Sievietei, kura pa�laik dēvējās par Kri�u Teilori, �is bija glu�i ierasts brauciens. Viņa bija piecēlusies daudz agrāk, nekā gribētos, tad izjaukusi un noglabājusi parasto nakts dro�ības sistēmu. Bija apnicīgi katru vakaru to uzstādīt, lai no pa�a rīta atkal vāktu nost, ta�u slinkuma dēļ nedrīkstēja pakļaut briesmām savu dzīvību.

Paveikusi �o ikdienas darbu, Kri�a bija iekāpusi savā necilajā sedanā, kur� bija diezgan pavecs, ta�u bez īpa�ām ārējām pazīmēm, kas pievērstu uzmanību, un devusies stundām ilgā braucienā. Viņa bija �ķērsojusi trīs svarīgas robe�as un neskaitāmas sīkākas līnijas kartē un, pat aptuveni sasniegusi vēlamo attālumu, nebija apstājusies vairākās pilsētiņās, bet izbrauca tām cauri. Viena bija pārāk maza, nākamajā bija tikai viens ieejo�ais un viens izejo�ais ceļ�, vēl kāda �ķita tik noslēgta, it kā sve�inieki tur ierastos pārāk reti, tāpēc vietējie ļaudis viņu noteikti ievērotu par spīti centieniem izskatīties neuzkrīto�i. Garāmbraucot viņa pamanīja da�as vietas, kur būtu vērts iegriezties kādu citu dienu, - metinā�anas piederumu veikalu, armijas pre�u pārpalikumu tirgotavu un laucinieku tirdziņu. Sāka nogatavoties persiki, un vajadzēja sagādāt to krājumus.

Visbeidzot vēlu pēcpusdienā Kri�a ieradās kādā rosīgā pilsētā, kur vēl nekad nebija bijusi. Pat publiskā bibliotēka bija cilvēku pārpilna.

Viņai patika �im mērķim izmantot bibliotēkas, ja vien tas bija iespējams. Bezmaksas internēta apmeklējumus ir grūtāk izsekot.

Krisa novietoja auto ēkas rietumu pusē - ārpus vienīgās, pie ieejas eso�ās videokameras redzesloka. Ieejot iek�ā, izrādījās, ka visi datori ir aizņemti un rindā gaida vairāki gribētāji, tāpēc viņa pievērsās grāmatplauktiem biogrāfiju nodaļā, meklējot kaut ko piemērotu. Ta�u viņa pārliecinājās, ka visu iespējami noderīgo jau izlasījusi. Pēc tam viņa atrada sava iecienītākā spiegu romānu autora, biju�ā jūras kājnieka, jaunāko darbu un paņēma ari da�as līdzīga satura grāmatas. Dodoties meklēt ērtu sēdvietu gaidī�anai, sirdi iedzēla vainas apziņa - cik zemiski ir apzagt bibliotēku! Pierakstīties par lasītāju nedrīkstēja vairāku iemeslu dēļ, ta�u vienmēr pastāvēja kaut niecīga iespējamība, ka grāmatās izdosies atrast kādu ieteikumu, kas palīdzēs justies dro�āk. Dro�ības apsvērumi parasti pārspēja vainas apziņu.

Viņa, protams, saprata, ka 99 procentos gadījumu tās ir veltas cerības, jo maz ticams, ka daiļliteratūra varētu sniegt reālus, viņas situācijai piemērotus padomus, tomēr visi citi, uz īstiem faktiem pamatotie informācijas avoti jau sen bija izpētīti. Un, ja vairs nebija A kategorijas avotu, bija jāsamierinās kaut vai ar Z kategoriju. Ja nebija itin nekā, ko lasīt, viņu pārņēma vēl lielāka panika nekā parasti. Turklāt iepriek�ējā reizē viņa tie�ām bija atradusi kādu noderīgu ieteikumu un jau bija sākusi iekļaut to savā ikdienas dzīvē.

Krisa iekārtojās nopluku�ā klubkrēslā nomaļā stūrī, no kura bija labi saredzamas datoru kabīnes, un izlikās, ka sāk lasīt pirmo grāmatu no savāktās kaudzītes. Pēc vairāku datorlietotāju ērti laiskajām pozām pie galdiem - viens bija pat novilcis apavus -varēja skaidri noprast, ka tie tur apmetu�ies uz ilgu laiku. �ķita, ka pirmais atbrīvosies dators, pie kura sēdēja kāda pusaudze ar rai�pilnu sejas izteiksmi un priek�ā uz galda sakrautu uzziņu literatūras kaudzi. Turklāt meitene laikam pat neizklaidējās sociālajos tiklos, bet gan kārtīgi pierakstīja meklē�anas programmas atrastos grāmatu nosaukumus un autorus. Krisa gaidīdama visu laiku turēja galvu noliektu pār kreisajā elkoni atbalstīto grāmatu. Ar labajā plaukstā paslēpto �ileti viņa rūpīgi nogrieza pie

в

grāmatas muguriņas pielīmēto magnētisko sensoru un iespieda to spraugā starp krēsla polsterēto sēdekli un roku balstu. Pēc tam, it kā zaudējusi interesi, pievērsās nākamajai grāmatai.

Kad pusaudze atstāja datoru, lai dotos meklēt vēl kādu uzziņu avotu, Krisa jau bija sabāzusi mugursomā visus �atbruņotos" romānu sējumus. Viņa strauji nepielēca kājās un arī nekā citādi neizrādīja steigu, tomēr bija nonākusi krēslā pie atbrīvotā datora, pirms kāds cits no gaidītājiem bija pamanījis garām palaisto izdevību.

E-pasta pārbaude parasti ilga tikai aptuveni trīs minūtes.

Pēc tam apmēram �etras stundas - braucot bez īpa�iem izvairī�anās manevriem - bija jāpavada ceļā līdz pagaidu mājoklim. Tur, protams, vispirms bija jāuzstāda visi dro�ības līdzekļi un tikai tad beidzot varēja doties pie miera. E-pasta pārbaudes dienas vienmēr bija ilgas un nogurdino�as.

Lai gan viņas pa�reizējā dzīve nekādi nebija saistīta ar �o e-pasta lietotājkontu - katru reizi jauna IP adrese, sarakstē netika pieminēti ne vārdi, ne vietas -, tikko bija izlasīti visi ziņojumi un pēc vajadzības uzrakstītas atbildes, viņa uzreiz metās ārā pa durvīm un lielā ātrumā traucās prom no pilsētas, lai pēc iespējas drīzāk atstātu tālu aiz muguras e-pasta pārbaudes vietu. Katram gadījumam.

Katram gadījumam - �ie vārdi glu�i neapzināti bija kļuvu�i par viņas devīzi. Krisa pastāvīgi dzīvoja pārmērīgas gatavības re�īmā, ta�u pati bie�i sev atgādināja, ka citādi viņa sen vairs nebūtu starp dzīvajiem.

Būtu jau labi, ja nevajadzētu �ādi riskēt, ta�u tad drīz vien aptrūktos nauda. Viņa parasti strādāja vienkār�us darbus mazos ģimenes uzņēmumos, vislabāk tādos, kur uzskaiti veic papīra dokumentos, ta�u tur varēja nopelnīt tikai pa�iem pamatizde-vumiem - pārtikai un īres maksai. Ne tuvu nepietika tādām dzīves vajadzībām kā viltoti dokumenti, laboratorijas aprīkojums un da�ādu ķīmisko komponentu krājumi. Tāpēc viņa neuzkrīto�i reklamējās internētā un �ad tad atrada kādu naudīgu klientu, visu laiku ļoti uzmanoties, lai �ie darbi neuzvestu uz pēdām tos, kuri gribēja viņu iznicināt.

Divas iepriek�ējās e-pasta pārbaudes dienas bija pagāju�as bez rezultātiem, tāpēc Krisa nopriecājās, ieraugot jaunu ziņojumu, ta�u prieks ilga vien īsu mirkli, līdz viņa bija pamanījusi sūtītāja adresi.

l.karstons.463@dptl la.net

Tur nu tā bija - viņa īstā e-pasta adrese, kuru biju�ie darba devēji varēja bez pūlēm izsekot. Kad mati pakausī sacēlās gaisā un uzbangoja adrenalīns, mudinot: bēdz, bēdz, bēdz! - viņa tomēr nespēja pārvarēt neticīgu izbrīnu par tādu nekaunību. Glu�i neticami, cik pavir�i viņi spēj būt.

Viņi vēl nevar būt klāt, Krisa mierināja sevi, lai neļautos panikai, bet ar skatienu jau sāka drud�aini meklēt bibliotēkā plecīgus vīrus tum�os uzvalkos, ar armijas stila matu griezumu vai kādu sve�inieku tuvojamies viņas galdam. Pa lielo logu viņa varēja saredzēt savu auto, un izskatījās, ka neviens tam nav tuvojies, bet viņa ta�u to visu laiku nevēroja, vai ne?

Tātad tie atkal bija viņu atradu�i. Ta�u tie nekādi nevarēja zināt, kur viņa pārbaudīs e-pastu. Viņa ar vislielāko rūpību vienmēr izvēlējās da�ādas vietas.

Iespējams, tie�i �ajā mirklī kādā kārtīgā, pelēkā kabinetā - vai pat vairākos kabinetos - atskanēja trauksmes signāls un varbūt pat ar mirgojo�ām sarkanām gaismiņām. Protams, �is IP adreses izseko�anai būs uzstādīta augstākā prioritāte. Tiks mobilizēti lieli spēki. Ta�u, pat ja viņi lidos ar helikopteriem - un �āda iespēja bija viņu rīcībā -, vēl bija atliku�as da�as minūtes laika. Pietiekami daudz, lai palūkotos, ko tad Kārstons vēlas teikt.

Temata ailē bija rakstīts: Vai nav apnicis bēgt?

Nelietis!

Krisa atvēra ziņojumu. Tas nebija gar�.

Politika mainījusies.Tu mums esi vajadzīga. Vai pietiks ar

neoficiālu atvaino�anos? Vai varam satikties? Es to nelūgtu,

bet ir apdraudētas dzīvības. Daudzas, ļoti daudzas dzīvības.

Kārstons viņai vienmēr bija paticis, jo �ķita cilvēciskāks nekā pārējie tum�ajos uzvalkos ģērbtie departamenta darboņi. Da�i no tiem - īpa�i formās - bija tie�ām biedējo�i. Laikam diezgan liekulīga doma, ņemot vērā viņas kādreizējo darbības jomu.

Nav brīnums, ka tie�i Kārstons bija izraudzīts, lai sazinātos ar viņu. Tie nojauta, ka viņa ir vientuļa un nobijusies, tāpēc sūtīja senu draugu sasildīt nabadzītes sirdi. Glu�i saprātīga rīcība - viņa dro�i vien arī pati būtu atmaskojusi �o viltību, ta�u palīdzēja ari tas, ka kaut ko līdzīgu viņa bija lasījusi kādā nozagtā romānā.

Krisa dziļi ievilka elpu, lai trīsdesmit sekundes visu rūpīgi apdomātu. Tagad galvenais - koncentrēties. Pēc iespējas ātrāk jātiek ārā no �is bibliotēkas, no �īs pilsētiņas, �ī �tata - un diez vai ar to pietiks. Vai viņa ar pa�reizējo identitāti joprojām ir dro�ībā vai ari atkal laiks pārvākties un pārtapt?

Ta�u domas par Kārstona dīvaino piedāvājumu neļāva koncentrēties.

Bet ja nu...

Ja nu �ī tie�ām ir iespēja panākt, lai tie liek viņai mieru? Ja nu pārliecība, ka �is ir lamatas, radusies no paranojas un pārmērīgas spiegu romānu lasī�anas?

Ja �is uzdevums būs pietiekami svarīgs, varbūt viņa kā atlīdzību atgūs savu dzīvi.

Diez vai.

Tomēr nebija jēgas izlikties, ka viņa nav saņēmusi Kārstona ziņojumu.

Krisa atbildēja tādiem vārdiem, kādus, viņasprāt, tie cerēja sagaidīt, lai gan viņas plāns vēl bija tikai aptuvens.

Daudz kas ir apnicis, Kārston.Tur, kur mēs pirmoreiz tikāmies,

tie�i pēc nedēļas pīkst. 12.00. Ja redzē�u kādu kopā ar tevi,

nerādī�os tuvumā un tā tālāk, tu jau pats saproti. Nedari

muļķības!

Tajā pa�ā mirkli viņa jau bija piecēlusies kājās un devās prom, soļojot rūpīgi izkoptā atsperīgā gaitā, kas, par spīti īsajām kājām, izskatījās daudz nesteidzīgāka, nekā bija īstenībā. Domās viņa skaitīja sekundes, rēķinot, cik ilgi būtu jālido ar helikopteru no Va�ingtonas līdz �ejienei. Protams, viņi varētu sazināties ar vietējām varas iestādēm, ta�u parasti viņi tā nemēdza rīkoties.

Parasti nemēdza, tomēr... bija radusies nepamatota, bet uzstājīgi netīkama nojauta, ka varbūt tiem ir apnicis rīkoties kā parasti. Viņi nebija guvu�i vēlamos rezultātus, bet pacietība nav �o ļau�u stiprā puse. Tie bija pieradu�i vienmēr iegūt visu, ko vēlas, un tie�i tad, kad vēlas. Bet viņas nāvi tie kāroja jau trīs gadus.

Sī e-pasta vēstule pavisam noteikti vēstīja par politikas izmaiņām. Ja tās bija lamatas.

Jāpieņem, ka bija gan. Pateicoties tie�i �ādam viedoklim un �ādai pasaules uztverei, viņa vēl joprojām staigāja un elpoja. Ta�u sirds dzijumos jau sāka atmosties kāda muļķīga cerība.

Viņa saprata, ka likme �ajā spēlē nav augsta. Tikai viena dzīvība. Tikai viņas dzīvība.

Un �ī dzīvība, ko viņa bija saglabājusi, viena turoties pretī tik milzīgam pārspēkam, nebija nekas vairāk kā dzīvība. Pats pamatu pamats. Viena puksto�a sirds, viens gaisu sūknējo�u plau�u pāris.

Viņa bija dzīva, jā, un visiem spēkiem bija cīnījusies, lai dzīvotu, ta�u drūmākajās naktis da�reiz ienāca prātā jautājums: par ko īsti viņa cīnās? Vai �āda dzīves kvalitāte ir tik lielu pūliņu vērta? Vai nebūtu vieglāk aizvērt acis, lai nekad vairs nevajadzētu tās atvērt? Vai melna viņsaules aizmirstība nebūtu vieglāk izturama kā pastāvīgas bailes un nebeidzami pūliņi?

Tikai viens arguments neļāva atbildēt jā un izvēlēties kādu mierīgu un nesāpīgu, viņai tik viegli īstenojamu aizie�anas veidu - tas bija pārmērīgi spēcīgais sacensības gars. Tas bija ļoti palīdzējis studijās Medicīnas fakultātē un arī tagad neļāva padoties. Viņa nepieļaus, lai tie uzvar. Neparko nedāvinās tik vieglu problēmas risinājumu. Gan jau tie nolādētie nelie�i galu galā tiks viņai klāt, ta�u tiem būs krietni jāpapūlas un arī jāzaudē asinis.

Tagad viņa jau sēdēja pie stūres, se�u kvartālu attālumā no tuvākās izbrauktuves uz maģistrāles. Viņas īsos matus sedza tum�a beisbola cepure, seju aizklāja lielas vīrie�u saulesbrilles ar bieziem rāmjiem, bet slaidais augums bija paslēpts maisveidīgā sporta d�emperī. Pavir�s vērotājs viņu noturētu par pusaugu zēnu.

Ļaudis, kuri vēlējās viņas nāvi, jau bija zaudēju�i asinis, un, to atceroties, Krisas sejā nevil�us uzplauka smaids. Dīvaini gan, cik viegli viņa �ajos laikos spēja nogalināt cilvēkus un kādu gandarījumu no tā guva. Viņu bija pārņēmusi asinskāre - tas tie�ām bija ironiski, ņemot vērā apstākļus. Viņa bija pavadījusi se�us gadus savu darba devēju kalpībā, bet visā �ajā laikā tiem nepavisam neizdevās viņu salauzt un panākt, lai darbs viņai patiktu. Ta�u trīs gadus ilgā bēguļo�ana daudz ko bija mainījusi.

Viņa zināja, ka nevainīga cilvēka nogalinā�ana nesagādātu prieku, un bija pārliecināta, ka �o robe�u vēl nav pārkāpusi un arī nepārkāps. Da�i kolēģi viņas profesijā - biju�ajā profesijā -bija īsti psihopāti, ta�u viņa domāja, ka tie�i tāpēc tie nebija tik prasmīgi kā viņa. Tiem bija nepareiza motivācija. Lielā nepatika pret veicamo darbu ļāva viņai paveikt to vislabāk.

Pa�reizējā dzīvē nogalinā�ana bija nepiecie�ama, lai uzvarētu. Ne jau visu karu, tikai atsevi�ķas nelielas kaujas, tomēr katra uzvara bija svarīga. Kāda sve�inieka sirds apstāsies, bet viņas pa�as - turpinās pukstēt. Kāds gribēs viņu nogalināt, bet upura vietā atradīs plēsoņu. Brūnu, vientuļu zirneklieni, kas paslēpusies aiz smalki noausta tīkla.

Par tādu tie bija viņu padarīju�i. Viņa minēja, vai tie kaut nedaudz lepojas ar viņas meistarību vai arī no�ēlo, ka nav pietiekami ātri sabradāju�i �o spītnieci.

Pabraukusi da�as jūdzes pa starp�tatu �oseju, Krisa sāka justies mierīgāk. Viņas auto bija populārs modelis, un tagad tas atradās uz ceļa starp tūksto�iem precīzu līdzinieku, bet zagtās numurzīmes viņa nomainīs, tiklīdz atradīs kādu dro�u apstā�anās vietu. Tagad nekas vairs nesaistīja viņu ar nupat kā atstāto mazpilsētu. Viņa bija pabraukusi garām diviem �osejas pievedceļiem un nogriezusies pa tre�o. Ja tie gribēs bloķēt �oseju, tad nevarēs saprast, kur to darīt. Viņa joprojām bija paslēpusies. Joprojām dro�ībā, vismaz pagaidām.

Protams, �ādā brīdī nebija ko domāt par brauk�anu uzreiz mājās. Atpakaļceļā viņa pavadīja se�as stundas, līkumojot pa da�ādām �osejām un parastiem lauku ceļiem, visu laiku modri raugoties, vai kāds neseko. Beidzot atgriezusies mazajā, īrētajā namiņā, līdzīgā sagrabēju�am auto vrakam, viņa jau bija gandrīz aizmigusi. Viņa apsvēra iespēju pagatavot kafiju, bet, salīdzinājusi kafijas labvēlīgo iedarbību ar tās pagatavo�anai veltītajām pūlēm, nolēma labāk iztikt tāpat.

Viņa vārgi uzkāpa pa diviem izļodzītajiem lieveņa pakāpieniem, automātiski izvairoties no izpuvu�ā dēļa pirmā pakāpiena kreisajā pusē, un atslēdza divas īpa�i dro�ās slēdzenes smagajās metāla durvīs, ko bija uzstādījusi jau pirmajā nedēļā pēc apme�anās �eit. Tiesa gan, sienas - tikai koka tapas, sausais apmetums, saplāksnis un vinila apdare - nespēja nodro�ināt tādu pa�u aizsardzību, ta�u, sprie�ot pēc statistikas, iebrucēji vispirms ķeras pie durvīm. Arī restes logu priek�ā nebija nepārvarams �ķērslis, tomēr atbaidīs parastus zaglēnus. Pirms durvju roktura pagrie�anas viņa nospieda zvana pogu. Trīs reizes īsi pēc kārtas, kas, skatoties no malas, �ķistu kā viens nepārtraukts pieskāriens. Caur plānajām sienām bija skaidri sadzirdama zvana skaņa. Viņa a�i iegāja pa durvīm, katram gadījumam aizturot elpu. Zem kājām ne�irkstēja saplīsu�u stiklu lauskas, tāpēc viņa atkal izpūta elpu un aizvēra aiz sevis durvis.

Mājas dro�ības sistēma bija pilnībā Krisas pa�as izstrādāta. Profesionāļiem, kuru ieteikumus viņa bija izstudējusi vispirms, bija citādas metodes. Nevienam no tiem nebija tādu specializētu prasmju kā viņai. Tādu nebija arī autoriem, kuri bija sarakstīju�i da�ādos kriminālromānus, ko viņa tagad izmantoja kā maz ticamas rokasgrāmatas. Visas pārējās vajadzīgās pamācības viegli varēja sameklēt portālā YouTube. Pāris vecu veļasma�lnas detaļu, internētā pasūtīta mikrokontrollera pults, jauns durvju zvans, vēl da�i sīkumi, un iznāca dro�as lamatas nelūgtiem viesiem.

Aizslēgusi aiz sevis slēdzenes, viņa nospieda gaismas slēdzi tie�i līdzās durvīm. Tas atradās panelī kopā ar diviem citiem slēd�iem. Vidējais bija tikai butaforija. Tre�ais, vistālākais, bija pievienots tam pa�am zemsprieguma signāla vadam kā durvju zvans. Tāpat kā zvans un durvis, arī slēd�u panelis bija vairākus gadu desmitus jaunāks par pārējo, kas atradās mazajā priek�ējā telpā - dzīvojamās istabas, ēdamtelpas un virtuves apvienojumā.

Viss izskatījās tāpat kā no rīta - da�as vienkār�as, lētas mēbeles, aiz kurām nevarētu paslēpties pieaudzis cilvēks, tuk�as virtuves letes un galds, nekādu greznumlietu vai mākslas darbu. Sterili. Par spīti tum�zaļi un brūni raibajam vinila grīdas segumam un popkornam līdzīgajam griestu rakstam, �ī telpa joprojām mazliet atgādināja laboratoriju.

Varbūt tas bija smakas dēļ. Tā kā telpa bija tik spodra, iebrucējs nodomātu, ka hlora smaka nāk no ķīmiskajiem tīrī�anas līdzekļiem. Bet tikai tad, ja viņ� būtu spējis iekļūt iek�ā, neiedar-binot dro�ības sistēmu. Ja tā iedarbotos, viņam neatliktu laika istabas izpētī�anai.

Pārējā mājas daļā bija tikai maza guļamistaba un vannas-istaba, kas atradās tie�i pretī ārdurvīm, priek�istabas tālākajā galā, un nekas neaiz�ķērsoja ceļu uz tām. Viņa izslēdza gaismu, lai vēlāk nebūtu jāiet atpakaļ.

Smagiem soļiem, pusmiegā Krisa iegāja pa vienīgajām durvīm guļamistabā. Caur �alūzijām no benzīntanka ielas otrā pusē iespīdēja sarkana neona atblāzma, pietiekami apgaismojot istabu, tāpēc viņa neieslēdza lampu. Vispirms viņa uz divguļamā matra�a, kas aizņēma istabas lielāko daļu, novietoja divus no garenajiem dūnu spilveniem aptuvenā cilvēka ķermeņa apveidā. Pēc tam iebāza spilvendrānās aizspie�amos maisiņus, pilnus ar Helovīna mākslīgajām asinīm. Tuvumā tās neizskatījās īpa�i ticamas, ta�u maisiņi bija paredzēti gadījumam, ja uzbrucējs izsitīs logu, pagrūdis sāņus �alūzijas un �aus no �ādas pozīcijas. Blāvajā neona apgaismojumā nevarēs pamanīt at�ķirību. Pēc tam viņa izveidoja galvu - arī �ī maska bija pirkta izpārdo�anā pēc Helovina svētkiem. Tā bija kāda neveiksmīga politiķa karikatūra ar diezgan reālistisku sejas krāsu. Krisa bija piebāzusi masku ar vati, lai tā būtu aptuveni viņas galvas lielumā, un pie�uvusi lētu brunetes parūku. Pats svarīgākais - starp neilona matu �ķipsnām bija paslēpts tievs vadiņ�, kas bija izvilkts starp matraci un atsperi. Tāds pats vadiņ� bija izdurts caur spilvenu, uz kura atradās galva. Viņa pacēla palagu, pēc tam segu, pielīdzināja tos vajadzīgajā formā, tad savija kopā abu vadiņu galus bez izolācijas. Tas bija ļoti nedro�s savienojums. Ja kāds kaut vai pavisam viegli pieskartos galvai vai mazliet izkustinātu no spilveniem darināto ķermeni, vadiņi uzreiz atvienotos.

Krisa atkāpās un ar puspievērtām acīm pārlaida vērtējo�u skatienu mānīgajam veidojumam. Tas nebija viņas izcilākais darbs, tomēr nenoliedzami izskatījās pēc aizmigu�a cilvēka. Pat ja iebrucējs nenoticētu, ka tā ir viņa, tam vispirms būtu jātiek galā ar �o gulētāju, pirms dotos meklēt īsto mērķi.

Pārāk nogurusi, lai pārģērbtos pid�amā, viņa tikai izkāpa no platajām d�insa biksēm. Ar to pietiks. Tad paņēma ceturto spilvenu un izvilka no pagultes guļammaisu - �oreiz tie �ķita lielāki un smagāki nekā parasti -, aizstiepa tos uz �auro vannasistabu, iesvieda vannā, pēc tam devās pie izlietnes. �ovakar nemazgās seju, tikai iztīrīs zobus.

Pistole un gāzmaska atradās zem izlietnes, paslēptas zem dvieļu kaudzītes. Krisa uzvilka gāzmasku galvā un nostiprināja siksniņas, pēc tam ar plaukstu aizspieda filtru un ieelpoja caur degunu, lai pārbaudītu blīvi. Maska lieliski piekļāvās sejai - kā parasti ta�u pieraduma vai pārguruma dēļ nedrīkstēja izlaist kādu dro�ības pārbaudi. Viņa novietoja pistoli pie sienas piestiprinātā ziepju trauciņā, kas atradās virs vannas, ērti pa rokai. �is ierocis viņai nepatika - lai gan salīdzinājumā ar parastajiem iedzīvotājiem viņa glu�i labi prata �aut, ar īstiem profesionāļiem sacensties nespēja. Ta�u rezerves ierocis bija vajadzigs, jo kādudien ienaidnieki būs izpratu�i viņas sistēmu un ari uzbrucēji ieradīsies gāzmaskās.

Atklāti sakot, viņa brīnījās, ka �is viltības viņu pasargāju�as jau tik ilgi.

Aizbāzusi aiz krū�tura lencītes neatvērtu ķīmiskā absorbenta baloniņu, Krisa vārgiem soļiem atgriezās guļamistabā un notupās pie ventilācijas atveres grīdā, labajā pusē pie gultas, kurā nekad nebija gulējusi. Ventilācijas re�ģi nebija tik putekļaini, kā vajadzētu būt, to aug�ējās skrūves bija ieskrūvētas tikai līdz pusei, bet apak�ējo nebija nemaz, ta�u viņa bija pārliecināta, ka neviens, raugoties pa logu, nepamanīs tādus sīkumus, bet, ja pamanīs, tad nesapratīs, ko tie nozīmē. Ja nu vienīgi �erloks Holmss, bet no viņa kā no iespējama slepkavas nebija jābaidās.

Viņa atskrūvēja aug�ējās skrūves un noņēma re�ģi. Ja kāds ielūkotos ventilācijas atverē, tad uzreiz ieraudzītu kaut ko neparastu. Pirmkārt, tālākajā galā tā bija noslēgta, tātad vairs nedarbojās. Otrkārt, lielais, baltais spainis un masīvās baterijas tur izskatījās diezgan neiederīgi. Viņa noņēma cie�i uzspiesto spaiņa vāku, un uzreiz uzvēdīja tā pati ķīmiskā smaka, kas pildīja priek�istabu, - tik pazīstama, ka viņa to gandrīz nejuta.

Krisa pasniedzās ar roku tumsā aiz spaiņa un vispirms izvilka nelielu, ķeburainu veidojumu ar spirāli, metāla stienī�iem un tieviem vadiņiem, pēc tam stikla ampulu apmēram pirksta garumā un visbeidzot - saimniecības gumijas cimdu. Tad novietoja solenoīdu, ko bija sameistarojusi no kādas izmestas veļasma�īnas, tā, lai stienī�i, kas stiepās no ierīces, būtu līdz pusei iemērkti spainī eso�ajā bezkrāsainajā �ķidrumā. Viņa divreiz stingri samirk�ķināja acis, pūloties saņemties un koncentrēties, jo �is bija atbildīgākais brīdis. Tad uzvilka cimdu labajā rokā, paņēma aiz lencītes aizbāzto baloniņu un turēja to gatavībā kreisajā. Ar cimdoto roku viņa uzmanīgi ievietoja ampulu atverēs, ko īpa�i �im mērķim bija izurbusi metāla stieņos. Ampula atradās tie�i virs skābes virsmas, un baltais pulveris tajā bija inerts un nekaitīgs. Ta�u, ja tiktu pārtraukta strāvas plūsma pa vadiņiem, kas bija tik vāji sastiprināti virs gultas, pulss noslēgtu solenoīdu, un stikls saplīstu. Baltais pulveris pārvērstos par gāzi, kas nebūtu ne inerta, ne nekaitīga.

�I bija gandrīz tāda pati konstrukcija kā priek�istabā, tikai ar vienkār�āku elektrības sistēmu. �īs lamatas viņa uzstādīja tikai pirms gulētie�anas.

Krisa nolika atpakaļ vietā cimdu un ventilācijas atveres vāku, tad ar sajūtu, kas nebija glu�i tik pacilāta, lai to varētu saukt par atvieglojumu, steberēja atpakaļ uz vannasistabu. Tās durvis, tāpat kā ventilācijas atvere, varbūt �ķistu aizdomīgas vienīgi tik uzmanīgam vērotājam kā �erloks Holmss - mīkstās gumijas blīves gar visām malām noteikti nebija standarta aprīkojums. Tās nespētu pilnībā hermētiski noslēgt vannasistabu no guļamistabas, ta�u ļautu viņai iegūt vairāk laika.

Viņa nespēkā ieslīga vannā, gausi iegrimstot mīkstā guļammaisa apskāvienā. Agrāk bija grūti pierast pie gulē�anas ar gāzmasku galvā, bet tagad, atviegloti aizverot acis, viņa par to pat neiedomājās.

Krisa iegrozījās dziļāk dūnu un neilona migā, līdz sajuta iPad cietā taisnstūra pieskārienu muguras lejasdaļai. Tas ar pagarināmo vadu bija pievienots pie priek�istabas elektrības sistēmas. Ja tur rastos kādas strāvas svārstības, iPad sāktu vibrēt. Viņa no pieredzes zināja, ka tad uzreiz pamostos, pat ja būtu tik nogurusi kā �ovakar. Viņa zināja arī to, ka nepilnu trīs sekun�u laikā varētu atvērt un pieskrūvēt pie gāzmaskas baloniņu, kas joprojām būs kreisajā rokā, piespiests pie krūtīm kā bērna rotaļu lācītis, - arī pusmiegā, tumsā un aizturot elpu. Viņa bija trenējusies daudz rei�u, un viss bija veiksmīgi izdevies arī tajos trīs ārkārtas gadījumos, kas nebija treniņi. Viņa bija palikusi dzīva. Sistēma darbojās sekmīgi.

Par spīti pārgurumam, prāts pirms iegrim�anas nemaņā vēlreiz neatlaidīgi atsauca atmiņā �odien piedzīvoto ļaunumu. Tā bija briesmīga sajūta - kā amputētas ķermeņa daļas fantoma sāpes, kas nav saistītas ar miesu, tomēr ir moko�as, - apziņa, ka viņa atkal ir atrasta. Krisa nebija apmierināta ar savu atbildi uz e-pasta vēstuli. Viņa �o plānu bija izdomājusi pārāk impulsīvi, lai būtu pārliecināta par to. Un tāpēc nāksies rīkoties pārāk steidzīgi.

Krisa zināja �o teoriju: da�kārt, ja pilnā gaitā skrien pretī cilvēkam, kur� mērķē uz tevi ar ieroci, pretinieku var pārsteigt nesagatavotu. Viņas iecienītākā rīcība vienmēr bijusi bēg�ana, ta�u �ajā gadījumā viņa nevarēja iedomāties citu iespēju. Varbūt rīt, kad pārguru�ās smadzenes būs atpūtu�ās.

Paslēpusies aizsardzības tīklā, viņa laidās miegā.

Gaidot parādāmies Kārstonu, Krisa atcerējās iepriek�ējās reizes, kad departaments mēģināja viņu nogalināt.

Bārnabijs - doktors D�ozefs Bārnabijs, viņas mentors, pēdējais draugs pirms tagadējās vientulības - bija sagatavojis viņu pirmajam mēģinājumam. Un tomēr, pat ar visu viņa tālredzību, plāno�anu un dziļi iesakņoju�os paranoju, viņa izglābās, tikai pateicoties aklai veiksmei vēl vienas melnas kafijas tases veidolā.

Tolaik viņu mocija bezmiegs. Viņa bija nostrādājusi kopā ar Bārnabiju se�us gadus, un jau pēc pirmajiem trīsarpus gadiem kolēģis bija pavēstījis par savām aizdomām. Pirmajā brīdī viņa neticēja, ka tā var būt patiesība. Viņi tikai veica savu darbu, paklausot pavēlēm, turklāt - labi. �ādā darbā nevar noturēties ilgi, Bārnabijs apgalvoja, lai gan pats bija nostrādājis septiņpadsmit gadus vienā nodaļā. Tādi cilvēki kā mēs, cilvēki, kuri ir spiesti uzzināt daudz ko tādu, ko nedrīkstētu zināt, beigās kļūst neērti. Pat ja nekādi nenogrēkojas. Pat ja ir pilnīgi uzticami. Viņiem nevar uzticēties.

Te nu bija visa kalpo�ana labajiem spēkiem!

Kad Bārnabija aizdomas bija kļuvu�as konkrētākas, tās pārauga plāno�anā, kas savukārt pārtapa par praktisku gatavo�anos. Viņ� ļoti paļāvās uz rūpīgu sagatavo�anos, ta�u pa�am beigās tā neko nepalīdzēja.

Pēdējos mēne�os, kad bēg�anas datums tuvojās arvien straujāk, sāka pieaugt spriedze, un nebija brīnums, ka viņa naktīs

2D

nespēja aizmigt. Tajā zīmīgajā aprīļa rītā, lai atmodinātu smadzenes, viņa bija izdzērusi divas tases kafijas, nevis vienu kā parasti. Ņemot vērā, ka viņas urīnpūslis, tāpat kā viss augums, bija mazāks nekā vidēji citiem, �īs vēl vienas tases dēļ doktore drīz vien bija spiesta atstāt rakstāmgaldu un doties uz labierīcībām, neatslēgusi datoru no tīkla. Un tie�i tur viņa atradās, kad no ventilācijas sistēmas laboratorijā sāka ieplūst nāvējo�ā gāze. Bārnabijs strādāja savā darbavietā.

Viņa pirmsnāves kliedzieni bija mentora pēdējā dāvana viņai, pēdējais brīdinājums.

Viņi abi bija ne�aubīgi domāju�i, ka liktenīgais uzbrukums nenotiks laboratorijā. Tas nebūtu ērti. Līķu uzra�anās darbavietā parasti izraisa pārmērīgu ziņkāri, un gudri slepkavas izvairās no �ādiem pierādījumiem savā tuvumā. Slepkavas nemēdz uzbrukt upuriem, kad tie atrodas viņu pa�u viesistabā.

Viņai gan vajadzēja saprast, ka nedrīkst pārāk zemu novērtēt savu ienaidnieku augstprātību. Tie neraizējās par likumiem. Tiem bija pārāk draudzīgas attiecības ar �o likumu noteicējiem.

Nākamie trīs uzbrukumi bija tie�āki. Profesionāli algoti slepkavas, viņa nosprieda, ņemot vērā, ka tie visi darbojās vienatnē. Līdz �im - tikai vīrie�i, bet iespējams, reiz uzradīsies arī sieviete. Viens no vīrie�iem bija mēģinājis viņu no�aut, otrs - nodurt, bet tre�ais - iz�ķaidīt smadzenes ar lauzni. Neviens no mēģinājumiem nebija sekmīgs, uzbrukumos cieta tikai spilveni, bet uzbrucēji gāja bojā.

Neredzamā, bet ļoti kodīgā gāze klusi ieplūda nelielajā istabā - tas notika jau apmēram divarpus sekundes pēc vadiņu savienojuma pārrau�anas. Un tad slepkavam bija atlicis dzīvot ne ilgāk kā piecas sekundes, atkarībā no auguma garuma un svara. Tās dro�i vien bija ļoti nepatīkamas piecas sekundes.

Viņas maisījums nebija tāds pats, ar kādu tika noindēts Bārnabijs, ta�u diezgan līdzīgs. Tas bija vienkār�ākais viņai zināmais veids, kā nogalināt cilvēku tik ātri un sāpīgi. Turklāt, at�ķirībā no daudziem citiem iero�iem, �ie resursi bija atjaunojami. Bija jāsagādā tikai bagātīgi persiku krājumi un jāapmeklē baseinu piederumu veikals. Nekā tāda, kam būtu ierobe�ota piekļuve vai vajadzīga piegādes adrese, nekā tāda, ko vajātāji varētu izsekot.

Krisa tie�ām bija noskaitusies, ka ienaidnieki atkal pamanīju�ies sadzīt viņai pēdas.

Viņa niknojās visu laiku kop� pamo�anās vakar no rita, un, gatavojoties ceļam, dusmas pieņēmās spēkā ik stundu arvien vairāk.

Krisa bija piespiedusi sevi mazliet nosnausties, pēc tam devās ceļā un visu nākamo nakti brauca ar auto, kas bija nomāts, izmantojot ļoti ap�aubāmu personas apliecību ar Teilores Gol-dingas vārdu un nesen iegādātu kredītkarti ar to pa�u vārdu. �orīt agri viņa bija ieradusies pilsētā, kuru nepavisam vairs negribēja redzēt, un tāpēc dusmas uzbangoja vēl stiprāk. Viņa atdeva auto Hertz nomā pie Ronalda Reigana Nacionālās lidostas, pēc tam iegāja citā firmā turpat pāri ielai un iznomāja auto ar Va�ingtonas numurzīmēm.

Pirms se�iem mēne�iem viņa būtu rīkojusies citādi. Būtu savākusi visas mantas no mazā īrētā namiņa, pārdevusi savu auto portālā Craigslist, nopirkusi jaunu par skaidru naudu no kādas privātpersonas, kas neglabā �ādu darījumu uzskaiti, pēc tam da�as dienas bezmērķīgi braukātu apkārt, līdz atrastu kādu piemērotu vidēji lielu pilsētu. Un tur sāktu izdzīvo�anas spēli no jauna.

Ta�u nu bija uzradusies �ī muļķīgā, nedabiskā cerība, ka Kār-stons nemelo. Ļoti niecīga cerība. Tā dro�i vien nebūtu pietiekami spēcīga motivācija. Bija vēl kaut kas - nelielas, bet kaitino�as raizes, ka viņa nav izpildījusi kādu pienākumu.

Bārnabijs bija izglābis viņas dzīvību. Vairākkārt. Pēc katra slepkavības mēģinājuma viņa bija palikusi dzīva tikai tāpēc, ka vecais mentors viņu bija brīdinājis, izglītojis un palīdzējis sagatavoties.

Ja Kārstons meloja - par to viņa bija pārliecināta par 97 procentiem - un gatavojās uzbrukt no slēpņa, tad viss e-pastā rakstītais bija meli. Ari tas, ka viņa esot vajadzīga. Bet, ja viņa nebija vajadzīga, tas nozīmēja, ka viņas agrāko darbu veic kāds cits - kāds tikpat prasmīgs kā savulaik viņa.

Varbūt tie jau sen bija atradu�i viņai aizstājēju, ko var zināt -varbūt jau noslepkavoju�i vairākus darbiniekus, tomēr Krisa �aubījās. Lai gan departamenta rīcībā bija gan nauda, gan pla�as pilnvaras, vienīgais deficīts bija personāls. Bija vajadzīgs laiks, lai atrastu, pārliecinātu un apmācītu tādu speciālistu kā Bārnabijs vai viņa. Cilvēkus ar �ādām spējām nevar izaudzēt mēģenēs.

Viņas glābējs bija Bārnabijs. Bet kas izglābs to nabaga jaunieti, kur� pieņemts darbā viņas vietā? �is jaunpienācējs būs gudrs un talantīgs, ta�u nespēs saskatīt vissvarīgāko. Aizmirsti kalpo�anu savai valstij, aizmirsti nevainīgu dzīvību glāb�anu, aizmirsti visjaunāko aprīkojumu un revolucionārus zinātnes sasniegumus, un arī neierobe�oto bud�etu. Aizmirsti septiņu ciparu algu. Vai negribi paglābties no noslepkavo�anas? Protams, cilvēks, kur� tagad strādā viņas biju�ajā amatā, nemaz nenojau�, ka viņa dzīvība ir apdraudēta.

Krisa ilgojās, kaut varētu �o cilvēku brīdināt. Pat ja viņa nevarētu veltīt tam tik ilgu laiku, kādu Bārnabijs bija veltījis, palīdzot viņai. Pat ja tā būtu tikai viena saruna: �ādu pateicību mēs saņemam no viņiem. Gatavojies!

Ta�u tādas iespējas nebija.

Viss rīta cēliens pagāja sagatavo�anās darbos. Viņa apmetās mazā, elegantā viesnīcā ar nosaukumu Brayscott, uzdevusies par Keisiju Vilsoni. Uzrāditā personas apliecība nebija daudz pārliecino�āka par Teilorei Goldingai piedero�o, ta�u reģistrācijas laikā zvanīja divas tālruņa līnijas un reģistratore bija pārāk aizņemta, lai pievērstu lielu uzmanību dokumentiem. Viņa paskaidroja, ka numuri jau ir pieejami, ta�u reģistrācija sāksies tikai pulksten trijos, tāpēc jāsamaksā par vienu papildu dienu. Keisija bez iebildumiem piekrita �im noteikumam. Reģistratore atviegloti nopūtās un uzsmaidīja, pirmoreiz īsti ieskatoties viņai sejā. Keisija savaldījās, lai nenodrebētu bailēs. Tas nekas, ja �ī meitene atcerēsies Keisijas seju - nākamajā pusstundā viņa rīkosies pietiekami uzkrīto�i.

Keisija tī�i izvēlējās nenosakāma dzimuma vārdus. �o stratēģiju viņa bija aizguvusi no Bārnabija iedotajiem lietu dokumentiem, un tas bija īstu spiegu paņēmiens, ko savos darbos izmantoja arī daiļliteratūras autori. Loģika bija tāda - ja kāds meklēs �ajā viesnīcā paslēpu�os sievieti, tad vispirms pievērsīs uzmanību viesu reģistrā eso�ajiem sievi�ķīgajiem vārdiem, tādiem kā D�e-nifera un Keitija, un tikai vēlāk pārbaudīs Keisijas, Terijas un Drū. Bet viņai noderēs katrs iegūtais mirklis. Tas var izglābt dzīvību.

Keisija papurināja galvu, kad izsūtāmais pakalpīgā steigā devās viņai pretī, piedāvājot palīdzību, un pati ievilka liftā savu vienīgo riteņoto ceļasomu. Lifta kabīnē viņa stāvēja, pagriezusi seju prom no videokameras, kas atradās virs vadības paneļa. Iegājusi numurā, viņa atvēra ceļasomu un izņēma lielu portfeli un melnu iepirkumu somu ar rāvējslēdzēju. Nekā cita ceļasomā nebija.

Keisija novilka un pakāra skapī �aketi, kas kopā ar plāno, melno svīteri un vienkār�ajām, melnajām biksēm bija pie�ķīris profesionālu izskatu. Svīteris aizmugurē bija saņemts ar sasprau�amām adatām, lai piekļautos pie auguma. Tagad viņa izņēma adatas, lai platais, brīvā krituma svīteris padarītu viņu vizuāli mazliet sīkāku, varbūt arī kādu gadu jaunāku. Tad noslaucīja lūpu krāsu, notīrīja gandrīz visu acu kosmētiku un ielūkojās lielajā spogulī virs kumodes. Jaunāka un neaizsargāta - platais svīteris radīja iespaidu, ka viņa cen�as tajā paslēpties. Viņa nosprieda, ka �āds izskats derēs.

Ja viesnīcas mened�ere būtu sieviete, viņa rīkotos mazliet citādi, varbūt mēģinātu ar zilām un melnām acu ēnām uzkrāsot uz sejas da�us viltus zilumus, ta�u lejā reģistratūrā uz plāksnītes bija rakstīts vārds Viljams Grīns, tāpēc viņa nolēma lieki nepūlēties.

�is plāns gan nebija perfekts, un par to viņa raizējās. Viņa labprāt būtu nogaidījusi vēl vienu nedēļu, lai varētu apsvērt visas iespējamās sekas. Ta�u �is bija labākais veids, kā uzsākt rlcibu, ja laika ir tik maz kā tagad. Plāns, iespējams, bija pārāk sare�ģīts, ta�u nu jau bija par vēlu kaut ko mainīt.

Keisija piezvanīja uz reģistratūru un jautāja Grīna kungu. Savienojums nebija ilgi jāgaida.

- Viljams Grīns klausās. Kā varu jums palīdzēt?

Balss klausulē bija mo�a un pārāk sirsnīga. Viņa uzreiz iztēlojās lielu, dū�īgu vīru kā vali, ar kuplām ūsām.

- Nūjā, ceru, ka neiztraucēju jūs...

- Nē, protams, ne, Vilsones kundze. Mans pienākums ir palīdzēt, kā vien spēju.

- Man tie�ām ir vajadzīga palīdzība, ta�u tas var izklausīties mazliet dīvaini... To ir grūti paskaidrot.

- Neraizējieties, jaunkundz, gan jau es varē�u jums palīdzēt. - Viesnīcas mened�eris izklausījās neparasti pārliecināts par sevi. Viņai ienāca prātā - kādus gan savādus lūgumus viņam ir gadījies uzklausīt?

- Ak vai, - viņa vilcinājās. - Varbūt vieglāk būtu par to runāt aci pret aci? - viņa jautājo�i ieminējās.

- Nu protams, Vilsones kundze. Par laimi, es atbrīvo�os jau pēc piecpadsmit minūtēm. Mans kabinets ir pirmajā stāvā, ap stūri aiz reģistratūras. Vai tas derēs?

Satrauktā atvieglojumā viņa nobēra: - Jā, paldies, liels paldies.

Keisija ielika somas sienas skapī un rūpīgi noskaitīja vajadzīgās naudaszīmes no lielajā portfelī paslēptā �ūk�ņa. Sabāza tās kabatās un nogaidīja trīspadsmit minūtes. Pēc tam devās lejā pa kāpnēm, lai izvairītos no liftu videokamerām.

Kad Grīna kungs ieaicināja viņu savā bezlogu kabinetā, viņa uzjautrināta atskārta, ka bija diezgan trāpīgi uzminējusi vīrie�a izskatu. Ūsu gan nebija, arī matu ne, vien tik tikko saskatāmas sirmas uzacis, bet citādi tie�ām līdzīgs valim.

Nebija grūti notēlot izbiedētu bēgli. Tikusi līdz pusei stāstā par vardarbīgo biju�o draugu, kur� nozadzis ģimenes mantojumu, viņa saprata, ka ir pārliecinājusi Grīna kungu. Viņ� vīri�ķīgi saslējās, it kā gatavotos skaļi paust sa�utumu par nelie�iem, kuri sit neaizsargātas sievietes, tomēr savaldījās un izteica tikai da�as mierino�as frāzes: Neraizējieties, mēs jūs pasargāsim, �eit jūs esat dro�ībā. Grīna kungs noteikti būtu palīdzējis arī bez dāsnās dzeramnaudas, ta�u tā nenāca par ļaunu. Viņ� nozvērējās to atklāt tikai tiem viesnīcas darbiniekiem, kuri būs iesaistīti plānā, un viņa sirsnīgi pateicās. Grīna kungs novēlēja labu veiksmi un piedāvāja iesaistīt arī policiju. Keisija ar patiesām skumjām atzina, ka no policijas un tās aizliegumiem tuvoties nekad nav bijis nekāda labuma, un lika noprast, ka tagad, kad viņai palīdzēs tāds liels un spēcīgs vīrs kā Grīna kungs, viņa pati tiks ar visu galā. Vīrietis jutās glaimots, un viņa aizsteidzās gatavoties.

�ī nebija vienīgā reize, kad viņa izspēlēja �o kārti. To bija ieteicis Bārnabijs, apsprie�ot bēg�anas plāna sīkākās nianses. Pirmajā brīdī viņa sa�utusi iebilda pret �ādu metodi, jo tā likās apvainojo�a, ta�u Bārnabijs bija ļoti praktisks cilvēks. Viņa bija maza auguma sieviete un tāpēc daudziem vienmēr �ķitīs bikla un vārga. Kāpēc gan neizmantot to savā labā? Tēlo upuri, lai nekļūtu par tādu īstenībā.

Keisija atgriezās numurā, izņēma no portfeļa citas drēbēs un pārģērbās, nomainot svīteri pret cie�i piegulo�u, melnu T kreklu ar V veida kakla izgriezumu un apliekot platu, melnu jostu ar sare�ģītiem ādas sloksnī�u pinumiem. Visām novilktajām drēbēm bija jāsatilpst portfelī, jo ceļasomu viņa atstās un �ajā viesnīcā vairs neatgriezīsies.

Viņa jau bija bruņojusies, jo nekad nedevās ārpus mājām bez pienācīga ekipējuma, ta�u tagad pārgāja uz pa�aizsardzības augstākās gatavības līmeni, nodro�inoties ar iero�iem burtiski līdz zobiem. Vai, pareizāk sakot, līdz zobam - viņa uzlika viltus kronīti, piepildītu ar kādu vielu, kas bija daudz nesāpīgāka par ciānkāliju, bet tikpat nāvējo�a. Ne velti �is paņēmiens bija vecs kā pasaule, jo tas tie�ām bija iedarbīgs. Un da�kārt var būt atlicis tikai viens pēdējais gājiens - uz visiem laikiem dro�i paglābties no ienaidnieku rokām.

Lielajai, melnajai iepirkumu somai plecu siksnas virspusē bija divi koka rotājumi. Somā mazās, polsterētās kārbiņās bija paslēptas īpa�as rotaslietas.

Katra rotaslieta bija unikāla un neaizstājama. �ādi dekoratīvi nomaskēti iero�i vairs nekad nebūs pieejami, tāpēc viņa ar �iem dārgumiem rīkojās ļoti saudzīgi.

Trīs gredzeni - viens no ro�aina zelta, viens no dzeltena zelta, viens no sudraba -, katrs no tiem aprīkots ar sīku dzeloni, paslēptu zem maza, pagrie�ama aizbīdņa. Pēc metāla krāsas varēja pateikt, ar kādu vielu dzelonis ir pārklāts. Vienkār�i un skaidri, kā jau dro�i vien visi no viņas sagaidīja.

Auskari - ar tiem viņa vienmēr rīkojās ļoti piesardzīgi. �obrīd viņa tos vēl neriskēs uzlikt, bet nogaidīs, līdz nonāks tuvāk mērķim. Kad auskari būs uzlikti, viņa drīkstēs kustināt galvu tikai lēni un uzmanīgi. Auskari izskatījās pēc vienkār�ām stikla lodītēm, ta�u stikls bija tik plāns, ka varēja saplīst pat no skaļas, augstas skaņas, jo mazo bumbiņu iek�pusē bija spiediens. Ja kāds sagrābtu viņu aiz kakla vai galvas, stikls ar klusu pauk�ķi saplīstu. Viņa aizturētu elpu - viņa bez piepūles spēja izturēt minūti un piecpadsmit sekundes - un, ja iespējams, aizvērtu acis. Bet uzbrucējs nezinātu, ka tā jādara.

Kaklā viņa uzkāra palielu sudraba medaljonu. Tas bija ļoti uzkrīto�s un noteikti piesaistītu to cilvēku uzmanību, kuri zina, kas viņa patiesībā ir. Ta�u tam nepiemita nekas nāvējo�s - tas tikai novērstu uzmanību no īstajiem draudiem. Medaljonā bija kādas glītas, mazas, gai�matainas meitenītes fotogrāfija, kuras otrā pusē bija uzrakstīts bērna pilns vārds un uzvārds, - �ādu medaljonu varētu nēsāt māte vai krustmāte. Ta�u �ī meitenīte bija Kārstona vienīgais mazbērns. Keisija cerēja: ja bēg�ana beigsies neveiksmīgi, viņas līķi uzies policists, kur�, nespēdams citādi viņu identificēt, meklēs visu iespējamo informāciju saistībā ar �o lietisko pierādījumu un tādējādi nonāks uz pēdām viņas nāves patiesajiem vaininiekiem. Kārstonam tas diez vai sagādās lielas nepatik�anas, tomēr varbūt viņam būs jāpārcie� kāds neomulīgs

bridis, jūtoties apdraudētam vai raizējoties, ka viņa vēl kādam izpaudusi nevēlamu informāciju.

Viņa zināja pietiekami daudz par noklusētām traģēdijām un ļoti slepeniem briesmu darbiem, lai radītu Kārstonam vairāk nekā tikai sīkas neērtības. Ta�u pat tagad, trīs gadus pēc pirmā nāves sprieduma, viņa joprojām nejutās gatava kļūt par nodevēju vai izraisīt vispārēju paniku. Nebija iespējams paredzēt �ādas rīcības posto�ās sekas un kaitējumu civiliedzīvotājiem. Tāpēc viņa bija nolēmusi tikai likt Kārstonam domāt, ka viņa ir atļāvusies rīkoties nesaprātīgi, - varbūt no raizēm viņam piemetīsies aneirisma. Mazs, jauks medaljons, pilns ar atriebības indi kaut nelielai zaudējuma rūgtuma mazinā�anai.

Aukliņa, kurā karājās medaljons, gan bija nāvējo�a. Pēc stiepes stiprības samērā ar garumu tā līdzinājās gaisa vagoniņa trosēm, un ar to viegli varētu no�ņaugt cilvēku. Aizdares vietā tai bija magnēts, jo viņa negribēja iet bojā pati sava iero�a cilpā. Iepirkumu somas plecu siksnas koka rotājumos bija iegrieztas atveres, kurās jāiestiprina aukliņas gali. Apmetot aukliņu upurim ap kaklu, �ie koka gabali kļuva par rokturiem. Fiziska spēka pielieto�ana nebija viņas iecienītākā taktika, tomēr �āda rīcība būtu negaidīta. Gatavība da�ādiem gadījumiem bija priek�rocība.

Melnās ādas jostas sare�ģītajos pinuma rakstos bija paslēptas vairākas ar atsperēm iedarbināmas �ļirces. Viņa varēja tās izvilkt pa vienai vai aktivizēt mehānismu, kas iz�autu uzreiz visas asās adatas, ja uzbrucējs piespiestu viņu cie�i pie sava ķermeņa. Da�ādo vielu maisījums nemaz nenāktu par labu viņa veselībai.

Kabatās bija paslēpti skalpeļi ar līmlentēm aptītiem asmeņiem.

Kurpēs - standarta slepenie na�i, viens iz�aujams uz priek�u, otrs uz aizmuguri.

Somā paslēpti divi piparu gāzes baloniņi - viens ar oriģinālo saturu, otrs ar kaut ko daudz indīgāku.

Glīta smar�u pudelīte, no kuras var izsmidzināt nesa�ķidri-nātu gāzi.

Kabatā - cilindrs, līdzīgs ē�anas irbulī�u iepakojumam.

2B

Un vēl citi jauki izvēles iero�i - katram gadījumam. Plus da�i sīkumi, ko viņa bija paņēmusi līdzi un kas noderētu maz ticamajā sekmīga iznākuma gadījumā. Ko�i dzeltens saspie�ams flakons citrona formā, sērkociņi, neliels ugunsdzē�amais aparāts. Un nauda, ievērojama skaidras naudas summa. Viņa ielika iepirkumu somā atslēgas karti - lai gan pati vairs neatgriezīsies �ajā viesnīcā, gadījumā ja viss noritēs pēc plāna, atgriezīsies kāds cits.

�ādā pilnā bruņojumā bija jākustas piesardzīgi, ta�u viņa bija pietiekami vingrinājusies un soļoja dro�i un pārliecināti. Patīkami bija apzināties, ka tad, ja kāds patraucēs, tas dabūs ciest.

Viņa atstāja viesnīcu, ar galvas mājienu atsveicinoties no reģistratūras darbinieces, un izgāja ārā ar portfeli rokā un melno somu pār plecu. Tad iekāpa ma�īnā un aizbrauca uz kādu ļau�u pārpilnu parku gandrīz pa�ā pilsētas centrā. Atstājusi auto tuvējā lielveikala stāvlaukumā uz ziemeļiem no parka, viņa iegāja parkā.

Keisija �o parku pazina labi un vispirms devās uz labierīcībām, kas atradās tā dienvidrietumu stūrī. �ādā vēlā rītā, kad skolās notika mācības, tur neviena nebija. Viņa izņēma no portfeļa vēl vienu apģērbu komplektu. Tajā bija paslēpta arī salocīta mugursoma un da�i citi piederumi. Viņa pārģērbās, ielika drēbes portfelī, bet pēc tam paslēpa to kopā ar iepirkumu somu lielajā mugursomā.

Izejot no labierīcībām, Keisija bija zaudējusi sievi�ķīgo izskatu. Laiskā gaitā viņa aizslāja uz parka dienvidu gala pusi, cen�oties nodevigi ne�ūpot gurnus. Lai gan �ķita, ka neviens uz viņu neskatās, gudrāk bija uzmanīties, lai �neizkristu� no lomas.

Tuvojoties pusdienlaikam, parkā saradās arvien vairāk ļau�u, kā jau viņa bija paredzējusi. Neviens nepievērsa uzmanību pusaudzei (vai pusaudzim?), kas sēdēja uz soliņa un drud�aini rakstīja īsziņas viedtālrunī. Neviens nepienāca pietiekami tuvu, lai pamanītu, ka tālrunis nemaz nav ieslēgts.

Otrā ielas pusē, pretī �im soliņam atradās Kārstona iecienītākā pusdieno�anas vieta. �eit nebija norunāts satikties. Turklāt viņa bija ieradusies piecas dienas agrāk par pa�as noteikto laiku.

Caur lielajām vīrie�u saulesbrillēm viņa modri vēroja ietves. Varbūt nekas neizdosies. Varbūt Kārstona paradumi mainīju�ies. Tas ta�u zināms, cik bīstami ir pārāk stabili paradumi. Tāpat kā cerības būt dro�ībā.

Viņa bija izpētījusi maskē�anās veidus gan dokumentālos materiālos, gan daiļliteratūrā un ņēmusi vērā saprātīgākos ieteikumus. Nevajag likt galvā platīnblondu parūku un vilkt kājās augstpapē�u kurpes tikai tāpēc vien, ka esi maza auguma brunete. Nevajag domāt par pretēju, bet gan par neuzkrīto�u izskatu. Jānovērtē, kas piesaista uzmanību, piemēram, blondīnes un nag-liņpapē�i, un jāatturas no tā. Jāizmanto savas stiprākās puses. Da�reiz kaut kas tāds, kas, tavuprāt, bojā izskatu, izglābs tev dzīvību.

Agrāk, normālās dzīves laikā, Keisija bēdājās par savu zēnisko figūru. Tagad tā bija priek�rocība. Ja viņa uzvilka platu d�emperi un krietni nodriskātas, palielas d�insa bikses, katrs skatiens, kas meklēs sievieti, pārslīdēs pāri �im puikam. Mati viņai bija apgriezti īsi, viegli paslēpjami zem beisbola cepures, bet, uzvelkot vairākus zeķu pārus un liela izmēra Reebok sporta apavus, pēdas izskatījās lempīgas kā pusaugu puikam. Ja kāds rūpīgi nopētītu viņas seju, varbūt pamanītu da�as neatbilstības. Bet kāpēc lai kāds viņu pētītu? Parks strauji pildījās ar da�āda vecuma un dzimuma ļaudīm. Viņa ne ar ko neizcēlās, un vajātāji nedomās, ka viņa varētu pēk�ņi uzrasties �eit. Kop� departamenta pirmā mēģinājuma viņu noslepkavot viņa ne reizi nebija atgriezusies Va�ingtonā.

�āda rīcība - atstāt slēptuvi un doties medībās - nebija viņas stiprā puse. Tomēr arī to viņa bija iepriek� apdomājusi. Ikdienas darbības lielākoties prasīja tikai nelielu daļu uzmanības un prāta spēju. Brīvās smadzeņu �ūniņas nemitīgi apsvēra da�ādas varbūtības un sacerēja rīcības scenārijus. Tāpēc tagad viņa jutās mazliet dro�āk. Viņa rīkojās saskaņā ar prātā sastādītām vadlīnijām, kas bija tapu�as mēne�iem ilgi.

Kārstona paradumi nebija mainīju�ies. Tie�i pulksten 12.15 vīrietis apsēdās pie metāla galdiņa savas iecienītās kafejnīcas

за

priek�ā. Kā jau viņa bija paredzējusi, Kārstons bija izvēlējies sēdvietu tā, lai varētu pilnībā paslēpties zem saulessarga. Viņ� savulaik bija rudmatis. Tagad matu vairs daudz nebija atlicis, bet ādas krāsa joprojām bija nodevīgi bāla.

Viesmīle pamāja, norādīja uz mazo blociņu savā rokā, tad iegāja kafejnīcā. Tātad klients bija pasūtījis to pa�u, ko parasti. Vēl viens paradums, kura dēļ var zaudēt dzīvību. Viņa varētu nogalināt Kārstonu, viņam nemaz nenojau�ot par viņas klātbūtni, ja vien to vēlētos.

Keisija piecēlās, iebāza tālruni kabatā un uzmeta mugursomu uz viena pleca.

Ietve stiepās aiz pakalna un da�iem kokiem. Kārstons �eit nevarēja viņu saskatīt. Bija laiks vēlreiz mainīt apģērbu. Viņa izslējās taisnāk. Noņēma cepuri. Novilka plato d�emperi, zem kura bija T krekls. Tad savilka stingrāk bik�u jostu un uzlocīja staru galus, lai izskatītos, ka aizņēmusies tās no sava pui�a. Nomainīja smagnējos Reebok apavus pret vieglām baletkurpītēm, ko izņēma no mugursomas. To visu viņa paveica brīvi un bezrūpīgi, it kā būtu sakarsusi un tāpēc mazliet atģērbtos. Laikapstākļi bija pilnībā atbilsto�i. Garāmgājēji varbūt nobrīnītos, atklājot, ka zem vīri�ķīgajām drēbēm slēpusies meitene, ta�u viņa �aubījās, vai tāds sīkums kādam paliks atmiņā. �odien parkā bija vērojami daudzi ekstrēmāki ģērb�anās stilu piemēri. Saulains laiks parasti izvilina ārā da�ādus Va�ingtonas ērmus.

Tad viņa atkal uzmeta plecā iepirkumu somu, bet mugursomu neuzkrīto�i nolika zemē aiz nomaļa koka. Ja ari kāds to atradīs un pievāks, tajā nebija nekā tāda, bez kā nevarētu iztikt.

Pārliecinājusies, ka neviens neskatās, viņa uzlika galvā parūku un visbeidzot uzmanīgi ieāķēja ausīs auskarus.

Viņa būtu varējusi uzrunāt Kārstonu tajā pa�ā puiciskajā apģērbā, bet kāpēc gan atklāt savus noslēpumus? Kāpēc saistīt tik�anās izskatu ar novēro�anas izskatu? Protams, ja vien viņ� bija pamanījis uz soliņa sēdo�o puisi. Varbūt drīz atkal būs jāpārtop par zēnu, tāpēc viņa negribēja zaudēt �o lomu. Viņa būtu varējusi ietaupīt laiku, pārģērbjoties vajadzīgajā apģērbā jau viesnīcā, ta�u tad viņas attēlu viesnīcas novēro�anas kameru ierakstā viegli varētu sasaistīt ar kādu publisku vai privātu kameru ierakstiem, kuras varbūt tie�i pa�laik filmēja viņu. Pietiekami bie�i mainot izskatu, bija sarautas tik daudzas saiknes, cik vien iespējams: ja kāds mēģinātu sameklēt pusaugu puiku, lieti�ķi ģērbto sievieti vai ikdieni�ķo parka apmeklētāju, par ko viņa bija pārtapusi tagad, būtu ļoti jānopūlas.

Sievi�ķīgajā apģērbā bija vēsāk. Viņa nogaidīja, lai vieglais vējiņ� no�āvē zem neilona jakas sakrāju�os sviedrus, un izgāja uz ielas.

Viņa tuvojās Kārstonam no mugurpuses pa to pa�u ceļu, pa kuru tikai pirms da�ām minūtēm bija ieradies viņ� pats. Ēdiens jau bija pasniegts - cāļa sviestmaize -, un vīrietis �ķita pilnībā iegrimis tā tiesā�anā. Ta�u viņa zināja, ka Kārstons lieliski prot izlikties - vēl labāk nekā viņa.

Nesakot ne vārda, viņa apsēdās pretējā krēslā. Kārstons pacēla galvu ar sviestmaizes pilnu muti.

Viņa zināja, ka Kārstons ir labs aktieris, un pieļāva, ka viņ� noslēps īsto reakciju, pirms viņa pagūs to pamanīt, un izrādīs kādu pa�a izvēlētu emociju. Tā kā Kārstons itin nemaz ne�ķita izbrīnīts, viņa nosprieda, ka pārsteigusi biju�o darba devēju pilnīgi nesagatavotu. Ja Kārstons būtu viņu gaidījis, tad izliktos bezgala �okēts par viņas pēk�ņo parādī�anos. Ta�u - mierīgais, neizbrīnītais skatiens pāri galdiņam, rūpīgā ko�ļā�ana - �ādi tika slēpts pārsteigums. Viņa bija gandrīz pārliecināta.

Viņa joprojām klusēja. Tikai raudzījās Kārstona vienaldzīgajās acis, kamēr viņ� beidza ko�ļāt kumosu.

- Laikam jau būtu pārāk vienkār�i satikties, kā bija plānots, -Kārstons noteica.

- Protams, pārāk vienkār�i jūsu snaiperim. - �os vārdus viņa izteica bezrūpīgi, tikpat klusi kā viņ�. Ja kāds noklausītos, tad padomātu, ka tas ir joks. Ta�u pie abiem tuvākajiem galdiņiem sēdo�ie apmeklētāji skaļi sarunājās un smējās, bet garāmgājēji uz ietves klausījās mūziku telefonos iespraustās austiņās. Viņas teiktajam nepievērsa uzmanību neviens cits, tikai Kārstons.

- D�uliana, es ar to nebiju saistīts. Tev tas jāzina.

Tagad bija viņas kārta slēpt pārsteigumu. Viņu jau sen neviens nebija uzrunājis īstajā vārdā, tāpēc tas izklausījās sve�ādi. Pēc sākotnējā �oka pārņēma tāds kā viegls gandarījums. Labi, ka īstais vārds izklausījās sve�s. Tas nozīmēja, ka viņa rīkojas pareizi.

Kārstona skatiens pievērsās uzkrīto�ajai parūkai - tā bija diezgan līdzīga viņas īstajai matu krāsai, ta�u tagad viņam radīsies aizdomas, ka viņa slēpj kādas radikālas izskata pārmaiņas.

Kārstons ar piepūli ieskatījās viņai acīs. Vēl brīdi nogaidīja atbildi, bet, tā kā viņa joprojām klusēja, ierunājās, rūpīgi izvēloties vārdus.

- Tās, nu... personas, kuras toreiz nolēma, hmm... atvaļināt tevi, tagad ir kritu�as ne�ēlastībā. �is lēmums jau pa�ā sākumā daudziem nepatika, bet es un pārējie, kuri nekad to nebija atbalstīju�i, vairs neesam pakļauti tām personām.

Tā varētu būt patiesība. Bet dro�i vien nebija.

Pamanot viņas skeptisko skatienu, Kārstons apjautājās: - Vai pēdējo deviņu mēne�u laikā esi pieredzējusi kādus... nepatīkamus traucējumus?

- Es jau cerēju, ka esmu iemācījusies spēlēt paslēpes labāk nekā jūsējie.

- Tas viss ir beidzies, D�ūla. Taisnīgums un veselais saprāts uzvarējis.

- Kā man patīk laimīgas beigas! - viņa noteica drūmā sarkasmā.

Kārstons sarāvās, �ī sarkasma sāpināts. Vai izliekoties.

- Vispār jau ne tik laimīgas, - viņ� gausi ieminējās. - Ja tās būtu laimīgas, es ar tevi nebūtu sazinājies. Mēs tev liktu mieru līdz pat mū�a beigām. Un tas būtu ilgs mū�s, vismaz tik, cik būtu atkarīgs no mums.

Viņa pamāja ar galvu, it kā piekristu, it kā ticētu. Agrāk viņa Kārstonu bija uzskatījusi par patiesu un neviltotu. Viņ� ilgi bija kalpojis par labo spēku pārstāvi. Tagad �ķita gandrīz vai savādi uzjautrino�i mēģināt at�ifrēt katra viņa teiktā vārda īsto nozīmi -glu�i kā spēlē.

Ta�u kāda klusa iek�ējā balss jautāja: Bet ja nu tā nav spēle? Ja nu tas viss ir patiesība... ja nu es varētu atgūt brīvību?

- D�uliana, tu biji vislabākā.

- Vislabākais bija doktors Bārnabijs.

- Es zinu, ka tu negribi to dzirdēt, ta�u viņ� nebija tik talantīgs kā tu.

- Paldies!

Kārstona uzacis izbrīnā pacēlās.

- Ne jau par komplimentu. Paldies, ka nemēģini iestāstīt, ka viņa nāve bija negadījums. - Tas viss joprojām skanēja bezrūpīgi vieglā tonī.

- Tas bija nepareizs lēmums, ko diktēja paranoja un lojalitātes trūkums. Cilvēks, kur� ir gatavs nodot kolēģus, �ādus nelietīgus nodomus parasti saskata arī citos. Negodīgi ļaudis netic, ka citi var būt godīgi.

Viņa to uzklausīja ar nocietinātu seju.

Trijos nemitīgās bēguļo�anas gados viņa nebija izpļāpājusi nevienu noslēpumu, ko zināja. Ne reizi nebija devusi iemeslu vajātājiem uzskatīt sevi par nodevēju. Lai gan tie bija mēģināju�i viņu nogalināt, viņa nebija zaudējusi uzticamību. Ta�u departamentam tas bija vienalga, pilnīgi vienalga.

Tiem daudz kas bija vienaldzīgs. Uz mirkli viņa aizdomājās, atceroties, cik tuvu bija piekļuvusi kārotajam mērķim, panākumiem, ko tagad jau būtu guvusi vissvarīgākajā pētījumu un izstrādes jomā, ja �is darbs nebūtu pārtraukts. Laikam arī iesāktais projekts tiem nebija svarīgs.

- Tagad tas atspēlējas, - Kārstons turpināja. - Mēs tā arī neesam atradu�i tavā vietā nevienu tikpat prasmīgu darbinieku. Pie velna, mēs pat neesam atradu�i nevienu puslīdz tik derīgu kā Bārnabijs. Nesaprotu, kā cilvēki nespēj novērtēt tādu retumu kā patiess talants.

Kārstons apklusa, cerot, ka viņa ierunāsies, kaut ko jautās, izrādīs interesi. Bet viņa tikai raudzījās pretī pieklājīgā vienaldzībā kā lielveikala kasiere uz pircēju.

Kārstons nopūtās, paliecās uz priek�u un pēk�ņi sacīja satrauktā balsī: - Mums radusies kāda problēma. Mums jāuzzina tādas atbildes, ko tikai tu spēj iegūt. Nav neviena cita, kam uzticēt �o darbu. Un mēs nevaram atļauties neveiksmi.

- Jūs, nevis mēs, - viņa vienkār�i atteica.

- D�uliana, es tevi pazīstu pietiekami labi. Tev rūp nevainīgu cilvēku liktenis.

- Kādreiz rūpēja. Varētu teikt, ka �ī mana īpa�ība tika noslepkavota.

Kārstons atkal sarāvās.

- D�uliana, lūdzu, piedod. Es vienmēr esmu to no�ēlojis. Es centos viņus apturēt. Es tā priecājos, kad tu izspruki no viņu nagiem. Ikreiz, kad izspruki no viņu nagiem.

Viņa bija spiesta atzinīgi novērtēt to, cik godīgi Kārstons atzīst departamenta vainu. Neko nenoliedzot, netaisnojoties. Bez tādām muļķībām kā: tas bija tikai traģisks negadījums laboratorijā. Vai arī: tas nebija mūsu roku darbs, to pastrādāja valsts ienaidnieki. Nekādu pasaciņu, ko viņa bija gaidījusi, tikai vainas atzī�ana.

- Bet tagad visi to no�ēlo, - Kārstons turpināja klusākā balsī, un viņai bija jāieklausās, lai sadzirdētu. - Jo tu vairs neesi pie mums, un daudziem cilvēkiem būs jāmirst, D�uliana. Tūksto�iem cilvēku. Simtiem tūksto�u.

�oreiz Kārstons nogaidīja, kamēr viņa sacīto apdomā. Pagāja da�as minūtes, apsverot jautājumu no visiem iespējamiem viedokļiem.

Tagad arī viņa ierunājās pieklusinātā balsī, ta�u cen�oties neizrādīt ne interesi, ne emocijas. Tikai konstatēja acīmredzamus faktus, lai virzītu sarunu uz priek�u. - Jums ir zināms, kāds cilvēks, kura rīcībā ir vitāli svarīga informācija.

Kārstons pamāja ar galvu.

- Jūs nevarat viņu novākt, jo tad pārējie uzzinās, ka jūs par tiem zināt. Tas pasteidzinātu viņu rīcību.

Viņ� atkal pamāja ar galvu.

- Runa ir par ļaundarībām, vai ne?

Kārstons nopūtās.

Terorisms departamentu biedēja visvairāk. Viņa tika savervēta darbā, kad valdīja lielais satraukums pēc uzbrukuma Dvīņu torņiem. Terorisma novēr�ana vienmēr bija viņas darba galvenais uzdevums un arī vislabākais attaisnojums tam. Ta�u terorisma draudi tika izmantoti manipulācijām, kā arī sagrozīti un viltoti, un viņa gandrīz jau bija zaudējusi ticību, ka savā darbā rīkojas patriotisma vārdā.

- Un par kādu lielu ierīci, - viņa piebilda nejautājot. Tie�i tas bija visbriesmīgākais bieds - ja kāda Amerikas Savienoto Valstu ienaidnieka rokās nonāktu atomierocis. Tā bija kā tum�a ēna, kas slēpa viņas profesiju no pasaules acīm un padarīja viņu tik nepiecie�amu, lai kā arī civiliedzīvotāji gribētu noliegt viņas esamību.

Un tā tie�ām bija noticis - vairāk nekā vienu reizi. Tādi cilvēki kā viņa neļāva bīstamām situācijām izvērsties par masveida traģēdijām. Tas bija kompromisa risinājums. Neliela mēroga �ausmas pret masu slaktiņiem.

Kārstons nogrozīja galvu, un pēk�ņi viņa bālajās acīs parādījās sāpju izteiksme. Viņa neviļus iek�ēji nodrebēja, apjau�ot, ka �oreiz runa ir par otro variantu. Tik lieli biedi ir tikai divi.

Tas ir kaut kas bioloģisks. Viņa neizteica �os vārdus skaļi, tikai no�ukstēja.

Kārstona drūmā sejas izteiksme pauda skaidru atbildi.

Viņa uz brīdi nodūra skatienu, lai sīki izvērtētu Kārstona izturē�anos un domās sagrupētu visus secinājumus divos stabiņos, divos iespējamību variantos. Pirmais: Kārstons ir talantigs melis, kur� cen�as iestāstīt kaut ko tādu, kas motivētu atgriezties darbā, kur kolēģi uz visiem laikiem apklusinātu D�ulianu Fortisu. Viņ� domāja ātri, sarunas gaitā improvizēja, spie�ot uz vajadzīgo emociju pogām.

Otrs: kādas personas rīcibā ir bioloģisks masveida iznīcinā�anas ierocis, bet varasvīri nezina, kur tas atrodas un kad notiks uzbrukums. Ta�u tiem ir zināms kāds, kur� to zina.

Svaru kausus mazliet ietekmēja arī godkāre. Viņa apzinājās savas lieliskās darba prasmes. Nebūtu nekāds brīnums, ja tie nebūtu atradu�i nevienu labāku.

Tomēr viņa drīzāk ticētu pirmajam variantam.

- D�uliana, es negribu tavu nāvi, - Kārstons klusi noteica, uzminējis viņas domu gaitu. - Citādi nebūtu tev rakstījis. Nebūtu vēlējies tikties ar tevi. Nemaz ne�aubos, ka tev pa�laik līdzi ir vismaz se�i iero�i, ar ko mani nogalināt, un tev ir visas tiesības to darīt.

- Tu tie�ām domā, ka es samierinātos tikai ar se�iem iero�iem? - viņa noprasīja.

Kārstons uz mirkli nervozi sarauca pieri, tad nolēma pārvērst to jokā. - Tev taisnība, D�uliana. Man vēl nav apnicis dzīvot. Es domāju ar skaidru galvu.

Kārstons nopētīja medaljonu kaklā, un viņa, apslēpusi smaidu, ieteicās bezrūpīgā balsī: - Man labāk patiktu, ja tu mani uzrunātu par doktori Fortisu. Manuprāt, familiāru iesauku laiks jau ir garām.

Vīrietis savilka seju aizvainotā izteiksmē. - Es nelūdzu, lai tu man piedod. Man vajadzēja vairāk pacensties tavā labā.

Viņa pamāja ar galvu, ta�u atkal nevis piekrīto�i, bet vienkār�i uzturot sarunu.

- Es lūdzu tavu palīdzību. Ne jau tikai man. Lūdzu palīdzēt visiem nevainīgajiem cilvēkiem, kuri ies bojā, ja tu tos neizglābsi.

- Ja viņi ies bojā, tā nebūs mana vaina.

- Es zinu, D�u... doktore. Zinu. Tā būs manējā. Ta�u pa�iem upuriem būs vienalga. Viņi būs miru�i.

Sieviete cie�i raudzījās Kārstonam acīs. Viņa nepamirk�ķinās pirmā.

Sarunbiedra sejas izteiksme sadrūma vēl vairāk. - Vai gribi dzirdēt, ko tas ierocis viņiem nodarīs?

- Nē.

- Tas varētu būt par traku pat taviem nerviem.

- �aubos gan. Bet nav svarīgi. Tam, kas varētu notikt, ir sekundāra nozīme.

- Es gan gribētu zināt, kas ir vēl svarīgāks par simtiem tūksto�u amerikāņu dzīvībām.

- Izklausīsies briesmīgi egoistiski, tomēr spēja elpot man kaut kā aizēno visu pārējo.

- Tu nevarēsi mums palīdzēt, ja būsi mirusi, - Kārstons strupi atcirta. - Mēs esam guvu�i mācību. �ī nebūs pēdējā reize, kad tu būsi mums vajadzīga. Mēs vairs nepieļausim tādu pa�u kļūdu.

Lai kā viņa negribēja, svaru kausi arvien vairāk nosvērās uz pretējo pusi. Kārstona teiktais �ķita ticams. Viņa jau agrāk bija pieredzējusi da�ādas politikas izmaiņas. Ja nu tā tie�ām bija patiesība? Viņa varēja izlikties vienaldzīga, ta�u Kārstons viņu pazina labi. Viņai būtu grūti sadzīvot ar tāda mēroga katastrofu, zinot, ka varbūt būtu varējusi to novērst. Tie�i ar �ādiem apsvērumiem departaments bija viņu savervējis darbā �ajā, iespējams, visļaunākajā profesijā pasaulē.

- Tev jau laikam nav līdzi lietas dokumentu, - viņa ieminējās.

�ovakar viņas vārds bija Aleksa.

Bija jātiek prom no Va�ingtonas, un viņa izraudzījās kādu nelielu moteli mazliet uz ziemeļiem no Filadelfijas. Tas bija viens no se�iem līdzīgiem moteļiem pie starp�tatu �osejas virzienā no pilsētas. Paietu ilgs laiks, kamēr izsekotāji pārmeklētu tos visus, pat ja būtu spēju�i noteikt, ka viņa atrodas tie�i �ajā pilsētas daļā. Aleksa nebija atstājusi nekādas pēdas, kas atvestu vajātājus uz Pensilvāniju. Tomēr ari �onakt viņa, kā vienmēr, gulēs vannā.

Mazajā istabiņā nebija galda, tāpēc lietas dokumentus viņa bija izklājusi gultā. Jau paskatoties uz tiem, pārņēma nogurums. Viņa nebija uzdro�inājusies palūgt, lai Kārstons nosūta tos ar FedEx uz kādu adresi.

Kārstons sacīja, ka informācija jau esot sagatavota, jo viņ� cerējis, ka viņa piekritis satikties, un būtu paņēmis dokumentus līdzi uz kafejnīcu, ja būtu zinājis par viņas iera�anos. Aleksa pieprasīja papīra izdrukas, un Kārstons piekrita. Viņa noteica piegādes rīkojumus.

Grūtākais uzdevums bija saraut saistību abos virzienos. Piemēram, nevarēja vienkār�i likt Kārstonam iemest dokumentus atkritumu tvertnē un nolīgt kādu, kas tos paņemtu, jo miskasti varētu pārāk viegli novērot. Vērotāji sekotu cilvēkam, kur� paņemtu dokumentus. �is starpnieks varētu pārvietot dokumentus uz citu slēptuvi, kur viņa varētu tos paņemt, tomēr ari tā nebūtu pasargāta no sve�ām acīm. Kaut kur �ajā ceļā paciņai bija

jāpazūd no vērotāju skatiena pietiekami ilgi, lai viņa varētu veikt kādu nelielu, bet sare�ģītu māņu manevru.

Tāpēc Kārstons saskaņā ar norādijumiem bija atstājis kasti ar dokumentiem viesnīcas Brayscott reģistratūrā. Grīna kungs jau bija gatavībā. Viņ� domāja, ka Kārstons ir kāds paziņa, kas atguvis ģimenes mantojumu no Keisijas vardarbīgā biju�ā drauga, kur� noteikti viņu izsekoja. Grīna kungs bija pateicis kodu, lai viņa varētu skatīties viesnīcas videonovēro�anas tie�raidi internēta kafejnīcā vairāku jūd�u attālumā. Viņa neredzēja nevienu sekojam Kārstonam - izskatījās, ka viņ� vienkār�i atnes kasti un dodas projām, - ta�u nedrīkstēja domāt, ka sekotāju nav. Mened�eris rūpīgi izpildīja visus norādījumus, dro�i vien tāpēc, ka zināja: viņa novēro katru tā soli. Kaste ar kalpotāju liftu nonāca pagrabā, veļas mazgātavā, pēc tam ar istabenes ratiņiem - viņas istabā, kur velokurjers, kuram viņa bija iedevusi atslēgas karti un piecsimt dolārus, ielika kasti viņas neuzkrīto�ajā, melnajā ceļasomā. Tad velokurjers, paklausot norādījumiem, ko viņa bija sniegusi no tagad jau izmesta lēta priek�apmaksas tālruņa, pa aplinku ceļiem bija devies uz kādu kopētavu tie�i pretī kafejnīcai un atstājis kasti apjuku�ai pārdevējai.

Cerams, ka vērotāji joprojām atradās viesnīcā, gaidot, kad pa ārdurvīm ienāks viņa. Varbūt vajātāji bija gudrāki, tomēr, pat ja novērotāju būtu desmit, ar tiem nepietiktu, lai sekotu katram sve�iniekam, kur� iziet no viesnīcas. Ja kāds mēģinātu sekot nolīgtajam velokurjeram, tam būtu grūti tikt viņam līdzi. Atlika vien cerēt, ka pa�laik viņa netiek nenovērota.

Bija jārīkojas ātri. Nākamā stunda bija visbīstamākais posms plānā.

Protams, lietas materiālos varēja būt paslēpta kāda izseko�anas ierīce. Viņa gan brīdināja, ka pārbaudīs �ādas viltības, ta�u Kārstons, iespējams, nojauta, ka viņas rīcībā nav tehnisku līdzekļu, lai to paveiktu. Cik vien ātri spēdama, Aleksa nokopēja dokumentus krāsu kopijās. Tas aizņēma piecpadsmit minūtes, pārāk ilgi. Kopijas nonāca ceļasomā, bet oriģināli - pārdevējas iedotajā papīra maisiņā. Kasti viņa atstāja turpat papīrgrozā.

Tagad bija svarīga katra sekunde. Aleksa iekāpa taksometrā un lika �oferim braukt uz kādu drūmu Va�ingtonas rajonu, kur viņa, raugoties pa logu, steidzīgi sāka meklēt piemērotu nomaļu vietu. Tā kā viņa nevarēja atļauties būt izvēlīga, nācās lūgt, lai �oferis pagaida kādas netīras �ķērsieliņas sākumā. �ādu neparastu rīcību viņ� noteikti atcerēsies, ta�u tur neko nevarēja darīt. Varbūt vajātāji jau viņu novēroja. Aleksa aizskrēja līdz strupceļa galam -cik briesmīga vieta notver�anai! - paslēpās aiz atkritumu konteinera un ar kurpi paspēra prom gru�us no saplaisāju�ā asfalta.

Izdzirdot kustības troksni aiz muguras, Aleksa bailēs sarāvās, apcirtās apkārt un pieķērās pie platās, melnās jostas, ar pirkstiem jau automātiski meklējot vistālāk kreisajā pusē paslēpto tievo �ļirci.

Pretējā �ķērsieliņas pusē kāds samiegojies virs, izstiepies no kartona loksnēm un lupatām veidotā guļvietā, uzlūkoja viņu ar cie�u, hipnotizējo�u skatienu, ta�u neko neteica un nemēģināja nedz celties, nedz tuvoties. Nebija laika raizēties, ka �is virs kļūs par liecinieku. Ar acs kaktiņu vērojot bezpajumtnieku, viņa pievērsa uzmanību maisam ar dokumentu oriģināliem. Izvilka no rokassomas citrona formas saspie�amo flakonu un ie�ļāca no tās papīra maisiņā �ķidrumu. Gaisu uzreiz piepildīja benzīna smaka. Sve�ā vira sejas izteiksme nemainījās. Viņa aizdedzināja sērkociņu.

Aleksa uzmanīgi vēroja deg�anu, turot gatavībā ugunsdzē�amo aparātu, lai neļautu liesmām izplatīties tālāk. Bezpajumtniekam �is skats likās garlaicīgs. Vīrietis nicīgi pagrieza muguru.

Aleksa nogaidīja, līdz pēdējā papīra kripatiņa pārvēr�as pelnos, un nodzēsa liesmas. Viņa vēl nezināja, kas ir �ajos dokumentos, ta�u noteikti kaut kas ļoti slepens. Tāpat kā visi projekti, ar kuriem bija nācies strādāt. Viņa ar kurpes purngalu saberzēja melni pelēko pulveri, iespie�ot to asfaltā. Tagad bija skaidrs, ka vairs nav palikusi ne mazākā papīra driskā. Pasviedusi piecu dolāru banknoti uz kartona loksnēm gulo�ajam vīram, viņa metās atpakaļ uz taksometru.

Pēc tam sekoja braucieni vairākos taksometros, divu da�ādu līniju metro vagonos, tad da�u kvartālu gājiens kājām. Viņa nevarēja dro�i zināt, ka ir atbrīvojusies no vajātājiem. Atlika vienīgi censties nojaukt pēdas un visu laiku būt gatavībā. Ar vēl vienu taksometru viņa nokļuva Aleksandrijā un tur ar pilnīgi jaunu kredītkarti iznomāja auto.

Un nu viņa atradās Filadelfijas pievārtē, lētajā moteļa istabā, kur pārlieku uzbāzīgs gaisa atsvaidzinātāja aromāts cīnījās ar sastāvēju�os cigare�u dūmu smaku, bet viņas uzmanība bija pievērsta gultā kārtīgi sarindotajām papīra lapu kaudzītēm.

Subjekta vārds bija Daniels Nebekers Bī�s.

Divdesmit deviņus gadus vecs. Ar gai�u ādas krāsu, gara auguma, vidējas miesasbūves, ar neuzkrīto�i pelēkbrūniem matiem pagarās cirtās - �is garums viņai nezin kāpēc �ķita pārsteidzo�s, varbūt tāpēc, ka tik bie�i bija saskārusies ar armijniekiem. Brūnas acis. Dzimis Aleksandrijā. Vecāki - Alans D�efrijs Bī�s un Tīna Anna Bī�a, dzimusi Nebekera. Brālis - Kevins, pusotru gadu vecāks. Bērnības laikā ģimene dzīvojusi galvenokārt Mērilendā un neilgu laiku Ri�mondā Vird�īnijas �tatā, kur viņ� divus gadus mācījies vidusskolā. Daniels bija studējis Tausona Universitātē un saņēmis diplomu pedagoģijā ar papildu specializāciju angļu valodā. Nākamajā gadā pēc universitātes absolvē�anas zaudējis abus vecākus autokatastrofā. Vaditājs, kur� bija ietriecies viņu ma�īnā, arī gāja bojā, un viņa asinīs tika atklāts augsts alkohola saturs. Piecus mēne�us pēc vecāku bērēm policija aizturēja Daniela brāli par narkotiku izplatī�anu - metam-fetamīna izgatavo�anu un tirgo�anu nepilngadīgajiem -, un viņ� nonāca apcietinājumā uz deviņiem gadiem Viskonsinas labo�anas darbu iestādē. Pēc gada Daniels apprecējās, bet vēl pēc diviem gadiem iz�ķīrās, un bijusī sieva gandrīz nākamajā dienā pēc steidzīgi panāktās �ķir�anās apprecējās otrreiz ar kādu juristu un jau se�us mēne�us vēlāk laida pasaulē bērnu. �ādā dzīvesstāstā nebija grūti lasīt starp rindiņām. Tajā pa�ā gadā Daniela brālis gāja bojā cietumnieku kautiņā. Tie�ām ieildzis nelaimju periods.

Pa�laik Daniels pasniedza vēsturi un angļu valodu kādā vidusskolā, kas atradās daudzu nicinātā Va�ingtonas trūcīgo ļau�u rajonā. Viņ� arī trenēja meiteņu volejbola komandu un pārraudzīja skolēnu padomi. Divreiz pēc kārtas viņ� bija saņēmis Gada labākā skolotāja goda titulu, kas tiek pie�ķirts pēc pa�u skolēnu balsojuma. Pēdējos trīs gadus kop� �ķir�anās Daniels bija pavadījis vasaras, strādājot organizācijā �Humānie mājokļi� - vispirms Idalgo Meksikā, pēc tam Minjā Ēģiptē. Tre�ajā vasarā - kādu laiku abās �ajās vietās.

Nebija nevienas miru�o vecāku vai brāļa fotogrāfijas. Bijusī sieva bija redzama vienā attēlā - jaunā pāra svinīgā kāzu portretā. Krā�ņa tum�mate, kas uzreiz piesaistīja skatienu. Jaunais vīrs līdzās �ķita pelēks un necils, ta�u platais smaids viņa sejā bija daudz patiesāks nekā sievas samāksloti lepnā sejas izteiksme.

Aleksa būtu vēlējusies bagātīgāku informāciju, ta�u saprata, ka ar savu pedantisko raksturu viņa da�kārt gaida pārāk daudz no ne tik centīgiem analītiķiem.

Pavir�i raugoties, Daniels bija pilnīgi godīgs pilsonis. Nācis no pieklājīgas ģimenes (drūmo dzīves periodu, kas beidzās ar brāļa nāvi, varēja glu�i labi saprast, zinot par vecāku traģisko bojāeju). �ķir�anās upuris (nebija jau pirmā reize, kad nesavtīga skolotāja dzīvesbiedre drīz vien apjau�, ka ar tādu algu nav ko sapņot par greznu dzīvi). Trūcīgo bērnu aizstāvis. Brīvajā laikā nodarbojas ar labdarību.

Lietā nebija norādīts, kas sākotnēji bija piesaistījis valsts iestā�u uzmanību, bet, tikko aģenti sāka pētīt dziļāk, parādījās tum�i, noziedzīgi noslēpņmi.

�ķita, ka viss aizsācies Meksikā. Tolaik Dānieļu neviens vēl nenovēroja, tāpēc informācija bija iegūta tikai no skaitļiem bankas kontā. Tiesu grāmatvedības speciālisti bija sagatavoju�i labi dokumentētu vēstījumu. Vispirms viņa kontā, kur pēc �ķir�anās bija atliku�i tikai da�i simti dolāru, pēk�ņi parādījās desmit tūksto�i. Pēc da�ām nedēļām - vēl desmit. Līdz vasaras beigām jau bija uzkrāju�ies se�desmit tūksto�i. Tad Daniels atgriezās mājās

ASV un se�desmit tūksto�i pazuda no konta. Varbūt veikta pirmā iemaksa par māju vai lepnu jaunu auto? Nē, nekādi īpa�umi uz viņa vārda netika reģistrēti. Nākamajā gadā, kamēr viņ� bija Ēģiptē, pēk�ņs naudas līdzekļu pieaugums vairs nebija vērojams. Varbūt tas bija laimests azartspēlēs? Vai mantojums?

Ar to vien nepietiktu, lai piesaistītu varas iestā�u uzmanību, ta�u lietas materiālos nevarēja atrast nekādu norādi. Turklāt kāds grāmatvedības departamentā laikam gribējis nopelnīt par virsstundām vai arī ļoti, ļoti garlaikojies, jo, par spīti uzkrīto�u aizdomu trūkumam, �is finan�u analītiķis bija sadzinis pēdas pazudu�ajiem se�desmit tūksto�iem dolāru glu�i kā dzinējsuns, neatraujot degunu no zemes. Viņ� tos bija atradis jaunā bankas kontā Kaimanu salās. Kopā ar vēl simt tūksto�iem.

�ajā bridi Daniela vārds nokļuva melnajā sarakstā. Ne jau CIP, FIB vai NDA - tikai Valsts ieņēmumu dienesta sarakstā. Un pat ne augstas prioritātes statusā. Viņa vārds bija tikai ierindots starp personām, kas jāpārbauda.

Aleksa uz brīdi aizdomājās, kā Dānieļu ietekmēja brāļa nāve. Sprie�ot pēc liecībām, viņ� savu vienīgo atliku�o ģimenes locekli bija diezgan bie�i apciemojis cietumā. Sieva aizmūk pie cita, brālis iet bojā. Diezgan tipisks gadījums, kad cilvēks var nonākt neceļos.

Nauda uzradās arvien vairāk, ta�u summas neatgādināja nar-kokurjera vai pat dīlera ienākumus. Nevienā no �īm nodarbēm nevar nopelnīt tik daudz.

Tad �ī nauda sāka pārvietoties un to bija grūtāk izsekot, ta�u uz Daniela Bī�a vārda bija aptuveni desmit miljoni dolāru, kas nemitīgi ceļoja no Kārību jūras reģiona uz �veici un Ķīnu un atpakaļ. Varbūt viņ� kalpoja par aizsegu un kāds izmantoja viņa vārdu savu līdzekļu slēp�anai, ta�u noziedznieki parasti nemēdz riskēt ar milzu summām, nododot tās neko nezino�u skolotāju rokās.

Ko Daniels tādu darīja, lai tik daudz nopelnītu?

Protams, tajā laikā aģenti jau novēroja visus viņa kontaktus, un drīz vien kaut kas atklājās. Kāds vīrs, vārdā Enrike de la Fuentess, parādījās miglainā melnbaltā novēro�anas videokameras uzņemtā fotogrāfijā Daniela Bi�a moteļa stāvlaukumā Mehiko.

Tā kā Aleksa da�us gadus nebija strādājusi, �is vārds neko neizteica. Un, pat ja viņa �obrīd darbotos departamentā, tas, visticamāk, nebūtu saistīts ar viņas ikdienas pienākumiem. Aleksa da�kārt bija piedalījusies karteļu problēmas risinā�anā, ta�u narkotiku dēļ parasti netiek celta tik liela trauksme kā potenciālu kara un terorisma draudu gadījumā.

De la Fuentess bija narkobarons, bet narkobaroni - arī agresīvie un godkārīgie - reti piesaistīja īpa�u viņas departamenta uzmanību. ASV valdība daudz neuztraucās, ja narkobaroni ap�āva cits citu, un �ie narkotiku bandu kari visai maz ietekmēja vienkār�o Amerikas pilsoņu dzīvi. Narkotiku dīleri negrib nogalināt savus klientus. Tas nenāk par labu biznesam.

Visos darba gados un pat ar pienākumu veik�anai nepiecie�amo pielaidi visstingrākās slepenības materiāliem Aleksa vēl nekad nebija dzirdējusi par narkobaronu, kur� interesētos par masu iznīcinā�anas iero�iem. Tomēr, ja ar tiem var labi nopelnīt, �ādu iespēju nevar izslēgt.

Ta�u peļņas gū�ana no pārdo�anas ir pavisam kas cits nekā uzbrukums.

De la Fuentess pagāju�ā gadsimta 90. gadu vidū naidīgā varas pārdalē (saudzīgi izsakoties) bija pārņēmis savās rokās kādu vidēji lielu Kolumbijas grupējumu un pēc tam vairākkārt mēģinājis izvērst darbību netālu uz dienvidiem no Arizonas robe�as. Ikreiz viņu padzina kāds tuvējais kartelis, kas kontrolēja Teksasas un Meksikas robe�u. De la Fuentess jau sāka zaudēt pacietību un meklēja arvien jaunus un neparastākus veidus, kā izrēķināties ar ienaidniekiem. Un tad viņ� atrada sabiedroto.

Aleksa asi ievilka elpu caur sakostiem zobiem.

�o vārdu gan viņa zināja - zināja un dziļi ienīda. Uzbrukumi no ārpuses jau ir pietiekami briesmīgi. Bet visdziļāko riebumu viņa izjuta pret cilvēkiem, kuri bija dzimu�i demokrātiskas valsts brīvības un bagātīgo iespēju apstākļos un pēc tam uzdrīkstējās izmantot �īs pa�as iespējas un brīvības, lai uzbruktu to avotam.

�ai iek�zemes teroristu organizācijai bija vairāki nosaukumi. Departamentā visi to dēvēja par "�ūsku� saistībā ar kāda nelaiķa vadoņa tetovējumu un atsauci uz lugu �Karalis Līrs�. Viņa bija aktīvi piedalījusies da�u �ī grupējuma svarīgāko plānu apturē�anā, ta�u, atceroties to vienu, ko organizācijai bija izdevies īstenot, viņai naktīs joprojām rādījās murgi. Lietas dokumentos nebija teikts, kur� bijis iniciators, tikai fakts, ka bija panākta vieno�anās. Ja de la Fuentess izpildīs savu uzdevumu, viņ� saņems pietiekami daudz naudas, cilvēku un iero�u, lai iznīcinātu lielāko karteli. Bet teroristi iegūs to, ko vienmēr kāroju�i, - amerikāņu dzīves destabilizāciju, �ausmas, posta�u un lielu ievērību presē.

