Johans Korins.

Kartona Kareivji

Kā gulbji balti padebe�i iet,

Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet, [1]

Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,

Kur rozes mū�am zied un nenovīst.

Eduards Veidenbaums

Padebe�i gan iet, tikai pēc gulbjiem nemaz neizskatās. Vēl vairāk � piesegu�i visu apvārsni, tie�i tur, kur pēc brī�a jāriet saulei. Matīss Ziemelis sēdēja uz soliņa būdas priek�ā ar skatu uz ezeru un vēroja saulrietu tāpat kā bija darījis to jau deviņas iepriek�ējās dienas. Laiks silts, blakus vaicenes [2] pudele. laimība.

Matīss paskatījās uz mākoņiem, kas bija jau sagrābu�i sauli un strauji, kā kalnu upes putainie viļņi, nesa to pāri pasaules malai. Bet gan jau saule rīt atkal parādīsies. Kur �ī liksies? Tikai par to, ka arī Matīss to ieraudzīs, nevarēja būt tik dro�s. Slīdot gar me�malu no vietas, kur saule tūlīt rietēs, uz vietu, kurā tai no rīta atkal būtu jālec, skats neviļus apstājās pie ceļa, kas līklo�u, kā �ūska, izlavījās no biezokņa un, akurāti apliecis veco kadiķi, nobremzēja pie pa�a lieveņa.

Matīss dzīvi iztēlojās kā pa �o pa�u ceļu no me�a rūkdams kā vepris izdrā�as d�ips ar Dro�ības Policijas marķējumiem un no tā, vicinot mazus, spēļu mantiņām līdzīgus Uzi automātiņus izlec melniem eņģeļiem līdzīgi pui�i bruņu vestēs ar maskām uz sejas un luminiscējo�iem uzrakstiem POLICIJA uz muguras (ja nu gadījumā kāds nezina). Un jau pēc da�ām minūtēm viss būs cauri. (Viņ� tik daudz reizes bija to redzējis datorspēlēs. Un arī pats vadījis operāciju. Tikai toreiz kareivji bija uzzīmēti, un viņ� pats dro�i pasargāts no briesmām aiz datora ekrāna).

Matīss gan saprata, ka tās ir tikai viņa fantāzijas, ka īstenībā viss būs citādāk. Daudz klusāk un mierīgāk, bez taurēm un bungām. Vispirms, klusi un nemanāmi kā melna pantera no me�a izlīdīs aģents, klusi pielavīsies pie mājas, paslēpies varbūt, piemēram, aiz tās tur kuplās eglītes (Nocirst vai? �ēl�) un kādu laiku vēros. Lai noskaidrotu vai mājā ir objekts (tas ir Matīss). Domājams, ka pats Ignats vispār pat nenāks ar viņu runāt � galu galā, ko gan viņi viens otram tādu vispār vēl varētu pateikt, ko tik daudzas reizes jau ir izrunāju�i krustām un �ķērsām un no visiem viedokļiem. Bah, trah un gatavs. Un viņ� tā arī paliks bezvēsts prombūtnē uz mū�u, kāds dro�i vien arī ir viņa patreizējais stāvoklis.

Diez vai pēc viņa pazu�anas izcēlās tāds pats neieplānots haoss kā toreiz, kad pēk�ņi pazuda Harijs? To viņ� dro�i vien nekad vairs neuzzinās. Ne vienā, ne otrā gadījumā. Nu un nevajag arī, nemaz jau tik ļoti negribējās.

Matīss atkal, jau kuro reizi sāka prātot, kā tad īsti Ignats viņu atradīs? Par to, ka atrast viņu var, Matīss ne mirkli ne�aubījās, jo: �Atklāt var jebkuru noziegumu, tiesa, ne vienmēr var atrast pierādījumus, lai vainīgo notiesātu�. Tie�i ar �o frāzi arī kādreiz tik sen, kā �ķiet, bet īstenībā pirms diviem gadiem, sākās ceļ�, kur� viņu bija tagad atvedis �urp uz jaukā soliņa burvīgā ezera krastā, ar saulrietu un alu.

Ja labi padomā (un domā�anai patreiz laika ir daudz), ceļ� sākās vēl daudz, daudz agrāk. Patiesībā viss sākās ar Matīsa aizrau�anos ar da�ādām mīklām un spēlēm. Kop� Matīss sevi atcerējās, izdomātās pasaules viņam alla� bija liku�ās interesantākas par īstajām. Tur nebūt nebija noteikti jābūt burvjiem un pūķiem � bija tikai jābūt pārliecībai, ka pasaule nav īsta. Mazs būdams, Matīss lasīja Smaragda pilsētas burvi unNezinī�a piedzīvojumus . Viņam tās tik ļoti patika, ka viņ� pats taisīja no kartona mazus cilvēciņus, būvēja mājiņas un pilis (arī no kartona), un vadīja mazās pasaulītes dzīvi kā īsts radītājs, kas viņ� īstenībā arī bija. Vēlāk pasaulītē parādījās spēles elementi � Matīss grieza no kartona kareivjus, kuriem bija ar gumiju darbināmi loki, lielgabali un katapultas, un kuri ap�audīja viens otru ar korķa bumbiņām. Vēl vēlāk Matīss izdomāja noteikumus, pēc kuriem zaldātiņi varēja kustēties, slēpties aiz krūmiem, kokiem un cietok�ņiem. Kaujās kritu�ie devās uz savu uzzīmēto Valjallu, [3] lai gaidītu nākamo inkarnāciju.

Kartona pasaule bija labāka par īsto � tur valdīja kārtība un viss notika pēc likumiem. Vai �īs kārtības un likumu dēļ Matīss vēlāk pievērsās matemātikai, vai arī matemātika jau pirms tam dzīvoja viņā, zināms nav un nebūs.

Vēlāk, skolas gados Matīsa interese par spēlēm nezuda, viņam joprojām patika tās izdomāt un, ja nevarēja atrast partnerus, Matīss spēlēja pats ar sevi. Viņ� pilnveidoja savu stratēģisko kara spēli. Tur parādījās bruņinieki un kājnieki, kuģi un lielgabali, upes un tilti, cietok�ņi un pilis. Matīsam neviena nevajadzēja. Viņ� varēja spēlēt viens pats, izstrādāt kaujas plānu, karot un būvēt, būt īstens valdnieks savā kartona kareivju pasaulē.

Kad Matīss paaugās, grāmatu par izdomātām pasaulēm vairs nebija, visas aprakstītās pasaules �ķita bezcerīgi īstas: tur nebija ne likumu, ne kārtības, ne loģikas. Tā bija dzīve, un Matīss pārstāja lasīt grāmatas � vienīgi detektīvromānus, un arī tad vienmēr centās atrisināt mīklu pats, pirms aprakstītā gudreļa. Ja grāmatā bija loģiska kļūda vai neiespējama situācija, viņ� bija patiesi sa�utis, nēsājās apkārt ar grāmatu, bakstot tekstā ar pirkstu, mēģināja citus pārliecināt, un ļoti brīnījās, kāpēc �citi� tikai vienaldzīgi māj ar galvām un nemaz nesa�ūt. Pārējās grāmatas Matīss nelasīja un ieskatījās tajās tikai tad, ja vajadzēja uzzināt kaut ko ārkārtīgi svarīgu (piemēram: vācu renesanses gleznotājs � 10 burti, pirmais �a� ceturtais �d� [4] ). bet smadzenes bija tā iekārtotas, ka viss izlasītais kaut kur pats no sevis noglabājās un tā galva, gribot negribot, piepildījās ar citādi nekam nederīgām zinā�anām.

Jau vēlāk nāca aizrau�anās ar spēlēm un mīklām, ko drukāja �urnālos. Gan piemeklēt nāko�o iztrūksto�o, gan izstrīpot lieko, gan krustvārdu mīklas un rēbusi, gan Jānis, Juris un Pēteris dzīvo trīs mājās un Pēterim nav zaļas bikses.

Laukos ar draugiem Matīss spēlēja durakus un melno Pēteri ar pa�uzzīmētām kārtīm, kas galu galā tie pa�i kartona kareivji vien bija. Mācoties sestajā klasē, nāca aizrau�anās ar �ahu. Matīss aizrautīgi bīdīja jocīgās figūriņas pa rūtaino kaujas lauku, līdz beidzot kļuva skaidrs, ka par pasaules �empionu un pat par lielmeistaru viņ� nekļūs. Toties �aha uzdevumus varēja risināt kara katedras nodarbībās � pietika tikai uzzīmēt diagrammu uz papīrī�a, un nekas cits nebija vajadzīgs.

Vēlāk, jau studiju gados ap viņu arī alla� virmoja da�ādu mīklu, uzdevumu un intelektuālo spēļu virpulis. Uzdevumi bija ļoti populāri studentu vidū. Īpa�u uzmanību piesaistīja stāsts par diviem vīriem uz ielas stūra, kas satiku�ies pēc ilgas neredzē�anās:

Pirmais: Kā iet?

Otrais: Nekas, labi, trīs bērni.

Pirmais: Cik ta� veci?

Otrais: Gadu reizinājums ir 36, bet gadu summa tik, cik tai tur sarkanajai mājai logu.

Pirmais (brīdi padomājis): Ar to nepietiek!

Otrais: Vecākais spēlē �ellu.

�o uzdevumu kādas lekcijas beigās uzdeva docents, kas lasīja speciālās funkcijas, un apsolīja ieskaitīt vienu kontroldarbu tam, kur� pirmais uzminēs, cik tad veci bija bērni. Pirmais uzminējā Matīss. Kamēr gudreļi prātoja, cik tad logu varētu būt sarkanai mājai, un no kāda vecuma sāk spēlēt �ellu, Matīss akurāti un pacietīgi uzrakstīja visus skaitļa 36 sadalījumus trīs reizinātājos, sākot ar 1Ч1Ч36, 1Ч2Ч18 un beidzot ar 3Ч3Ч4. Pēc tam katram reizinātājam akurāti pierakstīja pretī reizinātāju summu, un dabūja �ādu tabulu:

1Ч1Ч36

38

1Ч2Ч18

21

1Ч3Ч12

16

1Ч4Ч9

14

1Ч6Ч6

13

2Ч2Ч9

13

2Ч3Ч6

11

3Ч3Ч4

10

Kādu brīdi apcerējis, kas tā tāda par māju, kurai trīspadsmit logu, un par nabaga bērniņu, kam deviņu gadu vecumā jāspēlē �ells, Matīss paziņoja rezultātu (2, 2, 9) [5] pasniedzējam un varēja kontroldarbu nerakstīt. Uz kursa biedru pieprasījumu izskaidroties, Matīss atbildēja: �Es jums labāk izstāstī�u savu mīļoto anekdoti: Iet pa d�ungļiem mērkaķis � ierauga, kokā banāns. Palecas, nevar aizsniegt, pakrata koku, banāns nekrīt. Te atskan Balss no debesīm: �Domā, mērkaķi! Domā!�. Mērkaķis padomā, dabū koku, notriec banānu un iet tālāk. Laimīgs. Pēc brītiņa iet pa d�ungļiem feldfēbelis � ierauga, kokā banāns. Palecas, nevar aizsniegt, pakrata koku, banāns nekrīt. Te atskan Balss no debesīm: �Domā, feldfēbeli! Domā!�. Feldfēbelis atbild: �Kas te ko domāt! Stiprāk jākrata!�.

�itam stāstam ir morāle � ir tādi uzdevumi, kad jādomā, un tādi, kad jākrata. Vissvarīgākais ir saprast, kur� i' kur�. Un �itas bija tas, kur jākrata. Vot.�

Kad Matīss absolvēja Universitātes matemātikas fakultāti, viņ� nonāca darbā matemātikas un skaitļo�anas institūtā, kur nodarbojās ar skaitļu teoriju un kombinatoriku, pierādīja lemmas un teorēmas, uzstājās semināros, rakstīja rakstus un atskaites. Mīļoto nodarbi Matīss arī nebija pametis un pat izdomāja algoritmu pentamino uzdevumu risinā�anai. Savu algoritmu viņ� publicēja matemātikas �urnālā, da�i uz viņu atsaucās, bet galvenokārt algoritmu izmantoja draugi, kad vajadzēja risināt kādu pentamino uzdevumu avīzes vai �urnāla konkursam.

Risinot da�ādus intelekta pārbaudes testus, Matīss sasniedza fantastiskus rezultātus. Un nebūt ne tāpēc, ka būtu intelektuālāks par citiem (dro�i vien bija), bet tāpēc, ka viņam bija labi atstrādāta metodoloģija uzdevumu risinā�anai.

Darbs kaulus nelauza, un Matīsam bija daudz laika savam vaļaspriekam. Tajā laikā aizvien populārāki kļuva personālie kompjūteri, un spēļu mīļotājiem pavērās daudz jaunu iespēju. Lai kaut ko uzspēlētu, nebija nekur jāiet, nebija, kā bērnībā, jāspēlē arī pretinieka vietā, nebija jāgrie� ar �ķērēm kareivji no kartona. Kareivji kustējās pa�i un turējās pretī cik spēja. Bet fiziski sadot pa purnu nevarēja. Ja gribējās salikt kādu pasjansu, kārtis nebija jādala pa�am, nebija jāuztraucas, ka krusta desmitnieks aizkritis aiz dīvāna. Bija pla�as iespējas, neatraujot pakaļu no krēsla, pabraukt ar ma�īnu, pakarot ar teroristiem, palidot kosmosā. Nonākot saskarē ar datoriem, deviņi cilvēki no desmit saslimst ar datorspēlēm. Tas vēl nav nekas traks. Bet no �iem deviņiem viens nekad vairs neizveseļojas. Un �is viens varētu būt Matīss.

Ar personālo kompjūteru izgudro�anu tehnikas progress nebeidzās � nāca internets. Un tas pavēra atkal jaunus, jau pavisam fantastiskus horizontus spēlmaņiem � varēja spēlēt tīklā, pret dzīviem pretiniekiem. Pie tam pretinieki varēja būt gan reaktīvo iznīcinātāju piloti, gan autobraucēji, gan kareivji ar lo�metējiem. Bet kolīdz Matīsu vairāk interesēja domā�ana nekā lēk�ana, �au�ana un kratī�ana, tad viņ� meklēja intelektuālākas izpriecas. Atklājās, ka Latvijā ir zoles serveris � tā ir tāda vieta, kur tu, sē�ot mājās un neejot ārā pa durvīm, vari spēlēt zoli ar dzīviem pretiniekiem. Tiesa dzīvi viņi ir kaut kur tur � citur. �eit viņi parādās vienkār�i kā virtuāli vārdi. Ta�u drīz vien atklājas, ka virtuālajām būtnēm ir savi raksturi, savas personības. Tām ir savs spēles stils, savi iemīļotie izteicieni. Matīsu tur visi pazina ar segvārdu Maakonis , kam vajadzēja reizē nozīmēt, gan it kā mū�īgu mainību un neprognozējamību, gan arī to, ka viņ� it kā kaut ko māk. Maakonis spēlēja stabili un konservatīvi, ar mērenu agresivitāti un maksimāli izvairījās no ekstravagantas spēles. Tāds stils viņu padarīja par autoritāti pārējo spēlētāju vidū un ātri vien iecēla elitē un ranga tabulas pirmajā desmitniekā. Bet stāvoklis uzlika arī pienākumus, tāpēc, kad Matīsam iegribējās pajārēties, viņ� parādījās ar vārdu Jesters. Un �is te Jesters sēja vētru katrā sadalījumā, viņ� ņēma aug�ā uz pieciem un pat �etriem trumpjiem pat pirmajā rokā, viņ� laida apkārt jelgavniekus (desmitniekus, kamēr vēl iek�ā dūzis), viņ� pārkāpa pilnīgi visus noteikumus, kādi vien bija izdomāti. Visu to viņ� papildināja ar stulbiem komentāriem, tādējādi radot iespaidu, ka par zoli kā mākslu viņam nekādas jēgas nav. Mierīgas dzīves nebija, asinis �ķīda pa labi un pa kreisi. Un tikai retais nojauta, ka aiz Maakona un Jestera slēpjas viena un tā pati fizikālā būtne.

Bet arī Jesters iekļuva ranga tabulas trīsdesmitniekā.

Matīss jutās kā aktieris, kur� uz virtuālās skatuves spēlē da�ādas lomas un katrai lomai bija savi likumi. Spēlētāju elitē bija arī citas spilgtas personības: Majors, Pibuks, Ruso, Mikrobs, kuras Maakonis uztvēra kā senus paziņas un pat kā draugus, kaut arī neko nezināja par viņiem, kā par fiziskām būtnēm. Tie bija tā kā virtuālie draugi.

Tā tas turpinājās, un arī būtu turpinājies, ja Virtuālās zoles klubs nebūtu nolēmis sarīkot �empionātu dzīvajā pasaulē, kurā beidzot senie draugi un pretinieki varētu viens otru ieraudzīt un pat aptaustīt ar rokām. Atklājās da�ādi brīnumi. Piemēram, Majors, kuru visi pazina kā nosvērtu un apdomīgu kungu un kuru Matīss bija iztēlojies kā tādu filoloģijas profesoru, dzīvē bija gadus divdesmit vecs lamzaks, ap divi metri gar�, kupli mati, sapīti bizē, un strādāja viņ� par noliktavas pārzini celtniecības materiālu firmā. Bet vislielākais pārsteigums bija Mikrobs � izrādījās, ka aiz �ī segvārda slēpjas sens Matīsa paziņa un studiju biedrs Ignats Loja, ar kuru Matīss viņlaik bija mācījies kopā universitātē. Tajās tālajās dienās Matīss ar Ignatu nekādi īpa�ie draugi nebija � viņi bija pārāk da�ādi. Ignats bija alla� aktīvs, vienmēr kaut ko organizēja, kaut ko pulcēja, kaut kur piedalījās. Matīss savukārt nepiedalījās nekur, prasmīgi izvairījās no visiem sabiedriskajiem pasākumiem un pienākumiem un ik mīļu brīdi lavījās uz mājām � viņ� jutās daudz labāk savās izdomātajās pasaulēs ar uzdevumiem, skaitļiem un kartona zaldātiņiem. Vienīgā vieta, kur viņi visai bie�i satikās, bija nakts zoles maratoni kopmītnēs. Sevi�ķi uzbudino�i naktī pirms eksāmena.

Ignats, kā jau cilvēks ar aktīvu dzīves pozīciju, nevarēja nosēdēt mierā, nekad ne ar ko nesamierinājās un alla� cīnījās par taisnību. Sev raksturīgajā stilā viņ� bija kļuvis par komjaunatnes līderi, kuru augstākstāvo�ie biedri brī�iem slavēja par iniciatīvu un uzdrīkstē�anos, bet brī�iem pēla par voluntārismu un novirzī�anos no līnijas. Gala rezultātā viņu no komjaunatnes izslēdza.

Bet tas bija laiks, kad sāka veidoties Tautas Fronte, un Ignats savai taisnības mīlestībai un saasinātajai taisnīguma izjūtai atrada jaunu pielietojumu. Ar viņam raksturīgo neizsīksto�o enerģiju, taisnprātību un bezkompromisa bezbailību Ignats strauji izvirzījās un gandrīz visu laiku bija kaut kur tuvu valdībai. Tagad viņ� bija kaut kāda departamenta vadītāja palīgs iek�lietu ministrijā. Savādi, bet tie�i par Ignatu Matīss pavisam nesen kādā interneta portālā bija lasījis, ka viņ� ir kaut kā netie�i saistīts ar vienu no nu jau populāriem kļuvu�ajiem daudzmiljonu skandāliem. Cik varēja noprast, uz pa�u Ignatu gan aizdomas nekrita, bet viņ� alla� bija kaut kur tuvumā un uzstājās kā runasvīrs. Tā vai citādi, �īs zinā�anas bija aizķēru�ās kaut kur attālākajos atmiņas nostūros, bet neko īsti Matīss nezināja. (būtu lasījis avīzes, tad zinātu īsti).

Turnīrs bija sapulcinājis zolmaņus no visas Latvijas. Visus Matīss, protams, nepazina, bet sajūta un gaisotne bija patīkama. Pirmajā dienā visi cīnījās par iekļū�anu finālā. Tur iekļuva gan Matīss, gan Ignats. Otrajā dienā se�padsmit finālisti cīnījās pie �etriem galdiem. Tur bija gandrīz tikai tie, ko Matīss jau pazina pēc segvārdiem, bet tagad satika vaigu vaigā. Cīņa bija sūra, rezultātā Matīss izcīnīja tre�o vietu, bet Ignats palika astotais. Uzvarēja Majors. Tam par iemeslu daļēji bija arī tas, ka Maakonim spēlējot pret Majoru da�us sadalījumus pirms beigām ienāca trīs stiprās dāmas (un vēl vesela �upa visādu mēslu). Un Maakonis kā jau tēvutēvu tradīcijām uzticīgs zolmanis zināja, ka �Dāmām jārāda gods�, citādi labas kārtis vairs neredzēt. Tiesa, viņa dvēselē iezagās �aubas, ka varbūt cīņa par Latvijas Meistara titulu nav īstā vieta goda rādī�anai, bet viņ� tikpat ātri atcerējās vienu no savām regulām: �Mani lēmumi var būt nepareizi, bet nedrīkst būt gļēvi�, un �aubas aizzagās. Matīss apņēmīgi paņēma aug�ā. Viss izrādījās kā plānots � lēmums bija drosmīgs, bet nepareizs. Un tāpēc Matīsam nācās samierināties ar tre�o vietu, kad citādi varbūt būtu dabūjis otro.

Pēc spēles beigām, pirms apbalvo�anas ceremonijas, kad visi spēlmaņi drūzmējās ap datora ekrānu un pie ziņojumu dēļa, kur tiesne�i brīdi pa brīdim izkarināja pēdējo ma�u pierakstus, pie Matīsa, kas vientuļi sēdēja stūrī un dzēra kafiju, pienāca kāds sirms kungs, vecmodīgā uzvalkā ar tauriņu. Nelielas, labi apcirptas ūsiņas, apaļas brilles. Kungs tik ļoti at�ķīrās no visas pārējās zāles publikas, ka Matīss bija viņu ievērojis jau sen. Likās, ka kungs ne ar vienu nav pazīstams, ieradies vienkār�i paskatīties, brīdi pa brīdim piestāj pie kāda galdiņa, uzmanīgi vēro, bet nekad nekādus komentārus neizsaka. Pēdējo kārtu laikā kungs arvien bie�āk kavējās pie tā galdiņa, pie kura spēlēja Matīss.

�Labvakar, atvainojos par traucējumu. Mans vārds ir Vilhelms Kreicbergs�, pienācējs stādījās priek�ā. �Es gribētu jums izteikt savu sajūsmu Ziemeļa kungs, un arī no sirds apsveikt ar ieņemto augsto vietu.�

Matīss ar piepūli piecēlās no krēsla, paspieda pasniegto roku un formāli pateicās par apsveikumu.

�Es vairākas pēdējās kārtas vēroju jūsu spēli � tas ir uz fantastikas robe�as! Ziniet, es arī aizraujos ar zoli, kā jau katrs latvietis, bet brīdi pa brīdim to, ko jūs darāt, var izskaidrot tikai ar maģiju. Nu piemēram, kā jūs priek�pēdējā riņķī zinājāt, ka sirds karalis nav jāsit, bet jāatmetas? Pretiniekam ta�u varēja būt platais!�

Matīss tikai stulbi blisināja a�eles. �Neatceros�, viņ� �ēli noteica un pēc brī�a piemetināja: �Atvainojiet � tāda stulba iezīme. Nopietni spēlējot es aizmirstu sadalījumu, tiklīdz tas ir beidzies. Un arī vēlāk parasti atceros tikai tos, kur esmu paveicis kādu muļķību.� Matīss vainīgi pasmaidīja. Un tad ar vāju cerību balsī piebilda: �Ja jūs pastāstītu sīkāk, varbūt es atcerētos?�

�Nekas, nemokieties. Es saprotu, ka jums bija grūta diena.�

�Vai jūs arī spēlējat internetā?�

�Nēēē�, Kreicberga kungs pasmaidīja. �Tas nav priek� manis, tam es, ziniet, esmu par vecu. Manos laikos nekā tāda vēl nebija. Ne datoru, ne internetu. Toties uz skaitīkļiem es esmu virtuozs � redziet es visu mū�u esmu strādājis par grāmatvedi � tagad pensijā. Par vēlu man jau internetu iegādāties.�

�Ja būtu jāslēdz derības, es liktu uz to, ka internets jums ir.� Matīss pasmaidīja. ��ito turnīru nekur citur, kā vienīgi internetā neizziņoja. Vot. Tiesa, pastāv neliela iespēja, ka kāds jums pastāstīja.�

�Bravo! Tagad es saprotu, ka lai kādu vietu jūs neieņemtu, tā būtu pelnīta. Internets man patiesi ir pieejams, bet tur es skatos tikai ziņas � politiskās un komerciālās. Kārtis nespēlēju. Zolei mums ir tāds neliels vecu draugu pulciņ�, mēs vakaros salasāmies un uzspēlējam. Ja jums kādreiz būtu laiks un interese, man būtu prieks jūs paaicināt.�

�ī bija Matīsa pirmā tik�anās ar Kreicbergu. Pēc tam bija vēl arī citas. Matīss tie�ām aizgāja pāris reizes viesos � Kreicbergam pierīgas ciematā bija mājele, kurā tas ar saviem draugiem, pensionētu policistu un vietējās skolas direktoru, ceturtdienas vakaros spēlēja zoli un dzēra konjaku. Bet vēlāk Matīss ar Kreicberga kungu satikās arī citā sakarā, bet tas jau ir cits stāsts.

* * *

Tas jau ir cits stāsts, pie kura mēs vēl nonāksim, tāpēc pagaidām atgriezīsimies pie �ī. Pēc spēlē�anas galva bija tik tuk�a, ka katra tur nejau�i ieklīdusi doma bezgalīgi lēkāja pa iek�u kā ideāla absolūti elastīga pingponga bumbiņa, atsizdamies drīz no vienas auss, drīz no otras. Arī būk�ķi atskanēja drīz vienā ausī, drīz otrā, bet doma visu laiku bija viena un tā pati. Tāpēc, lai atbrīvotos no psiholoģiskās slodzes un izpļāpātos pēc ilgas neredzē�anās, Matīss ar Ignatu toreiz aizgāja uz Krogu . Vispirms viņi aprunāja kopējos paziņas un studiju biedrus, tad sāka viens otram stāstīt par sevi. Pirmais sāka Matīss, bet, kā jūs jau būsiet nopratu�i, daudz ko stāstīt viņam nebija: �Nu man viss tāds parasts un vienkār�s. Uzreiz pēc unu�kas aizgāju uz Zinātņu Akadēmijas matemātikas institūtu, tur visādas nieko�anās, darbs kaulus nelau�, disertācija kaut kā pati no sevis uzrakstījās. Lielas jēgas nav, vismaz naudas izteiksmē. Toties ir daudz brīva laika.�

�Nu redzi�, ar vieglu skaudību balsī noteica Ignats: �Tu mums esi doktors. Man pat no tā nekas neiznāca. Es paliku turpat Universitātē, bet tad sākās brīvības cīņas, un matemātika vairs nebija prātā. Bija svarīgāki darbi darāmi. Tādā laikā dzīvojam. Nācās zinātni mest pie malas.�

�Nu, bet tu toties, cik noprotu, tu tagad esi kaut kāds priek�nieks? Man liekas, ka es nesen par tevi kaut kur kaut ko lasīju � avīzē vai? Bilde, lai, bija��

�Nūū, avīzēs par mani neko labu neraksta��

�Neraksta gan�, Matīss labprāt piekrita.

�It īpa�i tagad. �odien es galīgi nevarēju paspēlēt. Pilnīgs sviests. Tas pēdējo dienu tracis ministrijā ir novedis mani stāvoklī, kas tuvs ārprātam�, gaudās Ignats. �eit atklājās, ka Matīss televizoru neskatās, radio neklausās, avīzes lasa ne bie�āk kā reizi nedēļā, interneta portālos no politisko un sabiedrisko ziņu nodaļām izvairās, un tāpēc par �traci� neko nezina.

�Vai tev ir tā gadījies, ka istabā tev no rokas izkrīt manta, ko tu pēc tam vairs nevari atrast? Un nekad neatrod?� Ignats iesāka ar līdzību.

�Ir gadījies�, bezrūpīgi atbildēja Matīss. Un lieti�ķi piebilda: �Rūķī�i.�

�Rūķī�i� Tas, protams, varētu būt izskaidrojums. Bet labāk es tev pastāstī�u no pa�a sākuma. Te bija tāda liela finansu afēra, kurā ir vesela virkne augsti stāvo�u aizdomās turamo no da�ādām partijām, kuri visi ripina bo�kas viens uz otru. �ī te lieta nonāca mūsu departamenta pārraudzībā, un tūlīt pat darboņi sāka vicināt dokumentus, ka mans priek�nieks � Ansis Kreicis � � vismaz par viņu tu esi dzirdējis?�

�Esmu�, lakoniski atbildēja Matīss. Viņ� patiesi bija dzirdējis, ka �is te Ansis Kreicis atmodā bija kop� pa�iem pirmsākumiem. Viņ� bija demonstratīvi nesis ziedus pie brīvības pieminekļa, stāvējis piketos iepretim Ministru Padomei � tie�i pretī logiem, aiz kuriem tagad sēdēja pats. Vēl Matīss bija dzirdējis, ka Ansis Kreicis ir kaismīgs orators un izskatīgs vīrietis, kāpēc viņu arī mīlēja un par viņu balsoja visas Latvijas sievietes. Visa Latvija pazina viņa �vītīgo veidolu � plīvojo�o garo mēteli, platmali ar ļoti platām malām un tieksmi pēc ātras brauk�anas, par ko viņu regulāri aprēja nenovīdīgie �urnālisti.

�Tātad�, turpināja Ignats: ��vicināt dokumentus, ka mans priek�nieks Ansis Kreicis pats nav bez vainas �ajā afērā. Es pazīstu Krei�a kungu, viņ� ir kristālskaidrs cilvēks � caur un cauri goda vīrs. Es domāju, ka viņ� bija piekļuvis �im lapseņu midzenim jau glu�i tuvu. Īpa�i viņam uzbruka Apkalniņ� no prokuratūras. Līdz beidzot, pagāju�o tre�dien, �is te Apkalniņ� man zvana, ka viņam steidzami jārunā ar Kreici. Zini�, �eit Ignats pārgāja uz klusinātu toni, it kā viņam pa�am nepatiktu tas, ko viņ� saka: �man tas Apkalniņ� krīt uz nerviem. Lecīgs tips, demagogs, melo acīs skatīdamies. Ja man tīri intuitīvi būtu jānosauc vainīgais � es rādītu uz viņu.� Ignats nomierinājās un atkal atgriezās pie normāla toņa: �Tātad, es viņam mierīgi atbildu, ka Krei�a kungs darbā vēl nav ieradies un ka es noteikti darī�u zināmu Krei�a kungam, ka prokurors Apkalniņ� grib runāt ar viņu nopietnā lietā. �eit Apkalniņ� man indīgi piezīmē, ka �ir gan ieradies�, ka viņ� redzējis pa logu, ka dro�i vien tūlīt būs klāt, un ka arī viņ� tūlīt būs klāt. Kaut kas tajā visā man nepatika, un es ātri zvanīju uz mobilo Kreicim. Nepaguvu es pat atvērt muti, kad Kreicis man uzbrēca: �Nu pacieties Ignat! Es jau eju pa gaiteni, tūlīt bū�u klāt�, un nolika klausuli, bet tajā pa�ā mirklī iezvanījās telefons uz galda � �oreiz zvanīja Pats (ministrs): �Sveicināti Loja, man steidzami jārunā ar Kreici.� Un uzzinājis, ka Krei�a vēl nav, bet, ka gandrīz jau ir un vispār tūlīt būs, piebilda: �Labi Loja, tad sameklējiet man dokumentu 222-4444/003. Un nevis tūlīt, bet uzreiz, es gribu, lai �is dokuments ir Kreicim rokās, kad es ar viņu runā�u�. Un neatvadījies pārtrauca sarunu. Dokumentu es zināju. Par to mēs jau bijām runāju�i vairākkārt. Tāpēc es uzreiz zināju arī, ka dokuments ir tālā skapja apak�ējā atvilktnē. Ar ministriem joki mazi, tāpēc es aizgāju dokumentam pakaļ. Kādu brīdi gan bija jāpameklē, jo tas, kaut arī tik tie�ām apak�ējā atvilktnē, tomēr dīvainā kārtā bija nedaudz citā vietā kā cerēts. Kamēr es to meklēju, iedrāzās Kreicis, kā vienmēr, mētelis plīvo, cepure uz acīm, un pa taisno kabinetā iek�ā � man tikai ar roku pamāja. Es gribēju viņam to 222-4444/003 ienest, bet nepaguvu pat pazvanīt, kad viņ� pa sarunu iekārtu jau auro: �Ignat � pie manis nevienu nelaist, vienalga, Prezidents vai Pāvests�, � bija viņam tāds iemīļots izteiciens. Bet es pat nepaguvu apjēgt, kā pateikt par Ministru un 222-4444/003, kad pa durvīm jau iedrāzās Apkalniņ� kopā ar veselu pūli dro�ībnieku un sāka man gar deguna priek�u vicināt papīru, teikdams, ka tas ir orderis (dro�i vien pats bija uzrakstījis) un ka viņ� tūlīt ies iek�ā.

Es mēģināju teikt, ka viņ� neies vis un pat mēģināju aizstāties priek�ā durvīm. Bet dro�ībnieki mani ātri vien sagrāba, pastūma malā un Apkalniņ�, atsitis durvis kā majordoms, un turēdams papīru kā paplāti lepni iesoļoja kabinetā. Un jau pēc mirkļa bija atpakaļ ārā un draudīgi prasīja man: �Kur viņ� ir? Tur neviena nav!� Dro�ībnieki uzreiz aizmirsa, ka mani jātur, un metās iek�ā kabinetā. Un viņiem aiz muguras iespraucos arī es � tur tie�ām neviena nebija! Absurds � tas viss notika manu acu priek�ā, tas ir stūra kabinets, tur nav nekādas slepenās ejas. Es ar viņu runāju pa telefonu. Un tomēr viņa tur nebija! Prātā var sajukt.� Ignats uz brīdi apklusa, un Matīss izmantoja pauzi, lai pajautātu: �Cik to dro�ībnieku bija?�

�Nezinu. Daudz.� Ignats attrauca: �Kāpēc tu prasi?�

�Nu tā.� Matīss paraustīja plecus: �Jocīgi. Kad tu spēlē kārtis, tu saskaiti visu, atceries visu un ja nakts vidū tevi pamodinātu un pajautātu cik bija trumpju naidniekam no kreisās, tre�ajā sadalījumā no beigām, tu atbildētu nedomājot. Tu nekad neteiktu � �Nezinu. Daudz.��

�Nu un Dievs ar viņiem�, Ignats turpināja: �Dro�ībnieki tur pārmeklēja visus skapjus, izklauvēja visas sienas un, tā kā Kreici neatrada, tā vietā �arestēja� mani. Bet, nācās atlaist, jo Apkalniņ� pats bija skaļā balsī visiem dzirdot paziņojis, ka redzēja Kreici ienākam. Pēc tam pārbaudīja reģistrācijas sistēmu un izpra�ņāja apsardzi pie durvīm � daudzi teica, ka Kreicis ir nācis iek�ā un neviens, ka viņ� būtu gājis ārā. Trakam jāpaliek.�

�Man liekas, tu jau esi. �itas ir uzdevums ar domā�anu�, gudri noteica Matīss: �Uz pliku veselo saprātu, tāpat kā kārtis spēlējot. � Ja līdz tre�ajam stiķim krei�a kungs nav izgājis, tad viņam kaut kur jābūt � vai nu noraktam, vai�, �eit Matīss zīmīgi pacēla pirkstu: �pie viena vai otra no pretiniekiem. Viņ� nevar nebūt nekur. Pēc vielas nezūdamības likuma. Un tu pie kār�u galda ta�u nesamierināsies, ja sadalījums beigsies, krei�a kungs neparādīsies, un pretinieki tikai noplātīs rokas � nav un viss.�

Kādu brīdi Ignats domīgi vēroja Matīsu, tad noskurināja galvu: �Nē nesaprotu � es to visu esmu pārdomājis neskaitāmas reizes. Un vienalga nesaprotu � es ta�u tur biju klāt! Tas viss notika manu acu priek�ā!�

�Tie�i tāpēc, ka acu priek�ā. Māāāģija dritvaikociņ. Vot es tur nebiju, neko neredzēju, bet ja tu saki, ka viņ� tur iek�ā nebija, tad es tev ticu.�

�Bet kur tad viņ� palika?� stāvoklī, kas jau sāka atgādināt izmisumu, jautāja Ignats.

�Vot!� Matīss zīmīgi pacēla pirkstu: �Ja tu saki, ka viņ� tur iek�ā nebija, mums ir sekojo�as iespējas:

a) viņ� izgāja ārā tā, ka tu nepamanīji;

b) viņ� stāvēja uz karnīzes vai karājās pie palodzes;

c) viņ� nemaz negāja iek�ā.

Es domāju, ka karnīzi kāds pārbaudīja (Matīss izteiksmīgi padauzīja ar pacelto pirkstu pa pieri) un, ja tu saki, ka ārā viņ� nevarēja tikt, tad es tev ticu. Tātad nākas secināt, ka viņ� nemaz nav gājis iek�ā.�

�Bet es ta�u redzēju, ka iegāja!�

��eit atvaino, es tev atkal ne pārāk ticu � tu biji patālu; tas, ko tu redzēji, pēc tava pa�a vārdiem bija mētelis un cepure. Es gandrīz būtu gatavs derēt, ka ģīmi tu neredzēji. Nu?�

�Ja tu tā saki, man jādomā, ka ģīmi tie�ām neredzēju� Bet klausies! Es ta�u runāju ar viņu pa mobilo! Un tad pa iek�ējo!�

�Atvaino. Tu nerunāji. Viņ� runāja. Un pateica frāzes, kuras, sprie�ot pēc taviem vārdiem, lietoja regulāri. Katrs duraks varēja tās ierakstīt un tev atspēlēt. Tu ievēroji, ka ne reizi nebija dialoga?�

�Labi, bet ja tas nebija viņ�, kas tad bija tas, kur� iegāja? Kāds ta�u iegāja � to es redzēju.� Ignats metās diskusijā ar jaunu sparu.

�Nu tāpēc tak� es tev prasīju, cik to dro�ībnieku bija! Pareizāk būtu prasīt, cik viņu gāja iek�ā, cik nāca ārā un vai kādam bija portfelis, kur iebāzt pla�ķi un hūti.�

�Pagaidi! Bet kāpēc tad Apkalniņ� viņu neredzēja, kad pirmais iedrāzās iek�ā?� Ignats pajautāja, un tūlīt pats arī atbildēja: �Tie�ām, kur teikts, ka viņ� neredzēja? Galu galā viņ� atnāca kopā ar dro�ībniekiem. Tie visi bija viņējie� Kas no tā izriet? No tā izriet, ka mēs gan joprojām nezinām, kur palika Kreicis, bet mēs dro�i zinām, ka viņ� ienāca Ministrijā un, ka Apkalniņ� ar visu �ito lietu ir saistīts.� Un, to visu nobubinājis, Ignats svarīgi konstatēja: �Kā es arī jau biju izspriedis no pa�a sākuma.� Viņ� apklusa, acīmredzot apdomādams jaunās perspektīvas un kas no tām izriet.

�Vot!� zīmīgi noteica Matīss: �Pats redzi, kā vulgārs veselais saprāts pārvēr� pilnīgu murgu par triviālu faktu.�

�Stop!� Ignats iesaucās vēlreiz: �Tas ta�u ir �ausmīgs risks. Es ta�u būtu viņu pazinis, ja redzētu seju! Un es ta�u varēju sēdēt pie sava galda!�

�Tu nevarēji�, jau ar zināmu iecietību un nogurumu balsī skaidroja Matīss: �Tev bija jātup istabas tālajā stūrī galvu skapī iebāzu�am. Tev piezvanīja.�

�Kā, bet man ta�u piezvanīja pats ministrs!�

�Vot!� vēlreiz zīmīgi noteica Matīss. Un ie�ēlojies piebilda: �viņiem nebija izejas � citu tu varētu neklausīt.�

Iestājās ilga un smaga pauze. Kuras laikā Ignats acīmredzami meklēja kādu spraudziņu, pa kuru vēl varētu izmukt no situācijas, kurā viņ� bija nonācis, un kas viņam pagalam nepatika. Vēl pēc brī�a viņ� novilka: �Mjāāā��. Un vēl pēc brī�a: �Bet es ta�u to nekad, nekur, nevienam, nemū�am nevarē�u pierādīt��

�Bet tu vismaz pats zini. Tas JAU ir daudz. Tu, saproties, nevari nokaut kreiceni. Zolē ir tādi stulbi noteikumi � kreiceni nevar nokaut neviens, pat ja pamatīgi atvēzējas. To kauju, kurā piedalās kreicene tu zaudēsi. Bet, ja tu ZINI, kur viņa ir, tas var tev palīdzēt uzvarēt karu.� Brīdi padomājis, Matīss piemetināja: �Atklāt var visu, bet ne vienmēr un ne visu var pierādīt.�

�Diezgan savāda sajūta � dzirdēt tādus vārdus no matemātiķa.�

�Tie�i otrādi. �ādus vārdus tu vari dzirdēt tikai no matemātiķa. Tikai matemātiķis var zināt lielo Gēdeļa nepilnības teorēmu, un tikai matemātiķis var pierādīt, ka visu nevar pierādīt.�

Atklāt var visu � tie�i �ī dro�i vien bija iz�ķiro�ā frāze, kas izrādījās par pirmo soli tajā taciņā, kas rezultātā noveda viņu pie �ī lieveņa, uz kura viņ� sēdēja, vēroja saulrietu, dzēra alu un domāja, ka viņ� ta�u pats ir iedevis Ignatam visus rīkus, lai viņu atrastu. Tiesa, viņ� vēl nesaprata, kā tie�i. Un ja jau pat viņ� nesaprata, tad tas, savukārt, nozīmēja, ka laiks vēl ir.

Tas savukārt nozīmēja, ka laiks vēl ir, un varēja par to pagaidām nedomāt un pievērst uzmanību gan mākoņu putās grimsto�ajai saulei, gan tām putām, kas sarkanīgajos saules staros vilino�i zvīgoja tepat blakus uz soliņa glāzē. Maniere vērot saulrietu Matīsam piemetās Kalifornijā, kur saules norietinā�ana bija viena no tautas iemīļotajām izklaidēm. Tauta sapulcējās Klusā okeāna krastā un vēroja, kā saule strauji, neprasti strauji, pazuda aiz apvār�ņa. Visu laiku ir, ir un te pēk�ņi � Bliuk� � un vairs nav (glu�i kā Matīss pats). Kad pēdējā gaismas strīpiņa izzuda aiz apvār�ņa, neskaitāmie saules zaķī�i, kas vēl pirms mirkļa bija draiskoju�ies viļņos, �igli aizmuka uz debesīm un kļuva pa�i par savu atspulgu. Spēlēs tā neviens nedara, tur nekad tas, kur� tikko bija tavējais, nekļūst par viņējo. Tā notiek tikai �durakos� un pie cilvēkiem. Bet tautai patika. Tauta, kā �ķiet, bija gatava aplaudēt labi paveiktam darbam (�duraki� vai?).

Mākoņu gan tur nebija gandrīz nekad, nedz tādu, kas izskatās pēc gulbjiem, nedz tādu, kas nē. Toties tā varētu būt tā vieta, kur rozes zied un mū�am nenovīst. �ajā vietā vienmēr kaut kas ziedēja, vienmēr kaut kas nobrieda. Bet kaut kur ta�u tam visam bija jāpaliek � un tāpēc zeme eikaliptu birzīs bija vienmēr klāta ar dzeltenām �auksto�ām lapām � kur mū�īgs pavasaris un vasara, tur arī mū�īgs rudens. Bet ziemas nebija nekad. Diez vai Veidenbaums ko zināja par tādu Kaliforniju? Un vai viņa laikā tāda Kalifornija vispār bija [6] ?

�eit Matīss pirmo reizi izjuta vecās partizāņu dziesmas nozīmi �� ķа Ņ�хīģ īкеаķе, сāīй ēакīķч�л� ļīхīд�. Viņ� tie�ām stāvēja Klusā okeāna krastā un tālāk vairs nebija kur iet. Varētu teikt, ka tās ir Rietumu beigas, jo tālāk nekādu rietumu vairs nav � tikai Japāna.

Tā vai citādi, bet Kalifornija pieradināja Matīsu vērot saulrietus. Saule vienmēr riet savādāk. Un viņ� tos turpināja vērot arī citur. Piemēram, Sunio, kas varētu būt dienvidu beigas. Vismaz baltajā marmorā cirstajā Ellādā. Kad Matīss Ignata palīga statusā kopā ar valdības delegāciju tur viesojās, viņ� bezkaunīgi nosvīda no atvadu pieņem�anas un pierunāja vēstniecības �oferi aizvest viņu uz Sunio. Tiesa, aug�ā viņ� toreiz sēdēja viens pats � �oferis teica, ka viņ� saulrietu jau vienreiz esot redzējis un tāpēc pagaidīs lejā bufetē. Laika bija daudz. Un kamēr Matīss gaidīja līdz saule, izlavījusies starp Poseidona tempļa kolonnām, beidzot izzudīs aiz kalniem, kamēr japāņu un itāļu tūristi fiksēja notikumu da�ādās optiskās ierīcēs, Matīsam pēk�ņi ienāca prātā, ka gan jūra, kuru viņ� redz, gan vieta, no kuras viņ� �o jūru vēro, ir tās pa�as, kur pirms diviem tūksto�iem gadu ziņne�i ieraudzīja sūtniecības kuģi atgrie�amies no svētkiem Delosā un tā bija liecība, ka Sokrāta nāvessoda atlik�anas termiņ� ir beidzies un filosofam jāmirst. [7] to visu Matīss bija uzzinājis, mēģinot noskaidrot, kāds ir slavenā sengrieķu filosofa Sokrāta (470.�399.pme) sargeņģeļa vārds (8 pa vertikāli, 10 burti ceturtais �m� [8] ). sokrāts bija visiem stāstījis, ka kop� jaunām dienām dzird sevī ne vien sava saprāta balsi, bet vēl arī kādu sve�u � nezināms Gars uzrunāja viņu un nekad neteica priek�ā, kas jādara, bet brīdināja, ko nedarīt, lai neiekultos nepatik�anās. Diez kāpēc tad �oreiz izdaudzinātais sargeņģelis bija no�āvis greizi? Ja nu vienīgi tā bija ieplānoju�i Augstākie spēki un arī pats Sokrāts to pieņēmis kā interesantu neizbēgamību. Visādā ziņā Matīsa Ziemeļa sargeņģelis bija izrādījies izveicīgāks un tāpēc pats Matīss sēdēja �eit un vēroja, kā saule pazūd starp mākoņiem un eglēm.

Un kolīdz saule pazuda starp mākoņiem un eglēm, varēja padomāt arī par kaut ko citu, un Matīss jau kuro reizi atcerējās pēdējo sarunu. Viņi sēdēja Ignata kabinetā un runāja par pratinā�anu prokuratūrā, par to, kā attīstīsies notikumi tagad, kad Harija vairs nav. Te pēk�ņi Sargeņģelis ie�ukstēja Matīsam ausī: �Kling-klang, mūkam, nu�. Pat nepaguvis apjēgt, kas tad īsti bija tas, ko viņ� dzirdēja, Matīss izstaipījās kā runcis, piecēlās un paziņoja, ka �nav iespējams vairs nosēdēt, jāiet pa�urāt�. Izgājis garajā gaitenī viņ� tik tie�ām lēnā gaitā devās uz tualeti otrajā galā, pēc tam ilgi un rūpīgi mazgāja rokas, bet izgājis no tualetes pagriezās nevis pa kreisi, atpakaļ uz kabinetu, bet gan pa labi kāpņu virzienā. Nokāpis vestibilā [9] matīss no bankomāta izņēma naudu, cik ļāva abas kredītkartes, mehāniski izslēdza mobilo telefonu un domīgi izgāja uz ielas. Ļoti veiksmīgi nāca tramvajs. Matīss aizbrauca līdz stacijai, nopirka biļeti un iekāpa pirmajā vilcienā, kur� nāk. Nāca uz Ērgļiem.

Stundu pabraucis, viņ� izkāpa Bajāros un kājām, pa me�a ceļu pārgāja uz Garkalni. Tur iekāpa Gulbenes vilcienā un jau tās pa�as dienas vakarā bija savā lauku būdā, sēdēja uz soliņa ezera krastā un vēroja saulrietu, un domāja.

Saule norietēja un atkal uzlēca, atkal norietēja un atkal uzlēca � un tā desmit reizes, bet Matīss atkal sēdēja un atkal domāja to pa�u domu: �kā tad viņu atradīs?� Ar gandarījumu nācās konstatēt, ka atrast viņu nebūs viegli. Tātad vispirms māja. Māja nepieder viņam. Tas ir, īstenībā pieder, bet vienīgais dokuments, kas to apliecina, ir vecā Taurī�a parakstīts papīrs. Un tas ir Matīsam kabatā. Tiesa, toreiz arī kaut kāds notārs vietējā pilsētelē uzlika kaut kādu zīmogu. Bet par laimi, viņ� bija iedzēris, savos aktos dokumentu neiegrāmatoja un, ieraudzījis samaksu, aiz uztraukuma nepaprasīja pat Matīsa uzvārdu.

Un dīvainā kārtā Matīss nevienam nekad neko nebija stāstījis arī par māju. Tas būs bijis Sargeņģeļa pirksts. Fakts, ka par māju neviens nezina, bija patiess brīnums. Matīss nekādi nebija noslēgts vai noslēpumains cilvēks, bet dro�i vien viņ� klusēja tāpēc, ka Sargeņģelis zemapziņai jau sen bija pa�ukstējis, ka reiz vienalga nāksies mukt, un tad būs vajadzīga vieta, kur paslēpties. Cerības, ka viņ� varētu izkļūt no valsts, bija niecīgas.

Iegūt lauku māju ūdeņu krastā Matīss bija kārojis jau sen. Līdz beidzot izbijis draugs un izbijis orientierists Uldis nejau�ā sarunā pieminēja, ka tāda māja ir. Viņ� vēl arī izstāstīja, kā to atrast. Māja bija pa�ā Malēnijas vidū. Malēnie�i, kā zināms no folkloras, ir gan panaivi un vientiesīgi, bet lēnīgi un tie�i ļaudis. Visumā viņi arī pa�i piekrīt �im vērtējumam, tikai saka, ka visumā gan malēnie�i ir tīri jestri un apķērīgi, tikai tie no Sudrabciema, tie gan tādi pastulbi. Tie�i Sudrabciemā arī bija Matīsa māja. Pirmo reizi Matīss, sekojot Ulda instrukcijām un līdz iedotajai kartei, no autobusa pieturas devās tie�i ziemeļu virzienā, uzreiz no lielceļa taisni me�ā iek�ā. Vairākos viltīgos ceļa sazarojumos Matīss alla� izvēlējās ziemeļu variantu, līdz beidzot, kad jau bija jūtams ezera tuvums un augsne kļuva aizvien purvaināka, ceļam �ķērsām gulēja izrūsējis �lagbomis un pie koka piesistā bleķa plāksne vēstīja, ka �tālāk ceļa nav� un, ka �Stāt!�. �Tā�, pie sevis toreiz bija nodomājis Matīss: �ziemeļi �eit beidzas�. Viņ� gan, nenobijies ne nieka, pārkāpa pāri �lagbomim, mierīgi turpināja ceļu un jau pēc da�iem soļiem atradās gleznainā klajumiņā ezera krastā un pirmo reizi ieraudzīja �Ziemeļu� māju. Tad tā vēl piederēja vecajam Taurītim, kur� māju bija mantojis no brāļa. Taurītis bija diezgan kolorīta būtne, ko pazina visa apkārtne. Savā laikā atgriezies no kara (neviens vairs neatcerējās, no kura) viņ�, kā liekas, kop� tā laika drēbes vairs nebija mainījis. Dzīvoja viens pats nelielā būdā, netālu no Ziemeļiem, bet nekādi nevarētu teikt, ka viņ� būtu pārliecināts vecpuisis. Glu�i pretēji � viņam bija Sapnis. Viņ� vēlējās apprecēt jaunu meiteni baltā kleitā tie�i no iesvētībām. Bet, lai nodro�inātu nākamajai namamātei viņas cienīgu dzīvi, bija vajadzīga nauda. Un Taurītis audzēja buļļus. To viņ� darīja ar visai liberālām, no Makarenko noskatītām metodēm. Buļļi dienām ilgi staigāja savā vaļā un nebija Sudrabciemā cilvēka, kas ne reizi nebūtu kāpis kokā. Reizi mēnesī Taurītis ieradās tuvējā bodē ar mai�eli, kuru piekrāva ar rupjmaizes ķieģelī�iem un no tā arī pārtika. Tāpēc naudas iekrājās daudz. To viņ� krājkasēm, bankām un kredītiestādēm neuzticēja, bet samainīja trīnī�os, lika trīslitru burkās un raka zemē. Reiz, kad uzradās kārtējā pretendente baltajā kleitā, Taurītis izraka vienu no burkām, lai pārbaudītu, vai viss kārtībā. Un te atklājās, ka nauda ir iepelējusi, un Taurītis devās uz banku rāties. Tā viss �is gadījums nāca gaismā. Jaunajos laikos, ar visām daudzajām naudu maiņām turp un atpakaļ, Taurītis galīgi apjuka un Matīsam nenācās grūti viņu pārliecināt, lai pārdod māju. Matīss maksāja skaidrā naudā, un tas iz�ķīra situāciju.

Kop� tā laika Matīss ļoti labprāt mīlēja pavadīt laiku Ziemeļos un vēl nodomāja, ka citi savus atvaļinājumus pavada dienvidos, bet viņ� ziemeļos. Laikam ritot, viņ� iepazinās ar apkārtnes iemītniekiem un reiz pat palielījās maluzvejniekiem, ar kuriem kopā dzēra kand�u ezera krastā, ka ir matemātikas doktors. Kop� tās reizes malēnie�i viņu nesauca citādi, kā par dakteri Matīsu un uzmācās ar da�ādiem medicīniskiem jautājumiem. Sākumā viņ� vēl mēģināja skaidrot, ka ir citāds dakteris, bet pēc tam, kad bija �urtantei pastāstījis, ka pēc ērces pieko�anās jāēd remantadīns, viņa medicīniskā autoritāte nostabilizējās galīgi, un viņ� pārstāja pretoties dabas spēkiem.

�urtante bija vistuvākā kaimiņiene un vienīgā no visas apkārtnes zināja, ka dakteris Matīss patlaban ir �eit. Matīss ieradās pie viņas brīdi pa brīdim iepirkt gurķī�us kapelī�us un pieniņu, un apspriest jaunumus. Protams, pastāvēja briesmas, ka Ignats ir ielicis paziņojumu televīzijā (lai gan diez vai viņ� gribētu īpa�i pievērst uzmanību Matīsa personai � tas varētu būt izmisuma solis) un, ka �urtante kādu vakaru ieraudzīs televizorā policijas paziņojumu, ka �policija meklē bezvēsts pazudu�o attēlā redzamo Matīsu Ziemeli, kur� tad un tad izgāja no savas darba vietas un vairs nav redzēts. Ja kāds ir redzējis Matīsu Ziemeli pēc �ī laika, jeb�u arī zina, kur viņ� ir, lai �igli zvana policijai�. Bet briesmas nav pārāk lielas. Pirmkārt �urtante ir paakla un diez vai pazīs Matīsu, otrkārt par policiju viņai ir interese tikai sakarā ar �igānu nozagtajiem tītarēniem, un tre�kārt viņai nav telefona.

Tiesa, pirms trim dienām Matīss bija aizgājis līdz tālajam veikalam aiz me�a, kur arī iepirka vaiceni. Nebija lielu cerību, ka bodnieks varētu viņu neatcerēties, bet bārdele jau ataugusi, apaļās brillītes un panamu viņ� te kambarī atrada � diez vai bodnieks varēs viņu sazīmēt, pat ja būs redzējis televizorā.

Tātad no �īs puses briesmas nedraud. Mobilais telefons ir izslēgts. Kredītkartes viņ� nelieto, naudas pagaidām pietiek. Un sliktākajā gadījumā naudu varēs noņemt no tās kartes, kuru viņ� bija nozvērējies nekad nelietot. Matīsu bija uzaudzinājusi māte viena pati, un tā arī nekad nebija atklājusi viņam tēva patieso vārdu. Matīsu tas nekad arī nebija īpa�i interesējis. Bet te pēk�ņi Matīsu uzmeklēja kāda sieviete un nodeva aploksni, kurā ieliktā vēstule atklāja, ka Matīsa tēvs bijis tas, kas viņam nekad nebūtu ienācis prātā, ka tēvs pirms mir�anas no sava tēva mantojis lielu me�u, kuru pārdevis, naudu noguldījis bankā, un piekļuvi naudai deva karte, kas tagad bija �ajā pa�ā aploksnē. Kas bija sieviete, Matīss tā nekad arī neuzzināja. Viņ� gan bija stingri nolēmies, �o karti nekad neizmantot, bet redz, ka noderēja.

Vai viņu iespējams atrast, izmantojot kādu tuvu cilvēku? Diez vai. Par tēvu viņ� neko nebija zinājis, kad tēvs bija dzīvs. Tagad viņ� zināja, bet tēvs vairs nebija dzīvs. Un arī māte. Meklēs pie draugiem? Par draugiem īstenībā viņ� jau sen varēja saukt tikai tos, kas tagad mēģina viņu noķert. Pa�i pie sevis lai arī meklē. Sievietes? Arī sievie�u nebija. Tas ir, protams, Matīsu nekādi nevarētu saukt par sievie�u nīdēju, glu�i otrādi! Pretējais dzimums viņu interesēja, kop� viņ� sevi atceras. Un kop� tās reizes latgaļu kāzās, kad viņ�, biezo un stipro latgaļu alu sadzēries meimuroja pa pagalmu, meklēdams vietiņu, kur atgulties, un viņu noķēra branga �angaļu mei�a, kas Rīgas jaunskungu laipni pavadīja uz �ķūni un arī pati piegūlās blakus (viņ� gan daudz neko neatcerējās no turpmākā, vienīgi to, ka viņ� gulēja uz muguras, ka visa pasaule �ūpojās straujā ritmā, ka viņ� pats �o ritmu varēja regulēt, izmantojot apaļīgo dupsīti, ko turēja stingri iespiestu abās rokās, ka virs viņa sejas pasaules ritmā uz aug�u�leju �ūpojās divi milzīgi pupi, kuru piebriedu�os galiņus viņ� aizņemto roku dēļ mēģināja notvert ar muti. Tas bija ļoooti erotiski. Un viņam ļoooti patika. Uh! Pat drebulis pārskrēja, cik spilgtas bija atmiņas.) � kop� tās reizes viņu ļoti interesēja arī mīlestības fiziskā puse. Tā viņam bija vajadzīga! Ļoti vajadzīga un daudz. Problēmas Matīsa attiecībās ar sievietēm sākās tie�i no otra gala. Izrādījās, ka sievietēm (daudzām) fiziskā mīlestība bija vajadzīga mazāk kā Matīsam, toties viņām bija vajadzīgas da�ādas citas lietas. Un nebūt ne ka�oki un smar�as � ar to Matīss tiktu galā. Viņām bija vajadzīgi koncerti, teātri, kino. Viņas gribēja iet vakariņās. Vai (pasarg Dies) uz pludmali un cauru dienu gulēt kā plau�as nepanesamā tveicē. Viņas gribēja dejot. Viņām bija vajadzīgas intelektuālas pārrunas. Pēc mīlē�anās, kad Matīss enerģijas pārpilns varētu celties un iet pie datora vēl stundiņu pastrādāt, sievietes gribēja parunāties, viņas gribēja dzirdēt mīlestības apliecinājumus (it kā nupat nebūtu tos jau saņēmu�as). Un Matīss, protams, parunājās un apliecināja. Viņ� bija apguvis un rūpīgi nopulējis tik daudzus skaistus vārdus, ko teikt sievietēm jebkurā dzīves situācijā, lai kaut uz mirkli darītu viņas laimīgas. Bet tikai uz mirkli � īsāku vai ilgāku. Viņ� nespējā darīt tās laimīgas uz mū�u. Sievietes, kā jau intuitīvas būtnes, cita agrāk, cita vēlāk saprata, no kurienes nāk vārdi. Un cita agrāk, cita vēlāk izzuda no Matīsa dzīves.

Vārdi nenāca no dvēseles. Tie nāca no tās pa�as vietas, no kuras nāk metodes, kā risināt IQ testus. Tehniski paņēmieni un instrukcijas, kā pareizi rīkoties, lai sasniegtu vēlamu rezultātu. Vēlamais rezultāts varēja būt arī sievietes iepriecinā�ana. Jo visas �īs sievietes Matīss patiesi mīlēja�

Savā ziņā�

Bet citādi � nu ko gan Matīss būtu varējis ar viņām apspriest? No matemātikas viņas nekā nejēdza, no kompjūteriem arī. Zoli nespēlēja. Par loģiskajām mīklām? Ja Matīss pa�u sievie�u loģiku, pat aptuveni nespēja saprast! Viņam pat bija teiciens par sievieti pie kār�u galda: �Ja sieviete mēģina uzminēt, viņa nekļūdās nekad. Ja sieviete mēģina izdomāt, viņa kļūdās vienmēr.� Un par sievie�u loģikas trūkumu Matīsaprāt nepārprotami liecināja tas, ka viņas nepielietoja �o aksiomu dzīvē, bet visu laiku mēģināja domāt. Tās retās, kas pielietoja, guva ļoti labus panākumus pie kār�u galda un neliekuļotu Matīsa cieņu.

Tie�i da�ādo vērtību kategoriju dēļ ne ar vienu sievieti Matīsam ilgas attiecības nenodibinājās. Tā Matīss lidinājās pa pasaules telpu kā vientuļ� fizikāls ķermenis un pasauli izzināja, saduroties ar citiem ķermeņiem (vēlams pretēja dzimuma). Sievietes nāca un gāja. Da�as bija gatavas mīlēties vienmēr un visur, bet tās arī gribēja iet uz dejām, restorāniem un kino. Citas ne tik ļoti interesējās par krogiem, tās bija intelektuāli bagātas, sprieda par jaunākajām grāmatām (kuras Matīss nebija lasījis) un teātra izrādēm (kuras Matīss nebija redzējis), bet vēlme mīlēties viņās alla� izraisīja galvassāpes. Kādas pāris reizes Matīss sagājās arī ar kolēģēm � matemātiķēm, bet drīz vien viņam nācās savai regulu kopai pievienot vēl vienu: �Sievietes, kas nodarbojas ar matemātiku, viņu neinteresēja�.

Rezultātā nebija nevienas sievietes, kas varētu zināt, kur patreiz ir Matīss. Un Matīss ļoti cerēja, ka arī Ignats to zin, un nesāks �īs sievietes izpra�ņāt. Jau doma vien izraisīja Matīsā nepatīkamas sajūtas.

Nepatīkamas sajūtas radīja arī tas, ka sievie�u sabiedrības nebija �eit. Tā varētu būt lieta, kas pietrūkst. Bet tie�i �obrīd, skatam slīdot gar ezera malu, Matīss ieraudzīja, ka viņa laipiņas galā stāv jauna sieviete ar diviem bērniem pie rokas un nedro�i uz viņu skatās. D�ips ar automātistiem nekur nebija redzams. Matīss veikli izrāva kājas no ūdens, uztrausās uz laipiņas, norāva panamu un pieklājīgi teica: �Labdien! Jums nav jābīstas kundze, mans vārds ir Matīss Ziemelis un mani pazīst �urtante, vecais Taurītis un vēl da�i, varat viņiem pajautāt. Es te ziniet, pa vasarām reizēm braucu atpūsties, kad iznāk brīvs brīdis.�

Bērni skatījās uz Matīsu mutes ieplētu�i.

�Mēs esam no Zemturiem, tur dzīvo mani vecāki�, kundze nedro�i teica. �Mani sauc Anna. Mēs te ar bērniem nākam da�reiz peldēties. Mēs domājām, ka te neviena nav. Te parasti neviena nav, da�reiz mak�ķernieki, bet tie ir otrā galā pie vītola.�

�Dro�i kundze! Viss ezers ir jūsu rīcībā�, Matīss pasmaidīja vislabsirdīgāko smaidu, uz kādu bija spējīgs. �Es jūs netraucē�u, es jau tāpat taisījos iet iek�ā, pagulēt diendusu�, Matīss pasmaidīja vēlreiz, un devās uz māju, apiedams kundzi ar bērniem tik tālu, cik vien iespējams. Viņ� ļoti labi saprata, kā var justies jauna sieviete ar bērniem pie vientuļa ezera me�a vidū sastopot ar bārdu noaugu�u tipu saplēstās d�īnās un ar kriminālu purnu.

Sākumā Matīss tie�ām atgūlās, aizlika rokas aiz galvas, aizvēra acis, bet miegs vienalga nenāca. Acu priek�ā visu laiku stāvēja sieviete ar bērniem. Atmetis cerības aizmigt, Matīss piecēlās un paskatījās ārā pa logu � bērni bradāja pa ūdensmalu, kundzīte gulēja atlaidusies uz segas ar grāmatu rokās un snauduļoja. �oreiz Matīss viņu nopētīja uzmanīgāk � plati gurni, maziņas zēniskas krūtis, gar� deguns, gludi saglausti, pusgari, tum�i mati. Īsi sakot, pilnīgi viss ne tāds, kā patika Matīsam, tomēr �is konsekventais noliegums, varētu teikt nepareizo īpa�ību kvantitāte bija nemanāmi pārgājusi kvalitātē un izraisīja savādu vilinājumu. Divas domas vienlaicīgi cīnījās smadzenēs: pirmā � varbūt tas tāpēc, ka es deviņas dienas neesmu redzējis nevienu sievieti, otrā � tāpēc nav ko blenzt.

Matīss paņēma no plaukta grāmatu �Alise brīnumu zemē�, apsēdās ar muguru pret logu un sāka lasīt. Jau kuro reizi. Nevarēja ta�u tie�ām lasīt vēlreiz jau izlasītu kriminālromānu, jeb risināt jau atrisinātu uzdevumu! Varbūt, ka apstākļu spiests viņ� pat būtu sācis grāmatas lasīt. Un galu galā, varbūt tā visumā arī nebija tik bezjēdzīga nodarbo�anās, ja jau pat da�i matemātiķi tās rakstīja.

�inī brīdī Matīss kaut ko pamanīja ar sānredzi un strauji paskatījās durvju virzienā. Gar stenderi viņā ziņkārīgi vērās puisītis. Un puisītim caur padusi, māsiņa.

�Labdien!� Matīss viņiem draudzīgi uzsauca. �Nu nāciet ciemos!�

Puisītis paņēma māsu aiz rokas un diezgan dro�i arī ienāca.

�Ko tu tur dari?� viņ� pajautāja.

�Lasu grāmatu.�

�Vai tā ir pasaka?�

Matīss jau gribēja atbildēt, ka tā tie�ām ir pasaka, kad sarunā iesaistījās arī māsiņa: �Kā tevi sauc?�

�Mani sauc Matīss�

�Kur tev ir virtuve?�

�Virtuve man ir �eit� Matīss norādīja uz istabas stūri, kur stāvēja vecais ledusskapis un elektriskā plītiņa. Māsiņa dro�i piegāja klāt, visu apskatīja, atvēra ledusskapi un, ieskatījusies iek�ā, lieti�ķi pajautāja: �kas tas tāds?�

�Tās ir biezpiena pankūkas. Ja gribi varam da�as uzcept.�

�Gribu.�

Matīss sāka darboties gar plīti, bērni ar interesi vēroja.

�Reku, man uz pannas iet tikai divas pankūkas, bet mēs ta�u esam trīs! Ko nu var darīt?�

�Vajag vispirms uzcept divas, un tad vēl vienu�, lieti�ķi paskaidroja puisītis.

�Malacis! Tu jau māki rēķināt!�

�Māku�, pa�apzinīgi atbildēja puisītis �Vēl es māku lasīt. Un skaitīt līdz divdesmit�, tad viņ� domīgi apklusa. Un beidzot nevērīgi atzinās: �Tikai man da�reiz aizmirstās, kas nāk pēc septiņpadsmit.�

�Astoņpadsmit.�

�Jā. Tagad es zinu. Bet citreiz man aizmirstās. Kad es izaug�u liels, es mācē�u skaitīt līdz simtam. Man tētis jau sāka mācīt reizrēķinu.�

Māsiņa pie galda spēlējās ar Matīsa kārtīm.

Pa tam lāgam viena puse pankūkām jau bija uzcepusies. Matīss atkal atcerējās uzdevumu par pankūkām � Uz pannas var uzlikt divas pankūkas. Katra puse cepas minūti. Cik ilgā laikā var uzcept trīs pankūkas? It kā puses pavisam se�as, vienlaikus var uzcept divas � it kā vajadzētu trīs minūtēs, bet kā to izdarīt? Apgriezis pirmo pankūku, otru viņ� noņēma, uzlika uz pannas vēl necepto un pie sevis nodomāja: �Re nu, a jūs te sakāt � No matemātikas nekādas jēgas! � elektrības vien cik ietaupīsies�.

