Sidnijs �eldons

Ienaidnieks bez sejas

Mana mū�a sievietēm: �or�ai, Mērijai un Natālijai

Bez desmit minūtēm vienpadsmitos no rīta de�besis sabirza baltu pārslu virpuļos, kas ātri ietina pilsētu. Mīkstais sniegs pārvērta jau apledoju�ās Manhetenas ielas pelēkā �ķīdonī, un asais decem�bra vēj� dzina cilvēkus, kuri bija devu�ies iegādā�ties Ziemassvētku dāvanas, atpakaļ uz viņu silta�jām mājām un dzīvokļiem.

Leksingtona avēnijā slaids vīrs dzeltenā vējja�kā pievienojās steidzīgajam pūlim pēc sava iek�ējā ritma. Viņ� gāja straujā solī, bet ne tik steidzīgi kā citi gājēji, kuri centās izbēgt aukstajam vējam. Vi�ņa galva bija augsti pacelta, un likās, ka vīrs ne�mana garāmgājējus, kuri tam bridi pa brīdim uz�grūdās. Beidzot viņ� bija brīvs no murga, kas to bija mocījis ilgus gadus, un devās mājās, lai pa�teiktu Mērijai, ka tas viss ir beidzies. Pagātne tiks aizmirsta, un nākotne likās daudzsolo�a un sau�laina. Virs domāja, kā iemirdzēsies sievas seja, kad viņ� tai pavēstīs jaunumus. Kad tas bija sasniedzis krustojumu ar Piecdesmit devīto ielu, luksofors pār�slēdzās uz sarkano gaismu, tā ka viņ� bija spiests apstāties reizē ar nepacietīgo pūli. Da�us soļus no�stāk ap lielu katlu līkņāja Pestī�anas armijas salavecītis. Vīrs iebāza roku kabatā, meklējot sīknau�du, ko varētu ziedot saticības un līdzjūtības Die�vam. Tajā pa�ā mirklī kāds tam iesita pa muguru, un viņ� nodrebēja. Tas dro�i vien bija kāds pār mēru ieķēris dzērājs, kur� Ziemassvētku gaidās cen�tās būt draudzīgs.

Vai arī Brūss Boids. Brūss, kur� nekad nebija apzinājies savu lielo spēku un vienmēr bija bērni��ķi priecājies, ja kādu varēja fiziski ievainot. Vīrs nebija sastapis Brū�u jau ilgāk nekā gadu. Viņ� at�skatījās, lai redzētu, kas tam iesitis. Pārsteigumā viņa ceļgali saļodzījās. Lēni, it kā vērodams sevi no liela attāluma, viņ� manīja sevi saļimstam uz trotuāra. Mugurā pulsēja asas sāpes, kas pama�zām pārņēma visu augumu. Kļuva grūti elpot. Vīrs vēroja kurpju parādi, kas, glu�i it kā būtu atdzīvo�ju�ās, klikstināja garām viņa sejai. Vaigs, kas bija piespiests noledoju�ajam asfaltam, bija kļuvis ne�jutīgs. Vīrs saprata, ka tam te nav jāguļ. Viņ� pa�vēra muti, lai palūgtu kādu palīgā, bet pa to ārā kūsto�ajā sniegā sāka mutuļot karsta, sarkana straume. Viņ� pārsteigti vēroja, kā tā tek pa trotu�āru un tad ieplūst notekā. Sāpes bija kļuvu�as asā�kas, bet vīrs tās neievēroja, jo piepe�i atkal atcerē�

jās labās ziņas. Viņ� bija brīvs! Viņ� pateiks Mēri�jai, ka ir brīvs! Vīrs aizvēra acis, lai ļautu tām at�gūties no �ilbino�ā sniega baltuma. Sniegs saplaka aukstā ūdenī, bet viņ� to vairs nejuta.

Karola Robertsa dzirdēja, kā atveras un aizve�ras uzgaidāmās telpas durvis un tajā ienāk vīrie�i. Pat nepaceļot galvu viņa varēja pateikt, kas tie tā�di ir. Viņi bija divi. Viens no vīriem bija gadus �etr�desmit piecus vecs. Viņ� bija īsts milzenis � aptu�veni se�as pēdas trīs collas gar�. Un muskuļains. Viņam bija masīva galva, iekritu�as tēraudzilas acis un drūmi saviebta mute. Otrs vīrs bija jaunāks. Viņa vaibsti bija smalkāki un jutekliskāki un brū�nās acis bija mo�as, un, kaut arī abi vīri bija ār�kārtīgi da�ādi, ta�u Karolai tas bija vienalga � tikpat labi viņi varēja būt Siāmas dvīņi.

Viņi bija ļoti klusi � tie�i tas Karolu uztrauca. Abiem vīriem tuvojoties, Karola juta, ka padusēs pretsviedru līdzekļa kārtiņai cauri sāk sūkties svied�ru straumītes. Viņa a�i pārdomāja visas savas vā�jās vietas. �iks? Dieva dēļ � viņ� ta�u jau vairāk nekā se�us mēne�us bija uzvedies rātni! Tas sākās tajā naktī �ika dzīvoklī, kad viņ� bija lūdzis Karo�lu kļūt par viņa sievu un apsolījies pamest bandu.

Semijs? Viņ� atradās kaut kur otrpus okeānam Gaisa Spēkos. Ja ar brāli kaut kas būtu noticis, neviens nesūtītu �os tēvaiņus paziņot par notiku��o. Nē, viņi noteikti bija ieradu�ies, lai apcietinātu Karolu pa�u. Viņa savā somiņā glabāja zālīti � varbūt kāds pārgudrs narkomāns būs to izpļāpā�jis. Bet kāpēc viņi bija divi? Karola centās sev ie�galvot, ka policisti nedrīkst tai pieskarties. Viņa j^air^ nebija nekāda Hārlemas melnādainā narko�māne, kuru nesodīti varēja piekaut. Vairs ne. Ta�gad Karola bija reģistratore vienam no pasaules di�ākajiem psihoanalītiķiem. Tomēr, abiem vīriem tuvojoties, sievietes panika pieauga. Zemapziņā glabājās drūmas atmiņas par daudzajiem gadiem, kas bija pavadīti, slapstoties smirdīgos, pārapdzī�votos dzīvokļos un gaidot, kad tur ielauzīsies bal�to cilvēku likumu aizstāvji, lai savāktu tēvu, māsu vai brālēnu.

Tomēr Karolas sejā neparādījās ne ēna no vi�ņas uztraukuma. Pirmo reizi uzmetot skatienu, abi izmeklētāji redzēja tikai jaunu un skaistu nēģerieti, tērpu�os izskatīgā smil�krāsas kostīmā. Viņas balss bija vēsa un atturīga.

���� Kā varu jums palīdzēt? � Karola pavaicā�ja.

Tad leitnants Endrjū Makgrīvijs, vecākais no abiem policistiem, pamanīja sviedru plankumus, kas pletās reģistratores kostīma �aketes padusēs. Cilu�i automātiski viņ� to iegaumēja kā interesan�tu informāciju, kuru varbūt varēs izmantot nākot�nē, � ārsta reģistratore par kaut ko bija uztrauk�ta. Makgrīvijs izvilka maku ar nobru�ātu policista nozīmīti, kas bija iestiprināta saplaisāju�ā ādas imi�tācijā. � Leitnants Makgrīvijs, deviņpadsmitais policijas iecirknis. � Tad viņ� norādīja uz savu partneri. � Izmeklētājs And�eli. Mēs esam no slep�kavību izmeklē�anas nodaļas.

�Slepkavība?� Karolai neviļus sāka trīcēt ro�kas. ��iks! Viņ� kādu nogalinājis! Viņ� lauzis sa�vu solījufnu un atgriezies bandā! Dro�i vien noor�ganizējis kādu laupī�anu un no�āvis kādu vai arī� pats ir no�auts� Miris? Vai to viņi gatavojās tai pavēstīt?� Karola juta, ka sviedru plankumi padu�sēs kļūst pla�āki, un tos piepe�i arī pamanīja. Lai gan Makgrīvijs lūkojās viņai sejā, Karola skaidri zināja, ka arī viņ� to ir pamanījis. Viņai un �īs pa�saules �makgrīvijiem�, lai saprastos, nebija vaja�dzīgi vārdi. Viņi viens otru atpazina jau pēc izska�ta vien. Tādi kā viņi viens otru pazina jau simtiem gadu.

���� Mēs vēlētos satikt doktoru D�ūdu Stīvensu, � sacīja jaunākais izmeklētājs. Policista tonis bija silts un pieklājīgs un atbilda viņa izskatam. Karola tikai tagad pamanīja, ka tā rokās atrodas brūnā papīrā ietīts un ar auklu pārsiets neliels sai�nis.

Pagāja vairāki mirkļi, kamēr viņa aptvēra po�licista teikto. Tātad tam nebija nekāda sakara ne ar �iku, ne Semiju, ne ari zālīti.

��� Man ļoti �ēl, � viņa sacīja, neveikli slēpda�

ma savu atvieglojumu. � Pie doktora Stīvensa ir pacients.

��� Tam būs nepiecie�amas tikai da�as minūtes laika, � iestarpināja Makgrīvijs. � Mēs vēlamies uzdot viņam da�us jautājumus. � Viņ� ieturēja pauzi. � To var izdarīt ne tikai �eit, bet ari polici�jas iecirknī.

Karola samulsusi pavērās abos policistos. Ko gan izmeklētāji no slepkavību izmeklē�anas dienes�ta varētu vēlēties no doktora Stīvensa? Lai ko tie arī nedomātu, doktors neko sliktu nav izdarījis. Viņa ta�u to pazina ļoti labi. Cik ilgi tad viņi bija pazīstami? �etrus gadus. Viss bija sācies naktī tie�sas zālē�

Pulkstenis jau rādīja tre�o nakts stundu, un no

l iesas zāles griestiem plūsto�ā gaisma vērta visu ne�dabiski bālu. Telpa bija veca, noplukusi un nemā�jīga. �eit vēdīja gandrīz taustāma baiļu smaka, kas hija uzkrājusies gadu gaitā glu�i kā vecas krāsas kārtas.

Karolai veicās, jo pie prokurora galda atkal sēdēja tiesnesis Mērfijs. Viņa jau bija ar to tikusies pirms divām nedēļām un tikusi cauri ar brīdināju�mu, jo tā bija pirmā reize. Respektīvi, tā bija pir�mā reize, kad �ie bastardi bija Karolu pieķēru�i. Viņa zināja, ka �oreiz tiesnesis tai piespriedīs cietumsodu.

Lieta, kas tika izskatīta pirms viņas, jau bija 11

gandrīz beigusies. Slaids atturīga izskata vīrs, kur� stāvēja pie prokurora galda, kaut ko stāstīja par savu klientu � resnu vīru rokudzel�os, kur� visu laiku drebēja. Karolai likās, ka slaidais vīrs ir ad�vokāts. Viņam piemita kaut kas īpatnējs, likās, ka viņam var uzticēties, un Karola juta, ka resnais ir laimīgs par �o aizstāvi. Karolai nebija neviena.

Tad abi vīri atbrīvoja apsūdzēto solu, un Ka�rola izdzirda savu vārdu. Viņa piecēlās, cie�i sa�spiezdama kopā trīco�os ceļgalus. Uzraugs viegli pagrūda Karolu uz apsūdzēto sola pusi. Tiesas zā�les klerks pasniedza tiesnesim apsūdzības rakstu.

Tiesnesis Mērfijs palūkojās Karolā, tad apsū�dzības rakstā.

��� Karola Robertsa. Uzmāk�anās garāmgājē�jiem, klaiņo�ana, marihuānas lieto�ana un preto��anās arestam.

Pēdējais gan bija tīrā neģēlība. Policists bija vi�ņai uzbrucis, tāpēc Karola aizsargājoties iespērusi tam pa kājstarpi. Viņa ta�u galu galā bija Savieno�to Valstu pilsone.

��� Tu jau �eit biji pirms pāris nedēļām, vai ne tā, Karola?

Viņa centās atbildēt pēc iespējas bijīgāk: � Lie�kas, ka tā, jūsu godība.

���� Un es tevi atlaidu ar brīdinājumu.

��� Jā, kungs.

���� Cik tad tev patiesībā ir gadu?

Viņa jau bija paredzējusi, ka tai to jautās.

Se�padsmit. �odien ir mana se�padsmitā dzim��anas diena. Daudz laimes man manā dzim�anas dienā! � viņa sacīja un izplūda rūgtās asarās. Mei�tenes augums raustījās aizturētās elsās.

Slaidais vīrs stāvēja turpat pie galda, vākdams kopā savus papīrus un kārtodams tos ādas diplo�mātā. Karolai sākot raudāt, viņ� pacēla galvu un bridi nolūkojās tajā. Tad kaut ko sacīja tiesnesim Mērfijam.

Tiesnesis izziņoja pārtraukumu, un abi vīri no�zuda prokurora telpās. Pēc piecpadsmit minūtēm uzraugs ieveda Karolu pie tiesne�a, kur� dedzīgi sarunājās ar slaido vīru.

���� Tev �odien ļoti veicas, Karola, � tiesnesis Mērfijs sacīja. � Tev tiks dota vēl viena iespēja, liesa nodod tevi doktora Stīvensa personīgā uz�raudzībā.

Tātad slaidais vīrs nebija advokāts � viņ� bija ārsts. Tomēr Karolai viss bija vienalga, kaut arī viņ� būtu D�eks Uz�ķērdējs. Viņa vēlējās tikai vie�nu � pēc iespējas ātrāk izkļūt ārā no �īs smirdo��as tiesas zāles, pirms tiesnesis vēl nav atklājis, ka �odien nav viņas dzim�anas diena.

Ārsts aizveda Karolu uz savu dzīvokli, pa ce�ļam uzturot nelielu sarunu, kas neprasīja no Karo�las nekādas atbildes, un ļaujot meitenei sakārtot savas domas. Viņ� apturēja ma�īnu modernas dzī�vojamās ēkas priek�ā Septiņdesmit pirmajā ielā, no kuras pavērās skats uz īstriveru. Ēkā de�urēja naktssargs un lifta operators, un Karolai, vērojot viņu pieklājīgo sasveicinā�anos, likās, ka tos ne�maz neizbrīni tas, ka ārsts pārrodas mājās trijos naktī kopā ar se�padsmit gadus vecu melnādainu klaidoni.

Karola nekad vēl nebija redzējusi dzīvokli, kas līdzinātos ārsta dzīvoklim. Dzīvojamā istaba bija ieturēta baltā krāsā, un abi garie, zemie dīvāni bi�ja pārvilkti ar auzu pelēku tvīdu. Starp abiem dī�vāniem atradās milzīgs kafijas galds ar bieza stikla virsu. Uz tā stāvēja liels �aha galdiņ� ar grebtām venēcie�u stila �aha figūrām. Pie sienām karājās slavenas gleznas. Gaitenī atradās monitors, kas rā�dīja vestibila ieeju. Vienā no dzīvojamās istabas stūriem atradās matēta stikla bārs un plaukti ar kristāla glāzēm un �ķīvjiem. Pa logu Karola pama�nīja pa īstriveru burājam mazas laivas.

��� Tiesas zāles man vienmēr liek justies izsal�ku�am, � D�ūds sacīja. � Kāpēc gan mums nepagatavot nelielas dzim�anas dienas pusdienas? � Un D�ūds ieveda Karolu virtuvē, kur tā noraudzī�jās, kā ārsts meistarīgi pagatavo omleti meksikā�ņu gaumē, ceptus kartupeļus fran�u gaumē, angļu smalkmaizītes, salātus un kafiju. � Viena no vec�pui�u priek�rocībām ir tā, � viņ� atzinās, � ka es varu gatavot, kad to vēlos.

Tātad ārsts bija vecpuisis bez mājās lutināmas daiļavas. Ja Karola tagad pareizi izspēlētu savas kārtis, tad varētu ieņemt �īs mīļākās vietu. Kad abi

I>ija beigu�i pusdienot, ārsts viņu aizveda uz viesu guļamistabu. Guļamistabas mēbeles bija zilas, pat gultas pārvalku rotāja zili rūtots raksts. Te bija arī /rina spāņu stila kumode ar misiņa rokturiem.

��� Vari te pavadīt nakti, � viņ� sacīja. � Es Irv sameklē�u kādu pid�amu.

Aplūkojot gaumīgi iekārtoto istabu, Karola domaja: �Karola, mazulīt, tu esi atradusi zelta bedri! �im vīri�ķim ir vajadzīga viena melna pakaļa � un tu vari viņam to dāvāt!�

5

Viņa izģērbās un nākamo pusstundu pavadīja du�ā. Kad Karola, ietinusi savu slaido, vizo�o aul�.umu dvielī, iznāca no vannasistabas, viņa pama�nīja, ka ārsts uz gultas nolicis vienu no savām pi�d�amām. Karola zino�i iesmējās un atstāja pid�a�mu, kur tā bija. Tad nosvieda dvieli un devās uz dzīvojamo istabu. Ārsta tur nebija. Karola palū�kojās pa durvīm, kas veda uz darbistabu. Ārsts sē�dēja pie liela, ērta galda, pār kuru liecās vecmodī�ga lampa. Darbistaba līdz pa�iem griestiem bija piekrauta grāmatām. Karola piegāja vīrietim no mugurpuses un noskūpstīja viņu uz kakla. � Sāk�sim, draudziņ� � viņa no�ukstēja. � Tu mani padari tik gribo�u, ka es to nespēju izturēt. � Ka�rola pieglaudās viņam cie�i klāt. � Ko tu gaidi, lielais papuci? Ja tu mani tūlīt neizdrātēsi, es sa�juk�u prātā.

Ārsts mirkli uzlūkoja meiteni ar savām domī�gajām, tum�i pelēkajām acīm. � Vai tad tev jau tā nepietiek nepatik�anu? � viņ� mierīgi pavaicāja.

���� Tu nespēj mainīt to, ka esi piedzimusi melna, bet kas gan ir teicis, ka tev jābūt paklīdu�ai, zālīti smēķējo�ai, se�padsmit gadus vecai melnai slam�pai?

Karola samulsusi lūkojās ārstā un centās sa�prast, ko bija izdarījusi nepareizi. Varbūt viņ�, lai uzbudinātos, sita savas partneres? Vai arī piederē�ja pie mācītāju tipa? Tādā gadījumā viņ� tagad pes�teļos, pāraudzinot Karolu, un tikai tad liksies ar viņu gultā. Meitene mēģināja vēlreiz. Pieliekusies Karola sāka glāstīt viņa vīrietību un �ukstēja:

���� Uz priek�u, mīļais! Izdari to manis dēļ.

Ārsts vieglītēm atbrīvojās no Karolas apskā�viena un apsēdināja viņu klubkrēslā. Viņa vēl ne�kad nebija jutusies tik apjukusi. Viņ� neizskatījās pēc geja, bet neko jau nekad nevarēja skaidri zi�nāt. � Kas tev padomā, mazais? Pasaki, kā tev patīk izlādēties, un es tev palīdzē�u.

���� Labi, � ārsts atteica, � patenkosim!

��� Tu domā � runāsim?

��� Tie�i tā!

Un viņi sarunājās. Visu nakti. Tā bija savādā�kā nakts, kādu Karola jebkad bija piedzīvojusi. Doktors Stīvenss visu laiku pārgāja no vienas tē�mas pie otras, pētot un pārbaudot viņas viedokli. Viņ� pavaicāja tās domas par Vjetnamu, geto un studentu dumpjiem. Katru reizi, kad Karolai likās, ka viņa beidzot ir atminējusi, ko īsti ārsts vēlas

panākt, viņ� aizsāka citu tēmu. Viņi runāja par tā�dām lietām, par kādām Karola nekad nebija dzir�dējusi, un tādām, kurās tā sevi uzskatīja par labā�ko eksperti pasaulē. Daudzus mēne�us vēlāk viņa bie�i pavadīja naktis nomodā, cen�oties atminē�ties to vārdu, domu, burvju teikumu, kas bija viņu pārvērtis, ta�u nespēja. Un visbeidzot Karola ap�tvēra, ka �āda burvju vārda nemaz nav bijis. Dok�tora Stīvensa veiktais bija pavisam vienkār�s � viņ� bija parunājies ar Karolu. Patie�ām parunājies. Ne�kad pirms tam neviens to nebija darījis. Ārsts pret viņu bija izturējies kā pret cilvēku, līdzvērtīgu būt�ni, kuras domas un jūtas tam bija nozīmīgas.

Tonakt pēc ilgās sarunas Karola piepe�i ap�tvēra savu kailumu un devās uz guļamistabu uz�vilkt pid�amu. Ārsts ienāca pie viņas, apsēdās uz gultas malas, un viņi vēl turpināja sarunu. Tie dis�kutēja par Mao Dzedunu, havajie�u dejām un nar�kotikām. Un arī par Karolas tēvu un māti, kuri tā arī nekad nebija apprecēju�ies. Viņa tam atklāja pārdzīvojumus, par kuriem nekad nevienam nebi�ja stāstījusi. Domas, kas līdz �im bija glabāju�ās kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā. Kad Karola bei�dzot aizmiga, viņa jutās pilnībā iztuk�ota. Bija glu�i tā, it kā viņai būtu veikta liela operācija un no tās būtu aiztecējusi vesela upe indes.

No rīta pēc brokastīm ārsts viņai pasniedza simt dolāru.

Karola saminstinājās, tad beidzot sacīja: � Es

samelojos � vakar nebija mana dzim�anas diena.

���� Es zinu, � viņ� iesmējās. � Bet tiesnesim� mēs to neteiksim. � Tad ārsta izturē�anās mainī�jās. � Tu vari ņemt �o naudu un doties prom no �ejienes, un neviens tevi netraucēs līdz nākamajai reizei, kad tevi atkal noķers policija. � Viņ� uz mirkli apklusa, tad piebilda: � Man ir vajadzīga reģistratore. Domāju, ka tu lieliski spētu tikt galā ar �o darbu.

Karola neticīgi palūkojās ārstā. � Jūs mani vērtējat pārāk augsti. Es nemāku ne stenografēt, ne rakstīt uz rakstāmma�īnas.

��� Tu to iemācītos, ja dotos atpakaļ uz skolu.

Karola mirkli lūkojās ārstā, tad kaismi sacīja:

���� Es par to nekad neesmu domājusi. Tas izklau�sās lieliski. � Viņa nespēja vien sagaidīt, kad bei�dzot tiks ārā no �ī dzīvokļa ar ārsta dotajiem simt dolāriem un varēs tos iesviest sejā pui�iem un mei�tenēm, kas Hārlemā pulcējās pie Fi�mena zālī�u veikala, kur apgrozījās arī mafijas darboņi. Viņai pietiktu naudas, lai sapirktos zālīti veselai nedēļai.

Kad Karola iegāja Fi�mena zālī�u veikalā, vi�ņa jutās tā, it kā būtu bijusi te visu laiku. Viņa redzēja tās pa�as drūmās sejas un dzirdēja to pa�u aizsmaku�o balsu murdoņu. Karola beidzot atkal bija mājās, tomēr visu laiku domāja par ārsta dzī�vokli. Ne jau mēbeles bija tās, kas radīja lielo at��ķirību. Viņa dzīvoklis bija tik� tīrs. Un kluss. Tas bija glu�i kā maza saliņa kādā citā pasaulē, uz ku-

Hi ,irsis tai bija piedāvājis caurlaidi. Ko gan Karo11 v.īrēja zaudēt? Viņa varēja pamēģināt� smiekla pn , lai pierādītu, ka ārstam nav taisnība, ka viņa

11 > nespēj.

Pa�ai par lielu pārsteigumu, Karola iestājās vā�ktu skolā. Viņa pameta savu mēbelēto istabiņu ar l.is sarūsēju�o izlietni, smirdo�o tualeti, zaļpelēko Inļ�ii un �īksto�o dzelzs gultiņu, kurā bija mīlēju�sies un ķīvējusies. Da�kārt viņa te bija bijusi skaisl,i bagātniece, kas ieradusies Parīzē, Londonā vai l'omā, un vīrietis, kas viņu mīcīja, � bagāts, iz��U.itīgs princis, kur� glu�i vai mira no vēlē�anās k.irolu apprecēt. Bet, kad katrs vīrietis bija sasnietl/is ilgoto un novēlies no viņas, Karolas sapnis iz�ausa. Līdz nākamajai reizei.

Karola pat neatskatīdamās pameta savu dzī�voklīti un visus prin�us un devās atpakaļ dzīvot I >ie vecākiem. Doktors Stīvenss solījās pabalstīt vi�ņu, kamēr tā mācīsies, un Karola beidza koled�u rtr visaugstākajām sekmēm. Ārsts ieradās uz tās '

i/laidumu, un viņa pelēkajās acīs mirdzēja lepnums.

Karolai bija kāds, kas tai ticēja. Viņa vairs nebija �nekas�. Pa dienu Karola strādāja �Nedick's� vei�kalā, bet vakaros apmeklēja sekretāru kursus. Nā�kamajā dienā pēc kursu beig�anas viņa iestājās dār�ki pie doktora Stīvensa un nu varēja atļauties īrēt pati savu dzīvokli.

Turpmākajos �etros gados doktors Stīvenss pret viņu vienmēr izturējās ar tādu pa�u iecietību,

kādu bija izrādījis viņu pirmajā tik�anās reizē. Sā�kumā Karola gan gaidīja, ka ārsts kādreiz atgādi�nās tai pagātni un to, par ko tā tagad ir kļuvusi. Bet visbeidzot Karola nonāca pie secinājuma, ka ārsts viņu vienmēr ir saskatījis tādu, kāda viņa bi�ja pa�reiz. Viņ� bija tikai palīdzējis tai pilnveidot sevi. Kad vien Karolai radās problēmas, viņ� vien�mēr bija atradis laiku ar to aprunāties. Tagad mei�tene vēlējās viņam pastāstīt par sevi un Ciku, bet arvien atlika �o sarunu uz vēlāku laiku. Karola vē�lējās, lai viņas doktors Stīvenss varētu lepoties ar viņu. Ārsta dēļ viņa būtu spējīga izdarīt absolūti visu � pārgulēt ar viņu, nogalināt viņa dēļ�

Un tagad te stāvēja �ie divi bastardi no slepka�vību izmeklē�anas nodaļas un vēlējās satikt ārstu.

Makgrīvijs kļuva nepacietīgs. � Kā tad īsti būs, mis? � viņ� pavaicāja.

���� Man ir dots rīkojums nekad netraucēt ār�stu, kad pie viņa atrodas pacients, � Karola atbil�dēja, ta�u tad pamanīja Makgrīvija acīs nozibsnam dusmas. � Es viņam piezvanī�u. � Viņa pacēla telefona klausuli un nospieda savienojuma pogu. Pēc trīsdesmit sekundēm klusuma klausulē ieska�nējās doktora Stīvensa balss: � Jā?

��� Te ir ieradu�ies divi izmeklētāji un vēlas jūs satikt, doktor. Viņi ir no slepkavību izmeklē�anas nodaļas.

Karola centās saklausīt ārsta balsī uztrauku�mu� nervozitāti� bailes. Ta�u nekā tāda nesaklaum|.i. � Viņiem nāksies pagaidīt, � viņ� sacīja. Tad Nitvicnojums pārtrūka.

Karola juta lepnumu. Izmeklētāji varēja iebai�du viņu, bet nespēja piespiest ārstu zaudēt savu �i.iju. Viņa izvairīgi pavērās viņos.�Jūs pa�i dzirdcļāt.

���� Cik ilgi pie viņa vēl būs �is pacients? � pav.ucāja And�eli, jaunākais no vīriem.

Karola palūkojās pulkstenī, kas stāvēja uz gal�da. � Vēl kādas divdesmit piecas minūtes. Tas �o�dien ir viņa pēdējais pacients.

Abi vīri saskatījās.

���� Mēs gaidīsim� � Makgrīvijs nopūtās.

Viņi apsēdās krēslos. Makgrīvijs vēroja Karo�lu. � Jūs man liekaties pazīstama, � viņ� sacīja.

Tātad Karola nebija nodota. �is tips tikai cen-

i.������ is kaut ko izok�ķerēt. �Jūs ta�u zināt, kā ļaudis mēdz teikt, � Karola atbildēja. � Visas medmā�sas �ķiet līdzīgas.

Precīzi pēc divdesmit piecām minūtēm Karola dzirdēja aizcērtamies blakustelpas durvis, kas ve�da no ārsta kabineta uz gaiteni. Pēc mirkļa kabi�neta durvīs parādījās doktors D�ūds Stīvenss. Ie�raudzījis Makgrīviju, viņ� saminstinājās. � Mēs jau esam tiku�ies, � doktors sacīja, ta�u nespēja atcerēties, kur.

Makgrīvijs nevērīgi pamāja ar galvu. � Jā� Leitnants Makgrīvijs. � Tad norādīja uz savu bied�ru. � Izmeklētājs Frenks And�eli.

D�ūds un And�eli sarokojās. � Ienāciet, lū�dzu!

Vīri iegāja D�ūda kabinetā, un durvis aiz vi�ņiem aizvērās. Karola nolūkojās tiem pakaļ, cenz�damās nomierināties. Makgrīvijs likās noskaņots pret doktoru Stīvensu naidīgi. Bet varbūt tāda bija viņa daba vispār? Karola bija pārliecināta tikai par vienu � piesvīdu�o kostīmu nāksies nest uz tīrīta�vu.

D�ūda kabinets bija iekārtots fran�u stilā � kā lauku mājas dzīvojamā istaba. Te nebija rak�stāmgalda. Tā vietā telpā bija izkārtoti ērti krēsli un mazi galdiņi, virs kuriem greznojās autentiskas antīkas lampas. Telpas otrā galā privātas durvis veda uz gaiteni. Grīdu klāja bagātīgi izrakstīts Edvarda Fīldsa paklājs, un kaktā stāvēja ērts, ar da�mastu pārvilkts stūra dīvāns. Makgrīvijs pamanī�ja, ka pie sienām nekarājas diplomi. Pirms do�a�nās �urp viņ� bija pārbaudījis � ja doktors Stīvenss to vēlētos, viņ� varētu ar diplomiem un ser�tifikātiem noklāt visas sienas.

��� �is ir pirmais psihiatra kabinets, kurā es jeb�kad esmu bijis, � And�eli, manāmi pārsteigts, sa�cīja. � Es vēlētos, kaut mana māja izskatītos �ā�da.

��� Tas nomierina manus pacientus, � D�ūds nepiespiesti atbildēja. � Starp citu, es esmu psi�hoanalītiķis.

��� Atvainojiet, � And�eli pavaicaja, � kada ir at�ķirība?

�� Apmēram piecdesmit dolāri stundā, � Makgrīvijs iejaucās. � Mans partneris tā īsti nepazīst �o vidi.

Partneris. Un piepe�i D�ūds atcerējās � Makgrīvija partneris tika no�auts, bet Makgrīvijs pats ievainots kāda dzērienu veikala aplaupī�anas lai�kā pirms �etriem vai varbūt pieciem gadiem. Ares�tēts tika kāds sīks laupītājs Eimoss Zifrens. Zifrena advokāts bija lūdzis ap�ēlot viņa klientu kā ga�rā vāju. D�ūds tika uzaicināts kā aizstāvības eks�perts, lūdzot tam noteikt Zifrena stāvokli. Viņ� konstatēja, ka Zifrens ir neglābjami slims, tāpēc noziedznieks izbēga nāvessodam un tika nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu.

����� Tagad es jūs atceros, � D�ūds sacīja.

���� Zifrena lieta. Jūs dabūjāt trīs lodes, bet jūsu partneris tika no�auts.

���� Un es atceros jūs, � Makgrīvijs atbildēja.

-������ Jūs izglābāt slepkavu.

���� Kā varu jums palīdzēt?

��� Mums ir nepiecie�ama �āda tāda informāi ija, doktor. � Viņ� pamāja And�eli, un tas sāka .itraisīt auklu, ar kuru bija pārsiets sainis. � Mēs vēlētos, lai jūs identificējat kādu lietu, � Makgrīvijs turpināja. Viņa tonis bija piesardzīgs, ta�u ne-

lo neļāva nojaust.

And�eli attina saini un izņēma dzeltenu vaska23

drānas vējjaku. � Vai kādreiz esat redzējis �o vēj�jaku?

���� Tā izskatās glu�i kā mana, � D�ūds pār�steigts sacīja.

����� Tā arī ir jūsu. Vismaz tajā ir ie�ūts jūsu vārds.

���� Kur jūs to atradāt?

���� Kāpēc jūs domājat, ka mēs to atradām? � Abi vīri vairs nelikās nevērīgi. Viņu izturē�anās bi�ja gandrīz nemanāmi mainījusies.

D�ūds mirkli vēroja Makgrīviju, tad paņēma no galda pīpi un sāka to piepildīt ar tabaku no tabakas dozītes. � Domāju, ka jums pienāktos pa�stāstīt man, kas īsti ir noticis, � viņ� klusi sacīja.

���� Par to vējjaku, doktor� � Makgrīvijs tur�pināja. � Ja tā ir jūsu, mēs vēlētos zināt, kā jūs no tās �ķīrāties.

>

��� Tas nav nekāds noslēpums. Kad es �orīt de�vos uz �ejieni, mirgoja sīks lietutiņ�. Mans lietus�mētelis atrodas tīrītavā, tāpēc es uzvilku dzelteno vējjaku. Es to glabāju saviem zvejas braucieniem. Sāka stipri snigt, bet viens no maniem pacientiem nebija paņēmis līdzi lietusmēteli, tāpēc es tam ļāvu paņemt manu vējjaku� � Piepe�i ārsts uztraukti aprāvās. � Kas ar viņu ir noticis?

���� Par ko jūs runājat? � Makgrīvijs pavai�cāja.

���� Par manu pacientu � D�onu Hansonu.

��� Paskat! � And�eli klusi sacīja. � Jūs esat trāpījis taisni desmitniekā. Iemesls, kāpēc misters I lansons nevarēja pats jums atdot jūsu vējjaku, ir t.is, ka viņ� ir miris.

D�ūds juta, ka pār muguru pārskrien �ausmu drebuļi. � Miris?

���� Kāds viņam iegrūdis mugurā nazi, � Makl�i īvijs paskaidroja.

D�ūds neticīgi pavērās viņā. Makgrīvijs izņē�ma And�eli no rokām vējjaku un pagrieza to tā, lai D�ūds varētu saskatīt lielo, netīro plankumu. Vējjakas aizmugure bija notraipīta tum�ā hennas brūnā krāsā. D�ūdam kļuva slikti.

���� Kas gan varēja vēlēties viņu nogalināt?

����� Mēs cerējām, ka jūs mums to pavēstīsiet, doktor, � sacīja And�eli. � Kur� gan to varētu zināt labāk par viņa psihoanalītiķi?

D�ūds bezpalīdzīgi papurināja galvu. � Kad tas notika?

���� �orīt pulksten vienpadsmitos. Leksingtona avēnijā, tikai kvartālu no jūsu biroja, � Makgrī�vijs atbildēja. � Vairāki desmiti cilvēku redzēju�i, ka viņ� nokrīt, ta�u biju�i pārāk aizņemti, steidzo�ties mājās, lai sagatavotos Ziemassvētku vakaram, tāpēc atstāju�i viņu tur sniegā noasiņojam līdz nā�vei.

D�ūds satvēra galda malu, un viņa pirkstu kau�liņi no cie�ā tvēriena kļuva balti.

����� Cikos Hansons �eit bija? � pavaicāja An�d�eli.

��� Pulksten desmitos.

���� Cik ilgas ir jūsu nodarbības, doktor?

��� Piecdesmit minūtes.

��� Vai viņ� devās prom, tiklīdz nodarbība bija beigusies?

��� Jā. Mani jau gaidīja nākamais pacients.

���� Vai Hansons devās prom cauri reģistratū�ras istabai?

��� Nē. Mani pacienti ienāk cauri reģistratūrai, bet dodas prom pa �īm durvīm. � Viņ� norādīja uz durvīm, kas veda uz gaiteni. � Tādā veidā viņi nekad nesatiek cits citu.

Makgrīvijs pamāja. �Tātad Hansons tika no�galināts da�as minūtes pēc tam, kad bija atstājis jūsu kabinetu. Kāpēc viņ� pie jums nāca?

D�ūds saminstinājās. � Man ļoti �ēl, bet es nevaru apspriest ārsta un pacienta attiecības.

��� Kāds viņu ir nogalinājis, � Makgrīvijs ie�bilda. � Jūs varētu mums palīdzēt atrast slep�kavu.

D�ūda pīpe bija izdzisusi, un viņ� novilcināja laiku, to aizdedzinot no jauna.

��� Cik ilgi viņ� nāca pie jums? � �oreiz jautā�tājs bija And�eli. Policisti vienmēr strādāja divatā.

��� Trīs gadus, � D�ūds atbildēja.

��� Kāda bija viņa problēma?

D�ūds samulsa. Viņ� atcerējās, kāds �orīt bija D�ons Hansons � uztraukts, smaido�s, nepacie�tīgs izbaudīt savu jauno brīvību. � Viņ� bija ho-

Ilioseksuālis.

���� Ak tad atkal būs darī�ana ar kādu no �iem skaistulī�iem, � Makgrīvijs rūgti novilka.

���� Viņ� bija homoseksuālis, � D�ūds sacīja.

�� Bet nu bija izārstēts. Es viņam �orīt sacīju, ka

i.��������� un nav vairs pie manis jānāk. Viņ� gribēja atgriez�ties pie savas ģimenes. Viņam ir� bija sieva un divi bērni.

��� Mīkstais ar ģimeni? � Makgrīvijs pavaicāja.

��� Tā bie�i gadās.

���� Varbūt viens no viņa draudziņiem nevēlē�tas zaudēt savu partneri. Viņi saķildojās. Tad �is draudziņ� zaudēja savaldī�anos un iegrūda Han�si >uam mugurā nazi.

D�ūds apdomāja dzirdēto. � Tas ir iespē�ta ms, � viņ� domīgi sacīja, � ta�u es tam neticu.

����� Kāpēc gan ne, doktor? � pavaicāja And�eli.

���� Hansonam jau gadu nebija nekādas homo�seksuālas attiecības. Vairāk gan iespējams, ka kāds ( i enties viņu aplaupīt. Hansons bija no tiem cilvē-

kiem, kas viegli ielai�as kautiņos.

���� Varonīgs mīkstais ar ģimeni� � Makgrī�vijs drūmi piebilda. Tad izņēma cigāru un aizde�dzināja to. � Tomēr �ajā laupī�anas versijā kaut kas nesakrīt � viņa maks nebija aizskarts. Tajā bija vairāk nekā simt dolāru. � Viņ� gaidīja D�ūila reakciju.

���� Ja mums ir darī�ana ar traku, tad tas visu

padara daudz vienkār�āku, � And�cli izteica sa�vas domas.

���� Nebūt ne, � D�ūds iebilda, pieiedams pie loga. � Palūkojieties uz �o pūli tur lejā. Katrs div�desmitais ir bijis vai ari vēl tiks ievietots trakonamā.

���� Bet ja jau cilvēks ir traks�

����� Viņam nemaz nav obligāti jāizskatās tā�dam, � D�ūds paskaidroja. � Uz katru acīm re�dzamu vājprāta gadījumu ir desmit tādu, kurus nav iespējams noteikt.

Makgrīvijs nopētīja D�ūdu ar atklātu interesi.

��� Jūs daudz zināt pārcilvēkā dabu, vai ne tā, dok�tor?

����� Nav tāda jēdziena kā �cilvēka daba�, � D�ūds atbildēja. � Vēl jo vairāk nav �dzīvnieka dabas�. Pamēģiniet vienādot trusīti un tīģeri! Vai arī vāveri un ziloni.

��� Cik ilgi jūs jau praktizējat psihoanalīzē? � pavaicāja Makgrīvijs.

���� Divpadsmit gadus. Kāpēc jūs tā vaicājat?

Makgrīvijs paraustīja plecus. �Jūs esat izska�tīgs vīrietis. Varu saderēt, ka daudzi no jūsu pa�cientiem jūsos iemīlas, vai tā nav?

D�ūda skatiens atsala. � Es nesaprotu jūsu teiktā jēgu.

��� Ak, izbeidziet, dok! Protams, ka jūs sapro�tat. Mēs abi esam pietiekami ilgi dzīvoju�i �ajā pa�saulē. Mīkstais ienāk �ajā kabinetā un atrod priek�ā

I.iimu, izskatīgu ārstu, kuram var izsūdzēt visu, kas 11/ sirds. � Izmeklētāja maniere kļuva draudzīga.

Vai tie�ām jūs man gribēsiet iestāstīt, ka �ajos trijos gados, guļot uz jūsu dīvāna, Hansons ne rei�zi nav jums atzinies mīlestībā?

D�ūds lūkojās viņā trulu skatienu. � Vai tā |iis saprotat dzīves pieredzi, leitnant?

Makgrīvijs tomēr turpināja: � Tā būtu varē11s notikt. Un es jums pateik�u, kas vēl būtu varējis notikt. Jūs teicāt, ka esat pavēstījis Hansonam, ka l.ini vairs nav jānāk pie jums. Varbūt viņam tas ik patika, jo �ajos trijos gados bija kļuvis atkarīgs no jums. Varbūt jūs sakāvāties�

D�ūda seja pietvīka dusmās.

And�eli centās novērst saspīlētās attiecības.

-�������� Varbūt jūs varat iedomāties kādu, kam būtu iemesls ienīst Hansonu, doktor? Vai varbūt kādu, 1 uru viņ� būtu ienīdis?

��� Ja tāda persona būtu, � D�ūds sacīja, � es ļiims to pateiktu. Man liekas, ka es zinu visu par I >�onu Hansonu. Viņ� bija laimīgs vīrs. Viņ� ne�vienu neienīda, un es arī nezinu nevienu, kas būtu ienīdis viņu.

����� Cik labs raksturojums! Jūs noteikti esat viens sasodīts ārsts, � Makgrīvijs sacīja. � Mēs paņemsirh līdzi viņa failu.

� � Nē.

���� Mēs varam dabūt prokurora atļauju.

���� Tad dariet to! �ajā failā nav nekā tāda, kas

varētu jums palīdzēt.

��� Tad kādu gan ļaunumu varētu radīt tas, ka jūs mums to iedotu? � pavaicāja And�eli.

��� Tas varētu aizvainot Hansona sievu un bēr�nus. Jūs neesat uz pareizajām pēdām. Jūs atklāi siet, ka Hansonu nogalinājis sve�inieks.

��� Es tā nedomāju, � Makgrīvijs ie�ņācās.

And�eli ietina vējjaku un apsēja saini ar aukļ

lu. � Mēs jums to atdosim, kad būsim izdarīju�i da�as analīzes.

���� Varat to paturēt, � D�ūds atteica.

Makgrīvijs atvēra durvis, kas veda uz gaiteni.

���� Mēs vēl ar jums sazināsimies, doktor. � Viņ� devās prom. And�eli pamāja ārstam un sekoja Makgrīvijam.

Kad kabinetā ienāca Karola, D�ūds vēl arvien domīgi stāvēja pie loga. � Vai viss ir kārtībā? � viņa vilcinādamās pavaicāja.

��� Kāds ir nogalinājis D�onu Hansonu.

��� Nogalinājis?

��� Viņ� ir nodurts.

��� Ak Dievs! Bet kāpēc?

���� Policija to nezina.

����� Cik briesmīgi! � Karola pamanīja sāpes D�ūda acīs. �Vai varu jums kaut kā palīdzēt, dok�tor?

���� Vai tu, lūdzu, neaizslēgtu kabinetu, Karo�la? Es do�os apraudzīt misis Hansoni. Es vēlos pats viņai to pavēstīt.

-Neuztraucieties, es par visu parūpē�os.

� Paldies!

I )�ūds devās prom.

I�ēc trīsdesmit minūtēm Karola jau bija beigum s.ikārtot failus un pa�reiz aizslēdza savu galdu, 1' .111 atvērās gaiteņa durvis. Pulkstenis bija jau pāri Nē�iem, un ēka bija slēgta. Karola, uzmetusi ska�tienu, ieraudzīja smaido�u vīrieti, kur� tai tuvojās.

Mērija Hansonc bija glu�i kā lellīte � maza auguma, skaista un smalki veidota. Ārēji viņa li�kās maiga rakstura dienvidu skaistule, bet savā bū�tībā bija nesalau�ama. D�ūds bija ticies ar Mēriju nedēļu pēc viņas vīra terapijas uzsāk�anas. Mērija histēriski bija cīnījusies pret ārstē�anos, un D�ūds bija izlūdzies sarunu ar viņu.

����� Kāpēc gan jūs tik ļoti nevēlaties, lai jūsu vīrs sāk ārstēties? � viņ� bija vaicājis.

���� Es nevēlos, ka mani draugi saka, ka esmu precējusies ar traku, � viņa sacīja D�ūdam. � Pa�sakiet viņam, lai viņ� dod man �ķir�anos, tad va�rēs darīt visu, ko vien vēlas.

D�ūds viņai paskaidroja, ka �ķir�anās varētu pavisam sagraut D�ona veselības stāvokli.

��� Vairs nav palicis nekas, ko sagraut, � Mē�rija kliedza. � Būtu es zinājusi, ka viņ� ir mīk�stais, � kā jums liekas, vai tad es būtu viņu precē�jusi? Viņ� ir sieviete!

���� Katrā vīrietī ir daļa sievietes, � D�ūds at�bildēja. � Glu�i tāpat, kā katrā sievietē ir daļa vīrie�a. Jūsu vīra gadījumā ir radu�ās da�as psiholuftiskas problēmas, kuras ir jāpārvar. Tomēr viņ� mis.is, misis Hansone. Domāju, ka jums savam Vil.un jāpalīdz gan viņa pa�a, gan arī bērnu dēļ.

1 >/.ūds bija strīdējies ar Mēriju vairāk nekā trīs �dimdas, un beigu beigās viņa bija negribīgi piekri�tusi nogaidīt ar laulības �ķir�anu. Turpmākajos mēne�os viņa ieinteresējās un vēlāk arī pati iesais�ties cīņā par vīra dvēselisko mieru. D�ūds gan bijti sevī apņēmies nekad neārstēt precētus pārus, bet Merija bija lūgusi atļauju arī viņai kļūt par tā pai lenti, un tas bija izrādījies svētīgi. Kop� Mērija vika saprast pati sevi un to, kur tā bija kļūdījusies I i sieva, D�ons sāka atveseļoties.

Un tagad D�ūds bija ieradies, lai Mērijai pa�vēstītu, ka viņas vīrs ir ne�ēlīgi noslepkavots. Viņa liikojās ārstā, nespēdama noticēt tikko dzirdētaļ.im, būdama pārliecināta, ka tas ir sava veida lulbs joks. Un tad pār sievieti nāca atklāsme.

-�������� Viņ� vairs nekad neatgriezīsies pie manis! � Merija kliedza. � Viņ� vairs nekad neatgriezīsies pie manis! � Sāpēs un izmisumā viņa glu�i kā tāds ievainots dzīvnieks sāka plosīt savu apģērbu. Tad istabā ienāca se�gadīgie dvīņi, un pēc mirkļa tajā jau valdīja haoss. D�ūdam izdevās nomierināt bēr�nus, un viņ� tos aizveda uz kaimiņu māju. Iedevis misis Hansonei nomierino�u līdzekli, viņ� izsauca ģimenes ārstu. Kad D�ūds bija pārliecinājies, ka vairs nekādi nespēj palīdzēt, tas devās prom. Viņ� iekāpa savā ma�īnā un, domās iegrimis, bezmērķī�gi braukāja pa pilsētu. Hansons bija izcīnījies ārā no elles, bet tobrīd, kad viņ� svinēja uzvaru� Tā bija tik bezjēdzīga nāve. Vai tas varēja būt kāds homoseksuālis, kas viņam bija uzbrucis? Kāds ag�rākais mīlnieks, kur� bija saniknots par to, ka Han�sons to pametis? Tas, protams, bija iespējams, ta��u D�ūds tam neticēja. Leitnants Makgrīvijs bija teicis, ka Hansons bija nogalināts tikai kvartālu no viņa biroja. Ja slepkava būtu bijis kāds naida pārpilns homoseksuālis, viņ� būtu norunājis ar Hansonu tik�anos kādā nomaļā vietā, lai vai nu piespiestu viņu atgriezties, vai arī pirms nogalinā��anas vēl izkliegtu visus savus pārmetumus. Viņ� nebūtu tam uzbrucis ar nazi ļau�u pārpilnā ielā un tad aizbēdzis.

Priek�ā pie pagrieziena D�ūds pamanīja tele�fona būdiņu un piepe�i atcerējās, ka bija apsolījis doktoram Pīteram Hadlijam un viņa sievai Norai kopā papusdienot. Viņi bija D�ūda tuvākie drau�gi, bet pa�reiz viņ� nebija noskaņots tikties ar kā�du. Apturējis ma�īnu ceļa malā, D�ūds iegāja tele�fona būdiņā un uzgrieza Hadliju numuru. Klausu�

li�� pacēla Nora. � Tu kavē! Kur tu esi?

��� Nora, � D�ūds sacīja, � baidos, ka es �o�vakar nevarē�u ierasties.

���� Tu nedrīksti neierasties, � viņa, burtiski, īdēja. � Esmu sameklējusi tev vienu seksīgu blon�dīni, kura ilgoties ilgojas iepazīties ar tevi.

����� Nāksies to atlikt uz kādu citu vakaru, �

I >/mis atteicās. � Es patiesi nejūtos labi. Lūdzu, iti v.unojies manā vietā.

��������������� Ārsti! � Nora ie�ņācās. � Pagaidi mirklī-

ii,�� mlīt es iedo�u klausuli tavam draudziņam.

Klausulē ieskanējās Pītera balss. � Vai kaut 1' 4�s ir noticis, D�ūd?

D�ūds saminstinājās. � Vienkār�i smaga die-

ii.����� i, Pīt� Es tev par to pastāstī�u rīt no rīta.

�� Tu palaidīsi garām vienu skaistu zviedrieti. Viņa patie�ām ir vienreizēja.

�� Es iepazī�os ar viņu kādu citu reizi, � D�ūds apsolīja. Viņ� dzirdēja steidzīgu sa�ukstē�anos, tad ļ<K telefona atkal pienāca Nora. � Viņa �eit būs iii i Ziemassvētkos, D�ūd. Vai tu ieradīsies?

Viņ� atkal samulsa. � Mēs par to parunāsim vclāk, Nora. Man ļoti �ēl, ka tā �ovakar sanāca. � I >/iids nolika klausuli. Viņ� vēlējās, kaut zinātu kadu taktisku veidu, kā apturēt Noras kā savedē|as plānus.

D�ūds bija apprecējies augstskolas pēdējā ga>l.i. Elizabete specializējās sociālajās zinātnēs. Vi�ņa bija jautra, jauka un atsaucīga, viņi abi bija ļoti l.uini un ļoti iemīlēju�ies. Abi loloja grandiozus plā�nus, kā pārveidot pasauli un radīt bērnus. Un tad viņu laulības pirmajā gadā Elizabete un viņu vēl nedzimu�ais bērns Ziemassvētku vakarā gāja bojā autoavārijā. D�ūds pilnībā iegremdējās darbā un ar laiku kļuva par vienu no izcilākajiem valsts psi�hoanalītiķiem. Un tomēr viņ� vēl arvien nespēja kopā ar citiem cilvēkiem svinēt Ziemassvētkus. Kaut kādā ziņā � kaut arī viņ� centās sevi pārlie�cināt, ka tā nav pareizi, � D�ūds uzskatīja, ka pie�der Elizabetei un viņu bērnam.

Atvēris telefona būdiņas durvis, viņ� pamanīja meiteni, kura jau ilgāku laiku bija gaidījusi ārpu�sē. Viņa bija jauna un glīta, ģērbusies apspīlētā d�emperī, minisvārciņos un ko�ā lietusmētelī. Viņ� steidzīgi izgāja no būdiņas. � Atvainojiet, lūdzu!

���� Nekas� � Meitene tam veltīja siltu smai�du, tomēr viņas seja palika skumja. Viņ� jau reiz bija redzējis �ādu skatienu. Tās bija vientuļa cilvē�ka ilgas, kas meklēja ceļu pāri barjerai, kuru viņ� neapzināti bija uzcēlis starp sevi un citiem cilvē�kiem.

Ja D�ūds arī apzinājās, ka viņam piemīt pie�vilcība, kas piesaista sievie�u uzmanību, �ī do�ma bija dziļi apslēpta zemapziņā un viņ� nekad nepārdomāja, kāpēc tā ir. Tas, ka sievie�u kār�tas pacienti mēdza viņā iemīlēties, nepalīdzēja, bet apgrūtināja. Da�reiz tas viņa dzīvi ļoti sa�re�ģīja�

D�ūds, draudzīgi pamājis ar galvu, pagāja ga�rām meitenei, ta�u juta, ka tā paliek stāvam lietū un nolūkojas, kā viņ� aizbrauc.

D�ūds vadīja ma�īnu pa īstriveras ceļu, brauk�dams �Merritt Parkway� virzienā. Pēc pusotras stundas viņ� jau bija sasniedzis Konektikutas ma�ģistrāli. Sniegs, kas Ņujorkā bija pārvērties netīrā

�ķīdonī, kā pasakā bija pārvērtis Konektikutas ap�kārtni, atgādinot ainavu no Kurjē un Iva pastkartītēm.

D�ūds pabrauca garām Vestpointai un Danburijai, apzināti piespie�ot sevi koncentrēties uz ce�ļu, kas vizmoja zem ma�īnas riteņiem, un ziemas ainām, kas slīdēja gar ma�īnas logu. Katru reizi, kad viņa domas aizklīda pie D�ona Hansona,

D�ūds piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Viņ� turpināja braukt cauri tumsai pa Konektikutas ce�ļiem, līdz vairākas stundas vēlāk, galīgi nomocī�jies, pagrieza ma�īnu mājup.

Maiks � sarkansejainais durvju sargs, kur� pa�rasti sveicināja D�ūdu ar smaidu, �oreiz likās ner�vozs un atturīgs. �Ģimenes problēmas,� D�ūds no�domāja. Parasti D�ūds aprunājās ar durvju sargu par viņa padsmitgadīgo dēlu un precētajām mei�tām, ta�u �ovakar viņ� nejutās spējīgs ar kādu sa�runāties. Viņ� tikai palūdza Maiku parūpēties par to, lai ma�īna tiek nogādāta garā�ā. <

��� Labi, doktor. � Likās, ka Maiks vēlas vēl kaut ko piebilst, tomēr pārdomā.

