Aleksandrs Makkols Smits

Kalahari Ma�īnrakstī�anas skola vīrie�iem

.

III "Man jāatceras," mma' Ramotsve domāja, "cik laimīga ir mana dzīve īpa�i tagad, kad sē�u savas mājas verandā Zebru ielā un skatos Botsvānas augstajās debesis, tik tuk�ās, ka zilgme �ķiet gandrīz balta." �eit nu viņa sē�, Pre�esa Ra�motsve, Botsvānas vienīgās detektlvaģentūras "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" īpa�niece, kura nav atkāpusies no sākumā izvirzītā mērķa visiem spēkiem censties apmierināt klientu vēlmes, kaut gan jāteic, ka visiem izdabāt nekad nav iespējams. Jā, �eit nu viņa sē� sievietei ir krietni pāri trīs�desmit; tas, viņasprāt, ir labākais vecums; viņa ir savā Zebru ielas mājā ar diviem bārabērniem, zēnu un meiteni, kuri namā ienes dzīvību un �alas. Ar �ādām veltēm jebkur� būtu mierā. Par �īm dāvanām katrs varētu teikt, ka dzīvē visa ir gana.

Ta�u ir vēl kas vairāk. Pirms kāda laika mma Ramotsve saderinājās ar misteru D�. L. B. Matekoni Tolokvengas ceļa "Ātrā auto" īpa�nieku un, pēc visa sprie�ot, labāko mehāniķi Botsvānā, jauku un lēnprātīgu cilvēku. Mma Ramotsve vien�reiz jau bija precējusies, un �is piedzīvojums bija graujo�s. Nouts Mokoti, smalki ģērbtais d�eza trompetists, bija jaunās meitenes sapnis, ta�u drīz pārvērtās par jaunās sievas murgu. Dienas kārtībā bija iekļauta ne�ēlība un plānveidīgi kāvieni, un, kad pēc nelaimīgas grūtniecības viņu mazais, priek�laikus dzimu�ais bērniņ� pēc da�u dienu cīņas par dzīvību nomira viņai uz rokām, Nouts devās uz kādu slepenu zaņķi �ūpot. Vīrs

�Mma madama, kundze. Pagodino�a, pieklājīga uzruna sievietei Āf�rikas dienvidos. (�eit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)

pat neatnāca atvadīties no mazā cilvēcības kamoliņa, kas tik daudz nozīmēja viņai, bet tik maz viņam. Kad visbeidzot viņa Noutu pameta, prātā uz mū�u palika tas, kā viņas tēvs Obids Ramotsve, kuru viņa vēl �obaltdien sauc par tētiņu, aicināja meitu atpakaļ un neteica neko par viņas vīru, kaut gan varēja sacīt: "Es zināju, ka tā notiks." Un kop� tā laika mma Ramotsve nolēma nekad vairs neprecēties, ja vien un tas bija glu�i neiespējami nesatiks kādu, kas būtu tāds pats kā nelaiķa tētiņ� jaukais cilvēks, kur� zināja visu par lopiem un izprata vecos Botsvānas tikumus.

Dabiski, ka viņai bija piedāvājumi. Pre�esas vecais draugs Hektors Mopandise neatlaidīgi lūdza precēties ar viņu, un, kaut gan mma Ramotsve nemitīgi atteicās, noraidījumi ne�spēja sabojāt viņa omu, kā jau pieklājas �āda kaluma vīram (viņ� bija cienījama virsai�a brālēns). No Hektora iznāktu labs vīrs, ta�u būtība slēpās apstāklī, ka viņ� bija padumj� un, lai kā mma Ramotsve centās, viņai tikai ar grūtībām izdevās �ā kunga sabiedrībā palikt nomodā. Ar viņu būtu ļoti grūti dzīvot: �ī laulība izvērstos par iemidzino�u pasākumu, ta�u mma Ramotsve pārāk mīlēja dzīvi, lai to nogulētu. Kad vien Ramotsve redzēja Hektoru Mopandisi braucam garām lielajā, zaļajā automobilī vai ejam uz pastu pēc vēstulēm, viņa atce�rējās gadījumu, kad pielūdzējs savu izredzēto bija aizvedis uz launagu "Prezidenta" viesnīcā un viņa maltītes vidū pie galda aizmiga. Mma Ramotsvei ienāca prātā, ka �is notikums pie��ķir jaunu jēgu izteicienam "gulēt ar vīrieti". Viņa pamodās, atgāzās krēslā un redzēja, ka Hektors veras viņā ar mazliet asarainām acīm un zemā balsī turpina stāstīt par kaut kādām nepatik�anām ar savas rūpnīcas ma�īnu.

Rīkoties ar viļņoto skārdu nav viegli, viņ� teica. Lai �ādā veidā salocītu metālu, vajadzīgas īpa�as ma�īnas. Vai jūs to zināt, mma Ramotsve? Vai zināt, kāpēc viļņotais skārds tiek salocīts �ādā veidā?

Mma Ramotsve par to nebija domājusi. Viļņoto skārdu pla�i izmanto jumtiem. Vai renes būtu iestrādātas tāpēc, lai pa tām notecētu lietusūdens? Bet kāpēc tas būtu nepiecie�ams tik sausā valstī kā Botsvāna? Mma Ramotsve iedomājās, ka tur būs kāds cits, viņai nezināms iemesls. Lai kā arī būtu, �īs domas no jauna uzdzina miegu, un viņai bija jāsaņemas, lai turētu acis vaļā.

Nē, Hektors Mopandise ir vērtīgs vīrietis, ta�u gau�ām ne�aptēsts. Viņam vajadzētu sameklēt tikpat aprobe�otu sievi�ķi, kādu valstī ir milzums veseli leģioni viņam piemērotu gausu, ne visai pievilcīgu un tūļīgu dāmu. Ta�u dīvainā kārtā dumjiem vīrie�iem �ādas sievietes bie�i vien neinteresē, viņi met acis uz tādām kā mma Ramotsve. �ī liksta ir cilvēkiem raksturīga: tie savās cerībās ir pārsteidzo�i izvēlīgi. Mma Ramotsvei bija jāpasmaida, atceroties jaunības dienu draudzeni, kura bija ļoti gara un kurā bija iemīlējies ārkārtīgi maza auguma vīrietis. Mazais vīrelis skatījās aug�up mīļotās sejā gandrīz no viņas jostas vietas līmeņa, un viņa, acis samiegusi, raudzījās lejup pāri tālēm, kas abus �ķīra. �is attālums varēja būt tūksto� jūd�u vai vairāk kā no Kalahari tuksne�a vienas malas līdz otrai un atpakaļ, ta�u mazais vīrietis to nesaprata un bija bezgala apbēdināts, kad augumā ra�enās meitenes tikpat ra��enais brālis pieliecās, lai ieskatītos tam acīs, un piekodināja, ka nav vēlams skatīties uz viņa māsu no nekāda attāluma, jo tas varētu sagādāt da�ādas neaprakstāmas un visnotaļ bries�mīgas sekas. Mma Ramotsvei mazā pielūdzēja, protams, bija �ēl, jo viņa vienmēr juta citiem līdzi, ta�u �im vīrietim vaja�dzēja saprast, cik nepiepildāmas ir viņa cerības, bet tas nav cilvēka dabā.

Misters D�. L. B. Matekoni bija ļoti labs cilvēks, kuru pre�tēji Hektoram Mopandisem nevarētu saukt par dumju. Ne�teiksim, ka viņ� būtu tik pievilcīgs kā Nouts, ta�u bija pa�tīkami atrasties viņa sabiedrībā. Ar D�. L. B. Matekoni mma Ramotsve varēja sēdēt stundām, un viņ� neko interesantu tā arī nepateica, ta�u tas nebija garlaicīgi. Protams, tāpat kā vairākums vīrie�u, viņ� runāja par automa�īnām, ta�u viņam par �o tēmu bija sakāms daudz vairāk nekā pārējiem. Misters D�. L. B. Matekoni aplūkoja automobiļus kā būtnes, kurām piemīt individualitāte, un, tām uzmetot tikai skatienu, viņ� varēja spriest par to īpa�niekiem.

Automobiji stāsta par cilvēkiem, viņ� skaidroja mma Ramotsvei. Tie izstāstīs visu, ko gribi zināt.

Mma Ramotsvei tas �ķita dīvaini, ta�u D�. L. B. Matekoni savu viedokli ilustrēja ar daiļrunīgiem piemēriem. Vai viņa redzējusi, teiksim, mistera Motobedi Palati spēkrata iek�ieni? Tas bija nevī�īgs cilvēks, kura krekls mū�dien līda ārā no bik�sēm un kaklasaite nekad nestāvēja taisni. Nav brīnums, ka ari viņa automa�īnas iek�ienē valdīja īstas briesmas nepievie�noti vadi rēgojās no mēraparātu paneļa apak�as un zem va�dītāja sēdekļa eso�ais caurums ļāva brīvi iekļūt putekļiem un visu pārklāt ar brūnu kārtu. Un kā tad ar to atbaido�o med�māsu no Princeses Marinas slimnīcas, kas līdz ar zemi nolīdzi�nāja pazīstamu politiķi, ar starpsaucieniem pārtraukdama viņa publisko uzstā�anos un izvirzīdama māsu algu jautājumu, uz kuru glu�i vienkār�i nebija atbildes? Viņas braucamais, kā jau varam iedomāties, bija bez neviena puteklī�a un mazliet oda pēc antiseptikas. Misters D�. L. B. Matekoni, ja gribētu, varētu pastāstīt vēl citus piemērus, ta�u vēlamais bija sasniegts, un mma Ramotsve piekrizdama māja ar galvu.

Viņus abus kopā saveda mma Ramotsves mazais, baltais autobusiņ�. Jau pirms tam, kad tas tika aizvests uz remontu, viņa bija dzirdējusi atsauksmes par D�. L. B. Matekoni kā par diezgan klusu cilvēku, kur� viens pats dzīvo namā netālu no vecā Botsvānas Aizsardzības spēku kluba. Sieviete brīnījās, kā�pēc viņ� dzīvo viens, jo Botsvānā tas ir neparasti, ta�u drīz par to aizmirsa, līdz kādu dienu, kad meistars bija veicis busiņam tehnisko apkopi un brīdinājis par riepu stāvokli, viņ� pats to uzrunāja. Pēc tam mma Ramotsve laiku pa laikam iegriezās pie viņa darbnīcā, lai apmainītos ar dienas jaunumiem un iebaudītu pa tasei tējas, kuru D�. L. B. Matekoni vārīja uz kantorī�a stūri iemūrētas plīts.

Tad pienāca nelaimīgā diena, kad mazais, baltais autobusiņ� noslāpa un atteicās braukt tālāk un misters D�. L. B. Matekoni pavadīja veselu pēcpusdienu Zebru ielas pagalmā, izjaukdams busiņa motoru vai simt sastāvdaļās, lai piekļūtu tā sirdij. Viss tika atkal salikts kopā, un, kad pienāca vakars, meistars ienāca mājā un kopā ar mma Ramotsvi apsēdās verandā. Tas lūdza viņas roku, un viņa, nemaz nedomādama, piekrita, jo saprata, ka misters D�. L. B. Matekoni ir tikpat labs vīrietis kā viņas tēvs, un zināja, ka abi kopā būs laimīgi.

Mma Ramotsve nebija gatava tam, ka D�. L. B. Matekoni saslims; vismaz viņa nevarēja iedomāties, ka �ī slimība varētu būt tāda. Varbūt vieglāk būtu, ja līgavainis saslimtu ar kādu fizisku kaiti, ta�u same�ģījies bija viņa prāts, un izskatījās, ka cilvēks, kuru mma Ramotsve pazina, ir atstājis savu ķermeni un pats aizgājis pastaigāties. Pateicoties bāreņu patversmes pārvaldniecei mma Silvijai Potokvanei un doktora Mofata zā�lēm, kuras �ī valdonīgā sieviete spieda dzert D�. L. B. Ma�tekoni, atgriezās viņa visiem pazīstamā personība. Nomāk�tība, mazvērtības komplekss un apātija izgaisa, un misters D�. L. B. Matekoni no jauna sāka smaidīt un izrādīt interesi par darbu, kuru slimodams bija atstājis novārtā.

Protams, slimības laikā viņ� nevarēja vadīt darbnīcu, un to viņa vietā darīja mma Ramotsves asistente mma Makutsi. Sieviete darbnīcā izdarīja brīnumus. Mma Makutsi ne vien pār�audzināja slinkos mācekļus, kuri misteram D�. L. B. Matekoni bija darīju�i tik daudz rai�u ar savu nevērīgo attieksmi pret automobiļiem (viens pat tika pieķerts apstrādājam motoru ar āmuru), bet arī piesaistīja uzņēmumam daudz jaunu klientu. Mūsdienās sievietēm pieder arvien vairāk automobiļu, un vi�ņas priecājas, ka var vest tās uz remontdarbnīcu, kuras va�dītāja ir dāma. Pārņemdama darbnīcas vadību, mma Makutsi par motoriem pārāk daudz nezināja, ta�u visu ātri iemācījās un ieguva sapratni par tehnisko apkopi un parastākajiem iz�platītāko automobiļu marku remonta veidiem, ja vien darbnīcā neiebrauca kāds ar pārāk mūsdienīgu spēkratu, kas atkarīgs no āķīgām ietaisēm, kuras savos izstrādājumos, lai mulsinātu visas pasaules mehāniķus, mēdz noslēpt vācu autora�otāji.

Kā mēs viņai atlīdzināsim? mma Ramotsve jautāja. Viņa tik daudz ir darījusi darbnīcas labā, un tagad, kad tu esi atgriezies, meitenei atkal jākļūst par direktora vietnieci un privātdetektīva asistenti. Tas viņai būs grūti.

D�. L B. Matekoni sarauca pieri.

-��� Es negribu viņu apbēdināt, meistars teica. Tev tais�nība viņa ir strādājusi �akli. Tas redzams manās kantorgrāmatās. Viss ir kārtībā. Visi rēķini samaksāti, un visas pa�vadzīmes glīti sanumurētas. Pat darbnīcas grīda ir tīrāka un izlaistīts mazāk eļļas.

-���� Tomēr viņas dzīve nav pārāk iepriecino�a, mma Ra�motsve domīgi sacīja. Viņa dzīvo Oldnaledi vienā istabiņā kopā ar slimu brāli. Es neko daudz viņai samaksāt nevaru. Un meitenei nav vīra, kas par viņu parūpētos. Viņa pelnījusi kaut ko vairāk.

D�. L. B. Matekoni bija vienisprātis ar mma Ramotsvi. Viņ� varēja mma Makutsi ļaut turpināt darbu kā Tolokvengas ceļa "Ātrā auto" direktora vietniecei, ta�u nezināja, kā vēl palī�dzēt. Vīra jautājums uz viņu, protams, neattiecas. Galu galā viņ� ir vīrietis, un vientuļu meiteņu sare�ģījumi viņu neskar. Tās ir sievie�u darī�anas, viņ� sprieda, izvest draudzenes sa�biedrībā. Protams, mma Ramotsve varēs savai padotajai dot labu padomu, kādu taktiku �ajā gadījumā izvēlēties. Viņa ir slavena sieviete, kurai daudz draugu un apbrīnotāju. Vai tad abas neizdomās, kā mma Makutsi varētu tikt pie vīra? Skaidrs, ka mma Ramotsve viņai izstāstīs, kā tas darāms.

Ta�u mma Ramotsve nepavisam nebija par to pārlieci�nāta.

-��� Apdomā, ko saki, viņa brīdināja misteru D�. L. B. Mate�koni. Cilvēkiem nepatīk, ka tu domā viņi nekā nezina. Sevi�ķi tas attiecas uz tādiem kā mma Makutsi, kura eksāmenā saņēma deviņdesmit septiņas balles, ja pareizi atceros. Nevar ta�u kādam iet un stāstīt, ka tas nezina vienkār�as lietas, piemēram, kā atrast vīru.

-��� Deviņdesmit septiņas balles neko nenozīmē, D�. L. B. Ma�tekoni iebilda. Tu vari dabūt ma�īnrakstī�anā simt punktu un, vienalga, nezināt, kā runāt ar vīrie�iem. Apprecēties un klabināt ar rakstāmma�īnu ir da�ādas lietas. Pilnīgi at�ķirīgas.

Precību pieminē�ana lika mma Ramotsvei padomāt par viņu pa�u kāzām, un viņa gandrīz par to apjautājās miste�ram D�. L. B. Matekoni, ta�u pārdomāja. Doktors Mofats bija brīdinājis, ka ir svarīgi, lai vājinieks netiktu pārāk satraukts, pat ja viņa depresijas grūtākais bridis ir garām. Jautāt par kāzu dienas datumu neap�aubāmi būtu uztrauco�i, tāpēc viņa neko neteica un pat piekrita lai novērstu stresu tuvākajā nākotnē aprunāties ar mma Makutsi un noskaidrot, vai vira jautājumā tai noderētu da�as pamācības.

Pa D�. L. B. Matekoni slimības laiku abas sievietes "Dāmu detektlvaģentūru Nr. 1" bija pārvietoju�as uz Tolokvengas ceļa "Ātrā auto" kantora blakustelpām. Izrādījās, ka tas ir veik�smīgs lēmums: notikumus darbnīcā varēja viegli novērot no ēkas sētas puses, un tur bija arī atsevi�ķa ieeja aģentūras klientiem. Viens bizness nāca par labu otram. Cilvēki, kuri atveda labot auto, da�reiz apķērās, ka viņiem ir kāda lieta, kuru vajadzētu �ķetināt, piemēram, no ceļa noklīdis virs vai pazudis radinieks, bet citi, kuri ieradās ar darī�anām aģentūrā, atdeva savas automa�īnas, lai tām veiktu tehnisko apkopi vai pārbaudītu bremzes.

Mma Ramotsve un mma Makutsi bija novietoju�as raks�tāmgaldus tādā veidā, ka vajadzības gadījumā varēja sarunā�ties, visu laiku viena uz otru neskatoties. Ja mma Ramotsve pagriezās krēslā, viņa varēja uzrunāt mma Makutsi istabas pretējā pusē, neizme�ģījot kaklu vai nerunājot sienā, tāpat kā asistente līdzīgā veidā varēja uzdot jautājumus priek�niecei.

Patlaban, kad bija atbildēts uz �etrām vēstulēm, mma Ra�motsve vedināja asistenti uz domām, ka būtu laiks iedzert tasi sarkankrūmu[1] tējas. Tējas pauzei vēl mazliet par agru, ta�u diena bija karsta, un detektīve uzskatīja, ka labākais veids, kā tikt galā ar tveici, ir tase tējas, kurā "Omas" sausiņi izmērcēti tādā mērā, ka nevar izlauzt zobus.

-��� Mma Makutsi, mma Ramotsve iesāka, kad asistente uz viņas rakstāmgalda bija novietojusi tasi svaigi uzlietas tējas, vai jūs esat laimīga?

Mma Makutsi, kura bija pusceļā uz savu vietu, apstājās kā zemē iemieta.

-��� Kāpēc jūs tā prasāt, kundze? viņa jautāja. Kāpēc jūs vaicājat, vai esmu laimīga?

�is jautājums gandrīz lika apstāties mma Makutsi sirdij, jo viņa dzīvoja, baiļodamās, ka var zaudēt darbu, un tas, ko viņa nule dzirdēja, nevarēja būt nekas cits kā mudinājums pameklēt citu darbavietu. Ta�u cita darba nebija vai vismaz nebija tāda darba, kas kaut daļēji līdzinātos �im. �eit viņa ir detektīves asistente un bija bet varbūt ir vēl �obrīd re�montdarbnīcas direktora pienākumu izpildītāja. Ja vajadzētu aiziet, viņa labākajā gadījumā kļūtu par jaunāko ierēdni vai pat par kāda priek�nieka izsūtāmo jaunāko sekretāri. Un alga nekur nebūtu tik laba kā �eit ar prēmijām, kas pienācās par darbu remontdarbnīcā.

-���� Kāpēc jūs neapsē�aties, mma? mma Ramotsve turpi�nāja. Tad mēs kopā varētu padzert tēju un jūs man pastās�tītu, vai esat laimīga.

Mma Makutsi devās atpakaļ pie sava rakstāmgalda. Viņa paņēma tējas krūzi, bet roka trīcēja, un viņa to nolika atpakaļ. Kāpēc dzīve ir tik netaisna? Kāpēc visus labos darbus dabū skaistās meitenes, kuras Botsvānas Sekretāru koled�ā eksā�menā saņēma knapi piecdesmit punktu, bet viņai ar daudz labākiem rezultātiem tik grūti nācās atrast nodarbo�anos? Acīmredzamas atbildes uz �o jautājumu nebija. Netaisnība, �ķiet, ir dzīves sastāvdaļa, īpa�i, ja tu esi mma Makutsi no Bobonongas Ziemeļbotsvānā, kuras tēvam vienmēr biju�i tik kārni lopi. Netaisnība valda visur�

-��� Es esmu ļoti laimīga, mma Makutsi bēdīgi teica. Esmu laimīga par �o darbu. Es negribu iet nekur citur�

Mma Ramotsve iesmējās.

-���� Ak darbs? Protams, jums tas patīk. Mēs to zinām. Un priecājamies pārjums. Mēs abi ar misteru D�. L. B. Matekoni. Jūs esat mūsu labā roka. To zina visi.

Mma Makutsi bija vajadzīgs zināms brīdis, lai �īs uzslavas aptvertu, un tad viņas augumu apņēma atvieglojuma vilnis. Ar dro�u roku viņa paņēma tējas tasi un iedzēra lielu malku karstā, sarkanā �ķidruma.

-���� Īstenībā es gribēju zināt, mma Ramotsve turpināja,

-��� vai jūs esat laimīga savā� savā personiskajā dzīvē. Vai dzīve jums sniedz visu, ko vēlaties?

Mma Makutsi mirkli apdomājās.

-���� Es nezinu, ko no dzīves vēlos, viņa sacīja pēc brī�a.

-��� Kādreiz es domāju, ka gribu būt bagāta, ta�u tagad, kad zi�nu, kādi ir bagātnieki, vairs neesmu par to tik pārliecināta.

-���� Bagātnieki ir tādi pa�i cilvēki, mma Ramotsve teica.

-���� Es neesmu satikusi nevienu bagātu cilvēku, kur� nebūtu tāds pats kā mēs, pārējie. Laimei un nelaimei ar bagātību nav nekāda sakara.

Mma Makutsi pamāja ar galvu.

-���� Tāpēc tagad es domāju, ka laime nāk no citurienes. Tā nāk no kaut kurienes pa�ā cilvēkā.

-��� No kaut kurienes pa�ā cilvēkā?

Asistente sakārtoja savas lielās brilles. Kā kaislīgai lasītājai viņai patika �ādas nopietnas sarunas, kurās varēja nākt klajā ar druskām, kas bija salasītas vecos National Geographic vai Mail and Guardian numuros.

-��� Laime mīt galvā, viņa iekarsusi teica. Ja galva ir pilna ar laimi, cilvēks noteikti ir laimīgs. Tas ir pilnīgi skaidrs.

-���� Un sirds? mma Ramotsve uzdro�inājās iebilst. Vai sirds neskaitās?

Iestājās klusums. Mma Makutsi ar pirkstu zīmēja rakstu uz galda putekļainā stūra.

-���� Sirdī laime piedzimst, viņa klusi sacīja. Mma Ramotsve dziļi ievilka elpu.

-��� Vai jums negribētos viru, mma Makutsi? viņa saudzīgi noprasīja. Vai jūs nejustos laimīgāka, ja par jums rūpētos virs?

Viņa ieturēja pauzi un piebilda:

-��� Es tikai tā iedomājos, tas ir viss.

Mma Makutsi skatījās priek�niecē. Tad viņa noņēma brilles un nospodrināja to stikliņus ar sava kabatlakatiņa stūrīti. �is bija viņas iemīļotais nēzdogs ar me�ģīnēm gar malām -, ta�u no bie�as lieto�anas tas bija jau apdilis un ilgi vairs nevarēja kalpot. Ta�u mma Makutsi mutautiņ� joprojām pa�tika, un viņa gatavojās iegādāties tie�i tādu pa�u, kad saņems naudu.

-���� Man gribētos vīru, viņa teica. Ta�u ir tik daudz skaistu meiteņu. Pie vīriem tiek viņas. Man neviens nav pa�licis pāri.

-��� Bet jūs ta�u esat ļoti izskatīga dāma, mma Ramotsve pārliecino�i sacīja. Ne�aubos, ka daudzi vīrie�i ar mani būtu vienisprātis.

Asistente papurināja galvu.

-��� Es tā nedomāju, kundze. Ta�u man ļoti patīkami no jums to dzirdēt.

-�� Varbūt jums vajadzētu mēģināt pa�ai sameklēt vīrieti? mma Ramotsve ieminējās. Iespējams, jums vairāk jāpacen��as, ja jau neviens negadās ceļā? Mēģiniet kādu atrast!

-���� Kur? mma Makutsi gribēja zināt. Kur ir tie vīrie�i, par kuriem jūs runājat?

Mma Ramotsve pamāja ar roku uz durvīm un uz Āfriku ārpusē.

-��� Tur ārā, viņa teica. Vīrie�i ir tur ārā. Jums tie jāsa�tiek.

-��� Kur tie�i? mma Makutsi jautāja.

-���� Pilsētas viducī, mma Ramotsve atbildēja. Jūs viņus tur redzēsiet ap pusdienlaiku. Vīrie�us. Veselu lērumu.

-��� Kuri visi ir precēju�ies, mma Makutsi iebilda.

-��� Vai bāros, mma Ramotsve turpināja, juzdama, ka sa�runa sāk ievirzīties nepareizā gultnē.

-���� Jūs ta�u zināt, kādi vīrie�i sē� bāros, mma Makutsi teica. Bāri ir pilni ar vīrie�iem, kuri meklē sliktas meite�nes.

Mma Ramotsvei bija jāpiekrīt. Bāri bija pilni ar tādiem slaistiem kā Nouts Mokoti un viņa draugi, kurus viņa nekādā ziņā nenovēlētu mma Makutsi. Tad jau labāk palikt vienai nekā ielaisties ar tādu, kas sagādā vienīgi nelaimi.

-��� jauki, ka jūs par mani domājat, detektīves palīdze pēc brī�a sacīja. Ta�u jums un misteram D�. L. B. Matekoni par mani nav jāuztraucas. Man tāpat ir labi diezgan, un, ja man kāds ir lemts, es viņu noteikti satik�u. Tad viss mainīsies.

Mma Ramotsve priecājās par iespēju tuvināt sarunas bei�gas.

-��� Esmu pārliecināta, ka jums taisnība, viņa teica.

-��� Varbūt, mma Makutsi sacīja.

Detektīve pievērsās dokumentu �ūksnim, kas stāvēja uz viņas rakstāmgalda. Viņa jutās sarūgtināta par pesimistisko gaisotni, kura nolaidās pār asistenti ikreiz, kad runa nonāca līdz viņas personiskajai dzīvei. Tam nebija īsta iemesla. Līdz �im varbūt viņai bija klājies grūti: protams, nedrīkst novērtēt par zemu to, ka mma Makutsi bija uzaugusi Bobonongā �ajā izkaltu�ajā un tālajā miestā, ta�u no �ādām vietām nāca ļoti daudzi cilvēki, kuri, neraugoties uz savu izcelsmi, dzīvē kaut ko sasniedza. Ja jūs iesiet pa dzīvi, domājot: "Es esmu mei�tene no laukiem, kas izlīdusi no krūmiem," kāda tad jēga vispār censties? Mēs visi no kaut kurienes esam ieradu�ies, un lielākā daļa no diezgan necilām vietām. Pat ja esi dzimis Gaborounā, tu piederi pie kāda īpa�a Gaborounas nama, un galu galā tas nozīmē, ka esi piederīgs kādam mazam zemes pleķītim, kas tomēr ir daļiņa no mūsu zemes.

Mma Makutsi vajadzētu būt par sevi labākās domās, sprieda mma Ramotsve. Vajadzētu atcerēties, kas viņa ir: Āf�rikas labākās valsts Botsvānas pilsone un viena no Bot�svānas Sekretāru koled�as izcilākajām absolventēm. Ar �īm abām lietām cilvēks var pamatoti lepoties. viņ� var lepoties ar to, ka ir botsvānietis, jo �ī valsts nekad nav darījusi neko

tādu, par ko būtu jākaunas. Botsvānas politika bija nelokāmi godprātīga pat tad, kad nācās cīnīties ar kaimiņiem un plo�sījās pilsoņu kar�. �ī valsts vienmēr bijusi godīga tajā nav bijis iznīcino�ās korupcijas, kas apkaunojusi Āfrikas pārējās valstis un izsūkusi asinis visa kontinenta pārticībai. Ierēdņi nekad nekrita tik zemu, jo sers Seretse Hama[2], di�ais cilvēks, kuram mma Ramotsves tēvs reiz Mo�udi spieda roku, prata ieskaidrot ikvienam pilsonim, ka kukuļo�ana un glūnē�ana uz valsts naudu �eit nenotiks. Un visi to sadzirdēja un pa�kļāvās viņa rīkojumiem, jo redzēja �ajā cilvēkā valdniecisku di�enumu, kas piemita visiem viņa priek�te�iem Hamām. �ā�das īpa�ības nevar iegūt vienā naktī tās izveidojas daudzās paaudzēs. Tāpēc, kad karaliene Elizabete II satikās ar Hamu, tā tūlīt saprata, kāds vīrs stāv viņas priek�ā. Karaliene to saprata tāpēc, ka redzēja Hama ir tāds pats kā viņa: cilvēks, kur� mācīts kalpot. Mma Ramotsve to visu zināja, ta�u �aubījās, vai nedaudz jaunāki cilvēki tādi kā mma Makutsi atceras, kāds cildens cilvēks bija pirmais Botsvānas prezidents, kuru apbrīnoja pati karaliene. Vai tas viņai kaut ko nozīmē? Vai viņa spēj to saprast?

Mma Ramotsve bija rojāliste. Viņa apbrīnoja monarhus, ja vien tie bija cienījami un labi uzvedās. Viņa apbrīnoja Lesoto karali, kas bija tie�ais pēctecis Mo�o�o I, kur� izglāba savu valsti no būriem un bija labs un gudrs cilvēks (un pieticīgs arī, jo sauca sevi par blusu karalienes Viktorijas segā). Mma Ramotsve apbrīnoja Svazilendas karali Sobhuzu II, kuram vienlaikus bija simt �etrdesmit viena sieva. Viņa apbrīnoja karali par spīti sievām, jo daudzsievība galu galā ir ļoti tradi�cionāls dzīvesveids; mma Ramotsve cienīja Sobhuzu II par to, ka viņ� mīlēja savu tautu un konsekventi atteicās piespriest nāves sodus, vienmēr ar vienu izņēmumu savas ilgās val�dī�anas laikā, kad runa bija par slepkavību ar burvestības palīdzību, pēdējā mirklī noziedzniekus ap�ēlodams. (Kādam gan jābūt cilvēkam, viņa brīnījās, lai citam, kur� lūdz saudzēt dzīvību, aukstasinīgi pateiktu: "Nē, tev jāmirst.") Protams, bija vēl citi karaļi un karalienes ne tikai afrikāņi. Piemēram, mirusī Tongas karaliene ļoti ievērojama dāma tāpēc, ka bija ārkārtīgi resna. Mma Ramotsve bija redzējusi enciklopēdijā viņas fotogrāfiju, kas aizņēma divas lappuses, tik dū�īga bija karaliene. Vai arī Nīderlandes karaliene, kuras attēlu detektīve bija redzējusi �urnālā; tekstā zem fotogrāfijas sieviete noslēpumaini tika dēvēta par oran�o karalieni. Patie�ām, viņa valkāja tum�i oran�u tērpu un divkrāsainas kurpes oran�as ar brūnu. Mma Ramotsve labprāt gribētu satikt �o karalieni, kura izskatījās tik mundra un tik silti smaidīja (un kas bija Oran�ais nams, kurā, kā vēstīja �urnāls, karaliene dzīvoja?). Varbūt viņa savās divkrāsainajās kurpēs kādreiz atbrauks uz Botsvānu? Ta�u uz to pārāk nevarēja cerēt; neviens uz Botsvānu nebrauca, jo cilvēki par to vienkār�i nezināja. Viņi par �o valsti nebija dzirdēju�i. Vienkār�i nebija dzirdēju�i.

Mma Makutsi varētu ņemt piemēru no oran�ās karalienes, jo tai bija tik priecīgs smaids un tik starojo�a āriene. Asistentei jāatceras: pat ja viņa dzimusi Bobonongā, tas jāaizmirst un jāliek aiz auss, ka tagad viņa ir sieviete, kas dzīvo galvaspil�sētā pa�ā Gaborounā. Mma Makutsi arī jāatceras pat ja viņas āda �ķiet pārāk tumsnēja, atrastos ne mazums vīrie�u, kuriem �āda sieviete liktos daudz pievilcīgāka nekā tās bālās būtnes, kuru ādu balino�ais krēms padarījis raibu kā ar pūtēm noklātu. Un, kas attiecas uz lielajām brillēm, kuras mma Makutsi nēsāja, da�am labam tās varbūt liktos mazliet atbaido�as, ta�u citi vīrie�i acenes vienkār�i neievērotu, tāpat kā viņi neievēro, ko sievietes vispār valkā, lai kā arī viņas nopūlētos ar savu apģērbu.

Vīrie�u nelaime, protams, ir tā, ka viņi lielākoties staigā apkārt ar puspievērtām acīm. Da�reiz mma Ramotsve brīnī�jās, vai vīrie�i vispār grib kaut ko redzēt vai ari tie izlēmu�i saskatīt tikai to, kas viņus interesē. Tāpēc sievietes tik labi iz�pilda uzdevumus, kuri prasa uzmanības pievēr�anu cilvēku jū�tām. Privātdetektīva nodarbo�anās, piemēram, ir darbs, kuru sievietes var darīt labāk (paskatieties tikai, kādas sekmes gūst "Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1"!). Tas tāpēc, ka viņas vēro un cen�as izprast, kas notiek cilvēku prātos. Protams, to spēj arī da�i vīrie�i �eit, neap�aubāmi, jāpiemin Kloviss Andersons, kur� sarakstījis "Privātdetektīva rokasgrāmatu", kas tika bie�i pārlapota un ieņēma goda vietu plauktā aiz mma Ramotsves rakstāmgalda. Kloviss Andersons dro�i vien ir ļoti simpātisks vīrietis, domāja mma Ramotsve; pamācīdams rūpīgi pētīt cil�vēku apģērbu, viņ� daudzējādā ziņā līdzinās sievietēm. (Daudz var spriest no tā, kā cilvēki ģērbjas, viņ� raksta. Mūsu drēbes par mums spēj daudz atklāt. Tās runā. Ja cilvēks nevalkā kaklasaiti, tas nenozīmē, ka viņam tās nav: mājās drēbju skapī tam dro�i vien karājas zināms skaits kaklasai�u; viņ� nevalkā kaklasaiti, jo ir tā izlēmis. Tas nozīmē, ka �is vīrietis vēlas izskatīties neuzkrī�to�s.) Mma Ramotsvei �ķita, ka tā ir mulsino�a rindkopa, un viņa prātoja, ko teiktais varētu nozīmēt. Detektīve nevarēja saprast, ko varētu secināt no fakta, ka cilvēks vēlas izskatī�ties neuzkrīto�s, ta�u viņa bija pārliecināta, ka �is, tāpat kā visi citi Andersona novērojumi, ir kaut kādā ziņā nozīmīgs atklājums.

Viņa pacēla galvu no rakstāmgalda un uzmeta skatienu mma Makutsi, kas pārrakstīja vēstules, kuras mma Ramotsve pirms brī�a ar zīmuli bija uz�ņāpusi. Mums jācen�as viņai palīdzēt, nodomāja detektīve. Mums meitene jāpārliecina, ka viņa ir vairāk vērta, nekā pati domā. Mma Makutsi ir laba darbiniece ar lielām dotībām, un ir nepareizi, ka viņa staigā pa dzīvi, būdama par sevi ne visai augstās domās tāpēc, ka nevar atrast vīru. Tas ir tik nogurdino�i. Mma Makutsi ir pelnījusi būt laimīga. Viņa pelna sagaidīt kaut ko labāku par bēdīgo eksistenci kopā ar slimo brāli Oldnaledi ielas istabiņā, kur nekad neiespīd gaisma. Ikviens pelna kaut ko vairāk pat �ajā nelaimīgajā pasaulē, kura tik dāsni apbalvojusi mma Ramotsvi, bet mma Makutsi noskaudusi pa�novērtējumu. Mēs to visu mainīsim, nolēma mma Ramotsve, jo pasauli var pārveidot, ja cilvēks ļoti tic un pietiekami skaidri redz, kas jāizmaina.

�Dzīve Tolokvengas ceļa "Ātrajā auto" (un, jāteic, arī "Dāmu detektīvaģentūrā Nr. 1") ievirzījās vecajās sliedēs. Misters D�. L. B. Matekoni kā parasti ieradās darbā jau neilgi pirms pulksten septiņiem, un, kad astoņos atnāca mācekli, viņ� jau aug�pēdus gulēja zem kādas automa�īnas, spīdinādams luk�turīti un pētīdams tās rito�o daļu. Līgums ar mācekļiem pa�ģērēja, ka tiem jāstrādā katru dienu astoņas stundas un reizi trīs mēne�os jāsaņem mācību atvaļinājums, ta�u darba devējs bija atmetis ar roku cerībām, ka no jaunekļu puses �īs saistības jelkad tiks pildītas. Viņi, protams, ieradās darbā astoņos un gāja mājās piecos pēc pusdienas, tātad darbavietā pavadīja deviņas stundas, ta�u no darba laika jāatskaita stunda pus�dienām un divas tējas pauzes pa �etrdesmit piecām mi�nūtēm katra. �īs tējas pauzes bija īsta nelaime, ta�u ikviens D�. L. B. Matekoni mēģinājums tās saīsināt sastapās ar īgnu pretestību. Visbeidzot viņ� padevās; D�. L. B. Matekoni ir lab�sirdīgs cilvēks, kuram nepatīk ka�ķi.

-���� �eit jums ir viegli, viņ� ne reizi vien pui�us brīdināja, ta�u nedomājiet, ka visi priek�nieki būs tik labi. Kad beigsies jūsu apmācības laiks ja vispār kādreiz beigsies -, jums būs jāsameklē cits darbs, īsts darbs, un tad tikai jūs redzēsiet.

-��� Ko redzēsim, bos? sazvērnieciski uzsmaidīdams drau�gam, jautāja vecākais māceklis.

-Jūs apjēgsiet, ko �ajā pasaulē nozīmē strādāt, D�. L. B. Ma�tekoni atbildēja, un sapratīsiet, ko nozīmē smags darbs.

Vecākais māceklis tēlotās izbailēs bolīja acis.

-���� Bet jūs ta�u mūs paturēsiet �eit, vai ne, bos? Jūs ta�u bez mums nevarat iztikt!

Kad direktores pienākumus sāka pildīt mma Makutsi, ne�raugoties uz to, ka palika garās tējas pauzes, remontdarbnīcā iestājās lielas pārmaiņas. Viņa nekavējoties lika abiem mācek�ļiem saprast, ka nekāda slaistl�anās nebūs, un tie savus stiķus ātri atmeta. Mma Ramotsve nespēja saprast, ar kādiem līdzek�ļiem mma Makutsi panāk tik iespaidīgus uzlabojumus; varbūt tāpēc, ka sievietes priek�ā jaunie cilvēki gribēja parādīt, uz ko ir spējīgi? Ta�u galu galā detektīve nosprieda, ka iemesls meklējams dziļāk. Protams, abi zēni gribēja priek�niecei sevi parādīt no labākās puses, ta�u izskatījās arī, ka viņa tiem iepotējusi lepnumu par paveikto darbu. Tagad, kad darbnīcā bija atgriezies D�. L. B. Matekoni, gan mma Ramotsve, gan mma Makutsi ba�īgi vēroja, vai pārmaiņas mācekļu uzvedībā būs noturīgas.

-��� Zēni ir kļuvu�i daudz labāki, D�. L. B. Matekoni neilgi pēc atgrie�anās atzīmēja. Tie joprojām ir mazliet slinki, jo tas laikam ir viņu dabā, un abi nemitīgi tērgā par meitenēm; dro�i vien visu laiku domāt par meitenēm ir viņu dabā. Ta�u, man �ķiet, viņi strādā daudz kārtīgāk, un viņu darbs ir kļuvis daudz� daudz�

-��� Tīrāks? mma Ramotsve centās pateikt priek�ā.

-��� Jā, misters D�. L. B. Matekoni piekrita. Tie�i tā. Tu jau zini, cik viņi bija nevī�īgi, ta�u tagad viss ir mainījies. Un viņi vairs tik rupji neizturas pret motoriem. Izskatās, ka manas prombūtnes laikā pui�i kaut ko ir apguvu�i.

Bija arī citas pārmaiņas, par kurām D�. L. B. Matekoni vēl nenojauta. Patiesību sakot, tā bija mma Ramotsve, kas ievēroja kaut kas ir noticis, ta�u, pirms stāstīt misteram D�. L. B. Matekoni, viņa gaidīja apstiprinājumu no savas vietnieces. Mma Makutsi bija izbrīnīta: esot bijusi pārlieku aizņemta, lai pamanītu, viņa aizstāvēdamās teica, citādi kaut ko tādu noteikti nebūtu palaidusi garām. Patlaban, aprunāju�sies ar �ārliju, vecāko mācekli, viņa mma Ramotsves aizdomas varēja apstiprināt.

Jums taisnība, viņa teica. Jaunākais ir kaut ko sa�klausījies par Dievu. Un viņ� ta�u no abiem bija visvairāk aiz�rāvies ar meitenēm atcerieties, kā viņ� vienmēr ķerstīja skuķus, bet tagad puisis ir pievienojies vienai no tām ka�rojo�ajām sektām. Tas Kungs viņam esot licis to darīt, man stāstīja �ārlijs. Arī viņ� ir pārsteigts. Puisis bēdājas par to, ka draugs vairs negrib runāt par meitenēm. �ārlijam tas nav pa prātam.

Jaunās vēstis tika paziņotas misteram D�. L. B. Matekoni, kur� tās uzklausīja nopūzdamies. �ie mācekli viņam bija mīkla, un priek�nieks ar nepacietību gaidīja dienu, kad varēs abus laist pla�ajā pasaulē, ja vien �is brīdis kādreiz pienāks. Dzīve sāka kļūt pārāk sare�ģīta, un D�. L. B. Matekoni nebija pār�liecināts, vai �āds dzīvesveids viņam patīk. Agrāk viss bija vienkār�i: darbnīcā viņ� bija viens un rūpēties vajadzēja tikai par sevi. Tagad �eit atradās mma Makutsi, divi mācekļi un mma Ramotsve, nemaz neskaitot divus bāreņus mājās, kuriem misters D�. L. B. Matekoni bija kļuvis par aud�utēvu. No viņa puses tā bija ļoti pārsteidzīga rīcība, ta�u patiesībā viņ� to neno�ēloja. Bērni mma Ramotsves namā Zebru ielā bija tik laimīgi, ka vajadzētu būt pārmēru nenovīdīgam, lai viņiem tādu laimi noskaustu. Bet, neraugoties uz to, no cilvēka, kas atbild tikai par sevi, pārtapt par vīru, kas atbildīgs par se�iem, būtu grūti ikvienam vienalga, cik tam plati pleci.

Kamēr misters D�. L. B. Matekoni domāja, ka ir atbildīgs par citiem, tie savukārt nosprieda, ka ir atbildīgi par viņu. Piemēram, mma Makutsi savu lomu darbnīcā uztvēra neie�domājami nopietni. Viņa izmainīja grāmatvedības sistēmu un uzlaboja naudas plūsmu; viņa veica pamatlīdzekļu inven�tūru un uzskaitīja rezerves daļas, kas glabājās noliktavā, kā ari sa�ķiroja degvielas �ekus, kuri mētājās apkārt �ausmīgā nekārtībā. Mma Makutsi saprata, ka ir krietni pastrādājusi, ta�u prāts joprojām bija nemierīgs. "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" peļņa nebija liela aģentūra knapi savilka galus kopā. Darbnīcai klājās labāk, ta�u liela sūce �ajā uzņēmumā bija mācekļu algas. Ja viņi gribēja attīstīties, īpa�i tagad, kad pieauga banku procentu likmes, vajadzēja papla�ināt biznesu vai atrast iespēju, kuru mma Makutsi uzskatīja par aizraujo�u: ieviest uzņēmējdarbībā da�ādību. Atbildība par remontdarb�nīcu bija izaicinājums; tikpat labi varētu uzņemties vēl kaut ko citu. Kādu bridi, prātodama, kā papla�ināt biznesu, viņa jutās glu�i kā apskurbusi. Rūpnīcas, fermas, veikali tas viss bija iespējams, ja vien mēģinātu. Ta�u ar ko lai sāk? "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" un Tolokvengas ceļa "Ātrā auto" ap�vieno�anās bija dabisks iznākums tam, ka saderinājās abu uzņēmumu īpa�nieki; izdomāt kaut ko pavisam jaunu varētu būt grūtāk.

Ideja apciemoja mma Makutsi, kad viņa kādu rītu vārīja sev sarkankrūmu tēju. Mma Ramotsve bija izgājusi iepirkties, bet misters D�. L. B. Matekoni devies apskatīt automobili, kuru kāda sena klienta interesēs bija apsolījies pārdot. Ne jau �is auto tik ļoti interesēja mehāniķi viņ� uzņēmās atbildību par klientu braucamajiem, kamēr vien tie viņiem kalpoja, tā�pat kā vecmodīgs ārsts rūpējas par savu pacientu veselību no viņu dzim�anas līdz kapa malai. Mma Makutsi paņēma tasi ar svaigi uzlieto tēju līdzi uz darbnīcu, kur abi mācekļi sēdēja uz apgāztām eļļas mucām un vēroja kārnu, noklīdu�u suni pie garā�as ieejas.

-���� Izskatās, ka esat ļoti aizņemti, mma Makutsi sacīja.

Vecākais māceklis aizvainots pacēla uz viņu skatienu.

-��� Mums ir tējas pauze, kundze. Tāpat kā jums. Mēs neva�ram nepārtraukti strādāt.

Mma Makutsi pamāja ar galvu. Viņas nolūks nebija kārtējo reizi pui�iem sadot piparus, kas bija izrādīju�ies tik iedarbīgi mistera D�. L. B. Matekoni prombūtnes laikā; mma Makutsi gribēja dzirdēt, ko jaunekļi teiks par viņas ieceri.

-��� Man ienāca prātā ideja par jaunu biznesu, viņa teica, iemalkodama tēju. Es gribu zināt, ko par to domājat jūs.

-Jūs esat ideju pārpilna dāma, sacīja jaunākais māceklis. Jums dro�i vien tāpēc sāp galva, mma.

Mma Makutsi pasmaidīja.

-��� Galva sāp no sare�ģītām idejām. Manas domas vienmēr ir vienkār�as.

-��� Manas domas arī ir ļoti vienkār�as, ieminējās vecākais puisis. Es domāju par meitenēm. Tādas ir manas domas. Vienkār�as. Meitenes un vēlreiz meitenes.

Mma Makutsi viņa teikto neņēma vērā un vērsās pie jau�nākā mācekļa.

-��� Daudzi cilvēki grib iemācīties braukt ar auto, vai ne?

jauneklis paraustīja plecus.

-��� Lai mācās. Krūmājā ceļu, kur mācīties braukt, ir papil�nam.

-��� Ta�u tā viņi neiemācīsies braukt pa pilsētu, mma Ma�kutsi steig�us piebilda. Pilsēta ir pavisam kas cits. Automa��īnas �audās �urpu turpu. Pāri ielām iet cilvēki.

-��� Un milzums meiteņu, iekrita starpā vecākais māceklis.

-��� Visapkārt staigā lērums meiteņu. Nepārtraukti.

Jaunākais puisis pagriezās pret draugu.

-���� Kas ar tevi notiek? Tu visu laiku domā par skuķiem.

-��� Tāpat kā tu, atcirta otrs. Katrs, kur� teic, ka nedomā par meitenēm, ir melis. Visi vīrie�i domā par mei�ām. Vīrie��iem par tām patīk domāt.

-���� Ne jau visu laiku, iebilda jaunākais. Ir vēl arī kaut kas cits, par ko domāt.

-���� Nav tiesa, neiecietīgi bilda vecākais māceklis. Ja tu nedomā par meitenēm, tā ir zīme, ka gatavojies mirt. �ī pa�tiesība ir labi zināma.

-��� Mani nekas no tā visa neinteresē, mma Makutsi sacīja.

-��� Turklāt esmu dzirdējusi, ka viens no jums ir labojies.