Pēc brī�a, kad viņi jau paēdu�i sēdēja stūrītī un Matīss lasīja par Marta zaķi un trako cepurnieku, pie durvīm atskanēja klauvējiens. Durvju virzienā pavērās viens apjucis un divi ar krējumu nosmērēti ģīmji.

Uz sliek�ņa stāvēja uztraukusies mamma. �Ak �eit jūs esat�, viņa teica un nosarka.

�Mēs �eit, zināt, ar pankūkām niekojamies�, Matīss paskaidroja.

�Es pats palīdzēju uzcept�, svarīgi un lieti�ķi paziņoja puisītis.

�Es ta�u teicu, ka jūs nedrīkstat nekur iet prom�, mamma mēģināja dusmīgi teikt bērniem, bet tad vainīgi paskatījās uz Matīsu un nosarkusi vēl vairāk, atzinās: �Es aizsnaudos. Atvainojiet, lūdzu. Vai viņi jūs nenomocīja?�

�O nē! Mēs lieliski pavadījām laiku. Varbūt es varu jums ko piedāvāt, kamēr mēs pabeidzam nodaļu? Varbūt pieliet jums vairāk kafijas?�

�Jūs nevarat pieliet vairāk, jūs ta�u vēl neesat neko ielējis!�

�Glu�i pretēji � nav nekas vieglāks kā pieliet vairāk par neko! Mazāk pieliet gan nekādi nav iespējams.� Matīs pasmaidīja, bet bērni sāka skaļi smieties � tā bija tie�i tā vieta no Alises, ko viņi tikko bija noklausīju�ies.

Un tā kundze apsēdās pie galda ar kafijas krūzi rokā un skatījās, kā Matīss turpina lasī�anu. Viņa iedomājās, ka tas viss varētu izskatīties pēc idilliskas ģimenes ainas. Diem�ēl viņas vīram un bērnu tēvam bija arvien mazāk laika pasaku lasī�anai. Viņam bija jārūpējas par ģimeni, viņ� strauji virzījās uz aug�u pa karjeras kāpnēm pa�valdībā un arī pārticība auga. Diem�ēl brīvā laika bija arvien mazāk, jau sen viņam nebija izdevies pavadīt atvaļinājumu kopā ar ģimeni, arī �obrīd viņ� valdības delegācijas sastāvā bija Zviedrijā. Tāpēc Anna ar bērniem bija atbraukusi apciemot vecākus.

Matīss pār�ķīra lappusi, paskatījās uz viņu un pasmaidīja. Diem�ēl vīrs jau sen tā nebija smaidījis. Viņ� parasti pārnāca no darba pārguris un nīgrs, visu laiku ar kaut ko neapmierināts. Kad Anna mēģināja pajautāt, vai kas atgadījies, kāpēc viņ� izskatās dusmīgs, vīrs tikai atbildēja, ka nekas nav noticis, ka viņ� nav drūms, ka tikai noguris, ka viņai tikai tā �ķiet. Un mēģināja pasmaidīt. Smaids iznāca samocīts. Ar darbu vīra pienākumi nebeidzās, jo tagadējais stāvoklis prasīja arī piedalī�anos sabiedriskajā dzīvē. Reizēm Anna viņu pavadīja, bet bie�āk viņ� gāja viens pats. Vai nu Anna aizbildinājās ar nogurumu, vai arī ar to, ka nav kur atstāt bērnus.

Arī pasaku bērniem viņ� nebija lasījis jau sen. Viņ� no tiesas būtu gribējis, bet vai nu bija noguris, vai arī nebija laika.

��Tad Alise izspraucās caur �auro gaitenīti un visbeidzot nonāca brīnumainā dārzā starp krā�ņam puķu dobēm un vēsām strūklakām .� Matīss beidza lasīt, aizvēra grāmatu un jautājo�i pavērās vispirms uz bērniem, tad uz mammu.

�Vēl!� teica bērni.

�Nē, nē pietiek.� Teica mamma. �Mums jāiet mājās, citādi oma rāsies. Paldies jums par kafiju�, kundze piecēlās un paņēma bērnus pie rokas: �Pasakiet onkulim paldies par pankūkām un pasaku!�

�Lūdzu, man bija prieks, atnāciet vēl kādu reizi�, pieklājīgi noteica Matīss un, stāvot durvīs, ilgi skatījās pakaļ kā sieviete ar bērniem aiziet. Kad viņi jau iegriezās ceļā, pa kuru kādu dienu vajadzēja izbraukt d�ipam, meitenīte atskatījās un Matīss pamāja ar roku. Meitenīte atmāja pretī. Matīss nojauta, ka kaut kur dziļi viņā iek�ā kaut kādi gudreļi sprie�, vai �ī tik�anās nevar būt drauds viņa dro�ībai. Bet galu galā nosprieda, ka varbūtība ir niecīga.

* * *

Pēc sarunas Krogā trīs nedēļas un divas dienas Matīss ar Ignatu nesatikās, arī zoles portālā Mikrobs parādījās reti, Matīsam bija kaut kāda attāli miglaina nojausma, ka avīzēs kaut kas vārās, bet galīgi viss noskaidrojās, kad Mikrobs beidzot parādījās pie virtuālā zoles galda un Ruso viņu apsveica ar paaugstinājumu. Izrādījās, ka Ignats ir iecelts par tā departamenta vadītāju, kuru agrāk vadīja Kreicis. Vēl pēc da�ām dienām Ignats pats piezvanīja Matīsam un uzaicināja satikties, jo viņam esot priek�likums. Tad viņ� pie kafijas tases arī izstāstīja, ka Krei�a lietā tā nekas arī nav noskaidrojies. (Tā arī nenoskaidrojās � Matīss sē�ot ezermalā nodomāja, ka arī viņam tā varētu būt vislabākā izeja). Dienesta pārbaude apliecinājusi, ka gan Ignats, gan Apkalniņ� ir bez vainas. Kaut arī viens saka vienu, bet otrs glu�i pretēju.

�Nekādas loģikas!� Matīss ilgi un nosodo�i purināja galvu. �Aristotelim tas nepatiktu�. Bet tad viņ� pēk�ņi atplauka, it kā būtu atcerējies kaut ko patīkamu, un piebilda: �Bet Gēdelim patiktu.�

Tomēr prokurors Apkalniņ� iesniedzis atlūgumu sakarā ar pārie�anu uz privāto biznesu. Matīss savukārt pajautāja, kas ir Ruso (Ruso bija viens no tiem nedaudzajiem elites zolmaņiem, kur� nebija parādījies klātienes turnīrā) un kā viņ� zina par paaugstinājumu? Ignats pasmaidīja un paskaidroja, ka par paaugstinājumu varēja uzzināt no avīzēm. Tie, kas lasa. Un ne tikai krustvārdu mīklas.

Pēk�ņi Matīsam aiz muguras kāds taktiski nokrek�ķinājās un pieklājīgā balsī teica: �Labvakar kungi. Vai atļauts piesēst?�

Matīss ātri paskatījās atpakaļ. Pie galda godbijīgā pozā stāvēja neliela auguma apaļ� vīriņ�. Apaļ� viņam bija viss: gan figūra, gan frizūra, gan seja, gan briļļu stikli. Un zem apaļā deguna kuplas gai�brūnas ūsas. Kamēr Matīss domāja, ko lai saka, izrādījās, ka Ignats jau ir pieslējies, sirsnīgi krata ūsainim roku un atvainojo�ā tonī bubina: �Sveiks vecais! Esi mīļi lūgts! Es jau gribēju, bet tur tajā juceklī tu man kaut kur pazudi! Un pēc tam es naturāli aizmirsu�� Ignats uztaisīja vainīgu sejas izteiksmi: �Kaisu pelnus uz galvas � neņem ļaunā!� Tad viņ� pagriezās pret Matīsu: �Atļauj tevi iepazīstināt � �is te ir mans mīļotais brālēns Harijs . aizrautīgs zolmanis!� spie�ot harija roku: �Matīss Ziemelis�, Matīss apjēdza, kāpēc Harijs likās redzēts � viņ� bija klāt zolmaņu saietā, staigāja pa zāli, skatījās, bet pats nespēlēja.

�Es ievēroju, ka jūs turnīrā nespēlējāt?� Matīss pajautāja: �Vai spēlējat internetā? Ar kādu niku, ja drīkstu zināt?�

�Nē, nē, nē�� Ignats atbildēja Harija vietā: �Harijs mums ir ortodoksāls pedants. Viņ� spēlē tikai dzīvajā.�

�inī brīdī pienāca melnīgsnējā oficiante ar ēdienu karti rokā un ar platu smaidu sniedza to Harijam. �Nē, nē! Paldies! Man tikai apelsīnu sulu lūdzu! Bez ledus lūdzu!� Oficiante paņēma savu karti un aizgāja iepriek� vēlreiz plati pasmaidījusi.

�Bet kāpēc?� Matīss vērsās pie Harija: �spēlēt tīklā ir daudz parocīgāk. Nav nekur jāiet, nav pat jāvelk bikses � katrā brīvā brītiņā var piesēsties un drusku uzspēlēt?�

�Tas tikai jums matemātiķiem tā liekas�, Harijs skumji atteica. �Jums liekas, ka visi sadalījumi ir vienādi, nu ne glu�i vienādi, bet nav atkarīgi no tā, kādi ģīmji uzzīmēti uz tām kartona lapiņām un kādi ģīmji sē� pretī pie galda. Ka ekrānā parādās mazi zaļi numuriņi un pogu spie�ana pareizajā secībā arī ir visa spēle.�

�inī brīdī pienāca oficiante ar sulu un nolika to Harijam priek�ā, bet, tikko oficiante kārtējo reizi pasmaidījusi aizgriezās, Harijs nez no kurienes izvilka mazu bla�ķīti, no kuras nekavējoties papildināja glāzes saturu. Tad viņ�, rādot bla�ķīti, jautājo�i pavērās uz Ignatu un Matīsu, bet, kad tie noliedzo�i pakratīja galvas, bla�ķīte izgaisa tikpat ātri kā parādījusies.

�Tā ir tāda bauda�, Harijs sapņaini turpināja, un tikai pēc mirkļa Matīss saprata, ka bauda ir spēle, nevis bla�ķīte: �Tā ir tāda bauda � celt aug�ā izdalītās kārtis pa vienai, sajust, noglāstīt, aptaustīt katru. Tā ir pavisam cita spēle. Tā ir SPĒLE!�

�Diez vai.� Matīss diezgan skeptiski noteica: �Principā nav nozīmes, vai krei�i ir melni un kāravi sarkani, vai otrādi. Tie ir tikai simboli, pie kuriem pieķerties, bet patiesībā tās ir abstraktas būtnes, kas kustas ideju telpā pēc zoles likumiem, tāpat kā kartona lapiņas ar uzzīmētajiem kungiem un kalpiem kustas fiziskajā telpā pēc Ņūtona likumiem. Būtībā spēle notiek citur. Papes pīķi vai datora ekrāns ir tikai rīki, tiem ir tikpat daudz sakara ar spēli kā krītam un tāfelei ar matemātiku.�

�Nav tiesa!� Harijs enerģiski iebilda �Dalot ar rokām, kārtis izkrīt pēc saviem īpa�iem likumiem. Pamēģiniet iestāstīt savam datoram, ka pēc zoles nāk kri�ana vai, ka ja nokodies, tad kārts ir piesmieta . Bet katrs pieredzējis zolmanis ta�u zina, ka tā vienkār�i IR!�

�Nu varbūt arī, ka jums ir taisnība�, Matīss bija pārāk noguris, lai strīdētos, un pārāk slikti pazina Hariju, lai ka�ķētos.

Negaidīti sarunā iejaucās Ignats, kur� smaidot pajautāja Harijam: �Ja jau tu tik ļoti glāsti kārtis, un klausies auru, kāpēc tad tu vienmēr tik strikti pieturies pie sentēvu likumiem?�

�Nu to ta�u es tev jau teicu! Kārtis visu jūt � ja tu kaut ko nedarīsi kā nākas, tad sekos neizbēgama atmaksa. Ja tu nospēlēsi pēc likuma, bet tas izrādīsies nepareizi, partneri tevi sapratīs, un arī pats pārmēru nekreņķēsies � toties, ja izdomāsi kādu ekstravagantu gājienu un tas izrādīsies nepareizi� ai-jai-jai!�

��eit es arī piekrītu Harijam�, Matīss piebilda, �tikai citu iemeslu dēļ. Redzi, jau sen ir pierādījies, ka sistēma, kurā valda stabili likumi, vienmēr pēc laika iziet uz kaut kādu regulāru stāvokli � tikai tad tu būtībā vari saprast, vai likumi ir labi vai slikti. Bet ja tu visu laiku cīņas gaitā centies likumus pielabot � haoss nebeidzas. Tā tas notiek gan matemātikā, gan fizikā, gan sabiedrībā, gan zolē.� �eit Matīss pasmaidīja: �Un sentēviem izvēlēties pareizos likumus bija laika gana�.

�Nu ko�, Ignats vērsās pie Matīsa, �mēs ņemsim vēl kaut ko, vai jau iesim?�

�Kungi, man ir priek�likums�, sarunā iejaucās Harijs. �Man ir pilnīgi tuk�s dzīvoklis, un tur bāriņā ir labs viskijs. Varbūt mēs varētu ieiet pie manis un uzspēlēt kādu partiju zoles?� �eit viņ� plati un vientiesīgi pasmaidīja.

�Es esmu par�, Ignats paskatījās uz Matīsu: �ko teiksi?�

Matīss saprata, ka viņ� neko darīt vienalga negribēs, un ātri piekrita. Kad viņi bija jau pusceļā līdz durvīm, Matīss klusi pajautāja Harijam: �Vai jūs tur neaizmirsāt savu bla�ķīti aiz palmas?�

�Ah�, Harijs apjucis pameta gaisā rokas, nosarka un naski kā �ubīte aiztecēja atpakaļ līdz palmai.

Pa ceļam Matīss pateica, ka viskijs viņam pie dū�as neiet (pat labs) un ieskrēja diennakts veikalā nopirkt pāris pudeles kvie�u alus. Izrādījās, ka Ignats un Harijs dzīvo vienā mājā. Tā bija kaut kas līdzīgs viesnīcai, kuru valsts vara bija izdalījusi tiem ierēdņiem, kam Rīgā nebija citas dzīvesvietas. Ignatam tādas patie�ām nebija, jo viņam kā vieniniekam neko vairāk nevajadzēja. Harijam, savukārt, nebija ne laika, ne spēka ik vakarus braukāt uz Tukumu. Mājā brīdi pa brīdim dzīvoja prominences, tāpēc māju nepārtraukti apsargāja dro�ības dienests un visur bija saliktas novēro�anas kameras.

Kad Matīss pauda savu sa�utumu, ka jākāpj uz sesto stāvu, bet lifts nedarbojas, Ignats ierosināja: �Kolīdz tu jau vienalga esi �eit, ienāc paskaties arī kā es dzīvoju. Tas ir otrais stāvs, varēsi atpūsties no kāpiena.�

Neliels, ļoti pieticīgi iekārtots dzīvoklītis. Halle apvienota ar vienīgo istabu, pa�ā stūrī durvis uz mazu virtuvīti. Turpat arī vienīgais drēbju skapis. Istabā savukārt televizors, uz rakstāmgalda kompis ar interneta pieslēgumu un pedantiska kārtība. Visi papīri salikti mapēs, mapes sakrautas akurātās �upiņās. Pie sienas aiz rakstāmgalda grāmatplaukts. Matīss paguva ievērot, ka daiļliteratūras tur nav, tikai likumu krājumi, matemātika un filosofija (Platona �Republika�, Makjavelli �Valdnieks�, Engelsa �Ģimenes, privātīpa�uma un valsts izcel�anās�, Ādama Smita �Nāciju Bagātība�). Pie pretējās sienas dīvāns, ko Ignats izmantoja arī par gultu. Matīss atcerējās, ka studiju gados Ignatam bija nelaimīga mīlestība uz kādu liela priek�nieka meitu, kura sākumā gan izrādīja viņam simpātijas, bet pēc tam atstūma, dodama priek�roku jauneklim no labākajām aprindām, kuru drīz vien arī apprecēja. Vai Ignats joprojām skuma par salauzto sirdi, jeb�u arī kop� tās reizes bija kļuvis par sievie�u nīdēju, Matīss nezināja, bet bija dzirdējis, ka kop� tā laika citu sievie�u Ignatam nav bijis. Blakus dīvānam � izvelkams kār�u galdiņ�, kuru varētu uzskatīt par vienīgo luksus priek�metu visā dzīvoklī.

Kamēr Ignats Matīsam visu izrādīja, Harijs vēroja grāmatplauktu, domīgi virpinādams rokās bla�ķīti. Bija noprotams, ka grāmatplaukta saturu viņ� jau zināja itin labi. Un vienalga, nolicis bla�ķīti viņ� pastiepās, lai varētu izvilkt no plaukta nelielu sarkanu grāmateli, un sāka to domīgi �ķirstīt (Makjavelli 1469�1527, topo�ās bur�uāzija ideologs, apgalvoja, ka valsts varas stiprinā�anai atļauti visi līdzekļi � mehāniski atzīmēja Matīss ).

�Nu neesi tu nekāds biezais�, visu apskatījis, Matīss teica Ignatam. �Tev pat atejā krampītis nedarbojas. Sē�ot uz poda visu laiku durvis jātur ar roku. Man likās, ka tava ranga vecim vajadzētu dzīvot bagātāk.�

�Viens gudrs �īds kādreiz teica: Bagāts ir tas, kam pietiek ar to, kas viņam ir�, smaidot atbildēja Ignats. �Un es esmu ļoooti bagāts. Hari! Ja tu esi gatavs, mēs varam kāpt tālāk. Un dieva dēļ, neaizmirsti savu bla�ķīti, citādi atkal nakts vidū nāksi pakaļ.�

Spēle ievilkās līdz pusnaktij, bet nebija pārāk nopietna, kā jau tas alla� mēdz būt, kad zoli apvieno ar viskija dzer�anu un parastu papļāpā�anu. Ātri vien atklājās, ka Harijs tie�ām ir ortodoksāls pedants un viņa spēlei var uzticēties par 99% (Matīss nekad neteica vairāk). Ja Lielais izgāja ar kalpu un Harijs nelika virsū plato, varēja būt dro�s, ka viņam platā nav, Harijs nekad nesita partnera izietu dūzi, bet vienmēr atmetās, viņ� vienmēr gāja caur lielo ar garo mastu un caur savējo ar īso. Ja kādreiz gadījās likumus pārkāpt (tie�ām gadījās), Harijs ilgi atvainojās un taisnojās: �Tas nebija īsti pēc likuma, bet ziniet situācija likās tik nepārprotama, ka es atļāvu sev nelielu novirzi, neņemiet ļaunā.� Partneri arī neņēma, jo spēle parasti izrādījās pareiza.

Arī runāja viņi lielākoties nevis par spēli, bet par visādām blakuslietām. Vakara beigās Matīss jau bija ar Hariju uz tu, zināja, ka tas arī ir sācis studēt matemātiku, bet tad pārgājis uz ekonomisko kibernētiku un tagad strādā Valsts Ieņēmumu Dienestā par revidentu. Lai gan viņ� varētu būt tāds revidents speciālajiem uzdevumiem � vadība visbie�āk pieaicināja viņu tad, ja lieta �ķita aizdomīga, un patiesību vajadzēja atklāt ar D�eimsa Bonda un �erloka Holmsa cienīgām metodēm.

Kad Matīss, kā vienīgais, kuram bija kaut kur jāiet, paziņoja, ka ir jau vēls un ka laiks beigt, piecēlās arī Ignats, un teica, ka viņ� Matīsu pavadīs, jo grib izvēdināt galvu no alkohola un domām. Harijs teica, ka arī pavadīs, bet tikai līdz ārdurvīm. Trepju telpā viņ� pieveda Matīsu pie loga un teica: �Paskaties, kāds skats! Neticas, ka tu vispār esi pilsētā.� Tik tie�ām, logs izgāja uz parku un bija vienā augstumā ar koku galotnēm, kas no attāluma atgādināja dūnu mākoņus. Virs kokiem bija tikai debesis, kurās jau mirdzēja zvaigznes, � Matīss pat atpazina da�us zvaigznājus. Harijs veikli atrāva vaļā logu, pie viena teikdams: �Un, ja paskatās pa kreisi, tur ir burvīgs skats uz Vecrīgu.� Pie �iem vārdiem viņ� tik tālu izliecās pa logu, ka gandrīz izkrita ārā. Matīsam pat sametās slikti � viņam bija paniskas bailes no augstuma, ko viņ� arī uz vietas pavēstīja.

��ēl�, skumji noteica Harijs, �tad Vecrīgas skats tev ies secen. �ī ir burvīga vieta, katru reizi, kad man ir ļoti labi vai ļoti slikti, es tikai atnāku �eit un brīdi pastāvu � it īpa�i augustā, kad debesis ir tik dzidras, zvaigznes tik skaidras, ka liekas to pievilk�anas spēks tevi atrauj no zemes un tu varētu lidot! Galvenais ir, neskatīties atpakaļ.� Viņ� tie�ām ieplēta rokas kā spārnus un pieslējās palodzei, bet piesardzīgais Matīss viņu pieturēja pie �aketes un saprātīgi paziņoja, ka tagad nav nekāds augusts, tāpēc lido�anu nāksies atlikt uz citu reizi. Pie sevis viņ� nodomāja, ka lidot dro�i vien var tikai pēc pienācīgas laba viskija devas, jo visa �ī romantiskā lido�ana nekādi ne�timēja ar to Hariju, kas skaidrā prātā bija rēķinvedis un ortodoksāls pedants.

Kādu brīdi Matīss ar Ignatu klusējot gāja pa vītolu aleju cauri parkam. Matīss ievēroja, ka Ignats viegli pieklibo � acīm redzot tās bija sekas no pu�a laikiem, kad Ignats Radiokomitejas telpās bija viens no retajiem, kas ar plikām rokām stājās pretī omonie�iem. Omonie�i kāju viņam gan salauza, bet izturējās ar zināmu cieņu un pat pa�i aizveda uz slimnīcu.

Matīss pirmais pārtrauca klusumu: �Vispār, no vienas puses tas ir it kā dabiski, tu vienmēr esi gorījies visiem pa priek�u, pūzdams mazā misiņa taurītē, bet tu tā kā vairāk biji tautas tribūns un oficiālus amatus neieņēmi? Oficiālus amatus parasti ieņēma citi.�

�Nu un kur viņi tagad ir tie citi?�

�Tie�ām � kur?� �eit Matīss pielika roku pie acīm, it kā vēlēdamies saskatīt, kur tie citi ir. Viņ� pat paskatījās zem soliņa, kuram patreiz gāja garām. �Citu� nekur nebija.

�Citādi tas arī nevarēja beigties. Kur� gribēs dot kaut kādus amatus tiem, kas pāris gadu laikā paspēju�i nomainīt septiņas partijas?� Pēc ilgākas pauzes Ignats, virpinot pirkstos atslēgu sai�ķi, turpināja: �Es bie�i domāju par tiem laikiem un tiem citiem. Mēs bijām draugu kopa, es atceros, kā mēs sēdējām kafeju�ņikos, dzērām kafiju un sapņojām par nākotni. �odien tā nākotne ir pienākusi � nu un vai viņa ir tāda, kā mēs viņu gribējām redzēt? Un kas vainīgs pie tā, ka nav tāda?

Es atceros, kā mēs bīdījām zinātni par nieka gra�iem, kā mēs palikām institūtā vēlos vakaros un dalījām vienīgo sviestmaizi ar desu, kā gulējām pa nakti blakus skaitļotājam, izklāju�i uz krēsliem līdzatnesto guļammaisu, ja bija kādi steidzami rēķini. Mēs gribējām vairāk naudas, bet nebija kur ņemt. Mēs bijām vienādi. Tad nāca atmoda � kāds tas bija entuziasms! Mēs nodibinājām Tautas frontes kopu, gājām uz mītiņiem, stāvējām piketos, mums pietika laika visam. Par tiem pa�iem gra�iem. Mēs neprasījām sev naudu � mēs visi bijām vienādi un cerējām uz gai�o nākotni. Mēs vienmēr ticējām, ka tas murgs, kas mums visapkārt, nevar turpināties mū�īgi, ka reiz tas beigsies, bet mums jau bija sākusi zust ticība, ka arī mēs varētu to piedzīvot. Tagad ticība bija atpakaļ. Mēs bijām vienādi, bet uz pirmo tautas Frontes kongresu vajadzēja sūtīt tikai vienu, un mēs aizsūtījām visaktīvāko. Viņ� mūs pārstāvēja godam. Viņu ievēlēja Parlamentā. Un pirmais lēmums, ko viņ� pieņēma, bija par savu algu. Kad mēs satikāmies, mēs prasījām, kāpēc? Mēs visi bijām vienādi, mēs visi strādājām pārmērīgi par gra�iem, un mēs visi turpinām to darīt tagad. Visi, izņemot vienu. Viens pēk�ņi vairs nebija tāds pats, kā citi. Mēs jautājām � kurā brīdī tu pēk�ņi izrādījies savādāks par mums?

Viņ� mums lieti�ķi atbildēja, ka viņa darbs ta�u ir daudz svarīgāks par mūsējo, un arī atbildības līmenis nesamērojami augstāks, un, ka galu galā mēs ta�u pa�i viņu izvirzījām un mēs ta�u gribam, lai mūsu pārstāvis savu darbu veic godam. Un tam ir nepiecie�ami pienācīgi apstākļi. Citādi ta�u viņ� nevarēs paveikt to, kam izvirzīts.

Un mēs sapratām, ka kādā nemanāmā brīdī starp mums ir izaugusi stikla siena, mēs viņu redzam, mēs dzirdam viņa vārdus, bet mēs vairs nesaprotam, ko viņ� saka. Un viņ� nesaprot, ko sakām mēs.�

�Nu un kur viņ� tagad ir?� Matīss atkal uzmanīgi paskatījās apkārt. �Nav nekur. Parasti strādā pie kāda Saeimas deputāta par padomnieku, runasvīru, jeb kancelejas priek�nieku. Varbūt nemaz ne pie Saeimas deputāta, bet, piemēram, pie tevis? Un tagad viņa vietā esi tu.�

�Jā, tagad viņa vietā esmu es. Un man nav par ko kaunēties � Manu dzīvokli tu redzēji. Uz darbu es eju kājām. Vai braucu ar tramvaju, ja jāsteidzas. Pie kam � es vienmēr pērku biļeti � es to varu atļauties, man ir laba alga. Jā, man ir laba alga, tas varētu būt vienīgais kauna traips manā biogrāfijā, bet kaut kādai algai ta�u man bija jābūt? Un lai kāda tā arī nebūtu, kāds vienalga teiks, ka ir par daudz. Vienīgais, ko es varu darīt un centīgi daru, es pēc labākās sirdsapziņas cen�os �o algu godīgi atstrādāt. Dzīvē es esmu ļoti pieticīgs � man pietiktu arī ar mazāk. Bet, ja pilnīgi godīgi, ja man būtu jāiet atpakaļ uz institūtu, man būtu grūti. Saproti, palēnām es jau esmu pieradis pie visādiem nieciņiem, man patīk labi paēst, es neesmu radis domāt, kad man iegribas nopirkt kādu grāmatu. Bet citādi � es dzīvoju tāpat, kā tad, kad strādāju institūtā, � no rītiem skrienu pa parku vecajā treniņtērpā. Lai gan mierīgi varu atļauties nopirkt jaunu. Adidas.�

�Neņem galvā, es tikai tāpat vien ķircinos. Patiesībā man nemaz nav �ēl, ka tu saņem lielu algu, vēl vairāk � man tas ir pilnīgi vienalga � līdz tam brīdim, kamēr mēs kopā neejam uz krogu�, un Matīss papliķēja Ignatam pa plecu: �Īstenībā nav ko brīnīties, ka tik maz ideālistu, viņiem nav no kurienes rasties. Pie kloķiem, kā vienmēr, nonāk tie ar spicajiem elkoņiem. Būtu tauta zinājusi, ar ko tas beigsies, varbūt būtu balsojusi savādāk?�

Ignats paskatījās uz viņu, paraustīja plecus un atbildēja: �Nu, es zināju? Pareizāk sakot paredzēju. Vēl pareizāk sakot, man bija aizdomas. Bet ja vēlreiz viss sāktos no gala, ja man vēl reizi būtu jābalso, ja es dro�i zinātu, ar ko viss beigsies, es balsotu tāpat. Jo es skaidri redzu alternatīvas. To variantu jau nemaz nav tik daudz. Jā pie varas nokļuva necienīgi cilvēki, rausēji, blē�i, karjeristi, biju�ie nomenklatur��iki � bet kur lai rodas citi? Tos citus, kas būtu varēju�i būt, vai nu iznīcināja komunisti, vai arī aizsūtīja no Latvijas uz austrumiem, vai izdzina uz rietumiem, vai viņos pa�os radās nepārvarams riebums pret politiku, vai arī viņi pārvērtās par rausējiem. Protams, var teikt, ka tauta stulbi balsoja � bet viņai nebija no kā izvēlēties. Tauta nav vainīga � tauta ir spogulis. Mums neatliek nekas cits kā gaidīt, kamēr radīsies citi. Nākas ciest. Mozus vadāja jūdus pa tuksnesi �etrdesmit gadus.�

Iestājās ilgs klusums, kura laikā Matīss nodomāja, ka īstenībā ar to Mozu tā nemaz nebija. Un ja arī bija, tad Bībelē tas nav rakstīts. Un ja arī ir rakstīts, tad ne glu�i tā � kādas grūtības izlasīt? [10] Bet pa�ķielējis uz Ignatu, viņ� nolēma, ka ja jau visa progresīvā Latvijas sabiedrība (ieskaitot da�us mācītājus) tā runā, tad kāpēc lai arī Ignats neteiktu? Galu galā, viņam vienalga, neies jau mācīt.

Ignats, savukārt, iegrima pārdomās un vēl reizi pārcilāja to, ko jau tik daudzas reizes bija pārlicis tā un �itā: �Visi cilvēki piedzimst vienādi. Viena taisnība, viens likums visiem. Ignats cīnījās par taisnību zemes virsū un nekādi nevarēja saprast, kāpēc gan Lielā fran�u revolūcija, gan Lielā Oktobra revolūcija, kuras sākās tik skaisti un pareizi, kurām bija tik lieliski lozungi, beidzās ar me�onīgu teroru, teroru pret tiem, kurus bija solīju�ās aizstāvēt. Visādi d'Antoni, Robespjēri, Ļeņini un Trocki, kuri sāka ar to, ka radīja orgānus naidnieku iznīdē�anai, bet izrādījās, ka naidnieki vairojas jo straujāk, jo straujāk tos iznīcina. Bet tie visi ta�u bija idejas cilvēki � tādi pa�i kā viņ�. Ignats jau bija nolēmis, ka visa vaina ir principā, ka patiesam cīnītājam jābūt vergam. Tautas vergam, likuma burta vergam. Tikai pacietīgi un akurāti strādājot precīzi likuma burta robe�ās, tikai stingri ievērojot subordināciju, neatsakoties darīt to, kas jādara tev un strikti prasot, lai arī pārējie dara savu darbu, var kaut nedaudz tuvināties taisnīgai pasaulei.�

Bet pa�ķielējis uz Matīsu, viņ� nolēma, ka �im bezatbildīgajam un politiski inertajam indivīdam par taisnīgu pasauli stāstīt nav nekādas jēgas � viņ� vienalga neko nesaprastu. Tas būtu kā tā pērļu kaisī�ana. Tā vietā viņ� teica pavisam kaut ko citu � to, kā dēļ bija visu �o vakaru organizējis: �Nāc pie manis strādāt.�

Matīss to sākumā vēl mēģināja uztvert kā joku un augstprātīgi paziņoja: �To tu nevari samaksāt!� Un pasmaidīja.

�Ar to es kaut kā tik�u galā. Es pie tā strādāju�, tagad kļuva pilnīgi skaidrs, ka Ignats to visu domā nopietni.

�Bet ko es tur darī�u? Man trūkst izglītības � ja kādu vajag nozāļot un �emodānā pārvest pāri robe�ai, es varētu nemācēt?�

�Beidz ākstīties. Es runāju nopietni. Negribi nākt �tatā, mēs varam noorganizēt līgumus. Patreiz ir tāds vilnis, ka vajadzētu nodarboties ar sabiedrības sociālajiem pētījumiem � varētu mēģināt dabūt bud�eta finansējumu. Un tu varētu būt sociālais analītiķis. Konsultants it kā, tā kā. Sociālie pētījumi � tas ir tie�i tā, kā tu tur viņreiz teici � pa�i zināsim, kaut arī pierādīt nevarēsim. Tu varētu būt konsultants pie manis un reizē palikt savā utainajā institūtā un turpināt būt zinātnieks.�

Tā viņi arī vienojās. Tiesa, Ignats izdalīja Matīsam vietu arī departamentā, kur Matīss pēc iespējas nesēdēja, jo viņam riebās tie stīvie tipi uzvalkos ar �lipsēm un gudriem ģīmjiem. Tur pie datoriem sēdēja da�i viņa paziņas un paziņu paziņas. Datori pa�i krutākie, softs tikai legālais. Un pa�as jaunākās versijas. Disciplīna līmenī � spēles spēlēja tikai pusdienlaikā ar pedantisku precizitāti. Un arī pa�as spēles nebija nekāda ne skrie�ana, ne �au�ana, ne lēkā�ana, bet parasti, piemēram, �ahs. Var jau būt, ka ilgsto�u treniņu rezultātā �ejienie�i bija iemanīju�ies veikli pārslēgt ekrānus, Bet fakts paliek fakts, Matīss ne reizi (!!!) nebija pamanījis kādu liekam pasjansu darba laikā (Matīss pats lika un neuztraucās nenieka � viņ� pat bija izstrādājis teoriju attaisnojumam � smadzenēm vajadzīga pārslēg�anās, citādi nekāda kvalitatīvā domā�ana nesanāk.)

Viena lieta, ko Matīss ar savām analītiķa spējām tā nekad arī nesaprata, kāpēc �ajā vietā, kur bija labas algas, presti�i amati un ne pārāk grūts darbs, strādāt nāca dumjākie, nevis gudrākie? Vai tie�ām riebums pret �lipsēm bija tik izplatīta parādība? Pats gudrākais, kā izrādījās, bija Serjo�a, kur� sēdēja pagrabā, uz darbu nāca d�īnās, skaitījās dzel�u vecis un vārīja gar�īgu kafiju. Bet bez kafijas vārī�anas un dzel�u skrūvē�anas Serjo�a jēdza ļoti daudz arī par programmām, instalācijām, komunikācijām, tāpēc ilgāk pasē�ot, pie viņa varēja sastapt visus galvenos departamenta kompjūteristus.

Daļu laika Matīss tomēr centās pavadīt institūtā, kur neviens viņam uz pirkstiem neskatījās, � nabadzīgā finansējuma apstākļos katram bija jācīnās tikai par naudu, nekāda zinātne nevienu neinteresēja � ja nu vienīgi kāds pats gribēja. Tāpēc Matīss varēja gan nodarboties ar zinātni, gan strādāt Ignatam, gan spēlēt zoli, gan nedarīt vispār neko. (Īstenībā nedarīt neko viņ� nevarēja.) Kamēr sociālie jautājumi finansiāli vēl nebija atrisināti, uzdevumi, kas interesēja Ignatu, nekādi grūtie nebija � varētu teikt, tie bija uzdevumi kratī�anai, nevis domā�anai. Vajadzēja izstrādāt datu bāzu struktūras un vadības sistēmas, visādus transakciju serverus, lai varētu ātri un ērti dabūt vajadzīgās ziņas, izdomāt, kā visērtāk izmantot bezgala daudzās jau radītās datu bāzes, izstrādāt pieprasījumus, lai, risinot grūtu problēmu, ātri un ērti varētu dabūt tos datus, ko vajag. Un tikai tos, ko vajag. Pie�price pie algas arī bija visai jūtama un Matīss savā institūtā varēja justies kā biezais.

Īstenībā tas viss bija tāda nieko�anās. Patiesībā Ignats tikai formēja savu nodaļu un pacietīgi gaidīja, kad tad beidzot valdība iz�ķirsies par finansējumu sociālajiem pētījumiem. Viņ� pat nedaudz brīnījās � kā tad tā? � informācija, tā ta�u ir vara.

Kad beidzot valdība iz�ķiro�o lēmumu pieņēma un iznāca rīkojums par dibinā�anām, pārkārto�anām un reformē�anām, tika noorganizēta apspriede, kurā ministrijas vadība vēlējās jaundibinātajam departamentam dot savu svētību un ievirzi darbā ideoloģiski un politiski pareizā virzienā. Klāt esot da�āda līmeņa priek�niekiem un jaundibinātā departamenta darbiniekiem, pats Ministrs teica pirmo uzrunu, kuras galvenās tēzes bija apmēram �ādas: Valdībai ir ļoti svarīgi precīzi zināt, ko tie�i grib un vēlas tauta. Eksistējo�ajiem sabiedriskās domās pētī�anas institūtiem uzticēties nevar, jo tie visi ir pakļauti politiskajai konjunktūrai un biznesa interesēm, bet da�ādas valsts iestādes ir radīju�as savas datubāzes, tāpēc galvenajos vilcienos jaunā orgāna uzdevums būs vienkār�i datu apkopo�ana, pieslēdzoties (autorizēti � neiedomājaties lūdzu sevi par elektroniskās izlūko�anas aģentiem!), da�ādu organizāciju datu bāzēm. Iespējams, ka ar laiku tie�i jaunā orgāna pārziņā tiks nodota da�ādu informācijas avotu koordinē�anas funkcija, un tad mūsu informatīvā dienesta pārziņā paliks vairs tikai tīri tehniskas funkcijas un sistēmas uzraudzība.

Tomēr galvenais jaunā departamenta uzdevums būs datu apkopo�ana, tos apstrādājot un sistematizējot pēc parametriem, kas nu kuro reizi vajadzīgi. Tikai ārkārtējos gadījumos dati varētu būt jāvāc pa�iem, un tāpēc būs vajadzīgas kaut kādas minimālas tiesības veikt arī operatīvo darbību. Tās katru reizi arī tiks pie�ķirtas ar īpa�u valdības lēmumu. Jūsu nodaļai, protams, nenāksies nodarboties ar likumpārkāpumiem vārda parastā nozīmē, piemēram, meklēt nozagtu velosipēdu, bet � �eit ministrs pacēla rādītājpirkstu un visus uzmanīgi apskatīja � ja �o nozagto riteņu būs daudz, tas jau kļūs par sociālu problēmu un tad jums varbūt būs jāorganizē darba grupa nozagto riteņu meklē�anai.

Tomēr visai �ai lietai ir arī vēl viens, ļoti būtisks aspekts, ko nekādi nevar nepieminēt. Proti, tam varasvīram, kas zina tautas patiesās vēlmes un reālo stāvokli valstī, ir lielas iespējas manipulēt. Dabiski, ka informācija varētu interesēt arī da�ādus naidīgus spēkus un arī kaimiņu valstis, tāpēc mūsu primārais uzdevums ir no�ķirt jauno orgānu no jebkādas politiskas ietekmes � mūs lozungam jābūt �Viens likums visiem, taisnība pāri visam�. Ministrs uz brīdi apklusa, pacēla zodu un nostājās no kāda pieminekļa noskatītā pozā. �Un, protams, arī slepenības jautājumi ir ārkārtīgi svarīgi. Ir pilnībā jāizslēdz iespēja neautorizēti piekļūt informācijai, informācijas dro�ības jautājumiem jāpievēr� īpa�a uzmanība � tam mēs līdzekļus ne�ēlosim. Mēs paskatīsimies ārzemēs, izmantosim progresīvo pieredzi. Mūsu uzdevums ir radīt tādu dro�ības sistēmu, ko vispār nav iespējams uzlauzt.� �inī brīdī ministrs ieturēja dramatisku pauzi, telpā iestājās klusums, un tāpēc visi klāteso�ie skaidri dzirdēja, kā Matīss īgni norūc: �Tas principiāli nav iespējams�� Klusums iestājās vēl dziļāks. Ministrs vērīgi pētīja Matīsu un tad izsmejo�i pieklājīgā tonī painteresējās: �Vai patiesi? Un tas viss pie rietumu attīstīto tehnoloģiju līmeņa? Nestāstiet niekus, es pats valdības delegācijas sastāvā esmu apmeklējis Silikona Ieleju!�

Matīss vēl klusāk noteica: �Nu, ja Silikonu ieleju, tad, ko tad � tad, protams.�

Bet ministrs uzvaras jūtīs mierā nelikās un, jo klusāk runāja Matīss, jo skaļāk ministrs: �Nē, jūs tomēr paskaidrojat! Ko jūs domājāt ar to �principiāli �?�

Matīss jau pavisam klusi, bet pacietīgi atbildēja: �Nu labi, pamēģinā�u � redziet kad jūs ieliekat disketi diskma�īnā un ievadāt paroli, programmai uz disketes ir jāvar pārbaudīt, vai jūsu parole ir pareiza � tātad viņai pa�ai tā parole, kā minimums, ir jāzina. Tātad tai jābūt kaut kur ierakstītai. Un kolīdz tā IR ierakstīta, vienmēr pastāv iespēja, ka prasmīgs hakeris izmanīsies to nolasīt. �ī iespēja var būt niecīga, bet tā pastāv vienmēr. Vai es saprotami skaidroju?�

Brīdi klusēja visi. Tad ministrs jau manāmi nervozi un agresīvi turpināja: �Ko jūs gribat man iestāstīt? Ka, ja kāds ielau�as manā datorā, pat ja es to redzu, man nav nekāda glābiņa? Es neko nevaru darīt?�

�Nu kāpēc tad uzreiz �neko �!?� Matīss klusi noburk�ķēja: �Var izslēgt kompjūteru. Var � �ito � izraut tīkla �tepseli�, un viņ� ar roku parādīja kā to dara. �Baiti pa gaisu nelido.�

Matemātika �im uzdevumam vēl nav gatava

Pauls Erdцss

Matīss aizgāja līdz būdiņai, paņēma sev jaunu alu un atgriezies atkal apsēdās uz soliņa. Tagad viņ� zināja, ka toreiz visu vajadzēja darīt savādāk, varbūt viss būtu beidzies labāk � bet ko nu vairs, tad viņ� vēl nezināja, bet tagad jau zina, ka: �Neklājas runāt par to, kas jau padarīts. Neklājas pretoties tam, kas jau vienalga notiek. Neklājas pelt par to, kas jau palaists garām.�

Toreiz tas viss bija risinājies lēni un nesteidzīgi un Matīss savā jaunajā amatā jutās pilnīgi laimīgs. Bet reiz ieradies Departamentā, viņ� uzreiz saprata, ka kaut kas ir noticis. Visi staigāja drūmi un nerunīgi, Ignats bija apspriedē pie bosa. Nevēlēdamies sev bojāt garastāvokli pirms laika, Matīss nevienam neko neprasīja, sēdēja paslēpies aiz monitora un iebāzis degunu klaviatūrā. Ilgi tas viņu neglāba. Pūzdams elsdams ievēlās Ignats, izgāzās krēslā un kādu brīdi turpināja pūst un elst. Tad viņ�, izmantojot to, ka istabā neviena cita nav, sāka gari, pla�i un sirsnīgi stāstīt, ko viņ� domā par visādiem āp�iem, kas pa�i nezina ko grib, kas ierauga problēmu un tūlīt pieprasa, lai kāds to novēr�, vienalga kā, vienalga kādiem līdzekļiem, bet noteikt līdz piektdienai. Ko viņ� domā par tiem, kas vīzdegunīgi saka, tā nav mana problēma. Ko viņ� domā par tiem, kam nospļauties par visu pasauli, kamēr tā viņu neaiztiek, toties, tiklīdz aiztiek, sākas ieplānota histērija.

Kad Ignats dvēseli bija izkratījis, viņ� nedaudz nomierinājās, un vēl pēc brī�a izklāstīja lietas būtību. Izrādījās, ka �odienas direktoru apspriede bija veltīta automa�īnu zādzībām, kas tika nosauktas par visas policijas kauna traipu, par ministrijas impotences pierādījumu, par� vēl daudz kaut ko. Diskusijas gaitā Ministrs kā piemēru minēja, ka viņa vedeklai vakar, gai�ā dienas laikā pie Mola nozagu�i ma�īnu no apsargājamas stāvvietas. Pie tam ma�īna bijusi aprīkota gan ar signalizāciju, gan visādām citādām pretaizdzī�anas uzpariktēm. To visu vēl varētu pieciest, bet izrādījās, ka kāds draugs vedeklai izstāstīja telefona numuru. Piezvanot pa �o numuru, vedekla ātri vien dabūja savu ma�īnu atpakaļ. Par naudu.

Izvilkumi no ministra runas: �Vai tie�ām mēs neesam spējīgi atrisināt �o gadiem samilzu�o problēmu? Tauta jau sen to no mums prasa! Mēs esam �eitan nolikti, lai aizstāvētu tautas intereses pret negodprātīgu ļautiņu tīkojumiem. Cik bie�i prese, kā sabiedrības spogulis, mums jau nav to visu pārmetusi? �ī problēma jau ir kļuvusi par Latvijas tiesībsargājo�o organizāciju goda un principa lietu un es esmu lēmis ņemt to savā personīgajā kontrolē. Vai mēs galu galā varam izbeigt �īs nejēdzības, jeb arī parakstāmies savā impotencē?�

�Rezultātā viņ�, kā vienmēr, pieņēma lēmumu: izveidot speciālu komisiju un atbildību uzlikt uz mani. Nāksies darīt.� Ignats drūmā pienākuma apziņā konstatēja. �Ministrs tagad liks atskaitīties. Kamēr neaizmirsīs. Vai kamēr neparādīsies nāko�ā �goda un principa lieta�. Cerēt, ka prese aizmirsīs, diem�ēl nenākas. Nāksies darīt�, viņ� atkārtoja, piegāja pie loga un kādu brīdi domīgi klusējot skatījās ārā.

Tad tāpat, ārā skatoties, turpināja: �Bet ko tad es varu izdarīt?� un tas nemaz neizklausījās pēc gaudām �ak, ko tad nu eeesss�� Tas izklausījās pēc lieti�ķa jautājuma, kad cilvēks patiesi mēģina noskaidrot, ko tad viņ� var izdarīt. Likās, ka Ignatam vienkār�i vajag izrunāties, bet vajadzīgs kāds, kas klausās. Tāpēc Matīss ļoti saņēmās, lai nevērtu vaļā muti un nesprauktos sarunā ar saviem muļķīgajiem jociņiem un idiotiskajām piezīmēm.

Ignats, pa tam lāgam turpināja: �Bet ko tad es varu izdarīt? Apskatīsimies, kas tad patreiz ir manā rīcībā � da�i zaļi gurķi programmētāji, da�i resni analītiķi un neviena �āvēja-kāvēja. Katram skaidrs, ka ar tādiem resursiem es viens pats visus auto zagļus noķert nevaru, tātad tas arī nebūs mans uzdevums. Mans uzdevums būs izpētīt sociālo situāciju, izstrādāt rekomendācijas un priek�likumus situācijas uzlabo�anai, koordinēt ceļu policijas un municipālās policijas darbību.� Tiktāl Ignats bija skaļi domājis, bet tad emocijas izlauzās uz āru: �Tfu, katram skaidrs, ka tā to problēmu atrisināt nevar. Bet kā var?�

Matīsam nebija īsti skaidrs, vai tas ir tie�s, jeb arī tikai retorisks jautājums, bet tas neap�aubāmi bija jautājums, un Matīss bērā ārā visu, ko tik ilgi ar tādām grūtībām bija turējis sevī: �Nūūū, katram savas metodes. Katrs cīnās ar tādiem rīkiem, ar kuriem var uzvarēt. Ja tev piemēram būtu armija ar tankiem un bumbvedējiem, tad tu naidnieka cietoksni vienkār�i noslaucītu no zemes virsmas. Bet, kolīdz tev nav, ir jāizdomā cita tehnoloģija. Nu piemēram, skaties kā spridzinātāji. Ja viņiem bumbu ir daudz, tad viņi sabā� pilnu objektu ar bumbām, un lieta darīta, bet ja bumba ir tikai viena? Jeb, ja tev ir benzīna kanna un maiss ar sērkociņiem, tad ugunskuru aizkurinās katrs duraks. Bet ja sērkociņ� ir tikai viens? Arī var aizdedzināt, bet ir dikti akurāti jāskatās kur ir sausie zariņi, jāskatās, lai tie zariņi ir tādās vietās no kurām kā viens aizdegas, tā uzreiz aizdedzina nāko�o. Vot. Par domino efektu esi dzirdējis? Es te biju internetā salasījies un vienu brīdi pats mājās būvēju visādus meistarstiķus.

Tad vēl atceries Konveja dzīves spēli? Tur kur tajās rūtiņās sazīmē krustiņus, uzdod likumus, kas ar katru krustiņu notiks nāko�ajā paaudzē un tad skatās, kā struktūra mainās. Ir tādas struktūras, kuras ir stabilas � tās vai nu nemainās nemaz, vai arī vienīgi svārstās. Piemēram, tāda�, Matīss uzzīmēja vienu piemēru uz papīra:

Bet ja tu �itajā pilnīgi stabilajā struktūrā pievienosi vienu vienīgu punktiņu (tādu maziņu), tad ir svarīgi, KUR tu viņu pievieno. Ja tu pieliksi �ite� Matīss parādīja,

�struktūra krustiņu apēd kā nebiju�u, bet ja �ite�, Matīss atkal parādīja,

struktūra sabrūk kā kār�u namiņ�. To, ka katra struktūra vienalga agri vai vēlu aizevolucionē uz stabilu stāvokli, īstenībā pierādīt nav iespējams, tāpēc no matemātikas viedokļa uzdevums nav interesants.� Matīss jau gribēja izmest papīru miskastē, tad pārdomāja un nolika atpakaļ uz galda, �Bet no zagļu iznīdē�anas viedokļa varētu būt. Īpa�i ierobe�ota finansējuma apstākļos. Vot. Kā tas mazais cinītis, kas vezumu gā�. Tikai vajag, lai tas cinītis ir riktīgā vietā.� Matīss lepni pacēla galvu tikai tāpēc, lai konstatētu, ka Ignats visu viņā atklāsmi bija vērojis ar iecietīgi nievājo�u skatienu: �Atslābsti Matīs. Nolaidies atpakaļ uz zemes un liec mieru Konvejam. Būtu baigi for�i ja tu varētu izgudrot kādus viedokļus?�

�Būs jākrata�, skumji konstatēja Matīss ar �ēlumu vērodams savu zīmējumu. �Vāksim statistiku. Kādas ma�īnas zog, kad zog, kur zog, kura gada, cik maksā, kādā krāsā, vai ir apdro�ināta, kur ir apdro�ināta, ar kādiem paņēmieniem nozog� Un visādus citādus niekus��

�Es gribētu tev uzdot jautājumu: Priek� kam tev tas viss? Kā taisies izmantot? Un kur tu to visu dabūsi?�

�Tur bija trīs jautājumi�, precizēja Matīss: �Domāju, ka visa tā informācija ir ceļu policijas un apdro�inā�anas sabiedrību datubāzēs. Tām piejūgties mēs mākam � nav ko domāt, stiprāk jākrata. Vienkār�i paskatīsimies, kas tur ir, varbūt kaut kas ienāk prātā. Smadzenes reku' uzskaņosim. Tas Pirmkārt. Otrkārt, viens vecs gudrs ebrejs reiz teica, ka kvalitātei agri vai vēlu jāpāriet kvantitātē. Vot. Un visbeidzot tre�kārt � mums būs liela papīru �upa ar smukiem grafikiem, ko atrādīt priek�niecībai. Makaronus, tā sacīt, uz ausīm sakarināt.�

�Labi�, Ignats samierinājās ar likteni: �Pēc pāris dienām sarīkosim apspriedīti. Bet �odien sazvanīsim Hariju un aiziesim uzspēlēt kārtis.�

* * *

Harijs izgāja ar pīķa desmitnieku, kuram Matīss ilgi nedomājot piemeta sirds desmitnieku pie tam piepū�ot vaigus un pērkondimdo�ā padomju radiodiktora balsī pavēstot: �Partija svinīgi paziņo, ka karalis ir pliks!�. Ignats, kur� spēlēja par lielo, tie�ām nolika galdā karali. Un norūca zem deguna: �kārtīs skatās blēdis�.

�Nu!� atzinās Matīss un svarīgi noteica: �Māģija! Kā es pirmīt jau teicu, katrs cīnās ar tiem paņēmieniem, ar kuriem var vinnēt. Nu piemēram, tu ta�u nedomā, ka būtu prāta darbs, ja Dāvids mestos Goliātam virsū ar finierzāģīti un mēģinātu viņam nozāģēt kāju?� Matīss atmeta karali, atdodot stiķi Ignatam un turpināja: �Katram ir savi adekvāti un nesimetriski cīņas paņēmieni: cits ar domā�anu, cits ar kratī�anu�. Neapskatot pēdējo stiķi, viņ� pavēstīja: �Mums ir 63� un pierakstīja rezultātu.

Ignats pat nemēģināja pārbaudīt, tikai gaidot, kamēr Matīss izdalīs kārtis, noteica: �Tu tikai nefleitē, ka lūrē�ana kārtīs un bur�anās ir tavi cīņas paņēmieni. Koļisj [11] .�

Matīss uz viņu paskatījās caur pieri un sāka skaidrot: �Pirmajā stiķī Harijs iznāca ar kreici. � Viņ� mums ir ortodoksāls pedants, caur draugu nāk ar īso. Tātad viens vai divi. Man bija viens, tu nositi ar trumpi. Tu iznāci ar krusta kalpu, un kolīdz Harijam bija kārava dāma un katrs duraks zina, ka jāsit līdzeni. Un tā nu viņ� atkal tika pie kloķiem un nāca ar pīķa desmitnieku. Viņ� mums ir ortodoksāls pedants, mastu spēlē līdz galam � tātad krei�u vairāk nav � Viņam bija viens, man viens � tev neviena � �Ku' ta' i?� � �Nooorakti!� Bet �ajā spēlē ir tādi stulbi noteikumi, ka norakt var tikai divus. Harijs mums ir ortodoksāls pedants, viņ� torpēdas nelai� (viņa laikos tādas vēl nebija izgudrotas), tātad, ja nāk ar desmitnieku, kunga viņam nav, paskatos savās kārtīs (ļoti noderīgs spēles paņēmiens) � man arī nav. Tāpēc partija svinīgi pasludina. Vot.�

�Izrādās, ka tas Karalis tie�ām ir pliks, gan pārnestā, gan tie�ā nozīmē. Es domāju, ka tu mums te kādu burvestību izstāstīsi, bet tu ar vulgāru aritmētiku�, vīlies novilka Ignats.

�Aritmētika ir grūta zinātne� [12] , pirmajā mirklī likās, ka Matīss nemaz netaisās turēties pretī: �tomēr jāsaka, ka arī tai pasakai ir vairāk kā viena jēga. Vispirms, nu padomā pats, kur� karalis piekritīs, ka muļķie pavalstnieki viņu redz pliku!!?? Īsts karalis vienmēr domā (un viņam ir jādomā), ka karaļvalstī nemaz tik daudz gudro nav. It īpa�i, ja salīdzinām ar Viņa Augstību. Un kāda gan jēga no greznām drānām, ko, izņemot viņu pa�u, neviens neredz? Vai tad drānu galvenā jēga nav parādīt citiem to, ko tu gribi lai viņi redz, un noslēpt to, ko tu gribi, lai neredz? A?

Un otrkārt. Nu iebļāvās puisītis: Karalis ir pliks! Nu un tad? No kurienes izriet, ka puisītim būtu jābūt gudram? Un visi pārējie uzreiz: Pliks, pliks! Nopriecājās, ka atradies viens, kas pirmais pū� taurītē. Varbūt, ka karalim bija taisnība un viņ� vienīgais visā karaļvalstī redzēja baltmirdzo�ās drānas? Nav īpa�i par ko priecāties � vieni vienīgi muļķi visapkārt! Vai gļēvuļi. Jo visi tie, kas redzēja, tagad tur mēli aiz zobiem tie�i tāpat kā pirmīt turēja tie, kas neredzēja. Galvenais nebāzt galvu ārā. Katrs viszinīgi noliek sevi gudrajā pusē, bet no pasakas viedokļa, viņ� ir muļķajā.

Un ja tagad sarīkot demokrātiskas vēlē�anas, tad daļa balsotu par karali, daļa par puisīti. Un Dieva svaidīta karaļa vietā būtu muļķais puisītis, jo muļķu � tādu, kas neredz, ir vairāk pēc definīcijas.�

�Kaut kādi nedemokrātiski tev tie uzskati�.

�Nu ka nedemokrātiski! Nekad neesmu teicis, ka demokrātija, tas ir kaut kas labs. Demokrātija, reku, dara pāri tiem, kuri ir gudrāki, strādīgāki un apdāvinātāki. Vot tā vot. Demokrātija, reku, ir nevis tautas, bet pūļa vara, vara, kas noliek dievu lutekļus atkarībā no stulbu slaistu gribas. Neviena balso�ana nevar muļķi padarīt par gudru. Atceries anekdoti par Sokrātu? Kad Grieķu armijai pietrūka zirgu, Sokrāts ieteica ievēlēt ēzeļus par zirgiem. Un, kad gudrie tautas priek�stāvji viņam teica, ka tā nevar, viņ� bija patiesi izbrīnēts: Kā! Bet jūs ta�u ievēlējāt Feropontu par stratēģi? �

�Demokrātija ir briesmīga lieta, bet diem�ēl nekas labāks nav izdomāts�, Ignats mēģināja izlīdzēties ar klasiķiem.

�Kā tad, kā tad! Kaut kāds tur �er�ils vai �mer�ils pasludināja, un tā nu tagad ir augstākā patiesība! Ir bez tava �mer�ila vēl arī citi gudrie dzīvoju�i. Piemēram, tāds vēsturnieks Kļu�evskis (Kļu�evskis Vasilijs, 1841�1911 liberālās bur�uāzijas pārstāvis). Un vot viņ� teica seko�i: �Absolūtā monarhija būtu ideāla pārvaldes forma, ja vien pati piedzim�ana nebūtu nejau�a �. Un tagad atkal atgrie�amies pie aritmētikas � tātad, lai sekmīga būtu monarhija, � ir jāpiedzimst vienam pareizam cilvēkam.� Lai uzsvērtu, ka vienam, Matīss izslēja gaisā rādītājpirkstu. �Pie kam viņam palīdz nauda, audzinā�ana un pa priek�u teko�a autoritāte. Vēl arī Augstākie Spēki personīgi kontrolē procesu. Bet, lai sekmīga būtu demokrātija, labajiem un gudrajiem ir jābūt vairāk par pusi�

Tajā pa�ā Grieķijā demokrātijas subjekti bija uz daudz augstāka morāles līmeņa, nekā �odien un �eit, un vienalga visi Heraklīti, Pitagori un Platoni bija demokrātijas naidinieki! Padomā pats, ko pie mums ievēlētu par prezidentu: to, kur� sola televīzijā rādīt Santa Barbaru, jeb to, kur� Karali Līru? Ja viens skolotājs stāsta anekdotes, ļauj spēlēt kārtis un liek labas atzīmes, tādējādi nodro�inot pozitīvus rādītājus un izcilas atskaites augstākstāvo�ajām instancēm, bet otrs spie� mācīties kūpo�ām galvām un labu atzīmi no viņa var izraut tikai pēc uzcītīgas spīdzinā�anas, � par kuru balsos skolas kolektīvs? Atskaitot zubrītājus, ieskaitot direktoru? Un ja daudzbērnu ģimenē visiem mazgadīgajiem sīkaļām dos balss tiesības � ko ģimene katru rītu ēdīs brokastīs?�

�Nu un kas tad pēc tavām domām varētu valdīt? Tas filosofs, par kuru Platons teica: Kad karaļi būs filosofi un filosofi karaļi?�

�Baidos, ka nē. Jaunākajā vēsturē es zinu vienu vienīgu valdību, kura lielā daļā sastāvēja no filosofiem un ekonomistiem. No intelektuāļiem, kas bija studēju�i klasiķus un sarakstīju�i grāmatas, gan par pasaules kārtību, gan par proletariāta stāvokli. Tie�i �ī valdība izveidoja visasiņaināko un vistirāniskāko re�īmu, kādu vien cilvēce atceras. Salīdzinājumā ar viņiem Atilla [13] ar saviem huņņiem bija tādi maigi jēriņi.�

�Tu mani biedē�, jau nopietni teica Ignats: �Kas tad ir tas? Kas var valdīt?�

Matīss brīdi klusēja un vēroja savas kārtis, tad domīgi izvilka vienu un nolika galda vidū. Tas bija sirds Karalis.

�Viņ�. Viņ�, kur� vienīgais redz baltās drānas. Viņ�, kur� ir tā Kunga iesvaidīts. Viņ�, kuram ir neierobe�ota vara pār cilvēkiem, jo viņ� apzinās, ka viņa atbildība Augstāko Spēku priek�ā ir nesalīdzināmi lielāka. Viņ�, kura sūtība ir cilvēka Dieva doto tiesību aizsardzība. Viņ� var lemt visu, jo zina, ka par katru savu lēmumu, gan vissīkāko, gan vislielāko būs jāatbild Augstajā Tiesā. Viņam Apkalniņ� neizspruktu.�

* * *

Pēc da�ām dienām jau no rīta Ignats pasauca Matīsu pie sevis. Viņa kabinetā sēdēja kāds jauns un kalsns d�entlmenis labi pa�ūtā uzvalkā, melnā kreklā bez pogām ar sportisku stāju, atklātu un labsirdīgu seju.

�Atļaujiet jūs iepazīstināt, �is kungs ir Henrijs Zollmanis, no brālīgajiem orgāniem. Viņ� ir norīkots mums palīgā sakarā ar to projektu par automa�īnu zādzībām. Kā operatīvo darbību speciālists. Pagaidām. Vēlāk redzēs. Un �is ir Matīss Ziemelis � varētu teikt, smadzeņu centrs mūsu iestādē. Viņ�, kā jau teicu, ir nepārspējams eksperts da�ādās mīklās un uzdevumos. Bet to mēs varam pārbaudīt.� Ignats pievērsās Matīsam �Matīs, īstenībā ar �o kungu tev jau ir nācies saskarties. Tiesa neklātienē. Vai tu vari uzminēt, kādā sakarā? Atslēga ir viņa vārds un uzvārds.� Ignats un Henrijs Zollmanis abi pasmaidīja un jautājo�i vērās Matīsā. �Nūūū�, Matīss novilka, �jāpadomā��. Viņ� brīdi blenza griestos, tad piecēlās un lēni sāka staigāt pa kabinetu, tad atkal pablenza griestos un jautājo�i teica: �Ruso?�. Henrijs piecēlās un plati smaidot aplaudēja, Ignats izskatījās drusku apstulbis, tikai nedro�i pasmaidīja un pajautāja: �Nu un �is uzdevums bija uz domā�anu vai uz kratī�anu?�

Matīsa domu gājiens bija apmēram �āds �

1) �ito tipu es redzējis nekad neesmu.

2) Vai neatceros, bet manu sklerozes līmeni Ignats zina, un būs to ņēmis vērā.

3) Tātad atrisinājums ir vārdā.

4) Zollmanis pilnīgi acīmredzami asociējas ar zolmani. Bet turnīrā viņ� nebija.

5) Kolīdz Ignats saka, ka man viņ� būt jāzina, viņam jābūt no elites.

6) Bet tur nebija vairāku. Tātad atrisinājumam ir jābūt vārdā.

7) Zollmanis, varētu būt no vārda Zoll � vāciski muita. Tātad muitnieks.

8) Vot! Muitnieks Ruso! Un vārds arī bija Henrijs [14] .

9) Un Ruso bija viens no tiem elites zolmaņiem, kas nebija turnīrā.

Bet Ignatam ar Ruso viņ� teica: �Tas ir ļoti specifisks uzdevums � uzdevums, kurā galvenais arguments slēpjas pa�ā jautājumā. Man nāk prātā vecs pus atjautības, pus ģeometrijas uzdevums: Iedomājies divus koncentriskus riņķus�, Matīss paņēma zīmuli un uzzīmēja uz papīra: �un tur ārējā aplī ir horda, kas pieskaras iek�ējam aplim.� Viņ� uzzīmēja arī to. �Jautājums: kā, zinot tikai �itās hordas garumu, aprēķināt laukumu gredzenam starp riņķiem?� Matīss izturēja teatrālu pauzi, kuras laikā ar pārākuma apziņu pētīja skatītājus. Tad turpināja: �Cilvēks, kas jēdz ģeometriju, protams, varētu uzzīmēt trīsstūri, sarēķināt visus laukumus, piemontēt Pitagora teorēmu, visu tur novienkār�ot: �ņiks, �ņaks un gatavs. Bet!!! Jau pats jautājums ietver atbildi � ka vispār ir jābūt tādai formulai! Tātad tai jābūt spēkā jebkuriem diviem riņķiem, arī tādiem, kad iek�ējā diametrs ir nulle, kad tas ir punkts � mēs nonākam pie parasta riņķa, kura horda ir vulgārs diametrs. Nekas nav jāzīmē�� �eit Matīss izmeta papīru miskastē �� Vienīgais, kas jāatceras � riņķa laukuma formula. Viegli nav�.

�Vecā skola!� atzinīgi noteica Ruso: �Skolotājs ir teicis � Senatnē cilvēki mācījās, lai pilnveidotu sevi, tagad mācās, lai pārsteigtu citus.� Tad viņ� vērsās pie Ignata: �Ar tādiem ekspertiem tu vari atrisināt jebkuras problēmas.�

�Labi, parunāsim par lietu. Matīs, tu kaut ko izdomāji?�

�Nu par to telefona numuru tu dro�i vien jau noskaidroji?�

�Jā.�

�Ārkārtīgi talantīgu detektīvu aģentūra, kura ir ārkārtīgi veikla zagto ma�īnu sameklē�anā. Un to dro�i vada vien zvērinātie advokāti Andris Jansons un Jānis Andersons.�

�Ļoti tuvu tekstam�, Ignata vietā atbildēja Ruso. �Mēs ne tikai noskaidrojām, kas tas par kantori, bet vēl arī pierunājām vienu veci viņiem piezvanīt, lai dabūtu atpakaļ ma�īnu. Un aizsūtījām uz turieni policistus��

�Ļauj man uzminēt�, Matīss viņu pārtrauca: �Uz randiņu neviens neatnāca?�

�Neatnāca gan�, Ruso bēdīgi apstiprināja. �Tur tik tie�ām ir privātdetektīvu birojs. Pilnīgi oficiāls.�

�Tā, izskatās, ka �ito banānu pat pamatīgi ieskrienoties un palecoties nedabūt�, skumji konstatēja Matīss. �Būs jākrata.�

Matīss izvilka mapīti un izkratīja no tās nevis banānu, bet veselu �upu papīru ar grafikiem, tabulām un diagrammām. Kādu brīdi viņ�, mēģinādams izlikties lieti�ķs, centās savirknēt papīrus kaut kādā viņam vien saprotamā secībā. Tad, atmetis cerības, ķērās pie lietas: �Tātad, ko mēs zinām? Pirmkārt: kā liecina mani papīri, �is te bizness ir ārkārtīgi ienesīgs.� Matīss pastūma sarunu biedriem priek�ā kaut kādu tabulu ar skaitļiem, uz kuru visi paskatījās ar domīgiem, cie�anu pilniem un absolūti tuk�iem skatieniem. �Ir pilnīgi skaidrs, ka naudas, lai uzpirktu bezmaz vai visu policiju, viņiem pietiek. Ko arī pilnīgi apstiprina Ruso stāsts. Tātad��, �eit Matīss vērsās tie�i pie Ignata, �Pirmkārt: ja tu gribi kaut ko atklāt, tu nevari uzticēties pirmajam pretimnāko�ajam policistam, tev vajag savu, pilnīgi uzticamu vienību. Pie tam, tai jābūt labi apmaksātai un pietieko�i slepenai, citādi kāds pārpirks.�

�Es pie tā strādāju�, norūca Ignats.

�Malacis�, Matīss turpināja: �Otrkārt: �ī te statistika liecina, KA! No vienas puses nav izteiktas preferences ne ma�īnu tipiem, ne gadiem, ne cenām. BET! Tas ir ilgā laika posmā. Ja apskata statistiku īsākiem posmiem, tad skaidri redzams, ka katrā konkrētajā laika posmā zog kaut kādas konkrētas ma�īnas, citreiz tie ir Sābi, citreiz Mer�i, citreiz melni BMW. Periods parasti ilgst trīs dienas līdz divas nedēļas. � Ja akurāti monitorē statistiku, var konstatēt, kādas ma�īnas īpa�i jāsargā. Vienmēr nepagūsim, bet pietieko�i bie�i vajadzētu pagūt. Tre�kārt. Mēs noskaidrojām (jeb specificējām, kā noskaidrot) KO zog. Nāko�ais jautājums: KUR zog. �eit es pa priek�u atsijāju tos gadījumus, kad kāds vienkār�i paņem tuvāko autiņu, lai aizbrauktu pēc �ņabja, jo līst lietus, un atstāju profesionālās zādzības. Tad es visus tos punktus Dekarta koordinātēs atliku uz pilsētas elektroniskās kartes un izpildīju tādu nelielu klasteru analīzi�. Pie �iem vārdiem Ruso saviebās, bet Matīss mierīgi turpināja: �Izrādījās, ka zādzības tie�ām grupējas pa noteiktiem rajoniem��

�Nav nekāds brīnums�, iejaucās Ruso. �Viņi tās ma�īnas dzen uz �otstoiņikiem�, un tie ir noteiktās vietās. Zog pēc iespējas tā, lai tālu nav jābrauc � baidās uzrauties uz poli�iem. Parādi, kādas vietas tev tur iznāca?� Ruso kādu brīdi uzmanīgi pētīja Matīsa karti un pie sevis komentēja: �Tā, �o es zinu� ak �itā tas izskatās� savādi.� Tad viņ� iebakstīja kartē ar pirkstu un teica: �Par �o es nekā nezināju. Bet citādi visumā sakrīt ar operatīvajiem datiem.�

�Okei. Un visbeidzot ceturtkārt. Tas ir visinteresantākais. Es pat sāku domāt, ka varbūt jāmet �itas darbs pie malas un jādibina nezinu kas īsti, vai nu konsultantu sabiedrība vai PiAr firma. Proti, es zinu, kas jādara lai ma�īnu nezagtu vispār.� �eit Matīss izturēja dramatisku pauzi un, brīdi pavērojis sarunu biedrus, turpināja: �Ma�īnu vajag apdro�ināt pret nozag�anu apdro�inā�anas kompānijā �Kāvi�!� Iestājās pauze.