D�ūds iegāja mājā. Bens Kacs, ēkas adminis�trators, gāja cauri vestibilam. Pamanījis D�ūdu, viņ� nervozi pamāja un steidzīgi nozuda savā dzī�voklī.

�Kas gan �onakt visiem lēcies?� D�ūds nodo�māja. �Varbūt man tikai tā liekas?� Viņ� iegāja liftā.

Edijs, lifta operators, pamāja. � Labvakar, doktor!

���� Labvakar, Edij!

Edijs nopūtās un domigi novērsās.

���� Vai kaut kas noticis? � D�ūds pavaicāja. Edijs ātri papurināja galvu, tomēr tā skatiens

bija novērsts sānis.

�Mans Dievs!� D�ūds domāja. �Vēl viens kan�didāts manai viesu guļamistabai.� Piepe�i ēka �ķi�ta pilna ar tādiem.

Edijs atvēra lifta durvis, un D�ūds izgāja gai�teni. Viņ� devās uz sava dzīvokļa pusi, bet, nedzir�dēdams aizveramies lifta durvis, pagriezās atpakaļ. Edijs vēl arvien nolūkojās viņam nopakaļ, bet, kad D�ūds gribēja kaut ko sacīt, steidzīgi aizcirta lifta durvis. D�ūds atslēdza sava dzīvokļa durvis un ie�gāja.

Dzīvoklī bija ieslēgtas visas gaismas. Leitnants Makgrīvijs pa�reiz dzīvojamajā istabā pārbaudīja skapja atvilktņu saturu, bet And�eli nāca ārā no guļamistabas. D�uds juta, ka viņu pārņem dusmas.

��� Ko jūs darāt manā dzīvoklī?

���� Gaidām jūs, doktor Stīvens, � Makgrīvijs sacīja.

D�ūds pagāja viņam garām un aizcirta at�vilktni, gandrīz iecirzdams tajā leitnanta pirkstus.

���� Kā jūs te iekļuvāt?

��� Mums ir kratī�anas orderis, � And�eli ap�liecināja.

D�ūds neticīgi palūkojās viņā. � Kratī�anas orderis? Manā dzīvoklī?

���� Pareizāk būs, ja mēs jautājumus uzdosim jums, doktor, � sacīja Makgrīvijs.

��� Jums uz tiem nav jāatbild, � iejaucās And�eli, � bez sava advokāta klātbūtnes. Tāpat jums jāzina, ka jebkas, ko jūs tagad sacīsiet, var tikt iz�mantots kā pierādījums pret jums.

��� Vai jūs vēlaties izsaukt advokātu? � pavai�cāja Makgrīvijs.

���� Man nav vajadzīgs advokāts. Es jau jums sacīju, ka aizdevu savu vējjaku D�onam Hansonam �orīt no rīta un netiku to redzējis līdz pat tam brīdim, kad jūs man to �ajā pēcpusdienā atnesāt uz biroju. Es nevarēju viņu nogalināt, jo visu die�nu pavadīju ar pacientiem. Mis Robertsa var to apliecināt.

Makgrīvijs un And�eli klusējot saskatījās.

��� Kurp jūs devāties pēc tam, kad pēcpusdie�nā atstājāt biroju? � And�eli pavaicāja.

���� Apraudzīt misis Hansoni.

��� To mēs zinām, � sacīja Makgrīvijs. � Bet pēc tam?

D�ūds saminstinājās. � Braukāju ar ma�īnu.

���� Kur?

���� Braucu Konektikutas virzienā.

���� Kur jūs apstājāties papusdienot? � Makgrīvijs vaicāja.

���� Es neēdu pusdienas. Nebiju izsalcis.

��� Tātad neviens jūs neredzēja?

D�ūds mirkli domāja. � Liekas, ka ne.

��� Varbūt jūs kaut kur apstājāties uzpildīt deg�vielu? � And�eli iejautājās.

���� Nē, � D�ūds sacīja. � Es neapstājos. Kā�da gan jums daļa, kur es �ovakar atrados? Hansons ta�u tika nogalināts no rīta.

��� Vai jūs atgriezāties savā birojā pēc tam, kad bijāt devies prom? � Makgrīvija tonis bija nevē�rīgs.

���� Nē. Kāpēc jūs tā jautājat?

���� Tur notikusi ielau�anās.

���� Ko? Kas ielauzies?

����� Mēs nezinām. Būtu vēlams, lai jūs mums brauktu līdzi uz turieni. Jūs varēsiet pateikt, vai kaut kas nav pazudis.

���� Protams, � D�ūds atbildēja. � Kas pazi�ņoja par ielau�anos?

��� Naktssargs, � atbildēja And�eli. � Vai jūs savā birojā glabājāt kaut ko vērtīgu, doktor? Nau�du? Narkotikas? Kaut ko tamlīdzīgu?

���� Sīknaudu. Nekādu apdullino�u narkotiku. Tur patie�ām nav ko zagt. Tam nav nekādas jē�gas.

���� Labi, � Makgrīvijs bilda. � Iesim!

Liftā Edijs uzmeta D�ūdam skumju skatienu. D�ūds �o skatienu notvēra un pamāja, ka ir sapra�tis.

�Protams,� D�ūds domāja, �policija ta�u ne40

var turēt mani aizdomās par ielau�anos savā biro�jā.� Likās, ka Makgrīvijs ar savu partneri ir nolē�mu�i piesiet viņam kādu lietu, lai atriebtos par sa�vu bojāgāju�o draugu. Bet tas ta�u bija noticis pirms pieciem gadiem! Vai Makgrīvijs būtu klai�ņojis visus �os gadus, vainojot doktoru? Gaidot iespēju atriebties?

Da�us soļus no ēkas ieejas stāvēja ma�īna bez policijas at�ķirības zīmēm. Viņi sakāpa ma�īnā un klusēdami brauca biroja virzienā.

Kad viņi sasniedza biroju ēku, D�ūds parak�stījās reģistrācijas grāmatā. Bigelovs, sargs, savādi nolūkojās viņā. Bet varbūt D�ūdam tikai tā likās?

Viņi uzbrauca ar liftu līdz piecpadsmitajam stā�vam un devās pa gaiteni uz D�ūda biroju. Biroja durvju priek�ā stāvēja bruņots sargs. Tas pamāja Makgrīvijam un atkāpās sānis. D�ūds iebāza roku kabatā pēc atslēgas.

��� Durvis nav aizslēgtas, � sacīja And�eli, at�vērdams tās. Ar D�ūdu pa priek�u viņi iegāja iek��ā.

Reģistratūras istabā valdīja haoss. Visas at�vilktnes bija izrautas un papīri izmētāti pa grīdu. D�ūds neticīgi vērās apkārt, uztverdams �o ne�kārtību kā personisku apvainojumu.

���� Ko, pēc jūsu domām, viņi meklēja, dok�tor? � pavaicāja Makgrīvijs.

��� Nav ne jausmas, � D�ūds atbildēja un de�vās pie otrām durvīm, kas veda uz kabinetu. Makgrlvijs viņam cie�i sekoja.

Kabinetā abi galdiņi bija apgāzti, uz grīdas mē�tājās saplēsta lampa, un Fīldsa paklājs bija piesū�cies asinīm.

Tālākajā telpas galā, groteski izstiepta un kai�la, gulēja Karola Robertsa. Viņas rokas bija sasie�tas aiz muguras ar klavieru stīgu, bet seja, krūtis un gurni bija aplieti ar skābi. Labās rokas pirksti bija salauzti. Seja sadauzīta un uztūkusi. No mu�tes rēgojās netīrs kabatlakats.

Abi izmeklētāji vēroja D�ūdu, kur� lūkojās uz

līķi.

���� Jūs liekaties bāls, � ieminējās And�eli.

���� Apsēdieties!

D�ūds nolieca galvu un pāris rei�u dziļi ievilka elpu. Kad viņ� ierunājās, tā balsī viedās naids:

���� Kas� kas ir varējis to izdarīt?

����� Tie�i tas jums jāpasaka mums, doktor,

���� sacīja Makgrīvijs.

D�ūds palūkojās viņā. � Neviens nespētu vē�lēt Karolai �ādas mocības. Viņa savā dzīvē nevie�nu nav aizvainojusi.

��� Domāju, ka pienācis laiks sākt dziedāt citu dziesmu, � sacīja Makgrīvijs. � Neviens nevēlē�jās aizskart Hansonu, bet kāds tomēr iegrūda vi�ņam mugurā nazi. Neviens nevēlējās mocīt Karo�lu, bet kāds tomēr aplēja viņu ar skābi un nomocī�ja līdz nāvei. � Viņa balss kļuva metālskarba.

���� Un jūs te stāvat un cen�aties man iegalvot, ka

neviens viņiem nav vēlējis ļaunu! Kas, pie velna, jūs esat � akls, stulbs un kurls? Meitene strādāja pie jums �etrus gadus. Jūs esat psihoanalītiķis. Vai jūs gribat man iestāstīt, ka ne reizi neesat painte�resējies par viņas personisko dzīvi?

��� Protams, es par to interesējos, � D�ūds cieti atcirta. �Viņai bija draugs, ar kuru tā gatavojās precēties�

���� �iks. Mēs ar viņu jau runājām.

���� Bet viņ� neko tādu nespētu izdarīt. Viņ� ir pieklājīgs jauneklis un mīlēja Karolu.

����� Kad pēdējoreiz jūs redzējāt Karolu dzī�vu? � pavaicāja And�eli.

���� Es jau jums teicu. Kad devos prom, lai ap�ciemotu misis Hansoni. Es palūdzu Karolu aizslēgt biroju. � D�ūda balss aizlūza, un viņ� visiem spē�kiem centās atgūt mieru.

���� Vai jums �odien bija paredzēti vēl kādi pa�cienti?

���� Nē.

��� Kā jums liekas � vai to būtu varējis izdarīt kāds maniaks? � pavaicāja And�eli.

���� Tam jābūt maniakam. Tomēr� arī mani�aks to nedarītu bez iemesla.

���� Tie�i tā domāju arī es, � piebalsoja Makgrīvijs.

D�ūds palūkojās uz to pusi, kur gulēja Karo�las līķis. Tas atgādināja saplēstu lupatu lelli, kas nu kļuvusi nekam nederīga. � Cik ilgi jūs viņu vēl tā atstāsiet? � D�ūds nikni pavaicāja.

��� Viņu tūlīt pat aizvāks, � And�eli atbildēja.

���� Ārsts un zēni no slepkavību izmeklē�anas no�daļas līķi jau ir aplūkoju�i.

D�ūds pagriezās pret Makgrīviju. � Jūs viņu atstājāt �ādi manis dēļ?

��� Jā, � uzrunātais atbildēja. � Es jums jau�tā�u vēlreiz � vai �ajā kabinetā atrodas kaut kas tāds, kā dēļ kāds būtu spējīgs izdarīt kaut ko tā�du? � un viņ� norādīja uz Karolu.

��� Nē.

���� Jūs neesat īpa�i atsaucīgs, doktor, vai ne tā? � Makgrīvijs norūca.

���� Vai tad jums liekas, ka es nevēlos uzzināt, kas to izdarījis? � D�ūds atcirta. �Ja manos fai�los būtu kaut kas tāds, kas jums varētu palīdzēt, es jums to pateiktu. Es pazīstu savus pacientus. Starp tiem nav neviena, kur� spētu viņu nogalināt. To ir izdarījis kāds sve�inieks.

���� Kāpēc jūs domājat, ka �is kāds nevēlējās ie�gūt jūsu failus?

���� Mani faili nav aizskarti.

Makgrīvija skatienā piepe�i pavīdēja interese.

���� Kā jūs to zināt? Jūs ta�u neesat pat palūkojies!

D�ūds piegāja pie sienas un, abiem vīriem vē�rojot, nospieda paneļa apak�ējo daļu. Siena atvir�zījās � parādījās iebūvēts skapis ar plauktiem, ku�ros rindojās kasetes. � Es ierakstu katru nodarbī�bu ar saviem pacientiem, � D�ūds skaidroja.

���� Un glabāju kasetes �eit.

���� Varbūt viņi spīdzināju�i Karolu tāpēc, lai viņa pateiktu, kur atrodas kasetes?

��� �ajās kasetēs nav nekā tāda, kas kādam va�rētu likties vērtīgs. Slepkavībai jābūt kādam citam motīvam.

D�ūds vēlreiz palūkojās uz Karolas izkropļoto augumu, un viņu pārņēma bezpalīdzīgas, aklas dus�mas. � Jums jāatrod cilvēks, kas to ir izdarījis!

���� Es to darī�u, � Makgrīvijs atsaucās, cie�i nolūkodamies D�ūdā.

Vējainajā, klusajā ielā biroju ēkas priek�ā Mak�grīvijs lika And�eli aizvest D�ūdu mājās. � Man vēl �is tas �odien jāpārbauda, � Makgrīvijs sacīja. Viņ� pagriezās pret D�ūdu: � Ar labu nakti, dok�tor!

D�ūds nolūkojās, kā attālinās leitnanta lielais, neveiklais stāvs.

��� Brauksim! � aicināja And�eli. � Man kļūst auksti.

D�ūds apsēdās priek�ējā sēdeklī blakus And�e�li, un ma�īna uzņēma ātrumu.

����� Man tas jāpavēsta Karolas ģimenei, � D�ūds ierunājās.

���� Mēs tur jau bijām.

D�ūds nevērīgi pamāja. Viņ� tik un tā vēlējās pats viņus apraudzīt, ta�u tas nebija tik steidzīgi.

Iestājās klusums. D�ūds prātoja, kurp gan leit45

nants Makgrīvijs būru varējis doties tik vēlā nakts stundā.

Glu�i kā lasīdams D�ūda domas, And�eli ieru�nājās: � Makgrīvijs ir labs policists. Viņ� domā, ka Zifrenam par viņa partnera nogalinā�anu būtu jāsē� uz elektriskā krēsla.

���� Zifrens bija nenormāls.

And�eli paraustīja plecus. � Ticē�u jums uz vārda, doktor!

�Bet Makgrīvijs netic,� D�ūds nodomāja. Vi�ņa domas pievērsās Karolai. Cik viņa bija jautra un gudra! Viņ� atcerējās meitenes lepnumu par to, ko tā bija sasniegusi, ta�u viņa domu pavedienu pārrāva And�eli, kur� kaut ko sacīja. D�ūds pa�manīja, ka viņi ir piebrauku�i pie mājas, kurā tas dzīvoja.

Pēc piecām minūtēm D�ūds jau bija savā dzī�voklī. Par miegu nevarēja būt ne runas. Viņ� paga�tavoja sev brendiju un devās uz darbistabu. Tad atcerējās nakti, kad Karola bija �eit ienākusi � kaila un skaista, pieglau�ot silto, mīksto augumu viņējam. D�ūds bija izturējies vēsi un atturīgi, jo tas bija vienīgais veids, kā viņai palīdzēt. Meitene tā arī nekad nenojauta, cik daudz gribasspēka tam vajadzēja, lai nemīlētu viņu. Bet varbūt tomēr no�jauta? Viņ� satvēra brendija glāzi un to iztuk�oja.

Pilsētas morgs izskatījās kā jau visi morgi pulk�sten trijos naktī, vienīgi virs durvīm kāds bija pa�kāris āmuļu zariņu. �Kāds,� nodomāja Makgrīvijs, �kuram ir pārlieku liels prieks par svētkiem vai arī slikta humora izjūta.�

Izmeklētājs pacietīgi gaidīja gaitenī, līdz tika pabeigta līķa sekcija. Kad ārsts pamāja viņam, leit�nants iegāja nomāco�i baltajā sekcijas telpā. Ārsts mazgāja rokas lielā, baltā izlietnē. Viņ� bija mazs putnam līdzīgs vīrs ar spiedzo�u balsi un ātrām, nervozām kustībām. Ārsts atbildēja uz Makgrīvija jautājumiem a�ā, satrauktā manierē, tad devās prom. Makgrīvijs vēl da�as minūtes uzkavējās tel�pā, apdomādams dzirdēto. Tad viņ� devās ārā auk�stajā naktī meklēt taksometru. Apkārtnē neviena nemanīja. Tie bastardi dro�i vien atpūtās kaut kur Bermudu salās, kamēr viņ� te varēja stāvēt, līdz apsaldētu savu nelaimīgo pakaļu. Tad leitnants pa�manīja patruļas ma�īnu un apturēja to. Uzrādījis savu apliecību pie stūres sēdo�ajam jaunulim, viņ� lika sevi aizvest uz deviņpadsmito iecirkni. Tas gan bija pret noteikumiem, bet kur� gan par tiem uz�traucas! �ī būs gara jo gara nakts.

Kad Makgrīvijs ieradās iecirknī, And�eli viņu jau gaidīja.

��� Viņi tikko pabeidza Karolas Robertsas sek�ciju, � Makgrīvijs sacīja.

���� Un?�

���� Viņa bija stāvoklī.

And�eli pārsteigti palūkojās viņā.

��� Tre�ajā mēnesī. Nedaudz par vēlu, lai varē�tu taisīt dro�u abortu, un nedaudz par agru, lai to varētu pamanīt.

���� Vai tev liekas, ka tam ir kāds sakars ar vi�ņas slepkavību?

���������������� Tas ir labs jautājums, � Makgrīvijs atrūca.

���� Ja Karolas draugs padarīja viņu grūtu un viņi abi gatavojās precēties � kāda gan tur at�ķirība? Viņi apprecētos un pēc da�iem mēne�iem piedzim�tu sīkais. Tādi gadījumi notiek katru dienu. Un ot�rādi � ja viņ� to padarīja grūtu, bet nevēlējās pre�cēties � arī tad nav nekā briesmīga. Tad jaunkun�dzei ir bērns, bet nav vīra. Tā notiek vēl bie�āk.

��� Mēs runājām ar �iku. Viņ� vēlējās Karolu precēt.

����� Es zinu, � atteica Makgrīvijs. � Tātad mums sev jāuzdod jautājums � pie kā mēs ar visu to esam nonāku�i? Esam nonāku�i pie �krāsainas� meitenes, kura ir stāvoklī. Viņa dodas pie bērna tēva un pavēsta tam jaunumus � un viņ� to noga�lina.

��� Tad viņam jābūt trakam.

���� Vai arī ļoti viltīgam. Padomā pats! Varbūt Karola devusies pie bērna tēva, paziņojusi tam jau�numus un sacījusi, ka netaisīs abortu, jo vēlas bēr�nu. Varbūt viņa to izmantoja kā �antā�as līdzekli, lai piespiestu sevi apprecēt. Pieņemsim, ka viņ� to nevarēja precēt tāpēc, ka jau bija precējies. Vai ari viņ� ir baltais. Varbūt tas ir labi pazīstams ārsts ar pla�u praksi� Ja atklātos �āds gadījums, tas viņu iznīcinātu. Kur� gan grieztos pie psihiatra, kur� izdrātējis savu reģistratori un pēc tam viņu apprecē�jis?

����� Stīvenss ir ārsts, � And�eli iebilda. � Ir vismaz ducis da�ādu veidu, kā viņ� varētu meiteni nogalināt, nesaceļot pret sevi nekādas aizdomas.

���� Varbūt. Bet varbūt arī ne. Ja rastos kādas aizdomas un tās varētu pierādīt, viņam grūti nāk�tos izkļūt no �īs ķezas. Viņ� nopērk indi� kādam saglabājas ieraksts. Viņ� nopērk virvi vai nazi � tam var sadzīt pēdas. Bet palūkojies uz �o jauko izrādi! Kāds maniaks bez kāda noteikta iemesla ielau�as un nogalina reģistratori, bet mūsu ārsts pārvēr�as par bēdu sagrauztu darba devēju, kur� pieprasa, lai mēs atrodam slepkavu.

���� Izklausās gan ļoti neticami!

��� Es vēl neesmu beidzis. Atcerēsimies viņa pa�cientu � D�onu Hansonu. Vēl viens �ī nezināmā maniaka upuris. Divas �ādas sakritības vienas die�nas laikā padara mani nervozu. Tāpēc es sev vai�cāju � kāda gan varētu būt saikne starp D�ona Hansona un Karolas Robertsas nāvi? Un piepe�i tas viss nemaz vairs neliekas tik neloģiski. Pieņem�sim, ka Karola ieiet ārsta kabinetā un paziņo, ka viņ� nu būs laimīgais tēvs. Viņi saplē�as, un meite�ne cen�as ārstu �anta�ēt. Viņa saka tam, lai viņ� to apprec, iedod naudu vai kaut ko tamlīdzīgu. D�ons Hansons, gaidīdams uzgaidāmajā telpā, to visu dzird. Stīvenss nav pārliecināts, vai Hansons kaut ko nav dzirdējis, kamēr tas neapguļas uz dīvāna. Tad Hansons draud viņu nodot vai arī mēģina iz�mantot situāciju, lai piespiestu ārstu pārgulēt ar viņu.

��� Tie ir ļoti vāji minējumi.

����� Tomēr. Kad Hansons aiziet, doktors iz��mauc viņam pakaļ un nokārto visu tā, lai �is vairs nespētu parunāt. Tad viņ� atgrie�as un tiek vaļā no Karolas. Un visu izkārto tā, it kā to būtu izda�rījis kāds maniaks. Tad dodas pie misis Hansones un aizbrauc līdz Konektikutai. Un nu viņa problē�mas it kā ir atrisinātas. Viņ� atrodas dro�ībā, bet policija vajā kaut kādu nezināmu vājprātīgo.

���� Es tam nespēju noticēt, � And�eli protes�tēja. � Tu centies izveidot slepkavības teoriju bez jebkādiem lietiskajiem pierādījumiem.

������ Ko tu dēvē par lietiskajiem pierādīju�miem? � Makgrīvijs atvaicāja. � Mums ir divi līķi. Viens no tiem ir grūta meitene, kura strādāju�si Stīvensam. Otrs ir viens no viņa pacientiem, kur� noslepkavots kvartāla attālumā no ārsta kabine�ta. Viņ� nācis pie tā ārstēties, jo bijis homoseksuā�lis. Kad es lūdzu noklausīties ierakstus, viņ� to ne�ļāva. Kāpēc? Kuru tad doktors Stīvenss īsti aizstāv? Viņ� noliedz, ka kādam būtu iemesls ielauzties vai meklēt kaut ko viņa birojā. Tad varbūt mums bū�tu jauka teorija, ka Karola viņus pieķērusi un tic viņu spīdzināju�i, lai uzzinātu, kur atrodas �is mis�

tiskais kaut kas. Un vai zini ko? Nav nekā mistis�ka. Viņa ieraksti nevienam nav vajadzīgi. Birojā neatrodas ne nauda, ne narkotikas. Tātad mēs mek�lējam kaut kādu sasodītu maniaku, vai ne tā? Bet es uz tā neuzķer�os. Man liekas, ka mums jāmeklē doktors D�ūds Stīvenss.

����� Man liekas, ka tu centies viņam atrieb�ties, � And�eli klusi sacīja.

Makgrīvija seja dusmās pietvīka. �Jā, tāpēc, ka viņ� ir vainīgs!

���� Vai tu viņu arestēsi?

��� Es pametī�u doktoram Stīvensam virvi. Un, kamēr viņ� pats sevi nepakārs, es rak�os viņa netī�rajā veļā. Kad es viņu atmasko�u, viņ� vairs ne�spēs atrunāties. � Makgrīvijs a�i apcirtās un de�vās prom.

And�eli klusējot nolūkojās tam pakaļ. Ja viņ� neko nedarīs, bija pilnīgi iespējams, ka Makgrīvijs glu�i vienkār�i piesies doktoram Stīvensam �o lie�tu. Un to nu nedrīkstēja pieļaut. And�eli nolēma otrā rītā runāt ar kapteini Bertelli.

Rīta avīzes vēstīja par sensacionālo Karolas Robertsas noslepkavo�anu. D�ūds vēlējās likt telefo�nu centrāles darbiniekiem apzvanīt visus tā pacien�tus un atcelt paredzētās tik�anās. Ārsts tā arī nebi�ja aizmidzis, un viņa acis bija aizpampu�as un apsārtu�as. Tomēr, kad D�ūds pārlūkoja savu pacien�tu sarakstu, viņ� nolēma, ka divi no tiem ir pārāk slimi, lai atceltu viņu nodarbības, trīs citi ļoti ap�vainotos, bet ar pārējiem viņ� vēl spētu tikt galā. Tāpēc D�ūds nolēma turēties pie ierastās dienas kārtības. Daļēji pacientu dēļ, daļēji tāpēc, ka darbs bija vislabākais veids, kā novērst domas no noti�ku�ā.

D�ūds ieradās savā birojā ļoti agri, bet gaitenī jau pulcējās �urnālisti un fotogrāfi no laikrakstiem un televīzijas. Viņ� atteicās tos ielaist savā kabine�tā, kā arī sniegt jebkādu paziņojumu, un visbei�dzot D�ūdam izdevās no viņiem atbrīvoties. Iek�ē�ji notrīsot, viņ� ļoti lēni atvēra sava kabineta dur�vis, ta�u asinīm notraipītais paklājs jau bija aiz�vākts un viss atradās savās vietās. Telpā nekas ne�bija mainījies. Ta�u smaido�ā un dzīvespriecīgā Ka�

rola nekad te vairs nestaigās�

D�ūds dzirdēja atveramies ārējās durvis. Bija ieradies viņa pirmais pacients.

Harisons Bērks bija īpatnējs sirms virs, kur� atgādināja liela uzņēmuma vadītāju, kas viņ� pa�tiesībā arī bija � Starptautiskās tērauda korporā�cijas viceprezidents. Kad D�ūds pirmo reizi bija saticis Bērku, viņ� sāka prātot, vai vadītājs bija ra�dījis savu imid�u vai arī imid�s radījis vadītāju. Kā�du dienu viņ� cerēja sarakstīt grāmatu par cilvēka ārējo izskatu un tā vērtību � par ārsta mierino�o ietekmi, par advokāta pārliecīgo greznību tiesas zā�lē, aktrises seju un figūru � tas viss tika uzskatīts par dabisku, bet vairāk gan bija ārējs imid�s nekā patiesa vērtība.

Bērks jau bija apgūlies uz dīvāna, un D�ūds sakoncentrējās darbam. Bērku pie viņa pirms di�viem mēne�iem bija atsūtījis doktors Pīters Hadlijs, un D�ūdam bija vajadzīgas tikai desmit minū�tes, lai pārliecinātos, ka Harisons Bērks ir paranoiķis ar slepkavas tieksmēm. Rīta avīzes bija pil�nas ar kliedzo�iem rakstiem par notiku�o viņa ka�binetā, bet Bērks to pat nepieminēja. Cik raksturī�gi viņa stāvoklim! Viņ� kā jau arvien bija pārlieku iegrimis sevī.

������������������ Agrāk jūs man neticējāt, � Bērks sacīja,

����� bet tagad man ir pierādījums, ka viņi cen�as mani novākt.

��� Atcerieties � vakar mēs norunājām būt �a-

jā ziņā skeptiskiem, Harison, � D�ūds mierīgi at�gādināja. � Un mēs nonācām pie slēdziena, ka iz�tēle var izspēlēt�

���� Tā nav mana iztēle! � Bērks kliedza. Sa��ņaudzis dūres, vīrs piecēlās sēdus. � Viņi cen�as mani nogalināt!

��� Kāpēc gan jums neatgulties un neatslābinā�ties? � D�ūds mierino�i ieteica.

Bērks pielēca kājās. � Vai tas ir viss, ko jūs varat man pateikt? Jūs pat neuzklausījāt manus pierādījumus! � Viņa acis sa�aurinājās. � Kā gan lai es zinu, vai jūs neesat viens no viņiem?

���� Jūs ļoti labi zināt, ka es neesmu viens no viņiem, � D�ūds atteica. � Es esmu jūsu draugs. Es cen�os jums palīdzēt. � Ārsts jutās nepatīkami vīlies. Viss progress, ko tie bija sasniegu�i pēdējā mēne�a laikā, bija pilnībā zudis. Viņ� tagad lūko�jās uz tādu pa�u pārbiju�os paranoiķi, kāds tas pir�moreiz bija pie tā ieradies pirms diviem mēne�iem.

Bērks bija sācis savu karjeru kā pasta zēns Starptautiskajā tērauda korporācijā. Divdesmit pie�cos gados viņa izcilā āriene un personība bija to novedu�as līdz pat karjeras kāpņu aug�galam. Viņ� bija nākamais vadītājs pēc prezidenta. Ta�u pirms �etriem gadiem viņu vasarnīcā Sauthemptonā uguns�grēkā bija gāju�i bojā viņa trīs bērni un sieva. Bērks tajā laikā atradās Bahamu salās kopā ar savu mīļā�ko. Traģēdiju viņ� uzņēma smagāk, nekā kāds to bija spējis paredzēt. Uzaudzis kā pārliecināts kato�

lis, viņ� nespēja atbrīvoties no vainas sajūtas. No�kāvies ar savām bēdām, viņ� sāka retāk tikties ar draugiem, pavadīdams vakarus mājās un atkal un atkal pārdzīvodams sievas un bērnu drausmīgās nāves agoniju tajā laikā, kamēr tas gulējis ar savu mīļāko. Tā bija glu�i kā filmas lente, kuru viņ� vi�su laiku pārtina savās domās. Tuvinieku nāvē viņ� vainoja tikai un vienīgi sevi. Ja viņ� būtu bijis ko�pā ar tiem, tad būtu varējis tos izglābt. �ī doma pamazām pārvērtās par apsēstību. Viņ� bija monstrs! Un Bērks bija pārliecināts, ka Dievs to zina. Arī citi to noteikti manīja! Viņi Bērku no�teikti ienīda tāpat, kā viņ� ienīda sevi. Ļaudis vi�ņam uzsmaidīja un izteica līdzjūtību, bet, kā tam �ķita, visu laiku gaidīdami mirkli, kad viņ� sevi no�dos un varēs to sodīt. Bet viņ� bija pārāk gudrs. Viņ� pārtrauca apmeklēt vadītāju pusdienu zāli un sāka pusdienot sava kabineta �etrās sienās. Viņ� vairījās no cilvēkiem, cik vien tas bija iespējams.

Pirms diviem gadiem, kad kompānijai bija va�jadzīgs jauns prezidents, darbinieki bija noraidīju��i Harisona Bērka kandidatūru un nolīgu�i sve�i�nieku. Gadu vēlāk atbrīvojās viceprezidenta vieta, un atkal �is postenis tika pie�ķirts citam. Tagad Bērkam bija visi pierādījumi, ka pret viņu briest sazvērestība. Viņ� sāka izspiegot apkārtējos cilvē�kus. Naktīs tas citu vadītāju kabinetos paslēpa magnetofonus, bet pirms se�iem mēne�iem-tika pie�ķerts. Tikai viņa ilgā darba stā�a un ieņemamā

amata dēļ B�rks netika atlaists.

Vēlēdamies palīdzēt Bērkam un atņemt tam da�ļu lielās darba slodzes, kompānijas prezidents sā�ka ierobe�ot Bērka pienākumus. Ta�u tas nepalī�dzēja, bet tikai pārliecināja Bērku, ka viņi grasās to nogalināt. Viņi baidījās no tā, jo Bērks tiem �ķi�ta pārāk gudrs. Ja viņ� kļūtu par prezidentu, tie zaudētu savu darbu, jo viņi bija muļķi. Bērks sāka pieļaut arvien vairāk un vairāk kļūdu. Kad tam tika aizrādīts par �īm kļūdām, viņ� stūrgalvīgi no�liedza, ka būtu tās pieļāvis. Viņaprāt, kāds apzi�nāti samainīja viņa ziņojumus, sajauca aprēķinus un statistikas datus, mēģināja viņu diskreditēt. Drīz vien Bērks pamanīja, ka viņu izseko ne tikai fir�mas darbinieki, bet arī glu�i sve�i cilvēki. Viņam sekoja uz ielas, noklausījās tā telefona sarunas un lasīja tā pastu. Bērks baidījās ēst, domādams, ka ēdiens ir saindēts. Viņ� strauji nokritās svarā. Uz�trauktais prezidents sarunāja viņam tik�anos ar doktoru Pīteru Hadliju un uzstāja, lai Bērks ap�meklētu ārstu. Pavadījis kopā ar Bērku stundu, doktors Hadlijs bija piezvanījis D�ūdam. Pēdējam jau tā bija daudz pacientu, bet, kad doktors Had�lijs pastāstīja, cik tas ir nopietni, viņ� bija negribī�gi piekritis ārstēt Bērku.

Tagad Harisons Bērks sasprindzis gulēja uz ar damastu pārvilktā dīvāna, turēdams dūrēs sa�ņaug�tās rokas cie�i piespiestas sāniem.

���� Pastāstiet man par savām aizdomām.

���� Pagāju�ajā naktī viņi ielauzās manā mājā.

Viņi nāca mani nogalināt. Bet es biju pārāk gudrs.

Es guļu darbistabā aiz vairākām atslēgām, tāpēc vini netiek man klāt.

��� Vai jūs policijai paziņojāt par ielau�anos? �

D�ūds pavaicāja.

��� Protams � ne! Policija ta�u ir uz vienu ro�ku ar viņiem. Tiem ir dota pavēle mani no�aut.

Bet viņi to neuzdro�inās, kamēr ap mani ir citi cil�vēki, tāpģf^s vienmēr uzturos pūlī.

��� Priecājos, ka jūs man to atklājāt, � D�ūds sacīja.

��� Ko jūs darīsiet ar �o informāciju? � Bērks dedzīgi pavaicāja.

���� Es ļoti uzmanīgi klausos visā, ko jūs man stāstāt, � D�ūds apliecināja, norādot uz magne�tofonu. � Es visu ierakstu, lai tad, ja viņi jūs pa�tie�ām nogalinātu, mums būtu sazvērestības pie�rādījums.

Bērka seja iemirdzējās. � Mans Dievs, tas tik <

ir labi! Ieraksts! Tas viņiem ieriebs!

��� Varbūt jūs vēlaties atgulties? � D�ūds pa�jautāja.

Bērks pamāja un atlaidās uz dīvāna. Viņ� aiz�vēra acis. � Es esmu noguris. Mēne�iem ilgi nees�mu izgulējies. Es neuzdro�inos aizvērt acis. Jūs jau nezināt, kā tas ir, kad visi jūs medī.

�Vai es to nezinu?� D�ūds atcerējās Makgrīviju.

��� Vai tad jūsu durvju sargs nedzirdēja, ka kāds ielau�as mājā? � D�ūds pavaicāja.

���� Vai tad es jums jau neteicu? Es viņu pirms divām nedēļām atlaidu.

D�ūds steig�us centās atcerēties pēdējās tik�a�nās reizes ar Harisonu Bērku. Tikai pirms trim die�nām Bērks bija aprakstījis kautiņu, kas tam bija sanācis ar durvju sargu. Tātad Bērka laika izjūta bija nepareiza. � Es neatceros, ka jūs to būtu pie�minējis, � D�ūds atturīgi atzinās. � Vai esat pār�liecināts, ka tas notika pirms divām nedēļām?

���� Es nekad nekļūdos, � atcirta Bērks. � Kā�pēc gan, pie velna, es būtu varējis kļūt par vienas no pasaulē lielākās kompānijas viceprezidentu? Tā�pēc, ka man ir izcila atmiņa, doktor. Neaizmir�stiet to!

���� Kāpēc jūs viņu atlaidāt?

��� Viņ� mēģināja mani noindēt.

���� Kā?

���� Ar speķi un olām. Tajā bija iekaisīts arsēniks.

���� Vai jūs tās pagar�ojāt?

Bērks ie�ņācās. � Protams, ne.

��� Kā tad jūs zinājāt, ka ēdiens ir saindēts?

���� Es saodu indi.

��� Ko jūs viņam teicāt?

Bērka sejā parādījās apmierināts smaids. � Es viņam neko neteicu. Vienkār�i piekāvu viņu.

D�ūdu pārņēma dziļas vil�anās sajūta. Ja tam 58

būtu bijis laiks, viņ� spētu palīdzēt Harisonam Bērkam. Bet laika vairs nebija. Psihoanalīzē vienmēr pastāv briesmas, ka brīvās apziņas plūsmā cilvēka �aurā saikne ar zemapziņu piepe�i var pārvērsties platā upē, jaujot vaļu visām primitīvajām tieksmēm un emocijām, kas zemapziņā glabāju�ies visdziļā�kajos slāņos glu�i kā drausmi nakts briesmoņi. Pir�mais solis ceļā uz izārstē�anos bija sarunas ar pa�cientu. Bērka gadījumā viņa pūles un centieni glu��i kā bumerangs tika atsviesti atpakaļ. Viņu no�darbības bija palaidu�as brīvībā visas velni�ķās dzi�ņas, kas bija mājoju�as Bērkā. Ar katru nodarbību likās, ka Bērka stāvoklis uzlabojas, � viņ� piekri�ta D�ūdam, ka neeksistē nekāda sazvērestība, ka viņ� glu�i vienkār�i ir pārguris un pārstrādājies.

D�ūdam likās, ka viņi ir tuvu tai robe�ai, kad va�rētu sākt dziļo analīzi un censties iznīdēt problē�mas saknes. Bet Bērks visu laiku bija ļoti prasmīgi melojis. Viņ� bija pārbaudījis D�ūdu, visu laiku cenzdamies to pieķert melos � tikai tāpēc, lai pār- <

liecinātos, ka viņ� ir viens no viņiem. Harisons Bērks bija bumba ar laika degli, kas jebkuru mir�kli varēja eksplodēt. Un nebija iespējams noteikt, kas īsti ar viņu notiek. Vai D�ūdam vajadzētu pie�zvanīt uz kompāniju un paziņot par savu neveik�smi? Ja viņ� to izdarīs, Bērka karjera un nākotne tiks sagrauta. Viņ� tiks ievietots garīgi vājprātīgo iestādē. Vai viņa diagnoze bija pareiza � paranoiķis ar slepkavas tieksmēm? D�ūds vēlētos dzirdēt

vēl kāda ārsta viedokli, pirms zvanīt uz kompāni�ju, bet Bērks nekad nepiekristu tikties ar citu ār�stu. Tāpēc viņ� labi apzinājās, ka tagad tam vie�nam pa�am jāpieņem lēmums.

��� Harison, es vēlos, lai jūs man kaut ko apso�lītu, � D�ūds ieminējās.

���� Ko? � Bērks piesardzīgi vaicāja.

��� Ja viņi mēģinās jūs piespiest izdarīt kaut ko vardarbīgu, lai varētu jūs ieslēgt� Bet jūs jau tam esat par gudru. Lai kā arī viņi jūs provocētu, vē�los, lai jūs man apsolītu, ka neko viņiem nedarī�siet. Tādā veidā arī viņi jums neko nespēs nodarīt.

Bērka acīs pavīdēja liesmiņas. � Augstais Dievs, jums taisnība! � viņ� iesaucās. � Tad, lūk, kāds ir viņu plāns! Nu, mēs esam gudrāki par vi�ņiem, vai ne?

D�ūds dzirdēja, kā atveras un aizveras reģis�tratūras istabas durvis. Viņ� palūkojās pulkstenī. Bija ieradies nākamais pacients.

D�ūds klusi izslēdza magnetofonu. � Man lie�kas, ka �odienai pietiks.

��� Vai jūs to visu ierakstījāt magnetofonā? � Bērks ba�īgi pavaicāja.

��� Jā, katru vārdu. Neviens nevarēs jūs ievai�not. � Nedaudz vilcinādamies, viņ� piebilda:

���� Man liekas, ka jums �odien nevajadzētu iet uz darbu. Labāk dodieties mājās un atpūtieties.

��� Es nevaru, � Bērks no�ukstēja, un viņa balsī ieskanējās izmisums. �Ja manis kabinetā nebūs, viņi var no durvīm noņemt plāksnīti ar manu vār�du un tās vietā uzlikt citu. � Viņ� paliecās uz D�ūda pusi. � Esiet uzmanīgs! Ja viņi uzzinās, ka jūs esat mans draugs, tie mēģinās novākt arī jūs. � Bērks piegāja pie durvīm, kas veda uz gaiteni. Viņ� pavēra mazu �ķirbiņu un palūrēja pa to, tad a�i izslīdēja ārā.

D�ūds nolūkojās tam pakaļ, un viņa sirdi pil�dīja sāpes par to, ka nav spējis palīdzēt savam pa�cientam. Ja vien Bērks būtu ieradies se�us mēne�us agrāk� Piepe�i viņu pārņēma saltas bailes. Un ja nu Harisons Bērks jau ir slepkava? Vai ir iespē�jams, ka viņ� iejaukts D�ona Hansona un Karolas Robertsas slepkavībās? Gan Bērks, gan Hansons bija D�ūda pacienti, un abi ļoti viegli varēja satik�ties. Vairākas reizes pēdējo divu mēne�u laikā Bērka nodarbības bija sekoju�as Hansona nodarbī�bām, un Bērks bija nokavējies vairāk nekā vienu reizi. Viņ� būtu varējis sastapt Hansonu gaitenī. Vairākas reizes redzot vienu un to pa�u cilvēku, Bērks varbūt ir uzbudinājies, sācis domāt, ka Han�sons tam seko un apdraud to. Kas attiecas uz Ka�rolu, Bērks viņu sastapa katru reizi, kad ieradās pie D�ūda. Vai viņa slimajā prātā būtu dzimu�as kādas aizdomas, kuras apmierināt varēja tikai slep�kavība? Cik ilgi Bērks bija garīgi slims? Viņa sieva un trīs bērni bija gāju�i bojā nejau�ā ugunsgrēkā. Nejau�ā? Tas D�ūdam vēl bija jānoskaidro.

Viņ� piegāja pie durvīm, kas veda uz reģistra61

tūras istabu, un atvēra tās. � Ienāciet!

Anne Bleika graciozi piecēlās no krēsla un nā�ca viņam pretī. Tās sejā rotājās silts smaids. D�ūds atkal sajuta tās sirdi ploso�ās trīsas, kas to bija pārņēmu�as viņu pirmajā tik�anās reizē. Tā bija pirmā reize pēc Elizabetes nāves, kad viņ� pret kā�du sievieti juta līdzīgas jūtas.

Viņas nemaz nebija līdzīgas. Elizabete bija blonda, maza auguma un zilacaina. Annei Bleikai bija melni mati un neticami violetas acis ar tum�ām, garām skropstām. Viņai bija graciozs, slaiks augums. �ajā sievietē apvienojās izteikta in�teliģence un klasisks patricie�u skaistums, kas vi�ņu padarītu neaizsniedzamu, ja vien tās acis silti nemirdzētu. Sievietes balss bija zema un maiga ar nedaudz aizsmaku�u notoni.

Annei varēja būt apmēram divdesmit pieci ga�di. Viņa neapstrīdami bija visskaistākā sieviete, kā�du D�ūds jebkad bija saticis. Tomēr ne jau tikai viņas skaistums saistīja D�ūdu. Starp viņiem vēdī�ja savādas, spēcīgas strāvas, tādēļ D�ūdam �ķita, ka viņā pamodu�ās ilgu laiku miru�ās jūtas. Un tās viņu pārsteidza ar savu dziļumu.

Anne bija ieradusies D�ūda birojā bez iepriek��ējas pieteik�anās pirms trim nedēļām. Karola vi�ņai paskaidroja, ka ārsta grafiks jau ir tik pārslo�gots, ka tas vairs nevar pieņemt jaunus pacientus. Bet Anne bija klusi pavaicājusi, vai tā nevar pagai�dīt. Gaidot viņa nosēdēja divas stundas, līdz Ka�rola beidzot ap�ēlojās un ieveda to D�ūda kabinetā.

D�ūds bija jutis tik spēcīgu saviļņojumu, ka vēlāk tam nebija ne mazākās nojausmas par to, ko viņa tam bija sacījusi pirmajās minūtēs. Viņ� atce�rējās, ka bija lūdzis to apsēsties un ka viņa patei�kusi savu vārdu. Anne Bleika. Mājsaimniece. D�ūds pavaicāja, vai tai ir kāda problēma. Sieviete saminstinājās un atbildēja, ka pati neesot īsti pārlieci�nāta, vai tāda pastāv. Kāds viņas draugs � arī ārsts � pieminējis, ka D�ūds esot viens no labā�kajiem valsts psihoanalītiķiem, bet, kad D�ūds pa�vaicāja �ī drauga vārdu, Anne tikai kaut ko no�murmināja. D�ūds noprata, ka viņa tikpat labi bi�ja varējusi atrast viņa adresi telefonu grāmatā.

D�ūds bija mēģinājis tai izskaidrot, cik viņ� ir aizņemts, ka nespēj pieņemt vairs jaunus pacien�tus. Ārsts piedāvāja tai citu labu psihoanalītiķu ad�reses, bet Anne klusi iebilda, ka vēlas, lai viņu ār�stē tie�i viņ�. Beigu beigās D�ūds bija piekāpies. Viņ� bija pārliecināts, ka, izņemot nelielu stresu, viņai nekas nekaitēja, ka tās problēma nevar būt sevi�ķi nopietna. Viņ� pārkāpa ieradumu nepie�ņemt nevienu pacientu bez citu ārstu rekomendā�cijas un Annes ārstē�anai atvēlēja savu pusdienas pārtraukumu. Anne �o trīs nedēļu laikā bija iera�dusies divreiz nedēļā, bet D�ūds par viņu zināja tikpat maz, cik zināja pirmajā reizē. Ta�u viņ� kaut ko bija atklājis pats par sevi. Viņ� bija iemīlējies � pirmo reizi pēc Elizabetes nāves.

Pirmajā nodarbībā D�ūds bija pavaicājis, vai Anne mīl savu vīru, un ienīda sevi par to, ka vēlē�jās dzirdēt noraido�u atbildi. Bet viņa sacīja:

��� Jā. Viņ� ir ļoti jauks un ļoti stiprs.

���� Vai jums liekas, ka viņ� izturas pret jums kā tēvs? � D�ūds pavaicāja.

Anne pievērsa viņam savu neticami violeto acu skatienu. �Nē, es nemeklēju tēva aizbildniecību. Man bija ļoti laimīga bērnība.

���� Kur jūs esat dzimusi?

����� Riverā � nelielā pilsētiņā netālu no Bostonas.

���� Vai jūsu vecāki vēl ir dzīvi?

���� Tēvs ir dzīvs. Māte nomira ar sirdstrieku, kad man bija divpadsmit gadu.

���� Vai starp jūsu vecākiem pastāvēja labas at�tiecības?

��� Jā. Viņi ļoti mīlēja viens otru.

�Tas jau arī parādās tevī,� D�ūds priecīgi no�domāja. Pēc visām cie�anām un posta, ko viņ� bija pieredzējis, Anne bija glu�i kā svaiga aprīļa vēs�ma.

���� Vai jums ir brāļi un māsas?

����� Nē. Es biju vienīgais bērns. Izlutināts līdz pēdējam. � Viņa uzsmaidīja D�ūdain. Tas bija at�klāts, draudzīgs smaids bez liekulības vai pārspīlē�juma.

Viņa tam pastāstīja, ka bie�i dzīvojusi ārzemēs kopā ar savu tēvu, kas kalpojis Valsts departamen�tā. Kad tēvs apprecējies otrreiz un aizbraucis dzī�vot uz Kaliforniju, Anne sākusi strādāt par tulku Apvienoto Nāciju Organizācijā. Viņa brīvi runāja fran�u, itālie�u un spāņu valodā. Savu nākamo vī�ru tā sastapusi Bahamu salās, kur pavadījusi brīv�dienas. Viņam piederējusi celtniecības firma. An�ne nebija viņā iemīlējusies, bet viņ� izrādījies uz�stājīgs precinieks. Divus mēne�us pēc viņu satik�a�nās abi apprecēju�ies. Nu jau tie bija precēju�ies se�us mēne�us un dzīvoja Ņūd�ersijā.

Un tas arī bija viss, ko D�ūds bija spējis no viņas izdibināt �o se�u apmeklējumu laikā. Tam vēl arvien nebija ne mazākās nojausmas par to, kāpēc viņa bija pie tā nākusi. Anne nespēja pārva�rēt sevi un apspriesties par to. D�ūds atcerējās, kā bija mēģinājis izvilināt no viņas patiesību.

��� Vai jūsu problēma skar jūsu vīru, misis Blei-

ka?

Nekādas atbildes.

��� Vai jūs ar vīru atbilstat viens otram fiziskā ziņā?

��� Jā. � Atbilde �ķita nervoza.

��� Vai jums liekas, ka jūsu vīram ir kāda cita sieviete?

���� Nē. � Anne likās uzjautrināta.

���� Vai jums ir romāns ar kādu citu vīrieti?

���� Nē! � Atbilde izskanēja dusmīgi.

Viņ� pārdomāja, mēģinādams rast labāko pie�eju, kā palīdzēt pārvarēt sievietes nedro�ību. D�ūds nolēma uzdot visus svarīgākos jautājumus, cerot kaut ko atklāt.

��� Vai jūs strīdaties par naudu?

���� Nē, viņ� ir ļoti dāsns.

���� Vai ir kādas problēmas ar piederīgajiem?

���� Viņ� ir bārenis, bet mans tēvs dzīvo Kalifornijā.

���� Vai jūsu vīrs ir bijis narkomāns?

���� Nē.

��� Vai jums liekas, ka viņ� ir homoseksuālis?

Atskanēja klusi, sirsnīgi smiekli. � Nē.

D�ūds juta, ka tam jābūt uzstājīgākam. �Vai

jums nekad nav biju�as intīmas attiecības ar sie�vieti?

���� Nē! � Tas izskanēja ļoti pārmeto�i.

Viņ� bija pieskāries alkohola un frigiditātes tē�mām, grūtniecībai, no kuras viņa varētu baidī�ties, � visam, ko vien tas spēja iedomāties. Katru reizi Anne bija tikai viegli papurinājusi galvu. Un katru reizi, kad viņ� centās piespiest runāt Anni pa�u, viņa to pārtrauca. � Lūdzu, esiet pacietīgs ar mani! Ļaujiet man darīt tā, kā es to vēlos.

Ja tas būtu kāds cits pacients, D�ūds jau sen būtu pārtraucis ārstē�anu, bet viņ� zināja arī to, ka jāpalīdz �ai sievietei. Un vēl viņ� zināja, ka vē�las to satikt.

D�ūds ļāva Annei runāt par jebkuru tēmu, ku�ru tā izvēlējās. Viņa kopā ar savu tēvu bija apceļo�jusi desmitiem valstu un satikusi apbrīnojamus cilvekus. Viņai bija ass prāts un neticami laba humo�ra izjūta. D�ūds atklāja, ka viņiem patīk vienas un tās pa�as grāmatas, mūzika un izrādes. Anne bija atklāta un draudzīga, bet D�ūds nespēja notvert nevienu mirkli, kad viņa attiektos pret to kaut kā citādi kā pret ārstu. Tā bija rūgta dzīves ironija � D�ūds gadiem ilgi neapzināti bija meklējis tādu sie�vieti kā Anne, bet tagad, kad tā bija ienākusi viņa dzīvē, D�ūda uzdevums bija tai palīdzēt, lai tā va�rētu būt laimīga ar savu vīru.

Tagad, kad Anne ienāca viņa kabinetā, D�ūds piegāja pie krēsla, kas atradās blakus dīvānam, un nogaidīja, kad viņa apgulsies.

��� �odien ne� � Anne klusi sacīja. � Es tikai atnācu, lai pārliecinātos, vai nevaru jums kaut kā�dā veidā palīdzēt.

D�ūds lūkojās viņā, nespēdams rast vārdus at�bildei. Pēdējo divu dienu emocijas bija kļuvu�as tik saspringtas, ka negaidītā līdzjūtība padarīja to nervozu. Lūkojoties Annē, D�ūds piepe�i sajuta vē�lē�anos izstāstīt viņai visu, kas bija noticis. Pastās�tīt par murgu, kurā viņ� bija iekļuvis, par Makgrīviju un viņa idiotiskajām aizdomām. Tomēr D�ūds zināja, ka nedrīkst to darīt. Viņ� bija ārsts, bet An�ne � paciente. Vēl ļaunāk � D�ūds bija viņā ie�mīlējies, bet Anne bija sieva vīrietim, kuru viņ� pat nepazina.

Anne stāvēja un vērās viņā. D�ūds, neuzticē�damies savai balsij, pamāja ar galvu.

����������������� Man Karola tik ļoti patika, � Anne sacīja.

���� Kāpēc gan kādam vajadzēja viņu nogalināt?

���� Es nezinu, � D�ūds teica.

���� Vai tad policijai nav ne mazākās nojaus�mas, kas to.izdarījis?

�Ir jau gan�� D�ūds rūgti nodomāja. �Ja vien Anne zinātu!�

Anne ziņkārīgi lūkojās viņā.

��� Policijai ir da�as teorijas, � D�ūds atbildēja.

���� Es zinu, cik briesmīgi jūs jūtaties. Es tikai vēlējos atnākt un pateikt jums, cik ļoti jūtu jums līdzi. Es pat nebiju pārliecināta, ka jūs �odien �eit būsiet.

���� Es nevēlējos nākt, bet� te nu es esmu. Ja jau jūs esat ieradusies, varbūt nedaudz parunāsim par jums?

Anne samulsa. � Es gan nezinu, vai vēl ir pa�licis kaut kas tāds, par ko mēs varētu runāt.

D�ūds juta savu sirdi salecamies. �Ak Dievs, lūdzu, neļauj viņai teikt, ka es vairs nekad to nere�dzē�u!�

��� Nākamnedēļ kopā ar vīru es brauk�u uz Ei�ropu.

��� Tas ir ļoti jauki� � D�ūds piespieda sevi pateikt.

��� Baidos, ka esmu velti izniekojusi jūsu laiku, doktor, un vēlos atvainoties par to.

���� Lūdzu, nevajag! � D�ūds atsacīja. Viņa balss bija aizsmakusi, bet viņa to, protams, nema�nīja. Viņ� jutās bezspēcīgs. D�ūds centās Annes teikto uztvert mierīgi, bet dziļi sevi sajuta glu�i fi�ziskas sāpes par to, ka Anne aiziet. Uz visiem lai�kiem.

Viņa atvēra maciņu un izņēma naudu. Annei at�ķirībā no citiem D�ūda pacientiem, kuri tam no�sūtīja �ekus, bija paradums par katru apmeklēju�mu maksāt skaidrā naudā.

��� Nē� � D�ūds steidzīgi sacīja. � Jūs atnā�cāt kā draugs. Esmu par to pateicīgs.

