Klaivs Kaslers

kopā ar Polu Kemprekosu

Kolumba noslēpums

■

Iepazīstieties ar maniem draugiem

Kad mani lūdza iepazīstināt ar Kurtu Ostinu, D�o Zavalu un viņu draugiem, kas strādā Nacionālajā zemūdens un jūras aģentūrā (NZJA), es to darīju ar lielāko prieku un sajūsmu. Man bija gods ilgus gadus būt pazīstamam ar Kurtu un D�o. Pirmo�reiz mēs tikāmies, kad viņi iestājās NZJA, uzklausot admirāļa Sendekera uzaicinājumu, neilgi pec Ala D�ordino un manas ie�ra�anās uz kuģa. Kaut ari mums nekad nebija izdevība kopīgi strādāt, lai izpildītu kādu uzdevumu, Kurta un D�o pārdro�ie pasākumi uz ūdens un dzelmē bie�i vien iekvēlināja manu iztē�li un vēlē�anos pa�am darīt ko tādu.

Zināmā mērā mēs ar Kurtu esam līdzīgi. Viņ� ir da�us ga�dus jaunāks, un ārēji mēs diezin vai atgādinām viens otru; viņ� dzīvo vecā pārbūvētā laivu mājā Potomakas krastā un kolekci�onē senas divkauju pistoles, un tā ir gudra izvēle, ņemot vērā to, ka tās ir vieglāk uzturamas kārtībā un uzglabājamas nekā vecie auto manā lidma�īnu angārā. Viņ� aizraujas ari ar airē�anu un burā�anu, bet es jūtos pārguris, iedomājoties vien par to.

Kurts ir attapīgs un vērīgs, viņam drosmes ir vairāk nekā haizivij. Turklāt viņ� ir patiesi krietns un neiedomājami godīgs cilvēks, kas tic patriotiskām jūtām, mātes lomai un tradicionālo

1956. gada 25. jūlijā Nantaketas salas dienvidos

Bālais kuģis parādījās tik ātri, ka likās iznirstam no dzel�mes; tas slīdēja kā spoks pār spo�ās mēnesnīcas apmirdzēto klaidu. Kuģis traucās uz austrumiem siltajā naktī; tā bālganos sānus rotāja iluminatoru mirdzo�ā virkne, asais priek�gals �ķē�la rāmo ūdens virsmu glu�i kā duncis melnu atlasu.

Zviedru un amerikāņu laineris "Stockbolm" atradās septi�ņu stundu vai simt trīsdesmit jūd�u braucienā uz austrumiem no Ņujorkas; kapteiņa otrais palīgs Gunnars Nilsons, stāvot uz augstā, aptum�otā komandtilta, vērās uz mēness apgaismoto okeānu. Lielie, taisnstūrainie logi visās stūresmājas sienās ļāva viņam pārredzēt apkārtni cik iespējams tālu. Virsma bija līdze�na, retumis to izroboja kāds vilnītis; temperatūra bija apmēram septiņdesmit grādu, pēc Fārenheita, un tā bija patīkama pār�maiņa pēc nomāco�i mitrā gaisa, kas pārņēma laineri tajā rītā, kad tas izgāja no Piecdesmit septītās ielas piestātnes un devās pa Hudzonas upi uz leju. Pāri bālganajam mēnesim slīdēja sa�raustītas mākoņu paliekas, redzamība bija apmēram se�as jū�dzes no labā borta.

Nilsons uzmeta acis ostai, kur tievā, tum�ā apvār�ņa līnija izplūda virmojo�ā melnumā, kas ieskāva zvaigznes, saplūdinot kopā debesis un jūru.

Raugoties izteiksmīgajā ainavā, viņ� uz brīdi aizmirsās, ta�u doma par pla�o, neapjau�amo tuk�umu, kam jātiek pāri, lika atjēgties. Tās bija jūrniekiem ierastas izjūtas un būtu turpinā�ju�ās ilgāk, ja vien pēdu apak�as nedrebinātos. Enerģija, ko ra�oja divi milzīgi �etrpadsmit tūksto�i se�i simti zirgspēku dīzeļdzinēji, �ķita ieplūstam no ma�īntelpas cauri vibrējo�am klājam viņa ķermeni, kur� gandrīz nemanāmi �ūpojās, lai pielāgotos nedaudz zvalstīgajai kuģa gaitai. Bailes un brīnumi atkāpās, viņu pārņēma visvarenā apjausma, kāda rodas, vadot a�u lai�neri pāri okeānam lielākajā ātrumā.

Pieci simti divdesmit piecas pēdas garais un se�desmit de�viņas pēdas platais kuģis "Stockholm" bija mazākais no transat�lantiskajiem laineriem, tomēr tas bija īpa�s kuģis, elegants kā jahta, tā vijīgās formas no garenā priek�ējā kubrika līdz pakaļ�galam bija tik maigi noapaļotas kā vīna glāzei. Tas bija nokrā�sots viscaur spīdīgi balts, vienīgi dūmenis slējās dzeltens. Nilsons izbaudīja savu varu viņam pietika uzsist knipi, un trīs sardzes vīri steidza izpildīt viņa rīkojumus.

Viņ� iespijrcās, to apzinādamies. �etras stundas ilgajā sar�dzes laikā parasti bija jāizpilda vairāki ierastie uzdevumi, kuru mērķis bija noturēt kuģi uz iedomātas līnijas, lai tas nokļūtu līdz iedomātam punktam netālu no peldo�as strupas bākas, kas sargāja no Nantaketas bīstamajiem sēkļiem. Tur "Stockholm" pagrieztos uz ziemeļaustrumiem, un tā pieci simti trīsdesmit �etri pasa�ieri tiktu aizvesti garām Seibla salai, tie�i pāri Atlantijas okeānam uz Skotijas ziemeļiem un visbeidzot uz Kopenhāge�nas ostu.

Lai arī Nilsonam bija tikai divdesmit astoņi gacli un viņ� bija uzņemts "Stockholm" apkalpē pirms nepilniem trim mē�ne�iem, viņ� kuģoja jau kop� agras bērnības. Pusaud�a gados Gunnars bija strādājis uz Baltijas jūras siļķu nozvejas kuģiem un vēlāk kalpojis par jūrnieka mācekli kādā iespaidīgā kuģnie�cības kompānijā; tad tika aizvadīti gadi Zviedrijas Jūrniecības koled�ā un Zviedrijas flotē. "Stockholm" bija vēl viens solis tu�vāk sapņa piepildījumam kļūt par sava kuģa saimnieku.

Nilsons neatbilda vispārējam skandināva stereotipam, par kādu tika atzīts gara auguma vīrs ar gai�iem matiem, viņ� vai�rāk izskatījās pēc venēcie�a, nevis vikinga. No mātes viņ� bija mantojis itālie�u gēnus, viņas kastaņbrūnos matus, olīvkrāsas ādu, smalko kaulu uzbūvi un saulaino dabu. Tum�mataini zviedri gan nebija nekas neparasts. Reizēm Nilsons prātoja, vai dienvidnieka siltumam, kas staroja no viņa lielajām, brūnajām acīm, ir kas kopīgs ar kapteiņa ledainumu. To varēja izskaidrot ar skandināva atturīgumu un zviedru jūrniecības disciplīnas stin�grajām tradīcijām. Lai nu kā, Nilsons strādāja cītīgāk, nekā vi�ņam vajadzētu, viņ� negribēja dot kapteinim kaut mazāko ie�meslu aizrādījumiem. Pat �ajā mierpilnajā naktī, kad nemanīja citus kuģus, jūra bija rāma un laiks lielisks, Nilsons mēroja komandtiltu no vienas malas līdz otrai, it kā kuģis būtu nokļuvis orkānā.

"Stockholm" komandtilts bija sadalīts divās telpās priek�galā atradās divdesmit pēdu plata stūresmāja, aiz tās at�sevi�ķi nodalīta kar�u telpa. Durvis uz sānu spārniem bija at�stātas vaļā, ļaujot ieplūst vieglam dienvidrietumu vējam. Katrā komandtilta pusē bija radiolokators un kuģa saziņas aparāts. Stūresmājas centrā uz da�as collas augstas koka platformas stā�vēja stūrmanis, pagriezis muguru pret sienu, ar abām rokām aptvēris stūri un acis pievērsis �irokompasam kreisajā pusē. Tie�i priek�ā stūresratam zem vidējā loga gulēja kursa norādes kārba. Trīs koka kubi bija apdrukāti ar cipariem, lai stūrmaņa uzmanība tiktu pievērsta noteiktajam kursam.

Cipari bija noregulēti uz skaitli 090.

Nilsons bija ieradies da�as minūtes pirms savas maiņas as�toņos trīsdesmit, lai ielūkotos laika ziņās. Netālu no Nantaketas peldo�ās bākas bija gaidāma migla. Nav ko brīnīties siltie ūdeņi pie Nantaketas sēkļiem bija īsta miglas darītava. Jūrnieks, kur� beidza savu maiņu, ziņoja, ka "Stockholm"atrodas mazliet uz ziemeļiem no kapteiņa noliktā kursa; cik liela ir �ī novirze, viņ� nevarēja pateikt, jo signālugunis, ar kuru palīdzību radio�lokācijas ierīces spētu noteikt atra�anās vietu, atradās pārāk tālu.

Nilsons pasmaidīja. Arī tas nav pārsteigums. Kapteinis vien�mēr uzņēma vienu un to pa�u kursu divdesmit jūdzes uz zie�meļiem no starptautiskajos līgumos ieteiktā austrumu ceļa. �is mar�ruts nebija obligāts, un kapteinis labprāt izvēlējās novirzi mazliet uz ziemeļiem, jo tā varēja aiztaupīt gan laiku, gan deg�vielu.

Skandināvu kapteiņi neatzina sardzes posteni uz komandtilta, viņi parasti uzticēja kuģa vadību vienam pa�am virsnie�kam. Nilsons a�i ķērās pie daudzo uzdevumu izpildes. Jāap�staigā komandtilts. Jāpārbauda labās puses radiolokators. Jā�apskata dzinēju rādījumi abās komandtilta pusēs, lai pārlieci�nātos, ka noregulēti "pilnā gaitā uz priek�u". Jāpārlūko jūra. Jāpārliecinās, vai divas baltās masta gala navigācijas ugunis ir ieslēgtas. Tad jāiet atpakaļ uz stūresmāju. Jāpārbauda �irokompass. Jādod rīkojumi stūrmanim. Jāapstaigā tiltiņ� vēlreiz.

Kapteinis ieradās ap deviņiem pēc vakariņo�anas savā ka�jītē, kas atradās tie�i zem komandtilta. Nerunīgajam vīram bija nepilni se�desmit, ta�u viņ� izskatījās vecāks, skarbais profils likās nogludināts, glu�i kā akmeņains zemesrags apslīpējas jū�ras nerimtīgajos viļņos. Viņa stāja joprojām bija apbrīnojami stalta, formastērpa bik�u ieloces iegludinātas na�u smailumā. Vēju appūstajā sārtajā sejā modri spīdēja aisberga zilas acis. Desmit minūtes viņ� staigāja aiz komandtilta, vērdamies okeā�nā un o�ņādams gaisu glu�i kā putnu suns, kas sajūt fazāna smar�u. Tad viņ� iegāja stūresmājā un pētīja navigācijas karti, it kā meklējot kādas pareģotājas zīmes.

Pēc brī�a kapteinis ierunājās:

Mainīt kursu uz astoņdesmit septiņiem grādiem!

Nilsons pagrieza milzīgos kubus kursa norādes kārbā uz 087. Kapteinis uzkavējās tik ilgi, kamēr stūrmanis noregulēja stūri, tad atkal aizgāja uz savu kajīti.

Atgriezies kar�u telpā, Nilsons izdzēsa norādi "deviņdes�mit grādi", uzrakstīja kapteiņa jauno kursu un aprēķināja kuģa atra�anās vietu. Viņ� pagarināja ceļa līniju, ņemot vērā ātrumu un aizritēju�o laiku, un uzvilka "X" zīmi. Jaunā līnija viņus ves�tu kādas piecas jūdzes no peldo�ās bākas. Nilsons ņēma vērā, ka spēcīgās ziemeļu virziena straumes piedzītu kuģi pat divu jūd�u attālumā.

Viņ� piegāja pie radiolokatora blakus labās puses durvīm un pārslēdza diapazonu no piecpadsmit jūdzēm uz piecdesmit. Tievais, dzeltenais loks iezīmēja Keipkodas izvirzījumu un Nantaketas un Martas Vīndārzu salu. Kuģi bija pārāk mazi, lai uz�tvertu �ajā diapazonā. Viņ� noregulēja to sākotnējā stāvoklī un turpināja staigāt pa komandtiltu.

Ap desmitiem tur atkal parādījās kapteinis.

-��� Bū�u savā kajītē, strādā�u ar dokumentiem, viņ� pazi�ņoja. Pēc divām stundām mainī�u kursu uz ziemeļiem. Ja pirms tam ieraugāt peldo�o bāku, sauciet mani aug�ā. Viņ� pameta skatienu ārā pa logu, it kā sajustu ko tādu, ko nevar redzēt. Sauciet arī tad, ja ir migla vai citādi pasliktinās laiks.

"Stockholm "atradās �etrdesmit jūdzes uz rietumiem no pel�do�ās bākas, pietiekami tuvu, lai uztvertu tās radiolokācijas signālu. Virziena norādītājs liecināja, ka viņi ir divas jūdzes uz ziemeļiem no kapteiņa norādītā kursa. Straume acīmredzot vir�za kuģi uz ziemeļiem, nolēma Nilsons.

Cits virziena rādītājs pēc da�ām minūtēm apstiprināja kuģa atra�anos gandrīz trīs jūdzes uz ziemeļiem no kursa. Tomēr ne�bija nekādas vajadzības celt trauksmi viņam tikai jāuzmana, kas noliek. Saskaņā ar rīkojumu kapteinis bija jāsauc tad, ja kuģis novirzās no kursa. Nilsons iztēlojās grimases kapteiņa grumbu izvagotajā sejā un vāji slēpto nicinājumu jūras appūsta�jās acīs. "Jūs tikai tāpēc izsaucāt mani no kajītes?!" Nilsons do�mīgi pakasīja zodu. Varbūt vaina meklējama virziena rādītājā? Radiolokatori, iespējams, joprojām atrodas pārāk tālu, lai pre�cīzi noteiktu atra�anos.

Nilsons apzinājās, ka jāpakļaujas kapteiņa vēlmei, tomēr galu galā pa�laik viņ� bija atbildīgais uz komandtilta, un viņ� pieņēma lēmumu.

-��� Ieturēt kursu astoņdesmit deviņi! viņ� izrīkoja stūrmani.

Slūresrats pagriezās pa labi, novirzot kuģi nedaudz uz dien�vidiem, tuvāk sākotnējam kursam.

Komandtilta apkalpe nomainījās kā parasti ik pēc astoņ�desmit minūtēm. No atpūtas atgriezās Larss llansens un pārņē�ma stūri savās rokās.

Nilsons saviebās, viņ� nepavisam nejutās apmierināts ar �o nomaiņu. Viņam nekad nepatika strādāt kopā ar �o viru. Zviedru flote bija ļoti lieti�ķa, virsnieki uzrunāja apkalpes vīrus vienīgi tad, kad bija jādod rīkojumi, nekādas laipnības netika pārmītas. Nilsons da�kārt �os noteikumus neievēroja un pajo�koja vai dalījās ar matro�iem kādos sājos minējumos. Tomēr ar Hansenu tas nenotika nekad.

Tas bija Hansena pirmais brauciens uz "Stockholm" klāja, viņ� tika pieņemts pēdējā brīdī kāda nolīgta vīra vietā, kur� nebija ieradies. Hansena dokumenti liecināja, ka viņ� braucis uz vairākiem kuģiem. Tomēr, lai cik tas liktos dīvaini, neviens viņu nebija gribējis paturēt. Hansens bija gara auguma, ar kal�snu seju un platiem pleciem, gai�ie mati bija apgriezti pavisam īsi. Viņ� līdzinājās da�iem miljoniem citu skandināvu, kas ne�daudz vecāki par divdesmit gadiem. Hansena seju bija grūti aizmirst no asi izvirzītā vaigu kaula gandrīz vai līdz labajam mutes kaktiņam stiepās pamatīga balta rēta, lūpas �ķita savilk�tas groteskā smaidā. Hansens bija kalpojis lielākoties uz kra�vas kuģiem, un tas zināmā mērā izskaidroja viņa anonimitāti. Nilsonam likās, ka tas vairāk ir saistīts ar viņa uzvedību. Viņ� bija ļoti atturīgs, runāja vienīgi tad, ja viņam kāds ko jautāja, un arī tad nedaudz. Neviens nekad nebija prasījis par rētu.

Nilsonam nācās atzīt, ka Hansens tomēr ir labs apkalpes loceklis, viņ� nekavējoties un bez ierunām precīzi izpildīja rī�kojumus. Tie�i tāpēc Nilsons samulsa, raugoties kompasā. Aiz�vadītajās maiņās Hansens bija apliecinājis sevi par kompetentu stūrmani. �ovakar viņ� ļāva kuģim dreifēt, it kā viņa uzmanība klejotu kur citur. Nilsons saprata, ka nepiecie�ams zināms laiks, lai izjustu stūresratu. Ja neņēma vērā straumes, stūrē�ana nesa�gādāja grūtības nebija vēja brāzmu, viļņi negāzās pāri klājam, atlika pagriezt stūri mazliet uz vienu vai otru pusi.

Nilsons pārbaudīja �irokompasu. �aubu nebija kuģis maz�liet novirzījās no kursa. Viņ� nostājās blakus stūrmanim.

Turi taisni, Hansen! Gunnars ierunājās ar vieglu humo�ra pieskaņu. Tas nav karakuģis, tu ta�u zini.

Hansena muskuļainais kakls pagriezās. Atspīdums no kom�pasa uz�ķīla viņa acīs dzīvniecisku dzirksti un izcēla rētas dzi�ļumu. Niknais skatiens �ķita uzliesmojam. Izjuzdams �o apval�dīto agresivitāti, Nilsons gandrīz vai instinktīvi atkāpās, tomēr iecirtīgi palika stāvam un pamāja uz kursa norādes cipariem.

Stūrmanis bridi vērās viņā, tad gandrīz nemanāmi pamāja.

Nilsons pārliecinājās, ka kurss ir nemainīgs, nomurmināja atzinības vārdus un iegāja kar�u telpā.

Hansens uzdzen drebuļus, viņ� nodomāja, ielūkodamies radiolokācijas rādījumos, lai pārliecinātos par novirzi. Kaut kas likās neloģiski. Ar visu divu grādu korekciju dienvidu virzienā "Stockholm " joprojām kuģoja trīs jūdzes uz ziemeļiem no kursa.

Nilsons aizgāja atpakaļ uz stūresmāju un, nepalūkojies uz Hansenu, izrīkoja:

-���� Divi grādi pa labi!

Hansens pagrieza stūri uz deviņdesmit vienu grādu.

Nilsons nomainīja ciparus kursa norādes kārbā un palika pie kompasa, līdz bija pārliecinājies, ka Hansens ievirzījis kuģi jaunajā kursā. Tad viņ� noliecās pār radiolokatoru, zeltainais atspīdums pie�ķīra viņa tumsnējai ādai dzeltenīgu nokrāsu. Rā�dītājs kaut ko izgaismoja ekrāna kreisajā pusē, aptuveni divpa�dsmit kilometru attālumā. Nilsons sarauca uzaci.

Kuģis "Stockholm " nu vairs nebija viens.

Nilsonam nezinot, "Stockholm "korpusu un virsbūvi apska�loja neredzami elektroniski viļņi, kas atsitās atpakaļ pret aug�stu virs komandtilta novietoto radaru antenu pretējā virzienā slīdo�ajam kuģim. Pirms da�ām minūtēm Itālijas pasa�ieru ku�ģa "Andrea Dona" pla�ajā komandtiltā virsnieks, kas vadīja radiolokatoru, bija uzrunājis kādu druknu vīru jūrnieka beretē un zilā formastērpā.

-��� Kapteini, es redzu kuģi, septiņpadsmit jūdzes, �etrus grā�dus no labā borta.

Kop� pulksten trijiem radiolokators tika pastāvīgi uzrau�dzīts divdesmit jūd�u darbības rādiusā, kad pirmā ranga kap�teinis Pjēro Kaļamai, uziedams uz komandtilta, rietumu pusē bija pamanījis lidināmies pelēkas tvaika strūkliņas glu�i kā no�slīku�u vīru dvēseles.

Kapteinis bija nekavējoties devis rīkojumu sagatavot kuģi braucienam miglā. Pieci simti septiņdesmit divu vīru lielā ap�kalpe bija trauksmes gatavībā. Ik pēc simt sekundēm automā�tiski ieskanējās miglas signāls. Novēro�anas platformas skalpunkts tika pagriezts tā, lai kapteinim būtu skaidrāka redzamī�ba. Ma�īntelpas apkalpe tika nosūtīta atpūsties ar nosacījumu būt gataviem nekavējoties rīkoties avārijas gadījumā. Durvis starp kuģa vienpadsmit ūdensizturīgajiem nodalījumiem tika cie�i no�slēgtas.

"Anclrea Doria " veica pēdējo posmu savā �etrus tūksto�us jūdzes un deviņas dienas garajā ceļā no dzimtās ostas D�enovas, vedot vienu tūkstoti simt trīsdesmit �etrus pasa�ierus un �etri simti vienu tonnu kravas. Par spīti blīvajai miglai, kas ieti�na kuģa klāju, tas traucās gandrīz vai ar maksimālo ātrumu, masīvais trīsdesmit piecu tūksto�u zirgspēku divu turbīnu dzi�nējs virzīja lielo kuģi pāri okeānam ar divdesmit divu mezglu ātrumu.

Itālijas Kuģniecība neriskēja ar saviem kuģiem un pasa�ie�riem, neļāva kapteiņiem ierasties pēc noteiktā laika. Laiks ir nauda. Neviens to nezināja labāk par kapteini Kaļamai, kas bija vadījis �o kuģi visos transatlantiskajos pārbraucienos. Viņ� bija apņēmies, ka kuģim jāierodas Ņujorkā nevienu sekundi vēlāk par stundu, kas zaudēta pirms divām naktīm vētras dēļ.

Kad pulksten desmitos divdesmit "Andrea Doria " bija aiz�slīdējis garām peldo�ajai bākai, komandtilts varēja uztvert kuģi radiolokatorā un dzirdēt tā vientuļo miglas signālu, ta�u tas nebija redzams pat nepilnas jūdzes attālumā. Kad bākas ugunis bija aiz muguras, kuģa kapteinis norīkoja doties uz rietumiem, uz Ņujorku.

Radiolokatora signāli norādīja uz austrumiem, tie�i uz "An�ti rea Doria". Kaļamai noliecās pār ekrānu un, saraucis uzacis, vēroja rādījuma palielinā�anos. Radiolokators nesniedza inlormāciju, tie�i kāda veida kuģis tuvojas un cik tas ir liels. Viņ� nezināja, ka skatās uz ātru okeāna laineri. Viņu kopējais āt�rums bija �etrdesmit mezgli, un �ie kuģi ik pēc trim minūtēm tuvojās viens otram divas jūdzes.

Kuģa atra�anās vieta kapteini mulsināja. Laineriem, kas do�das uz austrumiem, vajadzētu atrasties mar�rutā, kas ir divdes�mit jūdzes uz dienvidiem. Varbūt tas ir kāds zvejnieku kuģis?

Saskaņā ar noteikumiem kuģiem, kas dodas pretī atklātā jūrā, jāiet viens otram garām gar kreiso sānu, tāpat kā auto�ma�īnām. Ja �ā likuma izpilde pakļauj kuģus avārijas riskam, tiem ir atļauts virzīties gar labajiem sāniem.

Sprie�ot pēc radiolokatora, otrs kuģis dro�i varētu paiet garām gar "Andrea Doria" labo pusi, ja vien abi kuģi saglabā savu līdz�inējo kursu. Glu�i kā automa�īnas uz Anglijas ceļa.

Kaļamai lika savai komandai uzmanīgi vērot �o kuģi. Pie�sardzība nekad nenāk par ļaunu.

Kuģi bija aptuveni desmit jūd�u attālumā, kad Nilsons ieslēdza gaismu zem navigācijas dēļa blakus radiolokatoram un sagatavoja mirgojo�ā objekta mainīgo atra�anos attēlot uz papīra.

-��� Hansen, kāds ir mūsu virziens? viņ� uzsauca.

-���� Deviņdesmit grādu, rāmi atbildēja stūrmanis.

Nilsons atzīmēja krustiņus uz dēļa un savienoja tos ar līni�jām, tad pārbaudīja radiolokatora rādījumu un norīkoja rezer�ves sargposteni raudzīties no komandtilta kreisā sāna. Diagram�ma liecināja, ka otrs kuģis viņiem traucas pretī paralēli, mazliet pa kreisi. Viņ� izgāja sānu spārnā un mēģināja binokiī kaut ko saskatīt. Neviens kuģis nebija redzams. Viņ� soļoja no viena spārna uz otru, ik reizi apstādamies pie radiolokatora, tad vēl�reiz apjautājās par kursu.

-Joprojām deviņdesmit grādu, ser, Hansens atbildēja.

Nilsons sāka pārbaudīt �irokompasu. Pat vissīkākā novir�ze varēja izrādīties kritiska. Viņ� gribēja pārliecināties, vai kurss ir pareizs. Hansens pastiepa roku un pavilka zvana auklu virs galvas. Kuģa zvans ieskanējās se�as reizes. Pulkstenis vienpa�dsmit. Nilsons labprāt ieklausījās kuģa pulkstenī. Vēlās mai�ņās, kad pārņēma gan vientulība, gan garlaicība, kuģa zvans radīja romantisko gaisotni, kādu viņ� bija izjutis pret jūru pus�aud�a gados. Vēlāk viņam �ī dunoņa likās kā likteņa atgādinā�jums.

Nilsons jutās novirzījies no pienākumiem un, ielūkojies ra�dara ekrānā, izdarīja vēl vienu atzīmi uz dēļa.

Vienpadsmit. Abi kuģi atradās septiņu jūd�u attālumā viens no otra.

Nilsons aplēsa, ka tiem vajadzētu paiet garām gar kreiso bortu pietiekami lielā attālumā. Viņ� atkal izgāja uz sānu spār�na un vērās tālskatī uz kreiso pusi. Tā jau varēja sajukt prātā. Tur, kur radars liecināja par kuģa esamību, valdīja pilnīga tum�sa. Varbūt viņiem bojātas kuģa ugunis? Varbūt tas ir kara flotes kuģis manevros?

Nilsons paraudzījās pa labi. Mēness spo�i apspīdēja ūdens virsmu. Tad viņ� atkal pievērsās kreisajai pusei. Joprojām ne�kā. Vai kuģis varētu būt miglā tīts? Diez vai. Blīvā miglā neviens kuģis nevarētu tik ātri kustēties. Viņ� apsvēra iespēju samazi�nāt "Stockholm " ātrumu. Nē. Kapteinis sadzirdētu kuģa saziņas aparāta �ķindu un atskrietu pie viņa. Viņ� pasauks to ledaino nejauceni pēc tam, kad kuģi būs laimīgi liku�i viens otram ga�rām.

Trīs minūtes pāri vienpadsmitiem abu kuģu radiolokatori uzrādīja �etru jūd�u atstarpi.

Joprojām nekādas gaismas.

Nilsons atkal apsvēra domu par kapteiņa aicinā�anu un vēlreiz to atmeta. Viņ� nedeva arī rīkojumu raidīt brīdinājuma skaņu signālus, kā tas noteikts starptautiskajos likumos. Tā būtu laika �ķie�ana. Viņi bija atklātā okeānā, mēnesnīcā, redzamība noteikti bija kādas piecas jūdzes.

"Stockholm" turpināja traukties tum�ajā naktī ar astoņpa�dsmit mezglu ātrumu.

Sardzes vīrs uz novēro�anas platformas iesaucās:

-��� Gaisma kreisajā pusē!

Beidzot.

Vēlāk eksperti apjukumā nogrozīs galvu, prātodami, kā di�vi ar radiolokatoriem aprīkoti kuģi var pievilkties kā magnēti atklātā okeānā.

Nilsons izgāja uz komandtilta kreisā spārna un vērās otra kuģa ugunīs. Tumsā mirdzēja divas sīkas baltas gaismiņas. Vie�na augstu, otra zemu. Labi. Gaismu izvietojums liecināja, ka kuģis grasās iet garām gar kreiso bortu. Kļuva redzams sarka�nais kreisā borta apgaismojums, un tas apstiprināja kuģa virzī�bu prom no "Stockholm". Kuģi ies viens otram garām ar kreisa�jiem bortiem. Radars uzrādīja attālumu vairāk nekā divas jū�dzes. Viņ� uzmeta acis pulkstenim. Tas rādīja se�as minūtes pāri vienpadsmitiem.

Raugoties "Andrea Doria"radara ekrānā, kapteinis redzē�ja, ka kuģiem vajadzētu dro�i paiet garām gar labo bortu. Kad kuģus �ķīra mazāk nekā trīsarpus jūd�u, Kaļamai deva rīkoju�mu pagriezties �etrus grādus pa kreisi, lai palielinātu attālumu starp kuģiem. Drīz vien miglā iemirdzējās daudzkrāsains atspī�dums, pamazām kļuva redzamas baltas kuģa ugunis. Kapteinis Kalamai kuru katru bridi gaidīja parādāmies uz otra kuģa labā borta zaļo uguni.

Kuģus �ķīra viena jūdze.

Nilsons atcerējās kādu apskatnieku izsakāmies par "Stock�holm", ka �is kuģis spējot pagriezties uz desmit centu monētas un vēl izdot astoņus centus ārā. Nu bija pienācis laiks izmantot �o izveicību.

-��� Divas iedaļas pa labi! viņ� pavēlēja stūrmanim. Tāpat kā Kaļamai, ari viņ� gribēja kuģim brīvāku ceļu.

Hansens veica divus pilnus apgriezienus pa labi, pamainot kuģa virzienu divdesmit grādus pa labi.

-���� Iztaisno kursu un saglabā to vienmērīgu!

Pie sienas iezvanījās telefons. Nilsons piegāja pie tā, lai atbildētu.

-��� Komandtilts, viņ� sacīja. Pārliecināts par dro�u garāmbrauk�anu, viņ� pagriezās pret sienu, ar muguru pret logiem. Paldies! viņ� piebilda un pakāra klausuli, tad piegāja pie radara un ieskatījās tajā, nezinādams, ka "Andrca Doria" mai�nījis kursu. Abas iezīmes radarā nu bija tik tuvu, ka to nola�sī�ana neko neizteica. Gunnars devās uz komandtilta kreiso spārnu un bez jebkāda uztraukuma pacēla pie acīm tālskati, pavēr�ot to pret kuģa gaismas signāliem.

Miers bija kā ar roku atņemts.

-��� Ak dievs! viņ� noelsās, pirmoreiz ieraudzījis pārmaiņas gaismas signālos.

Aug�ējā un apak�ējā gaisma bija apmainīju�ās vietām. Ku�ģim vairs nebija ieslēgts sarkanais kreisais apgaismojums. Ta�gad tas bija zaļ�!Tātad gar labo bortu. Kop� pēdējās apskates likās, ka otrs kuģis ir spēji pagriezies pa kreisi.

Milzīgā melnā kuģa spo�ās klāja ugunis parādījās no biezā miglas plīvura, kas bija tās apslēpis; kuģa labais sāns bija tie�i ceļā ātrajam "Stockbolm".

-��� Stūri pa labi! viņ� izkliedza kursa maiņu, tad, apmeties apkārt, ar abām rokām sagrāba kuģa telegrāfa sviras un parāva tās līdz stāvoklim STOP, it kā varētu apstādināt kuģi ar vienu vienīgu apņem�anos. Gaisā izplatījās neprātīga �ķindoņa.

Pilnā gaitā atpakaļ!

Nilsons atkal pagriezās pret stūresratu. Hansens stāvēja pie tā glu�i kā akmens sarga statuja pie pagānu tempļa.

-��� Sasodīts, es teicu pa labi!Nilsons kliedza piesmaku�ā balsī.

Hansens sāka griezt stūresratu. Nilsons nespēja noticēt sa�vām acīm. Hansens negrieza stūri pa labi, kas dotu viņiem ie�spēju, kaut ari nelielu, izvairīties no sadursmes, viņ� grieza to lēni un apzināti pa kreisi!

"Stockbolm " vairs nebija atpakaļceļa.

Nilsons sadzirdēja miglas tauri un apzinājās, ka tā acīmre�dzot skan no otra kuģa.

Ma�īntelpā valdīja haoss. Apkalpe izmisīgi grieza ratu, kas apstādinātu labās puses dzinēju; vīri steidzās atvērt vārstuļus, lai veicinātu pretdarbību un apstādinātu kreiso dzinēju. Kuģis nodrebēja, iedarbojoties spējai bremzē�anas sistēmai. Far vēlu. "Stockholm" traucās kā bulta uz neaizsargāto kuģi.

Komandtilla kreisajā spārnā Nilsons drūmi pieķērās pie kuģa saziņas aparāta.

Kapteinis Kaļamai, tāpat kā Nilsons, bija vērojis masta gala gaismu parādī�anos, apmaiņu ar vietām un ieraudzīja uz kreisā sāna spīdam sarkano gaismu kā rubīnu uz melna samta. Viņ� saprata, ka otrs kuģis ir spēji pagriezies pa labi tie�i "Andrea Doria" ceļā.

Bez brīdinājuma. Bez miglas taures vai svilpes.

�ādā ātrumā nevarēja būt ne runas par apstā�anos kuģim būtu nepiecie�amas vairākas jūdzes, lai nobremzētu.

Kaļamai rīcībā bija sekundes. Viņ� varētu dot pavēli pa�griezties pa labi, tie�i pretī briesmām, cerot, ka abi kuģi paskries viens otram garām. Varbūt ātrais "Andrea Doria"izvairī�tos no uzbrūko�ā kuģa�

Kaļamai pieņēma izmisīgu lēmumu.

-��� Pa kreisi līdz galam! viņ� iekliedzās.

Kāds komandtilla virsnieks uzsauca, vai kapteinis negri�bot apstādināt dzinējus. Kaļamai papurināja galvu.

-���� Saglabāt pilnu gailu! Viņ� zināja, ka "Andrea Doria" pagrie�as veiklāk, ja ātrums ir lielāks.

Stūrmanis grieza stūri pa kreisi ar abām rokām tik ātri, ka ragi bija tikko saskatāmi. Svilpe ieskanējās divas reizes, lai sig�nalizētu kreiso pagriezienu. Lielais kuģis pusjūdzi cīnījās ar inerci virzīties uz priek�u un tikai tad spēja uzsākt pagriezienu.

Kapteinis apzinājās, ka uzņemas lielu risku, pakļaujot bries�mām "Andrea Doria" bortu. Viņ� lūdza Dievu, lai otrs kuģis novirzītos, kamēr vēl ir laiks, viņ� nespēja ticēt, ka abiem ku�ģiem draud sadursme. Tas likās murgs.

Kāds virsnieks iekliedzās, atgrie�ot kapteini īstenībā:

-��� Tas nāk mums tie�i virsū!

Kuģis, kas tuvojās, bija pavērsts tie�i pret labējo spārnu, un Kaļamai to vēroja ar �ausmām. Priek�gals likās taisni tēmēts uz viņu.

"Andrea Dona" kapteinis bija slavens ar savu sīkstumu un savaldīgumu, ta�u tajā brīdī viņ� darīja to, ko uzsāktu jebkur� normāls cilvēks, viņ� pūlējās glābt savu dzīvību.

Zviedru kuģa spēcīgais priek�gals ietriecās ātri peldo�ā "An�drea Doria" metāla ap�uvumā glu�i kā ar durkli, pirms ap�stā�anās caururbjot gandrīz tre�o daļu no lainera deviņdesmit pēdu platuma.

Itālie�u laineris bija vairāk nekā divas reizes smagāks, tas svēra divdesmit deviņus tūksto�us simt tonnas un pavilka sev līdzi otru kuģi, kas bija uzdūries zem labā komandtilta spārna virzienā uz pakaļgalu. Kad iedragātais "Andrea Doria" dzinās uz priek�u, "Stockholm"satriektais priek�gals atbrīvojās, atrau�jot vaļā septiņus no lainera desmit pasa�ieru klājiem glu�i kā plēsoņas knābis, kas izkampj gabalus no upura miesas.

Ķīļveidīgā atvere "Andrea Doria" aug�galā bija �etrdesmit pēdu plata un apak�ā, zem jūras līmeņa, samazinājās līdz septi�ņām pēdām.

Tūksto�iem galonu jūras ūdens ar joni ieplūda milzīgajā caurumā un piepildīja ārpus borta novietotās tuk�ās degvielas tvertnes, kas tika sadursmē atplēstas vaļā. Kuģis sa�ķiebās uz labo pusi, kad ma�īntelpā ieplūda piecsimt tonnu jūras ūdens. Caur pieejas tuneļiem un lūkām gāzās eļļains �ķidrums, tas uz�krājās starp ma�īntelpas grīdas re�ģiem. Apkalpes locekļi stei�dzoties slīdēja uz eļļainās grīdas kā cirka klauni, kas metas aug�pēdus.

Iek�ā gāzās arvien vairāk ūdens un pludoja ap nebojāta�jām tuk�ajām degvielas tvertnēm kreisajā pusē, peldinot tās kā ziepju burbuļus.

Da�u minū�u laikā pēc trieciena "Andrea Doria" jau bija pamatīgi sasvēries uz sāniem.

Nilsonam likās, ka viņ� no trieciena nolidos uz grīdas. Grū�diens bija pārsteidzo�i mīksts, tomēr pietiekami stiprs, lai izsis�tu viņu no stinguma. Viņ� iebrā�as stūresmājas kar�u telpā un metās pie trauksmes pogas, kas noslēgtu "Stockbolm" ūdens�necaurlaidīgās durvis.

Uz komandtilta ieaurojās kapteinis:

Dieva dēļ, kas �eit notika?

Nilsons pūlējās atbildēt, ta�u vārdi iesprūda rīklē. Viņ� ne�spēja aprakstīt, kas bija noticis. Hansens bija ignorējis pavēli griezt pa labi. Stūresrats bija sagriezts pa kreisi. Hansens, pieplacis pie stūres un ieķēries ar rokām ragos, izskatījās glu�i kā sastindzis viņa acīs nebija ne baiļu, ne cie�anu, vienīgi ledai�ni zils aukstums. Sākumā Nilsonam likās, ka tas ir gaismas efekts, jo �irokompasa apgaismojums skāra neglīto rētu, tomēr viņ� nebija kļūdījies kad kuģis tuvojās neizbēgamajai kata�strofai, �is vīrs smaidīja!

�aubu nebija Hansens bija apzināti ietriecies otrā kuģī, vadīdams "Stockbolm", it kā tā būtu torpēda. Nebija jā�aubās ari par to, ka neviens nedz kapteinis, nedz arī kāds cits uz kuģa nespētu kaut kam tādam noticēt.

Nilsona samocītais skatiens no kapteiņa niknās sejas pār�slīdēja uz stūresratu, it kā tur būtu rodama atbilde. Pamestais rats griezās kā neprātīgs.

Visā �ajā juceklī Hansens bija nozudis.

D�eiku Keriju no snaudas uzrāva aug�ā kāda liktenīga me�tāliska dārdoņa. Dobjais būk�ķis ilga tikai mirkli, tad tas pār�vērtās par samocītu tērauda �virkstoņu, atbaido�u krak�ķē�anu un gurkstoņu, it kā aug�ējā klāja kajīte tiktu saspiesta. Kerijs mirk�ķinādams plati atvēra acis un izbailēs raudzījās uz kaut ko, kas tikai da�as pēdas no viņa atgādināja kustīgu pelēkbaltu sienu.

Kerijs pirms da�ām minūtēm bija laidies miegā, novēlējis labunakti sievai Mairai, noskūpstot viņu, un ieslīdējis starp pir�mās klases kajītes divguļamās gultas vēsajiem palagiem. Maira palasīja da�as lappuses izraudzītajā romānā, tad viņas plakstiņi vērās ciet; viņa izslēdza gaismu, cie�i sasedzās un tīksmē nopū�tās, kavēdamās atmiņās par saules pielietajiem Toskānas vīnadārziem.

Pirms tam viņa kopā ar D�eiku bija nosvinējusi lieliskā Itā�lijas ceļojuma nobeigumu, iedzerot �ampanieti pirmās klases restorānā. D�eiks bija ierosinājis uz atvadām iemalkot pa tasī�tei kafijas atpūtas telpā "Belvedere", bet Maira bija iebildusi, ka viņa uz mū�iem atteiksies no spageti, ja vēlreiz dzirdēs orķestri spēlējam "Arrivederci Roma". Neilgi pirms pusvienpadsmitiem abi bija devu�ies prom.

Roku rokā paejot garām veikaliem centrālajā klājā, viņi uzbrauca ar liftu vienu stāvu augstāk un gāja uz savu lielo kajīti aug�ējā klāja labajā pusē. Viņi izlika savas ceļasomas koridorā, lai stjuarti varētu nākamajā dienā tās savākt, kuģim ierodoties Ņujorkā. Laineris nedaudz zvalstījās, jo tā aug�gals nu bija kļu�vis smagāks, iztuk�ojoties lielajām korpusa degvielas tvertnēm. Sajūta bija kā milzīgā �ūpulī, un visai drīz Maira Kerija aizmiga.

Viņas vīra gulta spēji sasvērās, un viņ� tika izmests gaisā glu�i kā no lielgabala. Vairākas mū�ības nolidojis brīvā kritie�nā, viņ� iegrima dziļā tumsībā.

"Andrca Doria " klājiem pielavījās nāve.

Tā klīda no aug�ējo klāju greznajām kajītēm līdz tūristu klases guļvietām zem ūdens līmeņa. Trieciena ķīļa vietā piec�desmit divi cilvēki gulēja beigti vai vēl cīnījās ar nāvi. Pirmās klases klājā, kur bojājums bija platākais, desmit kajītes bija sa�grautas. Lejasdaļā sprauga bija krietni �aurāka, ta�u kajītes zem ūdens līmeņa bija mazākas un blīvāk apdzīvotas, līdz ar to pos�tījums bija vēl briesmīgāks.

Pasa�ieri mira vai izdzīvoja atkarībā no likteņa gribas. Kāds pirmās klases pasa�ieris, kas bija tīrījis zobus, ieskrēja atpakaļ guļamistabā un ieraudzīja, ka sienas vairs nav, arī sieva pazu�dusi. Lepnajā centrālajā klājā divi ceļotāji gāja bojā uzreiz; div�desmit se�i itālie�u imigranti mazajās, lētajās apak�ējās kajītēs patrāpījās tie�i trieciena vietā, viņus sa�ķaidīja tērauda �ķem�bas. Viņu vidū bija kāda sieviete ar �etriem maziem bērniem. Gadījās ari brīnumi. Kāda meitene tika izrauta no pirmās klases kajītes un pamodās "Stockholm" saspiestajā priek�galā. Kādā citā kajītē virs pasa�ieriem sagāzās griesti, tomēr viņiem bija laimējies izrāpot koridorā.

Visgrūtāk klājās divu apak�ējo klāju pasa�ieriem, viņiem nācās virzīties pa slīpajiem piedūmotajiem koridoriem pret eļ�ļainā, melnā ūdens straumi. Pamazām ļaudis izlauzās līdz pul�cē�anās vietām un gaidīja rīkojumus.

Sadursmes brīdī kapteinis Kaļamai atradās neskartā komandtilta tālākajā galā. Attapies no sākotnējā �oka, viņ� norā�va kuģa saziņas aparāta sviru līdz STOP stāvoklim, un dziļajā miglā kuģis pamazām apstājās.

Otrais stūrmanis piegāja pie inklinometra, lai noteiktu kuģa sānsveres leņķi.

Astoņpadsmit grādi, viņ� paziņoja un pēc brī�a piebil�da: Deviņpadsmit grādi.

Kapteiņa sirdī iezagās ledaina dvesma. Sānsvere nedrīk�stēja pārsniegt piecpadsmit grādus, pat ja divi nodalījumi ir pār�plūdu�i. Ja leņķis ir lielāks par divdesmit grādiem, ūdens iekļūst necaurlaidīgajos nodalījumos.

Sprie�ot loģiski, �āda situācija nebija iespējama. Konstruk�tori garantēja kuģa līdzsvarotu gaitu, jebkurai divu nodalījumu grupai pārplūstot ar ūdeni. Viņ� pieprasīja ziņojumus par bojā�jumiem no katra klāja, it īpa�i par ūdensnecaurlaidīgo durvju stāvokli, un lika raidīt SOS signālu ar kuģa koordinātām.

Virsnieki atsteidzās uz komandtiltu ar ziņojumiem. Ma�intelpas apkalpe sūknēja labās puses nodalījumus, ta�u ūdens ieplūda ātrāk, nekā to spēja izvadīt ārā. Katlumāja bija applū�dusi, ūdens spiedās vēl divos nodalījumos.

Sare�ģījumus radīja A klājs, kas bija konstruēts kā tērauda vāks pār �ķērssienām, kuras veidoja atsevi�ķus nodalījumus. Ūdens plūda lejā pa pasa�ieru kāpnēm citos nodalījumos.

Divdesmit divi grādi! virsnieks nosauca jauno sānsve�res leņķa rādījumu.

Kapteinim Kaļamai nebija jāskatās uz aparātu, lai zinātu, ka sānsvere ir pārsniegusi punktu, kad to vēl varētu labot. To apliecināja slīpā, ar kartēm piebārstītā grīda zem kājām.

Kuģis grima.

Viņ� bija sastindzis no bēdām. "Andtca Doria" nebija kur� katrs kuģis. Divdesmit deviņus miljonus dolāru vērtais Itālijas Kuģniecības karalis bija tās visvarenākais un greznākais kuģis. Tas bija laists pasaulē pirms nepilniem �etriem gadiem, lai pie�rādītu visiem, ka itālie�u tirdzniecības flote ir atkal atkopusies pēc kara. Ar savu melno, graciozo korpusu, balto virsbūvi un lepno sarkanbaitzaļo dūmeni laineris vairāk izskatījās skulpto�ra, nevis kuģubūves in�eniera radīts.

Turklāt tas bija viņa kuģis, viņ� bija vadījis "Andrea Doria" tā izmēģinājuma braucienos un simt okeāna �ķērso�anas rei�zēs. Viņ� pārzināja tā klājus labāk nekā istabas savā mājā. Viņ� nekad negarlaikojās, staigādams pa to no viena gala līdz ot�ram, glu�i kā apmeklētājs muzejā, jūsmodams par trīsdesmit viena Itālijas labākā mākslinieka un amatnieka darbiem; viņ� apbrīnoja renesanses skaistumu spoguļos, apzeltījumos, kris�tālos, cēlkoka izstrādājumos, gobelēnos un mozaīkās. Visap�kārt bija redzami milzīgi sienas gleznojumi ar Mikeland�elo un citu itālie�u meistaru darbiem; viņ� mēdza pakavēties pirmās klases atpūtas telpā pie lielās Andreas Dorias statujas; par viņu di�āks bija vienīgi Kolumbs. Vecais D�enovas admirālis, kā pa�rasti, bija gatavs vilkt ārā zobenu, parādoties barbaru pirātiem�

Un nu tas viss būs jāzaudē!

Kapteinim vispirms jāglābj pasa�ieri. Viņ� jau grasījās dot rīkojumu pamest kuģi, ta�u tajā brīdī kāds virsnieks ziņoja par glāb�anas laivām. Tās, kas atradās kreisajā pusē, nebija nolai��amas. Tātad palika astoņas labajā pusē. Tās karājās pārāk aug�stu virs ūdens. Pat ja tās izdotos ielaist ūdenī, tur būtu vieta tikai pusei pasa�ieru. Viņ� neuzdrīkstējās dot rīkojumu pamest kuģi pasa�ieri panikā mestos uz kreiso pusi, un sāktos haoss.

Viņ� lūdza Dievu, lai garāmbrauco�ie kuģi būtu sadzirdēju�i SOS signālu un atrastu viņus miglā.

Nekas cits neatlika, ko darīt, kā vienīgi gaidīt.

And�elo Donatelli nupat bija aiznesis paplāti ar "Mārtiņi" uz kādu skaļu ņujorkie�u galdu, kur tika svinēts pēdējais va�kars uz "Andrea Doria"klāja, un uzmeta acis vienam no aizseg�tajiem iluminatoriem, kas pletās pa trim sienām elegantajā at�pūtas zālē "Belvedere". Viņ� saskatīja kaut ko pazibam.

Atpūtas zāle atradās laivu klāja priek�galā, tai bija atklāta pastaigas vieta, un dienā vai skaidrā naktī pirmās klases pasa��ieriem parasti pavērās pla�s skats uz jūru. Vairākums braucēju gan vairs necentās saskatīt kaut ko aiz maigās, pelēkās sienas, kas aptvēra atpūtas zāli. Laimīgas nejau�ības dēļ And�elo pavē�rās laukā un ieraudzīja cauri miglai tuvojamies lielu, baltu kuģi.

Dios mio, viņ� nomurmināja.

Viņ� tikko paspēja izteikt �os vārdus, kad atskanēja sprā�dziens, kas atgādināja drausmīgu uguns sprak�ķi. Telpa iegri�ma tumsā.

Klājs pamatīgi sazvārojās; And�elo zaudēja līdzsvaru un pū�lējās to atgūt; vienā rokā sagrābis apaļo paplāti, viņ� izskatījās pēc pazīstamās grieķu diska metēja statujas. Skaistais sicīlietis no Palermo bija īsts atlēts, līkumo�ana starp galdiem ar paplā�tēm rokās viņam palīdzēja saglabāt veiklību.

Kad viņ� uztrausās kājās, iedegās avārijas apgaismojums. Trīs pāri, kas sēdēja pie viņa galda, bija nosviesti no krēsliem zemē. Vispirms viņ� palīdzēja sievietēm. �ķiet, neviens nebija nopietni cietis. And�elo paraudzījās apkārt.

Skaistajā atpūtas telpā, kura bija rotāta ar maigi apgaismo�tiem gobelēniem, gleznām un kokgriezumiem un kuras sienas klāja spīdīgi, gai�i paneļi, valdīja juceklis. Uz spo�ās deju grī�das, kur vēl pirms mirkļa pāri slīdēja "Arriuederci Roma " mūzi�kas pavadījumā, kopā bija sakritu�i izlocīju�ies ķermeņi. Mūzi�ka bija acumirkli apklususi, tagad visapkārt atskanēja sāpju un izmisuma kliedzieni. Orķestranti pūlējās izkļūt no instrumentu kaudzes. It visur mētājās saplīsu�as pudeles un glāzes, gaisā dvakoja alkohols. Pa grīdu mētājās izliju�ās vāzes ar ziediem.

-���� Dieva dēļ, kas tas bija? ierunājās viens no vīrie�iem.

And�elo pievaldīja mēli, viņ� pat tagad nejutās īsti pārlieci�nāts par redzēto. Paraudzījies vēlreiz ārā, viņ� redzēja vienīgi miglu.

-��� Varbūt mēs ietriecāmies aisbergā, bikli ieminējās �ā vī�rie�a sieva.

-��� Aisbergā? Ap�ēliņ, Konij, mēs ta�u esam netālu no Masa�ūsetsas. Tagad ir jūlijs!

Sieviete savilka lūpas.

-���� Nu, varbūt tā bija mina.

Vīrietis paraudzījās uz orķestri un pasmaidīja.

-��� Lai kas tas būtu, vismaz viņi ir beigu�i spēlēt to sasodīto gabalu.

Visi pasmējās par �o joku. Dejotāji notrausa netīrumus no savām drēbēm, mūziķi pārbaudīja instrumentus. Apkārt skrai�dīja bārmeņi un viesmīļi.

-���� Nav ko uztraukties, sacīja kāds cits virs. Man viens jūrnieks teica, ka �is kuģis ir būvēts tā, ka tas nekad nevar nogrimt.

Viņa sieva pārtrauca vērties pūdernīcas spogulītī, pielabo�jot grimu.

-��� Tie�i tā bija teikts par "Titāniku", viņa satraukta atsau�cās.

Iestājās saspringts klusums. Laulātie a�i pārmija baiļpilnus skatienus un, it kā būtu dzirdēju�i kādu klusu signālu, steig�us devās uz tuvāko izeju, glu�i kā putni, kas aizlido no veļas vir�ves.

And�elo, ieraduma vadīts, gribēja novākt glāzes no galda un noslaucīt to, tad klusu pasmējās par sevi, sak, tu esi pārāk ilgi strādājis par viesmīli.

Vairākums atpūtas telpas apmeklētāju bija piecēlu�ies kā�jās un devās uz izejām. Zāle ātri kļuva tuk�a. And�elo saprata, ja viņ� neies ārā, tad paliks viens pats. Paraustījis plecus, viņ� nometa trauku dvieli uz grīdas un gāja uz tuvākajam durvīm, lai raudzītu, kas īsti notiek.

Melnie viļņi draudēja paraut D�eiku Keriju dzelmē uz vi�siem laikiem. Viņ� cīnījās pret tum�o straumi, kas raustīja viņu, un izmisīgi pūlējās saglabāt projām slīdo�o apziņu. Tad D�eiks izdzirdēja vaidu un aptvēra, ka tas skan no pa�a lūpām. Viņ� ievaidējās vēlreiz, nu jau ar nolūku. Labi. Miru�ie nemēdz vai�dēt. Nākamā doma viņam bija par sievu.

-��� Maira! D�eiks iesaucās.

Viņ� dzirdēja kaut ko viegli sakustamies pelēkajā tumsā. Krūtīs uzviļņoja cerība. Viņ� atkal pasauca sievu vārdā.

-����� �eit, Mairas balss �ķita apslāpēta, it kā atskanētu no attāluma.

-��� Paldies Dievam! Vai tev viss kārtībā?

Viņa atsaucās pēc klusuma brī�a.

-��� Jā. Kas notika? Es biju aizmigusi�

-��� Es nezinu. Vai vari pakustēties?

-��� Nē.

-���� Es ie�u tev palīgā, Kerijs sacīja. Viņ� gulēja uz kreisa�jiem sāniem, rokas pavilcis zem ķermeņa; labos sānus spieda kāds smagums, kājas likās cie�i iesprostotas. D�eiku sagrāba ledainas bailes. Varbūt viņa mugurkauls ir lauzts. Viņ� mēģinā�ja vēlreiz. Stiprāk. No potītes līdz gū�ai iz�āvās asas sāpes, acīs izsprāga asaras, tomēr tas nozīmēja, ka viņ� nav paralizēts. Ke�rijs pārstāja cīnīties. Kārtīgi jāpārdomā, ko darīt. Viņ� bija in�e�nieris, nopelnījis diezgan daudz tiltu būvniecībā. �ī problēma neat�ķīrās no jebkuras citas, ko var atrisināt ar loģiku un neat�laidību. Un ja palīgos nāk krietni daudz veiksmes.

D�eiks pagrūda ar labo elkoni un sajuta mīkstu audumu viņ� bija zem matra�a. Viņ� pabīdīja stiprāk, saliecis ķermeni, lai atspiestos. Matracis mazliet pakustējās, bet tas arī bija viss. Ap�ēliņ, virs viņa varbūt ir visi griesti! Kerijs dziļi ievilka elpu un, likdams lietā visus muskuļainās rokas spēkus, pastūma vēl�reiz. Matracis noslīdēja uz grīdas.

Abas rokas bija brīvas; viņ� pastiepās un sataustīja kaut ko cietu uz potītes. Aptaustot to ar pirkstiem, viņ� secināja, ka tā ir naktsskapī�a atvilktne. Acīmredzot matracis ir pasargājis viņu no sabruku�as sienas un griestiem. Viņ� pacēla skapīti da�as collas un pa vienai atbrīvoja abas kājas, tad saudzīgi paberzēja potītes, lai atjaunotu asinsriti. Tās bija sadauzītas un sāpēja, tomēr nebija lauztas. Palēnām viņ� uzslējās �etrrāpus.

-���� D�eik� atkal atskanēja Mairas balss, �oreiz vārgāk.

-��� Mīļā, es eju. Turies!

Kaut kas nebija kārtībā, Mairas balss likās atskanam aiz kajītes sienas. D�eiks nospieda apgaismojuma slēdzi. Kajīte jo�projām grima tumsā. Neziņā viņ� līda starp gruve�iem. Pirksti uztaustīja durvis. Viņ� uzslēja galvu un ieklausījās skaņās, kas atgādināja bango�anu pret krastu un kaiju ķērk�anu. Uzslējies kājās, D�eiks atbrīvoja durvju priek�u no lauskām, atvēra tās un jutās kā murgu varā.

Koridors bija pilns ar pasa�ieriem, kas stumdījās un grūstī�jās avārijas spuld�u dzintarkrāsas gaismā. Vīrie�i, sievietes un bērni da�i pilnībā apģērbu�ies, da�i kā no gultas, tikai apme�tu�i sev apkārt mēteli, da�i ar tuk�ām rokām, da�i pakampu�i somas visi pūlējās tikt uz aug�ējo klāju. Koridors bija pilns ar putekļiem un dūmiem un sa�ķiebts kā atrakciju parkā. Da�i pasa�ieri, kas mēģināja nokļūt savās kajītēs, cīnījās pret ļau�u plūsmu glu�i kā la�i, peldot pret straumi.

Kerijs pameta skatienu uz durvīm, pa kurām nupat bija iz�kļuvis, un, ieraugot ciparu, saprata, ka izlīdis no blakuskajītes. Acīmredzot viņ� bija aizmests no vienas kajītes uz otru. Atpūtas telpā viņ� un Maira bija tērzēju�i ar �īs kajītes iemītniekiem, tie bija kāds vecāks itālie�u izcelsmes amerikāņu pāris, kas atgrie�zās no tik�anās ar ģimeni. Viņ� pateicās Dievam, ka abi nebija, kā parasti, agri devu�ies pie miera.

Kerijs ar spēku izcīnījās cauri pūlim pie savas kajītes dur�vīm. Tās bija aizslēgtas. Viņ� iegāja atpakaļ kajītē, no kuras tikko bija iznācis, un virzījās cauri posta�ai uz sienas pusi. Vai�rākas reizes nācās apstāties, lai pabīdītu mēbeles un pastumtu sānis griestu vai sienas atlūzas. Viņ� gan rāpās pāri lauskām, gan izlocījās zem tām, spējas dziņas virzīts. Klāja sa�ķieb�anās nozīmēja, ka tagad kuģī iesūcas ūdens. Viņ� aizkļuva pie sie�nas un atkal sauca sievas vārdu. Viņa atbildēja no otras puses. Neprātīgā izmisumā D�eiks taustījās pēc jebkādas atveres sienā un, atklājis, ka apak�mala ir vaļīga, pavilka to, līdz caurums bija pietiekami liels un pa to varēja izspraukties uz vēdera.

Kajītē bija pustumsa, visu apspīdēja vārga gaisma. Viņ� pie�cēlās un raudzījās uz gaismas avotu. Sasvīdu�ajā sejā iesitās vēsa, sāļa pūsma. D�eiks nespēja noticēt savām acīm kajītes ārējās sienas vairs nebija! Tās vietā rēgojās milzīgs caurums, pa kuru varēja redzēt mēnesi, kas atspīdēja okeānā. D�eiks dru�d�aini metās pie sievas un pēc mirkļa bija blakus viņai. Ar sa�vas pid�amas stūri noslaucījis asinis no viņas pieres un vai�giem, D�eiks viņu maigi noskūpstīja.

-���� Es nevaru pakustēties, Maira bilda, gandrīz vai kā at�vainodamās.

Spēks, kas bija izmetis D�eiku blakuskajītē, bija atrāvis Mai�ras gultas tērauda rāmi no grīdas un piespiedis pie sienas glu�i kā atsperi peļu slazdā. Maira bija gandrīz vai vertikālā stāvoklī; par laimi, matracis mīkstināja atsperu pinuma spiedienu, tomēr rāmis viņu iesprostoja pie sienas. Aiz Mairas muguras atradās kuģa lifta tērauda �ahta, labā roka karājās brīvi gar sānu.

Kerijs satvēra rāmja malu. Viņam jau bija pāri piecdesmit, tomēr spēka pietiekami daudz kop� tā laika, kad viņ� bija strā�dājis fizisku darbu. Viņ� vilka no visa spēka, rāmis mazliet pa�devās, ta�u, kad to palaida vaļā, no jauna atsviedās atpakaļ. Viņ� mēģināja rāmi atbīdīt ar koka sviras palīdzību, ta�u to nā�cās pārtraukt, jo Maira iekliedzās sāpēs, un viņ� niknumā aiz�meta koku prom.

-����� Mīļā, viņ� ierunājās, cenzdamies saglabāt mieru, es sameklē�u palīgus. Tagad man tevi jāatstāj. Uz mazu brīdi. Es atgriezī�os. Apsolu.

-��� D�eik, tev jāglābjas pa�am! Kuģis�

-��� Mīļā, tu no manis neliksi tik viegli vaļā!