Viņa ieturēja pauzi un skatījās uz jaunāko darbinieku, gai�dīdama apstiprinājumu, ta�u tas vienīgi novērsa skatienu.

-��� Tātad, viņa turpināja, es gribu jums pastāstīt par savu ieceri. Man �ķiet, ka tā ir laba doma, un es gribētu dzir�dēt jūsu viedokli.

-���� Varat mums stāstīt, sacīja vecākais māceklis. Mēs uzmanīgi klausāmies.

Mma Makutsi pieklusināja balsi, it kā darbnīcas tum�ajos kaktos slēptos spiegi. Mācekļi paliecās uz priek�u, lai sadzir�dētu viņas vārdus.

-��� Esmu nolēmusi, ka mums jāatver autovadītāju apmācī�bas kursi, viņa paziņoja. Es veik�u �ādus tādus pētījumus, ta�u jau tagad esmu pārliecināta, ka �ādu kursu pilsētā ir par maz. Mēs atvērsim vēl vienus un pēc darba pasniegsim cilvē�kiem brauk�anas stundas. Par reizi mēs ņemsim �etrdesmit pūlas[3]. Divdesmit pūlas saņems instruktors, bet divdesmit misters D�. L. B. Matekoni par darbnīcu un automa�īnas iz�manto�anu. �im pasākumam būs lieli panākumi.

Mācekļi lūkojās uz mma Makutsi, un kādu brīdi valdīja klusums. Tad ierunājās vecākais.

-���� Es neko tamlīdzīgu negribu darīt, viņ� teica. Pēc darba man patīk satikties ar draugiem. Man nav laika pasniegt ļautiņiem brauk�anas stundas.

Mma Makutsi paskatījās uz viņa draugu.

-���� Un tev?

Jauneklis viņai uzsmaidīja.

-��� Jūs esat ļoti prātīga dāma, mma. Es domāju, ka tā ir laba ideja.

-��� Nu re! mma Makutsi iesaucās, vērsdamās pie vecākā pui�a. Tavam draugam ir daudz saulaināki uzskati par dzīvi. Tu esi nekam nederīgs. Paskaties, ko �ī nemitīgā domā�ana par meitenēm ir padarījusi ar tavām smadzenēm.

Jaunākais māceklis smīnēja.

-��� Vai dzirdēji? Mma Makutsi taisnība. Tev vajadzētu viņā ieklausīties.

Viņ� pagriezās pret priek�nieci.

-���� Kā mūsu brauk�anas skola sauksies?

-��� Par to es vēl neesmu domājusi, viņa teica. Gan jau izdomā�u. Nosaukums uzņēmumam ir ļoti svarīgs. Tāpēc jau "Dāmu detektīvaģentūrai Nr. 1" ir panākumi. Nosaukums pa�stāsta visu, kas par uzņēmumu jāzina.

Jaunākais māceklis paskatījās uz mma Makutsi ar cerību pilnām acīm.

-���� Es zinu labu nosaukumu, viņ� sacīja. Mēs varētu to dēvēt "Mācīsimies braukt kopā ar Jēzu".

Iestājās klusums. Vecākais māceklis raidīja skatienu drauga virzienā un pēc tam novērsās.

-����� Es par to neesmu pārliecināta, mma Makutsi teica. Es padomā�u, ta�u neesmu pārliecināta.

-����� Tas ir ļoti labs nosaukums, jauneklis iebilda. Tas piesaistīs autovadītāju piesardzīgāko daļu, un tas nozīmēs, ka mums nemēdz būt negadījumi. Tas Kungs par mums gādās.

-���� Es ceru, mma Makutsi sacīja. Parunā�u ar misteru D�. L. B. Matekoni un noskaidro�u, ko par to domā viņ�. Pal�dies par ieteikumu.

�Mma Ramotsve beidza iepirkties. Pirms uz palik�anu iera�dās divi bāreņi, iepirk�anās bija viegls uzdevums un reti kad viņai nācās papildināt pārtikas krājumus bie�āk par reizi ne�dēļā. Tagad turpretim �ķita, ka produkti beidzas ātrāk, nekā viņa tos spēj piepirkt. Vēl pirms divām dienām viņa nopirka miltus lielu tūtu -, un nu tie jau bija cauri, un Motoleli izcepto kūku bija notiesājis viņas brālis Puso. Tā, protams, bija laba zīme: jauki, ka zēnam ir nevainojama ēstgriba, un dabiski, ka viņ� lielos daudzumos gribēja ēst kūkas un sal�dumus. Kad zēni paaugas, tie metas uz gaļu, kas vīrie�u uz�turā ieņem ļoti nozīmīgu vietu. Ta�u visas �īs pārtikas preces maksā naudu, un vai tad tā nebija mistera D�. L. B. Mate�koni cēlsirdīgā palīdzība patversmes pārvaldniecei mma Potokvanei, kuras dēļ mma Ramotsve tagad sāk izjust naudas grūtības?

Ņemt audzinā�anā bērnus bija D�. L. B. Matekoni ideja, un, kaut gan mma Ramotsve nekad neno�ēloja, ka tos pieņē�musi savā mājā, viņa būtu gribējusi, lai līgavainis par saviem nodomiem vispirms pastāsta. Ne jau tāpēc, ka mma Ramot�sve ņemtu ļaunā to, ka Motoleli piesaistīta ratiņiem un ta�gad viņa ir atbildīga par bērnu invalīdu, bet gan tādēļ, ka viņa bija iedomājusies kaut kas tik nozīmīgs būtu vismaz īsas sarunas vērts. Ta�u būtība slēpās apstāklī, ka misters D�. L. B. Matekoni neprata pateikt "nē". Un par to mma Ramot�sve viņu mīlēja vēl vairāk. Arī mma Silvija Potokvane, bāreņu patversmes pārvaldniece, lieliski zināja, cik labsirdīgs cilvēks ir D�. L. B. Matekoni, un visu nokārtoja saviem bāreņiem visvēlamākajā veidā. Dro�i vien bērnu atdo�anu misteram D�. L. B. Matekoni viņa bija plānojusi mēne�iem ilgi un, pro�tams, saprata, ka tie dzīvos mma Ramotsves mājās Zebru ielā, nevis D�. L. B. Matekoni namā netālu no vecā Botsvānas Aiz�sardzības spēku kluba. Bez �aubām, pēc kāzām (vienalga, kad tās būtu) viņi visi dzīvos kopā zem viena jumta. Bērni par to jau bija apjautāju�ies, un viņa atbildēja, ka gaida, uz kuru datumu misters D�. L. B. Matekoni noliks kāzu dienu.

-��� Viņ� notikumus nesteidzina, mma Ramotsve paskaid�roja. Misters D�. L. B. Matekoni ir ļoti apdomīgs cilvēks. Viņam visu patīk darīt palēnām.

Puso izskatījās nepacietīgs, un viņa saprata, ka tam vaja�dzīgs tēvs. D�. L. B. Matekoni par tādu, neap�aubāmi, varētu kļūt, ta�u patlaban zēns, kur� nekad nebija redzējis savu tēvu, baiļojās, vai tas jelkad varētu notikt. Se�u gadu vecumā nedēļa ir ilgs laiks; mēnesis ir vesela mū�ība.

Motoleli, daudz cietusī un drosmīgā meitene, visu saprata. Viņa bija iemācījusies būt pacietīga, jo, ar grūtībām pārvieto�damās invalīdu ratiņos caur durvju ailēm, kas vienmēr �ķita par �auru, un pa gaiteņiem, kuri beidzās pie aug�upejo�iem pakāpieniem, bija pieradusi gaidīt. Ļoti reti viņa par kaut ko bija neapmierināta un arī tad tikai uz da�iem mirkļiem. Tāpēc, kad mma Ramotsve atgriezās no iepirk�anās un, apkrāvusies ar brūniem papīra saiņiem, aizkļuva līdz virtuvei, kur ierasti priecīgā sveiciena vietā viņu sagaidīja meitene ar nodurtu skatienu, viņa bija pārsteigta.

Mma Ramotsve novietoja saiņus uz galda.

-��� Tik daudz iepirkumu, viņa teica. Milzums gaļas. Kār�tīga vista.

Viņa brīdi cieta klusu. Mma Ramotsve zināja, ka Motoleli gar�o ķirbji.

-��� Un ķirbis, viņa turpināja. Liels un ļoti dzeltens.

Kādu laiku meitene neteica ne vārda. Pēc tam viņa ierunā�jās nomāktā balsī:

-��� Tas ir labi.

Mma Ramotsve uz viņu paskatījās. No rīta Motoleli bija devusies projām labā omā, tātad kaut kas bija atgadījies skolā. Detektīve atcerējās pati savu skolas laiku lidojumus un kri�tienus, kurus tika izbaudījusi. Skatoties pagātnē no �odienas skatpunkta, tās �ķita tik nenozīmīgas drāmas, ta�u toreiz tās likās svarīgas un biedējo�as. Viņa atcerējās gadījumu, kad Mo�udi skolas virsskolotājs mēģināja atrast zagli. Kāds no bēr�niem zaga, un skolotājs visus skolēnus pēc kārtas sauca savā kabinetā, kur katram vēlēja uzlikt roku uz lielas Bībeles setsvanie�u valodā; tā bija novietota uz viņa galda. Virsskolotājam uzmanīgi vērojot, visiem vajadzēja teikt: "Es zvēru, ka neesmu zaglis."

Tiem, kas nav vainīgi, nav jābaidās, skolotājs paziņoja skolēniem, kad visus tos bija sapulcinājis putekļainajā rotaļu laukumā. Ta�u tas, kur� melo, roku turēdams uz Bībeles, tiks iznīcināts. Tas nu ir pilnīgi skaidrs. Varbūt nevis tie�i tagad, bet vēlāk kad viņ� to nemaz negaidīs. Tad Tas Kungs viņu satrieks pī�ļos.

Valdīja pilnīgs klusums. Pre�esa paskatījās aug�up debe�sīs, ta�u tās bija glu�i tuk�as. Protams, tas bija tiesa: gadījās, ka zibens nosper cilvēkus, un dro�i vien tāpēc, ka tie to bija pelnīju�i par zag�anu vai vēl ko ļaunāku. Meitene bija pār�liecināta, ka ari zaglis, lai kas viņ� būtu, to zina tāpat kā viņa un ka, izrunādams liktenīgos vārdus, tas noteikti saminstināsies. Bet, kad pēdējais skolēns izsoļoja no kabineta un tam sekoja dusmīgais virsskolotājs, viņa saprata, ka ir kļūdījusies un viens no skolasbiedru pulka tagad ir nāves briesmās. Kur� gan tas varētu būt? Bez �aubām, viņai bija aizdomas: visi zināja, ka nedrīkst uzticēties Elaijam Sebekedi, jo, kaut gan patiesībā neviens nebija viņu pieķēris zogam, bija jābrīnās, kā gan �is puisis varēja atļauties pirkt skārdenes ar iebiezināto pienu, kuras viņ� slep�us tuk�oja atceļā no skolas? Elaijas tēvs, kā visiem labi zināms, bija dzērājs, kur� visu naudu iz�tērēja dieni�ķajam alum, ģimenei neatstādams ne grasi. Bērni pārtika no �ēlastības dāvanām; kurpes un drēbes, kuras viņi valkāja, vienaud�i pazina, jo bija tās izmetu�i, domādami, ka tās vairs nav nekam derīgas. Tātad Elaijas iebiezinātā piena kārbām bija tikai viens izskaidrojums.

Tonakt, gulēdama uz sava matracī�a un vērodama mē�nessgaismas laukumiņu, kas caur guļamistabas logu lēni pār�vietojās pa pretējo sienu, Pre�esa domāja par klasesbiedru. Tuvojās lietus sezona, un būs vētras. Elaijam Sebekedi par to vajadzētu uztraukties, jo būs arī negaiss ar zibeņiem un pēr�koniem. Viņa aizvēra acis un tad ar strauji puksto�u sirdi tās atkal atvēra. Viņa pati bija melojusi! Vēl tikai pirms nedēļas viņa sevi iepriecināja ar virtuli, kuru atrada virtuvē. Pre�esa nespēja turēties pretim kārdinājumam un, nolaizījusi pēdējās cukura paliekas no pirkstiem, tūlīt pat jutās vainīga. Viņa skaļi un nepatiesi bija atkārtojusi: "Es zvēru, ka neesmu zagle," kad virsskolotājs pirmoreiz nesadzirdēja Pre�esas izdvestos liktenīgos, nolādētos vārdus. Un tagad viņu nospers zibens; no tā nav nekāda glābiņa.

Pre�esa gulēja slikti un nākamajā rītā virtuvē pie brokastu galda bija klusa. Mma Ramotsve zaudēja māti, kad tā vēl bija jauna sieviete; meiteni pieskatīja tēvs un da�as viņa radinie�ces, kuras rindas kārtībā apkopa māju. �o radinie�u rūpes �ķita nebeidzamas; tās bija lietpratīgas, mundras sievietes, kuras ar nepacietību gaidīja savu kārtu ierasties Mo�udi, lai pārkārtotu un apgrieztu kājām gaisā visu, ko mājā bija pavei�ku�as viņu priek�gājējas. �īm sievietēm patika, ka viss spīd un laistās; pagalms bija nevainojami tīrs, jo katru dienu tika apstrādāts ar grābekli un izslaucīts, vistu mēsli savākti un aizgādāti uz meloņu lauciņu; �īs sievietes zināja, cik svarīgi ir notīrīt pannu tā, lai viss melnums pazustu un tā vietā pa�rādītos zaigojo�s metāls. Tie nebija nekādi sīkumi. �ie pasā�kumi mājas bērniem bija mācība, ka dzīvē jābūt tīrīgiem un krietniem pilsoņiem.

Sēdēdama pie virtuves galda kopā ar tēvu un viņa tanti no Palapjes un vērodama, kā pa atvērtajām durvīm iespīd mai�gie agrās rīta saules stari, Pre�esa Ramotsve saprata: ja laiks apmāksies, un izskatījās, ka tā notiks, dro�i vien būs negaiss un nākamajā rītā viņa pie �ā galda vairs nesēdēs. Atlika tikai viens nekavējoties izsūdzēt grēkus tēvam un viņa tantei. Noklausījies meitas atzī�anos, Obids Ramotsve izbrīnīts pa�griezās pret tanti, kura sāka smieties un sacīja:

-��� Tas virtulis ta�u bija domāts tev. Tu to nenozagi.

To izdzirdējusi, Pre�esa no atvieglojuma izplūda asarās un pastāstīja pieaugu�ajiem, kāds liktenis gaida Elaiju. Obids Ramotsve un tante saskatījās.

-��� Nav labi tā izrīkoties ar bērniem, viņ� teica. �o na�baga zēnu nenospers zibens. Varbūt kādu dienu viņ� sapratīs, ka zagt nav labi. To iemācīt ir tēva uzdevums, ta�u �is visu laiku dzer.

Obids ieturēja pauzi. Nosodīt skolotāju bērna klātbūtnē ir nopietna lieta, ta�u vārdi nāca pār lūpām pa�i no sevis:

-��� Drīzāk Tas Kungs satrieks pī�ļos virsskolotāju, nevis �o zēnu.

Mma Ramotsve par �o atgadījumu nebija domājusi gadiem ilgi, ta�u tagad, skatīdamās uz Motoleli, viņa prātoja, kādas sīkas nepatik�anas liek meitenei būt tik nelaimīgai. Cilvēki parasti stāsta, ka viņu skolas gadi biju�i tie laimīgākie, ta�u bie�i vien tā nav taisnība. Bie�i vien skola ir kā cietums: uzma�nīdamies no vecākajiem skolasbiedriem, skolotāju iebaidīts, bērns par savām likstām nevienam neko neizpau�, jo domā, ka, vienalga, viņu neviens nesapratīs. Mūsdienās stāvoklis zi�nāmā mērā ir uzlabojies. Skolotāji vairs nedrīkst bērnus sist kā agrāk, ta�u mma Ramotsve lēsa, ka da�iem pui�iem patiesībā jaunekļiem mērens kāviens nāktu tikai par labu. Piemēram, mācekļi: vai misteram D�. L. B. Matekoni nevajadzētu tos drusku fiziski ietekmēt? Protams, ne jau pārāk bargi ar kādu spērienu pa sē�amvietu, kamēr tie salieku�ies maina riepu vai dara ko tamlīdzīgu. �ī doma lika viņai pasmaidīt. Mma Ramotsve labprāt iespertu pati, jo iedomājās, ka tas būtu visai smieklīgi: vienam māceklim tam, kur� nepārtraukti sapņoja par meitenēm, bija varens dibens glu�i piemērots sper�anai. Cik jauki būtu pielavīties no aizmugures, iespert, kad puisis to vismazāk gaida, un pateikt: "Tā tev būs mācība!" Ar to pilnīgi pietiktu, jo blieziens būtu saņemts no sievietes.

Ta�u tās bija nenopietnas domas, kas nedeva atbildi uz jautājumu, kāpēc Motoleli ir tik acīmredzami nelaimīga.

Mma Ramotsve nolika vietā pārējās pārtikas preces un uz�lika sildīties tējkannu, lai pagatavotu krūzi sarkankrūmu tējas. Pēc tam viņa apsēdās.

-��� Tu esi nelaimīga, viņa vienkār�i teica. Kaut kas at�gadījies skolā, vai ne?

Motoleli papurināja galvu.

-��� Nē, viņa liedzās. Es neesmu nelaimīga.

-��� Tas nav tiesa, mma Ramotsve iebilda. Parasti tu esi priecīga meitene. Tu esi pazīstama ar savu dzīvesprieku. Ta�u tagad tu gandrīz raudi. Man nav jābūt detektīvei, lai to pa�manītu.

Meitene raudzījās grīdā.

-��� Man nav mātes, viņa klusi sacīja. Es esmu meitene, kurai nav mātes.

Kaut kas aiz�ņaudza mma Ramotsves kaklu: viņa sajuta pēk�ņu, bezgalīgu līdzcietību. Tad, lūk, kas. Viņa skumst pēc mātes, nu protams. Meitene skumst pēc mātes tie�i tāpat, kā pēc mātes skuma viņa, Pre�esa Ramotsve, kaut gan savu māti nemaz neatcerējās, un tāpat kā viņa katru dienu, katru mīļu dzīves dienu skumst pēc tēva, Obida Ramotsves labā, mīļā cilvēka, ar kuru viņa tik ļoti lepojās. Mma Ramotsve piecēlās un �ķērsoja virtuvi. Sieviete notupās un apņēma meitenes plecus.

-��� Skaidrs, ka tev ir māte, Motoleli, viņa �ukstēja. Tava mammīte ir tur aug�ā debesīs, un viņa vēro tevi, vēro katru dienu. Un es pastāstī�u tev, ko viņa domā. Viņa domā: "Es ļoti lepojos ar �o jauko meiteni manu meitu. Es esmu lepna, ka viņa tik �akli strādā un rūpējas par savu mazo brāli." Lūk, ko viņa domā.

Mma Ramotsve redzēja, kā cilājas meitenes pleci, un sajuta bērna karstās asaras uz savas rokas.

-��� Neraudi, viņa mierināja. Tu nedrīksti būt nelaimīga. Viņa negrib, ka tu esi nelaimīga.

-��� Viņai vienalga. Viņai vienalga, kas ar mani notiek.

Mma Ramotsvei aizrāvās elpa.

-��� Tu nedrīksti tā runāt. Tā nav taisnība. Tā nav. Protams, viņai nav vienalga.

-��� Kāda meitene skolā teica pavisam ko citu, Motoleli sa�cīja. Viņa teica, ka es esmu bārene, jo nepatiku mātei, tāpēc tā mani pameta. Tā viņa teica.

-��� Un kas ir �ī meitene? mma Ramotsve dusmīgi nopra�sīja. Kas viņa tāda ir, ka var tik bezkaunīgi melot?

-��� Tā ir skolā ļoti pazīstama meitene. Viņa ir bagāta. Viņai ir daudz draugu, un visi viņai tic.

-��� Un vārds? mma Ramotsve gribēja zināt. Kā sauc �o slaveno meiteni?

Motoleli nosauca vārdu, un mma Ramotsve tūlīt pat sa�prata, par kuru skolasbiedreni ir runa. Kādu brīdi viņa klusēja, tad noslaucīja asaras no Motoleli vaigiem un sacīja:

-���� Par to mēs vēlāk vēl parunāsim. Bet �obrīd atceries, ka viss, ko �ī meitene tev teica, pilnīgi viss ir meli. Nav svarīgi, kas viņa tāda ir. Tas galīgi neko nenozīmē. Tu zaudēji māti, jo viņa bija slima. Viņa bija laba sieviete, es to zinu. Es vai�cāju par tavu māti mma Potokvanei, un pārvaldniece man visu izstāstīja. Tava māte bija stipra sieviete un laipna pret cilvēkiem. Atceries to. Atceries un lepojies ar to. Vai saprati, ko es teicu?

Meitene pacēla skatienu. Tad viņa pamāja ar galvu.

-���� Tev jāatceras vēl kaut kas, mma Ramotsve sacīja. Tev tas jāatceras visu mū�u. Sers Seretse Hama sacīja, ka visi cilvēki Botsvānā, pilnīgi visi, ir līdzvērtīgi. Vienlīdzīgi. Tas attiecas ari uz tevi. Uz ikvienu. Tu varbūt esi bārene, ta�u tu esi tikpat laba kā pārējie. �eit nav neviena, kur� varētu teikt: "Es esmu labāks par tevi." Vai tu to saproti?

Mma Ramotsve pagaidīja, līdz meitene pamāj ar galvu, un tad piecēlās.

-���� Ta�u patlaban, viņa teica, mums jāsāk gatavot �o lielisko ķirbi, lai tad, kad vēlāk uz pusdienām atbrauks misters D�. L. B. Matekoni, mums būtu gar�īga maltīte, ko celt viņam priek�ā. Vai tev tas patiktu?

Motoleli pasmaidīja.

-��� Man tas ļoti patiktu, mma.

-��� Labi, mma Ramotsve sacīja.

Misters D�. L. B. Matekoni atstāja darbnīcu pulksten piecos un brauca taisnā ceļā uz Zebru ielu. Viņam patika agras nova�kares, kad kādu stundu pirms krēslas iestā�anās var paklaiņot, jo reizē ar sauli mitējas tveice. Tovakar viņ� bija iecerējis kādu laiku veltīt mma Ramotsves sakņu dārzam, kas atradās aiz mājas, un tad kopā ar līgavu izdzert pa tasei sarkankrūmu tējas viņas verandā. �o laiku pirms pusdienām abi izmantos, lai apmainītos ar dienas jaunumiem. Kaut kas pārrunājams gadījās alla�: tenkas, kuras mma Ramotsve bija noklausījusies iepirkdamās, vai raksti "Botsvānas Ziņās" (izņemot futbola jaunumus, par kuriem mma Ramotsve neinteresējās). Viņi vien�mēr piekrita viens otram: D�. L. B. Matekoni uzticējās mma Ramotsves spriedumiem par cilvēku dabu un vietējo politiku, bet viņa cienīja līgavaini par zinā�anām uzņēmējdarbībā un lauksaimniecībā. Vai gaļas lopu cenas attiecīgajā brīdī ir pārāk zemas, vai maksa, kuru piedāvā konservu fabrikas un mies�nieki, ir pamatota? Misters D�. L. B. Matekoni vienmēr zināja atbildi un, kā liecināja mma Ramotsves pieredze, �ajos jautā�jumos nekad nekļūdījās. Bet kā ar jauno politiķi, kas nupat iecelts par ministra padomnieku? Vai viņam var uzticēties, vai arī viņ� domās tikai par savu kabatu un saviem radiem pilsētā, no kuras ieradies? Tikai par savu kabatu, nesvārs�toties zināja teikt mma Ramotsve, paskaties tikai, kā viņ� runādams tur sev priek�ā sakrampētus pirkstus. Tā vienmēr ir dro�a zīme, vienmēr.

D�. L. B. Matekoni novietoja automobili tie�i aiz vārtiem. Viņ� to tur atstāja, lai mma Ramotsvei būtu pietiekami daudz vietas pabraukt garām ar mazo, balto autobusiņu, ja viņa gribētu kurp doties. Tad, nomainījis darba kurpes, kas vienmēr bija eļļainas, pret nonēsātām zam�ādas sandalēm, kuras vi�ņam patika valkāt brīvā dabā, D�. L. B. Matekoni devās dziļāk pagalmā, kur apēno�anas tīkla pavēnī viņ� bija iesējis da�as vadziņas pupu. Tik sausā valstī kā Botsvāna bez apēno�anas kaut ko izaudzēt nebija gandrīz nekādu izred�u tomēr tīkls aizsargāja vārīgās, zaļās lapiņas no dedzino�ajiem saules sta�riem un ļāva zemei paturēt kaut nieku no dārgās valgmes, kas palika pāri pēc laistī�anas. Zeme vienmēr bija tik izslāpusi; ūdens tika uzsūkts izkveldētā dedzībā un pazuda gandrīz bez pēdām. Ta�u cilvēki iespītējās un visaptvero�ajā brūnumā mē�ģināja izveidot zaļus laukumiņus.

Mma Ramotsves pagalms Zebru ielā bija krietni prāvāks nekā kaimiņu zemesgabali. Viņa visu laiku grasījās to savest nevainojamā kārtībā, ta�u rokas nekad nesniedzās līdz d�un�gļiem, kuri sastāvēja no panīku�iem dzeloņkokiem, garas zāles un sīkiem krūmiņiem, kas bija pārņēmu�i piemājas platības tālāko daļu. Aiz tās bija neizmantots lauciņ� arī aizaudzis -, pār kuru vijās kaimiņu iestaigāta taka. Cilvēki to labprāt iz�mantoja kā īsāko ceļu uz pilsētu, un rītos varēja dzirdēt, kā svilpo riteņbraucēji, kas brauca pa celiņu. Arī bērni bija iecienīju�i �o vietu sevi�ķi sestdienu vakaros -, un mma Ramotsve bie�i prātoja, ka vismaz da�us no tiem, kurus viņa agrāk bija redzējusi �eit rotaļājamies, atpakaļ arvien velk kāds dīvains instinkts, kas liek atgriezties vietā, no kuras tie de�vu�ies ceļā.

D�. L. B. Matekoni piepildīja veco lejkannu no spiediencaurules, kas atradās pie sienas mājas sānos. Mma Ramotsve virtuvē izdzirdēja, kā pa krānu plūst ūdens, un paskatījās pa logu. Viņa pamāja līgavainim ar roku, un tas, tāpat pamājis, pateica da�us svinīgus vārdus sveicienam un devās ar kannu uz dārzeņu dobēm. Saimniece pie sevis smaidīja un domāja: "�eit nu es visbeidzot esmu kopā ar labu cilvēku, kas ga�tavs strādāt dārzā un audzēt man pupas." Tās bija patīkamas domas, un, vērojot, kā misters D�. L. B. Matekoni no jauna parādās aiz akāciju pudura, kas auga dārza dziļumā, viņas sirds pielija ar siltu prieku.

D�. L. B. Matekoni noliecās zem apēno�anas tīkla un sāka laistīt augus; viņ� darīja to ļoti uzmanīgi gandrīz vai pilinā�dams ūdeni pie katra pupas asniņa. Botsvānā ir dārga katra ūdens pile, un jābūt glu�i neprātīgam, lai izmantotu �ļūteni un iz�ķiestu ūdeni, kur pagadās. Vēl labāki panākumi sasnie�dzami, ja kādam atrodas līdzekļi, lai ierīkotu pilienveida lais�tī�anas sistēmu, kad ūdens no tilpnes pa tieviem kokvilnas pavedieniem nonāk zemē tie�i pie augu saknēm. Tas ir visla�bākais ūdensapgādes veids; sīciņas ūdens stīdziņas, lāse pēc lāses, mitrina saknes. "Dro�i vien kādreiz es tam ķer�os klāt," nodomāja D�. L. B. Matekoni. "Varbūt tad, kad kļū�u pārāk vecs, lai labotu automa�īnas, un bū�u pārdevis Tolokvengas ceļa "Ātro auto". Tad es bū�u fermeris, tāpat kā visi mani radi pirms manis. Es brauk�u atpakaļ uz savām zemēm tur, gan�drīz pie pa�a Kalahari, sēdē�u zem koka un skatī�os, kā saule audzē manas melones."

Viņ� noliecās, lai apskatītu kādu pupas dīgstu, kur� vīda�mies bija samud�inājies ap stīgu. Vīrietis uzmanīgi sakārtoja auga stublāju, kad viņam aiz muguras atskanēja negaidīta skaņa klusināts būk�ķis, it kā pret kaut ko mīkstu atsistos akmens, tad sausa skrapstoņa. Viņ� spēji pagriezās. �ādas skaņas raksturīgas �ūskām; ikvienam alla� jāuzmanās no �ūs�kām, kuras var būt it visur, tās var pēk�ņi izslieties un uz�brukt. Nekas labs nav gaidāms no kobrām D�. L. B. Matekoni bija izbaudījis da�as diezgan cie�as sadursmes ar tām -, bet ko tad, ja tā ir iztraucēta un sadusmota mamba? Mambas ir nikni rāpuļi, kuriem nepatīk, ka cilvēki bradā pa to teritoriju; tās var uzbrukt ar patiesām dusmām. Mambas kodienu reti kur� pārdzīvo, jo inde ķermenī pārvietojas ārkārtīgi ātri un paralizē plau�as un sirdi.

Tā nebija �ūska, bet gan putns, kas dīvainā leņķī laidās lejup no koka zara un atsitās pret apēno�anas tīklu. Patlaban tas bija nokritis zemē un, sizdams spārnus pret zemi, sacēla mazu putekļu mākonīti. Putns mirkli cīnījās un tad palika nekustīgs tas bija pupuķis ar krā�ņu apspalvojumu un mazu kronīti no melnām un baltām spalvām, kas uz tā galvas rotājās kā virsai�a miniatūra galvassega.

Misters D�. L. B. Matekoni pasniedzās pēc putna, kur� ar stiklainu skatienu vēroja tuvojamies viņa roku un, pēc visa sprie�ot, nespēja vairs kustēties. Krūtis zem spalvām kādu mirkli vēl tikko manāmi cilājās, ta�u tad norima ari pēdējie elpas vilcieni. Viņ� pacēla vēl silto, bet jau ļengano putnu un pagrieza to otrādi. Viena mazā actiņa papaijas sēkli�ņai līdzīgs melns kriksītis bija izlēkusi no dobuma, un uz apspalvojuma tajā vietā, kur trāpījis akmens, vidēja sarkans traips.

-��� Ak, misters D�. L. B. Matekoni nopūtās. Ak!

Viņ� nolika putnu zemē un nopētīja sīkos krūmiņus vis�apkārt.

-��� Jūs, nelie�i! viņ� iesaucās. Es redzēju! Es redzēju, kā jūs no�āvāt putnu!

Puikas, viņ� nosprieda. Tie slēpjas krūmos ar savām ka�ķenēm un �auj putnus protams, nevis ē�anai, bet tikai sava prieka pēc. Medīt balo�us ir pieļaujams tos var ēst, ta�u neviens neēd pupuķus, un kuram gan patiesībā gribētos no�galināt �ādu mazu, mīlīgu putniņu? Neviens tā nedrīkstētu rīkoties�

Bez �aubām, �obrīd noķert resgaļus nebūtu iespējams; tie ir jau gabalā vai noslēpu�ies bie�ņā un par viņu smejas. Nekas te vairs nav līdzams mazā nelaimes �upiņa jāsvie� krūmos. �urkām vai �ūskām sanāks labu labā maltīte. �ī mazā traģēdija kādam izvērtīsies par negaidītu laimi.

Kad D�. L. B. Matekoni, sarūgtināts par pupuķa nāvi, pupu neapskau�amo stāvokli un it visu citu uz pasaules, atgriezās mājās, mma Ramotsve viņu sagaidīja pie virtuves durvīm.

-��� Vai esi redzējis Puso? viņa jautāja. Viņ� spēlējās pa�galmā. Ta�u ir jau pusdienlaiks, bet viņa nekur nav. Tu dro�i vien dzirdēji, kā es ūjināju.

-���� Neesmu viņu redzējis, D�. L. B. Matekoni atbildēja. Biju dārza viņā galā�

Vīrietis apklusa.

-���� Nu? Vai viņ� tur ir?

Misters D�. L. B. Matekoni saminstinājās.

-���� Domāju, ka ir, viņ� drūmi noteica. �ķiet, ka Puso niekojas ar kaķeni.

Abi devās uz dārzeņu lauciņu un uzmanīgi aplūkoja krū�māju viņpus �oga.

-���� Puso! mma Ramotsve sauca. Mēs zinām, ka tu tur slēpies. Nāc ārā, vai arī es izvilk�u tevi aiz ausīm.

Kādu bridi viņi pagaidīja, un tad mma Ramotsve uzsauca vēlreiz:

-��� Puso! Tu tur esi! Mēs to zinām!

D�. L. B. Matekoni �ķita, ka viņ� garajā zālē pamana kādu kustību. Vieta, kur paslēpties, tīri laba, ta�u, ja viņi gribētu, palaidni ātri vien dabūtu ciet.

-���� Puso! mma Ramotsve atkal sauca. Tu tur esi! Nāc ārā!

-��� Manis �eit nav, ļoti saprotami paskaidroja zēns. Nav.

-���� Tu esi blēdis, aud�umāte sacīja. Kā gan vari teikt, ka tevis tur nav? Kur� tad ar mums tagad runā?

Uz brīdi iestājās klusums, ta�u tad krūmu zari pa�ķīrās un starp tiem parādījās mazs zēns.

-��� Viņ� ar kaķeni no�āva pupuķi, D�. L. B. Matekoni �uk�stēja. Es redzēju�

Kad Puso, galvu spītīgi nodūris, pienāca klāt, mma Ra�motsve ievilka elpu.

-���� Ej savā istabā, Puso, viņa teica. Ej istabā un paliec tur, līdz mēs tevi pasauksim.

Zēns paskatījās aug�up. Uz viņa vaigiem bija asaru pē�das.

-���� Es tevi neieredzu, viņ� teica.

-��� Un tevi ari! viņ� iesaucās, pagriezies pret D�. L. B. Ma�tekoni.

Zēns, neatskatīdamies uz mma Ramotsvi un misteru D�. L. B. Matekoni, metās skriet uz mājām, bet viņa teiktie vārdi �ķita karājamies gaisā starp abiem pārsteigtajiem pie�augu�ajiem.

�Mma Ramotsvei �ķita, ka sliktāk vairs nevar būt. Vispirms jau satrauco�ie atgadījumi ar bērniem Motoleli bija nelai�mīga, bet zēns, kur� bija no�āvis pupuķi, visu vakaru klusēja kā mēms. Motoleli jautājums vēl gaidīja risinājumu, ta�u pēc sarunas viņa vismaz kļuva manāmi priecīgāka; ar zēnu tur�pretim bija citādi. Puso no pārējiem bija norobe�ojies, atteicās ēst, un izskatījās, ka nekādi vārdi viņu nespēj ietekmēt. Pieau�gu�ie negribēja viņu sodīt par putna no�au�anu, un bija pa�mats domāt, ka zēnam par to vajadzētu būt pateicīgam, ta�u tā nebija. Vai tie�ām viņ� tos abus neieredzēja? Un, ja tā, tad kāpēc, jo viņam tika dāvāta vienīgi mīlestība un atbalsts. Vai tā jāuzvedas bāreņiem? Mma Ramotsve zināja, ka bērni, kuri agrā bērnībā tiku�i sāpināti, var būt ļoti grūti audzināmi; un galu galā �is zēns ta�u zīdaiņa vecumā patiesībā tika aprakts dzīvs. Kaut kas tamlīdzīgs patie�ām var atstāt pēdas, un būtu pat pārsteidzo�i, ja tā nenotiktu. Bet kāpēc viņam pēk�ņi vaja�dzētu sākt �ādi izturēties pret aud�uvecākiem, ja iepriek� Puso izskatījās glu�i laimīgs? Tas bija mīklaini. Būs vien jādodas uz bāreņu patversmi un jālūdz padoms mma Potokvanei. Nav nekā tāda, ko viņa nezinātu par bērnu uzvedību.

Ta�u tas vēl nebija viss. Atgadījās kaut kas tāds, kas ap�draudēja "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" pastāvē�anu, ja vien kaut kas steidzami netiktu uzsākts, ta�u izskatījās, ka neko nevar darīt. Tā bija mma Makutsi, kura pavēstīja nepatīkamās ziņas nākamajā rītā pēc satrauco�ajiem notikumiem Zebru ielā.

-���� Man ir ļoti sliktas vēstis, mma Makutsi sacīja, kad birojā ieradās mma Ramotsve. Es �eit sē�u jau stundu, un man gribas raudāt.

Detektīve uzlūkoja savu asistenti. Viņa nespēja noticēt, ka pēc pagāju�ā vakara notikumiem jāpārdzīvo vēl kāds trieciens. Mma Ramotsvei nebija izdevies atrisināt ķibeles ar bērniem, un viņa ilgojās pēc mierpilnas dienas. Viņa neko daudz neuz�trauktos, ja nebūtu klientu; patiesību sakot, tā būtu pat labāk. Pietika savu likstu, kur nu vēl rūpēties par citiem�

-��� Vai jums tie�ām tas jāstāsta? mma Ramotsve jautāja. Man nemaz negribas vēl jaunas ķibeles.

Mma Makutsi saviebās.

-��� Tas ir ļoti svarīgi, viņa strikti noteica, it kā pamācītu kādu, kas uzvedas pilnīgi bezatbildīgi. Es nedrīkstu klusēt par to, ko redzēju.

Mma Ramotsve apsēdās pie sava rakstāmgalda un pāri telpai skatījās uz mma Makutsi.

-��� Tādā gadījumā, viņa sacīja, būs labāk, ja jūs man to pateiksiet. Kas noticis?

Asistente noņēma brilles un nospodrināja tās svārku apak��malā.

-��� Nu, lūk, viņa sāka stāstīt. Vakar pēcpusdienā, kā jūs atceraties, es aizgāju mazliet agrāk. Pulksten �etros.

Mma Ramotsve pamāja ar galvu.

-��� Teicāt, ka jums jāiet iepirkties.

-��� Jā, mma Makutsi piekrita. Un es patie�ām devos iepirkties. Gāju uz Broudhēstas veikaliem. Tur ir kāda bodīte, kurā pārdod ļoti lētas zeķes. Gribēju iegriezties tur.

Mma Ramotsve pasmaidīja.

-��� Vienmēr labāk pameklēt kaut ko lētāku. Es tā alla� rī�kojos.

Mma Makutsi atzina �o piezīmi par pareizu un turpi�nāja:

-��� Tur ir kāds veikaliņ� vai, pareizāk sakot, bija, kurā pār�deva krūzes un apak�tases. Jūs dro�i vien to atceraties. īpa��nieks aizbrauca, un veikalu slēdza. Vai atminaties?

Mma Ramotsve atcerējās. Viņa tur kādam bija pirkusi dzim�anas dienas dāvanu lielu tasi ar uzzīmētu zirgu, ta�u osa nolūza, kolīdz viņa pirkumu aiznesa mājās.

-��� Kādu laiku �ī ēka stāvēja tuk�a, -mma Makutsi turpināja. Ta�u, kad es tur vakar pēcpusdienā neilgi pirms puspieciem gāju garām, ieraudzīju kādu jaunu cilvēku meistarojam pie veikala izkārtni. Un pa logu es pamanīju �ādas tādas jaunas mēbeles. Glu�i jaunas biroju mēbeles.

Mma Makutsi atskatījās uz nopluku�o iekārtu, kas kalpoja viņu pa�u aģentūrai: vecs, zaļ� dokumentu skapis, kuram kār�tīgi nedarbojas viena atvilktne; rakstāmgaldi ar nelīdzenām virsmām; ļodzīgi krēsli. Mma Ramotsve pārtvēra �o skatienu un nojauta, kas sekos. Tas būs lūgums iegādāties jaunas mē�beles. Mma Makutsi dro�i vien Broudhēstā apklau�inājusies un uzzinājusi, kur tās var izdevīgi nopirkt. Ta�u tas nebūtu iespējams. Bizness sagādāja zaudējumus; tikai pateicoties sa�vienībai ar Tolokvengas ceļa "Ātro auto" un radu�os iespēju maksāt algu mma Makutsi no darbnīcā gūtajiem ienākumiem, abas varēja turpināt darboties. Ja nebūtu mistera D�. L. B. Ma�tekoni, viņai nāktos aģentūru slēgt jau pirms da�iem mē�ne�iem.

Mma Ramotsve pacēla roku.

-���� Man �ēl, mma Makutsi, viņa sacīja. Mēs nevaram pirkt jaunu iekārtu. Mums glu�i vienkār�i nav naudas.

Mma Makutsi vērās priek�niecē.

-��� To es negribēju teikt, viņa iebilda. Es gribēju sacīt pavisam ko citu.

Viņa apklusa, lai dotu mma Ramotsvei laiku justies pie�tiekami vainīgai par nepamatoto pieņēmumu.

-��� Es atvainojos, mma Ramotsve sacīja. Pastāstiet man, ko redzējāt.

-Jaunu detektīvaģentūru, mma Makutsi paziņoja. Dzī�vāku par dzīvu. To sauc "Pilnīga apmierinājuma detektīvaģentūra".

Mma Makutsi saņēma rokas, vērodama, kā �ie vārdi ietek�mēs darba devēju. Mma Ramotsve samiedza acis. Tā patie�ām bija dramatiska ziņa. Viņa bija tik ļoti pieradusi, ka ir vie�nīgā privātdetektlve pilsētā, patiesībā visā valstī, un nespēja iedomāties, ka varētu uzrasties vēl kāds. Tā bija ziņa, kuru viņa vēlējās dzirdēt vismazāk, un uz mirkli mma Ramotsvei radās kārdinājums pacelt rokas un paziņot, ka viņa padodas. Ta�u tas bija mirkļa vājums un nekas vairāk. Mma Ramotsve nav no tām, kas tik viegli lai�as dibenā, un, pat ja drosmi atņēma ķibeles ar bāreņiem mājās un klientu trūkums aģen�tūrā, tas nebija iemesls, lai �ķirtos no uzņēmuma. Tāpēc viņa iztaisnoja plecus un uzsmaidīja mma Makutsi.

-���� Ikvienā biznesā var gadīties konkurenti, viņa teica. Mēs neesam izņēmums. Nevaram ta�u cerēt, ka mū�īgi bū�sim vienīgās detektīves, vai ne?

Mma Makutsi izskatījās domīga.

-�� Nē, viņa visbeidzot sacīja. Mēs par to mācījāmies Bot�svānas Sekretāru koled�ā. To sauc par konkurences principu.

-��� Ak! mma Ramotsve iesaucās. Un ko tad �is princips vēsta?

Mma Makutsi uz bridi apjuka. Viņa bija saņēmusi deviņ�desmit septiņus punktus no simta noslēguma eksāmenā Bot�svānas Sekretāru koled�ā, tas labi zināms, ta�u nekad, cik vien viņa spēja atcerēties, nebija iztaujāta par konkurences principu.

-��� Tas vēsta, ka pastāv konkurence, viņa paziņoja. Tev nedrīkst piederēt tikai viens uzņēmums. Vienmēr jābūt vai�rākiem.

-��� Tas tiesa, mma Ramotsve piekrita.

-���� Tātad tas nozīmē, ja vienam uzņēmumam veicas labi, pārējie centīsies tam turēties līdzi, mma Makutsi iekarsusi turpināja. Tur neko nevar darīt. Patiesību sakot, tas ir ve�selīgi.

Mma Ramotsve par to nebija pārliecināta.

-��� Pietiekami veselīgi, lai mēs zaudētu visus uzņēmumus, viņa teica.

Mma Makutsi pamāja ar galvu.

-���� Ta�u mēs arī mācījāmies, ka jāzina, kas ir konkurenti. Atceros, ka mums to stāstīja.

Detektīve piekrita, un asistente iedro�ināta turpināja:

-���� Mums jāpadara kāds detektīvu darbiņ� pa�ām priek� sevis, viņa teica. Jābrauc un jāpaskatās, kas �ie sve�inieki galu galā ir. Tad mēs uzzināsim, kāda ir konkurence.

Mma Ramotsve pasniedzās pēc sava mazā, baltā autobusiņa atslēgām.

-���� Jums taisnība, mma Makutsi, viņa piekrita. Mums jābrauc un jāstādās �iem jaunajiem detektīviem priek�ā. Tad mēs uzzināsim, uz ko viņi ir spējīgi.

-���� Jā, asistente sacīja. Un vēl kas. �ie detektīvi nav dāmas kā mēs. Tie ir vīrie�i.

-��� Ak tā, mma Ramotsve noteica. No vienas puses, tas ir labi, bet, no otras puses, slikti.

"Pilnīga apmierinājuma detektīvaģentūru" atrast nebija grūti. Liela izkārtne, ļoti līdzīga tai, kura sākumā rotāja "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" namiņa fasādi, norādīja uz firmas darbības virzienu, un uz tās bija attēlots pie rakstāmgalda sēdo�s vīrs uz krūtīm sakrustojis rokas un acīmredzami ap�mierināts. Zem bildes ar lieliem, sarkaniem burtiem bija raks�tīts: PIEREDZĒJU�I DARBINIEKI. NO KRIMINĀLPOLICIJAS. NO ŅUJORKAS. NO-TEIK-TI!

Mma Ramotsve novietoja mazo, balto autobusiņu ielas pretējā pusē zem jaukas akācijas.

-���� Tā, viņa teica, klusinādama balsi, kaut gan neviens viņas nevarēja dzirdēt. Utad �ī ir konkurence.

Mma Makutsi, kura sēdēja pasa�ieru sēdeklī, paliecās uz priek�u, lai redzētu to, kas redzams mma Ramotsvei. Darba devēja bija ra�ena dāma tradicionāli veidota, kā viņai par sevi patika teikt, un bija grūti saskatīt kaitino�o izkārtni.

-��� No kriminālpolicijas, mma Ramotsve sacīja. Tātad at�vaļināts policists. Tā mums nav laba ziņa. Cilvēkiem var rasties doma, ka savas likstas jāuztic atvaļinātam policistam.

-��� Un no Ņujorkas, mma Makutsi godbijīgi piebilda. Arī tas cilvēkus pamatīgi ietekmēs. Viņi ir saskatīju�ies filmas par Ņujorkas detektīviem un zina, cik lieliski tie ir.

Mma Ramotsve uzmeta skatienu mma Makutsi.

-��� Vai jūs domājat Supermenu? viņa jautāja.

-��� Jā, palīdze atbildēja. Kaut ko tamlīdzīgu. Super�menu.

Detektīve atvēra muti, jo gribēja ko teikt, ta�u pārdomāja. Viņai bija labi zināmi asistentes akadēmiskie sasniegumi Bot�svānas Sekretāru koled�ā bija grūti nepamanīt ierāmēto dip�lomu, kas karājās virs mma Makutsi rakstāmgalda, ta�u da�brīd palīdze �ķita pārlieku naiva. Supermens patiesi! Kā�pēc ikviens, kas vecāks par se�iem, nu labi, vislielākais, sep�tiņiem gadiem, interesējas par �ādām muļķībām, tas mma Ramotsvei glu�i vienkār�i nebija saprotams. Tomēr visi izrā�dīja interesi; kad tamlīdzīgas filmas parādījās uz ekrāna pilsē�tas kinoteātrī, kas piederēja bagātniekam, kur� dzīvoja namā netālu no Niereres ielas, tas vienmēr bija stāvgrūdām pilns ar ļautiņiem, kas bija gatavi maksāt par biļetēm. Protams, da�i no �iem cilvēkiem bija mīlas pārī�i, kuriem nemaz nerūpēja, kas notiek uz ekrāna, toties citi, �ķiet, skatījās �īs filmas ar patiesu interesi.

Strīdēties ar mma Makutsi par Supermenu nebija jēgas. Lai kas bija atvēris �o aģentūru, kaut vai patie�ām ņujorkietis, tas noteikti nebija Supermens.

-���� Mēs ieiesim un stādīsimies priek�ā, mma Ramotsve sacīja. Redzu, ka tur kāds ir. Viņi jau strādā.

-��� Pie kādas apjomīgas un nozīmīgas lietas, no�ēlas pilnā balsī piebilda mma Makutsi.

-��� Varbūt, mma Ramotsve piekrita. Ta�u tikpat labi var�būt arī ne. Kad cilvēki brauc garām "Dāmu detektīvaģentūrai Nr. 1" un redz mūs tur iek�ā sē�am, viņi var nodomāt, ka mēs strādājam pie "kādas lielas un nozīmīgas lietas". Tomēr lielā�koties, kā jūs jau zināt, mēs tikai dzeram sarkankrūmu tēju un lasām "Botsvānas Ziņas". Tātad jūs redzat, ka parādības var būt maldino�as.