Un tad D�ūds pasacīja to, ko nekad neatļāvās ar citiem pacientiem. � Es vēlētos, lai jūs vēlreiz ierodaties pie manis.

Viņa uzmeta tam a�u skatienu. � Kāpēc?

�Tāpēc, ka es nespēju tik ātri sķirties no te�vis,� D�ūds domāja. �Tāpēc, ka es nekad vairs nesastap�u tādu sievieti kā tu. Tāpēc, ka es vēlos, kaut būtu tevi saticis pirmais. Tāpēc, ka es tevi mīlu.� Skaļi viņ� sacīja: � Es domāju, ka mums vajadzētu� nobeigt mūsu kursu. Nedaudz apru�nāties, lai pārliecinātos, ka jūs patie�ām esat atri�sinājusi savu problēmu.

Anne nerātni pasmaidīja. �Jūs vēlaties, lai es nokārtoju tādu kā beigu eksāmenu?

���������������� Jā, kaut ko tamlīdzīgu, � D�ūds attrauca.

���� Vai jūs atnāksiet?

��� Ja jūs to vēlaties � protams. � Anne pie�cēlās kājās. � Es tā arī neesmu devusi jums iespē�ju ārstēt mani, bet zinu, ka jūs esat brīni�ķīgs ārsts.

Ja man kādreiz būs nepiecie�ama palīdzība, es no�teikti nāk�u pie jums.

Viņa sniedza roku, un D�ūds to satvēra. Annes delna bija mīksta un silta. D�ūds atkal sajuta spēcīgās strāvas, kas virmoja starp viņiem, un brī�nījās, ka Anne tās nejūt.

��� Es atnāk�u pie jums piektdien, � viņa solīja.

���� Labi.

D�ūds nolūkojās, kā Anne iziet pa durvīm, kas veda uz gaiteni, tad atslīga krēslā. Vēl nekad savā dzīvē tas nebija juties tik vientuļ�. Tomēr viņ� ne�drīkstēja �eit tā sēdēt un neko nedarīt. Uz slepka�vību bija jārod kāda atbilde, un, ja Makgrīvijs ne�maz nevēlējās to meklēt, D�ūdam pa�am tā bija jāatrod, pirms izmeklētājs to iznīcina. Pie tam leit�nants Makgrīvijs to turēja aizdomās par divām slepkavībām, bet D�ūds nespēja pierādīt, ka nav tās izdarījis. Viņu jebkurā mirklī varēja arestēt, kas nozīmētu arī viņa karjeras beigas. D�ūds bija ie�mīlējies precētā sievietē, kuru satiks vairs tikai vie�nu reizi. Viņ� mēģināja domāt par kaut ko jaukā�ku, ta�u nespēja.

)

Pārējā dienas daļa pagāja kā miglā. Reti kur� no pacientiem pieminēja Karolas nāvi, bet vairums bija tik slimi un nodarbināti ar sevi, ka spēja do�māt tikai par savām problēmām. D�ūds mēģināja koncentrēties, bet viņa domas arvien bie�āk aiz�klīda citus ceļus, mēģinot rast atbildi uz notiku�o. Viņam nācās pārskatīt visus ierakstus, lai pārbau�dītu, vai kaut ko nav atstājis nepamanītu.

Pulksten septiņos, kad D�ūds bija izvadījis pē�dējo pacientu, viņ� devās pie prasmīgi noslēptā bāra un sajauca sev skotu viskiju. Jau pirmais malks vi�ņu apdullināja, un tas piepe�i atcerējās, ka visu die�nu neko nav ēdis. Doma par ēdienu izraisīja nela�bumu. D�ūds apsēdās un atkal sāka prātot par abām slepkavībām. Nevienā no viņa ierakstiem ne�bija nekā tik vērtīga, lai pamudinātu kādu slepka�vot. Tos vēl varētu mēģināt nozagt kāds �antā�ists, bet �antā�isti mēdza būt bailīgi un citu vājības pē�tīt slepus. Ja Karola būtu �ādu personu pieķērusi un tā Karolu būtu nogalinājusi, tas būtu izdarīts ar vienu vienīgu sitienu. �antā�ists viņu nebūtu spī�dzinājis. Bija jābūt kādam citam izskaidrojumam.

D�ūds vēl ilgi sēdēja, atcerēdamies pēdējo di�vu dienu notikumus. Beidzot viņ� nopūtās un me�ta prātojumiem mieru. Palūkojies pulkstenī, tas iz�brīnīts atklāja, ka ir jau ļoti vēls.

Kad viņ� atstāja savu biroju, pulkstenis jau rā�dīja devīto stundu. Iznākot no vestibila uz ielas, D�ūdu pārsteidza ledaina vēja pūsma. Atkal bija sācis snigt. Sniegs virpuļoja gaisā, maigi pārklā�dams visu apkārtni, un pilsēta �ķita kā ainava, kas uzgleznota uz kanvas. Krāsas vēl nebija no�uvu��as un liegi iezīmēja ielas un debesskrāpjus baltos un bāli pelēkos toņos. Otrpus ielai izkārtne veika�la logā atgādināja: Ziemassvētki! D�ūds neapzi�nāti novirzīja savas domas uz citu tēmu un devās pa ielu uz leju.

Iela bija klusa un tuk�a. Tikai kāds vēlīns gā�jējs steidzās mājās pie sievas vai mīļākās. D�ūds atklāja, ka prāto par to, ko �obrīd dara Anne. Vi�ņa dro�i vien pa�reiz ir mājās kopā ar vīru un pār�runā tā aizvadīto darbadienu � ieinteresēta, no�rūpējusies. Bet varbūt viņi jau ir liku�ies gultā un� �Izbeidz �o spriedelē�anu!� D�ūds sev pavēlēja.

Uz ielas nemanījās neviena ma�īna, tāpēc D�ūds, vēl nesasniedzis krustojumu, devās tai �ķēr�sām pāri uz garā�u, kur pa dienu turēja savu ma�ī�nu. Sasniedzis ielas vidu, viņ� izdzirdēja aizmugu�rē troksni un atskatījās. Uz viņa pusi traucās liels, melns limuzīns ar izslēgtām gaisinām. Plānajā snie�ga kārtā �vīkstēja riepas, limuzīns atradās vairs ti�kai desmit pēdu attālumā. �Iereibu�ais muļķis!� D�ūds nodomāja. �Ma�īna slīd � viņ� nositīsies!� D�ūds steidzās nokļūt ielas malā, kur būtu dro�ī�bā, bet ma�īna brāzās tie�i uz viņa pusi. D�ūds pā�rāk vēlu saprata, ka vadītājs tī�ām cen�as tam uz�braukt.

Pēdējais, ko viņ� spēja atcerēties, bija trieciens krūtīs un skaļ� troksnis, kas likās kā pērkons. Tum��ā iela piepe�i iemirdzējās tūksto� brīnumsvecītēs, kas viņu, burtiski, ap�ilbināja. �ajā apgaismības mirklī D�ūds piepe�i aptvēra atbildes uz visiem jau�tājumiem. Viņ� saprata, kāpēc tika nogalināti D�ons Hansons un Karola Robertsa, un juta lielu atvieglojumu. Tas viss jāpastāsta leitnantam Makgrīvijam. Bet tad gaismas apdzisa, iestājās klusums un mikla tumsa.

No ārpuses deviņpadsmitais policijas iecirknis atgādināja senu, laika zoba sagrauztu �etrstāvu skolas ēku � brūnu ķieģeļu apmetums, pla�a fa�sāde un karnīzes, kuras bija izraibināju�as neskai�tāmas balo�u paaudzes. Deviņpadsmitais iecirknis bija atbildīgs par to Manhetenas daļu, kas aptvē�ra platību no Piecdesmit devītās ielas līdz Astoņ�desmit sestajai ielai, no Piektās avēnijas līdz īstriverai.

Zvans no slimnīcas, paziņojot par notriektu cil�vēku, policijas centrālē atskanēja da�as minūtes pēc desmitiem un tika noraidīts tālāk uz izmeklētāju biroju. Deviņpadsmitajā iecirkni tonakt gāja kar�sti. Sliktā laika dēļ stipri bija pieaudzis zādzību un laupī�anu skaits. Sniegs bija pārvērties sasalu�u dubļu skrīnēs. Klusajās ielās marodieri uzglūnēja neaizsargātiem gājējiem.

Gandrīz visi izmeklētāji atradās izsaukumā, tā ka birojs bija gandrīz tuk�s. Vienīgi And�eli un ser��ants nopratināja kādu, kur� tika turēts aizdomās par ļaunprātīgu dedzinā�anu.

Kad iezvanījās telefons, klausuli pacēla And�eli. Zvanīja medmāsa, kura bija nogādājusi slimnīcā notriekto vīru. Pacients bija lūdzis sarunu ar leit�nantu Makgrīviju, bet tas tobrīd atradās arhīvā. Kad medmāsa nosauca pacienta vārdu, And�eli tai paziņoja, ka nekavējoties ieradīsies.

And�eli patlaban nolika klausuli, kad ienāca Makgrīvijs. � Mums tūlīt pat jādodas uz slimnī�cu, � And�eli piebilda, kad bija savam darbabied�ram pavēstījis par medmāsas zvanu.

��� Tas var pagaidīt. Vispirms es vēlos aprunā�ties ar tā iecirkņa kapteini, kurā notika �is nelai�mes gadījums.

And�eli vēroja, kā Makgrīvijs uzgrie� numu�ru, un prātoja, vai kapteinis Bertelli ir pastāstījis Makgrīvijam par viņu abu sarunu, kas bija ļoti īsa un konkrēta.

��� Leitnants Makgrīvijs ir labs policists, � An�d�eli bija sacījis, � bet man liekas, ka viņu ietek�mē pirms pieciem gadiem notiku�ais.

Kapteinis Bertelli bija uzmetis tam ilgu, vēsu skatienu. � Vai jūs vainojat viņu par doktora Stlvensa nepamatotu vajā�anu?

���� Es viņu nevainoju, kaptein. Man vienkār�i liekas, ka jums jāpārzina eso�ā situācija.

���� Labi, tagad es to zinu. � Tā viņu saruna ari bija beigusies.

Makgrivijs runāja pa telefonu trīs minūtes, vi�su laiku kaut ko rūkdams un atzīmēdams savā pie�zīmju grāmatiņā. And�eli tikmēr nepacietīgi stai�gāja �urpu turpu. Pēc desmit minūtēm abi izmek�lētāji policijas ma�īnā devās uz slimnīcu.

D�ūda palāta atradās sestajā stāvā gara, �aura gaiteņa galā, kur valdīja visām slimnīcām rakstu�rīgā salkanā smar�a. Medmāsa, kura bija zvanīju�si uz policiju, pavadīja izmeklētājus līdz D�ūda pa�lātai.

���� Kā viņ� jūtas, māsa? � pavaicāja Makgrī-

vijs.

��� To jums var pateikt tikai pats ārsts, � viņa atturīgi noteica, bet tad turpināja daudz dedzīgā�kā tonī: � Tas ir brīnums, ka viņ� palicis dzīvs. Viņam ir da�as apskādētas ribas, savainota kreisā roka un, iespējams, arī smadzeņu satricinājums.

���� Vai viņ� ir pie samaņas? � pavaicāja An�d�eli.

�Jā, mums tik tikko izdodas viņu noturēt gul�tā. � Māsa pagriezās pret Makgrīviju. � Viņ� vi�su laiku atkārto, ka vēlas jūs redzēt.

Viņi iegāja palātā, kurā atradās se�as gultas, un visas bija aizņemtas. Medmāsa norādīja uz tel�pas tālāko daļu, kur gultu aizsedza aizslietnis. Makgrīvijs un And�eli �ķērsoja istabu un ielūkojās aiz aizslietņa.

>

Atbalstījies pret spilvenu, D�ūds sēdēja gultā. Viņa seja bija bāla un pieri rotāja liels plāksteris. Kreisā roka bija pakārta saitē.

Makgrīvijs uzsāka sarunu. � Dzirdēju, ka ar jums noticis nelaimes gadījums.

��� Tas nebija nelaimes gadījums, � D�ūds at�bildēja. � Kāds mēģināja mani nogalināt. � Viņa balss skanēja klusi, tikko dzirdami.

���� Kur�? � pavaicāja And�eli.

����� Es nezinu, bet viss saskan� � D�ūds pa�griezās pret Makgrīviju. � Slepkavass netiecās pēc D�ona Hansona un Karolas dzīvībām, tie vēlējās nogalināt mani.

Makgrīvijs pārsteigts nolūkojās viņā. � Kā�pēc jūs tā domājat?

���� Hansons tika nogalināts tāpēc, ka bija uz�vilcis manu dzelteno vējjaku. Viņi noteikti bija re�dzēju�i mani ieejam ēkā �ajā vējjakā. Kad Han�sons iznāca no mana biroja, viņi to noturēja par mani.

��� Tas ir iespējams, � And�eli sacīja.

���� Protams, � atcirta Makgrīvijs. � Un, kad viņi atklāja, ka nogalināju�i citu vīru, tie ieradās pie jums birojā, norāva jums apģērbu un atklāja, ka jūs patiesībā esat melnādaina meitene. Tad viņi kļuva tik nikni, ka piekāva jūs līdz nāvei.

���� Karola tika nogalināta tāpēc, ka viņa atra�dās birojā, kad tie tur meklēja mani, � D�ūds skaidroja.

Makgrīvijs no mēteļa iek�kabatas izvilka pie�zīmju grāmatiņu. � Es tikko runāju ar tā iecirkņa kapteini, kurā notika �ī nelaime ar jums.

��� Tas nebija nelaimes gadījums.

���� Kā liecina policijas ziņojums, jūs valkājā�ties pa ielas vidu.

D�ūds izbrīnīti palūkojās viņā. � Pa ielas vi�du?

��� Jūs ielu �ķērsojāt neatļautā vietā, doktor.

��� Tur nebija ma�īnu, un es�

��� Tur bija ma�īna, � Makgrīvijs viņa teikto izlaboja. � Tikai jūs to neredzējāt. Sniga, tāpēc redzamība bija slikta. Jūs parādījāties uz ielas ļoti negaidīti. Ma�īnas vadītājs spieda uz bremzēm, ma��īna sāka slīdēt un notrieca jūs. Tad viņ� nobijās un aizbēga.

��� Tā tas nenotika, pie tam ma�īnas ugunis ne�bija ieslēgtas.

���� Un jums liekas, ka tas ir pierādījums, ka tie�i viņ� nogalinājis D�onu Hansonu un Karolu Robertsu?

���� Kāds mēģināja mani nogalināt, � D�ūds uzstājīgi atkārtoja.

Makgrīvijs papurināja galvu. � Tas nepalī�dzēs, doktor.

���� Kas nepalīdzēs? � D�ūds satraucās.

��� Vai jūs patie�ām vēlaties, lai es sāktu blan�dīties pa krūmiem, meklējot kaut kādu mistisku maniaku, kamēr jūs mierīgi atpū�aties? � Makgrīvija balss piepe�i kļuva asa. � Vai jūs zinājāt, ka jūsu reģistratore bija stāvoklī?

D�ūds aizvēra acis un ļāva galvai atslīgt spil�venā. Tad, lūk, par ko Karola bija vēlējusies apru�nāties ar viņu! Viņ� to jau bija nojautis. Un tagad Makgrīvijs noteikti domā, ka� D�ūds atvēra acis.

���� Nē, � viņ� vāri noteica, � es to nezināju.

D�ūds atkal sajuta pulsējo�ās sāpes galvā. Viņ� norija siekalas, lai apspiestu piepe�i uznāku�o ne�labumu, un vēlējās piezvanīt medmāsai, ta�u ne�vēlējās sagādāt Makgrīvijam �ādu prieku.

����� Es palūkojos mūsu arhīva ierakstos, � Makgrīvijs turpināja. � Vai man jums jāatgādi�na, ka jūsu mazā reģistratore, pirms sāka strādāt pie jums, bija klaidone? � D�ūda galvassāpes kļu�va asākas. � Vai jūs to zinājāt, doktor? Jums man nav jāatbild, jo es jau zinu atbildi. Jūs to zinājāt, jo pats pirms �etriem gadiem savācāt viņu no tie�sas zāles, kur tā tika apsūdzēta par uzmāk�anos garāmgājējiem. Vai nav nedaudz savādi, ka cienī�jams ārsts nolīgst klaidoni par reģistratori tik aug�stas klases birojam?

��� Neviens nepiedzimst par klaidoni, � D�ūds protestēja. � Es centos palīdzēt se�padsmit gadus vecai meitenei rast savu vietu dzīvē.

��� Un pie reizes dabūt savā gultā viņas melno pakaļu?

��� Tu nolādētais bastard!

Makgrīvijs ļauni pasmaidīja. � Kurp jūs ve�dāt Karolu pēc tam, kad savācāt viņu no tiesas zā�les?

��� Uz savu dzīvokli.

��� Un viņa tur nak�ņoja?

-Jā-

Makgrīvijs iesmejas. � Cik jūs esat jauks! Jus tiesas zālē savācāt izskatīgu jaunu slampu un aiz�vedāt to uz savu dzīvokli pavadīt nakti. Ko tad jūs īsti meklējāt � partneri �aha partijai? Ja patie�ām neesat ar viņu gulējis, tad ir pilnīgi iespējams, ka jūs esat homoseksuālis. Un pie kā gan mēs tādā gadījumā nonākam? Tie�i tā � pie D�ona Hansona. Bet, ja jūs gulējāt ar Karolu, tad ir pilnīgi ie�spējams, ka to turpinājāt darīt, kamēr viņa nepali�ka stāvoklī. Un jums vēl pietiek drosmes melot man par kaut kādu sasodītu maniaku, kas skraida ap�kārt, slepkavojot cilvēkus? � Makgrīvijs, dusmās pietvīcis, pagriezās un izgāja no palātas.

Sāpes D�ūda galvā bija pārvērtu�ās moko�ā agonijā.

And�eli uztraukti vēroja viņu. � Vai nejūta�ties labi?

���� Palīdziet man! � D�ūds lūdza. � Kāds mē�ģina mani nogalināt. � Piepe�i viņam pa�am �ķi�ta, ka tas skan neīsti.

��� Kam gan būtu vajadzība jūs nogalināt, dok�tor?

���� Es nezinu.

���� Vai jums ir ienaidnieki?

���� Nē.

���� Vai jūs neesat pārgulējis ar kāda sievu vai draudzeni?

D�ūds papurināja galvu, tūlīt pat no�ēlodams, ka to darījis.

���� Vai jūsu ģimene ir bagāta? Varbūt ir kādi radi, kuri vēlētos jūs novākt no ceļa?

���� Nē.

And�eli nopūtās. � Labi, tātad nav neviena, kas vēlētos jūs nogalināt. Kā ir ar jūsu pacientiem? Vai jūs nesastādītu sarakstu, lai mēs varam viņus pārbaudīt?

���� Es to nedrīkstu darīt.

���� Es ta�u lūdzu tikai viņu vārdus.

��� Man ļoti �ēl� � Pat tik īsas atbildes izrai�sīja milzīgu piepūli. �Ja es būtu zobārsts vai ķi�rurgs, es to varētu darīt. Jums tas ir jāsaprot � �iem ļaudīm ir problēmas. Vairumam pat ļoti no�pietnas problēmas. Ja jūs sāktu viņus izpra�ņāt, tas tos ne tikai satrauktu, bet pat iznicinātu viņu uzticē�anos man. Es vairs nespētu viņus ārstēt, tā�pēc patiesi nevaru nosaukt viņu vārdus. � D�ūds pārguris atslīga spilvenā.

And�eli klusēdams nolūkojās viņā, tad pavai�cāja: � Kā jūs saucat cilvēku, kas domā, ka visi vēlas viņu nogalināt?

����� Par paranoiķi, � D�ūds paskaidroja. Pa�manījis And�eli sejas izteiksmi, viņ� piebilda:

��� Jūs ta�u nedomājat, ka es�

���� Iedomājieties sevi manā vietā� Ja es gulētu �ajā gultā un sacītu to visu, bet jūs būtu mans ārsts, ko gan tad jūs domātu? � And�eli iekarsis jautā�ja.

D�ūds atvēra acis. � Pagaidiet� Dodiet man iespēju pierādīt, ka es runāju patiesību.

���� Kā?

���� Lai arī kur� tas būtu, viņ� to centīsies izda�rīt vēlreiz. Es vēlos, lai kāds mani apsargā. Nā�kamreiz mēs to bastardu ņoķersim.

And�eli drūmi nolūkojās D�ūdā. � Doktor, ja kāds vēlas jūs nogalināt, tad visi pasaules poli�cisti nespēs viņu apturēt. Ja viņi jūs nenogalinās �odien, tad izdarīs to rīt. Ja viņi jūs nenovāks �eit, izdarīs to kaut kur citur. Nav svarīgi, vai jūs esat prezidents vai arī kaut kāds nevienam nepazīstams D�ons Do. Dzīve ir ļoti trausls pavediens. Lai to pārrautu, nepiecie�ama tikai sekunde.

���� Vai patie�ām jūs neko� pilnīgi neko neva�rat darīt?

��� Es varu dot jums padomu. Ielieciet sava dzī�vokļa durvīm jaunas atslēgas, pārbaudiet logu slē�ģus, vai tie ir kārtīgi aizvērti. Nelaidiet nevienu sa�vā dzīvoklī, ja vien labi nepazīstat. Nepieņemiet nevienu izsūtāmo, ja vien pats kaut ko neesat pa�sūtījis.

D�ūds pamāja.

���� Jūsu mājai ir durvju sargs un lifta opera�tors, � And�eli turpināja. � Vai varat viņiem uz�ticēties?

����� Durvju sargs strādā jau desmit gadu, bet lifta operators � astoņus. Domāju, ka varētu uz�ticēt tiem pat savu dvēseli.

And�eli uzmundrino�i pamāja. � Labi! Palū�dziet, lai tie ir uzmanīgi. Ja viņi būs modri, slepka�vām būs grūti nokļūt līdz jūsu dzīvoklim. Kā būs ar jūsu biroju? Vai pieņemsiet jaunu reģistratori?

D�ūds iedomājās sve�inieci sē�am Karolas vie�tā, un viņu pārņēma nevarīgas dusmas. � Pagai�dām vēl ne.

��� Jūs varētu nolīgt vīrieti, � And�eli ieteica.

���� Es par to padomā�u.

And�eli jau pagriezās, lai dotos prom, bet tad apstājās. � Man ir kāda doma, � viņ� vilcināda�mies sacīja, � bet tas ir ļoti nosacīti.

��� Jā? � D�ūds savā balsī saklausīja dedzību.

��� Tas vīrs, kur� nogalināja Makgrīvija iepriek��ējo partneri�

���� Zifrens.

��� Vai viņ� patie�ām bija garīgi slims?

���� Jā. Viņ� tika nosūtīts uz Metevana slimnī�cu, kur tiek turēti garīgi slimi noziedznieki.

���� Varbūt viņ� jūs vaino par to, ka tur nonā�cis. Es to pārbaudī�u, kaut vai tikai tāpēc, lai pār�liecinātos, ka viņ� nav izbēdzis vai palaists brīvī�bā. Piezvaniet man rīta pusē.

���� Paldies! � D�ūds sirsnīgi pateicās.

���� Tas ir mans darbs. Bet, ja jūs izrādīsieties vainīgs notiku�ajā, es palīdzē�u Makgrīvijam jūs pakārt. � And�eli, jau dodamies prom, vēlreiz pie�stāja. � Nesakiet Makgrīvijam, ka es noskaidro��u par Zifrenu.

���� Es to nedarī�u.

Abi vīri uzsmaidīja viens otram, un And�eli aiz�gāja. D�ūds atkal palika viens.

No rīta situācija bija vēl drūmāka. D�ūds zi�nāja, ka pagaidām nav arestēts tikai viena iemesla dēļ � Makgrīvija rakstura dēļ. Pēdējais alka pēc atriebības un alka to tik ļoti, ka vēlējās, lai pret D�ūdu būtu savākti visi pierādījumi līdz pēdējam sīkumam. Vai tad tas patie�ām nevarēja būt nelai�mes gadījums? Bet kāpēc tādā gadījumā ma�īnas gaismas bija izslēgtas? Un no kurienes tā ma�īna tik piepe�i parādījās?

D�ūds bija pārliecināts, ka tas bija slepkavas rokudarbs un ka slepkava mēģinās vēlreiz. Ar �o domu D�ūds iegrima miegā.

Agri no rīta viņu slimnīcā apciemoja Pīters un Nora Hadliji. Viņi par notiku�o bija uzzināju�i rī�ta ziņās.

Pīters bija apmēram D�ūda vecumā, nedaudz mazāka auguma un neizsakāmi kārns. Viņi abi bi�ja dzimu�i vienā Nebraskas �tata pilsētiņā un ko�pā studēju�i.

Nora bija angliete. Viņa bija blonda un trauk�smaina sieviete ar kuplām krūtīm, kas bija nedaudz par lielām viņas piecas pēdas un trīs collas gara�jam augumam. �ī sieviete bija tik miermīlīga un jautra, ka jau pēc piecu minū�u sarunas ļaudīm likās, ka pazīst viņu veselu mū�ību.

��� Tu izskaties paplucināts, � Pīters izsacījās, kritiski nopētīdams D�ūdu. �Tas man patīk, dok�tor! Gultas re�īms!

D�ūda galvassāpes jau bija gandrīz pārgāju��as, bet sāpes ķermenī bija pārvērtu�ās trulā smel�dzē.

Nora viņam pasniedza neļķu pu�ķi. � Mēs tev atnesām da�us ziedus, mīļais� Ak tu nabaga ma�zulīt! � Viņa noliecās un noskūpstīja D�ūdu uz vaiga.

���� Kā tas notika? � Pīters vēlējās zināt.

D�ūds vilcinājās ar atbildi. � Vienkār�s nelai�mes gadījums�

��� Un visas nelaimes reizē, vai ne tā? Es lasīju par nabaga Karolu.

��� Tas ir �ausmīgi, � Nora piebalsoja. � Man viņa tik ļoti patika.

D�ūds juta, ka kaklā sakāpj kamols. � Man tāpat.

����� Vai ir iespējams, ka tas bastards tiks no�tverts? � Pīters pavaicāja.

���� Policija to meklē.

���� �īrīta avīzē es lasīju, ka leitnants Makgrīvijs ir tikpat kā gatavs arestēt vainīgo. Vai tu par to neko nezini?

������������������ Tikai nedaudz, � D�ūds sausi atbildēja.

���� Makgrīvijam patīk turēt mani neziņā.

��� Nekad nezini, cik �jauki� ir policisti, kamēr ar tiem nav nekādu darī�anu, � Nora prātoja.

��� Doktors Hariss ļāva man aplūkot tavus rent�gena uzņēmumus. Da�as nejaukas brūces, bet lū�zumu nav. Tu tiksi no �ejienes ārā jau pēc da�ām dienām.

Bet D�ūdam nebija laika.

Viņi vēl pusstundu sarunājās, taktiski izvairī�damies pieminēt Karolas nāvi. Pīters un Nora ne�bija zināju�i, ka D�ons Hansons bijis D�ūda pa�cients. Kaut kādu iemeslu dēļ Makgrīvijs �o stāsta daļu �urnālistiem bija noklusējis.

Kad Hadliji piecēlās, lai dotos prom, D�ūds palūdza Pīteru nedaudz aizkavēties. Kad viņi bija paliku�i vienatnē, tas pastāstīja Pīteram par Harisonu Bērku.

��� Man ļoti �ēl, � sacīja Pīters. � Kad es viņu sūtīju pie tevis, jau zināju, ka nekas vairs nav glāb�jams, tomēr cerēju, ka tev tas izdosies. Protams, tev viņ� jāievieto kādā vājprātīgo iestādē. Kad tu to gatavojies darīt?

��� Tiklīdz rik�u no �ejienes ārā, � D�ūds ap�solīja, lai gan skaidri apzinājās, ka melo. D�ūds nevēlējās sūtīt Harisonu Bērku prom. Vismaz pa�gaidām vēl ne. Un vēlējās noskaidrot, vai uz Bērka sirdsapziņas nav divas slepkavības.

��� Ja es tev kaut kādā veidā varu palīdzēt, ve�co zēn, piezvani man! � Un Pīters jau bija prom.

D�ūds gulēja un apdomāja savu nākamo gā�jienu. Tā kā nevienam nebija nekāda racionāla mo�tīva to nogalināt, būtu prātīgi domāt, ka slepkavī�bas izdarījis kāds garīgi nelīdzsvarots cilvēks, kur� pret D�ūdu sajutis iedomātu naidu. Vienīgie vīri, kuri būtu varēju�i turēt uz to ļaunu prātu, bija Harisons Bērks un Eimoss Zifrens � vīrs, kur� bija nogalinājis Makgrīvija partneri. Ja Bērkam nebūs alibi, viņ� lūgs izmeklētāju And�eli pārbaudīt viņu kā nākamo aizdomās turamo. Ja Bērkam būs ali�bi, viņ� visu savu uzmanību veltīs Zifrenam. De�presija, kas uz laiku to bija pārņēmusi savā varā, atkāpās. D�ūds juta sevī augam vēlmi rosīties. Pie�pe�i viņ� izmisīgi vēlējās izkļūt no slimnīcas.

Piezvanījis medmāsai, viņ� pavēstīja, ka vēlas satikt doktoru Harisu. Pēc desmit minūtēm palātā parādījās doktors Seimors Hariss. Viņ� vairāk at�gādināja rūķi, nevis cilvēku. Ārstam bija zilas acis un no ausīm rēgojās ārā melni spalvu ku�ķi. D�ūds �o ārstu pazina jau ilgu laiku un ļoti to respektēja.

��� Skat! Guļo�ais skaistulis beidzot pamodies! Tu izskaties briesmīgi!

D�ūdam jau bija apnicis klausīties vienu un to pa�u. � Es jūtos labi, � viņ� meloja. � Un vēlos tikt no �ejienes ārā.

���� Kad?

��� Tūlīt.

Doktors Hariss nosodo�i palūkojās viņā. � Tu ta�u tikko te nokļuvi. Kāpēc gan tev pāris dienu nepavārtīties pa gultu? Es tev atsūtī�u pāris nimfomāņu�medmāsu, kas tev pakavēs laiku.

����� Paldies, Seimor! Bet man patie�ām jātiek

ārā.

Doktors Hariss nopūtās. � Labi. Tu ta�u pats esi ārsts, doktor. Personīgi es tādā stāvoklī neļau�tu skraidīt apkārt pat savam kaķim. � Viņ� vērīgi palūkojās D�ūdā. � Vai varu tev kaut kā palī�dzēt?

D�ūds papurināja galvu.

��� Tad es lik�u mis Bedpanai atnest tavas drē�bes.

Pēc pusstundas slimnīcas reģistratūrā de�urē�jo�ā medmāsa izsauca D�ūdam taksometru. Piec�padsmit minūtes pāri desmitiem viņ� jau bija savā birojā.

D�ūda pirmā paciente � Terija Va�burna � jau gaidīja viņu gaitenī. Pirms divdesmit gadiem Terija bija viena no spo�ākajām zvaigznēm pie Ho�livudas debesīm. Vienas vienīgas nakts laikā viņas karjerai bija pienācis gals, un Terija, apprecējusi kādu Oregonas kokrūpnieku, vairs neiekļuva �ur�nālu lappusēs. Kop� tā laika viņa bija precējusies jau piecas vai se�as reizes un tagad dzīvoja Ņujor�kā kopā ar savu pēdējo vīru � kādas importētājfirmas prezidentu. D�ūdam nākot pa gaiteni uz sa�vu kabinetu, viņa dusmīgi pavērās uz tā pusi.

���� Vai zināt� � Ieskatīdamās ārsta sejā, Te�rija aizmirsa savu sakāmo. � Kas ar jums noti�cis? � viņa pavaicāja. � Vai esat iekļuvis gaļas�ma�īnā?

���� Tikai neliels nelaimes gadījums. Atvaino, ka nokavējos. � Atslēdzis durvis, viņ� ieveda Te* riju reģistratūras istabā. D�ūda skatiens pārslīdēja tuk�ajam Karolas galdam un krēslam.

����� Es lasīju par Karolas noslepkavo�anu, � Terija sacīja. � Vai vainīgs ir kāds seksa mani�aks?

��� Ne! � D�ūda atbilde izskanēja strupi. Viņ� atslēdza sava kabineta durvis. � Uzgaidi, lūdzu,

kādas desmit minūtes.

Iegājis savā kabinetā un palūkojies dienas vi�zī�u sarakstā, viņ� sāka apzvanīt pacientus, atce�ļot visas nodarbības. Izņemot trīs pacientus, D�ūdam izdevās visus sazvanīt. Viņa krūtis un roka pie katras kustības iesāpējās un atsākās arī pulsē�jo�ās sāpes galvā. Sameklējis atvilktnē divas pret�sāpju tabletes, viņ� tās norija, uzdzerdams glāzi ūdens. Tad tas, piegājis pie reģistratūras telpas dur�vīm, ieaicināja kabinetā Teriju. Nākamās piecdes�mit minūtes viņ� piespieda sevi aizmirst visas sa�vas problēmas un sakoncentrēt uzmanību sarunai ar pacienti. Terija, sarāvusi uz aug�u svārkus, ap�gūlās uz dīvāna un sāka pļāpāt.

Pirms divdesmit gadiem tā bija izcila skaistu�le, un to vēl arvien varēja manīt. Viņai bija vislie�lākās, maigākās un nevainīgākās acis, kādas D�ūds jebkad bija redzējis. Ap muti ar pilnīgajām lūpām bija ievilku�ās da�as dziļas rievas, bet tā arvien vēl likās kārdino�a, un Terijas krūtis bija apaļas un stingras zem Pu�i raibās kleitas. D�ūdam gan bija aizdomas, ka tai bija izdarīta silikona injekcija, bet viņ� vēlējās, lai Terija pati sāk par to runāt. Viss viņas augums bija saglabājis jaunavīgo svaigumu, un tās kājas bija vienkār�i lieliskas.

Agrāk vai vēlāk vairums D�ūda sievie�u kār�tas pacien�u iedomājās, ka ir viņā iemīlēju�ās. Tā

bija glu�i dabiska pāreja no pacienta-ārsta attiecī�bām uz pacienta-aizsargātāja-mīļākā attiecībām. Bet Terijas gadījumā viss bija glu�i savādāk. Viņa jau kop� pa�a pirmā mirkļa, kad bija ienākusi D�ūda kabinetā, centās piespiest viņu likties gultā. Vi�ņa bija izmēģinājusies uzbudināt to visos veidos, kādus vien spēja iedomāties, � un Terija �ajā ziņā bija eksperte. Beigu beigās D�ūdam nācās brīdināt Teriju, ka, ja viņa neuzvedīsies pieklājīgi, viņ� to nosūtīs pie cita ārsta. Kop� tā laika Terija uzvedās samērā cie�ami � aprobe�ojās ar D�ūda pētī�anu, meklējot viņa Ahileja papēdi. Teriju pēc liela skan�dāla Antibu salās pie D�ūda bija nosūtījis kāds sla�vens angļu ārsts. Fran�u dzeltenās preses �urnā�lists bija apvainojis Teriju, ka tā pavadījusi nedē�ļas nogali uz liela grieķu kuģu būvētavas magnāta jahtas. Tā bijusi ar viņu saderināta, bet, kad jah�tas saimnieks devies uz Romu noslēgt jaunu līgu�mu, pārgulējusi ar viņa trim brāļiem. Stāsts ļoti ātri tika pieklusināts, �urnālists nopublicēja rak�sta atsaukumu un vēlāk tika nemanāmi atlaists. Jau pirmajā nodarbībā Terija bija D�ūdam pazi�ņojusi, ka tas viss esot patiesība.

���� Tas ir savādi, � viņa toreiz sacīja. � Es visu laiku ilgojos pēc seksa. Man nekad nav diez�gan. � Terija pārlaida rokas gurniem, saraujot uz aug�u kleitu, tad nevainīgi palūkojās D�ūdā.

���� Vai tu saproti, par ko es domāju, saldumiņ?

Kop� viņu pirmās tik�anās reizes D�ūds par 90

Teriju bija uzzinājis ļoti daudz. Viņa bija dzimusi nelielā ogļra�u pilsētiņā Pensilvānijas �tatā.

�Mans tēvs bija stulbs polis. Katru sestdienas vakaru viņ� piedzērās un sita māti.�

Kad Terijai bija trīspadsmit gadu, viņai jau bi�ja sievietes augums un eņģeļa sejiņa. Viņa uzzinā�ja, ka, paslēpjoties kopā ar ogļra�iem aiz ogļu grē�dām, ir iespējams nopelnīt vara sīknaudu. Kad to uzzināja tēvs, viņ�, kaut ko neskaidri aurodams poļu valodā, ieradās viņu nelielajā mājiņā un iz�meta Terijas māti aiz durvīm. Tad viņ� noņēma savu smago siksnu un sāka slānīt Teriju. Pēc tam viņ� to izvaroja.

D�ūds vēroja Teriju, kad viņa stāstīja par �iem notikumiem, bet viņas sejā neparādījās nekādas emocijas.

�Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savus vecā�kus.�

�Jūs aizbēgāt?�

Terija pārsteigta pagriezās pret viņu. �Ko?� �Pēc tam, kad jūsu tēvs bija jūs izvarojis�� �Aizbēgu?� Terija pārvaicāja, tad atmeta gal�vu un skaļi iesmējās. �Tas man patīk! Nē, tā ku�ce � mana māte � izdzina mani.�

Tagad D�ūds ieslēdza magnetofonu. � Par ko jūs vēlētos �odien runāt? � viņ� pavaicāja.

��� Par mīlē�anos, � viņa atbildēja. � Varbūt paanalizēsim tevi un pamēģināsim noskaidrot, kā�pēc tu esi tik atturīgs?

D�ūds ignorēja viņas teikto. � Kāpēc tev lie�kas, ka Karolu būtu varējis nogalināt kāds seksa maniaks?

��� Tāpēc, ka man viss atgādina par seksu, saldumiņ� � Viņa sagrozījās tā, ka tās svārki atkal uzslīdēja augstāk.

���� Sakārto savus svārkus, Terij!

Viņa uzmeta tam nevainīgu skatienu. � At�vaino� Tu, doktor, sestdien palaidi garām lielis�ku vakaru.

���� Pastāsti man par to!

Torija saminstinājās. Viņas balsī ieskanējās līdz �im nedzirdēts norūpējies tonis. �Jūs mani neie�nīdīsiet?

���� Es jau tev esmu teicis, ka tev nav nepiecie��ama mana piekri�ana. Vienīgais cilvēks, kuru tev jāņem vērā, esi tu pati. To, kas ir labs un ļauns, mēs izlemjam pa�i � tā rodas spēles noteikumi, pēc kuriem cilvēki vadās savās attiecībās ar citiem. Bez �iem noteikumiem nevar būt spēles, bet neaiz�mirsti � noteikumus var mainīt.

Kādu brīdi valdīja klusums, tad Terija ierunā�jās. � Tas bija deju vakars. Mans vīrs nolīga se�u instrumentu orķestri.

D�ūds klusēja.

Viņa pagriezās, lai palūkotos viņā. � Vai esat pārliecināts, ka nezaudēsiet cieņu pret mani?

��� Es vēlos jums palīdzēt. Mēs visi esam pieļā�vu�i kļūdas, par kurām kaunamies, bet tas nenozī�mē, ka mums jāturpina tās pieļaut.

Terija mirkli pētija D�ūda seju, tad atkal atlai�dās uz dīvāna. � Vai es jums jau esmu stāstījusi, ka man liekas, ka mans vīrs Harijs ir impotents.

-Jā.

Viņa ta�u pastāvīgi par to runāja.

���� Viņ�, kop� mēs esam precēju�ies, nevienu reizi nav spējis mani apmierināt. Viņam vienmēr rodas kāds attaisnojums� Un� � Terijas lūpas rūgti savilkās. � Un� Sestdien es mīlējos ar vi�siem orķestra muzikantiem, kamēr Harijs to visu vēroja. � Viņa sāka raudāt.

D�ūds pasniedza viņai da�as papīra salvetes un klusēdams vēroja viņu.

Neviens Terijai Va�burnai nebija devis neko tādu, par ko tai netiktu prasīts pretī divreiz vai�rāk. Kad Terija ieradās Holivudā, viņa sāka strā�dāt par oficianti kādā iebrauktuvē un lielāko daļu algas veltīja mācībām tre�ās �ķiras dramatiskajā pulciņā. Nebija pagājusi ne nedēļa, kad pulciņa va�dītājs piespieda Teriju pāriet dzīvot pie viņa un uz�ņemties rūpes par tā saimniecību un guļamistabu. Tikai pēc vairākām nedēļām Terija uzzināja, ka �is pulciņa vadītājs pat tad, ja gribētu, nespētu tai sagādāt lomu. Tad Terija to pameta un sāka strā�dāt Beverlihilsas viesnīcas aptiekā par kasieri. Zie�massvētku vakarā tur parādījās filmu re�isors, kur� vēlējās nopirkt savai sievai nelielu prieciņu. Viņ� atstāja Terijai savu vizītkarti un lika tam piezva�nīt. Pēc nedēļas Terija jau sāka iet uz kinoprovērn. Viņa gan bija neveikla un neizglītota kā aktrise, ta�u tās labā bija trīs lieli plusi � Terijai bija sa�trieco�i skaista seja un figūra, viņa bija ļoti fotogēniska un ar viņu gulēja studijas galvenais re�isors.

Pirmajā gadā Terija parādījās neskaitāmās fil�mās, tomēr tikai nelielās lomās. Tad viņa sāka sa�ņemt pielūdzēju vēstules un arī lomas pamazām kļuva lielākas. Gada beigās Terijas labdaris nomi�ra ar sirdstrieku, un viņa jau nobijās, ka studija to atlaidīs, ta�u jaunais studijas re�isors iesauca Teriju savā kabinetā un paziņoja tai, ka viņam pado�mā lieli plāni. Terija noslēdza jaunu kontraktu, sa�ņēma algas pielikumu un lielāku dzīvokli ar gu�ļamistabu, kuras sienas klāja spoguļi. Terija pakā�peniski saņēma arvien lielākas lomas �B� katego�rijas filmās un visbeidzot, kad publika sāka tai iz�rādīt savu dievinā�anu, atstājot kinoteātru kasē daudz naudas, lai tikai noskatītos filmu ar Teriju Va�burnu, viņa sāka filmēties arī �A� kategorijas filmās.

Bet tas viss jau sen bija pagājis, un D�ūds juta līdzi �ai sievietei, kura pa�reiz gulēja uz viņa dīvā�na un centās apspiest �ņukstus.

���� Vai nevēlies ūdeni? � viņ� pavaicāja.

��� N-nē� � Terija �ņukstēja. � Ar mani viss ir kārtībā� � Viņa izņēma no somiņas kabatla�katiņu un iz�ņauca degunu. � Es atvainojos, ka uzvedos kā pēdējā muļķe. � Terija piecēlās sēdus.

D�ūds klusēdams sēdēja un gaidīja, kamēr sie�viete nomierināsies.

���� Kāpēc gan es vienmēr apprecu tādus vīrie��us kā Harijs?

����� Tas ir ļoti nozīmīgs jautājums. Vai tu zi�ni � kāpēc?

��� Kā gan, pie velna, es to varētu zināt! � Terija iespiedzās. � Tu ta�u esi psihiatrs! Ja es būtu zinājusi, ka viņi ir tādi, kā tev liekas � vai es tos precētu?!

���� Kā tev pa�ai liekas?

Terija �okēta palūkojās ārstā. �Tu domā, ka es to patie�ām darītu? � Viņa saniknojusies pielē�ca kājās. � Ak tu ne�ķīstais mērkaķi! Tātad tev liekas, ka man patika drātēties ar muzikantiem!

��� Vai patika?

Satrakojusies Terija paķēra vāzi un svieda ar to viņam. Vāze sa�ķīda pret galdu. � Vai tagad tev ir skaidra mana atbilde?!

��� Nē. Tā vāze maksāja divsimt dolāru. Es tos ieskaitī�u tavā rēķinā.

Viņa bezpalīdzīgi lūkojās D�ūdā. � Vai man patiesi tas patika? � viņa no�ukstēja.

��� Tev pa�ai tas jāzina.

Terijas balss kļuva vēl dobjāka. � Es dro�i vien esmu slima. Ak Dievs! Es esmu slima� Lūdzu, pa�līdzi man, D�ūd! Palīdzi man!

D�ūds piegāja pie viņas. � Tev jāpalīdz man, lai es varētu palīdzēt tev.

Terija mēmi pamāja ar galvu.

����� Es vēlos, lai tu dodies mājās un apdomā savas izjūtas, Terij. Ne tad, kad dari �is lietas, bet gan pirms tam. Padomā, kāpēc tu vēlies to darīt. Kad būsi to sapratusi, uzzināsi par sevi daudz jau�na.

Terija palūkojās viņā, un tās seja atmaiga. Viņa paņēma kabatlakatiņu un vēlreiz iz�ņauca degunu.

��� Tu esi viens sasodīts vīrs, �arlij Braun! �Teri�ja paņēma savu somiņu un cimdus. � Vai mēs tie�kamies nākamnedēļ?

�� Jā, � D�ūds atteica. � Līdz nākamajai ne�dēļai! � Viņ� atvēra durvis, un Terija aizgāja.

D�ūds zināja Terijas nelaimes cēloni, bet viņai vajadzēja pa�ai to atklāt. Terijai bija jāsaprot, ka mīlestību nevar nopirkt, ka tā jādāvā brīvi, neuz�stādot nekādus nosacījumus. Viņa nespēs aprast ar domu, ka kāds spēj viņu mīlēt, ja nesapratīs, ka ir cienīga saņemt �o mīlestību. Bet līdz tam Terija atkal un atkal mēģinās to nopirkt, izmantojot vie�nīgo, kas tai pieder � savu augumu. D�ūds sapra�ta, kādas sāpes tā pārdzīvo, pazina to bezgalīgo izmisumu un naidu, kuru tā juta pret sevi, un viņ� juta tai līdzi. Tomēr vienīgais veids, kā tas Terijai varēja palīdzēt, bija būt bezpersoniskam un attu�rīgam. D�ūds zināja, ka pacientiem tas liekas ne�vērīgs, ka bārsta savas gudrības glu�i vai no Olim�pa augstumiem, bet tā bija tikai daļa terapijas. Pa�tiesībā viņ� pat ļoti uztraucās par savu pacientu

problēmām. Viņi justos uzjautrināti, ja zinātu, cik bie�i tie nakts dēmoni, kas mēģināja sagraut viņu psihi, vajāja to.

Pirmo se�u mēne�u laikā, kad D�ūds bija sācis strādāt par psihiatru, lai pēc diviem gadiem varētu saņemt atļauju praktizēt psihoanalīzē, viņu bija mo�cīju�as apdullino�as galvassāpes. D�ūds neglābja�mi pārņēma visus savu pacientu simptomus, un vi�ņam bija vajadzīgs gandrīz gads, lai iemācītos kon�trolēt savas izjūtas.

Tagad, noliekot Terijas Va�burnas kaseti, vi�ņa domas atgriezās pie pa�a problēmām. D�ūds piegāja pie telefona un uzgrieza deviņpadsmitā po�licijas iecirkņa numuru.

Iecirkņa operators savienoja viņu ar izmeklē�tāju biroju. Klausulē ieskanējās Makgrīvija dob�jais bass. � Leitnants Makgrivijs.

���� Izmeklētāju And�eli, lūdzu.

���� Uzgaidiet!

D�ūds dzirdēja, kā Makgrivijs nomet klausuli, un pēc mirkļa atskanēja And�eli balss. � Izmeklē�tājs And�eli klausās.

��� Te D�ūds Stīvenss. Es vēlētos uzzināt, vai jūs kaut ko jau esat noskaidrojis.

And�eli vilcinājās ar atbildi. � Es to pārbau�dīju� � viņ� piesardzīgi sacīja.

��� Jums tikai jāpasaka �jā� vai �nē�. � D�ūda sirds nevaldāmi dauzījās. Viņ� tikai ar piespie��anos spēja uzdot nākamo jautājumu. � Vai Zifrens vēl arvien atrodas Metevana slimnīcā?

Likās, ka paiet vesela mū�ība, kamēr And�eli atbildēja: � Jā. Viņ� vēl arvien ir tur.

D�ūdu pārņēma dziļa vil�anās. � Ak tā�

��� Man ļoti �ēl.

���� Paldies! � D�ūds lēni nolika klausuli.

Tātad palika vairs tikai Harisons Bērks. Hari-

sons Bērks � bezcerīgi neārstējamais paranoiķis, kur� bija pārliecināts, ka visi vēlas to nogalināt. Vai Bērks būtu nolēmis sist pirmais? D�ons Han�sons bija atstājis D�ūda kabinetu desmitos piec�desmit un tika nogalināts pēc da�ām minūtēm. D�ūds vēlējās uzzināt, vai Harisons Bērks tajā lai�kā atradies savā kabinetā. Viņ� sameklēja Bērka biroja numuru un uzgrieza to.

���� Starptautiskā tērauda kompānija. � Ope�ratora balss �ķita trula, glu�i kā automātam.

��� Misteru Harisonu Bērku, lūdzu.

���� Misters Harisons Bērks� Pateicos� Vienu mirklīti, lūdzu�

D�ūds lūdza Dievu, kaut atbildētu Bērka sek�retāre. Ja viņa būtu uz brīdi izgājusi un Bērks pats paceltu klausuli� � Mistera Bērka birojs, � klau�sulē ieskanējās meitenes balss.

���� �eit zvana D�ūds Stīvenss. Es vēlētos uzzi�nāt, vai jūs man varētu palīdzēt�

���� Jā, protams, doktor Stīvens! � Sekretāres balsī ieskanējās atvieglojums un prieks. Viņa no�teikti zināja, ka D�ūds ir Bērka ārsts. Vai viņa pa�ļāvās uz D�ūda palīdzību? Ko gan Bērks bija darī�jis, lai viņu aizvainotu?

��� Tas ir sakarā ar mistera Bērka rēķinu� � D�ūds iesāka.

��� Vina rēķinu?! � Sekretāre nemaz necentās slēpt savu vil�anos.

D�ūds'steidzīgi turpināja: � Mana reģistrato�re ir� Viņas vairs nav, un es cen�os savest kārtībā grāmatvedību. Man te reģistrācijas grāmatā ir pie�rakstīts, ka Bērks pagāju�ajā pirmdienā mani ap�meklējis deviņos trīsdesmit, un es vēlējos noskaid�rot, vai tas ir tiesa.

���� Mirklīti uzgaidiet! � sekretāre sacīja. Vi�ņas balsī nu jau jautās nosodījums. D�ūds spēja uzminēt viņas domas � tās darba devējs juka prā�tā, bet ārsts uztraucās tikai par savu naudu! Pēc da�ām minūtēm sekretāre atgriezās pie telefona.

���� Baidos, ka jūsu reģistratore ir pieļāvusi kļūdu, doktor Stīvens, � viņa salti sacīja. � Misters Bērks nevarēja pirmdien no rīta atrasties jūsu birojā.

��� Vai esat par to pārliecināta? � D�ūds uz�stāja. � Man te grāmatā ir pierakstīts � no devi�ņiem trīsdesmit līdz�

��� Mani neinteresē, kas ir rakstīts jūsu grāma�tā, doktor� � Sekretāre bija noskaitusies par vi�ņa bezjūtību. � Misters Bērks pirmdien visu rītu pavadīja darbinieku sapulcē. Tā sākās pulksten as�toņos.

��� Vai viņ� nevarēja uz kādu stundu to pamest?

��� Nē, doktor! � viņa atcirta. � Misters Bērks nekad dienas laikā neatstāj savu kabinetu. � Sek�retāres balsī skaidri bija dzirdams pārmetums. �Vai tad jūs nesaprotat, cik viņ� ir slims? Ko jūs darāt, lai viņam palīdzētu?�

���� Vai man viņam pateikt, ka jūs zvanījāt?

����������������� Tas nav nepiecie�ams, � D�ūds atbildēja.

����� Paldies jums! � Viņ� vēlējās piebilst kaut ko mierino�u, jauku, bet nespēja rast vārdus un noli�ka klausuli.

D�ūds bija nonācis strupceļā. Ja jau ne Zifrens, ne Harisons Bērks nebija mēģināju�i viņu nogali�nāt, tad nebija vairs neviena, kam to darīt būtu bijis kāds iemesls. D�ūds nebija ticis tālāk par sā�kumu. Viena vai vairākas personas bija nogalinā�ju�as viņa reģistratori un vienu no pacientiem. Sa�tiksmes negadījums varēja būt gan tī�s, gan netī�s, lai gan tad, kad tas notika, D�ūds bija pārlieci�nāts, ka tas bija tī�s. Tagad gan, apdomādams no�tiku�o ar vēsu prātu, D�ūds sev atzinās, ka pēdējo dienu notikumi to ir stipri satrauku�i. �ādā stā�voklī viņ� viegli būtu varējis uztvert parastu nelai�mes gadījumu kā kaut ko daudz ļaunāku. Patiesī�ba bija tāda, ka nevienam nebija iemesla mēģināt D�ūdu nogalināt. Viņam bija izcili labas attiecības ar saviem pacientiem un draugiem. Viņ� nekad, cik vien pats to spēja aptvert, nevienu nebija aiz�vainojis. Iezvanījās telefons. D�ūds acumirklī at�pazina Annes dobjo, samtaino balsi.

���� Vai esat aizņemts?

���� Nē, es varu runāt.

Annes balsī ieskanējās rūpes. � Es lasīju, ka jūs notriekusi ma�īna. Vēlējos piezvanīt ātrāk, bet nezināju, kur jūs meklēt.

D�ūds mēģināja izlikties nevērīgs. � Tas ne�bija nekas nopietns. Beidzot bū�u iemācījies ne��ķērsot ielu neatļautās vietās.

��� Avīzē rakstīts, ka automa�īnas vadītājs esot aizbēdzis.

-Jā-

��� Vai policija viņu ir atradusi?

���� Nē. Tas visticamāk bija kāds savā vaļā iz�kļuvis pusaudzis� � �Melnā limuzīnā ar izslēg�tām gaismām,� viņ� nodomāja.

���� Vai esat par to pārliecināts? � Anne pavai�cāja.

Jautājums D�ūdu pārsteidza. � Kāpēc jūs tā vaicājat?