-���� Dieva dēļ, neesi ta�u nu spītīgs!

Viņ� atkal noskūpstīja sievu uz sejas. Āda, kas parasti bija tik silta, nu likās vēsa un mitra.

-��� Kamēr gaidīsi mani, domā par saulaino Toskānu. Es drīz atgriezī�os. Apsolu! Viņ� paspieda sievas roku un, atslēdzis durvis no iek�puses, izgāja koridorā bez mazākās nojausmas, ko varētu iesākt. Uz viņa pusi nāca kāds spēcīga izskata vīrs. D�eiks satvēra viņu aiz pleca un lūdza, lai palīdz.

-�� Vācieties prom! Nikni pārgriezis acis, vīrs pastūma D�eiku prom, par spīti viņa auguma pārsvaram.

D�eiks izmisīgi mēģināja sadabūt vēl pāris vīru, tad pade�vās. Samarie�u te nebija. Tas bija tikpat bezcerīgi kā sagrābt jaunu bullēnu no neprātīgi izslāpu�a ganāmpulka, kad tas stei�dzas likt pie ūdens. Viņ� nevainoja �os ļaudis, kas metās glābt savu dzīvību. Ja izdotos atbrīvot Mairu, viņ� vilktu sievu, cik ātri vien spētu. D�eiks nolēma, ka nav jēgas cerēt uz pasa�ieru palīdzību, jāatrod kāds no apkalpes. Pūlēdamies noturēties uz sa�ķiebtā klāja, viņ� pievienojās pūlim, kas virzījās uz aug�ējiem klājiem.

And�elo bija a�i apskatījis kuģi, un redzētais viņam nepa�visam nepatika, it īpa�i kuģa labā puse tā liecās arvien tuvāk ūdens virsmai.

Ūdenī bija nolaistas piecas glāb�anas laivas, un tās visas bija pilnas ar apkalpes locekļiem. Du�iem pārbiju�os viesmīļu un virtuves strādnieku lēca bīstami pārslogotajās laivās un vir�zījās tuvāk baltam kuģim. Uzmetot acis uz �ā kuģa satriekto priek�galu un caurumu "Andrea Doria" sānos, And�elo kļuva skaidrs, kas noticis. Viņ� pateicās Dievam, ka daudzi pasa�ieri trieciena brīdī nav biju�i savās kajītēs, jo svinēja pēdējo vakaru uz kuģa.

Viņ� devās uz kreiso pusi. Nebija viegli tikt aug�ā pa sa�ķiebto klāju, kura virsma bija slidena no eļļas un pasa�ieru un apkalpes locekļu apavu pienēsātā ūdens. Turoties pie mar�gām un durvju rokturiem, viņ� vilkās uz aug�u un beigās no�kļuva uz aug�ējā klāja. Vairākums pasa�ieru bija instinktīvi pār�cēlu�ies uz to pusi, kas ir tālāk no ūdens, un gaidīja rīkojumus. Avārijas spuld�u gaismā viņi turējās pie klāja krēsliem, kas bija pieskrūvēti pie grīdas, vai arī satraukti pulcējās starp ceļaso�mām, kuras bija tur sanestas jau agrāk, gatavojoties izkāp�anai galapunktā. Apkalpes locekļi cik spēdami aprūpēja lauztās ro�kas un kājas sasitumi un nobrāzumi varēja pagaidīt.

Da�i pasa�ieri bija ģērbu�ies vakartērpos, citi savukārt kā no gultas izkāpu�i. Visi bija pārsteidzo�i mierīgi un uztraucās vienīgi tad, kad kuģis sadrebēja. Miklo gaisu pār�ķēla izmisu�ma pilni kliedzieni. And�elo zināja, ka miers ātri vien pārtaptu histērijā, ja viņi uzzinātu, ka da�i apkalpes locekļi izmantoju�i glāb�anas laivas, pametot pasa�ierus uz grimsto�ā kuģa.

Aug�ējais pastaigu klājs bija konstruēts tā, lai pasa�ieri va�rētu viegli tikt glāb�anas laivās, kuras nokarājās no laivu klāja. Kuģa matro�i un tie, kas bija paliku�i no apkalpes, veltīgi pūlē�jās atāķēt laivas. Nebija paredzēts, ka to celtņi darbosies stāvā leņķī, laivas atbrīvot nebija iespējams. And�elo sirds sa�ņau�dzās. Tad tāpēc netika dots rīkojums pasa�ieriem pamest kuģi! Kapteinis baidījās no panikas!

Apkalpe bija aizņēmusi pusi laivu, bet otru pusi nevarēja izmantot, līdz ar to pasa�ieriem laivu nebija. Nebija pat pietie�kami daudz glāb�anas vestu; ja kuģis grimtu, viņiem nebūtu nekāda glābiņa. īsu mirkli viņ� iedomājās steigties uz labo pusi un pamest kuģi kopā ar citiem apkalpes locekļiem, ta�u tad atvairīja �o iespēju un, pagrābis glāb�anas vestu kaudzi no kāda matro�a, sāka tās izdalīt. Sasodītais sicīlie�a godaprāts, kādu dienu tas viņu nobeigs!

-��� And�elo!

Asinīm notraipījies, parādībai līdzīgs stāvs cīnījās cauri pū�lim uz viņa pusi.

-���� And�elo, tas esmu es, D�eiks Kerijs!

Garais amerikānis, kuram tā skaistā sieva! Kerija kundze bija pietiekami gados, lai varētu būt And�elo māte, bet� mam�ma mia, viņas lielās, skaistās acis, apaļumi, kas pie�ķīra no�briedu�u jutekliskumu kādreiz jaunavīgajam augumam� And�elo bija iemīlējies viņā uzreiz ar jauna vīrie�a nevainīgu iekāri. Keriji viņam bija devu�i dāsnu dzeramnaudu un, pals galvenais, izturēju�ies pret viņu ar cieņu, turpretī citi, pat viņa tautie�i itālie�i, raudzījās uz And�elo no aug�as viņa tumsnējās sicīlie�a ādas krāsas dēļ.

D�eiks Kerijs �ķita Amerikas labklājības iemiesojums; vai�rāk nekā piecdesmit gadus vecs, viņ� joprojām bija labā fiziskā formā, platos plecus apkļāva sportiska jaka, sirmie mati bija glīti apgriezti, seja iedegusi. Ta�u tagad And�elo pretī traucās vīrietis ar neprātīgi ieplestām acīm, tērpies saplēstā, notraipītā pid�amā ar asiņu traipu priek�ā. Viņ� pieskrēja pie And�elo un tik cie�i saķēra viņa roku, ka tā iesāpējās.

-���� Paldies Dievam, satiku vismaz kādu pazīstamu, viņ� gurdi noteica.

And�elo pārlaida skatienu pūlim.

-��� Kur ir sinjora Kerija?

-��� Ieslodzīta mūsu kajītē! Man nepiecie�ama jūsu palīdzība! D�eika acis �ķita liesmojam.

-���� Eju, And�elo atsaucās, ne mirkli nevilcinoties.

Viņ� paaicināja kādu stjuartu un, nodevis glāb�anas vestes viņam, sekoja Kerijam uz tuvākajām kāpnēm. Kerijs, pieliecis galvu, spraucās cauri pūlim, kas plūda uz klāju. And�elo satvē�ra Kerija netīrās pid�amas stūri, lai �ajā ļau�u barā nenoklīstu. Viņi traucās pa kādām kāpnēm uz aug�ējo klāju, kur atradās vairākums pirmās klases kajī�u. Tagad viņi satika vairs tikai da�us pasa�ierus, kas pūlējās pārvietoties pa gaiteņiem.

And�elo, ieraugot misis Keriju, bija satriekts. Izskatījās, ka viņa ir novietota uz viduslaiku moku rīka. Acis bija aizvērtas, un vienu brīdi And�elo likās, ka viņa ir mirusi, tomēr, sajutusi vira maigo pieskārienu, viņa pavēra plakstiņus.

-��� Es teicu, mīļā, ka atgriezī�os, Kerijs sacīja. Redzi, An�d�elo ir atnācis mums palīgā.

And�elo saņēma Mairas plaukstu un galanti to noskūpstī�ja. Viņa aizkustino�i pasmaidīja.

Abi vīrie�i satvēra gultas rāmi un vilka, stenēdami vairāk aiz izmisuma nekā piepūles un neņemdami vērā sāpes, ko radī�ja asās metāla malas iespie�anās plaukstās. �oreiz rāmis pade�vās par da�ām collām vairāk nekā agrāk, tomēr, tiklīdz to palai�da vaļā, tas atlēca atpakaļ. 1'ie katra mēģinājuma misis Kerija cie�i aizmiedza acis un saknieba lūpas. D�eiks nolādējās, viņ� tik bie�i bija izdarījis to, ko vēlas, tikai ar spēka palīdzību, viņ� bija pieradis pie uzvaras. Ta�u �oreiz nekas neizdevās.

-��� Mums jādabū vēl palīgi, viņ� sacīja elsodams.

And�elo apjukumā paraustīja plecus.

-���� Vairākums apkalpes jau ir glāb�anas laivās.

-��� Ak jēziņ! Kerijs no�ukstēja. Pietiekami grūti jau bija at�rast And�elo. Kerijs brīdi domāja, raudzīdams atrisināt �o sa�re�ģījumu kā in�enieris.

-���� Mēs varētu tikt ar to galā tikai divi vien, viņ� beigās sacīja. Ja vien mums būtu domkrats.

-��� Kas? And�elo izskatījās apjucis.

-���� Domkrats. Kerijs pūlējās izskaidrot �o vārdu, tad de�monstrēja sūknējo�as kustības ar rokām. Tas, ar ko paceļ ma�īnas.

And�elo tum�ās acis sapratnē iemirdzējās.

-��� A-ā! viņ� iesaucās. Svira. Ma�īnai.

-���� Tie�i tā, Kerijs piebilda, satraukumam arvien vairāk pieaugot. Paklau, mēs varētu to novietot �eit un atspiest rāmi no sienas tā, lai būtu pietiekami daudz vietas un mēs varētu Mairu izvilkt ārā.

-��� Si. Garā�ā. Tūlīt bū�u atpakaļ.

-��� Jā, tie�i tā, garā�ā! Kerijs pameta skatienu uz sievas stingo seju. Bet jums jāpasteidzas.

Kerijs saprata, ka And�elo varētu ieslīdēt tuvākajā glāb�anas laivā, tiklīdz aizietu no kajītes, un Kerijs nevarētu viņu vainot. Viņ� satvēra And�elo elkoni.

-���� Es nespēju to izteikt, cik pateicīgs jums jūtos, And�elo. Kad atgriezīsimies Ņujorkā, es parūpē�os, lai jūs tiktu atalgots.

-�������� Paklau, sinjor, es to nedaru naudas dēļ. And�elo pa�smaidīja un, pametis gaisa skūpstu misis Kerijai, pazuda no kajītes, pa ceļam pakampdams kādu glāb�anas vesti.

And�elo skrēja pa gaiteni, nokāpa centrālajā klājā un tālāk vairs netika "Stockholm" priek�gals bija ieurbies gandrīz vai līdz kapelai, pametot uz klāja saliektu metālu un stikla lausku kaudzi. Viņ� devās prom no vissmagāk cietu�ās vielas pa vidusgaiteni, kas veda uz kuģa pakaļgalu, un pa citām kāpnēm nokļuva uz A klāja. Ari �eit daudzas labās puses kajītes bija itin vienkār�i nozudu�as. Un atkal And�elo bija jāmeklē apkārtceļ�.

Viņ� apstājās un pārkrustījās ik reizi, pirms devās lejup uz citu klāju. �is �ests viņu nomierināja, lai gan pats apzinājās, cik tas ir veltīgs. Pat Dievs nav tik neprātīgs, lai sekotu viņam lejā grimsto�a kuģa iek�ienē.

And�elo brīdi apstājās, lai apsvērtu savu atra�anās vietu. Nu viņ� bija uz B klāja, kur atradās garā�a un daudzas mazās kajītes. Starp priek�ējām tūristu klases kajītēm atradās garā�a piecdesmit automa�īnām. Ar gaisa kondicionētāju apgādātā tel�pa aizņēma visu kuģa platumu. Durvis abos sānos ļāva auto�ma�īnām uzbraukt tie�i uz piestātnes. And�elo �eit bija nokāpis tikai vienu reizi kāds no garā�as vīriem, arī sidlietis, bija gri�bējis parādīt, cik brīnumainu "Chrysler"markas automa�īnu ved atpakaļ no Itālijas. Skandināviem bija vajadzīgs gads, lai radītu ma�īnas plūdlīniju dizainu, un Turīnā bija nepiecie�ami vēl piec�padsmit mēne�i, lai ar rokām uzbūvētu �o simt tūksto�us dolā�ru vērto auto. Viņ� varēja saskatīt neiedomājami skaistās, mo�dernās līnijas caur spraugām sargājo�ajā redeļu nodalījumā. Abi vīrie�i bija vairāk ieinteresēju�ies par "Rolls-Royce", kuru kāds bagāts amerikānis no Maiamibī�as veda mājās pēc sava kāzu ceļojuma uz Parīzi. And�elo un viņa draugs pārmaiņus iztēlojās sevi gan par "Rolls-Royce"�oferi, gan par pasa�ieri.

And�elo atcerējās, ka garā�ā esot deviņas automa�īnas. Var�būt kādai būtu domkrats, kuru varētu dabūt. Diez kādas cerī�bas viņ� neloloja, apskatījis labās puses bojājumus. Otrs kuģis bija ietriecies tie�i garā�as sienā. Nomākts viņ� apstājās, lai at�elstos un noslaucītu sviedrus no acīm. Un ko tagad? Bēgt? Mam�ma mia/ļ-d nu gaisma nodziest? Viņ� nekad neatradīs ceļu! Bailes kņudināja kājas, pūloties tās iekustināt.

Pagaidi!

Todien, kad viņ� apmeklēja garā�u, draugs bija parādījis arī citu braucamrīku, kādu milzum lielu bruņoto kravas furgo�nu, tas atradās no postījuma tālākajā galā. Uz spīdīgā melnā metāla korpusa nebija nekāda marķējuma. Kad And�elo bija apjautājies, draugs tikai pagrozīja acis un paraustīja plecus. Var�būt zelts. Viņ� zināja teikt vienīgi to, ka furgons tiek apsargāts dienu un nakti. Pat tad, kad abi bija sarunāju�ies, And�elo bija ievērojis kādu vīru tum�pelēkā formastērpā, kas raudzījās vi�ņos, līdz abi aizgāja prom.

Klājs iedrebējās zem viņa kājām. Kuģis sa�ķiebās vēl par kādu grādu. And�elo bailes nu jau bija pārtapu�as patiesās �aus�mās.

Sirds sāka strauji aulek�ot un nomierinājās tad, kad kuģis pārstāja zvāroties. Viņ� prātoja, ka daudz netrūkst, lai tas ap�gāztos. Palūkojies uz līdzpaņemto glāb�anas vesti, viņ� iesmē�jās. No tās nebūtu diez kāda jēga, ja kuģis apgāztos un viņ� grimtu kopā ar to, atrazdamies pa�ā apak�ā. Piecas minūtes. Tas ir viss, ko viņ� var atļauties. Tad, ko kājas nes, jāskrien atpakaļ uz aug�ējo klāju. Viņi abi ar Keriju kaut ko izdomās. Viņiem jātiek galā! Viņ� atrada durvis uz garā�u, dziļi ievilka elpu, atvēra durvis un devās iek�ā.

Pla�ā telpa grima melnā tumsā, vienīgi pie augstajiem gries�tiem spīdēja dzeltenas avārijas spuldzītes. Viņ� paraudzījās uz labā borta pusi un pamanīja uz grīdas ņirbo�u atspīdumu garā�ā iekļuva ūdens, tas skalojās ap potītēm. Acīmredzot tas ieplūda no jūras, un, ja garā�a vēl nav pilna ar ūdeni, tas notiks pēc da�ām minūtēm. Jādomā, automa�īnas ir sa�ķaidītas ar na�zim līdzīgo kuģa priek�galu. Laika nebija daudz. And�elo sāka virzīties gar sienu uz tālākā stūra pusi. Loģika viņu skubināja izbeigt bīstamo un veltīgo laika tērē�anu un nedoties tālāk. Tū�līt pat jāiet ārā un jātiek uz aug�ējā klāja! Pronto! Kamēr vēl garā�a nav pārvērtusies par akvāriju�

Iztēlē viņ� skatīja misis Keriju, kas bija piespiesta pie sie�nas glu�i kā tauriņ�. Lielais furgons bija viņas pēdējā iespēja, lai gan patiesībā pilnīgi nereāla visticamāk, domkrats būs tajā ieslēgts. And�elo pārliecināja sevi, ka nāksies doties prom ar tuk�ām rokām, un apstājās, lai vēl pēdējo reizi nopētītu furgo�nu. Un tad viņ� atklāja, ka nav tur viens.

Furgona tuvumā tumsu pār�ķēla tievs gaismas stariņ�. Vēl viens. Kabatas baterijas! Pārnēsājamās lampas mirdzēja un bija novietotas uz grīdas, lai apgaismotu furgonu. Tās viņam ļāva saskatīt, ka apkārt automa�īnai kustas vairāki viri. Da�i bija ģērbu�ies pelēkos forinastērpos, citi savukārt lieti�ķos melnos uzvalkos. Furgona pakaļējās un sānu durvis bija atvērtas. An�d�elo nevarēja saskatīt, ko viņi dara, redzams bija vienīgi tas, ka �ie viri darbojas ar cie�u apņēmību. Viņ� jau bija veicis aptu�veni divas tre�daļas ceļa pāri garā�ai un grasījās uzsaukt: "Signores!" tomēr klusēja.

Kaut kas pustumsā sakustējās. Viri pelēkajos tērpos pēk�ņi darbojās kā aktieri uz krēslainas skatuves, viņi izzuda tumsā un tad atkal parādījās. �etri no viņiem, tērpu�ies ma�īntelpas kombinezonos, virzījās pāri garā�ai. Kaut kas viņu zaglīgajā gai�tā, kas atgādināja kaķa pielavī�anos putnam, lika And�elo klu�su parauties malā. Kāds no apsargiem pagriezās, ieraudzīja tu�vojo�os stāvus un sniedzās pēc pistoles pie gurna.

Vīri kombinezonos sakņupa uz viena ceļgala militārā pozā un pacēla priek�metus, kurus bija nesu�i pār pleciem. Redzot viņu kustības, And�elo saprata, ka kļūdījies, noturēdams nes�tos priek�metus par darbarīkiem. Izaugot mafijas zemē, nevar nezināt, kāds izskatās automāts un kā to mērķē.

�etri iero�a stobri vienlaikus atklāja uguni, mērķējot uz redzamo draudu apsargu, kur� bija pacēlis gatavībā savu pis�toli. Lodes triecās uz viņu, izsitot pistoli no rokām. Ķermenis sa�ķīda, lo�u caururbts, un pārvērtās par sarkanu asiņu, mie�sas un apģērba gabalu mākoni.

Pārējie centās steig�us paslēpties, ta�u, nepaspēju�i paspert ne soli, tika bez �ēlastības nopļauti svina lo�u krusā. Metāla sienās ar nejauku vibrāciju un neprātīgu gaudo�anu vairākkār�tīgi atbalsojās �āviņu atsitieni pret bruņoto furgonu. Lai ari bija pilnīgi skaidrs, ka neviens nevarētu būt dzīvs, vīri ar automā�tiem virzījās uz priek�u, �aujot uz guļo�ajiem ķermeņiem.

Piepe�i iestājās klusums.

Gaisā lidinājās sārts dūmu aizsegs, stipri oda pēc �aujam�pulvera un nāves.

�āvēji pagrieza pret sevi visus ķermeņus pēc kārtas. And�elo likās, ka viņ� sajuks prātā. Viņ� stāvēja, pieplacis pie starpsie�nas, sastindzis bailēs, lādēdamies par �o nejau�ību. Acīmredzot tie bija laupītāji! Tagad �āvēji dro�i vien ķersies pie naudas mai�su vilk�anas ārā no furgona. Ta�u viņi darīja kaut ko dīvainu pacēla asiņojo�os ķermeņus no grīdas, ko klāja arvien biezāks ūdens slānis, un vilka tos citu pēc cita pie furgona. Pēc tam viņi sastūma visus iek�ā, aizcirta durvis un aizbultēja.

And�elo juta aukstumu pie kājām, bet tam nebija nekāda sakara ar bailēm tur, kur viņ� stāvēja, bija pacēlies ūdens līmenis. Viņ� virzījās tālāk no furgona, slīdēdams nemanāmi gar sienu. Tuvāk durvīm ūdens bija līdz ceļiem, pēc neilga brī��a jau līdz padusēm. Viņ� uzvilka glāb�anas vesti, ko turēja, sakampis rokā. Mierīgiem kraula vēzieniem viņ� tuvojās dur�vīm, tad pagriezās, lai pēdējo reizi paraudzītos atpakaļ. Viens no �āvējiem brīdi lūkojās uz And�elo pusi, tad viņ� un pārējie nometa iero�us, iebrida ūdenī un sāka peldēt. And�elo izslīdē�ja ārā no garā�as, lūgdams Dievu, lai �āvēji nebūtu viņu ievēro�ju�i. Gaitenis bija pārplūdis, un viņ� turpināja peldēt, līdz saju�ta pamatu zem kājām. Kurpes un apģērbs �ķita piemirku�i svi�na smagumā. Nevaldāmu �ausmu radīta spēka uzplūdā viņ� joņoja aug�up pa kāpnēm, it kā �āvēji viņam dzītos pakaļ.

Pēc brī�a And�elo bija Keriju kajītē.

Man neizdevās dabūt sviru, viņ� aizelsies izdvesa. Garā�ā� Viņ� aprāvās.

Gultas rāmis bija atspiests tālāk no sienas, un Kerijs kopā ar kuģa ārstu un vēl kādu apkalpes darbinieku saudzīgi atbrī�voja sievu. Kerijs ieraudzīja viesmīli.

-��� Angelo, es uztraucos par jums!

-��� Vai ar viņu viss būs kārtībā? And�elo ba�īgi apjautājās. Misis Kerijas acis bija aizvērtas, naktskrekls piemircis ar asinīm.

Arsis pārbaudīja pulsu.

-��� Viņa ir zaudējusi samaņu, bet vēl joprojām dzīva. Iespē�jams, ka ir iek�ēji savainojumi.

Kerijs ievēroja And�elo slapjās drēbes un tuk�ās rokas.

-��� �ie pui�i man palīdzēja. Man atsūtīja domkratu no kāda glāb�anas kuģa. Jums acīmredzot garā�ā neizdevās neko atrast.

And�elo papurināja galvu.

-��� Ak dievs, jūs esat galīgi slapj�! Man nudien �ēl, ka jums nācās visu to paciest.

-��� Tas nekas. And�elo papurināja galvu.

Ārsts ie�ļircināja Mairai zāles.

-��� Tas ir morfijs pret sāpēm, viņ� paskaidroja un centās neizrādīt savu satraukumu. Mums viņa jādabū nost no kuģa, cik ātri vien iespējams.

Viņi ietina bezsamaņā guļo�o sievieti segā un aiznesa uz pastaigu klāja zemāko pusi. Migla bija brīnumainā kārtā pazu�dusi, apkārt lainerim redzēja daudzus mazus kuģus, to signālugunis atspīdēja jūrā. Virs viņiem glu�i kā spāres laidelējās kras�ta apsardzes helikopteri. Starp cietu�o laineri un glāb�anas ku�ģiem turp un atpakaļ kursēja laivas. Pati intensīvākā glāb�anas laivu kustība noritēja starp "Andrea Doria" un milzīgu pasa�ie�ru laineri, uz kura sāniem bija uzraksts "Īle de France". Tā star�me�i bija pavērsti pret cietu�o kuģi. Rīkojums pamest kuģi tā arī nebija dots; pasa�ieri pēc divas stundas ilgas gaidī�anas de�vās pa�i pāri bortam. Vispirms tika nocelti bērni, sievietes un vecāki cilvēki. Tas noritēja lēni, jo vienīgais veids, kā nodabūt cilvēkus no kuģa, bija ar virvju vai tīklu palīdzību.

Misis Keriju piesaitēja pie nestuvēm, kas tika uzmanīgi no�laistas lejā glāb�anas laivā, kur to satvēra draudzīgas rokas.

Kerijs pārliecās pāri margām un, pārliecinājies, ka sieva ir dro�ībā, pagriezās pret And�elo.

-��� Ātrāk tieciet prom no �ā kuģa, draugs! Tas nogrims.

And�elo bēdīgi paraudzījās apkārt.

-��� Visai drīz, mister Kerij. Es vispirms palīdzē�u da�iem pa�sa�ieriem. Smaidīdams viņ� piebilda: Vai atceraties, ko es teicu par savu vārdu? Kad And�elo bija pirmoreiz ticies ar Kerijiem, viņ� jokojot bija piezīmējis, ka viņa vārds nozīmē "eņ�ģelis", kāds, kas apkalpo citus.

-��� Atceros. Kerijs satvēra viesmīļa plaukstu. Paldies! Es jums nekad nevarē�u atlīdzināt. Ja vien jums kaut kas vajadzīgs, griezieties pie manis. Sapratāt?

And�elo pamāja.

-��� Grazie!Sapratu. Lūdzu, pasakiet ardievas no manis savai bella signora!

Kerijs pamāja, pārkāpa pāri bortam un pa auklu ieslīdēja glāb�anas laivā. And�elo māja atvadas. Viņ� nebija nedz Kerijam, nedz kādam citam stāstījis par dramatisko notikumu garā�ā. Ne�bija īstais laiks. Iespējams, ka tāda nebūs nekad. Neviens neticē�tu viesmīļa stāstījumam. Viņ� atcerējās kādu sicīlie�u teicienu putns, kur� dzied kokā, savu dzīvi beidz kallā uz plīts.

Nāves stunda bija gandrīz vai beigusies.

Pēdējie dzīvi paliku�ie lika noņemti no kuģa sārtā rīta blāz�mā. Kapteinis un rezerves apkalpes locekļi palika uz kuģa līdz pēdējai minūtei, lai netiktu pieprasīta atlīdzība par tā izglāb�anu. Tad arī viņi ieslīdēja pa virvēm glāb�anas laivās.

Kad siltā rīta saule pacēlās arvien augstāk skaidrajās debe�sīs, kuģis vēl spēcīgāk sa�ķiebās. Pulksten deviņos piecdesmit tas gulēja uz labajiem sāniem �etrdesmit piecu grādu leņķī. Priek�gals bija daļēji iegrimis.

"Stockholm"atradās apmēram trīs jūdzes nostāk, lā priek�gals izskatījās kā savīta metāla gūzma. Eļļainajā ūdenī mētājās drazas. Turpat turējās divi eskadras mīnukuģi un �etri krasta apsardzes kuteri. Debesīs riņķoja lidma�īnas un helikopteri.

Beigas pienāca aptuveni desmitos. Vienpadsmit stundas pēc sadursmes "Andrea Doria "pilnībā apvēlās uz labajiem sāniem. Tuk�ās glāb�anas laivas, kas bija pretoju�ās apkalpes pūliņiem nolaist tās ūdenī, tagad beidzot bija atbrīvoju�ās no pacēlājiem un peldēja prom. Apkārt kuģim virmoja putojo�as �ļakatas, kad korpusā ieslodzītais gaiss spiediena rezultātā iz�āvās caur ilu�minatoriem.

Saule apmirdzēja milzīgo stūri un abas slapjās deviņpa�dsmit pēdu lielās dzenskrūves, kas bija vadīju�i kuģi lepnā gaitā pāri okeānam. Da�u minū�u laikā ūdens aprija priek�ga�lu, pakaļgalam saceļoties stāvus gaisā, un kuģis ieslīdēja dzel�mē, it kā to būtu iesūku�i gigantiska zemūdens briesmoņa vareni taustekļi.

Kuģim grimstot, arvien vairāk ūdens ieplūda korpusā, pie�pildot atsevi�ķos nodalījumus un kajītes. Spiediens, kas plēsa metālu, un ūdens straumes radīja spokainus, gandrīz vai cilvēka vaidus, kas parasti lika �ausmās nodrebēt zemūdens pasaulei.

Kuģis tuvojās jūras dibenam gandrīz vai tajā pa�ā leņķī un novietojumā, kā bija sācis grimt. Divi simti divdesmit piecu pē�du dziļumā tas atdūrās pret gultni, tad noslīga uz labajiem sā�niem savā smil�ainajā kapavietā. Burbuļi, kas spiedās ārā no simtiem atveru, pārvērta tum�o ūdeni apkārt vrakam gai�i zilu.

Vismaz piecpadsmit minūtes neprātīgā virpulī griezās da��ādas atlūzas. Kad ūdens virsma kļuva atkal normāla, krasta apsardze tika norīkota vietā, kur bija kuģis, nostiprināt īpa�as norādes boju.

Pasaulei bija zudusi divus miljonus dolāru vērta krava vīni, smalki audumi, mēbeles un olīveļļa.

Zudībā aizgāja arī unikāli mākslas darbi sienas gleznoju�mi, gobelēni un vecā admirāļa bronzas statuja.

Dziļi kuģa iek�ienē palika bruņotais melnais furgons ar lo�u caur�autiem līķiem, aiznesot dzelmē noslēpumu par slak�tiņa cēloni.

Gar�, gai�matains vīrietis nogāja pa kāpnēm no kuģa "Ile cle France" uz 84. muliņu un devās uz muitas nojumi. Ar melno vilnas jūrnieka cepuri galvā un garo mēteli viņ� neizcēlās starp simtiem pasa�ieru, kas drūzmējās uz klāja.

Humānā pienākuma izpilde bija aizkavējusi fran�u laineri trīsdesmit se�as stundas no brauciena grafika. Tas ieradās Ņu�jorkā ceturtdienas pēcpusdienā, satrauktā pūļa sagaidīts, un uzkavējās tik ilgi, kamēr no tā nokāpa septiņi simti trīsdesmit trīs dzīvi paliku�ie "Andrea Doria"pasa�ieri. Veicis savu vēstu�risko glāb�anas misiju, kuģis a�i pagriezās un devās atpakaļ pa Hudzonas upi uz okeānu. Galu galā laiks ir nauda!

-��� Nākamais! sacīja muitas ierēdnis, palūkodamies aug�up no sava galda.

Viņ� mirkli prātoja, vai vīrietis, kas stāv viņam priek�ā, ir guvis savainojumu �ajā sadursmē, ta�u tad nolēma, ka brūce jau sen sadzijusi.

-Ārlietu ministrijas pagaidu pases izglābtajiem pasa�ieriem. Parakstieties uz �īs tuk�ās deklarācijas veidlapas! Man vajadzīgs vienīgi jūsu vārds un ASV adrese, sacīja muitas ierēdnis.

-Jā, paldies! Mums stāstīja par to uz kuģa. Gai�matainais vīrs pasmaidīja. Varbūt tā likās rētas dēļ. Mana pase diem�ēl ir Atlantijas okeāna dibenā. Viņ� pateica savu uzvārdu D�onsons, viņ� dodoties uz Milvoki.

Ierēdnis norādīja:

-��� Ejiet tur, mister D�onson! Veselības aizsardzības dienes�tam jūs jāpārbauda, vai neslimojat ar kādu lipīgu slimību. Tas nebūs ilgi. Nākamais, lūdzu!

Veselības pārbaude neaizņēma daudz laika, kā jau bija solīts. Pēc brī�a gai�matainais vīrs jau soļoja cauri vārtiem. Pūlis, kas sastāvēja no izglābtajiem pasa�ieriem, radiniekiem un draugiem, bija izplūdis no tvaikoņu piestātnes uz ielas, radot transporta sastrēgumus, ma�īnas, autobusi un taksometri pārvietojās lēnām un signalizēdami. Viņ� apstājās līkumā un ieskatījās sejās sev apkārt, līdz ieraudzīja pazīstamas acis, tad vēl kādas un vēl� Viņ� pamāja, apliecinot, ka ir redzējis savus biedrus, pirms visi izklīda da�ādos virzienos.

Viņ� devās prom no pūļa uz �etrdesmit ceturtās ielas pusi un pamāja taksometram. Nakts pūliņi viņu bija nogurdināju�i, gribējās pēc iespējas ātrāk atpūsties.

Viņu darbs bija padarīts. Vismaz pagaidām.

2000. gada 10. jūnijā Marokas piekrastē

Ņina Kirova stāvēja senatnīgo kāpņu aug�galā un raudzī�jās pāri rāmajiem, zaļajiem lagūnas ūdeņiem, domādama, ka nekad nav redzējusi neauglīgāku krastmalu par �o izolēto Marokas zemes strēli. Nekas nekustējās nomāco�ajā pekles kar�stuma. Par cilvēku apmetni liecināja vienīgi daudzās palsi brūn�ganās kapenes ar cilindriskajiem jumtiem, kuras bija uzceltas ap lagūnu glu�i kā pludmales namiņi aizgājējiem. Gadsimtu gaitā smiltis, plūstot caur izliektajiem portāliem, bija sajauku�ās ar miru�o pī�ļiem. Ņina pasmaidīja tik jūsmīgi kā bērns, kas ie�rauga dāvanas zem Ziemassvētku eglites. Jūras arheologiem �is kailās piekrastes liekas daudz skaistākas nekā baltas smiltis un palmas tropiskā paradīzē. Sērīgās vietas nejaukais izskats acīmredzot to bija pasargājis no tā, par ko Ņina visvairāk baiļo�jās, no apmetnes vietas sabojā�anas.

Ņina nosolījās atkal pateikties doktoram Noksam, kur� bi�ja viņu pierunājis piedalīties �ajā ekspedīcijā. Sākumā viņa bija atteikusies, atbildēdama zvanītājam no Pensilvānijas universi�tātes antropoloģijas nodaļas, ka tā bū�ot veltīga laika tērē�ana. Līdz mūsdienām noteikti katra colla Marokas piekrastes līnijas jau esot sīki izpētīta. Pat ja kāds atklātu apmetni zem ūdens, romie�i to būtu apraku�i zem betona kaudzes, uzbūvējot pie�krastes nostiprinājumus. Lai arī Ņina apbrīnoja romie�u in�e�nieru risinājumus, viņa uzskatīja, ka to dēļ daudz kas no vēstu�res pieminekļiem gājis zudībā.

Ņina apzinājās, ka viņas atteikumam ir ikdieni�ķāks cēlo�nis nekā arheoloģija. Viņa pūlējās tikt galā ar daudzajiem do�kumentiem, kas bija sakrāju�ies sakarā ar kāda kuģa bojāeju netālu no Kipras krastiem teritorijā, uz kuru pretendē turki. Provizoriski pētījumi liecināja, ka tas ir sena grieķu kuģa vraks, un tas izraisīja pretrunīgas prasības starp mū�senajiem ienaid�niekiem. Ankarā un Atēnās jau lika darbināti dzinēji, liekot na�cionālo lepnumu uz spēles, ta�u tad Ņina, veicot izrakumus, atklāja, ka tas ir sīrie�u tirdzniecības kuģis. Līdz ar to �ajā strīdā tika iejaukti arī sīrie�i, tomēr mazinājās asiņainās sadursmes iespējas. Nu visas formalitātes nācās kārtot Ņinai, jūras arheo�loģijas konsultējo�ās firmas "Mari-Time Research" īpa�niecei, prezidentei un vienīgajai darbiniecei.

Da�as minūtes pēc tam, kad viņa bija paziņojusi universi�tātei, ka ir pārāk aizņemta, lai pieņemtu �o piedāvājumu, pie�zvanīja Stentons Nokss.

-��� Man laikam kaut kas nav kārtībā ar dzirdi, doktore Kirova, viņ� ierunājās lekcijās tik bie�i dzirdētajā sausi nazālajā balsi. �ķila, kāds man saka, jūs neesat ieinteresēta mūsu Marokas ekspedīcijā, un tā ta�u, protams, nevar būt taisnība.

Kop� pēdējās sarunas ar biju�o pasniedzēju bija pagāju�i vairāki mēne�i. Viņa smaidīja, iztēlojoties sniegbalto matu ce�kulu, fanātisko acu mirdzumu aiz metāliskajiem briļļu ietva�riem un uzliektās ūsas virs �ķelmīgās mutes.

Ņina centās mazināt gaidāmā valdzino�ā uzbrukuma ietekmi.

-�� Visu cieņu, profesor Noks, bet es �aubos, vai maz ir kāda josla gar Ziemeļāfrikas krastiem, ko nav pārbūvēju�i romie�i vai atklājis kāds cits.

-��� Bravo! Priecājos, ka jūs atceraties pirmās trīs lekcijas ar�heoloģijā, doktore Kirova.

Ņina iespurcās par Noksa spēju tik brīvi liki lietā savu pro�fesionālo stilu. Viņai bija nedaudz pāri trīsdesmit, piederēja veiksmīga konsultējo�a firma un gandrīz tikpat daudz zinātnis�ko grādu kā Noksam, tomēr blakus profesoram viņa joprojām jutās kā studente.

-��� Kā lai es to aizmirstu? Skepticisms, skepticisms un vēlreiz skepticisms.

-��� Tie�i tā, profesors noteica ar jūtamu līksmi. �ie trīs rūco�ie skepticisma suņi, kas saraus jūs gabalos, ja nepasnieg�siet viņiem pusdienās pamatīgus pierādījumus. Jūs pārsteigs tas, cik bie�i manas pamācības nokļūst nedzirdīgās ausīs. Profe�sors teatrāli nopūtās, tad ierunājās lieti�ķākā tonī: Jā, es sa�protu jūsu ba�as, doktore Kirova. Citreiz es jums piekristu par apmetnes sagandē�anu, bet �ī vieta ir Atlantijas okeāna krastā tālu aiz Melkartas pīlāriem, prom no romie�u ietekmes.

Interesanti, ka Nokss bija izmantojis feniķie�u nosaukumu Vidusjūras rietumu galam, kur Gibraltāra skāvienos guļ Tan�era. Grieķi un romie�i �o vietu dēvēja par Hērakla stabiem. Ņina zināja no studiju laikiem, ka uz nosaukumiem Nokss bija pre�cīzs kā smadzeņu ķirurgs.

-��� Nūjā, bet es esmu ļoti aizņemta�

-���� Doktore Kirova, es to labi saprotu, Nokss pārtrauca.

�Man nepiecie�ama jūsu palīdzība. Ārkārtīgi! Man līdz kaklam apniku�i tie sauszemes arheologi, kas ir tik bikli, ka pat vannā kāpj ar galo�ām. Mums tie�ām kāds jādabū ūdenī. Tā ir maza ekspedīcija, kāds ducis cilvēku, un jūs būtu vienīgā nirēja.

Ne velti Nokss bija izpelnījies slavu kā prasmīgs mak�ķer�nieks viņ� pakārdināja Ņinu, pieminot feniķie�us, izlika āķi ar savu �ēlabaino saucienu pēc palīdzības, tad apreibināja viņu ar to, ka, būdama vienīgā nirēja, viņa būtu noteicēja par jebkā�diem zemūdens atradumiem.

Ņina ļoti skaidri iztēlojās profesora sārto degunu notrīsam sajūsmā. Viņa pārbīdīja mapes uz sava galda.

-���� Man jāpabeidz lērums atskai�u�

Nokss nemaz neļāva turpināt.

-����� Esmu lietas kursā par to Kipras darbu, viņ� sacīja.

-��� Starp citu, apsveicu, ka jums izdevās novērst krīzi starp NATO partneriem. Esmu parūpējies par visu. Man ir divi ļoti kompe�tenti kolēģi, kas labprāt gūtu pieredzi birokrātisko formalitā�u kārto�anā, jo tā ir būtiska sastāvdaļa mūsdienu arheoloģijā. Tā ir provizoriska apskate. Mēs būsim prom tikai nedēļu vai des�mit dienas. Pa to laiku mani uzticamie jaunie rokaspui�i būs uzliku�i punktus uz visiem "i". Jums nav tas jāizlemj uzreiz. Es jums nosūtī�u pa faksu kādu materiālu. Ieskatieties tur un tad sūtiet man atpakaļ!

-��� Cik ilgs laiks jums nepiecie�ams, doktor Noks?

-��� Ar stundu būs gana. Atā!

Ņina nolika klausuli un skaļi iesmējās. Stunda.

Gandrīz uzreiz papīrs sāka slīdēt ārā no faksa aparāta, glu��i kā lava vulkāna izvirdumā. Tas bija projekta pieteikums, ko iesniedzis Nokss, līdz ar lūgumu pie�ķirt finansējumu. Viņam bija nepiecie�ami līdzekļi, lai pētītu grieķu un romie�u vai vēl kādas iespējamās drupas. Tas bija tipisks Noksa paņēmiens, viņ� prata intriģējot savirknēt kopā faktus un iespējas, izceļot savu projektu starp citiem, kas arī sacentās par finansējumu.

Ņina pārlaida ietrenētu skatienu pār pieteikumu, tad pie�vērsa uzmanību kartei. Ekspedīcijas objekts pletās no Dra upes grīvas līdz Rietumsahārai Marokas piekrastes līdzenumā. Bun�godama ar pildspalvas galu pa zobiem, viņa pētīja apkārtnes palielināto karti. Piekrastes izrobojums izskatījās tāds, it kā kar�togrāfs, velkot krasta līniju, būtu �agojies. Ievērojot vietas tuvu�mu Kanāriju salām, viņa atliecās krēslā atpakaļ un nolēma, ka viņai jānokļūst �ajā vietā, iekams nav zaudējusi prātu. Viņa pa�cēla klausuli un piespieda ciparu taustiņus.

Nokss uzreiz atsaucās:

-��� Mēs braucam nākamnedēļ.

Tagad, kad Ņina apskatīja lagūnu dabā, līnijas un līklo�i uz kartes bija saredzami kā fiziski objekti. Līcis bija gandrīz vai apaļ�, to ieskāva robainas sarkanbrūnas klintis. Aiz ieejas līcī atradās sēklis, kas bēguma laikā noplaka līdz dūņainai, ņir�bo�ai peļķei. Pirms tūksto�iem gadu lagūna tie�i bija savienota ar okeānu, un tās dabiski pasargātie ūdeņi pievilināja senos jūrasbraucējus, kas parasti noenkurojās vienā vai otrā piekras�tes pusē, lai nogaidītu labvēlīgu laiku vai pārlaistu nakti. Tuvu�mā atradās iz�uvusi upes gultne, ko vietējie dēvēja par tvadi. Arī tā bija laba zīme apmetnes parasti veidojās pie upēm.

No lagūnas cauri kāpām veda �aura, smil�aina taka, izbeig�damās pie maza grieķu tempļa drupām. Osta dro�i vien bijusi pārāk �aura romie�u kuģiem. Ņina iedomājās, ka grieķi varētu izmantot �o nelielo līci par pagaidu pieturas vietu. Stāvais krasts nelikās piemērots pre�u nogādā�anai iek�zemē. Viņa bija pār�baudījusi vecās kartes jebkura zināmā senatnīgā apmetne at�radās jūdzēm tālu no �ejienes. Pat mūsdienās tuvākais ciems, klusa, berberu apdzīvota vieta, bija desmit jūdzes prom pa iz�dangātu zemesceļu.

Ņina aizsedza acis no saules un lūkojās pāri ūdenim uz kādu kuģi, kas bija noenkurojies netālu no krasta. Tā korpuss no ūdenslīnijas līdz virsbūvei bija nokrāsots tirkīza zaļumā. Kor�pusam pa vidu izdevās saskatīt burtus NZJA, Nacionālās zem�ūdens un jūras aģentūras saīsināto apzīmējumu, un viņa laiski nodomāja, ko gan ASV valdībai piedero�s kuģis dara tik attālā Marokas piekrastē, tad pacēla lielu tīklveida somu un devās lejup pa duci apdilu�u akmens pakāpienu līdz pēdējam, kuru maigi apskaloja ūdens.

Ņina noņēma Pensilvānijas universitātes beisbola cepurīti, un saule apspīdēja nobriedu�as labības krāsas bizes. Viņa no�ģērba nesamērīgi lielo T kreklu, zem tā pavilktajam puķaina�jam bikini peldkostīmam atsedzot spēcīgu augumu, turpat vai se�as pēdas garu.

Ņina bija mantojusi savu vārdu, zeltainos matus, mazliet apaļīgo seju un zemniecisko izturību, par kuru vīrie�iem būtu jānokaunas, no savas vecvecmāmiņas, spēcīgas laukstrādnieces, kas bija sastapusi Ukrainas druvās savu īsto mīlestību cara zaldātu. No savas mātes gruzīnietes Ņina bija guvusi pa�apzinī�gu skatienu gandrīz vai aziātiskajās pelēkajās acīs, izteiktos, augstprātīgos vaigu kaulus un pavedino�o muti. Kad ģimene emigrēja uz Savienotajām Valstīm, ģenētiskās paaud�u pārvēr�tības bija padarīju�as Kirovu sievie�u siluetu slaidāku viduklī un gurnos, tomēr saglabājot tīkamas formas un ra�enu krū�u apveidu.

Ņina izņēma no somas "Nikon" digitālo fotoaparātu, kas pēc pasūtījuma bija iebūvēts plastmasas aptverē, un pārbaudīja apgaismojumu, tad apskatīja gaisa rezervuāru un ASV nirēju peldspējas kompensatoru, melnsarkano Hendersona kombine�zonu, pleznas, cimdus, pārsegu, slogjostu, masku un akvalanga cauruli. Viņa saģērbās, uzmauca galvā stīpu ar "ciklopu" spul�dzi, kas atstāja rokas brīvas, un saāķēja slogjoslu. Beigās Ņina piesprādzēja pie gurna septiņu collu titāna nazi. Pakārusi pa�raugu somu uz āķa, viņa noregulēja laiku uz sava nesen iegā�dātā pulksteņa tas bija paredzēts nirējiem un bija aprīkots ar dziļuma norādi.

Nir�anas kompanjona nebija, tāpēc nācās veikt ierasto pirmsnir�anas pārbaudi divreiz. Viss bija kārtībā; viņa apsēdās uz kāpnēm, uzāva pleznas un ieslīdēja ūdeni, pirms svelmainā Ziemeļāfrikas saule sāk cepināt zem ūdenslīdēja tērpa. Remde�nais ūdens iesūcās starp ādu un neoprēna kombinezonu, ātri vien sasilstot līdz ķermeņa temperatūrai. Viņa pārbaudīja gal�venos un papildu regulatorus, tad atgrūdās pret kāpnēm, pa�griezās un lēniem kraula vēzieniem iepeldēja dīķim līdzīgajā lagūnā.

Nemanīja nekādu viļņo�anos, gļotainais ūdens bija maz�liet iesāļ�, virspusē peldēja sanesumi, tomēr tas netraucēja Ņi�nu izbaudīt savu brīvību. Viņa slīdēja uz priek�u, viegli kusti�nādama pleznas un juzdama līdzi sauszemes arheologiem, kuri rāpo uz jēliem ceļgaliem ar lick�ķerēm un slotiņām rokās un kuru acīs ko� sviedri un putekļi. Ņina varēja pārvietoties ar pilnīgām ērtībām kā lidma�īna, kas veic apskati no aug�as.

Ieeju lagūnā sargāja zema sala, kas bija noaugusi ar nīkulī�gām priedēm. Viņa nolēma peldēt tie�i uz salu un sadalīt lagū�nu divās daļās, pēc tam izpētīt katru pusi atsevi�ķi, veicot vai�rākus paralēlus peldējumus taisnā leņķī pret �o dalījuma līniju. Pētījumu metode bija līdzīga tai, kādu lieto kuģa vraka mek�lē�anai okeānā. Sānizvērses hidroakustisko ierī�u vai magne�tometru vietā darbosies viņas acis; precīzie instrumenti tiks iz�mantoti vēlāk. Tagad viņa vēlējās tikai izjust �o zemūdens pa�sauli.

Zem duļķainās virsmas ūdens bija samērā skaidrs, varēja saskatīt līdz pat dibenam. Dziļums nebija lielāks par divdesmit pēdām, tāpēc varēja izmantot akvalanga cauruli un pataupīt gai�su. Kļuva redzamas daudzas līnijas, kas savstarpēji krustojās taisnā leņķi ar rūpīgi izvietotu akmens bloku palīdzību. Kāp�nes bija turpināju�ās zem ūdens, vedot uz senatnīgu izbūvētu krastmalu. Tas bija ievērojams atklājums, jo norādīja, ka lagū�na reiz bijusi īsta osta, nevis pagaidu noenkuro�anās vieta. Di�bens acīmredzot bija klāts ar civilizācijas slāņiem ilgā laika ritē�jumā, nevis ar garāmbrauco�u jūrnieku izmestiem atkritumiem.

Drīz viņa saskatīja biezākas līnijas un skaldītu akmeņu grē�das. Celtnes drupas. Urā! Noliktavas, dzīvojamā māja vai kabi�nets ostas saimniekam� Tā nekādā ziņā nav bijusi tikai pārnak�ņo�anas vieta vien.

Aprises kļuva tum�ākas, un Ņina nodomāja, ka krastmala izbeigusies. Viņa peldēja pāri pla�am, �etrstūrainam padziļinā�jumam un prātoja, vai tas varētu būt zivju rezervuārs, ko senat�nīgie iedzīvotāji sauca par piscina. Pārāk liels, olimpiskā peld�baseina apmēros.

Ņina ienira dziļāk. Viņa pārvietojās gar vienu dobuma ma�lu un, nonākusi līdz stūrim, pagriezās un peldēja gar nākamo, līdz bija visu apkārt apskatījusi. Padziļinājuma lielums bija simt reiz simt piecdesmit pēdas.

Ņina ieslēdza lampu virs galvas un ienira dobumā. Dūņai�nais pamats bija ideāli līdzens un aptuveni astoņas pēdas zem senās krastmalas līmeņa. Spuldzītes �aurais stars apgaismoja saplēstus māla traukus un da�ādas lauskas. Ar na�a palīdzību viņa izdabūja lauskas ārā no dūņām un, rūpīgi atzīmējusi to novietojumu, ielika paraugu somā. Tad Ņina ieraudzīja kādu kanālu, kas veda jūras virzienā; pa to varēja nokļūt lagūnā. Atvere bija pietiekami liela, lai pa to varētu braukt kuģis. Senat�nīgajā krastmalā ierīkotajai piestātnei piemita visas mākslīga�jām ostām raksturigās iezīmes. Viņa atrada vairākas iebrauca�mās vietas, katra no tām bija pietiekami liela, lai uzņemtu vis�maz piecdesmit pēdas garus kuģus, un īstu zivju rezervuāru piscina, līdz ar to apstiprinājās viņas teorija par mākslīgo ostu, ko agrāk sauca par cothon.

Dodoties prom no krastmalas, Ņina turpināja savus pētīju�mus no sadales līnijas, orientācijai izmantojot zemi pa labi. Viņa peldēja starp salu un sauszemi, līdz da�us jardus zem ūdens vir�smas atrada zemūdens molu vai viļņlauzi, tas bija būvēts no pa�ralēlām mūra sienām, kas bija pildītas ar skaldītiem akmeņiem. Sausākā laikā tas, iespējams, bija savienojis sauszemi ar salu.

Nonākusi uz salas, viņa novilka savu nirējas ietērpu un devās pa ērk�ķiem klātajām klin�u plātnēm uz tās otru pusi. Sala bija vairāk nekā piecdesmit pēdas plata, gandrīz divtik gara un lielākoties līdzena. Koki, kurus viņa saskatīja no kras�ta, kā izrādījās, sniedzās tik tikko līdz zodam.

Pie ieejas lagūnā slējās akmeņu grēdas, iespējams, pamati, un apaļ� bluķu krāvums. Tā �ķita ideāla vieta bākai vai novē�ro�anas tornim, kas deva iespēju asredzīgam sargam pārredzēt kuģu satiksmi. No sauszemes varēja sasaukt aizstāvjus, kad vien tika pamanīta kāda burulaiva.

Iekāpusi apļa iek�pusē, Ņina uzrāpās uz kāpņu atliekām, paraudzījās uz kuģi, kuru bija redzējusi jau iepriek�, un atkal nobrīnījās, kāpēc gan amerikāņu valdības kuģis atrodas �ajā neauglīgajā un vientuļajā krastā. Pēc brī�a viņa savāca savu nirējas aprīkojumu. Bezsvara stāvoklis vēsajā ūdenī bija atsvai�dzino�s, un viņa nolēma, ka zivjveidīgie sen�i pieļāvu�i lielu kļūdu, izrāpjoties no jūras uz sauszemi.

Ņina peldēja pāri ieejai lagūnā. Otra pussala pie sauszemes bija zema, tad pamazām papla�inājās, kļuva augstāka un beidzās ar grumbuļainām klintīm. Stāvās, sarkanīgās klintis beidzās tie�i ūdenī un izskatījās pēc cietok�ņa vaļņa. Ņina ienira, līdz sasnie�dza gludās sienas pamatni, tad raudzījās pēc takas un, to neatra�dusi, turpināja virzīties uz zemesraga jūras galu, kas beidzās ar klintsradzi. Lieliska aizsardzības pozīcija, kur strēlnieki varēja atklāt iznīcino�u uguni pret jebkuriem iebraucējiem ostā.

Blakus platformai stiepās horizontāla plātne, zem tās atra�dās taisnstūrveida atvere, kas pēc lieluma un formas atgādināja durvis. Piepeldējusi tuvāk, Ņina raudzījās caur sejas maskas brillēm un mēģināja ielūkoties draudīgajā melnumā. Tad viņa atcerējās spuldzi virs galvas un ieslēdza to. Gaismas stars uz�spīdēja uz spokainu virpuli, un viņa satraukta atkāpās, ta�u tad no elpo�anas aparāta izlauzās smieklu burbuļi sudrabainām zvīņām klātie zivju mazuļi, kas bija tunelī ierīkoju�i savas mā�jas, bija vairāk satrūku�ies nekā viņa pati.

Kad pulsa ātrums normalizējās, viņa atcerējās doktora Noksa brīdinājumu neriskēt ar dzīvību, lai iegūtu kādu nieku infor�mācijas, kas ieguls putekļainos sējumos un ko lasīs tikai da�i cilvēki. Ar ļaunu prieku viņ� mēdza sīkumos kavēties pie to zinātnieku likteņiem, kas zaudēju�i inēra sajūtu. Fērbu�u apri�ju�i cilvēkēdāji. Rosini pieveikusi malārija. O'Nils iekritis dziļā �ļūdoņa plaisā.

Ņina bija pārliecināta, ka Nokss �os vārdus izdomājis, to�mēr saprata viņa aizrādījumu. Viņa bija viena, nebija nekāda "dzīvības ceļa", pa kuru var atgriezties atpakaļ. Neviens nezinā�ja, kur viņa atrodas. Briesmas, kurām vajadzēja viņu atbaidīt, tomēr likās vilino�as. Viņa pārbaudīja manometru. Izmantojot akvalanga cauruli, bija ietaupījies gaiss, ari laiks vēl bija.

Ņina cie�i nolēma, ka atveres iek�pusē apstāsies un tālāk nedosies. Tunelis nevarētu būt ļoti gar� viņi ir raku�ies cauri klintīm ar tā laika primitīvajiem darbarīkiem, neizmantojot di�manta urbjus. Viņa uzņēma da�us attēlus pie ieejas, tad virzījās uz priek�u.

Neticami!

Grīda bija gandrīz vai ideāli līdzena, sienas gludas, tikai ar jūraszāļu kum�ķiem.

Ņina devās dziļāk, aizmirsusi savu apņem�anos, arī Noksa prātīgo ieteikumu. Izrādījās, ka tunelis ir visskaistākais kultū�ras piemineklis, kādu viņa jebkad redzējusi. Jau tagad tas bija garāks par līdzīgu eju zemūdens pilsētā Apolonijā.

Gludās sienas spēji izbeidzās, un tunelis pārvērtās par alu ar nelīdzenām malām, kas sa�aurinājās un paplatinājās, nedaudz līkumojot, no tās atdalījās mazākas ejas. Nomelnēju�ās sienās bija nostiprināti sve�turi. Tuneļa urbēji bija papla�ināju�i da�bisko alu. Ņina apbrīnoja sen miru�o bronzas laikmeta strād�nieku prasmi un centību.

Tunelis atkal kļuva platāks un gludenāks. Ņina pārlīda pāri akmeņu grēdai, tālumā mirdzo�as zaļganas blāzmas iekārdinā�ta. Jo vairāk viņa tai tuvojās, jo tā mirdzēja arvien spo�āk.

Zinātkāres mudināta, viņa bija izlīdusi cauri gvano kaudzei un midzenim, ko apsargāja nikni skorpioni. Lai cik brīni�ķīgs likās tunelis, viņa gribēja tikt no tā ārā un atvieglota uzelpoja, kad tas beidzās, uzpeldēja augstāk pa kādiem pakāpieniem, tad cauri velvei iznira atklātā vielā, ko ieskāva pamatu drupas.

Ņinai bija aizdomas, ka doktors Nokss nojauta, ko viņa varētu atrast lagūnā, ta�u viņ� nevarēja zināt atklājumu apmē�rus. Neviens to nevarēja zināt. Rimsties, saliec savas domas pa plauktiņiem! Novērtē visas detaļas! Sāc darboties kā zinātniece, nevis Haklberijs Fins!

Viņa apsēdās zem ūdens uz kāda vidukļa augstuma akme�ņu krāvuma un apsvēra savus atradumus. Osta, iespējams, bija vienlaikus militārs un tirdzniecisks postenis. Ausīs ieskanējās rūkoņa. Skepticisma pārstāvji alkatīgi pieprasīja kārtīgus zināt�niskus faktus. Lai galīgi formulētu savus atradumus, katra os�tas kvadrātpēda jāizpēta un jāizvērtē.

Iespējams, ka osta iegrimusi, pārvietojoties tektoniskajām plātnēm, varbūt tas noticis lielās zemestrīces laikā mūsu ēras desmitajā gadā. Zemestrīces te nenotika tik bie�i kā Vidusjūras rajonā, ta�u tomēr varēja gadīties. Rūciens. Zinu jau zinu. Nekā�dus secinājumus, iekams nav visi pierādījumi. Viņa vēroja bur�buļus, kas radās, viņai elpojot, un cēlās aug�up, un prātoja, ka varbūt ir iespējams ātrāk tikt pie patiesības.

Ņina bija apveltīta ar talantu, kas zināmā mērā bija ne�parasts un neizskaidrojams. Viņa bija to apspriedusi vienīgi ar da�iem tuviem draugiem un tad glu�i kā tiesu medicīnā salī�dzinājusi sevi ar Federālā izmeklē�anas biroja ekspertu, kas pārredz nozieguma vietu, it kā būtu aculiecinieks. Viņa bija pārliecinājusi sevi, ka tas nav nekas fizisks, bet gan kāds aug�stāks signāls no pētījumu objekta, kas tiek papildināts ar fo�togrāfisku atmiņu un dzīvu iztēli. Tas bija kaut kas līdzīgs pa�ņēmienam, kā rīkstnieki atrod ūdens āderes ar koka nūjiņas palīdzību.

Ņina bija atklājusi savu talantu nejau�i, savā pirmajā brau�cienā uz Ēģipti. Viņa bija piespiedusi plaukstas pie viena no Kufu lielās piramīdas milzīgajiem pamatakmeņiem. Tas bija da�bisks �ests, mēģinājums ar tausti apjaust neaptveramo akmeņu krāvumu, ta�u tad notika kaut kas dīvains un draudīgs. Katru viņas jutekli pārņēma iedomu tēli. Nu piramīda bija uzbūvēta līdz pusei, uz tās līdzenās virsmas rosījās papilnam tumsnēju, gurnautos tērpu�os vīru. Viņu sasvīdusī āda spīdēja saulē. Va�rēja dzirdēt kliedzienus un trī�u �īkstoņu. Ņina atrāva roku nost, it kā akmens būtu nokaitis līdz sarkankvēlei.

Kāda balss ierunājās:

-���� Brauksiet ar kamieli, jaunkundzīt?

Viņa pamirk�ķināja acis. Piramīda atguva savu milzīgo aug�stumu, melnīgsnējo vīru vairs nebija. Viņu vietā stāvēja vīrs ar kamieli. Plati smaidīdams, viņ� jautāja:

-��� Brauksiet ar kamieli, jaunkundzīt? Piedāvāju jums par iz�devīgu cenu.

-���� Shukran. Paldies! �odien ne.

Vedējs skumji pamāja un aizlēk�oja prom. Ņina saņēmās un devās atpakaļ uz viesnīcu, kur uzskicēja akmeņu pārvie�to�anu ar trī�iem, vēlāk viņa to parādīja kādam pazīstamam in�enierim. Viņ� bija cie�i raudzījies uz zīmējumu un nomurmi�nājis: "Traki ģeniāli," tad apjautājies, vai nevarētu no�iept �o ideju un izmantot ceļamkrāna projektā, pie kura pa�laik strādā.