Mma Makutsi nosprieda, ka �iem vārdiem piemit pārāk liela deva pa�kritikas. Tiesa gan, patlaban viņas nebija īpa�i aizņemtas, tāpat ari taisnība, ka birojā tika patērēts krietns daudzums tējas, ta�u vienmēr tā nebūt nebija. Laiku pa laikam viņas bija ļoti aizņemtas, un garāmgājējiem būtu pilnas tiesī�bas uzskatīt, ka darbs aģentūrā kūsā kā skudru pūznī. Tātad mma Ramotsvei nebija taisnība, ta�u strīdēties ar priek�nieci, kura izskatījās esam visai nomāktā garastāvoklī, nebija jēgas. Kaut kas atgadījies mājās, nosprieda mma Makutsi, jo parasti mma Ramotsve bija labā noskaņojumā.

Abas �ķērsoja ielu un nonāca pie mazā veikaliņa durvīm, kur nu bija apmetusies "Pilnīga apmierinājuma detektīvaģentūra". Ēkas fasādi gandrīz pilnīgi aizņēma stikla skatlogs, aiz kura bija uzstādīts aizslietnis, kas garāmgājējiem ļāva saska�tīt vienīgi iek�ā strādājo�o darbinieku galvas. Logā rotājās ierāmēta fotogrāfija, kurā bija attēlota vienkopus stāvo�u cilvēku grupa, kas bija izvietojusies blakus visai iespaidīgam biroju namam. Visi vīrie�i nēsāja platmales, kas noēnoja sejas un neļāva saskatīt vaibstus.

-�� Slikta fotogrāfija, mma Ramotsve nomurmināja. Slikta un nekam nederīga.

Uz durvīm, kas bija pa pusei iestiklotas, lasāmi uzraksti: LŪDZU, NĀCIET IEK�Ā un NEKLAUVĒT. Ta�u mma Ramotsve, kura uzticējās vecajiem tikumiem, kas pirms ieie�anas sve�ā namā paģērēja pieklauvēt un uzsaukt Kou! Kou!, pirms pa�grūda durvis, pieklauvēja.

-��� Nevajag klauvēt, mma, sacīja pie rakstāmgalda sēdo��ais vīrs. Nāciet tikai iek�ā.

-���� Es vienmēr pieklaudzinu, rra\ mma Ramotsve teica. Tā pieklājas.

Vīrietis pasmaidīja.

-��� Manā arodā, viņ� sacīja, klaudzinā�ana ne vienmēr ir labākais veids. Tas cilvēkus var iztraucēt viņu nedarbos.

Mma Ramotsve pasmējās par �o asprātību.

-��� Un kādam tas varbūt nemaz nepatiktu!

-���� Patie�ām nepatiktu, virs piekrita. Bet, kā jau jūs redzat, es neko sliktu nedaru. Cik �ēl! Es tikai �eit sē�u un gaidu, kad pie manis ciemos atnāks divas tik apburo�as dā�mas kā jūs.

Vispirms mma Ramotsve uzmeta a�u skatienu mma Ma�kutsi.

-Jūs esat ļoti laipns, rra, viņa teica. Ne jau katru dienu mani sauc par apburo�u. Kad tas atgadās, jūtos iepriecināta.

Vīrietis pie rakstāmgalda pamāja, it kā viņam būtu mma Ramotsves mazliet �ēl.

-��� Detektīvs, kundze, vienmēr kaut ko novēro. Redzēju jūs ienākam, un pirmais, kas man ie�āvās prātā, bija: "Divas ļoti, ļoti jaukas dāmas nāk iek�ā pa manām durvīm. �ī būs tava laimīgā diena�"

Viņ� apklusa un tad, piecēlies kājās, gandrīz tajā pa�ā mir�klī apsēdās un piespieda plaukstu pie pieres.

-��� Bet, kundze, ko es te runāju! Jūs ta�u esat mma Ramot�sve, vai ne? "Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1"? Esmu redzējis jūsu fotogrāfiju avīzē un tagad ar jums runāju par detektīva amata noslēpumiem! Bet tā esat tie�i jūs un mma� mma�

-���� Makutsi, mma Makutsi sacīja. Es esmu "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" detektīves asistente. Pirms tam es biju Botsvānas Sekretāru koled�as�

Vīrietis viņu strupi pārtrauca:

-��� Ak, ko nu!

Mma Ramotsve pamanīja, kādu ietekmi �ī piezīme atstāja uz palīdzi. It kā viņas ķermenim kāds būtu pievienojis elek�trības vadus.

-���� Tā ir laba koled�a, mma Ramotsve steig�us piebilda un tad, lai ievirzītu sarunu citā gultnē, apjautājās:

-���� Bet kā jūs sauc, rra1

-��� Mans vārds ir Butelezi, viņ� teica, pasniegdamies, lai sarokotos. Sifess Butelezi. No kriminālpolicijas.

Mma Ramotsve saņēma viņa roku un paspieda, un to pa�u negribīgi darīja mma Makutsi. Pēc tam, mistera Butelezi uzaicinātas, viņas piesardzīgi apsēdās spīdīgajos, jaunajos krēslos iepretim mistera Butelezi rakstāmgaldam.

-��� Butelezi ir pazīstams vārds, mma Ramotsve ieminējās. Vai jūs esat no tās pa�as ģimenes, no kuras viņ�?

Misters Butelezi smējās.

-���� Varētu ari teikt, ka viņ� ir no tās pa�as ģimenes, no kuras es. Ha, ha!

Detektīve mirkli viņu vēroja.

-��� Nu, kā tad ir? viņa pārjautāja.

Misters Butelezi pasniedzās pēc cigare�u paciņas, kas stā�vēja uz galda, un paņēma cigareti.

-��� Daudzus cilvēkus sauc par Butelezi, viņ� teica. Bet daudzus arī ne. Cilvēkus sauc arī par Nkomo un Ramafozām un tā tālāk. Tas jau nenozīmē, ka tie ir īsti Nkomo vai Ramofozas, vai ne? Ir ta�u tik daudz vārdu�[4]

Mma Ramotsve piekrizdama palocīja galvu.

-��� Jums taisnība, rra. Vārdu patie�ām ir daudz.

Misters Butelezi aizdedzināja cigareti. Vie�ņām viņ� nebija piedāvājis nevienu tās jau negribēja smēķēt, vienīgi atklājās viņa neaudzinātība; it īpa�i to pamanīja mma Makutsi, ku�rai ķērās pie sirds nicīgā attieksme pret Botsvānas Sekretāru koled�u, tāpēc viņa meklēja iemeslu jauniegūto konkurentu nopelt.

Mma Ramotsve gaidīja atbildi uz jautājumu, ta�u saprata, ka uz pretimnāk�anu nav cerību.

-���� Protams, viņa visbeidzot teica, tas ir zulusu vārds, vai ne? Jūs esat dzimis viņā pasaules malā, rra?

Misters Butelezi izknibināja tabakas kriksīti, kas bija iesprūdis starp viņa priek�zobiem.

-�� Mans nelaiķa tēvs bija zuluss no Natālas, viņ� pēc brī�a paskaidroja. Bet mirusī māte ir dzimusi �eit, Botsvānā. Viņi satikās, kad strādāja ārzemēs, Dienvidāfrikā. Viņi sūtīja mani skolā Botsvānā, un, kad biju to beidzis, aizbraucu atpakaļ pie viņiem uz Dienvidāfriku. Tur es iestājos darbā Johannesburgas kriminālpolicijā. Patlaban esmu atpakaļ mātes dzimtenē.

-��� Jūsu izkārtnē rakstīts, ka esat strādājis ari Ņujorkā, mma Ramotsve ieminējās. Jums ir bijusi darbīga dzīve, rra!

Misters Butelezi raudzījās tālumā, it kā atcerētos savu no�tikumiem bagāto un sūro mū�u.

-��� Jā, Ņujorka. Esmu bijis arī Ņujorkā.

-���� Vai jums tur patika, rra? mma Makutsi jautāja. Es vienmēr esmu gribējusi aizbraukt uz Ņujorku.

-��� Ņujorka ir ļoti liela pilsēta, misters Butelezi atbildēja. Mans Dievs! Ak! Tur ir tik daudz māju.

-��� Bet cik ilgi jūs tur bijāt? mma Makutsi joprojām viņu tincināja. Vai daudzus gadus?

-��� Ne visai daudzus, misters Butelezi atbildēja.

-��� Cik ilgi? mma Makutsi neatlaidās.

-���� Redzams, jūs ļoti interesē Ņujorka, kundze, misters Butelezi sacīja. Jums pa�ai vajadzētu turp doties. Ņemiet vērā manu padomu. Aplūkojiet �o vietu pa�as acīm. Jā gan!

Kamēr mma Makutsi jautājums "Cik ilgi?" karājās gaisā, da�us mirkļus valdīja klusums. Misters Butelezi ievilka dūmu un izpūta to pret griestiem. �is klusums saimnieku, kā re�dzams, visnotaļ apmierināja, ta�u visbeidzot viņ� paliecās uz priek�u un pasniedza mma Ramotsvei plānu bro�ūru.

-���� Tā ir mana reklāma, mma, viņ� teica. Priecā�os, ja jūs to izlasīsiet. Man nekas nav pretim, ja pilsētā ir vairāk nekā viena detektīvaģentūra. Pilsēta ta�u aug tik ātri, vai ne? Darba pietiks mums abiem.

"Bet kā tad ar mani?" mma Makutsi nodomāja. "Kas notiks ar mani? Vai tad mēs �eit nesē�am trijatā, vai arī tev �ķiet, ka es esmu tuk�a vieta?"

Mma Ramotsve pasniedzās pēc lētās bro�ūras. Uz vāka bija mistera Butelezi fotogrāfija viņ� sēdēja pie rakstāmgalda un izskatījās diezgan svarīgs. Viņa pār�ķīra lappusi. Atkal misters Butelezi, kur� �oreiz stāv pie melnas automa�īnas, aiz kuras redzams neskarts pla�ums un vēl tālāk lielas mājas tālumā.

Dīvainā, dūmakainā zeme kaut kāda iemesla dēļ �ķita pilnīgi neapdzīvota, un fotogrāfijas apak�ā bija viens vienīgs uzraksts New York.

Detektīve iepretim attēlam pamanīja tekstu. Kaut kas jūs satrauc? Jūsu vīrs nāk mājās tā pavēlāk un o� pēc sievie�u smar��ām? Viens no jūsu darbiniekiem zog uzņēmuma noslēpumus? Neizmantojiet citas iespējas! Uzticiet savas nepatik�anas VĪRIE�TIM!

Ietekme, kuru nule lasītais atstāja uz mma Ramotsvi, bija līdzvērtīga tai, kādu nicīgā piezīme par Botsvānas Sekretāru koled�u atstāja uz mma Makutsi. Viņa klusēdama pasniedza bro�ūru asistentei, kura sakārtoja brilles, gatavodamās lasīt.

-���� Bija ļoti patīkami ar jums iepazīties, rra, meklēdama vārdus, sacīja mma Ramotsve. Liekuļot viņai vienmēr nācās grūti, ta�u to prasīja labās manieres, bet �is gadījums prasīja pārcilvēcisku piepūli. Drīzumā mums atkal jāsatiekas, lai kopīgi varam apspriest mūsu darī�anas.

Misters Butelezi staroja.

-���� Tas būtu ļoti jauki, mma, viņ� teica. Jūs ar mani apspriestu profesionālus jautājumus�

-���� Un ar mma Makutsi, detektīve piebilda.

-��� Protams, � misters Butelezi sacīja, uzmezdams ātru, no�raido�u skatienu otrai vie�ņai.

Mma Makutsi sniedza bro�ūru aģentūras saimniekam, kur� uzstāja, lai viņas to patur. Tad abas sievietes piecēlās, pieklājīgi, bet diezgan vēsi atvadījās un pameta kantori, aiz sevis pārāk skaļi aizvērdamas durvis. Tiku�as ārā, viņas pil�nīgā klusumā �ķērsoja ielu; kaut kas tika bilsts vienīgi tad, kad mma Ramotsve bija apgriezusi mazo, balto autobusiņu, lai dotos mājup.

-��� Tā! mma Ramotsve sacīja.

Mma Makutsi meklēja vārdus, bet nekas �im gadījumam atbilsto�s nenāca prātā nekas nevarēja nolīdzināt smago apvainojumu, kuru pauda misters Butelezi par Botsvānas Sek�retāru koled�u, bilzdams: "Ak, ko nu!" Tāpēc arī viņa pateica vienīgi "tā" un neko vairāk.

�Abas brauca uz biroju klusēdamas. Mma Makutsi gribēja kaut ko teikt, ta�u, paskatījusies uz mma Ramotsvi, kura sē�dēja pie mazā, baltā autobusiņa stūres ar neraksturīgi drūmu skatienu, viņa saprata, ka jebkuras pārrunas par tik�anos ar misteru Butelezi ir atliekamas uz vēlāku laiku. Protams, nebija �aubu, ko mma Ramotsve domā par jauno kolēģi ja vien viņu tā varētu nosaukt. Kā gan �is vīrs tur varēja sēdēt un runāt ar mma Ramotsvi, Botsvānas pieredzēju�āko privātdetektīvi, tik vīzdegunīgi, it kā viņam būtu visa vajadzīgā pieredze un mma Ramotsve būtu jaunatnācēja? Un tad vēl tā plātīgā bro�ūra, kuru mma Makutsi ņurcīja rokās, ar visiem spēkiem cenzda�mās atturēties no tās izveidot bumbiņu un izmest pa busiņa logu. Protams, bija pietiekami daudz iemeslu, lai cilvēki gri�bētu uzticēt savus sare�ģījumus vīrietim, ta�u tas nenozīmē, ka vīrietis būs labāks. "Uzticiet savas darī�anas vīrietim" ko tu neteiksi! "Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1" kop� dibinā�anas nebija domāta kā tāda, kurā dāmas sniedz pakalpojumus ti�kai dāmām; tā apkalpoja visus gan vīrie�us, gan sievietes. Ari nosaukums neliecina, ka privātdetektīvu amatā dāmām ir kādas īpa�as priek�rocības (kaut gan, ja krietni padomā, tā patie�ām varētu būt); tas nozīmē vienīgi to, ka �o detektīvaģentūru vada dāmas.

Mma Ramotsve novietoja mazo, balto autobusiņu tie�i aiz darbnīcas blakus sētas durvīm pie ēkas, kuru viņas dalīja ar Tolokvengas ceļa "Ātro auto". Misters D�. L. B. Matekoni dar�bojās bedrē, virs kuras atradās kāds auto: viņ� pētīja zila, ap�dauzīta mikroautobusa izplūdes cauruli un kaut ko skaidroja vienam no mācekļiem, kas stāvēja līdzās. Viņ� laipni pamāja, un mma Ramotsve atņēma sveicienu, ta�u neaizgāja papļāpāt, kā parasti mēdza darīt. Tā vietā abas ar mma Makutsi gāja taisnā ceļā iek�ā aģentūrā un apsēdās pie saviem rakstāmgal�diem, dusmīgi klusēdamas.

Mma Makutsi bija jāsaved kārtībā darbnīcas rēķini, un viņa sāka nodarboties ar tiem. Mma Ramotsvei, kura bija iesais�tījusies Anglikāņu katedrāles sievie�u līgā "Par labākiem dzī�ves apstākļiem", pirms sapulces bija mazliet laika, lai izla�sītu un izlabotu vēstuli Celtniecības ministrijai. Viņa iegrima darbā, ta�u saprata, ka ir grūti koncentrēties, un pēc divdes�mit minūtēm, nespēdama atrast īstos vārdus un sarakstījusi muļķības ministra vietniekam, viņa piecēlās un izgāja ārā.

Tas bija jauks gadalaiks starp karsto sezonu un ziemu. Nevarētu jau teikt, ka �ajā valstī būtu īsta ziema. Tikai nak�tis, protams, kļuva vēsākas, un iestājās sauss aukstums, kas koda līdz kaulam, ta�u ziemas dienas parasti bija saulainas un skaidras ar gaisu, kuru varēja gandrīz vai dzert, tik tīrs un svaigs tas bija: gaiss ar malkas dūmu piejaukumu, gaiss, kas ikvienu botsvānieti pildīja ar pateicību, ka viņ� dzīvo �eit, �ajā valstī un nekur citur. �is gadalaiks, kad zāle sāk jau brūnēt, bet �ur tur vēl pamanāmi zaļi ku�ķī�i, pēc mma Ramotsves domām, bija brīni�ķīgs. Patlaban viņa stāvēja ārā zem kādas akācijas, skatījās Tolokvengas virzienā un redzēja, kā pulciņ� ēzeļu ceļmalā plūc zāli. Dusmas gandrīz bija jau pārgāju�as, un pacietīgo, pieticīgo ēzeļu vēro�ana palīdzēja detektīvei at�gūt mieru. Grūtības ar bērniem patiesībā nebija tik nopietnas; zēns uzvedās dīvaini, glu�i kā vīrietis, un, kas attiecas uz Motoleli, ķircinā�anās ir nenovēr�ama, visur eso�a parādība. Mma Ramotsve par to aprunāsies ar mma Potokvani, kura precīzi izstāstīs, kas darāms.

Daudz sare�ģītāks gadījums ir misters Butelezi, bet vai tie�ām no viņa tik ļoti būtu jābaidās? Viņ� ir pompozs un pa��apmierināts, ta�u tas nenozīmē, ka �is vīrs spēj viņai atņemt nodarbo�anos. Cilvēkiem nepatīk tāda plātī�anās, ja viņi ir par kaut ko uztrauku�ies: viņi vēlas mierīgu gaisotni un uzma�nību. �īs smieklīgās fotogrāfijas ļaudis, neap�aubāmi, atbaidīs. Viņi sapratīs, kur ir meli un kur patiesība. Kā norāda Klo�viss Andersons "Privātdetektīva rokasgrāmatā", ikviens, kur� iedomājas, ka ir apveltīts ar attīstītu profesionālu domā�anu tāpēc, ka salasījies grāmatas un saskatījies kriminālfilmas, mal�dās pa�os pamatos. Misters Butelezi, neap�aubāmi, nekad nav lasījis Klovisu Andersonu (man vajadzēja to viņam pajautāt tie�i, nodomāja mma Ramotsve; tas viņu noliktu pie vietas).

Viņa novērsa skatienu no ceļa un paraudzījās tālumā uz eikaliptiem, kas bija stādīti pirms daudziem gadiem, kad Gaborounu vēl sauca par virsai�a Gaborouna mītni; kop� tā laika bija izaudzis me�s. Kaut kāda iemesla dēļ viņai no �ā me�a bija bail, un viena viņa tur nekad nestaigāja. Mma Ramotsvei �ķita, ka tā ir drūma vieta ar sarkanbrūniem termītu pū�ņiem; kukaiņu takas likās nekur nevedam, tās alla� beidzās izcirtu�mos koku mizu kaudzēs. Starp kokiem pastaigājās ragulopi; viņa varēja saklausīt zvaniņu skaņas, ta�u vienmēr trīcēdama griezās atpakaļ. Tā nebija laba vieta.

Ēzeļi bija pienāku�i pie ceļa un nu mierīgi stāvēja domā�dami doties pāri vai ne. Kāds zēns tiem uzkliedza un meta ar akmeni, un, lai paskubinātu, sauca lopus vārdā: "Lauztā Auss, Lauztā Auss! Kārnais, Kārnais! Aiziet, aiziet, kustieties!"

Kur� gan bija Lauztā Auss, brīnījās mma Ramotsve, jo vi�siem ausis izskatījās glu�i bez vainas un neviens, ja tā labi padomā, neizskatījās ari glu�i kārns. Viņa brīnījās, kāpēc gan cilvēki saviem mājdzīvniekiem dod �ādus vārdus, ta�u tad ceļmalā apstājās automa�īna, divreiz apbrauca Tolokvengas ceļa "Ātro auto" un piestāja pie mazā, baltā autobusiņa. Mma Ramotsve redzēja, ka no auto izkāpj vadītājs gar�, labi vei�dots vīrietis mazliet pāri �etrdesmit.

Dumela, mma, viņ� sveicināja tuvodamies. Vai varat man palīdzēt? Es meklēju "Dāmu detektīvaģentūru Nr. 1".

Mma Ramotsve saprata, ka izskatās pusaizmigusi sie�viete, kura blen� uz ēzeļiem un kurai kaut kas noticis ar prātiņu.

-���� Tā ir mana aģentūra, rra. Atvainojiet, biju aizdomāju�sies.

Viņa norādīja uz ēzeļiem.

-����� Klausījos, kā gans sauc savus ēzeļus vārdā. Nepievērsu jums uzmanību.

Vīrietis noklak�ķināja ar mēli.

-���� Kāpēc gan ne? Aplūkot ēzeļus vai, piemēram, liellopus nav nekas slikts. Man pa�am arī patīk skatīties uz lopiem. Varu tos novērot stundām.

-����� Kur� tad to nevar? mma Ramotsve piebilda. Ma�nam tēvam par lopiem bija liela sapra�ana. Viņ� varēja par govs īpa�nieku pastāstīt visu, pirms vēl bija ieraudzījis pa�u lopu.

-���� �ādi cilvēki ir sastopami, sve�inieks piekrita. Tās ir īpa�as spējas. Dro�i vien tās piemīt arī jums. Kā detektīve jūs varētu iztaujāt lopus un iegūt ziņas no tiem.

Mma Ramotsve iesmējās. �is vīrs, lai kas arī viņ� būtu, detektīvei uzreiz iepatikās at�ķirībā no mistera Butelezi. �o cilvēku neviens nespētu iedomāties nofotografētu platmalē.

-���� Es gribu pateikt, kas esmu, vīrietis sacīja. Es esmu Molefelo un dzīvoju Lobatsē. Esmu civilais in�enieris, bet man tur pieder arī viesnīca. Savulaik es mēdzu būvēties, ta�u tagad tikai sē�u birojā un visu vadu. Baidos, ka tas ir visai garlai�cīgi.

Mma Ramotsve pieklājīgi klausījās. �ķiet, ka pa ausu galam viņa par misteru Molefelo kaut ko bija dzirdējusi. Detektīve pazina Lobatsi, un dro�i vien reizi vai divas viņa �ajā viesnīcā kopā ar misteru D�. L. B. Matekoni bija apmetusies, kad ap�meklēja māsīcu. Patiesību sakot, pēdējo reizi viņa tur notiesāja maltīti, no kuras kļuva gau�ām nevesela, ta�u patlaban to nevajadzētu pieminēt, viņa nodomāja.

-��� Mēs varētu ieiet birojā, viņa teica, norādīdama uz dur�vīm. Būs ērtāk, ja apsēdīsimies. Mana asistente pagatavos tēju, un mēs varēsim aprunāties.

Misters Molefelo uzmeta skatienu aģentūras durvīm, ku�rās, abus vērodama, pavīdēja mma Makutsi.

-��� Varbūt mēs varētu palikt ārā, viņ� nedro�i ieminējās.

-���� Ir tik jauka diena un� klients ieturēja pauzi un tad tur�pināja, patiesībā, kundze, tas, ko vēlos teikt, ir ļoti perso�nisks. Ļoti, ļoti personisks. Diez vai mēs par to varētu runāt �eit. Varbūt mēs varētu pastaigāties? Kamēr mēs staigāsim, es jums visu izstāstītu.

Mma Ramotsve jau agrāk bija saskārusies ar klientu ap�mulsumu un saprata, ka nav jēgas tam pretoties. Ja gadās kaut kas ļoti intīms, citu cilvēku klātbūtne viņus nomāc. Protams, nebija nekā vai gandrīz nekā -, ko viņa nebūtu dzirdējusi. Nekas viņu nespēja pārsteigt, ta�u bija gadījumi, kad nācās pabrīnīties, kā cilvēki spēj tādā mērā sare�ģīt savu dzīvi.

-��� Es labprāt pastaigātos, viņa teica misteram Molefelo.

-���� Tikai pateik�u asistentei, ka eju projām, un tad bū�u jūsu rīcībā.

Viņi gāja pa taku, kas veda no darbnīcas pagalma uz dambi. Gar ceļmalu pletās ērk�ķu krūmu audze, un gaisā valdīja ga�nību saldenā smar�a. Pastaigas laikā misters Molefelo stāstīja un mma Ramotsve klausījās.

-��� Varbūt jūs būsiet izbrīnīta, kundze, ka es jums to stāstu, ta�u domāju, jums jāzina, ka esmu kļuvis par glu�i citu cil�vēku. Pirms da�iem mēne�iem ar mani atgadījās kaut kas tāds, kas lika pārdomāt visu dzīvi kā esmu to aizvadījis un kā man vajadzētu dzīvot turpmāk. Vai saprotat, ko es ar to domāju? Jūs nerunājat ar īpa�i sliktu cilvēku vai kaut kādu nelieti. Jūs sarunājaties ar vīru, kas ir visai līdzīgs citiem. Esmu parasts cilvēks. Tādu kā es Botsvānā ir tūksto�iem. Gau�ām parasti cilvēki. Ne pārāk gudri un arī ne pārāk stulbi.

-��� Jūs esat pieticīgs, mma Ramotsve iestarpināja. Jūs ta�u esat in�enieris, vai ne? Tad jau būsiet glu�i saprātīgs.

-���� Ne pārāk. Jāsaprot kaut kas no matemātikas un no ra�sējumiem arī. Ta�u aiz �īm zinībām slēpjas glu�i ikdieni�ķas jūtas.

Viņ� mirkli cieta klusu un tad turpināja:

-���� Bet ne jau tur tā lieta. Būtība ir apstākli, ka parasts vidusmēra cilvēks dzīvē pieļauj gan aplamības, gan paveic da�us slavējamus darbus. Nav vīrie�u, kuri nebūtu izdarīju�i kaut ko sliktu. Dro�i vien tāda nav neviena.

-��� Tāpat ir ar sievietēm, mma Ramotsve piebilda. Sie�vietes ir tikpat sliktas kā vīrie�i. Da�kārt pat vēl sliktākas.

-���� Negribu par to neko zināt, misters Molefelo sacīja. Es sievietes pazīstu diezgan slikti. Nezinu, kā viņas uzvedas. Ta�u tas nav galvenais. Es runāju par vīrie�iem un domāju, ka par viņu uzvedību tie�ām zinu visu.

-��� Vai esat kaut ko nogrēkojies? mma Ramotsve skarbi noprasīja. Vai to jūs gribat teikt?

Misters Molefelo pamāja ar galvu.

-���� Esmu gan. Bet neuztraucieties, tas nav tik traki ne�vienu neesmu nogalinājis vai izdarījis ko tamlīdzīgu. Izstās�tī�u par ļaundarību, kuru paveicu, kaut gan, ziniet, nevienam citam neesmu par to stāstījis. Ta�u vispirms man vajadzētu pastāstīt, kas notika pirms da�iem mēne�iem. Tad jūs sapra�tīsiet, kādēļ gribu ar jums aprunāties.

Kā jau teicu, man pieder viesnīca Lobatsē, starp citu, glu�i laba vieta kāzu svinībām. Tā ienes diezgan labu naudiņu, kuru es izmantoju, lai iegādātos zemi. Es nopirku zemi blakus Namībijas robe�ai tie�i blakus. Lai aizbrauktu līdz turienei no Lobatses, man vajadzīgas �etras stundas, un tāpēc es katru nedēļu to nevaru izdarīt. Ta�u man tur ir cilvēks, kas visu pieskata, un da�as ģimenes, kuras tur dzīvo un strādā.

-��� Bet vai �is cilvēks prot apieties ar lopiem? jautāja mma Ramotsve. Tas ir ļoti svarīgi.

-��� Jā, viņ� prot apieties ar lopiem. Turklāt viņ� zina visu par strausiem. Man tur ir krietns strausu ganāmpulks, un da�i no tiem ir visai teicami. Varen lieli. Dū�īgi. Strausiem tā ir laba vieta.

Mma Ramotsve no strausiem neko daudz nesaprata. Viņa tos, protams, bija redzējusi un zināja, ka da�am labam uz tiem ir ķēriens, ta�u uzskatīja, ka strausi ir vārgs aizstājējs govīm un buļļiem. Viņa iedomājās, kas notiktu, ja Botsvānā liellopu vietā visi turētu strausus. Kāda dīvaina vieta tā būtu nudien smieklīga.

-���� Mani strausi ir cieņā, jo tiem ir gar�īga gaļa, misters Molefelo turpināja. Ta�u tie ir arīdzan izcili vaislinieki. Man ir viens īpa�s eksemplārs, kur� ir ļoti uzmanīgs pret mātītēm, un tam ir daudz cāļu. �is strauss ir ļoti labs, un es to turu īpa�ā būrī, lai tas nevarētu kauties. Esmu redzējis, kā tas sper. Ak! Ja tas iespers cilvēkam, viņ� pārlūzis uz pusēm. Es nepārspīlēju. Uz pusēm. Tie�i pa vidu.

-��� Es gan uzmanītos, mma Ramotsve bilda.

-��� Es reiz redzēju, kā strauss iespēra cilvēkam. Tas bija kāds vīrs, kur� palīdzēja fermas kalpotājam un bija diezgan vārgs. Pirms daudziem gadiem, kad viņ� vēl bijis bērns, zēns vedis pastaigāties bulli, kur� viņam iespēris pa muguru. Viņ� palika maziņ�, jo bija traumēta mugura. Tāpēc �is vīrs neko daudz nevarēja pastrādāt. Tad viņ� saķēra tuberkulozi, un kļuva vēl sliktāk. Klepus padarīja viņu vēl �vakāku.

Kādu dienu �is jauneklis atbrauca apciemot brāli, un vi�ņam iedeva alu, ta�u vājinieks alkoholu dzert nebija radis. Tomēr alus viņam iegar�ojās, un pirmoreiz dzīvē viņ� kļuva drosmīgs. Tad nu viņ� pārlīda pāri augstajam �ogam un no�nāca strausu aizgaldā. Strauss bija turpat tuvumā, tas viņu pamanīja un bija ļoti pārsteigts par cilvēku, kas tam tuvojās, vicinādams rokas. Strauss mēģināja aizbēgt, ta�u vīrs ie�o�gojumā notvēra strausu aiz spārna, un tas nespēja vairs pa�kustēt. Putnam nekas cits neatlika kā uzbrucējam iespert.

Es dzirdēju visu �o bļaustī�anos, kad cilvēks līda pār �ogu, un gāju skatīties, kas noticis. Redzēju, ka viņ� cen�as strausam no astes izraut spalvas, un tad es redzēju arī to bliezienu, no kura viņ� aizlidoja pa gaisu un ar dobju būk�ķi atsitās pret zemi. Vīrs tur gulēja un aug�ā vairs necēlās, bet strauss uz viņu skatījās. Hds nu bija �ā cilvēka gals.

Mma Ramotsve, nodūrusi skatienu, domāja par nabaga vīrieti ar sabeigto mugurkaulu.

-��� Man ļoti �ēl, viņa sacīja. Pasaulē notiek daudz bēdīgu atgadījumu, un da�reiz mēs par tiem nemaz neuzzinām. Dievs nemitīgi to visu uzgrū� Āfrikai.

-Jā, misters Molefelo piekrita. Jums taisnība, kundze. Da�reiz pasaule pret mums izturas ļoti cietsirdīgi.

Viņi vēl kādu gabaliņu pagājās, domādami par to, ko bija sacījusi mma Ramotsve. Tad misters Molefelo turpināja:

-�� Tagad es pastāstī�u, kas ar mani atgadījās pirms da�iem mēne�iem. Tie nav nekādi joki jūs sapratīsiet, kādēļ esmu pie jums ieradies.

Es aizbraucu uz fermu kopā ar sievu un abiem dēliem. Viņi ir stiprinieki: viens ir �itik liels, otrs tāds.

Misters Molefelo ar aug�upvērstu plaukstu parādīja dēlu garumu (tā nu gan nav laba uzvedība mērīt augumu ar aug��upvērstu plaukstu, jo tā var nomākt cilvēka garu).

-���� Mēs bijām gatavoju�ies palikt tur kādu nedēļu, ta�u nākamajā naktī notika atgadījums, kas visu apgrieza kājām gaisā. No aizrobe�as ieradās da�i vīri. Viņi atjāja naktī. Tie bija strausu zagļi.

Mma Ramotsve apstājās un pārsteigta pavērās misterā Molefelo.

-���� Strausu zagļi? Viņi nozaga jūsu strausus?

Misters Molefelo piekrīto�i pamāja.

-��� Tie ir ļoti bīstami vīri. Viņi grupējas bandās, ir bruņoti ar �aujamiero�iem un dzen strausus pāri robe�ai uz Namībiju. Namībie�i apgalvo, ka vēlas �os vīrus noķert, ta�u neesot pietiekami daudz policistu. Tur nekad nav pietiekams skaits policistu. Viņi apgalvo, ka par visu parūpēsies, ta�u kā jūs varat noķert cilvēkus, kuri dzīvo krūmos un sildās pie uguns�kuriem? Viņi ir kā spoki. Tie atnāk un aiziet naktī, un spokus noķert būtu daudz vieglāk nekā �os vīrus. �iem cilvēkiem nav ne vārdu, ne uzvārdu nekā. Viņi ir kā leopardi.

Kad viņi ieradās, es mājās gulēju. Es neesmu nekāds mie�gamice, tāpēc troksni strausu kūtī dzirdēju gan. Es piecēlos, lai paskatītos, vai kāds zvērs varbūt lauva vai hiēna notiesā manus strausus. Paņēmu lielu lukturi un savu �aujamo un pa taku devos uz strausu audzētavu. Lukturi man nevajadzēja pat ieslēgt, jo bija pilnmēness un priek�meti uz zemes meta lielas ēnas.

Gandrīz biju ticis līdz fermai, kad pēk�ņi mani kāds no�trieca gar zemi. Lukturis un �autene man izkrita no rokām, un es atrados ar seju uz zemes. Atceros, kā ieelpoju putekļus un klepoju, un, kad man iespēra pa sāniem, kāds vīrs pacēla manu galvu un uz mani paskatījās. Viņam bija �autene, bet ne jau manējā, zaglis pielika man stobru pie pieres un kaut ko sacīja. Es nesapratu, jo viņ� nerunāja setsvanie�u valodā. Varbūt tā bija herero valoda vai kāda no pārējām, kurās tur runā. Tā varēja būt kāda no afrikandu valodām, kas tur ir izplatītas, tikai ne būru.

Man �ķita, ka tūlīt mir�u, tāpēc iedomājos par dēliem. Domāju, kas ar tiem notiks, kad viņiem vairs nebūs tēva. Vēl es nezin kāpēc sāku domāt par tēvu un atcerējos, kā savulaik kopā staigājām cauri krūmājam, glu�i tāpat kā patlaban mēs ar jums, kundze, un tērzējām par lopiem. Sapratu, ka man tāpat patiktu darīt kopā ar saviem dēliem, ta�u es vienmēr biju pārāk aizņemts, un nu jau bija par vēlu. Tās bija savādas domas. Es nedomāju par sevi, bet gan par citiem.

Mma Ramotsve apstājās, lai paceltu interesantu zariņu.

To es varu saprast, viņa teica, pētīdama zariņu. Esmu pārliecināta, ka arī es �ādā gadījumā domātu tāpat.

Bet vai tie�ām? Viņa nekad nebija nonākusi tamlīdzīgā stāvoklī; viņai nekad nebija uzglūnēju�as �ādas briesmas un nebija ne jausmas, kas tādā gadījumā varētu ie�auties galvā. Mma Ramotsve varēja gan iedomāties, ka atcerētos tēvu, Obidu Ramotsvi, tētiņu, di�eno cilvēku; bet varbūt prāts same�ģītos un viņa sāktu domāt par glu�i ikdieni�ķām lietām, piemēram, vai samaksāts elektrības rēķins. �ēl gan būtu �ķirties no �īs dzīves tamlīdzīgā noskaņojumā, raizējoties, vai samaksāts Botsvānas Elektroenerģijas kompānijai. Botsvānas Elektro�enerģijas kompānija par viņu gan nekad neiedomātos, bija pārliecināta mma Ramotsve.

-���� �is virs bija ļoti negants. Viņ� iegrūda manu galvu at�pakaļ putekļos. Pēc tam viņ� mani piecēla sēdus, joprojām tēmēdams ar ieroci galvā, un sauca talkā vienu no draugiem. Laupītāji zirgos iznira no tumsas, apstāja mani, un zirgu elpa sitās man sejā. Tie kaut ko savā starpā runāja, un es sapratu, ka viņi apsprie�as, vai mani vajadzētu no�aut. Esmu pārlie�cināts, ka viņi sprieda tie�i par to, kaut gan nesapratu viņu valodu.

Tad es pamanīju gaismu, un tālumā kāds kaut ko uzkliedza setsvanie�u valodā. Tas bija viens no maniem vīriem, kur� acīmredzot bija pamodināts un pasaukts talkā. Laupītājs, kur� mani turēja, neko gudrāku nevarēja izdomāt kā ar �autenes laidi iesist man pa galvu. Tad viņ� piecēlās un aizskrēja pie koka, kur bija piesiets viņa zirgs. Mani vīri sāka kliegt, un es dzirdēju, ka viņi iedarbina traktoru. Kāds no zagļiem kaut ko uzsauca pārējiem, un viņi aizjāja. Es biju pamests un jutu, ka pa seju plūst asinis. Man joprojām ir rēta, redziet, �eit starp vaigu un ausi. Tā man ir piemiņa par notiku�o.

-��� Jums laimējies, ka izglābāties, sacīja mma Ramotsve. Viņi vienā mierā varēja jūs no�aut. Domāju, �is atgadījums varēja beigties daudz bēdīgāk.

Misters Molefelo pasmaidīja.

-���� Es arī tā domāju. Ta�u man palaimējās. Un es varēju atkal skatīt sievu un dēlus, kuri raudāja, redzēdami, ka pa tēva seju plūst asinis. Un laikam arī es raudāju, drebēdams kā no ūdens izvilkts kucēns. Tā pagāja visa diena, man �ķiet. Vīrietim tā uzvesties neklājas. Ta�u es biju pārbiedēts kā mazs zēns.

Mēs aizbraucām atpakaļ uz Lobatsi, kur ārsts sa�uva manu brūci. Viņ� man kaut ko ie�ļircināja un saveda kārtībā ievai�nojumu. Pēc tam es ķēros pie darba un centos par notiku�o aizmirst. Ta�u es to nespēju, kundze. Nepārtraukti domāju, ko tas manā dzīvē nozīmē. Es saprotu, ka tas izklausās dīvaini, ta�u �is atgadījums lika man pārdomāt visu, ko biju darījis. Tas lika man izvērtēt visu dzīvi. Un lika man vēlēties, lai nākam�reiz ta�u es ceru, ka �ādas reizes vairs nebūs, kad redzē�u nāvi vaigā, es varētu teikt: mana dzīve ir sakārtota.

-��� Tā ir ļoti laba doma, mma Ramotsve sacīja. Domāju, ka mums visiem vajadzētu tā darīt. Ta�u mēs tā nerīkojamies. Piemēram, mans elektrības rēķins�

-��� Tie ir sīkumi, misters Molefelo iejaucās. Rēķini un parādi patie�ām neko nenozīmē. Būtiski ir tas, kā jūs attieca�ties pret cilvēkiem. Tam gan ir nozīme. Un tādēļ es pie jums esmu ieradies, kundze. Es gribu izsūdzēt grēkus. Es neeju uz katoļu baznīcu, kur jāsē� bilctskrēslā un jāstāsta mācītājam par visu, ko esi sadarījis. Es to nespēju. Ta�u gribu ar kādu aprunāties tāpēc esmu atbraucis pie jums.

Mma Ramotsve pamāja ar galvu. Viņa saprata. Neilgi pēc "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" atvēr�anas detektīve saprata, ka viņas sūtība ir uzklausīt cilvēkus un palīdzēt tiem aizmirst viņu pagātnes kļūdas. Un patie�ām, vēlāk, kad viņa lasīja Klovisu Andersonu, autors to apstiprināja. "Esiet iejūtīgi," viņ� rakstīja. "Vairākums ļau�u, kuri pie jums ieradīsies, būs ga�rīgi traumēti. Cilvēki gribēs runāt par to, kas tiem sāp, un par nelietībām, kuras viņi pastrādāju�i. Netiesājiet tos, bet ieklausieties. Tikai ieklausieties."

Viņi abi bija sasniegu�i vietu, kur taka ienira iz�uvu�a strauta gultnē. Vienā pusē bija termītu pūznis, bet otrā no sarkanās zemes slējās neliela klintsbluķu kaudze. Līdzās ce�liņam mētājās skudru izgrauzta cukurniedre un zila glāzes lauska, kas atstaroja saules gaismu. Ne visai tālu, uz pakaļ�kājām izslējusies, stāvēja kaza, kas skrubināja krūma pēdējās lapiņas. Laba vietiņa, kur apsēsties un paklausīties, zem debesīm, kuras bija redzēju�as tik daudz un uzklausīju�as tik daudz, ka vēl viens grēks tām, protams, neko nenozīmētu. Grēki, sprieda mma Ramotsve, �ķiet smagāki un neķītrāki, kad ieslodzīti drūmās sienās. �eit ārā, zem �īm debesīm, ļaundarī�bas sarūk līdz saviem dabiskajiem izmēriem tās kļūst it kā mazākas un saprotamākas, tādas, ka ar tām var tikt galā un visbeidzot izmest mēslainē.

�Mma Makutsi noskatījās, kā mma Ramotsve dodas pastaigā kopā ar misteru Molefelo, un sacīja pati sev: "�is ir viens no ierobe�ojumiem, ar kuriem nākas saskarties detektīves palī�dzei. Es palai�u garām nopietnas lietas. Dzirdu par klientiem tikai pa ausu galam. Es patie�ām esmu vienīgi sekretāre, nevis detektīves asistente." Un, pievērsusies darbnīcas rēķiniem un pavadzīmēm, kas vēl nebija savestas kārtībā, viņa nodomāja: "Patiesībā es neesmu arī remontdarbnīcas direktora vietniece; esmu garā�as sekretāre, un tas ir pavisam cits amats."

Mma Makutsi piecēlās, lai pagatavotu sev tasi sarkankrū�mu tējas. Pat ja ieradies klients, nebija pārliecības, ka pastai�gas laikā sniegtā konsultācija nesīs ra�enus augļus naudas izteiksmē, un aģentūras nākotne un viņas darbs �ķita ap�draudēts. Mma Makutsi bija naudas grūtībās. Viņa zināja, ka mma Ramotsve un misters D�. L. B. Matekoni viņai maksā tik dāsni, cik vien spēj, bet, kad mma Makutsi bija samaksājusi nemitīgi augo�o īres maksu un aizsūtījusi naudu vecākiem un tantēm Bobonongā, pa�as vajadzībām īstenībā nepalika nekas. Vairākas kleitas bija novalkātas, un kurpes vajadzēja pazolēt jau pirms krietna laika. Sieviete visiem spēkiem centās izskatī�ties pievilcīga, ta�u tik ierobe�ota bud�eta apstākļos tas nācās grūti. Patlaban visi ietaupījumi bija vien divsimt trīsdesmit astoņas pūlas un �etrdesmit piecas thēbes[5]. ar to nepietiktu pat jaunu, labu kurpju pārim vai da�ām kleitām. Un, ja viņa �o naudu iztērētu, pāri nepaliktu nekas, ta�u brālim varbūt vajadzēs zāles.

Mma Makutsi saprata, ka vienīgais veids, kā uzlabot stā�vokli, ir brīvajā laikā strādāt vēl kādu darbu. Laba ideja bija autovadītāju kursi, ta�u, jo vairāk viņa par to domāja, jo skaid�rāk apzinājās, ka tiem nebūs panākumu. Mma Makutsi skaidri iztēlojās, kas notiks, kad viņa par tiem pastāstīs misteram D�. L. B. Matekoni. Viņ�, protams, gribētu būt pretimnāko�s, ta�u mma Makutsi jau priek�laikus zināja, ko �efs sacīs.

Pārāk daudz būs jāmaksā par apdro�inā�anu, viņ� no�rādīs. Ja gribat ar savu auto ļaut braukt kursantiem, jums jāmaksā ļoti lielas apdro�inā�anas prēmijas. Apdro�inā�anas kompānijas saprot, ka automobilis tiks sasists.

Misters D�. L. B. Matekoni pastāstīs, cik lieli būs izde�vumi, un viņa, izdzirdusi �o skaitli, būs satriektā. Ja viņai tik daudz jāmaksā, visi iepriek�ējie aprēķini ir nepareizi. Tad katra brauk�anas stunda izmaksās daudz vairāk un viņiem nebūs nekādu izred�u pārspēt lielās brauk�anas skolas, kuras var kaut ko ieekonomēt ar savu pla�o vērienu. Tāpēc �ī doma, kas papildlīdzekļu iegū�anai likās tik pievilcīga, jāmet pie malas un jāsāk prātot par kaut ko citu.

Kamēr mma Makutsi rakstīja vēstuli kādam ietiepīgam darbnīcas parādniekam, radās jauna ideja. Tā bija tik pār�steidzo�i laba, ka pārņēma visu viņas prātu un pat tika iekļau�ta vēstulē.

"Cienījamais ser," viņa drukāja. "Mēs Jums rakstījām 25.11., 18.12. un 14.02. sakarā ar nenokārtoto parādu piecsimt div�desmit divu pulu apmērā par Jūsu automa�īnas remontu. Mums atzīmēts, ka neesat �o summu samaksājis, un tāpēc mums nav citas izvēles kā vien�" "Vai nav interesanti, ka vairākums ma�īnrakstītāju ir sievietes? Kad mācījos Botsvā�nas Sekretāru koled�ā, tās bija vienas vienīgas sievietes, ta�u drukāt jāprot arī vīrie�iem, ja tie ir in�enieri, uzņēmēji vai ari strādā bankās un vēlas izmantot datorus. Esmu redzējusi, kā viņi sē� bankās un cen�as ar vienu pirkstu kaut ko uzdrukāt, veltīgi izniekodami laiku. Kāpēc viņi neiemācās rakstīt kārtīgi?

Atbilde ir �āda: vīrie�iem kauns atzīties, ka viņi neprot drukāt, un viņi negrib iet mācīties klasēs, kas pilnas ar meitenēm. Viņi uztraucas, ka meitenes būs labākas ma�īnrakstītājas! Un būs jau arī! Pat tās nekam nederīgās mei�as, kuras koled�ā saņēma tikai piecdesmit punktus. Pat viņas būs labākas par vīrie�iem. Bet kāpēc gan nav īpa�u kla�u tikai vīrie�iem ma�īnrakstī�anas skolas vīrie�iem? Viņi tur varētu nākt pēc darba un mācīties drukāt kopā ar sev līdzīgajiem. �o skolu mēs varbūt varētu ierīkot baznīcas priek�telpā, lai cilvēki domātu, ka vīrie�i vienkār�i sanāku�i uz dievkalpojumu. Es pati varētu mācīt. Es būtu skolas direktore un, kursus beidzot, vīrie�iem izsniegtu īpa�as apliecības. "Ar �o apliecinām, ka misters tāds un tāds beidzis Ma�īnrakstī�anas skolu vīrie�iem un tagad ir lietpratīgs ma�īnrakstītājs. Paraksts: Greisa P. Makutsi, ICalahari Ma�īnrakstī�anas skolas vīrie�iem direktore.""

Viņa beidza rakstīt un ar pla�u �estu no rakstāmma�īnas izņēma vēstuli. Jocīgi gan, kur radu�ies �ie teikumi, piesātināti ar tādu pa�apziņu un pa�pārliecinātību, kā jau pieklājas īstam biznesa plānam. Vēstuli pārlasīdama, viņa apcerēja galvenās atziņas par vīrie�u psiholoģiju, kurai bija netie�s sakars ar rakstāmma�īnas tastatūru. Skaidrs, ka vīrie�iem nepatīk, ja sievietes kaut ko prot darīt labāk par viņiem; �ī patiesība ik�vienai meitenei jāiezī� ar mātes pienu. Mma Makutsi atcerējās, kā bērnībā brāļi nespēja pārdzīvot, ka spēlēs zaudēja viņai vai kādai no māsām. Tiem vajadzēja uzvarēt, un, ja bija kaut niecīgākās pazīmes, ka viņi varētu zaudēt, spēle tā vai cita iemesla dēļ tika pārtraukta. Un pieaugu�o dzīvē viss notiek glu�i tāpat.