Tas bija briesmīgi.

Kas gan vēl vairāk var destabilizēt situāciju valstī kā nāvējo�s, laboratorijā izveidots gripas vīruss? Jo īpa�i tāds, ko pa�i teroristi spēj kontrolēt.

Viņa uzreiz varēja noteikt, kad analītiķu stāstījumu turpināja spiegi. Tas radīja daudz skaidrāku priek�statu.

Spiegi vīrusu sauca par ТСХ1 (dokumentos nekur nebija paskaidrots, ko nozīmē �is saīsinājums, un arī viņa ar savu diezgan specializēto medicīnas izglītību nespēja to uzminēt). Valdības iestādēm bija zināms par ТСХ1 supergripas esamību, ta�u tās domāja, ka vīruss ir likvidēts slepeno operāciju reidā Ziemeļāfrikā. Laboratorija bija iznīcināta, vainīgie notverti (un gandrīz visi sodīti ar nāvi). Pēc tam nekas vairs nebija dzirdēts par ТСХ1.

Līdz vīruss pirms da�iem mēne�iem atkal parādījās Meksikā kādā dzīvību glābjo�ā vakcīnas partijā iekļauts jaunā dizaineru narkotikā.

Aleksai uznāca galvassāpes, tādas nejauki lokalizētas. It kā nokaitēta adata urbtos smadzenēs tie�i aiz kreisās acs. Pēc apme�anās motelī viņa pirms dokumentu lasī�anas bija da�as stundas pagulējusi, ta�u ar to nepietika. Viņa aizgāja līdz izlietnei, kur bija nolikta tualetes piederumu somiņa, paņēma �etras Motrin tabletes un norija, neuzdzerot ūdeni. Jau pēc da�ām sekundēm viņa attapās, ka kuņģis ir pilnīgi tuk�s un Motrin uz to iedarbosies posto�i. Aleksa vienmēr glabāja somā proteīna batoniņus un, pirms atgriezās pie dokumentu lasī�anas, ātri vienu apēda.

Teroristi zināja, ka tiek novēroti, tāpēc sniedza de la Fuen-tesam tikai informāciju. De la Fuentesam būs jāatrod izpildītājs -vislabāk kāds �ķietami nekaitīgs, neuzkrīto�s cilvēks.

Stāstā parādījās skolotājs.

Sprie�ot pēc labāko analītisko prātu secinājumiem, Daniels Bī�s, godīgs un cienījams pilsonis, bija devies uz Ēģipti un tur iegādājies TCX1 kāda varaskāra, nelīdzsvarota narkobarona uzdevumā. Turklāt viņ� acīm redzami joprojām bija iesaistīts �ajā sazvērestībā. Saskaņā ar izmeklētāju rīcībā eso�ajiem pierādījumiem, �ķita, ka tie�i viņ� arī izplatīs TCX1 Amerikas teritorijā.

Ieelpojamā dizaineru narkotika, kas satur vakcīnu, jau bija nonākusi tirgū - tātad vērtīgie klienti nebūs apdraudēti, un varbūt tā jau bija sazvērestības otrā daļa. Pat visnelīdzsvarotākajiem narkobaroniem naudas jautājumos jādomā pragmatiski. Varbūt tie, kuri nelieto narkotikas, uzzinās, kur slēpjas glābiņ�, un radīsies daudz jaunu, izmisu�u klientu. Daniels Bī�s noteikti jau bija ieguvis imunitāti. Izplatīt �o vīrusu nebūs grūts uzdevums: tikai jāpārvelk ar inficētu vates gabaliņu pār virsmām, kurām cilvēki regulāri pieskaras, - durvju rokturiem, letēm, datoru tastatūrām. Vīruss bija izstrādāts ar spēju izplatīties me�a ugunsgrēka ātrumā - nemaz nebūs jāinficē pārāk daudz cilvēku. Tikai da�i Losand�elosā, da�i Fīniksā, da�i Albukerkē, vēl da�i Sanantonio. Daniels jau bija rezervējis viesnīcas numuru katrā no �īm pilsētām. Viņ� bija ieplānojis doties �ajā nāvējo�ajā ceļojumā - it kā lai apmeklētu vēl kādas �Humāno mājokļu� vietas, gatavojoties skolēnu nākamā rudens ekskursijai, - pēc trim nedēļām.

��ūska� un de la Fuentess mēģināja sarīkot visposto�āko uzbrukumu, kāds jebkad pieredzēts Amerikā. Un, ja ierocī pārvērstais vīruss un vakcīna tie�ām jau ir de la Fuentesa rīcībā, ļaundariem ir dro�as izredzes, ka viss izdosies.

Kārstons nejokoja. Tas, ko Aleksa sākotnēji bija noturējusi par izlik�anos, lai apelētu pie viņas līdzjūtības, izrādījās apbrīnojamas savaldības piemērs. No visām potenciālajām katastrofām, kas bija nonāku�as uz viņas rakstāmgalda - kad viņai tāds vēl bija -, �ī bija viena no ļaunākajām, un viņa patie�ām bija pieredzējusi daudz briesmu lietu. Reiz bija parādījies kāds cits bioloģiskais ierocis ar tikpat posto�u potenciālu, ta�u tas neizkļuva ārpus laboratorijas sienām. Turpretī �is bija reāli īstenojams plāns, kas jau bija uzsākts. Un tas varētu nonāvēt ne tikai simtiem tūksto�us cilvēku, bet vismaz miljonu vai pat vairāk, līdz Slimību kontroles centrs spētu ierobe�ot un apturēt nāvējo�ās sērgas izplatību. Kārstons zināja, ka viņa nonāks pie �āda secinājuma, un bija tī�i attēlojis situācijas nopietnību saudzīgākos toņos, lai teiktais izklausītos reālistiskāk. Da�kārt patiesība ir briesmīgāka par visiem izdomājumiem.

Likmes �ajā spēlē bija vēl augstākas, nekā Aleksa bija domājusi. To apzinoties, bija grūtāk attaisnot savu pieticīgo spēli ar niecīgajām likmēm. Vai �ādas katastrofas draudu apstākļos viņa vispār drīkstēja tik stūrgalvīgi sargāt pati savu kailo dzīvību? Sarunā ar Kārstonu viņa bija stingri paudusi savu nostāju, bet, ja pastāv kāda iespējamība, ka �is stāsts nav lamatas, vai viņa drīkst atteikties palīdzēt?

Ja Daniels Bī�s pazudīs, de la Fuentess sapratīs, ka viņam kāds ir nācis uz pēdām, un varbūt sāks rīkoties agrāk, nekā paredzēts. Daniels jāpiespie� runāt, un, jo ātrāk, jo labāk. Pēc tam viņam jāatgrie�as parastajā ikdienas dzīvē un jārādās sabiedrībā, lai lielummānijas pārņemtais narkobarons neko nenojaustu, līdz likumsargi varēs to arestēt.

Jau pa�ā sākumā tāda bija standarta procedūra attiecībā uz Aleksas subjektiem - uz neilgu laiku atlaist tos brīvībā. Tas bija viņas darba svarīgs aspekts, jo Aleksa vislabāk prata iegūt informāciju, nenodarot subjektam redzamus kaitējumus.

(Pirms Aleksas vislabākais un vienīgais meistars ar �ādām prasmēm bija Bārnabijs.) CIP, NDA un daudzām līdzīgām valdības iestādēm bija savi darbinieki, kas nodarbojās ar tādu subjektu nopratinā�anu, kurus pēc informācijas iegū�anas paredzēts likvidēt. Laika gaitā izrādījās, ka Aleksa �o uzdevumu veic labāk nekā izcilākie kolēģi citās iestādēs, un viņas darba slodze sāka pieaugt. Lai gan citas iestādes nelabprāt savstarpēji sadarbojās un vēlējās paturēt informāciju slepenībā, rezultāti tomēr bija spēcīgs arguments.

Viņa nopūtās un atkal pievērsās uzdevumam. Uz spilvena gultas galvgalī bija sarindotas vienpadsmit Daniela Bī�a fotogrāfijas. Bija grūti salīdzināt divas monētas puses. Senākajos attēlos vīrietis atgādināja skautu, un maigi viļņainie mati viņam pie�ķīra godīgu un labsirdīgu izskatu. Turpretī spiegu uzņemtajās fotogrāfijās seja nenoliedzami bija tā pati, ta�u raksturs �ķita pavisam citāds. Mati vienmēr bija paslēpti zem kapuces vai beisbola cepures (tie�i tāpat bie�i mēdza maskēties arī viņa), stāja bija agresīvāka, sejas izteiksme - salta. Aleksa bija strādājusi ar �ādiem profesionāļiem. Tas prasīja laiku. Varbūt pat vairāk par vienu nedēļas nogali. Viņa vēlreiz aplūkoja abas līdzīgās, tomēr pretrunīgās sejas un uz mirkli iedomājās, vai Daniels necie� no kādas psihiskas kaites. Tikpat labi tie varēja liecināt par neatgriezeniskām pārmaiņām un labsirdīgais jauneklis sen jau ir zudis uz mū�iem.

Tas gan nebija svarīgi - vēl ne.

Galvassāpes joprojām svilino�i urbās acī. Viņa saprata, ka tās nav radu�ās no stundām ilgās lasī�anas. Nē, �o sāpju cēlonis bija biedējo�ais lēmums, kas jāpieņem.

Aleksa savāca kopā visus dokumentus un sabāza tos ceļasomā. Lai Amerikas Dienvidrietumu iedzīvotāju masveida iznīcinā�anas draudi da�as stundas pagaida!

Viņa bija nomainījusi auto, ar ko bija braukusi no rīta. Pirms apme�anās motelī viņa bija atdevusi nomāto auto Baltimorā, pēc tam ar taksometru aizbraukusi uz Jorku Pensilvānijas �tatā. Tad izkāpusi no taksometra da�u minū�u gājiena attālumā no mājas, kur kāds virs, uzvārdā Stabinss, piedāvāja pārdo�anā savu trīs gadus veco Tercei, reklamējot to Craigslist. Samaksājusi skaidrā naudā un parakstījusies kā Korija Hovarda, viņa ar jauno braucamo bija devusies uz Filadelfiju. �is pēdas gan varētu izsekot, ta�u tas būtu ļoti grūti.

Viņa aizbrauca da�as jūdzes tālāk no moteļa un izvēlējās kādu nelielu ēstuvi, kur �ķita valdām mo�a rosība. Tas bija labi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pūlī viņu neviens neievēros. Otrkārt, cerams, ka ēdiens būs baudāms.

Tā kā ēdamzāle bija pārpildīta, Aleksa apsēdās pie nelielā bāra. Aiz letes bija spogulis visas sienas platumā, un tajā varēja nepagrie�oties vērot durvis un lielos skatlogus. �ī bija laba pozīcija. Viņa pasūtīja burgeru, sīpolu gredzenus un �okolādes dzērienu. Tie visi gar�oja lieliski. Ēdot viņa nedomāja ne par ko citu. Pēdējo deviņu gadu laikā viņa bija labi iemācījusies apspiest domas. Un, kamēr viņa koncentrēja visu uzmanību uz ēdienu un apkārtējo ļau�u vēro�anu, galvassāpes pierima līdz trulai pulsē�anai. Maltītes laikā beidzot sāka iedarboties Motrin un sāpes pārgāja pavisam. Desertā viņa pasūtīja pekanriekstu kūkas gabalu, ta�u bija jau tā pieēdusies, ka varēja tikai paknibināt to. Viņa vilcinājās, kavēja laiku. Kad maltīte būs galā, būs jāpieņem lēmums.

Galvassāpes atgriezās, kad viņa bija ma�īnā, kā jau bija paredzams, ta�u tagad tās vairs nebija tik asas kā iepriek�. Aleksa braukāja �urpu turpu pa mierīgajām dzīvojamo māju rajona ielām, kur katrs sekotājs uzreiz būtu pamanāms. Mazā priek�pilsēta bija tum�a un klusa. Pēc da�ām minūtēm viņa sāka virzīties uz pilsētas pusi.

Prātā joprojām vīdēja abi pieņēmumu stabiņi.

Pirmā stabiņa argumenti, ka Kārstons meloja, lai ievilinātu viņu nāvējo�ās lamatās, �ķita arvien mazāk ticami. Tomēr bija jāsaglabā modrība. Varbūt �is stāsts bija izdomājums. Pierādījumi, departamentu sadarbība un da�ādi analītiķi ar at�ķirīgu rakstības stilu, fotogrāfijas no visām pasaules malām - tas viss varētu būt ļoti detalizēts un rūpīgi izstrādāts viltojums. Turklāt bez garantijas, jo nebija paredzams, vai viņa tam visam nepagriezis muguru.

Bet kāpēc lai Kārstons liktu sagatavot tik bagātīgu informāciju, ja cerēja, ka viņa ieradīsies uz iepriek� norunātu tik�anos? Pretinieki būtu varēju�i vienkār�i nogalināt viņu tajā bridi bez visiem māņu manevriem. Pietiktu ar tuk�u papīra lapu paku, ja vienīgais mērķis ir upura smadzeņu iz�ķaidī�ana uz asfalta, pirms viņa pagūtu atvērt portfeli. Cik ilgā laikā var uzmeistarot �ādu dosjē? Ierodoties ātrāk, viņa bija liegusi Kārstonam iespēju safabricēt viltus dokumentus. Kāda �ajā scenārijā bija Daniela Bi�a loma? Viens no viņu aģentiem? Vai kāds neko nezino�s civiliedzivotājs, kas ar Photoshop iemontēts eksotiskajos attēlos? Departaments ta�u saprata, ka viņa spēs pārbaudīt vismaz daļu �is informācijas.

Pēdējā dokumentu mapē atradās rīcības plāns. Pēc piecām dienām, vienalga, vai ar viņas piedalī�anos vai bez, Daniels tiks sagūstīts ierastā sestdienas rīta skrējiena laikā. Līdz skolas sākumam pirmdienas rītā neviens nepamanīs viņa prombūtni. Ja kāds tomēr sāks viņu meklēt, varbūt nodomās, ka Daniels devies nelielā atpūtas izbraukumā. Ja Aleksa piekritis palīdzēt, viņai būs divas dienas vajadzīgās informācijas ieguvei, bet pēc tam viņa varēs doties, kur gribēs. Departaments cerēja, ka viņa būs ar mieru saglabāt vismaz kaut kādus kontaktus. E-pasta adresi ārkārtas gadījumiem, sociālā tikla lapu, kaut vai sludinājumus avīzē.

Ja viņa nepiekritis veikt �o darbu, departaments centīsies tikt galā pats. Ta�u rīkoties tā, lai nopratināmajam nenodarītu redzamus miesas bojājumus, būs tik lēni... pārāk lēni. Bet neveiksmes gadījumu vispār bail iedomāties.

Aleksa labpatikā atcerējās visu, kas atkal būtu pieejams laboratorijā. Aprīkojums, kuram ārpasaulē nekādi nevarēja piekļūt. DNS sekvencers un polimēru ķēdes reaktors. Jau gatavie sara�otie antiķermeni�i, ko varētu sabāzt kabatās. Protams, ja Kārstons nemeloja, viņai vairs nebūtu jāzog �ie labumi.

Viņa mēģināja iztēloties, kā būtu atkal gulēt gultā. Nenēsāt visu laiku sev līdzi tokslnu arsenālu. Katru dienu saukties vienā un tajā pa�ā vārdā. Sazināties un tikties ar citiem cilvēkiem bez nāves draudiem.

Neceri uz to! - viņa apsauca sevi. Neļauj tādām domām apmiglot prātu. Nepieļauj, lai cerības padara tevi par muļķi.

Lai cik patīkamas būtu �īs iedomu ainas, viņa nonāca strupceļā, cen�oties soli pa solim iztēloties, kas būs jāpaveic, lai to panāktu. Viņa saprata, ka nekādi nespēs atkal ieiet pa spo�ajām tērauda durvīm, aiz kurām bija skanēju�i Bārnabija pirmsnāves kliedzieni. Viņas prāts stingri atteicās to iztēloties.

Miljons cilvēku dzīvību ir nopietns arguments, tomēr savā ziņā joprojām abstrakta doma. Viņai �ķita, ka nekāds spēks nepiespiedis viņu ieiet pa tām durvīm.

Tāpēc tās būs kaut kā jāapiet.

Tikai piecas dienas.

Tik daudz kas jāpaveic.

�ī operācija draudēja aprit visus viņas ietaupījumus.

Tā uzmācīgā doma visu laiku nelika mieru. Ja viņa izdzīvos nākamajā nedēļā un nekas nemainīsies darba attiecībās ar departamentu, sāksies nopietni finan�u sare�ģījumi. Nav nekāds lētais prieks trīs gadus pastāvīgi slēpties un mainīt vārdus.

Savulaik strādājot bija pat grūti tikt pie tērējamas naudas. Trūkumu viņa necieta; labā alga bija svarīgs faktors, izvēloties darbu departamentā, turklāt vēl pirms tam - kad nomira māte -viņa bija mantojusi ievērojamu apdro�inā�anas prēmiju. Ta�u, ja cilvēks strādā pie aizdomu pārņemtiem varasvīriem, kuri darbinieka dzīvē pievēr� uzmanību katram sīkumam - līdz pat zobu pastas izvēlei -, nevar tā vienkār�i izņemt visu naudu no bankas un noglabāt to zem gultas kurpju kastē. Ja priek�niecībai pret darbinieku nebūtu nekādu ļaunu nodomu, tad ar �ādu rīcību varētu tiem sagādāt motīvu. Savukārt, ja �ādi nodomi pastāvētu, tad �ī rīcība liktu tiem paātrināt savu plānu izpildi. Varētu mēģināt izņemt visu naudu pa ceļam, izbraucot no pilsētas, bet tas apgrūtinātu sagatavo�anās darbu veik�anu.

Tāpat kā daudzos citos jautājumos, plānu bija piedāvājis Bār-nabijs. Viņ� neizpauda nekādas sīkākas detaļas, lai aizsargātu paziņas, kas palīdzēja visu īstenot.

Kafetērijā, kas atradās da�us stāvus virs laboratorijas, viņa ar Bārnabiju tī�i ļāva noklausīties sarunu par kādu cerīgu investīciju iespēju. Vismaz Bārnabijs nosauca to par cerīgu un centās pārliecināt viņu. �ī saruna ne ar ko īpa�u neizcēlās - varbūt tie�i tajā pa�ā bridi parastos birojos pie ūdens dzesētājiem arī citi tērzēja par līdzīgām tēmām. Viņa izlikās, ka ir piekritusi, un Bār-nabijs skaļā balsī apsolīja visu nokārtot. Viņa pārskaitīja naudu investīciju firmai - vai kādam uzņēmumam, kur� ticami izskatījās pēc investīciju firmas. Pēc da�ām dienām nauda bija noguldīta - atskaitot piecu procentu �komisijas maksu� izpalīdzīgajiem paziņām par darbu un risku - kādā bankā Talsā Oklahomas �tatā uz Frederikas Noblas vārda. Viņa saņēma paziņojumu par jauno kontu baltā aploksnē bez adresāta; tā bija paslēpta grāmatā �Ekstranodālās limfomas� apgabala bibliotēkā. �ajā aploksnē bija arī Oklahomas �tata autovadītājas apliecība ar Frederikas Noblas vārdu un viņas fotogrāfiju.

Viņa nezināja, kur Bārnabijs saņēma savu sūtījumu. Nezināja, kāds būs viņa jaunais vārds. Viņa gribēja bēgt kopā ar veco doktoru, jo gaidāmā moko�ā vientulība jau toreiz uzdzina �ausmas, ta�u viņ� bija iebildis, ka tas nebūtu prātīgi. Atsevi�ķi abiem būs dro�āk.

Vēl citas investīcijas, citas mazas aploksnītes. Vēl da�i bankas konti uz Frederikas vārda, kā arī konti un personas dokumenti Ellisai Grantai Kalifornijā un Sijai Marlovai Oregonā. Visas �īs trīs identitātes bija rūpīgi izveidotas un izturētu pārbaudi. Fre-dija tika atmaskota, kad departaments pirmo reizi atrada viņu, bet tas tikai mācīja viņai ievērot lielāku piesardzību. Ellisa un Sija joprojām bija dro�as. Tās bija viņas vērtīgākais īpa�ums, ko viņa izmantoja uzmanīgi un taupīgi, lai saistība ar Dr. D�ulianu Fortisu tās nekādi �neaptraipītu�.

Viņa sāka iepirkt dārglietas - smalkas un vērtīgas, un, jo mazākas, jo labāk. Kanāriju briljantus, kas, viņasprāt, izskatījās tikai pēc dzelteniem safīriem, ta�u maksāja desmitreiz dārgāk par bezkrāsainajiem. Resnas zelta ķēdītes, smagus viengabala zelta kulonus. Vairākus atsevi�ķus dārgakmeņus, kurus viņa it kā vēlējās iestrādāt gredzenos vai citās rotaslietās. Viņa gan zināja, ka pārdodot nekad nespēs atgūt vairāk par pusi no samaksātās

naudas, ta�u dārglietas var viegli pārvietot un vēlāk slepus pārvērst naudā.

Zvanot no maksas tālruņa, Fredija Nobla noīrēja nelielu namiņu Talsas pievārtē un samaksāja ar jaunu kredītkarti no Tal-sas bankas konta. Namiņa saimnieks bija laipns pavecs kungs, kur� labprāt piekrita ienest iek�ā kastes, ko viņa nosūtīs pa pastu. Tās bija pilnas ar da�ādām lietām, kas viņai būs vajadzīgas pēc D�ulianas Fortisas dzīves atstā�anas uz visiem laikiem, - no dvieļiem un spilveniem līdz neiestrādātajiem dārgakmeņiem, atteces kondensatoriem un vārī�anas kolbām. Viņa ar it kā nejau�ām piezīmēm lika noprast, ka gatavojas saraut kādas neveiksmīgas attiecības, un namiņa saimniekam ar to pietika. Viņa veica pasūtījumus no bibliotēku datoriem, izmantojot e-pasta adresi, kurai nekad nepiekļuva no mājas portatīvā datora.

Viņa bija izdarījusi visu iespējamo, lai būtu gatavībā, un tad sāka gaidīt Bārnabija signālu. Beidzot vecais doktors tie�ām pavēstīja, ka laiks bēgt, ta�u citādi, nekā abi bija plānoju�i.

Nauda, tik ilgi un rūpīgi uzkrāta, tagad plūda caur pirkstiem tā, it kā viņa būtu iz�ķērdīga trasta fonda mantiniece. Viņa mierināja sevi ar domu, ka �is ir tikai viens atsevi�ķs gadījums, neizbēgami tēriņi mazticamas brīvības atgū�anas vārdā. Viņa pieprata da�us paņēmienus, kas ļautu nopelnīt lielu naudu, bet tie bija bīstami, saistīti ar riskiem, ko viņa nevarēja atļauties, ta�u dro�i vien nekas cits neatliks.

Cilvēkiem bija vajadzīgi profesionāli mediķi, kuri gatavi pārkāpt noteikumus. Da�i vienkār�i meklēja ārstu, kur� prastu pārraudzīt Pārtikas un zāļu pārvaldes neapstiprinātu, no Krievijas vai Brazīlijas ievestu zāļu lieto�anu. Savukārt citiem bija jāizņem no brūces lodes, bet uz slimnīcu doties nedrīkstēja, jo tur ārstu pienākums ir ziņot policijai.

Viņa visu laiku uzturēja neuzkrīto�u klātbūtni internētā. Da�i klienti bija rakstīju�i uz veco e-pasta adresi, kura vairs nedarbojās. Viņai būs jāatgrie�as diskusiju forumos, kuru lasītāji viņu pazina, un jāmēģina sazināties ar kontaktpersonām, neatstājot

jaunas pēdas. Tas būs grūti � ja jau departaments bija atradis viņas e-pasta saraksti, tam dro�i vien bija zināms ari viss pārējais. Vismaz labi, ka viņas klienti bija saproto�i. Darbā, ko viņa veica to labā, daudz kas bija raksturojams robe�ās no puslegāla līdz pilnīgi kriminālam, tāpēc tiem nebūtu jābrinās par viņas pēk�ņajām pazu�anām un jaunajiem vārdiem.

Protams, darbs likuma tum�ajā pusē bija saistīts ar jauniem draudiem viņas jau tāpat briesmu pilnajā dzīvē. Piemēram, kādam vidēja līmeņa mafijas bosam viņas pakalpojumi bija tik ļoti vajadzīgi, ka tas gribēja pierunāt viņu apmesties uz pastāvīgu dzīvi llinoisā. Viņa centās ieskaidrot �im D�onijam D�ankardi savu rūpīgi sacerēto aizbildinā�anos, neatklājot patiesību - jo, kā jau zināms, gadījumos, kad rodas iespēja nopelnīt ar informācijas pārdo�anu, mafija, maigi izsakoties, pārāk neizceļas ar lojalitāti pret cilvēkiem no malas -, ta�u viņ� ļoti uzstāja, arī maigi izsakoties. D�ankardi apgalvoja, ka, atrodoties viņa aizsardzībā, viņai nekad nedraudēs briesmas. Galu galā viņa bija spiesta likvidēt toreizējo identitāti, pamest glu�i ērti iekārtoto �ārlijas Pītersones dzīvi un bēgt. Varbūt kādi mafijas ģimenes locekļi vēl joprojām viņu meklēja. Par to gan viņa pārāk nesatraucās. Personāla un resursu nodro�inā�anā mafija nevar sacensties ar ASV valdību.

Un varbūt mafija nemaz negribēja tērēt laiku, vajājot viņu. Pasaulē ir daudz ārstu, tie visi ir tikai cilvēki, un daudzi no tiem ir uzpērkami. Bet jāatzīst - ja D�onijs D�. būtu zinājis viņas īsto specializāciju, tad būtu vairāk papūlējies, lai viņu paturētu.

Ta�u D�onijs D�. vismaz palīdzēja pārvērst dārgakmeņus naudā. Un arī paātrinātais kurss traumu medicīnā nāca par labu. Vēl viena priek�rocība, strādājot ārpus likuma, - neviens pārāk neuztraucās par ārstē�anas neveiksmēm. Nāve ir ikdienas parādība, un nav vajadzīga apdro�inā�ana pret kļūdām.

Ikreiz, iedomājoties par D�oniju D�., viņa atcerējās Karlo Ad�i. Ne glu�i draugu, tā nevarētu teikt, tomēr patīkamu cilvēku. Karlo tolaik bija viņas kontaktpersona, cilvēks, ar kuru viņa tikās visbie�āk. Lai gan pēc izskata Karlo bija vistipiskākais bandīts,

pret �ārliju viņ� alla� izturējās jauki - kā pret savu jaunāko mā�eli. Tāpēc, nespējot izglābt Karlo no nāves, viņai sirds sāpēja vairāk nekā citkārt. Karlo kreisajā sirds kambari bija iestrēgusi lode. Kad viņa ķermeni nogādāja pie �ārlijas, bija jau par vēlu, ta�u D�onijs D�. joprojām cerēja, jo �ārlija jau iepriek� bija spējusi palīdzēt. Tomēr, kad �ārlija uzreiz konstatēja Karlo nāvi, boss to uzņēma filozofiskā mierā. Karlo bija vislabākais. Nu neko darit, nav ieguvumu bez zaudējumiem. Un paraustīja plecus.

Viņai nepatika atmiņas par Karlo.

Aleksa būtu vēlējusies vēl da�as nedēļas laika, lai precīzāk noslīpētu savu plānu, apsvērtu bīstamos faktorus, kārtīgāk paveiktu fiziskos priek�darbus, ta�u Kārstons bija noteicis termiņu. �ajā ierobe�otajā laika posmā bija gan jānovēro, gan jāiekārto darba vieta, tāpēc neviens no �iem uzdevumiem nebija paveikts nevainojami. Glu�i ticams, lai novērstu iespējamu viņas patvaļīgu rīcību, ari viņa pati pa�laik tika novērota. �ādu soli departaments varētu paredzēt, ņemot vērā viņas pāragro tik�anos ar Kārstonu. Bet kāda gan izvēle viņai bija? Ierasties darbā noteiktajā laikā?

Sprie�ot pēc novērojumiem, viņa bija pārliecināta, ka Daniels ari �odien rīkosies tie�i tāpat kā iepriek�ējās trīs dienās. Tā kā viņ� vienmēr ģērbās gandrīz vienādi - līdzīgos d�insos, pogājamā virskreklā un ikdieni�ķā sporta jakā ar nelielām krāsas toņu at�ķiribām -, viņa nosprieda, ka Daniels savā publiskajā dzīvē ir īsts paradumu cilvēks. Kad mācību stundas būs beigu�ās, viņ� vēl uzkavēsies skolā, lai aprunātos ar skolēniem un sagatavotu stundu plānu nākamajai dienai. Pēc tam, uzmetis uz kreisā pleca mugursomu ar vairākām mapēm un portatīvo datoru, dosies prom, pa ceļam pamājot sveicienu sekretārei. Viņ� mēros se�us kvartālus un iekāps metrovilcienā Kongresa Augstienēs ap se�iem, tie�i vislielākās pasa�ieru drūzmas laikā. Viņam bija izdevīgs brauciens bez pārsē�anās pa Zaļo līniju līdz Kolumbijas Augstienēm, kur atrodas viņa mazais vienistabas dzīvoklis. Mājās viņ� uzsildīs vakariņās kādu saldētu porciju un ķersies pie skolēnu darbu labo�anas. Parasti Daniels devās pie miera ap desmitiem, nekad

neieslēdza televizoru, vismaz cik viņa bija redzējusi. Grūtāk bija novērot no rīta notieko�o, jo niedru �alūzijas pie logiem, apgaismotas no iek�puses, bija gandrīz caurspīdīgas, bet rīta saulē caur tām nekas nebija redzams. Katru rītu pulksten piecos viņ� devās ikdienas skrējienā, atgriezās pēc stundas, tad pēc pusstundas, līdz galam neiz�āvējis pagaros, viļņotos matus, atkal atstāja māju, lai dotos uz trīs kvartālus attālo metrostaciju.

Aizvakar viņa no dro�a attāluma bija sekojusi Daniela skrējienam, cik vien labi spēdama. Vīrietis skrēja vienmērīgā, ātrā tempā, kas liecināja par labu rūdījumu. Ari Aleksa pēk�ņi sāka ilgoties, kaut būtu vairāk laika skrie�anai. Viņai nepatika skriet tā kā citiem, jo ceļa malā bez ma�īnas, ar kuru aizbēgt, viņa vienmēr jutās neaizsargāta, ta�u trenē�anās bija svarīga. Viņa nekad nespēs būt stiprāka par aģentu, kuru sūtīs viņu vajāt. Ar savām īsajām kājām viņa nevarēs paskriet ātrāk, turklāt nebija apguvusi ari nevienu cīņas mākslu, kas ļautu pārspēt profesionālu slepkavu. Ta�u izturība gan varētu izglābt viņas dzīvību. Ja ar slēptajiem iero�iem izdotos aizstāvēties pa�ā bīstamākajā uzbrukuma bridi, viņai būtu jāspēj bēgt ilgāk, nekā slepkava spētu dzīties pakaļ. Cik briesmīga būtu nāve aizel�oties, kad muskuļi vairs neklausa un visi spēki zudu�i nepietiekamu treniņu dēļ. Viņa negribēja iet bojā �ādi. Tāpēc viņa skrēja tik bie�i, cik vien bija izdevība, un vingroja, cik vien bija iespējams �aurajos mājokļos. Tagad viņa apsolīja sev, ka, tiklīdz �ī operācija būs galā, atradīs kādu piemērotu skrie�anas trasi, kuras tuvumā ir daudz bēg�anas taciņu un slēptuvju.

Daniela skrie�anas mar�ruts, tāpat kā dzīvoklis un skola, bija pārāk uzkrīto�a vieta, lai rīkotos. Visvienkār�āk būtu notvert vīrieti uz ielas skrējiena beigās, kad viņ� būs noguris un neuzmanīgs, ta�u to zināja ari pretinieki. Tie noteikti būs sagatavoju�ies �ādai rīcībai. Tas pats attiecās ari uz ceļu, ko Daniels kājām mēroja uz skolu. Atlika vienīgi metrovilciens. Protams, pretinieki zinās, ka brauciens metro ir vēl viena izdevīga situācija, ta�u tie nespēs izvietot posteņus katrā līnijā, katrā pieturā, vienlaikus novērojot ari katru Daniela brauciena posmu.

Visur bija uzstādītas videokameras, ta�u tur neko nevarēja līdzēt. Kad darbs būs paveikts, ienaidnieku rīcībā būs aptuveni miljons skaidru attēlu ar viņas seju pa�reizējā izskatā, trīs gadus pēc aizbēg�anas. Viņai pa�ai �ķita, ka tā nav īpa�i mainījusies, bet departaments noteikti atjauninās viņas dosjē. Ta�u tas arī būs viss, ko tas varēs darīt. Strādājot savā biju�ajā amatā, viņa bija uzzinājusi pietiekami daudz par upura nolaupī�anu uz ielas, lai saprastu, ka viss ir sare�ģītāk, nekā varētu �ķist, skatoties TV seriālus par spiegiem. Metro novēro�anas kameru mērķis ir palīdzēt notvert aizdomās turamo pēc nozieguma. Departmentam nepietiks ne cilvēku, ne resursu, lai rikotos, vadoties pēc novērojumiem reālajā laikā. Tāpēc no kamerām varēs noteikt tikai to, kur viņa ir bijusi, nevis, kur ir, bet bez �īs informācijas nebūs nekāda labuma no videoierakstiem. Viss pārējais, ko parasti var uzzināt no �iem ierakstiem - kas viņa ir, kur ieguvusi informāciju, kāds ir viņas motīvs -, departamentam jau bija zināms.

Un jebkurā gadījumā viņa nespēja izgudrot nevienu citu, mazāk riskantu rīcības variantu.

�odien viņas vārds bija D�esa. Viņa bija izvēlējusies profesionālu izskatu - melnu kostīmu un melnu T kreklu ar V veida kakla izgriezumu, protams, neaizmirsa aplikt arī melno ādas jostu. Galvā viņai bija cita, dabiskāka parūka - ar gai�i pelēk-brūniem matiem, apgrieztiem līdz zoda līnijai. Tie bija atglausti atpakaļ ar vienkār�u, melnu lenti, bet brilles smalkos metāla rāmjos neradīja slēp�anās iespaidu, tomēr neuzkrīto�i pārveidoja vai-gukaulu un pieres formu. Viņas seja bija simetriska, ar smalkiem vaibstiem - nekas tajā neizcēlās. Viņa zināja, ka cilvēki parasti viņai nepievēr� uzmanību, ta�u saprata arī to, ka viņas izskats nav glu�i tik bezpersonisks, lai to neatpazītu kāds, kas meklē tie�i viņu. Tāpēc vienmēr, kad vien iespējams, jānoliec galva.

�oreiz viņa bija paņēmusi līdzi portfeli, nevis iepirkumu somu, un koka detaļas no somas plecu siksnas bija iestiprinātas portfeļa rokturī. Pats portfelis bija oderēts ar metālu, smags arī tuk�s, tāpēc vajadzības gadījumā labi noderētu par sitamo ieroci.

Medaljoni, gredzeni, bet bez auskariem. Paredzēta neliela fiziska piepūle, tāpēc auskari būtu bīstami. Na�i kurpju zolēs, skalpeļu asmeņi, ēdamo irbulī�u cilindrs, da�ādie izsmidzināmie... gandrīz pilns bruņojums. �odien tas viss tomēr neradīja dro�ības apziņu. �ī plāna daļa �ķita pārāk bīstama. Nolaupī�ana bija pilnīgi sve�a joma. Pagāju�ajos trīs gados viņa bija apsvērusi tikai tādus scenārijus, kas beidzās ar nogalinā�anu vai bēg�anu.

D�esa no�āvājās, braucot pa tum�ajām ielām. Viņa pēdējā laikā nebija varējusi pietiekami izgulēties, un arī nākamajās dienās nebūs ko sapņot par īstu naktsmieru. Viņa bija sarūpējusi da�as vielas, kas palīdzēs palikt nomodā, tomēr ar tām varēs novilcināt sabrukumu bezspēkā ne vairāk kā par trim diennaktīm. Kad tas brīdis pienāks, viņai būs jāatrodas ļoti dro�ā slēptuvē. Viņa cerēja, ka varēs iztikt bez �īm vielām.

Ronalda Reigana lidostas ekonomiskās klases stāvlaukumā bija daudz brīvu vietu. D�esa novietoja ma�īnu netālu no autobusu pieturas, vietā, kuru izvēlētos lielākā daļa pasa�ieru, un sāka gaidīt autobusu. �o lidostu viņa pazina labāk nekā jebkuru citu. Viņu pārņēma senaizmirsta komforta sajūta, ko sniedza atra�anās pazīstamā vidē. Pieturā ieradās vēl divi pasa�ieri, abi ar bagā�u rokās un noguru�ām sejām. Tie nepievērsa viņai uzmanību. Viņa aizbrauca ar autobusu uz tre�o terminālu, pēc tam atgriezās atpakaļ uz gājēju tiltiņu, kas veda uz metrostaciju. �is gājiens aizņēma apmēram piecpadsmit minūtes raitā solī. Cik labi, ka lidostās visi steidzas!

Viņa bija apsvērusi iespēju vilkt zābakus ar ķīļveida papē�iem, lai mazliet �pastieptos garumā�, ta�u tad nosprieda, ka �odien būs pārāk daudz jāstaigā un varbūt pat jāskrien, ja nepaveiksies. Tāpēc izvēlējās tum�as kurpes bez papē�iem, līdzīgas sporta apaviem.

Pievienojoties ļau�u pūlim, kas devās lejā uz metro peronu, viņa centās slēpt seju no griestu kamerām. Raugoties ar acu kaktiņiem, viņa meklēja piemērotu grupu, kurā patverties. D�esa bija pārliecināta, ka vajātāji meklēs sievieti, kura ir viena. Lielāka ļau�u grupa - jebkura - būs labāka maskē�anās nekā grims vai parūka.

Līdz ar pirmo sastrēgumstundas vilni vairāki ļau�u bariņi devās no pārpildītajiem eskalatoriem uz slie�u pusi. Viņa izvēlējās kādu trijotni - divus vīrie�us un sievieti, tum�os lieti�ķos uzvalkos un kostīmā, ar portfeļiem rokās. Sievietei bija spīdīgi blondi mati, un ar augstpapē�u smailpurnu kurpēm kājās viņa bija vismaz deviņas collas garāka par D�esu. D�esa piesardzīgi apmeta līkumu da�iem citiem bariņiem, līdz izdevās paslēpties starp slaido sievieti un sienu. Katrs skatiens, kas nopētīs �o �et-rotni, neizbēgami pievērsīsies garajai blondīnei. Ja vien nemeklēs tie�i D�ulianu Fortisu.

�etrotne straujā gaitā virzījās caur drūzmu un apstājās pie pa�as perona malas gaidīt vilcienu. Neviens no pārējiem trim laikam nebija pamanījis mazā auguma sievieti soļojam sev cie�i līdzās. Drūzma uz perona bija pārāk blīva, lai sve�inieces tuvā atra�anās �ķistu aizdomīga.

Parādījās vilciens, pabrāzās garām gaidītājiem, tad strauji nobremzēja. D�esas bariņ� vilcinājās, meklējot kādu tuk�āku vagonu. Viņa jau gatavojās no�ķirties, bet tad blondīne zaudēja pacietību un sāka spraukties vienā no piebāztajiem vagoniem. D�esa sekoja slaidajai blondīnei un tika iespiesta starp to un kādas citas, dū�īgākas sievietes augumu aiz muguras. �ādi viņa būs pavisam neredzama, lai cik neērta arī būtu sajūta.

Viņi brauca pa Dzelteno līniju līdz Ķīnie�u kvartāla stacijai. Tur D�esa atstāja trijotni un pievienojās divām sievietēm, kuras, ģērbu�ās cie�i aizpogātās blūzēs un ar �kaķacu� brillēm uz acīm, izskatījās pēc sekretārēm vai bibliotekārēm. Viņas aizbrauca pa Zaļo līniju līdz �ova-Hovarda stacijai, un D�esa visu laiku turēja galvu pie�ķiebtu uz augumā mazākās brunetes pusi, it kā uzmanīgi ieklausītos tās stāstījumā par kāzu svinībām pagāju�ās nedēļas nogalē, kur bārā bijis jāmaksā par dzērieniem, - tādu skopumu! Stāsta vidū D�esa izkāpa no vilciena, atstājot sekretāres, un iejuka ļau�u barā, kas gāja ārā no metrostacijas. Tad a�i pagriezās pretējā virzienā, uz mirkli iegāja pārpildītajā dāmistabā un pēc tam pievienojās cilvēkiem, kuri devās lejā uz peronu

gaidīt nākamo vilcienu. Tagad pats svarīgākais bija rikoties precīzi laikā. �ajā barā viņa nevarēs paslēpties.

Izdzirdot piebrauco�ā vilciena griezīgo svilpienu, D�esas sirds tramīgi salēcās. Viņa apņēmīgi savaldījās - bija tāda sajūta kā sprinterei starta pozīcijā, gaidot starta pistoles �āvienu. Tad viņa nodrebinājās bailēs no �ādas domas, jo pistoles �āviens patie�ām tūlīt varēja atskanēt, ta�u �is ierocis būs pielādēts ar īstām lodēm un netiks vērsts pret debesīm.

Vilciens ar skaļu �erkstoņu nobremzēja, un viņa metās uz priek�u.

D�esa enerģiski soļoja gar vagonu virkni, ar elkoņiem lau�oties cauri pasa�ieru straumei, kad vilciena durvis no�alcot atvērās. Viņa steidzīgi nopētīja ļaudis, meklējot slaidu vīrie�a augumu ar viļņainiem matiem. Garām spraucās daudz sve�u stāvu, kas aizsedza skatu. Viņa centās domās pārsvītrot katru galvu, kas neatbilda meklētajai. Vai viņa kustējās pārāk ātri? Nepietiekami ātri? Kad viņa bija nonākusi līdz pēdējam vagonam, vilciens sāka braukt, un viņa nebija dro�a, ka Daniels tajā neiekāpa, ta�u drīzāk ne. Sprie�ot pēc aprēķiniem divās iepriek�ējās dienās, viņ�, visticamāk, brauks ar nākamo vilcienu. Kad durvis aizvērās, viņa iekodās lūpā. Ja izdevība bija palaista garām, būs jāmēģina atkal Daniela nākamajā braucienā. Viņa negribēja to darīt. Jo tuvāk pienāks Kārstona plāna izpildes laiks, jo bīstamāk būs viņai.

Lai neuzkavētos pārāk redzamā vietā, viņa ātri devās uz izejas pusi.

Tad apmeta vēl vienu līkumu, iegriezās labierīcībās, kur kādu laiku pavadīja pie spoguļa, it kā pielabotu uz sejas kosmētiku, kuras nemaz nebija. Pēc tam, domās noskaitījusi līdz deviņdesmit, viņa atkal pievienojās pasa�ieru straumei, kas devās uz peronu.

Tagad ļau�u bija vēl vairāk. D�esa izvēlējās vietu perona tālākajā galā cie�i līdzās uzvalkos tērpu�os vīrie�u bariņam un centās saplūst ar �ake�u melno audumu. �ie vīrie�i sarunājās par vērtspapīriem un tirgo�anu, un tas D�esai izklausījās pēc ķīnie�u

ābeces vai zinātniskās fantastikas. Atskanēja paziņojums par nākamā vilciena pienāk�anu, un viņa sagatavojās atkal doties izlūkos. Apmetusi likumu vērtspapīru tirgotājiem, viņa nopētīja pirmo apstāju�os vagonu.

A�i soļojot, D�esas skatiens pārslīdēja nākamajam vagonam. Sieviete, sieviete, vecs virs, pārāk mazs, pārāk resns, pārāk melnīgsnējs, bez matiem, sieviete, sieviete, pusaudzis, blonds... Nākamais vagons...

�ķita, it kā Daniels viņai palīdz, it kā atbalsta viņu. Viņ� stāvēja tie�i pie loga, lūkodamies ārā, taisni izslējies, matiem lepni viļņojot.

D�esa a�i pārlaida skatienu pārējiem pasa�ieriem un devās uz atvērto durvju pusi. Daudzi bija ģērbu�ies lieti�ķos uzvalkos - jebkur� no tiem varētu būt departamenta algotnis. Ta�u uzkrīto�as pazīmes nebija manāmas - ne pārāk plati pleci, kas īsti neietilpst standarta izmēra uzvalka �aketē, ne austiņas ausis, ne izspiedu�ies izciļņi kabatās, ne zīmīga saskatī�anās pasa�ieru starpā. Nevienam uz acīm nebija saulesbriļļu.

�is ir tas brīdis, viņa klusībā nodomāja, kad viņi mēģinās savākt mūs abus un nogādāt uz laboratoriju. Vai arī tās ir lamatas, un tādā gadījumā Daniels ar romantiski viļņotajiem matiem ir viens no viņiem. Varbūt tie�i viņ� mani no�aus. Vai nodurs. Varbūt mani mēģinās izdabūt ārā no vilciena, lai no�autu kaut kur bez lieciniekiem. Vai arī apdullinās un nometīs uz sliedēm.

Bet, ja tas stāstiņ� ir patiess, viņi gribēs saņemt dzīvus mūs abus. Dro�i vien mēģinās pasākt kaut ko līdzīgu manam plānam ar Dānieļu. Aizvedīs mani uz laboratoriju, un izredzes izkļūt ārā no tās dzīvai būs... ļoti niecīgas.

Kad aizvērās vagona durvis, prātā pazibēja neskaitāmi citi nelaimīga iznākuma varianti. Viņa ātri piegāja pie Daniela, nostājās līdzās un pieķērās pie tā pa�a stieņa, pie kura turējās viņ�, tā ka viņas pirksti atradās pavisam tuvu. Mazliet zemāk par vīrie�a bālākajiem un daudz garākajiem pirkstiem. Bija tāda sajūta, it kā sirds sa�ņaugtos dzel�ainā dūrē, un, atrodoties tik

tuvu mērķim, sāpes pieņēmās spēkā arvien vairāk. �ķita, ka Daniels nemaz nebija viņu pamanījis, joprojām raudzījās ārā pa logu ar izklaidīgu sejas izteiksmi, kas nemainījās arī tad, kad vilciens iebrauca tuneļa tumsā, kur pa logu varēja saskatīt vienīgi pasa�ieru atspulgu. Neviens no vagonā brauco�ajiem nemēģināja abiem tuvoties.

D�esa nespēja saskatīt Danielā Bī�ā nekādas viņa otrās personības pazīmes, nekādu norādi uz viņa alter ego, ko bija redzējusi Meksikā un Ēģiptē uzņemtajās fotogrāfijās, - to, kur� slēpa matus un kustējās ar plēsoņas veiklību. �is aizsapņojies vīrietis līdzās drīzāk atgādināja kādu Vecās pasaules dzejnieku. Laikam viņam piemīt izcils aktiera talants... vai varbūt viņ� cie� no kādas psihiskas saslim�anas, personības dalī�anās? Viņa nesaprata, kā rīkoties �ādā gadījumā.

Tuvojoties Ķīnie�u kvartāla stacijai, D�esai saspringa nervi. Vilciens ielīgoja stacijā, un viņai bija stingrāk jāpieturas pie stieņa, lai neuzkristu virsū Danielam Bī�am.

Izkāpa trīs pasa�ieri - divi uzvalkos un viena svārkos, ta�u neviens nepaskatījās uz D�esu. Tie visi pasteidzās garām, it kā baidītos nokavēt darbu. Vagonā iekāpa vēl divi vīrie�i. Viens no tiem piesaistīja D�esas uzmanību - liela auguma, muskuļains kā profesionāls sportists, ģērbies kapu�jakā un treniņbiksēs. Abas rokas viņ� bija sabāzis jakas priek�ējās kabatās, kur kaut kas bija paslēpts, jo plaukstas vien nevarēja būt prāvu kastu izmērā. Viņ� pagāja garām D�esai nepaskatīdamies un devās uz vagona tālāko galu, kur nostājās un pieķērās pie vienas no cilpām virs galvas. D�esa ar acs kaktiņu vēroja dū�īgā vīra atspulgu loga stiklā, bet �ķita, ka tas nepievēr� uzmanību ne viņai, ne viņas mērķim.

Daniels Bī�s nebija pakustējies. Redzot, cik ļoti vīrietis iegrimis domās, D�esa viņam blakus pēk�ņi sajutās mierīgāk, it kā viņ� būtu vienīgais cilvēks �ajā vilcienā, no kura nav jāuzmanās. Bet tā bija muļķīga doma. Pat ja �īs nebija lamatas, pat ja viņ� bija tas, par ko bija iztēlots, �is vīrs jau ļoti tuvā nākotnē gatavojās kļūt par masu slepkavu.

Sportists izvilka no jakas kabatas lielu, smagnēju austiņu pāri un uzlika uz ausim. Vads sniedzās lejup kabatā. Varbūt tur atradās tālrunis, bet varbūt kaut kas cits.

D�esa nolēma nākamajā pieturā veikt pārbaudi.

Kad durvis atvērās, viņa pieliecās, it kā lai sakārtotu bik�u atloku, kura nemaz nebija, tad pēk�ņi atkal izslējās un spēra soli uz durvju pusi.

Neviens viņai nepievērsa uzmanību. Sportists ar austiņām uz ausim bija aizvēris acis. Cilvēki kāpa ārā un iek�ā, bet neviens neskatījās uz D�esu un neviens arī neizkustējās, lai aiz�ķērsotu izeju, un pēk�ņi nepacēla roku, aizdomīgi pārklātu ar �aketes malu.

Ja ari ienaidnieki saprata, ko viņa dara, tie neiejaucās un ļāva viņai rīkoties.

Vai tas nozīmēja, ka viss notiek pa īstam, vai arī pagaidām pretinieki gribēja, lai viņa notic, ka tā ir? No �ādas mīklu minē�anas iesāpējās galva. Kad vilciens izkustējās, viņa atkal pieķērās pie stieņa.

- Nebija īstā pietura?

Viņa pacēla galvu un ieraudzīja smaidu Daniela Bī�a sejā - tik sirsnīgu, neviltotu smaidu, kāds tie�ām piederas skolēnu iemīļotākajam skolotājam un �Humāno mājokļu� censonim.

- Ak nē. - Viņa apjukusi samirk�ķināja acis. Ko teiktu parasts pasa�ieris? - Es... nu... uz mirkli aizmirsu, kur atrodos. Visas stacijas sāk izskatīties vienādas.

- Pacietieties! Līdz nedēļas nogalei atliku�as tikai astoņas deviņas stundas.

Daniels atkal pasmaidīja, tik jauki. D�esai nepavisam nepatika tāda draudzīga tērzē�ana ar plāna subjektu, ta�u vīrietis izstaroja savādu - iespējams, viltotu - cilvēcību, kas ļāva vieglāk tēlot savu vienkār�as pasa�ieres un parasta cilvēka lomu.

Viņa klusi un rūgti nosmējās par �o piezīmi. Viņas darba nedēļa bija tik tikko sākusies. - Būtu gan jauki, ja nedēļas nogales man būtu brīvas.

Iesmējās ari Daniels, tad nopūtās. - Tas gan ir skarbi. Tieslietas?

- Medicīna.

- Vēl trakāk. Vai vismaz kādreiz izlai� brīvībā par labu uzvedību?

- Ļoti reti. Bet tas nekas. Es tik un tā neaizraujos ar traku uzdzīvi.

- Es tādai jau esmu par vecu, - viņ� atzinās. - To es parasti atceros katru vakaru ap desmitiem.

D�esa pieklājīgi pasmaidīja, kad Daniels iesmējās, un centās neizrādīt apjukumu. Biedroties ar gaidāmā uzdevuma subjektu bija gan savādi, gan bīstami. Viņa nekad nebija iepriek� tikusies ar nopratināmajiem. �o vīrieti nedrīkstēja uztvert kā cilvēku. Lai saglabātu objektīvu attieksmi, viņai tas bija jāredz tikai kā briesmonis - potenciāls miljonu slepkava.

- Ta�u da�reiz man patīk ieturēt mierīgas vakariņas restorānā, - Daniels turpināja.

- Mm, - viņa izklaidīgi nomurmināja. Tad apjauta, ka tas izklausās pēc piekri�anas.

- Sveiki, - viņ� piebilda. - Mans vārds ir Daniels.

Lielajā pārsteigumā viņa aizmirsa, kāds ir viņas pa�reizējais vārds. Daniels pastiepa plaukstu, un viņa to paspieda, ar �ausmām sajūtot saindētā gredzena smagumu.

- Sveiki, Daniel!

- Sveiki... - Viņ� jautājo�i pacēla uzacis.

- Hm, Aleksa. - Ak vai, �is vārds jau bija mazliet novecojis. Nu neko darīt.

- Priecājos iepazīties, Aleksa. Vai zināt, es nekad tā nemēdzu - itin nekad. Bet... galu galā, kāpēc ne? Vai drīkstu iedot jums savu tālruņa numuru? Varbūt mēs kādreiz varētu kopā ieturēt mierīgas vakariņas?

Viņa raudzījās uz Dānieļu neizsakāmi pārsteigta. Viņ� ta�u flirtēja. �is vīrietis flirtēja ar viņu. Nē, tas nav vīrietis. Tas ir topo�ais masu slepkava un psihopātiska narkobarona pakalpiņ�.

Vai ari aģents, kas cen�as novērst viņas uzmanību?

- Vai es jūs nobiedēju? Varu apzvērēt, ka neesmu bīstams.

- Nu nē, es tikai... nu, līdz �im vēl neviens mani nebija uzrunājis vilcienā, lai aicinātu uz randiņu. - Tā nu bija vistīrākā patiesība. Jau gadiem ilgi neviens viņu nebija aicinājis uz randiņu. - Esmu apjukusi. - Arī patiesība.

- Nu tad darīsim tā. Es uzrakstī�u uz �īs papīra lapiņas savu vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru un iedo�u to jums, bet jūs varēsiet pēc izkāp�anas no vilciena izmest to pirmajā miskastē, kas gadīsies pa ceļam, - jo zemē mest nav pieklājīgi - un uzreiz aizmirst mani. Pavisam niecīgas neērtības jums - tikai uz da�ām sekundēm jāapstājas pie miskastes.

Vīrietis runādams smaidīja, ta�u skatiens bija vērsts lejup, koncentrējot uzmanību uz rakstī�anu ar 2. numura zīmuli kāda veikala �eka otrā pusē.

- Ļoti iejūtīgi no jūsu puses. Esmu pateicīga par to.

Viņ� pacēla skatienu, joprojām smaidīdams. - Varat arī nemest to prom. Varat piezvanīt man uz �o numuru un pēc tam pavadīt da�as stundas, tērzējot ar mani, kad es jūs uzcienā�u ar vakariņām.

Monotonā balss skaļrunī virs galvas paziņoja Penkvorteras staciju, un viņa atviegloti nopūtās. Jo tikko viņu bija pārņēmu�as skumjas. Jā, viņa pavadis vakaru kopā ar Dānieļu Bī�u, tomēr ne vienam, ne otram tas nesagādās lielu prieku.

Skumjas nebija pieļaujamas. Tik daudz nevainīgu upuru var mirt. Bērni, mātes un tēvi. Godīgi cilvēki, kas nav darīju�i neko ļaunu.

- Tā gan ir dilemma, - viņa klusi atbildēja.

Vilciens atkal apstājās, un Aleksa izlikās, ka viņu pagrūdis kāds vīrietis, kur� devās uz izeju. Vajadzīgā adata jau bija plaukstā, un viņa pastiepa roku, it kā grasīdamās cie�āk pieķerties pie stieņa un ar �ķietami nejau�u kustību satvēra Daniela plaukstu. Vīrietis pārsteigumā sarāvās, bet viņa turējās stingri, it kā cen�oties saglabāt līdzsvaru.

- Ak vai! Atvainojiet, es jūs nobiedēju, - viņa taisnojās. Tad atlaida tvērienu un ļāva mazajai �ļircitei izslīdēt no saujas �aketes kabatā. Roku veiklībā viņa bija labi ietrenējusies.

- Tas nekas. Jums nekas nekai�? Tas vīrs jūs briesmīgi pagrūda.

- Nē, man viss labi, paldies.

Vilciens atsāka braukt, un viņa vēroja, kā sārtums strauji atstāj Daniela seju.

- Klau, bet vai jums nekas nekai�? - Aleksa jautāja. - Jūs izskatāties mazliet pabāls.

- Nu, es... kas ir?

Vīrietis apjucis a�i paraudzījās apkārt.

- Jūs izskatāties tā, it kā tūlīt varētu paģībt. Es atvainojos, -viņa uzrunāja sievieti, kas sēdēja uz krēsla viņiem līdzās. - Vai mans draugs varētu apsēsties? Viņ� nejūtas labi.

Sieviete nicīgi izbolīja lielās, brūnās acis un pagrieza galvu uz otru pusi.

- Nē, - Daniels iebilda. - Nevajag... pūlēties manis dēļ. Man nekas...

- Daniel? - viņa iejautājās.

Tagad vīrietis sāka mazliet grīļoties, seja kļuva balta kā papīrs.

- Dodiet roku, Daniel!

Pavisam apjucis, viņ� pastiepa plaukstu. Viņa satvēra delnas locītavu un sāka kustināt lūpas, skatīdamās rokaspulkstenī, it kā skaitītu pulsu.

- Medicīna, - viņ� nomurmināja. - Tu esi ārste.

Tas jau bija tuvāk iecerētajam scenārijam, un viņa sāka justies dro�āk. - Jā, un jūsu veselības stāvoklis man nemaz nepatīk. Nākamajā pieturā jūs kāpsiet ārā kopā ar mani. Jums jāieelpo svaigs gaiss.

- Nevaru. Skola... nedrīkstu nokavēt.

- Es jums uzrakstī�u zirni. Nestrīdieties ar mani, es zinu, ko daru.

- Nu labi, Aleksa.

Enfantas laukums bija viena no lielākajām un haotiskākajām stacijām �ajā līnijā. Kad vagona durvis atvērās, Aleksa aplika roku Danielam ap vidukli un palīdzēja izkāpt. Viņ� aplika vienu roku Aleksai ap pleciem, lai atbalstītos. Tas viņai nebija nekāds pārsteigums. Injicētais triptamīns izraisa apjukumu un padara cilvēkus paklausīgus un draudzīgus. Viņ� labprāt sekos un paklausīs, ja vien viņa nesāks izrīkot pārāk uzstājīgi. �ī narkotika bija attāli radniecīga tai barbiturātu klasei, ko mēdz dēvēt par patiesības serumu, un da�i tās iedarbības veidi ir līdzīgi kā Ecstasy - tie abi palīdz vājināt pretestību un veicina sadarbību. �is preparāts viņai patika tie�i tāpēc, ka tas izraisa apjukumu. Daniels nespēs patstāvīgi pieņemt lēmumus un darīs visu, ko viņa liks, līdz izbeigsies narkotikas iedarbība, - ja vien viņa neizteiks nekādas pārmērīgas prasības ārpus viņa komforta zonas.

Tas izdevās vieglāk, nekā viņa bija cerējusi, pateicoties negaidītajai nonāk�anai tete-ā-tete. Lai piedabūtu Dānieļu iet līdzi, viņa bija plānojusi slepus iedurt vīrietim ar �ļirci un pēc tam nospēlēt veco spēlīti: �Vai �eit ir kāds ārsts?� - "Ak jā, es esmu ārste, cik laimīga sagadī�anās!� Tas būtu iedarbojies, ta�u viņ� nebūtu tik paklausīgs.

- Nu tā, Daniel, kā jūtaties? Vai varat paelpot?

- Protams. Elpot ir viegli.

Viņa strauji soļoja kopā ar Dānieļu. �ī narkotika reti izraisa nelabumu, tomēr kādreiz var gadīties arī izņēmums. Viņa paraudzījās aug�up, lai novērtētu vīrie�a sejas krāsu. Tā joprojām bija bāla, ta�u lūpas nebija kļuvu�as zaļganas kā nelabuma draudu gadījumā.

- Vai jums nav slikta dū�a? - viņa apjautājās.

- Nē. Nē, man nekas nekai�...

- Diem�ēl nevaru gan jums piekrist. Jums būs jānāk man līdzi uz darbu, ja neiebilstat. Man jāpārliecinās, ka jums nedraud nekas nopietns.

- Nu labi... Nē. Man ta�u jābūt skolā!

Par spīti apjukumam, Daniels viegli varēja tikt līdzi Aleksai. Viņa kājas bija apmēram divreiz garākas nekā viņai.

- Mēs paskaidrosim, kas noticis. Vai jums ir skolas tālruņa numurs?

- Jā, Steisijas - birojā.

- Piezvanīsim viņai tūlīt, pa ceļam.

Tas palēninās gaitu, ta�u neko nevarēja darīt - lai saglabātu Daniela paklausību, viņ� bija jāatbrīvo no raizēm.

- Laba doma. - Vīrietis pamāja ar galvu, tad izvilka no kabatas vecu BlackBerry un neveikli mēģināja nospiest pogas.

Aleksa saudzīgi izņēma tālruni no viņa rokas. - Kāds ir Steisijas uzvārds?

- Numurs ir saglabāts kā "Sekretariāts�.

- Jā, atradu. Tagad es piezvanī�u uz to. Ņemiet, lūdzu, un pasakiet Steisijai, ka esat saslimis. Un iesiet pie ārsta.

Daniels paklausīgi paņēma tālruni un gaidīja, kad Steisija atsauksies.

- Labrīt, - viņ� teica. - Steisij, Daniels zvana. Jā, Bī�a kungs. Es jūtos nelāgi, tagad ie�u pie dakteres Aleksas. Atvainojos. Negribēju tevi apgrūtināt. Atvainojos, paldies. Jā, veseļo�os, noteikti.

Viņa mazliet sarāvās, izdzirdot savu vārdu, bet tas bija tikai paraduma pēc. Tas nebija svarīgi. Tagad viņa kādu laiku vairs neizvēlēsies vārdu Aleksa, tas arī viss.

Atraut Dānieļu no darba skolā bija riskanti. To varētu pama-nit de la Fuentess, ja viņ� rūpīgi uzmanīja savu nāves vēstnesi. Ta�u gan jau viena nokavēta piektdiena neradīs pārāk lielu trauksmi. Kad Daniels pirmdienas rītā atkal sveiks un vesels ieradīsies darbā, narkobarons nomierināsies.

Viņa paņēma tālruni no Daniela un ielika kabatā.

- Es to pagaidām paglabā�u, labi? Jūs esat mazliet nedro�s uz kājām un varat nejau�i pazaudēt.

- Labi. - Viņ� atkal palūkojās apkārt un neizpratnē sarauca pieri, ieraugot augsto betona griestu velvi virs galvas. - Uz kurieni mēs dodamies?

- Uz manu kabinetu, atceraties? Tagad mēs kāpsim �ajā vilcienā.

Vagonā nemanīja nevienu iepriek�ējā vilcienā redzētu seju. Ja kāds sekoja, tad tikai no attāluma. - Redziet, te ir brīva sēdvieta. Varēsiet apsēsties. - Viņa palīdzēja Danielam iekārtoties, slepus noslidināja uz gridas tālruni un pastūma to ar kāju tālāk projām.

Mobilā tālruņa izseko�ana ir visvieglākais veids, kā sameklēt cilvēku bez jebkādas piepūles. Tālruņi ir bīstamas lamatas, kurās viņa nekad negribēja iekrist, - glu�i kā ti�a palīdzība ienaidniekam.

Turklāt viņai nebija neviena, kam zvanīt.

- Paldies, - Daniels pateicās. Vīrietis joprojām bija apķēris Aleksu, bet tagad, kad viņ� sēdēja, bet viņa stāvēja, roka atradās ap vidukli. Viņ� ar miglainām acīm paraudzījās aug�up un piebilda: - Man patīk tava seja.

- Ak tā! Nu, paldies.

- Man tā ļoti patīk.

Danielam blakus sēdo�ā sieviete pievērsa skatienu Aleksai un nopētīja viņas seju. Tā tik vēl trūka...

Sieviete ne�ķita lielā sajūsmā par ieraudzīto.

Daniels atbalstīja pieri pret viņas gurnu un aizvēra acis. �āda tuvuma sajūta mulsināja un biedēja, tomēr bija arī savādi mierino�a. Tik sen viņa nebija jutusi maigu pieskārienu no kāda cilvēka, pat ja �is maigums bija ķīmisku vielu izraisīts. Tomēr vēl nedrīkstēja ļaut gūsteknim aizmigt.

- Daniel, kādu priek�metu jūs pasniedzat?

Vīrietis mazliet pagrieza galvu uz aug�u, joprojām piespiedis vaigu pie viņas gurna.

- Galvenokārt angļu valodu. Tas ir mans mīļākais priek�mets.

- Tie�ām? Man humanitārās zinības nemaz nepadevās. Man vislabāk patika eksaktie priek�meti.

Viņ� nepatikā saviebās. - Eksaktie!

Aleksa dzirdēja, kā Danielam blakus sēdo�ā sieviete nomurmina otrai kaimiņienei: - Piedzēries.

- Nevajadzēja teikt tev, ka esmu skolotājs, - viņ� smagi nopūtās.

- Kāpēc?

- Sievietēm tas nepatīk. Rendels saka: �Nekad neizpaud �o informāciju brīvprātīgi.� - Pēc izteiksmes varēja skaidri nojaust, ka viņ� citē �ī Rendela teikto precīzi vārds vārdā.

- Bet pedagoģija ta�u ir cienījama profesija. Pasaules nākotnes ārstu un zinātnieku izglīto�ana.

Viņ� pacēla aug�up skumju skatienu. - Tur neko nemaksā.

- Visas sievietes nav tik kāras uz naudu. Rendels laikam satiekas ar nepiemērotām sievietēm.

- Manai sievai patika nauda. Biju�ajai sievai.

- Man ļoti �ēl.

Viņ� atkal nopūtās un aizvēra acis. - Tas salauza manu sirdi.

Atkal krūtīs iedūrās �ēlums. Un skumjas. Viņa saprata, ka Daniels neparko neteiktu to visu, ja nebūtu apdullis no viņas injicētā Ecstasy un patiesības seruma hibrīda. Tagad vīrietis jau runāja skaidrāk - narkotikas iedarbība turpinājās, bet viņa prāts sāka pielāgoties un sadzīvot ar to.

Aleksa paplik�ķināja pa Daniela vaigu un ierunājās uzspēlēti mo�ā balsī: - Ja �ī sieviete bija tik viegli nopērkama, varbūt nav vērts bēdāties viņas dēļ.

Daniels atkal atvēra acis. Tās bija ļoti maigā lazdu lapu krāsā, zaļa un gai�i pelēka toņa jaukā harmonijā. Viņa centās iztēloties skarbu un pa�pārliecinātu skatienu tajās - no beisbola cepures apak�as, tiekoties ar de la Fuentesu, kā bija redzams fotogrāfijās, ta�u tas neizdevās.

Aleksa nezināja, kā rīkosies, ja izrādīsies, ka viņ� tie�ām cie� no personības dalī�anās. Ar tādiem gadījumiem viņa vēl nebija saskārusies.

- Tev taisnība, - Daniels piekrita. - Pavisam noteikti. Man jāsaskata viņas patiesā būtība, nevis tas, ko biju iztēlojies.

- Tie�i tā. Mēs izveidojam kaut kādus priek�status par cilvēkiem, tādus ideālus tēlus, ar ko gribam būt kopā, un tad cen�amies iespiest dzīvo cilvēku �ajā viltus rāmī. Tas ne vienmēr labi izdodas.

Tuk�a muldē�ana. Viņai nebija ne jausmas, ko �ie vārdi nozīmē. Visā mū�ā viņai bija biju�as tikai vienas puslīdz nopietnas attiecības, un tās nebija pastāvēju�as ilgi. Studijas viņai tobrīd bija svarīgākas nekā mīļotais puisis, bet turpmāko se�u gadu garumā svarīgāks par visu pārējo bija darbs. Tāpat kā tagad vissvarīgākā bija izdzīvo�ana. Viņas problēma bija pārāk vienpusēja koncentrē�anās.

- Aleksa?

-Jā?

- Vai es mirstu?

Viņa mierino�i pasmaidīja. - Nē. Ja es domātu, ka jūs mirstat, es būtu izsaukusi ātro palīdzību. Viss būs labi. Es tikai gribu jūs kārtīgi pārbaudīt.

- Skaidrs. Vai būs jāņem asins analīzes?

- Varbūt.

Daniels nopūtās. - Man nepatīk adatas.

- Gan jau būs labi.

Viņa dusmojās uz sevi par sirdsapziņas pārmetumiem, ko juta melojot. Ta�u Danielam piemita kaut kas neparasts - �ī vienkār�ā uzticē�anās, pārliecība par viņas rīcības labākajiem motīviem... Jāsaņemas, jāizraujas no �iem maldiem. - Paldies, Aleksa. No sirds.

- Es tikai daru savu darbu. - Tie nebija meli.

- Kā tev �ķiet, vai tu man piezvanīsi? - viņ� cerīgi iejautājās.

- Daniel, mēs pavisam noteikti pavadīsim kopā vakaru, - viņa apsolīja. Ja vīrietis nebūtu tā sazāļots, tad viņas balsī saklausītu asu pieskaņu un acīs saskatītu ledainu spīdumu.

Viss pārējais noritēja gandrīz pārāk gludi... Vai tas kaut ko nozīmēja? Viņas paranojas līmenis jau bija tik augsts, ka bija grūti pateikt, vai �īs jaunās raizes uzkurināja to vēl vairāk vai ne.

Daniels bez iebildumiem iekāpa taksometrā pie Roslinas stacijas. Viņa labi zināja, kā vīrietis pa�laik jūtas, jo savulaik pati kopā ar Bārnabiju bija izmēģinājusi lielāko daļu nenāvējo�o preparātu, lai iegūtu izpratni par to iedarbību. �īs narkotikas ietekmē viņa nonāca glu�i kā patīkamā sapnī, kur ar problēmām un raizēm tiks galā citi, bet pa�ai vajadzīga tikai kāda roka, pie kuras pieturēties, un pamudinājums doties pareizajā virzienā. Savās piezīmēs viņi bija iedēvēju�i to "Seko Līderim� bet oficiālajos ziņojumos tai bija daudz iespaidīgāks nosaukums.

Tas bija patīkams piedzīvojums, un, ja vien viņai jau tolaik tik izmisīgi svarīgi nebūtu alla� jāsaglabā modrība, viņa varbūt būtu ļāvusies �ai narkotikai vēl kādreiz.

Aleksa pamudināja Dānieļu runāt par trenējamo volejbola komandu, jo viņ� jautāja, vai pagūs atgriezties skolā līdz treniņa sākumam, un tad viņ� visu taksometra brauciena laiku stāstīja par komandas meitenēm, līdz viņa gandrīz no galvas bija iemācījusies �o meiteņu vārdus un spēlētprasmes nianses. �oferis, nepievērsdams pasa�ieriem uzmanību, dungoja līdzi pavisam klusi skano�ai dziesmiņas melodijai.

Daniels pat nepamanīja tālo ceļu, tikai pie kādas īpa�i ilgas sarkanās gaismas luksoforā pacēla galvu un izbrīnā sarauca pieri.

- Tavs kabinets gan ir tālu.

- Jā, tālu gan, - viņa piekrita. - Elliga braukā�ana.

- Kur tu dzivo?

- Betesdā.

- Tā ir jauka vieta. Kolumbijas Augstienes nav tik jaukas. Vismaz mana apkaime.

Taksometrs atsāka braukt. Aleksa priecājās - plāna īsteno�ana noritēja lieliski. Pat ja viņa bija pamanīta iekāpjam pēdējā vilcienā un izkāpjam no tā, būtu ļoti grūti izsekot vienu no neskaitāmiem pilnīgi vienādiem taksometriem, kas līkumoja sastrē-gumstundas satiksmes straumē. Da�kārt laba sagatavotība iedarbojas kā burvestība. It kā ar izcili rūpīgu sagatavo�anos varētu ietekmēt notikumus sev labvēlīgā virzienā.

Daniela runīgums tagad bija apsīcis. Sākās narkotikas iedarbības otrā stadija, un drīz viņu pārņems arvien lielāks nogurums. Ta�u viņam vēl kādu brīdi bija jāpaliek nomodā.

- Kāpēc tu man iedevi savu tālruņa numuru? - Aleksa jautāja, kad gūstekņa acis sāka vērties ciet.

Viņ� sapņaini pasmaidīja. - Es nekad agrāk neesmu tā rīkojies.

- Es arī ne.

- Vēlāk dro�i vien kaunē�os.

- Bet, ja es piezvanī�u, tad gan ne, pareizi?

- Varbūt. Nezinu, tas nemaz nav manā stilā.

- Kāpēc tad tu tā darīji?

Vīrietis joprojām maigi raudzījās viņai acīs. - Man patīk tava seja.

- Tu jau to teici.

- Es tie�ām gribēju redzēt to vēlreiz. Tā man arī radās drosme.

Viņa sadrūma, vainas apziņas pārņemta.

- Vai tas izklausās muļķīgi? - viņ� rai�pilni iejautājās.

- Nē, tas izklausās ļoti mīļi. Ne katrs vīrietis spētu pateikt sievietei kaut ko tādu.

Daniels bikli samirk�ķināja acis. - Es arī parasti neteiktu. Neuzdro�inātos... baidītos.

- Man gan �ķiet, ka tu esi visai drosmīgs.

- Es jūtos citādi. Man �ķiet, ka tas ir tevis dēļ. Es sajutos citādi, tiklīdz ieraudzīju tavu smaidu.

Tiklīdz es tevi sazāļoju, Aleksa domās izlaboja.

- Nu tas gan ir īsts kompliments, - viņa atbildēja. - Un tagad esam klāt, vai vari piecelties?

- Protams. �ī ir lidosta.

- Jā, �eit ir mans auto.

Daniels sarauca pieri, tad attapās. - Vai tu tikko atgriezies no kāda ceļojuma?

- Jā, tikko ierados pilsētā.

- Es arī da�reiz ceļoju. Man patīk doties uz Meksiku.

Aleksa steidzīgi paraudzījās aug�up. Daniels lūkojās taisni uz

priek�u, vērodams ceļu, un viņa sejā nebija redzamas nekādas satraukuma pazīmes. Ja viņa tagad uzbāzīgi mēģinās izdibināt noslēpumu, kādu svarīgu, neizpau�amu informāciju, gūstekņa paklausība var pārtapt par aizdomām. Viņ� var pieķerties citam sve�iniekam kā savam līderim un mēģināt izbēgt. Viņ� var sākt satraukties un piesaistīt ļau�u uzmanību.

- Kas tev patīk Meksikā? - viņa piesardzīgi iejautājās.

- Karstais un sausais laiks. Tas man sagādā prieku. Es nekad neesmu dzīvojis zemē ar īsti karstu klimatu. Domāju, ka tas man būtu pa prātam. Ta�u saulē es ātri apdegu. Nekad neesmu spējis no�aujoties. Tu gan izskaties tā, it kā daudz laika pavadītu saulē.

- Nē, tā ir iedzimtība. - Viņa bija mantojusi ādas krāsu no sava aizmuku�ā tēva. Ģenētikas testos viņa bija uzzinājusi, ka tēva asinīs ir da�ādu tautību sajaukums - galvenokārt korejie�u, spāņu un velsie�u. Viņa vienmēr bija centusies iztēloties, kā tēvs izskatījies. Apvienojumā ar mātes skotu izcelsmi viņa bija ieguvusi savādi ikdieni�ķu seju - tāpēc nezinātāja acīs varētu būt cēlusies no gandrīz jebkuras tautības.

- Tas gan laikam ir jauki. Man vienmēr jālieto saules aizsargkrēms, un biezā slānī. Citādi āda sāk lobīties. Tas ir pretīgi. Nevajadzēja man to stāstīt.

Viņa iesmējās. - Apsolu to aizmirst. Un kas vēl tev patīk?

- Strādāt vienkār�us darbus. Es palīdzu būvēt mājas. Es nedaru neko augsti kvalificētu - tikai nagloju tur, kur liek. Cilvēki tur ir laipni un dāsni. Tas man patīk vislabāk.

Viss izklausījās ļoti pārliecino�i, un Aleksas sirds sa�ņaudzās bailēs. Kā gan viņ� spēja tik dro�i un nepiespiesti klāstīt �ādu pasaciņu, kad asinsrite piepumpēta pilna ar ķimikālijām? Ja nu vienīgi viņ� kaut kā ieguvis pretestības spēju. Ja nu vienīgi viņas biju�ais departaments izstrādājis pretlīdzekli vai ari viņ� ir pienācīgi sagatavots un tagad muļķo savu nolaupītāju. Aleksai uzmetās zosāda uz kakla zem pakau�a. Ne jau tikai departaments varēja sagatavot Dānieļu. Varbūt tie bija de la Fuentesa sabiedrotie. Ko var zināt, kādu reakciju var izraisīt sve�as narkotikas savienojumā ar viņas ie�ļircinātajām? Viņa ar mēli aptaustīja zoba viltus kronīti. Departaments jau būtu viņu nogalinājis, ja tāds būtu mērķis. De la Fuentess dro�i vien gribētu sodīt Aleksu par mēģinājumu izjaukt viņa plānus. Bet kā viņ� būtu varējis uzzināt to iepriek�? Kā Daniels varēja tik ātri atpazīt Aleksu kā pretinieka aģenti? Viņa ta�u vairs nestrādāja nevienā dienestā.

Rīkojies pēc plāna, viņa pavēlēja sev. Iedabū viņu ma�īnā, un tad tu būsi dro�ībā. It kā.

- Man patika ari turienes mājas, - Daniels joprojām stāstīja. - Tur neviens nevēra ciet logus, ļāva, lai ieplūst svaigs gaiss. Da�i logi pat nebija iestikloti. Tur ir daudz jaukāk nekā Kolumbi-jas Augstienēs, to varu teikt dro�i. Varbūt ne tik jauki kā Betesdā. Ārsti dro�i vien dzīvo skaistās mājās.

- Tikai ne es. Man ir garlaicīgs standarta dzīvoklis. Es tur nepavadu daudz laika, tāpēc man ir vienalga.

Daniels piekrīto�i pamāja ar galvu. - Tu visu laiku dodies glābt dzīvības.

- Nu ne glu�i. Es nestrādāju ātrajā palīdzībā vai tamlīdzīgā dienestā.

- Tu pa�laik glāb manu dzīvību. - Plati ieplestas pelēkzaļas acis, pilnīga paļāvība. Viņa saprata: ja �ī izturē�anās ir patiesa, tad vainīga narkotika. Tomēr viņa jutās nedro�i.

Atlika vien turpināt spēlēt savu lomu.

- Es tikai gribu pārbaudīt tavu veselību. Nāve tev nedraud. -Tā bija patiesība. Departamenta pui�i varbūt būtu nomocīju�i �o vīru līdz nāvei. Vismaz to viņa varēs aiztaupīt. Ta�u... kad viņa būs novērsusi draudo�o katastrofu, Daniels Bī�s visu atliku�o mū�u pavadīs aiz restēm. Tāpēc viņa jutās...

Miljons upuru. Mazi nevainīgi bērniņi. Sirsnīgas vecmāmuļas. Pirmais Apokalipses jātnieks uz balta zirga.

- Ak, vēl arī autobuss, - viņ� miermīlīgi nobrīnījās.

- Ar �o mēs nokļūsim pie mana auto. Tad tev vairs nebūs jāiet kājām.

- Man jau nav grūti. Man patīk pastaigāties kopā ar tevi. -Daniels pielieca galvu, lai uzsmaidītu Aleksai, un gandrīz paklupa, kāpjot aug�ā pa pakāpieniem. Viņa to pieturēja pie elkoņa, neļaujot nokrist, tad palīdzēja apsēsties patuk�ā autobusa tuvākajā sēdvietā.

- Vai tev patīk ārzemju filmas? - viņ� pilnīgi negaidīti iejautājās.

- Nu, varbūt da�as patīk.

- Blakus universitātei ir labs kinoteātris. Ja vakariņas paies veiksmīgi, varbūt nākamreiz mēģināsim palasīt subtitrus.

- Sarunāsim tā, - viņa atbildēja. - Ja pēc viena kopā pavadīta vakara tev vēl būs atliku�as kaut nelielas simpātijas pret mani, es pavisam noteikti noskatī�os kopā ar tevi kādu filmu nesaprotamā valodā.

Viņ� pasmaidīja ar puspievērtām acīm. - Būs simpātijas, būs.

Tas nu bija pilnīgs absurds. Nekādi neizdevās novirzīt �o sarunu prom no flirtē�anas. Kāpēc viņa kopā ar Dānieļu jutās kā briesmone? Nu labi, viņa bija briesmone, ta�u pati bija ar to gandrīz samierinājusies, turklāt zināja, ka, būdama briesmone, kalpo augstākiem mērķiem. Savā ziņā viņa nemaz tik daudz neat�ķīrās no parastajiem ārstiem - viņai bija jāsagādā cilvēkiem sāpes, lai glābtu dzīvības. Līdzīgi kā amputējot gangrēnas skartu kāju vai roku, lai izglābtu visu pārējo ķermeni, vienīgi tas attiecās uz

atsevi�ķiem organismiem - sāpes vieniem, izglāb�anās citiem. Un tie citi bija daudz vairāk pelnīju�i glāb�anu.

Tā viņa vienmēr spriedelēja, lai izvairītos no nevēlamām domām, bet nekad klaji nemeloja sev. Viņa zināja, ka �ī nodarbo�anās neatrodas pelēkajā morāles zonā, bet gan pilnīgi melnajā. Ta�u vēl ļaunāk par to, ka Aleksa prasmīgi veica savu darbu, būtu tas, ja kāds to veiktu neprasmīgi. Vai neviens neveiktu vispār.

Pat ja viņa pilnībā samierinājās ar apzīmējumu briesmone, viņa tomēr nebija tāda briesmone, kas nogalina nevainīgus cilvēkus. Viņa nedomā nogalināt �o tik ļoti vainīgo... kur� joprojām raudzījās aug�up uz viņu no garo matu cirtu apak�as ar lielām, sirsnīgām kucēna acīm.

Miru�i bērniņi, viņa klusībā skandēja. Miru�i bērniņi, miru�i bērniņi, miru�i bērniņi.

Aleksa nekad nebija gribējusi spiegot vai veikt kādas slepenas darbības un tagad saprata, ka ir arī emocionāli nepiemērota �ādam darbam. Laikam viņai piemīt pārāk daudz liekas līdzjūtības, un tas ir vairāk nekā ironiski. Tāpēc arī viņa nekad iepriek� nesarunājās ar nopratināmajiem, pirms ķērās tiem klāt.

- Nu tā, Daniel, jākāpj ārā. Vai vari piecelties?

- Mmhmm. Ak, ļauj man paņemt tavu somu.

Viņ� vārgi pastiepa roku uz portfeļa pusi.

- Nevajag, - Aleksa iebilda, lai gan pirksti ap rokturi bija notirpu�i stīvi. - Tev tagad jākoncentrējas, lai noturētu līdzsvaru.

- Es tie�ām esmu noguris.

- Es saprotu, redzi, mans auto ir tur. Tas sudrabotais.

- Tur ir daudz sudraboto.

Tie�i tā arī jābūt. - Tas ir tie�i mums pretī. Nu tā, sēdies aizmugurē, lai varētu atgulties. Varbūt labāk novelc jaku, lai pārāk nesakārstu. Un kurpes arī, tā būs labi. - Nevajadzēs vēlāk tik ļoti nopūlēties. - Saliec ceļgalus, lai kājām pietiek vietas. Viss kārtībā.

Tagad Danielam zem galvas spilvena vietā bija mugursoma, kas dro�i vien nebija pārāk ērti, bet viņ� to vairs nejuta.

- Aleksa, tu esi til< jauka, - viņ� nomurmināja, aizvēris acis. - Tu esi visjaukākā sieviete, kādu esmu saticis.

- Es domāju, tu, Daniel, arī esi jauks, - viņa atzina.

- Paldies, - viņ� vārgi izdvesa un uzreiz aizmiga.

Aleksa ātri izvilka no bagā�nieka bē�u pārklāju. Tas bija tādā pa�ā krāsā kā sēdekļi. Viņa uzklāja to gulo�ajam vīrietim. Tad izņēma no somas �ļirci un iedūra viņa potītes vēnā, zemu pieliekusies, lai no ārpuses nevarētu saskatīt, ko viņa dara. �Seko Līderim� iedarbība pēc pāris stundām beigsies, bet Danielam bija jāpaliek aizmigu�am ilgāk.

Viņ� tomēr nav aģents, viņa nosprieda. Aģents varbūt būtu ļāvies sazāļoties ar nolaupī�anas narkotiku, ta�u neparko nebūtu pieļāvis �ādu iemidzinā�anu. Tad jau tikai algots masu slepkava.

♦ ♦ ♦

Aleksas ierīkotā pagaidu laboratorija atradās Rietumvird�īnijas lauku apvidū. Viņa bija noīrējusi mazu, jauku fermas mājiņu kopā ar govju kūti, kas ļoti ilgu laiku bija nostāvējusi tuk�a. No ārpuses kūts bija būvēta no baltiem kompozītpaneļiem tāpat kā māja, bet iek�pusē sienas un griesti bija izklāti ar alumīniju. Grīdas bija no betona ar ērti izvietotām noteces atverēm. Kūts dziļumā bija mazs kambarītis, kas sludinājumā bija ieteikts kā papildu telpa, kur izmitināt viesus jaukā lauku gaisotnē. Viņa ne�aubījās, ka daudzi naivi ceļotāji �o laucinieciskumu uztvertu kā burvīgu, bet viņai svarīgākais bija tas, ka ēkā darbojas elektrība un ūdensvads. Fermas māja un kūts atradās 240 akrus pla�a ābeļdārza vidū, ap kuru pletās vēl daudzi tīrumu akri. Tuvākās kaimiņu mājas atradās vairāk nekā jūdzes attālumā. �ī dārza īpa�nieki tuk�ās sezonas laikā piepelnījās, izīrējot telpas pilsētniekiem, kuri gribēja izlikties, ka dzīvo pirmatnējos apstākļos.

īres maksa bija ļoti augsta. Ikreiz, iedomājoties par iztērēto naudu, viņa sapīka, ta�u citas izvēles nebija. Bija vajadzīgas piemērotas telpas pēc iespējas nomaļākā vietā.

во

Lai visu sagatavotu laikā, Aleksa �eit bija strādājusi naktīs. Dienas laikā viņa no dro�a attāluma bija izsekojusi Dānieļu, pēc tam skolas mācību laikā mazliet nosnaudusies ma�īnā. Pa�laik viņa bija pārgurusi līdz nemaņai, ta�u līdz �is darba dienas beigām vēl bija daudz jāpaveic.

Pirmā apstā�anās vieta bija uz kāda nenozīmīga �osejas nobraucamā ceļa vairāk nekā stundas brauciena attālumā no pilsētas. �aurais zemesceļ�, kas izskatījās tā, it kā desmit gadus neviens nebūtu pa to braucis, iestiepās arvien dziļāk me�ā. Tas dro�i vien kaut kur veda, ta�u viņa neaizbrauca pietiekami tālu, lai to noskaidrotu, bet apturēja auto kuplu koku lapotnes paēnā, izslēdza motoru un ķērās pie darba.

Ja Daniels strādāja departamentā vai, ticamāk, kādā no organizācijām, kas ar to cie�i sadarbojās, - CIP, da�ās militāristu nodaļās vai citos slepeno operāciju grupējumos, kuriem, tāpat kā departamentam, nebija oficiālu nosaukumu, - viņa ķermeni kaut kur jābūt paslēptai elektroniskai izseko�anas ierīcei. Tāda agrāk bija ari viņai. Aleksa izklaidīgi paberzēja ar pirkstu mazo, grubuļaino rētu uz pakau�a, zem īsajiem matiem. Tiem vislabāk patīk apzīmēt galvu. Ja var atgūt tikai vienu ķermeņa daļu, tad galva vislabāk noder identifikācijai.

Aleksa atvēra aizmugures pasa�ieru puses durvis un notupās uz mitrās zemes pie Daniela galvas. Vispirms viņa pārbaudīja vietu, kur bija paslēptas izseko�anas ierīces viņai un Bārnabijam, viegli vilkdama ar pirkstu galiem pa galvas ādu, pēc tam vēlreiz, piespie�ot stiprāk. Nekā. Viņa bija redzējusi da�us subjektus ārzemniekus, kuriem tikko bija izņemtas aiz ausim ievietotas izseko�anas ierīces, tāpēc turpināja meklēt tur. Pēc tam izlaida pirkstus caur Daniela matiem, iztaustot galvas ādu, vai uz tās nav kādi neiederīgi izciļņi vai sabiezējumi. Vīrie�a matu cirtas bija ļoti mīkstas un jauki smar�oja pēc citrusaugļiem. Viņa gan neļāvās sajūsmai par �iem matiem, tomēr jutās priecīga, ka nav jātaustās ar rokām pa taukainām, smirdīgām pinkām.

Tagad sāksies smagumu cilā�ana. Ja �o vīru uzraudzīja de la Fuentess, izseko�anas ierīce dro�i vien būs ārēja. Viņa vispirms

izsvieda kurpes me�ā ceļa malā - tās �ķita ticamākas vaininieces nekā apģērbs, jo daudzi vīrie�i katru dienu valkā vienu un to pa�u apavu pāri. Pēc tam viņa novilka Daniela kreklu, nopriecājoties, ka tas ir pogājams, lai gan tik un tā bija grūti izvilkt to, piespiestu zem ķermeņa smaguma. Viņa lieki nepūlējās nostīvēt apak�kreklu pār galvu, bet gan izņēma no kabatas skalpeli, notina nost lenti un sagrieza audumu trīs ērti noņemamos gabalos. Tad nopētīja Daniela krūtis - uz tām nebija aizdomīgu rētu vai izciļņu. Āda uz torsa bija gai�āka nekā uz rokām, un bija saskatāms viegls zemnieka iedegums, protams, no māju būvē�anas Meksikā ar T kreklu mugurā. Vai ari no supervīrusu iegādes Ēģiptē - ari ļoti saulainā zemē.

Daniela muskuļus viņa raksturoja, kā iegūtus sportojot, nevis trena�ieru zālē. Bez asi iezīmētām malām, tikai jauki gludas formas, kas liecina par aktīvu dzīvesveidu, bet bez pārmērīga fanātisma.

Apvelt gūstekni uz vēdera bija grūti, un viņ� nogāzās uz grīdas. Uz kreisās lāpstiņas vīrietim bija divas nelielas rētiņas, paralēlas un vienādā garumā. Viņa tās rūpīgi izpētīja, iztaustot ādu visapkārt, ta�u sataustīja vien parastos �ķiedrainos rētaudus, kā pienākas.

Drīz vien Aleksa attapās, ka pirms apvel�anas uz vēdera vajadzēja novilkt viņam d�insus. Tagad nācās uzrausties uz neveiklā pozā gulo�ā ķermeņa un ar abām rokām apķerties ap torsu, lai atpogātu bik�u priek�u. Pēc tam, no sirds nopriecājusies, ka vīrietis nav uzvilcis cie�i piegulo�a modeļa d�insus, viņa izkāpa pa otrām pasa�ieru puses durvīm un novilka bikses. Bez liela pārsteiguma viņa atklāja, ka Daniels valkā bokser�ortus, nevis mazās, piegulo�ās apak�bikses. Tas atbilda viņa ģērb�anās stilam. Aleksa novilka bokser�ortus, pēc tam zeķes, tad savāca vienā kaudzē visus apģērba gabalus, aiznesa tos kādu gabalu tālāk no ceļa un pabāza zem nokritu�a koka stumbra. Pēc tam devās atpakaļ pēc mugursomas. Portatīvais dators var būt ļoti laba slēptuve da�ādām elektroniskām ierīcēm, kuras kāds būtu gribējis tur ievietot Danielam pa�am nezinot.

�ī nebija pirmā reize, kad viņai pa�ai bija jāizģērbj nopratināmais. Laboratorijas apstākļos subjekta sagatavo�anu veica citi darbinieki, kurus Bārnabijs sauca par sulaiņiem, ta�u viņai nācās strādāt ne tikai laboratorijā, un pirmās izbraukuma operācijas laikā Heratā Afganistānā viņa saprata, cik lielu pateicību pelnīju�i �ie sulaiņi. Bija nepatīkami izģērbt vīrieti, kur� mēne�iem ilgi nebija mazgājies, - vēl jo vairāk tāpēc, ka vēlāk arī viņa pati nevarēs ieiet du�ā. Daniels vismaz bija tīrs. Viņa �odien vienīgā bija piepūlē nosvīdusi.

Aleksa sameklēja bagā�niekā skrūvgriezi un ātri nomainīja Va�ingtonas numurzīmes pret citām, kuras kādā Rietumvird�ī-nijas autokapsētā bija noņemtas no līdzīgas ma�īnas. Tikai kārtības labad viņa ātri nopētīja gūstekņa kājas no mugurpuses, pēdu apak�as un plaukstas. Viņa vēl nekad nebija redzējusi izseko�anas ierīci uz ekstremitātēm, dro�i vien tāpēc, ka ienaidnieki tās bie�i nogrie� par biedinājumu citiem. Viņa neatrada nekādas rētas. Neatrada arī raupju ādu, kas liecinātu, ka viņ� vingrinās ar �aujamiero�iem vai bie�i rīkojas ar tiem. Daniela plaukstas bija mīkstas, kā jau skolotājam, tikai ar da�iem raupjākiem laukumiem, kas bija radu�ies no neierasti smagā darbā uzberztām tulznām.

Aleksa mēģināja uzvelt vīrie�a ķermeni atpakaļ uz sēdekļa, ta�u drīz vien saprata, ka tās ir veltīgas pūles. Uz grīdas gūsteknis neatradās ērtā pozā, tomēr viņ� nepamodīsies. Vēlāk viņam sāpēs visas maliņas. Ta�u par to domāt bija pārāk muļķīgi.

Atkal uzklājot segu uz kailā ķermeņa un cen�oties pēc iespējas ērtāk ievīstīt to, viņa domās, vadoties pēc dokumentos izlasītā un acu priek�ā redzamā, formulēja Daniela raksturojumu.

Aleksa ticēja, ka Daniels Bī�s galvenokārt ir tāds cilvēks, kādu viņa to redzēja tagad, - patīkams, draudzīgs un pozitīvs. Nebija grūti saprast, kas viņā bija piesaistījis mantkārīgo biju�o sievu. Dro�i vien Danielā bija viegli iemīlēties. Bet, kad bija pagājis kāds laiks, kad sieva jau bija pieradusi pie vīra mīlestības, viņas uzmanība sāka pievērsties materiālo labumu - grezna dzīvokļa, spo�a

gredzena, smalka auto - trūkumam. Tagad dro�i vien viņa jau ilgojās pēc emocionālā Daniela un no�ēlo.

Ta�u Danielā mita ari dziļi apslēpta tumsa - varbūt to radīja pēc vecāku nāves izciestās lielās sāpes un netaisnības apziņa, ko pastiprināja sarūgtinājums par sievas nodevību un visbeidzot uzkurināja pēdējā tuvinieka zaudējums. �ī tumsa nebija viegli pamanāma. Vīrietis bija iemācījies to slēpt un apspiest, neiejaukt rāmajā ikdienas dzīvē, bet nogremdēt zemapziņas dzīlēs, kur ir tās īstā vieta. Nebija nekāds brīnums, ka viņ� ar tādu sajūsmu runāja par Meksiku. Daniela prātā laikam bija divas Meksikas -priecīgā siltā zeme, kas patika skolotājam, un bīstamā zeme, kur mita briesmonis. Viņa prātā katrai no tām noteikti bija pilnīgi at�ķirīga vieta.

Aleksa cerēja, ka Daniels tomēr nav īsts psihopāts. Tikai cilvēks ar sa�ķeltu dvēseli, kur� negrib atteikties no savas ierastās personības, tomēr ilgojas arī izlādēt iek�ējās tumsas radīto spriedzi.

Viņa bija apmierināta ar �o vērtējumu, un tas mazliet mainīja plānu. Viņas darbā liela nozīme bija arī psiholoģiskajam iespaidam. Uz da�iem subjektiem vislabāk iedarbojas salti klīniskā loma bez jebkādām emocijām - balts halāts, ķirurga maska un spo�i nerūso�ā tērauda instrumenti. Uz citiem - trakā sadista draudi (�ajā lomā vairāk izcēlās Bārnabijs ar tik ļoti piemēroto seju un matiem - sirmiem, izspūru�iem uz visām pusēm kā elektrizētiem). Katra situācija bija mazliet at�ķirīga: da�i baidījās no tumsas, citi - no gaismas. Viņa bija domājusi izvēlēties klīnisko lomu, kas viņai bija visierastākā, ta�u nosprieda, ka Danielam jānonāk tumsā, lai atmodinātu viņa dvēseles tum�o pusi. Viņai bija jārunā tie�i ar Tum�o Dānieļu.

Ceļā uz galamērķi Aleksa dro�ības pēc mazliet palīkumoja. Ja kāds bija sekojis pēc Daniela drēbēs vai personīgajās mantās paslēptas ierīces, viņa gribēja atbrīvoties no �ī sekotāja.

Jau nezin kuru reizi viņa apsvēra visas iespējamības. Pirmais stabiņ� - �īs ir ļoti izsmalcinātas lamatas. Otrais stabiņ� - tas

viss ir patiesība un ir apdraudētas miljons cilvēku dzīvības. Arī viņas pa�as.

Ilgā brauciena laikā svaru kausi beidzot stabili nosvērās uz vienu pusi. �is vīrietis viņas ma�īnā nebija valdības aģents, par to viņa bija pārliecināta. Bet, ja viņ� bija tikai parasts vīrietis, kur� nejau�i izraudzīts par ēsmu, tad tie jau bija palaidu�i garām labākās izdevības notvert Aleksu. Nebija veikts neviens uzbrukums, neviens mēģinājums viņai sekot... vismaz, cik viņa redzēja.

Viņa atcerējās milzīgos inkriminējo�ās informācijas kalnus par Dānieļu Bī�u, un nekas cits vairs neatlika. Bija vien jānotic. Tāpēc jāķeras pie darba, lai izglābtu dzīvības.