Pirmais ierunājās Ignats: �Ar to tu gribi teikt, ka �Kāvi� ir saistīti ar autozagļiem?�

�Vispār, ko es gribu teikt, to arī saku. Un teikt es gribu to, ka neticu brīnumiem. Paskatieties pa�i, Tie ir dati par pēdējo gadu�, un galda vidū nonāca kārtējā tabulu un diagrammu gūzma: ��eit ir apdro�inā�anas apjomi piecām galvenajām kompānijām � apmēram vienādi. Un izmaksu skaits par nozagtajām ma�īnām. Atkal vienādi. �etrām. Izņemot �Kāvus�. Pirmais, ko es pārbaudīju � varbūt, ka �Kāviem� ir stingrāki noteikumi signalizācijām un pretaizdzī�anas sistēmām? Nē, nav. Atliek secināt, ka �Kāvi� ar kaut kādām sev vien zināmām metodēm cīnās par to, lai izmaksu viņiem būtu mazāk. Vai nu viņi zog konkurentu ma�īnas, vai ap�auj autozagļus, kas zog viņējās. Iespējamas vēl �ādas tādas kombinācijas. Starp citu, �Kāvos� par juristu strādā tavs vecais draugs Apkalniņ�. Bet par to mēs domāsim citreiz.�

�Un par ko mēs domāsim tagad? � Es īsti nesaprotu, kāds darba tautai labums no tavas pa�taisītās zinātnes. Mēs, piemēram, varam uzzināt, ka patreiz zog zilus d�ipus. Un mēs to varam uzzināt arī pilnīgi bez tavas zinātnes, piemēram, ar operatīvām metodēm. (Ruso apstiprino�i pamāja ar galvu) � nu un tad? Mēs pieliksim pa aģentam pie katra zilā d�ipa?�

�Īstenībā mēs varam arī to�, Matīss izvilka kārtējo tabulu, �vai pareizāk sakot, tas nav tik briesmīgi, kā izskatās�, viņ� novilka ar vienu pirkstu savā tabulā pa horizontāli, ar otru pa vertikāli, tad ar plecu pakasīja degunu, jo pirksti bija aizņemti, un turpināja: �reku, pēdējo divu gadu izlaidumu Pa�ero d�ipi zilā krāsā Rīgā ir ekzakt septiņpadsmit �tuki. Nemaz nav tik daudz. Bet mēs iesim citu ceļu biedri! Mēs varam sagatavot da�as ēsmas. Man ir pazīstams viens Skrūvītis ar Ķīlīti [15] � zelta rokas. viņ� spēj salabot jebkuru aparātu, sākot ar pletīzeri un beidzot ar ballistisko raķeti, kas palai� sputņikus. Un vēl viņ� māk uztaisīt tādu verķi, ko var pielipināt pie ma�īnas, lai ma�īna visiem kā tāds sputņiks stāstītu, kur viņa ir: �Pī, pī, pī�.�

�Tādi verķi mums ir pa�iem�, iebilda Ruso.

�Tos, kādi ir jums, mūsu oponenti varētu zināt, bet tādus, kā uztaisa Skrūvītis ar Ķīlīti viņi nezinās. Tad mēs pielipinām �itos daiktus pie atbilsto�ās zortes ma�īnām, kas mīcās pa riska vietām, un gaidām, kamēr kādu mūsējo nozags. Es ceru, ka mums ir ļaudis, kas var pielipināt?�

�Ir�, īsi atbildēja Ruso.

�Un vēl pie viena arī neizpļāpāties?�

�Es par to parūpē�os�, tikpat mierīgi apliecināja Ruso.

�eit Ignats, kur� visu laiku bija nemierīgi trinies uz krēsla un visādi demonstrējis savu neapmierinātību, tālāk vairs ciesties nespēja: �Nu un kas būs, ja viņi atradīs, noķers un arestēs?� viņ� visai asi iejaucās. �Vai tad tas tavuprāt atrisinās problēmu? Jeb varbūt tu domā, ka Ruso ar viņa zaļajiem gurķiem, taviem verķiem un piesaistītajiem policistiem visus autozagļus noķers un pakārs Prezidenta pils priek�ā? Es gribētu saprast, kā tu taisies Atrisināt Problēmu?�

�Nu es tak tev jau viņreiz mēģināju teikt�, neapmierināti rūca Matīss, �ka vajag padomāt, un gan jau kaut kas pats no sevis izdomāsies. Bet tu tik uz to kratī�anu.�

�Labi�, lieti�ķi noteica Ignats, �tad, lūk, mana direktīva: mēs ar Ruso tagad kratīsim, bet tu vari domāt. Un skaties, ka kaut ko izdomātu.� Ar �iem vārdiem viņ� sāka lieti�ķi raust Matīsa grafikus un tabulas sava galda atvilktnē, kamēr tas tikai bezpalīdzīgi noskatījās kā pazūd viņa darba augļi. Tad Matīss izvilka savu piezīmju bloku un �ēli noteica: �Ja jau vienalga būs jādomā, tu Ruso, kā krutais d�eks varētu man te izgaismot da�as detaļas. � Kā viņi tās ma�īnas zog? To es vienkār�i tā, aiz ziņkārības � vajag ta�u kādu vietu, no kuras sākt domāt.�

�Ja vispār zog � da�reiz tā ir vienkār�i blēdība, lai dabūtu apdro�inā�anu. Bet tas nav mūsu gadījums. Ja patie�ām zog, tad ir da�ādas iespējas � visvienkār�ākā, pieliek pistoli pie deguna un saka � kāp, lūdzu, ārā, man ļoti vajag. To da�reiz izdara pat krustojumā, pie sarkanās gaismas. Da�reiz ar visādu advancētu tehniku (maksā pārdesmit tūksto�us) atmūķē ma�īnu, atvieno signalizāciju, immobilizē immobilaizeri. Bet visbie�āk vienkār�i nozog atslēgas. No klienta viedokļa tas ir vissliktāk, jo, ja nav atslēgu, apdro�inātāji neko nemaksā.�

Matīss to visu akurāti pierakstīja tabulā:

1. Apdro�inā�ana + blēdība

2. Pistole + deguns

2. Nozagta atslēga

4. Advancētais verķis

Atzinīgi apskatījis savu pierakstu, viņ� turpināja: �Tā, tik tālu nu mēs būtu tiku�i. Pastāsti vēl � kādā veidā tie zagļi ir sadalīju�i sfēras, vai teritorijas, vai kā to sauc?�

�Tām zagļu grupām ir katrai sava specializācija. Ir tādas, kas nozog un pēc tam par naudu dod atpakaļ � ar vienu no tām visa �ī jezga sākās. Otra grupa ir, kas zog uz pasūtījuma, sūtī�anai uz ārzemēm. Un tre�ā, kas zog sadalī�anai detaļās. Mums ir aptuveni zināms, ka pavisam darbojas vairākas lielas grupas. Viņas viena otru zina, ir sadalīju�as ietekmes sfēras un parasti nekonkurē. Drīzāk sadarbojas. Redzi, katrai ir sava otstoiņiku sistēma � tiesa, atkarībā no specifikācijas tie otstoiņiki ir visai da�ādi � ja grib dzīt uz ārzemēm, tad jāvar pārkrāsot, pārsist numurus un tā tālāk, ja tikai izjaukt detaļās, tad neko īpa�u nevajag, izņemot veiklus un kvalificētus skrūvētājus. Bet tie, kas uz atdo�anu, tiem vispār neko nevajag. Tikai tādu dro�u, klusu vietu, kur tā ma�īna var ilgāk pastāvēt.�

�Un cik to grupu pavisam ir? Tā apmēram?�

�Mums ir aptuvenas ziņās par astoņām.�

�A ko ta jūs viņas neņemat ciet? Tik vien tā darba!�

�Labi konspirētas, ļoti grūti tikt klāt gan legāli, gan nelegāli�.

Matīss vēl reiz �ēli paskatījās uz savu kladi un ne pārāk pārliecino�i novilka: �Razberjooomsja. Vienmēr esam tiku�i galā, kāpēc lai pēk�ņi �oreiz netiktu?�

Tad uz kādu laiku Matīss zaudēja kontroli pār procesu. Viņ� vienkār�i darbināja savas programmas, izsniedza Ignatam datus, atnesa Ruso Skrūvī�a radītos daiktus. Palika laiks gan mīklas paminēt, gan zoli uzspēlēt. Bet pēc Ignata un Ruso nopietnajiem ģīmjiem varēja spriest, ka process notiek.

Kad pēc nedēļas Ignats ar Ruso ienāca istabā, Matīss bija ļoti aizņemts. Noliecies pār galdu ar gaisā izslietu pakaļu, viņ� kaut ko darīja. Ignats vēl nebija paguvis atvērt muti, lai kaut ko teiktu, kad Matīss, pat neatliecies, izslēja gaisā roku un pamāja, lai viņi paklusē. Kamēr atnācēji apjuku�i vēroja pakaļu, Matīss acīmredzot bija ticis galā ar darāmo, izslējās un apmierināti saberzējis rokas, noteica �Uh, nu tik būs!�

Ieintriģēti Ignats ar Ruso pienāca tuvāk galdam un ieraudzīja, ka Matīss ir visu galdu nokrāvis ar vertikāli uzslietiem domino kauliņiem. Kauliņi bija da�ādās krāsās un sakārtoti diezgan rafinētās ierindās, kuru jēga kļuva skaidra pēc mirkļa, kad Matīss, pasludinājis: �Uzmanību, gatavību, starts!�, svinīgi ar knipja sitienu vienu kauliņu apgāza, tas krītot nogāza nāko�o, tas atkal nāko�o un signāls kā vilnis drāzās pa kauliņu virtni kā pa upes gultni. Kādā mirklī, kad kārtējais krīto�ais kauliņ� apgāza jau nevis vienu, bet veselus divus pēcnācējus, un turpmākais vilnis aiztraucās jau vairs ne pa vienu, bet gan pa diviem atsevi�ķiem zariem, � Matīss pat iespiedzās aiz sajūsmas.

Kad pēc brī�a process izsīka, viņ� lepni pagriezās pret vērotājiem un sajūsmas pilnā balsī jautāja: �Nu? Redzējāt? Kruta?� Un, pat nesagaidījis nekādu atbildi, teica: �Es te zinu vēl vienu for�āku variantu�, un sāka ar tādu veiklību celt aug�ā kauliņus un atkal kārtot kādā tikai viņam vien zināmā kombinācijā, ka Ignats pie sevis nodomāja � tādu meistarību var sasniegt tikai ilgsto�u treniņu rezultātā.

�oreiz kārtējā ķēdīte procesa beigās vispār aizvijās aiz sakrautā grāmatu kaudzes un pazuda nebūtībā.

�Un tā līdz bezgalībai��, domīgi noteica Ruso.

�Līdz bezgalībai nevar�, Ignats viņu pārtrauca, �Nav tik daudz kauliņu.�

�Tik daudz nemaz nav obligāti.� Matīss, pat nepainteresējies, kāpēc �amējie atnāku�i, jau būvēja nāko�o konstrukciju: �Vai, tu par tādu lietu, kā konverģence esi kaut ko dzirdējis? Tas nozīmē, ka notikt kaut kas notiek bezgalīgi, bet rezultāts tomēr ir galīgs. Man prātā nāk tāds uzdevums � iedomājies tādu elektrisku ķēdi, kur viena pretestība virknē, viena paralēli, tad atkal virknē, un tā tālāk�� Matīss pat uz mirkli atrāvās no domino kauliņiem, lai uzzīmētu shēmu:

�Visas pretestības vienādas. Un iedomājies, ka �itā ķēde turpinās bezgalīgi�� Matīss pārtrauca zīmēt, ar no�ēlu konstatējis, ka bezgalīgu ķēdi viņam uzzīmēt neizdosies: �Vai tu varētu aprēķināt, kāda �itai shēmai būs kopējā pretestība? Pēc Oma likuma?�

�Nū�, novilka Ignats, �Tur jārēķina robe�as� Es to visu matemātisko analīzi esmu pamatīgi aizmirsis��

�Nekādas robe�as nav jārēķina!� Matīss viņu pārtrauca: �Vienkār�i nevajag ļaut, lai kaut kādas tur akadēmiskās zinā�anas � varētu teikt: elku dievi � aizmālē tev veselā saprāta acis. Skaties � ja jau ķēde ir bezgalīga, un viņai ir kaut kāda pretestība, tad no tā, ka tu pieliksi vēl vienu posmu, nekas nemainās � kā bija bezgalīga, tā palika. Un tad viss uzdevums noreducējas uz parastu kvadrātvienādojumu.� Matīss to uzrakstīja, �vismaz kvadrātvienādojuma atrisinā�anas formulu tu atceries? Tur nekam nav jākonverģē.�

�Nū� ar grūtībām� tur Vjeta kārtula��

�Vispār tu no matemātikas vismaz kaut ko vēl atceries?�

�Protams!� Ignats jau atklāti ņirgājās: �Nosaukumi bija: aritmētika, ģeometrija, it kā vēl tāda trigonometrija esot bijusi?� un viņ� jautājo�i pavērās uz Matīsu: �Skleroze, saproties!�

�Vot, vot, vot! Ar domino efektu īstenībā var izskaidrot arī sklerozi.� Un Matīss atgriezās pie kauliņiem: �Skaties � ja saliek domino kauliņus stateniski rindā un apgā� vienu, tad sagā�as arī visi pārējie. Katrs kauliņ� paliek savā vietā (kā nervu �ūna) � bet tev izskatās, ka kaut kas aizskrien pa visu ķēdi. Signāls, saproties. Ar nervu signāliem ir akurāt tāpat. Signāls sāk skriet, ja tu pirmo kauliņu pietiekami pie�ķieb (tāpēc arī klusus trok�ņus nedzird); signāla ātrums nav atkarīgs no tā, cik stipri iesper pirmajam kauliņam (veselā nervā ar 120 metri sekundē � �itie kauliņi krīt lēnāk); kamēr viņ� skrien, viņam enerģiju nevajag, bet, lai varētu skriet vēlreiz, kauliņi ir atkal jāpaceļ. UN! Ja kāda kauliņa trūkst�� Matīss vienu kauliņu izņēma un skrējiens, nonācis līdz �ai vietai, apstājās, �� tad signāls tālāk neiet��, un bēdīgi piebilda: �Skleroze�.

�Skleroze�, Ignats labprāt piekrita. �Tie�i sklerozes un daļēji arī tavas muldē�anas dēļ es jau gandrīz aizmirsu, kāpēc mēs te atnācām. Vai tu izdomāji kaut ko par to, ko mēs ar Ruso kratām?�

Matīss apjucis paskatījās vispirms uz vienu, tad otru: �Man liekas, tie�i par to mēs visu laiku runājam? Bet ja jau tas nebija skaidrs, ļaujiet man mirkli pakavēties tālās bezrūpīgās bērnības atmiņās.

Man kādreiz, kad es vēl biju sīks, bija tādi kartona zaldātiņi. Un tāda kartona pasaule ar pilīm, kokiem un karalaukiem. Es pats ar sevi karoju, �audams korķa bumbiņas no ar gumiju darbināmiem lielgabaliem. Un jau tad, vēl būdams sīks, es pamanīju, ka, ja tu trāpi tam zaldātiņam, viņ� nokrīt viens pats, a ja �itam, tad viņ� gā�oties nogā� vēl citus līdzi. Tāpēc, būdams aizsardzībā, es centos tos zaldātiņus pareizi sastellēt, bet, būdams uzbrukumā, skatījos, pa kuru jā�auj � tas arī saucās domino princips. Di�ā zinātne �odien uz to skaitļotājus būvē.

Ko tas viss nozīmē? Tas nozīmē, ja mēs gribam atrisināt problēmu, bet �tābiem klāt netiekam, mēs nevaram ķert, kur� pagadās. Mums jāķer tos, kas krītot paraus līdzi citus. Mums jātraucē tiem, kuru problēmas rada problēmas citiem. Lai varētu izskaitļot, kuri tie ir, es te jau esmu sagatavojis tabulas, bet man vēl par maz datu. Jūs jau varētu sākt kādu noķert, lai tās tabulas pildās?�

Vēl pēc pāris dienām, pagrabā, kur Matīss ar Sergeju patreiz bija ārkārtīgi aizņemti, jo risinājās kritiska Warcraft [16] fāze, ienāca ruso, un, nemaz neņemot vērā stāvokļa nopietnību, jau no durvīm sāka teikt:: �Āāāā! Te tu esi! �igli met mieru savai operācijai � mums tur ir spēle dzīvajā � ejam!�

Matīss �ēli paskatījās uz ekrānu, kur viņ� tie�i jau bija iedzinis Sergeja armiju stūrī un līdz pilnai uzvarai atlika vairs tikai viens solis, bet tomēr paklausīgi piecēlās un gāja Ruso līdzi. Pa ceļam tas pastāstīja, ka pēc viņu norādes policistiem ir izdevies noķert autozagļus uz karstām pēdām. Ka tas noticis vietā Nr. 2. pēc Matīsa shēmas: pie kafejnīcas �Vējagailis�, un notikumu scenārijs bijis tas, kas Matīsam apzīmēts ar numuru 3: Kafejnīcā kāds izzadzis kundzītei no mēteļa kabatas ma�īnas atslēgas un nodevis tās līdzgaitniekiem, kas savukārt aizdzinu�i ma�īnu un noliku�i otstoiņikā. Kundzīte, paldies Dievam, ātri metās zvanīt policijai, kur jau de�ūrēja Ruso cilvēki un tāpēc �pī, pī, pī� iedarbojās laicīgi. Matīss, to visu noklausījies, tikai pajautāja, vai ma�īnas atslēgas tagad ir pie mums, un cikos tas viss notika. Pa tam lāgam viņi jau bija aizgāju�i līdz apsprie�u telpai, kur Matīss uz mirkli aizķērās pie sekretāres, jo nekādi nespēja paiet garām nepateicis, cik veiksmīgi viņas jaunā frizūra izceļ trijstūrainos auskarus un pie viena neiemēģinājis jaunuzstādīto digitālo telefonu.

Kad viņ� beidzot ienāca apsprie�u zālē, kur bez Ruso un Ignata sēdēja vēl da�i darboņi, Ignats uz viņu no galda gala dusmīgi paskatījās un noteica: �Matīs, kaut kas nav pareizi. Mums bija sarunāts, ka tev visu laiku jābūt pa rokai. Un arī tagad mums, astoņiem cilvēkiem, uz tevi jāgaida!�

�Septiņiem�, Matīss pieklājīgi izlaboja. Un pazemīgi piebilda: �Ekzekūze mīze plīze.�

Apspriede varēja sākties. Konstatēja, ka aizturētie ir Juris Krasovskis (iesauka Krasais), un Georgs Krupko (iesauka Krupis), kas ar iegūto atslēgu atvēru�i un iedarbināju�i ma�īnu, aizbrauku�i un noliku�i to turpat netālu privātā garā�ā. Tad viņi mierīgi atgriezu�ies pie Vējagaiļa (ar visiem operiem uz astes) un satiku�ies ar Andreju Bergeru (Iesauka Kalns), kur� arī, domājams, bija atslēgu ieguvējs. Policijas datubāzē jau bija ziņas, gan par to, ka Kalns vairākkārt jau tiesāts par zādzībām un vienreiz par krāp�anos, gan arī tas, ka viņ� ir autoritatīvs kabataszaglis. Viņus visus patreiz pratināja. Un tikko bija piezvanīju�i no laboratorijas, ka uz atslēgai piekarinātās dro�ības pults nepārprotami ir Kalna pirkstu nospiedumi. Pats viņ�, acis nepamirk�ķinot, paziņoja pratinātājam, ka Vējagailī viņ� vispār nav bijis, bet bijis pie tā, ka kādai kundzei, kāpjot ārā no ma�īnas, zemē nokrita atslēgas, ko viņ�, būdams īsts d�entlmenis, kundzei arī atdeva.

�eit dusmīgi iejaucās pārstāvis no policijas: �Ja jau jūs zinājāt galvenos ma�īnu zādzības centrus, jūs varējāt arī mūs par to informēt. Tas ir tā nekoleģiāli no jūsu puses. Mums redziet, ir pla�as iespējas, mēs Vējagailī būtu uzstādīju�i novēro�anas kameras un varētu tagad lieti�ķi pierādīt Bergera vainu, bet tagad ir tikai mūsu vārds pret viņējo.�

�Ja mēs būtu tur uzstādīju�i videokameras�, pieklājīgi skaidroja Ignats, �tad visdrīzāk mēs neko neieraudzītu, jo visi autozagļi to uzreiz zinātu. Jūs kolēģi, ta�u nedomāsiet, ka kafejnīcā ar visai kriminālu kontingentu var uzstādīt novēro�anas kameru tā, lai kafejnīcas īpa�nieks un personāls to nepamana?�

�ajā brīdī telpā klusi ienāca sekretāre ar trijstūrainajiem auskariem, iedeva Matīsam aploksni, un tikpat klusi no telpas atkal izslīdēja. Matīss ieskatījās aploksnē un apmierināts iebāza to kabatā.

�Jā, bet ko nu lai dara? Kā lai pierāda? Vai varētu būt kāds liecinieks?� policists turpināja taujāt ar neapmierinātu sejas izteiksmi.

�Tur jau ir kamera�, sarunā iejaucās Matīss, �Vējagailim ir noslēgts līgums par apsardzi ar firmu Gabriēls. Un tie tur viņam jau uzstādīja novēro�anas kameru � tur tak burlaks burlaka galā, cilvēks nemaz nevar justies dro�s. Mēs, savukārt, mākam pieslēgties Gabriēla tīklam un paskatīties visu, ko viņi tur redz.�

�Paga, paga�, policists viņu pārtrauca, �a vai tas ir likumīgi? Vai jūs prokurora sankciju dabūjāt? Vai īpa�nieka piekri�ana jums ir?�

�Vai!� Matīss izsaucās un izklaidīgi uzsita sev pa ceļiem: �Aizmirsu paprasīt.� Ruso, kas visu �o teātri bija vērojis ar atturīgu smaidu uz lūpām, ņēma sarunas pavedienu savās rokās un, vēr�oties pie policista, teica: �Nav liela nelaime. Krimināllieta ir ierosināta, mēs varam pieprasīt prokurora sankciju tagad un izņemt no Gabriēla ierakstus par attiecīgo laika posmu. Bet es domāju, ka tas jādara ātri.�

�Jā�, noteica policists un lieti�ķi piecēlās: �Jā. Ar to es nodarbo�os pats personīgi un tūlīt pat. Turpināsim apspriedi vēlāk. Kungi mani atvainos.� Ar �iem vārdiem viņ� paņēma savu mapīti un lieti�ķā gaitā izgāja no telpas. Arī pārējie devās vai nu pa savām darī�anām, vai tepat uzpīpēt. Telpā bez Ignata palika tikai Matīss un Ruso.

Ignats brīdi vēroja Matīsu un tad teica: �Mēs ta�u dro�i zinām, ka viņiem tur ir savējie. Policists nepagūs uzgriezt prokurora numuru, kad Gabriēlā visi ieraksti jau būs nejau�i sabojāju�ies, vai arī kļuvu�i tādi, ka uz tiem māte savu miesīgu bērnu nevarēs atpazīt. Kāpēc tev vajadzēja visu to teikt policista klātbūtnē? Vai tev vispār sajēga ir?�

�Sajēgas man varbūt arī NAV�, labprāt piekrita Matīss, �toties kabatā man IR disks ar tās kameras ierakstu. Vot. Es domāju, ja Gabriēļi netī�ām to uzzinās, gan jau nekas nepazudīs�, �eit Matīss jautājo�i pavērās uz Ruso.

Tas atzinīgi noteica: �Ja tu turpināsi nodarboties ar operatīvajām darbībām, man būs jāsāk domāt. Sekas var būt katastrofālas.�

* * *

Pēc divām dienām tiesā vajadzēja izskatīt lietu par apcietinājuma termiņa pagarinā�anu. Ignats devās uz sēdi pienākuma vadīts, Matīss ziņkārības vadīts � viņ� nekad nebija bijis tiesā. Ieradu�ies tiesu namā Pumpura ielā (Pumpurs Andrejs, latv. dzejn. 1841�1902. Nozīm. darbs. Eposs �Lā�plēsis�, kāds pakalpīgi pa�ukstēja priek�ā), viņi apsēdās uz plata koka sola ar rokturiem un sāka gaidīt. Uz brīdi pie viņiem piestāja prokurors Abacis , kura pārziņā lieta bija nodota. Tas bija viens no tiem tipiskajiem jaunajiem censoņiem, kur�, izmantojot jauno laiku iespējas un vecāku � biju�o nomenklatūras darboņu rocību, bija izstudējis presti�ās augstskolās, un tagad dzīvoja pārliecībā, ka visa pasaule ir radīta vienīgi viņu ērtībām, un viss viņam pienākas jau tāpēc vien, ka viņ� ir. Bet nevarēja noliegt, ka Abacim piemita ass prāts, apskau�ama enerģija un izveicība, kuru nekavēja arhaiskas morāles dogmas. Skatoties uz tāda tipa ļautiņiem, Matīss alla� domāja, kā viņā ir vairāk � skaudības par iespējām, kuru viņam nebija, vai pārākuma sajūtas par to pieredzi, kuras censoņiem nekad nebūs.

Bija diezgan savādi vērot, kā ar acīm redzamu pārākuma apziņu Abacis, kratot Ignatam roku, aizbildņa tonī saka: �Tas ir labi nostrādāts. Nekādu problēmu nebūs. 100%.� Un viņ�, nervozi iespiedis mapīti padusē, aiztecēja tālāk. Matīss domīgi noteica: �Simts procentu nemēdz būt�, kaut arī vairs nebija, kam teikt.

�Sveicināti! Ko tad jūs te?� atskanēja balss aiz muguras. Pagriezies Matīss tur ieraudzīja labi ģērbtu tipu, kur�, plati, bet nesirsnīgi smaidīdams, sniedz roku Ignatam. �Kā tad jums tur iet? Sen nav gadījies būt. Runā, ka jūs esat radījis ārkārtīgi darbaspējīgu nodaļu, daudz labāku par to, kāda bija Krei�a laikā. Priek�niecība esot ļoti mierā.�

Ignats viņu negribīgi iepazīstināja ar Matīsu: �Advokāts Apkalniņ� � mans sociālais analītiķis Matīss Ziemelis.�

�O! Ziemeļa kungs, esmu par jums dzirdējis visādus glaimojo�us stāstus�, Apkalniņ� enerģiski paspieda Matīsam roku.

�Vai Jūs spēlējat Zoli?� painteresējās Matīss.

�Nē! Kāpēc?�

�Man vienkār�i nenāk prātā, kādā citā sfērā par mani kāds varētu kaut ko labu teikt. Neņemiet ļaunā, bet jūs galīgi neizskatāties pēc tāda, kas kaut ko jēdz no skaitļu teorijas vai Rīmana lemmām. Vot.�

�Nē, nē, nē�, Apkalniņ� atklāti pasmējās. �No Rīmana lemmām es tie�ām neko nejēdzu.� Tad viņ� atkal pievērsās Ignatam: �Kāda vajadzība tad jūs te atvedusi? Ja tas nav valsts noslēpums. Varbūt varu kā palīdzēt?�

�Nekā nopietna�, Ignats jau uzkrīto�i negribīgi atbildēja. �Mums uzdots sastādīt atskaiti par ma�īnu zādzību statistiku. Te �odien skata vienu lietu � varbūt dzirdēsim ko interesantu.�

�Āāā, nu tad nekavē�u � re kur jūsējie jau nāk. Visu labu�, viņ� pieklājīgi atsveicinājās arī no Matīsa un vingrā pārliecināta cilvēka solī aizsteidzās pa gaiteni, pa ceļam apsveicinādamies ar advokātu, kas gāja blakus aizturētajiem.

�M-D-K�, noskatoties Apkalniņam pakaļ klusi norūca Ignats, bet bija jau laiks doties tiesas zālē. Tur viņi abi ar Matīsu necili nosēdās stūrītī un pēc visiem PieceltiesTiesaNāk un klāteso�o personu pārskaitī�anas sēde varēja sākties.

Pirmais pie vārda tika prokurors, kur� izskatījās visai dro�s un pārliecināts: �Mēs pierādīsim, ka aizdomās turamie darbojās grupā un nodarbojās ar automa�īnu zādzībām. Aizdomās turamos policija sazīmēja, kad tie ar nozagto ma�īnu brauca pa Bruņinieku ielu. Klāt pievienojam fotogrāfijas. Pēc tam, kad ma�īna bija noslēpta privātajā garā�ā, aizdomās turamajiem pakaļ atbrauca pilsonis Bergers. Policija aizturēja gan viņu, gan pilsoņus Krasovski un Krupko. Aizturē�anas protokols un atsavināto lietu saraksts pievienots. Pie pilsoņa Krasovska atrastas aizdzītās ma�īnas atslēgas ar dro�ības pulti. Uz dro�ības pults atrasti pilsoņa Bergera pirkstu nospiedumi. Ekspertīzes protokolu pievienojam. Ir pamatotas aizdomas, ka pilsonis Bergers, kur� jau trīs reizes tiesāts par zādzībām, atslēgu nozadzis automa�īnas īpa�niecei Sandrai Kantainei kafejnīcā Vējagailis. Pievienojam kafejnīcas Vējagailis dro�ības sistēmas videokameru ierakstus, kuros redzams, kā pilsonis Bergers ienāk kafejnīcā, novelk mēteli un, pārmetis to pār roku, pieiet pie pakaramā, kur karājas Kantaines kundzes mētelis, pēc tam, neuzkavējies, strauji dodas ārā. Tas notiek da�as minūtes, pirms Kantaines kundze ievēro, ka viņas auto aizbrauc. Mēs uzskatām par pierādītu, ka Bergers, Krasovskis un Krupko darboju�ies kā personu grupa, tāpēc lūdzam viņiem kā dro�ības līdzekli nozīmēt apcietinājumu, jo, atrodoties brīvībā, viņi varētu kavēt izmeklē�anu un ietekmēt lieciniekus.�

Tad atbildes runu teica aizstāvis: �Augstā tiesa, man jānorāda uz policijas un prokuratūras neprofesionalitāti �ajā lietā. Pirmkārt: mans aizstāvamais Bergers jau paskaidroja, ka ar Krasovski ir attāli paziņas, tāpēc, kad garāmbraucot ieraudzīja uz ielas Krasovski, vienkār�i piestāja aprunāties. Viņam nav nekādas saistības nedz ar ma�īnas nozag�anu, nedz arī viņ� ko zināja par to. Kāpēc gan policija nepagaidīja ar aizturē�anu? Ja viss būtu tā, kā saka mans cienījamais kolēģis no prokuratūras, tad būtu notikusi atslēgu nodo�ana un strīds nerastos. Tātad kāpēc gan policija nepagaidīja? Ir tikai viens iemesls. Kuru es �eit nenosauk�u, vienīgi norādī�u, ka iespēja iegūt �pierādījumus� tika palaista garām.

Visos prokuratūras minētajos gadījumos nav iespējams atrast neko tādu, kas izslēgtu mana aizstāvamā versiju. Proti, viņ� ieraudzīja, ka kundzei izkrīt atslēgas, un laipni viņai tās pasniedza (no �ejienes pirkstu nospiedumi). Mans aizstāvamais tie�ām uz īsu mirkli bija iegājis kafejnīcā (ko sākotnēji bija piemirsis), tikai lai nopirktu sērkociņus, ko arī izdarīja � kafejnīcas darbinieki to apstiprina. Protams, viņ� piegāja pie pakaramā, bet kur� gan ienācis kafejnīcā to nedarītu? Tā ir visdabiskākā lieta pasaulē. Nevienā no videokameras kadriem nav redzams, ka Bergers kaut ko ņemtu no kundzes mēteļa kabatas.

Un pat ja mans aizstāvamais būtu darījis ko nosodāmu, pat ja policija būtu viņu aizturējusi �ajā pat brīdī, pat tad apsūdzību viņam varētu uzrādīt tikai par atslēgas zādzību, kuras vērtība ir niecīga. Par to nav paredzēts sods, kas saistīts ar brīvības atņem�anu. Tāpēc es domāju, ka piemērot Bergeram apcietinājumu kā dro�ības līdzekli nav pamata.

Kas attiecas uz Krasovski un Krupko, tad viņi neap�aubāmi aizbrauca sve�u ma�īnu, bet esiet jel līdzcietīgi, viņi ir jauni cilvēki, ne reizi nav nonāku�i konfliktā ar likumu. Vienkār�i, ejot pa ielu garām lepnam limuzīnam un ieraugot uz ielas nokritu�as atslēgas (ja jau tās izkrita no kabatas vienreiz � kāpēc nevarētu izkrist vēlreiz?), viņi nenoturējās pretī kārdinājumam ar �ādu lepnu auto pabraukāt. Jau pēc mirkļa viņi saprata, ka draud nepatik�anas, un nobiju�ies novietoja ma�īnu garā�ā par naudu. Abi jaunie cilvēki nodarīto no�ēlo, arī darba vieta raksturo viņus pozitīvi.�

Un tiesnesis varēja paust savu verdiktu: �Ņemot vērā, ka nekas no aizdomās turamo liecībām nav pretrunā ar apsūdzības teikto, ka par viņu nodarījumu nav paredzēts sods ar reālu brīvības atņem�anu, ka viņi patiesi no�ēlo padarīto un sadarbojas ar izmeklē�anu, tiesa nosaka kā dro�ības līdzekli policijas uzraudzību.�

�Te tev nu bija simts procentu�, vīlies noteica Matīss, bet pie sevis nodomāja, ka pie viņa kartona cilvēciņiem tā vis nenotiek. Tur, ja visu izdara pareizi, viss notiek pēc likuma. �ādas spēles spēlēt ir grūtāk.

Kad Bergers laimīgās sievas apskauts gāja ārā no zāles, viņ� uz mirkli atradās tie�i iepretim Matīsam un Ignatam, kuri gaidīja pūlī pie durvīm, kad varēs tikt ārā. Tie�i tajā brīdī Bergers beidza urbināt degunu un izvilcis no nāss vidējo pirkstu brīdi sastinga �ajā divdomīgajā pozā un it kā nejau�i paskatījās tie�i uz Ignatu. Apkārtējiem varētu likties, ka Ignats �o epizodi vispār nepamanīja, bet Matīss sajuta spēji izplatāmies tādu saltumu, ka Ignata tuvumā varētu uzglabāt ātri bojājo�os gaļas produktus.

Pēc ilgākas pauzes, kad viņi jau bija izgāju�i uz ielas, Matīss pārtrauca klusumu:

�Neņem galvā�, viņ� samierino�i teica: �Tavs uzdevums bija noķert auto zagļus. Tu viņus noķēri. Tu akurāti savāci visus pierādījumus. Par 100%, kā da�i te saka.�

Ignats brīdi viņu cie�i vēroja. Ar sejas izteiksmi, kas Matīsam pagalam nepatika. Tad atbildēja: �Tu maldies mīlīt. Tu ļoti maldies. Tas bija Ruso uzdevums viņus noķert. Mans uzdevums bija atrisināt problēmu. Un problēmas atrisinā�anā es esmu turpat, kur sākumā.� Ignats uz brīdi apklusa. �Gandrīz turpat.�

�Interesanti gan! Ko tad tu varēji darīt? Vai tu esi tiesa? Katram jādara savs darbs. Tu savu esi izdarījis. Ja tiesa netiek galā � viena vai otra iemesla dēļ �, tā nav tava problēma.�

�Ja tu zinātu, kā es nīstu �o frāzi! Es esmu sen ārā no romantiskā komjaunatnes vecuma ar burvīgo lozungu �Es atbildu par visu! Ura, tovari��i. � Bet es apzinos, ka man dotais uzdevums ir man arī jāpilda. Ja tu zinātu, kā man ir apniku�i visādi tie, kas, tikko izdzirdēju�i uzdevumu, jau sāk stāstīt, ka to nevar izdarīt tāpēc, un tāpēc, un tāpēc. Man neinteresē, kāpēc nevar, man vajag, lai ir! Un ja viņi saka, ka nevar, tas nozīmē tikai vienu � man būs jādara pa�am.� Viņ� atkal uz mirkli apklusa, tad atkārtoja: �Man būs jādara pa�am. Un es arī izdarī�u. Es netaisos man uzticēto darbu uzkraut citiem. Un vismazāk jau nu tiem, kas man �o darbu ir uzticēju�i. Neizdevās ar vienu paņēmienu, būs jāizdomā cits. Nevienā ne otrā gadījumā trīs pirmo zagļu noķer�ana vēl nebūtu galīgais atrisinājums. Tiesa, ja �os ieliktu cietumā, būtu skaidrāks, ko darīt tālāk. Tagad vienkār�i ir drusku pārgrupēju�ies sabiedrotie un pretinieki. Da�u ir palicis mazāk. Da�u vairāk�

�Ļoti patētiska runa�, pieklājīgi noteica Matīss: �Tikai, ko tu vari izdarīt? Tu izsiti cauri savu vienību departamentā � bravo! Viņi tika galā ar savu uzdevumu. Lieliski tika galā. Vot. Bet tu nevari izveidot savu tiesu. Un tu nevari spriest tiesu pats � tu neesi Karalis.�

Ignats paskatījās Matīsam tie�i acīs un nopietni atbildēja: �Neesmu.� Tad viņ� pagriezās un aizgāja.

Siltāks nekļuva.

Nemanot blakus bija pienācis prokurors Abacis un neveikli nokrek�ķējās: �Kur tad Lojas kungs tā aiztraucās? Dro�i vien viss redzētais viņam varētu būt visai nepatīkami. Viņ� tie�ām bija labi pastrādājis.� Savādā kārtā prokurora balsī nejautās ne apjukums, ne no�ēla par zaudēto lietu � tikai zināma līdzjūtība: �Mēs noteikti pārsūdzēsim.�

�Pārsūdziet, pārsūdziet�, diezgan noguru�ā un vienaldzīgā balsī atteica Matīss, joprojām skatīdamies pakaļ Ignatam.

Abacis uz viņu aizdomīgi pavērās: �Jūs gribat teikt, ka kaut kas nebija pareizi izdarīts?�

�Bija, bija�, tikpat vienaldzīgi atbildēja Matīss: �Saprotiet, vienkār�i dzīvē da�reiz uznāk tāda josla, kad ir tāda sajūta, ka kaut kādi augstāki spēki neko izdarīt neļaus. Īpa�i to jūt, kad spēlē kārtis. Viss notiek ne tā kā vajag. Es esmu ievērojis, ka tad katrs mēģinājums spirināties pasliktina situāciju. Visgudrākais ir samierināties, ciest un censties minimizēt zaudējumus.�

�Es saprotu. Visā Rīgā klīst leģendas par tiem jūsu zoles vakariem. Bet es nekad nebūtu domājis, ka jūs esat misticisma piekritējs.� Abacis viņu ieinteresēts nopētīja, tad pasmaidīja: �Par jums alla� runā, kā par vēsu aprēķinātāju, un te pēk�ņi ticība pārdabiskiem spēkiem!�

�Ak tad par mani jau runā?� Matīss beidzot pasmaidīja: �Un kāpēc tad uzreiz pārdabiskiem? Nemaz ar ne pārdabiskiem � �oreiz pat ļoti dabiskiem. Vot.�

Likās, ka Abacis kādu brīdi īsti nezina, ko teikt, brīdi minstinājās un vēroja Matīsu it kā mēģinādams saprast, kas tam aiz ādas. Tad �ķietami nesakarīgi piebilda: �Ir labi, ka jūs to saprotat. Man liekas, ka Loja nesaprastu.�

�Redziet, man tā liekas, ka tās situācijas, kad policija razbainieku nemaz neķer, kad policija noķer, bet prokuratūra lietu izbeidz, kad prokuratūra nevar izbeigt, bet tiesa palai� vaļā � nozieguma sastāva trūkuma dēļ � tās lietas notiek uz katra soļa. Vai tad tajā policijā, prokuratūrā un tiesā duraki vien strādā? Nē tak! Es viņus labi pazīstu. Tātad �eit darbojas citi argumenti. Loģika tāda � saproties!�

�Jūs ta�u nedomājat, ka es dodu jums mājienu, par kaut kādiem ietekmīgiem spēkiem, kas stāv aiz �is lietas?�

�Nu, ka nedomāju!� atkal jau noguru�ā balsī turpināja Matīss: �Par to mājienu es esmu pilnīgi dro�s!�

�Jūs būtu interesants pretinieks. Par to zoli, es domāju. Ziniet, es arī vispār interesējos. Kop� bērnības. Ļoti gribētos tā sacīt pie iespējas krustot �ķēpus.�

�Iespēja ir turpat vai katru dienu � kāpēc neuzspēlēt tīklā? www.zole.net . Tur vienmēr kāds ir.�

�Ak, jā! Es tur pamēģināju, bet man pa vecai modei labāk patīk � ziniet tur, intelektuālā sabiedrībā, var iedzert kādu glāzi laba konjaka. Un vēl � saprotiet, spēlē�ana bez naudas ir tāda nenopietna, neuzliek pienākumu mobilizēties.�

�To jūs pareizi pateicāt. � neuzliek pienākumu mobilizēties � man liekas, to visnotaļ varētu attiecināt ne vien uz zoli, bet arī uz pirmītējo sēdi: tur visi tiesne�i un advokāti bija varen mobilizēju�ies. Dro�i vien, ka nebija bez naudas?� Matīss domīgi pie�ķieba galvu, bet jau pēc neilga brī�a, sapratis, ka Abacis to laidīs gar ausīm, turpināja visai ikdieni�ķā tonī: �Kas attiecas uz uzspēlē�anu vakarā mājās � kāpēc ne? Jo vairāk tāpēc, ka �itam�, un viņ� pameta ar galvu aizejo�ā Ignata virzienā, �spēlē�ana kādu brīdi nebūs prātā.�

Tā prokurors Abacis kļuva par pastāvīgu zoles vakaru dalībnieku. Jau nāko�ajā reizē, kad viņi mēģināja saorganizēt zoles vakaru un kompānija izrādījās paīsa, Matīss ieminējās par prokuroru Abaci, nevienam nebija iebildumu. (Matīss vēl lieti�ķi piezīmēja, ka tas ir ļoti praktiski, kad ir pazīstams un labvēlīgi noskaņots prokurors). Ignats gan sākumā rauca degunu, bet centās savu nepatiku maskēt. Abacis izrādījās labs zolmanis, ārkārtīgi patīkams cilvēks un sabiedrības dvēsele. Ignats gan turpināja rūkt, ka patīkams, nepatīkams � vienalga blēdis. Matīss tikai paraustīja plecu un noteica: �Skaidrs, ka blēdis! Bet blēdim jābūt patīkamam pēc definīcijas; ja viņ� būs pretīgs tips, kā tad viņ� varēs kādu pieblēdīt? Bez tam viņ� ir labs �pīlers.�

��pīlers viņ� ir labs.�

�Un vēl � tādā saviesīgā kompānijā, patīkamā atmosfērā mēs varēsim tā inteliģenti, bez nevajadzīga stresa, apspriest da�us kontraversālus jautājumus. Skaties, vēl arī no Aba�a izzīdīsim kaut ko tādu, ko viņ� varbūt mums nemaz negribētu teikt.�

�Vai arī viņ� no mums�, drūmi prognozēja Ignats.

�Nu, bet mēs tak� esam gudrāki?�

�Tas tu tā domā. Abacis tā nedomā�.

�Nu, bet tas tak� arī ir labi! Nu kā gan tu varētu pie�maukt kādu, kuram neliekas, ka viņ� ir gudrāks par tevi?�

Abacis tie�ām bija labs spēlmanis, lieliski iekļāvās kolektīvā, bija ne labāks, ne sliktāks par citiem, lielas uzvaras neguva, spēli netraucēja. Ne par kādiem draugiem viņi nekļuva, kaut arī jau pēc pirmā vakara sāka viens otru uzrunāt uz tu. Tikai ar to �saviesīgo kompāniju� un �inteliģento sarunu� reizēm iznāca fu�ieris, kā tajā vakarā, kad viņi � Matīss, Abacis, Ruso un Harijs � laiski spēlēja kārtis par nieka 50 santīmiem punktā, lai nebūtu jāpārpūlas un jāsaspringst. Pēk�ņi, kā no zila gaisa, istabā iebrāzās briesmīgs pūķis, kas nedaudz atgādināja Ignatu, un sāka brēkt uz Abaci: �Vai jūs tur tajā savā prokuratūrā neesat mīzalus sadzēru�ies!? Nu jau vispār! Faktiski pie rokas noķertu zagli ar visiem pri�indāļiem jūs palai�at vaļā? Un vēl arī pri�indāļus atdodat!!!�

�Ignat, man ļoti �ēl, bet saproti pats � viņ� nevienu likumu nebija pārkāpis�, pieklājīgi un samierino�i mēģināja teikt Abacis.

�Tas ir kā, nebija pārkāpis? Kā nebija!!!??� Ignats pat kļuva sarkans aiz dusmām un elpas trūkuma. �Kad mēs viņu noķērām pie sve�a Audi A8 ar signalizācijas atslēdzamo rīku rokā!�

�Ignat, atslābsti, viņ� tai ma�īnai pat nepiedūrās�� mēģināja skaidrot prokurors, bet viņam runāt neviens neļāva.

�Skaidrs, ka nepiedūrās! Viņam nebija ar ko � viņ� tie�i ar abām rokām darbināja signalizācijas atvienojamo rīku!�

�Ignat, neviens Latvijas Republikas likums neaizliedz darbināt kādu pa�taisītu elektronisko ierīci, ja vien tas nepārkāpj kādus normatīvos aktus par elektroniskajiem sakariem vai radiotraucējumiem, jeb arī sanitārās normas. Viņējais nepārkāpa. Elektroinspekcijai iebil�u nebija. Sanitārajai inspekcijai arī nebija. Saproti pats, mēs viņam nekā nevarējām padarīt!�

Kamēr Ignats rīstījās, nevarēdams atrast vārdus, Matīss piezīmēja: �Vismaz to rīku tu varēji viņam neatdot. Redzi, mums ir informācija, ka patreiz ir liels pasūtījums uz jauniem Audi. Rīka trūkums varētu apgrūtināt pasūtījuma izpildi.� Matīss noklusēja, ka viņ� pats ar saviem klasteriem bija noskaidrojis, ka tagad zog Audi, un pat devis Ruso norādes, kura grupa ar 73% varbūtību ir Audi speciālisti un, kam, pēc viņa domām (62.5%) ir Audi atmūķējamais rīks. No tā varēja secināt, ka pārdesmit tūksto�us dārgo rīku viena grupa bija palienējusi otrai, un vērtīgā inventāra nozaudē�ana varētu rosināt nelielu atsalumu grupu starpā. Tā vietā viņ� Abacim laipni atgādināja, ka zog akurāt tādas ma�īnas, kāda ir Abacim pa�am, un patreiz vientuļa kā sērdienīte stāv tepat durvju priek�ā. �Vai tev nemaz nav bail, ka ar tevis atdoto rīku nozags tavu pa�a ma�īnu?�

Abacis tikai paraustīja plecus un viegli savilka lūpas, kam dro�i vien vajadzēja nozīmēt: �Nē, ne pārāk.�

�Vai tāpēc, ka viņa tev apdro�ināta Kāvos?� jau gribēja jautāt Matīss (viņ� to jau sen bija noskaidrojis), bet tad pārdomāja. Viņ� iztēlojās, ka piezīme varētu izraisīt nevajadzīgu diskusiju, un prāts nemaz nenesās uz diskusē�anu, bet nesās uz laisku kār�u spēlē�anu saviesīgā atmosfērā. Izrādījās, ka citiem prāts uz diskusē�anu nesās. Ruso jau kuro reizi jauca kār�u kavu un nemaz neizskatījās pēc tāda, kas taisītos dalīt. Viņ� tikai atgādināja par kādu skolotāju, kur� bija teicis: �Neklājas runāt par to, kas jau padarīts. Neklājas pretoties tam, kas jau vienalga notiek. Neklājas pelt par to, kas jau palaists garām�.

Pa to laiku Ignats jau bija visumā nomierinājies (varbūt, viņ� ieklausījās Ruso vārdos?), un diezgan sarkastiskā tonī tincināja: �Kāpēc jūs esat tik nadzīgi visādu paragrāfu un apak�punktu meklē�anā, kad kādu vajag palaist vaļā? Tu ta�u esi �eit nolikts, lai aizstāvētu tos, kas sevi nevar aizstāvēt pa�i, bet tā vietā tu aizstāvi acīmredzamus blē�us. Un ja arī neaizstāvi, tad pārtrauc lietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ, atsaucoties uz simtiem un tūksto�iem da�ādu nevienam nezināmu un mazsvarīgu āķu un āķī�u! Labāk būtu izdomāju�i kādu āķi, kā iebāzt cietumā blēdi. Kā �oreiz � katram ar veselu saprātu apveltītam cilvēkam �ī blē�a intence ir pilnīgi skaidra � viņam bija mūķīzeris � tātad � viņ� gribēja nozagt ma�īnu.�

�Paklausies�, jau mentora tonī teica prokurors. �Es tev do�u tādu tēlainu piemēru, lai nodemonstrētu, ka tik primitīvi spriest nevar. Vakar pagraba bufetē Matīss teica, ka par tik sliktas kafijas taisī�anu bufetnieku vajadzētu pakārt. Es to dzirdēju savām ausīm. Un, iedomājies � ja nu �odien �o bufetnieku atrod pakārtu�, Matīss un Harijs ātri trīsreiz piesita pie galda � iznāca kā steperiem, �ja nu �odien �o bufetnieku atrod pakārtu, vai tie�ām man vajadzētu uzskatīt Matīsu par galveno aizdomās turamo?�

Kamēr Ignats domāja, ko uz to varētu atbildēt, cīņā pilnīgi negaidītā pusē iesaistījās Harijs: �Taisnība vai netaisnība � tie ir tikai tādi jēdzieni ideju pasaulē�, viņ� domīgi teica. �Tu vari izpra�ņāt cik cilvēkus gribi, un katram būs savs viedoklis par to, kas ir taisnīgi un kas nav, katram būs savs viedoklis, kādas ir viņa tiesības un pienākumi. Bet �e, lūk, ir grāmata: saucas kodekss, kurā viss ir ierakstīts. Un �ī te grāmata ir vienīgais objektīvais kritērijs. Tas ir tas, kas saucas likuma burts. Interpretāciju būs tik, cik cilvēku, tāpēc vienīgā iespēja izvairīties no haosa ir precīzi ievērot likuma burtu.

Ļaujiet minēt piemēru no tik mīļotās matemātikas: ja likumā stāv rakstīts, ka māju var būvēt ne tuvāk, kā desmit metrus no upes, bet kāds ir uzbūvējis 9.99 metrus � ko darīt? Varētu piedot � sīkums �, bet redz, kaimiņ� ir uzbūvējis 9,89 metrus � arī sīkums. Un ko lai dara? Kur ir robe�a?� Harijs vērīgi paskatījās uz Ignatu, tad uz pārējiem, un turpināja, paplik�ķinājis pa kodeksu: �Robe�a ir �eit � grāmatā! Tur ir rakstīts 10.00 metrus. Un tā ir vienīgā izeja.�

Izmantojot Harija runas radīto apjukumu, Abacis metās triecienuzbrukumā: �Jurista pienākums ir nevis meklēt taisnīgumu, bet akurāti izurbties cauri visām Harija grāmatām un atrast visus punktus, kas var runāt par labu tavai pozīcijai. Tavi oponenti dara to pa�u. Un tiesnesis ir nolikts, lai izlemtu, kur� no jums ir grāmatā atradis vairāk piemērotu punktu.

�Tā ir viena no iespējām�, �oreiz Harijs jau vērsās pie Aba�a, �kaut arī vienā ziņā tev ir taisnība � tiesai jābūt trīspusējai � strīdu starp diviem var iz�ķirt tikai tre�ais, nevis viens no strīdniekiem. Bet tā ir tikai viena iespēja, nebūt ne vienīgā. Tā nav bijis vienmēr un visur. Būtībā tas ir sensenais jautājums par Soģi un Tiesnesi.

Tiesu pili uzcēla tikai kēniņ� Zālamans, bet strīdus pēc taisnības vajadzēja izspriest arī pirms tam. Tiesa pilī ir kā rituāls, kā izrāde, kas laika gaitā iegūst aizvien skatāmāku formu � pierādījumu izskatī�ana un liecinieku noklau�inā�ana, prokurora runa, advokāta runa un visbeidzot tiesne�a spriedums. Nebūt ne pēdējā vietā ir apsvērums, lai publikai būtu interesanti.

Tas būtu par tiesne�iem. Soģiem, savukārt, rituāls nav svarīgs. Soģim rūp tikai un vienīgi taisnīgums.

�Tas ir kā � taisnīgums?! Taisnīgums, kā tu te teici, ir katram savs � bet kur tad likumi, likumi, likumi?� sakot �os vārdus, Abacis enerģiski dauzīja ar delnu pa likumu grāmatu.

�Kas attiecas uz likumu, tad tas ir tikai tas, kas aizstāv cilvēka dabiskās tiesības, � varētu teikt: taisnīgumu. �īs te tiesības ne no kurienes nerodas, tās katram piemīt jau no esības sākuma, tās ir dabiskas cilvēka būtībai. Kop� tā brī�a, kad Dievs �iedvesa viņa nāsīs dzīvības dva�u; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli � (1. Moz. 2:7). Tas ir kā ar Kainu un viņa zīmi � katram, �kas satiks Kainu�, ir jārīkojas nevis saskaņā ar savu izpratni par atriebību, bet ievērojot Likumdevēja doto priek�rakstu�..

�Tas ir tie�i tas, ko es te visu laiku saku�, iestarpināja Abacis un lepni pārlada acis pārējiem.

�Jautājums ir � kas izsprie�, ko īsti teicis Likumdevējs � Soģis vai Grāmata? Būtībā viss, kas rakstīts grāmatā�, un Harijs iebakstīja ar pirkstu kodeksā, �ir tikai modernizēts variants tam, kas jau bija iekalts Mozus akmens tāfelēs. Ar Mozu Tas Kur� ir, kas Viņ� ir , runāja pa tie�o, deva universālas patiesības, bet, protams, ir arī likumi, kas ir tikai attiecīgam laikam raksturīgi, varētu teikt, ministru kabineta noteikumi. Senajos laikos, kad ministru kabinets vēl nebija izdomāts, Di�ais Likumdevējs savus priek�rakstus darīja zināmus ar pravie�u muti � runājot ar tiem miegā, vai caur parādībām. Pravietojums ir�, Harijs piemiedza acis un citēja: �tā vīra runa, kam acis tiku�as atvērtas .. kas uzklausījis Dieva vārdus, kam Visuvarenā atklāsme ir kļuvusi zināma �. [17]

Ļoti interesanti�, pieklājīgi komentēja Abacis, �īpa�i tas par to Soģi. Nezinu, kā ar to taisnīgumu � bet tāda dzīve būtu garlaicīga. Viss iepriek� noteikts, vienmēr uzvar stiprākais. Pasaules �empionāts futbolā nebūtu vajadzīgs � atnāktu Soģis un visus sakārtotu rindā atbilsto�i vietām pēc taisnības. Bet tagad futbolā, saproties, ir tādi jocīgi noteikumi � uzvar nevis tas, kur� labāk spēlē, bet tas, kur� pretiniekam vairāk golus iesper.�

Matīss jau labu brīdi pārlika, vai cīnīties vispār, un, ja cīnīties, tad kurā pusē, līdz beidzot atņēma Ruso kār�u kavu, sāka dalīt un, skatoties ārā pa logu, noteica: �Tātad tu nebūt nevadies no principa, ka taisnībai alla� jāuzvar un noziedzniekam alla� jāsē� cietumā. Visu to jurisprudenci tu uzskati par tādu pa�u spēli�, viņ� norādīja uz kārtīm uz galda, �spēli ar papes zaldātiņiem, kurā ir formāli noteikumi, kas jāievēro, bet visam pārējam nav nekādas nozīmes, un taisnīgumam jeb patiesībai jau nu vismazākā.� Brīdi padomājis viņ� vēl piebilda: �Arī pozīcija.�

�Jocīgi, ka to saki tu�, viņu nedaudz izbrīnīti vērodams, noteica Abacis. �Ja tu strādā par ormani, tu ta�u neprasi Curriculum Vitae katram braucējam? Un ja par miesassargu, tad sargā tie�i to miesu, par kuru tev maksā algu? Būtībā tu, Matīs, esi taisni tāds pats kā es � tu ta�u nesāksi man stāstīt, ka tu ņem galvā visus �itos jefiņus�, te Abacis norādīja uz pārējiem spēlmaņiem, �ar viņu di�o politiku!�

��eit mums valda pilnīgs konsenss�, �oreiz jau pārliecināti iebilda Matīss: �VIŅI, savukārt, uzskata par jefiņu mani. Par jefiņu, kas nekā nejēdz no dzīves un nav derīgs nekam citam, kā vienīgi pateikt priek�ā, kas tas par austrie�u rakstnieku no se�iem burtiem, tre�ais Z, bet A nav nemaz [18] �

�Tev jau nav jāpiekrīt viņu pozīcijai!� Abacis nelikās mierā, �ja tu esi profesionālis, tad tu vienkār�i izanalizē, kam �itie mēģinās kaut ko ieborēt, un izstrādā metodoloģiju, kā vislabāk ieborēt to, ko viņi grib ieborēt. Ne no kurienes neizriet, ka arī tev pa�am tā jādomā � tās ta�u ir viņu idejas, nevis tavas? Vai nē? Ja viņi prasīs par tavām, tu viņiem pastāstīsi. Varbūt. Bet varbūt arī nē � lai nomirst neuzzināju�i.� Abacis atvilka elpu, bet tad, kā pieredzes bagāts pielīdējs tomēr piebilda: �Vienīgais, kas man var kaut ko pārmest, ir Ignats � viņ� mums ir bezserebreņņiks un plāmennijs borecs .�

Ignats pa tam lāgam jau bija pacēlis Matīsa izdalītās kārtis, apskatījis tās un ar neizdibināmu sejas izteiksmi noteica: �Garām.�

Kādu laiku nekas nenotika. Dzīve ritēja savu ierasto gaitu. brīdi pa brīdim Ruso noķēra kādu zagli, katrā iezīmētajā vietā pa vienam. Savākt pierādījumus bija ar katru reizi grūtāk. Tiesa lielāko daļu akurāti palaida vaļā pret parakstu par dzīves vietas nemainī�anu. Kad vienu tādu nemainītāju noķēra otrreiz pēc kārtas, tad to beidzot izdevās iebāzt cietumā kā recidīvistu.

Vienīgais kuriozs gadījās, kad jautājumu par kārtējo noķerto zagli vajadzēja izskatīt tam pa�am tiesnesim, kam pirmo lietu. Tiesas sākumā pēk�ņi piecēlās advokāts un pieteica noraidījumu, jo tiesnesis nevarot būt objektīva persona � viņam pa�am esot nozagta ma�īna. Tas izsauca zālē nelielu, gadījumam nepiedienīgu uzjautrinājumu. Bet tiesnesi nomainīja, un arī ma�īna atradās. Siguldā pie kroga � sveika un vesela, tikai pievemta (nav brīnums, ka zagļi tālāk negribēja braukt). Matīsam tas viss likās nedaudz jocīgi � it īpa�i tāpēc, ka ma�īna bija apdro�ināta �Kāvos�. Bet galu galā, kolīdz ma�īna vienalga atradās, jāmaksā nekas nebija.

Vēl da�iem izdevās tiesu pierunāt sankcionēt arestu, bet katrreiz, kad izdevās, bija skaidrs, ka �itiem nav aizmugures, tātad tie nav tie īstie, kuru ķer�ana varētu nest kādus stratēģiskus vai vismaz taktiskus labumus. Toties lēni pildījās Matīsa tabulas, un viņ� jau brīdi pa brīdim varēja dot kādus saprātīgus norādījumus, kur�, kur un ko zags. Tā pagāja �etras nedēļas� �

* * *

Pagāja �etras nedēļas. Kad Matīss no rīta kā alla� iegāja ziņu portālā, lai noskaidrotu, vai nav sācies kar� un vai kādam nav vārdadiena, viņa uzmanību nejau�i piesaistīja virsraksts no Kriminālziņām �Ap�aude pamestā fabrikas ēkā�. Rakstiņā bija īsi pastāstīts, ka vakar vairāki kriminālie grupējumi glu�i kā viņlaik �ikāgā, sarīkoju�i ap�audī�anos kādā pamestā pierīgas fabrikas noliktavā. Incidentā gāju�i bojā vairāki cilvēki. Viens no bojāgāju�ajiem ir kriminālajā pasaulē pazīstamā autoritāte Andrejs B.

Policijas runasvīrs Antons Aperāns �urnālistiem teica, ka praktiski neesot �aubu, ka tā ir kriminālo aprindu rēķinu kārto�ana. Iespējams, ka viens vai vairāki grupējumi nodarboju�ies ar automa�īnu zādzībām un nelegālu transportē�anu pāri robe�ai, jo noliktavā atrastas vairākas markas Land Cruiser automa�īnas, kuras policijas uzskaitē reģistrētas kā nozagtas.

Ziņkārības mākts, Matīss ziņu izdrukāja un devās pie Ignata, ar kuru saskrējās durvīs, kad Ignats tie�i nāca ārā no kabineta.

�Vai tie ir mūsējie?� Matīss pajautāja rādīdams izdruku.

�Jā.�

�Kas ta� �iem tur gadījies?�

�Būs paņēmu�i nepareizo ma�īnu. Tas mēdz būt kaitīgi. Būtu labāk tas soģis iebāzis viņus ķurķī. Vismaz dzīvi būtu.� Un viņ� īgni piebilda: �Policijas atskaite ir uz mana datora folderī Auto_tekoshie . Izlasi pats�, un Ignats pagriezās, lai ietu prom. Izskatījās, ka viņ� steidzas.

�Vai mums ar to ir kāds sakars?� Matīss vēl paguva pavaicāt aizejo�ajai mugurai.

�Nē�, neatskatījies īsi atbildēja Ignats.

Kādu brīdi Matīss svārstījās, vai iet pie Sergeja pa�aut uzzīmētos sliktoņus, jeb arī palasīt par īstajiem. Pirmais neap�aubāmi būtu interesantāk, bet otrais rosināja ziņkāri ar savu īstumu. Ziņkāre ņēma virsroku.

Aina, kas bija pavērusies poli�u acīm likās būt visai iespaidīga. Kā gangsteru filmās. Sa�autas bleķa kannas, izsisti stikli, trīs gandrīz neskarti d�ipi. Vairāki līķi asiņu peļķēs. Vienam uz krūtīm uzlikta zīmīte �Tev nebūs zagt sava tuvākā auto�. Matīss paskatījās upuru sarakstu � līķis ar zīmīti bija Kalns. Vēl no pazīstamiem vārdiem viņ� atrada Kraso. Viss izskatījās tā, it kā tie�ām būtu nozagu�i kāda mafijas bosa auto, un mafiozi vienkār�i atbrauku�i paņemt to, kas viņiem pienākas. Tomēr, kā jau īsts spēlmanis, Matīss uzreiz sajuta gaisā kaut kādas nepareizības:

1. Vai tad tie�ām profesionāliem autozagļiem nav piezīmju grāmatiņas, kurās pierakstīts, kādus auto nedrīkst ņemt?

2. Ja jau mafiozi tik viegli atrada otstoiņiku, kāpēc viņi uzreiz ķērās pie stobriem un nemaz nemēģināja patirgoties?

3. Kāpēc tie trīs d�ipi tur paliku�i sveiki un veseli? Kāpēc tie nav ne sa�auti, ne sadedzināti, ne pievākti?

Interesanti, vai par �ito d�ipu nozag�anu bija ziņots policijai? Tad par to varētu zināt arī Ruso. (Nevarēja izslēgt arī iespēju, ka Ruso aģenti sekoja Kalnam). Matīss ātri ielogojās policijas serveros ar viņam vien zināmajām parolēm.

Vakar neviena d�ipa zādzība nebija pieteikta. Tie trīs d�ipi, kurus atrada, bija pieteikti agrāk un skaitījās nozagti. (Matīss gandarīti atzīmēja, ka neviens nav apdro�ināts �Kāvos�).

Var jau būt, ka sagadī�anās. Matīss bija pieredzējis tādas sagadī�anās, kurām blakus, �itā liktos kā skaidrojo�ā vārdnīca. Bet ja tā nav sagadī�anās, atlika viens no diviem:

1. Vai nu �eit kāds nespēlē pēc noteikumiem.

2. Vai nu viņam ir aizmirsu�i noteikumus pastāstīt.

Toreiz Matīss bija atmetis visam ar roku, iedzinis domas vistālākajos apziņas nostūros (lai Eņģelis pats tiek galā), un devies uz pagrabu pie Serjo�as � Warcraft'ā viss notika pēc noteikumiem, un noteikumus viņ� zināja.

Tajā vakarā uz zoli viņi atnāca tikai trijatā: Matīss, Ignats un Ruso.

�Es, saproties, brīnumiem neticu�, pierakstīdams rezultātu uz lapiņas, vēstīja Matīss: �ja reiz tu nenositi plato, kāravenes tev nav. Tātad ir pie Ruso. Ja reiz pirmo gājienu viņ� izdarīja no trijiem (un es jau zinu, ka no trijiem, � es, saproties, atceros, ko pats esmu noracis) tātad, pilna roka ar trumpjiem. Vot.� Matīss savāca vienā �upiņā visas kārtis un, tās maisot, turpināja: �Kas attiecas uz brīnumiem, tad es jums parādī�u vienu for�u triku. Ignat, iedomājies jebkuru divciparu skaitli. Tikai nevienam nesaki! Iedomājies? Tagad saskaiti ciparu summu un atņem to no iedomātā skaitļa. Iegaumē rezultātu. Un tagad�, Matīss izvilka no kabatas listi ar kaut kādu tabulu, kur blakus skaitļiem no 0 līdz 99 bija pierakstītas kārtis haotiskā secībā, �apskaties, kāda kārts ir pierakstīta blakus izrēķinātajam skaitlim, un atrodi viņu �itajā �upā.�

(Arī lasītājs var pārbaudīt Matīsa brīnumdara spējas � tātad, iedomājieties jebkuru divciparu skaitli � piemēram, 63 � saskaitiet ciparu summu 6+3 � atņemiet iegūto summu no iedomātā skaitļa, ievērojiet rezultātu un iegaumējiet, kāda kārts uzzīmēta blakus rezultātam, un tad lasiet tālāk.)