Ma�īnrakstī�ana, protams, ir īpa�s gadījums. Sava nozīme ir ne vien vīrie�u nepatikai, ka, darbojoties ar rakstāmma�īnas taustiņiem, sievietes viņus sakaus (vīrie�iem labpatīk domāt, ka viņi saprot, kā izmantot ma�īnas), bet arī ba�ām, ka viņus var pieķert rīcībā, kuru vairākums cilvēku uzskata par tīri sie�vi�ķīgu nodarbo�anos. Vīrie�iem netīk strādāt par sekretāriem, tāpēc viņi �im amatam ir izdomāju�i īpa�u nosaukumu. Viņi sevi sauc par ierēdņiem. Ta�u kāda at�ķirība starp ierēdni un sekretāri? Viens valkā bikses, bet otra kleitu.

Mma Makutsi bija pārliecināta par savas idejas lietderību, bet saprata, ka ir daudz apstākļu, kas jāpārvar. Pirmais un galvenais bija jautājums, ko tādu viņa iemācījusies Botsvānas Sekretāru koled�ā, kas būtu kapitalizējams, jeb�u, vienkār�āk izsakoties, ar ko varētu nopelnīt naudu. Viss viņai pieejamais kapitāls ir divsimt trīsdesmit astoņas pūlas un �etrdesmit pie�cas thēbes, un par to var nopirkt labi ja vienu lietotu raks�tāmma�īnu. Klasē, kurā mācītos desmit cilvēku, vajag desmit rakstāmma�īnu, kas maksā �etrsimt pūlas gabalā, un kopā sanāks �etrtūksto� pūlas. Tā bija teiksmaina summa, kuru mma Makutsi nāktos krāt gadiem. Pat ja viņai to izdotos aizņemties no bankas, procentu likmes bija tādas, ka visa no kursantiem saņemtā nauda aizietu, lai nosegtu izdevumus. Un kura banka tad aizdos, ja viņai nav peļņas, ar ko nodro�ināt kredītu? Viņai nav pat nevienas govs, ko ieķīlāt.

�ķita, ka nav izejas no skarbajiem ekonomiskajiem apstāk�ļiem. Lai nopelnītu naudu, pirmām kārtām vajadzīga nauda. Un tāpēc tiem, kuriem tā bija, naudas kļuva arvien vairāk un vairāk. Mma Ramotsve tam bija piemērs. Kaut gan viņa par saviem apstākļiem vienmēr izteicās pieticīgi, priek�niecei bija tā priek�rocība, ka viņa sākumā varēja pārdot visu tēva atstāto ganāmpulku tie�i laikā, kad liellopiem bija cēlu�ās cenas. Viņa mantoja ari tēva iekrājumus, kuri ar gudru ziņu bija ieguldīti veikala akcijās un zemesgabalā. Izrādījās, ka zeme atrodas tie�i tajā vietā Gaborounas nomalē, kur dzelzceļa kom�pānija gatavojās celt staciju, tāpēc zemesgabala vērtība bija sasniegusi neiedomājami augstu līmeni. Tas viss ļāva mma Ra�motsvei nopirkt māju Zebru ielā un nodibināt "Dāmu detektīvaģentūru Nr. 1". Tāpēc mma Ramotsve bija darba devēja, bet mma Makutsi darba ņēmēja, un �ķita, ka nekas �o lietu kārtību nespēj mainīt. Protams, viņa varēja apprecēt vīru ar naudu, ta�u kur� turīgs vīrietis uz mma Makutsi skatīsies, ja visapkārt ir �īs apburo�ās meitenes? Viss patie�ām izskatījās ļoti drūmi.

Rakstāmma�īnas! Kam krājumā ir lērums vecu, pa pusei lietojamu rakstāmma�īnu, kuras noliktavā pārklājas ar putek�ļiem? Botsvānas Sekretāru koled�ai!

Mma Makutsi nocēla tālruņa klausuli. Spēkā bija notei�kums, ka darbnīcas un aģentūras darbinieki nedrīkst izmantot darba tālruni privātām sarunām. ("�is noteikums nav vērsts pret jums," bija taisnojusies mma Ramotsve. "Tas ir mūsu darbnīcas mācekļu dēļ. Iedomājieties, kas notiktu, ja tiem no darba ļautu runāt pa tālruni ar visām �im meitenēm. Mēs nespētu samaksāt rēķinus pat ne pusi no tiem.") �oreiz bija citādi. Tas bija darbs, lai gan tikai papilddarbs.

Viņa uzgrieza koled�as numuru un, pirms lūdza paaicināt direktora vietnieci mma Manapotsi, pieklājīgi apvaicājās par telefonistes veselības stāvokli. Mma Manapotsi mma Makutsi pazina labi un bie�i ar viņu papļāpāja, ja gadījās satikties pilsētā.

-��� Mēs vienmēr ar jums esam tā lepoju�ies, mma Mana�potsi mēdza sacīt. Deviņdesmit septiņi punkti! Es to nekad neaizmirsī�u. Mums joprojām nav nevienas meitenes, nevie�nas pa�as, kura būtu saņēmusi vairāk par astoņdesmit pie�ciem punktiem. Jūsu vārds visādā ziņā tiks ierakstīts koled�as annālēs! Mēs ļoti lepojamies.

-��� Ta�u jums jālepojas arī ar savu dēlu, mma Makutsi at�gādināja.

Koled�as direktora vietnieces dēls Harijs bija veiksmīgs futbolists, "Zebru" komandas spēlētājs, slavens ar to, ka viņ�gad guva iz�ķiro�os vārtus spēlē pret Bulavajo "Dinamo". Viņ� bija arī nelabojams meitu ģēģeris, kā jau visi �ie futbolisti, un viņa mati vienmēr bija ieziesti ar jocīgu, stigru gelu laikam par prieku dāmām, sprieda mma Makutsi. Ta�u māte ar viņu lepojās, kā lepotos ikviena māte ar dēlu, kas spēj sajūsmināt pūli.

Kad pie tālruņa pienāca mma Manapotsi, pirms mma Makutsi izvirzīja rakstāmma�īnu jautājumu, abas sievietes silti sasveicinājās. Runādama mma Makutsi pēdas zem raks�tāmgalda nolika uz pirkstgaliem lai veiktos. Varbūt viņi rakstāmma�īnas jau izmetu�i vai arī salaboju�i un tās tiek izmantotas darbā�

Mma Makutsi paskaidroja, ka vēlas atvērt mazu ma�īn�rakstī�anas klasi un ir gatava maksāt par ma�īnu īri, pat ja tās nav īsti labā kārtībā.

-��� Bet protams, mma Manapotsi sacīja. Kāpēc gan ne? �īs vecās rakstāmma�īnas ir nederīgas, un mēs gribam atbrī�vot telpu. Jūs varētu tās dabūt, ja�

Mma Makutsi prātā pārlika savus ietaupījumus un krāj�grāmatiņu ar nuļļu virknēm visās ailēs.

-�� �ja piekristu �ad un tad atnākt parunāties ar meitenēm, mma Manapotsi turpināja. Esmu iecerējusi ieviest jaunu mācību plānu. Pārrunas ar izcilām absolventēm par to, kas sagaidāms darba dzīvē. Jūs varētu būt pirmā runātāja.

Mma Makutsi piedāvājumam dedzīgi piekrita.

-���� Tur būs kāds ducis rakstāmma�īnu, mma Manapotsi teica. Tās nav visai labas, jūs jau zināt. Drīzāk var nodrukāt qwertyui' nekā qwertyuiop. Ar da�ām pat tikai qop.

-���� Tas nekas, mma Makutsi sacīja. Tās domātas tikai vīrie�iem.

-���� Ak tā, tad jau viss kārtībā, mma Manapotsi noprie�cājās.

Mma Makutsi nolika klausuli un piecēlās. Viņa palūkojās pa atvērtajām durvīm, kas veda uz darbnīcu, neviens neska�tījās. Klusiņām iespiegdamās, vicinādama labo roku un brī�am to pielikdama pie lūpām, mma Makutsi lēnām sāka griezties pa biroju svētku dejā. Tā bija uzvaras deja. Nupat bija dzimusi Kalahari Ma�īnrakstī�anas skola vīrie�iem viņas pirmais uz�ņēmums, viņas pa�as ideja. Tam jāizdodas, par to nevar būt �aubu, un tas atrisinās visus viņas sare�ģījumus. Vīrie�i, visi kā viens dedzīgi vēlēdamies apgūt ļoti svarīgu prasmi, nāks bariem, un nauda plūdīs viņas kontā.

Viņa sakārtoja brilles, kuras dan�a laikā bija noslīdēju�as uz degungala, un paskatījās pa logu. Mma Makutsi nevarēja

1 qwertyui, qwertyuiop taustiņi aug�ējā rindā rakstāmma�īnas un da�tora tastatūrā.

vien sagaidīt, kad visu varēs pastāstīt mma Ramotsvei, jo zi�nāja, ka tā viņu atbalstīs. Viņa ļoti labi zināja ari to, ka sirds dziļumos priek�niecei rūp savas darbinieces liktenis un viņa priecāsies par �o nevainojamo izstrādni. �I ideja patie�ām bija uzņēmējdarbības garā, ko mma Ramotsve daudz rei�u tika pieminējusi. Uzņēmums aiz līdzjūtības. Nabaga vīrie�iem, kas bija izmisu�i par to, ka neprot drukāt, bet pārāk nokautrēju�ies, lai pajautātu, kā tas darāms, tiks sagādāts milzu atvieg�lojums.

ES Misters Molefelo, kuru aplūkoja neliels ganāmpulks, kas turpat blakus bija salasījies, sēdēja uz akmens zem tuk�ajām debesim un stāstīja mma Ramotsvei, savai "biktsmātei", ko pastrādājis pirms daudziem gadiem.

Es ierados Gaborounā, kad man bija astoņpadsmit. Iz�augu mazā ciematā netālu no Fransistaunas, kur mans tēvs strādāja par ierēdni ciema padomē. Tas ir ietekmīgs darbs cie�matā, ta�u patiesībā pavisam necils. Kad ierados Gaborounā, es sapratu, ka būt par ierēdni ciema padomē nav nekas, jo �eit par tēvu neviens nebija dzirdējis.

Man bija zelta rokas, tāpēc skola man sagādāja vietu Bot�svānas Tehniskajā koled�ā, kura toreiz bija daudz mazāka nekā �odien. Man bija labi panākumi visos tehniskajos priek�metos, un domāju tēvs cerēja, ka es kļū�u par raķe�u konstruktoru vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņam nebija jausmas, ka Gaborounā neko tādu nedara; pēc tēva domām, Gaborouna bija vieta, kur var notikt viss iespējamais.

Mana ģimene bija nabadzīga, ta�u es saņēmu valdības stipendiju, kas ļāva man studēt koled�ā. Naudas bija vien tik, lai samaksātu skolas naudu un izvilktu dzīvību līdz semestra beigām. Tas nenācās viegli, un ne reizi vien es badojos. Ta�u, kad esi jauns, tas neko daudz nenozīmē. Tad bez naudas iztikt ir viegli, jo tu domā, ka viss mainīsies un rīt atkal būs nauda un pārtika.

Koled�a bija nokārtojusi tā, ka studenti Gaborounā va�rēja dzīvot ģimenēs. �iem cilvēkiem bija kāda brīva istaba vai da�kārt pat tikai �ķūnis. Da�i studenti dzīvoja nepiemērotos apstākļos tālu no koled�as. Citiem turpretim veicās labāk tie dzīvoja istabiņās, mājās, kur varēja dabūt labu ēdienu; par vi�ņiem rūpējās kā par ģimenes locekļiem. Es biju viens no �iem laimīgajiem. Man pienācās puse istabas kādā namā netālu no cietuma; es dzīvoju cietuma apsardzes vecākā ierēdņa ģimenē. �ajā namā bija trīs guļamistabas, un vienā no tām mēs dzīvo�jām kopā ar vēl kādu puisi no koled�as. Viņ� vienmēr mācījās un bija ļoti kluss. Istabas biedrs pret mani izturējās visai laipni un dalījās ar maizi, kuru viņ� par brīvu dabūja no tēvo�a, kas strādāja maiznīcā. Viņam bija ari tēvocis, kas strādāja skārnī, un no turienes mēs par velti dabūjām desas. Patiesību sakot, �ķita, ka �is puisis par brīvu dabū visu. Ari drēbes viņ� bija dabūjis par velti ar tām viņu apgādāja tante, kura strādāja apģērbu veikalā.

Mājas saimnieci sauca par mma Tsolamosesi. Tā bija varen branga dāma mazliet līdzīga jums, kundze, un pret mums viņa izturējās ļoti laipni. Saimniece mēdza pārliecināties, ka mani krekli ir izmazgāti un izgludināti, un teica, ka manai mātei tas patiktu.

Es esmu tava māte Gaborounā, viņa mēdza sacīt. Vie�na māte tev dzīvo pie Fransistaunas, bet otra �eit. Tā, kura dzīvo �eit, esmu es.

Viņas vīrs bija ļoti lēnprātīgs cilvēks. Man �ķiet, ka �is darbs misteram Tsolamosesem nepatika, jo, kad sieva viņam jautāja, kas atgadījies cietumā, viņ� tikai pakratīja galvu un teica: "Cietumi ir pilni ar ļaundariem. Tie katru dienu pastrādā nekrietnības. Lūk, kas atgadījies."

Neatceros, ka viņ� kādreiz būtu pastāstījis kaut nedaudz vairāk.

Es biju ļoti laimīgs, ka varu dzīvot �ajā mājā un mācīties koled�ā. Vēl laimīgāks biju tāpēc, ka visbeidzot atradu drau�dzeni. Arī ciematā es centos atrast kādu meiteni, kura ar mani parunātos, ta�u nevienu nesameklēju. Tagad, dzīvodams Ga�borounā, es sapratu, ka �eit ir lērums mei�u, kas ir kā trakas uz koled�as studentiem, jo zina: kādā jaukā dienā tie dabūs labu darbu un, ja izdotos tos apprecēt, tas viņām nodro�inātu bezrūpīgu dzīvi. Zinu, zinu, kundze, nav jau viss tik vienkār�i, ta�u rēķinu, ka lielākoties meitenes domāja �ādi.

Es satikos ar meiteni, kura gribēja kļūt par medmāsu. Skolā viņa bija cītīgi mācījusies un jau nokārtojusi lielāko daļu eksāmenu, lai iestātos medmāsu kursos. Viņa bija ļoti jauka pret mani, un es biju neizsakāmi laimīgs, ka viņa ir mana draudzene. Mēs kopā gājām uz dejām koled�ā, un viņa vien�mēr bija ļoti smalki ģērbusies. Biju lepns, ka citi koled�as pui�i mani redz kopā ar tik skaistu meiteni.

Un nu, kundze, man jums jāpastāsta mēs dzīvojām tik draudzīgi, ka mana meitene saprata: viņa gaida mazuli. Es esot tēvs, viņa teica. Nezināju, ko atbildēt. �ķiet, ka uz viņu tikai stulbi skatījos. Laikam jutos satriekts, jo biju tikai stu�dents un bērnu vēl nevarēju uzturēt.

Teicu viņai, ka nevarē�u palīdzēt un ka bērns viņai būs jāsūta pie vecāsmātes, kura dzīvoja netālu no Molepololes. �ķiet, teicu, ka vecmāmiņām patīk noņemties ar �ādiem ma�zuļiem. Viņa atbildēja, ka ve�iņa ir pārāk vārga, jo ir slima, un viņai izkritu�i visi zobi. Es gribēju zināt, vai nav kāda tante, kas to varētu uzņemties.

Es devos atpakaļ uz savu istabu mma Tsolamoseses namā un tonakt nevarēju aizmigt. Istabas biedrs vaicāja, kas mani nomoka, un es izstāstīju. Viņ� teica, ka tā ir manis pa�a vaina, jo, vairāk laika pavadīdams pie grāmatām, es �ādā ķezā neiekultos. Tas man bija vāj� mierinājums, tāpēc es taujāju, ko viņ� darītu manā vietā. Draugs atbildēja, ka viņ� atdotu bēr�neli savai tantei, kura strādā bērnudārzā, un tā mazuli par velti uzaudzinātu.

Nākamajā dienā es tikos ar draudzeni un jautāju, vai viņa vēl aizvien gaida bērnu. Cerēju, ka meitene būs kļūdījusies, ta�u viņa atbildēja, ka bērns ir tur, kur bijis, un ar katru dienu augot lielāks. Drīz vajadzē�ot teikt mātei, viņa sacīja, un māte izstāstī�ot tēvam. Kad tas bū�ot noticis, man vajadzē�ot pie�sargāties, jo tēvs mani dro�i vien nositī�ot vai atradī�ot kādu, kas to izdara viņa vietā. Meitene teica, ka, visdrīzāk, viņ� kādu jau esot nogalinājis sakarā ar lopiem, ta�u viņam par to ne�tīkot daudz stāstīt. No �ādām runām es laimīgāks nekļuvu. Iedomājos, ka vajadzēs pamest koled�u un mēģināt sameklēt darbu kaut kur tālu prom no Gaborounas, kur �is vīrs neva�rētu mani atrast.

Draudzene kļuva nikna uz mani. Nākamajā reizē, kad sati�kāmies, viņa kliedza, ka es viņu esot piekrāpis. Manis dēļ viņai vajadzē�ot no bērna atbrīvoties, pirms vēl tas nav piedzimis. Viņa teica, ka Oldnaledi pazīstot kādu sievieti, kas to varētu nokārtot, ta�u, tā kā tas nav likumīgi, vajadzē�ot maksāt simt pulu, un toreiz tā bija liela nauda. Atbildēju, ka simt pulu man nav, ta�u padomā�u, kā tās dabūt.

Gāju mājās un apsēdos savā istabā, lai padomātu. Man nebija jausmas, kur dabūt naudu, lai tiktu vaļā no bērna. Ie�taupījumu man nebija, un tēvam es naudu nevarēju prasīt. Lie�kas naudas viņam nebija, un, uzzinājis, kādam nolūkam man vajadzīga tik liela summa, viņ� būtu ārkārtīgi nikns. Kamēr es to visu pārliku, blakusistabā mma Tsolamosese ieslēdza radio. Tas bija izcili labs radioaparāts, kuram viņi ilgi krāja naudu. Pēk�ņi es iedomājos: "�ī manta ir vērta vismaz simt pulu."

Uzminiet, kas notika, kundze! Jā. Tajā pa�ā naktī, kad visi bija devu�ies pie miera, es iegāju istabā un paņēmu radioapa�rātu. Izlavījos no mājas un paslēpu laupījumu turpat netālu krūmos vietā, kur neviens to nevarētu atrast. Pēc tam es devos atpakaļ uz mājām un atvēru tās istabas logu, lai nā�kamajā rītā izskatītos, ka pa nakti kāds caur logu ielauzies namā un nozadzis radiouztvērēju.

Viss notika tie�i tā, kā biju izplānojis. No rīta, kad istabā iegāja mma Tsolamosese, viņa sāka vaimanāt. Piecēlās viņas vīrs un arī sāka vaimanāt, kaut gan no tik klusa cilvēkā tas izklausījās neparasti: "�ie ļaundari to paņēmu�i! Viņi ir noza�gu�i mūsu radio! Ak! Ak!"

Es izlikos tikpat satriekts kā visi pārējie. Kad ieradās po�licisti, viņi man jautāja, vai naktī neesmu kaut ko dzirdējis, un es meloju. Teicu, ka dzirdēju troksni, bet domāju, ka nakts vidū piecēlies rra Tsolamosese. Policisti to pierakstīja savos protokolos un aizgāja. Viņi pateica saimniecei, ka atgūt ra�dioaparātu esot maz cerību. "�ie cilvēki tos ved pārdot pāri robe�ai. Patlaban jūsu radio būs jau gabalā. Mums ļoti �ēl."

Es pagaidīju, līdz norimst tracis, un gāju uz vietu, kur biju paslēpis aparātu. Ļoti uzmanījos, lai mani neviens nepama�nītu, un nepamanīja arī. Tad es paslēpu radio zem mēteļa un devos uz vietu pie dzelzceļa stacijas, par kuru biju dzirdējis, ka tur apgrozās cilvēki, kas pērk da�ādas mantas, neuzdodot nekādus jautājumus. Es apsēdos zem koka, uzliku radioapa�rātu uz ceļgala un gaidīju, kas nu būs. Un patie�ām jau pēc kādām desmit minūtēm pie manis pienāca cilvēks, kur� teica, ka tas esot skaists radio vērts vismaz simt piecdesmit pulu, ja vien es to gribētu pārdot. Sacīju, ka labprāt to pārdo�u, un vīrs atbildēja: "�ādā gadījumā do�u tev simt pūlas, jo zinu, ka radio tu esi nozadzis, un man tas ir bīstami."

Es mēģināju iebilst, ta�u baidījos, ka pēk�ņi var ierasties policija, tāpēc pārdevu viņam radioaparātu par simt pūlām. Tajā pa�ā vakarā atdevu naudu draudzenei, un viņa, to no manis saņemdama, raudāja vienā raudā�anā. Viņa arī sacīja, ka nākamajās brīvdienās, kad Oldnaledi būs atbrīvojusies no bērna, gribē�ot mani satikt.

Apsolījos satikties, ta�u man kauns atzīties, kundze, es solījumu neturēju. Mēs mēdzām tikties pie kafejnīcas "Āfrikas Tirdzniecības centrā". Viņa mani tur parasti sagaidīja, un tad mēs kopā devāmies pastaigā un apskatījām veikalus. Arī �oreiz meitene mani gaidīja kā parasti, ta�u es stāvēju, noslēpies zem koka, gabaliņu tālāk un skatījos. Man nebija drosmes pieiet viņai klāt un pateikt, ka negribu viņu vairs redzēt. Tas būtu tik vienkār�i pieiet un pateikt, ta�u es to neizdarīju. Es tikai lūrēju, noslēpies zem koka. Apmēram pēc pusstundas viņa aizgāja. Redzēju, ka meitene iet, nodūrusi skatienu, it kā viņai būtu kauns.

Kāds puisis, kura māsu viņa pazina, atnesa man vēstuli. Tur bija teikts, ka pēc visa, kas noticis, man nevajadzētu viņu pamest. Meitene rakstīja, ka esot raudājusi par bērniņu un ka es neesot drīkstējis viņu sūtīt pie sievietes uz Oldnaledi.

Ta�u man tiekot piedots, un viņa atnāk�ot mani apciemot Tsolamoseses namā.

Ar tā pa�a pui�a starpniecību es aizsūtīju atbildi. Uzraks�tīju, ka patlaban esmu neiedomājami aizņemts ar mācībām un man nav laika satikties; teicu, ka viņai nevajadzētu nākt uz �o māju pat atvadīties. Atvainojos, ka esmu viņu sāpinājis, un izteicu cerību, ka, uzsākdama mācības medmāsu kursos, viņa mani aizmirsīs. Piebildu, ka pasaulē ir ļoti daudz citu jaunekļu un gan jau viņa kādu atradīs, ja vien pacentīsies.

Zinu viņa �o vēstuli saņēma, jo mana paziņas māsa, kura to nogādāja, apgalvoja, ka savu uzdevumu ir izpildījusi. Ta�u apmēram pēc nedēļas, kad mēs sēdējām un iebaudījām mma Tsolamoseses gatavotās pusdienas, viņa ieradās. Viens no bērniem paskatījās pa logu un paziņoja, ka pie vārtiem stāvot meitene. Mma Tsolamosese aizsūtīja bērnu noskaidrot, ko �ī meitene vēlas, un atbilde skanēja, ka viņa grib satikt mani. Es biju skatījies �ķīvī, izlikdamies, ka man ar to nav nekāda sakara, ta�u tagad man vajadzēja iet ārā un ar viņu runāt. "Varbūt Molefelo ir slepens sir�u lauzējs?" ieminējās mma Tsolamosese, kad es gāju ārā no istabas.

Biju ļoti noskaities par viņas iera�anos un laikam jau pa�cēlu balsi. Bet viņa tikai stāvēja un raudāja, un teica, ka mani joprojām mīlot, neraugoties uz to, ka esmu bijis tik cietsirdīgs. Viņa teica, ka netraucēs man mācīties, un vēlas mani satikt tikai reizi nedēļā. Vēl viņa sacīja, ka mēģinās izdomāt, kā man atdot simt pūlas.

Es uzkliedzu: "Man nevajag tavu naudu! Es tevi vairs ne�mīlu, jo esmu sapratis, ka esi viena no tām mei�ām, kas pa�stāvīgi pārmet vīrie�iem un liek tiem justies slikti. Pui�iem jāuzmanās no tādām kā tu."

Teiktais lika meitenei raudāt vēl gau�āk, un tad viņa sa�cīja: "Es gaidī�u tevi mū�am. Domā�u par tevi katru dienu, un kādreiz tu atgriezīsies pie manis. Es uzrakstī�u tev vēstuli, lai zini, cik ļoti tevi mīlu."

Viņa paspēra soli un gribēja saņemt manu roku, ta�u es viņu atgrūdu un pagriezos, lai ietu uz mājām. Jaunā sieviete man sekoja, un es viņu pagrūdu vēlreiz. Pēc tam viņa aizgāja. Ta�u visu laiku �os notikumus pa ēdamistabas logu bija vēro�ju�i Tsolamoseses ģimenes locekļi.

Man ienākot, viņi bija atgriezu�ies savā vietā pie galda.

"Nekad nevajag tā izturēties pret meitenēm," mma Tsola�mosese pamācīja. "Saku to tāpēc, ka �obrīd esmu tev mātes vietā. Nevienai mātei nepatiktu redzēt, ka dēls �ādi uzvedas."

Arī viņas vīrs manī skatījās. Viņ� sacīja: "Tu uzvedies kā tie sliktie cilvēki cietumā. Tie arī vienmēr cits citu grūsta. Pie�sargies, citādi kādudien arī tu tur nokļūsi. Liec to aiz auss."

Un viņu dēls, kur� arī bija skatījies pa logu, teica: "Jā. Kādreiz kāds cits pagrūdis tevi. Tas var gadīties."

Es jutos tik ļoti apjucis, tāpēc arī meloju. Es viņiem sa�stāstīju, ka �ī meitene grib mani piedabūt, lai es viņai palīdzu blēdīties eksāmenos, un es atteicos to darīt. Viņi bija izbrī�nīju�ies un atvainojās par to, ka mani nepareizi novērtēju�i. "Jauki, ka Botsvānā ir tik godīgi cilvēki kā tu," sacīja tēvs. "Ja visi tā rīkotos, es paliktu bez darba. Botsvānas Ieslodzījuma vietu departaments vairs nebūtu vajadzīgs."

Es apsēdos un neko neatbildēju. Jo es domāju par to, kā biju �os cilvēkus apzadzis un kā viņiem meloju. Es domāju par to, cik ļoti biju sāpinājis savu draudzeni un kā piespiedu viņu atbrīvoties no mūsu bērna. Domāju arī par mazuli. Un es tur sēdēju, klusēju un ēdu maizi no rokas cilvēkiem, kuru laipnību biju tik ļaunprātīgi izmantojis. Izskatījās, ka tikai mans istabas biedrs saprot, kā īsti jūtos. Viņ� manī uzmanīgi paskatījās un novērsās. Es sapratu viņ� zina, ka esmu pa�strādājis ļaundarības.

Vairāk man nav, ko teikt, kundze. Pēc da�ām nedēļām es visu aizmirsu. �ad tad vēl iedomājos par radioaparātu un sa�jutu tādu kā aukstumu pavēderē, ta�u par meiteni es vairs nedomāju. Kad pabeidzu koled�u un atradu darbu, es kļuvu pārāk aizņemts, lai daudz domātu par pagātni. Es biju laimīgs. Biznesā veicās labi, un man laimējās par ļoti labu cenu no�pirkt viesnīcu. Atradu skaistu sievu, un man ir divi dēli, par kuriem jums jau stāstīju. Man ir arī trīs meitas. Man ir viss, ta�u pēc tam, kad fermā ieradās �ie viri, man radās vēlē�anās nomazgāt savu netīro sirdsapziņu. Es gribu vērst par labu savus ļaunos darbus.

Misters Molefelo apklusa un skatījās mma Ramotsvē, kura, viņam runājot, tina ap pirkstu garu zāles stiebru.

-���� Vai tas ir viss, rra? viņa pēc brī�a apvaicājās. Vai pastāstījāt man visu?

Misters Molefelo pamāja ar galvu.

-��� Es neko nenoklusēju. Tā notika. Es visu ļoti skaidri at�ceros un izstāstīju jums visu.

Mma Ramotsve viņu vēroja. �is virs teica taisnību to varēja redzēt pēc viņa acīm.

-��� Jums to nebija viegli izstāstīt, viņa teica. Jūs bijāt ļoti drosmīgs. Vairākums cilvēku �ādus atgadījumus parasti slēpj. Viņi grib izskatīties labāki, nekā patiesībā ir.

-���� Man nav iemesla tā rīkoties, sacīja misters Molefelo. Es runāju ar jums tikai tāpēc, ka vēlējos kādam atklāt pa�tiesību.

-�� Un tagad? jautāja detektīve. Ko jūs gribat darīt turp�māk?

Misters Molefelo sarauca uzacis.

-���� Gribu, lai jūs man palīdzat. Tādēļ jau esmu ieradies.

-��� Bet kas man jādara? mma Ramotsve vaicāja. Es ne�varu izmainīt pagātni. Un nevaru padarīt visus �os gadus par nebiju�iem.

-���� Protams, ne. Es no jums to neprasu. Es tikai gribu, lai jūs �o lietu nokārtojat.

-���� Bet kā? Es nevaru dabūt atpakaļ bērnu. Es nevaru at�rast radioaparātu. Un nevaru remdēt skumjas, kuras izjuta �ī meitene. Visas �īs lietas ir sen miru�as un apglabātas. Pirms cik gadiem tas notika? Gandrīz pirms divdesmit. Tas ir ilgs laiks.

-���� Piekritu. Ta�u dro�i vien ir iespējams kaut ko darīt. Es gribu atlīdzināt Tsolamoseses ģimenei. Es vēlos iedot naudu meitenei. Es gribu �īs lietas nokārtot.

Mma Ramotsve nopūtās.

-���� Vai jūs domājat, ka nauda kaut ko var izmainīt? Vai domājat, ka, iedodams kādam naudu, jūs spēsiet padarīt pa�gātni par nebiju�u?

-��� Nē, misters Molefelo atbildēja. Es tā nedomāju. Ne�esmu muļķis. Es gribētu viņiem atvainoties. Gribu atvainoties un arī iedot naudu.

Kamēr mma Ramotsve apdomājās, brīdi valdīja klusums. Detektīve prātā pārlika, ko �ādos apstākļos darītu viņa pati. Ja būtu drosme, viņa dotos pie visiem �iem cilvēkiem un atzītos. Pēc tam censtos notiku�o vērst par labu. To jau gribēja arī �is cilvēks, ja neņem vērā to, ka viņ� gaidīja, lai viņa vietā rīkojas mma Ramotsve. Ta�u �ādu netie�u atvaino�anos vispār nevar saukt par atvaino�anos.

-��� Vai jums ne�ķiet, detektīve iesāka, vai jums ne�ķiet, ka nupat jūs man lūdzāt padarīt netīro darbu varbūt tas jāsauc par smago darbu savā vietā? Vai jums neliekas, ka �ādā gadījumā tas nozīmē, ka neesat gatavs atvainoties?

Misters Molefelo raudzījās mma Ramotsvē. Viņ� izskatī�jās nomākts, un detektīve nodomāja, ka bijusi pārāk tie�a. Tāpat jau viņam bija grūti visu izstāstīt, un tagad viņa �o cilvēku nepārprotami vainoja mazdū�ībā. Kas gan viņa ir, lai vainotu kādu gļēvulībā? Kā var zināt, cik drosmīgs īstenībā ir cilvēks?

-��� Piedodiet, mma Ramotsve sacīja, paliekdamās uz priek��u un aizskardama mistera Molefelo roku. Negribēju būt nejauka. Es saprotu, cik jums ir smagi.

Viņ� atbildēja ar cie�anu izteiksmi sejā.

-��� Viss, ko no jums vēlos, kundze, ir lai jūs atrodat �os cilvēkus. Es nezinu, kur viņus meklēt. Kad būsiet tos samek�lējusi, apsolu, ka bū�u vīri�ķīgs. Es ie�u un runā�u ar viņiem pats.

-�� Tas ir labi, teica mma Ramotsve. Neviens nedrīkstētu no jums prasīt vairāk.

-��� Bet vai jūs palīdzēsiet? misters Molefelo jautāja. Vai palīdzēsiet un nāksiet man līdzi, kad es pie viņiem do�os? Ja jūs nebūsiet man blakus, nezinu, vai pēdējā brīdī man pietiks drosmes.

-��� Protams, ie�u jums līdzi, viņa atbildēja. Do�os jums līdzi un teik�u sev: "Viņ� ir drosmīgs cilvēks. Tikai drosmīgs cilvēks spēj atzīt savus senos nodarījumus un tad uzņemties tos labot."

Acīmredzami atvieglots, misters Molefelo pasmaidīja.

-��� Jūs esat ļoti laipna, mma Ramotsve.

-��� Nezinu gan, viņa teica pieceldamās un nopurinādama kleitu. Ta�u nu mums laiks doties atpakaļ. Un, kamēr mēs iesim, es izstāstī�u, kādi ir mani mazie sare�ģījumi. Runa ir par zēnu, kas no�āva pupuķi, un es vēlos dzirdēt jūsu domas. Jums ir divi dēli, varbūt varēsiet dot man kādu padomu�

�Kad vien mma Makutsi gāja garām Botsvānas Sekretāru koled�ai, viņa sajuta sirdi pildāmies ar lepnumu. Koled�ā viņa pavadīja se�us savas dzīves mēne�us, kuru laikā knapi sa�vilka galus kopā, naktīs uz pusslodzi strādādama viesnīcā par viesmīli (cik nīstams darbs!) un dienās kaudamās ar miegu. Viņas apņēmība un neatlaidība atmaksājās, un viņa alla� at�cerējās skaļos aplausus izlaiduma akta laikā, kad viņas vecāki, kuri bija pārdevu�i aitu, lai nokļūtu Gaborounā, lepni skatījās uz meitu, kas soļoja pāri skatuvei, lai saņemtu gada labākās absolventes diplomu. Lielāka triumfa, sprieda mma Makutsi, viņas dzīvē dro�i vien vairs nebūs.

-��� Vai redzi �o? viņa jautāja vecākajam māceklim, kuru misters D�. L. B. Matekoni bija norīkojis palīgā atgādāt raks�tāmma�īnas. �o moto uz ziņu dēļa? Esi rūpīgs. Tā ir koled�as devīze.

-Jā, māceklis atbildēja. H ir laba devīze. Ja esi ma�īn�rakstītāja, tev jābūt kārtīgai. Citādi tev viss būs jāpārstrādā. Tas gan nebūtu labi.

Mma Makutsi viņā iesāņus paskatījās.

-���� Vai tev ne�ķiet, ka tā ir laba devīze visiem dzīves ga�dījumiem?

Jauneklis neatbildēja, un viņi turpināja ceļu pa gaiteni, kas veda uz kantori.

-�� �eit visas studentes ir meitenes, vai ne, mma? māceklis apjautājās.

-��� Jā, viņa atbildēja. Lai gan tam nav nekāda pamata. Ta�u manos laikos tā bija.

-���� Tad man patiktu �eit mācīties, jaunais cilvēks teica.

-��� Tas man būtu īsti piemēroti. Sēdēt klasē kopā ar visām �īm meitenēm.

Mma Makutsi pasmaidīja.

-���� Domāju, ka da�ām meitenēm tas arī patiktu. Tām slik�tākajām.

-���� Sliktu meiteņu nav, māceklis iebilda. Visām meite�nēm ir savs pielietojums. Visas ir vajadzīgas.

Viņi abi bija sasniegu�i kantori, un mma Makutsi pieteicās direktora vietnieces sekretārei.

-��� Mma Manapotsi priecāsies jūs redzēt, uzmezdama vēr�tējo�u skatienu māceklim, kur� viņai uzsmaidīja, teica sekre�tāre. Viņa jūs labi atceras.

Mma Makutsi tika ielaista mma Manapotsi darbistabā, bet māceklis, apmeties uz sekretāres rakstāmgalda malas, palika ārpusē. Viņ� uzjautrināja meiteni, uzspiezdams pirkstu uz tuk��as, baltas papīra lapas, tur tas atstāja melnu, eļļainu pirksta nospiedumu.

-��� Mana firmas zīme, viņ� teica. Kad mēs ejam, sadevu��ies rokās ar skaistu meiteni tādu kā jūs es atstāju savu firmas zīmi. Tas nozīmē: mans īpa�ums. Netuvoties!

Darbistabā mma Manapotsi sirsnīgi sveicināja mma Ma�kutsi. Direktora vietniece interesējās par viņas pa�reizējo darbu un smalkjūtīgi apvaicājās par algu.

-��� Detektīva asistente un direktora vietniece tas izklausās iespaidīgi, sacīja mma Manapotsi. Ceru, ka jums maksā tik, cik esat nopelnījusi. Mēs priecājamies, ja absolventes tiek kārtīgi atalgotas.

-��� Man maksā tik, cik iespējams, atbildēja mma Makutsi.

-��� Tikai nedaudzi cilvēki saņem tik, cik patie�ām nopelnīju�i, vai ne? Man �ķiet, pat prezidents nesaņem atbilsto�u atalgo�jumu. Domāju, mums vajadzētu viņam maksāt vairāk.

-����� Tā tas varētu būt, mma Manapotsi piekrita. Vien�mēr esmu uzskatījusi, ka ari koled�u direktoru vietniekiem jāsaņem vairāk. Ta�u mēs ne�ēlojamies, vai ne, mma? Ja visi nepārtraukti sūkstīsies, tad nekam citam neatliks laika kā vien �ēlabām. �eit, Botsvānas Sekretāru koled�ā, mēs ne�ēlojamies. Mēs strādājam.

-���� Es ari tā domāju, teica mma Makutsi.

Da�as minūtes saruna turpinājās �ādā garā. Aiz durvīm, kas veda uz sekretāres telpu, bija dzirdama �alo�ana, kuru laiku pa laikam pārtrauca ķiķinā�ana. Visbeidzot viņas nonāca līdz veco rakstāmma�īnu jautājumam, un mma Manapotsi ap�stiprināja savu piedāvājumu.

-���� Mēs tās varam paņemt tūlīt pat, viņa sacīja. Jūsu jaunais cilvēks tās var aiznest, ja vien nav pārāk aizņemts ar manu meiteni.

-��� Viņ� vienmēr tā uzvedas ar meitenēm, mma Makutsi piebilda. Ar visām meitenēm pēc kārtas. Bēdīgi, ta�u tāds viņ� ir.

-���� Mēs ta�u negribam, lai vīrie�i mūs itin nemaz nepa�mana, sacīja direktora vietniece. Bet da�reiz patie�ām la�bāk, ja tie mūs kādu brīdi liek mierā.

Visi devās uz noliktavu, kur starp papīru un grāmatu kau�dzēm bija nobāztas nolietotās rakstāmma�īnas.

-��� Tās ir ļoti vecas, mma Manapotsi teica, ta�u lielāko daļu dro�i vien varētu atdzīvināt vai vismaz daļēji atdzīvināt. Tās vajadzēs ieeļļot.

-��� Eļļas darbnīcā ir diezgan, māceklis piebilda un izmē�ģinādams pagrieza veltnīti.

-��� Laikam gan, mma Manapotsi sacīja. Tikai atcerieties, ka �īs ma�īnas nav automobiļi. Tās ir daudz smalkākas.

Abi atgriezās Tolokvengas ceļa "Ātrajā auto", jo misters D�. L. B. Matekoni bija atļāvis rakstāmma�īnas paglabāt un salabot darbnīcā, kamēr mma Makutsi atrod piemērotas telpas nodarbībām. Mma Ramotsve, kura arī atbalstīja ieceri, par spīti nelielām ba�ām, vai pietiks skolēnu, piedāvāja samak�sāt par sludinājumu avīzē un pieteicās nākt talkā atjaunot rakstāmma�īnas.

-��� Arī Motoleli gribēs palīdzēt, viņa teica. �ai meitenei ir ķēriens uz tehniku un izveicīgi pirkstiņi.

-�� �im uzņēmumam būs lieli panākumi, sacīja D�. L. B. Ma�tekoni. Uz biznesu arī man ir ķēriens. Jūtu, ka ar to veiksies labi.

Viņa pareģojums mma Makutsi spārnoja. Sievieti ieprie�cināja doma, ka viņa tūlīt uzsāks pati savu uzņēmējdarbību, un lielā mērā viņu iedro�ināja darba devēju siltie vārdi.

-��� Jūs tie�ām tā domājat, rra?

-���� Par to nav �aubu.

Bija pienācis laiks sniegt savstarpēju atbalstu. "Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1" mma Makutsi personā palīdzēja "Ātrajam auto" ar lietvedību un saveda kārtībā grāmatvedību; da�reiz sieviete bija redzama rosāmies arī darbnīcā. Savukārt Tolokvengas ceļa "Ātrais auto" samaksāja lielāko daļu mma Makutsi algas, tādējādi dodot viņai iespēju pildīt detektīves asistentes pienākumus. Mma Ramotsve no savas puses pakalpoja miste�ram D�. L. B. Matekoni, gatavodama vakariņas un mazgādama gan viņa, gan abu mācekļu virsvalkus. Mācekļi, kurus mehā�niķa amatā bija izglītojis D�. L. B. Matekoni, par to atmaksāja savā veidā. Kad pienāca laiks ķerties pie rakstāmma�īnu labo��anas, viņi padarīja darba lielāko daļu un divu nedēļu laikā pielika daudz pūļu, lai piedabūtu tās darboties.

Arī tas piederējās pie savstarpējas palīdzības, ka visi pie�krita apmeklēt dievkalpojumu, kurā jaunākais māceklis gata�vojās runāt. Jauneklis bija visus lūdzis aizbraukt paklausīties, jo �ī bija pirmā reize, kad viņ� dzīrās vērsties pie savas baz�nīcas brālības, un tas, puisis teica, viņam esot ļoti nozīmīgs notikums.

-���� Mums jābrauc, sacīja D�. L. B. Matekoni. Domāju, ka nedrīkstam atteikt.

-��� Tev taisnība, mma Ramotsve pievienojās. Viņam tas ir ļoti svarīgi. Kā apbalvo�ana. Ja viņ� tiktu apbalvots, mēs ta�u brauktu.

-���� �ādas padarī�anas mēdz vilkties stundām ilgi, brīdi�nāja mma Makutsi. Nedomājiet, ka tiksiet vaļā ātrāk par trim stundām. Pirms braucat, apēdiet pa lielam gabalam gaļas, citādi jutīsieties vārgi.

Dievkalpojums bija nolikts uz nākamo svētdienu mazā baznīciņā blakus dimantu �ķiro�anas uzņēmumam. Misters D�. L. B. Matekoni un mma Ramotsve atbrauca laikus un kā�das divdesmit minūtes sēdēja, pētīdami griestus, līdz ieradās mma Makutsi.

-���� Nu mēs visi esam klāt, �ukstēja D�. L. B. Matekoni.

-��� Nav vienīgi �ārlija, viņa drauga.

-��� Dro�i vien viņ� ir pie kādas mei�as, minēja mma Ma�kutsi. Skaidrs kā diena.

Mma Ramotsve neteica neko. Viņa lūkojās, kā, cits citam neuzkrīto�i pamājot un uzsmaidot bērniem, ienāk draudzes locekļi. Visbeidzot ieradās galvenie pasākuma dalībnieki brīvi krīto�ā zilā talārā ģērbies mācītājs un zilās drēbēs tērpts koris, kura rindās bija manāms arī māceklis, kas iedro�ino�i uzsmaidīja saviem viesiem.

Sekoja psalmi un lūg�anas, un tad, lai teiktu sprediķi, pie�cēlās mācītājs.

-���� Visapkārt mums ir grēcinieki, viņ� brīdināja. Tie valkā parastas drēbes un staigā un runā tāpat kā visi citi. Ta�u viņu sirdis ir pilnas grēku, un, mums te sē�ot, viņi perina vēl lielākus grēkus.

Misters D�. L. B. Matekoni paraudzījās mma Ramotsvē. Vai viņas sirds ir pilna grēku? Un viņa sirds?

-���� Par laimi, mēs varam tikt glābti, mācītājs turpināja.

-���� Mums tikai jāieskatās savā sirdī un jāpamana, kādi grēki tur slēpjas. Tad mēs varēsim ar tiem cīnīties.

Draudze piekrīto�i murmināja. Kāds vīrs klusi vaidēja, it kā tam sāpētu, ta�u tas bija no grēkiem, nosprieda mma Ra�motsve. Grēks liek cilvēkam vaidēt. Grēka smagums. Zīme. Melnums.

-���� Un tie, kuri nāk �ajā baznīcā, sacīja draudzes gans,

-���� tie atnes līdzi savus grēkus. Viņi ar saviem grēkiem nāk Dieva ļau�u vidū. Viņi nāk tie�i no Bābeles.

D�. L. B. Matekoni, kur�, priesterim runājot, bija vērojis savas uz ceļiem saņemtās rokas, tagad pacēla skatienu un ieraudzīja, ka visi uz viņu lūkojas tāpat kā uz mma Ra�motsvi un mma Makutsi. Viņ� slep�us piebikstīja ar elkoni mma Ramotsvei.

-��� Jā, mācītājs teica. �eit ir sve�inieki. Jūs esat laipni gaidīti, ta�u jums jāizsūdz grēki Dieva ļau�u priek�ā. Mēs jums palīdzēsim. Mēs jūs stiprināsim.

Iestājās pilnīgs klusums. Mma Makutsi ba�īgi skatījās ap�kārt. Skaidrs, ka �ādi nevajag uzņemt viesus. Parasti draudzes sve�iniekus uzņem sirsnīgi un tiem pat aplaudē. Kas tā par dīvainu sektu, kurā iesaistījies māceklis?

Mācītājs norādīja uz misteru D�. L. B. Matekoni.

-��� Runā, mans brāli! viņ� teica. Mēs tevī klausāmies.

Uzrunātais izmisis paskatījās mma Ramotsvē.

-���� Es� viņ� sacīja. Es esmu grēcinieks. Jā� Es do�māju�

Pēk�ņi piecēlās mma Ramotsve.

-���� Ak vai! viņa iesaucās. Ari es esmu grēciniece. Grē�ciniece! Man ir tik daudz grēku, ka nemaz nevaru saskaitīt. Tie visi ir smagi. Es tajos noslīk�u. Ak! Ak!

Mācītājs pacēla labo roku.

-���� Dieva spēks būs ar tevi, mana māsa! Tas atbrīvos tevi no visiem �iem grēkiem! Pastāsti par tiem! Nosauc to velni��ķos vārdus!

-��� Ak, to ir tik daudz, mma Ramotsve bēdājās. Ak! Es nevaru tos izturēt. Man kļūst karsti. Es jūtu elles ugunis! Ak, tās mani sadedzinās! Es esmu tik karsta! Ak!

Viņa atkrita atpakaļ solā un vēdināja seju ar dziesmu lapu.

-��� Ugunis! viņa kliedza. Tās ir visapkārt. Iznesiet mani

ārā!

Misters D�. L. B. Matekoni sajuta dunku ribās.

-��� Man jāiznes viņa ārā, viņ� teica, vērsdamies pie drau�dzes. Citādi uguns�

Piecēlās mma Makutsi.

-���� Es jums palīdzē�u. Nabaga sieviete! Visi �ie grēki� Ak vai!

Tiku�i ārā, viņi, cik ātri vien spēja, soļoja uz D�. L. B. Ma�tekoni automa�īnu, kura bija novietota blakus ticīgo spēkra�tiem un no tiem neat�ķīrās.

-��� Tu esi varen laba aktrise, sacīja misters D�. L. B. Mate�koni, kad viņi devās ceļā. Es ļoti apmulsu. Man bija jādomā par grēkiem.

-��� Varbūt es nemaz netēloju, sausi noteica mma Ramot�sve.

EH Misters Molefelo bija sniedzis mma Ramotsvei visai skopu informāciju. Par meklējamiem cilvēkiem detektīve zināja tikai to, ka misters Tsolamosese dienējis par vecāko ierēdni cie�tumā, ka viņ� ar ģimeni dzīvojis valsts mājā netālu no vecā lidlauka un ka mistera Molefelo draudzene, kuru sauca Tebago Bathopi, dzimusi Molepololē un gribējusi izmācīties par medmāsu. Mma Ramotsve lāgā nevarēja saprast, ar ko sākt meklē�anu: pa divdesmit gadiem daudz kas mainījies. Tebago dro�i vien izgājusi pie vīra un mainījusi uzvārdu, misters Tsolemosese noteikti aizgājis pensijā un varbūt kopā ar ģimeni no valsts mājas izvācies. Ta�u Botsvānā, kur ir mazāk par di�viem miljoniem iedzīvotāju un kur cilvēki izrāda veselīgu ziņkāri par to, kas kur� ir un no kurienes nācis, noslēpties ir grūti. Ļoti grūti palikt anonīmam pat Gaborounā, jo blakus vienmēr dzīvo kaimiņi, kuri grib precīzi zināt, ar ko cilvēks nodarbojas un kas ir viņa radi. Ja vēlaties palikt nezināms, jums jādodas uz tādu vietu kā Johannesburga, kur, �ķiet, ne�vienu nekas neinteresē.