Gadījās arī citi līdzīgi piedzīvojumi. Tas nebija kaut kas tāds, ko var ieslēgt un izslēgt pēc savas vēlmes. Ja uzplaiksnītu saruna no tālas pagātnes ik reizi, kad atrasts kāds taustāms eksponāts, viņa nonāktu vājprātīgo klīnikā. Kādā greznā kūrortā netālu no Romas atradās Kolizeja samazināta kopija, kur sāpju un �ausmu vīzijas bija tik spēcīgas, ka Ņina pārāk dzīvi iztēlojās asinīm pie�liju�as smiltis, sa�ķaidītus locekļus, mirēju kliedzienus un sāka rīstīties. Kādu brīdi viņai likās, ka zaudējusi prātu. Vairākas nak�tis neizdevās izgulēties. Varbūt tāpēc viņai nepatika romie�i.

Tomēr �is nav romie�u amfiteātris, viņa prātoja. Vēl nepa�spējusi sevi atrunāt, viņa piepeldēja pie akmeņu krāvuma, uzli�ka plaukstas uz tā un aizvēra acis. Iztēlē varēja skatīt krāvējus nesam amforas ar vīnu vai eļļu, buru plak�ķē�anu gar koka mastiem, ta�u tās bija vienīgi iedomas. Viņa atvieglota uzelpo�ja. Nevajag censties saīsināt zinātnisko ceļu.

Ņina uzņēma vēl da�us attēlus un jutās vīlusies vienīgi par to, ka nav redzējusi nevienu kuģa vraku. Tad viņa savāca māla lauskas, atrada kādu daļēji apraktu akmens enkuru, vēl maz�liet pafotografēja un tad pamanīja kaut ko apaļīgu spie�amies ārā tajā vietā, kur pamats bija smil�ains.

Viņa piepeldēja klāt un noberza smiltis nost. Izvirzījums bija gabals no kaut kā lielāka. Ieinteresējusies viņa sakņupa uz ceļiem un, notīrījusi vairāk, saprata, ka tas ir liels akmens deguns milzīgā izkaltā sejā, kas no zoda līdz galvas virsai ir aptuveni astoņas pēdas gara. Deguns bija pieplacināts un plats, lūpas pilnīgas.

Galvassega bija pieguļo�a, varbūt tā bija bruņucepure. Se�jas izteiksme likās nikna. Viņa beidza rakt un pieskārās ar pirk�stiem pie melnā akmens.

Pilnīgās lūpas likās sakustamies it kā runātu.

Pieskaries man! Man ir tik daudz, ko tev pastāstīt.

Ņina atrāvās nost un stingi raudzījās nesatricināmajā sejā. Vaibsti bija tādi pa�i kā agrāk. Viņa ieklausījās balsī. Pieskaries man! Tagad tā skanēja klusāk, to nomāca metāliskais burbuļu troksnis, ko radīja pa�as elpa.

Meitenīt, tu esi bijusi zem ūdens pārāk ilgi.

Viņa uzspieda uz vārstuļa. Gaiss ieplūda piepū�amajā ves�tē. Sirdij joprojām dauzoties, viņa lēnām pacēlās aug�up savā pasaulē.

Melnīgsnējais, druknais vīrs ieraudzīja Ņinu tuvojamies aplī uzceltajām teltīm un pieskrēja klāt, izstiepis roku. Rauls Gonsaless ierunājās ar stipri jūtamu spāņu akcentu:

-��� Vai drīkstu jums palīdzēt nest somu, doktore Kirova?

-��� Viss kārtībā. Ņina bija pieradusi tikt pati galā ar savu aprīkojumu, patiesību sakot, viņa centās no tā ne�ķirties ne brīdi.

-��� Tas man nesagādātu grūtības, viņ� galanti iebilda, de�monstrēdams smaidu. Juzdamās pārāk nogurusi, lai strīdētos, un negribēdama aizvainot, Ņina pasniedza savu nesamo. Viņ� paņēma smago somu, it kā tā būtu pilna ar spalvām.

-Jums bija ra�īga diena? viņ� apjautājās.

Ņina notrausa sviedrus no acīm un iedzēra malku no sasi�lu�as limonādes pudeles. Viņa nepiederēja pie izklaidīgajiem profesoriem, jo �ajā nozarē, kur krellīte vai poga var kļūt par milzu atklājumu, arheologs ir radis ievērot vissīkākās detaļas. Viņa nespēja izprast Gonsalesu; viņa bija mazliet pavērojusi �o vīru, it īpa�i tad, kad viņam likās, ka neviens neskatās, un bija pamanījusi sev pievērsto cie�o skatienu; nemirdzot platajam smaidam, acis zem kuplajām uzacīm �ķita stingas kā marmors. Ņina bija pievilcīga sieviete un bie�i vien izpelnījās vīrie�u ska�tienus, ta�u Gonsaless uz viņu vairāk lūkojās kā lauva uz gazeli. Nezin kā sagadījās, ka viņ� vienmēr bija līdzās, raudzīda�mies viņai pār plecu. Un ne tikai viņai. Likās, ka viņ� izseko visus ekspedīcijas dalībniekus.

Ņinas pacilājums par saviem atklājumiem pārmāca viņas ierasto piesardzību.

-Jā, paldies! viņa iesaucās. Diena bija ra�īga. Ļoti ra��īga.

-��� No tik gudras pētnieces mazāk nevar gaidīt! Ar lielu ne�pacietību ceru uzzināt ko sīkāk! Viņ� pienesa somu pie Ņinas telts un, nolicis to, devās apstaigāt nometni, it kā būtu atbildīgs inspektors, kas veic uzrauga pienākumus.

Gonsaless stāstīja, ka esot agri pārtraucis strādāt, jo ticis pie lielas naudas, pārdodot savu Dienvidkalifornijas īpa�umu, un tagad varot kā amatieris nodoties savam mū�senajam sap�nim arheoloģijai. Izskatījās, ka viņam ir nepilni piecdesmit gadi vai mazliet vairāk; viņ� bija vairākas collas īsāks par Ņinu, augums bija drukns un spēcīgs kā kalējam, pieglaustie mati spīdīgi un melni. Viņ� bija pievienojies ekspedīcijai ar organi�zācijas "Time Quest" starpniecību, kas pieņēma darbam arheo�loģiskos izrakumos brīvprātīgos, kas. gatavi maksāt. Katrs, kas �ķīrās no pāris tūksto�iem dolāru, varēja veselu nedēļu rakņā�ties ar bērnu lāpstiņu smiltīs un sijāt tās caur sietu. Par velti bija iegūstams tre�ās pakāpes saules apdegums.

Kopā ar Ņinu un doktoru Noksu grupā bija desmit cilvēku: Gonsaless, Boneli, pusmū�a laulātais pāris no Aiovas �tata, vi�ņi par samaksu bija pievienoju�ies ekspedīcijai ar kādas citas organizācijas palīdzību, Ņinai par no�ēlu grupā bija arī doktors Fizels no Marokas Antīkās mākslas departamenta (par viņu tei�ca, ka viņ� esot karaļa brālēns), Fizela jaunais asistents Kasims, pavārs un divi lopu dzinēji berberi, kas pildīja divkār�us pienā�kumus, strādājot izrakumos.

Ekspedīcija bija savākusies no da�ādām pasaules malām Tarfājā naftas ostā dienvidu piekrastē. Marokas valdība bija izkārtojusi iespēju ekspedīcijai iznomāt no kādas naftas kompā�nijas trīs deviņvietīgas automa�īnas "Renault", ar kurām varēja pārvadāt dalībniekus un ekipējumu. Automa�īnas bija nobrau�ku�as pāris simtu jūd�u gar piekrasti pa daudzmaz cie�amiem zemesceļiem.

Pat mūsdienās lielākā valsts daļa �ķita pamesta un neapdzī�vota, tikai da�viet bija redzamas berberu apmetnes. Teritorija bija tikpat kā neizpētīta līdz tam laikam, kad 'Mobil" un da�as citas kompānijas sāka meklēt piekrastē naftas krājumus.

Nometne atradās aiz kāpām saules nokveldētā laukā, neiz�teiksmīga līdzenuma malā, kurā vietumis auga dzeloņaini bumbierkoki; tālāk pletās augsta plakankalne. Da�i no�ēlojami olīv�koki uzsūca pietiekami daudz mitruma no sausās augsnes, lai saglabātu savu nīkulīgo dzīvību. Ēna, ko tie spēja sniegt, bija vairāk gan psiholoģiska. Apmetne atradās netālu no sabru�ku�iem mūriem un kolonnām, kur tika veikti izrakumi.

Ņina devās uz vienu no krāsainajām kupolveida neilona teltīm, kas bija uzslietas apļa veidā smil�ainajā, līdzenajā lau�kumā. Viņa nomazgāja sāli no sejas un uzvilka tīrus �ortus un T kreklu. Paņēmusi savu piezīmju grāmatu, viņa apsēdās ārpus telts uz saliekamā krēsla un pēcpusdienas saulē uzskicēja sa�vus atradumus. Kad grupas dalībnieki sāka atgriezties no izra�kumiem, jau bija piezīmētas vairākas lapas.

Doktora Noksa haki krāsas �orti un krekls bija piemirku�i ar sviedriem un appūsti ar putekļiem, ceļgali nobrāzti jēli no rāpo�anas pa cieto zemi. Deguns bija garneles sārtumā un āda sākusi lobīties. At�ķirība no viņa ārienes akadēmijā bija pār�steidzo�a. Auditorijā Nokss ieradās nevainojamā apģērbā, ta�u te burtiski metās izrakumos, glu�i kā bērns smil�u kastē. Ar savu tropu cepuri, platajiem �ortiem un uzple�iem uz kalsna�jiem pleciem viņ� izskatījās kā izkāpis no veca "National Geographic " izdevuma.

-��� Ir nu gan dieniņa! Nokss nikni nometa savu tropu ce�puri. Man nudien liekas, ka mums nāksies ierakties vēl div�desmit pēdu dziļāk, līdz atradīsim ko tādu, kas pieskaitāms pie nepakļāvīgā Rifa! Un, ja jums liekas, ka strādā�ana ar mani ir gatavās mocības, es jums ieteiktu mazliet pamēģināt darboties kopā ar to pompozo draņķi Fizelu. Līksme viņa balsī par at�ra�anos izrakumos īsti nesaskanēja ar ņurdē�anu. Nu, bet jūs tik tie�ām izskatāties apmierināta! viņ� pārmeto�i teica. Kā tas izdevās? Lai nu paliek, es redzu to pēc jūsu acīm. Sakiet man ātri, Ņina, citādi es uzdo�u papildu mājas uzdevumu.

Dzirdot Noksu nosaucam viņu vārdā, Ņina jutās kā stu�dente. Nu viņa juta izdevību atmaksāt par maigi dzēlīgajām pie�zīmēm, kuras nācās pieciest auditorijā.

-��� Vai jūs negribētu pirms tam atsvaidzināties? viņa apvai�cājās.

-��� Nē, negribētu vis. Dieva dēļ, jaunkundz, neesiet ta�u tāda sadiste, jums tas nepiestāv!

-��� Es apguvu savu amatu pie laba skolotāja, viņa smaidot attrauca. Nekrītiet izmisumā, profesor! Kamēr jūs atvilksiet savu krēslu, es ielie�u mums ledus tēju un tad pastāstī�u par visu redzēto.

Pēc da�ām minūtēm Nokss, sakopojis uzmanību, sēdēja Ņi�nai blakus un, viegli pieliecis galvu, klausījās viņas stāstījumā. Viņa aprakstīja savus novērojumus, sākot no brī�a, kad bija nokāpusi lejā un ielaidu�ies ūdenī, tomēr nepateica par akme�nī izcirsto galvu. Nesaprotamu iemeslu pēc viņai nelikās viegli par to runāt. Varbūt vēlāk.

Nokss visu laiku klusēja; vienīgi tad, kad Ņina uz brīdi apklusa, lai ievilktu elpu, viņ� nepacietīgi mudināja:

-���� Es zināju, to es zināju. Jā, jā, turpiniet!

-��� Tas ir viss, viņa sacīja, beigusi stāstīt.

-���� Labi. Kādi ir jūsu secinājumi?

-���� Manuprāt, tā ir ļoti sena osta, Ņina atbildēja.

-��� Protams, sena, Nokss attrauca ar mākslotu aizkaitināju�mu. Es to sapratu, kad ieraudzīju �o jūsu mazo dīķi kādas naftas kompānijas pētījumos uzņemtās fotogrāfijās no gaisa. Katrs sīkums simt metru rādiusā ap mums ir sens. Bet cik sens?

-��� Atcerieties alkatīgos skepticisma pui�us! Ņina atgādināja.

Nokss saberzēja plaukstas, viņam �ī spēle sagādāja baudu.

-��� Pieņemsim, ka �ie apnicīgie radījumi sagūstīti un pa�laik viņi, par laimi, mitinās aiz kāda aiz�ogojuma. Kāds, cienītā kun�dze, būtu jūsu zinātniskais minējums?

-Ja jūs tā to pavēr�at, es uzskatu, ka tas ir feniķie�u militā�rais un tirdznieciskais postenis. Viņa pasniedza savu ski�u burtnīcu un atrastos māla trauku gabalus.

Nokss pētīja lauskas, jūsmīgi pārvilkdams pirkstus pār ro�bainajām malām. Tad viņ� tās nolika malā un apskatīja skices, savilkdams muti tā, ka ūsas �ķita dejojam virs lūpām.

-���� Manuprāt, viņ� ierunājās ar uzspēlētu tīksmi, mums jāpaziņo jūsu stāstījums cienījamam doktoram Fizelam.

Gamiels Fizels sēdēja zem liela lietussarga. Apaļīgais ķer�menis gandrīz pilnībā nosedza sēdekli, uz kura viņ� bija uztrausies, un iedeguma krāsas biksēs un kreklā, kas bija tādā pa�ā tonī kā Fizela āda, viņ� atgādināja lielu cukurotu ābolu. Galds viņa priek�ā bija pilns ar izrakumos atrastām lauskām. Viņ� aplūkoja vienu no tām ar �erloka Holmsa lupu. Viņam blakus stāvēja asistents Kasims, simpātisks jauns vīrietis; ie�spējams, ka viņ� bija universitātes students, ta�u lielākoties kal�poja Fizelam par tējas pasniedzēju.

-��� Labdien, doktor Fizel! �odien doktore Kirova veikusi da��us interesantus novērojumus, Nokss ierunājās ar neslēptu lepnumu.

Fizels pavērās aug�up, it kā uz viņa deguna nupat būtu nolaidies kāds apnicīgs moskīts. Viņu nepārsteidza tas, ka sie�viete strādā, daudzas marokietes bija apguvu�as kādu profesi�ju, ta�u viņam nepatika tas, ka sieviete ir akadēmiski vienlīdzī�ga ar viņu, pārāka par viņu iegūto grādu ziņā un vismaz pēdu garāka. Nebūdams nirējs, Fizels bija atkarīgs no Ņinas labvēlī�bas zemūdens pētījumu ziņā, un viņam nebija pa prātam tas, ka viņ� nav visa noteicējs.

Ņina nevilcinājās.

-��� Manuprāt, �eit bijusi maza, bet nozīmīga osta un tā pie�derējusi feniķie�iem.

-��� Vēl tēju, Kāsim, Fizels sacīja. Jaunais vīrietis aizsteidzās uz apmetnes lauka virtuvi. Fizels pagriezās pret Noksu, it kā Ņinas tur nebūtu. Jūsu asistentei ir spēcīga iztēle. Jūs, protams, esat viņai stāstījis, ka izrakumi galvenajā objektā ir atsegu�i grieķu un romie�u materiālās kultūras pieminekļus. Viņa ru�nas veids bija ātrs un nervozs, likās, ka viņ� �auj teikumus kā no automāta.

Ņina izturējās ar cieņu pret Fizelu, tomēr nespēja ilgāk pie�ciest �ādu nepieklājību.

-��� Firmām kārtām, es neesmu doktora Noksa asistente, viņa dzedri ierunājās. Es esmu viņa kolēģe. Otrkārt, lai arī es ne�au�bos par grieķu un romie�u ietekmi, lielākā rosība valdīja uz ūdens, nevis sauszemē. Un tur izcēlās feniķie�i.

Uzmetusi uz galda ski�u burtnīcu, Ņina norādīja uz mākslī�go ostu cothon.

-��� Feniķie�i bija vienīgie, kas sauszemē uzbūvēja mākslīgās ostas. Ceru, ka �īs lauskas kalpos par hronoloģisku pierādīju�mu manis teiktajam.

Viņa izbēra savus trauku fragmentus, neuztraucoties, ka tie varētu sajaukties ar citiem. Fizels nesteidzīgi pacēla vienu, apskatīja, tad nopētīja vēl vienu. Pēc brī�a viņ� pavērās aug�up. Brūnās acis �audījās aiz biezajiem briļļu stikliem, bet viņ� vi�siem spēkiem pūlējās neizrādīt saviļņojumu.

Tad viņ� nokrek�ķējās un vērsās pie Noksa.

-Jūs ta�u noteikti negrasāties �o te pieņemt par pietiekamu pierādījumu doktores Kirovas teorijai.

-��� Protams, nē, doktor Fizel! Vēl ir daudz darba, un doktore Kirova zina to tikpat labi kā mēs. Tomēr jums jāatzīst, ka sā�kums intriģē.

Uzskatot, ka sataustījis plaisu Noksa idejas izklāstā, Fizels savu uzsvērti nopietno grimasi nomainīja ar vēlīgu smaidu.

-��� Es nevaru atzīt neko, iekams darbi nav galā.

Ieradās Kasims ar glāzi karstas tējas. Fizels pamāja un pa�ņēma lupu. Pieņem�ana pie karaļa brālēna bija beigusies.

Ņina nespēja valdīt dusmas, kad kopā ar Noksu gāja prom no Fizela telts.

-���� Valdonīgais draņķis! Viņ� ļoti labi zina, ka man ir tais�nība.

Nokss sulīgi ieķiķinājās.

-��� Pēc manām domām, Fizels pilnībā ir vienisprātis ar jums un, netērējot laiku, steigsies paziņot par �iem atradumiem.

Viņa satvēra profesora roku un cie�i paraudzījās putekļiem klātajā sejā.

-��� Es nesaprotu. Kāpēc lai viņ� tā darītu?

-��� Ak, tas ir pilnīgi skaidrs, viņ� grib pretendēt uz jūsu feni�ķie�u ostas atklājēja godu.

-��� Tas nu neies cauri! Ņina sāka doties atpakaļ uz Fizela telti. Ja viņ� iedomājās, ka tas izdosies�

-��� Nomierinieties, mīļā! Es apsolīju, ka jums tiks visi zem�ūdens atklājumi, un tā tas arī būs. Atcerieties, mūsu rokās ir svarīgas kārtis. Jūs esat vienīgā �ajā ekspedīcijā, kas spēj strā�dāt zem ūdens.

-��� Viņ� var atsūtīt citus nirējus.

-��� Jā, var. Lai cik īss, tukls, plikpaurains un tuvredzīgs ir Fizels, viņam piemīt liels svars gan pārnestā nozīmē, gan bur�tiski savā Antīkās mākslas departamentā. Viņ� var dabūt visu, kas viņam vajadzīgs. Tikmēr pabeidziet savas skices, klasificē�jiet savus atradumus un turpiniet savus pētījumus ar zinātnis�kām metodēm.

Ņina joprojām nejutās pārliecināta.

-��� Un ja viņ� mani mēģinās atturēt no nir�anas?

-��� Tā ir apvienota ekspedīcija. Es esmu tikpat atbildīgs kā viņ�. Ķerties pie kaut kā tāda viņ� var vienīgi tad, ja dabū atļau�ju. Tam būs nepiecie�amas vairākas dienas. Ja jūs uzskatāt, ka mūsu birokrātija ir briesmīga, tad neaizmirstiet, ka Marokā tai ir pamatīga fran�u ietekme, un tie�i viņi ir izdomāju�i vārdu bureaucrat. Es paspodrinā�u Fizela pa�lepnumu, bet es gribu, lai jūs izdarītu kaut ko ļoti grūtu. Apdomājiet, vai jūs nevarētu viņam pie�ķirt daļu no �ā atklājuma nopelniem, ja izrādīsies, ka tā tie�ām ir feniķie�u osta. Galu galā mēs veicam izrakumus viņa valstī. Varbūt viņam ir kādi feniķie�u priek�te�i.

Ņina nomierinājās un atļāvās pasmieties.

-Jums taisnība. Piedodiet, ka biju nesavaldīga. Tā bija gara diena.

-���� Nav vajadzīgs atvainoties. Viņ� ir draņķis, bet es viņam atgādinā�u ja mēs ar viņu nesadarbosimies, lai tas būtu ko�pīgs atradums, viņam atņems labo slavu kāds no pa�a draņ�ķiem augstākā līmenī.

Ņina pateicās profesoram, noskūpstīja viņu uz vaiga un atgriezās savā teltī. Tur viņa zīmēja skices, līdz ieskanējās zvans, kas aicināja vakariņās. Pie galda Fizels izvairījās no Ņinas ska�tiena. Pāris no Aiovas bija izracis neskartu ūdens krūkas osu un nu bija uzmanības centrā. Neviens nepievērsa uzmanību, kad Ņina atvainojās un devās atpakaļ uz savu telti.

Pabeigusi ar portatīvo IBM datoru rakstīt ziņojumu par saviem atradumiem, Ņina atbalstīja ski�u burtnīcu un nofoto�grafēja da�us zīmējumus. Tad viņa ievadīja attēlus datorā. Foto�grāfijas un skices bija nevainojami skaidras.

Labs ir, Fizel, redzēsim, kā jūs mēģināsiet pārspēt �os te!

Dators bija savienots ar mazu koferīti, kurā bija satelītu telefons. Ar saules enerģiju darbināmais aparāts viņai bija iz�maksājis milzu naudu, ta�u deva iespēju sazināties ar savu pa�matdarba iestādi, lai kur viņa atrastos pla�ajā pasaulē. Viņa piespieda taustiņus un raidīja elektronisko tekstu un fotogrāfi�jas ēterā, līdz tie atdūrās pret zemā orbītā lidojo�u Inmarsat globālās saziņas satelītu, kas savukārt nodeva to tālāk, tā ka informācija gaismas ātrumā tika noraidīta uz Pensilvānijas uni�versitātes datu bāzi.

Ņina izslēdza datoru un jutās gandarīta, ka viņas ziņojumi un attēli nu ir dro�ībā universitātes datu bāzē. Viņa nezināja, ka pat uz informācijas maģistrālēm mēdz būt bīstami līkumi.

Sanantonio, Teksasas �tatā

Stiklotajā biroju debesskrāpī, vienā no aug�ējiem stāviem, no kuriem pavērās skats uz Sanantonio upes rāmajiem ūde�ņiem, atradās istaba bez logiem, ta�u oficiālajos plānos tā nebi�ja atzīmēta. Pat pilsētas inspektoriem nebija ne jausmas par tā�du. Celtniecības firmai, kas iebūvēja skaņnecaurlaidīgas sie�nas, atsevi�ķu elektrisko instalāciju un dro�ības slēdzenes, ku�ras reaģēja uz balsi, tika pietiekami labi samaksāts, lai tā turētu muti ciet. Kaut arī �ķita dīvaini, ka no privātās vannasistabas du�as kabīnes jāizbūvē slepenas durvis, tas netika apspriests.

Istabas noformējums bija izteikti funkcionāls, kā laboratori�jā smil�krāsas sienas kailas, milzu lieli IBM datoru monitori ar atbilsto�o tehnisko aprīkojumu, dokumentu seifs un centrālais darbgalds. Pie viena datora sēdēja kāds vīrietis, viņa stingo seju apspīdēja atblāzma no lielā ekrāna. Viņ� caurskatīja vairākas tek�sta lapas un fotogrāfijas, tad apstājās pie daudziem zīmējumiem.

Izmantojot kursoru, viņ� palielināja kādu skici un novieto�ja to vienā ekrāna daļā; dzedrās zilās acis izpētīja katru sīkumu. Juzdamies gandarīts par visa faila apskati, viņ� noglabāja to disketē un nospieda taustiņu materiāla izdrukā�anai. Kad ātrās darbības printeris iedūcās, viņ� ielika disketi aploksnē un ie�slēdza to seifā. Ielicis izdrukāto materiālu dokumentu vākos, vīrietis �ķērsoja du�as kabīni, pa citām durvīm iekļuva savā kabinetā un ieslēdza iek�ējo telefonu.

-��� Man nepiecie�amas da�as minūtes. Tūlīt pat, viņ� sacīja.

-��� Viņam tagad ir laiks, atsaucās kāda sieviete, desmit minūtes līdz nākamajam apmeklētājam.

Viņ� izgāja no sava kabineta ar mapi rokās un devās cauri gaiteņu labirintiem, kas bija izklāti ar bieziem celiņiem. Viņ� bija gara auguma, vismaz se�as pēdas, vairs nebija jauns, ta�u par noveco�anu liecināja vienīgi īsi apgrieztie sirmie mati un nedaudz sagumu�ie muskuļainie pleci. Atlētiskais ķermenis jo�projām bija vingrs, jo vīrietis ievēroja spartisku ē�anas re�īmu un nodarbojās ar sportu. Viņ� smaidīja un viebās reti, tāpēc vaibsti ap muti un acīm bija samērā gludi, it kā āda būtu novilk�ta pār stūraino �okli un augstajiem vaigu kauliem.

�ajā stāvā atradās kompānijas administrācijas kabineti, tur varēja iekļūt vienīgi tie, kam bija plaukstas un balss identifikā�cijas pazīme. Darbnīcas un laboratorijas bija citos stāvos, un viņ� nesatika nevienu, kamēr sasniedza pla�o sekretariātu.

Telpa ar augstajiem griestiem bija noformēta sarkanīgos, brūnos un zaļos zemes toņos, uz grīdas un sienām atkārtojās stilizētas indiāņu bultas un �etrstūri. Aiz sekretāres atradās pusabstrakts sienas gleznojums, kurā brūni augumi un milzīga zel�taini zaļa putna spalvas bija tā savijusies, ka bija grūti pateikt, vai tur attēlota cilvēku upurē�ana vai kāds kokteiļu vakars. Sekretāre sēdēja pie galda, kas likās peldam uz liesmaini oran��a paklāja, un nepievērsa uzmanību uzgleznotajai drāmai sev aiz muguras.

Vīrietis apstājās pie viņas galda un, neko neteikdams, pa�raudzījās uz biezajām tum�a koka durvīm, kurās bija izgrebts du�iem izlocīju�os augumu, kas tiek mocīti mākslinieka attēlo�tajā ellē.

-��� Misters Halkons jūs pieņems, sacīja sekretāre, pusmū�a sieviete, kas bija izraudzīta sava laipnuma, darbaspēju un ne�ap�aubāmās lojalitātes dēļ.

Pa izgrebtajām durvīm varēja nokļūt stūra kabinetā, kas bija gandrīz tikpat liels kā sekretariāts, arī tas bija noformēts ar Centrālamerikas motīviem. Ilalkons stāvēja pie loga, kas snie�dzās no grīdas līdz griestiem, pagriezis muguru durvīm.

-��� Ser, ja jums ir brītiņ� laika�

Halkons daļēji pagriezās, atklājot savu vanaga degunu bā�lajā, �aurajā sejā; sava profila dēļ viņ� bija guvis atbilsto�u ie�sauku vēr�u cīņas arēnā.

-��� Nāciet �urp, Gusman! viņ� sacīja.

Gusmans paklausot devās pāri istabai un nostājās blakus jaunākajam vīrietim. Halkonam bija nedaudz pāri �etrdesmit, viņ� bija kādu collu vai divas garāks par Gusmanu un izskatījās askētiski kalsns, gandrīz vai trausls. Ta�u Halkona ārienē viss bija ļoti maldino�s. Atbilsto�i savam biznesmeņa stāvoklim viņ� jau sen bija nogriezis matadora "zirgasti", apgriezis Valentīno vaigubārdu un atlicis malā mirguļojo�o arēnas ietērpu. Un to�mēr zem drēbnieka �ūdinātā dārgā uzvalka joprojām bija sa�skatāms matadora, saukta par Vanagu, ne�ēlīgais augums; ar savu ātrumu un spēku viņ� bija pievārējis du�iem bra�u vēr�u. Ja arī kāds līdzjutējs, kas sekoja viņa īsajai, bet iespaidīgajai karjerai, bija kādreiz izteicis neapmierinātību, tas gadījās vienī�gi tāpēc, ka Vanags nogalināja aukstasinīgi un prasmīgi, bez kaisles. Citā laikmetā viņ� būtu bijis paukotājs, kura zobens nes nāvi, atrodot vīru puksto�ās sirdis.

-��� Gusman, vai jūs zināt, kāpēc es izvēlējos �o biroju būvēt tie�i �ajā vietā?

-Ja drīkstu izteikt minējumu, don Halkon, no tā paveras skats uz daudziem jūsu kompānijas īpa�umiem.

Halkons iespurcās.

-������� Atklāta un tie�a atbilde, kā jau to varētu gaidīt no mana senā aizstāvja, tomēr tā nav diez cik glaimojo�a. Es neesmu no tiem birģeriem, kas nenovēr� acis no saviem laukiem.

-���� Atvainojos, don Halkon, es tie�ām negribēju jūs apvai�not.

-���� Es jau neapvainojos. Tas bija dabisks, tomēr kļūdains pieņēmums. Smaids izzuda, viņ� ierunājās bīstamiem cilvē�kiem raksturīgā rāmā, metāliskā balsī: Es to izvēlējos viena iemesla pēc no �ejienes paveras skats uz Sanantonio de Vale�ro misiju. Tas man atgādina, kāda bija pagātne, kāda tagadne un kas sagaidāms. Viņ� pamāja uz izpletu�os pilsētas daļu, kas bija redzama pa tonētajiem logiem. Es bie�i vien stāvu �eit un domāju, kā vēsture var pavērsties negaidītā virzienā un cik krasi to maina da�u cilvēku darbība. Alamo bija sakāve tās aizstāvjiem, ta�u tas bija Santaanas beigu sākums. Viņ� lika sa�gūstīts Sanhasinto, un vienā iz�ķiro�ā kaujā Teksasa kļuva ne�atkarīga no Meksikas. Vēstures mācība ir skaidra, vai ne?

-��� Tā nebūt nav pirmā reize, kad mocekļu nāve notriec va�renos.

-��� Tie�i tā. Un nebūs ari pēdējā. Kas reiz ir noticis, var at�kārtoties vēlreiz. Alamo bija simt astoņdesmit trīs aizstāvji pret se�iem tūksto�iem bruņotu meksikāņu, un tas pierādīja pasau�lei, ka apņēmības pilns mazākums var pārvērst pasauli vairā�kumam. Viņ� apklusa un iegrima domās, noraudzīdamies uz pilsētu; pēc mirkļa pagriezās pret Gusmanu, kā mozdamies no sapņa. Kāpēc jūs gribējāt mani satikt?

-��� Ser, tas ir kas svarīgs. Es nupat pārtvēru �o sūtījumu no Marokas uz Pensilvānijas universitāti. Viņ� pasniedza mapi.

Halkons sāka �ķirstīt atnesto materiālu un beigās apstājās pie skicēm, pārsteigumā murminādams.

-���� Satrieco�i! Viņ� pavērās aug�up. Vai tā nevar būt kļūda?

-��� Mūsu pārraudzības sistēma ir praktiski nekļūdīga. Kā jau jūs zināt, katra arheoloģiskā ekspedīcija visā pasaulē sūta pie�teikumus mūsu "Time Quest"fondam ar lūgumu atvēlēt līdzek�ļus un sagādāt brīvprātīgos. Tie, kam ir nopietnas izredzes, tiek finansēti vispirms. Datori automātiski izvērtē visus sūtījumus no ekspedīciju vietām uz viņu pamatiestādi un meklē iepro�grammētos atslēgas vārdus, kā ari pārbauda sūtījumus pa fak�su, teleksu un e-pastu.

-��� Vai "Los Hermanos" ir sagādājis tur novērotāju?

-��� Jā. Gonsaless ir tur.

-���� Lieliski, Halkons sacīja. Viņ� zina, kas jādara.

Gusmans pamāja un klusām sasita papē�us. Kad viņ� pa�griezās, lai dotos prom, likās, ka lūpas saviebjas greizā smaidā. Ta�u tas bija tikai gaismas un ēnas radīts efekts, ko izraisīja baltā rēta, kas stiepās no labā vaigu kaula līdz mutes kaktiņam.

Marokā

Ņina pielika fotoaparātu pie sejas maskas, skatu meklētājā iecentrēja pamatu mūri un caur ūdensnecaurlaidīgo ietvaru uz�spieda uz objektīva aizvirtņa atbrīvotāja. Atskanēja klusa mur�doņa. Tas bija pēdējais uzņēmums, kas nepiecie�ams fotomozaīkai. Beidzot.

Ātri un asi izpū�ot gaisu, viņa izgrūda ūdeni no akvalanga caurules, tad nesteidzīgi aizpeldēja līdz kāpnēm. Zemūdens pa�mata kartē�ana ar vienu roku nebija viegls uzdevums. Vispirms viņa bija izvietojusi daudzas mazas lodveida bojas, orientācijas labad pēc nullī�u un krustiņu raksta, pēc tam peldējusi, apstā�jusies un fotografējusi. Atkal un atkal. �īs ostas shēma viņai bija galvā. Ja ūdens brīnumainā kārtā atkāptos, viņa ar aizsie�tām acīm varētu iet pa seno krastmalu, neieskrienot sienā un neiekrītot zivju rezervuārā vai mākslīgajā ostā.

Du�iem fotogrāfiju sagrupē�ana, izveidojot vienotu karti, bija neiedomājami sare�ģīta. Viņa bija mēģinājusi savietot fo�touzņēmumus, izmantojot redzamas iezīmes dabā. I/ai cik centīgi to izpildītu, tā bija visai virspusēja sistēma, tomēr pa�reizē�jā situācijā pietiekami laba, Nina necentās attēlot redzēto ar zinātnisku precizitāti, viņa gribēja panākt iespaidīgu kopumu, kādu ieraugot sīkstuligie ekspedīcijas izdevumu kontrolētāji vēlētos redzēt to iespiestu uz preses izdevuma "USA Today" pirmās lapas vai "Time" un "UnsolvedMysteries" aprakstu no�dalās.

Viņa uzgāja aug�ā pa kāpnēm un novilka nirējas ietērpu, tad, slaucīdamās dvielī, lūkojās pāri lagūnai un nolēma boju noņem�anu atlikt uz rītdienu. Āda būs sakrokota kā balta rozī�ne, ja vēl ilgāk uzturēsies ūdenī. Pēc neilga brī�a viņa skrēja pa taciņu uz apmetni ar uzkrīto�u spridzīgumu. īsā laika sprīdī bija paveikts neticami daudz.

Izrakumos joprojām ritēja darbs, apmetnē nevienu nema�nīja. Pareizāk sakot, gandrīz nevienu. Tuvojoties teltīm, viņa ieraudzīja Gonsalesu apmetnes malā runājam ar kādu vīrieti d�ipā. Viņai tuvojoties, auto aizbrauca, un Nina nepaspēja ielū�koties �ofera sejā.

-��� Kas tas bija? viņa pavaicāja, vērojot aiz ma�īnas gaisā uzmesto putekļu mākoni.

Gonsalesa sejā parādījās automātiskais smaids, it kā būtu nospiests slēdzis.

-���� Kāds, kas apmaldījies. Es pastāstīju, kur jābrauc.

Apmaldījies? Par ko gan Gonsaless runā? Tas neizskatījās

pēc nepareizas nogrie�anās no �osejas apmetne bija jūdzēm tālu no jebkuras apdzīvotas vietas. Tā bija vientuļa zeme, kas nespēja pievilināt nevienu, tikai grupu juku�u kaulu uzrakņātāju. Cilvēkam vajadzēja vēlēties �e it apmaldīties. Sākumā, ie�raugot vīrieti d�ipā, viņa bija iedomājusies, ka viņ� varbūt ir Fizela uzaicinātais, tāpēc, nesaņēmusi �ādu paskaidrojumu, ju�tās atvieglota.

Brokastīs doktors Fizels bija paziņojis, ka pēc pāris die�nām paredzama Marokas nirēju iera�anās. Viņ� bija stingri "ie�teicis" Ņinai sa�aurināt savus pētījumus, lai netraucētu pētīju�mu objektu. Nina noliecās pār galdu un cie�i vērās viņa sejā.

Fotoaparāts diezin vai traucē, viņa mierīgi noteica, ta�u viņas pelēkās acis nozibsnīja tik ledainā niknumā, ka doktors Nokss pēc brokastīm zūdījās viņam uz ūsām esot uzmetu�ās lāste�kas. Fizels manierīgi atgādināja visiem savu atbildību brālēna karaļa priek�ā, tad ņēmās nepārliecino�i atvainoties, ka gribē�jis vienīgi to, lai pētījumu objekts saglabātos neskarts.

Ņinai nācās atzīt, ka viņa darbojusies mazliet negodīgi. Vi�ņa bija aizvākusi atrastos priek�metus no pētījuma vietas, neko nesakot nedz Fizelam, nedz Noksam, un to nedrīkstēja darīt. Fizels nezināja arī to, ka informācija par atradumiem steig�us pārsūtīta uz Pensilvānijas universitātes kibernētiskā dienesta velvēm. Turklāt viņa nevienam nebija izpaudusi par akmens galvu un prātoja par sev neraksturīgo izturē�anos. Krasas situ�ācijas prasa krasu izturē�anos.

Kasims, Fizela tējas zēns, draudzīgi viņai pamāja. Nerunīgs kā sētas miets, bet, kad viņu iepazina tuvāk, izrādījās, ir itin patīkams puika. Izbaudot mieru, Ņina aizgāja uz savu telti, no�vilka peldkostīmu un uzģērba sausas drēbes, tad ieslēdza dato�ru un ieraudzīja simbolu, kas liecināja par elektroniskā pasta sūtījuma pienāk�anu. Vēstule bija no doktores Senfordas, kas bija pasniedzēja Pensilvānijas universitātes fakultātē, uz kuru Ņina bija sūtījusi savus materiālus ar datora palīdzību.

Sendija Senforda un Ņina līdz pēdējam kursam bija mācī�ju�ās kopā, tad katra izvēlējās savu specialitāti. Sendija pievēr�sās Vidusamerikas pētījumiem, paskaidrojot, ka viņas izvēle lielākoties saistīta ar kulināriju, nevis kultūru. Viņai labāk patī�kot bunitos nekā couscous. Gastronomisko gaumi varēja apstrī�dēt, ta�u zinā�anas gan ne. Sendija nupat bija iecelta par kura�tori universitātes muzejā. Ņina lasīja viņas vēstullti.

Apsveicu, Ņina! Tev nav man jāatved Hannibala galva, lai pārliecinātu mani, ka esi trāpījusi feniķie�u ostā! Man gribētos visas tās pasakainās ziņas, ko pārraidīji, izrādīt juras perioda ekspozīcijā arheoloģijas akadēmijas gaiteņos. Varētu sākties jauns pūnie�u kar�. Bet es ievēro�u Tavu vēlmi un neko neiz�paudī�u. Ko par to domā El Grando Professoro? Nevaru vien sagaidīt, kad redzēsimies. I<si uzmanīga!

Ar mīļiem sveicieniem Sendija.

Bija vēl kaut kas.

P. S. Par to skici ar lielo akmens galvu. Tas ir joks, vai ne? Sapratu, Tu vienkār�i pārbaudi manu reakciju. Gaidi faksu!

Ņina ieslēdza faksu. Uz ekrāna parādījās kādas akmens galvas fotogrāfija. Sākumā viņai likās, ka tas ir tas pats grebums, kas lagūnā. Ta�u blakus tam salīdzinā�anai parādījās viņas sūtītā skice. Skulptūras bija identiskas. Tad parādījās vēl citas akmens galvas; izskatījās, ka tās visas darinājis viens un tas pats skulp�tors. At�ķīrās vienīgi da�i sīkumi, galvenokārt galvassegā. Visām bija vienāds naidīgais skatiens, plats deguns un vienaldzīgas, biezas lūpas. Zem attēliem bija vēl viena vēstule no Sendijas.

Sveicināta vēlreiz! Aicinu Tevi iedziļināties kādā nezūdo�ā Vidusamerikas noslēpumā. 193S. gadā Nacionālā ģeogrāfijas biedrība sūtīja ekspedīciju uz Meksiku, lai izmeklētu ziņojumus par milzīgām bazalta galvām, kas apraktas līdz pat uzacīm. Viņi atrada vienpadsmit afrikāniska izskata akmens figūras, tādas kā �ī, trijās pētījumu vietās Laventā un tās apkārtnē, kas ir olmeku kultūras svētvieta astoņpadsmit jūdzes no Meksikas lī�a. Tās ir se�as līclz deviņas pēdas augstas, katra sver gandrīz �etrdesmit tonnas. Tā nekas, ņemot vērā, ka akmeņlauztuves biju�as desmit jūd�u attālumā un akmeņi nesti, neizmantojot nekādus ratus vai dzīvniekus. Visiem ir tās jocīgās ķiveres, kas viņiem liek iz�skatīties kā Nacionālās futbola ligas dalībniekiem. Minētie gadskaitļi ir no 800. līdz 700. pirms mūsu ēras. Saki man kāpēc tik jauka meitene kā Tu vazā aiz deguna Vidusameriku?

Ņina a�i uzdrukāja atbildi:

Paldies par info! Kolosāli intriģējo�i! Atgriezī�os nākamne�dēļ. Tad visu pastāstī�u. Ar mīļiem sveicieniem :-) Ņina.

Viņa nospieda taustiņu "sūtit", izslēdza datoru un, bezgala pārsteigta, atlaidās krēslā.

Meksikāņu olmeku galva! Nomierinies, kundze! Pārskati faktus! Atrastajai figūrai afrikāņu vaibsti. Nu un tad? Tā galu galā ir Āfrika. Protams, tas neizskaidro sakritību ar meksikāņu figūrām tūksto�iem jūd�u attālumā. �ādu līdzību var izskaidrot ar pāris varbūtībām. Laventas figūras varētu būt izgrebtas Āfri�kā un tad transportētas uz Meksiku. Diezin vai, katra ta�u sver �etrdesmit tonnas. Otra teorija nebija daudz labāka, proti, La�ventas figūra izgrebta Meksikā un transportēta uz Āfriku. Katrā no �iem variantiem nebija skaidrības hronoloģiskajā ziņā. Gal�vas bija izgatavotas simtiem gadu pirms tam, kad Kolumbs �ķēr�soja zilo okeānu!

Uhū, Ņina nodomāja, nu gan es prātoju kā difuzioniste!

Viņa paskatījās pār plecu, it kā viņas domām kāds censtos piekļūt. Ļau�anās teorijām par izkliedē�anos vairākumam ar�heologu bija kā vienvirziena biļete uz aizmirstību. Difuzionisti uzskata, ka da�ādās kultūras ir nevis attīstīju�ās izolācijā, bet gan izplatīju�ās no vienas vietas uz citu. Līdzība starp Veco un Jauno pasauli vienmēr bija intriģējusi Ņinu. NLO un Atlantīdas aizrautīgie atzinēji sajauca ūdeņus, izvirzīdami versiju, ka pira�mīdas un pirmsinku laikmeta irigācijas līnijas radīju�i vai nu citplanēlie�i, vai būtnes no zudu�iem kontinentiem. Ja difuzi�oniste bija sieviete, viņa bija divkār�a zaudētāja �ajā nozarē viņai jau bija pietiekami daudz problēmu, kā jau sievietei vīrie�a pasaulē.

Difuzionistu teorija vienmēr atdūrās pret galveno �ķērsli nebija zinātniski pamatotu pierādījumu, kas apliecinātu saka�rus starp abām puslodēm pirms Kolumba. Ļaudis varēja apce�rēt, kā vien gribēja, to, kāpēc Ēģiptes piramīdas, Kambod�as tempļi un Meksikas kapkalni ir līdzīgi cits citam, ta�u nevienam nebija izdevies atklāt taustāmu pierādījumu, kas to visu saistī�tu. Līdz �im bridim. Un feniķie�u ostā. Akjēziņ!

Tas radīs pamatīgu sajukumu un varētu kļūt par lielāko atklājumu kop� valdnieka Tulanhamona kapenēm. Arheoloģi�ja būtu sagriezta kājām gaisā. Atradums lagūnā pierāda saikni starp Veco un Jauno pasauli divus tūksto�us gadu pirms tam, kad Kristofors Kolumbs vadīja krā�ņos spāņu kuģus. Diezgan! Ņina strauji apstādināja savus prātojumus, lai nenokristu bez�dibenī. Tas viss jāpārdomā ar skaidru galvu. Viņa nosita pāris mu�u, atgūlās saliekamajā gultā un pūlējās atbrīvoties no vi�sām domām, lai koncentrētos uz elpo�anu. Nākamais, ko viņa apzinājās, bija zvans, kas pamodināja, aicinot vakariņās.

�āvādamās, acis berzēdama, Ņina izgāja no telts. Tuvojās krā�ņi zeltains saulriets sarkanos padebe�os. Viņa devās uz kopīgo telti un iekārtojās otrā galā galdam, pie kura sēdēja Fizels un rīkoja pieņem�anu. Atkal tā pati vāvuļo�ana. Ņina no�vērsās no viņa un labprāt patērzēja ar pāri no Aiovas, pēc tam atvainojās un, negaidījusi desertu, atgriezās savā teltī un ķērās pie portatīvā datora.

Ņina strādāja līdz vēlam vakaram un uzrakstīja fotogrāfi�jām atbilsto�u kopsavilkumu. Kad darbs bija pabeigts, apmet�ne bija iekārtojusies naktsmieram. Viņa uzvilka flaneļa nakts�kreklu, uzteikdama sevi par lēmumu paņemt to līdzi, dienā laiks bija karsts un sauss, bet naktis no okeāna plūda vēsas pūsmas. Ņina palīda zem segas un gulēja, klausīdamās smieklos un arābiskajās sarunās, kad apkalpojo�ais personāls novāca vakari�ņu galdu. Visai drīz balsis apklusa un nometne laidās miegā.

Tikai ne Ņina. Viņa gulēja un no�ēloja, ka snaudusi dien�vidu. Mieru nedeva arī Sendijas fakss. Viņa mētājās no viena sāna uz otru, līdz beidzot mazliet iemiga, ta�u tad atkal pamo�dās no skaļiem uguns sprak�ķiem. Acis uzreiz bija vaļā, un viņa vērās ārā. Gulēt nebija lemts.

Juzdamās atkal pilnīgi pamodusies, Ņina apmeta ap ple�ciem segu, uzāva sandales un izgāja ārā. Dūmojo�ā ugunskurā ar troksni sasprāga dego�a olīvkoka zars, raidot gaisā sīku, sarkanu dzirksteļu spietu. Otrs gaismas avots bija vienīgi gāzes lampiņas, kas bija izkārtas ārpus teltīm, ja nu kādam naktī jā�dodas kārtot dabiskās vajadzības.

Ņina pavērās aug�up melnajās debesīs. Gaiss bija kristāl�dzidrs, likās, tālo miglāju varētu saskatīt ar neapbruņotu aci. Nedomādama viņa paķēra kabatas bateriju no mugursomas un devās uz lagūnas pusi. Pusmēness gaismā kapenes spīdēja kā alvas trauki. Nonākusi pie kāpnēm, viņa apsēdās to aug�galā un raudzījās uz mēness atspulgu lagūnā.

Okeānā mirguļoja dzelteni punktiņi. NJZA kuģis ar savu tirkīza krāsas korpusu noteikti vēl bija netālu no krasta. Ņina dziļi ieelpoja. Naksnīgais gaiss oda pēc stāvo�iem ūdeņiem, sapuvu�iem augiem, dumbrāja un neiedomājami tālas senat�nes. Aizvērusi acis, viņa ieklausījās. Iztēlē niedru �alkoņa pār�vērtās par nolaisto buru plak�ķiem pret mastu, bet var�u kurk�stē�ana likās kā gurnautos tērpu�os jūrasbraucēju elsas, viņiem paceļot amforas ar vīnu un eļļu. Drīz vien aukstā gaisa taustekļi izlavījās cauri segai, un Ņina noskurinājās, attapdamās, ka zau�dējusi laika sajēgu. Atvadām vēlreiz uzmetusi acis rāmajai lagū�nai, viņa devās atpakaļ.

Nonākusi pie kāpām, viņa sadzirdēja no apmetnes atska�nam dīvainu troksni. Izklausījās, it kā putns vai dzīvnieks kliegtu, ticis plēsoņas nagos. Atkal. Tomēr tas nebija ne putns, ne dzīv�nieks. Tas bija cilvēks. Kāds, kas mocījās drausmīgās bailēs vai sāpēs. Ņina sāka skriet, izkļuva ārā no kāpām un ieraudzīja apmetni.

Izskatījās, ka tā ir aina no Dantes elles, kur bezsejaini dē�moni sadzen jaunpienācējus uz velni�ķīgā soda izcie�anu. Naktstērpos ģērbu�os ekspedīcijas dalībniekus stumdīja un grūstīja melni, bruņoti stāvi. Parādījās pāris no Aiovas. Sieviete paklu�pa un nokrita. Kāds no uzbrucējiem sagrāba viņu aiz garajiem, baltajiem matiem un vilka pa zemi, viņa kliedza �ausmās. Vīrs pūlējās iejaukties, ta�u tika notriekts gar zemi un palika guļam asiņojo�s un nekustīgs.

Profesors Nokss, joprojām ģērbies flaneļa pid�amā, izskrē�ja no savas telts un raudzījās apkārt. Ņina bija pietiekami tuvu, lai redzētu viņa sejas izteiksmi. Viņ� izskatījās vairāk apjucis nekā pārbijies. Parādījās doktora Fizela nekļūdīgi pazīstamais apaļais stāvs; kāds viņu stūma Noksa virzienā. Fizels izaicino�i klaigāja, tomēr Ņina nevarēja saklausīt vārdus, jo pārējo klie�dzieni un vaidi kļuva arvien skaļāki. Gandrīz visi ekspedīcijas dalībnieki nu bija ārā un pārbiju�ies pulcējās grupā. Ņina pa�manīja arī lopu dzinējus un pavāru. Arī Gonsalesam vajadzētu būt kopā ar pārējiem, ta�u viņu nevarēja saskatīt.

Uzbrucēji pārtrauca savas zvērības un atvirzījās nost no kopā sadzītās grupas. Nokss bija atguvis pa�apziņu un stāvēja ar augsti paceltu galvu. Viņ� likās sastindzis kā akmens, seja izskatījās tūksto� gadus veca. Fizels saprata, kas viņus sagaida, un kaut ko uzkliedza arābu valodā, ta�u viņa vārdus noslāpēja atbai�do�ais �āviņu troksnis.

Lo�u krusa nopļāva Fizelu un pārējos glu�i kā izkapts zāli. Lai cik tas būtu neticami tādā ap�audē, no saļimu�o ķermeņu kaudzes atskanēja �ēlabaini vaidi. Kaut mazākā cerība, ka slak�tiņā kāds varētu palikt dzīvs, Ņinai izgaisa, kad divi uzbrucēji uzkāpa virsū upuriem; ik pēc pāris sekundēm izskanēja septiņi �āvieni. Neviens vairs nevaidēja. Vienīgā skaņa bija vāra mal�kas pagaļu sprak�ķē�ana.

Ņina ar grūtībām elpoja. Mute likās pilna ar zāģskaidām, sirds neprātīgi dauzījās. Apēstās vakariņas sakāpa rīklē, un viņa rīstījās, cīnīdamās ar dziņu izvemties. Gribējās mesties skrie�us slepkavas agri vai vēlu ieraudzīs viņu stāvam klajuma malā, tomēr viņa jutās kā ieaugusi zemē, pārāk nobijusies, lai glābtu pati savu dzīvību.

No tumsas aiz teltīm izlavījās kāds stāvs un metās skriet uz viņas pusi. Kasims! Viņ� acīmredzot bija atradies ārpus apmet�nes, kad ielauzās slepkavas. Viņi ieraudzīja puisi pūlamies aiz�bēgt un, paceļot savus iero�us, turēja tos gatavībā, bet viens no viņiem traucās pakaļ tējas zēnam.

Neprātīgās bailēs Kasims skrēja tie�i Ņinas virzienā, viņu neredzēdams, un būtu notriecis zemē, ta�u paklupa uz kādas saknes un nokrita. Viņ� pūlējās uzslieties kājās, bet viņa vajā�tājs bija ātrāks nekā piekūns, kas vajā trusīti. Viņ� sagrāba Kasimu aiz zoda un atgrūda viņa galvu atpakaļ.

Gaisma apmirdzēja aukstu tēraudu. Uzbrucējs a�i no�ņāpa ar dunci pāri zēna rīklei, it kā grieztu ananasu. Kasima skaļais kliedziens noslāpa gārdzienā, kad plau�as piepildījās un viņ� noslīka pats savās asinīs.

Izdarījis savu zvērību, slepkava piecēlās un ieraudzīja Ņi�nu. Viņ� bija ģērbies vienīgi melnā, ap galvu apsietais turbāns aizsedza visu seju, tā ka redzamas bija vienīgi acis, kas gailēja slepkavnieciskā naidā. Ieraugot Ņinu, tās iepletās, tad sa�aurinājās un viņ� rāvās uz priek�u, augstu virs galvas turēdams asiņaino dunci.

Ņina nometa nost no pleciem smago segu un, saņēmusi to abās rokās glu�i kā nūju, trieca pret uzbrucēja seju. Viņ� mirkli vilcinājās un pacēla kreiso roku, lai atvairītu sitienu, negaidī�dams preto�anos no bezpalīdzīga upura. Ņina uzmeta segu vir�sū uzbrucēja galvai un, kamēr viņ� uz brīdi neko neredzēja, iegrūda savu ceļgalu viņa kājstarpē.

-��� A-u-u-u!

Brēciens liecināja, ka viņai izdevies trāpīt, un viņa to at�kārtoja vēlreiz, pūlēdamās ar celi trāpīt pa zodu. Acīmredzot tas viņai gandrīz vai izdevās, jo vīrietis sabruka zemē un locījās sāpēs.

Pārējie stāvi melnajos tērpos ieraudzīja savu biedru, nokrī�tam un sāka skriet Ņinas virzienā, ta�u viņai �ī aizkavē�anās deva priek�rocību. Viņa metās bēgt kā satrūkusies stirna, ar savām garajām kājām attālinādamās no vajātājiem.

-���� La mujer! La mujer![1] Ņina dzirdēja sev aiz muguras kliedzienus.

Viena sandale nokrita, viņa nometa arī otru un kailām kā�jām traucās lejup pa kāpām lagūnas virzienā līdz ūdenim. Pai�sums kādu brīdi viņu apslēps. Kailā pēda uzdūrās uz kāda koka vai asas akmens �ķautnes, un maigo ādu caurdūra spējas sāpes. Mirkli viņa saļima uz viena ceļgala, līdz asinīm iekoda lūpā, pūlēdamās apslāpēt dziņu kliegt, tad atkal piecēlās un kliboda�ma skrēja tālāk.

Skrienot garām aptum�otajām kapenēm, Ņina iedomājās tur paslēpties, tomēr ātri �o iespēju atmeta, jo tā bija pārāk viegli uzminama, viņa būtu kā slazdā, ja slepkavas viņu uzietu. Viņa nolēma skriet gar krastu, ta�u �o plānu izjauca kabatas bateriju stari, kas �ķēla tumsu aiz viņas. Vajātāji bija paredzēju�i viņas gājienu. Nesteidzoties viņi sadalījās pa visu kāpu malu, lai ne�dotu iespēju aizbēgt un satvertu glu�i kā ar pinceti.

Ņina skrēja tie�i uz lagūnu un pēc da�ām sekundēm jau stāvēja kāpņu aug�galā. Slepkavas tuvojās no visām pusēm, tūlīt viņi būs klāt.

Ņinas smadzenes darbojās drud�aini. Viņa varētu ienirt un peldēt zem ūdens, ta�u tas tikai aizkavētu neizbēgamo tiklīdz viņa uzpeldētu, lai ieelpotu gaisu, uzbrucēji raidītu lodes pāri lagūnai, līdz kāda no tām trāpītu viņai. Viņai jāpaliek zem ūdens tik ilgi, kamēr vairs nav sasniedzama un ir dro�ībā. Neiespēja�mi. Nekādā ziņā.

Muļķības!Protams, tas ir iespējams! Viņa devās gar klin�ai�no krastu, mēness gaismā vērīgi raugoties ūdenī. Varēja saska�tīt bojas vāri pelēcīgo uzgali.

I.ikās, ka gaisma tuvojas no visām pusēm. Drīz viņa liks saķerta, sakļaujoties vajātāju tīklam.

Nē, �o zivi viņi nesaķers. Stingri atsperdamās ar spēcīga�jām kājām, Ņina nolēca no klintīm, rokas izstiepjot taisni uz priek�u. Tikko sasniegusi ūdeni, viņa uzreiz sāka peldēt a�iem, spēcīgiem vēzieniem uz bojas pusi. Kad gaismas stars no krasta trāpīja tās atstarojo�ai virsmai, boja iemirdzējās oran�ā spo�u�mā. Ūdens visapkārt mirguļoja.

Pēc da�iem vēzieniem viņa sasniedza boju.

Sākās ap�aude, Ņinai pa labi no lagūnas virsmas iz�ļācās miniatūri geizeri.

Vairs nebija laika uzkrāt gaisu.

Viņa izmisīgi ievilka elpu, lokanais augums a�i saliecās un ienira dziļumā. Tie�i zem bojas atradās akmens arka, ko vāji apgaismoja atspīdums no lagūnas virsmas. Viņa izlocījās zem arkas, izstiepa rokas, līdz uztaustīja vertikālu malu un ieslīdēja tum�ajos tuneļa dziļumos, pirkstiem braukot gludo sienu.

Nokļū�ana līdz tuneļa galam bez gaisa un pleznām prasīja daudz laika, bet, ja ari �is sasodītais caurums kļūs par viņas kapu, vismaz viņa jutīsies gandarīta par to, ka vajātāji nemū��am neuzzinās, kur viņa palikusi. Ņina mazliet palēnināja ātru�mu, cen�oties uzturēt vienmērīgu tempu. Panika laupa skābek�li un enerģiju.

Ņina iepeldēja dziļāk. Tagad siena likās raupja. Viņa bija alā. Te nebūs viegli, jākustas vēl lēnāk, lai orientētos daudza�jos līkumos un pagriezienos. Viņa ieslīdēja kādā tum�ā ejā, ta��u nācās griezties atpakaļ. Likās, kop� ieelpas pagāju�as stun�das. Plau�as spiedās pie ribām, it kā krū�kurvis grasītos uz�sprāgt. Cik ilgi var aizturēt elpu? Minūti? Divas? Var jau būt, ja vien būtu bijusi iespēja krietni ieelpot, vairojot plau�u tilpumu. Ak dievs, cik tālu vēl?

Galva atsitās pret kaut ko cietu. Ņina bija pārliecināta, ka galvaskauss traumēts, un instinktīvi iekliedzās, zaudējot vēl gaisu.

Sasodīts! Viņa bija aizmirsusi akmeņu krāvumu. Taustoties pāri drupu aug�malai, viņa izlīda cauri atvērumam. Pusceļa mar�ķējums jau bija aiz muguras.

Siena atkal kļuva gluda. Tas bija labi. Viņa bija atpakaļ cilvēka būvētā tunelī. Vēl tikai da�i du�i metru. Likās, ka plau�as deg. Viņa mazliet izelpoja, it kā tas mazinātu spiedienu, un iz�dvesa guldzo�as skaņas. Ak dievs, kā negribas noslīkt! Ne �eit. Un viņa izmisumā spēra ar kāju, nemaz nepūlēdamās aiztaupīt enerģiju.

Skābekļa trūkums reibināja. Driz viņa zaudēs samaņu un sāks rīt ūdeni. Sāpīga, moko�a nāve. Ņina spītīgi turējās pretī vēlmei ievilkt pirmo liktenīgo elpu, tad taustījās pēc sienas. Nekā. Mēģināja uziet griestus. Atkal nekā. Paga! Viņa ta�u ir ārā no tuneļa! Izliekusi augumu aug�up, viņa atspērusies ne�prātīgi izlauzās virs ūdens, kur kāri kampa gaisu.

Pamazām elpo�ana kļuva atkal normāla. Ņina brida pa ūde�ni, lūkodamās uz krastu, kur gaismas kustējās kā jāņtārpiņi. Tad viņa metās apkārt zemesraga smailei un peldēja paralēli krastam.

Nespējot vairs ilgāk izturēt, viņa pagriezās un virzījās uz krasta pusi. Gar kājām berzējās jūraszāles, kāju pirksti sataustīja vēso, dūņaino pamatni. Viņa izrāpoja smiltīs un atpūtās vienīgi da�as minūtes, tad piecēlās un brida gar krastu. Drīz bija sasniegta vecā upes gultne tvadi, un viņa devās pa to pārsimt metru zemes iek�ienē, tad uzkāpa aug�ā un gāja pāri kāpām, līdz vairs nebija, kur iet, un, ielīdusi augstu zāļu bie�ņā, viņa nometās guļus.