���� Es patiesi nezinu� � Anne domīgi novil�ka. � Vienkār�i� Vispirms Karolas slepkavība� bet tagad �is�

Tātad arī viņai bija radu�ās aizdomas.

��� Glu�i vai liekas, ka apkārt blandās kāds ma�niaks, � viņa turpināja.

��� Ja tas patiesi ir tā, � D�ūds centās to pār�liecināt, � policija drīz vien viņu noķers.

���� Vai jums nedraud briesmas?

D�ūda sirds iesila. � Protams, ne. � Iestājās neveikls klusums. D�ūdam būtu tik daudz, ko sa�cīt, bet viņ� nedrīkstēja to darīt. Viņ� nedrīkstēja iztēloties Annes draudzīgo zvanu par kaut ko vai�rāk kā tikai dabiskām pacientes rūpēm par savu ārstu. Anne bija no tiem cilvēkiem, kas ikvienam piezvanītu, lai piedāvātu savu palīdzību. Tātad vel�tas cerības�

���� Mēs tiekamies piektdien, vai tā? � D�ūds pavaicāja.

���� Jā� � Viņas balss ieskanējās domīgi. Vai viņa grasījās pārdomāt?

����� Tad mums ir sarunāts randiņ�, � D�ūds a�i turpināja, bet tas, protams, nebija randiņ�. Tā bija pavisam vienkār�a ārsta tik�anās ar pacienti.

��� Jā. Uz redzē�anos, doktor!

���� Uz redzē�anos, misis Bleika! Un paldies, ka piezvanījāt. Liels paldies! � D�ūds nolika klausu�li, ta�u nespēja nedomāt par Anni. Vai viņas vīrs maz nojauta, cik ļoti tam paveicies?

Kāds īsti bija Annes vīrs? No tā mazumiņa, ko Anne par viņu bija stāstījusi, D�ūdam par to bija radies priek�stats kā par gudru un izskatīgu vīru. Viņ� bija sportists un izcils darījumu kārtotājs, kur� ziedoja daudz naudas mākslai. Viņ� likās glu�i tāds cilvēks, kādu D�ūds vēlētos sev par draugu. Pro�tams, ne �ādos apstākļos.

Kāda gan varēja būt Annes problēma, kuru tā bijās apspriest ar savu vīru un ārstu? Ņemot vērā Annes raksturu, tā noteikti bija pārspīlēta vainas apziņa par kādu mīlas dēku, ko tā bija pieļāvusi pirms vai pēc laulībām. D�ūds nespēja iedomāties Anni ielai�amies gadījuma rakstura sakaros. Var�būt viņa to atklās piektdien? Un tā būs pēdējā rei�ze, kad D�ūds viņu satiks�

Pārējā dienas daļa pagāja ļoti ātri. D�ūdu ap�meklēja tie nedaudzie pacienti, ar kuriem viņ� ne�bija spējis atcelt tik�anos. Kad pēdējais no viņiem atstāja tā kabinetu, D�ūds izņēma Harisona Bērka pēdējās nodarbības ierakstu un noklausījās to, iz�darot da�as atzīmes.

Pabeidzis analizēt ierakstu, D�ūds izslēdza magnetofonu. Viņam nebija citas iespējas � vaja�dzēs rīt no rīta piezvanīt Bērka darba devējam un paziņot par viņa slimību. D�ūds palūkojās ārā pa logu un pārsteigts atklāja, ka jau ir iestājusies nakts. Pulkstenis rādīja jau gandrīz astoņi. Tagad, apda�rījis visus dienas darbus, D�ūds piepe�i jutās ār�kārtīgi noguris. Viņa satriektās ribas atgādināja se�vi, sākot sūrstēt, un nogurusī roka trīcēja. Viņ� vē�lējās doties mājās un iegrimt siltā vannā.

D�ūds ievietoja plauktā visas kasetes, izņemot Bērka, kuru ieslēdza sava galda atvilktnē. To vaja�dzēs nodot tiesas ieceltajam psihiatram. Tad D�ūds uzvilkā mēteli. Jau esot pusceļā uz durvīm, iezva�nījās telefons. Viņ� atgriezās pie galda un pacēla klausuli. � Doktors Stīvenss.

Neviens neatbildēja. Klausulē bija dzirdama ti103

kai smaga nazāla elpo�ana.

���� Hallo?

Atbildes nebija. D�ūds nolika klausuli un sa�drūmis mirkli stāvēja uz vietas. Tad nolēma, ka kāds būs kļūdījies. Viņ� izslēdza gaismu, aizslēdza kabineta durvis un devās uz lifta pusi. Visi jau sen bija aizgāju�i, bet vēl bija par agru, lai ierastos ap�kopēji, tāpēc, izņemot naktssargu Bigelovu, visā ēkā neviena nebija.

D�ūds piegāja pie lifta un nospieda izsaukuma pogu. Lifta indikators nepakustējās. Viņ� nospie�da pogu vēlreiz � atkal nekā.

Nākamajā mirklī gaitenī nodzisa gaisma.

D�ūds stāvēja pie lifta durvīm un glu�i fiziski juta, kā to apņem tumsa. Viņ� sajuta, ka pamirst sirds, bet tad sāk sisties me�onīgā ritmā. D�ūdu pārņēma piepe�as nenosakāmas �ausmas, un viņ� sāka kabatās meklēt sērkociņus. Tie bija paliku�i birojā. Varbūt citos stāvos dega gaisma? Lēni un uzmanīgi D�ūds aiztaustījās līdz durvīm, kas veda uz kāpņu telpu, un atvēra tās. Kāpņu telpa tāpat grima tumsā. Uzmanīgi turēdamies pie kāpņu mar�gām, viņ� sāka kāpt lejup. No pa�as lejas pa kāp�nēm aug�up virzījās gaismas stars. D�ūdu pārņē�ma atvieglojums. Tas noteikti bija naktssargs Bigelovs! � Bigelov! � viņ� iesaucās. � Bigelov! Te doktors Stīvenss! � Viņa balss atsitās pret kai�lajām kāpņu telpas sienām un spokaini sajaucās tūksto� atbalsīs. Cilvēks, kas turēja rokā lukturi, turpināja klusi un nenovēr�ami virzīties aug�up.

��� Kas tur ir? � D�ūds uzstājīgi iesaucās. Vienīgā atbilde bija viņa pa�a vārdu atbalss.

Un piepe�i D�ūds aptvēra, kas viņam tuvojas. Viņa slepkavas. Viņi bija vismaz divi � viens apak��ējā stāvā bija izslēdzis strāvu, bet otrs nogrieza

D�ūdam atkāp�anās ceļu.

Gaismas stars arvien vairāk tuvojās � nu jau vairs tikai divus trīs stāvus zemāk. Slepkava bija sācis skriet. D�ūds bailēs sastinga. Viņa sirds sitās kā veseris un locekļi bija kļuvu�i ļengani. D�ūds steig�us metās atpakaļ uz savu stāvu. Viņ� atvēra gaiteņa durvis un ieklausījās. Ja nu kāds tum�ajā gaitenī viņu jau gaidīja?

Soļi kāpnēs jau kļuva skaļāki. Sausu muti D�ūds devās uz priek�u pa piķa melno gaiteni. Sa�sniedzis liftu, viņ� sāka skaitīt biroju durvis. No�kļuvis līdz savam birojam, tas dzirdēja, kā atveras gaiteņa durvis. Atslēgas izslīdēja no trīso�ajiem pirkstiem un nokrita uz grīdas. D�ūds izmisīgi sā�ka taustīties pa grīdu, atrada atslēgas un atslēdza reģistrācijas telpas durvis. Iemeties iek�ā, viņ� cie��i ieslēdzās � neviens nevarēja pa �īm durvīm ie�kļūt bez īpa�as atslēgas.

D�ūds dzirdēja, kā pa gaiteni tuvojas soļi. Ie�gājis savā kabinetā, tas nospieda gaismas slēdzi. Tā pati tumsa. Elektrības nebija visā ēkā. D�ūds aizslēdza iek�ējās durvis, tad devās pie telefona. Sataustījis telefona ripu, viņ� piezvanīja operato�ram. Atskanēja trīs gari stiepti signāli un tad ope�ratora balss, kas bija D�ūda vienīgā saikne ar ār�pasauli.

Viņ� klusi sacīja: � Operator, tas ir ļoti stei�dzami. Te zvana doktors D�ūds Stīvenss. Es vēlos runāt ar izmeklētāju Frenku And�eli no deviņpa�

dsmitā policijas iecirkņa. Lūdzu, pasteidzieties!

��� Labi. Kāds, lūdzu, ir jūsu telefona numurs?

D�ūds to nosauca.

���� Mirkli uzgaidiet!

D�ūds dzirdēja, ka kāds gaitenī taustās pie tā privātā kabineta durvīm. Viņi nevarēja iekļūt, jo tām no ārpuses nebija roktura.

���� Operator, pasteidzieties!

���� Uzgaidiet, lūdzu! � atbildēja tā pati vēsā, nesteidzīgā balss.

Atskanēja signāls, un tad ierunājās policijas ie�cirkņa operators. � Deviņpadsmitais iecirknis.

D�ūda sirds iegavilējās. � Izmeklētāju And�eli! Tas ir ļoti steidzami!

���� Izmeklētāju And�eli� Brīdi uzgaidiet!

Ārā gaitenī kaut kas notika. D�ūds dzirdēja

apslāpētas balsis. Kāds bija pievienojies pirmajam slepkavniekam. Par ko gan viņi apspriedās?

Klausulē atskanēja pazīstama balss. � Izmek�lētāja And�eli �eit nav. Runā viņa partneris leit�nants Makgrīvijs. Kā varu jums�

���� Te D�ūds Stīvenss. Patlaban atrodos savā kabinetā. Nekur nav gaismas, un kāds cen�as ie�lauzties un nogalināt mani!

Iestājās nomāco�s klusums. � Paklausieties, doktor� Kāpēc gan jums neatbraukt �urp, lai mēs varam mierīgi aprunāties�

��� Es nevaru aizbraukt pie jums! � D�ūds gan�drīz kliedza. � Kāds mēģina mani nogalināt!

Atkal iestājās klusums. Makgrivijs viņam ne�ticēja un nemaz negrasījās palīdzēt. D�ūds dzirdē�ja, ka ārpusē atveras durvis un reģistratūras istabā atskan balsis. Viņi bija tiku�i reģistratūras istabā! Kā gan viņi varēja tajā iekļūt bez īpa�as atslēgas! Un tomēr D�ūds dzirdēja viņu soļus tuvojamies tā kabinetam.

Telefona klausulē vēl skanēja Makgrīvija balss, bet D�ūds jau vairs neklausījās. Bija par vēlu. Viņ� nolika klausuli. Pat tad, ja Makgrivijs piekristu atbraukt, tas vairs nebūtu svarīgi. Slepkavas bija �eit! �Dzīve ir ļoti trausls pavediens. Lai to pārrautu, nepiecie�ama tikai sekunde. � Bailes, kas bija viņu pārņēmu�as, pārvērtās aklās dusmās. Viņ� neļaus sevi noslepkavot kā Hansonu vai Karolu. Viņ� cīnīsies! D�ūds taustījās tumsā, meklējot kā�du ieroci. Pelnutrauks� papīra nazis� viss velti! Slepkavām bija �aujamie. Nakts bija pārvērtusies par murgu Kafkas stilā. Viņu nāvei bija nolēmu�i ļaudis, kurus tas pat nepazina.

D�ūds dzirdēja tos pie sava kabineta durvīm un saprata, ka dzīvot paliku�as varbūt tikai da�as minūtes. Ar savādu mieru viņ� sāka analizēt savas sajūtas tā, it kā pats būtu kļuvis par savu pacien�tu. D�ūds atcerējās Anni, un viņu pārņēma asas �ķir�anās sāpes. Tad viņ� atcerējās savus pārējos pacientus un to, cik ļoti bija tiem nepiecie�ams. Harisons Bērks� Piepe�i D�ūds ar no�ēlu atminē�jās, ka nav paziņojis Bērka darba devējam, ka tas

ir jāizolē. Viņam Vajadzēja novietot ierakstus, kur tos� D�ūda sirds pamira. Varbūt viņam tomēr bi�ja ierocis, ar ko cīnīties!

D�ūds dzirdēja, kā pagrie�as durvju rokturis. Durvis gan bija aizslēgtas, tomēr nebija izturīgas. Viņi pavisam viegli varētu tās uzlauzt. D�ūds stei�dzīgi devās pie galda, kurā bija ieslēdzis Bērka ka�seti. Viņ� dzirdēja kādu atspie�amies pret durvīm, tad atsākās darbo�anās ap atslēgu. �Kāpēc viņi vien�kār�i neuzlau� durvis?� viņ� nodomāja. Zemapzi�ņā D�ūds apzinājās, ka atbilde ir ļoti svarīga, tomēr tagad nebija laika par to domāt. Drebo�iem pirk�stiem viņ� atslēdza atvilktni, kurā glabājās kasete. Izņēmis to no vāciņiem, tas devās pie magnetofona un mēģināja kaseti tajā ievietot. Tā gan bija vāja cerība uz glābiņu, tomēr vienīgā, kas bija palikusi.

D�ūds stāvēja pie magnetofona, cenzdamies sa�koncentrēties un precīzi atcerēties savu sarunu ar Bērku. Trieciens pret durvīm kļuva stiprāks. D�ūds klusi noskaitīja lūg�anu. � Man ļoti �ēl, ka izdzi�sa gaisma, � viņ� skaļi sacīja. � Esmu pārlieci�nāts, ka tā drīz tiks atjaunota, Harison. Kāpēc gan jums ncapgulties un nenomierināties?

Troksnis aiz durvīm piepe�i apklusa. D�ūdam beidzot bija izdevies ielikt magnetofonā kaseti. Viņ� nospieda �on� pogu. Klusums. Protams! Visā ēkā ta�u nebija elektrības! D�ūds dzirdēja, kā ārpusē atsākas darbo�anās ap atslēgu, un viņu pārņēma izmisums. � Tā jau ir labāk! � viņ� tomēr skaļi sacīja. � Iekārtojieties tā, kā jums ir ērtāk! � D�ūds taustījās pa galdu, meklējot sērkociņu kār�biņu, atrada to, izņēma sērkociņu un aizdedzinā�ja. Pietuvinājis liesmiņu magnetofonam un, samek�lējis slēdzi, kas pārslēdza magnetofonu uz bateriju darbību, nospieda to. Tad vēlreiz nospieda �on� pogu. Tajā pa�ā mirklī noskrapstēja atslēga � dur�vis bija vaļā! Pēdējā cerība bija zudusi!

Piepe�i telpā atskanēja Bērka nervozā balss. �Vai tas ir viss, ko jūs varat man pateikt? Jūs pat neuzklausījāt manus pierādījumus! Kā gan lai es zinu, vai jūs neesat viens no viņiem?�

D�ūds pamira uz vietas, baidīdamies pakustē�ties, bet viņa sirdī plosījās emociju vētra.

�Jūs ļoti labi zināt, ka es neesmu viens no vi�ņiem,� sacīja D�ūda balss. �Es esmu jūsu draugs. Es cen�os jums palīdzēt� Pastāstiet man par sa�vām aizdomām.�

�Pagāju�ajā naktī viņi ielauzās manā mājā,� Bērka balss sacīja. �Viņi nāca mani nogalināt. Bet es biju pārāk gudrs. Es guļu darbistabā aiz vairā�kām atslēgām, tāpēc viņi netiek man klāt.� Troksnis blakustelpā bija noklusis.

Atkal atskanēja D�ūda balss: �Vai jūs polici�jai paziņojāt par ielau�anos?�

�Protams � ne! Policija ta�u ir uz vienu roku ar viņiem. Tiem ir dota pavēle mani no�aut. Bet viņi to neuzdro�inās, kamēr ap mani ir citi cilvēki, tāpēc es vienmēr uzturos pūlī.�

�Priecājos, ka jūs man to atklājāt�

�Ko jūs darīsiet ar �o informāciju?�

�Es ļoti uzmanīgi klausos visā, ko jūs man stās�tāt,� turpināja skanēt D�ūda balss. �Es visu�� Ta�jā pa�ā mirklī D�ūda zemapziņa to brīdināja. Nā�kamais vārds bija � �ierakstu�!

Viņ� pielēca pie magnetofona un to izslēdza.

���� �paturu savā prātā, � D�ūds skaļi nobeidza teikumu. � Un abi divi mēs izdomāsim labāko vei�du, kā visu nokārtot. � Viņ� apklusa. Magneto�fonu tas ieslēgt vairs nevarēja, jo nezināja, kādus sarunas vārdus tas atskaņos. D�ūda vienīgā cerība bija, ka tam varbūt izdevies vīrus pārliecināt, ka pie viņa atrodas pacients. Tomēr, ja arī viņi tā do�mātu, vai tas tos atturētu?

����� �ādi gadījumi, � D�ūds turpināja, runā�dams skaļāk, � ir daudz bie�āk sastopami, nekā jums liekas, Harison. � Tad viņ� nepacietīgi ie�saucās: � Kaut ta�u beidzot atkal iedegtos gais�ma! Es zinu, ka jūs ārā gaida �oferis. Viņ�, iespē�jams, sāks uztraukties, kas noticis, un nāks aug�ā.

D�ūds apklusa un ieklausījās. Viņ� dzirdēja �uk�stus otrpus durvīm. Ko gan viņi izlems? Piepe�i ārā uz ielas atskanēja tāla policijas sirēna. Sa�ukstē�a�nās apklusa. D�ūds centās saklausīt ārējo durvju aiz�vēr�anos, bet neko nedzirdēja. Vai viņi vēl arvien stāvēja turpat? Tuvojo�ās sirēnas kaucoņa kļuva ar�vien skaļāka un apklusa ēkas priek�ā.

Un tad piepe�i iedegās gaisma.

���� Vai nevēlaties dzērienu?

Makgrīvijs drūmi papurināja galvu un klusē�jot turpināja vērot D�ūdu, kur� sev piepildīja jau otro glāzi ar skotu viskiju. D�ūda rokas drebēja, bet, dzēriena siltumam ieplūstot locekļos, viņ� pa�mazām sāka nomierināties.

Makgrīvijs bija ieradies viņa kabinetā tikai di�vas minūtes pēc tam, kad atkal iedegās gaisma. Tam līdzi bija flegmatisks policijas ser�ants, kur� tagad sēdēja un stenografēja viņu sarunu.

Makgrīvijs sacīja: � Sāksim visu no sākuma, doktor.

D�ūds dziļi ievilka elpu un atsāka savu stāstu, tī�i saglabājot vēsu un mierīgu balsi. � Es aizslē�dzu sava biroja durvis un devos uz liftu. Gaitenī izdzisa gaisma. Es nodomāju, ka apak�ējos gaite�ņos gaisma vēl deg, tāpēc devos lejā. � D�ūds ap�rāvās, no jauna pārdzīvodams �ausmas, kas to to�brīd bija pārņēmu�as. � Es redzēju, ka kāds ar kabatas lukturīti nāk aug�up pa kāpnēm, un ie�saucos, jo domāju, ka tas ir sargs Bigelovs,�bet tas nebija viņ�.

���� Kas tas bija?

��� Es jau jums teicu, ka nezinu, � D�ūds sacī�ja. � Viņi neatbildēja.

���� Kāpēc jums liekas, ka viņi bija ieradu�ies jūs nogalināt?

Pār D�ūda lūpām gandrīz atskanēja niknas la�mas, bet viņ� savaldījās. Bija ļoti svarīgi, lai Makgrīvijs viņam noticētu. � Viņi sekoja man nopa�kaļ uz manu biroju.

�� Jums liekas, ka tie divi vīri gribēja jūs noga�lināt?

��� Vismaz divi, � D�ūds attrauca. � Es dzir�dēju, ka tie sa�ukstas.

��� Jūs teicāt, ka tad, kad iegājāt birojā, aizslē�dzāt durvis ūz gaiteni, vai ne?

-Jā-

����� Un, kad iegājāt savā kabineta, aizslēdzāt durvis arī uz reģistratūras istabu.

-Jā-

Makgrīvijs piegāja pie kabineta durvīm. � Vai viņi mēģināja izgāzt �īs durvis?

��� Nē, � D�ūds atzina, atcerēdamies, cik ļoti tas viņu bija pārsteidzis.

���� Labi! � Makgrīvijs atsaucās. � Vai ir va�jadzīga īpa�a atslēga, lai atslēgtu durvis starp re�ģistratūru un gaiteni?

D�ūds saminstinājās. Viņ� nojauta, ko Mak�grīvijs cen�as panākt. � Jā.

���� Kam bija �o durvju atslēgas?

D�ūds juta, ka pietvīkst. � Karolai un man.

Makgrīvija balss bija tikpat neemocionāla kā iepriek�. � Un kā tad ar apkopējiem? Kā tie ie�kļūst?

���� Mums ar viņiem ir īpa�a noruna. Karola trīs reizes nedēļā ieradās agrāk un ielaida viņus. Viņi pabeidza uzkop�anu pirms mana pirmā pa�cienta iera�anās.

��� Vai tas bija ērti? Kāpēc tie nevarēja ienākt �ajā birojā tad, kad uzkopa citus?

��� Tāpēc, ka faili, kurus es �eit glabāju, ir ļoti kanfidenciāli. Es labāk piecie�u neērtības nekā to, ka pa manu kabinetu lo�ņā sve�inieki.

Makgrīvijs palūkojās uz ser�antu, lai pārlieci�nātos, vai viņ� visu paspējis pierakstīt. Apmieri�nāts viņ� atkal pievērsās D�ūdam. � Kad mēs ie�nācām reģistratūrā, tās durvis bija atslēgtas. Ne�vis uzlauztas, bet atslēgtas.

D�ūds neko nesacīja.

Makgrīvijs turpināja: �Jūs mums tikko sacī�jāt, ka vienīgi jums un Karolai bija atslēgas, bet Karolas atslēga glabājas pie mums. Padomājiet vēl�reiz, doktor Stīvens! Kam vēl bija �o durvju atslē�gas?

���� Nevienam.

���� Kā, pēc jūsu domām, tad tie vīri iekļuva iek�ā?

D�ūdam prātā ie�āvās kāda doma. � Varbūt viņi nokopēja Karolas atslēgu, kad to nogalināja.

���� Tas ir iespējams, � Makgrīvijs atzina, bet uz viņa lūpām parādījās sāj� smaidiņ�. � Ja viņi to ir darīju�i, uz atslēgas būs parafīna pēdas. Es lik�u laboratorijai to pārbaudīt.

D�ūds pamāja. Viņ� nedaudz jutās kā uzvarē�tājs, ta�u tā prieki bija pāragri.

��� Tātad, pēc jūsu domām, � Makgrīvijs tur�pināja, � divi vīri � uz brīdi pieņemsim, ka nav iesaistīta neviena sieviete,� nokopēju�i atslēgu, lai varētu iekļūt jūsu birojā un jūs nogalināt, vai tā?

-Jā.

��� Jus teicat, ka, iegājis sava kabineta, aizslē�dzāt arī tā durvis. Vai pareizi?

-Jā.

Makgrīvija tonis bija kļuvis gandrīz draudzīgs.

���� Un tomēr arī tās durvis bija atslēgtas!

��� Viņiem dro�i vien bija arī to durvju atslēga.

���� Kāpēc tad, atslēgu�i durvis, viņi jūs neno�galināja?

���� Es jau jums teicu! Viņi dzirdēja balsis no ieraksta un�

��� Tātad �ie divi asins alksto�ie slepkavas, pār�varēju�i tik daudz �ķēr�ļu, lai izslēgtu strāvu, at�dzītu jūs uz �ejieni, ielauztos jūsu kabinetā, pie�pe�i izkūpēja gaisā, neskāru�i uz jūsu galvas ne matiņu? � Makgrīvija balsī jautās nicinā�ana.

D�ūds juta, ka viņu pārņem auksts naids.

���� Kā to saprast?

���� Es jums to pateik�u, doktor. Man neliekas, ka kāds �eit ir bijis, un es neticu, ka kāds mēģina jūs novākt.

�� Jums ta�u nav jātic man uz vārda! � D�ūds nikni sacīja. � Kā tad ar gaismu? Un kas noticis ar naktssargu Bigelovu?

���� Viņ� ir vestibilā.

D�ūda sirds uz mirkli pamira. � Miris?

��� Viņ� bija dzīvs, kad ielaida mūs iek�ā. Gal�venajā elektrības pārslēdzējā bija pārtrūcis kāds vads, ko viņ� pagrabā mēģināja salabot. Viņam tas izdevās tie�i tajā brīdī, kad mēs ieradāmies.

D�ūds mēmi nolūkojās leitnantā. � Ak tā�

����� Es nezinu, ko jūs mēģināt panākt, dok�tor, � Makgrīvijs noteica, � bet kop� �ī brī�a va�rat ar mani vairs nerēķināties. � Viņ� devās uz durvīm. � Un esiet tik laipns� nezvaniet man! Es pats jums piezvanī�u!

Ser�ants aizcirta piezīmju kladi un sekoja Makgrīvijam.

Viskija iespaids bija zudis un līdz ar to arī ei�forija, kura uz brīdi bija pārņēmusi D�ūdu, un nu tas iegrima depresijā. Viņam nebija ne mazākās nojēgas, ko tagad darīt. Viņ� bija nonācis pie rē�busa, kuram nebija dota atslēga. D�ūds jutās kā bērns, kuram rēgojas vilki, ta�u viņa vilki bija nā�vīgi ienaidnieki, ta�u katru reizi, kad ieradās Makgrīvijs, tie nozuda. Tad jau tie patie�ām bija tikai spoki vai arī� Tomēr bija vēl cits variants. Tik biedējo�s, ka D�ūds tik tikko uzdro�inājās par to

domāt. Un tomēr bija jādomā.

Varbūt viņ� pats ir paranoiķis?

Pārkairināts prāts varēja radīt ilūziju, kas li�kās pilnīgi reāla. Pēdējā laikā viņ� bija pārāk daudz strādājis un jau vairākus gadus nebija devies brīv�dienās. Bija pilnīgi iespējams, ka Hansona un Ka�rolas nāves bija kļuvu�as par katalizatoru, kas pa�ātrināja viņa sajuk�anu prātā, un tagad visi noti�kumi tika uztverti pārspīlēti un mistiski. Cilvēki, kuri slimo ar paranoju, dzīvo zemē, kurā pat vis�parastākie ikdienas notikumi pārvēr�as klusos draudos. Kaut vai tā autoavārija� Ja tā būtu biju�si tī�a, vadītājs noteikti būtu izkāpis no ma�īnas, lai pārliecinātos, vai viņ� tie�ām ir miris. Un tie divi vīri, kuri bija te �onakt ieradu�ies? D�ūds ta��u īstenībā nemaz nezināja, vai viņiem ir iero�i. Tikai paranoiķis varēja tūlīt nodomāt, ka tie iera�du�ies viņu nogalināt. Daudz loģiskāk būtu domāt, ka tie ir parasti zagļi. Izdzirdu�i balsis kabinetā, viņi aizbēga. Protams, ja tie būtu biju�i slepkavas, viņi atvērtu neaizslēgtās durvis un nogalinātu vi�ņu. Kā gan viņ� lai tagad izzina patiesību? D�ūds saprata, ka būtu bezjēdzīgi vēlreiz griezties polici�jā. Nebija neviena, kam viņ� varētu lūgt palīdzību.

Un tad dzima ideja. Tā radās no izmisuma, bet, jo vairāk D�ūds par to domāja, jo prātīgāka tā vi�ņam likās. Paņēmis telefongrāmatu, viņ� sāka �ķir�stīt dzeltenās lapas.

Nākamajā pēcpusdienā pulksten �etros D�ūds atstāja savu biroju un devās uz kādu adresi Vestsaidas nomalē. Tā bija veca, apdrupusi dzīvojamā māja, celta no brūna akmens. Kad D�ūds apturēja savu ma�īnu grūsto�ās ēkas priek�ā, viņu sāka mo�cīt ļaunas priek�nojautas. Varbūt adrese nebija pa�reiza, ta�u tad viņa skatienu piesaistīja plakāts kā�dā no pirmā stāva logiem.

Normens Z. Mūdijs Privātdetektīvs Apmierinājums garantēts!

D�ūds izkāpa no ma�īnas. Diena bija drēgna un vējaina, laika ziņās bija solīts sniegs. D�ūds ne�veikli pārsteberēja pāri apledoju�ajam trotuāram un iegāja ēkas vestibilā.

Vestibilā jaucās piedegu�a ēdiena un atejas smakas. D�ūds nospieda pogu pie plāksnītes �Nor�mens Z. Mūdijs 1�. Mirkli vēlāk durvis atvērās. Viņ� iegāja un sameklēja 1. A dzīvokli, uz kura dur�vīm atradās uzraksts:

Normens Z. Mūdijs Privātdetektīvs Piezvaniet pie durvīm un nāciet iek�ā!

D�ūds piezvanīja un iegāja iek�ā.

Mūdijs pavisam noteikti nebija cilvēks, kur� radis iz�ķiest naudu par greznu iekārtu. Viņa bi�rojs izskatījās tā, it kā to būtu iekārtojusi kāda ak�la vācēj�urka. Visu telpu pārblīvēja da�ādi krāmi. Vienā telpas stūrī atradās noskrandis japāņu aiz�slietnis. Tam blakus � Austrumindijas lampa, bet tās priek�ā � nobru�āts dāņu stila galds. Visap�kārt ķīpās slējās veci �urnāli un avīzes.

Atvērās kādas durvis � parādījās pats Nor�mens Z. Mūdijs. Viņ� bija aptuveni piecas pēdas piecas collas gar� un svēra vismaz trīssimt mārci�ņu. Mūdijs nevis gāja, bet, burtiski, ripoja, atgādi�not D�ūdam atdzīvoju�os Būdas statuju. Viņam bi�ja apaļa, dzīvespriecīga seja un platas, bāli zilas acis, kurās jautās godīgums. Mūdija pilnīgi plikais pakausis atgādināja olu, bet viņa vecumu nebija iespējams noteikt.

��� Misters Stīvensons? � Mūdijs viņu sveici�nāja.

��� Doktors Stīvenss.

��� Apsēdieties, apsēdieties! � Buda runāja ar dienvidnieka akcentu.

D�ūds palūkojās apkārt, tad novāca apdriskā�tu sporta un nūdistu �urnālu kaudzi no sapluskāta izskata ādas klubkrēsla, kas gandrīz juka ārā, un neveikli apsēdās.

Mūdijs iemetās milzīgā �ūpuļkrēslā. � Nu tad tā! Ar ko varu jums palīdzēt?

D�ūds skaidri apzinājās, ka ir pieļāvis kļūdu. Sarunā pa telefonu viņ� Mūdijam bija nosaucis sa�vu vārdu. Vārdu, kas pēdējā laikā greznoja visu Ņujorkas laikrakstu pirmās lappuses. Un viņam bija izdevies atrast vienīgo privātdetektīvu visā pil�sētā, kur� par viņu neko nebija dzirdējis. D�ūds mēģināja rast kādu aizbildinājumu, lai dotos prom.

��� Kas jums mani rekomendēja? � Mūdijs vi�ņu mudināja runāt.

D�ūds, nevēlēdamies viņu aizvainot, atzinās:

���� Es jūsu vārdu atradu dzeltenajās lapās.

Mūdijs zobgalīgi iesmējās. � Nemaz nezinu, ko es iesāktu bez �īm dzeltenajām lapām! Tas ir vislabākais izgudrojums tūlīt pēc viskija. � Viņ� atkal iesmējās.

D�ūds piecēlās kājās. Viņam laikam bija darī��ana ar pilnīgu idiotu. � Man ļoti �ēl, ka es aizņē�mu jūsu laiku, mister Mūdij, � viņ� atvainojās.

���� Es vēl vēlētos to visu kārtīgi apdomāt, pirms�

��� Lūdzu, lūdzu, es saprotu! � Mūdijs pamā�ja. � Jums tomēr nāksies samaksāt man par vizīti.

��� Protams! � D�ūds, iebāzis roku kabatā, iz�vilka no tās vairākas naudaszīmes. � Cik esmu jums parādā? �

���� Piecdesmit dolāru.

���� Piecdesmit dolāru! � D�ūds ļauni pa�ķie�lēja uz apaļo vīreli, tad noskaitīja naudu un iespie�da to Mūdijam saujā. Pēdējais rūpīgi pārskaitīja naudaszīmes.

��� Liels paldies! � viņ� noteica. D�ūds, juzda�mies kā pēdējais muļķis, devās uz durvīm.

���� Doktor�

D�ūds atskatījās. Mūdijs viņam draudzīgi uz�smaidīja un iebāza naudu vestes kabatā. � Tā kā jūs esat aptīrīts par piecdesmit dolāriem, � viņ� miermīlīgi sacīja, � jūs tikpat labi varētu apsēs�ties un pastāstīt man par savu problēmu. Es vien�mēr saku, ka nekas tā neatvieglo dzīvi kā savu pro�blēmu uzticē�ana kādam citam.

Ironija, kas izskanēja �ī jocīgā, resnā vīreļa vār�dos, gandrīz lika D�ūdam iesmieties. Visa D�ūda dzīve bija veltīta tam, lai klausītos, kā citi cilvēki atklāj viņam savas problēmas. D�ūds mirkli uzlū�koja Mūdiju. Ko gan viņ� varētu zaudēt? Varbūt aprunā�anās ar �o sve�inieku patiesi varētu palī�dzēt? D�ūds lēni atgriezās un apsēdās.

����� Liekas, ka jums būtu uzgūlu�as visas pa�saules bēdas, dok. Es vienmēr saku, ka �etri pleci ir daudz vairāk nekā divi.

D�ūds nezināja, cik daudzus Mūdija aforismus vēl spēs paciest.

Detektīvs viņu vēroja. � Kas jūs �urp atdzi�nis? Sievietes, varbūt nauda? Es vienmēr saku � ja iznicinātu sievietes un naudu, tad būtu atrisinā-

ta lielākā tiesa pasaules problēmu. � Mūdijs, gai�dīdams atbildi, nenovērsa no D�ūda skatienu.

���� Man� man liekas, ka kāds vēlas mani no�galināt.

Zilās acis iedzalkstījās. �Jums liekas?

D�ūds ignorēja viņa jautājumu. � Varbūt jūs man varētu ieteikt kādu, kas specializējas �ādos jautājumos.

����������������� Protams, ka es to varu, � Mūdijs atbildēja.

���� Normens Z. Mūdijs. Vislabākais visā valstī!

D�ūds izdvesa izmisu�u nopūtu.

����� Kāpēc gan jūs man par to nepastāstāt, dok? � Mūdijs ierosināja. � Palūkosimies, vai mēs abi nevaram ar to tikt galā.

D�ūds pretēji savam noskaņojumam pasmai�dīja. Tas izklausījās glu�i kā viņa pa�a teiktie vār�di: �Vienkār�i atgulieties un sakiet visu, kas jums ienāk prātā.� Kāpēc gan ne? Viņ� dziļi ievilka elpu un, cik vien īsi bija iespējams, atstāstīja Mūdijam beidzamo dienu notikumus. Runādams viņ� aiz�mirsa Mūdija klātbūtni. Patiesībā viņ� runāja pats ar sevi, ietērpjot vārdos briesmīgos pārdzīvojumus. Tomēr neko neminēja par bailēm no savas iespē�jamās plānprātības. Kad D�ūds bija beidzis, Mū�dijs viņu priecīgi uzrunāja.

��� Jums nu patiesi ir sasodīti sare�ģīta problē�ma! Vai nu kāds cen�as jūs novākt, vai arī jūs bai�dāties, ka esat kļuvis par �izofrēnisku paranoiķi.

D�ūds pārsteigts pacēla skatienu. Normens Z.

Mīīdijs bija nopelnījis sev pirmo lielo punktu.

Mūdijs turpināja: � Jūs teicāt, ka �o gadīju�mu izmeklē divi izmeklētāji. Vai atceraties viņu vār�dus?

D�ūds vilcinājās. Viņ� nevēlējās pārāk uzticē�ties �im vīram. Un vēl vairāk viņ� vēlējās doties no �ejienes projām. � Frenks And�eli un leitnants Makgrīvijs, � viņ� tomēr sacīja.

Mūdija sejas izteiksme pavisam nedaudz izmai�nījās.

���� Vai kādam varētu būt iemesls jūs novākt, dok?

���� Man nav ne jausmas! Cik zinu, man nav ienaidnieku.

���� Ak, izbeidziet! Katram cilvēkam ir ienaid�nieki. Es vienmēr saku, ka ienaidnieki padara dzī�vi daudzveidīgāku.

D�ūds centās nesaviebties.

���� Vai esat precējies?

���� Nē.

���� Vai esat zilais?

D�ūds nopūtās. � Paklausieties, es to visu jau izrunāju ar policiju un�

�� Jā, at�ķirība ir vienīgi tā, ka jūs man par to maksājat, � Mūdijs nesatricināmā mierā atbildē�ja. � Vai esat kādam parādā?

��� Tikai parastos ikmēne�a maksājumus.

���� Kā ir ar jūsu pacientiem?

���� Kādā ziņā?

���� Nu, es vienmēr saku, ka, ja kāds grib atrast glieme�vākus, tam jādodas uz jūras krastu. Dau�dzi jūsu pacienti ir psihi, vai ne tā?

���� Nē! � D�ūds asi attrauca. � Tie ir cilvēki ar problēmām.

��� Emocionālām problēmām, kuras tie pa�i ne�spēj atrisināt. Vai kāds no viņiem netur uz jums ļaunu prātu? Varbūt pat ne kāda nopietna iemes�la, bet savu iedomu dēļ?

��� Tas ir iespējams. Tomēr ņemiet vērā, ka vai�rums pacientu pie manis ārstējas gadu vai vairāk. �ajā laikā es viņus esmu iepazinis tik labi, cik vien kāds cilvēks var iepazīt otru.

����� Vai viņi nekad nekļūst uz jums nikni? � Mūdijs nevainīgi pavaicāja.

����� Da�reiz tā gadās. Tomēr mēs nemeklējam saniknotu cilvēku. Mēs meklējam slepkavnieciski noskaņotu paranoiķi, kur� nogalinājis vismaz di�vus cilvēkus un jau vairākkārt mēģinājis noslep�kavot mani. � D�ūds saminstinājās, ta�u piespie�da sevi turpināt. � Ja man ir �āds pacients un es pats par to neko nezinu, tad jūs tagad redzat vis�nekompetentāko psihoanalītiķi, kāds jebkad dzī�vojis.

D�ūds pamanīja, ka Mūdijs viņu pēto�i no�skata.

��� Es vienmēr saku, ka vispirms jānokārto sva�rīgākās lietas, � detektīvs jautri sacīja. � Vispirms mums jānoskaidro, vai kāds patie�ām cen�as jūs novākt vai arī jūs esat nojucis. Vai ne tā, dok? � Viņ� izplūda platā smaidā � laikam lai apslāpētu savu vārdu skarbumu.

���� Kā? � D�ūds pavaicāja.

����� Pavisam vienkār�i. Jūs atrodaties uz tāda kā biljarda galda, jums apkārt ripo bumbiņas, bet jūs nezināt, vai kāds tās ripina. Vispirms mums jāuzzina, vai tā ir īsta spēle, un tad mēs varēsim arī uzzināt, kas tajā piedalās. Vai jums ir ma�īna?

-Jā.

D�uds jau bija aizmirsis savu velmi doties prom un meklēt citu privātdetektīvu. Tagad viņ� aiz Mūdija atklātās, nevainīgās sejas izteiksmes un neveikli resnajām miesas formām bija saskatījis patiesu un labi slēptu inteliģenci.

����� Man liekas, ka jūsu prāts ir nedaudz sa�traukts, � Mūdijs sacīja. � Es vēlos, lai jūs doda�ties negarās brīvdienās.

���� Kad?

���� Rīt no rīta.

������������������ Tas nav iespējams, � D�ūds protestēja.

���� Man ir tik�anās ar pacientiem�

Mūdijs noraidīja viņa argumentus. � Atceliet

tās!

���� Bet kā gan�

��� Vai man gan jāmāca, kā kārtot jūsu darī�a�nas? � Mūdijs pavaicāja. � Vēlos, lai jūs tie�ā ceļā no �ejienes dotos uz ceļojumu aģentūru. Lie�ciet rezervēt sev viesnīcas numuru, teiksim� �viņ� mirkli domāja, � Grosingerā. Sanāks diezgan pa�matīgs brauciens cauri Ketskilai� Vai mājai, kur jūs dzīvojat, ir garā�a?

-Jā-

���� Labi! Palūdziet garā�as meistariem sagata�vot jūsu ma�īnu ceļojumam. Jūs ta�u nevēlaties, ka uz ceļa notiek kāda avārija?

��� Vai to nevarētu darīt nākamnedēļ? Rīt man

ir�

���� Pēc tam kad būsiet rezervējis sev numuru, dodieties atpakaļ uz savu biroju un piezvaniet pa�cientiem. Paskaidrojiet, ka jums radusies ārkārtē�ja situācija un būsiet atpakaļ pēc nedēļas.

��� Es patiesi to nevaru darīt, � D�ūds iebilda.

���� Tas ir�

��� Un piezvaniet arī And�eli! � Mūdijs turpi�nāja. � Nevēlos, ka policijā nodomātu, ka esat aizbēdzis, un sāktu jūs meklēt.

���� Kāpēc man tas viss ir jādara?

���� Lai atpelnītu savus piecdesmit dolārus. Ak jā! Man sākumam vajadzēs vēl divus simtus, kā arī piecdesmit dolāru dienā da�ādiem izdevumiem.

Mūdijs pieslējās kājās no milzīgā �ūpuļkrēsla.

���� Es vēlos, lai jūs rit agri pieceltos, � viņ� sacīja,

����� lai varam tikt galā vēl pirms saules rieta. Vai varat doties prom pulksten septiņos?

��� Man� man liekas, ka jā. Kādēļ man jābrauc uz turieni?

��� Ja veiksies, atbrīvosieties no sava murga.

Pēc piecām minūtēm D�ūds domīgi iesēdās sa�vā ma�īnā. Viņ� gan bija teicis, ka nevar doties prom un pamest savus pacientus tik mazsvarīga iemesla dēļ, ta�u labi apzinājās, ka to darīs. Viņ�, burtiski, ielika savu dzīvību �ī mazā apaļā detektī�va rokās. Braukdams prom, viņ� vēlreiz pamanīja plakātu Mūdija logā.

Apmierinājums garantēts!

�Cerams, ka tā ir patiesība,� D�ūds drūmi no�domāja.

Ceļojuma nokārto�ana pūles nesagādāja. D�ūds iegriezās ceļojumu aģentūrā, kas atradās Medisona avēnijā. Aģentūra rezervēja D�ūdam viesnīcas nu�muru un apgādāja to ar apvidus karti un daudzām krāsainām Ketskilas bro�ūrām. Pēc tam viņ� pie�zvanīja savai telefona centrālei un palūdza apzvanīt visus tā pacientus. Viņ� piezvanīja arī uz deviņpa�dsmito policijas iecirkni un palūdza pasaukt izmek�lētāju And�eli.

��� And�eli guļ mājās slims, � atskanēja bez�personiska operatora balss. � Vai vēlaties viņa mā�jas numuru?

-Jā.

Pēc da�ām minūtēm D�ūds jau sarunājās ar And�eli. No pēdējā balss varēja noprast, ka viņ� ir pamatīgi saaukstējies.

���� Esmu nolēmis uz da�ām dienām aizbraukt no pilsētas, � D�ūds sacīja. � Es do�os prom rīt no rīta, tikai vēlējos saskaņot to ar jums.

Uz brīdi iestājās klusums. � And�eli apdomā�ja dzirdēto. � Tā nemaz nav slikta doma. Kurp jūs brauksiet?

���� Es domāju doties uz Grosingeru.

���� Labi! � And�eli piekrita. � Neuztraucie�ties, es Makgrīvijam visu paskaidro�u. � Viņ� mir�kli pieklusa. � Es dzirdēju par to, kas pagāju�ajā naktī noticis jūsu birojā.

���� Jūs gribējāt teikt, ka dzirdējāt Makgrīvija versiju? � D�ūds nedaudz dzēlīgi noprasīja.

���� Vai jūs redzējāt tos vīrus, kas gribēja jūs noslepkavot?

���� Nē.

���� Vai nemanījāt neko tādu, kas varētu mums palīdzēt viņus atrast? Ādas krāsu? Vecumu? Au�guma garumu?

��� Man ļoti �ēl� � D�ūds atteica. � Bija pā�rāk tum�s.

And�eli no�ņaukājās. � Labi, es mēģinā�u ok��ķerēt. Varbūt, kad atgriezīsieties, būs jau kādi jau�numi. Esiet uzmanīgs, doktor!

D�ūds pateicās un nolika klausuli.

Pēc tam viņ� piezvanīja Harisona Bērka darba devējam un īsi aprakstīja Bērka stāvokli. Nebija citas iespējas kā to izolēt � pie tam cik ātri vien iespējams. Tad D�ūds piezvanīja Pīteram, paskaid�

roja, ka uz pāris dienām aizbrauks no pilsētas, un palūdza viņu parūpēties par Bērku. Pīters piekrita.

Viss bija nokārtots.

D�ūdu visvairāk uztrauca tas, ka viņ� nāka�majā piektdienā nevarēs tikties ar Anni. Iespējams, ka viņ� to nekad vairs neredzēs�

>

Braukdams atpakaļ uz savu dzīvokli, D�ūds do�māja par Normenu Z. Mūdiju. Viņ� nojauta, ko detektīvs iecerējis. Likdams brīdināt par aizceļo��anu visus tā pacientus, viņ�, izmantojot D�ūdu par ēsmu, izlika lamatas tam, kur� bija slepkava.

Mūdijs bija licis atklāt ceļojuma mar�rutu gan telefona centrālē, gan arī dzīvojamās mājas durvju sargam. Viņ� vēlējās, lai visi zinātu, kurp D�ūds dodas.

Kad D�ūds piebrauca pie mājas, viņu sveici�nāja Maiks.

��� Es rīt do�os ceļojumā, Maik, � D�ūds tam paziņoja. � Vai tu, lūdzu, neparūpētos, lai garā��as meistari pārbauda manu ma�īnu un piepilda benzīnbāku?

���� Es par to parūpē�os, doktor. Cikos jums ma�īna būs nepiecie�ama?

���� Es do�os prom septiņos. � Dodamies uz vestibila durvīm, D�ūds juta, ka Maiks nolūkojas tam nopakaļ.

Iegājis savā dzīvoklī, viņ� aizslēdza durvis un vērīgi pārbaudīja logus. Viss likās kārtībā. Pēc tam tas iedzēra divas kodeīna tabletes, izģērbās un lēni

iekāpa karstā vannā. Saspringtā mugura un skausts pamazām atslāba. D�ūds gulēja �ajā paradīzes sil�tumā un domāja. Kāpēc gan Mūdijs bija brīdinājis likt pārbaudīt ma�īnu? Vai tāpēc, ka klusajos Ketskilas ceļos bija visvieglāk uzbrukt? Un ko gan Mū�dijs iesāktu, ja D�ūdam uzbruktu? Mūdijs bija at�teicies izpaust tam savu plānu� ja tāds vispār bi�ja. Jo vairāk D�ūds par to domāja, jo vairāk tam �ķita, ka slazdi ir izlikti viņam pa�am. Lai gan Mū�dijs bija apgalvojis, ka tas viss tiek darīts viņa pa��a interesēs, tomēr, lai arī cik rei�u D�ūds visu ne�pārdomātu, atbilde bija viena un tā pati: slazdi bi�ja izlikti viņam. Bet kāpēc? Ko gan Mūdijs iegūtu, nogalinot viņu? �Ak Dievs!� D�ūds domāja. �Es glu�i netī�ām izvēlējos viņa vārdu Manhetenas te�lefonu grāmatas dzeltenajās lapās un tagad jau es�mu sācis ticēt, ka viņ� vēlas mani nogalināt. Es pa�tie�ām neesmu vesels!�

Viņ� juta, ka acis sāk vērties ciet. Zāles un kar�stā vanna darīja savu. D�ūds gurdi izkāpa no van�nas, ar pūkainu dvieli uzmanīgi noslaucīja savu apskādēto augumu un uzvilka pid�amu. Tad apgū�lās gultā un uzstādīja modinātāju uz pulksten se��iem. �Ketskila��[1] viņ� vēl nodomāja. �Cik pie�mērots vārds!� Un tad iegrima dziļā pārguru�a cil�vēka miegā.

Pulksten se�os, kad atskanēja modinātāja zvans, D�ūds tūlīt bija nomodā. Un glu�i tā, it kā viņ� nemaz nebūtu gulējis, tā pirmā doma bija: �Es neticu nelaimes gadījumu virknēm un es neticu, ka kāds no maniem pacientiem ir masu slepkava. Es vai nu jau esmu paranoiķis, vai arī par tādu kļūstu.� Viņam nekavējoties vajadzētu apmeklēt kādu citu psihoanalītiķi. Viņ� varētu piezvanīt dok�toram Robijam. D�ūds apzinājās, ka tas nozīmētu viņa profesionālās karjeras beigas, ta�u citas ie�spējas nebija. Viņ� no�ķirams no citiem� Vai Mūdijam bija radu�ās aizdomas, ka tam ir darī�ana ar garīgi slimu cilvēku? Vai tāpēc viņ� bija ieteicis doties brīvdienās? Ne tāpēc, ka tic, ka kāds mēģi�na D�ūdu noslepkavot, bet gan tāpēc, ka pamanī�jis viņā pa�ā garīgu nelīdzsvarotību? Varbūt tie��ām būtu prātīgi uz pāris dienām doties uz Ketskilu? Vienatnē, bez ikdienas slodzes viņ� varētu sevi mierīgi izvērtēt, mēģināt saprast, kurā mirklī prāts uzsācis ar to rotaļu, kurā mirklī tas zaudējis saikni ar reālo dzīvi. Atgriezies viņ� sarunās tik�anos ar doktoru Robiju un nodos sevi tā gādībā.

Tas bija ļoti sāpīgs lēmums, bet, to pieņēmis, D�ūds jutās labāk. Viņ� apģērbās, sakravāja mazo ceļasomu ar visu nepiecie�amo piecu dienu ceļoju�mam un devās uz liftu.

Edijs vēl arvien nebija ieradies darbā, un lifts bija atstāts pa�u braucēju ziņā. D�ūds devās lejā uz pagrabstāva garā�u. Viņ� palūkojās apkārt ce�rībā ieraudzīt Viltu � garā�as pārzini, bet nekur to nemanīja. Garā�a bija tuk�a.

D�ūds pamanīja savu ma�īnu, kas bija novie�tota stūrī pie cementa sienas. Viņ� novietoja ceļa�somu uz aizmugures sēdekļa, tad atslēdza priek�ē�jās durvis un iekārtojās vadītāja sēdeklī. Sniedzo�ties pēc aizdedzes atslēgas, D�ūds pamanīja, ka pie�pe�i ma�īnai blakus parādās vīrie�a stāvs, un viņa sirds pamira.

��� Jūs esat ļoti precīzs. �Tas bija Mūdijs.

��� Es nezināju, ka jūs ieradīsieties mani pava�dīt. � D�ūds bija pārsteigts.

Mūdijs viņam uzsmaidīja, un viņa lielā apaļā seja izplūda platā smaidā. � Man nebija nekā cita ko darīt, un es nespēju aizmigt.

D�ūds jutās pateicīgs par �o taktisko veidu, kā�dā Mūdijs bija nokārtojis radu�os situāciju. Ne vār�da par D�ūda garīgo slimību, tikai nevainīgs ietei�kums doties uz laukiem un atpūsties. Tagad D�ūdam tikai atlika izlikties, ka viss ir kārtībā.

��� Es nolēmu jums piekrist. Do�os prom no pil�sētas un mēģinā�u rast �ai spēlei atrisinājumu.

��� Ak, tāpēc vien jau jums nekur nav jābrauc, � Mūdijs sacīja. � Par to jau kāds ir parūpējies.

D�ūds apstulbis palūkojās detektīvā. � Es jūs nesaprotu.

���� Tas ir vienkār�i. Es vienmēr saku, ka tad, kad esat nonācis pie kaut kāda pamata, ir jāsāk rakt.

���� Mister Mūdij�

Mūdijs atbalstījās pret ma�īnas durvīm. �Vai zināt, kas man likās intriģējo�s jūsu gadījumā, dok? Liekas, ka ik katras piecas minūtes kāds cen�as jūs novākt � varbūt. Un �is �varbūt� mani ieintriģē�ja. Mums nebija neviena pieturpunkta, kamēr ne�bijām izdibināju�i, vai jūs neesat nojūdzies vai arī kāds cen�as jūs padarīt par līķi.

���� Bet Ketskila� � D�ūds vāri iesāka.

���� Ak, jūs jau nemaz nedosieties uz Ketskilu, dok! � Mūdijs atvēra ma�īnas durvis. � Izkāpiet ārā!

D�ūds uztraukts paklausīja.

��� Saprotiet jel � tā bija tikai reklāma! Es vien�mēr saku, ka, ja kāds vēlas noķert haizivi, tam vis�pirms jāpadara ūdens asiņains.

D�ūds vērīgi lūkojās detektīvā.

���� Baidos, ka jūs nekad tā arī nenonāktu līdz Ketskilai, � Mūdijs nevainīgi turpināja. Viņ� pie�gāja pie ma�īnas priek�puses un atvēra motora pār�segu. D�ūds nostājās viņam blakus. Pie sadalītāja bija piesieti trīs sai�ķi dinamīta, un no aizdedzes karājās divi atvienoti vadiņi.

���� Bērnu rotaļlieta, � Mūdijs noteica.

D�ūds pārsteigts lūkojās viņā. � Bet kā gan

jūs�

Mūdijs iesmējās. � Es jau jums teicu, ka man nenāca miegs, tāpēc samaksāju pārvaldniekam, lai viņ� dotos prom izklaidēties, un noslēpies gaidīju.

Pārvaldniekam būs jāsamaksā vēl divdesmit dolā�ri, � viņ� piebilda. � Nevēlējos, ka jūs liekaties lēts.

D�ūds piepe�i sajuta uzticību pret �o mazo, res�no vīreli. � Vai jūs redzējāt, kas to izdarīja?