Aleksa iegrieza auto fermera mājas piebraucamajā ceļā ap vienpadsmitiem, pārgurusi un izbadējusies, ta�u par deviņdesmit pieciem procentiem pārliecināta, ka nav atstājusi pēdas, kas varētu atvest pie namdurvīm departamenta vai de la Fuentesa sūtītus vajātājus. Viņa a�i pārlaida skatienu mājai, lai pārbaudītu, vai kāds nav ielauzies (un uzreiz gājis bojā durvju atvēr�anas brīdi), tad, deaktivējusi dro�ības sistēmas, iebrauca ar auto kūtī. Atkal aizvērusi kūts durvis un aktivizējusi �signalizāciju�, Aleksa ķērās pie Daniela sagatavo�anas.

Visi pārējie uzdevumi jau bija paveikti. Viņa bija nopirkusi taimerus Filadelfijas veikalā Home Depot un pieslēgusi tos pie vairākām lampām fermera mājas istabās - līdzīgi kā pirms do�anās ceļojumā uz da�ām nedēļām, viņa centās radīt iespaidu, ka māja ir apdzīvota. Vienam no taimeriem bija pievienots radio, kas papildināja gaismas ar skaņu. Māja bija laba ēsma. Vairumā gadījumu iebrucēji vispirms pārbaudītu to un tikai pēc tam dotos uz tum�o kūti.

Kūtī tumsa būs visu laiku. Pla�ās telpas vidū viņa bija uzbūvējusi kaut ko līdzīgu teltij, kas nelaida cauri gaismu un slāpēja skaņas, neļaujot Danielam saprast, kur īsti viņ� atrodas. Taisnstūrveida konstrukcija bija apmēram septiņas pēdas augsta, desmit pēdas plata un piecpadsmit pēdas gara. Tā bija būvēta no PVC caurulēm, melna brezenta gabaliem un elastīgajām auklām, bet

iek�pusē divās kārtās izklāta ar putuplasta olu transportē�anas paliktņiem, kas pielīmēti ar izolācijas lenti. Protams, primitīvi, ta�u ar labāku funkcionalitāti nekā ala, kādā viņai bija nācies strādāt agrāk.

Pa�ā telts vidū atradās milzīga metāla platforma uz melnām saliekamām kājām ar regulējamu augstumu. Tā bija izlikta apskatei kūtī - dro�i vien, lai radītu autentiskuma iespaidu, - un savulaik izmantota kā veterinārārsta operāciju galds. Tā bija lielāka, nekā viņai vajadzēja, jo senais vetārsts bija operējis govis, nevis kaķēnus, tomēr tas bija vērtīgs atradums. Galds bija viens no iemesliem, kāpēc viņa par �o tūristu slazdu bija ar mieru maksāt ne�ēlīgi augsto īres maksu. Telpā atradās vēl viens galds ar metāla virsmu. To viņa bija iekārtojusi par rakstāmgaldu, kur bija novietots dators, monitori un paplāte ar da�ādiem instrumentiem, kuri, cerams, kalpos tikai kā butaforijas. Pie operāciju galda galvgaļa stāvēja intravenozās sistēmas statīvs ar piekarinātu sāls �ķīduma maisiņu. Līdzās statīvam bija neliels metāla galdiņ� no virtuves, un uz tā nerūso�ā tērauda paplātē bija sarindotas neskaitāmas mazas, bet biedējo�a izskata �ļirces. Uz stiepļu re�ģa plauktiņa zem �ļircēm bija novietota gāzmaska un spiediena mērītājs.

Un, protams, ari roku un kāju dzel�i, ko viņa bija nopirkusi portālā eBay, - cietuma un medicīnas iestā�u dro�ības aprīkojums. Tie bija pieķēdēti caur atverēm, kuras viņa ar lielām pūlēm bija izurbusi nerūso�ā tērauda virsmā. No �iem dzel�iem neviens nespēs atbrīvoties bez citu palidzības. Un �im palīgam būs vajadzīga lodlampa.

Teltij bija divas izejas, vienkār�as spraugas starp brezenta gabaliem līdzīgi kā aizkariem. Ārpusē pie telts bija saliekamā gulta, guļammaiss, sildvirsma, neliels ledusskapis un visi pārējie piederumi, kas viņai būs vajadzīgi. Blakus mazajai dibenistabai bija ari �aura vannasistaba, ta�u tā atradās pārāk tālu, lai izmantotu gulē�anai, turklāt tur bija ierīkota nevis vanna, bet du�a. �ajā nedēļas nogalē būs jāaizmirst ierastā nak�ņo�anas kārtība.

Ar krāvēju brezenta len�u palīdzību viņa izcēla Daniela miegaini smago ķermeni no auto un novietoja uz izkrau�anas ratiņiem, da�as reizes atsitot viņa galvu. Cerams, ne tik stipri, lai izraisītu smadzeņu satricinājumu. Tad viņa piestūma ratiņus pie operāciju galda, uzstādīja tam viszemāko augstumu un uzvēla gūstekni uz galda virsmas. Daniels joprojām bija cie�i aizmidzis. Aleksa noguldīja vīrieti uz muguras ar izstieptām rokām un kājām apmēram �etrdesmit piecu grādu leņķī no ķermeņa, tad pacēla galdu. Pa vienam nostiprināja visus roku un kāju dzel�us. Kādu laiku viņam būs jāpaliek �ādā nekustīgā pozīcijā. Pēc tam pievērsās intravenozai sistēmai - par laimi, vīrie�a organismā netrūka �ķidruma, bet varbūt vienkār�i vēnas bija izcili veselīgas. Viņa bez pūlēm pievienoja caurulīti un iedarbināja sistēmu. Blakus sāls �ķīdumam viņa pievienoja ari parenterālu barības vielu maisiņu. Tā būs visa pārtika, ko Daniels saņems turpmākās trīs dienas, ja būs �eit jāpaliek tik ilgi. Viņ� būs izsalcis, bet prāts darbosies pilnvērtīgi, kad tas būs vajadzīgs. Viņa pievienoja pulsa oksimetru pie viena kājas īk�ķa, jo no rokas pirksta to varētu noraut, un sausos elektrodus pie muguras, pa vienam zem katras plau�as, lai uzraudzītu elpo�anu. Ātri pārvelkot digitālo termometru pār gūstekņa pieri, viņa pārliecinājās, ka pa�laik ķermeņa temperatūra ir normāla.

Urīnpū�ļa katetra uzstādī�anā viņa nebija tik labi ievingrinājusies, ta�u �ī procedūra bija diezgan vienkār�a, turklāt �pacients� nespēja neko iebilst, ja ari kaut kas neizdevās īsti pareizi. Vēlāk tāpat būs pietiekami daudz, ko satīrīt, ari bez urīna.

Lai atvieglotu �o uzdevumu, viņa novietoja uz grīdas visapkārt operāciju galdam absorbējo�a materiāla kvadrātus ar plēvi apak�pusē, kas paredzēti mazu kucēnu radinā�anai pie kārtības. Ja būs jārīkojas tālāk par pirmo stadiju, neizbēgami sāksies vem�ana. Vai būs jāizlej arī asinis - tas būs atkarīgs no gūstekņa reakcijas uz viņas parastajām metodēm. Labi, ka �eit vismaz darbojās kanalizācija.

Kūti kļuva vēsi, tāpēc Aleksa apsedza gūstekni. Viņam bija jāpaliek aizmigu�am vēl kādu laiku, bet aukstuma pieskāriens

kailajai miesai var iztraucēt miegu. Brīdi vilcinājusies, viņa dibenistabā paņēma no gultas vienu spilvenu, atnesa to un palika gulētājam zem galvas. Tas ir tikai tādēļ, lai viņ� nepamostos, viņa sev apgalvoja. Ne jau tāpēc, ka izskatījās - viņam ir neērti.

Aleksa iedūra mazu �ļircīti intravenozās sistēmas atverē ar vēl vienu miegazāļu devu. Ar to vajadzētu pietikt vēl vismaz �etrām stundām.

Daniela aizmigusi seja viņu mulsināja. Kaut kā pārāk... mierīga. Viņa nespēja atcerēties, ka jebkad būtu redzējusi tik bezgala miermīlīgus vaibstus kādā citā sejā. Grūti bija iztēloties, ka tāds miers un labsirdība spēj pastāvēt �ajā samaitātajā pasaulē, īsu brīdi viņa atkal sāka raizēties, ka �oreiz ir darī�ana ar kādu garīgu saslim�anu, kādu viņa vēl nav pieredzējusi. Tomēr, ja de la Fuentess meklēja cilvēku, kura izskats uzreiz rada ne�aubīgu uzticību, tad tie�i �āda seja būtu vispiemērotākā. Tas izskaidrotu faktu, kāpēc narkobarons vispār izvēlējās �o skolotāju.

Viņa uzvilka Danielam galvā gāzmasku un pieskrūvēja tai baloniņu. Ja viņa ar saviem dro�ības pasākumiem gūstekni nogalinās, tad neiegūs vajadzīgo informāciju.

Tad viņa pēdējoreiz apstaigāja apkārtni. Pa mājas logiem bija redzams, ka visas gaismas deg, kā pienākas. Nakts klusumā tik tikko saklausāmi skanēja popmūzikas Top 40 melodijas.

Pārliecinājusies, ka visos ieejas punktos darbojas dro�ības sistēmas, Aleksa apēda vienu proteīna batoniņu, mazajā vannas-istabā iztīrīja zobus, uzstādīja modinātāju uz pulksten trijiem, pārbaudīja, vai pistole ir vietā zem saliekamās gultas, piespieda pie krūtīm baloniņu, tad atviegloti iegrima guļammaisa krokās. Viņas ķermenis jau bija aizmidzis, un arī prāts drīz vien tam sekoja. Tik tikko paguvusi uzvilkt gāzmasku, viņa iegrima miegā.

Pus�etros nakti Aleksa jau bija piecēlusies, apģērbusies un paēdusi, joprojām nogurusi, tomēr gatava ķerties pie darba. Daniels vēl bija aizmidzis, svētlaimīgā neziņā. Pamostoties viņ� jutīsies labi atpūties, bet ļoti apjucis. Viņ� nesapratīs ne tikai to, cik ir pulkstenis, bet arī to, kāda diena pa�laik ir. Diskomforts bija svarīgs palīgs viņas darbā.

Ne bez no�ēlas Aleksa atņēma gulētājam spilvenu un segu. Ta�u tas bija svarīgi - neatkarīgi no sagatavotības ikviens sub-jekts izjūt lielu diskomfortu, būdams kails un bezpalīdzīgs ienaidnieka priek�ā. No�ēlu viņa da�as tuvākās dienas nedrīkstēs just. Viņa apspieda sevī arī visas pārējās emocijas. Kop� pēdējās pratinā�anas reizes bija pagāju�i vairāk nekā trīs gadi, ta�u viņa juta, kā nocietinās sirds. Viņas prāts atcerējās, kā tas darāms. Aleksa zināja, ka viņai piemīt �im darbam nepiecie�amais spēks.

Mati joprojām bija mitri pēc steidzīgās krāso�anas, un seja �ķita biezi apķepusi ar kosmētiku, lai gan patiesībā viņa bija uzkrāsojusies tikai mazliet. Viņa neprata nekādas sare�ģītas grima viltības, tāpēc tikai uztriepa uz plakstiņiem tum�as ēnas, biezi nokrāsoja skropstas ar melnu tu�u, bet lūpas - asins sarkanas. Viņa nebija gatavojusies tik drīz mainīt matu krāsu, ta�u melni mati un izkrāsotā seja piederēja pie jaunās stratēģijas. Speciāli nopirktais baltais laboratorijas halāts un bāli zilais ķirurga tērps palika guļam somā rūpīgi salocīti. Pa�laik viņa bija ģērbusies tajā pa�ā piegulo�ajā melnajā kreklā un melnos d�insos. Labi

gan, ka fermera mājā bija veļasma�īna un �āvētājs. Krekls drīz būs jāmazgā. Vispār jau vakar vajadzēja to izdarīt.

Savādi gan, cik ļoti var pārvērst savu izskatu līdzcilvēku acis tikai ar nelielu daudzumu krāsaina pulvera. Viņa ieskatījās van-nasistabas spogulī un nopriecājās par savas sejas salto un bargo izteiksmi, tad izķemmēja matus, stingri atglau�ot tos atpakaļ, un devās caur kūti uz nopratinā�anas telti.

Viņa bija ierīkojusi tajā lielus, pie PVC griestiem piekārtus pro�ektorus, ta�u pagaidām atstāja tos neieslēgtus; telts iek�ieni apgaismoja tikai divas pārnēsājamas darba lampas uz statīviem vidukļa augstumā. Melnā izolācijas lente un pelēkie olu paliktņi ēnās izskatījās vienādā krāsā. Nakts laikā gaisa temperatūra bija nokritusies vēl zemāk. Uz subjekta rokām un vēdera bija uzmetusies zosāda. Viņa atkal pārvilka tam pār pieri termometru. Vēl normas robe�ās.

Visbeidzot viņa ieslēdza datoru un uzstādīja iestatljumus. Pēc divdesmit minūtes ilgas dīkstāves iedarbosies ekrānsaudzē-tājs. Datora otrā pusē bija piestiprināta maza, melna kārbiņa ar tastatūras pogām un sīku, sarkanu gaismiņu sānos, bet tai viņa pagaidām nepievērsa uzmanību un devās pie darba.

Pievienojot intravenozajai sistēmai ķimikāliju, kas liks subjektam pamosties, Aleksa atkal sajuta nevēlamas emocijas, ta�u viegli apspieda tās. Daniela Bī�a personībai piemita divas puses, un viņai tāpat. Tagad viņa bija pārtapusi par savu alter ego, ko departamentā dēvēja par Ķīmiķi, un �ī persona bija bezkaislīga kā robots. Nesaudzīga un neatlaidīga. Viņas briesmonis tagad bija brīvībā.

Cerams, ari Daniela briesmonis iznāks ar to satikties.

Jaunā narkotika pamazām ieplūda gūstekņa asinsritē, un elpa kļuva straujāka. Vienas plaukstas slaidie pirksti savilkās dūrē un mazliet izkustējās. Lai gan viņ� vēl nebija īsti pamodies, piere saraucās, neveiksmīgi mēģinot pagriezties uz sāniem. Ceļi saliecās, velkot kāju va�as, tad pēk�ņi acis plati atvērās.

Viņa klusēdama stāvēja galda galvgali un vēroja, kā gūstekni pārņem panika: elpa kļuva drud�aina, sirdsdarbība paātrinājās,

ķermenis sāka raustīties va�ās. Ar �ausmu pilnu skatienu viņ� raudzījās tumsā, pūloties apjēgt, kur atrodas, saskatīt kaut ko pazīstamu. Tad pēk�ņi sastinga, uzmanīgi ieklausoties.

- Vai te kāds ir? - Daniels �ukstus jautāja.

Aleksa palika klusu stāvam, gaidot īsto brīdi.

Desmit minūtes viņ� pārmaiņus izmisīgi raustīja roku un kāju va�as un pūlējās kaut ko saklausīt cauri savas drud�aini saraus-tītās elpas troksnim.

- Palīgā! - viņ� beidzot skaļi iesaucās. - Vai te kāds ir?

- Sveiks, Daniel, - Aleksa klusā balsī atbildēja.

Viņ� pagrieza galvu atpakaļ, izstiepjot kaklu, lai saskatītu, no kurienes atskanējusi �ī balss. Profesionāls kareivis tā nerīkotos, viņa nodomāja, neatsegtu kaklu.

- Kas tur ir? Kas jūs esat?

- Daniel, nav svarīgi, kas es esmu.

- Kur es atrodos?

- Ari tas nav svarigi.

- Ko jums vajag? - viņ� satraukti iesaucās.

- Redzi nu, tagad jau labāk. �is ir svarīgais jautājums.

Viņa apgāja ap galdu, lai Daniels viņu redzētu, ta�u apgaismojumā no mugurpuses Aleksas seja joprojām slēpās ēnā.

- Man nekā nav, - viņ� iebilda. - Ne naudas, ne narkotiku. Nevaru jums palīdzēt.

- Daniel, es neprasu izpirkuma maksu. Es prasu - pieprasu -informāciju. Un tava vienīgā cerība izkļūt no �ejienes ir sniegt man to.

- Es neko nezinu - neko svarīgu! Lūdzu...

- Izbeidz! - Aleksa bargi noskaldīja, un gūsteknim no bailēm aizrāvās elpa. - Vai tagad klausīsies, ko teik�u, Daniel? Tas ir ļoti svarīgi.

Viņ� pamāja ar galvu, strauji mirk�ķinot acis.

- Man noteikti jāiegūst �ī informācija. Citas izvēles nav. Un, ja vajadzēs, Daniel, es tevi spīdzinā�u, līdz pateiksi visu, kas man jāuzzina. Es tev sagādā�u briesmīgas sāpes. Man nav nekādas

lielas vēlē�anās to darīt, ta�u nav arī nekas pretī. Es to paskaidroju, lai tu varētu izlemt jau tagad, iekams vēl neesmu sākusi. Izstāsti visu, kas man jāuzzina, un es tevi atbrīvo�u. Pavisam vienkār�i. Apsolu, ka nenodarī�u tev neko ļaunu. Man aiztaupīsies laiks, bet tev - lielas cie�anas. Es saprotu, ka tu negribi neko teikt, ta�u, lūdzu, ņem vērā, ka tik un tā būsi spiests pateikt. Varbūt paies kāds laiks, ta�u beigās izstāstīsi. Visi reiz padodas. Tāpēc izvēlies vieglāko variantu. Ja neizvēlēsies, rūgti no�ēlosi. Vai saprati?

Karjeras laikā viņa bija teikusi �o runu daudziem, daudziem subjektiem, un parasti tā bija visai iedarbīga. Gandrīz pusē gadījumu jau �ajā brīdī subjekts sāka atzīties. Protams, liela daļa neatzinās pilnībā, un vienmēr bija vajadzīga vēl kāda piespie�ana un sīkāka iztaujā�ana, tomēr pastāvēja glu�i labas izredzes jau tagad panākt pirmo vainas atzī�anu un daļēju informācijas izpau�anu. �ī statistika gan bija atkarīga no tā, kam viņa saka �o runu, -apmēram pusē gadījumu, pratinot militāristus, pirmā informācijas izpau�ana notiek jau pirms sāpju sagādā�anas. Bet no īstiem spiegiem tikai pieci līdz desmit procenti izteiks kaut vārdu bez fiziskām mocībām. Tas pats attiecas arī uz reliģiskajiem fanātiķiem. Zema līmeņa teroristu pakalpiņiem �ī runa iedarbojas visos simt procentos gadījumu. Bet vadoņi nekad nav izpaudu�i ne vārda bez sāpju palīdzības.

Aleksa no sirds cerēja, ka Daniels izrādīsies tikai tāds mazliet smalkāks pakalpiņ�.

Kamēr viņa runāja, Daniels raudzījās pretī, sastindzis �ausmās. Bet, kad viņa bija beigusi, gūstekņa acis neizpratnē piemie-dzās un uzacis saraucās. �ādu sejas izteiksmi viņa nebija gaidījusi.

- Vai saprati mani, Daniel?

Viņ� apjuku�ā balsī iejautājās: - Aleksa? Aleksa, tā esi tu?

Tie�i tāpēc nedrīkst iepriek� kontaktēties ar subjektu. Tagad viņa bija novirzījusies no scenārija.

- Tas, protams, nav mans īstais vārds, Daniel. Tu ta�u saprati.

-Ko?

- Mans vārds nav Aleksa.

- Bet... tu esi ārste. Tu man palīdzēji.

- Daniel, es neesmu tāda ārste. Un es tev nepalīdzēju. Es tevi sazāļoju un nolaupīju.

Vīrie�a sejā parādījās sarūgtinājums. - Tu biji tik laba pret mani.

Viņa apspieda nepacietības nopūtu.

- Es darīju visu, kas bija nepiecie�ams, lai atgādātu tevi �urp. Tagad, Daniel, koncentrējies. Tev jāatbild uz manu jautājumu. Vai pateiksi to, kas man jāuzzina?

Viņa atkal ieraudzīja gūstekņa sejā �aubas. Neticību, ka viņa tam tie�ām nodarīs sāpes, neticību, ka tas viss tie�ām notiek.

- Es pateik�u visu, ko tu vēlies uzzināt. Ta�u, kā jau teicu, es nezinu neko svarīgu. Nezinu nekādu bankas kontu numurus vai... kaut kādas apslēpto bagātību vietas vai ko. Pavisam noteikti neko tādu, kas būtu tā visa vērts.

Daniels mēģināja norādīt ar pieslēgto roku. Paraudzījies uz savu ķermeni, viņ� laikam pirmoreiz attapās, ka ir kails, un piesarka - seja, kakls un sarkana josla uz leju no krū�ukurvja vidus. Viņ� automātiski mēģināja pacelt pieslēgtās rokas, lai aizsegtos. Elpo�ana un sirdsdarbība atkal strauji paātrinājās.

Kailums nepatīk nevienam - ne slepeno operāciju aģentiem, ne sīkiem teroristu pakalpiņiem.

- Man nav vajadzīgas nekādas apslēptās bagātības. Es to nedaru personiska labuma dēļ, Daniel, bet gan cen�os aizsargāt nevainīgu cilvēku dzīvības. Parunāsim par to!

- Es nesaprotu. Kā es varu palīdzēt? Un kāpēc lai es to negribētu?

Viņai nepatika �āda sarunas gaita. Tos, kuri ietiepīgi apgalvo, ka neko nezina un nav vainīgi, bie�i ir grūtāk salauzt nekā tos, kuri atzīst savu vainu, ta�u ir apņēmu�ies nenodot savu valdību, savu d�ihādu vai savus biedrus.

Aleksa piegāja pie rakstāmgalda un paņēma pirmo fotogrāfiju. Tas bija viens no izcili skaidrajiem novēro�anas uzņēmumiem, kurā bija redzams de la Fuentess tuvplānā. - Sāksim ar �o vīru, - viņa paziņoja, paceļot fotogrāfiju gūstekņa acu augstumā un apgaismojot ar vienu no darba lampām.

Pilnīga vienaldzība, it nekādas reakcijas. Slikta zīme.

- Kas viņ� ir?

�oreiz Aleksa atļāvās nopūsties skaļi.

- Daniel, �ī ir nepareiza izvēle. Lūdzu, padomā, kā tas var beigties.

- Bet es tie�ām nezinu, kas viņ� ir!

Viņa pievērsa Danielam skumju skatienu.

- Aleksa, es saku pilnīgi godīgi. Es nepazīstu �o cilvēku.

Viņa atkal nopūtās. - Nu tad vairs nav ko tērēt laiku.

Atkal parādījās neticība. Nekad iepriek� viņa darbā nebija

ar to saskārusies. Visi, kas bija gulēju�i uz pratinā�anas galda, zināja, kāpēc tur atrodas. Viņa bija redzējusi bailes un lūg�anos pēc �ēlastības, da�kārt arī stoisku pretestību, bet vēl nekad �o savādo, uzticē�anās pilno, gandrīz izaicino�o attieksmi: tu man nenodarīsi pāri.

- Klau, vai tā ir kaut kāda feti�u fantāziju spēlīte? - Daniels klusi iejautājās, pamanīdamies izklausīties nokaunējies par spīti bīstamajiem apstākļiem, kādos atradās. - Es tās padarī�anas īsti nepārzinu...

Aleksa aizgriezās, lai apslēptu neiederīgu smaidu. Saņemies, viņa pavēlēja sev. Mierīgā gaitā, it kā tāpat vien būtu sadomājusi pastaigāties, viņa devās pie rakstāmgalda un nospieda kādu datora taustiņu, lai neļautu tam �aizmigt�. Tad paņēma paplāti ar iebiedē�anas instrumentiem. Tā bija smaga, un da�i instrumenti izkustoties un saskaroties no�ķindēja. Viņa atnesa paplāti pie Daniela galda, nolika uz mazā galdiņa malas līdzās �ļircēm, kur metāla rīki gaismā spo�i iespīdējās.

- Atvaino, ja tev tas �ķiet mulsino�i, - viņa mierīgā balsī paskaidroja. - Es runāju pilnīgi nopietni, vari man ticēt. Tagad paskaties uz maniem darbarīkiem.

Daniels paraudzījās, un viņa acis izbailēs iepletās. Aleksa vēroja, vai neparādīsies kāda viņa dvēseles otrās puses pazīme,

vai nesāks atmosties Tum�ais Daniels, ta�u nekā tāda nebija. Viņa acu skatienā pat nāves baiļu bridi bija saglabājies maigums. Miermīlīgums. Aleksai ienāca prātā Hi�koka filmas varoņa Nor-mena Beitsa teiktie vārdi. Man laikam ir tāda seja, kas cilvēkiem iedve� uzticību.

Viņa nodrebinājās, bet Daniels to nepamanīja, jo visu uzmanību bija pievērsis instrumentiem.

- Man nav tie jāizmanto pārāk bie�i, - Aleksa paskaidroja, viegli pieskaroties knaiblēm, tad pārvelkot ar pirkstu pār īpa�o lielā skalpeļa asmeni. - Mani pieaicina tad, kad subjektam jāpaliek pēc iespējas... neskartam. - Izsakot pēdējo vārdu, viņa pārvilka plaukstu pār metāla grie�amajām knaiblēm. - Bet �ie rīki man nav nemaz tik ļoti vajadzīgi. - Viņa uzsita ar nagu pa lod-lampas baloniņu, kas no�ķindēja kā zvaniņ�. - Vai vari uzminēt, kāpēc?

Daniels neatbildēja, �ausmās sastindzis. Tagad viņ� sāka saprast. Tas viss notika pa īstam.

Ta�u Tum�ais Daniels būtu jau to zinājis. Kāpēc tad viņ� nenāca atklātībā? Vai domāja, ka viņa ir tik viegli piemuļķojama? Vai cerēja, ka ar savu �armu vilcienā spējis iekarot viņas vājo, sievi�ķīgo sirdi?

- Es tev pateik�u, kāpēc, - Aleksa paziņoja pavisam klusi, gandrīz �ukstus. Tad sazvērnieciski paliecās uz priek�u ar maigu, skumju smaidiņu uz lūpām, kas neatstarojās acīs. - Jo tas, ko es daru, ir... daudz... daudz... sāpīgāk.

Tagad Daniela acis gandrīz grasījās izsprāgt no pieres. Tā vismaz bija pazīstama reakcija.

Viņa pārcēla paplāti tālāk, lai Daniels varētu aplūkot kārtīgi sarindoto spīdīgo �ļir�u krājumu.

- Pirmoreiz tas ilgs tikai desmit minūtes, - viņa paskaidroja, joprojām pagriezusi muguru, lai novietotu instrumentus atpakaļ uz rakstāmgalda. Tad strauji apcirtās apkārt. - Bet tev �ķitīs, ka daudz ilgāk. Tā būs tikai tāda iesildī�anās, vari uzskatīt to par brīdinājuma �āvienu. Kad tas būs galā, mēģināsim atkal aprunāties.

Viņa paņēma kādu �ļirci no paplātes tālākā gala, nospieda virzuli, līdz adatas galā parādījās �ķidruma piliens, tad teatrāli notrauca to ar nagu kā medmāsa filmā.

- Lūdzu, - viņ� no�ukstēja. - Lūdzu, es tie�ām nesaprotu, ko tas viss nozimē. Nevaru tev palīdzēt. Zvēru, ka palīdzētu, ja varētu.

- Gan palīdzēsi, - Aleksa atbildēja, iedurot adatu gūstekņa kreisajā tricepsā.

Reakcija sākās jau pēc mirkļa. Kreisā roka krampjaini sarāvās un parāva va�as. Kamēr Daniels ar �ausmām raudzījās uz muskuļu konvulsijām, viņa klusi paņēma vēl vienu �ļirci un apgāja apkārt galdam pie labās puses. Viņ� pamanīja �o tuvo�anos.

- Aleksa, lūdzu! - Daniels iekliedzās.

Viņa nepievērsa uzmanību nedz �im saucienam, nedz mēģinājumam kaut kā izvairīties, nedz veltīgajiem pūliņiem atbrīvoties no dzel�iem un injicēja tādu pa�u pienskābes devu labajā kvadricepsā. Ceļgala locītava nostiepās, muskuļiem cen�oties atraut pēdu no galda. Viņ� asi ievilka elpu, tad ievaidējās.

Aleksa darbojās vienmērīgā tempā, bez lielas steigas, bet ari nevilcinoties. Vēl viena �ļirce. Viņa kreisā roka jau bija pārāk sāpju nomocīta, lai spētu pretoties. �oreiz viņa injicēja skābi kreisajā bicepsā. Pretējā tricepsā muskuļu grupa uzreiz sāka vilkt bicepsu, cīnoties par pārsvaru savilk�anā.

Danielam aizrāvās elpa, it kā saņemot dūres belzienu pa pakrūti, ta�u viņa zināja, ka �is sāpes ir daudz, daudz stiprākas par jebkādu sitienu.

Vēl viena injekcija, �oreiz labā aug�stilba bicepsā. Tagad arī kājā sākās tāds pats muskuļu spazmas kā rokā. Un tad Daniels sāka kliegt.

Aleksa piegāja un nostājās pie gūstekņa galvas, bezkaislīgi vērojot, kā kakla dzīslas nostiepjas kā baltas virves. Kad vīrietis atkal atvēra muti kliedzienam, viņa to aizbāza ar lupatu. Ja viņ� nokodīs mēli, tad nevarēs neko pateikt.

Viņa lēni piegāja pie rakstāmgalda krēsla, apsēdās un sakrustoja kājas. Tikmēr gūstekņa apslāpētie kliedzieni atsitās pret dubultā putu slāņa izolāciju. Viņa paraudzījās uz monitoriem -visi rādītāji paaugstināti, bet nesasniedz bīstamo robe�u. Veselīgs organisms spēj paciest daudz lielākas sāpes, līdz sāk rasties nopietni draudi svarīgajiem orgāniem, nekā cilvēki parasti domā. Viņa viegli pieskārās datora skārienpaliktnim, lai spo�i izgaismotais ekrāns nenodzistu. Tad izņēma no kabatas rokaspulksteni un nolika uz ceļgala. Tas bija domāts galvenokārt teatrālam efektam - tikpat labi varētu vērot pulksteni datora ekrānā.

Gaidīdama ar savaldīgu sejas izteiksmi, Aleksa raudzījās uz gūstekni un spo�o sudraba pulksteni uz melnā apģērba. Subjektiem tas �ķiet biedējo�i - cik bezkaislīgi viņa spēj vērot savus briesmu darbus. Tāpēc viņa lūkojās uz gulo�o vīrieti, saglabājot pieklājīgu sejas izteiksmi, kā skatītāja viduvējā teātra izrādē, kamēr viņa ķermenis uz galda raustījās un plosījās sāpēs un no aizbāztās mutes lauzās apslāpēti kliedzieni. Brī�iem tā lūdzo�ais un mokpilnais skatiens pievērsās viņai, tad atkal sāka bezpalīdzīgā izmisumā �audīties apkārt.

Desmit minūtes var vilkties ļoti ilgi. Daniela muskuļi sāka raustīties spazmās neatkarīgi cits no cita - da�i savilkās mezglos, bet citi it kā mēģināja noplēsties nost no kauliem. Pa virie�a seju ritēja sviedri, samērcējot matus. Āda uz vaigukauliem bija nostiepusies gandrīz vai lidz plī�anai. Kliedzienu skaļums pieklusa un pārgāja aizsmaku�os gārdzienos, kas vairāk izklausījās pēc dzīvnieka, nevis cilvēka balss.

Vēl se�as minūtes.

Bet �īs vēl nebija pa�as iedarbīgākās zāles.

�ādas mocības varētu atdarināt kur� katrs, kam pietiktu samaitātības. Skābe, ko viņa izmantoja, nebija stingri kontrolēta viela - to diezgan viegli varēja iegādāties internētā, pat bēguļojot no ASV valdības tum�āko aprindu pārstāvjiem. Agrāk, pratinā�anas ziedu laikos, kad Aleksas rīcībā bija tik jauka laboratorija ar bagātīgu bud�etu, sekvencers un reaktors, viņa spēja radīt da�us patiesi unikālus un ultraspecifiskus preparātus.

Ķīmiķe nemaz nebija viņas īstais kodētais nosaukums. Ta�u �Molekulārā bioloģe� dro�i vien bija pārāk grūti izrunājams.

Ķīmijas eksperts bija Bārnabijs. Viņa iemācītās gudrības palīdzēja izdzīvot pēc laboratorijas zaudē�anas, un galu galā viņa kļuva par savam kodētajam nosaukumam atbilsto�u speciālisti. Bet pa�ā sākumā departamenta uzmanību piesaistīja viņas teorētiskie pētījumi ar monoklonālajiem antiķermenī�iem. �ēl gan, ka nevarēja atļauties risku pratināt Dānieļu laboratorijā. Tad �ajā operācijā varētu daudz ātrāk iegūt rezultātus.

Viņa jau bija piekļuvusi tik tuvu mērķim - pavisam izslēgt sāpes no vienādojuma. Tas bija viņas Svētais Grāls, lai gan citi nemaz tik ļoti nekāroja pēc tā. Viņa bija pārliecināta: ja pēdējos trīs gadus būtu strādājusi laboratorijā, nevis bēguļojusi, glābjot savu dzīvību, tagad jau būtu izstrādājusi brīnumlīdzekli, kas spēj izvilināt no cilvēka prāta visus noslēpumus. Bez spīdzinā�anas, bez �ausmām. Tikai ātras, labprātīgi sniegtas atbildes, bet pēc tam tikpat ātrs ceļojums uz cietuma kameru vai nāvessoda izpildi.

Departamentam vajadzēja ļaut viņai strādāt.

Vēl atliku�as �etras minūtes.

Viņa ar Bārnabiju bija apspriedusi da�ādas stratēģijas, kā pavadīt �os gaidī�anas periodus. Bārnabijs mēdza izklaidēties ar stāstiņiem. Doktors atcerējās kādas bērnībā dzirdētas pasakas un pārveidoja tās mūsdienu versijās vai piedomāja citādus nobeigumus, vai samainīja varoņus vietām. Viņ� teica, ka da�as no �ādi izdomātajām idejām pat esot tīri labas, un gatavojās tās pierakstīt, kad būs brīvs laiks. Turpretī viņai �ķita, ka ik brīdis, ko pavada, nedarot neko praktisku, ir izniekots laiks. Tāpēc viņa nodarbojās ar plāno�anu. Sākumā plānoja jaunas monoklonālo antiķermenī�u versijas, kuras kontrolēs smadzeņu reakciju un bloķēs nervu receptorus. Vēlāk plānoja savu dzīvi pēc aizbēg�anas, apdomājot visu, kas varētu iziet greizi, katru ļaunākā gadījuma scenāriju, kā arī veidus, kā paglābties no iekri�anas katrās no �īm lamatām. Pēc tam - kā izglābties no tām tūlīt pēc iekri�anas. Pēc tam - kā izglābties brīdī, kad lamatas jau aizcirtu�ās. Viņa centās iztēloties un paredzēt katru iespējamību.

Bārnabijs teica, ka viņai vismaz �ad tad vajadzētu atpūtināt prātu. Mazliet izklaidēties, jo kāda gan citādi jēga dzīvot?

Vienkār�i dzīvo�anas pēc, viņa toreiz nosprieda. Tas ari bija viss, ko viņa gribēja: lai varētu vienkār�i dzīvot. Un, lai tas izdotos, viņa piepūlēja prātu.

�odien viņa jau domāja par nākamajiem soļiem. �onakt, nākamnakt, vai - lai dievs viņam �ēlīgs! - aiznākamnakt Daniels izstāstīs visu. Ikviens salūst. Tas ir vienkār�s dabas likums: cilvēks spēj pretoties sāpēm tikai līdz zināmai robe�ai. Da�i spēj labāk izturēt kāda viena veida sāpes, bet tas nozīmē, ka viņai būs jāizmēģina citas mocību metodes. Ja Daniels joprojām atteiksies runāt, viņa to apvels uz vēdera, lai neaizrijas ar saviem vēmekļiem, un iedurs tā saukto zaļo adatu, lai gan serums tajā ir caurspīdīgs tāpat kā visi pārējie. Ja arī tas neiedarbosies, viņa izmēģinās kādu no halucinogēniem. Vienmēr var atrast veidu, kā sagādāt cilvēkam sāpes. Uz cilvēka organismu var iedarboties ar visda�ādākajiem stimuliem.

Kad būs uzzinājusi visu vajadzīgo, viņa pārtrauks sāpes, iemidzinās Dānieļu un no �īs IP adreses aizsūtīs Kārstonam e-pasta ziņu ar informāciju. Tad brauks projām un neapstāsies ilgi, ilgi. Varbūt Kārstons ar savu kompāniju nesekos viņai. Varbūt sekos. Un varbūt viņa to nekad neuzzinās, jo, visticamāk, turpinās slēpties visu atliku�o mū�u - cerams, līdz dabiskajai nāvei.

Lai gan vēl nebija pagāju�as deviņas minūtes, skābes iedarbība sāka mazināties. Katram �is laiks bija citāds, un Daniels bija paliela auguma vīrietis. Viņa kliedzieni pārtapa vaidos, un ķermenis pamazām vārgi sa�ļuka nomocītas miesas kaudzē uz galda, tad viņ� apklusa. Aleksa izņēma no gūstekņa mutes lupatu, un viņ� drud�aini ievilka elpu. Ilgu brīdi patiesās �ausmās ieskatījies spīdzinātājai acīs, vīrietis sāka raudāt.

- Ļau�u tev da�as minūtes atpūsties, - Aleksa paziņoja. - Sakopo domas!

Viņa izgāja no telts pa gūsteknim neredzamu izeju, tad klusi apsēdās uz saliekamās gultas un ieklausījās, kā viņ� pūlas apvaldīt �ņukstus.

Raudā�ana ir normāla parādība, un parasti tā ir laba zīme. Ta�u bija skaidri saprotams, ka raudātājs ir Daniels Skolotājs. Joprojām nebija manāma nekāda Tum�ā Daniela pazīme, neviens viltīgs skatiens vai spītīga grimase. Kā lai tiek viņam klāt? Ja tā tie�ām būtu personības dalī�anās, vai viņa spētu piespiest parādīties vajadzīgo personas pusi? �eit bija vajadzīga īsta psihiatra palīdzība. Ja viņa būtu paklausījusi Kārstonam un devusies strādāt uz laboratoriju, tur dro�i vien uzreiz atrastos vajadzīgais speciālists. Bet tagad jātiek galā pa�ai.

Gaidot, kad norimsies Daniela elpo�ana, viņa klusi notiesāja brokastu batoniņu, pēc tam vēl vienu. Uzdzēra ābolu sulu no mazajā ledusskapī atdzesētas pakas. Kad viņa atkal iegāja teltī, Daniels bija pievērsis izmisuma pilnu skatienu ar olu paliktņiem aplīmētajiem griestiem. Viņa klusi piegāja pie datora un nospieda kādu taustiņu.

- Daniel, man ļoti �ēl, ka tev tas bija jāpārcie�.

Vīrietis nebija manījis Aleksu ienākam. Tagad, izdzirdot balsi, viņ� instinktīvi atrāvās, cik vien tālu varēja.

- Nedarīsim vairs neko tādu, labi? - viņa iejautājās. Tad atkal iekārtojās krēslā. - Es arī gribu doties mājās. - It kā meli, tomēr būtībā patiesība, tikai neiespējama. - Un, lai gan tu varbūt man neticēsi, es patiesībā neesmu sadiste. Man nesagādā prieku skatīties uz tavām mocībām. Man vienkār�i nav citas izvēles. Negribu pieļaut, ka iet bojā cilvēki.

Viņ� atbildēja piesmaku�ā balsī: - Es... nesaprotu, par ko... tu runā.

- Tu būtu pārsteigts, ja zinātu, cik daudzi tā apgalvo, pārcietu�i �ādas un pat vēl lielākas mocības! Bet tad - vienam pēc desmitā piegājiena, citam pēc septiņpadsmitā - pēk�ņi patiesība izlau�as aumaļām. Un es varu pateikt labajiem aģentiem, kur atrodas kodolgalviņa, ķīmiskā bumba vai vīruss. Un cilvēki paliek dzīvi, Daniel.

- Es neesmu nevienu nogalinājis, - viņ� vārgi izdvesa.

- Bet tu gatavojies to darīt, un es tevi piespiedī�u pārdomāt.

ī □□

- Es nekad neko tādu nedarītu.

Viņa nopūtās. - Tas prasīs ilgu laiku, vai ne?

- Es nevaru tev pateikt neko tādu, ko nezinu. Tu esi izvēlējusies nepareizo cilvēku.

- Arī to bie�i esmu dzirdējusi, - Aleksa bezrūpīgi atteica, ta�u �ie vārdi �ķita zīmīgi. Ja viņa nespēs panākt Tum�ā Daniela parādī�anos, vai tā tie�ām nebūs nepareiza cilvēka mocī�ana?

Viņa pēk�ņi izlēma atkal atkāpties no scenārija, lai gan garīgās slimības bija viņai pavisam sve�a joma.

- Daniel, vai tev kādreiz gadās atmiņas zudumi?

Ilga pauze. - Kas?

- Vai tev, piemēram, ir gadījies pamosties kādā vietā, nespējot atcerēties, kā tur nokļuvi? Vai kāds tev ir sacījis, ka esi kaut ko izdarījis vai teicis, bet pats to neatceries?

- Hmm... Nē. Nu, �odien. Tas ir, to tu gribi teikt, vai ne? Ka es gatavojos pastrādāt kaut ko briesmīgu, bet pats nezinu, kas tas ir?

- Vai tev kādreiz ir diagnosticēta personības dalī�anās?

- Nē! Aleksa, es no mums abiem neesmu tas trakais.

Ari tas nelīdzēja.

- Pastāsti par Ēģipti!

Daniels pagrieza galvu pret viņu. Viņa sejas izteiksme pauda vēl daiļrunīgāk par vārdiem: Dāmīt, vai tu ar mani dzen jokus?

Aleksa gaidīja.

Viņ� īsi, sāpīgi nopūtās. - Nu, Ēģipte ir viena no mūsdienu civilizācijas pasaules valstīm ar vissenāko vēsturi. Ir liecības, ka ēģiptie�i dzīvoju�i Nīlas krastos jau desmitajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Ap 6000. gadu pirms mūsu ēras...

- Ļoti asprātīgi, Daniel. Vai tagad varam atkal runāt nopietni?

- Es nesaprotu, ko tev vajag! Vai tu pārbaudi, vai es tie�ām esmu īsts vēstures skolotājs? Es pat to nevaru pateikt!

Aleksa saklausīja Daniela balsi atgrie�amies spēku. Viņas izmantotajām narkotikām piemita laba īpa�ība - to iedarbība ātri pārgāja. Spīdzinā�anas starplaikos varēs risināt nopietnas sarunas. Un viņa bija atklājusi, ka subjekti vairāk baidās no sāpēm tie�i tad, kad tās nejūt. Sāpju un atpūtas periodu maiņa laikam paātrina procesu.

Viņa atkal nospieda kādu datora taustiņu.

- Pastāsti par savu braucienu uz Ēģipti.

- Es nekad neesmu bijis Ēģiptē.

- Vai tu nedevies turp pirms diviem gadiem strādāt �Humānajos mājokļos�?

- Nē. Trīs pēdējās vasaras es pavadīju Meksikā.

- Tu ta�u zini, ka valsts iestādes izseko cilvēku pārvieto�anos, vai ne? Ka tavas pases numurs ir reģistrēts datorā, kur parādās ari visi tavi ceļojumi?

- Tie�i tāpēc tev būtu jāzina, ka es biju Meksikā!

- Kur tu tikies ar Enriki de la Fuentesu?

- Ar ko?

Viņa gausi samirk�ķināja acis neizturamā garlaicībā.

- Pagaidi, - Daniels pēk�ņi ierunājās, pacēlis skatienu aug�up, it kā atbilde būtu uzrakstīta uz griestiem. - Es atceros �o vārdu. Dzirdēju ziņās pirms kāda laika... par tiem pazudu�ajiem narkotiku apkaro�anas aģentiem. Viņ� ir narkotirgonis, vai ne?

Aleksa atkal pacēla de la Fuentesa fotogrāfiju.

- Tas ir viņ�?

Viņa pamāja ar galvu.

- Kāpēc tu domā, ka es viņu pazīstu?

Aleksa lēni, uzsvērti atbildēja: - Jo man ir ari tādas fotogrāfijas, kurās jūs abi esat redzami kopā. Un tāpēc, ka pēdējo trīs gadu laikā viņ� tev ir samaksājis desmit miljonus dolāru.

Danielam atkārās �oklis, un viņ� spēja tikai izdvest: - Ko-o?

- Uz tava vārda noguldīti desmit miljoni dolāru da�ādās Kai-manu salu un �veices bankās.

Viņ� vēl īsu brīdi raudzījās Aleksai acīs, bet tad pēk�ņi seja savilkās dusmu grimasē un balsi ieskanējās skarbums: - Ja man ir desmit miljoni dolāru, kāpēc es dzīvoju Kolumbijas Augstienēs, tarakānu apsēstā vienistabas ūķl, mājā bez lifta? Kāpēc manas komandas meitenes spēlē tajos pa�os salāpītajos volejbola formastērpos, kas ir �ūti 1973. gadā? Kāpēc es braucu uz darbu ar metro, kamēr manas biju�ās sievas jaunais virs vizinās pa pilsētu ar mersedesu? Un kāpēc mani kauli kļūst trausli no pastāvīgas nūdeļu ē�anas?

Aleksa ļāva Danielam izgāzt dusmas. Vēlme runāt ir neliels solis vajadzīgajā virzienā. Diem�ēl �is dusmīgais Daniels joprojām bija tas pats skolotājs, tikai ne pārāk apmierināts ar dzīvi.

- Pagaidi mazliet! Kā to saprast: tev ir bildes, kur es esmu kopā ar to narkotirgoni?

Viņa piegāja pie rakstāmgalda un sameklēja vajadzīgo fotogrāfiju.

- Uzņemta Minjā Ēģiptē, kopā ar de la Fuentesu, - viņa paziņoja, pacēlusi attēlu gūstekņa acu priek�ā.

Beidzot kāda reakcija.

Viņ� strauji atrāvās, acis piemiedzās, tad plati iepletās. Viņa gandrīz varēja saskatīt, kā domas drud�aini joņo Daniela prātā un atspoguļojas sejā. Viņ� pa�laik analizēja ieraudzīto un gatavoja kādu plānu.

Joprojām ne miņas no Tum�ā Daniela, ta�u viņ� vismaz �ķita atpazinis �o savas personības pusi.

- Vai tagad pastāstīsi par Ēģipti, Daniel?

Sakniebtas lūpas: - Es tur nekad neesmu bijis. Tas neesmu es.

- Es tev neticu, - viņa nopūtās. - Un tas ir tie�ām bēdīgi, jo tādā gadījumā mums jāturpina izklaides.

Bailes atgriezās, strauji un baisi.

- Aleksa, lūdzu, es zvēru, ka tas neesmu es. Lūdzu, nevajag!

- Tas ir mans darbs, Daniel. Man jānoskaidro, kā izglābt cilvēkus.

Visa viņa atturība bija pazudusi. - Es negribu nevienam darīt ļaunu. Es ari gribu, lai tu viņus izglābtu.

Tagad bija vēl grūtāk nenoticēt, ka viņ� runā patiesību.

- Tā fotogrāfija tev kaut ko nozīmēja.

Daniels vienreiz papurināja galvu, atkal noslēdzoties sevi. - Tas nebiju es.

Gribot negribot viņa sajuta apbrīnu. Tas tie�ām bija kaut kas jauns. Kā viņa ilgojās, kaut varētu apspriesties ar Bārnabiju! Nu, neko darīt, laiks negaida. Nevarēja atļauties kavēties pagātnē. Viņa pa vienai sakrāva �ļirces uz labās plaukstas. �oreiz astoņas.

Daniels raudzījās pretī ar �ausmām un... skumjām. Viņ� mēģināja kaut ko teikt, ta�u nespēja izdvest ne skaņu. Viņa mazliet nogaidīja, turot pirmo adatu gatavībā labajā rokā.

- Daniel, ja gribi kaut ko teikt, saki tūlīt.

Atskanēja bezcerīga atbilde: - Tas nelīdzēs.

Viņa nogaidīja vēl sekundi, un tad viņ� ieskatījās Aleksai tie�i acīs.

- Tava seja, - viņ� noteica. - Tā ir tāda pati kā iepriek�... tie�i tāda pati.

Viņa sarāvās, tad pagriezās, piegāja pie galda un nostājās aiz gūstekņa galvas. Viņ� mēģināja atrauties, ta�u �ādi tikai vairāk atsedza priek�ējo kakla muskuli. Parasti viņa mēdza pataupīt �o muskuli vēlākai nopratinā�anas stadijai, jo tā bija viena no vissāpīgākajām mocībām, ko bija iespējams sagādāt pa�reizējos ierobe�otajos apstākļos. Ta�u viņa gribēja izbeigt visu ātri, tāpēc iedūra adatu gūstekņa kakla sānā un nospieda virzuli. Cen�oties neskatīties Daniela sejā, viņa tam steidzīgi aizbāza muti, tiklīdz tā atvērās. Tad nometa pārējās �ļirces un izbēga no telts.

Viņas prasmes bija ierūsēju�as, tā arī visa nelaime. Bija ta�u pagāju�i trīs gadi. Tāpēc viņa ļāvās nevēlamām emocijām. Tāpēc �ēloja �o subjektu. Tas viss tikai tāpēc, ka viņa tik ilgu laiku bija izstājusies no spēles. Bet gan jau drīz viņa atgūs zaudēto.

�īs sāpju procedūras laikā Aleksa tikai vienreiz uz mirkli iegāja teltī, lai neļautu datoram aizmigt, ta�u nepalika, lai vērotu. Viņa atgriezās tikai tad, kad zāļu iedarbība sāka mazināties, apmēram pēc piecpadsmit minūtēm.

Daniels gulēja, drud�aini elpojot, ta�u neraudāja, lai gan viņa zināja, ka �oreiz sāpes bija daudz stiprākas nekā iepriek�. Asinis no gūstekņa nobrāztās ādas klāja roku un kāju dzel�us un pilēja uz galda. Nākamajā piegājienā varbūt vajadzēs paralizēt viņu, lai nepieļautu vēl smagāku savaino�anos. Tā arī ir biedējo�a sajūta, kas varētu palīdzēt.

Pēk�ņi viņ� sāka drebināties. Aleksa jau pagriezās uz izejas pusi un tikai pēc sekundes tūksto�daļas attapās, ka gatavojas doties pēc segas gūstekņa apseg�anai. Kas gan viņai lēcies?

Koncentrējies!

- Vai tagad tev ir kaut kas sakāms? - viņa klusi iejautājās, kad Daniela elpa bija mazliet pierimusi.

Viņ� krampjaini, saraustīti izdvesa: - Tas neesmu es. Zvēru! Es... neko... negatavojos darīt. Nepazīstu to narkotirgoni. Labprāt palīdzētu. Tie�ām, tie�ām, tie�ām... labprāt palīdzētu. Tie�ām.

- Hmm... Tu izrādi nelielu pretestību �ai metodei, tāpēc �oreiz varbūt pamēģināsim kaut ko citu.

- Pre-testlbu? - viņ� neticīgi nogārdza. - Tu domā... es pretojos?

- Atklāti sakot, es mazliet tā kā baidos jaukt tev galvu ar halucinogēniem, jo izskatās, ka tev tur jau tāpat ir diezgan liels haoss. - Viņa ar pirkstu galiem viegli uzsita pa gūstekņa sviedraino pakausi. - Varbūt neatliks nekas cits kā ķerties pie vecajām metodēm... - Turpinot izklaidīgi bungot ar pirkstiem pa gulētāja galvu, viņa palūkojās atpakaļ uz paplāti ar instrumentiem uz rakstāmgalda. - Vai tu baidies no asinīm?

- Kāpēc? Tas? Notiek? Ar mani? - Pilnīgi retorisks jautājums, viņ� negaidīja atbildi uz �o saraustīto �ukstu. Bet Aleksa atbildēja tik un tā.

- Jo tie�i tā mēdz notikt, ja tu gatavojies �etros Amerikas �tatos izplatīt nāvējo�u gripas vīrusu, kas varētu nogalināt miljonu cilvēku. �ādos gadījumos valdība pieļauj izņēmumu. Un uzdod man piespiest tevi runāt.

Gūstekņa skatiens pievērsās viņai, un �ausmas tajā pārtapa par milzu pārsteigumu.

- Kas? Tas? Pie velna!

- Jā, tas ir velni�ķīgi drausmīgs un ne�ēlīgs plāns, es zinu.

- Aleksa, nudien, tas ir neprāts! Man �ķiet, tev galvā viss nav kārtībā.

Viņa pieliecās tuvu pie gulētāja sejas. - Vienīgā nekārtība ir tāda, ka tu negribi teikt, kur atrodas vīruss. Vai tas jau ir pie tevis? Vai vēl pie de la Fuentesa? Kad paredzēta nodo�ana? Kur ir slēptuve?

- Tas ir kaut kāds neprāts. Tu esi zaudējusi prātu!

- Ja tā būtu, man varbūt būtu daudz vieglāk dzīvot. Ta�u nu man sāk likties, ka viņi atsūtīju�i nepareizo ārsti. �eit ir vajadzīgs psihopātu dakteris. Es neprotu atmodināt otru Dānieļu!

- Otru Dānieļu?

- To, kur� redzams �ajās bildēs!

Aleksa apcirtās apkārt, paķēra no rakstāmgalda fotogrāfiju kaudzīti un garāmejot pikti uzsita pa kādu datora taustiņu.

ī oe

- Skaties! - viņa pavēlēja, piebā�ot tās gūsteknim pie deguna un pa vienai metot uz grīdas. - Tas esi tu. - Viņa pirms nome�anas uzsita ar vienu fotogrāfiju vīrietim pa plecu. - Tava seja, redzi? Ta�u cita sejas izteiksme. No tavām acīm, Daniel, lūkojas kāds cits, un es īsti nevaru pateikt, vai tu pats to apzinies.

Tagad atkal kaut kas pazibēja - atpazī�ana. Kaut ko viņ� apzinājās.

- Klau, pagaidām man pietiks ar to, ka pateiksi, ko tu redzi �ajā bildē. - Viņa pacēla virsējo fotogrāfiju, kurā Tum�ais Daniels drūmi slaistījās pie kāda Meksikas bāra sētas puses durvīm.

Vīrie�a seja pauda mokpilnas �aubas.

- Es nevaru... to izskaidrot... tas �ķiet bezjēdzīgi.

- Tu tur saskati kaut ko tādu, ko es neredzu. Kas tas ir?

- Viņ�... - Daniels mēģināja papurināt galvu, ta�u pārguru�o muskuļu dēļ tik tikko spēja to pakustināt. - Viņ� izskatās pēc...

- Pēc tevis.

- Nē, - viņ� �ukstēja. - Tas ir, jā, protams, viņ� izskatās līdzīgs man, bet es varu saskatīt at�ķirības.

Kā viņ� to pateica! Protams, viņ� izskatās līdzīgs man. Atkal �is neviltotais godīgums, tomēr joprojām kaut ko noklusējot...

- Daniel, vai tu zini, kas viņ� ir? - �oreiz tas bija īsts jautājums, nevis nicīgs vai retorisks. Tagad viņa vairs necentās nemākulīgi tēlot psihiatri. Pirmoreiz kop� nopratinā�anas sākuma viņa apjauta, ka nonākusi uz pēdām atbildei.

- Tas nevar būt, - Daniels izdvesa, aizverot acis. Nevis pārguruma dēļ, bet drīzāk, lai neredzētu fotogrāfiju, viņa nodomāja. - Tas nav iespējams.

Aleksa paliecās uz priek�u. - Pasaki! - viņa nomurmināja.

Viņ� atvēra acis un pievērsa viņai izmisīgi jautājo�u skatienu. - Tu dro�i zini? Viņ� gatavojas nogalināt cilvēkus?

Tik vienkār�a pāreja uz tre�o personu.

- Simtiem tūksto�us cilvēku, Daniel, - Aleksa tikpat nopietni apstiprināja. Tad arī viņa pārgāja uz tre�o personu: - Viņ� gatavojas izplatīt nāvējo�u vīrusu kāda psihopātiska narkobarona uzdevumā. Viņ� jau ir rezervējis viesnīcas - ar tavu vārdu. Viņ� sāks rīkoties pēc trim nedēļām.

Daniels no�ukstēja: - Es tam neticu.

- Es ari negribu ticēt. �is vīruss... tas ir briesmīgs, Daniel. Tas nogalinās daudz vairāk cilvēku nekā spridzeklis. Tā izplatību nebūs iespējams apturēt.

- Bet kā viņ� to izdarītu? Kāpēc?

Tagad jau Aleksa sliecās domāt, ka runa nav par vienu no Daniela sa�ķeltās personības pusēm.

- Par to gudrot jau ir par vēlu. Tagad galvenais ir apturēt viņu. Kas viņ� ir, Daniel? Palīdzi man izglābt nevainīgus cilvēkus!

�oreiz vīrie�a seja savilkās citādu mocību grimasē. To Aleksa bija redzējusi jau iepriek�. Kādam citam subjektam tas nozīmētu iek�ēju cīņu starp lojalitātes saglabā�anu un vēlmi paglābties no turpmākas spīdzinā�anas. Bet Danielam tā drīzāk �ķita cīņa starp lojalitāti un vēlmi rīkoties pareizi.

Gaidot atbildi mēmajā nakts klusumā, caur vājo putuplasta skaņas barjeru viņa skaidri izdzirdēja nelielas lidma�īnas propelleru troksni virs galvas. Ļoti tuvu virs galvas.

Daniels pacēla skatienu.

Laiks sastinga, domām drud�aini joņojot.

Daniela sejā nebija manāms ne pārsteigums, ne atvieglojums. �ķita, ka �is troksnis viņam nenozīmē ne izglāb�anu, ne uzbrukumu. Viņ� to pamanīja tāpat, kā cilvēks mēdz pamanīt auto signalizācijas iegaudo�anos. Troksnis, kas neattiecas uz viņu, tikai uz mirkli novēr� uzmanību.

Aleksa pielēca kājās un metās pie rakstāmgalda pēc vajadzīgās �ļirces, bet pa�ai �īs kustības �ķita gausas kā palēninātā filmā.

- Aleksa, tev nav tas jādara, - Daniels skumjā bezcerībā iebilda. - Es pateik�u.

- Ku���, - viņa �ukstēja, pārliecoties pār vīrie�a galvu un injicējot narkotiku - �oreiz sistēmas portā. - Es tevi tikai iemidzinā�u. - Viņa viegli paplik�ķināja pa gūstekņa vaigu. - �oreiz nesāpēs, es apsolu.

Saistot �o rīcību ar izdzirdēto troksni, Daniela acīs atausa izpratne. - Vai mums draud briesmas? - viņ� �ukstus atjautāja.

Mums. Jocīgi. Vēl viena interesanta vietniekvārda izvēle. Tādu subjektu viņa vēl nekad nebija redzējusi.

- Nezinu, vai tev draud, - Aleksa atbildēja, kad Daniela plakstiņi aizvērās. - Bet man gan sasodīti noteikti.

Ārā kaut kas smagi nodunēja, ne pie pa�ām kūts durvīm, tomēr bīstami tuvu.

Viņa rūpīgi uzvilka gāzmasku uz gūstekņa galvas, tad uzlika arī savējo un pieskrūvēja baloniņu. �oreiz tā nebija mācību trauksme. Viņa a�i palūkojās uz datoru - līdz �aizmig�anai� bija atliku�as apmēram desmit minūtes. Viņa nebija īsti pārliecināta, vai ar to pietiks, tāpēc nospieda atstarpes taustiņu. Tad nospieda arī kādu mazās, melnās kastītes pogu, un sarkanā gaismiņa tās sānos sāka ātri mirgot. Gandrīz automātiski viņa atkal apsedza Daniela augumu ar segu.

Aleksa izslēdza gaismas, tā ka telpu apgaismoja tikai datora ekrāna baltais spīdums, un izgāja no telts. Kūts iek�ienē valdīja melna tumsa. Viņa meklēja, taustīdamās ar izstieptām rokām, līdz atrada somu pie saliekamās gultas un ar ilgos gados ievingrinātām kustībām, neko neredzot, uzlika visus ērti pieejamos iero�us. Pistoli aizbāza priek�ā aiz bik�u siksnas. Tad izņēma no somas �ļirci, iedūra sev gurnā un nospieda virzuli. Tiktāl sagatavojusies, viņa ielavījās telts tālākajā stūrī un paslēpās, zinot, ka tie�i tur būs vistum�ākā ēna, ja kāds ienāks, gaismojot ar lukturīti. Viņa izvilka pistoli, atlaida dro�inātāju un satvēra ieroci abās rokās. Tad piespieda ausi pie telts �uves un ieklausījās, gaidot, kad iebrucējs atvērs kūts durvis vai logu un ies bojā.

Kamēr vilkās moko�i gausās sekundes, prāts turpināja steidzīgi analizēt notieko�o.

�ī nebija vērienīga operācija, kas vērsta pret viņu. Neviena sevi cieno�a gūstī�anas vai likvidē�anas vienība nepaziņotu par savu iera�anos ar skaļu lidma�īnas motora troksni. Ir ta�u labāki un klusāki veidi. Bet, ja tā būtu liela, SWAP stila vienība, kas nosūtīta uzbrukumā bez konkrētas instruktā�as, tikai ielauzties ar brutālu spēku, tā lidotu ar helikopteru. Pēc skaņas lidma�īna �ķita pavisam maza - ne vairāk kā trīsvietīga, bet, visticamāk, divvietīga.

Ja uzbrukumā ieradies kāds vientuļ� slepkava, kā tas bijis līdz �im, tad viņa nesaprata �īs dīvainās izdarības. Kāpēc lai nodotu sevi ar tādu troksni? Skaļā lidma�īna liecināja, ka uzbrucējam trūkst resursu un ir ļoti jāsteidzas, jo laiks ir daudz svarīgāks par slepenību.

Kur� gan tas ir? Ne jau de la Fuentess.

Pirmkārt, neliela lidma�īna neatbilst sīka mēroga narko-barona paradumiem. Viņa iztēlojās, ka de la Fuentess ierastos uzbrukumā ar lielu armādu melnu apvidus auto un veselu bataljonu ar automātiem bruņotu bandītu.

Otrkārt, �ajā gadījumā viņa ticēja savai intuīcijai.

Nē, viņa nebija nekāds melu detektors. Prasmīgi, profesionāli meļi var piemānīt jebkuru - gan cilvēku, gan tehnisku ierīci. Viņas pienākums nekad nebija bijis uzminēt patiesību pēc subjekta �audīgā skatiena vai sapī�anās pretrunīgos izteikumos. Viņas uzdevums bija salauzt subjektu, līdz pāri paliek tikai padevīga miesa un viennozīmīga atbilde. Viņa bija vislabākā pratinātāja nevis tāpēc, ka at�ķīra patiesību no meliem, bet gan tāpēc, ka lieliski pārzināja cilvēka organisma iespēju robe�as un izcili prata rīkoties ar ķimikālijām. Viņa vienmēr zināja, cik daudz spēj izturēt cilvēka ķermenis un kā precīzi nonākt līdz �im punktam.

Tāpēc intuīcija nebija viņas stiprākā puse, un viņa nevarēja atcerēties, kad vēl kādreiz viņai bijusi �āda nojauta.

Aleksa ticēja, ka Daniels saka patiesību. Tāpēc arī jutās tik nelāgi, pratinot Dānieļu, - jo viņ� nemeloja. Tāpēc tas nevarēja būt de la Fuentess, kas ieradies glābt Dānieļu. Neviens ¹ neieradīsies izpestīt Dānieļu, jo viņ� ir tie�i tas, par ko uzdodas, -angļu valodas skolotājs, vēstures skolotājs, volejbola treneris. �is trok�ņainais lidotājs bija ieradies pie viņas.

Kāpēc tagad? Vai departamenta aģenti visu dienu bija sekoju�i viņai pa pēdām un tikai tagad sameklēju�i? Vai tie centās glābt Daniela dzīvību, pārāk vēlu atjēgu�ies, ka viņ� nav īstais vaininieks?

Nu nē. Tie dro�i vien visu jau zināja, pirms ievilināja viņu lamatās. Tiem bija piekļuve pietiekami pla�ai informācijai, lai nepieļautu tādu kļūdu. Daniela dosjē nebija pilnībā viltots, tomēr mazliet sagrozīts. Tie gribēja, lai viņa pievēr�as nepareizajai personai.

Uz īsu mirkli Aleksu pārņēma �ausmas. Viņa bija spīdzinājusi nevainīgu cilvēku. Viņa steidzīgi apspieda �o domu. No�ēlot varēs vēlāk - ja paliks dzīva.

Argumentu stabiņu līdzsvars atkal mainījās. Izsmalcinātas lamatas, nevis krīzes situācija. Viņa ticēja, ka fakti par de la Fuen-tesa plāniem ir patiesi, ta�u vairs neticēja, ka trauksme ir tik steidzama, kā viņai bija iestāstīts. Laiks ir visvienkār�ākais faktors, ar kuru var manipulēt dokumentos, - steidzamais termiņ� bija faktu sagrozījums. Atkal spēle ar zemām likmēm - izglābt tikai savu dzīvību. Un, ja iespējams, ari Daniela.

Aleksa centās atbrīvoties no domas, kas �ķita gandrīz kā ļauna zīme, - ka tagad likmes ir dubultoju�ās. Tāda papildu nasta viņai nebija vajadzīga.

Varbūt kāds cits - talantīgais un naivais jaunietis, kas pieņemts viņas vietā, - pa�laik nodarbojās ar īsto teroristu. Varbūt departaments �aubījās, vai viņa joprojām spēj iegūt vajadzīgo informāciju. Bet kāpēc tad vispār iesaistīt viņu? Varbūt īstais terorists bija miris un vajadzēja kādu citu grēkāzi. Varbūt jau sen rezervei bija atrasts �is dubultnieks. Liksim, lai Ķīmiķe piespie� kādu atzīties kaut kādos grēkos, lai saglābtu neveiksmes situāciju?

Tomēr tas neizskaidrotu �ī apmeklētāja iera�anos.

Pulkstenis bija aptuveni pieci no rīta. Varbūt tas bija tikai kāds fermeris, kur� mēdz agri celties un pazīst �o apvidu tik labi, ka nebaidās lidot bez radara virs augstu koku galotnēm piķa melnā tumsā un pēc tam nogāzties ar lielu blīk�ķi, lai gūtu adrenalīna lādiņu...

Aleksa dzirdēja Daniela sēco�o elpu caur gāzmaskas filtru un iedomājās, ka varbūt rīkojusies nepareizi, iemidzinot viņu. Viņ� tagad bija tik... neaizsargāts. Bezpalīdzīgs. Departamenta aģenti jau bija skaidri parādīju�i, cik ļoti tiem rūp Daniela Bī�a labklājība. Bet viņa bija to pametusi pieķēdētu un neaizsargātu pa�ā telts vidū kā ēsmu vai vieglu medījumu. Viņ� nebija pelnījis tādu attieksmi. Ta�u viņas pirmā reakcija bija neitralizēt gūstekni. Atbrīvot Dānieļu nebūtu dro�i. Tad viņ� uzbruktu viņai, censtos atriebties. Un parasta brutāla spēka ziņā būtu pārāks. Viņa negribēja piespiedu kārtā noindēt vai no�aut gūstekni. Tagad vismaz Daniela nāve nebūs uz viņas sirdsapziņas.

Aleksa joprojām jutās vainīga, doma par Daniela bezpalīdzīgo stāvokli tumsā urdīja prātu, neļaujot koncentrēties.

Bija jau par vēlu �ādām domām.

Viņa izdzirdēja ārā klusu tuvo�anās skaņu, sakaltu�u lapu �aboņu. Kūtij visapkārt bija saaugu�i krūmi, un pa�laik kāds pa tiem lo�ņāja, ielūkodamies logos. Ja nu tas vienkār�i ielaidis Uzi automāta kārtu caur kūts sienu? Sprie�ot pēc visa, atnācējs neraizējās par troksni.

Vai vajadzētu nolaist galdu zemāk, lai Daniels būtu tuvāk grīdai, gadījumā ja telti sāks kapāt lo�u krusa? Viņa bija labi ieeļļojusi regulējamās kājas, tomēr nevarēja galvot, ka tās ne�īkstēs.

Aleksa pieliekusies pieskrēja pie galda un nolaida to zemāk, cik vien ātri spēdama. Metāla kājas mazliet ievaidējās zemos basa toņos, ta�u viņa nosprieda, ka tas nebūs dzirdams ārpus kūts sienām, jo īpa�i putuplasta barjeras dēļ. Tad viņa aizsteidzās atpakaļ stūrī un no jauna ieklausījās.

Joprojām �aboņa. Tagad atnācējs bija pie cita loga, kūts otrā pusē. Viņas ierīkoto lamatu vadi bija neuzkrīto�i, tomēr nebija neredzami. Cerams, viņ� lūkojās iek�ā, meklējot mērķi. Vai viņ� jau iepriek� bija apmeklējis māju? Kāpēc nebija ielauzies?

Tagad skaņas aiz cita loga.

Mēģini atvērt, viņa nodomāja. Rāpies iek�ā.

Kāda neizprotama skaņa - �ņākoņa, kam sekoja smaga dunoņa no aug�as. Tad dimdinā�ana bum, bum, bum - tik skaļi, ka visa kūts sa�ūpojās. Viņa iedomājās par nelieliem spridzekļiem un uzreiz sakņupa aizsardzības pozīcijā, ta�u nākamajā mirkli saprata, ka troksnis nebija tik skaļ�, bet tāds tikai izklausījās naksnīgajā klusumā. Nebija dzirdami nekādi ielau�anās trok�ņi -ne stiklu �ķindoņa, ne metāla plē�ana. Vai skaņas vibrācija bija pietiekami stipra, lai sarautu savienojumus ap logiem un durvīm? Diez vai.

Tiklīdz viņa apjauta, ka sitieni pret sienām virzās aug�up, tie apklusa. Viņai virs galvas.

Nopietns sare�ģījums - iebrucējs gatavojās ielauzties caur jumtu.

Aleksa zibenīgi pielēca kājās, ar vienu aci lūkodamās pa telts spraugu. Vēl bija pārāk tum�s, lai kaut ko saskatītu. Virs galvas atskanēja lodlampas �ņākoņa. Iebrucējam bija pat tā.

Visa rūpīgā sagatavo�anās izrādījās veltīga. Aleksa pār plecu palūkojās uz Dānieļu. Viņa gāzmaska bija kārtībā. Viņam nekas nenotiks. Tad Aleksa izskrēja pla�ākajā kūts telpā, zemu noliekusies un turot rokas izstieptas uz priek�u, lai tumsā neuzskrietu priek�metiem, un, cik vien ātri spēja, devās uz vārgās mēnesgais-mas pusi, kas iespīdēja pa tuvāko logu. Bija jātiek apkārt slauk�anas nodalījumiem; viņai �ķita, ka atceras taisnāko ceļu. Aleksa pusskrie�us izlauzās klajumā starp telti un slauk�anas nodalījumiem un sataustīja slauk�anas aparātu. Izvairījusies no sadursmes, viņa pastiepa roku uz loga pusi...

Kaut kas neizturami smags un ciets nogāza viņu uz sejas, tā ka aizrāvās elpa, un stingri piespieda pie grīdas. Pistole aizlidoja tumsā. Galva smagi atsitās pret betonu. Acu priek�ā pa�ķīda spo�as dzirksteles.

Kāds sagrāba viņas plaukstu locītavas un aizlauza rokas aiz muguras, tad pacēla augstāk, gandrīz izme�ģot plecus. Aleksa klusi iegārdzās, jo �ādā pozīcijā aizrāvās elpa. Ar īk�ķiem viņa sāka veikli grozīt gredzenus uz labās un kreisās rokas, atsedzot dzeloņu adatas.

- Kas tad tas? - iejautājās vīrie�a balss tie�i virs viņas galvas. Parasts amerikāņu akcents. Sve�ais mainīja tvērienu, saspie�ot abas plaukstu locītavas vienā rokā un ar otru norāva viņas gāzmasku. - Varbūt tomēr nav spridzinātājs pa�nāvnieks, - viņ� domīgi ieminējās. - Ļauj minēt - tie elektrības vadi nav pievienoti pie spridzekļiem, vai ne?

Aleksa locījās zem uzbrucēja svara, grozīja plaukstu locītavas, cen�oties pieskarties ar gredzeniem pie viņa ādas.

- Izbeidz! - sve�ais pavēlēja. Tad iesita pa pakausi ar kaut ko smagu - varbūt ar gāzmasku, un viņas seja atsitās pret grīdu. Viņa juta, kā pārplīst lūpa un mutē iesūcas asins gar�a.

Aleksa sagatavojās visļaunākajam. Tik tuvā kontaktā dro�i vien sekos na�a asmens pār miega artēriju. Vai �ņaudzamā trose ap rīkli. Viņa cerēja, ka tas būs asmens. Grieziena sāpes viņa nesajutis, jo palīdzēs īpa�i izstrādātais dekstroamfetamīns, kas pa�laik joņoja asinsritē, ta�u �ņaug�anu gan dro�i vien sajutīs.

- Celies aug�ā!

Smaguma spiediens no muguras pazuda, un sve�inieka rokas rāva viņu aug�ā aiz plaukstu locītavām. Viņa pēc iespējas ātrāk nostājās uz kājām, lai mazinātu slodzi uz plecu locītavām. Rokas nedrīkstēja savainot.

Uzbrucējs stāvēja viņai aiz muguras, bet pēc elpas augstuma varēja noteikt, ka viņ� ir gara auguma. Vīrietis pavilka aiz plaukstu locītavām, līdz viņa stāvēja uz pirkstgaliem, pūloties neatraut kājas no grīdas.

- Nu tā, sīkaļa, tagad tu man palīdzēsi.

Viņa neprata pievārēt �o vīrieti ar cīņas mākslu paņēmieniem un nebija ari tik spēcīga, lai izrautos brīvībā. Varēja tikai izmantot sagatavotos preto�anās līdzekļus.

Aleksa uz īsu mirkli bīstami pārnesa visu svaru uz pārmērīgi noslogotajiem pleciem un tad spēcīgi piesita pie grīdas kreisās kurpes purngalu, lai iz�autu uz aizmuguri vērsto smailo asmeni kurpes papēdi (uz priek�u vērstais asmens atradās labās kājas kurpē). Tad neveikli cirta atpakaļ, kur bija jāatrodas uzbrucēja kājām. Tas atlēca tālāk, uz mirkli atlai�ot tvērienu; viņa paguva izrauties un pagriezties, atvēzējot kreiso roku sitienam ar atplestu plaukstu. Sve�inieks izrādījās pārāk gar� - viņa netrāpīja pa seju, bet noskrāpēja ar dzeloni gar kaut ko cietu uz viņa krūtīm -bruņu tērpu. Izstieptām rokām cen�oties pieskarties pretinieka neaizsargātajai ādai, viņa atlēca atpakaļ, lai izvairītos no sitiena, ko juta tuvojamies, ta�u neredzēja.

Pēk�ņi kaut kas nogāza Aleksu no kājām. Viņa nokrita uz grīdas un sāka velties projām, ta�u uzbrucējs uzgāzās viņai virsū. Sagrāba viņu aiz matiem un atkal atsita ar seju pret betonu. Asinis no pārsistā deguna izplūda pār lūpām un zodu.

Sve�inieks pieliecās un ierunājās tie�i viņai ausī: - Spēlītes galā, draudzenīt.

Viņa mēģināja iesist ar galvu uzbrucējam pa seju. Ta�u pakausis atsitās pret kaut ko citu - asiem stūriem, metālu...

Nakts redzamības brilles. Tad jau viņa izveicība cīniņā nebija nekāds brīnums.

Viņ� uzsita ar plaukstu Aleksai pa pakausi.

Cik �ēl, ka viņa nebija uzlikusi auskarus!

- Es nopietni saku, izbeidz! Tagad es atkāp�os no tevis. Es tevi redzu, bet tu mani ne. Man ir ierocis, un es tev ie�au�u ceļgalā, ja mēģināsi vēl kādu stulbu triku, saprati?

Runādams uzbrucējs pastiepa vienu roku atpakaļ un vienu pēc otras norāva viņas kurpes. Kabatas viņ� nepārbaudīja, tātad viņai vēl palika skalpeļu asmeņi un adatas jostā. Tad vīrietis atlēca prom. Viņa dzirdēja, kā tas atkāpjas tālāk un noklik�ķina iero�a dro�inātāju.

- Ko tu... gribi, lai es daru? - Aleksa jautāja mazas, izbiedētas meitenītes balsī. Arī pārplīsusī lūpa palīdzēja radīt �o iespaidu. Viņa iztēlojās, cik briesmīgi izskatās viņas seja. Tā ne�ēlīgi sāpēs, kad pāries zāļu iedarbība.

- Dezaktivē visas lamatas un atver durvis.

- Tad man... jāieslēdz gaisma, - viņa noteica �ņuksto�ā balsī.

- Vari to darīt. Es tik un tā gatavojos nomainīt nakts redzamības brilles ar tavu gāzmasku.

Aleksa nodūra galvu, lai apslēptu vil�anās izteiksmi. Tikko viņ� būs uzlicis gāzmasku, deviņdesmit procenti aizsardzības līdzekļu zaudēs jēgu.

Viņa aizkliboja - vai pārāk uzspēlēti? - pie paneļa līdzās durvīm un ieslēdza gaismu. Pa�laik viņa nespēja izgudrot citu rīcības plānu. Iebrucējs nebija viņu uzreiz nogalinājis - tas nozīmēja, ka viņ� nerīkojas pēc tie�ām departamenta pavēlēm. Laikam ieradies pats ar saviem nolūkiem. Vajadzēs noskaidrot, ko tie�i viņam vajag, un tad pietiekami ilgi liegt to, lai iegūtu priek�roku.

Ļaunākais bija tas, ka prasība atvērt durvis dro�i vien nenozīmēja tikai ērtāku atkāp�anās ceļu. Visticamāk, viņ� ieradies kopā ar papildspēkiem, bet tas nenāca par labu viņas izredzēm. Un arī Daniela, atgādināja iek�ējā balss. It kā viņai tāpat nepietiktu rai�u. Ta�u Daniels bija nokļuvis �eit viņas dēļ. Viņa jutās atbildīga. Un arī vainīga.

Kad Aleksa pagriezās, mirk�ķinot acis spo�ajā griestu lampu gaismā, vīrietis stāvēja divdesmit pēdu attālumā no viņas. Vismaz se�as pēdas un trīs vai �etras collas gar�. Āda uz kakla un zoda pavisam noteikti bija balta, bet neko citu nevarēja dro�i pateikt. Viss viņa augums bija ieģērbts piegulo�ā melnā kombinezonā - līdzīgā nirēju tērpam, bet raupjā, ar Kevlar bruņu plāksnēm. Ar tām bija klāts gan torss, gan rokas un kājas. Ķermenis �ķita diezgan muskuļots, bet daļēji tas varēja būt Kevlar nopelns. Kājās viņam bija smagi visurgājēju zābaki, arī melni, bet galvā melna, piegulo�a adīta cepure. Seja bija paslēpta zem viņas gāzmaskas. Pār vienu plecu bija pārmesta kaujas �autene -McMillan .50 kalibra snaiperu ierocis. Viņa bija labi paveikusi mājasdarbu - nav grūti kļūt par ekspertu gandrīz vai jebkurā jomā, ja pavada visu brīvo laiku, studējot literatūru. Pazīstot iero�u markas un modeļus, var daudz ko uzzināt par uzbrucēju vai jebkuru aizdomīgu tipu uz ielas, kur� varbūt gatavojas kļūt par uzbrucēju. �is virs bija bruņojies ar vairākiem iero�iem -maksti pie gurna augsta standarta HDS, bet labajā rokā SIG Sauer P220, nomērķēts pret viņas ceļgalu. Labrocis, viņa uzreiz ievēroja. Aleksa nemaz ne�aubījās, ka no �āda attāluma uzbrucējs trāpītu tie�i ceļgala bļodiņā. Ar �o �auteni viņ� dro�i vien trāpītu, kur vien vēlētos un no jebkura attāluma.

Vīrietis pēc izskata atgādināja Betmenu, tikai bez apmetņa. Viņa atcerējās, ka �is filmu varonis nekad necīnījās ar �aujamiero�iem. Ta�u, ja Betmenam nebūtu �ādu iebildumu, tad, ņemot vērā viņa gaumi un prasmes, viņ� dro�i vien izvēlētos tie�i �os iero�us.

Ja viņa nevarēs piespiest uzbrucēju noņemt gāzmasku, tad ari superkareivju papildspēkiem ārpusē nebūs lielas nozīmes. Kad viņ� būs dabūjis prasīto, tad mierīgi varēs nogalināt Aleksu pats savām rokām.

- Dezaktivē strāvas vadus!

Aleksa notēloja īslaicīgu galvas reiboni, klibodama uz kūts durvju pusi, lai iegūtu pēc iespējas vairāk laika apdomā�anai. Kam gan vajadzētu saņemt viņu dzīvu? Vai �is vīrs bija kāds atlīdzību mednieks? Vai viņ� cerēja pārdot Aleksu atpakaļ departamentam? Ja par viņas notver�anu jau bija izsludināta atlīdzība, tad, viņa ne�aubījās, tie vēlas saņemt tikai viņas galvu. Vai �is tips ir ne vien atlīdzību mednieks, bet arī �anta�ētājs? Man ir jūsu meklētais medījums, ta�u es to palaidī�u brīvībā, atkal savvaļā, ja vien jūs neduhultosiet atlīdzību. Gudri. Departaments noteikti samaksātu.

Tas bija labākais minējums, ko viņa spēja izgudrot, līdz bija nonākusi pie durvju tālākās malas.

Sistēma nebija sare�ģīta. Katrai ieejas zonai bija ierīkoti trīs vadu pāri. Pirmais atradās ārā, krūmos, pa kreisi no kūts durvīm, paslēpts zem plānas zemes kārtiņas. Nākamais bija aktivizācijas vads, kas stiepās pār durvju atvēr�anas spraugu, - pietiekami vaļīgi savienots, lai atvienotos jau pēc vieglākās izkustinā�anas. Tre�ais pāris bija domāts dro�ībai, paslēpts aiz koka paneļiem līdzās durvīm, un tā atsegtajiem vadiņiem bija atstarpe collas platumā. Strāva bija stabila tikai tad, ja darbojās vismaz divi savienojumi. Aleksa iedomājās: varbūt vajadzētu izlikties, ka �is process ir sare�ģītāks, ta�u nosprieda, ka nav jēgas. Sve�inieks jau pēc da�u sekun�u apskates saprastu �o sistēmu.

Viņa cie�i savija kopā tre�o vadiņu galus un atkāpās.

- Ir... izslēgts. - Viņa lika balsij aizrauties atbildes vidū. Cerams, sve�inieks noticēs, ka apspiedis visu viņas pretestību.

- Varbūt pamēģini pirmā? - viņ� ieminējās.

Aleksa piekliboja pie durvju otras puses un atrāva tās vaļā, sagaidot ieraudzīt tumsā iebrucēja pavadoņu melnās galvas. Ta�u bija redzama vienīgi fermera māja tālumā. Bet tad viņas skatiens pavērsās lejup, un viņa sastinga.

- Kas tad tas? - viņa no�ukstēja.

Tas pat nebija sve�iniekam uzdots jautājums, tikai �oka izpausme, kas izlauzās par spīti savaldībai.

- Tas, - viņ� atbildēja, neslēpjot kaitino�u ļaunu prieku, - ir simt divdesmit mārciņas smags muskuļu blāķis ar zobiem un nagiem.

Iebrucējs laikam bija devis dzīvniekam kādu signālu, ko Aleksa nepamanīja, pievērsusi visu uzmanību neparastajam �papildspēkam�, jo tas uzreiz metās uz priek�u un nostājās saimniekam pie sāniem. Tas izskatījās līdzīgs īpa�i lielam vācu aitusunim, ta�u neparastā krāsā - pilnīgi melns. Vai tas varētu būt vilks?

- Ein�tein, - sve�ais vīrs uzrunāja dzīvnieku. Suns modri pacēla galvu. Vīrietis norādīja uz Aleksu, un nākamais vārds laikam bija komanda. - Kontrolēt!

Melnais suns - vilks? - ar saboztu spalvu skrie�us metās pie mērķa. Aleksa atkāpās, līdz piespiedās ar muguru pie kūts durvīm, pacēlusi rokas sev priek�ā. Suns strauji apstājās, gandrīz atduroties ar purnu pret viņas vēderu, un atņirdza lielus, asus, baltus ilkņus. No rīkles dziļumiem atskanēja kluss, bet draudīgs rūciens.

Iebiedēt būtu piemērotāks nosaukums �ai komandai.

Viņa iedomājās, ka varētu mēģināt iedurt suņa ādā kādu no indes dzeloņiem, ta�u �aubījās, vai tie ir pietiekami gari, lai izurbtos caur biezo ka�oku. Un tas zvērs arī nesēdēs mierā un neļaus viņai to glaudīt.

Tagad Betmena līdzinieks mazliet nomierinājās, vismaz viņai tā �ķita. Grūti bija noteikt muskuļu stāvokli zem bruņām.

- Nu tā, tagad, kad ledus ir salauzts, varam parunāt.

Aleksa nogaidīja.

- Kur ir Daniels Bī�s?

Viņa nespēja apslēpt bezgalīgu pārsteigumu. Visas izdomātās teorijas pazibēja un izkūpēja kā dūmi.

- Atbildi!

Viņa nezināja, ko teikt. Vai departaments vispirms gribēja Daniela nāvi? Lai pārliecinātos, ka visi nevēlamie liecinieki ir novākti? Viņa atcerējās, kā Daniels, kails un bezsamaņā, guļ pa�ā telts vidū - ne pārāk dro�ā slēptuvē -, un sirds sa�ņaudzās sāpēs.

Betmens pikti piesoļoja pie viņas. Suns paklausīgi pakāpās sāņus, atļaujot saimniekam pieiet tuvāk, ta�u ierūcās vēl skaļāk. Sve�inieks ietrieca viņai zem zoda SIG Sauer stobru, tā ka galva atsitās pret kūts durvīm.

- Ja viņ� ir miris, - uzbrucējs no�ņācās, - tad arī tu ļoti ilgosies pēc nāves. Tu lūgsies, lai es tevi nogalinu.

Aleksa gribēja nicīgi iesprauslāties. �is dūru varonis dro�i vien upuri mazliet iekaustītu - ja viņam piemistu kaut neliela rado�a izdoma, varbūt da�as reizes iegrieztu ar nazi - un pēc tam no�autu. Viņam nebija ne jausmas, kā radīt un uzturēt īstas sāpes.

Ta�u no �iem draudiem viņa uzzināja ko noderīgu - viņ� acīmredzot gribēja, lai Daniels būtu dzīvs. Tātad abiem bija vismaz viena kopīga vēlme.

�ajā brīdī pretoties nebija vērts. Jāpanāk, lai iebrucējs domātu, ka viņa ir izstājusies no spēles. Jāpanāk, lai viņ� zaudētu modrību. Turklāt viņai bija jātiek atpakaļ pie datora.

- Daniels ir teltī. - Aleksa norādīja ar zodu, joprojām turot rokas paceltas. - Viņam nekas nekai�.

Betmens brīdi apdomāja dzirdēto.

- Nu labi, dāmas pa priek�u. Ein�tein, ganīt! - viņ� pavēlēja un norādīja uz telti.

Suns isi ierējās un piegāja pie Aleksas. Iebakstīja ar purnu viņai kājā, tad viegli iekoda.

- Au! - viņa iesaucās, atlecot tālāk. Suns nostājās viņai aiz muguras un atkal piebakstīja ar purnu.

- Ej lēni un vienmērīgi uz to savu telts būdu, tad viņ� tevi neaiztiks.

Viņai tie�ām nepatika, ka suns seko no mugurpuses, ta�u viņa turpināja iesākto viltus klibo�anu, izlikdamās ievainota un a�i palūkodamās atpakaļ uz lielo dzīvnieku, lai redzētu, ko tas dara.

- Neraizējies, - Betmens uzjautrināts mierināja. - Cilvēki nav pārāk gar�īgi. Viņ� negrib tevi apēst. Viņ� to darīs tikai tad, ja es lik�u.

Aleksa izlikās nedzirdam �o zobgalību un lēni piegāja pie aizsegtās telts ieejas.

- Atver un turi vaļā, lai es varu ieskatīties iek�ā, - Betmens izrīkoja.

Ar olu paliktņiem aplīmētais brezents bija stīvs. Viņa to atritināja vaļā, cik tālu varēja. Iek�ā bija gandrīz pilnīgi melna tumsa. Datora ekrāns spīdēja baltā krāsā, bet monitori - blāvi zaļā. Tikai zinādama viņa varēja saskatīt ar segu apsegto gulo�ā Daniela augumu pēdas augstumā virs grīdas, rāmi elpojot miegā.

Iestājās ilgs klusuma brīdis.

- Vai gribi... lai ieslēdzu... gaismas? - viņa jautāja.

- Pagaidi vēl!

Aleksa juta, kā sve�inieks pienāk aiz muguras, un tad pie pakau�a, tie�i zem matu saknēm, piespiedās �autenes stobra aukstais metāls.

- Kas tad tas? - viņ� nomurmināja.

Aleksa stāvēja pilnīgi nekustīgi, kamēr Betmens ar cimdotajiem pirkstiem aptaustīja ādu līdzās stobram. Viņa uzreiz nesaprata, ko tas nozīmē, bet tad apjauta, ka viņ� pamanījis rētu zem pakau�a.

- Ak tā, - viņ� norūca, nolai�ot roku. - Nu, kur ir gaismas slēdzis?

- Uz rakstāmgalda.

- Un kur ir rakstāmgalds?

- Apmēram desmit pēdas no ieejas, labajā pusē. Tur, kur redzams datora ekrāns.

Vai viņ� tagad noņems gāzmasku un atkal uzliks brilles?

Iero�a spiediens no pakau�a pazuda. Viņa juta, kā sve�inieks paiet tālāk, bet suņa purns joprojām bija piespiests pie viņas dibena.

Kaut kas no�alca, slīdot pa grīdu. Viņa palūkojās lejup un ieraudzīja, ka tuvākās darba lampas resnais, melnais vads nozib viņai gar kājām. Tad lampa nodunot apgāzās, ta�u neatskanēja plīsto�u stiklu �irkstē�ana.

Betmens aizvilka lampu viņai garām, tad nospieda slēdzi. īsu mirkli viņa atļāvās cerēt, ka lampa saplīsusi, ta�u tā iedegās.

- Kontrolēt! - viņ� vēlreiz pavēlēja sunim. Tas atkal ierūcās, un viņa neuzdro�inājās pakustēties.

Pavērsis gaismas staru uz priek�u, Betmens iegāja teltī. Viņa vēroja, kā tas ar pla�u loku apgaismo sienas, tad pievēr�as �etrstūrim telpas vidū.

Vīrietis devās dziļāk iek�ā, slīdēdams vieglā gaitā, pilnīgi bez skaņas. Tie�ām ar daudzpusīgām prasmēm apveltīts. Viņ� apgāja apkārt zemu virs grīdas gulo�ajam ķermenim, ieskatoties stūros un dro�i vien meklēdams iero�us, pirms pievērsa visu uzmanību Danielam. Viņ� pietupās, noņēma segu, apskatīja asiņainos roku un kāju dzel�us un intravenozo sistēmu, izsekoja sensorus līdz monitoriem, tad brīdi pavēroja tos. Pēc tam nolika lampu, pavēr�ot pret griestiem, lai iegūtu vispla�āko apgaismojumu. Visbeidzot viņ� pastiepa roku lejup, uzmanīgi noņēma gāzmasku no Daniela sejas un nolika uz grīdas.

- Denij, - viņ� klusi no�ukstēja.

Pagāja īss mirklis, līdz Aleksa apjēdza notieko�o, tikmēr neprāta pārņemtais vilks jau bija iebrāzies teltī.

Laikam viņas organismā tomēr vēl bija palicis kaut cik adrenalīna. Tikko dzīvnieks bija parādījies brezenta spraugā, viņa jau bija uzlēkusi uz rakstāmgalda, un satrauktā nervu sistēma, baidoties, ka �āds attālums nav pietiekams, lika mesties vēl augstāk, ar prātu pat neaptverot �o darbību. Viņa ar abām rokām pieķērās pie caurulēm virs galvas, sa�ūpoja kājas uz aug�u un apvijās ar potītēm ap cauruli, tad cie�i apķēra to arī ar elkoņiem. Pagriezusi galvu uz sāniem, viņa ieraudzīja, ka melnais nezvērs atrodas tie�i zem viņas, uzcēlis lielās ķepas uz rakstāmgalda, un stiepjas aug�up atņirgtiem zobiem. Viena ķepa ietriecās tastatūrā, atkal izjaucot viņas plānus. Neliels gāzes uzbrukums �obrīd būtu ļoti noderējis, un abas maskas jau bija pie viņas.

Suns zem kājām rūca un siekalojās, kamēr Aleksa visiem spēkiem pūlējās noturēties. Viņa bija uzbūvējusi griestu karkasu no īpa�i izturīgām 200. klases caurulēm piecu collu diametrā, ta�u tās nodevīgi �ūpojās no viņas svara. Viņa gan bija pārliecināta, ka caurules to izturēs... ja vien kāds neizkustinās pamatni. Cerams, Kevinam tas neienāks prātā.

Kevins sāka smieties. Aleksa iztēlojās, cik muļķīgi viņa �obrīd izskatās.

- Nu, kur� tagad ir pieķēdēts pie grīdas? - Kevins jautāja.

- Joprojām tu, - Daniels nomurmināja.

Izdzirdot saimnieka balsi, suns klusi iesmilkstējās un paraudzījās apkārt. Tad nolēca no galda un devās apraudzīt Kevinu, uz atvadām uzrūcot Aleksai. Kevins paplik�ķināja pa suņa purnu, kad tas, joprojām ba�īgi smilkstēdams, noliecās, lai nolaizītu viņa vaigu.

- Man viss labi, draudziņ. Viss labi.

- Viņ� izskatās tik līdzīgs Ein�teinam, - Daniels ar apbrīnu noteica. Suns pacēla galvu, modri saslejot ausis, izdzirdējis kādu jaunu balsi.

Kevins paplik�ķināja pa Daniela pēdu. - Labs suņuks, viņ� ir savējais. Viņ� ir savējais. - Tas izklausījās pēc vēl vienas komandas.

Un tik tie�ām - lielais zvērs pārstāja smilkstēt un devās pie Daniela, sparīgi luncinādams asti. Daniels mierīgi un nesatraukdamies noglaudīja suņa milzīgo galvu.

- Tas ir Ein�teins Tre�ais, - Kevins paskaidroja.

Daniels labpatikā sabu�ināja ar pirkstiem biezo ka�oku.

- īsts skaistulis.

Aleksai sāka nogurt rokas. Joprojām vērojot notieko�o, viņa uzmanīgi mēģināja mainīt satvērienu, un suns atkal rūkdams pieskrēja pie rakstāmgalda.

- Vai ir kāda cerība, ka tu varētu atsaukt suni? - viņa iejautājās, cen�oties neizrādīt bailes.

- Varbūt. Ja tu man pasviedīsi atslēgas.

- Vai tu mani nenogalināsi, ja es tās atdo�u?

- Es jau teicu, ka atsauk�u suni. Neprasi pārāk daudz.

- Tad laikam palik�u tepat aug�ā, līdz gāze jūs visus atkal apdullinās. Danielam dro�i vien nav jābaidās zaudēt da�as smadzeņu �ūnas.

- Nebiedē nu! Ein�teins nevar tikt tev klāt, bet Daniels gan var. Un, ja tu ieelposi gāzi pēc tam, kad viņ� būs tevi atbrīvojis no tām maskām... bezsamaņā krītot uz grīdas, tu varbūt pavisam nenositīsies, tomēr par labu gan tas nenāks.

- Kāpēc lai es to darītu? - Daniels jautāja.

- Kā tā? - Kevins noprasīja.

- Viņa ir mūsu pusē, Kev.

- Ko tu neteiksi! Prātu esi zaudējis? Sīkais, �eit skaidri redzamas divas da�ādas puses. Vienā ir tavs brālis, bet otrā - sadiste, tava mocītāja. Kurā pusē tu nostāsies?

- Laikam jau veselā saprāta pusē.

- Tad labi, - Kevins norūca.

- Nu, tā gan nav tava puse, Kev.

-Ko?

- Nomierinies! Paklausies, es gribētu piedāvāt pamieru.

- Nesaprotu, kāpēc tu vēl neesi no�ņaudzis to sievi�ķi pats savām rokām.

- Viņas vietā tu pats būtu rīkojies tāpat. Saki godīgi: ja tu zinātu, ka kāds sve�inieks gatavojas nogalināt miljoniem cilvēku un tev būtu jāuzzina, kā to apturēt, ko tu darītu?

- Atrastu citu risinājumu. Un tā arī izdarīju. Tici man, Denij, no �ādām spēlēm tu neko nesaproti. Es pazīstu tādus tipus kā viņa. Tie ir nenormāli. Tie gūst kaut kādu neķītru baudu no citu cie�anām. Tie ir kā indīgas �ūskas, kam nedrīkst pagriezt muguru.

- Viņa nav tāda. Un kas tev ko uztraukties? Spīdzinā�anu ta�u pārcietu es, nevis tu. Ko tu vispār zini par to?

Kevins uz īsu brīdi nopietni ieskatījās brālim acīs, tad ar sava-�oto kreiso roku norādīja uz sava�oto kreiso pēdu. Pakustināja tās �etrus kājas pirkstus.

Pagāja kāds brīdis, līdz Daniels apjēdza redzēto, tad viņ� �ausmās noelsās.

- Amatieri, - Aleksa pie griestiem izsmējīgi noteica.

- Nu nezinu gan, - Kevins vēsi atbildēja. - Man likās diezgan meistarīgi.

- Un vai viņi uzzināja to, ko gribēja?

Kevins no�ņāca: - Ņirgājies, vai?

Aleksa pacēla vienu uzaci. - Kā jau es teicu.

- Un tu būtu piespiedusi mani runāt?

Viņas lūpas savilkās drūmā smaidā. - Un kā vēl!

Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, kā Daniels �ausmās nodrebinās.

Suns tagad bija apklusis, bet joprojām modri vēroja viņu no apak�as. �ķita, ka tas īsti nesaprot, kāpēc saimnieks tik mierīgi sarunājas ar uzbrukuma mērķi.