Nokļūt uz Tsolamoseses ģimenes pēdām varētu būt salī�dzino�i viegli, lēsa mma Ramotsve. Pat ja misters Tsolamosese aizgājis pensijā un cietumā vairs nestrādā, palika cerība, ka viņa vecajā darbavietā kāds zinās, uz kurieni devusies ģimene. Cietuma ierēdņi ir saliedēta kopiena. Viņi strādā plecu pie pleca aiz augstā �oga, un ģimenes bie�i vien saradojas. Viņi cits citu aizsargā, jo vienmēr jābaidās, ka atbrīvotie cietum�nieki gribēs nokārtot rēķinus, kā da�reiz jau bija gadījies.

Mma Ramotsve bija lasījusi, ka reiz kādam ieslodzītajam iz�devies izbēgt un tas paslēpies cietumsarga mājā zem gultas un gaidījis saimnieku iemiegam, lai izlistu no slēptuves un caur segām iedurtu ar nazi. Kaut gan sarga ievainojums bija samērā viegls, viņ� izdzīvoja un arestants tika noķerts, atkal apcietināts un piekauts, �is, vienalga, bija sirdi stindzino�s ga�dījums. �ādu ļaunumu grūti aptvert, domāja mma Ramotsve. Kā kaut ko tādu var nodarīt sev līdzīgai cilvēciskai būtnei? Atbilde, protams, skan tāpēc, ka cilvēki ir tuk�i. Tiem nav jūtu, tāpēc viņi spēj darīt �ādas un vēl trakākas lietas. Dievs tos sodīs, �aubu nav, ta�u �aisaulē viņi var nodarīt lielu postu. Sliktākais, ka tiek grauta cilvēku paļāvība. Kādreiz varēja cil�vēkiem uzticēties, ta�u tagad jāuzmanās pat tik labā valstī kā Botsvānā. Citviet, neap�aubāmi, ir neiedomājami sliktāk, ta�u ari Botsvānā naksnīgas pastaigas laikā cie�i jāiekrampējas rokassomiņā, jo var parādīties jauns cilvēks ar tuteni un somu izraut. Kas gan notiks, ja cilvēki joprojām attālināsies no vecajiem Botsvānas tikumiem, kas balstās uz laipnību un cieņu? Ko gan domātu Obids Ramotsve, pārlika mma Ramot�sve, ja atgrieztos un redzētu, kas noticis: tēvs, ceļmalā atradis vienas pūlas banknoti, atdeva to policistiem un neņēma vērā viņu pārsteigumu par �ādu godprātību.

Detektīve nolēma sadalīt savu uzdevumu divās daļās. Vis�pirms vajadzēja atrast Tsolamoseses ģimeni un mēģināt izlī�dzināt pārestību, par kuru bija stāstījis misters Molefelo. Kad �is pagātnes notikums būs nolemts aizmirstībai, viņa ķersies pie grūtākā uzdevuma sadzīt pēdas Tebago. Pirmais solis bija zvans uz cietumu, lai noskaidrotu, vai misters Tsolamo�sese tur vēl strādā. Kā jau mma Ramotsve bija paredzējusi, ierēdnis, kur� atbildēja uz tālruņa zvanu, �o uzvārdu nebija pat dzirdējis. Tāpēc viņa izteica vēlmi aprunāties ar vecāko cilvēku cietuma administrācijā.

-���� Kāpēc jūs gribat runāt ar vecu darbinieku, kundze? jautāja pieklājīga balss.

-��� Tāpēc, ka tādi vairāk zina, mma Ramotsve atbildēja.

Līnijas otrā galā iestājās klusums. Pēc maza brītiņa tika ataicināts visvecākais ierēdnis.

-���� Man ir piecdesmit astoņi gadi, mma, viņ� pa tālruni stādījās priek�ā. Vai tas ir pietiekams vecums, vai arī jums vajadzīgs kāds, kuram būtu astoņdesmit vai deviņdesmit gadu?

-��� Piecdesmit astoņi ir diezgan, rra, viņa atbildēja. Piec�desmit astoņu gadu vecumā cilvēks zina, ko runā.

�ī piezīme tika atzinīgi novērtēta.

-���� Centī�os jums palīdzēt, ja vien spē�u. Ko jūs vēlaties uzzināt?

-���� Gribu zināt, vai jūs atceraties misteru Tsolamosesi, teica mma Ramotsve. Pirms kādiem gadiem viņ� strādāja cietumā. Bet dro�i vien nu jau būs pensijā.

-��� Ā, balss telefonā novilka. Mēs vēl kopā pastrādājām. Tas bija ļoti kluss vīrs. Viņ� daudz nepļāpāja, bet labi dienēja un bija sasniedzis augstu pakāpi.

-��� Tātad viņ� vairs nestrādā? mma Ramotsve steidzināja veco vīru.

-���� Nē, nestrādā. Patiesībā man jūs jāapbēdina, jo viņ� ir miris.

Viņi atvadījās, un mma Ramotsve smaidīdama nolika klau�suli. Par spīti visam, par spīti visām izmaiņām, kuras izraisa neskaidrību un neziņu, par spīti visur eso�ajai nevērībai, ar kādu cilvēki mūsdienās arvien bie�āk izturas cits pret citu, joprojām sastopami ļaudis, kas runā ar citiem patiesi laipni un izturas pret nepazīstamiem cilvēkiem īsto, veco Botsvānas tikumu garā. Un, kad vien tā atgadās, kad vien sastopaties ar tamlīdzīgu uzvedību, jūs saprotat, ka viss nebūt nav zau�dēts.

Nākamais uzdevums saistījās ar apmeklējumu ar vienu vienīgu tālruņa zvanu cauri nevarēja tikt. Mma Ramotsve zi�nāja kantori, kas noņēmās ar pensijām, un piezvanīja, lai no�skaidrotu, vai mma Tsolamosese joprojām saņem pensiju. Tā tas patie�ām bija, un detektīve varēja mēģināt no ierēdņiem uzzināt viņas adresi. �is varētu būt grūts uzdevums, ta�u ne jau neizpildāms. Valsts ierēdņiem piemit slieksme visu turēt slepenībā, pat ja tas nebūt nav nepiecie�ams, ta�u mma Ra�motsve zināja, ka parasti var atrast apkārtceļus.

Valsts sociālās apdro�inā�anas aģentūra, kurp viņa devās neilgi pēc pusdienlaika, vēl bija slēgta, ta�u mma Ramotsvei nekas nebija pretim pagaidīt tuvīnā koka ēnā, līdz ļoti noguris ierēdnis atslēdza durvis un palūrēja, kas notiek ārā.

Publiskajam kantorim, kurā viņa tika ielaista, bija valsts iestādēm raksturīgais izskats un aromāts. Mēbeles, kā jau pa�rasti, bija gau�ām funkcionālas: krēsli ar taisnām atzveltnēm un vienkār�i rakstāmgaldi ar divām atvilktnēm. Pie sienas aiz tiem Viņa Ekselences Botsvānas Republikas prezidenta ģīmetne, bet pie pārējām sienām karte ar Botsvānas ad�ministratīvo iedalījumu, "Botsvānas Ziņu" dāvināts kalendārs un mu�u aptaisīta, ierāmēta glezna, kurā attēloti lopi, kas salasīju�ies ap dzirdinātavu pie artēziskās akas.

Pie rakstāmgalda sēdo�ais ierēdnis paskatījās mma Ramotsvē.

-���� Es meklēju valsts pensionāra atraitni, viņa teica un ievēroja ierēdņa apdilu�o apkaklīti. Civildienestā viņ� tālu ne�tiks, nosprieda mma Ramotsve; civildienesta kalpotāji ar savu ārieni parasti lepojas, ta�u �im vīram tā bija vienaldzīga.

-��� Vārds? viņ� noprasīja.

-���� Mans?

-��� Pensionāres.

Mma Ramotsve uzvārdu bija uzrakstījusi uz papīriņa, kuru pasniedza ierēdnim. Zem uzvārda viņa bija uzrakstījusi: Ieslo�dzījuma vietu departaments, bet aiz tā mistera Tsolamoseses nāves datumu.

Ierēdnis paskatījās uz papīra gabaliņu un devās ārā no telpas uz gaiteni, kurā, kā redzēja mma Ramotsve, plauktos rindojās aktu vāki. Viņa nolūkojās, kā ierēdnis soļo gar plauk�tiem, tad apstājas, izņem mapi un parakņājas dokumentos. Pēc tam viņ� atgriezās pie rakstāmgalda.

-��� Jā, viņ� teica. �eit ir atraitne ar tādu vārdu. Viņa saņem pensiju no Ieslodzījuma vietu departamenta.

Mma Ramotsve pasmaidīja.

-��� Paldies, rra. Vai varat iedot viņas adresi? Man viņai kaut kas jānogādā.

Kalpotājs papurināja galvu.

-���� Nē, to es nevaru. Pensionāru dati ir konfidenciāli. Mēs nevaram ļaut �eit nākt puspasaulei, lai visi uzzinātu, kur �ie cilvēki dzīvo. Tas nav iespējams.

Mma Ramotsve dziļi ievilka elpu. Notika tie�i tas, no kā viņa bija baidījusies, un detektīve zināja, ka jābūt ārkārtīgi apdomīgai. �is ierēdnis nebija izcils, un �ādi cilvēki varēja iz�rādīt pamatīgu sīkstumu, ja runa nonāca līdz likumiem. Viņi nespēja at�ķirt slavējamus lūgumus no uzmācīgām prasībām un nekustējās ne no vietas, turēdamies pie likuma burta. Un tad nav nekādas jēgas strīdēties. Labākā taktika ir iedragāt viņu ticību likumu nemaldībai. Ja izdodas pārliecināt, ka li�kums skaidrojams citādi, var rasties cerība uz panākumiem. Ta�u tas ir ļoti smalks uzdevums.

-��� Bet �āda likuma ta�u nav, mma Ramotsve sacīja. Ne�gribu jūs mācīt strādāt sievietei tik prātīgam vīram kā jūs nav jāstāsta, kas darāms, ta�u es domāju, ka esat pārpratis likumu. Likums noteic, ka nedrīkst izpaust pensionāru vārdus. Tur nekas nav minēts par adresēm. Tās jūs varat teikt.

Ierēdnis papurināja galvu.

-�� Domāju, ka jums nav taisnība, mma. Es piederu pie tiem, kuri zina likumus. Jūs esat vienkār�a sieviete no tautas.

-��� Protams, rra. Esmu pārliecināta, ka jūs lieliski pārzināt likumus. Un domāju, ka �is ir tie�i tāds gadijums. Ta�u da��reiz, kad jāzina tik daudzi likumi, tie var sajukt. Jūsuprāt, tas ir divdesmit piektais pants. Bet patiesībā tas ir divdesmit ceturtais b pants, i apak�punkts. Jūs īstenībā domājat par to. �ajā likumā teikts, ka nedrīkst atklāt pensionāru vārdus, ta�u nekas nav minēts par adresēm. Runa par adresēm bija astoņ�padsmitajā likuma pantā, ta�u tas ir atcelts.

Ierēdnis pagājās pa kantori. Viņ� jutās neveikli un nezi�nāja, ko iesākt ar �o uzstājīgo sievieti un viņas likumu pantu zinā�anām. Vai likumiem bija panti? Neviens viņam par to nebija stāstījis, ta�u tas bija pilnīgi iespējams.

-���� Kā jūs to visu zināt? viņ� jautāja. Kas jums to teica?

-���� Vai tad jūs neesat lasījis "Valdības Vēstnesi"? mma Ramotsve brīnījās. "Vēstnesī" parasti tiek publicēti likumi, lai visi tos varētu izlasīt. Ar likumiem atļauts iepazīties visiem, jo tie domāti tautas aizstāvībai. Tas ir svarīgi.

Ierēdnis klusēja. Viņ� kodīja lūpas, un mma Ramotsve pa�manīja, ka viņ� a�i atskatās pār plecu.

-���� Protams, detektīve uzstāja, ja jūs esat pārāk ne�pieredzējis, lai tiktu galā ar visām �īm padarī�anām, es ļoti priecātos satikt kādu no vecākajiem ierēdņiem. Varbūt kantora dibentelpās ir kāds, kas ir pietiekami gudrs, lai saprastu �os likumus.

Ierēdņa acis samiedzās, un tobrīd mma Ramotsve saprata, ka viņas rīcība bijusi pareiza: ja tagad sauktu kādu citu, ciestu viņa presti�s.

-��� Es esmu pietiekami pieredzējis, kalpotājs augstprātīgi sacīja. Tas, ko jūs teicāt par likumiem, ir pilnīgi pareizi. Es ti�kai gribēju redzēt, vai jūs tos zināt. Un tas ir ļoti labi, ka zināt. Ja būtu vairāk �ādu tautie�u, mūsu darbs kļūtu vieglāks.

-Jūs strādājat ļoti labi, rra, mma Ramotsve viņu uzsla�vēja. Es priecājos, ka satiku tie�i jūs, nevis kādu jaunāku, kas neko nejēdz no likumiem.

Ierēdnis dziļdomīgi pamāja ar galvu.

-��� Jā, viņ� teica. Lai kā ari būtu, �ī ir jūsu pieminētās sievietes adrese. �eit es jums to uzrakstīju. Tas ir mazs ciemats pa ceļam uz Lobatsi. Varbūt zināt? Viņa dzīvo tur.

Mma Ramotsve paņēma no ierēdņa lapiņu un ietūcīja to kleitas kabatā. Tad, pateikusies par pakalpojumu, viņa devās ārā, prātodama, cik neparasti aprobe�ota var būt birokrātija, kad tai nākas saskarties ar parastu, ikdieni�ķu psiholoģiju spējām, ar kurām mma Ramotsve vienmēr bijusi apveltīta vairāk nekā lielākā daļa cilvēku.

�Atskatīdamās pagātnē, kā vēlāk viņa mēdza darīt, uz Ka�lahari Ma�īnrakstī�anas skolas vīrie�iem pirmsākumiem, mma Makutsi, "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" detektīves asistente un bijusī Tolokvengas "Ātrā auto" izpilddirektore, nevarēja vien nobrīnīties, cik viegli ir nodibināt skolu. Ja uzsākt ikvienu biz�nesu ir tikpat viegli, viņa lēsa, tad ceļ� uz plutokrātiju[6] ir rozēm kaisīts. Kāpēc tas bija tik viegli? Atbilde varētu būt biznesa skolas esejas kodols: laba ideja, tirgus ni�a, neliels starta kapitāls un varbūt vissvarīgākais vēlē�anās smagi strādāt. Tā visa bija pārpārēm, kad mma Makutsi lika pamatus Kalahari Ma�īnrakstī�anas skolai vīrie�iem.

Vieglākais uzdevums, kas sākumā likās visgrūtākais, bija atrast vietu nodarbībām. �o jautājumu ātri atrisināja jaunā�kais māceklis, kur� piedāvājās aprunāties ar mācītāju par iespēju izmantot baznīcas sapul�u zāli.

-���� Darbdienās tā nekad netiek izmantota, viņ� sacīja.

-���� Mācītājs vienmēr uzsver, ka mums tajā ar kādu jādalās. �ī mums ir lieliska iespēja.

Priesteris piekrita ar nosacījumu, ka telpā jāpaliek reli�ģiska satura bro�ūrām, lai nodarbību apmeklētāji varētu tikt atpestīti.

-���� Mācīties drukāt gribēs daudzi grēcinieki, viņ� teica.

-���� Tie izlasīs bro�ūras, un da�i no viņiem apzināsies savus grēkus.

Mma Makutsi ar prieku piekrita un nogādāja sapul�u zālē eso�ajos slēdzamajos trauku skapjos rakstāmma�īnas, no ku�rām lielākā daļa tagad spēja pildīt savu pamatuzdevumu, kaut gan nedarbojās visi taustiņi. Tur bija ari galdi un krēsli trīs�desmit sēdvietu, ta�u skolēnu skaitu ierobe�oja desmit pie�ejamās rakstāmma�īnas.

Da�u dienu laikā viss bija sagatavots. "Botsvānas Ziņās" tika ievietots mazs sludinājums, uzrakstīts tā, ka vērsās tie�i pie mma Makutsi izvēlētās auditorijas:

"Vīrie�i! Vai jūs zināt, ka mūsdienās ļoti nozīmīga ir prasme drukāt? Ja nepratīsiet drukāt, jūs tiksiet apsteigti. Mūslaiku pasaulē nav vietas tiem, kuri neprot drukāt. Tagad jūs to va�rat apgūt konfidenciālos apstākļos Kalahari Ma�īnrakstī�anas skolā vīrie�iem mma Greisas Makutsi, Dip. sek. (magna cum laude)' (Botsv. Sek. kol.), vadībā."

Topo�ajiem kursantiem vajadzēja zvanīt uz "Dāmu detek�tīvaģentūras Nr. 1" tālruņa numuru un prasīt Ma�īnrakstī�a�nas skolu departamentu.

Torīt, kad avīzē vajadzēja parādīties sludinājumam, mma Makutsi ieradās darbā agrāk nekā parasti. No tipogrāfijas viņa bija dabūjusi agrīnu "Botsvānas Ziņu" eksemplāru un tagad lasīja un pārlasīja sludinājuma tekstu. Ieraudzīt savu vārdu, nodrukātu laikrakstā, bija vērā ņemams prieks. �āds gadījums mma Makutsi nāca priek�ā pirmo reizi; viņa sēdēja un ilgāku laiku aplūkoja savu vārdu, domādama: "Tā esmu es, tas ir mans vārds, nodrukāts avīzē, tā esmu es!"

Pirmais zvans atskanēja pēc pusstundas, un visu cauru dienu tam sekoja citi. Pulksten �etros pēcpusdienā apmeklēt nodarbības bija cie�i apņēmu�ies divdesmit divi vīrie�i: desmit varēja sākt mācīties tūlīt, vēl desmit kungi tika pierakstīti uz nākamo kursu, kas varēja sākties pēc kādiem diviem mēne��iem, bet atliku�ajiem diviem bija jāpagaida.

Mma Makutsi dalījās priekā ar priek�nieci.

-Jums bija taisnība, sacīja mma Ramotsve. Daudzi vī�rie�i ir izmisumā par to, ka neprot drukāt. Tas ir loti bēdīgi.

Es ta�u teicu, ka tas izdosies, pievienojās misters D�. L. B. Matekoni. Es teicu!

Pirmā nodarbība sākās tre�dienas vakarā. Mma Ramotsve pie�ķīra mma Makutsi brīvu pēcpusdienu, lai viņa varētu �im gadījumam sagatavoties, un mma Makutsi kādu laiku pavadīja, likdama uz galdiem papīra loksnes un vingrinājumu burtnīcas, kuras pati bija nodrukājusi un pavairojusi. Uz pa�taisītas tāfe�les, kas atradās vienā telpas galā, viņa ar krītu uzzīmēja raks�tāmma�īnas tastatūras izkārtojumu, kur ar viļņotām līnijām bija sīki norādīta katra pirksta atra�anās vieta uz taustiņiem. �īs pamatzinā�anas jāapgūst katram ma�īnrakstītājam; tas ir �ā amata prasmes pamatakmens, kas liek pirkstiem ņirbēt virs tastatūras un burtiem klaudzēt pret veltnīti.

Par mācību filozofiju, kas būs pamatā Kalahari Ma�īnrak�stī�anas skolas centieniem, nebija ne mazāko �aubu. Tā būs tāda pati kā Botsvānas Sekretāru koled�ā, un tā noteica kat�ram pirkstam jāiemāca zināt savu vietu. Nedrīkst būt vieg�lāko ceļu; nedrīkst būt laika zaudējumu sliktu ieradumu dēļ. Mazajam pirkstiņam jādomā "q", īk�ķim jādomā "atstarpe". Tā bija mācīts Botsvānas Sekretāru koled�ā, un mma Makutsi nekad nebija sastapusies ar kodolīgāku un patiesāku ma�īn�rakstī�anas filozofiju.

Uz �ā instinktīvā pirkstu izvietojuma pamata kursantiem ar daudzu vingrinājumu palīdzību tiks iemācīts, kā pārmest tiltu plaisai starp vārda uztveri un muskuļu kustībām. Da�u nedēļu laikā, ja vien audzēkņiem būs kaut mazākie dotumi, varētu viņus iemācīt drukāt lēnām, bet pareizi, pat ņemot vērā apstākli, ka vīrie�iem ir resnāki un neveiklāki pirksti.

Nodarbību sākums bija nolikts uz pulksten se�iem pēcpus�dienā, lai kursanti paspētu no darba ierasties sapul�u zālē. Ta�u jau labu brīdi pirms noteiktā laika visi bija sanāku�i, un mma Makutsi nostājās desmit gaidpilnu seju priek�ā. Viņa paskatījās pulkstenī, saskaitīja klāteso�os un paziņoja, ka no�darbība var sākties.

Stunda pagāja ļoti ātri. "Studentiem" tika ierādīts, kā ievie�tot rakstāmma�īnā papīru, un izskaidrota da�ādu taustiņu no�zīme. Pēc tam visiem, mma Makutsi komandējot, draudzīgā unisonā vajadzēja uzrakstīt vārdu "taka".

-��� Visi kopā! uzsauca mma Makutsi. T un a, un k, un a. Tagad pietiks.

-��� Man nedarbojas t, mma, neizpratnē teica smalki ģēr�bies vīrietis. Es nospiedu divreiz, ta�u tas nedarbojas. Man ir uzrakstīts tikai "aka".

Mma Makutsi tam bija sagatavojusies.

-��� Da�i taustiņi nav darba kārtībā, viņa sacīja. Tas ne�kas. Turpiniet tos spiest, jo �ie taustiņi darbosies jūsu birojos. �ajā jūsu attīstības pakāpē tas neko daudz nenozīmē.

Viņa skatījās uz vīrieti, kuram bija glīti pār�ķirts celiņ� un gaumīgi apcirptas ūsas. Vīrs smaidīja pretim ar puspavērtām lūpām, it kā gribētu kaut ko sacīt. Ta�u viņ� neko nepateica, un visi ķērās pie citiem tikpat vienkār�iem vārdiem.

-��� Laka! sauca mma Makutsi. Un jaka. Taka, laka, jaka.

Stundas beigās mma Makutsi apstaigāja galdus un pār�baudīja sekmes. Botsvānas Sekretāru koled�ā viņa bija sapra�tusi to, kāda nozīme ir uzslavai, tāpēc labi vārdi atradās kat�ram kursantam.

-���� Jūs būsiet ļoti labs ma�īnrakstītājs, rra, viņa teica. Jūs labi valdāt pār pirkstiem.

Vai arī:

-���� "Jaka" jūs esat uzrakstījis ļoti skaidri. Teicami.

Nodarbībām beidzoties, vīrie�i devās ārā no telpas, savā

starpā aizrautīgi sarunādamies. Mma Makutsi, piekārtodama zāli, pa ausu galam izdzirdēja piezīmi, kuru viens no viņiem sacīja kādam citam:

-���� �ī sieviete ir laba skolotāja. Viņa man nelika justies kā muļķim. Darbs viņai veicas.

Palikusi viena, mma Makutsi pie sevis smaidīja. Viņai patika nodarbība, un viņa sevī bija atklājusi jaunu talantu prasmi mācīt. Un kas vēl nozlmīgāk mazā kastītē uz viņas galda rūpīgi pārskaitītās Botsvānas Bankas naudaszīmēs atradās skolas nauda par pirmo nedēļu. Tur bija pieklājīga summa, un īstenībā nekas no tās nebija jāatdod. Viņa varēja paturēt to visu, ta�u mma Makutsi bija iecerējusi nedaudz naudas iedot mma Ramotsvei par tālruņa tēriņiem un kā atlīdzību par atbalstu, uzsākot biznesu. Kad viņa to būs izdarījusi, atlikumu varēs noguldīt krājkontā. Nabadzība bija beigusies�

Aizslēgusi durvis, naudas kastīti viņa iebāza somā ar pa�pīriem un devās uz māju pusi. Mma Makutsi gāja pa neas�faltētu ielu garām mazām mājiņām, kurās spīdēja gaisma, un kļuva par liecinieci logos ierāmētajām ikdieni�ķās mājas dzīves ainām. Bērni sē� pie galda da�i taisni izslēju�ies un saspringti, citi turpretim lūkojas griestos; vecāki smeļ viņu bļodās ēdienu; da�as istabas apgaismo vājas spuldzītes, ci�tās �audās krāsaina gaisma; no virtuves plūst mūzika, un uz sliek�ņa sē� meitene, dziedādama pantiņu no dziesmas, kuru mma Makutsi atceras no savas bērnības un kura viņai uz mir�kli liek �eit ēnā apstāties un ļauties atmiņām.

�Viņa brauca mazajā, baltajā autobusiņā, rīta saule raidīja starus cauri atvērtajam logam, siltais gaiss sildīja augumu, un abpus ceļa pletās pelēkzaļi koki, nobrūnējusi zāle un līdze�numi. Transportlīdzekļu uz ceļa nebija daudz: da�i pārpildīti mikroautobusiņi, kas �ūpojās uz salauztiem amortizatoriem, kravas automa�īna, pilna ar zaļās uniformās tērptiem kareiv�jiem, kas uzsauca ikvienai ceļa malā pamanītai meitenei, vieglie automobiļi, kuru vadītāji steidzās uz Lobatsi un vēl tālāk neizdibināmās darī�anās. Mma Ramotsvei patika Lobatses ceļ�. Daudzi braucieni Botsvānā ir biedējo�i tāli, īpa�i �ķietami nebeidzamais ceļojums pa taisno �osejas strēli uz Fransistaunu valsts ziemeļos. Lobatse turpretim atrodas tikai stundas brauciena attālumā, un ceļ� ir pietiekami dzīvs, lai nebūtu garlaicīgi.

Ceļi, domāja mma Ramotsve, ir valsts skatlogs. Visu, ko gribat uzzināt par tautas raksturu, jums pastāstīs cilvēki ar savu uzvedību uz ceļiem. Pirms da�iem gadiem viņai bija ne�patīkams piedzīvojums, jo nācās braukt pa Svazilendu: tur ceļi bija bīstami, pilni ar vadītājiem, kas apdzina pa nepareizo pusi un nicināja atļautā ātruma ierobe�ojumus. Pat Svazilendas lopi bija neapdomīgāki par botsvānie�u ciltsbrāļiem. Tie, likdami trūkties vadītājiem, pa�ā pēdējā brīdī izmeimuroja uz ceļa, it kā pa�i uzprasītos uz avāriju. Tas viss tāpēc, ka svazi ir pārgalvīgi cilvēki ar kūsājo�u temperamentu. Tādi viņi ir, un tā viņi brauc. Botsvānie�i ir piesardzīgāki; tie neplātās kā svazi un brauc uzmanīgāk.

Protams, lopi uz ceļiem vienmēr izraisa sare�ģījumus: pat Botsvānā nav neviena autovadītāja, kas pats nebūtu saskrējies ar govi vai nepazītu kādu citu, kur� savukārt pazīst vēl kādu, kas tādējādi avarējis. �īs sadursmes var būt liktenīgas, un katru gadu cilvēkus nogalina liellopi, kuri uzskrien automa�īnām, da�reiz uzdurdami uz ragiem vadītājus. Tāpēc mma Ramot�svei nepatika braukt naktīs, un viņa pēc iespējas centās no tā izvairīties, ta�u, ja apstākļi spieda, detektīve vilkās lēnītēm, pētīdama ceļu savā priek�ā, gatava strauji nobremzēt, ja no tumsas pēk�ņi iznirtu govs vai buļļa melnais siluets.

Ceļojums ir piemērots laiks pārdomām, un braukdama mma Ramotsve prātā apsvēra �ā diezgan neparastā gadījuma iespējamos iznākumus. Jo vairāk detektīve domāja par misteru Molefelo, jo vairāk apbrīnoja viņa iera�anos aģentūrā. Vairā�kums ļau�u par veciem nodarījumiem neuztraucas; daudzi aizmirst tos pilnīgi vai nu tī�ām, ja vien iespējams sevi pie�spiest kaut ko izdzēst no atmiņas, vai ari ļaujot pagātnei iz�bālēt pa�ai no sevis. Mma Ramotsve pārdomāja, vai cilvēku pienākums ir turēt atmiņas dzīvas, un izlēma, ka ir. Bez �au�bām, vecie ticējumi paģēr, ka jāatceras tie, kuri aizgāju�i pirms mums. Saglabāju�ies rituāli, kas mudina atcerēties mūsu pie�nākumus vecvecāku un vecvecāku vecāku un arī viņu vecāku priek�ā. Ja neatcerēsimies, viņi savārgs un nomirs ne jau �eit, protams, bet gan tur, kur mīt sen�i, kādās nezināmās tālēs. Tā domāja puse botsvānie�u, bet otra puse atzina baznī�cas mācību, kas pauda, ka nomirstot mēs nonākam debesīs, ja esam pelnīju�i, kur par mums rūpējas svētie, eņģeļi un tamlī�dzīgas būtnes. Da�i pat teic, ka debesīs esot arī lopi baltas govis un buļļi ar saldu elpu un gai�i brūnām acīm svēti dzīvnieki, kas staigā lēnām un ļauj bērniem, miru�ajiem ma�zuļiem, jāt uz savas muguras. Kāds prieks nabaga bērniem, kuri dro�i vien nekad nebija pazinu�i savu māti un tēvu, jo nomira pārāk mazi! Kāds mierinājums, ka �ie lēnprātīgie ragulopi ir viņu draugi! Domājot par to, mma Ramotsvei acīs sariesās asaras. Ari viņa bija zaudējusi savu mazulīti, un kur gan meitenīte ir patlaban? Mma Ramotsve cerēja, ka meita ir laimīga un gaidīs māti, kad tā atstās Botsvānu un dosies uz debesīm. Vai misters D�. L. B. Matekoni līdz tam laikam paspēs nolikt kāzu dienas datumu? Viņa uz to cerēja, kaut gan izskatījās, ka līgavainim vēl vajadzīgs laiks. Ja viņ� tik ilgi vilks garumā, varbūt abi varēs apprecēties debesīs? Tas katrā ziņā būtu lētāk.

Domas atgriezās pie mistera Molefelo un mma Tsolamoseses. Grūti paredzēt, ko teiks mma Tsolamosese, kad atklāsies patiesība par to, kas noticis pirms daudziem gadiem. Bez �au�bām, viņa būs nikna un varbūt pat gribēs iet uz policiju. Kad misters Molefelo lūdza atrast mma Tsolamosesi, viņ�, jādomā, �ādu iespēju nebija ņēmis vērā. Viņ� bija iecerējis �o lietu no�kārtot bez lieka trok�ņa, ta�u, ja mma Tsolamosese iesniegtu sūdzību vietējā policijas iecirknī, varas pārstāvji būtu spiesti atjaunot izmeklē�anu. Tas, ka viņi to atsāktu pēc tik daudziem gadiem, būtu jocīgi, ta�u mma Ramotsve varēja iztēloties, ka Botsvānas Krimināllikumā diez vai atrodams kas tāds, lai po�licisti tā nerīkotos. Detektīve nebija izlasījusi Krimināllikumu no viena gala līdz otram; patiesību sakot, viņa to nebija lasījusi vispār, ta�u �o izdevumu par pāris pūlām jebkurā laikā varēja iegādāties "Valdības tipogrāfijā". Viņa bija �īs grāmatas tur re�dzējusi un gadījuma pēc vienu pat pa�ķirstījusi, ta�u uzreiz ne�bija sapratusi, kas tur rakstīts. Tur jau tā nelaime ar likumiem un juridisko terminoloģiju, ka to, izņemot juristus, saprot tikai nedaudzi. Visi krimināllikumi bija ļoti labi, ta�u detektīve prā�toja, vai nebūtu vienkār�āk paļauties uz kaut ko līdzīgu desmit bau�ļiem, kas pēc nelielas modernizācijas glu�i labi varētu kalpot par dzīves pamatnostādni. Ikviens zina, ka slepkavot ir gau�ām slikti; tāpat valda vienprātība jautājumā, ka zagt nav labi; visi saprot, ka nedrīkst pārkāpt laulību un iekārot kaimiņa mantu� Mma Ramotsve to ap�aubīja. Nē, visi nesa�prot. Nepavisam nesaprot, vismaz vairs nesaprot. Briesmīgi, bezkaunīgi bērni tiek audzināti pilnīgi pretēju ideju garā lūk, kur tas āķis, drūmi nodomāja mma Ramotsve. Cilvēki ar prieku pameta sievas un vīrus, jo bija no tiem noguru�i. Ja kādu rītu jūs pamostaties un nosprie�at, ka varat atrast kādu pievilcīgāku personu, jūs drīkstat doties prom. Vienā mierā! Jūs varat iet vēl tālāk un pamest visus. Ja izlemjat, ka vecāki jūs pārāk apgrūtina, laidieties lapās! Un draugi arī. Ja viņiem ir kādas īpa�as vajadzības, ejiet prom. No kurienes tas viss radies, mma Ramotsve nevarēja saprast. Tas nav Āfrikas garā, un, protams, tam nav nekāda sakara ar vecajiem Botsvānas tikumiem. Tātad tas viss nāk no citurienes.

Mma Ramotsves domas atkal atgriezās pie mistera Mole�felo un mma Tsolamoseses. Viņa cerēja, ka vecā sieviete nebūs noskaņota doties uz policiju, lai uzru�inātu �īs ļoti vecās ogles. Mma Ramotsve paziņos, ka misters Molefelo lūdz piedo�anu un vēlas nopirkt jaunu radio. Precīzs laiks kļūdu labojumam nebija noteikts, ta�u viņ� sacīja, ka nauda nebūs �ķērslis.

"Es maksā�u, cik vajadzēs," bija teicis misters Molefelo. "Tīra sirdsapziņa man ir nozīmīgāka par naudu. Bankā var pa�ņemt naudu, cik uziet. Tur nevar dabūt ne kripatiņas prāta."

Labi, viņai jāredz, kas notiks, un atbilsto�i jārīkojas. Ilgi vairs nevajadzēs gaidīt, jo tik tikko pamanāma ceļa zīme pirms pagrieziena norādīja virzienu uz ciematu; lai nonāktu līdz mma Tsolamoseses mājai kalna nogāzē, kurai vajadzētu at�rasties ciema malā, vēl tikai jāpārvar bedrains ceļ�.

Padzīvojusi sieviete, sēdēdama pie mājas uz ķebļa, tra�dicionālajā koka miezerī stampāja kukurūzu. Kad piebrauca mazais, baltais autobusiņ�, viņa pārtrauca savu nodarbo�anos un piecēlās, lai pasveicinātu mma Ramotsvi.

Abas sasveicinājās parastajā veidā.

-���� Dumela, mma, sacīja mma Ramotsve. Vai gulējāt labi?

-��� Jā, mma. Es gulēju labi.

Detektīve stādījās priek�ā un apvaicājās, vai sieviete ir mma Tsolamosese.

Saimniece pasmaidīja. Viņai bija patīkama, atklāta seja, un mma Ramotsvei tūlīt pat iesila sirds.

-���� Es esmu mma Tsolamosese, un �īs ir manas mājas.

Mma Ramotsve pieņēma uzaicinājumu apsēsties uz koka krēsla, kas bija sastiprināts ar ādas sloksnēm. Tas neizskatījās visai dro�s, ta�u bija zināms, ka tipiskie Botsvānas krēsli ir taisīti pamatīgi un viņas svaru iztur. Sieviete iegāja mājā un iznesa vie�ņai ūdens krūzi, kuru tā ar pateicību paņēma.

Ciemata mērogā �ī bija vidēja izmēra māja. Tā bija pama�tīgi un glīti apjumta, un tai bija kleķa sienas siltā okerdzeltenā krāsā. Durvis krāsotas baltas, ta�u lejpusē tās bija noskrāpējis suns. Aizkari bija aizvilkti, un no tum�ās mājas iek�ienes skanēja divu bērnu balsis.

-��� �eit dzīvo divi bērni, stāstīja mma Tsolamosese. Vie�nam no maniem dēliem ir sieva, kas aizbraukusi kopt savu māti uz �e�ē, un �eit apmetusies viņu meita. Tad vēl te dzīvo manas miru�ās meitas meita. Es pieskatu abus bērnus.

-��� Tik daudzas sievietes uzņēmu�ās �os rūpestus, teica mma Ramotsve. Bērni un atkal bērni nepārtraukti, līdz mirstam. Laikam tā ir mūsu sūtība.

Mma Tsolamosese piekrīto�i māja ar galvu. Viņa vērīgi apskatīja mma Ramotsvi; pēto�ais skatiens no vie�ņas sejas un drēbēm aizslīdēja uz mazo, balto autobusiņu un atkal pie�vērsās atbraucējai.

-���� Esmu rūpējusies par bērniem visu mū�u, sacīja mma Tsolamosese. Tas sākās, kad man bija �etrpadsmit, jo va�jadzēja pieskatīt vecākās māsas bērnu. Pēc tam man pa�ai uzradās bērni, un nu es esmu vecmāmiņa, bet darbs vēl nav galā.

Uz brīdi viņa apklusa un tad jautāja:

-��� Kāpēc jūs esat ieradusies, kundze? Es ļoti priecājos jūs redzēt, ta�u nesaprotu, kāpēc esat atbraukusi.

Detektīve iesmējās.

-���� Neesmu braukusi tik tālu ceļu, lai apspriestos ar jums par bērniem, viņa teica. Ierados, lai parunātu par kaut ko, kas notika pirms daudziem gadiem.

Mma Tsolamosese atvēra muti, lai kaut ko sacītu, ta�u pārdomāja. Viņa bija apmulsusi un dega ziņkārē, ta�u nācās pagaidīt, lai vie�ņa pati visu izskaidro.

-��� Es zinu, ka jūsu nelaiķa vīrs strādāja Ieslodzījuma vietu departamentā, teica mma Ramotsve.

-��� Jā, sacīja mma Tsolamosese. Viņ� bija labs cilvēks. Viņ� strādāja departamentā daudzus gadus un krietni uzkalpojās. Pateicoties tam, es tagad saņemu pensiju.

-Jūs dzīvojāt netālu no vecā lidlauka Gaborounā, mma Ramotsve turpināja, un brīvajās istabās ļāvāt dzīvot stu�dentiem.

-��� Mēs vienmēr tā darījām, piekrita saimniece. Tas bija zināms atspaids saimniecībā. Ta�u nekādu lielo īres naudu viņi maksāt nevarēja.

-���� Pie jums dzīvoja students, vārdā Molefelo, teica de�tektīve. Viņ� mācījās Botsvānas Tehniskajā koled�ā. Vai at�ceraties viņu?

Mma Tsolamosese pasmaidīja.

-���� Es labi atceros to puisi. Viņ� bija ļoti glīts. Alla� ļoti tīrīgs.

Mma Ramotsve brīdi svārstījās. Nenācās viegli par noti�ku�o stāstīt: pat tagad, pēc tik ilga laika, �ie jaunumi liecinātu par neķītru nodevību. Ta�u tas bija jādara; piegādāt sliktas ziņas bija viņas darba sastāvdaļa, un vajadzēja sevi norūdīt.

-��� Kad viņ� pie jums dzīvoja, vērodama saimnieces sejas izteiksmi, sacīja detektīve, jūsu mājās notika zādzība ar ielau�anos. Kāds atmūķēja logu un nozaga radioaparātu. Vai tā bija?

Mma Tsolamosese sarauca uzacis.

-��� Jā, tā patie�ām bija. �ādus atgadījumus es neaizmirstu. Tas bija varen labs radio.

Mma Ramotsve dziļi ievilka elpu. Viņai tas bija jādara.

-��� To paņēma Molefelo, viņa teica. Radiouztvērēju no�zaga viņ�.

Vispirms mma Tsolamosese izskatījās apjukusi. Pēc tam viņa pieliecās un iegremdēja pirkstus kukurūzas miltos, kas atradās miezeri.

-�� Nav tiesa, viņa sacīja. Molefelo to neizdarīja. Kad tas atgadījās, viņ� pie mums dzīvoja. Jūs būsiet pārpratu�i. Kāds cits to būs nozadzis. Kāds cietumnieks, man �ķiet. Tā gadās, kad jādzīvo tik tuvu cietumam.

-���� Nē, kundze, rāmā balsī teica mma Ramotsve. Tas nebija cietumnieks. Tas bija Molefelo. Viņam steidzami vaja�dzēja naudu, jo� jo kaut kas bija jānokārto. Upēc viņ� nozaga radiouztvērēju un izdarīja tā, lai tas izskatītos pēc ielau�anās. Par simt pūlām viņ� pie dzelzceļa stacijas to pārdeva kādam sve�iniekam. Viss notika tie�i tā.

Mma Tsolamosese strauji pacēla skatienu.

-���� Kā jūs to zināt, mma? Kā jūs varat tā runāt, ja tur nebijāt?

Detektīve nopūtās.

-�� Viņ� pats man to izstāstīja. Molefelo. Cilvēks jūtas slikti visus �os gadus viņ� ir juties slikti -, un tagad viņ� vēlas at�braukt un lūgt piedo�anu. Viņ� grib jums nopirkt jaunu radio. Un visu nolīdzināt.

-���� Man nevajag jaunu radio, sacīja mma Tsolamosese. Man nepatīk tā mūzika, ko tagad caurām dienām spēlē. Kling, klang. Labu mūziku vairs neatskaņo.

-���� Viņam tas ir svarīgi, uzstāja mma Ramotsve. Viņa brīdi pieklusa. Vai jūs pati kādreiz esat izdarījusi kaut ko sliktu, kundze?

Mma Tsolamosese viņu vēroja.

-��� Ikviens ir izdarījis kaut ko peļamu, sacīja saimniece.

-�� Jā, mma Ramotsve piekrita. Ikviens. Bet vai jūs esat gribējusi savus nodarījumus vērst par labu? Vai jūs tos vispār atceraties?

Iestājās klusums. Mma Tsolamosese skatījās tālumā pāri nogāzei. Sēdēdama uz ķebļa, viņa bija apkampusi ceļgalus. Viņa atbildēja klusā balsī:

-��� Jā, es atceros.

Mma Ramotsve velti netērēja laiku.

-��� Tāpat jūtas Molefelo. Vai tad jūs viņam liegsiet iespēju atvainoties?

Atbilde sekoja pēc laba laika.

-���� Tas notika pirms daudziem gadiem. Ir labi, ka viņ� to atceras. Es negribu, lai viņ� sirdī cie�.

-��� Jums taisnība, mma Ramotsve teica. Jūs rīkojaties pareizi.

Abas kopā sēdēja saulītē. Vajadzēja izlobīt pupas, un, ka�mēr mma Tsolamosese, ar vienu mezglaino roku turēdama koka miezeri un otrā satvērusi piestu, turpināja stampāt ku�kurūzu, detektīve ķērās pie darba. Viņas bija izdzēru�as pa krūzei ļoti saldas tējas un jutās ērti un omulīgi viena otras sabiedrībā. Mma Tsolamosese kļuva glu�i apmierināta par gaidāmo atvaino�anos un piekrita, ka mma Ramotsve atved Molefelo uz tik�anos.

-��� Toreiz viņ� bija tik jauns zēns, saimniece sacīja. Tam, ko viņ� toreiz izdarīja, nav nekāda sakara ar vīru, par kādu viņ� kļuvis tagad.

-��� Jā, mma Ramotsve piebalsoja. Viņ� ir pilnīgi cits cilvēks.

Durvīs parādījās apvalkātā zaļā kleitā ģērbusies pusaugu meitene basām kājām un pieklājīgi pakniksēja mma Ramot�svei.

-��� �ī ir mana dēla meita, mma Tsolamosese teica. Viņa man ļoti daudz palīdz auklēt mazo. Iznes viņu ārā, Koketso. Iznes, lai kundze var viņu apskatīt.

Meitene iegāja atpakaļ mājā un pēc brī�a atgriezās, nes�dama gadus divus vecu ķiparu. Viņa nolika to zemē un pietu�rēja aiz rokas, kamēr bērns spēra da�us nedro�us soļus.

-��� Un �ī ir manas nelaiķes meitas mazulīte, sacīja vecā sieviete. Es rūpējos arī par viņu, kā jau jums teicu.

Mma Ramotsve paliecās uz priek�u un saņēma plaukstā bērna rociņu.

-��� Ļoti jauks bērniņ�, detektīve novērtēja. Dienās viņa kļūs par skaistu dāmu.

Mma Tsolamosese paskatījās vie�ņā un novērsās. Mma Ra�motsve atskārta, ka ir saimnieci kaut kādā veidā aizvainojusi, ta�u nevarēja saprast, kāpēc. Izteikt komplimentu vecmāmiņai par viņas mazmeitiņu ir gau�ām pieklājīgi; neglīti drīzāk būtu to nedarīt.

-���� Nes viņu tagad prom, Koketso, sacīja mma Tsolamo�sese. Domāju, ka viņa būs izsalkusi. Uz plīts stāv mazliet putriņas. Iedod viņai to.

Pusaudze panāca uz priek�u, lai paņemtu mazuli, un at�griezās mājā. Mma Ramotsve lobīja pupas un slep�us uzmeta skatienu saimniecei, kura joprojām berza kukurūzas grau�dus.

-���� Piedodiet, ka es jūs sarūgtināju, mma Ramotsve at�vainojās. Es negribēju.

Mma Tsolamosese nolika piestu. Viņai runājot, balss iz�klausījās nogurusi.

-��� Tā nav jūsu vaina, mma. Jūs nezinājāt. �is bērns� Viņas nelaiķa māte nomira no sērgas, kas plosās mūsu valstī un ari visur citur. Tā paņēma ari viņu. Un bērns�

Mma Ramotsve spēja iedomāties, kas sekos.

-��� Ārsts teica, ka agrāk vai vēlāk saslims arī bērns, sacīja mma Tsolamosese. Viņa ilgi nedzīvos. Tāpēc es esmu tik nomākta. Jūs to nezinājāt un runājāt par kaut ko tādu, kas nekad nepiepildīsies.

Detektīve pastūma malā pustuk�o bļodu ar izlobītajām pupām, piegāja pie saimnieces un aplika viņai ap pleciem roku.

-��� Man �ēl, mma, viņa teica. Man ļoti, ļoti �ēl.

Nekas vairs �eit nebija piebilstams, ta�u, kamēr mma Ra�motsve tur stāvēja, dalīdamās bēdās ar mma Tsolamosesi, viņai radās doma, kas darāms misteram Molefelo.

�Kalahari Ma�īnrakstī�anas skolas audzēkņi ieradās uz no�darbībām baznīcas sapul�u telpā katru darbdienas vakaru, iz�ņemot piektdienas. Vīrie�u sekmes strauji uzlabojās, un mma Makutsi vajadzēja pārskatīt savus aprēķinus par to, cik ilgs laiks būtu nepiecie�ams, lai padarītu viņus par prasmīgiem ma�īnrakstītājiem. Pasniedzēja paziņoja, ka kursi ilgs piecas, nevis se�as nedēļas.

-��� Jūs saņemsiet tādus pa�us atestātus, viņa uzrunāja auditoriju, prātā atzīmēdama, ka drīz jāķeras pie sertifikātu drukā�anas. Tas skaitīsies tas pats kurss, tikai jūs, cienīja�mie, būsiet to beigu�i par nedēļu agrāk.

-��� Vai mēs dabūsim atpakaļ mazliet naudas? izraisīdams klāteso�ajos ķiķinā�anu, jautāja kāds vīrs.

-��� Nē, atbildēja mma Makutsi. Protams, ne. Jūs būsiet uzkrāju�i to pa�u zinā�anu daudzumu. Tātad tas maksā tikpat. Tas ir tikai godīgi.

Vīrie�i �o ziņu uzņēma nekurnēdami, un mma Makutsi atvieglota ķērās pie nākamā mācību uzdevuma. Lai dotu kur�santiem iespēju atpūsties no nemitīgās pārrakstī�anas, tie tika uzaicināti atliku�ajā pusstundā nodrukāt īsu eseju. Viņiem va�jadzēja uzrakstīt, lielākais, pusi lappuses, ta�u ar iespējami ma�zāku kļūdu skaitu. Par teicamu eseju varēja saņemt piecdesmit punktus, no kuriem par katru kļūdu tika atskaitīti divi. Mma Makutsi paziņoja, ka tēma būs "Kas manā dzīvē ir nozīmīgs?", darbi būs anonīmi un parakstīti tiks pēc izlabo�anas. Tas pa�līdzēs izvairīties no lieka mulsuma: cilvēki nekautrēdamies rakstīs par to, kas viņiem patie�ām rūp. Virsraksts nebija pa��as mma Makutsi izdomāts; viņa �ādu darbu bija rakstījusi skolā, un tas tika godalgots, tāpēc viņa to tagad atcerējās sakarā ar visnotaļ piemēroto tēmu. Ikvienam būs, ko teikt; katram ir kaut kādas intereses.