���� Nē, tas tika paveikts, pirms es te ierados. Se�os no rīta nolēmu, ka neviens vairs neparādī�sies, tāpēc aplūkoju ma�īnu. � Viņ� norādīja uz mazajiem vadiņiem. � Jūsu draugi gan ir jauki! Viņi uzstādīja otru vadiņu, lai �is mazulis varētu eksplodēt arī tad, ja jūs pirms do�anās prom no�lemtu ma�īnu pārbaudīt. Gan aizdedzes ieslēg�a�na, gan vāka pacel�ana uzspridzinātu dinamītu. Te tās mantas ir pietiekami, lai izslaucītu pusi garā��as.

D�ūds juta, ka tam paliek slikti, un Mūdijs līdz�cietīgi palūkojās viņā. � Esiet ta�u jautrāks! � viņ� sacīja. � Palūkojieties, cik daudz mēs esam sasniegu�i. Mēs esam uzzināju�i divas lietas. Pirm�kārt, to, ka jūs neesat sajucis prātā, un, otrkārt, � smaids Mūdija sejā izdzisa, � mēs zinām, ka kāds trakoti vēlas jūs novākt, doktor Stīvens.

)

Viņi sēdēja D�ūda dzīvokļa dzīvojamajā ista�bā un sarunājās. Mūdija milzīgais augums bija pie�zemējies uz lielākā dīvāna. Viņ� bija uzmanīgi sa�dalījis bumbu pa sastāvdaļām un novietojis to sa�vas ma�īnas bagā�niekā.

���� Vai mums tā nebūtu jāparāda policijai? � D�ūds pavaicāja.

��� Es vienmēr saku, ka pati drausmīgākā lieta pasaulē ir informācijas pārbagātība.

���� Bet tas pierādītu leitnantam Makgrīvijam, ka es runāju patiesību.

���� Vai tie�ām?

D�ūds saprata viņa domu. Makgrīvijs vienkār�i nospriestu, ka D�ūds pats uzstādījis bumbu, un to�mēr likās savādi, ka privātdetektīvs vēlējās slēpt policijai pierādījumus. D�ūdam Mūdijs �ķita kā milzīgs aisbergs. Lielākā daļa �ī cilvēka personības slēpās aiz miermīlīga, ar dzīvi apmierināta mazpil�sētas ok�ķera ārienes. Tagad, klausoties Mūdija ru�nā�anā, D�ūdu pildīja milzīgs atvieglojums. Viņ� nebija paranoiķis � un pasaule vairs nebija pilna ļaunu sakritību. D�ūdu vajāja slepkava. Slepkava, kuram bija gan miesa, gan asinis un kur� kaut kā�da nezināma iemesla dēļ bija izvēlējies D�ūdu par savu mērķi. �Ak Dievs,� D�ūds domāja, �cik viegli ir sagraut mūsu pa�apziņu!� Pirms nedaudzām mi�nūtēm viņ� bija gatavs noticēt, ka ir kļuvis par paranoiķi, un tagad apzinājās, ka ir parādā Mūdijam ārkārtīgi daudz.

��� Jūs esat ārsts, � Mūdijs runāja, � es esmu tikai vecs zābaks. Bet es vienmēr saku � ja vēlies medu, dodies pie bi�u stropa.

D�ūds sāka saprast Mūdija aforismus. � Jūs vēlaties dzirdēt manas domas par to cilvēku vai cilvēkiem, kurus mēs meklējam?

���� Tie�i tā! � Mūdijs staroja. � Vai mums ir darī�ana ar kādu slepkavu-maniaku, kur� ir izbē�dzis no psihenes�

�Psihiatriskās slimnīcas,� D�ūds automātiski nodomāja.

���� � vai arī mums ir darī�ana ar kaut ko no�pietnāku?

���� Noteikti ar kaut ko nopietnāku, � D�ūds pārliecināti atbildēja.

���� Kāpēc jūs tā domājat, dok?

���� Pirmkārt, tas, ka pagāju�ajā naktī manā bi�rojā iebruka divi vīri. Es vēl varētu piekrist teorijai par vienu trako, bet divi mēnessērdzīgie ir tā kā par daudz manai fantāzijai.

Mūdijs piekrīto�i pamāja. � Skaidrs, turpiniet!

���� Otrkārt, slimības skarts prāts gan var būt

nekontrolējams, bet tomēr darbojas noteiktā secī�bā. Es nezinu, kāpēc tika nogalināti D�ons Hansons un Karola Robertsa, bet, ja vien nekļūdos, man būtu jākļūst par tre�o un pēdējo upuri.

��� Kāpēc jums liekas, ka jūs būtu pēdējais? � Mūdijs ziņkārīgi ievaicājās.

��� Tāpēc, � D�ūds atbildēja, � ka, ja slepka�vam būtu vēl citi mērķi, pirmajā reizē, kad viņam neizdevās novākt mani, viņ� būtu mēģinājis no�slepkavot nākamo savā sarakstā. Ta�u tā vietā vi�ņi visu laiku vajā mani.

��� Ziniet, � Mūdijs ar apbrīnu sacīja, � jums ir dabas dotas dotības, lai strādātu par detektīvu.

D�ūds sadrūma. � Tomēr ir da�as lietas, ku�rām es neredzu nekādu jēgu.

���� Piemēram � kas?

����� Vispirms jau motīvs. Es nezinu nevienu, kas�

���� Pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Kas vēl?

��� Ja kāds patie�ām tik ļoti vēlas mani nogali�nāt, tad toreiz, kad mani notrieca ma�īna, vadītā�jam bija tikai jāpadod atpakaļ ma�īna un jāpie�beidz mani. Es ta�u biju bez samaņas.

���� Lūk, te parādās misters Bensons.

D�ūds apmulsis pavērās Mūdijā.

���� Misters Bensons ir jūsu nelaimes gadījuma aculiecinieks, � Mūdijs nevainīgi paskaidroja.

���� Es atradu tā vārdu policijas ziņojumā un, kad jūs bijāt aizbraucis no mana biroja, devos viņu ap�raudzīt. Tas būs vēl trīs piecdesmit par taksomet�ru, labi?

D�ūds, nespēdams izdvest ne vārda, pamāja ar galvu.

��� Misters Bensons, starp citu, ir ka�okādu ģērētājs. Burvīgi ka�oki! Ja kādreiz kaut ko izdomā�siet iegādāties savai mazulītei, varu dabūt jums at�laidi. Lai arī kā, naktī, kad notika nelaimes gadī�jums, Bensons devās mājās no ēkas, kur strādāja viņa svaine, kam tas bija aiznesis kaut kādas zāles, jo viņa brālim Metjū, kur� pārdod Bībeles, ir gripa un svaine solījusies tās zāles viņam aiznest.

D�ūds centās apspiest savu nepacietību. Viņ� klausītos pat tad, ja Normens Z. Mūdijs viņam gatavotos pārstāstīt visu cilvēktiesību rulli.

���� Tā misters Bensons aiznesa viņai tās zāles un nāca ārā no tās ēkas. Un tad ieraudzīja to limu�zīnu braucam jums virsū. Tobrīd viņ�, protams, vēl nezināja, kas jūs esat.

D�ūds pamāja.

��� Ma�īna braukusi nedaudz ie�ķībi, un Bensonam licies, ka tā slīd. Kad viņ� sapratis, ka tā jums uzbraukusi, viņ� meties klāt cerībā, ka varēs palīdzēt. Limuzīns pagriezies, lai vēlreiz jums uz�brauktu, bet tad vadītājs pamanījis misteru Bensonu un aizdrāzies projām tā, it kā tam būtu uguns pakulās.

D�ūds norija kaklā sakāpu�o kamolu. � Tā�tad, ja blakus nebūtu gadījies misters Bensons�

���� Jā� � Mūdijs klusi atbildēja. � Varētu teikt, ka mēs nekad nebūtu satiku�ies. Tie pui�i nespēlējas. Viņi patie�ām cen�as jūs novākt.

���� Bet kā tad ar iebrukumu manā birojā? Kā�pēc viņi neuzlauza durvis?

Mūdijs, mirkli klusējot, domāja. �Tā patiesi ir mīkla. Viņi būtu varēju�i uzlauzt durvis un no�galināt gan jūs, gan to, kur� bija kopā ar jums, un aizlaisties tā, ka neviens viņus pat nemanītu. Bet tad, kad viņi nodomāja, ka pie jums ir pacients, tie devās prom� Tas nesaskan ar visu pārējo. � Mūdijs kodīja savu apak�lūpu. �Ja vien� � viņ� iesāka.

��� Ja vien� kas?

Mūdija sejā pavīdēja domīga izteiksme. Viņ� izdvesa: � Es vēlētos uzzināt�

���� Ko?

����� Es to paglabā�u vēlākam laikam. Man ir radusies kāda doma, bet tai nav jēgas, kamēr mēs neuzzināsim motīvu.

D�ūds bezpalīdzīgi pamāja ar galvu. � Es ne�zinu nevienu, kam būtu iemesls vēlēties mani no�galināt.

Mūdijs mirkli domāja. � Dok, vai jums neva�rētu būt kāds noslēpums, kuru būtu zinājis arī tas jūsu pacients � D�ons Hansons � un Karola Robertsa? Kaut kas tāds, ko jūs visi trīs būtu varēju�i zināt?

D�ūds papurināja galvu. � Vienīgie noslēpu139

mi, kādi man ir, attiecas tikai uz maniem pacien�tiem. Tomēr nevienam no viņiem pagātnē nav no�ticis nekas tāds, kas rosinātu izdarīt slepkavību. Neviens no maniem pacientiem nav slepenais aģents, ārzemju spiegs vai izbēdzis notiesātais. Tie ir glu�i parasti ļaudis � mājsaimnieces, strādnie�ki, klerki. Viņiem ir problēmas, ar kurām tie pa�i nespēj tikt galā.

Mūdijs atklāti palūkojās viņā. � Un jūs esat pārliecināts, ka jūsu mazajā grupiņā nav ieviesies kāds slepkava�maniaks?

D�ūda balss bija nelokāma. � Protams. Va�kar es par to vēl nemaz nebiju tik pārliecināts. Pa�tiesību sakot, es sāku domāt, ka esmu kļuvis par paranoiķi un ka jūs mani tikai āzējat.

Mūdijs pasmaidīja. � Arī es par to tiku do�mājis, � viņ� sacīja. � Pēc tam, kad jūs man pie�zvanījāt un lūdzāt tik�anos, es nedaudz paok�ķe�rēju. Piezvanīju da�iem saviem draugiem, kuri arī ir ārsti. Jums ir ļoti laba reputācija.

Tātad �misters Stīvensons� arī bija tikai daļa no tā teātra, kuru Mūdijs bija D�ūdam nospēlējis.

���� Ja mēs tagad dotos uz policiju, � D�ūds sacīja, � ar to, ko mēs tagad zinām, mēs vismaz varētu pamudināt tos sākt rīkoties.

Mūdijs pārsteigti un vēsi palūkojās D�ūdā.

����� Jums tā liekas? Mēs jau patiesībā nemaz tik daudz nezinām, vai ne tā, dok?

Tā bija patiesība.

��� Es tomēr nemestu plinti krūmos, � Mūdijs piebilda. � Domāju, ka kaut ko mēs tomēr esam sasniegu�i. Esam apzināju�i aizdomās turamo lo�ku.

D�ūda balsī ieskanējās izmisums. � Protams, tas var būt jebkur� Savienoto Valstu pilsonis.

Mūdijs mirkli sēdēja un vērās griestos. Beidzot viņ� palūkojās D�ūdā. � Ģimenes� � viņ� no�pūtās.

���� Ģimenes?

���� Dok� Es jums ticu, ja jūs man sakāt, ka labi pazīstat savus pacientus. Ja jūs man sakāt, ka viņi nevarētu neko tādu izdarīt, man jums jāpie�krīt. Tas ir jūsu bi�u strops, un jūs esat medus īpa��nieks. � Mūdijs paliecās uz priek�u. � Bet pasa�kiet man, lūk, ko! Kad jūs pieņemat pacientu, vai jūs aprunājaties arī ar viņa ģimeni?

��� Nē. Da�reiz ģimene nemaz nezina, ka kāds no viņiem tiek pakļauts psihoanalīzei.

Mūdijs apmierināts iztaisnoja muguru. � Te nu mēs esam! � viņ� domīgi nosacīja.

D�ūds palūkojās viņā. � Vai jums liekas, ka mani grib nogalināt kāds no manu pacientu ģime�nes loceļiem?

��� Tā tas varētu būt.

����� Bet viņiem jau nav vairāk iemeslu kā pa��iem pacientiem. Varbūt pat mazāk.

Mūdijs pietrausās kājās. � Nekad neko nevar zināt, vai ne tā, dok? Lūk, ko es vēlos, lai jūs izda�

rāt. Sastādiet man to pacientu sarakstu, kuri jūs ir apmeklēju�i pēdējo �etru piecu nedēļu laikā. Vai varat to izdarīt?

D�ūds vilcinājās. � Nē� � viņ� beidzot sacī�ja.

���� Ak tā konfidenciālā ārsta un pacienta pa�darī�ana! Man liekas, ka ir pienācis laiks nedaudz atlaist gro�us. Uz kārts ir likta jūsu dzīvība.

���� Man liekas, ka jūs esat nonācis uz neparei�za ceļa. Tas, kas �obrīd notiek, nav saistīts ne ar maniem pacientiem, ne arī ar viņu ģimenēm. Ja to ģimenēs būtu kāds trakais, viņi to noteikti nodar�bību laikā būtu pastāstīju�i. � D�ūds papurināja galvu. � Man ļoti �ēl, mister Mūdij� bet man jāaizsargā savi pacienti.

��� Vai jūs teicāt, ka tajos failos nav nekā sva�rīga?

���� Nekā svarīga mums. � D�ūds atcerējās ar pacientiem notiku�ās sarunas. D�ons Hansons Tre��ajā avēnijā geju bāros uzsāka pazī�anos ar jūrnie�kiem. Terija Va�burna mīlējās ar muzikantiem vī�ra acu priek�ā. �etrpadsmit gadus vecā Evelīna Var�aka, kura mācījās devītajā klasē, nodarbojās ar prostitūciju� � Man ļoti �ēl� � viņ� vēlreiz sacīja. � Es nevaru jums rādīt failus.

Mūdijs paraustīja plecus. � Labi. Tad jums tas darbs būs jādara manā vietā.

���� Ko jūs vēlaties, lai es daru?

��� Savāciet visas kasetes, kas tiku�as ierakstīi.is pēdējā mēne�a laikā un uzmanīgi rās noklau�sieties. Tikai �oreiz neklausieties kā ārsts, bet gan ka detektīvs. Meklējiet vismazāko novirzi no pa�rastā ritma.

���� Es to jau esmu izdarījis. Tas ir mans darbs.

��� Izdariet to vēlreiz un turiet acis vaļā! Es ne�vēlos jūs zaūdēt, kamēr neesmu atrisinājis �o gadī�jumu. � Viņ� paņēma savu lietusmēteli un uzstī�vēja to mugurā, atgādinādams ziloni�baletdejo�tāju. Resni cilvēki parasti mēdzot būt ļoti graciozi, ta�u uz misteru Mūdiju tas neattiecās. � Vai zi�nāt, kas visā �ajā jūklī ir pats dīvainākais? � Mūdijs domīgi nomurmināja.

��� Kas?

��� Jūs pats uz to norādījāt, kad sacījāt, ka bija divi vīri. Varbūt vienam ir dego�a vēlme jūs no�vākt� bet kāpēc divi?

���� Es nezinu.

Mūdijs mirkli vēroja viņu. � Ak Dievs! � viņ� beidzot iesaucās.

���� Kas ir?

��� Mani laikam pārņēmusi apgaismība! Ja ne�kļūdos, tad varbūt ir daudz vairāk nekā tikai divi slepkavas.

D�ūds neticīgi palūkojās detektīvā. � Vai jūs domājat, ka man pakaļ dzenas vesels bars mania�ku? Bet tas ta�u ir absurds!

Mūdijs kļuva arvien uztrauktāks. � Doktor, man liekas, ka zinu, kas ir �īs spēles vadītājs. �

Viņ� pievērsa D�ūdam savu spo�o acu skatienu.

���� Es gan pagaidām vēl nezinu, kā� un kāpēc� bet es zinu, kur� tas ir.

���� Kur�?

Mūdijs papurināja galvu. �Ja es jums to pa�teiktu, jūs mani taisnā ceļā nosūtītu uz slimnīcu. Es vienmēr saku, ka jātur mute, kamēr neesi īsti pārliecināts par to, vai tev ir ko teikt. Ļaujiet man nedaudz viņus patrenkāt. Ja man izrādīsies taisnī�ba, es jums to pateik�u.

��� Ceru, ka tā būs! � D�ūds dedzīgi atsaucās.

Mūdijs viņu mirkli uzlūkoja. � Nē, dok! Ja

jums kaut nedaudz rūp jūsu dzīvība, lūdziet Die�vu, kaut tā nebūtu!

Un Mūdijs devās prom.

Uz biroju viņ� brauca ar taksometru.

Bija piektdienas pusdienlaiks. Ziemassvētku ie�pirkumiem bija paliku�as vairs tikai trīs dienas. Ie�las bija pilnas ļau�u, kuri lauzās uz priek�u pret nikno vēju, kas pūta no Hadsona upes. Veikalu skatlogi mirdzēja spo�i un jautri � tajos rotājās eglītes un da�ādas Ziemassvētku ainas. Miers virs zemes� Ziemassvētki� Un Elizabete� Un viņu ne�dzimu�ais bērns� Gan kādu dienu, ja vien viņ� iz�dzīvos, tas radīs pats savu mieru, atbrīvosies no pagātnes valgiem. Viņ� zināja, ka kopā ar Anni viņ� varētu� D�ūds sevi stingri aprāja. Kāda gan jēga fantazēt par precētu sievieti, kura nekad ne�pamestu savu viru, jo to mīl?

Taksometrs apstājās biroja ēkas priek�ā, un D�ūds, nervozi lūkodamies apkārt, izkāpa. No kā gan viņam vajadzēja uzmanīties? Viņ� ta�u nezi�nāja ne to, kāds izskatās viņa slepkava, ne arī to, kā viņ� uzbruks.

Sasniedzis savu biroju, D�ūds aizslēdza ārējās durvis, tad devās pie sienas, kas slēpa skapi ar ka�setēm, un atvirzīja to. Kasetes bija sakārtotas hro�noloģiskā secībā zem katra pacienta vārda. Izvēlē�jies visjaunākās, D�ūds piegāja pie magnetofona. Tā kā visas vizītes bija atceltas, viņam bija pietie�kami daudz laika, lai sakoncentrētos un mēģinātu atrast kādu saistību starp slepkavībām un pacien�tu ģimenēm. Viņ� juta, ka Mūdija pravietojums ir ļoti nenoteikts, ta�u nespēja to ignorēt.

Ielikdams magnetofonā pirmo kaseti, viņ� at�cerējās pēdējo reizi, kad bija to lietojis. Vai tas tie��ām bija pagāju�ajā naktī? Atmiņā pazibēja pār�dzīvotās �ausmas. Kāds bija ieplānojis to nogali�nāt tie�i �ajā pa�ā istabā, kur bija nogalināta Ka�rola.

D�ūds piepe�i apjauta, ka vispār nav domājis par saviem pacientiem klīnikā, kur strādāja reizi nedēļā. Tas dro�i vien bija tāpēc, ka slepkavības bija notiku�as saistībā ar viņa biroju, ne klīniku. Un tomēr� Viņ� devās pie nodalījuma, virs kura atradās uzraksts �Klīnika�, pārlaida skatienu ka�setēm un izvēlējās kādu duci. Tad ielika vienu no

tām magnetofonā.

Roza Grahama.

�� nelaimes gadījums, doktor. Nensija tik bie�i raud. Viņa vienmēr ir bijis �īksto�s bērns, tāpēc, ja es viņu situ, tas ir viņas pa�as labā.�

�Vai jūs nekad neesat mēģinājusi noskaidrot, kāpēc Nensija tik bie�i raud?�

�Tāpēc, ka viņa ir samaitāta. Tās tēvs viņu iz�lutināja, bet tad aizgāja no mums. Nensija vien�mēr domāja, ka ir tētuka meitiņa. Bet vai tad Ha�rijs viņu mīlēja, ja tik vienkār�i pameta?�

�Jūs ar Hariju tā arī neapprecējāties, vai ne?� �Nu� Civillaulība � tā laikam jūs to saucat. Mēs gribējām precēties��

�Cik ilgi jūs dzīvojāt kopā?�

��etrus gadus.�

�Cik ilgs laiks ir pagājis, kop� Harijs jūs pa�meta un jūs salauzāt Nensijai roku?�

�Apmēram nedēļa � liekas. Bet es nemaz ne�gribēju viņai salauzt roku. Viņa vienkār�i nevēlē�jās beigt pink�ķēt, tāpēc es paņēmu to aizkara stan�gu un sāku viņu dauzīt.�

�Kā jums liekas, vai Harijs Nensiju mīlēja vai�rāk nekā jūs?�

�Nē, Harijs bija glu�i vai traks pēc manis.� �Tad kāpēc viņ� jūs pameta?�

�Tāpēc, ka viņ� ir vīrietis. Vai zināt, kādi ir vīrie�i? Viņi ir dzīvnieki! Jūs visi! Jūs vajadzētu ap�kaut kā cūkas!� �ņuksti.

D�ūds izslēdza magnetofonu un domāja par Rozu Grahamu. Viņa bija tipiska cilvēku nīdēja un jau divas reizes gandrīz nogalinājusi savu se��gadīgo meitu. Bet viņa nespētu izdarīt aukstasinī�gas slepkavības.

Tad D�ūds ielika nākamo kaseti.

Aleksandrs Felons.

�Policija apgalvo, ka jūs misteram �empionam esot uzbrucis ar nazi, mister Felon.�

�Es tikai darīju to, ko man lika.�

�Vai kāds jums lika nogalināt misteru �empi�onu?�

�Viņ� man to lika.�

�Viņ�?�

�Dievs.�

�Kāpēc Dievs jums lika viņu nogalināt?�

�Tāpēc, ka �empions ir ļauns cilvēks. Viņ� ir aktieris. Es viņu redzēju uz skatuves. Viņ� skūpstī�ja to sievieti. To aktrisi. Visas auditorijas priek�ā.

Viņ� viņu noskūpstīja un�� \

Klusums.

�Turpiniet!�

�Viņ� glāstīja viņas� viņas dibenu.�

�Vai tas jūs apbēdināja?�

�Protams! Tas mani ļoti apbēdināja. Vai tad jūs nesaprotat, ko tas nozīmē? Viņ� ar to bija gu�lējis! Kad es izgāju no teātra, es jutos tā, it kā būtu bijis Sodomā un Gomorā. Viņus vajadzēja sodīt!�

I

�Un tā jūs nolēmāt viņus nogalināt?�

�To nenolēmu es. Dievs to nolēma. Es tikai izpildīju viņa pavēles.�

�Vai Dievs bie�i runā ar jums?�

�Tikai tad, kad ir jāpilda viņa rīkojumi. Viņ� ir izvēlējies mani par savu instrumentu, jo es esmu �ķīsts. Vai zināt, kas mani �ķīsta? Vai zināt, kas ir vislabākā lieta pasaulē? Slikto sodī�ana!�

Aleksandrs Felons. Trīsdesmit piecus gadus vecs maiznieka palīgs. Viņ� pavadījis psihiatriska�jā slimnīcā se�us mēne�us un tad ticis palaists. Vai Dievs viņam būtu licis nogalināt Hansonu, kur� bija homoseksuālis, un Karolu, biju�o prostitūtu, kā arī D�ūdu, viņu labdari? D�ūdam tas likās ne�iespējami. Felona domā�ana risinājās sāpīgi, līdzī�gi spazmām, bet tas, kur� bija noorganizējis visas �īs slepkavības, domāja ļoti skaidri.

D�ūds noklausījās vēl da�as kasetes, kas bija ierakstītas klīnikā, tomēr nevienā no tām neatra�da nekā aizdomīga. Nē! Tas nebija klīnikas pa�cients.

D�ūds vēlreiz pārlūkoja savus failus, un viņa uzmanību piesaistīja kāds vārds.

Skīts Gibsons.

Viņ� ielika kaseti magnetofonā.

�Labrīt, dokij! Kā tev patīk �ī bri-nu-mai-nā diena, kuru esmu tev uzcepis?�

�Jūs �odien jūtaties labi.�

�Ja es nejustos tik labi, viņi jau sen mani būtu iespundēju�i slimnīcā. Vai redzēji manu vakarnakts

sovu ?

�Nē. Man ļoti �ēl, es to nevarēju noskatīties.� �Tā tik bija ākstī�anās! D�eks Goulds mani nosauca par �pasaules iemīļotāko komediantu�, un kas gan es tāds esmu, lai strīdētos ar D�eku Gouldu? Jums vajadzēja dzirdēt publiku. Viņi ap�laudēja tā, it kā tas izietu no modes. Vai zināt, ko tas nozīmē?�

�To, ka viņi māk lasīt �aplausu� kartītes?� �Tu esi ass, tu, sasodītais dakter. Tas man pa�tīk � psihiatrs ar humora izjūtu. Pēdējais, ko es apmeklēju, bija īsts monstrs. Viņam bija liela bār�da, un man visu laiku nāca smiekli.�

�Kāpēc?�

�Patiesībā tā bija vecene!�

Skaļi smiekli.

�Vienreizēji, vai ne, vecais gaili? Patiesībā viens no iemesliem, kāpēc es jūtos labi, ir tas, ka tikko izsviedu miljons dolāru � paskaitiet� vienu mil�jonu dolāru �, lai palīdzētu bērniem Biafrā.� �Tad nav nekāds brīnums, ka jūtaties labi.� �Varat uz to saderēt. Mana bilde parādījās avī��u pirmajās lappusēs visā pasaulē.�

�Vai tas ir tik svarīgi?�

�Kā to lai saprot � �vai tas ir tik svarīgi?�? Cik gan daudzi izsvie� tādu naudu? Tev, Pīter Pen, savi gra�i jānopelna pa�am, bet es priecājos, ka varu atļauties izsviest naudu.�

�Jūs visu laiku sakāt �izsviest�. Jūs domājat

�dot�?�

�Izsviest� dot� kāda at�ķirība? Tu izsvied mil�jonu� iedod pāris lielu bankno�u� un viņi laiza tev pakaļu� Vai es tev jau teicu, ka �odien man ir kāzu jubileja?�

�Nē. Apsveicu!�

�Paldies. Apaļi piecpadsmit gadi. Jūs ta�u ne�kad neesat saticis Salliju? Viņa ir visfor�ākā lēdija, kāda vien bijusi zemes virsū. Mana laulības dzīve patie�ām ir izcila. Vai zināt, cik riebīgi da�kārt mēdz būt svaiņi? Nu, Sallijai ir divi brāļi � Bens un �arlijs. Es jums par viņiem jau esmu stāstījis. Bens ir galvenais rakstītājs manam TV �ovam, un �ārlijs ir mans producents. Viņi ir ģēniji. Es uzstā�jos jau septiņus gadus, un mēs nekad neesam biju��i ārpus pirmā desmitnieka Nīlsena tabulā. Vai es nebiju gudrinieks, ieprecoties tādā ģimenē, ko? Vai�rākums sievie�u, tiklīdz ir noķeksēju�as sev vīru, uzreiz kļūst resnas un pretīgas. Bet Sallija � lai Dievs viņu svētī! � �odien ir vēl tievāka nekā bija tad, kad precējāmies. Kāda pakaļa!� Vai jums nav vienas cigaretes?�

�Te būs. Man likās, jūs atmetāt smēķē�anu.� �Es tikai gribēju sev pierādīt, ka manī vēl ar�vien mājo vecais gribasspēks, tāpēc atmetu. Tagad es smēķēju tāpēc, ka to vēlos� Es vakar noslēdzu jaunu līgumu ar televīzijas kanālu. Kā es viņus ap�tīrīju! Vai mans laiks jau beidzies?�

�Nē. Vai jūs esat nenogurdināms, Skītij?�

�Patiesību sakot, es esmu tik labā formā, ka nemaz nesaprotu, kāpēc pie jums nāku.�

�Vairs nav nekādu problēmu?�

�Man? Pasaule ir mana austere, un es esmu dimanta D�ims Breidijs. Man jums jāpateicas. Jūs man patie�ām palīdzējāt. Jūs man patīkat. Ja jau jūs pelnāt tik daudz naudas, vai man nevajadzētu pa�am kļūt par psihiatru un ierīkot savu dziednī�cu, ko?� Tas man atgādināja kādu stāstu par zel�li, kas dodas pie ārsta, bet ir tik nervozs, ka tikai guļ uz ku�etes un nesaka ne vārda. Kad pagājusi stunda, ārsts saka: �No jums � piecdesmit dolā�ru.� Tā tas turpinās veselus divus gadus, bet zellis nesaka ne vārda. Beidzot kādu dienu viņ� atver mu�ti un saka: �Doktor, vai drīkstu uzdot jums jautā�jumu?� � �Protams,� atbild ārsts. Un tad mazais saka: �Vai jums nav vajadzīgs partneris?��

Skaļi smiekli.

�Vai jums nebūtu aspirīns vai kaut kas tamlī�dzīgs?�

�Protams, te būs. Vai tās atkal ir kārtējās gal�vassāpes?�

�Nekas tāds, ar ko es nespētu tikt galā, veco zēn� Paldies, tas palīdzēs.�

�Kas, pēc jūsu domām, izraisa �īs galvassāpes?� �Tā ir parasta spriedze pirms uzstā�anās. Man �ovakar paredzēta noklausī�anās.�

�Vai tāpēc jūs kļūstat nervozs?�

�Es? Nervozs? Nē! Kāpēc gan lai es būtu ner151

vozs? Ja joks ir stulbs, es saviebjos, parādu publi�kai mēli, un viņi to spēj novērtēt. Lai arī cik bries�mīga būtu izrāde, vecais mazais Skīts visiem pa�tīk.�

�Kāpēc tad, pēc jūsu domām, jums katru ne�dēju ir �īs galvassāpes?�

�Kā, sasodīts, lai es to zinu? Jūs ta�u esat ārsts. Tad pasakiet to man! Es jums nemaksāju, lai jūs te dirnētu un veselu stundu uzdotu man muļķīgus jau�tājumus. Ak Dievs, ja jau tāds idiots kā jūs nevar izārstēt nieka galvassāpes, ārstiem nedrīkst ļaut skraidīt apkārt pa pasauli un gandēt cilvēkiem dzī�vi. Kur jūs ieguvāt savu ārsta sertifikātu? Veteri�nārārstu skolā? Es jums neuzticētu pat savu kaķi. Jūs esat viens stulbs mērkaķis! Es uz �ejieni nāku tikai tāpēc, ka mani to darīt piespieda Sallija. Tā bija vienīgā iespēja, kā dabūt viņu nost no kakla. Vai zināt, ko es saucu par elli? Piecpadsmit laulī�bas gadus kopā ar riebīgu, kaulainu veceni. Ja jums ir vajadzīgi vēl kādi nenormālie, kurus āzēt, ņe�miet viņas brāļus � Benu un �ārliju. Bens, mans galvenais scenāriju autors, nezina pat, ar kuru ga�lu raksta pildspalva, bet viņa brālis ir vēl stulbāks. Kaut viņi visi nosprāgtu! Viņi man ir pamatīgi ap�niku�i� Kā jums liekas, vai jūs man patīkat? Jūs, ākst! Jūs esat tik sasodīti pretīgs � sē�at te un uz visiem nolūkojaties no aug�as. Jums pa�am nav ne�kādu problēmu, vai ne tā? Bet vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka jūs neesat īsts cilvēks. Jūs mākat tikai deldet savu krēslu un izkrāpt nabaga slimajiem nau�du. Bet es to tā neatstā�u, tu, kuces dēls! Es par to ziņo�u AMA��

�ņuksti.

>

�Kaut man nebūtu jāiet uz to noklausī�anos.�

Klusums.

�Nu tad visu labu! Tiksimies nākamnedēļ, ma�zais!�

D�ūds izslēdza magnetofonu. Skītu Gibsonu, Savienoto Valstu iemīļotāko komiķi, vajadzēja izo�lēt jau pirms desmit gadiem. Starp viņa vaļasprie�kiem izcēlās jaunu, blondu �ova meiteņu piekau��ana un bāra tra�u sāk�ana. Skīts bija neliela au�guma vīrs, ta�u kādreiz bija uzstājies kā bokseris un zināja, kā visstiprāk var nodarīt sāpes. Visvai�rāk viņam patika iegriezties geju bāros, ievilināt homoseksuāli, kur� neko nenojauta, vīrie�u tuale�tē un piekaut līdz nemaņai. Policija jau vairākas reizes Skītu bija arestējusi, bet incidenti vienmēr tika pieklusināti, jo viņ� ta�u bija Amerikas iemī�ļotākais komiķis. Skīts bija pietiekami slims, lai vēlētos nogalināt, un dusmās to ari spēja izdarīt, bet D�ūdam nelikās, ka Skīts ir tik aukstasinīgs, lai sāktu �āda veida atriebību. Un D�ūds bija pār�liecināts, ka te meklējams mīklas atrisinājums. Tas, kur� mēģināja viņu nogalināt, to darīja metodiski un aukstasinīgi.

Vainīgs bija trakais, kur� pēc tāda nemaz neiz�skatījās.

Iezvanījās telefons. Tas bija vīrs no telefona centrāles. Viņi bija sazvanīju�i visus pacientus, izņemot Anni Bleiku. D�ūds patencināja un nolika klausuli.

Tātad Anne �odien ieradīsies. D�ūdu biedēja piepe�ā laimes sajūta. Viņam vajadzēja atcerēties, ka viņa nāk �urp tikai tāpēc, ka viņ� to lūdzis kā ārsts. Viņ� sēdēja un domāja par Anni. Cik labi� un tajā pa�ā laikā � cik slikti viņ� to pazina.

D�ūds ielika magnetofonā vienu no Annes kasetēm. Tā bija viena no viņas pirmajām vizītēm. �Vai jūtaties ērti, misis Bleika?�

�Jā, paldies.�

�Nomierinājusies?�

�Jā.�

�Jūs lauzāt rokas.�

�Varbūt esmu mazliet saspringta.�

�Kāpēc?�

Ilgs klusums.

�Pastāstiet man par savu laulības dzīvi. Jūs esat precējusies se�us mēne�us.�

�Jā.�

�Turpiniet.�

�Esmu precējusies ar brīni�ķīgu vīrieti. Mēs dzīvojam skaistā mājā.�

�Kāda ir jūsu māja?�

�Lauku māja fran�u stilā� Ļoti veca un ļoti jauka. Uz to ved gar�, plats iebraucamais ceļ�. Uz mājas jumta atrodas smieklīgs bronzas gailis, kuram trūkst astes. Domāju, ka to kādreiz sabojājis kāds mednieks. Mums pieder pieci akri zemes, kuru pārsvarā klāj me�s. Es bie�i dodos pastaigās. Tas ir glu�i tā, it kā mēs dzīvotu laukos.�

�Vai jums patīk lauki?�

�Ļoti.�

�Un jūsu vīram?�

�Man liekas � jā.�

�Vīrie�i parasti nemēdz pirkt piecus akrus zemes laukos, ja tos nemīl.�

�Viņ� mīl mani. Viņ� būtu varējis to nopirkt arī tikai manis dēļ. Viņ� ir ļoti dāsns.�

�Parunāsim par viņu.�

Klusums.

�Vai viņ� ir izskatīgs?�

�Antonijs ir ļoti skaists.�

D�ūds juta nepamatotas, neprofesionālas greizsirdības uzliesmojumu.

�Vai fiziski jūs esat saderīgi?� D�ūds jutās tā, it kā ar mēli aptaustītu sāpo�u zobu.

�Jā.�

Viņ� zināja, kāda Anne varētu būt gultā �

uztrauco�a un sievi�ķīga, un ļoti atdevīga. �Jēziņ,� viņ� nodomāja, �izbeidz ta�u �os prātojumus�.� �Vai jūs vēlaties bērnus?�

�Jā.�

�Un jūsu vīrs?�

�Jā, protams.�

Ilgu brīdi valdīja klusums un bija dzirdama tikai magnetofona dūk�ana. Tad:

�Misis Bleika, jūs esat atnākusi pie manis tāpēc, ka uzskatāt: jums radusies nopietna problēma. Tā skar jūsu vīru, vai ne?�

Klusums.

�Acīmredzot. No tā, ko jūs man pastāstāt, var secināt, ka jūs viens otru mīlat, abi esat godīgi viens pret otru, abi vēlaties bērnus, dzīvojat brīni�ķīgā mājā, jūsu vīram veicas biznesā, viņ� ir skaists un lutina jūs. Un jūs esat precēti tikai se�us mēne�us. Baidos, ka tas sāk izklausīties pēc vecum vecā jo�ka: �Kas man kai�, doktor?��

Atkal klusums. Beidzot Anne ierunājās: �Man� man ir grūti par to runāt. Likās, ka es to spētu apspriest ar sve�u cilvēku, bet�� D�ūds dzī�vi atcerējās, kā viņa bija sagrozījusies uz dīvāna, lai palūkotos viņā ar savām lielajām, skaistajām acīm. �� tas ir daudz grūtāk. Saprotiet�� Tagad Anne runāja daudz straujāk, glu�i kā cenzdamās pārkļūt pāri kādai neredzamai barjerai, kas spieda viņu klusēt. �Es netī�ām noklausījos kaut ko tādu, ko es� viegli varēju pārprast un nonākt pie nepa�reiza secinājuma.�

�Vai tas skar jūsu vīra personisko dzīvi? Sie�vietes?�

�Nē.�

�Viņa darījumus?�

�Jā.�..�

�Jums liekas, ka viņ� ir melojis? Mēģinājis ar viltu gūt virsroku?�

�Kaut kas līdzīgs.�

D�ūds jutās nonācis uz dro�a pamata. �Un tas jūs apbēdināja, un jūs sākāt zaudēt uzticību viņam. Tas jums atklāja to viņa personības daļu, par kuru agrāk nebijāt nojautusi.�

�Es� es nespēju to apspriest. Es jūtos vainīga viņa priek�ā jau tādēļ vien, ka esmu �eit. Lūdzu, nevaicājiet man �odien vairs neko, doktor Stīvens.� Un ar to viņu tik�anās bija beigusies. D�ūds izslēdza magnetofonu.

Tātad Annes vīrs darījumos nebija nekāds mai�gais. Viņ� būtu varējis noblēdīties ar nodokļiem vai arī kādam radīt bankrotu. Anne, protams, jus�tos apbēdināta, viņas ticība vīram būtu satricināta.

D�ūds domāja par Annes vīru kā iespējamo aizdomās turamo. Viņ� darbojās celtniecībā. D�ūds nekad viņu nebija saticis, bet, lai arī kādas problē�mas viņam būtu, tās nevarēja būt saistītas ar D�o�nu Hansonu, Karolu Robertsu vai D�ūdu.

Bet kā tad ar Anni pa�u? Vai viņa varētu būt psihopāte? Slepkava maniaks? D�ūds atzvila krēs�lā un centās domāt objektīvi.

Viņ� ta�u par Anni neko nezina, vienīgi to, ko viņa pati stāstījusi. Viņas pagātne varētu būt safantazēta, viņa varētu būt melojusi attiecībā uz sa�vu tagadējo dzīvi, bet ko gan viņa ar to iegūtu? Ja arī tas viss ir tikai �arāde, lai apslēptu slepkavību, tad jābūt ta�u kādam iemeslam. D�ūds atcerējās Annes seju un balsi un atzina, ka viņa neko tādu nebūtu spējusi izdarīt. Par to viņ� varēja likt galvu ķīlā. �īs domas ironija piespieda D�ūdu iesmieties.

Viņ� devās pēc Terijas Va�burnas kasetēm. Varbūt tomēr kaut kas bija palicis neievērots.

Terija pēdējā laikā pēc pa�as vēlē�anās bija sā�kusi nākt uz nodarbībām arvien bie�āk. Vai viņai radu�ās kādas grūtības, par kurām viņa tam vēl nav stāstījusi? Terijai ir tik nepārspējama interese par seksu, ka grūti noteikt viņas stāvokli. Un to�mēr� kāpēc gan viņa tik pēk�ņi un uzstājīgi bija lūgusi papildnodarbības?

D�ūds uz labu laimi paņēma vienu no kasetēm un ielika magnetofonā.

�Parunāsim par jūsu laulībām, Terij. Jūs esat precējusies piecas reizes.�

�Se�as, bet kur� gan tās skaita.�

�Vai jūs bijāt godīga pret saviem vīriem?� Smiekli.

�Jūs mani uzbudināt. Pasaulē nav tāda vīrie��a, kur� mani spētu apmierināt. Tā ir glu�i fiziska padarī�ana.�

�Ko jūs saprotat ar �fizisku padarī�anu�?� �Es esmu tā iekārtota, ka man ir karsts cau�rums, kas visu laiku jātur piepildīts.�

�Vai jūs tam ticat?�

�Ka tas ir jātur piepildīts?�

�Ka jūs fiziski esat savādāka nekā citas sie�vietes.�

�Protams. To man pastāstīja studijas ārsts. Tas saistīts ar dziedzeriem vai kaut ko tamlīdzīgu.� Pauze. �Viņ� bija slikts mīļākais.�

�Esmu redzējis jūsu datus. Fiziski jūsu ķerme�nis visādā ziņā ir normāls.�

�Pie velna ar datiem, �ārlij! Kāpēc gan jums pa�am to nepārbaudīt?�

�Vai esat kādreiz bijusi iemīlējusies, Terij?� �Es, iespējams, esmu iemīlējusies jūsos.� Klusums.

�Ak, aizvāciet to viepli no sava ģīmja. Es tur neko nevaru mainīt. Es jau jums teicu, ka esmu tā veidota. Es vienmēr esmu izsalkusi.�

�Es ticu. Bet ne jau jūsu augums ir izsalcis. Iz�salku�as ir jūsu jūtas.�

�Es nekad neesmu mīlējusies ar jūtām. Vai ne�vēlaties to izmēģināt?�

�Nē.�

�Ko tad jūs vēlaties?�

�Palīdzēt jums.�

�Vai jūs nenāktu �urp un neapsēstos man blakus?�

�Tas �odien būtu viss.�

D�ūds atkal izslēdza magnetofonu. Viņ� atce�rējās, ko Terija bija stāstījusi par savu lielas zvaig�znes karjeru un ka viņ� bija prasījis, kāpēc viņa pametusi Holivudu.

�Reiz ballītē, kurā visi bija apdzēru�ies, es ie�pļaukāju kādu lielībnieku,� Terija sacīja. �Bet iz�rādījās, ka viņ� ir misters Lielais. Viņ� lika mani izsviest no Holivudas, iesperot pa manu poļu pa�kaļu.�

D�ūds nebija pētījis tālāk, jo tobrīd viņu nein�teresēja viņas intīmā dzīve, un viņi par to nekad vairs nebija runāju�i. Tagad viņā dzima �aubas. D�ūdam jau toreiz vajadzēja papētīt to visu sīkāk. Viņam gan par Holivudu bija tikpat liela interese kā doktoram Luijam Līkijam vai Mārgaretei Mīdai par Patagonijas iedzimtajiem. Kur� gan varētu kaut ko zināt par Teriju Va�burnu, Holivudas zvaigzni?

Nora Hadlija bija Holivudas pielūdzēja. D�ūds viņu mājā bija redzējis kino�urnālu kolekciju un �ai sakarā ķircinājis Pīteru, bet Nora visu to vaka�ru pavadīja, dedzīgi aizstāvēdama Holivudu. D�ūds pacēla klausuli un uzgrieza numuru.

Uz zvanu atbildēja Nora.

���� Sveiki! � D�ūds sacīja.

���� D�ūd! � Viņas balss kļuva silta un drau�dzīga. � Vai tu zvani, lai pateiktu, ka ieradīsies pie mums pusdienās?

���� Gan jau mēs vēl tās sarīkosim.

��� Dari gan tā, � viņa sacīja. � Es to apsolīju Ingrīdai. Viņa ir īsta skaistule.

D�ūds bija pārliecināts, ka tā ir taisnība. To�mēr neviena nevarēja būt tik skaista kā Anne.

����� Ja tu lauzīsi vēl vienu norunu tikties,

Zviedrija mums pieteiks karu.

���� Es tā vairs nedarī�u.

����� Vai esi izveseļojies pēc tā sava nelaimes gadījuma?

��� Jā, protams.

��� Tas bija briesmīgi.

Noras balss ieskanējās kā vilcinādamās.

���� D�ūd� par Ziemassvētkiem. Mēs abi ar Pīteru vēlētos, lai tu tos sagaidi kopā ar mums. Lūdzu!

D�ūds juta pazīstamu sāpi krūtīs. Viņi to atkārtoja gadu no gada. Pīters un Nora bija viņa tuvākie draugi un nespēja paciest, ka D�ūds katru gadu Ziemassvētkus pavada vienatnē, klaiņodams starp sve�iem cilvēkiem, piespiezdams sevi iet <

arvien tālāk un tālāk, līdz beidzot ir tik noguris, ka vairs nespēj domāt. Tas bija glu�i tā, it kā D�ūds svinētu kādu briesmīgu melno mesu par godu miru�ajiem, ļaujot sevi pārņemt sērām par aizgāju�ajiem un iesaistoties rituālā, pār kuru pa�am nav nekādas varas. �Tu visu pārspīlē,�

D�ūds sev gurdi sacīja.

���� D�ūd�

Viņ� ieklepojās. � Man ļoti �ēl, Nora. �

D�ūds zināja, cik ļoti Nora par viņu uztraucas.

���� Varbūt nākamajos Ziemassvētkos.

Nora centās apslēpt vil�anos. � Labi. Es to pateik�u Pīteram.

����� Paldies. � Piepe�i D�ūds atcerējās, kāpēc bija zvanījis. � Nora� vai tu pazīsti Teriju Va�burnu?

����� Teriju Va�burnu? Zvaigzni? Kāpēc tu tā jautā?

��� Es� es viņu �orīt sastapu Medisona avēnijā.

����� Patie�ām? Tu nemānies? � Nora jutās aizgrābta kā mazs bērns. � Kā viņa izskatījās? Veca? Jauna? Tieva? Resna?

���� Viņa izskatījās labi. Viņa ta�u bija samērā liela zvaigzne, vai ne tā?

����� Samērā liela? Terija Va�burna bija vislielā�kā � un visādā ziņā, ja tu saproti, ko es ar to domāju.

��� Kāpēc gan tāda meitene pameta Holivudu?

����� Viņa jau to nepameta. Teriju no turienes izlidināja.

Tātad Terija bija sacījusi patiesību. D�ūds uzreiz sāka justies labāk.

��� Jūs, ārsti, dzīvojat kā galvu smiltīs iebāzu�i, vai tā nav? Terija Va�burna bija iesaistīta vienā no lielākajiem skandāliem, kādi vien Holivudā jebkad izcēlu�ies.

����� Patiesi? � D�ūds sacīja. � Kas tad tur notika?

���� Viņa nogalināja savu draugu.

Atkal bija sācis snigt. Uz ielas piecpadsmit stāvus zemāk mutuļoja satiksme, bet tās trok�ņus slāpēja ziemeļvēja nestās mīkstās, baltās sniega pārslas. Logā otrpus ielai D�ūds redzēja neskaidri pavīdam kādas sekretāres seju.

���� Nora, vai tu par to esi pārliecināta?

��� Ja ir runa par Holivudu, es �ajā ziņā esmu staigājo�a enciklopēdija, dārgais. Terija dzīvoja kopā ar �Continental Studios� prezidentu, bet tikās arī ar direktora asistentu. Kādu nakti Terija atklāja, ka asistents viņu krāpj, un sadūra to līdz nāvei. Studijas prezidents izmantoja visu savu ietekmi un samaksāja daudz naudas kukuļiem, lai �is incidents tiktu nosaukts par nelaimes gadījumu. Daļa no vieno�anās bija tāda, ka Terijai jāpamet Holivuda un viņa nekad vairs nedrīkst atgriezties. Viņa to arī nav darījusi.

D�ūds apstulbis vērās uz tālruņa aparātu.

���� D�ūd, vai tu tur esi?

��� Jā-

��� Tu izklausies komisks.

���� Kur tu to visu esi dzirdējusi?

��� Dzirdējusi? Par to ta�u rakstīja visās avīzēs un �urnālos. Visi to zina.

Visi, izņemot D�ūdu. � Paldies, Nora, � viņ� sacīja. � Pasveicini Pīteru. � D�ūds nolika klausuli.

Tad, lūk, kāds bijis viņas aizie�anas iemesls. Terija Va�burna bija nogalinājusi cilvēku un nebija D�ūdam par to stāstījusi. Bet ja jau viņa ir nogalinājusi vienreiz�

D�ūds domīgi paņēma bloknotu un ierakstīja tajā Terijas Va�burnas vārdu.

Iezvanījās telefons, un D�ūds atkal pacēla klausuli. � Doktors Stīvenss�

��� Es tikai vēlējos pārbaudīt, kā jums klājas, � sacīja izmeklētājs And�eli. Viņa balss vēl arvien bija piesmakusi.

D�ūdu pārņēma pateicības jūtas. Kāds tomēr viņam ticēja.

���� Vai ir kādi jaunumi?

D�ūds saminstinājās. Viņ� neredzēja iemeslu, kāpēc būtu jānoklusē gadījums ar bumbu.

���� Viņi mēģināja vēlreiz. � D�ūds pastāstīja And�eli par Mūdiju un automa�īnā ievietoto bumbu. � Tas varētu pārliecināt Makgrīviju, � viņ� beigās piebilda.

���� Kur ir bumba? � And�eli balss skanēja satraukti.

D�ūds vēlreiz saminstinājās. �Tā ir izjaukta.

����� Kas ar to izdarīts? � And�eli neticīgi

pavaicāja. � Kas to izdarīja?

���� Mūdijs. Viņam tas nelikās svarīgi.

��� Nelikās svarīgi? Kam tad, pēc viņa domām, ir paredzēts policijas departaments? Mēs būtu varēju�i noteikt, kas to izgatavojis, tikai paskatoties vien. Tāpēc jau mums ir MO faili.

���� MO?

���� Modus operandi. Ļaudīm attīstās ieradumi. Ja viņi kaut ko izdara, tad ļoti iespējams, ka nākamreiz viņi darīs tie�i tāpat� Man ta�u tas nav jums jāstāsta!

����� Nē, � D�ūds domīgi atbildēja. Protams, ka Mūdijs to zināja. Vai viņam bija kāds iemesls nerādīt bumbu Makgrīvijam?

���� Doktor Stīvens, kā jūs nolīgāt Mūdiju?

���� Es viņa vārdu atradu dzeltenajās lapās. � Pat viņam pa�am tas tagad likās stulbi.

D�ūds, burtiski, dzirdēja, kā And�eli apspie� lāstu. � Patiesi, tad jau jūs par viņu neko nezināt.

����� Es zinu, ka uzticos viņam. Kāpēc jūs tā sakāt?

���� Man liekas, � And�eli teica, � ka tagad jūs nevienam nedrīkstētu uzticēties.

��� Bet Mūdijs nekādā ziņā nevar būt ar to visu saistīts. Dievs Tēvs! Es ta�u viņu uz labu laimi izvēlējos telefona grāmatā.

���� Mani neuztrauc tas, kur jūs viņu atradāt. Kaut kas te nav kārtībā. Mūdijs apgalvo, ka esot uzstādījis slazdu jūsu slepkavām, bet, kad tie jau

ir uzkodusies, viņ� slazdu never ciet, un mēs nezinām, kas īsti tie slepkavas biju�i. Tad viņ� parāda jums automa�īnā ieliktu bumbu, kuru tikpat labi būtu varējis ielikt arī pats, un iegūst jūsu uzticību, vai ne tā?

����� Domāju, ka tas varētu būt iespējams, � D�ūds sacīja. �Tomēr�

��� Var jau būt, ka jūsu draugs Mūdijs ir godīgs, bet tikpat labi ir iespējams, ka viņ� gatavojas jūs nodot. Es vēlētos, lai jūs turpinātu sadarboties ar viņu, līdz mēs to uzzināsim.

Mūdijs varētu būt nostājies pret D�ūdu? Bija grūti tam noticēt. Un tomēr viņ� atcerējās savas agrākās aizdomas par to, ka Mūdijs gatavo viņam slazdus.

���� Kas man, jūsuprāt, būtu jādara? � D�ūds pavaicāja.

��� Ko jūs sacītu par do�anos prom no pilsētas? Es domāju � patie�ām kaut kur aizbraukt.

���� Es nevaru pamest savus pacientus.

���� Doktor Stīvens�

����� Bez tam, � D�ūds turpināja, � tas ta�u neko neatrisinātu, vai ne tā? Es pat nezinātu, no kā bēgu. Un, man atgrie�oties, viss sāktos no sākuma.

Uz mirkli iestājās klusums. � Jums taisnī�ba. � And�eli nopūtās, ta�u nopūta izvērtās klepus lēkmē. Viņ� likās ļoti slims. � Kad jūs domājat atkal sazināties ar Mūdiju?

������� Es nezinu. Viņ� doma, ka esot atminējis, kas aiz tā visa slēpjas.

������ Vai jums ir ienācis prātā, ka jūsu slepkava var samaksāt Mūdijam daudz vairāk nekā jūs? �

And�eli balsī ieskanējās uztraukums. �Ja viņ� lūgs jūs ar viņu satikties, piezvaniet man. Es da�as dienas pavadī�u mājās gultā. Lai arī ko jūs darītu, doktor, netiecieties ar viņu vienatnē!

����� Jūs visu pārspīlējat, � D�ūds pretojās.

��� Tikai tāpēc, ka Mūdijs izņēma no manas auto�ma�īnas bumbu�

������ Tur slēpjas daudz kas vairāk, � And�eli sacīja. � Man ir tāda nojauta, ka jūs esat izvēlēju��ies nepareizo vīru.

������� Es piezvanī�u, kad viņ� mēģinās ar mani sazināties, � D�ūds apsolīja. Tad apjucis nolika klausuli. Vai And�eli tie�ām pārspīlē? Bija iespējams, ka Mūdijs izmantojis bumbu, lai iegūtu D�ūda uzticību. Tad nākamais solis būtu pavisam

viegls � Mūdijam tikai jāpiezvana D�ūdam un [

jāpalūdz satikties kādā nomaļā vietā, kā ieganstu minot to, ka atradis jaunu pierādījumu. Un tad�

D�ūds nodrebēja. Vai viņ� būtu kļūdījies attiecībā uz Mūdija raksturu? D�ūds atcerējās savu pirmo iespaidu par �o mazo vīreli. Viņam bija licies, ka Mūdijs ir neveikls un neaptēsts, bet vēlāk atklājās, ka aiz �īs smieklīgās ārienes slēpjas ļoti ass prāts.