- Klau, es zinu, kas tu esi, - Kevins pēk�ņi ieminējās. - Jā, tā mei�a. Esmu dzirdējis baumas par tevi. Pārspīlētas. Runā, ka tev vienmēr izdodas. Ka tu tiec galā ar visiem un katru.

- Tas nav nekāds pārspīlējums.

Kevins joprojām raudzījās skeptiski. - Tu strādāji kopā ar to veco viru, kuru saukāja par Trako Zinātnieku. Bet tevi pārvaldē saukāja par Oleandru. Atzī�os, uzreiz nesapratu, jo biju dzirdējis, ka jūs abi gājāt bojā kādā negadījumā laboratorijā. Turklāt biju iedomājies, ka Oleandrs ir glīta dāmīte.

Daniels gribēja kaut ko iebilst, bet Aleksa viņu pārtrauca:

- Oleandrs? Cik stulbi!

- Kāpēc?

- Puķe? - viņa pikti norūca. - Tas ir tik pasīvi. Inde nav vainojama indē�anā, tā ir tikai līdzeklis bez savas gribas.

- Un kā tevi sauca tavā vienībā?

- Par Ķīmiķi. Un doktors Bārnabijs nebija nekāds trakais zinātnieks. Viņ� bija ģēnijs.

- Ko tu neteiksi, - Kevins zobojās.

- Atgriezīsimies pie manis piedāvātā pamiera, - Daniels iejaucās. Aleksa nodomāja, ka viņ� laikam nojau�, cik viņai ir grūti noturēties. - Aleksa iedos man atslēgas, un tu, Kevin, atsauksi Ein�teinu. Kad es nospriedī�u, ka viņai briesmas nedraud, atbrīvo�u tevi. Aleksa, vai tu man uzticies?

Viņ� palūkojās aug�up ar platajām, godīgajām, pelēkzaļajām acīm, bet Kevins aizsvilās me�onīgās dusmās.

- Atslēgas ir manu d�insu kreisajā priek�ējā kabatā. Nevaru tās tev padot. Ja atlaidī�u rokas, nokritī�u.

- Uzmanies, viņa tev iedurs!

Daniels neklausījās brāļa brīdinājumu. Kad viņ� pakāpās uz krēsla, galva atradās pat augstāk nekā Aleksas. Viņam bija jāpieliecas, lai neatdurtos ar galvu pret putuplasta griestiem. Ar vienu roku viņ� atbalstīja Aleksas muguru, bet ar otru saudzīgi meklēja kabatā atslēgas.

- Piedod, ka mans brālis neprot uzvesties sabiedrībā, - viņ� �ukstēja. - Tāds viņ� vienmēr ir bijis.

- Izbeidz atvainoties manā vietā, idiot! - Kevins nikni uzkliedza.

Daniels uzsmaidīja viņai, tad paņēma atslēgas un nokāpa no krēsla. Aleksa savā ziņā pat piekrita Kevinam. Kā gan Daniels spēja būt tik laipns pret viņu? Kur palicis tik dabiskais aizvainojums? Cilvēciskā atriebes kāre?

- Dabūju atslēgas, Kev. Vai tev ir pavada sunim?

- Pavada? Ein�teinam tāda nav vajadzīga!

- Un ko tad tu iesaki?

Kevins pievērsa brālim niknu skatienu. - Nu labi. Es tik un tā gribēju piebeigt to sievi�ķi savām rokām. - Viņ� uzsvilpa sunim: - Ein�tein, brīvi!

Suns, kur� tikko bija nemierīgi sekojis Danielam, kad viņ� tuvojās Aleksai, tagad mierīgi piegāja pie saimnieka galvas un apsēdās, izkāris mēli, it kā smaidīdams, ta�u atsegdams bīstami asus zobus.

- Atbrīvo mani!

- Dāmām priek�roka. - Daniels atkal uzkāpa uz krēsla un pastiepa pretī roku. - Vai palīdzēt?

- Nu, gan jau es pati. - Aleksa nolaida kājas virs rakstāmgalda un, karājoties izstieptās rokās, centās ar pēdām sasniegt galda virsmu. Kā gan viņai izdevās tikt tur aug�ā? Noguru�ās plaukstas sāka slīdēt.

- Nāc nu! - Daniels viņu kritienā satvēra ap vidukli un saudzīgi nostādīja uz rakstāmgalda, ar vienu kāju tie�i paplātē, kurā atradās �ķindo�ie iebiedē�anas instrumenti. Sega ap vīrie�a augumu sāka raisīties vaļā, un viņ� steidzīgi savilka to cie�āk.

- Nespēju noticēt, - Kevins pikti nomurmināja.

Aleksa palika piesardzīgi stāvam un vēroja suni.

- Ja viņ� mēģinās uzbrukt, - Daniels klusi mierināja, - es novērsī�u uzmanību. Suņi man klausa.

- Ein�teins nav muļķis, - Kevins norūca.

- Labāk nepārbaudīsim to. Tagad tava kārta. - Viņ� nokāpa no krēsla un notupās līdzās Kevinam.

Aleksa noslīdēja no rakstāmgalda, cik vien klusi spēdama, un pastiepa vienu roku tastatūras virzienā. Suns nekādi nereaģēja, tikai vēroja, kā Daniels atbrīvo tā saimnieku. Viņa atvēra sistēmas preferences. Ekrānsaudzētājs nebija vienīgais veids, kā izlaist iemidzino�o gāzi, un abas maskas joprojām bija pie viņas.

Ta�u viņa saprata, ka ar �ādu rīcību visu tikai vēl vairāk sare�ģītu. Būs vien jāuzticas Danielam, ka tas pagaidām spēs savaldīt Kevinu. Viņa uzmanīgi apsēdās uz krēsla.

Daniels sāka ar kāju dzel�u atslēg�anu, un darbs veicās lēni, jo ar vienu roku viņ� visu laiku pieturēja segu.

- Iedod man, es pats atslēg�u, - Kevins pavēlēja.

- Pacieties!

Kevins nikni norūcās.

Atslēga pagriezās, un Kevins uzreiz pielēca kājās un notupās, lai atbrīvotu pieslēgto roku. Viņ� paķēra atslēgu no Dani-ela un tika brīvībā jau nepilnas sekundes laikā. Tad izslējās visā augumā, izstiepa kaklu un izkustināja stīvos muskuļus. Betmena tērpa sagraizītā aug�daļa nokarājās kā avangarda stila svārki. Suns klusēdams stāvēja viņam tie�i līdzās.

Kevins pievērsās Aleksai.

- Kur ir mani iero�i?

- Auto aizmugures sēdekli.

Kevins, ne vārda neteikdams, pikti izsoļoja no telts, un suns uzticīgi sekoja.

- Never vaļā durvis un logus! - Aleksa uzsauca nopakaļ. - Viss atkal ir aktivizēts.

- Vai ma�īnā ari ir kāds slazds? - viņ� skaļi noprasīja.

- Nē.

Pēc mirkļa: - Kur ir aptveres? Ei, kur ir bel�ņi?!

- Bel�ņi ir ledusskapī, bet lodes - podā.

- Nu beidz!

- Piedod!

- Atdod manu S1G Sauer'.

Aleksa sarauca pieri un neatbildēja. Tad stīvi piecēlās no krēsla. Jādezaktivē lamatu sistēma. Tūlīt būs jādodas projām.

Daniels stāvēja telts vidū un raudzījās uz spo�o metāla galdu, ar vienu roku balstīdamies pret intravenozās sistēmas statīvu. Viņ� �ķita bezgala apjucis. Aleksa nedro�i piegāja un nostājās viņam līdzās.

- Vai tev viss būs labi? - viņa jautāja.

- Nav ne jausmas. Nesaprotu, kas man jādara.

- Gan jau brālis palīdzēs. Viņ� ta�u kaut kur dzīvo, varēsi apmesties pie viņa.

Daniels pielieca galvu un ieskatījās Aleksai acīs. - Vai tas ir grūti?

- Kas?

- Bēguļot? Slēpties?

Viņa atvēra muti, lai teiktu kaut ko mierino�u, tomēr pārdomāja. - Jā, diezgan grūti. Ta�u var pierast. Visļaunākā ir vientulība, bet tā tev nedraud. Tā ir neliela priek�rocība. - Viņa noklusēja domu, ka varbūt vientulība būtu labāks sabiedrotais nekā Kevins Bī�s.

- Vai tu bie�i jūties vientuļa?

Aleksa centās atjokot. - Tikai tad, kad neesmu nobijusies. Tāpēc nē, ne pārāk bie�i.

- Vai esi jau izlēmusi, ko darīsi tālāk?

- Nē... Seja ir liels apgrūtinājums. Nevaru staigāt apkārt �ādā paskatā. Cilvēki mani ievēros un atcerēsies, bet tas nav dro�i. Būs kaut kur jāpaslēpjas un jānogaida, līdz pāries piepampums un pabalēs zilumi, lai varētu noslēpt tos ar kosmētiku.

- Kur var tā paslēpties? Es tie�ām nesaprotu, kā tas notiek.

- Varbūt kādu laiku būs jāmitinās ārā, brīvā dabā. Man ir bada laiku pārtikas krājumiņ� un bagātīgs ūdens daudzums. Starp citu, ja gribi padzerties ūdeni no ledusskapja, vispirms pajautā man, jo kreisajā pusē tas ir saindēts. Jebkurā gadījumā es varbūt atradī�u kādu klusu, nomaļu vietu un nak�ņo�u ma�īnā, līdz bū�u pietiekami atveseļojusies.

Daniels da�as reizes samirk�ķināja acis, dro�i vien izbijies no indes pieminē�anas.

- Varbūt es varu kaut kā līdzēt tavā nelaimē ar uzkrīto�u izskatu, - viņa ierunājās bezrūpīgākā tonī un ar vienu pirkstu pieskārās Daniela segai. - �ķiet, ka fermera mājā varētu būt kādas drēbes. Diez vai būs tavs izmērs, tomēr izskatīsies labāk nekā pa�laik.

Daniela seja atplauka patiesā atvieglojumā. - Es saprotu, ka tas ir tikai sīkums, bet man tas ļoti palīdzētu.

- Labi. Tikai vispirms izslēg�u gāzes lamatas.

Galu galā Aleksa atdeva Kevinam SIG Sauer, ta�u ne bez no�ēlas. Viņai patika �ī iero�a svars. Būs jāsagādā sev ari tāds.

Fermeru mājas īpa�nieku mantība bija noglabāta bēniņos, vairākos se�desmit līdz septiņdesmit gadus vecos drēbju skapjos. Skaidri varēja redzēt, ka saimnieks bija daudz mazāks augumā un dū�īgāks nekā Daniels. Aleksa atstāja Dānieļu piemērota apģērba meklējumos un devās atpakaļ uz kūti sakravāt mantas ma�īnā.

Viņa ieraudzīja Kevinu, kas centīgi locīja un vīstīja lielu melna auduma gabalu, un tikai pēc brī�a attapās, ka tas ir izpletnis. Darbodamās viņa turējās dro�ā attālumā, ta�u pamiers �ķita stabils. Nezin kāpēc Daniels bija nostājies starp Aleksu un sava brāļa naidīgumu. Ne viņa, ne Kevins nesaprata, kāpēc viņ� tā rīkojas, ta�u Kevinam Daniels bija pārāk dārgs un svarīgs, lai lauztu viņam doto solījumu. Tikai ne tagad, kad viņ� vēl nav pārvarējis �oku par ilggadējiem meliem.

Vismaz to viņa centās sev iestāstīt, saņemdama drosmi paiet garām sunim, lai nokļūtu pie sava auto.

.

Mantu kravā�anā Aleksai bija liela pieredze, tāpēc �is darbs neprasīja pārāk daudz laika. Pirms do�anās uz tik�anos ar Kār-stonu viņa bija noglabājusi savas mantas citur un izjaukusi īrētās mājas dro�ības sistēmu - katram gadījumam, ja vairs neatgriezīsies. (Viens no viņas ļaunākajiem murgiem bija doma, ka tiks sagūstīta kaut kur ārpus mājām un pēc tam kāds nabaga namsaimnieks, neko ļaunu nenojau�ot, ieies mājā un noindēsies.) Viņa bija noglabājusi mantas ārpus Va�ingtonas, pēc tam atgriezusies, lai sāktu gatavoties projekta �Skolotāja pratinā�ana� īsteno�anai. Tagad viņa visu salika apbru�ātās, melnās ceļasomās: aerosola baloniņus, jūdzēm garos elektrības vadus, baterijas, ar gumiju apvilktās komponentu pudelītes, �ļirces, aizsargbrilles, aizsargcimdus, spilvenu un guļammaisu. Viņa sakravāja iebiedē�anas instrumentus un da�us jaunus piederumus, ko bija iegādājusies. Roku un kāju dzel�i bija vērtīgs ieguvums, un saliekamā gulta cie�ami ērta, turklāt salokāma tik nelielā taisnstūri. Viņa ielika datoru datorsomā, paņēma mazo, melno kārbiņu, kas bija tikai māņu manevrs tāpat kā medaljons, savāca garos elektrības vadus un saritināja pagarināmos vadus. Cik �ēl, ka lampas nāksies atstāt - tās nebija maksāju�as lēti. Viņa izjauca telti, atstājot putuplasta, brezenta un PVC cauruļu kaudzi, un aizstūma lielo galdu atpakaļ, kur bija to atradusi. Izurbtos caurumus gan nekādi nevarēja noslēpt.

Viņa cerēja, ka ir pietiekami sajaukusi pēdas, lai īpa�nieki, kas dro�i vien neizpratnē dusmosies par �im nekārtībām, nenojaustu, ka te noticis kaut kas noziedzīgs. Iespējams, viņi paziņos varas iestādēm par īrnieces nodarītajiem postījumiem, ta�u vietējie policisti nespēs �ajā haosā atrast nekādas norādes. Ja vien ziņojumā neiekļūs konkrēti bīstami vārdi, nebija jābaidās, ka par notiku�o uzzinās augstākas valdības iestādes. Viņa bija pārliecināta, ka TV ziņās ir si�eti par daudz interesantākiem nodarījumiem nekā �is.

Aleksa bēdīgi pa�ūpoja galvu, ieraugot dibenistabiņas durvis. Suns ar zobiem - vai nagiem - bija izplēsis divas pēdas augstu un

vienu pēdu platu caurumu masīvkoka durvīs. Labi vismaz, ka tas bija tikai pārlēcis pāri ma�īnai, nevis izgrauzies tai cauri.

Kad viņa jau bija beigusi kravāt mantas bagā�niekā, atgriezās Daniels.

- Jaukas kapri bikses, - Kevins uzslavēja, rūpīgi satīdams metamo āķu trosi. Aleksa izbrīnījās, vai tie�ām viņ� bija uzrāpies uz jumta, lai to paņemtu, un kā viņa nebija to pamanījusi.

Daniela bikses sniedzās tikai līdz apak�stilbu vidum. Kokvilnas krekls bija da�us izmērus par platu, un dro�i vien arī piedurknes bija pārāk īsas - tās viņ� bija uzrotījis līdz elkoņiem.

- Ja vien man būtu nirēja tērps, - Daniels nopūtās. - Tad es būtu gatavs �īs pasaules pārbaudījumiem.

Kevins pikti ieņurdējās. - Man būtu vesels nirēja tērps, ja vien �ī dullā nebūtu tāda izvirtule.

- Neglaimo sev, es tikai meklēju iero�us.

Daniels noraudzījās, kā viņa aizver bagā�nieku.

- Tu jau dodies prom?

- Jā. Man jāatrod kāda dro�a vieta, lai izgulētos. - Viņa saprata, ka �is skaidrojums ir lieks, redzot viņas pārguru�o izskatu.

- Es tikai domāju... - Daniels ieminējās un nedro�i apklusa.

Kevins pacēla skatienu no �autenes, saklausot kaut ko jaunu

Daniela balsī.

- Ko tu domāji? - viņ� ar aizdomām iejautājās.

- Es domāju par skorpioniem burkā. Aleksa teica, ka tur var būt tikai divējāds iznākums - viens nonāvē otru vai abi iet bojā. Un dro�i vien tie ļaudis, kas gribēja tavu nāvi, arī domāja tāpat.

- Un tad? - Kevins noprasīja.

- Bet �ī ir tre�ā iespēja, - Aleksa paskaidroja, sapratusi Daniela domu gaitu. - Skorpioni aiziet katrs uz savu pusi. To viņi nebūs gaidīju�i. Tas arī tev, Daniel, sniegs dro�ību.

- Bet ir arī ceturtā iespēja, - paziņoja Daniels. - Tie�i par to es domāju.

Kevins jautājo�i pie�ķieba galvu. Viņam tas noteikti nebija ienācis prātā. Aleksai gan, tie�i pirms tam, kad Daniels izteica �os vārdus skaļi.

- Ja nu skorpioni apvienotu spēkus?

Aleksa saknieba lūpas, bet tad uzreiz atlaida, jo iesāpējās plīsums.

Kevins pikti novaidējās. - Beidz ākstīties, Denij!

- Es to saku nopietni. Viņi neko tādu negaidītu. Un tad mums būtu divreiz dro�āk, jo abi bīstamie radījumi spēlētu vienā komandā.

- Nemaz nesapņo!

Aleksa piegāja tuvāk Danielam. - Tā ir gudra doma, ta�u man �ķiet, ka da�as personības problēmas varētu būt pārāk smagas un nepārvaramas.

- Kevs nav nemaz tik briesmīgs. Gan tu pieradīsi pie viņa.

- Es neesmu briesmīgs? - Kevins nicīgi nosprauslājās, lūkojoties caur �autenes tēmēkli. Daniels ieskatījās Aleksai acīs. - Tu gatavojies atgriezties spēlē, vai ne? Ja jau pieminēji pieliekamā kambara apciemojumu.

Trāpīgs domu gājiens civilajam.

- Es apsveru �ādu iespēju.

Tagad Kevins bija pievērsis viņiem visu uzmanību. - Pretuzbrukumu?

- I'as varētu izdoties, - Aleksa atbildēja. - Tur ir saskatāma sistēma... un man �ķiet, ka tikai nedaudzi zina par mani. Tāpēc departaments tā nopūlas, lai iegūtu kaut vai piecdesmit procentu izredzes novākt mani. Es domāju, ka mana eksistence ir noslēpums, un, ja es varētu novākt tos, kuri par to zina... mani vairs neviens nemeklētu.

- Vai tas attiecas arī uz mani? - Kevins gribēja zināt. - Ja viņi izmantoja �o plānu, lai atbrīvotos no manis, - kā tev �ķiet, vai arī mana eksistence ir noslēpums?

- Tas ir tikai loģiski.

- Kā tu varēsi noskaidrot, kas par to zina?

- Ja es atrastos Va�ingtonā, kad nosūtī�u mazo vēstulīti Kār-stonam, tad varētu novērot, pie kā viņ� skries paziņot par to. Ja tas tie�ām ir noslēpums, viņi nevarēs par to runāt birojā.

- Viņi sapratīs, ka tu atrodies tuvumā, jo IP adrese tevi nodos.

- Varbūt mēs tomēr varētu nedaudz sadarboties. Viens no jums varētu nosūtīt manā vietā e-pastu no lielāka attāluma.

- Kāda tev ir pieredze novēro�anā? - Kevins pēk�ņi noprasīja.

- Nu... da�us pēdējos gadus esmu daudz vingrinājusies...

- Vai tev ir kāda oficiāla apmācība?

- Es esmu zinātniece, nevis operatīvā aģente.

Kevins pamāja ar galvu. - Tad to izdarī�u es.

Aleksa papurināja galvu. - Tu ta�u atkal esi miris, atceries? Tev un Danielam tagad ir izdevība pazust. Neskaties dāvinātam zirgam zobos.

- Muļķīgs teiciens. Ja trojie�i būtu uzmanīgāk apskatīju�i to zirgu, varbūt būtu uzvarēju�i karā.

- Liec mieru teicienam. Es tikai cen�os izpirkt savu vainu Daniela priek�ā.

Daniels klusēdams vēroja �o vārdu divkauju.

- Saproti, Oleandr, es esmu izgājis vajadzīgo apmācību. Augstā līmenī. Neviens mani nepieķers novērojot, un es redzē�u vairāk nekā tu. Man ir dro�a vieta, kur nomitināt Dānieļu. Tur viņam nekas nedraudēs, tāpēc tā nav problēma. Un, ja tev taisnība un �is Kārstons uzreiz skries pie saviem līdzzinātājiem, viņ� man parādīs, kur� pārvaldē izgudroja �o plānu. Es uzzinā�u, kur� pakļāva Deniju briesmām, lai izprovocētu mani. Tad es varē�u likvidēt savu problēmu un tu - savējo.

Aleksa to apdomāja, cen�oties spriest objektīvi. Grūti bija nepieļaut, lai nepatika pret Daniela brāli neietekmētu prāta analīzi. �ī nepatika nebija taisnīga. Vai viņa nedusmotos tāpat kā Kevins, ja atrastu savu brāli vai māsu, pieķēdētu pie galda? Vai nerīkotos tāpat savu iespēju robe�ās?

Tomēr viņa joprojām vēlējās, kaut varētu vismaz vienreiz iedurt �im tipam kādu patiesi moko�u �mikstūru�.

- Pirmkārt, nesauc vairs mani par Oleandru, - Aleksa pavēlēja.

Kevins nicīgi nosmīnēja.

- Otrkārt, es saprotu tavu domu. Bet kā mēs koordinēsim rīcību? Man tagad uz kādu laiku jāpazūd pagrīdē. - Viņa norādīja uz savu seju.

- Tev ir pienākums viņas priek�ā, - Daniels uzstāja. - Ja tev ir dro�a vieta, kur man slēpties, varbūt tur var palikt arī Aleksa. Vismaz, līdz sadzīs ievainojumi.

- Man nav nekādu pienākumu viņas priek�ā, ja nu vienīgi vēl sadot pa purnu, - Kevins nikni norūca. Daniels sa�utis paspēra soli pretī brālim, un Kevins padodoties pacēla rokas un nopūtās.

- Ta�u mums būs jārīkojas ātri, tāpēc varbūt tā būtu visvienkār�āk. Turklāt tad viņa varēs mūs aizvest. Lidma�īna ir pagalam - nolai�oties man nācās izlēkt ar izpletni. Citādi mums abiem būtu jāiet kājām prom no �ejienes.

Daniels izbrīnā iepleta acis. Kevins iesmējās par brāļa sejas izteiksmi, tad ar smaidu pievērsās Aleksai. Paraudzījās uz suni, tad atkal uz Aleksu, un smaids kļuva vēl platāks. - Man �ķiet, būs jautri uzņemt tevi mūsu ran�o, Oleandr.

Viņa pikti sakoda zobus. Ja Kevina rīcībā bija dro�a māja, tas palīdzētu atrisināt daudzas problēmas. Bet pirms do�anās prom varētu piejaukt viņa ēdienam kādu īpa�i iedarbīgu caurejas līdzekli.

- Viņas vārds ir Aleksa, - Daniels izlaboja. - Es zinu, ka tas nav īstais vārds, tomēr tā viņu pa�laik sauc. - Viņ� pievērsa skatienu sievietei. - Aleksa derēs, vai ne?

- Tikpat labi kā jebkur� cits vārds. Pagaidām paturē�u to. -Aleksa paraudzījās uz Kevinu. - Tu ar suni sēdēsi aizmugurē.

Dro�ā māja nebija Aleksai pa prātam.

Viņi to sasniedza vēlā pēcpusdienā. Brauciena laikā viņa bija nosnaudusies tikai �etras stundas, jo negribēja pierast pie gulē�anas re�īma. Tāpēc Aleksa bija nomodā, kad viņi nogriezās no �osejas uz divjoslu asfaltēta ceļa, pēc tam uz kāda vēl mazāka ceļa, līdz beidzot bija nonāku�i uz zemes taciņas - nosaukt to par ceļu būtu liels pārspīlējums.

Protams, �ī vieta bija grūti atrodama, bet, ja kāds to uzies... tad vienīgais bēg�anas ceļ� būs nogriezts. Viņa neparko nebūtu izvēlējusies apme�anās vietu, kas iespiesta stūrī.

- Nomierinies, slepkavniece, - Kevins atteica uz viņas iebildumiem. - Neviens �eit mūs nemeklēs.

- Vajadzēja nomainīt numurzimes.

- Ir jau izdarīts, kamēr tu krāci.

- Patiesībā tu nemaz nekrāci, - Daniels klusi piebilda. Tagad viņ� sēdēja pie stūres un Kevins rādīja ceļu. - Bet mēs tie�ām apstājāmies pie kādas auto kapsētas un nozagām da�as numurzimes.

- Tātad mēs sēdēsim slazdā strupceļa galā, kamēr Smita kungs dosies uz Va�ingtonu, - viņa kurnēja.

- Tur ir dro�i, - Kevins atcirta tādā tonī, kas nepieļāva iebildumus. - Tāpēc neuzdro�inies ierīkot manā mājā savas nāves lamatas.

Aleksa neatbildēja. Kad Kevins būs projām, viņa darīs, kā gribēs.

Vismaz labi, ka �is slepenais miteklis atradās tālu no kaimiņiem. Viņi bija brauku�i pa zemes taku vismaz piecpadsmit jūdzes, nepamanot nekādas cilvēku klātbūtnes pazīmes. Tas ļautu samazināt kaitējumus citiem, ja rastos vajadzība nodedzināt visu slēptuvi līdz zemei.

Viņi piebrauca pie augstiem vārtiem blīvā stiepļu pinuma �ogā, ko virspusē rotāja dzeloņstiepļu spirāles. �is �ogs stiepās tik tālu uz abām pusēm, ka nebija redzams, kur tas pagrie�as vai beidzas. Līdzās vārtiem bija ļoti nopietna izskata zīme �NEPIEDERO�IEM IEEJA AIZLIEGTA� ar piebildi �BRĪDINĀJUMS -ĪPA�NIEKI NEUZŅEMAS ATBILDĪBU PAR AIZLIEGUMA PĀRKĀPĒJU SAVAINOJUMIEM VAI KAITĒJUMIEM�.

- Smalks mājiens, - viņa noteica.

- Tas iedarbojas, - Kevins atbildēja. Viņ� izvilka no kabatas atslēgu piekariņu un nospieda pogu. Vārti atvērās, un Daniels brauca iek�ā.

Viņai vajadzēja paredzēt, ka �ī dro�ā vieta būs tik uzkrīto�a.

Vēl pēc da�ām jūdzēm kā mirā�a parādījās māja; tās blāvi pelēkais otrais stāvs �ķita �ūpojamies gaisā vieglā dūmakā virs dzeltenās, sakaltu�ās zāles. Vienmuļo ainavu pieticīgi rotāja da�i nīkulīgi koki. Un pāri tam visam pletās bezgalīgi pla�as, bāli zilas debesis.

Aleksa nekad nebija spējusi justies ērti un dro�i Lielajos Līdzenumos. Viņa pārāk ilgi bija nodzīvojusi starp pilsētas mūriem. �ķita, ka �eit nav, ne kur paslēpties, ne... pieturēties. It kā stiprs vēj� varētu izjaukt visu ainavu. Tā dro�i vien arī notika �ajā apvidū divreiz gadā. Viņa no sirds cerēja, ka pa�laik nav tornādo sezona.

Pārējās mājas daļas parādījās skatienam, kad viņi uzbrauca lēzenā pakalnā, kas tikai nedaudz slējās pār līdzenumiem. Māja bija liela, noplukusi, divus stāvus augsta, ar sagrabēju�u lieveni pie apak�stāva priek�ējās un sānu fasādes. Raupjā, sausā zāle beidzās apmēram divdesmit jardus no mājas, kur to nomainīja smil�krāsas grants, kas klāja zemi līdz pat saplaisāju�ajiem koka re�ģiem, kuri aizsedza pamatus. Vienīgie krāsu akcenti vienmuļajā zāles pla�umu dzeltenumā bija pati māja, nīkulīgie koki, mazā zemesceļa sarkanīgā josla kā rēta un vēl arī vairāki neskaidri un kustīgi dzīvu radījumu silueti, kas klīda gar ceļa malām. Braucot �urp, viņa bija redzējusi daudz govju, ta�u �ie dzīvnieki izskatījās mazāki. Turklāt to ka�oks bija da�ādās krāsās - melns, brūns, balts un arī raibs.

�ie radījumi sāka no visām pusēm tuvoties viņu auto, kustēdamies daudz ātrāk nekā govis.

Ein�teins aizmugures sēdeklī savicināja asti tik sparīgi kā maza helikoptera propelleru.

- Kas �ī ir par vietu, Kev?

- Mans pensijas plāns.

Dzīvnieki bija pietuvoju�ies auto - pusducis da�āda lieluma suņu. Fantastiski, Aleksa nodomāja. Viens no tiem izskatījās glu�i kā Ein�teina dvīņubrālis. Kāds cits bija milzīgs, it kā drīzāk būtu radniecīgs zirgiem nekā suņiem. Viņa atpazina vienu dober-mani, divus rotveilerus un vienu vācu aitusuni.

Sākumā suņi bija klusi un agresīvā kaujas gatavībā, ta�u, ieraugot Ein�teinu, visi sāka luncināt astes un ierējās aizsmaku�ā korī.

- Es dresēju suņus apsardzes darbiem - gan komerciāliem uzņēmumiem, gan privātiem īpa�niekiem. Da�us notirgoju ari ģimenēm, kuras vienkār�i grib prātīgu un uzvedīgu mājdzīvnieku.

- Kā tu spēj to saglabāt slepenībā? - Aleksa gribēja zināt.

- Vari braukt tālāk, Denij, tie paies nost no ceļa, - Kevins pamācīja.

Daniels bija spiests nobremzēt, kad dzīvnieku bars aplenca ma�īnu. Tagad viņ� piesardzīgi atsāka virzīties uz priek�u un suņi patie�ām pakāpās sāņus un sekoja abās pusēs kā godasardze. Tad Kevins atbildēja Aleksai: - īpa�umi nav uz mana vārda. Neviens mani nav redzējis. Par visu rūpējas mans biznesa partneris.

Tajā brīdī viņa ieraudzīja kādu iznākam uz lieveņa - liela auguma vīru ar kovboja cepuri galvā. Neko citu viņa no �āda attāluma nevarēja saskatīt.

- Visi zina, ka �eit ir suņu audzētava. Neviens mums nepievēr� uzmanību. �ai vietai nav nekādas saistības ar manu agrāko dzīvi, - Kevins stāstīja, bet viņa vairs īsti neklausījās. Viņas skatiens bija cie�i pievērsts uz lieveņa aug�ējā pakāpiena stāvo�ajam vīram.

Kevins pamanīja Aleksas ba�īgo interesi. - Kas, Arnijs? Viņ� ir labs cilvēks. Es viņam uzticētu savu dzīvību.

Viņa dusmīgi saviebās par �o teicienu. Daniels arī vēroja Aleksu.

Viņ� sāka palēnināt gaitu.

- Aleksa, vai kaut kas nav labi? - viņ� �ukstus pavaicāja.

Viņa dzirdēja, kā Kevins aiz muguras nikni sako� zobus. Viņ�

necieta, ka Daniels vēr�as pie viņas ar aizbildnieciskiem jautājumiem.

- Saproti... - Aleksa sarauca pieri, tad norādīja uz abiem brāļiem. - Tas jau man ir par daudz. Jūs abi. Es nezinu, vai varu uzticēties jums, kur nu vēl kādam cilvēkam. Par kuru var galvot tikai �is. - Viņa norādīja uz Kevinu, kur� pikti saviebās.

- Nu tad bēdīgi, sikaļa, - Kevins atteica. - Jo �ī ir tava labākā izvēles iespēja un vīrs, par kuru es galvoju, ir iekļauts komplektā. Ja gribi īstenot savu plānu, būs vien jāpiecie�.

- Gan jau būs labi, - Daniels mierināja. Viņ� ar labo plaukstu viegli pieskārās Aleksas kreisajai rokai.

Muļķīgi, ka tādi sīkumi spēj ielīksmot sirdi. Turklāt Daniels nenieka nesaprata no briesmām, kādas viņiem draudēja. Tomēr drud�ainie sirdspuksti mazliet pierima un labās rokas neapzināti krampjainais tvēriens pie durvju roktura atslāba.

Daniels brauca lēni, un suņi viegli tika viņiem līdzi. Tad viņ� nobremzēja uz grantētā celiņa un Aleksa varēja labāk aplūkot sagaidītāju.

Arnijs bija drukns gara auguma vīrs, daļēji latīņamerikāņu, daļēji varbūt indiāņu izcelsmes. Viņ� bija apmēram �etrdesmit piecus gadus vecs, bet varbūt arī desmit gadus vecāks. Seja bija krunkaina, ta�u tās raupjums bija drīzāk vēja un saules iedarbības nekā vecuma izraisīts. Pagarie mati, kas spraucās ārā no cepures apak�as, bija melni ar krietnu sirmumu. Kad auto apstājās, viņ� pilnīgi neizteiksmīgi raudzījās uz atbraucējiem, lai gan nekādi nevarēja būt gaidījis tre�o viesi, pat ja Kevins būtu viņam pateicis par Dānieļu.

Ein�teins izbrāzās ārā no auto, tiklīdz Kevins pavēra durvis, un uzreiz sāka dedzīgi sao�ņāties ar sugas brāļiem. Daniels un Kevins izkāpa gandrīz tikpat ātri, nepacietīgi kārojot izstaipīt garās kājas. Aleksa vilcinājās. Apkārt bija tik daudz suņu, turklāt brūni plankumainais milzīgais radījums �ķita garāks uz �etrām kājām nekā viņa uz divām. Pagaidām tie bija aizņemti pa�i savā starpā, bet ko var zināt, kā tie sagaidīs sve�inieci?

- Neesi tāda gļēvule, Oleandri - Kevins uzsauca.

Tagad lielais suņu bars bija sadrūzmējies viņam apkārt un, līksmi sveicinot, gandrīz gāza nost no kājām.

Daniels pienāca, atvēra pasa�ieru puses durvis un pastiepa viņai pretī roku. Aleksa pikti nopūtās un izkāpa bez viņa palīdzības. Zem kurpju zolēm ie�irkstējās grants, ta�u suņi it kā nepamanīja viņu. - Arnij! - Kevins uzsauca, pārkliedzot suņu priecīgo vauk�ķē�anu. - �is ir mans brālis Denijs. Viņ� tagad te dzīvos. Un, hmm, kāda pagaidu... vie�ņa, tā laikam jāteic. Nezinu, kā citādi viņu dēvēt. Tomēr vie�ņa �ķiet pārāk labvēlīgs apzīmējums, ja saproti, ko gribu teikt.

- Cik aizkustino�a viesmīlība, - Aleksa nomurmināja.

Daniels iesmējās, tad veikli, ar diviem soļiem uzkāpa pa pakāpieniem. Viņ� pastiepa plaukstu pretī vīram ar akmenscieto seju, kur� līdzās Danielam vairs neizskatījās tik gar�, un abi sarokojās.

- Priecājos tevi satikt, Arnij. Brālis man nav stāstījis par tevi itin neko, tāpēc labprāt iepazī�os.

- Es tāpat, Denij, - Arnijs atbildēja piesmaku�ā baritonā, kas izklausījās mazliet ierūsējis no pārāk retas runā�anas.

- Un tā ir Aleksa. Neklausies, ko mans brālis saka, viņa te paliks tik ilgi, cik vēlēsies.

Arnijs tagad vērīgāk paraudzījās uz Aleksu. Viņa gaidīja, ka Arnija skatiens paudīs pārsteigumu par viņas izskatu, bet vīrs neizrādīja nekādas emocijas.

- Priecājos, - Aleksa teica.

Viņ� tikai pamāja ar galvu.

- Varat nest savas mantas iek�ā, - Kevins sacīja. Viņ� mēģināja iet uz kāpņu pusi, ta�u suņi visu laiku riņķoja apkārt, priecīgi glau�oties pie kājām. - Ei, cietpauri! Mierā!

Glu�i kā neliela kareivju rota suņi uzreiz da�us soļus atkāpās, kārtīgi sastājās rindā un sastinga ar modri saslietām ausīm.

- Tā jau labāk. Brīvi!

Suņi visi reizē apsēdās, izkāru�i mēles aszobainos smaidos.

Kevins pievienojās pie durvīm stāvo�ajiem.

- Kā jau teicu, varat paķert savas mantas. Denij, tev sagatavota istaba aug�stāvā pa labi. Bet tev... - viņ� palūkojās lejup uz Aleksu, - laikam derēs istaba otrā gaiteņa galā. Es nebiju gaidījis viesus, tāpēc tā nav iekārtota kā guļamistaba.

- Man ir saliekamā gulta.

- Man nav nekādu mantu, - Daniels atbildēja, un, lai gan Aleksa īpa�i ieklausījās, viņa tomēr nedzirdēja skumju pieskaņu �ajos vārdos, tātad viņ� turējās bra�i. - Vai tev vajag palīdzēt, Aleksa?

Viņa papurināja galvu. - Es ņem�u līdzi tikai da�as lietas. Pārējo paslēp�u kaut kur ārpus �oga.

Daniels izbrīnā iepleta acis, bet Kevins saproto�i māja ar galvu.

- Man jau iepriek� ir nācies bēgt nakts vidū, - viņa pēc iespējas klusāk paskaidroja Danielam, ta�u to dro�i vien dzirdēja arī Arnijs. Viņai nebija ne jausmas, cik daudz Arnijam ir zināms par Kevina agrāko darbu. - Da�kārt nevar tik viegli atgriezties, lai paņemtu mantas.

Daniels sarauca pieri. Viņa sejā pazibēja jau iepriek� gaidīto skumju ēna. �ādu dzīvi tikai retais pats izvēlas.

- �eit par to nevajag raizēties, - Kevins atkārtoja. - Te mēs esam dro�ībā.

Kevins bija viens no tiem cilvēkiem, kur� bija izvēlējies �ādu dzīvi, tāpēc katrs viņa spriedums Aleksai �ķita aizdomīgs.

- Labāk nezaudēt prasmes, - viņa uzstāja.

Kevins paraustīja plecus. - Ja tie�ām tā gribi, varu piedāvāt kādu noderīgu vietu.

Mājas iek�telpas izrādījās daudz glītākas nekā ārpuse. Viņa bija gaidījusi, ka ieraudzīs nopelēju�as tapetes, pagāju�ā gadsimta 70. gadu ozolkoka sienu paneļus, izsēdētus dīvānus, linoleju un laminātu. Ta�u, lai gan viss bija iekārtots laucinieciskā stilā, mēbeles bija jaunas un mūsdienīgas. Virtuvē bija pat granīta galdu virsmas un aļņa ragu griestu lampas.

- Super! - Daniels izdvesa.

- Bet cik daudzi būvuzņēmēji ir biju�i te iek�ā? - Aleksa klusi nomurmināja. Pārāk daudz liecinieku.

Kevins izdzirdēja �o piezīmi, lai gan tā nebija domāta viņam. - Patiesību sakot, neviens. Arnijs agrāk strādāja celtniecībā. Mēs iepirkām visus materiālus ārpus �tata robe�ām un paveicām darbu pa�i. Nu, galvenokārt Arnijs. Tas tevi apmierina?

Aleksa saknieba pietūku�ās lūpas.

- Kā jūs abi iepazināties? - Daniels pieklājīgi apjautājās Arnijam.

Tie�ām vajadzētu pavērot Dānieļu, Aleksa nodomāja, mēģināt apgūt viņa saskarsmes prasmes. Lūk, �ādi izturas normāls cilvēks. Varbūt viņa nekad nebija to īsti pratusi vai arī pilnībā aizmirsusi. Viņa zināja, kā pareizi jārunā, strādājot par viesmīli vai birojā, prata izturēties pēc iespējas neuzkrīto�āk darba vidē. Zināja, kā pareizi jārunā ar pacientiem, veicot nelegālo ārstes praksi. Pirms tam viņa bija iemācījusies, kā vislabāk izvilkt atbildes no subjektiem, ta�u ārpus �īm specifiskajām lomām vienmēr bija izvairījusies no saskarsmes ar cilvēkiem.

Uz Daniela jautājumu atbildēja Kevins: - Arnijs bija iekļuvis nelielās nepatik�anās, kas bija attāli saistītas ar kādu projektu, ar kuru es tolaik nodarbojos. Viņ� gribēja izstāties no spēles un sniedza man ļoti vērtīgu informāciju apmaiņā pret viņa nogalinā�anu.

Klusējo�ais Arnijs plati pasmaidīja.

- Mēs uzreiz labi sapratāmies, - Kevins stāstīja, - un turpinājām sazināties. Kad es nolēmu sākt gatavoties aizie�anai pensijā, paziņoju to viņam. Mūsu vajadzības un intereses lieliski sakrita.

- Debesīs noslēgta savienība, - Aleksa no�ivināja saldā bal-stiņā. Lieliski, tātad arī Arniju varētu meklēt ienaidnieki, viņa skaļi nepiebilda.

Brāļi devās uz galveno guļamistabu apak�stāvā sameklēt Dani-elam drēbes un tualetes piederumus. Aleksa viena pati uzkāpa uz aug�stāvu un tur bez pūlēm atrada mazo istabiņu, ko Kevins bija piedāvājis. Tā derēs. Pa�laik tā kalpoja kā noliktava, ta�u tur bija pietiekami daudz vietas saliekamajai gultai un personīgajām mantām. Viena no lielajām plastmasas kastēm glu�i labi aizstās rakstāmgaldu. Vannasistaba atradās tālāk gaitenī, vienas durvis veda uz gaiteni un otras - uz Danielam paredzēto guļamistabu.

Cik sen tas bija, kad viņa dalīja kopīgu vannasistabu ar kādu citu! Toties �ī bija gan lielāka, gan smalkāka, nekā viņa bija pieradusi.

Abi brāļi joprojām bija aizņemti, kad viņa devās uz auto sa�ķirot savas mantas. Uz lieveņa sēdēja trīs suņi: viens no tiem, visticamāk, bija Ein�teins, tam blakus milzīgs, melns rotveilers un kāds suns ar sarkanīgi brūnu ka�oku, skumīgu skatienu un garām, nokarenām ausīm - pēdējais viņai atgādināja suņuku, kur� salauza kāju filmas �Vaukundze un Klaidulis� beigās. Tas, iespējams, bija medību suns vai pēddzinis, vai kas tamlīdzīgs -viņa neko daudz no tā visa nesaprata.

Rotveilers un medību suns tuvojās drīzāk ziņkāri nekā draudīgi, ta�u viņa paspēra lielu soli atpakaļ uz durvju pusi. Ein�teins pacēla galvu un vienreiz klusi ierējās, un abi suņi uzreiz apstājās. Tie apsēdās turpat uz vietas tāpat kā toreiz, kad Kevins bija devis komandu �Brīvi�.

Aleksa nevarēja dro�i zināt, vai Ein�teinam tie�ām ir tiesības izrīkot pārējos suņus, - vai suņu vidū pastāv hierarhija? - tāpēc piesardzīgi virzījās tālāk pa lieveni, gaidot uzbrukumu. Ta�u suņi palika guļam mierīgās atpūtas pozās, ziņkārīgi vērodami Aleksu. Kad viņa gāja garām medību sunim, tas sāka skaļi sist ar asti pa grīdas koka dēļiem, un viņai radās savāds iespaids, ka suns ar �ēlabaino acu skatienu grib izlūgties apmīļo�anu. Viņa cerēja, ka nesagādā suņukam pārāk lielu vil�anos, neuzdro�inādamās tam pieskarties.

Aleksa pārcilāja bagā�niekā saliktās mantas, lai sakravātu mugursomā ārkārtas gadījumu komplektu, ko turēt pie sevis vienmēr un visur. Viņa paņēma lielāko daļu savalkāto drēbju, lai izmazgātu - cerams, tur būs veļasma�īna -, bet lieti�ķā stila kostīmu atstāja bagā�niekā kopā ar pārējām somām. Vienmēr jānoglabā vismaz viens drēbju komplekts slēptuvē ārpus īpa�uma robe�ām. Turklāt vienmēr jāguļ pid�amā, kas var noderēt arī par dienas apģērbu. Tajā naktī, kad slepkava numur divi bija mēģinājis pārgriezt viņai rīkli, viņa bija izbēgusi no mājas tikai apak�veļā un bija spiesta nozagt kāda kaimiņa darba kombinezonu no darba busiņa kravas nodalījuma. To mācību viņa bija ņēmusi vērā.

Viņa bez grūtībām uznesa aug�ā pa kāpnēm saliekamo gultu un mantas, tad atgriezās pēc vienas no ceļasomām - tās, kurā glabājās svarīgākais laboratorijas aprīkojums. Nedrīkst veltīgi izniekot brīvo laiku, ja var veikt sagatavo�anās darbus. Ejot garām galvenajai guļamistabai, viņa izdzirdēja strīdā paceltas balsis un nopriecājās, ka var turēties tālāk no abu brāļu ķildām.

Laboratorijas aprīkojuma uzstādī�ana izdevās ātri, kā jau ar ievingrinātu roku. Viena no stikla kolbām bija mazliet ieplaisājusi, tomēr izskatījās lietojama. Viņa salika kopā rotācijas iztvaicētāju, pēc tam izlika da�us kondensatorus un divus nerūso�ā tērauda traukus. Bija izlietoti gandrīz visi �Izdzīvo�anas� krājumi, un, ņemot vērā �onedēļ notieko�o, dro�i vien to vajadzēs vēl. Fenilalanīna bija daudz, ta�u opija preparātu krājums sagādāja smagu vil�anos. Mazāk, nekā viņa bija domājusi. Tas nebija pietiekami, lai sintezētu jaunu �Izdzīvo�anas� līdzekli, bet atlikusi bija tikai viena deva.

Joprojām neapmierināta par ķimikāliju trūkumu, viņa izdzirdēja no apak�stāva Kevina balsi:

- Ei, Oleandri Tik-tak!

Kad Aleksa izgāja pa ārdurvīm, Kevins jau sēdēja pie sedana stūres un Daniels - pasa�ieru sēdekli. Pamanījis viņas vilcinā�anos uz lieveņa, Kevins skaļi un kaitino�i ilgi nospieda signāltauri. Viņa, cik vien lēni spēdama, piegāja pie auto un sapīkusi iekāpa aizmugurē, zinot, ka tagad drēbes viscaur aplips ar suņa spalvām.

Viņi brauca pa to pa�u �auro zemes taciņu un vēl da�as jūdzes tālāk, līdz nogriezās uz kāda vēl nemanāmāka celiņa, kas stiepās uz rietumiem. �o celiņu apmēram se�u vai septiņu jūd�u garumā veidoja tikai zālē iebrauktas viena auto riepu pēdas. Da�as pirmās jūdzes Aleksa brī�iem saskatīja �oga fragmentus, bet pēc tam viņi jau bija novirzīju�ies pārāk tālu no tā.

- Vai �ī zeme arī pieder tev?

- Jā, tikai ar citu vārdu starpniecību. �is gabals pieder kādai korporācijai, kura nav nekādi saistīta ar zemesgabalu, uz kura atrodas ferma. Es zinu, kā kārtot �ādus darījumus, vari man ticēt.

- Jā, protams.

Labajā pusē ainava sāka mainīties. Bāli dzeltenīgā zāle pazuda ar savādi taisnu robe�u, aiz kuras pletās tikai līdzens kailas, sarkanīgas augsnes klajums. Kad ceļ� pagriezās atpakaļ uz ziemeļiem, uz �is robe�as pusi, viņa pārsteigta ieraudzīja, ka sarkanīgās zemes josla ir upes krasts. Upes ūdens bija tādā pa�ā krāsā kā krasts, un tas rāmi plūda uz rietumiem, bez straumes virpuļiem vai �ķēr�ļiem. Cik varēja saskatīt, platākajā vietā upe bija apmēram �etrdesmit pēdas plata. Viņi brauca gandrīz paralēli upei, un Aleksa vēroja tās plūdumu patiesā izbrīnā par �ādu ūdens bagātību �eit, sauso, zāļaino līdzenumu vidū. Lai gan tik gluda un rāma, upe tomēr �ķita visai strauja.

�oreiz viņi nenonāca pie �oga. Aptuveni piecdesmit jardus no ceļa stāvēja pelēki izbalējis pussabrucis �ķūnis, kas izskatījās tā, it kā sen jau būtu nokalpojis savu ilgo mū�u un tagad tikai gaidītu

pietiekami stipru vētru, kas to beidzot nogāztu pie zemes atpūsties. Ātrajā braucienā caur Ārkanzasu un Oklahomu viņa bija redzējusi simtiem līdzīgu graustu. Tas nekādi nevarēja sacensties ar viņas smalko govju kūti.

Kevins pagrieza auto uz vecā �ķūņa pusi un brauca tie�i pa zāli; te nebija redzams nekāds ierīkots ceļ� vai taka.

Aleksa gaidīja ma�īnā, motoram darbojoties, kamēr Kevins izlēca ārā, atslēdza masīvo seno piekaramo atslēgu un pla�i atvēra durvis. No ārpuses, saules spo�ajā gaismā zem dzidri zilajām debesīm �ķūņa tum�ajā iek�ienē neko nevarēja saskatīt. Viņ� ātri atgriezās, lai iebrauktu auto graustā.

�oreiz iek�puses izskats atbilda ārpusei. Pa dēļu spraugām blāvi iespīdo�ie saules stari apgaismoja sarūsēju�as lauku tehnikas kaudzes, pa pusei izjauktu rūsas klātu traktoru, da�u aizvēsturisku auto vrakus, kā ari daļēji ar brezentu pārsegtu, putekļainu siena ķīpu krāvumu telpas dziļumā. Nekas nebija ne zag�anas un pat ne tuvākas apskates vērts. Ja kāds arī papūlētos �eit ielauzties, tad vienīgais vērtīgais ieguvums būtu patvērums ēnā.

Kad motors bija izslēgts, Aleksa saklausīja upes �alkoņu. Viņi dro�i vien atradās ne vairāk kā pāris simtu jardu no tās.

- Tas derēs, - viņa atzina. - Es salik�u savas mantas stūrī, un tu varēsi braukt atpakaļ ar �o auto.

- Sapratu.

Aleksa sakrāva visas �etras ceļasomas kādā ēnainā ni�ā, daļēji paslēpjot tās aiz zirnekļu tikliem klātas malkas grēdas. Tikli bija piebiru�i ar putekļiem.

Kevins parakņājās līdzās nomelnēju�a metāla kaudzei, kas varbūt bija vēl viena traktora detaļas, atrada vecu, nodriskātu brezenta gabalu un uzmeta to uz somām.

- Laba doma, - Aleksa uzslavēja.

- Viss iekļauts prezentācijā.

- Kā noprotu, �o ēku tu vēl neesi paspējis sakopt, - Daniels ieminējās, pieskaroties ar plaukstu tuvākajam auto vrakam.

- Zini, man tā laikam patīk tāda, kāda ir, - Kevins atbildēja. - Ļaujiet man jums visu izrādīt. Katram gadījumam, ja manas prombūtnes laikā jums kaut ko vajadzēs. Drīzāk jau nevajadzēs. Un tomēr.

Aleksa domīgi pamāja ar galvu. - Pārmērīga sagatavotība ir panākumu ķīla. Tā ir mana devīze.

- Tad tev patiks tas, ko redzēsi, - Kevins apsolīja.

Viņ� piegāja pie izjauktā traktora, pieliecās un sāka rīkoties ar skrūvju uzgrie�ņiem milzīgā riteņa diskā.

- Aiz dekoratīvā diska ir taustiņu panelis, - viņ� paziņoja, vēr�oties tie�i pie Daniela. - Kods ir mūsu dzim�anas diena. Nav pārāk oriģināli, bet es gribēju, lai tu varētu viegli atcerēties. Tā pati kombinācija ir arī ārdurvju slēdzenei.

Jau pēc mirkļa riepas priek�ējā virsma pla�i atvērās kā durvis -tā nebija izgatavota no gumijas, bet no kāda stingrāka un vieglāka materiāla un aprīkota ar eņģēm. Iek�ā atradās īsts arsenāls.

- Ak jā, - Aleksa noelsās. - Betmena ala.

Viņa uzreiz pamanīja SIG Sauer, tādu pa�u kā iepriek� redzēto. Viņam ta�u nevajadzēs divus vienādus.

Kevins neizpratnē palūkojās uz viņu. - Betmenam ta�u nav �aujamo.

- Vai nav vienalga?

Daniels pētīja slepeno durvju eņģes. - Ļoti gudri ierīkotas. Vai Arnija darbs?

- Nē, mans, paldies.

- Nemaz nezināju, ka tu asi tāds meistars. Un kad tad tev bija laiks ar to nodarboties, likvidējot karteļus un tamlīdzīgas briesmas?

- Brīvajos brī�os, uzdevumu starplaikā. Nevaru nosēdēt dīkā, tad sāku jukt prātā.

Kevins atkal aizvēra viltus riepu un pēc tam norādīja uz auto vraku, pie kura Daniels pirms brī�a bija stāvējis. - Pacel akumulatora pārsegu un nospied to pa�u kodu. Tajā ir �autenes, bet blakus eso�ajā - raķe�u metēji un granātas.

Daniels iesmējās, bet tad pamanīja brāļa sejas izteiksmi. - Pagaidi, tie�ām?

- Viņai patīk sagatavotība, bet man - pamatīgs bruņojums. Nu un vēl kaut kas, ko nevarēju tik labi paslēpt, - tā ir tāda lieta, ko var ievajadzēties steidzami.

Kevins apgāja ap milzīgo siena ķīpu grēdu, un abi viesi viņam sekoja. �ajā pusē pārklātais brezents sniedzās līdz zemei. Aleksa bija gandrīz pārliecināta, ka zina vismaz to, kāda veida aprīkojums būs tur paslēpts, un tik tie�ām, paceļot brezenta malu, aiz siena ķīpām parādījās maza, jauka garā�a, kurā bija iespiests ļoti liels automobilis. Kevins, nostājies tam līdzās, neslēpa prieku un lepnumu.

- Fermā ir parasts, neuzkrīto�s kravas pikaps, bet �is ir domāts ārkārtas gadījumiem.

Daniels klusi norīstījās, it kā �agojoties. Aleksa a�i palūkojās un atskārta, ka viņ� cen�as apspiest smieklus. Viņa uzreiz saprata joku.

Viņi abi daudzus gadus bija pārvietoju�ies Va�ingtonas satiksmes plūsmā - tiesa, pēdējā laikā tikai Daniels. Un, par spīti sastrēgumiem un �aurajām, pārpildītajām stāvvietām, kas drīzāk piemērotas motorolleram Vespa nekā vidēja izmēra sedanam, vienmēr atrodas kāds stūrgalvis, kur� pūlas iespraukties �aurā ni�ā ar milzīgu braucamo kā savas godkāres apliecinājumu. Kam gan vispār būtu vajadzīgs Hummer, kur nu vēl lielpilsētā! Tikpat labi varētu pie reizes pasūtīt numurzlmi ar uzrakstu �IDIOTS�.

Kad Daniels pamanīja notrīcam ari Aleksas lūpas, viņ� vairs nespēja valdīties un skaļi iespurdzās. Tie bija dīvaini pielīpo�i, aprauti smiekli, vēl smieklīgāki par pa�u milzīgo bruņuma�īnu. Viņa pievienojās, pārsteigta par savu nespēju savaldīties. Viņa sen nebija tik vētraini smējusies, tāpēc vairs neatcerējās, cik neapturama ir �āda jautrības lēkme.

Daniels bija saliecies, ar vienu roku atbalstījies pret siena ķīpu, bet ar otru saķēris sānus, it kā tie jau sāpētu no smie�anās. Aleksai tas �ķita uzjautrino�ākais skats pasaulē.

- Kas ir? - Kevins pikti noprasīja. - Kas ir?

Daniels centās savaldīties, bet tad pēk�ņs Aleksas spurdziens izjauca �o mēģinājumu, un viņ� atkal skaļi ierēcās, drud�aini kampjot elpu.

- �is ir vismūsdienīgākais kaujas transportlīdzeklis, - Kevins iebilda paceltā balsī, lai pārkliegtu skaļo smieklu vētru. - Tam ir viengabala gumijas riepas un raķe�u necaurlaidīgi stikli. Visā virsbūvē ievietoti paneļi, ko nespēj saspiest pat tanks. �is braucamais var izglābt dzīvību.

Ta�u ar to viņ� tikai pastiprināja jautrības lēkmi. Abiem smējējiem pa vaigiem plūda asaras. Aleksai sāpēja pārplēstā lūpa un smeldza vaigi. Daniels smiedamies bija salīcis un nespēja iztaisnoties.

Kevins bezcerīgi noplātīja rokas un pikti aizsoļoja projām.

Smieklu vētra turpinājās.

Visbeidzot, vairākas ilgas minūtes pēc Kevina nozu�anas, Aleksa pamazām sāka atvilkt elpu. Arī Daniela smiekli apsīka, ta�u viņ� joprojām turēja sānus. Aleksa juta viņam līdzi, jo arī viņu mocīja krampji. Dīvaini nogurusi viņa apsēdās uz siena smalkumiem piebārstītās grīdas un atbalstīja galvu pret ceļgaliem, lai nomierinātu elpo�anu. Pēc mirkļa viņa juta, ka blakus apsē�as Daniels. Vīrie�a plauksta viegli pieskārās Aleksas mugurai.

- Ak, tas gan bija veselīgi, - viņ� nopūtās. - Man jau likās, ka nekad vairs nespē�u just īstu jautrību.

- Neatceros, kad pēdējoreiz tā smējos. Man sāp vēders.

- Man arī. - Tad viņam no jauna paspruka krek�ķo�s smē-jiens.

- Nesāc atkal! - viņa lūdzās.

- Atvaino, pacentī�os. Man laikam uznākusi neliela histērija.

- Ak vai! Varbūt mums jāiepļaukā vienam otru.

Daniels skaļi nosmējās, un arī viņa nespēja valdīt spurdzienu.

- Izbeidz! - Aleksa ievaidējās.

- Varbūt vajadzētu parunāt par kaut ko bēdīgu? - viņ� ieminējās.

- Piemēram, par dzīvi izolācijā un bailēs, ik mirkli slēpjoties no ienaidniekiem? - viņa atgādināja.

�ķūnī valdo�ā puskrēsla �ķita satumstam vēl vairāk, un viņa uzreiz no�ēloja �os vārdus. Lai cik nogurdino�i, tomēr smiekli bija patīkami.

- Labs temats, - Daniels klusi atbildēja. - Un kā patīk pievilt visus, kas uz tevi paļaujas?

- Uz mani tas īsti neattiecas, bet pati doma, protams, ir bēdīga. Ta�u tavā gadījumā es gan �aubos, vai kāds to uztvers tā. Drīzāk nodomās, ka tu esi noslepkavots. Visi no sirds sēros, liks puķes un dedzinās svecītes ietves malā pie skolas.

- Tu domā, viņi tā darīs?

- Noteikti. Varbūt bērni pat noliks rotaļu lācī�us.

- Varbūt. Bet varbūt neviens par mani nebēdās. Varbūt teiks: beidzot tikām vaļā no tā āksta un varam pieņemt darbā īstu vēstures skolotāju. Un arī meiteņu volejbola komandai būs labākas izredzes uzvarēt, ja viņ� netraucēs. Vai zināt ko? Labāk pieņemsim viņa vietā kādu mērkaķi un ieguldīsim viņa aldziņu pensiju fondā.

Aleksa tēlotā nopietnībā pamāja ar galvu. - Iespējams, tev ir taisnība.

Daniels pasmaidīja, tad atguva nopietnību. - Vai tavai piemiņai kāds dedzināja svecītes?

- Nebija neviena, kas bēdātos par mani. Ja Bārnabijs būtu palicis dzīvs, varbūt būtu kādu svecīti aizdedzinājis. Es da�as reizes to izdarīju viņam par godu - katedrālēs. Es neesmu katoliete, ta�u nevarēju iedomāties citu vietu, kur to varētu izdarīt neuzkrīto�i. Es saprotu, ka pats Bārnabijs to nejuta, ta�u man tas bija vajadzīgs. Atvadu rituāls, kaut kas tāds.

Pēc īsa klusuma brī�a Daniels pajautāja: - Vai tu viņu mīlēji?

- Jā. Viņ� man bija vienīgais pasaulē, ja neņem vērā darbu, -un tu jau redzēji, cik jauks un sirsnīgs tas ir.

Daniels pamāja ar galvu. - Tagad man vairs nenāk smiekli.

- Mums laikam vajadzēja izlādēt nervu spriedzi. Nu varam atgriezties pie parastā ikdienas drūmuma.

- Izklausās brīni�ķīgi.

- Ei, jūs, abi muļķi! - Kevins no ārpuses uzsauca. - Vai esat gatavi darbam vai arī turpināsiet ķiķināt kā skolas skuķi?

- Laikam labāk ķiķināt? - Daniels skaļi atsaucās.

Aleksa nespēja valdīties un iespurdzās.

Daniels saudzīgi aizsedza ar plaukstu viņas savainoto muti. - Labi, pietiks! Iesim paskatīties, kāds darbs mūs gaida!

Aiz �ķūņa Kevins bija ierīkojis �autuvi ar skatu uz upi. Aleksa to nopētīja ar �aubām, ta�u bija vien jāatzīst, ka nejau�u �āvienu troksnis Teksasas lauku apvidos dro�i vien piesaista daudz mazāku uzmanību nekā jebkur citur pasaulē.

- Kad tu pēdējoreiz turēji rokā ieroci? - Kevins noprasīja Danielam.

- Hmm... laikam kopā ar tēti.

- Tie�ām? - Kevins smagi nopūtās. - Nu tad jācer, ka vismaz kaut ko atceries.

Viņ� bija iznesis ārā da�ādus iero�us un izlicis tos uz siena ķīpas. Citas siena ķīpas ar piestiprinātiem melniem papīra siluetiem bija sakrautas cilvēka augumā un izvietotas da�ādos attālumos no viņu atra�anās vietas. Da�i no �iem mērķiem bija tik tālu, ka grūti pat saskatāmi.

- Mēs varētu sākt ar pistolēm, ta�u es gribu, lai tu patrenējies ar �autenēm. Visdro�āk var justies, ja prot �aut no ļoti liela attāluma. Es labprāt pasargātu tevi no jebkādas tuvcīņas, ja vien iespējams.

- Tās izskatās citādi nekā �autenes, ar kurām esmu �āvis, -Daniels brīnījās.

- Tās ir snaiperu �autenes. Ar �o... - Kevins paplik�ķināja pa plecā uzkārto McMillan, - ...var nogalināt pat no vienas jūdzes attāluma.

Daniela acis neticīgi iepletās. - Kā tad no tāda attāluma var saredzēt, uz ko īsti �auj?

- Caur tēmēkli, bet par to neraizējies. Tik tālu �aut tev nebūs jāmācās. Es tikai gribu, lai tu prastu sēdēt slēpnī un nobliezt ienaidniekus, ja būs tāda vajadzība.

- Es īsti nezinu, vai spētu no�aut cilvēku.

Tagad bija Kevina kārta izbrīnā ieplest acis. - Tiec gan par to skaidrībā, sīkais. Ja tu ne�ausi, ienaidnieks pavisam noteikti izmantos �o izdevību.

Daniels gribēja iebilst, bet Kevins tikai atmeta ar roku. - Klau, vispirms pārbaudīsim, ko tu vēl atceries no �au�anas.

Kad Kevins bija atgādinājis da�us pamatelementus, izrādījās, ka Daniela prasmes bija glu�i labas. Viņ� prata rīkoties ar �auteni brīvāk un nepiespiestāk nekā Aleksa, kurai �aujamiero�i nekad nebija patiku�i. At�ķirībā no viņas Danielam piemita dabas dots talants �ajā jomā.

Kad brāļi bija iz�āvu�i tik daudzas reizes, lai Aleksas ausis pierastu pie skaļā trok�ņa, viņa paņēma SIG Sauer.

- Klau, vai neiebildīsi, ja mazliet pavingrinā�os ar �o pa tuvākajiem mērķiem?

- Protams, - Kevins atbildēja, nepaceļot skatienu no brāļa �autenes tēmēkļa. - Pievienojies jautrībai!

SIG bija smagāks nekā viņas PPK un ar spēcīgāku atsitienu, ta�u savā ziņā tas bija patīkami. Jaudīgi. Kamēr Aleksa apguva jauno tēmēkli, da�as pirmās lodes aizlidoja garām, bet pēc tam viņa spēja ar SIG �aut apmēram tikpat precīzi kā ar savu pistoli. Viņa domāja, ka laika gaitā varētu uzlabot precizitāti. Varbūt, uzturoties �eit, viņa varētu katru dienu regulāri trenēties �au�anā. Iepriek� nekad tam nebija atlicis laika.

Kad Kevins beidza �au�anas apmācību, saule jau bija gandrīz norietējusi. Saulrieta blāzma iekrāsoja dzelteno zāli tum�i sarkanu, it kā pie apvār�ņa pieskartos sausajiem klajumiem un aizdedzinātu tos.

Aleksa negribīgi nolika SIG atpakaļ pie pārējiem iero�iem. Viņa ta�u zināja slēptuves kodu. Varēs izrevidēt arsenālu, kad Kevins būs devies projām.

- Nu tad, Denij, prieks redzēt, ka neesi zaudējis prasmi... un ka mans talants nav tikai nejau�a veiksme. Mamma un tētis nodeva mums mantojumā labus gēnus, - Kevins priecājās, braucot atpakaļ uz māju.

- Mērķī �au�anai. Es joprojām domāju, ka nespētu �aut uz cilvēkiem.

Kevins nicīgi nosprauslājās. - Daudz kas mainās, kad kāds mēģina tevi nogalināt.

Daniels, joprojām nepārliecināts, pagrieza galvu un lūkojās ārā pa logu.

- Nu labi, - Kevins nopūtās. - Uztver to citādi. Iedomājies, ka tev aiz muguras stāv kāds cilvēks, ko tu gribi aizsargāt, piemēram, mamma. Da�iem jauniņajiem kareivjiem tas palīdz pareizi noskaņoties.

- Tas īsti neatbilst �au�anai no snaipera slēptuves, - Daniels aizrādīja.

- Tad iedomājies, ka vecis, kuru tu turi uz grauda, pa�laik spundē mammu auto bagā�niekā. Liec lietā iztēli!

Daniels bija pieveikts. - Sapratu, sapratu.

Aleksa nojauta, ka viņ� joprojām nav pārliecināts, ta�u Kevi-nam bija taisnība. Brīdī, kad uzbrūk ienaidnieks, sāk darboties izdzīvo�anas instinkti. Nonākot situācijā �es vai viņ��, katrs vienmēr izvēlas sevi. Daniels neiepazīs �o sajūtu, iekams nebūs nonācis aci pret aci ar ienaidnieku. Aleksa cerēja, kaut viņam tā nekad nebūtu jāiepazīst.

Nu ko, Kevins darīs visu, ko spēs, un viņa tāpat. Varbūt abi kopā viņi nosargās Dānieļu Bī�u �ajā bīstamajā pasaulē.

Pēc atgrie�anās fermā Kevins turpināja izrādīt saimniecību. Viņ� aizveda Aleksu un Dānieļu uz kādu glītu, modernu saimniecības ēku, kas nebija redzama no mājas fasādes puses un bija pilna ar suņiem.

Katrs dzīvnieks mitinājās savā nodalījumā ar klimata kontroli un izeju uz atsevi�ķu āra pastaigu laukumiņu. Kevins paskaidroja Danielam suņu apmācību grafiku, pastāstīja, kuri suņi jau ir aizrunāti un kuri gatavi piedāvā�anai, - dro�i vien iepazīstinot viņu ar turpmāko dzīvi �ajā fermā, Aleksa nosprieda. Daniels uzņēma to ar prieku, glaudīja dzīvniekus un mācījās to vārdus. Suņi bija sajūsmā par �ādu uzmanību un prasīja vēl un vēl, bet Aleksa ilgojās, kaut varētu pieklusināt skaļo rie�anu un smilkstē�anu. Suņi, kuri skraidīja brīvībā, laikam jau bija beigu�i apmācību programmu - tie sekoja Kevinam apgaitā.

Aleksa nojauta, ka Kevins ļauj viņai nākt līdzi tikai tādēļ, lai viņu pamocītu. Plankumainais milzenis - vācu dogs, kā viņa uzzināja, - pastāvīgi mina uz papē�iem un noteikti ne jau pats pēc savas gribas. Dro�i vien Kevins bija tam devis kādu nemanāmu komandu. Viņa juta uz kakla karsto suņa elpu un varbūt uz krekla muguras bija nopilēju�as siekalas. Medību suns arī visu laiku vilkās līdzi, ta�u tas gan bija pats to izlēmis un ik brīdi centās uztvert Aleksas skatienu ar savām sērīgajām a�telēm. Pārējie apmācību absolventi riņķoja ap Dānieļu un Kevinu, vienīgi Ein-�teins ne soli neatkāpās no Kevina un �ķita ļoti nopietni veicam karaspēka apskati.

Viņi pagāja garām nodalījumiem, kur mitinājās vācu aitusuņi, dobermaņi, rotveileri un citi viņai nezināmu darba �ķirņu suņi. Aleksa centās iet tie�i pa vidu garajam celiņam starp būriem un nekam nepieskārās. Vienmēr jācen�as atstāt pēc iespējas mazāk pirkstu nospiedumu, lai vēlāk būtu mazāk, ko slaucīt.

Kādā nodalījumā mitinājās divi mazi medību suņu kucēni, un Kevins paskaidroja Danielam, ka tie ir Lolas mazuļi, norādot uz lutausaino suni, kas sekoja Aleksai.

- Ak, Lola? Piedod, - Aleksa nomurmināja pavisam klusi, lai abi vīrie�i nedzirdētu. - Tas man neienāca prātā.

Lola uzreiz saprata, ka �ī uzruna domāta viņai, un pievērsa Aleksai cerīgu skatienu, sitot ar asti viņai pa kāju. Aleksa a�i pieliecās un paplik�ķināja sunītei pa galvu.

Kevins neapmierināti no�ņācās un nikni viņu uzlūkoja.

- Lola pielabinās visiem, - Kevins paziņoja Danielam. - Lielisks deguns, slikta gaume. Es cen�os viņas pēcnācējos iznīdēt �o li�ķīgumu, saglabājot izcilo o�u.

Daniels papurināja galvu. - Nu jau pietiek.

- Es nejokoju. Gribu, lai �ie dzīvnieki ir vēl gudrāki.

Aleksa pietupās, lai pabu�inātu Lolas sānus, kā bija redzējusi

darām Dānieļu, zinot, cik ļoti tas nokaitinās Kevinu. Lola uzreiz apvēlās uz muguras, atsedzot pieskārieniem vēderu. Tad pēk�ņi ari milzīgais suns apgūlās zemē Aleksai otrā pusē, gandrīz tikpat cerīgā noskaņojumā. Viņa piesardzīgi paglaudīja vareno plecu ar vienu roku, un milzenis to nenokoda. Tas divreiz uzsita ar asti pa zemi. Aleksa to uztvēra kā uzmundrinājumu un pakasīja sunim aiz ausīm.

- Ak, beidz, Han, tikai ne tu arī!

Ne Aleksa, ne vācu dogs nepievērsa uzmanību Kevinam. Aleksa apsēdās zemē ar sakrustotām kājām starp abiem suņiem un ar muguru pret brāļiem. Ja jau viņai būs �eit jādzīvo tik bīstamu, aszobainu plēsoņu vidū, labāk būtu pārvilināt da�us savā pusē.

Lola nolaizīja viņas plaukstas virspusi. Tas bija pretīgi, tomēr savā ziņā arī mīļi.

- �ķiet, ka Aleksai te atradusies pielūdzēja, - Daniels ieminējās.

- Vai nav vienalga! �eit mēs glabājam barību. Arnijs ik pēc divām nedēļām brauc uz Lotonu. Mēs gandrīz visu vajadzīgo pērkam pie...

Pārējie Kevina teiktie vārdi pazuda būros mīto�o suņu skaļajās rejās un ņurdienos.

Aleksa vēl kādu brīdi glaudīja abus draudzīgos suņus, nezinot, kā tie reaģēs, ja viņa pārtrauks. Beidzot viņa uzmanīgi piecēlās kājās. Gan Lola, gan Hans arī pierausās uz visām �etrām un ar prieku bija gatavi sekot viņai ceļā uz māju. Tie pavadīja Aleksu līdz pa�ām durvīm un pēc tam ērti iekārtojās uz lieveņa.

- Laba sunīte, labs suņuks, - viņa atsveicinājās, ejot iek�ā.

Kevins laikam bija gribējis Aleksu iebiedēt, ta�u viņai patika

sajūta, ka suņi viņu drīzāk aizsargā, nevis uzmana kā naidīgu sve�inieci. Viņa nosprieda, ka laikam �ādai lomai tie arī tiek apmācīti.

Tā bija patīkama sajūta. Ja viņas dzīvesveids būtu citāds, būtu jauki turēt mājās sunīti. Vienīgi viņa nezināja, kur varētu sadabūt sunim piemērotu gāzmasku.

Arnijs dzīvojamā istabā sēdēja uz dīvāna pie lielā, plakanā ekrāna televizora, kas bija piestiprināts pie pretējās sienas. Viņ� turēja klēpī trauku ar mikroviļņu krāsnī uzsildītu vakariņu porciju un, aizrāvies ar ē�anu, nepievērsa uzmanību Aleksas ienāk�anai.

No ēdiena smar�as - makaroniem ar Selisberijas steiku -viņai mutē saskrēja siekalas. Nav gan nekāda �etru zvaig�ņu maltīte, ta�u viņa bija ļoti izsalkusi.

- Klau, vai neiebildīsi, ja paņem�u kaut ko ēdamu? - Aleksa iejautājās.

Arnijs kaut ko noņurdēja, neatraujot skatienu no beisbola spēles ekrānā.

Aleksa cerēja, ka tā ir piekri�ana, jo viņa jau bija ceļā uz ledusskapi.

Ledusskapis - iespaidīgs, dubulti plats nerūso�ā tērauda gigants - bija satrieco�i tuk�s. Gar�vielu mērces, da�as sporta dzērienu pudeles un milzīga marinēto dārzeņu burka. Tas arī sen nebija tīrīts. Viņa ieskatījās saldētavas atvilktnē un tur atrada meklēto - tā bija piebāzta pilna ar tādām pa�ām saldētām porcijām, kādu Arnijs pa�laik tiesāja. Viņa uzsildīja mikroviļņu krāsnī siera picu un apēda to, sē�ot uz ķebļa pie virtuves galda. Arnijs izlikās nemaz nemanām viņas klātbūtni.

Ja jau �ajā slēptuvē būs jāsadzīvo ar vēl kādu sve�inieku, tad Arnijs nebūt nebija sliktākais kandidāts �ai lomai.

Aleksa izdzirdēja atgrie�amies brāļus, tāpēc devās uz aug�stāvu. Ceļā uz �ejieni viņi bija pavadīju�i visu laiku cie�ā saspiestībā, tāpēc tagad mājā varēs atpūsties cits no cita atsevi�ķās istabās. Viņa zināja, ka Danielam un Kevinam ir daudz kas pārrunājams, un negribēja neko noklausīties.

�aurajā noliktavas kambarī nebija daudz, ko darīt. Viņa no jauna uzpildīja mazās �ļircītes ar skābi, lai gan nevarēja iedomāties, kādā situācijā tās �eit noderētu. Varētu nodarboties ar kodolu izņem�anu no persiku kauliņiem, ta�u tos viņa bija atstājusi �ķūnī. Pieslēg�anās internētam būtu pārāk liels risks, ja jau viņa �eit uzkavēsies kādu laiku, un nebija līdzi arī nekādas lasāmvielas. Tomēr padomā bija viens sen iecerēts projekts, ta�u viņa neuzdrīkstējās to uzticēt papīram. Lai gan viņas attiecības ar nacionālās dro�ības sargātājiem krietnu laiku nebija diezko draudzīgas, viņa joprojām nevēlējās apdraudēt sabiedrību. Par memuāru rakstī�anu nedrīkstēja pat domāt.

Aleksa juta vajadzību sakārtot prātā visas atmiņas. Varbūt būs vieglāk atcerēties, ja pierakstīs tikai da�us svarīgākos atslēgvārdus?

Vienu viņa zināja dro�i - iemesls uzbrukumam laboratorijā un arī visiem turpmākajiem slepkavības mēģinājumiem bija kaut kas, ko viņa bija noklausījusies se�os kopīgā darba gados ar doktoru Bārnabiju. Ja vien izdotos izskaitļot informāciju, varētu gūt daudz labāku apjausmu par to, kur� ir slepkavību pasūtītājs.

Nelaime tikai tāda, ka viņa bija dzirdējusi tie�ām daudz ko un tas viss bija ārkārtīgi slepens.

Aleksa sāka veidot sarakstu. Izdomāja pati savu kodu. Vissvarīgākos, ar atomenerģiju saistītos jautājumus viņa �ifrēja no AI līdz A4. Viņas darbības laikā tika novērsti �etru lielu atombumbu sprādzieni. Tie bija visnozīmīgākie projekti, kuros viņa bija piedalījusies. Un viņas nodaļas iznīcinā�anu varētu attaisnot tikai ar kaut ko patie�ām svarīgu.

Tā viņa cerēja. Ja tā bija tikai savtīga kaprīze no kāda blēdīga admirāļa puses, kur� baidījās no sava vārda pieminē�anas izmeklē�anā, tad viņai nemū�am neizdosies to atklāt.

No Tl līdz T49 bija visi ar atomiero�iem nesaistītie teroristu plāni, ko viņa spēja atcerēties. Svarīgākie - no Tl līdz 777- bija saistīti gan ar bioloģiskajiem uzbrukumiem, gan ekonomikas destabilizāciju, gan spridzinātāju pa�nāvnieku nelegālu ieve�anu. Bija arī maznozīmīgāki plāni, tādi, kuri nespētu nodarīt īpa�i lielu ļaunumu un kuri jau bija piemirsu�ies.

Kamēr Aleksa lauzīja galvu, gudrojot sistēmu katra potenciālā terorakta nodalī�anai (izcelsmes pilsētas pirmo burtu un mērķa pilsētas pirmo burtu? Vai tas ļautu pietiekami diferencēt �os notikumus? Vai viņa spēs atcerēties visu apzīmējumu nozīmi? Ta�u pilnu vietu nosaukumu norādī�ana būtu slepenas informācijas pārmērīga rakstiska izpau�ana), pēk�ņi atskanēja Kevina balss:

- Ei, Oleandri Kur tu slēpies?

Aleksa aizcirta datora vāku un aizgāja līdz kāpņu laukumiņam.

- Ko tu gribi?

Kevins apgāja ap stūri un paraudzījās aug�up uz viņu. Abi palika katrs savā vietā, atstājot kāpnes kā neitrālo zonu starpā.

- Tikai pabrldināt. Es dodos projām. Atstāju Danielam tālruni. Piezvanī�u, kad tev būs pienācis laiks sūtīt e-pasta ziņu.

- Priek�apmaksas vienreizlietojamo?

- �is nav mans pirmais rodeo, māsiņ.

- Nu tad jau laikam novēlu labu veiksmi.

- Nepārvērt manas prombūtnes laikā māju par kaut kādu nāves laboratoriju!

Par vēlu. Viņa apslēpa smīnu. - Centī�os apvaldīties.

- Tas laikam ari viss. Varbūt vajadzētu teikt, ka bija patīkami...

Aleksa pasmaidīja. - Bet mēs ta�u vienmēr esam teiku�i viens

otram patiesību. Kāpēc tagad sākt melot?

Viņ� ari pasmaidīja, bet tad pēk�ņi atguva nopietnību. - Vai tu viņu pieskatīsi?

�is lūgums Aleksu mazliet samulsināja. Vai tie�ām Kevins viņai �ādi uzticētu rūpes par savu brāli? Bet vēl lielāks pārsteigums bija pa�as atbilde.

- Jā, protams, - viņa nevilcinoties attrauca. Biedējo�i bija apjaust, cik patiesa bija viņas atbilde, cik nenovēr�ama. Protams, viņa savu iespēju robe�ās gādās par Daniela dro�ību. Tas bija skaidrs pat bez vārdiem. Aleksa atkal atcerējās dīvaino sajūtu, kas pirmoreiz parādījās tum�ajā spīdzinā�anas teltī, - priek�nojautu, ka likmes dubultoju�ās no vienas dzīvības līdz divām.

Sirds dziļumos viņa gudroja, vai jebkad spēs atbrīvoties no �is atbildības izjūtas. Varbūt tāda rodas vienmēr pēc pilnīgi nevainīga cilvēka nopratinā�anas. Bet varbūt tā notiek tikai tad, ja �is cilvēks ir tik ļoti... kāds ir pareizais vārds? Godīgs? Krietns? Pozitīvs? Tik ļoti labs kā Daniels.

Kevins kaut ko norūca, tad pagrieza muguru un devās uz dzīvojamās istabas pusi. Aleksa nevarēja vairs viņu redzēt, bet joprojām dzirdēja viņa balsi.

- Denij, nāc �urp! Mums vēl viens darbiņ� darāms.

Ziņkāres mākta, bet vilcinādamās, jo no piedzīvotajiem notikumiem jau sāka sāpēt galva, Aleksa klusi nokāpa lejā pa kāpnēm, lai paraudzītos, kas notiks. Viņa pazina Kevinu pietiekami labi, lai saprastu, ka viņ� nesauc Dānieļu uz sirsnīgu atvadī�anos ar apkampieniem un siltiem vārdiem.

Dzīvojamā istaba bija tuk�a, Arnijs jau bija to atstājis, bet caur durvīm bija dzirdamas balsis. Viņa izgāja uz lieveņa, kur jau gaidīja Lola. Izklaidīgi ar pirkstiem bu�inot sunītes galvu, viņa vēroja lieveņa lampu un sedana priek�ējo lukturu apgaismoto ainu.

Ein�teins, Hans un rotveilers bija nostāju�ies ierindā miera stājā Kevina priek�ā. Viņ� laikam uzrunāja suņus, bet Daniels vēroja.

Kevins vispirms pievērsās savam izcilākajam audzēknim. - Nāc, Ein�tein!

Suns panāca uz priek�u. Kevins pagriezās ar visu augumu un norādīja uz Dānieļu. - Ein�tein, tas ir tavs saldumiņ�. Saldumiņ�!

Ein�teins pieskrēja pie Daniela, luncinādams asti, un metās dedzīgi apo�ņāt viņa kājas visā garumā. Daniela sejas izteiksme liecināja, ka viņ� ir tikpat apjucis kā Aleksa.

- Nu labi, - Kevins uzrunāja abus pārējos suņus. - Han, Gin-ter, skatieties!

Tad pagriezās pret Ein�teinu un Dānieļu, pieliecās cīkstoņa pozā un lēni tuvojās.

- Es apēdī�u tavu saldumiņu! - viņ� piesmaku�ā balsī kaitināja suni.

Ein�teins apcirtās apkārt un aizstājās priek�ā Danielam, aiz�ķērsodams Kevinam ceļu. Ka�oks uz viņa pleciem sabozās

vismaz se�u collu augstumā, un no mutes ar pēk�ņi atņirgtajiem ilkņiem atskanēja draudīgs rūciens. Nu tas bija pārtapis par dēmonisko suni, kādu pirmajā tik�anās reizē Aleksa to bija redzējusi.

Kevins izdarīja māņu kustību uz labo pusi, un Ein�teins stājās viņam pretī. Tad viņ� strauji metās pa kreisi pie Daniela, un suns uzklupa saimniekam, ar smagu būk�ķi nogā�ot gar zemi. Tajā pa�ā mirklī Ein�teina �okļi jau atradās pie Kevina kakla. Tas būtu �au�alīgs skats, ja vien Kevina seja nestarotu smaidā.

- Labs suņuks! Gudrs suņuks!

- Piebeidz! Piebeidz! - Aleksa klusu no�ukstēja.

Ein�teins atlaida tvērienu un atlēca atpakaļ, atkal luncinādams asti. Viņ� līksmi pamiņājās da�us soļus �urpu turpu, gatavs vēlreiz uzspēlēt �o spēli.

- Nu tā, Han, tagad tava kārta.

Kevins nosauca Dānieļu par vācu doga saldumiņu un izlikās, ka grib uzbrukt viņam. Ein�teins palika līdzās Hanam - laikam uzraudzīdams uzdevuma izpildi, Aleksa nosprieda. Lielais suns uzbrukuma bridi pagrūda Kevinu ar vareno ķepu pret krūtīm, nogā�ot atmuguriski. Pēc tam Hans ar to pa�u ķepu piespieda saimnieku pie zemes, bet Ein�teins uzreiz ķērās pie rīkles.

- Piebeidz! - Aleksa mudināja jau skaļāk.

�oreiz Kevins viņu sadzirdēja un pievērsa skatienu, kas skaidri pauda: Ja vien nebūtu aizņemts ar tik svarīga uzdevuma mācī�anu �iem suņiem, es liktu tiem saplosīt tevi driskās.

Nākamajā raundā Hans sēdēja malā, bet Ein�teins uzraudzīja. Druknais rotveilers nogāza Kevinu zemē vēl spēcīgāk nekā Ein�teins. Aleksa dzirdēja, kā viņam aizraujas elpa, - tas dro�i vien sāpēja. Viņa priecīgi pasmaidīja.

- Vai drīkstu jautāt, ko tas viss nozīmēja? - Daniels ievaicājās, kad Kevins smagi pieslējās kājās un sāka purināt smiltis no tum�ajiem d�insiem un melnā T krekla.

- Tā ir komandu izpilde, ko esmu izstrādājis suņiem miesassargiem. �ie trīs suņi kop� �ī brī�a un uz visiem laikiem sargās tevi, riskējot ar savu dzīvību. Tie dro�i vien arī stipri maisīsies tev pa kājām.

- Kāpēc saldumiņ�?

- Tas ir tikai vārds. Bet, godīgi sakot, es to galvenokārt paredzēju sievietēm un bērniem...

- Paldies, - Daniels izsmējīgi atbildēja.

- Ak, nomierinies! Tu ta�u zini, ka tas nebija domāts tā. Ja vari piedāvāt kādu labāku komandu, mēs to izmantosim nākamajai paaudzei.

Iestājās neveikla klusuma bridis. Kevins paraudzījās uz auto, tad atkal uz brāli.

- Klau, te tu esi dro�ībā. Tomēr vienmēr turies kopā ar suņiem. Un ari ar dāmlti indētāju. Viņa ir stipra. Tikai neēd neko, ko viņa mēģinās tev iebarot.

- Ne�aubos, ka man viss būs labi.

- Ja draudēs briesmas, pasaki Ein�teinam �o komandu. - Viņ� pasniedza brālim mazu papīra gabaliņu apmēram vizītkartes lielumā. Daniels paņēma to un neskatīdamies iebāza kabatā. Aleksa nobrīnījās, ka Kevins negribēja to izteikt skaļi. Bet varbūt viņ� to bija uzrakstījis tikai tāpēc, ka neuzticējās Daniela atmiņai.

Tagad, par spīti Aleksas iepriek�ējiem pieņēmumiem, izskatījās, ka Kevins būtu gatavs apkampienam, ta�u Daniela augums mazliet saspringa un Kevins pagrieza viņam muguru. Joprojām runādams, viņ� devās pie sedana.

- Kad atgriezī�os, parunāsim vēl. Turi tālruni vienmēr pie sevis. Piezvanī�u, kad viss būs sagatavots.

- Sargi sevi!

- Tu arī.

Kevins iekāpa ma�īnā un iedarbināja motoru. Uzlicis labo roku uz pasa�iera sēdekļa galvas atbalsta un skatoties pa aizmugures logu, viņ� pagrieza auto ar priek�galu pret ceļu. Viņ� vairs ne reizi nepaskatījās uz brāli. Tad aizmugures lukturu sarkanās gaismas izdzisa tālumā.

Aleksai �ķita, ka, viņam aizbraucot, no sirds noveļas smaga nasta.

Daniels ar uzticīgo suņu trijotni cie�i pie kājām kādu bridi vēroja aizbrauco�o auto. Pēc tam pagriezās un domīgi sāka kāpt aug�ā pa lieveņa pakāpieniem. Suņi sekoja soli solī. Kevins tie�ām nebija jokojis par maisī�anos pa kājām. Par laimi Danielam, Hans turējās aizmugurē, jo citādi viņ� aiz tā neredzētu, kur jāiet.

Daniels apstājās blakus Aleksai un pagriezās, lai kopā ar viņu domīgi raudzītos melnajā nakts tumsā. Suņi iekārtojās abiem pie kājām. Rotveilers pagrūda Lolu tālāk, un viņa apvainoti iesmilkstējās. Daniels ar abām rokām cie�i pieķērās lieveņa margām, it kā baidītos zaudēt pamatu zem kājām.

- Vai tas ir slikti, ka es priecājos par Keva aizbrauk�anu? -viņ� jautāja. - Ar viņu ir grūti... pārāk grūti, saproti? Es nespēju domāt, kad viņ� visu laiku runā.

Daniels atlaida labo roku no margām un ar plaukstu viegli pieskārās Alcksas mugurai, gandrīz automātiski un neapzināti.

Viņa bie�ie pieskārieni atsauca Aleksai atmiņā pirms daudziem gadiem kopā ar Bārnabiju veiktos eksperimentus ar izolācijas kamerām. Tas bija efektīvs veids, kā piespiest cilvēku runāt, neatstājot nekādas redzamas spīdzinā�anas pēdas, ta�u kopumā aizņēma pārāk daudz laika, tāpēc tā nebija labākā metode.

Ta�u visi, kas nokļuva �ādā kamerā, neatkarīgi no pretestības spējām pēc atbrīvo�anas reaģēja vienādi - kāroja pēc fiziska kontakta kā narkomāns pēc kārtējās devas. Viņa atcerējās neaizmirstamu gadījumu ar kādu armijas kaprāli - vienu no brīvprātīgajiem, kuri piedalījās sākotnējās testē�anas stadijā, - un pārāk ilgo, diezgan uzbāzīgo apkampienu, kādā viņ� bija sagrābis Aleksu, iznākot no kameras. Apsargiem bija viņ� jāatrauj ar spēku.

Laikam Daniels arī pa�laik jutās līdzīgi kā tas kareivis. Jau vairākas dienas viņ� bija pavadījis, at�ķirts no savas agrākās, normālās dzīves. Viņ� laikam bija ļoti noilgojies pēc kādas dzīvas, elpojo�as cilvēciskas būtnes mierino�ā pieskāriena.

Protams, �ī diagnoze attiecās arī uz pa�u Aleksu - viņa bija atrauta no normālas dzīves daudz ilgāk nekā Daniels. Lai gan bija jau pieradusi pie tā, vienlaikus viņa arī daudz ilgāk bija pavadījusi pilnīgā cilvēcisku kontaktu badā. Varbūt tāpēc Daniela pieskārieni �ķita tik dīvaini mierino�i.

- Es nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts, - Aleksa atbildēja. - Ir tikai dabiski, ka tev vajadzīgs miers, lai apdomātu visu notieko�o.

Viņ� īsi iesmējās, vairs ne tik līksmi kā nesenajā histērijas lēkmē. - Nelaime tāda, ka man vajadzīgs miers tikai no viņa, ne no viena cita, - Daniels nopūtās. - Kevs vienmēr ir bijis tāds, jau no agras bērnības. Vienmēr gribēja būt noteicējs, atrasties uzmanības centrā.

- Jocīgas īpa�ības spiegam.

- Laikam viņ� iemācījies darbā apspiest �īs noslieces - un pēc tam brīvajā laikā tās lau�as ārā aumaļām.

- Es par to neko nevaru spriest. Biju vienīgais bērns.

- Ak, laimīgā, laimīgā, - viņ� atkal nopūtās.

- Gan jau viņ� negrib neko sliktu. - Kāpēc gan viņa aizstāvēja Kevinu? Aleksa nesaprata. Varbūt vienkār�i tādēļ, lai uzmundrinātu Dānieļu. - Ja situācija nebūtu tik ekstrēma, tev būtu vieglāk saprasties ar viņu.

- Tas ir pareizi. Man jādomā taisnīgāk. Laikam esmu vienkār�i... noskaities. Ārkārtīgi noskaities. Es zinu, ka viņ� to nedarīja tī�i, ta�u ar savas dzīves plāniem viņ� pēk�ņi ir sagrāvis visus manējos. Tas ir tik ļoti... Kevina garā.

- Paies kāds laiks, līdz spēsi pieņemt notiku�o, - Aleksa saudzīgi paskaidroja. - Dusmas dro�i vien paliks, tomēr būs vieglāk pacie�amas. Es ikdienā parasti aizmirstu visas lielās dusmas. Ta�u man �ajā ziņā ir citādi. Man ļaunumu nodarīja cilvēki, kurus es nepazinu tik labi. Tie nebija ģimenes locekļi.

- Bet tavi ienaidnieki mēģināja tevi nogalināt. Tas ir daudz ļaunāk, tāpēc pat nemēģini salidzināt savus pārdzīvojumus ar maniem. Kevins nekad negribēja tī�i sāpināt mani. Tomēr jūtos nelāgi, saproti? It kā būtu nomiris, tomēr spiests dzīvot tālāk. Un nesaprotu, kā.

Aleksa paplik�ķināja pa Daniela kreiso plaukstu uz margām, atceroties, cik mierino�s pa�ai �ķita �āds pieskāriens, braucot �urp. Āda uz vīrie�a pirkstu kauliņiem bija cie�i nostiepta.

- Gan jau iemācīsies, tāpat kā es savulaik. Tas kļūst par ieradumu. Iepriek�ējā dzīve pamazām pagaist no atmiņas. Un domā�ana kļūst filozofiskāka. Sāc saprast, ka da�ādas katastrofas notiek ik bridi. Vai var salīdzināt savas nelaimes ar bandu karu plosī�anos valsts mērogā? Vai ari ar posto�u cunami vilni, kas iznicina veselu pilsētu? Viss mainās, un nekas vairs nav tik dro�s kā agrāk. Turklāt ari tā dro�ība vienmēr bija tikai ilūzija... Piedod, tā laikam bija visdraņķīgākā uzmundrino�ā runa pasaulē.

Daniels iesmējās. - Ne glu�i pati draņķīgākā. Es tomēr jūtos mazliet, par kripatiņu labāk.

- Nu tad jau laikam esmu paveikusi savu uzdevumu.

- Kā tu nonāci pie tā visa? - �is jautājums izskanēja tik viegli, it kā pavisam ikdieni�ķi.

Viņa vilcinājās. - Kādā ziņā?

- Kā tu izvēlējies �o... profesiju? Es domāju - pa�ā sākumā, pirms visiem slepkavības mēģinājumiem. Vai tu dienēji armijā? Pieteicies brīvprātīgi?

�ie jautājumi atkal tika izteikti tik bezrūpīgi, it kā Daniels gribētu zināt, kā viņa kļuvusi par finan�u plānotāju vai interjera dizaineri. Emociju trūkums bija bīstama pazīme. Viņ� joprojām stingi raudzījās taisni uz priek�u tumsā.

Aleksa neizvairījās no atbildes. Viņa pati arī gribētu to zināt, ja liktenis viņu būtu savedis tik cie�i kopā ar �ādas profesijas pārstāvi. �ādu jautājumu viņa savulaik, kopīgās darbības pirmsākumos, bija uzdevusi arī Bārnabijam. Un viņa atbilde bija līdzīga viņējai.

- Es pati to īsti neizvēlējos, - Aleksa apdomīgi iesāka. - Un nē, es nedienēju armijā. Viņi mani uzrunāja, kad studēju Medicīnas fakultātē. Sākumā interesējos par patoloģiju, bet pēc tam pievērsos kaut kam citam. Aizrāvos ar kādu jomu - laikam to varētu nosaukt par tādu kā prāta kontroli ar ķīmijas palīdzību. �ajā jomā darbojās tikai da�i, un man bija daudz �ķēr�ļu - trūka finansējuma, instrumentu, testu subjektu... pats galvenais bija tie�i naudas trūkums. Profesori, kuru vadībā es strādāju, pilnībā pat neizprata manus pētījumus, tāpēc nespēja daudz palīdzēt. Tad uzradās tie noslēpumainie valdības ierēdņi un izteica man piedāvājumu. Apmaksāja lielos studiju kredītus. Es varēju mierīgi pabeigt mācības, vienlaikus koncentrējot savus pētījumus uz jauno saimnieku mērķiem. Pēc augstskolas beig�anas sāku strādāt viņu laboratorijā, kur manā rīcībā bija visas tehnoloģijas, par ko vien varēju sapņot, un nekad netrūka naudas. Bija skaidri redzams, ko viņi lika man izstrādāt. Viņi man nemeloja. Es zināju, kādiem mērķiem kalpos mans darbs, ta�u no viņu mutes tas izklausījās cēli. Es palīdzēju savai valstij...

Daniels klausījās, joprojām raudzīdamies taisni uz priek�u.

- Tolaik es nedomāju, ka man pa�ai nāksies ari pielietot izstrādātos preparātus subjektiem. Biju pārliecināta, ka mans darbs būs saistīts tikai ar līdzekļu nodro�inā�anu... - Viņa skumji pa�ūpoja galvu. - Ta�u patiesībā izrādījās citādi. Manis izstrādātie antiķermenl�i bija pārāk specifiski - ārstam, kur� tos izmantoja, bija pilnībā jāizprot to iedarbība. Tātad tas varēja būt tikai viens cilvēks.

Plauksta uz Aleksas muguras neizkustējās - tā bija sastingusi.

- Vienīgais cilvēks, kur� jebkad atradies nopratinā�anas telpā kopā ar mani, neskaitot subjektu, bija Bārnabijs. Sākumā viņ� nodarbojās ar pratinā�anu. Pirmajā brīdi viņ� mani biedēja, ta�u izrādījās maiga rakstura virs... Mēs galvenokārt strādājām laboratorijā, sintezējām un uzlabojām preparātus. Pa�as nopratinā�anas aizņēma tikai aptuveni piecus procentus no mana darba. -Viņa dziļi ievilka elpu. - Ta�u bie�i, kad draudēja krīzes situācija, vienlaikus bija jāveic vairākas nopratinā�anas, jo ātrums bija vissvarīgākais. Man bija jāiemācās strādāt vienai. Es negribēju to darīt, ta�u sapratu, kāpēc tā vajag.

Tas nebija tik grūti, kā biju domājusi. Visbriesmlgāk bija apzināties, cik labi �is darbs man izdodas. �I apziņa mani biedēja. Un nekad īsti nepārstāja biedēt. - To viņa bija atzinusi vienīgi Bārnabijam. Viņ� bija mierinājis, ka nav, ko raizēties: viņa vienkār�i esot tāds cilvēks, kuram labi padodas jebkur� darbs. īsta izcilniece.