Domas atkal pārņēma notiku�ais slaktiņ�. Doktors Nokss. Fizels. Kasims. Visi pagalam. Kāpēc? Kas tie tādi bija? Kāpēc dzi�nās pakaļ viņai? Bandīti, kas domāja, ka ekspedīcija atklājusi kādus dārgumus? Nē. Uzbrukuma koncentrētais neģēlīgums bija pārāk labi pārdomāts, lai tie būtu bandīti. Tas bija plānots slaktiņ�.

Drebinādamās no aukstuma, Ņina novilka flaneļa nakts�kreklu, izgrieza no tā ūdeni un uzvilka atkal to uz apak�veļas. No slapjā auduma uzmetās neierasta zosāda. Viņa sarāva zāles kum�ķus un sabāza tos zem naktskrekla, līdz izskatījās pēc putnubiedēkļa. Primitīvais siltinājums bija ļoti ass, tomēr pasargā�ja no aukstā gaisa. Drebuļi pamazām noplaka, un visai drīz viņa ieslīga miegā.

Tuvojoties rītausmai, Ņinu uzmodināja balsu murdoņa, kas atskanēja no upes gultnes puses. Varbūt ieradusies palīdzība un meklē viņu. Aizturot elpu, viņa ieklausījās.

Spāņu valoda!

Nekavēdamās ne mirkli, viņa slīdēja prom pa garo piekras�tes zāli kā izbiedēta salamandra.

Asie, trauslie zāles stiebri bija kā faķīra naglu gulta, tie plēsa naktskreklu un durstīja kailās rokas un kājas. Nepievēr�ot uzmanību sāpēm, Ņina atspiedās ar ceļgaliem un elkoņiem pret smiltīm un turpināja kustēties. Cits nekas neatlika ja viņa pie�celtos un sāktu skriet, uzreiz tiktu nogalināta.

Slepkavas bija viņu atradu�i pārāk ātri, gandrīz vai jādo�mā, ka redzēju�i kartē viņas slēp�anās vietu! Ņina nolādējās savas vecmāmiņas dzimtajā valodā. Viņiem ta�u bija karte! Os�tas pētījumu shēmas, kuras viņa bija tik cītīgi zīmējusi, gulēja brīvi pieejamas uz viņas galda. Tunelis bija izcelts ar trekninātām līnijām un skaidri atzīmēts. Tiklīdz slepkavas bija atklāju�i zemūdens glāb�anās mar�rutu, viņiem nācās vienīgi sameklēt piekrastē pēdas un sekot pa iz�uvu�o upes gultni.

Balsis kļuva spalgākas un skaļākas, vajātāji izklausījās ar�vien vairāk uztraukti un pavisam netālu. Slepkavas acīmredzot bija atradu�i vietu, pa kuru viņa uzrāpusies aug�ā. Ņina spēji pagriezās un rāpoja atpakaļ, paralēli savai sākotnējai virzībai, līdz sasniedza upes gultni, un tad caur zāles stiebriem pētīja ap�kārtni. Neviens nebija redzams. Viņa noslīdēja lejā pa krastu un skrēja, pieliekusi galvu, jūras piekrastes virzienā. Upes gultne bija no vienas vietas izdangāta ar pēdu nospiedumiem, tas lieci�nāja, ka viņu meklē diezgan liels vajātāju bars. Drīz jau bija re�dzama zilzaļā jūra. Tirkīza krāsas kuģis joprojām bija noenkuro�jies netālu no krasta. Viņa apstājās vietā, kur upe reiz ietecēju�i okeānā. Tuk�ā piekraste aicināja uz abām pusēm kā �oseja.

Aiz muguras atskanēja balsis un soļu dipoņa. Atkal slep�kavas bija izvērsu�ies kā mednieki, kas grib iztramdīt paipalu. Viņa tiktu pamanīta, vienalga, vai ietu pa labi vai pa kreisi. Tāpat kā iepriek�ējā naktī, bija atlicis vienīgais glābiņ� ūdens.

Ņina novilka saplēsto un smil�aino naktskreklu, aizmeta to sānis un apak�veļā skrie�us metās pāri ar granti klātajai del�tai, kur gadsimtiem ilgi bija tecējusi upe. Cerēdama, ka brīdi viņu aizsegs kāpas, līdz izdosies sasniegt ūdensmalu, viņa ielē�ca seklajos piekrastes ūdeņos. Ņina labi apzinājās savu nedro�ību nu viņa bija pilnīgā atklātībā, nebija nedz tumsas, nedz tuneļa, kur noslēpties. Kāpu aug�galā jebkurā mirklī varēja parādīties slepkavas, un viņiem nebūtu nekādu grūtību nomēr�ķēt.

Likās, ka mū�am nebeigsies seklums, kur sāļais ūdens snie�dzās līdz ceļiem; pa to nebija iespējams ātri pārvietoties, un tas nesniedza nekādu aizsardzību. Viņa centās kustēties ātrāk, lēk�oja gariem soļiem, un beidzot ūdens sniedzās līdz viduk�lim. Viņa ienira tie�i tad, kad visapkārt sāka d�inkstēt aizkaiti�nātās svina bites. Ūdens aiz viņas palika sakults niknās putās. Ņina ienira un peldēja zem ūdens, cik ilgi vien spēja, tad iznira, lai ieelpotu, un atkal peldēja zem ūdens delfīna stilā. No brū�niem ūdensaugiem klātā sekluma nokļuvusi okeāna zilgajā dzi�ļumā, viņa paskatījās atpakaļ un ieraudzīja krastā kādu duci vīru. Da�i bija iebridu�i seklumā. Likās, ka ap�aude ir beigu�sies.

Pagriezusies Ņina pievērsa skatienu kuģim, ba�īdamās, ka tas varētu pacelt enkuru un pamest viņu starp �o sātanu bandu un dziļo jūras zilgmi. Viņa nebija paredzējusi peldēt uz Kanāriju salām. Apvēlusies uz muguras, viņa lūkojās pūkainajos, ar zeltainu maliņu rotātajos mākoņos un nedaudz nomierinājās. Vismaz bija labs laiks peldē�anai. Ta�u atpūsties drīkstēja tikai mirkli. Nu bija atkal jācen�as, lai asinis riņķotu pa visu ķermeni.

Jānomierinās, jāatpū�as, kad nepiecie�ams, un jāpadomā, kas dara laimīgu. Jūra ir rāma, nav nedz vēja, nedz straumes. Tas at�ķiras no peldē�anas posma triatlona sacensībās vienīgi ar to, ka zaudējuma gadījumā viņas vairs nebūs. Uzņēmusi kur�su uz kuģa galveno mastu, Ņina sparīgiem vēzieniem peldēja tā virzienā.

Rokaspulksteņa nebija, un viņa neapjauta, cik ilgi peldēju�si. Palielinoties dziļumam, ūdens kļuva arvien dzedrāks, un viņa, lai novirzītu domas no aukstuma, kas atņēma enerģiju, skaitīja vēzienus. Mā�ana būtu vienīgi laika tērē�ana viņas roka izskatītos kā peldo�a jūras putna kakls.

Ņina mēģināja dziedāt jūrnieku dziesmas. Vecās melodijas palīdzēja saglabāt vēzienu ritmu.

Repertuārs bija visai trūcīgs, un, nodziedāju�i "Blotv tbe Man Down" piecdesmito reizi, Ņina turpināja peldēt. Viņa vir�zījās kuģim arvien tuvāk, ta�u vēzieni kļuva arvien vājāki un bie�āk nācās atpūsties. Reiz viņa pagriezās apkārt, ar prieku konstatējot, ka brūnganie krasta ūdeņi jau ir tālu prom. Lai sevi uzmundrinātu, viņa iztēlojās uzkāp�anu uz kuģa, sāļā ūdens noskalo�anu no sejas un kūpo�as kafijas tases baudī�anu.

Dobjā murdoņa bija tik klusa, ka sākumā Ņina to neievē�roja. Pat tad, kad apstājās ieklausīties, viņa nolēma, ka to, ie�spējams, rada ūdens spiediens uz galvu, varbūt pat kuģa ģene�rators. Viņa iebāza vienu ausi ūdenī un klausījās.

Dūk�ana kļuva skaļāka.

Ņina lēnām apgriezās apkārt. No krasta puses viņas virzie�nā traucās tum�s objekts. Sākumā viņai likās, ka tā ir laiva, ta�u, kad tas ātri kļuva arvien lielāks, Ņina saskatīja strupu, neglītu melnu korpusu un saprata, ka tā ir liela amfībija trans�porta līdzeklis, kas pārvietojas gan pa zemi, gan ūdeni uz gaisa spilvena.

Tas kustējās �urp un turp, asi pagrie�oties, ta�u Ņina no�jauta, ka tā nav glāb�anas laiva, kas meklē cietu�o, jo virzība bija pārāk apņēmīga un agresīva. Pēk�ņi tas pārstāja līkumot un kā iz�auts metās uz viņas pusi. Amfībija tuvojās tik strauji, ka bija jau praktiski sasniegusi Ņinu. un viņa ienira, cik dziļi vien varēja.

Braucamrīks traucās virs viņas uz sava desmit collu spilve�na, sakuldams ūdeni neprātīgās putās. Nespēdama ilgāk palikt zem ūdens, Ņina iznira virspusē, lai ieelpotu gaisu, ta�u plau�as piepildīja sarkanīgas izplūdes gāzes. Amfībija apgriezās un me�tās viņai virsū.

Ņina atkal ienira, tika mētāta un grūstīta, tad ar mokām izcīnīja savu vietu virs ūdens, kur �ūpojās ķīļūdenī.

Braucamais apstājās un, dzinējam joprojām rūcot, raudzī�jās uz Ņinas pusi kā liels kaķis, kas spēlējas ar peli. Ar izvār�gu�u un ūdenī izmirku�u peli. Tad dzinēji iedūcās skaļāk, amfī�bija pacēlās uz savām neredzamajām kājām un atsāka uzbruku�mus.

Ņina ienira un tika svaidīta kā akmens slīpē�anas ma�īnā. Viņas smadzenes bija sastingu�as, ausīs dārdēja asiņu pulsē�ana, kustības bija instinktu vadītas. �ī spēle drīz beigsies. Sasodītais monstrs spēja pagriezties pat uz monētas. Ik reizi, kad viņa iz�nira, atlika arvien mazāk laika iekampt gaisu un braucamais bija arvien tuvāk.

Trulais korpuss atkal traucās viņas virzienā, lai ari to bija grūti saskatīt izplūdu�o gāzu dēļ, turklāt acis no sāļā ūdens bija aizmiglotas un neskaidras. Ņina bija pārāk nomocījusies, lai ienirtu, nepietiktu spēka atkal izkulties virspusē. Viņa izmisīgi pūlējās aizpeldēt tālāk, ta�u pēc da�iem vēzieniem pagriezās pret savu uzbrucēju, it kā spētu to atsist ar dūrēm.

Amfībija jau bija gandrīz vai uzbraukusi viņai virsū, tās va�renie rūcieni atbalsojās ausīs. Viņa sakoda zobus un gaidīja.

Aizritēju�o stundu laikā pārdzīvotās �ausmas izrādījās tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kas tagad notika. Amfībija atradās da�u sekun�u brauciena attālumā, kad Ņinas potītes tika sagrābtas kā skrūvspīlēs un viņa ievilkta okeāna aukstajā dzel�mē.

Vēzējoties ar rokām kā ar vējdzirnavu spārniem vētrā, Ņina pūlējās izlauzties brīvībā, ta�u dzel�ainais slēgums ap potītēm neļāva pacelties aug�ā arī tad, kad amfībijas radītais virpulis sakūla apkārtējo ūdeni neprātīgās putās. Izaicinājumā viņa iz�grūda no plau�ām gaisu; �is dusmu un izmisuma kliedziens izlauzās kā mēma eksplozija burbuļu veidā.

Tvēriens pie kājām atslāba, un amfībijas radītajos virpuļos pamazām parādījās kaut kas līdzīgs cilvēkam. �is amorfais vei�dojums, kas atgādināja citplanētieti no NI.O, kļuva redzamāks, nirēja organiskā stikla maska atradās vairs tikai da�u collu attā�lumā no viņas sejas. Acis, kas raudzījās aiz brillēm, bija gai�i zilas un pauda spēku un mierinājumu, nevis draudus.

Pacēlās cimdota roka, pavicināja pie viņas deguna regula�toru un nospieda attīrī�anas pogu, lai ar burbuļiem pie iemutes pievērstu viņas uzmanību. Ņina sagrāba regulatoru un kāri iekodās tajā. Nekādas ar ziedu smar�ām bagātas vasarīgas pūs�mas nespēja būt tīkamākas par saspiesto gaisu, kas nodro�inā�ja dzīvību un pildīja viņas plau�as. Sve�inieka plauksta rāmi virzījās uz aug�u un apak�u.

Neuztraucies! Nomierinies!

Ņina pamāja, lai parādītu nirējam, ka sapratusi viņa signā�lu, un juta maigu uzspiedienu uz pleca. Viņa turpināja elsot caur "astoņkāja" avārijas cauruli, līdz beidzot elpo�ana kļuva ritmiskāka.

Roka atkal signalizēja. Rādītājpirksts kopā ar īk�ķi veidoja kaut ko līdzīgu "O" burtam pieņemtajam "OK"apzīmējumam.

Vai viss kārtībā?

Ņina atkārtoja �o �estu.

Ar mani viss kārtībā.

Zilā acs aiz maskas pamirk�ķināja. Viņa nezināja, kas ir �is ūdensvīrs un no kurienes viņ� uzradies, ta�u viņ� vismaz bija draudzīgs. Nirēja galva bija klāta ar cie�i pieguļo�u kapuci un masku kopā ar ķiveri, varēja redzēt vienīgi to, ka viņ� ir liels vīrs, ar platiem pleciem.

Ņina pavērās aug�up. Gaisma likās saraustīta gabalos, am�fībijai neganti traucoties pāri; dzinēju dārdoņa lauzās cauri ūde�nim. Vajātāji joprojām viņu meklēja.

Atkal viņa sajuta sve�inieka roku uz pleca. Ūdensvīrs rādī�ja uz aug�u un savilka plaukstu dūrē.

Briesmas.

Viņa sparīgi pamāja. Ūdensvīra īk�ķis rādīja uz leju. Ņina paraudzījās uz tum�o dzelmi zem savām kājām, kas kūļājās ūde�nī. Nezināmais �ķita tomēr labāks nekā reālās briesmas, kas uzglūnēja virspusē. Viņa pamāja vēlreiz un parādīja "OK" zīmi. Viņ� saņēma kopā abas savas plaukstas.

Sadosimies rokās!

Ņina satvēra cimdoto roku, un abi lēnām laidās lejup.

Viņiem nokļūstot arvien dziļāk, ūdens krāsa mainījās no kobaltzilas līdz zilganvioletai, visapkārt bija tik tum�s, ka Ņina izjuta aukstās pamatnes dūņas, pirms paspēja tās ieraudzīt.

Nirējs izņēma no jostas mazu, bet jaudīgu gaismekli un tu�rēja to virs galvas. Ņina aizvēra acis, lai tās neap�ilbtu, jo zinā�ja, ka tūlīt gaidāms sudrabaini balts uzliesmojums. Kad viņa atkal atvēra acis, tālumā gailēja zemūdens uguntiņa.

Nirējs salika rādītājpirkstus kopā.

Peldēsim blakus uz to pusi!

Atkal saķēru�ies rokās, viņi peldēja tuvāk pulsējo�ai gais�mai, līdz sasniedza vēl vienu nirēju. Viņ� redzēja peldētājus tuvojamies, izslēdza spo�o apgaismojumu, ko turēja rokās, un piespieda mikrofona podziņu ūdenslīdēja galvas ietērpā.

-���� Tevi ta�u nevar ņemt līdzi, viņ� ierunājās. Es tevi izlai�u uz mirkli no acīm, bet tu uzrodies atpakaļ ar īstu nāru.

Pirmais nirējs pārlaida acis pār Ņinas augumu un nolēma, ka �is apzīmējums ir viņai visai trāpīgs. Ar savām zeltainajām matu pīnēm, garajām kājām un tikpat kā bez apģērba Ņina tie�ām izskatījās pēc mitoloģiskas jūras fejas, tomēr bija kāda neatbilstība.

-���� Nāras ir daļēji zivis, viņ� iebilda.

-���� Man labāk patīk �is uzlabotais modelis. Kā viņu sauc?

-��� Labs jautājums. Mēs vēl neesam oficiāli iepazinu�ies. Es saskrējos ar viņu, kad cēlos aug�ā uz kuģi. Viņai draudēja ne�patik�anas, tāpēc es sniedzu roku, lai palīdzētu. Patiesību sa�kot, divas rokas.

Ņina nekad nebija izmantojusi zemūdens saziņas līdzek�ļus, ta�u viņa pazina �īs ierīces un saprata, ka vīri runā par viņu. Lai cik pateicīga viņa jutās, tomēr gribēja, lai �ī saruna ātri beigtos. Viņai briesmīgi sala! Ja viņa drīz nekustēsies, izdzisīs pavisam. Viņa savilka rokas pāri krū�kurvim.

Man salst.

Nirējs, kuru viņa bija apzīmējusi par Ūdensvīru, pamāja. Savā spectērpā viņ� bija aizmirsis, cik ļoti auksti ir neaizsargā�tam cilvēkam.

-���� Nogādāsim mūsu nāriņu atpakaļ uz kuģa, kamēr viņa nav pārvērtusies par saldētu zivi!

Otrs nirējs ielūkojās kompasā un vadīja viņus ceļā. Ņinas jaunais draugs atkal signalizēja, lai viņa peld blakus, un sau�dzīgi paņēma viņas plaukstu. Viņa saprata, ka dodas uz kuģi, ta�u, būdama tik nosalusi un pārguru�i, nejutās pārliecināta, ka spēs to sasniegt. �ķita, ka nirējs izprot viņas pūliņus turēties līdzi bez kāju pleznām, un uzmundrinot viņ� vairākas reizes paspieda viņas plaukstu.

Viņi peldēja tikai da�as minūtes, tad atkal noslīdēja līdz gult�nei. Tur atradās pāris dzeltenu priek�metu. Tie bija izgatavoti no plastmasas un pēc formas atgādināja biezas, miniatūras torpēdas ar ausīm. Ņina pazina tie bija NPP, nirēju pārvieto�anās palīglī�dzekļi, vai arī jūras skuteri, kā tos bie�āk mēdza dēvēt.

Nirēji paņēma katrs pa NPP un saspieda droseles. Ar nelielu iegaudo�anos bateriju dzinēji iekustināja dzenskrūves. Ūdens�vīrs norādīja uz savu muguru. Ņina pieķērās pie viņa pleciem, un visi pacēlās uz aug�u, kur ūdens bija krietni siltāks.

Kamēr viņi slīdēja zem ūdens, Ņinas nirējs izsauca pa mik�rofonu kuģi un pajautāja, vai kāds redz apkārtnē amfībiju. Viņ� nebija no riskētajiem.

-����� Pirms kāda laika te bija viena, viņi saņēma atbildi. Aizbrauca uz krasta pusi un tagad vairs nav redzēta.

-���� Rod�er, lūdzu, sagatavojies pieņemt sievie�u dzimuma apmeklētāju!

-��� Ko tu teici? uzrunātais atsaucās pēc brī�a.

-��� Neņem galvā! Sagatavojies ārstēt cietu�o no hipotermijas!

Viņi iznira virspusē netālu no kuģa un peldēja apkārt pakaļ�galam. Ņinu sagaidīja laipna grupa, palīdzēja tikt uz kuģa, ietina dvieļos un segās. Viņas seja bija plankumaina, lūpas zilas; viņa atteicās no nestuvēm, bet labprāt atspiedās uz palīdzīgas rokas, ar ļodzīgajām kājām, zobiem klabot, dodoties uz medpunktu. Pēda, kas bija savainota, bēgot no uzbrucējiem, lika klibot.

Abi nirēji novilka savus ietērpus un tūlīt pat devās uz med�punktu, kur pacietīgi gaidīja aiz durvīm glu�i kā topo�ie tēvi. Pēc neilga brī�a gaitenī parādījās ārsta palīdze, pievilcīga un labi kopta jauna sieviete, kas uz kuģa izpildīja ārsta pienākumus.

-���� Vai ar viņu viss kārtībā? lielākais vīrs apjautājās.

Ārsta palīdze smaidīja.

-��� Tā ir tie�ām sīksta dāma, viņa sacīja ar apbrīnu. Es uzliku antiseptiskus plāksterus uz iegriezumiem un nobrāzumiem. Viņa bija praktiski hipotermiskā stāvoklī, tāpēc es gribu, lai viņa paliktu tagad siltumā. Drīz varēs iedzert tasi buljona.

-��� Vai mēs drīkstam viņu apraudzīt?

-���� Protams. Izklaidējiet viņu, kamēr es mēģinā�u sadabūt kaut kādas drēbes un saklā�u viņai koju savā kajītē, lai viņa varētu netraucēta atpūsties.

-��� Kā viņu sauc?

Sieviete savilka pieri.

-��� Jūs vēl to nezināt? Kungi, jūs laikam pārāk daudz laika pavadāt zem ūdens, it īpa�i jūs, Zavala. Es domāju, ka jau bū�siet iegaumējis viņas telefona numuru un to, kādi ziedi un kādi restorāni viņai patīk.

Hosē jeb D�o Zavalas reputācija viņam sekoja no Va�ingto�nas, un par to nebija jābrīnās, jo viņ� reiz bija uzaicinājis uz satik�anos ārsta palīdzi. Vienmēr izturēdamies valdzino�i pret sievietēm, viņ� bija izpelnījies īpa�u ievērību vientuļo sievie�u rindās, jo turklāt bija ļoti izskatīgs. Viņa lūpās rotājās viegls, gandrīz vai kautrīgs smaids.

-��� Laikam vairs neesmu formā, viņ� sacīja.

-���� Laikam gan, viņa pavīpsnājusi noteica un a�i traucās izpildīt iecerētos darbus.

Kad abi vīrie�i iegāja ārsta kabinetā, Ņina sēdēja uz ku�etes, ietērpta lielā, zilā sporta kreklā, ar biezu vilnas segu uz ple�ciem. Lai arī acis bija apsarku�as no ilgsto�as atra�anās sāļajā ūdenī un garie mali sapinkāju�ies, vaigos bija atgriezies sār�tums un no lūpām nozudis zilums. Plaukstas bija apkļāvu�as māla kafijas krūzi un baudīja siltumu. Viņa palūkojās aug�up un ieraudzīja garo vīrieti aizpildām durvju eju. Ar savu spēcīgo stāvu un pretstatu starp brūngano ādas krāsu un gandrīz vai baltajiem matiem viņ� izskatījās kā ziemeļniecisks tēls no kā�das Vāgnera operas. Tomēr viņa balss skanēja glu�i maigi.

-��� Ceru, ka mēs jūs netraucējam, viņ� bikli ierunājās.

Ņina notrausa no sejas garu, viļņainu matu �ķipsnu.

-��� Nepavisam. Nāciet iek�ā!

Viņ� iegāja kabinetā; jauki smaidīdams, viņam sekoja kāds melnīgsnējs vīrietis.

-��� Mani sauc Kurts Ostins, bet tas ir D�o Zavala.

-���� Es esmu Ņina Kirova. Ņina pazina Ūdensvīra acis, ku�ras bija ievērojusi aiz sejas maskas. To krāsa atgādināja dienvi�du jūras. Mēs laikam esam jau tiku�ies.

Ostins smaidīja, priecādamies, ka ir pazīts.

-��� Kā jūs jūtaties?

-���� Paldies, tīri nekas. Kad tik�u karstā du�ā, būs labāk. Viņa paraudzījās apkārt. Kas tas ir par kuģi?

-��� NZJA pētnieciskais kuģis "Nērejs".

-�� Jūs esat no Nacionālās zemūdens un jūras aģentūras?

-���� Tie�i tā. Es esmu NZJA īpa�o uzdevumu vienības vadī�tājs. D�o ir in�enieris.

-���� Man patīk iztēloties, ka esmu vienības dzinējs, Zavala sacīja.

-���� D�o ir pieticīgs. Viņ� ir tas, kas notur mūs kustībā gan zem, gan virs ūdens.

Patiesību sakot, Zavala bija īsts profesionālis attiecībā uz visda�ādākajiem mehānismiem. Viņ� prata izremontēt, labot vai atjaunot jebkuru dzinēju, vai tas būtu tvaika, dīzeļa vai elektris�kais un darbināja automobili, kuģi vai lidma�īnu. Zavala nekad nevilcinājās un nebaidījās notraipīt rokas, kad nācās saskarties ar kādu mehānismu. Viņ� bija konstruējis da�ādus zemūdens braucamrīkus un vadījis to būvē�anu, vai tie būtu cilvēka pilo�tēti vai automātiski, ari da�as ierīces uz pētniecības kuģa. Viņa talants sniedzās pat līdz debesīm viņ� bija aizvadījis divus tūksto�us stundu, pilotējot helikopterus un mazas lidma�īnas ar reaktīvajiem un propelleru dzinējiem.

-�� Jūs sakāt, ka esat no īpa�o uzdevumu vienības.

-���� Tie�i tā. �etri no mums veido vienības kodolu. Mums ir dziļo okeānu ģeologs un jūras biologs, bet viņi pa�laik izpilda citus uzdevumus. Pamatā mēs izpildām pasūtījumus, kas ir ār�pus NZJA parastajiem uzdevumiem. Un ārpus valdības redzes�loka, viņ� varēja piezīmēt.

-��� Ko galu galā jūsu kuģis dara �eil?

-��� Mēs esam izmēģinājuma braucienā atceļā no Vidusjūras, Ostins stāstīja. Marokas valdība ir noraizējusies, ka naftas urbumi atklātā jūrā ietekmē sardīņu nozveju. "Nērejam" bija pa�redzēts braukt �ajā rajonā, tāpēc mēs teicām, ka varam a�i pār�baudīt jūras dibenu.

-���� Nērejs, vecais labais jūras dievs, Ņina murmināja un, iegrimusi domās, izslēja galvu. Grieķu dzejnieks Hēsiods tei�cis: "Uzticams un laipns dievs, kur� nododas taisnīgām un laip�nām domām un nekad nemelo."

Ostins pavērās Zavalā. Varbūt Ņina patie�ām ir nāra? Katrā ziņā viņa ir pietiekami glīta.

-��� Es nezinu, vai �is kuģis ir tāds pats kā vecais jūras dievs. "Nēreju" nolaida ūdenī tikai pirms da�iem mēne�iem, bet Hēsiodam ir taisnība par nemelo�anu. Kuģis ir visā garumā pieblī�vēts ar izsmalcinātiem mērinstrumentiem.

-���� Kuģa konstruktors apgalvo, ka mēs, zinātnieki, esot uz tā vienīgi balasts, Zavala piebilda.

Ņinai nebija viegli nosaukt vienā vārdā par "zinātniekiem" gan plecīgo Ostinu un runīgo kolēģi, gan arī tos akadēmiskos zinātniekus, pie kuriem viņa bija pieradusi. Viņa nopētīja abus vīrie�us. Se�as pēdas un vienu collu garais Ostins ar platajiem pleciem un divi simti mārciņu svaru bez jebkādiem taukiem izskatījās pēc profesionāla futbolista. Viņa seja bija pamatīgi iedegusi kā jau cilvēkam, kas lielāko dienas daļu pavada ārā; ilgsto�ā atra�anās uz jūras bija pie�ķīrusi sejai metālisku spīdu�mu, un āda bija gluda, tikai ar smieklu krunciņām ap muti un acīm. Lai gan Ostinam bija tikai �etrdesmit, viņa mati bija priek�laikus nosirmoju�i, gandrīz vai platīna baltumā.

Piecas pēdas un desmit collas garais tumsnējais skaistulis Zavala nebija tik spēcīgi būvēts, tomēr viņa simt septiņdesmit piecas mārciņas smagais stāvs bija vingri muskuļains, ir īpa�i ap rokām un kaklu, pie uzacīm vīdēja sena rēta atmiņa no tiem laikiem, kad viņ�, profesionāls vidējā svara bokseris, no�pelnīja naudu studijām koled�ā. Viņ� bija uzvarējis divdesmit divās cīņās, divpadsmit ar nokautu, bet zaudējis se�ās. Melnie, taisnie mati bija gludi atsukāti atpakaļ. Draiskais smaidiņ�, ko Ņina bija ievērojusi, tiklīdz viņ� ienāca kabinetā, nenozuda no viņa lūpām. Atceroties ārsta palīdzes piezīmi, viņa tagad sapra�ta, cik sievietei �ķiet pievilcīgas �īs dvēseliskās brūnās acis.

Tomēr viņa d�entlmeniskās manieres nespēja noslēpt skar�bo un cīņai gatavo dabu. Spēkavīrs Ostins tagad izskatījās patie�si labsirdīgs, ta�u viņa atcerējās neganto apņēmību, ar kādu viņa tika parauta nost no amfībijas. Ņinai likās, ka aiz Zavalas sabied�riskuma slēpjas akmeņaina nocietinātība. Tas, kā abi viri darbo�jās, nogādājot viņu dro�ībā uz kuģa glu�i kā labi eļļots mehā�nisms -, liecināja, ka viņi pieradu�i strādāt kā komanda.

-�� Piedodiet, ka esmu tik nepieklājīga, viņa ierunājās, atcerē�damās savu izglāb�anu. Es neesmu jums abiem vēl pateikusies.

-��� Savukārt man jāatvainojas, ka pielavijos jums klāt kā hai�zivs, Ostins sacīja. Tas dro�i vien jūs pamatīgi nobiedēja.

-��� Ne tuvu tik briesmīgi kā riebīgā laiva, kas spēlēja ūdenspolo ar manu galvu. Es jums vienmēr jutī�os pateicību parādā. Lūdzu, pielavieties un velciet mani ārā no briesmām jebkurā laikā! Viņa uz bridi apklusa. Man tomēr ir viens muļķīgs jautājums. Vai jūs parasti peldat pa Atlantijas okeānu, gaidot, kad kāda dāma nonāk nelaimē?

-���� Visīstākā sagadī�anās, Ostins attrauca, paraustījis ple�cus. Mēs ar D�o strādājām netālu zem ūdens, un es izniru virspusē, lai orientētos pēc kuģa, un ieraudzīju jūs spēlējam paslēpes ar to amfībiju. Tagad mana kārta jautāt ko tas galu galā nozīmēja?

Ņinas smaids izgaisa.

-���� Pavisam vienkār�i. Viņi mēģināja mani nogalināt.

-��� Manuprāt, tas bija uzskatāmi redzams, bet kāpēc gan?

-���� Es nezinu, viņa rāmi atteica, skatienam satumstot.

Ostins juta, ka Ņina cen�as izvairīties runāt par kaut ko.

-��� Jūs mums neesat pateikusi, no kurienes nākat, viņ� laipni sacīja.

�is jautājums �ķita atraujam vaļā nerunīguma slū�as.

-���� Ak dievs, Ņina �ukstēja, es esmu no ekspedīcijas! Doktors Nokss.

-���� Kāda ekspedīcija? Ostins apjautājās.

Viņa raudzījās tuk�umā, it kā cen�oties atcerēties kādu sapni.

-���� F,s esmu jūras arheoloģe. Biju Pensilvānijas universitātes grupā, kas netālu no �ejienes veica izrakumus.

Viņa izstāstīja visu par redzēto slaktiņu un savu izglāb�anos. Tas likās tik neiedomājami, ka Ostins varbūt pat nenoticētu, ja vien nebūtu pats redzējis amfībijas uzbrukumus un �ausmas Ņinas sejā. Kad viņa beidza savu stāstījumu, Ostins pagriezās pret Zavalu.

-��� Ko tu par to domā?

-��� Manuprāt, mums vajadzētu pa�iem paskatīties.

-��� Man arī tā �ķiet. Vispirms piezvanīsim Marokas varas ie�stādēm. Mis Kirova, kā jums liekas, jūs varētu mums parādīt, kur atradās jūsu nometne?

Ņinu mocīja vainas apziņa, ka viņa ir vienīgā, kas izbēgusi no nāves, tagad viņai bija kaut kas jādara. Viņa piecēlās no ku�etes un nostājās uz grīļīgajām kājām.

-��� Un kā vēl! viņa attrauca ar metālisku pieskaņu balsī. Es jums to parādī�u.

Kapteinis Mohammeds Mustafa no Marokas Karaliskās �an�darmērijas atspiedās pret saules sasildīto d�ipa spārnu un vē�roja garo amerikānieti lēnām staigājam uz priek�u un atpakaļ pa smil�aino laukumu; viņas galva bija noliekta lejup.

Kā vairākumam valsts lauku policistu, kapteiņa dienas pa�gāja, vajājot no skolas izmuku�os ciemata bērnus, sastādot sa�tiksmes negadījumu ziņojumus vai pārbaudot iebraucēju doku�mentus, ta�u tāclu bija no�ēlojami maz. Aizvadītajā gadā viņ� bija izmeklējis kamieļa pazu�anu, tas bija uzjundījis satrauco�us minējumus par zādzību, ta�u vēlāk izrādījās, ka lopiņ� itin vien�kār�i aizbēdzis. Tomēr tas bija tuvākais viņa izmeklētais gadī�jums �ai pazudu�ās arheologu ekspedīcijas lielai.

Mustafa zināja, ka ir vieta, kuru berberi dēvēja par Miru�o valstību veco kapeņu dēļ; viņ� zināja arī par drupām to tuvu�mā. Tas viss atradās tālu no viņa iemītās patrulē�anas teritori�jas, kas pletās simtiem kvadrātjūd�u. Reiz viņ� bija apskatījis �o vientuļo vietu un uzkavējies tur vienīgi tik ilgi, lai nolemtu, ka atgriezīsies tur, tikai nepiecie�amības spiests.

Sieviete apstājās un brīdi stāvēja, rokas uz gurniem saliku�si, it kā būtu apmaldījusies, tad piegāja pie d�ipa.

-���� Es nesaprotu, viņa ierunājās, izbrīnā saraukusi pieri. Mēs bijām apmetu�ies tie�i te. �eit bija teltis, ma�īnas� Viss ir pazudis!

Kapteinis pagriezās pret vīrieti ar platiem pleciem, kura mati bija tik balti kā sniegs Atlasa kalnos.

-��� Varbūt jaunkundze ir sajaukusi atra�anās vietu.

Ņina nikni paraudzījās uz policijas virsnieku.

-��� Jaunkundze nav sajaukusi!'

Viņ� nopūtās.

-��� Kas tie tādi bija, kas jums uzbruka? Bandīti?

Viņa apdomāja jautājumu.

-���� Nē, nedomāju vis, ka tie bija bandīti.

Mustafa francūziskā manierē paraustīja plecus, glu�i kā Pa�rīzes bulvāru vīrs, aizkūpināja cigareti un atgrūda cepures nagu atpakaļ pār melnajiem matiem. Viņ� jutās mazliet neveikli bla�kus sievietei, kuras kājas un rokas ir kailas, ta�u ar sev piemī�to�o vērību pamanīja daudzās brūces uz viņas ādas; �aubu nav, viņa ir izmocīta. Tomēr viņ� redzēja pats savām acīm, ka te nav biju�as teltis, nav līķu kaudzes, nav automa�īnu. Te patiesībā nebija nekā tāda, kas liecinātu, ka stāstījums ir patiess.

Virsnieks ievilka dūmu un izpūta caur nāsīm.

-������� Protams, man tika paziņots, ka netālu no Miru�o valstī�bas atrodas ekspedīcija. Varbūt viņi devu�ies prom, jums nepa�ziņojot.

-���� Kolosāli! Ņina izmeta. No visiem Marokas pogaina�jiem man ticis pats vienaldzīgākais berberu inspektors!

Ņinas sabeigtie nervi vērta viņu viegli aizkaitināmu. Pēc visa pārdzīvotā Ostins viņu nevainoja par nesavaldību, izjūtot poli�cista neaptēstību, tomēr nolēma, ka pienācis laiks iejaukties.

-����� Ņina, jūs sacījāt, ka apmetnē bija liels ugunskurs. Vai varat man parādīt, aptuveni kur tas atradās?

Policijas virsniekam laiski sekojot, Ņina veda viņus uz lau�kuma vidusdaļu un iezīmēja smiltīs ar kurpes purngalu krustiņu.

-��� Es teiktu, ka apmēram �eit.

-��� Vai jums ir lāpsta? Ostins jautāja policistam.

-Jā, protams. Tas ir nepiecie�ams rīks, braucot pa tuksnesi.

Mustafa nesteidzīgi devās uz savu d�ipu un no darbarīku kastes izvilka saliekamu armijas lāpstiņu ar īsu rokturi. Ostins to paņēma un, nolaidies uz ceļiem pie Ņinas kājām, sāka rakt vairākus paralēlus, aptuveni se�as collas dziļus grāvī�us. Pir�majos divos nebija nekā interesanta, bet tre�ais, kā izrādījās, bija rakņā�anās vērts.

Ostins saņēma riek�avu nomelnēju�as zemes un paostīja.

-����� Ugunskura pelni. Viņ� uzlika plaukstu uz zemes. -Joprojām silti, viņ� piebilda.

Ņina gandrīz vai neklausījās, viņa stingi vērās uz zemes gabaliņu aiz Ostina, viņai �ķita, ka tas kustas.

-���� Paskatieties tur! viņa �ukstēja.

Tum�o traipu veidoja tūksto�iem sīciņu, barā spietojo�u radījumu. Ar lāpstas malu Ostins attīrīja laukumiņu mirguļo�jo�ā skudru mud�eklī un sāka rakt. No puspēdas dziļuma viņ� izcēla tum�i sarkani notraipītas zemes pikas. Viņ� raka dziļāk. Sarkanums vīdēja arvien intensīvāk, nu jau smiltis bija piesū�ku�ās ar to. Ņina saļima ceļos blakus Ostinam. Nāsis ieplūda stiprs sakaltu�u asiņu smārds.

-��� Te viņi tika no�auti, viņa sacīja, balsij saspringstot ap�valdītās emocijās.

Kapteinis Mustafa bija sapņaini skatījies tālumā, prātodams, kad beidzot tiks mājās pie sievas un bērniem un varēs labi pa�ēst. Jūtot pārmaiņas, viņ� aizmeta cigareti un, pienācis klāt, no�metās ceļos līdzās Ņinai. Riekstu brūnā seja mazliet nobālēja, kad viņ� aptvēra zemes iekrāso�anās cēloni.

-���� Lai slavēts Allāhs! kapteinis murmināja. Pēc īsa brī�a viņ� jau bija pie d�ipa un ātri nobēra ziņojumu pa radio arābu valodā.

Ņina joprojām bija uz ceļiem un sastingusi vērās zemē, it kā aizvadītās nakts drausmīgie notikumi gāztos ārā no �aurās atve�res. Ostins nodomāja, ka sieviete galīgi sabruks, ja viņu neaizve�dīs prom. Viņ� saņēma Ņinas roku un palīdzēja viņai piecelties.

-��� Es labprāt apskatītu lagūnas apkārtni, ja jums nekas nav pretī.

Viņa samirk�ķināja acis, it kā nupat būtu atmodināta.

-��� Tā ir laba doma. Varbūt tur kaut kas atrodams� Viņa rādīja ceļu cauri kāpām. Piepū�amā laiva, ar kuru viņi bija at�vesti no NZJA kuģa, bija pieslieta pie akmens kāpnēm.

Ņina pārlaida skatienu lagūnai, kas tagad likās mierpilna.

-��� Es nespēju noticēt, ka viņi paņēmu�i pat manas marķēju�ma bojas, viņa ierunājās ar rūgtumu balsī. Ostinam turoties soli aiz viņas, Ņina gāja gar klin�aino krastu, stāstīdama par neredzamo tuneli un mākslīgo ostu cutbon. Ostins norādīja uz vairāk nekā desmit beigtām zivīm, kas gulēja uz citādi neizteik�smīgās ūdens virsmas.

-���� Varbūt tas ir skābekļa trūkuma dēļ, Ņina ieminējās. Lagūnā nav diez cik veselīga vide dzīvām būtnēm. Viņa pa�smaidīja par neapzināto ironiju. Bija vēl kaut kas, ko es agrāk nepieminēju. Viņa īsumā aprakstīja atrasto akmens galvu.

Ostins nespēja apslēpt savu neticību.

-��� Olmeks! �eit?! Viņ� kodīja apak�lūpu, neveiksmīgi pūlē�damies rast pieklājīgu veidu, kā izteikt �aubas. Tas nevar būt.

-��� Arī es neticētu, ja nebūtu pati redzējusi. Varu saderēt, jūs mainīsiet savas domas, kad mazliet papeldēsiet. Es jums parā�dī�u. Viņa nometa no kājām aizlienētās sporta kurpes. Ostinam nebija nekas pretī atsvaidzināties vēsajā ūdeni, turklāt pelde sagādātu Ņinas prātam atslodzi pēc drūmajiem atradumiem kla�jumā. Viņu �orti un T krekli ātri vien iz�ūtu saulē.

Ņina ienira, un Ostins viņai sekoja. Viņi nopeldēja mazu gabalu, un Ņina apstājās, lai orientētos pēc da�ām iezīmēm ai�navā. Viņa peldēja kraulā, turot galvu zem ūdens, un pēc kāda brī�a spēji saliecās un metās uz leju. Netālu no lagūnas dibena viņa mirkli peldēja riņķi, tad uz�āvās virspusē pie Ostina.

-��� Tā ir pazudusi! viņa aizelsdamās kliedza. Figūras vairs

nav!

-��� Vai esat pārliecināta, ka �ī ir īstā vieta?

-��� �aubu nav! Es iegaumēju divus orientierus, kad uzstādīju �eit marķē�anas boju. Sasodīts, tā galva ir pazudusi! Nāciet, es jums parādī�u! Nesakot vairs ne vārda, viņa atkal ienira.

Kad Ostins viņu panāca, viņa peldēja uz priek�u un atpa�kaļ netālu no dibena, norādot uz ko tādu, kas izskatījās pēc Mēness krātera. Viņa kaut ko pacēla no dūņām, tad abi atkal uzpeldēja aug�ā un, kulstot ūdeni, pagriezās viens pret otru.

-��� Viņi to ir uzspridzināju�i! Ņina sacīja, vicinādama rokā apmelnēju�u akmens gabalu. Viņi ir saspridzināju�i to galvu gabalos! Viņa sāka peldēt krasta virzienā.

Zavala viņus gaidīja pie kāpnēm. Viņ� bija pārbaudījis no�metnes apkārtni.

-��� Kapteinis teica, lai pasakot jums, ka ir zvanījis uz savas vienības �tābu, viņ� paziņoja. Viņi grasās sazināties ar Dro�ības dienestu Rabātā. Tas izmeklējot lielas krimināllietas.

Ņina pasniedza savu atradumu Ostinam.

-��� Tas ir vulkāniskais bazalts. Esmu pārliecināta, ka tas ir no figūras.

Ostins pētīja akmeni.

-��� Malas ir izrobotas un pārogļoju�ās. �is gabals ir no kāda nesen notiku�a sprādziena. Viņ� pameta skatienu uz lagūnu.

-��� Tāpēc tās zivis nobeigu�ās.

-���� Tas liekas bezjēdzīgi, Ņina sacīja, nogrozot galvu.

-��� Viņi nogalina visus, mēģina novākt mani un tad nevis metas bēgt, bet gan noņemas vēl ar arheoloģiska atraduma spridzi�nā�anu. Kāpēc?

Iestājās klusums, neviens nezināja atbildi. Ostins ieteica tikties vēlreiz ar kapteini un tad atgriezties uz kuģa. Ņinai ejot pa priek�u, viņi sāka doties atpakaļ uz apmetnes vietu. Zavala ar nodomu atpalika un gāja blakus Ostinam. Runājot pus�ukstus, lai Ņina nedzirdētu, viņ� sacīja:

-���� Es teicu kapteinim, ka varbūt vajag norīkot kādu, kas parokas dziļāk �ajā apkārtnē.

Ostins sacēla uzacis.

-��� Ņina stāstīja, ka ekspedīcija strādājusi vairākas dienas, Zavala piemetināja. Tomēr atklātus izrakumus nekur neredz. Katrs grāvis ir aizbērts. Vai tas tev kaut ko izsaka?

-���� Diem�ēl jā. Var gadīties, ka upuri nezinot izraku�i pa�i sev kapu.

Zavala pasniedza Ostinam brilles metāla ietvaros. To apa�ļās lēcas bija sasprāgu�as.

-��� Es tās atradu netālu no izrakumiem.

Ostins paskatījās uz brillēm un, neteicis ne vārda, ieslidi�nāja tās kabatā.

Kad gumijas laiva piebrauca klāt pētniecības kuģim, Ņinas acis atzinīgi noskatīja slaiko zilzaļo korpusu, kurā veiksmīgi bija apvienots tehniskais risinājums un ārējais izskats.

-��� Kad vakar redzēju "Nēreju" no krasta, tas man likās va�rens kuģis, ta�u tuvumā tas izskatās vēl skaistāks!

-���� Tas ir vēl labāks nekā skaists, Ostins sacīja, palīdzē�dams Ņinai uzkāpt uz klāja. Tas ir modernākais pētniecības kuģis pasaulē; divi simti piecdesmit pēdu gar�, apgādāts ar jau�dīgiem instrumentiem un ātrām datu pārvades sistēmām. Ku�ģim ir priek�gala dzinēji, tāpēc tas var nepārspējami manevrēt un saglabāt līdzsvaru vētras laikā; ir ari modernākie zemūdens pārvieto�anās līdzekļi. Mums ir pat korpusa hidroakustiskā apa�ratūra, ar kuras palīdzību varam tikt pie jūras dibena kartes, nesaslapinot kājas!

Ostins norādīja uz augstu kubveida formas veidojumu aiz komandtilta.

-��� Tā augstā virsbūve ir zinātniskā novietne. Tur iek�ā atro�das laboratorijas, kurās izmanto teko�u jūras ūdeni. Tur mēs glabājam zemūdens braucamos, kameru transportējamās ierī�ces un nirēju inventāru. Kuģis tika būvēts, lai to var vadīt maza apkalpe, apmēram divdesmit cilvēku. Mēs varam izmitināt vai�rāk nekā trīsdesmit zinātniekus.

Ņinai joprojām klibojot aizvadītās nakts pēdas savainoju�ma dēļ, viņi uzkāpa trīs klājus augstāk un pa koridoru nonāca līdz kādas kajītes durvīm.

-��� Te būs jūsu guļvieta nākamās pāris dienas.

-���� Es negribu, lai manis dēļ kāds tiek izlikts ārā.

-��� Tā nenotiks. Feld�eres kajītē ir tuk�a koja. Jums �eit būs ērta vieta blakus bibliotēkai un tuvu svarīgākajai kuģa daļai. Nāciet, es jums parādī�u.

Ostins gāja pa priek�u uz kambīzi, kur pie kāda galda sēdē�ja Zavala, dzēra espresso kafiju un lasīja pa faksu saņemto "The New York Times". Kondicionētāja attīrītais gaiss bija varens pret�līdzeklis pamestības aurai Miru�o valstībā. Kambīze bija iekārto�ta kuģiem tradicionālā manierē, tās plastmasas un alumīnija gal�di un krēsli bija pieskrūvēti pie klāja. Tomēr aromāts, kas izpla�tījās no virtuves, nebija parastais, te nesmar�oja pēc �ķiņķa un grauzdētas maizes, kā lielākoties kuģu kambīzēs.

Nina apsēdās, tīksmē atslogojot sāpīgo pēdu.

-��� Es laikam esmu drausmīgi izsalkusi, viņa ierunājās, pa�celdama zodu un ieelpodama aromātu. Te smar�o kā �elrzvaig�ņu restorānā.

Zavala nolika lasāmo.

-�� Piecu zvaig�ņu! Mums, nepietiekami atalgotajiem NZJA dar�boņiem, jāizcie� daudzas grūtības. Piedāvāto vīnu klāsts ir kolo�sāls, tomēi mūsu pagrabā atradīsiet vienīgi Kalifornijas ra�ojumus.

-���� Kā nekā tas ir ASV kuģis, Ostins piebilda, pārspīlēti atvainodamies. � Tam nevajadzētu vadāt Bordo vai Burgundijas vīnus, lai gan mūsu �efpavārs tie�ām ir skolojies Francijā, ja tas jums liek justies labāk.

-�� �ovakar var izvēlēties bif�teku aupoivrewz\ āti au beurrc blanc, Zavala piebilda. Man jāatvainojas �efpavāra vietā viņ� ir no Provansas un mēdz pārspīlēt ar baziliku un olīveļļu.

Ņina paraudzījās apkārt uz funkcionālo interjera iekārtoju�mu un pārsteigta pa�ūpoja galvu.

-��� Man �ķiet, ka tik�u tam pāri.

Redzot, ka Ņina ir atguvusies, Ostins nolēma, ka nu var ķerties pie nepatīkamā temata. Vispirms viņ� atnesa lielu glāzi ar ledus tēju.

-Ja jūs esat ar mieru atkal runāt par aizvadītās nakts noti�kumiem, es gribētu vēlreiz pārliecināties, ko mēs zinām, lai kaut ko nepalaistu garām, Ostins sacīja.

Ņina iedzēra malku tējas, it kā tā varētu spēcināt.

-��� Esmu gatava to darīt, viņa sacīja un sāka vēlreiz atstās�tīt visu, kas bija noticis iepriek�ējā naktī.

Ostins klausījās, acis pievēris, gandrīz vai kā guļo�s lauva; viņ� uztvēra katru vārdu un modulāciju, apgrozot faktus savā prātā un meklējot nesakritību ar pirmo stāstījumu.

Kad Ņina bija beigusi, viņ� sacīja:

-��� Manuprāt, jums ir taisnība, ka nepiekrītat kapteiņa Mustafas bandītu teorijai. Bandīti būtu nogalināju�i da�us jūsu cil�vēkus, lai jūs aplaupītu, bet no jūsu stāstītā izriet, ka tas ir apzi�nāts slaktiņ�.

-��� Un ja nu tie ir islama fundamentālisma teroristi? Zavala ieminējās. Viņi ir nogalināju�i tūksto�iem cilvēku Al�īrā.

-��� Var jau būt, bet teroristiem parasti patīk paziņot, ka viņi to izdarīju�i. �is bars metās prom, noslēpjot visus pierādīju�mus. Kāpēc lai fundamentālisti sagrautu akmens figūru? Un jā�saka tā ir papildu neskaidrība, kas neliek mani mierā. Lai to izdarītu, viņiem vajadzēja īpa�us spridzekļus.

-�� Tas nozīmē, ka viņi par to statuju ir zināju�i jau iepriek�, Zavala sacīja.

-��� Tie�i tā. Viņi ieradās, sagatavoju�ies spridzinā�anai zem ūdens.

-��� Nevar būt, Nina attrauca. Tad vairs ne tik pārliecināta piebilda: Es nesaprotu, kā viņi to būtu varēju�i uzzināt.

-���� Es ari ne, Zavala sacīja. Vai jūs skaidri zināt, ka viņi runāja spāniski?

Nina ne�aubīdamās pamāja.

-���� No Tan�eras pāri Gibraltāram var gandrīz vai ar kājām aiziet uz Spāniju, tas nav tālu no �ejienes, Ostins piezīmēja.

Zavala papurināja galvu.

-���� Tas vēl neko nenozīmē. Es runāju spāniski, ta�u esmu meksikāņu izcelsmes amerikānis, kas nekad nav bijis Spānijā.

Nina kaut ko atcerējās.

-��� Ak, tas man kaut ko atgādina! Es aizmirsu Gonsalesu.

-��� Kas ir Gonsaless? apjautājās Ostins.

-���� Viņ� bija brīvprātīgais ekspedīcijā. Patiesību sakot, viņ� samaksāja, lai kļūtu par tādu ar bezpeļņas organizācijas "Time Quest" starpniecību. Vakar pēcpusdienā es redzēju viņu runā�jam ar kādu sve�inieku, kur� bija atbraucis ar d�ipu. Gonsaless sacīja, ka tas vīrietis esot apmaldījies. Tobrīd man tas likās dī�vaini.

-����� Un pareizi likās, Ostins bilda. Varbūt tas nav itin nekas, tomēr mēs pārbaudīsim "Time Quest" dokumentus, vai tur ir kaut kas par Gonsalesu. Iespēj, ms, ka viņ� ir nogalināts kopā ar pārējiem.

-��� Es viņu gan neredzēju, tomēr nevaru iedomāties, kā viņ� būtu varējis izbēgt.

-����� Ko tu teiktu par to amfībiju, kas vajāja Ņinu? Zavala jautāja Ostinam. Varbūt tur ir kāds pavediens.

-��� Cik es varēju saskatīt no ūdens, izskatījās, ka tā ir būvēta pēc pasūtījuma. Varbūt tas ir "Griffon"tipa braucamais, kas bū�vēts Anglijā. Esmu zvanījis uz NZJA un palūdzis uzzināt visu "Griffon"īpa�nieku vārdus. Pasaulē to nevarētu būt pārāk daudz. Manuprāt, viņi to nopirku�i no kādas fiktīvas korporācijas.

-��� Un tas nozīmē, ka līdz ar to būs grūti sadzīt rokā.

-���� Varbūt pat neiespējami, tomēr ir vērts pamēģināt. Viņ� raudzījās tuk�umā, domās iegrimis. Mums joprojām nav atbil�des uz galveno jautājumu kāpēc kādam gribētos noslaucīt no zemes virsas nevainīgu arheologu ekspedīciju?

Ņina visu laiku sēdēja, atbalstījusi zodu rokā.

-��� Varbūt tā nemaz nebija tik nekaitīga, viņa ieminējās.

-��� Ko jūs ar to gribat teikt?

-���� Man neiziet no prāta tā olmeka figūra. Tā ir visu notiku�mu centrā.

-���� Man joprojām grūti novērtēt tās figūras lomu, it īpa�i ta�gad, kad tā pārvērsta par grants kaudzi.

-��� Tas nav tikai mans vērtējums. Jums jāatceras Sendija, kas to identificēja. Viņa ir ievērojama Centrālamerikas arheoloģijas speciāliste. Senforda ir gan piedalījusies izrakumos, gan rakstī�jusi atskaites par visiem lielajiem pētījumu objektiem, tādiem kā Tikala, un mazāk zināmiem, ta�u svarīgiem atradumiem.

-���� Labs ir, pieņemsim, ka jums un Sendijai taisnība. Kāpēc �ī figūra ir tik nozīmīga?

-���� Tā varētu satricināt visu arheologu un vēsturnieku sa�biedrību. Gadiem ilgi cilvēki prātoju�i, vai starp Veco un Jauno pasauli ir pastāvējusi saikne pirms Kolumba.

-���� Leifs Eriksons, piemēram, un vikingi? Man likās, ka tas jau pietiekami labi pierādīts, Zavala sacīja.

-���� Tā ir, bet tas tiek uztverts visai negribīgi. Es runāju par transatlantiskiem kontaktiem simtiem gadu pirms vikingiem. Problēma bija tāda, ka nebija neviena zinātniska, materiāla pie�rādījuma. Olmeka galva būtu bijis �āds pierādījums.

Ostins sacēla uzaci.

-��� Nu un tad?

-���� Nesaprotu, viņa attrauca, gandrīz vai apvainota.

-���� Pieņemsim, ka �ī figūra tie�ām pierāda kontaktus pirms Kolumba. Interesanti un katrā ziņā strīdīgi. Ta�u vai tas var lik�ties nozīmīgi citiem, kuri nav arheologi, vēsturnieki un Kolumba bruņinieki? Vārdu sakot, kāpēc tā visa dēļ būtu jānogalina?

-���� Ā-ā, es saprotu, ko jūs domājat, Ņina noteica, mazliet nomierinājusies, bet es nevaru jums atbildēt. Tomēr domāju, ka mans atklājums kaut kādā veidā pasteidzināja �o uzbrukumu.

-���� Neviens apmetnē ta�u nezināja par jūsu atradumu.

-��� Nē. Bet ar laiku viņi būtu uzzināju�i. No ētiskā viedokļa, man bija jāizstāsta doktoram Noksam un Fīzelam uzreiz, tiklīdz to atradu. Es uzreiz nodomāju, ka tas ir meksikāņu olmeks, ta�u tas likās tik fantastiski, ka gribēju gūt apstiprinājumu ar faktiem, pirms pau�u to atklātībā. Tāpēc sazinājos ar Sendiju.

-Jūsu kolēģe universitātē tātad bija vienīgā, kura vēl bez jums redzējusi atraduma pierādījumu?

-��� Jā, bet Sendija nemū�am to neizpaustu. Paldies dievam, �ie sākotnējie materiāli ir dro�ībā pie viņas. Ņina apklusa. Man jābrauc uz mājām, cik ātri vien iespējams.

-��� Mēs dodamies uz Jukatanas pussalu pārbaudīt asteroīda trieciena rajonu, kura dēļ varbūt dinozauri nozudu�i no zemes virsas. Pirms braucam prom, mums te nepiecie�ama vēl viena diena pētījumiem, Ostins sacīja. Mēs priecātos, ja jūs tikmēr būtu mūsu vie�ņa, pēc tam mēs jūs varētu izsēdināt, lai jūs Marrāke�ā pārsēstos lidma�īnā uz Ņujorku. Tas jums dotu zināmu laiku atpūtai un domu sakopo�anai.

-��� Paldies! Ņina sacīja. Es joprojām esmu diezgan nervo�za, tomēr �eit jūtos dro�ībā.

-Jūs būsiet ne tikai dro�ībā, bet ari labi paēdīsiet!

-��� Ir vēl kaut kas. Man jāpaziņo universitātei par ekspedīci�ju un doktoru Noksu. Antropoloģijas departaments būs paga�lam. Doktors Nokss bija neaizstājams. Visi viņu mīlēja.

-��� Nekādu problēmu, Zavala sacīja. Es jūs aizvedī�u uz radiostacijas istabu.

Ostins paņēma aukstas kafijas tasi un aiznesa to uz galdu. Pielējis mazliet alkohola, viņ� raudzījās tum�ajā �ķidrumā, it kā tur būtu rodama atbilde uz Ņinas noslēpumu. Neviens no vari�antiem nelikās diez cik loģisks, un viņ� nejutās tuvāk risināju�mam, kad pēc da�ām minūtēm atgriezās Zavala ar Ņinu.

-���� Ātri gan, Ostins bilda. Vai neizdevās sazināties ar universitāti?

Zavala bija neraksturīgi nopietns.

-��� Mums tas izdevās uzreiz, Kurt.

Ostins ievēroja, ka Ņinas acīs valgi mirdz asaras.

-���� Es runāju ar administrāciju, sacīja Ņina, viņas seja bija neparasti bāla. Viņi man sākumā to negribēja teikt, bet es nopratu, ka kaut kas neliek izpausts. Viņa mirkli pieklusa. Ak debess! Kas gan notiek?!

-���� Es nesaprotu, Oslins ierunājās, lai arī nojauta, kas nav pasacīts, un nemaz nebija pārsteigts, kad Ņina atkal ierunājās.

-���� Sendija. Viņa ir mirusi.

Ostins gulēja savā kojā un stingi vērās griestos, ar skaudī�bu ieklausīdamies Zavalas klusajos krācienos kajītes otrā pu�sē. Kā jau viņ� paredzēja, �efpavārs bija aizrāvies ar gar�augiem un eļļu, ta�u Ostina kuņģis nelika sevi manīt, tās bija smadze�nes, kuru dēļ neizdevās aizmigt. Tās �ķiroja dienas notikumus glu�i kā centīgi ierēdņi un nelika viņu mierā.

�is izmēģinājuma brauciens ar "Nēreju" bija iecerēts glu�i parasts. Tas sniegtu iespēju mazliet atgūties no NZJA vienības pētījumiem, kas bija visai komplicēti sve�ādajā un bīstamiem noslēpumiem apdvestajā okeānu pasaulē. Tad parādījās Ņina; bēgdama no neģēļiem, viņa bija praktiski ieskrējusi viņa rokās. Varbūt viņ� tie�i tāpēc nevar aizmigt, ka domā par simpātisko, jauno sievieti blakuskajītē?

Ostins ieskatījās mirdzo�ajā rokaspulksteņa ciparnīcā. Trīs. Viņ� atcerējās, ko reiz bija stāstījis kāds ārsts, ka nāvei nolem�tie sirdzēji lielākoties izdziestot pulksten trijos. Tas viņu izdzi�na no gultas. Viņ� uzvilka biezas treniņbikses, neilona vējjaku un ie�ļūca novalkātās laivinieka kurpēs, kas piekļāvās kā cim�di. Klusām atstājis Zavalu guļam, viņ� izgāja gaitenī un uzkāpa �etrus klājus augstāk līdz komandtiltam.

Stūresmājas durvis bija vaļā, lai ielaistu naksnīgo gaisu. Ostins pabāza galvu iek�ā. Agrajā rīta sardzē de�urēja jaunais jūrnieks Maiks Kērtiss. Viņ� sēdēja uz krēsla, ar degunu ieur�bies grāmatā.