Ta�u tas vēl nenozīmēja, ka Mūdijam var uzticēties.

Un tomēr� D�ūds izdzirdēja kādu troksni reģistra-

167

turas telpā un palūkojās pulkstenī. Anne! Viņ� steidzīgi noglabāja ierakstus, tad devās pie privātā kabineta durvīm un tās atvēra.

Anne stāvēja gaitenī. Viņai mugurā bija tum��i zils kostīms un galvā � cepurīte, kas izcēla smalko seju. Viņa bija iegrimusi domās un ne�maz nemanīja, ka D�ūds viņu vēro. Viņ� pētīja sievieti, uzsūkdams sevī tās skaistumu, mēģinā�dams rast kādu nepilnību, kas viņam ļautu sevi pārliecināt, ka tā nav viņam domāta un kādu die�nu tas atradīs vēl skaistāku un labāku. Lapsa un vīnogas. Ne jau Freids bija psihiatrijas pamatli�cējs, bet gan Ēzops.

'■� Sveiki! � viņ� sacīja.

Anne izbrīnīta pacēla galvu, tad pasmaidīja.

���� Sveiki!

���� Ienāciet, misis Bleika!

Viņa devās D�ūdam garām iek�ā kabinetā un glu�i netī�ām pieskārās viņam. Tad pagriezās un palūkojās ārstā ar savām neticami violetajām acīm.

���� Vai policija jau ir atradusi to, kur� jūs notrie�ca? � Annes sejā vīdēja patiesas rūpes.

����� Pagaidām vēl ne. � D�ūds norādīja uz krēslu.

Anne vēroja viņa seju. �Jūs izskatāties nogu�ris. Vai tad jums tik agri bija jābūt atpakaļ darbā?

Dievs debesīs! D�ūdam nelikās, ka viņ� spēs uzklausīt līdzjūtības apliecinājumus. Tikai ne ta�gad. Un ne no �īs sievietes. D�ūds sacīja: � Ar mani viss ir kārtībā. Es �odien atcēlu visus apmek�lējumus. Manas telefona centrāles darbinieki ne�varēja jūs sazvanīt.

Annes sejai pārslīdēja nemiera ēna. Viņu darīja nemierīgu doma, vai viņa nav D�ūdu iztraucējusi. Viņa � iztraucējusi� � Man ļoti �ēl. Ja vēlaties, es ie�u prom�

��� Lūdzu, nedariet to! � D�ūds steidzīgi sacīja.

���� Es priecājos, ka viņi nevarēja jūs sazvanīt. � �ī ta�u bija pēdējā reize, kad viņ� to varēja satikt.

���� Kā jūs jūtaties? � viņ� pavaicāja.

Anne saminstinājās, gribēdama kaut ko sacīt, tad pārdomāja. � Esmu mazliet apjukusi.

Viņa savādi lūkojās D�ūdā, un �ajā skatienā bija kaut kas tāds, kas D�ūdā aizskāra kādu sen neskanēju�u stīgu. Viņ� juta siltumu un maigumu, kas strāvoja no Annes, un neizmērojamas ilgas. Un piepe�i D�ūds sarāvās. Viņ� ta�u tikai mēģināja sev iestāstīt, ka Anne jūt to pa�u, ko viņ�. Uz mirkli jūtas viņu bija piemānīju�as glu�i kā tādu pirmā kursa psihiatrijas studentu.

���� Kad jūs dodaties uz Eiropu? � viņ� pa�vaicāja.

���� Ziemassvētku rītā.

�� Jūs un jūsu vīrs? � D�ūds jutās kā pēdējais idiots, kas sācis teikt banalitātes.

���� Kurp jūs dosieties?

���� Stokholma� Parīze� Londona� Roma.

�Es vēlētos tev parādīt Romu,� D�ūds nodo�māja. Viņ� tur bija pavadījis gadu, sta�ējoties Savienoto Valstu slimnīcā. Tur augstu kalnos, blakus pagānu svētvietai netālu no Tivoli dārziem atradās jauks veclaicīgs restorāns �Ķibele�, kur piesaulē varēja sēdēt stundām ilgi, vērojot, kā virs aizām lidinās simtiem me�a balo�u.

Un Anne dodas uz Romu kopā ar savu vīru�

��� Tas būs mūsu otrais medusmēnesis, � viņa sacīja. Viņas balsī ieskanējās slāpēts izmisums, kuru netrenēta auss nemaz nebūtu uztvērusi. D�ūds pat nodomāja, ka tas viņam tikai izlicies.

D�ūds palūkojās Annē daudz vērīgāk. No skata viņa likās mierīga, bet aiz �īs maskas bija jūtama spriedze. Ja tā ir iemīlējusies jauna meitene, kas dodas uz Eiropu otrajā medusmēnesī, tad �ai ainai kaut kā trūkst.

Un piepe�i D�ūds aptvēra, kas tas ir.

Anne nepauda satraukumu. Ja arī tas viņā mājoja, to bija nomāku�as kādas spēcīgākas jūtas. Skumjas? No�ēla?

Viņ� pamanīja, ka lūkojas sievietē, nenovērs�dams skatienu. � Cik� cik ilgi jūs būsiet prom? � Kārtējais idiotiskais jautājums!

Viņas lūpāspavīdēja smaids, it kā Anne no�jaustu, ko viņ� domā. � Es īsti nezinu, � viņa jautri sacīja. � Antonija plāni ir tik nenoteikti.

����� Saprotu. � D�ūds izmisis palūkojās uz grīdsegu. Viņam tas ir jāizbeidz. Kaut arī D�ūds jutās kā galīgs muļķis, nespējot �ķirties no viņas, tomēr bija jāļauj Annei iet. � Misis Bieika� � viņ� iesāka.

� Jā?

D�ūds centās saglabāt mieru. � Es patie�ām jūs uz �ejieni izsaucu neīsta iemesla dēļ. Jums nebija nepiecie�ams vēlreiz nākt pie manis. Es tikai vēlējos jums pateikt� ardievas.

Savādā kārtā likās, ka no sievietes sejas pazūd daļa nervozuma. � Es zinu, � viņa klusi sacīja.

��� Arī es jums vēlējos pateikt ardievas. � Un atkal Annes balsī ieskanējās kaut kas tāds, kas saistīja D�ūda uzmanību.

Anne piecēlās kājās. � D�ūd� � Viņa palū�kojās D�ūdā un vairs nenovērsa skatienu. Viņ� tās acīs ieraudzīja to pa�u, ko Anne dro�i vien redzēja D�ūda skatienā. Saikne starp viņiem bija kļuvusi tik stipra, ka to varēja sajust glu�i fiziski. D�ūds paspēra soli viņai pretim, tad apstājās. Viņ� ne�drīkstēja pakļaut mīļoto sievieti briesmām, kas draudēja viņam pa�am.

Kad D�ūds ierunājās, viņ� jau gandrīz bija savaldījies. � Atsūtiet man kartīti no Romas.

Anne ilgi vērās viņā. � Lūdzu, esiet uzmanīgs, D�ūd.

Viņ�, neuzticēdamies savai balsij, pamāja ar galvu.

Un tad viņa devās prom.

Telefons iezvanījās vismaz trīs reizes, līdz D�ūds to sadzirdēja. Viņ� pacēla klausuli.

����� Vai tas esat jūs, dok? � Zvanītājs bija Mūdijs. Viņa balss, uztraukumā aizsmokot, bur�tiski, lauzās ārā no telefona aparāta. � Vai esat viens?

-Jā.

Mūdija satrauktajā balsī pavīdēja dīvains tonis, bet D�ūds nespēja noteikt, kas tas īsti ir. Piesar�dzība? Bailes?

���� Dok, vai atceraties � es jums jau teicu, ka nojau�u, kas ir jūsu slepkava?

-Jā�

���� Man bija taisnība.

D�ūds juta, ka pār muguru pārskrien aukstas tirpas. �Jūs zināt, kas nogalināja D�onu Hansonu un Karolu?

��� Jā, es zinu. Un zinu arī, kāpēc. Jūs esat nā�kamais, doktor.

���� Pasakiet man�

��� Ne jau pa telefonu, � Mūdijs sacīja. � Būs labāk, ja mēs kaut kur satiksimies un aprunāsimies. Nāciet viens pats!

D�ūds mēmi blenza uz telefona klausuli, ko turēja rokā.

NĀCIET VIENS PATS!

����� Vai jūs mani dzirdat? � vaicāja Mūdija balss.

��� Jā, � D�ūds steidzīgi atbildēja. Ko bija teicis And�eli? �Lai arī ko jūs darītu, doktor, netiecieties ar viņu vienatnē!� � Kāpēc mēs nevaram tikties

tepat? � viņ� pavaicāja, cen�oties novilcināt laiku.

��� Man liekas, ka mani izseko. Man gan izde�vās no viņiem aizbēgt. Es zvanu no Pieczvaig�ņu gaļas iepako�anas kompānijas. Tā atrodas Divdes�mit tre�ajā ielā, uz rietumiem no Desmitās avēnijas, netālu no dokiem.

D�ūds vēl arvien nespēja noticēt, ka Mūdijs izlicis viņam slazdus, tāpēc nolēma pārbaudīt.

���� Es paņem�u līdzi And�eli.

Mūdija balss kļuva asa. � Neņemiet līdzi nevienu! Nāciet viens pats!

Te nu tas bija.

D�ūds iztēlojās mazo budu vada otrā galā. �o atklāto draugu, kas iekasēja piecdesmit dolāru dienā, kā arī naudu citiem izdevumiem, lai patiesībā sarīkotu D�ūda slepkavību.

D�ūds centās saglabāt mieru. � Ļoti labi, � viņ� sacīja. � Es turp aizbrauk�u. � Viņ� izmē�ģināja vēl pēdējo iespēju. � Vai esat pārliecināts, ka zināt, kas aiz tā visa slēpjas, Mūdij?

��� Protams, dok. Vai esat kādreiz dzirdējis par Donu Vintonu? � Un Mūdijs nolika klausuli.

D�ūds stāvēja pie telefona aparāta un mēģināja izanalizēt emociju vētru, kas viņu bija pārņēmusi. Tad sameklēja And�eli mājas telefona numuru un piezvanīja. Signāls atskanēja piecas reizes, un D�ūdu pārņēma piepe�as paniskas bailes, ka And�eli varētu nebūt mājās. Vai viņ� viens pats uzdro�inātos tikties ar Mūdiju?

Tad D�ūds izdzirda And�eli nazālo balsi.

���� Hallo!

�� Te zvana D�ūds Stīvenss. Man tikko piezva�nīja Mūdijs.

And�eli balss piepe�i kļuva mo�a. � Ko viņ� sacīja?

D�ūds saminstinājās, juzdams pēdējos neiz�protamas lojalitātes uzplūdus un� jā, arī pieķer��anos �im mazajam, apaļajam vīrelim, kas aukst�asinīgi gatavoja viņa slepkavību. � Viņ� aicināja mani tikties Pieczvaig�ņu gaļas iepako�anas kompānijā. Tā atrodas Divdesmit tre�ajā ielā, netālu no Desmitās avēnijas. Viņ� lika man nākt vienam pa�am.

And�eli drūmi iesmējās. � Viņ� to gribētu gan. Neejiet ārā no sava kabineta, doktor. Es piezvanī�u leitnantam Makgrīvijam. Mēs abi aizbrauksim jums pakaļ.

��� Labi, � D�ūds sacīja un lēni nolika klausuli. Normens Z. Mūdijs. Jautrais buda no dzeltenajām lapām. D�ūds juta neizskaidrojamas skumjas. Mūdijs bija viņam iepaticies. Viņ� tam bija uzti�cējies.

Bet Mūdijs vēlējās viņu nogalināt.

)

Pēc divdesmit minūtēm D�ūds atvēra durvis un ielaida And�eli un leitnantu Makgrīviju. And�eli acis bija apsārtu�as un asaroja. Balss bija aiz�smakusi. D�ūds mirkli no�ēloja, ka izrāvis viņu no slimības gultas. Makgrīvijs sveicināja ar nelaipnu, strupu mājienu.

���� Es pastāstīju leitnantam Makgrīvijam par Normena Mūdija zvanu, � And�eli sacīja.

��� Jā, paskatīsimies, kas te īsti ellē notiek, � Makgrīvijs drūmi novilka.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņi jau traucās ar policijas auto uz Vestsaidas pusi. Pie stūres sēdēja And�eli. Vieglā snig�ana bija pārstājusi, un Man- <

hetenas debesīs starp smagajiem lietus mākoņiem iemirdzējās rieto�ās saules stari. Tālumā skaļi norībēja pērkons, tad pie apvār�ņa uzplaiksnīja spo�s zibens. Pret automa�īnas vējstiklu sāka sisties lietus lāses. Virzienā uz pilsētas nomali augstos debesskrāpjus nomainīja nelielas padrūma izskata dzīvojamās mājas, kas bija saspiedu�ās kopā, it kā meklējot patvērumu no asā sala.

Automobilis iegriezās Divdesmit tre�ajā ielā un

175

devās uz rietumiem, kur plūda Hadsona upe. Viņi iebrauca autokapsētu, ma�īndarbnīcu un nelielu bāru rajonā, pabrauca garām vairākiem garā�u kvartāliem, pārvadājumu kompānijām un nolik�tavām. Kad bija sasniegts krustojums ar Desmito avēniju, Makgrīvijs pamāja And�eli, lai tas pietur.

���� Te mēs izkāpsim. � Makgrīvijs pagriezās pret D�ūdu. � Vai Mūdijs neteica, ka viņam līdzi būs vēl kāds?

���� Nē.

Makgrīvijs atpogāja mēteli un pārlika dienes�ta revolveri no maksts uz mēteļa kabatu. And�eli sekoja viņa piemēram. � Turieties mums aizmu�gurē! � Makgrīvijs pavēlēja D�ūdam.

Visi trīs vīrie�i sāka iet uz priek�u, pieliecot gal�vu pret vēja nestajām lietus �altīm. Pēc puskvartāla viņi nonāca pie apdrupu�as ēkas, virs kuras iee�jas vīdēja pabalējis uzraksts:

�PĪECZ VAI G�Ņ U GAĻAS IEPAKO�ANAS KOMPĀNIJA �

Pie ēkas nemanīja ne vieglās automa�īnas, ne kravas auto, ne gaismu, itin nekādas dzīvības pa�zīmes.

Abi izmeklētāji, katrs no savas puses, piegāja pie durvīm. Makgrīvijs paraustīja durvju rokturi. Tās bija aizslēgtas. Viņ� palūkojās apkārt, tomēr zvana pogu neatrada. Viņi ieklausījās. Klusums,

176

skanēja tikai lietus plīk�ķē�ana.

���� Izskatās, ka te ir slēgts, � And�eli sacīja.

����������������� Iespējams, ka tā, � Makgrīvijs atbildēja.

���� Ir ta�u piektdiena pirms Ziemassvētkiem. �ajā dienā visi uzņēmumi atlai� strādniekus mājās jau pusdienlaikā.

��� Vajadzētu būt otrai ieejai.

D�ūds sekoja abiem izmeklētājiem, kuri uzma�nīgi devās uz ēkas aizmuguri, cenzdamies neiekāpt peļķēs. Pienāku�i pie aizmugures iebrauktuves un palūkoju�ies tajā, viņi varēja at�ķirt pārstrādes plat�formu un tās priek�ā atstātās kravas automa�īnas. Nemanīja neviena cilvēka. Tad viņi devās tālāk, līdz sasniedza platformu.

���� Labi, � Makgrīvijs sacīja D�ūdam. � Uz�dziediet!

D�ūds saminstinājās, juzdamies neizskaidroja�mi noskumis par to, ka jānodod Mūdijs. Tad viņ� pacēla balsi. � Mūdij! �Vienīgā atbilde bija klai�doņa kaķa ieņaudē�anās � tas �eit bija radis pa�tvērumu no lietus. � Mister Mūdij!

Virs platformas vīdēja lielas koka durvis, ku�ras izmantoja, lai nogādātu kastes no noliktavas uz kravas automa�īnām. Uz platformu neveda tre�pes, tāpēc Makgrīvijs ar savam izskatam nerak�sturīgu vieglumu rāpās aug�ā pa stāvo sienu. Vi�ņam sekoja And�eli un tad arī D�ūds. And�eli pie�gāja pie durvīm un pagrūda. Tās nebija aizslēgtas. Durvis atslīdēja vaļā ar skaļu, spalgu protesta �īk�stoņu. Klaiņojo�ais kaķis tai cerīgi atsaucās, aiz�mirsdams par savu patvērumu. Noliktavā valdīja piķa melna tumsa.

��� Vai paņēmi līdzi kabatas lukturīti? � Makgrīvijs pavaicāja And�eli.

���� Nē.

���� Nolādēts!

Viņi piesardzīgi devās iek�ā tumsā. D�ūds vēl�reiz iesaucās: � Mister Mūdij! Te D�ūds Stīvenss.

Atbildes nebija, tikai grīdas dēli ie�īkstējās, vī�riem virzoties uz priek�u. Makgrlvijs pavandījās kabatās un izvilka sērkociņu kastīti. Viņ� aizde�dzināja sērkociņu un pacēla to aug�up. Tā vājā, trīso�ā liesmiņa atblāzmojās pret kailajām sienām telpā, kas likās kā liela klin�u ala. Sērkociņ� no�dzisa. � Sameklē ta�u to sasodīto slēdzi, � Makgrīvijs sacīja. � Tas bija mans pēdējais sērkociņ�.

D�ūds dzirdēja, ka And�eli taustās gar sienām, meklēdams slēdzi. D�ūds virzījās tālāk uz priek�u. Abus pārējos viņ� vairs nemanīja. � Mūdij! � D�ūds iesaucās.

Viņ� dzirdēja no telpas otras malas atskanam And�eli balsi. �Te irtas slēdzis. �Tad atskanēja klik�ķis, bet nekas nenotika.

��� Dro�i vien izslēgta elektrība, � Makgrlvijs sacīja.

D�ūds atdūrās pret sienu. Izstiepis rokas, viņ� sataustīja durvju rokturi. D�ūds to nospieda un pagrūda durvis. Masīvās durvis atvērās, un D�ūdam krūtīs iesitās auksta gaisa vilnis. � Es atradu durvis! � viņ� iesaucās. Tad pārkāpa pāri sliek�snim un devās iek�ā. D�ūds dzirdēja, ka durvis aiz viņa aizcērtas, un viņa sirds sāka sisties ātrāk. Ja vien tas bija iespējams, tad �eit bija vēl tum�āks nekā pirmajā telpā.

��� Mūdij! Mūdij!�

Baisms, draudīgs klusums. Mūdijam ta�u va�jadzēja te būt. D�ūds zināja, ko nodomās leitnants Makgrīvijs, ja viņa te nebūs. Tas būs glu�i tā, it kā viņ� atkal būtu nobijies no kāda spoka.

D�ūds paspēra vēl vienu soli uz priek�u un pie�pe�i sajuta sejai pieskaramies aukstu miesu. Viņ� panikā atlēca sānis, juzdams, kā uz kakla saceļas īsie matiņi. Tikai tagad viņ� samanīja, ka gaisā vir�mo asins un nāves smaka. Kaut kur apkārt klaiņo�ja ļaunums un gaidīja iespēju uzbrukt. Ausīs sāka zvanīt, un sirds sitās tik straujā ritmā, ka kļuva grūti elpot. Ar drebo�iem pirkstiem viņ� sataustīja mēteļa kabatā sērkociņu kastīti un uzrāva sērkoci�ņu. Tā gaismā viņam pretī lūkojās milzīga, nedzī�va acs, un pagāja brīdis, kamēr D�ūds atguvās no �oka un aptvēra, ka lūkojas nokautā govī, kas ka�rājas uz metāla āķa. Viņ� ieraudzīja vēl vienu govs ķermeni un durvju apveidus tālākajā telpas sienā, tad sērkociņ� nodzisa. Durvis, iespējams, veda uz biroju. Tur viņu varētu gaidīt Mūdijs.

D�ūds devās cauri tumsai uz durvju pusi un atkal sajuta aukstas miesas pieskārienu. Viņ� stei�

dzīgi pakāpās sānis un turpināja ceļu uz durvīm.

���� Mūdij!

Viņ� sāka uztraukties � kas gan aizkavējis An�d�eli un Makgrīviju!? Viņ� virzījās garām ķerme�ņiem, juzdamies tā, it kā ar viņu kāds censtos iz�spēlēt drausmu joku. Ta�u viņ� nespēja iedomā�ties, kas un kāpēc to dara. Tuvodamies durvīm, viņ� uzdūrās vēl kādam ķermenim.

D�ūds apstājās, lai sakoncentrētos. Viņ� iede�dza savu pēdējo sērkociņu. Viņa priek�ā, uzsprausts uz gaļas āķa un, kā �ķita, riebīgi ņirgdams, karā�jās Normens Z. Mūdijs. Tad sērkociņ� nodzisa.

Policijas ārsta palīgi bija beigu�i savu darbu un devu�ies prom. Mūdija līķis bija aizvests, un noliktavā vairs nebija neviena cita, izņemot D�ūdu, Makgriviju un And�eli. Viņi sēdēja mened�era mazajā kabinetā, ko greznoja vairāki plakāti, ku�ros bija redzamas kailas sievietes. Pie veca galda stāvēja biroja krēsls un divi dokumentu skapji. Bi�ja ieslēgta gan gaisma, gan elektriskā apkure.

Ra�otnes mened�eris misters Pauls Moreti bi�ja iztraucēts kādās pirmssvētku svinībās un atvests uz noliktavu, lai atbildētu uz jautājumiem. Viņ� paskaidroja, ka sakarā ar svētku tuvo�anos visi dar�binieki atlaisti mājās jau ap pusdienlaiku. Viņ� aiz- < slēdzis durvis divpadsmitos trīsdesmit, un, cik vi�ņam zināms, tobrīd visā apkārtnē neviena neesot bijis. Misters Moreti bija diezgan pamatīgi piedzē�ries, un, kad Makgrīvijs juta, ka vairs neko no vi�ņa neuzzinās, tas viņu lika aizvest mājās. D�ūds tikai daļēji manīja, kas notiek apkārt. Viņa domas vijās ap Mūdiju � cik tas bija jautrs un dzīves�priecīgs un cik cietsirdīgā nāvē ir gājis bojā. D�ūds notiku�ajā vainoja pats sevi. Ja viņ� nebūtu iesais-

tījis Mūdiju savā murgā, mazais detektīvs tagad vēl būtu dzīvs.

Bija jau gandrīz pusnakts. D�ūds vismaz des�mit rei�u bija vārā balsī atstāstījis, ko Mūdijs teica pa telefonu. Makgrīvijs, ietinies mētelī, sēdēja pre�tim un drūmi to vēroja, ko�ļādams savu cigāru. Beidzot viņ� ierunājās: � Vai jūs lasāt kriminālro�mānus?

D�ūds pārsteigts palūkojās viņā. � Nē, kāpēc jūs tā jautājat?

���� Es jums pateik�u, kāpēc. Man liekas, ka jūs esat pārāk labs, lai būtu patiess, doktor Stīvens. Jau kop� pa�a sākuma es domāju, ka jūs �ajā lietā esat iepinies līdz kaklam. Un kas notiek? Piepe�i jūs no slepkavas pārvēr�aties par viņa mērķi. Vis�pirms paziņojat, ka jūs notriecis auto un�

��� Bet auto patie�ām viņu notrieca, � And�eli viņam atgādināja.

���� Tur varētu būt vainīgs kāds pusaudzis, � Makgrīvijs atcirta. � Bet tikpat labi to varēja sa�rīkot kāds, kas ir uz vienu roku ar mūsu doktoru.

���� Viņ� pagriezās atpakaļ pret D�ūdu. � Pēc tam jūs piezvanāt And�eli un izmisu�ā balsī paziņojat, ka pie jums kabinetā kāds lau�as iek�ā un mēģina jūs nogalināt.

���� Viņi patie�ām ielauzās, � D�ūds sacīja.

���� Nē, viņi neielauzās, � Makgrīvijs atcirta.

��� Viņi izmantoja īpa�u atslēgu. � Viņa baiss kļu�va asāka. � Jūs pats ta�u teicāt, ka bija tikai di�vas � jūsu un Karolas Robertsas atslēgas.

��� Tā ir taisnība. Es jau jums teicu � viņi no�kopēju�i Karolas atslēgu.

���� Es zinu, ko jūs man teicāt. Es liku izdarīt parafīna testu. Karolas atslēgai nekad nav taisīta kopija, doktor. � Viņ� ieturēja pauzi, lai D�ūds uztvertu viņa domu gājienu. � Un, tā kā viņas atslēga ir pie manis� paliek tikai jūsējā, vai ne?

D�ūds klusējot lūkojās viņā.

��� Kad es neuzķēros uz jūsu teorijas par mani�aku, jūs nolīgāt detektīvu no dzeltenajām lapām, un viņ� tūlīt pat atrod jūsu automa�īnā bumbu. Tikai es to nevaru aplūkot, jo tās te vairs nav. Tad jūs nolemjat, ka pienācis laiks piegādāt man vēl vienu līķi, tāpēc izspēlējat teātri ar And�eli par �ķie�tamo telefona sarunu ar Mūdiju, kas it kā uzzinā�jis, kur� īsti vēlas jūs nogalināt. Bet kas notiek? Mēs ierodamies un ieraugām viņu karājoties uz ga�ļas āķa.

D�ūds dusmās pietvīka. � Es neesmu atbil�dīgs par notiku�o.

Makgrīvijs veltīja viņam ilgu, cie�u skatienu.

���� Vai zināt vienīgo iemeslu, kāpēc jūs vēl neesat arestēts? Tāpēc, ka es neesmu atradis �ai mīklai motīvu. Bet es to atradī�u, doktor. Varat būt dro�s. � Viņ� piecēlās kājās.

D�ūds piepe�i kaut ko atcerējās. � Pagai�diet! � viņ� sacīja. � Bet kā tad ar Donu Vintonu?

���� Kas ir ar viņu?

���� Mūdijs sacīja, ka viņ� esot atbildīgs par vi�sām slepkavībām.

���� Vai jūs pazīstat kādu, ko tā sauc?

����� Nē, � D�ūds atbildēja. � Man likās, ka policijai gan viņ� varētu būt pazīstams.

���� Nekad neesmu par tādu dzirdējis. � Makgnvijs palūkojās uz And�eli, bet arī tas papurināja galvu.

���� Labi. Izsūtiet pieprasījumu uz Dona Vintona vārda. FIB. Interpolam. Policijas �efiem visās lielākajās Savienoto Valstu pilsētās. � Tad viņ� palūkojās uz D�ūdu. � Vai tagad esat apmieri�nāts?

D�ūds pamāja. Tam, kas par to visu ir atbil�dīgs, noteikti ir krimināla pagātne. Nevajadzētu rasties grūtībām, noskaidrojot tā personību.

D�ūds atkal atcerējās Mūdiju ar viņa dīvaina�jiem aforismiem un aso prātu. Viņam uz �ejieni noteikti ir sekots. Nav iespējams, ka viņ� būtu no�licis �eit tik�anos vēl kādam, jo ļoti skaidri bija paudis vēlē�anos pēc slepenības. Bet tagad viņi vis�maz zina slepkavas vārdu.

Praemonitus, praemunitas.

Brīdināts � tātad apbruņots.

Ziņas par Normena Z. Mūdija slepkavību pa�rādījās visu rīta laikrakstu pirmajās lapās. D�ūds bija īsumā pieminēts kā aculiecinieks, kas kopā ar policiju atradis miru�o, bet stāsta lielāko daļu Makgrivijs bija veiksmīgi noklusējis. Viņam patika no�slēpumainība. D�ūds prātoja, ko gan tagad par vi�ņu domā Anne.

�

Bija sestdiena, un parasti sestdienas rītā D�ūds devās uz darbu klīnikā, ta�u �oreiz bija sarunājis, ka tiks aizvietots. Tāpēc D�ūds devās uz savu bi�roju, braukdams liftā viens pats un uzmanīgi lū�kodamies apkārt, vai gaiteņos nemanīs kādu sve��u. Pat tā rīkodamies, viņ� gudroja, cik gan ilgi cilvēks var �ādu dzīvi izturēt.

Tajā rītā viņ� vismaz divpadsmit reizes apspie�da vēlē�anos pacelt klausuli un piezvanīt izmeklē�tājam And�eli, lai uzzinātu, vai ir kādas ziņas par Donu Vintonu. Gan jau And�eli pats viņam pie�zvanīs, tiklīdz kaut kas noskaidrosies. D�ūds lau�zīja galvu par to, kas varētu būt rosinājis Donu Vintonu sākt slepkavot. Tas varētu būt viens no pacientiem, kurus D�ūds ārstēja pirms daudziem gadiem, iespējams, tad, kad bija vēl tikai prakti�kants. Kāds, kuram liekas, ka D�ūds to atstājis no�vārtā vai kaut kā citādi aizvainojis. Tomēr D�ūds nespēja atcerēties nevienu pacientu, kuru sauktu par Donu Vintonu.

Ap pusdienlaiku D�ūds dzirdēja, ka gaitenī kāds cen�as atvērt durvis, kas veda uz reģistratū�ras istabu. Tas bija And�eli. D�ūds nespēja at�ifrēt izmeklētāja sejas izteiksmi, ta�u viņam likās, ka And�eli izskatās vēl vairāk sanīcis un novājējis. Tā deguns bija sarkans, un tas visu laiku �ņaukājās.

And�eli ienāca D�ūda kabinetā un vārgi atslīga krēslā.

����� Vai jūs esat uzzinājis, kas ir Dons Vintons? � D�ūds dedzīgi ievaicājās.

And�eli pamāja. � Mēs saņēmām telegram�mas no FIB, visu lielāko pilsētu policijas �efiem, kā arī Interpola. � D�ūds gaidīja, baidīdamies pat elpot. � Neviens nekad nav dzirdējis par tādu Do�nu Vintonu.

D�ūds neticīgi lūkojās And�eli, un piepe�i tam sāka likties, ka viņ� slīkst. � Bet tas ta�u nav ie�spējams! Man liekas� kādam ta�u viņ� ir jāpazīst. Cilvēks, kas izdarījis tik daudz noziegumu, neva�rēja rasties no zila gaisa!

���� Tie�i to pa�u sacīja Makgrīvijs, � vāri at�trauca And�eli. � Doktor, es ar saviem vīriem vi�su nakti pavadīju, pārbaudot visus Donus Vintonus Manhetenā un citos Ņujorkas rajonos. Mēs pārbaudījām pat Ņūd�ersiju un Konektikutu. � Viņ� izņēma no kabatas salocītu papīra lapu un parādīja to D�ūdam. � Telefonu grāmatā atra�dām vienpadsmit Donus Vintonus, kas savu vār�du izrunā kā �Tons�, �etrus, kas to izrunā kā �Tens�, un divus, kas to izrunā kā �Tins�. Mēs pat izmēģinājām to kā vienu vārdu. Tādi atradās tikai pieci. Viens no viņiem ir paralizēts, otrs ir mācītājs, tre�ais � kādas lielas bankas prezidents. Vēl viens ir ugunsdzēsējs, kur� tajā laikā, kjid no�tika divas no slepkavībām, atradies de�ūrā. Tātad

atliek tikai viens, bet tam pieder zooveikals, un tas ir vismaz astoņdesmit gadus vecs.

D�ūds juta, ka ir izslāpis. Piepe�i viņ� aptvēra, cik ļoti bija paļāvies uz �o vārdu. Mūdijs, protams, nebūtu viņam to darījis zināmu, ja nebūtu bijis pār�liecināts. Viņ� jau neteica, ka Dons Vintons ir iz�pildītājs. Viņ� sacīja, ka �is virs ir to visu izdomā�jis. Nevar būt, ka policijai nav nekādu ziņu par �ādu cilvēku. Mūdijs tika nogalināts, jo bija atklā�jis patiesību. Un tagad, kad Mūdija vairs nav, D�ūds ir palicis galīgi viens un cilpa ap viņa kaklu turpina savilkties.

���� Man ļoti �ēl, � And�eli sacīja.

D�ūds palūkojās izmeklētājā un piepe�i atce�rējās, ka And�eli visu nakti nav bijis mājās. � Es augsti vērtēju jūsu pūles, � viņ� pateicīgi sacīja.

And�eli paliecās uz priek�u. � Vai esat pārlie�cināts, ka pareizi saklausījāt to, ko teica Mūdijs?

�� Jā. � D�ūds koncentrēdamies aizvēra acis. Viņ� bija vaicājis Mūdijam, vai tas patie�ām zina, kas aiz visa slēpjas. �Protams, dok. Vai esat kād�reiz dzirdējis par Donu Vintonu?� Dons Vintons. Viņ� atvēra acis. �Jā, � D�ūds apstiprināja.

And�eli nopūtās. � Tad mēs esam paliku�i pie saviem līķiem. � Viņ� drūmi iesmējās. � Tas ne�bija domāts nopietni. � And�eli no�ņaukājās.

��� Jums labāk būtu likties gultā.

And�eli piecēlās. � Laikam gan.

D�ūds saminstinājās. � Cik ilgi jūs jau esat

Makgrīvija partneris?

���� �ī ir mūsu pirmā kopīgā lieta. Kāpēc tā jau�tājat?

���� Kā jums liekas, vai viņ� ir spējīgs mani ap�melot slepkavībā?

And�eli atkal no�ņaukājās. � Man liekas, ka jums varbūt pat ir taisnība, doktor. Es labāk do��os uz gultu. � Viņ� devās uz durvju pusi.

����� Iespējams, ka man tomēr ir kāds pave�diens, � D�ūds sacīja.

And�eli spēji apstājās un pagriezās atpakaļ.

���� Turpiniet]

D�ūds viņam pastāstīja par Teriju, tad piebil�da, ka gatavojas pārbaudīt da�us no D�ona Hansona agrākajiem draugiem.

����� Tas nav daudz, � And�eli atklāti sacīja.

���� Tomēr, protams, ir vairāk nekā nekas.

���� Man jau ir apnicis būt par mērķi. Es sāk�u cīnīties pretī. Es viņiem vēl parādī�u!

And�eli palūkojās viņā. � Bet kā gan? Mēs ta�u cīnāmies ar ēnām.

���� Kad aculiecinieki apraksta aizdomās tura�mo, policijas mākslinieks, pamatojoties uz visiem aprakstiem, uzzīmē vienotu attēlu, vai ne tā?

And�eli pamāja. �To sauc par fotorobotu.

D�ūds uztraukti sāka soļot apkārt pa kabine�tu. � Es jums iedo�u tā vīra personības aprakstu, kur� aiz tā visa slēpjas.

��� Kā gan jūs to varēsiet? Jūs ta�u nekad viņu

neesat redzējis. Tas varētu būt jebkur�.

����� Nē, nevar vis, � D�ūds viņu pārtrauca.

���� Vīrs, kuru mēs meklējam, ir ļoti, ļoti īpa�s.

��� Kāds nenormālais.

��� Nenormālums ir ļoti neskaidrs jēdziens. Tas pat nav medicīnas termins. Normālums glu�i vien�kār�i ir cilvēka prāta spēja pielāgoties apkārtējai videi. Ja nespējam pielāgoties, mēs vai nu slēpja�mies no realitātes, vai arī paceļam sevi pāri citiem un radām sev dzīvi, kurā mēs esam pārcilvēki, kam nav jāievēro citiem domātie likumi.

��� Mūsu vīrs uzskata sevi par pārcilvēku.

���� Tie�i tā. Bīstamā situācijā ir trīs izvēles ie�spējas: bēgt, rast kompromisu vai uzbrukt. �is slep�kava uzbrūk.

��� Tātad viņ� ir vājprātīgs.

����� Nē, vājprātīgie reti kad nogalina, jo viņu prāta spējas ir ļoti ierobe�otas. Mums ir darī�ana ar daudz sare�ģītāku personu. Tā var būt gan �i�zofrēnija, gan mizantropija vai vēl kas cits, vai arī da�ādu slimību sajaukums. Pilnīgi iespējams, ka �is cilvēks pārcietis īslaicīgu atmiņas zudumu, kam seko iracionāla darbība. Bet būtiski ir tas, ka no ārienes viņ� visiem liekas pilnīgi normāls.

��� Tātad mums nav nekā, uz ko balstīties.

��� Jūs maldāties. Mums ir zināms ļoti daudz. Varu sniegt pat viņa fizisko aprakstu, � D�ūds sacīja, un viņa acis koncentrējoties sa�aurinājās.

���� Dons Vintons ir nedaudz garāks par caurmēra

amerikāni, viņam ir samērīgi locekļi un atlēta au�gums. Viņ� ir pievilcīgs un pedantiski izpilda līdz galam visu, ko iesācis. Viņam nav mākslinieka do�tību. Viņ� rieglezno, neraksta dzeju, nedz arī spēlē klavieres.

And�eli vērās D�ūdā atplestu muti.

D�ūds turpināja, tagad runādams jau daudz mierīgāk un pamazām iesildams. � Viņ� nepieder pie sabiedriskiem klubiem vai organizācijām, ja vien pats tos nevada. Viņ� ir vīrs, kas visu laiku vēlas par kaut ko rūpēties. Viņ� ir neiecietīgs un nepacietīgs. Viņ� plāno tikai lielas lietas. Piemē�ram, viņ� nekad neielaistos mazās zādzībās. Ja arī viņam ir policijas ieraksts, tad tas ir par laupī�a�nu, nolaupī�anu vai slepkavību. � D�ūda satrau�kums auga augumā. Aina viņa iztēlē kļuva arvien skaidrāka. � Kad jūs viņu notversiet, tad uzzinā�siet, ka viņu, iespējams, jau bērnībā atstājis viens no vecākiem.

And�eli viņu pārtrauca. � Doktor, bet tikpat labi tas var būt kāds pusjucis narkomāns, kas�

���� Nē, mūsu slepkava nelieto narkotikas. � D�ūda balsī skanēja noteiktība. � Es jums par vi�ņu pastāstī�u vēl kaut ko. Viņ� skolā spēlēja sa�dursmju spēles � futbolu vai hokeju. Viņu neinte�resē ne �ahs, ne krustvārdu mīklas vai rēbusi.

And�eli skeptiski vēroja viņu. � Tur bija vai�rāk nekā tikai viens vīrs, � viņ� iebilda. � Jūs pats to apgalvojāt.

���� Es jums dodu Dona Vintona aprakstu, � D�ūds atbildēja. � Tas ir vīrs, kas to visu izplāno�jis. Bet, lūk, kas vēl. Viņ� ir latīņu izcelsmes.

��� Kāpēc jūs tā domājat?

��� To var spriest pēc viņa darbības stila � na�zis, skābe, bumba. Viņ� ir dienvidamerikānis, itā�lietis vai spānis. � D�ūds ievilka elpu. �Te jums būs viņa apraksts. Tāds ir vīrs, kas izdarījis visas �īs slepkavības un cen�as nogalināt mani.

And�eli sarauca pieri. � Kā, pie velna, jūs to visu zināt?

D�ūds apsēdās un paliecās uz And�eli pusi.

���� Tāds ir mans darbs.

��� Mentālā puse, protams. Bet kā jūs varat ap�rakstīt vīru, kuru nekad neesat redzējis?

����� Es tikai izmantoju vispārzināmus faktus. Ārsts vārdā Kre�meijers atklājis, ka astoņdesmit pieciem procentiem cilvēku, kas slimo ar parano�ju, ir izcils, spēcīgs augums. Mūsu vīrs ir nepār�protams paranoiķis. Viņu pārņēmusi lielummāni�ja. Viņ� ir megalomaniaks, kas uzskata, ka likumi uz viņu neattiecas.

��� Kāpēc tad viņ� nav izolēts jau sen?

��� Tāpēc, ka viņ� nēsā masku.

���� Ko viņ� dara?

��� Mēs visi nēsājam maskas, And�eli. Jau kop� pa�as bērnības mums tiek mācīts apslēpt patiesās izjūtas, bailes un naidu. � D�ūda balsī ieskanējās pārākuma apziņa. � Bet stresa situācijā mūsu

Dons Vintons nometīs masku un atklās savu pa�tieso seju.

���� Saprotu.

��� Visvieglāk ievainojamais punkts ir viņa pa��apziņa. Ja tā tiks apdraudēta� patie�ām apdrau�dēta� viņ� sajuks prātā. Tagad viņ� atrodas uz vāj�prāta robe�as. Nemaz nevajag daudz, lai pārsūtītu viņu pāri otrā pusē. � D�ūds saminstinājās, tad turpināja, it kā runādams pats ar sevi. � Viņam piemīt� mana.

���� Kas?

����� Mana. Tas ir termins, ko lieto primitīvās tautas, lai apzīmētu vīru, kuram uz citiem ir liela ietekme, jo pa�ā ieviesu�ies dēmoni, vīru ar ārkār�tīgi spēcīgu personību.

��� Jūs teicāt, ka viņ� neglezno, neraksta dzeju un nespēlē klavieres. Kā jūs to zināt?

����� Pasaule ir pilna ar māksliniekiem, kuri ir �izoīdi. Vairums no viņiem spēj nodzīvot visu mū��u bez vardarbības, jo darbs viņiem sniedz iespēju izlādēties un sevi izteikt. Mūsu slepkavam nav �ā�das iespējas. Viņ� ir glu�i kā vulkāns. Vienīgā ie�spēja izlādēties viņam ir � nogalināt: Hansons� Karola� Mūdijs.

���� Jūs gribat teikt, ka tās visas biju�as bezjē�dzīgas slepkavības, kuras tas izdarījis vienīgi, lai�

��� Viņam pa�am tās neliekas bezjēdzīgas. Glu�i pretēji� � D�ūda domas steidzās pa priek�u vār�diem, un atkal savas vietas ieņēma da�i trūksto�ie ķēdītes posmi. Viņ� nolādēja sevi par agrāko aklī�bu un bailēm, kas nebija ļāvu�as tos pamanīt.

���� Es esmu vienīgais Dona Vintona mērķis. D�o�nu Hansonu nogalināja tāpēc, ka sajauca ar mani. Kad slepkava atklāja kļūmi, viņ� devās uz biroju, lai mēģinātu vēlreiz. Es biju aizgājis, bet viņ� atra�da Karolu. � D�ūda balss kļuva dusmīga.

��� Viņ� to nogalināja, lai tā nevarētu viņu uz�rādīt?

���� Nē, vīrs, kuru mēs meklējam, nav sadists. Karola tika spīdzināta, jo viņ� kaut ko no tās vēlē�jās. Teiksim, kādu lietisko pierādījumu viņa aiz�domām. Un viņa negribēja� vai arī nespēja to sniegt.

��� Kādu pierādījumu? � And�eli uzstāja.

��� Nav ne jausmas, � D�ūds atbildēja. � To�mēr tur slēpjas atrisinājums visai �ai mīklai. Mūdijs atrada atbildi, un tāpēc viņu nogalināja.

����� Un tomēr kaut kas nesakrīt. Ja viņi būtu nogalināju�i jūs uz ielas, tad, iespējams, nebūtu ie�guvu�i savu pierādījumu. Tas nesaskan ar jūsu pā�rējo teoriju, � And�eli aizrādīja.

��� Un tomēr. Pieņemsim, ka pierādījums ir vie�na no manām kasetēm. Pati par sevi tā varētu būt nekaitīga, bet, ja es to saliktu kopā ar citiem pierā�dījumiem, tad viņi būtu apdraudēti. Tāpēc viņiem atlika tikai divas iespējas. Vai nu atņemt man ka�seti, vai arī mani nogalināt, lai es to nevienam ne�varētu atklāt. Vispirms viņi mēģināja mani novākt, bet kļūdījās un nogalināja Hansonu. Tad viņi iz�vēlējās otro iespēju un mēģināja dabūt kaseti no Karolas. Kad ari tas neizdevās, viņi nolēma pilnīgi nodoties manis medībām.

And�eli, domīgi saraucis pieri, lūkojās D�ūdā.

���� Lūk, kāpēc slepkava nerimsies tikmēr, ka�mēr nebūs mani novācis, � D�ūds klusi nobeidza.

���� �ī ir spēle uz dzīvību un nāvi, un mūsu Donam Vintonam netīk zaudēt.

And�eli pētīja D�ūdu, apdomādams teikto.

��� Ja tā ir taisnība, � viņ� beidzot sacīja, � jums būs nepiecie�ama aizsardzība. � Viņ� izvilka savu revolveri un pārbaudīja, vai aptvere ir pilna.

���� Paldies, And�eli, bet man ierocis nav vaja�dzīgs. Es ar viņiem cīnī�os pats saviem iero�iem.

Ar skaļu troksni atvērās durvis.

���� Vai jūs kādu gaidāt?

D�ūds papurināja galvu. � Nē, man �odien nav paredzēti pacienti.

Arvien vēl turēdams rokā ieroci, And�eli klusi tuvojās durvīm, kas veda uz reģistratūru. Viņ� no�stājās vienā pusē un atgrūda durvis vaļā. Aiz tām manāmi pārsteigts stāvēja Pīters Hadlijs. � Kas jūs tāds esat? � And�eli ie�ņācās.

D�ūds devās pie durvīm. � Viss kārtībā, � viņ� steidzīgi noteica. � Tas ir mans draugs.

��� Ei, kas, pie velna, te notiek? � Pīters vaicāja.

��� Atvainojiet, � And�eli sacīja un noglabāja ieroci.

�� Tas ir doktors Pīters Hadlijs � izmeklētājs And�eli.

��� Kādu psihiatrisko slimnīcu tu sev te esi ierī�kojis? � Pīters vaicāja.

��� Noticis neliels pārpratums, � And�eli pa�skaidroja. � Doktora Stīvensa birojs tika� ap�laupīts, un mēs domājām, ka vainīgais varētu at�griezties.

D�ūds uztvēra And�eli pamesto pavedienu.

��� Jā, viņ� nav atradis meklēto.

���� Vai tam ir kāds sakars ar Karolas slepka�vību?

And�eli pasteidzās atbildēt pirmais. � Mēs par to vēl neesam pārliecināti. Bet pagaidām policija ir lūgusi doktoru Stīvensu �o lietu ne ar vienu ne�apspriest.

���� Es saprotu, � Pīters sacīja, tad pagriezās pret D�ūdu. � Vai dosimies pusdienās?

D�ūds aptvēra, ka tās viņ� pavisam aizmirsis.

��� Protams, � viņ� steidzīgi atbildēja un teica An- < d�eli: � Domāju, ka esam visu jau izrunāju�i.

��� Un vēl mazliet pa virsu, � And�eli piekri�ta. � Vai esat pārliecināts, ka nevēlaties� � Viņ� norādīja uz revolveri.

D�ūds papurināja galvu. � Nē, paldies.

���� Labi, uzmanieties! � And�eli sacīja.

���� Es to darī�u, � D�ūds apsolīja.

Pusdienojot D�ūds bija ļoti nomākts, un Pīters 195

necentās viņu iztaujāt. Viņi sarunājās par kopē�jiem paziņām un pacientiem. Pīters sacīja, ka ru�nājis ar Harisona Bērka darba devēju un viņi klusi vienoju�ies veikt vēl da�as pārbaudes. Pagaidām Bērks esffit ievietots privātā pansijā.

Dzerot kafiju, Pīters sacīja: � Es nezinu, kā�dās grūtībās tu esi nokļuvis, bet, ja es kaut kā varu tev palīdzēt�

D�ūds papurināja galvu. � Paldies, Pīter. Tas ir kaut kas tāds, par ko man jāparūpējas pa�am. Es tev visu izstāstī�u, kad viss būs beidzies.

����� Ceru, ka tas notiks drīz, � Pīters draiski atbildēja, tad saminstinājās. � D�ūd� tev ta�u ne�draud briesmas?

��� Protams, ne, � D�ūds atbildēja.

Ja vien neņem vērā kādu slepkavu-maniaku, kas jau izdarījis trīs slepkavības un gatavojas pa�darīt D�ūdu par savu ceturto upuri.

Pēc pusdienām D�ūds atgriezās savā birojā, ie�vērodams ierastos piesardzības noteikumus, lai bū�tu pārliecināts, ka pēc iespējas mazāk atklāj savu neaizsargāto pusi.

Viņ� atkal sāka pārlūkot ierakstus, mēģinā�dams atrast kādu pieturas punktu. Tas bija glu�i tā, it kā viņ� ieklausītos vārdisku grafiti vētrā. Bal�su murdoņu pildīja naids� perversijas� bailes� pa�no�ēla� megalomānija� vientulība� tuk��ums� sāpes�

Pēc trīs stundu darba D�ūds savam sarakstam pievienoja tikai vēl vienu vārdu: Brūss Boids � vīrs, ar kuru kopā D�ons Hansons kādreiz bija dzī�vojis. Viņ� vēlreiz ieslēdza Hansona ierakstu.

�� domāju, ka iemīlējos Brūsā jau pirmajā rei�zē, kad viņu ieraudzīju. Tas bija visskaistākais vī�rietis, kādu es jebkad biju redzējis.�

�Vai viņ� bija pasīvais vai dominējo�ais part�neris, D�on?�

�Dominējo�ais. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņ� mani tik ļoti saistīja. Viņ� ir ļoti stiprs. Patiesību sakot, vēlāk, kad kļuvām mīļākie, mēs

par to bie�i strīdējāmies.�

�Kāpēc?�

�Brūss neaptvēra savu spēku. Viņam patika piezagties no mugurpuses un iezvelt pa muguru. Viņ� to domāja kā mīļu �estu, bet kādu dienu gan�drīz salauza man mugurkaulu. Es vēlējos viņu no�galināt. Sarokojoties viņ� otram gandrīz salau� pirkstus. Brūss gan vienmēr izlikās, ka no�ēlo no�tiku�o, ta�u patiesībā viņam patīk nodarīt otram sāpes. Viņam nav vajadzīga pletne, viņ� ir ļoti stiprs��

D�ūds izslēdza ierakstu un apdomāja dzirdē�to. Homoseksuālis neiederējās viņa izveidotajā slepkavas tēlā, bet, no otras puses, Boids bija sais�tīts ar Hansonu un ir sadists un egoists.

D�ūds palūkojās uz abiem vārdiem: Terija Va�burna, kas Holivudā bija nogalinājusi cilvēku un to nekad nav pieminējusi, un Brūss Boids, D�ona Hansona biju�ais mīļākais. Ja slepkava ir viens no viņiem, tad � kur�?

Terija Va�burna dzīvoja piecstāvu mājā, kas atradās Sutoņā. Viss dzīvoklis bija veidots �okējo��i ro�ainā krāsā: sienas, mēbeles, aizkari. Telpās blīvējās dārgi priek�meti, un pie sienām karājās fran�u impresionistu darbi. D�ūds atpazina vienu Renuāra, divus Manē un divus Degā darbus, bet tad ienāca Terija. Viņ� bija zvanījis un izteicis vē�lē�anos iegriezties pie tās, un Terija patiesi bija pa-

matlgi gatavojusies viņa apmeklējumam � ietēr�pusies liegi ro�ainā vieglā mājas tērpā, zem kura, protams, nebija nekā.

���� Jūs patie�ām esat klāt! � viņa laimīgi ie�saucās.

���� Es vēlētos parunāt ar jums.

��� Protams. Nevēlaties dzērienu?

��� Nē, paldies.

��� Tad es sajauk�u vienu sev, lai nosvinētu �o gadījumu, � Terija sacīja un devās pie koraļļiem klāta bāra, kas atradās lielās dzīvojamās istabas stūrī.

D�ūds viņu domīgi vēroja.

Viņa atgriezās ar dzēriena glāzi un apsēdās vi�ņam blakus uz ro�ainā dīvāna. � Tātad tavs gai�lēns beidzot tevi atveda gan �urp, saldumiņ, � vi�ņa sacīja. � Es zināju, ka tu nevarēsi pretoties ma�zajai Terijai. Es esmu glu�i vai sajukusi tevis dēļ,

D�ūd. Es darī�u visu, ko vien vēlēsies, tikai pasa�ki. Kop� tā brī�a, kad sastapu tevi, man visi ārsti ir i liku�ies atbaido�i. � Viņa novietoja glāzi un uzli�ka roku uz D�ūda ceļgala.

D�ūds satvēra viņas roku savējās. � Terij, � viņ� sacīja. � Man ir nepiecie�ama tava palīdzība.

Viņas domas vijās tikai ap vienu. � Es zinu, mazais, � viņa ievaidējās. � Es tevi mīlē�u tā, kā tevi neviena vēl nav mīlējusi.

��� Terij, paklausies! Kāds mēģina mani noslep�kavot!

Viņas skatiens pārsteigumā lēni pievērsās D�ūdam. Terija tēloja� vai arī bija patiesa? Viņ� atce�rējās tās uzvedību viņu tik�anos laikā. Terija mā�cēja tēlot, bet ne jau tik labi.

��� Dieva dēļ! Kas� kas gan varētu vēlēties no�galināt tevi?

���� Tas varētu būt kāds, kur� saistīts ar ma�niem pacientiem.

���� Bet� Jēziņ!� Kāpēc gan?

�� Tie�i to es cen�os noskaidrot, Terij. Vai kāds no taviem draugiem nav runājis par nogalinā�a�nu� vai slepkavību? Varbūt kādās viesībās� tā, joka pēc?

Terija papurināja galvu. � Nē.

���� Vai pazīsti kādu vārdā Dons Vintons? � D�ūds uzmanīgi vēroja viņas seju.

���� Dons Vintons? Nē. Vai man viņ� būtu jā�pazīst?

���� Terij, ko tu pati domā par slepkavību? � Viņ� juta, ka Terija notrīc. D�ūds turēja rokās vi�ņas plaukstu locītavas un juta, ka viņas pulss kļūst arvien ātrāks. � Vai slepkavība tevi saista?

���� Es nezinu.

���� Padomā par to, � D�ūds uzstāja. � Vai doma par slepkavību tevi uzbudina?

Terijas pulss kļuva neregulārs. � Nē, protams,

nē!

��� Kāpēc tu man nepastāstīji par to vīru, kuru nogalināji Holivudā?

Bez brīdinājuma Terijas nagi cirtās viņam se�jā, bet D�ūds laikus paspēja sagrābt viņas plauk�stas.