Aleksa noklepojās, jūtot, ka pēk�ņi kaklā sakāpis kamols. - Ta�u es sasniedzu rezultātus. Palīdzēju izglābt daudzas dzīvības. Un nekad nevienu nenogalināju - kamēr strādāju valdības dienestā. - Tagad arī viņa lūkojās tumsā. Viņa negribēja redzēt Daniela reakciju. - Vienmēr esmu domājusi, vai ar to pietiek, lai varētu uzskatīt sevi par mazāk ļaunu briesmoni.

Ta�u viņa bija diezgan pārliecināta, ka atbilde ir noliedzo�a.

- Hm... - Daniels tikai klusi, domīgi norūca.

Aleksa joprojām raudzījās necaurredzamajā tumsā acu priek�ā. Viņa nekad iepriek� nebija mēģinājusi izskaidrot kādam cilvēkam �o izvēli - domino kauliņu virkni, kas noveda viņu līdz pa�reizējai lomai. Diez vai tas �oreiz izdevās pārliecino�i.

Un tad Daniels klusi iesmējās.

Aleksa pagriezās ar pārsteiguma pilnu skatienu.

Viņa lūpas bija savilku�ās tādā kā atvieglotā smaidā. - Es jau biju saņēmis drosmi uzklausīt kaut ko patiesi atbaido�u, ta�u tas viss izklausījās daudz saprātīgāk, nekā biju gaidījis.

Aleksa sarauca pieri. Viņam �is stāsts �ķita saprātīgs?

Pēk�ņi ierūcās Daniela vēders. Viņ� atkal iesmējās, un neveiklais saspringums starp viņiem pagaisa.

- Vai Kevins tevi nemaz nepabaroja? - viņa jautāja. - �ī laikam ir tāda māja, kur katram jārūpējas pa�am par sevi.

- Es tie�ām neatteiktos no kaut kā ēdama, - Daniels piekrita.

Aleksa aicināja Dānieļu pie ledusskapja, cen�oties noslēpt

pārsteigumu par to, ka vīrie�a izturē�anās pret viņu nav mainījusies. Skaļi runāt par savu pagātni �ķita bīstami. Ta�u pa�u ļaunāko viņ� jau zināja, jo bija iepazinis to visne�ēlīgākajā iespējamajā veidā. Viņas skaidrojums pēc tam neko daudz vairs nenozīmēja.

Par spīti izsalkumam, Daniels tomēr nebija lielā sajūsmā par pieejamiem pārtikas krājumiem. Tāpat kā pirms tam Aleksa, viņ� negribīgi izvēlējās picu, īgņodamies par Kevina slinkumu virtuvē, kas, sprie�ot pēc Daniela teiktā, laikam bija jau sena vaina. Saruna ritēja brīvi un nepiespiesti kā vienkār�u paziņu starpā.

- Nesaprotu, kur viņ� iegūst visu to trako enerģiju, - Daniels brīnījās, - ēdot tikai �ādu pārtiku.

- Arnijs ari nevarētu būt nekāds labais pavārs. Kur viņ� vispār palicis?

- Devās pie miera vēl pirms Keva aizbrauk�anas. Laikam rītos agri ceļas. Man �ķiet, viņa istaba atrodas kaut kur tur. -Daniels norādīja uz pretējo pusi no kāpnēm.

- Vai tev viņ� ne�ķiet mazliet dīvains?

- Tu domā - tās klusē�anas dēļ? Manuprāt, tie�i tāpēc Arni-jam labi sader ar Kevinu. Lai varētu saprasties ar viņu, jāspēj klausīties, kā viņ� visu laiku tark�ķ. Pa�am bilst kādu vārdu nav cerību.

Aleksa iespurdzās.

- Saldētavā zem picas bija paslēpts saldējums. Vai gribi? -Daniels jautāja.

Viņa gribēja gan, tāpēc sākās trauku un karo�u meklē�ana. Daniels atrada saldējuma kausiņu un zupas karotes, ta�u jāēd būs no kafijas krūzēm. Vērojot, kā Daniels ņem saldējumu ārā no iepakojuma, viņa kaut ko iedomājās.

- Vai tu esi kreilis?

- Nūjā...

- Ak tā! Man �ķita, ka Kevins ir labrocis, bet, ja jūs esat identiskie dvīņi, vai tas nenozīmē...

- Parasti jā, - Daniels atbildēja, pasniedzot viņai pirmo krūzi. Tas bija vaniļas saldējums, ne viņas iecienītākais, tomēr pa�laik viņa priecājās par jebkādu cukura lādiņu. - Bet mēs esam īpa�s gadījums. Mēs esam tā sauktie spoguļdvīņi. Apmēram divdesmit procenti identisko dvīņu - speciālisti domā, ka tie, kuru ol�ūna dalās vēlāk, - izveidojas kā pretstati. Mūsu sejas nav pilnīgi vienādas, tās ir kā spoguļattēli. Tas neko daudz nenozīmē, jo īpa�i Kevinam. - Viņ� ar baudu izgar�oja pirmo saldējuma kumosu un pasmaidīja. - Turpretī man var rasties problēmas, ja kādreiz būs vajadzīga orgānu transplantācija. Visi mani iek�ējie orgāni ir apgriezti otrādi, tāpēc būtu ļoti sare�ģīti nomainīt da�us no tiem, ja vien neizdotos atrast donoru, kur� arī ir �āds reversais dvīnis, turklāt ģenētiski atbilsto�s. Citiem vārdiem sakot, jācer, ka man nekad nevajadzēs jaunas aknas. - Viņ� paņēma vēl vienu karoti saldējuma.

- Man �ķistu daudz ticamāk, ka Kevinam visas iek�as būtu otrādi.

Viņi atkal sāka smieties, bet daudz mierīgāk nekā iepriek�ējā reizē. Laikam bija atbrīvoju�ies no spriedzes izraisītās histērijas.

- Kas ir rakstīts uz tā papīriņa - tā svarīgā komanda suņiem?

Daniels izvilka mazo lapiņu no d�insu kabatas, uzmeta tai

skatienu, tad pasniedza to Aleksai.

Uz tās ar lielajiem burtiem bija rakstīts: BĒG�ANAS PROTOKOLS.

- Kā tev �ķiet, vai notiks kaut kas briesmīgs, ja mēs to izteiksim skaļi? - viņa iejautājās.

- Iespējams. Pēc visa, ko redzēju viņa slepenajā midzeni, varu noticēt daudz kam.

- Kevinam tie�ām jānollgst kāds, kas labāk prastu izdomāt nosaukumus komandām. Tas viņam neizdodas pārāk labi.

- Tagad laikam tas būs mans uzdevums, - Daniels nopūtās. - Man patīk suņi. Tas varētu būt jautri.

- Tā arī savā ziņā ir skolo�ana, vai ne?

- Ja Kevs man to uzticēs. - Daniels pikti saviebās. - Varbūt liks tikai tīrīt mēslus no būriem. No viņa to varētu sagaidīt. - Tad viņ� atkal nopūtās. - Labi vismaz, ka visi skolēni izskatās diezgan saprātīgi. Kā tev �ķiet, vai es varētu iemācīt suņiem spēlēt volejbolu?

- Nu... kāpēc gan ne? Tiem piemīt da�ādi talanti.

- Tad jau laikam man nav ko bēdāt. Vai ne?

- Protams, - Aleksa pārliecināti atbildēja. Un domās norāja sevi par meli.

Nākamajā rītā Aleksa pamodās, patīkamu gaidu pārņemta un arī jūtoties kā muļķe, īsta muļķe.

Viņa nespēja atrisināt līdz galam nevienu sakarīgu domu, neiztēlojoties Daniela seju, viņa plaukstu maigos pieskārienus vai elpas silto dva�u pie kakla. Un tas, protams, radīja ari patīkamo gaidu noskaņojumu.

Ta�u bija jāapdomā tik daudz praktisku jautājumu. Vakar vakarā - vai, pareizāk sakot, vēlu pēc pusnakts - pēc simtā labas nakts vēlējumu skūpsta uz aug�ējā kāpņu laukumiņa viņa bija pārāk nogurusi, lai vēl domātu par kaut ko nopietnu. Tik tikko bija pieticis spēka, lai pirms iegrim�anas dziļā miegā aktivizētu dro�ības sistēmu un uzvilktu gāzmasku.

Varbūt tā ari bija labāk, jo tobrīd viņa bija pārāk apdullusi, lai skaidri apjēgtu, kādam neprātam tikko ļāvusies. Pat tagad, no rīta, bija grūti koncentrēt uzmanību uz kaut ko citu, izņemot domu, ka Daniels dro�i vien jau ir nomodā kaut kur tepat, �ajā mājā. Aleksa nepacietīgi ilgojās viņu satikt, tomēr bija ari mazliet nobijusies. Ja nu �is neprātīgais jūtu uzbangojums, kas vakar �ķita tik nepārvarams, būs jau izgaisis? Ja nu viņi pēk�ņi būs kļuvu�i par sve�iniekiem, kuri nezina, ko teikt viens otram?

Tad būtu pat vieglāk nekā tad, ja jūtas turpinātos.

�odien, rit vai varbūt parit piezvanīs Kevins...

Ak vai, Kevins! Viņa baidījās pat iztēloties Kevina reakciju uz �o jauno pavērsienu.

Aleksa papurināja galvu. Tas nebija svarīgi. Jo rit vai parit Kevins piezvanīs, un tad viņa nosūtīs e-pasta ziņojumu, kas pārbiedēs �urkas. Kevins sastādīs vaininieku vārdu sarakstu. Viņ� dosies vajāt savas �urkas, un, ja viņa nerīkosies uzreiz, viņas �urkas, apjau�ot briesmas, paslēpsies alās. Tāpēc viņai būs jāatstāj Daniels �eit un jādodas atriebes uzbrukumā, lieliski saprotot, ka pastāv dro�as izredzes no tā neatgriezties. Kā gan viņa spēs to paskaidrot? Cik laika viņai vēl atlicis? Divas dienas, ne vairāk? Cik riebīgi neizdevīgs bridis! �ķita kaut kā nelāgi uzsākt dienu, priecīgi gaidot kopā ar Dānieļu pavadāmās stundas. Tas bija negodīgi. Lai gan Daniels bija dzirdējis plāna apsprie�anu, Aleksa bija pārliecināta, ka viņ� nebija tajā pietiekami iedziļinājies, lai saprastu, ko tas nozīmē. Pavisam drīz viņa atstās Dānieļu �eit vienu. Vislietderīgāk būtu pavadīt atliku�o laiku, apmācot viņu slēp�anās mākslā. Ari da�i �au�anas treniņi nenāktu par ļaunu.

Kad domu pavediens bija galā, patīkamās gaidas pārvērtās par drūmām izbailēm. Vakar vakarā viņa rīkojās bezatbildīgi. Ja vien viņai būtu bijusi kaut niecīga nojausma par Daniela attieksmi, varbūt viņa būtu spējusi atrisināt situāciju, pirms tā kļuva nekontrolējama. Viņa būtu varējusi noteikt pienācīgu distanci starp viņiem. Ta�u Daniels viņu pārsteidza pilnīgi nesagatavotu.

Mēģinājumi izprast cilvēkus nebija viņas stiprā puse. Lai gan jāatzīst, ka cilvēku, kuram viņas patiesā būtība �ķiet pievilcīga, nevar uzskatīt par normālu.

Aleksa izdzirdēja ārā rie�anu - izklausījās, it kā suņi atgrieztos no saimniecības ēkas. Viņa nesaprata, vai pa�laik ir rīts vai jau pēcpusdiena.

Viņa paķēra tīras drēbes, atvienoja dro�ības sistēmu un aizlavījās uz vannasistabu. Viņa negribēja rādīties Danielam ar neiztīrītiem zobiem. Lai gan tas bija muļķīgi. Viņa vairs nedrīkstēja skūpstīties ar Dānieļu. Tas nebūtu godīgi ne pret vienu no viņiem.

Gaitenis bija tum�s, vannasistaba - tuk�a. Daniela istabas durvis bija atvērtas, un telpa aiz tām ari bija tuk�a. Bēdājoties par sejas gauso atlab�anu, viņa a�i nomazgājās, cen�oties pārāk ilgi

neskatīties spogulī. Lūpas izskatījās vēl briesmīgāk nekā vakar, atkal pietūku�as, bet tur viņa pati bija vainīga. Superlīmes ielāps miegā bija nokritis, un tum�ākā rēta apak�lūpas vidū liecināja par mutes apveida palieko�ām izmaiņām.

Izdzirdot televīzijas skaņu, Aleksa devās uz apak�stāvu. Iegājusi dzīvojamā istabā, viņa ieraudzīja Dānieļu, nolieku�os pār konsoli zem plakanekrāna televizora. Ārdurvis bija atvērtas, un caur sietu ieplūda silta vēja pūsma. Tā sa�ūpoja matu cirtas uz viņa pakau�a.

Daniels klusi pie sevis kurnēja: - Kāpēc ir vajadzīgas piecas da�ādas ievades opcijas? - Viņ� ar plaukstu atglauda pār acīm pārkritu�os matus. - Tas ir tikai DVD atskaņotājs. Es ta�u netaisos palaist kosmosa kuģi.

�is naivums aizkustināja līdz asarām, un viņa gļēvuma uzplūdā jau gribēja pagriezties un lavīties atpakaļ uz aug�stāvu. Kā lai saudzīgi pavēsta visu, kas sakāms? Doma par Daniela apbēdinā�anu pēk�ņi bija kļuvusi vēl biedējo�āka, nekā viņa bija gaidījusi.

Ārpusē iesmilkstējās Lola, cerīgi raudzīdamās caur durvju sietu uz Aleksu. Daniels a�i pagriezās, un, ieraugot Aleksu, viņa sejā atplauka plats smaids. Ar �etriem lieliem soļiem vīrietis �ķērsoja telpu, tad satvēra viņu spēcīgā apkampienā un pacēla virs grīdas.

- Tu esi piecēlusies, - viņ� priecājās. - Vai gribi ēst? Man viss sagatavots omletes cep�anai.

- Nē, - Aleksa atbildēja, cen�oties atbrīvoties no viņa rokām. Bet tie�i tajā brīdī ierūcās viņas vēders.

Daniels atlaida tvērienu un izbrīnīti paskatījās.

- Jā, vispār gribu gan, - viņa atzinās. - Bet vai mēs varētu vispirms mazliet aprunāties?

Viņ� nopūtās. - Es jau baidījos, ka tu pamodīsies analītiskā noskaņojumā. Tikai pirms sāksi...

Aleksa gribēja izvairīties un aizmukt. Vainas apziņa bija spēcīga. Ta�u vēl spēcīgāka bija vēlme atbildēt skūpstam. Viņa ta�u nezināja, vai vēl kādreiz būs �āda izdevība. Skūpsts bija ļoti saudzīgs, maigs un lēns.

25 1

Kad viņ� atrāvās - jā, viņ�, nevis viņa, it kā viņa būtu zaudējusi jebkādu pa�kontroli, - bija Aleksas kārta nopūsties.

Daniels atlaida apskāvienu, bet satvēra viņas plaukstu, un abi kopā devās uz dīvānu. Sīkas elektrības dzirkstelites �audījās pa viņas roku, un Aleksa klusībā lamāja sevi par tādu mazdū�ību. Kas tur liels, ka �ī ir pirmā reize, kad viņi tā saķēru�ies rokās? Jāsavaldās.

Lola atkal iesmilkstējās, ieraugot, ka Aleksa tuvojas durvīm. Aleksa paraudzījās uz suni, ar skatienu lūdzot piedo�anu. Lolai aiz muguras Hans un Ein�teins saritināju�ies gulēja uz lieveņa; Hana ķermenis slējās kā varens vilnas kalns.

Daniels paņēma no dīvāna tālvadības pulti, izslēdza televizora skaņu, tad nometa pulti uz grīdas. Joprojām turot Aleksas plaukstu, viņ� apsēdās tai cie�i līdzās. Viņ� smaidīja.

- Ļauj uzminēt. Tu domā, ka mēs rīkojamies nesaprātīgi, -viņ� ieminējās.

- Nu... jā.

- Jo mēs nekādā gadījumā nederam kopā, zinot mūsu attiecību ra�anās vēsturi. Piekrītu, tā nebija tāda skaista, jauka iepazī�anās kā Holivudas filmās.

- Nav runa par to. - Viņa paraudzījās uz Daniela plaukstu, kas pilnībā apņēma viņējo.

Ja nu viņa kļūdījās? Viss �is atriebes plāns nebija pietiekami apdomāts. Nekas viņai neliedza atsākt bēg�anu. Gan jau viņa varētu atgūt zaudēto naudu, doties uz �ikāgu, salīgt mieru ar D�oniju D�ankardi un atkal strādāt par mafijas dakteri. Iespējams, ņemot vērā visu, ko viņa tagad zināja par viņas likvidē�anas plānu, mafijas ģimene pat varētu nodro�ināt aizsardzību.

Varbūt varētu vienkār�i strādāt aiz letes kādā nomaļas provinces ēstuvē un dzīvot bez tādas liekas greznības kā triptamlni, opioldi un slazdi iebrucējiem. Ko var zināt, cik ilgi kalpotu jau eso�ie viltus dokumenti, ja viņa dzīvotu klusi un nemanāmi?

- Aleksa? - Daniels iejautājās.

- Es tikai domāju par nākotni.

- Mūsu saderību ilgtermiņā? - viņ� minēja.

- Nē, ne ilgtermiņā. Es domāju par to, kas notiks �ovakar. Vai rīt. - Viņa beidzot palūkojās uz Dānieļu. Viņa maigajās, pelēk-zaļajās acīs vīdēja tikai neliels apjukums, nevis sāpes. Vēl ne.

- Drīz zvanīs tavs brālis.

Daniels saviebās. - Ak vai! To es biju piemirsis. - Viņ� nodrebinājās. - Laikam labāk būtu paziņot to pa tālruni, it kā nevērīgi - starp citu, Kev, es esmu iemīlējies Aleksā nevis aci pret aci, vai ne?

Aleksa dusmojās uz sevi par patīkamajām tirpām, kas pārskrēja kā skudriņas pār visu augumu, dzirdot �os vārdus. Ar �ādiem vārdiem nevajadzētu pavir�i svaidīties. Viņam nevajadzēja tā teikt. Tomēr skudriņas pārskrēja.

- Es raizējos pavisam par ko citu. Tu ta�u atceries plānu.

- Kad Kevins būs nonācis pozīcijā, mēs sūtīsim e-pasta ziņu. Viņ� vēros, kas uz to reaģēs. Pēc tam satiksimies ar viņu un... -Daniels aprāvās, pēk�ņi saraucot pieri. - Tad jūs abi dosieties -kā lai saka? - viņus novākt, pareizi? Tas būs ļoti bīstami, vai ne? Vai mēs nevaram atstāt visu Kevina ziņā, lai viņ� tiek galā viens? Gan jau viņ� neiebilstu. Man radies iespaids, ka viņam patīk �āds darbs.

- Tā mēs nebijām vienoju�ies. Un, Daniel...

- Kas ir? - Tagad viņa balss ieskanējās asāk un saspringtāk. Viņ� sāka saprast.

- Ne Kevins, ne es... mēs nevarēsim... rīkoties ar pilnu atdevi, ja ietekmē�anas līdzeklis, ko ienaidnieki var pavērst pret mums, būs viņiem tik tuvu pieejams.

�ie vārdi izskanēja smagi un biedējo�i, un tiem sekoja �oka pilns klusums.

Daniels kādu bridi nemirk�ķinādams raudzījās Aleksai acis. Viņa nogaidīja.

- Vai tu joko? - viņ� beidzot jautāja. Viņa balss bija klusa kā �uksts. - Vai tie�ām tu domā, ka es bū�u ar mieru sēdēt te dīkā, kamēr tu riskēsi ar dzīvību?

- Nē. Un, jā, tev būs tā jādara.

- Aleksa...

- Es protu sevi aizstāvēt.

- To es zinu, tomēr... nespēju apjēgt. Kā es to izturē�u? Gaidī�anu pilnīgā neziņā. Aleksa, es runāju nopietni!

Teikuma beigās vīrie�a balsī ieskanējās nepacietība. Ta�u Aleksa neskatījās uz viņu, bet gan bija cie�i pievērsusies televizora ekrānam.

- Aleksa?

- Ieslēdz skaņu! Ātri!

Daniels palūkojās uz ekrānu un uz īsu mirkli sastinga, pielēca kājās un sāka uz grīdas meklēt pulti. Vispirms viņ� nospieda da�as nepareizas pogas, bet tad beidzot diktora balss iedunējās lielajos stereo skaļruņos.

- ...pazudis kop� pagāju�ās ceturtdienas, kad saskaņā ar policijas versiju tika nolaupīts no vidusskolas, kur viņ� strādā par skolotāju. Ir izsludināta ievērojama atlīdzība par informāciju, kas palīdzēs viņu atrast. Ja esat redzēju�i �o vīrieti, lūdzu, zvaniet uz ekrānā redzamo numuru.

Milzīgajā ekrānā rādīja Daniela seju, �etrreiz lielāku nekā dzīvē. Tas bija momentuzņēmums, nevis oficiāls portrets no gadagrāmatas. Viņ� stāvēja ārā, kādā saulainā vietā, plati smaidīdams, ar izspūru�iem, mitriem matiem. Viņ� bija aplicis rokas ap pleciem diviem augumā mazākiem cilvēkiem, kuru sejas bija izgrieztas no attēla. Tā bija ļoti veiksmīga fotogrāfija, kur viņ� izskatījās gan pievilcīgs, gan labvēlīgs - tāds cilvēks, kuram visi gribētu palīdzēt. Ekrāna apak�malā ar ko�i sarkaniem cipariem bija norādīts tālruņa numurs, kas sākas ar 800.

Fotogrāfija pazuda, un ekrānā parādījās eleganti iesirms diktors un daudz jaunāka, moderna blonda diktore.

- Cik bēdīgi, Braiena. Cerēsim, ka Daniels drīz atradīsies un varēs atgriezties mājās pie ģimenes. Bet tagad aicināsim Mar-selīnu pastāstīt par gaidāmo laiku. Marsij, kas mūs sagaida �ajā nedēļā?

Kamera pievērsās krā�ņai brunetei, kas stāvēja pie digitālas valsts kartes.

- Tās ir nacionālās ziņas, - Aleksa no�ukstēja. Viņas prāts jau sāka steidzīgi analizēt da�ādus scenārijus.

Daniels izslēdza skaņu.

- Skolas vadība laikam piezvanīja policijai, - Daniels ieminējās.

Aleksa klusēdama lūkojās viņā.

- Kas ir?

- Daniel, vai tu zini, cik daudz cilvēku pazūd katru dienu?

- Ak tā... un to visu bildes neparādās ziņās, vai ne?

- īpa�i tad, ja tas ir pieaudzis vīrietis, kur� ir pazudis tikai da�as dienas. - Aleksa piecēlās un sāka staigāt �urpu turpu. - Viņi cen�as izkvēpināt tevi no slēptuves. Ko tas nozīmē? Kāds ir viņu mērķis? Vai viņi domā, ka Kevins mani nogalināja? Vai arī - ka es noskaidroju patiesību un aizbēgu kopā ar tevi? Kāpēc lai viņi domātu, ka es ņem�u tevi līdzi? Ticamāk, ka tas ir Kevina dēļ. Tā ta�u ir arī viņa seja. Viņi laikam domā, ka es zaudēju. Vai ne? Paziņojumu televīzijā vieglāk būtu sarīkot CIP nekā manam departamentam. Bet, protams, ja tie darbojas kopā...

- Vai Kevins to redzēs? - Daniels raizējās. - Viņ� pa�laik ir tie�i tur, Va�ingtonā.

- Kevins tāpat nekur nerādīsies atklātībā.

Aleksa pasoļoja vēl kādu minūti, tad atkal apsēdās līdzās Danielam. Ērti salocīja kājas uz dīvāna un satvēra viņa plaukstu.

- Daniel, ar ko tu vakar runāji?

Viņa seja mazliet piesarka. - Es jau teicu. Nerunāju ne ar vienu citu, tikai ar pārdevējiem.

- Es atceros, bet kādi tie bija? Vīrie�i, sievietes, veci, jauni?

- Nu, kasieris pārtikas veikalā bija pusmū�a vīrs, varbūt ap piecdesmit, spāņu izcelsmes.

- Vai veikalā bija daudz cilvēku?

- Diezgan. Viņ� bija vienigais kasieris. Aiz manis rindā stāvēja trīs cilvēki.

- Tas ir labi.

- Lētā bodīte bija maza. Es biju vienīgais pircējs. Bet pārdevējai aiz letes bija ieslēgts televizors; viņa skatījās kaut kādu spēles pārraidi. īpa�i nenovērsās no tās.

- Cik veca viņa bija?

- Vecāka nekā pirmais kasieris. Ar sirmiem matiem. Kāpēc jautā? Vecāki ļaudis vairāk skatās ziņas, vai ne?

Aleksa paraustīja plecus. - Varbūt. Tre�ajā veikalā?

- Man �ķiet, ka tikko no skolas sola. Atceros, nodomāju, vai tad jāmācās nemaz nav, bet tad attapos, ka viņa ta�u tur strādā.

Aleksai bailīgi sa�ņaudzās sirds. - Jauna meitene? Un viņa bija laipna pret tevi - ļoti laipna. - Tas nebija jautājums.

- Jā. Kā tu uzminēji?

Viņa nopūtās. - Daniel, tu esi pievilcīgs vīrietis.

- Labākajā gadījumā glu�i parasts. Un tādai meitenei esmu desmit gadus par vecu, - viņ� iebilda.

- �āda vecuma vīrie�i viņām patīk. Nu nekas, tas nav svarīgi. Mēs darīsim to pa�u mazumu, ko varēsim. Tu no �ī brī�a pārstāsi skūt bārdu, un mēs paslēpsimies pilnīgā slepenībā un nebāzīsim degunus ārā. Atliek vienīgi cerēt, ka tā meitene nav nekāda ziņu skatītāja. Un ka tavas pazu�anas paziņojums nav ievietots nekādos sociālajos medijos, ar ko jaunie�i tagad aizraujas.

- Vai varētu ievietot?

- Ja viņiem tas ienāks prātā. Ir sacelta liela trauksme.

Daniels atbalstīja galvu brīvajā plaukstā. - Man ir tik ļoti �ēl.

- Nepārdzīvo! Mēs visi esam pieļāvu�i kļūdas �ajā nelielajā pasākumā.

- Tu neesi. Tu tikai centies mani mierināt.

- Es da�u pēdējo nedēļu laikā esmu pieļāvusi vairākas būtiskas kļūdas.

Viņ� Aleksu neticīgi uzlūkoja.

- Pirmkārt, es jau pa�ā sākumā neignorēju Kārstona e-pasta vēstuli. Otrkārt, iekritu lamatās. Tre�kārt, nepamanīju tavu izseko�anas ierīci. Ceturtkārt, neuzstādīju dro�ības sistēmu uz kūts jumta. Bet tad Kevins pieļāva kļūdu, noņemot gāzmasku... Tā laikam bija vienīgā viņa kļūda, ko varu atcerēties, ja neskaita transporta trūkumu atpakaļceļam. Sasodīts, tad jau laikam viņ� uzvarēja pirmajā raundā.

- Arī Kevins pa�ā sākumā kaut ko izdarīja nepareizi, ja jau CIP nenoticēja, ka viņ� ir miris.

- Laba doma. Paldies!

- Bet ko lai saka par Arniju, - viņ� bēdīgi ieminējās. - Viņam joprojām nav, ko pārmest.

- Kā viņi krīt uz nerviem - �ie necie�amie perfekcionisti!

Daniels iesmējās. - Tā nu tas ir. - Tad smaids pazuda no viņa

sejas. - Ta�u es nepiekrītu, ka tu esi pieļāvusi daudz kļūdu. Es domāju, tava labuma ziņā, jā. Bet no mana viedokļa... Es priecājos, ka tu iekriti �ajās lamatās.

Aleksa uzmeta viņam ironisku skatienu. - Tā gan būtu mazliet pārspilēta romantiska jūsma, vai tev tā ne�ķiet? - Viņa ilgojās, kaut varētu pilnībā izdzēst no atmiņas pirmo kopā ar Dānieļu pavadīto nakti, izgriezt to ar skalpeli, ja tas palīdzētu. Viņa ilgojās, kaut atmiņu ainas prātā nebūtu tik ne�ēlīgi spilgtas un skaidras - uz vīrie�a kakla izspiedu�ās dzīslas, apslāpētie sāpju kliedzieni. Viņa nodrebinājās, nodomājot, cik ilgs laiks paies, līdz tās pagaisīs no atmiņas.

- Es runāju nopietni. Ja tu nebūtu piekritusi, viņi būtu man uzsūtīju�i kādu citu. Un, ja tas pratinātājs būtu pieveicis Kevinu, tad dro�i vien nogalinātu arī mani, vai ne?

Aleksa ieskatījās Daniela nopietnajās acīs un atkal nodrebinājās.

- Tev taisnība.

Viņ� ilgu brīdi lūkojās pretī, tad nopūtās. - Un ko mēs tagad darīsim?

Aleksa sarauca pieri. - Mūsu izvēles iespējas ir ierobe�otas. Manu seju joprojām nevar rādīt cilvēkiem. Tomēr tā tagad ir dro�āka nekā tavējā. Tāpēc varam palikt �eit, klusi kā peles alā, vai arī varam doties uz ziemeļiem. Man tur ir slēptuve. Tā gan nav tik smalka un tik labi apsargāta kā �ī. Un man nav arī Betmena alas.

Pēdējā teikumā izskanēja neslēpta skaudība.

- Tātad tu domā, ka �eit ir dro�āk?

- Tas atkarīgs no apstākļiem. Pirms izlemsim, es gribētu uzzināt Arnija domas par pilsētiņu. Un nenāktu par ļaunu arī Kevina viedoklis. Cerēsim, ka viņ� drīz piezvanīs. Plāni ir mazliet mainīju�ies. Laikam viņa vēlē�anās piepildīsies. Galu galā viņ� tomēr kļūs par uzvarētāju.

� ♦ ♦

Diena vilkās gausi. Aleksa negribēja atrauties no televizora. Lai gan nekas nemainījās no tā, ka viņa zināja, cik rei�u un cik kanālos tiek rādīts paziņojums par Daniela pazu�anu, viņa tomēr gribēja skatīties. Arnijs uzņēma �os jaunumus sev raksturīgajā stoiskajā mierā, un tikai viegli sarauktās uzacis liecināja par raizēm.

Aleksa gribēja aizsūtīt Arniju uz Betmena alu ar nepiecie�amā bruņojuma sarakstu. Viņa ļoti labprāt iegūtu savā rīcībā SIG ar bagātīgu munīcijas rezervi, bet Danielam - �auteni ar apzāģētu stobru, ko viņa bija redzējusi Kevina krājumā. Tuvcīņā noderīgāks būtu ierocis ar īsāku stobru nekā snaipera �autene. No tā ar vienu skro�u lādiņu var apturēt vairākus uzbrucējus.

Vēl viņa gribēja pameklēt gāzmaskas, jo nebija iespējams ierīkot dro�ības sistēmu mājai bez tre�ās maskas Arnijam. Viņa neticēja, ka Kevins būtu piemirsis tik vienkār�u un svarīgu aizsardzības līdzekli, ta�u varbūt tāds tas �ķita tikai viņai. Varbūt Kevinam rūpēja vienīgi lodes un spridzekļi.

Tomēr, lai cik ļoti bija vajadzīgi �ie piederumi, iespējams, jau bija par vēlu to sagādei. Ja koķetā, jaunā kasiere piezvanīja uzreiz pēc pirmā paziņojuma - tas varbūt tika rādīts, vēl pirms viņi to redzēja vai pat iepriek�ējā dienā, - ienaidniekiem būtu vajadzīgs laiks, lai sāktu meklējumus. Kādam būtu jāatbrauc uz pilsētiņu, jāiztaujā vietējie ļaudis un - visbeidzot - jāizpēta iespējamās norādes. Un pēc tam, ja �im ok�ķerim būtu labi veicies, tiktu sākta novēro�ana. Un viņa nekādi nevarēja zināt, vai tā nav jau sākta.

25B

Pat ja viņa un Daniels paliktu iek�ā mājā aiz slēģiem aizsegtiem logiem, kāds varbūt tie�i pa�laik novēroja Arniju. Un, ja Arnijs dotos uz Betmena alu, novērotājs viņam sekotu. Un tad jau viņi varētu tikpat labi uzlikt plakātu ar uzrakstu: APSVEICAM! JOS ATRADĀT ĪSTO VIETU! VARAT SAŅEMT KĀ BALVU DA�US RAĶE�U METĒJUS!

Nedrīkstēja darīt neko tādu, kas dotu ienaidniekiem norādi uz Betmena alu.

Aleksas svarīgākie aizsardzības līdzekļi bija ērti pieejami, sagatavoti ātrai bēg�anai, rūpīgi sakārtoti aizspie�amajos maisiņos pēc kategorijām un salikti mugursomā. Viņa lika Arnijam piebraukt pikapu mājas pagalma pusē pietiekami tuvu pie Arnija guļamistabas loga, lai varētu ātri un slepeni ielēkt kabīnē.

Viņa ilgojās, kaut Kevins piezvanītu vai arī kaut viņ� būtu pietiekami uzticējies palicējiem, lai pateiktu Danielam sava vien-reizlietojamā tālruņa numuru ārkārtas gadījumiem. Varbūt �ajā mājā bija ierīkotas vēl kādas papildu aizsardzības sistēmas, kas nebija zināmas Arnijam.

Daniels pagatavoja visai trijotnei vakariņas, kas gan nebija tik svinīgas kā iepriek�ējā vakarā, tomēr ļoti gar�īgas. Aleksa ieteica viņam pēc iespējas taupīgāk rīkoties ar produktiem. Varbūt paies kāds laiks, līdz atkal būs dro�i doties iepirkties, pat Arnijam.

Viņa brīnījās, ka Daniels �ķietami nepievēr� uzmanību Arnija klātbūtnei - vai, pareizāk sakot, nejūtas �īs klātbūtnes traucēts. Nevarētu teikt, ka Daniels izturējās pret Arniju nepieklājīgi vai ignorēja viņu, ta�u viņ� pat nemēģināja Arnija priek�ā slēpt tikko radu�ās attiecības ar Aleksu - divreiz satvēra Aleksas roku un vienreiz, ejot garām ar traukiem rokās, viegli noskūpstīja viņas pakausi. Arnijs, kā jau alla�, nepauda nekādu attieksmi par Dani-ela rīcību, ta�u Aleksa gan gribēja zināt, ko viņ� par to domā.

Arnijs pastāstīja, ka norīkojis suņus uz maiņām skriet apgaitā gar �oga perimetru visu se�u jūd�u garumā, kamēr būs gai�s un izlūki varēs novērot ar binokļiem. Ja kāds būs iekārtojies slēpnī pietiekami tuvu, lai novērotu māju, suņi par to ziņos. Tad viņ� agri devās pie miera, nemainot savus ikdienas paradumus. Aleksa un Daniels palika noskatīties vakara ziņas.

Daniels atlaidās uz dīvāna līdzās Aleksai tik brīvi un dabiski, ka viņai tas ne�ķita nekas neparasts. Viņa nevarēja atcerēties, kad vēl būtu jutusies tik ērti cie�ā ķermeniskā tuvumā kādam cilvēkam. Pat māte bija kautrīga un atturīga, reti pauda siltas jūtas ar vārdiem vai pieskārieniem un apkampieniem. Aleksas tuvās, draudzīgās attiecības ar Bārnabiju vienmēr bija izpaudu�ās vārdos, nekad fiziski. Tāpēc viņai �ķita, ka būtu jājūtas neveikli un nepiedienīgi, sē�ot ar izstieptām kājām blakussēdētāja klēpi un atbalstot galvu pret �ī kaimiņa plecu, kamēr tas ar abām rokām apskāvis viņas augumu, ta�u sajūta bija savādi nomierino�a. It kā Daniela klātbūtnē viņa varētu kaut mazliet paglābties no bīstamās situācijas izraisītā stresa.

Daniela pazu�anas paziņojums tika pārraidīts atkal, �oreiz vēlākā stundā nekā iepriek�, un varēja redzēt, ka nakts programmas diktoram tas �ķiet garlaicīgs. CIP varbūt spēja piespiest TV kanālus kādu laiku rādīt �o paziņojumu, ta�u nevarēja neko darīt, ja TV ļaudīm �ī ziņa �ķita neinteresanta un viņi izrādīja pret to vienaldzību. Protams, bija gaidāms pa�saprotamais otrais cēliens.

- Laikam vajadzētu brīdināt tevi... ja vien pats jau neesi to iedomājies, - Aleksa ieminējās.

Daniels centās izteikties bezrūpīgi, tomēr balsi bija saklausāma piesardzība. - Neesmu gan, tik tie�ām.

- Saproti, ja ar �o ziņu neizdosies ātri gūt rezultātus, viņi paaugstinās likmes, lai piespiestu medijus ari turpmāk darboties savā labā.

- Ko tas nozīmē - paaugstināt likmes?

Aleksa atlaidās pret atzveltni, lai varētu redzēt Daniela seju, un savieba degunu riebumā par sakāmo. - Viņi padarīs �o ziņu pikantāku. Piemēram, paziņos, ka tu tiec turēts aizdomās par kādu noziegumu. Izdomās, ka esi pavedinājis vai izvarojis skolnieci vai skolnieku. Dro�i vien kaut ko tādā garā. Ta�u viņu fantāzijas var būt vēl rado�ākas.

Daniela skatiens atkal ba�īgi pievērsās televizora ekrānam, ta�u diktors jau runāja par vēlē�anu pirmās kārtas agrīnajām prognozēm. Viņ� nosarka, tad nobālēja. Aleksa klusējot ļāva Danielam apdomāt tikko dzirdēto. Viņa varēja iedomāties, cik moko�i ir godīgam cilvēkam uzzināt, ka viņ� tiks apmelots un padarīts par īstu ļaundari.

- Un es tur neko nevaru līdzēt, - viņ� klusi noteica. Tas nebija jautājums.

-Nē.

- Labi, ka vismaz mani vecāki vairs to neredzēs. Un diez vai visi mani draugi tam noticēs.

- Es nenoticētu, - viņa piekrita.

Daniels pasmaidīja. - Pavisam nesen tu domāji, ka es gatavojos noslepkavot pāris miljonu cilvēku.

- Tad es tevi vēl nepazinu.

- Taisnība.

Kad nakts ziņu izlaidums bija beidzies, viņi novēlēja viens otram labu nakti atturīgāk nekā iepriek�ējā vakarā, tad Aleksa sāka sagatavo�anās darbus. Varbūt būs jādodas projām lielā steigā. Viņa izjauca un iepakoja visu laboratorijas aprīkojumu un pārģērbās legingos un melnā T kreklā, jo �āds apģērbs būs visērtākais, ja �onakt vajadzēs bēgt.

Aleksa zināja, ka ir nogurusi, ta�u satrauktais prāts nespēja norimties. Viņa negribēja vairs neko palaist garām. Varbūt Danielam bija taisnība - viņas pirmās lielās kļūdas izrādījās veiksmes, jo, iespējams, palīdzēja izglābt viņa dzīvību. Ta�u vairs nekādas citas kļūmes nevarēja atļauties. Tagad uz spēles bija likta ne tikai pa�as dzīvība. Viņa klusībā nopūtās. �ādam apgrūtinājumam ir arī labās puses, tomēr atbildības slogs, bez �aubām, ir daudz smagāks.

Aleksas domas pārtrauca kluss klauvējiens pie durvīm.

- Never vaļā! - viņa steidzīgi brīdināja, pietrūkstoties sēdus.

Saliekamā gulta zem viņas sa�ūpojās.

Pēc īsa mirkļa Daniels iejautājās: - Vai tev galvā ir gāzmaska? -Jā.

Z6 1

- Tā jau es domāju. Tava balss izklausās tāda neskaidra.

Viņ� uz bridi apklusa.

- Vai tavu dro�ības sistēmu ir briesmīgi grūti atslēgt? - viņ� iejautājās.

- Pagaidi vienu minūti.

Strāvas vadiņus izdevās nostiprināt vēl ātrāk. Viņa atstūma masku uz pakau�a un atvēra durvis. Daniels stāvēja, atspiedies pret aplodu. Viņa seja tumsā nebija labi saskatāma, tomēr �ķita, ka viņ� ir noguris... un bēdīgs.

- Tu esi ļoti noraizējusies, - Daniels secināja, pastiepjot roku, lai viegli pieskartos maskai.

- Patiesībā es vienmēr guļu ar masku galvā. Ja tā nav uzvilkta, jūtos kaut kā dīvaini. Vai kaut kas noticis?

- Kaut kas vēl ļaunāks? Nē. Es tikai jutos... vientulīgi. Nevarēju aizmigt. Gribēju būt kopā ar tevi, - viņ� vilcinājās. - Vai drīkstu ienākt?

- Nu labi. - Aleksa soli atkāpās un ieslēdza gaismu.

Daniels paraudzījās apkārt, un viņa sejas izteiksme pārvērtās.

- Kevins tev ierādīja �ādu istabu? Kāpēc tu neko neteici? Tev vajadzētu ņemt manu istabu!

- Man te ir labi, - viņa mierino�i atbildēja. - Tik un tā neesmu pieradusi pie ērtām gultām. Dro�āk ir gulēt ne pārāk cie�ā miegā.

- Nezinu pat, ko teikt. Es vairs nespē�u gulēt lielā, divguļamā gultā, zinot, ka tu esi iespundēta sienas skapī.

- Nē, tie�ām, man te patīk.

Daniels neticīgi palūkojās uz viņu, tad pēk�ņi samulsa. - Es gribēju lūgt atļauju palikt kopā ar tevi, bet tagad redzu, ka te tik tikko pietiek vietas tev vienai.

- Mēs varētu pārbīdīt da�as kastes...

- Man ir labāka doma. Nāc līdzi, - viņ� pastiepa roku.

Aleksa nedomājot satvēra vīrie�a plaukstu. Daniels veda viņu

pa tum�o gaiteni, garām vannasistabai uz savu istabu. To apgaismoja tikai neliela lampa uz naktsgaldiņa.

Istaba bija ļoti jauka un noteikti vairāk atbilda Kevina estētiskajai gaumei nekā Aleksai ierādītais noliktavas kambaris. Telpas vidū stāvēja liela, masīva gulta ar baltu pārklāju un lauku stilā būvētu karkasu ar �etriem baldahīna stabiem no mākslinieciski raupji apstrādātiem baļķiem. Gultas kājgalī bija pārsegta zeltaina sega, pēc krāsas pieskaņota koksnes tonim.

- Nu vai redzi? - Daniels noprasīja. - Es vairs nekādi nevarētu �eit mierīgi gulēt, zinot, kādā ūķī jāmitinās tev. Tad gan es būtu lupata, nevis vīrietis.

- Bet es negribu mainīties. Esmu jau iekārtojusi aizsardzības sistēmu savā istabā.

Kādu brīdi viņi neveikli stāvēja durvīs.

- Man nebija nekas īpa�s sakāms. Tikai gribēju būt kopā ar tevi.

- Tas nekas. Es arī nebiju aizmigusi.

- Negulēsim kopā, - viņ� ieteicās, tad nosarka un kaunīgi iesmējās. - Tas izklausījās pavisam stulbi, - Daniels atkal pavilka Aleksu aiz rokas uz lielās gultas pusi. - Klau, es apsolu izturēties kā visīstākais d�entlmenis, - viņ� piebilda. - Vienkār�i tavā tuvumā es jūtos dro�āk.

Aleksa kopā ar viņu ierāpās gultā uz biezā, baltā pārklāja, draudzīgi smejoties par neveiklo izteicienu, un klusībā nodomāja, vai viņa vispār vēlas �ādu d�entlmeniskumu. Tad stingri atgādināja sev, ka tagad nepavisam nav piemērots brīdis �ādām domām. Varbūt kādreiz vēlāk, kad viņu dzīvības nebūs apdraudētas. Ja tāds laiks vispār pienāks.

Daniels satvēra viņas plaukstu, bet pats turējās pieklājīgā attālumā. Viņi atlaidās uz muguras bagātīgajos dūnu spilvenos. Palicis brīvo roku zem galvas, viņ� palūkojās uz Aleksu.

- Redzi nu, tā ir labāk.

Un tā patie�ām bija. Tas �ķita bezjēdzīgi, jo viņa bija atstājusi savu aizsargāto istabu un arī visus pārējos iero�us, tomēr paradoksālā kārtā jutās dro�āk.

- Jā, - viņa piekrita. Tad noņēma gāzmasku no galvas un nolika to gultā sev līdzās.

- Tev ir tik auksta roka.

Pirms Aleksa paguva ko teikt, Daniels piecēlās sēdus un paņēma segu no gultas kājgaļa. Izpleta to un pārklāja abiem. Tagad atguļoties, vīrie�a ķermenis atradās tuvāk. Viņu pleci saskārās, un, kad Daniels atkal satvēra viņas plaukstu, abu rokas sakļāvās visā garumā.

Kāpēc viņa tik spilgti uztvēra visādus sīkumus, kas lielajā izdzīvo�anas drāmā nemaz nebija svarīgi?

- Paldies, - viņa pateicās.

- Līdzās tev es tie�ām varētu aizmigt. Tikai nepārproti: es to domāju kā komplimentu, nevis kā noniecinājumu tavai sabiedrībai.

- Es saprotu, ko tu gribi teikt. �ī bija gara diena.

- Jā, - viņ� dedzīgi piekrita. - Vai tev ir ērti?

- Jā. Un nepārproti arī mani, bet es varbūt kādā brīdī atkal uzlik�u masku. Tas ir tikai tāds ērmīgs gulē�anas paradums.

Viņ� pasmaidīja. - Līdzīgi kā turēt rokās rotaļu lācīti.

- Tie�i tāpat, tikai ne tik burvīgi.

Daniels pievēlās tuvāk un piespieda pieri pie viņas deniņiem. Viņa sajuta skropstu pieskārienu pie vaiga, kad viņ� aizvēra acis. Viņa labā roka apvijās ap Aleksas vidukli.

- Man �ķiet, tu esi burvīga, - viņ� klusi izdvesa. Daniela balss jau bija pavisam miegaina. - Un, protams, arī briesmīgi nāvējo�a.

Daniels no�āvājās.

- Ļoti jauki, - Aleksa atbildēja, bet diez vai viņ� to sadzirdēja. Viņ� elpoja tik vienmērīgi, ka varbūt jau bija aizmidzis.

Aleksa nogaidīja vēl kādu brīdi un tad uzmanīgi pastiepa brīvo roku un pieskārās vīrie�a matu cirtām. Tās bija tik mīkstas. Viņa pārvilka pirkstus pār miegā atslābu�ajiem Daniela sejas vaibstiem - tā pati rāmā, labsirdīgā seja, kas bija tik sve�a viņas pasaulē. Viņai �ķita, ka neko tik skaistu savā mū�ā nebija redzējusi.

Tā viņa arī aizmiga, ar vienu roku draudzīgi apķērusi Daniela pakausi, ar aizmirsto gāzmasku aiz muguras.

Kevins nepiezvanīja.

Danielam tas ne�ķita nekas neparasts, bet Aleksa ievēroja, ka Arnija pleci ir saspringu�i vairāk nekā parasti.

Bija pagājis pārāk ilgs laiks.

Cik viņa saprata, Kevinam tikai bija jānokļūst pozīcijā, no kuras viņ� varētu izsekot vienīgo cilvēku, kura saistība ar �o lietu bija dro�i zināma, - Kārstonu. Kevins būtu varējis aizbraukt līdz Va�ingtonai divās dienās, pat pārāk nesteidzoties. Aleksa bija precīzi izstāstījusi, kur pēc iera�anās galvaspilsētā varēs atrast viņas kādreizējo priek�nieku. Ja Kārstons nebūtu atrodams paredzētajā vietā, Kevinam vajadzēja zvanīt viņai. Kur viņ� pazudis? Varbūt kaut kas noticis? Cik ilgi viņai būtu jānogaida, līdz atklāt Danielam savas ba�as?

�is jaunās raizes uzkurināja Aleksas paranoju. Viņa novilka vēl vienu vadu ārpusē pie savas istabas durvīm, lai aizsargātu to, kad pati atradās kādā citā mājas daļā. Cik kaitino�i, ka nevar ierīkot aizsardzību visam aug�stāvam. Pietrūkst tikai vienas gāzmaskas.

Vienīgais labums - katra aizritējusī stunda palīdzēja sadzīt sejai. Tagad - blāvā apgaismojumā un ar biezu kosmētikas kārtu savainojumi pirmajā acu uzmetienā varbūt paliktu nepamanīti.

Gaidī�anas laikā viņas emocijas bija pārņēmis savāds garlaicības, stresa un visdīvainākās laimes sajaukums. Tā bija nāvei nolemta laime, laime ar ļoti īsu derīguma termiņu, tomēr tāpēc tā nekļuva mazāk... visaptvero�a. Pa�laik vajadzētu justies loti drūmi, ik bridi sagaidot vajātāju soļu dunu aiz muguras, ta�u viņas seja nezin kāpēc visu laiku staroja smaidā. Turklāt arī Daniels bija tikpat nepiedienīgi līksmā noskaņojumā. Viņi runāja par savām sajūtām nākamās dienas pēcpusdienā, skatīdamies ziņas.

Aleksa bija slepus ielaidusi mājā Lolu, kad Arnijs bija devies ārā dresēt pārējos dzīvniekus. Viņa jutās vainīga, turot suņus ārā aiz aizvērtām durvīm, jo tas �ķita nepieklājīgi. Lolai līdzi bija ienāku�i arī Ein�teins un Hans, un tagad istabā bija īsts suņu mud�eklis. Viņa cerēja, ka Arnijs nedusmosies. Ja jau veļas mazgātavā bija ierīkotas suņu durvis, dzīvnieki dro�i vien kādreiz drīkstēja nākt iek�ā. Viņa nezināja, vai suņiem parasti bija jāpa-lick ārā dresūras apsvērumu dēļ vai kā signalizācijas sistēmai pret iebrucējiem, vai varbūt tāpēc, ka Arnijam ir alerģija, - ta�u tādā gadījumā viņ� bija izvēlējies nepiemērotu nodarbo�anos.

Lola noguldīja ļumīgo purnu ar garajām ausīm Aleksai uz ceļiem, kur, protams, drīz bija gaidāmi siekalu plūdi. Ein�teins uzreiz uzlēca uz dīvāna līdzās Danielam, līksmi luncinot asti par tādu noteikumu pārkāpumu. Hans nogūlās visā garumā uz paklāja dīvāna priek�ā kā gar� mīkstais soliņ�. Pēc ziņu programmas garlaicīgā ievada, kura uzmanības centrā, protams, bija politika, lai gan līdz vēlē�anām vēl jāgaida gandrīz gads, Daniels izstiepa garās kājas pār Hana muguru. Hans to neņēma ļaunā. Aleksa bu�ināja Lolas ausis, un sunīte priecīgi sita ar asti pa grīdu.

Tas viss �ķita ērti un pazīstami, lai gan nekad mū�ā viņa nebija piedzīvojusi �ādu idilli. Viņa nekad nebija atradusies tik cie�ā dzīvu būtņu lokā, pieskaroties tām, klausoties to elpu, un kur nu vēl kopā ar vīrieti, kur� tik mīļi satver viņas plaukstu un sauc viņu par burvīgu... un nāvējo�u. Vīrietis, kur� zina visu viņas dzīvesstāstu, tomēr spēj uzlūkot viņu ar tādu pielūgsmi...

Apcerot �o domu, Aleksas acis uzreiz pievērsās Daniela sejai, un abu skatieni sastapās. Viņ� pasmaidīja kā alla� plati un saulaini, ar divu dienu bārdas rugājiem izskatīdamies pārsteidzo�i me�onīgs, un viņa, ne mirkli nedomājot, atbildēja ar tādu pa�u smaidu. Sirdī uzbangoja visvisādas nenopietnas emocijas, un viņa apjauta, ka tik burvīgas izjūtas vēl nekad nebija pazinusi.

Aleksa nopūtās, tad novaidējās.

Daniels uzmeta skatienu ekrānam, meklējot iemeslu, ta�u tur rādīja tikai reklāmu. - Kas vainas?

- Es jūtos dīvaini, - viņa atzinās. - Muļķīgi. Nenopietni. Kāpēc viss pēk�ņi rādās tik ro�ainās krāsās? Nespēju sasaistīt kopā nevienu loģisku domu. Cen�os raizēties, bet atkal sāku smaidīt. Varbūt es jūku prātā, ta�u tas mani arī neuztrauc. Labprāt iekaustītu sevi, ta�u mana seja beidzot sāk sadzīt.

Daniels iesmējās. - Manuprāt, tā ir viena no blakusparādī-bām, ko izraisa iemīlē�anās.

Atkal tauriņu spārni pakrūtē. - Tu domā, ka tie�i tas notiek ar mums?

- Tā man �ķiet.

Viņa domīgi sarauca pieri. - Man nav, ar ko salīdzināt. Bet ja nu es tie�ām jūku prātā?

- Tavam prātam pavisam noteikti nav ne vainas.

- Bet es neticu, ka cilvēki var tik ātri iemīlēties. - Patiesībā viņa nemaz neticēja mīlestībai, romantiskai mīlestībai. Ķīmiskas reakcijas - protams, seksuāla tieksme - jā. Saderība - jā. Draudzība. Uzticība un atbildība. Turpretī mīlestība �ķita vairāk piederīga pasaku valstībai.

- Es... nu, es arī agrāk neticēju. Tas ir, es vienmēr esmu ticējis simpātijām no pirmā skatiena. Esmu pats to izjutis. Un tai nenoliedzami ir svarīga loma arī pa�laik. - Viņ� atkal plati pasmaidīja. - Bet mīlestība no pirmā skatiena? Tikai fantāzija, es biju pārliecināts.

- Protams, tā tas ir.

- Ta�u...

- Nav nekādu ta�u, Daniel.

- Ta�u toreiz vilcienā kaut kas notika ar mani - kaut kas tāds, ko vēl nekad nebiju pieredzējis un nespēju izskaidrot.

Aleksa nezināja, ko atbildēt. Viņa paraudzījās uz televizora ekrānu, un tajā brīdī atskanēja ziņu pārraides noslēguma melodija.

Tas piesaistīja arī Daniela uzmanību. - Vai mēs to palaidām garām?

- Nē, to nerādīja.

- Un tas nav labi, - viņ� ba�īgi minēja.

- Es varu izdomāt pāris da�ādu versiju, ko tas varētu nozīmēt. Pirmā - viņi piespieda pārraidīt �o ziņu, bet, kad ar to neizdevās gūt rezultātus, ļāva tai pazust no ekrāniem. Otrā - �ī ziņa drīz mainīsies.

Daniels tramīgi izslējās. - Kā tev �ķiet, cik drīz parādīsies jaunais variants?

- Ļoti drīz, ja nojauta mani neviļ.

Tiesa, bija arī tre�ā iespējamība, ta�u to viņa vēl nespēja izteikt skaļi. Ziņa pavisam noteikti pazustu no ekrāniem, ja viņi būtu atradu�i meklēto. Ja būtu sagūstīju�i Kevinu.

Viņa domāja, ka ir pietiekami izpratusi Kevina raksturu, lai būtu pārliecināta, ka viņ� tik viegli nenodos savu brāli un Aleksu. Viņ� bija gana gudrs, lai sagūstī�anas gadījumā iestāstītu departamentam visticamāko versiju par notiku�o: viņ� bija ieradies pārāk vēlu, lai glābtu Dānieļu, un, nogalinājis Oleandru, devās uz Va�ingtonu meklēt atriebi. Gan jau viņ� spēs kādu laiku varonīgi turēties pie �īs versijas... tā viņa cerēja. Viņa nezināja, kas tagad departamentā veic nopratinā�anas. Ja �is cilvēks labi pieprata savu darbu, tad galu galā Kevins pateiks patiesību. Lai cik nedraudzīga bija viņas attieksme pret Kevinu, tomēr sirds sa�ņaudzās līdzjūtībā.

Varbūt Kevins bija nodro�inājies pret sagūstī�anu tāpat, kā viņa pati to darītu. Varbūt viņ� jau bija miris.

Bija �ēl, ka neizdosies apmeklēt Betmena alu, tomēr, ja Kevins nepiezvanīs līdz pusnaktij, būs jādodas projām. Viņa nojauta, ka ilgāk uzkavēties būtu pārāk riskanti.

Visas priecīgās sajūtas arī bija pierimu�as. Tā vismaz bija zīme, ka viņa tomēr nav pilnībā zaudējusi prātu. Vēl ne.

Neilgi pirms Arnija atgrie�anās viņi izlaida suņus atpakaļ ārā uz lieveņa, ta�u istabā dro�i vien bija saglabājusies dzīvnieku smaka. Daniels sāka gatavot gaļas mērci, ko pasniegt kopā ar spageti, un viņa palīdzēja vienkār�ākajos darbos - atvēra konservu skārdenes, sameklēja gar�vielas. Kopīgi darboties bija tik viegli, it kā viņi jau gadiem ilgi būtu pie tā pieradu�i. Vai tās bija Daniela pieminētās izjūtas? Viņu kopā bū�anas savādais vieglums? Lai gan viņa neticēja �ai teorijai, nācās tomēr sev atzīt, ka nekādu citu izskaidrojumu nevar atrast.

Daniels, darbodamies pie plīts, klusi dungoja kādu pazīstamu melodiju, kuras nosaukumu Aleksa uzreiz nevarēja atcerēties. Jau pēc da�ām minūtēm viņa neviļus bija sākusi dungot līdzi. Pēc brī�a Daniels sāka dziedāt dziesmas vārdus:

- Guilty feet have got no rhythm.�

- Vai tā dziesma nav vecāka par tevi? - viņa apjautājās.

Daniels �ķita pārsteigts. - Ak, vai es to dziedāju skaļi? Atvaino,

man ir tāds paradums. Kad darbojos virtuvē, mazliet aizmirstos.

- Kā tu vispār atceries vārdus?

- Ja gribi zināt, Careless Whisper²³ joprojām ir ļoti populāra dziesma karaoke klubos. Astoņdesmito gadu mūzikai veltītajos vakaros tā ir mans lielākais hits.

- Tu aizraujies ar karaoke?

- Kur� teica, ka skolotāji neprot izklaidēties? - Viņ� atkāpās no plīts, joprojām turēdams labajā rokā ar mērci notrieptu karoti, un ar brīvo kreiso roku viegli apskāva Aleksu. Tad sāka griezties dejas soļos nelielā aplī, piespiedis saraino vaigu pie viņas sejas un dziedādams: - Pain is ah-all you�ll find⁴... - Pēc brī�a viņ� atkal atgriezās pie plīts un sāka mīņāties uz vietas, līksmi dziedādams, ka nekad mū�ā vairs nedejo�ot.

Neesi idiote, Aleksas prāts rājās, kad viņas sejā atkal atplauka muļķīgais smaids.

Liecies mierā, viņas ķermenis atteica.

Daniela balss nebūtu piemērota raidī�anai radioviļņos, ta�u tas bija patīkams, viegls tenors, un pla�a diapazona trūkumu viņ� bagātīgi kompensēja ar aizrautību. Kad aiz durvīm atskanēja suņu rejas, sveicot Arniju, abi mājinieki vētrainā duetā dziedāja Total Eclipse of the Heart К Aleksa uzreiz apklusa, ko�i piesarkusi, bet Daniels �ķita nemanām ne viņas kautrīgumu, ne Arnija iera�anos.

-1 really need you tonight ⁵⁶ - viņ� ieaurojās, kad Arnijs ienāca pa durvīm, nosodo�i �ūpodams galvu. Aleksa nodomāja, vai Kevins vispār kādreiz izklaidējas vai arī tikai strādā drūmā nopietnībā kopā ar Arniju.

Arnijs, neko neteikdams, aizvēra aiz sevis durvis, un ieplūdusī svaigā gaisa pūsma sajaucās ar ķiploku, sīpolu un tomātu silto smar�as kokteili. Tagad, kad ārā bija tum�s un iek�telpas apgaismotas, būs jāpārliecinās, ka viņ� ir aizvēris ārdurvis, pirms viņa vai Daniels dosies uz to istabas daļu, kas būtu no ārpuses redzama novērotājiem.

- Vai suņi ir kaut ko ziņoju�i? - viņa jautāja Arnijam.

- Nekā. Ja tie būtu kaut ko pamanīju�i, tu būtu to dzirdējusi.

Viņa sarauca pieri. - Paziņojumu �odien nerādīja.

Aleksa saskatījās ar Arniju. Vīrie�a skatiens pievērsās Daniela mugurai, tad atgriezās pie viņas. Viņa saprata �o neizteikto jautājumu un papurināja galvu. Nē, viņa nebija runājusi ar Dānieļu par Kevinu un viņa klusē�anas iespējamo skaidrojumu. Arnijs atkal tikko manāmi saspringa, un tā bija vienīgā ārējā pazīme, kas liecināja par stresu.

Arnija dēļ viņiem bija jātiek prom no �ejienes, jo ātrāk, jo labāk. Ja kāds saistīs Dānieļu un Aleksu ar �o māju, tad Arnijam draudēs briesmas. Viņa cerēja, ka suņuvīrs nedusmosies par pikapa zaudē�anu.

Vakariņas pagāja klusējot. Pat Daniels laikam bija uztvēris drūmo noskaņu. Aleksa izlēma izstāstīt savas ba�as par Kevinu, tiklīdz abi būs paliku�i divatā. Būtu jauki ļaut Danielam vēl vienu nakti mierīgi izgulēties, ta�u viņiem dro�i vien būs jādodas prom jau pirms rītausmas.

Kad vakariņas bija paēstas, neatstājot nevienu nūdeļu kripatiņu (Arnijam dro�i vien pietrūks viesu gatavoto gardo maltī�u), viņa palīdzēja novākt galdu, bet Arnijs devās ieslēgt televizoru. Ziņu si�etu secība jau bija apnicīgi pazīstama. Aleksai �ķita, ka viņa varētu vārdu pa vārdam atkārtot visu tekstu kopā ar diktori. Arnijs gan nebija to visu jau trīsreiz redzējis, tāpēc viņ� ērti iekārtojās uz dīvāna.

Aleksa noskaloja �ķīvjus un pasniedza Danielam, kur� tos ielika trauku mazgājamā ma�īnā. Aiz sieta durvīm iesmilkstējās viens no suņiem - dro�i vien Lola. Aleksa cerēja, ka viņi �opēc-pusdien nebija paguvu�i pārāk izlutināt �etrkājainos draugus. Viņa nekad nebija uzskatījusi sevi par suņu mīļotāju, ta�u tagad apjauta, ka ilgosies pēc �o jauko, draudzīgo dzīvnieku sabiedrības. Varbūt kādudien - ja Kevins tomēr būs palicis dzīvs un viņiem izdosies īstenot plānu - viņa varētu iegādāties suni. Ja visas priecīgās domas izrādīsies patiesas, varbūt Kevins pat pārdos viņai Lolu. Laikam nebija saprātīgi...

Aleksas domas pārtrauca kaut kāds īss, kluss būk�ķis - pavisam neiederīga skaņa. Kamēr viņas skatiens pievērsās Danielam, lai izskaidrotu troksni ar kādu nokritu�u virtuves piederumu vai skapī�a durvju aizcir�anu, prāts jau, apsteidzis fiziskos notikumus, apsvēra visas varbūtības. Pēc mirkļa uz lieveņa atskanēja skaļ�, gaudojo�s kliedziens niknas rūk�anas pavadījumā. Tad vēl viens būk�ķis, suņu skaļās rie�anas apslāpēts, un rie�ana apklusa sāpju un �ausmu pilnos smilkstos.

Aleksa nogāza Dānieļu uz grīdas, kamēr viņ� vēl tikai griezās uz durvju pusi. Lai gan bija daudz smagāks, viņ� tomēr zaudēja līdzsvaru un nogāzās ātri.

- Ku���, - viņa nikni ie�ņāca tam ausī, tad aizrāpoja līdz virtuves letei un palūkojās ap stūri. Arnijs nekur nebija redzams. Viņa

27 1

paraudzījās uz durvīm - aug�ējā paneļa vidū bija mazs, apaļ� caurums. Tad mēģināja ieklausīties caur suņu sacelto troksni un televizora skaņu, ta�u nevarēja neko saklausīt no tās puses, kur bija jāatrodas Arnijam.

�āviens laikam nāca no liela attāluma, citādi suņi būtu pamanīju�i snaipera tuvo�anos.

- Arnij! - viņa uzsauca aizsmaku�ā �ukstā.

Atbildes nebija.

Aleksa uz vēdera aizlīda līdz ēdamistabas galdam, kur uz grīdas, pieslieta pie krēsla kājas, stāvēja viņas mugursoma, izrāva no aizspie�amā maisiņa PPK un aizslidināja to pa grīdu Danielam. Viņai būs vajadzīgas abas rokas brīvas.

Daniels paķēra ieroci, kad tas bija pusceļā līdz viņam, un palūkojās ap stūri. Viņ� nebija vingrinājies �aut ar pistoli, ta�u tik tuvā attālumā tam nebūs lielas nozīmes.

Aleksa uzrāva pirkstos gredzenus un aplika ap vidu jostu.

Daniels vienā mirklī bija pielēcis kājās un atbalstījis elkoņus uz letes virsmas. Viņ� �ķita aizmirsis visus aizspriedumus pret �au�anu. Aleksa aizlavījās pie netālās sienas, kas atdalīja ēdamistabu no lielās istabas. Tajā brīdī viņa pamanīja, ka kāds nospie� durvju rokturi, ta�u tā nebija roka, bet gan melna, spalvaina ķepa.

Tātad Kevins bija nolēmis atteikties no standarta apaļajiem durvju rokturiem ne tikai estētisku apsvērumu dēļ.

Aleksa atviegloti uzelpoja, kad istabā iebrāzās Ein�teins un Hans un rotveilers sekoja tam cie�i pa pēdām. Izdzirdot ārā Lolas smagās elsas un sāpju pilnos vaidus, viņa sakoda zobus.

Kamēr suņi kā dzīvs vairogs sastājās ap Dānieļu, Aleksa uzāva kājās ar asmeņiem aprīkotās kurpes un iebāza vienā kabatā �ņaug�anas trosi, bet otrā - koka rokturus.

- Saki komandu, - viņa �ukstēja Danielam.

�āvējs dro�i vien tūlīt nāks iek�ā, ta�u viņam būs jāuzmanās no suņiem. Ja būs tāda iespēja, viņ� nomainīs tāl�au�anas �auteni pret citu ieroci ar lielākām lodēm. �ādi suņi spēj cīnīties, arī būdami diezgan smagi ievainoti.

- Bēg�anas protokols? - Daniels nedro�i no�ukstēja.

Ein�teins saspicēja ausis un klusi ierējās, tad aizskrēja līdz

virtuves tālākajam galam un iesmilkstējās.

- Seko viņam, - Aleksa pavēlēja Danielam. Viņa, zemu pieliekusies, zibenīgi �ķērsoja telpu.

Daniels gribēja celties kājās, bet, pirms Aleksa paguva ko iebilst, Ein�teins jau metās pie Daniela un satvēra zobos viņa plaukstu. Suns norāva Dānieļu atkal uz grīdas.

- Paliec pie zemes, - Aleksa �ukstus paskaidroja.

Ein�teins veda viņus uz veļas mazgātavu, kā Aleksa jau bija

paredzējusi, un Hans ar rotveileru piesedza viņus no aizmugures. Izejot no dzīvojamās istabas tum�ajā gaitenī, viņa mēģināja saskatīt Arniju. Vispirms viņa ieraudzīja tikai vienu nekustīgu plaukstu, bet tad pamanīja lielu traipu uz tālākās sienas. Tas nepārprotami bija smadzeņu un asiņu maisījums. Tātad Arniju izglābt vairs nebija nekādu cerību. Viņam jau bija par vēlu. Uzbrucējs acīmredzot bija ļoti precīzs �āvējs.

Aleksa bija pārsteigta, kad Ein�teins apstājās pirms veļas mazgātavas un piesita ar ķepu pie kāda sienas skapja durvīm gaitenī. Daniels tās atvēra, Ein�teins aizspraucās viņam garām un sāka vilkt kaut ko ārā no skapja. Kad Aleksa pielavījās tuvāk, viņai tie�i virsū uzgāzās smaga ka�okādu kaudze.

- Kas tad tas? - Daniels �ukstēja viņai ausī.

Aleksa aptaustīja kaudzi. - Man �ķiet, tas ir ka�oks, bet tur ir vēl kaut kas. Tas ir pārāk smags... - Viņa veikli pārlaida plaukstas pār ka�oku, pār piedurknēm un sataustīja zem ka�okādas kaut kādus stingrus taisnstūrus. Viņa iebāza vienu roku piedurknē, cen�oties izprast dīvainos veidojumus. Beidzot no pirkstu galiem nāca apjausma. Varbūt viņa nebūtu sapratusi, ko tas nozīmē, ja pavisam nesen nebūtu atbrīvojusi Kevinu no Betmena tērpa.

Ein�teins izvilka un nometa viņu priek�ā vēl vienu blīvu ka�okādas blāķi.

- Tie ir oderēti ar Kevlar, - viņa �ukstēja. - Mums tie jāuzvelk.

Stīvējot mugurā ka�oku, Aleksa pūlējās izprast to nozīmi. Kevlar bruņas neradīja jautājumus, bet kāpēc smagā, apgrūtino�ā ka�okāda? Vai Kevins dresēja suņus aukstā ziemas laikā? Vai tā bija gatavo�anās izdzīvo�anai brīvā dabā? Vai �eit vispār mēdz būt tik aukstas ziemas? Bet, savilkusi uz aug�u ka�oka piedurknes, kas, protams, bija pārāk garas, un atbrīvojusi plaukstas, viņa ieraudzīja, cik lieliski Daniela ka�oks saplūst ar Ein�teina vilnu, tā ka nevarēja pateikt, kur viens beidzas un otrs sākas. Maskē�anās.

Ka�okam pat bija ar Kevlar oderēta kapuce, ko viņa uzlika galvā. Tagad viņa un Daniels bija tikai vēl divi ka�okaini silueti tumsā.

Ein�teins devās taisnā ceļā ārā pa suņu durvīm veļas mazgātavas tālākajā galā, un Daniels tam sekoja. Aleksa sev aiz muguras sajuta Hana ķermeņa siltumu. Izlīdusi ārā pa durvīm, viņa ieraudzīja, kā Ein�teins velk Dānieļu atpakaļ pie zemes, kad tas bija mēģinājis pieslieties kājās.

- Rāpo! - viņa paskaidroja.

Virzība uz priek�u bija moko�i gausa: ka�oks ar katru soli �ķita smagāks un karstāks un grants graudiņi zem plaukstām un ceļgaliem bija asi kā na�u asmeņi. Kad viņi bija nokļuvu�i nopļautajā zālē, vairs nebija tik ļoti sāpīgi, bet lielajā nepacietībā par lēno gaitu Aleksa to gandrīz nepamanīja. Kad Ein�teins veda viņus uz suņu mītnes pusi, Aleksa sāka raizēties, ka tas mēģina nogādāt viņus pie pikapa, ko viņa bija likusi Arnijam pārvietot. Ta�u pikaps nemaz nebija tik labs glābiņ�. Varbūt �āvējs no savas pozīcijas to vēro, gaidīdams, kad kāds mēģinās braukt prom pa vienīgo ceļu. Pastāvēja arī tāds uzbrukuma variants, kurā līdzdalībnieki pārmeklē māju, lai izdzītu upurus ārā, kamēr �āvējs gaida.

Bija dzirdama mītnē iesprostoto satraukto suņu nemierīgā smilkstē�ana. Kad viņi bija pievārēju�i vairāk nekā pusceļu līdz mītnei, atskanēja ass pauk�ķis, un viņai sejā iesitās zemes kripatu mākonis. Ein�teins īsi ierējās, un Aleksa izdzirdēja, kā viens no aizmugurē eso�ajiem suņiem atraujas no bara un traucas projām, klusi, draudīgi rūkdams. Pēc ķepu smagās dunoņas un nelielajiem soļiem Aleksa noprata, ka tas laikam ir rotveilers. Sekoja vēl viens pauk�ķis, �oreiz tālāk, ta�u rūk�anas temps nemainījās. Viņa izdzirdēja kaut ko, varbūt apslāpētu lamā�anos, kam sekoja lo�u krusa, kura pavisam noteikti nebija raidīta no snaipera �autenes. Steidzīgi rāpojot aiz Daniela, viņas muskuļi saspringa, gaidot nenovēr�amos rotveilera sāpju kliedzienus. Tie neatskanēja, ta�u rūk�ana apklusa. Viņai acīs iedzēla asaras.

Hans pārvietojās pozīcijā Aleksai pie sāniem �āvēja pusē, un viņa pamanīja, ka Ein�teins tāpat piesedzis Dānieļu. Kevins bija teicis, ka suņi būs gatavi upurēt savas dzīvības, lai aizstāvētu Dānieļu, un tagad viņi to pierādīja. Kevins dro�i vien dusmotos, ka tie tikpat varonīgi sargā arī Aleksu.

Kevins. Pastāvēja cerība, ka viņ� ir palicis dzīvs. Paziņojumi televīzijā bija pārtraukti nevis tāpēc, ka CIP spiegi bija atradu�i Kevinu, bet gan tāpēc, ka bija sadzītas pēdas Danielam.

Viņi tika līdz suņu mītnei. Aleksa atviegloti uzelpoja, ierāpojot tumsas patvērumā. Visi ieslodzītie suņi nemierīgi smilkstēja un rēja. Tik tikko spējot noturēt oderētā ka�oka smagumu, viņa pierausās kājās, joprojām saliekusies, tomēr �ādi spēja kustēties ātrāk. Daniels sekoja viņas piemēram, ar vienu aci vērojot, vai Ein�teins neliks atkal mesties rāpus. Ta�u Ein�teins �obrīd nepievērsa uzmanību Danielam. Tas ar Hanu metās skrējienā gar suņu būru rindu, uz mirkli apstājoties pie katrām durvīm, tad steidzoties pie nākamajām. Pirmajā mirklī Aleksa nesaprata, ko tas nozīmē, bet tad attapās, ko suņi dara. Tuvākās durvis plati atvērās, tad arī nākamās. Kevins bija iemācījis saviem izcilākajiem audzēkņiem atvērt būru durvis no ārpuses.

Atbrīvotie suņi uzreiz apklusa. Pirmie divi bija vienādi vācu aitusuņi standarta krāsā. Tie izskrēja pa ēkas durvīm un devās uz ziemeļiem. Pirms tie bija pazudu�i no skatiena, garām aizbrā-zās trīs rotveileri, kuri devās uz dienvidiem. Tiem sekoja viens dobermanis, pēc tam �etri vācu aitusuņi, un katra grupa devās citā virzienā. Suņi sāka plūst ārā no ēkas tik ātri, ka viņai sajuka to skaits. Noteikti vairāk par trīsdesmit dzīvniekiem, da�i vēl pavisam mazi. Satrauktie nervi kūdīja uzsaukt: Saplosiet viņus, draugi'. - bet prāts mudināja ieteikt: Uzmanieties! Kad garām paskrēja Lolas kucēni, Aleksai acīs atkal sariesās asaras.

Nakts tumsā atskanēja panisku baiļu sauciens. Sekoja �āvieni, tad sāpju kliedziens. Viņas lūpas sakniebās drūmā ļauna prieka smīnā.

Ta�u viss vēl nebija galā. Tūlīt norībēja �āvieni no citas puses. Tātad vairāki uzbrucēji.

- Ierocis? - Aleksa �ukstēja Danielam. Viņ� pamāja ar galvu, izvilka pistoli no d�insu jostas un pasniedza viņai. Aleksa papurināja galvu. Viņa tikai gribēja pārliecināties, ka Daniels nav to pazaudējis.

Biezajā ka�okā viņa bija izmirkusi sviedros. Viņa novilka no galvas kapuci un ar apak�delmu noslaucīja pieri.

- Ko tagad? - Daniels nomurmināja. - Vai mums �eit jāgaida?

Tikko viņa gatavojās ieminēties, ka �is plāns glu�i neatbilst

bēg�anas nosaukumam, atgriezās Ein�teins un atkal sāka vilkt Dānieļu pie zemes. Aleksa arī notupās �etrrāpus un sekoja Ein-�teinam, kur� veda viņus ārā pa tām pa�ām durvīm, pa kurām viņi bija ienāku�i. Ārā gaidīja Hans, lai atkal noslēgtu gājienu. �oreiz Ein�teins devās taisni uz ziemeļiem, lai gan Aleksa nevarēja atcerēties nevienu ēku, kas tur atrastos. Viņa saprata, ka būs jārāpo ilgi, bet plaukstas jau tagad bija pamatīgi saskrāpētas ar sausās zāles stiebriem. Viņa mēģināja aizsargāt delnas ar ka�oka garo piedurkņu galiem, ta�u tie nebija oderēti, tāpēc palīdzēja visai maz. Labi vismaz, ka nakts tumsā apkārt skraidīja pārāk daudz radījumu ka�okā, lai �āvējs pievērstu uzmanību �etriem, kuri tam neuzbruka. Viņa no tālienes palūkojās atpakaļ uz māju. Logos nebija redzamas nekādas jaunas gaismas. Uzbrucēji vēl nebija sāku�i pārmeklēt māju. Joprojām skanēja suņu kņada -tālīna rūk�ana, Lolas kucēnu vauk�ķē�ana un da�i aprauti, īsi rējieni.

Aleksa bija zaudējusi laika izjūtu; viņa sajuta tikai plūsto�ās sviedru straumes, dzirdēja savu saraustīto elpu un apjauta, ka visu laiku ceļ� ved nedaudz pret kalnu. Tad Daniels mazliet palēnināja gaitu, un viņas plaukstās atkal sāka durties asumi, pat caur ka�oka piedurknēm. Ta�u ne�ķita, ka pārvarēts liels attālums, kad Daniels klusi noelsās un apstājās. Viņa pierāpoja tam līdzās.

Priek�ā bija �ogs. Viņi bija sasniegu�i fermas teritorijas ziemeļu robe�u. Aleksa ar skatienu meklēja Ein�teinu, nesaprotot, kas jādara, bet tad attapās, ka melnais vilks jau atrodas otrpus �ogam. Tas palūkojās uz viņu un ar purnu norādīja uz �oga apak�ējo malu. Aleksa pierāpoja un aptaustīja �ogu norādītajā vietā un atklāja, ka zem tā ir neliela nogāze. Tum�ā ēna zem �oga izrādījās �aura plaisa tum�os akmeņos. Sprauga bija pietiekami plata, lai varētu ērti izlīst caur to. Viņa juta, kā Daniels pieķeras pie viņas potītes, lai atrastu ceļu. Kad abi bija tiku�i otrā pusē, Aleksa pagriezās un ieraudzīja, kā Hans ar pūlēm iespraucas plaisā. Viņa sarāvās, iedomājoties, kā �oga apak�malas stieples skrāpē suņa ādu, ta�u tas neizdvesa ne skaņu.

Priek�ā pavērās sekla, akmeņaina ieleja, kas nebija redzama no mājas, jo to aizsedza neliels uzkalns; viņa pat nebija iedomājusies, ka pla�ie līdzenumi, kas pletās uz ziemeļiem, uz Oklaho-mas pusi, varētu kaut kur beigties. Ein�teins jau rausās lejā pa akmeņiem. Izskatījās, ka tas iet pa �auru, tikko samanāmu taciņu. Hans piebikstīja viņai no mugurpuses.

- Ejam, - viņa no�ukstēja.

Aleksa piecēlās kājās, zemu pieliekusies, un, tā kā Ein�teins neiebilda, sāka piesardzīgi rāpties lejā pa nogāzi. Viņa juta Dānieļu sekojam cie�i pa pēdām. Tie�ām �ķita, ka zem kājām ir taka, ta�u tā varēja būt arī me�a zvēru iemīta. Tumsā atskanēja kāda vēl nedzirdēta skaņa - klusa �alkoņa, ko viņa uzreiz neatpazina. Viņa nebija domājusi, ka māja atrodas tik tuvu upei.

Līdz ielejas dibenam bija tikai apmēram piecpadsmit pēdas, un, kad viņi bija tur nonāku�i, Aleksa nosprieda, ka tagad var dro�i izslieties visā augumā. Ūdens tumsā klusi plūda viņiem garām. Viņai �ķita, ka var saskatīt pretējo krastu, jo upe �eit bija daudz �aurāka nekā pie �ķūņa. Ein�teins nopūlējās, velkot kaut ko ārā no ūdens izgrauztas ni�as zem lieliem krasta akmeņiem. Viņa piegāja palīdzēt un patiesā priekā ieraudzīja nelielu airu laiviņu. Tagad viņa sāka labāk saprast mīklaino protokolu.

- Es nekad vairs neteik�u nevienu sliktu vārdu par tavu brāli, - Aleksa neapdomīgi nomurmināja, palīdzot izvilkt laivu no slēptuves. Ja Kevins joprojām bija dzīvs - un ja viņa un Daniels pārdzīvos �o nakti -, viņa, protams, pārkāps solījumu, ta�u �obrīd sirds bija pilna pateicības.

Daniels satvēra laivu no otras puses un pastūma. Jau pēc mirkļa tā bija ūdenī un viņiem ap kājām vijās sīki vilnī�i. Alek-sas pārāk garā ka�oka apak�mala mērcās upes ūdenī, ar katru soli kļūstot arvien smagāka. Daniels pieturēja laivu, kamēr tajā ierausās Aleksa, pēc tam iekāpa arī viņ�. Straume izrādījās spēcīgāka, nekā varētu spriest pēc gludās ūdens virsmas, un viņiem bija ar abām rokām jāturas pie laivas, kamēr tajā ielēca suņi. No Hana svara laivas pakaļgals bīstami dziļi iegrima strauji plūsto�ajā ūdenī, tāpēc viņi abi pārvietojās uz priek�galu blakus Ein-�teinam. Laiva padevās straumei kā no loka iz�auta bulta.

Aleksa novilka smago, karsējo�o ka�oku. Ar to mugurā nekādi nebūtu iespējams peldēt, ja tas būtu nepiecie�ams. Daniels darīja tāpat, varbūt apjau�ot �os draudus vai varbūt paļaudamies uz to, ka viņa vienmēr zina, kā rīkoties.

Spēcīgā straume ātri nesa viņus uz rietumpusi. Aleksa pieņēma, ka tas atbilst plānam, jo Kevins nebija kopā ar laivu atstājis airus. Apmēram pēc desmit minūtēm straume sāka palēnināties, upei papla�inoties platā līkumā. Aleksas acis bija pietiekami apradu�as ar tumsu, lai saskatītu upes pretējo krastu, vismaz tā viņai �ķita. Straume virzīja viņus uz dienvidu krasta pusi - to pa�u krastu, no kura viņi bija sāku�i braucienu. Ein�teins modri sēdēja priek�galā, ausis saslējis gaisā, saspringtiem muskuļiem. Aleksa nesaprata, ko gudrais suns vēro, ta�u, kad viņi bija �ķērsoju�i kādu neredzamu robe�u, tas pēk�ņi izlēca no laivas. Ūdens bija tik dziļ�, ka sunim bija jālai�as peldus, un nebija nosakāms, cik tālu zem tā kustīgajām ķepām atrodas upes dibens. Ein�teins atskatījās uz pārējiem un aicino�i iesmilkstējās.

Saprotot, ka labāk būtu tikt ārā no laivas pirms Hana, Aleksa izlēca tūlīt pat. Viņa uz mirkli iegrima vēsajā ūdenī pāri galvai, bet tad atkal izrāvās virs ūdens virsmas. Aiz muguras atskanēja divi �ļaksti - vispirms neliels, pēc tam milzīgs, kas sacēla viļņus atkal viņai pār galvu. Hans aizpeldēja garām, ar ķepām sakuļot ūdeni baltās putās, un nostājās uz kājām īsu mirkli, pirms viņa ar kurpju purngaliem sataustīja smil�aino upes dibenu. Aleksa pagriezās un ieraudzīja, ka Daniels cīnās ar straumi, pūloties vilkt koka laivu uz krasta pusi. Viņa saprata, ka nevarēs palīdzēt, ja atradīsies pārāk dziļi, tāpēc aizbrida tālāk lejup pa straumi un sagaidīja Dānieļu, kad viņ� nonāca seklumā. Aleksa satvēra laivas priek�galu, bet viņ� vilka to aiz vidus, apķēries ar roku ap soliņu. Drīz vien viņi bija tiku�i līdz krastam, kur suņi sparīgi purināja ūdeni no ka�okiem. Viņi kopā izvilka laivu desmit pēdas ārā no ūdens, tad Daniels atlaida to un aplūkoja savas plaukstas. Aleksa pievērsās savējām un atklāja, ka saskrāpētās delnas smagi cietu�as no laivas raupjā koka. Tagad visi pu�umi asiņoja, no pirkstu galiem pilēja sarkanas lāses.

Daniels noslaucīja labo plaukstu gar d�insu staru, atstājot asiņainu �vīku, tad no laivas izņēma ieroci un kādu mazāku priek�metu - tālruni, laikam Kevina atstāto. Daniels bija spējis pasargāt abus �os piederumus no ūdens - iespaidīgs sasniegums, ņemot vērā pārciesto �oku un spriedzi. Par laimi, viss viņas mugursomas saturs bija rūpīgi iesaiņots aizspie�amajos maisiņos.

Aleksa a�i nopētīja Daniela seju. Neizskatījās, ka viņam draudētu nervu sabrukums, ta�u tas var uznākt arī pilnīgi negaidīti.

Daniels paņēma ka�okus un neveikli turēja tos rokās kā divus lielus vīstokļus. Viņa gribēja teikt, lai viņ� tos atstāj, bet tad apjauta, ka driz vien sāksies slepkavības izmeklē�ana. Tāpēc labāk paslēpt visus iespējamos pierādījumus.

- Iemet tos upē! Un laivu ari, - viņa �ukstēja. - Mēs nedrīkstam pieļaut, lai kāds tos atrod.

Nevilcinoties Daniels piesteidzās pie ūdensmalas un iesvieda ka�okus straumē. Būdami smagi, tie ātri vien piemirka un nogrima. Aleksa sāka stumt laivu, un Daniels palīdzēja, velkot to lejā no krasta. Jau pēc mirkļa tā traucās projām tum�ajā straumē. Viņa zināja, ka uz laivas paliku�as viņu asiņu pēdas un pirkstu nospiedumi, ta�u cerēja, ka straume aiznesīs to pietiekami tālu, lai no rīta neviens neiedomātos saistīt to ar Kevina māju. Laiva izskatījās veca un noplukusi, pavisam nevērtīga. Varbūt atradēji uzskatīs to par izskalotu vraku, kam nav vērts pievērst uzmanību.

Aleksa iztēlojās Kevinu kopā ar Ein�teinu sarkanajā upes ūdenī dienas laikā, vingrinoties �ī mar�ruta izbrauk�anā. Laikam viņi bija to izmēģināju�i daudzas reizes. Kevins dro�i vien bēdāsies par laivas zaudējumu neatkarīgi no tās vērtības.

Aleksa un Daniels reizē pagriezās atpakaļ uz lauka pusi. �ķūnis bija viegli saskatāms - kā jau vienīgā augstā celtne tum�ajā līdzenumā. Kad viņi sāka skriet uz to, pēk�ņi ceļu aiz�ķērsoja kāds drukns siluets. Aleksa satrūkās, gaidot suņu rie�anu, bet tad atpazina traucētāja veidolu - tā bija viena no siena ķīpām, kas kalpoja par �autuves mērķiem. Viņa dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos, un skrēja tālāk.

Nonāku�i pie �ķūņa, viņi steidzās tam apkārt uz ieejas durvīm. Daniels ar garajām kājām nokļuva tur pirmais un bija jau atslēdzis slēdzeni, kad Aleksa viņu panāca. Viņ� atrāva durvis vaļā, sagaidīja Aleksu un suņus ienākam, tad aizvēra durvis.

�ķūnī valdīja piķa melna tumsa.

- Uzgaidi mirklīti, - Daniels no�ukstēja.

Aleksa tik tikko varēja sadzirdēt viņu kustamies savu satraukto sirdspukstu un suņu skaļās elpas fonā. Kaut kas viegli ie�īkstējās, pēc tam klusi, metāliski nodunēja. Labajā pusē iespīdējās blāva, zaļgana gaismiņa. Tagad viņa varēja neskaidri saskatīt Daniela stāvu, jo viņa plaukstu apspīdēja izgaismotā ciparu pults. Pēk�ņi viņam līdzās iespīdējās spilgtākas baltas gaismas josla. Kad tā papletās pla�āk, ieplūdinot telpā vēl spo�āku gaismu, viņa ieraudzīja, ka Daniels rīkojas ap vienu no vecajām ma�īnām. Viņ� bija atvēris viltus akumulatoru, ievadījis savas dzim�anas dienas kodu un atdarījis slēptuvi, kur parādījās �auteņu krājums, izgaismots no iek�puses.

- Ieliec da�as no tām Humvee, - Aleksa �ukstus izrīkoja Dānieļu. Varbūt �āda piesardzība bija lieka, tomēr viņa neuzdro�inājās runāt skaļāk.

Gaisma bija pietiekami spo�a, lai apspīdētu apmēram piecpadsmit pēdas pla�u laukumu ap viņu uz visām pusēm. Abi suņi, skaļi elpodami, stāvēja pie durvīm, ar skatu uz ārpusi, modri gaidot iespējamus iebrucējus.

Aleksa steig�us metās pie savām paslēptajām somām un norāva veco brezenta gabalu. Viņa atvilka apak�ējās somas sānu rāvējslēdzēju, paķēra lateksa cimdu pāri un uzvilka tos asiņojo�ajās rokās. Tad paņēma vēl vienu pāri un iebāza līdz pusei d�insu kabatā.

Kad Aleksa pagriezās, Daniels jau bija pārgājis pie slēptuves traktora riepā. Viņ� bija uzmetis plecā divas �autenes un rokā turēja divas Glock pistoles un tie�i tādu �auteni, kādu viņa bija vēlējusies. Tūlīt pat viņ� pasniedzās pēc SIG Sauer, ar kuru bija redzējis Aleksu vingrināmies. Lai gan izdzīvo�anas pasaulē Daniels bija pilnīgs iesācējs, viņam piemita apķērīgs prāts.

Divos piegājienos Aleksa sanesa visas savas somas aiz siena ķīpām paslēptajā bruņu auto. Pirmajā reizē, iedama garām, viņa pasniedza sagatavoto cimdu pāri Danielam, kur� tos uzvilka, neko nejautājot. Viņa nopriecājās, atklājot, ka Humvee salona apgaismojums ir atvienots. Kad visa mantība bija ievietota, Aleksa iekrāva ari da�as granātas, ta�u raķe�u metējus nolēma labāk atstāt, jo �aubījās, vai spēs saprast, kā ar tiem rīkoties, neuzspridzinot sevi.

- Naudu? - Daniels jautāja.

- Jā, ņem visu!

Viņ� paklausīja, un uz īsu mirkli Aleksu pārņēma pavisam jocīga dēja vu sajūta. Viņi kopā rīkojās tikpat saderīgi, kā mazgājot traukus.

�ķūnī bija arī Kevlar bruņu krājums. Viņa uzvilka bruņuvesti un pievilka sānos siksniņas līdz galam, tomēr veste joprojām bija mazliet vaļīga. Tā nebija necie�ami smaga, tātad laikam aprīkota ar keramikas plāksnēm. Viņa paņēma vēl vienu vesti Danielam. Bija arī da�i Betmena stila hidrotērpi, bet viņai tie bija par lielu, savukārt Danielam laikam būtu pārāk jānopūlas, lai uzstīvētu tos mugurā. Aleksa pasmaidīja, ieraugot divas biezas beisbola cepures. Viņa bija dzirdējusi par tādām, ta�u domāja, ka tādas nēsā tikai slepenā dienesta aģenti. Viņa uzlika vienu cepuri galvā, bet otru paņēma Danielam kopā ar vesti.

Viņ� klusēdams uzvilka abas, ar apņēmīgu izteiksmi bālajā sejā. Aleksa nodomāja: cik ilgi viņ� spēs noturēties nesabrūkot? Jācer, ka pietiks ar dabīgo adrenalīna lādiņu, līdz izdosies izkļūt no �īm briesmām.

Viņa piesprādzēja pie gurna garu, plānu nazi, ap vidukli zem ierastās ādas jostas ar slepenajiem iero�iem aplika siksnu ar pistoles maksti, tad pārlika pār pleciem vēl vienu tādu pa�u siksnu. Viņa piegāja pie Humvee kravas nodalījuma. Izņēma vienu no Glock pistolēm un ielika makstī pie labā gurna. Pabāza S1G zem vienas paduses un savu PPK - zem otras. Pēc tam ievietoja �auteni ar apzāģēto stobru makstī pie kreisā gurna.

- Munīcija?

Daniels pamāja ar galvu. Viņ� bija atstājis uzmestu plecā savu iecienītāko �auteni. Aleksa norādīja ar zodu uz to.

- Turi to vienmēr pie sevis un paņem arī kādu pistoli.

Viņ� paņēma otru Glock.

- Tagad mums jānoslauka visas virsmas, kurām tu pieskāries.

Daniels sāka rīkoties, vēl pirms viņa bija pateikusi līdz galam.

Viņ� paķēra brezenta gabalu, ar ko bija pārklātas Aleksas somas, un noplēsa divas garas strēmeles. Pasvieda vienu viņai un Ein-�teina uzticīgajā pavadībā devās ārā pie durvju slēdzenes. Aleksa ķērās pie pirmā auto vraka, ko viņ� bija atvēris. Drīz vien viss bija noslaucīts. Uz brezenta gabaliem bija asiņu traipi, tāpēc viņa iesvieda tos Humvee kravas nodalījumā.

Aleksa uz mirkli apstājās un ieklausījās. Nekā, tikai �etru dzīvu būtņu satrauktā elpa.

- Uz kurieni dosimies? - Daniels jautāja. Viņa balss bija saspringta un neskanīgāka nekā parasti, ta�u viņ� �ķita saglabājam mieru. - Uz tavu slēptuvi ziemeļos?

- Vēl ne. - Aleksa zināja, ka viņas sejas izteiksme ir skarba un varbūt biedējo�a.

- Tu gribi atgriezties, - Daniels izdvesa aizsmaku�ā �ukstā.

Aleksa pamāja ar galvu.

- Vai tu domā, ka Arnijs varētu vēl būt...

- Nē. Viņ� ir miris.

Daniels mazliet sagrīļojās, apjau�ot �o nepielūdzami drūmo patiesību. - Vai tad mums nav jābēg? Tu teici: ja viņi mums uzbruks, mēs bēgsim.

Danielam bija taisnība, un Aleksa ari bija pieradusi bēgt.

Viņa iedomājās, vai �ādi jūtas mātes, par kurām rakstīts ziņās, ka tās spēju�as pacelt minivenu, lai izglābtu savu bērnu. Izmisu�as, pārbiju�ās, bet ar supervaroņa spēku.

Aleksai bija sava rīcības stratēģija: plānot, plānot, plānot -sagatavoties jebkurai iespējamībai un tad, kad notiks nelaime, īstenot to plāna variantu, kur� būs vispiemērotākais. Viņa nerīkojās nedz pēc acumirklīgas iedvesmas, nedz pēc intuīcijas. Viņa nemēdza cīnīties pretī, bet gan bēga.

Ta�u �onakt Aleksai nebija jāsargā vienīgi sava dzīvība. Viņai bija jāpaceļ minivens.

�oreiz nebija plāna, tikai intuīcija.

�ī intuīcija vēstīja, ka notiek nopietns un labi koordinēts uzbrukums un to organizēju�i ļaudis, kuri uzzināju�i vairāk, nekā vajadzēja. Viņa ar Dānieļu varēja bēgt, ta�u kā lai zina, kādus slazdus vēl vajātāji ierīkoju�i? Viņi varētu iekrist vēl kādā.

Ja viņa uzzinātu, kas ir uzbrucēji un ko tie zina, būtu daudz lielākas izredzes veiksmīgi izglābties.

Informācijas uzzinā�ana ta�u bija viņas specialitāte!

Uzbruk�anā viņai nebija pieredzes, bet tie�i tāpēc neviens negaidīs �ādu rīcību. Viņa pati arī bija mazliet pārsteigta par �o lēmumu.

Vajātāji neko nezināja par Betmena alu, citādi tie būtu gaidīju�i tur. Tie nezināja, cik bagātīgi resursi viņai ir pieejami.

Ja viņa visu rūpīgi apsvērtu, tad dro�i vien mainītu savu nodomu. Ta�u pa�laik viņa bija adrenalīna uzmundrināta un centās pieņemt gudrus lēmumus. Tādus, kas ne tikai ļautu izglābties �onakt, bet arī vēl rīt un parīt. Bet viņa nevarēja pieņemt pareizus lēmumus, ja nebija vajadzīgās informācijas.

- Bēg�ana dro�i vien būtu visdro�ākā rīcība īstermiņā, -Aleksa paskaidroja.

- Un ko tad?

- Man līdz �im vēl nav bijusi iespēja nopratināt kādu no slepkavām, kas tika sūtīti pie manis. Jo vairāk uzzinā�u par viņiem, jo dro�āk mums būs nākotnē.

Pagāja īss mirklis.

- Tu nedosies uz turieni viena, - Daniels mierīgi paziņoja.

- Nē, man ir vajadzīga tava palīdzība. Tikai ar vienu nosacījumu.

Viņ� pamāja ar galvu.

- Tev jārīkojas precīzi, kā es teik�u. Vienalga, vai tev tas patiks vai ne.

- To es varu.

- Tev būs jāpaliek ma�īnā.

Viņ� mazliet papurināja galvu, saknieba lūpas.

- Precīzi, kā es teik�u, - viņa atkārtoja.

Daniels atkal pamāja ar galvu, ta�u negribīgi. Aleksa nebija pārliecināta, ka viņ� ir gatavs paklausīt.

- Tev būs jāpiesedz mani, - viņa paskaidroja. - Un Humvee ir labākā vieta �im nolūkam. Tu nevarēsi stāvēt sardzē, ja kāds tevi no�aus. Un vēl. Tur būs �ausmu skati. Vai varēsi tos paciest?

- Esmu izturējis �ausmu skatus.

- Tādus ne. - Viņa uz īsu mirkli apklusa. - Manuprāt, uzbrucēji domā, ka viņu mērķis ir Kevins un tu, bet es esmu mirusi. Tātad man jārikojas citādi nekā parasti. Varu rīkoties tikai Kevina stilā. Viss notiks vecmodīgi, un mēs nevarēsim nevienu atstāt dzīvu.

Daniels nervozi norija siekalas, ta�u atkal pamāja ar galvu.