Kursanti sparīgi ķērās pie darba. Nodarbības beigās esejas tika atstātas uz galdiem, un mma Makutsi tās savāca. Viņa bija iecerējusi tās nest uz mājām un tur izlasīt, ta�u skatienu pie�saistīja darbs, kas atradās kaudzītes virspusē, un mma Makutsi izlasīja visus sacerējumus turpat uz vietas. �ķiet, viņas priek�ā atklājās visa dzīve: mātes, sievas, futbola komandas, karjera, lolotie automobiļi viss, kas vīrie�iem ir tik svarīgs.

Lūk, raksturīgs piemērs: "Manā dzīvē ir ļoti daudz nozī�mīgu lietu. Grūti izvēlēties, kura būtu svarīgākā, bet domāju, ka liela vieta ir "Zebru" futbola komandai. Kop� bērna kājas mana kvēlākā vēlē�anās bija spēlēt "Zebrās", ta�u futbols man nemaz tik labi nepadevās. Tāpēc es skatos spēles no tribīnēm un auroju, cik spēka, lai "Zebras" uzvarētu. Kad tas notiek, es no laimes nezinu, kur likties, un kopā ar draugiem, kas arī ir "Zebru" līdzjutēji, cauru nakti līksmoju. Es nevaru Botsvānu iedomāties bez "Zebrām". Tad tā būtu pavisam cita valsts un mēs visi sajustu, ka dzīvē kaut kā pietrūkst."

Darbs bija uzrakstīts gandrīz bez kļūdām, un mma Ma�kutsi patika domas skaidrība. "Lasītājam," viņa rakstīja uz la�pas malas, "nerodas �aubas par "Zebru" nozīmību Jūsu dzīvē." Viņa izlasīja vēl da�as esejas: tur bija otra slavas dziesma "Zebrām" un aizkustino�s veltījums mazajam dēliņam un viņa izdarībām. Tad gandrīz pa�ā kaudzītes apak�ā mma Makutsi atrada, lūk, ko: "Esmu atradis savā dzīvē kaut ko ļoti nozī�mīgu. Es to necerēju atrast, tas nāca pēk�ņi kā zibens spēriens. Dzīvē man nav bijis daudz aizrau�anos, ta�u �oreiz esmu ļoti saviļņots, un mana sirds dauzās kā negudra jau ilgāk par ne�dēļu. Tāpēc, ka esmu kādu saticis. Tā ir viena no skaistāka�jām sievietēm, kādas jebkad esmu redzējis, un domāju, ka viņa ir jaukākā un pievilcīgākā dāma visā Botsvānā. Viņa man vienmēr uzsmaida un nebaras, ja esmu ielaidis kļūdas. Viņa staigā man garām un liek manai sirdij dziedāt, pati to neno�jauzdama. Es nezinu, vai teikt �ai sievietei, ka viņa piepilda manu prātu ar domām par mīlu. Ja pateik�u, baidos saņemt atbildi, ka neesmu viņas cienīgs. Ja klusē�u, viņa nekad neuz�zinās par manām jūtām. Viņa manā dzīvē ieņem vissvarīgāko vietu. Es nebeidzu domāt par mīlu pat tad, kad viņa mani māca drukāt."

Mma Makutsi stāvēja glu�i sastingusi, kā jau cilvēks, kas uzklausījis nepārprotamu atzī�anos mīlestībā. Kāds viņas audzēknis, viens no �iem vīrie�iem, viņu mīlēja! Sieviete bija iedomājusies, ka neviens nevar viņu iemīlēt, ta�u kāds no kursantiem to spēja. Ak vai!

Viņa paskatījās uz papīra lapu. Protams, uz tās nebija vār�da, ta�u par esejas autora personību nebija nekādu �aubu. Pirms brī�a viņa bija tik ļoti aizrāvusies ar saturu, ka ne�pievērsa uzmanību pareizrakstībai. Trūka "t" burta: "Viņa manā dzīvē ieņem vissvarīgāko vie u. Es nebeidzu domā par mīlu�"

Ar satraukumā puksto�u sirdi mma Makutsi paņēma zī�muli un esejas beigās pierakstīja: "�ī ir ļoti aizkustino�a eseja, turklāt pareizi uzrakstīta. Jums vajadzētu pa�am visu izstāstīt �ai dāmai, citādi viņa par Jūsu jūtām nekad neuzzinās. Jums vajadzētu pēc nodarbībām viņu uzaicināt pastaigāties. Lūk, kā jums vajadzētu rīkoties."

Tajā pēcpusdienā Tolokvengas ceļa "Ātrais auto" bija atstāts abu mācekļu ziņā. Misters D�. L. B. Matekoni un mma Ramot�sve bija devu�ies uz bāreņu patversmi: misters D�. L. B. Ma�tekoni labot sūkni un mma Ramotsve aprunāties ar pār�valdnieci mma Silviju Potokvani. Mma Makutsi, kurai mēnesī pienācās trīs brīvas pēcpusdienas, pa to laiku nolēma aiziet uz pilsētu, lai nopirktu jaunu kurpju pāri un noguldītu naudu savā krājkontā, kur� bija kļuvis krietni apjomīgāks, pateicoties ieņēmumiem no ma�īnrakstī�anas skolas. Vecās kurpes ar sar�kanajām sprādzēm prasījās pēc pazolē�anas, un viņa jau bija noskatījusi kāda veikala skatlogā citas. Pa�as kurpes bija gai�i zaļas ar zemiem papē�iem (tas ir ļoti svarīgi, lai varētu jus�ties ērti un nebūtu grūti staigāt; augstpapē�u apavi vienmēr ir kārdino�i, ta�u, tāpat kā visi kārdinājumi, tie liek par sevi maksāt vēlāk). Uz purngaliem bija lielas uz�uves no ādas arī zaļas -, bet kurpju maliņas debeszilas. Mma Makutsi īpa�i iepatikās zilās maliņas, un viņa iztēlojās, cik jauki būs katru rītu iebāzt kāju �ādā ietvarā. Kurpes bija krietni dārgas, ta�u veltīgi cerēt, ka apavi ar �ādām maliņām varētu maksāt lēti. Viņa tos bija ieraudzījusi un nekavējoties nolēmusi, ka tie piederēs viņai. �ajās zaļajās kurpēs mma Makutsi dāma, kura tik veiksmīgi bija izveidojusi Kalahari Ma�īnrakstī�anas skolu vīrie�iem, steigsies pretim labvēlīgajam liktenim un saņems no tā vēl citas veltes. Tās bija arīdzan kurpes, kas pie�ķir pa�apziņu: �ādās kurpēs nav kauns stāvēt auditorijas priek�ā.

Mācekļi priecājās, ka paliku�i vieni. Viņi apsolīja D�. L. B. Ma�tekoni, ka neveiks nekādus remonta izmaksu aprēķinus, un saimnieks piekrita, ka pui�i patstāvīgi tiek galā ar ikdieni�ķa�jiem darbiem. Darbnīcā atradās remontējams Francijā ra�ots dubļu krāsas pikaps, un mācekļi pie tā strādāja, cenzdamies salabot abas durvis, kas lāgā neturējās ciet, un dzinēju, kur� nemitīgi pārkarsa. �o auto viņi abi pazina, jo bija to jau vismaz divreiz laboju�i, un konstatētie bojājumi viņiem bija glu�i vai personisks izaicinājums.

-���� Ar �o fran�u auto jums būs ko noņemties, teica D�. L. B. Matekoni. Esiet uzmanīgi! Tā automa�īna ir mele.

-��� Mele? jaunākais māceklis brīnījās. Kā auto var me�lot?

-��� Mēraparāti nesaka taisnību, D�. L. B. Matekoni atbil�dēja. -Jūs tos varat noregulēt, bet pēc kāda laika tie sāk rādīt atkal pa vecam. Automa�īna, kas tā uzvedas, ir mele. Neko daudz tur nevar darīt.

Atstāti savā nodabā, mācekļi uzvārīja pa krūzei tējas un apsēdās uz eļļas mucām, lai baudītu pusstundas pārtraukumu. �ārlijs, vecākais māceklis, uzsauca garāmejo�ajām meitenēm, aicinādams tās nākt iek�ā un paskatīties, kas notiek darb�nīcā.

-���� Darbnīcā ir milzums interesantu lietu, viņ� klaigāja. Aiziet! Nāc paskaties! Lērums interesantu lietu tādai mei�tenei kā tu!

Kad garām gāja meitenes, jaunākais māceklis centās ska�tīties uz citu pusi, ta�u parasti tas viņam neizdevās un ska�tiens atgriezās pie mei�ām, tomēr puisis vismaz nebļaustījās. Kad tēja bija padzerta, viņi uzdzina dubļu krāsas pikapu uz jaunā hidrauliskā pacēlāja, kuru D�. L. B. Matekoni nesen bija iegādājies. �ī bija pirmā reize, kad mācekļi nepaklausīja saimniekam, jo abi bija saņēmu�i striktu norādījumu, ka vie�nīgais, kur� drīkst darboties ar jauno pacēlāju, ir pats misters D�. L. B. Matekoni. Bet, tā kā fran�u pikapu patie�ām bija ne�piecie�ams pacelt, viņi nespēja turēties pretim kārdinājumam.

Pacēlājs darbojās brīni�ķīgi un pacēla automa�īnu nepie�redzēti viegli. Ta�u tad tas ar eļļā spīdo�u centrālo cilindru apstājās, un auto palika augstu gaisā. Vecākais māceklis no�spieda gaisa izlai�anas pogu, ta�u nekas nenotika. Viņ� pa�mēģināja vēlreiz un pēc tam izslēdza un no jauna ieslēdza strāvas padevi. Nekādu rezultātu.

-���� Salauzi, otrs jauneklis noteica. Pats vainīgs.

Abi apsēdās uz savām eļļas mucām un bēdīgi noskatījās uz pacelto automobili.

-���� Ko teiks misters D�. L. B. Matekoni? jaunākais mā�ceklis ba�ījās.

-���� Es teik�u, ka mums ar to nav nekāda sakara, sacīja vecākais puisis. Teik�u, ka tas bija negadījums. Mēs netī�ām novietojām auto uz pacēlāja, un tas pats sāka darboties. Mēs to neaiztikām.

Jaunākais māceklis palūkojās darbabiedrā.

-��� Es vairs nevaru melot, viņ� sacīja. Kop� esmu atpes�tīts, es to vairs nespēju.

Vecākais uztvēra viņa skatienu.

-���� Tad tu mums abiem sagādāsi pamatīgas nepatik�anas. Patie�ām lielas ziepes.

Viņ� brīdi klusēja un tad turpināja:

-��� Tāpēc es teik�u, ka to izdarīji tu. Izstāstī�u saimniekam, ka vainīgs esi tu.

-���� Tu to nedarīsi, jaunākais māceklis spurojās. Un, vienalga, es teik�u taisnību. Boss redz, ja kāds melo. Un mma Ramotsve ari. �o sievieti gan tu nekad neapmuļķosi.

Viņ� bridi domāja.

-��� Ta�u ir kaut kas, ko mēs varētu darīt.

-��� Nūja, vecākais puisis zobojās. Mēs varam lūgties.

-��� Jā, viņa kolēģis piekrita un, noslīdējis no mucas, no�metās ceļos.

-���� Ak, Kungs! viņ� lūdza. Esi �ēlīgs un atdod mums �o auto!

Iestājās klusums. Garām darbnīcai pabrauca liela kravas automa�īna, kuras vadītājs ar troksni pārslēdza ātrumu. Kaut kur brik�ņos pagalma dziļumā sāka sisināt cikāde; blakus ga�rā�ai augo�ās akācijas zarā sēdo�ais balodis izvingrināja spār�nus. Un pāri zemei gūlās karstums.

Pēk�ņi atskanēja �ņākoņa. Abi pārsteigti paskatījās aug�up. Hidrauliskajā sistēmā iesprostotais sakarsu�ais gaiss lauzās ārā, atbrīvodams cilindru un ļaudams kravai graciozi nolais�ties uz zemes.

�Mma Silvija Potokvane bija pārvaldniece bāreņu pat�versmē, kas atradās divdesmit minū�u brauciena attālumā uz austrumiem no pilsētas. Viņa tur strādāja piecpadsmit gadus sākumā par pārvaldnieces vietnieci, pēc tam par pārvald�nieci un, jāteic, atcerējās vārdu katram bārenim, kas bija gājis caur viņas rokām. Tas nekad īpa�i nebija pārbaudīts, bet, ja kāds darbinieks mma Potokvanei vaicātu: "Es nekādi nevaru atcerēties, kā sauca to zēnu, kas ieradās pie mums no Maunas, ar tām atļuku�ajām ausīm to, kur� bija tik labs skrējējs: vai jūs man neatgādinātu, kundze?" viņa tūdaļ atbildētu: "Sedriks Motoposipe. Viņam bija brālis, kuram sportā tik labi neveicās, ta�u puisis kļuva par teicamu pavāru un tagad strādā par virspavāru "Saules" viesnīcā. Jauki zēni, abi divi." Vai arī kāds varētu apjautāties: "Kā sauca to meiteni, kura apprecēja policistu un aizbrauca dzīvot uz Lobatsi, kad mūs atstāja?" Un mma Potokvane nekavējoties atbildētu: "Memedi Gafetsili."

Bāreņu patversmes pārvaldniece ne tikai atcerējās visu bā�reņu vārdus, bet arī pazina visus Botsvānas iedzīvotājus. Kādu satikusi, viņa prātā pārlika, ar ko �is cilvēks nodarbojas, un piepe�i atcerējās, kādā veidā viņ� varētu palīdzēt patversmei. No tiem, kuriem bija nauda, mma Potokvane lūdza ziedoju�mus; miesniekiem par velti bija jāatdod gaļas atgriezumi, bet maizniekiem virtuļu un kūku pārpalikumi. �ie lūgumi reti kad palika bez ievērības: lai atraidītu mma Potokvani, bija vajadzīga zināma drosme, kāda piemita tikai nedaudziem, un rezultātā bāreņiem visbie�āk visa kā bija gana.

Misters D�. L. B. Matekoni, kur� pazina mma Potokvani vairāk nekā divdesmit gadus, bie�i tika aicināts uz patversmi, lai atrisinātu sare�ģījumus ar tehniku. Viņ� turēja pie dzīvības veco mikroautobusu, ar kuru tika vadāti bērni, un �ajā nolūkā rezerves daļu meklējumos viņam nācās krustām �ķērsām iz�braukāt valsti, jo busiņ� bija ļoti vecs; meistars aprūpēja arī artēziskās akas sūkni, kur� mēdza pārkarst un no kura sūcās eļļa. Varētu jau ieteikt visu �o veco tehniku, ieskaitot sūkni, nodot metāllū�ņos, ta�u D�. L. B. Matekoni zināja, ka pār�valdniece tam nekad nepiekritīs. Viņa bija radusi no visa gūt tik daudz labuma, cik vien iespējams, un uzskatīja, ka gan ma�īnas, gan viss pārējais jāpiedabū darboties pēc iespējas ilgāk; rīkoties pretēji viņa uzskatīja par iz�ķērdību. Patie�ām, kad mma Ramotsve kopā ar mma Potokvani bāreņu patversmē viņreiz dzēra tēju, viņa pamanīja, ka pārvaldnieces Ķīnas tase ir vairākas reizes līmēta vienreiz osa un divreiz pati tase.

Patlaban, novietoju�i D�. L. B. Matekoni kravas auto īpa�ā, apmeklētājiem domātā vietā zem veca sarkanā jasmīna koka, viņi ieraudzīja, ka mma Potokvane māj pa logu. Kamēr abi iztrausās no automobiļa kabīnes un mehāniķis paņēma instru�mentu kasti, kas bija vajadzīga sūkņa remontam, pārvaldniece iznira no kantora parādes durvīm un nostājās viņu priek�ā.

Mma Potokvane silti sveicināja atbraucējus:

-���� Divi mani labi draugi. Abi ierodas vienlaikus. Mma Ra�motsve un viņas līgavainis misters D�. L. B. Matekoni!

-���� Viņ� tagad ir mans �oferītis, mma Ramotsve jokoja. Man pa�ai vairs nav jāstūrē.

-��� Un man pa�am nav jāgatavo ēst, piebilda D�. L. B. Ma�tekoni.

-��� Bet tu jau nekad neesi gatavojis, mma Potokvane brī�nījās. Kas tās par runām?

-��� Da�reiz gatavoju gan, iebilda D�. L. B. Matekoni.

-���� Kad tad? pārvaldniece jautāja.

-��� Da�reiz, D�. L. B. Matekoni atbildēja. Bet labāk ne�stāvēsim �eit, pļāpādami par ēdiena gatavo�anu. Man jāiet salabot tas jūsu sūknis. Kas tam lēcies �oreiz?

-��� Tas izdod ļoti dīvainu skaņu, mma Potokvane paskaid�roja. Pavisam at�ķirīgu nekā citām reizēm. �oreiz izklausās, it kā taurētu zilonis. Tā to varētu aprakstīt. Ne jau visu laiku, bet �ad un tad. Un vēl tas trīc kā suns. Lūk, kas atgadījies.

Misters D�. L. B. Matekoni papurināja galvu.

-����� Sūknis ir ļoti vecs, viņ� teica. Ma�īnas nav mū�ī�gas, jūs ta�u zināt. Tās ir tādas pa�as kā mēs. Kādreiz tām jāmirst.

Varēja manīt, ka mma Potokvane nevēlas ielaisties �ādās nomāco�ās sarunās.

-���� Varbūt sūknis patie�ām ir vecs, viņa sacīja, ta�u tas joprojām darbojas, vai ne? Ja man jāpērk jauns, nepaliks naudas svarīgākām lietām. Bērniem vajag kurpes. Viņiem va�jag drēbes. Man jāmaksā audzinātājām, pavāriem un visiem pārējiem. Man nav naudas jauniem sūkņiem.

-���� Es tikai gribēju izskaidrot patiesību par ma�īnām, D�. L. B. Matekoni spurojās pretim. Es neteicu, ka nemēģi�nā�u to salabot.

-��� Labi, pārvaldniece noteica, virzīdama �o apspriedi par sūkņiem uz beigām. Mums visiem �is sūknis patīk. Mēs negribam, lai tas tagad aizietu nebūtībā. Varbūt kādreiz, bet tikai ne tagad.

Viņa vērsās pie mma Ramotsves.

-��� Kamēr misters D�. L. B. Matekoni labo sūkni, mēs iesim iedzert tēju. Kad sūknis būs kārtībā, tēju dabūs arī meistars. Man ir augļu kūka, un viņam tiks atstāts pamatīgs gabals.

Sūkņu māja atradās aiz pla�a klajuma, kas robe�ojās ar namiņu rindu, kur dzīvoja bāreņi. Vienā malā auga dārzeņi, un pats lauks, kur pērn bija audzēta kukurūza, joprojām bija klāts ar sakaltu�iem kukurūzas stublājiem. Artēziskā aka, kurai bija pierīkots sūknis, pati par sevi darbojās nevainojami: tā ietiecās pazemes straumē, kas, kā domāja D�. L. B. Matekoni, nāca no ūdenskrātuves, kuru veidoja dambis. �ķita pārsteidzo�i, ka tik sausā valstī var būt tik daudz pazemes ūdeņu, ka zem �iem pla�ajiem, brūnajiem, karstajā gadalaikā saules izkveldētajiem līdzenumiem slēpjas dziļi svaiga saldūdens ezeri. Ta�u ne vienmēr uz to var paļauties. Kad netālu no Mokolodi tika uz�celta liela mūra māja, izrādījās, ka ūdens tur nav ne pilītes. Vislabākie rīkstnieki, kādi vien tur bija atrodami, ar saviem zariņiem staigāja �urpu turpu, ta�u bez panākumiem rīkstes nekustējās. Kaut kāda iemesla dēļ pazemes ūdeņu tur nebija. Galu galā iemītniekiem ūdeni savām vajadzībām nācās pievest ar vecu cisternu.

D�. L. B. Matekoni putekļainās kurpēs soļoja pāri laukam, un sakaltu�ie kukurūzas stublāji krak�ķēja zem viņa kājām. Zeme ir dāsna, viņ� prātoja; vajag tikai mazliet valgmes, lai parādītos dzīvība un galdā uzrastos pārtika. Koki, lopi, ķirbju stīgas, cilvēki itin viss atkarīgs no tik vienkār�as Dieva dā�vanas kā ūdens. Un �ī zeme, pa kuru viņ� staigāja, bija īpa�a. Tā bija Botsvānā. Tā bija viņa zeme. Tā bija izaudzinājusi viņa tautu, viņa tēvu misteru P. Z. Matekoni un pirms tam vectēvu misteru T. Matekoni. Viņi visi visas paaudzes bija saistīti ar �o īpa�o Āfrikas daļu, kuru tie mīlēja un loloja un kura tik dāsni atmaksāja �o mīlestību.

Viņ� paraudzījās aug�up. Laukā D�. L. B. Matekoni vienmēr valkāja cepuri jocīgu, brūnu filca mici bez naga, kas bija tik�pat veca kā patversmes ūdenssūknis. Viņ� pabīdīja galvassegu uz pakau�a, lai labāk varētu redzēt debesis. Tās bija tuk�as, un domīgajam vīram, kas zem tām soļoja pāri laukam, tās �ķita reibino�i augstas un vienaldzīgas.

Misters D�. L. B. Matekoni turpināja ceļu un sasniedza sūkņu māju. Kad viņ� tur nonāca, sūknis, kas bija aprīkots ar ūdens tvertnei pievienotu automātisku slēdzi, darbojās. Mo�tora dziesmai nebija ne vainas, un mehāniķis brīnījās, kāpēc mma Potokvanei �ķiet, ka radu�ies sare�ģījumi. Ta�u, kamēr viņ� stāvēja sūkņu mājas durvju priek�ā, domādams par lielo augļu kūkas gabalu, pie kura nu varētu atgriezties, kļuva dzir�dams dīvainais troksnis, par kuru bija stāstījusi pārvaldniece. Patie�ām izklausījās, it kā taurētu zilonis, ta�u D�. L. B. Mate�koni ausīm �ī skaņa nozīmēja kaut ko vairāk: tas bija sūkņa pirmsnāves gārdziens.

Viņ� nopūtās un iegāja sūkņu mājā, uzmanīdamies no �ūskām, kurām �ādās vietās patīk gulēt. D�. L. B. Matekoni paliecās uz priek�u un nospieda slēdzi. Sūknis ievaidējās un apstājās. Iestājās klusums, un meistars, atvēris instrumentu kasti, izņēma no tās uzgrie�ņu atslēgu. Viņ� jutās noguris. Dzīve ir cīņa pret likstām: pret ma�īnu nodilumu un pret dvē�seles nogurumu. Ellas. Netīrumi. Nodilums.

D�. L. B. Matekoni nolika atslēgu. Nē. �o sūkni salabot vairs nav iespējams. Mma Potokvane vienmēr lika darīt �o un to, un viņ� nekad nekurnēja. Cik rei�u viņ� bija labojis �o sūkni? Vismaz divdesmit rei�u, ja ne vairāk. Un nekad viņ� par savu zaudēto laiku nebija prasījis nevienu thēbi un, protams, negatavojās to darīt ari turpmāk. Ta�u tagad bija pienācis brīdis, kad jānostājas pret tādu sievieti kā mma Potokvane. Pārvaldniece bija tik laipna pret misteru D�. L. B. Matekoni, kad viņ� slimoja, kaut gan patlaban viņ� �o apjukuma un skumības laiku atcerējās tikai ar grūtībām -, tāpēc vīrs jutās esam viņai parādā pateicību. Ta�u mehāniķis ir viņ�, nevis mma Potokvane. Viņ� ir tas, kur� zina, ka sūkņa mū�s ir galā un jāmeklē jauns. Par tehniku pārvaldniecei nav nekādu zi�nā�anu, ta�u reizēm viņa uzvedas tā, it kā kaut ko saprastu ari no sūkņiem un automobiļiem. Ta�u �oreiz viņai būs jāuz�klausa misters D�. L. B. Matekoni: "Mma Potokvane, es apska�tīju sūkni un atklāju, ka to vairs nevar salabot. Tas ir beigts un pagalam. Jums jāzvana kādam sponsoram un jāpastāsta, ka vajadzīgs jauns ūdenssūknis."

Uzmetis pēdējo skatienu sūknim, meistars aizvēra aiz sevis durvis. Zināmā mērā tas bija vecs draugs. Nevienam mūsdienu sūknim nav tāda spararata un tik skaista, smaga apvalka; neviens mūslaiku sūknis nekad netaurēs kā zilonis. �is sūknis ir nācis no tālienes, un tagad to vajadzētu atdot atpakaļ britiem. "Tas ir jūsu ūdenssūknis, kuru jūs atstājāt Āfrikā. Nu tas ir pagalam."

Cik gar�īga kūka! mma Ramotsve iesaucās, ar pateicību pieņemdama vēl vienu kūkas gabalu, kuru mma Potokvane uzlika uz viņas �ķīvja. Beidzamajās dienās man galīgi nav laika. Man gribētos izcept kādu kūciņu, bet vai tad ir laiks?

-��� �o kūku, pārvaldniece teica, nolaizīdama drupa�as no pirkstiem, cepa viena no mūsu audzinātājām, mma Gotofede, kura ir arī ļoti laba pavāre. Kad vien es gaidu viesus, viņa cep kūkas. Un tajā pa�ā laikā viņa pieskata bērnus savā namiņā. Jūs ta�u zināt, cik grūts ir �is darbs.

-��� Viņas ir labas sievietes, �īs audzinātājas, mma Ramot�sve sacīja, skatīdamās ārā pa logu, kur pāris sievie�u baudīja pusdienas pārtraukumu, sēdēdamas un pļāpādamas verandā vienā no namiņiem, kuros pa desmit vai divpadsmit dzīvoja bāreņi.

Mma Potokvane ar acīm sekoja vie�ņas skatienam.

-���� Tā tur ir mma Gotofede, viņa paskaidroja. Dāma zaļajā priek�autā. Viņa ir tā, kas cep tik lieliskas kūkas.

-��� Kādreiz es pazinu cilvēkus ar �ādu uzvārdu, mma Ra�motsve teica. Viņi dzīvoja Mo�udi. Tā bija liela ģimene. Vi�ņiem bija daudz bērnu.

-��� Viņa ir precējusies ar vienu no �īs ģimenes vīrie�iem, mma Potokvane sacīja. Viņas vīrs strādā Ceļu departamentā. Brauc ar ceļa rulli. Mma Gotofede man stāstīja, ka pagāju�ajā nedēļā viņ� ar savu rulli esot netī�ām sabraucis suni. Jādomā, tas bija ļoti vecs dzīvnieks, ja jau nedzirdēja tuvojamies ceļa rulli.

-��� Tas ir ļoti bēdīgi, mma Ramotsve bilda. Bet nelaiķa suns vismaz nemocījās. Labi, ka tā.

Pārvaldniece brīdi domāja.

-��� Laikam nemocījās gan, viņa piekrita.

-���� Kūka ir brīni�ķīga, mma Ramotsve nevarēja rimties. Varbūt kādreiz mma Gotofede mani pamācīs, kā �ādu kūku pagatavot. Motoleli un Puso tā gar�otu.

Kad tika pieminēti bērni, mma Potokvane atplauka smaidā.

-���� Ceru, ka abi uzvedas labi, viņa teica. Ļoti laipni no jums un mistera D�. L. B. Matekoni, ka viņus adoptējāt.

Mma Ramotsve pacēla savu tējas krūzi un pār tās malu no�pētīja pārvaldnieci. Nekad agrāk par adopciju nav bijusi runa; viņi bērnus bija paņēmu�i tikai audzināt. Starpība, protams, nebija liela, ta�u no mma Potokvanes vajadzēja uzmanīties: bāreņu labā viņa bija gatava uz visu.

-��� Kopā ar viņiem mēs esam laimīgi, sacīja mma Ramot�sve. Bērni pie mums var palikt, līdz izaugs lieli. Starp citu, Motoleli grib kļūt par mehāniķi. Vai jūs to zinājāt? Meitene ļoti labi prot apieties ar tehniku, un misters D�. L. B. Matekoni gatavojas viņu mācīt.

Mma Potokvane priekā sasita plaukstas. Pārvaldniece le�pojās ar bāreņu panākumiem, un nekas viņai nesagādāja lie�lāku prieku kā ziņas, ka kādam no viņas bērniem dzīvē labi veicas.

-��� Tie ir brīni�ķīgi jaunumi, viņa teica. Kāpēc gan mei�tene nevarētu kļūt par mehāniķi? Pat ja viņa sē� ratiņkrēslā. Es ļoti priecājos to dzirdēt. Viņa varēs palīdzēt misteram D�. L. B. Matekoni salabot mūsu sūkni.

-��� Viņ� grib uztaisīt ratiņiem paaugstinājumu, lai Motoleli var piekļūt motoriem, mma Ramotsve stāstīja.

Mma Potokvane piekrizdama palocīja galvu.

-��� Un brālis? viņa jautāja. Vai arī viņam klājas labi?

No mma Ramotsves vilcinā�anās varēja spriest, ka ar zēnu

kaut kas nav kārtībā.

-��� Kas noticis? Vai viņ� nav vesels?

-��� Ar veselību viņam viss kārtībā, detektīve sacīja. Puso labi ēd un aug lielāks. Nupat nopirku viņam jaunas kurpes. Tiktāl viss būtu kārtībā. Vienīgi�

-��� Uzvedība? mma Potokvane pateica priek�ā.

Mma Ramotsve pamāja ar galvu.

-��� Negribēju apgrūtināt, ta�u domāju, ka jūs varētu man dot padomu. Jūs esat redzējusi visda�ādākos bērnus. Par bēr�niem jūs zināt visu.

-���� Tie patie�ām ir ļoti da�ādi, mma Potokvane piekrita. Pat brālis at�ķiras no māsas. Katram vajadzīga īpa�a pieeja, pat ja viņiem ir vieni un tie pa�i vecāki. Viens ir resns, otrs tievs. Viens gudrs, cits ne tik gudrs. Tā nu tas ir. Bērni ir tik at�ķirīgi.

-��� Viņ� pie mums ieradās kā mazs, mīlīgs pui�elis, mma Ramotsve stāstīja. Puso bija pieldājīgs un labi uzvedās. Un tad pēk�ņi viņ� sāka darīt nedarbus. Mēs neesam viņu pat iepli�ķēju�i, ta�u viņ� ir kļuvis nejauks un viegli aizvainojams. Da��reiz viņ� uz mani nikni lūr caur pieri, un es nezinu, ko darīt.

Mma Potokvane uzmanīgi klausījās, kad mma Ramotsve aprakstīja pārējās likstas ar Puso, ieskaitot pupuķa pāragro nāvi.

-���� �eit viņ� nevarēja iemācīties nogalināt putnus, pār�valdniece stingri sacīja. Mēs neļaujam bērniem slaktēt dzīv�niekus. Mēs mācām, ka zvēri ir viņu brāļi un māsas. Lūk, ko mēs mācām.

-��� Un, kad misters D�. L. B. Matekoni ar viņu par to runāja, zēns pateica, ka viņu ienīst.

-��� Ienīst!? mma Potokvane iesaucās. Neviens nedrīkst nīst misteru D�. L. B. Matekoni un vismazāk jau pui�elis, ku�ram viņ� un jūs dodat pajumti.

-��� It kā kāds viņam būtu ielējis indi ausī, mma Ramotsve turpināja.

Mma Potokvane paliecās uz priek�u un, saraukusi uzacis, pielēja tēju vie�ņas tasē.

-���� Varbūt tas ir pat patiesāk, nekā jūs domājat, kundze. Inde ausī. Tā atgadās ar daudziem bērniem.

-��� Nesaprotu, detektīve brīnījās. Pa kuru laiku tas va�rēja notikt?

-��� Viņ� ta�u iet skolā, vai ne? Bērni iet skolā un atklāj, ka tur priek�ā ir vēl citi bērni. Ne visi uzvedas labi. Da�i no tiem ir ļauni. Viņi tad, lūk, ir tie, kuri staigā apkārt ar �o indi.

Mma Ramotsve atcerējās, ko par nepatīkamo atgadījumu skolā bija stāstījusi Motoleli. Puso, kur� bija daudz jaunāks, iespējams, bija izbaudījis kaut ko tamlīdzīgu.

-�� Man �ķiet, viņ� ir apjucis, teica mma Potokvane. Zēns saprot, ka at�ķiras no skolasbiedriem, jo ir bārenis, un nezina, kā tikt ar to galā. Un tāpēc viņ� vaino jūs.

Detektīve nosprieda, ka tas skan saprātīgi, ta�u nevarēja aptvert, ko darīt tālāk. Viņi bija centu�ies pret aud�udēlu būt laipni un veltīt tam vairāk uzmanības, ta�u izskatījās, ka viss velti.

-��� Domāju, sacīja pārvaldniece, ka misteram D�. L. B. Ma�tekoni laiks viņam iemācīt �ādus tādus dzīves likumus. Viņam jāierāda zēnam vieta. Citiem puikām to iemāca tēvi un tēvo�i. Viņiem visiem tas jāapgūst.

Mma Potokvane apklusa un vēroja, kā �ie vārdi ietekmēs mma Ramotsvi.

-��� Es uzskatu, ka misteram D�. L. B. Matekoni vairāk jālīdzi�nās tēvam. Viņam jābūt stingrākam. Nelaime �oreiz tā, ka viņ� ir pārāk jauks un laipns cilvēks. Mēs visi to zinām. Ta�u �im mazajam zēnam varbūt vajadzīgs kaut kas pavisam cits.

Mma Ramotsve kļuva visai domīga.

-���� Misteram D�. L. B. Matekoni jābūt stingrākam?

Mma Potokvane pasmaidīja.

-��� Mazliet. Bet viņam zēns arī visādā ziņā jāizvizina auto�mobilī. Jāaizved uz laukiem un jāparāda tam govis un buļļi. Nu, jādara kaut kas tādā garā.

-���� Es viņam to pateik�u, mma Ramotsve apsolīja.

Pārvaldniece nolika savu tasi un no jauna paskatījās pa

logu. Zem ēnaina palisandra spēlējās bariņ� bērnu.

-���� Jūs varat par bērniem uzzināt visu, ko vēlaties, vēro�jot, kā tie rotaļājas, pārvaldniece sacīja. Palūkojieties uz viņiem! Zēni spēlē spēli un cits citu grūsta, bet meitenes noskatās. Arī viņas labprāt vēlētos piedalīties, ta�u nezina, kā iesaistīties, turklāt spēle ir visai skarba un viņas to lāgā nepieprot. Redzat? Vai redzat, kas notiek?

Mma Ramotsve palūkojās ārā. Pieci vai se�i puikas bija aizrāvu�ies ar spraigu spēli. Kāda meitene norādīja uz zēniem un paspēra da�us soļus, lai tiem kaut ko pateiktu. Zēni viņai nepievērsa uzmanību.

-��� Redzat? mma Potokvane vaicāja. Ja vēlaties izprast pasauli, paraugieties turp. Puikas tikai spēlē, ta�u tas viņiem ir ļoti nopietni. Viņi noskaidro, kur� būs vadonis. Tas garais zēns, skatieties, viņ� ir līderis. Viņ� tāds būs gan savos desmit, gan divdesmit gados.

-��� Un meitenes? mma Ramotsve jautāja. Kāpēc viņas tikai stāv un skatās?

Pārvaldniece iesmējās.

-�� Viņas uzskata, ka spēle ir muļķīga, ta�u ari viņām gribē�tos piedalīties. Meitenes novēro zēnus. Pēc tam tās izdomās, kā sabojāt viņiem prieku. Ar laiku viņas �o prasmi izkops līdz pilnībai.

-��� Esmu pārliecināta, ka jums taisnība, detektīve sacīja.

-���� Domāju gan, mma Potokvane piekrita. Zināt, pie mums bija atbraukusi kāda dāma no universitātes. Viņa sevi sauca par psiholoģi. Esot studējusi Amerikā un izlasījusi ne�skaitāmas grāmatas par bērnu audzinā�anu. Es teicu: "Paska�tieties pa logu!" Viņa mani nesaprata, ta�u domāju, ka jūs gan saprotat, mma Ramotsve.

-��� Jā, saprotu.

-�� Jums nav jālasa grāmatas, lai saprastu, kā iekārtota pa�saule, mma Potokvane turpināja. Vienīgi jātur acis vaļā.

-����� Tas tiesa, mma Ramotsve piekrita. Ta�u pret �o mma Potokvanes apgalvojumu viņai bija zināmas iebildes. Detektīve ļoti cienīja grāmatas un vēlējās, kaut būtu lasījusi vairāk. Nekad nevar izlasīt par daudz. Nemū�am.

�Tu tur uzvedies ļoti drosmīgi, atceļā no bāreņu patvers�mes mma Ramotsve paslavēja misteru D�. L. B. Matekoni. Nav viegli stāties pretim mma Potokvanei, ta�u tu to darīji.

D�. L. B. Matekoni pasmaidīja.

-��� Nemaz necerēju, ka man pietiks drosmes. Ta�u, kad ap�skatīju veco sūkni un izdzirdēju �īs dīvainās skaņas, es izlēmu, ka vairs to nelabo�u. Pēc visiem �iem remontiem� Pienācis laiks ļaut ma�īnai iet atpūtā.

-���� Kad tu to klāstīji, es vēroju viņas sejas izteiksmi, mma Ramotsve teica. Mma Potokvane bija varen pārsteigta. It kā kāds no bērniem runātu viņai pretī. Viņa to nebija gai�dījusi.

Ta�u, par spīti pārsteigumam, mma Potokvane bija piekāpusies necerēti ātri. Sekoja vārgi mēģinājumi pierunāt misteru D�. L. B. Matekoni salabot sūkni "vēl �o vienu vienīgo reizi", bet, kad pārvaldniece saprata, ka mehāniķis ir nelokāms, viņa sāka apcerēt jautājumu par to, kur� no sponsoriem varētu samaksāt par jaunu ūdenssūkni. Bez �aubām, patversmes rī�cībā bija galvenais fonds, ar kura palīdzību it labi varētu ap�maksāt rēķinu par jaunu sūkni, ta�u to drīkstēja aiztikt tikai tādā gadījumā, ja pārējās iespējas būtu izsmeltas. Kaut kur noteikti bija atrodams cilvēks, kuru varētu pārliecināt, ka viņa vārdā nosaukts ūdenssūknis bāreņu patversmē ir liels gods: tas parasti bija labs paņēmiens, kā tikt pie naudas. Da�i cilvēki ziedo naudu pa kluso slep�us un anonīmi; citiem turpretim savus labos darbus patīk darīt tik spilgtā gaismā, kādu vien mma Potokvane spēj nodro�ināt. Ta�u tam, protams, nebija nozīmes. Galvenais bija tikt pie jauna sūkņa.

Ta�u misters D�. L. B. Matekoni neaizbrauca, kaut ko labu nepaveicis. Kaut gan mehāniķis paziņoja sliktus jaunumus par ūdenssūkni, viņ� pavadīja vismaz stundu, regulēdams aizdedzi vecajam mikroautobusam, ar kuru tika pārvadāti bāreņi. Arī �ā automobiļa dienas bija skaitītas, un D�. L. B. Matekoni rē�ķināja, kurā brīdī vajadzēs paziņot mma Potokvanei par tā galu, ta�u pagaidām, prasmīgi saknibinātu, auto vēl varēja izlaist uz ceļa.

Kamēr D�. L. B. Matekoni laboja mikroautobusu, mma Ra�motsve un mma Potokvane īsināja laiku, apciemodamas da�as audzinātājas. Mma Gotofede tika iztaujāta par augļu kūkas recepti, un viņa to mma Ramotsvei uzrakstīja, kā arī sniedza da�us padomus, kā noteikt pareizo mīklas blīvumu un val�gumu. Pēc tam viņas apskatīja jauno veļas mazgātavu, un pārvaldniece parādīja, cik slavējami darbojas jaunie tvaika gludekļi, kurus patversme nesen bija iegādājusies.

-��� Bērniem vienmēr jāizskatās kārtīgiem, viņa paskaid�roja. Sakopts bērns ir laimīgāks nekā noplucis bērns. Tas labi zināms.

Apmeklējums bija izdevies, un, braucot mājup kravas automobilī, mma Ramotsve nosprieda, ka ir īstais laiks ar mis�teru D�. L. B. Matekoni pārrunāt jautājumu par Puso uzvedību. Tas bija nepatīkams temats. Mma Ramotsve negribēja, lai lī�gavainis iedomātos, ka no viņas vai mma Potokvanes puses tiek kritizēts, ta�u jebkurā gadījumā vajadzēja to iedro�ināt uzņemties lielāku lomu zēna dzīvē.

-���� Es runāju ar pārvaldnieci par Puso, bilda mma Ra�motsve. Viņa bija apbēdināta, uzzinot, ka zēns ir slikti uz�vedies.

-��� Vai viņa bija pārsteigta? D�. L. B. Matekoni jautāja.

Detektīve papurināja galvu.

-���� Nepavisam. Viņa teica, ka ar zēniem tā mēdz gadīties. Un vēl viņa sacīja, ka vīrie�iem vairāk laika jāvelta zēniem, lai tiem palīdzētu. Citādi puikas kļūst apjuku�i un grūti audzi�nāmi. Kādam vairāk jānodarbojas ar Puso.

-��� Man? Dro�i vien viņa bija domājusi mani.

Mma Ramotsve nevarēja saprast, vai misters D�. L. B. Ma�tekoni nav noskaities; to bija ļoti grūti pateikt. Viņa bija redzē�jusi līgavaini dusmīgu tikai vienu vai divas reizes, un arī tad viņ� prata tik labi savaldīties, ka cilvēks no malas to nemaz nepamanītu.

-���� Nūja, viņa teica. Mma Potokvane domā, ka tev ar viņu bie�āk jābūt kopā. Tad tu sāksi vairāk līdzināties tēvam. Puikam tas nāktu par labu.

-���� Ak! D�. L. B. Matekoni iesaucās. Saprotu. Tad jau viņa domā, ka es neesmu labs tēvs.

Mma Ramotsvei nepatika melot. Viņa drosmīgi stāvēja taisnības sardzē, ta�u reizēm gadījās, ka neliela patiesības sa�grozī�ana bija nepiecie�ama, lai citiem aiztaupītu sirdēstus.

-���� Nebūt ne, viņa sacīja. Mma Potokvane teica, ka tu esi labākais tēvs, kādu vien zēns var vēlēties. Lūk, ko viņa teica.

Tas nebija tiesa, ta�u tikpat labi mma Potokvane būtu va�rējusi tā sacīt. Ja pārvaldniece tā nedomāja, kāpēc tad uzreiz tik nadzīgi sūtīja bērnus pie mistera D�. L. B. Matekoni? Nē, tie nav meli, tā ir interpretācija.

Tam bija gaidītā ietekme. Misters D�. L. B. Matekoni priekā staroja un kasīja galvu.

-��� Ļoti jauki, ka viņa tā teica. Un viņai par prieku es centī��os ar zēnu nodarboties vairāk. Mēs vizināsimies ar auto.

-���� Laba doma, mma Ramotsve steig�us piebilda. Un varbūt tu ar viņu varētu uzspēlēt arī kādas spēles. Piemēram, futbolu.

-�� Jā, D�. L. B. Matekoni sacīja. Es ar to nodarbo�os un sāk�u jau �ovakar. Tie�i �ovakar.

Kad viņi atgriezās Zebru ielā, kamēr mma Ramotsve ga�tavoja vakariņas, misters D�. L. B. Matekoni paņēma Puso izbraukumā ar kravas auto, lai apskatītu dambi, un atceļā, paņēmis zēnu klēpī, ļāva tam stūrēt. Pa ceļam uz mājām viņi piestāja kafejnīcā, lai nopirktu kartupeļu �ipsus, un tos turpat automobiļa kabīnē notiesāja. Pēc tam viņi atgriezās mājās, un mma Ramotsve pamanīja, ka abi smaida.

Nākamajā dienā "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" un Tolokvengas ceļa "Ātrā auto" kopīgajās darba telpās ikviens bija ja ne pacilātā, tad vismaz dzīvespriecīgā noskaņojumā. Misters D�. L. B. Matekoni juta vērā ņemamu apmierinājumu par to, ka paskubinājis mma Potokvani bāreņu patversmei iegādāties jaunu ūdenssūkni, un priecājās par attiecību uzlabo�anos ar Puso. Mma Ramotsve dalījās ar viņu �ajā priekā un kļuva vēl līksmāka, kad ar rīta pastu pienāca trīs �eki no iesīkstēju�iem aģentūras parādniekiem. Ap jaunāko mācekli virmoja rimts klusums it kā viņ� būtu redzējis vīziju, nodomāja mma Ra�motsve, kaut gan nevarēja saprast, kas puisim liek justies tik apmierinātam. Viņa vecākais darbabiedrs staigāja dīvaini kluss, ta�u nevarēja teikt, ka saīdzis. Kaut kas noticis ari ar viņu, nosprieda detektīve, bet arī �ajā gadījumā nebija sapro�tams iemesls, kaut gan, visdrīzāk, varēja gadīties, ka jauneklis sastapis kādu satrieco�i apburo�u mei�u, kas viņam liek klusēt un domāt.

Jaunākais māceklis ļoti labprāt būtu gribējis pastāstīt la�bās vēstis par brīnumu, kuru iepriek�ējā pēcpusdienā abi ar draugu bija piedzīvoju�i Tolokvengas ceļa "Ātrajā auto". Ta�u viņ� to nedrīkstēja darīt vismaz darbnīcā ne -, jo tad at�klātos divdomīgie apstākļi, kādos atgadījās �is brīnums. Pazi�ņojums, ka lūg�ana likusi iedarboties no ierindas izgāju�ajai hidrauliskajai sistēmai, pirmajā vietā izvirzītu jautājumu par to, ka viņi nepareizi apgāju�ies ar iekārtu. Misteru D�. L. B. Matekoni mazāk interesētu, kā automobilis dabūts lejā, bet vairāk kā tas ticis aug�ā, un, vismazākais, abi izpelnītos rājienu, bet sliktākajā gadījumā �efs viņiem pat varētu apcirpt algu, jo pēc darba līguma nopietnas nolaidības gadījumā vi�ņam uz to bija tiesības. Tāpēc puisis nedrīkstēja stāstīt, ka no�ticis kas īpa�s, un pieminēt, ka ar lūg�anu izraisījis brīnumu. Viņam bija jāgaida līdz nākamajai svētdienai, kad stāstu par to, ka lūg�ana izraisījusi tūlītēju un noteiktu rezultātu, varēs celt priek�ā baznīcas draudzei, māsām un brāļiem, kurus �is atgadījums, neap�aubāmi, ārkārtīgi ieinteresēs.

Vecākais māceklis pret �ādām lietām izturējās ar veselīgu neticību, ta�u arī viņu pārsteidza nenoliedzamā saistība starp lūg�anu un pa�u notikumu. Ja draugs spēja paveikt ko tādu, vai vajadzētu domāt, ka arī viņa pārējie darbi ir līdzvērtīgi? Tās bija satrauco�as pazīmes, un tas nozīmēja, ka jāvelta uz�manība jaunākā darbabiedra pareģojumiem par dievi�ķajām dusmām, kuras viņ�, �ārlijs, var izpelnīties, ja nemainīs savu dzīvesveidu. Tās bija atskurbino�as domas.

Mma Ramotsve pamanīja kaut kas noticis arī ar mma Ma�kutsi. Varbūt vainīgas bija jaunās kurpes un kleita, kas tik ļoti spēj uzlabot sievietes garastāvokli, ta�u detektīve domāja, ka ir vēl kaut kas vairāk. Detektīvi pārsteidza liekuļotā kautrība, kas bija iezagusies asistentes uzvedībā, un tai parasti ir tikai viens izskaidrojums.

-��� �odien jūs izskatāties tāda laimīga, mma Makutsi, viņa it kā starp citu sacīja, iegrāmatodama �ekus naudas plūsmas uzskaites �urnālā.

Palīdze gaisīgi atmeta ar roku.

-��� Jauka diena. Mēs saņēmām �os �ekus.

Mma Ramotsve pasmaidīja.