0

♠K

20

♥J

40

♣A

60

♠J

80

♣A

1

♠K

21

♠Q

41

♣Q

61

♣A

81

♣J

2

♣Q

22

♥Q

42

♦K

62

♦Q

82

♦A

3

♥J

23

♣A

43

♣A

63

♣J

83

♥Q

4

♣A

24

♦J

44

♠K

64

♠A

84

♠J

5

♥K

25

♥A

45

♣J

65

♥J

85

♠K

6

♥J

26

♦A

46

♣J

66

♣A

86

♥A

7

♥K

27

♣J

47

♥K

67

♠Q

87

♣A

8

♠Q

28

♦Q

48

♥Q

68

♠Q

88

♦K

9

♣J

29

♥J

49

♠K

69

♦Q

89

♥J

10

♥A

30

♣A

50

♠A

70

♣K

90

♣K

11

♠J

31

♦K

51

♠A

71

♦A

91

♠Q

12

♥Q

32

♦A

52

♥K

72

♣J

92

♣A

13

♠K

33

♠J

53

♠J

73

♣A

93

♦J

14

♥A

34

♥K

54

♣J

74

♦A

94

♥A

15

♠A

35

♠Q

55

♦A

75

♦Q

95

♦J

16

♥A

36

♣J

56

♣Q

76

♣K

96

♠J

17

♦K

37

♥K

57

♦A

77

♠A

97

♦A

18

♣J

38

♣K

58

♠Q

78

♦A

98

♦K

19

♥A

39

♠A

59

♥J

79

♠Q

99

♥Q

�Apskaties, kāda kārts ir pierakstīta blakus izrēķinātajam skaitlim, un atrodi viņu �itajā �upā�, Matīss pasvieda Ignatam kār�u kavu, ko visu sarunas laiku bija mehāniski jaucis. �Iedomājis, ka tā kārts ir tā kā tāds aģents, ko tu esi norīkojis varen slepena uzdevuma veik�anai. Par viņu zini tikai tu, un arī nevienam nesaki � krutā slepenība. � Nu, ko tu tur kasies? Nevari atrast? Tu pats vispār atceries, kas tā bija par kārti?�

Kad, apskatījis kārtis, Ignats pacēla apjuku�u skatu pret Matīsu, tas turpināja: �Izrādās, ka patiesībā ir vēl arī citi, kas zina. Es, piemēram, zināju jau no pa�a sākuma, kādu kārti tu redzēsi tur, kur skatīsies. Un patreiz tavs krei�a kalps ir man kabatā. Vot� ar �iem vārdiem Matīss lempīgi izvilka no kabatas krei�a kalpu un nolika blakus kār�u vēdeklim. Tad vēlreiz paņēma kārti, uzmanīgi tajā ieskatījās un piebilda: �Drusku izskatās pēc ķīnie�a.�

Ignats labu brīdi stulbi blenza uz krei�a kalpu, tad viņa acīs sāka parādīties kaut kādas saprāta atblāzmas. Vēl pēc brī�a viņ� samiedza acis, it kā gribētu bez brillēm kaut ko ieraudzīt tālē, tad ātri pievilka sev Matīsa tabulu, ieskatījās tajā un, apmierināti smaidot, noteica: �Skaidrs!�

�Kas skaidrs?� Matīss visai ērcīgi pajautāja. Tagad, sē�ot uz soliņa pie būdas, viņ� skumji nodomāja, ka �ajā brīdī vēl visu varēja vērst par labu � vajadzēja tikai draudzīgi atbildēt uz smaidu. Bet toreiz viņ� bija noskaņots ka�ķēties: �Kas tev ir skaidrs? Vai tas, ka pasaulē brīnumu nav? Tas ir tas, ko es tev teicu no pa�a sākuma!�

Ignats skatījās pārmaiņus te uz krusta kalpu, kas gulēja galda vidū, te uz Matīsu, kas ar cirvja ģīmi blenza ārā pa logu. �Paklausies, tu te tāpat vien jārējies, jeb arī tas ir kaut kas tāds, zīmīgs, kas man būtu jāsaprot?�

�Dro�i vien jau tāpat vien, ja jau tu neko nesaproti�, indīgi atteica Matīss ar visai sarkastisku izteiksmi sejā: �vienkār�i te visādas jocīgas lietas notiek. Te tiesnesis palai� vaļā zagli, pret kuru ir simt procentu pierādījumi, te atkal vaļā palaistais pēk�ņi ņem un nomirst. Te atkal akurāt mūsu tiesnesim ma�īna pazūd, te atkal akurāt mūsu zagli noķer apzinīgie pilsoņi ma�īnas zag�anas brīdī un nodauza zili melnu. Ar ķēdēm. Iedomājies � divus metrus gar� un simt piecdesmit kilogramus smags teķis glābjoties no sitējiem palīda zem Zaporo�eca! Viņam tagad pirms tiesas būs gadu slimnīcā jāārstējas. Un pat tas tips ar Audi mūķīzeri nemaz nepaguva aiziet no policijas līdz mājām � viņam kā suņu bars uzklupa piedzēru�ies bom�i, kuri nejau�ā kārtā izrādījās ārkārtīgi prasmīgi kau�ļi � pat miesassargs nelīdzēja. Un ko tie bom�i viņām atņēma? Pol�u vai mobiļņiku? Nekā nebija � atņēma tie�i Audi verķi � dro�i vien nodeva kā krāsaino metāllūzni. Brīnums brīnuma galā.� Matīss apklusa, tēlaini noplātījis rokas.

Ruso visu laiku klusēja, tikai pārmaiņus skatījās uz vienu un otru.

�Nu, un kādi būs secinājumi?� Ignats zīmīgi painteresējās.

Matīss atkal tikai paraustīja plecus: �Secinājumi nebūs nekādi. Būs preambula. Un preambula ir tāda, ka es brīnumiem neticu. Vot.�

�Tu, lūdzu, esi tik laipns un nerunā mīklās. Es tev te neesmu nekāds niekkalbis mīklu minētājs. Savas mīklas tu vari sūtīt uz �urnālu Labirints . Ja tev ir ko teikt, tad saki. Ja nav, tad nedirs.� Ignats apklusa, it kā kaut ko gaidīdams. Kad klusums kļuva jau smacējo�i spiedīgs, viņ�, atbildi nesagaidījis, pajautāja vēlreiz: �Tu man vairāk neko negribi teikt?�

�Nē�, turpinādams skatītie Ignatam tie�i virsū, atcirta Matīss, un tūlīt pat atbildēja ar pretjautājumu: �Bet tu man?�

No jauna iestājās drūms klusums. Kā melni dūmi tas pildīja istabu un spieda visus pie zemes ar savu indīgo smagumu. Pirmais ierunājās Ignats. Ar caururbjo�u skatienu nopētījis visus pēc kārtas, viņ� teica: �Es nesaprotu � mēs �odien kārtis spēlēsim, vai nē?�

Autozagļus tajā vakarā neviens vairs nepieminēja. Vispār likās, ka visi ir neapmierināti ar savu uzvedību un cen�as vērst par labu, kas vēr�ams. Ārēji viss izskatījās pilnīgi draudzīgi un ne sliktāk kā parasti. Bet stikla siena bija klāt un kā to nojaukt nezināja neviens, lai gan visi gribēja. Dro�i vien tāpēc spēle beidzās agrāk kā parasti un arī pastaiga iesākās visai nerunīgi. Kamēr beidzot Matīss neizturēja: �Ve�i, tā tās lietas neies. Man liekas, ka mums tūlīt pat jāieiet kādā krogā un pamatīgi jāiepļauj. Tepat aiz stūra ir �Vecmeita ar runci� � es jums uzsauk�u. Tikai man liekas, ka tur ar karti nevar maksāt. Es te �igli paņem�u ke�u no naudas ma�īnas un��

�Diez vai tā ir gudra ideja�, Ignats viņu pārtrauca: �Mums visiem rīt ir ļoti smaga diena. Man no pa�a rīta jābūt apspriedē pie ministra��

�Atslābsti�, tagad Ignatu pārtrauca Matīss: �Cik nu es tajās apspriedēs pie ministra esmu bijis, smadzenes tur ne reizi nav biju�as vajadzīgas. Iepļausim, relaksēsimies � ja mums viss būs normāli, mēs varam apgāzt kalnus � skaitā pēc vajadzības�.

�Matīs�, nu jau nopietni teica Ignats: �Vai tev neliekas, ka tu savam darbam nepieej pietiekami nopietni? Saproti, tev nav pati mazākā alga mūsu departamentā, tāpēc ir arī zināmas prasības. Bet tu te domino kauliņus stutē un visādus fokusus rādi.�

Matīss pa tam lāgam jau bija iebakstījis pin kodu un patreiz skrubināja ārā no ma�īnas naudiņu, ko turpat uz vietas iemeta pleca somā.

�Paklausies�, viņ� bilda, �es ar savu darbu visumā galā tieku. Un es vienmēr zinu, kas man ir vajadzīgs, lai būtu formā. Patreiz man ir vajadzīgs alkohols.�

�Nu kā ziniet, bet es pasēju. Man rītā ir svarīga diena.� vēsi noteica Ignats, pagriezās un devās prom pa ielu.

Ruso un Matīss domīgi noskatījās pakaļ aizejo�ajai mugurai. Vēlme iepļaut izplēnēja. Matīss pie sevis novilka: �Ja es būtu ārsts, es katram, kam liekas, ka viņa darbs ir svarīgs, izrakstītu brīvdienu.�

�Gudri.�

�Skaidrs, ka gudri, tikai to neizdomāju es�, attrauca Matīss un, atbildot uz Ruso jautājo�o skatienu, piebilda: �Bertrans Rasels�.

�Savādi, man likās, ka tu grāmatas nelasi�, ar smaidu pa pusei jautāja, pa pusei noteica Ruso.

�Es arī nelasu. �itas bija moto vienam matemātikas un atjautības uzdevumu krājumam. Un bez tam, to varētu atrast arī kādā citātu krājumā. Vienīgās grāmatas, kuras vērts lasīt. Ja citāts vai aforisms ir labs, tad tas ietver dziļas domas. Visu pārējo ar fantāziju apveltīts prāts var piedomāt klāt pats. Iznāks labāk, kā jebkuram romānistam.�

�Vai tu gribi teikt, ka romānistiem fantāzija nedarbojas?�

�Nu, ka nedarbojas. Ja darbotos, viņi tak nodarbotos ar matemātiku!� Tad Matīss nedaudz pamainīja tēmu: �Un vispār tā grāmatu drukā�ana ir viena iz�ķērdīga padarī�ana. Bija tāds Feinmans. Fiziķis�teorētiķis. Tas jau ir gandrīz matemātiķis. Viņ� sarēķināja, ka ar modernajām tehnoloģijām visu informāciju, kas ietverta Britu Enciklopēdijā, var uzrakstīt uz kniepadatas galviņas. Vot. Ar visām bildēm. Un ar to pa�u tehnoloģiju visas pasaules vēsturē sarakstītās grāmatas var ierakstīt �urnālā, kas būs puse no Playboy. Arī ar visām bildēm.� Matīss brīdi apdomāja visas Playboy bildes, tad turpināja: �Bet viņ� tur taisījās pārrakstīt visus burtus un komatus � stādies priek�ā, kāda būtu ekonomija, ja no katra romāna viņ� rakstītu tikai moto! Pārējo katrs var piedomāt klāt pats.

Matīss atkal uz brīdi apklusa. Tad viņam radās jauna ideja: �Tas pats ir ar mūziku � tu kaut ko zini par fūgām? Fūgai vispār ir vajadzīgs tikai īss gabaliņ� � tēma. Visu pārējo var ar matemātiskām formulām pierēķināt klāt. �eku gabaliņ� iz dzīves � sensenos laikos Prūsijas Karaļa Fridriha (tā, kur� Lielais) galma kapelmeistars bija Bahs � nevis tas, kur� Johans Sebastians, bet tas, kur� Kārlis Fridrihs Emanuēls��

�inī brīdī notika kaut kas, un �is te �kaut kas� notika tik strauji, ka viss jau bija beidzies pēc daudz īsāka mirkļa, nekā jūs spējat izlasīt �eit uzrakstīto. Vispirms Matīss sajuta grūdienu, tad rāvienu un garām skrejo�ais jauneklis jau bija norāvis viņam no pleca somu un drāzās ar to prom (tikai pēc mirkļa Matīss saprata, ka tas bija tas pats tips, kas ganījās pie naudasma�īnas, kad Matīss ņēma naudu). �inī brīdī Ruso kaut kā jocīgi pietupās, izdarīja kādu nesaprotamu kustību ar kāju � likās nesaprotami, ka tik tālu vispār var aizsniegt � bet Ruso kāja precīzi aizķēra jaunekļa atbalsta kāju, un jauneklis, izlaidis no rokām somu, apmeta da�us efektīgus kūleņus. Ruso pa to laiku jau bija piecēlies, klusi noburk�ķēja �atvainojiet� jaunekļa virzienā, un sniedza somu Matīsam. Tūlīt gan izrādījās, ka piedzīvojums vēl nav galā. Nez no kurienes iznira vēl da�i tipi un līdz ar piecēlu�os jaunekli visai draudīgi tuvojās.

�Paej atpakaļ�, Ruso klusi teica Matīsam. Pilnīgi velti, jo Matīss turpināja stāvēt kā sālsstabs. Tad Ruso vērsās pie uzbrucējiem: �Vai jūs lūdzu VISI gatavojaties kauties? Ja kāds nē, tad skatītājus lūdzu paiet malā.� Atbildes vietā jaunekļi metās uzbrukumā. Tas viss nedaudz atgādināja Dona Kihota cīņu ar vējdzirnavām, kur vējdzirnavu lomā bija Ruso. Visādā ziņā rokas un kājas viņ� vicināja gandrīz kā spārnus. Uzbrucēji, savukārt, akurātās rindās krita pie zemes. Kājās palika tikai tas, kur� bija turējies pārējiem aiz muguras. Dro�i vien priek�nieks. Sapratis, ka labi nav, priek�nieks nez no kurienes izvilka tuteni un ieņēma kaut kādu pozu. Ruso viņam pieklājīgi teica: �Mans mērķis nav kādu sakropļot uz mū�u, bet saprotiet � es neesmu iesildījies un �eit ir nepiedero�as personas, tāpēc es nevaru garantēt jūsu veselību un dzīvību.� Priek�nieks, no�ņācies kā �ūska, izpildīja spēju izklupienu Ruso virzienā. Tutenis, kā Matīsam �ķita, no�vīkstēja kādus desmit centimetrus no Ruso vēdera. Ruso pat neizkustējās. Razbainieks atkārtoja manevru. Ruso atkal neizkustējās, tikai ar interesi vēroja priek�nieka vingrinājumus. Tad priek�nieks pēk�ņi pagriezās un metās bēgt. Pieklibodami viņam sekoja arī padotie.

�Man liekas, tas bija gudri darīts. Skolotājs ir teicis: drosme bez zinā�anām pārvēr�as par neprātu�, noskatoties uz tumsā izzūdo�ajām mugurām, klusi bilda Ruso. Tad pavērsās pret Matīsu un teica: �Mēs palikām pie Baha.�

�Kāda Baha?� joprojām galīgi apstulbis, pārjautāja Matīss.

�Man liekās, pie tā, kur� Kārlis Fridrihs Emanuēls.�

�Tas bija dēls. Stāsts īstenībā ir par tēvu� Paklausies! Kur tu iemācījies �itā kauties?�

�Jau gadus desmit es esmu vienā Kun-fu skolā. Treniņi �etras reizes nedēļā. Ļoti cen�os neizlaist nevienu. Skolotājs mani jau ir iecēlis par tādu kā zemākā ranga skolotāja palīgu. Mums tur daudz jauno � es brī�iem jūtos kā tāds opaps. Bet es vēroju un atlasu perspektīvākos savai vienībai. Tu negribi pamācīties? Varbūt dzīvē noderēs?� Un Ruso pasmaidīja.

�Nu īstenībā es arī māku kauties�, Matīss ne pārāk pārliecināti pavēstīja: �Ir tāda kompjūterspēle � Mortal Combat . Man liekas, tajā es tev ieliktu. Un man viens spe�uks teica, ka kau�anās īstenībā notiek smadzenēs, un tas, kur� ir apguvis spēli, var kauties arī īstenībā � smadzenes noraida pareizos signālus.�

�Nu un ko tad tu �itiem ne�ķīli? Signāli iesprūda?� Joprojām smaidīdams Ruso pameta ar galvu uz stūri, kur bija pazudu�i uzbrucēji. �Smadzenes varbūt arī sūta signālus, bet svarīgi vēl arī, lai rumpis varētu izdarīt, kas darāms. Bet vispār tu rīkojies gudri � Skolotājs ir teicis: piesardzīgs cilvēks reti kļūdās�, Ruso atkal pasmaidīja. �Bet pastāsti man labāk līdz galam to stāstu par tiem Bahiem un Fridrihiem.�

�Tātad Kārlis Fridrihs Emanuēls Bahs kalpoja par galma kapelmeistaru�, stīvi atsāka stāstīt Matīss, bet palēnām iekustējās: �Ķēniņ� Fridrihs bija liels mūzikas mīļotājs un regulāri rīkoja mūzikas vakarus, kuros pats spēlējis flautu. Viņ� visu laiku tincināja savu kapelmeistaru, kad tad ieradīsies tēvs, jo ļoti gribēja, lai Bahs vecākais iemēģina viņa jaunos klavesīnus, ko karalis bija iepircis vairumā (piecpadsmit gabalus, lai būtu precīzi) un izvietojis da�ādās zālēs. Kad Bahs, kur� Johans Sebastians, beidzot ieradās, karalis viņu tūdaļ aicināja pie sevis, pat atliekot muzikālo vakaru, un lūdza meistaru kaut ko uzspēlēt. Vecais Bahs pazemīgi piedāvāja, lai Viņa Augstība ir tik laipns un uzdod tēmu, uz kuru balstoties bez jebkādas sagatavo�anās noimprovizēja vairākas fūgas. Vēlāk, jau aizbraucis, joprojām uz �īs pa�as tēmas pamata Bahs sarakstīja fūgu ciklu, ko nosauca par muzikālo dāvinājumu un aizsūtīja Karalim. Kā jau es teicu pa�ā sākumā, visa fūga no sākotnējās tēmas ir uzbūvējama ar matemātisku formulu palīdzību. Man uz kompja ir tāda programma. Nopumpēju no interneta. �itā anekdote bija turpat klāt pierakstīta.�

�Bet Bahs ta�u tās fūgas sacerēja pats?� neticīgi pajautāja Ruso.

�Viņam nebija ne kompja, ne interneta.�

�Nu, un kāda ir �ī stāsta morāle?�

�Morāle ir tāda, ka komponisti arī nav vajadzīgi. Pietiek ar tēmu un programmu.�

�Tu mums te esi uzzīmējis diezgan drūmu perspektīvu. Iznāk, ka vajadzīgi ir tikai matemātiķi un programmētāji�, nopietni rezumēja Ruso, bet tad atplauka: �Un vēl arī kau�ļi.�

Kādu laiku abi klusēja, apdomājot drūmās perspektīvas � ka gandrīz neviens nav vajadzīgs.

Pagāja labs brīdis, iekams Matīss pārtrauca klusumu: �Ja tā godīgi jāatzīstas, tad tā lieta nav tik vienkār�a.� Tad viņ� paskatījās uz stūri, aiz kura bija pazudu�i pirmītējie uzbrucēji, un piemetināja: �Kau�ļi, protams, ir pilnīgi nepiecie�ami, bet, kas attiecas uz matemātiķiem, tad nekā gudra tur nav. Jāzina pāris likumi un jāmāk tos likt lietā. Jebkurā situācijā, kad sanāk filosofi un, skatoties griestos, sāk gudri spriest, vajadzētu atcerēties Leibnicu � tas bija tāds slavens matemātiķis � kuram bija savs viedoklis par to, kādai vajadzētu būt pasaulei. Viņ�, reku, ticēja, ka var uzbūvēt tādu algebru � universālu �, kas varētu aprakstīt un izskaidrot pilnīgi visas parādības zem saules � ieskaitot morālās un metafiziskās patiesības. 1666. gadā, būdams 19 gadus vecs, Leibnics uzrakstīja Dissertio de Arte Combinatoria, no kuras nāk slavenais citāts par vēlamo pasaules iekārtojumu: Ja izcelsies domstarpība jebkurā jautājumā, tad pēc divu filosofu disputa nebūs lielāka vajadzība, kā pēc divu rēķinve�u disputa. Pilnīgi pietiks, ja viņi paņems zīmuļus un teiks viens otram � parēķināsim! �

Tiesa, ar to viņam (Leibnicam) vēl nepietika, vēl viņ� teica, ka ir stulbi zaudēt laiku kā vergam rēķinā�anas darbā, kad �o darbu mierīgi varētu uzticēt katram durakam, ja vien ir pieejamas mehāniskas uzpariktes. � No �ejienes izriet, matemātiķi arī nav vajadzīgi, ja vien ir mehāniskās uzpariktes. Pietiek ar durakiem. Vot.�

�Ar tām �mehāniskajām uzpariktēm� tu domā datorus?� pieklājīgi pajautāja Ruso: �Tavā vietā es to skaļi nestāstītu ministra kunga klātbūtnē � viņam varētu rasties maldīgs viedoklis par skaitļojamās tehnikas noderīgumu, un viņ� varētu visus informātiķus aizstāt ar durakiem. �

�Gala beigās datorus. Bet vispār tās mehāniskās uzpariktes kāds mēģina uzbūvēt jau sen. Sākumā bija viens tāds mūks. � Iedomājies, vārdā pieci burti, un no tiem �etri vienādi � katrs godprātīgs krustvārdu mīklu minētājs sajuktu prātā [19] ! � tad, lūk, �is mūks atklāsmes brīdī izdomāja tādu mehānisku daiktu teoloģisko strīdu risinā�anai. Viņam reku likās, ka bilde pārliecina labāk kā vārdi. Tas daikts bija tādi koncentriski riņķi, uz katra bija uzrakstīti vārdi (speciālu alfabētu bija izdomājis) � un, ja kāds formulēja jautājumu, tad vajadzēja tos riņķus tikai pareizi sagrozīt. � Pareizi, tas nozīmē, pēc likumiem, kas aprakstīti nejēdzīgi biezā grāmatā (Ars Magna saucās), varētu teikt, lieto�anas pamācībā � un reku pareizā atbilde rokā! Tas mūks tā cerēja pārliecināt musulmaņus un jūdus, ka kristīgā ticība ir pareizāka. Laikam jau diez ko labi viņam neizdevās, jo beigās ļaunie mori viņu nomētāja ar akmeņiem��

�Nesaprotu. � kā ar tādiem stiķiem var kaut ko pierādīt?� Ruso �aubīgi novilka.

�Nu vienkār�i! Atceries, bija tāds aritmometrs Fēlikss ? Vai logaritmiskais lineāls?� Matīss painteresējās un, kad Ruso piekrīto�i pamāja ar galvu, turpināja: �Nu iedomājies, ka tev ir koncentriski gredzeni, uz kuriem uzzīmēti skaitļi un darbības. � Tu uzgriez uz viena riņķa �3�, uz otra �4�, uz tre�ā �+�, un paskaties attiecīgajā vietā, kādam jābūt rezultātam. Ja aparāts uzbūvēts pareizi, jāiznāk �7�.Tad vot, tas mūks izdomāja tādu pa�u aparātu, tikai nevis aritmētikai, bet it kā tā kā jautājumu atbildē�anai. Uz viena riņķa jautājumi, uz citiem visādi vārdi. Piemēram, uzgriez: Vai Dievi�ķais ir mū�īgs? Un saņem atbildi: Jā! Es īsti nezinu, kā tie�i tie viņa gredzeni darbojās, bet viņa lieto�anas pamācībā esot ar piemēriem aprakstīts pat, kā ar �itā verķa palīdzību noteikt atra�anās vietu jūrā.� �eit Matīss sa�ķobīja ģīmi, it kā vispār nevarētu saprast, kā tas var būt.

��eit man nāk prātā Gulivers�, Ruso smaidot iestarpināja.

�Gulivers?� apjucis pārjautāja Matīss, kur� vēl joprojām domāja par navigāciju ar kartona riņķu palīdzību, tad atjēdzās �Āāā � Gulivera ceļojumi � XVIII gadsimta īru humorista D�onatana Svifta (1667�1745) galvenais darbs�, viņ� lieti�ķi paziņoja un tad nevērīgi piebilda: �Neesmu lasījis.�

�Savādi. Man likās, tev varētu patikt. Pilnīgi izdomātas pasaules. Bet es atcerējos tāpēc, ka tur bija aprakstīts Profesors, kur� izdomājis grāmatu rakstāmo ma�īnu. Tas ir tāds kā �aha dēlis � tikai lielāks �, kur katrā rūtiņā drātīs iekarināts kubs, un uz katras kuba malas pielipināts vārds. Tad profesora padotie visus kubus kaut kā sagroza un uzmanīgi apskata, kas iznācis. Visas saprātīgās vārdu kombinācijas pieraksta. Profesors paskaidroja Guliveram, ka visneizglītotākā persona (varētu teikt duraks), par mērenu samaksu un ar nelielu fizisku piepūli var uzrakstīt traktātu filozofijā, poēzijā vai matemātikā. Nekāda izglītība, nedz arī spējas nav nepiecie�ami.�

�Vot, vot, vot! Tas ir gandrīz tas, ko es saku�, Matīss uzreiz piekrita. Un pēc mirkļa piebilda: �Man ienāca prātā, ka ja viņi vārdu vietā būtu uz tiem kubiem lipināju�i burtus, tad tas rīks būtu nenovērtējams � ģeniāla uzparikte krustvārdu mīklu risinā�anai. Uzstādi tik garumu�, Matīss ar paralēli saliktām delnām parādīja, kā garums jāuzstāda, �iebaksti zināmos burtus�, un viņ� kā drukājot ar vienu pirkstu parādīja arī, kā tas jādara, �un grozi pārējos, kamēr sanāk, kas vajag.�

Tad viņ� turpināja: �Tā būtu tāda kā pārlasī�ana, Bet vispār visi tie spriedumi balstās uz tā saucamo koka struktūru � tu katrā decīzijas punktā vienkār�i at�ķel nost visu nederīgo � it kā aizej pa vienu zaru līdz tai vietai, kur zars atkal sadalās, un izvēlies atkal. Kamēr vairs nav kur iet � tā arī ir atbilde. Tas ir tā kā tajās spēlēs � uzminēt skaitli, prasot mazāks �lielāks. � Tad Matīss atkal iegrima atmiņās: �Kad mēs studējām, mums bija vēl for�āka spēle � jā � nē . Tur aprakstīja kaut kādu dīvainu situāciju un otram bija jāuzmin, kas par lietu. Viņ� varēja uzdot jebkurus jautājumus, bet tikai tādus, uz kuriem atbilde ir jā vai nē .

Nu piemēram � Zvana telefons, vīrs paceļ klausuli: �hallo, hallo�, bet neviens nerunā. Vīrs noliek klausuli. Pēc minūtēm 15 zvana atkal un atkal nerunā. Un tā vairākas reizes. Nu? Pamēģināsi uzminēt?�

Ruso bez ilgas domā�anas jautāja: �Nepareizi piezvanīts?�

�Nē.�

�Telefons sabojājies?�

�Nē.�

Nedaudz apjucis, ka viņam nav izdevies uzminēt ar pirmajām divām reizēm, Ruso pēc mirkļa pajautāja vēl: �Zvanītājs zina, kam viņ� zvana?�

�Jā.�

�Zvanītājs kādu grib izjokot?�

�Nē.�

�Zvanītājam ir mērķis?�

�Jā.�

�Vīrs zina, kas viņam zvana?�

�Nē.�

�Vīrs zina, kāpēc viņam zvana?�

�Nē.� Matīss, nolēma, ka ir laiks sākt dot padomus: �Tu ne�auj uz dullo! Izstrādā kaut kādu plānu!�

Ruso paskatījās uz Matīsu, paskatījās debesīs un iegrima pārdomās. Pēc brī�a pajautāja: �Vīrs ir savās mājās?�

�Jā.�

�Vai tā ir diena?�

Matīss jau saprata, ka Ruso ir pavisam blakus atminējumam: �Nē.�

�Vai vīrs guļ?�

�Jā.�

�Vai zvana mērķis ir viņu pamodināt?�

�Jā.�

Ruso vēl uz mirkli iegrima pārdomās, viņ� jau zināja atbildi, bet vēl gribēja pārliecināties: �Vai zvanītājs dzīvo netālu?�

�Jā.�

�Nu viss skaidrs � kaimiņ� nevar gulēt, jo vīrs skaļi krāc.�

�Malacis! Es ar tevi lepojos�, Matīss no sirds teica. �Nu vot apmēram tā. Un tur bija vēl daudz interesantu situāciju. Visgrūtākā bija tāda: �Kundze sē� vilcienā, lasa avīzi. Iekāpj kāds kungs un nosē�as pretī. Kundze noliek avīzi. Kungs izvelk pistoli un viņu no�auj, pēc tam aiziet un piesakās policijā. Policija pēc faktu noskaidro�anas viņu atlai�.� Mēs visa grupa �ito risinājām nedēļu, vari jau sākt domāt. Varu uzreiz pa�ukstēt, ka tas nebija D�eimss Bonds.

Bet pagaidām atgriezīsimies pie saknēm � vispār tas nāk no Aristoteļa � tas bija tāds filozofs � viņ� pirmais saklasificēja, kā tad cilvēka smadzenes darbojas. Par pa�u koka struktūru gan viņ� neko neteica, to vēlāk izdomāja Porfīrijs. Bet balstoties uz Aristoteli. Bet nosauca vienalga par Porfīrija koku.

Nu piemēram, tā gudri runājot: visa esība ir kaut kāda substance, bet mūs interesē kaut kas īpa�s. Nu tad nu smadzenes vispirms prasa � a tas īpa�ais ir matērija vai gars?

� A kā viņus at�ķirt? � tu, būdams matemātiķis, prasi.

� Starpība ir: aizņem telpu, vai neaizņem? � un substance, kas it kā ir stumbrs, sadalās divos zaros. Tu viņām (smadzenēm) saki � matērija. A viņas atkal prasa � Dzīva jeb nedzīva? � un zars atkal sadalās divos zaros. Tu saki � dzīva. � Un tā tālāk:

� Augs vai dzīvnieks (t.i. � ir maņu orgāni vai nav)? � dzīvnieks.

� Kājas divas vai �etras? � divas.

� Saprātīgs vai nē (t.i. � ir sajēga ir vai nav)? � saprātīgs � (ahā! � nebūs mērkaķis, būs cilvēks).

� Vai gadījienā nav karatists ar sarkanu cepurīti? � ir!

� Tas tak Ruso!

Viss tas kopā iznāk kā koks � stumbri sadalās zaros, tie zariņos un galā lapas. Tu, piemēram, esi lapa. Bet reku stumbrs ir viss �itas�, Matīss paplēta rokas un paskatījās uz debesīm it kā gribētu aptvert visu firmamentu . �Un tava definīcija varētu būt: Ruso ir telpu aizņemo�a dzīva substance, ar maņu orgāniem un sajēgu, sarkanā cepurītē . Vot�.

Matīss brīdi paklusēja, un tad atgriezās pie tā, ar ko bija sācis: �Īstenībā visi tie �odienas kompjūteri tādi pa�i Lullija riņķi vien ir. Tikai maziņi un daudz. Katrs no tiem būtībā ir tāds maziņ� slēdzītis, kas tikai to vien dara, kā paskatās kāds jautājums ir uzstādīts uz viņa ieejas un izdod izejā �jā� vai �nē� (ieslēgts � izslēgts), kas, savukārt, ir ieeja nāko�ajam piekārtotajam slēdzītim. Tā, ka būtībā Aristotelis ar Lulliju visu izdomāja, bet pārējie tikai tehniski pilnveidoja.�

�No tevis teiktā izriet, ka nākotnes sabiedrība (tas ir tad, kad visas ierīces jau būs gatavas) sastāvēs tikai no durakiem un kau�ļiem.� Ruso bēdīgi konstatēja: �Diezgan drūma perspektīva. Interesanti, kas tā tāda par sabiedrību?�

Matīss noskatījās caur pieri un atbildēja: �Tu skolā slikti mācījies vai? Tas būs Komunisms.�

Ruso pasmaidīja: �Nu tas nu galīgi neatbilst tām komunisma definīcijām, kas bija rakstītas manās grāmatās.�

Matīss pat nepasmaidīja. Likās, ka viņ� to visu ņem nopietni: �Atbilst, atbilst. Tu vienkār�i nekad neesi mēģinājis tās definīcijas loģiski izanalizēt. Kaut vai ar to pa�u jā-nē metodi.�

�inī brīdī viņi iznāca no parka alejas uz ielas un apstājās, lai palaistu garām trolejbusu. Kad beidzot iela bija sekmīgi �ķērsota, Matīss vairs neizrādīja nekādu vēlmi turpināt komunisma apsprie�anu. Tā vietā viņ� teica: �Paskaties, cik interesanta tēma izvērtās no vienas vienīgas aizejo�as muguras. Būs jāpamet ideja tam skribentam Johanam. Viņ� no tā veselu romānu uztaisīs, vot redzēsi. Un vēl izmanīsies arī kādu naudu tur dabūt ārā. Varbūt uzsauks man vakariņas? Jāsaka, ka kaut arī grafomāns, bet knauzeris viņ� nav.� [20]

�Tu to viņa romānu vispār esi izlasījis?�

�Nē-e. Jābūt pilnīgi trakam, lai tajā viņa garlaicīgajā murgā tiktu līdz galam [21] . bet viņam pa�am es to nesaku� Bez tam viņam tai grāmatā ir kļūda. 96. lappusē. Viņam tur 60/40 iznāk 2/3. Di�ais matemātiķis atradies� Darbības arī nekādas � viena vienīga vāvuļo�ana. Nu kas tā par grāmatu.�

�Bet �itā?�

��itā ir labāka. Te vismaz kaut kas notiek � tur pa�auda, te nozog kaut ko, tad atkal pazūd viens otrs kaut kur. Sekss ar vēl.�

�Seksa pamaz.�

�Seksa pamaz.� Matīss piekrita �Nu, bet varbūt viņ� vēl saņemsies? Galu galā tikai PAGE MERGEFORMAT 41. lappuse vēl��

* * *

Tālākie notikumi departamentā jau risinājās pēc domino principa. Vai nu �āvēji � lai kas tie arī nebūtu � bija trāpīju�i pareizajā vietā, vai arī sabiedrības sociālais apzinīguma bija audzis, bet automa�īnu zādzību statistika uzlabojās ņipra glieme�a gaitā.

Acīmredzot da�i no �iem ma�īnu zagļiem visu to mafiju karu ņēma nopietni, tas ļāva viņiem likties svarīgiem un būtiskiem vēstures notikumiem piederīgiem (da�i no viņiem bija redzēju�i filmas par Al Kaponi, Lakī Lu�iāno un d�ezu, kurā tikai meitenes). Kādu laiku da�ādie grupējumi traucēja viens otram dzīvot, un katra jauna akcija, glu�i kā domino klucītis krītot nogāza blakus eso�o, kas atkal nākamo un tā tālāk. Īsi sakot, visa rūpīgi izbūvētā domino klucī�u virtene ar pastāvīgu ātrumu gāzās � kam gadījies to novērot dabā vai kino, tas zina, ka skats ir neaizmirstams. Ja kāds klucītis mēģināja neieplānoti krist uz malu, tad tie�i tajā vietā stāvēja Ruso, pakalpīgi pasniedza roku, palīdzēja piecelties un iebāza �okā.

Pēc trīs mēne�iem Ignats atbildīgā apspriedē varēja ziņot, ka aktīvu operatīvo darbību rezultātā automa�īnu zādzību skaits salīdzinājumā ar iepriek�ējā gada to pa�u periodu ir samazinājies par 9.22%. Arī �os datus bija sagatavojis Matīss. Viņ� gan rūca, ka pie eksistējo�ā datu izguves apjoma katrs saprātīgs cilvēks, kur� ir dzirdējis par Stjūdentu un viņa kritēriju, ne�aubīgi sapratīs, ka iegūtais rezultāts ar 98% ticamības līmeni atrodas fluktuāciju robe�ās (cilvēku valodā runājot, var gadīties netī�ām). Augstajā apspriedē par Stjūdentu neviens dzirdējis nebija, tāpēc Ignata ziņojumu uztvēra ar atturīgu atzinību un novēlēja turpināt tādā pa�ā garā.

Ignats �o �tādā pa�ā garā� neuztvēra burtiski, viņ� nodeva darba grupas vadību kādam censonim, bet pats tikai kūrēja procesu un izsniedza instrukcijas. Tas bija gudri darīts, jo izrādījās, ka automobiļu zādzības nav vienīgā sociālā problēma �ajā valstī, bet visas sociālās problēmas savukārt bija Ignata departamentam piekritīgas.

Nevar uzcept omleti nesasitot olas

Josifs Visarionovi�s Staļins

Jums jāzina, ka ir divas cīņas metodes: viena ar likumu, otra ar spēku, bet kolīdz pirmā bie�i izrādās neefektīva, valdniekam jābūt gatavam ķerties pie otras.

Nikolo Makjavelli

Nāko�ajā reizē bērni jau nemaz vairs negaidīja, kamēr mamma aizsnau�as, un tāpat vien klusi un manīgi aizklīda līdz Matīsa mājai un palūdza palasīt vēl par Alisi, ko Matīss arī labprāt darīja.

Viņi lasīja nodaļu par kroketu pie karalienes: �Pie pa�as dārza ieejas auga liels ziedo�s ro�u krūms. Rozes bija baltas, bet ap krūmu rosījās trīs dārznieki un lieti�ķi krāsoja rozes ar sarkanu krāsu��

�eit Matīss izvilka no atvilktnes no veca �urnāla izgrieztu ro�u krūmu un nolika tam blakus meitenīti, ko pats vakar bija pagatavojis no kartona. Tad viņ� izvilka no kār�u kavas kārava divnieku, kārava se�inieku un kārava septītnieku un nospēlēja ar tiem ainiņu kā īsts leļļinieks.

Divnieks: Hej, se�iniek tu prātīgāk! Tu mani atkal viscauri ar krāsu nopļe�kāji!

Se�inieks: Ko es varēju darīt? man, reku, septītnieks roku pagrūda!

Septītnieks: (drūmi) Malacis! Tu pareizi dari � vel tik no slimās galvas uz veselo!

Se�inieks: Par galvu labāk būtu paklusējis, pats dzirdēju, kā karaliene teica, ka pēc tavas galvas cirvis jau sen ilgojas.

Alise: Sakiet, lūdzu, kāpēc jūs krāsojat �īs rozes?

Se�inieks ar Septītnieku saskatās un abi pagrie�as pret Divnieku.

Divnieks: Redziet jaunkundz, �eit tāda ķibele atgadījās. Mums lika iestādīt rozes, �eit nākas būt sarkanajām, bet mums nez kāpēc iznāca baltas. Skaidra lieta � ja viņu augstība uzzinās, tad mūsu galviņas, kā sacīt, pagalam. Tad nu mēs, �ito, mēģinām grēkus aizmālēt, kamēr pati nav atnākusi.

Se�inieks: Karaliene, karaliene!

Visi trīs nokrita pie zemes ar sejām uz leju � Matīss tā izdarīja,� bet no kār�u kavas jau tuvojās procesija. Pa priek�u nāca kareivji ar pīķiem, sadalīju�ies pa pāriem, tad citas kārtis � Matīss tās atspieda vienu pret otru, kā kār�u namiņā � procesiju noslēdza sirds Kalps ar kroni uz spilventiņa un visbeidzot Sirds kungs ar dāmu � Karalis ar Karalieni.

Karaliene: (norādot uz trīs dārzniekiem) kas tie tādi?

Dārznieki gulēja ar muguriņām uz aug�u, tāpēc nebija atpazīstami.

Alise: Kā lai es zinu? Tā nav mana darī�ana. (pie sevis) Iedomājies tik! Kaut kāda tur kār�u karaliene. Nav ko no viņas baidīties.

Karaliene: Nocirst viņai galvu! Nocirst�

Alise: Muļķības.

Karaliene apjukusi ieko� mēlē.

Karaliene: (kalpam) Apgriez viņus

Matīss ar sirds kalpu apsvieda otrādi gulo�os dārzniekus.

�eit Matīss pamanīja, ka pie durvīm stāv arī mamma un ar interesi vēro viņa teātri. Tas dubultoja entuziasmu, un viņ� nevil�us iekļāva lugas tekstā arī kādu lirisku vārsmu. Vēlāk parādījās arī �e�īras kaķis, vai pareizāk sakot viņa galva, kuru karaliene tik ļoti kāroja nocirst. To Matīss veikli attēloja demonstrējot un slēpjot no kartona izgrieztas kaķa galvas ēnu uz neliela ekrāna. Un tā līdz beidzot ��tajā pat minūtē Kaķa galva sāka blāvēt un kust � to visu Matīss attēloja � līdz, kad beidzot bende atgriezās kopā ar hercogieni, bija jau izzudusi pavisam.

Karalis un bende kā apsvilu�i metās meklēt kaķi, bet pārējie turpināja spēli�.

Pirmā sāka aplaudēt mamma, un viņai ar entuziasmu pievienojās arī abi bērni.

Matīss ceremoniāli paklanījās, izvērsis kārtis vēdeklī. Kārtis arī paklanījās � visas reizē. Tad Matīss ātri sabīdīja kārtis atkal vienā �upiņā, atkal izvērsa vēdeklī, bet �oreiz ar muguriņām uz aug�u, un palūdza puisīti paņemt jebkuru kārti, uzmanīgi apskatīt, atcerēties, parādīt māsiņai, nevienam citam nerādīt, un tad ielikt atpakaļ vēdeklī. Kad puisītis tā arī izdarīja, visu laiku rūpīgi slēpjot kārti no sve�ām acīm, Matīss sabīdīja kārtis atkal vienā �upiņā nolika uz galda, pacēla gaisā rokas, noskaitīja burvju vārdus un izvilka sirds kalpu puisītim no auss. Bērni spiedza aiz sajūsmas, mamma laimīgi smējās, meitenīte teica, ka viņa arī gribot. Matīss atkārtoja fokusu � �oreiz liktenīgā kārts atradās mammas jakas kabatā.

Tad Matīss visus iemācīja spēlēt durakus un atliku�o laiku, līdz pat mājas ie�anai, visi �etri spēlēja kārtis.

�oreiz mājot no mājas sliek�ņa aizejo�ajai kompānijai, Matīss nodomāja, ka tā var dzīvot ilgi.

Varbūt visu mū�u.

Ņemot vērā, ka nav īsti skaidrs, cik ilgi tas ir. Kā teica skolotājs: �Kas no rīta uzzina patiesību, tas vakarā var mierīgs mirt.� Pirmo reizi izdzirdējis no Ruso, Matīss tikai domīgi nogrozīja galvu: �Tas skolotājs izsakās visai divdomīgi. Bet es pieļauju, ka �īs frāzes otrā jēga (kas zina par daudz, tam galvu nost) ienāk prātā man, bet nevis viņam.�

�Tev vienkār�i ir pārāk vētraina fantāzija�, bija piezīmējis Abacis, kur� arī bija klāt: �Man tas neatgādina neko citu, kā vienīgi slaveno kokteili Death in the afternoon � Anīsa �ņabis ar �ampanieti.� Viss tas notika laikā, kad zoles vakari bija kļuvu�i reti un neregulāri. Parasti tajos piedalījās tikai Harijs, Matīss un Abacis. Nevienam pēk�ņi vairs nebija laika � Ignatam bija saskaņā ar priek�niecības norādi �jāturpina tādā pa�ā garā�, Ruso bija ienācis uz mirkli un parasti mēdza tikai pa retam ieslīdēt Matīsa kabinetā, lai painteresētos, vai akurāti aizpildītajās tabulās nav izveidojies kāds punktu sabiezējums. Ja tāds bija, Ruso ļauni pasmaidīja, kas viņam nemaz nebija raksturīgi, un atkal kā ēna aizslīdēja. Parasti sabiezējuma punktā pēc tam notika visādas jocīgas lietas, bet rūgtās pieredzes mācīts, Matīss vairāk nevienam neko neprasīja. Vienīgo reizi, kad viņ� tomēr bija mēģinājis Ruso kaut ko pajautāt, tas paskatījās tā, ka jautājums iz�ķīda, līdz jautājuma zīmei nenonācis.

Domino kauliņi krita pa�i.

Skaidrs, ka ne Ignatam, ne Ruso zolei neatlika laika, un viņi smaidot ignorēja visas Matīsa iebildes, ka vajag tik nākt un spēlēt, jo nespēlē�anai iemeslus vienmēr varēs atrast. Arī Sergejs, kā par nelaimi, bija paņēmis divas brīvas nedēļas un aizbraucis pie svaiņiem uz Ludzu mak�ķerēt. Tādos apstākļos Matīsam neatlika nekas cits, kā atkal arvien bie�āk �piestaigāt� zoles serverī. Mikrobs un Ruso neparādījās arī tur, no vecajiem regulāri tusēja tikai Majors, toties bija parādīju�ies da�i jauni kolorīti personā�i. Īpa�u Matīsa uzmanību piesaistīja viens, kur� uzstājās ar segvārdu Nezinītis. Tas nekavējoties atgādināja Matīsam viņa vismīļāko bērnu dienu grāmatu, tāpēc sākotnēji Matīss pret jaunpienācēju izjuta kaut kādas racionāli neizskaidrojamas simpātijas. Tas neturpinājās ilgi. Nezinītis bija diezgan labs spēlētājs, bet tas nebija galvenais. Viņ� drīz vien visiem, izņemot da�as jūsmīgas būtnes, sāka krist uz nerviem ar savu pārgudrību. Katrai savai spēlei, pat visstulbākajai, viņ� alla� atrada gleznainu izskaidrojumu, bet partneriem piesējās par jebkuru sīkumu, bie�i komentējot pat pilnīgi pareizu spēli visai nicīgi. Īpa�i tad, ja viņ� zaudēja, bet pie citas pretinieku spēles būtu varējis uzvarēt. Tad viņ� varēja ilgi un apnicīgi skaidrot, kāpēc pareizi būtu spēlēt nepareizi, toties tā, lai viņ�, Nezinītis, vinnētu. Nezinītim bija nepieņemama pati doma, ka kāds kaut ko varētu zināt vai mācēt labāk par viņu. Tas attiecās ne tikai uz zoli, bet arī mākslu, filosofiju, politiku. Pat uz matemātiku. Matīsa nepatiku viņ� izsauca arī ar to, ka visu laiku kavēja spēli, jo tā vietā, lai liktu kalpus un kāravus, gudri sprieda. Kad reiz Nezinītis pilnīgi diletantiskā stilā piesauca Gēdeli, pat Maakonis neizturēja un iesprauda piezīmi: �Atļaujiet jums izteikt komplimentu � jums ir ļoti veiksmīgs segvārds, jūs tie�ām nekā nezināt!�

Nezinītis visai augstprātīgi iebilda: �Mans segvārds ir saistīts ar slaveno Sokrāta izteicienu � esat to dzirdējis? Palasiet Sokrātu, tas varētu noderēt vispārīgajai attīstībai.�

Maakonis: �Redzat, Sokrātu palasīt man ir visai problemātiski divu iemeslu pēc: pirmkārt tāpēc, ka es neko nelasu, un otrkārt tāpēc, ka Sokrāts neko nav uzrakstījis. Viss, kas palicis, ir Platona, Ksenofonta un Aristofāna pārstāstos. Un vēl leģendas un anekdotes.�

Viss tas tā arī būtu palicis nenozīmīga epizode un tikai vēlāk, atritinot filmu atpakaļ, Matīsam sāka likties, ka Nezinītis īpa�i uzbāzās un centās izprovocēt uz atklātību Mākoni (Matīsu) un it īpa�i Mikrobu (Ignatu) tajās retajās reizēs, kad pēdējais parādījās.

Bet sagadījās tā, ka kādā brīdī Matīss apjauta, ka viņa saprāts aizvien bie�āk piefiksē da�ādas dīvainas lietas, kas notiek visapkārt. Un �īs lietas vairs nebija savādi atgadījumi ar autozagļiem, kas viņu pa�u neskar. Departamentā sāka parādīties da�ādas komisijas, kādas nebija redzētas ne reizi, kop� Matīss te strādāja. Komisijas pārbaudīja visu � sākot no valsts līdzekļu izlieto�anas un beidzot ar valsts valodas pielieto�anu (Matīss ar visnopietnāko ģīmi tad klāstīja Sergejam, ka tas vairs nedrīkst teikt kompjūters un interfeiss, bet ir jāsaka dators un starpģīmis). Reiz kārtējā komisija pat mēģināja sertificēt Matīsu, pūloties noskaidrot, kādas procedūras viņ� lieto, izdarot savus socioloģiskos pētījumus. Pirmo reizi tas varētu likties interesanti, un Matīss, ieraudzījis iespēju patērzēt, ļoti labprāt un pla�i skaidroja komisijai viņam zināmos viedokļus un faktus par katru uzdoto jautājumu. Tik pla�i, ka komisijai ik reizes nācās viņu pārtraukt.

Ar to vēl nebija gana. Pēc kārtējās komisijas aizie�anas ienāca Ignats un strupi paziņoja, ka

a) viņam tas viss pagalam nepatīk,

b) ka Matīss rīkotos gudri, ja vairāk turētu mēli aiz zobiem (Matīsa vārgais mēģinājums iebilst, ka tas praktiski nav iespējams, tika ciniski ignorēts),

c) ka Matīss vairs nedrīkst izmētāt pa galdu savus papīrus un disketes kā pagadās,

d) ka svarīgus dokumentus vairs nedrīkstēs mest miskastē, savukārt miskastes satura savāk�anai tiks organizēts centralizēts miskastvads.

Matīss vēroja Ignatu ar dalītām jūtām: no vienas puses viņam bija mazliet �ēl cilvēka, no otras viņ� jau bija ielāgojis, ka �inavnieki domā savādāk nekā cilvēki. Un galu galā viņ� arī redzēja, ka kaut kas slikts notiek.

Tad sāka visapkārt snaikstīties da�ādi �urnālisti, viens no dzeltenās preses pat piesitās Ignatam, kad viņi kopā ar Matīsu bufetē dzēra pēcpusdienu kafiju. Kad Ignats visai strupi paziņoja, ka nekādu komentāru nebūs laikraksta nepareizās krāsas dēļ, �urnālists visai vaļīgā tonī paziņoja, ka viņa vadība esot uzdevusi īpa�i izpra�ņāt tos, kas atsakās atbildēt. �eit Ignats paskatījās uz viņu un ļoti nopietnā balsī teica: �Tas ir pareizi, priek�niecība ir jāklausa. Ja jau lika, tad noteikti tā dariet!� un pēc tam �urnālistu ignorēja pilnīgi.

Pēc tam avīzē parādījās analītisks raksts par valsts iestā�u darbību, kurā analizators bija izanalizējis, ka sociālo pētījumu departaments valsts naudu tērē skandalozi � departamenta direktors esot pieņēmis darbā savus radus un draugus (sobutiļņikus � Matīss domās pierediģēja) un nevajagot aizmirst, ka pats direktors Ignats Loja savulaik esot bijis cie�i saistīts ar bez vēsts pazudu�o (jeb aizbēgu�o!!! � uz ko intensīvi māja apcerējuma autors) biju�o Valsts sekretāra vietnieku Kreici, kur� bija iepīts skandalozajā finansu afērā pirms gada. Tiesa, Krei�a vaina tā arī netika pierādīta un atbildīga komisija konstatēja, ka Loja vispār ar �o lietu nav saistīts. Bet, apcerējuma autors norādīja, ka cilvēkam, kur� ieņem tik atbildīgu amatu, vajadzētu būt ārpus jebkādām aizdomām glu�i kā Cēzara sievai. Matīss aizdomīgi apskatīja raksta autora vārdu � Alberts Karogs � tas nekādas tālākas domas neraisīja.

Kad jau tajā pa�ā rītā, kad raksts parādījās interneta ziņu kopā un avīzēs, �o jautājumu kā kaismīgs tribūns zoles portālā pacēla Nezinītis. Viņ� kvēli nosodīja radu un draugu bū�anu par valsts naudu. Kolīdz �ī nauda nonāca arī Matīsa kabatā, tad viņ� drusku tā kā jutās spiests aizstāvēt mundiera godu: �Redziet, tīri aritmētiski rēķinot, Latvija ir pārāk maza. Es domāju, ka man ir kopēji paziņas vai paziņu paziņas ar pusi Rīgas iedzīvotāju. Lai ar ko arī kopā es nestrādātu, gribētājs vienmēr varēs atrast, ka darbiniece, ko es esmu pieņēmis darbā, ir mācījusies paralēlā klasē ar manas māsas vīramāsu.�

Nezinītis: �Jūs gribat, lai te viss balstās uz primitīvu aritmētiku un vulgāru veselo saprātu. Jums, sausiņiem, nesaprast, kas tas ir � gara lidojums. Un pēdējais, ko es vēlētos � tas ir dzīvot valstī, kuru pārvalda vēss rēķinātājs, bez emocijām. Truls matemātiķis. Tas nav priek� manis. Credo Quia Absurdum �, viņ� lepni paziņoja, �Lūk mans lozungs.�

(Kvints Septimus Tertullians � eņģelis laipni pa�ukstēja priek�ā. Pirmītējā raksta autors arī viņu citēja).

To paciest nekādi nebija iespējams. Bet pirms tam Matīss vēlreiz uzmanīgi ieskatījās rakstā, pastrīpoja da�as raksturīgas frāzes un izteicienus, paskrollēja atpakaļ filosofiski politisko diskusiju un tad apmierināts atbildēja. (Nevajag aizmirst, ka tas viss notika spēlējot zoli � to, kas �eit sabīdīts kā vienlaidu teksts, Matīss iebakstīja komentāru ailē starp stiķiem un sadalījumiem): �Ziniet, es esmu profesionāls kār�u spēlmanis, un tas, ziniet, ļoti atradina no Credo Quia Absurdum. Ja jūs, piemēram, spēlējat zoli un pretiniekam no kreisās trumpju vairāk nav, bet jums ļoti gribas, lai ir, nekāda ticība jūs vienalga neglābs, kaut arī caur un cauri absurda. Ja jūs turpināsiet ticēt, tad tikai maksāsiet, un maksāsiet un maksāsiet. Ļoti, ziniet, atradina no Credo Quia Absurdum.

Bez tam, Tertullians lika �ajos vārdos pavisam citu jēgu: proti, jātic ne jau tāpēc, ka absurds, bet tāpēc, ka ir lietas, ko ar racionālām metodēm pierādīt nevar. Un tad viss, kas atliek, ir ticība. Tas pats jūsu mīlētais Sokrāts ir teicis tā: Kas tincina dievus par lietām, kuras var uzzināt ar skaitī�anu, mērī�anu un svēr�anu � tas nerīkojas godprātīgi. Kam dievi ir lēmu�i tikt izzinātam caur rēķinā�anu, tam būs mācīties. [22] Jātic tam, ko izmērīt un saskaitīt nevar. Jūsu minētais Gēdelis ar tāpat domāja.

Un vēl: es esmu ne tikai kār�u spēlmanis, bet vēl arī sistēmanalītiķis. Tam visam ir kaut kas kopējs: ir jāievēro viss, jāatceras viss un jābalstās tikai un vienīgi uz veselo saprātu. No tā ir būtiski atkarīga mana labklājība. Ar to es at�ķiros, piemēram, no �urnālistiem. Ja es zinu, ka oponentam pa kreisi trumpji vēl ir, tad man uz to ir jābalstās, lai cik ļoti man tas arī nepatiktu, lai cik ļoti tas arī nebūtu pretrunā ar politisko konjunktūru, lai cik ļoti maniem darba devējiem arī negribētos, ka nav. �urnālists var iepūst mazā misiņa taurītē un cik spēka bļaut: �viņam trumpju nav un nevar būt!!!!�. Un priek�niecība būs ar viņu ļoti mierā. Man, savukārt, ir jārēķinās, ka naidnieks �o trumpi izvilks un kaut ko nositīs. Galu galā man maksā par to, ka es rēķinos.

Pakāpeniski tas jau kļūst par ieradumu. � Piemēram, lasot jūsu tekstus, salīdzinot un analizējot (nemaz ne apzināti), es par 90% zinu, kas jūs esat: A***r***ar***, kur jūs strādājat un ar kādiem citiem segvārdiem vēl parādāties.�

Dikti noguris no tāda gara opusa uzrakstī�anas un vēl pa starpām izspēlējot kārtis un atkaujoties no partneriem, kuri visu laiku burk�ķēja, ka, ja grib filosofēt, tad jāiet uz �atu, bet �eit uzmanība jāvelta zolei, Matīss jau gribēja mest mieru, bet Nezinītis viņu apsteidza, paziņojot, ka pēc kārtējā sadalījuma viņ� beidz, tāpēc, ka viņu izsauc augstā priek�niecība. Tādējādi spēle vienalga izjuka, jo brīvu spēlētāju vairāk nebija, un Matīss, izdrukājis rakstu, devās pie Ignata.

�Reku par tevi rakstīts avīzē�, viņ� entuziasma pilnā balsī sauca jau no durvīm.

Ignats neapmierināti pacēla acis no dokumenta, kuru lasīja, un, knapi uzmetis aci izdrukai, noburk�ķēja: �Labrīt. Beidzot arī tu pamodies.� Tad viņ� ar roku iebrauca atvilktnē un nometa galda vidū veselu kaudzi ar avī�u izgriezumiem. Matīss nemaz netaisījās tos visus lasīt, jo uzreiz tāpat saprata, KAS tur rakstīts.

�Kā tu domā Matīs�, Ignats domīgi pajautāja, �vai mēģinājums kavēt Valsts Sociālo Pētījumu Departamenta darbu ir sociāla problēma?�

Brīdi viņi klusējot skatījās viens uz otru.

Tā vietā lai atbildētu, Matīss pajautāja: �Klausies, a kas tur toreiz bija ar to miljonu blēdību?�

�Labi, ka tu pajautāji�, Ignats pasmīnēja, �mums par to tagad nāksies runāt ļoti daudz�. Tad viņ� piegāja pie skapja un sāk ņemt no plaukta ārā mapi pēc mapes un kraut tās kaudzē uz galda. Darba gaitā viņ� pavēstīja, ka finansu skandāli ir ministra jaunā goda un principa lieta. Ka tie sāk atgadīties jau tik bie�i, ka no kriminālas problēmas pārvēr�as par sociālu. Un ka, lai tie nekļūtu vēl arī par pieradumu, ministrs ir nodevis �o problēmu Ignata departamenta pārziņā.

�Un �ī, manuprāt, ir laba vieta, kur sākt�, Ignats nobeidza. �Vajag ta�u beidzot kaut vienā lietā noskaidrot, kā tas var notikt un kas ir vainīgs. Un vajag ta�u beidzot tikt skaidrībā vismaz ar mani.� Nu jau viņ� pasmaidīja pavisam ļauni. Tad mierīgi turpināja: �Tur jau ir padarbojusies Saeimas komisija, kas savāca pierādījumus un nosūtīja prokuratūrai, lai ierosinātu lietu pret politiskajiem pretiniekiem.�

Ignats beidza kraut mapes un ar gandarījumu paskatījās uz paveikto. Tad turpināja: �Sākumā, kad es ieraudzīju �o dokumentu kalnu, es nedaudz apjuku, bet tad par laimi atcerējos, ka man ta�u ir analītiķis. Matīs, es tev uzticu pa�u vienkār�āko darbu � tikt skaidrībā, kas tad tur īsti notika?�

�Kāpēc tad uzreiz es? Tu ta�u pats tur biji gandrīz klāt?�

�Nu vispār es nebiju. Tas notika, kamēr Kreicis vēl bija Satiksmes ministrijā. Mani nozīmēja par viņa palīgu vēlāk, tad, kad viņu norīkoja pie mums. Viņ� par �o lietu runāt neko negribēja, un man nebija nekādu iespēju izpētei�, Ignats uz brīdi apklusa, tad domīgi piebilda: �Tagad ir pavisam cita lieta.�

�Bet tu ta�u man teici, ka Kreicis ir ārpus jebkādām aizdomām, caur un cauri godīgs un skaidrs cilvēks?� Matīss izspēlēja pēdējo trumpi.

�Teicu. Bet pēdējos mēne�os man ir nācies radikāli pārskatīt savu viedokli par tik daudziem �caur un cauri�, �skaidriem un godīgiem�, es tik daudzas reizes esmu redzējis, kā vistuvākie draugi viens otru �mauc, ka �odien es nebrīnītos vairs ne par ko. Pat ja atklātos, ka Kreicis ir nevis apraksts pierīgas me�a smiltājā, bet gozējas ieracies dienvidjūras salas liedaga smiltīs. Izskatās, ka neviens, kas �eit nonāk, vairs nevar palikt tāds, kāds bija agrāk.�

�Pat es?�

�Tu, manuprāt, nekad neesi bijis ne caur un cauri godīgs, ne skaidrs cilvēks�, Ignats atkal pasmaidīja. �oreiz sirsnīgi.

Sākumā Matīsa izjūtas bija kaut kas vidējs starp �ausmām un paniku, jau papīru kalnu ieraugot vien. Izjūtas pārvērtās par izmisumu, kad noskaidrojās, ka visu to vajadzēs lasīt � Matīss mēģināja operēt ar literatūras datiem, ka tik daudz lasīt ir kaitīgi acīm. Kad tas nelīdzēja, viņ� sāka domāt par alternatīviem informācijas avotiem, kādu arī atklāja attāli pazīstama zolmaņa � Saeimas deputāta personā. Deputāts arī par laimi bija nedaudz padarbojies attiecīgajā komisijā un tāpēc pie kvie�u alus glāzes izsniedza viņam īsu notikumu atreferējumu (tiesa, no sava politiskā spēka redzes viedokļa � viņ� pagalam nokritizēja to politisko spēku, no kura pats pirmīt bija izstājies, lai pārietu uz tagadējo un varētu turpināt pildīt vēlētājiem dotos solījumus). Pilnu skaidrību atreferējums gan nenesa, toties radikāli pazemināja to papīru kalnu, ko nācās lasīt.

Matīss galvenokārt izlasīja pretējus politiskos grupējumus pārstāvo�u avī�u atreferējumus, bet akurāti iemācījās no galvas arī svarīgāko Saeimas komisijas dokumentu nosaukumus. Tādējādi iespaids par to, kas noticis, viņam bija radies, un iespaidu, ka viņam ir iespaids, viņ� varēja iepotēt jau arī citiem. Vēl tikai derētu noskaidrot, ko tas viss nozīmē no ekonomiskā un juridiskā viedokļa. Ne par vienu ne par otru Matīsam nekādas sajēgas nebija.

* * *

Kolīdz no visas tās ekonomikas un biznesa Matīsam nekādas sajēgas nebija, viņ� nolēma aprunāties ar Kreicbergu. Vispār jau situācija, kad nākas nodarboties ar darbu, par kuru nav nekādas jēgas, pati par sevi nebija jauna. Institūtā tas gadījās retāk, bet departamentā uz katra soļa. Īpa�i smagi bija, kad nācās ar gudru ģīmi sēdēt apspriedēs un Ignats bija stingri pieteicis, ka nekādā ziņā nedrīkst izrādīt, ka no �iem jautājumiem neko nejēdz. Tomēr darbi bija jādara, parasti ļoti ātri, tāpēc kaut kādu metodoloģiju izstrādāt vajadzēja. Pamatprincips bija �igli noskaidrot, kur� par kuru jautājumu visu zina vislabāk. Bet dotajā gadījumā jautājuma kutelīguma un informācijas noplūdes dēļ Matīss negribēja izpra�ņāt vietējos gudreļus un tie�i tāpēc bija apciemojis veco Vilhelmu.

Kreicbergs dzīvoja pilsētciematā Rīgas pievārtē, nelielā privātmājā, kas ne ar ko neat�ķīrās no daudzajām citām turpat kaimiņos. Tagad Kreicbergs bija parasts pensionārs, un, tāpat kā visi, ik dienas no rītiem gāja uz veikalu, pēcpusdienā pastaigājās vietējā skvērā, vakaros spēlēja kārtis. Un visu dienu gaudās par dzīvi un grūtajiem jaunajiem laikiem un to, ka pats piedzimis nelaikā. Proti, biedrs Kreicbergs visu mū�u bija strādājis par grāmatvedi, toreiz, tā nebija nekāda presti�a profesija. Tas deva iemeslu tagad jau Kreicberga kungam �ēloties, par to nelaikā piedzim�anu, jo tagad grāmatve�a profesija bija gan presti�a, gan labi apmaksāta. Bet viņ� jau bija pensionārs, kas atkal nekas labs nebija.

Vilhelms Kreicbergs jau sen bija atraitnis un dzīvoja viens pats. Viņam gan bija bērni, bet tie dzīvoja atsevi�ķi un ieradās tikai uz dzim�anas dienām, Ziemassvētkiem, kad vajadzēja aizņemties naudu vai atdot parādus, jeb arī tad, kad nebija kur atstāt savus bērnus. Visu to tētis un vectētiņ� Vilhelms darīja labprāt, īpa�i viņam patika mazbērni un viņ� nemaz nesatraucās, ka bērni naudu bie�āk aizņēmās nekā atdeva.

Jo raugi, tikai retais zināja, ka Kreicberga kungs nav mazturīgs. Maigi izsakoties. Visus padomju gadus viņ� bija sekmīgi darbojies ar tām pa�ām biedra Koreiko un Hamilkāra kunga metodēm un tādējādi nodro�inājis sev pārtiku�as vecumdienas. Arī tagad viņ� vēl izpildīja da�us pasūtījumus, kas izpaudās tā, ka da�ādu firmu īpa�nieki viņam atnesa visus savus skaitļus un papīrus, un Kreicberga kungs sadalīja numurus pa ailītēm, pa dokumentiem, pa stabiņiem, summēja un rēķināja, līdz beidzot viss iznāca tā, ka atskaites bija noformētas iesniedzējam visizdevīgākajā veidā un pilnīgā saskaņā ar mū�īgi mainīgajiem Likumiem un Normatīvajiem aktiem. Un tāpēc Kreicberga kungs bija pazīstams ar visda�ādākajiem blē�iem un bandītiem.

Piemājas lauciņā Kreicberga kungs audzēja tikai un vienīgi ko�uma augus un sava zemes pleķī�a dziļumā aiz biezajiem rododendru krūmiem bija pat iekārtojis nelielu japāņu dārziņu, ar priedītēm, kurām horizontāli atliekti zari, ar speciāli izraktiem dīķī�iem, ar stilizētu tiltiņu un nelielu lapenīti � tējas namiņu.

Tie�i �ajā namiņā patreiz sēdēja Matīss un dzēra tēju no smalkas porcelāna tasītes. Situācija bija ideāla � Kreicberga kungam patika runāt un patika Matīss. Kur� tie�i bija atnācis klausīties. Kreicberga kungs gan bija piekodinājis, ka neviena uzvārda, nevienas konkrētas lietas � tikai vispārēji principi.

Matīss uzreiz arī labprāt piekrita � visi tie Kreicberga blē�i viņu galīgi neinteresēja, viņam pietika ar savējiem. Viņ� tikai noteica: �Kā gribat. Es gan mierīgi varu saukt visus vārdā, uzvārdā un personas kodā. Ies te cimerēties.�

Kreicbergs tikai nogrozīja galvu: �Savādi, es tik daudz esmu televizorā redzējis, kad augsta ranga politiķi viens otru sūdz tiesā par neslavas cel�anu par vienu vienīgu vārdu. Tad visi advokāti un prokurori pieprasa pievienot lietai kā lieti�ķos pierādījumus sve�vārdu un skaidrojo�ās vārdnīcas un lūdz Latvie�u Valodas institūtu dot atzinumu, ko, piemēram, nozīmē vārds �piedauzīgs �?�

�Mani jau daudz pie runā�anas nelai��, pasmaidīja Matīss. �Runasvīri mums tur ir citi. Bet gribot negribot arī es no viņiem esmu �o to iemācījies. Piemēram, es zinu, ka apvainojumu juridiski nevar kvalificēt kā apvainojumu, ja tas ir izteikts jautājuma formā. Piemēram � Jūs esat dumj� � ir apvainojums, bet � Vai jūs neesat dumj�? � nav. Jurisprudence ir grūta zinātne�, viņ� domīgi nobeidza.

�Ziniet, Matīs, kāpēc visas �īs blēdības pie mums ir kļuvu�as par sociālu problēmu? Tāpēc, ka mēs tik ilgi esam dzīvoju�i aiz dzelzs priek�kara! Visas blēdības, kas pasaulei gāju�as cauri ilgsto�ā laika periodā un tur jau ir labi pazīstamas, tagad ir atradu�as vietu, kur par tām neviens vēl neko nezina! Un steidz izmantot momentu. Visas �īs finansu piramīdas, noguldījumu fondi, investīciju sabiedrības garā�u celtniecībai � viss tas pasaulē jau ir sen noiets etaps. Vissmieklīgākais atgadījums bija ar kompāniju, kas piedāvāja uz ļoti izdevīgiem noteikumiem sagriezt krāsainu papīru mazos akurātos kvadrātiņos un maksāja par to nesamērīgi lielu naudu. Vienīgi jums bija jāiemaksā dro�ības nauda � jo, redziet, papīrs ir ļoti vērtīgs. Kad gribētāju saradās pietiekami daudz � pasākums kvadrātiņu griezējiem bija ļoti ienesīgs � tad arī summārā dro�ības nauda sasniedza visai ievērojamu līmeni. Un kādu rītu, kad griezēji ar kvadrātiņu maisiem ieradās pie kantora, kantora vairāk nebija. Nebija tā, it kā vispār nekad nebūtu bijis.

Man bie�i jautā � kā tad atpazīt �ādas firmas? Uz to es varu atbildēt vienīgi � vispārīgā gadījumā � nekā. Es vienīgi varu dot padomu � tiklīdz kāda no �īm firmām paprasa naudu no jums, pagriezieties un ejiet prom. Varbūt tas ne ikkatru reizi būs pareizi, bet kopumā jūs vinnēsiet.

Uz �o pa�u tēmu varētu attiekties arī slavenās Nigērie�u vēstules�. Kreicberga kungs jautājo�i paskatījās uz Matīsu, it kā vēlēdamies saprast, vai Matīss zina, par ko iet runa. Matīss apstiprino�i pamāja ar galvu: �Jā, jā. Ignatam arī da�as tādas ir atsūtītas�. Tad viņ� nedaudz apvainoti turpināja: �Man gan neviens nesūta. Dro�i vien neesmu solīds gana. Ignats, ar sev raksturīgo tieksmi cīnīties par taisnību, pat mēģināja tos nigērie�us kaut kur pienaglot. Nekas viņam neiznāca.�

�Tās vēstules ir da�ādos variantos � kādas tad viņam nāca? Par naudu vai dimantiem?�

�Par naudu. Rakstīja advokāts Nbube Nababe, ka tur Zimbabvē miris kāds Ronaldo Loja, kuram nav zināms neviens mantinieks. Vienīgais, kas zināms � Ronaldo Loja esot bijis no Latvijas. Tad nu nigērie�u advokāts izvandījis visu Latviju, bet nevienu mantinieku neesot atradis. Tā vietā atradis Ignatu, kuru vēstules rakstītājam raksturoju�i kā caur un cauri godīgu cilvēku, un piedāvājis viņam pieteikties uz mantojumu, solot visda�ādāko atbalstu un dodot mājienu, ka advokātam ir savi kontakti gan bankas vadībā, gan valdībā. Ka problēmu nebū�ot, ka mantojums ir 62,7 miljoni dolāru, ka to viņi dalī�ot 80% advokātam un 20% Ignatam un, ka vienīgais, kas vajadzīgs no Lojas kunga, ir uzticamas bankas rēķina numurs, caur kuru �o te naudu varētu dabūt ārā no Nigērijas.�

�Smalki. Viņi pat ierakstīju�i speciālu uzvārdu, tādējādi personificējot vēstuli. Parasti viņi tā nenopūlas�.