-��� Sveiks, Maik! Ostins viņu uzrunāja. Nevarēju aizmigt. Vai tev būtu iebildumi pret sabiedrību?

Jūrnieks, plati smaidot, nolika grāmatu sānis.

-��� Ne mazākie! Te kļūst diezgan garlaicīgi. Vai gribi kafiju?

-���� Paldies! Labprāt melnu.

Kamēr Maiks ielēja divas kūpo�as krūzes, Ostins paņēma ģeoloģijas grāmatu.

-���� Diezgan smaga lasāmviela naktsmaiņai.

-��� Es tikai sagatavojos lai Jukalanas ekspedīcijai. Vai tu tie��ām domā, ka visus dinozaurus aizmēzis kāds meteors vai ko�mēta?

-���� Kad zemē ietriecas tāda lieluma objekts kā Manhetena, tas noteikti daudz ko pārvēr�. Vai lielās ķirzakas bija uz izmir��anas robe�as, tas jau ir cits jautājums. �ie planktona pētījumi paredzēti, lai ienestu skaidrību daudzos strīdos. Tā ir likteņa ironija, ka mazi vien�ūnas dzīvnieciņi mums vēsta par to, kas noticis ar visu laiku milzīgākajiem radījumiem.

Viņi patērzēja, līdz Maiks pievērsās saviem parastajiem pie�nākumiem. Ostins iztuk�oja kafijas krūzi un devās cauri radio�stacijai aiz komandtilta uz kar�u telpu. Tai visapkārt bija logi, līdz ar to kuģa personālam bija iespējams to izmantot aizmugu�res kontrolei, vadot kuģi atpakaļgaitā.

Ostins izklāja uz navigācijas galda Marokas piekrastes kar�ti un ievilka ar zīmuli krustiņu, lai norādītu kuģa pa�reizējo atra�anās vietu. Domīgi sakniebis lūpas, viņ� pētīja karti, mē�rojot ar acīm galvaskausa formas Āfrikas kontinenta apaļīgo pakau�a daļu no Gibraltāra līdz Sahārai. Pēc neilga brī�a viņ� pa�ūpoja galvu. Karte nedeva nekādu atminējumu, amfībija va�rēja būt ieradusies gan no zemes, gan no jūras.

Viņ� pievilka krēslu tuvāk, uzlika kājas uz galda un pārla�sīja kuģa ierakstus, sākot no brauciena pirmās dienas. Līdz �im tas bija nevainojams ceļojums. Viņi bija a�i un bez starpgadīju�miem �ķērsoju�i Atlantijas okeānu, īsu bridi piestāju�i Londo�nā, lai uzņemtu Eiropas zinātnieku grupu, aizvadīju�i pāris tī�kamu nedēļu Vidusjūrā, pārbaudot zemūdens iekārtas, tad, pirms divām dienām, apstāju�ies Marokā.

Ņinas stāstījums bija visādā ziņā neparasts. Amfībijas uz�brukums un asinīm piesūkusies zeme apmetnes vietā viņu pār�liecināja, ka teiktais ir patiess. Drausmīgā ziņa par viņas kolē�ģes nāvi pārvilka svītru jebkādām �aubām par to. Autoavārija. Cik parocīgi! �iem slepkavām nu gan ir gari taustekļi. Viņi bija izdzēsu�i ziņojumu, ko Ņina bija pārsūtījusi uz Pensilvānijas universitāti. Tagad Ņina bija vienīgā, kas bija redzējusi �o olmeku kultūras pierādījumu, un tam bija pietiekama ticamība. Ostins priecājās, ka tagad viņa atrodas dro�ībā savā kajītē un mierīgi guļ, iedzērusi savas kajītes biedres iedotās nomierino��ās zāles.

Ostins izgāja ārā uz mazās platformas aiz kar�u telpas un atspiedās pret margām. Kuģis bija tumsā, ugunis apgaismoja tikai baltās virsbūves daļas un lampas virs klāju celiņiem. Kur gaisma vairs nesniedzās, pletās milzīgs samtains melnums. Sapuvu�o jūraszāļu smārds, kas iesitās nāsīs, bija vienīgais aplie�cinājums tam, ka viņi atrodas nepilnas jūdzes attālumā no mil�zum lielas zemes. Āfrika. Ostins prātoja, cik vēl tādu ekspedīci�ju kā Ņinas grupa ir izzudu�as tumsā. Varbūt patiesību tā arī neizdosies uzzināt.

Pietiek filozofēt! Ostins no�āvājās un brīdi nevarēja izlemt, vai doties atpakaļ uz komandtiltu, atgriezties savā kajītē vai arī palikt tur, kur ir pa�laik, un vērot saullēktu. Viņ� uzkavējās, baudīdams nakts skaistumu. "Nērejs" bija kā snaudo�s nīlzirgs. Kuģis miegā bija tik jauks, elektriskās sistēmas laiski zumēja, reizēm tas ie�īkstējās pret enkuru un ievaidējās.

Klink!

Ostins noliecās uz priek�u un saausījās. Troksnis bija at�skanējis no apak�as, metāls piesities pie metāla.

Klink! Skaņa atkārtojās.

Troksnis nebija skaļ�, tomēr izcēlās starp ierastajām kuģa skaņām. Ziņkārības pārņemts, Ostins klusām nokāpa līdz apaksējam līmenim un devās pa tuk�o klāju, ar plaukstu reizēm pieskardamies valgajām margām. Viņ� apstājās. Pirksti bija trāpīju��i cietam izcilnim. Viņ� aplūkoja to tuvāk un saskatīja abordā�as kā�a �uburu, kas bija ietīts drēbes gabalā, lai klusinātu ska�ņu. Aptaustot to rūpīgāk, viņ� sajuta kailu metālu uz �autras, kas acīmredzot bija radījusi d�inksto�o skaņu, atsitoties pret kuģa sāniem.

Ostins pagāja nost no gaismas un raudzījās pāri margām. No ūdenslīnijas atskanēja klusa �aboņa. To varēja izraisīt ūdens skalo�anās pret korpusu. Viņ� pielika savilktu plaukstu pie auss.

Līdztekus jūmi raksturīgām skaņām nu varēja saklausīt ari �ukstus un saredzēt kustīgas ēnas.

Ostins neuzkavējās, lai pajautātu, vai kāpēji uz kuģa ir draugi vai ienaidnieki, prātā bija skaidra atbilde. Viņ� metās pie tuvā�kajām kāpnēm, noskrēja lejā uz kajī�u klāju un pēc brī�a sapu�rinot uzmodināja Zavalu. Kajītes biedrs parasti gulēja kā sazā�ļots, ta�u viņam piemita pārdabiskas spējas mirklī pilnībā pa�mosties, it kā tiklu nospiests kāds iek�ējs elektrisks slēdzis. Zavala zināja, ka Ostins viņu nemodinātu, ja tas nebūtu kas svarīgs. Ieņurdēdamies, lai Ostins saprastu, ka viņ� ir gatavs darboties, Zavala izslīdēja no gultas un a�i uzvilka ierastos �or�tus un T kreklu.

Ostins bija atrāvis vaļā sava skapī�a durvis un rakņājās pa tā saturu. Viņ� izvilka ārā ādas revolvera maksti, un pēc mirkļa viņa plaukstā jau iegūla koka rokturis. Ar savu resno, �etras collas garo stobru �is pēc pasūtījuma gatavotais Bouena revol�veris bija kompakts, tomēr jaudīgs.

Zavala saukāja Bouena revolveri par "Kurta lielgabalu" un zobojās, ka tā uzlādē�anai esot nepiecie�amas dzelzceļa kabas. Patiesību sakot, �aujamierīcei bija vajadzīgas īpa�as piecdesmi�tā kalibra lodes.

Mums ir uzradusies sabiedrība, Ostins paziņoja, pār�baudīdams piecu �āviņu cilindra kameru. Labajā pusē lien aug�ā ar abordā�as kā�iem. Tie, par kuriem es zinu. Vēl var būt arī citi. Mums būs nepiecie�ami iero�i.

Zavala pārlaida skatienu kajītei un noņurdēja:

-���� Ir nu gan man veicies! Atceros, kāds man teica, ka �is bū�ot tikpat kā brauciens uz mīlnieku kuģa. Man pat nav līdzi pistoles, es nezināju, ka mums nāksies atbaidīt barbaru pirā�tus.

Ostins pārmeta maksti pār plecu.

-����� Es arī ne. Tāpēc man nav līdzi munīcijas. Man ir tikai pieci �āvieni, tas arī viss.

Zavala atplauka.

-��� Bet kā būtu ar tavu Londonas pirkumu?

Ostins atkal parakņājās skapītī un izvilka ārā spīdīgu, pla�kanu koka kasti.

-�� Tu domā manu D�o Mentona firmas izlaidumu? Velns viņu rāvis, kāpēc gan ne?

Zavala paņēma no atvilktnes makstī noglabāto nirēja nazi.

-��� �is zobu bakstāmais būs manā arsenālā, viņ� sacīja.

-��� To es glu�i nevarētu saukt par varenu bruņojumu. Mums nāksies improvizēt, kad tas ies vaļā.

-��� Nebūs jau pirmā reize, Zavala attrauca, papurinājis gal�vu.

Ostins devās uz durvīm.

-����� Manuprāt, viņi ir ieradu�ies pēc Ņinas. Es aizie�u pie viņas un pamodinā�u visus tajā stāvā. Tu vari noiet lejā un sa�celt kājās pārējo apkalpi un zinātniekus. Mums vajadzēs viņus paslēpt dzinekļa telpā kvarterklāja priek�galā.

-��� Tur nu gan būs �auri.

-��� Es zinu, bet viņi var nostiprināt ūdensnecaurlaidīgās dur�vis, tā mēs iegūsim mazliet laiku. Mēs nevaram pieļaut, ka ap�kārt skraida neapbruņoti profesori un doktori, un matro�i, kas var likt ievainoti vai sagūstīti par ķīlniekiem. Diem�ēl "Nērejs" ir pētnieciskais, nevis karakuģis.

-��� Es jau sāku vēlēties, lai tas būtu karakuģis, Zavala sacī�ja un acumirklī nozuda pa kāpnēm lejā.

Ostins pieklauvēja pie blakuskajītes, un samiegojusies feld�ere atvēra durvis. Bez liekiem vārdiem viņ� pateica, lai viņa ģērbjas, kamēr pats uzmodinās Ņinu. Viņa joprojām bija kā ap�reibusi no zālēm, ta�u, ieraugot spriedzi Ostina sejā, strauji at�vēra trisuļojo�os plakstiņus kā logu aizvirtņus.

-�� Viņi ir atgriezu�ies, vai ne? viņa sacīja no miega aizsma�ku�ā balsi.

Ostins pamāja. Pēc neilga brī�a viņ� ar abām sievietēm jau bija koridorā un virzījās no kajītes uz kajīti. Drīz vien vairāk nekā ducis īdzīgu cilvēku bija sanāku�i �aurajā gaitenī, viņi bija ģērbu�ies da�ādos naktstērpos vai steigā uzrautos apģērba gabalos.

-��� Tagad neko nejautājiet! Ostins sacīja tonī, kas nepieļā�va preto�anos.

Viņ� vadīja miegaino grupu lejup pa kāpnēm uz zemāko klāju. Zavala viņu gaidīja ar pārējiem. Glu�i kā kovboji lopu pārdzī�anā viņi ievadīja negribīgo grupu kuģa priek�galā, aiz apkalpes dienesta telpām, kur visi mēģināja izvietoties starp priek�gala dzinekļiem, kas tika lietoti, lai stabilizētu kuģi lielos viļņos.

Ostins netērēja laiku pla�am situācijas izklāstam.

-���� Man tas jāsaka pavisam īsi. Uz kuģa nokļuvu�i bruņoti uzbrucēji. Neveriet vaļā �īs durvis, ja vien neesat pārliecināti, ka tas ir D�o vai es.

Viens no zinātniekiem ierunājās:

-��� Ko jūs domājat darīt?

Sasodītie zinātnieku prāti, Ostins nodomāja, vienmēr viņi uzdod jautājumus. �oreiz nevarēja atļauties atbildēt atklāti un godīgi.

-��� Neuztraucieties, mums ar D�o ir plāns, viņ� pa�pārlieci�nātā tonī paziņoja. Mēs atgriezīsimies. Viņ� a�i izgāja un aizvēra durvis baiļpilno seju priek�ā.

-��� Tu runāji kā tāds Terminators, sacīja Zavala. Patīkami dzirdēt, ka mums ir plāns. Ceru, tu man pastāstīsi, kāds tas ir.

Ostins uzlika lielo plaukstu uz Zavalas pleca.

-��� Vienkār�s, D�o. Tu un es mēs kopā izsviedīsim tos iz�dzimteņus no mūsu kuģa.

-���� Un tas ir plātis?

-��� Varbūt tu gribētu viņus pieklājīgi palūgt atstāt kuģi?

-��� Kāpēc to darīt tik vienkār�i? Labs ir, es piedalos. Kur mēs sāksim?

-���� Mēs steigsimies aug�ā uz komandtiltu. Uz turieni mūsu nelūgtie viesi dosies vispirins. Ceru, ka viņi vēl nav tur nonāku�i.

-��� Kā tu zini, ka viņi ies uz komandtiltu?

-��� Tāpēc, ka es tā darītu. Tur vienā rāvienā var atvienot vi�sus sakarus un pārņemt kuģa vadību. Ostins traucās uz tuvā�kajām kāpnēm. Centies, lai tevi nepamana. Ja tā ir tā pati banda, kas noslaucīja no zemes virsas ekspedīciju, mans vecais �aujamais neturēs lidzi automātiskajiem iero�iem.

Pa iek�ējām kāpnēm viņi devās uz se�us klājus augstāko komandtiltu, pa ceļam katrā stāvā apstādamies, ta�u uzbrucēji nekur nebija redzami. Uz klāja, kas bija vienu stāvu zem komandtilta, abi iz�ķīrās. Zavala devās uz sardzes posteni, lai brī�dinātu, bet Ostins pamodināja kapteini, kas bija aizmidzis savā kajītē zem stūresmājas, īsumā viņam pavēstīja, kas noticis, un ieteica paslēpties.

Kapteinis D�o Felans, raupja izskata piecdesmit gadus vecs vīrs, sīksts kā krabis, bija īsts NZJA veterāns. Dzirdot Ostina priek�likumu, viņ� pavīpsnāja.

-��� Es biju te, kad "Nērejs" tika ielaists ūdenī, viņ� attrauca, nozibinot savas zaļganbrūnās acis. Es gaidīju trīsdesmit ga�dus, lai vadītu tādu kuģi kā �is. Sasodīts, es netaisos slēpties kādā bunkurā, kamēr tie zeļļi pārņem manu kuģi!

Felans spēja vadīt kuģi, liekot "Nērejam" pārvietoties ar de�jotāja veiklību, tomēr Ostins nebija pārliecināts, vai kapteinis tiktu galā ar tuvcīņu, jo tie�i kaut kas tāds varēja izvērsties. No otras puses, tagad kapteinim būtu riskanti doties uz priek�gala nodalījumu iebrucēji jau varētu lavīties pa visu kuģi.

Felans aiztaisīja jūrnieka kombinezonu un paņēma no plaukta ieroci.

-����� Tikai �etri simti desmitā kalibra, viņ� atvainojās. Nekad nevar zināt, kad nāksies apspiest dumpi. Ievērojis

Ostina pieri saraucamies izbrīnā, viņ� iespurcās. Da�kārt es �auju pa �ķīvjiem uz klāja.

-��� �oreiz viņi �aus pretī, Oslins drūmi noteica.

Felans sadabūja divas kastes ar �āviņiem un iemeta tās bre�zenta somā ar koka ietvaru, kuru nesa Ostins. Tad viņi devās uz komandtiltu.

Pirms ieie�anas stūresmājā Ostins klusām uzsauca:

-��� D�o, tie esam mēs!

Brīdinājums bija īsti vietā, jo, abiem ejot iek�ā, pret viņiem bija pavērsts iero�a stobrs.

Zavala nolaida lejā revolveri.

-���� Maiks raida SOS signālus.

Jaunais ekipā�as loceklis, ar kuru kopā Ostins pirms tam bija dzēris kafiju, ienāca stūresmājā no radiostacijas telpas.

-��� Signāls ir noregulēts automātiskajā re�īmā un ziņos par mūsu atra�anos, kamēr kāds to nebūs izslēdzis.

Ostins gan diez ko necerēja, ka glābēji bariem trauksies pie viņiem, jo kuģis atradās daudzas jūdzes no civilizācijas. Vi�ņiem jātiek galā pa�iem, negaidot palīgus no ārpuses.

-�� Tagad tev dro�i vien kādu brīdi nebūs garlaicīgi, Ostins teica satrauktajam jauneklim.

-��� Laikam gan. Kas man jādara?

-���� Doties lejā pie citiem ir par vēlu, tāpēc es tevi pielik�u pie darba. Uzkāp tilta aug�galā, no kurienes tu vari labi pārre�dzēt kuģi. Kapteini, kad es signalizē�u, "Nērejam" jāliek apgais�motam kā Brodvejai un �etrdesmit otrajai ielai, bet tiltam jāpa�liek tumsā.

A�i pamājis un neuzdevis jautājumus, Felans piegāja pie vadības pults un uzlika plaukstu uz slēd�iem. Ostins un Maiks devās uz labo spārnu, Zavala ieņēma pozīciju kreisajā pusē.

Kad Maiks sāka rāpties pa redeļu kāpnēm uz komandtilta jumta, Ostins sacīja:

-��� Kad iedegsies gaismas, saskaiti visus sve�iniekus, ko re�dzi, un paturi prātā, kur tu viņus redzēji. Mēs darīsim to pa�u te lejā. Atceries, ka nedrīkst izsliet galvu.

Kad visi bija savās vietās, Ostins uzsauca kapteinim:

-��� Sākam �ovu, kapteini!

Kuģis bija aprīkots ar lokālu apgaismojumu it visās vietās, tādējādi apkalpe un zinātnieki varēja strādāt tikpat labi nakti, kā dienā. Felana pirksti slīdēja pār pults taustiņiem. Pēc mirkļa "Nērejs" mirguļoja kā Kārību jūras ekskursijas kuģis, katrs klājs bija spo�i apgaismots no viena gala līdz otram.

Divus klājus zemāk Ostins pamanīja trīs stāvus sastingstam, tad viņi metās noslēpties glu�i kā izbiedēti tarakāni pielieka�majā.

-��� Izslēdz! Ostins uzsauca.

Gaisma apdzisa.

Maiks paziņoja uz leju:

-��� Es redzēju trīs vīrus uz zemūdeņu garā�as jumta. Dodas uz mūsu pusi. Priek�ā nav neviena.

-��� Pieploc pie zemes un tagad paliec, kur esi! Ostins iegā�ja stūresmājā, kad Zavala ienāca no otras puses.

-Trīs ir manā pusē, trīs klājus zemāk. Apģērbu�ies kā nindz-

jas.

-��� Manā pusē tāpat. Maiks redzēja trijotni nākam no pakaļ�gala klāja. Tātad kopā deviņi, cik mēs zinām. Kapteini, vai D�o varētu aizņemties jūsu bisi? Viņam ir mazliet lielāka pieredze �au�anā� ē� pa �ķīvjiem.

Kapteinis apzinājās, ka ir liela starpība starp trāpī�anu pa māla mērķiem un �au�anu, lai nogalinātu. Viņ� pasniedza bisi Zavalam.

-��� Dro�inātājs ir atslēgts, viņ� rāmi noteica. Uzklausot Ostina ieteikumu, viņ� iegāja radiostacijas telpā, kur nebūtu �āvē�jiem ceļā.

Ostins un Zavala stāvēja ar mugurām kopā aptum�otās stūresmājas vidū, pavērsu�i �aujamos pret abās pusēs atvērtajām durvīm. Viņiem nācās gaidīt tikai da�as minūtes, un tad ieradās neaicinātie ciemiņi.

Labās puses durvju ejā viens aiz otra parādījās divi stāvi, labi saskatāmi pret zilo tumsu; viņi nemaz nemēģināja slēpties. Un tā bija liktenīga kļūda. Izmantodams iespēju, Ostins nomēr�ķēja uz pirmo ienācēju un nospieda mēlīti. Pērkona dārdiem līdzīgais Bouena revolvera troksnis satricināja stūresmājas lo�gus, raidot smago piecdesmitā kalibra lodi pirmā uzbrucēja krū�tīs; sa�ķaidot ribas sīkos gabalos, �āviņ� atlēca no krū�kurvja un ietriecās otrā iebrucēja sirdi. Trieciens bija tik spēcīgs, ka abi sve�inieki tika atsviesti atpakaļ un viņu ķermeņi saļima pāri margām.

Norībēja bise. Ostins ar pusaizkritu�ām ausīm apmetās ap�kārt un cauri dūmu plīvuram saskatīja vēl kādu uzbrucēju dro�i nākam pa kreisās puses durvīm. Zavalas �āviens bija nedaudz novirzījies sānis, bises skrotis bija notrieku�as gabalu no dur�vju aplodas galvas augstumā. Zavala steig�us pielādēja vēlreiz un iz�āva. �oreiz skrotis trāpīja mērķī. Uzbrucējs iekliedzās un parāvās atpakaļ, tomēr pirms tam paspēja nemērķējot nospiest automāta mēlīti. �āvieni lidoja garām, ta�u viena lode skāra Ostina ribas, iztriecoties cauri miesai zem kreisās paduses. Sa�jūta bija tāda, it kā viņ� būtu saņēmis cirtienu ar sarkankvēlē nokaitētu dzeloņstiepli.

Zavala dusmās papurināja galvu un neievēroja Ostinu sa�ļimstam uz viena ceļgala.

-����� Es mērķēju taisni uz viņu! viņ� neizpratnē iesaucās. Tie�ā tēmējumā, es nevarēju kļūdīties!

Kapteinis iznāca no radiostacijas telpas un ietrieca dūri plaukstā.

-���� Sasodīts! Es aizmirsu brīdināt, ka tā vecā bise velk uz labo pusi. Jātēmē kāda colla pa kreisi.

Zavala pagriezās un ieraudzīja Ostinu sakņupu�u.

-���� Kurt, viņ� satraukts jautāja, vai ar tevi viss kārtībā?

-���� Ir bijis labāk, Ostins attrauca, sakniebis zobus.

Ilgajos jūrā aizvadītajos gados kapteinis Felans bija iema�nījies zibenīgi reaģēt uz ārkārtējām situācijām. Viņ� atnesa pir�mās palīdzības komplektu un, kamēr Zavala viņus apsargāja, staigādams no vienām durvīm uz otrām, uzlika Ostinam pārsē�ju, kas apturēja asiņo�anu.

-��� Izskatās, ka tev �odien ir laimīgā diena, kapteinis no�teica, viņi nav trāpīju�i kaulā.

-���� �ēl gan, ka man nav laika piedalīties loterijā. Kaptei�nim piepalīdzot, Ostins piecēlās kājās. Es nokniebu divus ar vienu �āvienu. Diem�ēl viņi pārkrita pāri bortam ar visiem �au�jamajiem.

-���� Lai viņi vēl man parādās! Zavala nīgri noteica. Es laikam tikai ievainoju savējo.

-��� Manuprāt, viņi bija iedomāju�ies, ka noķers mūs guļo�us un neapbruņotus, tāpēc kļuva pārāk pa�apzinīgi. Tas vairs ne�atkārtosies. Nākamreiz viņi mūs pārbaudīs izprovocēs uz �au��anu, lai redzētu, kas ir mūsu rīcībā. Viņi ļoti ātri sapratīs, ka uz kuģa tikpat kā neviena nav, un koncentrēs visus spēkus uz komandtiltu. Līdz tam laikam mums vajadzētu labāk nozust.

-��� Mēs varētu pārvietoties pa kuģa cauruļvadiem, piedā�vāja kapteinis. Es pārzinu tos labāk nekā savu dzīvojamo istabu.

-�� Laba doma. Mūsu partizāniskās operācijas būtu daudz efek�tīvākas, ja mēs varētu parādīties vietās, kur viņi mūs galīgi negai�da. Esiet uzmanīgi, �ie pui�i ir bīstami, ta�u nav neuzvarami. Viņi kļūdījās, ļaujot Ņinai izbēgt divas reizes, un tagad kļuva pārāk satraukti, un tas viņiem dārgi maksāja. Tātad viņi pieļauj kļūdas.

-��� Mēs arī, Zavala atzina.

-���� Ir viena at�ķirība mēs nedrīkstam pieļaut kļūdas.

Viņi noslēdza stūresmājas durvis un iegāja radiostacijas tel�pā. SOS signāli joprojām bezjēdzīgi izplatījās nakts melnumā. Ostins prātoja, kas tos varētu uztvert un kā �o ziņojumu sapras�tu. Viņ� apstājās un pacēla Bouena revolveri ar veselo roku. Tas bija pārāk smags, lai to noturētu vienā rokā, un svārstījās no vienas puses uz otru.

-���� Mana roka dreb, tev nāksies to lietot.

Viņ� pasniedza revolveri Zavalam, kur� aizbāza to aiz jos�tas. Zavala nodeva bisi kapteinim un pieteica sargāt durvis.

-��� Neaizmirsti, ka tas velk pa labi! Viņ� pasvārstīja revol�veri. Divi putni ar vienu �āvienu. Tā nekas! Ar atliku�ajām �etrām lodēm mēs varētu novākt astoņus zeļļus.

-���� Mēs to varam ari ar vienu �āvienu, ja viņi visi nostājas rindā, bet es gan uz to necerētu, Ostins sacīja un izcēla ārā plāno koka kasti, kuru bija paņēmis no savām mantām. Viss vēl nav zaudēts. Mums ta�u ir Mentona �aujamie.

Zavalas lūpu kaktiņi ietrīsējās.

-��� Nabaga izdzimteņiem nebūs nekādas izredzes cīņā ar ta�vām viena �āviena divkauju pistolēm, viņ� izmeta ar drūmu humoru.

-����� Parastā gadījumā es teiktu, ka tev taisnība, bet �īs nav jebkuras dueļu pistoles.

Ērti novietots mīkstos nodalījumos un apsegts ar zaļu vil�nas drānu, kastē gulēja saskanīgs antīks divkaujas pistoļu pā�ris. Mirdzo�ie brūnganie stobri bija astoņstūraini, nevainojami nopulētā resnākā daļa noapaļota kā spieķa uzgaļi.

Kuģim iegrie�oties Londonā, Ostins bija aizgājis uz Bromptonstrītu pie kāda antīko mantu tirgotāja, pie kura viņam bija laimējies iepirkties jau agrāk. Veikala īpa�nieks, pavecs vīrs, vārdā misters Slokams, bija stāstījis, ka pistoļu pāris nonācis veikalā, kad izpārdots kāds nekustamais īpa�ums. Ievērojot smalko izpildījumu un lieti�ķo noformējumu, Ostins būtu zinā�jis, kas tās ra�ojis, pat ja neredzētu D�ozefa Mentona firmas zīmi kastes iek�pusē. Mentons un viņa brālis D�ons bija slave�nākie astoņpadsmitā gadsimta �aujamiero�u ra�otāji Anglijā, kas savukārt izcēlās starp citām valstīm ar savām divkaujas pisto�lēm. Mentonu pistoles bija pieticīgi rotātas, ta�u pienācīgi ap�veltītas ar būtiski svarīgo īpa�ību mehānisko precizitāti. Kad Ostins izdzirdēja astronomisko cenu, viņ� atteicās no pirkuma.

-���� Manā kolekcijā jau ir Mentonu pistoles, viņ� sacīja.

Tas neatturēja Slokamu.

-������� Gribētu jums norādīt, ka misters Mentons gatavojis tās pēc pasūtījuma, � viņ� runāja tā, it kā iero�u meistari vēl būtu starp dzīvajiem. Tie ir iero�i tie�i nelietim. Ostins nejutās aizvai�nots, dzirdot �ādu vērtējumu, viņ� saprata, ko Slokams domā, proti, ka pistolēs ir iestrādāts nodro�inājums. Attapīgi liekot ko�pā ceļotāja �ekus un izmantojot kredītkartes ''American Express" iespējas, Ostins izgāja no veikala ar pistoļu pāri kastē.

Kad viņ� parādīja Zavalam savu ieguvumu pirmoreiz, tas bija saņēmis pistoli izstieptā rokā un sacījis:

-��� Tā nu gan liekas pamatīgi smaga.

-��� Un ir arī, Ostins bija skaidrojis. Tādi iero�u meistari kā Mentoni zināja, ka skatī�anās piecdesmit devītā kalibra stobrā padara cilvēku nervozu. Duelētāji tiecās �aut augstu. Stobrs bija padarīts smagāks, lai viņi mērķētu zemāk.

-��� Cik precīzs ir �is �aujamais?

-��� Tika uzskatīts, ka divkauju likteni iz�ķir veiksme. Apzi�nāta mērķē�ana vai stobra ierievo�ana tika uzskatīta par nesportisku rīcību, pat par pamatu slepkavībai. Viņ� izņēma no kastes otru pistoli. �ai ir "aklā vītne". Mentons to izgatavoja tādu, ka ierobi izbeidzas da�as collas agrāk. Raugoties stobrā, to nevar redzēt, ta�u rievojums ir pietiekams, lai dotu pārsvaru. Kad mērķis ir trīs līdz piecu jardu attālumā, tas būtu īsti piemē�rots ātram �āvienam.

Tagad, stāvot radiostacijas telpā, Ostins ātri pacēla pistoli un tēmēja gar desmitcollīgo stobru, it kā tas būtu rokas pagarinājums.

-��� Tā ir tie�i vienrocim domāta.

Pirms tam Ostins bija a�i pamācījis Zavalu pielādēt, prin�cips viņam bija skaidrs, ta�u trūka pieredzes. Plakanā bumbier�veida pulvera pudele bija apgādāta ar atsperes slēdzi, kas no�mērīja pareizu pulvera daudzumu. Zavalam nesagādāja nekā�das grūtības smagās svina lodes aizstum�ana pa stobru, ta�u viņ� izbārstīja pārāk daudz pistona iedobē. Otrā pistole bija pielādējama divreiz ātrāk, un to varēja izdarīt tīrāk. Ostins pazi�ņoja Zavalam, ka viņ� bū�ot lielisks sekundants, un iestiprinā�ja vienu pistoli savā pārsējā, bet otru turēja veselajā rokā.

Nolēmu�i, ka būtu pārāk bīstami iet atpakaļ cauri stūresmājai, viņi iegāja kar�u telpā; kapteinis lēnām atvēra aizmugu�rējās durvis, pa kurām varēja tikt ārā. Turot Bouena revolveri gatavībā, Zavala uzmanīgi pavērās pa spraugu. Neviena nebija. Viņi izslīdēja laukā.

Ostins klusām uzkāpa pie Maika un piekodināja, lai pie�plok zemāk, tad ierosināja doties lejā pa ārpuses kāpnēm un virzīties uz pakaļgalu, lai aizvilinātu uzbrucējus prom no vietas, kur visi pārējie noslēpu�ies. Viņ� un kapteinis uzmanīgi devās lejup pa labo pusi, Zavala pa kreiso. Viņi satikās uz papla�inā�tā klāja. Komandtilta virsbūves pagarinājums bija trīs stāvu aug�stumā ur, aizņēma gandrīz visu kuģa piecdesmit pēdu platumu. Jumts tika izmantots arī par novietni piepū�amajām darba laivām.

Iepriek� uz jumta bija pamanīti trīs iebrucēji. Ostins pār�baudīja tum�ās vietas, nodomādams, ka �is klājs ir ideāla vieta slēpnim. Viņu uztrauca tas, ka iebrucējiem varētu būt īpa�as brilles, kas ļauj redzēt tumsā. Jumts varētu izrādīties bīstama vieta ari tad, ja viņu bruņojums nebūtu tik niecīgs.

-���� Vai tu zini kādus apvainojumus spāniski? viņ� pa�uk�stēja Zavalam.

-��� Tu joko, vai? Mans tēvs ir dzimis Moreljā.

-��� Mums jāpasaka kaut kas pietiekami spēcīgs, lai izdabūtu ciemiņus ārā no slēptuvēm.

Zavala brīdi padomāja, tad, aplicis savilktas plaukstas ap muti, noskaldīja spāņu vārdu birumu. Vienīgais, ko Ostins uztvē�ra, bija vārds madre, tas atkārtojās vairākas reizes. Nekas nenotika.

-��� Es nesaprotu, Zavala noteica. Spāņi parasti sāk trakot, ja viņu mātes tiek apvainotas. Varbūt man jāturpina par māsām.

Viņ� izkliedza vēl da�us lamuvārdus skaļāk un stipri nie�vājo�ā tonī. Pēdējo jēlību atbalss vēl nebija izdzisusi, kad aiz darba laivām parādījās divi stāvi un raidīja lo�u kārtu pāri klā�jam. Ostins kopā ar Zavalu un kapteini bija sakņupu�i aiz lielas klāja vin�as. �au�ana piepe�i aprimās, uzbrucēji bija iztuk�oju��i magazīnas.

-��� Manuprāt, viņi to nav pareizi uztvēru�i, Ostins ieminējās.

-���� Dro�i vien mana meksikāņu akcenta dēļ. Kā tev liekas, vai tie ir AK74? AK74 bija jaunāks modelis teroristu iecienīta�jam ierocim AK47.

-���� Man arī tā liekas. Pēc skaņas grūti kļūdīties�

Viņa vārdi izgaisa atbaido�ā �āvienu rīboņā. Uzbrukumā tika raidītas �etrsimt zalves minūtē, gaisā nemitīgi spindza lo�des. Un atkal ap�aude spēji izbeidzās.

Ostins un Zavala izmantoja �o pārtraukumu un piecēlās, lai ieņemtu pozīciju, no kurienes varētu nekļūdīgi �aut. Tad viņi sadzirdēja kapteiņa kliedzienu:

-Jums aiz muguras!

Abi vīri apmetās apkārt, kad no klāja tie�i virs viņiem klu�sām nolaidās kāds stāvs. Ostins ieraudzīja viņu pirmais. Viņ� spēji pacēla veselo roku un nospieda mēlīti. Sekunde bija jā�gaida, iekams krama dzirksteles aizsvilināja pulvera iedobi. Pēc mirkļa, kas likās stundu ilgumā, pistole izvirda uguni glu�i kā no pūķa mutes. Stāvs paspēra soli uz priek�u un saļima; pisto�le, kas bija viņa rokā, nokrita uz klāja.

Zavala steidzās to paņemt. Tagad �ī pozīcija bija riskanta, jo uguns bija atklājusi viņu atra�anās vietu. Zavalam piesedzot aizmuguri, Ostins un kapteinis pārvietojās uz tuvākajām kāp�nēm, lai dotos lejup uz nākamo klāju.

No visām pusēm atskanēja �āvieni. Viņi lūkojās pēc slēp�ņa. Par vēlu. Kapteinis iekliedzās, saķēra galvu un nokrita uz klāja. Zavala sagrāba kapteiņa roku un vilka viņu uz dro�āku vietu. Pēc da�iem �āvieniem Zavala saļima, lādiņam izurbjoties caur kreiso sē�as apaļumu.

Ostins atvēra kādas piebūves durvis un, nepārbaudot, vai tur ir dro�i, satvēra kapteini aiz apkakles un ierāva iek�ā. Aiz viņa rāpoja Zavala, vilkdams savainoto kāju; ar nelielu palīdzī�bu ari viņ� iekļuva cauri ieejai.

Ostins aizbultēja tērauda durvis un palūkojās apkārt. Viņi atradās vienā no "slapjajām" laboratorijām, kas savu iesauku bija ieguvusi no lielajām izlietnēm un teko�ā jūras ūdens. Viņ� pārzināja �o telpu no galvas un bez grūtībām sameklēja kaba�tas bateriju, pēc tam kādā skapi atrada pirmās palīdzības kom�plektu.

Apskatot Zavalas ievainojumu un redzot, ka lode izgājusi cauri miesai, Ostins atvieglots uzelpoja. Kamēr viņ� pūlējās ap�saitēt brūci, bet tas nebija viegli ar vienu roku, Zavala turēja gatavībā Bouena revolveri, pavērsis pret durvīm, pa kurām viņi bija ienāku�i.

-��� Kā man tur izskatās? viņ� beigās apjautājās.

-��� Kādu brīdi nevarēsi sēdēt, un varbūt tev nāksies paskaid�rot, ka �āviena brīdī nerāpies pa karjeras kāpnēm. Citādi viss būs kārtībā. Manuprāt, viņi nemaz nezināja, kur mēs atroda�mies, tikai �audījās uz labu laimi.

Zavala pavērās uz guļo�o kapteini.

-��� Es gan negribētu būt tur, kad viņi mērķētu pa īstam.

Ostins apskatīja kapteiņa galvu. īsi apgrieztie nevienādi

nosirmoju�ie mati bija piemirku�i ar asinīm, tomēr ievainojums nelikās dziļ�. Kapteinis ievaidējās, kad Ostins patīrīja brūci ar antiseptisku �ķīdumu.

-���� Kā tu jūties? Ostins apjautājās.

-��� Briesmīgi sāp galva, redzēt arī diez ko nevaru.

-��� Iedomājies, ka tās ir paģiras bez alkohola gar�as mutē, Ostins ieteica.

Beidzis pārsie�anu, Ostins aplūkoja ievainotos biedrus un nogrozīja galvu.

-��� Tā mums iet tajā partizānu karā.

-��� Jūtos vainīgs, ka pazaudēju bisi, kapteinis sacīja.

-��� Es to būtu varējis izmantot par kruķi! Zavala paraudzī�jās apkārt. Vai jūs redzat kaut ko tādu, no kā mēs varētu sameistarot atombumbu?

Ostins pameta acis uz ķimikāliju pudeļu rindām un beigās paņēma kādu tuk�u pudeli.

-��� Varbūt mēs varētu pagatavot "Molotova kokteili". Viņ� paraudzījās uz durvīm. Mēs nedrīkstam te uzkavēties viņi pēc notecēju�ajām asinīm uzzinās, kur esam.

Ostins palīdzēja saviem biedriem iekļūt nākamajā nodalī�jumā garā�ā ar augstiem griestiem kur novietoja zemūdeni, kad tā netika izmantota dzelmes pētījumos.

-��� Kas tas par "Molotova kokteili"? Zavala apjautājās.

Ostina mute saviebās cie�ā un visai nepatīkamā smaidiņā,

acīs dzalkstīja dusmu liesmas, jūras zilums bija pārvērties par ledus toni. Lai ari kā viņi jokotu, viņ� un Zavala apzinājās, ka neveiksmes gadījumā Ņina un visi pārējie, kas ir uz kuģa, lemti bojāejai. Priek�galā sapulcētie ļaudis tiktu atrasti, �ie slepka�vas melnajos tērpos viņus iznīcinātu tikpat aukstasinīgi, kā bija nogalināju�i arheologu ekspedīciju. Ostins nozvērējās, ka tas nenotiks, kamēr vien viņ� būs dzīvs.

-���� Aizmirsti kokteili! viņ� attrauca apslāpētā niknumā. Man ir labāka ideja.

Ostins atspiedās pret zemūdenes metāla ietvaru un ilumina�toru atblāzmā iepazīstināja ar savu ieceri. Zavala atzinīgi pamāja.

Klasiska Kurta Ostina stratēģija, kuras iznākums atkarīgs no precīzas laika izvēles līdz sekundes daļām un lielā mērā no veiksmes. Ņemot vērā situāciju, uzskatu, ka mums ir jārīkojas.

Kapteinis pa�ūpoja galvu. Ja pagrūstu stiprāk, �is vīrs varē�tu nokrist zemē, tomēr uzvedās tā, it kā viņam aiz muguras būtu Piektās kavalērijas divizija. Aiz asinīm piemirku�ā pārsēja aizbāzis dueļa pistoli, sirmais Ostins būtu glu�i labi noderējis Holivudai laupītāja lomai kādā Erola Flinna filmā. Felans no�lēma ja viņam jāaizstāv savs kuģis pret riebīgiem neģēļiem, labi vismaz, ka �ie divi neprātīgie ir viņa pusē.

Apspriedu�ies viņi izlavījās pa aizmugurējām durvīm, kas veda no zemūdeņu garā�as uz pakaļējo klāju. Tie�i aiz nolikta�vu torņveida piebūves pie klāja bija piestiprināti divi pārvieto�jami vagoniņi, lai izmantotu tos par papildtelpām laboratorijai. Vīru trijotne apgāja apkārt vagoniņiem un, �ķērsojusi klāju, no�nāca pa�ā pakaļgalā, zem masīvajām "A" formas sijām, kas tika izmantotas, lai paceltu un nolaistu zemūdeni.

Klājs izskatījās pilnīgi tuk�s, ta�u Ostins zināja, ka diez cik ilgi viņi nebūs vieni, patiesību sakot, viņ� rēķinājās ar iebrucē�ju iera�anos.

-��� Tātad kas man tagad jādara? kapteinis vaicāja Ostinam.

Ostins no�ēloja, ka jebkad �aubījies par veco jūras vilku.

-��� Tu esi vienīgais, kam rokas un kājas kārtībā. Tā kā �ajā operācijas posmā galvai nav tik liela nozīme, tev būs jāizpilda kājnieku darbi.

Paklausot Ostina veselās rokas norādījumiem, kapteinis pārvietoja no noliktavas �etras degvielas tvertnes, kas tika iz�mantotas darba laivām, un nostādīja tās vienādā attālumā pāri klājam, aptuveni pusceļā starp "A" formas sijām un laboratoriju vagoniņiem. Katrā sarkanā polietilēna mucā bija deviņi galoni degvielas.

Kapteinim pēc piepūles nedaudz reiba galva un vajadzēja atpūsties. Ostins, kas jutās apskurbis pēc asiņu zaudējuma, ne�spēja viņam pārmest. Zavala bija atradis īsu koka airi un izman�toja par spieķi. Viņ� apgalvoja, ka jūtoties normāli, tomēr sāpēs sakoda zobus.

-��� Mēs laikam tik drīz nederēsim par asins donoriem, Os�tins sacīja. Vajadzētu pasteidzināt to izrādi, iekams pa�i neesam nogāzu�ies. Mums noteikti jāpiespie� viņus nākt uz mūsu pusi.

-���� Es varu vēlreiz mēģināt viņus sveikt spāniski. Pagāju�o reizi tas iedarbojās.

Atcerēdamies me�onīgo reakciju, kādu izraisīja Zavalas dzēlīgie izsaucieni uz aug�ējā klāja, Ostins sacīja:

-��� Sper vaļā!

Zavala dziļi ieelpoja un, cik vien skaļi varēja, ņēmās izkliegt da�ādus apvainojumus klausītāju ģimenes locekļiem. Tēvi, brāļi un māsas tika apsaukāti par neiedomājamiem izdzimteņiem. Ostinam nebija ne jausmas, ko Zavala saka, tomēr sarkastiski dzēlīgais tonis ne mirkli nelika �aubīties par nicinājuma pilno vārdu saturu.

Kamēr Zavala pameta �o ēsmu, Ostins cie�i satvēra vienu no klāja �ļūtenēm un pamāja kapteinim atgriezt ūdeni. �ļūtene parāvās, it kā būtu dzīva. Ostins laistīja ūdeni uz visām pusēm.

Ūdens �ļakstēdams triecās pret klāju, to pārmāca izkliegtie Zavalas apvainojumi. Mēness gaismā tikpat kā neredzami sāka krāties balti, putaini vilnī�i. Ostins raudzījās, lai tie virzītos gan�drīz vai līdz degvielas tvertnēm.

Zavalas dzēlīgie kliedzieni �oreiz neveica savu maģisko funkciju.

Ienaidnieks pēc iepriek�ējās reizes bija kļuvis piesardzīgs. Ostins sāka zaudēt pacietību. Viņ� izvilka no sava pārsēja dueļu pistoli, pavicināja to pa gaisu un iz�āva. Ja viņa iecere neizdo�sies, �is viens �āviens tik un tā nebūtu diez ko palīdzējis. Viltība izdevās. Pēc neilga laika vārā mēness gaismā no kravas kontei�neru aizsega parādījās tumsnēji spokaini stāvi, kas likās vairāk rēgi, nevis dzīvas būtnes, un sāka lēnām virzīties uz viņu pusi.

Ostinam atkal ienāca prātā draudīgā doma, ka uzbrucē�jiem varbūt ir brilles, ar kurām var redzēt tumsā, tomēr viņ� ātri to atmeta. Viņi tagad pārvietojās piesardzīgāk nekā iepriek�ē�jos uzbrukumos, tomēr neizrādīja, ka jūt kādu �ķērsli. Ostins aplēsa, ka pēc da�ām sekundēm iedegsies spēcīgās baterijas un pār klāju sāksies nāvējo�a ap�aude.

Vilnī�i jau bija turpat pie tvertnēm.

Sarkanās gaismiņas spīdēja tumsā. Lāzera tēmēkļi, kas kal�potu �āvējiem par nemaldīgu mērķi.

Ostins signalizēja Zavalam.

Sāc!

Zavala sēdēja klāja centrā, atspiedies uz veselās gū�as, un uzmanīgi vēroja vāji saredzamo putaino līniju, kas iezīmēja tu�vā ūdens malu. Tad viņ� pacēla Bouena revolveri abās rokās, nomērķēja uz tālāko tvertni no sevis pa labi un nospieda mēlīti.

Revolveris noblik�ķēja kā miniatūra haubice. Tvertne sa�sprāga, benzīns uz�ļācās uz klāja. Zavala a�i nomērķēja pa kreisi, iz�āva vēl trīs reizes, un vēl trīs tvertnes lika sa�ķaidītas drus�kās. Trīsdesmit se�i galoni benzīna izlija arvien lielākā peļķē.

Ostins izrīkoja kapteini palielināt spiedienu. Pludojot te�ko�ā ūdens virspusē, benzīns �ļācās uz priek�u un mutuļoja ap guļo�ajiem uzbrucējiem, kas bija sakritu�i uz klāja, atskanot Ostina milzīgi lielās pistoles pirmajam blīk�ķim. Viņi piecēlās, un, ja arī iedomājās, cik bīstami ir benzīnā izmirku�ie apģērbi, kad ūdens dzītā degviela skalojās ap viņu kājām, bija par vēlu kaut ko darīt. Lai pārvērstu klāju par elli, bija vajadzīga vienīgi dzirkstele, un Zavala to ar prieku sagādāja.

Viņ� nolika tuk�o Bouena revolveri malā un paņēma sig�nālraķeti. Ostins bija vērojis uzbrucējus ceļamies kājās.

-��� Sāc!viņ� atkal iekliedzās.

Zavala nospieda mēlīti. Mirdzo�ais lidojo�ais �āviņ� trau�cās slīpi lejup un skāra klāja virsmu, izraisīdams fosforescējo�u eksploziju virkni. Klājs uzliesmoja, un Zavala aizsedzās ar roku pret karsto vilni.

Dzelteno liesmu kustīgā siena traucās melno vīru virzienā; gaisto�ais �ķidrums, kurā viņi stāvēja, uzliesmoja kā napalma bumba. Aizdegoties benzīnā samirku�ajām drēbēm, uguns vi�ņus apņēma, pārvēr�ot par lāpām. Intensīvais karstums laupīja gaisu plau�ās, un, nepaspēju�i paspert ne soli, viņi saļima uz klāja. �āviņi no neizmantojamām pistolēm lidoja visos virzie�nos cauri melno dūmu mākonim.

Ostins savai iecerei nebija paredzējis �o bīstamo blakusparādibu. Viņ� uzkliedza kapteinim, lai ķeras pie ugunsdzē�ama�jiem līdzekļiem, tad palīdzēja Zavalam. Viņi paslēpās aiz vin�as cilindra, kamēr �āvieni apklusa.

Degviela bija izdegusi, un liesmas apdzisa pa�as no sevis tikpat ātri, kā bija uz�āvu�ās. Ostins pieteica Zavalam un kap�teinim palikt uz vietas un pats devās uz priek�u. Uz klāja gulēja pieci līķi.

-���� Vai viss kārtībā? uzsauca Zavala.

-Jā-ā, bet tā ir pēdējā reize, kad viņi nāk uz mūsu dārza svētkiem.

Atskanēja Zavalas balss:

-��� Kuri, uzmanies, ir vēl viens!

Ostins automātiski (vēra pie sava pārsēja, ta�u attapās, ka izņēmis nederīgo dueļu pistoli ārā. Viņ� sastinga, ieraugot kā�du stāvu izslīdam no celtņa pamatnes aizsega. Nu viņ� bija kā uz skatuves. Rouena revolveris bija tuk�s Viņ� bija pagalam! Viņ� zināja, ka tūlīt viņu nobeigs karstā svina krusa. Viņ� bija lielisks mērķis. Zavala un kapteinis būs nākamie.

Nekas nenotika. Stāvs metās skrie�us pie labā borta, kur Ostins bija pamanījis �uburainos āķus.

Ostins spēra soli, lai sekotu, tad apstājās. Neapbruņots, ievainots, būdams pilnīgi bez spēka, viņ� varēja vienīgi bezpa�līdzīgi noklausīties, kā iesprauslojas kādas laivas motors. Viņ� pagaidīja, kamēr motora dunoņa izgaist tālumā, tad devās atpa�kaļ pie Zavalas un kapteiņa.

-��� Laikam jau pēdējais ir devies prom, sacīja Zavala.

-���� Laikam gan. Ostins atvieglots uzelpoja. Viņam gribējās apgulties un mazliet pasnaust, ta�u kaut kas vēl bija jāizdara. Maiks joprojām atradās uz komandtilta jumta, bet apkalpe un zinātnieki priek�gala nodalījumā.

-��� Pagaidiet �eit! Es pateik�u pārējiem, ka var nākt ārā ieel�pot gaisu.

Viņ� apgāja apkārt pārogļolajiem ķermeņiem un devās taisni uz priek�ējo nodalījumu, kur slēpās apkalpe un pētnieki. Os�tins nebija ne�ēlīgs cilvēks, tomēr viņ� pataupīja savu līdzjūtī�bu tādiem, kas to bija pelnīju�i. Pirms neilga brī�a dzīvās būt�nes, kas mita �ajās kūpo�ajās un sadegu�ajās �aulās, bija apņē�mu�ās nogalināt viņu, draugus un kolēģus. Kaut ko tādu nekā�dā ziņā nedrīkstēja pieļaut. It īpa�i attiecībā uz Ņinu, pret kuru viņam sāka rasties arvien dziļākas jūtas. Tā nu tas ir.

Acīmredzot tā bija tā pati banda, kas iznīcināja arheologu ekspedīciju. Viņi bija atnāku�i pabeigt savu neģēlīgo darbu. Ostins un pārējie bija tikai pagadīju�ies ceļā. Slepkavas tika apstādināti, bet Ostins saprata, ka nekas nebūs beidzies, ka�mēr Ņina Kirova ir dzīva.

Indijā

Musoni, kas brāzās pāri Indijai no Arābijas jūras, nogāza lielāko daļu lietus uz kalniem, ko dēvēja par Rietumgatiem. Kad mitrie gaisa strāvojumi bija sasniegu�i Dekānu Indijas dien�vidaustrumos, nokri�ņi bija samazināju�ies līdz nieka divdes�mit piecām collām. Profesors Arturs Ervins stāvēja pie ieejas alā un lūkojās lietusgāzē, kas �ļācās no zilganpelēkām debe�sīm, un viņam likās glu�i neticami, ka tas varētu būt tas pats nokri�ņu daudzums, kas tiek Londonai. Ar pēcpusdienas gāzienu, kas grasījās beigties, pietiktu, lai applūdinātu Parla�menta ēku.

Ieeja alā atradās slīpā nogāzē, no kuras pavērās skats uz �auru, zaļumiem lekni noaugu�u ieleju. Blīvie me�i uz dienvi�diem no Gangas bija senatnīgākā Indijas daļa, kas reiz pazīsta�ma kā nomaļa un bīstama vieta, kuru vajā dēmoni.

Ervins mazāk uztraucās par demoniem, kā par savas gru�pas dro�ību un atra�anās vietu. Bija pagāju�as se�as stundas, kop� profesors Mehta devās uz ciematu nerunīgā gida pavadī�bā. Lai to sasniegtu, bija jāiet aptuveni stunda pa dubļainu ceļu un jā�ķērso strauts. Profesors cerēja, ka spējie plūdi nav izrāvu��i tiltu. Viņ� nopūtās. Tur neko nevarēja līdzēt, jāgaida. Pārti�kas krājumu bija pietiekami daudz, netrūka arī darāmā. Ervins gāja atpakaļ alā; izejot starp diviem balstiem zem pakavveida arkas, viņ� nonāca vēsajā centra hallē vai kapelā.

Nabaga Mehta. Galu galā tā bija viņa ekspedīcija. Viņ� li�kās tik saviļņots, kad piezvanīja un sacīja:

-���� Man nepiecie�ams mazai ekspedīcijai kāds Kembrid�as universitātes etnologs pusmū�a gados. Vai jūs varētu braukt uz Indiju? Maksāju es.

-��� Vai Indijas muzejs piepe�i kļuvis mazāk taupīgs?

-���� Nē, tas nav saistīts ar muzeju. Paskaidro�u vēlāk.

Budistu mūki, kas ar kapli un cirvi bija izcirtusi alu klintī, bija vadīju�ies pēc sava Kunga vārdiem, kur� bija ieteicis seko�tājiem baudīt "lietus atpūtu" un musona laikā nodoties meditā�cijai un mācībām.

Ejas katrā kapelas pusē veda uz spartiskām mūku cellēm. Akmens lāvas, kur Ervins un citi vīri izklāja savus guļammaisus, gan nebija ērtākās vielas gulē�anai, ta�u tās vismaz bija sausas.

Galvenā halle bija izbūvēta kā kristie�u bazilika. Gaisma no durvīm sasniedza tās tālāko galu, kur baznīcā atrastos altāris. Ervins apbrīnoja mākslinieciski darinātos pīlārus, kas balstīja griestus. Uz sienām bija attēlotas ainas no Būdas dzīves un tas Ervinam likās visinteresantāk gleznojumi, kuros bija attēlota cilvēku ikdienas dzīve mājās un sētā, līdz ar to ļaujot spriest par alas vecumu, proti, aptuveni mūsu ēras pieci simtais gads.

Dekāna bija slavena ar saviem alu klosteriem; cik vien bija zināms, visi bija atrasti. Tagad bija uziets vēl �is, tā ieeja bija slēpusies aiz augiem. Pirmajā apskates reizē, kad Mehta ar Er�vinu pētīja gleznojumus, gids, kas bija aizklīdis mazliet nost, uzsauca viņiem:

-��� Nāciet ātri! Cilvēks!

Abi saskatījās, nodomādami, ka gids uzgājis kādu skeletu. Kad viņi iegāja vēsajā telpā un ie�pīdināja savas baterijas stūrī, kaktā atklājās akmens figūra, apmēram piecas pēdas gara. Vī�rietis bija noliecies un pagriezis galvu uz sāniem, pret vēderu atspiedis �ķīvim līdzīgu trauku.

Ervins brīdi raudzījās, neticēdams savām acīm, tad iegāja atpakaļ kapelā un apsēdās.

Mehta viņam sekoja.

-��� Kas ir, Artur?

-��� Tā figūra. Vai jūs esat kaut ko tādu kādreiz redzējis?

-��� Nē, bet acīmredzot jūs esat redzējis.

Ervins satraukts raustīja savu kazbārdiņu.

-��� Pirms da�iem gadiem es ceļoju pa Meksiku. Mēs apstājā�mies pie maiju drupām �i�enicā. Tur ir tāda pati figūra kā �eit, tikai lielāka. To sauc par chac mool. �ķīvim līdzīgais trauks, ko vīrs tur rokā, tika lietots asins uztver�anai upurē�anas reizēs.

-���� Meksikā, Melita atkārtoja bez īpa�as pārliecības.

Ervins pamāja.

-���� Kad ieraudzīju to �eit, tas likās pilnīgi ārpus laika un vietas�

-���� Skaidrs, es saprotu. Ret varbūt jūs kļūdāties. Kultūrās mēdz būt tik daudz līdzīgu iezīmju�

-��� Varbūt. Mums tā ir jāved līdzi, lai varētu noteikt autentis�kumu.

Mehtas skumjās acis kļuva vēl skumjākas.

-��� Mēs pat vēl neesam sāku�i savu darbu.

-��� Neredzu iemeslu, kāpēc mēs to nevarētu darīt, ta�u tas, ko es teicu, ir ļoti svarīgi.

-��� Protams, Artur. Melita piekāpās, atcerēdamies, cik ener�ģisks Ervins bijis jau studiju gados Kembrid�ā.

Viņi devās atpakaļ uz ciematu, lai dabūtu furgonu, tad ar to aizbrauca uz tuvāko pilsētu, kurā bija pieejams telefons. Meli�ta ierosināja, ka viņiem vajadzētu piezvanīt uz bezpeļņas orga�nizāciju "Time Quest", kas bija finansējusi ekspedīciju, un pa�lūgt vēl naudu �ā kultūras pieminekļa aizve�anai. Kā viņ� pa�skaidroja, vienīgās saistības ar "Time Quest" esot tādas, ka lai jāsūta ziņojumi par jebkādiem nozīmīgiem atradumiem.

Pēc diezgan ilgas sarunas Melita pakāra klausuli un smaidīja.

-��� Viņi sacīja, ka mēs varot nolīgt da�us ciema iedzīvotājus, tomēr mums jāpagaida, kamēr viņi nosūta pie mums kādu ar naudu. Es teicu, ka �eit jau gandrīz iestājies musona periods. Mums esot jāpagaida �etrdesmit astoņas stundas.

Abi devās atpakaļ uz alu un ķērās pie tās fotografē�anas un objektu atzīmē�anas. Pēc divām dienām Melita un gids de�vās uz ciemu, lai sagaidītu "Time Quest" pārstāvi. Un tad sākās lietus.

Ervins apkopoja savas piezīmes. Kad pārējie līdz mijkrēs�lim vēl nebija ieradu�ies, viņ� pagatavoja rīsus ar kariju un pu�piņas. Kļuva arvien tum�āks; izskatījās, ka viņam būs jānak�ņo vienam, tāpēc viņ� priecājās, kad, nomazgājis traukus sakrātajā avota ūdenī, izdzirdēja klusus soļus.

-���� Beidzot jūs esat klāt, mani draugi! viņ� iesaucās pār plecu. � Diem�ēl no vakariņām nekas nav palicis pāri, bet jūs varētu mani pierunāt, lai es vēl novāru rīsus.

Neviens neatbildēja. Viņ� pagriezās un ieraudzīja kādu stā�vam tie�i ārpus lampas gaismas loka. Iedomādamies, ka tas varbūt ir kāds Melitas sūtīts ciema iedzīvotājs, Ervins sacīja:

-�� Jūs mani sabiedējāt. Vai Melita jums lūdza nosūtīt kādu ziņu?

Nebildis ne vārda, sve�inieks paspēra soli uz priek�u, viņa plaukstā iemirdzējās metāls; savas dzīves pēdējos baismajos mir�kļos Ervins saprata, kas noticis ar Melitu un gidu, lai arī viņ� neapjauta, kāpēc.

Ķīnā

-��� Cik tālu mēs esam no apmetnes, �iang?

Sīkstais vīrs, kas stāvēja pie laivas garā stūres grozīkļa, pa�cēla divus pirkstus.

-��� Divas jūdzes vai divas stundas?D�eks Kvinns pārjautāja.

Stūrmaņa krunkainajā sejā smaids atsedza retos zobus. Viņ�

paraustīja plecus un norādīja uz ausi. Vai nu �is jautājums pār�sniedza viņa trūcīgās angļu valodas zinā�anas, vai ari viņ� glu�i vienkār�i nevarēja neko dzirdēt senatnīgā "Evinrude" motora radītajā troksnī.

Nodilu�ie vārstuļi, bojātais klusinātājs un vaļīgais apvalks, kas vibrēja, kopā radīja tādu rēkoņu, kas atbalsojās no upes krastiem un nomāca jebkādus mutiskās sazinā�anās mēģināju�mus.

Kvinns izbrauca ar pirkstiem caur melnajiem matiem, kuri jau sāka izkrist, un veltīgi centās novietot savu plecīgo augumu tā, lai pēcpusei būtu ērtāk. Tas nebija iespējams. Zemā, no �au�riem dēļiem būvētā laiva vairāk atgādināja vējdēli; to daļēji se�dza nelīdzens klājs, kura skabargainā virsma neradīja vēlē�a�nos apsēsties.

Kvinns vairs necentās iekārtoties ērtāk, ar blāvu skatienu raudzīdamies apkārtējā ainavā. Viņi bija pabrauku�i garām risa un tējas plantācijām; reizēm pa ceļam gadījās kāds zvejnieku ciemats vai dzīvnieki ganībās, ta�u drīz visapkārt pletās vienīgi zeltaini lauki, pie apvār�ņa rēgojās miglas plīvura klāti kalni. Kvinns nespēja novērtēt Ķīnas skaistumu, viņ� domāja vienīgi par savu projekta vadītāju Fērgusonu.

Pirmā vēsts no Fērgusona bija satrauco�a.