���� Tu, nolādētais maita! Tas bija pirms div�desmit gadiem� Tad, lūk, kāpēc tu esi atbraucis! Vācies ārā no �ejienes! Vācies ārā! � Sieyiete saļi�ma histērijas lēkmē.

D�ūds mirkli vēroja viņu. Terija varēja būt ie�jaukta nepārdomātā slepkavībā. Viņas nedro�ība un galīgais pa�apziņas trūkums deva iespēju ikvie�nam pakļaut viņu sev un izmantot. Viņa bija glu�i kā mīksta māla gabals, kas guļ zemē. Cilvēks, kas to paceltu, varētu no tā izveidot brīni�ķu statuju� vai arī nāvējo�u ieroci. Jautājums bija, vai kāds viņu jau nav pacēlis? Piemēram, Dons Vintons.

D�ūds piecēlās. � Man ļoti �ēl, � viņ� sacīja un devās prom no ro�ainā dzīvokļa.

Brūss Boids apdzīvoja parka ieskautu namu Grini�ā. Durvis atvēra baltā uzvalkā tērpts filipī�nie�u sulainis. D�ūds nosauca tam savu vārdu un rika lūgts uzgaidīt vestibilā. Pagāja desmit minū�tes, piecpadsmit. D�ūds centās apvaldīt satrauku�mu. Iespējams, viņam vajadzēja paziņot izmeklē�tājam And�eli par to, ka dosies �urp. Ja viņ� ne�maldījās, tad drīz vien tiks izdarīts nākamais uz�brukums. Un �oreiz uzbrucējs centīsies būt dro�s par galaiznākumu.

Parādījās sulainis. � Misters Boids jūs tagad 201

pieņems, � viņ� sacīja un pavadīja D�ūdu aug�ā uz gaumīgi iekārtotu darbistabu. Tad diskrēti no�zuda.

Boids sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja. Viņ� patie�ām bija skaists vīrietis ar izteiktām, skaid�rām sejas līnijām, ērgļa degunu un jutekliskām, pil�nīgām lūpām. Viņa blondie mati vijās sprogās. D�ūdam ienākot, Boids piecēlās. Viņ� bija vairāk nekā se�as pēdas gar�, ar futbolista krūtīm un ple�ciem. D�ūds atcerējās savu priek�statu par slepka�vu. Boids tam atbilda, un D�ūds klusībā vēlējās, kaut būtu aprunājies ar And�eli.

Boida balss bija maiga un kulturāla. � Atvai�nojiet, ka liku jums gaidīt, doktor Stīvens, � viņ� pieklājīgi sacīja. � Es esmu Brūss Boids. � Viņ� sniedza roku.

D�ūds pasniedza pretī savējo, bet Boids iezvē�la viņam pa muti ar savu granītcieto dūri. Sitiens bija pilnīgi negaidīts, un D�ūds krizdams nogāza sev līdzi kādu stāvlampu.

��� Man ļoti �ēl, doktor, � Boids sacīja, lūko�damies lejup uz viņu. � Jums vajadzēja to pare�dzēt. Jūs ta�u esat ass zēns, vai ne tā? Piecelieties, un es jums pagatavo�u dzērienu.

D�ūds vāri pamāja ar galvu un sāka slieties kā�jās. Kad viņ� bija ticis līdz pusei, Boids ar zābaka purngalu iespēra viņam pa kājstarpi, un D�ūds, locīdamies sāpēs, atkrita atpakaļ uz grīdas. � Es jau gaidīju jūsu zvanu, � Boids sacīja.

D�ūds palūkojās cauri sāpju plīvuram uz ma�sīvo augumu, kas slējās blakus. Viņ� mēģināja kaut ko pateikt, bet vārdi nenāca pār lūpām.

���� Nemēģiniet runāt, � Boids līdzcietīgi sacī�ja. � Tas noteikti ir ļoti sāpīgi. Es zinu, kāpēc jūs esat ieradies. Jūs vēlējāties man pavaicāt par D�oniju.

D�ūds pamāja, un Boids ieblieza viņam pa gal�vu. Cauri sarkanajai miglai kaut kur no tālienes skanēja Boida balss. Te tā parādījās, te izdzisa.

���� Mēs mīlējām viens otru, kamēr viņ� neaizgāja pie jums. Jūs likāt viņam sākt domāt, ka viņa mī�lestība ir netīra. Vai zināt, kas to padarīja netīru, doktor Stīvens? Jūs.

D�ūds sajuta smagu bliezienu pa krūtīm, un visu tā augumu pārņēma asu sāpju vilnis. Apkār�tējā pasaule tagad vizēja brīnumainās krāsās, it kā viņam galvā būtu iemirdzēju�ās neskaitāmas vara�vīksnes.

���� Kas jums devis tiesības noteikt cilvēkiem, kā ir pareizi mīlēt, doktor? Jūs sē�at savā kabinetā kā tāds Dievs, nosodot katru, kas nedomā tāpat kā jūs.

�Tā nav taisnība,� D�ūds domās viņam at�bildēja. �D�onam Hansonam nekad agrāk neti�ka dota izvēle. Es viņam to devu, un viņ� neizvē�lējās tevi.�

���� Tagad D�onijs ir miris, � sacīja blondais milzis, noliekdamies pār viņu. � Tu nogalināji ma�

nu D�oniju, un tagad es nogalinā�u tevi.�

D�ūds sajuta vēl vienu sitienu aiz auss un sāka slīgt bezsamaņā. Kāda bezpersoniska viņa gara daļa bezkaislīgi vēroja, kā viss pārējais iet bojā. Vēl dar�bojās neliela prāta daļa, kas sakoncentrējās atse�vi�ķos domu fragmentos. D�ūds sevi nosodīja par to, ka nav atklājis patiesību. Viņ� bija gaidījis, ka slepkava būs tumsnējs latīņu tipa vīrs, bet tas izrā�dījās blondīns. Viņ� bija bijis pārliecināts, ka slep�kava nav homoseksuālis, un bija kļūdījies. Viņ� bija atradis savu slepkavu-maniaku, bet tāpēc pats ies bojā.

D�ūds zaudēja samaņu.

Kāds tāls prāta nostūris centās viņam nosūtīt ziņu, pavēstīt kaut ko ļoti svarīgu, bet pulsējo�ās sāpes ķermenī bija tik apdullino�as, ka D�ūds ne uz ko citu nespēja koncentrēties. Kaut kur tuvumā skanēja spalga, glu�i vai dzīvnieciska gaudo�ana. Lēni, pārvarot sāpes, D�ūds atvēra acis. Viņ� gulē�ja gultā savādā istabā. Istabas kaktā izmisis rau�dāja Brūss Boids.

D�ūds lēni mēģināja piecelties. Asās sāpes at�sauca atmiņā pēdējos notikumus, un viņu piepe�i pārpildīja akls naids.

Boids dzirdēja, ka D�ūds sakustas, un pienāca pie gultas. � Tā ir jūsu vaina, � viņ� �ņukstēja.

��� Ja nebūtu jūsu, D�onijs tagad atrastos dro�ībā pie manis.

Bez vilcinā�anās, kaut kādas sen aizmirstas at�riebības kāres vadīts, D�ūds satvēra Boida kaklu un no visa spēka to sa�ņaudza. Boids pat nemēģi�nāja aizsargāties. Viņ� nekustīgi stāvēja, un pār vai�giem lija asaras. D�ūds ielūkojās viņa acīs un jutās tā, it kā būtu ieraudzījis elli. Lēni viņ� atlaida ro�kas. �Ak Dievs,� viņ� nodomāja. �Es esmu ārsts.

Man uzbrūk slims cilvēks, bet es vēlos viņu noga�lināt.� D�ūds palūkojās Boidā un saprata, ka iek��ēji tas ir mazs, pārbaidīts bērns.

Un tad D�ūds aptvēra, ko viņam bija mēģinā�jusi pavēstīt zemapziņa: Brūss Boids nav Dons Vintons. Citādi D�ūds jau sen būtu miris. Boids ne�spēj izdarīt slepkavību. Tātad viņam tomēr bijusi taisnība attiecībā uz slepkavas izskatu. D�ūds juta ironijas pilnu apmierinājumu.

��� Ja jūs nebūtu iejaucies, D�onijs tagad būtu dzīvs, � Boids �ņukstēja. � Viņ� būtu te kopā ar mani, un es viņu aizsargātu.

��� Es neliku D�onam Hansonam jūs pamest, � D�ūds vāri attrauca. � Tā bija viņa pa�a ideja.

��� Jūs esat melis.

��� Jūsu un D�ona attiecības satrūka vēl pirms tam, kad viņ� ieradās pie manis.

Iestājās ilgs klusums. Tad Boids pamāja. �Jā. Mēs� mēs visu laiku strīdējāmies.

���� Viņ� mēģināja atrast savu īsto �es�, un visi viņa instinkti tam sacīja, ka jādodas mājās pie sie�vas un bērniem. Dziļi savā sirdī D�ons vēlējās būt heteroseksuāls.

���� Jā, � Boids no�ukstēja. � Viņ� visu laiku par to runāja, man likās, ka viņ� to dara tikai tā�pēc, lai mani sodītu. � Viņ� palūkojās D�ūdā.

����� Bet kādu dienu viņ� mani pameta. Vienkār�i ņēma� un aizgāja. Viņ� pārstāja mani mīlēt. � Vīrie�a balsī ieskanējās izmisums.

��� Viņ� vienmēr ir jūs mīlējis, � D�ūds sacīja.

� Bet tikai kā draugu.

Boids palūkojās viņā, un tā skatiens sastinga.

��� Vai jūs man palīdzēsiet? � Skatienā jautās iz�misums. � P-palīdziet man. Jums man jāpalīdz!

Tas bija sauciens pēc glābiņa. D�ūds mirkli lū�kojās viņā. � Jā, � viņ� sacīja. � Es jums palī�dzē�u.

��� Vai es kļū�u normāls?

����� Nav ne normālu, ne nenormālu cilvēku. Katrs savā dvēselē ir normāls, bet nav divu vienā�du cilvēku.

��� Vai varat mani padarīt par heteroseksuāli?

���� Atkarībā no tā, cik ļoti jūs tāds vēlaties būt. Mēs varam jums izveidot psihoanalīzes kursu.

���� Bet ja nu tas neiedarbojas?

���� Ja atklāsim, ka jūs esat radīts būt par ho�moseksuāli, jums vismaz būs vieglāk tam pielāgo�ties.

��� Kad mēs varam sākt? � Boids vaicāja.

Un tad D�ūds attapās. Viņ� te sē� un runā par

pacienta ārstē�anu, kaut gan nākamo divdesmit �et�ru stundu laikā var tikt nogalināts. Un viņ� ta�u vēl arvien nebija uzzinājis, kas ir Dons Vintons. Viņ� bija pārbaudījis gan Teriju, gan Boidu � vie�nīgos aizdomās turamos, kas viņam bija. Un to�mēr nezināja vairāk kā sākumā. Ja viņa priek�stats par slepkavu ir pareizs, �is vīrs tagad jau ir nokai�tināts līdz neprātam. Nākamais uzbrukums notiks

ļoti, ļoti drīz.

���� Piezvaniet man pirmdien, � viņ� sacīja

Braucot ar taksometru uz mājām, D�ūds cen�tās noteikt, cik lielas izredzes viņam ir izdzīvot. Tās bija ļoti vājas. Ko gan �is Dons Vintons tik izmisīgi meklēja? Un kas ir Dons Vintons? Kā gan policija varēja par viņu neko nezināt? Vai viņ� var�būt izmanto citu vārdu? Nē. Mūdijs bija skaidri un gai�i sacījis: �Dons Vintons.�

Bija grūti sakopot domas. Katrs mazākais sa�tricinājums lika viņam sāpēs sarauties. D�ūds do�māja par slepkavībām un slepkavību mēģināju�miem, kas līdz �im bija notiku�i, un centās atrast kādas kopsakarības. Na�a dūriens, spīdzinā�ana, �nelaimes gadījums�, bumba automa�īnā, ielau��anās. Nekādu kopsakarību nebija, tikai bezgalī�ga, maniakāla vardarbība. Viņ� nespēja paredzēt ne to, kādā veidā notiks nākamais uzbrukums, ne arī � kas to izdarīs. D�ūda vājākie punkti bija viņa dzīvoklis un birojs. Viņ� atcerējās And�eli ie�teikumu. Vajadzēja nomainīt dzīvokļa atslēgas. D�ūds nolēma brīdināt durvju sargu Maiku un lif�ta operatoru Ediju, lai ir modri. Tiem viņ� varēja uzticēties.

Taksometrs apstājās dzīvojamās ēkas priek�ā, un durvju sargs atvēra taksometra durvis.

Tas bija sve�inieks.

Tas bija liels, spēcīgs vīrs ar bakurētainu seju un dziļi iekritu�ām, melnām acīm. Pār kaklu stiepās gara sen sadzijusi rēta. Viņ� bija uzvilcis Maika uniformu, kas tam bija daudz par �auru.

Kad taksometrs aizbrauca, D�ūds palika vienatnē ar sve�inieku, un viņu pārņēma piepe�s sāpju vilnis. �Ak Dievs! Tikai ne tagad!� D�ūds, sakodis zobus, pavaicāja: � Kur ir Maiks?

���� Brīvdienās, doktor.

Doktor! Tātad �is vīrs viņu pazina. Un Maiks devies brīvdienās? Decembrī?

Vīra sejā vīdēja apmierināts smaids. D�ūds pa�lūkojās uz kluso ielu, kurā ārdījās ziemas viesulis. Viņ� varētu mēģināt aizbēgt, tomēr �adā stāvoklī tas diez vai izdotos. D�ūda augums bija kā salau�zīts un sāpēja pie katra elpas vilciena.

��� Jūs izskatāties tā, it kā būtu cietis nelaimes gadījumā. � Vīra balsī ieskanējās neīsta līdzjūtība.

D�ūds neatbildējis pagriezās un devās uz dzī�vojamo māju. Viņ� cerēja uz Edija palīdzību.

Durvju sargs sekoja D�ūdam vestibilā. Edijs stāvēja pie lifta, uzgriezis viņiem muguru. D�ūds devās uz lifta pusi, ar katru soli izjuzdams asas sāpes. Viņ� labi apzinājās, ka nedrīkst izrādīt ne�dro�ību. Svarīgākais bija nepalikt ar �o vīru vie�natnē, jo liecinieku klātbūtnē viņ� to neuzdro�inā�sies aizskart.

���� Edij! � D�ūds iesaucās.

Pie lifta stāvo�ais vīrs pagriezās.

D�ūds viņu nekad agrāk nebija redzējis. �is cil�vēks pēc izskata bija durvju sarga kopija, tikai bez rētas un mazāka auguma. Bija skaidri redzams, ka abi vīri ir brāļi.

D�ūds apstājās, nojauzdams, ka �ie vīri to ir notvēru�i slazdā. Vestibilā vairs neviena nebija.

��� Braucam aug�ā! � sacīja vīrs pie lifta. Viņa sejā vīdēja tāds pats apmierināts smaids kā brā�lim.

Tad, lūk, kādi izskatās viņa slepkavas! D�ūds bija pārliecināts, ka neviens no viņiem nebūtu spē�jīgs kaut ko tādu izdomāt. Nē, tie bija profesionāli slepkavas. Vai viņi to nogalinās vestibilā vai arī vēlēsies to darīt D�ūda dzīvoklī? Viņ� saprata, ka tas notiks dzīvoklī, jo tad tiem būs daudz vairāk laika aizbēgt.

D�ūds paspēra soli uz pārvaldnieka kabineta pusi. � Man jāparunā ar misteru Kacu par�.

Garākais vīrs aiz�ķērsoja viņam ceļu. � Mis�ters Kacs ir aizņemts, dok, � viņ� klusi sacīja.

Tad ierunājās vīrs pie lifta. � Es jūs uzvedī�u aug�ā.

��� Nē! � D�ūds iebilda. � Es�

���� Dari tā, kā viņ� saka! � Slepkavas balss �ķita monotona.

Piepe�i vestibilā ie�alca auksta gaisa brāzma, un pa atvērtajām durvīm iesteidzās divi vīri un divas sievietes. Tīstīdamies savos mēteļos, viņi skaļi �aloja.

��� Trakāk nekā Sibīrijā! � viena no sievietēm drebinājās.

Drukns vīrs, kur� turēja viņas roku, ar stipru rietumu akcentu piekrita: � �ī nav laba nakts ne cilvēkiem, ne lopiem.

Ļau�u pulciņ� virzījās uz lifta pusi. Abi slep�kavas klusējot saskatījās.

Tad ar izteiktu dienvidu akcentu ierunājās ot�ra sieviete � miniatūra blondīne. � �is patiesi bi�ja vienreizēji brīni�ķīgs vakars. Paldies jums par to! � Viņa raidīja visus prom.

Viens no vīriem sāka protestēt. � Vai tad tu mūs neuzcienāsi ar kādu dzērienu?

��� Ir jau ļoti vēls, D�ord�� � ie�inkstējās pir�mā sieviete.

���� Bet ārā ir ļoti auksts, un man nepiecie�ams nedaudz �antifrīza�.

Viņam pievienojās arī otrais vīrs. �Tikai vie�nu dzērienu � un mēs dosimies mājās.

��� Nu�

D�ūds, aizturējis elpu, klusībā lūdza, kaut vi�ņa piekristu.

Blondīne padevās. � Labi, bet tikai vienu, � vai dzirdējāt?

Smiedamies viņi iegāja liftā. D�ūds steidzīgi vi�ņiem pievienojās. Durvju sargs kā �aubīdamies no�lūkojās brālī. Tas paraustīja plecus, aizvēra durvis un iedarbināja lifta mehānismu. D�ūda dzīvoklis atradās piektajā stāvā. Ja �ie ļaudis izkāps ārā āt�rāk, viņ� nonāks taisni slepkavas rokās. Ja viņi brauks augstāk, viņ� varbūt vēl paspēs aizkļūt līdz savam dzīvoklim, aizbarikādēties un izsaukt palī�dzību.

���� Kur�, lūdzu, stāvs?

Mazā blondīne iesmējās. � Nezinu, ko gan teiktu mans vīrs, ja uzzinātu, ka ielaidu savā dzī�voklī divus sve�us vīrie�us. � Viņa pagriezās pret lifta operatoru. � Desmitais.

D�ūds uzelpodams aptvēra, ka visu laiku bija aizturējis elpu. Viņ� steidzīgi sacīja: � Piektais!

Lifta operators uzmeta viņam pacietīgu, zino��u skatienu un piektajā stāvā atvēra durvis. D�ūds izkāpa. Lifta durvis aizvērās.

D�ūds metās uz savu dzīvokli, mēģinādams ig�norēt asās sāpes. Sameklējis atslēgu, viņ� atslēdza durvis un drebo�u sirdi iegāja iek�ā. Līdz slepkavu iera�anās brīdim bija paliku�as, augstākais, piecas minūtes. Kad viņ� gribēja durvīm aizlikt priek�ā ķēdi, tā tam palika rokā � ķēde bija pārkniebta. Nometis to zemē, D�ūds metās pie telefona. Reiba galva, un viņ� saguma, cīnīdamies ar nelabumu, bet tikmēr aizritēja tik ļoti dārgais laiks. D�ūds sa�ņēmās. Vienīgais cilvēks, kas tam varētu palīdzēt, bija And�eli, bet tas bija slims un gulēja mājās. Bez tam � ko gan viņ� varēja sacīt? Ka ir parādī�jies gan jauns durvju sargs, gan jauns lifta opera�tors un ka viņam liekas, ka tie vēlas viņu nogali�nāt? D�ūds attapās, ka tur rokā telefona klausuli un klusēdams lūkojas tajā, būdams pārāk noguris, lai kaut ko darītu. �Smadzeņu satricinājums,� viņ� nodomāja. Boids tomēr būtu varējis viņu nogali�nāt. Tagad slepkavas te ienāks un atradīs to pavi�sam bezpalīdzīgu. Viņ� atcerējās garākā vīra ska�tienu. Vajadzētu tos pārspēt viltībā, apmānīt. Bet, augstais Dievs, kā gan to izdarīt?

D�ūds pagriezās pret nelielo monitoru, kurā bija redzams vestibils. Tajā neviena nebija. Sāpes ar joni atgriezās, un D�ūdam likās, ka viņ� tūlīt, tūlīt paģībs, tomēr tas centās sakoncentrēt domas. Viņ� atradās ārkārtas situācijā� Jā� Ārkārtas. Bija nepiecie�ama ātra palīdzība. Jā� D�ūda acu priek��ā viss kļuva neskaidrs. Skatiens pielipa telefonam. Ātra palīdzība� Viņ� pacēla telefona aparātu pie acīm, lai varētu saskatīt ciparus. Lēni, ciezdams sāpes, uzgrieza numuru. Balss atsaucās tikai pēc piektā signāla. D�ūds centās kaut ko pateikt, bet vārdi skanēja vāri un nesakarīgi. Viņa skatienu bi�ja piesaistījis monitors. Divi vīri civildrēbēs, dodo�ties uz liftu, �ķērsoja vestibilu.

Vairs nebija laika.

Abi vīri klusēdami sasniedza D�ūda dzīvokli un nostājās katrs savā pusē durvīm. Garākais vīrs � Rokijs � viegli pamēģināja atvērt durvis. Tās bija aizslēgtas. Viņ� izņēma no kabatas celu�loīda plāksnīti un uzmanīgi ievietoja to virs atslē�gas. Tad viņ� pamāja brālim, un abi izvilka revol�verus ar klusinātājiem. Rokijs ieslidināja plāksnī�tes malu aiz atslēgas un viegli atbīdīja aizslēgu. Tu�rot paceltajās rokās iero�us, abi iegāja dzīvojama�jā istabā, no kuras trīs durvis veda uz citām ista�bām. D�ūda nebija. Mazākais brālis Niks nospie�da pirmo durvju rokturi. Arī �īs durvis bija aiz�slēgtas. Uzsmaidījis brālim, viņ� pielika iero�a stob�ru pie atslēgas cauruma un nospieda gaili. Durvis klusi atvērās uz guļamistabu. Abi vīri metās iek�ā.

Neviena nebija. Niks pārbaudīja skapjus, bet Rokijs atgriezās dzīvojamajā istabā. Viņi rīkojās bez steigas, būdami pārliecināti, ka D�ūds tepat kaut kur bezpalīdzīgi gaida. Brāļu kustībās pat jau�tās tāds kā prieks, it kā viņi izbaudītu mirkļus pirms slepkavības.

Niks paraustīja otrās durvis. Arī tās bija aiz�slēgtas. Viņ� atkal pielika iero�a stobru pie atslē�gas cauruma. Tā bija darbistaba. Neviena� Brāļi iesmējās, tad devās pie tre�ajām durvīm. Kad tie gāja garām monitoram, Rokijs piepe�i satvēra brāļa roku. Monitorā varēja redzēt, kā vestibilā iestei�dzas trīs vīri. Divi no viņiem, tērpu�ies baltajos sa�nitāru tērpos, stūma nestuves. Tre�ajam rokā bija ārsta soma.

���� Kas ellē�

���� Nomierinies, Rokij! Kāds ir saslimis. �ajā ēkā dro�i vien ir vismaz simt dzīvokļu.

Pārsteigti abi vēroja, kā abi sanitāri ieripina nestuves liftā. Tiem sekoja arī ārsts, un lifta durvis aizvērās.

����������������� Nogaidīsim pāris minū�u, � ieteica Niks.

���� Varbūt noticis nelaimes gadījums. Tad te var parādīties arī policija.

���� Sasodīts!

���� Neuztraucies! Stīvenss nekur nespruks.

Piepe�i atvērās dzīvokļa durvis un uz sliek�ņa

parādījās ārsts un abi sanitāri ar nestuvēm. Brāļi steidzīgi noslēpa iero�us.

Ārsts pienāca tuvāk. � Vai viņ� ir beigts?

���� Kas?

��� Tas pa�nāvnieks. Beigts vai vēl dzīvs?

Abi slepkavas uztraukti saskatījās. �Jūs, pui��i, laikam esat nokļuvu�i nepareizajā�

Ārsts paspraucās abiem garām un piegāja pie guļamistabas durvīm. � Aizslēgtas! Palīdziet man tās uzlauzt.

Abi brāļi bezpalīdzīgi noraudzījās, kā ārsts un sanitāri uzlau� durvis. Ārsts iegāja istabā. � Nes�tuves! � Viņ� uzsauca, pieiedams pie gultas, kurā gulēja D�ūds. � Vai ar jums viss kārtībā?

D�ūds lūkojās ārstā, cenzdamies safokusēt ska�tienu. � Slimnīca� � viņ� nomurmināja.

��� Tūlīt jau brauksim�

Abi slepkavas izmisu�i noraudzījās, kā sanitā�ri iestumj nestuves, veikli novieto uz tām D�ūdu un ietin to palagos.

���� Pazūdam! � Rokijs �ukstēja.

Ārsts nolūkojās, kā abi sve�ie aiziet, tad pa�griezās pret D�ūdu, kur� jau gulēja uz nestuvēm. Slimnieka seja bija bāla kā palags, kurā tas bija ietīts. � Vai ar tevi viss kārtībā, D�ūd? �Jautā�tāja balsī skanēja nopietnas ba�as.

D�ūds mēģināja pasmaidīt, ta�u tas viņam ne�izdevās. � Lieliski! � viņ� sacīja, pats tik tikko saklausīdams savu balsi. � Paldies, Pīt!

Pīters vēlreiz palūkojās draugā, tad pievērsās abiem sanitāriem: � Braucam!

)

Slimnīcas palāta bija cita, bet medmāsa � tā pati. Viņa sēdēja pie gultas un bija pirmā, ko D�ūds ieraudzīja, atverot acis. Medmāsas skatiens pauda nosodījumu.

���� Ak tad mēs beidzot esam pamodu�ies� � viņa vēsi noteica. � Doktors Hariss vēlējās jūs ap�raudzīt. Es viņam pateik�u, ka esat pamodies. � Viņa stīvi izgāja no istabas.

D�ūds lēni piecēlās gultā sēdus. Viņ� spēja kus�tināt rokas un kājas, tikai nedaudz palēnināti. Viņ� palūkojās uz istabas pretējā pusē eso�o krēslu � vispirms ar vienu, tad ar otru aci. Viss �ķita ne�daudz izplūdis.

��� Vēlies konsultāciju?

D�ūds pacēla galvu. Palātā bija ienācis dok�tors Seimors Hariss.

��� Tu esi kļuvis par vienu no mūsu labākajiem klientiem, � doktors Hariss jautri sacīja. � Vai zini, cik tev izmaksās tavi pārsēji vien? Mums nāk�sies tev dot atlaides� Kā tu gulēji, D�ūd? � Viņ� apsēdās uz gultas malas.

��� Kā mazulis. Ko jūs man iedevāt?

��� Nātrija luminolu.

���� Cik ir pulkstenis?

���� Divpadsmit.

��� Ak kungs! � D�ūds ievaidējās. � Man jā�tiek no �ejienes ārā.

Doktors ielūkojās ārstu slēdzienā, ko tas bija paņēmis līdzi. � Par ko tu vēlētos runāt vispirms? Savu smadzeņu satricinājumu? Sasitumiem? Kon�tūziju?

���� Es jūtos labi.

Ārsta balss kļuva nopietna. � D�ūd, tavs au�gums ir pārāk daudz cietis. Vairāk, nekā tu pats spēj iedomāties. Ja būsi gudrs, paliksi �ajā gultā un pāris dienu atpūtīsies. Tad uz kādu mēnesi do�sies brīvdienās.

���� Paldies, Seimor!

��� To laikam jāsaprot kā �nē, paldies�.

��� Man par kaut ko ir jāparūpējas.

Doktors Hariss nopūtās. � Vai zini, kas ir pa��i sliktākie pacienti pasaulē? Ārsti. � Tad viņ� no�mainīja sarunas tēmu, veikli slēpdams savu vil�a�nos. � Pīters �eit pavadīja visu nakti un tagad zva�na ik pēc stundas. Viņ� uztraucas par tevi. Viņam liekas, ka pagāju�ajā naktī kāds mēģinājis tevi no�galināt.

��� Tu jau zini, kādi ir ārsti, � viņiem ir pārāk attīstīta iztēle.

Hariss mirkli viņu uzlūkoja, tad paraustīja ple�cus un turpināja: � Tu esi psihoanalītiķis, bet es �

218

tikai Bens Keisijs. Var jau būt, ka tu zini, ko dari, bet es tam neticu. Vai esi pārliecināts, ka nevēlies pāris dienu pavadīt gultā?

���� Es nevaru.

���� Labi, tīģeri! Es rīt laidī�u tevi mājās.

D�ūds gribēja iebilst, bet Hariss viņu pārtrau�ca: � Nestrīdies! �odien ir svētdiena. Arī tiem pui��iem, kas tevi piekāva, ir vajadzīga atpūta.

���� Seimor�

��� Vēl kas. Negribu likties uzbāzīgs, bet vai tu pēdējā laikā esi kaut ko ēdis?

���� Neko daudz, � D�ūds atzinās.

���� Labi, tad es do�u mis Bedpanai divdesmit �etras stundas, lai tevi nobarotu. Un vēl, D�ūd�

-Jā?

���� Esi uzmanīgs! Man negribetos zaudēt tik labu klientu. � Un doktors Hariss izgāja no pa�lātas.

D�ūds uz mirkli aizvēra acis, lai atpūstos. Iz�dzirdīs trauku �ķindoņu, viņ� tās atvēra un ierau�dzīja skaistu īrieti � medmāsu, kura stūma rati�ņus ar pusdienām.

��� Jūs esat pamodies, doktor Stīvens. � Viņa tam uzsmaidīja.

���� Cik ir pulkstenis?

���� Se�i.

D�ūds bija nogulējis visu dienu.

Medmāsa novietoja �ķīvjus uz gultas galdiņa.

����� �ovakar jūs ēdīsiet īpa�as pusdienas � tītaru. Rīt ir Ziemassvētku vakars.

���� Es zinu. � D�ūdam negribējās ēst, kamēr tas nebija pamēģinājis pirmo kumosu. Viņ� piepe��i atklāja, ka ir izbadējies kā vilks. Doktors Hariss bija licis atteikt visus apmeklējumus, tāpēc D�ūds netraucēti bija varējis gulēt un uzkrāt spēkus. Rīt tam būs nepiecie�ama visa enerģija, cik vien būs atlikusi.

Nākamajā rītā pulksten desmitos doktors Seimors Hariss, burtiski, ielidoja palātā. � Kā jūtas mans mīļākais pacients? � viņ� staroja. � Tu bei�dzot izskaties pēc cilvēka!

���� Es arī jūtos gandrīz kā cilvēks, � D�ūds atsmaidīja.

���� Labi. Pie tevis ieradies ciemiņ�. Es nevēlē�tos, ka tu viņu nobiedē.

Pīters. Vai varbūt Nora. Likās, ka viņi pēdējā laikā to vien dara, kā apciemo D�ūdu da�ādās slim�nīcās.

Doktors Hariss turpināja: � Tas ir leitnants Makgrīvijs.

D�ūdam pamira sirds.

���� Viņ� ļoti vēlas parunāt ar tevi un jau nāk �urp, ta�u vēlējās būt pārliecināts, ka esi pamo�dies.

Lai varētu viņu arestēt! Tagad, kad And�eli gu�lēja slimības gultā, viņam bija visas iespējas safab�ricēt pierādījumus pret to. Ja viņ� nokļūs Makgrīvija rokās, tad vairs nebūs glābiņa. D�ūds nolēma bēgt, kamēr tas vēl ir iespējams.

���� Vai tu nepalūgtu medmāsu, lai viņa atved bārddzini? � D�ūds lūdza. � Es vēlētos noskūties. � Viņa balss dro�i vien bija izskanējusi savā�di, jo Hariss dīvaini tajā paraudzījās. Varbūt Makgrīvijs Harisam jau kaut ko bija sastāstījis?

���� Protams, D�ūd! � Hariss aizgāja.

Tikko durvis bija aizvēru�ās, D�ūds izlēca no

gultas. Abas naktis, kuras tas bija pavadījis �ajā gultā, bija darīju�as brīnumus. Viņ� gan nedaudz grīļojās, ta�u cerēja, ka tas pāries. Tagad bija āt�rāk jātiek prom. Pēc trim minūtēm viņ� jau bija apģērbies.

Pavēris �auru �ķirbiņu, D�ūds palūkojās pa durvīm. Ārpusē nebija neviena, kas to varētu aiz�kavēt, un D�ūds devās uz personāla kāpnēm. Ticis līdz tām, D�ūds pamanīja, ka pa lifta durvīm iz�nāk leitnants Makgrīvijs un dodas uz palātu, kuru D�ūds tikko bija atstājis. Viņ� manāmi steidzās, un tam sekoja formas tērpā ģērbies policists un di�vi izmeklētāji. D�ūds noskrēja pa kāpnēm lejup un steidzās uz izeju. Kvartālu tālāk viņ� apturēja tak�sometru.

Makgrīvijs, iegājis palātā un uzmetis vienu vie�nīgu skatienu tuk�ajai gultai un drēbju skapim, uz�sauca pārējiem: � Pasteidzieties! Jūs vēl varat vi�ņu noķert. � Tad viņ� steidzīgi pacēla telefona

klausuli. Operators to savienoja ar policijas cen�trāli. � Te Makgrīvijs, � viņ� uztraukti sacīja.

��� Vēlos, lai steidzīgi tiktu sākta meklē�ana� Dok�tors Stīvenss, D�ūds. Vīrietis. Kaukāzie�a tips. Vecums�

Taksometrs apstājās D�ūda biroja ēkas priek��ā. Tagad viņam vairs nebija nevienas dro�as vie�tas, kurp doties. Viņ� nevarēja atgriezties savā dzī�voklī. Nāksies pierakstīties kādā viesnīcā. Atgrie��anās birojā gan bija bīstama, tomēr tas bija jā�dara.

D�ūdam bija nepiecie�ams telefona numurs.

Samaksājis taksometra vadītājam, D�ūds iegāja vestibilā. Sāpēja visi muskuļi, tomēr viņ� steidzās, jo zināja, ka tam ir ļoti maz laika. Lai gan bija maz ticams, ka to varētu meklēt birojā, tomēr viņ� nedrīkstēja riskēt. Pa�reiz jautājums bija tikai viens � kas viņu notvers pirmie: policija vai slep�kavas?

L

Sasniedzis biroju, D�ūds atslēdza durvis un, ie�gājis iek�ā, tās aiz sevis atkal aizslēdza. Kabinets likās savāds un naidīgs. D�ūds saprata, ka nekad vairs te neārstēs savus pacientus. Te viņ� justos pā�rāk nervozs un aizdomīgs. D�ūdu pārņēma dus�mas � ar viņa dzīvi izrīkojās Dons Vintons! Viņ� spēja iztēloties scēnu, kāda varbūt notikusi, kad abi brāļi tam paziņoja, ka nav spēju�i D�ūdu no�vākt. Ja viņ� pareizi bija izpratis Dona Vintona rak-

sturu, tad �is cilvēks tagad jau ir nokaitināts līdz baltkvēlei. Nākamais uzbrukums varēja sekot ku�ru katru mirkli.

D�ūds �ķērsoja telpu, lai sameklētu Annes te�lefona numuru. Slimnīcā viņ� bija atcerējies divas lietas.

Da�as no Annes vizītēm bija nozīmētas tie�i pirms D�ona Hansona vizītēm.

Un Anne un Karola da�kārt bija draudzīgi pa�pļāpāju�as. Karola Annei varēja glu�i netī�ām uz�ticēt kādu svarīgu informāciju. Ja tā, tad ari viņai tagad varēja draudēt briesmas.

D�ūds izņēma no slēdzamas atvilktnes adre�u grāmatu, sameklēja Annes telefona numuru un pie�zvanīja. Atskanēja trīs signāli un pēc tam bezper�soniska balss.

���� �eit reģionālais operators. Uz kādu numu�ru jūs, lūdzu, zvanāt?

D�ūds nosauca numuru. Pēc da�iem mirkļiem atkal atskanēja operatora balss: � Man ļoti �ēl, <

bet jūs zvanāt uz nepareizu numuru. Lūdzu, pār�baudiet savā telefona grāmatā vai piezvaniet uz In�formācijas biroju!

��� Paldies! � D�ūds noteica. Viņ� nolika klau�suli un atslīga krēslā, atcerēdamies, ko pirms da��ām dienām tam bija teiku�i telefona centrāles dar�binieki. Viņi bija spēju�i sazvanīt visus D�ūda pa�cientus, izņemot Anni. Iespējams, ka numurs re�ģistrācijas grāmatā bija pierakstīts nepareizi. D�ūds

iz�ķirstīja telefona grāmatu, bet tajā nebija ne Annes, ne viņas vīra telefona numurs. Piepe�i D�ūdu pārņēma skaudra nepiecie�amība parunāt ar Anni. Viņ� izrakstīja tās adresi: Vudsaidas avēnija 617, Bajona, Ņūd�ersija.

Pēc piecpadsmit minūtēm D�ūds kompānijā �Avis� noīrēja ma�īnu. Tajā uz sienas bija lasāms uzraksts: �Mēs esam otrie, tāpēc cen�amies visu darīt daudz labāk par pirmajiem�. �Ar mani ir tā�pat,� D�ūds nodomāja.

Pēc da�ām minūtēm viņ� jau izbrauca no ga�rā�as un, apbraucis kvartālu, lai pārliecinātos, vai neviens neseko, apmierināts brauca pāri D�ord�a Va�ingtona tiltam uz Ņūd�ersiju.

Sasniedzis Bajonu, viņ� apstājās pie degvielas uzpildes stacijas, lai pavaicātu virzienu. � Nāka�majā krustojumā grieziet pa kreisi� tre�ā iela.

���� Paldies! � D�ūds turpināja ceļu. Iedomā�joties, ka drīz satiks Anni, viņa sirds sāka sisties arvien straujāk. Ko gan viņ� tai sacīs? Pie tam tā, lai to neuztrauktu� Vai tur būs arī viņas vīrs?

D�ūds nogriezās pa kreisi uz Vudsaidas avēni�ju un sāka pētīt māju numurus. Pagaidām māju numuri sākās ar deviņsimt. Ēkas abās ielas pusēs bija mazas, vecas un nopluku�as. Drīz D�ūds sa�sniedza numurus, kas sākās ar septiņsimt. Likās, ka mājas kļūst arvien vecākas un mazākas.

Kā D�ūds zināja, Anne dzīvoja brīni�ķīgā me��a ieskautā lauku īpa�umā, bet te apkārt neredzē�

jās pat neviens koks. Sasniedzis Annes doto adre�si, D�ūds jau bija sagatavojies nepatīkamam pār�steigumam.

617. numura vietā bija tikai nezālēm aizaudzis laukums.

D�ūds sēdēja ma�īnā iepretim tuk�ajam lau�kumam un mēģināja nomierināties. Varētu pieļaut, ka telefona numurs nav pareizs. Un arī to, ka ad�rese pierakstīta nepareizi. Bet vai varēja kļūdīties divreiz! Anne tātad bija melojusi apzināti. Ja jau viņa samelojusi savu vārdu un dzīves vietu � tad kam gan vairs varēja ticēt? D�ūds centās objektīvi apdomāt visu, ko par �o sievieti zināja. Izrādījās, ka viņ� par to nezina gandrīz neko. Anne bija iera�dusies bez pieteikuma un uzstājusi, ka vēlas kļūt par tā pacienti. �ajās �etrās nedēļās, kuras Anne bija pavadījusi nodarbībās pie D�ūda, tā ļoti rūpī�gi bija slēpusi savu apmeklējumu iemeslu un tad piepe�i paziņojusi, ka tās problēma ir atrisināta un ka vairs to neapmeklēs. Pēc katras vizītes viņa bija maksājusi skaidrā naudā � laikam tāpēc, lai tai nevarētu sadzīt pēdas. Kādēļ gan tai vajadzēja iz�likties par pacienti un tad pazust? Atbilde varēja būt tikai viena� D�ūdu pārņēma nelabums.

Ja kāds vēlējās viņu noslepkavot� uzzināt vi�ņa darba grafiku� uzzināt viņa biroja telpu izkār�tojumu� vai tad varēja būt vēl kaut kas vienkār��āks kā kļūt par pacientu? Lūk, kāds bija Annes iemesls! Viņu bija atsūtījis Dons Vintons. Anne bija izzinājusi visu, ko tai vajadzēja, un tad bez miņas nozuda.

Tātad viss bija tikai viltus un māņi! Un kā D�ūds bija ļāvies sevi apmuļķot! Kā gan Anne bija smējusies, ziņodama Donam Vintonam par iemī�lēju�os muļķi, kur� sevi dēvē par analītiķi un izlie�kas esam cilvēku raksturu eksperts! Viņ� bija līdz ausīm iemīlējies meitenē, kuras vienīgais mērķis bija to padarīt aukstu. Vai tad tā pienācās uzvesties ana�lītiķim? �o gadījumu noteikti ar ironiju sveiktu Sa�vienoto Valstu Psihiatru asociācijā.

Un ja nu tomēr tā nebija? Varbūt Anne bija pie viņa ieradusies ar kādu nopietnu problēmu, iz�mantodama sve�u vārdu un adresi tikai tāpēc, ka nevēlējās kādu kaitināt? Varbūt problēma bija at�risinājusies pati no sevis un Anne nolēmusi, ka tai vairs nav vajadzīga ārsta palīdzība? Tomēr D�ūds saprata, ka tik vienkār�i tas nevarēja būt. Annei piemita kaut kas tāds, ko vēl vajadzēja atklāt. D�ūdam bija dziļas aizdomas, ka tie�i neatklātajā slēp�jas atbilde uz visu notieko�o. Varbūt Anne bija spiesta darboties pret savu gribu? Un tomēr D�ūds skaidri apzinājās, ka cen�as Anni iztēloties par ne�laimē nokļuvu�u skaistuli, lai pats varētu kļūt par tās spo�o bruņinieku. Vai Anne bija palīdzējusi slepkavām? Tas D�ūdam vēl bija jānoskaidro.

No mājas ielas pretējā pusē iznāca kāda pave227

ca sieviete un aizdomīgi nolūkojās D�ūdā. Viņ� ap�meta loku un brauca atpakaļ uz D�ord�a Va�ing�tona tiltu.

Aizmugurē brauca vesela virkne ma�īnu, un jebkura no tām varēja būt sekotāja. Bet kādēļ gan lai viņam sekotu? Ienaidnieki ta�u zināja, kur to atrast. D�ūds nespēja mierīgi nogaidīt, kamēr tie atkal tam uzbruks. Vajadzēja rīkoties pa�am, iz�sist tos no sliedēm, saniknot Donu Vintonu tik ļo�ti, ka tas pieļautu kļūdu un to varētu atmaskot. Un tas D�ūdam bija jāpaspēj, vēl pirms Makgrīvijs viņu notver un iebā� aiz restēm.

D�ūds brauca uz Manhetenu. Vienīgi Annē slē�pās �īs mīklas atrisinājums, bet tā bija pazudusi bez pēdām. Parīt viņa jau būs atstājusi valsti.

Un tad D�ūds piepe�i aptvēra, ka tam ir vēl viena iespēja Anni atrast.

Bija Ziemassvētku vakars. Pan-American bi�rojā vēl kavējās daudzi ceļotāji un tie, kuri vēlējās vēl kaut kur doties. Tie mīņājās rindās, vēlēdamies dabūt vietas reisos uz visām pasaules malām.

D�ūds izlauzās cauri gaidītāju drūzmai līdz le�tei un palūdza pasaukt mened�eri. Uniformā tērpta meitene uzsmaidīja viņam atturīgu smaidu un lū�dza pagaidīt. Mened�eris runāja pa telefonu.

Gaidot D�ūds ieklausījās satraukto balsu mur�doņā. �

�

��� Lūdzu, piektajā datumā uz Indiju�

�� Vai Parīzē būs auksti?

��� Vēlos, lai Lisabonā mani sagaida ma�īna.

D�ūds juta izmisīgu vēlmi iesēsties kādā no �īm

lidma�īnām, lai tiktu prom. Tikai tagad viņ� saju�ta savu nogurumu �gan fiziski, gan garīgi. Likās, ka Dona Vintona rīcībā ir vesela armija, kamēr viņ� ir viens pats.

��� Kā varu jums palīdzēt?

D�ūds satrūkās. Viņpus letes stāvēja gar� inte�liģenta izskata vīrs. � Es esmu Draudzīgais, � viņ� sacīja un vēroja, vai D�ūds pasmaidīs par �o joku. Un D�ūds pasmaidīja. � �ārlzs Draudzīgais. Kā varu jums palīdzēt?

��� Es esmu doktors Stīvenss un meklēju kādu savu pacienti. Viņai uz rītdienu ir rezervēta biļete uz Eiropu.

��� Vārds?

��� Anne. Anne Bleika. � D�ūds saminstinājās. � Biļetes var būt rezervētas arī uz mistera An�tonija Bleika vārda.

�� Uz kādu pilsētu viņa dosies?

��� Es� to īsti nezinu�

�� Vai viņi lidos ar rīta vai vakara reisu?

��� Es pat nemaz nezinu, vai viņi lidos ar iūsu kompānijas lidma�īnu, � D�ūds atzinās.

Draudzīgais smaids mistera Draudzīgā sejā iz�zuda. � Tādā gadījumā baidos, ka nespē�u jums palīdzēt.

D�ūdu pārņēma panika. �Tas patie�ām ir stei-

229

dzami! Man viņa jāatrod, pirms tā nav aizbrau�kusi.

�� Doktor, Pan American katru dienu ir viens vai vairāki reisi uz katru no lielākajām Eiropas pilsētām: Amsterdamu, Barselonu, Berlīni, Briseli, Kopenhāgenu, Dublinu, Diseldorfu, Frankfurti, Hamburgu, Lisabonu, Londonu, Minheni, Parīzi, Romu, �enonu, �tutgarti un Vīni. Tāpat ir arī citās starptautiskajās aviosabiedrībās. Jums nāksies interesēties katrā atsevi�ķi, tomēr �aubos, vai kāda spēs jums palīdzēt, ja nezināsiet galamērķi un izlido�anas laiku. � Draudzīgā vārdos jautās nepacietība. � Ar jūsu atļauju� � Viņ� pagriezās, lai dotos prom.

��� Pagaidiet! � D�ūds lūdza. Kā gan lai pa�skaidro, ka tā ir viņa pēdējā cerība palikt dzīvam? Pēdējā iespēja atrast cilvēku, kas cen�as to no�galināt.

Draudzīgais lūkojās viņā ar manāmu nepatiku.

-Jā?

D�uds izspieda smaidu, pats sevi par to ienīzdams, un pavaicāja: � Vai tad jums nav centralizēta pasa�ieru uzskaite, kurā ir iespējams uzzināt�

��� Tikai tad, ja jūs zināt reisa numuru, � misters Draudzīgais atbildēja un devās prom.

D�ūds sadudzis stāvēja pie letes. �ahs un mats! Viņ� bija sakauts. Vairs nebija neviena gājiena.

Birojā ienāca grupa mācītāju, kas savos mel-

230

najos tērpos un platajās, melnajās cepurēs �ķita ie�radu�ies no viduslaikiem. Viņi bija apkrāvu�ies ar lētiem �emodāniem, kastēm un augļu groziem. Vi�ņi skaļi sarunājās itāliski un acīm redzami zobojās par savu jaunāko biedru, kur� likās ne vecāks par astoņpadsmit deviņpadsmit gadiem. D�ūds, ieklau�soties balsu �alā, nodomāja, ka viņi varbūt dosies mājup uz Romu pēc �eit pavadītām brīvdienām. Roma� kur Anne atkal varēs būt� Anne. Mācītāji virzījās uz letes pusi.

�� E molto bene di ritornare a casa.

�� Si, d�acordo.

�� Signore, per piacere, guardatemi.

��� Tuto va bene?

�� Si, ma�

��� Dio mio, dove sono i miet biglietti?

��� Cretino, bai perduto i biglietti.

�� Ab, eccoli.'

Mācītāji pasniedza savas biļetes jaunākajam biedram, kur� lepni devās pie meitenes, kas sēdēja aiz letes. D�ūds palūkojās uz izejas pusi. Durvīs stāvēja gar� vīrs pelēkā lietusmētelī.

Jaunākais mācītājs sarunājās ar meiteni aiz letes. � Dieci. Dieci/'

Meitene, neko nesaprazdama, mulsi nolūko�jās viņā. Mācītājs apkopoja visas savas angļu va�lodas zinā�anas un ļoti lēni pasacīja: � Desmit. Biļetes. � Viņ� pavirzīja biļetes meitenei tuvāk. Viņa laimīgi pasmaidīja un sāka tās apzīmogot. Mācītāji, pliķēdami pa plecu, izplūda apmierinā�tos smieklos par sava biedra lingvistiskajām spē�jām.

D�ūds juta, ka vairs nav iemesla te ilgāk uztu�rēties. Agrāk vai vēlāk viņam vajadzēs doties ārā un stāties pretī tam, kas to tur sagaida, tāpēc lēni sāka virzīties garām mācītāju grupai.

��� Guardate che ba fatto il Don Vinton.[2] D�ūds pamira uz vietas, un tā galva sāka pulsēt. Viņ� piesteidzās pie mazā, druknā mācītāja, kur� bija teicis �os vārdus, un satvēra tā roku. � At�vainojiet� � D�ūda balss bija vāra un aizsma�kusi. � Vai jūs teicāt �Dons Vintons�?

Priesteris izbrīnīts palūkojās viņā, tad papliķēja D�ūda roku un atvirzījās.

D�ūds sa�ņaudza viņa roku kā knaiblēs.

��� Pagaidiet! � viņ� sauca.

Mācītājs uztraukti palūkojās viņā. D�ūds cen�tās runāt mierīgā balsī. � Dons Vintons� Kur�

tas ir? Parādiet man viņu!

Nu jau uz D�ūdu nolūkojās visi mācītāji. Mazā auguma mācītājs pavērās savos biedros. � E un americano matto.[3]

Uztrauktie itālie�i sāka skaļi protestēt. Neviļus D�ūds ievēroja, ka aiz letes stāvo�ais misters Drau�dzīgais vēro viņus. Draudzīgais pameta savu vietu aiz letes un nāca uz viņu pusi. D�ūds centās sevī apslāpēt augo�o paniku. Viņ� atlaida mācītāja roku, pieliecās tam tuvāk un lēni, mierīgi �ukstēja:

��� Dons Vintons�

Mācītājs palūkojās D�ūdam acīs, un tad tā seja atplauka smaidā. � Don Vinton!

Mened�eris strauji tuvojās un acīm redzami bija noskaņots naidīgi. D�ūds uzmundrino�i pamāja mācītājam, un tas norādīja uz jaunekli. � Don Vinton � �lielais vīrs�.

Un piepe�i viss tapa skaidrs.

)

��� Lēnāk, lēnāk! � And�eli rūca aizsmaku�ā balsī. � Es nesaprotu ne vārda no tā, ko jūs man sakāt.

������������ Atvainojiet! � D�ūds dziļi ievilka elpu.

��� Es zinu, es zinu! � Viņ�, dzirdēdams telefonā And�eli balsi, jutās tik atvieglots, ka, burtiski, bēra vārdus kā no automāta. � Es zinu, kas cen�as mani nogalināt! Es zinu, kas ir Dons Vintons!

And�eli balsī jautās skeptiska pieskaņa. � Mēs tādu Donu Vintonu nevarējām atrast.

�� Vai zināt � kāpēc? Tāpēc, ka tas nav cilvēka vārds. Tas ir nosaukums!

��� Vai jūs nerunātu nedaudz lēnāk?

D�ūda balss uztraukumā drebēja. � Dons Vintons nav vārds, bet itālie�u izteiciens. Tas nozīmē �lielais vīrs�. Tie�i to man centās pateikt Mūdijs. Mani vajā Lielais Vīrs.

�� Jūs man galīgi sajaucāt galvu, doktor!

��� Angļu valodā tas neko nenozīmē, � D�ūds turpināja, � bet, ja jūs to sakāt itāliski� vai tas jums neko neatgādina? Slepkavu organizāciju, kuru vada Lielais Vīrs?

��� La Cosa Nostra?

��� Kur� gan cits spētu sakopot tik daudzus slepkavas un iero�us? Skābi, bumbas� �aujamos! Atcerieties � es jums sacīju, ka mums jāmeklē Dienvideiropas izcelsmes virs? Viņ� ir itālietis.

��� Tam nav nekādas jēgas! Kāpēc gan lai La Cosa Nostra vēlētos jūs nogalināt?

���� Nav ne mazākās nojausmas! Tomēr es nemaldos. Es zinu, ka man ir taisnība. Un to ari sacīja Mūdijs. Viņ� sacīja, ka mani vajā vesela banda.

�� Tā ir vistrakākā teorija, kādu jebkad esmu dzirdējis, � And�eli novilka. Pēc brī�a viņ� piebilda: �Tomēr liekas, ka tas varētu būt iespē�jams.

D�ūdu pārņēma spēja atvieglojuma sajūta. Ja And�eli nebūtu vēlējies viņu uzklausīt, tam vairs nebūtu neviena, pie kā griezties.

��� Vai jūs to ar kādu jau esat apspriedis?

��� Nē!

���� Nedariet to! � And�eli balss skanēja trauksmaini. � Ja jums ir taisnība, jūsu dzīvībai draud briesmas. Netuvojieties ne savam dzīvoklim, ne birojam!

��� Es to nedarī�u, � D�ūds apsolīja, piepe�i kaut ko atcerēdamies. � Vai zināt, ka Makgrivijam ir orderis manis apcietinā�anai?

��� Jā� � And�eli novilka. � Ja Makgrīvijs jūs noķers, tad nekad nenonāksiet līdz policijas

iecirknim dzīvs.

Ak Dievs! Tātad tā tomēr ir patiesība par Makgrīviju. Tomēr � vai Makgrīvijs būtu spējis to visu izdomāt? Kāds viņu vadīja� Dons Vintons � Lielais Vīrs.

�� Vai jūs mani dzirdat?

D�ūds juta, ka tā mēle kļuvusi stīva. �Jā�

Būdiņas ārpusē stāvēja vīrs pelēkā lietusmētelī un lūkojās uz viņu. Vai tas bija tas pats cilvēks, kuru D�ūds bija redzējis iepriek�? � And�eli?

-Jā?

���� Es nezinu, kas ir tie citi. Es nepazīstu tos pēc izskata. Kā gan lai es izturos, kamēr viņus noķer?