�Ja jau mēs esam sāku�i par to runāt, � kā viņi cerēja dabūt kaut kādu naudu ārā no Ignata? Atvērtajā rēķinā naudas tak nebūtu?�

�Labs jautājums! Tur ir visda�ādākie varianti. Piemēram: Izrādās, ka ir iekavēts maksājums par depozīta atvēr�anu, slēg�anu, vai arī jūs saņemat faksu, ar visiem zīmogiem un bankas direktora parakstu, ka nauda jau ir ceļā, bet jāsamaksā pārskaitījuma nodoklis. Vai arī advokāts jums paziņo, ka radu�ās nelielas problēmas, kuru atrisinā�anai jāiedod kukulis notāram, jeb jāmaksā par pilnvaru rīkoties jūsu vārdā, vai arī vēl kāds cits variants.�

�Vai tie�ām uz �iem jokiem kāds vēl uzķeras?�

�Matīs, jūs man neticēsiet � man visumā ir darī�anas ar visnotaļ nopietniem cilvēkiem, kaut arī reizēm azartiskiem. Bet regulāri kāds no viņiem atdrā�as pie manis ar zvērojo�ām acīm bļaudams, ka viņam ir parādījusies iespēja, kāda mēdz gadīties tikai reizi mū�ā, un vajag, lai es viņam steidzīgi palīdzu noformēt papīrus. Un tad viņ� man uzrāda nigērie�u vēstules kārtējo variantu. Es tādā reizē mēdzu rādīt albumu ar savu kolekciju. Tas palīdz. Parasti klienti pievieno savu vēstuli manai kolekcijai.

Bija arī tādi pasākumi, ko vārda tie�ajā nozīmē pat nevar nosaukt par blēdību. Lūk, piemēram, kāds mans klients bija nodibinājis tūrisma firmu, kas brīdi pa brīdim solīja organizēt ekskursijas uz Florenci un Venēciju par 200 amerikāņu dolāriem personai. Viegli noprast, ka gribētāju bija daudz. Tiesa, pēc diviem mēne�iem viņiem visu naudiņu līdz pēdējam centam atgrieza � braucienu noorganizēt nebija izdevies (par to nebūtu jābrīnās) � bet firma bija ieguvusi savā rīcība visai lielus apgrozāmos līdzekļus īstermiņa bezprocentu kredīta veidā. Pie kam, tas bija visnotaļ likumīgi.

No visām pasaulē slavenajām blēdībām vienīgā, kas mums gāja secen, ir kāda firma, kas būtu atradusi Latvijā bagātus dimantu vai urāna rūdas krājumus. Jādomā, neviens neticētu. Bet es nebūtu izbrīnīts, ja sekmīgi būtu beigusies kāda ekspedīcija, kas meklē Lielstraupes ezerā nogremdēto Katrīnas zelta karieti (visi vietējie ne�aubās, ka kariete tur ir, tikai ezers dziļ� un dibens dūņains), jeb arī pazudu�os Tempļa ordeņa dārgumus � ir daudz nostāstu, ka tie atvesti uz �ejieni. Pareizi izvēr�ot reklāmas kampaņu, es domāju, atrastos daudz gribētāju iegādāties jaunās firmas akcijas.

Tās ir tādas primitīvas blēdības tādas pla�as publikas apmuļķo�anai. Par to, ka apmuļķo�ana tika veikta augstā profesionālā līmenī, liecina kaut vai tas, ka tad, kad policija blē�us ņēma pie dziesmas, apmuļķotie klienti organizēja biedrības savu apmuļķotāju aizstāvībai un stāvēja piketos svētā pārliecībā, ka policija ir paņēmusi pie dziesmas labdarus ar vienu vienīgu mērķi � neļaut klientiem nopelnīt lielo naudu.

Bet, glu�i tāpat, kā pirmie veikali ar ārzemju krāmiem ar laiku izsīka, dodot vietu nopietnu firmu tirdzniecības iestādēm, arī pirmo, vienkār�o blēdību vietā nāca nopietnākas un rafinētākas.

Rīgas centrā parādījās ekskluzīvi ofisi, kuros strādāja respektabli biznesmeņi un jauni eleganti klerki baltos kreklos, ar labām izglītībām, zino�i un izdarīgi. Firma nodarbojas ar juvelierizstrādājumu vairumtirdzniecību. Protams, ka nedaudzās Latvijas juvelierfabrikas, kas izmisīgi cīnījās par izdzīvo�anu, vai plēsās savā starpā par tiesībām sadarboties ar ārzemju partneri, tās bija gatavas uz jebkuru pretīmnāk�anu, un būtu pat gatavas noticēt uz goda vārdā, bet nē � cienījamie ārzemju partneri akurāti pierakstīja visas savas saistības, pirms ņēma realizācijai ekskluzīvos juvelierizstrādājumus � ar visiem parakstiem un zīmogiem.

Tas netraucēja firmai pazust bez pēdām da�u stundu laikā ar visiem biznesmeņiem, klerkiem un juvelierizstrādājumiem.

Arī jaunajos laikos ir blēdības, kuras no likuma viedokļa pat nevar nosaukt par blēdībām � piemēram, kādam latvie�u rakstniekam atnāk vēstule no, piemēram: New Europe Foundation, kurā svinīgi paziņo, ka minētais rakstnieks ir izvēlēts par vienu no Jaunās Eiropas gada cilvēkiem par saviem nenoliedzamajiem nopelniem literatūras jomā. Rakstnieku sirsnīgi apsveic un paziņo, ka viņa vārds tiks iemū�ināts jaunās Eiropas alejā. Ja rakstnieka kungs vēlas, viņ� var saņemt arī diplomu, kas �o faktu apstiprina, bet tādā gadījumā ir jāpārskaita 68 dolāri uz norādīto bankas kontu. Jūs, Matīs, nespējat iedomāties, cik milzīgs skaits cilvēku ir gatavi maksāt 68 dolārus par grafiski perfekti noformētu un uz kvalitatīva papīra nodrukātu papīra gabalu, kam citādi nekādas vērtības nav.

Vēl labāk � apdro�inā�anas kompānija saņem vēstuli, kuras izsūta tikai visperspektīvākajām Eiropas apdro�inā�anas kompānijām, uzaicinot tās pārstāvjus piedalīties presti�ajā Reikjavikas skolā par jaunākajām apdro�inā�anas tendencēm un progresīvākajām tehnoloģijām. Cena nav lēta, bet tiks nodro�ināti augsti kvalificēti lektoru kadri un konferences dalībnieki saņems sertifikātus par kursa beig�anu. Viss bez blēdībām � dzīvo�ana pēc visaugstākajiem standartiem. Tā gadījās manam vecam draugam un klientam � respektablam apdro�inā�anas biznesa pārstāvim. Sē�u zālē viņ� ar nepatiku konstatēja, ka nebūt nav vienīgais Latvijas pārstāvis, � divas rindas priek�ā sēdēja viņām labi zināms tips no konkurējo�ās kompānijas � caur un cauri blēdis. Mans draugs nervozi ieskatījās pasākuma programmiņā nodrukātajā orgkomitejas sarakstā, un jau otrajā rindiņā ieraudzīja kārtējo nigērieti. Viss pārējais laiks viņam pagāja, domās summējot savus izdevumus un gau�oties par savu naivumu. Tiesa, beigās sertifikātu viņam tie�ām izsniedza.

Puse no dalībniekiem �o semināru ieraksta savā CV, sertifikātu lepni piekarina pie sienas kabinetā redzamā vietā un nekad mū�ā pat neiedomājas par to, ka �im sertifikātam nav vispār nekādas vērtības, un zinā�anas, ko lasīja lektori, ir tikai nenozīmīgs gudru vārdu savārstījums tuk�ās frāzēs.� Kreicbergs demonstratīvi iesprauda rokas sānos un triumfāli vērās uz Matīsu.

�Vot, vot, vot!� Matīss entuziastiski piekrita �Tas ir kaut kas līdzīgs tam, ar ko mēs sadursimies mūsu gadījumā�.

�Ak�, nedaudz uzspēlētā izmisumā Kreicberga kungs noplātīja rokas. �Es te tik runāju, un runāju, un runāju, un esmu pavisam aizmirsis, ka jūs ta�u esat atnācis nopietnā lietā, bet tā vietā jums jāklausās veca ve�a pļāpā�anā�, un vecais grāmatvedis nolaida acis uzspēlētā apjukumā.

�Jums nav jāatvainojas�, Matīss teica un tā arī domāja, �es uzzināju daudz jaunas lietas, kas man noteikti varētu noderēt turpmākajā dzīvē. Un arī mākslinieciskais un pedagoģiskais sniegums bija līmenī. Domāju, ka es savu sertifikātu esmu godam nopelnījis�, viņ� pasmaidīja.

�Paldies par jaukajiem vārdiem Matīs�, pārspīlētā laipnībā pateicās Kreicbergs: �un neņemiet nu ļaunā pļāpību no vientulības sajuku�am vecim, kur� ir tik ļoti noilgojies pēc sabiedrības. Bet tagad varbūt mēs varētu apspriest jūsu problēmu. Varbūt vēl tasi tējas?�

Un, lūk, ko Matīss pastāstīja, ņemot talkā gan savas piezīmes, gan da�us līdzatnestus dokumentus, gan dramatisku �estikulē�anu:

Viss sākās ar to, ka Doņu pagasta centrā iebrauca glauns jauns mersedess un no tā izkāpa elegants kungs garā mētelī pagariem matiem, kā indiāņiem amerikāņu vesternos, galvā platmale ar tik tie�ām platām malām. Izvilcis no ma�īnas diplomātu, viņ� dro�ā solī devās iek�ā pagastmājā un pieteicās pagastve�a sekretārei kā advokātu firmas Giullicks && Bleedys pilnvarotais pārstāvis, kuram ir norunāta tik�anās ar priek�sēdi Kalebānu, pie kura tūdaļ arī tika ielaists.

Priek�sē�a kabinetā viņ�, nestiepjot lietu garumā, uzreiz sāka izklāstīt būtību. Priek�sēdis, turpretim, uzmontēja savu visgudrāko sejas izteiksmi un lieti�ķi vērās runātājā. Tikai pēc desmit minū�u sarunas priek�sēdim beidzot pieleca, ka kukuli laikam nedos, un viņ� mēģināja pievērsties arī apmeklētāja teikto vārdu jēdzieniskajai pusei. Un jēdzieniskā puse likās būt visai interesanta.

Tātad, pilnvarotais pārstāvis stāstīja, ka viņu birojs pārstāv firmas Bruxells Aerospace Corporation intereses Latvijā. Un ka viņa pārstāvētajai firmai esot interese iegādāties Padomju Armijas atstāto Doņu lidlauku.

�A ko viņi ar to darīs?� pārsteigts pajautāja pagastvecis. Un nodomāja, ka tik neiznāk �muce.

�Neuztraucieties�, viesis smaidot viņu mierināja. �Mani klienti pilnīgi noteikti negatavojas lidlauku izmantot nekādām militārām vajadzībām, nemaz jau nerunājot par pretlikumīgu darbību. Viņi netaisās arī būvēt tur mototrasi, vai izmantot lidlauka segumu kā celtniecības materiālu.

Redziet � lieta ir visai konfidenciāla, bet tā kā jūs esat mūsu potenciālais sadarbības partneris, es esmu pilnvarots izpaust jums da�as ziņas. Domāju, ka nebūtu godīgi jūs turēt neziņā. �Godīgums pāri visam� � tāds ir mūsu firmas lozungs. Tātad � mūsu klientiem, pa viņiem vien zināmiem kanāliem ir nācis zināms, ka amerikāņu kompānijas Lockheed un Boeing strādā pie kopēja pasa�ieru lidma�īnas projekta. Ir zināms, ka patreiz pasa�ieru lidma�īnas lido 10�12 tūksto� metru augstumā. Bet izstrādājamais būs jaunas paaudzes lidaparāts, kur� starpkontinentu lidojumos pacelsies stratosfērā un attālumu no Ziemeļamerikas līdz Eiropai veiks stundā. Es saprotu, tas skan visai neticami, bet es esmu tikai jurists, un no tehnikas daudz neko nesaprotu.� Viesis vainīgi smaidot noplātīja rokas: �Bet atpakaļ pie lietas � Doņu lidlauks ir būvēts samērā nesen, ar tādu aprēķinu, lai tajā varētu nosēsties arī Schuttle un Buran tipa kosmiskie aparāti, tāpēc, ar minimālu pārbūvi, to varētu izmantot arī jaunās lidma�īnas. Patreiz Austrumeiropā ir tikai divi �ādi lidlauki: Doņos un pie �ernovciem. Un mūsu klients vēlētos, lai tad, kad jaunās lidma�īnas sāks lidot, kāda no piemērotām lidostām būtu viņa kontrolē.�

Pārstāvis uz brīdi apklusa, tad turpināja: �Mūsu klients, protams, turpina darboties abos stratēģiskajos virzienos un, negribu jums slēpt, pēc mūsu aplēsēm �ernovcos ir lētāk. Bet būtiski ir arī tas, ka tur situācija ir stipri neprognozējamāka � slāvi, saprotiet: �Umom Rossiju ņe poņatj, arshinom obschim ne izmeritj��, viesis atkal uzsmaidīja ar izteiksmi, ka viņi ar priek�sēdi viens otru saprot.

No tā, ka pārstāvis uzmanīgi vēroja priek�sēdi un vairāk neko neteica, priek�sēdis izsecināja, ka nu ir kas jāsaka viņam. Priek�sēdis sajuta naudu. Lielu naudu � tik lielu, ka viņam sametās bail.

�Tā, ziniet, ir liela un nopietna lieta. To tik ātri nevar izlemt. Mums vajag padomāt, apspriesties, pakonsultēties ar augstākstāvo�ajiem biedriem.�

�Protams, protams�, pārstāvis uzreiz piekrita: �Gribētu tikai vērst jūsu uzmanību uz da�iem aspektiem (pārstāvis ieskatījās piezīmju grāmatiņā un runāja pa punktiem):

1. �odien lidlauks faktiski ir pa�valdības īpa�ums � Latvijas bruņotie spēki no tā ir atteiku�ies. Tiesa, ir viena problēma � īpa�ums vēl nav reģistrēts zemes grāmatā � un pārstāvis ar vieglu nosodījumu paskatījās uz priek�sēdi � tas var radīt problēmas nākotnē, ja gadījumā mēs izlemjam sadarboties. Bet, ja jūs vēlaties, �eit mēs jums varam palīdzēt � mēs protam sagatavot dokumentus, mums ir sava kontaktpersona zemesgrāmatā, jums tikai jāpilnvaro mūs un jāparaksta attiecīgais dokuments. Tas jums neko nemaksās � mēs to varētu ierakstīt iecerētās sabiedrības rēķinos, un jūs ne ar ko neriskējat � mēs piereģistrēsim lidlauku kā pa�valdības īpa�umu.�

�eit Matīss uz brīdi pārtrauca stāstu, lai nedaudz pakomentētu: �To Zemesgrāmatas tiesnesis tie�ām izdarīja, kaut arī īstas tiesības viņam nebija. Jo it kā jautājums vēl nebija uzsaukts Valsts sekretāru sapulcē. Tas gan ir pārkāpums, bet ne pārāk liels � tā dara diezgan bie�i, bez tam tiesnesis apgalvo, ka viņam bija Valsts Kancelejas vēstule, ka Satiksmes ministrijai objekts nav vajadzīgs � to it kā parakstījis Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietnieks.� To atzīmējis viņ� turpināja:

2. Mūsu klients, protams, ir ieinteresēts ieguldīt lielu naudu arī jūsu pagasta infrastruktūras attīstībā � saprotiet pats, ja �eit darbosies lidosta, būs pilnīgi nepiecie�ams ātrs un efektīvs transports uz Rīgu. Līdz tam varētu sākt kaut kādas lokālās aviācijas darbības � lauksaimniecībai vai sportam.

3. Es lūgtu, konfidenciālās ziņas, ko es jums izpaudu, tālāk izplatīt pēc iespējas �aurākam personu lokam. Tas ir arī jūsu interesēs.

4. Ja pārdo�ana pa�valdību kaut kādā veidā neapmierina, mūsu klients ir pilnvarojis mūs apspriest arī citas sadarbības formas. Piemēram, kopuzņēmums vai līgumsabiedrība. �ajā gadījumā mēs varētu parakstīt vienkār�u nodomu protokolu, ka Doņu pagasts minētajā jautājumā izrāda ieinteresētību sadarboties ar mūsu klientu lidostas apsaimnieko�anā.�

�eit Matīss atkal vērsās pie Kreicberga: ��ito viņi dabūja cauri. Nodomu protokolu uz oficiālās pa�valdības blankas ar visiem zīmogiem un parakstiem. Man teica, ka �itādu papīru ārzemēs var izmantot kredītu dabū�anai (es gan nesaprotu � kā?)�

Kreicbergs laipni paskaidroja: �Redziet, pēc civilizētā pasaulē pieņemtās loģikas, valsts vara nevar bankrotēt. Pa�valdība savukārt ir valsts daļa. Tādēļ pa�valdības parakstītu nodomu protokolu var traktēt kā pa�valdības garantēta dalību pasākumā. Praksē gan reizēm gadās, ka pa�valdībām naudiņas pietrūks tik ļoti, ka jāklapē ciet. Tad valdība pēc likuma atņem pa�valdībai rīcībspēju un nozīmē administratoru. Latvijā tā jau ir gadījies.

Bagātām pa�valdībām, kur ir lieli bud�eta ienākumi, tā lieta ir vienkār�āka. Bet tādām pa�vakākām visu procesa gaitu var sare�ģīt centrālās varas iejauk�anās. �is te pasākums veiksmes gadījumā varētu Doņus pārcelt no �vakajām pa�valdībām uz turīgajām.� �eit Kreicbergs itkā par kaut ko pēk�ņi iedomājies pajautāja: �Vai tas nodomu protokols bija par pārdo�anu jeb par kopuzņēmumu?�

�Par�, Matīss ieskatījās papīros, �Līgumsabiedrību.�

�Tas jau izskatās labāk!� Kreicbergs nopriecājās, �Lidosta � tas jau ir kaut kas taustāms! Proti, priek�sēdis Kalebāns paraksta nodomu protokolu, būdams svētā pārliecībā, ka viņ� neko nepārkāpj, � nav ta�u uzņēmies pilnīgi nekādas finansiālas saistības. Ārzemnieki, savukārt, �o protokolu piesprau� pie projekta, kurā lidlauks jau ielikts jaunā uzņēmuma aktīvos. Uz tāda pamata kredītu dabūt jau ir reāli!�

�Bet ar to viņiem vēl nebija gana�, Matīss turpināja stāstu: �Pēc brītiņa Doņos ieradās divi gari beļģi un viens maziņ� japānītis. Beļģi staigāja pa lidlauku � viens ar strīpainu mietu, otrs ar teodolītu, un japānis visu akurāti pierakstīja grosbuhā. Brīdi pa brīdim viņ� ieslēdza modernu laptopu un kādu laiku tur kaut ko izteiksmīgi bakstīja. Vakarā visi sasēdās īrētajā d�ipā un devās uz tuvējo pilsētiņu, kur viesnīcā viņiem bija noīrēts lukss. No tautas viņi neslēpās, vakarus parasti pavadīja vietējā krogā, un katram bija iespējas pārliecināties, ka ārzemnieki ir īsti un lieta nopietna.

Ziņas par darījumu, protams, nonāca arī līdz centrālajai varai. Un centrālā vara sāka pētīt. Da�i pat mēģināja pacelt jautājumu Valsts sekretāru sapulcē, īpa�i aktīvas bija Aizsardzības un Satiksmes ministrijas, kuras dro�i vien koda pirkstos, ka nav novērtēju�as visas perspektīvas, bet tur pagastve�a pilnvarotās personas, bruņotas ar Giullicks && Bleedis sagatavotajiem dokumentiem, norādīja, ka lidlauks ne�aubīgi ir zemesgrāmatā nostiprināts pa�valdības īpa�ums un ka ir dokumentu kopijas, ka ministrijas no īpa�uma ir atteiku�ās. Radās pilnīgs iespaids, ka jaunizveidotais uzņēmums ne ar vienu dalīties negrib.

Izdevās noskaidrot, ka Bruxells Aerospace Corporation nodibināta pirms diviem gadiem. Bija tāda sajūta, ka tur ieguldīta liela nauda. Kad pētnieki nokļuva līdz Briselei, tur jau bija kantoris presti�ā biroju ēkā, Rīgas viesiem visu laipni paskaidroja, viņus pieņēma pats prezidents. Un oficiāli uzaicināja uz semināru Grenlandē. Tur kultūras programma bija pla�āka, kā zinātniskā un lieti�ķā, bet uzstājās universitātes profesors ar priek�lasījumu par lidojumu tehnisko pusi un ekonomiskajām priek�rocībām, un loģistikas speciālists, kur� uz liela un krāsaina virtuālā globusa demonstrēja jaunā transporta tīkla optimālo mezglu izvietojumu. Īsi sakot, atgriezu�ies no Grenlandes, latvie�u speciālisti jau bija pārliecināti, ka lieta ir tīra.

Atlika vienoties par biznesa tehnoloģiju. Izrādījās, ka jau ir nodibināts jauns uzņēmums ar nosaukumu LiDOŅI un tas ir�� �eit Matīss ieskatījās papīros un izburtoja: �Part-ner-�ip�. Un jautājo�i paskatījās uz Kreicbergu.

Tas jau entuziastiski māja ar roku: �Jā, jā, jā! Tas ir vēl interesantāk! Partnership , tas ir kaut kas līdzīgs mūsu līgumsabiedrībai � to viņi būs izveidoju�i uz nodomu protokola un fiziskā lidlauka pamata! Redziet, pēc pastāvo�ās likumdo�anas kopuzņēmumu ar ārvalstu partneri var izveidot kaut vai tikai ar vienu nodomu � proti, piesaistīt līdzekļus. Pretī varētu likt eso�ā īpa�uma ieķīlā�anas tiesības.

Un dotajā gadījumā viņi vēl būtu varēju�i piesaistīt līdzekļus pārdodot kādu daudzumu Partnership daļu. Es domāju, ka pircēji atrastos � viņi it kā ieguldītu projektā, cerot saņemt lielu peļņu. Ir ta�u jau liela saimniecība � bet �ī saimniecība ir virtuāla!� Kreicbergs jau bija ekstāzē par pa�a izdomātās konstrukcijas estētisko pusi: �Saprotiet, Matīs, neviens � es pasvītroju neviens īpa�ums realitātē savu saimnieku vēl nav mainījis!�

Matīss īstenībā nekā nesaprata, bet pārprasīt vēlreiz bija neērti, tāpēc viņ� tikai gudri māja ar galvu.

Kreicbergs pa tam lāgam turpināja: �Un �o himērisko �saimniecību� jau var mēģināt pārdot tālāk�.

�Tā arī notika�, Matīss drūmi apstiprināja: �Visstulbākais ir tas, ka to visu pārdeva atpakaļ mums pa�iem.

Divi garie beļģi un japānītis bija izmērīju�i, ka lidosta ir par īsu! Un ka vajag vēl klāt zemi. Faktiski pats skrejceļ� bija gana gar�, bet pēc ārzemju standartiem ir jābūt vēl dro�ības zonai. Par laimi tie�i skrejceļa galā bija vecs karjers un sen bankrotējusi asfaltbetona rūpnīca, kuras administrators jau sen un nesekmīgi mēģināja visu to saimniecību (tur pat dzelzceļa atzars bija) kaut kur piekārtot. �oreiz tas viss nebija pa�valdības, bet Valsts � Satiksmes ministrijas īpa�ums.

Sākumā uzņēmums mēģināja fabriku ar visu karjeru un dzelzceļa atzaru nopirkt vai privatizēt, vai vēl kaut ko, bet �oreiz kontrahenti bija modri. Ministrija ieraudzīja lielisku iespēju tomēr iespraukties jaunajā uzņēmumā (kā nekā lidma�īnas arī ir satiksme) pievienojot tam savu pilnīgi bezvērtīgo un nevienam nevajadzīgo asfaltbetona fabriku kā Valsts daļu.

To visu ar lielu entuziasmu paveica bankrotēju�ā uzņēmuma administrators.�

�Jā�, domīgi noteica Kreicbergs, �To var. Uzņēmums ir tiesisks rīkoties ar īpa�umu, ja izmaina ierakstu Zemes grāmatā. Bet noteikti ir jābūt tiesiskam izvērtējumam par likumību.� Un Kreicbergs jautājo�i paskatījās uz Matīsu.

�Administratoram izdevās pārliecināt gan Zemes grāmatas tienesi, gan Ministrijas valsts sekretāra vietnieku. Viņ� gan saka, ka Valsts sekretāra vietnieks viņam devis rīkojumu, bet valsts sekretāra vietnieks atkal saka, ka viņ� rīkojumu devis balstoties uz administratora ziņojumu, kurā teikts, ka zemes grāmatā viss jau nostiprināts. Zemesgrāmatas tiesnesis atkal saka, ka �oreiz (at�ķirībā no pagāju�ās reizes) viss esot tīri, jo viņam bijis gan administratora rīkojums, gan Valsts sekretāra vietnieka pilnvarojums.�

Visi tie dokumenti tie�ām arī ir, bet tur ir kaut kāds juceklis � da�i no tiem ir pilnīgi absurdi.

Atliek paskatīties, kādi uz tiem dokumentiem ir datumi, un viss kļūs daudz skaidrāk�, pasmaidīja Kreicbergs.

�Nekļūs vis�, drūmi attrauca Matīss: �Zemesgrāmatā, piemēram, ar tiem datumiem ir pilnīgs juceklis. Tāpēc noskaidrot, kas bija pa priek�u un, kas pēc tam, ir ļoti grūti.

Jaunais uzņēmums sāka darboties, bet līdz Boingiem vēl bija tālu, savukārt pati uzņēmuma uzturē�ana prasīja līdzekļus. Tāpēc Valsts, kā viens no līdzīpa�niekiem, sāka risināt jautājumu par līdzfinansējumu. Kolīdz Finansu Ministrijā �ādi līdzekļi nebija paredzēti, Valsts Sekretāra vietnieks vienojās ar privatizācijas fondu par aizņēmumu.

Lai lidosta nestāvētu dīkā, uzņēmums nolēma uzsākt darbību mazajā komercaviācijā un sporta aviācijā. �im mērķim vajadzēja iepirkt navigācijas iekārtas, kuras ar ārzemju partneru starpniecības palīdzību arī izdevās atrast. Atrada arī pārdevēju, kas bija gatavs piestādīt aparatūru par 4,22 miljoniem latu.

Kā jau tas pieņemts, jaunais uzņēmums izstādīja akreditīvu savai Rietumeiropas Bankai, kas apņēmās samaksāt naudu piegādātāja bankai (arī visnotaļ cienījamai un ārpus jebkādām aizdomām), kad saņems dokumentu komplektu, ka prece nogādāta īstajā vietā.

Tālāk notikumi sāka risināties vēja ātrumā. Dokumenti tika piestādīti, nauda samaksāta, bet izrādījās, ka nekādas preces nav. Kad sāka pētīt, noskaidrojās, ka abas Bankas ir īstas, piegādātājs īsts, navigācijas iekārtas īstas, tikai tās bija paredzētas pavisam citam saņēmējam, kur� arī bija īsts un savas iekārtas bija godīgi saņēmis. Sīkāk izpētot izrādījās, ka akreditīva noteikumos, ko mūsu puse izstādīja Bankai, kāds kādā nemanāmā brīdī saņēmēja vārdu bija nomainījis pret to, kam patie�ām jāsaņem, kaut arī visi vietējie dzīvoja svētā pārliecībā, ka jāsaņem mums.

Abas Bankas bija rīkoju�ās stingri pēc instrukcijām. Piegādātājam nekādu pretenziju nebija � viņ� savu naudu bija akurāti saņēmis un vairāk viņam nevajadzēja.

Tas noskaidrojās diezgan ātri, bet ne pietiekami ātri. Banka tajā pa�ā dienā bija saņēmusi maksājuma uzdevumu, ka nauda jāpārskaita jau uz vairākām citām bankām � �oreiz mazāk solīdām. Un arī to mums vēl izdevās izsekot. Bet �ajās citās bankās tajā pa�ā dienā bija ienāku�i cilvēki ar pilnvarām, izņēmu�i visu naudu un ar to kaut kur aizgāju�i. Vairāk neviens nekad viņus nav redzējis.

Iestājās ilga pauze. Tad Matīss turpināja: �Kad mēs iesaistījāmies procesā, bija jau pagājis krietns laiks, visi dokumenti jau bija savākti, iesaistītās personas izpra�ņātas. Tur pat Saeimas komisija darbojās�.

�Kā tad jūs dabūjāt komisijas materiālus? Tā ta�u ir slepena � vai nē?�

�Mums ir garas rokas�, aizkapa balsī nocitēja Matīss un pasmaidīja. Kreicbergs arī pasmaidīja.

��ī lieta uzvirmoja vairākas reizes, bet bija jau praktiski pieklususi. Bet tagad te vēlē�anas un skribenti atkal izvilka. �Diena� raksta, ka vainīgi vieni, �Neatkarīgā�, ka otri, �Lauku Avīze�, ka krievi, �ass un Vesti, ka naciķi. Un visas, ka orgāni ir nodemonstrēju�i savu pilnīgu bezspēcību. Un kā �orgāni bezspēcību� tā uzreiz es� � Matīss apklusa un pēc neilga brītiņa ar vāju cerību pajautāja: �Nu un ko mēs no tā visa varētu izsecināt?�

Kreicberga kungs labu brīdi klusēja, domīgi maisot ar karotīti tēju. Tad sāka lēni runāt, bet īsti nevarēja saprast, vai viņ� jau kaut ko stāsta Matīsam, vai arī tikai skaļi domā: �Visupirms aizdomas, protams, krīt uz sabiedrības priek�sēdi, kur� arī parakstīja visus finansu dokumentus, izstādīja akreditīvu un kura kontrolē bija viss process. It kā. Bet nevajadzētu aizmirst, ka priek�sēdim pa�am nekādas naudas nebija! Un pat ja būtu bijusi, viņ� ar to nevarētu rīkoties bez ministrijas pilnvarojuma. Un pat ja būtu varējis rīkoties, jāatceras, ka viņ� jau bija pilnvarojis tos blē�us advokātus (vienīgās darbojo�ās personas, par kurām mēs dro�i zinām, ka tie bija blē�i) un, ka, ja Valsts īpa�ums jau bija sabiedrības kapitāla daļa, un, ja priek�sēdim bija ministrijas pilnvarojums, viņa darbības ir pilnīgi likumīgas.

Bet galu galā arī ministrijas ierēdnis varēja izkārtot naudu � līdzfinansējumu jūs teicāt, Matīs? � tikai tad, kad Uzņēmumā jau bija valsts daļa! Protams, iespējams, ka viņ� pats pirms tam visādi veicināja �īs daļas ra�anos, pamudinot administratoru, vai dodot norādes Zemes grāmatas tiesnesim. Bet tikpat iespējams arī, ka viņ� no tiesas gribēja palīdzēt perspektīvam kopuzņēmumam!

Ak, �ī lieta ir visai saputrota.� Kreicbergs bezcerīgi noplātīja rokas: �Redziet, ja reiz īpa�ums bija piereģistrēts zemes grāmatā, tad visas pārējās darbības bija pilnīgi legālas. Administrators varēja rakstīt ziņojumu ministrijai, ka karjers faktiski jau pievienots jaunajai sabiedrībai kā valsts īpa�uma daļa, gan arī ministrijas ierēdnis varēja pieņemt tādu lēmumu. Un tad jau arī pa�valdības un arī jaunās sabiedrības priek�sēdis bija pilnīgi tiesīgs pieņemt jebkādus lēmumus par sabiedrības komerciālajām un finansiālajām darbībām. Tāpēc varētu domāt, ka zemes grāmatas tiesnesis �ajā lietā ir noteikti iesaistīta persona.�

Matīss pacietīgi klausījās, zīmējot savā blociņā kvadrātus, �aha dēlī�us un Rubika kubikus perspektīvajā projekcijā.

Kreicbergs uz mirkli aizdomājās, tad turpināja: �Varētu, ja ne viena lieta � proti, mēs īsti nezinām, vai īpa�ums jau bija piereģistrēts zemes grāmatā. Jo, lai īpa�umu piereģistrētu, zemes grāmatas tiesnesim arī vajadzēja kādu pamatojumu. Tas varētu būt, piemēram, administratora rīkojums, vai ministrijas ierēdņa norādījums. Savukārt, ja administrators izrakstīja rīkojumu, ka īpa�ums tiek pievienots uzņēmumam kā valsts daļa, tad tiesnesim neatlika nekas cits, kā piereģistrēt, un no viņa viedokļa tas bija pilnīgi likumīgi. Administratoram savukārt pilnvarojumu varēja dot kāds augstu stāvo�s ministrijas ierēdnis. Manuprāt, �eit jau pieminētais valsts sekretāra vietnieks stāv gana augstu. Bet kā jau teicu, ja īpa�ums jau bija piereģistrēts zemes grāmatā, jeb ja uzņēmums jau bija uzsācis darbību, tad viņa lēmums bija pilnīgi likumīgs. Īsi sakot, no kaut kā viena izaug viss�, Kreicbergs paskatījās uz savu japāņu priedi: �no saknēm stumbrs, no stumbra zari, no zariem skujas un �iekuri. Bet viss sākās ar vienu vienīgu sēkliņu. Īsi sakot 100%, ka vainīgais ir tas, kur� savu papīru parakstīja pirmais�.

�100% nemēdz būt�, pieklājīgi, bet klusi pielaboja Matīss, turpinot skribelēt ģeometriskās fantāzijas savā blociņā. Brī�iem viņ� kaut ko strīpoja � it kā spēlētu pats ar sevi desas.

�Nu labi, lai ir 90�, piekrita Kreicbergs. �Nelaime ir tā, ka no visa tā stāsta neviens vienalga nezina, kur� bija pirmais.�

�Reku mēs ar tie�i to mēģinājām noskaidrot�, pa�apmierināti noteica Matīss un izkratīja no sava maisiņa kaut kādas dokumentu �upas.

�Jūs to visu esat izlasījis! Tas dara jums godu, Matīs, un liecina, ka jautājumam jūs pieejat ar pienācīgo nopietnību�, atzinīgi noteica Kreicbergs.

�Nu glu�i visu nē�, Matīss saminstinājās, �tur vispār vienā �urnālā bija rakstīts, ka lasīt ir kaitīgi � tas bojā redzi.�

�Redziet, Matīs, kad jūs nodzīvosiet līdz maniem gadiem, tad zināsiet, ka viss, kas ir kaitīgs, mazās devās ir derīgs�, Kreicbergs smaidot pavēstīja.

�Gudri teikts�, Matīss pasmaidīja. �Bet reku protokolētas galveno iesaistīto personu liecības es jums tagad nolasī�u priek�ā.�

Satiksmes Ministrijas Valsts Sekretāra Vietnieka A. Krei�a liecība

�Es esmu pieredzējis un atbildīgs ierēdnis, es nekad nelieku savu parakstu uz dokumenta, visu kārtīgi nepārbaudījis. �o gadījumu atceros labi � mums likās, ka tā ir reāla iespēja iesaistīties rietumu biznesa struktūrās, un ka �ādam mērķim visnotaļ nepiecie�ams valsts atbalsts. Es painteresējos mūsu vēstniecībā Beļģijā � atsauksmes bija vislabākās � uzmanīgi izpētīju visus pieejamos dokumentus un ārvalstu aģentūru ziņojumus. Tas viss neradīja nekādas aizdomas. Arī tas, ka ziņas par Lockheed un Boeing projektiem pla�ā sabiedrībā neparādās, likās pa�saprotami. Nopietns projekts, nav zināms ar ko beigsies, tad vēl konkurenti. Tas par būtību.

Kas attiecas uz dokumentu apriti, es esmu labi pazīstams gan ar Doņu pagasta priek�sēdi Kalebānu, gan ar maksātnespējīgās Asfaltbetona Rūpnīcas administratoru Zommera kungu. Tie�i viņ� man iesniedza detalizētu atzinumu, ka labākais veids, kā mēs varam izmantot rūpnīcu un tai piekārtotās teritorijas, ir iekļaut to kā Valsts daļu jaundibināmajā sabiedrībā. Es, protams, �o atzinumu atradī�u, bet saprotiet � ir pagājis laiks, un �ajā laikā ir notiku�as daudzas lietas. Dokuments jau ir arhīvā, un tā sameklē�ana varētu aizņemt laiku.

Matīsa piezīme � neatrada.

Vienu lietu es gan gribētu pateikt. Jūs jau vienalga noskaidrosiet � toreiz lieta tie�ām �ķita ļoti steidzama un, kad viss process sākās, īpa�ums tie�ām zemes grāmatā nostiprināts vēl nebija. Bet valsts līdzfinansējums bija kritiski nepiecie�ams. Tas, protams, ir pārkāpums, bet mēs apspriedāmies ar valsts sekretāru, un viņ� teicās informējis arī ministru, un nolēmām, ka termiņi spie� un izņēmuma kārtā visas darbības var sākt un īpa�umu zemesgrāmatā piereģistrēt vēlāk � darba kārtībā. Un pilnīgi noteikti � kad uzņēmums bankai deva rīkojumu par akreditīva izstādī�anu, ar zemesgrāmatu ne�aubīgi viss jau bija kārtībā. Es personīgi pārbaudīju. Nezinu, vai tas jums var ko palīdzēt.�

Zemes Grāmatas tiesne�a Z. Tālavie�a liecība .

Augstāk stāvo�ajās instancēs jau sen valda uzskats (pilnīgi nepamatots), ka visas nelikumības un nekārtības rodas zemesgrāmatā tāpēc, ka mēs it kā nepietiekami skrupulozi ievērojam normatīvos aktus un tiesu lēmumus. Atļaujiet paskaidrot: mēs zemesgrāmatā esam ļoti noslogoti, lietu daudzums, kas jāizskata vienam tiesnesim pārsniedz normatīvajos aktos paredzēto. Protams, mums gadās kļūdas, bet tās ir noguruma vai īpa�u apstākļu, bet nekādi ne nolaidības sekas.

Runājot par konkrēto lietu � es to atceros. Tas ir tāpēc, ka tie�i �īs lietas sakarā man zvanīja vismaz divas personas (citādi manā apziņā �ī lieta dro�i vien būtu sajukusi vienā juceklī ar daudzām citām). Tātad � visupirms man piezvanīja Satiksmes Ministrijas Valsts sekretāra vietnieks Krei�a kungs un painteresējās, vai konkrētā īpa�uma statusa maiņa jau ir atspoguļota zemesgrāmatas reģistros. Pēc neilgas pārbaudes varēju viņam paziņot, ka nav, jo trūka da�u būtisku izziņu no Pagasta. Pārējie dokumenti jau bija, bet trūksto�o dēļ lieta bija atvirzīta un, godīgi atzīstoties, nedaudz piemirsta. Valsts sekretāra vietnieks teica, ka lieta ir steidzama un solīja pats to nokārtot. Tik tie�ām, pēc neilga laika ieradās priek�sēdis Kalebāns ar visām trūksto�ajām izziņām, un es viņa klātbūtnē visu nokārtoju. Redzēju, ka norakstu viņ� pievienoja mapītei ar bankas dokumentiem un kaut kur aizsteidzās. Kurā datumā tas bija, es īsti neatceros, bet to var pārbaudīt pēc mūsu arhīviem.

Matīsa piezīme � pārbaudījām, īpa�uma statusa maiņa piereģistrēta 1908. gada 29. augustā. Kā tas varēja gadīties, neviens nezin. Pie viņiem visu darot datorprogramma, un kļūdas ir absolūti izslēgtas.

Likvidējamās Asfaltbetona rūpnīcas administratora, advokāta V. Zommera liecība.

Bruxels Aerospace Corporation ir solīda kompānija. Satiksmes Ministrijas Valsts sekretāra vietnieka uzdevumā es pats personīgi uzdevu attiecīgajiem dienestiem ievākt ziņas gan par pa�u kompāniju, gan par ar to saistītajiem projektiem. Atsauksmes bija ārkārtīgi pozitīvas (�eit es pievienoju atsauksmju kopijas). Bez tam mūsu ministrijas delegācija Valsts sekretāra vietnieka Krei�a kunga vadībā, piedalījās BAC organizētajā seminārā Grenlandē un varēja ar galvenajiem jautājumiem iepazīties uz vietas un bez starpniekiem. Vispār man ir pietiekamas pilnvaras, lai parakstītu �ādu līgumu par manā administrē�anā nodoto rūpnīcu arī patstāvīgi, bet dotajā gadījumā pēc Valsts sekretāra vietnieka rakstiska rīkojuma es sastādīju ziņojumu, nodevu to viņam un, tikai saņēmis viņa rakstisku piekri�anu, sāku formēt dokumentus un rīkojumu zemesgrāmatai.

Var piebilst, ka līdz ar Asfaltbetona rūpnīcas pievieno�anu LiDOŅIEM manas administratora funkcijas izbeidzās. Pēc valdības lūguma es neilgu brīdi biju valsts daļas pilnvarotais pārstāvis, bet pie pirmās iespējas atteicos no �ī pienākuma pildī�anas, jo man bija citas intereses.

Ticiet man, tas, kas notika, man ir milzīgs �oks. Es vispār nesaprotu, kādiem dienestiem tad vēl var uzticēties � viņus pie�mauca kā puikas!

Doņu pagasta priek�sēdētāja Aloiza Kalebāna liecība.

Situācija ar navigācijas iekārtu pirkumu pēc Bruxells Aerospace Corporation ieteikuma nekādas aizdomas neradīja. Pirkums bija ļoti izdevīgs, jo sakarā ar to, ka no pirkuma it kā atteicās iepriek�ējais pasūtītājs, bija iespēja dabūt par zemāku cenu. Bez tam arī apmaksas kārtība likās dro�a � ārzemēs tā ir rutīnas procedūra. Tur bija ļoti daudz visādas ņem�anās ar papīriem � lielāko daļu paveica advokāti. Bet vienā ziņā man jāatzīstas. Tā kā uzņēmumā bija Valsts kapitāla daļa, pilnvarojums no Ministrijas par uzņēmuma apsaimnieko�anas tiesībām bija vajadzīgs. Banka to neprasīja � to prasa mūsu likumi. Un �o rīkojumu Valsts sekretāra vietnieks uzrakstīja man ar atpakaļejo�u datumu, kad es akreditīvu bankai jau biju uzstādījis. Domāju, ka tas ir nenozīmīgs pārkāpums.

Visu noklausījies, Kreicbergs tikai domīgi novilka: �m-jāāā� Pamatīgi saputrots. Kas te var zināt, kur� ir vainīgs?�

Matīss, kasot degunu, nobubināja: �Nu, īstenībā es zinu. Kur� ir vainīgs. Vot.�

�Kā???!!!�

�Mēģinā�u paskaidrot. Operatīvā informācija��

�Āh-āā! Operatīvā informācija!� saproto�i izsaucās Kreicbergs.

�Nesasteidziet. Es īstenībā sāku teikt, ka operatīvā informācija liecina, ka visi �ie �etri tipi nekādā veidā savā starpā nesadarbojās. Un �īs lietas ietvaros jau nu noteikti ne. Vot. Vēl arī vēlē�anas tuvojās, kad visi viens otram skatās uz pirkstiem īpa�i rūpīgi.

Vienkār�ības labad apzīmēsim darbojo�os personā�us ar �itādiem burtiem:

VSV � Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietnieks.

ZGT � Zemes grāmatas tiesnesis.

ADM � bankrotēju�ās Asfaltbetona rūpnīcas administrators.

PGV � Doņu pagasta valdes priek�sēdētājs.

Īstenībā jūs tik ātri runājāt, ka es visu nepaguvu pierakstīt, bet man, reku, iznāca �itā �

a) bija jāizmaina ieraksts Zemesgrāmatā un tam bija vajadzīgs tiesisks pamatojums,

b) bija jāpārtaisa firma par uzņēmumu ar valsts daļu,

c) bija jādabū nauda no privatizācijas fondiem,

d) bija jāuzstāda akreditīvs bankai.

Ja es pareizi saprotu jūsu teikto, tad mūsu ļodzīgajā likumu sistēmā katra no �itām darbībām, kā lavīna varēja izraisīt visas pārējās, bet bez pirmās nekāda afēra nevarētu notikt. Jūs tepat pirmiņ teicāt, ka par 100% (kurus vēlāk nolaidāt līdz 90) vainīgs ir tas, kur� savu kārti izspēlēja pirmais � pārējiem bija jāliek mastā.

Tātad � visupirms: kas tad paliek pāri, ja mēs no viņu liecībām izmetam visu beletristiku:

VSV liecība: �ZGT nebija ne pirmais ne pēdējais�

ZGT liecība: �PGV parakstīja uzreiz pēc ZGT�

ADM liecība: �ADM parakstīja uzreiz pēc VSV�

PGV liecība: �PGV parakstīja pirms VSV�

�Tas ne ar ko neat�ķiras no uzdevumiem ko drukā �urnālos. Sākumā mēs neko nezinām, kur� bija kur�, bet, reku, ja mēs ņemam par pilnu to, ko teica Valsts Sekretāra Vietnieks, tad Zemes grāmatas tiesnesis nebija ne pirmais, ne pēdējais.� Matīss uz brīdī apklusa, aizdomīgi paskatījās uz Kreicbergu, un apņēmīgi piebilda: �Es labāk uzzīmē�u.� Tad viņ� izplēsa lapiņu no savas burtnīciņas un uzzīmēja sekojo�u tabulu:

Pirmais

Otrais

Tre�ais

Ceturtais

VSV

VSV

VSV

VSV

ZGT

ZGT

ZGT

ZGT

ADM

ADM

ADM

ADM

PGV

PGV

PGV

PGV

�Tātad mēs varam izstrīpot ZGT no pirmās un pēdējās vietas.�

�Tātad ZGT varēja būt vai nu otrais, vai tre�ais.

Skatāmies tālāk � kolīdz ZGT saka, ka PGV nāca uzreiz pēc ZGT (atceraties � tas bija par to nokārto�anu un aizsteig�anos?), tātad PGV var būt attiecīgi vai nu tre�ais, vai ceturtais, bet nekādi ne pirmais vai otrais � strīpojam ārā!�

�Tālāk � ADM saka, ka viņ� bija uzreiz pēc VSV. Tātad ADM nevar būt pirmais, bet VSV pēdējais � strīpojam ārā un paskatāmies, kas sanācis � pirmajā stabiņā palicis tikai Valsts sekretāra vietnieks, aiz viņa jānāk Administratoram. Un pagastvecim pēc zemes grāmatas tiesne�a.�

�Vienīgā iespējamā secība ir: valsts sekretāra vietnieks � pirmais, administrators otrais, Zemes grāmatas tiesnesis tre�ais un pagastvecis pēdējais. Viss būtu smuki, bet �itā secība runā pretī tam, ko tik pārliecināti teica pagastvecis � ka viņ� bija pirms valsts sekretāra vietnieka.� Un Matīss bēdīgi apklusa.

�Varbūt, ka viņ� mānās?� Kreicbergs nedro�i izteica minējumu.

�Varbūt. Bet pamēģināsim to visu no otra gala.� Un Matīss, veikli izrāvis jaunu lapiņu no burtnīciņas, uzzīmēja jaunu tabulu, tad turpināja: �Tātad, kolīdz pagastvecis saka, ka viņ� bija pirms Valsts Sekretāra Vietnieka, tad pagastvecis nevar būt pēdējais, bet Vietnieks pirmais.� Matīss enerģiski izstrīpoja un tad turpināja: �Tālāk, pēc Vietnieka izteikumiem Tiesnesis joprojām nevar būt ne pirmais ne pēdējais, bet pēc Tiesne�a izteikumiem Pagastvecis bija pēc viņa � tātad tre�ais.� Runājot Matīss visu laiku strīpoja, un beigās uzrādīja jauniegūto tabulu:

�Kas atkal noved pie vienīgās secības, kura atkal nesaskan ar ceturto apgalvojumu: proti � Administrators teica, ka viņ� bija pēc Valsts sekretāra vietnieka!�

�Kaut kas traks!� Kreicbergs bija patiesi sa�utis par negodīgajiem ierēdņiem.

�Tie�i tas pats notiek, ja mēs izvēlamies trīs citus izteicienus�, Matīss zīmēja atkal: �Ja mēs atstājam uz beigām to, ko teica Zemes grāmatas Tienesis, tad dabonam bildi

VSV

ZGT

ADM

PGV

un secību PGV,ZGT,VSV unADM.

Bet ja mēs ignorējam Valsts sekretāra vietnieku, tad tas izskatās �itā:

VSV

ZGT

ADM

PGV

tas ir ZGT,PGV,VSV unADM.

�Tā mēs dabūjām �etrus da�ādus variantus, un katrā vainīgais it kā iznāk cits. Tas izskatās pēc katastrofas, bet, brīdi padomāju�i, mēs nonākam pie skumja, bet neizbēgama secinājuma � lai iegūtu viennozīmīgu atbildi, vienu liecību nāksies ignorēt.

Jautājums ir � kuru?

Atbilde ir � vainīgā! Nav nekāda saprātīga iemesla, kāpēc nevainīgajam vajadzētu melot�

Jautājums � kā lai zina, kur� ir vainīgais?

Atbilde � elementāri! Pievērsiet uzmanību: pirmajā variantā, ko mēs apskatījām, iznāca, ka pirmais parakstītājs ir VSV � viņam pēc mūsu teorijas it kā arī vajadzētu būt vainīgam, bet iznāk, ka viņ� ir teicis svētu patiesību, kamēr melojis ir pilnīgi nevainīgais pagastvecis!

Un tāpat tas iznāk arī citos gadījumos. Visos, izņemot vienu! Ja mēs pieņemam, ka nav ko ņemt par pilnu Administratora teikto, tad no pārējo liecībām izriet, ka viņ� arī ir vainīgais. Vot. Un vispār man tas Zommers nepatika jau no pa�a sākuma.�

Iestājās ilga pauze. Un tad Matīss pajautāja: �Jautājums ir � kā mēs �ito Administratoru varētu iedzīt stūrī? Vai varētu būt kāds dokuments, kas viņu atmasko? Mums tur kantorī ir labi meklētāji, vienīgi gribētos zināt, kas jāmeklē?�

�Redziet Matīs�, Kreicbergs lēni vēstīja: �Katra īsta blēdība balstās uz ticību cilvēkiem�, �eit viņ� ieturēja ilgu pauzi un plati smaidot vērās Matīsā, it kā būtu pateicis kaut ko ļoti gudru. Matīss apjuka � viņ� nevarēja saprast, vai pauze ir tikai dramatiskajam efektam, vai arī no viņa tiek gaidīta kāda atbilde. Viņ� vēl mirkli pagaidīja un tad sāka bubināt zem deguna, ka jā, ka, protams, ka kā gan var pieblēdīt kādu, kas tev neuzticas un būtu vēl turpinājis tādā pa�ā garā, bet vecais grāmatvedis viņu jau pārtrauca viltīgi kratot pirkstu: �Nē, nē, nē! Jūs mani nesapratāt, Matīs! Cilvēkiem ir jātic pa�am blēdības autoram. Jebkuru naudas gaitu, jebkuras dokumentu plūsmas pedantiski grāmatvedības sausiņi var izsekot, ja vien��, �eit Kreicbergs ieturēja kārtējo pauzi: �Ja vien kāds ar autoru nesaistīts cilvēks neienāk bankā, neizņem naudu, nepārnes to polietilēna maisiņā pāri ielai uz citu banku un nenogulda uz sava vārda. Saiknes starp autoru un nesēju nav nekādas. Tāpēc autoram ir nesējam jāuzticas.�

�Varētu nebūt tas gadījums�, domīgi novilka Matīss: ��itas neuzticas nevienam. Vot.�

�Tad mums ir cerības!� patiesi nopriecājās Kreicbergs. Un sāka gari un pla�i stāstīt, kur un kādi dokumenti ir vajadzīgi. Kā tas ir pieņemts baltajā un melnajā biznesa pasaulē, kādiem jābūt dokumentiem, lai blē�i viens otru nevarētu apblēdīt.

�Mūsu gadījumā es redzu tikai vienu vājo punktu. Proti � rēķins, kurā nauda ienāca patiesībā, piederēja ārzonas kompānijai � vai ne tā?�

Matīss piekrīto�i pamāja ar galvu.

�Tātad, ja �ī nauda rēķinā būtu ienākusi kā samaksa par aparatūru, tad tā tā arī būtu iegrāmatota. Un pēc kļūdas atklā�anās to varētu pieprasīt atmaksāt atpakaļ. Ir viena nianse � ja tad, kad ienāca nauda, bankā jau bija transfēra uzdevums (ir tādi maksājuma uzdevumi uz ienāko�o naudu), tad nauda nekavējoties tika pārsūtīta tālāk un visās anālēs un izdrukās varētu pat neparādīties. Bet tam bija jānotiek ļoti ātri, burtiski da�u minū�u laikā, un nāko�ajās bankās jau varēja gaidīt kungi ar polietilēna maisiņiem. Tātad � �īs �firmas� patiesajam īpa�niekam vajadzēja aizsūtīt rīkojumu savam ārzonas advokātam izrakstīti transfēra maksājuma uzdevumu. Un!� �eit Kreicbergs pacēla pirkstu, �To varēja izdarīt tikai sūtot vēstuli vai faksu, e-mails nederēja, jo bija jābūt parakstam. Es domāju, Matīs, ka �is ir tas papīrs, kas jums varētu palīdzēt, ja gribat iedzīt Zommera kungu stūrī. Viņa vietā es gan to papīru jau sen būtu iznīcinājis. Un baidos, ka viņ� tā arī būs izdarījis.�

* * *

Nāko�ajā dienā apspriedē pie Ignata bija Matīsa priek�lasījums par jauniegūtajām zinā�anām. Tiesa, viņ� nepieminēja Kreicbergu, bet smalki, ar tabulām un grafikiem atspoguļoja visu afēras shēmu, kā viņ� to patreiz redzēja, noskaitīja, kāda viņaprāt bija bijusi notikumu secība, kas ko darījis un kas pie kā ir vainīgs. Apmierināts, ka Kreicbergu pieminēt nedrīkst vienalga, Matīss uz visiem jautājumiem par informācijas avotiem deva mīklainus mājienus, ka visu izdomājis pats.

�Es jau no pa�a sākuma nevarēju saprast, ko tas Zommers tā metās uz �ito lietu. Viņam dro�i vien bija kāda ideja. Kas izgāzās. Kas tā bija par ideju, dro�i vien paliks slēpts uz mū�u, bet kaut kādu naudu no tās fabrikas ārā dabūt vajadzēja. Tur ta�u bija fabrikas telpas, karjers (Zommers mēģināja ar vietējās sporta komitejas palīdzību tur izveidot enduro trasi) un dzelzceļa atzars, no kura nebija nekādas jēgas.

Kad akurāti saraksta visus datumus, tad ir redzams, ka Zommers kļuva par fabrikas administratoru krietni pirms mūs interesējo�ajiem notikumiem. Lidlauks pati par sevi arī varētu būt ieguvums, tur ir ļoti kvalitātīvs segums, to varētu izmantot par būvmateriālu celtniecībā vai, piemēram, krastmalas nostiprinā�anā.

Pa�ai fabrikai naudu neviens dot negribēja, katram skaidrs, ka neko ienesīgu tā �eit ra�ot nevar, un pārdot tur nebija ko, tāpēc to vajadzēja neuzkrīto�i piemontēt kaut kam vērtīgam. Viņi izstrādāja biznesa plānu un veica diezgan lielus ieguldījumus � cik tie blē�i no Giulicks && Bleedis ar visiem viņu beļģiem, japāņiem un konferencēm vien neizmaksāja! Jāsaka, pasākums bija nopietni izstrādāts un izskatījās visnotaļ solīds. Visgrūtākais bija to visu noorganizēt, �eit ta�u visi viens otram skatās uz pirkstiem, jo visu laiku jāvaktē, lai a) tevi neapdala, b) neieliek �okā. Na�a asmens, kā smejies. Ticēt ar nevienam nevar. Tāpēc tas Zommers sakarināja Kreicim makaronus uz ausīm un, kamēr tas vēl bija silts, pats izrakstīja lēmumu par fabrikas sanē�anu, pievienojot to jaunizveidotajai lidsabiedrībai kā valsts daļu. �ito rīkojumu viņ� aiznesa uz zemesgrāmatu un paslēpās ierakumā. Kad sākās visa tā histērija ap pirkumu, visi sāka braukt virsū Zemes grāmatas tiesnesim, kur�, protams, nekā nebija darījis (tas bija ieplānots � viņam speciāli nedeva kukuli), tas ieskatījās papīros, atrada tur pietiekamu iemeslu un izdarīja ierakstu Zemes grāmatā. Tiesa, kā kavē�anās ieganstu viņ� minēja kāda nebūtiska papīra trūkumu no pa�valdības.

Tālāk viss jau ripoja kā pa reni. Pagastvecis jau trinās gar Zemes grāmatas durvīm kā �urāt gribo�ais ap ateju un, izrāvis tiesnesim no rokām vēl karstos dokumentus, aizdrāzās pie notāra piefiksēt visus zīmogus, lai varētu izrakstīt akreditīvu. Ar otru roku viņ� pa to laiku zvanīja valsts sekretāra vietniekam (tas ir Kreicim), jo zināms atbalsts no ministrijas bija vajadzīgs. Galu galā ministrijas ziņā bija, ar cik lielām finansēm drīkst rīkoties pa�valdība. Neviena Banka �itiem kantoriem pārmēru neuzticas, ja tur nav nekādas valsts daļas. Pēc asfaltbetona fabrikas pierakstī�anas zemes grāmatā firma vairs nav nekāds kaktu kantoris, kurā ir nevienam nevajadzīgs lidlauks, bet kļūst par uzņēmumu, kurā ir valsts daļa!� Matīss pacēla pirkstu �Vo' kā! Tad valsts kļūst par līdzatbildīgo, un var jau sākt domāt par līdzfinansējumu un peļņu.

Kreicis, akurāti apskatījis ierakstu zemesgrāmatā, konstatēja, ka ir bijis pilnīgi pietiekams pamats, lai zemes grāmatas tiesnesis izdarītu attiecīgu ierakstu zemesgrāmatā. Tagad no valsts sekretāra vietnieka viedokļa viss jau izskatījās pilnīgi likumīgi (ne jau viņ� bija pieņēmis aizdomīgo lēmumu) un viņ� apstiprināja akreditīvu.

Zommers labi pazina visas piesaistītās personas.

Viņ� zināja, ka Kreicis ir vecs kareivis, kur� gan ir gatavs riskēt, bet nekādi nav uzskatāms par avantūristu. Viņam jau ir stabils stāvoklis sabiedrībā un stabili ienākumi. Tie viņam ir svarīgāki par kaut kādiem visai miglainiem sasniegumiem. Tātad, pirms uzsākt savu sākotnēji ieplānoto afēru, vajadzēja panākt, lai no Krei�a viedokļa viss izskatās solīdi un perspektīvi. Galu galā viņ� bija tas, kur� garantēs naudu.

Tad viņ� caur of�oriem organizēja savu piegādātājfirmu un iesmērēja kāri trīco�ajam, bet ne pārāk pieredzēju�ajam pagastvecim dokumentu paketi, kurā bija nomainīta viena vienīga lapa.

Tālāk vienkār�i: Of�ors uzrakstīja maksājuma uzdevumu, kas bankā jau bija priek�ā un gaidīja ienāko�o naudu, lai uz vietas to pārskaitītu uz citām bankām no kurām naudu vienkār�i izņēma. Vienīgi taimingam bija jābūt perfektam. Un tas bija.�

Ignats nepacietīgi iejaucās: �Nu labi, tu zini, kur� ir vainīgs, jāatzīst, tavi izskaidrojumi izklausās diezgan pārliecino�i, BET!, kā mēs te kādam varēsim kaut ko pierādīt? Tu ta�u no tiesas nedomā, ka mēs iesim uz prokuratūru un tiesu ar tavām sa�vīkātajām rūtiņām un liksim viņiem risināt atjautības uzdevumus?�

�Diez vai viņi varētu atrisināt��, �aubīgi novilka Matīss. Un tad piebilda: �Taimings ir mūsu cerība. Īstajā brīdī bija jāizsūta fakss ar uzdevumu par transfēru. No visa tā, ko es stāstīju, ir skaidrs, kas mums jāmeklē. Un ko mēs visdrīzāk neatradīsim. Sorry about that �. Un Matīss izvilka no mapītes savu lepnumu � dokumentu, ko viņ� pats, izmantojot savas no Kreicberga stāstījuma pierakstītās piezīmes, ekonomikas fakultātes otrā kursa mācību grāmatu un arhīvā atrastu vecu maksājuma uzdevumu par līdzīgu tēmu, bija izveidojis. Tur bija viss, gan, ka tas uzdod �itam organizēt no tādas un tādas bankas tāda un �itāda rēķina pārsūtīt naudu uz reku �itādām bankām, gan, ka jāpilnvaro ļaudis izņemt naudu no tām bankām un aiznest polietilēna maisiņos. Banku nosaukumus un rēķinu numurus ok�ķeri jau bija noskaidroju�i, un Matīss bija tos atradis komisijas materiālos, attiecīgos SWIFT kodus viņ� bija sameklējis pats un akurāti iezīmējis pareizajās rūtiņās.

�ajās ailēs viņ� daudz izvērsties nevarēja, bet nemiera garam kaut kā ārā bija jātiek, tāpēc īpa�u Matīsa uzmanību izpelnījās sadaļa �details of payment �, kurā parasti norāda vai nu par ko, vai kāpēc tiek maksāts. Komisijas materiālos Matīss bija redzējis, ka attiecīgais fonds, kam it kā piederēja rēķins, nodarbojās ne tikai ar augstiem lidojumiem stratosfērā, bet arī ar dzīļu izpēti. Piemēram, aktīvi līdzdarbojas kustībā par Baltās jūras atbrīvo�anu no melnajām aļģēm, ko atbalstīja pat Vispasaules Ekoloģiskā Asambleja, un �ī te nauda saskaņā ar rēķiniem aizgāja atbrīvotājiem, kas veica augsti tehnoloģisku ķīmisko izpēti.

Apak�ā bija arī vieta visādiem parakstiem, tituliem un zieķeļiem. Tur bija smalki aprakstīts kas, kam, ko, cik un kāpēc. Īsts mākslas darbs. Pēc mākslinieciskas un tehniskas apstrādes to pat varētu noturēt par īstu. Bet, kad Matīss lepni nolika papīru galda vidū, viņ� vīlies konstatēja, ka pārējie apspriedes dalībnieki uz papīru noskatās ar diezgan truliem ģīmjiem, bez jebkāda entuziasma vai sajūsmas.

Ignats tikai noteica: �Nē nu malacis Matīs. Malacis�, viņ� to vēlreiz atkārtoja, it kā pats nebūtu dro�s un gribētu pats sevi pārliecināt. �Mēs vismaz tagad zinām vismaz vienu lietu, kas jāmeklē. Vai vismaz, ko varētu mēģināt meklēt� viņ� jau diezgan bezcerīgi piebilda. �Vajadzētu kādu plānu izstrādāt vai? Tātad, jāmeklē maksājuma uzdevums, kuru Zommers pa faksu sūtījis sev piedero�ajai ārzonas kompānijai. Kas mums ir zināms? Ir zināms, kurā datumā izsūtīts, ir zināms uz kurieni, nav īsti zināms no kurienes. Zommers tagad ir liels vīrs. Ar plikām rokām klāt nevar tikt.�

�Kāds vīrs?� Matīss apstulbis pajautāja.

�LNB [23] priek�sēdētāja padomnieks�, Ignata vietā atbildēja Ruso. �Latvijas Valsts grūtajā tap�anas periodā viņ� alla� nesavtīgi izlīdzēja ar padomiem da�ādām amatpersonām. Bet oficiālus amatus agrāk neieņēma.�

�Un drīz atkal neieņems�, Ignats noburk�ķēja. �Viņ� nolēmis iesaistīties politikā. Ja tu, Matīs, lasītu avīzes, tad zinātu, ka viņ� dibina partiju. Kopā ar vēl da�iem finansistiem un juristiem. Viens dakteris un viens aktieris arī ir, viss kā nākas. Un kolīdz viņ� grib iesaistīties politikā, tad, protams, kā godīgs cilvēks, atkāpjas no visiem amatiem.�

�Tad jau nav �ances neko uzzināt�, vīlies noteica Matīss.

�Tagad nebūtu. Bet toreiz viņ� vēl nekas nebija. Mums pirmkārt jāmēģina noskaidrot, a) kur viņ� bija attiecīgajā laikā, b) kas bija viņa uzticības personas (varbūt, ka to faksu viņ� nesūtīja pats), uzskaitīja Ignats un mīklaini piebilda: �Man liekas, ka vienu viņa uzticības personu es zinu.� Viņ� paskatījās uz Ruso un diezgan bezcerīgā tonī pajautāja: �Tev viss ir skaidrs?�

Ruso piekrīto�i pamāja ar galvu, piecēlās un, pavir�i paskatījies uz dokumentu galda vidū, devās uz durvīm: �Es tūlīt pat nodo�u vajadzīgās instrukcijas.�

Ignats nosauca viņam pakaļ: �Uzgaidi! Vai tev nevajag iedot kādu palīgā? Ekspertus tur, vai pēddziņu suņus?�

Ruso, kas jau bija gandrīz izgājis pa durvīm, pagriezās un atbildēja: �Skolotājs ir teicis � Īsti cildens vīrs visu sasniedz saviem spēkiem.� Tad viņ� piemiedza ar aci un pazuda.

Ignats nedaudz apmulsis paskatījās uz Matīsu: �Kas tas viņam par skolotāju, ko viņ� te visu laiku piemin? Izskatās, ka baigi gudrs?�

Matīss tikai norūca zem deguna: �Nav nekāds brīnums. Man liekas, ka tas ir Konfūcijs.�

Kad pēc stundas viņi visi trīs izgāja ārā no kantora, Matīss pēk�ņi pagriezās pa kreisi un, nobubinājis zem deguna: �Nu tad līdz rītam�, taisījās iet prom. Ignats ar Ruso apstājās kā iemieti un ieplēstām mutēm sāka uz viņu stulbi blenzt. Un kolīdz Matīss neko neteica, tikai mīņājās kasot degunu, Ignats viņam pajautāja: �Vai tu esi aizmirsis? Mums ir �odien sarunāta zole pie Harija. Viņ� jau zvanīja un pat teica, ka vaicbīru tev esot nopircis.�

Matīss sāka apjucis stomīties un teikt, viņi trīs jau esot, ka viņam tur tantei no laukiem, aptiekā, zāles, vispār�

Bezjēdzīgo stostī�anos pārtrauca Ruso, kur�, skatoties tie�i virsū Matīsam, vērsās pie Ignata: �Iesim Ignat. Viņam tie�ām IR iemesls. Ļoti smuks iemesls. Es to iemeslu esmu redzējis.� Matīsam tie�ām bija iemesls � viņ� kārtējo reizi bija �ausmīgi samīlējies. Jaunā draudzene bija sapņu sieviete, kura bija pat svarīgāka par zoles vakaru draugu pulciņā.

Ar savu jauno pasiju Matīss iepazinās poliklīnikā. Visai iestādei bija norīkojums potēties pret difteriju, bet Matīss, kā tas viņam bie�i gadījās, vai nu bija sajaucis laiku, vai vienkār�i nosebojies, bet, īsi sakot, reizē ar citiem sapotēties viņam nebija izdevies, un tagad viņ� viens pats sēdēja uzgaidāmajā telpā un gaidīja, kad pienāks viņa kārta. Pēc brī�a Matīss pēk�ņi atskārta, ka jau labu brīdi domās visu pārkārto � triju reģistratūras lodziņu vietā vajadzētu darboties diviem, kundzītēm nevajadzētu pa�ām visu laiku, grūstot un traucējot vienai otru, mesties uz reģistratūras skapjiem pēc kartiņām. To varētu darīt tā mazā blondā �pidrilka, kura pie tre�ā lodziņa jau desmit minūtes apkalpo iesirmo kungu, to vien darot, kā ar kārtējo papīru metoties pie kādas no kolēģēm, lai kaut ko pajautātu.

Lai pārliecinātos par savas teorijas pareizību, Matīss sāka apkalpojo�o personālu hronometrēt � dro�i vien tas, kā viņ� atlieca pirkstus un kaut ko bubināja zem deguna, izskatījās ļoti amizanti, jo jaunkundze, kura tie�i patreiz stiepa garām plan�eti, iespurdzās.