"Atradu daudzus māla kareivjus. Tas varētu būt kaut kas vairāk nekā Xi'an."

Kvinns uzreiz saprata, ka Fērgusons runā par septiņus tūk�sto�us vīru lielo terakotas kareivju armiju, kas tika atrasta kādā impērijas mauzolejā netālu no Xi'an. Kvinnam patika nodot tā�da veida ziņas Austrumāzijas fonda valdei, kurā viņ� darbojās par izpilddirektoru.

Fondu bija nodibinājusi turīgu cilvēku grupa ar mērķi vei�cināt sapra�anos starp Austrumiem un Rietumiem un izpirkt vai�nu par opija tirdzniecību. Tā bija arī atbrīvo�ana no nodok�ļiem, līdz ar to tie, kas dzīvoja bezrūpīgi un no bagātības, ko ietirgoju�i viņu sen�i, uzķerot simtiem tūksto�u ķīnie�u uz nar�kotiku āķa, nu to varēja baudīt pilnībā.

Viena no fonda programmas sastāvdaļām bija arheoloģis�ko izrakumu atbalstī�ana Ķīnā. To ļoti atzinīgi novērtēja valde, jo fondam tas neko neizmaksāja, to lielā mērā atbalstīja aizrau�tīgie amatieri, kas pa�i maksāja naudu par savu piedalī�anos, turklāt da�kārt par to tika rakstīts "The New York Times" pirmajā lapā.

Kvinns būtu gribējis apmeklēt kādu vietu tad, ja ar to izpel�nītos labvēlīgu popularitāti, ta�u parasti bija krietni jāpapūlas, lai izkustinātu viņu no Ņujorkas kabineta ādas sēdekļa pie sar�kankoka rakstāmgalda.

Otra vēsts no objekta bija vēl labāka nekā pirmā.

"Atradu satrauco�u priek�metu. Sīkāk aprakstī�u vēlāk."

Kad Kvinns jau bija sazinājies ar kontaktpersonām savā laikrakstā un televīzijā, viņ� saņēma tre�o vēsti.

"Tas ir maiju priek�mets!"

Pirms ķer�anās pie �ā fonda darba Kvinns bija vadījis kā�das universitātes muzeju un apguvis virspusējas zinā�anas par senajām kultūrām. Viņ� bija aizsūtījis atbildi: "Maiji nav ķīnie�i! Tas nav iespējams!"

Pēc da�ām dienām viņ� atkal saņēma ziņu no Fērgusona.

"Neiespējami, bet tā tomēr ir. Bez jokiem!"

Tovakar Kvinns sakravāja somu un ar pirmo lidma�īnu devās uz Honkongu, kur pārsēdās vilcienā, kas dodas iek�ze�mē. Pēc vairāku stundu ilga brauciena ar autobusu viņ� ieradās pie upes tie�i tad, kad bija iespējams nokļūt uz Cianga laivas. �iangs ne tikai pieveda produktus ekspedīcijas dalībniekiem, bet kalpoja arī par pastnieku, pārvadājot telegrāfa ziņas, tie�i tāpēc tās izplatījās tik moko�i lēni.

Kvinns uzzināja, ka �iangs apmeklējis objektu pirms da�ām dienām, dro�i vien tad, kad paņēmis Fērgusona pēdējo ziņoju�mu. Garā, grūtā brauciena laikā Kvinna dusmas arvien pieņēmās spēkā. Tagad tikai jāizdomā, vai Fērgusonu atlaist pirms vai pēc iesvie�anas upē. Tuvojoties objektam, Kvinns sāka prātot, ka Fērgusons varbūt ir zaudējis saprātu. Varbūt ūdenī ir kaut kas?

Kvinns vēl nebija izlēmis, ko darīt, kad laiva pagriezās un atsitās pret krastu, uzeja pa kuru bija kājām nostaigāta. �iangs piesēja laivu pie zemē ierakta staba, tad abi ar Kvinnu paņēma pāris kastu ar produktiem un devās prom no krasta.

Ejot pa taciņu cauri augstai dzeltenai zālei, Kvinns ap�jautājās:

Cik tālu?

Viens pirksts. Kvinns prātoja, ka tas varētu nozīmēt vienu stundu vai vienu jūdzi. Neviens no minējumiem nebija pareizs. Pēc minūtes abi nonāca vietā, kur zāle bija nomīņāta vairāk vai mazāk apļveidīgi.

�iangs nolika savu nesamo zemē un pamāja Kvinnam darīt to pa�u.

-���� Kur tad ir apmetne? Kvinns apjautājās, raudzīdamies pēc cilvēkiem vai teltīm.

�ianga seja bija savilkta neizpratnē. Paraustot savu nīkulī�go bārdu, viņ� izteiksmīgi rādīja uz zemi.

Lieliskas dienas beigas, Kvinns dusmās vai mutuļoja. Viņ� bija piekusis un netīrs, vēders dumpojās kā katls ar verdo�u ūdeni, un tagad vēl viņa gids, kā izrādās, ir nekam nederīgs. �iangs kaut ko sacīja ķīniski un aicināja ar �estiem Kvinnu se�kot. Pēc da�u minū�u gājiena viņ� apstājās un rādija uz zemi. Tur bija apvērsti pāris akri.

Kvinns staigāja apkārt uzrakņātajam laukumam, līdz pa�manīja apaļīgu priek�metu rēgojamies ārā no dubļiem. Viņ� parausa tos nost un pēc neilga brī�a ieraudzīja terakotas kareivja galvu un plecus. Parakņājis viņ� atrada vēl citus.

�is noteikti ir tas objekts, bet te vajadzētu atrasties du�iem cilvēku. Velns parāvis, kur viņi visi ir paliku�i? �iangs iebiedēts raudzījās apkārt.

���� Sātani, viņ� sacīja un, nebildis vairs ne vārda, steidzās atpakaļ uz upi.

Gaiss kļuva vēsāks, it kā sauli būtu aizsedzis mākonis. Kvinns apjauta, ka nu ir palicis pilnīgi viens. Vienīgā skaņa bija vēja pūsma cauri zālei, kas atgādināja �ūskas lī�anu. Viņ� vēl pēdējo reizi aplaida skatienu apkārt un metās pakaļ aizejo�ajam stāvam, pametis aiz sevis klusējo�o, zemē ierakto kareivju rindas.

F�rfaksas apgabalā, Vird�inijas �tatā

Tveicīgi rāmajā Vird�inijas rītā Ostins atgrūdās no laivu na�miņa, saņēma airus savās stiprajās rokās un raidīja ar garu, slaidu vēzienu bultai līdzīgo sacīk�u laivu dzirksto�ajos Potomakas ūdeņos.

Airē�ana pa Potomaku ietilpa Ostina dienas re�īmā, viņ� apzinīgi nodarbojās ar to brīvajā laikā. Paklausot ārsta norādī�jumam, viņ� ļāva kreisajai pusei atpūsties. Kad �ūtā brūce bija aizdzijusi, viņ� uzsāka pats savu ārstē�anās kursu, izmantojot svaru stieni, bumbas un trena�ierus vingrinājumu istabā un re�gulāri peldoties baseinā. Viņ� bija pakāpeniski palielinājis slo�dzi, līdz beidzot uzskatīja, ka var jau airēt, neriskējot pārplēst nesen sadziju�o muskuli.

Vēlme pārbaudīt ārstē�anās kursa iedarbi uzradās kādā īpa�i jaukā dienā, kad pretoties upes sirēnu aicinājumam �ķita neie�spējami. Viņ� izkustināja slaiko, divdesmit vienu pēdu garo "Mā�cīs Acro" sacīk�u braucamo no zemākā līmeņa laivu namiņa, kur� atradās tie�i zem stāvajām klintīm un kuru viņ� nu bija pārvērtis par savu mitekli. Novadīt vieglo laivu lejup pa slīpu�mu ūdenī nebija grūti. Par īstu pārbaudījumu izvērtās iekāp�a�na �aurajā korpusā, to neapgā�ot.

Pirmais mēģinājums airēt bija pagalam neveiksmīgs. Sintē�tiskie airi bija viegli kā spalviņa, ta�u tie bija deviņas pēdas gari, un, pūloties pārvarēt ūdens pretestību, Ostins jau pēc da�iem sāpīgiem vēzieniem bija izmircis aukstos sviedros. Sāns jutās tā, it kā lajā būtu iekārts gaļas āķis. Viņ� apzināti apgāza laivu krast�malā, iesteberēja mājā un, nostājies pie aptiekas skapī�a, raudzī�damies savā pelēkajā sejā, iedzēra pretsāpju tabletes, kas tikai mazliet atviegloja cie�anas. Da�as dienas nogaidījis, viņ� mēģi�nāja vēlreiz. Ja vairāk izmantoja labo roku, vēzieni nebija vien�līdz spēcīgi un lika laivai nemitīgi sagriezties, tomēr viņ� vismaz kustējās! Vēl pēc da�ām dienām jau izdevās airēt, nesako�ot zobus.

Pamazām stīvums mazinājās. Tagad uzbrucēja �āvienu at�gādināja vairs tikai dūriens, ko viņ� sajuta, izpildot staipī�anās vingrinājumus iesildī�anās laikā. Iesē�oties laivā, viņu pārņē�ma labsajūta. Viņ� iebāza pēdas īpa�i tām paredzētajās vietās un pāris rei�u pagrūstīja turp un atpakaļ uz diviem skrituļiem slīdo�o sēdekli, lai iesildītu vēdera muskuļus, tad pielāgoja ie�liktņus, kas balstījās pret airu stiprinājumiem, lāi pārliecinātos, ka tie ir novietoti tā, ka ar katru vēzienu tiek pilnībā izmantots viss pieliktais spēks.

Saliecies uz priek�u, Ostins iemērca airu galus ūdenī un uzmanīgi pavilka airu rokturus atpakaļ, cen�oties izmantot ķer�meņa svaru. Laiva aizslīdēja pa ūdens virsu. Līdz �im tā bija labākā diena. Jebkuras sāpes noplaka, baudot prieku par nor�māla airē�anas ritma atgū�anu. Ostins iztaisnojās un pārkrusto�ja rokas, lai atvieglotu atvēzienu. Sākumā viņ� airēja lēni, ne pārāk tālu liecās uz priek�u, bet atvēzienu izpildīja garu. Katra vilciena beigās viņ� pagrieza airus gandrīz vai horizontāli, lai, virzot tos uz priek�u, būtu pēc iespējas mazāka vēja pretestība. Ostins tīksmē noelsās, viņ� bija apmierināts ar savu airē�anu.

Laiva, klusi �alkdama, slīdēja pa upi garām krastmalas stal�tajām, vecajām savrupmājām. Valgais, ar ziedu smar�u piesāti�nātais upes gaiss pildīja viņa plau�as glu�i kā vecas mīlestības aromāts. Zināmā mērā to varēja tā nosaukt. Ostinam airē�ana bija kas vairāk nekā galvenā fiziskā nodarbo�anās. Liekot uz�svaru uz tehniku, ne tik daudz uz spēku, �ī gara un ķermeņa saplū�ana viņam likās kā dzenbudisma meditācija. Pilnībā kon�centrējies, viņ� palielināja vēzienu ātrumu, pakāpeniski izman�tojot arvien vairāk spēka, kas mājoja viņa platajos plecos, līdz beidzot virs kāju pirkstiem novietotais kontrolinstruments uz�rādīja normālo ātrumu divdesmit astoņus vēzienus minūtē.

Zem zilzaļās NZJA beisbola cepurītes naga pilēja sviedri, regbija krekla mugura bija slapja, pēcpuse likās glu�i stinga, kaut arī to mīkstināja riteņbraucēja �orti. Tomēr visi jutekļi lie�cināja, ka viņ� ir dzīvs. Slaidā laiva traucās pār ūdeni, it kā airi būtu spārni. Viņ� bija iecerējis airēt vienā virzienā �etrdesmit piecas minūtes, tad griezties atpakaļ un ļaut laiskajai straumei atvieglot mājupceļu. Nebija nekādas jēgas pārspīlēt.

Krastā kaut kas �ilbino�i uzzibsnīja. Saule atstarojās no tāl�skata objektīva. Uz saliekamā krēsla pie instrumenta, kas bija novietots uz statīva, sēdēja kāds vīrietis un vēroja upi. Pāri pierei viņ� bija pārvilcis baltu kokvilnas platmali, pārējā seja bija paslēpusies aiz tālskata. Ostins �o vīru bija pamanījis jau pirms vairākām dienām un noturējis viņu par putnu vērotāju. Ta�u instruments vienmēr bija pavērsts pret Ostinu.

Pēc da�ām minūtēm Ostins izdarīja plānoto pagriezienu un uzsāka atpakaļceļu lejup pa straumi. Tuvojoties �im putnu vē�rotājam, viņ� bridi ievilka airus, ļaujoties straumei, un pamāja, cerēdams, ka virs pacels galvu. Tomēr viņa acis palika piepla�ku�as pie tālskata. Kamēr laiva slīdēja garām, Ostins viņu no�pētīja, tad pasmaidīja un, papurinājis galvu, atkal saņēma airus un virzījās mājup.

Viktorijas laika laivu namiņ� bija daļa no upmalas īpa�uma. Tāpat kā lielā māja, arī tas bija darināts no blāvi ziliem dēļiem, arī tā mansarda jumts veidoja tornīti, tomēr �im miniatūrajam lielās mājas atdarinājumam bija at�ķirīga iek�ējā izbūve. Ostins pieairēja pie krasta, uzkāpa uz slīpuma, pievilka laivu klāt un iebīdīja zem laivu namiņa uz statīva blakus kādai citai iemīļotai ierīcei mazam hidroplānam. Ostinam bija vēl divas laivas divdesmit divas pēdas garā jahta un normāla lieluma sacīk�u hidroplāns -, tās bija noenkurotas �esapīka lī�a ostā.

Viņam patika jahtas klasiskās līnijas, turklāt, lai gan tai bija tikai viena bura, tā pārvietojās ātri, it īpa�i tad, kad viņ� tajā iebūvēja papildu ierīces; �ī laiva veiksmīgi spēkojās ar lie�lākām un slaidākām sāncensēm, paciezdama arī sūrākus laika apstākļus, un Ostins tīrās baudas pēc to mēdza izmantot galēji nelabvēlīgās dienās, veicot lielus attālumus. Viņ� bija ar prieku nodevies airē�anas izaicinājumam un apguvis burā�anu gan�drīz vai tūlīt pēc iemācī�anās staigāt; jau desmit gadu vecumā Ostins izbaudīja ātrumu un piedalījās laivu sacensībās. Viņa iemīļotākais vaļasprieks joprojām bija sacīk�u laivas.

Novietojis laivu, viņ� iegāja iek�ā un uzkāpa līdz tornim, kur atradās guļamistaba, sameta sasvīdu�os apģērba gabalus pītā grozā un zem karstas du�as noskaloja rīta pūliņu sviedrus. Slaukolies spoguļa priek�ā, viņ� apskatīja �āviena rētu. Tā bija zaudējusi sarkanumu un tagad kļuvusi rozā. Drīz tā būs tikpat bāla kā citas rētas, kas bija saskatāmas uz viņa brūnganās ādas. Tās visas glabāja atmiņas par ne�ēlīgām sadursmēm. Da�kārt Ostins prātoja, vai tie�ām viņa ķermenis glu�i kā magnēts pie�velk lādiņus un asus instrumentus.

Apģērbies tīros �ortos un T kreklā, viņ� iegāja virtuvē, uz�lēja stipru Kenijas kafiju un uzcepa �ķiņķi ar olām, tad aizgāja ar visu �ķīvi pa laipu uz platformas, no kuras pavērās skats uz Potomaku, un vēroja to, ēzdams brokastis. Holesterīna pieplū�dums likās tīkams, viņ� no jauna piepildīja kafijas krūzi, tad iegāja savā darbistabā, kur uzlika kompaktdisku ar Koltreina ierakstu un iekārtojās uz melnā ādas krēsla, lai paklausītos Sak�a instrumentu uzvirmojam skaņās, kuru izpilde tā radītājam lik�tos pilnīgi neiespējama. Tas nebija pārsteidzo�i, ka Ostinam patika avangarda d�ezs. Koltreina, Oskara Pītersona, Kīta D�areta, Billa Evansa un citu mūziķu izpildītie skaņdarbi no viņa pla�ās kolekcijas zināmā mērā atspoguļoja viņa pa�a individu�alitāti aukstasinību, kas maskēja kūsājo�o enerģiju un sparu, spēju smelties savā dvēselē, kad nepiecie�ams pārcilvēcisks spēks, un improvizācijas talantu.

Pla�ajā telpā atradās visda�ādāko laiku priek�meti; tur bija gan autentiskas tum�a koka koloniālā stila mēbeles, gan mūs�dienu mākslinieku gleznas pie baltajām sienām. Lai cik tas lik�tos savādi, �im vīram, kas uzaudzis pie jūras un tik daudz no sava mū�a aizvadījis virs un zem ūdens, ar kuģo�anu saistītu priek�metu tomēr bija maz Ķīnas tirdzniecības kuģim darināts kāda Pikaso sekotāja, Honkongas mākslinieka primitīvs burulaivas gleznojums; deviņpadsmitā gadsimta Klusā okeāna kar�te; pāris kuģubūves darbarīku; viņa jahtas fotogrāfija un stikla kastē ievietots viņa sacīk�u hidroplāna modelis.

Grāmatplauktos rindojās ādas sējumi D�ozefa Konrādā un I lermaņa Melvila jūras piedzīvojumiem, du�iem grāmatu par oke�āna izpēti. Tomēr visvairāk nobru�āti bija Platona, Kanta un citu di�o filozofu darbi, kuros viņ� labprāt iedziļinājās. Ostins apzi�nājās, ko nozīmē sadalī�anās pretēji noskaņotās pusēs, tomēr nesaskatīja tur nekādas dīvainības. Ne viens jūras kapteinis vien bija nodevies dzīvei iek�zemē, izbeidzot karjeru atklātā jūrā. Os�tins vēl nebija gatavs pārcelties uz Kanzasu, ta�u jūra bija kā me�onīga un prasīga mīļākā, un viņam bija nepiecie�ams �is mier�pilnais patvērums no jūras pārlieku varenajiem apskāvieniem.

Malkojot kafiju, viņa skatiens pievērsās Mentonu pistolēm, kas bija piekārtas pie sienas virs kamīna. Ostina kolekcijā nu bija gandrīz vai divi simti dueļa pistoļu komplektu. Vairākums bija noglabātas ugunsdro�ā telpā, �eit bija paturēti pēdējā laika ieguvumi. Viņ� apbrīnoja ne tikai amatnieku izpildījumu un pis�toļu skaistumu, bet prātoja arī par vēstures pagriezieniem, kas būtu varēju�i aizsākties, ja lode klusā rītā būtu raidīta precīzi, teiksim, kā būtu klājies republikai, ja Ārons Bērs nebūtu noga�linājis Aleksandru Hamiltonu. Mentonu pistoles atsauca atmi�ņā sadursmi uz "Nēreja". Tā tik bija nakts! Dienās, ko Ostins atkopjoties aizvadīja mājās, viņ� domās vēl un vēlreiz kavējās pie uzbrukuma, iztēlē gan paātrinot to, gan apstādinot un ska�toties vēlreiz glu�i kā videolenti.

Pēc kaujas piepūle un asiņu zudums pieveica Ostinu. Ar mokām paspēris kādu duci soļu, viņ� bija lēnām saļimis un palicis sē�am. Kapteinis Felans bija tas, kur� pavēstīja apkal�pei, ka nu visi ir dro�ībā. Viņi izlīda no slēptuves, piecēla Osti�nu un Zavalu no klāja un aizgādāja uz nestuvēm līdz kuģa laza�retei. Pa ceļam iznāca iet garām uzbrucēja līķim, kuru Ostins bija nonāvējis ar �āvienu no savas dueļu pistoles. Viņi bija ap�stāju�ies, uzklausot Ostina norādījumu, un kāds apkalpes vīrs, kam bija lielāka drosme, novilka miru�ajam masku. Viņi ierau�dzīja apmēram trīsdesmit gadus veca vīrie�a melnīgsnēju seju ar biezām, melnām ūsām; viņa vaibsti ne ar ko īpa�u neizcēlās, vienīgi pierē rēgojās apaļ� caurums.

Zavala piecēlās sēdus savās nestuvēs un klusām nosvil�pās.

-���� Tavai vecajai musketei dro�i vien bija lāzera tēmēklis. Kustīgs mērķis tumsā! Ja es pats to nebūtu redzējis, es teiktu, ka tas nav iespējams.

-��� Tas nav iespējams, Ostins drūmi pavīpsnāja. Bet es gādāju par �o snaipera �āvienu.

Kāds naftas kompānijas helikopters, ko izsauca, raidot avā�rijas signālus pa radio, uzņēma ievainotos vīrie�us un Ņinu Kirovu no "Nēreja" un nogādāja viņus uz Tarfāju. Kapteinis Felans atteicās pamest savu kuģi, un, kad feld�ere bija apstiprinā�jusi, ka viņ� spēs pēc da�ām dienām atkal strādāt saudzējo�ā re�īmā, viņ� palika uz kuģa, lai aizvadītu to līdz Jukatanai. Pēc da�ām stundām Ostins un Zavala jau atradās NZJA reaktīvajā lidma�īnā, kas atceļā uz ASV no Romas tika novirzīta uz Maroku. Ostins ievadīto pretsāpju līdzekļu ietekmē gandrīz visu ce�ļu bija nogulējis. Viņ� atcerējās visai miglaini, tomēr prātā bija palicis sapnis, ka blonds eņģelis viņu viegli noskūpsta uz vai�ga. Kad viņ� pamodās, Va�ingtona jau bija klāt, Ņina bija devu�sies prom ar lidostas autobusu uz Bostonu. Ostins nodomāja, ka nez vai izdosies vēl kādreiz viņu satikt. Aizvadīju�i pāris dienu slimnīcā, viņ� un Zavala tika sūtīti mājās ar piekodināju�mu dzert izrakstītās zāles un [aut brūcēm sadzīt.

Telefona zvans izrāva Ostinu no gremdē�anās atmiņās. Viņ� pacēla klausuli un izdzirdēja mundru sveicienu:

-��� Labrīt, Kurt! Kā jūties?

-��� Tīri labi, admirāli Sendeker. Paldies, ka apvaicājāties. Pa�tiesību sakot, man ir mazliet garlaicīgi.

-���� Priecājos to dzirdēt. Tavai garlaicībai drīz pienāks gals. Rit mēs tiekamies pulksten deviņos, lai pārrunātu, kā varētu tikt skaidrībā ar to gadījumu Marokā. Esmu uzaicinājis arī Zavalu. Viņ� esot redzēts Ārlinglonas apkārtnē savā sporta ma�ī�nā, tāpēc es domāju, ka arī viņ� garlaikojas.

Zavala, kas brauca ar 1961. gada izlaiduma "Corvette"gal�venokārt tāpēc, ka tas bija pēdējais modelis ar bagā�nieku, bija aizvadījis laiku savā pagraba darbnīcā, kur viņam patika atjaunot da�ādus mehānismus un radīt jaunas zemūdens ierī�ces. Tiklīdz bija iespējams normāli staigāt, viņ� bija sācis tre�nēties bokseru zālē. D�o nekad negarlaikojās, kad tuvumā bija sievietes, viņ� pilnībā izmantoja sava ievainojuma izraisī�to līdzjūtību.

Ostins bija runājis ar Zavalu vairākas reizes pa telefonu. Lai cik jauki Zavala justos, viņam tomēr nagi niezēja darboties. Ostins teica neliekuļotu patiesību, kad sacīja:

-��� Admirāli, esmu pārliecināts, ka viņ� tiecas atpakaļ darbā!

-����� Lieliski. Starp citu, es dzirdēju, tu esot pietiekami labā formā, lai izcīnītu vietu olimpiskās izlases komandā.

-Ja nu vienīgi par stūrmani. Viens ieteikums, ser. Nākamo reizi, kad jūs kādu salīgstat, lai viņ� tēlo putnu vērotāju, pārlie�cinieties, lai viņ� neģērbjas audekla kurpēs un pusgarajās ze�ķēs.

Admirālis mirkli klusēja.

-���� Man tev nav jāatgādina, ka NZJA nav tik daudz slepeno aģentu, kādi ir tavu Lenglijas kaimiņu rīcībā. Es palūdzu D�o Maksvīnijam, vienam no NZJA grāmatve�iem, neuzkrīto�i pavē�rot, kā tu atlabsti. Viņ� iet tavai mājai garām, kad grasās braukt uz darbu. Izklausās, ka aizrāvies ar D�eimsa Bonda ideju un uztvēris to visu nopietnāk, nekā es biju iedomājies. Ceru, tu neiebilsti.

-����� Bez �aubām, ne, ser. Es cienu jūsu rūpes. Tā ir labāk nekā katru dienu uzklausīt telefona zvanus no galvenā �tāba.

-���� Es jau domāju, ka tev tā liksies. Starp citu, Maks tie�ām orientējas putnos.

-��� Par to es ne�aubos, Ostins attrauca. Tātad līdz rītam, admirāli!

Viņ� nolika klausuli, pasmaidīdams par Sendekera tēvi�ķigumu un viņa liekulīgo piezīmi par Centrālo izlūko�anas pār�valdi, kuras galvenais �tābs atradās nepilnas jūdzes attālumā no laivu mājas. Admirāļa aģentūra bija galvenokārt zinātniska, ta�u operācijas, ko tā veica kā Nacionālās aeronautikas un kos�mosa pētījumu pārvaldes zemūdens līdziniece, tika izdarītas in�formācijas savāk�anai un spēja sacensties ar "Kompānijas" de�monstrētajām vai pat bija pārākas par tām.

Sendekers apskauda CIP neizsmeļamo bud�etu un ierobe��oto pakļautību, lai gan pats nebija slinks un pamanījās izvili�nāt finansējumu no Kongresa. Viņ� prata sakopot divdesmit labāko universitā�u, jūrskolu un daudzu lielu korporāciju at�balstu. Ar saviem pieciem tūksto�iem zinātnieku un in�enieru, ar nepārtrauktajiem pētījumiem okeānu dzīļu ģeoloģijā un iz�rakteņu ieguvē, ar jūras dzīves bioloģiskajiem atklājumiem, jū�ras arheoloģiju, klimatoloģiju un pla�o pētniecības kuģu floti un lidma�īnām NZJA darbība izvērtās katrā zemeslodes daļā.

Ostina pārvilinā�ana no CIP bija liels Sendekera ieguvums. Ostins bija nokļuvis NZJA pēc ilga apkārtceļa. Viņ� bija ieguvis sistēmu mened�menta maģistra grādu Va�ingtonas universitātē, mācījies ievērojamā nirēju skolā Sietlā un apguvis veikt visda�ā�dākos darbus zem ūdens, tas nozīmēja, ka bija arī lietpratējs me�tinā�anā, spridzekļu lieto�anā un nir�anā dūņās. Viņ� specializē�jās smagu priek�metu izcel�anā un nir�anā da�ādas vides dziļos ūdeņos, izmantojot zemūdens kameras. Pāris gadu nostrādājis Ziemeļjūras naftas urbumos, viņ� uz se�iem gadiem atgriezās sa�va tēva firmā, kas organizēja nogrimu�o kuģu izcel�anu, tad tika aizvilināts uz kādu mazpazīstamu CIP nozari, kas nodarbojās ar zemūdens izlūko�anu. Viņ� bija vadītāja palīgs Krievijas zem�ūdenes slepenās izcel�anas darbos, kā arī organizējot izcel�anu un izmeklē�anu saistībā ar kādu Irānas kravas kuģi, kas bija pārvadājis kodoliero�us un ko mīklaini bija nogremdējusi Izraē�las zemūdene. Viņ� bija vadījis arī vairākas operācijas, organizē�jot noslēpumainā kārtā virs jūras notriektu tirdzniecības lidma�ī�nu atra�anu, izcel�anu un notiku�ā izmeklē�anu.

Beidzoties aukstajam karam, CIP pārtrauca zemūdens iz�meklē�anas nozares darbību. Ostins, iespējams, būtu pārgājis uz citu CIP nodaļu, ta�u viņu salīga admirālis Sendekers īpa��iem zemūdens darbiem, kādi nereti gadījās ārpus valdības uz�raudzības jomas. Sendekers varēja tēlot nabagu un pārmest Lenglijai visu, ko vien gribēja, bet viņ� pats labi zināja �īs spiego�a�nas operācijas.

Ostins paraudzījās pulksteni. Desmit. Sietlā būtu septiņi. Viņ� pacēla klausuli un nospieda numura taustiņus. Atsaucās dūco�a balss.

-��� Labrīt! sacīja Ostins. Tavs pirmais dēls.

-���� Bija jau arī laiks zvanīt.

-��� Tēt, es runāju ar tevi vakar!

-��� Divdesmit �etru stundu laikā daudz kas var notikt, Os �tina tēvs atbildēja labsirdīgā skarbumā.

-��� Ak tā? Kas tad, piemēram?

-��� Vairākus miljonus vērta līguma noslēg�ana ar ķīnie�iem, tas, piemēram. Nav slikti vecam sakārnim!

Ostins savu spēcīgo uzbūvi un stūrgalvību bija mantojis no tēva. Vecākajam Ostinam jau bija pāri septiņdesmit, platie pleci bija nedaudz sakumpu�i, ta�u viņ� strādāja tik enerģiski, ka to neizturētu jauns cilvēks. Viņa kuģu izcel�anas kompānija Sietlā pa�u bija padarījusi bagātu, tomēr viņ� nerimās, it īpa�i pēc Ostina mātes nāves pirms da�iem gadiem. Kā jau daudzi viri, kas pa�i izlauzu�i savu ceļu, viņ� cīnījās ne jau naudas dēļ darbs viņam bija kļuvis par aizraujo�u spēli.

-��� Apsveicu, tēt! Nevaru gan teikt, ka tas mani pārsteigtu. Bet tevi diez vai var saukt par sakārni, un tu jau to zini!

-���� Netērē laiku, lai pieli�ķētos! Tuk�as runas. Kad tu at�brauksi, lai mēs varētu nosvinēt to ar "Jack Daniel's'' pudeli?

To man tikai vēl vajadzētu, Ostins nodomāja, aizvadīt nak�ti kopā ar tēvu, kas labprāt iedzēra stiprus dzērienus, lai atkal nonāktu slimnīcā.

-��� Tagad kādu brīdi nevarē�u, es atgrie�os darbā.

-��� Laiks tā kā būtu. Tu esi vaļojies pietiekami. Tēva balsī skanēja vil�anās.

-��� Tu, �ķiet, esi runājis ar admirāli. Viņ� teica apmēram to pa�u.

-��� Nu nē, man ir labāki darbi. Ostina tēvs tikai daļēji joko�ja. Patiesībā viņ� ļoti cienīja Sendekeru, tomēr saskatīja admi�rālī sāncensi cīņā par savu dēlu un nekad nebija atmetis cerī�bas, ka Kurts kādu dienu nāktu pie prāta un pārņemtu ģimenes biznesu. Ostinam da�kārt likās, ka �ī cerība uztur tēvā darba�spējas.

-��� Tad jau redzēsim, ko viņ� grib. Ks tev pēc tam piezva�nī�u.

Tēvs smagi nopūtās.

-���� Labs ir, dari, kas tev jādara. Man jābeidz, pa otru līniju kāds zvana.

Ostins stingi vērās uz apklusu�o klausuli un papurināja galvu. Da�reiz, juzdamies jautrākā omā, viņ� bija iedomājies, kas notiktu, ja viņa lācīgais tēvs tiktos aci pret aci ar smalkāk būvēto, bet sīksto Sendekeru. Viņ� nebija dro�s, ka spēj pare�dzēt iznākumu, ta�u to gan zināja, ka negribētu būt klāt, ja kaut kas tāds notiktu.

Kompaktdisks beidza skanēt, Ostins to nomainīja ar Gerija Maligana disku un, atspiedies savā krēslā, pasmaidīja varbūt viņam nebūs brīva laika vairākas nedēļas. Viņ� priecājās, ka Sendekers piezvanījis un viņa atvaļinājumam pienācis gals. Tas jau bija apnicis. Admirālis nebija vienīgais, kas gribēja noskaid�rot gadījumu Marokā.

Hairams Jēgers atlaidās savā krēslā, sakrustojis rokas aiz pakau�a, un cie�i vērās caur vecmāmiņas stila brillēm metāla ietvarā uz ra�enas Sumatras sievietes melnbalto fotogrāfiju trīs dimensijās; hologrāfiskais attēls to padarīja vēl dzīvāku, tas pro�jicējās uz milzīgā monitora aiz pakavveida vadības paneļa. Viņ� prātoja, cik daudzi miljoni jaunu zēnu iepazinu�ies ar sievietes ķermeņa uzbūvi, apskatot tumsnējās mei�as �urnāla "National Geograpbic" lappusēs.

Izdve�ot drūmi nostalģisku nopūtu, Jēgers sacīja:

-���� Paldies par izklaidē�anu, Maks!

-��� Ņem par labu! atbildēja datorā ierakstītā sievietes balss. Man likās, ka tev patiktu baudīt pārtraukumu darbā. Tvirtā mei�a nozuda, viņa tika nosūtīta atpakaļ uz 1937. gadu, kad savulaik to bija iemū�inājis "National Geographic" fotogrāfs.

-��� Tas man ļāva pakavēties jaukās atmiņās, Jēgers sacīja, malkodams kafiju.

No sava privātā termināļa, kas atradās blakusistabiņā, aģen�tūras informātikas tīkla vadītājs varēja acumirklī pārtvert jebku�ru failu datoru datu kompleksā, kas pletās pa visu NZJA admi-

/

nistrācijas ēkas desmito stāvu. NZJA informātikas aparatūra bija tas instruments, ar kura palīdzību lika piegādātas ziņas pasau�lei. Sabiedrības interesi saistīja modernu pētniecības kuģu, dziļi iegrimsto�u zemūdeņu un da�ādu zemūdens robotu darbība. Ta�u viens no lielākajiem Sendekera ieguldījumiem bija masivais ātras darbības datoru tīkls, kuru bija radījis Jēgers, izman�tojot pilnīgu rīcības brīvību un neierobe�otus admirāļa pie�ķir�tos līdzekļus.

Sendekers bija pārvilinājis Jēgeru uz NZJA, dodoties kādā braucienā uz Silikona ielejas datoru korporāciju, un pasūtījis viņam radīt pasaulē vislabāko un pla�āko informācijas krātuvi par okeānu zinātnēm. Pla�a datu bibliotēka bija Jēgera prieks un kaisle. Lai apkopotu gadsimtu gaitā uzkrātās zinības, kas bija iespiestas grāmatās, �urnālos, zinātniskās un vēsturiskās tēzēs, bija vajadzīgi vairāki gadi. Viss, kas vien bija rakstīts par jūru, nu bija pieejams ne tikai NZJA, bet arī okeānu zinību stu�dentiem, profesionāliem okeanogrāfiem, kuģniecības in�enie�riem un zemūdens arheologiem visā pasaulē.

Jēgers bija vienīgais visā NZJA, kas neņēma vērā Sendeke�ra ģērb�anās kodeksu, un viņam tas tika piedots, lieku reizi apliecinot viņa talantu. Tērpies "Levi's"d�insos un jakā,.sasējis savus garos, palsi gai�os matus astē, Jēgers ar savu nekopto izskatu un kupli noaugu�o vaigubārdu, kas slēpa zēnisko de�dzību sejā, atgādināja se�desmito gadu hipiju. Patiesībā Jēgers nedzīvoja jurtā, viņ� braukāja uz savu eleganto mājvietu Mērilendas priek�pilsētā ar pilnībā ekipētu BMW. Viņa pievilcīgā sieva, māksliniece, un divas pusaugu meitas, kas mācījās pri�vātskolā, sūdzējās vienīgi par to, ka Jēgers pavada vairāk laika ar elektronisko ģimeni nekā ar savu miesīgo.

Jēgers joprojām apbrīnoja milzīgo varu, kāda bija viņa rīcī�bā. Viņ� bija atteicies no tastatūras un monitora par labu balsī izteiktām komandām un hologrāfiskam attēlam. Viņa sirojumi arvien dziļākos "National Geographic" ūdeņos bija izskaidroja�mi ar vēlmi mazliet atpūsties no sare�ģītā projekta, kuru viņ� gatavoja Sendekera uzdevumā. Virspusēji Sendekera rīkojums varēja likties visai vienkār�s pārliecināties, vai ir biju�i vēl kādi uzbrukumi arheologu ekspedīcijām, līdzīgi tam, kāds no�lika Marokā. Izrādījās, ka tas ir neiedomājami darbietilpīgs uz�devums. Aizrautīgi gribēdams atrisināt �o mud�ekli, Jēgers pat vēl bie�āk bija pametis novārtā sievu un bērnus.

NZJA sistēma bija saistīta ar okeāniem, bet Makss, lai gan viņam tas nebija uzdots, ieraduma pēc ieskatījās arī citās sistē�mās, lai savāktu informāciju no bibliotēkām, laikrakstu arhī�viem, pētnieciskiem un vēsturiskiem arhīviem visā pasaulē. Jē�gers uzsāka sastādīt ekspedīciju sarakstu, sadalot tās hronolo�ģiski pa dekādēm un pirms piecdesmit gadiem. Sarakstā bija simtiem vārdu un datumu. Tad viņ� sagatavoja datorizētu mo�deli, balstoties uz faktiem, kas zināmi par Marokas incidentu; pēc tam lūdza Maksam salīdzināt �o modeli ar katru ekspedīci�ju; ņemot talkā da�ādus informācijas avotus akadēmiskas pub�likācijas, zinātniskus �urnālus, ziņu raidījumus un pārskatus -, viņ� centās noteikt, vai kāda no �īm ekspedīcijām ir negaidīti beigusi savu darbību un kāpēc.

Informācijas avoti bie�i vien bija fragmentāri un da�kārt ap�aubāmi. Glu�i kā skulptors, kas marmora gabalā cen�as sa�skatīt darināmo figūru, Jēgers saīsināja �o sarakstu. Tas jopro�jām bija gar� un pietiekami sare�ģīts, lai nobiedētu pat daudzpieredzēju�us pētniekus, tomēr �īs grūtības vēl palielināja viņa zinātkāri. Pēc vairākām dienām viņ� bija savācis milzum daudz informācijas un tagad grasījās izrīkot datorus, lai tie atsijā datus un apstrādā rezultātus.

-��� Maks, lūdzu, izdrukā savus atradumus, kad būsi izsmēlis visus tīklojumus! viņ� izrīkoja datoru.

-���� Drīz atgriezī�os. Atvainojos par kavē�anos, atsaucās maiga, rāma balss. Varbūt ielej sev vēl vienu kafijas tasi, ka�mēr gaidi?

Datoram �ķiet, ka laiks nav būtisks, Jēgers prātoja, paklau�sīdams Maksa ierosinājumam. Visus savus uzdevumus Makss paveica neiedomājamā ātrumā, tomēr, lai arī cik gudrs un ātrs būtu, tas nespēja saprast, kā ir, kad Sendekers min uz papē��iem. Jēgers bija apsolījis viņam līdz nākamajam rītam iesniegt rezultātus. Kamēr Makss cītīgi strādāja, Jēgers būtu varējis maz�liet atpūsties, aiziet uz NZJA kafejnīcu vai vienkār�i iziet no savas svētnīcas un mo�ā solī pastaigāties. Viņam nepatika pa�mest savus elektroniskos mazulī�us, tāpēc viņ� izmantoja �o laiku citu variantu izpētei.

Skatoties griestos, viņam ienāca prātā Ņinas Kirovas stāstī�tais, proti, ka uzbrucēji ieradu�ies naktī, noslepkavoju�i visu grupu un tad aizvāku�i līķus.

-���� Maks, paskatīsimies vārdu assassins[2].

Makss patiesībā bija vairāku datoru kopums, kas, tāpat kā cilvēka smadzenes, spēja vienlaikus pievērsties vairākiem sa�re�ģītiem uzdevumiem.

-��� Tam nevajadzētu būt grūti. Pēc īsa brī�a datora balss sacīja: Assassins ir angļu analogs arābu vārdam hashshasbin, tas nozīmē "no ha�i�a atkarīgais". Slepeno vienpadsmitā gad�simta politiski reliģisko islama iekārtu vadīja absolūtais vald�nieks un viņa palīgi. No sektas locekļiem tika pieprasīta bezie�runu paklausība. Viņus dēvēja par "uzticīgajiem", ta�u patiesī�bā tie bija algoti slepkavas, kas nogalināja politiskus līderus un lika lietā savu prasmi, kad tika nolīgti. Slepkavas saņēma ha�i�u un juteklisku baudījumu lielās devās, viņiem tika solīts, ka tāda paradīze viņus sagaidīs, ja viņi izpildīs savu uzdevumu. Sekta vērta pla�umā savu teroristisko darbību vairāk nekā divi simti gadus.

Interesanti. Bet cik piemēroti? Jēgers paraustīja savu nīku�līgo bārdu, kamēr Makss aprakstīja citus slepkavnieciskos gru�pējumus, piemēram, tagus Indijā vai nindzjas Japānā. �īs gru�pas nelīdzinājās Marokas slepkavām un tas bija vēl svarīgāk gadsimtiem ilgi jau vairs nedarbojās. Tomēr tās bija jāpatur re�dzeslokā ja viņ� veidotu slepkavu grupu, noteikti ielūkotos pagātnē, kā citi ir darboju�ies.

Doktore Kirova sacīja, ka slepkavas iznīcināju�i akmens skulptūru, kas varētu kalpot par pierādījumu sakariem starp

Veco un Jauno pasauli pirms Kolumba. Ja viņ� apskatītu visu pirmskolumba laika kultūru, pat ar Maksa ātrumu tam būtu nepiecie�ams apmēram desmit gadu. Jēgers bija radījis "paralē�lo paraugu" tas bija jautājumu komplekss, un tie tika uzdoti datoram da�ādos veidos par to, kas justos sarūgtināts, uzzinot, ka Kolumbs nav pirmais Vecās pasaules pārstāvis, kur� sper kāju Jaunajā kontinentā. Un otrādi.

Viņ� bija ievadījis �o uzdevumu datoros pirms da�ām die�nām, ta�u līdz �im bija pārāk aizņemts, lai pievērstos atradu�miem. Datoriem meklējot atbildi uz Sendekera uzdoto galveno jautājumu, viņam bija nedaudz laika rezultātu pārskatī�anai.

Viņ� sacīja:

-��� Izsauc "ParPar"! Tas bija viņa izgudrotais �ifrētais vārds neērtajam savienojumam "paralēlais paraugs".

-���� Hairam, ParPar ir gatavībā.

-��� Paldies, Maks! Kam nepatiktu atzinums, ka Kolumbs nav atklājis Ameriku?

-�� Da�iem zinātniekiem, vēsturniekiem un rakstniekiem. Da��ām etniskām grupām. Vai gribi sīkākus paskaidrojumus?

-���� Pa�laik ne. Vai �i ticība ir bīstama?

-���� Nē. Vai tu gribi, lai es pievēr�os saiknei ar pagātni?

Jēgers bija ieprogrammējis savus datorus sniegt īsas atbil�des, lai tie bez norādījuma nenodotos liekvārdībai.

-���� Labi, turpini! Jēgers sacīja.

-��� Spāņu inkvizīcija bija radījusi uzskatu, ka ticība pirms�kolumba kontaktiem ir ķecerība, kas jāsoda sadedzinot. Inkvizitori sacīja, ka Kolumbs esot dievi�ķīgi iedvesmots, lai nestu spāņu civilizāciju uz Jauno pasauli. Vai gribi saikni ar Vespu�i?

-���� Lai notiek!

-���� Kad Amerigo Vespu�i zinātniski pierādīja, ka Kolumbs nevis sasniedzis Indiju, bet gan atklājis jaunu kontinentu, arī viņu draudēja sodīt par ķecerību.

-��� Kāpēc tas bija tik svarīgi?

-������� Pie|āvums, ka Jauno pasauli atklājis kāds cits, padarītu prasību pēc tās bagātībām par spēkā neeso�u un vājinātu Spā�nijas valsts varenību.

Jēgers pārdomāja atbildi. Spānija vairs nebija pasaules liel�valsts, tās biju�ās teritorijas Amerikā nu bija neatkarīgas val�stis. Tomēr bija kaut kas tāds, ko viņ� nevarēja saredzēt. Viņ� jutās kā bērns, kas zina, ka sienas skapja dziļumā slēpjas kāds briesmonis, varēja dzirdēt tā smago elpu un redzēt zaļās acis, ta�u tas pazuda, tiklīdz ieslēdza gaismu.

Dators klusām nobungoja Bigbena zvanu skaņas; parādījās viņa pa�a hologrammiska smaido�a karikatūra.

-��� Apstrāde un izdrukā�ana ir beigusies, ziņoja viņa iedzī�vinātais līdzinieks. Uh! le�u pēc alus.

Jēgers pavadīja tik daudz laika ar datoru, ka glu�i neiz�bēgami bija ieprogrammējis da�as savas personiskās iezīmes.

-���� Paldies, Maks, es izmaksā�u, viņ� sacīja.

Prātodams, ko viņ� darītu, ja Makss kādreiz pieņemtu �ā�du piedāvājumu, Jēgers iegāja blakusistabā un savāca pieprasī�to garo izdruku. Lasot "ParPar" atskaiti par arheoloģiskajām ekspedīcijām, viņa acis iepletās un viņ� elsodams atkārtoja vār�du "neticami". Izlasījis tikai daļu, viņ� pacēla klausuli un pie�zvanīja. Atsaucās mundra balss.

-���� Admirāli, ja jums ir kāda brīva minūte, Jēgers sacīja, es jums kaut ko gribētu parādīt.

Pulksten astoņos �etrdesmit piecās no rīta Ostins iebrauca ar savu tirkīza krāsas aģentūras d�ipu rezervētajā vietā garā�ā zem iespaidīgās NZJA administrācijas stikla celtnes Arlingtonā, Vird�īnijas �tatā, kur strādāja divi tūksto�i zinātnieku un in�e�nieru, kas savukārt koordinēja citus trīs tūksto�us darbinieku, kuri bija izkaisīti pa visu zemeslodi. Tiklīdz Ostins �ķērsoja pla�o, ar stikla jumtu segto vestibilu, kuru rotāja ūdenskritumi, akvāriji un milzīgs globuss jūras ūdens krāsas grīdas vidū, viņu pasauca D�o Zavala. Ostins priecājās, redzot draugu tikai ne�daudz pieklibojam.

Lifts traucās uz aug�ējo stāvu, kur atradās admirāļa Sendekera birojs. Kad viņi izgāja no kabīnes, vestibilā divi vīri gaidīja liftu. Viens bija se�as pēdas un trīs collas gar�, spēcīgs, ar skar�bu, brūni iedegu�u seju; viņa acis bija opāla zaļumā, mati viļ�ņaini, melni, deniņos nedaudz sirmi. Viņ� nebija tik plecīgs kā Ostins, augums bija kalsns un stiegrains.

Otrs vīrs bija pilnīgi citāds, tikai piecas pēdas un piecas collas gar�, tomēr krū�kurvis tam bija ra�ens kā buldogam, ro�kas un kājas spēcīgi muskuļotas. Melnīgsnējā seja un brūnās acis apliecināja viņa itālisko izcelsmi.

Garais vīrs sniedza roku.

-���� Kurt, mēs laikam neesam veselus trīs mēne�us redzēju��ies!

Dērks Pits, NZJA īpa�o projektu direktors, un viņa apsvie�dīgais palīgs Als D�ordīno aģentūrā bija glu�i kā leģendas. Kop� admirālis Sendekers bija izveidojis �o jūras pētījumu aģentūru, ilgo gadu ritējumā viņi bija paveiku�i daudz ko tādu, kas dotu vielu piedzīvojumu romāniem. Lai arī Pita un Ostina gaitas reti bija kopīgas, viņi bija kļuvu�i par labiem draugiem un nereti kopā ieniru�i izklaides pēc.

Ostins atsaucās uz cie�o rokas tvērienu.

-��� Kad jūs abi būsiet brīvi, vai mēs varētu kopā paēst pus�dienas un uzzināt par jūsu pēdējā laika pārdro�ībām?

-���� Diem�ēl tikai pēc pāris nedēļām. Pēc stundas mēs lido�jam prom no Endrū bāzes.

-���� Uz kurieni? � apjautājās Zavala.

-��� Darbs, kuru admirālis mums uzdevis, paredzēts Antarktīdā, atbildēja D�ordīno.

-��� Un ko jūs abi ar D�o darīsiet? jautāja Pits.

-���� Mēs tiksimies ar admirāli, lai uzzinātu, ko viņ� mums paredzējis.

-��� Ceru, ka jūs sūtīs uz tropiskiem ūdeņiem.

-��� Es ari! Ostins iesmējās.

-��� Piezvani man, kad atgriezīsieties, sacīja Pits. Tad mēs visi kopā paēdīsim pie manis vakariņas.

-���� Noteikti, attrauca Ostins, es labprāt apskatu tavu ma��īnu kolekciju.

Piebrauca nākamais lifts, atvērās durvis. Pits un D�ordīno iegāja kabīnē un pagriezās atpakaļ.

-��� Uz redzē�anos, pui�i! sacīja D�ordīno. Lai jums veicas visur, kur vien būsiet! Durvis aizvērās, un viņi brauca lejā.

-��� �ī laikam ir pirmā reize, kad es redzu Dērku un Alu ne�klibojot, neasiņojot un bez pārsējiem, ieminējās Ostins.

Zavala izteiksmīgi pagrozīja acis.

-��� Paldies, ka lieku reizi atgādināji, cik bīstama var būt strā�dā�ana NZJA uzdevumā.

-���� Un kāpēc tad, tavuprāt, aģentūra tik dāsni dāvā veselī�bas aizsardzībai? Ostins pajautāja, kad abi iegāja pla�ā uzgai�dāmā telpā, kuras sienas klāja fotogrāfijas, kas attēloja admirā�ļa tik�anos ar prezidentiem un citām slavenībām no politikas, zinātnes un mākslas pasaules. Sekretāre aicināja viņus iet iek�ā.

Sendekers sēdēja uz krēsla pie milzīga galda, kas bija dari�nāts no dzelmes izcelta konfederātu kuģa atjaunotas lūkas. Tēr�pies tum�pelēkās biksēs ar nevainojami iegludinātām vīlēm un dārgā tum�zilā bleizerā ar iz�ūtu zeltainu enkuru uz krū�u ka�batas, viņ� izskatītos varen sportiski, ja galvā būtu balta cepure ar nagu. Ta�u Sendekers nebija jahtkluba kapteinis. Viņ� izsta�roja dabisku spēkpilnu autoritāti, kas bija nopelnīta trīsdesmit panākumiem bagātos jūrniecībā aizvadītos gados un rūdīta da��kārt ērk�ķainajā darbā, vadot jūrniecības impēriju, ko radījis no pa�iem pirmsākumiem. Va�ingtonas veterāni stāstīja, ka Sendekera klātbūtne atgādinājusi viņiem ģenerāli un valsts sekre�tāru D�ord�u Mār�alu, kur�, ienākot telpā un nesakot ne vārda, tomēr licis visiem saprast, ka viņ� ir galvenais. Salīdzinājumā ar vareno ģenerāli Sendekers bija maza auguma un kalsns, jo kat�ru dienu skrēja piecas jūdzes un apņēmīgi izpildīja noteiktu vingrojumu kompleksu.

Viņ� pielēca kājās, it kā tās būtu aprīkotas ar tērauda at�sperēm, un panācās pretī, lai apsveicinātos ar abiem vīriem.

-���� Kurt! D�o! Priecājos jūs redzēt! viņ� jūsmīgi iesaucās, sagrābis viņu rokas dzel�ainā tvērienā. Jūs izskatāties labi. Priecājos, ka abi varējāt atnākt uz tik�anos.

Sendekers, kā parasti, izskatījās kopts un saposies, daudz jaunāks par saviem se�desmit pieciem gadiem. Spīvi rudā van Deika bārda, kuras krāsa labi piestāvēja matiem un da�kārt atbilda raksturam, bija tik rūpīgi apgriezta, ka likās apstrādāta ar lāzeru.

Ostins pacēla uzaci. Par viņa un D�o iera�anos ne mirkli nevarēja būt ne mazāko �aubu. Varenais NZJA dibinātājs un direktors nebija no tiem, kas samierinās ar atteikumu.

Savilcis seju mākslotā smaidā, Ostins attrauca:

-��� Paldies, admirāli! Mēs ar D�o ātri tiekam uz pekām.

-��� Nu protams, Sendekers piebalsoja. Ātra atkop�anās ir viens no priek�noteikumiem, lai strādātu NZJA. Pajautājiet Pitam un D�ordīno, ja neticat man.

Ostins apzinājās, ka Sendekera vārdos slēpjas patiesība. Ta�u Ostins un Zavala tiecās pēc jauna uzdevuma.

-���� Nākamreiz, kad tik�os ar Dērku, mēs ar viņu salīdzinā�sim savus ievainojumus pie tekilas kokteiļa glāzes, ser. Zava�la nespēja atteikties no iespējas mazliet pajokot. Tad ar vienal�dzīgu sejas izteiksmi viņ� piebilda: Pāris tādu invalīdu kā mēs nevar būt diez cik noderīgi aģentūrai.

Sendekers iespurcās un sirsnīgi uzsita Zavalam pa mu�guru.

-��� Es vienmēr esmu apbrīnojis tavu humoru, D�o. No tevis iznāktu labs komiķis naktsklubiem, kur tu dro�i vien pavadīji vakarus jaunu sievie�u sabiedrībā. Viņas, jādomā, palīdzēja tev atkopties?

-��� Manas privātās māsiņas? Zavala atsaucās ar eņģelisku izteiksmi.

-����� Kā jau teicu, D�o, tu neesi sekojis savam aicinājumam. Jokus pie malas, kā klājas tavai� mugurpusei?

-��� Vēl neesmu īsti gatavs skriet maratonu, bet spieķi aizme�tu pirms vairākām dienām, ser.

-��� Priecājos to dzirdēt. Pirms mēs pievienojamies pārējiem, es gribētu jūs abus apsveikt sakarā ar tiem notikumiem uz "Nēreja". Es lasīju ziņojumus. Darbs labi padarīts.

-��� Paldies! Ostins sacīja. Kapteinis Felans pelnījis lielu atzinību. Viņ� ir piedzimis par vēlu. Rūtu izskatījies īsti vietā ar ma�eti rokā, apvaldot barbaru pirātus. Diem�ēl mēs kuģi pame�tām pamatīgi sapostītu.

Sendekers pavērās Ostinā ar savām vēsi zilajām acīm.

-��� Kurt, ir kaut kas jādara. Es runāju vakar ar kapteini. Kuģis grasās beigt savu darbu Jukatanā. Felans jūtas labi un apgalvo, ka "Nērejs" atkal ir pilnīgā kārtībā. Viņ� lūdza mani vēlreiz jums pateikties par kuģa izglāb�anu. Nu, vai jūs abi esat gatavi atkal ķerties pie darba?

Zavala di�manīgi pameta roku gaisā komiķu manierē.

-��� Tip-top un oki-doki! viņ� atsaucās ar platu smaidu.

Atskanēja kluss klauvējiens, un atvērās sāndurvis ar tum��iem paneļiem klātajā sienā; galvu pieliecis, lai neatsistos pret aplodu, ienāca īsts milzis. Se�as pēdas un astoņas collas garais Pols Trauts izskatījās vairāk pēc NBA basketbolista, nevis pēc dziļūdeņu ģeologa NZJA īpa�o uzdevumu vienībā. Patiesību sa�kot, vairākas universitātes viņam bija piedāvāju�as stipendiju tie�i garā auguma, nevis spo�o prāta spēju dēļ.

Kā jau pieklājas Jaunanglijas tradīciju mantiniekam, Trauts bija diezgan nerunīgs, tomēr ziemeļu �tatu iedzīvotāja atturīgums nespēja apslēpt prieku viņa balsī.

-��� Ei, pui�i! Priecājos jūs atkal redzēt. Mums pietrūka jūsu. Pagriezies pret Sendekeru, viņ� sacīja: Admirāli, mēs esam gatavi.

-���� Lieliski! Kungi, es tagad netērē�u laiku skaidrojumiem. �īs tik�anās iemesls drīz jums būs redzams kā uz delnas. Sen�dekers aicināja viņus uz pla�o un ērti iekārtoto konferen�u is�tabu blakus kabinetam.

Ostins saprata, ka briest kaut kas nozīmīgs. Stiegrainais, kalsnais vīrs garā sarkankoka galda galā bija Rudijs Ganns, NZJA direktora vietnieks apgādes jautājumos. Blakus viņam sē�dēja se�desmito gadu palieka un datorģēnijs Hairams Jēgers. Otrā pusē NZJA darbiniekiem sēdēja vecāks uzkrīto�a izskata virs, kura skarbais profils un kuplās, baltās ūsas atgādināja Ostinam veco kinoaktieri Obriju Smitu, kas nereti tēloja plātīgus britu armijas virsniekus. Blakus viņam bija jaunāks vīrietis ar mazliet papliku galvu, druknu miesas uzbūvi un kausllgi izvirzītu zodu.

Ostins pamāja ar galvu Gannam un Jēgeram; tad viņa ska�tiens novērsās no pārējiem vīrie�iem un glu�i kā akmens, kas aizsviests pāri ūdens virsai, aizlidoja un apstājās pie sievietes galda tālākajā galā. Viņas gai�ie mati bija cie�i sapīti, izceldami sejā dūmakaini pelēkās acis un augstos vaigu kaulus. Ostins piegāja viņai klāt un sniedza roku.

-���� Doktore Kirova, patīkams pārsteigums! viņ� sacīja pa�tiesā priekā. Jauki jūs atkal redzēt.

Ņina bija ģērbusies �aketē un pieskaņotas krāsas svārkos zaļos toņos. Ostins iedomājās, kādi muļķi gan var būt vīrie�i. Kad viņ� pirmoreiz bija redzējis Ņinu, viņa bija skaista kā pus�kaila nāriņa. Tagad viņa bija apģērbusies pilnībā, pieguļo�ais tērps izcēla apslēptās formas, viņa izskatījās satrieco�a.

Viņas lūpas pavērās valdzino�ā smaidā.

-���� Man ari prieks jūs redzēt, mister Ostin. Kā jūs jūtaties?

-��� Tagad brīni�ķīgi, viņ� sacīja. Pieklājības frā�u apmaiņa nespēja apslēpt kluso savstarpējo strāvojumu. Rokasspiediens bija brīdi ilgāks, nekā tam vajadzētu būt, un Sendekers to pār�trauca ar uzsvērtu iekrek�ķē�anos. Ostins pagriezās, lai ieska�tītos savu NZJA kolēģu pārsteigtajās sejās, un pietvīka. Viņ� aptvēra, ka uzvedas kā iemīlējies pui�elis, ko pieķēru�i viņa biedri meiteņu nīdēji.

Sendekers stādīja priek�ā viesus. Vecākais virs bija Preskots Denverss, Pasaules arheologu padomes izpilddirektors. Otrs sve�inieks bija D�eks Kvinns no Austrumāzijas fonda. Sen�dekers ielūkojās pulkstenī.

-��� Tagad, kad esam tiku�i galā ar formalitātēm, varbūt ķer�simies uzreiz pie darba? Hairam!

Kamēr Jēgers darbojās ap "Macintosh" taustiņiem, Ostins apsēdās blakus Trautam. Kā parasti, viņa āriene bija nevainoja�ma. Gai�brūnie mati bija pār�ķirti vidū, kā to mēdza darīt "d�e�za ērā", un atsukāti atpakaļ pie deniņiem. Viņ� bija tērpies dzel�tenbrūnā poplīna uzvalkā, tum�zilā kreklā, ko rotāja viens no viņa iemīļotajiem lielajiem, ko�ajiem tauriņiem. Trautam labi patika ari darba zābaki, kas krasi at�ķīrās no drēbnieka teica�mi pa�ūtā ietērpa; da�s iabs domāja, ka tas ir aiz cieņas pret savu tēvu � zvejnieku. Patiesībā viņ� bija aizguvis �o ieradumu no Vudsa Molla Okeanogrāfijas institūtā, kur tādus zābakus val�kāja daudzi zinātnieki.

Būdams Keipkodas zvejnieka dēls, Trauts bērnībā bija daudz laika pavadījis pasaulslavenā institūta tuvumā, un zināt�nieki labprāt nedēļas nogalēs vai vasarā piedāvāja darbu jau�neklim, kas tik ļoti bija aizrāvies ar okeānu. Mīlestība uz jūru vēlāk viņu aizveda uz tikpat slaveno Skripsa Okeanogrāfijas institūtu, kas specializējās dziļūdens ģeoloģijā.