-��� Jā, viņa teica. Ta�u �ekus mēs esam saņēmu�as arī agrāk, un tie nekad uz jums nav atstāju�i �ādu iespaidu. Tur būs vēl kāds cits iemesls, vai ne?

-Jūs esat detektīve, mma Makutsi rotaļīgi noteica. Tad pasakiet, kas tas būtu.

-Jūs esat satikusi kādu vīrieti, mma Ramotsve vaļsirdīgi paziņoja. Sieviete tā uzvedas, kad ir sastapusi vīrieti.

Mma Makutsi sarāvās.

-��� Ak� viņa nomurmināja.

-���� Nu re, detektīve sacīja. Es to zināju. Man prieks, mma. Ceru, ka viņ� ir glīts.

-��� Ir gan, asistente jūsmoja. Viņ� ir ļoti pievilcīgs vīrie�tis. Ar ūsām. Viņam ir ūsas un mati ar celiņu vidū.

-���� Tas ir interesanti, mma Ramotsve teica. Man arī patīk ūsas.

Viņa prātoja, vai nevarētu pierunāt misteru D�. L. B. Mate�koni audzēt ūsas, bet nosprieda, ka laikam gan ne. Detektīve bija dzirdējusi, ka līgavainis klāsta mācekļiem par nepiecie��amību būt gludi skūtiem; viņa domāja, ka dro�i vien tas ir saistīts ar eļļām un netīrumiem.

Mma Ramotsve gaidīja, ka mma Makutsi tuvāk aprakstīs savu iecerēto, ta�u palīdze apsēdās pie rakstāmgalda un pie�vērsās darbnīcas rēķinu kaudzei. Tāpēc detektīve turpināja aizpildīt naudas plūsmas uzskaites �urnālu.

-��� Viņ� prot arī brīni�ķīgi smaidīt, mma Makutsi pēk�ņi piebilda. Tā ir viena no viņa jaukākajām īpa�ībām.

-��� Ak tā? Un vai jūs jau esat biju�i uz dejām? mma Ra�motsve jautāja. Ūsaini vīrie�i mēdz būt labi dejotāji.

Mma Makutsi pieklusināja balsi.

-��� Patiesību sakot, mēs kopā nekur vēl neesam biju�i. Ta�u drīz vien tas notiks. Varbūt jau �ovakar�

Misters Bernards Selelipengs tovakar ieradās pirmais un klauvēja pie zāles durvīm labas divdesmit minūtes pirms nodarbību sākuma. Mma Makutsi tur bija priek�ā jau kādu pusstundu: viņa gatavoja vingrinājumus un laboja uz tāfeles ar krītu uzzīmēto pirkstu stāvokļa diagrammu. Pēcpusdienā �ajā telpā bija notikusi skautu sapulce, un kāds resgalis bija izķēpājis mma Makutsi rakstāmma�īnas tastatūras zīmējumu, kurā nu vajadzēja izlabot labās rokas tre�ā pirksta un kreisās rokas mazā pirkstiņa izvietojumu.

-��� Tas esmu es, kundze, viņ� pieteicās, ienākdams telpā. Bernards Selelipengs.

Sieviete pacēla skatienu un atnācējam uzsmaidīja. Viņa pamanīja nevainojamo celiņu un kārtīgi aizpogāto apkaklīti. Viņa redzēja ari teicami nospodrinātos apavus: vēl viena laba zīme, jo tādējādi varēja cerēt, ka misters Selelipengs spēs no�vērtēt viņas pa�as jaunās zaļās kurpes.

Kamēr vīrietis devās pie sava galda, uz kura mma Makutsi laikus bija nolikusi satrauco�o eseju, viņa vēl arvien smaidīja. Misters Selelipengs paņēma lapu un sāka lasīt viņas ar zīmuli rakstīto piezīmi esejas beigās, un mma Makutsi izlikās, ka iedziļinās papīros, kas atradās uz viņas galda, bet patiesībā ar vienu aci vēroja vīrie�a reakciju.

Tas pacēla skatienu, un viņa tūlīt pat saprata, ka rīkojusies pareizi. Paņēmis savu eseju, misters Selelipengs �ķērsoja zāli un nostājās mma Makutsi priek�ā.

-���� Ceru, jūs nedomājat, ka esmu nekaunīgs, mma, viņ� teica. Es gribēju uzrakstīt patiesību, un tā ir patiesība.

-��� Protams, es tā nedomāju, sacīja mma Makutsi. Man patika tas, ko jūs esat uzrakstījis.

-���� Un jūsu atbilde ir tie�i tāda, uz kādu es cerēju, tur�pināja misters Selelipengs. Es gribētu jūs uzaicināt pēc no�darbībām ar mani kaut ko iedzert. Vai esat brīva?

Protams, viņa bija brīva, un nodarbību laikā, ārēji izska�tīdamās aizņemta ar mācī�anu, mma Makutsi nespēja domāt ne par ko citu kā vien par Bernardu Selelipengu, un visi jautā�jumi, kurus viņa uzdeva klasei, bija domāti vienīgi �im smai�dīgajam, elegantajam vīrietim, kur� sēdēja otrās rindas vidū. Un jautājumu bija tik daudz! Piemēram kur viņ� strādā? Kur ir viņa dzimtā puse? Cik viņam gadu? Mma Makutsi minēja, ka misteram Selelipengam varētu būt krietni pāri trīsdesmit, ta�u vīrie�u vecumu noteikt nav nemaz tik viegli.

Galu galā, kad nodarbības bija beigu�ās un visi, izņemot mma Makutsi un Bernardu Selelipengu, bija aizgāju�i, viņ� pa�līdzēja pasniedzējai sakārtot zāli un aizslēgt durvis. Ārā viņ� parādīja mma Makutsi savu automobili, un tas, ka misteram Selelipengam piederēja auto, bija vēl viena laba zīme; un viņi devās ceļā uz bāru, kuru pilsētas nomalē pie Fransistaunas ceļa teicās zinām Bernards Selelipengs. Sē�ot pasa�ieru sē�deklī, mma Makutsi pārņēma spēcīga, patīkama jutoņa kā visas tās laimīgās sievietes, kuras �ādā dro�ības un piederības gaisotnē vadāja apkārt vīri un mīļākie. Mma Makutsi �ķita pilnīgi pareizi, ka viņa tiek transportēta �ādā veidā ar glītu, ūsainu vīrieti pie stūres. Cik ātri gan var pierast pie ērtībām: vairs nav nekādas staigā�anas pa putekļainiem ceļiem, kurus minu�as tik daudzas kājas, nekādas mīcī�anās pārpildītos, pie�smaku�os un sagrabēju�os mikroautobusos, kuri izvadā ļau�tiņus par pulu vai divām.

Bernards Selelipengs uzmeta viņai skatienu un plati uz�smaidīja. Smaids, nodomāja mma Makutsi, ir viņa vispievil�cīgākā īpa�ība. Tas bija silts, aicino�s smaids, kuru ikvienai sievietei patiktu vērot visu mū�u. Ja vīrs nepārtraukti ir savie�bies, tad labāk, ka tā vispār nav, ta�u cilvēks ar tādu smaidu kā misteram Selelipengam liktu sievai sajust vājumu ceļgalos katru mīļu dienu.

Viņi ieradās bārā. Mma Makutsi �o bāru no ceļa bija pama�nījusi jau agrāk, ta�u nekad nebija tur iegriezusies. Viņa bija dzirdējusi, ka tā ir dārga un smalka vieta, kur vajadzības ga�dījumā var pasūtīt arī maltīti. Kad abi gāja iek�ā, dibentelpās spēlēja mūzika, un, lai pieņemtu pasūtījumu, pie viņiem ātri piesteidzās viesmīlis. Bernards Selelipengs pasūtīja sev alu, bet mma Makutsi, kura nekad nelietoja stipros dzērienus, bezalkoholisku kokteili ar ledu.

Misters Selelipengs viegli pieskandināja viņas glāzei un atkal pasmaidīja. Automa�īnā viņi neko daudz nebija runāju��ies, un tagad vīrietis pieklājīgi apvaicājās, kur viņa dzīvo un kā nopelna sev iztiku. Mma Makutsi nebija pārliecināta, vai vajadzētu viņam stāstīt par "Dāmu detektīvaģentūru Nr. 1", jo nezināja, kā jauno paziņu ietekmēs atklāsme, ka viņa ir detektīve, pat ja tikai detektīves asistente, tāpēc sieviete ap�robe�ojās ar to, ka pastāstīja par savu direktora vietnieces amatu Tolokvengas ceļa "Ātrajā auto".

-���� Un kā ar jums, rra? viņa jautāja. Ko darāt jūs pats?

-��� Es strādāju dimantu kompānijā, Bernards Selelipengs atbildēja. Esmu tur personālsastāva daļas vadītājs.

Sacītais Mma Makutsi ietekmēja. Darbs dimantu kompā�nijā ir labi apmaksāts un dro�s, un strādāt tur par personāl�sastāva daļas vadītāju, turklāt ar modernu briljanta gredzenu pirkstā, ir lieliski. Ta�u, to visu pārcilādama prātā, viņa ne�beidza brīnīties, kāpēc mened�eris, glīts kungs interesantā vecumā, kuram pieder pa�am savs auto, ir brīvi dabūjams. Viņ� dro�i vien ir visiekārojamākais vīrietis Gaborounā un to�mēr pievēr� uzmanību mma Makutsi, kura pilnīgi noteikti nav visburvīgākā dāma. Misters Selelipengs varētu aizbraukt uz Botsvānas Sekretāru koled�u, atstāt ma�īnu ielas malā un iz�vēlēties kaut duci elegantu meiteņu visas daudz jaunākas par mma Makutsi. Un tomēr viņ� tā nerīkojās. Kad sarunas biedrs pacēla pie lūpām alus glāzi, viņa paskatījās uz tā kreiso roku. Laulības gredzena uz pirksta nebija.

-��� Es dzīvoju viens pats, viņ� stāstīja. Man ir dzīvoklis vienā no dzīvojamiem masīviem uz pilsētas robe�as. Tas nav tālu no jūsu darbnīcas. Tur es dzīvoju.

-��� Tie ir ļoti jauki dzīvokļi, mma Makutsi teica.

-��� Kādreiz es gribētu jums parādīt savu mitekli, Bernards Selelipengs sacīja. Domāju, ka jums patiks.

-��� Bet kāpēc jūs dzīvojat viens? viņa jautāja. Vairāku�mam cilvēku vienatnē kļūst skumji.

-����� Es esmu �ķīries, misters Selelipengs paskaidroja. Mana sieva aizbēga ar citu vīrieti un paņēma līdzi mūsu bērnus. Lūk, tā.

Mma Makutsi bija pārsteigta par to, ka kāda sieviete varē�jusi pamest �ādu vīrieti, acīmredzot tā bijusi ļoti impulsīva dāma, un tādas, kā zināms, ir neaprēķināmas. Viņa iedomājās, ka �ī sieva dro�i vien metusi acis uz bagātāku un veiksmī�gāku kungu, kaut gan arī misters Selelipengs bija pietiekami veiksmīgs.

Viņi abi patīkamā gaisotnē nopļāpāja vairākas stundas. Viņ� bija atjautīgs un asprātīgs, un viņai bija jāsmejas par to, kā sarunas biedrs aprakstīja da�us savus darbabiedrus di�mantu kompānijā. Mma Makutsi savukārt pastāstīja par mā�cekļiem, un viņ� smējās par tiem. Tad, neilgi pirms desmitiem, Bernards Selelipengs paskatījās rokas pulkstenī un paziņoja, ka priecātos aizvest draudzeni mājās, jo nākamajā dienā vi�ņam agri no rīta esot kāda tik�anās un viņ� negribētu pārāk aizsēdēties. Viņi devās uz automobili un cauri naktij brauca atpakaļ uz pilsētu. Pie mājas, kurā mma Makutsi īrēja istabiņu, misters Selelipengs apturēja auto, bet neizslēdza motoru. Vēl viena laba zīme.

-���� Arlabunakti, viņ� sacīja, viegli pieskardamies viņas plecam. Redzēsimies rīt nodarbībās.

Mma Makutsi viņam iedro�ino�i uzsmaidīja.

-��� Jūs esat ļoti jauks. Paldies par brīni�ķīgo vakaru.

-���� Nevaru vien sagaidīt, kad varēsim atkal kaut kur aiz�braukt, viņ� teica. Kinoteātrī rāda kādu filmu, kuru es labprāt noskatītos. Varbūt mēs varētu iet kopā?

-��� Man tas ļoti patiktu, mma Makutsi sacīja.

Viņa nolūkojās, kā aizbrauc misters Selelipengs un viņa automa�īnas gabarītlukturu gaismas izgaist tumsā. Mma Ma�kutsi nopūtās; viņ� bija tik jauks un tik d�entlmenisks glu�i kā mistera D�. L. B. Matekoni valdzino�ākā versija. Kāda saga�dī�anās, ka viņas abas ar mma Ramotsvi atradu�as tik labus vīrie�us, kaut gan visapkārt klīst tik daudz blē�u un �arla�tānu.

�Sakarā ar patīkamo jaunumu pārbagātību viņas bija visai maz uzmanības veltīju�as konkurējo�ajai aģentūrai un varbūt par to aizmirstu pavisam, ja neatgadītos divi notikumi, kas atgādināja par misteru Butelezi. Pirmais nepatīkamais jau�nums bija "Botsvānas Ziņās" publicētā intervija, kura aizņēma visu lappusi laikraksta aprakstu daļā un kuras sākumā bija ievietota fotogrāfija: tajā redzamais misters Butelezi sēdēja pie rakstāmgalda ar cigareti vienā rokā un tālruņa klausuli otrā. Rakstu pamanīja mma Ramotsve un nolasīja to priek�ā mma Makutsi, kamēr pēdējā domīgi, ta�u ar pieaugo�u izbrīnu malkoja sarkankrūmu tēju.

NO ŅUJORKAS UZ GABOROUNU CAUR JOHANNESBURGU skanēja virsraksts publikācijas sākumā. "Detektīvs no citas pasaules. Mēs runājām ar apburo�o misteru Butelezi viņa ne�vainojami iekārtotajā birojā un jautājām, kā tas ir būt par privātdetektīvu Gaborounā.

"Būt par pirmo īsto detektīvu ir diezgan grūti," viņ� atbil�dēja. "Kā ļaudis būs pamanīju�i, �eit jau kādu laiku niekojas viena vai divas dāmas, ta�u viņām nav pieredzes. Es negribu teikt, ka viņām �eit nebūtu darba. Vienmēr atradīsies kāds darbiņ� sakarā ar bērniem vai kaut kas tamlīdzīgs. Esmu pār�liecināts, ka ar �ādām lietām viņas varētu tikt galā glu�i labi. Ta�u īstam darbam jums vajadzīgs īsts detektīvs.

Es mācījos Johannesburgas kriminālpolicijā. Tā bija ļoti skarba skola ar visiem �iem bandītiem un slepkavībām -, ta�u visai drīz es kļuvu sīksts. �ajā nozarē cilvēkam tādam jābūt. Tāpēc vīrie�i ir labāki privātdetektīvi. Viņi ir sīkstāki par sievietēm.

Kriminālpolicijā es at�ķetināju daudz lietu. Skandalozas slepkavības. Dārgakmeņu zādzības. Ak! Miljoniem randu ap�mērā. Cilvēku nolaupī�anas ari. Tā bija mana dieni�ķā maize, un drīz es ļoti labi sāku izprast noziedzīgo pasauli. Ņemiet to vērā!

Kop� atvēru �o aģentūru, esmu ļoti aizņemts. �eit, pilsētā, notiek visnotaļ trakas lietas, un tāpēc, ja kādam lasītājam rodas sare�ģījumi, es esmu īstais vīrs, kas tos var atrisināt. Atkārtoju: es esmu vīrs.

Jūs jautājat: ar kādām īpa�ībām jābūt apveltītam privāt�detektīvam? Es teiktu, ka viena no svarīgākajām ir cilvēka psiholoģijas izpratne. Tad vēl spēja saskatīt sīkumus. Mums jāprot pamanīt, kas notiek, bie�i vien tie ir sīkumi -, lai klientu interesēs atklātu patiesību. Tāpēc privātdetektīvs ir kā fotoaparāts, kas prātā nemitīgi attīsta fotogrāfijas un vienmēr cen�as izprast notieko�o. Tāds ir �is noslēpums.

Jūs jautājat kā var kļūt par privātdetektīvu? Atbilde skan: ir jāmācās un vēlams kriminālpolicijā. Jūs nedrīkstat vienkār�i izlikt logā savu izkārtni un teikt, ka esat detektīvs. Da�i cilvēki tā ir rīkoju�ies pat �eit, Gaborounā, ta�u tā nekas nesanāks. Ir jābūt mācītam.

Tāpat nenāk par ļaunu, ja esi apmeklējis Londonu, Ņu�jorku vai kādu citu tamlīdzīgu vietu. Tad tu pazīsti pasauli un neviens tev nevar pūst miglu acīs. Es esmu bijis Ņujorkā un zinu, kā tur strādā privātdetektīvi. Es pazīstu daudzus, kuri darbojas �ajā jomā. Tie ir gudri cilvēki, �ie Ņujorkas detektīvi, un mēs esam tuvi draugi.

Ta�u es gribētu vēl piebilst, ka nekur nav tik labi kā mā�jās. Tāpēc esmu atgriezies Gaborounā, kur ir manas mātes dzimtene un kur es gāju skolā. Esmu botsvānietis, kaut gan man ir dīvains uzvārds. Es zinu daudz un, ko nezinu, to drīz izpētī�u. Zvaniet man. Jebkurā laikā.""

Mma Ramotsve beidza lasīt un riebumā nometa avīzi. Viņa bija pieradusi pie vīrie�u plātī�anās un izturējās pret to iecietīgi, ta�u Butelezi patie�ām gāja par tālu. Visas �īs atsauces uz vīrie�u pārākumu privātdetektīvu darbā nepār�protami bija tēmētas uz viņu un viņas aģentūru, un, kaut gan bija acīmredzams, ka �ādu uzbrukumu izraisījusi konku�renta nedro�ība, diez vai to drīkstētu atstāt bez atbildes. Ta�u dro�i vien tie�i to misters Butelezi vēlējās, jo atbilde vienīgi vēl vairāk pievērstu ļau�u uzmanību viņa uzņēmumam. Tur�klāt un tas bija satrauco�i viņa teiktais dro�i vien atrada auglīgu augsni laikraksta lasītāju apziņā. Mma Ramotsvei bija aizdomas, ka daudzi cilvēki patie�ām uzskata labākie pri�vātdetektīvi ir vīrie�i. Līdzīgi viņi domā par autovadī�anu un lido�anu ar lidma�īnām, par spīti tam, ka mma Ramotsve un dro�i vien arī daudzi citi bija lasījusi par pierādījumiem, ka braukt ar sievieti pie stūres automobilī vai lidot lidma�īnā ir dro�āk nekā ar vīrieti. Tas acīmredzot tāpēc, ka sievietes ir apdomīgākas un neuzņemas lieku risku. Tāpēc viņas, kopumā ņemot, brauc lēnāk nekā vīrie�i. Ta�u daudzi vīrie�i �os fak�tus atsakās saprast un par sievie�u brauk�anas stilu izsaka nicīgas piezīmes.

-���� Gribu veikt kādu pētījumu, detektīve paziņoja mma Makutsi. Vai varat ieaicināt �ārliju? Es gribu, lai viņ� �o rakstu izlasa.

Asistente izskatījās apjukusi.

-��� Kādēļ? viņa jautāja. Jūs ta�u zināt, ka viņu interesē vienīgi meitenes. �is raksts viņam nebūs saisto�s.

-��� Tas būs eksperiments, mma Ramotsve atbildēja. Pa�lieciet un paskatieties.

Mma Makutsi izgāja no biroja un pēc da�ām minūtēm at�griezās kopā ar vecāko mācekli, kas slaucīja rokas kokvilnas lupatās, kuras D�. L. B. Matekoni darbiniekiem izsniedza, cī�nīdamies pret eļļainajiem netīrumiem.

-�� Jā, kundze, māceklis sacīja. Mma Makutsi man darīja zināmu, ka jums vajadzīgs mans padoms. Esmu gatavs sniegt padomus jebkurā laikā. Ha!

Mma Ramotsve �o piezīmi atstāja bez ievērības.

-���� Izlasi, lūdzu, �o, viņa teica. Es gribētu zināt tavu viedokli.

Viņa pasniedza jauneklim laikrakstu un parādīja rakstu, un māceklis apsēdās krēslā pie detektīves rakstāmgalda. Viņ� lasīja, lūpas kustinādams, un mma Ramotsve vēroja pui�a sa�springto sejas izteiksmi. Skaidrs, ka viņ� nekad nelasa avīzes, nodomāja detektīve. Tajā pakausī patie�ām nav nekā cita kā vien domas par meitenēm un automobiļiem.

Beidzis lasīt, māceklis pacēla skatienu pret mma Ramot�svi.

-��� Izlasīju, mma,viņ� teica un atdeva atpakaļ laikrakstu. Uz tā malām detektīve pamanīja eļļainus pirkstu nospiedumus un smalkjūtīgi centās tiem nepieskarties.

-��� Ko tu par to domā, �ārlij? viņa vaicāja.

Jauneklis paraustīja plecus.

-���� Man �ēl, kundze, viņ� atbildēja. Man jūsu �ēl.

-���� �ēl?

-��� Jā. Man �ēl, ka tas sagādās grūtības jūsu uzņēmumam. Tagad visi ies pie tā vīrie�a.

-��� Tātad arī tevi �is raksts ietekmēja?

Viņ� pasmaidīja.

-��� Protams. Redzams, ka tas ir ļoti gudrs cilvēks. Ņujorka. Vai tu re! Un Johannesburga. Tādas pilsētas! Viņ� zina, kas notiek, un tiks galā ar daudz ko. Man �ēl, jo es negribu, ka visi klienti aiziet pie viņa.

-�� Tu esi ļoti uzticams, sacīja mma Ramotsve. Un, kad mā�ceklis piecēlās un atstāja telpu, viņa nodomāja: "Patie�ām!"

-���� Nu, kundze, viņa vērsās pie mma Makutsi. No tā mēs kaut ko varam secināt, vai ne?

Asistente noraido�i atmeta ar roku.

-��� Tas puika ir dumj�. Mēs visi to zinām. Neticiet nekam, ko viņ� saka.

-���� Nemaz tik dumj� viņ� nav, mma Ramotsve iebilda. Lai tiktu par mācekli, viņam vajadzēja nokārtot eksāmenus. Patiesībā viņ� ir vidusmēra jaunais cilvēks. Tātad jūs redzat, ka �is misters Butelezi būs ietekmējis daudzus jo daudzus ļautiņus. No tā mēs nevaram izvairīties.

Varbūt daudzus, bet ne visus. Tajā pēcpusdienā, kad mma Makutsi, veikdama kāda klienta uzdevumā vienkār�u izmeklē�anu, dzimtsarakstu birojā izrakstīja dzim�anas, mir��anas un laulību datumus, mma Ramotsvi nepieteikusies ap�meklēja sieviete, kura par "Pilnīga apmierinājuma detektīvaģentūru" un tās balamutīgo īpa�nieku bija pilnīgi pretējās do�mās nekā māceklis. Viņa atbrauca jaunā, smalkā automa�īnā, kuru novietoja tie�i pie aģentūras durvīm, un pirms ieie�anas aģentūrā pieklājīgi pagaidīja, līdz mma Ramotsve viņu pa�mana. Mma Ramotsvi �āda uzvedība alla� iepriecināja; viņa nevarēja ciest jaunmodīgo para�u iet iek�ā telpā bez uzaici�nājuma vai, kas vēl sliktāk, augstprātību, ar kādu da�i cilvēki neaicināti nāca iek�ā birojā un runādami apsēdās uz detektī�ves rakstāmgalda. Ja atgadījās kaut kas tāds, mma Ramotsve apklusa un cie�i raudzījās uz rakstāmgalda sēdo�ā pēcpusē, līdz viņas nosodo�ais skatiens tika pamanīts un dibens no galda aizvākts.

Apmeklētājai bija krietni pāri trīsdesmit, viņa bija apmē�ram mma Ramotsves gados, varbūt nedaudz jaunāka. Ģērbu�sies viņa bija labi, ta�u neuzkrīto�i, un sievietes drēbes kopā ar jauno auto ārpusē detektīvei pastāstīja visu, ko viņa vēlējās zināt par klientes mantiskajiem apstākļiem. �ī sieviete bija labi apmaksāta vecākā ierēdne, bet varbūt pat biznesmene.

-���� Neesmu pieteikusies, apmeklētāja taisnojās, ta�u ceru, ka atradīsiet par iespējamu mani pieņemt.

Mma Ramotsve pasmaidīja.

-��� Es vienmēr priecājos par klientiem, kundze. Pieteikties nav nepiecie�ams. Ar mani var runāt jebkurā laikā. Ja ir iemesls, detektīve vēl piebilda.

Sieviete pieņēma mma Ramotsves piedāvājumu apsēsties. Kaut gan apmeklētāja bija sasveicinājusies pareizi, viņa nebija nosaukusi savu vārdu; tas, bez �aubām, tiks pateikts vēlāk.

-��� Bū�u atklāta, mma, viņa teica. Es neuzticos privāt�detektīviem. Man tas jums jāpasaka.

Mma Ramotsve sarauca uzacis. Ja viņa neuzticas privātde�tektīviem, kāpēc tad vajadzēja nākt uz "Dāmu detektīvaģentūru Nr. 1", kuras nosaukums runā pats par sevi; vajadzēja ta�u padomāt�

-���� Man nepatīkami to dzirdēt, mma, sacīja detektīve. Varbūt pateiksiet man iemeslu?

Sieviete tobrīd mazliet izskatījās pēc tādas, kas grib at�vainoties.

-���� Negribēju būt nepieklājīga, kundze. Man ir ļoti bēdīga pieredze ar kādu detektīvaģentūru. Tāpēc es tā jūtos.

Mma Ramotsve pamāja ar galvu.

-��� "Pilnīga apmierinājuma detektīvaģentūra"? Misters Butele�

Viņa pat nepaguva pabeigt.

-��� Jā, apmeklētāja pārtrauca mma Ramotsvi. �is cil�vēks! Nesaprotu, ar kādām tiesībām viņ� sevi drīkst saukt par privātdetektīvu.

Mma Ramotsve bija ieintriģēta. Viņa vēlējās, kaut birojā atrastos mma Makutsi, jo tad varētu ar viņu dalīties �ajās atklāsmēs, vienalga, kādas tās būtu. �ķiet, ka �eit būs izeja no kļūmīgā stāvokļa, viņa sprieda. Ta�u, pirms mma Ramotsve ļāva apmeklētājai pastāstīt, kas atgadījies, viņai radās doma, ka jāpiedāvā palīdzība visas amata brālības vārdā. Jā, �ajos apstākļos vajadzēja rīkoties tie�i tā.

-���� Ļaujiet man jums kaut ko pateikt, mma, viņa teica, paceldama roku. Ja jūs sāpinājis kāds no maniem amata brāļiem un jāteic, ka neesmu pārsteigta to dzirdēt, "Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1" apņemas pabeigt izmeklē�anu, kuru misters Butei� kuru �is cilvēks acīmredzot ir veicis nepareizi. Tāds ir mans priek�likums.

Sieviete, neap�aubāmi, bija iepriecināta.

-��� Jūs esat ļoti laipna, kundze. Es uz to nemaz necerēju, ta�u jūsu piedāvājumu pieņemu ar prieku. Redzu, ka �eit viss notiek pavisam citādi.

-��� Tā gan, mma Ramotsve klusi sacīja. Mēs nedodam solījumus, kurus nespējam turēt. Mēs tā nerīkojamies.

-��� Labi, apmeklētāja noteica. Tagad ļaujiet man pastās�tīt, kas atgadījies.

Pamanījusi laikrakstā sludinājumu, viņa bija devusies pie mistera Butelezi. Detektīvs pret apmeklētāju izturējies ļoti pie�klājīgi, kaut gan viņa uzvedība bijusi diezgan nomāco�a.

-���� Man �ķiet, ka tam kaut kāds sakars ar viņa uzvārdu, uzmezdama skatienu mma Ramotsvei, kura gandrīz tikko ma�nāmi pamāja ar galvu, viņa teica.

Pirms veram vaļā muti, lai kaut ko teiktu, ir jāpadomā, ta�u cilvēki labi zina, kādi mēdz būt zulusi. Tos varētu nosaukt par� uzmācīgiem vai, izsakoties maigāk, par pa�paļāvīgiem. Ta�u atklāti neviens, protams, par to nerunā. Misters Butelezi apgalvoja, ka ir botsvānietis, nevis zuluss, ta�u nevar neņemt vērā iedzimtību pa tēva līniju, īpa�i, ja runa ir par vīrieti. Mma Ramotsve uzskatīja, ka zēni vairāk iedzimst tēvos, ne�vis mātēs; vai kāds to varētu daudzmaz nopietni ap�aubīt? Iespējams, ta�u tas būtu galīgi nepareizi.

Sieviete sāka stāstīt, kāpēc viņa bija devusies pie mistera Butelezi.

-��� Kaut gan esmu no Fransistaunas, viņa teica, es dzī�voju Mo�udi. Es strādāju turienes slimnīcā par fizioterapeiti. Cilvēkiem, kuri lauzu�i locekļus vai smagi slimoju�i, es palīdzu tikt uz kājām. Tā ir viena no mūsu darba sastāvdaļām, ta�u ir arī citas. Tas ir ļoti labs darbs.

-��� Un ļoti nozīmīgs, mma Ramotsve piebilda. Jūs, kun�dze, varat būt lepna, ka esat fizioterapeite.

Sieviete pamāja ar galvu.

-��� Patie�ām. Lai kā ari būtu, man jādzīvo Mo�udi, jo tur ir mans darbs. Man ir arī �etri bērni, un viņi ir labi iejutu�ies turienes skolā. Vienīgā nelaime, ka vīrs strādā �eit, Gaborounā, un viņam nepatīk katru dienu braukāt uz Mo�udi un atpakaļ. Tāpēc mēs par saviem ietaupījumiem viņam �eit nopirkām mazu dzīvoklīti. Tas �ķita labs atrisinājums, jo man palika māja Mo�udi netālu no darba.

�obrīd mma Ramotsve jau zināja, kas sekos. Kop� viņa bija atvērusi "Dāmu detektīvaģentūru Nr. 1", to pārplūdināja lūgumi tikt galā ar klaiņojo�iem vīriem vai laulātajiem drau�giem, par kuriem bija aizdomas, ka tie ir nogāju�i no ceļa. Sievu ba�as lielākoties bija pamatotas, un mma Ramotsvei nācās paziņot par neuzticību krietni bie�āk, nekā viņai būtu gribējies. Ta�u tā bija daļa no viņas darba, kuru viņa darīja godīgi un ar līdzjūtību. Detektīve bija pārliecināta kaut ko tamlīdzīgu gatavojas atklāt ari viņas jaunā kliente: vīri, kuri strādā tālu no mājām, ar da�iem izņēmumiem reti kad mēdz uzvesties labi.

Viņa nekļūdījās. Sieviete pastāstīja par savām ba�ām, ka vīrs satiekas ar citu.

-��� Es viņam vakaros parasti zvanīju, viņa stāstīja. Mēs pārrunājām dienas notikumus, un sarunā piedalījās arī bērni. Tas iznāk dārgi, ta�u ir svarīgi, lai bērni varētu parunāt ar tētiņu. Ta�u tagad, kad es zvanu, viņa nekad nav mājās. Vīrs teic, ka viņam patīkot izvingrināt kājas, un tāpēc viņ� dodoties garās pastaigās, ta�u tās ir muļķības. Es zinu, ka tie ir meli.

-��� Tā gan izklausās, sacīja mma Ramotsve. Da�i vīrie�i melot diez cik labi neprot.

Kliente bija izstāstījusi misteram Butelezi par savām aiz�domām, un detektīvs apņēmies palīdzēt, teikdams, lai viņa pēc da�ām dienām ar to sazinoties. Butelezi apsolījis izsekot viņas vīru un noskaidrot, ar ko tas nodarbojas.

-��� Vai viņ� to izdarīja? mma Ramotsve jautāja. Viņai ļoti gribējās uzzināt, kā rīkojies konkurents.

-���� Teica, ka esot izdarījis, sieviete atbildēja. Ta�u es viņam neticu. Viņ� stāstīja, ka esot veicis izseko�anu un no�skaidrojis, ka mans vīrs iet uz baznīcu. Tas ir vienkār�i smiek�līgi. Viņ� uz baznīcu nekad neiet. Neskaitāmas reizes esmu mēģinājusi viņu pierunāt, ta�u viņ� ir pārāk slinks. Un, kad vīrs pagāju�o svētdienu bija atbraucis uz mājām, es viņam teicu: "Aiziesim uz baznīcu!" Ta�u viņ� atteicās. Bet, ja jau vīrs būtu kļuvis par tik lielu baznīcā gājēju, viņ� ta�u gribētu svētdienā apmeklēt dievnamu! Ta�u negribēja. Tas, manuprāt, visu pierāda.

Mma Ramotsvei bija jāpiekrīt.

-���� Ta�u ir vēl kaut kas, apmeklētāja turpināja. Es sa�maksāju pamatīgu avansu, un, kad gribēju kaut ko no tā dabūt atpakaļ, misters Butele� �is cilvēks man vienkār�i atteica. Viņ� sacīja, ka nauda tagad piederot viņam. Tāpēc es atbraucu pie jums.

Mma Ramotsve pasmaidīja.

-���� Darī�u, ko varē�u. Es noskaidro�u, kas tā par ie�anu baznīcā, un, ja tie būs meli, izklausās, ka tā ari ir, tad uzzinā�u, ko viņ� dara īstenībā, un pastāstī�u jums.

Viņas abas apsprieda da�as detaļas, ari to, kāds ir klientes dzīvesbiedra vārds un adrese un kur viņ� strādā.

-��� Es jums atnesu ari fotogrāfiju, sacīja apmeklētāja. Tā jūs viņu varēsiet pazīt.

Viņa pasniedza detektīvei melnbaltu fotouzņēmumu. Mma Ramotsve uzmeta tai skatienu un ieraudzīja gaumīgi ģērbu�os vīrieti ar pievilcīgu smaidu, glīti pār�ķirtu celiņu un ūsām. Viņa to nekad agrāk nebija redzējusi, ta�u skaidrs, ka pūlī �o cilvēku būtu viegli pamanīt.

-���� Tā būs ļoti noderīga, viņa teica. Ja klienti mums neiedod fotogrāfijas, mūsu darbs kļūst daudz grūtāks.

Kliente piecēlās.

-���� Esmu uz viņu ļoti dusmīga, sacīja mma Selelipenga.

-��� Un, ja es satik�u �o dāmu, kura man cen�as nozagt vīru, es zinā�u, kā tikt ar viņu galā. Es do�u viņai labu mācību.

Mma Ramotsve sarauca uzacis.

-��� Jūs nedrīkstat darīt neko nelikumīgu, viņa norādīja.

-��� Ja jūs gatavojaties darīt kaut ko tamlīdzīgu, es jums nepa�līdzē�u.

Mma Selelipenga izbīlī pacēla rokas.

-��� Nē, neko tamlīdzīgu, kundze. Es tikai gribu ar viņu ap�runāties. Un brīdināt. Tas ir viss. To ta�u tiesības darīt ikvienai sievietei, vai ne?

Mma Ramotsve pamāja ar galvu. Viņai pa�ai nebija laika pārmācīt vīru zagles un melīgus vīrie�us. Cilvēkiem ir tiesības aizstāvēt to, kas pieder viņiem, un mma Ramotsve, būdama iejūtīga sieviete, saprata cilvēciskās vājības. �im misteram Bernardam Selelipengam dro�i vien vajadzīgs tikai draudzīgs atgādinājums par vīra un tēva pienākumiem. Vēlreiz paraugo�ties uz fotogrāfiju, viņai radās aizdomas, ka ar to vajadzētu pietikt. Uzņēmumā redzamā seja neliecināja par stingru rak�sturu; tā nepiederēja cilvēkam, kur� būtu ar mieru pamest sievu, lai meklētu pa�labumu. Viņ� tecēs atpakaļ kā nerātns pui�elis, kas pieķerts zogam melones. Mma Ramotsve par to bija pārliecināta.

�Mma Ramotsve tovakar atgriezās mājās uz Zebru ielu pa ierasto mar�rutu no Tolokvengas ceļa nogriezdamās Odi ielā, kad mazais, baltais autobusiņ� pats no sevis sāka braukt uz kreiso pusi. Uz mirkli viņa iedomājās, ka no ierindas izgājusi stūres iekārta, un pārvietoja savu svaru uz sēdekļa labo pusi, ta�u no tā nebija nekādas jēgas. Busiņa aizmugurē atskanēja dīvains troksnis it kā metāls berztos pret akmeni -, un viņa saprata, ka ir pārdūrusi riepu. Mma Ramotsve vienlaikus jutās gan saīgusi, gan atvieglota; atvieglojumu izraisīja sapratne, ka tā ir viegli novēr�ama vaina. Proti ja līdzi ir rezerves ritenis, ta�u viņai tā nebija. Detektīve bija lūgusi vienam no mācekļiem to piepumpēt un redzēja arī riteni, pieslietu pie darbnīcas sienas, ta�u, kad viņa to gribēja paņemt un nolikt atpakaļ busiņā, mma Makutsi detektīvi ieaicināja birojā, jo zvanīja tālrunis. Tādējādi rezerves ritenis, kad nu tas bija va�jadzīgs, atradās Tolokvengas ceļa "Ātrajā auto", bet viņa pati bija �eit uz ceļa.

Vienubrīd mma Ramotsve kļuva uz sevi nikna. Braukā�anai bez rezerves riteņa patie�ām nav nekāda attaisnojuma: uz �iem ceļiem, kas nosēti ar asiem akmeņiem, nomestām naglām un tamlīdzīgām drazām, riepas plīst nemitīgi. Ja tā atgadītos ar kādu citu autovadītāju, viņa nevilcinātos pamācīt: "Kur jums prāts, ka braucat bez rezerves rata?" Ta�u tagad ķezā bija iekūlusies viņa pati, un pa�pārmetumi bija visnotaļ pelnīti.

Mma Ramotsve nobrauca ceļa kreisajā malā, lai netraucētu satiksmi, kaut gan �ajā klusajā dzīvojamā rajonā transportlī�dzekļu nebija daudz. Viņa paskatījās apkārt. Netālu bija Zebru iela varbūt tikai kādas pusstundas gājiena attālumā -, un viņa vienā mierā varētu iet mājās un gaidīt, līdz pusdienās atbrauc misters D�. L. B. Matekoni. Tad viņi varētu mazo, balto autobusiņu izglābt kopīgiem spēkiem. Vai ari, lai izvairītos no liekiem pārbraucieniem, viņa varētu piezvanīt uz Tolokvengas ceļa "Ātro auto", kur joprojām rosījās misters D�. L. B. Mate�koni, un pateikt, lai līgavainis, braukdams uz Zebru ielu, pa ceļam atved rezerves riteni.

Viņa vēlreiz palūkojās visapkārt. Tālruņa automāts atradās lielveikalā ielas galā, bet tepat ta�u bija doktora Mofata nams, kuram iepretim tagad stāvēja busiņ�. Doktors, kas bija palī�dzējis misteram D�. L. B. Matekoni pārvarēt depresiju, kopā ar sievu dzīvoja vecā neregulāras formas namā, un to ietvēra lielisks dārzs, kura vārtus, paturēdama prātā, ka �ādos pagal�mos vienmēr jāuzmanās no suņiem, tagad piesardzīgi vēra vaļā mma Ramotsve. Suņu rejas nebija dzirdamas pārsteigtā balsī ierunājās vienīgi misis Mofata, kas pēk�ņi parādījās aiz krūma, kuru viņa bija kopusi.

-��� Mma Ramotsve! Jūs vienmēr pielavāties cilvēkiem!

Detektīve pasmaidīja.

-��� Es �eit neesmu darba darī�anās, viņa teica. Atnācu tāpēc, ka manam auto tur ārā pārplīsusi riepa, un es gribu piezvanīt misteram D�. L. B. Matekoni, lai atbrauc palīgā. Vai neiebilstat, mma?

Misis Mofata ieslidināja kabatā dārza �ķēres.

-��� Mēs varam piezvanīt tūlīt pat, viņa teica. Pēc tam, kamēr gaidīsim misteru D�. L. B. Matekoni, iedzersim pa tasei tējas.

Viņas abas iegāja mājā, mma Ramotsve piezvanīja līga�vainim, pastāstīja par savu likstu un paskaidroja, kur viņa atrodas. Pēc tam doktora sieva viņu ieaicināja verandā, tur sievietes apsēdās pie maza galdiņa un iegrima sarunās.

Viņām bija, par ko runāt. Misis Mofata dzīvoja Mo�udi, kad viņas vīrs tur vadīja mazu slimnīciņu, un pazina Obidu Ramotsvi un vēl daudz citu ģimeņu, kas bija ar Ramotsvēm draugos. Mma Ramotsvei nebija lielāka prieka kā parunāt par pagāju�ajām dienām tagad jau tik senām, ta�u ļoti nozīmī�gām, lai sajustu savu kopību ar �iem cilvēkiem.

-��� Vai atceraties mana tēva cepuri? viņa jautāja, maisī�dama tējā cukuru. Viņ� daudzus gadus valkāja vienu un to pa�u cepuri. Tā bija ļoti veca.

-���� Es to atceros, misis Mofata atbildēja. Doktors to mēdza dēvēt par lielās gudrības mici.

Mma Ramotsve smējās.

-��� Dro�i vien cepure bija daudz pieredzējusi, viņa sacīja. Iespējams, tā bija daudz iemācījusies.

�Jā, pasaule spēj laupīt drosmi, nodomāja mma Ramotsve. Ta�u mēs nedrīkstam sēdēt un apcerēt visas biju�ās neveiks�mes tāpat kā tās, kuras vēl sekos. No tā kļūs tikai sliktāk. Par spīti visām pasaules bēdām, ir daudz kā tāda, par ko mēs varam būt pateicīgi. Starp citu, dzīves likstas nekad nebei�dzas, tur nekas nav grozāms, tāpēc jāķeras klāt ikdieni�ķajiem darbiem: jānopelna iztika, un �ajā gadījumā tas nozīmēja, ka jādara kaut kas sakarā ar misteru Molefelo un viņa sirdsap�ziņu.

Mma Ramotsves rīcībā bija visai trūcīgas ziņas, ta�u, ja Tebago būtu kļuvusi par medmāsu, viņai vajadzēja reģistrē�ties, un varbūt viņa atrodama reģistrā vēl �obaltdien. Ar to varētu sākt, ta�u, ja nekas nebūtu atrodams, mma Ramotsvei bija padomā vēl citi izmeklē�anas varianti. Kā jau tika teikts, meitene nāca no Molepololes. Detektīve varētu doties turp un atrast kādu, kur� kaut ko zinātu par Tebago ģimeni.

Iepazīties ar medmāsu reģistru bija viegli. Atradusi ierēd�ni, kas atbild par māsu apmācību, mma Ramotsve noskaidroja, vai sieviete ar �ādu uzvārdu Botsvānā ir reģistrēta. Nebija; un tas nozīmēja, ka Tebago nav reģistrējusies vai arī vispār nav mācījusies. Detektīve kļuva domīga: varēja gadīties, ka meite�nes sare�ģījumiem ar Molefelo ir daudz jūtamākas sekas, nekā varētu iedomāties. Cilvēka dzīve ir smalka lieta: iejaucoties tu uzņemies atbildību, ka tā var tikt dziļi ietekmēta. Nejēdzīga piezīme vai nejau�i sakari laimīgu dzīvi var pārvērst par bēdu ieleju.

Ceļojums uz Molepololi bija patīkams, jo deva mma Ra�motsvei iespēju satikt da�as senas draudzenes. Viena no vi�ņām, atvaļināta bankas kasiere, pilsētā pazina visus un varēja pastāstīt par Tebago ģimeni. Varbūt Tebago tur joprojām dzīvo un mma Ramotsve varēs viņu apciemot? Tas prasītu smalkjū�tību, īpa�i, ja viņa būtu precējusies. Dro�i vien par atbrīvo�a�nos no bērna viņa vīram nav stāstījusi, jo vīrie�i �ādas lietas neizprot un pret tām izturas nesaprātīgi. �iem jau, protams, bērni nav jāaudzina; viņiem tie nav piecus gadus jānēsā, uz�sietus mugurā; viņiem katru dienu, katru stundu un katru minūti nav jāapmierina mazuļu vajadzības, tomēr viņiem ir visai strikti uzskati par bērnu audzinā�anu.

Ceļojumam uz Molepololi mma Ramotsve izvēlējās rīta stundu, kad gaiss ir dzestrs un svaigs un saule vēl pārāk nesvelmē. Braukdama viņa pārdomāja da�u beidzamo dienu no�tikumus galvenokārt satrauco�o atklājumu, ka mma Ma�kutsi ielaidusies ar misteru Bernardu Selelipengu. Detektīve bija satriekta, un viņas apmulsums pastiprinājās nākamajā dienā pēc tik�anās kafejnīcā, kad mma Makutsi sāka stāstīt par misteru Selelipengu un par to, cik piemēroti viņi abi esot viens otram.

Es būtu to pateikusi agrāk, darba devējai sacīja mma Makutsi. Ta�u gribēju pārliecināties, vai �īs attiecības būs ilgsto�as. Negribējās jums stāstīt, ka esmu atradusi īsto vīrieti, un pēc nedēļas atzīties, ka viss beidzies. To es negribēju.

Kamēr mma Makutsi runāja, mma Ramotsves nelāgās priek�nojautas auga augumā. Vajadzēja ta�u būt godīgai: vi�ņai vajadzēja pateikt savai darbiniecei taisnību tie�i �obrīd, un rīkoties pretēji nozīmētu slēpt patiesību, kuru mma Makutsi bija tiesības zināt. Sieviete noteikti justos vēl vairāk pazemota, sprieda mma Ramotsve, ja nesaņemtu �o informāciju no darba devējas, kura zināja, bet nebrīdināja, ka misters Selelipengs ir precējies. Un tomēr pateikt to tagad būtu tik brutāli; tas arī izslēgtu iespēju mazināt mma Makutsi sāpes par nepatīkamo atklājumu, jo patiesība, vienalga, kaut kad nāks gaismā.

Par to vēl būs jāpadomā vēlāk, kaut gan skaidri zināms, ka visbeidzot būs jāapbēdina mma Makutsi, no kuras mū�īgi nevarēs slēpt īstenību par misteru Selelipengu. Bet varbūt viņa visu jau zina, iedomājās mma Ramotsve. Viņa sen sapratusi, ka tas viņu māna, teikdams, ka ir neprecējies vai �ķīries, un apzinās, ka mīļotajam ir sieva un bērni. Bet tas ta�u iespējams. Ja sieviete ir galīgā izmisumā, tā ir gatava pakampt kuru katru veci, kas gadās pa rokai, pat ja viņ� ir precējies. Tagad, kad mma Ramotsve tā padomāja, viņa atcerējās daudzus gadīju�mus, kad sievietēm nekas nav bijis pretim saieties ar precē�tiem vīriem, neraugoties uz viņu pienākumiem pret ģimeni, cerībā, ka varēs tos atvilt sievām vai vismaz gūt no �ādām attiecībām mazliet prieka. Tamlīdzīgi rīkojās ari vīrie�i, ta�u izskatījās, ka viņiem tik ļoti nepatīk dalīties ar citiem. Ta�u mma Ramotsve, protams, zināja gadījumus, kad arī vīrie�i ielaidās ar precētām dāmām, skaidri zinādami, ka tās nekad neatstās savus vīrus.

Mma Ramotsve �aubījās, vai tā spētu rīkoties mma Ma�kutsi. Viņa atcerējās neveiklo sarunu, kas pirms neilga laika norisinājās abu starpā, un toreiz asistente izmisusi apgalvoja, ka meklēt dzīvesdraugu bāros ir bezcerīga nodarbo�anās, jo tur salasās precēti vīri. Tas liecināja, ka viņa �ādus vīrie�us uz�skata par sev pilnīgi nepiemērotiem. Ta�u, zināmos apstākļos satikusi apburo�u puisieti ar celiņu un uzvarētāja smaidu, sie�viete, iespējams, varēja izlemt, ka tā ir viņas pēdējā iespēja, pat ja vīrietis ir precējies. Mma Makutsi jaunības laiks ātri aizsteidzas; visai drīz jaunekļi ar viņu vairs nerēķināsies, un paliks vienīgā iespēja tikt pie padzīvoju�a vīra. Varbūt viņa patie�ām bija izmisusi; varbūt viņa ļoti labi zināja par Ber�narda Selelipenga ģimenes stāvokli. Ta�u nē. Nē, nodomāja mma Ramotsve, tas nevar būt. Ja mma Makutsi zinātu, ka �īm attiecībām nav lemts ilgs mū�s, viņa par draugu nestāstītu ar tādu aizrautību. Viņa runātu piesardzīgi un atturīgi vai pat būtu bēdīga; viņa nebūtu pacilāta.

