem? Dusi saldi, Pet!

Viņ� jau bijapie guļamistabas durvīm, kad Patrīcija uz�sauca: Tu uz galda atstāji savu glāzi!

-�� Zinu, viņ� atsaucās un aizvēra durvis, izbaudīdams neizmērojamu personiskās brīvības apziņu.

Rīgals tonakt gulēja nemierīgi, ik pa brīdim uztrūkda�mies. Domas atkal un atkal �audījās no ainām D�einas Koulas dzīvoklī pie laulības krīzes dialoga ar Patrīciju. Zināmā mē�rā gan vienas, gan otras atmiņas pildīja sirdi ar dziļu apmierinā�jumu.

Darbā viņ� ieradās ar pāris minū�u nokavē�anos. Iedams iek�ā pa durvīm, Rīgals pūlējās iztēloties, kā pret viņu izturēsies D�ema, ta�u viņas reakcija bija tāda, ka nekādas reakcijas, kā likās, vispār nebija. Viņa runāja pa telefonu un tikai pieklājīgi pamāja ar galvu. Rīgals pamāja pretī un steidzīgiem soļiem de�vās savā kabinetā, apņēmies būt visādā ziņā atturigs un lieti�ķs.

Pēc kādas stundas viņam savajadzējās uz tualeti, un at�griezies viņ� ieraudzīja D�einu stāvam pie kabineta telefona.

-�� Tikko atkal zvanīja tas kroplis.

Rīgals piesteidzās pie galda.

-�� Es gribu dzirdēt, viņ� norīkoja, un D�eina sāka spaidīt telefonā iebūvētā magnetofoniņa pogas.

-Ziņojums inspektoram Polam Rīgalam. Balto karalis sit dāmu. Jūsu dāma ir pagalam. Jūs esat zaudējis, Rīgai.

Karalis sit dāmu? Rīgalam atkārās �oklis. Kā pretinieks varēja pieļaut tik nelabojamu kļūdu! Tagad nepaies ne divi gājieni, un baltajiem būs �ahs un mats. To nepamanīt varēja tikai galīgais zaļknābis, ta�u līdz �im spēlētājs, lai ari kas tas būtu-cilvēks vai kompjūterprogramma-, galīgi nemaz nebija izskatījies pēc zaļknābja.

-��� Vēlreiz, viņ� teica, un D�eina pazemīgi paklausīja. Rīgals klausījās un domāja. Te ir vēl kaut kas. Bet kas tas ir?

-���� Vai tu jūti, ka �oreiz izklausās citādi? viņ� vaicāja D�einai, bet tā tikai papurināja galvu.

-��� Man liekas, tas pats mūdzis vien ir, viņa atteica.

-���� Labi, aprunājies ar centrāli, dabū zināt, no kurienes zvanīja �oreiz, un tad, kā parasti, paziņo Bērtonam un viņa pui�iem! Rīgals sacīja. Visas domas par vakarvakaru bija pagaisu�as. Es izie�u.

-��� Uz kurieni? viņa jautāja.

-��� Satikt vienu �ahistu.

Bilijs Ebots varbūt arī domas par �ahu bija no galvas iz�metis, ta�u viņa tēvs nebija vis aizmirsis bijīgo slavas spozmi. Ebota, seniora, dzīvoklis, kur mitinājās Bilijs, bija kā bāztitt piebāzts ar vitrīnām, kurās gozējās dēla izcīnītie kausi un ie�rāmētās fotogrāfijas ar ainām no ma�iem, kuros �aha ģēnijs cīk�stējās ar pasaules di�ākajiem lielmeistariem.

Pēc Rīgala ilgā un uzstājīgā zvana durvis atvēra pats Bilijs. Ieraudzījis policistu, viņ� spalgi iekliedzās: Kas? Vai viņ� pagāja?

-��� Karalis sit dāmu, Rīgals īsi atteica.

Ebota acis iepletās. Nevar būt, viņ� teica. Jūs būsiet kaut ko sajaucis. Baltie nemū�am tā neietu.

-��� Es arī tā domāju, bet viņ�, redz, pagāja. Kāpēc? Kaut kas nav kārtībā. Vai mēs būtu ko palaidu�i garām?

Rīgals lūkojās Ebota sejā un piepe�i pārsteigts attapās, ka gaida no jaunekļa kādu padomu.

Ebots, sakampis Rīgalu pie rokas, ievilka viņu istabā, kur pa�ā kaktā stāvēja kokā griezts �aha galdiņ�.

-���� Palaidu�i garām? Dieva dēļ, kā iespējams palaist garām piespiedu matu! Zirdziņ� uz b trīs, aizliek laidni, tornis sit, aizliek dāmu, tornis sit. Un nākamajā gājienā mats. Beigas. Kārtībā. Mēs esam uzvarēju�i. �ahs un mats. Es ta�u teicu, ka viņ� neko nejēdz.

Runādams viņ� bīdīja figūras pa galdiņu.

-��� Vai redzat? viņ� jautāja.

-�������������������� Nu jā, laikam jau tā ir, Rīgals negribīgi piekrita.

-��� Kaut tikai es zinātu, kas notiks tagad!

-Tas ir-kā?

-��� Kāpēc viņ� tomēr tur iet? Nevar būt, ka viņ� neredz, ar ko tas draud. Viņam prātā kaut kas cits. Viņ� saka, partija esot galā. Kāpēc?

Ebots tā kā gribēja nez ko teikt, tomēr apklusa.

-�� Es nezinu, viņ� pēdīgi atzinās. Saprotiet, es nekad neesmu domājis par to, kas notiks, kad partija būs cauri. Man svarīga ir tikai uzvara.

Pirmo reizi, kop� visa tā lieta bija sākusies, Rīgals Ebota balsī samanīja rūpju noti un saprata, ka jauneklis kaut kā jāuz�mundrina. Viņam ir pavisam citas problēmas, viņ� sev atgā�dināja.

-��� Bilij, jūs esat paveicis to, ko nebūtu spējis izdarīt ne Kasparovs un pat ne Fi�ers.

-�� Zinu, Ebots atteica tādā tonī, it kā viss būtu pats par sevi saprotams. Es nemaz negribēju viņu piebeigt, cik ātri vien var. Gribēju, lai viņ� pacīnās. Lai es varu salauzt viņa garu.

-��� Nu, ar viņu ir cauri, un es nezinu, kas notiks tālāk. Ta�u, lai kas tas arī būtu, �aubos, vai jutī�os iepriecināts.

Kaut kas Rīgala balsī lika Ebotam saspringt un uzmest policistam satrauktu skatienu.

-��� Jūs tie�ām par kaut ko esat stipri noba�ījies, jā? Bilijs jautāja.

-�� Jā. Notiek kaut kas tāds, ko nespēju saprast.

-�� Tad paskatīsimies uz visu no loģikas viedokļa, Ebots rāmi ieteicās, un Rīgals jutās aizkustināts, kajauneklis pūlas viņu glābt no izmisuma. Vai �odien zvanīdams viņ� kaut ko darīja citādi?

-�� Man tas neliek mieru, Rīgals atsaucās. Viņ� teica inspektor Pol Rīgai, balto karalis sit dāmu, jūsu dāma ir pa�galam, jūs esat zaudējis, Rīgai.

-��� Un citas reizes viņ� runā tādā pa�ā garā?

-�� Es nezinu. Tā kompjuterizētā balss, protams, ir tā pati. Bet �jūsu dāma ir pagalam, jūs esat zaudējis, Rīgai�� Kaut kas nav kā citām reizēm. Izklausās tā kā personiskāk. Līdz �im tā bija tikai un vienīgi �aha partija. Bet tagad izskatās, ka viņ� vēr�as tie�i pret mani. �Jūs esat zaudējis, Rīgai.� Tas kaut ko nozīmē.

-��� Ko gan tas varētu nozīmēt? Ebots vaicāja. Pado�mājiet labi, mīļais cilvēk! Pulkstenis netik�ķ, laika trūkuma nav. Ko viņ� ar to varētu domāt?

-Es nezinu, Bilij.

-��� Jūs dro�i zināt, ka to cilvēku nepazīstat? Tas, ko viņ� jums �odien teica� tas tie�ām izklausās personiski. It kā starp jums un viņu kaut kas būtu kārtojams. Kāpēc viņam tā vaja�dzētu rīkoties?

-��� Es nezinu.

-��� Nu tad jums tā kārtīgi par to jāpadomā, Ebots stingi noteica. Viņ� runā par jūsu dāmu un par to, ka jūs esat zaudējis. Nepārprotami. Un tas kaut ko nozīmē. Ko tas jums jāizgudro pa�am, un tur es jums nevaru līdzēt. Zināt, nevar uzvarēt, ja ļaujas �aubām vai �ēlumam pret sevi. Jo draudo�āka situācija, jo skaidrākai jābūt galvai. Jums patlaban jārīkojas tie�i tā. Tad varbūt sapratīsiet, kāpēc viņ� zvana tie�i jums.

-Es to ņem�u vērā, Bilij, Paldies!

-�� Nav par ko. Vai gribat, lai es kaut ko padaru?

-��� Nē, Rīgals sacīja. Atgriezieties skolā! Dabūjiet diplomu! Dzīvojiet savu dzīvi, Bilij! Dzīvojiet, kā jums patie��ām gribas dzīvot!

-��� Jā, kā tad! nedro�i atsaucās Ebots. Nu tad� jūs zināt, kāds nākamais gājiens jāliek avīzē?

-��� Zirdziņ� uz b trīs, Rīgals teica. Mirkli apdomājies, viņ� piemetināja: Varbūt es kādu dienu nogaidī�u. Ko zaudēt mums, man liekas, nav. Ja mūsu pretinieks domā kaut ko pa�sākt, tad galīgi vienalga, vai mēs spēlējam vai ne. Viņ� tik un tā darīs, ko nodomājis. Ja mēs pakavēsimies ar liktenīgo gājie�nu, varbūt arī viņ� pavilks visu garumā.

-�� Var jau būt. Es tikai ceru, ka viņ� vairs nevienu neno�galinās.

-��� Es arī ceru. Tomēr man tā vis neliekas.

-�� Nē, es �o pasauli nesaprotu, Ebots atzinās. Kāpēc cilvēki dara tādas lietas? �ahā ir vismaz viens labums nav slaktiņu un nelīst asinis. Tu vari darīt ar pretinieku, ko gribi, viņ� ar tevi tāpat, pēc tam neviens otram lodi pierē nelai� vai vēl ko tur. Saprotat?

-�� Bilij, man jāiet. Kad būs kādas svaigākas ziņas par to, kā viss virzās uz priek�u, es piezvanī�u.

-�� Paldies! Ļoti patīkami. Un lai jums veicas, Pol! Patie�sībā jūs jau nemaz neesat tik slikts cilvēks, kaut arī �ahā esat galīgs nejēga.

-���� Tāpat kā vairums cilvēku, Rīgals atteica. Jums jābūt iecietīgākam. Nevar spriest par cilvēkiem tikai pēc tā, kā viņi spēlē �ahu.

-�� Kāpēc tad ne? līdz sirds dziļumiem pārsteigts, vaicāja Ebots.

-Tas ir pret likumu. Uz redzē�anos, Bilij! Mācieties, kā nākas!

Rīgals devās uz durvīm, klusībā pasmaidīdams par Ebota pasaules uzskatu, ko noteica tikai trakā apmātība, tomēr smaids pagaisa, kad Rīgals pameta skatienu atpakaļ. Bilijs Ebots jau bija aizmirsis, ka tāds Pols Rīgals vispār pastāv. Viņ� sēdēja pie �aha galdiņa un blenza uz figūrām.

Rīgals, iziedams no dzīvokļa, iespējami klusu aizvēra durvis.

Pa ceļam uz Manhetenu no prāta neizgāja un neizgāja tas, ko bija sacījis Bilijs Ebots. Ka slepkavas vārdos slēpjas kāda dziļāka jēga.

Ja karalis sit dāmu, tas nozīmē dro�u zaudējumu. Slep�kava to noteikti zina.

Tad kāpēc viņ� teica �jūs esat zaudējis, Rīgai�?

Vārdi skanēja ausīs kā atkārtota fonogramma. Zaudēju�i ta�u bija baltie slepkava. Nevis melnie. Vai tie�ām? Ko viņ� bija palaidis garām?

Pirmo reizi Rīgalam bija sajūta, ka zvans vēr�as pie viņa kā pie cilvēka, nevis kā tikai policista.

Bet kāpēc? Ko tas nozīmē, velns lai parauj! Vai ziņojumā ieslēpts vēl kāds otrs ziņojums ?

Pār muguru pārskrēja salti drebuļi. Vai zvans jāsaprot kā uzbrukuma draudi viņa dāmai? Kas tad tā varēja būt? D�eina Koula? Bet par to, cik D�eina viņam svarīga, zināja tikai viņa viena. Pat Patrīcija zināja tikai to, ka viņ� iepazinies ar kādu. Tikai ar kādu.

Patrīcija! Vai briesmas varētu draudēt sievai? Vai tā jā�saprot vēstījums?

Rīgals nekavējoties piezvanīja uz viņas studiju. Klausuli pacēla Leblāns.

-��� Lai kas tur arī būtu, mums neviens nav vajadzīgs, viņ� izmocītā balsī izdvesa.

-��� Pīt, te Pols. Vai mana sieva ir?

-��� Viņa �odien vēl nav rādījusies studijā, Pol. Teica, ka pa taisno ie�ot uz Storma kompleksu, lai apskatītos, vai viss gatavs ritvakaram. Var būt, ka vari viņai sadzīt pēdas kaut kur tur. Viņ� neizlēmīgi apklusa. Izklausās, ka ir kas svarīgs. Tā ir?

-��� Pīt, turi muti ciet, bet man ir nelabas aizdomas, ka viņai kāds varētu mēģināt nodarit ko ļaunu. Negribu tevi biedēt, bet padomā divreiz, pirms ver vaļā saiņus, īpa�i, ja tie adresēti Petai. Un nelaid studijā nepazīstamus cilvēkus! Mēģinā�u sadabūt kādu, kas piejums pade�urēs. Dubults neplīst.

-��� Sūti tikai jaunu un smuku! Leblāns atbildēja, ta�u pēc maza brītiņa piemetināja: Pol, vai tu nopietni?

-�� Jā. Var jau būt, ka tās ir tikai muļķīgas aizdomas. Pa�skaidro�u vēlāk. Bet esi piesardzīgs, jā?

Viņ� piezvanīja uz komisāra kabinetu, bet izrādījās, ka Galahers sazin kur izgājis. Mirkli vilcinājies, Rīgals sazvanīja Patrīcijas studijai tuvāko policijas iecirkni un sarunāja, ka komandieris turp nozīmēs vienu no saviem vīriem. Neko tuvāk viņ� nepaskaidroja un aprobe�ojās ar solījumu, ka visu pamatos vēlāk.

-�� Patlaban noformējiet to vienkār�i kā reakciju uz ienā�ku�u informāciju, Rīgals ieteica. Ceru, ka trauksme būs velta, tomēr nezinu.

-������������������� Nevajag satraukties, inspektor, kapteinis atbildēja.

-��� Tikai atsūtiet man kādu papīru, lai es no sava inspektora vēlāk nedabūju pa pakaļu.

Pēc tam Rīgals piezvanīja uz Storma kompleksu un palū�dza apsardzes priek�nieku. Pēc ilgas gaidī�anas klausulē at�

skanēja mo�a balss. Runātājs, stādījies priek�ā kā Gregs Rafertijs, apvaicājās, ar ko varot līdzēt.

-�� Runā inspektors Rīgals. Vai mana sieva ir piejums?

-��� Pirms minūtēm desmit redzēju viņu apak�ā ar vienu plē�amies par greizu spoguli. Gribat ar viņu runāt?

-Jā, ta�u vispirms gribēju aprunāties ar jums. Vai apsar�dzes dienests jau ir gatavs darbam?

-��� Varat man ticēt, Rafertijs atbildēja, ta�u Rīgals viņa balsī saklausīja satraukumu. Mums pat ir pāris policijas suņu, kas apo�ņā visus piegādātos saiņus, ja nu gadījumā kāds sa�domā piesūtīt spridzekli. Mēs, policisti, laikam visi esam vie�nādi, visi apsēsti ar vajā�anas māniju. Kāpēc jūs interesējaties?

-To es saku tikai un vienīgi jums. Ir noticis �is tas, kas liek man domāt, ka kāds varētu mēģināt apdraudēt manas sie�vas dzīvību. Esmu jau norīkojis de�urējo�o policistu viņas stu�dijā. Vai jums nebūtu iespējams pagādāt kādu, kas �odien pa�staigātu viņai līdzi? Vienkār�i dro�ības dēļ.

-������������������� Neredzu tam nekādus �ķēr�ļus, Rafertijs lēnīgi atteica.