-��� Es domāju, ka tu esi Jukatanā ar Gameju, Ostins sacīja. Bija neierasti redzēt Trautu bez sievas. Viņi bija iepazinu�ies Skripsa institūtā, kur Gameja bija studējusi jūras bioloģiju, un pēc beig�anas abi apprecējās. Rudijs Ganns, draugs no vidus�skolas laikiem, bija pierunājis Polu pievienoties īpa�ajai vienī�bai, kuru veidoja admirālis Sendekers. Pols piekrita, bet ar vie�nu noteikumu, proti, tikai kopā ar savu sievu. Priecādamies par iespēju tikt pie labākajiem darbiniekiem, Sendekers bija labprāt piekritis.

Trauta zods likās iegremdējies domās. Viņ�, kā jau parasti, runāja, galvu noliecis, un, lai arī nēsāja kontaktlēcas, raudzījās aug�up, it kā pāri brillēm.

-��� Viņa jau nedēļām ilgi Mehiko bija centusies sarunāt tik�a�nos ar ievērojamu Nacionālā antropoloģijas muzeja speciālistu, Trauts ierunājās nazālā tonī ar Keipkodai raksturīgo plato "e", tas puisis nevarēja citā laikā, tāpēc esmu �eit mūsu abu vielā.

Sendekers jau bija nostājies pie liela ekrāna, uz tā bija pa�redzēts rādīt attēlus no projekcijas aparāta, kas savienots ar datoru. Viņ� pamāja Jēgeram, un pēc mirkļa uz ekrāna parādī�jās Ziemeļāfrikas karte. Ar neaizdedzinātu cigāru norādīdams uz Maroku un pievērsdams uzmanību mirgojo�ai sarkanai bul�tai, viņ� sacīja:

-��� Visi sanāku�ie zina par uzbrukumu doktorei Kirovai un viņas ekspedīcijas pazu�anu. Viņ� pagriezās pret Ostinu un Zavalu. Kurt, kamēr jūs abi ar Zavalu atveseļojāties, tika zi�ņots par vēl divu ekspedīciju pazu�anu.

Sekodams norādījumam, Jēgers uz ekrāna projicēja pasau�les karti un norādīja uz trim pulsējo�ām bultām.

-��� Mistera Kvinna organizācija zaudēja grupu Ķīnā, lūk, �eit. Divi zinātnieki un viņu palīgs nav atgriezu�ies no Indijas. Un te, rau, Maroka.

-���� Paldies, Hairam! Sendekers sacīja. Doktor Denvers, varbūt jūs varētu mazliet pastāstīt par savu organizāciju.

-��� Labprāt, Denverss atsaucās pieceldamies. Viņa izkoptā balss joprojām skanēja pseidoangliskā skolo�anās manierē. Pasaules arheologu padome Va�ingtonā ir apstrādes centrs informācijai, kas saistīta ar pasaules arheologu kopienu. Jebkurā brīdī visda�ādākajās zemeslodes daļās tiek īstenots du�iem pro�jektu, viņ� stāstīja un pavicināja savu mapi. Tos sponsorē atbalsta fondi, universitātes, valdības iestādes vai arī visi �ie atbalstītāji kopā. Mūsu pienākums ir savākt visu informāciju un izsniegt arheologiem to pēc vajadzības kontrolētā daudzumā.

-��� Varbūt jūs varētu minēt mums konkrētu piemēru, Sen�dekers pamudināja.

Denverss mirkli padomāja.

-��� Viens no mūsu dalībniekiem, �ajā gadījumā tā bija univer�sitāte, nesen gribēja izdarīt pētījumus Uzbekistānā. Ar vienu vie�nīgu zvanu uz mūsu datorbāzi mēs varējām sniegt informāciju par agrākajiem, pa�reizējiem un nākotnē plānotajiem darbiem �ajā valstī, piegādāt visus pēdējos gados publicētos rakstus, bib�liogrāfijas, grāmatas, kā arī �īs nozares speciālistu uzvārdus. Mēs varētu piedāvāt arī karies, shēmas un informāciju par praktis�kiem jautājumiem, piemēram, turienes likumiem, pieejamo dar�baspēku, transportu, ceļu stāvokli, laika apstākļiem un tā tālāk.

Sendekers novirzīja runātāju uz konkrēto situāciju.

-���� Vai jūsu rīcībā nonāk arī informācija par pazudu�ajām ekspedīcijām?

-��� Hmm� Denverss sarauca pieri. Ne visai. Informācijas piegāde atkarīga no mūsu dalīborganizācijām. Kā jau teicu, mēs to savācam un izsniedzam. Mūsu materiāli ir lielākoties akadē�miski. Uzbekistānā nekas netiktu minēts par pazu�anu, ja vien universitāte �ādu ziņu nepiegādātu. Varbūt tie būtu brīdināju�mi, ka noteikta teritorija var būt bīstama. No otras puses, tāda informācija varētu būt, ta�u izkaisīta pa visu datu bāzi, to nāk�tos savilkt kopā, un tas būtu milzu darbs.

-�� Saprotu, sacīja Sendekers. Hairam, vai jūs mums varē�tu �ajā ziņā palīdzēt?

Jēgers pievērsās datora taustiņiem. Da�ādos kontinentos cita pēc citas uzplaiksnīja sarkanas pulsējo�as bultiņas; kartē redzamajām vēl pievienojās aptuveni ducis.

-���� �īs ir ekspedīcijas, kas pazudu�as pēdējo desmit gadu laikā, Jēgers paskaidroja.

Denverss savilka nāsis, it kā saostu nelabu dvaku.

-��� Neiespējami!viņ� iesaucās. Kur jūs dabūjāt tādu infor�māciju, ka varat tik bezjēdzīgi apgalvot?

-��� No jūsu organizācijas failiem, Jēgers lakoniski attrauca, paraustīdams plecus.

-��� Tas nav iespējams, Denverss iebilda. Jums jābūt Pa�saules arheologu padomes loceklim, lai gūtu pieeju mūsu datu bāzei. Turklāt liela daļa informācijas ir aizsargāta, pat organizā�cijas locekļi nevar virzīties no faila uz failu, viņiem ir jāievada sava parole.

Tā nebija pirmā reize, kad Jēgers dzirdēja kādu izsakāmies par viņa elektroniskajiem mazulī�iem, ka viņi nemākot staigāt, kaut gan patiesībā spēja ātri skriet. Viņ� jau sen bija iemācījies nestrīdēties, tāpēc vienīgi pasmaidīja.

Norādīdams uz bultām, kas mirguļoja uz kartes, Sendekers piezīmēja:

-��� Domājams, visi esam vienisprātis, ka tā nevarētu būt ne�jau�ība.

Denverss joprojām bija apjucis, kā gan �is hipija lips varē�jis ielauzties viņa datu bāzē.

-�� Tā nekādā ziņā nav nejau�ība, viņ� piezīmēja, cenzda�mies saglabāt pa�cieņu.

-��� No sirds atvainojos, doktor Denvers, Sendekers sacīja.

-��� Tiklīdz izdzirdēju par �o Marokas nolikumu, es palūdzu Hairamam sameklēt līdzīgus gadījumus, kas publicēti presē, un sa�līdzināt tos ar citu pieejamo informāciju. Tas, ka viņ� izvēlējās jūsu organizāciju, lai ielauztos jūsu kibernētiskajā telpā, lieku reizi apliecina Pasaules arheologu padomes nozīmīgumu. To�mēr es baidos, ka patiesībā ziņas ir vēl sliktākas.

Uztverdams �o piezīmi, Jēgers sacīja:

-���� Es pārskatīju ar skeneru arheologu publikācijas lielāka�jos preses izdevumos, salīdzināju tās ar jūsu failiem, tad turpi�nāju attīrīt iegūto informāciju, atlasot graudus no pelavām. Pē�dējie pieci gadi nesagādāja grūtības; sare�ģītāk kļuva tad, kad nonācu pie tiem laikiem, kad vēl nelietoja datorus. Pētījumi nav pilnīgi, tomēr tas, kas manā rīcībā, ir pietiekami pamatots ar dokumentiem. Es atmetu visas ekspedīcijas, kuru dalībnieki nav nogalināti vai arī kuri gāju�i bojā dabas katastrofā.

Jēgers noklik�ķināja datora peli. Denverss noelsās. Karte nu bija apgaismota kā Taimskvērs. Katrā kontinentā mirgoja du�iem sarkanu bultu.

Kvinnu pārņēma dusmas.

-��� Tas ta�u ir ārprāts! viņ� iesaucās. Dieva dēļ, arheolo�gu ekspedīcijas tā nevar vienkār�i pazust no zemes virsas, ne�vienam par tām neuzzinot!

-���� Pilnīgi pareizi, mister Kvinn, Sendekers rāmi piebilda.

-���� Mūs arī pārsteidza, kā tik daudzas ekspedīcijas var izkūpēt gaisā. Sabiedrība nebūt nav vienaldzīga pret �iem notikumiem, ta�i tie ir atgadīju�ies ilgsto�ā periodā, pat vairāk nekā desmit gados, un bija laiks, kad gadiem ilgi neviens neko nezināja par pēlnieku gaitām. Da�kārt nekas tā ari netika izpausts. Vai mēs būtu uzzināju�i, kas noticis ar doktoru Livingstonu, ja bezbailī�gais Stenlijs nebūtu devies viņu meklēt?

-���� Bet kā tad ar ziņu reportieriem? Kvinns nerimās.

-����� Hairams man paskaidroja, � Sendekers turpināja, ka reizēm kāds, kam bijusi pla�a pieeja pie avotiem, teiksim "New York Times" reportieris, mēdzis parakņāties laikraksta arhīvā un pamanījis radniecīgu atgadījumu ar kādu nesenu nolikumu. Ja tas kļuva pla�i zināms visai sabiedrībai, kā, piemēram, "Na�tional Geographic " ekspedīcijas pazu�ana Sardīnijā 1936. gadā, tad to glu�i vienkār�i nosauca par bandītu uzbrukumu vai sti�hisku nelaimi. Var ta�u gadīties plūdi, vulkāna izvirdums� Viņ� uz brīdi apklusa. Mani satrauc tas, ka �ādu nelaimju ir arvien vairāk.

Joprojām nejuzdamies pārliecināts, Ostins paliecās uz priek��u, atspiedies uz elkoņiem, un cie�i vērās kartē.

-���� Saziņas līdzekļi tagad ir nesalīdzināmi efektīvāki nekā Stenlija laikā, viņ� sacīja. Vai tam varētu būt kāda saistība ar �iem pazu�anas gadījumiem?

-����� Es ņēmu to vērā, veicot salīdzinā�anu, Kurt, atsaucās Jēgers. Ar visu to līkne tiecas uz aug�u.

Rudijs Ganns noņēma brilles raga ietvaros un domīgi virpināja briļļu kājiņu.

-���� Tas man atgādina kādu redzētu filmu, viņ� prātoja. "Kāds nogalina di�os vadoņus Eiropā".

-��� �ajā gadījumā tie nav vadoņi un notikumi neaprobe�ojas ar vienu kontinentu, Sendekers iebilda. Ja doktores Kirovas piedzīvotais kalpo mums par norādi, tad kāds nogalina pasau�les izcilākos arheologus.

Denverss atspiedās pret sava sēdekļa atzveltni, viņa sārtā seja nu bija bāla.

-��� Ak debess, viņ� aizsmacis no�ukstēja, kas gan te no�tiek?

-������� Patie�ām kas? Sendekera zilās acis nopētīja visus pēc kārtas. Es uzdevu Hairamam atrast līdzīgus elementus �ajos nozu�anas gadījumos. Virspusēji nekas nebija rodams, ekspe�dīcijas bija ārkārtīgi at�ķirīgas. Tajās bija gan trīs, gan vairāk nekā divdesmit cilvēku, tās bija visās pasaules malās. Tās orga�nizēja gan visda�ādākās grupas, gan atsevi�ķas personas. Un tomēr bijada�i kopsaucēji, kas piemita visiem gadījumiem pirms Marokas ekspedīcijas glu�i vienkār�i izgaisa. Doktores Kirovas pārdzīvojumi bija ļoti smagi, ta�u ilgākā laika ritējumā tie varbūt palīdzētu novērst līdzīgas nelaimes. Tagad mēs zinām, ka �īs ekspedīcijas neizgaisa, tās noslaucīja no zemes virsas apmācītu slepkavu grupas.

-���� Thugee, klusi noteica Ganns.

-��� Ko tas nozīmē? apvaicājās Kvinns.

-��� Mēs viņus saucam par lāgiem. Hindu valodā tas nozīmē "zaglis"; tā viņi sauca indie�u Kali kulta piekritējus. Viņi pie�vienojās karavānām, naktīs no�ņaudza cilvēkus, paslēpa viņu līķus un nozaga mantas. Angļi �o kultu pārtrauca deviņpa�dsmitajā gadsimtā, un tas gandrīz izzuda. Indijā saglabājās vis�ilgāk.

Neviens, kas pazina Gannu, nebija pārsteigts, kad viņ� li�ka galdā noslēpumainas ziņas. Mazais, trauslais Ganns bija īsts ģēnijs. Beidzis Jūras kara akadēmiju, būdams labākais savā kur�sā, biju�ais jūras kara spēku komandieris būtu varējis baudīt kādu augstu amatu Jūras kara resorā. Viņ� bija apguvis ķīmiju, finanses un okeanogrāfiju pēc padziļinātas programmas, tomēr deva priek�roku zemūdens zinību iekaro�anai. Viņ� kalpoja uz zemūdenēm par Sendekera galveno palīgu, un, kad admirālis aizgāja no jūras kara flotes, lai veidotu NZJA, Ganns viņam se�koja. Vācot kopā atskaites un piedaloties pētnieciskajā darbā, viņ� bija iedziļinājies savā milzīgajā grāmatu klāstā un apguvis visda�ādākās zinā�anas.

-��� Es tos pārbaudīju, -Jēgers piebalsoja. Arī nindzjas un hasbsbashin. Taisnība, tur ir līdzība.

Sendekers nebūt nenoraidīja �ādu iespēju.

-������� Doma par slepkavu slepenu organizāciju noteikti jāņem vērā, viņ� sacīja. Tagad parunāsim par otru kopējo elemen�tu. Cik man zināms, visas pēdējos gados iznīcinātās ekspedīci�jas ziņoju�as par pirmskolumba laiku kultūras pieminekļu atra��anu neiedomājamās vietās. Lai pastiprinātu teiktā efektu, viņ� uz brīdi apklusa. Un, kā liecina Hairama atradumi, tās visas vairāk vai mazāk ir finansējis "Time Quest". Kungi, vai kāds no jums zina kaut ko par �o organizāciju?

-��� Protams, Kvinns atsaucās. Mūsu fonds to ir izmantojis neskaitāmas reizes. Cik es zinu, tā ir cienījama organizācija. Visos arheologu �urnālos var redzēt viņu sludinājumus. Viņi ir pazīstami kā visai dāsni sponsori; finansēs jūsu ekspedīciju, ja tā liksies pa prātam. Vēl labāk, viņi sūtīs arī brīvprātīgos, kas ir gatavi maksāt, lai baudītu satraukumu, piedaloties izrakumos. Viņi ir saistīti ar da�ām vides aizsardzības un pensionāru orga�nizācijām. Kā jau teicu, viņi ir caurcaurēm godājami.

Likās, ka Denverss ir atmodies no dziļa miega.

-Jā, es piekrītu. Daudzi mūsu klienti ir izmantoju�i "Time Quest". Mums par viņiem ir īpa�s fails, ja tas varētu noderēt.

-���� Es jau esmu viņus pārbaudījis, Jēgers sacīja. Esmu apkopojis informāciju arī no citiem avotiem bezpeļņas orga�nizāciju direkcijas, valsts un federālās aģentūras, kas uzrauga bezpeļņas organizācijas, banku ziņojumi, internets� Viņiem ir iespaidīgs tīklojums. Centrs atrodas Sanantonio. Direktoru val�de sastāv no valstī labi zināmiem cilvēkiem.

Ostins savilka pieri.

-��� Cilvēki, kas grib labu, domādami, ka veicinās kādu derī�gu pasākumu, neapzinādamies aizdevu�i savu vārdu visam kam, gan kreisi un labēji noskaņotiem ekstrēmistiem, gan pat orga�nizētiem noziedzniekiem.

-���� Prātīgi vārdi, Kurt, Sendekers piekrita. Hairam, vai tev ir kaut kas tāds, kas pierādītu, ka "Time Quest" pārstāv ekstrēmistus?

Jēgers papurināja galvu.

-Visi dati apliecina, ka "Time Quest" ir bez vainas.

-������� Tātad tu neatradi neko neparastu? Sendekers uzstāja, viņa vērīgā auss uztvēra kādu nepārliecino�u pieskaņu Jēgera teiktajā.

-���� Tā es neteicu, admirāli. Par galveno organizāciju ir pie�ejama milzīga informācijas gūzma, bei lielākā daļa ir veikli zi�ņojumi presei, kas būtībā neko neizsaka. Kad mēģināju aizrakties dziļāk aiz sabiedriskās fasādes, man neizdevās.

-��� Viņi bloķēja pieeju?

-��� Tur jau ir tas joks. Nevarētu teikt, ka bloķēja, tur ir kaut kas izsmalcināts. Kad pieeja ir bloķēta, varētu sacīt, ka nav at�slēgas, ar ko tikt istabā. Atslēga man bija, bet, kad es iekļuvu tajā istabā, tur bija tum�s un es nevarēju iedegt gaismu.

-��� Ja tavi elektroniskie suņi nespēja sadzīt pēdas, tad tas tie�ām ir kaut kas izsmalcināts. Tomēr tavs darbs mums stāsta par kaut ko. Organizācija neizslēgtu apgaismojumu, ja tur ne�būtu nekā slēpjama.

Nina, kas bija sēdējusi, visu laiku klusēdama, piepe�i ieru�nājās:

-���� Gonsaless.

-��� Kā, lūdzu? Sendekers jautāja.

-��� Es domāju par to, ko Ganns teica par tbugee. Mūsu eks�pedīcijā bija kāds vīrs, vārdā Gonsaless. Es ieminējos par viņu misteram Ostinam un misteram Zavalam. Viņ� bija iekļuvis eks�pedīcijā ar "Time Quest" starpniecību. Viņ� bija� mazliet dī�vains.

-���� Kādā ziņā, doktore Kirova?

-���� Grūti pateikt. Viņ� bija ārkārtīgi padevīgs. Vienmēr turē�jās blakus, it kā novēroja. Kad vien kāds pajautāja kaut ko par viņa pagātni, viņ� vienmēr atkārtoja vienu un to pa�u, bez jeb�kādām variācijām. Kad viņam pajautāja kaut ko sīkāk, viņ� kļu�va izvairīgs, piemēram, pēdējā dienā, kad apjautājos, kas tas ir par sve�inieku, ar kuru viņ� runājis. Nina apklusa, pieri saraukusi domās. Manuprāt, tas bija kaut kā saistīts ar uzbruku�mu.

-���� Es lasīju par to starpgadījumu jūsu ziņojumā, Sende�kers sacīja. Vai tas Gonsaless tika nogalināts kopā ar citiem?

-��� Dro�i vien. Tur bija tik daudz neizprotama� Viņ� pazuda tāpat kā visi, tātad�

-��� Mēs pārbaudīsim izrakumos ekshumēto līķu identifikāci�jas rezultātus, un, ja viņa tur nebūs, Hairams uzsāks pakaļdzī��anos.

-���� Vēl viens jautājums, Ostins ierunājās. "Time Quest" bija saistīts ar katru ekspedīciju, kas izgaisusi pēdējo gadu lai�kā; bet vai ir kādas viņu ekspedīcijas, kas atgriezu�ās mājās sveikas un veselas?

-��� Es atbildē�u, Sendekers sacīja. � Jā. Ir biju�as daudzas ekspedīcijas, kur nopietnākās likstas radu�ās no saules dūrie�na. Ta�u visas tās, kas pazudu�as, ir ziņoju�as par kādiem ne�parastiem atradumiem, lielākoties tie ir biju�i pierādījumi par sakariem ar pirmskolumba laiku. Ko jūs teiktu par to, mister Denvers?

-��� Arheologu sabiedrība noteikti pamatīgi pārbaudītu tādas ziņas, turklāt ar vislielāko skepsi, Denverss atsaucās. Bet, ja jūs jautājat, kā tas varētu veicināt slepkavību, man nav ko teikt. Katrā ziņā tā nevarētu būt nejau�ību virtene, tas ir pārāk neti�cami.

Nina papurināja galvu.

-��� Tāpat par nejau�ību diez vai var uzskatīt to, ka ir iznīci�nāts manis atrastais pirmskolumba laika kultūras piemineklis. Turklāt pierādījums par tā esamību izdzēsts no universitātes datu bāzes. Viņa pagriezās pret Jēgeru. Kā tas varēja notikt?

Jēgers paraustīja plecus.

-Ja zina, kā to darīt, tas nav īpa�i sare�ģīti.

Sendekers atkal ieskatījās pulkstenī.

-���� Mēs esam izdarīju�i visu, ko vien �obrīd varējām. Patei�cos jums par to, ka ieradāties, kungi, pateicos, doktore Kirova! Mēs vienosimies par turpmāko darbību un ziņosim par jaunu�miem.

Kad sanāksme beidzās, Kurts piegāja pie Ninas, lai apru�nātos.

-���� Vai jūs tagad būsiet Va�ingtonas apkārtnē?

-���� Diem�ēl nebū�u, viņa atbildēja. Es tūlīt pat dodos prom, lai sāktu darbu pie jauna projekta.

-��� Nu tad�

-���� Kas to lai zina, mēs varbūt kādu dienu atkal strādāsim kopā.

Ostins ieelpoja vāro lavandas smar�u, kas vējoja no Ņinas matiem, un prātoja, kā viņiem veiktos kopīga strādā�ana.

-��� Var gadīties.

Klāt pienāca Zavala.

-��� Atvainojos, ka pārtraucu, bet Sendekers aicina mūs savā kabinetā.

Ostins nelabprāt atvadījās no Ņinas, sekoja pārējiem uz admirāļa valstību un apsēdās vienā no ērtajiem ādas krēsliem. Sendekers sēdēja pie sava rakstāmgalda, atgāzies pret grozāmā krēsla atzveltni, un uzvilka pa dūmam no beidzot aizdedzinātā milzīgā cigāra. Viņ� jau grasījās sākt pārrunas, kad pamanīja Zavalu kūpinām tie�i tādu pa�u cigāru. Sendekera pasaulē maz bija kā tāda, ko viņ� nezinātu, ta�u viens no sare�ģītākajiem noslēpumiem, kas viņu kaitināja, bija saistīts ar pa�a galdu. Gadiem ilgi viņ� centās at�ifrēt, kā Alam D�ordino nemanīti izdodas paņemt no viņa kastes cigārus.

Sendekers uzlūkoja Zavalu ar dzel�ainu skatienu.

-��� Vai esi runājis ar D�ordīno? viņ� dzedri apjautājās.

-��� Liftā. Viņi abi ar Pitu devās prom uz savu darbu Antarktīdā, Zavala paskaidroja velni�ķīgā nevainībā. Mazliet papļā�pājām par NZJA lietām.

Sendekers klusu noņurdēja. Viņ� nekad nebija padevies D�ordino, un tas būtu necie�ami, ja Zavalam būtu dota iespēja tīksmināties par viņa aizkaitinājumu vai apjukumu.

-���� Da�i no jums varbūt brīnās, kāpēc gan aģentūra, kuras darbības joma ir okeāns un tā dzelme, ir kaut kādā veidā sais�tīta ar izrakumu grupu, kas darbojusies tuksnesī, viņ� ierunā�jās. Galvenais iemesls ir tas, ka NZJA ir apveltīta ar pasaulē spēcīgāko informācijas iegū�anas sistēmu. Daudzi �ie pētījumu objekti sasniegti no okeāna vai arī pa upēm, kas ietek jūrā, tātad tehniski mūsu iesaistī�anās ir pamatota. Nu, kungi, vai ir kādas idejas?

Ostins, kas bija ar interesi vērojis cigāru kauju, pievērsās Sendekera jautājumam.

-��� Pārskatīsim vēlreiz, ko mēs zinām. Skaitot punktus uz pirkstiem, viņ� sacīja: Pazu�anai ir zināms rokraksts. Cilvēki neizgaist, viņus nogalina labi organizēti un aprīkoti slepkavas. Visas ekspedīcijas saistītas ar kādu grupējumu, kur� tiek dē�vēts par "Time Quest" un kuram, �ķiet, kaut kas ir slēpjams.

Jēgers iestarpināja:

-���� Vai nevarētu būt tā, ka viņi slēpj savus ienākumus no ieņēmumu dienesta un tam nav nekā kopēja ar slepkavībām?

-����� Tikpat labi tā var gadīties, Sendekers pieļāva. -Tie�i tāpēc es gribu, lai jūs turpinātu izmeklē�anu. Izpētiet no katra iespējamā rakursa!

-��� Vai jums kādreiz ir gadījies uztaustīt kādus pavedienus uz amfībiju, kas mēģināja notriekt doktori Kirovu? jautāja Zavala.

-���� Te mums ir veicies mazliet labāk, Jēgers atbildēja. Ņemot vērā jūsu aprakstu, es ra�otāja meklējumos nonācu līdz angļu kompānijai "Griffon Hovercraft Ltd". Ta�u tādu mo�deļu, kādus jūs aprakstījāt, ir daudz. �is ir īpa�i interesants, tā saucamais GSDK tips.

-��� Cik atceros, jūras flotes �argonā tas nozīmē "gaisa spilve�na desantkuģis", Ganns ieteicās.

-��� Tie�i tā. Tam ir palielināts dzinējspēks un ātrums salīdzi�nājumā ar komerciālo modeli. Astoņdesmit astoņas pēdas gar�. Divas dzenskrūves un �etras gāzes turbīnas nodro�ina �etrdes�mit mezglu ātrumu, pārvadājot derīgo kravu. Apgādāts ar piec�desmitā kalibra automātiem, granātmetēju un M-60 automātu. Da�i no �ā modeļa mums ir ASV jūras kara flotē.

-��� Kāpēc viņi neizmantoja �aujamiero�us, lai apturētu dok�tori Kirovu? Zavala jautāja.

-��� Manuprāt, viņi baidījās, ka viņas ķermeni var atrast. Un tad sāktos pra�ņā�ana. Vai ir biju�i kādi pasūtījumi no privātām grupām? Ostins jautāja Jēgeram.

-��� Tikai viens. No kādas grupas Sanantonio.

Ostins paliecās uz priek�u.

-��� Tie�i lur atrodas "Time Quest" galvenais birojs.

-Jā, -Jēgers piekrita. Tā varētu būt ari sagadī�anās. Am�fībija pieder kādai naftas izpētes korporācijai, ta�u tā varētu būt kārtējā fiktīvi noformētā. Vajadzīgs zināms laiks, lai redzē�tu, vai tur ir kāda saikne. Tā būtu bezrūpība no viņu puses, ja viņi pieļauj kaut ko lādu.

-��� Es tā gan neteiktu, Ostins iebilda. Viņi domāja, ka nebūs neviena liecinieka. Ja viņiem veiktos, uzbrūkot doktorei Kirovai, neviens nebūtu uzzinājis par slepkavībām. Tie, kas at�radās uz "Nēreja", ievēroja amfībiju, ta�u tā bija pārāk tālu, lai kāds pamanītu, ka tiek izmantota uzbrukumam.

-��� Kurtam ir taisnība, Sendekers sacīja. Es gribu, lai jūs turpinātu pētīt �o saikni ar Sanantonio. Vai ir kādi priek�likumi vēl tie�ākai darbībai?

-Jā, es visu laiku domāju, Ostins ierunājās, varbūt mēs varētu izaicināt viņus pret sevi. Galvenie �ajos atgadījumos ir pirmskolumba laika kultūras pieminekļi. Kā būtu, ja mēs noor�ganizētu arheoloģisku ekspedīciju un paziņotu "Time Quest", ka esam atradu�i kaut ko no pirmskolumba laika?

-��� Tad mēs pa�i varēsim redzēt, kas notiks, Zavala sacīja, ar baudu teatrāli ievilkdams cigāra dūmu. Kolosāli!

Sendekers izlieca uzaci.

-��� Liekam Zavalas jociņus pie malas. Kā mēs to izdarīsim? viņ� jautāja. Lai noorganizētu ekspedīciju, paies nedēļas, var�būt pat mēne�i, vai ne, Rudij?

-��� Baidos, ka jā, ser. Tas prasa daudz darba.

Ostins nespēja saprast, kāpēc Ganns izskatās tik uzjautri�nāts par viņa priek�likumu, viņa balsī ieskanējās saērcinājums.

-��� Varbūt, ja mēs pacenstos, varētu to visu kaut kā paātri�nāt.

-��� Nekļūsti tik apsēsts, mans draugs! Sendekers atieza zo�bus pazīstamajā barakudas smaidā. Kamēr jūs abi ar D�o bijāt uz gultas, mēs ar Rudiju un Hairamu nolēmām ķerties tie�i pie tādas idejas un esam jau kaut ko iekustināju�i. Viss notiek. Ātruma un apgādes apsvērumu dēļ mēs izvēlējāmies Amerikas dienvidrietumus. Par ēsmu kļūs Amerikas zemē atrasts Vecās pasaules "kultūras piemineklis". Tam vajadzētu piesaistīt uz�manību. Uzskatiet to par NZJA īpa�o uzdevumu vienības dar�bu!

-��� Uzdevums pieņemts, Ostins sacīja. Un kā būs ar Gameju?

-���� Jūras bioloģes klātbūtni tuksnesī grūti izskaidrot, admirālis sacīja. Es uzskatīju, ka nav nekādas vajadzības at�raut viņu no darba Jukatanā. Pastāstiet viņai, ko esam iecerēju��i. Ja mums viņa būs vajadzīga, varēs ierasties jau pēc da�ām stundām. Pēdējā laikā viņai ir pietiekami liela slodze. Varbūt tagad, kad mēs runājam, viņa bauda tropisko sauli Kosumelas pludmalē.

Zavala dziļi ievilka dūmu un izpūta apli.

-��� Da�iem nu gan veicas! viņ� novilka.

Jukatanā, Meksikā

Ceturto pastāvīgo NZJA īpa�o uzdevumu vienības locekli nebūt nevarēja nosaukt par laimes lutekli. Kamēr kolēģi baudī�ja gaisa kondicionētāja radītās ērtības, Gameja Morgana-Trauta bija izmirku�i sviedros, viņas parasti labais garastāvoklis no�plaka, ceļoties gaisa temperatūrai, kas nu jau pārsniedza astoņ�desmit grādus, pēc Fārenheita, un turpināja kāpt. Viņa nespēja noticēt, ka gaisa mitrums ir simts procentu, ja debesīs nav ne�viena mākoņa.

Sakrustojusi rokas pār krūtīm, viņa atbalstīja savu garo, lokano augumu pret d�ipu, kas stāvēja zālainajā apmalē asfal�tētajam ceļam, kur� vijās cauri valgajam tropu me�am. Uz zaļā, lāsmainā seguma trīsuļoja peļķu mirā�as. Nomaļā vieta viņai atgādināja vientuļo �oseju filmā "Ziemeļi ziemeļrietumi", kur Keriju Grāntu vajā lidma�īna.

Gameja raudzījās uz bālajām debesīm. Nevienas lidma�īnas. Vienīgi plēsīgu putnu pāris laiski riņķoja. Izsalku�iem klijāniem tā nav laba vieta. Uz atliekām no garāmbrauco�ām ma�īnām diez ko nevarēja cerēt pēdējās stundas laikā te bija aizbraucis tikai viens auto. Vecā pikapa tuvo�anos viņa sadzirdēja jau jūdzēm tālu. Tas kratījās ar savu pusbeigto cāļu kravu, pamezdams aiz sevis uz ceļa baltu spalvu �vīkas. Vadītājs pat nebija samazinājis ātrumu, lai paraudzītu, vai viņai nav vajadzīga palīdzība.

Iedomājoties, ka saulē stāvēt ir muļķīgi, Gameja devās at�pakaļ ēnā, zem d�ipa salokāmā jumta, un iemalkoja vēsu ūdeni no termosa. Vismaz tre�o reizi viņa atlocīja profesora �i pa fak�su atsūtīto karti no Mehiko. Papīrs no miklajām rokām bija kļu�vis mitrs un ļengans. Rīta agrumā viņa bija izbraukusi no Sjudadas del Karmenas, kur bija noenkurojies "Nērejs", un devusies zemes iek�ienē pa vienmuļi līdzeno Jukatanas apkārtni, vado�ties pēc vēstulei pievienotās kartes un pievēr�ot stingru uzma�nību glīti uzrakstītajiem norādījumiem pie jūd�u atzīmēm, un piebraucot tur, kur rādīja bulta. Gameja pētīja rūpīgi uzvilktās līnijas. Kļūdas nav. �ī vieta bija apzīmēta ar "X". Viņa bija tie�i tur, kur jābūt.

Nekurienes vidū.

Gameja no�ēloja, ka lūgdamās atprasījusies, kad abi ar vī�ru Polu pa telefonu lika uzaicināti atgriezties Va�ingtonā uz sva�rīgu NZJA īpa�o uzdevumu vienības sanāksmi. Dienām ilgi vi�ņa bija pūlējusies sarunāt tik�anos ar profesoru �i un nezināja, vai viņai vēl kādreiz radīsies �āda izdevība. Nekā nebija saprotams, kālab tik steidzīgi jāatgrie�as galvenajā birojā. Viņi bija pievienoju�ies "Nēreja" komandai drīz pēc tam, kad tā iera�dās Jukatanā, lai piedalītos "meteorīta projektā". Pols gādātu par dziļjūras datorgrafiku, kas ir viņa specialitāte, Gameja liktu lietā savas zinā�anas jūras bioloģijā. Tas likās patīkams uzde�vums. Nekā smaga. Un tad �is telefona zvans no galvenā biroja.

Viņa pasmaidīja. Kurts Ostins dro�i vien ir atgriezies dar�bā. Kad viņ� bija tuvumā, notikumi risinājās straujāk. Tāpat kā ap�aude uz "Nēreja", par kuru viņa bija dzirdējusi. Nokļūstot atpakaļ uz kuģa, būs jāpiezvana Polam, lai uzzinātu, vai viņai nav steidzīgi jālido mājās.

Ak debess, Gameja prātoja, raudzīdamās apkārt, kāpēc pro�fesors uzaicinājis tikties �ajā nomāco�ajā vietā? Vienīgais pierā�dījums par cilvēka klātbūtni agrāk vai tagad bija zālē vāri samanāmās automa�īnas riepu pēdas, kas izzuda me�ā. Game�ja dzina prom kādu kukaini, kas gribēja iekost degungalā. Los�jons insektu atbaidī�anai strauji noplaka. Tāpat arī viņas pacie�tība. Varbūt viņai vajadzētu tūlīt pat doties prom. Nē, viņa pa�gaidīs vēl piecpadsmit minūtes. Ja profesors �i neparādīsies, viņa kāps ma�īnā un brauks atpakaļ uz NZJA kuģi. Tad viņai nāktos atzīt, ka divas stundas ilgais brauciens īrētajā d�ipā bijis pilnīgi veltīgs.

Sasodīts! Nekad vairs nebūs tāda iespēja kā tagad. Viņa tie�ām gribēja satikt profesoru �i. Pa telefonu viņ� bija licies ļoti patīkams bija jau�ams amerikāņu akcents un spānisks galantums. Gamejas tum�i rudo matu �ķipsna karstumā izslīdē�ja no savītā mezgla pāri degunam. Viņa izbīdīja apak�lūpu uz priek�u un pūlējās to aizpūst; kad tas neizdevās, atsukāja cirtu atpakaļ, ieraduma pēc palūkodamās aizmugures skata spogulī. Kaut kas bija redzams uz ceļa. Punkts kļuva aizvien lielāks, karstumā vibrējot. Gameja izliecās ārā pa durvīm, lai varētu la�bāk saskatīt. Punkts pamazām pārtapa par zilbaltu autobusu. Acīmredzot kāds apmaldījies. Viņa vēl mazliet iemalkoja ūdeni un tad izdzirdēja no�ņācamies bremzes.

Autobuss bija apstājies aiz d�ipa. Durvis atvērās, un kape�ņu klusumu satricināja skaļas meksikāņu mūzikas skaņas. Vie�tējo autobusu kompānijām visām bija skaļruņi, kas dro�i vien saglabāju�ies no seniem laikiem. No autobusa izkāpa viens pa�sa�ieris. Viņ� bija tērpies parastā indiāņu apģērbā kokvilnas kreklā un platās, baltās biksēs, kājās bija sandales un galvā cieta salmu platmale ar nedaudz uzliektu malu. Kā vairākums maiju vīrie�u, viņ� bija maza auguma, tikai kādas piecas pēdas gar�. Pasa�ieris un autobusa �oferis apmainījās ar a�u spāņu vārdu birumu un atvadoties pamāja viens otram. Durvis aizcir�tās, un, dzinējam enerģiski darbojoties, autobuss devās prom pa ceļu, līgodamies kā liels mūzikas automāts.

Au!

Gameja noliecās uz priek�u, lai notraustu kādu kukaini, kas bija ielaidis snuķi viņas stilbā. Palūkojoties atkal spogulī, viņa vairs �o vīrieti neredzēja. Viņa pameta skatienu arī sānu spogulī. Tikai tuk�ais ceļ�. Dīvaini. Pag, kaut kas sakustējās labajā pusē. Gameja sastinga. Uz viņu cie�i raudzījās acis ak�mens melnumā.

-���� Doktore Morgana-Trauta, domājams?

Vīrietim bija tikpat maiga balss un tas pats amerikāniskais akcents, ko viņa bija dzirdējusi, runājot pa telefonu ar profeso�ru no Mehiko. Gameja bikli ievaicājās:

-���� Profesors �i?

-Jūsu rīcībā. Viņ� saprata, ka Gameja nenovēr� acis no divstobru bises viņa rokā, un nolaida to zemāk. Piedodiet, es negribēju jūs sabaidīt. Atvainojos par nokavē�anos. Es biju de�vies pamedīt, man vajadzēja rēķināties, ka būs nepiecie�ams vairāk laika. Huans, mūsu �oferis, ir labsirdīgs, bet pļāpīgs vīrs, kas tērgā ar visām pasa�ierēm jaunām un vecām. Es ceru, ka jūs ilgi negaidījāt.

-���� Nē, būs jau labi. �is mazais, brūnais vīriņ� ar plato riekstu krāsas seju, augstajiem vaigu kauliem un garo, mazliet liekto degunu nebija glu�i tas, ko Gameja bija iztēlojusies ie�raudzīt. Viņa pārmeta sev stereotipisko domā�anu.

Doktors �i bija pietiekami ilgi dzīvojis baltā cilvēka pasau�lē, lai nojaustu �o apjukumu. Stingā sejas izteiksme nemainījās, bet tum�ās acis iedzirkstījās uzjautrinājumā.

-��� Es dro�i vien jūs pārsteidzu sve�inieks pēk�ņi pielavās ar �aujamo rokā kā tāds bandito. Atvainojos par savu izskatu. Savās mājās es staigāju kā iedzimtais.

-������� Man būtu jāatvainojas par savu nepieklājību, liekot jums stāvēt karstā saulē. Viņa uzsita pa blakussēdekli. Lūdzu, apsēdieties ēnā!

-��� Es nēsāju savu ēnu sev līdzi, tomēr pieņemu jūsu laipno piedāvājumu. Profesors noņēma platmali, atklājot pelēku matu �ķipsnas, kas gūlās pāri nu jau atkailinātai pierei, noņēma no pleca brezenta medību somu un iesēdās pasa�iera vietā. Tad viņ� starp sēdekļiem rūpīgi nolika bisi ar atvērtu aizslēgu, pa�griezis stobru galus uz aizmuguri, un paņēma medību somu sev uz ceļiem.

-���� Sprie�ot pēc jūsu somas izskata, medības biju�as veik�smīgas, Gameja ierunājās.

Teatrāli nopūzdamies, �i atbildēja:

-��� Es laikam esmu slinkākais mednieks pasaulē. Stāvu ceļa malā. Autobuss mani uzņem un izlai� ārā. Ieeju me�ā. Bliuk�blauk�! Atgrie�os uz ceļa un ķeru nākamo autobusu. Tie�i tā es baudu savas vientuļās medību izpriecas un sabiedrisko atzinī�bu, daloties savās veiksmēs un neveiksmēs ar kaimiņiem. Grū�tākais ir pieskaņo�anās autobusu grafikam. Ta�u jā, medības bija veiksmīgas. Viņ� pacēla somu. Divas treknas irbītes.

Gameja atplauka �ilbino�ā smaidā, atklājot mazo spraudziņu starp aug�ējiem priek�zobiem. Gameja bija pievilcīga, neva�rētu teikt, ka satrieco�a vai seksīga, tomēr dzīvespriecīga un zēniski sparīga, un tas daudziem vīrie�iem �ķiet patīkami.

-Jauki, viņa sacīja. Vai man aizvest jūs un putnus uz kaut kurieni?

-��� Jūs būtu ļoti laipna. Savukārt es varētu jums piedāvāt padzerties kaut ko atspirdzino�u. Jūs noteikti esat pārkarsusi, gaidīdama saulē.

-��� Nebija jau tik slikti, Gameja iebilda, lai gan matu sakār�tojums bija galīgi izjucis, T krekls lipa pie sēdekļa atzveltnes un uz zoda vīdēja sviedru pilieni.

�i pamāja, atzinīgi novērtēdams pieklājības melus.

-���� Ja varat, pabrauciet atpakaļ un tad mazliet pa to celiņu.

Gameja iedarbināja d�ipu, ieslēdza atpakaļgaitu un nogrie�zās no asfaltētā ceļa, lai vadītu auto pa iz�uvu�ajām grambām cauri blīvajam me�am. Pēc kādas ceturtdaļjūdzes koki kļuva retāki un ceļ� izveda saules pielietā klajumā, kurā atradās ieze�mie�u būda. Tās sienas veidoja gari koku zari, jumts bija klāts ar palmu lapām. Abi izkāpa no d�ipa un iegāja iek�ā. Vienīgās mēbeles bija saliekams metāla galds, apmetnes krēsls un austs guļamtīkls. No jumta spārēm nokarājās gāzes lampiņas.

-��� Lai cik pieticīga tā būtu, nav otras tādas mājas kā manējā mi casci*, �i sacīja, un bija jūtams, ka viņ� runā no visas sirds. Novilcis ar kāju pirkstiem pa klona grīdu, viņ� turpināja: �ī zeme vienmēr piederējusi manai ģimenei. Gadsimtu gaitā �ajā vietā bijis du�iem māju, un to uzbūve nav mainījusies salī�dzinājumā ar pa�u pirmo. Mani ļaudis bija ielāgoju�i, ka vieg�lāk ir laiku pa laikam sameistarot jaunu māju nekā censties uzbūvēt tādu, kas izturētu orkānus un slapjumu. Vai gribēsiet padzerties?

-Jā, Gameja atsaucās, paraudzīdamās apkārt pēc dzesi�nātajā. Paldies, labprāt padzertos.

-���� Lūdzu, nāciet man līdzi! Viņ� izveda Gameju ārā no būdas uz pamatīgi nostaigātu taku cauri brik�ņiem. Pēc minū�tes gājiena viņi nonāca pie izded�u bloku celtnes ar rievota skārda jumtu. Profesors atvēra neaizslēgtās durvis, un viņi ie�gāja iek�ā. �i pastiepa roku līdz tum�ai ni�ai un parakņājās pa to, murminādams kaut ko spāniski. Pēc brī�a ierūcās kāds mo�tors.

-��� Lai taupītu gāzi, es vienmēr izslēdzu ģeneratoru, kad ne�esmu mājās, viņ� paskaidroja. Gaisa kondicionētājs iedar�bojas uzreiz.

Virs galvas ieslēdzās neaizklāla spuldze. Viņi atradās mazā priek�telpā. �i atvēra vēl vienas durvis un nospieda apgaismo�juma slēdzi pie sienas. Uzzibsnīja fluorescējo�a blāzma un ap�gaismoja lielu istabu bez logiem; tajā bija divi galdi, uz kuriem atradās portatīvais dators, skeners un lāzerprinteris, papīru kau�dzes, mikroskops un priek�metu stikliņi, un da�ādi plastmasas maisiņi ar akmens �ķembām. Vietām gulēja lielāki gabali, kas

" Manas mājas. (Tulk. no spāņu vai) bija rūpīgi iezīmēti, un visur bija dokumentu mapes. Grā�matplaukti bija ielīkusi no smaguma; pie sienām karājās Jukatanas pussalas topogrāfiskās kartes, apkārtnes fotogrāfijas un maiju grebumu zīmējumi.

-��� Mana laboratorija, �i bilda ar redzamu lepnumu.

-��� Iespaidīga. Gameja nebija cerējusi ieraudzīt pilnībā ap�rīkotu arheoloģijas laboratoriju varētu teikt nekurienes vidū. Doktors �i viņu pārsteidza.

�i juta viņas izbrīnu.

-���� Cilvēki da�kārt ir pārsteigti, kad ierauga pretstatu starp manu dzīvesvietu un darba telpu. Atrodoties ārpus Mehiko, man vajadzīgs tikai pats nepiecie�amākais eksistencei vieta, kur gulēt un ēst, guļamtīkls ar aizsargapsegu pret moskītiem un jumts, kas pasargā no lietus. Ta�u attiecībā uz darbu ir pilnīgi citi nosacījumi. Darbarīkiem jābūt kārtībā. Te ir gandrīz visas svarīgākās ierīces zinātnisko pētījumu veik�anai.

Profesors piegāja pie nopluku�a, bet lietojama ledusskap�ja, uzlika medību somu uz kāda plaukta un izņēma divas toni�zējo�ā dzēriena pudeles un ledus gabaliņus, kurus salika divās plastmasas glāzēs. Ar rokas vēzienu viņ� atbrīvoja vietu starp mapēm un pienesa pie galda divus saliekamos krēslus. Gameja apsēdās, iedzēra malku un ļāva aukstajam, saldajam dzērienam plūst pa iz�uvu�o rīkli. Tas gar�oja labāk nekā smalks �ampa�nietis. Brīdi viņi sēdēja klusēdami un baudīja atspirdzinājumu.

-���� Paldies, doktor �i! Gameja sacīja, kad profesors pār�maiņas pēc piedāvāja tīru ūdeni. Baidos, ka esmu vairāk dehidrējusies, kā man likās.

-�� �ajā valstī nav grūti zaudēt ķermeņa mitrumu. Tagad, kad jūsu enerģija ir atjaunota, kā es jums varētu palīdzēt?

-��� Kā jau teicu pa telefonu, esmu jūras bioloģe un darbojos kādā projektā netālu no krasta.

-���� Ak jā, NZJA pētījumi netālu no Chixulub meteora no�kri�anas vietas.

Gameja izslēja galvu.

-��� Un jūs par to zināt?

Viņ� svinīgi pamāja ar galvu.

-��� Ātra ziņu izplatī�anās. Redzot viņas mulso sejas izteik�smi, profesors iespurcās un atzinās: Es neprotu melot. Redzē�ju muzejam adresētu elektroniskā pasta sūtījumu no NZJA gal�venā biroja viņi mūs informēja pieklājības pēc.

�i pasniedzās pie dokumentu skapī�a, atvēra kādu atvilkt�ni un izvilka mapi.

-���� Paskatīsim� viņ� noteica, pārlasīdams mapes saturu.

-��� Gameja Morgana-Trauta. Trīsdesmit gadus veca. Dzīvo D�ord�taunā, dzimusi Viskonsinā, augstas kvalifikācijas nirēja. Ziemeļkarolīnas universitātē studējusi jūras arheoloģiju. Iestājo�ties Skripsa Okeanogrāfijas institūtā, mainījusi specialitāti un beigās ieguvusi jūras bioloģes kvalifikāciju. Savas spējas izmanto, strādājot pasaulslavenajā Nacionālajā zemūdens un jūras aģen�tūrā.

-��� Ne mazākās kļūdiņas, Gameja sacīja, pavelkot aug�up skaisti izliekto uzaci.

-����� Paldies! �i attrauca, ieliekot mapi atpakaļ skapītī.

-���� Patiesību sakot, tas ir manas sekretāres darbs. Kad jūs pie�zvanījāt, es pēc tam viņu palūdzu iedziļināties NZJA mājas lapā. Tur aprakstīti visi projekti un minēti biogrāfiskie dati tajos no�darbinātajiem cilvēkiem. Vai jūs esat rados ar Polu Trautu, dziļ�ūdens ģeogrāfu, kura vārds arī bija pieminēts?

-�� Jā, Pols ir mans vīrs. Mājas lapā, iespējams, nav minēts, ka mēs iepazināmies Meksikā. Bijām lauku izbraukumā uz Lapasu. Visā visumā es teiktu, ka jūs esat izpildīju�i mājas uzde�vumu.

-��� Tas laikam ir no mana dzel�ainā akadēmiskā rūdījuma.

-���� Es arī cen�os paturēt prātā detaļas. Paskatīsim, cik varu atcerēties. Gameja aizvēra acis. Doktors Hosē �i. Dzimis Kintanaroo, Jukatanas pussalā. Tēvs bijis fermeris. Izcili mācī�jies, valdība nosūtījusi uz privātskolām. Līdz pēdējam kursam studējis Mehiko universitātē, beidzis Hārvarda universitāti, ar kuru joprojām ir saistīts, darbodamies pazīstamajā presti�ajā Pībodija Arheoloģijas un etnoloģijas muzejā. Meksikas Nacionālfi antropoloģijas muzeja kurators. Darbojoties maiju rakstu apkopo�anā, izcīnījis Makārtura balvu. Pa�laik gatavo maiju va�lodas vārdnīcu.

Gameja atvēra acis un ieraudzīja �i platā smaidā atsegtos zobus. Viņ� paplik�ķināja plaukstas.

-��� Bravo, doktore Morgana-Trauta!

-��� Lūdzu, sauciet mani par Gameju!

-��� Skaists un neparasts vārds. Man tomēr kaut kas jāizlabo. Es ļoti lepojos ar savu darbu pie vārdnīcas, bet rakstu krājums patiesībā ir daudzu talantīgu cilvēku darbs, to radīja mākslinie�ki, fotogrāfi, katalogu sastādītāji un citi. Es devu savu ieguldīju�mu kā "atradējs".

-��� "Atradējs"?

-��� St. Paskaidro�u. Es nodarbojos ar medībām kop� astoņu gadu vecuma. Esmu izstaigājis visu Jukatanu, medījis Belizā un Gvatemalā. Klejojot nereti uzgāju drupas. Da�i apgalvo, ka es dro�i vien protot pareģot. Manuprāt, tas ir medniekam nepie�cie�amais vērīgums, kas apvienots ar dzīves pieredzi. Ja pietie�kami ilgi un tālu aizstaigāsiet �ajā apkārtnē, jūs paklupsiet uz manu rosīgo sen�u atstātajām drupām. Un tagad pasakiet man kāda interese jūras bioloģei var būt par sauszemes kaulra�a darbu?

-���� Man ir tāds neparasts lūgums, doktor �i. Kā jau pamanī�jāt manā biogrāfijā, es biju zemūdens "kaulrace", iekams pār�mainīju savu specialitāti uz dzīvām būtnēm. Gadiem ilgi abas manas intere�u jomas ir saskāru�ās. Kad vien esmu jaunā vietā, es lūkoju pēc senatnīgiem jūras dzīves atveidojumiem. Redzams piemērs ir gliemene. Krustne�i to izvēlējās par savu emblēmu. Gliemeņu �aulu gleznojumus un gravējumus var atrast tūksto��iem gadu pirms grieķiem un romie�iem, pat vēl agrāk.

-��� Interesanta aizrau�anās, �i sacīja.

-��� To īsti nevarētu saukt par aizrau�anos, lai gan mani tas izklaidē un interesē. Tas man ļauj ieskatīties pagātnē pirms zi�nātnisko rasējumu ēras. Es lūkojos uz gleznojumu vai grebumu un iztēlojos, kā �ie eksponāti izskatīju�ies pirms simtiem vai tūksto�iem gadu. Salīdzinot to ar mūsdienu radījumu, es varu redzēt, vai ir notikusi kāda ģenētiska evolūcija vai mutācija. Man padomā ir uzrakstīt grāmatu par savu kolekciju. Vai jūs zināt kādus arheoloģiskās izpētes objektus, kur attēlota jūras dzīve? Es meklēju zivis, krabjveidīgos, koraļļus jebkuru jūras radījumu, kas būtu saistījis maiju amatnieka uzmanību.

�i bija klausījies ar lielu interesi.

-��� Tas, ko jūs darāt, ir apbrīnojami. Turklāt ļoti vērtīgi, jo pierāda, ka arheoloģija nav mirusi, nevienam nevajadzīga zi�nātne. �ēl gan, ka jūs neminējāt pa telefonu, tie�i ko vēlētos redzēt, tad jums nebūtu bijis jābrauc �urp.

-��� Tas nebija grūti, un es gribēju tikties ar jums personiski.

-��� Priecājos par to, bet maiju mākslā izmantotie subjekti pa�rasti ir putni, jaguāri un �ūskas. Jebkāds jūras dzīves ataino�jums visticamāk būtu tik stilizēts, ka jūs nesaskatītu neko līdzī�gu bioloģijas grāmatā redzētajam, piemēram, apskatot gravīras ar papagaiļiem, da�i cilvēki izsakās, ka tie izskatoties pēc zilo�ņiem.

-���� Tas tie�i padara subjektu interesantāku. Man ir neliels atpūtas bridis no �ā meteoru projekta. Ja jūs man parādītu ceļu uz kādām drupām, es būtu jums ļoti pateicīga.

�i brīdi padomāja.

-���� Apmēram divu stundu attālumā ir kāds objekts, es jūs aizvedī�u uz turieni. Varēsiet to apskatīt, varbūt kaut ko atradī�siet.

-��� Vai tas jums tie�ām nesagādās pārāk daudz grūtību?

-��� Nepavisam. Viņ� ieskatījās pulkstenī. Mēs nokļūsim tur aptuveni pusdienlaikā, pavadīsim tur pāris stundu un at�griezīsimies �eit vēlā pēcpusdienā. Varēsiet ierasties uz sava pētījumu kuģa vēl gaismā.

-��� Tas būtu jauki. Varam braukt ar manu d�ipu.

-���� Nav vajadzīgs, viņ� attrauca. Man ir laika ma�īna.

-��� Kā, lūdzu? Gameja �aubījās, vai pareizi sadzirdējusi.

-��� �eit ir vannasistaba. Kamēr es sakravāju kaut ko ēdamu, varat ieiet atsvaidzināties.

Gameja paraustīja plecus, paņēma savu mugursomu no d�i�pa un, iegājusi vannasistabā, noskaloja seju un sasukāja ma�tus. Kad viņa iznāca ārā, �i vēra ciet pārnēsājamo dzesinātāju.

-���� Kur varē�u iesēsties laika ma�īnā? viņa apjautājās, iejuzdamās jaunajā noskaņojumā.

-��� Tā atrodas pagaidu transporta nodalījumā, �i nopietni atbildēja, rādīdams ceļu ārā pa durvīm, un paņēma līdzi bisi. Nekad nevar zināt, kad ceļā gadīsies kāds putns.

Viņi apgāja apkārt laboratorijas ēkai un pa taku nonāca pie citas iezemie�u būdas. Te nebija sienu, jumts balstījās uz stabiem katrā stūrī. Zem palmu jumta stāvēja zils �etru riteņu braucamais.

Gameja pārsteigta noelsās.

-���� Tā ir jūsu laika ma�īna?

-��� Kā gan citādi jūs varat nosaukt izgudrojumu, kas jūs aiz�ved uz pilsētām, kur reiz plauka un zēla senā civilizācija? Es zinu, ka tas izskatās gandrīz vai kā civiltransporta versija mili�tārajam braucamrīkam, kas tika izmantots Persijas lī�a karā, ta�u tas darīts ar nodomu, lai atbaidītu ziņkārīgos.

Viņ� nolika dzesinātāju uz pakaļējā sēdekļa un atvēra dur�vis Gamejai. Viņa iesēdās pasa�iera vietā un ieraudzīja lidma�ī�nām raksturīgu vadības pulti. Viņai un Polam D�ord�taunā bija līdzīgs braucamais. Tas bija konstruēts d�ipa aizstā�anai, un tā iespaidīgais platums bija draudīgs spēks Va�ingtonas satiksmē; nedēļas nogalēs, kad viņi nepārveidoja savu ķieģeļu māju pil�sētā, viņi braukāja pa lauku apkārtni vietās, kur nav ceļa.

-��� Ar d�ipu mēs patiesībā atbraucām pa sānceļu, �i pa�skaidroja. Te ir taka, kas izved uz ceļa. Viņ� iekāpa un iedarbināja dzinēju, viņa galva tik tikko sniedzās pāri stūrei.

Tas tik būs piedzīvojums, Gameja nodomāja. Viņa atspie�dās pret sava sēdekļa atzveltni un sacīja:

-��� Lai�amies, mister Sulu!

-��� Lai�amies, viņ� piebalsoja, pārslēgdams ātrumu. Brau�camais traucās uz priek�u. Bet, ja jums nav nekas pretī, vis�pirms mēs izbrauksim cauri divpadsmitajam gadsimtam.

Tūsonā, Arizonas �tatā

Reaktīvajai lidma�īnai tuvojoties Tūsonas starptautiskajai lidostai, Ostins pa iluminatoru ieraudzīja robaino Santakatalinas grēdas virsotni. Piezemē�anās noritēja gludi, un pēc da��ām minūtēm viņi abi ar Zavalu, pārmetu�i pār plecu savelkamās somas, izgāja no lidostas ēkas karstajā Arizonas saulē un lūkojās pēc viņu automobiļa. Signalizēdams piebrauca pikaps, sudrabains "Ford F-150". Ostins, kas bija tuvāk ma�īnai, at�vēra pasa�ieru durvis. Un neticēja savām acīm. Pie stūres sē�dēja cilvēks, ko tur vismazāk viņ� bija cerējis ieraudzīt. Ņina Kirova.

Ņina bija nomainījusi smalko apģērbu, kādā ieradās uz NZJA sanāksmi, pret dzeltenbrūniem praktiskiem �ortiem un bāli zilu blūzi.

-���� Zēni, vai gribat, lai jūs aizvedu? viņa apvaicājās dienvidnieces izloksnē. Es jums tā arī neatmaksāju par aizraujo�o jūras braucienu.

Ostins iesmējās daļēji tādēļ, lai slēptu pārsteigumu.

Es varētu teikt, ka mums jābeidz tādā veidā tikties, bet patiesībā tā nemaz nedomāju.

Zavalam mute palika vaļā, kad viņ� ieraudzīja, ar ko Os�tins runā.

-��� Sveiks, D�o! Ņina sacīja. Ja jūs ar Kurtu iemestu savas somas bagā�niekā, mēs varētu doties ceļā.

Kamēr abi viri atradās aiz ma�īnas, Zavala pa�ukstēja ne�slēptā apbrīnā:

-��� Kā tev izdevās to dabūt gatavu?

Ostins nenoteikti noņurdēja un pamirk�ķināja Zavalam. Viņi iekāpa ma�īnā, un tā pievienojās citiem satiksmes līdzek�ļiem, kas devās prom no lidostas. Nogrie�oties uz Tusonas bul�vāri, kas ved uz ziemeļiem, Ņina ierunājās:

-������� Man jums tie�ām kaut kas jāpaskaidro. Esmu saņēmusi jaunu uzdevumu. Pie tā es strādā�u kopā ar jums un jūsu vienību.

-Jūtos patīkami pārsteigts. Manī tikai rada izbrīnu tas, kā�pēc jūs neieminējāties par saviem plāniem, kad mēs �orīt tikā�mies Va�ingtonā.

-��� Admirālis Sendekers man lūdza neko neteikt.

Zavala iespurcās.

-���� Sveicinām jokainajā un spokainajā NZJA pasaulē!

-��� Viņ� teica, ka jūs abi esot biju�i kādu bridi atrauti no tā, kas notiek, Ņina turpināja, un viņ� esot iecerējis jūs vienā rāvienā iepazīstināt ar pa�reizējo stāvokli. Turklāt viņ� gribēja, lai jūs koncentrējaties sanāksmei, un baidījās, ka jūs varētu būt�ē� noklīdis domās, ja zinātu, ka es strādā�u kopā ar jums.

Ostins pa�ūpoja galvu. No Sendekera vienmēr varēja sa�gaidīt kaut ko negaidītu.

-��� Viņam taisnība, es būtu pilnībā noklīdis domās.

Ņina smaidīja.

-���� Viņam vajadzīgs arheologs, kas pie�ķirtu projektam au�tentiskuma iespaidu. Viņ� jautāja man, vai es varētu palīdzēt. Es piekritu. Tas ir mazākais, ko varētu darīt. Viņas balss guva metālisku pieskaņu. Es gribu noķert tos cilvēkus, lai kas viņi būtu.

-���� Es saprotu jūsu izjūtas, Ņina, bet mēs nezinām, ar ko mums ir darī�ana. Tas var būt bīstami.

-��� Esmu to visu apsvērusi ļoti rūpīgi un ilgi. Admirālis man deva iespēju attālināties no tā visa.