Mma Ramotsve priecājās, ka jāliek �īs domas pie malas, jo patlaban viņa bija ieradusies Molepololē un mazajā, baltajā autobusiņā pa izdangātu ceļu tuvojās mma Notombi Boko mā�jām. Senā draudzene agrāk bija strādājusi Gaborounas Standartbankā par galvenā kasiera vietnieci un, piecdesmit �etru gadu vecumā aizgājusi pensijā, apmetās Molepololē un kļuva par Botsvānas Lauku sievie�u apvienības vietējās nodaļas priek�nieci.

Detektīve atrada mma Boko mājas priek�ā zem brezenta nojumes, kas veidoja improvizētu ēnainu lieveni. Tur bija uz�būvēta ari maza ķieģeļu krāsniņa, uz kuras atradās pamatīgs nomelnējis katls.

Mma Boko vie�ņu silti sveicināja.

-���� Pre�esa Ramotsve! Jā, tā esi tu! Patie�ām tu!

-���� Tā esmu es, sacīja mma Ramotsve. Atbraucu tevi apciemot.

-���� Priecājos, mma Boko teica. Es �eit sēdēju, maisīju ievārījumu un domāju: "Kur visi �odien paliku�i? Kāpēc ne�viens nenāk ar mani parunāt?"

-��� Un pēk�ņi ierodos es, mma Ramotsve sacīja. īstajā laikā.

Viņa zināja, ka draudzene ir sabiedriska un ka diena bez iespējas patenkot viņai ir mocības. �īs kla�as nebūt nebija ļaunprātīgas; mma Boko sliktu par cilvēkiem nerunāja, ta�u ārkārtīgi interesējās par to, ar ko citi nodarbojas. Ietekmē�tas no viņas svinīgajām runām bērēs, kur cilvēkiem tiek dota vaļa izteikties par aizgājēju nopelniem, draudzenes centās mma Boko pierunāt kļūt par deputāti, ta�u viņa atteicās, sacī�dama, ka viņai tīk runāt par interesantiem jautājumiem, bet parlamentā nekas saisto�s nenotiek.

-��� Viņi tur tikai pļāpā par naudu, ceļiem un tamlīdzīgām padarī�anām, mma Boko teica. Tās ir nozīmīgas lietas, un kādam par tām jārunā, ta�u lai to dara vīrie�i. Mums, sievietēm, ir vēl svarīgāki temati.

-���� Nē, nē, draudzenes iebilda. Tā ir pilnīgi nepareiza attieksme. Tie�i to jau vīrie�i grib. Viņi vēlas, lai jautājumi, kurus viņi apsprie�, mums �ķiet mazsvarīgi. Ta�u tie ir nozī�mīgi! Ļoti nozīmīgi. Un, ja mēs ļausim par tiem lemt vīrie�iem un atstāsim tos viņu ziņā, tad vienā jaukā rītā pamodīsimies un ieraudzīsim, ka viss izlemts par labu vīrie�iem.

Mma Boko to rūpīgi apsvēra.

-���� Zināma taisnība tur ir, viņa teica. Viņi vienmēr tā rīkojas, �ie vīrie�i. Arī bankā visu izlēma viņi. Viņi man neko neprasīja.

-��� Redziet nu, draudzenes sacīja. Redziet, kā tās lietiņas notiek. Vīrie�i tā uzvedas vienmēr. Mums, sievietēm, jāceļas kājās un jārunā.

Mma Boko piedāvāja draudzenei mazu karotīti ievārījuma, un mma Ramotsve to nogar�oja.

-��� Tas ir labs, viņa slavēja. Man �ķiet, ka �is ir labākais ievārījums Botsvānā.

Mma Boko papurināja galvu.

-���� �eit, Molepololē, ir dāmas, kuras prot izvārīt daudz la�bāku ievārījumu. Kādudien es tev drusku atnesī�u, un tu re�dzēsi pati.

-��� Neticu, ka var būt vēl labāks, tīri izlaizīdama karoti, sacīja mma Ramotsve.

Abas apsēdās un sāka sarunāties. Mma Boko stāstīja drau�dzenei par saviem se�padsmit mazbērniem. Tie visi esot gudri, viņa teica, kaut gan viena no meitām apprecējusi pamuļķu vīrieti.

-��� Bet viņ� ir jauks, saimniece teica. Kaut gan viņ� runā visādas blēņas, viņ� pret meitu ir laipns.

Mma Ramotsve savukārt pastāstīja par D�. L. B. Mate�koni slimību un par to, kā viņam atveseļoties palīdzēja mma Potokvane. Viņa izstāstīja par pārcel�anos uz Tolokvengas ceļa "Ātro auto" un telpu sadali, un par to, cik labi misters D�. L. B. Matekoni izturas pret mma Makutsi. Viņa pastāstīja ari par bērniem: ka Motoleli skolā tikusi apsaukāta un ka Puso pārdzīvo sare�ģītu vecumu.

-���� Zēniem jātiek tam pāri, mma Boko sacīja. Tas var turpināties pat kādus piecpadsmit gadus.

Pēc tam viņas aprunājās par to, kas notiek Molepololē, un par Lauku sievie�u apvienību un tās plāniem. Visbeidzot, kad bija apspriesti visda�ādākie notikumi, mma Ramotsve uzdeva jautājumu, kura dēļ bija atbraukusi.

-���� �eit dzīvoja meitene, viņa iesāka, tagad viņa ir jau sieviete, vārdā Tebago Bathopi. Apmēram pirms divdesmit ga�diem viņa no Molepololes ieradās Gaborounā, jo gribēja mā�cīties par medmāsu. Neesmu pārliecināta, vai viņa skolu pa�beidza; es par to �aubos. Gaborounā ar viņu kaut kas notika, bet kāds cilvēks tagad to grib vērst par labu. Es nedrīkstu stāstīt, kas tie�i, ta�u varu teikt, ka �is vīrs loti grib atdarīt par to, kas viņam tagad �ķiet nekrietnība. Ta�u viņ� nezina, kur sieviete dzīvo. Viņ� ir apjucis. Tāpēc pie tevis atbraucu es. Tu visu zini. Tu visu redzi. Domāju, ka varēsi man palīdzēt �o sievieti atrast, ja vien viņa ir dzīva.

Mma Boko nolika uz galda karoti, ar kuru bija maisījusi ievārījumu.

-���� Protams, viņa ir dzīva, saimniece smiedamās teica. Viņa ir pie labas veselības. Tagad viņas vārds ir Tebago �enjego.

Mma Ramotsves pārsteigums izpaudās platā smaidā. Viņa nebija cerējusi, ka tas būs tik viegli, ta�u doma iztaujāt mma Boko izrādījās pareiza. Labākais veids, kā iegūt informā�ciju, ir doties pie sievietes, kura tur acis un ausis vaļā un kurai patīk papļāpāt. Tas vienmēr nes augļus. Kaut ko prasīt vīrie��iem nav jēgas; tie vienkār�i pietiekami daudz neinteresējas par citiem cilvēkiem un par viņu ikdienas darī�anām. Tāpēc Āfrikas īstenās vēsturnieces vienmēr ir biju�as vecmāmiņas, kuras atceras radurakstus un ar tiem saistītos notikumus.

-��� Priecājos to dzirdēt, mma, detektīve sacīja. Vai pa�teiksi man, kur viņu var atrast?

-���� Rau, tur, mma Boko atbildēja. Viņa dzīvo tur. Tajā mājā tur iepretim. Vai tu redzi? Skaties, lūk, arī viņa pati nāk ārā no mājas ar vienu no bērniem ar to meiteni, kurai nu�pat palika se�padsmit. Tā ir viņas pirmdzimtā, viņas pirmā meita.

Mma Ramotsve paskatījās saimnieces norādītajā virzienā. Viņa redzēja, ka no mājas kopā ar dzeltenā kleitā ģērbu�os pusaudzi iznāk kāda sieviete. Tā pagalmā pakaisīja cāļiem sauju graudu, un pēc tam abas palika vērojam, kā putni uzknābā barību.

-��� Viņai pieder daudz vistu, mma Boko stāstīja. Un viņa ir arī viena no tām dāmām, kuras vāra ļoti labu ievārījumu. Tebago vienmēr ir mājās, visu spodrina, gatavo ēdienu un kopj mājas soli. Viņa ir laba sieviete.

-��� Tātad viņa nekļuva par medmāsu? jautāja mma Ra�motsve.

-��� Nē, draudzene atbildēja. Ta�u viņa ir gudra dāma un būtu varējusi izmācīties arī par medmāsu. Varbūt tas lemts kādai no viņas meitām.

Mma Ramotsve piecēlās, lai dotos projām.

-��� Man �ī sieviete jāapciemo, viņa teica mma Boko. Ta�u vispirms man tev jāiedod dāvana. Tā ir manā busiņā.

Viņa aizgāja uz autobusiņu un paņēma brūnā papīrā ietītu aizsaini. Vīstokli viņa pasniedza mma Boko, kura to izsaiņoja un ieraudzīja rakstaina kokvilnas auduma gabalu, kas bija pie�tiekami gar�, lai no tā sanāktu kleita. Saimniece piemērīdama pielika drēbi pie pleciem.

-�� Tu esi ļoti jauka dāma, mma Ramotsve, viņa teica. Te sanāks labu labā kleita.

-��� Un tu esi ļoti noderīga draudzene, sacīja detektīve.

�Nākamajā rītā "Dāmu detektīvaģentūrā Nr. 1" ieradās mis�ters Molefelo. Iepriek�ējā vakarā mma Ramotsve viņam bija piezvanījusi ar nolūku pēc da�ām dienām sarunāt tik�anos, ta�u klients tik dedzīgi vēlējās uzzināt jaunumus, ka lūdza viņu pieņemt pēc iespējas drīzāk.

-��� Esiet tik laipna, mma, viņ� lūdzās. Es nevaru gaidīt. Pēc visiem �iem gadiem man tas jāuzzina nekavējoties. Lūdzu, nelieciet man gaidīt! Citādi es tikai sē�u un ne par ko citu nespēju domāt.

Mma Ramotsvei bija vēl citas darī�anas, ta�u tās nebija tik steidzamas, un viņa saprata mistera Molefelo nemieru. Tā�pēc viņa piekrita satikties aģentūrā nākamajā dienā un sniegt vajadzīgās ziņas. Tomēr �ī tik�anās prasīja zināmus priek�dar�bus, un tāpēc vecākais māceklis tika nosūtīts īpa�ā uzdevumā. Tas bija jāpaveic.

Misters Molefelo izrādījās precīzs un gaidīja ārā savā auto, līdz pienāca laiks, kad mma Ramotsve bija piekritusi viņu pie�ņemt, un pulkstenis rādīja tie�i vienpadsmit. Mma Makutsi ielaida apmeklētāju birojā un atgriezās pie rakstāmgalda. Molefelo sasveicinājās ar mma Ramotsvi un tad paskatījās uz asistenti.

-��� Es nezinu, kundze� viņ� iesāka.

Mma Ramotsve notvēra mma Makutsi skatienu, un ar to bija gana. Abas saprata, ka ir lietas, kas jāpārrunā zem �etrām acīm. Un bija vēl arī citi iemesli.

-��� Man jāaiziet uz pastu, mma, teica palīdze: Vai varu iet tagad?

-���� Ļoti laba doma, mma Ramotsve sacīja.

Mma Makutsi atstāja biroju, uzmezdama misteram Mole�felo aizvainotu skatienu, ta�u viņ� to nepamanīja. Tikko sie�viete bija izgājusi, viņ� sāka runāt.

-��� Man jāzina, kundze, viņ�, rokas lauzīdams, teica. Man jāzina, vai viņi nav miru�i.

-��� Nē, viņi visi nav miru�i, rra, atbildēja mma Ramotsve. Miris ir tikai misters Tsolamosese, bet viņa atraitne joprojām ir dzīva. Jūs esat paspējis pie manis ierasties laikā.

Mistera Molefelo atvieglojums bija acīm redzams.

-���� �ādā gadījumā es darī�u, kas darāms.

-��� Jā, detektīve sacīja. Tas ir jūsu spēkos.

Mma Ramotsve brīdi klusēja.

-��� Vispirms es jums pastāstī�u par Tebago. Ziniet, es viņu atradu.

Apmeklētājs dedzīgi māja ar galvu.

-���� Jauki. Un� un kas ar viņu noticis? Vai viņai klājas labi?

-��� Jā, ar viņu viss ir kārtībā, mma Ramotsve teica. Es atradu Tebago Molepololē tas bija ļoti viegli. Mēs dzērām tēju un runājāmies. Viņa man izstāstīja savu dzīvesstāstu.

-���� Es esmu� Molefelo mēģināja runāt, ta�u saprata, ka viņam nav nekā, ko teikt.

-���� Viņa sacīja, ka tā arī neesot kļuvusi par medmāsu. Te�bago bijusi ļoti nomākta par to, ka jūs viņai likāt tādā veidā atbrīvoties no bērna. Viņa esot nemitīgi raudājusi un daudzus mēne�us sapņojusi murgainus sapņus par notiku�o.

-��� Tā bija mana vaina, misters Molefelo bēdājās. Mana vaina�

-��� Jā, bija gan, mma Ramotsve piekrita. Ta�u jūs tolaik bijāt jauns, vai ne? Jauniem cilvēkiem var misēties. Un tikai vēlāk tie saprot, ko ievārīju�i.

-���� Es rīkojos nepareizi, ka liku viņai nogalināt bērnu. Es to zinu.

Detektīve uzlūkoja vīrieti.

-���� Tas nav tik vienkār�i, rra. Ir gadījumi, kad jūs nevarat gribēt, lai sievietei būtu bērns. Ne jau vienmēr viss noris gludi. Ne viena vien sieviete jums to varētu pateikt.

-���� Es to neapstrīdu, Molefelo padevīgi sacīja. Es tikai jums stāstu, kā jūtos.

-���� Ziniet, Tebago bija norūpējusies arī par jums, mma Ramotsve turpināja. Viņa teica, ka esot jūs mīlējusi un arī jūs esot stāstījis viņai par savām jūtām. Ta�u tad jūs pārdo�mājāt, un viņai bija neiedomājami skumji. Viņa teica, ka jums esot akmens sirds.

Misters Molefelo skatījās grīdā.

-��� Tas tiesa. Es biju cietsirdīgs.

-��� Viņa pastāstīja, ka esot satikusi cilvēku, kas lūdzis viņas roku. �is puisis strādājis policijā, bet vēlāk dabūjis autobusa vadītāja darbu. Viņi dzīvo Molepololē un ir laimīgi. Viņiem ir pieci bērni. Es satiku vecāko meitu.

Apmeklētājs uzmanīgi klausījās.

-��� Vai tas ir viss? viņ� jautāja. Vairāk nekas nenotika? Vai jūs viņai pastāstījāt, cik ļoti es no�ēloju?

-��� Jā, mma Ramotsve atbildēja.

-��� Un ko viņa teica?

-���� Viņa sacīja, ka jums nav jāuztraucas. Tebago teica, ka viņas dzīve ir ļoti izdevusies un viņa uz jums netur ļaunu prātu. Viņa cer, ka arī jūs esat laimīgs.

Detektīve bridi klusēja un tad turpināja:

-�� Jūs ta�u viņai kaut kādā veidā gribējāt palīdzēt, vai ne, rra1

Misters Molefelo pasmaidīja.

-��� Es tā teicu, un es tā patie�ām domāju, kundze. Es gribu viņai iedot kaut cik naudas.

-��� Tas laikam nebūtu tas labākais, sacīja mma Ramotsve. Kā jūs domājat: ko teiks �īs sievietes vīrs, ja uzzinās, ka sieva saņem naudu no jaunības dienu mīlnieka? Viņam tas dro�i vien nepavisam nebūs pa prātam.

-���� Bet ko tad lai es daru?

-��� Es satiku viņas meitu. Es jau jums to teicu. Tā ir gudra meitene. Tagad viņa gribētu mācīties par medmāsu. Meitene ir ļoti mērķtiecīga. Es ar viņu aprunājos. Ta�u medmāsu skolu valstī ir maz un tur pieņem tikai meitenes ar vislabākajām zinā�anām.

-��� Vai viņa patie�ām ir gudra? Molefelo jautāja. Viņas māte bija saprātīga.

-��� Domāju, ka pietiekami gudra, mma Ramotsve atbildēja. Ta�u viņas izredzes būtu lielākas, ja gadu vai divus varētu pamācīties privātskolā. Bērni tur tiek mācīti ļoti pamatīgi. Tā viņai būtu ļoti laba iespēja.

Iestājās klusums.

-��� Tas ir ļoti dārgi, pēc brī�a teica misters Molefelo. Tur jāmaksā liela nauda.

Mma Ramotsve paskatījās uz apmeklētāju un notvēra viņa skatienu.

-��� Bet es jau nemaz nesaku, ka jūs lēti tiksiet cauri, viņa teica.

Misters Molefelo kā svārstīdamies skatījās detektīvē un tad pasmaidīja.

-�� Jūs esat ļoti vieda dāma, mma Ramotsve, un es domāju, ka jums taisnība. Es samaksā�u, lai Tebago meita var mācīties kādā no privātskolām �eit, Gaborounā. Es maksā�u.

Puse bēdas no kakla nost, nopriecājās mma Ramotsve. Pa�likusi otra puse. Viņa paskatījās ārā pa logu. Māceklis bija aizbraucis neilgi pirms pulksten deviņiem, un, ņemot vērā, ka viņ� neizvēlēsies īsāko ceļu un pāris rei�u apmaldīsies, visai drīz mazajam, baltajam autobusiņam vajadzētu būt klāt. Tā�pēc mma Ramotsve varēja sākt stāstīt par mma Tsolamosesi.

-���� Tēvs ir miris, viņa teica. Ieslodzījuma vietu depar�taments viņu palaida pensijā, un drīz vien viņ� nomira. Ta�u mma Tsolamosese ir pie labas veselības un no departamenta saņem vīra pensiju. Man �ķiet, iztikai viņai ar to pietiek. Māja izskatījās labi iekārtota, un viņa ir kopā ar piederīgajiem. Es domāju, viņa ir laimīga.

-��� Tas ir ļoti labi. Bet vai viņa dusmojās uz mani, kad iz�stāstījāt, kas toreiz notika? Molefelo jautāja.

-��� Viņa bija ļoti pārsteigta, mma Ramotsve atbildēja. Sā�kumā vecā kundze negribēja ticēt, ka jūs kaut ko tādu varējāt pastrādāt. Man nācās viņu pārliecināt, ka tā ir taisnība. Pēc tam viņa sacīja, ka jūs esat ļoti drosmīgs cilvēks, ja reiz spējāt atzīties notiku�ajā. Lūk, ko viņa teica.

Misters Molefelo, kur� pirms brī�a izskatījās iepriecināts, no jauna sadrūma.

-��� Viņa, neap�aubāmi, domā, ka es esmu nelietis. Viņa uz�skata, ka esmu ļaunprātīgi izmantojis viņas viesmīlību. Tas ir liels grēks.

-��� Mma Tsolamosese visu saprot, mma Ramotsve sacīja. �ī sieviete nodzīvojusi pietiekami ilgu mū�u. Viņa saprot, ka jaunekļiem var misēties. Viņas sirds nav pilna dusmu vai īgnuma.

-��� Tie�ām?

-��� Jā. Un viņa arī priecājas, ka jūs gribat satikties un at�vainoties. Viņa tam ir gatava.

-���� Tad jau man jābrauc pie viņas, sacīja misters Mole�felo.

Mma Ramotsve paskatījās pa logu. Pagalmā aiz darbnīcas bija piestājis mazais, baltais autobusiņ�.

-��� Tas nav nepiecie�ams, rra, viņa teica. Mma Tsolamo�sese tikko ir ieradusies. Pēc mirkļa viņa būs �eit.

Detektīve ieturēja pauzi.

-��� Vai jūtaties labi, rra?

Misters Molefelo norija siekalas.

-���� Esmu loti apjucis, mma. Es jūtos ļoti nelāgi. Ta�u do�māju, ka esmu gatavs.

Mma Tsolamosese lūkojās vīrietī, kur� stāvēja viņas priek�ā.

-��� Tu izskaties ļoti labi, viņa teica. Toreiz tu biji tievāks. Tu biji zēns.

-��� Jūs bijāt man kā māte, kundze. Jūs par mani labi gā�dājāt.

Vecā sieviete viņam uzsmaidīja.

-��� Es biju tava māte Gaborounā. Kamēr tu pie mums dzī�voji, tu biji mans dēls. Es lepojos ar tevi. Mma Ramotsve man pastāstīja, ko tu dzīvē esi sasniedzis.

-���� Ta�u es pret jums izturējos nekrietni, sacīja misters Molefelo. Jūsu radio�

Mma Tsolamosese viņu pārtrauca.

-��� Radio ir sīkums. Nozīmīgs ir cilvēks.

-���� Man ļoti �ēl, mma, Molefelo sacīja. Es no�ēloju, ka tā izdarīju. Nekad dzīvē vairs neko neesmu nozadzis. Tā bija vienīgā reize.

-��� Nepārdzīvo, rra, mma Tsolamosese viņu mierināja. Es jau tev teicu. Radio ir sīkums.

Kamēr mma Ramotsve vārīja tēju, abi sēdēja blakus. Pēc tam, malkodami stipro, saldo dzērienu, viņi viens otram iz�klāstīja savus dzīvesstāstus. Kad saruna bija galā, mma Ra�motsve pavilka misteru Molefelo malā un klusi teica:

-��� Jūs kaut ko varat darīt �īs sievietes labā. Tas nemaksās dārgi, un jums to vajadzētu izdarīt.

Viņ� pameta skatienu pār plecu uz mma Tsolamosesi.

-��� Viņa ir tik jauka, Molefelo �ukstēja. Tāda viņa bija toreiz, un tāda viņa ir tagad. Es darī�u, ko varē�u.

-��� Viņai ir mazmeita, mma Ramotsve klusi stāstīja. Tā ir pavisam maza meitenīte. Kādas ne�ēlīgas slimības dēļ viņas dienas ir skaitītas. Ta�u �obrīd jūs varat uzlabot viņas dzīvi. Iedodiet mma Tsolamosesei naudu, lai viņa to iztērē mazmei�tas vajadzībām. Labs ēdiens. Gaļa. Skaistas drēbes. Pat ja bērna mū�s tuvojas beigām, tas būs laimīgs, un jūs, rra, tad būsiet ar uzviju atlīdzinājis par to, ko izdarījāt pirms daudziem ga�diem.

Misters Molefelo skatījās mma Ramotsvē.

-��� Jums taisnība, kundze, viņ� piekrita. Man patie�ām tā jārīkojas. Tas nav nekāds lielais upuris.

-��� Tad pasakiet to mma Tsolamosesei, detektīve pamā�cīja, pamādama ar roku vecās sievietes virzienā. Ejiet un pasakiet.

Mma Tsolamosese klusēdama noklausījās, ko saka Mole�felo. Pēc tam viņa, galvu pieliekusi, teica:

-��� Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka tu esi ļoti labs cilvēks, rra. Es to zināju jau pirms visiem �iem daudzajiem gadiem. Nekas no tā, ko es �eit dzirdēju, man neliek par tevi mainīt domas.

Viņa pacēla skatienu un pieskārās vīrie�a rokai, bet mma Ramotsve aizgriezās projām. Misters Molefelo �o mirkli bija sev nopelnījis, un skatītāji �eit bija lieki.

�Todien misters Molefelo izrakstīja divus �ekus: vienu mma Ramotsvei par profesionālajiem pakalpojumiem (trīstūk�sto� pulu pārspīlēti bagātīga atlīdzība, ta�u viņ� to varēja atļauties), bet otru (par divtūksto� pūlām, kuras vajadzēja noguldīt krājkontā pastā uz mma Tsolamoseses vārda) slimās mazmeitas atbalstam. Viņam vajadzēja izrakstīt vēl vairākus �ekus, lai samaksātu par Tebago meitas izglītību, ta�u mis�teram Molefelo bija tik daudz naudas, ka viņ� �īs summas nemaz nemanītu. Savukārt mma Ramotsve papūlējās klientam izskaidrot, ka visbeidzot viņ� pagātnes kļūdas ir izlabojis un nopelnījis tiesības dzīvot ar tīru sirdsapziņu.

Detektīves prieku par sasniegto aptum�oja nepiecie�amība pievērsties mma Selelipengas, Mo�udi slimnīcas fizioterapei�tes, nedienām. Mma Ramotsve labprāt būtu gribējusi, lai �is jautājums atrisinātos pats no sevis, ta�u tas stūrgalvīgi prasīja viņas uzmanību un ar to vajadzēja tikt galā. Visbeidzot viņa izlēma, kas darāms: mma Ramotsvei pie rokas bija mistera Selelipenga adrese, un pēcpusdienā, kad viņ� tikko būs atgrie�zies no darba, detektīve dosies palaidni apciemot.

Limpopo laukumu viņa pazina tas bija jauns dzīvojamais masīvs netālu no Tolokvengas ceļa. Mma Ramotsve jau agrāk tur bija apciemojusi nez kuras pakāpes brālēnu, kas dzīvoja vienā no �ādiem dzīvokļiem, kuru izskats un smacīgums detektīvei laupīja drosmi. Mma Ramotsvei patika tradicionālās arhitektūras noapaļotās formas; stāvie jumti un asie stūri vi�ņai izskatījās naidīgi un nemājīgi. Tradicionālās mājas pat smar�o labāk, jo to celtniecībā netiek izmantots betons, kuram piemīt smaga, kodīga smaka. īstās botsvānie�u mājas smar�o pēc malkas dūmiem, zemes un jumta salmiem; tās smar�o jauki glu�i kā pati dzīve.

�etrdesmit otrais dzīvoklis atradās pirmajā stāvā, un tajā varēja nokļūt pa neglītu dzelzsbetona kājceliņu, kas stiepās visā nama garumā. Viņa paskatījās uz spo�i zilajām durvīm ar uzvārdu "Selelipengs", kas privātīpa�nieciskā lepnumā uz tām bija uzrakstīts ar trafaretu. Mma Ramotsve jutās nelaimīga un norūpējusies, pat uztraukusies; viņas uzdevums nebija viegls, ta�u no tā nevarēja izvairīties. Viņa bija piekritusi strādāt mma Selelipengas labā, un vārds ir jātur. Tajā pa�ā laikā bija skaidrs, ka viņa visai nepiedienīgā veidā jaucas mma Makutsi privātajā dzīvē. Vai mma Ramotsve pati gribētu, ka priek��niece izjauc romānu, kas viņai nozīmē tik daudz, ja būtu mma Makutsi ādā? Laikam jau ne. Ta�u, ja mma Ramotsve būtu savas darbinieces vietā, viņai nevajadzētu raizēties par saistībām pret mma Selelipengu. Tātad viss nemaz nav tik vienkār�i, kā mma Makutsi varēja iedomāties.

Nezinādams par tikumisko apjukumu, kuru bija sagādājis mma Ramotsvei, uz viņas klauvējienu durvis atvēra misters Selelipengs, kas pēc nogurdino�as dienas dimantu kompānijā bija noraisījis kaklasaiti. Savā priek�ā viņ� ieraudzīja brangu, labi veidotu dāmu, kura nezināma iemesla dēļ pret viņu iz�turējās mazliet familiāri. Kas tā tāda? Radiniece? Da�ādu va�jadzību mākti, pie �ā sliek�ņa bie�i vien pulcējās brālēnu brā�lēni. �ī sieviete vismaz neizskatās izsalkusi.

-��� Misters Selelipengs?

-��� Mans vārds ir rakstīts uz durvīm, mma.

Mma Ramotsve viņam uzsmaidīja. Detektīve ievēroja glīti pār�ķirto celiņu un dārgo, zilo kreklu. Viņa pamanīja ari kur�pes, kas bija spīdīgākas nekā vairākumam citu vīrie�u.

-��� Man ar jums jārunā par kādu nozīmīgu jautājumu, rra. Vai jūs, lūdzu, aicināsiet mani iek�ā?

Misters Selelipengs pakāpās atpakaļ no durvju ailes un ar �estu aicināja mma Ramotsvi ienākt. Norādīdams uz krēslu, viņ� aicināja atnācēju apsēsties.

-��� Es nevaru atcerēties, kas jūs esat, kundze, viņ� teica.

-���� �ķiet, ka esam tiku�ies, ta�u, atvainojiet, neesmu par to pārliecināts.

-��� Es esmu Pre�esa Ramotsve, stādījās priek�ā detektīve.

-��� Man pieder "Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1". Dro�i vien būsiet par mums dzirdējis.

Namatēvs izskatījās pārsteigts.

-�� Es esmu lasījis par jūsu aģentūru, viņ� teica. Viņdien avīzē bija intervija.

Mma Ramotsve iekoda lūpā.

-��� Tā nebija par mums, rra. Tas ir cits uzņēmums. Tam nav nekā kopīga ar mums.

Viņa pūlējās, lai balss neskanētu īgni, ta�u laikam jau tas neizdevās, jo izskatījās, ka, viņai runājot, misters Selelipengs kļūst saspringts.

-��� "Dāmu detektīvaģentūrā Nr. 1" mēs strādājam divatā, turpināja mma Ramotsve. Vadītāja esmu es, un man ir darbi�niece asistente. Viņa ir beigusi Botsvānas Sekretāru koled�u un tagad strādā pie manis. Domāju, ka jūs viņu pazīstat.

Misters Selelipengs klusēja.

-��� Viņu sauc mma Makutsi, sacīja mma Ramotsve. Tāds ir �īs dāmas vārds.

Namatēvs skatienu nenodūra, ta�u detektīve pamanīja, ka viņ� vairs nesmaida. Viņa ievēroja, ka misters Selelipengs ar labās rokas pirkstiem bungo pa krēsla paroci. Otra plauksta gulēja klēpī, un mma Ramotsve redzēja, ka tā ir mazliet sa��ņaugta.

Vie�ņa ievilka elpu.

-��� Es zinu, ka jūs abi satiekaties, rra. Viņa pārjums ir stās�tījusi.

Misters Selelipengs joprojām klusēja.

-��� Viņa bija ļoti laimīga, kad jūs viņu uzaicinājāt izklaidē�ties, mma Ramotsve turpināja. To, ka mma Makutsi dzīvē ir atgadījies kaut kas labs, es nopratu pēc viņas uzvedības. Un tad viņa pieminēja jūs. Viņa teica�

Pēk�ņi misters Selelipengs detektīvi pārtrauca.

-���� Varbūt, viņ� teica, paceldams balsi. Bet kāds tam sakars ar jums, kundze? Es negribētu kļūt nepieklājīgs, bet kāda jums tur daļa? Jūs esat mma Makutsi priek�niece, ta�u jums nepieder viņas dzīve.

Mma Ramotsve nopūtās.

-��� Varu saprast, kā jūs jūtaties, rra. Jūs laikam domājat, ka esmu uzmācīga sieviete, kas mēģina bāzt degunu darī�anās, kuras uz viņu neattiecas.

-��� Nūja, misters Selelipengs sacīja. Jūs pati to pateicāt. Par �ādām lietām tenko vecas lauku tantes, kas staigā apkārt un visu nolūr.

-���� Es tikai daru to, kas man jādara, kā aizsargādamās iebilda mma Ramotsve.

-���� Ha! Kāpēc tad jums tas jādara? Kāpēc jums jānāk �urp un jāapsprie� mana privātā dzīve? Varbūt pateiksiet?

-���� Tāpēc, ka jūsu sieva mani lūdza to darīt, detektīve klusi noteica. Tikai tāpēc.

Viņas vārdiem bija gaidītā iedarbība. Misters Selelipengs atvēra muti un atkal to aizvēra. Viņ� norija siekalas. Lūpas no jauna pavērās, un mma Ramotsve pamanīja, ka uz viena zoba labajā pusē ir zelta kronītis. Vīrietis saknieba lūpas.

-��� Kas par vainu, rra? Vai tad jūs nepateicāt mma Makutsi, ka esat precēts vīrs?

Misters Selelipengs tagad izskatījās sagumzīts. Viņ� bija nedaudz atgāzies atpakaļ krēslā, un viņa pleci bija no�ļuku�i.

-���� Es gribēju to pateikt, viņ� mēģināja aizbildināties. Gribēju, bet līdz tam netiku. Man ļoti �ēl.

Mma Ramotsve paskatījās vīrietim acīs un redzēja, ka viņ� melo. Tas detektīvi nepārsteidza; patie�ām, misters Seleli�pengs uzvedās klasiski, un tas liecināja, ka viņas izvēlētā stra�tēģija jāturpina. Cita lieta, ja, izdzirdējis, ka mma Ramotsve piemin viņa sievu, namatēvs būtu sācis smieties, ta�u nekas tamlīdzīgs, protams, nenotika. Tas nebija vīrs, kas gatavojas pamest laulāto draudzeni, skaidri redzams.

Tātad mma Ramotsvei pavērās iespēja:

-��� Nu, mister Selelipeng, ko tad darīsim? Misis Selelipenga man lika ziņot par jūsu sānsoļiem. Man pret viņu ir profe�sionāls pienākums. Man ari jādomā par savu darbinieci. Es negribu mma Makutsi sāpināt� un stāstīt par vīrieti, kuram nav nodoma palikt ar viņu kopā.

To izdzirdējis, misters Selelipengs mēģināja uz detektīvi nikni paraudzīties, ta�u viņa �o skatienu izturēja, un vīrietis saguma.

-��� Lūdzu, nestāstiet neko manai sievai, viņ� teica vārgā, pazemīgā balsi. Es no�ēloju, ka esmu sagādājis neērtības mma Makutsi. Es negribēju viņai nodarīt pāri.

-���� Varbūt jums vajadzēja par to padomāt agrāk, rra? Ie�spējams, jums vajadzēja� mma Ramotsve piespieda sevi apklust. Viņa bija iejūtīga sieviete, tāpēc mistera Selelipenga pārbiedētais un no�ēlojamais izskats liedza viņai joprojām izteikt pārmetumus, kas pastiprinātu �ā cilvēka cie�anas. "Es nevarētu iet strādāt par tiesnesi," viņa nodomāja. "Nav ma�nos spēkos tur sēdēt un sodīt cilvēkus, kuri sāku�i apzināties savus nodarījumus."

-���� Mums jāmēģina tikt ar to skaidrībā, sacīja mma Ra�motsve. Mūsu uzdevums ir panākt, lai mma Makutsi pārāk neciestu. īpa�i man negribētos, lai viņa domātu, ka viņu at�stājis kāds� kāds, kur� viņu vairs nemīl. Un vēl es negribu, lai viņa uzzinātu, ka ir satikusies ar precētu vīru. Tas viņai liktu justies slikti, un to es pilnīgi noteikti nevēlos. Vai jūs mani saprotat?

Misters Selelipengs dedzīgi māja ar galvu.

-���� Darī�u visu, ko liksiet, kundze.

-���� Es domāju, rra, ka būtu labāk, ja jūs uz kādu laiciņu aizbrauktu atpakaļ uz Mo�udi. Varat pateikt mma Makutsi, ka jums jāaizbrauc, tikai nesakiet, ka viņu pametat tāpēc, ka vairs nemīlat. Pēc tam jums jāizstāsta, ka jums �ķiet jūs neesat viņas cienīgs, kaut gan joprojām viņu mīlat. Pēc tam jūs manai asistentei nopirksiet ļoti skaistu dāvanu un kādu puķīti. Jūs sapratīsiet, kā tas darāms. Ta�u jums viss jāizdara tā, lai neizskatītos, ka viņa ir pamesta. Citādi būs slikti, un es nezinu, vai spē�u par visu �o atgadījumu noklusēt jūsu sievai. Vai jūs mani saprotat?

-��� Saprotu brīni�ķīgi, misters Selelipengs atbildēja. Va�rat būt pārliecināta, ka izdarī�u visu, lai viņai būtu vieglāk.

-��� Tie�i tā jums jārīkojas, kungs.

Mma Ramotsve piecēlās un gatavojās aiziet.

-���� Un vēl kas, rra, viņa teica. Es gribētu, lai jūs atce�raties uz priek�dienām, ka citreiz tik viegli cauri netiksiet. Lieciet to aiz auss.

-��� Citas reizes nebūs, misters Selelipengs apsolīja.

Un, kamēr vīrietis nolūkojās, kā detektīve dodas uz savu mazo, balto autobusiņu, viņ� domāja: "Nav vairs manas lai�mes. Es esmu domāts tikai tam, lai apgādātu kādu sievieti un viņas bērnus. Viņa mani nemīl un arī neļauj atrast kādu, kura mani patie�ām mīlētu. Un es esmu par gļēvu, lai viņu pamestu un pateiktu, ka man ir pa�am sava dzīve, kas pama�zām iet uz beigām, jo kļūstu vecāks. Un tagad man vairs nav �īs meitenes, kura pret mani izturējās tik labi. Kādu dienu es tam visam pielik�u punktu. Kādu dienu�"

Bet, pirms viņ� bija izgaisis no loga ailes, mma Ramotsve paskatījās aug�up un nodomāja: "Nabaga cilvēks! Dro�i vien viss būtu citādi, ja viņ� mma Makutsi nebūtu melojis. Kāpēc tā iekārtots, ka starp vīrie�iem un sievietēm vienmēr gadās �ie sare�ģījumi un pārpratumi? Skaidrs, ka būtu labāk, ja Dievs būtu izveidojis tikai vienu dzimumu un bērni rastos citādā veidā varbūt no lietus."

�ādi prātodama, viņa iedarbināja busiņu un sāka braukt projām. Bet, ja būtu tikai viens dzimums, pēc kā tas vairāk izskatītos: pēc vīrie�iem vai pēc sievietēm? Atbilde zināma, nodomāja mma Ramotsve. Par to nemaz nav jālauza galva.

�Mma Ramotsvei �ķita, ka neveiksmju sērija, kas bija aiz�sākusies ar mistera D�. L. B. Matekoni slimību un turpinājās ar tādiem notikumiem kā mma Makutsi neveiksmīgās attiecī�bas ar misteru Bernardu Selelipengu un konkurējo�ās detektīvaģentūras parādī�anās pilsētā, tuvojas beigām. Kaut gan par to vairs nevajadzētu raizēties, mma Ramotsve joprojām bija noba�ījusies par Selelipenga lietu. Neilgi pēc viņas vieso�anās Limpopo laukumā Nr. 42 mma Makutsi it kā starp citu darīja zināmu, ka misters Selelipengs, kā par nelaimi, izsaukts uz Mo�udi, lai pieskatītu padzīvoju�us radiniekus. Tādējādi viņ� diem�ēl nevarot savu mīļoto satikt tik bie�i, cik vēlētos.

-���� Tāds kā atvieglojums, mma Makutsi teica. Sākumā viņ� man patika, bet pēc tam sāka apnikt, jūs jau zināt, kā tas ir, kundze.

Uz mirkli mma Ramotsvi pameta viņai raksturīgā nosvēr�tība.

-��� Apnika� Jums�

-���� Viņ� mani garlaikoja, mma Makutsi nevērīgi sacīja. Daudzējādā ziņā misters Selelipengs ir ļoti jauks, ta�u viņ� pārmērīgi pievēr� uzmanību savai ārienei. Bernards nepār�traukti sēdēja man pretim un tikai smaidīja. Viņ� noteikti mani mīlēja, un tas ir skaisti, ta�u reizēm �āda uzvedība ap�nīk, vai ne?

-��� Protams, mma Ramotsve steig�us piekrita.

-��� Viņ� tikai sēdēja un skatījās man acis, mma Makutsi turpināja. Pēc kāda laika man likās, ka sāk�u �ķielēt.

Mma Ramotsve iesmējās.

-��� Da�ai labai �āds vīrietis patiktu.

-��� Varbūt, asistente atbildēja. Ta�u man vajadzīgs kāds mazliet�

-��� Inteliģentāks? -Jā-

-��� Jūs esat ļoti prātīga, mma Ramotsve sacīja.

Mma Makutsi atmeta ar roku, it kā viņa varētu izvēlēties labāko no ļoti daudziem vīrie�iem.

-���� Kad viņ� pateica, ka brauc uz Mo�udi, es pat nopriecā�jos. Tūlīt pat sacīju, ka mums nebūs viegli satikties un varbūt labāk pateikt ardievas. Viņ� izskatījās pārsteigts, ta�u es viņa cie�anas mēģināju atvieglot. Pie tā mēs palikām. Viņ� man pasniedza arī brīnum jauku dāvanu. Kaklarotu ar ļoti mazu briljantiņu. Teica, ka tādas varot dabūt viņa dimantu kompā�nijā par īpa�u cenu.

No mazas kārbiņas viņa izņēma sudraba ķēdīti un parādīja to mma Ramotsvei. Tajā bija iestrādāts gandrīz nepamanāms briljantiņ�. Varēja gan būt dāsnāks, nodomāja mma Ramotsve, ta�u viņ� vismaz to bija izdarījis, un tas bija svarīgi.

Viņa vēroja mma Makutsi. Vai palīdze izlikās vai arī patie��ām priecājās, ka tikusi vaļā no Bernarda Selelipenga? Nē, bija tikai viena atbilde. Mma Makutsi bija neiedomājami godīga, un viņa nespētu �eit sēdēt un stāstīt pekstiņus vienkār�i nespētu. Galu galā tā bija viņa, kas spēra pirmo soli. Taisni brīnums, kādus stiķus mēdz izstrādāt dzīve, pat ja izskatās, ka viss ir tik sare�ģīti un neiepriecino�i.

Ta�u vēl lielāks brīnums bija tas, ka mazliet vēlāk aģentūrā todien ieradās misters Butelezi, kur� pieklauvēja un spērās iek�ā neaicināts, toties priecīgi sveicināja gan mma Ramotsvi, gan mma Makutsi.

-��� Ak tad �eit jūs strādājat, viņ� teica, pārlaizdams sk;i tienu birojam diezgan vīzdegunīgā maniere. Prātoju, kiids varētu būt jūsu telpu iekārtojums, dāmas. Es domāju, ka ap�kārt būs vairāk sievi�ķīgu lietiņu. Aizkariņi, zināt, un tā tā�lāk.

Mma Ramotsve paskatījās uz mma Makutsi. Ja �ā cilvēka bezkaunībai bija robe�as, tad viņām tomēr vajadzēja izdibināt, kur tās slēpjas.

-��� Dzirdēju, ka esat ļoti aizņemtas, sacīja atnācējs. Mil�zums lietu. Gan �is, gan tas.

-��� Jā, mma Ramotsve piekrita un piebilda: Da�s klients pat ieradās no�

-��� Ak, es to zinu, misters Butelezi iesaucās. Tā sieviete! Es izstāstīju viņai taisnību, teicu, ka�

Mma Ramotsve skaļi noklepojās. Mma Selelipengu viņa bija pieminējusi netī�ām, uz mirkli aizmirsdama par pārdo�mātajiem soļiem, kurus viņa bija spērusi, lai par �o gadījumu neuzzinātu mma Makutsi.

-Jā, jā, rra. Aizmirsīsim par to. Nekā sevi�ķa tur nav. Bet kā mēs varam jums palīdzēt? Vai jums vajadzīgs detektīvs?

Mma Makutsi iespurdzās, ta�u viņu apklusināja mistera Butelezi skatiens.

-��� Ļoti smieklīgi, kundze, viņ� teica. Patiesība ir tāda, ka visu �o biznesu varat paturēt jūs. Man pietiek. Domāju, ka neesmu izvēlējies pareizo nodarbo�anos.

Uz mirkli mma Ramotsve zaudēja runas spējas. Nudien, pēc visām �īm ķibelēm atjaunojās ierastā kārtība.

-��� Esmu sapratis, ka tā ir ļoti garlaicīga nodarbe, misters Butelezi sacīja. �ī ir maza pilsētele. Cilvēki �eit dzīvo ļoti vienmuļi. Viņiem nav nekādu sare�ģījumu, kas būtu jārisina. Nav kā Johannesburgā.

-��� Vai Ņujorkā, mma Makutsi iestarpināja.

-��� Jā, Butelezi piekrita. Nav arī kā Ņujorkā.

-��� Ko tad jūs darīsiet? mma Ramotsve gribēja zināt. Vai meklēsiet citu darbības lauciņu?

-��� Mēģinā�u kaut ko izdomāt, misters Butelezi atbildēja. Gan jau kaut kas pagadīsies.

-��� Kā ar autovadītāju kursiem? mma Makutsi lika priek�ā. Tas jums varētu iet pie sirds.

Misters Butelezi pagriezās un paraudzījās asistentes raks�tāmgalda virzienā.

-���� Tā ir ļoti laba doma, mma. Tā ir teicama doma! Ak vai! Jūs esat gudra dāma. Ne vien skaista, bet ari gudra!

-��� Jūs varētu �os kursus nosaukt par "Mācīsimies braukt kopā ar Jēzu", mma Makutsi ierosināja. Tad pie jums nāktu daudz cienījamu un ticīgu cilvēku.

-���� Ha! paceldams balsi, misters Butelezi iesaucās. Un tad vēlreiz: Ha!

"Viņiem visiem ir tik skaļas balsis," mma Ramotsve nodo�māja. "Visa �ī tauta ir tāda. Vienkār�i tāda tā ir."

Nākamajā nedēļā sakarā ar to, ka dzīve tagad �ķita sakār�totāka un dro�āka, mma Ramotsve, mma Makutsi un misters D�. L. B. Matekoni sarīkoja ballīti pie dambja. Viņi ielūdza ne tikai abus mācekļus, bet ari mma Potokvani ar vīru, misteru Molefelo ar ģimeni un mma Boko, kuru viens no jaunekļiem at�veda no Molepololes. Mma Ramotsve un mma Makutsi krietni nopūlējās, cepdamas cāļus un gatavodamas mērces, kā arī bagātīgus risa un kukurūzas putras krājumus. Mācekļi pik�nikā sakūra nelielu ugunskuru, uz kura tika cepinātas biezas liellopu gaļas �ķēles.

Tajā pa�ā laikā pie dambja piknikus bija sarīkoju�i vēl citi cilvēki, ieskaitot da�as ģimenes ar pusaugu meitenēm. Ne�pagāja ilgs laiks, kad mācekļi sāka pļāpāt ar �īm meitenēm un drīz vien kopā ar tām sēdēja uz klints tālāk no citiem, plēsdami jokus un sarunādamies par tematiem, kuru saturu misters D�. L. B. Matekoni spēja tikai nojaust.

-��� Par ko �ie jaunie cilvēki runā? mma Ramotsve mēģināja atminēt. Tikai paskatieties uz viņiem! Pat ticīgais jauneklis tērzē ar meitenēm un cen�as pieskarties viņu rokām.

-���� Viņ� atkal meties uz mei�ām, izvēlējusies kārdino�u cāļa gabaliņu un bāzdama to mutē, teica mma Makutsi. Es to pamanīju jau agrāk. Viņ� vairs netic Dievam.

-���� Es jau domāju, ka tā notiks, mma Ramotsve sacīja.

-���� Cilvēki reti kad pārvēr�as.

Viņa vēroja, kā misters D�. L. B. Matekoni pie ugunskura darbojas ar gaļu. Labi gan, ka ļaudis laika gaitā nemainās, detektīve nodomāja, izņemot gadījumus, kad viņi var kļūt labāki. Misters D�. L. B. Matekoni ir labs tāds, kāds ir, sprieda mma Ramotsve: labsirdīgs cilvēks ar dziļu izpratni par teh�niku, apveltīts ar bezgala laipnu dabu. �ādu vīrie�u ir tik maz, un cik lieliski, ka viņai pieder viens no tiem!

Mma Potokvane uzlika cāli un rīsus uz �ķīvja un pasniedza to vīram.

-���� Cik laimīgi mēs esam! viņa teica. Laimīgi, jo �eit ir mūsu jaukie draugi un mēs dzīvojam vietā, kas mums ir tik piemērota. Mums paveicies.

-��� Jā, paveicies, piebalsoja viņas vīrs, kur� piekrita bez izņēmuma visam, ko teica sieva.

-��� Mma Potokvane, misters D�. L. B. Matekoni ieminējās.

-��� Vai jūsu jaunais sūknis darbojas labi?

-���� Ļoti labi, pārvaldniece atbildēja. Ta�u viena no auklēm �ēlojas, ka viņas mājā guldzo�u skaņu rada ūdens�vads. Baidos, ka�

-��� Es aizbrauk�u un to salabo�u, misters D�. L. B. Mate�koni teica. Rīt pat.

Mma Ramotsve sevī pasmaidīja.