>

Vīrs ārpusē blenza viņam tie�i sejā.

Klausulē ieskanējās And�eli balss. � Mēs dosimies taisnā ceļā pie FIB. Man ir draugs, kuram ir labi sakari. Viņ� parūpēsies, lai jūs tiekat aiz�sargāts, labi? � And�eli balsī jautās uzmundri�nājums.

���� Labi� � D�ūds pateicīgi atteica. Viņam �ķita, ka kājas to vairs nespēj noturēt.

��� Kur jūs esat?

�� Telefona būdā Pan-American ēkas apak�ējā stāvā.

��� Neejiet nekur projām! Turieties starp cil�vēkiem! Es jau braucu. � Atskanēja klik�ķis � un savienojums pārtrūka.

Nomākts viņ� nolika klausuli atpakaļ uz telefona aparāta, kas atradās uz policijas iecirkņa galda. Gadu gaitā viņ� bija pieradis pie slepkavām, izvarotājiem, visda�ādākajām perversijām. Laiks bija izveidojis �aulu, kas tam joprojām ļāva ticēt, ka cilvēkā pārsvarā mājo labais un humānais.

Bet pērkams policists bija kaut kas cits.

Pērkams policists bija kā inde, kas skāra visa iecirkņa personālu un iznīcināja to, par ko godīgi policisti bija cīnīju�ies un atdevu�i savas dzīvības.

Iecirkni pildīja soļu un balsu troksnis, ta�u viņ� neko no tā visa nedzirdēja. Garām pagāja divi formās tērpti policisti, vedot roku dzel�os saslēgtu milzīga auguma dzērāju. Vienam no policistiem bija zila acs, un pie asiņojo�ā deguna tas turēja kabatlakatiņu. Viņa formas tērpa piedurkne bija daļēji norauta. Policistam pa�am būs jāmaksā par tās pie�ū�anu. �ie vīri augu dienu un nakti bija gatavi riskēt ar savām dzīvībām, tomēr tas avī�u pirmajās lapās nenonāca. Tur parādījās tikai tas, ko bija darīju�i pērkamie policisti. Viens pērkams policists nodeva viņus visus. Viņa pa�a partneris.

Vāri pieslējies kājās, viņ� devās pa senatnīgo gaiteni uz kapteiņa kabinetu. Pieklauvējis tas iegāja iek�ā.

Pie galda, kura virsmu izraibināja brūni plan�kumi, kurus ilgos gados bija atstāju�i cigāri, sēdēja kapteinis Bertelli. Kabinetā vēl atradās arī divi darba formās ģērbu�ies FIB izmeklētāji. Atveroties

durvīm, kapteinis Bertelli uzmeta ienācējam ska�tienu. � Nu?

Izmeklētājs pamāja ar galvu. � Viss sakrīt. Pierādījumu kameras uzraugs sacīja, ka viņ� ienācis un paņēmis Karolas Robertsas atslēgu no pierā�dījumu skapja tre�dienas pēcpusdienā un atlicis to atpakaļ piektdienas naktī. Tāpēc jau parafīna ana�līzes bija negatīvas � viņ� iekļuva doktora Stīvensa kabinetā ar īsto atslēgu. Uzraugs to nepieminēja, jo zināja, ka viņ� izmeklē �o lietu.

���� Vai zināt, kur viņ� atrodas tagad? � jaunākais no FIB vīriem ievaicājās.

��� Nē, mēs viņu izsekojām, bet viņ� izmuka. Viņ� var būt jebkur.

�� Viņ� noteikti vajā doktoru Stīvensu, � sacīja otrais FIB aģents.

Kapteinis Bertelli pievērsās FIB vīriem.

��� Kādas ir izredzes, ka doktors Stīvenss varētu palikt dzīvs?

Viens no tiem papurināja galvu. � Ja viņi to atradīs pirms mums, tad � nekādu.

Kapteinis Bertelli pamāja. � Mums jābūt pirmajiem! � Viņa balsī ieskanējās me�onīgs naids.

�� Un es vēlos, lai tiek atvests arī And�eli. Vienalga, kā jūs viņu saņemsiet ciet. � Viņ� pievērsās izmeklētājam. � Vienkār�i � jums jādabū viņu rokā, Makgrīvij!

Policijas radio pārraidīja pavēli: �Kods des-

238

mit� Kods desmit� Visām ma�īnām� saņemt ciet piekto!��

And�eli izslēdza radio. � Vai kāds zina, ka es jūs savācu? � viņ� pavaicāja.

��� Neviens! � D�ūds viņu pārliecināja.

��� Jūs ta�u nevienam neesat stāstījis par La Cosa Nostra?

�� Tikai jums.

And�eli apmierināts pamāja ar galvu.

Pārbrauku�i D�ord�a Va�ingtona tiltam, viņi devās tālāk uz Ņūd�ersiju. Viss bija mainījies. D�ūds vairs nejutās izmisis. Tagad, sē�ot blakus And�eli, viņam vairs nelikās, ka tiek medīts. Viņ� pats bija kļuvis par mednieku. Un �ī doma pildīja tā sirdi ar dziļu apmierinājumu.

Pēc And�eli ieteikuma D�ūds atstāja savu īrē�to ma�īnu Manhetenā un kopā ar And�eli brauca policijas ma�īnā. Viņi brauca uz ziemeļiem pa starp�tatu maģistrāli, tad Orand�burgā no tās nogrie�zās un tuvojās Oldtapanai.

��� Cik jūs bijāt gudrs, ka pamanījāt sakarību notieko�ajā, doktor, � And�eli sacīja.

D�ūds papurināja galvu. � Man to vajadzēja saprast jau tad, kad uzzināju, ka iesaistīti ir vairā�ki vīri. Tā bija organizācija, kas izmanto profesio�nālus slepkavas. Domāju, ka Mūdijs nojauta pa�tiesību jau tad, kad atklāja manā ma�īnā bumbu. Viņiem ir pieejami visu veidu iero�i.

Un Anne� Viņa bija palīdzējusi slepkavām, bet

239

D�ūds juta, ka nespēj viņu ienīst. Viņ� nekad ne�spētu to ienīst, lai ko arī viņa darītu.

And�eli nogrieza ma�īnu no galvenā ceļa un iegriezās lauku ceļā, kas veda caur me�u.

��� Vai jūsu draugs zina, ka mēs braucam? � D�ūds pavaicāja.

��� Es viņam zvanīju. Viņ� mūs jau gaida.

Piepe�i atklājās sānceļ� un And�eli iegriezās ta�jā. Nobraucis vēl kādu jūdzi, tas apstājās automā�tisko vārtu priek�ā. Virs vārtiem D�ūds pamanīja nelielu televīzijas kameru. Atskanēja klik�ķis � vārti atvērās un atkal aiz viņiem aizvērās. Viņi brau�ca pa garu lī�locu ceļu. Starp kokiem D�ūds pa�manīja milzīgas mājas jumtu. Augstu gaisā saulē vizēja bronzas gailis.

Gailim nebija astes.

■ n

)

No ārpasaules skaņām izolētajā, neona gais�mas apgaismotajā Policijas sakaru centrā ducis kreklos izmetu�os policistu apkalpoja lielu komu�tatoru � pa se�iem katrā pusē. Komutatora cen�trā bija ierīkots pneimatiskais pasts. Tiklīdz atska�nēja zvans un operators bija pierakstījis ziņojumu, viņ� to ielika pastā un nosūtīja aug�up dispe�eram, kas to nekavējoties paziņoja iecirkņiem vai patru�ļas ma�īnām. Zvani nekad nerimās. Tie skanēja dienu un nakti glu�i kā traģēdiju vēstne�i, nākda�mi no lielās metropoles iedzīvotājiem. Vīrie�i un sievietes, kuri bija nobiju�ies� vientuļi� izmisu��i� piedzēru�ies� ievainoti� apdraudēti� Tā bi�ja kā drausma glezna, tikai krāsu vietā dominēja steidzīgi, uztraukuma pilni vārdi.

�ajā pirmdienas pēcpusdienā likās, it kā gaisā virmotu papildu spriedze. Katrs operators pilnībā koncentrējās savam darbam, tomēr katrs no tiem arī apzinājās daudzo izmeklētāju un FIB aģentu klātbūtni, kuri �audījās iek�ā un ārā, dodot un saņemot pavēles, klusi un saspringti dzenot pēdas doktoram D�ūdam Stīvensam un izmeklētājam

Frenkam And�eli. Atmosfēra bija tik nokaitusi, it kā kāds nervozs re�isors vadītu uzvedumu.

Kapteinis Bertelli patlaban runāja ar Allenu Salivanu � Iek�ējo noziegumu komisijas locekli, kad viņa kabinetā ienāca Makgrīvijs. Makgrīvijs jau iepriek� bija ticies ar Salivanu, kur� bija skarbs, bet godīgs. Bertelli pārtrauca sarunu un pagriezās pret izmeklētāju. Viņa sejā bija lasāms jautājums.

�� Lieta pamazām kustas uz priek�u, � Mak�grīvijs apliecināja. � Mēs atradām aculiecinie�ku � naktssargu, kur� strādā ēkā iepretim dok�tora Stīvensa biroja ēkai. Tre�dienas naktī, kad kāds ielauzās doktora Stīvensa kabinetā, sargs tik�ko bija stājies savā vietā. Viņ� redzēja, kā pretējā ēkā ieiet divi vīri. Ēkas parādes durvis bija slēgtas, un viņi tās atvēra ar īpa�u atslēgu, tāpēc sargam likās, ka viņi tur strādā.

��� Vai viņ� kādu no tiem atpazina?

�� Vienu no viņiem tas identificēja kā And�eli.

�� Tre�dienas naktī And�eli ta�u gulēja mājās ar gripu!

�� Tie�i tā.

�� Kas ir ar to otro?

��� Sargs tā īsti nebija viņu saskatījis.

Operators ieslēdza vienu no neskaitāmajiem

sarkanajiem slēd�iem, kas mirgoja komutatorā, un pagriezās pret kapteini Bertelli. � Tas jums, kaptein. Ņūd�ersijas ceļu patruļa.

Bertelli paķēra telefona klausuli. � Kapteinis 242

Bertelli. � Viņ� mirkli klausījās. � Vai esat par to pārliecināts?� Labi. Savāciet visus papildspēkus, kā�di vien atrodami apkārtnē. Uzstādiet nosprostojumus. Vēlos, lai tiktu ielenkta visa apkārtne. Turpi�niet ziņot par notieko�o� Paldies! � Viņ� nolika klausuli. � Liekas, ka mums veicas. Jauns ceļu patrulētājs pamanījis And�eli ma�īnu uz lauku ceļa netālu no Orand�burgas. Ceļu policija tagad �ķem�mē� apkārtni.

�� Un doktors Stīvenss?

��� Viņ� esot bijis And�eli ma�īnā. Neuztrau�cieties! Viņi tos atradīs.

Makgrīvijs izņēma no iek�kabatas divus cigā�rus. Viņ� piedāvāja Salivanam � tas atteicās. Pa�sniedzis vienu Bertelli, otru tas iekoda starp zo�biem. � Mums tomēr ir maz cerību � doktoram Stīvensam draud lielas briesmas. � Viņ� uz�ķīla uguni un aizdedzināja abus cigārus. � Es tikko runāju ar kādu tā draugu � Pīteru Hadliju. Dok�tors Hadlijs pastāstīja, ka pirms da�ām dienām de�vies pie doktora Stīvensa un tur sastapis And�eli ar ieroci rokā. And�eli pastāstījis pasaciņu par to, ka gaida kādu laupītāju. Domāju, ka doktora Hadlija iera�anās tobrīd izglāba doktora Stīvensa dzī�vību.

��� Kā jums pirmo reizi radās aizdomas pret And�eli? � Salivans pavaicāja.

��� Viss sākās ar baumām par to, ka viņ� iz�spie� naudu no tirgotājiem, � Makgrīvijs skaid�

roja. � Kad es devos �o faktu pārbaudīt, cietu�ie nevēlējās runāt. Viņi bija pārbiju�ies, bet es nespē�ju saprast, kāpēc. And�eli neko neteicu, bet turpi�nāju viņu uzmanīt. Kad tika noslepkavots Hansons, And�eli ieradās pie manis un lūdza, lai mēs kopā izmeklētu �o gadījumu. Viņ� man piekladzināja pilnas ausis par to, cik ļoti mani ciena un ka vienmēr esot gribējis kļūt par manu partneri. Es sapratu, ka viņam noteikti ir kāds nolūks, tāpēc ar kapteiņa Bertelli atļauju sāku strādāt kopā ar vi�ņu. Nav nekāds brīnums, ka viņ� vēlējās �o lietu izmeklēt, jo pats bija tajā iestidzis līdz ausīm. To�brīd es vēl nebiju īsti pārliecināts par to, vai Stīvenss nav iesaistīts Hansona un Karolas Robertsas slepkavībās, bet nolēmu viņu izmantot, lai at�maskotu And�eli. Es nospēlēju teātri ar doktoru Stīvensu un pavēstīju And�eli, ka pakār�u dokto�ru par tā izdarītajām slepkavībām. Es domāju � And�eli liksies, ka viņam nekas nedraud, kļūs bez�rūpīgs un pieļaus kādu kļūdu.

�� Vai jums veicās?

��� Nē. And�eli mani pārsteidza, jo darīja visu iespējamo, lai Stīvenss nenokļūtu cietumā.

Salivans samulsis paraudzījās Makgrīvijā.

��� Bet kāpēc?

��� Tāpēc, ka tie�i viņ� centās to novākt, bet nekādi nevarētu to izdarīt, ja Stīvenss atrastos cie�tumā.

��� Kad Makgrīvijs izdarīja spiedienu, � pie�bilda kapteinis Bertelli, � And�eli ieradās pie ma�nis, �ēlodamies, ka tas cen�as apmelot doktoru Stīvensu.

�� Tad mēs bijām pārliecināti, ka esam nokļu�vu�i uz pareizajām pēdām, � Makgrīvijs turpinā�ja. � Stivenss nolīga privātdetektīvu vārdā Normens Mūdijs. Es kontaktējos ar Mūdiju un atklā�ju, ka viņ� jau iepriek� ir saskāries ar And�eli, jo tas savācis kādu Mūdija klientu par narkotiku iz�platī�anu. Mūdijs apgalvoja, ka viņa klients ir ti�cis apmelots. Aptverot to, kas mums tagad ir zi�nāms par And�eli, es teiktu, ka Mūdijam bijusi tais�nība.

�� Tātad Mūdijam jau sākotnēji veicās ar iz�meklē�anu?

�� Tā nebija glu�i veiksme. Mūdijs bija gudrs. Viņam bija aizdomas, ka �ajā lietā ir iesaistīts And�eli, tāpēc, atradis doktora Stīvensa ma�īnā spridzekli, viņ� to nosūtīja uz LIB, lūgdams pār�baudīt.

��� Vai viņ� baidījās, ka And�eli Stīvensu novāks, ja dabūs to savās rokās?

�� Tā man liekas. Bet neuzmanības dēļ ziņo�juma kopija tika nosūtīta And�eli. Tā viņ� uzzināja, ka Mūdijs to izseko. Patiesi svarīgu informāciju mēs ieguvām tad, kad Mūdijs nāca klajā ar vārdiem �Dons Vintons�.

�� Tā La Cosa Nostra sauc savus vadītājus.

�� Jā. Kaut kāda iemesla dēļ kāds no La Cosa

Nostra cen�as novākt doktoru Stīvensu.

��� Kā jūs atklājāt saikni starp And�eli un La Cosa Nostra?

��� Es vēlreiz devos pie tirgotājiem, no kuriem And�eli bija sācis izspiest naudu. Kad pieminēju La Cosa Nostra, viņi krita panikā. And�eli strādāja vienai no Cosa Nostra ģimenēm, bet kļuva mant�kārīgs un sāka darboties pats uz savu roku, izspiez�dams naudu.

�� Kāpēc gan lai La Cosa Nostra vēlētos nogali�nāt doktoru Stīvensu? � Salivans paraustīja plecus.

���� Es nezinu. Mēs izmēģinām da�ādus vari�antus. � Makgrīvijs smagi nopūtās. � Tika pie�ļautas divas lielas kļūdas. And�eli izdevās izbēgt no vīriem, kuri tam sekoja, un doktors Stīvenss aizbēga no slimnīcas, pirms es to paspēju pabrīdināt no And�eli un nodro�ināt tam aizsardzību.

Komutators iedūcās. Operators savienoja un mirkli klausījās. � Kapteini Bertelli!

Bertelli paķēra klausuli. � Kapteinis Ber�telli! � Viņ� klusējot klausījās, tad lēni nolika klausuli un pagriezās pret Makgrīviju. � Viņi tos pazaudēju�i.

)

Antonijam de Marko patiesi piemita mana.

D�ūds juta, kā istabu piepilda viņa spēcīgās personības starojums, kas bija sajūtams glu�i vai fiziski. Kad Anne teica, ka tās vīrs ir skaists, viņa nebija pārspīlējusi.

De Marko bija klasiskie romie�u sejas vaibsti un nevainojams profils, ogļmelnas acis un pievilcī�gi sirmi pavedieni tum�ajos matos. Viņ� bija aptu�veni trīsdesmit piecus gadus vecs, slaids un atlē�tisks un kustējās ar nenogurdināma me�a dzīvnie�ka grāciju. Viņa balss bija dobja un piesaisto�a.

��� Vai nevēlaties dzērienu, doktor?

D�ūds papurināja galvu, pārsteigti vērodams sev priek�ā stāvo�o vīrieti. Jebkur� cilvēks varētu zvērēt, ka de Marko ir absolūti normāls, apburo�s vīrs � nevainojams namatēvs, kas sagaida mīļu viesi.

Grezni iekārtotajā bibliotēkā viņi pavisam bi�ja pieci: D�ūds, de Marko, izmeklētājs And�eli un abi vīri, kuri bija mēģināju�i to nogalināt tā biro�jā � Rokijs un Niks Vakarro. Viņi bija sastāju��ies pusaplī apkārt D�ūdam. Viņ� lūkojās savu ie�

naidnieku sejās un nojauta to drūmo apmierinātī�bu. Beidzot viņ� zināja, pret ko cīnās. Ja vien �cī�nīties� bija īstais vārds. D�ūds bija labprātīgi no�nācis And�eli slazdos. Vēl ļaunāk � viņ� pats bija piezvanījis un lūdzis sevi savākt! And�eli patiesībā bija Jūda, kas veda D�ūdu uz kautuvi.

De Marko pētīja D�ūdu ar neviltotu interesi, kas zibēja tā melnajās acīs. � Esmu par jums daudz dzirdējis, � viņ� sacīja.

D�ūds neko neatbildēja.

��� Atvainojiet mani par to, kādā veidā tikāt �urp atvests, bet man ir nepiecie�ams uzdot jums da�us jautājumus. � Viņ� izstaroja tīru un nevil�totu no�ēlu.

D�ūds noprata, kas sekos, un ātri centās ap�tvert atbildes uz iespējamajiem jautājumiem.

��� Par ko jūs runājāt ar manu sievu, doktor Stīvens?

D�ūds veikli notēloja pārsteigumu. �Jūsu sie�vu? Es nepazīstu jūsu sievu.

De Marko nosodo�i nogrozīja galvu. � Viņa ta�u trīs nedēļas apmeklēja jūs divas reizes nedēļā.

D�ūds domīgi sadrūma. � Man nav pacien�tes, kuru sauktu de Marko�

De Marko saproto�i pamāja. � Iespējams, ka viņa minēja citu vārdu. Varbūt savu meitas vārdu. Bleika� Anne Bleika.

D�ūds centās tēlot pārsteigumu. �Anne Bleika?

Abi Vakarro brāļi pievirzījās tuvāk.

��� Nē! � De Marko viņus asi apsauca, tad pagriezās pret D�ūdu. Viņa draudzīgā izturē�anās bija zudusi. � Doktor, ja mēģināsiet ar mani spē�lēties, es ar jums darī�u tādas lietas, kādas nemaz nespējat iedomāties.

D�ūds ielūkojās de Marko acis un noticēja, ka tā patie�ām būs. Viņ� saprata, ka dzīvība karājas mata galā, bet centās atbildēt vienaldzīgi. � Va�rat darīt, ko vien vēlaties! Līdz pat �im brīdim ne�zināju, ka Anne Bleika ir jūsu sieva.

������������ Tas varētu būt tiesa, � ieteicās And�eli.

��� Vin��

�

De Marko ignorēja And�eli teikto. � Par ko jūs runājāt ar manu sievu �o trīs nedēļu garumā?�

Viņi bija nonāku�i līdz patiesības atklāsmei. Tajā pa�ā mirklī, kad D�ūds bija ieraudzījis bron�zas gaili uz mājas jumta, viņ� bija aptvēris patiesī�bu. Anne nebija palīdzējusi viņa slepkavām! Viņa pati bija upuris, tāpat kā D�ūds. Apprecējusi An�toniju de Marko � veiksmīgu celtniecības kom�pānijas īpa�nieku �, viņa neapzinājās patiesību. Pēc tam notika kaut kas tāds, kas tai atklāja, ka vīrs nav tas, par ko izliekas, ka viņa patiesais biz�ness ir saistīts ar kaut ko tum�u un drausmu. Tā kā Annei nebija neviena, ar ko aprunāties, viņa devās pie psihoanalītiķa � sve�inieka, kuram tā varētu uzticēties. Bet D�ūda kabinetā viņas lojali�tāte pret vīru tomēr liedza tai stāstīt par savām

aizdomām.

�� Mēs neko daudz nerunājām, � D�ūds bei�dzot sacīja. � Jūsu sieva atteicās man atklāt savu problēmu.

De Marko melno acu skatiens pētīja, apsvēra.

�� Jums nāksies pateikt kaut ko prātīgāku.

Laikam de Marko bija kritis panikā, uzzinājis, ka pa�a sieva apmeklē psihoanalīciķi, � La Cosa Nostra vadītāja sieva! Nav nekāds brīnums, ka de Marko bija sācis slepkavot, lai tikai dabūtu ierak�stus.

�� Viss, ko viņa man atklāja, � D�ūds piebil�da, � bija tas, ka par kaut ko jūtoties nelaimīga, bet nespēj to apspriest.

��� Tam būtu nepiecie�amas desmit sekun�des, � de Marko iebilda. � Man ir ieraksti par katru minūti, ko viņa pavadījusi jūsu kabinetā. Ko vēl viņa pārrunāja �ajās trijās nedēļās? Viņa ta�u jums atklāja, kas es esmu?

�� Jā. Jums piederot celtniecības kompānija.

De Marko vēsi viņu pētīja. D�ūds juta, ka uz

pieres izspie�as sviedru lāsītes.

�� Es esmu lasījis par psihoanalīzi, doktor. Pa�cients stāsta visu, kas tam ienāk prātā.

�� Tā ir daļa terapijas, � D�ūds lieti�ķi atbil�dēja. � Tāpēc jau es netiku ar misis Bleiku� misis de Marko nekādā galā. Es vēlējos viņai atteikt no�darbības. �

��� Bet jūs to nedarījāt?

���� Man tas nemaz nebija jādara. Kad viņa piektdien ieradās pie manis, tad paziņoja, ka do�das uz Eiropu.

��� Anne ir pārdomājusi. Viņa nevēlas braukt kopā ar mani uz Eiropu. Un vai zināt � kāpēc?

D�ūds, patiesi pārsteigts, palūkojās viņā.

��� Nē!

�� Jūsu dēļ, doktor�

D�ūda sirds pamira. Viņ� ti�i saglabāja atturī�gu toni. � Es nesaprotu�

��� Protams, jūs saprotat. Mēs ar Anni vakar nopietni izrunājāmies. Viņa domā, ka, apprecot mani, pieļāvusi kļūdu. Anne ar mani vairs nejūtas laimīga, jo tai liekas, ka iemīlējusies jūsos. � De Marko balss bija pārvērtusies gandrīz hipnotiskā �ukstē�anā. � Es vēlos, lai jūs man pastāstītu vi�su, kas starp jums notika, kad vieni pa�i atradāties jūsu birojā un viņa gulēja uz jūsu dīvāna.

D�ūds centās apspiest tās da�ādās emocijas, kas to bija pārņēmu�as savā varā. Tātad Annei nebija vienalga! Bet kāds gan viņiem abiem no tā tagad labums? De Marko lūkojās viņā, gaidīdams atbil�di. � Nekas nenotika! Ja jūs esat lasījis par psiho�analīzi, tad zināt, ka katra sievie�u kārtas paciente pārdzīvo emocionālu sasprindzinājumu. Agrāk vai vēlāk viņas visas iedomājas, ka ir iemīlēju�ās ār�stā. Tā ir tikai pārejo�a stadija.

De Marko cie�i viņu vēroja, melnās acis urbās D�ūda dvēselē.

��� Kā jūs uzzinājāt, ka viņa ir mana pacien�te? � D�ūds pavaicāja, cenzdamies izklausīties ne�vērīgs.

De Marko mirkli vērās D�ūdā, tad piegāja pie galda un paņēma rokās asu vēstuļu nazi dun�a iz�skatā. � Viens no maniem vīriem redzēja, ka viņa ieiet jūsu biroja ēkā. Tur ir daudz pediatru, un vi�ņi nolēma, ka Anne, iespējams, glabā man kādu pārsteigumu, un izsekoja to līdz jūsu kabine�tam. � Viņ� pagriezās pret D�ūdu.

�� Jā, tas, protams, bija pārsteigums � uzzi�nāt, ka viņa iet pie psihiatra! Antonija de Marko sieva izpau� tā noslēpumus sve�am cilvēkam!

��� Es jau jums teicu, ka viņa ne�.

De Marko balss kļuva klusa un mierīga.

And�eli ieslēdza tālās ugunis. Bija tikai �etri pēcpusdienā, bet saule jau bija noslēpusies aiz tum��o mākoņu grēdām, kuras debesis stumdīja ledai�nais vēj�. Viņi brauca jau vairāk nekā stundu.

Pie stūres sēdēja And�eli, bet viņam blakus � Rokijs Vakarro. D�ūds sēdēja aizmugures sēdeklī blakus Antonijam de Marko.

Sākumā D�ūds bija mēģinājis saskatīt uz ceļa kādu garām brauco�u patruļas ma�īnu cerībā, ka ar kādu traku izlēcienu spēs piesaistīt policistu uz�manību, bet And�eli brauca pa maz pazīstamiem apvidus ceļiem, kuros gandrīz nebija satiksmes. Vi�ņi pabrauca garām Moristaunai, nogriezās uz 206. maģistrāli un traucās tālāk uz dienvidiem, kur at�radās Ņūd�ersijas maz apdzīvotie, neauglīgie lau�ki. Pelēkās debesis sa�ķēlās un sāka raudāt lielu, ledainu asaru straumēm, kas sitās pret vējstiklu kā satrakoju�ās bungu vālītes.

�� Brauc lēnāk! � de Marko pavēlēja. � Mēs nevēlamies piedzīvot nelaimes gadījumu.

And�eli paklausīgi samazināja ātrumu.

De Marko pagriezās pret D�ūdu. � Tie�i tā 264

vairums cilvēku pieļauj kļūdas. Viņi neplāno savu rīcību tā, kā es to daru.

D�ūds palūkojās uz de Marko kā uz pacientu. �is vīrs slimoja ar megalomāniju, tāpēc viņam ne�pastāvēja ne iemesli, ne loģika. Būtu neprāts ape�lēt pie viņa jūtām, jo �ajā cilvēkā nebija ne drus�kas morāles, kas tam liegtu bez domā�anas noga�lināt. D�ūds tagad zināja atbildes gandrīz uz vi�siem jautājumiem.

De Marko bija izdarījis slepkavības, vadoties pēc savas goda izpratnes. Tā bija sicīlie�u asinsatriebība, lai nomazgātu negodu, kuru, pēc de Marko domām, sieva bija sagādājusi gan viņam, gan viņa La Cosa Nostra ģimenei. Pārpratuma dēļ viņ� bija nogalinājis D�onu Hansonu. Kad And�eli viņam paziņoja par notiku�o, de Marko bija devies uz D�ūda biroju un tur sastapis Karolu. Nabaga Karola! Viņa nevarēja tam iedot misis de Marko ierakstus, jo nepazina Anni ar �o vārdu. Ja de Marko būtu saglabājis aukstasinību, viņ� būtu Karolai paskaidrojis, par kuru pacienti interesējas; bet savas megalomānijas dēļ de Marko nespēja paciest apmulsumu un bija iededzies me�onīgās dusmās. Un Karola mira drausmīgā nāvē. Tas bija de Marko, kur� bija notriecis D�ūdu un vēlāk kopā ar And�eli devies uz viņa biroju to nogalināt. Agrāk D�ūdu bija mulsinājis tas, ka viņi toreiz neielauzās un neno�āva viņu, bet tagad aptvēra patiesību. Tā kā Makgrīvijs bija pārliecināts par D�ūda vainu, viņi bija nolēmu�i tā slepkavību iztēlot kā pa��nāvību, kas izdarīta prāta aptumsuma brīdī. Tas novērstu policijas tālāku lietas izmeklē�anu.

Un Mūdijs� nabaga Mūdijs! Kad D�ūds bija nosaucis lietas izmeklē�anā iesaistīto izmeklētāju vārdus, tam bija licies, ka Mūdijs reaģē uz Makgrīvija vārdu, bet patiesībā to interesēja And�eli. Mūdijs bija noskaidrojis, ka And�eli ir saistīts ar La Cosa Nostra, un, kad bija visu sapratis�

D�ūds palūkojās uz de Marko. � Kas notiks ar Anni?

�� Neuztraucies, es par viņu parūpē�os! � de Marko atteica.

And�eli iesmējās. � Jā gan�

D�ūdu pārņēma bezpalīdzīgas dusmas.

�� Man nevajadzēja precēt sievieti, kas nepieder pie ģimenes, � de Marko burk�ķēja. � Sve�inieki nekad nespēj saprast tādas lietas. Nekad!

Viņi brauca pa gandrīz tuksne�ainiem klaju�miem. Tālumā cauri lietus plīvuram bija saskatāma nomaļa rūpnīca.

��� Mēs gandrīz jau esam klāt, � And�eli paziņoja.

����������� Tu esi labi pastrādājis! � de Marko sacīja.

���� Mums vajadzēs tevi uz kādu laiku paslēpt, kamēr pāriet vētra. Kurp tu vēlētos doties?

��� Man patīk Florida.

De Marko piekrīto�i pamāja. � Nekādu pro�blēmu! Dzīvosi pie kāda no ģimenes.

��� Es tur pazīstu da�as izcilas slampas. � And�eli pasmaidīja.

De Marko spogulī viņam atsmaidīja. � At�brauksi ar apcepinātu pēcpusi.

��� Ceru, ka ne ar ko vairāk.

Rokijs Vakarro iesmējās.

Tālumā pa labi D�ūds saskatīja daudzās rūp�nīcas ēkas, virs kurām griezās melnu dūmu stabi. Viņi sasniedza nelielu sānceļu, kas veda uz rūpnī�cu. And�eli nogriezās uz tā un brauca, līdz nokļu�va pie augsta mūra. Vārti bija aizslēgti. And�eli nospieda ma�īnas signālu. Aiz vārtiem parādījās vīrs lietusmētelī ar kapuci. Ieraudzījis de Marko, viņ� pamāja ar galvu, atslēdza vārtus un atvēra tos. And�eli iebrauca, un vārti tika atkal aizvērti.

Viņi bija atbrauku�i.

Deviņpadsmitajā iecirknī leitnants Makgrīvijs atradās savā kabinetā un kopā ar trim citiem izmek�lētājiem, kapteini Bertelli un abiem FIB aģentiem pētīja uzvārdu sarakstus.

��� �is ir austrumos valdo�o La Cosa Nostra ģimeņu vadītāju un viņu palīgu saraksts. Mūsu problēma ir tā, ka mēs nezinām, ar kuru ģimeni And�eli ir saistīts.

��� Cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai tos pār�baudītu? � pavaicāja Bertelli.

Atbildēja viens no FIB vīriem. � Te ir vairāk nekā se�desmit vārdu. Tam būtu vajadzīgas vismaz

divdesmit �etras stundas, bet� � viņ� aprāvās.

Makgrlvijs pabeidza teikumu viņa vietā:

��� � pēc divdesmit �etrām stundām doktors Stīvenss vairs nebūs starp dzīvajiem.

Pa atvērtajām durvīm iesteidzās jauns policists. Pavēries daudzajās sejas, viņ� apmulsa.

��� Kas ir? � Makgrīvijs to uzrunāja.

��� Ņūd�ersijas policija nezināja, vai tas ir sva�rīgi, leitnant, bet jūs likāt ziņot par visu, kas liekas aizdomīgi. Operators saņēma zvanu no sievietes, kura vēlējās runāt ar policiju. Viņa sacīja, ka tas ir steidzami, bet tad savienojums pārtrūka. Opera�tors gaidīja, bet zvans neatkārtojās.

��� No kurienes tika zvanīts?

��� No mazas pilsētiņas Oldtapanas.

��� Vai numuru izdevās noskaidrot?

�� Nē, viņa pārāk ātri nolika klausuli.

��� Lieliski! � Makgrīvijs bija sarūgtināts.

��� Aizmirstiet to! � mierināja Bertelli. � Tā, iespējams, bija kāda vecenīte, kura vēlējās ziņot par nozudu�u kaķi.

Ar garu uzstājīgu signālu iezvanījās Makgrīvija telefons. Viņ� pacēla klausuli. � Leitnants Mak�grīvijs. � Istabā sēdo�ie vēroja, kā viņa sejas pan�ti saspringst un kļūst cieti. � Labi! Pasakiet, lai viņi paliek uz vietas, kamēr mēs ieradīsimies. Es jau braucu! � Viņ� nometa klausuli. � Ceļu pat�ruļa pie Milstounas tikko pamanījusi And�eli ma��īnu braucam uz dienvidiem pa 206. maģistrāli.

��� Vai viņi tai seko? � vaicāja viens no f/B vīriem.

�� Patruļas ma�īna brauca pretējā virzienā, bet, kad apgriezās, And�eli jau bija nozudis. Es pazīstu to apkārtni. Tur nav nekā cita kā vien da�as rūpnīcas. � Viņ� vērsās pie viena no F1B vīriem.

��� Vai varat man ātri dabūt to rūpnīcu nosauku�mus un īpa�nieku vārdus?

�� Tiks darīts! � VIB aģents metās pie telefona.

�� Es braucu uz turieni! �Makgrīvijs uzsauca.

��� Piezvaniet man, kad būsiet tos sameklējis. � Viņ� pievērsās pārējiem. � Dodamies! � Visi izsteidzās pa durvīm.

And�eli pabrauca garām naktssarga būdai, kas atradās pie vārtiem, un brauca tālāk pretī savāda izskata būvēm, kas iezīmējās pret debesīm. Te bija augsti ķieģeļu skursteņi un milzīgi ūdens rezervuā�ri, kas ar savām apaļajām aprisēm �ajā lietainajā, tuksnesīgajā ainavā likās kā aizvēsturiski briesmo�ni, j

Ma�īna piebrauca pie lielām caurulēm un kon�veijeru joslām un apstājās. And�eli un Vakarro iz�kāpa no ma�īnas. Pēdējais atvēra aizmugurējās dur�vis D�ūda pusē. Viņam rokā bija ierocis. � Kā�piet ārā, doktor!

D�ūds lēni izkāpa no ma�īnas, un viņam seko�ja de Marko. Viņus ieskāva virpuļojo�ais, lietus pievilgu�ais vēj�. Priek�ā aptuveni divdesmit piecu

pēdu attālumā atradās milzīga caurule, pildīta ar saspiestu gaisu. Tā iesūca sevī visu, kas tuvojās tās atvērtajai, �ķietami izsalku�ajai atverei.

�� �is ir viens no lielākajiem cauruļvadiem val�stī, � de Marko sauca paceltā balsi, lai to varētu sadzirdēt. � Vai vēlaties redzēt, kā tas strādā?

D�ūds neticīgi palūkojās viņā. Vai de Marko atkal tēloja viesmīlīga namatēva lomu, izklaidējot savu viesi? Nē� viņ� netēloja. Viņ� patie�ām tā domāja, un tas bija biedējo�i. De Marko gatavojās D�ūdu nogalināt, un tā būs tikai viena no nedau�dzajām slepkavībām, kuras tas kārtoja glu�i kā biz�nesa darījumus, bet pirms tam viņ� vēl vēlējās D�ū�du pārsteigt.

��� Nāciet, doktor! Tas ir interesanti.

Viņi visi devās pie lielā cauruļvada � And�eli pa priek�u, de Marko blakus D�ūdam un Rokijs Vakarro aizmugurē.

�� �ī rūpnīca ienes piecus miljonus dolāru ga�dā, � de Marko lepni sacīja. � Viss ir automati�zēts.

Tuvojoties atverei, troksnis pieauga un kļuva gandrīz neizturams. Simt jardu attālumā no vaku�uma atveres liela konveijera līnija nesa uz divdes�mit pēdu garu un piecas pēdas augstu kokzāģēta�vu milzīgus baļķus, kur tos sagaidīja pusducis asu ripzāģu. Sazāģētie baļķi tālāk tika nogādāti sasmal�cinā�anai uz iekārtu, kurā, spēcīga motora griezti, vizēja simtiem asmeņu. Gaisā virmoja zāģu skai�das, kas, lietū saslapu�as, tika iesūktas mudīgajā cauruļvadā.

��� Lai arī cik milzīgi būtu baļķi, � de Marko lepni turpināja, � zāģi tos sasmalcina tik sīki, lai tie ietilptu trīsdesmit se�as collas lielajā caurulē.

De Marko izņēma no kabatas 36.kalibra koltu ar īso stobru un iesaucās: � And�eli!

And�eli pagriezās.

��� Lai tev jauks ceļojums uz Floridu! � De Marko nospieda gaili, un And�eli uz krūtīm parā�dījās sarkans traips. And�eli vērās de Marko ar pārsteigtu smaidu, domās meklēdams atbildi tam, ko tikko bija dzirdējis. De Marko vēlreiz nospieda gaili. And�eli saguma zemē. De Marko pamāja Rokijam Vakarro, un spēcīgais vīrs, uzmetis And�eli līķi plecā, devās pie cauruļvada.

De Marko pagriezās pret D�ūdu. � And�eli bija stulbenis. Viņam uz pēdām ir visi valsts poli�cisti. Ja viņi to atrastu, viņ� mani nodotu.

Aukstasinīgā And�eli noslepkavo�ana bija liels �oks, bet sekojo�ais �ķita vēl ļaunāks. D�ūds pār�biedēts vēroja, kā Vakarro nes And�eli līķi uz cau�ruļvada atveri. Milzīgā vilkme satvēra līķi un rāva to uz savu pusi. Vakarro nācās satvert kādu stieni pie atveres, lai viņu pa�u neievilktu sevī nāvējo�ais gaisa ciklons. D�ūds vēl tikai mirkli redzēja An�d�eli augumu virpuļojam starp skaidām un netīru�miem, pirms tas pazuda. Vakarro pasniedzās pēc sviras, kas atradās blakus atverei, un parāva to.

Cauruļvada atverei priek�ā noslīdēja aizslēgs, no�slēdzot gaisa vilkmi, un iestājās biedējo�s klusums.

De Marko pagriezās pret D�ūdu un pacēla re�volveri. Viņa sejā vīdēja ekstāze, un D�ūds sapra�ta, ka slepkavība tam nozīmē �ķīstī�anos. D�ūds saprata, ka nāve ir līdzās. Viņ� nejuta bailes par savu dzīvību, bet gan naidu pret vīru, kas turpinās dzīvot, nogalinot Anni un citus nevainīgus, godī�gus cilvēkus. Piepe�i D�ūds izdzirda naidīgu un iz�misu�u rēkoņu un aptvēra, ka tā skan no viņa pa��a lūpām. Viņ� �ķita glu�i kā slazdā notverts dzīv�nieks, kuru pārņēmusi vēlē�anās nogalināt savu mednieku.

De Marko smaidīja, it kā lasīdams viņa do�mas. � Es jūs mocī�u, doktor! Tas gan vilksies nedaudz ilgāk, bet jums būs daudz vairāk laika uz�traukties par to, kas notiks ar Anni.

Ta�u cerība, kaut arī ļoti vāja, vēl dzīvoja.

�� Par viņu būtu jāuztraucas kādam citam, � D�ūds atsaucās. � Viņai nekad nav bijis vīra!

De Marko pārsteigts lūkojās viņā.

D�ūds kliedza, lai piespiestu de Marko klausī�ties. � Vai zini, kas ir tavs loceklis? Tas strokis tev rokā! Bez �aujamā vai na�a tu esi sieviete.

Viņ� redzēja, kā de Marko seja iekvēlojas dus�mās.

�� Tev nav pautu, de Marko! Bez tā revolvera tu esi izsmiekls! .

De Marko acis aizsedza sārta nngla, it kā vēs272

tljot par tuvojo�os nāvi. Vakarro paspēra soli uz priek�u, bet de Marko viņu atturēja.

��� Es tevi nogalinā�u kailām rokām! � viņ� ierēcās, nosviezdams zemē ieroci. � Ar �im pa��ām kailajām rokām! � De Marko tuvojās viņam lēni � kā liels, spēcīgs dzīvnieks.

D�ūds kāpās atpakaļ, ieturot distanci. Viņ� zi�nāja, ka fiziski viņam nav ne mazāko cerību de Marko uzvarēt. Viņa vienīgā cerība bija tiktāl ie�darboties uz de Marko slimo psihi, ka viņa prāts atteiktos darboties. D�ūds turpināja aizvainot de Marko tā visvājākajā punktā � viņa lepnumā par savu vīri�ķību. � Tu esi homoseksuālis, de Mar�ko!

De Marko iesmējās un metās viņam virsū, bet D�ūds atlēca atpakaļ.

Vakarro pacēla nosviesto ieroci. � �ef! Ļauj � es viņu piebeig�u!

�� Turies nost! � de Marko ieaurojās.

Abi vīri riņķoja viens ap otru, mēģinot iegūt labākas pozīcijas. D�ūdam slapjajās smiltīs paslī�dēja kāja, un de Marko metās viņam virsū kā no�kaitināts bullis. Varenā dūre trāpīja D�ūdam sejā un notrieca viņu atpakaļ zemē. D�ūds noskurinā�jās un metās virsū de Marko, trāpīdams tam pa zobiem. De Marko atsprāga atpakaļ, tad metās uz priek�u un trieca dūres D�ūdam vēderā. Trīs īsi sitieni aizsita D�ūdam elpu. Viņ� gribēja turpināt zaimus, lai nokaitinātu de Marko vēl vairāk, bet nespēja izdvest ne skaņas. De Marko tam riņķoja apkārt kā liels plēsīgs putns ap laupījumu.

������������ Vai atpū�aties, doktor? � Viņ� iesmējās.

�� Es kādreiz biju bokseris un tagad pasnieg�u jums stundu. Vispirms izdauzī�u jūsu aknas, tad galvu un visbeidzot acis. Es jums tās izplēsī�u, doktor! Es vēl nebū�u beidzis, kad jūs jau sāksiet kaukt, lai jūs no�auj.

D�ūds viņam ticēja. Bālajā gaismā, kas sprau�cās cauri mākoņiem, de Marko �ķita kā satrako�jies dzīvnieks. Viņ� atkal metās virsū D�ūdam, un tā smagā dūre ar skaļu pauk�ķi pār�ķēla tā vaigu. D�ūds izslējās tam pretī, ar abām dūrēm sizdams viņa seju. De Marko pat nepamirk�ķināja acis, bet sāka sist D�ūdam pa sāniem. Viņa rokas darbojās kā veseri. D�ūds atrāvās, juzdams, ka ķermenis, burtiski, saraujas sāpēs.

�� Jūs nogurstat, doktor, vai tā? � De Marko metās tam atkal virsū. D�ūds nespēja vairs paciest vairāk sāpju. Bija jāturpina runāt. Tā bija vienīgā iespēja.

��� De Marko� � D�ūds izdvesa.

De Marko sagrīļojās. D�ūds metās viņam vir�sū, bet tad de Marko iesmējies saliecās un ieblieza D�ūdam taisni kājstarpē. D�ūds nogāzās zemē kā nosists. De Marko metās tam virsū, satverdams vina kaklu.

>

�� Ar kailām rokām! � viņ� kliedza. � Es tev izplēsī�u acis ar kailām rokām! � Viņ� trieca sa�vas milzīgas dūres D�ūdam acīs�.

Viņi traucās garām Bedminsterai, dodoties uz dienvidiem pa 206. maģistrāli, kad atskanēja ra�dio zina: �Kods trīs� Kods trīs� Visām ma�īnām

>

turēties nost� Ņujorka divdesmit septiņi� Ņujor�ka divdesmit septiņi��

Makgrīvijs paķēra mikrofonu. � Ņujorka div�desmit septiņi� atbildiet!

Radio atskanēja kapteiņa Bertelli satrauktā balss: � Mēs viņus esam uzgāju�i, Mak. Divas jū�dzes uz dienvidiem no Milstounas atrodas Ņūd�ersijas cauruļvadu rūpnīca. Tā pieder Piecu Zvaig��ņu Korporācijai� Tai pa�ai, kam pieder gaļas ie�pakojumu uzņēmums. Tas ir viens no �jumtiem�, kurus izmanto Antonijs de Marko.

��� Liekas, ka tā pati būs īstā, � Makgrīvijs attrauca. � Mēs jau esam ceļā.

��� Cik tālu jūs no tās atrodaties?

��� Desmit jūdzes.

��� Tad lai jums veicas!

-Jā�

Makgrīvijs izslēdza radio, uzsita pa sirēnas po�gu, tad nospieda gāzes pedāli līdz grīdai.

Joprojām plosījās viesulis, sagriezdams vērpe tē smagās lietus piles. Kaut kas triecās pret D�u du, un tā augums raustījās sāpēs. Viņ� mēģināja kaut ko saskatīt, ber acis bija aizpampu�as. Kāda

dure atkal ietriecas tā sānos. Kauliem nobrik�kot, D�ūds sajuta asas sāpes. Viņ� juta savā sejā de Marko karsto, saraustīto elpu. D�ūds mēģināja viņu saskatīt, bet visu apkārtni bija ietinusi savāda tum�sa. Viņ� atvēra muti un ar sāpēm �ukstus izgrūda vārdus: � Vai r-redzi? M-man b-bija taisnība� Tu spēj� spēj sist vīru tikai tad� kad tas guļ zemē�

Elso�ana sejā mitējās. D�ūds juta, ka divas spē�cīgas rokas viņu satver un uzrauj kājās.

��� Tu esi līķis, doktor! Un es to izdarīju kai�lām rokām.

D�ūds kāpās atpakaļ. � Tu esi dzī� dzīv�nieks, � viņ� stenēja, cīnoties pēc elpas. � Psiho�pāts� Tevi būtu jā� iespundē tra� trakonamā.

De Marko balss drebēja dusmās. � Tu esi melis!

��� Tā ir pa� patiesība, � D�ūds turpināja, kāpjoties atpakaļ. � Tavas smadzenes ir ķērusi slimība� Tavs prāts� aptum�osies� Un drīz tu būsi idiots� bērna prātā� � D�ūds turpināja at�kāpties, nespēdams apjaust, kurp. Aizmugurē viņ� saklausīja noslēgtā cauruļvada kluso dūk�anu. Tas gaidīja glu�i kā gulo�s milzis.

De Marko atkal metās D�ūdam virsū, tā mil�zīgās dūres strāpīja viņam pa zodu. � Es tev ap�griezī�u sprandu! � Viņa spēcīgie pirksti sa�ņau�dza D�ūda kaklu.

D�ūds juta, ka apkārtne tam izplūst kā miglā. Instinkts mudināja to satvert de Marko rokas, mē�ģināt tās atraut no sava kakla, lai atkal varētu el�pot. Ta�u tā vietā viņ� pēdējiem spēkiem mēģināja sataustīt aiz sevis lūkas sviru. D�ūds jau sāka grimt bezsamaņā, kad tā pirksti to sataustīja. Sakopojis visus spēkus, D�ūds parāva sviru un pagriezās tā, lai de Marko atrastos lūkai tuvāk. Piepe�i viņus satvēra spēcīgā gaisa vilkme, raujot uz lūkas pusi. D�ūds izmisīgi iekrampējās svirā, turēdamies pretī me�onīgajam virpulim. Viņ� juta, ka de Marko pirksti stingrāk iecērtas tā kaklā, kaut arī tas tika vilkts uz baismās atveres pusi. De Marko vēl būtu varējis izglābties, bet savā apsēstībā nespēja pa�laist vaļā upura kaklu. D�ūds nespēja saskatīt vi�ņa seju, bet tā balss skanēja kā me�onīga kauk�a�na, vārdus slāpēja gaisa rēkoņa.

Svira sāka slīdēt ārā no D�ūda tvēriena. Viņu varēja ieraut atverē kopā ar de Marko! D�ūds ātri noskaitīja lūgsnu, un tad piepe�i juta, ka de Mar�ko pirksti atlai�as. Atskanēja spalgs kliedziens � un tad vairs bija dzirdama tikai cauruļvada rēko�ņa. De Marko bija pazudis.

D�ūds pārguris gaidīja Vakarro �āvienu.

Pēc mirkļa tas atskanēja.

D�ūds sastindzis prātoja, kāpēc gan Vakarro nav viņam trāpījis. Sāpju pārņemts viņ� saklausīja vēl citus �āvienus, skrieno�u soļu troksni un savu vārdu. Piepe�i viņu satvēra spēcīga roka, un viņ� saklausīja Makgrīvija balsi: � Ak Dievs, palūko�jieties uz viņa seju!

Spēcīgas rokas atrāva D�ūdu nost no rēco�ā cauruļvada. Pār vaigiem tam tecēja kaut kas silts, un D�ūds nespēja saprast, vai tās ir asinis vai asa�ras, bet tas jau vairs nebija svarīgi.

Viss bija beidzies.

Viņ� papūlējās atvērt vienu aci un caur asinssarkanu miglu ieraudzīja Makgrīviju. � Anne ir mājās, � D�ūds �ukstēja. � De Marko sieva. Mums jādodas pie viņas.

Makgrīvijs savādi lūkojās viņā un klusēja. D�ūds aptvēra, ka viņ� to nedzird. Piespiedis lū�pas Makgrīvijam pie auss, D�ūds lēni un moko�i no�ukstēja: � Anne de Marko� Viņa ir� mājās� Palīdziet!

Makgrīvijs piesteidzās pie policijas ma�īnas, pa�ņēma mikrofonu un izsauca pavēles. D�ūds vēl ar�vien stāvēja, �ūpodamies uz priek�u un atpakaļ asa�jā, aukstajā vējā. Netālu zemē gulēja līķis, un viņ� saprata, ka tas ir Rokijs Vakarro.

�Mēs uzvarējām!� viņ� domāja. �Mēs uzvarē�jām!� D�ūds vēl un vēl atkārtoja domās �o frāzi, lai gan vienlaikus apzinājās, ka tam nav jēgas. Kas gan tā bija par uzvaru? Viņ� vienmēr bija sevi uz�skatījis par godīgu, civilizētu būtni� ārstu� bet bija pārvērties me�onīgā dzīvniekā, kuru pildīja vēl�me nogalināt. Viņ� slimu cilvēku bija novedis līdz vājprātam un tad to nogalinājis. Tā bija briesmīga apziņa, ar kuru turpmāk nāksies sadzīvot. Kaut arī viņ� saprata, ka darījis to pa�aizsardzības dēļ,

tomēr apzinājās ari to, ka � Dievs stāvi klāt! � viņam tas bija paticis. Viņ� ta�u nebija labāks ne par de Marko, ne arī brāļiem Vakarro vai kādu citu. Civilizācija bija vāja saitiņa, kas cilvēku no�turēja morāles robe�ās, un, kad �ī saitiņa pārtrū�ka, cilvēks atkal pārvērtās dzīvniekā, pakļaujoties saviem pirmatnējajiem dzinuļiem, atgrie�oties at�pakaļ tajā pa�ā alā, no kuras kādreiz bija ar pūlēm iznācis.

D�ūds bija pārāk noguris, lai vēl spētu domāt. Tagad viņ� gribēja pārliecināties, vai ar Anni viss ir kārtībā.

Makgrīvijs stāvēja viņam blakus, un tā izturē��anās bija savādi maiga.

�� Uz viņas māju jau aizbrauca policijas ma�ī�na, doktor Stīvens. Vai labi?

D�ūds pateicīgi pamāja.

Makgrīvijs satvēra viņa roku un veda to uz ma��īnu. Sāpju dēļ lēni dodoties pāri pagalmam, D�ūds aptvēra, ka lietus ir rimies. Tālu pamalē decembra vēj� trenca prom lietus mākoņus, un debesis skaid�rojās. Rietumos parādījās blāvs gaismas stars � saule ieņēma savu vietu debesīs, kļūstot arvien spo��āka un siltāka.

Būs tik brīni�ķīgi Ziemassvētki!

Sidnijs �cldons IENAIDNIEKS BEZ SEJAS

Formāts 84 x 100/32. 8.75 iespiedi. Ofsetiespiedums. Izdevniecība 'Aplis", Aspazijas bulvārī 24, Rīgā LV 1050. Iespiesta �Tipogrāfija Ogrē" SIA, Brivibas ielā 31, Ogrē.

Iesieta tipogrāfijā �Rota�, Dzirnavu ielā 57.

Gramata izdota sadarbībā ar izdevniecību "Tūja L un partneri".

1 � Cik labi ir atgriezties mājās!

�� Jā, piekrītu.

��� Siņjor, lūdzu uzmanību!

��� Vai visS ir kārtībā?

�� Jā, mana�

��� Ak Dievs, kur es esmu licis savas biļetes?

��� Kretīns, viņ� ir pazaudējis biļetes!

��� Ak, lūk, te tās ir. (Itālie�u vai.) Tulk. piez.

1 � Desmit. Desmit! (Itālie�u vai) Tulk. piez.

1 Padomnieks mafijas ģimenē (itālie�u vai). Tulk. piez.

1 lelene (itālie�u vai.). Tulk. piez.

253

[1] Vietvārds radies no diviem vārdiem: �Cats� ��kaķi un �kill� � slepkavot, nogalināt. Tulk. piez.

[2] � palūk tik, ko ir izdarījis lielais vīrs! (Itālie�u vai.) Tulk.

>iez.

[3] � tas amerikānis ir traks! (Itālie�u vai.) Tulk. piez.