-���� Man te ir da�i tādi, kas nedara neko citu kā tikai izskatās briesmīgi. Vai jūs nevarētu pateikt, kas noticis? No kā vispār jāuzmanās?

-�� Diem�ēl ne. Lieta ir visai sare�ģīta un miglaina. Vienī�gais, ko varu teikt un atgādinu vēlreiz, ka rēķinos ar jūsu klusucie�anu, ka tam ir sakars ar �monogrammu slepkavī�bām�.

Rafertijs klusu nosvilpās.

-�� Tūliņ pat pielik�u viņai sargu. Un ko darīt, ja viņa no �ejienes iet prom?

-�� Vai varat izbrīvēt cilvēku, kas viņu aizvestu turp, kur viņai jātiek?

-Noteikti.

-Tad dariet tā, un bū�u jums no sirds pateicīgs. Ja varat Patrīciju sadabūt rokā, es labprāt pārrunātu da�us vārdus ar viņu pa�u.

-��� Būs kāds laiciņ� jāpagaida. Gaidīsiet vai pateikt, lai viņa piezvana jums? Kāds jums ir numurs?

-��� Lai viņa piezvana man! Rīgals teica. Nosaucis nu�muru, viņ� nolika klausuli. Pēc neilga brītiņa telefons iezva�nījās.

-�� Patrīcija?

-��� Nē, vēlreiz Gregs Rafertijs. Gribēju tikai pārliecināties, vai ar jūsu telefonu viss kārtībā. Atvainojiet, inspektor, bet jūs ta�u pats zināt, ka visādi gadās. Viens otrs prot� nu, melot tā, ka ausis kust.

-��� Nekas. Es saprotu.

-��� Uzgaidiet, nelieciet nost klausuli! Tūliņ runāsiet ar sievu.

Iestājās klusums, tad ieskanējās Patrīcijas balss.

-�� Pol, tas esi tu?

-Jā, Pet. Paklau, es negribu tevi lieki satraukt, ta�u pastāv niecīga varbūtība, ka tev kāds grasās kaut kā nodarīt pāri.

-��� Ko tu runā, Pol, velns lai parauj! viņa īgni atcirta.

-�� Sasodīts, es runāju par Monogrammu Slepkavu. Tagad klausies uzmanīgi, tavā studijā esmu norīkojis policistu, un Rafertijs apsolīja tev uz visu dienu pielikt vienu sargu.

-�� Neiedomājami, viņa noelsās.

-��� Derētu gan padomāt. Var jau būt, ka viss izrādīsies muļķības, bet varbūt arī ne. Netaisi nekādus pigorus un klausi Rafertija cilvēkam uz vārda!

-��� Bet kāpēc tu domā, ka man�

-�� Tas ir tikai pieņēmums, Pet. Varbūt es gvel�u galīgos pekstiņus. Bet dari man to prieku, labi?

-�� Nu labi� Patrīcija nopūtās. Kā tev liekas, vai �eit es esmu dro�ībā?

-�� Jādomā gan, Rīgals negribīgi atzina.

-��� Tad es ie�u atpakaļ pie darba. Klusums. Paldies,

Pol!

Pirms viņ� paspēja ko teikt, Patrīcija bija nolikusi klausuli.

�Paldies, Pol�? Vai viņa domā, ka es tik briesmīgi gribu �ķirties, ka ļautu, lai viņu nogalina? Jēzus!

Atzvēlies krēslā, viņ� izberzēja acis. Dro�i vien no malas izskatos pēc galīga stulbeņa, viņ� nosprieda. Ta�u nekādas izvēles jau nav. Nē, jo vairāk par to prāto, jo neiespējamāka tāda versija liekas. Varbūt vēstījumā slēpās pavisam kas cits, nekā viņ� bija iedomājies? Varbūt tur vispār nekas neslēpās?

Ja vien�

Viņ� piezvanīja uz komisariātu protokolistam.

-�� Pols Rīgals. Vai pilsētā patlaban neuzturas kādas augstdzimu�as personas? Varbūt tuvākajā laikā ierodas?

-��� Nekas tāds nav dzirdēts. Kāpēc tā vaicājat?

-�� Vienkār�i pārbaudu versiju, Rīgals atteica. Pateicos!

Tad viņ� uzgrieza D�o Bērtona numuru. Pēc neilgas ka�vē�anās inspektors paņēma klausuli un noskaldīja: Kas ir, Rīgai? Ātri!

Rīgals īsos vārdos atreferēja visu par Monogrammu Slep�kavas pēdējo gājienu, paskaidroja tā sekas un pastāstīja par piesardzības pasākumiem, kādus pats veicis.

-�� Nekā nesaprotu, Bērtons sacīja, tomēr man liekas, tu esi rīkojies pareizi. Vai gribi teikt, ka tas mūdzis ir padevies?

-�� Tie�i tā. Tagad mēs uzvaram jebkurā gadījumā. Auto�mātiski.

-��� Man tas nepatīk. Varbūt viņ� domā kādu citu dāmu?

-��� Kaut nu tā būtu, D�o!

-���� Un tomēr� Atceries, viņ� jau pa�ā sākumā sauca tevi vārdā. Man tas visu laiku nedod mieru. Nē, Pol, tu tur sazin kā esi iejaukts. Velna bū�ana, kā es nevaru ciest tādus noslē�pumus! Tas Storma komplekss� kad viņu atklāj? Rītvakar, jā?

-��� Jā, un puse no visiem tur sargās otru pusi, Rīgals piebilda.

-Vai tu iesi?

-��� Mana sieva, dabiski, ies, un es apsolīju iet viņai līdzi.

-��� Nu tad es arī dro�ības dēļ varētu aizsūtīt pāris pui�u. Tik un tā komplekss turpat uz tā sasodītā �aha galdiņa vien ir.

-��� Es arī kādu varētu paķert līdzi, Rīgals teica.

-�� Labāk neuzticies nevienam, Pol! Esi uz vietas un turi acis vaļā! Varbūt� nē, nekas.

-�� Varbūt pielūkot, lai viņu neviens neaizbaida? Rīgals uzminēja.

-�� Izmet to no galvas! Bērtons nomurmināja. Stulba

ideja.

-��� Kas nu ir, tas ir, D�o. Es negribu izmantot savu sievu par ēsmu, lai tas trakais viņu saplosa gabalos.

-�� Es tā nemaz neteicu, Bērtons noburk�ķēja. Es teicu, lai tu izmet to no galvas. Man jāiet. Ja notiek vēl kaut kas, zvani!

Viņ�, kā vienmēr, pēk�ņi nosvieda klausuli. Rīgals no�sprieda, ka Bērtons acīmredzot bija apjucis, kad aptvēra, ko grib ieteikt, ta�u viņ� uz Bērtonu nedusmojās. Bērtons bija policists, cilvēku mednieks un gribēja noķert slepkavu tik ļoti, ka ne par ko citu vairs nespēja domāt. Ja tas ko līdzētu, viņ� dro�i vien par ēsmu labprāt būtu izlicis pats savu miesīgu māti.

Telefons iezvanījās no jauna. Tas atkal bija Bērtons.

-��� Paklau, Rīgai, man �is tas ienāca prātā. Un ja nu mēs

tavu sievu nomainītu ar dublieri no policijas? Lai viņa rītvakar sē� mājās, ko?

-�� Nekas nesanāks, D�o. Tas ir di�ākais notikums viņas dzīvē. Viņa basām kājām bradās pa oglēm, lai tikai tur nokļūtu. Bet es zinu, ko tu biji iedomājies. Paldies, D�o!

Bērtons kaut ko norūca un nolika klausuli. Rīgals nolika ari savējo. Nu bija skaidrs, ka neko vairāk pagaidām nav iespē�jams darīt.

Tagad spēli vadīja slepkava.

Vai slepkavas.

Un tomēr. Ko viņam vai viņiem vajadzēja no Pola Rīgala?

D�eina Koula ienāca pie viņa kabinetā īsi pēc divpa�dsmitiem.

-��� Vai pusdienas �odien neēdīsim? Rīgals apjautājās.

-�� Neviens nav ielūdzis.

Viņ� pasmaidīja. No manis vienu ielūgumu varētu da�būt, bet� nu, dieniņa padevusies tāda�

D�eina pamāja. Viņa stāvēja durvīs, tā ka varēja pārredzēt komandtelpu un manīt, ja kāds ienāktu.

-��� Es negribēju traucēt, tu tik ilgi runāji pa telefonu, bet par zvanu nekādu labo ziņu nav.

-��� Kā parasti? Rīgals jautāja.

-�� Nūjā. Ielas automāts, pie kura neviena vairs nav, kad mūsējie ir aizkūlu�ies. Un neviens neko nav redzējis.

Rīgals paraustīja plecus.

-���� Tādā veidā dabūt viņu rokā būtu pārāk vienkār�i. Un mūsu laimes cepumos par to arī nekas nebija rakstīts. Lai nu kā, paldies par to pa�u!

D�eina joprojām kavējās durvīs, pievērsusi skatienu viņa sejai, tad ieteicās: Es tikai gribēju atvainoties� par vakar�vakaru.

-��� Kāpēc?

-��� Es mazliet pār�āvu pār strīpu. Un gandrīz visu nakti nevarēju aizmigt. Domāju. Es ne� nu, man par sevi bija jādo�mā kā par tādu ģimenes pavarda grāvēju, un tā par sevi domāt man nepatīk. Es jūtos tāda banāla.

-��� Tā nedrīkst domāt, Rīgals pietvīcis sacīja. Ne par sevi, ne� par mani. Visā, kas notika, nebija itin nekā banāla. Patiesībā jau nenotika gandrīz nekas, sasodīts� par to man �ēl.

-��� Es vienkār�i negribu nevienam sagādāt nekādas ne�ērtības.

-��� Nekādu neērtību nav. Vakardiena man lika daudz ko pārdomāt. Beigu beigās es pateicu sievai, ka mums laiks �ķir�ties.

D�eina noelsās un pielika pie mutes roku. Viņa izskatījās satriekta.

-��� Ak �ausmas! viņa klusu noteica. Un viss manis

dēļ.

-��� Muļķības, Rīgals atteica. Tas bija tikai manis dēļ. Manis un Patrīcijas dēļ. Mūsu laulība bija mirusi dabiskā nāvē jau kur tas laiks, un tikai pieraduma dēļ mēs ne viens, ne otrs nepielikām punktu. Manuprāt, pagāju�onakt es viņu pārsteidzu ar to, ka spēru to soli pirmais, ta�u arī viņa man sagādāja pār�steigumu. Teica, ka Olivers Storms esot lūdzis viņu kļūt par sa�vu sievu.

-�� Olivers Storms? Augstā debess! Tas nozīmē, ka runa tagad ir par krietnu �ūksni, jā?

-��� Nu jā. Tā ir viena no nedaudzajām lietām, kas manu sievu vienmēr ir saistīju�as.

-�� Tātad tas nebija manis dēļ? D�eina noprasīja vēlreiz.

Rīgals papurināja galvu.

-�� Labi. Es tie�ām jūtos atvieglota. Ko visu es pagāju�o nakti neizdomājos!

-�� Nē, jāsmejas! Es pagāju�o nakti par tevi domāju visu to labāko.

-��� Pol, es negribētu, ka tu par mani domātu kā par tādu, kas pirmajā izdevīgajā brīdī grābj vīrie�us pie �lipses un velk uz gultas pusi.

-��� Uz gultu tu mani tie�i nevilki. Pilnīgi otrādi. Sagrābi pie �lipses un izmeti mani laukā, pirms es paspēju uz guļam�istabu aizvilkt tevi. Bet nopietni interesanti. Tas ir tas, kas man neliek un neliek mieru� tu nāc no se�desmitajiem, un tā ir pilnīgi cita paaudze. Tu dro�i vien uz visu raugies citādi nekā es. Tu biji precējusies. Tu dzīvoji kopā ar Pītu. Tu�

-��� Mēs ar Pītu kopā nedzīvojām.

-Labi. Piedod!

-�� Toties mēs mēdzām pārgulēt kopā. Tā ir taisnība.

Rīgals paraustīja plecus.

-�� Esmu par to domājis un, zini, negribu izlikties labāks, nekā esmu, vai izsacīt piedo�anas vārdus, kur vispār nav ko piedot, bet tu man patīc tāda, kāda esi. Un, lai arī kāda tu tāpēc būtu kļuvusi, es esmu pilnīgi tavā pusē.

-��� Mēs pārāk steidzamies, D�eina iebilda. Mēs pat neesam� Viņas vaigos ielija sārtums.

-��� Nē, neesam, un es cera, ka visu tuvākajā nākotnē la�bosim. Bet mēs saderam kopā. Un varam gvelzt muļķības, va�ram smieties, un tas ir nesalīdzināmi pārāks par visu, ar ko es�mu nodarbojies pēdējos astoņpadsmit gadus.

-Es�

-��� Un nav ko runāt. Tu tur neko nevari darīt. Tā nav ta�va vaina. Tur vispār neviens nav vainīgs. Rīgals pasmīnēja.

-��� Tagad varbūt mēs beidzot varētu kaut ko daudzmaz jēdzīgu padarīt.

-�� Tava vēlē�anās man ir likums.

-��� Kaut kad tu tā jau teici, Rīgals sacīja un tūliņ, pār�iedams pie nopietnām lietām, piemetināja: Es pieliku Patrīcijai apsardzi.

D�einas sejā parādījās sa�utums, un Rīgals paskaidroja:

-��� Nē ta�u! Nekā personiska. Tikai tāpēc, ka �odien bija tas zvans. Viņ� teica, ka mana dāma esot pagalam, un man vien�kār�i ienāca prātā, ka varbūt viņ� ar to domā manu sievu.

-�� Tik pēk�ņi, Pol, D�eina ieteicās.

-�� Zinu. Un iespējams, ka es pārspīlēju. Bet es nevaru un nevaru saprast vienu kāpēc tas maniaks zvanīja tie�i man. Kāpēc ne policijas �efam? Kāpēc ne uz vietējo iecirkni? Kāpēc Polam Rīgalam? Vai tam ir kāds sakars ar Patriciju? Es nezinu, bet negribu to pārbaudīt. �

-��� Varbūt viņa jāieslēdz un jātur aiz atslēgas, kamēr mēs tiekam galā ar to d�eku?

-���� Nekas neiznāks. �ovakar es varu mēģināt viņu ie�sprostot, ta�u rītvakar ir Storma kompleksa lielā atklā�ana. Es bū�u kopā ar viņu, ta�u mājās noturēt nē, nav ko domāt!

Viņ� apklusa, it kā kaut ko aplēsdams.

-�� Vai tu negribi rītvakar kopā ar mani iet uz to atklā�anu?

D�eina pārsteigta ieplēta acis. Tu joko? Tava sieva

man izskrāpēs acis!

-�� Viņa vispār nezina, ka tu esi, D�eina, lai gan drīz vien viņa to dabūs zināt. Bet ideja ir lieliska, ne? Es biju plānojis piesaistīt papildspēkus, un kas var būt labāks kā daiļa policiste!

-�� Daiļa? Ha! Es ta�u izskatos kā grausts! Mati kā vārnu ligzda. Un man nav ko vilkt mugurā.

-��� Pieraksties pie friziera! Tā kā tas ietilpst uzdevumā, vari to darīt darba laikā. Ja vajag, iegādājies jaunu tērpu! Es samaksā�u.

-��� Ak tā? Tu man jau sāc pirkt drēbes, jā?

-��� Un pēc tam apak�veļu. �odien �etrdesmit otrajā ielā es skatlogā redzēju tā-ādu mantiņu!

D�eina ar izsmejo�u augstprātību paslēja zodu.

-��� Ser, kādiem nolūkiem jūs mani nolīgstat?

-��� Visiem, kādus vien var iedomāties, Rīgals atteica. Pagaidām. Sazvani frizieri! Uz līdzenas vietas. To, ko vilksi mugurā, atstāj manā ziņā! Kāds tev lielums? Sestais?

-��� Uzreiz var redzēt, ka precējies. Skaidrs, ka sestais!

-��� Labs ir, un tagad laukā no �ejienes!

Kad D�eina bija prom, viņ� piezvanīja Leblānam.

-��� Pīt, tu joprojām taisies iet uz rītvakara atklā�anu, jā?

-��� Dabiski! Uz muguras un vēdera uzmauk�u plakātu, kur rakstīts, ka par visu, kas kaut attāli atgādina labu gaumi, atbildu es.

-��� Vai tev kāds būs līdzi?

-Neesmu rēķinājies.

-�� Vai tev nebūtu nekas pretī, ja tev pavadoņos būtu viens no maniem cilvēkiem? Jaunākā izmeklētāja D�eina Koula.

-��� Un kā viņa izskatās?

-��� Daiļa sarkanmate. Man rādās, viņai būs nepiecie�ama palīdzība apģērbu nodaļā.