- Nu tad paņem nakts redzamības brilles. Tev būs jāstūrē.

Aleksa ļoti ilgojās, kaut Danielam nebūtu jāredz tas, kas tagad

notiks un kādi briesmu darbi viņai būs jādara, ta�u citas iespējas nebija.

Kad viņi uzmanīgi izbrauca pa �ķūņa durvīm, arī suņi Hum-vee aizmugurē bija pieklusu�i, tikai smagi elpoja; Aleksa sāka koncentrēties, domās gatavojoties gaidāmajam. Vajadzēs rīkoties ne�ēlīgi, un tas būs arī ļoti, ļoti ķēpīgi. Protams, tikai tad, ja viņa netiks sagūstīta pirmā.

Aleksa izvilka no kāda mugursomā paslēpta maisiņa mazu �ļircīti. Tā bija pēdējā deva, ta�u, ja viņa to neizlietos tagad, varbūt nenodzīvos līdz brīdim, kad tā būs vajadzīga nākamreiz.

- Vai tu man uzticies? - viņa jautāja Danielam.

- Jā. - �is vienkār�ais vārds izskanēja nesatricināmā pārliecībā.

- Man ir atlikusi tikai viena deva, tāpēc būs jāduras abiem ar vienu adatu kā narkomāniem. Manas asinis ir tīras, vari man ticēt.

Aleksa iedūra �ļirci sev kājā un nospieda virzuli mazliet mazāk nekā līdz pusei. Daniels bija lielāks augumā nekā viņa.

- Kas tas ir? - viņ� nervozi jautāja.

Viņa bija aizmirsusi. Danielam nepatika adatas. - Tas ir dek-stroamfetamīna un opioīda apvienojums - tāds kā... adrenalīns kopā ar pretsāpju līdzekļiem. Tas tev palīdzēs izdzīvot, ja tevi sa�aus. - Tikai ne tad, ja galvā vai sirdī, viņa skaļi nepiebilda.

Daniels pamāja ar galvu un saspringti lūkojās taisni uz priek�u, kad Aleksa iedūra caur d�insu staru viņam gurnā. Viņ� nesarāvās. Viņa ielaida Daniela ķermenī visu atliku�o �ķīdumu. Tā iedarbība ilgs ne vairāk par trīsdesmit minūtēm.

- Cik labi tu vari redzēt?

- Pārsteidzo�i labi.

- Vai varam braukt ātrāk?

Atbildes vietā viņ� spēcīgāk nospieda gāzes pedāli.

- Kad nonāksim tur, - viņa izrīkoja, - pārsēdies aizmugurē un paver vaļā mazos sānu lodziņus. �auj uz katru cilvēku, kas parādīsies, izņemot mani. Gan jau nebūs grūti mani at�ķirt pēc auguma.

Daniels atkal saknieba lūpas.

- Tev jāpaliek �eit, lai kas arī notiktu, saprati?

Viņ� pamāja ar galvu.

- Vai tev būs grūti �aut uz tiem cilvēkiem?

- Nē, - viņ� apņēmīgi atbildēja, sako�ot zobus.

- Tad labi. Ja kaut kas noies greizi - ierocis iesprūdīs un ne�aus, kāds sve�inieks iekļūs Humvee vai vienalga kas -, izsvied pa logu granātu. Tas būs signāls, ka tev vajadzīga palīdzība. Vai proti rīkoties ar granātu?

- Un kāds būs tavs signāls?

- Kas?

- Ja tev vajadzīga mana palīdzība, kāds būs tavs signāls?

- Mans signāls ir - paliec ma�īnā, Daniel. Kā būs ar granātu?

- Gan jau pratī�u, - viņ� norūca.

- Tas varbūt prasīs kādu laiku, tāpēc nesāc nervozēt. Pirms sāk�u nopratinā�anu, man būs jāparūpējas par dro�ību. Ak jā, pirms granātas me�anas noņem brilles un aizver acis. Uzmanies no signālraķetēm - tās tevi ap�ilbinās.

- Sapratu.

Pēk�ņi iezvanījās tālrunis.

Daniels salēcās, atsitoties ar galvu pret zemajiem griestiem.

- Kas, ellē, tas? - Aleksa iesaucās.

- Tas ir Kevina tālrunis, - Daniels atbildēja, ar labo roku drud�aini taustot vestes sānus. Viņ� izvilka tālruni no munīcijai paredzētas aizspie�amas kabatas. Aleksa paņēma to no viņa neveikli steidzīgajiem pirkstiem.

Ekrānā izgaismojās nepazīstams numurs. Viņa atbildēja.

- Denij? - Kevins satraukti iekliedza viņai ausi.

- Nav īstais laiks, BI�! Viņ� tev atzvanīs!

- Tūlīt pasauc viņu, tu...

Aleksa pārtrauca sarunu un izslēdza tālruni.

- Tev jākoncentrējas. Varēsi atzvanīt, kad viss būs galā.

- Sarunāts.

Tātad Kevins bija dzīvs. Tas laikam bija iepriecino�s jaunums. Ta�u tagad kādam būs jāpavēsta, ka viņa ērtā pensijas ligzdiņa ir iznīcināta un draugs nogalināts.

- Ko tu gatavojies darīt? - Daniels jautāja. - Izstāsti savu plānu, lai es zinātu, kā rīkoties.

- Tev būs jāizlau�as caur vārtiem, ja viņi tos ir aizvēru�i. Tas piesaistīs viņu uzmanību. Ja mūs sagaidīs vairāk nekā �etri vīri, tu lielā ātrumā piebrauksi pie mājas, tad pagriezīsies pa labi, lai viņiem būtu redzama tava ma�īnas puse. Ja būs �etri vīri vai mazāk, palēnini gaitu, bet neapstājies. Es izslīdē�u ārā. Cerams, tie pievērsīs visu uzmanību tev. Pabrauc vēl da�us jardus, tad apstājies un sāc �aut. Es uzbruk�u no sāniem. Tu �auj uzreiz nāvējo�i. Es centī�os kādu tikai ievainot, lai varētu aprunāties. Ceru arī, ka kāds apdullināts guļ manā istabā aug�stāvā. Es ņem�u līdzi Ein�teinu, lai tas mani pasargātu no pārējiem suņiem. Hans paliks pie tevis. Ja tie nocietināsies mājā, es nāk�u atpakaļ uz ma�īnu, un mēs ielauzīsimies caur sienu.

- Es redzu vārtus. Tie ir vaļā.

- Nu tad braucam klāt pie mājas.

Daniels uzņēma ātrumu.

- Gaismas! - Aleksa iesaucās tajā pa�ā mirklī, kad viņa tās pamanīja. Pa ceļu pretī strauji tuvojās kāda auto priek�ējo lukturu gaismas.

- Brilles nost! Jauns plāns. Triecies virsū! Spēcīgi. Apgāz, ja vari. Turies stingri, nezaudē kontroli pār ma�īnu!

Viņa ar vienu roku pieķērās pie priek�ējā paneļa, ar otru pie sēdekļa. Daniels pastūma brilles augstāk uz pieres un iespieda grīdā gāzes pedāli. Viņa bēdājās, ka suņi aizmugurē ir tik neaizsargāti. Tie sāpīgi sajutīs triecienu.

Pretī brauco�ais auto nemēģināja izvairīties no sadursmes līdz pat pēdējai sekundei, it kā tā vadītājs un pasa�ieri vairāk lūkotos atpakaļ nekā uz priek�u. Bet varbūt Humvee ar izslēgtiem lukturiem un matēto melno krāsu naktī nebija redzams.

Tas bija balts vidēja lieluma apvidus auto. Ieraugot viņus, vadītājs mēģināja izvairīties. Daniels sagrieza stūri pa labi, un Humvee ietriecās apvidus auto pasa�ieru pusē, atskanot apdullino�ai plīsto�a metāla �erkstoņai un eksplozīviem izsista dro�ības stikla blīk�ķiem. Trieciens svieda suņus uz priek�u, un da�ādu krīto�u metāla piederumu �ķindoņas pavadījumā Hana varenais ķermenis smagi atsitās pret vadītāja un priek�ējā pasa�iera sēdekļu atzveltnēm. Aleksa arī tika sviesta uz priek�u, tomēr neatsitās ar galvu pret priek�ējo paneli, jo dro�ības josta pēdējā mirklī parāva viņu atpakaļ. Apvidus auto no trieciena aizlidoja mazu gabaliņu tālāk, īsu mirkli palika �ūpojamies uz diviem riteņiem, tad smagi nogāzās zemē ar vadītāja pusi uz leju. Saplīsa viens no priek�ējiem lukturiem, un stikli pa�ķīda uz visām pusēm. Hans un Ein-�teins smilkstēdami nokrita uz grīdas.

- Vēlreiz! - viņa uzkliedza.

Daniels triecās ar Humvee priek�galu pret apvidus auto virsbūves apak�daļu. Metāls plīstot gaudoja un �erkstēja. Apvidus auto aizslīdēja pār līdzeno pagalmu, it kā nebūtu smagāks par kartona kasti. Bija redzams, ka neizdosies likt tam apmest kūleni. Nebija nekā, pret ko to atsist, tikai bezgalīgs zāles klajums.

- Piesedz mani! - viņa paķēra brilles no Daniela galvas. - Izmanto �autenes nakts tēmēkli! Ein�tein, nāc!

Aleksa negaidīja atbildi. Viņa bija izlēkusi no Humvee, pirms tas bija pilnībā apstājies. Ein�teins neatpalika ne soli, un suņa ķepas no mugurpuses pieskārās viņas slapjo d�insu starām. Bija jārīkojas ātri, pirms pretinieki būs atguvu�ies pēc trieciena un ķersies pie automātiskajiem iero�iem.

Viņa pieskrēja pie automa�īnas, cie�i turot Glock abās rokās. Viņai labāk padevās �au�ana ar SIG Sauer, ta�u �eit cīniņ� notiks pārāk tuvā attālumā, turklāt pēc tam dro�i vien būs jāatbrīvojas no iero�a.

Caur briļļu stikliem viss bija redzams neticami skaidri, ko�i zaļā krāsā ar izteiktiem kontrastiem. Vadītāja puses priek�ējais lukturis joprojām spīdēja, ta�u bija iespiests zemē, tā ka saceltajos putekļos vīdēja tikai blāva gaismiņa. Vējstikls bija izbiris pilnībā. Priek�ējā sēdeklī atradās divi vīri; pār motora pārsegu karājās abi pirmajā triecienā saplaku�ie gaisa spilveni. Vadītājs bija sa�ķaidīts asiņainā putrā, cie�i piespiests ar pakausi pie sānu durvju malas, resnais kakls saliekts nedabiskā leņķī. Viena atvērta acs nedzīvi lūkojās pretī. Viņ� �ķita jauns, tikai mazliet pāri divdesmit, ar sārtu seju, gai�iem matiem un pārmērīgi masīviem muskuļiem, kas liecināja par steroīdu lieto�anu. Viņ� atgādināja aģentu, ta�u pārējās izskata detaļas tam neatbilda. Mati bija apmēram astoņas collas gari, un vienīgās redzamās auss ļipiņā spīdēja uzkrīto�s briljanta auskars. Viņ� noteikti bija tikai izpildītājs, nevis vadonis.

Pasa�ieris mazliet kustējās, apjukumā �ūpojot galvu, kā tikko atjēdzoties pēc trieciena. Viņ� bija vecāks par savu biedru, ap trīsdesmit pieciem gadiem, melnīgsnējs, ar bieziem trīs dienu bārdas rugājiem uz vaigiem un drukns kā vīrs, kas cilā īpa�i smagus svarus. Pēc visa sprie�ot, spēcīgs cīkstonis. Vīrietis bija ģērbies labi piegulo�ā spīdīga auduma uzvalkā, kas bija nepiemērots �ādai operācijai, tomēr Aleksai �ķita visai zīmīgs. Joprojām piesprādzējies ar dro�ības jostu, vīrietis atradās ar seju tie�i viņas acu līmenī. Aleksa strauji pienāca, piespieda pistoles stobru pie sēdētāja pieres un uzreiz palūkojās lejup uz viņa rokām. Tās bija tuk�as un nekustīgas.

- Vai tu esi galvenais? - Aleksa noprasīja.

- Ko? - vīrietis ievaidējās.

- Kas ir jūsu boss?

- Negadījums. Mēs iekļuvām negadījumā, policistes kundze, - vīrietis atbildēja, tumsā mirk�ķinot acis. Tās mazliet �ķielēja katra uz savu pusi.

Aleksa mainīja taktiku, nolaida ieroci un ierunājās draudzīgākā balsī: - Palīdzība jau ir ceļā. Man jāzina, cik cilvēku �eit ir.

- Nu, se�i...

Z9Ū

Tas nozīmēja, ka ir vēl �etri, kas varbūt jau tuvojas sadursmes vietai. Labi, ka vismaz suņi sāka pulcēties ap Aleksu, visi klusēdami, pateicoties Ein�teina klātbūtnei. Viņa nezināja, vai tie atpazītu viņu kā savējo, ja viņa būtu ieradusies viena.

- Ser? - Aleksa jautāja, cen�oties iztēloties, kā policists runātu ar autoavārijā cietu�o. - Kur ir pārējie?

- Stopētāji, - viņ� atbildēja, skatienam pamazām noskaidrojoties. - Tie pārējie ir stopētāji. Mēs uzņēmām ma�īnā �etrus vīrus un atvedām uz �ejieni. Tad uzradās suņi - traki suņi - un uzbruka mums. Man �ķita, ka tie pārkodīs riepas.

Cietu�ais pamazām atguvās un rūpīgi stāstīja savu pasaciņu. Sa�ņaudza roku dūrē, tad atlaida. Aleksa atkal pacēla ieroci un neatrāva skatienu no sve�inieka rokām.

- Vai tie... stopētāji uzbrukumā cieta?

- Laikam. Man �ķiet, divi. Pārējie iegāja mājā.

Tātad varētu cerēt, ka atliku�i tikai divi. Bet vai �is vīrs bija vadonis? Vecums atbilda - ta�u �ikāgā pavadītajā laikā Aleksa bija iegaumējusi da�as svarīgas lietas. �ādos organizētos uzbrukumos parasti ma�īnā palika zemāka ranga darboņi. Autovadītājs bija mazsvarīgs pakalpiņ�. Pasūtītājs vienojās ar īsto izrādes zvaigzni. Ar prasmīgāko no visiem.

- �ķiet, ka man vajadzīgs ārsts, - vīrietis �ēlojās.

- Ātrā palīdzība jau ir ceļā.

Apvidus auto vienīgā veselā priek�ējā luktura gaismu gandrīz pilnībā aizsedza bieza zāle un ceļa putekļi, ta�u sve�inieka acis sāka aprast ar pustumsu. Aleksa pamanīja, kā tās ieple�as, pēk�ņi apjau�ot, ka pret viņa seju pavērsts iero�a stobrs.

Vīrietis sniedzās ar roku �aketes kabatā. Aleksa ie�āva viņam labajā plecā, jo negribēja mērķēt plaukstā, riskējot, ka lode var izskriet tai cauri un trāpīt kādā dzīvībai svarīgā orgānā. Nopratinā�ana vēl nebija galā.

Viņ� iekliedzās, un labā roka noraustījās sāpju spazmās, ap-�ķie�ot ar asinīm Aleksas kaklu un zodu. Ierocis, pēc kura vīrietis bija sniedzies, izslīdēja no pirkstiem, nokrita uz miru�ā �ofera

sejas, tad atlēca un izkrita no auto, atsitoties pret viņas kurpi. Aleksa saprata, ka tas noteikti nebija viņa vienīgais ierocis, tāpēc notēmēja lejup un ie�āva viņam kreisajā plaukstā.

Vīrietis atkal iekaucās un pūlējās atbrīvoties no dro�ības jostas, it kā gribētu izlēkt caur tuk�o vējstiklu un uzklupt viņai. Ta�u neklausīja kājas - viņ� nespēja atsperties pret grīdu.

�āvieni bija satrauku�i suņus, un tie sāka rūkt. Ein�teins metās uzbrukumā auto pasa�ieru pusei, kas pa�laik atradās virspusē. Atspiedies ar ķepām pret izbiru�ā loga malu, suns izstiepa kaklu un sagrāba masīvajos �okļos tikko sa�auto sve�inieka labo plecu.

- Aizvāciet to! Aizvāciet to! - vīrs iekliedzās paniskās �ausmās.

Aleksa izmantoja �o brīdi, lai paceltu pie kājām nokritu�o ieroci. Tas bija lēts 38. kalibra �aujamais ar atlaistu dro�inātāju.

- Ein�tein, kontrolēt! - Aleksa izslienoties pavēlēja. Tā bija vienīgā komanda, ko viņa atcerējās, izņemot bēg�anas protokolu un brivi, un kontrolē�ana �ķita vistuvākā viņas mērķiem. Ein�teins atlaida plecu, ta�u piebāza purnu ar atņirgtajiem zobiem sve�iniekam tie�i pie sejas, pilinot uz tās asiņainas siekalas.

- Kas tu esi? - sve�ais vīrs iekliedzās.

- Es esmu tā, kura liks �im dzīvniekam noplēst tev seju, ja tuvāko trīsdesmit sekun�u laikā nepateiksi man visu, ko vēlos uzzināt.

- Nelaid to klāt!

- Kur� ir galvenais?

- Hektors! Viņ� mūs norīkoja!

- Kur viņ� ir?

- Mājā! Viņ� iegāja un vairs neiznāca. Anhels iegāja pēc tam un arī vairs neiznāca. Suņi gandrīz noplēsa ma�īnas durvis! Mēs mukām prom!

- Kur� �āva ar snaipera �auteni? Hektors?

Ein�teins no�ņakstināja zobus tie�i pārbiedētā vīra deguna priek�ā.

- Jā! Jā!

Aleksa nekad nebija iedomājusies, ka varētu pratinā�anā izmantot dzīvnieku palīdzību, bet Ein�teins izrādījās pārsteidzo�i iedarbīgs līdzeklis.

- Hektors gatavojās novākt mērķi?

-Jā!

- Un kas bija mērķis?

- Nezinu! Mums bija tikai jāvada auto un jāno�auj katrs, kas mēģinās bēgt.

- Ein�tein, ņem ciet! - Tā nebija veiksmīga improvizācija, un Ein�teins pievērsa viņai apjuku�u skatienu. Ta�u ma�īnā sēdo�ais vīrs tādas nianses nepamanīja.

- Nē, nē! - viņ� iebrēcās. - Es zvēru! Hektors mums neko neteica. Tie puertorikāņu slepkavnieki nekad neko nesaka citiem!

- Kā jūs atradāt �o māju?

- Hektors mums iedeva adreses!

Daudzskaitlī? - viņa nodomāja. - Vairāk nekā vienu?

- Sarakstā bija trīs mājas. Pirmajā mēs bijām pirms �īs. Hektors teica, ka tā nav īstā.

- Ko jūs tur darījāt?

- Hektors iegāja iek�ā. Pēc piecām minūtēm iznāca ārā. Lika mums braukt uz nākamo māju.

- Tas ir viss, ko tu zini?

- Jā! Jā! Viss!

Aleksa divreiz ie�āva sve�iniekam galvā ar viņa pa�a ieroci. Tad prātā steidzīgi rēķināja. Nevarēja pateikt, cik ilgs laiks pagāja, izlai�ot suņus, aizbraucot ar laivu pa upi un piekraujot Humvee. Viņa nezināja, kad Hektors iegāja mājā un cik drīz nonāca līdz viņas istabai. Ta�u zināja, ka gāzes aerosola baloniņ�, ko viņa bija aktivizējusi, turpinās klusi izplatīt tajā iepildītās ķimikālijas apmēram piecpadsmit minūtes pēc tam, kad kāds būs atvēris durvis. Kad tā saturs beigsies, vēl paies aptuveni trīsdesmit minūtes - atkarībā no iebrucēja ķermeņa apmēriem -, līdz iemidzinātais atkal atgūsies. Laika bija atlicis maz.

Aleksa ielēca Humvee un turēja durvis atvērtas, lai Ein�teins varētu pārrāpties viņai pāri. Tad pasvieda brilles Danielam, uz mirkli ieraugot drauga seju, pirms visu atkal aizsedza melna tumsa. Viņa paguva tikai saskatīt saspringumu Daniela sejā.

- Braucam uz māju. Tas pats plāns kā iepriek�, ja kāds nāks ārā. Apstājies tā, lai redzētu mājas sānus, un skaties, vai kāds nenāk ap stūri.

- Suņi paziņos, ja kaut ko pamanīs.

- Protams, - viņa piekrita. Suņu bara sniegtās priek�rocības izrādījās lielākas, nekā viņa bija cerējusi.

Aleksa izņēma PPK un ielika makstī Glock. Aizbāza aiz jostas 38. kalibra pistoli, ievietoja PPK pie kājām noliktajā somā, tad pārmeklēja somu, pēc taustes atrodot un izņemot vajadzīgās lietas. Viņa nomainīja necaur�aujamo beisbola cepuri pret gāzmasku, veikli nostiprinot to priek�ā mutei un degunam, pieskrūvēja filtru, tad paķēra vēl divus aerosola baloniņus, plastmasas auklu, īpa�us plānus cimdus un kārbiņu ar auskariem. To visu viņa noglabāja vestes kabatās. Visbeidzot izvilka no somas smagās metāla grieznes, ko aizāķēja aiz jostas līdzās tuk�ajai pistoles makstij. Lai gan �īs grieznes bija nelielas salīdzinājumā ar to iespējām, rokturi sniedzās viņai gandrīz līdz ceļiem. Tās mazliet traucēs kustēties, tomēr, ja viss noritēs, kā cerēts, būs vajadzīgas.

Nebija laika prātot par Daniela �ībrī�a izjūtām - ko viņ� domāja, redzot, kā Aleksa tikko nogalināja bezpalīdzīgu cilvēku.

Acu priek�ā parādījās māja, kur visi apak�stāva logi bija izgaismoti. Aug�stāva logi bija pārāk labi aizsegti ar slēģiem, tāpēc nevarēja pateikt, vai aiz tiem deg gaisma vai ne.

- Vai redzi kādu?

- Gulo�s ķermenis - tur. - Daniels norādīja uz suņu mītnes pusi.

- Jāpārliecinās, vai viņ� ir miris. - Vēl par trim iebrucējiem nekas nebija zināms. Jo mazāk dzīvu ienaidnieku, jo labākas izredzes.

- Nav �aubu, ka miris. Viņ� izskatās tāds kā... saplosīts, -Daniels piebilda mazliet sadrūmu�ā balsī.

Aleksa gan nemaz nebēdāja. - Tad labi!

Mājas tuvumā nevienu nemanīja. Laikam uzbrucēji nebija tādi muļķi, lai skrietu ārā palūkoties, kas notiek. Arī logos neparādījās nekādi silueti. Protams, ja tie gatavotos �aut no logiem, tad izslēgtu gaismas. Varbūt aug�stāvā... Tur logi bija tik cie�i aizsegti, ka nebija saskatāmas pat to atra�anās vietas. Bet varbūt aptum�ojo�ie slēģi bija atvērti un kāds vēroja viņus no tum�as istabas.

- Vai vari saskatīt aug�stāva logus?

- Tie visi izskatās aizvērti, - Daniels atbildēja.

- Nu tad sāc piebremzēt. Divas sekundes pēc mūsu izkāp�anas apstājies un sagatavojies �au�anai.

Viņ� pamāja ar galvu. - Sapratu.

- Ein�tein, nāc �urp! Gatavojies!

Daniels pagrieza auto tā, lai vadītāja puse būtu pavērsta pret apgaismoto māju. Aleksa cerēja, ka izdosies palikt neredzamai lielā auto tum�ajā pusē. Viņa atvēra durvis un metās ārā no brauco�ās automa�īnas, cen�oties atdarināt filmās redzētās ainas -nokrita uz ceļiem, apvēlās uz sāniem, kad Ein�teins pārlēca viņai pāri. Viņa saprata, ka tas noteikti nesanāca pareizi, ta�u kļūdas apmēru varēs noteikt tikai pēc tam, kad beigsies "Izdzīvo�anas� iedarbība.

Viņa bija aizmirsusi pateikt Danielam, lai aizver un aizslēdz auto durvis, bet tas jau bija tāpat saprotams, un �ķita, ka viņ� �onakt spēj domāt ātri. Varbūt arī tā bija ģenētikas ietekme -viņ� bija iek�ēji sagatavots �ādām situācijām tāpat kā brālis. Un jebkurā gadījumā - ja kāds mēģinās iekļūt ma�īnā, viņu sagaidīs Hans. Aleksa varēja iedomāties, kā justos cilvēks, kur� jau pārcietis liela niknu suņu bara uzbrukumus, pēk�ņi tumsā nonākot aci pret aci ar Hanu, kas atrastos izdevīgākā pozīcijā. Tas noteikti nenāktu par labu viņa reakcijas ātrumam un �au�anas trāpīgumam.

Arī ar cimdiem rokās rāpot pa granti būtu moko�i, ja viņa nebūtu sazāļojusies. Steidzoties prom no Humvee, Aleksa izdzirdēja suņu ķepu kluso dipoņu, tiem tuvojoties caur sausajiem krūmiem, - tur bija ne tikai Ein�teins, bet arī desmitiem citi izdzīvoju�ie. Tādi papildspēki viņai vēl nekad nebija nāku�i palīgā. Snaiperim, skatoties no aug�as, būtu grūti at�ķirt viņu no �īs �etrkājaiņu masas.

Zemu pieliekusies, Aleksa pieskrēja pie lieveņa. Humvee tagad stāvēja uz vietas. Viņa dzirdēja aizcērtamies durvis. Tad pēk�ņi sastinga, jo pie pa�as auss kāds klusi, sāpīgi ievaidējās. �ēlais �ņuksts atskanēja vēlreiz. Tā nebija cilvēka balss.

Viņa uzmanīgi uzrāpās uz lieveņa, aizvēlās margu aizsegā un palika sakņupu�i, zemāk par palodzēm. Tālākajā lieveņa stūrī gulēja Lola, sarāvusies kamolā. Aleksa zināja, ka Lola, arī būdama ievainota, saceltu trauksmi, ja kāds atrastos tuvumā. Viņa pierāpoja pie sunītes, cimdotajām rokām slīdot asiņu tērcītē. Lola mazliet pacēla galvu un vārgi paluncināja asti.

- Būs jau labi, Lola. Es tūlīt atnāk�u. Tikai pacieties, labi? -Viņa viegli noglaudīja Lolas ausis, un sunīte klusi noelsās.

Ein�teins gaidīja ēnā pie durvīm. Aleksa pierāpoja pie viņa.

- Ein�tein, paliec pie Lolas!

Viņa nespēja izskaidrot suņa atbildes skatienu. Cerams, tas saprata �o komandu. �oreiz viņai jāiet iek�ā vienai.

Ja viņa �onakt paliks dzīva, būs jācen�as sameklēt suņiem paredzētu gāzmasku.

Aleksa notupās pie durvīm un uzmanīgi ielika ausīs auskarus. Tie izskatījās tik neiederīgi - smalki un trausli - kopā ar skarbo apģērbu un aprīkojumu, ta�u tagad nebija laika raizēties par stila niansēm. Viņa izņēma no vestes priek�ējās kabatas lielāko baloniņu, noskrūvēja vāciņu, atrāva vaļā durvis un iesvieda to iek�ā.

Neviens uz to nereaģēja. Neatskanēja ne izsauciens, ne bēgo�u soļu dipoņa, kad gāze ieplūda telpā. Aleksa nogaidīja divas sekundes, tad piecēlās un, zemu pieliekusies, ieskrēja iek�ā pa durvīm, turot Glock labajā rokā un revolveri kreisajā. Ar kreiso roku viņa neprata labi �aut, ta�u ar �ādu ieroci nav pārāk precīzi jāmērķē, cīnoties telpu �aurībā.

Viņa pat nepūlējās pārmeklēt pirmo stāvu. Ja tuvāko piecu minū�u laikā kāds mēģinās sekot bez gāzmaskas, tas uzreiz zaudēs samaņu, viņa domāja, dodoties uz kāpnēm. Hektors bija ienācis mājā meklēt Dānieļu vai Kevinu, vai abus brāļus. Aleksa nosprieda: ja jau viņ� gāja iek�ā viens, tad laikam meklēja ne vairāk kā divus cilvēkus. Pēc Arnija no�au�anas uzbrucējs varbūt domāja, ka palicis viens pret vienu. Jāatzīst, viņ� laikam bija ļoti pārliecināts par savām spējām, ja atļāvās �ādi rīkoties.

Vispirms viņam bija jāpārbauda visas apak�stāva telpas. Pēc tam - jādodas uz aug�stāvu.

Tagad Aleksa jau bija uzkāpusi līdz pusceļam. Ķimikāliju migla, kas lejā izplūda no baloniņa, bija smaga un līdz viņai nepacēlās. Paraugoties aug�up, viņa ieraudzīja, ka Daniela istabas durvis un vannasistabas durvis ir atvērtas. Pa labi tālākajā gaiteņa galā spīdēja gaisma. Noteikti no viņas noliktavas kambara.

Aleksa ielika revolveri makstī, klusi uzrāpās līdz aug�ai, atbalstījās ar elkoņiem uz aug�ējā pakāpiena un palūkojās ap margu stūri.

Gaitenī uz grīdas gulēja kāds vīrs melnās raupja auduma biksēs un ar armijas zābakiem kājās. Ar galvu un pleciem viņ� bija uzkritis cita cilvēka kājām, kas stiepās ārā no viņas istabas, līdzīgās biksēs, tikai apautam melnās sporta kurpēs, nevis zābakos.

Ja nopratinātais vīrs bija sacījis patiesību, tad viņas istabā uz grīdas gulo�ais bija Hektors. Viņ� laikam bija atvēris durvis, ieslēdzis gaismu un uzreiz nogāzies. Pēc da�ām minūtēm Anhels bija devies palūkoties, vai Hektoram nav vajadzīga palīdzība, ieraudzījis viņa kājas un sācis lavīties gar sienu uz istabu ar ieroci rokā, līdz gāze pievārēja arī viņu.

Aleksai nebija ne jausmas, cik ilgi abi iebrucēji jau ir bezsamaņā.

Vismaz pagaidām izskatījās, ka nopratinātais vīrs bija teicis patiesību. �ī apziņa ļāva justies pietiekami dro�i, lai ieliktu Glock maksti un ķertos pie darba. Vispirms Aleksa paņēma ieroci no pirmā vīra rokas un nosvieda pār kāpņu margām apak�stāvā. Vēl viens ierocis bija aizbāzts aizmugurē aiz bik�u jostas, un arī tas aizlidoja pāri margām. Rūpīgākai pārmeklē�anai �obrīd nebija laika. Viņa no�ēloja, ka nevar injicēt iebrucējam nekādu nomierino�u līdzekli, ta�u at�ķirībā no gāzes, kas tuvākās pusstundas laikā pazudīs no organisma, ilgākas iedarbības miegazāļu pēdas saglabāsies asinsritē kā pārāk uzkrīto�a norāde katram, kam varētu rasties aizdomas par viņas klātbūtni �eit. Aleksa sasaitēja vīrie�a rokas aiz muguras un kājas pie potītēm ar plastmasas auklu.

Hektors bija mazāks augumā nekā Anhels, kur� �ķita līdzīgs miru�ajam blondajam apvidus auto vadītājam, izņemot matu krāsu - Hektors un Anhels bija tum�mataini, kā jau nopratinātais vīrs bija teicis. Hektors bija vidēja auguma, slaids un atlētisks, ta�u ne tik uzkrīto�i, lai izceltos citu cilvēku vidū. Viņa seja bija gludi skūta un uz redzamajām ķermeņa daļām nebija īpa�u pazīmju; viņam mugurā bija melns sporta krekls ar garām piedurknēm. Savukārt Anhelam bija tetovējumi uz trim pirkstiem un arī sānos uz kakla. Hektors bija prātīgāks. Ja pelna iztiku slepkavojot, tad labāk ir saplūst ar pelēko pūli, izvairoties no īpa�ām pazīmēm, ko var viegli pavēstīt policijas fotorobotu veidotājam.

Sprī�a attālumā no Hektora labās plaukstas gulēja milzīgs Magnum ar klusinātāju. Snaipera �autene bija pārmesta siksnā pār muguru. Viņa izņēma no �autenes aptveri, paņēma masīvo revolveri, aiznesa tos uz gaiteni un pārsvieda pār kāpņu margām. Tie nodunēja pret cieto koka grīdu, un viens no tiem metāliski no�ķindēja, atsitoties pret iepriek� nomestajiem iero�iem.

Aleksa atgriezās, lai saslēgtu Hektoru.

Gulo�ais ķermenis bija pazudis.

Aleksa izrāva revolveri no maksts un piespiedās ar muguru pie sienas līdzās durvīm. Nebija dzirdama ne skaņa. Hektoram ta�u būs jānāk ārā pa durvīm. Un tikko viņ� parādīsies, viņa to sa�aus. Pat vispieredzēju�ākais slepkava būs bezspēcīgs ar ievainotām kājām.

Ta�u kustība nenāca no durvju puses. Anhels uz grīdas sāka locīties, lādēdamies spāņu valodā. Sekundes desmitdaļā, kad Aleksa pievērsa uzmanību viņam, aiz gulo�ā ķermeņa iznira kāda ēna, kas metās viņai virsū, izsitot no rokām revolveri un nogā�ot no kājām. Aleksa saspringa, gaidot triecienu pret grīdu, un pretojās uzbrucēja rokām, kas centās noraut no jostas pistoli. Vīrie�a rokas bija stiprākas, bet tad abi nogāzās un saplīsa auskaru mazās stikla lodītes.

Aleksa juta, kā kodīgā gāze apsvilina atsegto kakla ādu zem maskas apak�as, un zināja, ka �is apvidus da�as stundas izskatīsies kā apdedzis saulē, ta�u acis un plaukstas bija pasargātas.

Uzbrucējs nebija tam sagatavots. Viņ� sāka rīstīties, neapzināti paceļot rokas pie kakla un neko neredzo�ajām acīm. Aleksa apcirtās, jau izvilkusi 38. kalibra pistoli, un iz�āva, mērķējot Hektora ceļgalā. Ta�u trāpīja kreisajā gū�ā.

Uzbrucējs saļima uz kreisā sāna un uzgrūdās virsū Anhelam, kur� tagad plosījās no visa spēka, cen�oties noraut no rokām va�as. Tās bija izturīgas, ta�u viņ� bija ļoti spēcīgs vīrs.

Viņa nevarēs savaldīt abus. Būs jāizvēlas viens. Ātri.

Anhela galva atradās vistuvāk. Aleksa divreiz ie�āva tam pakausī. Viņ� vairs nekustējās.

Hektors, smagi sēkdams un berzēdams acis, pūlējās velties prom no viņas uz kāpņu pusi. Aleksa metās pakaļ, piespiedusies pie sienas, lai izvairītos no viņa rokām. Ta�u Hektors vēl nebija pietiekami atjēdzies, lai viņu notvertu. Aleksa izvilka aiz jostas aizbāztās grieznes un iegāza Hektoram pa pakausi. Viņa saraustītās kustības norima.

Ja sitiens izrādīsies nāvējo�s, visas pūles būs veltīgas, ta�u vispirms �is uzbrucējs bija kārtīgi jāsaslēdz, un tikai tad varēs pārbaudīt pulsu.

Dro�ības pēc Aleksa ie�āva Hektoram lodi arī kreisajā ceļgalā, tad nosvieda 38. kalibra ieroci lejā pāri margām. Tajā tik un tā bija palikusi viena lode. Viņa piesaitēja Hektora veselās labās kājas potīti un celi pie margām, pēc tam arī labo roku aiz plaukstas locītavas un elkoņa. Ar kreiso kāju viņ� neko daudz nespēs padarīt. Neatrodot labāku iespēju, viņa piestiprināja Hektora kreiso plaukstu pie Anhela lielā, melnā zābaka. Anhela nedzīvais ķermenis noteikti svēra ne mazāk kā 270 mārciņu. Tas bija vismaz kaut kāds nostiprinājums. Viņa satvēra Hektora plaukstas locītavu un mazliet nomierinājās, sataustot stabilu pulsu. Vīrietis bija dzīvs. To, cik smagi bija cietu�as smadzeņu funkcijas, uzzinās vēlāk.

Viņa nolēma dro�ības pēc dubultot plastmasas auklu daudzumu. Nostiprinot otro saiti ap Anhela zābaku, Aleksa pēc izmaiņām Hektora elpo�anā noprata, ka viņ� ir atjēdzies. Vīrietis neiekliedzās, lai gan dro�i vien cieta briesmīgas sāpes. Tā nebija laba zīme. Viņa bija pratinājusi ari citus kaujās rūdītus kareivjus, kas labi spēja pretoties sāpēm. To salau�anai bija vajadzīgs ilgs laiks.

Ta�u tiem vīriem bija jāsaglabā uzticība saviem biedriem vai misijai. Viņa bija pārliecināta, ka �ie uzbrucēji ir tikai algotņi. Hektoram nebūs nekāda pienākuma pasūtītāju priek�ā.

Aleksa parāpoja da�us soļus atpakaļ, cie�i sa�ņaugusi rokās Glock, lai paraudzītos, cik labi darbosies savaldī�anas sistēma. Gaiteni bija pārāk tum�s. Viņa piecēlās un atmuguriski atkāpās uz vannasistabas durvju pusi, neatraujot skatienu no gūstekņa uz grīdas, tad pastiepa roku aiz muguras pie sienas, sameklēja gaismas slēdzi un nospieda to.

Hektora seja bija pavērsta pret viņu; tum�o acu skatiens bija miglains, nopietns un koncentrēts. Viņa sejā nekas neliecināja par sāpēm, kas viņu plosīja. �is skatiens bija biedējo�s, citādi vīrie�a seja bija viena no visparastākajām, kādas Aleksa jebkad redzējusi. Vaibsti bija pareizi un neuzkrīto�i. Viņ� nebija nekāds skaistulis, bet ari neglitenis ne. �ādu seju būtu ļoti grūti atpazīt citu līdzīga izskata vīrie�u vidū.

- Kāpēc tu nenogalināji mani? - Hektors jautāja no ķimikālijām aizsmaku�ā balsī. Viņ� runāja pilnīgi bez jebkāda akcenta. Vīrietis varētu strādāt par televīzijas ziņu diktoru, jo runas veidā nebija jūtamas nekādas norādes par viņa izcelsmi.

- Man jāzina, kas tevi nolīga, - Aleksas balss, mazliet izkropļota, �erksto�i atskanēja caur gāzmasku. Tā �ķita mazliet nedzīva, mehāniska. Viņa cerēja �ādi iebiedēt gūstekni.

Hektors pamāja ar galvu, it kā apstiprinot savas domas. Aleksa redzēja, kā viņ� mazliet pakustina rokas, pārbaudot sai�u stiprību.

- Kāpēc lai es tev kaut ko teiktu? - Viņ� to nejautāja nikni vai izaicino�i. Tikai ziņkāri.

- Vai tev ir kāda nojausma, kas es esmu?

Hektors klusēja, saglabājot vienaldzīgu sejas izteiksmi.

- Tas ir pirmais iemesls, kāpēc tev jāizstāsta man viss, ko zini, jo slepkavības pasūtītāji tev nesniedza informāciju, kas nepiecie�ama veiksmīgai izpildei. Tie nesagatavoja tevi gaidāmajām briesmām. Tev nav nekādu pienākumu viņu priek�ā.

- Arī tavā priek�ā ne, - Hektors aizrādīja, joprojām pieklājīgā, ikdieni�ķā tonī. Viņ� izstiepa pirkstus uz leju, cen�oties aizsniegt plastmasas auklas.

- Nē, nav gan. Ta�u, ja nerunāsi, es tev nodarī�u sāpes. Tas ir otrais iemesls.

Hektors apdomāja to. - Un tre�ais iemesls... ja es runā�u, tu mani atstāsi dzīvu.

- Vai tu man ticētu, ja es to apsolītu?

- Hm, - viņ� nopūtās. Tad iejautājās: - Bet kā tu zināsi, vai es teik�u patiesību?

- Lielāko daļu es jau zinu. Tev tikai jāpapildina da�as detaļas.

- Diez vai varē�u palīdzēt. Man ir mened�eris, kur� darbojas kā starpnieks. Es neesmu redzējis pasūtītāju, kur� par to samaksāja.

- Nu tad pastāsti, ko �is mened�eris tev teica.

Pēc neilgas klusē�anas vīrietis nopurinājās, it kā paraustot plecus. - Man nepatīk tavs piedāvājums. Pacenties izdomāt kaut ko labāku.

- Tad man būs tevi jāpiespie�.

Hektors nesatricināmā mierā vēroja, kā Aleksa ieliek Glock maksti un paceļ no grīdas metāla grieznes.

Viņa bija apsvērusi iespēju paņemt līdzi lodlampu. Uguns spēj sagādāt tik briesmīgas sāpes kā gandrīz nekas cits, un daudzi cilvēki paniski baidās no tās. Ta�u Hektors bija profesionālis. Aleksai nebija laika, lai salauztu viņu ar sāpēm, jo vīrie�a pretestības spēja būtu pārāk augsta. No sakropļo�anas viņ� baidītos vairāk nekā no sāpēm. Bez pirksta, ar ko nospiest �autenes gaili, viņ� vairs nebūtu derīgs savam darbam. Tāpēc Aleksa nolēma iesākt ar kādu nenozīmīgāku kaitējumu, ta�u viņ� sapratis nelaimi, kas nenovēr�ami tuvosies. Ja būtu kāda cerība pārdzīvot �o nakti, viņ� gribētu saglabāt veselas rokas. Tāpēc viņam būs jārunā, lai aizkavētu mocītāju.

Hektora kreisā roka bija visērtāk pieejama. Kad Aleksa satvēra starp metāla asmeņiem viņa mazo pirkstiņu, vīrietis sa�ņaudza pārējo plaukstu dūrē un sāka spēcīgāk raustīt plastmasas saites. Aleksa stingri turēja grie�ņu rokturus, zinot, ko pati domātu, būdama upura vietā: ja izdotos atņemt grieznes, rastos izdevība atbrīvoties. Hektors mēģināja spert ar kreiso kāju par spīti asajām sāpēm, ko �i kustība sagādāja. Viņa izvairījās no spēriena, pakāpās mazliet tālāk no gūstekņa kājām un atkal satvēra ar grieznēm saliektā pirksta pamatni.

Instruments bija paredzēts armatūras stieņu grie�anai, un viņa vienmēr rūpīgi asināja asmeņus. Tie bez piepūles sacirtās kopā.

Aleksa vēroja gūstekņa reakciju. Viņ� neveiksmīgi pūlējās atbrīvoties no va�ām. Seja bija tum�i piesarkusi, pierē pulsēja asinsvadi. Viņ� drud�aini kampa elpu, ta�u neiekliedzās.

- Da�kārt cilvēki neuztver manus draudus nopietni, - Aleksa paskaidroja. - Tāpēc labāk novērst �ādus pārpratumus.

Pa�laik Hektors dro�i vien domāja, cik ilgs laiks paies, līdz būs jau par vēlu pie�ūt pirkstu atpakaļ. Bez mazā pirkstiņa varēs iztikt, ta�u plaukstas bija vajadzīgas veselas, un viņ� noteikti saprata, ka mocītāja neapstāsies.

Būs jāuzsver �ī doma vēl vairāk.

Aleksa paķēra no grīdas silto, asiņaino pirkstu un atmuguriski kāpās uz vannasistabu, visu laiku vērojot gūstekņa plosī�anos, jo uz plastmasas saitēm nevarēja pilnībā paļauties. Pārliecinājusies, ka Hektors to redz, viņa iesvieda pirkstu tualetes podā un noskaloja, lai viņ� saprastu, ka nekādu izvairī�anās iespēju nav un nebūs. Cerams, ka �ī apziņa pamudinās viņu ātri izstāstīt visu vajadzīgo.

- Hektor, - Aleksa iesāka, kamēr viņ� lūkojās pretī, sakodis zobus, lai pretotos sāpēm. - Neesi muļķis. Tev nenotiks nekas slikts, ja pateiksi man to, ko vēlos zināt. Ta�u, ja nepateiksi, notiks daudz kas slikts. Nākamie būs abi rādītājpirksti, pēc tam visi pārējie. Tas ir mans darbs, un es varu to turpināt, cik ilgi vien vajadzēs. Vai tu nesaproti? Hektor, tevi atsūtīja uzbrukumā pārāk bīstamiem cilvēkiem. Neko nepaskaidroja. Ielika tevi tie�i man rokās. Kāpēc lai tu viņus aizsargātu?

- Vai tu dosies viņiem atriebties? - Hektors norūca caur sakostiem zobiem.

- Protams.

Vīrie�a acis zvēroja niknumā un naidā. Viņa jau agrāk bija redzējusi �ādus skatienus, ta�u vienmēr no daudz dro�ākas pozīcijas. Ja Hektors kaut kā pamanītos uzbrukt, ja abi nonāktu pretējās lomās, tad viņa censtos uzreiz padarīt sev galu.

- Es nenācu uzbrukt tev, - gūsteknis negribīgi atcirta. - Mani sūtīja novākt kādu vīrieti. Man iedeva fotogrāfiju. Pateica, ka būs ari otrs vīrietis, bet ar to būs viegli tikt galā. Bet ar pirmo - grūti. Viņus es nemaz neredzēju.

- Kad tevi nolīga?

- Vakar vakarā.

- Tātad tu sadabūji palīgus un ieradies �odien, - viņa konstatēja. - No kurienes?

- No Maiami.

- Kā tu zināji, ka jānāk �urp?

- Man iedeva trīs adreses. �is bija otrais mēģinājums.

- Laikam lieki būtu jautāt, kas notika pirmajā mājā.

Hektora zvērojo�ās dusmas uz brīdi nomainīja ļauna prieka

smaids. - Tie ļautiņi bija veci. Vīrietis un sieviete. Tie neatbilda aprakstam, ta�u man bija labi samaksāts. Labāk neko neatstāt pusdarītu, un man tas izmaksāja tikai divas lodes.

Aleksa pamāja ar galvu. Hektors nevarēja caur gāzmasku saskatīt viņas seju, ta�u Aleksa, kā paradusi, saglabāja neizdibināmu sejas izteiksmi.

- Cik tālu no �ejienes atrodas tā otra māja?

- Piecpadsmit minū�u brauciens uz dienvidiem no mazās pilsētiņas.

- Kur tās adreses bija iegūtas?

- To man neviens neteica. Un es nejautāju.

Viņa pacilāja metāla grieznes. - Kādi minējumi?

- Tā otra māja nemaz nelīdzinājās �ai. Es neredzēju neko kopīgu.

Tie varētu būt meli, tomēr �ķita, ka drizāk patiesība. Kāpēc lai Kārstons vai operācijas rīkotājs pārvaldē norādītu algotajam slepkavam vēl kādu adresi?

Aleksa, ne mirkli nenovērsdama skatienu no gūstekņa rokām, apdomāja to, cen�oties atrast citu iztaujā�anas virzienu. Kas varētu būt kopīgs Arnija mājai ar citām izvēlētajām? Uz kādas līdzības pamata bija izveidots savstarpēji nesaistītu adre�u saraksts?

Viņas sirds pamira, aptverot patiesību. Tā bija ļoti nepatīkama.

- Kāds auto stāvēja uz pirmās mājas piebraucamā ceļa?

�is jautājums Hektoru pārsteidza. - Vecs kravas pikaps.

- Balts?

- Ar melnu treileru.

Aleksa drūmi sakoda zobus.

Tātad novērotāji bija ļoti rūpīgi nopētīju�i pikapu - kuram, kā Arnijs teica, pilsētiņā esot divi precīzi līdzinieki. Iespējams, bija redzēju�i Dānieļu videoierakstā, ja jau tik dro�i zināja auto mārku un modeli. Daniels dro�i vien brauca pa galveno ielu, garām bankai, kur varēja iegūt ierakstus. Kāpēc nopūlēties un iztaujāt meiteni, kura zvanījusi par pazudu�o skolotāju, ja var paņemt novēro�anas kameru ierakstus, iegūt vizuālus pierādījumus un piezvanīt uz Autotransporta departamentu. Visu viņi tomēr neuzzināja - ja numurzīmes būtu skaidri redzamas, tad pavecais pāris otrā pilsētiņas malā joprojām būtu dzīvi. Ta�u viņi zināja, ka Daniels ir dzīvs, jo Kevins nebūtu pieļāvis �ādu kļūdu. Turklāt pat neskaidrā, melnbaltā videoierakstā Daniels neizskatās tie�i tāpat kā Kevins, ja zina, kādām pazīmēm pievērst uzmanību.

Aleksai bija vajadzīgs Arnija pikaps. Ļoti vajadzīgs. Tas bija neuzkrīto�s. Viņa un Daniels nevarēs nepamanīti izbraukt caur pilsētiņu ar Betmobili. Kur lai viņa �eit, laukos, sadabū citu braucamo?

Aleksa mazliet atkāpās, sajūtot nogurumu. Kādu laiku viņa bija atpūtusies labā slēptuvē, ta�u tagad medības bija atsāku�ās. Un neko daudz nelīdzēja arī tas, ka ienaidnieki, visticamāk, uzskatīja viņu par miru�u. Jo tie zināja, ka Daniels ir dzīvs.

Apgrūtinājums.

Hektors visu laiku darbojās ar labo roku. Viņ� ar pirkstu galiem skrāpēja plastmasas auklas, gandrīz izme�ģot plaukstas locītavu. Neizskatījās, ka viņ� mēģinātu pārraut vai atraisīt saites. Ko gan viņ� darīja? Aleksa pasniedzās pēc Glock - visdro�āk būs ielaist lodi nemierīgajā plaukstā...

Pēk�ņi klusumā norībēja apdullino�s �āviens, daudz skaļāks, nekā varētu skanēt �āviens no ārpuses. Daniels...

Aleksa zibenīgi pagriezās �āviena virzienā, lai gan zināja, ka nedrīkst novērsties. Pēc īsa mirkļa, kad viņa atkal pievērsās gūsteknim, vienlaikus raujot ārā no maksts Glock, Hektora pirksti bija atradu�i meklēto. Viņ� izvilka no piedurknes aproces piecas collas garu, robainu asmeni. Tas no�ņakstot pārgrieza cie�i savilkto plastmasas auklu. Ar to pa�u kustību nazis jau lidoja gaisā. Kamēr tas tuvojās viņas sejai, Aleksa nemērķējot iz�āva uz Hektora pusi. �aujot viņa centās izvairīties, nepievēr�ot uzmanību nepatīkamajai sajūtai pēc na�a cirtiena zodā, kas nebija glu�i sāpes - vēl nebija, bet par tādām kļūs, kad pāries narkotiku iedarbība. Viņa juta karsto asiņu plūdus uz kakla un turpināja �aut Hektoram krūtīs, līdz pistoles aptvere bija iztuk�ota.

Hektors palika nekustīgi guļam, ar atplestajām acīm joprojām raugoties uz Aleksu, ta�u to skatienā vairs nebija dzīvības.

Steidzīgi, satraukti darbojoties, viņa noslaucīja Glock un nosvieda to pār margām, noslaucīja grieznes un atkal piekāra aiz jostas, tad sameklēja gaiteņa galā savu revolveri, cen�oties izgudrot, ko darīt tālāk. Viņa nezināja, kas sagaida ārā. Lavoties lejā pa kāpnēm, Aleksa aptaustīja jauno ievainojumu. Slepkavas mestais asmens bija gandrīz trāpījis miega artērijai, ie�ņāpis �okļa apak�ējā stūrī un līdz pusei iegriezies auss ļipiņā. Nogrieztais gabaliņ� �ūpodamies karājās pie kakla. Lieliski...

Viņa izpiņķerēja no ievainotās auss ļipiņas auskara atliekas -āķīti ar pielipu�ām sīkām plāna stikla kripatiņām -, tad izņēma arī otru un noglabāja tos vienā no bruņuvestes kabatām. Nebūtu saprātīgi atstāt lietiskos pierādījumus. Arī �ādi sīki nieciņi varētu kalpot ienaidniekiem par zīmīgu norādi, ka viņa ir dzīva.

Apak�stāvā Aleksa uzkavējās vien īsu mirkli, lai ātri palūkotos uz Arniju. Vīrietis gulēja ar seju uz grīdas. Bija redzamas tikai sa�ķaidītā pakau�a atliekas. Bija skaidrs, ka viņ� pirms nāves nebija mocījies, ta�u tas bija vāj� mierinājums.

Viņa bija gribējusi, ārā ejot, savākt pierādījumus, bet �ķita, ka tam vairs nav laika. Suņi klusēja - vai tas nozīmēja, ka viss ir kārtībā?

Protams, pēc lielās �āvienu rīboņas aug�stāvā viņas klātbūtne vairs nebija nekāds noslēpums jebkuram vērotājam ārpusē. Viņa pielavījās pie durvīm un notupās tām līdzās, pēc viņas aplēsēm, zemāk, nekā uzbrucēji mērķētu, �aujot caur sienu. Aleksa pastiepa roku un mazliet pavēra vaļā durvis. Neviens ne�āva.

- Daniel? - viņa skaļi pasauca.

- Aleksa! - vīrietis atsaucās, tikpat atvieglots kā viņa.

- Tev viss labi? - viņa noprasīja.

- Jā. Un tev?

- Es eju ārā. Ne�auj!

Aleksa izgāja pa ārdurvīm, dro�ības pēc turot rokas paceltas virs galvas. Ein�teins pielēca no grīdas, kur bija sēdējis blakus Lolai, un pienāca klāt.

Aleksa nolaida rokas un skrēja pie Humvee. To apspīdēja tikai pa mājas ārdurvīm un logiem plūsto�ā gaisma, ta�u, raugoties no �īs puses, �ķita, ka lielais auto nemaz nav cietis nesenajā tī�i izraisītajā sadursmē.

Daniels izslīdēja no priek�ējā sēdekļa.

- �āviens? - viņa noprasīja klusākā balsī, pienākusi tuvāk. Ap Humvee stāvo�ie suņi bija diezgan mierīgi, tomēr...

- Pēdējais iebrucējs. Viņ� laikam bija uzrāpies uz palodzes, lai paglābtos no suņiem. Mēģināja pārlīst ap stūri uz lieveņa jumta.

Daniels ar �auteni norādīja uz kādu tum�u, sakņupu�u stāvu uz grantētā celiņa pie mājas austrumu stūra. Viņa atstūma gāzmasku uz pieres, uzmanīgi pārvietojot siksniņas kreisajā pusē pāri ausij, lai nepieskartos tai. Tad piesardzīgi tuvojās gulo�ajam stāvam. Ein�teins sekoja cie�i pa pēdām. Kāds liels vācu aitusuns pastaigājās turpat netālu, neizrādot nekādu interesi par miru�o.

Pēk�ņi Ein�teins paātrināja gaitu un apsteidza Aleksu. Viņ� da�as reizes apostīja nekustīgo ķermeni, kamēr Aleksa joprojām lēnām tuvojās. Tad lielais suns pagriezās atpakaļ, luncinādams asti.

- Vai tas nozīmē, ka ir dro�i? - viņa nomurmināja.

Ein�teins turpināja luncināt asti.

Aleksa pieliecās, lai paraudzītos tuvāk. Viss vajadzīgais bija ātri saskatāms. Patīkami pārsteigta, viņa pagriezās un devās atpakaļ pie Humvee. Daniels stāvēja pie atvērtajām vadītāja puses durvīm neizpratnē, ko darīt tālāk. Viņ� neizrādīja nekādas �oka reakcijas pazīmes.

- Labs �āviens, - viņa uzslavēja. Viena lode, trāpījusi tie�i starp acīm. Vēl precīzāk nebūtu iespējams.

- Es nebiju pārāk tālu.

Daniels piegāja tuvāk viņai un ar cimdotajām rokām cie�i satvēra viņas aug�delmus. Tad viņ� pārsteigumā noelsās un pagrieza Aleksu pret gaismu.

- Cik daudz no �im asinīm ir tavas?

- Ne pārāk daudz, - viņa atbildēja. - Man nekas nekai�.

- Tava auss!

- Jā, tas gan nav nekas labs, vai ne? Tu labi proti rīkoties ar adatu un diegu?

Viņ� pārsteigumā atrāvās. - Ko?

- Tas nav grūti. Es tevi pamācī�u.

- Nu...

- Bet vispirms Lola. - Aleksa atbrīvojās no Daniela tvēriena un aizsteidzās pie sunītes. Lola joprojām gulēja saritinājusies tajā pa�ā lieveņa stūrī. Ieraugot Aleksu, viņa pacēla galvu un vārgi uzsita ar asti pa grīdu.

- Lola, laba sunīte! Ļauj man tevi apskatīt.

Aleksa apsēdās uz grīdas ar sakrustotām kājām dzīvnieka priek�ā. Ar vienu roku viņa glaudīja Lolas sānus, bet ar otru meklēja ievainojuma brūci.

- Kas viņai kai�? - klusi iejautājās Daniels, kur� stāvēja lieveņa margu otrā pusē, atbalstījies ar elkoņiem uz grīdas dēļu malas. �ķita, ka viņ� diez ko negrib tuvoties mājai. To varēja saprast. Lola iesmilkstējās, kad Aleksa aptaustīja viņas kājas.

- Viņa ir zaudējusi diezgan daudz asiņu. Izskatās, ka lode izurbusies cauri kreisajai pakaļkājai. Nevaru pateikt, vai ir skarts kauls, ta�u lode noteikti ir izskrējusi cauri. Viņai paveicies.

Daniels pastiepa roku caur margām un paberzēja Lolas purnu. - Nabadzīte!

- Visas mantas ma�īnas kravas nodalījumā laikam ir pilnīgā haosā. Ie�u sameklēt pirmās palīdzības aptieciņu. Pieskati viņu, labi?

- Protams.

Ein�teins sekoja Aleksai atpakaļ pie auto, tāpat kā bija pavadījis līdz lievenim. Viņa brīnījās, apjau�ot, cik ļoti gudrā suņa klusējo�ais atbalsts nomierina un ļauj justies dro�āk par spīti visām draudo�ajām briesmām.

Aleksa atvēra Humvee kravas nodalījumu, un Hans lielā nepacietībā gandrīz nogāza viņu no kājām. Viņa pēdējā brīdī pamuka sāņus, kad milzīgais suns lēca ārā no sprosta. Kravas nodalījums tam dro�i vien bija pārāk �aurs, lai gan viņai pa�ai tur ierāpjoties �ķita diezgan daudz vietas.

Iero�i un munīcija bija izsvaidīta krustām �ķērsām, izbiru�as lodes ripoja zem ceļgaliem. Tagad nebija laika neko kārtot. Viņas saruna ar Hektoru aprāvās pār ātru, un neizdevās uzdot pēdējo svarīgo jautājumu. Kāda rīcība bija paredzēta pēc darba paveik�anas? Kam un kad bija jāzvana? Labi, ka vismaz tre�ā māja vēl nebija apmeklēta. Ja nu vienīgi Hektors bija piezvanījis laikā starp pirmo un otro pieturas punktu.

Vai viņ� bija piezvanījis starpniekam un pateicis, kura adrese jau ir pārbaudīta un uz kuru viņ� dodas? Vai starpnieks gaidīja nākamo zvanu? Vai viņ� būs jau attapies, ka zvans pārāk ilgi kavējas?

Aleksa sameklēja somu, kurā bija pirmās palīdzības aptieciņa. Tagad viņai bija jārīkojas ātri un jāpieņem pareizie lēmumi. Vienīgā nelaime - viņa joprojām nezināja, kādi ir �ie pareizie lēmumi.

- Esmu klāt, - Aleksa noelsās, kopā ar Ein�teinu atgriezusies pie Lolas.

Viņa notupās uz grīdas pie Lolas kājām, bet bija pārāk tum�s, lai varētu apkopt brūci.

- Tev jāpiebrauc Humvee tuvāk, lai apgaismotu, - viņa izrīkoja.

Daniels metās prom no lieveņa lielas, masīvas ēnas pavadībā -Hans vēl aizvien �akli veica savu pienākumu. Viņa nobrīnījās, kā Hans un Einsteins pēk�ņi nolēmu�i samainīties ar uzdevumiem. Aleksa atbrīvojās no asinīm notraipītajiem lateksa cimdiem un uzvilka jaunu pāri. Tikko viņa bija injicējusi Lolai vieglu nomierino�u līdzekli, caur lieveņa margām iespīdēja Humvee lukturu spo�ās gaismas. Viņa iekārtojās tā, lai tie nespīdētu acīs, bet labi apgaismotu ievainojumu. Nogaidījusi, kad Lolas acis sāk vērties ciet, viņa ķērās pie brūces tīrī�anas. Lolas kāja da�as reizes noraustījās, ta�u sunīte neievaidējās. Antiseptisko līdzekli, tad ārstniecisku ziedi, tad marli, tad �inas un vēl marli. Vajadzētu sadzīt labi, ja vien Lola neaiztiks pārsējus.

Aleksa smagi nopūtās. Ko lai iesāk ar visiem �iem daudzajiem suņiem?

- Ko tagad? - Daniels jautāja, kad viņa bija beigusi darbu. Vīrietis ar �auteni rokās sēdēja zemē blakus lievenim, vērodams tum�os līdzenumus visapkārt.

- Vai tu varētu uzlikt da�as �uves manai ausij, kamēr aptieciņa ir pie rokas?

Daniels vilcinājās. - Es nepratī�u to izdarīt pareizi.

- Tas nav grūti, - Aleksa mierināja. - Vai esi kādreiz pie�uvis pogu?

- Ne jau caur cilvēka miesu, - viņ� nomurmināja, tomēr uzmeta �auteni plecā un sāka kāpt aug�ā pa pakāpieniem.

Aleksa aizdedzināja sērkociņu un ar tā liesmu sterilizēja adatu. Tas glu�i neatbilda medicīnas meto�u augstākajiem standartiem, ta�u pa�reizējos apstākļos bija jāiztiek, kā var. A�i pavicinājusi adatu �urpu turpu, lai atdzesētu, viņa ievēra tajā �uvju diegu un sasēja vienā galā mezglu, tad pasniedza to Danielam kopā ar jaunu cimdu pāri. Viņ� uzvilka cimdus un nedro�i pasniedzās pēc adatas. �ķita, ka viņ� to paņem ļoti negribīgi. Atliekusi galvu atpakaļ, Aleksa uzlēja brūcei antiseptisko līdzekli un nogaidīja, lai tas, svilino�i dzeļot, izplūst caur visu iegriezumu līdz pat ausij. Tad, nostājusies auto lukturu spo�ajā gaismas starā, pagrieza galvu sāniski pret Dānieļu.

- Dro�i vien vajadzēs tikai tris nelielas �uves. Sāc mugurpusē un velc diegu cauri.

- Vai nevajag kādu vietējo anestēziju?

- Man vēl pietiek ar iepriek�ējo pretsāpju līdzekli, - Aleksa meloja. Iegriezums zodā svilināja kā ar karstu dzelzi iededzināts. Ta�u �Izdzīvo�anas� līdzeklis bija beidzies un visi pārējie pretsāpju medikamenti vismaz daļēji vājinātu viņas spējas domāt un rīkoties. �is nebija nekāds ārkārtas gadījums, tikai sāpes.

Daniels notupās uz grīdas viņai līdzās un saudzīgi satvēra pirkstos viņas zodu.

- Tas bija tik tuvu jūga artērijai! - viņ� �ausmās izdvesa.

- Jā, viņ� svieda trāpīgi.

Neredzot vīrie�a seju, Aleksa nesaprata, ko nozīmē viņa pēk�ņā elpas aizrau�anās.

- Nekavējies, Daniel! Mums jāsteidzas.

Viņ� dziļi ievilka elpu, un Aleksa sajuta adatas dūrienu auss ļipiņā. Viņa bija tam sagatavojusies - neļāva sāpēm atspoguļoties sejā un nesa�ņaudza rokas dūrēs, jo bija iemācījusies savaldīties. Viņa tikai sasprindzināja vēdera muskuļus, �ādi izlādējot spriedzi.

- Labi, - Aleksa uzslavēja, tiklīdz spēja runāt mierīgā balsī. - Tev lieliski izdodas. Tagad saliec abas daļas kopā un sa�uj.

Pa to laiku Daniela pirksti jau a�i un paklausīgi darbojās. Nogrieztajā auss ļipiņas apak�ējā daļā viņa nejuta sāpēs, tāpēc bija jāpārcie� tikai dūrieni aug�pusē. Tikai trīs mazi dūrieni. Pēc pirmā dūriena �oka - nekas briesmīgs.

- Vai man... jāsasien mezgls vai kā? - Daniels jautāja.

- Jā, lūdzu, mugurpusē.

Viņa juta, kā diegs nostiepjas, sienot mezglu.

- Gatavs.

Aleksa pacēla galvu un uzsmaidīja. Iesāpējās iegriezums zodā.

- Paldies! Man būtu ļoti grūti izdarīt to pa�ai.

Daniels pieskārās viņas vaigam. - Es varu arī to pārsaitēt.

Aleksa nekustīgi sēdēja, kamēr viņ� pārklāja brūci ar ziedi un ar plāksteri pielīmēja pie vaiga marles strēmeli. Pēc tam no abām pusēm apsaitēja sa�ūto ausi.

- Varbūt vispirms vajadzēja notīrīt, - viņ� nomurmināja.

- Pagaidām būs labi tāpat. Tagad jāieliek Lola ma�īnā.

- Es paņem�u viņu.

Daniels saudzīgi pacēla rokās aizmigu�o Lolu. Sunītes garās priek�ķepas un ausis nokarājās un �ūpojās pie katra soļa. Aleksa sajuta uznākam neiederīgas jautrības lēkmi un ātri pārvarēja to. �is nebija īstais brīdis smieklu histērijai. Daniels apguldīja Lolu brīvajā vietā aiz pasa�iera sēdekļa. Lielajā ma�īnā bija tikai divi priek�ējie sēdekļi. Laikam Kevins bija izņēmis pārējos, lai atbrīvotu vietu kravai.

- Ko tagad? - Daniels jautāja, atgriezies pie Aleksas, kura joprojām sēdēja uz lieveņa. Viņ� brīnījās, kāpēc viņa aktīvi nerīkojas. Viņ� nesaprata, ka viņa cen�as novilcināt nenovēr�amo.

Aleksa dziļi ievilka elpu un iztaisnoja plecus. - Iedod tālruni! Jāpiezvana tavam brālim.

- Vai nevajadzētu doties projām?

- Vēl jāizdara pēdējais darbiņ�, ta�u tas vispirms jāpasaka viņam.

-Kas?

- Jānodedzina māja.

Daniela acis �ausmās iepletās. Viņ� lēni izvilka tālruni no vestes kabatas.

- Labāk es piezvanī�u, - viņ� piedāvājās.

- Uz mani viņ� jau tāpat dusmojas, - Aleksa iebilda.

- Bet es biju vainīgs.

- Tu ta�u nenolīgi slepkavu bandu.

Daniels papurināja galvu un nospieda tālruņa ieslēg�anas pogu.

- Nu labi, - viņa nomurmināja.

Kravājot pirmās palīdzības piederumus, Aleksa ar acs kaktiņu vēroja Dānieļu. Viņ� sameklēja vienīgā ienāku�ā zvana numuru, ta�u, pirms paguva uz to piezvanīt, tālrunis ieskanējās.

Daniels dziļi ievilka elpu - tāpat kā pirms Aleksas auss �ū�anas. Viņa nosprieda, ka �ī saruna laikam būs vēl grūtāks uzdevums.

Kevins atbildēja. Viņa niknais uzkliedziens atskanēja tik skaļi, ka pirmajā brīdī �ķita - tālrunim ieslēgts skaļruņa re�īms.

- NEUZDRO�INIES PĀRTRAUKT SARUNU, TU...

- Kev, tas esmu es. Kev! Es, Denijs!

- KAS TUR, ELLĒ, NOTIEK?

- Es esmu vainīgs, Kev. Es rīkojos kā idiots. Sabojāju visu! Lūdzu, piedod!

- KO TU TUR MULDI?

- Kev, Arnijs ir nogalināts. Lūdzu, piedod! Un da�i suņi arī, nezinu, cik īsti. Un tas viss manas vainas dēļ. Tu nevari iedomāties, cik ļoti...

- PASAUC INDĒTĀJU PIE TĀLRUŅA!

- Tā ir tikai mana vaina, Kev. Es izgāzos...

Kevins viņu pārtrauca jau mierīgākā balsī: - Denij, tagad nav laika tādām runām. Iedod viņai tālruni. Man vajadzīgs kāds, kas spēj runāt sakarīgi.

Aleksa piecēlās un pasniedzās pēc tālruņa. Daniels ba�īgi vēroja, kā viņa tur to mazliet tālāk no auss.

- Vai jūs esat dro�ībā? - Kevins noprasīja.

Lieti�ķi atturīgā toņa pārsteigta, viņa atbildēja tie�i tāpat: - Pagaidām esam, ta�u tūlīt jādodas projām.

- Vai jau aizsvilināji māju?

- Tikko gatavojos to darīt.

- Skapītī zem kāpnēm ir petroleja.

- Paldies!

- Piezvani, kad būsiet ceļā.

Kevins beidza sarunu.

Tas izdevās vieglāk, nekā viņa bija cerējusi. Aleksa atkal pasniedza tālruni Danielam, kura seja pauda bezgalīgu pārsteigumu. Gāze mājās noteikti sen jau bija izklīdusi, tāpēc viņa nepūlējās likt galvā masku. Daniels sekoja viņai iek�ā, bet Ein�teins tika atstāts sardzē pie durvīm.

- Paņem kādas drēbes no Kevina istabas, - Aleksa izrīkoja. Viņa neuzdro�inājās sūtīt Dānieļu uz aug�stāvu pēc iepriek� no brāļa aizlienētā apģērba, jo tas prasītu vairāk laika un viņa nezināja, kā viņ� jutīsies, ieraugot abus līķus. Daniela skatiens nemierīgi �audījās no dīvāna, aiz kura bija nokritis Arnijs, uz viņu. Abiem bija ļoti jāsaņemas. Lai nodzīvotu līdz rītam, būs jāpārcie� ilga nakts. - Kad paņemsi pietiekami da�ām dienām, ej uz virtuvi un savāc visus produktus, kas nebojājas. Ūdeni arī -visu, cik tur ir.

Viņ� pamāja ar galvu un devās pa gaiteni uz Kevina istabu. Viņa steidzās aug�ā pa kāpnēm.

- Vai �ie iero�i tev vajadzīgi? - Daniels sauca nopakaļ.

Aleksa lavījās apkārt gulo�ajiem līķiem, cen�oties neiekāpt

asiņu peļķēs. - Nē, ar tiem nogalināti cilvēki. Ja mūs notvers, negribu, lai atklājas kāda saistība. Kevina iero�i dro�i vien ir tīri.

Iegājusi savā istabā, Aleksa novilka ar asinīm no�ķaidītās drēbes un uzvilka citus d�insus un T kreklu. Savāca guļammaisu un ietina tajā pārējos apģērba gabalus, tad vienā rokā satvēra laboratorijas aprīkojuma koferi un ar kāju izspēra netīrās drēbes gaitenī. Ar neērto nastu rokās viņa steidzās lejā pa kāpnēm un ārā uz ma�īnu. Kamēr Daniels darbojās virtuvē, viņa sameklēja petroleju. Kevins bija noglabājis skapītī trīs piecu galonu kannas. Visticamāk, tās bija paredzētas tie�i mājas aizdedzinā�anai. Aleksa priecājās par �ādu tālredzību un sagatavotību. Tas ļāva ticēt, ka vēlāk, kad Daniels būs nogādāts dro�ībā, Kevina reakcija būs pragmatiska, nevis niknuma pilna. Tā vismaz viņa cerēja.

Aleksa sāka laistīt petroleju aug�stāvā, kārtīgi samērcējot ar to savas asiņainās drēbes un abus līķus. Koka grīdas labi aizdegsies arī tāpat. Viņa uz�ļāca petroleju uz grīdlīstēm visās trijās istabās un atliku�o kannas saturu iztecināja uz kāpnēm. Paķēra vēl vienu kannu un steig�us apstaigāja pirmo stāvu. Tagad viņa pirmoreiz ieraudzīja pārējās guļamistabas: abas bija lielas un smalki iekārtotas, katra ar atsevi�ķu lepnu vannasistabu. Viņa priecājās, ka Arnijs bija �eit baudījis tik ērtu dzīvi, un ilgojās, kaut būtu varējusi paglābt suņuvīru no traģiskās nāves. Ta�u, pat ja viņa ar Dānieļu būtu devusies prom jau dienā, kad ziņās bija izskanējis paziņojums par Daniela pazu�anu, Arniju tik un tā būtu piemeklējis �is liktenis. Tā bija nomāco�a doma.

Daniela pirkstu nospiedumi bija arī suņu mītnes ēkā, ta�u, protams, nebija cerību piemānīt Kārstona CIP kolēģi, ka Daniels vai Kevins gājis bojā, tāpēc tam nebija nozīmes. Viņi zinās, ka Daniels bēguļo. Aleksa negribēja dedzināt suņu mītni, apdraudot dzīvniekus. Ap to nebija ierīkota tāda plata grantēta josla kā ap māju, kas, cerams, neļaus ugunij posto�i izplatīties. Bez �aubām, Kevins to bija ierīkojis tie�i ar �ādu nolūku.

Daniels gaidīja Aleksu pie Humvee.

- Pabrauc atpakaļ, - viņa izrīkoja, pamājot ar roku uz ma�īnas pusi. - Un mēģini padzīt arī suņus tālāk.

Viņ� ķērās pie darba. Aleksai rokās bija sērkociņu kastīte. Viņa bija notecinājusi platu petrolejas tērcīti lieveņa pakāpienu vidū, lai varētu to viegli aizdedzināt un ātri atkāpties dro�ībā, pirms uguns pieņemsies spēkā. Kad viņa pagriezās, suņi pa�i, bez pamudinājuma kāpās prom no liesmām. Tas bija labi.

Aleksa atvēra vadītāja puses durvis un pasauca Ein�teinu. Tas vienā rāvienā pārlēca pār sēdekli un iekārtojās līdzās Lolai. Melnais vilks bija bra�i saspicējis ausis un izkāris mēli. Suns joprojām izskatījās kaujas gatavībā, un Aleksa varēja vienīgi apskaust tādu enerģiju un apņēmību.

Daniels apstaigāja izdzīvoju�o suņu baru, katram atsevi�ķi pasakot skaidru un uzsvērtu komandu �brīvi� Aleksa cerēja, ka tas palīdzēs suņiem saglabāt mieru, kad atbrauks ugunsdzēsēji. �āvienu troksni tālu eso�ie kaimiņi varbūt nebija sadzirdēju�i, bet ugunsgrēka oran�ā blāzma pret melnajām nakts debesīm būs redzama pla�ā apkārtnē. Viņiem tūlīt pat jādodas prom. Viņa nespēja izdomāt, kā vēl varētu palīdzēt suņiem, un jutās vainīga �o dzīvnieku priek�ā, jo tie bija izglābu�i viņas un Daniela dzīvību.

Aleksa satrūkās, izdzirdot aiz muguras tie�i pie auss dobju rūcienu, un pagriezusies sastapās aci pret aci ar Hanu. Lielais suns nepacietīgi raudzījās viņā, it kā gribētu ātrāk doties ceļā. Tas bija pavērsis purnu pār Aleksas plecu uz Ein�teina pusi.

- Ak! - Viņa attapās, ka Hans grib kāpt ma�īnā. - Piedod, Han, bet tev būs jāpaliek.

Aleksa vēl nekad mū�ā nebija redzējusi tik apvainotu dzīvnieku. Hans nekustējās, tikai cie�i lūkojās viņai sejā, it kā pieprasot paskaidrojumu. Pati sev par lielu pārsteigumu, viņa pēk�ņi ar abām rokām apķērās ap lielā suņa kaklu, piekļaujot seju tā plecam.

- Piedod, milzenīt, - viņa �ukstēja suņa ka�okā. - Kaut es varētu ņemt tevi līdzi! Esmu tev lielu pateicību parādā. Parūpējies par pārējiem manā vietā! Tu tagad būsi galvenais, labi?

Aleksa pastiepās un noglaudīja suņa masīvo kaklu. Kā samierinājies, tas negribīgi paspēra soli atpakaļ.

- Brīvi, - viņa klusi no�ukstēja, vēlreiz uzplik�ķinot pa suņa muguru, tad pagriezās un devās uz Humvee. Daniels jau bija piesprādzējies pasa�iera sēdeklī.

- Kā jūties? - viņ� klusi apjautājās, kad Aleksa iekāpa. Bija skaidri saprotams, ka ar to viņ� nedomā fiziskos savainojumus.

- Nelāgi, - viņa vārgi iesmējās, apspie�ot draudo�o histēriju. Hans nekustīgi vēroja, kā auto sāk attālināties no mājas.

Izbraukusi ārā pa vārtiem, Aleksa uzlika nakts redzamības brilles un izslēdza priek�ējos lukturus. Dro�āk bija braukt pa pla�ajiem līdzenumiem ar Humvee, nekā palikt uz vienīgā ceļa, kas ved uz fermu. Vēlāk viņi nonāca uz kāda ceļa, kas bija asfaltēts. Aleksa noņēma brilles, ieslēdza lukturus un pagrieza auto uz ziemeļrietumiem. Viņai padomā nebija nekāda konkrēta galamērķa, bet gan tikai attālums. Līdz rītausmai bija jātiek pēc iespējas tālāk no Kevina fermas.

Kevins atsaucās jau pēc pirmā signāla.

- Nu tā, Oleandr, kāda ir situācija? - viņ� noprasīja sveiciena vietā.

- Mēs ar Humvee braucam uz ziemeļiem. Man līdzi ir Daniels, Ein�teins un Lola. Paguvām paķert līdzi da�as nepiecie�amās lietas, bet neko daudz.

Viņa dzirdēja Kevina atviegloto nopūtu, izdzirdot Ein�teina vārdu, tomēr viņa balss joprojām bija saspringta. - Ar Humvee? Pikaps jau ir pamanīts?

- Jā.

Viņ� īsu brīdi padomāja. - Nu tad brauciet tikai naktīs, līdz atradīsiet kādu citu transportu.

- To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Mums abiem ir nopietnas sejas problēmas.

- Jā, es redzēju Dānieļu ziņās. Bet tavējai vairs nevajadzētu būt tik traki. Uztriep kādu kosmētiku.

- Vakar vakarā tā cieta vēl mazliet.

- Ak tā... - Kevins da�as reizes noklak�ķināja mēli. - Bet Denijs? - viņ� jautāja, cen�oties slēpt ba�as.

- Ne skrambiņas. - Rokas varēja neņemt vērā, jo tās viņi pa�i bija saskrāpēju�i un nobrāzu�i.

- Viņa lika man palikt ma�īnā! - Daniels iesaucās pietiekami skaļi, lai brālis sadzirdētu.

- Pareizi darīts, - Kevins atbildēja. - Cik viņu bija?

- Se�i.

Viņ� pārsteigumā asi ievilka elpu. - Aģenti?

- Nē, ne glu�i. Vai vari iedomāties - tie bija nolīgu�i mafijas darboņus.

- Ko?

- Galvenokārt vienkār�os izsitējus, ta�u grupā bija vismaz viens profesionālis.

- Jūs novācāt visus?

- Lielāko darbu padarīja suņi. Starp citu, tie bija tie�ām fantastiski.

Kevins atzinīgi noņurdējās. - Kāpēc paņēmāt līdzi Lolu?

- Sa�auta kājā. Baidījos viņu atstāt: ja kāds atrastu, tad varbūt nonāvētu. Un, runājot par suņiem, vai man vajadzētu piezvanīt Dzīvnieku aizsardzības dienestam? - viņa iejautājās. - Es raizējos, ka pēc ugunsdzēsēju atbrauk�anas...

- Es to nokārto�u. Man ir ārkārtas gadījumu plāns suņiem.

- Labi. - Aleksa nekad vairs neuzskatīs sevi par vislabāk sagatavoto. Kevins bija sagatavotības ģēnijs.

- Kāds ir tavs plāns tagad?

Viņa iesmējās - un atkal viņas balsī bija jūtams histērijas tuvums. - Vispār nav ne jausmas. Domāju, ka da�as dienas būs jāmitinās ma�īnā. Bet pēc tam... - Aleksas balss aprāvās.

- Tev nav nekādas apme�anās vietas?

- Tādas, kur būtu iespējams novietot �o milzu vāģi un paslēpt divus lielus suņus, nav. Vēl nekad mū�ā neesmu jutusies tik uzkrīto�a.

- Gan es kaut ko izdomā�u.

- Kāpēc tik ilgi nezvanīji? - viņa jautāja. - Es jau sāku domāt, ka esi pagalam.

Danielam �ausmās aizrāvās elpa. Viņ� pievērsa Aleksai �oka pilnu skatienu.

- Gatavojos novēro�anai. �ādi darbi prasa milzums laika. Es nevaru atrasties visur vienlaikus, tāpēc bija jāuzstāda daudz videokameru.

- Jauki būtu, ja tu būtu piezvanījis.

- Es neiedomājos, ka jūs visu salaidīsiet grīstē. - Pēk�ņi viņ� ierunājās daudz klusākā balsī: - Ko tas idiots nostrādāja? Nē, neatbildi. Negribu, lai viņ� to dzird. Saki tikai jā vai nē. Vai viņ� kādam zvanīja?

- Nē, - Aleksa aizkaitināta atteica.

- Pagaidi... pikaps ir pamanīts... vai tie�ām viņ� atstāja māju, ko?

Viņa gribēja atcirst: Neviens viņam nepateica, ka nedrīkst, ta�u tad Daniels saprastu, ka runa ir par viņu. Aleksa neatbildēja un raudzījās uz priek�u, lai gan gribējās slepus uzmest skatienu Danielam, lai zinātu, vai viņ� ir kaut ko dzirdējis.

Kevins nopūtās. - Ne kripatas veselā saprāta.

Aleksai uz to bija daudz iebildumu, ta�u viņa nevarēja izdomāt, kā pateikt tos slepeni.

Kevins mainīja tēmu. - Arnijs... Vai viņ� mocījās?

- Nē. Viņ� pat nepamanīja �āvienu tuvojamies. Domāju, ka nejuta neko.

- Viņa īstais vārds bija Ernesto, - Kevins noteica, vairāk pats sev, nevis Aleksai. - Viņ� bija labs biznesa partneris. Mums bija laba sadarbība. īsa, bet laba. - Viņ� domīgi noklepojās. - Nu tā, tagad izstāsti, kā viss notika. - Tad klusāk piebilda: - Izņemot to, ko brālis nostrādāja, lai to izraisītu. Viņ� jau dro�i vien tāpat ir satriekts.

Aleksa īsi un lieti�ķi izklāstīja vakara notikumus, mazliet noklusējot asiņainākās detaļas. Kad viņa vienkār�i paziņoja: - Es viņu nopratināju, - Kevins pats varēja skaidri iztēloties, ko tas nozīmē.

- Un kas notika ar tavu seju?

- Viņam bija neparasti lokanas rokas. Un piedurknes oderē paslēpts metamais nazis.

- Hm, nelāgi, - Kevins drūmi noteica, un viņa uzreiz saprata, ko viņ� domā. Rētas sejā ir liels traucēklis cilvēkam, kur� cen�as dzīvot slepenībā. Tās ir pārāk viegli iegaumējamas un

atpazīstamas. Tiks jautāts nevis: Vai esat redzēju�i maza auguma, neuzkrīto�a izskata sievieti ar nezināmu matu krāsu un garumu vai �ādam pa�am aprakstam atbilsto�u vīrieti? Bet gan: Vai esat redzēju�i personu ar �ādu rētu?

- Nu ko, - Aleksa secināja. - Izskatās, ka operācijas rīkotāji atzinu�i tevi par uzvarētāju. Neizlik�os, ka neesmu aizvainota. Mums būs jāmaina plāns. Ēsma jāizmet tev, un tai jānonāk pie īstās personas. Vai tev jau ir kāda nojausma, kur� tas varētu būt?

Kevins brīdi klusēja. - Kad mans vajātājs uzzinās jaunumus... varbūt mums nemaz nebūs jāsūta e-pasta ziņa. Viņam būs jāapsprie�as ar tavu vajātāju. Es esmu gatavībā un pieķer�u viņus. Tad izlemsim, vai vajag vēl kaut ko.

- Izklausās labi.

- Starp citu, - viņ� piebilda klusākā balsī, - es saprotu, ka tu stipri cenzēji savu stāstījumu Denija dēļ. Kad tiksimies, gribu dzirdēt pilnu versiju visos sīkumos.

Aleksa izbolīja acis. - Noteikti.

- Klau, Ollij, neļauj, lai tev slava sakāpj galvā, ta�u... tu rīkojies lieliski. Tie�ām lieliski. Tu izglābi Denija dzīvību. Paldies tev!

No liela pārsteiguma Aleksa uz brīdi zaudēja valodu. - Manuprāt, mēs esam izpalīdzēju�i viens otram. Bez taviem suņiem un Betmena alas mēs nebūtu izglābu�ies. Tāpēc... paldies arī tev.

- Tu varēji doties projām tūlīt pēc tam, kad pirmoreiz redzēji paziņojumu televīzijā. Tu zināji, ka tevi uzskata par miru�u, ta�u paliki, lai aizsargātu pilnīgu sve�inieku, lai gan es ne�aubos, ka tu ļoti priecātos, ja varētu tikt vaļā no mums abiem. Tas ir pagodinājums, īsts pagodinājums. Esmu tev parādā pakalpojumu.

- Mm, - viņa negribīgi norūca. �onakt ta�u nebija obligāti jāizrunā viss.

- Ļauj man arī parunāt ar viņu, kad beigsi, - Daniels �ukstēja.

- Daniels grib ar tevi runāt.

- Iedod viņam tālruni.

Viņa pasniedza to Danielam.

- Kev...

- Nemoki sevi, Denij. - Aleksa dzirdēja Kevina balsi. Interesanti, vai viņas sarunu Daniels arī bija tikpat labi saklausījis?

- Jā, - Daniels drūmi atbildēja. - Es jau esmu vainojams tikai Arnija nāvē, nemaz nerunājot par suņiem. Kāpēc lai es mocītos?

- Saproti, kas izdarīts, izdarīts...

- Cik jocīgi, Aleksa arī tāpat teica.

- Indētāja zina, kā vajag. �ī pasaule tev ir jauna un sve�a, sīkais. Tajā mirstība ir augstāka. Negribu teikt, ka tev jākļūst vienaldzīgam. Tikai nedrīkst pieļaut, lai bēdas aptum�o prātu.

Tad Kevins ierunājās klusākā balsī un Aleksa nopriecājās, sapratusi, ka Daniels dro�i vien nebija varējis saklausīt viņas sarunas klusākos fragmentus. Tomēr viņai kārojās zināt, ko Kevins grib viņai noklusēt.

- Man tā �ķiet, - Daniels teica. Pauze. - Varbūt ne... Izdarī�u. Jā. Labi. Ko tu iesāksi ar suņiem? Mums bija jāatstāj Hans.

- Jā... - Kevina balss atguva parasto skaļumu. - Man tas briesmonis ir ļoti mīļ�, ta�u viņ� nav diez ko ērti pārvadājams, vai ne? Turpat netālu dzīvo kāds suņu audzētājs, pie kura Arnijs agrāk strādāja,- drīzāk konkurents, nevis draugs, ta�u zina manu suņu vērtību. Arnijs vienojās ar viņu: ja mēs kādreiz gribēsim pārtraukt �o biznesu, tad pārdosim viņam visus savus dzīvniekus. Arnijs arī lika noprast, ka mēs �o lēmumu varbūt pieņemsim pēk�ņi, bez brīdinājuma un nakts vidū. Es viņam piezvanī�u, un viņ� satiksies ar Dzīvnieku aizsardzības dienesta ļaudīm, pirms tie pagūs nostrādāt kaut ko stulbu.

- Vai policisti nebrīnīsies...

- Es samācī�u viņu, ko runāt. Viņ� teiks, ka Arnijs piezvanīja, izdzirdot �āvienus, vai kaut ko tamlīdzīgu. Neraizējies, suņiem nekas slikts nenotiks.

Daniels atviegloti nopūtās.

- Man gan, protams, ir dusmas, ka viņ� dabūs Hanu pilnīgi par velti. Viņ� jau gadiem pūlējās to atpirkt.

- Piedod...

3ZD

32 1

- Nopietni, sīkais, nepārdzīvo! �ajā dzīvē pārmērīga pieķer�anās kaut kam ir bīstama. Es protu sākt visu no jauna. Nu tad uzvedies labi un vienmēr klausi Oleandru, ja?

- Pagaidi, Kev, man ir ideja. Tāpēc ari gribēju runāt ar tevi.

- Tev ir ideja?

Aleksa pat no attāluma varēja saklausīt skepsi viņa balsī.

- Jā, ir gan. Es domāju par Makkinliju namiņu pie ezera.

Kevins uz īsu mirkli apklusa. - Nu, sīkais, tagad nav īstais

bridis kavēties atmiņās.

- Sīkais, patiesībā es esmu divas minūtes vecāks par tevi, ko tu noteikti neesi aizmirsis. Un nemaz negribu kavēties atmiņās. Iedomājos, ka Makkinliji �ajā namiņā mēdz uzturēties tikai ziemā. Un ka tavi CIP ļaudis dro�i vien nezina tik sīkas detaļas par mūsu bērnību. Es zinu, kur Makkinlija kungs vienmēr glabāja atslēgu.

- Klau, Denij, tas gan nav slikti!

- Paldies!

- Cik tālu tas ir? Apmēram astoņpadsmit stundas no fermas? Tikai divu nak�u brauciens. Un tad jūs arī būsiet tuvāk manai pozīcijai. Vai Makkinliji tur neturēja garā�ā Suburban?

- Kevin, mēs nedrīkstam nozagt viņu auto!

Aleksai �ķita, ka tumsā vairāk nekā tūksto� jūd�u attālumā viņa zīmīgi saskatās ar Kevinu. Un varbūt viņ� ari nicīgi izbolīja acis.

- Par auto sagādā�anu parunāsim vēlāk. Pasaki Oleandram, lai nākamreiz labāk piesargā seju. Mums tā vēl būs vajadzīga.

- Jā, jo viņai noteikti ļoti patīk, ka citi to sadauza līdz asinīm, un viņa nevar vien atteikties no �ādas baudas.

- Jā jau jā. Zvani man, ja rodas kādas grūtības. Es ziņo�u, kad uzzinā�u kaut ko vairāk par mūsu draugiem Va�ingtonā.

Kevins beidza sarunu. Daniels kādu bridi klusēdams noraudzījās uz tālruni un ielika to kabatā. Tad dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja.

- Kā turies? - Aleksa jautāja.

- Viss �ķiet kā ļaunā sapni.

- Iedod roku!

Daniels pastiepa kreiso roku, un viņa ar labo satvēra vīrie�a plaukstu. Tā bija siltāka nekā viņai. Aleksa pie plaukstas locītavas pārbaudīja pulsu, kas �ķita vienmērīgs. Skrambas un dūrieni delnā bija sekli un jau bija pārstāju�i asiņot. Viņa nopētīja Dani-ela seju, tad atkal pievērsa skatienu ceļam. Bija pārāk tum�s, lai varētu kaut cik dro�i novērtēt viņa sejas krāsu.

- Kas tas bija? - Viņ� jautāja, kad Aleksa atlaida viņa roku.

- Pārbaudu �oka pazīmes. Vai tev nav nelaba dū�a?

- Nē, nav. Ta�u man ir tāda sajūta, ka vajadzētu būt, ja saproti, ko es domāju. It kā man uznāks nelabums, kad bū�u visu īsti apjēdzis.

- Saki man uzreiz, ja uznāk reibonis, ģibonis vai aukstums.

- Tev ir aukstas rokas. Vai dro�i zini, ka tev neuznāks �oks?

- Pilnīgi dro�i ne. Ja sareibs galva, piestā�u ceļa malā, un tu sēdīsies pie stūres.

Daniels pasniedzās, noņēma no stūres Aleksas cimdoto roku un turēja to saudzīgā satvērienā, abu rokām �ūpojoties atstarpē starp sēdekļiem. Tad viņ� atkal dziļi ievilka elpu. - Es dzirdēju visus tos �āvienus, citu pēc cita, un domāju...

- Saprotu. Paldies, ka paliki ma�īnā, kā es liku. Patīkami apzināties, ka varu tev uzticēties.

Viņ� neko neatbildēja.

- Kas ir? - Aleksa jautāja.

- Nu, ja jau tu tā saki, - viņ� nokaunējies atzinās. - Es īsti negribēju to teikt... ta�u biju izkāpis uz da�ām minūtēm. Gatavojos iet iek�ā mājā, bet Ein�teins mani apturēja. Un tad sapratu, ka uz labu vai uz ļaunu, bet atrisinājums bija panākts, un, ja tie nelie�i bija nogalināju�i tevi, man bija vislabākās izredzes no�aut tos no Humvee. Es neparko nebūtu ļāvis viņiem tikt projām dzīviem, vari man ticēt, Aleksa. Neparko!

Viņa viegli saspieda Daniela plaukstu.

- Vai atceries, ko Kevins teica par vizualizāciju?

Aleksa papurināja galvu. �ie vārdi �ķita tikai attāli pazīstami.

- Kad mēs pirmoreiz bijām �autuvē, es teicu, ka diez vai varētu �aut uz cilvēku. - Viņ� īsi, drūmi iesmējās. - Kevins man ieteica iztēloties kādu man dārgu cilvēku, kur� nonācis briesmās.

Nu viņa skaidri atcerējās �o sarunu. - Ak jā.

- Tagad es to saprotu. Viņam bija taisnība. Tajā mirklī, kad es sapratu, ka �ie ļaudis bija nogalināju�i Arniju un gatavojās uzbrukt tev... - Daniels papurināja galvu. - Nebiju domājis, ka spēju just kaut ko tik... pirmatnēju.

- Es jau teicu, ka tavi instinkti atmodīsies, - viņa bezrūpīgi sacīja. Ta�u jokpilnais tonis, kas bija palicis atmiņā no sarunas �autuvē, �ķita pavisam neiederīgs, �iem vārdiem izskanot. Jau nopietnāk viņa piebilda: - Kaut tikai tas nebūtu noticis tā.

Daniels saspieda viņas plaukstu. - Būs labi.

Viņa pūlējās koncentrēt uzmanību. - Uz kurieni īsti mēs dodamies?

- Uz Talahasī. Bērnībā mēs tur da�as reizes svinējām Ziemassvētkus. Kādi ģimenes draugi uzturēja �o namiņu, lai ziemā būtu, kur paglābties no sniega. Viņiem laikam ļoti patika miers un no�ķirtība, jo namiņ� atrodas īstā nekurienes vidū. Tas nav glu�i pie pa�a ezera, ta�u purvainā vietā, un �ajā gadalaikā moskīti mūs noēdīs līdz kaulam.

- Tev vajadzētu tirgot nekustamos īpa�umus. Vai dro�i zini, ka tur neviena nebūs?

- Neesmu saticis Makkinlijus kop� vecāku bērēm, ta�u, cik es zinu, viņi nekad nav devu�ies uz dienvidiem vasaras laikā. Tā viņiem ir tikai ziemas mītne.

- Nu ko, varam doties uz turieni tikpat labi kā jebkur citur. Ja tas namiņ� nederēs, varbūt varēsim atrast kādu citu, kas būs brīvs.

Aleksa ieraudzīja norādi uz �tata �oseju Nr. 70 ziemeļu virzienā.

- Mums jānogrie�as uz austrumiem un jāizbrauc caur Okla-homasitiju, pēc tam uz dienvidiem caur Dalasu. Ja kāds mūs

novēros, radīsies iespaids, ka dodamies atpakaļ uz Teksasu. Tad uz mums nekritīs aizdomas.

- Mēs ta�u tikai aizstāvējāmies.

- Tas nevienu neinteresēs. Ja mūs aizturēs saistībā ar tikko notiku�o, policijai būs mūs jāpatur ieslodzījumā. Pat ja mēs izskaidrotu visu līdz sīkākajām detaļām un viņi noticētu katram vārdam - kas ir maz ticami, saudzīgi izsakoties, - tik un tā viņiem būtu jāiesēdina mūs uz kādu laiku kamerās. Un tādā gadījumā drīz vien beigas būtu klāt. Tie ļaudis, kuri nolīga mafijas slepkavas, bez pūlēm tiktu mums klāt arī cietumā. Mēs būtu viegls mērķis.

Daniels sajuta, kā notrīc viņas pirksti, un mierino�i paberzēja ar īk�ķi viņas plaukstas virspusi.

- Tātad tu domā, ka tagad nebūtu ieteicams uzsākt noziegumu sēriju izklaides pēc?

Aleksa nespēja noticēt, ka Daniels cen�as viņu uzmundrināt. - Dro�i vien, - viņa piekrita. - Tomēr līdz tam var arī nonākt, -viņa palūkojās uz degvielas daudzuma rādītāju un pikti no�ņācās. - �is vāģis rij benzīnu tādā ātrumā, it kā tī�i gribētu mani nokaitināt.

- Ko mēs darīsim?

- Man būs jāuzpilda to kādā benzīntankā, maksājot skaidrā naudā.

- Bet tava seja...

- Tur neko nevar darīt. Izlik�os, ka esmu cietusi autoavārijā... Tas daļēji pat atbilst patiesībai, vai ne? Jebkurā gadījumā citas iespējas nav.

Lielā transportlīdzekļa degvielas patēriņ� piespieda Aleksu apstāties daudz agrāk, nekā viņai būtu �ķitis dro�i. Viņa sekoja norādēm Oklahomasitijā uz lidostu, nosprie�ot, ka benzīntankos tās tuvumā arī vēlā naktī būs lielāka rosība. Turklāt, ja kāds viņus tur pamanīs, tad varbūt pieņems, ka viņi gatavojas aizlidot. Tādējādi jebkāda turpmāka meklē�ana tiks koncentrēta uz lidostu.

Pa ceļam Aleksa bija likusi Danielam sameklēt viņas plato kapu�jaku. Tagad viņa to uzvilka, nodomājot, kaut būtu vēsāks

laiks, lai �is apģērbs izskatītos piemērotāks. Benzīntankā bija divi citi automobiļi - taksometrs un kravas pikaps. Abi vadītāji, protams, kāri nopētīja Humvee. Aleksa izkāpa, puiciski neveiklā gaitā piegāja pie sūkņa un ievietoja uzpildes uzgali tvertnē. Kamēr degviela pildījās, viņa tādā pa�ā gaitā aizslāja uz veikaliņu. Paņēma no plaukta musli batoniņu kasti un paku ar se�ām dzeramā ūdens pudelēm un devās pie letes, aiz kuras stāvēja pārdevēja pusmū�a gados. Sievietei bija balināti blondi mati ar collu garām tum�ām saknēm, no nikotīna nodzeltēju�i zobi un pie krūtīm plāksnīte ar vārdu BEVERLIJA. Pirmajā bridi viņa nepievērsa Aleksai lielu uzmanību, tikai izsita kasē pirkumus. Bet tad Aleksai bija jārunā.