�Jau otro reizi!� pakalpīgi pa�ukstēja eņģelis. Jaunkundze bija tērpta d�insos un T-kreklā ar uzrakstu �E=mc2 �, apaļīga, bet visi apaļumi dislocēti pareizajās vietās, mati tum�i, �irkaini. Tas kopā ar iespurg�anos �ķita pietiekams iemesls.

�Atvainojiet, vai jūs lūdzu man nepateiktu��, kautrīgi minstinoties Matīss vērsās pie jaunkundzes.

�Jā lūdzu?�

�Sakiet, vai jūs esat sapotējusies pret difteriju?�

Meitene iespurdzās atkal: �Nē. Kāpēc jūs tā jautājat?�

�Redziet, man jāiet potēties, bet difterija ir nopietna slimība, to ierosina nūjiņveida baktērija corynebacterium , � man vienam bail. Divatā būtu dro�āk.�

Meitene tikai vēlreiz pasmaidīja un devās prom. Matīss �ēli noskatījās pakaļ un taisījās jau turpināt cīņu, bet viņu iesauca kabinetā. Kad, kārtīgi sapotēts, Matīss atgriezās reģistratūrā, meitene vēl joprojām bija tur.

�Atvainojiet, dakteris man teica, ka potei varētu būtu sekas, reiboņi un tā tālāk. Jau tas vien, ka nedrīkst lietot alkoholu, liecina, ka lieta nopietna. Varbūt jūs būtu tik laipna un pavadītu mani līdz transporta līdzeklim?�

�Redziet, es te strādāju par noformētāju, un man ir savs darbs darāms.�

�Par noformētāju! Tas ir brīni�ķīgi, jums tātad jārūpējas par iestādes labo slavu. Nu padomājiet pati, kāda te labā slava, ja pacienti ar noreibu�ām galvām pēc ārstē�anas kursa gāzīsies uz grīdas tie�i reģistratūrā!�

�Vēl jau neviens nav nogāzies,� meitene neticīgi iesmējās.

�Ja tas var palīdzēt pierunāt jūs aiziet kopā ar mani iedzert kafiju � es esmu gatavs nogāzties tūlīt pat.�

Kad pirmajā randiņā meitene Judīte uzzināja, ka interesantais kungs, ko viņa iepazina tik savādos apstākļos, ir matemātiķis, viņa sākumā jutās drusku vīlusies, bet vakara gaitā Matīsam izdevās visu vil�anos aizskalot kā nebiju�u. Tiesa, viņam nācās likt lietā visu savu arsenālu: viņ� deklamēja no skaitļiem sastāvo�us mīlas dzejoļus, kuriem iedvesmu smēlās no tikko uzzinātā telefona numura, apkārtējām izkārtnēm un māju numuriem (lasīt ar izjūtu):

trīs divdesmit,

trīs divi �etri �

trīs piecpadsmit

trīs simti viens.

viens tūkstots

piecsimt kilometri

viens divi daudz,

viens divi viens?

Viņ� stāstīja par zvaigznēm, ilustrējot stāstus ar uzskatāmajiem piemēriem debesu jumā, tā it kā pats to visu tikko būtu uzzīmējis, viņ� stāstīja par cilvēku, kur� mīlēja tikai skaitļus, kuram visā viņa astoņdesmit trīs gadus garajā mū�ā nebija savu māju � kur� braukāja no vietas uz vietu, dzīvoja pie paziņām, pārtika no uz ātru roku iepirktām sviestmaizēm � kuram nebija draugu un nebija sievie�u � kur� mīlēja tikai skaitļus, un rakstīja skaitļus deviņpadsmit stundas dienā ik dienas, līdz pat savai nāvei.

�Tas bija Pauls Erdoss, kur� slavens ar savu izteicienu, ka matemātiķi ir ma�īnas kafijas pārvēr�anai teorēmās.� Matīss nobeidza stāstu un, tā kā viņi stāvēja pie nelielas kafejnīcas durvīm, piebilda: �Nezinu, kā ar teorēmām, bet kafiju mēs tūlīt iedzersim tie�i �eit�.

Visbeidzot, kad kafijas pagrabiņā bārmenis sveicināja Matīsu kā vecu paziņu, profesionāli apspriedās ar viņu par ēdienkarti un, uztaisījis Judītei gar�īgu kafiju, atnesa tik gardu marcipāna kūciņu, kādu viņa vēl nekad nebija ēdusi, visi aizspriedumi pret matemātiķiem jau bija praktiski zudu�i.

Bu�oties viņi sāka jau liftā, kur� bija visai �aurs un piemērots �ai nodarbei, bet no piedauzīgiem glāstiem un pieskārieniem Matīss vēl atturējās. Piedauzīgi glāsti un pieskārieni nāca vēlāk lielā daudzumā un pla�ā sortimentā. Meitene bija neparasti lunkana � vēlāk atklājās, ka viņa agrāk nodarbojās ar vingro�anu, bet tagad ar jogu. Kad, sakampusi Matīsu ar abām rokām un kustoties uz aug�u un leju, Judīte kvēli �ukstēja ausī: �Matīīīsiņ, kā man patīīīīk!�, Matīss kaut kur ar zemapziņas dziļākajiem līmeņiem atskārta, ka Judīte ar kāju pirkstiem glāsta viņam galvu un kutina aiz ausīm, tad pagriezusi Matīsu uz muguras, viņa, ar krūtīm aizspie�ot Matīsa acis nostājās pilnā �pagatā. Kaut ko tādu Matīss vēl nebija piedzīvojis, viņ� jutās kā debesīs.

Tajā naktī, gultā, atvelkot elpu starp mīlas priekiem, Judīte pēk�ņi pajautāja: �Kāpēc tu nodarbojies ar matemātiku?�

�Patīk.�

�Nesaprotu, kas var patikt matemātikā? Tur ta�u ir tikai skaitļi.�

�Skaitļi ir skaisti. Kāpēc? Tas ir it kā tu jautātu, kāpēc Bēthovena devītā simfonija ir skaista. Ja tu neredzi kāpēc, neviens tev nevarēs pastāstīt. Es zinu, ka skaitļi ir skaisti. Ja tie nav skaisti, nekas nav skaists.� [24]

�Labi, ka par mīlē�anos nav nekādu uzdevumu�, Judīte noteica pagrie�oties uz sāniem un iekārtojoties ērtāk gulē�anai.

�Kā ta' nav�, Matīss uzreiz reaģēja, �reku viens tāds � trīs vīri sarunā priekameitu. Viņiem ir nopietnas aizdomas, ka priekameitai ir kāda kaite, un vieglas aizdomas arī vienam par otru. Bet prezervatīvi nelaimīgā kārtā tikai divi. Ko nu iesākt?�

�Tas ir pavisam vienkār�i�, noņurdēja meitene, �nav ko pīties ar priekameitām. Katram vīram vajag savu mīļoto sievieti�, un viņa aizmiga.

Pēc tās reizes Judīte tā arī palika dzīvot pie Matīsa; viņ� savukārt kļuva �ausmīgi nevaļīgs, no rītiem bija galīgi neizgulējies un samiegojies, bet vakarā, līdz ar darba laika beigām, traucās mājās, kas agrāk nekad viņam nebija bijis raksturīgi, un pat regulāri atteicās no iespējām kopā aiziet uz krogu vai uzspēlēt zoli.

Judīte viņu gaidīja arī �ovakar, viņa bija uz pāris dienām aizbraukusi uz laukiem pie mammas, bet tagad atkal bija mājās. Matīss kā ērglis joņoja pa ielām, viņ� nespēja nostāvēt uz vietas ne tik daudz, lai sagaidītu tramvaju. Un te pēk�ņi: �Kling klang!� Tas nebija tramvajs. Matīsa atmiņā pēk�ņi nez no kurienes uzausa bankas rekvizīts, kurā bija pavisam cits bankas nosaukums nekā tas, ko viņ� bija ierakstījis dokumentā, ar kuru tā lepojās. Ātri parakājies pa atmiņu, viņ� ar nepatiku apjēdza, ka bija ielaidis kļūdu � galveno notikumu laikā divas bankas apvienojās un nez kāpēc pieņēma mazākās bankas nosaukumu. Bet vecie klienti turpināja saukt pēc inerces, tāpēc protokolos bie�i figurēja vecais nosaukums. Bet ne banku dokumentos!

Ādu pārklāja zosāda, un viņ� pat nosarka � �itāda blamā�a! Labi, ka neviens nepamanīja. Un neviens arī, kā �ķiet, neizrādīja nekādu īpa�u interesi par viņa mākslas darbu. Slikti tikai, ka tas papīrs palika pie Ignata uz galda. Vajadzēs rītā neuzkrīto�i aizvākt, lai neviens arī nepamana � citādi būs veselu gadu jāklausās stulbi jociņi par izslavētajām enciklopēdiskajām zinā�anām. Galvenais, nevienam neteikt, pa�i varbūt arī nepamanīs.

Judīte viņu gaidīja, ērti ieripinājusies krēslā pie kompja. Viņa, mēli izbāzusi, mēģināja sabīdīt krāsainās bumbiņas taisnās strīpās. Matīss pienāca klāt, nobu�oja uz vaiga, ar vienu roku deva padomus, ar otru glāstīja meitenes muguru un bu�ināja matus. Tas daudzmaz turpinājās līdz brīdim, kamēr glāstī�anas rezultātā atbrīvojās kailas miesas strīpiņa uz muguras, tajā pa�ā mirklī Matīss jau arī bija iebāzis degunu Judītes matos un mēģināja iekost ausī. Judīte gan vēl ne pārāk pārliecināti mēģināja teikt, ka spēli vajadzētu pabeigt, jo viņa ir tuvu rekordam, bet tajā mirklī svītriņa jau bija pārvērtusies par platu joslu un blūzīte savukārt par �auru drēbes strēmelīti, kas kūļājās kaut kur padusēs. Kad beidzot, neizturēju�as spriegumu atsprāga visas krū�tura aizdares un meitenes milzīgās krūtis izvēlās uz klaviatūras, spēle faktiski bija galā, kaut arī kompis tā arī palika neizslēgts.

Jau pēc mirkļa Matīss jutās kā sīks kuģītis bangojo�ā jūrā. Me�onīgie viļņi viņu mētāja uz aug�u un leju, spieda un grūda, bet vaļā nelaida un turēja stingri ciet. Brīdi pa brīdim Matīsam izdevās izbāzt galvu virs ūdens, bet tikai tāpēc, lai iekamptu gaisa malku un mestos atpakaļ virpulī. �ajā ekstāzes pilnajā, me�onīgajā cīņā ar stihiju nemanām izzuda un nogrima dzelmē visas ba�as, stresi un uztraukumi.

Tad vētra norima, vēl uzbangojusi da�os pēdējos viļņos, un vairs tikai mirgojo�ā reklāma no pretējā nama jumta caur aizkaru �ķirbu lēja savus sārti dzeltenos starus pār jūru, kura, saritinājusies kā kaķenīte, ietinās Matīsā un laimīgi smaidot iegrima nevainīgā bērna miegā. Arī Matīss jutās tik laimīgs un iztuk�ots, tik ļoti atbrīvots no visiem pēdējo dienu uztraukumiem, ka viņam ne prātā nenāca nedz celties, nedz arī kaut ko darīt. Miegs nenāca, tāpēc viņ�, iespiedis meiteni skavās, mierīgi gulēja, blenza logā un domāja par gaismas reklāmu. Viņ� jau bija sapratis, cik tur attēlotajai tasītei ar kūpo�o kafiju ir segmentu un patreiz mēģināja izprast, kādai jābūt funkcijai, kas �os segmentus ieslēdz.

Turpmākajās dienās departamentā Matīss staigāja kā apmāts, visi viņu lika mierā, tikai brīdim sprēgāja divdomīgus jociņus. Matīsu tas neuztrauca ne nieka, papīru uz Ignata galda viņ� atrada un pa�rocīgi izmeta miskastē, un kolīdz neviens nekādu interesi par viņa ar tādu lepnumu veidoto dokumentu nebija izrādījis, Matīss nemaz arī necentās radīt uzlabotu variantu, viņ� ļoti rūpējās, ka tik neizdara kaut ko par daudz.

Viesos ienāca Harijs. Ignats viņu bija uz laiku dabūjis pie sevis � statistikas nodaļā par finansu ekspertu. Harijs arī nedaudz pajokoja par zoles nespēlē�anu un izteica komplimentu par spīdo�i atrisinātu problēmu. Uz Matīsa jautājumu, kā viņ� to zina, Harijs atklāja, ka jau tajā pa�ā vakarā pie zoles Ignats ar Ruso bija visu izstāstīju�i un nebija skopoju�ies ar slavinājumiem. Matīsa dvēselei tas uzlija kā balzāms. Harijs vēl piebilda: �Un to papīru ar tu izdomāji pareizo, tādam noteikti vajadzētu kaut kur būt, bet es domāju, ka to nu atrast neizdosies nekad, taisi revīzijas cik gribi.�

�Ak tas papīrs��, Matīss, atslābis, jau gandrīz kā anekdoti gribēja izstāstīt par kļūdu, bet pēdējā mirklī Eņģelis viņam uzmina uz kājas, un Matīss iekoda mēlē. Varbūt, ka kaut kas tomēr bija izsprucis, jo Harijs pēk�ņi apklusa un domīgi viņā paskatījās.

Ignats �ajās dienās nēsājās ar atskaitēm pie da�ādiem priek�niekiem, sēdēja apspriedēs un praktiskajā dzīvē nebija novērojams, Ruso brīdi pa brīdim ienāca pie Matīsa, kur� sēdēja savā istabā un nodarbojās ar rutīnas uzdevumiem, gaidīdams piecus, kad varēs drāzties mājās, bet ienāca tikai tāpēc, lai tāpat vien papļāpātu un painteresētos, vai Matīss nav izdomājis kādu jaunu metodi blē�u ķer�anai. Matīss viņam savukārt jautāja, vai di�ie meklētāji nav kaut ko atradu�i. Kad Ruso tikai skumji pakratīja galvu, viņ� indīgi piebilda: �Un neatradīs ar!�

Kādu dienu �is ierastais dialogs tika negaidīti izjaukts. Uz tradicionālo Matīsa jautājumu Ruso atbildēja ar izbrīna pilnu skatienu � acis kā apak�tasītes, un pajautāja: �Vai tad tu televizoru nemaz neskaties un ziņas nelasi?� Tad viņ� it kā pēk�ņi atcerējās par Judīti un saproto�i novilka: �Ak tik briesmīgi?�. Tad viņ� īsi izstāstīja lietas būtību, ka vakar, tie�ajā televīzijas ēterā revolver�urnālists Skripkaunieks izvilka no mapītes dokumentu un uzrādīja to Zommeram. Dokuments esot radījis dibinātas aizdomas, ka Zommers ir saistīts ar Doņu lidlauka afēru. Un beigās Ruso vēl piebilda: �Ja es pareizi atceros, tas dokuments bija visai līdzīgs tam, ko tu mums te viņdien uzzīmēji. Tavā vietā es katrā ziņā norādītu Ignatam, ka tev pienākas prēmija.� Tad viņ� pasmaidīja un piebilda �Un Kreicbergam arī. Visādā ziņā tu tā raidījuma ierakstu vari noskatīties. Internetā ir.�

Tiklīdz Ruso bija pa durvīm ārā, Matīss �igli ielīda ziņu portālā, uzraka vakardienas televīzijas programmu, atrada vajadzīgo pārraidi. Tas bija priek�vēlē�anu raidījums, kur� saucās �Gladiatoru cirks�. Pēc raidījuma noteikumiem vadītāja tiesības un svēts pienākums bija dalībniekus provocēt un tiranizēt ar asiem, pat netaktiskiem jautājumiem, pieminēt tenkas un pat urķēties personiskajā dzīvē. Katrs sevi cieno�s politiķis uzskatīja par pienākumu nodemonstrēt tautai, a) ka viņam ne no viena nav bail, b) ka viņam nav skeleta skapī, c) ka viņ� spēj saglabāt mieru un pa�cieņu jebkurā situācijā. Patreiz sabiedrība tika iepazīstināta ar jauno politisko spēku, kur�, kā pats pasludināja, bija radies, lai beidzot ieviestu kārtību valstī, lai pensionāriem būtu cilvēka cienīga dzīve, lai medicīna un izglītība būtu varas prioritātes, lai cilvēki varētu dro�i staigāt pa ielām un, protams, lai samazinātu ierēdņu skaitu un izdevumus valsts pārvaldei. Īsi sakot, visu to, ko bija teiku�i visi jaunie spēki, kas bija nāku�i politikā pēdējos desmit gadus, lai beidzot ieviestu kārtību valstī. u.t.t. Raidījumu vadīja un asos jautājumus uzdeva neitrālais �urnālists Skripkaunieks, par kuru Ignata departamentam jau sen bija zināms, ka viņ� saņem naudu no cita politiskā spēka. Visa publika sēdēja apkārt kā tribīnēs, bet vidū, nelielā apaļā arēnā bija izvietoju�ies �etri jaunā spēka pārstāvji � finansists Bēmanis, jurists Zommers, Aktieris Strautnieks un �urnālists Karogs. Ap viņiem, kā bullis ap matadoriem, lo�ņāja Skripkaunieks. No politiķiem vislabāk skatījās Strautnieks, kur�, kā jau profesionālim klājas, bija izveidojis uz sejas saspringti vērīgu un visu saproto�u sejas izteiksmi. Bet pie runā�anas patreiz bija Karogs, kur� teica �ādus vārdus: ��ir lietas, ko ar racionālām metodēm pierādīt nevar. Un tad viss, kas atliek, ir ticība. Bet jātic ir tikai tam, ko izmērīt un saskaitīt nevar. Di�ais Sokrāts ir teicis tā: Kas tincina dievus par lietām, kuras var uzzināt ar skaitī�anu, mērī�anu un svēr�anu, � tas nerīkojas godprātīgi. Kam dievi ir lēmu�i tikt izzinātam caur rēķinā�anu, tam būs mācīties. Mēs mācīsimies, svērsim un skaitīsim. Neviens negodprātīgs iepriek�ējo laiku politiķis vairs nevar justies dro�s. Mēs jau esam �eit, lai svērtu jūs�, un viņ� pagrieza galvu un sastinga no gleznas �Uz jauno krastu� noskatītā pozā. Visu efektu sabojāja Skripkaunieks, kur�, izlīdis caur Karoga padusi, painteresējās, ka, ja reiz sāku�ās runas par blēdīgiem politiķiem, tad cik tālu �amējais ir ticis ar savu �urnālista izmeklē�anu jautājumā par Doņu lidlauka afēru.

Karogs cienīgi atbildēja, ka galīgos secinājumus izdarīt vēl ir pāragri, bet iegūtie rezultāti rādās būt visnotaļ daudzsolo�i.

Un �is bija tas mirklis � Skripkaunieks kā burvju mākslinieks izvilka nez no kurienes papīra lapu un teica, ka �is dokuments varbūt varētu noderēt �urnālistam viņa grūtajā, bet svētīgajā darbā. Kad viņ� laipni smaidot uzrādīja dokumentu arī Zommeram, Matīsa sirds piepildījās ar lepnumu. Zommers, savukārt, televīzijas kameru priek�ā blenza uz papīru un bija tik ļoti apjucis, ka pat aizmirsa pateikt, ka tā ir provokācija un ka politisks pasūtījums. Raidījums strauji tuvojās beigām, un re�isors dokumentu parādīja tuvplānā. Tur nepārprotami bija redzami visi paraksti un zīmogi, ko gan nevarēja salasīt, bet tas nebija tas, kas kā āmurs iebelza Matīsam pa pieri, liekot gar acīm no�ķīst dzirkstelēm. Proti, viņ� paguva izlasīt Bankas nosaukumu. To pa�u nepareizo nosaukumu, ko viņ� ar savu grēcīgo roku bija ierakstījis dokumenta maketā. Trīs domas, kā zibens �autras iz�āvās caur smadzenēm:

1) Vai viņi tur galīgi tupaki, ka neseko pasaules finansu dzīvei?

2) Vai, vai, vai � būs slikti!

3) (ar klusu cerību) varbūt tās bankas tomēr apvienojās vēlāk?

Drusku nomierinājies, viņ� sāka apdomāt turpmāko uzvedības stratēģiju. Tātad:

1) Kolīdz Zommers nesāka uzreiz brēkt, ka neko tamlīdzīgu viņ� nekad mū�ā nav rakstījis, tad par to dokumentu viņam būs taisnība. Vai, ja gribam būt precīzi, taisnība būs bijusi Kreicbergam.

2) Ar viņu neviens pēc tās apspriedes nav runājis, un papīru viņ� paguva novākt.

3) Var jau būt (kaut arī �ances nav pārāk lielas), ka viltojumu neviens tā arī nepamanīs. Bet pie rokas pieķert būs grūti (galu galā � ne jau viņ� bija tas, kur� viltoja). Mazākā iespēja ir, ka Matīss nejau�i uzminējis tuvu tekstam, bet daudz lielāka, ka ve�i pa�i neatceras, ko tur sadzejoju�i (paskatīties nav kur � oriģinālu tak dro�i vien būs iznīcināju�i, nav jau nekādi duraki).

4) Bet visādā ziņā Matīss var izlikties par �langu, kur� nekā nav pamanījis un nekā nezin � viņa vainas pierādījumi ir miskastē.

5) Lai tie ve�i (gan vieni, gan otri) pa�i tiek galā kā māk.

6) Bet prēmiju laikam nedos.

Visādā ziņā, problēmu viņ� bija pamanījis, aizsardzības pozīciju ieņēmis, un atlika tikai gaidīt, kā nu notikumi attīstīsies. Viens Matīsam bija skaidrs: ne ar Ignatu, ne ar Ruso, ne Hariju viņ� situāciju apspriest nevar. Un tas bija skumji. Galu galā pats vainīgs: vajadzēja sacerēt kā nākas, vai vēl labāk � nevajadzēja sacerēt nemaz.

Pēc nedēļas, kad Judīte atkal bija aizbraukusi uz brīvdienām pie mammas, cīņu biedriem izdevās Matīsu izvilināt uz zoli. Viņi (Matīss Ruso, Harijs un Ignats) spēlēja Ignata dzīvoklītī, kad pēk�ņi iezvanījās Ruso telefons. Ruso tie�i bija pie izspēles. Kad pēc mirkļa kļuva skaidrs, ka saruna būs ilga, arī Matīss nenocietās un izgāja uz lod�ijas pa mobilo piezvanīt Judītei. Kamēr viņ� tur noņēmās ar numura ievadī�anu, kamēr mamma devās meklēt Judīti, kura tepat kaut kur esot � lai Matīsiņ� noteikti pagaidot, caur atvērtajām durvīm lieliski varēja dzirdēt Ignata un Hariju sarunu, kas Matīsam pagalam nepatika. Galīgi neizskatījās, ka runātāji kaut ko slēptu (tāpēc sirdsapziņa Matīsu nemocīja), bet saruna noteikti bija aci pret aci.

Harijs: Zini, man visu laiku ir tāda sajūta, ka ar to Zommera lietu kaut kas nav kārtībā.

Ignats: Izmet savas sajūtas miskastē. Tu ta�u mums esi ortodoksāls pedants, kā Matīss saka. Akurāt tas pats Matīss, kur� te mums viņdien nolika visu problēmu kā uz �ķīvī�a. Vai tavas sajūtas ir saistītas ar Matīsa skaidrojumu?

Harijs: Nēēē, ar skaidrojumu viss ir kārtībā. Viss izskatās saprātīgi un ļoti labi sienas kopā. Un tas papīrs, ko viņ� mums te sacerēja, arī izskatās pārliecino�s � tas, es domāju, nevarēja nebūt kādreiz pagātnē. Bet sit mani nost � es nesaprotu kāpēc tas ir vēl tagad. Es ne�aubos, ka Ruso spēj to papīru atrast, ja viņ� ir � es nesaprotu, kāpēc viņ� ir? Kāpēc viņ� nav sadedzināts?

Ignats: Harij, tavs aizdomīgums iet pāri jebkurām robe�ām. Mēs ta�u parādījām to papīru Zommeram � nu ja tas nebūtu viņējais, viņ� ta�u brēktu ā�a balsī, aurotu par provokāciju un politisku pasūtījumu un pieprasītu grafoloģiskās ekspertīzes.

Harijs: Īstenībā to par to politisko pasūtījumu viņ� pateica. Bet nu pastāsti man, no kurienes tas papīrs uzradās, nomierini manu sirsniņu.

Ignats: Labi. Bet tikai tev. Tu atceries Apkalniņu? Pēc aizie�anas no ministrijas viņ� kļuva par Zommera labo roku. Varētu teikt, uzticības personu. Pie kam tik ātri, ka praktiski nav �aubu par viņu iepriek�ējo sadarbību. Bet otra tik aizdomu pilna cilvēka pasaulē nav. Un, kad Zommers viņam lika to papīru iznīcināt, Apkalniņ� to pieslēpa. Zinādams, ka reiz var noderēt. Noderēja arī. Tikai ne viņam.

Harijs: Bet kā tu varēji piespiest viņu?

Ignats: Man ir savas sviras. Arhimēdu atceries?

Apkalniņ� neatcerējās. Bet sviras atcerējās.

Harijs: Bet kā tu tiki klāt Apkalniņam?

Ignats: Es ar Apkalniņu kādreiz strādāju ļoti tuvu. Vienu brīdi mēs sēdējām vienā istabā. �is vīrs ārā nemet nekad un neko. Ja vien viņam tas ir. Un viņam tas bija. Kad es aizbraucu uz Luksemburgu un mēģināju kaut ko uzzināt no tās bankas, viņi mums neko neteica. Tur konfidencialitāte, privātums un kas tik viss vēl ne. Bet man izdevās iepazīties ar vienu no bankas apsardzes dienesta. Un es vienkār�i ieguvu iespēju apskatīt videokameru ierakstus. Apkalniņ� tur bija. Tas nav pierādījums. Tas ir pavediens, kuru, veiksmīgi blefojot, var izmantot. Un vispār, kaut ko var arī pierādīt, mums ir piefiksēts, kur iz�ķirīgajās dienās atradās Apkalniņa mobilais telefons, kad viņ� to lietoja. Un mēs zinām, no kurienes sūtīja faksu. Abas vietas bija Tallina. Zommeram tur bija birojs.

Saproti � agrāk mēs abi bijām ierēdņi vienā departamentā � viņam savi �omi, man savi. Tagad viss ir savādāk. Tagad man ir augsti profesionāla un ļoti slepena speciālo uzdevumu vienība, bet viņam tikai viņa bandīti. Un arī par bandītiem vēl nav īstas skaidrības. Galu galā, es viegli varu nopludināt informāciju par to, kā viņ� glabā savu bosu noslēpumus. Un tad viņa bandīti jau būs tā kā manējie. Rezultātā viņ� man to papīru atdeva.

Harijs: Tad jau tev ir ne tikai dokuments, bet vēl arī liecinieks! Es to nezināju!

Ignats: Nu, īstenībā liecinieka nav. Viņ� jau padomājis vien, ka varbūt būs jāstājas tiesas priek�ā kā lieciniekam, ap�urājās. Es viņam vēl piedāvāju liecinieku aizsardzības programmu, bet nekā. Īsi sakot, nāko�ajā dienā viņ� pazuda, un nav atradies vēl līdz �odienai. Es intereses pēc paskatījos robe�sardzes datos. Divas dienas pēc papīra atdo�anas viņa pasi uzrādīja kāds izbraucējs uz Krieviju. Vai tas bija viņ� pats, un tagad ir iz�ķīdis Krievijas ārēs, jeb arī kāds tikai grib, lai es tā domāju � to es varbūt nekad vairs neuzzinā�u. Un ļoti labi bez tā iztik�u.

Mums pilnīgi pietiks � Matīsa izskaidrojums, Ruso atrastais papīrs un tu kā eksperts.

Harijs: Ar to papīru man vēl jāpastrādā. Viss it kā izskatās pareizi un normāli, bet man visu laiku liekas, ka kaut kas nav tīri. Nevar būt, ka �ie tev iesmērēju�i viltotu papīru? Un iz�ķiro�ajā mirklī kār�u namiņ� sagāzīsies? Cirks sabruks un klauni aizmuks? Nē vecais, ja tāda iespēja vispār pastāv, tad mums ar to jātiek galā pa�iem, pirms bandītiem. Ja mēs �oreiz no�ausim greizi, tad Zommeram klāt mēs netiksim vairs nekad.

Ignats: Papīrs ir tie�i tāds, kā jābūt. Tu ta�u zini. Matīsam arī tāds pats iznāca. Nu kas tur var būt viltots.

Harijs: Nezinu. Varbūt man jāsameklē arhīvā līdzīgs dokuments no tiem pa�iem datumiem � nolik�u abus blakus, varbūt kaut kas ienāks prātā.

Kas no rīta uzzina patiesību, tas vakarā var mierīgs mirt.

Konfūcijs

Matīss aizrautīgi dziedāja. Viņam kļuva �ēl bezjēdzīgi zaudētos gadus, jo skolā viņu nebija ņēmu�i korī, aizbildinoties ar balss un dzirdes trūkumu. Bet Matīss ta�u dziedāja patiesi labi � skaidri un skaļi.

Kam veltīgi laimības ilgo tu sirds?

Met zemē reiz cerības tum�ajā peklē� [25]

�Nemaz ar ne veltīgi�, viņ� dziedot pie sevis prātoja: �Reku es � sē�u ezera krastā, laimības pārpilns. Jādara nekas nav, var cauru dienu likt pasjansus, lasīt detektīvus un vakaros televizora vietā blenzt uz saulrietu. Ja vēl nebūtu visu laiku jādomā par tiem mūd�iem, kas mēģina mani noķert, � to visnotaļ varētu nosaukt par laimību.� Matīss neapmierināti pa�ķielēja uz me�malu.

Visumā �āds stāvoklis Matīsam patika. Viņ� apzinājās, ka ar laiku tas varētu apnikt, bet, cik tā laika vajadzētu, vēl nav izdevies noskaidrot � katru reizi braucot prom, viņ� to bija darījis ar �ēlabām sirdī. Diez vai tā notiks arī �oreiz?

Protams, �is tas te pietrūka. Grāmatas visumā bija tās, ko Matīss pats bija laika gaitā savedis � matemātikas un atjautības uzdevumu krājumi, veci kriminālromāni, �Alise brīnumu zemē � � to Matīss jau zināja no galvas. Vēl da�as nāca klāt, kad reiz, ziņkāres mākts, viņ� bija caur �auro lūku uzrāpies bēniņos, vienkār�i lai paskatītos, kas tur ir. Pilnīgi negaidīti starp veciem spaiņiem un saplīsu�iem lietusmēteļiem atradās finiera �emodāns, kuram virsū bija uzlikts pulkstenis ar pendeli, bet bez ceijeriem. Pulkstenis Matīsu interesēja maz, toties �emodānā atradās kaudze vecu �urnālu un grāmatu. Modes �urnālus viņ� atlika malā uzreiz, Atpūtās sameklēja vienīgi anekdotes un prāta asinā�anas stūrī�us, bet starp visādām drazām negaidīti atradās arī Gudkova izdevniecībā izdota grāmata Ā. С��ķъ �Кī�īль, Даģа, Āалеņ� un brāļu Bētiņu �aha problēmu krājums �Galotnes un Uzdevumi�. Pirmais gan, Matīsam par vil�anos izrādījās mīlas romāns, kam ar kār�u spēlē�anu nekāda sakara nebija, toties otrais spēja noslogot smadzenes uz ilgāku laiku. Pēc tam gan nācās lasīt arī romānu � cik tad ilgi var lasīt Alisi! Tas varētu būt pirmais romāns, ko viņ� izlasīja pēdējo piecu gadu laikā. Patika � varbūt neierasto izjūtu dēļ.

Ļoti pietrūka spēļu. Matīss vairs nebija bērns un nevarēja spēlēties pats ar sevi. Ko gan viņ� būtu darījis bez savas kartona armijas, kura kār�u kavas izskatā atradās kabatā? Toties tagad, kad uznāca vēlme, viņ� varēja stundām ilgi likt pasjansus � spēli, kura jau sākotnēji bija domāta vientuļam spēlētājam, bet pretiniekos bija tikai liktenis. (Glu�i kā dzīvē). Kad apnika likt, Matīss būvēja no kārtīm pilis, sākumā primitīvas būdiņas, bet ar laiku tās kļuva par īstiem arhitektūras �edevriem. Jo augstākas slējās pilis, jo nestabilākas tās bija. Tad vajadzēja, lai kārtis nebūtu pārāk glumas. Matīsam ienāca prātā, ka tas varētu būt vispārējs princips � ja kartona cilvēciņi stingri turas viens pie otra, tad var uzbūvēt brīnumainas celtnes, bet ja neturas, noklāj galdu vienmērīgā, plānā slānī. Galu galā, � ja tievā strūklā, kā smil�u pulkstenī birst sausas un smalkas smiltis, piramīda [26] iznāk pati no sevis. ir svarīgi, lai katrs balstītu tos, kas stāv augstāk un būtu atbildīgs par tiem, kas atrodas zemāk. Ja sauso smil�u vietā ņem dubļus, tad iznāk demokrātija.

Matīss pasniedzās un iedzēra alus malku no blakus noliktās krūzītes, lai noskalotu nepatīkamo gar�u, kas no vārda vien bija radusies mutē.

Galu galā varētu teikt, ka ar savu bezjēdzīgo un bezatbildīgo muldē�anu Matīss pats arī bija uzģenerējis visas savas �odienas nepatik�anas � kā mācīja Ruso skolotājs: � To, kur� nedomā par tālām grūtībām, sagaida drīzas nepatik�anas. Ignats ar reliģisko bijību pret demokrātiju un verdzisko padevību �tautas� priek�ā tā arī būtu likuma un kārtības ietvaros cīnījies ar �tautas ienaidniekiem�, skrupulozi ievērojot regulas un priek�rakstus. Tak nē! Nebija miera, vajadzēja viņam prātuļot par debesu vietvaldi baltmirdzo�ās drānās, kur� atbild par visu. Kā tāds komjaunietis. Cik bie�i sakairināti prāti asociē �o izredzētību ar sevi! Neviens negrib sevi uzskatīt par sauju pī�ļu jeb zemes tārpu. Būtu labāk Konfūciju un Laocze lasīju�i. Kā Harijs ar Ruso.

Viens tāds izredzētais reiz atnāca zoli uzspēlēt. Ministrs, dritvaikociņ. Pastudējis filosofiju, palasījis kādu brīdi lekcijas par Zinātnisko Komunismu, par tautas frontes galveno teorētiķi, lai, pabijis, nu viņ� bija nonācis pie pārliecības, ka latvju tautas labākā daļa, tas ir viņ�. Ministrs ne�aubījās (un savu pārliecību neslēpa), ka visiem klāteso�ajiem ir prātam neaptverami paveicies, ka viņ� ir �eit � to vidū. Pie pusdienu galda ministrs ar labestīgu smaidu pauda gudras atziņas un tēvi�ķīgi uzteica Ignatu par darbaspējīga departamenta un efektīvas vienības radī�anu, par labajiem sasniegtajiem rādītājiem.

Ignats bija imūns pret uzslavām, viņ� tikai paraustīja plecus un visai pesimistiski atteica: �Paldies, es cen�os, bet, manuprāt, tas ir daudz, daudz par maz. Es NEKO nevaru izdarīt. Brī�iem rokas nolai�as. Manā pusē ir likums, manā pusē ir viss valsts aparāts, manā pusē ir taisnība galu galā, � un vienalga, es neko nevaru izdarīt. Es nevienu nevaru noķert. Ja es kādu noķeru, es neko nevaru pierādīt. Ja es pierādu, tiesa viņu vienalga palai� vaļā kaut kādu vissmieklīgāko iemeslu dēļ. Un ja vismaz tad viņi izturētos kaut maz mazītiņ kā vainīgi vai nogrēkoju�ies. Tak nē! Viņi nāk ārā kā uzvarētāji, ņirdz tev ģīmī un turpina savus grēka darbus, pat nepaspēju�i iznākt no tiesas zāles ārā. Nu ko es vēl varu darīt!?�

�Jāsāk at�aut�, lieti�ķi ieteica Matīss, kam �ī gau�anās jau sen bija līdz acīm.

Ignats kādu brīdi viņu vērīgi pētīja, it kā mēģinādams saprast, vai tas ir kāds zīmīgs mājiens, vai arī parastā bezjēdzīgā vārī�anās, kad Matīss vienkār�i fiziski nav spējīgs kādu mirkli paturēt mēli aiz zobiem.

�Kā at�aut? Un kur� tad būs tas, kur� izlems, kuru �aut un kuru nē? Mūsu tiesas? Kad viņas vispār lai� vaļā katru, kam tiek klāt. Un pat ja gribētu, tiesas to nevarētu, jo nāvessods pie mums ir atcelts.�

�Nu un pareizi, ka atcelts. Nav ko te �aut vienam otru. Ne tiesa viņam ir dzīvību devusi, ne tiesai būs atņemt�, ministrs tēvi�ķi pamācīja savus padotos.

�Es nemaz neesmu pārliecināts, ka tas ir tik pareizi. Jūs sprie�at no abstrakta humānisma viedokļa, bet es esmu tas, kura pienākums ir rūpēties par tiem, kas nevar par sevi parūpēties pa�i. Ieskatieties policijas atskaitēs � pirms mēne�a kāds bandīts noslaktēja veselu ģimeni. Tā gadās. Bet �oreiz īpatnība ir tā, ka �is te bandīts jau pirms tam bija tiesāts par slepkavību. Un mūsu tiesa viņam bija piespriedusi nāvessodu. Bet mūsu humānais Prezidents viņu ap�ēloja � nu kā ne? Ne mēs esam devu�i dzīvību, ne mums būs ņemt. Bet viņ�, redz, izmuka no cietuma un nogalēja trīs cilvēkus. Tagad viņu jau atkal ir noķēru�i un ieliku�i atpakaļ. Un tā tas turpināsies. Ja mūsu humānais Prezidents viņu nebūtu ap�ēlojis, tā ģimene būtu dzīva. Un dzīvi paliktu arī tie, kurus viņ� noslaktēs, kad izmuks nāko�reiz. �eit parādās jautājums � ko tad mēs te īsti aizstāvam? Paglābt nevainīgo, mēs esam izrādīju�ies nespējīgi, toties mēs lieliskā stilā esam izglābu�i slepkavu. Un turpināsim to darīt atkal un atkal. Un ko Prezidents teiks tai vecajai sievietei, kura viņam vaicās: � Viņ� ta�u bija jūsu rokās, viņ� jau bija nogalējis cilvēkus. Ja jūs viņu nebūtu ap�ēloju�i, mans dēls būtu dzīvs�, Ignats apklusa. Un pēc pauzes turpināja: �Prezidents neteiks neko, jo vecā sieviete viņam netiks klāt. Prezidenta vietā ir jāatbild man. Un man nav atbil�u.�

Ignats atkal apklusa. �oreiz klusēja ļoti ilgi, un neviens cits arī negribēja pārtraukt klusumu. Tāpēc viņ� pats turpināja, �oreiz vēr�oties pie Matīsa: �Kad �is tips izbēgs nāko�reiz, ja es bū�u tas, kas viņu noķers, es ņem�u vērā tavu padomu�, Ignats nez kāpēc īpa�i uzsvēra vārdu nāko�reiz. �Ja likums nespēj aizstāvēt nevainīgo, tas ir jādara man. Tas ir mans darbs.� Atkal iestājās pauze, un kolīdz nevienam nebija vēlē�anās attīstīt tēmu, Ignats vērsās pie Ruso: �Nu pasaki vismaz tu, tavs skolotājs ta�u būs kaut ko teicis par sodiem?�

�Ir teicis, kā nu ne.� Ruso klusi atbildēja: �Ja valdnieks balstās uz likumu un uztur kārtību ar sodu palīdzību, tad tauta cen�as izvairīties no soda un nezina kaunu. Ja valdnieks balstās uz tikumu un uztur kārtību ar rituālu palīdzību, tautas zinās kaunu un labosies .�

�Tas, protams, skan skaisti un gudri, bet tas varbūt bija pareizi senajos laikos. Katram laikam ir savas metodes. Viduslaikos slepkavniekus kāra un cirta viņiem galvas uz nebēdu � tāpēc, ka valdnieku pienākums bija aizstāvēt nevainīgos. Un kolīdz viņ� nevarēja nodro�ināt, ka slepkavnieks neslepkavos vēl, tad galvu nost. Cita lieta mūsu dienās � visvisādas tehnoloģijas, lai sliktoņi netiek ārā no cietuma. Bet nelaime tā, ka mums gan �eit tehnoloģiju nav, toties arī mēs esam gatavi uzrotītām biksēm skriet pakaļ tiem, kam ir. Lai arī nevaram nodro�ināt, ka slepkavnieks netiks ārā. Un mums nenākas cerēt, ka, pateicoties skrupulozai rituālu ievēro�anai, kā māca Ruso skolotājs, visi te kļūs apzinīgi un nolems, ka zagt nav glīti. Mums te, ziniet, nav komunisms, un man par no�ēlu jāsaka, ka dro�i vien arī nebūs.�

�Kāpēc tad uzreiz par no�ēlu? Vai tad tev vēl nepietiek?� nīgri norūca Matīss. �Nevis par no�ēlu, bet par laimi!�

�Kas vainas komunismam?� Ignats izbrīnīts jautāja pretī: �Es nedomāju to murgu, kas mums te notika, es domāju to lielo un skaisto ideju, pēc kuras var tikai tiekties, bet nekad nevar sasniegt.�

�Ūūūūūū!!!� Matīss iegaudojās kā aizkauts zvērs. �Vēl viens apoloģēts atradies! Kā jūs visi man esat apniku�i. Es ARĪ domāju tie�i ideju.�

�Kas vainas idejai � brīvība, vienlīdzība, brālība?�

�Ne brīvībai, ne vienlīdzībai, ne brālībai nekādas vainas nav. Vaina ir komunisma idejai, ja tu ar to saproti kaut ko konkrētu, nevis tikai � Komunisms ir tad, kad visiem ir labi!�

�Esi nu prātīgs! Uz banāna mizas var paslīdēt arī komunismā. Bet kāda vaina, ja visi ir vienlīdzīgu, ja visiem ir labi?�

�Kā tad! Pasludina lozungu �Lai vienmēr būtu saule!�, tikai nesaka ne vārda, kā to sasniegt, un, ja neizdodas, tad sāk blēt, ka ideja bija laba, tikai realizācijā gadījās izkropļojumi � proti, lija lietus. Vēl jāatzīmē, ka, ja tas lozungs par to sauli man patīk, tad tas par to komunismu nekādi ne. Nekaitētu kādreiz arī saprātu padarbināt. Un tas mums saka, ka visi nekad nav un nevar būt vienādi. Tie nav nekādi papes zaldātiņi, kurus tu izgriez pēc viena �ablona.�

�Protams, ka viņi nav vienlīdzīgi parastajā nozīmē � da�i ir rudi, da�i blondi��, Ignats mēģināja teikt, bet Matīss viņam runāt neļāva: �Viņi ne tikai IR da�ādi, viņi vēl arī cen�as at�ķirties viens no otra, viņi grib dzīvot labāk! Tas ir cilvēka dabā.�

��Bet viņi ir vienlīdzīgi attiecībā viens pret otru, viņi ir brīvi�, Ignats nobeidza, it kā nekas nebūtu bijis.

�Viņi ir brīvi�, pārmēdīja Matīss. �Tev liekas, ka tas komunisms nu būs tā di�ā brīvība! Maldies brālīt! Man, reku, �ķiet, ka komunismā ir tik maz brīvības, kā nekur citur. Tur visiem ir kaut kas jāapzinās, kaut kas jāizjūt, kaut kas jāgrib. Un katrs nevar gribēt ko grib � tā nekāds komunisms neiznāks.�

�Nu labi � tu domā tā, es atkal �itā�, samierino�i teica Ignats; viņam acīmredzami negribējās ka�ķēties ministra klātbūtnē: �Nu un kā mēs varam noskaidrot, kā tad ir patiesībā?�

�Redzi Ignat, ir divu veidu patiesības � tādas, kuras tu vari ar loģisku spriedumu palīdzību izvest no aksiomām, un tādas, kurām var TIKAI ticēt. Komunisma ideja ir tāda, kurai var tikai ticēt; par gabalu izskatās smuki � kā kār�u namiņ�, bet tiklīdz tu jebkurā vietā iebaksti ar pirkstu � viss pajūk, katrs mēģinājums SPRIEST noved pie absurda. Credo Quia Absurdum, kā te viens teica.�

�Visas ticības nav vienādas. Ticība taisnīgumam un vienlīdzībai ir daudz labāka par ticību zeltam vai paradīzei.�

�Ticība nemēdz būt ne labāka, ne sliktāka, kamēr tā paliek tikai ticība. Aksioma. Bet es nevaru mainīt savu pārliecību tikai tāpēc, ka TU tici. Savukārt, ja komunisms nav aksioma, es gribu redzēt argumentus. Ja tev tas nav interesanti un tu gribi vienkār�i turpināt ticības sludinā�anu, tu tikai pasaki, un es at�ū�os � ticību es cienu un sve�ā ticībā iek�ā nejaucos.� Un Matīss tie�ām sakrustoja rokas, pārmeta kāju pār kāju un aizgriezās. Bet jau pēc mirkļa atgriezās atpakaļ. �Bet ja tu gribi zem tā visa pabūvēt kaut kādu fundamentu, tad mēģināsim spriest konstruktīvi un argumentēti. Es to varu � man ir argumenti un man ir viedoklis. Savu viedokli es par aklu ticību neuzskatu. Vot.�

�Ak Jums ir argumenti?� labsirdīgi ieinteresēti sarunā iejaucās ministrs: �Interesanti, interesanti! Nu tad es ierosinu, lai jūs nopamatojat savu pārliecību par �totalitārisma augstāko pakāpi� nevis ar atsevi�ķām procesa stadijām un to novirzēm no deklarētā mērķa, bet gan pierādiet, kā no vispārzināmajiem principiem, uz kuriem būtu jābalstās komunistiskajai sabiedrībai, seko totalitārisma neizbēgamība.�

�Labi. Ķersimies pie �vispārzināmajiem principiem�. Vai jūs man kādu neatgādinātu? Nezin kāpēc katram oponentam tie iznāk savādāki, pie tam vēl ir pakļauti mutācijām diskusijas gaitā.�

Tēvi�ķīgi smaidot, ministrs didaktiski paskaidroja: �Principus? Lūdzu! Ieskatīsimies Komunisma cēlāju morāles kodeksā: Komunistiskās sabiedrības loceklis ir morāli skaidrs, garīgi bagāts un fiziski pilnīgs. Lūk, princips � pamēģiniet no �ī te principa izvest totalitārisma neizbēgamību!�

Matīss viņu nicīgi nopētīja: �Mierīgi.� Tad viņ� piecēlās no galda un kā īstens orators vērsās pie auditorijas: �Vispirms, kā jau matemātiķim klājas, vērsī�u godātās publikas uzmanību uz ietvertajiem matemātiskajiem terminiem, proti � vienskaitļiem un daudzskaitļiem. �morāli skaidrs, garīgi bagāts un fiziski pilnīgs � ir nevis komunistiskās sabiedrības loceklis, bet locekļi. Nevis viens, bet daudzi. Nevis daudzi, bet VISI. Neviens komunists nav izdomājis, kur �itādi cilvēki varētu rasties. Ir paredzēts viņus kultivēt, audzināt un pārtaisīt. To varētu veikt, piemēram, Partija, kurai ir savs viedoklis, kas tas ir �morāli skaidrs� vai �garīgi bagāts�. Par to, kas ir �fiziskā pilnība� svarcel�anas federācijai un basketbola federācijai varētu būt at�ķirīgi viedokļi. Kādi cilvēki ir �morāli skaidri� un kādi nav? Kādas novirzes no morālās skaidrības ir pieļaujamas? Kad kritēriji ir izstrādāti, var ķerties pie selekcijas. Vieni selekcionē pēc rases piederības, citi pēc �ķiriskās, vēl citi, pēc morālā skaidrības, bet VISIEM ir jāatbilst principiem.

Un ko darīt ar tiem, kas neatbilst? Ar tiem, kas negrib atbilst? Jo viņiem ir citi principi?� un Matīss gleznaini paklanījās, it kā gaidītu aplausus. Kolīdz aplausi nesekoja, viņ� nedaudz izbrīnīts un it kā atvainojoties turpināja: �Tam, ka man nepatīk, ir gan būtiska nozīme, bet ne iz�ķiro�a � es, reku, apgalvoju, ka komunisms nav ne slikta, ne laba iekārta, tā ir vienkār�i neiespējama iekārta! Matemātiski neiespējama�, Matīss uz mirkli apklusa, it kā pats tikko to būtu izdomājis, tad turpināja: �Ir tāda matemātikas nozare � kibernētika. Viņa te vienu laiku komunistiem nepatika, tagad es sāku saprast � kāpēc. Kibernētika, reku, māca, ka katra sare�ģīta sistēma agri vai vēlu sāk pa�regulēties. Pa�!� Matīss vēlreiz uzsvēra, un piebilda �Vot.�

�Redziet, Ziemeļa kungs�, labsirdīga mentora tonī pavēstīja ministrs, �jūs sprie�at kā matemātiķis�, un viņ� iecietīgi noplātīja rokas, kā par draiskulīgu bērnu runādams, �bet pasaule ir daudz bagātāka. Visu to, kas ir mums visapkārt�, ministrs parādīja ar rokām, kas ir visapkārt, �nevar ietvert sausos skaitļos. �īs sfēras ir ārpus jūsu formulu darbības robe�ām!�

��eit, ziniet, mēs ar Leibnicu jums nekādi nevaram piekrist. Un vecais Galilejs ar, reku, teica, ka Matemātika ir valoda, kurā uzrakstīta pasaule.

Kas attiecas uz sabiedriskām formācijām jeb sistēmām, tur matemātiķi ar savām formulām ir tiku�i jau diezgan tālu. Piemēram, regulē�anas mehānismi ar ir zināmi � vienkār�i runājot, tā ir atgriezeniskā saite. Tad vēl da�ādos līmeņos rodas un izplatās signāli, kas izraisa visādus procesus, bet tas ir dikti sare�ģīti � �ī sfēra ir ārpus jūsu filosofijas darbības robe�ām.

Ja tā nebūtu, tad nebūtu iespējams saprast ne smadzeņu darbību (to gan vienalga neviens tā īsti nesaprot, bet ir skaidrs, ka ar visu tiek galā parastas ķīmiskas molekulas), nedz arī skudru pū�ņa funkcionē�anu � tur tak tās skudras ir dumjas. Sabiedrība ir tāds mazu daļiņu kopums � un kopums, tas ir vairāk par vienkār�u summu, to pat jūsu filozofi atzīst � tas ir par to kvalitāti un kvantitāti. Ir kaut kādi likumi � tie, tāpat kā jebkurā nozarē, nevar runāt pretī viens otram. Un vēl sistēmai ir jāatrodas kaut kur tuvu līdzsvara stāvoklim � tas nozīmē, ka, novirzoties no �ī stāvokļa, sistēma pati cen�as tajā atgriezties. Matemātikas likumi ir tie, kas nosaka sabiedrības attīstību, un nebūt ne tas, ko grib katrs loceklis. Īstenībā frāze par apzinīgajām masām man liekas tikpat stulba, kā frāze par dzīvajām molekulām jeb saprātīgajām skudrām.�

�Nu gan jūs runājat jocīgi�, Ministrs pat pasmējās. �Nu kā tas var būt, ka sabiedrība kaut kur virzās, bet katra locekļa vēlmei nav nekādas nozīmes?�

�Tas ir tāpat kā ar valodu � viens burts pats par sevi nenozīmē neko. Burtu apvienojums vārdā jau apzīmē lietu vai parādību, vārdu apvienojums teikumā jau iegūst patstāvīgu un noslēgtu jēgu. Bet arī tas vēl nav viss. Teikumus var apvienot dzejā, romānā vai finansu atskaitē.

Par pa�u sabiedrības veido�anos kļūst skaidrāk, ja mēs atminamies, kas tas ir � sabiedrība? Sabiedrība ir tad, kad ir daudzi, kad kaut kas jādara kopā, jo ir lietas, ko cilvēks darīt viens pats nevar principā � piemēram, viens nevar drūzmēties, viens nevar dziedāt korī. Un kolīdz kaut kas ir jādara kopā, ir vajadzīgs kāds sinhronizējo�ais mehānisms. Korī tāds ir diriģents, kur� pasaka, kādā toņkārtā jādzied, vai, vismaz, kādu dziesmu dziedāsim. Da�reiz viņ� vēl māj ar to puļķi, lai katrs zina, kad jādzied.

Nelaime tā, ka �ajā sabiedrisko likumu kopumā nav tāda stabila punkta �komunisms �. Komunisms, reku, nav pa�regulējo�a sistēma. Pa�regulējo�a sistēma ir tvaika katls. Tur ir tāds daikts, kas saucās ventilis. Kad spiediens katla iek�ienē kļūst par lielu, �is te ventilis atveras un spiedienu nolai�. Vai jūs man gribat iestāstīt, ka sistēma, kurai ventiļa vietā ir katla pārzinis, kur� spiedienu regulē grozot lielu kloķi, brīdi pa brīdim ieskatoties manometrā un rokasgrāmatā, ir dro�āka?

Tātad, iedomāsimies, kas notiek, ja komunismā visiem pēk�ņi sagribas bor��u? Vakar negribēja, bet �odien grib � viņiem tāda vajadzība, bet komunismā, kā zināms � katram pēc vajadzībām. Tātad � kur ņemt bietes? Tas, ka uzreiz nav, tas nekas, jautājums ir � kur radīsies pēc tam? Ja visi dziedās, kas ravēs bietes? Dziedātāji? Vai matemātiķi? Signāls ir radies � �grib!� � jautājums ir � no kurienes rodas reakcija? Tvaika ma�īnā vienkār�i � bie�u ventilis atveras un dzīve kļūst arvien labāka tiem, kas bietes audzē un arvien sliktāka tiem, kas vienkār�i grib, līdz kamēr iestājas līdzsvars (tie, kam bietes iznāk par dārgu, izlemj, ka nemaz jau tik ļoti negribas). Korī arī vienkār�i � diriģents pamāj ar puļķi, un alti dodas ravēt bietes. Bet ko iesākt komunismā? Tur dzīve nevar kļūt sliktāka tikai tāpēc, ka iegribējās bor��u.�

Matīss visu laiku bija runājis tik skaļi un enerģiski, ka nevienam, pat vēloties, nevarēja būt nekādas iespējas iejaukties. Tagad, kad viņ� ieturēja pauzi, neviens vairs nevēlējās. Tāpēc viņ� pārgāja pie sava ekspromta referāta noslēguma daļas: �Ir tikai divi veidi kā procesus sinhronizēt: Viens ir atgriezeniskā saite � tas ir tas pats, kas ventilis manā tvaika ma�īnā. Un otrs ir Diriģents. Orķestris, saproties, neko nevar nospēlēt, ja neviens viņu nediriģē. Ja visi grib spēlēt timpānus un neviens �ellu. Bet koris vai orķestris ta�u nepretendē uz augstāko brīvību? Tur katrs nevar dziedāt un spēlēt, ko grib? Pat ja viņam ir tāda vajadzība.

Mēs nonākam pie neiepriecino�iem secinājumiem:

1. Lai komunisms būtu iespējams, vajag, lai visi atbild par visu � nav nekā tāda, kas ir tikai tava atbildība, nekā tāda, kā nebūs, ja tu pats to neuztaisīsi (gan jau Kāds uztaisīs). Vai jūs gribat tur dzīvot?

2. Lai komunisms būtu iespējams, visiem jāgrib strādāt tāpat vien, jo katra cilvēka dzīve un labklājība nav atkarīga no tā, kā viņ� strādā. Tu Ignat pats reiz teici � bagāts ir tas, kam pietiek ar to, kas viņam ir. Ir vēl viena lieta. Vajag, lai to, kas viņam ir, viņ� dabū pats. Ar savām rokām (vai galvu). Jo, ja Pasaulē viss rodas pats no sevis, bez piepūles no tavas puses, tad kāpēc Pasaulei esi vajadzīgs tu?

Ir divas iespējas � vai nu Kāds pasaka, kas kuram jādara, un visi ar prieku metas to darīt, jeb arī visi pa�i no sevis grib darīt tikai un tie�i to, kas vajadzīgs gai�ajai nākotnei.

3. Lai komunisms būtu iespējams, visiem jādomā vienādi, vai vismaz jāgrib visiem viens un tas pats. Atkal ir divas iespējas � vai nu Kāds paskaidros, kādas ir katra vajadzības (komunismā visu dalīs pēc vajadzībām) un ko katrs grib, vai arī cilvēki pēk�ņi pa�i no sevis sāks gribēt tikai to, ko vajag. Citādi agri vai vēlu uzradīsies kāds, kas gribēs to, kā nevienam citam nav. Ko ar viņu iesākt?

Katrā variantā ir divas iespējas, kā sistēmu regulēt. Pirmā � tā ar to diriģentu � ir totalitārisms savā vistīrākajā izpausmē; kas attiecas uz otro � pat mana vētrainā fantāzija nespēj iztēloties, ka ar cilvēkiem var notikt kaut kas tāds. Protams, var jau pafantazēt, ka cilvēki kļūs citādāki, ka pilnīgi izmainīsies viņu būtība, ka viņi kļūs par absolūti apzinīgām būtnēm, atsakoties no savām gribē�anām idejas vārdā. Un nevis da�i cilvēki, bet visi. Tad mēs totalitārisma vietā varēsim runāt par utopiju. Ja totalitārisms cilvēku sabiedrībā ir iespējams (kaut arī man nepatīk), tad utopija ir realizējama tikai citā pasaulē, kurā dzīvo jau pavisam citas, pilnīgi vienādas un pilnīgi apzinīgas būtnes, tādā nozīmē, ka visi visu dara pēc likumiem.�

�Tādas pasaules nemēdz būt�, klusi noteica Ruso.

�Tādas pasaules mēdz būt. Vienu tādu es esmu redzējis savām acīm.�

�Kur???!!!�

�Uz sava rakstāmgalda. Pirms 40 gadiem. Es pats to uztaisīju ar �ķērēm no kartona. Vot.�

Ministrs kārtis spēlēja viduvēji, un dū�as viņam ne�aubīgi bija vairāk kā prasmes. Bet veiksmes bija vēl vairāk, un tāpēc vakaru viņ� nobeidza nelielos plusos un fantastiskā garastāvoklī � nu kā, viņ� ta�u bija pierādījis �iem superzolmaņiem, ka klase � tas ir kaut kas tāds, kas kabatā nav noslēpjams. Arī pārējie bija apmierināti, jo skaidri zināja, ka, ja ministrs �eit vēl nāks, tad atstās ļoti daudz naudas, bet ja nenāks, tad kompānijai paliks labvēlīga aura ministra atmiņās.

Kad visi izgāja pastaigāties, Abacis izsaucās ministru aizvest ar auto, lai nav jāsauc dienesta ma�īna no autobāzes, savukārt ministrs uzaicināja Ignatu pavizināties, lai pa ceļam varētu vēl patērzēt par patīkamo vakaru.

Harijs pēdējā mirklī attapās, ka kaut kur pametis savu bla�ķīti un naski metās atpakaļ pār plecu saukdams, ka viņ� viņus panāks. Varbūt. Vēlāk. Tā Matīss ar Ruso palika divi vien. Viņi nonāca ielas malā un gaidīja, kad izsīks ma�īnu straume. Likās, ka tai gala nav un nekad nebūs. Matīsa galva pēc disputiem un zoles bija pilnīgi tuk�a, redzes orgāni pa�i fiksēja garāmbrauco�o ma�īnu numurus, bet smadzenes mēģināja tos kaut kā jēdzīgi savirknēt. Vai nu ma�īnas vai numuri nebija īstie, vai smadzenes nebija īstās, vai trūka iedvesmas objekta, bet nekas labāks par:

Viens deviņdesmit viens, simt se�i �

Viens pieci deviņdesmit viens.

Viens nulle deviņdesmit se�i

Vien malduguņu upes skrien.

viņam nesanāca. Dro�i vien arī Ruso bija ienākusi prātā līdzīga doma, jo, skatoties uz garām trauco�ajām ma�īnām, viņ� klusi noteica: �Stāvot upes krastā, skolotājs teica: �Viss aiziet kā �ie ūdeņi, ikkatru dienu un ikkatru nakti ��.

Kādu brīdi gāja klusējot, tad Ruso pajautāja: �Cik varētu būt pulkstenis?�

�Vajadzētu būt divdesmit divas pāri desmitiem.�

�Tu ta�u nemaz nepaskatījies pulkstenī??!!�

�A man nav.�

�Kā tad tu zini? Atkal maģija?�

�Kāda tur maģija�, Matīss atmeta ar roku. �Kad mēs gājām garām Pulvertornim, tur rādīja piecpadsmit pāri. No turienes līdz �ejienei, tā kā mēs ejam, var atnākt piecās līdz desmit minūtēs. Es paņēmu pa vidu.�

Viņi pagriezās gar prokuratūras stūri. Vecais komercskolas pulkstenis rādīja divdesmit trīs pāri desmitiem. Ruso tikai atzinīgi nogrozīja galvu un pajautāja: �Tu nemaz nesteidzies mājās � kur tad Judīte?�

�Aizbrauca uz Ameriku līdzi vienam padzīvoju�am juristam�, diezgan vienaldzīgi atbildēja Matīss: �Tas viņu apprecēja.�

�Padzīvoju�am? Tādam kā tu?� Ruso ar smaidu pārprasīja.

�Plus � mīnus�, Matīss tikpat vienaldzīgi atteica. Īstenībā pirmajā brīdī viņ� bija izjutis kaut kādas emocijas, kaut kādas savādas, agrāk nebiju�as izjūtas kaut kur iek�ā. Viņ� pat pāris dienas vispār nebija varējis neko darīt. Bija stulbi sēdējis pie kompja un licis pasjansu pēc pasjansa. Katrs mēģinājums darīt kaut ko racionālu smadzenes uz vietas atvienoja. Bet Matīss zināja, ka pāries, jo, kaut arī �āda situācija viņam atgadījās pirmo reizi un saprāts nedarbojās, �is pats saprāts tomēr bija pirms atvieno�anās pēdējiem spēkiem spējis izdvest, ka pāries. Un tā nu Matīss lika savus pasjansus un gaidīja, kad pāries. Pārgāja. Diezgan ātri. �Kā �ie ūdeņi, ikkatru dienu un ikkatru nakti.� Vēlāk, analizējot situāciju un mēģinot saprast, kas tad tas īsti bija, Matīss ar skumjām konstatēja, ka dro�i vien viņ� paliek vecs.

Kad pēc diviem mēne�iem un se�ām dienām no Judītes pienāca e-vēstule, tā lasījās jau bez emocijām. Judīte rakstīja, cik ļoti materiāli ir nodro�ināta viņas dzīve, ka vīrs viņai ir iekārtojis darbnīcu, kur gleznot, un sestdienas vakaros izved viesos. Ka viņai nekā netrūkst. Ka ļoti smalka sabiedrība. Un tikai beigās, starp vārdiem pavīdēja sāpe, ka kas tad tā par dzīvi � vīrs ir reglamentējis viņas dzīvi pilnībā, tad dari to, tad atkal �ito, pats visu laiku sē� savos kantoros, pārnāk mājās vēlu vakarā noguris un tad grib, lai sieviņa ir maiga un saproto�a. Un ka smalkajā sabiedrībā dāmas apsprie� �au�alīgo gadījumu, kad N kundze bija ieradusies viesībās rozā kleitā, kad visas pārējās biju�as zilās. �Tas bija �ausmīgi!� Katrs mēģinājums pavērst sarunu uz Eko, Kandinski vai vismaz Spīlbergu, automātiski iniciēja neliela vakuuma veido�anos ap Judīti un neuzkrīto�u tēmas maiņu, apsprie�ot kaķenes, kurai bija piedzimu�i kaķēni, ģimenes problēmas. Viņas, kā dzīvnieku aizstāvības līgas aktīvistes, nevarēja vienaldzīgi stāvēt malā.

Matīss bija stiepis gumiju astoņas dienas, bet tad tomēr atbildēja: draudzīgā, bet pasausā tonī pastāstīja, kas jauns Rīgā, kas viņam pa�am, un ka viņam bijusi otrā pote pret difteriju. Varbūt, ka Judīte to uztvēra kā mājienu, jo no rīta bija klāt nāko�ā vēstule. Uz to Matīss vairs neatbildēja. Ne viņam bija laika, ne arī viņ� zināja, ko vēl varētu uzrakstīt. Potes bija beigu�ās.

Patreiz Matīss to visu apcerēja, sē�ot uz savas laipas un vērojot sīko strautiņu, kas ieplūda ezerā. Pāri strautiņam, atceroties Kreicberga dārzu, Matīss vecās pussapuvu�ās laipas vietā bija uzbūvējis ķīnie�u tiltiņu. Sīkā urdziņa tecēja zem tā un atsauca atmiņā skolotāju, kas ietvēra sevī reizē Kreicbergu, ķīnie�us, Judīti un Matīsa pa�a patreizējo stāvokli: �Viss aiziet kā �ie ūdeņi, ikkatru dienu un ikkatru nakti�.

Saule leca un rietēja, leca un rietēja, glu�i kā pulksteņa pendele skaitot mū�ības sekundes. Vismaz kaut kam ta�u ir jāmainās, lai vispār būtu tāda lieta kā laiks. Citādi tas ir tāds pulkstenis bez ceijeriem. Tā Matīss dzīvoja pēdējās vienpadsmit dienas, kas līdzinājās cita citai kā rūtiņas aritmētikas burtnīcā. Ilgāk uz tām raugoties, tās sāka dubultoties, izplūst, līdz vairs nebija at�ķiramas un beidzot pārvērtās dīvainās daudzdimensiju struktūrās. Vairs nebija saprotams, kuras bija vispirms, kuras pēc tam. Arvien retāk Matīss lasīja grāmatas vai risināja uzdevumus, Arvien bie�āk viņ� sēdēja uz laipiņas un blenza mākoņos vai dziedāja.

Vienīgās pārmaiņas notika ideju pasaulē � tur bija kustība, kaut kas vārījās, guldzēja, joņoja, tikai uz āru nenāca. Varbūt nemaz nav slikti būt filozofam un dzīvot, piemēram, ūdens malā � Matīss paskatījās apkārt ar acīm meklēdams piemērotu mucu � jeb�u arī pie kāda dīķa nodarboties ar naturālo saimniecību. Viņ� varētu audzēt pupas un aust vadmalu. �o ideju Matīss pēdējā laikā jau sāka apsvērt visnotaļ nopietni. Vienīgais, kas traucēja, bija apziņa, ka agri vai vēlu ķērāji būs klāt (Matīss pa�ķielēja uz ceļu � vēl nebija) un nāksies mukt. Labākajā gadījumā.

Par to, ka Matīss tiktu galā ar naturālo saimniecību, viņ� pats ne�aubījās ne mirkli. Galu galā viņa skolas un studiju biedri atradās visda�ādākajos posteņos un varas līmeņos �ajā valstī � no Ministru prezidenta līdz laukumu piekopējam tenisa kortos. Un visi ar savu darbu galā tika (vismaz pa�iem tā likās), un jutās lieliski. Vienīgie, kas gaudās, bija tie, kas turpināja nodarboties ar matemātiku.

Varētu jau arī ar matemātiku panodarboties, būvēt da�ādas viltīgas ietaises naidnieka kuģu gremdē�anai un zīmēt piekrastes smiltīs riņķus. Tas būtu smalki � pie tevis skrien kaujinieks ar �meiseri, bet tu viņam tā lepni: �Neaiztiec manus riņķus!� Brīdi Matīss to apdomāja, bet tad nosprieda, ka neviens nenoticētu. Par Ignatu noticētu. Bet par Matīsu nodomātu labākajā gadījumā kaut ko līdzīgu tam, ko par Arhimēda nāvi bija rakstījis �apeks. Proti, ka zaldāts, kas ienāca, ļoti labi zināja, ar ko runā, un piedāvāja Arhimēdam pārnākt romie�u pusē. Jo Romie�i iekaros visu pasauli.

�Priek� kam jums tas? Īpa�ums ir liela neērtība. Visu pasauli jūs vienalga neiekarosiet, kaut kur robe�a būs vienalga. Vai tas, kur� uzzīmē lielu riņķi, ir di�āks matemātiķis par to, kur� uzzīmē maziņu? Tāpēc, atstāj mierā man manus riņķus, man te ir darāmi svarīgāki darbi par pasaules iekaro�anu. Sektora laukums, reku, jāsarēķina.�

Riņķi bija uzzīmēti, kareivis īsts. Tas bija mirklis, kad matemātika pārvērtās no grieķu di�ās mākslas par romie�u svēr�anu un rēķinā�anu � tādu bodnieku parikti.

Bet ja nu toreiz viņam tie�ām kāds būtu piedāvājis pāriet otrā pusē? Ko viņ� būtu teicis? Ka sektora laukums jāsarēķina? To, ka notiek kar�, Matīss juta jau sen, bet tie�us pierādījumus pilnīgi nejau�i ieguva reizē, kad Ignats palūdza visas jaunās programmas sainstalēt uz viņa laptopa [27] , lai pamatīgi apkalts viņ� varētu nākamajā rītā pārliecino�i uzstāties lielās priek�niecības apspriedē.