-��� Kā viņai jāģērbjas? Leblāns apvaicājās.

-�� Nezinu. Laikam jau kā policistei.

zJēzus un Marija! Nekā tāda mums nav. Viņa tie�ām ir glīta?

-Jā.

-Kāds lielums?

-��� Sestais.

-�� Es viņu saģērb�u, Leblāns nosolījās. Man ir viens draugs modelētājs. Gan viņ� atradīs viņai kaut ko superīgu.

-��� Es zināju, ka varu uz tevi paļauties.

-���� Saki man� tā D�eina Koula� vai drīkstu pakutināt viņai ribiņas?

-Labāk nemēģini!

-�� Tā jau es domāju. Tikai gribēju dzirdēt no tevis pa�a, Leblāns sacīja. Vai Patrīcija zina?

Sasodīts, cik viņ� ir gudrs, Rīgals nodomāja.

-�� Mēs ar Patrīciju �ķiramies. Pagāju�onakt par to izru�nājāmies. Ta�u par D�einu viņa neko nezina.

-�� Un no manis nedabūs zināt itin neko. Bet lai tā D�eina man piezvana!

-��� Jā, tūliņ, Rīgals apsolīja. Starp citu, vai iecirknis aizsūtīja policistu?

-Jā, metrs deviņdesmit, un mutē ko�ļene. Vieni vienīgi muskuļi no galvas līdz kājām. Viens no maniem asistentiem ir pilnīgā sajūsmā.

-�� Asistents vai asistente?

-��� Kas to lai zina, Leblāns atteica.

-Neliec nost klausuli! Es pasauk�u D�einu.

-��� Labs ir. Un Pol?

-Ko?

-�� Daudz laimes! Sen jau bija laiks.

-Pagaidi!

Rīgals pasauca D�einu pie telefona, abus veicīgi sapa�zīstināja, tad pabeidza sarunu un nolika klausuli.

Lūk, tā top iz�ķiro�i lēmumi, viņ� klusībā nosprieda. Pa�gāju�onakt es pasaku savai sievai, ka mums jā�ķiras, un �o�dien tas ir jau viens no tematiem, par ko patrīt mēles ar drau�giem. Nu, ir jau arī laiks, viņ� iestāstīja pats sev. Gadu gadiem viņ� bija pārliecināts, ka Patrīcija viņu krāpj, ta�u nevis pateica viņai visu acīs un darīja tam galu, bet ierāvās sevī un nobruņojās ar atturīgu smīniņu. Ja viņ� jau pa�ā sākumā būtu bijis vairāk atklāts un vaļsirdīgāks pret Patrīciju, varbūt tad�

Viņ� nogrozīja galvu. Nē. Lai ari kādas būtu viņa rakstura nepilnības, Patrīcija nekad nebija spēlējusi godīgu spēli un

bija pat lielāka tiep�a nekā viņ� pats. Sirds dziļumos viņ� tā ari nespēja Patrīcijai piedot, ka tā viņu krāpusi. Tikai tāpēc, ka Patrīcijabija liegusi viņam iespēju tapt par mīlo�u tēvu.

Tie�i tā iemesla dēļ viņam nelika mieru viena doma vai D�eina viņam liktos tikpat pievilcīga, ja nebūtu jauna mā�miņa?

Pēdīgi viņ� izmeta to no galvas, jo kārtējo reizi klāt bija neatbildamais jautājums, kur�, kā likās, viņa dzīvē tik daudz noteica.

Vai tad tas patiesībā ir svarīgi?

Kad Rlgals pirms septiņiem pārnāca mājās, viņ� pār�steigts atklāja, ka Patrfcija ir jau priek�ā.

Pirmajā brīdī viņ� jutās aizkustināts re, kā briesmu brīdī Patricija pamūk no Olivera Storma, lai glābtos pie sava varenā, dro�ā, bruņotā vīra, kas ir gatavs viņu aizstāvēt. Ta�u izrādījās, ka tā ir tikai un vienīgi ilūzija.

-Modelētājs atsūtīja manu jauno vakartērpu �urp. Bai�dījos, ka tas var noklīst, ja tiktu sūtīts uz Storma kompleksu.

Viņa pamāja uz skapja pusi. Uz tā durvīm karājās tērps garumā līdz pa�ai grīdai, ar vertikālām sudrabotu spīguļu sle�jām. Rīgals palūkojās uz kleitu, tad uz sievu, ta�u viņajau bija aizgriezusies. Viņu neinteresēja, ko vīrs domā par kleitu.

Un tā noslēdzas laulības dzīve, Rīgalam ienāca prātā.

Tomēr iespējams, ka zināma vēlme pēc aizsardzības Patrīcijai bija, jo sekoja svinīgs paziņojums, ka Storma kompleksā visi darbi esot pabeigti, tā ka vakaru viņa pavadī�ot mājās. Pat parūpē�oties par vakariņām, viņa pasludināja.

-��� Ko tu labāk gribi? Picu vai kaut ko no ķīnie�iem? viņa vaicāja.

-��� Picu.

-��� Nē, labāk ķīnie�us.

-�� Brīni�ķīgi. Ķīnie�us.

-��� Bet ja tu noteikti vēlies picu�

-��� Ķīnie�us, Rīgals sacīja.

-��� Bet ko tie�i?

-Izvēlies pati!

-��� Ļoti prātīgi no tavas puses, Patrīcija gra�īgi noteica.

Kad vakariņas bija klāt, abi apsēdās mazajā ēdamistabā.

-��� Vai tu pateici Oliveram par mums abiem? Rīgals ap�jautājās.

-��� Veltījām tam kādu brīdi.

-��� Un ko viņ� saka?

-��� Man liekas, viņ� jutās pārsteigts, tomēr atvieglots. Tā politiskā kampaņa viņam tie�ām saistījusi rokas, un es varu galvot, ka viņ� ba�ījās, vai neliks iejaukts skandalozā �ķir�anās prāvā.

-��� Skandalozu �ķir�anās prāvu es vēlos vismazāk, Rī�gals atteica. Un es nesaprotu, kādas tur varētu būt problē�mas. Viņ� pasmaidīja. Man nekā nav, tā ka laipni lūdzu, vari savākt visu.

-�� Nu, ir ta�u �is dzīvoklis. Tas ir uz tava vārda, Patrīcija norādīja.

-Tu ta�u negribi teikt, kajūs ar Oliveru gribēsiet dzīvot �eit? īrēsiet piecas istabas Septiņdesmit piektajā ielā, vai?

-��� Protams, ne, Patrīcija vēsi atteica.

Rīgals iedomājās, ka viņai ta�u nav nekādas humora izjūtas. Nez vai tas tā ir bijis vienmēr vai arī piestāvēja viņas jaunajai personībai naudas rausējai, kas grasās pievienoties sabiedrības ziedam.

-��� Brīni�ķīgi! Tātad dzīvoklis paliek man. Tu ej un dzīvo kaut kur kādā penthausā. Es palik�u tepat. Johaidī, nepaies ta�u necik ilgs laiciņ�, un tev tik un tā būs jāpārvācas uz Greisija savrupmāju. Misis Pirmā dāma.

Patrīcijas acis iedegās, un viņa plati pasmaidīja.

-��� Tas tik būs vareni, ne?

-Tāpēc jau es domāju, ka mums ar savām saistībām jā�tiek galā, cik drīz vien tas ir iespējams. Ja tu būsi brīva sieviete, neviens nevarēs par Stormu runāt kā par ģimenes pavarda grāvēju. Es negribētu, ka manis dēļ kaut kā ciestu viņa politiķa kaņera.

-Tam es ticu.

-��� Nopietni, Pet. Mums abiem nekas labs nav izdevies, ta�u es tev vienmēr esmu vēlējis veiksmi. Nebūtu slikti, ja man Greisija savrupmājā būtu draugs. Viņ� apklusa. Tātad tas, ka Olivers tevi precēs, ir dro�i?

Patrīcija aizvainota uzmeta lūpu.

-��� Absolūti! Tiklīdz to atļaus politiskā situācija. Kāpēc tu visu laiku domā, ka viņ� ar mani tikai spēlējas? Viņ� grib sievu. Viņam vajadzīga sieva, nevis �āda tāda piegulētāja, ar ko pavārtīties pa gultu. Tādas viņam ir biju�as vai cik, viņa vīzdegunīgi paskaidroja.

-�� Nu tu ta�u zini, kādi esam mēs policisti. Mū�am aiz�domu pilni, ja darī�ana ar motīviem. Sauksim to par sabiedris�kās mijiedarbības bremzējo�o faktoru.

-��� Es to gan sauktu par piekasī�anos.

-��� Tātad ko mēs tagad darīsim? Laikam jāsadabū ad�vokāti, jā? Ja vēlies, pagaidām varam dzīvot kopā. Pirms ne�esam oficiāli �ķīru�ies.

-Es jau ievadīju sarunas ar vienu no Olivera juristiem. Viņ� uzņemsies lietas kārtot manā vietā un sazināsies ar tevi.

Paskat, rosās kā skudriņa, Rīgals klusībā atzīmēja.

-��� Lai viņ� noformē visu, kā uzskata par labāku, viņ� laipni sacīja. Kārtosim visu ātri un bez aplinkiem. Es visu parakstī�u.

-Tev vajadzīgs pa�am savs jurists, Patrīcija aizrādīja.

-��� Tā viņ� man teica.

-��� Patrīcija, es pats esmu jurists.

-�� Tu neesi kārtoj is eksāmenus advokatūrā, viņa iebi Ida.

-�� Nē. Ta�u esmu spējīgs saprast visu, ko viņ� uzrakstīs uz papīra. Un, lai viss būtu, kā nākas, iedo�u dokumentus apskatīties kādam advokātam no pārvaldes. Lai mēs abi varētu justies dro�i.

-��� Lieliski! Patrīcija noteica un noslaucīja lūpas linu salvetē. Tad kas tā ir par dāmu, ar ko tu guli?

-��� Man ļoti �ēl, Pet, bet tu �auj garām. Es ne ar vienu ne�guļu.

-�� Tam es laikam netice�u.

-��� Bet man laikam galīgi vienalga, kam tu tici un kam ne, Rīgals atteica.

-Ta�u tā ir taisnība.

Labu brīdi viņi vērās viens otram acīs, sasprindzinājums auga augumā, bet tad atskanēja telefona zvans.

-��� Divas lietas, Rīgai, ieņurdējās D�o Bērtons. Tie trīs beigtie �aļi tie�ām/Vpanamie�i. Sadzinām �iem pēdas caur imigrācijas departamentu. Un no viena �aujamā, kas tika atrasts turpat, viņi� tas ir, no tā ir �auts uz Pītu Mūnizu. Izskatās, ka vismaz ar Mūniza lietu mēs tā kā būtu galā.

Rīgals mirkli klusēja.

-�� Tomēr ne pilnīgi, viņ� ierunājās. Man būtu gribējies, lai viens no viņiem būtu bijis vēl dzīvs. Nez kā tur patiesībā bijis ar tām narkotiku pēdām Pīta ķermenī.

-��� Vienmēr jau kaut kas paliek, Bērtons sacīja.

-��� Jā, laikam gan. Bet visa tā sasodītā lieta izskatās tā� nu, viss ir pārāk gludi, ja tu saproti, ko es ar to domāju.

-�������������������� Es gaidīju, ka tu tā teiksi, Bērtons īdzīgi piekrita.

-�� Jo man pa�am arī tā liekas. Trīs līķi, viens īsts �aujamais. O� tā nelabi. Zini ko, Rīgai, varbūt beigu beigās no tevis tomēr varētu iznākt policists.

-��� Paldies! Ē-ek, skatīsimies uz faktiem. Cik mums abiem nav bijis lietu, kas beigu�ās ar daudz sliktākiem rezultātiem. Komisārs no priekiem lēks vai gaisā. Un mērs tāpat, bez �au�bām.

-��� Viņu labāk pat nepiemini! Viņ� ir galīgais plānprā�tiņ�, Bērtons novilka.

-��� Viņ� ir politiķis. Tas ir viens un tas pats. Tu kaut ko minēji par divām lietām. Kas ir tā otrā?

-���� Gaisa karaspēka laboratorija deva ziņu. Kurjers tev aizgādās uzlabotos uzņēmumus tos ar zagto taksometru. Viņi ir krietni pastrādāju�i. �ofera seju tagad var redzēt daudz labāk. Viss liecina par to, ka tas ir baltais un gados jauns. Pasa�ieris pakaļējā sēdeklī tāpat, ta�u nav tik labi redzams. Bet varbūt viņ� tev kaut kad pagadījies ceļā. Rītdien sāksim apstaigāt to rajonu, kur dzīvoja misis Beilija. Parādīsim cilvēkiem jaunās bildes, varbūt kāds kaut ko derīgu atcerēsies.

-��� Vai �oferim ir ūsas, jā?

-�� Pareizi.

-�� Pamēģini uztaisīt da�as bildes bez ūsām.

Bērtons brīdi klusēja.

-�� Ideja nav slikta, beidzot viņ� negribīgi atzina. Pie�lik�u pie darba fotolaboratoriju. Tikai rīt. Esmu noguris, tagad brauk�u mājās. Vai tev ir kas jauns?

-��� Baidos, ka nav.

-�� Jāiet, Bērtons īsi noteica un nolika klausuli.

-�� Tev tāpat, Rīgals smalki iezāģēja un nolika savējo atpakaļ uz telefona.

Pagriezies viņ� ieraudzīja, ka Patrīcija, zodu plaukstā atbalstījusi, stāv viesistabas vidū, domīgi pētīdama visus kaktus.

-��� �ī glezna ir mana, viņa paziņoja. Un tā arī.

-��� Un es savāk�u visus D�erija Veila albumus. Un kas�troļus. Un suni.

-��� Mums nav nekāda suņa, Patrīcija apjukusi nomur�mināja.

-�� Vai tad es nezinu? Tas ir muļķīgi, Pet. Tā kā par agru vai varbūt par vēlu? dalīt mantas. Aprunājies ar savu advo�kātu, izstāsti viņam, ko tu gribi, un es pretim nerunā�u. Bet tagad liecies mierā! Tu joprojām domā iet uz rltvakara at�klā�anas balli?

Viņa paskatījās uz vīru tā, it kā tas būtu zaudējis prātu.

-���� Bet saprotams, ka es ie�u! Tāpēc jau esmu nopirkusi jaunu vakartērpu. Man tur jābūt! Lai vai cik stulbas būtu visas tās tavas iedomas par slepkavībām un ko visu vēl ne.

-��� Var jau būt, ka tev taisnība. Var jau būt, ka tas ir stulbi.

-��� Vai tad kāds man ir draudējis?

-Nē. Toties man ir tāda nojauta, ka Monogrammu Slep�kavam ir kaut kas pret mani.-Taisnijāsmejas, viņ� nodomāja. Tagad mēs ta�u skaidri zinām, ka viņi ir divi, un tomēr runā�jam par slepkavu vienskaitlī. Par Monogrammu Slepkavu. Kā visiem gribas dzīvi vienkār�ot! Lai nu kā, man gribētos izvairīties no jebkādas iespējas, ka viņi varētu ar mani izrē�ķināties, izmantojot tevi.

-�� Nu vai zini, es par to atsakos lauzīt galvu. Neviens ma�ni negrib nogalināt. Un, pat ja mēģinātu, tad ne jau rītvakar kompleksā. Tā būs vislabāk apsargātā vieta visā pasaulē.

-��� Iespējams, ka tev taisnība, ta�u es tik un tā piesaistī�u papildspēkus no policijas. Protams, pienācīgi tērpu�os.

-��� Silti iesaku! Lai nebūtu nekādu brūnu tupeļu! Patricija kareivīgi saslējās, tomēr nākamajā mirklī viņas vaibsti nedaudz atmaiga, jo Rīgala sejā no tiesas bija lasāmas ba�as. Pol, nu�dien, par to tu vari neuztraukties. Es runāju ar Oliveru. Kom�plekss ir kā bāztin piebāzts ar apsardzes cilvēkiem. Mēs pat visur esam izliku�i tās kameras. Tās pa�as, kas jums tur ir uz ielām.

Rīgals apmulsa.

-���� Kā tu zini par kamerām uz ielas? Es tev neesmu to teicis.

-��� Nē, bet es dzirdēju, kā Olivers par tām runā ar savu propagandistu. Olivers maksā par jūsu policijas kamerām.

-��� Olivers Storms?

-Nūja! Olivers Storms, Par ko tad mēs te, tavuprāt, ru�nājam? Par Oliveru Tvistu? Es dzirdēju, ka viņi par tām saru�nājas. Olivers ir iedevis naudu par tām kamerām. Ja ar kameru palīdzību slepkava tiks noķerts, tad Oliveram no tā atlēks savs labums. Propagandists domā, ka tas noteikti labvēlīgi ietek�mē�ot politisko kampaņu.