- Sestais sūknis, - viņa paziņoja viszemākajā iespējamajā balsī, kas neizklausītos samākslota.

Beverlija pacēla skatienu, un viņas acis zem tu�as pieķepu�ajām skropstām plati iepletās.

- Ak tu mī un �ē, puisīt! Kas noticis tavai sejai?

- Autoavārija, - Aleksa zem deguna norūca.

- Visi palika dzīvi?

- Jā, - Aleksa uzsvērti palūkojās uz naudu savā rokā, gaidot, kad varēs samaksāt. Ar otras acs kaktiņu viņa pamanīja taksometru aizbraucam.

- Novēlu drīzu izveseļo�anos.

- Hm, paldies. Cik jāmaksā?

- Ak, vai tas ir pareizi? Izskatās tik daudz. Simt trīs un piecdesmit pieci?

Aleksa pasniedza Beverlijai se�as divdesmit dolāru banknotes un gaidīja atlikumu. Vēl viens kravas auto - liels, melns F250 -piebrauca pie nākamā sūkņa aiz Humvee. Viņa vēroja, kā izkāpj trīs tievi gara auguma vīrie�i. Kad divi no viņiem ienāca veikaliņā, �is raksturojums mazliet mainījās. Tie bija ļoti gara auguma pusaugu puikas - varbūt basketbola komandas spēlētāji. Tāpat kā viņa, jaunie�i bija ģērbu�ies tum�ās kapu�jakās. Līdz ar to viņas sezonai neatbilsto�ais apģērbs izskatījās kaut cik iederīgāks.

- Tev gan ir liels auto, - Beverlija brīnījās.

- Jā gan.

- Laikam grūti tādu piebarot.

- Jā gan. - Aleksa nepacietīgi pastiepa roku ar naudu.

Pui�i ienāca, skaļi un bravūrīgi sarunādamies. Kopā ar viņiem

ieplūda alus un marihuānas smaka. Ārā aiz loga darba pikaps izbrauca no uzpildes laukuma.

- Lūdzu, - Beverlija pēk�ņi ierunājās sausi lieti�ķā tonī. - Se�padsmit un �etrdesmit pieci.

- Paldies!

Ienācēji bija novērsu�i Beverlijas uzmanību. Viņa lūkojās ar piemiegtām acīm pār Aleksas galvu. Pui�i devās taisnā ceļā pie alkohola plauktiem. Cerams, tie pamatīgi sakritīs uz nerviem pārdevējai, cen�oties iesmērēt viltotus personas dokumentus. Kaut tikai varētu ātrāk pagaist no viņas atmiņas!

Aleksa, galvu nodūrusi, devās uz durvīm. Viņai nebija vajadzīgi liecinieki.

Pēk�ņi viņas galva ar būk�ķi atsitās pret viena jaunie�a krūtīm. Pirmo viņa sajuta smaku - pui�a sporta krekls pamatīgi oda pēc viskija. Aleksa automātiski pacēla skatienu, kad puisis sagrāba viņu aiz pleciem.

- Skaties, kur ej, sīkais!

Tas bija drukna auguma baltādains pusaudzis, ne tik gar� kā pārējie. Aleksa mēģināja izrauties no tvēriena. Ta�u puisis, stingri turēdams viņu ar vienu roku, ar otru norāva no galvas kapuci.

- Oho, tā ta�u ir mei�a! - viņ� nobrīnījās, tad skaļāk uzsauca draugiem pie aukstajām dzērienu vitrīnām: - Skatieties, ko es atradu!

Aleksa ierunājās ledainā balsī. Viņai nepavisam nebija noskaņojuma uz tādām stulbībām.

- Novāc rokas!

- Tūlīt liec mieru tai meitenei, vai es zvanī�u policijai! -Beverlija griezīgā balsī iesaucās. - Man jau rokā ir tālrunis.

Aleksa no izmisuma gribēja kliegt. Tā tikai vēl trūka.

- Nomierinies, vecā, tev mēs neko nedarām!

Abi pārējie - viens melnādains, otrs spāņu izcelsmes - bija pienāku�i aizstāvēt savu draugu. Aleksa izvilka no jostas tievu �ļirclti. Tās pielieto�ana nenāks par labu slepenībai, ta�u kaut kā bija jāsavalda �is zeņķis un jātiek prom, iekams Beverlija nav izsaukusi policiju.

- Es jau nospiedu deviņnieku un pirmo vieninieku, - Beverlija brīdināja jaunie�us. - Tūlīt visi vācieties ārā!

Aleksa atkal mēģināja izrauties no pui�a tvēriena, ta�u tas ar muļķīgu smaidu sejā bija cie�i sa�ņaudzis abus viņas aug�delmus.

- Vai ir kādas problēmas, dēls?

Nēēē, Aleksa klusībā novaidējās.

- Kas ir? - baltais pusaudzis agresīvi noprasīja, atlai�ot Aleksu un a�i pagrie�oties pret pienācēju. Tad viņ� steidzīgi atkāpās, un viņai bija jāpabēg nost no ceļa.

Pavadot tik ilgu laiku kopā ar Dānieļu, Aleksa bija paspējusi pierast pie viņa auguma. Viņ� bija collu garāks par pa�u garāko no jaunie�iem, turklāt ar platākiem pleciem un daudz pa�apzinīgāku stāju. Daniels bija uzlicis galvā beisbola cepuri, kas apslēpa matus un mazliet aizēnoja seju. Nelielā uzaugusī bārda bija pietiekami tum�a, lai nedaudz maskētu sejas kontūras. Tas bija labi. Ta�u nebija labi tas, ka viņ� bija tik uzkrīto�i aizbāzis Glock aiz bik�u jostas.

- Nē, nav nekādu problēmu, vecīt, - melnādainais puisis taisnojās. Satvēris baltādaino aiz pleca, viņ� pavilka draugu mazliet atpakaļ.

- Labi. Tad varbūt dodieties visi ārā no �ejienes?

Baltais pusaudzis lepni izrieza krūtis. - Kad būsim paņēmu�i to, ko gribējām.

Pēk�ņi Daniela zoda stāvoklis kaut kā pārvērtās. Aleksa nespēja precīzi nosaukt vārdā �īs izmaiņas, ta�u viņa sejas izteiksme bija kļuvusi izteikti nedraudzīga. Viņ� pieliecās tuvāk nekārtību cēlājam.

- Tūlīt!

Daniela balss neskanēja bravūrīgi, tikai stingri pavēlo�i.

- Nāc! - melnādainais pusaudzis uzstāja un pastūma baltādaino garām Danielam, vienlaikus velkot aiz piedurknes tre�o draugu. Tie ātri devās projām, pa ceļam grūstoties ar elkoņiem un klusi strīdoties. Aleksa stāvēja ar muguru pret Beverliju un piebikstīja Danielam, lai viņ� arī pagrie�as. Pui�i iekāpa savā ma�īnā, un vadītājs spēcīgi nospieda gāzes pedāli, ar kauco�ām riepām apmetot līkumu Humvee.

- Paldies, labais cilvēk, - Beverlija maigi nodūdoja. - Pateicos par palīdzību.

- Nav par ko, - Daniels atbildēja, pieklājīgi turot pavērtas durvis, lai Aleksa izietu pirmā.

Aleksa steidzās atpakaļ uz ma�īnu. Viņa juta Dānieļu nākam cie�i aiz muguras un cerēja, ka viņam pietiks prāta turēt galvu noliektu un neskatīties atpakaļ.

- Tā nu bija totāla izgā�anās, - Aleksa kurnēja, kad viņi bija atgriezu�ies uz ceļa. - Tā sieviete atcerēsies mūs līdz pat savai nāves stundai.

- Piedod!

- Kāpēc tev vajadzēja tur iegāzties kā tādam kovbojam ar pistoli pie jostas!

- Mūsu auto ta�u ir Teksasas numurs, - viņ� atgādināja. - Un ko es citu varēju darīt? Tas �alis...

- ...tūlīt būtu sācis mocīties me�onīgā un ilgsto�ā vem�anas lēkmē. Viņ� kļūtu pilnīgi nevarīgs un varbūt pieķēzītu veikalu tik briesmīgi, ka Beverlija pavisam aizmirstu manu esamību �ai pasaulē.

- Ak vai!

- Jā. Jā, tie�ām, ak vai! Daniel, es protu sevi aizstāvēt.

Daniela zods pēk�ņi atkal bargi saspringa tāpat kā pirms brī�a

benzīntanka veikaliņā. - Aleksa, es to zinu, ta�u var pienākt brīdis, kad tev būs vajadzīga palīdzība. Un, kad tas notiks, es vairs negaidī�u ma�īnā. Ņem to vērā un iegaumē!

- Es tev pateik�u, kad man būs vajadzīgi papildspēki.

- Un es tev palīdzē�u, - viņ� atcirta.

Aleksa negribēja turpināt strīdu, un kādu brīdi nakts klusumā skanēja tikai jaudīgā motora rēkoņa, kāri dedzinot svaigi uzpildīto degvielu. Tad Daniels nopūtās.

- Man vajadzēja iedomāties, ka tu vienmēr būsi soli priek�ā, -viņ� atzinās.

Aleksa pamāja ar galvu, pieņemot netie�o atvaino�anos, lai gan īsti nezināja, kā vērtēt �ādus vārdus.

- Kur tu to iemācījies? - viņa apjautājās pēc vēl viena neilga klusuma brī�a.

- Ko tad?

- Iebiedēt cilvēkus.

- Mana skola nav nekāda di�ciltīgo jaunavu pansija. Visbie�āk pusaud�i pa�i vēlas, lai kāds uzņemas kontroli. Tas viņiem ļauj justies dro�āk.

Aleksa iesmējās. - Tad jau �ie puikas �onakt gulēs mierīgi.

♦ ♦ ♦

Pārējās nakts stundas pagāja bez lieliem uztraukumiem. Līdz nākamajai uzpildes pauzei apmēram divdesmit jūdzes uz aus-trumiem no Dalasas Daniels snauda, atspiedis galvu pret logu un klusi krākdams. Miegainais virs kases lodziņā nepievērsa ne mazāko uzmanību Aleksas sejai. Kad viņi bija tiku�i prom no benzīntanka videokameru redzamības zonas, Aleksa apturēja auto kādā tum�ā ceļmalā un samainījās vietām ar Dānieļu. Viņ� apgalvoja, ka esot labi izgulējies un gatavs stūrēt. Viņa mazliet pagulēja, cik nu tas bija iespējams, līdz nākamajai pieturvietai, uz dienvidiem no �revportas, kur viņi atkal samainījās vietām.

Tuvojās rītausma. Aleksa ar GPS sistēmas palīdzību meklēja kādu tuvumā eso�u nacionālo parku vai dabas rezervātu un atklāja, ka viņi atrodas pavisam netālu no Kisa�i me�a nacionālā parka lielajiem pla�umiem. Viņa brauca uz to parka teritoriju, kas atradās vistuvāk �osejai 149, tad mazliet pallkumoja pa lauku ceļiem, līdz atrada pietiekami nomaļu un krūmiem aizaugu�u

.

apvidu, kur cie�i saaugu�u koku noēnotā aizsegā �ķita dro�i apstāties. Viņa atpakaļgaitā iebrauca diezgan pa�aurā ejā starp koku stumbriem un turpināja virzīties atpakaļ, līdz aizmugurē bija palikusi tik tikko pietiekama vieta, lai atvērtu kravas nodalījumu. Mazliet paverot vadītāja puses durvis, ieplūda silts un mitrs āra gaiss, ātri pārspējot salona labi ventilēto vēsumu.

Ein�teins priecājās par iespēju tikt ārā no auto un atviegloties. Lolai to izdarīt bija grūtāk. Pēc sunltes darī�anu nokārto�anas Aleksai bija no jauna jāpārsien tās ievainojums. Kad �is darbs bija galā, Daniels jau bija sarūpējis suņiem barību un ūdeni. Tad Daniels devās nokārtoties brīvā dabā, pēc tam arī Aleksa.

Viņa jau agrāk bija dzīvojusi un nak�ņojusi ma�īnā, tāpēc bija sagatavojusies, bet nekādu sajūsmu tas neradīja.

Viņa aplūkoja Humvee priek�galu un bija patīkami pārsteigta. Ar neapbruņotu aci nebija redzamas nekādas pazīmes, ka auto bijis iesaistīts sadursmē.

Brokastu izvēles iespējas bija mazas. Aleksai atkal bija jāķeras pie tiem pa�iem pildītajiem cepumiem, ar kuriem viņa bija iesākusi pirmo ritu fermā. Arī Daniels paņēma vienu paciņu.

- Kā mēs turpmāk gādāsim ēdamo? - viņ� jautāja.

Aleksa pārvilka apak�delmu pār pieri, lai notrauktu sviedrus, kas draudēja iepilēt acīs. - �onakt es iepirk�u nelielus daudzumus katrā benzīntankā, kur apstāsimies. Ar to varēsim iztikt da�as dienas. Ja tev ir kādas vēlmes, saki man, - Aleksa no�āvājās, tad pikti no�ņācās, kad no �is kustības iesāpējās brūce zodā.

- Vai tev ir aspirīns?

Viņa gurdeni pamāja ar galvu. - Tā ir laba doma. Mums abiem nedaudz jāpaguļ. Suņiem nekas nenotiks, ja atstāsim tos ārā, kā tev �ķiet? Negribu, lai tiem būtu jāsē� sprostā gan nakti, gan dienu.

Aleksa sameklēja divas Motrin tabletes, kamēr Daniels ma�īnas kravas nodalījumā sastūma malā nekārtīgi izmētātās mantas, atbrīvojot vidū uz grīdas �auru, brīvu vietu gulē�anai.

33 1

Pārliecinājusies, ka izdarījusi visu iespējamo, Aleksa izklāja uz grīdas savu guļammaisu un nolocīja aug�ējo malu, izveidojot spilvenu.

�ķita tik dīvaini gulēt cie�i līdzās Danielam, tik dabiski un ērti just viņa rokas apskāvienu ap vidukli un pie pleca piespiesto seju. īsās bārdiņas cietie sari mazliet skrāpēja seju, bet tas netraucēja.

Viņa jau pamazām laidās miegā, kad pēk�ņi sajuta Dānieļu līdzās sakustamies. Pirmajā brīdī �ķita, ka viņ� tikai sāks krākt, ta�u drebuļi nepārgāja. Satvērusi Daniela pirkstus pie sava vidukļa, viņa juta, ka tie trīc. Aleksa pietrūkās sēdus un pagriezās ar seju pret blakusgulētāju. No pēk�ņās kustības Daniela acis plati atvērās, un viņ� arī piecēlās sēdus. Aleksa uzspieda plaukstu viņam uz krūtīm.

- Kas noticis? - viņ� �ukstus jautāja.

Aleksa nopētīja vīrie�a seju. Ēnā bija grūti saskatīt, tomēr tā �ķita bālāka nekā iepriek�. To jau vajadzēja paredzēt. Tagad, kad bija radusies izdevība uz brīdi atvilkt elpu, par sevi lika manīt vakarnakt pārciestā spriedze. Varbūt ne glu�i �oks, drīzāk parasta panikas lēkme.

- Nekas. Tev viss kārtībā? - Viņa aptaustīja Daniela pieri - tā �ķita mitra. - Vai tev nav nelaba dū�a?

- Man viss labi.

- Tu tikko drebēji.

Viņ� papurināja galvu un dziļi ievilka elpu. - Piedod, es tikai aizdomājos... cik tuvu nāvei mēs bijām.

- Nedomā par to. Viss ir beidzies. Tu esi dro�ībā.

- Es zinu, zinu.

- Es nepieļau�u, lai tev notiek kas slikts.

Daniels īsi iesmējās, un viņa saklausīja tādu pa�u histērijas pieskaņu kā savos smieklos vakar vakarā. - Es zinu, - viņ� atkārtoja. - Man nekas nenotiks. Bet tev? Vai tu esi dro�ībā? - Viņ� pievilka Aleksas seju sev pie krūtīm, saudzīgi turot garajos pirkstos tās savainoto pusi, un ie�ukstēja matos: - Es varēju zaudēt

tevi uz visiem laikiem. Viss, kas man dzivē bija svarīgs, jau ir zudis - mājas, darbs, dzīve... Es esmu zaudējis sevi pa�u. Es karājos pie dzīvības mata galā, Aleksa, un turos pie tevis. Ja ar tevi kaut kas notiks... Nevaru iedomāties, kas tad man atliks. Nezinu, vai gribē�u vēl dzīvot. Aleksa, visas pārējās nelaimes es varu pārciest, ta�u nedrīkstu zaudēt tevi, tikai ne tevi.

Daniela ķermenis atkal viscaur nodrebēja.

- Būs jau labi, - Aleksa nedro�i murmināja, pieliekot pirkstu galus viņam pie lūpām. - Es esmu pie tevis.

Vai �ie bija īstie vārdi, ko teikt �ādā brīdī? Viņai nebija nekādas pieredzes mierinā�anā. Pat tad, kad māte mocījās nāvējo�ās slimības pēdējās stadijās, viņa nevēlējās ne līdzjūtību, ne saudzīgus melus. Ja D�uliana pateiktu: Mamma, tu �odien lieliski izskaties, D�ūdija atbildētu apmēram �ādi: Beidz pļāpāt muļķības, man ir spogulis. D�ūdijai laikam ne reizi neienāca prātā, ka meitai pa�ai būtu vajadzīgs mierinājums - galu galā D�uliana ta�u nebija mirēja.

Tā nu viņa kop� agras jaunības bija iemācījusies negaidīt mierinājumu ne no viena, tāpēc arī neprata to izrādīt citiem. Daudz labprātāk viņa saglabātu lieti�ķu toni un paskaidrotu Danielam, ka viņa pa�reizējās izjūtas ir tikai dabiska reakcija uz tikko pārciestajiem vardarbīgas nāves draudiem, ta�u līdzīgus vārdus viņa bija teikusi jau iepriek� un zināja, ka tie nepalīdzēs. Tāpēc nācās atdarināt televīzijā redzētas mierinājuma ainas, klusi, saudzīgi runājot, glāstot viņa vaigu.

- Mēs esam dro�ībā... viss ir beidzies.

Aleksa iedomājās, vai nevajadzētu apsegt Dānieļu ar guļammaisu - tāpat, katram gadījumam, lai gan ārā valdīja sutīgs karstums un viņ� vēl ne�ķita nosalis. Viņa bija ievērojusi, ka Daniela normālā temperatūra ir augstāka nekā viņai. Gan fiziskā, gan emocionālā nozīmē.

Daniela elpa joprojām �ķita saraustīta. Aleksa atbrīvojās no vīrie�a rokām un pieslējās uz elkoņa, lai varētu aplūkot viņa seju.

Bālums vairs nebija vienīgā nelaime. Viņa labsirdīgajās acīs bija sastindzis mokpilns vajāta zvēra skatiens, zobi cie�i sakosti, ar pūlēm apvaldot paniku. Pierē pulsēja izspiedies asinsvads. Viņ� izmisīgi lūkojās pretī, it kā izlūdzoties atpestī�anu no sāpēm.

�ī sejas izteiksme atmodināja murgainas atmiņas - atmiņas par Daniela nopratinā�anu un Aleksa impulsīvi apķērās ar abām rokām viņam ap kaklu, cie�i piespie�ot vīrie�a galvu sev pie krūtīm, lai neredzētu �o sejas izteiksmi. Viņa juta, ka pati sāk konvulsīvi drebēt, un prāts brīdināja, ka arī viņa ir pārcietusi tikpat briesmīgu traumu. Ta�u emocijām tas nebija svarīgi. Milzīga panikas viļņa pārņemta, viņa apskāva Dānieļu cie�āk, vēl cie�āk, lai pārliecinātos, ka viņ� ir dzīvs, dro�ībā un viņas rokās. Bailēs, ka, atverot acis, viņa pēk�ņi atgriezīsies melnajā teltī, kur Daniels kliedz sāpēs. Vai vēl ļaunāk - tum�ajā aug�stāva gaitenī, kur uz grīdas asiņu peļķē guļ Daniels, nevis algotais slepkava. Viņas sirds sitās arvien straujāk un sāka trūkt elpas.

Daniels pagriezās uz sāniem, tā ka viņu augumi tagad atradās līdzās viens otram, un atbrīvoja galvu no viņas tvēriena. Uz mirkli Aleksa iedomājās, ka viņ� tagad uzņemsies mierinātāja lomu, kurā viņa bija tik smagi izgāzusies, ta�u tad viņu skatieni sastapās, un Daniela acīs atspoguļojās tās pa�as mocības un bailes, kas plosījās viņas dvēselē. Bailes no zaudējuma, bailes no pieķer�anās, jo tie�i tā ir zaudējuma sāpju cēlonis. Izmisīgo baiļu varā viņi nespēja mierināt viens otru, tikai vēl vairāk padziļināja bailes. Viņa varēja zaudēt Dānieļu un nesaprata, kā sadzīvot ar �o apziņu.

Viņu lūpas sakļāvās tik pēk�ņi, ka nevarēja saprast, kur� to uzsāka pirmais.

Un tad augumi bija saviju�ies kopā izmisīgā kaislē - lūpas un pirksti, mēles un zobi. Elpo�ana vairs nebija svarīga, un viņa spēja tikai īsi, saraustīti ievilkt gaisu, kas nenonāca līdz plau�ām. Aleksa negribēja neko citu kā vien atrasties tuvāk Danielam, vēl un vēl tuvāk, saplūst ar viņu tā, lai abus nekad un nekas nespētu atraut vienu no otra. Viņa sajuta asu sūrstoņu, atkal atplīstot vaļā brūcei uz zoda. Iesāpējās arī visi zilumi un nobrāzumi, gan veci, gan jauni, ta�u tas nespēja mazināt kvēlojo�o vēlmi. Viņi plosījās gandrīz kā ienaidnieki cīniņā, kopā saķēru�ies, svaidoties �urpu turpu �aurajā telpā, atsitoties pret lielajām ceļasomām, tad atkal noslīdot uz grīdas. Aleksa bija pārsteigta, cik elektrizējo�s ir Daniela me�onīgais vīrie�a spēks - tas viņai vienmēr bija �ķitis bīstams un draudīgs, bet tagad viņu uzbudināja. Saplīsa drēbes, ta�u bija vienalga. Viņa atcerējās Daniela ādas siltumu, muskuļu apveidus zem savām plaukstām, bet nespēja iztēloties, kāda būtu sajūta, abu kailajiem augumiem saskaroties.

Tuvāk, satrakotās asinis bangoja. Tuvāk!

Daniels pēk�ņi atrāvās, ar aiz�ņaugtu elsienu lūpas noslīdēja no viņas mutes. Aleksai pie kājām atskanēja ba�īgs smilkstiens. Viņa pastiepās un ieraudzīja, ka Ein�teins sagrābis zobos Daniela potīti. Melnais suns atkal iesmilkstējās.

- Ein�tein, brīvi, - Daniels pikti uzrūca, pavelkot kāju, lai atbrīvotu to. - Vācies prom!

Einsteins atlaida zobus un pievērsa Aleksai nervozu skatienu.

- Brīvi! - viņa pavēlēja aizsmaku�ā balsī. - Viss ir kārtībā.

Negribīgi ierūcies, Ein�teins izlēca pa atvērtajām kravas

nodalījuma durvīm.

Daniels pieslējās pussēdus un aizcirta durvis. Viņ� pagriezās atpakaļ, tupēdams uz ceļiem, ar neprāta pilnu skatienu plati ieplestajās acīs. Viņ� bija cie�i sakodis zobus, it kā pūlētos savaldīties.

Aleksa pasniedzās aug�up, ieķērās viņa d�insu jostā, un Daniels, klusi ievaidējies, saļima pār viņas augumu.

- Aleksa, Aleksa, - viņ� klusi izdvesa pie viņas kakla. - Paliec pie manis! Neatstāj mani!

Pat �ādā neprāta mirklī viņa saprata, ko nozīmē �is lūgums. Un atbildēja pilnīgi neviltoti, turklāt skaidri saprotot, ka tā būs vissmagākā kļūda.

- Palik�u, - viņa īsi apsolīja. - Neatstā�u.

Abu mutes atkal cie�i sakļāvās, un viņa juta Daniela sirdi sitamies saraustītā ritmā tie�i pretī viņējai, jo viņam tā atradās labajā pusē.

Griezīgais tālruņa zvans izlauzās caur klusākajām skaņām -dubultajiem sirdspukstiem, drud�ainajiem elpas vilcieniem -, un Aleksa izrāvās no apskāviena, panikas pārņemta.

Daniels a�i papurināja galvu ar aizvērtām acīm, it kā pūloties apjēgt, kur atrodas.

Aleksa piecēlās sēdus un sāka lūkoties pēc skaņas avota.

- Atradu, - Daniels aizelsies izdvesa. Kad viņ� iebāza roku d�insu kabatā, tālrunis iezvanījās atkal.

Daniels paraudzījās uz numuru ekrānā, tad ar īk�ķi nospieda atbildē�anas komandu. Ar kreiso roku viņ� atkal pievilka Aleksu pie krūtīm.

- Kev? - Daniels, joprojām aizelsies, atsaucās.

- Denij... klau, vai jums viss kārtībā?

- Jā.

- Ko tu dari?

- Cen�os iemigt.

- Izklausās, it kā tu skrietu maratonu.

- Pārbijos no zvana. Nervi mazliet saspringti, tu ta�u saproti. - Daniels meloja tik pārliecino�i, ka Aleksa gandrīz pasmaidīja par spīti neprātīgajai emociju vētrai.

- Ak, nūjā, atvaino. Man jārunā ar Oleandru.

- Tu domā Aleksu?

- Vai nav vienalga? Iedod viņai tālruni.

Viņa centās elpot mierīgāk, runāt normālā balsī. - Jā?

- Kas ir? Tikai nesaki, ka tu arī pārbijies no zvana.

- Es neesmu nekāda slepeno operāciju aģente. Un �ī bija ļoti ilga un grūta nakts.

- Tad es runā�u ātri. Atradu savu vaininieku. Vai uzvārds Dīverss tev kaut ko izsaka?

Aleksa brīdi apdomājās, pūlēdamās piespiest prātu atgriezties realitātē. - Jā, ir zināms. Tas bija minēts da�u lietu dokumentos, kad informācijas ieguve notika CIP uzdevumā. Ta�u Dīverss nekad nenāca novērot pratinā�anu. Vai viņ� CIP ir kāds pārraugs?

- Viņ� ir vairāk nekā tikai pārraugs - pa�laik priek�nieka vietnieks ar izredzēm tikt līdz pa�ai aug�ai. Viņ� bija viens no iespējamiem vaininiekiem, kurus es novēroju. �orīt agri Dīver-sam kāds piezvanīja, viņ� no dusmām sāka sist ar dūrēm pa sienām, tad zvanīja kādam pats. Es pazīstu �o tipu - viņam patīk dzenāt pakalpiņus. Viņ� nekad neiziet no sava kabineta, bet sūta asistentu atvest katru personu, ar kuru viņam jārunā. Vienmēr cen�as izrādīt varu. Pēc tā otrā zvana viņ� pēk�ņi skrēja tikties ar tavu Kārstonu. Viņi satikās kādā nomaļā, nelielā parkā dzīvojamo māju rajonā jūdzēm tālu no saviem birojiem un tad sakarsu�i, nosvīdu�i pastaigājās pa to ar tādām sejas izteiksmēm, it kā gribētu viens otram pārgriezt rīkli. Tas ir Dīverss, noteikti viņ�.

- Ko tu domā darīt?

- Hmm... Laikam tomēr gribu nosūtīt to e-pasta ziņu. Man jānoskaidro, kam vēl ir kaut kas zināms. Novākt Dīversu nebūs pārāk grūti, ta�u tas tikai kalpos par brīdinājumu pārējiem, gadījumā ja viņ� nebija viens. Vai tev ir rakstāmais?

- Pagaidi mirklīti!

Aleksa ierāpās priek�ējā sēdeklī un sameklēja savu mugursomu. Tad paņēma pildspalvu un uzskribelēja Kevina nosaukto e-pasta adresi benzīntanka �eka otrā pusē.

- Kad? - viņa jautāja.

- �onakt, - viņ� izlēma. - Kad būsi kaut cik izgulējusies un atpūtinājusi nervus.

- Es to nosūtī�u no Batonrū�as. Vai tev ir sagatavots teksts vai ari es drīkstu improvizēt?

- Tu zini galveno domu. Tikai nesaceri neko pārgudru.

- Domāju, ka varē�u atdarināt alu cilvēka stilu.

- Lieliski. Kad apmainīsies ar ma�īnām ar Makkinliju, uzreiz dodies �urp, - viņ� atkal pārgāja uz klusajiem �ukstiem, ta�u �oreiz Daniels atradās pārāk tuvu un visas pūles bija veltīgas. - Vai Denijs ļoti negribēs palikt namiņā?

Aleksa palūkojās uz Dānieļu. Viņa reakcija bija skaidri saprotama.

- Jā gan. Un es ari �aubos, vai tā ir laba doma. Sauc mani par paranoiķi, bet es vairs neticu dro�ajām mājām.

Daniels pieliecās un cie�i piespieda lūpas pie viņas pieres, tā ka viņai bija grūti pievērst uzmanību Kevina teiktajam.

- ...atrast patvērumu Lolai. Cik traki izskatās tava seja? Ole-andr?

- Ko?

- Tava seja. Kā tā izskatās?

- Liels pārsējs pār kreiso �okli un ausi. - Kamēr Aleksa runāja, Daniels pieliecās tuvāk aplūkot ievainojumus un satraukti ievilka elpu. - Un vēl ari visa sākotnējā jautrība.

- Tas varētu derēt, - Kevins nosprieda. - Lola ari ir ievainota. Es tiem iestāstī�u ticamu pasaciņu.

-Kam?

- Suņu viesnīcai, kur atstāt Lolu. Sasodīts, Ollij, tev tie�ām jāizguļas. Galva nemaz vairs nestrādā.

- Varbūt tagad ari uzrakstī�u tavu e-pasta vēstuli, kamēr esmu īstajā noskaņojumā.

- Piezvani, kad atkal dosieties ceļā. - Kevins beidza sarunu.

- Tev brūce asiņo caur pārsēju, - Daniels ba�īgi ieminējās.

Aleksa pasniedza viņam tālruni. - Tas nekas. Vakar vakarā

man vajadzēja aizlīmēt brūci.

- Izdarīsim to tagad.

Aleksa ieskatījās Daniela sejā - paniku un neprātu viņa acis bija nomainījusi parasta rai�pilna izteiksme. Uz krūtīm vēl spīdēja sviedru kārtiņa, bet elpa atkal bija vienmērīga. Aleksa pati gan �aubījās, vai sasniegusi tik rāmu mieru.

- Tie�i tagad? - viņa pārjautāja.

Daniels savaldīgi ieskatījās viņai acis. - Jā, tie�i tagad.

- Vai tad tik stipri asiņo? - Aleksa piesardzīgi aptaustīja marli un sajuta tikai nelielu siltu mitrumu. Sprie�ot pēc Daniela satraukuma, viņa bija gaidījusi īstus asiņu plūdus.

- Tā asiņo - un ar to pietiek. Kur ir aptieciņa?

Aleksa nopūtās un pievērsās ceļasomu kaudzēm. Vajadzīgā atradās pa�ā apak�ā, tāpēc bija visas jāpārkārto. Kravājot somas, viņa sajuta Daniela pirkstu saudzīgu pieskārienu kreisajai lāpstiņai.

- Mugura vienos zilumos, - viņ� nomurmināja. Pirkstu gali sekoja viņas rokas līnijai. - �ie izskatās jauni.

- Mani nogāza uz grīdas, - viņa atzinās, atradusi aptieciņu, un pagriezās atpakaļ.

- Tu tā arī nepastāstīji, kas notika mājā, - viņ� aizrādīja.

- Tev to labāk nezināt.

- Varbūt tomēr.

- Nē, es negribu, lai tu to zini.

Daniels paņēma no viņas aptieciņu, apsēdās ar sakrustotām kājām, noliekot to sev priek�ā. Aleksa smagi nopūtās un sekoja viņa piemēram, pagrie�ot pret viņu sejas kreiso pusi.

Viņ� saudzīgi ņēma plāksteri nost no ādas.

- Vari darīt to ātrāk, - viņa ieteica.

- Es to darī�u tā, kā man �ķiet labāk.

Kādu brīdi, kamēr Daniels darbojās, neviens nerunāja. Klusumā Aleksa beidzot sāka apjaust savu bezgalīgo pārgurumu.

- Kāpēc tu negribi, lai es to zinu? - viņ� jautāja, tīrot Aleksas seju ar dezinficējo�u mitro salveti. - Vai tu domā, ka es nespē�u to izturēt?

- Nē, es tikai...

-Ko?

- Tava tagadējā attieksme pret mani. Es negribu, lai tā mainītos.

Ar acs kaktiņu viņa pamanīja smaidu Daniela sejā. - Par to tev nav jāraizējas.

Viņa tikai paraustīja plecus.

- Kā tas jādara? - viņ� jautāja, izņemot no aptieciņas super-līmi.

- Saspied kopā brūces malas, pārvelc pa virsu līmes līniju un tad pieturi, līdz tā no�ūs. Apmēram minūti.

Aleksa savaldījās, lai nesarautos, kad viņ� stingri piespieda pirkstu galus pie savainotās ādas. Uzvēdīja pazīstamā līmes smar�a.

- Vai tas sāp?

- Nieki vien.

- Vai tev neapnīk vienmēr būt tik stiprai?

Viņa nicīgi izbolīja acis. - Paldies par apjautā�anos, sāpes ir pacie�amas.

Daniels pieliecās tuvāk, lai aplūkotu savu darbu. - Izskatās nekārtīgi, - viņ� secināja. - Tev labāk vajadzēja izglābt dzīvību kādam ātrās palīdzības feld�erim.

Aleksa paņēma līmes tūbiņu un uzskrūvēja tai vāciņu. Nedrīkstēja ļaut līmei sakalst. Ko var zināt, cik drīz to atkal vajadzēs, sprie�ot pēc �ī brauciena iesākuma.

- Gan jau derēs, - viņa atbildēja. - Tikai paturi mazliet ilgāk.

- Aleksa, man tagad ir tik ļoti �ēl, - viņ� klusā, bijīgā balsi atvainojās.

Viņa no�ēloja, ka nevar pagriezt galvu un ieskatīties Dani-elam acīs.

- Nesaprotu, kas man bija uznācis, - viņ� turpināja. - Nespēju noticēt, ka izturējos pret tevi tik skarbi.

- Es jau pret tevi arī ne pārāk saudzīgi.

- Bet es neesmu ievainots, - viņ� ar no�ēlu atgādināja. - Man nav ne skrambiņas, kā tu pati teici.

- Tas gan vairs īsti neatbilst patiesībai, - Aleksa iebilda, viegli pārvelkot ar pirkstu galiem viņam pār krūtīm. Tur varēja sataustīt viņas nagu skrāpējumus.

Viņ� asi ievilka elpu, uzbangojot atmiņām par neseno neprāta brīdi, un viņai iekņudējās pakrūtē. Aleksa gribēja pagriezt galvu, bet Daniels joprojām turēja viņas zodu.

- Pagaidi, - viņ� brīdināja.

Abi sēdēja saspringtajā klusumā. Aleksa domās divreiz noskaitīja līdz se�desmit.

- Ir jau no�uvusi, - viņa apgalvoja.

Daniels lēni atlaida pirkstus no viņas zoda. Aleksa pagriezās pret viņu, bet viņ�, noliecis galvu, kravājās pa aptieciņu. Sameklējis smidzināmo antibakteriālo līdzekli, bagātīgi uzklāja to uz brūces. Tad izņēma marles rullīti un plāksteri. Saudzīgi un neskatīdamies Aleksai acīs, viņ� satvēra divos pirkstos viņas zodu un pagrieza galvu uz sāniem. Tad uzlika marles pārsēju.

- Tagad vajadzētu likties gulēt, - viņ� ieminējās, cie�i piespie�ot pie viņas vaiga pēdējo plākstera gabaliņu. - Mēs abi esam pārguru�i un nespējam sakarīgi domāt. Varēsim atsākt �o... sarunu, kad būsim atpūtu�ies.

Aleksa gribēja iebilst, ta�u saprata, ka Danielam taisnība. Viņi tobrīd nerīkojās prātīgi. Viņi rīkojās kā dzīvnieki - reaģējot uz pārdzīvotajiem nāves draudiem ar neapzinātu vētrainu sugas turpinā�anas tieksmi. Tā drīzāk bija primitīva bioloģija, nevis saprātīgu pieaugu�u cilvēku rīcība.

Tomēr viņa gribēja strīdēties pretī.

Daniela pirksti pieskārās viņas kaklam, un Aleksas sirds atkal iepukstējās straujāk. Viņ� ari to sajuta.

- Gulēsim, - viņ� uzstāja.

- Tev taisnība, tev taisnība, - Aleksa atteica, atkrītot savandī-tajā guļammaisā. Viņa tie�ām bija pārgurusi līdz nemaņai.

- Lūdzu, - viņ� pasniedza savu T kreklu.

- Kur ir manējais?

- Saplēsts. Piedod!

Humvee salonā jau tagad bija pārāk silti un sutigi. Viņa nosvieda pie malas Daniela kreklu un greizi pasmaidīja, sajūtot līmes pretestību. - Ņemot vērā diezgan trūcīgo situāciju, mēs pārāk iz�ķērdīgi rīkojamies ar savām mantām.

Arī viņ� laikam bija sajutis svaiga gaisa trūkumu, jo paliecās uz priek�u un atvēra kravas nodalījuma durvis. - Kā jau teicu -mēs esam pārguru�i.

Daniels apgūlās blakus Aleksai, un viņa saritinājās tam pie krūtīm, neticot, ka spēs aizmigt tik tuvu vīrie�a puskailajam augumam. Viņa aizvēra acis, cen�oties iegrimt miegā. Daniela rokas apvijās ap viņu, vispirms piesardzīgi, pēc īsa mirkļa - cie�āk, it kā pārbaudot savu savaldību.

Ja Aleksa nebūtu tik ļoti nogurusi, varbūt mēģinātu padarīt �o pārbaudi grūtāku. Ta�u, par spīti saasinātajai vīrie�a ķermeņa tuvuma apjausmai un sīkajiem elektrības lādiņiem, kas uzdzirkstīja ik mirkli, kailajai miesai saskaroties, viņa drīz aizslīdēja miega valstībā. Ļaujoties nemaņai, prātā vēl pazibēja kāds savāds vārds.

Mans, viņas prāts uzstāja, pirms apziņa iegrima melnā tumsā. Mans.

Kad Aleksa pamodās, rietumpusē vēl spo�i kvēloja saule; guļammaiss zem sāniem bija mitrs no sviedriem. Ēnas bija pārvietoju�ās, un viņai tie�i sejā spīdēja gaismas stars, karsējot arī caur tonēto stiklu. Viņa kādu brīdi miegaini mirk�ķināja acis, gaidot, kad prāts pamodīsies.

Tad pēk�ņi satrūkās, ar �ausmām apjau�ot, ka palikusi viena. Viņa pārāk strauji pielēca sēdus, tā ka iesāpējās un noreiba galva. Humvee kravas nodalījuma durvis bija vaļā, un viņa sajuta siltā, mitrā gaisa pieskārienu ādai. Daniels nekur nebija redzams. Arī viņa T krekls nebija atrodams, tāpēc viņai bija klusi un veikli jāsameklē savās mantās kāds apģērba gabals, lai varētu iet meklēt Dānieļu. Varbūt tās bija muļķīgas iedomas, ta�u, ja būs jāsasto-pas ar vēl kādu slepkavu bandu, viņa negribēja stāties tiem pretī, ģērbusies tikai apvalkātā miesaskrāsas krū�turī. Aleksa uzrāva mugurā plāno, lielo, pelēko svīteri nevis tāpēc, ka tas būtu piemērots laikapstākļiem, bet gan tāpēc, ka tas pirmais bija patrāpījies pa rokai. Tad izvilka no somas PPK un aizbāza mugurpusē aiz bik�u jostas. Rau�oties ārā zem ceļgala ie�aukstējās kāds papīra gabaliņ�.

Tas bija kases �eks, kura otrā pusē viņa bija uzrakstījusi e-pasta adresi. Zem tās bija vēstījums ar glītiem drukātiem burtiem:

Aizgāju pastaigāties ar Ein�teinu. Drīz atgriezī�os.

Aleksa iebāza zīmīti kabatā un klusi un piesardzīgi izkāpa no Humvee. Lola izstiepusies gulēja ēnas laukumiņā līdzās Daniela atstātajiem barības un ūdens traukiem. Ieraugot Aleksu, sunīte sāka priecīgi sist ar asti.

Būdama kopā ar Lolu, Aleksa vismaz varēja dro�i zināt, ka tuvumā nav neviena sve�inieka. Viņa kāri padzērās ūdeni, ar svītera piedurkni notrauca sviedrus no sejas, tad savilka abas piedurknes pēc iespējas augstāk.

- Es pat nezinu, uz kuru pusi viņi aizgāja, - Aleksa �ēlojās Lolai, kasīdama tai aiz ausīm. - Bet tu nespēj sadzīt viņiem pēdas, vai ne, draudzenit? Ja tu būtu vesela, tad gan noteikti ātri vien sameklētu viņus.

Lola nolaizīja viņas plaukstu.

Aleksa bija ļoti izsalkusi. Viņa pārmeklēja Daniela līdzpaņemtos nelielos pārtikas krājumus un izvēlējās sāļo cepumu paciņu. �onakt noteikti būs jāpapildina krājumi, ta�u viņa tik ļoti negribēja atstāt pēdas. Protams, viņi bija varēju�i doties jebkurā virzienā pa simt da�ādiem iespējamiem mar�rutiem. Ta�u, ja vajātājiem pietiktu gan neatlaidības, gan veiksmes, viņi varētu izskaitļot kādu sistēmu. Viņai bija aptrūku�ies rūpīgi sagatavoti slazdi un labi pārdomāti plāni, nemaz nerunājot par Betmena alām. Aleksas rīcībā bija nauda, iero�i, munīcija, granātas, na�i, da�ādas indes un ķīmiskie savaldī�anas līdzekļi, kaujas automobilis un viens izcili gudrs suns - miesassargs. Fiziskie apgrūtinājumi bija dārgi uzturamais kaujas automobilis, viens klibs suns, pa�as savainotais ķermenis, viena pārāk uzkrīto�a seja, viena meklē�anā izziņota seja, kā ari ēdiena, pajumtes un izvēles iespēju trūkums. Tomēr emocionālie apgrūtinājumi bija vēl lielāki. Viņa nespēja noticēt, ka pamanījusies neilgā laikā sagādāt sev tik daudz sare�ģījumu, un sirds dziļumos ilgojās atgriezties pagātnē - ar veselu seju, mazajā, ērtajā guļamvannā un dro�ības tiklu aizsardzībā. Kaut viņa toreiz bibliotēkā būtu izlēmusi citādi un izdzēsusi saņemto e-pasta vēstuli!

Tomēr, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, vai viņa tā darītu? Vai agrākā dzīve nepārtrauktās nāves bailēs un vientulībā bija labāka? Jā, tad viņa bija lielākā dro�ībā, bet tik un tā vajāta. Vai pa�reizējā, vairāk apdraudētā dzīve nebija daudzējādā ziņā bagātāka un saturīgāka?

Sēdēdama blakus Lolai un rāmi glaudīdama sunītes muguru, Aleksa izdzirdēja tuvojamies Daniela balsi. Pēc pirmā brī�a izblļa, ka Daniels runā ar kādu sve�inieku, viņa nomierinājās, jo vīrie�a balsi bija skaidri saklausāma īpa�a spriedze, kas parādījās, tikai runājot ar Kevinu.

Ein�teins ieradās pirmais. Suns satraukti pieskrēja pie Aleksas un pieskārās viņas plaukstai ar vēso, mitro purnu. Skaļi saostījies ar Lolu, melnais skaistulis devās padzerties.

Tad parādījās Daniels, strauji soļodams pa grambainā zemesceļa vidu. Viņam galvā bija necaur�aujamā beisbola cepure. Uzacis zem tās bija drūmi sarauktas. Viņ� turēja tālruni atstatus no auss.

- Tagad esmu atgriezies, - viņ� teica. - Paskatī�os, vai viņa ir pamodusies... Nē, nemodinā�u, ja būs vēl aizmigusi.

Aleksa piecēlās kājās, notrauca gru�us no bik�u dibena un izstaipījās. �ī kustība piesaistīja Daniela uzmanību, un sapīkums viņa sejā pamazām pārtapa platā, mīļā smaidā. Aleksa bija mazliet noskaitusies, tomēr glu�i neviļus atbildēja ar to pa�u.

- Viņa ir tepat. Vēl tikai mirkli pacietības, Kev.

Nesteidzoties pasniegt tālruni, Daniels vispirms cie�i, maigi

ar abām rokām apskāva Aleksu. Pieglaudusi seju pie viņa krūtīm, ieelpojot viņa smar�u, Aleksa pasmaidīja. Ta�u, atbrīvojusies no apskāviena, viņa pārmeto�i pa�ūpoja galvu un jautājo�i savilka uzacis.

- Piedod, - viņ� taisnojās. - Nepadomāju.

Aleksa pikti nopūtās, tad pastiepa roku pēc tālruņa. Daniels pasniedza to ar kaunīgu smaidu, joprojām viegli aplicis otru roku viņai ap vidukli.

- Nepievērs man uzmanību, es tikai cen�os nosargāt mūsu dzīvības, - viņa nomurmināja, tad ierunājās tālrunī. - Hallo!

- Labrīt! Kā noprotu, mans idiotiskais brālis neko nav mācījies no kļūdām.

- Kas noticis?

- Nekas daudz. Satraukti tālruņa zvani, bet līdz �im vēl neviens cits nav pierādījis savu saistību ar �o lietu.

- Kāpēc tad zvani?

- Jo izskatās, ka jums abiem ir talants visu sabojāt un saputrot. Man no tā jau visi nervi pagalam.

- Nu tad bija jauki papļāpāt...

- Nesatraucies, Oleandr, tu ta�u saproti, ka es domāju Dānieļu. Mēģini kaut kā turēt viņu gro�os.

- Viņ� ir iesācējs. Gan iemācīsies.

- Pirms aizies bojā?

- Starp citu, es visu dzirdu, - Daniels iejaucās.

- Noklausīties nav pieklājīgi, - Kevins skaļi pārmeta. - Ļauj dāmai parunāt netraucēti.

- Ņem un runā pats ar viņu. Es ie�u sakārtot mantas, lai mēs varētu doties ceļā uzreiz pēc saulrieta.

Viņa atkal pasniedza tālruni Danielam un atbrīvojās no viņa rokām. Saruna ar brāli turpinājās vien īsu brīdi - viņi tikai apmainījās ar da�iem apvainojumiem. Aleksa tikmēr atgriezās pie Humvee, lai novērtētu posta�u. Kravas nodalījumā valdīja pilnīgs haoss. Pa�laik bija daudz brīva laika un gandrīz nekā cita lietderīga, ko darīt. Viņa izvilka aiz bik�u jostas aizbāzto PPK, ielika to aizspie�amajā maisiņā un noglabāja mugursomā. Pēc tam sarullēja guļammaisu, paslēpa to zem pasa�iera sēdekļa un sāka lasīt no grīdas izbiru�o munīciju.

Viņa dzirdēja Dānieļu iekāpjam. Viņ� arī sāka vākt kopā juku jukām izmētātos priek�metus.

- Lūdzu, piedod, - viņ� darbodamies ierunājās, nepaskatoties uz Aleksas pusi. - Tikai saproti: tu biji aizmigusi, bet Ein-�teins bija nemierīgs, un �eit ta�u ir tik vientulīga vieta. Man tas �ķita normāli. Laikam to vajadzētu uzskatīt par pirmo norādi, ka gatavojos pastrādāt kādu noziegumu.

Aleksa arī neatrāva skatienu no darba. - Iedomājies, kā būtu, ja tu būtu �eit pamodies viens.

- Tie�ām vajadzēja par to padomāt.

- Atceros, ka nesen kāds man apsolīja prasīt atļauju pat elpo�anai.

Daniels nopūtās. - Kevinam taisnība, vai ne? Es esmu pilnīgs nejēga.

Aleksa kārtoja da�ādo iero�u aptveres aizspie�amajos maisiņos, kurus pēc tam ieslidināja ceļasomu ārējās kabatās.

- Es saprotu, ko tu gribi panākt, - viņa atbildēja. - Tu pagriez jautājumu tā, ka man jāizvēlas - piekrist Kevinam vai piedot tev.

- Vai tas iedarbojas?

- Atkarībā no apstākļiem. Vai kāds tevi redzēja?

- Nē. Vienīgās dzīvās būtnes, ko mēs redzējām, bija da�i putni un vāveres. Tu ta�u zini, ka suņi mēdz dzenāt vāveres? Bet Ein�teins tās tie�ām noķer.

- Tas var noderēt, ja mums būs vēl kādu laiku jāmitinās Bet-mobili. Es neesmu nekāda prasmīgā medniece.

- Vēl tikai viena nakts, vai ne? Gan izdzīvosim.

- Es ļoti ceru.

- Klau... vai tie tev ir vajadzīgi? - Daniels apjucis iejautājās. - Vai tie ir... valrieksti?

Aleksa paraudzījās uz aizspie�amo maisiņu viņa rokā.

- Persiku kauliņi, - viņa atbildēja.

- Izmetami?

Viņa paņēma maisiņu un ielika somā.

- Tos nedrīkst mest ārā, - viņa paskaidroja. - Es no tiem iegūstu nātrija cianīdu. Vienā kauliņā ir niecīgs daudzums vielas, tāpēc jāsakrāj simtiem kauliņu, lai iegūtu lieto�anai pietiekamu apjomu. - Viņa nopūtās. - Zini, man kādreiz gar�oja persiki. Tagad es tos nevaru ciest.

Pagriezusies Aleksa ieraudzīja, ka Daniels lūkojas, �ausmās sastindzis, plati ieplestām acīm. - Cianīdu? - viņ� bailīgi pārjautāja.

- Vienai no manām dro�ības sistēmām. Tam reaģējot ar noteiktu �ķidru skābi, rodas ciānūdeņra�skābe. Bezkrāsaina gāze. Es to glabāju ampulās tik lielā tilpumā, kas pietiek desmit reiz desmit pēdu lielas telpas piepildī�anai. Diezgan vienkār�s process. Man vairs nav pieejami augsta līmeņa materiāli. �ajos laikos jāsamierinās ar ķīmiķo�anu vannā.

Daniela saspringtā sejas izteiksme atslāba, un viņ� pamāja ar galvu, it kā viss dzirdētais būtu pilnīgi saprātīgs un normāls. Viņ� atsāka izbiru�ās munīcijas vāk�anu. Aleksa klusībā pasmaidīja. Bija jāatzīst, ka tagad, kad visa mantība bija sakārtota un rūpīgi noglabāta, viņa jutās kaut nedaudz mierīgāk. Obsesīvi kompul-sīvo traucējumu labā iezīme ir prieks un gandarījums pēc kārtības ievie�anas telpā. Viņa pārbaudīja atliku�os iero�us un nopriecājās par tiem. Jaunus auskarus dabūt vairs nebūs iespējams, un sāka izbeigties da�i preparāti, tomēr lielākā daļa slepeno iero�u joprojām bija labā darba kārtībā.

Vakariņās viņi apēda musli batoniņus, Oreo cepumus un pa abiem izdzēra pudeli ūdens, sēdēdami atvērtajās Humvee aizmugures durvis, kur Aleksas kājas karājās krietnu gabalu virs zemes, bet Daniels varēja to aizsniegt ar pirkstgaliem. Daniela pārliecināta, viņa norija vēl da�as pretsāpju tabletes. Labi, ka vismaz �īs bija bezrecep�u zāles. Ar tām nebija jāskopojas.

- Kad dosimies ceļā? - Daniels jautāja, kad viņi bija visu sakopu�i pēc vakariņām.

Aleksa palūkojās debesīs uz rieto�o sauli. - Drīz. Vēl piecpadsmit minūtes, un tad jau būs tum�s, kad nonāksim uz galvenā ceļa.

- Es zinu, ka esmu sagādājis lielas nepatik�anas un dro�i vien esmu pelnījis, nezinu, ieslodzījumu vieninieku kamerā vai ko tamlīdzīgu, bet kā tev �ķiet, vai es drīkstētu tevi noskūpstīt, kamēr vēl ir laiks? Apsolu, ka saudzīgāk izturē�os pret tavu seju un drēbēm.

- Saudzīgāk? Tas ne�ķiet pārāk kārdino�i.

- Piedod! Tas pa�laik ir mans labākais piedāvājums.

Aleksa tēloti negribīgi nopūtās. - Vispār jau man �obrīd laikam nav nekā labāka, ko darīt.

Daniels satvēra plaukstās viņas seju - uzmanīgi, lai neaizskartu ievainojumus, - un, kad vīrie�a lūpas piekļāvās viņas mutei, tās bija pavisam maigas un vieglas. Viņa sajuta satraukumu, elektrības lādiņus zem ādas, ta�u �is skūpsts savā saudzī-gumā bija savādi nomierino�s. Tomēr tas spilgti atsauca atmiņā rīta notikumus, mainot noskaņojumu. Uznāca pēk�ņa vēlme mainīt tempu, iesēsties Danielam klēpī, apvijot kājas ap viņa augumu, bet viņa savaldījās. Arī �ādi bija jauki. Viņas pirksti, kā jau tagad paradu�i, ieķērās vīrie�a mīkstajās matu cirtās.

Daniels skūpstīja Aleksas kaklu, maigi uzkavējoties vietās, kur zem ādas bija sajūtami pulsa sitieni.

Tad ie�ukstēja viņas veselajā ausī: - Man neliek mieru viens jautājums.

- Tikai viens jautājums? - viņa klusi izdvesa.

34B

- Nu, neskaitot visu acīm redzamo.

Vīrie�a mute atgriezās pie viņas lūpām, joprojām saudzīgi, bet �oreiz jau uzstājīgāk. Bija pagāju�i gandrīz desmit gadi, kop� Aleksa bija skūpstījusies, ta�u �ķita, ka vēl ilgāks laiks. Neviens vēl nebija viņu skūpstījis �ādi, tā ka apstājas laiks, noreibst prāts un uzliesmo elektrība...

- Vai gribi zināt, kāds tas ir? - viņ� pēc da�ām minūtēm jautāja.

-Kas?

- Jautājums, kas man neliek mieru.

- Ak jā. Protams.

- Redzi nu, - Daniels iesāka, tad apklusa, lai noskūpstītu viņas plakstiņus. - Es skaidri zinu, kādas ir manas jūtas pret tevi. - Atkal skūpsts uz lūpām, tad uz kakla. - Ta�u neko nezinu par tavām jūtām pret mani.

- Vai tad to nevar redzēt?

Daniels mazliet atliecās atpakaļ, vēl aizvien turēdams plaukstās viņas seju, un ziņkāri ieskatījās viņai acīs. - Mums laikam ir vienlīdz lielas simpātijas vienam pret otru.

- Tā varētu teikt.

- Bet vai tev tas ir arī kas vairāk?

Viņa izbrīnā lūkojās pretī, īsti neaptverot �ī jautājuma nozīmi.

Daniels nopūtās. - Saproti, es esmu tevī iemīlējies. - Viņ� ieskatījās Aleksas sejā, cen�oties izprast viņas reakciju, tad mazliet saskuma un nolaida plaukstas uz pleciem. - Nojau�u, ka tu tam netici, bet tā nu tas ir. Par spīti tam, ko varētu secināt no manas nesenās izturē�anās, sekss nav mans galvenais mērķis attiecībā uz tevi. Un... laikam es gribētu zināt, kādi ir tavi mērķi.

- Mani mērķi? - Aleksa neticīgi ieskatījās viņam acīs. - Vai tu to jautā nopietni?

Viņ� svinīgi pamāja ar galvu.

Atbildot balss skanēja asāk, nekā viņa bija gribējusi. - Man ir tikai viens mērķis, un tas ir nosargāt mūsu abu dzīvības. Ja man izdosies to īstenot pietiekami labi, tad varbūt mums būs cerības

nodzīvot ilgāk par tuvāko diennakti vai divām. Ja �āds laimīgs bridis kādreiz pienāks, tad es varē�u domāt par citiem mērķiem. Mērķiem ir vajadzīga nākotne.

Daniels sadrūma vēl vairāk un bēdīgi sarauca uzacis. - Vai tie�ām mūsu izredzes ir tik ļaunas?

- Jā! - viņa nikni atcirta, sa�ņaugusi rokas dūrēs. Tad dziļi ievilka elpu. - Man �ķita, ka tas ir skaidrs.

Saule laidās lejup. Vajadzēja izbraukt jau pirms piecām minūtēm. Viņa nolēca no Humvee pakaļgala un uzsvilpa suņiem. Ein-�teins dedzīgi metās �urp, gatavs atkal doties ceļā. Aleksa gāja pēc Lolas, bet Daniels viņu apsteidza.

Aleksa izstaipījās un centās koncentrēties. Viņa jutās glu�i labi atpūtusies un dro�i vien varēs vadīt auto visu nakti. Tas ari bija viss, kas pa�laik svarīgs. Pārlaist �o nakti, pēc iespējas nepiesaistot sve�u ļau�u uzmanību. Nosūtīt Kevina e-pasta vēstuli un pēc tam pārcelt savu nelielo ceļojo�o cirka trupu mazāk uzkrīto�ā transportlīdzekli. Tādi bija viņas pa�reizējie godkārīgākie mērķi.

Kādu laiku viņi brauca klusēdami. Satumsa, kad viņi vēl atradās uz mazajiem lauku ceļiem. Izbraucot uz 149, Aleksa mazliet nomierinājās. Ma�īnu nebija pārāk daudz, un visas redzētās bija vecas un izteikti laucinieciskas. Pagaidām viņa bija diezgan pārliecināta, ka viņu atra�anās vieta nevienam nav precīzi zināma.

Aleksa saprata, ka jākoncentrē uzmanība uz brauk�anu, ta�u tum�ais ceļ� ar sve�o ma�īnu vienmuļo plūsmu bija pārāk garlaicīgs un viņa nespēja atvairīt domas par to, kas pa�laik notiek Daniela galvā. Viņ� bija neparasti pieklusis. Viņa gribēja ieslēgt radio, bet tas �ķita gļēvulīgi. Laikam vajadzētu atvainoties.

- Klau, piedod, ja es pirmīt izteicos skarbi, - Aleksa iesāka, un �ie vārdi pēc ieilgu�ā klusuma brī�a izklausījās pārāk skaļi. - Saskarsme ar cilvēkiem nav mana stiprā puse. Tas, protams, nav nekāds attaisnojums. Ja jau esmu pieaugusi, tad man būtu jāmāk normāli sarunāties. Piedod!

Daniels nopūtās, ta�u nevis nepacietīgi, bet drizāk atviegloti. - Nē, piedo�ana jālūdz man. Man nevajadzēja tā uzstāt.

Manas vainas dēļ mēs esam nonāku�i �ajā situācijā. Gan jau es saņem�os.

Aleksa papurināja galvu. - Nedomā par to �ādi. Tu neesi vainīgs. Saproti, kāds ir nolēmis nogalināt tevi. Pirms se�iem mēne�iem tas notika ar Kevinu, bet da�us gadus pirms tam - ar mani. Iespējams, tu vēl pieļausi kļūdas, jo nevar iepriek� paredzēt, vai kāda rīcība izrādīsies pareiza vai kļūdaina. Ta�u kļūdas tevi nepadara par vainīgu notieko�ajā. Nekad neaizmirsti to, ka ir kāds cilvēks, kur� nospriedis, ka viņa plāni ir svarīgāki par tavu esamību �ajā pasaulē.

Daniels bridi apdomāja dzirdēto. - Es saprotu, ko tu gribi pateikt. Un ticu tam. Man ir uzmanīgāk jāieklausās tevi - jārīkojas tāpat kā tev, jākoncentrē uzmanība uz galveno. Nav nekāda labuma no tā, ka es caurām dienām sapņoju kā tāds pusaudzis un lauzu galvu par to, cik lielas ir tavas simpātijas pret mani.

- Tie�ām, Daniel, es...

- Nē, nē, - viņ� uzreiz pārtrauca. - Es negribēju ar �o piebildi tī�i mainīt sarunas tematu.

- Es tikai vēlos paskaidrot. Ja tu esi pusaudzis, tad es esmu bērns, kas mācās staigāt. Es esmu emocionāli atpalikusi. Pat defektiva. Neko nesaprotu no �ādām attiecībām. �obrīd prioritāte ir izdzīvo�ana, bet es to izmantoju, arī lai izvairītos no jautājumiem, uz kuriem man būtu jāspēj atbildēt. Es domāju... mīlestība? Es pat nezinu, kas tā tāda ir un vai tā vispār pastāv. Piedod, man tas viss ir... ķinie�u ābece. Es izvērtēju faktus, pamatojoties uz vajadzībām un vēlmēm. Nezinu, ko iesākt ar kaut ko... gaisīgāku.

Daniels par to gardi un sirsnīgi iesmējās, un Aleksai kā akmens novēlās no sirds. Viņa ari sāka smieties, pēc tam nopūtās. Pēc �ādas kopīgas izsmie�anās visas bailes mazliet atkāpās.

Vēl pēdējoreiz nosmējies, Daniels bezrūpīgā toni iejautājās: - Nu tad saki, kādas ir tavas vajadzības.

Viņa apdomāja �o jautājumu. - Man vajag... lai tu būtu dzīvs. Un es ari vēlētos būt dzīva. Tās ir manas pamatprasības. Ja varu

dabūt vēl kaut ko, tad man labāk patiktu, ja tu būtu kopā ar mani. Viss pārējais ir tikai rotājums.

- Vari saukt mani par optimistu, bet man �ķiet, ka mūsu nesapra�anās cēlonis ir tikai da�as semantikas problēmas.

- Varbūt tev ir taisnība. Ja mēs varēsim pavadīt kopā vēl da�as nedēļas, varbūt iemācīsimies runāt vienā valodā.

Daniels satvēra Aleksas plaukstu. - Man lingvistika vienmēr ir labi padevusies.

- Jo tev nav nekādas jēgas nākt līdzi, - Kevins iebilda.

Viņ� stāvēja pie lifta durvīm, tie�i priek�ā izsauk�anas pogai, sakrustojis rokas uz krūtīm.

- Kāpēc? - Daniels noprasīja.

- Denij, tā kā tu nepiedalīsies operācijā, nav nekādas vajadzības piedalīties sagatavo�anas darbos.

Daniela lūpas saviebās niknā grimasē.

- Nekas ļauns nenotiks, ja viņ�... - Aleksa piesardzīgi ieminējās.

- Tikai kāds var ieraudzīt viņa seju, - Kevins norūca.

- Tu gribēji teikt - tavu seju? - viņa atjautāja.

- Es esmu pietiekami gudrs, lai neceltu galvu gaisā.

Daniels apnikumā izbolīja acis. - Ja gribi, varu braukt bagā�niekā.

Kevins ilgu brīdi vērtējo�i nopētīja abus pretiniekus. - Vai jūs ļausiet man koncentrēties?

- Kā to saprast? - Aleksa jautāja.

Kevins aizvēra acis, cen�oties nomierināties. Tad izelpoja caur degunu un pievērsās Danielam.

- Klausies, kādi ir mani noteikumi, ja tie�ām gribi piedalīties �ajā garlaicīgajā izlūkgājienā. Neviens nepieminēs �orīt notiku�o. Mani nepiespiedīs atcerēties �orīt redzēto pretīgo skatu. Nebūs nekādu runu saistībā ar �īm atbaido�ajām riebeklībām. Tas būs darbs, un jūs arī attiecīgi izturēsieties. Piekrītat?

■40 3

Daniela kakls sāka piesarkt. Aleksa saprata: viņ� tūlīt atgādinās, ka Kevins neko nebūtu redzējis, ja nebūtu nakts vidū ielauzies aizslēgtā istabā. Pirms Daniels paguva iebilst, viņa atbildēja: - Piekrītam. Pienācīgi lieti�ķa izturē�anās.

Kevins atkal vērtējo�i nopētīja abus ceļabiedrus, pēc mirkļa pagriezās un nospieda lifta izsauk�anas pogu.

Daniels paraudzījās uz Aleksu, it kā jautājot: tie�ām? Viņa paraustīja plecus.

- Tūlīt izbeidziet! - Kevins pavēlēja, lai gan joprojām stāvēja ar muguru pret viņiem.

- Ko tad? - Daniels jautāja.

- Es jūtu, ka jūs abi sazināties bez vārdiem. Tas jāizbeidz.

Brauciens vienkār�ajā, melnajā sedanā bija mierīgs.

Aleksa nezināja, vai tas ir Vaļas auto vai arī kāds Kevina pirkums. Tas neizskatījās Vaļas stilā, ta�u varbūt viņai kādreiz patika pārvietoties inkognito. Aleksa novērtēja �ī sedana tum�i tonētos stiklus. Sē�ot tajā ar dziļi uz pieres uzvilktu beisbola cepuri galvā un raugoties ārā uz vēl diezgan miegaino pilsētu, viņa jutās labāk paslēpusies. Viņi bija izbrauku�i vēl krietnu brīdi pirms rīta sastrēgumiem.

Kevins vadīja auto pa trūcīgu pilsētas rajonu - tādu, kur� Alek-sai �ķita piemērotāks slēptuvei. Tad nobremzēja pie kāda noliktavu kompleksa, ko galvenokārt veidoja milzīgi kravas konteineri. Apsardzes te nebija, tikai augsti metāla vārti ar dzeloņstiepļu vijumiem, atverami ar pulti. Kevins brauca līdz pa�am ie�ogotās teritorijas galam un apturēja auto aiz netīri oran�a konteinera.

Izskatījās, ka teritorijā nav neviena cilvēka, tomēr Aleksa turēja galvu noliektu un soļoja nesievi�ķīgā gaitā, dodoties pie platajām divviru durvīm, kas aizņēma visu konteinera priek�ējo sienu. Kevins nospieda sare�ģītu ciparu kombināciju iespaidīgā taisnstūrveida slēdzenē un pavilka durvis. Viņ� tās pavēra tikai nelielā spraugā un pamāja abiem pārējiem, liekot iet iek�ā.

Kad Kevins atkal aizvēra durvis, viņi bija nonāku�i melnā tumsā. Tad atskanēja kluss klik�ķis, un iekvēlojās gaismas joslas pie griestiem un uz grīdas.

- Cik Betmena alu tev ir? - Aleksa noprasīja.

- Tikai da�as - �ur tur, kur tās var ievajadzēties, - Kevins atbildēja. - �ī ir pārvietojama, tāpēc īpa�i noderīga.

Kravas konteiners bija blīvi piepildīts ar mantām, ta�u viss tā saturs bija rūpīgi sakārtots. Tāpat kā Teksasas �ķūnī, arī �eit katrai lietai bija sava vieta.

Pie sienas līdzās durvīm bija cie�i piestumti pakaramie ar drēbēm - vai drīzāk teatrāliem kostīmiem. Aleksa nosprieda, ka tas darīts tī�i, lai kāds, nejau�i ielūkojies pa atvērtām durvīm, ieraudzītu tikai apģērbus. Uzmanīgāks vērotājs varētu brīnīties, kāpēc �eit vienkopus atrodas gan da�ādu militāro spēku uniformas, gan mehāniķu un vairāku komunālo pakalpojumu uzņēmumu darbinieku spectērpi, nemaz nerunājot par klaidoņu skrandām, kas karājās līdzās tum�u uzvalku rindai - no vienkār�iem, veikalā nopērkamiem, līdz smalkāko modes dizaineru darbiem. Ar �iem apģērbu gabaliem cilvēks varētu labi nomaskēties da�ādās situācijās.

Lielās kastēs virs drēbju pakaramajiem atradās rekvizīti -portfeļi un dokumentu plan�etes, darbarīku kastes un koferī�i.

Aiz kostīmiem bija ierīkoti plati metāla skapji no grīdas līdz griestiem. Kevins izrādīja Aleksai visu to saturu pēc kārtas, un viņa iegaumēja, kas no tā varētu noderēt. Tāpat kā �ķūnī, arī �eit bija atsevi�ķi nodalījumi �aujamiero�iem, munīcijai, bruņām, sprāgstvielām un na�iem. �eit bija arī tādas lietas, kādu nebija Teksasā, vai arī varbūt tur tās bija labāk paslēptas. Kāds skapis bija pilns ar tehniskām ierīcēm - mazas videokameras un noklausī�anās mikrofoni, izseko�anas ierīces, nakts redzamības brilles, binokļi un teleskopi, da�āda lieluma elektromagnētisko impulsu ģenerētāji, da�i portatīvie datori un desmitiem citu tehnikas brīnumu, ko Aleksa nepazina. Kevins nosauca tos -frekven�u nolasītāji, frekven�u bloķētāji, sistēmu uzlauzēji, miniatūri bezpilota lidaparāti... Pēc kāda brī�a viņai tie sāka jukt. Diez vai radīsies vajadzība rīkoties ar kaut ko tik sve�u un nepazīstamu.

Nākamajā skapī atradās ķīmiskās vielas.

- Jā, - Aleksa noelsās, pastiepjot roku skapja dzīlēs aiz pirmās trauku rindas. - Tas gan man var noderēt.

- Es jau domāju, ka tev patiks.

- Vai drīkstu? - viņa jautāja, paņēmusi rokā cie�i noslēgtu cilindru ar kādu katalizatoru, kura krājumi viņai bija gandrīz beigu�ies.

- Ņem visu, ko vien vēlies! Neatceros, ka pats būtu kādreiz izmantojis kaut ko no tā.

Aleksa notupās pie apak�ējā plaukta un iekrāva mugursomā da�as burkas un paciņas. Ak, tie�i �o viņai tik ļoti vajadzēja! - Kāpēc tad esi to visu uzkrājis?

Kevins paraustīja plecus. - Bija iespēja dabūt. Dāvinātam zirgam zobos...

- На! - Aleksa pievērsa viņam triumfējo�u skatienu.

- Kas ir?

- Tu pats teici, ka tas esot muļķīgs teiciens.

Kevins pikti izbolīja acis pret griestiem. - Da�reiz tā vien nagi niez tevi iekaustīt.

- Es arī ļoti labi pazīstu �ādu sajūtu.

Daniels atkal aizstājās Aleksai priek�ā. Viņa papurināja galvu. Tā bija tikai joko�anās. Pēc īsās lekcijas nolasī�anas par pienācīgi lieti�ķu izturē�anos Kevins bija atgriezies savā ierastajā lomā -pa pusei sērijslepkava, pa pusei pasaulē viskaitino�ākais brālis. Aleksa jau pamazām bija pie tā pieradusi, un Kevins viņai vairs tik ļoti nekrita uz nerviem.

Skaizdamies par sazinā�anos bez vārdiem, Kevins atgriezās pie munīcijas skapja un sāka piepildīt ar krājumiem lielu, melnu somu.

- Kur ir pirmās palīdzības aptieciņas? - viņa jautāja.

- Na�u skapī, aug�ējā plauktā.

лов

Tur bija vairākas ar rāvējslēdzējiem aizvilktas somas - gan mugursomu lielumā, gan mazākas, tādas kā skū�anās piederumu komplektiem. Aleksa nevarēja aizsniegt augsto plauktu, tāpēc Daniels nocēla somas, un viņa tās pārmeklēja.

Pirmajā no mazākajām somām nebija nekādu medicīnas piederumu, bet gan dokumentu paciņas, kārtīgi saņemtas ar gumijas saitēm ērtai pārcilā�anai. Viņa a�i izvilka Kanādas pasi un ieskatījās pirmajā lappusē. Kā jau bija gaidāms, tajā bija redzama Kevina fotogrāfija ar citu vārdu - Terijs Viljamss. Viņa pacēla skatienu. Kevins stāvēja ar muguru pret viņu. Aleksa veikli paķēra divas paciņas un iebāza mugursomā, tad aiztaisīja ciet mazo somiņu.

�ie dokumenti gan nekādi nenoderēs viņai pa�ai, ta�u bija jāsagatavojas da�ādiem iznākumiem. Viņa slepus palūkojās uz Dānieļu, bet tas nepievērsa viņai uzmanību un bezgalīgā izbrīnā aplūkoja na�u krājumu. To redzot, Aleksai bija jādomā, cik gan ilgi viņ� spētu izdzīvot viens pats ar prasmēm un pieredzi, ko bija apguvis līdz �im.

Aleksa attaisīja vienu no lielākajām somām, ta�u nebija sajūsmā par tās saturu. Tajā bija pavisam vienkār�s komplekts -nekā tāda, kā viņai jau nebūtu. Viņa ieskatījās nākamajā somā, tad pēdējā. Viss tas pats kas pirmajā.

- Kaut kā trūkst? - Kevins apjautājās.

Aleksa mazliet satrūkās, jo nebija dzirdējusi viņu pienākam. Kevins laikam bija pamanījis vil�anos viņas sejā.

- Es gribētu sadabūt kādus pieklājīgus līdzekļus traumu ārstē�anai - katram gadījumam.

- Labi. Savāc visu, kas �ķiet noderīgs, un iesim sagādāt vēl kaut ko.

- Tik vienkār�i? - viņa neticīgi jautāja.

- Protams.

Aleksa pacēla vienu uzaci. - Mēs vienkār�i iesim iek�ā kādā medicīnas iestādē un lūgsim pārdot da�us liekos krājumus?

- Nē! - Kevins nepacietīgi saviebās par tik muļķīgu pieņēmumu. - Vai esi dzirdējusi teicienu - tas izkrita no furgona? Vai tev pa�laik ir līdzi kādi no tiem apdullinā�anas līdzekļiem?

-Jā.

- Tad pasteidzies, lai varam tikt prom no �ejienes, kamēr visi furgoni nav beigu�i piegādes.

Aleksas mugursoma tagad bija piebāzta ar munīciju da�ādajiem iero�iem - Sig Sauer, vecajam Glock, revolverim, Daniela �autenei un arī PPK. Viņa bija paņēmusi no Kevina krājumiem arī divus revolverus ar munīciju rezervei. No tehnisko ierī�u krājuma viņa bija izvēlējusies divus nakts redzamības briļļu komplektus, da�as izseko�anas ierīces un divus da�āda lieluma elektromagnētisko impulsu ģenerētājus. Viņa vēl nezināja, kur varēs tos izmantot, ta�u, ja radīsies ārkārtas situācija, varbūt nebūs laika atgriezties noliktavā. Kamēr Aleksa meklēja aprīkojumu, Kevins nomainīja atslēgas kodu, lai noliktavā viņa varētu iekļūt ar dzim�anas dienas ciparu kombināciju. Vai arī Daniels, ja viss būs tie�ām sagājis grīstē.

- Nu tad ko tu vari man piedāvāt cilvēka ķīmiskai pievārē�a-nai? - Kevins jautāja, kad viņi atkal bija devu�ies ceļā. Tagad pie stūres sēdēja Aleksa.

- Jāpadomā... tev vajag ieelpojamu vai kontakta līdzekli?

Kevins palūkojās uz viņu. - Kuru tu iesaki?

- Atkarībā no taktikas. Vai mērķa persona atradīsies slēgtā telpā?

- Kā lai es to zinu? Es improvizē�u.

Aleksa nepacietīgi nopūtās. - Labi. Ņem abus. Daniel, vai tu varētu izņemt no mugursomas ārējās kabatas smar�u pudelīti? Tā ir aizspie�amajā maisiņā.

- Atradu, - Daniels pēc brī�a atsaucās. - Lūdzu! - Viņ� pasniedza pudelīti brālim. Kevins pagrozīja to rokās.

- Izskatās tuk�a.

- Jā gan, - Aleksa piekrita. - Gāze zem spiediena. Tagad, -viņa turpināja, pastiepusi Kevinam kreiso roku, - noņem sudraba gredzenu!

Viņ� noņēma gredzenu no Aleksas tre�ā pirksta, un viņa acis izbrīnā iepletās, ieraugot, ka no tā glu�i kā divi kabatlakatiņi no viduvēja burvju mākslinieka piedurknes iz�aujas tieva, sīka, caurspīdīga caurulīte ar pievienotu mazu saspie�amu gumijas baloniņu. Tad pārsteigumu nomainīja neticība.

- Kam tas ir domāts?

- Vai redzi to mazo slēdzīti iek�pusē? Atbīdi to vaļā. Tikai uzmanīgi!

Kevins nopētīja sīciņo dzeloni, tad atkal palūkojās uz mazo, apaļo gumijas baloniņu. Salona klusumā varēja dzirdēt, kā tajā skalojas �ķidrums.

- Turi baloniņu rokā, - Aleksa izrīkoja, rādot veicamās darbības. - Stingri uzliec plaukstu uz mērķa. - Viņa pamāja Danielam, kur� paklausīgi pastiepa roku. Aleksa satvēra viņa plaukstas locītavu - nevis varmācīgi, bet valdonīgi. - Subjekts sajutīs dūrienu un automātiski mēģinās atraut roku. Turi un nelaid vaļā. Ja visu izdarīsi pareizi, caur dzeloni iz�ļāksies �ķidrums no baloniņa.

- Un kas notiks pēc tam? - Kevins jautāja.

- Tavs upuris mazliet nosnaudīsies - vienu stundu, varbūt divas, atkarībā no auguma un masas.

- Tas ir pārāk maziņ�, - viņ� sūdzējās, pacēlis gredzenu divos pirkstos un lūkodamies caur to.

- Atvaino! Nākamreiz centī�os tevis dēļ izaudzēt sev lielākas rokas. Uzliec to uz mazā pirkstiņa!

- Kur� gan nēsā gredzenu uz mazā pirkstiņa?

Aleksa pasmaidīja. - Manuprāt, tev lieliski piestāvēs.

Daniels klusi iesmējās.

Kevins centās uzstīvēt gredzenu pirkstā, ta�u netika tālāk par kauliņu. Baloniņu tik tikko bija iespējams satvert delnā. Ja viņ� gribētu paslēpt baloniņu piedurknē, vajadzētu garāku caurulīti. Kādu brīdi nīgri nopētījis �o ierīci, viņ� pēk�ņi pasmaidīja. - Smalki!

Daniels paliecās uz priek�u un norādīja uz pārējiem Aleksas gredzeniem. - Un ko var izdarīt ar tiem?

Viņa pacēla labo roku no stūres un pakustināja tre�o pirkstu ar zelta stīpiņu. - Nogalināt bez mokām. - Pēc tam pacēla kreisās rokas vidējo pirkstu ar ro�ainā zelta stipiņu. - Nogalināt ar mokām.

- Klau! - Kevins pēk�ņā apjausmā iesaucās. Ak tad tāda bija nozīme tai mazajai, meitenīgajai pļaukai Rietumvird�īnijā?

-Jā.

- Sasodīts! Ollij, tu gan esi bīstama, indīga zirnekliene!

Viņa piekrīto�i pamāja ar galvu. - Ja es būtu garāka vai tu -

mazāks augumā, mēs �odien te nesarunātos.

- Tad jau laikam tev toreiz paveicās.

Viņa nicīgi izbolīja acis.

- Ar kuru tu mēģināji man trāpīt?

Aleksa pacēla kreisās rokas vidējo pirkstu.

- Skarbi! - Kevins secināja. - Kāpēc �iem gredzeniem nav �ādu papildu piederumu? - viņ� pavicināja roku, sa�ūpojot caurulīti un baloniņu.

- Uzmanies! - Aleksa brīdināja. - Tie var nokrist.

Kevins satvēra mazo baloniņu un paslēpa plaukstā. - Sapratu.

- Pārējo gredzenu dzeloņi ir pārklāti ar indi. Tā ir ļoti iedarbīga. Ar vienu pilienu konusglieme�a indes varētu nogalināt divdesmit tādus vīrus kā tu.

- Ļauj uzminēt! Tu mājās turi un audzē konusglieme�us un melnās atraitnes, vai ne?

- Man nav laika mājdzīvniekiem, turklāt patiesībā melnās atraitnes inde iedarbības ziņā ir ļoti vāja. Nē, es agrāk varēju piekļūt da�ādām interesantām lietām, jo kādu laiku pētīju konus-glieme�u indi, lai saprastu, kā tā iedarbojas uz da�ādiem recep-toru tipiem. Es nekad nelai�u garām izdevības. Paturēju visu, ko vien varēju, un tagad ar �iem krājumiem rīkojos taupīgi.

Kevins atkal palūkojās uz gredzenu savā pirkstā. Viņ� bija apklusis, un Aleksa par to priecājās.

Aleksa izvēlējās Hovarda Universitātes slimnīcu, jo tajā bija augstākā līmeņa traumpunkts un viņa tajā orientējās - ja vien pēdējo desmit gadu laikā tur kaut kas nebija būtiski mainījies.

Viņa lēni apbrauca apkārt ēkām, lai izpētītu novēro�anas kameru izvietojumu un iespējamu policijas klātbūtni. Pulkstenis vēl nebija septiņi, ta�u cilvēki jau rosīgi nāca un gāja.

- Varbūt dodamies uz to noliktavu? - Kevins norādīja uz kādu ēku.

- Nē, tur lielākoties ir veļa un papīra preces, - viņa klusi atbildēja.

- Apstājies un nogaidi pirms nākamā apļa, lai neizskatās pārāk uzkrīto�i.

- Es zinu, kā to dara, - viņa meloja.

Aleksa aizbrauca da�as ielas tālāk un apstājās pie neliela parka. Tur pa celiņiem jau riņķoja rīta skrējēji, bet citādi valdīja miers. Viņi klusēdami nogaidīja desmit minūtes, tad Aleksa iedarbināja motoru un atsāka riņķo�anu, tikai pla�ākā lokā, turoties da�us kvartālus tālāk no slimnīcai tuvējām ielām. Beidzot viņa pamanīja kādu cerīgu norādi - baltu kravas furgonu ar uzrakstu HALBERT & SOWERBY SUPPLIERS. �o firmu viņa zināja un bija pārliecināta, ka furgonā būs noderīgas lietas.

Aleksa sekoja furgonam līdz iekrau�anas laukumam aiz slimnīcas galvenās ēkas. Kevins jau gatavībā bija pieķēries pie durvju roktura.

- Izlaid mani aiz viņiem un pēc tam sagaidi vienu kvartālu tālāk, - viņ� izrīkoja.

Aleksa pamāja ar galvu un piebremzēja tie�i aiz furgona, tik tuvu, lai Kevins nebūtu redzams atpakaļskata spoguļos. Tikko viņ� bija izlēcis ārā, Aleksa pabrauca mazu gabalu atpakaļgaitā un pēc tam devās projām, nepārsniedzot atļauto ātrumu. Braucot garām, viņa no cepures naga apak�as uzmeta skatienu furgonam - �oferis bija viens, bez līdzbraucējiem. Tomēr uz ietves rosījās cilvēki ārstu un apkalpojo�ā personāla apģērbos. Cerams, Kevins pratīs rīkoties neuzkrīto�i.

Aleksa nobremzēja krustojumā pie stopzlmes, nesaprotot, kā lai gaida vietā, kur nedrīkst stāvēt. Ta�u, pirms viņa paguva izlemt, ko darīt, aizmugurē, ar vienu automa�īnu starpā parādījās baltais furgons. Aleksa sāka braukt lēnāk, mudinot sekojo�o

automa�īnu pabraukt garām, pēc tam palaida garām arī Kevinu. Viņa ieraudzīja �oferi - pēc izskata ļoti jaunu melnādainu vīru atslīgu�u pret pasa�iera puses logu, ar aizvērtām acīm.

- Policisti neseko... pagaidām, - viņa nomurmināja, braucot nopakaļ furgonam.

- Vai tam puisim sāpēs? - Daniels iejautājās. - Ko Kevins viņam iedūra?

- Ne pārāk. Pēc pamo�anās viņam būs tāda sajūta kā briesmīgās paģirās, bet nekā palieko�a.

Kevins brauca apmēram divdesmit minūtes, vispirms lai nokļūtu pēc iespējas tālāk no slimnīcas, bet pēc tam lai atrastu piemērotāko vietu pre�u pārkrau�anai. Viņ� izvēlējās kādu klusu industriālo parku un apstājās tā dziļumā; tur bija vairāki tuk�i iekrau�anas laukumi pie aizvērtām noliktavu durvīm. Viņ� atpakaļgaitā iebrauca vienā no tiem, un Aleksa apturēja sedanu līdzās furgonam otrā pusē, kur tas nebūtu neredzams, ja kāds uzrastos laukumā.

Viņa uzrāva rokās lateksa cimdus, pasniedza otru pāri Dani-elam un vēl vienu iebāza kabatā.

Kevins jau bija atvēris furgona aizmugures durvis. Aleksa iedeva ari viņam cimdus, tad ierāpās kravas telpā. Viss tās saturs glabājās necaurspīdīgās, baltās plastmasas tvertnēs, kas bija sakrautas augstās grēdās un nostiprinātas pie sienām ar sarkana neilona auklām.

- Palīdziet atvērt! - viņa izrīkoja. Kevins sāka celt nost tvertnes un ņemt nost vākus. Daniels ari iekāpa un sekoja viņa piemēram. Aleksa novērtēja guvumu.

Visvairāk viņa raizējās par �autām brūcēm. Tās bija ticamākās sekas paredzētajam uzbrukumam. Protams, nedrīkstēja izslēgt ari na�u dūrienus un sitienus ar truliem priek�metiem. Tāpēc viņa ļoti nopriecājās, atrodot asiņo�anas apturē�anas komplektus - katrā bija �ņaugi, ar sarecē�anas veicinā�anas līdzekli piesūcinātas marles saites un da�ādi krū�kurvja brū�u noslēg�anas pārsēji. Aleksa to visu krāva kaudzē, pievienojot da�ādus fiksējo�os plāksterus, marles paciņas, pārsējus un kompresijas saites, ķīmiskās sildī�anas un dzesē�anas pakas, mākslīgās elpinā�anas komplektus, da�as maisa vārstu maskas, mitrās salvetes ar spirtu un jodu, �inas un fiksējo�ās apkakles, apdegumu pārsējus, intravenozos katetrus un caurulītes, sāls �ķīduma maisiņus un pilnas saujas ar uzpildītām, noslēgtām �ļircēm.

- Vai gatavojies atvērt privātu kaujaslauka hospitāli? - Kevins apjautājās.

- Nevar zināt, ko ievajadzēsies, - viņa atteica, domās piebilstot: Stulbeni, varbūt tie�i tev �ie līdzekļi būs vajadzīgi!

- Ņem �o! - Daniels apgrieza otrādi vienu no pusiztuk�ota-jām tvertnēm, iebērdams tās atliku�o saturu kādā citā.

- Paldies! Tagad laikam esmu savākusi visu vajadzīgo.

Kevins piestiprināja tvertnes atpakaļ pie sienām un noslaucīja

no durvīm pirkstu nospiedumus. Aleksa atkal ar sedanu sekoja, līdz viņ� aiz kādas nelielas veikalu rindas atrada piemērotu vietu, kur atstāt furgonu un �oferi. Tad ātri notīrīja kabīnē atstātos pirkstu nospiedumus un devās prom kopā ar pārējiem.

Kad viņi atgriezās dzīvoklī, mājkalpotājs Rauls jau bija beidzis darbu un aizgājis, bet Vaļa gul�ņāja uz zema dīvāna pie televizora ar milzīgu ekrānu, ko Aleksa iepriek�ējā vakarā nebija pamanījusi. Ekrānā bija redzama kāda melnbalta filma.

�odien Vaļa bija ģērbusies bāli zilā treniņtērpā - �ortos un krekliņā ar dziļu kakla izgriezumu. Ein�teins gulēja uz dīvāna viņai līdzās, uzlicis purnu uz rokas. Vaļa ritmiski glaudīja suņa muguru, un tas pat nepiecēlās, lai sveiktu ienācējus. Tikai uzsita ar asti pa dīvānu, ieraugot Kevinu.

- Kā tad veicās spiego�ana? - Vaļa laiski apjautājās.

- Tikai garlaicīgi priek�darbi, - Kevins atbildēja.

- Ak tā, nu tad nestāsti. Un neatstāj te tos jaunos krāmus! Necie�u nekārtību.

- Klausos, kundze, - Kevins pakalpīgi piekrita un devās uz Aleksas un Daniela istabu papildināt eso�os krājumus ar jaunieguvumiem.

- Ollij, es tev ierīko�u piekļuvi savam datoram, - viņ� paziņoja, kraujot mantas. - Varēsi noskatīties novēro�anas kameru ierakstus ar Kārstonu un kļausities, jo viņa ma�īnā ir noklausī�anās ierīce un birojā - virziena mikrofons. Ma�īnā ir arī izseko�anas ierīce, tāpēc redzēsi visu viņa pārvieto�anos pēdējo dienu laikā.

Aleksa smagi nopūtās, jūtoties jau nogurusi, izdzirdot par milzīgo apgūstamās informācijas apjomu. - Paldies!

- Es mirstu badā, - Daniels paziņoja. - Vai vēl kāds grib brokastis?

- Jā, lūdzu! - Aleksa atbildēja, un Kevins piebalsoja: - Un kā vēl!

Daniels pasmaidīja un devās uz durvju pusi.

Aleksa raudzījās nopakaļ, bet tad sajuta sev pievērstu Kevina vērīgo skatienu.

- Kas ir?

Kevins saknieba lūpas, it kā meklējot pareizos vārdus. Viņ� glu�i neapzināti palūkojās uz joprojām savandīto gultu, jo Raulam nebija atļauts �eit ienākt, lai sakārtotu, un nodrebinājās.

Aleksa pagrieza viņam muguru un devās sameklēt savu datoru. Svarīgākie faili būs jāpārvieto tajā.

- Ollij...

Viņa turpināja darboties, nepaceļot galvu. - Kas ir?

- Vai drīkstu...

Aleksa uzlūkoja Kevinu, piespiedusi datoru pie krūtīm, un gaidīja turpinājumu. Muskuļi neapzināti saspringa.

Kevins vilcinājās, tad iejautājās: - Vai drīkstu uzdot tev da�us jautājumus, nesaņemot pārāk specifiskas vai naturālas atbildes? Tā tava dēka ar Deniju... Es negribu, lai viņ� cie�.

- Tas nav jautājums.

Kevins pievērsa viņai niknu skatienu, tad dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos. - Kad mēs �eit visu beigsim, uz kurieni tu dosies?

Tagad bija viņas kārta vilcināties. - Nu... man �ķiet, tā ir slikta zīme pieņemt, ka es palik�u dzīva. Godīgi sakot, vēl neesmu domājusi, ko darīt pēc tam.

- Nu ko tu, kas tur tik briesmīgs? - Kevins iebilda.

- Man tā nav pieņemts. Tu rīkojies pēc sava prāta, es - pēc sava.

- Vai gribi, lai es tieku galā ari ar Kārstonu?

- Nē! - viņa norūca, lai gan, ja Kevina tonis nebūtu bijis tik augstprātīgs, �is piedāvājums būtu kārdino�s. - Es pati risinā�u savas problēmas.

Viņ� brīdi klusēja, tad iejautājās: - Nu tad... ko? Tu domā ari pēc tam vilkties mums līdzi?

- Nē, to gan es negribētu. Protams, tikai saskaņā ar teoriju, ka joprojām bū�u dzīva.

- Tu esi īsta pesimiste.

- Tas pieder pie manas plāno�anas. Vienmēr paredzēt visļaunāko.

- Vai nav vienalga? Atgriezīsimies pie mana jautājuma. Ja tu vēlēsies iet savu ceļu, kas notiks ar Deniju? Paliec sveiks, paldies par jautrību?

Aleksa novērsās un pagriezās uz durvju pusi. - Es nezinu. Tas atkarīgs no viņa vēlmēm. Nevaru runāt viņa vietā.

Kevins klusēja tik ilgi, ka Aleksai beidzot bija jāatskatās. Kevina sejā bija neparasti miermīlīga izteiksme. Kā vienmēr, kad sejas vaibsti bija atbrīvoti no spriedzes, viņ� izskatījās daudz līdzīgāks Danielam.

- Tu domā, ka Denijs vēlēsies palikt kopā ar tevi? - Kevins pavisam klusi iejautājās. - Saproti, jūs ta�u tikko esat satiku�ies. Viņ� tevi pārāk maz pazīst. Bet... viņam laikam �ķiet, ka es ari esmu gandrīz sve�inieks.

- Es nezinu, ko viņ� vēlēsies, - Aleksa atbildēja. - Nekad nelik�u viņam izdarīt �ādu izvēli.

Kevins cie�i raudzījās tuk�umā mazliet virs viņas galvas. - Es tie�ām gribēju izlīgt ar Dānieļu. Iekārtot viņu jaunā, mierīgā dzīvē. Cerēju, ka pēc kāda laika mēs atkal varētu sadzīvot kā brāļi.

Aleksa sajuta savādu vēlmi pieiet pie Kevina un uzlikt plaukstu viņam uz pleca. Varbūt tikai tāpēc, ka viņ� joprojām izskatījās līdzīgs Danielam.

- Es �im nodomam ceļā nestā�os, - viņa apsolīja un tā ari domāja. Pats galvenais - lai būtu labāk Danielam.

Kevins ilgu bridi raudzījās pretī, līdz viņa seja nocietinājās ierastajā izteiksmē. Tad smagi nopūtās. - Sasodīts, Ollij, es ilgojos, kaut nebūtu iepinies tajā Takomas lietā. Miljona dzīvību glāb�ana - bet kāds no tā labums, ja mans brālis tagad guļ ar Lukrēciju Bord�iju?

Aleksa sastinga. - Ko tu teici?

Viņ� plati pasmaidīja. - Brīnies, ka es zinu pareizo vēsturisko analoģiju? Starp citu, man skolā bija glu�i pieklājīgas sekmes. Un galvā ir tikpat daudz smadzeņu �ūniņu kā brālim.

- Nē, par Takomu. Ko tu ar to domāji?

Smaidu viņa sejā nomainīja apjukums. - Tu ta�u zini to visu -izlasīji lietas dokumentos. Un pratināji Deniju...

Aleksa neapzināti pieliecās tuvāk Kevinam, cie�āk piespie�ot sev klāt datoru. - Tas ir saistīts ar tavu de la Fuentesa uzdevumu? Vai apzīmējumā TCX-1 burts T nozīmē Takomu?

- Neko neesmu dzirdējis par TCX-1. De la Fuentesa uzdevumā bija Takomas vīruss.

- Takomas mēris?

- Neesmu dzirdējis, ka to sauktu �ādi. Kas tev lēcies, Ollij?

Aleksa atrāva vaļā datora vāku un ierāpās gultas kājgalī. Viņa

atvēra jaunāko iesākto failu - kodētās lietu piezīmes. Sākot izskatīt skaitļu un burtu kombināciju sarakstu, viņa juta, kā sa�ūpojas gulta, Kevinam atspie�oties ar vienu ceļgalu, lai pastieptos un palūkotos viņai pār plecu.

�ķita, ka kop� �o piezīmju rakstī�anas pagājis ilgs laiks. Bija noticis daudz kas jauns, un ar �īm īsajām rindiņām saistītās domas jau bija sāku�as pagaist no atmiņas.

Te tas bija - terorisma drauds numur trīs: TM, Takomas mēris. Burti ņirbēja acu priek�ā, un atmiņā atausa tikai da�i tiem atbilsto�ie vārdi. D�, I-P - tā bija pilsēta Indijā, pie Pakistānas robe�as. Aleksa nevarēja atcerēties teroristu �ūniņas nosaukumu, tikai to, ka tā bija cēlusies no Fateh Jang. Viņa pievērsās iesaistīto personu iniciāļiem. DH bija zinātnieks Haugens, ОМ -terorists Mirvani, un vēl bija arī kāds P. Otrs amerikānis, kuru viņa nevarēja atcerēties. Viņa piespieda dūri pie pieres, pūloties atsaukt to atmiņā.

- Ollij? - Kevins iejautājās.

- Es nodarbojos ar �o lietu - pirms daudziem gadiem, kad �ī formula tikko bija nozagta no ASV. Ilgu laiku pirms tās nonāk�anas pie de la Fuentesa.

- Nozagta no ASV? De la Fuentess to dabūja no Ēģiptes.

- Nē, tā tika izstrādāta kādā laboratorijā netālu no Takomas. Izstrādes mērķis bija tikai teorētisks, tikai pētījumiem. Haugens... Dominiks Haugens, tāds bija zinātnieka vārds. - Koncentrējot uzmanību, fakti sāka atgriezties atmiņā. - Viņ� bija mūsu pusē, ta�u zādzības dēļ viņam kļuva pārāk bīstami turpināt darbu vecajā vietā. NDA paslēpa Dominiku kādā aģentūras kontrolētā laboratorijā. Mēs bijām saņēmu�i ciet teroristu �ūniņas otro svarīgāko personu. Viņ� mums pateica laboratorijas atra�anās vietu D�ammu, kur pēc zagtajām formulām sekmīgi ra�oja vīrusu. Slepeno operāciju aģenti nolīdzināja �o laboratoriju līdz ar zemi. Visi domāja, ka bioloģiskā iero�a draudi ir likvidēti, ta�u da�i teroristi bija izspruku�i no izrēķinā�anās. Cik man zināms, departaments sadarbībā ar CIP pēc tam vēl pāris gadu viņus medīja... tad, kad nogalināja Bārnabiju.

Aleksa paraudzījās uz Kevinu, domām prātā joņojot tik strauji, ka noreiba galva.

- Kad CIP tevi atsauca, kad iznīcināja tevi - tu teici, ka tobrīd centies sadzīt pēdas kādiem neatrisinātiem jautājumiem. Kas tie bija?

Kevins strauji samirk�ķināja acis, atkal atgādinot Dānieļu. - Vakcīnu iepakojums. Ārpusē uzraksti bija arābu valodā, bet uz iek�ējā iepakojuma, uz oriģinālajām etiķetēm - viss angliski. Un arī nosaukums - Takomas vīruss. Tas ne�ķita ticami. Ja de la Fuentess būtu gribējis iztulkot uzrakstus, viņ� būtu licis tos tulkot no arābu valodas uz spāņu. Es gribēju izsekot vīrusam pa pēdām. Biju pārliecināts, ka tas sākotnēji ir cēlies no Ēģiptes. Nospriedu, ka tur kāds amerikāņu vai britu zinātnieks sadarbojas ar izstrādātājiem. Gribēju sameklēt �o cilvēku. Tu gribi teikt, ka tas ir radies Va�ingtonas �tatā?