Ignats pats nebija uz vietas, gatavoja referātu, tāpēc Matīss �iverēja pa Ignata kabinetu viens pats � tā gadījās bie�i. Ieslēdza laptopu, logini, paroles un tā tālāk, līdz viņ� iekļuva sistēmā, iesprauda līdzpaņemto CD un sāka instalēt, pats ērti izlaidies priek�nieka krēslā un uzlicis vienu kāju uz galda. Idilli pārtrauca kaut kāds pretīgs pīkstiens un, negribīgi pagriezis galvu monitora virzienā, Matīss konstatēja, ka dators �ēlojas, ka trūkst viena dll'a. Negribīgi nocēlis kāju no galda, Matīss ātri izpētīja Ignata pastāvīgā kompja diska saturu, ātri atrada vajadzīgo dll'u un sāka domāt, kā to pārnest uz laptopu. Diem�ēl laptops tīklam nebija pievienojams. Vajadzīga diskete. Tad viņ� domās izvērtēja attālumu līdz savai istabai, kur dro�i vien kaut kur varētu vēl kāda būt, un sāka skatīties apkārt. Uz rakstāmgalda Ignatam, kā jau pedantam klājas, nekā nebija, tuvākajos plauktos arī nē. Matīss ar vāju cerību izgāja priek�telpā, bet sekretāre jau bija aizgājusi, un kur viņa varētu glabāt diskus, bija miglā tīts. Tad Matīss atgriezās kabinetā un bikli pavilka rakstāmgalda atvilktnes (viena bija aizslēgta), bet nevienā nevienu disku neatrada. Nopūties un bailīgi paskatījies atpakaļ, Matīss izvilka no kabatas pinceti un veikli atmūķēja aizslēgto atvilktni. (Matīsa rakstāmgaldam bija tie�i tāda pati sistēma, un kolīdz viņ� bie�i kaut kur nozaudēja jeb aizmirsa atslēgas, tad tehnoloģija jau sen bija atstrādāta). Nedaudz bijīgi pavandījies pa papīriem, Matīss vienu disku ar sarkanu strīpu tie�ām atrada un ar atvieglotu uzelpu iesprauda datorā. Savādā kārtā dators paprasīja paroli. Kad Matīss paroli ievadīja (Ignats to viņam bija pateicis) ietiepīgais aparāts paziņoja, ka �ī parole nav gana laba. Matīss jau gandrīz bija gatavs padoties, kad atcerējās, ka reiz nejau�i pār plecu bija redzējis, kā Ignats kaut kur ievada paroli Sborkim . Matīss pat nebija speciāli noskatījies � vienkār�i vajadzības brīdī vārds uzpeldēja pats no sevis. Diskā izrādījās divi dokumenti un viens skaņas fails, ko Matīss, cerot izdzirdēt kādu jautru joku, arī ilgi nedomājot iedarbināja. Atskanēja diezgan dobja, kā no miskastes nāko�a Ignata balss:

Ignats: Labdien, Mans vārds ir Ignats Loja. Es �odien sagaidu kādu personu no Londonas 18:45. Es gribētu painteresēties, vai lidma�īna ielido laikā, vai nav kādas aizkavē�anās. Redziet, es lasīju avīzē, ka �odien, 16.jūlijā, Getvikā esot kāds streiks.

Pauze

Ak tā? Tie�i pēc saraksta? Liels paldies.

Pauze.

Ir par ko. Jūs mani nomierinājāt. Visu labu.

Klik.

Lidma�īna ielido laikā, es norīko�u, lai kāds aizbrauc pretī.

X: Paldies Loja. Bet tas nav vienīgais, par ko es gribēju ar jums runāt. Jūsu aktivitāte ir visnotaļ apsveicama lieta, bet vai jums neliekas, ka tā sāk pārsniegt jūsu kompetenci? Jūs jau esat nonācis pie pa�as likuma robe�as.

Ignats: Nebūt nē. Es likumus labi zinu un uzskatu, ka likumi jāievēro visiem, neatkarīgi no ieņemamā amata un uzliktajiem pienākumiem. Ar no�ēlu nākas konstatēt, ka ne visi tā domā.

X: Ak tā? Bet vai jums neliekas, ka jūs ņemat uz sevi funkcijas, kas nav jūsu kompetences sfērā? Vai jums neliekas, ka jūs traktējat likumus tā, kā pats uzskatāt par vajadzīgu, uzurpējot tiesas funkcijas? Vai jūs to apzināties?

Ignats: Apzinos. Man ir dots uzdevums atrisināt problēmu. Un es �o problēmu atrisinā�u. Pat tad, ja kāds man stāvēs ceļā. Tāpēc es �eit esmu nolikts, tas ir mans pienākums, par to man maksā algu.

X: (sarkastiski) Ak tā? Es varu viegli panākt, lai tas vairs nav jūsu pienākums un, ja citādi nevar, arī to, lai jūs �eit vairs neesat nolikts.

Ignats: Nevarat. Man jau ir dots uzdevums. Un ja �ī uzdevuma ietvaros es esmu konstatējis vainīgās personas, tad �o personu rīkojumus es neklausu. Pat ja tie ir uzdevuma devēji.

X: (mierīgi un pacietīgi) Man liekas, jūs nesaprotat. Jūs uztverat pasauli pārāk primitīvi � tur labie, �eit sliktie. Eņģeļu mūsu sabiedrībā nav. Tauta izvēlas labākos no tiem, kas viņai ir. Tas nebūt neliecina, ka tie ir labi. Bet tie ir labākie � labākie ir arī starp vissliktākajiem. Nebūt ne vienmēr �ie izvēlētie spēs turēties pretī kārdinājumam, kad viņiem ir iespējas uzlabot arī pa�iem savu dzīvi. Turpretī, ja jūs aizvāksiet �os cilvēkus, tautai nāksies izvēlēties citus, kas par to rūpētos. Jaunizvēlētie būs sliktāki, jo labākos no tiem, kas bija, vairs nebūs. Jūs tos būsiet novācis.

Ignats: Varbūt, ka visā, ko jūs sakāt, ir kāda jēga. Bet es atceros to laiku, kad mēs stāvējām uz barikādēm, gaidījām krievu tankus un dzērām siltu tēju. Mēs visai bijām vienādi. Un tobrīd es biju laimīgs. Varbūt tas skan naivi un romantiski, bet es gribu to laiku atpakaļ. Vai vismaz to, lai visi ir vienādi. Un tāpēc nekādi argumenti par to, ka �is, lūk, ir svarīgāks un tāpēc viņ� drīkst pārkāpt to likumu, ko tas nedrīkst, manā apziņā neaizķeras. Es jūtos atbildīgs par to, lai tā nebūtu.

X: Mums vajadzīgi aktīvi cilvēki. Pēc ilgajiem komunistu kundzības gadiem tik maz tādu ir palicis. Ar no�ēlu nākas konstatēt, ka tie, kas nespēj parūpēties par sevi, nespēj rūpēties ne par vienu. Un tie, kas mēģinās palīdzēt visiem, galu galā nepalīdz nevienam. Es saprotu � tas skan ne�ēlīgi, bet laiks atmest seno komunistu lozungu �Es atbildu par visu�, vai �Pa�aizliedzīgs darbs sabiedrības labā.� Nevajag atbildēt par visu. Ja katrs tiks galā ar savu sfēru un katrs godīgi strādās, lai celtu savu labklājību, iestāsies paradīze zemes virsū.

Ignats: Jums ir liela taisnība, bet pievērsiet uzmanību � jūs teicāt godīgi. Tā arī ir robe�a, kuru es sargāju.

X: Vai jums neliekas, ka jūs aizmirstaties? Jūs esat ierēdnis, un jūsu pienākums ir rūpēties par likumības ievēro�anu, ko arī jūs pats apgalvojat. Bet būtībā jūs mēģināt rūpēties par likumu ievēro�anu, pats tos pārkāpjot. Ja pat jūs nevarat panākt taisnību likumīgā ceļā � kādas tad tiesības ir jums to prasīt no citiem?

Ignats: Tā varētu domāt. Bet varētu arī nedomāt. Mani pēdējā laikā arvien vairāk tirda jautājums, kas ir primārs � pienākums pret likumu, vai pienākums pasargāt sabiedrību? Jeb varbūt tas ir viens un tas pats? Vai tad, ja likumpārkāpējs, izmantojot savu sabiedrisko stāvokli, nobēdzina pierādījumus pret sevi, bet es �os pierādījumus atlieku atpakaļ � vai tad es grēkoju? Es neradu neko jaunu, es atrodu atmaskojo�o pierādījumu un nolieku to atpakaļ tur, kur tas bija. Tur, kur tam ir jābūt.

X: Jūs domājat pierādījumus pret mani?

Ignats: Tie�i tā. Es domāju pierādījumus pret jums.

X: Es esmu patiesi izbrīnīts, ka jums tos izdevās izrakt. Nāko�reiz man jābūt apdomīgākam attiecībā uz saviem padotajiem un rūpīgāk jākontrolē to darbība. Bet nekas, gan jau maniem juristiem izdosies pārliecināt prokuratūru, ka man ar �o papīru nav nekāda sakara. Bet vismaz jūsu motivācija pēc �īs sarunas man kļuva skaidrāka. Godīgi � es neticēju, ka tādi cilvēki vēl ir. Varētu teikt, jūs esat atdzīvinājis manu ticību cilvēkiem. Hehehe.

Ignats: Es ne vienmēr biju tāds. Skolas gados man bija lielas problēmas ar miliciju. Man pat nācās gadu izlaist pirms universitātes, jo �etonu vakarā mani noķēra atņemot sīkajiem naudu. Bet �ī gada laikā kaut kas notika. Man pēk�ņi bija laiks domāt. (pauze) Varbūt tas skan pārlieku patētiski, bet arvien vairāk man sāk likties, ka mana sūtība ir iznīdēt ļaunumu virs zemes tik daudz un tādā apjomā, kā es to spē�u. Ne katrs to var, da�iem ir bailes par sevi, da�iem par tuviniekiem, da�iem par mantu � nav daudz tādu kā es, kam no tā visa nekā nav. Kam nav par ko baidīties, jo nav ko zaudēt. Tikai tāds, kas nav atkarīgs ne no ķēniņa, ne bīskapa, var būt likuma kalps. Jā, es esmu grēkojis augstāko spēku priek�ā, un pienāks diena, kad es atbildē�u par katru savu darbu.

Atbildē�u, bet ne jums.

X. (Sarkastiski) Loja, jūs nesaprotat, kur jūs esat nonācis. Vai jūs neesat sektants? Jūs esat zaudējis saiknes ar reālo pasauli un pilnīgi neapzināties, ko jūs varat izdarīt un ko nē. Jūs, piemēram, nesaprotat, ka es varu izvilkt no kabatas revolveri un no�aut jūs. Un man par to nekas nebūs.

Ignats: Es saprotu. Bet ticiet man, es esmu veiklāks �āvējs kā jūs. Tiesa, jūsu apsardze man būtu atņēmusi ieroci, ja man tas būtu bijis, bet ir daudz citu paņēmienu. Es daudz trenējos. Es gan neesmu tik nadzīgs, kā Zollmanis�

X: Hehehe. Ruso?

Ignats: � Ruso. Tātad Es gan neesmu tik nadzīgs kā Ruso, bet es esmu pietiekami veikls, lai tiktu ar jums galā. Ja gadījumā jums rastos vēlē�anās mūsu inteliģento sarunu pārvērst par vulgāru kautiņu. Tātad es varētu, bet es negribu. Es �eit stāvu tautas vārdā, visu to vārdā, kuri pa�i nespēj ar jums tikt galā likumīgā ceļā, un mana viskarstākā vēlē�anās un arī mans pienākums ir panākt, lai jūs stājaties tiesas priek�ā.

X (smiekli) Tas būtu jautri. Bet jūs ta�u patie�ām ne�aubāties, ka tiesa mani attaisnotu?

Ignats: Tad jau redzēsim. Mums būs iespēja par to pārliecināties.

X: Interesanti, kā?

Ignats: Redziet, saskaņā ar likumu mans pienākums ir jūs brīdināt, ka �ī mūsu saruna tiek ierakstīta.

X: Diez vai. Mēs ļoti rūpējamies par slepenību, un mums ir kvalitatīva pretnoklausī�anās kontrole un pieredzēju�i darbinieki � tas pirmkārt. Un otrkārt, gan apsardze, gan aparatūra pārbaudīja, lai jūs nevarat ienest nekādus noklausī�anās rīkus. Papildus tam, dro�ības apsvērumu dēļ, �ī telpa ir pilnīgi ekranizēta un radiosignālus ārā nelai�. Es zinu, ka jūs esat augstas klases kār�u spēlmanis un domāju, ka jūs blefojat.

Ignats: Jums būs patiesi interesanti �os vārdus kādreiz noklausīties. It īpa�i tos par pieredzēju�ajiem darbiniekiem un ekranizē�anu. Vienkār�ākiem vajag būt. Atzī�os jums nelielos melos � es nezvanīju uz lidostu, un tāpēc īstenībā nezinu, vai lidma�īna no Londonas ielido laikā. Es piezvanīju uz kādu mobilo tālruni, kur� pievienots autoatbildētājam. Un ja jūs uzmanīgi paskatīsieties, tad pamanīsiet, ka klausule nav īsti kārtīgi nolikta � tā ir atbalstīta ar Latvijas Republikas Krim��

Skaņa pārtrūka.

�Uh!� vienīgais, ko spēja izdvest Matīss. �Tas Ignats nu gan ir gudrs, pilnīgi skau�, ka man nekas tāds neienāca prātā!� Bet tūlīt pat viņam kļuva bail.

Tas tomēr netraucēja izmantot disketi � viņ� ta�u ārā neko nedzēsīs, viņ� uz mirkli pārrakstīs failus uz cieto disku un tad noliks atkal atpakaļ vietā. Tā Matīss arī izdarīja. Tikai procesa gaitā ieskatījās vēl vienā failā. Labāk nebūtu to darījis, garastāvoklis kļuva pavisam slikts � uz diska bija makets dokumentam no televīzijas pārraides. Ar visu kļūdu.

Kaut arī Matīss �o atgadījumu nekad nevienam nepieminēja, liktenim labpatikās, ka tam bija turpinājums. Tie�i, pēc deviņām dienām Ignats ienāca viņa istabā.

* * *

Kad Ignats ienāca viņa istabā, Matīss ļoti vērīgi lūkojās displejā un kaut ko zīmēja. Viņ� pat mēles galiņu aiz piepūles bija izbāzis un atkarībā no zīmē�anas virziena spieda to brī�am pie aug�ējās lūpas, brī�am pie apak�ējās.

�Baigie sūdi!� Ignats teica jau no pa�ām durvīm: �Man diskete pazudusi.�

Matīss neatraujoties no darba (vienīgi mēli ievilka), atbildēja: �Paņem tur plauktā. Tur da�ām derīgām vēl vajadzētu būt. Visu, kas ir virsū vari izdzēst�, un neliekoties par Ignatu vairs ne zinis, turpināja savas mākslinieciskās ekzercīzes.

�Atraujies uz mirkli. Tā nebija parasta diskete. Tā bija diskete, uz kuras man bija ierakstītas da�as ļoti svarīgas lietas.�

�Vai tā ar sarkano strīpu?� Matīss jau gribēja jautāt, bet par laimi eņģelis paguva iespert. Tāpēc viņ� tikai pagriezās un jautājo�i paskatījās. Tad tomēr nenocietās un, drusku atpakaļ pagāzies, atkal paskatījās uz ekrānu, lai novērtētu māksliniecisko varējumu.

�Ļoti svarīgas lietas.� Ignats atkārtoja. Un pēc pauzes piebilda: �Var sākt �aut.�

�Kur ta' tu viņu pasēji?�

�Serveru telpā. Es biju aizgājis �o to pieglabāt.� Serveru telpā atradās divi datori slepenās informācijas glabā�anai. Tie bija saslēgti savā starpā, bet dro�ības iemeslu dēļ nebija pievienoti nekādam tīklam. Tāpēc, kad vajadzēja kaut ko pieglabāt, nācās pa�am personīgi uz turieni doties.

�A ko ta' tu nevaktē savas disketes? Varbūt viņa turpat kaut kur mētājas?�

�Es tikko aizgāju paskatīties.�

�Mo�ka diskma�īnā aizmirsi?�

�Es pārbaudīju.�

�Varbūt zem galda vai miskastē?�

�Es paskatījos�, Ignats teica jau manāmi saērcinātā balsī.

�Varbūt kāds netī�ām pievāca un iejauca pie savējām? Kas tur bija, kad tu biji?�

�Tur Berts kaut ko darīja. Un vēl tas mazais ri�ais sistēmas administrators � tavs draugs � kaut ko skrūvēja un visu laiku gānījās. Citus es nepamanīju. Bet es biju atvienojies � varēju nepamanīt, ja kāds ienāk.�

�Un kad tu pamanīji? Kad gāji prom?�

�Tur jau tā bēda. Es pamanīju tikai pēc laba brī�a. Kad aizgāju uz savu istabu. Un arī tad ne uzreiz � man tur piezvanīja, piefaksēja, piemailēja un vēl uz ateju bija jāaiziet. Viens ir skaidrs � kamēr es tur biju, disketi neviens pievākt nevarēja. Dro�i vien tev taisnība � es pats viņu tur kaut kur aizmirsu un tad kāds savāca. Zini Matīs, man jau sen ir sajūta, ka uz mani kāds vērīgi skatās. No ļoti tuva attāluma.� Un Ignats zīmīgi paskatījās uz Matīsu.

�Nu, nu, nu! Tu mierīgāk! Es serveru telpā vispār neesmu bijis!�

�Es nedomāju tevi�, Ignats teica jau samierino�ā balsī: �Es domāju KĀDU.�

�Labi, iesim paprasīsim Bertam un Sergejam, vai viņi nav redzēju�i.� Un Matīss pieslējās, ar no�ēlu uzmetis pēdējo skatienu savam garadarbam. Viņ� it kā parāvās atpakaļ kaut ko pielabot, bet tad tomēr pievarēja sevi un sekoja Ignatam gaitenī.

�Zini�, viņ� teica, �ir tāds interesants uzdevums par meklē�anu. Vienam mācītājam, kas dzīvo lauku nostūrī, pēc draugu vizītes pazūd sudraba karotes��

�Tu vari vienreiz likties mierā ar saviem debilajiem uzdevumiem?� Jau histēriski iebrēcās Ignats.

Matīss pat salēcās: �Tu, galvenais, nomierinies, atradīsim tavu disketi, kur �ī liksies. Vienmēr esam atradu�i un arī �oreiz atradīsim.�

�Kā??!!??�

�Pēc vielas nezūdamības likuma: Viela nezūd un nerodas no jauna, tikai pāriet no vienas vietas uz citu.�

�Bet ja nu �ī cita vieta ir ārpus mūsu departamenta?�

�Tu ta�u nesāksi teikt, ka pirms nāk�anas pie manis nepabrīdināji Ruso, lai nevienu nelai� ārā un nepārbaudīji, kas ir gājis?�

Ignats tikai nogrozīja galvu, tad atbildēja: �Neviens nav gājis�, un pēc mirkļa pajautāja, �bet ja nu caur kibertelpu?�

�Mūsu izejo�ā maila serveris ļoti akurāti pārbauda, kas, kam un ko sūta.� �inī brīdī viņi bija nonāku�i pie kāpnēm un nācās iz�ķirties, kāpt uz aug�u vai leju. Tāpēc Matīss ieteica: �Lai paātrinātu mūsu pūliņus, sadalīsimies � es ie�u pie Sergeja, tu pie Berta�, un nesākdams diskutēt devās pa kāpnēm uz leju.

�Paklausies�, Ignats tikai nosauca pakaļ, �ko tu tur zīmēji?�

�Apsveikumu Edītei, viņai �odien dzim�anas diena � neesi aizmirsis? Pēc �etriem jāiet ie�vilpt�, un jau no pusstāva piebilda: �Tāpēc darīsim to lietu ātri.�

Sergeja istabiņa bija tāda maza un mīlīga, kur pēc sterilajiem kabinetiem Matīsa Dvēsele varēja atvilkt elpu. Visa siena nokrauta ar plauktiem, visur mētājas datori, monitori un datoru daļas, viss atskrūvēts un sanests pilnīgi nesaprotamā haosā � vienīgie kultūras punkti � Mailsa Dēvisa plakāts pie sienas un kaktuss uz palodzes. �eit gandrīz nepārtraukti un ļoti skaļi skanēja avangarda d�ezs, blūzs un krievu roks. Pats Sergejs nebija redzams, tikai d�īnās tērptā pakaļa rēgojās ārā no pagaldes, kur pakaļas īpa�nieks, skaļi gānīdamies, mēģināja kaut ko ie�tepselēt. Matīss atzvēlās krēslā un sāka gaidīt, �ķirodams pirātiskos spēļu un mūzikas diskus, kas mētājās pa galdu tie�i tādā pa�ā haotiskā kārtībā, kā viss pārējais.

Kad rudā galva beidzot iznira no pagaldes, Matīss jautri teica: ��au. Man te ir problēma�.

�Kāda?� Dusmīgi pajautāja Sergejs.

�Tas cirvis Ignats ir kaut kur pasējis neiedomājami svarīgu disketi. Un tagad kantorī ir sākusies neieplānota histērija, un visi nolikti stāvus uz ausīm. Tu, tiesa, biji pagaldē, tāpēc pagaidām tas tevi vēl nav aizķēris, bet nekur tu, mīlīt, nespruksi. Īsi sakot, � pratinā�anā atzīstas visi, bet tie, kas gudri, atzīstas ātrāk. Tātad, Ignats apgalvo, ka esot tevi redzējis, kad viņ� bija serveru telpā. Vopros na zasipku � vai kaut kur �itajā �upā nevar būt iejaukta Ignata ilgotā diskete?� Un Matīss ar pirkstu valdonīgi norādīja uz �upu galda vidū.�

Sergejs brīdi ar neslēptām aizdomām vēroja galdu, pat pabīdīja da�us virsējos diskus �urpu turpu, uzsita pa visām kabatām, tad noteica: �Diez vai. Tad viņai vajadzētu būt pa�ā virsū. Un man liekas, ka es no turienes atnācu tikai ar skrūvgriezi rokā.� Bet īsta pārliecība viņa balsī neskanēja. Brīdi padomājis, viņ� jau pārliecino�āk piebilda: �To�no neņēmu! Kafiju dzert būsi?�

�Tev jau ir gatava? Tad jā.�

Sergejs izmak�ķerēja nez no kurienes krūzīti, ielēja no bunduļa kafiju un turpināja: �Vispār es tur arī sēdēju zem galda un Ignatu nemaz nepamanīju � viņ� tāds maziņ�. Tas ar brillēm no grāmatvedības gan bija ienācis.�

�Kas? Dāniels? Vai ta' viņ� ar' tur iet?�

�A to jak �e! Mums, saproties, finansu lietas ar vislielākās slepenības grifu iet! Neviens nedrīkst zināt, kāds mums finansējums. Vo kā.�

�Un vairāk neviens nebija?�

�Neatceros � tu tak redzi, es pat Ignatu nepamanīju�.

�Saņemies.�

�Ā! Vēl tur pilnīgi noteikti bija ienācis tas no statistikas nodaļas � Harijs. Viņ� vēl rakājās pa visiem plauktiem un klusi burk�ķēja, ka kāds atkal kaut kur nobāzis sarkano kasti. Sarkanā kaste bija pie manis pagaldē, bet es viņam negribēju dot, tāpēc no pagaldes ārā nemaz nelīdu�.

Ar skumjām konstatējis, ka vēl būs jāapstaigā vismaz divas istabas, Matīss sataisīja izklaidīgu ģīmi, lai varētu izlikties, ka ir aizmirsis nomazgāt krūzīti, un izgāja gaitenī. Grāmatvedības nodaļa bija tajā pa�ā stāvā, tāpēc viņ� izlēma vispirms apprasīties Dānielam, vai tas netī�ām nav paņēmis disketi.

Dāniels sēdēja pie galda un ar sarkanu flomāsteri pasvītroja kaut ko izdrukātā tabulā. Ar visai neapmierinātu skatu paskatījies uz Matīsu, viņ� tomēr saņēmās un diezgan draudzīgi atņēma sveicienu. Tiesa, jēgas arī no �ī nāciena nebija gandrīz nekādas. Uz Matīsa maksimāli draudzīgo jautājumu, ka Ignats lūdzis noskaidrot, vai gadījienā nav pieklīdusi noklīdusī diskete, Dāniels strupi pastāstīja, ka jā, serveru telpā viņ� bija, ka nē, disketi viņ� nav ņēmis un nevarēja paņemt arī nejau�i, jo pie viņa valda kārtība un disketes viņ� vispār nelieto, ka jā, viņ� redzēja tur Ignatu, bet tas bija tik iegrimis sevī, ka viņu, Dānielu, ne tikai nepamanīja, bet arī vēl neatņēma sveicienu (Dāniels izteica cerību, ka tā bija izklaidība un nevis slēpts antisemītisms), ka, izņemot Ignatu, viņ� tur vēl redzēja Sergeju, kur� pēc viņa lūguma nomainīja printerim kaseti. Vai bija vēl kāds, viņ�, Dāniels, neatceras, jo viņam nebija laika skatīties apkārt, viņam tad bija svarīgi darbi darāmi, un arī tagad ir. Visu to nodeklamējis, Dāniels jautājo�i paskatījās uz Matīsu, bet tas perfekti uztvēra telepātisko signālu un neko vairāk nejautāja. Tikai uzvilcis savu visdraudzīgāko smaidu, teica: �Paldies Dan, tu man ļoti palīdzēji! Neņem ļaunā par traucējumu�.

�Ņem par labu�, pieklājīgi atteica uzrunātais un, neizrādīdams vairs nekādu interesi par Matīsu, turpināja �vīkāt savu tabulu.

Pati patīkamākā vēsts bija, ka jaunas darbojo�ās personas neparādījās. Pati nepatīkamākā, ka disketi Dāniels neatdeva. Atlika vēl tikai aprunāties ar Hariju. Bet tas prasīja kāpienu pa kāpnēm uz aug�u, un nevis vienu, bet veselus divus stāvus.

�Fui, kā piekusu�, ienācis kabinetā sveiciena vietā pavēstīja Matīss un atzvēlās krēslā. �Hari, ja tu tikai spētu iedomāties, kā viņi visi man noriebu�ies, tad tu noteikti mani pa�ēlotu. Nav vairs nekāda spēka ciest.�

Harijs nemaz neizbrīnējās. Viņ� pie �āda stila frāzēm un monologiem jau bija pieradis un zināja, ka tas ir parastais Matīsa dvēseles stāvoklis. Viņ� pat izprata, ka Matīss to visu nesaka pats, ka �īs skaņas veidojas pilnīgi automātiski, kamēr Matīss domā par kaut ko pavisam citu.

Tāpēc viņ� tikai līdzcietīgi smaidot noteica: �Nabaga tu!�

�Paklausies Hari, man vajadzīga palīdzība. Kāds ir serveru telpā netī�ām pievācis Ignata Hiper-super-truper svarīgu disketi. Un man tā diskete ir jāatrod.�

Harijs skatījās ar sejas izteiksmi, kam vārdos izteiktai vajadzētu nozīmēt, ka viņ� jau labprāt, tikai nezina kā. Tāpēc Matīss turpināja pats: �Reku, �ito, man teica, ka tevi esot tur manīju�i?�

Harijs apstiprino�i pamāja ar galvu: �Būt es biju, bet tas jau bija labi sen, es pat precīzi neatceros cikos.�

�Mēs vienkār�i mēģinām saskaitīt visus, kas tur bija. Saki man, vai, izņemot Sergeju, tu tur vēl kādu redzēji?�

�Sāksim ar to, ka tie�i Sergeju es tur it kā nemanīju. Ja nu vienīgi viņ� sēdēja zem galda. Bet tur bija Daniels no grāmatvedības un Berts no tehniskās daļas. Bet viņi abi bija tā iebāzu�i degunus savos darbos, ka mierīgi varēja mani nepamanīt.�

�Uh�, apmierināti noelsās Matīss; viņ� saprata, ka neviens jauns personā�s neparādījās un vairs nekur nebūs jāiet. Ja nu vienīgi Ignats būs ko uzracis.

Ignats bija uzracis Franku, bet pats arī bija paguvis to jau izpra�ņāt. Berts bija pastāstījis, ka, izņemot Ignatu, serveru telpā redzējis vēl tikai Franku, kur� izskatījies tāds tramīgs. Franks savukārt pastāstīja, ka bija ienācis tikai uz īsu mirkli, lai atdotu Sergejam instalācijas disku, ko bija pa kluso pievācis, bet Sergeja vietā viņ� tur ieraudzīja priek�nieku Ignatu. Viņ� godīgi atzinās Ignatam, ka esot drusku nobijies, jo tad vēl nebija uzrakstījis atskaiti par pagāju�o nedēļu, bet tagad jau ir. Tāpēc darīja visu, lai Ignats viņu nepamana. Pēc mirkļa viņ� pamanīja arī Sergeju zem galda, ielika disku Sergeja atvilktnē un ātri vien tinās prom.

�Nu paldies Dievam!� atviegloti izsaucās Matīss. �Mūs interesējo�ajā laikā tur ir biju�i tikai se�i purni. Vajag viņus visus vilkt uz moku rata, gan jau kāds atzīsies. Sliktākajā gadījumā var likt Ruso ar viņa ok�ķeriem pārmeklēt visus se�us. Vai Ruso tev ir kaujas gatavībā? Mums ir paveicies, ka viņ� tur nebija ieklīdis, citādi tev vajadzētu likt viņam pārmeklēt pa�am sevi.�

Kamēr Ignats zvanīja Ruso un visu organizēja, Matīss pievilka sev tuvāk papīra lapu un sāka uz tā kaut ko zīmēt.

Kad Ignats nolika klausuli, Matīss izbīdīja savu zīmējumu galda vidū un teica �Paveries �e!�

�Redzi, no �itās bildes mēs redzam, ka vispār nav tāda laika, kad serveru telpā būtu bijis tikai viens cilvēks. Vēl vairāk, gandrīz visu laiku tur ir biju�i trīs, un vispār nekad �etri. Tie�ām, tas nebūtu viegli pievākt disketi tā, lai neviens nepamana. Bet neviens nepamanīja. Tu ar to disketi strādāji visu laiku?�

�Nē. Tikai pa�ā sākumā. Bet sit mani nost, es neatceros, ko darīju pēc tam. Vai noliku uz galda, vai atstāju diskma�īnā.�

Matīss, kā likās, nemaz nedzird, ko Ignats saka; viņ� tikai ļoti uzmanīgi vēroja savu zīmējumu. Tad teica: �Un vēl, no �itās bildes mēs redzam vienu labu un vienu sliktu ziņu. Labā ziņa ir tā, ka tu neesi melojis. Vot�.

Ignats paskatījās uz viņu kā uz juku�u, tad pieklājīgi pajautāja: �Matīs, vai tu ar to gribi teikt, ka pieļāvi, ka ES meloju?�

�Un tu atkal ar �ito gribi teikt, ka tu nekad nemelo?�

Neklausoties, ko tas āpsis tur burk�ķ, Ignats turpināja tēraudcietā balsī: �Ka ES meloju tad, kad pats esmu sacēlis visu �o trauksmi un mobilizējis visus manā rīcībā eso�os resursus, ieskaitot tevi?�

�Atslābsti. Mēs ta�u jau noskaidrojām, ka tu nemelo. Tāpēc jāpārmeklē būs tikai pieci. Un tagad varam pamēģināt izgriezt Ruso ok�ķeriem pogas uz meklē�anu�, to pateicis Matīss piecēlās un viņam neraksturīgi straujā tempā metās durvju virzienā. Viņ� atcerējās vienu no saviem mīļotajiem detektīvstāstiem � Edgara Po �Nozagtā Vēstule� � un nolēma, ka �ī nu ir beidzot tā reize, kad viņ� varētu paspīdēt. Disketi noslēpt ir vēl vienkār�āk kā vēstuli. Katrā kabinetā ir vairākas diske�u kastītes ar daudzām disketēm, tāpēc disketi neviens nemēģinās slēpt dobtā galda kājā, bet vienkār�i nometīs kaut kur kā pagadās. At�ķirībā no vēstules, uz disketi paskatoties vien nevar noteikt, kas tur iek�ā. Matīss jau bija pusceļā uz durvīm, kad viņu panāca Ignata jautājums: �Paklausies, bet kur� tad melo?�

Matīss apstājās, jau gribēja sākt skaidrot, tad pārdomāja un tikai īsi pateica: �Tā ir sliktā ziņa. Harijs.� Tad viņ� metās ārā pa durvīm un ietriecās tie�i krūtīs Ruso.

�Piedod, lūdzu�, tas pieklājīgi teica un painteresējās: �Kur tad tik steidzīgi?�

�Darīt tavu darbu�, lepni pavēstīja Matīss un piebilda �Bet reku tev ar vēl paliks ko darīt.�

Ignats nesaprata gandrīz neko no visa tā, kas te notiek, bet nekādi nevarēja nepiedalīties procesā, tāpēc sekoja līdzi Matīsam pāri gaitenim uz Harija kabinetu.

��au vecais�, jau no durvīm sauca Matīss, �es, reku, atkal pie tevis�, un vainīgi pasmaidīja. �Saproti, mēs jau visus izpra�ņājām, bet tās disketes nekur nav! Citādi nevar būt � kāds būs netī�ām piesitis un iebāzis kabatā. Es saprotu, ka tu esi aizņemts, bet mēs te pasauksim zaļos gurķus, lai viņi visas tās disketes pārbauda�, un Matīss ar pla�u �estu norādīja uz plauktu, kur stāvēja diske�u kastītes.

�Tur nevar būt�, diezgan pārliecinātā balsī pavēstīja Harijs.

�Es saprotu, ka nevar. Bet visur, kur var būt, mēs jau paskatījāmies. Bet kaut kur ta�u ir jābūt?� viņ� vainīgi paskatījās uz Hariju un tad piebilda: �tu neuztraucies, es piekodinā�u, lai viņi uzvedas klusi un neko nepazaudē.�

Harijs tikai vienaldzīgi paraustīja plecus, sak', ja jau jums nav ko darīt�

Visa sava monologa laikā Matīss ar vērīgu skatienu, kāds viņaprāt būtu varējis būt Dipēnam, pētīja istabu, un bija manāmi vīlies, ka diskete, kā tam būtu bijis jābūt pēc klasikas, nestāv uz galda stūra. Bet tad pēk�ņi viņa uzmanību piesaistīja lūka sienā. Matīss atcerējās, ka kārtējos slepenības uzplūdos vadība bija izdalījusi līdzekļus kolektīvajam papīru iznīcinātājam � proti, neviens vairs nedrīkstēja savus nevajadzīgos papīrus vienkār�i mest miskastē, jo apkopēji varēja būt naidnieka aģenti, bet nācās visu makulatūru dienas beigās samest attiecīgajā lūkā, kur tā sabira pagrabā noliktajā aizslēgtajā konteinerī un vēlāk tika centralizēti iznīcināta. Sistēma bija tikai nesen ieviesta, un Matīsa kabinetā vēl nedarbojās.

�Ūūūū! Kruta!� Matīss ar neslēptu ziņkāri pagrieza kloķi, attaisīja lūku, paskatījās melnajā caurumā un tad sāka lūkoties apkārt, ko tur varētu iebērt.

�Drīkst, es izbēr�u tavu miskasti?� viņ� vērsās pie Harija, �Ļoti gribās�, un Matīss atkal vainīgi pasmaidīja. Miskaste bija pilna ar rozā dokumentu veidlapām, kuras visas bija saņurcītas un samīcītas un tāpēc nekādi negribēja līst caurumā iek�ā, bet tā vien manījās nokrist blakus. Matīss pie sevis bubināja, ka viņa iepriek�ējais priek�nieks alla� esot mācījis, ka ja kādu papīru met miskastē, tad nevajag to saņurcīt, bet vajag saritināt smukā rullītī, lai nav tik pretīga sajūta, kad atkal jāvelk ārā. Beidzot viņ� ar darbu bija ticis galā, aiztaisīja vāku, pagrieza kloķi un lepni paskatījās uz Ignatu. Tad pēk�ņi lepnums viņa sejā nomainījās ar apjukumu, viņ� vēlreiz paskatījās uz tikko aizvērto lūku un, kad atkal pagriezās pret Ignatu, Matīsa sejā jau bija neslēpts satraukums: �Klausies Ignat, a ja nu kāds tavu disketi ir tī�am vai netī�ām izmetis miskastē? Galīgi negribas pa tiem sūdiem rakāties, bet man liekas, ka mūsu pienākums ir to pārbaudīt.�

Jau ejot ārā pa durvīm Matīss vēl pagriezās pret Hariju un noteica: �Klausies, tu nekur neej, ja? Zaļie gurķi tūlīt būs klāt. Ar pēddziņu suņiem.� Un draudzīgi piemiedza ar aci.

Pa ceļam uz pagrabu Ignats paņēma no sarga atslēgu, un, kad viņ� pacēla konteinera vāku, tur rozā veidlapu kaudzes pa�ā virsū gulēja diskete ar sarkanu strīpu.

�Nu, re�, Matīss nopriecājās, �es ta�u teicu, ka atradīsim, bet tu te histēriju sarīkoji! Tagad mudīgi skrienam pie Edītes, citādi viņi tur visu apēdīs un izdzers.�

Ignats nekustējās ne no vietas: �Kā tā diskete �eit gadījās?�

Matīss nedaudz paliecās, it kā gribēdams ieskatīties trubā, tad, ne vārda neteicis, ar pirkstu norādīja pa trubu uz aug�u.�

�Kad?�

�Tu kā biju�ais kompjūterzinātņu students tādu jēdzienu kā steks atceries? LIFO � last in first out ? �itās Rozā veidlapas es pats tur tikko iemetu. Diskete bija virs viņām.�

�Bet kāpēc!� Ignata apjukumam nebija robe�u.

�Kā kāpēc!? Es ta�u pats viņam tikko tavu acu priek�ā pateicu, lai iemet!�

�Nu pateici, bet kāpēc tad uzreiz bija jāmet?�

�Tāpēc, ka viņ� zināja � es vienalga atradī�u�, ar sev raksturīgo kautrīgumu pavēstīja Matīss. �Gudrs cilvēks dara uzreiz to, ko muļķis beigu beigās vienalga izdara. Tas bija rakstīts tajā Makjavelli grāmatā, ko, starp citu, Harijs no tevis pirms trīs mēne�iem paņēma un dro�i vien vēl nav atdevis. Un Harijs ir gudrs cilvēks.�

�Bet uz �o trubu ta�u iziet se�as lūkas � ja nu iemeta kāds cits?� Ignats vēl mēģināja turēties pretī.

Matīss viņu brīdi vērīgi pētīja un beidzot noteica: �Tad pakar Ruso. Es viņu lūdzu nodro�ināt, lai nevienam citam caurumam neviens netiek klāt.�

�Nu labi�, Ignats padevās, �bet kā tu zināji, ka tas ir Harijs?�

�Paskaties vēlreiz uz to bildi, ko es pirmīt uzzīmēju. Tas ir klasiskais intervālu grafs�, Matīss paskatījās uz Ignatu, mēģinādams saprast, vai tas atceras, kas ir intervālu grafs, vai nē. Nolēmis, ka nē, viņ� paskaidroja: �ja katru intervālu, ko personā�s pavada telpā, apzīmē ar punktu�, Matīss iebakstīja ar pirkstu zīmējumā, �un tos intervālus, kas pārklājas, savieno ar līnijām, tad iegūtais grafs ir intervālu grafs. Un intervālu grafiem, pēc Hajo teorēmas 4-cikli nav iespējami. �itādi uzdevumi ir katras sevi cieno�as grafu teorijas mācību grāmatas pirmajā nodaļā.�

Matīss vēroja Ignatu un ar no�ēlu konstatēja, ka tas nesaprot neko. �ēli nopūties viņ� teica: �Nu labi, ejam pie Edītes, pa ceļam es tev mēģinā�u paskaidrot uz pirkstiem.�

Tātad � jūs ar Bertu redzējāt viens otru. Abi melot nevarat, tātad jūs tur tie�ām bijāt vienlaicīgi. Tāpat Dāniels ar Sergeju arī bija reizē, jo arī redzēja viens otru. No otras puses, Berts ar Sergeju reizē nebija, jo ir pilnīgi neiespējami pieļaut, ka tajā skabūzī ir divi cilvēki, kuri abi divi viens otru neredz. Toties tu ar Danielu reizē biji. Tātad situācija bija apmēram tāda:

Pirmais tuvinājums.

bijāt jūs ar Bertu

Berts aizgāja

atnāca Dāniēls ar Sergeju.

Tālāk. Bet tu nebiji reizē ar Hariju. Tātad vai nu Harijs bija pirms tu vēl atnāci, vai arī viņ� atnāca, kad tu jau biji aizgājis. Bet! Harijs teica, ka ir redzējis Bertu un Dānielu, kuri nebija reizē. Savukārt tu biji visu laiku, no Berta aizie�anas līdz Daniela atnāk�anai. Bet jūs ar Hariju viens otru neredzējāt. Ir pilnīgi neiespējami, ka ne tu būtu pamanījis viņu, ne viņ� tevi. Tātad � kāds muld!

Tālāk � Berts redzēja Franku, Franks Sergeju, Sergejs Hariju, Harijs Bertu. Bet ja Berts ar Sergeju neredzēja viens otru, tad Franks atnāca, kad Berts vēl bija, un bija vismaz tik ilgi, kamēr atnāk Sergejs. Tas pats attiecas uz Hari, bet viņi ar Franku viens otru neredzēja. Tātad, kāds muld.

Mums tātad ir vismaz divas pretrunas. Ja muld Franks, Sergejs, Tu vai Dāniels � tas var izskaidrot tikai vienu no pretrunām. Tātad muld vai nu Haris vai Berts. Berts teica, ka redzēja Tevi � un tu to apstiprināji � un, ka redzēja Franku. Ja tie ir meli, tad tas nekādi neatrisina otro problēmu bez vēl viena meļa. Toties, ja mēs pieņemam, ka meloja Haris, un meloja, kad teica, ka redzējis Bertu � tas noņem visas pretrunas. Vai nu viņ� tur bija divas reizes, vai viņ� neredzēja Bertu.

Secība tātad varēja būt tāda:

Telpā sē� Berts.

Ienāc Tu.

Ienāk Franks, pamana tevi un nobīstas (priek�nieks kā nekā).

Berts aiziet pa ceļam, pagūdams pamanīt Franku.

Ienāk Sergejs un uzreiz palien zem galda.

Atviegloti aiziet Franks.

Ienāk Dāniels (un saka tev �Labdien�, bet tu, kā antisemīts, neatbildi).

Aizej Tu.

Ienāk Harijs.

Tālāk vienalga.

�itā secība izskaidro visus mūsu vizuālos kontaktus, izņemot to, ka Harijs būtu redzējis Bertu. Ja mums pietiek ar vienu meli, tad, atceroties veco Okamu un viņa asmeni, pie tā arī turēsimies. Vienu lūgumu Dievam ir vieglāk izpildīt nekā divus.

Ievēro, ka mūsu atklājumu gaismā Harijam bija visvieglāk savākt tavu disketi � Tu jau biji prom, tavu disketi viņ� varēja atrast diskma�īnā un paņemt, lai tev atdotu. Bet aiz ziņkārības paskatījās, kas tev tur virsū.�

�Tur bija parole�

�Katrs duraks zina, ka tava parole ir Mikrobs. No beigām uz priek�u. Vot.�

�Bet kāpēc viņ� to darīja?�

Matīss nedaudz savieba lūpas un tikai bezpalīdzīgi izvērsa rokas ar delnām uz āru it kā gribēdams teikt: �Paprasi!� Pa īstam viņ� pateica: �Visādā, ziņā, ja viņam izdotos mūs pārliecināt, ka viņ� redzēja Bertu, tad viņ� nebūtu varējis paņemt disketi, jo būtu bijis pirms tevis.�

Viņi tie�i bija apstāju�ies blakus kārtējai papīru lūkai. Matīss atvēra vāku un domīgi izmeta tur savu zīmējumu. Brīdi ar skatu sekoja papīram, kas kā naktsputns izzuda trubas tumsā, tad atkal pagrieza kloķi un, mirkli pie tā pieturējies, paskatījās uz Ignatu un teica: �Es neprasu, kas uz tās disketes bija, bet ja Harijs nevarēja tev to vienkār�i paprasīt, ja tu pats viņam to neteici, ja jūs jau sākat izsekot viens otru, tad ar vienu no jums kaut kas nav kārtībā. Un tas noteikti nav Harijs.�

Notikumi sāka risināties strauji pēdējā vakarā pirms sagaidāmās noklausī�anās prokuratūrā, uz kuru bija izsaukti Ignats un Harijs. Vakarā, kā vienmēr, sapulcējās uz zoli � �oreiz pie Ignata.

Tikai aklais neredzēja, ka Harijam kaut kas ir aiz ādas. Beidzot viņ� saņēmās un vērsās pie Ignata: �Man tev ir kas svarīgs sakāms, kamēr Abacis nav atnācis. Mums ir problēma.�

�Jau atkal!� Ignats smagi nopūtās, �Varbūt pietiks? Problēmu limits �im kvartālam jau ir izsmelts. Ieskaitot visas rezerves.�

�Saņemies. Atceries, es tev stāstīju, ka man kaut kas nepatīk ar to dokumentu, kas mums ir pret Zommeru? Tad lūk, ar no�ēlu jāatzīst, ka tas papīrs visdrīzāk nav īsts.�

Matīsa smadzenes caur�āva doma: �Ak tu piķis!�, bet Harijs pa tam lāgam, atbildot uz Ignata jautājo�o skatienu, mierīgi turpināja: �Tur bankas nosaukums ir nepareizs.�

�Kā nepareizs!� Matīss izmisīgi iek�ēji protestēja, �Saeimas komisijas materiālos katrs var izlasīt!� Bet muti vaļā nevēra.

Tā vietā to pa�u pateica Ignats: �Kā nepareizs? Saeimas komisijas materiālos ir tāds pats!�

�Protokolos jā, bet ne banku dokumentos�, Harijs skaidroja. �Redzi, tur divas bankas īsi pirms notikumiem apvienojās un, dīvainā kārtā, kopējam nosaukumam paņēma mazākās, bet ne lielākās bankas vārdu. Ikdienā biju�ie klienti turpina banku saukt vecajā vārdā un nekādi pārpratumi nerodas. Ar rekvizītiem ir pavisam cita lieta.�

Matīss visu laiku gaidīja, ka Ignats tūlīt uz viņu nosodo�i paskatīsies � kā skolotājs uz nogrēkoju�os teicamnieku � bet nekā. Ignats, liekas, vispār neapzinājās tāda Matīsa eksistenci. Tā vietā viņ� mierīgi vērsās pie Harija: �Nu un tad? Tas, ko mēs pārķērām, ta�u ir tikai Zommera rīkojums of�oram. Tu ta�u pats saki, ka vecie klienti turpināja lietot veco vārdu. Gan jau viņa advokāts dokumentos būs ierakstījis pareizi.�

�Ļoti maz ticams. Tajā papīrā ir gatavs maksājuma uzdevums. Tie advokāti otrā galā tādās reizēs nefilosofē. Kā ir, tā raksta. Bez tam, tu ta�u zini Zommeru! Par tādu pedantu nevar izmācīties, par tādu ir jāpiedzimst.�

�Nu labi, bet viņ� ta�u arī pats neprotestēja, kad to papīru ieraudzīja? Kāpēc tā?�

��eit ir vairākas iespējas. Pirmkārt, tas bija sen, viņ� var neatcerēties tādas detaļas. Otrkārt, viņ� var neatcerēties, kad tie�i notika banku apvieno�ana. Un visbeidzot, viņ� var gribēt atspēlēties par to televīzijas triku un gaida, kad to varēs paziņot, fanfarām pū�ot.�

�Bet mums par atbalstu var kalpot, ka iz�ķiro�ajās dienās Apkalniņ� bija iz�ķiro�ajās vietās?�

�Tas ir vissliktākais. Es biju cerējis, ka man tas nekad nebūs jāstāsta.� Harijs apklusa, bet tad ar redzamu piepūli turpināja: �Tas nebija viņ�. Tas biju es.�

�Kā!!??�

�Mēs ar sievu braucām atpūsties. Un mums nebija ārzemju pieslēguma. Mana sieva ir mācījusies kopā ar Apkalniņa sievu. Viņa mums to telefonu aizdeva.�

Klusums, kas iestājās tagad, jau bija nomāco�s.

Beidzot Ignats ar piespie�anos pajautāja: �Hari, bet tu ta�u ne�aubies, ka Zommers IR vainīgs?�

Harijs vispirms paraustīja plecu, tad tomēr pamāja ar galvu un atzinās: �Ja jāsaka godīgi, ne�aubos.�

�Un par to dokumentu � tā ir diezgan sīka un specifiska detaļa, it īpa�i, ja ņem vērā, ka tas ir tikai rīkojums advokātam. Tu ta�u varēji nepamanīt?�

�Varēju. Bet par nelaimi es pamanīju.�

�Un par telefonu � tas bija pirms trīs gadiem? Tu ta�u varēji aizmirst?�

�Varēju. Bet es neaizmirsu.� Tad viņ� caur pieri paskatījās tie�i acīs Ignatam un piebilda: �Ignat, man ļoti �ēl.�

�inī brīdī atsprāga durvis un starojo�s kā saulīte ar Glen Fiddich pudeli rokā pa durvīm ielidoja Abacis: �Ve�i, es dziļi atvainojos par nokavē�anos. Es ceru, nekas traģisks nav noticis.�

Visi paskatījās uz viņu kā uz idiotu.

* * *

Matīss bija tikko izdalījis kārtis, izstaipījās kā runcis un ērtāk iekārtojās krēslā, kad virtuves durvīs parādījās Harija galva, kura lūdzo�i noteica: �Matīs, ūdens uzvārījies��, un �ēli pasmaidīja. Matīss atkal izkārtojās no krēsla un devās uz virtuvi. Ūdens tie�ām vārījās. Matīss atrada plauktā turku kafijas vārāmo podu, skapītī Montana kafijas paciņu un iebēra pāris karotes kafijas podā. Tad sekundi padomājis piebēra vēl pus karoti.

�Nevaru saprast, kā tu zini, cik jāber?� Harijs, kur� uzmanīgi bija vērojis visas Matīsa manipulācijas, pajautāja.

�Es arī nevaru saprast�, Matīss visgodīgākajā iespējamajā balsī atbildēja. Viņ� jau bija atradis cukurtrauku un jauca iebērto kafiju ar cukuru: �Sargeņģelis pasaka priek�ā.�

�Un kāpēc tu ber klāt cukuru?�

�Man viens pazīstams ķīmiķis pastāstīja, ka tā labāk ievelkas. Esot lielāka saskares virsma.� Matīss jau lēja verdo�o ūdeni podā: �Nezinu vai tas ir tiesa, bet tas ķīmiķis jau desmit gadus strādā par galdnieku un jūtas pilnīgi laimīgs.�

Tad Matīss uzlika podu uz uguns un, ne mirkli nenovēr�ot skatu, uzmanīgi vēroja: �Zini, pietiek man uz sekundi aizgriezties un kafija pāriet pāri�.

�Visa cilvēce iedalās tajos, kam kafija vienmēr pāriet pāri, un tajos, kam nekad�, Harijs atbildēja ar vecu gudrību. �Bet es vispār nemāku vārīt kafiju. Iznāk, ka man uz �īs pasaules vietas nav.�

�Tu �ovakar galīgi neizskaties pēc pa�a optimistiskākā cilvēka pasaulē.� Matīss pa pusei konstatēja, pa pusei it kā jautāja.

�Kas tur ko priecāties? Es ne mazāk kā visi gribēju pie�miegt to mūdzi Zommeru, un tagad izrādās, ka tie�i es bū�u tas, kur� neļauj viņu pie�miegt. Mēs visi skaidri zinām, ka viņ� ir vainīgs. Tie�i viņ�. Un vajadzēja arī tā gadīties, ka es vienīgais no visiem cilvēkiem uz pasaules varu liecināt viņam par labu. Es ta�u pat neliecinu, ka viņ� ir nevainīgs. Es tikai esmu spiests liecināt, ka vienīgais pierādījums, kas mums pret viņu ir, ir caurkritis galīgi un pilnīgi.� �eit Matīss saprata, ka Harijs ir viegli piedzēris, tāpēc arī tā pu�ķainā runa. Bet Harijs turpināja: �Ja nebūtu manis, neviens to vispār nepamanītu, un Zommers nonāktu cietumā, kur arī ir viņa īstā vietā. Nu ko man tagad darīt? Varbūt iet un no�auties taisnības vārdā?�

�Tev jau nav pistoles. Bez tam, tu dzērumā varētu netrāpīt�, Matīss mēģināja visu pārvērst par joku, bet pats saprata, ka arī nav trāpījis. �Varbūt, ja iedzersi kafiju, tas pacels tavu tonusu?�

�Vakarā kafiju dzert ir kaitīgi�, drūmi novilka Harijs.

�Viss, kas, ir kaitīgs, mazās dozās ir derīgs�, Matīss mēģināja pajokot vēlreiz, izmantojot no Kreicberga noklausīto teicienu. �oreiz Harijs pasmaidīja: �Labs teiciens. Nebiju agrāk dzirdējis. Ņem�u to savā repertuārā. Bet kafiju vienalga nedzer�u. Tā vietā labāk ieņem�u vēl vienu mēriņu un ie�u mājās gulēt.�

�inī brīdī no istabas atskanēja Ignata brēciens: �Matīs! Ko tu tur kasies? Tu spēlēsi vai nē?�

Matīss papliķēja Harijam pa plecu un devās atpakaļ uz istabu, kur Ruso kārtis jau bija izdalījis un visi nepacietīgi gaidīja. Visnepacietīgākais, �ķiet, bija Ignats, kur�, pat nesagaidījis, kamēr Matīss apskata savas kārtis, pirmajā rokā pasludināja zoli. Un uzreiz arī metās ārā ar krusta kalpu. Harijs, kur� bija ienācis istabā uzreiz pēc Matīsa, uz mirkli atrāva spēlmaņus no kārtīm: �Ve�i, sorī, es ie�u mājās. Man nav labi. �au�. Visi viņam draudzīgi pamāja ar roku: �Turies vecais, līdz rītam�, un atkal pievērsās kārtīm. Pēc tre�ā stiķa Matīss pēk�ņi apjēdza, ka nesaprot, kur pazudis pusplatais. Ja tas būtu Abacim, tad viņ� to būtu uzlicis otrajā stiķī, ja Ignatam, tad Ignats būtu nositis krusta kungu, ja apak�ā, tad vienam no līdzspēlētājiem vajadzētu būt trīs pīķiem? Uz mirkli viņa uzmanību pievērsa Ruso, kur�, strauji izsaukdamies: �Reku Haris aizmirsis savu bla�ķi�, paķēra bla�ķi un metās uz priek�namu. Bet Matīss vēl nebija paguvis aizdomāt līdz galam savu domu par pusplato, kad Ruso jau atgriezās ar bla�ķi rokā un drūmi novilka: �Bija jau prom��. Vēl pēc brī�a Matīss aizdomāja savu domu līdz galam un, pie sevis nospriedis, ka kāds te spēlē ļoti dīvaini, izdarīja gājienu, kas izrādījās pilnīgi bez nozīmes, jo spēles liktenis jau tāpat bija izlemts.

�Kāpēc tu neliki pīķa kalpu?� Matīss pārsteigts jautāja Ignatam.

�Tobrīd mana vienīgā cerība bija, ka sirds desmitnieks nav apak�ā. Tad apak�ā ir pīķene. Un tad pīķa kalps man ir vajadzīgs, lai dabūtu tavu desmitnieku, ar to man pietiktu. Un karalis �eit nevienam vairs nebija vajadzīgs ne vienā, ne otrā gadījumā.� Ignats neskatoties izvilka no galda vidū samestās kār�u �upas kārava kungu un iegriezis aizslidināja pa galdu. Matīss ar skatu sekoja karalim, un kad tas apstājās pie pa�as galda malas, pie�ķieba galvu un izbrīnīts paskatījās uz Ignatu. �Paaareiz�, viņ� novilka. Un tad piemetināja � it kā sev, bet patiesībā visiem: �Izrādās, ka tas Ignats tikai no skata tāds padumj�, bet patiesībā visu saprot.�

Vēl kādu stundu spēle turpinājās nesteidzīgā un ne pārāk emocionālā garā. Visu domas tā vai citādi aizņēma rītdienas noklausī�anās. Beidzot viņi samierinājās ar likteni un vienojās, ka jāmet miers. Ignats, kā parasti, pieteicās viņus pavadīt, jo gribēja nedaudz izvēdināt galvu, pēc spēles un pirms rītdienas.

Pa kāpnēm nokāpa visi reizē, lejā pamāja ar roku durvjusargam � Ignats vēl pateica: �Neaizmiedz, es drīz nāk�u atpakaļ, bet man atslēga ķeras�, viņi izgāja naksnīgajā ielā un līdz tuvējam stūrim, kur Abacim bija pieparkota ma�īna. �eit Ruso viņam jautāja: �Negribi pastaigāties? Jeb brauksi?� Abacis, kur� jau ar vienu kāju bija ma�īnā, sāka svārstīties; no vienas puses gribējās mājās, no otras � laiks bija jauks un kompānija patīkama.

Ignats ar Matīsu pa to laiku, domās iegrimu�i, bija jau pagāju�i gabaliņu uz priek�u un apstājās celiņa galā, tie�i tajā mirklī, kad dzidrās augusta debesis kā ugunīga svītra sa�ķēla krīto�a zvaigzne. Ignats ar Matīsu vienlaicīgi paskatījās viens uz otru.

�Vai mēs iedomājāmies vienu un to pa�u vēlē�anos?� pajautāja Matīss.

Ignats tikai paskatījās, neko neatbildēja, vienīgi pēc brī�a pikti norūca: �Kaut jupis rāvis to Gēdeli.�

�Kas tas Gēdelis tāds ir?� klusi un pieklājīgi pajautāja Ruso, kur� kā ēna bija pieslīdējis viņiem aiz muguras, neviena nedzirdēts un nemanīts.

Matīss aiz izbīļa pat salecās un attrauca: �Kurts�. Tad viņam palika kauns un viņ� paskaidroja sīkāk: �Tas viņam tāds vārds. Viens ķerts austrie�u matemātiķis, kur� pierādīja teorēmu, ka ar galīgām metodēm, kas ir formalizētas mūsdienu aritmētiskajai zinātnei adekvātas formālas sistēmas iek�ienē, nav iespējams pierādīt sistēmas nepretrunīgumu, bet tās sistēmas, kurās tāds pierādījums ir iespējams, neatbilst adekvātuma prasībai. � Tad Matīss bailīgi pa�ķielēja uz Ruso un vainīgi piebilda: �Tu visu saprati? Ja nē, es pamēģinā�u tev pastāstīt parastu cilvēku valodā. Reku, būtībā runa ir par patiesību: Ko tu vari uzminēt, ko tu vari noskaidrot un ko tu vari pierādīt. Vai patiesība ir tikai tas, ko var pierādīt? Vai, pla�āk ņemot, � kas tā patiesība tāda ir? Ja tu �ito jautājumu paprasīsi teologam, filosofam vai politiķim, tad dabūsi trīs pilnīgi da�ādas atbildes (īstenībā vairāk, jo katram politiķim būs cita). Tāpēc tas, ko tu tagad dzirdēsi, būs matemātiķa viedoklis. Un nevis kaut kāda abstrakta matemātiķa, bet viena pilnīgi konkrēta � mans.

Redzi, katram cilvēkam ir da�as lietas, ko viņ� ne�aubīgi zina. Nu, piemēram, es zinu, ka katrus divus punktus var savienot ar līniju. Un nemaz nav būtiski, ka to pirms daudziem gadu simtiem pasludināja Eiklīds. Viņ� varēja nepasludināt � man tāpat nenāktu prātā ne ap�aubīt, nedz arī mēģināt pierādīt. Tā arī ir patiesība, bet ne vienīgā, jo visas patiesības neviens cilvēks (pat ļoti gudrs) ne�aubīgi zināt nevar. Par laimi, starp ne�aubīgajām patiesībām ir formulas, kā no divām patiesībām uztaisīt tre�o, pavisam jaunu. Tā nav nekāda burvestība � nu piemēram � ja tev ir patiesības, ka tas ir vienāds ar to un �itas arī vienāds ar to pa�u, tad tas ar �ito arī ir vienādi. Un tā tev divu patiesību vietā jau ir trīs! �īs te patiesības ir kā cinī�i neziņas purvā � tu lēkā kā Sprīdītis no cinī�a uz cinīti, mantu meklējot, � mēģinot atrast tādu cinīti, kur vēl neviens nav bijis. Malduguņu netrūkst. Tēlainības dēļ vajadzētu vēl pievienot miglu � no tā cinī�a, uz kura tu stāvi, tālu redzēt nevar. Gribi redzēt vairāk, jālec tālāk. Eiklīds reku �itādā veidā no piecām aksiomām un pieciem vispārējiem jēdzieniem (kuri arī piederas ne�aubīgajām patiesībām) uzbūvēja visu ģeometriju. [28]

�Tās atkal tādas matemātiķu runas, Matīs. Īstenam varonim neklājas lēkāt kā zaķim�, Ruso pasmaidīja. �Viņ� izvēlas pareizo virzienu un iet uz priek�u, spītējot grūtībām.�

�Kā tad! Parasti viņ� iestieg purvā. Kamēr zaķis � cibiric, cibric pa cinī�iem un ir jau tālu priek�ā. Ēģiptes ķēniņ� Ptolemajs I, reku, arī teica Eiklīdam, kā jāiet pa taisno. Tikai pieklājīgāk. Uz ko Eiklīds viņam: � Uz Ģeometriju nav karaliskā ceļa, būs vien jāiet kur visiem.� Matīss brīdi apdomājās, tad parādīja ar pirkstu uz Ruso: �Īstenībā ceļ� varētu būt for�s piemērs, pat vēl for�āks. � Iedomājies, kad tu lēkā, tu vari lēkāt tāpat vien, bet kad tu ej pa ceļu, tu it kā gribi kaut kur aiziet. Ej caur d�ungļiem, bet taciņas tik zarojas un zarojas, kā labirintā. Tas ir kā grāmatā Alise Brīnumu zemē� �, Matīss turpināja, bet Ruso smiedamies viņu pārtrauca: �Grāmatā?!? � kas tas tāds?�

Matīss pat apvainojās: �Mudaks! �ito grāmatu ir sarakstījis matemātiķis. Tad, lūk, Grāmatā Alise Brīnumu zemē ir tāda vieta, tur Alise nonāk pie taciņu sazarojuma un nezin, kur iet. A kokā sē� �e�īras Kaķis. Vot.

Nu tad Alise viņam prasa � pa kuru taciņu man jāiet?

�is atbild � Tas atkarīgs no, uz kurieni tu gribi aiziet.

Alise saka � a man vienalga�

Nu tad kaķis uzreiz saka � tad tev ir vienalga, pa kuru taciņu iet.

� � ka tik kaut kur aizietu.

� Kaut kur tu noteikti aiziesi. Tikai jāiet gana ilgi.�

�Paklausies, vai tev tajā me�ā nav kaut kur pazudis tas Gēdelis, par kuru mēs te runājam?� atkal pajautāja Ruso.

�Nav, nav pazudis. Reku tup uz ciņa. Mums tikai līdz viņam vēl jātiek��

�Un kā mēs līdz viņam tiksim?� Ruso prāts nesās uz jārē�anos, �lēkāsim pa ciņiem un kompasa vietā mums zobos būs tevis pieminētie vispārējie jēdzieni ?�

�Vispār tos jēdzienus sauc par loģikas likumiem.� Ieraudzījis cietēja izteiksmi sarunubiedru sejās, Matīss steidzās viņus nomierināt: �Nesatraucieties pār mēru, loģika � tas nav nekas grūts. Viss sākas ar mazumiņu. Ja A ir taisnība un B ir taisnība, tad A un B arī ir taisnība. Piemēram, ja izteiciens �Arbūzs ir apaļ� un zaļ�� ir patiess, tad gan tas, ka arbūzs ir zaļ�, gan tas, ka apaļ� ir taisnība katrs pats par sevi. Tie ir tādi vienkār�ākie likumi. Bet ir arī sare�ģītāki. Piemēram, kontrpozīcijas likums. Ja no A izriet B, tad no ne B izriet ne A. Jeb�u atkal divkār�ā nolieguma likums. Ja nav taisnība tas, ka mums nav alus, tad tas ir tas pats, kas pateikt �Alus mums ir, tovari��i!�

Ruso izdvesa cie�anu pilnu nopūtu: �Var jau būt, ka tas ir ļoti gudri, bet nu varen nesaprotami. Tauta par jums smiesies.�

�Labi, vienkār�āks piemērs: � esi dzirdējis tos uzdevumus par diviem sargiem, no kuriem viens vienmēr melo, bet otrs saka taisnību? Un katrs stāv pie savas taciņas. Tikai vienas taciņas galā ir tas, ko tev vajag, un tu vari uzdot tikai vienu jautājumu tikai vienam sargam un tikai tā, lai �jā� vai �nē�.

Tātad � ja tu vienam paprasi � vai �itās taciņas galā ir tas, ko man vajag? � Tad, ja tā būs pareizā taciņa, melis teiks: �nē�, nemelis �jā� � Jēgas nekādas, jo tu tak� nezini, vai tas melis vai nemelis. Tāpēc tu uzkrauj vēl vienu jautājumu pa virsu � Ja es tev prasītu � vai �itās taciņas galā ir tas, ko man vajag? � vai tu teiktu �jā�? Ar to, kur� taisns kā stīga, problēmu nebūtu, viņ� tev godīgi teiktu �jā�. A melis? Pirmīt viņ� tev nebūtu teicis jā, bet viņ� kā melis nevar atzīties un tāpēc saka, ka būtu � �jā�. Tātad, ja tu rādi uz pareizo taciņu, abi teiks �jā�, kā pionieri. Tas arī ir divkār�ā nolieguma likums.

Vai es pietiekami saprotamā valodā skaidroju?� Matīss pieklājīgi pajautāja.

�Es sapratu vairāk nekā pusi!� lepni paziņoja Ruso. �Vai Gēdelis vēl tālu?�

Kurts Gēdelis (Gцdel; 1906.04.28 � 1978.01.14)

�Nav vairs tālu. Bet, pirms mēs viņu ieraugām, es vēl reiz atkārto�u � tātad visas �īs konstrukcijas ļauj paņemt apgalvojumu, pielietot tam likumu pēc likuma, salīdzināt ar citiem apgalvojumiem, un tā virzīties � no cinī�a uz cinīti. Un tā līdz kamēr nonāc pie tās patiesības, ko gribēji noskaidrot. Viss sākās no pirmās ne�aubīgās patiesības � uz tās balstās visa tava pasaule. Bet �ī pati pirmā patiesība nav nekas vairāk kā ticība. Ja sabrūk ticība, sabrūk visa pasaule.

Bet reku gudreļi, kam ticība nav nekas svēts, sāka spēlēt spēles. Viņi izdomāja, ka var ieviest citu aksiomu sistēmu (faktiski no zila gaisa) un ar loģisku spriedumu palīdzību uzbūvēt citu pasauli, kas būs pilnīgā saskaņā pati ar sevi, bet kurai nebūs nekā kopēja ar to ārējo pasauli, kas mums visapkārt. Viņi būvēja, lai paskatītos, kas iznāks. Kādu brīdi gudreļi jutās lepni ar sevi, savām prāta konstrukcijām un savu gara pasauli, kurā citiem ieeja liegta. Un līdz kādam brīdim bija pārliecināti, ka katrā sistēmā katru patiesību var pierādīt. Un te vot uzrodas Kurts Gēdelis un pierāda teorēmu, ka nevar vis. Ka jebkurā aksiomātiskā sistēmā var būt patiesi apgalvojumi, ko �īs sistēmas ietvaros principā nevar pierādīt.� [29]

Pa tam lāgam pienāku�ais Abacis, kur� bija uzmanīgi sekojis Matīsa tirādei, nevarēja nociesties nepaķircinājies: �Nav tā Jūsu matemātika nekam derīga!�

�Nu nav jau tā, ka pavisam nekam�, Matīss paraustīja plecus un paskatījās uz debesīm. �Var, piemēram, saskaitīt, cik Jupiteram pavadoņu. Vot� Var sarēķināt, cik kannas benzīna vajag, lai līdz tam Jupiteram aizlidotu, var sarēķināt, ka ja tu benzīnu iepērc par piecām naudiņām, bet pārdod par se�ām, cik tad naudiņu tu nopelnīsi, tirgodams benzīnu Jupitera lidoņiem� Bet tas ir tā � tādi bodnieku vingrinājumi� Matemātika kā zinātne ir gan interesanta, bet pilnīgi bezjēdzīga nodarbe� To neizdomāju es.�

�Un kur� tad to izdomāja?� �oreiz pajautāja Ruso.

�Viens ļoti labs matemātiķis, fiziķis un filosofs, kuram pēc ilgiem, grūtiem un sekmīgiem darbiem apskaidrības mirklī pēk�ņi atklājās, ka viss, ko viņ� darījis un ar ko lepojies, ir viena vienīga niecība.� Matīss vēlreiz paskatījās uz debesīm, tad mehāniski piebilda: �Septiņi burti, pirmais P. [30] visi tie bodnieku rēķini ir tas pats, kas prasīt, lai mākslinieks tev uzzīmē plakātu: �Sargi me�u no uguns�, un ja �is ni-ni, tad arī no mākslas ar nav nekādas jēgas.