-��� Kaut es labāk nebūtu dzimis!

-Vai tu nezināji?

-�� Nē, Rīgals no visas sirds atteica.

-�� Nu tad tagad zini, Patrīcija līksmi attrauca, bet Rīgals cieta klusu. Man liekas, es ie�u gulēt, viņa ieteicās. Rīt agri man jābūt pie friziera.

-Labi. Dusi saldi!

-��� Diez vai varē�u aizmigt. Esmu pārāk satraukta. Bet rīts gudrāks par vakaru.

-��� Parasti jā, Rīgals piekrita. Arlabunakti, Pet!

Pirms viņa paspēja iziet no istabas, ied�inkstējās durvju

zvans. Bija atnācis Bertona kurjers virsnieka formastērpa un atnesis brūnu aploksni.

Patencinājis Rīgals atnesa aploksni un nolika uz ēdam�istabas galda, ko spo�i apgaismoja lampa. Jaunajā, palielinātajā fotogrāfijā bija redzams kalsns jaunietis ar pakuplām ūsām. Viņ� sēdēja pie taksometra stūres. Izskatījās vidēja auguma vai varbūt mazliet mazāks ta�u daudzi Ņujorkas pilsētas taksisti bija īsāki nekā vidusmēra amerikāņi.

�oferim galvā bija cepure, ta�u citāda, nekā parasti nēsāja taksisti. Tāda kā beisbola cepure. Mati laikam tum�i. Attēls joprojām bija miglains un plankumains, tomēr vaibstus varēja skaidri iz�ķirt.

Patricija piegāja vīram klāt un paskatījās viņam pār plecu.

-��� Kas tas tāds? viņa klusu ievaicājās.

-�� Nezinu. Iespējams, ka Monogrammu Slepkava. Vai tu viņu pazīsti?

-��� Vienu brīdi likās kaut kas tā kā redzēts, Patricija noteica, tad nevērīgi novērsās. Nē, laikam ne. Es nezinu nevienu, kas liek galvā beisbola cepuri. Arlabunakti, Pol!

Viņa pārlaida pirkstgalus vīra vaigam un aizgāja uz savu guļamistabu. Rīgals aplūkoja pārējos uzņēmumus. Tur bija daudzkārtīgi palielināts attēls, kurā bija redzams pasa�ieris, ta�u pat kompjuterizētā apstrāde no fotogrāfijas neko sevi�ķu nebija varējusi izlobīt. Viņ� bija vīrietis. Vismaz par to nevarēja būt nekādu �aubu.

Sabāzis uzņēmumus atpakaļ aploksnē, Rīgals pagrūda to sāņus. Viņ� ielēja sev glāzē viskiju un sāka prātot par Oliveru Stormu.

Kā tas gadījies, ka viņ� pamanījies apmaksāt policijas novēro�anas kameras ielās? Vai komisārs Galahers būtu gājis pie viņa un lūdzis materiālu pabalstu? Vai tad komisārs nezi�nāja, ka tā ieliek Storma rokās varenu politisku trumpi?

Paņēmis glāzi, viņ� atslīga krēslā un nosmīkņāja.

Bet skaidrs, ka komisārs visu saprot. Tas mūdzis ir no�slēdzis ar Stormu darījumu. Galahers sajēdz, ka no mēra vairs nav ko gaidīt, un strādā pats uz savu roku. Tad re, kāpēc viņ� vakar tik dedzīgi interesējās par to, ko es domāju par Oliveru Stormu. Vecais izdzimtenis ir pārdevis savu bosu, pārgājis strādāt pie Olivera un cer, ka es viņam sauk�u urrā! Viņ� iedzēra malciņu. Visi politiķi ir prostitūtas.

Novācis no ēdamistabas galda vakariņu paliekas, Rīgals izdzēra glāzi tuk�u, tad iegāja du�ā un likās gulēt.

Drīz vien viņ� jau bija iemidzis, bet tad uz naktsgaldiņa iezvanījās telefons.

Rīgals nopurināja galvu, lai aizdzītu miegu, tad, neie�dedzis gaismu, paķēra klausuli.

-��� Rīgals klausās! viņ� strauji atsaucās.

�oreiz tas nebija nekāds kompjūters, runāja cilvēks.

-�� Tava dāma ir pagalam, Rīgai. Spēle ir beigusies.

Un, pirms Rīgals paspēja bilst kaut vārdu, runātājs nolika

klausuli.

Rīta avīzes �monogrammu slepkavības� bija aizvirzīju�as prom no pirmajām lappusēm, tā ka brīvo vietu pārpārēm aizpildīja uzvaras fanfaras bija atrasti narkotiku brigādes jaunākā izmeklētāja Pīta Mūniza slepkavas. �Post� ziņoja, ka viņi esot no�auti. �Daily News� vēstīja, ka ne�ēlīgi noslep�kavoti. �Times� sniedza informāciju, ka visi tris no�autie atrasti kādā īrētā dzīvoklī.

No neskaidrajām aizdomām, kurās Rīgals ar D�o Bērtonu bija dalīju�ies iepriek�ējā vakarā, laikrakstu priecīgajās re�portā�ās nebija ne miņas, kaut gan pa�a Bērtona paziņojums presei aprobe�ojās ar izteicienu, ka trīs miru�ie katrā ziņā esot tie pa�i, kas noslepkavoju�i jauno detektīvu.

Kad Rīgals ieradās darbā, D�eina jau bija tur priek�ā.

-Viss beidzies, Pol? Es domāju, ar Pītu? -D�eina turēja rokā �News� eksemplāru.

-�� Es nezinu. Tas ir tā kā pārāk gludi, pārāk vienkār�i. Viņ� nogrozīja galvu. Man neliekas pieņemams tāds atrisi�nājums, kas neko neizskaidro par to, kāpēc Pīta ķermenī tika atrastas narkotikas.

D�eina pasniedzās un saspieda viņa roku.

-�� Paldies, ka tu tā saki, viņa teica. Man tāpat. Un ta�gad labāk ej aug�ā. Komisārs grib ar tevi runāt.

-��� Labs ir. Ei, paklausies, tev ta�u bija jāiet pie friziera! Lai tev uz galvas nebūtu vārnu ligzda.

-�� Es pieteicos uz divpadsmitiem. Neuztraucies! Tu manis dēļ nenokļūsi neērtā situācijā.

-��� Ja man tik vien būtu par ko uztraukties!

Komisārs Galahers izskatījās pacilātā noskaņojumā.

-��� Vismaz viena lieta nost no kakla! Ceru, ka atklāsim, kas noslaktējis tos trīs panamie�us, ta�u izskatās, ka vismaz Mūniza lietu varēsim noslēgt.

-��� Izskatās gan, Rīgals negribīgi piekrita.

-��� Un tā arī ir, Galahers vīzdegunīgi aizrādīja, uztvēris Rīgala tikko manāmo saminstinā�anos. Es labi zinu, par ko jums ar Bērtonu sāp galva, ta�u tas ir tikai tāpēc, ka jūs abi visu kārojat novest līdz pilnībai. Kāpēc tad pie tiem cilvēkiem atradās ierocis, ja viņi Mūnizu nebūtu no�āvu�i?

Rīgals bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

-�� Kaut es to zinātu, kāpēc, viņ� nervozi atteica. Var�būt kaut ko atklāsim tad, kad noķersim viņu slepkavas.

-�� Par to es esmu pārliecināts, Galahers teica. Kāpēc �īrīta �Times� nav kārtējā gājiena?

Rīgals īsos vārdos izklāstīja visu par balto, tas ir, Mo�nogrammu Slepkavas, iepriek�ējās dienas gājienu un īpatnē�jo personiskās dabas frāzi, kas bija ierakstīta magnetofona lentē.

-�� Man likās, ka labāk būtu kādu dienu vai divas pagaidīt.

-��� Kāpēc?

-Nu, iespējams, ka, pirmkārt, mēs slepkavu notveram. Otrkārt, es nezinu. Iespējams, ka viņ�, ieraudzīdams avīzē gā�jienu, kuram viens un divi seko �ahs un mats, varētu zaudēt pēdējo sajēgu. Man likās, ka vajag nogaidīt. Un tostarp esmu nodro�inājis Patrīcijas dro�ību. Ja izrādās, ka slepkava, runā�dams par dāmu, domā tie�i viņu.

Galahers visu bridi apsvēra, virpinādams ap pirkstu matu �ķieznu pie labās auss.

-Nu labi. Var jau būt, ka tu spried pareizi. Vai tu tie�ām domā, ka viņ� varētu mērķēt uz tavu sievu?

7 > >

-�� Es nezinu, ser. Slepkava vakarvakarā zvanīja man uz mājām. �oreiz bez ieraksta. Un viņ� tikai vēlreiz atkārtoja to pa�u. Ka mana dāma esot pagalam.

-�� Nu, un kā izklausījās? Vai ierakstīji?

-�� Nē, man mājās pie telefona nav magnetofona. Un balss bija apslāpēta. Vīrietis. Bet neko vairāk pateikt es nevaru. �orīt piezvanīju Bērtonam un izstāstīju.

-Nu tad, Pol, rīkojies, kā uzskati par labāku! Mēs ta�u negribam, lai ar Patrīciju kaut kas atgadās, vai ne?

-Paldies!

-��� Vai viņa �ovakar ies uz Storma kompleksa atklā�anu?

-�� Jā. Esmu tur piesaistījis papildspēkus, arī Storma ap�sardze ir brīdināta. Jūs arī iesiet, ser?

-�� Nedomāju vis. Varbūt mērs. Zini, kad viņ� visu uzsā�ka ar savu pilsētu un tā joprojām -, tas viss bija labi, bet ta�gad es, man liekas, tī�u mak�ķeres.

Nu kā tad, Rīgals nodomāja. Tu ar Stormu jau tagad guli vienā gultā. Kāpēc gan darīt to zināmu visai pasaulei?

-��� Komisār, es gribētu, lai jūs esat lietas kursā. Mēs ar sievu grasāmies �ķirties.

Galahers atslīga pret atzveltni.

-��� Man ļoti �ēl. Parastās problēmas ar to, ka vīrs strādā policijā?

-�� Uz to pusi, Rīgals atbildēja. Un �ķiet, ka viņa, ie�spējams, precēsies ar Stormu. Tā, protams, ir konfidenciāla in�formācija.

Likās, ka Galahers par to nav īpa�i pārsteigts. Viņ� tikai pamāja. Rīgalam ienāca prātā, ka komisārs par viņa sievas romānu jau bijis lietas kursā. Varbūt to zina jau visi. Sirdī ie�dzēla sāpe, ka viņa privātā dzīve kļuvusi par tenku objektu.

-�� Ja varu kaut kā palīdzēt� Galahers ieteicās.

-Paldies!

D�eina Koula darbā tā arī neatgriezās, un Rīgals, noslē�dzis biroja durvis, aizgāja agri mājās. Vajadzēja vēl pārģēr�bties.

Lielajai atklā�anas ballei bijajāsākas ar kokteiļiem se�os vakarā. Rīgals ieradās desmit minūtes par agru un iepriecināts konstatēja, ka apsardze ir savu uzdevumu augstumos tika pārbaudīti gan personību apliecino�i dokumenti, gan ielūguma karte.

Divstāvīgās halles stūri patlaban iekārtojās trīs muzikanti, un krietns bariņ� apkalpotāju pla�ajā blakustelpā klāja garum garus bufetes galdus.

Viņ� nepaspēja ne tikt līdz vestibila otram galam, kad turpat blakus gadījās Tonijs Boldatum�zilajā smokingā ne�parasti �vītīgs.

-�� Esi sveicināts Tad�mahalā! Bolda izsmejo�i pakla�nījās. Man nācis ausīs, ka īpa�i godājamiem viesiem par lab�vēlības zīmi tik�ot pie�ķirts harēms.

-�� Tas pievilinās pircējus, Rīgals atsaucās. Vai mūsējie ir?

Bolda pamāja.

-�� Pusducis pui�u no iecirkņiem. Nevarēju no visiem ne atkauties, �ie kā sadegu�i gribēja redzēt, kā te ir. Jāatzīst, ka iespaidīgi gan.

Rīgalam likās tāpat. Patrīcija ar Leblānu patie�ām bija labi pastrādāju�i. Violeta samta drapērijas visgarām sienām ieejas hallei pie�ķīra di�manīgu izskatu, un uz drapēriju fona īpa�i izcēlās neskaitāmas mirgojo�as lampiņas, kas savukārt lielo telpu darīja dzīvīgu un neikdieni�ķu. Paklāji, krēsli, dīvāni un pārējās mēbeles bija zemas un gaumīgas. Tajā brīdī sāka ierasties viesi, un muzikantu trio iesāka spēlēt Kola Portera dziesmu popuriju.

Rīgals pamanīja tuvojamies Patriciju. �maugā, spīguļiem nobārstītā vakarkleita ideāli piekļāvās viņas nevainojamai mo�deļu demonstrētājas figūrai un izcēla gai�os matus.

Bolda klusi iesvilpās.

-Tava sieva izskatās vienreizēji, Pol! Ja Betija būtu bi�jusi kaut uz pusi tik glīta, mēs joprojām būtu vīrs un sieva.

Rīgals tikai kaut ko noburk�ķēja. Nebija ne īstais laiks, ne vieta, kad graut palīga ilūzijas. Turklāt ja tāds palīgs bija vienīgais.

Neapsveicinājusics, uz Boldas pusi pat nepaskatījusies, Patrīcija uzrunāja Rīgalu: Vai Oliveru neesi redzējis? Nevaru saprast, kur viņ� palicis.

-��� Tikko ienācu pa durvīm. Neesmu viņu redzējis, Pet.

-��� Un kur ir Pīts? Viņam te bija jābūt jau pirms stundas. Nē, viņ� kļūst ar katru brīdi briesmīgāks.

-��� Tāpat kā mēs visi, ne? Rīgals piezīmēja. Patrīcija veltīja viņam niknu skatienu, tad apcirtās un devās prom, līgani slīdēdama pa sārto marmora grīdu, it kā būtu uzkāpusi uz skri�tuļslidām. Bolda nervozi sakustējās, vērdamies Patrīcijai pakaļ, bet Rīgals aizgāja pie bāra, pasūtīja kokteili un vēroja, kā zāle pamazām pildās ar publiku.

Storms uzradās pēc neilga brī�a. Abu atva�u pavadībā. Tims labi piegrieztajā smokingā izskatījās ļoti noslēpumains. Un ļoti liels, kā Rīgals klusībā atzīmēja. Katru reizi viņ� arvien no jauna brīnījās par to, ka zēns ir tik liels. Marsija krēmkrāsas vakartērpā likās pāragri nobriedusi. Storms pameta skatienu uz Rīgala pusi, pavir�i pamāja ar galvu un ņēmās spiest un kra�tīt roku kādam melnīgsnējam vīram ar ērgļa degunu. Tum�ais bija ietērpies ko�i baltā arābu halātā un galvassegā. Kā no zila gaisa piepe�i uzradās arī Patrīcija, lai pieticīgi nostātos aiz mu�guras abiem jaunie�iem, kurus Storms patlaban stādīja priek�ā.

-�� Taisni asaras sarie�as acīs, ne? Rīgalam blakus atska�nēja pazīstamā ciniskā balss. Un kur� pārtaisījis to mazo, pretīgo skuķi? Pārmaiņas pēc viņu gandrīz iespējams noturēt par cilvēku.

Pagriezies Rīgals uzsmaidīja Leblānam.

-��� Varbūt tam kāds sakars ar Patrīciju? Ja jau par viņu ierunājāmies, Patrīcija tevi meklēja. Tu esot nokavējies.

-�� Es vienmēr nokavējos. Mana noslēpumainā personība ar to tikai iegūst.

Paskatījies visapkārt un meklēto neieraudzījis, Rīgals noprasīja: Kur D�eina?

-�� Viņa aiztecēja uz dāmu istabu. Tikai viens jautājums. Un nepiecie�ama viena pati atbilde. Patiesība. Vai tev attiecībā uz to meiteni ir nopietni nolūki, Pol?

-Jā.

-�� Tad labi. Man viņa patīk.

-�� Tādā gadījumā pievaldi savas neķītrās ķepas!

-Jūs darāt man gau�i, ser. Es esmu bezgala �ķīsts cilvēks. Patiesību sakot, esmu tik �ķīsts, ka savu �ķīstību vēl neesmu spējis likt lietā. Ā, un te jau nāk dāma, kuru mēs aprunājām.

Rīgals pagriezās. Viņam nācās saņemt visus spēkus, lai piespiestu sevi noticēt pa�a acīm. D�eina Koula bija ietērpusies pusgarā, melnā kokteiļkleitā, ko greznoja spīguļojo�s, melns ornaments. Kleita, D�einai kustoties, uz visām pusēm meta gaismas zib�ņus. Ugunssarkanie mati bija sacirtoti un saņemti augstā frizūrā, bet seju ieskāva da�as vaļīgas sprogas.