- Tas noteikti ir tas pats vīruss. Laiki atbilst. Mēs iegūstam kādu informāciju par �o vīrusu, tad pēk�ņi mani un Bārnabiju sāk novērot. Pēc diviem gadiem - ap to laiku, kad viruss nonāk pie de la Fuentesa, vai ne? - noslepkavo Bārnabiju. Dro�i vien tas arī bija katalizators. Tāpēc CIP mēģināja nogalināt arī tevi. Vīruss atkal bija parādījies atklātībā, un, ja sabiedrība uzzinātu par to, tad mums būtu zināms kaut kas tāds, kas ļautu saskatīt saistību...

Bārnabijs tā arī nebija atklājis, kas bija viņa paranojas cēlonis, kāpēc viņ� bija izlēmis gatavoties bēg�anai. Aleksa paraudzījās uz burtiem datora ekrānā. DH - Dominiks Haugens. Bija maz ticams, ka ļaunie atstāju�i Haugenu dzīvu, ja jau bija uzskatīju�i, ka jālikvidē D�uliana un Bārnabijs. Vai Haugens gāja bojā pirmais? Dro�i vien kādā pavisam parastā, pa�saprotamā veidā. Autokatastrofā. Ar sirdslēkmi. Ir daudz veidu, kā maskēt slepkavību. Vai Bārnabijs bija pamanījis kādu paziņojumu par Haugena nāvi? Vai tas bija trauksmes signāls?

Aleksa gribēja ātri pameklēt informāciju internētā, ta�u, ja viņa bija uzminējusi pareizi, tad Haugena vārdam būs pielikta signalizācija. Katrs, kur� mēģinās ievākt ziņas par viņa nāvi - lai cik anonīmas metodes izmantotu -, tiks pamanīts.

Kas gan bija P? Viņa nebija pārliecināta, ka pareizi atcerējusies burtu. �is vārds bija pieminēts tikai garāmejot. Kaut kas īss, viņa nodomāja, aprauts...

- Ollij, tas iepakojums... tas izskatījās... profesionāls?... Vai tas ir īstais apzīmējums? Tas nebija sameistarots amatieru laboratorijā Vidējos Austrumos.

Kādu brīdi viņi abi lūkojās viens otram acīs.

- Es neticēju, - Aleksa nomurmināja, - ka ir iespējams iegūt un ra�ot vīrusu, vadoties tikai un vienīgi pēc Haugena teorētiskā projekta. Tās �ķita visai mazas izredzes.

- Tu domā, ka viņi nozaga kaut ko vairāk par pierakstiem?

- Varbūt Haugens bija to paveicis - tie�ām izgatavojis vīrusu. Ja jau bija tik liela piegādes partija, ja vakcīna bija tik rūpīgi iepakota... tad tas tika ra�ots. Tātad par ieroci pārveidojama vīrusa izstrāde Haugenam nebija tikai vaļasprieks brīvajā laikā. Tas bija militārs projekts. Bija da�as norādes par to... par kāda ģenerālleitnanta iesaistī�anos. Bet neviens negribēja izmeklēt �īs lietas Amerikas pusi. Lika mums koncentrēt visu uzmanību uz teroristu �ūniņu. Parasti tie ļāva mums uzdot loģiski izrieto�us jautājumus... bet atceros, ka toreiz bija citādi. Kārstons man nodiktēja visus vajadzīgos jautājumus.

- Tātad mūs abus iznīcināja saistībā ar vienu un to pa�u lietu, - Kevins drūmi secināja.

- Es neticu, ka var būt tāda sagadī�anās.

- Es arī ne.

- Kuru viņi aizsargā? - Aleksa gudroja. - Lai kur� tas būtu, tie�i viņ� arī visu izrīko. Un tas nozīmē, ka viņ� zina par mums abiem.

- Un tas nozīmē, ka mums jātiek klāt arī viņam.

Viņi atkal izbrīnā raudzījās viens otram acīs.

- Aleksa? Kev? Ļaudis? Vai �eit visas sienas ir skaņu necaurlaidīgas?

Aleksa lēni pacēla galvu, kā caur miglu saskatot pa durvīm ienāko�o Dānieļu.

- Vai kaut kas noticis? - viņ� iejautājās klusākā balsī, ieraugot ainu pie datora. Viņ� piesteidzās pie gultas un uzlika plaukstu uz Aleksas pleca.

- Mēs tikai skaidrojam da�us jautājumus, - Kevins drūmi atbildēja.

Daniels pievērsās Aleksai.

- Mums jāpapildina saraksts ar vēl vienu vārdu, - viņa paziņoja.

- Kādu?

- Tur jau tā nelaime, - Kevins atbildēja.

- Ļauj man padomāt, - viņa sacīja. - Ja es nezinātu atbildi uz to jautājumu, viņi necenstos mani nogalināt. - Aleksa uzlūkoja Kevinu. - Es zinu, cik ļoti nekonkrēti tas ir, tomēr vai neesi dzirdējis kādas jūsu pusē iesaistītas personas uzvārdu, kas sākas ar P?

- Ar P? Man par to jāpadomā. Vēlreiz izpētī�u visus Dīversa tālruņa zvanus, tad redzēs, vai kaut kas parādīsies.

- Es arī pievērsī�u tam uzmanību, izskatot Kārstona materiālus.

Kevins pamāja ar galvu, tad uzrunāja Dānieļu: - Cerams, tu atnāci pateikt, ka brokastis gatavas. Ollijai kārtīgi jāpaēd, lai varētu izgudrot atbildi.

♦ ♦ ♦

Viņi novietoja datorus uz lielā virtuves galda un sāka darbu jau ē�anas laikā. Vaļa un Ein�teins joprojām nebija izkustēju�ies ne no vietas un skatījās iepirkumu kanālu. Daniels pievilka ķebli līdzās Aleksai un apsēdās, lai vērotu, kā viņa pārskata pie Kārstona lepnās pilsētas mājas uzņemto videoierakstu. Tuk�o laiku, kad neviena nebija mājās, viņa skatījās paātrinājumā, vienlaikus austiņās klausoties Kārstona tālruņa sarunas. Kārstons bija piesardzīgs - viņa sarunas par darbu bija vispārējas, nenosaucot konkrētas personas vai projektus, un, tā kā biroja sarunas tika ierakstītas ar ārēju mikrofonu, bija dzirdama tikai viņa balss. Runā bija iepīti pārāk daudzi vietniekvārdi, lai tiem izsekotu. Varēja tikai nojaust, ka Kārstonam īpa�i krīt uz nerviem da�i viņi un vismaz viens projekts neveicas. Vīrietis �ķita stresa pārņemts. Iemesls varētu būt Teksasā notiku�ais un e-pasta vēstule, ko bija saņēmis Dīverss. Vai Kārstons jutās apdraudēts? Vai domāja, ka Kevins zina par viņu? Jebkurā gadījumā Kārstonam būs jāievēro maksimāla piesardzība. Tikai pateicoties paranojai, viņ� bija izdzīvojis un sasniedzis pa�reizējo statusu.

Kārstona mājā bija signalizācijas sistēma, dekoratīvi re�ģi pie pirmā stāva logiem un ārējās videokameras. Izskatījās, ka daļa no

Kevina iegūtā materiāla bija uzņemta tie�i ar �im kamerām, tātad viņ� laikam bija ielauzies sistēmā. Iela nebija ideāli piemērota -daudz tuvu kaimiņu, liela rosība visapkārt - gan dienā, gan naktī. Pārāk daudz liecinieku.

- Tev būs tajā jāielau�as? - Daniels klusi no�ukstēja, ieraugot tuvplānā kārtējo aizrestoto logu.

- Cerams, ne.

Aleksa norādīja uz neliela auguma sievieti, kas, apkrāvusies ar vairākiem iepirkumu maisiem, kāpa aug�ā pa ieejas pakāpieniem. Viņa atslēdza dro�o slēdzeni. No �ī skatpunkta varēja redzēt, ka sieviete apstājas tūlīt aiz durvīm un nospie� signalizācijas pults pogas. Viņas plauksta aizsedza pulti, un nebija nekādas iespējas nolasīt kombināciju.

- Mājkalpotāja? - Daniels jautāja.

- Tā izskatās. Un arī iepērkas saimnieka uzdevumā.

- Vai tas ir labi?

- Iespējams. Ja vien es varētu dabūt jaunu seju, mazliet viņu izsekotu.

- Varbūt es? - Daniels ierosināja. - Mans ģīmis kādu laiku nav rādīts ziņās.

- Daniel, mēs kādu laiku neesam skatīju�ies ziņas, - Aleksa atgādināja.

- Ak tā! Tu domā, ka tagad rāda to versiju par ļaundari?

- Iespējams. Varam pārbaudīt.

- Gribat redzēt ziņas? - Vaļa uzsauca no blakusistabas dīvāna.

- Tikai tad, ja tu pati pa�laik neko neskaties, - Daniels pieklājīgi atbildēja.

- Virtuvē arī ir televizors - divus skapī�us pa kreisi no ledusskapja.

Daniels piegāja pie norādītā skapī�a un atvēra durvis, atsedzot aiz tām iebūvētu TV ekrānu. Durvis automātiski iebīdījās sānu ni�ā.

- Jauki, - Kevins nomurmināja, uz mirkli atraujot skatienu no datora ekrāna.

Aleksa turpināja pētījumus, bet Daniels sāka pārslēgt kanālus, meklēdams diennakts ziņu programmu. Noregulējis nelielu skaļumu, viņ� atgriezās pie Aleksas.

Aleksa nedzirdēja Vaļu pieceļamies, bet pēk�ņi blondīne jau lūkojās viņai pār plecu.

- Tas izskatās garlaicīgi, - viņa nobrīnījās.

- Draudi manai dzīvībai mazliet pie�ķir tam asumu, - Aleksa atbildēja.

- Vai tu teici, ka tev vajag jaunu seju?

- Nūjā. Saproti, ar zilumiem un pārsējiem tā izskatās pārāk uzkrīto�a.

- Un �ajā gadījumā tas nav labi?

- Nē, nav.

- Es to varētu izdarīt.

- Ko tad?

- Izveidot tev jaunu seju.

Aleksa pagriezās pret Vaļu. - Kā to saprast?

- Aleksa, viņ� ta�u tikai nejau�i piezvanīja tev, - Daniels iebilda.

- Denijam taisnība, - Vaļa piekrita. - Tu pārspīlē. Nekas nav noticis.

Aleksa papurināja galvu, jūtot, kā saspringst brūce uz zoda, sako�ot zobus. - Mums jādodas prom, - viņa strupi paziņoja.

- Jo varbūt tie�i �obrīd ļaunie spīdzina un pratina Kevinu, -Vaļa noskaitīja kā dzejolīti. Viņa runāja pacietīgā, pieglaimīgā balsī kā ar mazu bērnu vai ļoti vecu cilvēku.

Aleksa atbildēja salti drūmā nopietnībā: - Ja tas notiktu ar tevi, tu tā nejokotu. Vari man ticēt.

- Klausies, Aleksa, tev neizdevās īstenot plānu, - Vaļa atgādināja. - Tu biji noraizējusies. Tad piezvanīja Kevins, bet neko neteica. Tas arī ir viss. Manuprāt, diezgan pārspīlēti būtu uzreiz pieņemt, ka atgadījies kaut kas briesmīgs.

- Tā viņi mēdz darīt, - Aleksa mierīgi, savaldīgi paskaidroja. Viņa bija redzējusi, kā tas notiek, vēl pirms Bārnabijs bija iedevis izlasīt attiecīgās slepenās instrukcijas. - Subjektam ir tālrunis, kura atmiņā ir tikai viens numurs. Viņi piezvana uz �o numuru, lai iegūtu kādu informāciju, vienlaikus izsekojot tikko nosūtīto signālu. �ādi tiek atrasta sazvanītā persona.

- Bet viņi neko neatradīs, vai ne? - Daniels uzmundrino�i iejautājās. - Tu ta�u izmeti tālruni. Viņi nonāks parastā stāvlaukumā, kas nav nekādi saistīts ar mums.

- Tālrunis novedīs strupceļā, - viņa piekrita. - Bet, ja viņi ir sagūstīju�i Kevinu...

Daniela acīs pazibēja �aubas. Vaļas sejā bija tēlota līdzjūtības izteiksme.

- Vai tu domā, ka Kevins ir nogalināts? - Daniels jautāja izbiedētā �ukstā.

- Tas būtu labākais iznākums, - Aleksa skarbi atteica. Viņa neprata to ietērpt maigākos vai saudzīgākos vārdos. - Ja Kevins ir miris, tad viņam vairs nevar nodarīt neko ļaunu. Un mēs esam dro�ībā. Bet, ja dzīvs... - Aleksa dziļi ieelpoja, lai saņemtos. - Kā jau teicu, mums jādodas prom.

Vaļa �aubījās. - Tu tie�ām domā, ka viņ� nodos Deniju?

- Saproti, Vaļa, es nemū�am neap�aubītu tavu viedokli jebkādos sievi�ķīgos jautājumos. Tā ir tava pasaule. Bet �ī ir mana. Es nepārspīlēju, apgalvojot, ka salūst visi. Nav svarīgi, cik stiprs ir Kevins un cik ļoti viņ� mīl savu brāli. Varbūt tas prasīs kādu laiku, ta�u galu galā viņ� pateiks, kur mēs esam. Un viņa pa�a dēļ es ceru, ka tas nevilksies pārāk ilgi.

Vilksies gan, Aleksa nodomāja. Lai cik nedraudzīgas bija viņas attiecības ar Kevinu, Aleksa bija sākusi uzticēties viņam un labāk iepazinusi �o vīrieti. Kevins centīsies iegūt laiku, lai viņa varētu nogādāt dro�ībā Dānieļu un Vaļu. Gan mīlestības pret brāli, gan sava lepnuma dēļ viņ� neļaus Dīversam viegli iegūt cerēto. Liks pratinātājiem krietni papūlēties par katru izdibināto vārdu.

Aleksa priecājās, ka viņai nav jānopratina Kevins. Viņa ne�aubījās, ka tas būtu visgrūtākais uzdevums mū�ā. Ja kāds spētu burtiski paņemt līdzi kapā visus noslēpumus, tad tas būtu Kevins. Varbūt viņ� sagādātu vienīgo neveiksmi Aleksas spo�ajā karjerā.

Uz īsu mirkli iztēlē spilgti pazibēja �ī aina: Kevins pieķēdēts pie jaunākajām tehnoloģijām aprīkotā pratinā�anas galda viņas vecajā laboratorijā un viņa draudīgi stāv tā priek�ā. Kā viņa būtu rīkojusies? Ja viss būtu izvērsies kaut mazliet citādi - ja subjekts nebūtu izdvesis Veida Peisa vārdu -, Kevins tie�ām būtu varējis nonākt viņas rokās.

Aleksa aizgaiņāja �īs domas un pievērsās Danielam un Vaļai. Bija redzams, ka tie - vismaz Daniels - sāk noticēt viņas satraukumam, nemieram un drūmajai pārliecībai.

- Ja Kevins ir sagūstīts... kā tev �ķiet, kas noticis ar Ein-�teinu? - Vaļa iejautājās joprojām neticīgi, tomēr viņas dzidri zilajās acīs vīdēja sāpju pilna izteiksme.

Aleksa ba�īgi sarāvās. Kāpēc viņa pēk�ņi sākusi raizēties dzīvnieka dēļ, it kā nepietiktu citu rūpju? Cik muļķīgi!

- Tagad nav laika izdomāt visu, - viņa atbildēja. - Vaļa, vai tev ir kāds mājoklis, kur paslēpties? Tāds, par kuru Kevins neko nezina?

- Man ir miljons mājokļu. - Vaļas seja pēk�ņi bija vienaldzīgi sastingusi. Tagad tās daiļie vaibsti bija kā porcelāna lellei - salti un nejūtīgi. - Bet jūs?

- Mūsu iespējas ir mazliet trūcīgākas, bet gan jau kaut ko izdomā�u. Sakravā mantas, ko noteikti gribi ņemt līdzi, jo �eit atgriezties vairs nebūs dro�i. Vai drīkstu paturēt �o parūku?

Vaļa pamāja ar galvu.

- Paldies! Vai tev ir vēl kāds auto, izņemot to, ar kuru mēs braucām? - Kevins iepriek�ējā vakarā pirms pusnakts bija devies prom kopā ar Ein�teinu apvidus automobilī.

- �eit man ir da�i. Tas sedans nav manējais. Kevins ar to ieradās.

Vaļa lēni, graciozi pagriezās un laiski devās uz kāpņu pusi. Aleksa nesaprata, vai viņa iet kravāt mantas vai varbūt mazliet nosnausties. Vaļa nebija noticējusi viņas teiktajam.

Aleksas domas drud�aini �audījās simt da�ādos virzienos. Viņiem steidzami jāsadabū jauns auto un jāpamet �is, Kevinam zināmais. Jāapdomā tik daudz detaļu, turklāt zibens ātrumā.

Aleksa pagriezās un steidzās atpakaļ uz viesu guļamistabu. Viņai arī bija jākravā mantas. Un jādomā. �ādu situāciju viņa nebija paredzējusi. Bet vajadzēja.

Daniels sekoja viņai pa gaiteni. - Saki, kas jādara, - viņ� īsi noprasīja, ieejot pa durvīm.

- Vai tu vari salikt visu ceļasomās? Es... man da�as minūtes jāpadomā. �odien mēs nevaram atļauties kļūdīties. Ļauj man mazliet koncentrēties, labi?

- Protams.

Aleksa atlaidās gultā, aizsegusi seju ar rokām. Daniels klusi rosījās stūri, bet �is skaņas netraucēja domāt. Viņa centās apsvērt visus iespējamos glāb�anās ceļus, kas nebija zināmi Kevinam. Tādu nebija daudz. Viņa pat nevarēja atgriezties pēc Lolas, jo suņu viesnīcu bija izvēlējies Kevins.

Viņa atkal dziļi ievilka elpu un izmeta no prāta �o domu. Tagad nebija laika bēdāties.

Protams, Kārstons to paredzēs. Viņas un Daniela sejas parādīsies uz policijas plakātiem, ko nosūtīs uz visām iespējamām vietām tūksto� jūd�u rādiusā. Tā kā par Daniela pazu�anu jau bija izziņots, Aleksu varbūt uzdos par viņa gūstekni. Pretējam lomu sadalījumam būtu grūti noticēt, ņemot vērā viņu augumu at�ķirības.

Viņi varētu tāpat kā iepriek� mitināties brīvā dabā, nak�ņojot ma�īnā, ko izdosies sadabūt. Ta�u meklē�ana būs intensīva. Atradu�i pamesto Kevina auto, Kārstona ļaudis izsekos ikvienas lietotas ma�īnas pārdo�anu, izpētīs visus sludinājumus un ziņojumus par auto zādzību. Katru �im scenārijam atbilsto�o aprakstu iekļaus sarakstā, un, ja policijas rīcībā nonāks informācija par pamanītu līdzīgu auto, Kārstona viri drīz būs tam uz pēdām.

Varbūt bija laiks atgriezties �ikāgā. Varbūt D�onijs D�an-kardi uzreiz nenogalinās Aleksu. Varbūt būs ar mieru pieņemt viņu kalpībā apmaiņā pret sejas rekonstrukcijas operāciju divām personām. Bet varbūt, nojau�ot Aleksas izmisīgo situāciju, sapratis, ka var nopelnīt labu naudiņu, un pārdos viņu vajātājiem.

Viņai bija viltoti dokumenti ar vārdiem, kas Kevinam nebija zināmi, bet Danielam nebija. No Kevina pārvietojamās Betmena alas paņemtie dokumenti nebūs dro�i. Ja nu vienīgi Daniels rīkosies ātri.

Aleksa noņēma rokas no sejas un piecēlās sēdus.

- Kā tev �ķiet, vai esi apguvis slēp�anās pamatprincipus?

Daniels pagriezās, turot rokās divus caurspīdīgus maisiņus ar

munīciju. - Varbūt pa�as vienkār�ākās ābeces patiesības.

Aleksa pamāja ar galvu. - Bet tu esi gudrs. Tu labi proti spāņu valodu, vai ne?

- Sarunāties varu. Tu gribi doties uz Meksiku?

- Kaut es varētu! Meksika gan nav dro�a vieta, jo tur tevi var atpazīt, bet Dienvidamerikā var labi paslēpties. Tur ir arī lēta dzīve, naudas pietiks kādam laikam. Pēc izskata tu nebūsi līdzīgs vietējiem, ta�u tur dzīvo arī daudz ārzemnieku...

Daniels mirkli vilcinājās, tad rūpīgi ielika munīciju ceļasomā, pienāca un nostājās Aleksas priek�ā.

- Aleksa, tu pārāk bie�i piemini otrās personas vietniekvārdus. Vai tu... domā, ka mums būs jāpa�ķiras?

- Daniel, ārpus valsts tev �obrīd būs dro�āk. Ja dzīvosi klusi un mierīgi kādā Urugvajas mazpilsētā, varbūt nekad...

- Kāpēc nevaram turp doties abi? Vai tāpēc, ka viņi meklēs pāri, ja... ja Kevins izstāstīs par mums?

Aleksa ievilka galvu plecos, it kā mēģinot paslēpties. - Tāpēc, ka man nav pases.

- Bet vai tev ne�ķiet, ka viņi gaidīs, kad Daniels Bī�s iekāps lidma�īnā?

- Tu nebūsi Daniels Bī�s. Man ir da�i Kevina viltotie dokumenti. Paies ilgs laiks, līdz pratinātāji sāks viņu iztaujāt par slepenām identitātēm, - ja vien tāds brīdis vispār pienāks. Tev pietiks laika, lai paspētu �ovakar uz kādu reisu uz �īli.

Pēk�ņi Daniela sejā parādījās skarba, gandrīz nikna izteiksme. Viņ� uzreiz izskatījās līdzīgs Kevinam, un Aleksa bija pārsteigta, cik ļoti viņai skumjās sa�ņaudzās sirds.

- Tātad man jāglābj sava āda? Jāpamet tevi?

Viņa vārgi paraustīja plecus. - Kā jau tu teici, viņi meklēs pāri. Gan jau es izspruk�u cauri tīklam.

- Viņi meklēs tie�i tevi, Aleksa! Es ne...

- Labi, labi, - viņa pārtrauca. - Ļauj man vēl mazliet padomāt! Gan jau kaut ko izgudro�u.

Daniels ilgi un cie�i ielūkojās Aleksai acīs. Tad pamazām viņa sejas izteiksme atmaiga, atgūstot ierasto izskatu. Visbeidzot viņa pleci saguma un acis aizvērās.

- Piedod, - Aleksa �ukstēja. - Piedod, ka tas neizdevās. Piedod, ka Kevins...

- Es joprojām ceru, ka viņ� tūlīt ienāks pa durvīm, - Daniels atzinās. - Bet nelāga nojauta vēsta, ka tas nenotiks.

- Es saprotu. Es arī gribētu, kaut man nebūtu taisnība.

Daniels atvēra acis. - Ja mēs būtu pretējās lomās, viņ� mēģinātu mani glābt. Atrastu kādu iespēju. Ta�u es neko nevaru. Es neesmu Kevins.

- Kevins būtu tādā pa�ā bezcerībā kā mēs tagad. Viņ� nezinātu, kur tu esi ieslodzīts. Pat ja zinātu, nevarētu viens stāties pretī tik milzīgiem spēkiem. Ari Kevins neko nevarētu darīt.

Daniels papurināja galvu un smagi apsēdās uz gultas malas. - Kaut kā viņ� to visu tomēr pārvarētu.

Aleksa nopūtās. Varbūt Danielam bija taisnība. Varbūt Kevins atrastu kādu slepenu ziņu pienesēju vai novērotu ar slēpto kameru, vai ari ielauztos Dlversa sistēmā. Viņ� nepadotos un nebēgtu. Ta�u Aleksa nebija Kevins. Viņa pat nespēja noindēt Kārstonu, pirms tas nojauta notieko�o. Tagad gan Kārstons noteikti bija gatavībā.

- Ļauj man padomāt, - viņa atkārtoja. - Mēģinā�u izgudrot kādu izeju.

Daniels pamāja ar galvu. - Bet abiem kopā, Aleksa. Mēs dosimies projām kopā. Paliksim kopā.

- Pat tad, ja tas būs lielāks risks mums abiem?

- Pat tad.

Aleksa atkal atkrita uz muguras gultā, aizsegusi seju ar rokām. Ja pastāvētu kāda ideāla bēg�anas iespēja, viņa būtu to izmēģinājusi jau agrāk. Viņa atradās �eit tikai tāpēc, ka bēg�anas iespēja izrādījās neveiksmīga. Tagad bija izgāzies ari uzbrukuma plāns. �I doma nepavisam nepriecēja.

Jocīgi, kā cilvēks neapjau�, ka viņam pieder kaut kas vērtīgs, līdz brīdim, kad tas ir zaudēts. Jā, viņa zināja, ka ir ļoti pieķērusies Danielam, un ar prieku pieņēma �o apgrūtinājumu. Ta�u kur� būtu varējis iedomāties, ka viņa ilgosies ari pēc Kevina? Kā viņ� bija kļuvis par Aleksas draugu? Nē, par draugu ne, jo tos mēs pa�i izvēlamies. Drīzāk par ģimenes locekli - kā brāli, no kura cen�as izvairīties ģimenes saietos. Aleksai �ādi radinieki nekad nebija biju�i, ta�u viņa iztēlojās, ka varētu būt sāpīgi zaudēt kaut ko �ķietami negribētu, tomēr tādu, uz ko bija pierasts paļauties. Kevins ar savu augstprātīgo pa�pārliecinātību bija licis viņai justies gandrīz vai dro�ībā - tā, kā viņa nebija jutusies jau gadiem ilgi. Viņa komanda vienmēr uzvarēja. Viņ� bija atbalsts, pie kā turēties.

Bija un izbija.

Un ari suns. Aleksa centās nedomāt par suni, jo tad būtu jāizplūst asarās. Prāts vairs nespētu darboties, lai meklētu risinājumu.

Iztēlē atgriezās pie moku galda pieķēdētā Kevina tēls. Ja vien zinātu, ka viņ� jau ir miris, tas būtu vismaz kāds mierinājums. Ja varētu ticēt, ka viņ� pa�laik nepārcie� spīdzinā�anu. Viņ� ta�u bija pietiekami gudrs, lai no tās paglābtos. Vai ari tik pārliecināts par sevi, ka nemaz neparedz zaudējuma iespējamību?

Aleksa domāja, ka ir labi iepazinusi DIversu, sprie�ot pēc līdz�inējās rīcības, un ne�aubījās, ka viņ� pratis izmantot �ādu izdevību.

Viņa patiesi vēlējās, kaut lomu sadalījums būtu pretējs. Ja viņa būtu sagūstīta, tad varētu ātri un nesāpīgi aiziet no �īs pasaules, neizpau�ot Dīversam un Kārstonam neko par pārējiem. Lai cik nelietīgi Kevins būtu rīkojies, lai kādas kļūdas pieļāvis, viņ� tomēr vislabāk prata nosargāt Dānieļu. Un arī Vaļu. Varbūt �obrīd Vaļai visvieglāk izdosies izbēgt, ta�u vēlāk ne Kārstons, ne Diverss negribēs atstāt �ādu liecinieci dzīvu.

Ja Kevins būtu Aleksas vietā un censtos izgudrot kādu plānu, kā viņ� rīkotos?

To Aleksa nezināja. Kevina rīcībā bija nezināmi un bagātīgi resursi, kādus viņa nevarēja iegūt. Tomēr ari Kevina vienīgā iespēja �ādā situācijā būtu bēg�ana. Viņ� varētu atgriezties vēlāk un mēģināt vēlreiz, ta�u �obrīd pavisam noteikti uzbrukums potenciālā viceprezidenta miesassargu vienībai būtu jāatliek. Tagad bija laiks pazust un sakopot spēkus.

Vai arī viņas gadījumā - pazust un vairs nerādīties.

Atbaido�ais skats ar Kevinu uz galda joprojām nelika mieru. Tāda ir profesionālu pratinātāju nelaime - viņa līdz sīkākajām detaļām zināja, ko spīdzinātāji Kevinam var nodarīt. Līdz ar katru aizrito�o minūti vajāja domas par pa�laik notieko�ās pratinā�anas norisi.

Daniels bija pieklusis. Mantas bija sakravātas ātri, jo, �eit iekārtojoties, viņi neko daudz no somām nebija izņēmu�i. Jau pa�ā sākumā viņi bija zināju�i, ka kādā brīdi būs jādodas projām - vai nu būs notikusi kāda nelaime, vai arī vienkār�i būs apniku�i Vaļai.

Aleksa nojauta, kā Daniels pa�laik jūtas. Viņ� nespēja noticēt, ka situācija ir tik ļauna. Ka Kevins varbūt ir miris un ka tie�i nāve būtu labākais iznākums. Viņ� dro�i vien atcerējās, kā Kevins nakts vidū iebrāzās caur jumtu, lai izglābtu viņu, un jūtās vainīgs, ka nespēj paveikt kaut ko tādu brāļa labā. Pat vairāk nekā vainīgs - bezpalīdzīgs, vāj�, saniknots, nevērtīgs, gļēvs... Visas �īs izjūtas sāka pārņemt arī Aleksu.

Ta�u Kevina labā viņa neko nespēja darīt. Arī Kevins neko nespētu darīt, ja viņi būtu pretējās lomās. Viņ� nezinātu, kur Aleksa ir ieslodzīta. Vajātāji neizvēlētos tādu vietu, kas būtu zināma Aleksai vai Kevinam. Tiem ta�u ir pieejamas neskaitāmas izvēles iespējas. Un, pat ja varētu kaut kā uzzināt gūsta vietu, tā būtu pārāk stingri apsargāta. Kevins būtu tikpat bezpalīdzīgs kā viņa.

Aleksa saprata, ka nedrīkst tērēt tik daudz laika, domājot par neiespējamo. Bija jākoncentrējas.

Būs jārīkojas, vadoties pēc pieņēmuma, ka Kevins joprojām ir dzīvs un vajātāji drīz uzzinās, ka gan viņa, gan Daniels ir dzīvi un atrodas turpat netālu. Sagūstītāji uzzinās Vaļas vārdu un adresi, divu vienīgo viņiem pieejamo automobiļu mārku, modeli, krāsu un varbūt arī numuru. Bija pienācis laiks tikt pēc iespējas tālāk no tā visa.

Aleksa lēni piecēlās sēdus. - Jākrauj mantas ma�īnā un jādodas prom.

Daniels stāvēja lidzās somu grēdai, atspiedies pret sienu un sakrustojis rokas uz krūtīm. Viņa acis bija apsarku�as. Viņ� pamāja ar galvu.

Vaļa nekur nebija redzama, kad viņi, apkrāvu�ies ar somām, ienāca dzīvojamā istabā. Bez suņa �i telpa izskatījās vēl pla�āka un nedraudzīgi aukstāka. Tad viņi klusēdami nobrauca ar liftu lejā un devās pie auto. Aleksa nolika somas uz grīdas un sameklēja kabatā atslēgas. Neilgo klusuma brīdi pārtrauca klusa skrāpē�anās. Izklausījās, it kā tā skanētu tie�i aiz ma�īnas vai varbūt zem tās.

Es esmu idiote, Aleksa nodomāja, a�i pietupusies pie somas. Viņa cerēja, ka tajā atrodas munīcija. Viņa ta�u zināja, cik bīstama ir situācija, tomēr bija ieradusies pazemes garā�ā bez iero�a. Bija paļāvusies uz to, ka Kevins izturēs ilgāk. Cik muļķīgi!

Smagākās somas bija atnesis Daniels. Tikko pieskārusies tuvākajai, viņa uzreiz saprata, ka tajā ir pirmās palīdzības piederumi. Labi, ka viņai vismaz bija josta un gredzeni. Tātad būs jāļauj uzbrucējam pienākt tuvu klāt. Un sākumā nepretoties. Protams, tikai tad, ja viņu neno�aus uzreiz. �īs domas pazibēja prātā nepilnas sekundes laikā.

Pirmajai skaņai sekoja cita - kluss vaids, kas noteikti nāca no auto apak�as. �i skaņa atsauca atmiņā kādu citu panikas brīdi tum�ā naktī uz lieveņa Teksasā. Tā nebija cilvēka radīta skaņa.

Aleksa pietupās vēl zemāk, nolieca galvu, ar vaigu gandrīz pieskaroties garā�as grīdai. Zem sedana paslēpusies tum�ā ēna klusi pieslīdēja tuvāk.

- Ein�tein? - Aleksa izdvesa.

- Ein�teins? - Daniels aiz muguras iesaucās.

Aleksa aizrāpoja līdz automobiļa sāniem, kur visvieglāk varēja aizsniegt Ein�teinu. - Ein�tein, kā jūties? Nāc �urp, draudziņ!

Suns līda uz vēdera tuvāk, līdz bija ticis ārā no auto apak�as. Aleksa pārvilka plaukstu tam pār muguru un kājām.

- Vai esi ievainots? - viņa klusi iejautājās. - Būs jau labi, es tev palīdzē�u.

Suņa ka�oks bija savēlies un da�ās vietās slapj�, ta�u �is mitrums nebija sarkans, tikai netīrs. Ķepas bija sagraizītas, un lielais dzīvnieks smagi elsa no slāpēm vai pārguruma, vai abiem �iem iemesliem kopā.

- Vai viņ� nav ievainots?

- Izskatās, ka ne. Ta�u laikam pārlaidis grūtu nakti.

- Nāc nu, draudziņ! - Daniels aicināja, pastiepis roku. Einsteins piecēlās kājās, un Daniels pacēla to uz rokām. Suns sāka pateicīgi laizīt viņa seju.

- Ved to aug�ā! Es sakrau�u ma�īnā mantas un tūlīt nāk�u.

- Labi. - Daniels mirkli vilcinājās, tad ba�īgi ievilka elpu. - Tas ir noticis.

- Jā. - Viņa neatskatoties atvēra bagā�nieku.

Aleksa dzirdēja, kā Daniels pagrie�as un dodas projām. Ein-�teina smagā elso�ana pamazām izgaisa.

Mantu iekrau�ana neaizņēma ilgu laiku. Garā�a bija tuk�a un klusa, neviens nenāca, iespējams, viss �is stāvs bija atvēlēts Vaļai vienai pa�ai. Varbūt visas �eit eso�ās ma�īnas piederēja viņai. Aleksa par to pārāk nebrīnītos.

Vai nevajadzētu priecāties, ka suns ir sveiks un vesels? Sirds dziļumos Aleksa bija cerējusi, ka ir kļūdījusies un veltīgi sacēlusi trauksmi. Ka tas bija tikai pārpratums.

Kad Aleksa iegāja dzīvojamā istabā, Vaļa sēdēja uz grīdas kopā ar suni. Ein�teins bija uzlicis galvu viņai uz pleca, bet Daniels notupies līdzās.

Vaļa paskatījās ar vienaldzīgu lelles sejas izteiksmi. - Tagad tev ir īstais bridis atgādināt: Es ta�u teicu.

- Vai tev ir vajadzīga palīdzība, lai tiktu prom no �ejienes? -Aleksa jautāja.

- Man jau agrāk ir nācies pazust. Tas gan bija sen, bet tādas prasmes neaizmirstas.

Aleksa pamāja ar galvu. - Man ļoti �ēl, Vaļa.

- Man ari, - Vaļa atbildēja. - Vai tu ņemsi suni līdzi?

Aleksa pārsteigumā samirk�ķināja acis. - Jā.

- Ak tā! - Vaļa iespieda seju Ein�teina ka�okā. - Ļauj man brītiņu atvadīties, - viņa apslāpētā balsī lūdza.

- Protams, - Aleksa piekrita. Viņu rīcībā bija da�as stundas. �I dzīvokļa atra�anās vietu Kevins izpaudis pa�u pēdējo. Viņ� bija atsūtījis suni brīdināt pārējos. Viņ� cīnījās.

Aleksai vēl bija jāpārbauda kāda varbūtība, kamēr bija pieejams ātrs internēta pieslēgums. Viņa devās pie datora uz virtuves galda.

Kārstons līdz �im bija ļoti skops runātājs, tomēr viņa cerēja uziet kādas norādes, kaut vai lai aptuveni noteiktu Kevina sagūstī�anas laiku. Uzreiz pēc tam, iespējams, sekoja zvans, lai to paziņotu. Vai kāds brauciens. �ajā jomā speciālists bija Kārstons, nevis Dīverss.

Izseko�anas ierīci pārbaudīt bija viegli. Kārstona auto stāvēja pie viņa biroja, kā jau katru darbadienu. Ta�u viņ� varēja aizbraukt ari ar kādu citu ma�īnu, tāpēc Aleksa pārbaudīja noklausī�anās mikrofona skaņu - Kārstons �obrīd tie�ām atradās savā kabinetā. Viņa pievērsās iepriek�ējo sarunu ierakstiem.

Uzreiz atklājās kaut kas zīmīgs. Kārstons bija pavadījis kabinetā jau ilgu laiku - parasti viņ� ieradās se�os, bet �odien rosība bija sākusies jau ap pus�etriem. Aleksa dusmojās uz sevi, ka nebija noklausījusies ierakstus �orīt pirms do�anās projām.

Kārstona pirmais zvans bija īss. Tikai �Esmu klāt� un �Kāds ir statuss?�. Nebija grūti izdarīt secinājumus. Kāds bija pamodinājis Kārstonu, lai pavēstītu jaunumus, un viņ� bija devies uz biroju. Nakti pa tuk�ām ielām viņ� varēja nokļūt tur desmit minūtēs. Vēl jāpieskaita steidzīga ģērb�anās, zobu tīrī�ana, tātad zvans bija atskanējis laikā no pustrijiem līdz piecpadsmit pāri trijiem.

Aleksa ieskatījās datora pulkstenī, lai aprēķinātu, cik ilgi Kevins jau atrodas gūstā. Vispirms tiem vajadzēja viņu savaldīt, tad nogaidīt, līdz viņ� atgūstas, ja bija apdullināts līdz bezsamaņai. Pēc tam bija jāizlemj, kā rīkoties, un jāizsauc kāds speciālists...

Vai par to bija Kārstona otrais zvans? Pulksten 3.45 viņ� bija kādam piezvanījis.

�Kā sokas?... Tas man nepatīk... Labi jau labi, ja tas ir piemērotākais variants... Ko?... Tu ta�u zini, ko es par to domāju... Kā jau pats teici, tā ir tava problēma... Ziņo man jaunumus!�

Viņ� nepateica daudz, un �iem vārdiem varētu būt neskaitāmi citi izskaidrojumi, tomēr Aleksai visticamākais �ķita �āds.

Nē, Kevins nebija miris.

Sekoja ilgs klusuma periods. Datora taustiņu klabinā�ana, soļi uz grīdas, elpo�ana. Neviena zvana. Izklausījās, it kā Kārstons ne reizi neizietu no kabineta. Saspringtajā klusumā skaidri varēja nojaust viņa ba�as, kas vairoja arī Aleksas raizes. Kur tad gaidītie jaunumi? Vai viņ� tos saņēma pa e-pastu?

Varbūt bija paveicies. Varbūt pratinātājs bija jāved no tālienes? Varbūt Kevinu tikai turēja ieslodzījumā un lika gaidīt. Tas bija vēl viens taktikas gājiens �ajā spēlē, ko arī viņa bija izmantojusi - likt subjektam gaidīt, iztēloties mocības, krist panikā. Likt subjektam iztēlē zaudēt kauju jau pirms tās sākuma.

Ta�u �ajā gadījumā diez vai viņi tā rīkojās. Viņi zināja, ka Daniels ir dzīvs. Nojauta, ka viņam �eit, pilsētā, ir palīgi. Viņi nevilcinātos, ļaujot Kevina sabiedrotajiem izbēgt.

Pulkstenis draudīgi tik�ķēja arī Kārstonam un Dīversam. Viņi bija piezvanīju�i uz mobilo. Bija dzirdēju�i, kā zvans tiek pieņemts, pēc tam - pārtraukts. Aleksa nebija atzvanījusi, lai pārliecinātos, vai tā nebija nejau�ība. Pēc tam tālrunis tika pamests. Viņi varēja uzminēt, ka līdzdalībnieks meties bēgt.

Viņa rīkojās pareizi.

Aleksa atguvās no saspringtajām pārdomām un pēk�ņi pamanīja, ka Daniels, apsēdies uz blakus ķebļa, uzmanīgi vēro viņas sejas izteiksmi. Vaļa bija atspiedusies pret leti pie izlietnes, Ein-�teins viņai līdzās modri raudzījās.

- Pagaidiet mazliet, - Aleksa sacīja, paātrināti dzenot uz priek�u ilgo klusumu Kārstona birojā. Viņa negribēja neko palaist garām, ta�u nevarēja arī atļauties klausīties ierakstus, kuros nekas nenotika.

Kad atskanēja Kārstona balss, viņa apturēja ierakstu un mazliet attina atpakaļ. Tagad viņ� runāja pilnīgi at�ķirīgā tonī. Aleksa bija �okā par tik krasu pārmaiņu. Viņai �ķita, ka kļūdījusies un ieslēgusi kādu senāku ierakstu.

Tā bija laipnā vectēva balss.

- Vai es tevi nepamodināju, meitiņ? Kā izgulējies?... Jā, piedod, man te ir neliels ārkārtas gadījums. Bija jāierodas darbā... Nē, nemaini plānus! Aizved Līviju uz zoodārzu. Rīt laiks būs vēl karstāks... Erina, tu ta�u zini, ka es tur neesmu noteicējs. Man ari �ēl, ka nevaru iet kopā ar jums, bet tur neko nevar darīt... Gan jau Līvijai būs jautri arī bez manis. Viņa vakarā man visu izstāstīs. Safotografē labi daudz bil�u... Nevaru neko apsolīt, bet ceru atbrīvoties ap vakariņu laiku... Tas nav taisnīgi... Jā, es atceros, es teicu tev, ka �onedēļ man nebūs daudz darba, bet tu jau saproti, meitiņ, nevar visu iepriek� paredzēt. Neko nevar garantēt.

Smaga nopūta.

- Es tevi mīlu. Nobu�o Līviju no manis. Piezvanī�u, kad atbrīvo�os.

Sarunai beidzoties, Aleksai pārskrēja auksti drebuļi. Kārstons domāja, ka viss būs galā līdz vakariņu laikam? Vai arī viņ� tikai mierināja meitu?

Atkal klusums, atkal taustiņu klaboņa. Laikam tie�ām viņ� saņem jaunumus pa e-pastu. Tagad Kevins cie� ne�ēlīgas mokas, par to Aleksa ne�aubījās. Vai viņ� jau sācis runāt? Par to nebija ne jausmas. Nekas jauns vairs nenotika. Aleksa pārbaudīja izseko�anas ierīci. Kārstons negrasījās nekur doties. Tad jau Dīverss pats risināja savu problēmu.

Joprojām klausoties austiņās, Aleksa atbalstīja pieri rokās. Kārstons atkal rakstīja ar datoru.

Viņa iztēlojās departamenta �efu sē�am pie rakstāmgalda ar neizdibināmu sejas izteiksmi un sūtām rīkojumus vai jautājumus. Varbūt viņ� ir piesarcis no ba�ām? Vai no bālā, plikā pakau�a pil nervozi sviedri? Nē, Aleksa bija pārliecināta, ka viņ� izturas vēsi un precīzi un satraucas ne vairāk, kā pasūtot papīra krājumus birojam.

Kārstons zināja, kādi jautājumi jāuzdod, pat ja Dlverss nezināja. Viņ� varēja vadīt �o operāciju, neatstājot ērto un ergonomisko biroja krēslu. Sagaidījis, kad Kevins būs nomocīts līdz nāvei, viņ� mierīgi dosies jaukās vakariņās kopā ar meitu un mazmeitu.

Aleksa gandrīz nosmaka pēk�ņi uzliesmojo�ajās dusmās.

Pa�laik notieko�ajam nebija nekā kopīga ar nacionālo dro�ību vai daudzu dzīvību glāb�anu. Kārstons bija uzsācis privātu atriebes karu kāda darboņa uzdevumā, kuram pa�am būtu jāatrodas uz pratinā�anas galda. Kārstons bija pārkāpis robe�u starp nepiecie�amām slepenajām operācijām un īsti kriminālām darbībām, bet pats par to nemaz neuztraucās. Varbūt tā bija vienmēr. Varbūt viss, ko Aleksa bija darījusi viņa uzdevumā, visa necilvēciskā ne�ēlība sabiedrības dro�ības vārdā bija tikai krāp�ana.

Vai Kārstons uzskatīja sevi par neaizskaramu? Vai domāja, ka �ādi slepeni plāni nekad nenonāks atklātībā un likumi uz viņu neattiecas? Vai nesaprata, ka arī viņam ir savi apgrūtinājumi?

Var būt arī bargāki sodi nekā noindē�ana.

Aleksai aizrāvās elpa. Viņas prātā pēk�ņi atausa kāds plāns -jauns, līdz �im neapsvērts darbības virziens. Viņa saprata, cik neticams tas ir. Bija neskaitāmas iespējas kļūdīties un zaudēt. To būtu neiedomājami grūti paveikt pat pēc gadu ilgas rūpīgas plāno�anas.

Viņa sajuta Daniela plaukstas pieskārienu mugurai. Austiņu apslāpēta, atskanēja viņa rai�pilnā balss: - Aleksa?

- Man vajag vēl desmit minūtes, - viņa paziņoja, tad atkal atbalstīja galvu rokās un sakopoja domas.

- �eit, lūdzu, doktore Rīda, - Kārstons norādīja un pa priek�u virzījās uz vienkār�ajām pelēkajām durvīm. Cie�i aizmugurē viņam sekoja Daniels. Aleksa ar īsajām kājām sparīgi soļoja nopakaļ abiem vīrie�iem, cen�oties tikt līdzi.

Kārstons nostājās pie durvīm nepieklauvējis un gaidīja, kad tās tiks atvērtas, it kā būtu jau piezvanījis.

Gandrīz tajā pa�ā brīdī durvis atvērās. Parādījās kāds vīrs, ģērbies līdzīgi kā Daniels, ta�u viņa uzvalks bija tik jauns, ka audums �ķita spīdam. �is vīrs bija mazāks augumā par Dānieļu, bet ar platākiem pleciem. �aketes kreisajā padusē bija redzams zīmīgs izcilnis.

- Ser, - sargs militāri sveicināja Kārstonu. Viņa mati bija apgriezti īsā, blīvā ezītī, un Aleksa nosprieda, ka viņ� ērtāk justos, ģērbies uniformā. Ta�u �āds izskats bija nepiecie�ams maskē�anās nolūkos. Formās tērptie dro�i vien būs pagrabstāvā.

- Man nekavējoties jāsatiek Dīverss.

- Jā, ser, viņ� jau informēja mūs par jūsu iera�anos. �eit, lūdzu.

Kareivis strauji pagriezās un devās dziļāk iek�ā ēkā.

Aleksa sekoja Danielam nopluku�ā biroja telpā - tur bija �auri

darbavietu nodalījumi, neērta izskata krēsli. Durvis aiz viņiem aizvērās ar smagu būk�ķi un biedējo�u slēdzenes klik�ķi. Bez �aubām, viņi tika novēroti, tāpēc viņa nedrīkstēja atskatīties, lai palūkotos uz slēdzeni. Atlika vienīgi cerēt, ka tā paredzēta, lai iebrucēji netiktu iek�ā no ārpuses, nevis gūstekņu ieslodzī�anai.

Kareivis asā pagriezienā devās iek�ā kādā krēslainā gaitenī, kur viņi pagāja garām vairākām tum�ām telpām ar atvērtām durvīm, tad apstājās pa�ā galā. Tur bija durvis ar uzrakstu �UZKOP�ANAS PIEDERUMI�. Viņ� pasniedzās kreisajā piedurknē un izvilka spirālveida vadā piekārtu atslēgu. Tad atslēdza durvis un devās iek�ā pirmais.

�o telpu blāvi apgaismoja tikai avārijas izejas uzraksts virs durvīm pie pretējās sienas. Gar sienu bija sakrautas slotas un spaiņi, dro�i vien dekorācijai. Kareivis atvēra avārijas izejas durvis, atsedzot �auru kabīni ar gludām metāla sienām. Lifts. Aleksa jau zināja par tā esamību un cerēja, ka Daniels spēs saņemties un neizrādīt �oku.

Trijotne kopā ar kareivi iegāja lifta kabīnē. Pagriezusies pret durvīm, Aleksa ieraudzīja, ka panelī ir tikai divas pogas. Kareivis nospieda apak�ējo, un kabīne uzreiz sāka virzīties lejup. Grūti bija precīzi noteikt, bet �ķita, ka viņi nonāks vismaz trīs stāvus dziļā pazemē. Nenoliedzami biedējo�i. Lai gan �ajā ēkā nopratinā�anas veica ar citām metodēm, nekā to darīja Aleksa, vienalga bija svarīgi panākt, lai subjekts jūtas vientuļ� un neaizsargāts.

Tas iedarbojās - Aleksu sāka pārņemt arvien lielāks nemiers.

Lifts pēk�ņi apstājās, un durvis atvērās spo�i apgaismotā priek�telpā, kas atgādināja lidostas dro�ības posteni, tikai bija tuk�āka un pelēkāka. Tajā atradās vēl divi vīri, ģērbu�ies tum�i zilās armijas uniformās, un standarta metāla detektors, aprīkots ar plastmasas paplāti jostu un auto atslēgu novieto�anai. Vīri uniformās izskatījās pēc Peisa padotajiem.

�ajā telpā novēro�anas kameras bija izvietotas ļoti uzkrīto�i.

Kārstons devās uz priek�u nepacietīgi un pa�pārliecināti. Viņ� ielika paplātē savu tālruni un nelielu sauju monētu. Tad izgāja caur detektora rāmi. Daniels ātri sekoja viņam, iemeta atslēgas citā paplātē, bet pēc pārbaudes izie�anas vispirms paņēma Kār-stona mantas un pasniedza īpa�niekam un tikai pēc tam - savas atslēgas.

Aleksa pievilka riteņoto tērauda instrumentu kasti pie detektora.

- Tā jums laikam būs jāpārbauda ar rokām, - viņa paskaidroja, izejot cauri detektoram. - Man ir daudz metāla instrumentu. Lūdzu, rīkojieties uzmanīgi, jo da�i ir ļoti trausli, bet citi atrodas zem spiediena.

Abi kareivji neziņā saskatījās. Palūkojās uz Aleksas savainoto seju, tad atkal uz instrumentu kasti. Garākais pietupās un atvēra aug�ējo nodalījumu, bet mazākais atkal ieskatījās viņai sejā.

- Lūdzu, rīkojieties uzmanīgi, - Aleksa atkārtoja. - �īs �ļirces ir ļoti trauslas.

Tagad augumā mazākais kareivis vēroja, kā viņa biedrs paceļ aug�ējo �ļir�u pamatni, atrodot zem tās vēl vienu tādu pa�u. Viņ� saudzīgi novietoja to atpakaļ, nepārbaudījis divas zem tās eso�ās. Atvēris otro nodalījumu, viņ� uzrunāja Kārstonu:

- Ser, mēs nedrīkstam ļaut ienest iero�us.

- Man ir vajadzīgi �ie skalpeļi, - Aleksa iebilda tī�i aizkaitinātā tonī. - Es te neesmu nākusi spēlēt bērnu spēles.

Kareivji atkal palūkojās uz viņu, un to acīs sāka parādīties apjausma.

Jā, viņa gribēja teikt. Jā, es esmu tie�i �tāda� apmeklētāja.

Laikam tie visu noprata pēc viņas sejas izteiksmes. Garākais kareivis piecēlās kājās.

- Mums būs jāsaņem atļauja. - Pagriezies viņ� iesoļoja pa metāla divviru durvīm telpas dziļumā.

Kārstons skaļi, neapmierināti nopūtās un sakrustoja rokas uz krūtīm. Aleksa savilka seju nepacietības izteiksmē. Daniels vienaldzīgi un nekustīgi stāvēja pie Kārstona labā pleca. Viņ� labi spēlēja savu lomu. Neviens viņam nepievērsa uzmanību. Kareivji Dānieļu uzskatīja tikai par kārtējo necilo portfeļa nesēju, tie�i kā Aleksa bija cerējusi. Vaļai �ajā ziņā bija taisnība - viņai tie būtu pievērsu�i daudz lielāku uzmanību.

Jau pēc da�ām minūtēm divviru durvis atkal atvērās. Garais kareivis atgriezās ar vēl diviem vīriem.

Dīversu nebija grūti pazīt. Viņ� bija mazāks augumā un tievāks, nekā �ķita, sprie�ot pēc balss, ta�u izturējās ļoti valdonīgi - soļoja

49B

taisni uz priek�u, liekot pārējiem atkāpties sāņus un dot viņam ceļu. Viņ� bija ģērbies labi piegulo�ā melnā uzvalkā, kas bija dārgāks un smalkāks nekā Danielam un durvju sargam, simbolizējot augstāku statusu amatu hierarhijā. Viņa mati bija pelēcīgi sirmi, bet biezi.

Sprie�ot pēc otra vīrie�a neformālā apģērba, tas laikam bija pratinātājs. Viņam mugurā bija saburzīts T krekls un kājās melnas bikses, kādas velk ķirurgi. Plānie, brūnie mati bija salipu�i taukainās �ķipsnās, zem acīm samilzu�i pamatīgi maisi. Ta�u arī pēc ilgās un saspringtās darbadienas viņa skatiens nikni iekvēlojās, ieraugot Aleksas balto halātu un instrumentu kasti ar joprojām atvērto skalpeļu atvilktni.

- Ko tas nozīmē, Kārston? - pratinātājs pikti noprasīja.

Ta�u ne Kārstons, ne Dīverss nepievērsa viņam uzmanību.

Tie bija ieurbu�ies ar skatienu viens otram acīs.

- Ko gan tu uzdro�inies? - Dīverss savaldīgi jautāja.

- Es nepieļau�u, ka tas nagu maucējs nobeidz subjektu, ja man ir kāda labāka iespēja.

Dīverss pirmoreiz palūkojās uz Aleksu. Viņa centās izturēties mierīgi, ta�u sirds neprātīgi dauzījās, jūtot CIP darboņa pēto�o skatienu, kas īpa�i uzkavējās pie savainotās sejas.

Tad viņ� atkal pievērsās Kārstonam. - Un kur tu tik pēk�ņi izrāvi to labāko iespēju?

Labi, ka Dīverss vismaz uzreiz nepazina Aleksu un neuzmeta Danielam pat pavir�u skatienu. Abi operācijas vadītāji bija pievērsu�i visu uzmanību viens otram, izstarojot savstarpēju naidīgumu kā elektrisko strāvu.

- Es jau kādu laiku apmācu alternatīvus kandidātus, lai izglābtu programmu. Un �ī kandidāte ir pierādījusi savas izcilās spējas.

- Kā pierādījusi?

Kārstons izslēja zodu mazliet augstāk. - Uluderē.

Atskanot �im vārdam, naida spriedze uz mirkli pārtrūka. Dīverss neapzināti paspēra soli atpakaļ un nikni nopūtās. Vēlreiz palūkojās uz Aleksas savainoto seju, tad atkal uz savu ienaidnieku.

- Man vajadzēja nojaust, ka Turcijā viss nenotika tik vienkār�i. Kārston, tu pārsniedz pilnvaras.

- Manas iespējas pa�laik netiek pietiekami izmantotas. Es tikai centos darīt kaut ko lietderīgu.

DIverss domīgi savilka lūpas un atkal palūkojās uz Aleksu. - Viņa tie�ām ir tik meistarīga?

- Gan pats redzēsi, - Kārstons apsolīja.

- Bet es esmu sasniedzis kritiski svarīgu punktu, - pratinātājs iebilda. - Jūs nevarat tagad atraut mani no �is lietas.

Kārstons iznicino�i paskatījās uz Aleksu. - Aizveries, Lind-auer! �I spēle nav tavā līgā.

- Nu labi, - DIverss negribīgi piekrita. - Paskatīsimies, vai tava labākā kandidāte varēs iegūt to, ko mums vajag.

♦ ♦ ♦

Telpa bija tie�i tāda, kā Kārstons bija to raksturojis. Kailas betona sienas, kaila betona grīda. Vēl vienas durvis, liels vienpusēja stikla logs, kas to nodalīja no blakus eso�ās novēro�anas telpas. Griestos iebūvēts apaļ�, plakans apgaismes ķermenis.

Agrākajos laikos �eit laikam atradās rakstāmgalds, divi krēsli un ļoti spo�a galda lampa. Subjektus iztaujāja, tirdīja un iebiedēja, ta�u tikai verbāli un psiholoģiski.

Tagad rakstāmgalda vietā bija ierīkots operāciju galds, kas izskatījās kā filmās par Pirmo pasaules karu - viengabalains nerūso�ā tērauda korpuss bez polsterējuma, ar ritentiņiem kā slimnīcas nestuvēm. Stūrī bija novietots saliekamais krēsls. �ī telpa nebija ne tuvu tik funkcionāla kā ar visjaunākajām tehnoloģijām aprīkotā pratinātava Aleksas biju�ajā darbavietā, ta�u bija skaidri saprotams, ka �is pratinā�anas bija vēl slepenākas par visslepenākajām operācijām.

Aleksa nopētīja visu ar aukstasinīgu skatienu, cerot, ka arī Danielam pietiks spēka un savaldības.

Daniels kopā ar Kārstonu un pārējiem bija iegājis novēro�anas telpā un nebija saredzams caur stiklu. Pirms viņi no�ķīrās, neviens no sve�ajiem nepievērsa uzmanību Daniela sejai. Aleksa izmisīgi cerēja, ka viņ� nepieļaus nekādu kļūdu, kas pārvērstu �o vienaldzību par aizdomām.

Kevins gulēja uz galda tie�i zem apaļās griestu lampas, pieķēdēts aiz rokām un kājām. Viņa kailais ķermenis spīdēja no sviedriem un asinīm. Pāri ribām stiepās �auras brūces ar robainām baltām ādas malām - dro�i vien no skābes. Uz pēdām bija tulznas un ķīmiskie apdegumi. Kevins bija zaudējis vēl vienu kreisās kājas pirkstu - nākamo līdzās mazā pirkstiņa atliekām.

Pa grīdu mētājās Lindauera moku rīki - apķepu�i ar asinīm un viņa netīro plaukstu nospiedumiem. Aleksa saprata, ka tepat pie kājām kaut kur mētājas ari nogrieztais kājas pirksts, ta�u nevarēja uzreiz to pamanīt.

Viņa bija gaidījusi tīru, klīnisku vidi, pie kādas bija pieradusi. �is bija barbarisms. Viņa riebumā sarauca degunu.

Kevins bija pie samaņas. Ar stingri savaldīgu sejas izteiksmi viņ� vēroja ienākam Aleksu un pratinātāju.

Ar izteikti precīzām kustībām, lai izrādītu izsmieklu Lindauera neprofesionālajām izdarībām, viņa noliecās pie instrumentu kastes un rūpīgi izcēla ārā da�as �ļir�u pamatnes.

- Kas tā tāda? - Kevins aizsmaku�ā balsi iejautājās. Aleksa uzreiz pacēla galvu, ta�u viņ� lūkojās uz spoguli pie sienas. - Jūs domājat, ka tāds nieka skuķis spēs mani salauzt? Man jau �ķita, ka tas lempis ir jūsu lielākais nejēga. Tik tie�ām, ļaudis, jūs gan protat sagādāt vil�anos!

Lindauers, kur� uzstāja, ka grib būt klāt, nikni pārliecās pār galdu. Viņ� iebāza pirkstu kādā no griezuma un apdeguma brūcēm uz Kevina krūtīm. Gūsteknis ievaidējās caur cie�i sakostiem zobiem.

- Neraizējieties, Bī�a kungs! �is nieka skuķis sagādās jums tikai nelielu atpūtas pauzi. Atvelciet elpu, atgūstiet spēkus. Tad es atgriezī�os, un mēs parunāsim nopietni.

50 1

- Pietiek, doktor! - Aleksa skarbi uzsauca. - Es atļāvu jums palikt un novērot, ta�u esiet tik laipns un paejiet nost no mana subjekta.

Lindauers ieskatījās spoguli, it kā meklēdams atbalstu, ta�u, sagaidījis tikai klusumu, nīgri saviebās un aizgāja apsēsties vienīgajā krēslā. Atkritis tajā, viņ� mazliet sa�ļuka - varbūt no pārguruma vai apkaunojuma.

Aleksa pagrieza muguru Lindaueram un uzvilka rokās zilus lateksa cimdus. Labajā plaukstā paslēptais mazais metāla gabaliņ� caur cimdu nebija redzams. Viņa piegāja pie galda, uzmanīgi laipojot pa Lindauera piedrazoto grīdu.

- Sveicināts, Bl�a kungs! Kā jūtaties?

- Gatavs pacīnīties vēl da�us raundus, draudzenlt. Izskatās, ka tevi kāds jau apstrādājis, ko? Ceru, ka tas viņam sagādāja prieku.

Kamēr Kevins caur zobiem iz�ņāca �os vārdus, Aleksa sāka viņu apskatīt, iespldinot acīs lukturīti, un pēc tam nopētīja roku un plaukstu vēnas.

- Manuprāt, neliela dehidratācija, - viņa paziņoja. Viņa raudzījās tie�i spoguli, atbalstot labo plaukstu pret galdu un paliekot zem Kevina delnas mazo atslēdziņu. - Biju domājusi, ka �eit būs ierīkota intravenozā sistēma. Vai varētu, lūdzu, dabūt statīvu? Man ir līdzi visi �ķidrumi un adatas.

- Tu gan mācētu grozīties ap to statīvu kā striptīzdejotāja ap stabu, - Kevins zobojās.

- Iztiksim bez divdomībām, Bī�a kungs. Tagad, kad es esmu �eit, viss notiks daudz civilizētāk. No sirds atvainojos par �iem apstākļiem. Tas viss ir ļoti neprofesionāli, - viņa nicīgi nosprauslājās, sāniski uzmetot Lindaueram asi nosodo�u skatienu. Viņ� pagrieza galvu uz otru pusi.

- Dāmit, ja �is ir kāds �labā policista un sliktā policista� triks, tad atvaino, tu īsti neesi manā gaumē.

- Varat man ticēt, Bi�a kungs, es neesmu labā policiste. Es esmu speciāliste un brīdinu, ka nespēlē�u tādas muļķīgas spēles kā tas tur... pratinātājs. - Pēdējo vārdu viņa novilka pēc iespējas ironiskāk. - Viņ� ir tikai lieki izniekojis laiku. Mēs uzreiz ķersimies pie galvenā.

- Jā, mīļumiņ, ķersimies gan pie lietas, es arī to pa�u saku, -Kevins centās runāt skaļi un izsmējīgi, ta�u bija redzams, cik lielas pūles tas viņam prasa.

Aleksai aiz muguras atvērās divviru durvis. Viņa spogulī vēroja, kā garais kareivis ienes intravenozās sistēmas statīvu. Līdz �im viņa bija redzējusi tikai �etrus vīrus, neskaitot Dlversu un L.indaueru, ta�u dro�i vien te bija ari citi.

- Nolieciet pie galda galvgaļa, paldies! - Aleksa neatskatīdamās atteica aizņemtības pilnā balsi. Tad noliecās, lai paņemtu vajadzīgo �ļirci.

- Vai tagad tu man uzdejosi? - Kevins nomurmināja.

Aleksa izslējās un pievērsa Kevinam ledainu skatienu. - �is

būs tikai neliels ievads tam, kas jūs �onakt sagaida, - viņa paziņoja, apejot apkārt galdam. Tad novietoja �ļirci pie Kevina galvas un piekāra sāls �ķīduma maisiņu ar caurulītēm. Durvis aizvērās, bet viņa neatrāva skatienu no Kevina. Atkal nopētījusi vēnas, viņa izvēlējās kreiso roku. Viņ� nepretojās. Uzmanīgi iedurot adatu, Aleksa ar acīm meklēja mazo atslēdziņu, ko bija iedevusi Kevinam, ta�u tā nekur nebija redzama. Viņa pacēla no grīdas vislielāko tur atrodamo asmeni un nolika pie Kevina labās rokas. - Redziet, man nav vajadzīgi tik primitīvi iero�i, jo manā rīcībā ir kaut kas labāks. Es uzskatu, ka godīgāk ir iepriek� paskaidrot subjektam, kas viņu sagaida, pirms ķeros klāt ar pilnu jaudu. Sakiet, ko jūs par to domājat?

- Es pateik�u gan, ko domāju, tu... - Kevins nobēra lamuvārdu lavīnu, kurai līdzās visi iepriek�ējie frā�u virknējumi nobālēja.

- Es apbrīnoju jūsu drosmi, tik tie�ām, - Aleksa atbildēja, kad viņ� bija beidzis. Viņa pielika �ļirces adatu pie intravenozās sistēmas atveres. - Ta�u saprotiet, tās ir veltīgas pūles. Spēlītes ir galā.

Aleksa izdūra adatu caur plastmasu un nospieda virzuli.

Reakcija iestājās momentāni. Kevins sāka elpot ātrāk un tūlīt pēc tam spalgi iekliedzās.

Lindauers strauji pacēla galvu. Bija skaidri noprotams, ka viņ�, par spīti visām lielajām pūlēm, ne reizi nebija panācis �ādu reakciju. Aiz stikla bija dzirdama kustība, skatītājiem ziņkāri pievirzoties tuvāk, un klusa balsu murdoņa. Aleksai �ķita, ka viņa saklausīja pārsteiguma izsaucienu, un tas sagādāja gandarījumu. Ta�u, protams, tas bija Kevina aktiermākslas nopelns.

Viņa labi varēja iedomāties, kā Kevins tagad jūtas, kad asinīs sāk joņot �Izdzīvo�ana�, remdējot sāpes. Nlemot vērā vīrie�a ķermeņa lielo masu un arī situācijas nopietnību, Aleksa bija ievadījusi divreiz lielāku devu, nekā jebkad pati bija lietojusi vienā reizē. Kevina kliedzieni skanēja me�onīgi, gandrīz triumfējo�i. Aleksa cerēja, ka vienīgā ievēro �o niansi un ka Kevins nav aizmirsis, ka viņa ķermenim nodarītais kaitējums joprojām ir ļoti smags, pat ja viņ� to nejūt.

Aleksa nogaidīja tikai piecas minūtes, nepacietīgi sitot ar pēdu pa grīdu un bezkaislīgi vērojot subjektu, kur� tēloja savu lomu, kliedzot skaļi un nepārtraukti. Viņam būs vajadzīgs pēc iespējas ilgāks laiks narkotikas ietekmē. Kad to iedarbība beigsies, viņ� kļūs nevarīgs.

- Nu tā, Bī�a kungs, - viņa paziņoja, atkal ielai�ot sistēmā sāls �ķīdumu. Tad izteica Kevinam turpmākās rīcības norādi: - Domāju, ka tagad mēs viens otru saprotam un varēsim to visu izbeigt. Vai sāksim runāt?

Kevins atguvās ilgāk, nekā vajadzētu, jo, protams, nepārzināja Aleksas narkotiku īpa�ības. Viņ� izlikās, ka gausi atjēdzas no mocībām, un bija labi, ka Daniels stāv cie�i līdzās Kārstonam ar indes gredzenu gatavībā. Kārstons vienīgais varētu pamanīt �o mānī�anos.

Pēc minūtes Kevins smagi elpoja un pa viņa vaigiem ritēja īstas asaras. Aleksa viegli varēja aizmirst, ka viņ� ir slepeno operāciju speciālists, jo nekad nebija to redzējusi darbībā, ta�u vajadzēja paredzēt, ka Kevins �o ainu nospēlēs spo�i.

- Nu tā, Bī�a kungs, ko tālāk? Vai turpināsim ar pilnu jaudu vai jūs sāksiet runāt?

Kevins pagriezās un lūkojās pretī ar patiesās bailēs plati ieplestām acīm.

- Kas jūs esat? - viņ� �ukstus jautāja.

- Speciāliste, kā jau teicu. Kā noprotu, �is d�entlmenis... -viņa izsmējīgi pamāja ar galvu uz Lindauera pusi, - gribēja uzdot jums da�us jautājumus?

- Ja es runā�u, - viņ� �ukstus turpināja, - vai jūs iesiet prom?

- Protams, Bī�a kungs. Es esmu tikai līdzeklis mērķa sasnieg�anai. Kad mani darbadevēji būs apmierināti ar jūsu atbildēm, jums vairs nekad nebūs mani jāredz.

Lindauers blenza, izbrīnā pavēris muti, ta�u Aleksa raizējās. Viņiem bija jārīkojas strauji, tomēr vai pretinieki noticēs, ka Kevins padodas tik viegli?

Kevins novaidējās, aizvēra acis un izdvesa. - Viņi man nenoticēs.

Aleksai �ķita, ka Kevina labā roka vairs nav pieslēgta pie galda. Abas aproces puses neatradās tie�i pretī viena otrai. Cerams, neviens cits to nepamanīja.

- Es jums ticē�u, ja teiksiet patiesību. Vienkār�i atzīstieties!

- Man bija palīgi... bet... es nevaru...

Aleksa it kā mierino�i satvēra Kevina plaukstu. Mazā atslēdziņa iekrita viņas delnā.

- Man jūs varat pateikt. Tikai, lūdzu, nemēģiniet novilcināt laiku! Mana pacietība var ātri beigties.

Viņa paplik�ķināja pa Kevina plaukstu, tad apgāja ap galda galvgali, lai pārbaudītu intravenozo sistēmu.

- Nē, - viņ� vārgi izdvesa. - Nemēģinā�u.

- Nu labi, - Aleksa atbildēja. - Ko jūs vēlaties man pateikt? -Viņa viegli pieskārās Kevina kreisajai plaukstai, ieslidinot atslēgu starp pirkstiem.

- Man palīdzēja... kāds nodevējs organizācijā.

- Ko? - Lindauers pārsteigumā skaļi noelsās.

Aleksa uzmeta viņam niknu skatienu, tad pievērsās spogulim.

- Jūsu darbinieks neprot savaldīties. Viņam tūlīt jāatstāj �ī telpa, - viņa bargi paziņoja.

Pēk�ņi atskanēja elektronisks krak�ķis. Aleksa palūkojās aug�up, meklējot skaļruņus, ta�u nekur nevarēja tos saskatīt.

- Turpiniet! - Diversa balss atskanēja kā no nekurienes.

- Viņ� tiks izraidīts, ja atļausies vēl kādu pārkāpumu.

Aleksa pikti palūkojās uz savu atspulgu spoguli, tad atkal pagriezās un pieliecās tuvāk Kevinam.

- Man ir vajadzīgs vārds, - viņa uzstāja.

- Kārstons, - viņ� izdvesa.

Nē!

Ar pūlēm valdot briesmīgo nervu spriedzi, viņa sajuta pēk�ņu vēlmi iecirst Kevinam pļauku. Protams, viņ� nevarēja zināt, kā Aleksa �eit iekļuvusi.

Novēro�anas telpā izcēlās satraukta kņada, tāpēc Aleksa turpināja skaļākā balsi: - Man ir ļoti grūti tam noticēt, Bi�a kungs, jo tie�i Kārstona kungs lika man ierasties pie jums. Ja viņ� gribētu noklusēt patiesību, tad nesūtītu mani �eit iek�ā. Viņ� ta�u labi zina manas spējas.

Kevins uzmeta viņai riebuma pilnu skatienu no puspievērto plakstiņu apak�as un atkal ievaidējās. - Tādu vārdu man nosauca ziņu pienesējs. Varu atkārtot tikai to, ko viņ� pateica man.

Laba izglāb�anās, Aleksa nīgri nodomāja.

Satraukums aiz stikla nepierima ne pēc viņas, ne Kevina paziņojuma. Bija dzirdamas skaļas balsis un kustība. Lindauers ari bija novērsis uzmanību no viņas un lūkojās stiklā.

Aleksa izvilka jaunu �ļirci un ielika kabatā zem tās paslēpto nelielo ierīci. - Piedodiet, es naivi noticēju, ka viss izdosies tik viegli...

- Nē, pagaidiet, - Kevins izdvesa mazliet skaļākā balsi.

- Dlverss sūtīja to sakarnieku - viņ� zina, par ko es runāju.

Nu tas varbūt ļaus mazliet saduļķot ūdeni. Pakļaut aizdomām abus �os vārdus.

Ta�u tracis novēro�anas telpā nenorima. Aleksai bija jārīkojas. Vienīgais ieguvums no �is negaidītās situācijas bija tāds, ka aiz stikla eso�ie viri vairs nevēroja viņu pārāk uzmanīgi. Bija pienācis laiks.

- Lindauera kungs! - Aleksa asi uzsauca neskatīdamās. Spoguli viņa redzēja, ka pratinātājs ari bija pievērsies blakustelpai. Tagad viņ� strauji pagrieza galvu atpakaļ. - Es raizējos, ka �ie kāju dzel�i ir mazliet par cie�u. Subjekta asinsritei jādarbojas optimāli. Vai jums ir atslēga?

Kevins nojauta, ko tas nozīmē, un sasprindzināja muskuļus gatavībā. Lindauers piesteidzās pie galda kājgaļa. Novēro�anas telpā kāda balss klaigāja īpa�i skaļi.

- Nesaprotu, ko jūs gribat, - Lindauers iebilda, aplūkojot dzel�us ap sakropļotajām kājām. - Tie nemaz nenosprosto asinsriti. Nebūtu dro�i atlaist vēl vaļīgāk. Jūs laikam nezināt, ar kādu viru jums ir darī�ana.

Aleksa piegāja Lindaueram cie�i klāt un ierunājās klusā balsi, lai viņam ieklausoties būtu jāpieliecas vēl tuvāk, un tad kabatā ar īk�ķi nospieda elektromagnētisko impulsu ģeneratora pogu.

- Es ļoti labi zinu, ar kādu viru man ir darī�ana, - viņa nomurmināja, ar kreiso roku iedarbinot ģeneratoru, bet ar labo iedurot �ļirci Lindauera rokā.

Gaisma virs galvas nomirgoja un nodzisa, spuld�u druskām sabirstot organiskā stikla korpusa iek�pusē. Par laimi, organiskais stikls nesaplīsa no impulsa trieciena, jo stikla lauskas varētu kaitēt Kevina kailajai ādai. Telpā iestājās melna tumsa.

Impulss nebija pietiekami stiprs, lai sniegtos arī līdz blakustelpai. Caur spoguli spīdēja spo�a gaisma, un aiz stikla bija redzami tum�i, kustīgi stāvi, ta�u nevarēja pateikt, kur� ir kur� un kas notiek.

Lindauers paguva tikai īsi iekliegties un uzreiz sāka raustīties krampjos uz grīdas. Aleksa juta, ka Kevins ir izkustējies, ta�u viņa kustības bija klusākas un mērķtiecīgākas nekā Lindauera spārdī�anās uz grīdas.

Aleksa tumsā nekļūdīgi atrada savu instrumentu kasti. Pagriezusies viņa notupās tai līdzās, atrāva vaļā otro atvilktni no apak�as, nosvieda uz grīdas tajā eso�o �ļir�u pamatni un sāka ar pirkstiem meklēt zem tās paslēpto nodalījumu.

- Ollij? - Kevins �ukstēja. Bija dzirdams, ka viņ� ir nokāpis no galda un atrodas pie sistēmas statīva.

Paķērusi divus pirmos iero�us, kas gadījās pa rokai, viņa metās Kevina balss virzienā. Tūlīt viņa uztriecās tam virsū, un Kevins pastiepa rokas pretī, lai neļautu Aleksai nokrist. Viņa iespieda iero�us Kevina rokā, un tie�i tajā brīdī blakustelpā norībēja divi �āvieni. Plīsto�u stiklu �ķindoņa neatskanēja, jo vērotāji ne�āva uz nopratinā�anas telpu. Sekoja vēl divi �āvieni.

- Tur iek�ā ir Denijs, - Aleksa �ukstēja, kad Kevins steidzīgi izrāva iero�us no viņas rokām.

Aleksa atkal nometās uz ceļiem un ķērās pie instrumentu kastes. Viņa paņēma vēl divus iero�us - pazīstamo PPK un vēl kādu, kuru nepazina pēc taustes. Viņa bija nejau�i iedevusi Kevinam savu Sig Sauer. Ta�u tas nebija svarīgi. Viņa bija sasniegusi stratēģijas galvenos mērķus - atbrīvot Kevinu un apbruņot viņu ar pielādētu ieroci. Turpmāk viņai būs galvenokārt atbalsta loma. Atlika tikai cerēt, ka izrādes galvenais varonis būs pietiekami labā formā, lai paveiktu savu uzdevumu. Ja tas sadists Lindauers bija viņu savainojis pārāk smagi... nu tad viņiem visiem būs beigas.

Lindauers bija saņēmis pelnīto sodu. Varbūt viņ� vēl bija dzīvs, ta�u ne vairs ilgi. Un �ie pēdējie dzīvības brī�i nebūs patīkami.

Pēc īsa mirkļa mazajā betona telpā apdullino�i norībēja vēl viens �āviens, un �oreiz tam sekoja bruņustikla klusa plaisā�ana.

Caur stikla plaisām iespīdēja dzeltenīgas gaismas zigzagu josliņas, kad strauji cits pēc cita atskanēja �etri �āvieni. Tie nebija mērķēti uz nopratinā�anas telpu. Novēro�anas telpā eso�ie joprojām ap�audījās savā starpā.

Zemu pieliekusies, Aleksa virzījās uz priek�u, mērķējot ar abiem iero�iem uz ieplaisāju�o stikla �etrstūri, ja gadījumā kāds gāzīsies ārā caur to. Ta�u kustība nāca no �īs puses viņai līdzās -kāds tum�s siluets metās pret stiklu un iegāzās caur to blakus-telpā.

Viri novēro�anas telpā atradās tikai desmit pēdu attālumā no Aleksas - daudz tuvāk nekā siena ķīpas �au�anas treniņos, tāpēc uzdevums �ķita pat pārāk viegls. Atbalstījusi rokas pret tērauda galdu, viņa iz�āva uz stāviem uniformās. Aleksa neļāva sev satraukties par to, ka nav redzams ne Daniels, ne Kārstons. Viņa bija likusi Danielam gulties uz grīdas, kad sāksies ap�aude. Viņ� tikai paklausīja norādījumiem.

Tagad rībēja īsta �āvienu krusa, bet neviens no tiem nebija tēmēts uz Aleksu. Kareivji raidīja lo�u �alti uz kailo, asiņaino vīru, kas bija iebrāzies caur stiklu. Dzīvi bija se�i pretinieki uniformās, un, pirms tie paguva attapties, ka uzbrukums notiek divās frontēs, viņa ātri likvidēja trīs no tiem. Kareivjiem saļimstot uz grīdas, parādījās aiz to mugurām paslēpies vīrs tum�ā uzvalkā. Tas bija pievērsis uzmanību Aleksai, kad viņa nomērķēja. Brīdī, kad viņa raidīja lodi pretinieka virzienā, vīrietis sakustējās, tāpēc viņa, metoties prom no ugunslīnijas, nezināja, cik labi bija izdevies trāpīt.

Kevina pozīcija nebija redzama, ta�u tagad bija kritu�i arī atliku�ie trīs kareivji. No savas atra�anās vietas Aleksai vairs nebija, uz ko �aut.

Viņa pieskrēja pie izsistā loga, stikliem �irkstot zem kurpju zolēm, un piespiedās pie sienas līdzās tam.

- Ollij? - Kevins iesaucās spēcīgā un savaldīgā balsī.

Aleksu pārņēma neizsakāms atvieglojums.

- Te viss ir cauri. Nāc iek�ā! Denijs ir sa�auts.

Siltajam prieka vilnim sekoja ledaini �ausmu drebuļi.

Viņa iebāza iero�us kabatās, aptina plaukstas ar baltā halāta stūriem un metās iek�ā pa robaino caurumu stiklā. Uz grīdas juku jukām gulēja tum�ās uniformās ģērbti līķi, un visas gai�ākās virsmas - sejas, grīda, sienas - bija no�ķiestas ar sarkanu asiņu �altīm. Kevins nopurināja kādu ķermeni, kuru bija izmantojis kā vairogu. Bija manāmas da�as kustības un dzirdami vārgi kunksti. Tātad viss vēl nebija cauri, ta�u Kevins laikam juta, ka kontrolē situāciju un Aleksas palīdzība bija vajadzīga steidzami.

Daniels gulēja telpas tālākajā labajā stūrī. Bija redzami viņa blondie mati ap kailo galvvidu, bet augumu aizsedza divi ķermeņi uniformās. Kārstons bija pakritis turpat līdzās. Uz viņa baltā krekla lāsoja daudzi sarkani traipi. Viņ� vēl vārgi elpoja.

To visu Aleksa ievēroja nepilnas sekundes laikā, steidzoties pie Daniela.

- Dīverss ir dzīvs, - viņa nomurmināja, ejot garām Kevinam, un ar acs kaktiņu pamanīja, ka viņ� pamāj ar galvu un pieliecies sāk lavīties uz kreisās puses tālāko stūri.

Kareivis, kur� bija uzkritis Danielam uz krūtīm, bija zaudējis pavisam maz asiņu, ta�u viņa seja bija tum�i violeta un uz lūpām - sārtas putas. Ātri palūkojoties uz vīru, kur� bija izstiepies pār Daniela kājām, atklājās tādas pa�as pazīmes. Abi pa�laik mira no zelta gredzenā paslēptās indes. Kad Aleksa mēģināja novelt pirmā kareivja paralizēto ķermeni nost no Daniela, tam uz lūpām izspiedās jaunas asiņainas putas.

Aleksa neļāva prātam īsti aptvert notieko�o - nedrīkstēja kliegt, krist panikā vai histērijā. Viņa centās saņemties, lai ledainās bailes palīdzētu koncentrēties un domāt analītiski. Vēlāk būs laiks �ausmām un izmisumam. Tagad bija jārīkojas kā īstai kaujas lauka ārstei - ātri un noteikti.

Kad viņa beidzot novēla smago ķermeni no Daniela krūtīm, no tām izplūda asiņu jūra. Noplēsusi Daniela sarkani piemirku�o kreklu, viņa uzreiz atrada ievainojumu. Visas apgūtās zinības, visa pieredze traumu ārstē�anā skaidri vēstīja, ka ir jau par vēlu.

Tas bija precīzi nāvējo�s �āviens caur krū�ukurvja kreiso aug�ējo pusi. �o lodi bija raidījis meistarīgs snaiperis. �is bija viens no tiem �āvieniem, tie�i caur sirdi, ar ko var nogalināt cilvēku acumirklī, un cilvēks ir miris vēl pirms saļim�anas. Varbūt pat nesajūtot sāpes.

Aleksa nebūtu varējusi paglābt Dānieļu, pat ja visu laiku būtu atradusies blakus. Viņa bija atļāvusi Danielam nākt līdzi, lai viņu aizstāvētu, un �is lēmums bija izrādījies tikpat nāvējo�s kā lode sirdī.

Adams Kopekī nolika uz rakstāmgalda �īsdienas dokumentu mapi un, savilcis seju laipnā smaidā, sniedzās pēc tālruņa klausules. Viņam bija vislabākais darbs pasaulē.

Producenta asistenta pienākumi slavena �efpavāra ceļojo�ā realitātes �ovā var izpausties da�ādi, bet Ādamam bija diezgan brīvs darba laiks, kluss, mazs kabinets un gandrīz nepārtraukta pozitīvu emociju straume.

Ādama uzdevums bija organizēt braucienus uz nelielām, ģimeņu vadītām ēstuvēm, kurās �efpavārs rīkoja �ovus, un, lai gan viņ� mazliet apskauda Besu un Nīlu, kuri visu laiku atradās ceļā, izmēģinot katru mazāko ūķīti, ko varēja atrast, viņ� saprata, ka �is darbs ir piemērotāks viņa raksturam. Turklāt Besai un Nīlam bija jāapēd daudz visādu draņķu, lai sameklētu nenoslīpē-tos dimantus, un Nīls gada laikā jau bija pieņēmies svarā vismaz par divdesmit piecām mārciņām. Turpretī Adams bija sev ierīkojis rakstāmgaldu, pie kura jāstāv kājās, lai novērstu �ādas sēdo�a darba blakusparādības. Turklāt slepenības dēļ neviens nedrīkstēja pazīt Besu un Nīlu, tāpēc viņi nevarēja nevienu aplaimot ar priecīgiem jaunumiem.

Ceturtdienu pēcpusdienas Ādamam patika vislabāk. �odien viņ� piezvanīs izraudzītajiem.

Pēc mēne�a �ovs gatavojās doties uz Denveras reģionu, un laimīgie uzvarētāji bija kāds bārbekjū krodziņ� Leikvudā, beķe-reja pilsētas centrā un grilbārs, kas atradās tuvāk Bolderai nekā

Denverai. To Adams uztvēra skeptiski, ta�u Besa apgalvoja, ka �Patvērums� kļū�ot par �īs epizodes zvaigzni. Ja vien iespējams, vajadzētu filmēt piektdienas vakarā, kad tur notiek visu iecienītie karaoke vakari. Adams nevarēja ciest karaoke, bet Besa uzstāja.

- Tas nav tā, kā tu domā, Adam, - viņa paskaidroja. - Tas krodziņ� ir tik stilīgs, ka �efs būs mēms. No ārpuses neizskatās neko īpa�i, bet iek�ā viss ir, kā nākas. Turklāt īpa�nieki ir īstas ekrāna zvaigznes. Pavāra vārds ir Nataniels Vīkss, tik smalki, ko tu neteiksi! Kauns atzīties tik neprofesionālā rīcībā, bet es atļāvos mazliet paflirtēt. Nulle emociju no viņa puses. Pēc tam viesmīle pa�ukstēja, ka viņ� ir precējies. Tos labākos vienmēr izķer, vai ne? Ta�u viņam esot izskatīgs brālis. Vakaros strādājot bārā par ārāsviedēju. Varbūt uz �o ierakstu es aizbrauk�u �efam līdzi.

Besa bija uzņēmusi ar iPhone vairākas fotogrāfijas. Kā jau viņa bija teikusi, no ārpuses ēka izskatījās necila. Tā varētu atrasties jebkur ASV Rietumos. No tum�a koka, laucinieciska, līdzīga kovboju krodziņam. Pārējās bildēs lielākoties bija nofotografētas ēdienu porcijas, kas �ķita pārāk smalkas tik necilai ēstuvei. Da�os attēlos bija redzams vīrietis, kur� laikam bija Besas tik ļoti apjūsmotais pavārs, - gara auguma, ar kuplu bārdu un bieziem, viļņainiem matiem. Ādamam viņ� ne�ķita īpa�i pievilcīgs, bet ko gan viņ� varēja spriest? Varbūt Besai patika spēcīgi me�cirtēji. Tālāk fonā atradās maza auguma sieviete ar tum�iem matiem, vienmēr ar muguru pret kameru... Varbūt tā bija pavāra sieva. No alkohola tirgo�anas licences Adams bija uzzinājis īpa�nieku vārdus. Ja pavārs bija Nataniels Vīkss, tad Kenets laikam ir brālis ārāsviedējs, bet Ellisa - pavāra sieva.

Adams joprojām �aubījās, ta�u arī Nīls sajūsmā atbalstīja �Patvērumu�. Visgardākie ēdieni, ko viņ� bija baudījis pēdējo triju sezonu laikā.

Kā vienmēr, bija arī divi rezerves varianti - kafejnīca Parkerā un brokastu ēstuve Litltonā -, ta�u Ādamam reti nācās sazināties ar rezervistiem. Pieredze liecināja, ka viņu �ovs krietni palīdz uzlabot apgrozījumu pirmajos divos mēne�os pēc epizodes parādī�anas un apmeklētāju atsaucība pieaug arī līdz gada beigām. Bija pat da�i īpa�ie fani, kuri centās sekot �efpavāra ceļojumam un ieturēties katrā ēstuvē, kas parādīta �ovā. �efs tos vienmēr uzslavēja, un �ovs katru svētdienas vakaru pulcēja pie ekrāniem gandrīz miljonu skatītāju. Tā bija vislabākā reklāma pasaulē, turklāt bez maksas.

Tāpēc Adams bija sagatavojies vētrainajai reakcijai Leikvudas bārbekjū krodziņā �Jautrā Cūciņa�. Tikko viņ� pateica �ova nosaukumu, īpa�niece sajūsmā iespiedzās. Klausulē varēja sadzirdēt arī kāju dunē�anu pret grīdu, viņai priekā lēkājot. Sieviete jutās tik priecīga, it kā būtu laimējusi loterijā �eku par milzīgu naudas summu.

Kad krodziņa īpa�niece bija nomierinājusies, Adams apsprieda ar viņu visas parastās formalitātes - lūdza atzīmēt kalendārā datumu, paziņoja �ova kontaktinformāciju, paskaidroja, kāda piekļuve būs nepiecie�ama uzņem�anas grupai un tā tālāk. īpa�niece katrā vārda galā pateicās Ādamam un ik pa brīdim skaļi uzsauca �o labo vēsti cilvēkiem, kuri tikko bija ienāku�i telpā.

Adams bija veicis �ādus zvanus jau vairāk nekā 800 reizes, ta�u vienmēr priecājās par iespēju nonākt Santaklausa lomā.

Zvans uz beķereju bija līdzīgs, tikai spieg�anas vietā ceptuves vadītājs izplūda skaļos, līksmos smieklos, uzreiz pielipinot tos arī Ādamam. Saruna vilkās ilgāk nekā pirmā, tomēr Ādamam at�ķirībā no vietējā beķera galu galā izdevās savaldīties.

Adams bija pietaupījis �Patvērumu� kā pēdējo, zinādams, ka piektdienas karaoke vakara filmē�anu būs mazliet grūtāk ieplānot. Viņ� domāja, ka tā �ovam varētu būt pārāk liela novirzī�anās no tēmas, ta�u cerēja, ka uzņem�anas grupa varēs nofilmēt materiālu gan vakariņu, gan priek�nesumu laikā un pēc tam samontēt visu kopā, lai redzētu, kā izskatās.

- �Patvērums� klausās, - atsaucās samtaina sievietes balss. - Kā varu jums palīdzēt?

Fonā bija dzirdamas pazīstamas skaņas - tīru �ķīvju �ķindoņa, kraujot tos citu uz cita, na�u �ņakstoņa, grie�ot produktus, un attālu sarunu murdoņa, kas bija pieklusu�as tālruņa zvana dēļ. Drīz tās kļūs daudz skaļākas.

- Labdien! - Adams laipni sveicināja. - Vai varētu, lūdzu, runāt ar Vīksas kundzi - Ellisu Vīksas kundzi - vai kādu no Vīksu kungiem?

- Vīksas kundze klausās.

- Ļoti jauki! Sveiki! Mans vārds ir Adams Kopekī, un es zvanu �ova �Amerikas Lielais gardē�u ceļojums� vārdā.

Viņ� nogaidīja. Kādreiz paiet krietns brīdis, līdz sarunas biedrs apjēdz dzirdēto. Viņ� mēģināja uzminēt Vīksas kundzes reakciju - vai viņa spiegs vai no sajūsmas paliks bez elpas. Varbūt sāks raudāt.

- Jā, - viņa mierīgā tonī atbildēja. - Un kā varu jums palīdzēt?

Adams īsi, neveikli iesmējās. Da�reiz mēdza gadīties arī tā. Ne visi zināja par �o �ovu, lai gan pa�laik tas bija ļoti populārs.

- Mēs veidojam kulinārijai veltītu realitātes �ovu, sekojot �efpavāra ceļojumiem...

- Jā, es zinu �o raidījumu, - tagad sievietes balsī ieskanējās nepacietība. - Bet ko es varu darīt jūsu labā?

Adams mazliet apjuka. Vīksas kundzes reakcija �ķita savādi aizdomu pilna, it kā noturot zvanītāju par viltvārdi. Vai kaut ko vēl ļaunāku. Grūti bija saprast.

Viņ� centās noskaidrot �o pārpratumu. - Es zvanu tāpēc, ka �Patvērums� ir izraudzīts filmē�anai �ovā. Mūsu spiegi, - viņ� sirsnīgi iesmējās, - bija sajūsmā par jūsu ēdieniem un izklaidēm. Mēs uzzinājām, ka jūsu krodziņ� ir ļoti iecienīts vietējo ļau�u vidū. Mēs ļoti priecātos, ja varētu parādīt jūsu uzņēmumu -izreklamēt to visiem, kuri vēl nav par to dzirdēju�i.

Tagad ta�u viņa beidzot būs apjēgusi. Dro�i vien, kā viena no trim līdzīpa�niekiem, domās jau rēķina gaidāmo peļņu. Adams gaidīja pirmo spiedzienu.

Nekā.

Fonā joprojām skanēja �ķindoņa, �ņakstoņa, balsu murdoņa, bet tālumā da�u suņu rejas. Citādi varētu domāt, ka savienojums pārtrūcis. Vai Vlksas kundze nolikusi klausuli.

- Vīksas kundze?

- Jā, es klausos.

- Nu tad - apsveicu! Mēs gatavojamies doties uz jūsu apvidu nākamā mēne�a pirmajā pusē un �ajā laika posmā varam ļaut jums diezgan brivi izvēlēties datumu. Esmu dzirdējis, ka piektdienu vakaros pie jums ir īpa�i jautri, tāpēc varbūt vajadzētu ieplānot...

- Atvainojiet - Kopekī kungs, jūs teicāt?

- Jā, bet varat saukt mani par Ādamu.

- Atvainojiet, Adam, bet, lai gan �is piedāvājums ir... glaimojo�s, es nedomāju, ka varēsim piedalīties.

- Ak tā! - Adams izdvesa. It kā noel�oties vai noņurdot.

Viņ� atcerējās da�us gadījumus, kad nekādi neizdevās saskaņot plānus, jo iejaucās ārēji apstākļi - kāzas, bēres, orgānu transplantācija -, ta�u ēstuvju īpa�nieki nepadevās liktenim bez cīņas un vienmēr ļoti bēdājās par �o zaudējumu. Kāda nabaga sieviete Omahā �ņukstēja klausulē piecas minūtes bez pārtraukuma.

- Liels paldies, ka pagodinājāt mūs...

It kā tas būtu tāds nieks kā uzaicinājums uz ballīti kāda attāla radinieka pagalmā.

- Vīksas kundze, jūs laikam nesaprotat, kāds ieguvums tas var būt jūsu uzņēmumam. Es varētu aizsūtīt jums da�us statistikas datus - jūs tie�ām brīnītos, redzot, kā pēc �ova pieaugtu jūsu peļņa.

- Jums noteikti ir taisnība, Kopekī kungs...

- Kas tur zvana, Ollij? - iejaucās kāda balss. Tā bija dobja un ļoti skaļa.

- Atvainojiet uz mirklīti, - Vīksas kundze teica Ādamam, un tad viņas balss mazliet attālinājās. - Es to nokārto�u! - viņa atbildēja skaļajai balsij. - Zvana no televīzijas - tas �Gardē�u ceļojums�.

- Ko viņi grib?

- Laikam rādīt mūsu bāru.

Adams dziļi ievilka elpu. Varbūt abi pārējie īpa�nieki būs prātīgāki.

- Ak tā, - vīrie�a balss atbildēja tikpat vienaldzīgi.

Kāpēc viņiem tas nepatika? Adams jau sāka domāt, ka tiek izjokots. Vai Besai un Nīlam ir tāda humora izjūta?

- Tie�ām? - tālumā atsaucās vēl kāda dobja balss, bet pievilcīgākā tonī. - Viņi grib mūs rādīt savā �ovā?

- Jā, - Vīksas kundze atbildēja. - Bet nedomā...

Viņas teikto pārtrauca da�i priecīgi izsaucieni. Ta�u Adams joprojām ba�ījās. Pa�as runātājas attieksmē nekādas pārmaiņas nebija jūtamas.

- Ollij, vai gribi, lai es ar viņiem parunāju? - skaļā balss jautāja.

- Nē, tiec galā ar viņiem, - Vīksas kundze izrīkoja. - Nata-nielam varbūt jāiedzer kāds stiprāks mēriņ�. Varbūt viesmīlēm un bārmeņiem arī. �o es nokārto�u.

- Labi.

- Atvainojiet, Kopekī kungs, - Vīksas kundze atkal ierunājās klausulē. - Un no sirds pateicos jums par �o piedāvājumu. Man ļoti �ēl, ka nekas neizdosies.

- Es nesaprotu, - Adams varēja saklausīt vil�anos savā balsī, un dro�i vien to dzirdēja arī viņa. - Mēs varam ļoti brīvi ieplānot laiku, kā jau teicu. Es... neatceros nevienu, kas būtu atteicies.

Tagad sieviete ierunājās mo�ākā balsī - laipnā, mierino�ā: - Mēs jau to gribētu, ja vien tas būtu iespējams. Saprotiet... -īsa pauze. - Mēs esam iesaistīti tiesu lietās ar mana vīra brāļa biju�o draudzeni. Naudas dēļ. Vai tas bija biznesa aizdevums vai personiska dāvana un tā tālāk - jūs jau varat iedomāties. Tā ir tāda nepatīkama, delikāta lieta, un mums pa�laik nav vajadzīga nekāda publicitāte. Mēs nedrīkstam ne ar ko izcelties. Ceru, ka saprotat. Mēs tie�ām esam ļoti pagodināti.

Fonā bija dzirdama skaļā brāļa strīdē�anās ar kādu, suņu rejas, pēc tam klusākas balsis, kas it kā �ēlojās.

Tas jau bija saprotamāk. īsts, konkrēts iemesls, pat ja viņ� īsti nevarēja iedomāties, kā dalība �ovā var nelabvēlīgi ietekmēt restorāna īpa�nieku tiesā�anos... ja nu vienīgi viņi domāja, ka būs jāmaksā prasītājai kāda procentuāla daļa no uzņēmuma vērtības?

- Man ļoti �ēl to dzirdēt, Vlksas kundze. Varbūt vēlāk, kādā citā reizē? Es varētu atstāt jums savu...

- Jā, noteikti. Liels paldies! Es ar jums sazinā�os, ja mums kādreiz radīsies iespēja piekrist.

Klausulē iestājās klusums. Viņa pat neļāva Ādamam nosaukt tālruņa numuru.

Adams kādu bridi lūkojās uz papīriem sev priek�ā, juzdamies gandrīz kā atraidīts pielūdzējs pirms labdarības balles.

Vēl kādu brīdi viņ� apjucis raudzījās uz tālruni. Tad beidzot papurināja galvu un pasniedzās pēc rezervistu mapes. Parkeras kafejnīcas īpa�nieki gan priecāsies par uzaicinājumu. Adams kāroja dzirdēt kādu jauku sajūsmas spiedzienu.