Par Dvēseli vajag domāt, nevis par �iveri � tipa: �KasManParToBūs�. Īstā matemātika ir tā, no kuras pēc definīcijas nav nekādas jēgas. Jēgu pēc tam piedomā bodnieki, lai aizlidotu uz Jupiteru. Un nosauc par tehnoloģiju. Matemātiķim nevajag kuģi � viņ� var ceļot ideju pasaulē � glu�i kā spēlē no lauciņa uz lauciņu, no domas uz domu, no idejas uz ideju, no aksiomas uz teorēmu.�

Ruso iespraucās: �Vai tās aksiomas un teorēmas ir tie cinī�i purvā?�

Matīss, nepievēr�ot viņam nekādu uzmanību turpināja: �Arī ar bezjēdzīgumu nevajag pārspīlēt. Lai cik bezjēdzīga būtu doma, vienīgais, ko no tās prasa, ir, lai var aiziet kaut kur vēl, lai tā nav pēdējais cinītis, aiz kura ple�as vairs tikai neizbrienams dūksnājs. Nu kāda var būt jēga no tā, ja tu noskaidro, ka starp visiem bezgalīgajiem skaitļiem ir tikai divi, kas dalās pa�i ar sevi uzrakstītiem no beigām uz sākumu � 8712/2178 = 4 un 9801/1089 = 9�? Matīss atkal pablenza uz debesīm: �nu ja no visām zvaigznēm tikai divas ir rozā? Kāds no tā labums progresīvajai cilvēcei? Viņa tak brauks uz Jupiteru!�

Pēc �īs frāzes viņi ilgāku laiku klusēdami gāja gar kanālmalu. Tad lēni sāka runāt Ignats. Likās, ka viņ� vēr�as pie visiem: �Tas mums ar Matīsu ir tāds sens strīds. Problēma ir jārisina, neatkarīgi no sistēmas. Da�reiz ir sāpīgi. Es tad parasti pieminu Maķedonijas Aleksandru, kur� mezglu, ko neviens nevarēja atsiet, paņēma ar zobenu un � �ņaks!�

Matīss paskatījās uz viņu, pakratīja galvu, it kā gribēdams teikt �nu un tad?�, bet skaļi pateica: �Viņ� pārkāpa noteikumus, varētu teikt izkāpa no savas pasaules ārā. �ahā tu arī vienmēr vinnēsi, ja, ignorējot visus noteikumus, pirmajā gājienā pa taisno nositīsi pretinieka karali. Var jau paņemt klāt vēl kādu aksiomu par godu Aleksandram, bet tas neatrisina problēmu. Ar mezglu galā tiksim, bet tā joprojām būs un paliks aksiomātiska sistēma, un tajā būs citas patiesības, ko atkal nevar pierādīt. Īsi sakot, no iek�puses nekad nevar pierādīt visu. Jāpakāpj ārā un jāpaskatās no aug�as.�

�Paklausies Matīs, viss tas, ko tu te stāsti, ir pareizi. Bet tā ir matemātika. Matemātika ir viena lieta, bet reālā dzīve pavisam cita. Tu dzīvo matemātikā, bet man ir darī�ana ar abām. Tas, kas ir patiesība matemātikā, var nebūt patiesība dzīvē.�

�Tad kāda joda pēc tu man maksā algu? Vai viss tavs departaments nebalstās uz vienu vienīgu pliku matemātiku? Kāpēc visā pasaulē institūti nodarbojas ar sistēmu teoriju? Ja tev ir sistēma, kas balstās uz pāris apgalvojumiem, kas veido ticību un attīstās pēc noteikumiem, kas varētu būt likumi, tad es neredzu, kāpēc teorijai nevajadzētu darboties?

Katrs var paņemt Gēdeļa nepilnības teorēmu un pielietot to kaut kam pilnīgi bezjēdzīgam. Nu piemēram, politikai. Jo ko mums māca Gēdelis? Gēdelis mums māca, ka tas, kur� ir sistēmā iek�ā, principiāli nevar noskaidrot visas patiesības un principiāli nevar atmaskot visus melus. Var jau būt, ka jūs savā demokrātiskajā sistēmā ievēlēsiet par priek�nieku pa�u gudrāko, bet viņ� vienalga būs viens no jūsējiem � iek�ējais. Var jau būt, ka viņ� izdomās kādu gudru īstenību vai at�ifrēs kādus viltīgus melus � nu un tad? Viss pūlis brēks: � Pierādi!!! � Un vai viņ� varēs?� �eit Matīss nostājās no Kin-dza-dza noskatītā pozā, iepleta roķeles un pateica �Kū�.

� Tāpat kā piramīdas virsotne ir viens punkts, tāpat, kā debesīs ir viens Dievs, kas valda pār visu, tāpat arī uz zemes jābūt vienam valdniekam, tam jābūt Dieva svaidītam ķēniņam . � to teica Kromvels. Izņemot to par piramīdu. To saku es.�

�Aha�, atkal savu indes karoti pielēja Ignats: �Akurāt tas pats Kromvels? Kur� nocirta galvu Karalim?�

�Jā tas pats�, mierīgi turpināja Matīss: �Bet viņ� ticēja, ka Dievs ir viņa pusē un savos sprediķos spēja pārliecināt par to arī kareivjus, un kareivji ne�aubīdamies sekoja vadonim un būtu sekoju�i pat nāvē. Kā apzinīgi pilsoņi, nevis kā papes zaldātiņi. Kromvels, reku, par karali nekļuva (lai arī mierīgi būtu varējis), jo saprata, ka nav pareizi piedzimis � tā pati piedzim�anas nejau�ība. Viņ�, glu�i otrādi, visu laiku mēģināja iedibināt kaut ko līdzīgu demokrātijai. Nekas labs viņam neiznāca. Pūlis alla� nobalsoja par kaut ko tādu, kas neatbilda Kromevela bildei par labu un ļaunu. Nācās demokrātiju likvidēt un sākt no gala.

Ja Valdnieks � vienalga, Prezidents vai Karalis � nāk no pa�u vidus (tas ir no sistēmas iek�ienes), tad sliktākajā gadījumā tas ir diktators, kur� bīda pa spēles laukumu bezpalīdzīgus papes cilvēciņus un sastutē viņus tā, lai labi būtu pa�am (viens mazāk, viens vairāk � �trunts � izgriezīs vēl), bet labākajā gadījumā tāds labsirdīgs despots un efektīvs birokrāts. Reku Pēteris I piemēram izdeva ukazu, ka muļķus nedrīkst laist pie valdī�anas.

Bet ja runa ir par Dieva svaidītu ķēniņu � aina ir pavisam cita � viņ� ir no āra. Tas ir valdnieks, kur� stāv augstāk un redz laba un ļauna bildi tā, kā mēs, iek�ējie, nemaz nevaram redzēt. Un MĒS zinām, ka viņ� redz un ka mēs nevaram. Reku Sokrātu par visgudrāko atēnieti uzskatīja tie�i tāpēc, ka viņ� zināja, ka nezin. Citi nezināja pat to. Un ja reiz mēs to zinām, tad Karalis var mums iemācīt tās vērtības, kas sākotnēji bija tikai viņa sirdī un prātā.�

�Par to Komvelu tev vajadzēja man agrāk pastāstīt�, mīklaini novilka Ignats, �un par tām vērtībām sirdī un prātā arī.�

�Ja tev ir postulāti un likumi, kurus tu uzskati par patiesībām tāpēc, ka tu tiem tici, tad tu vari uzbūvēt pasauli. Bet �ajā pasaulē vienmēr būs patiesības, kuras tu nevarēsi pierādīt, un meli, kurus tu nevarēsi apgāzt. Redzi, no matemātikas izriet, ka pasauli nevar uzbūvēt bez ticības.� To visu Matīss bija teicis Ignatam, bet tad viņ� pagriezās pret Ruso un piemetināja: �Tā runāja Gēdelis.�

�Ē-ē-ē. Un kā tad paliek ar purvu? No cinīīī�a uz cinīīīīti, no domas uz dooomu��

Matīss pa�ķielēja caur pieri un īsi noteica: �purvā mēdz būt salas�. Tad domīgi paskatījās sānis, it kā vienu tādu būtu ieraudzījis. �Aizlēkt nevar. Par tālu.�

Nāko�ajā rītā Matīsu pamodināja telefona zvans. Zvanītājs bija Ignats: �Klausies, tu nezini kur ir Haris?� Turpmākās diskusijas gaitā noskaidrojās, ka Haris nav ieradies uz pratinā�anu prokuratūrā, ka pratinā�ana tāpēc atlikta un, ka visi paliku�i traki un nēsājas kā apsvilu�i. Ka Hariju kop� vakar vakara spēles neviens nav redzējis, ka tāpēc visi spēlmaņi jau izpra�ņāti un, ka Matīsu arī izpra�ņās. Matīss uzreiz atcerējās Harija pa�nāvnieciskās noskaņas iepriek�ējā vakarā, kuras varēja pastiprināt reibulis, un sirdij uzgūla nelabs smagums, kas pat nomāca ierasto GanJauVissPatsKautKāNokārtosies.

Tālāk notikumi attīstījās vēja ātrumā. Izrādījās, ka policija meklē Hariju atspērusies, ka Ignata mājas durvju sargs viņu ārā ejam nav redzējis, ka dro�ības sistēma liecina, sava dzīvokļa durvis viņ� vaļā nav vēris. Un vēl pēc neilga laika viņu atrada � aiz remontam sakrautajiem betona bluķiem zem Ignata mājas kāpņutelpas. Un atvērts sestā stāva logs. To padzirdējis, Matīss tūlīt pat atcerējās, ko Harijs bija stāstījis pirmajā vakarā, un, ieskatījies kalendārā, ar nepatiku konstatēja, ka tie�i ir augusts. Viņ� ne�aubījās, ka vakar Harijam bija ļoti slikti.

Autopsija noteica, ka nekādu traumu, izņemot tās, kas varēja rasties krītot no sestā stāva, nekādas ķīmijas, izņemot ievērojamu alkohola daudzumu. Visi kār�u spēlmaņi liecināja, ka Harijs bijis nospiestā garastāvoklī rītdienas procesa gaidās un manāmi iereibis. Matīss gan nepieminēja runas par �au�anos, jo nebija tās ņēmis nopietni (nu kur� �ausies darba darī�anu dēļ!), bet par lido�anu pastāstīja. Izrādījās, arī Ignats to bija pieminējis. Lieta dro�ā solī virzījās nelaimes gadījuma virzienā.

Ignats steidzami sarīkoja apspriedi, lai apjēgtu, kur tad īsti viņi ir nonāku�i. Situācija bija ieguvusi jaunu pavērsienu. Neviens vairs nezināja par pierādījuma defektu, bet visi zināja, ka Zommers ir vainīgs� Bija skaidrs, ka process ievilksies.

�Kā rīkosimies? Vai jums ir kāds plāns mister Fiks?� Ignats jautāja visiem uzreiz.

�Tas ta�u vēl ir tik tālu! Laika diezgan. Vajag padomāt�, drūmi novilka Matīss.

�Vai tad tas nebiji tu, kas alla� saka, ka domāt ir kaitīgi?� indīgi painteresējās Ignats.

�Viss, kas ir kaitīgs, mazās dozās ir derīgs.�

�Tas savukārt bija Harija teiciens.�

�Kling-klang, mūkam, nu�, Eņģelis ie�ukstēja Matīsam ausī. Pat nepaguvis apjēgt, kas tad īsti bija tas, ko viņ� dzirdēja, Matīss izstaipījās kā runcis, piecēlās un paziņoja, ka �nav iespējams vairs nosēdēt, jāiet pa�urāt�. Izgājis garajā gaitenī viņ� tik tie�ām lēnā gaitā devās uz tualeti otrajā galā. Tajā brīdī tā bija intuīcija, bet jau pēc brī�a, sē�ot uz poda, Matīss arī pats izprata notikumu ķēdi. � �Kā Ignats zina, ka Tas bija Harija teiciens ? Harijs teicienu izdzirdēja no Matīsa pēdējā vakarā (pats teica, ka pirms tam nav dzirdējis). Pēc tam Harijs tūlīt devās projām un ar Ignatu vairāk nesatikās (vismaz Ignats tā saka). Un ne ar vienu nesatikās. Kas tad varēja notikt? Vai Harijs varēja gaidīt uz kāpnēm, kamēr visi aiziet prom, lai vēlreiz aprunātos ar Ignatu vienatnē? Nonsenss. Ignats izgāja pa durvīm reizē ar visiem un viņi pastaigājās vairākas stundas. Ja ticēt pataloganotomiem, kad Ignats atgriezās, Harijs jau bija beigts. Kas atliek? a) ka pataloganatomi kļūdās, b) ka Ignats kļūdas piedēvējot teicienu Harijam (interesanti, no kā vēl viņ� varēja to dzirdēt? No Vilhelma vai?). Nē ve�i, vēl vecais Okams teica, ka no iespējamajām hipotēzēm jāizvēlas visvienkār�ākā. Uzreiz pēc Harija pa durvīm izgāja Ruso. Neviens cits to izdarīt fiziski nevarēja. Un ja to būtu izdarījis kāds nezināms bomzis, tad Ignats nekad nebūtu varējis uzzināt par teicienu. Bet, lūk, iespējamā notikumu aina: Ruso iziet gaitenī un pārmaina pāris frāzes ar Hariju. Vai Ruso varēja viņu nobeigt tik ātri un bez trok�ņa? Varēja � karatists kā nekā. Vai viņ� varēja pagūt uznest ķermeni uz sesto stāvu un izmest pa logu? Nekādi nē. Bet tur ir vairāki kambarī�i, kur glabā slotas un kuriem mēs gājām garām pēc stundas. Ignatam ar Ruso ir fantastisks alibi � visi viņus redzēja, ieskaitot oponenta pārstāvi Abaci. Un, atnākot no pastaigas, laika bija diezgan. Viss sakrīt, kaut arī ticēt negribas.

Dro�i vien, ka taisnīgu pasauli nevar uzbūvēt bez upuriem, bet līdz �im tie upuri kaut kā bija viņējie. Vai varēja būt, ka Harijs ir pārmeties pie naidniekiem? Galu galā Apkalniņa radinieks caur sievām. Visdrīzāk nē, bet tam nebija nekādas nozīmes: � Harijs bija galvenais traucēklis di�ās taisnības sasnieg�anā. Tādējādi izrādās, ka traucēkļi var būt arī savējie, kā figūras �ahā, kuras var upurēt lielāku mērķu dēļ. Un nākamais traucēklis bū�u es. Nepatīkami to apzināties, bet ar nelielu nobīdi arī Ignata Eņģelis atkārtos �o pa�u spriedumu ķēdi. Un tad vāks jau būtu man.� Matīss pēk�ņi apjēdza, ka arī pats vairs nevar justies dro�s un neapdraudēts, jo viņ� bija uzzinājis patiesību no rīta. �Ja jau reiz Ignats pat Hariju bija gatavs ziedot uz taisnīguma altāra, tad kas gan esmu es?�

* * *

�Kas gan esmu es?� Tā varētu būt tāda filosofa cienīga doma � apgaroti spīdo�a, bet ar bezcerības sūbējumu. Apmākusies un nemīlīgā diena bija ļoti piemērota �īs domas domā�anai. Mākoņi ne tikai neizskatījās pēc gulbjiem, bet vēl arī taisījās līt. Matīss sēdēja pie loga ar grāmatu klēpī un vispār negāja ārā pa durvīm. Bet pa logu skatījās � skatī�anās pa logu aizstāja televizoru, bija pat labāka par televizoru � netraucēja. Matīsam vienmēr likās, ka tās domas, ko viņ� izdomā pats, ir gudrākas par tām, ko rāda televizorā. Un �oreiz televizora ekrānā viņ� ieraudzīja, kā pa celiņu nāk Anna � viena pati, bez bērniem. Dro�i vien sliktā laika dēļ viņa �odien nopeldēties nāca viena. Matīss piegāja pie durvīm, pieklājīgi pacēla cepuri, bet runāties negāja. Viņ� pat neskatījās pa logu, domādams, ka nav ta�u nekāds glūniķis.

Bet tad pret loga stiklu atsitās pirmās lāses, un jau pēc mirkļa strauju tamtamu ritmā visi mākoņi mēģināja nokrist uz zemes vienlaicīgi. Vēl pēc mirkļa durvīs ar vainīgu smaidu parādījās galīgi izmirkusī Anna un pajautāja, vai drīkst tepat uz lievenī�a pārlaist lietu. Matīss pla�i pavēra durvis un teica: �Nāciet, nāciet, man tie�i te kafija uzvārīta�, lai�ot Annu iek�ā pa durvīm, viņ� pameta skatu uz ezermalu. �Vai! reku jums tur soma palikusi!� Pēdējā mirklī Matīss noķēra aiz rokas Annu un jau drāzās pēc somas pats. Kad pēc mirkļa viņ� pūzdams elsdams atgriezās ar somu rokā un caur un cauri slapj�, Anna tikai pateica: �Paldies�, un nosarka.

Matīss tikai noliedzo�i papurināja galvu un bezkaunīgi pastiepa pretī savu ar bārdu noaugu�o vaigu. Anna bez koķetē�anas uzspieda �mauk�ķīgu bu�u.

�Uh!� tikai izdvesa Matīss un tūlīt pat pagrieza otru vaigu. �oreiz Anna tikai skolotājas tonī noteica: �Matīs, neau�ojaties!� Matīss jau grieza galvu, lai apvainoti paskatītos, un ieraudzīja, ka, neraugoties uz nosodījumu, Anna jau stiepa lūpas uz to vietu, kur pirms mirkļa bija Matīsa vaigs. Bet tagad bija lūpas. Skūpsts neiznāca ne sauss, ne vēss, tikai īss.

Atrāvies Matīss vainīgi paskatījās un tūlīt pat ieraudzīja, ka jaunā sieviete ir galīgi izmirkusi, ka viņas krekliņ� ir pilnīgi pielipis pie miesas un, ka viņai nav krū�tura. Laikam jau pilna izjūtu gamma atspoguļojās apjuku�ajā Matīsa sejā, jo Anna atkal nosarka.

�Jums noteikti vajag kaut ko uzvilkt, citādi jūs varat saaukstēties � varat man ticēt, man �eit ir liela medicīniska autoritāte � visi mani sauc ne citādi kā par dakteri! Vot.�

Kundze paskatījās uz savu pilnīgi izmirku�o somu un tad atkal apjuku�u skatu uz Matīsu. Tas tūlīt pat paziņoja, ka viņam te ir d�emperis, tiesa vecs, toties gandrīz tīrs. Un tūlīt pat, padevis d�emperi Annai, aizgriezās, lai pārvilktu kreklu pats. �eit viņam nācās pārliecināties, ka viņ� laikam tomēr ir glūniķis, jo kārās acis pa�as atrada kailās sievietes atspulgu pie sienas piekārtās reprodukcijas stiklā. Tiesa jau pēc mirkļa sieviete uzvilka d�emperi. Matīss atvieglots pagriezās un teica: �Tā, tagad dzersim kafiju.�

Anna piegāja pie loga un, neko nedomājot paņēma rokā kār�u kavu. �Jūs daudz spēlējat kārtis?� viņa pajautāja joprojām skatoties pa logu.

�Daudz. Ļoti daudz. Un ne tikai kārtis. Varbūt tas var likties smieklīgi manā vecumā, bet es ļoti mīlu spēles.�

Anna paskatījās uz viņu izbrīnīta, bet nemaz netaisījās smieties: �Kāpēc?�

�Spēles ir tādas pa�as kā dzīve. Tikai labākas. Tur ir noteikumi, kurus visi ievēro. Tur nevienam nevar iedot kukuli, lai izņēmuma kārtā pīķenei atļauj nosist kreiceni. Un �ahā deputāta laidnis iet tāpat kā pēdējā nabaga un plen�a laidnis.� Pēc brī�a viņ� piebilda: �Es neesmu vienīgais, kas tā domā.� Un atbildot uz Annas jautājo�o skatienu turpināja: �reku es te bēniņos atradu grāmatu: Ā.С��ķъ �Кī�īль, Даģа, Āалеņ�. Man likās, ka tā varētu būt par kār�u spēli, bet izrādījās, ka nav, toties izrādījās, ka tur ir noteikumi.�

Matīss pasniedzās, paņēma Annu aiz rokas, viegli noskūpstīja pirkstu galiņus un izņēma viņai no rokām kār�u kavu: �Reku, tur ir Kungs � pārticis komersants�, Matīss nolika galda vidū kārava kungu, �Viņam ir kundze � viņa sieva Marta�, Matīss nolika sirds Dāmu blakus Kungam, �Un ir nabadzīgs radinieks no laukiem, kuram kungs ir apņēmies palīdzēt�, kārava kalps pievienojās divām noliktajām kārtīm � tikai tā attālāk. �Kungs uzskata par savu pienākumu rūpēties gan par sievu, gan radinieku � viņam pat prātā neienāk doma, ka ne visi tā domā. Proti, Dāma iemīlas Kalpā un ar savu neizmērojamo enerģiju to pilnīgi pakļauj. Kalps nonāk Dāmas varā, viņa griba ir paralizēta, bet jūtās valda laime�, Matīss pārbīdīja dāmu un uzlika to virsū kalpam. �Dāma sapņo par laimīgu dzīvi kopā ar mīļoto, bet vienkār�i tāpat aiziet no Kunga nevar, jo viņai nav naudas. Kungs ir bagāts, tāpēc arī rodas plāns, ka Kungu vajag nokaut�, Matīss apgrieza kungu ar muguriņu uz aug�u, �kulminācijai vajadzētu nākt, kad visi kopā aizbrauc uz kūrortu�, Matīss pagrieza kungu atpakaļ un aizbīdīja visus trīs pie pirmītējā papes ro�u krūma, �Bet iz�ķiro�ajā dienā, kad visam jānotiek, Kungs pēk�ņi paziņo, ka viņam jāaizbrauc uz pāris dienām uz pilsētu, lai nopelnītu milzu naudu. Un kolīdz viss pasākums bija iecerēts naudas iegū�anai, tad liekas nepareizi laist garām iespēju, un Dāma atliek plāna izpildi. Viss pilnīgi pēc noteikumiem un pēc loģikas.� Matīss domīgi apklusa un brīdi raudzījās ārā pa logu: �Toreiz arī lija lietus� Un Dāma saaukstējās un saslima� Ceru, ka jums tas nedraud��, Matīss ba�īgi paskatījās uz Annu, tad turpināja: �Kaut arī Dāmu mocīja drebuļi un nespēks, viņa tomēr devās uz deju zāli�, Matīss paņēma rokā Dāmu un sāka virzīt tāpat, kā toreiz, kad rādīja teātri bērniem. Pie viena viņ� deklamēja: �Mūzika nepārņēma viņu savā varā kā parasti, tikai zīmēja uz apziņas virsmas lauztu līniju � drebuļu līkni. Pie katras galvas kustības no deniņa uz deniņu, kā ķegļu bumba vēlās blīva sāpe. Viņa pati it kā no malas dzirdēja, kā Dāma kaut ko jautā, uz kaut ko atbild. Visapkārt, izaugot no dejotāju rokām garos diegos �ūpojās zili un sarkani baloni un katrā no tiem bija visa zāle, gan lustra, gan galdiņi, gan viņa pati. Viņa pamanīja, ka arī Dāma dejo � arī viņai rokā ir balons. Viņas kavalieris Blavdakss Vinomori, students ar indusa acīm, saraustīti un klusi atzinās mīlestībā.�

Nez no kurienes trīs kārtīm pievienojās d�okers, kur�, Matīsam dungojot, virpuļoja dejā ar dāmu. Tad viņa atgriezās pie savējiem �Dāma pastiepa zem galda kāju un uzmina Kalpam. Tas tūdaļ piecēlās, lai aicinātu viņu uz deju. Mūzika uz mirkli izlauzās caur miglu, aizsniedza viņu un apņēma no visām pusēm. Viņai likās, ka ir atkal labi. �

Dāma: Tuvāk, vēl tuvāk, lai man ir silti.

Kalps: Es esmu noguris, es esmu līdz nāvei noguris. Lūdzu� nevajag tā �

Mūzika saslējās stāvus un sabirza drumstalās .

Kungs: Vai arī es varu tevi uzlūgt uz vienu tūri? Tikai vienu reizīti? Apsolos uz kājām nekāpt.

Dāma: Iesim mājās. Man nav labi.

Dāmai ar veselību palika arvien sliktāk, bet Kalpam nācās uz dienu aizbraukt, lai nokārtotu darī�anas. �Atvieglojums, ko Kalps sākotnēji izjuta, izrāvies no viņas murgu valstības, drīz pārgāja. Tā bija �ķietama bēg�ana. Viņ� zināja � ja Dāma izdzīvos viņ� ir pagalam. Kalps dzēra kafiju nelielā traktierī un sāka skaitīt apmeklētājus � ja būs pāru skaitlis, viņa nomirs, ja nepāru, izdzīvos � bija septiņi vīrie�i un viena sieviete, par kuru viņ� nezināja, vai tā ir apmeklētāja, vai traktiernieka sieva. Tad uz tilta viņ� mēģināja uzminēt, vai tramvajam būs pāra vai nepāra numurs. Tramvajs aizbrauca pār tiltu � tam vispār nebija numura.

Atgriezies viņ� ieraudzīja, ka Kungs sē� uz balkona un lasa avīzi � tātad dzīva!

Kungs aizgriezies skatījās nakts tumsā un tur redzēja tikai vienu: smaidu � smaidu ar kuru viņa nomira, visskaistāko un vislaimīgāko smaidu, kāds jebkad ir rotājis viņas seju. �

Sakot �os vārdus, Matīss apgrieza Dāmu otrādi.

Kungs: Skaistums aiziet, tu nepaspēj skaistumam paskaidrot, cik ļoti to mīli, skaistumu nevar noturēt, un tās ir vienīgās �īs pasaules skumjas. Bet vai tās ir skumjas? Nav iespējams noturēt �o slīdo�o, gaisto�o daili ne ar kādām lūg�anām, ne ar kādām burvestībām, tāpat kā nevar aizturēt dziesto�u varavīksni vai krīto�u zvaigzni. Vajag nedomāt par to, vajag kādu laiku neredzēt neko, nedzirdēt neko � bet ko lai dara, ja nesenā cilvēka dzīve vēl atspoguļojas visda�ādākajos priek�metos, visda�ādākajās sejās�

Matīss paskatījās uz Annu � likās, ka lietus lāses uz viņas vaigiem vēl nebija no�uvu�as: �Kad Kungs pagriezās, lai teiktu kaut ko Kalpam, tas jau bija prom. Viņ� gāja gar viesnīcas lieveni, mīcoties tumsā pa puķu dobēm, � puķu dobi Matīsa izrādē tēloja uz sāniem nogāztais ro�u krūms. � Aizlicis roku priek�ā mutei, lai kaut kā noturētu smieklus, kas viņu smacēja, plēsa nāsis, piepūta vēderu. Turpinot slēpt trīco�o seju un sakārtojot dejojo�ā brilles, viņ� uzkāpa savā istabā. Smiekli beidzot izlauzās.

Matīss atkal paskatījās uz Annu, �oreiz viņa nez kāpēc neaplaudēja, tikai no samirku�ajiem matiem pāri vaigiem joprojām slīdēja lietus lāses. Pēc mirkļa Anna pārtrauca klusumu, pajautājot: �Kas tas ir � Sirins?�

�Baltā pūce. Vispār. Bet agrāk krievi tā sauca brīnumputnu varavīksnes krāsā ar sievietes galvu un krūtīm.�

�Nē, es domāju rakstnieku � es tādu nezinu?�

�Āāāā, tas viņam tāds pseidonīms � ja jūs pievērsīsiet uzmanību, kā sauca Dāmas kavalieri � Blavdakss Vinomori� tad viegli ieraudzīsiet, ka tā ir anagramma no Vladimirs Nabokovs.� Matīss paskaidroja un domīgi piebilda: �Starp citu � �ī romāna Kungu arī sauca Kurts.�

�Kāpēc �arī�?�

�Bija te viens. Vēl joprojām bendē man dzīvi.�

�Bija?�

�Jā, viņ� nomira no bada. Jo pārtrauca ēst, tāpēc, ka viņam likās, ka viņu grib noindēt.� [31]

Kādu brīdi abi klusēja dzerot kafiju un domīgi raugoties pa logu, tad Anna pārtrauca klusumu: �Tā �ķiet, ka �is lietus nebeigsies nekad. Vai jūs man nevarētu aizdot telefonu, lai es varu piezvanīt un palūgt, lai kāds atbrauc man pakaļ?�

�Telefona man nav�, bēdīgi meloja Matīss. �Redziet, man nemaz negribas, lai katrs duraks man var piezvanīt, kad vien viņam ienāk prātā. Bet es varu piedāvāt da�us citus risinājumus. � Pirmkārt, es varu jums uzdāvināt lietussargu, otrkārt, jūs mierīgi varat dzīvot �eit, kamēr pāriet lietus. Kas attiecas uz mani, tad pēdējā gadījumā es būtu laimīgs, ja lietus nepārstātu, kamēr sāk snigt sniegs�, un Matīss atklāti un plati pasmaidīja.

Anna atkal nosarka un tikai klusi noteica: �Matīs, neau�ojaties!�

Lietus pārgāja vēl pirms novembra salnām. Nemaz jau nerunājot par pirmo sniegu. Un atkal Matīss viens pats sēdēja būdiņas priek�ā uz soliņa, dzēra alu un vēroja putnus. Vanags slīdēja lieliem apļiem, minūtēm ilgi vispār nekustinot spārnus. Tikai uznākot spējākai vēja pūsmai viņ� tos strauji savicināja, lai paliktu tajā pa�ā vietā kur ir. Matīsam ienāca prātā fragments no grāmatas par Alisi: � Pēc tam, kad Alise ar Melno karalieni bija ilgi skrēju�as ko kājas nes, Alise pārsteigta atskārta, ka joprojām ir turpat, kur sākumā. � Cik dīvaini, � viņa teica � pie mums, ja ilgi skrien, tad kaut kur aizskrien. � Cik lēnīga zeme, � atteica karaliene, � pie mums nākas skriet ko kājas nes, lai paliktu tur, kur ir.

Matīsam īstenībā nebūtu bijis nekas pretī palikt tur, kur ir. Bet kaut kas teica, ka nāksies skriet ko kājas nes. Nebūtu slikti laicīgi sākt. Vai, vismaz, ne par vēlu. Matīss atkal paskatījās uz vanagu. Senie grieķi ta�u kaut kā pamanījās pareģot nākotni pēc putnu lidojuma?

Vanags slaidā lokā pazuda aiz slaidajām priedēm me�malā � nav prāta darbs traucēt dievus ar jautājumiem, kas ir noskaidrojami ar vienkār�u mērī�anu un rēķinā�anu. Dieviem jājautā tikai tas, ko citādi izzināt nav iespējams. Tātad vanaga aizlido�anu varētu uztvert kā zīmi, ka laiku, kad jāsāk mukt, var izdomāt pats.

Matīss atkal pasniedzās pēc alus krūzes, tad pēc pudeles, tad ar no�ēlu konstatēja, ka pietika tikai pus krūzītei. �Tā mums nekāda laimība neiznāks�, Matīss �ēli paskatījās uz plauktiņu pie durvīm tikai tāpēc, lai ieraudzītu to, ko tāpat jau zināja. �ī pudele bija pēdējā � bodniekam Tiltiņam vairāk nebija. Bet viņ� apsolīja, ka pasūtīs vēl. Bet, kamēr vēl atnāks�

�Kling, klang�, pazvanīja sargeņģelis. �Vot.�

�Kas tad nu atkal?� domās dusmīgi pajautāja Matīss, bet pats jau visu saprata un bailīgi pa�ķielēja uz ceļu. Paldies Dievam, d�ipa vēl nebija. � Tiltiņ� apsolīja, ka pasūtīs vēl �. Tas nav nekāds Zelta, ne Piebalgas, ne Vendenes � tas ir vaicbīrs � par 75 santīmiem pudelē parasto 30 vietā. Kur nu vēl, ja plastmasas pudelē! Sudrabciemā tik dārga alus dzer�anu varētu uzskatīt par noziegumu. Tauta nesaprastu� Toties visa Rīga zina, ka tas ir Matīsa mīļotais dzēriens. Kaut kur lielākā miestā to neviens, protams, pat nepamanītu, bet �eit� kur arī pagāj�reiz Tiltiņ� to bija pasūtījis tikai romantisku jūtu un viegla reibuma vadīts un tikai tāpēc, ka smuka etiķete ar mūku. Dro�i vien pats pēc tam gaudās par savu muļķību, un Matīss viņam bija kā Dieva dāvana. Cerības, ka Ignats ar Ruso būtu par vaiceni aizmirsu�i, ir niecīgas. Matīss pats ta�u viņiem uztaisīja sistēmu, ar ko pieslēgties vairumtirdzniecības tīklam. Pārbaudīt, kas pasūta vaicenes, ir rutīnas procedūra. Viņi, protams, nepievēr� īpa�u uzmanību lielajiem miestiem � tur viņiem ir citas metodes Matīsa ķer�anai, bet Sudrabciemā tas ir tikpat kā izsauciens �ku-kū!� aklo vistiņu spēles laikā. Viņi to noteikti pārbaudīs. Tātad: sākam spriest racionāli:

1. Tiltiņ� pasūtījumus izdara otrdienās, un �odien, kā par nelaimi ir otrdiena (vēl pirms minūtes bija licies, ka par laimi).

2. Tiltiņam pa dienu jāsē� bodē, viņ� jau neies katra nieka dēļ zvanīt, tātad zvanīs pēc se�iem, septiņiem vakarā.

3. Tas nozīmē, ka viņa pasūtījumu kompī ievadīs vakara maiņas mei�as � kamēr viņas vēl padzers kafiju, ātrāk kā astoņos tas nebūs (Matīss paskatījās pulkstenī � pēc stundas).

4. Regulārā pieslēg�anās datubāzēm departamentā ir �edulēta uz septiņiem un vienpad�smitiem vakarā. Septiņos viņi nepagūs, tātad vienpadsmitos.

5. Kop� Matīsa pazu�anas ir pagāju�as jau divpadsmit dienas � pilnīgi neticami, ka darbotos ārkārtas re�īms un Ignatam ziņojumus no kaut kādas tur utainas datubāzes nestu nakts vidū, � tātad viņ� to saņems no rīta. Tātad Ignats, kā neārstējams cīrulis, to varētu ieraudzīt jau ap se�iem, ceļ� ar policijas d�ipu no Rīgas arī nav ilgs (ņemot vērā, kādi d�igiti viņam tur strādā), bet tas viņiem neko daudz nelīdzēs � Tiltiņ� pirms astoņiem neceļas. Un viņa asinssuns mājai klāt nevienu nelaidīs � ja nu vienīgi Ruso brauc ar tanku.

6. Bet diez vai viņ� to darīs � galu galā visa informācija ir stipri �aubīga.

7. Tātad Ruso to uzzinās ap astoņiem, un astoņos divdesmit būs klāt. � Matīss atkal paskatījās uz to vietu, kur ceļ� izlocījās no me�a.

8. Saullēkts viņiem ies secen, jo saule jau būs uzlēkusi. Tad aplenk�anas operācija, skatī�anās caur binokli un lo�ņā�ana uz vēdera � īsi sakot, 8.35 viņi te iebruks. Ceru, ka neko nesabojās � galu galā tā ir mana māja.�

��Ceru, ka neko nesabojās, � galu galā tā ir mana māja.� Ruso pacēla acis no burtnīcas un paskatījās pa logu. �Padebe�i gan iet, tikai pēc gulbjiem nemaz neizskatās. Vēl vairāk � piesegu�i visu apvārsni, tie�i tur, kur pēc brī�a jāriet saulei�� Saule tie�ām jau rietēja. Un Ruso padomāja, cik tomēr grūta un netaisnīga ir pati cīņa par taisnīgumu virs zemes. Pie kam �oreiz Matīss bija viņu pārvērtējis. Ruso atkal ieskatījās burtnīciņā:matīss bija ieplānojis, ka Ruso ieradīsies deviņos no rīta, bet tagad saule jau rietēja. �eit nu Matīss ir no�āvis greizi. Tiesa, Matīsam bija taisnība gan par veco veikalnieku, kur� pirms astoņiem neceļas, gan par briesmīgo suni, kur� nevienu saimniekam klāt nelai� pirms laika, bet kas gan varēja iedomāties, ka, kad veikalnieks pateica, ka alu pircis dakteris, viņi metīsies pie vietējā ārsta, jau domājot, ka notikusi kāda kļūda. Ārsts gandrīz ap�urājās aiz bailēm, bet tad atzinās, ka nopircis tikai pāris pudeles pagar�o�anai. Vīlu�ies (kaut arī ne ļoti � Ruso nebija saistījis pārāk lielas cerības ar �o braucienu) viņi sakāpa d�ipā un devās atpakaļ uz Rīgu.

Atceļā Ruso uz pakaļējā sēdekļa laiski spēlēja zoli ar Rūbiju un Andreju. Viņ� īpa�i nepiepūlējās un dro�i atcerējās, ka ne par ko īpa�u nebija domājis. Kad bija nobraukts jau labs gabaliņ�, pēk�ņi ne no �ā ne no tā Ruso iek�ā kāds drausmīgi iebrēcās �Stop!!!!� Vēlāk Ruso vēl nodomāja, ka vai tik viņam ar nav piemeties eņģelis. �Ja jau ārsts nopirka tikai pāris pudeles, kur tad palika viss pārējais??? Par 75 saņiem pudelē??? Un ja ārsts nopirka tikai nogar�o�anai, kāpēc bodnieks pasūtīja vēl???�.

Ve�i �igli meta d�ipu apkārt un drāzās atpakaļ pie veikalnieka, un tas, skatīdamies uz viņiem kā idiotiem paziņoja, ka jābūt pilnīgi stulbam, lai domātu, ka par dakteri viņ� sauc ārstu! Ārsts ir ārsts. Bet dakteris ir tas bārdainais tips, kur� pa vasarām dzīvo Ziemeļos pie ezera un ierodas reizi nedēļā iepirkt ēdamo un dzeramo.

Ruso nevarēja nepiekrist, ka tie�ām jābūt stulbam, lai domātu, ka dakteris ir ārsts. Viņi ātri aizdrāzās līdz Ziemeļiem, tiesa, piestāja me�ā un apskatīja māju par gabalu. Kaut arī Matīss nekad nebija bijis nasks ne uz kau�anos ne �au�anu, un Ruso savukārt jau bija gandrīz pārliecināts, ka māja ir tuk�a, viņ� tomēr aizsūtīja vienu no saviem ekspertiem izlūkos, un tas, slēpdamies aiz kuplās eglītes aizlīda līdz pa�ai mājai, kādu brīdi tur tupēja un vēroja, bet jau pēc brī�a izslējies pilnā augumā iznāca klajumā rādot zīmes, ka mājā neviena nav.

Ienācis istabā Ruso uzreiz ieraudzīja galda vidū nolikto burtnīciņu ar kārava kalpu grāmatzīmes vietā. It kā tā būt �eit nolikta speciāli viņam. Kamēr pārējie skatījās pa pagrabiem un bēniņiem, vai kāds nav kaut kur paslēpies vai kaut ko paslēpis, Ruso apsēdās pie galda ar seju pret logu, ezeru un debesīm un sāka lasīt. Tas neaizņēma daudz laika. Kad pēdējā lappuse bija aiz�ķirta, Ruso atkal paskatījās caur logu uz sauli, ko mākoņu straume nesa pretī ūdenskritumam pasaules malā un nodomāja, ka viņ� �o burtnīciņu varētu paturpināt.

Viņ� varētu uzrakstīt, ka visa �ī apokaliptiskā rosī�anās izrādījās pilnīgi bez jēgas. Neviens pat nepamanīja, ka dokumentā ir kļūdas. Zommers to atzina par savu un paskaidroja, ka viņa sens draugs un daudzkārtējs biznesa partneris advokāts Apkalniņ� esot palūdzis viņu izmantot Bankas rēķinu, kas tam bija vajadzīgs kādai steidzamai un konfidenciālai transakcijai. Zommers Apkalniņam esot daudz pateicības parādā, tāpēc nekādi nav varējis atteikt. Tāpēc viņ� arī parakstījis aug�minēto papīru, lai izpalīdzētu draugam. Visas augstākstāvo�ās iestādes �o paskaidrojumu atzina par visnotaļ ticamu un pilnīgi apmierino�u.

�Nabaga Ignats�, pie sevis nodomāja Ruso.

Viņiem bija ļoti smaga saruna.

�Kā tad es varu ar viņu parunāt, ja tu nevari viņu atrast! Tu nevari pat aptuveni noskaidrot, kur viņ� ir. Ja es, piemēram, zinātu, ka viņ� ir Gobi tuksnesī vai Vidusjūras salās, es varētu aizbraukt � un es aizbrauktu � un parunātos. Bet es nezinu.� �ādu monologu Ignats toreiz nodeklamēja, atbildot uz Ruso decenti izteikto jautājumu, ko īsti Ignats gatavojas ar Matīsu darīt. �Tev ta�u viņ� patīk Ignat�, Ruso bija teicis. �Un tu ta�u no tiesas nedomā, ka viņ� būtu varējis pārmesties pie naidniekiem?�

�Patīk. Nedomāju.�

Īstenībā tā bija pirmā reize, kad Ruso iedomājās pat ne ap�aubīt, bet tikai censties iegūt apstiprinājumu vai noliegumu tam, ko juta pats. Viņ� vienmēr bija zinājis, ka viņam nepiemīt tā loģiskā sprie�anas spēja, kas Matīsam, ka viņam nepiemīt tas fantastiskais pedantiskums un spēja sekot katram burtam, kas Harijam, ka viņam pietrūkst tās nelokāmās taisnprātības, kas Ignatam, bet viņam piemita kas cits � spēks un disciplīna. Viņam nebija problēmu ar pasaules kārtību � skolotājs par visu bija parūpējies, skolotājam bija atbildes uz visiem jautājumiem. Un skolotājs bija teicis: �Valdnieks lai ir valdnieks, padotais � padotais, tēvs lai ir tēvs un dēls lai ir dēls.� Tāpēc, pateicoties skolotājam, Ruso bija dro�s par vietu, kurā stāvēja. �ī bija viņa vieta un viņ� labāk par visiem mācēja to, kas jādara �eit. Viņ� ne�aubījās nedz par saviem padotajiem � viņ� pats tos bija mācījis, nedz arī par augstākstāvo�ajiem � viņam neskaitāmas reizes bija bijusi iespēja pārliecināties, ka Ignats kalpo tikai augstiem un cēliem mērķiem un neko nedara sev. Ruso apzinājās, ka nevar uzcept omleti, nesasitot olas, un ka zaudējumi un upuri ir neizbēgami, bet tomēr, kad atgadījās tā nelaime ar Hariju, iek�ā kaut kas notika. Tad viņ� vēl nebija gatavs apstrīdēt Ignata lēmumu, bet �aubu tārps jau sāka grauzt. Kad lieta nonāca jau līdz Matīsam, Ruso sāka likties � vai tik tā omlete neiznāk par dārgu? Tāpēc arī viņ� pirmo reizi sadarbības vēsturē uzdeva jautājumu.

Un Ignats atbildēja. Varēja just, ka arī viņam vajag izrunāties. Toreiz Ignats bija teicis: �Patīk. Nedomāju.� Un tūlīt pat turpinājis: �Man arī Harijs patika. Un arī par viņu es nespēju noticēt, ka viņ� būtu varējis pārmesties pie ienaidniekiem, neskatoties uz visiem pierādījumiem, kas man bija. Manas asaras viņa bērēs bija patiesas.� Iestājās ilgs klusums, tad Ignats turpināja: �Es nekā nevarēju darīt. Viss, kas notika, jau bija izgājis ārpus cilvēka kontroles. Un es esmu tikai cilvēks, nevis Dieva svaidītais karalis baltmirdzo�ajās drānās. Spēlē bija jau pavisam citi noteikumi. Un �ie noteikumi bija jāievēro. Harijs mani būtu sapratis.�

�Varbūt viņ� būtu tevi sapratis arī tad, ja tu vienkār�i ar viņu būtu parunājis? Tu uzņēmies pārāk daudz, tu gribēji visu lemt viens pats un par visu atbildēt viens pats � �ī nasta ir smaga.�

Ignats uz viņu ilgi un drūmi skatījās, tad teica: �Man nav atbildes. Varbūt es uzņēmos par daudz. Varbūt es esmu pacēlis vairāk, kā spēju nest. Bet es esmu uzņēmies, un es nesī�u, kamēr spē�u.�

�Skolotājs ir teicis: to, kur� nedomā par tālām grūtībām, sagaida tuvas nepatik�anas. Ja jau reiz tu esi pacēlis par daudz, es varu tev palīdzēt nest. Varbūt, arī Harijs būtu varējis? Un tāpēc lūdzu � parunā ar Matīsu. Vispirms.�

Tā viņi arī bija nonāku�i līdz aug�minētajai frāzei: �Kā tad es varu ar viņu parunāt, ja tu nevari viņu atrast! Tu nevari pat aptuveni noskaidrot, kur viņ� ir. Ja es, piemēram, zinātu, ka viņ� ir Gobi tuksnesī vai Vidusjūras salās, es varētu aizbraukt � un es aizbrauktu � un parunātos. Bet es nezinu.�

Pēc brī�a Ignats ne pārāk pārliecināti piebilda: �Matīss būtu teicis � gan jau atradīsim, kur �is liksies.�

�Kā?� �aubīgi pajautāja Ruso.

Ignats tikai paraustīja plecus un parādīja ar pirkstu uz debesīm: �Viņ� kaut ko izdomās.� Un pēc pauzes piebilda: �kā būtu teicis Matīss.�

�Tas, kur� nodarījis pāri debesīm, nevar vērsties pie tām ar lūgumu .�

�To atkal tavs skolotājs būs izdomājis. Un ko tad es viņaprāt būtu nodarījis pāri?�

�Ik dienas es pārbaudu sevi trijās lietās: vai es uzticami kalpoju cilvēkiem, vai es esmu patiess ar draugiem, vai atkārtoju skolotāja bau�ļus. � Pēdējā laikā mani māc �aubas. Mums ar tevi viss ir kārtībā ar pirmo un tre�o punktu, bet arvien bie�āk man �ķiet, ka ar otro viss iet galīgi greizi.�

Bija vēl viena lieta, kas Ruso likās nepareiza � proti, viņi ar Ignatu bija kareivji, un kareivjiem neklājas karot ar tiem, kuri tādi nav.

Vēlreiz atmiņā atausa tā pēdējā apspriede, kad Matīss izgāja uz tualeti un pēk�ņi vairs nenāca atpakaļ. Kad pēc laika Ignats sāka kļūt īgns un interesēties, vai gadījumā Matīsam nav piemetusies caureja, viens no padotajiem smaidot izteica hipotēzi, ka drīzāk gan Matīss būs iesprūdis pie jaunās datoroperatores. �Tā viņam patīk�, asprātis nobeidza un plati pasmaidīja.

Neviena iniciatīva nedrīkst palikt nesodīta, tāpēc Ignats aizsūtīja asprāti Matīsu sameklēt un atvest atpakaļ. Kad asprātis pēc laba brī�a atgriezās un apjucis pavēstīja, ka Matīsa nekur nav, Ignats pikti norūca: �Tā izskatās, ka mums tas kantoris sāk pārvērsties par pazudu�o mantu biroju�, bet tie, kas viņu labi pazina, būtu varēju�i pamanīt, ka acīs, kā ārprātīga vecmodīga skaitļotāja spuldzī�u ņirboņa atspoguļojas me�onīga smadzeņu darbība. Ruso Ignatu pazina labi un jau pēc mirkļa saprata, ka Ignats ir izskaitļojis to, ko Ruso saprata intuitīvi jau līdz ar pirmajiem asprā�a vārdiem.

Pilnīgi ignorējot apkārtējos, Ignats izrāva no kabatas telefonu un uzspieda da�as podziņas. Pat pāri galdam bija labi sadzirdams, ka telefona numurs, uz kuru jūs zvanāt ir izslēgts vai atrodas� Tad Ignats ātri paskatījās uz Ruso � vārdiska pavēle nebija vajadzīga. Apsargs lejā pie durvīm nesteidzīgā sarunā pavēstīja, ka jā � Matīss pirms brī�a izgāja ārā, ka nē � viņ� galīgi neizskatījās ne satraucies, ne steidzīgs � pamāja ar roku un pateica �au. Vēl kādu brīdi pakasījās ap naudas ma�īnu un tad tikai aizgāja pavisam. Ļoti drīz Ruso jau zināja, cik tie�i naudas Matīss ir noņēmis no naudas ma�īnas (bija daudz, pietiks ilgam laikam), un pat aptuveni zināja, kādi ir naudas zīmju numuri. Jau pēc ilgāka laika atklājās, ka visi �ie numuri ir samainīti tuvākajos veikalos un veikalos stacijas apkaimē pret citiem. Stacijā Matīsu neviens neatcerējās redzējis, un vilcienu bija aizgājis daudz uz visām pusēm.

Un viss.

Viņi tikai gaidīja un gaidīja un gaidīja. Kad kaut kas notiks. Notika. Bet atkal nekā.

No pārdomām viņu izrāva Rūbijs, kur� bija nemanāmi pienācis aiz muguras: �Bos, tur kaut kāda kundzīte ar bērniem.�

Ruso pagriezās un ieraudzīja jaunu sievieti, ka satraukti skatījās apkārt, turēdama pie rokas divus bērnus, gadus piecus vecu puisīti un jaunāku meitenīti.

Ruso devās viņi tie�i klāt un, laipni smaidot, teica: �Kundze, nebīstieties, mēs esam no dro�ības policijas. Majors Zollmanis�, un viņ� uzrādīja vienu no savām viltotajām apliecībām.

�Vai kas noticis?� joprojām ba�īgi skatīdamās apkārt, pajautāja kundze.

�Nē, nē, nekas! Pasarg Dievs. Vienkār�i viens no mūsu vado�ajiem speciālistiem ir tāds īpatnis, � viņ� alla� atvaļinājumos kaut kur noslēpjas un nav atrodams�, un Ruso, vainīgi smaidīdams, noplātīja rokas kā par kaprīzu bērnu stāstīdams. Un tajā pa�ā laikā saproto�i paskatījās uz abiem mazuļiem. �Un nu tie�i ministru prezidentam viņu ievajadzējās! Ar mokām atradām �o māju, bet � ak vai! Viņ� ir jau prom.� Un Ruso bēdīgi apklusa. �Vai jums gadījās viņu satikt? Viņu sauc Matīss Ziemelis.�

�Jā, es viņu te satiku�, kundze atbildēja un nez kāpēc nosarka. Ruso uz viņu pārsteigti paskatījās un pie sevis nodomāja: � Ai-jai-jai. Viņa ta�u galīgi nav Matīsa gaumē, bet skaļi teica: �Viņ� jau dro�i vien neteica, uz kurieni gatavojas doties? Pazīstot viņa noslēpumainību, es par to esmu gandrīz dro�s.�

�Mēs jau daudz neko nerunājām � tikai tā � labdien, sveiki, kad mēs ar bērniem nācām peldēties. Taisnību sakot, viņ� pat neieminējās, ka gatavojas braukt prom. Vēl vakar man likās, ka viņ� te ir uz ilgu laiku. Varbūt pie kādiem radiem?�

Ruso vērīgi paskatījās uz kundzi un saprata jautājumu. Kundze viņam patika. �Viņam nav radu. Arī sievas nav. Viņ� dzīvo viens pats un ir pārliecināts vientuļnieks.� Kundzes seja kļuva it kā tā kā gai�āka.

�Vai jūs būtu tik laipna un, ja gadījumā Ziemeļa kungs kaut kādā veidā uzrodas, nepateiktu viņam, lai viņ� noteikti sakontaktējas ar Ruso � tas esmu es, tā mani sauc draugi.� Ruso brīdi pasvārstījās un tad, pārvarējis �aubas, piebilda: �Bet cik nu es viņu pazīstu, diez vai viņ� uzradīsies.� Gai�umiņ� pazuda.

Ruso stāvēja pie tiltiņa strauta malā un ilgi skatījās pakaļ, kā sieviete ar bērniem aiziet. Kad viņi jau iegriezās ceļā, pa kuru pirms laika bija atbraucis d�ips, meitenīte atskatījās, un Ruso pamāja ar roku. Meitenīte atmāja pretī.

Kad gājēji pazuda, Ruso apsēdās uz ķīnie�u tiltiņa, izvilka no kabatas Matīsa burtnīcu, at�ķīra to un sāka lēni, vienu pēc otras plēst ārā lapas, locīt kuģī�us un laist tos strautā. Kuģī�i bija kā saikne starp viņu un Matīsu, bet tagad �ī saikne zuda � tā, baltajām burām mirdzot, aizpeldēja pa straumi un izklīda ezera pla�umos. Starp divām pēdējām lappusēm Ruso atkal atrada kārava kalpu. Viņ� ielika to pēdējā kuģītī un ilgi skatījās, kā tas aizpeld pa sīko urdziņu, uz mirkli aizķeras aiz zāles ku�ķī�a, nedaudz pagrie�as, un kartona kareivis it kā pamāja atvadu sveicienu, kā draugs, kur� dodas nezināmās tālēs. Ruso, kā atdodot godu, pielika roku pie galvas. Tad kuģītis jau izbrauca no strauta grīvas pla�ajos ūdeņos un, uztvēris vieglu brīzi, devās pretī saules zaķī�iem, spīgulī�iem un maldu guntiņām, kas bija pārvērtu�as ezera klaju vienlaidu mirdzumā. Kad �is pēdējais baltumiņ� ieslīdēja zaigojo�ajā gaismas jūrā un acij vairs nebija at�ķirams, Ruso saprata, ka tas arī ir viss. Taciņa beigusies, tālāk ceļa nav.

Viņ� piezvanīja Ignatam, atstāja pārējos pārmeklēt māju (jau zinādams, ka neko viņi neatradīs) un, ejot atpakaļ uz ma�īnu, nodomāja, ka tagad viss viņa atliku�ais mū�s paies nonākot visdīvainākajās vietās un atrodot tur burtnīciņas, kurās Matīss apraksta, kā tie�i Ruso viņu atradis. Un kāpēc gan viņi nevarētu mest �ai spēlei mieru, atstāt kartona kareivjus uz spēles galdiņa tur, kur tie ir, un pa�i doties bezgalīgām sarunām pilnā pastaigā gar ezera krastu. Atstājot pasaules lāpī�anu citiem.

1. Ziemeļu beigas

2. Tev nebūs zagt sava tuvākā auto

3. Augstais lidojums stratosfērā

4. Tas vakarā var mierīgs mirt

Epilogs

Satura rādītājs

[1]� veidenbaums lieto arhaisku vārda �līdzi� formu; viņam dzejolī stāv: Tiem vēlētos eslīdzatālu skriet �

[2] franziskaner hefe-weissbier kvie�u alus.

[3] agrāk rakstīja valhallu � nezinu, vai te ir vienkār�i nejau�i nospiests blakus taustiņ� uz klaviatūras, vai arī tā ir apzināta autora griba (baidos labot).

[4] altdorfers.

[5]� �is atrisinājums tomēr nav dabūjams no tiem nosacījumiem, kas bija nosaukti. Acīmredzot ir pazaudēts vēl viens nosacījums, piemēram tāds: �jaunākie bērni ir dvīņi�. Tad atrisinājumu 1Ч1Ч36 varēs atmest kā tādu, kurā pārāk liela starpība bērnu vecumā, bet atrisinājumu 3Ч3Ч4 noraidīt, uzskatot, ka �etru gadu vecumā ir pārāk agri spēlēt �ellu. Bet bez tāda nosacījuma kādēļ lai nevarētu būt pareizs, piemēram, atrisinājums 1Ч3Ч12? Jaunākajam bērnam 1 gads, iepriek�ējam 3 gadi, bet vecākais spēlē �ellu 12 gados, un sarkanajai mājai 16 logi. P.S.: tādu komentāru es publicēju grāmatas pirmajā izlaidumā, bet, kad tā bija ievietota manā Interneta blogā, tad ienāca zemāk dotais iebildums, uz kuru es atbildēju tā, kā citēts tālāk: Johans teica � (Piektdiena, 2008, 9 maijs 12:57): Par Jūsu komentāru pie 5. lappuses. �V.E.: � Bet bez tāda nosacījuma kādēļ lai nevarētu būt pareizs, piemēram, atrisinājums 1Ч3Ч12? Jaunākajam bērnam 1 gads, iepriek�ējam 3 gadi, bet vecākais spēlē �ellu 12 gados, un sarkanajai mājai 16 logi �. Tāds atrisinājums nevarētu būt pareizs tādēļ, ka jautātais sarkano māju redz. Ja sarkanajai mājai būtu 16 logi, tad viņ� uzreiz zinātu, ka vienīgais atrisinājums ir 1Ч3Ч12. Bet Viņ�, tā vietā saka � �Ar to nepietiek!� Tātad � logu skaitam, ko viņ� redz, atbilst vairāk kā viens atrisinājums, un viņam vajadzīgs papildus nosacījums. V.E. teica � (piektdiena, 2008, 9 maijs 22:59): jā, taisnība, nepietieko�i uzmanīgi skatījos. Pie �13� ir divi atrisinājumi, un tikai vienam no tiem eksistē vecākais bērns. Nāko�ajā sējuma izlaidumā komentāru papildinā�u. Papildinājums: un tā, acīmredzot mans oponents Interneta blogā bija pats Johans Korins (un tātad var secināt, ka viņ� akceptē manu viņa grāmatas publikāciju). Kas attiecas uz doto uzdevumu, tad �atrisinājums nav dabūjams no tiem nosacījumiem, kas bija nosaukti�; bija vajadzīgs vēl viens nosacījums, bet es nepamanīju, ka �is papildnosacījums tur noklusēts ir klāt , un ka �is trūksto�ais nosacījums ir tāds, ka Pirmais vīrs (at�ķirībā no mums) māju redz un saskaita tai logus. Tādējādi priek� mums �is uzdevums nav atrisināms, bet tam, kuram ir pieejams papildnosacījums (redzot māju), priek� tāda vīra �im uzdevumam ir viennozīmīgs atrisinājums.

[6] kalifornija kļuva par asv �tatu 1850.gadā; veidenbaums dzīvoja no 1867.10.03 līdz 1892.05.24.

[7] ik �etrus gadus atēnie�i sūtīja uz apolona templi delosas salā svēto kuģi ar dāvanām, lai pildītu zvērestu, ko Tēzejs bija devis Apolonam pēc Minotaura nogalē�anas Krētā un atēnie�u atbrīvo�anas no nodevām Krētas ķēniņam Minosam. No kuģa aizbrauk�anas līdz atgrie�anās dienai nāvessodi bija aizliegti.

[8] daimonions.

[9]� vispār es kaut kā nevaru noorientēties � man tā vien liekas, ka Korins nav bijis Dro�ības policijā un neapraksta reālo ēku.

[10] tur tas stāsts ir �āds: � mozus aizsūtīja izlūkus uz apsolīto zemi, tie pārnāku�i stāstīja, ka zeme ir ļoti skaista un bagāta, bet tajā dzīvo ļoti stipri ļaudis, mil�us ieskaitot. Te nu daudzi Israēlie�i nobijās, ka tādus stipriniekus tiem nepieveikt un, ka varbūt būtu labāk iet atpakaļ uz Ēģipti, kur, galu galā, nemaz tik slikti jau nebija. Dievs uz to nolēma vienkār�i � Apsolīto zemi sasniegs tie, kuri ticēja un ne�aubījās. Tas par tiem �etrdesmit gadiem parādās pavisam citā sakarā � proti, tie, kuri neticēja, ka Dievs tiem var dot nākotni, ir nāvei nolemti, bet viņu pēcnācējiem nāksies �etrdesmit gadus klaiņot pa tuksnesi, un tiem būs jānes sods par jūsu netiklību, kamēr jūsu līķi būs galīgi izzudu�i tuksnesī.

Īstenībā �is stāsts nemaz nav sliktāks, tikai morāle ir cita � laimību sasniegs tie, kas ticēs. Pa tuksnesi, kā otrās �ķiras pilsoņiem, būs jāklaiņo tiem, kas neticēja, bet manījās atpakaļ uz Ēģipti, kur nemaz tik slikti nebija. Matīss vēl nodomāja: �Un tas arī ir par mums.�

[11] krievu detektīfilmās izmeklētāji alla� ar �o vārdu aicina noziedzniekus atzīties.

[12] bēdas godājamā vārdi (Bede, Beda, Baeda Venerabilis ; 0672/0673 � ap 0735, anglosak�u mūks, hronists un filozofs); tajā laikā aritmētika patie�ām bija visai grūta zinātne, jo �arābu cipari� vēl nebija ieviesti un lietoja romie�u ciparus; pamēģiniet, piemēram, sareizināt LXVII ar XXCIX (un dabūt MMMMMCMLXIII).

[13]� pareizi � attila (ja �ārzemnieciski�, bet latviski: vienkār�i Atila).

[14] fran�u mākslinieks primitīvists. Ļoti labs j.

[15] personā�i no n. nosova �nezinī�a un viņa draugu piedzīvojumi�.

[16] kompjūterspēle kurā cilvēki karo pret orkiem � tie ir tādi sliktoņi.

[17] (moz 24:15,16).� Īstenībā numeri (moz.4) 24:3,4 ; numeri 24:15,16 ir līdzīgi, bet mazliet savādāk.

[18] muzils.

[19] ramon llull � latviski viņu parasti sauc vienkār�i par lulliju.

[20]� �eit johans korins iepin personā�u runas par viņa pirmo grāmatu �Di�ais Gars�.

[21] atgādinām lasītājam, ka matīss no literatūras nekā nejēdz. Autora piezīme

[22]� izskatās, ka autors te būs kļūdījies tulkojumā. �ajā formā teiciens liekas nesakarīgs. �ķiet, ka tur, no kurienes autors �o teicienu paņēma, būs stāvējis ��ņīģуследуеņ уч�ņься �, ko var pārtulkot kā ��tam būs mācīties �, bet var pārtulkot arī kā ��to vajag mācīties �, un Sokrata teikuma sākumam labāk piederas otrās, nevis pirmās beigas.

[23] lielo noslēpumu birojs.

[24] matīss �aizmirsa� piebilst, ka arī �o frāzi ir teicis Pauls Erdoss. Kas attiecas uz Bēthovenu, domāju, ka Matīss �o vārdu ir dzirdējis tikai Erdosa citātā. Autora piezīme.

[25]� veidenbaumam ir tā:

Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?

Met projām reiz cerības tum�ajā kapā:

No saulainām lejām ir mirstīgais �ķirts,

Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā�

[26] �vispār jau nu smiltis veido konusu � ja nu vienīgi uzskatām konusu par daudzskaldņu piramīdas robe�gadījumu�

[27] klēpjdatora � eņģelis pedantiski pielaboja.

[28]� matīss �eit izklāsta tagadējās matemātikas oficiālo viedokli (kuram, jādomā, piekrīt arī pats autors Johans Korins). Bet �is viedoklis ir leģenda un neatbilst patiesībai. Eiklīds nedz uzbūvēja ģeometriju �no piecām aksiomām un pieciem postulātiem�, nedz arī pats domāja, ka to ir darījis vai dara. Viedoklis, ka ģeometrija ir būvēta no aksiomām, pirmoreiz parādījās tikai XVII gadsimta racionālistiem, bet tad vēl nekļuva par dominējo�o. Valdīt tas sāka tikai XIX gadsimta beigās un galīgi nostiprinājās XX gadsimtā (it īpa�i pēc Hilberta darbiem). Tāda viedokļa parādī�anās liecināja par dziļu matemātikas krīzi un par to, ka matemātiķi nespēj izprast matemātikas pamatus un tāpēc izvirza par tādiem aksiomas. Īstenībā uzbūvēt ģeometriju no Eiklīda aksiomām un postulātiem (tāpat kā no Hilberta aksiomām) NAV IESPĒJAMS. Lai uzbūvētu ģeometriju, ir vajadzīgs vēl milzīgs lērums citu zinā�anu (piemēram, kā vispār vilkt taisnes, kā zīmēt riņķus utt.). Eiklīds to ļoti labi saprata (labāk nekā tagadējie matemātiķi), un tik absurda doma kā būvēt ģeometriju no aksiomām viņam pat prātā nevarēja ienākt. Aksiomu un postulātu loma Eiklīdam bija pavisam cita, un proti: kad ģeometrija bija jau uzbūvēta un pierādīta, Eiklīdam (un citiem ģeometriem pirms viņa) nācās aizstāvēties pret sofistu uzbrukumiem. Sofisti bija profesionāļi, kuri grieķu pilsētās par naudu ņēmās aizstāvēt vai apgāzt jebkuru tēzi. Ikviens varēja samaksāt sofistam, lai tas publikas priek�ā apgā� Eiklīda ģeometriju. Tāpēc ģeometriem nācās izstrādāt cīņas paņēmienus pret sofistiem, un viņi ieveda aksiomas kā tādas atziņas, kuras grieķu sabiedrība uzskatīja par pa�saprotamām (�veselais ir lielāks par daļu� utt.); ja sofists mēģinātu apstrīdēt tādu atziņu, skatītāji viņu izsmietu. Un ģeometri ieveda postulātus kā tādas atziņas, kuras nav acīmredzamas (un īstenībā ir pat fiziski neiespējamas), bet kuras pa�ā sākumā vienojās ar skatītājiem pieņemt par patiesām (�caur jebkuriem diviem punktiem var novilkt taisni� utml.; īstenībā caur jebkuriem diviem punktiem NEVAR novilkt taisni � tādā izpratnē, kādā grieķu ģeometri vilka taisnes smiltīs). Pēc tam, kad tāda vieno�anās bija pieņemta, postulātus vairs nedrīkstēja apstrīdēt. Tālāk ģeometru darbība reducējās uz to, ka viņi jebkuru sofistu mēģinājumu apstrīdēt kādu teorēmu noveda pie pretrunas ar aksiomu vai postulātu. Rezultātā sofisti izrādījās sakauti. Tomēr tas fakts, ka jebkura �preto�anās� ģeometrijas teorēmām veda pie pretrunas ar aksiomām vai postulātiem, nenozīmē, ka ģeometrija ir �uzbūvēta� no aksiomām un postulātiem. Tās ir divas da�ādas lietas, un it īpa�i skaidrs tas kļūst tad, ja mēģina uzrakstīt vai vismaz izprojektēt tādu datorprogrammu, kura �būvētu ģeometriju�.

[29] ��eit johans korins liek matīsam klāstīt vēl vienu XX gadsimta matemātikas leģendu, kuras parastās interpretācijas literatūrā neatbilst īstenībai. Patiesais stāvoklis ir �āds. Jebkurā �parastajā valodā� var izteikt milzumu apgalvojumu, kurus nevar ne pierādīt, ne apgāzt. Tāpēc pats par sevi �is fakts nav nekāds nedz atklājums, nedz jaunums. �Parastajā valodā� var arī izteikt tādus apgalvojumus kā tas, ko grieķu domātājs Eibulīds piedāvāja saviem klausītājiem: �Es pa�reiz meloju�. Ja �is apgalvojums ir pareizs, tad Eibulīds melo, un viņa apgalvojums ir nepareizs. Bet, ja tas ir nepareizs, tad Eibulīds nemelo, tātad viņa apgalvojums ir pareizs. Kad matemātiķi XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, pazaudēju�i matemātikas priek�metu, pieņēma par tās pamatu aksiomas, viņi sāka censties par katru cenu �izvest no aksiomām� visas teorēmas � un pēc iespējas �stingrākā�, maksimāli formalizētā veidā. Tā radās matemātikas novirziens, saukts par �formālismu�, un �ī novirziena pārstāvji izvirzīja pretenziju, ka viņu izstrādātajā �formālajā� sistēmā viss, kas pēc viņu kārtulām izvests, esot dro�s un pierādīts. Gēdeļa teorēmu būtība ir tā, ka viņ� �ajā �formālistu� sistēmā uzkonstruēja apgalvojumu (�teorēmu�), kas ekvivalenta Eibulīda paradoksam. Tā bija �teorēma�: �Es esmu nepierādāma�. Ja �ī teorēma ir pareiza, tad tā ir nepierādāma, bet ja tā ir pierādāma, tad ir nepareiza. Tādējādi Gēdeļa teorēmas pierādīja tikai vienu lietu: ka �formālistu� pretenzijas uz �loģisko pilnību� ir nepamatotas, un viņu sistēma ne ar ko nav labāka par �parasto valodu�. Bet svarīgi nav pat tas, ka formālistu pretenzijas izrādījās nepamatotas (vairums rado�o matemātiķu jau tāpat, arī bez Gēdeļa teorēmām, noraidīja formālismu, uzskatīdami, ka matemātikai ir vēl arī cits, īsts priek�mets bez formālistu �ķeburiem�). Svarīgi ir tas, ka fundamentāli nepareizs ir pats uzskats par to, ka matemātika it kā izrietot (tikai) no aksiomām. Īstenībā matemātikai ir daudz reālāks priek�mets nekā aksiomas, un no �ī priek�meta viedokļa nedz visi �formālistu� pūliņi, nedz Gēdeļa teorēmas kā �o pūliņu grāvējas vispār neattiecas uz matemātiku un nepieder tai.

[30] paskāls.

[31]� tā nomira kurts gēdelis.