Viņa pamanīja, kā Rīgals skatās, un iedama mazliet kār�dino�āk pa�ūpojās gurnos.

-��� Nu, sveiki, visapkārt! viņa teica. Kā es izskatos?

Rīgals nogrozīja galvu. Traks var palikt.

D�eina apmierināta pietvīka.

-�� Pīts par katru cenu gribēja, lai es velku �o te. Kāpēc tu man nestāstīj i, ka tev ir tādi draugi?

-�� Policists vienmēr slēpj, ka viņam ir tādi draugi kā es, Leblāns atbildēja Rīgala vietā. Vai tu negribi zināt, Pol, kāpēc es viņu neieģērbu vakarkleitā?

-Nūjā, varbūt.

-�� Tāpēc, ka gribēju viņu nomaskēt par kādu no klāteso�aj ām sirdspuķītēm, Leblāns skaidroj a. Kleita maksā divus tūksto�us dolāru, un tā jebkuram liek saprast, ka viņa ir kāda naudasmaka draudzenīte, kas atnākusi papriecāties. Tāpēc neviens par viņu neliksies ne zinis, nevienam neienāks prātā, ka viņa ir no policijas, un varēs strādāt vienā mierā.

-Nu, vai zini! Ņemot vērā to, kā viņa izskatās, diez vai būs tā, ka neviens neliksies ne zinis. Vismaz vīrie�i liksies.

-��� Skaidrs, ka neliksies! Jo viņus uzmanīs sievas. Beidz gausties! Vai tad būtu labāk, ja viņai mugurā būtu formas�tērps?

-��� Labi jau labi! Tev taisnība.

-�� Es esmu Pīta pusē, D�eina sacīj a, sakārtodama �auriņo pleca lentīti. -Patiesību sakot, es jūtos superīgi. Gribēju vilkt garo kleitu, bet �ajā jūtos daudz labāk. Pa pusei policiste, pa pusei paviegla dāmīte. Man �ausmīgi patīk.

-���� Paklau, tikai neaizraujies! Tūliņ aizvedī�u tevi pie Patrīcijas un pateik�u, kas tu tāda esi. Es jau viņai teicu, ka �ovakar esmu te savedis mūsu cilvēkus, tā ka viņa nebūs pār�steigta. Tev tikai visu vakaru jāturas viņai tuvumā. Pat tad, ja viņa iet uz mazmājiņu. Pīt, tu varētu nākt talkā patēlot D�einas pavadoni un arī uzmanīt Petu.

Leblāns izdvesa nelaimīgu nopūtu.

-��� Es �ovakar biju ieplānojis �o to interesantāku, viņ� bubināja, bet, ja nu tu tā gribi� jā, staigā�u Petai pakal un paklausī�os, kā viņa saņem pateicības par manu darbu. Bet es tevi brīdinu: ja viņa pārkāps visas robe�as, es pats viņu pie�beig�u. Pametis skatienu uz Rīgalu, viņ� steig�us piebilda: -Piedod, piedod! Jociņ� nav izdevies.

-Liecies mierā!

D�eina paliecās tuvāk Rīgalam.

-��� Pol, viņa ta�u nezina, kas es esmu, vai ne? Tas ir, tu ta�u viņai neesi teicis, ka� Jaunā, pa�pārliecinātā policiste piepe�i izskatījās glu�i sabijusies.

-�� Nē. Par tevi, D�eina, es viņai neko neesmu teicis. Viņai nav nekāda iemesla par tevi domāt citādi kā tikai par izmek�lētāju, kas pilda savu pienākumu.

-��� Tad ir labi. Negribu, ka viņa mani apmētā dzēlībām vai vēl kaut ko tādu.

-��� Par to tu vari neuztraukties. Tikai skaties, lai neviens nemetas virsū viņai! Var jau būt, ka nekas nenotiks, jo sevi�ķi te un �ovakar, bet labāk turi acis vaļā.

-��� Noteikti. D�eina pagriezās, lai sameklētu pūlī Patrīciju. Ak tu dieniņ, viņa klusā aizgrābtībā nomurmināja.

-��� Kaut es tā varētu izskatīties!

-���� Dieviete, bet dranke. Tici man, bērnin, ieteicās Leblāns.

-��� Un man pa�am labāk patīk rudmatainas dāmītes, Rīgals piemetināja.

-�� Pag, viņa sakustējās. Iesim a�i, kamēr vēl varam vi�ņu noķert.

Steig�us izlīkumoju�i cauri viesu drūzmai, viņi pārķēra Patrīciju mirklī, kad tā kopā ar Stormu un viņa bērniem devās apsveicināties ar ciemiņiem vestibilā.

Pagriezis muguru Storma ģimenei, viņ� klusu uzrunāja sievu: Pet, �ī ir jaunākā izmeklētāja Koula. Viņa āri pieder pie papildspēku grupas, ko �ovakar esam te piesaistīju�i. Pīts izliksies par viņas pavadoni. Viņas uzdevumā ietilpst visu va�karu turēties tavā tuvumā pat tad, ja tu sadomā iet uz vannasistabu. Sarunāts? Lūdzu!

Patricija nomēroja D�einu ar skatienu un skaļāk, nekā Rīgalam būtu gribējies, noteica:

-��� Policistes pēdējā laikā nudien ir tapu�as skaistākas. Un jūsu kleita ir brīni�ķīga. Tik� Tik�

-�� Piedauzīga? D�eina mēģināja uzminēt.

-Nē, nepavisam. Jauka, lūk! Jūs izskatāties pēc mazas meitenītes, kas spēlē pārģērb�anos.

-��� Ja jūs abas būtu beigu�as apspriest modes lietas� ierunājās Rīgals.

-�� Tas viss ir lieki, Pol. Ar mani nekas nenotiks.

-Tāpēc jau mēs te esam. Nu dari man to prieku! Tikai

�ovakar.

-���� Ak, nu ja tu tik ļoti gribi. Viņa vēlreiz noskatīja D�einu.

-��� Nez kāpēc man tā kleita liekas pazīstama.

-��� Es viņai to dabūju, Leblāns atsaucās. Aizņēmos no Miki Monro. Tu ta�u zini� no tās dziedātājas Vilid�ā.

-�� Ahā, tad redz, kur es to esmu redzējusi, Patricija no�teica. Jāatzīst, ka jūs tajā izskatāties labāk nekā tā padauza. Vismaz par piecpadsmit mārciņām labāk. Paklau, es tūliņ bū�u atpakaļ. Tikai aprunā�os ar banketa �efu.

-��� Es ie�u līdzi, D�eina nekavējoties paziņoja. Nelie�cieties par mani ne zinis! Un, ja citādi nevar, sakiet, ka esmu jūsu studijas asistente.

-Laba doma,-Rīgals atzina. Pagriezies viņ� atklāja, ka turpat aiz muguras stāv Marsija Storma. Meitene skatījās viņam tie�i acīs un smaidīja.

Viņa tie�ām izskatās neparasti, Rīgals nodomāja. Apsvei�cinādamies viņ� pamāja un pārskatīja telpu, tad no jauna pie�vērsās Patricijai.

-��� Paskat, kas tur nāk! Pats augstais viesis!

-�� Tā, manis vairs nav, Patricija steig�us nobēra. Olivers Storms jau virzījās pāri zālei uz to pusi, kur patlaban bija parā�dījies mērs ar diviem miesassargiem pie sāniem. Patricija uzņē�ma līganu gaitu un slīdēja uz to pa�u pusi, kā likās, nesatrici�nāmā mierā, ta�u īstā ātrsoļotājas tempā. D�eina metās viņai pakaļ, spīguļiem nobārstītajai kleitai metot uz visām pusēm me�onīgus zib�ņus.

-��� Izpriecājies labi, Pol! Leblāns noteica. Es laikam palik�u kopā ar savu draudzeni un pateik�u �o to skandalozu mēram.

-Tikai nepiebaidi Patricijai sirdstrieku!

-�� Par to tu vari neba�īties. Tādām sievietēm kā Patricijai sirdstrieku piebaidīt nav iespējams, jo viņām nav sirds. Tur viņām tik�ķina mazas elektroniskas ma�īniņas. Pabaksti ar na�zi, un tu redzēsi pilns vēders ar obligācijām.

Viņ� devās prom, bet Rīgals ieņēma sākotnējo pozīciju pie bāra letes. Pavēries pulkstenī, viņ� grūti nopūtās. Vakars, kā likās, vilksies vēl ilgi.

Rīgalam gandrīz būtu gribējies, lai tas Monogrammu Slepkava beidzot parādās. Tad varētu izraut pistoli, ielaist vi�ņam lodi pierē, sāktos panika, visi grūstos meklēt izeju, tur daudzi, kam bija pārāk daudz naudas, lai no tās būtu kāds labums, tiktu sabradāti līdz nāvei, un viņu pa�u pasludinātu par masu slepkavu, kas izraisījis paniku, kas licis lietā ieroci ļau�u pilnajā vestibilā, un tad viņam tiktu piespriests mū�a ieslodzījums, kur viņ� izdresētu grauzēju dzimtas pārstāvjus, tā ka tie mācētu dancot, un viņ� iemantotu pasaules slavu kā Singsinga Peļu vīrs.

Vienalga, kas, lai tikai reiz beidzas tā nolādētā garlaicība.

Visu vakaru viņ� bija nosēdējis, atslējies pret bāra leti, grozīdams rokā glāzi ar kārtējo vājo kokteili, un vērojis� visu laiku tikai vērojis.

Sāpēja kājas.

D�eina Koula divreiz bija padejojusi ar Leblānu, un abas reizes Rīgals bija grasījies D�einu pārtvert, bet abas reizes viņa bija aizsteigusies prom, lai neizlaistu no acīm Palriciju.

Patlaban Patrīcija sēdēja pie galda kopā ar Stormu, it kā piedalīdamās sarunā ar bariņu ļau�u, kas izskatījās no politiķu aprindām. D�eina stāvēja turpat netālu deju grīdas maliņā. Viņa bija viena. Rīgals grasījās doties turp, ta�u �oreiz viņu pārtvēra Marsija Storma.

-��� Sveicināts, policista kungs! viņa ieķiķinājās, nez no kurienes uzradusies viņam blakus, un ieāķējās Rīgalam elkonī.

-��� �ī ballīte gan ir �ausmīga. Izgriezīsim pāris riņķu?

Rīgals nosprieda viņai īsi paskaidrot, ka pilda dienesta pienākumus un nedrīkst dejot, ta�u nepaguva izteikt ne vārda, kad Marsija jau bija apķērusies viņam apkārt un �ūpojās mū�zikas ritmā. Orķestrītis jau bija ticis galā ar Kolu Porteru, Ger�vinu, Rod�ersu un Hārtu, arī ar D�eromu Kemu un nupat sā�ka visu atkal no saraksta aug�gala.

Apvaldījis īgnu nopūtu, Rīgals uzsāka deju. Varbūt Mar�sija par daudz ieķērusi, viņ� iedomājās. Viņa kļāvās Rīgalam klāt cie�āk par cie�u, turēja viņu kā spīlēs un uzkrīto�i �ūpojās lēnā fokstrota ritmā. Paskatījusies aug�up, Marsija iesmējās. Smiekli bija tādi kā apdullu�i, spalgi, viņas acis spīdēja, un Rīgals ar novēlo�anos attapās, ka vainīgs nepavisam nav al�kohols tā bija kāda narkotika. Kokaīns viņ� profesionāli konstatēja.

Juzdamies neomulīgi, viņ� pameta visapkārt skatienu. D�eina, malā stāvēdama, viņus novēroja. Pie lūpām viņa turēja glāzi, kas slēpa sejas apak�daļu. Uznāca vēl da�i pāri, un tad viņ� pamanīja Patrīciju. Viņa dejoja ar Oliveru Stormu abi bija cie�i, jutekliski sakļāvu�ies, viņu dejo�ana izskatījās gan�drīz vai pēc publiska dzimumakta.

Lejā atskanēja nicīga sprauslā�ana. Rīgals paskatījās uz Marsiju. Viņa arī vēroja, kā tēvs dejo ar Patrīciju. Meitenes lū�pas bija sakniebtas gandrīz vai pretīguma pilnā vaibstā. Tad viņa pacēla galvu un pasmaidīja.

-�� Viņi abi divi labi dejo, ko? viņa sacīja, piespiezdamās cie�āk Rīgala gurniem.

-�� Jā, laikam gan, Rīgals atteica, sajuzdams, kā zem pie�durknes pa roku lejup noplūst kutino�a sviedru straumīte. Mar�sija no jauna izgrieza riņķi, un Rīgals pamanīja viņas brāli

Timu. Tas, rokas uz krūtīm sakrustojis, stāvēja turpat netālu un abus pēto�i vēroja. Jaunekļa sejā vidēja iecietīgs smīns.

-��� Bet ne tik labi, kā varētu dejot mēs, ie�ukstējās Marsija. Ja tikai tu mazliet atbrīvotos. Nu ta�u, kruķi, nesasprin�dzinies! Kā ilustrācija tikko izteiktajam pamudinājumam sekoja uzkrīto�s pieskāriens Rīgala pavēderei. Katra diena jādzīvo ar pilnu krūti, vai ne?

-�� Jā, tā ir gan, Rīgals atbildēja. Vai tas skuķis jūk prātā? Viņa grib mani pavest?

-�������������������� Un katra nakts tāpat, Marsija no jauna ieķiķinājās.

-��� Jo sevi�ķi katra nakts, vai ne tā?

-��� Bez �aubām.

Kad vienreiz beigsies tā nolādētā mūzika!

-��� Vai zini, kāpēc viņi tik labi dejo?

-��� Kas tad? Rīgals jautāja.

-��� Tava sieva. Mans tēvs.

-��� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka viņi vienā laidā jājas.

-�� Man liekas, nu jau pietiks, Marsij, Rīgals stingri no�teica, pabīdīdams meiteni nostāk.

-��� Man arī tāpat liekas, viņa teica reizē ar mūzikas pēdē�jām taktīm.

Nogrozījis galvu, Rīgals devās atpakaļ uz savu pirmītējo vietu pie bāra letes. Viņ� jutās tā, it kā Marsija viņu nupat būtu gandrīz vai izvarojusi. Palūkojies visapkārt pēc D�einas, viņ� to nekur neredzēja. Izmisīgi gribējās ar viņu parunāties.

Nesteidzīgā gaitā garām slāja Bolda.

-��� Kā tu domā, vai �īs orģijas būs vēl ilgi?

-��� Kādu stundu varētu būt, Rīgals atteica. Te sanācis tik daudz skaistu cilvēku. Un skaistie parasti liekas agri gulēt, lai nenodarītu pāri savam skaistumam.

-�� Tādā gadījumā mērs ir pats skaistākais no visiem. At�sveicinājās un pēc piecām minūtēm jau laidās spārnos. Broilers.

-��� Viņ� tikai reprezentējās, Rīgals paskaidroja. Gri�bēja, lai viņu nobildē.

Pametis skatienu uz galvenās ieejas pusi, Rīgals, nedaudz pārsteigts, pie durvīm pamanīja stāvam D�o Bērtonu ar parasto nīgro izteiksmi sejā. Tūliņ skatienu saistīja vēl kas neparasts telpā ienāca apaļīgs pusmū�a vīrs brūnā uzvalkā tas bija pirmais un vienīgais uzvalks brūnā krāsā, ko Rīgals tovakar bija manījis. Pārsteigumā sastindzis, viņ� brūnajā atpazina in�spektoru Vinsentu Flērtiju.

Flērtijam sekoja vēl divi vīrie�i. Abi, tāpat kā Bērtons, bija tērpu�ies pienācīgāk tum�zilos uzvalkos. Rīgals atmi�nējās abus divus redzējis Flērtija apartamentos. Iek�lietu daļas izmeklētāji.

-��� Ko, sasodīts� blakus nomurmināja Bolda.

Piepe�i Rīgals sajuta, ka sasprindzinājums lielajā telpā

pieaug. Palūkojies visapkārt, viņ� ieraudzīja, ka Patrīcija ar Marsiju roku rokā dodas prom pa pla�o gaiteni, uz to pusi, kā viņ� zināja, atradās dāmu tualete. D�eina Koula abām cie�i pa pēdām sekoja. Rīgals instinktīvi spēra soli viņām pakaļ, Bolda nāca līdzi. Kamēr viņi tika līdz lielā vestibila otrajam galam, trīs sievietes bija pazudu�as. Rīgals jutās kā pēdējais stulbenis, tomēr nosprieda pagaidīt pie dāmu istabas durvīm. Viņ� atbalstījās pret sienu.

Bolda nostājās līdzās.

-��� Tu esi labs policists, Pol.

-Paldies!

-�� Man vienmēr ir paticis strādāt kopā ar tevi.

-��� Man ar tevi tāpat, Rīgals atteica, izklaidīgi nodomā�dams, ka Boldam nez kāpēc piepe�i sagribējies izpaust savas biedriskās jūtas.

Dāmu un kungu tualetes atradās līdzās. No vīrie�u tua�letes piepe�i dīki izplanēja Leblāns ar vīna glāzi rokā.

-��� Ak mans Dievs! Postenis? viņ� izsaucās, ieraudzījis Rīgalu, ta�u, kad Rīgals neatbildēja, smaids viņa sejā nodzisa.

-��� Kaut kas lēcies?

-�� Nedomāju vis. Es nezinu. Patrīcija ar D�einu ir tualetē. Marsija ari. Es nezinu.

-��� Paturi! Leblāns ielika Rīgalam rokā savu vīna glāzi. Veicīgi pagājis aug�up pa gaiteni, viņ� atvēra dāmu istabas durvis un iegāja iek�ā.

-��� Ak mū�s! Var jau būt, ka viņ� ir pasists, bet iek�as viņam ir, Bolda noteica.

-���� Vai arī viņ� vienkār�i dāmu tualetēs jūtas kā savās mājās, Rīgals sacīja.

Nepagāja ne minūte, kad Leblāns jau bija ārā.

-��� Viņu tur nav, Pol.

-���� Noteikti? Rīgals juta, ka pakrūti sa�ņaudz saltas bailes.

-��� Bet protams! Viņu tur nav.

Saraucis pieri, Rīgals palūkojās visapkārt.

-���� Kas atrodas tur? Viņ� norādīja uz gaiteni, kas atzarojās no lielās halles.

-��� Dzīvokļi, Leblāns paraustīja plecus. Du�iem dzī�vokļu. Un lifti, ar kuriem var uzbraukt vēl uz citiem dzīvokļiem. Bet tie vēl nedarbojas.

-���� Tie�ām? Rīgals pārvaicāja, skaidri saklausīdams apslāpētu lifta motora dūkoņu. Viņ� metās prom pa gaiteni. Bolda sekoja. Leblāns arī grasījās skriet viņiem pakaļ, ta�u Rīgals uzkliedza: Sadabū apsardzi!

Aizskrēju�i līdz lifta �ahtai, viņi atklāja, ka virs durvīm trūkst tablo, pēc kuriem varētu vadīties, lai noteiktu, kur� lifts ticis lietots un līdz kuram stāvam braucis.

Rīgals piespieda ausi pie vienām durvīm, tad pie nākama�jām, līdz atrada liftu, kas darbojās. Varēja dzirdēt, kā rūc elek�triskais motors. Kā neprātā viņ� sāka spaidīt izsaukuma pogu, vienlaikus lūkodamies, vai gaitenī neparādīsies Leblāns un apsardzes darbinieki, kas orientējas ēkā un varētu viņiem pie�vienoties.

Ta�u neviens nebija manāms. Lifta motors turpināja dar�boties, pēdīgi atskanēja astmatisks sēciens, ar kādu saspiestais gaiss atdarīja lifta kabīnes durvis.

-��� Kas �eit notiek, Pol? Bolda jautāja.

-��� Dro�i nezinu, Rīgals teica. Nolādēts, mēs ta�u nezi�nām, līdz kuram stāvam lifts brauca.

Iekāpis tuk�ajā kabīnē, viņ� nopētīja kontrolpaneli. Uz astotā stāva pogas bija tum�sārts traips. Rīgals piedūra tam pirkstu. Lūpukrāsa.

-��� Astotais stāvs! viņ� nokliedza, vienlaikus nospiez�dams pogu. Bolda tik tikko paguva iespraukties kabīnē, pirms durvis aizvērās.

Lifts ātri, gandrīz bez trok�ņa uzbrauca astotajā stāvā. Durvis atvērās, un priek�ā pavērās skats uz pla�u gaiteni, kas bezgalīgi stiepās abos virzienos.

-Tu skaties tajā pusē! Rīgals uzsauca, norādīdams uz labo pusi.

-��� Kas man jāmeklē?

-��� Jebkas. Jebkur�. Es nezinu, kāpēc te kādam būtu bijis jābrauc, Rīgals atkliedza, mezdamies pa kreisi. No galvenā gaiteņa ik pa se�padsmit metriem atzarojās sāngaiteņi. Tur bija desmitiem dzīvokļu. Kā lai atrod to vienu? Un ko viņ� vispār meklēja? Bolda bija vaicājis to pa�u, un Rīgalam atbildes nebija. Tikai instinktīva nojauta .Sameklē Patrīciju! Ātri. Pirms nav par vēlu.

Rīgals �igli skrēja pa galveno gaiteni, katrā sazarojumā apstādamies un ieklausīdamies. Bet nebija nekā, tikai neap�dzīvotas mājas dziļais, stingais, visaptvero�ais klusums, kas atbalsojās ausīs kā tuk�ās glieme�nīcās.

Aiī tre�ajā sānejā nebija nekas saklausāms. Viņ� jau gra�sījās steigties tālāk, kad gaitenī nozibsnīja metālisks spīdums. Rīgals metās skriet un pie kāda dzīvokļa durvīm uz mīksta, pūkaina paklājiņa ieraudzīja guļam lūpu zīmuli. Aiz durvīm atskanēja apslāpēts troksnis.

Te nevienam nav jābūt. Ēka ta�u vēl pat nav atvērta pircēju apskatei.

Rīgals piespieda ausi pie durvīm un sadzirdēja sievietes smieklus spalgus, uzbudinātus, rejo�us smieklus.

Marsija Storma.

Viņ� pieskārās rokturim, un durvis atvērās. Ne brīdi ne�apdomājies, Rīgals gāja iek�ā.

Tūliņ viņ� paklupa pār D�einas Koulas ķermeni. Viņa, sarāvusies �okurā, gulēja pie pa�a sliek�ņa. Kleita bija uzrauta, un Rīgals nezin kāpēc ievēroja, ka D�einai kājās ir melnas biksītes. Rokas viņa bija piespiedusi pie vēdera, mute bija vaļā, acis ciet. Viņa nekustējās. Vai maz elpoja? Par to Rīgaiam nebija izdevības pārliecināties, tāpēc ka dzīvokļa viesistabā viņ� ieraudzīja Patrīciju. Viņu turēja Tims Storms, no aizmu�gures apāķējis ap kaklu resno roku. Patrīcijas kājas neprātīgi kūļājās, ar abām rokām viņa bija iekrampējusies rokā, kas viņu palēnām �ņaudza. Acis valbījās, mēle bija izkārta, kleitas priek�a notraipīta ar asinīm.

Rīgals, to ieraudzījis, vai bez elpas instinktīvi metās pie viņas, bet tad Patrīcijai priek�ā līdzīgi baismīgam stādam it kā no zemes izauga Marsija Storma. Viņa turēja rokā nazi un, skaļi, āiprātīgi smiedamās, me�onīgās dusmās trieca to Pat�rīcijas krūtīs, tad vēderā.

Viņa smējās un irgojās: Mirsti, dāmīt! Mirsti, dāmīt!

Rīgals metās viņiem klāt, bet Marsija, samanījusi aiz mu�guras kustību, apcirtās, izdvesa aiz�ņaugtu ņurdienu, kurā juku jukām jaucās pārsteigums un naids, un pagrieza pret viņu garu, asinainu miesnieka tuteni.

Rīgals aizsargādamies pacēla kreiso roku un gribējaizraut pistoli, ko nēsāja pie kreisā sāna. Labo plecu caururba asa sāpe, un viņ� atstreipuļoja atpakaļ, juzdams, ka roka bezpalīdzī�gi nokarājas. Tūliņ sekoja nākamais cirtiens pa vaigu, tad krū�tīs. Viņ� kāpās atpakaļ.

Viņa mani nodurs. Un mana roka ir nekustīga. Tā sīkā riebekle nogalinās Patrīciju un arī mani, un es tur neko nevaru darīt.

Piepe�i aiz muguras atskanēja troksnis.

-��� Augstais Dievs! -kāds izsaucās. Tas bija Tonijs Bolda.

Rīgals stāvēja Marsijai priek�ā, un Bolda viņu nevarēja

redzēt. Viņ� mēģināja Boldu brīdināt, ta�u Bolda jau bija ista�bā un, ticis klāt Marsijai, trieca viņu pret sienu kā izbāztu lelli un grasījās izraut no maksts pistoli. Izgrūdis dusmu pilnu rē�cienu, Tims Storms palaida vaļā Patrīciju, pagrūda nost no ceļa Rīgalu un metās detektīvam virsū. Rīgals redzēja, ka Bol�da izrauj pistoli. Tims, sagrābis viņa locītavu, pavērsa stobru pret griestiem.

-�� Turi viņu! iespiedzās Marsija, uzrausās kājās un drā�zās uz priek�u, vēcinādama nazi kā sazin kāda maniakāla, slepkavnieciska kukaiņa antenu.

Kamēr Bolda ar Timu cīnījās, nazis īsi nozibsnīja. Tas iegrima Boldas ķermenī. Vienu reizi, tad atkal, līdz detektīvs ar brīvo roku sagrāba Marsiju aiz sejas un aizgrūda pie malas.

Tims Storms pa to laiku pamanījās apmest roku ap Boldas kaklu un ieņurdēdamies �ņaudza detektīvu. Rīgals, atbalstījies pret sienu, stāvēja abiem aiz muguras. Apziņa pamazām dzisa. D�eina Koula uz grīdas, likās, mazliet sakustējās.

Un tad atskanēja �āviens� no durvju puses� un tad ap�rauta revolvera zalve.

Tima Storma galva parāvās atpakaļ, un viņ� noslīga uz grīdas, noraudams Boldu sev līdzi. Rīgals skaidri redzēja lodes atstāto caurumu tie�i viņa pieres vidū.

Turēdams pistoli kaujas gatavībā, durvīs pieliecies stāvēja Vinsents Flērtijs. Viņa acis bija piemiegtas un parasti tik laipnā smaidā savilktās lūpas sakniebtas draudīgā svītriņā. Viņ� atgā�dināja līdz baltkvēlei pārkaitinātu Budu.

Rīgals aizrāpoja pāri istabai, kur gulēja Patrīcija. Izgrū�dusi aiz�ņaugtu izmisuma un niknuma pilnu brēcienu, Marsija Storma metās pāri telpai un gāzās virsū Flērtijam. Nazi viņa bija nosviedusi un tagad snaikstījās, lai izskrāpētu viņam acis. Flērtijs, pieturēdams uzbrucēju ar kreiso roku, ar labo atvēzējās un profesionāli ar pistoles stobru iebelza viņai pa skaustu.

Viņa saļima kā pārdurts balons.

Rīgals pastiepa roku uz Patrīcijas pusi. Viņ� pamanīja, ka istabā sanāku�i cilvēki zilās uniformās. Dzirdēja, kāD�o Bērtons auro kaut ko nesaprotamu, izrīkodams savus padotos.

-��� Izsauciet ārstu! Un pāris ātrās palīdzības ma�īnu, nokomandēja Flērtijs. Viņ� iztaisnoja muguru un ielika ieroci makstī. Pasakiet, lai paņem līdzi asinis!

Sāpju pārņemts, Rīgals apjucis palūkojās visapkārt. D�eina Koula kustējās. Viņ� paskatījās sev pie kājām. Patrīcija nekustējās. Viņas acis bija pla�i atvērtas, ta�u plakstiņi netrī�cēja.

Viņabija mirusi. Patrīcija bija mirusi Rīgals viņu apskā�va, ta�u zināja, ka viņa ir pagalam. Vairāki me�onīgi dūrieni bija trāpīju�i krūtīs, ta�u asinis vairs ne�ļācās no brūcēm līdz ar katru sirds pukstu, jo sirds bija apstājusies. Patricijas acis vērās griestos, Rīgals sekoja viņas skatienam un neskaidri iedomājās, ka viņa būtu neapmierināta. Baltos griestus virs galvas bija no�ļakstīju�as asinis.

Izmisis viņ� pacēla galvu. Pie durvīm viens no izmeklē�tājiem patlaban palīdzēja piecelties D�einai Koulai. Viņa visai nedro�i turējās uz kājām, ta�u viņai nevarēja manīt ne brū�u, ne asiņu. Abu skatieni sastapās, un D�eina nedro�ā gaitā nāca pāri istabai pie viņa, tad noslīga ceļos. Izvilkusi no Rīgala smo�kinga krū�u kabatiņas mutautiņu, viņa piespieda to pie viņa pār�ķeltā vaiga.

-��� Piedod, Pol! viņa teica. Man tik ļoti �ēl. Piedod!

Kāpēc Tonijs neceļas? Rīgals iedomājās. Celies, Tonij!

Un kāpēc es nevaru parunāt? Kāpēc pār lūpām nenāk neviena skaņa?

Bolda joprojām gulēja, saļimis uz Tima Storma līķa. Rī�gals, apskāvis Patriciju, redzēja, ka Flērtijs pieiet pie detektīva un paveļ to nostāk no Tima. Un tad Rīgals pamanīja, ka Bolda uzkritis virsū nazim, kuru bija turējis rokā jaunais Stonus. Kaula rokturis joprojām rēgojās laukā no detektīva vēdera.

Liec viņu mierā, Flērtij, Rīgals gribēja uzsaukt. Nevelc nazi laukā! Lai paliek. Viņ� pūlējās kliegt, ta�u mēle neklausīja un, kā bija, tā palika stinga.

Piepe�i istabā iestājās klusiims.

Boldas seja pamazām kļuva aizvien bālāka. Flērtijs, no�liecies pie viņa, sacīja:

-��� Ātrā palīdzība tūlīt būs klāt.

-��� Man būs par vēlu, Bolda izmocīja. Viņa seja savie�bās. Runā�ana sagādāja sāpes. Jūs nācāt meklēt mani, ko?

Flērtijs pamāja un pacēla no grīdas Boldas pistoli.

-��� Par vēlu, Bolda izdvesa. Viņ� ieklepojās. Pa muti un degunu izplūda tum�as asinis.

Flērtijs nometās ceļos un kaut ko �ukstēja viņam ausi, ta�u detektīvs nekustējās. D�o Bērtons, pienācis pie Patrīcijas, nodārdināja uz durvju pusi:

-��� Sadabūjiet ārstu, nolādēts ar ārā! Ātrāk!

Bērtons sacīja vēl kaut ko, ta�u viņa balss ietinās tādā kā miglā.

Es atslēdzos. Es atslēdzos.

Rīgals lūkoja pakustināt kājas, ta�u labajā plecā iedūrās tik caururbjo�a sāpe, ka istaba sāka griezties un tad sazin kur pazuda.

Pols Rīgals pamodās.

Tā nebija pirmā reize, kad viņ� nāca pie samaņas. Viņ� labi atcerējās, ka bija pamodies arī pirms tam. Iespējams, ka pat vairākas reizes. Viņ� atminējās, ka ar viņu runāja kaut kādi cilvēki, ta�u nekādi nespēja atcerēties, ko īsti viņi bija teiku�i.

Pamo�anās reizēs viņ� bija jutis sāpes, un, kad aizmiga no jauna, sāpes nekur nepazuda.

Bet tagad bija citādi.

Viņ� pamodās, un sāpes bija mazināju�ās. Apziņa bija noskaidrojusies, daudz kas atausa atmiņā, un pirmais bija tas, ka viņa sieva ir mirusi.

Atvēris acis, viņ� atklāja, ka guļ slimnīcas palātā, no vi�sām pusēm atbalstīts ar spilveniem. Labais plecs bija pārsiets. Kaut kas aizklāja sejas kreiso pusi, laikam arī pārsējs. Iedo�mājies par pārsējiem, nākamajā mirklī viņ� atminējās Storma kompleksa atklā�anu, atcerējās sievu. Pār lūpām pats no sevis izlauzās sāpju pilns vaids. Rīgals aizvēra acis.

Tad viņ� sajuta, ka viņa rokai kāds pieskaras. Pavēris acis, Rīgals ieraudzīja D�einu Koulu. Viņa stāvējapie gultas un bija satvērusi Rīgala kreiso roku.

-�� D�eina, viņa ir mirusi, viņ� sacīja. Atmiņā atausa, ka pirms neilga laika viņ� nebija varējis parunāt. Ta�u tagad varēja. Viņa ir mirusi. Patrīcija ir mirusi.

-��� Es zinu, Pol. Man ļoti �ēl.

-�� Man ari, viņ� monotoni novilka. No jauna uzmācās miegs.

Viņam nebija ne jausmas, cik ilgi bija gulējis, bet nezin kā miegs bija līdzējis aprast ar domu, ka viņa sievas vairs nav, tā ka, pamodies no jauna, viņ� saprata, ka no miega viņu izrā�vu�as balsis tepat līdzās. Nez kāpēc tagad likās, ka tajās varbūt der ieklausīties.

Rīgals atvēra acis.

D�eina sēdēja uz gultas malas. �urpu turpu gar gultu staigāja D�o Bērtons, kur�, pamanījis, ka Rīgala acis ir vaļā, kādu brīdi viņā aukstasinīgi vērās, tad nogrozīja galvu.

-��� Tu nu gan izskaties draņķīgi, viņ� sirsnīgi noteica.

-��� Apmēram tā es arī jūtos tikai vēl izcepts un samalts miltos. Tagad runā�ana veicās pavisam labi. Tas, ko gribējās teikt, acumirklī bijauz mēles. Tie�i tā, kā tam arī bija jābūt.

-��� Nedomājiet brukt virsū Polam, kamēr viņ� te guļ un nespēj aizstāvēties! D�einabrīdināja Bērtonu.

-�� Nespēj aizstāvēties? Kad tu sēdi tepat blakus? Nerunā pekstiņus! Bērtons atjokoja un uzsmaidīja Rīgalam. Iedo�mājos, ka tu varbūt esi atjēdzies un gribēsi paklausīties, ko tenko, ta�u, ja vēlies, varu piekāpt citreiz. Zini, darī�anu man netrūkst.

-��� Skaidrs, ka netrūkst, D�eina ieteicās. Nepaiet ne piecas minūtes, kad viņ� neparādās ekrānā. Viņ� mums tagad kandidē uz Romas pāvesta krēslu.

-�� Tur neko nevar līdzēt, Bērtons taisnojās. Masu me�diji �o to saprot no televīzijas zvaigznēm.

-�� Piesēdi, D�o! Rīgals apzinājās, ka viņam ir milzum daudz jautājumu, bet atbildes nevienas. Viņ� nezināja, cik ilgi bijis bez samaņas, ta�u apziņā bija iestrēdzis kaut kas par sa�indētu na�a asmeni. Vai viņ� to bija dzirdējis, kad iepriek�ējās reizes bija nācis pie sajēgas, vai ari nosapņojis, to viņ� nezināja. Varbūt ar laiku viss noskaidrosies.

Viņ� kaut ko gribēja Bērtonam pavaicāt. Tikai pēc brītiņa izdevās atcerēties, ko.

-��� Vai tie patiesi bija Olivera Storma bērni? beidzot viņ� izteica.

-��� Nav nekādu �aubu. Abi mazie riebekļi pat bija sagla�bāju�i visus ierakstus, kurus atskaņoja, kad ziņoja tev kārtē�jos gājienus. Ar to vien pietiktu, lai viņus aizsūtītu pie kāķa, bet Marsija mums vēl izstāstīja visu pārējo. Tonakt viņa vispār neko nejēdza-bija sarijusies narkotikas. Flērtijam nācās viņai visu stāstīt no jauna.

-��� Brālis ir pagalam, jā? To Rīgals neskaidri atcerējās.

-��� Nu jā. Flērtijs viņu neitralizēja. Marsija varētu tikai priecāties, ja arī būtu dabūjusi lodi. Patlaban tā vien rādās, ka atliku�o mū�a daļu viņai nāksies pavadīt trakomājā. Aiz at�slēgas, ja tas tiks uzskatīts par labāku.

Pamazām atmiņa atgriezās. Viss slepkavības, izmek�lē�ana, Patrīcija� tā balss, kas teica: �Tava dāma ir pagalam.�

-Tad viņi to visu� vienkār�i joka pēc? -Rīgals vaicāja.

-��� Nē, Bērtons atteica. Tas bijis kas vairāk nekā vien�kār�a izklaidē�anās. Pēdējo �etru dienu laikā daudz kas ir nācis gaismā�

-��� Ko? Rīgals viņu pārtrauca.

-Ko-ko?

-��� Cik dienu?

-�� �etru.

-�� Es te guļu jau �etras dienas?

-��� Jā, D�eina mierino�i noteica. Vai tu atceries, kā tevi sadūra?

-Aptuveni.

-��� Nazis bija saindēts. Uz asmeņa bija kaut kas līdzīgs kurāre, turklāt inde sajaukta ar amfetamīniem. Un na�a dēļ tev radās tādi kā asinsvadu nosprostojumi� nekā nesaprotu

no tā dakteru �argona� ta�u, tiklīdz inde iekļuva asinīs, tā acumirklī izraisīja paralīzi. Tu gandrīz atdevi galus.

-�� Un Patrīcija nomira? -Tas vairāk bija nevis jautājums, bet apgalvojums, kas apstiprināja faktu.

-Jā.

-��� Un es �etras dienas biju bez samaņas.

-�� Apmēram.

Rīgals cie�i samiedza acis un dziļi ieelpoja.

-��� Turpini, D�o! viņ� beidzot piesmaku�ā balsī ieru�nājās. Tu stāstīji par Marsiju.

-��� Jā. Rādās, ka viņi abi jau kop� bērnu dienām biju�i tādi kā apdauzīti. Parunājāmies ar da�iem apkalpotājiem un Storma biju�o sievu. Viņi stāsta tādas lietiņas, ka mali ceļas _ stāvus. Bērtons apklusa, lai aizdedzinātu cigareti. Pastāv iespēja, ka �ie abi pieliku�i roku, lai aizraidītu uz viņpasauli savu pirmo pamāti. Toreiz palika tā, ka viņa izdarījusi pa�nā�vību. Un vēl ir meitene, kas mācījusies Grotonā un stāsta, ka Tims kādā jaukā pēcpusdienā viņu izvarojis. Bet Marsija turējusi ciet. Piekodināju�i, lai klusē, citādi abi viņu piebeig�ot. Un meitene tam ticējusi.

-��� Bet kāpēc visi tie cilvēki? Kāpēc �ahs? Kāpēc mono�grammas? Kāpēc es?

-��� Tāpēc, ka Patrīcija bija tava sieva, Pol. Viņi redzēja, ka Patrīcijai un Stormam ir nopietni nodomi, tāpēc nosprieda labāk tikt no viņas vaļā, pirms ir dabūju�i jaunu pamāti. Viss jau pa�ā sākumā tika mērķēts uz viņu. Un tev viņi zvanīja tā�pēc, ka bija bezkaunīgi luteklī�i, viņi domāja, ka ir pārāk viltī�gi, lai uzķertos.

-�� Un tie citi cilvēki, kurus viņi nogalināja? Tie�ām tikai tādēļ, lai noslēptu pēdas?

Bērtons paraustīja plecus.

-��� Izskatījās, ka darbojas kāds trakais. Varbūt viņi pār�centās. Ta�u viņi gribēja demonstrēt policijai un jo sevi�ķi jau tev, cik mēs esam stulbi. Un tad, kad viss jau gāja vajā, viņu vecais pasludināja, ka vēlē�anās kandidēs uz mēra posteni. Un �ie turpināja tādā pa�ā garā, jo domāja, ka tādējādi palīdz viņam tikt pie kārotā un ka būtu vareni padzīvot Greisija sav�rupmājā. Viņ� vēlreiz nicīgi atkārtoja to pa�u vārdu. Vareni, ko! Kā tiem diviem pretekļiem vispār kas tāds varēja ienākt prātā! Un pēc tam, kad viņi būtu nogalināju�i Patrīciju, tad būtu nomu�īju�i vēl kādu. Tikai tādēļ, lai nojauktu pēdas. Jauki mazulī�i, ne?

-�� Vai tie�ām pagāju�as jau �etras dienas? Rīgals vēlreiz vaicāja.

Bērtons pamāja.

-��� Bet kā tu tovakar tur gadījies?

-�� Man piezvanīja Vinsents Flērtijs un lūdza ar viņu tur satikties. D�eina bija palīdzējusi viņam atmaskot Boldu, un viņ� gribēja, lai es eju palīgā �o aizturēt.

-��� Toniju? D�eina? Par ko tu runā!

Bērtons satrūcies pameta skatienu uz D�einu.

-��� Vai tu viņam neesi teikusi? viņ� apjucis vaicāja.

Pagriezis galvu, Rīgals manīja, ka D�einas vaigos ielīst

sārtums.

-�� Viņ� vēl nav īsti atguvies no tā visa, D�eina taisnojās. -Un man negribējās neko stāstīt, kamēr viņ� nav kārtīgi atlabis.

-�� Kas ir ar Toniju? noprasīja Rīgals. Atmiņā no jauna uzpeldēja aina, kā istabā ielau�as viņa vietnieks, kā Marsija metas viņam virsū ar nazi rokā, bet tālāk viss tinās miglā. Kas īsti notika pēc tam?

Bērtons skumji nogrozīja galvu. Pītu Mūnizu no�āva Tonijs. Tāpat Hektoru to puisi, kas piegādāja Pītam infor�māciju. Un Estrelitu. Un tos trīs panamie�us tāpat. Visus.

-�� Nē! Rīgals novaidējās un novērsās. Logā lauzās �il�bino�i vasaras saules stari. Kāpēc?

-��� Hipodroma dēļ. Viņ� bija iekritis trakos parādos. Bija nepiecie�ama liela nauda, un viņ� ielaidās netīros darījumos. Atceries to reidu, kad jūs palikāt ar garu degunu?

-Jā.

-Mums bija aizdomas, kapanamie�us brīdinājis Bolda. Ka viņ� jau toreiz bijis viņu pavadā.

-��� Bet viņ� ta�u pats pirmais man ieteicās, ka tas varbūt ir kāds no mūsējiem, kas spēlē uz divām pusēm.

Bērtons paraustīja plecus.

-���� Iespējams, ka viņ� to darīja tie�i tādēļ, lai novērstu aizdomas no sevis. Kas zina! Ja tev nāk ausīs baumas, ka nu�pat kāds aizgājis pa nepareizu ceļu, tu mazāk �ķībi skatīsies uz to, kur� pats tādas aizdomas izteicis. Nu nezinu. Bet viņ� izdeva Hektoru, un panamie�i spēra atbildes soli un Hektoru novāca. Bolda cerēja, ka ar to viss arī beigsies. Ta�u Pīts ne�likās mierā. Viņ� uzgāja, ka ir tāda Estrelita, un meklēja viņu rokā. Tonijs, kā atklājās, bija piecirtis Estrelitai. Noīrējis viņai dzīvokli. Kad Pīts meiteni atrada, viņa laikam jau bija tikusi skaidrībā, ka Tonijs bijis tas, kur� nodevis Hektoru. Un tad viņa par Toniju pastāstīja Pītam. Bolda zināja, ka Pīts grasās arEstrelitu tikties, ta�u nokavēja. Pīts jau bija projām. Estrelita atzinās, ko pastrādājusi, un Bolda viņu nogalināja, tad izkārtoja tā, lai Pīts domātu, ka ar viņu gribi satikties tu, un no�āva arī Pītu. Savukārt panamie�i ievēroja visstingrāko piesardzību, lai policija viņus nepieķertu darījumos, un Bolda zināja ja �os noķers, tad būs cauri arī ar viņu. Atpakaļceļa vairs nebija. Nācās piebeigt arī panamie�us, atstāt tur slepkavības ieroci un ļauties cerībām, ka dziļāk mēs neraksimies.

-��� Un kāpēc mēs tomēr to darījām?

-��� Jo pie lietas bija ķēries Vinsents Flērtijs, un viņ� visu vienmēr padara līdz galam. D�einas uzraudzībā.

-���� Ko tu ar to gribi teikt? Rīgals no jauna pagrieza galvu un pēto�i uzlūkoja D�einu. Viņa, ar pūlēm apvaldīdama smaidu, cītīgi apskatīja savus ceļgalus.

-Mīļo cilvēk, viņa tie�ām tev neko nav teikusi, ko?

-��� Nē. Neko tādu neatceros.

-Tu pati viņam izstāstīsi vai tas jādara man? Bērtons pajautāja D�einai.

-���� Es pati, D�eina atteica. Piedod, Pol, bet es pie jums strādāju Vinsenta Flērtija uzdevumā. Pirms atnācu uz brigādi, es �etrus gadus nostrādāju iek�lietu resorā.

-��� Ak tu dieniņ, Rīgals noelsās, pārgriezdams acis.

-��� Bet kāpēc? Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka tas ir mans darbs. Es no sākta gala strādāju Iek�lietu daļā. Izsekoju policistus, kas ielaidu�ies netīrās lie�tās. Ar to pa�u es nodarbojos spēļu biznesa brigādē. Kad no�dibinājās jūsu jaunā narkobiznesa brigāde, Flērtijs izmantoja mani, lai tiktu skaidrībā, kas notiek piejums.

-Tu mūs izspiegoji?

-���� Nē, nē, nē! D�eina papurināja galvu. Patiesībā mans nolūks bija pieskatīt narkomānijas apkaro�anas nodaļu. Tur bāzties man nebija nekāda pamata, jo tūliņ sekotu izbrīna pilni skatieni un varbūt pat zīmīgi jautājumi. Tāpēc mēs no�spriedām, ka lietderīgāk būtu kādu laiciņu pastrādāt pie tevis, apgrozīties tajā vidē, tad uzrakstīt atlūgumu, aizbildinoties ar �personiskām problēmām�, un sadabūt vietu narkotiku nodaļā. Tas izskatītos daudz ticamāk.

-��� Bet kāpēc narkotiķi?

-�� Tāpēc, ka pēdējos gados viņiem ik pa laikam ir radu�ās problēmas informācijas noplūde, neveiksmīgi uzlidojumi. Flērtijs gribēja atrast melno avi. Viņa paraustīja plecus.

-��� Iespējams, ka mēs to tagad ari esam atradu�i. Tonijs kādu laiku strādāja pie viņiem. Kad pārnāca pie tevis, narkotiķos informācijas noplūdes gadījumu vairs nebija. Toties sākās tavā brigādē. Kad Flērtijs pievērsa uzmanību mūsējiem, es viņam ieteicu pārbaudīt Boldu.

-�� Nē, tā nebija. Tur bija kas vairāk. Tas, cik dārgi Tonijs ģērbās. Tas, ka viņ� pastāvīgi apgrozījās hipodromā. Mēs par to mēdzām viņu paķert uz zoba� Tonijs ar savām sacīk�u programmām� Tonijs ar loterijas biļetēm. Ta�u tie nebija ne�kādi joki. Savas divas trīs dienas nedēļā viņ� stāvēja rindā Belmonta hipodromā pie simtdolāru lodziņa. Viņ� bija nospē�lējis itin visu, viņ� bija neģēlis, un viņ� nogalināja Pītu, un lai Dievs stāv man klāt, ja es kādam lūg�u piedo�anu par to, ka esmu viņu iztramdījusi.

Teikdama pēdējos vārdus, D�eina paskatījās Rīgalam tie�i acīs, un viņ� novērsās. Viss norisinās pārāk ātri. Par daudz ātri, viņ� nodomāja.

-��� Tu rīkojies pilnīgi pareizi, D�eina, Rīgals dzirdēja Bērtonu sakām. Un Flērtijs viņu tik un tā būtu atmaskojis. Viņ� sadabūja kratī�anas orderi, pārmeklēja viņa māju, atrada tur dro�ības iemaksu kvītis un pasakņus, kas liecināja, ka caur Tonija rokām iet lielas summas. Tajā pēcpusdienā, kad bija Storma kompleksa atklā�ana, Flērtijs bija Dienvidbronksā ar Boldas fotogrāfiju. Mājas saimniece, to apskatījusi, atzina, ka tas ir tas pats cilvēks, kas noīrējis Estrelitas dzīvokli. Lācīgais inspektors pievērsās Rīgalam. Man ļoti �ēl tev to teikt, Pol, ta�u tas ir akmens tavā dārziņā. Kaut arī tā nebija tava vaina.

Rīgals aizvēra acis. To visu noklausīties bija smagāk nekā pārciest fiziskas sāpes.

-Tonijs bija labs policists, viņ� klusu teica. Tonakt viņ� man izglāba dzīvību. Marsija grasījās man uz�ķērst vēderu, bet viņ� metās vidū un par mani atdeva savu dzīvību.

-��� Zinu, Bērtons noteica. Kad pienāca iz�ķiro�ais brīdis, viņ� pēdīgi atcerējās, kā pienākas rīkoties īstam poli�cistam.

-�� Man liekas, esmu palaidis garām visas avī�u bū�anas. Ko tu teici �urnālistiem?

-�� Neko, Bērtons nicīgi atcirta. Savu netīro veļu mēs izmazgāsim pa�i. Mēs ar Flērtiju runājām riņķī un apkārt, un beigu beigās palika tā, ka Tonijs gājis bojā, pildot dienesta pienākumu, glābdams biedra dzīvību. Vakar viņu apbērējām kā varoni. Visi kritu�ie ir zaudēju�i dzīvības karā starp Pana�mas un Jamaikas narkobiznesa grupējumiem, un tā mēs visu arī atstājām.

-�� Bet Pīts un narkotikas? Kā bija ar to? Rīgals jautāja.

-�������������������� Es zinu, ka tev Flērtijs nepatīk, atsaucās D�eina,

-��� bet viņ� ir labs policists. Patiesībā jau viņ� nemaz nekāro kat�ru, kas pagadās ceļā, iespundēt ķurķī. Viņ� grib tikai vienu lai departamentā strādātu godīgi cilvēki. Pēc tam kad es no�zvērējos, ka Pīts narkotikas nemū�am nav lietojis, un kad tu viņam apliecināji to pa�u, viņ� vienu no saviem cilvēkiem no�rīkoja paņemt da�us paraugus no līķa sekcijas un pārbaudīt kādā privātā laboratorijā. Izrādījās, ka tās vispār nav nekādas narkotikas. Flērtijs izdarīja secinājumus. Atceries, slepkavības naktī Pītam bija jābūt skolā. Ta�u tur viņ� nebija rādījies. Tonijs satika viņu darbā, pazondēja un dabūja zināt, ka viņ� grasās apciemot Estrelitu. Tad Tonijs uzaicināja viņu vakariņās. Kliņ�ģeri. Atceries? Tu ta�u dzirdēji, ko stāstīja �ārlija delikate�u veikalā. Barankas ar magoņsēklām.

-�� Pagaidi, es nesaprotu. Kāds tam visam sakars ar baran�kām?

-��� Vai atceries magoņu sēkliņas? No tām gatavo opiju. Kad tādas apēd, tās ķermenī sadalās un parādās urīnā kā opija vai heroīna pēdas. To varēja zināt tikai tāds rūdīts narkotiķis kā Tonijs. Viņ� visu bija izplānojis jau uz priek�u. Un, no�āvis Pītu, tikai uzlika mazliet pulvera viņam uz lūpām un pirkstiem kā kūkai glazūru.

D�eina paskatījās uz Bērtonu. Tad pamāja. Lai nu kā, tas tagad ir garām.

Rīgals joprojām nespēja visu dzirdēto aptvert. Galvā no piepūles sāpīgi dunēja.

-��� Var jau būt, ka tā arī labāk, viņ� apdullis nomur�mināja. Lai viss paliek pārvaldes sienās! Mēram ari tas pa�tiktu labāk.

-��������������������� Viņam par to visu nav ne jausmas, Bērtons sacīja.

-��� Komisārs ir pārāk slīpēts, lai izpaustu tam plānprātiņam nelab�vēlīgu informāciju. Bet mēs jau tā nerīkojamies mēra dēļ, Pol. To mēs darām pa�i sevis dēļ. Tāpēc ka esam policisti un mums jāturpina dzīvot. Visiem kopā. Pat Flērtijs �oreiz nerunāja pretī, un vai tad tu nezini, ko viņ� domā par uzpirktiem policistiem?

-��� Tātad uz Storma kompleksu tevi aizvilka Flērtijs, un uz to dzīvokli jūs mums ar Boldu sekojāt gadījuma dēļ? Neie�domājama sagadī�anās!

-��� Nu, ne jau tāpēc vien, Bērtons turpināja. Tu, Pol, tā arī neieraudzīji, kas iznāca, kad taksometra �oferim foto�grāfijā aizvāca ūsas. Es to bildi redzēju, un, tiklīdz ieraudzīju Marsiju Stormu, man kā ar āmuru iesita pa pieri. Es sekoju viņai, nevis Tonijam.

-��� Kā viņi vispār iedomājās no visa tā izkulties!

-��� Viņi, redz, bija pārliecināti, ka ir sazin kādi pārdabiski radījumi. Tāpēc ka bija dvīņi, tāds kā� nezinu� bija kaut kāds vācu vārds, kas apzīmē visu, kas satilpst vienā. Viņi ie�domājās, jajau ir dvīņi, tad ir vismaz divreiz spēcīgāki un div�reiz gudrāki par visiem citiemMarsija ar Patrīciju aizgāja uz dāmu istabu, bet Tims piepe�i uzradās gaitenī un sāka saukt D�einu.

-��� Viņ� teica: �Jūs esat izmeklētāja? Nāciet paskatieties, kas tur notiek!� D�eina turpināja. Es metos skriet pa gaiteni, un, tiklīdz pagriezos ap stūri, viņ� man iebelza tā, ka es vairs nevarēju ne pakustēt. Marsija kopā ar Patrīciju nāca man pakaļ, un tad Patrīcijai jau bija nazis pie rīkles, un viņi mierīgā garā mūs uzveda aug�ā uz to tuk�o dzīvokli. Manu pistoli viņi bij a savāku�i, un es nezināju, ko iesākt. Man bija klāt vienīgi lūpu zīmulis. Kustējos es visai vārgi, ta�u pamēģināju iezīmēt lifta pogu. Cerēju, ka tu to pamanīsi, un tad nometu lūpukrāsu uz grīdas pie dzīvokļa durvīm. Paldies Dievam, ka tu nezaudēji galvu, Pol. Viņi ievilka mani istabā, un tas lamzaks iebelza man vēlreiz. �ķiet, ka, tiku�i galā ar Patrīciju, viņi būtu ķēru�ies klāt man.

-�� Marsija stāstījusi Flērtijam, ka viss bijis ieplānots kā ideāla slepkavība. Viņiem esot biju�as sagādātas virvju kāpnes un kas viss vēl ne, lai mēs, muļķa policisti, domātu, ka slepkava aizbēdzis prom caur balkonu, Bērtons piebilda.

Rīgals nopūtās.

-��� Tik daudz cilvēku aizgāju�i bojā tikai tāpēc, ka divi izlutināti kretīni nav gribēju�i, lai papiņ� vēlreiz apņem sievu. Tā tik ir pasaule!

Bērtons piekrīto�i ieņurdējās.

-�� Ar Storma mēra kampaņu arī Dieva zīmes. Viņa kan�didatūra ir noņemta, un runā, ka �im esot nervu sabrukums. Es nemaz nebrīnītos. Kāpa un kāpa arvien uz aug�u, un te piepe�i zeme zem kājām iebrūk un viss pagalam. Tagad ne�viens par viņu negrib ne dzirdēt, kad vēl pirms nedēļas visi cēla glāzes uz Storma veselību. Dū�īgais inspektors ielūkojās pulkstenī un slējās kājās. Man jāskrien, Pol. Veseļojies!

Rīgals vārgi pacēla roku, lai viņu aizkavētu.

-��� Kad tik�u no �ejienes laukā, vai nebū�u palicis bez darba? viņ� apvaicājās. Ko pārvaldē runā?

Bērtons izskatījās mazliet samulsis.

-��� Nu, tā kā tu uz kādu laiciņu esi izgājis no ierindas�

redzi, komisārs pagaidām tavu brigādi nodevis narkotiku ziņā.

Rīgals pamāja. Tas ir labi. Tur jau tai ir īstā vieta.

-��� Un par Railiju tu arī neesi dzirdējis, jā?

-�� Par galveno inspektoru Railiju? Rīgals pārjautāja.

Bērtons palocīja galvu.

-��� Viņ� tikko paziņojis, ka aiziet pensijā. Agrāk, nekā bija domāts. Veselības problēmu dēļ.

Rīgals vāri pasmaidīja. Vai es ar saviem apsveikumiem nebū�u nokavējis?

Bērtona sejā pa�apmierinātība cīnījās ar kaunīgu apju�kumu.

-��� Pastāv iespēja, ka es to posteni varētu dabūt, viņ� piesardzīgi atzinās.

-��� Tās nu gan ir labas ziņas, D�o. Tu esi labs policists. Un būsi labs �efs.

Bērtons kā mazs puika pie�ķieba galvu.

-���� Nu tad jau redzēs, kas būs, viņ� izstomīja. Ja es tie�ām tajā krēslā iesēdī�os, tad zini, Pol, ka pie manis tev vienmēr darbs atradīsies. Tu jau arī esi labs policists. Viņ� spēji pagriezās uz ie�anu. Uz sliek�ņa stāvēdams, vēl paskatījās atpakaļ un noteica: Tad veseļoj ies! Un, pirms Rīgals paspēja ko atbildēt, aizvēra durvis.

Pēc Bērtona aizie�anas telpā iestājās ilgs klusums. D�eina noglāstīja Rīgala roku.

-��� Viņ� būs �efs labi ja pāris gadu, viņa ieteicās. Tev joprojām ir visas izredzes, Pol.

Rīgals uz viņu pārsteigts palūkojās.

-��� Ko tu muļķojies, D�eina? Man uz galvenā inspektora krēslu nav nekādu izred�u. Vairs ne.

-�� Kāpēc tad ne? Ar tavu reputāciju! Tu ta�u esi varonis. Tev vajadzētu redzēt, ko raksta avīzes!

Rīgals nogrozīja galvu.

-��� Nedomāju vis. Pits bija mans padotais un tika noslep�kavots. Tonijs, mana labā roka, izrādījies, bija nelietis. Es biju personiski iejaukts �monogrammu slepkavībās�, un mana na�baga sieva bija pēdējais upuris. Pat ja sabiedrībai netop zināms par viņas romānu ar Stormu, visi ta�u zina, kas patiesībā noti�ka. Es neesmu nekas cits kā apkārtstaigājo�s kauna traips. At�laist mani neatlaidīs, ta�u ar kaijeru tagad arī ir cauri.

-��� Bet tas ta�u nav godīgi! iesaucās D�eina.

Rīgals savilka uzacis.

-�� Ar godīgumu te nav nekāda sakara, D�eina. Ta�u zini ko? Tas jau nav svarīgi. Vienīgais iemesls tam, ka es jebkad esmu vēlējies būt policijas �efs, bija tas, ka par to sapņoja mans tēvs, un vēl tāpēc, ka dzīve kopā ar Patrīciju bija� tik tuk�a. Tagad darbs man vienkār�i vairs neliekas tik nozīmīgs. Es daudz labprātāk veidotu savu dzīvi saistībā ar tevi, nevis ar darbu. Dzīvotu tevis dēļ� Sāras dēļ� varbūt vēl kādu bērnu dēļ.

Rīgals palūkojās uz D�einu. Viņa nolaida skatienu,

Rīgai, tu esi nolāpīts stulbenis, viņ� nodomāja. Viņai vispār par tevi nospļauties. Viņa tev smērējās klāt tikai tāpēc, ka Flērtijs tā bija licis. Pakrūtē sagriezās nelabums, un Rīgals aizvēra acis.

-�� Vai tas jāsaprot kā bildinājums? viņ� dzirdēja D�einu sakām.

-��� Tā tas bija domāts, acis joprojām neatvēris, Rīgals atteica. Es atvainojos.

-��� Nav nekādas vajadzības. Es saku jā.

Rīgals atvēra acis. D�eina bija pietrūkusies kājās un smai�dīdama noliecās pār gultu, tad uzspieda viņa lūpām sirsnīgu skūpstu. Netī�ais pieskāriens labajam plecam lika viņa sejai sāpēs savilkties, ta�u Rīgals par to nelikās ne zinis, aplika

D�einai apkārt kreiso roku un ilgi jo ilgi neatrāvās no viņas lūpām.

-��� Pol, es tevi mīlu.

Viņ� tik ilgi bija gaidījis, lai izdzirdētu �os vārdus. Tie viņu darīja visspēcīgu kamēr starp viņiem paliks �ie vārdi, būs iespējams tikt pāri visām grūtībām.

-�� Un es mīlu tevi, viņ� �ukstēja. Ta�u gribu tev kaut ko pajautāt.

-��� Ko tad?

-��� Vai tās melnās biksītes, kas tev bija kājās Storma kompleksā, tu dabūji no Leblāna?

D�eina pārsteigumā iepleta acis.

-�� Vai tu esi jucis? Tās bija manējās! Es vienmēr valkāju melnu apak�veļu.

Rīgals nopūtās un aizvēra acis.

-��� Nu labi, viņ� sacīja. Ar to es varētu samierināties.

Un tad viņ� no jauna ieslīga miegā.

�oreiz sapņi bija daudz jaukāki.

Epilogs

Pēc divām dienām Pols Rīgals tika izrakstīts no slimnīcas. D�eina Koula viņu no ēkas izveda pa sāndurvīm, lai izvairītos no tā, ko viņa dēvēja par �trako �urnālistu varzu, kas klīst gar visiem logiem�. Aizvedusi viņu atpakaļ uz dzīvokli Septiņ�desmit piektajā ielā, D�eina nekavējoties viņu noguldīja, aizbāzīja viņam aiz muguras divus spilvenus un pagatavoja maltīti tādu Rīgals neatminējās baudījis vai veselu gadu.

Kad Rīgals bija ticis ar to galā, viņa nolika turpat blakus visus laikrakstus, kurus, slimnīcā gulēdams, viņ� bija palaidis garām. Ar dziļu riebumu, pats ar sevi cīnīdamies, viņ� spītīgi un apņēmīgi izcīnījās cauri visiem rakstiem, it kā tas, ka iz�lasītas pa�as ļaunākās versijas, sazin kā darītu vieglākas pār�dzīvotās sāpes. Viss bija vēl sliktāk, nekā viņ� bija iedomājies, ta�u, izurbies cauri visiem kriminālrakstiem, viņ� uzdūrās kā�dam citam, kur� lika sejā atplaukt smaidam.

Tas bija �New York Post\ Pa�ā sporta lappuses aug�galā bija ievietots acīs krīto�s virsraksts:

MAZAIS BILIJS ATGRIEZIES.

Raksts vēstīja, ka �jauniņais Bruklinas ģēnijs, pusaudzis Bilijs Ebots, kur� jau pirms desmit gadiem daudzināts kā �aha pasaules bieds�, esot nācis klajā ar paziņojumu, ka atgrie�oties turnīru sarakstos un, pēc visa sprie�ot, plānojot piedalīties cīņā par pasaules �empiona kausu �tuvāko divu gadu laikā. Ja vien krievi neizvairīsies no sacensības, kas ir visai iespējams, ņemot vērā, ka viņi visi ir gļēvuļi un nejēgas.�

Tālāk sekoja cilāts no Ebota runas. �Runāsim skaidri un gai�i. Klāt ir kompjuterizētā �aha laikmets. Nepaies necik ilgs laiks, un kāds no kompjūteriem pretendēs uz pasaules �empiona titulu. Tad nelīdzēs nekādas krievu mahinācijas. Pasaulei esmu nepiecie�ams es. Es pārstāvē�u cilvēci.�

-�� Lai tev labi sokas, Bilij! Rīgals nomurmināja.

-��� Ko tu saki? D�eina pārvaicāja.

-�� Neko, tikai skaitu lūg�anu, Rīgals attrauca.

-��� Par ko tad?

-Lai Dievs stāv klāt krieviem! Un kompjūteriem tāpat.

D�einas sejā atspoguļojās pilnīga neizpratne. Tad viņa izģērbās. Nosviedusi pēdējo apģērba gabalu, viņa piesardzīgi ieslīdēja Polam līdzās zem plānā palaga.

-�� Manuprāt, mēs esam gana ilgi cietu�ies, viņa sacīja.

-�� Par daudz ilgi, Rīgals atsaucās.

Nākamajā dienā �New York Times� �aha lappusē bija lasāms pēdējais sludinājums. Tas vēstīja:

KRITISKĀ POZĪCIJA

Apsveicu ar atgrie�anos, Bilij !

P.R.

Devs Slraikers

FINĀLSPĒLĒ

Redaktore G. �iliņa Korektores R. Rone, L. Smilga Operatori I. Sahareva, I. Smimova,

A. Kalnietis, E. Brencis

Izdevniecība �Kontinents�, LV-1080 Rīgā, Dzelzavas ielā 87, tālr. 576610.

Formāts 84x108/32. Augstspiedums. Iespiesta tipogrāfijā �Rota-3�, LV-1012 Rīgā, Brīvības ielā 139. Pasūt. № 34-3.

D. Straikers

St 620 Finālspēle: Romāns / No angļu vai. tulk. Ieva Kolmane. R, Kontinents, 1996. 397 lpp. (Pasaules bestsellers).

ISBN 9984-519-39-2

Informāciju par �o gramatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 576610.

[1] knickerbocker (angļu vai.) holandie�u izcelsmes ņujorkietis.

[2]bislwp (angļu vai.) bīskaps, arī laidnis.

[3] angliskie zirdziņa (knight) un karaļa (king) figūru apzīmējumi sakrīt, tālab modernākajā variantā zirdziņ� tiek apzīmēts ar burtu N.

[4] biljarda paveids.

[5] skrebls galdaspēle, kuras mērķis ir no nejau�i izvēlētiem burtiem sastādīt vār�dus un teikumus.