-��� Lūdzu, nepārprotiet mani, bet vai jums nav ienācis prātā, ka admirālis jūs aicinājis piedalīties nevis kā eksperti, bet gan citu iemeslu pēc?

Ņina paraudzījās viņā ar nopietnām, pelēkām acīm.

-��� Viņ� to skaidri lika saprast jau pa�ā sākumā.

-��� Tātad jūs zināt, ka esat nolūkota ēsmas lomai.

Viņa pamāja.

-��� Tas ir galvenais iemesls, kāpēc esmu �eit. Man jācen�as piesaistīt tos cilvēkus, kuri nogalināja doktoru Noksu, Sendiju un pārējos. Viņiem jāsaņem pelnītais sods, lai ko tas maksātu! Turklāt nemaz nav skaidri zināms, vai viņi vēl joprojām mani meklē. Es nedēļām ilgi biju Kembrid�ā, un visbīstamākais, ar ko man iznāca saskarties, bija satiksme Hārvardskvēra apkārt�nē. Neviens melnā tērpies stāvs nelēca ārā no slēptuves. Man nebija nekādu miesassargu, kas mani aizstāvētu, un es jopro�jām esmu dzīva!

Ostins nolēma neteikt, ka bija sarunājis miesassargus, lai viņi pieskata Ņinu, viņa tos tikai nebija pamanījusi. Iecirtīgi izslietais zods nemaldīgi liecināja, ka viņa nolēmusi visā iedzi�ļināties līdz galam.

-���� Varbūt mans bargi tēvi�ķīgais tonis liek domāt ko citu, bet es tie�ām ļoti priecājos, atkal jūs redzot.

Nicīguma atblāzma Ņinas sejā, kas bija manāma Ostina pa�mācības laikā, izgaisa, un viņa pasmaidīja.

Pēc neilga laika viņi nogriezās uz Pionieru bulvāri, kas ve�da uz Pravie�u krustojumu. Ceļmalas apstādījumus un apbūvi pamazām nomainīja kaktusiem apaudzis tuksnesis. Zavala, kas bija pacietīgi klausījies, zināja, ka Ostina prāts darbojas divos līmeņos profesionālajā un personiskajā. Būdams latīņamerikāņu izcelsmes, D�o bija romantiķis, ta�u viņ� saprata, ka Sendekeram taisnība, runājot par iespējamo domu novirzī�anos. Viņ� izmantoja klusuma bridi, lai ievadītu sarunu praktiskās sliedēs.

-��� Tagad, kad esam principā vienoju�ies par �o jautājumu, varbūt parunāsim par iecerēto.

-���� Paldies, ka atgādināji, Ostins piekrita. Rudijs mūs informēja, bet mums vēlreiz jāpakavējas pie visiem sīkumiem, lai nebūtu kaut kas izlaists.

-����� Es jums pastāstī�u, kas man zināms, Ņina sacīja. Tiklīdz sākām runāt par to, uzreiz kļuva skaidrs, ka nāk�sies sastapties ar pamatīgiem �ķēr�ļiem, lai realizētu plānu īsā laikā.

-��� Nezinu gan, kāpēc, Ostins iebilda. Jums bija nepiecie��ams vienīgi atbilsto�a izskata pētījumu lauks, fiktīva ekspedī�cija, kas izskatītos ticama, cilvēki, ar kuriem jūs varētu rēķinā�ties, ka viņi veiks izrakumus, kāds pārsteidzo�s kultūras piemi�neklis, ko atrast, un veids, kā izpaust �o ziņu, lai to sadzird gan draugi, gan ienaidnieki.

-��� Tas tā kā būtu viss. Tas atgādina Brodvejas nepieņemtas izrādes sarīko�anu, Ņina sacīja. Ta�u mums tas jādara bez skatuves, bez aktieriem un bez scenārija. Admirālis ir uzdevis kapteiņa vecākajam palīgam Gannam organizēt starpspēli. Viņ� ieteica mums pievienoties kādai ekspedīcijai, kas jau strādā. Ta�u tas radītu atkal citas grūtības.

Ostins pamāja.

-Jums vajadzētu pievienoties likumīgiem izrakumiem, sak, mēs pārņemam �o darbu, bet, starp citu, mēs gribam te aprakt viltotu materiālās kultūras pieminekli, jo vēlamies piesaistīt bru�ņotu slepkavu bandu. Jā, tas tie�ām varētu radīt problēmas.

-��� Lielas. Un tā kapteiņa vecākais palīgs man izteica priek��likumu, kas tie�ām bija ģeniāls.

-��� Tā tas bie�i gadās ar Rudiju, Ostins piebilda.

-��� Viņa ideja bija radit leģendu. Par Arizonas romie�iem.

Zavala iespurcās.

-��� Tas izklausās pēc futbolkomandas nosaukuma.

-���� Varētu būt, bet tā nav. Tūksto� deviņi simti divdesmit ceturtajā gadā blakus kādam vecam ķieģeļu ceplim Devītās Jū�dzes pasta ratu pieturā da�i cilvēki atraka kaut ko tādu, kas atgādināja krustu; tas bija pagatavots no svina un svēra se�des�mit divas mārciņas. Viņi domāja, ka tas varētu būt saglabājies no jezuītu misionāriem vai spāņu konkistadoriem. Krusts bija pārklājies ar gruntsūdeņu minerālsāļiem caliche, galvenokārt cietu kalcija karbonāta garozu. Kad to notīrīja, atklājās, ka tur ir divi krusti, kas sastiprināti kopā ar svina kniedēm. Un uz metāla bija uzraksts.

-���� "�eit bija Kilrojs",*Zavala ieminējās.

-���� Tur bija rakstīts latīniski. Arizonas universitāte to iztul-

" Uzraksts grafīti formā, kas sastopams visi pasaulē. Izcelsme tiek saistīta ar kādu amerikāņu kareivi Otrajā pasaules karā. (Tulk. piez.) koja, un atklājās kas neticams. Mūsu ēras septiņi simti septiņ�desmit piektajā gadā septiņi simti virie�u un sievie�u, ko vadīja Teodors Slavenais, izbrauca burulaivās no Romas, un vētra vi�ņus pārdzina pāri okeānam. Viņi izkāpa krastā, pameta savus kuģus un turpināja kājām doties uz ziemeļiem, lidz sasniedza kādu tuksnesi. Tur uzbūvēja pilsētu, ko nosauca par Terra Calalus; tā plauka līdz tam laikam, kad indiāņi, kas bija padarīti par vergiem, sadumpojās un nogalināja Teodoru. Pilsēta tika uzbūvēta no jauna, ta�u indiāņi atkal sadumpojās. Romie�u ve�cākais, kāds vīrs, vārdā Jakobuss, lika, lai �is stāstījums tiktu iegravēts krustā.

-���� Romie�u kuģi bija pietiekami lieli un jaudīgi, lai veiktu �o ceļu, Ostins sacīja, tomēr tas izklausās vairāk pēc raksta no kāda veca pļāpu �urnāla, teiksim "Barbars Konans".

-���� Vai arī "Amalriks Cilvēkdievs no Tūranas", Zavala piemetināja.

-���� Labs ir, pui�i, Ņina abus apsauca teatrālā aizkaitināju�mā. �is ir nopietns gadījums. Jūsu reakcija daiļrunīgi aplieci�na to, ka neticīgajiem tā �ķiet tikai spēlīte, kā tas bija arī tad. Ta�u viņu domas mainījās, kad netālu no �īs vietas tika atrasta metālā iegravēta romie�u galva, kas arī bija klāta ar minerālsāļu aplikumu. Kāds universitātes arheologs organizēja izraku�mus. Viņi atrada vēl krustus, deviņus senatnīgus zobenus un labarum, Romas impērijas karogu. Da�i tam sāka ticēt, citi sa�vukārt apgalvoja, ka to atstāju�i mormoņi.

-��� Brauku�i no Jūtas �tata, lai apraktu to visu? Ostins jautāja.

Ņina paraustīja plecus.

-��� Tā bija diskusija pasaules mērogā. Pēc da�u speciālistu domām, objektu dziļums un minerālsāļu garoza pierāda, ka tā nav nekāda mānī�anās, ja nu vienīgi tā ir izdarīta pirms Kolumba. Skeptiķi atrada, ka rakstītās frāzes biju�as līdzīgas latīņu gramatikas grāmatā redzētām. Da�i teica, ka kultūras pieminekļi varētu būt saglabāju�ies no Maksimiliāna trimdas laikiem, kad Napoleons viņu bija iecēlis Meksikas tronī.

-���� Kas notika ar �iem atradumiem?

-���� Universitāte nolēma, ka projekts kļuvis pārāk komerci�āls. Kop� tā laika tos uzglabā kādā bankā. Izrakumu turpinā�a�nai vairs netika pie�ķirta nauda.

-��� Manuprāt, es saprotu, kurp mēs ar to virzāmies, Ostins sacīja. Pēc visa �ā laika nauda izrakumiem tiek atrasta. Un man liekas, ka tā ir no NZJA bud�eta.

-��� Jā gan. Mēs sakām, ka ekspedīciju finansē kāds bagāts mecenāts, kas vēlas palikt anonīms. �ī persona ir kā apsēsta jau kop� bērnu dienām ar �o nostāstu, tāpēc vēlas, lai noslē�pums beidzot tiktu noskaidrots. Magnetometra rādījumi lieci�nāja par interesantām izredzēm netālu no sākotnējās izrakumu vietas kādā pamestā ran�o. Mēs izdarījām tur izrakumus un at�radām romie�u laika kultūras pieminekli.

-���� Varens stāstiņ�, Zavala atzina. Vai kāds uzķersies uz

to?

-��� Mēs zinām, ka viņi to darīs. Avīzēs un TV raidījumos jau ir nonākusi informācija, kas palīdzējusi pie�ķirt ticamību. Kad mēs sazinājāmies ar "Time Quest", viņi jau bija lietas kursā par �o projektu un labprāt bija gatavi palīdzēt.

-��� Viņi deva naudu? Ostins apjautājās.

-��� Mēs neprasījām. Ta�u brīvprātīgos gan palūdzām samek�lēt. Viņi atsūtīja divus un, kā jau vienmēr, piekodināja paziņot par jebkādiem neparastiem atradumiem pirms preses informē��anas. Un to mēs esam jau izdarīju�i.

Ostins sāka prātot.

-��� Kad atradums ir tik skaļi izreklamēts, varētu būt diezgan grūti noslaucīt ekspedīciju no zemes virsas.

-���� Admirālis par to runāja. Viņ� domā, ka sabiedrības uz�manības pievēr�ana izrakumiem mazinās viņu slepkavniecis�kos nodomus, viņi varbūt mēģinās nozagt vai iznicināt �o atra�dumu.

-��� Varbūt viņi neuzbruks ar automātiem rokās, bet es tomēr neieteiktu gadīties viņu ceļā tādā reizē, Zavala iebilda.

-��� Kad jūs paziņojāt "Time Quest" par �o atradumu? Ostins apjautājās.

-���� Pirms trim dienām. Viņi palūdza mums nestāstīt nevie�nam citam par to septiņdesmit divas stundas.

-��� Un tas nozīmē, ka viņi �ovakar izdarīs savu gājienu.

Ņina īsumā pastāstīja par izrakumiem. Viņa skaitījās pro�jekta arheoloģe. NZJA darbinieku zemūdens specializācija bija noklusēta, lai radītu ticamāku iespaidu, ka viņi strādās uz saus�zemes. Trauts tika bez grūtībām pārvērsts par ģeologu, Ostins tēlos in�enieri, bet Zavala metalurgu.

Pikaps virzījās aug�up pa tuksne�aino Tūsonas nomali. Bi�ja vēla pēcpusdiena, kad viņi nogriezās no galvenās �osejas un kratījās pa zemesceļu garām da�ādu sukulentu un kaktusu au�dzei, līdz nonāca pie sabruku�as ķieģeļu ēkas, kur blakus bija redzami divi "Winnebago"autobusi un da�as citas automa�īnas. Ostins izkāpa ārā un apskatīja apkārtni. Vecais akmeņainais mūris vairāk vai mazāk norādīja uz pamestu ran�o. Pēcpusdie�nas saules stari, spraucoties cauri mākoņiem, pie�ķīra tuksne�sim kapara nokrāsu.

Tuvojās Trauta izstīdzēju�ais stāvs ar sveicienam pastieptu roku. Viņ� bija tērpies haki krāsas biksēs, kas likās nupat pa�ņemtas no izsmalcināta apģērbu veikala statīva, viegli svītrotā virskreklā ar raiba ka�mira tauriņu, kur� bija mazāks un ne tik uzkrīto�s kā viņa ierastās kaklasaites. Vienīgais, kas apliecinā�ja piederību pie arheologa darba, bija zābaki, lai gan tie izska�tījās nupat nospodrināti.

-���� Iebraucu �orīt no Kolumbijas apgabala kopā ar Ņinu, viņ� paskaidroja. Nāciet �urp, parādī�u jums visu. Viņ� ve�da atbraucējus aiz vecās ēkas drupām uz zemu pauguru, kur bija uzrakņāts zemes gabals. Kāds vecāks pāris strādāja pie sie�ta, kas bija pagatavots no koka un stiepļu tīkla. Vīrietis bēra smiltis pret aizslietni, bet sieviete atlasīja objektus, kas ieķērās tīklojumā, un lika tos plastmasas maisiņos. Trauts iepazīstinā�ja. D�ord�s un Herieta Vingeiti bija skaists pāris, kam varēja būt nepilni septiņdesmit vai pat mazliet vairāk, ta�u viņu augu�mi pauda jaunākiem ļaudīm raksturīgu vingrumu un enerģiju. Viņi teicās esam no Va�ingtonas.

-���� No Va�ingtonas �tata, misis Vingeita izlaboja ar lepnu smaidu.

-��� No Spokanas, precizēja D�ord�s Vingeits, gara auguma vīrietis ar sirmiem matiem un bārdu.

-���� Skaista pilsēta, Ostins bilda.

-���� Priecājos dzirdēt, Vingeits attrauca. Paldies, ka at�braucāt palīgā. Arheoloģiskie darbi, izrādās, ir mazliet grūtāki nekā trāpī�ana astoņpadsmit bedrītēs golfā. Nespēju noticēt, ka mēs patiesībā maksājam, lai to darītu!

-��� Ak, klausieties vien viņā! Viņ� neparko nebūtu laidis ga�rām izdevību te piedalīties! D�ord�, kāpēc tu nepastāsti viņiem par to indiāņa D�onsa cepuri, ko gribi nopirkt?

Viņas vīrs norādīja uz sauli.

-���� Mīļā, tā ir Indiānas D�onsa cepure. Viņu sauc tāpat kā �tatu. Es tikai cen�os izvairīties no saules dūriena, viņ� sacīja smaidīdams, lai gan to bija visai grūti saskatīt kuplajā, baltajā vaigubārdā.

Kad atbraucēji bija izteiku�i vēl da�as pieklājības frāzes, viņi tika aizvesti uz izrakumu vietu. Divi vīrie�i bija nometu�ies uz ceļiem divās seklās �etrstūrainās bedrēs un ņēma nost smil�tis ar lāpstiņām. Ostins pazina viņus, tie bija jūras kara flotes jūrnieki, kas piedalījās jau NZJA vienībā iepriek�ējo uzdevumu izpildē. Sendekers negribēja riskēt. Viņi bija labākie no NZJA dro�ības dienesta. Garākais, kuru sauca par Nedu, izskatījās pēc īsta kultūrista ar platiem pleciem un tievu vidukli. Viņa plaukstā lāpstiņa izskatījās kā zobu bakstāmais. Karls, augumā mazāks, bija stiegraināks, ta�u Ostins zināja no iepriek�ējiem notikumiem, ka viņ� no abiem vīriem bija draudīgākais.

-��� Kā veicas? Ņina apjautājās.

Neds iesmējās.

-��� Tā nekas, bet neviens man nav pateicis, kas mums jāda�ra, ja mēs tik tie�ām kaut ko atrodam.

-���� Es viņam ieteicu, lai ierok atpakaļ, Karls lakoniski iz�meta.

-������� Nav slikta doma, Ostins sacīja. Tad nevajadzēs skaid�rot, ko pāris NZJA nirēju dara Arizonas tuksne�a vidū. Viņ� bija pārcilājis prātā visu, ko Ņina bija stāstījusi par Marokas atgadīju�mu. Vai līdz �ai dienai te nav iegriezu�ies kādi sve�inieki?

Trauts un abi vīri saskatījās, tad sāka smieties.

-��� Ja jūs domājat nepazīstamus cilvēkus, tādu mums te ir gadījies vairāk, nekā vajag! Taisni jābrīnās, ko tie ķertie te meklē!

-���� Nezinu gan, vai tu izsakies taisnīgi par viņiem, Karls iebilda. Viens puisis ieteica man pameklēt ko tādu, kas lieci�nātu par saikni ar NLO vai Atlantīdu. Man viņi visi likās glu�i saprātīgi, kad izrunājāmies.

-��� Apmēram tikpat saprātīgi kā visa �ī operācija, Ostins novilka ar sāju smaidu. Vai vēl kāds redzēts?

-���� Pāris cilvēku parādījās ar kamerām un piezīmju burtnī�cām, Trauts sacīja, teica, ka esot televīzijas vai avī�u repor�tieri.

-��� Vai viņiem bija identifikācijas kartes?

-��� Mēs neprasījām. Likās veltīga laika tērē�ana. Ja tie zeļļi ir tik labi organizēti, kā mums liekas, viņiem noteikti ir viltotas apliecības. Te bija daudz ekskursantu un brīvprātīgo. Mēs vi�ņiem teicām, ka veicam vienīgi provizoriskus pētījumus, pie�rakstījām viņu uzvārdus, solīdami sazināties. Visi ir nofilmēti ar slēpto kameru, lūk, tā kaktusa galā.

Ostins domāja par kauju uz "Nēreja", kad viņiem nācās at�vairīt grupu labi bruņotu uzbrucēju. Aizstāvoties viņiem izde�vās tos pārsteigt un uzsmaidīja veiksme. Tomēr rētas uz viņa un Zavalas ķermeņa liecināja, ka notikumi pavisam vienkār�i varēja pavērsties citādi. Pat �os tā saucamos izrakumu strādniekus bru�ņotā uzbrukumā var itin viegli novākt pie malas.

-��� Kādi mums ir papildspēki? viņ� apjautājās.

-��� Se�i vīri vecajā degvielas uzpildes punktā tie�i pirms pa�grieziena, Neds stāstīja. Viņi var �eit ierasties nepilnās pie�cās minūtēs pēc signāla saņem�anas, mēs par to esam pārlieci�nāju�ies. Viņ� norādīja uz peid�eru pie savas jostas. Es pie�spie�u podziņu, un viņi dodas ceļā.

Ostins pārlaida skatienu apkārtnei, tad pakavējās pie at�tālajiem kalniem. Lai cik tas būtu dīvaini jūras cilvēkam, tuk�snesī viņ� vienmēr jutās kā mājās. �īm abām vidēm bija daudz kā kopīga bezgalīgie pla�umi, pakļautība ne�ēlīgām laika pārmaiņām un cietsirdīgā, naidpilnā attieksme pret cilvēka dzī�vību.

-��� Kā tev liekas, D�o? Pa kurieni tu ierastos, ja grasītos uz�brukt?

Zavala, kas jau bija par �o tematu domājis, atbildēja bez vilcinā�anās:

-��� Ceļ�, pa kuru mēs iebraucām, ir visvieglāk pieejamā vie�ta, tāpēc, domājams, uzbrukums varētu sākties no tuksne�a. Ta�u viņi varētu vēlēties, lai mēs iedomājamies tuksnesi, līdz ar to var ierasties arī no ceļa. Tas atkarīgs no viņu transporta līdzekļiem. Es neesmu aizmirsis, ka Marokā viņi lietoja amfī�biju.

-���� Es ari ne. Bet amfībiju ir grūti padarīt par neuzkrīto�u atklātā tuksnesī.

-��� Skats var maldināt, Karls iebilda. Esmu izlūkojis ap�kārtni ap ran�o. Teritorijā ir vairāk ieplaku nekā Sansitijā vecas upes gultnes, dabiski dīķi� Armiju dro�i vien nevarētu noslēpt, bet te var nolīst pietiekami liela banda, kas var padarīt dzīvi interesantu.

-��� Un ļoti īsu, Ostins piemetināja. Tātad apskatīsim tuk�snesi. Vai pui�i ir noorganizēju�i posteņus uz ceļa, tumsai iestā�joties? Vai kāds viņiem nodro�ina aizmuguri?

Neds pamāja.

-Jā. Kādas trīs jūdzes no �ejienes upes gultnē ir ducis līdz zobiem bruņotu vīru un helikopters. Arī viņi pēc piecām minū�tēm būs klāt.

Piecas minūtes var būt ilgs laiks, Ostins nodomāja, tomēr visā visumā bija glu�i apmierināts ar sagatavo�anās darbiem. Viņ� palūkojās uz to pusi, kur cītīgi darbojās pāris no Spokanas.

-��� Un ko varat teikt par mūsu "Time Quest" cilvēkiem?

Trauts iespurcās.

-��� Ha, ja viņi ir uzbrucēji, tādā gadījumā vislabāk maskētie, kādus jebkad esmu redzējis. Tomēr mēs pārbaudījām papīrus, viņi ir likumīgi.

-��� Es nedomāju par to, Ostins sacīja. Jāparedz, kā viņus aizsargāt, kad sāksies juceklis ja sāksies.

-��� Par to nav jāraizējas, � Trauts atbildēja. Viņi ir apmetu��ies kādā motelī pie �osejas.

Ostins pagriezās pret Ņinu.

-��� Vai es varētu jūs pierunāt arī iekārtoties kādā moteļa is�tabā?

-��� Nē! viņa ar uzsvaru atteica.

-��� Jūsu atbilde nez kāpēc mani nemaz nepārsteidz. Ja jūs uzstājat, ka paliksiet �eit, es gribētu, lai jūs turaties D�o un manā tuvumā un darāt tie�i to, ko jums teiks. Nu, kur tad ir �is neiedomājamais kultūras piemineklis, kam vajadzētu izaicināt uzbrucējus?

Nina smaidīja.

-��� Tas mums ir "velvē".

Neds un Karls atgriezās pie sava darba, un Nina aizveda atbraucējus uz metāla nojumi, kas bija uzslieta blakus autobu�siem, un atvēra durvju piekaramo atslēgu, kas bija piestiprinā�ta pie jostas. Elektrības autobusā nebija, viņi aizdedzināja ap�metnes gāzes lampiņu. Iek�pusē bija novietoti divi zāģē�anas steki un tiem pāri pārlikti biezi dēļi. Uz tiem gulēja kāds priek��mets, apsegts ar audeklu.

-��� Jābrīnās, kā modernā zinātne spēj palielināt vecumu, ierunājās Trauts. NZJA laboratorijas pui�i savārīja krietnu devu minerālsāļu, kas normālos apstākļos izgulsnētos gadsimteņu gaitā. Viņ� iespaida pastiprinā�anai apklusa, tad norāva au�deklu. Voilа.

Ostins un Zavala brīdi raudzījās uz lampas apgaismoto statuju, tad gāja tuvāk, lai papētītu labāk. Ostins pastiepa roku un pieskārās bronzas virsai.

-��� Vai tas ir tas, par ko es iedomājos? viņ� jautāja.

-��� Manuprāt, Trauts nokrek�ķējās, tā radītāji uzskata to par māksliniecisku patvaļu. Kā tev patīk?

Ostina seja atplauka platā smaidā.

-��� Man tas �ķiet nevainojams! viņ� sacīja.

Jukatanā, Meksikā

Gameja no�ēloja savu vīpsnājo�o piezīmi platais auto trau�cās pa �auro ceļu pārsteidzo�ā ātrumā. Likās, ka �i vadās pēc kāda moderna radara. Viņ� bija pārāk maza auguma, lai redzē�tu pāri stūrei, tāpēc citādi nevarēja izskaidrot izveicību, ar kādu viņ� apbrauca izdangātās bedres un pa�nāvnieciskos bruņne��us. Abās pusēs vīdēja me�u ko�ais zaļums.

Cen�oties panākt ātruma samazinā�anu, Gameja ierunājās:

-��� Doktor �i, kā jums veicas ar maiju vārdnīcas sastādī�anu?

Profesors mēģināja pārkliegt ar pamatīgiem protektoriem

aprīkoto riepu rēkoņu un spēcīgo gaisa plūsmu ap lielo auto. Gameja pielika pie auss savilktu plaukstu, un �i kāja uz gāzes pedāļa atslāba; viņ� ieslēdza kondicionētāju.

No ventilatoriem ieplūda spirdzino�s gaiss.

-����� Nezinu, kāpēc es to neizdarīju agrāk, viņ� sacīja. Paldies, ka apjautājāties par vārdnīcu. Diem�ēl pa�laik esmu pārtraucis �o darbu.

-��� �ēl gan. Jūs laikam esat ļoti aizņemts muzejā.

�i pārsteigts pavērās Gamejā.

-��� Nevarētu teikt, ka mani pienākumi muzejā noslogotu. Es, kā jau vienīgais tīrasiņu maijs starp visiem darbiniekiem, baudu priek�rocības un atvieglojumus. Jūs laikam tos saucat par "neci�liem darbiem". Meksikā tas ir godpilns stāvoklis. Patiesībā es tieku mudināts uzturēties brīvā dabā, prom no biroja.

-��� Tādā gadījumā es nesaprotu. Kā tad ir ar vārdnīcu?

-��� Tai jāspēlē otrās vijoles loma, pakļaujoties svarīgākai va�jadzībai. Lielāko daļu laika es aizvadu, cīnoties ar sirotājiem, kas apzog mūsu mantojumu. Mēs draudīgā ātrumā zaudējam savus kultūras pieminekļus. Katru mēnesi no maiju apgabala tiek paņemts tūkstotis smalku trauku.

-��� Tūkstotis.'-Gameja atkārtoja, neizpratnē pa�ūpodama gal�vu. Es zināju, ka jums ir problēmas, bet man ne prātā neienā�ca, ka tās varētu būt tik nopietnas.

-��� To apzinās tikai nedaudzi. Diem�ēl biedē ne tikai nozag�to priek�metu skaits, bet ari kvalitāte. Kontrabandas tirgoņi ne�tērē laiku, pārvadājot mazvērtīgākus priek�metus, viņi izvēlas pa�u labāko, teiksim, keramiku no se�simtā līdz deviņsimtajam gadam mūsu ērā, par to var dabūt milzu naudu. Skaisti izstrā�dājumi. Man patiktu, ja pa�am tādi būtu.

Gameja stingi vērās priek�ējā stiklā, dusmās savilkusi lū�pas.

-��� Tā ir traģēdija.

-���� Daudzi sirotāji ir tā sauktie cbicleros, kas strādā cbicle plantācijās. Ļoti rupji radījumi. Cbicle ir sula, ko izmanto ko�ļā�jamās gumijas ra�o�anai. Agrāk, kad amerikāņi tik daudz neko�ļāja, cbicle noiets kritās, strādnieki pievērsās siro�anai un mēs zaudējām daudz no savas kultūras. Bet tagad ir vēl sliktāk.

-�� Kādā ziņā, doktor �i?

-��� Tagad cbicle noieta lielumam vairs nav nozīmes. Kāpēc locīties un mocīties uz lauka, ja var pārdot labu podu par div�simt līdz piecsimt dolāriem? Viņi ir pieradu�i pie naudas. Laupī��ana ir organizēta. Karmelitā, Gvatemalā, tirgoņi nolīgst gru�pas, kas to vien dara kā siro. Kultūras pieminekļi tiek aizvesti uz turieni, iekrauti furgonos un pārvesti pāri robe�ai uz Belizu, tālāk ar kuģi vai lidma�īnu uz ASV un Eiropu. Galerijās un izso�lēs par tiem var dabūt tūksto�iem dolāru un vēl vairāk muzejos un no privātiem kolekcionāriem. Sagādāt attiecīgus dokumen�tus nemaz nav grūti.

-�� Bet tiem, kas pērk, ta�u vajadzētu zināt, ka daudzi priek��meti ir zagli.

-���� Protams. Bet, lai ari viņiem rodas tādas aizdomas, viņi apgalvo, ka sargā pagātnes mantojumu.

-��� Tas ir gau�ām neveikls attaisnojums kultūras iznīcinā�a�nai! Bet ko jūs varētu darīt lietas labā?

-��� Kā jau agrāk teicu, es esmu "atradējs". Es cen�os noteikt atra�anās vietu, kamēr to nav iztīrīju�i sirotāji. Es paziņoju par priek�metu atra�anos tikai tad, kad valdība var pārliecināt ma�ni, ka vieta tiks apsargāta, līdz mēs izcelsim tos no zemes. Tajā pa�ā laikā es izmantoju savus kontaktus ASV un Eiropā. Bagā�to valstu valdības var �os tirgoņus apcietināt un trāpīt viņiem vissāpīgākajā veidā, konfiscējot viņu īpa�umu.

-��� Tas izklausās gandrīz vai bezcerīgi.

-��� Tā ir, viņ� skumji novilka. Un bīstami. Kad likmes ir tik augstas, vardarbība kļūst par bie�i sastopamu parādību. Sa�mērā nesen kāds plantācijas strādnieks izteicās, ka maiju kultū�ras pieminekļus nevajadzētu sūtīt ārā no valsts, labāk atstāt, kur tie ir, un aicināt tūristus tos apskatīt. Tas nodro�inātu vai�rāk naudas visiem.

-��� Nav slikta ideja. Vai kāds to uzklausīja?

-��� Un kā vēl! �i lūpas savilkās drūmā smaidā. Kāds viņu dzirdēja skaļi un skaidri. Viņ� tika nogalināts. Uh!

Viņ� nospieda bremzes pedāli. Auto samazināja ātrumu un sametās pa labi asā pagriezienā.

-��� Piedodiet! �i iesaucās, kad viņi pārkratījās pāri apma�lei un tuvojās kokiem. Es aizrāvos. Turieties, mēs braucam iek�ā! viņ� pārkliedza lūsto�o zaru sprak�ķus un motora rē�koņu.

Gameja bija pārliecināta, ka trieciens ir neizbēgams, bet �i vērīgā acs bija saskatījusi to, ko viņa nepamanīja, proti, �auru spraugu blīvajā me�ā. Profesoram ieķeroties stūrē glu�i kā ne�prātīgam rūķim, dārdo�ais auto brāzās starp kokiem.

Viņi kratījās pa me�u gandrīz stundu. �i izvēlētais ceļ� Gamejai likās nesaskatāms, viņu pārsteidza profesora paziņojums, ka ceļam pienācis gals.

-���� Laiks pastaigāties pa me�u!

Salmu platmales vietā �i uzvilka I lārvardas beisbola cepu�ri, pagrie�ot nagu aiz muguras, lai tas neieķertos zaros. Kamēr viņ� izkravāja nesamos, Gameja nomainīja �ortus pret d�insiem, lai pasargātu kājas no ērk�ķiem un me�rozēm. �i uzlika uz mu�guras somu ar viņu maltīti, pārmeta pār plecu bisi un piekāra pie jostas makstī ma�eti. Gameja nesa otru saini, kurā bija foto�aparāts un piezīmju burtnīcas. Pametis a�u skatienu uz sauli, lai noteiktu atra�anās vietu, profesors uzsāka raitu soli.

Gamejai bija sportisks augums un garas kājas. Bērnībā vi�ņa bija izteikti puiciska, alla� skraidīja kopā ar zēniem, būvēja kokos mājas, Reisinā, Viskonsinas �tatā, uz ielas spēlēja beis�bolu. Būdama pieaugusi, viņa aizrautīgi rūpējās par savu ķer�meni, skrēja, brauca ar divriteni un devās pārgājienos ģimeņu izbraucienu laikā Vird�īnijas laukos. Gameja bija piecas pēdas un desmit collas gara, gandrīz pēdu garāka nekā doktors �i, tomēr, lai cik lunkana un vingra viņa būtu, nebija viegli tikt līdzi profesoram. Likās, ka viņ� izslīd caur zariem, turpretī vi�ņai nācās tos atstumt malā. Doktora �i klusā pārvieto�anās lika viņai justies kā govij, kas lauzdamās dodas cauri krūmiem. Ie�spēja atvilkt elpu radās vienīgi tad, kad �i apstājās, lai ar ma�e�ti atbrīvotu ceļu no vīnstīgām.

Reiz, kad viņi bija apstāju�ies uz kāda neliela uzkalna, �i norādīja uz salauzītiem kaļķakmens gabaliem, kas bija izklāti uz zemes. .

-���� Tā ir daļa no veca maiju ceļa. �ādi paaugstināti ceļi ir starp visām pilsētām Jukatanā. Tie ir tikpat labi, kā reiz būvēja romie�i. Tagad ie�anai vajadzētu būt vieglākai.

Viņa paredzējums, kā izrādījās, bija patiess. Lai ari zāle un krūmi joprojām bija biezi, cietais pamats atviegloja ie�anu. Vi�sai drīz viņi atkal apstājās, un �i norādīja uz kādu zemu sakri�tu�u akmeņu grēdu, kas stiepās starp kokiem.

-��� Tās ir pilsētas mūra atliekas. Mēs jau esam gandrīz klāt.

Pēc brī�a me�s kļuva skrajāks un viņi izlauzās no brik�ņiem

klajumā. �i ieslidināja ma�eti makstī.

-���� Esiet sveicināta �angrilā!

Viņi stāvēja apmēram pusjūdzi plata līdzenuma malā; tas bija noaudzis ar zemiem krūmiem, �ur tur redzēja pa kokam. Nekā ievērojama nebija, tikai dīvainas formas stāvi pauguri, ko klāja blīva augu valsts un kas pacēlās no zāles laukumā starp viņiem un kokiem tālākajā galā.

Gameja mirk�ķināja acis, no pustumsas pēk�ņi nonākot spo��ā saules gaismā.

-��� Tā glu�i nebiju iztēlojusies utopiju, viņa sacīja, notrau��ot sviedrus no acīm.

-��� Mjā, apkārtne ir pasliktinājusies pēdējos tūksto� gados, doktors �i zūdījās, bet jums jāatzīst, ka te valda miers.

Vienīgā skaņa bija viņu pa�u elpo�ana un miljoniem ku�kaiņu dūkoņa.

-��� Es pat teiktu, nāvīgs miers.

-��� Tas, ko jūs te redzat, ir apkārtne ap galveno viena akra lielo laukumu vidēja lieluma apdzīvotā vietā. Ēkas pletās trīs jūdzes uz katru pusi, starp tām stiepās ielas. Reiz �ajā vietā rosī�jās tādi mazi brūni cilvēciņi kā es ar regālijām uzposu�ies mācītāji, kareivji, zemnieki un tirgoņi. Dūmu strūkla kūpēja gaisā no simtiem māju, kas neat�ķīrās no manējās. Klaigāja bērni. Rībēja bungas. Vairs nav nekā. Tas vedina uz domām, vai ne? �i skatiens bija sastindzis, it kā ainas viņa domās būtu atdzīvo�ju�ās. Labi, viņ� ierunājās, atgriezies tagadnē, tagad es parādī�u, kāpēc ievilku jūs �ajā me�onīgajā vietā. Turieties tie�i aiz manis, te visapkārt ir bedres, kas ved uz vecām kupolveida cisternām. Da�as no tām esmu atzīmējis. Man nebūtu viegli jūs izvilkt ārā. Ja iesiet pa taciņu, nekas ar jums nenotiks.

Piesardzīgi apskatīdama līdz viduklim garo zāli abās vāji manāmās taciņas pusēs, Gameja lēk�oja līdzi profesoram, kad viņ� devās pāri laukam. Viņi nonāca pie kāda ar stīgojo�iem augiem klāta uzkalna pakājes. Paugurs bija aptuveni trīsdesmit pēdu augsts un se�desmit pēdu plats pie pamatnes.

-��� Tas ir galvenā laukuma vidus. Varbūt tas ir templis kādai dievībai vai valdniekam. Virsotne sabruka, un tie�i tas pasar�gāja �o vietu no atklā�anas. Visas drupas ir zem kokiem un me�ā nav saskatāmas. �o vietu tie�ām nevar redzēt, ja nestāv tie�i tās virspusē.

-��� Labi, ka jūs medījāt tajā apkārtnē, Gameja ieminējās.

-��� Tas būtu iespaidīgāk, ja es, dzenoties pakaļ kādai irbei, būtu izklumburojis cauri me�iem uz �im drupām, bet man pa�laimējās. Man ir kāds draugs, kas strādā Nacionālajā aeronauti�kas un kosmosa pārvaldē. Uzņemot spiego�anas satelītu karti tropiskajā me�ā, tika pamanīts �etrstūris. Man tas likās intere�santi, un es papētīju tuvāk. Tas bija gandrīz pirms diviem ga�diem. Esmu �eit bijis neskaitāmas reizes, notīru arvien vairāk celiņu, novācu nezāles no pieminekļiem un ēkām. Apkārtējos me�os ari ir drupas. Manuprāt, tas varētu izvērsties par ievēro�jamu pētījumu objektu. Tagad, lūdzu, nāciet man līdzi!

Glu�i kā gids, kas ved tūristu grupu muzejā, �i aicināja Gameju sekot pa celiņu uz kādu cilindrisku veidojumu, kas bija paslēpts aiz pamatīgi aizaugu�a uzkalna.

-��� Esmu veltījis savus divus pēdējos apmeklējumus, lai attī�rītu �o ēku. Viņi apgāja celtnei apkārt, kas bija būvēta no glīti saliktiem brūnganpelēkiem akmens blokiem.

Gameja raudzījās aug�up uz noapaļoto jumtu, kas bija da�ļēji sabrucis.

-��� Neparasta arhitektūra, viņa sacīja. Vai tas arī ir tem�plis?

-���� Nē, doktors �i paskaidroja, griezdams nost saviju�ās vīnstīgas, kas tiecās pārņemt visu ēku. Nē, patiesībā tā ir mai�ju observatorija un pulkstenis. �īs dzegas un logu atveres ir izvietotas tā, lai saule un zvaigznes iespīdētu atbilsto�i ekvi�nokcijai. Pa�ā aug�ā atradās observatorijas telpa, kurā astrono�mi varēja izrēķināt zvaig�ņu leņķus. Bet skatieties �eit, te ir kaut kas, ko jums gribēju parādīt.

Viņ� notrausa nost svaigi sazēlu�u zāli no aptuveni jardu platas frizēs, kas stiepās visapkārt ap sienas zemāko daļu, tad atkāpās un aicināja Gameju to apskatīt. Frīze bija izgrebta maiju acu augstumā, tāpēc Gamejai bija krietni jāpieliecas. Tur bija attēlotas jūras ainas. Viņa pārvilka ar slaidajiem pirkstiem pāri laivas grebumam. Tai bija atsegts klājs, priek�gals un aizmugu�re bija augstu pacelti. Priek�gals bija pagarināts un atgādināja izvirzītu mūru dragājamo ierīci. Pie biezā masta plandīja liela, �etrstūraina bura. Klīverkoka nebija; virve, kas saturēja buras aug�galu, bija piestiprināta pie rājas, auklas stiepās uz priek�u un uz aizmuguri. Virs laivas laidelējās jūras putni, netālu no priek�gala lēkāja zivis.

Visapkārt zibēja tik daudz �ķēpu, ka laiva atgādināja dzeloņcūkas muguru. Iero�us turēja vīri, kuru galvassegas atgādi�nāja amerikāņu futbola spēlētāju aizsargcepures. Citi darbojās ap gariem airiem, kas bija atvirzīti gar kuģa sānu uz aizmuguri. Redzami bija divdesmit pieci airētāji, tātad viņi biju�i piecdes�mit, skaitot tos, kas airē otrā pusē. Pāri reliņiem pārkarinātās plāksnes bija vairogi. Gameja centās aprēķināt kuģa aptuveno lielumu, salīdzinot to ar cilvēku figūrām, un lēsa, ka tas ir vai�rāk nekā simt pēdu gar�.

Virzoties tālāk gar frīzi, viņa saskatīja vairāk karakuģu; tirdzniecības kuģos bija mazāk kareivju, to klāji bija piekrauti ar taisnstūrainiem priek�metiem, iespējams, pre�u kastēm. Vī�rie�i, kurus viņa iztēlojās par kuģa apkalpi, stāvēja rājas galā, ieķēru�ies virvēs, lai pielāgotu buras laika apstākļiem. At�ķirī�bā no vīriem ar aizsargcepurēm �iem bija dīvainas, izvirzītas galvassegas. Tās izskatījās da�ādas, ta�u skaidrs bija tas, ka tā ir tirdzniecības flotile, ko pavada bruņotu sargu grupa.

�i vēroja Gameju staigājam ap celtni, viņa tum�ās acis dzirk�stīja uzjautrinājumā, un Gameja saprata, ka viņam nebija ienā�cis prātā rādīt gravējumus, kas attēlo jūras dzīvi. Viņ� gribēja, lai Gameja apskata kuģus. Viņa apstājās pie kāda kuģa un no�grozīja galvu. Tā priek�galā bija iegravēts kāds dzīvnieks.

-���� Doktor �i, vai tas neizskatās pēc zirga?

-�� Jūs gribējāt redzēt kuģus.

-��� Vai varat pateikt tā vecumu?

Viņ� pagāja uz priek�u un novilka ar pirkstu pār iekalumiem uz malas.

-������� Tās izgrebtās sejas patiesībā ir skaitļi. �ī te nozīmē "nul�le". Sprie�ot pēc iegravētajām zīmēm, �ie kuģi ir attēloti aptuve�ni simt piecdesmit gadus pirms Kristus.

-�� Ja �is skaitlis kaut nedaudz atbilst patiesībai, kā gan uz kuģa varēja būt iegravēta zirga galva? Zirgi te uzradās tikai se��padsmitā gadsimta sākumā, kad tos ieveda spāņi.

-��� Jā, tas mulsina, vai ne?

Gameja lūkojās uz rombveida priek�metu debesīs virs ku�ģiem. No tā karājās vīrie�a figūra.

-���� Kas tad tas tāds? viņa neizpratnē jautāja.

-��� Netieku gudrs. Kad ieraudzīju to pirmo reizi, nodomāju, ka tas ir kaut kāds debesu dievs, bet tas nav neviens no man zināmajiem. Nav viegli to visu uzreiz aptvert. Vai esat izsalkusi? Mēs varam vēlreiz atnākt un apskatit te visu.

-��� Jā, labi, Gameja sacīja, it kā atmozdamās no sapņa. Nebija viegli atrauties no �iem grebumiem, ta�u domas �audījās galvā glu�i kā bi�u spiets.

Da�us soļus tālāk atradās apaļ� akmens bungu formā, ap�tuveni jardu augsts un pāris jardu diametrā. Kamēr Gameja aiz�gāja aiz pieminekļa un apmainīja d�insus pret ērtākajiem �or�tiem, kas bija viņas somā, �i uz akmens plakanās virsmas izvie�toja pusdienas. Profesors izņēma no savas mugursomas mazu austu sedziņu un salvetes un uzklāja tās pāri izgrebtam maiju kaujiniekam krā�ņā tērpā.

-��� Ceru, jums nav nekas pretī ēst uz asinīm notraipīta upu�rē�anas altāra, �i sacīja ar neizdibināmu sejas izteiksmi.

Gameja saprata profesora īpatnējo humoru.

-��� Ja tas asais celms, uz kura es nupat apsēdos, kaut ko nozīmē, tad tas noteikti ir bijis saules pulkstenis.

-���� Protams, viņ� nevainīgi piekrita. Patiesībā upurē�a�nas altāris atrodas tur, netālu no tā tempļa. Viņ� parakņājās mugursomā. Maltās gaļas konservi un kukurūzas plācenis.

Pasniedzot Gamejai glīto sainīti, �i pajautāja:

-��� Sakiet man ko jūs zināt par maijiem?

Viņa attaisīja caurspīdīgo plastmasas ietinamo, nokoda ga�balu no kukurūzas plāceņa un tad ierunājās:

-��� Es zinu, ka viņi bija gan varmācīgi, gan skaisti. Pamāju�si visapkārt ar roku, viņa turpināja: Viņi bija neiedomājami celtnieki, un viņu civilizācija gāja bojā, bet neviens nezina, kā�pēc.

-��� Tas nav tik noslēpumaini, kā da�s labs iztēlojas. Maiju kultūra savas pastāvē�anas laikā piedzīvoja daudzas pārmai�ņas. Kari, revolūcijas, nera�as gadi tas viss atstāja pēdas. Ta��u punktu civilizācijas pastāvē�anai pielika konkistadoru ie�brukums un genocīds, kas tam sekoja. Kolumba sekotāji noga�lināja mūsu ļaudis, iznīcināja mūsu kultūru. Djego de Landa bija mūks, kas ieradās kopā ar konkistadoriem un tika iecelts par Jukatanas bīskapu. Viņ� sadedzināja visas maiju grāmatas, ko vien varēja atrast, nosaucot tās par "sātana meliem". Vai va�rat iedomāties līdzīgu katastrofu Eiropā un ļaunumu, ko tā bū�tu nodarījusi? Pat Hitlera trieciennieki nedarbojās tik pamatīgi! Cik mēs zinām, no iznīcinā�anas ir izglābtas tikai trīs grāmatas.

-��� Tas ir skumji. Vai nebūtu brīni�ķīgi, ja kādu dienu tiktu atrastas vēl kādas? Gameja no viņu paaugstinājuma apskatīja līdzenumu. Kas �ī ir par vietu?

-���� Sākumā es domāju, ka tas ir tīri zinātnisks centrs, kur pētījumi veikti tālāk no priesteru asiņainajiem rituāliem. Ta�u, jo vairāk es atklāju, jo vairāk pārliecinājos, ka patiesībā tā ir daļa no lielākas sistēmas. Varētu teikt, arhitektoniska ma�īna.

-��� Es gan nesaprotu.

-��� Es īsti nezinu, vai pats saprotu. Viņ� izvilka no krekla kabatas cigareti un aizsmēķēja to. Ar gadiem cilvēkam tiek piedoti nelieli netikumi. Viņ� uzvilka dūmu. Ļaujiet man sākt ar kaut ko sīku. Ar frīzi un observatoriju.

-���� Un kas būtu tas lielais?

-���� Izvietojums, par kuru es runāju. Esmu atradis līdzīgus veidojumus citos izvietojumos. Kopā ar citām ēkām tie man at�gādina visai lielu elektrisko shēmu.

Gameja nespēja nesmaidīt.

-Jūs gribat teikt, ka maiji pie citiem saviem veikumiem var pievienot arī datorzinātni?

-��� Jā, vispārīgos vilcienos. Mēs neskatāmies uz IBM aparātu ar nebeidzamiem gigabaitiem, tā vairāk varētu būt kodu ma�ī�na. Ja mēs zinātu, kā to lietot, varētu at�ifrēt �ajos akmeņos sagulu�os noslēpumus. To novietojums nav nejau�s. Precizitāte patiesībā ir glu�i labi redzama.

-��� Tie gravējumi� tik savādi. Zirga galva. Vai tie hieroglifi kaut ko pau� par iegravējumiem?

-�� Stāsta par garu ceļojumu pirms daudziem gadiem, ko vei�ku�i simtiem cilvēku ar milzu bagātībām.

-��� Vai esat to dzirdējis arī citos nostāstos par maijiem?

-��� Tikai citās apmetnēs.

-��� Bet kāpēc �eit, tik tālu no krasta?

-��� Esmu par to domājis. Kāpēc to nav pieminekļos, kas at�rodas Tulumā, tie�i pie lī�a? Nāciet, es jums parādī�u kaut ko, kas varētu sniegt izskaidrojumu.

Viņi aizgāja līdz klajuma malai, kur atsākās me�s, tad de�vās starp kokiem, pamazām kāpjot zemāk. Kļuva vēsāks par da�iem grādiem; tuvāk pie lēni plūsto�as upes gaisā vējoja dūņu smārds.

-��� Skatieties uz krastiem! �i norādīja. Izskalo�ana lieci�na, ka reiz upe bijusi platāka.

-��� Kāds uz pētījumu kuģa teica, ka Jukatanā nav ne upju, ne strautu.

-��� Tā ir. Jukatana lielākoties ir kā liels kaļķakmens gabals. Kur kaļķakmenī ir caurumi, tur ir daudz alu un izraktās akas. Kampe�e ir vairāk uz dienvidiem, tur teritorija ir mazliet citāda. Tuvāk Petenai un Gvatemalai lielās maiju pilsētas patiesībā ir izvietotas pie ūdeņiem. Tie�i par to es domāju �eit varbūt �ī laiva ir bijusi kā prāmis starp apdzīvotajām vielām.

-��� Jums taisnība, tur bija upe, bet diez vai pietiekami liela tādam kuģim. Ar savu augsto priek�galu un sāniem, ar izvirzīto pakaļgalu kuģis būvēts atklātai jūrai. Un vēl kas. Tie, ko es sākumā noturēju par zivīm, ir delfīni. Sālsūdens iemītnieki. Gameja uz brīdi apklusa. Kas tad tas?

Saules stari atspīdēja no kaut kā spo�a, kas atradās tālāk.

Viņa pagāja da�us soļus lejup pa straumi, �i sekoja. Krastā bija piestājusi nolietota alumīnija plakandibene, kurai pievienots vecs motors.

-��� Tie acīmredzot no kaut kurienes te ieklejoju�i.

�i diez ko neinteresēja laiva, viņ� pētīja pēdu nospiedu�mus dubļos un vērīgi paraudzījās apkārtējos brik�ņos.

-��� Mums jāiet prom, profesors klusām ierunājās un, cie�i satvēris Gamejas roku, vadīja viņu līklo�iem aug�ā pa uzkalnu, grozīdams galvu uz visām pusēm kā radara antenu. Netālu no virsotnes viņ� apstājās un pakustināja nāsis, o�ņādams gaisu kā suns.

-��� Man tas nepatīk, viņ� pusbalsī noteica.

-��� Kas �eit notiek? Gameja �ukstēja.

-��� Es sajūtu dūmus un sviedrus. Plantāciju strādnieki. Mums jāiet prom.

Viņi pagāja gar me�a malu, tad nogriezās uz taku, kas veda pāri līdzenumam. Kad abi �ķērsoja klajumu starp diviem �etr�stūrainiem uzkalniem, aiz viena no tiem parādījās kāds vīrietis un nostājās viņiem ceļā.

�i plauksta sataustīja ma�etes maksti; metālam pazibot, viņ� to a�i izvilka ārā un draudīgi kā samurajs izslēja aso dunci virs galvas. Viņa zods izslējās uz priek�u, demonstrējot izaicināju�mu, kas bija tik ļoti pārsteidzis spāņu konkistadorus asiņainā karā pret profesora sen�iem.

Gameja apbrīnoja, cik ātri gan �is maigais me�a gars bija pārvērties par maiju kaujinieku. Uz sve�inieku tas neatstāja ne�kādu iespaidu, viņ� smaidīja, atklādams lielas spraugas dzelte�najos zobos. Mati bija melni, gari un taukaini, dzeltenīgā seja noaugusi ar rugājiem, kas tomēr neapslēpa sifilitiskās rētas. Viņ� bija tērpies tradicionālā meksikāņu apģērbā platās bik�sēs, kokvilnas kreklā un sandalēs, bet pretstatā nabadzīgākā Jukatanas iedzīvotāja nevainojami koptajam izskatam �is vīrie�tis bija netīrās drēbēs un nemazgājies. Viņ� izskatījās pēc meti�sa spāņa un indiāņa pēcnācēja -, un tas neglaimoja nevienai no abām tautībām. Bruņots viņ� nebija, ta�u likās, ka paceltā ma�ele viņu neuztrauc. Pēc mirkļa Gamejai bija skaidrs �is aukst�asinības iemesls.

Buenos dias, seiīor, seiīorci, atskanēja kāda balss.

No uzkalna otras puses bija parādīju�ies vēl divi viri. Tu�vākajam bija mucai līdzīgs rumpis un īsas rokas un kājas. Virs sejas, kas izskatījās glu�i kā no maiju gravējuma, pacēlās Elvisa Preslija stila frizūra. Acis bija slīpas, deguns plats, bet cietsirdī�gā izskata lūpas likās kā divi aknu gabali. Vecās medību �aute�nes stobrs bija pavērsts pret viņiem.

Tre�ais sve�inieks stāvēja aiz "Elvisa". Viņ� bija lielāks ne�kā abi viri kopā, tīrs, baltās biksēs un kreklā, kas likās svaigi mazgāti, garā, melnā vaigubārda bija glīti apgriezta, tāpat arī biezās ūsas. Viņa vēders bija apaļ�, bet apjomīgās rokas un kājas muskuļainas, rokā viņ� nevērīgi turēja automātu M-16, bet pie platās jostas, kas balstīja vareno vēderu, karājās makstī ielikta pistole.

Mīlīgi uzsmaidot, viņ� uzrunāja �i spāniski. Profesora ska�tiens pievērsās M-16, tad viņ� lēni nolaida ma�eti un ļāva tai nokrist zemē. Pēc tam viņ� noņēma bisi no pleca un nolika to blakus ma�etei. Dzeltenzobis bez brīdinājuma spēra soli uz priek��u un iesita profesoram pa seju.

�i svēra aptuveni simts mārciņu, no sitiena viņ� gandrīz vai uzlidoja gaisā un nokrita zālē guļus. Gameja instinktīvi ie�stājās starp cietu�o profesoru un viņa uzbrucēju, lai atvairītu nākamo sitienu, kas, viņasprāt, varētu sekot. Dzeltenzobis sa�stinga un cie�i vērās viņā, pagalam pārsteigts. Gameja netrīsēja bailēs, viņa veltīja uzbrucējam dzalkstījo�u un brīdinājuma pil�nu skatienu, tad pagriezās un noliecās, lai palīdzētu profeso�ram piecelties. Kad viņa grasījās satvert �i roku, viņas galva tika parauta atpakaļ, it kā mali būtu ievilkti veļas rulli; mirkli likās, ka tiks norauts skalps.

Gameja centās saglabāt līdzsvaru un atkal tika pagrūsta. Dzeltenzobis bija aptinis viņas garos matus ap pirkstiem un pievilka tik tuvu sev klāt, ka, viņam smejoties, Gameja sāka rīstīties no viņa smakojo�ās elpas, kas oda pēc sīpoliem. Ta�u līdz baltkvēlei nokaitētās dusmās viņa gandrīz nejuta sāpes. Viņa mazliet atslāba, lai vājinātu uzbrucēja tvērienu un radītu iespaidu, ka vairs nepretojas; galva bija nedaudz pagriezta, un viņa ar acs kaktiņu varēja saskatīt vīrie�a sandali. Gamejas sporta kurpē apautā kāja uzgula uz vīrie�a kājas pacēlumu, un viņa koncentrēja visu savu simt trīsdesmit piecu mārciņu svaru uz papēdi un uzspieda pakustinot, it kā nodzēstu kūpo�u cigare�tes galu.

Dzeltenzobis izdvesa cūcisku ruk�ķi un atslābināja tvērie�nu. Ar acs kaktiņu Gamejai izdevās ieraudzīt viņa seju; no visa spēka viņa trieca ar saliektu elkoni pa degunu un vaigu kaulu, gandarījumā saklausot skrim�ļu krak�ķi. Uzbrucējs nelabi ie�brēcās, un viņai izdevās atbrīvoties. Pagrie�oties atpakaļ, Gameja jutās vīlusies, redzot vīrieti joprojām uz kājām. Viņ� bija saķēris degunu, bet arī viņam dusmas vājināja sāpes, un viņ� tuvojās, ar netīrajiem pirkstiem tverdams Gameju pie rīkles. Lai cik viņ� bija no�ēlojams, Gameja apzinājās, ka nespēs pretoties viņa svara un vīri�ķīgā spēka dēļ. Varētu ar māņu kustību ie�belzt viņam ar celi pa kājstarpi, varbūt �āda ielas kau�ļa kustī�ba viņu nepārsteigtu, bet tad viņa ar pirkstu kauliņiem iespies�tos nelie�a acu dobumos nez kā tas viņam patiktu! Gameja saspringa, redzot vīrieti atkal tuvojamies.

-���� Basta! iekliedzās lielais vīrs, kas izskatījās pēc Pan�o Viljas. Viņa lūpas joprojām smaidīja, ta�u acīs dzalkstīja dus�mas.

Dzeltenzobis atkāpās. Viņ� paberzēja seju, kur uz nevese�lās ādas veidojās zilums, un satvēra ar rokām kājstarpi. Viss bija skaidrs.

-��� Gan es tevi dabū�u, vīrietis draudīgi sacīja angliski.

Gameja a�i paspēra soli uz viņa pusi, un viņ� atkāpās, iz�raisot savos biedros neķītru smieklu �alti.

Pan�o Vilja likās ieintriģēts par �īs slaikās sievietes bezbai�līgo reakciju. Viņ� pienāca tuvāk.

-��� Kas jūs esat? viņ� vaicāja, vērdamies Gamejā ar caururb�jo�u skatienu.

-���� Es esmu doktore Gameja Trauta, un tas ir mans gids, viņa ātri atbildēja, palīdzot profesoram piecelties. �i saproto�ais skatiens vēstīja Gamejai, ka viņa nākotne var būt pavisam drū�ma, ja �ie vīri uzzinātu, kas viņ� ir. Viņ� izlikās pazemīgi pa�klausīgs.

Lielais vīrs ar nicīgu skatienu pilnībā novērsās no �i un veltīja visu savu uzmanību Gamejai.

-��� Ko jūs te darāt?

-��� Es esmu amerikāņu zinātniece. Dzirdēju par vecām celt�nēm un nācu apskatīt. Sarunāju ar �o vīru, ka viņ� mani atvedīs uz �ejieni.

Viņ� bridi pētīja Gameju.

-��� Un ko jūs atradāt?

Gameja paraustīja plecus un palūkojās apkārt.

-��� Neko sevi�ķu. Tikko ieradāmies. Redzējām vienīgi da�us grebumus, tas arī viss. �aubos, vai te ir daudz, ko redzēt.

Pan�o Vilja iesmējās un sacīja:

-Jūs nezinājāt, kur skatīties. Es jums parādī�u.

Viņ� noskaldīja pavētniecisku vārdu birumu spāņu valo�dā. Dzeltenzobis iebakstīja ar bisi Gamejai, bet atkāpās, tiklīdz viņa uzmeta iznīcino�u skatienu. Nu viņ� koncentrēja visu savu niknumu uz doktoru �i, apzinoties, ka Gamejai tas nepatīk. Viņi aizgāja līdz klajuma tālākajam galam, kur bija izrakts kāds ducis bedru. Gandrīz visas bija tuk�as, bet viena pilna ar māla traukiem.

Uzklausot Pan�o pavēli, Elviss izvilka no bedres divus po�dus un piebāza vispirms vienu, tad otru Gamejai pie sejas.

-���� �ito meklējat? lielais vīrs noprasīja.

Viņa dzirdēja �i skaļo elpas vilcienu un cerēja, ka to nav ievēroju�i citi.

Saņēmusi vienu podu rokās, viņa apskatīja melnos zīmēju�mus uz krēmkrāsas virsmas. Redzamā aina attēloja vēsturiskus vai leģendārus notikumus. Trauki bija tie�i tāda veida kerami�kas paraugi, par kuriem agrāk bija ieminējies doktors �i. Viņa pasniedza podu atpakaļ.

-���� Ļoti skaists.

-��� Ļoti skaists, atkārtoja Pan�o Vilja. Ļoti skaists. Ha-ha! Ļoti skaists!

Pēc īsas un skaļas apsprie�anās laupītāji vadāja savus gūs�tekņus vēl kādu brīdi, pirmais gāja Pan�o Vilja, gājienu noslē�dza Elviss un Dzeltenzobis ar savām �autenēm. Viņi devās uz apaugu�u pakalnu, kas bija daļēji atsegts, un zem zāles varēja redzēt akmeņus. Pan�o iegāja caur izvirzītu arku un uzreiz izzuda skatienam. Gameja ieraudzīja, ka zemē paveras liela ieeja. Viņi nokāpa pa nevienādiem, raupji darinātiem pakāpieniem un ie�kļuva drēgnā, pustum�ā apak�zemes kambarī ar ļoti augsti no�vietotu jumtu.

Lielais vīrs sacīja da�us vārdus profesoram, tad atstāja abus vienus.

-��� Vai ar jums viss kārtībā? Gameja apjautājās profesoram, teiktajam atbalsojoties telpā.

Viņ� paberzēja sejas pusi, kas joprojām bija no sitiena pie�sarkusi.

-���� Es izdzīvo�u, bet nevaru gan teikt to pa�u par to lopu, kas man iesita. Un kā jums?

Pamasējusi sāpo�o galvu, Gameja sacīja:

-��� Man tik un tā vajadzētu likt ilgviļņus.

Pirmo reizi stingā seja atplauka platā smaidā.

-��� Paldies! Es būtu jau beigts, ja jūs neiejauktos.

-��� Varbūt, Gameja bilda. Atceroties profesora pacelto ma�eti, viņa iedomājās, ka viņ� dro�i vien būtu notriecis Dzeltenzobi zemē. Viņa palūkojās atpakaļ uz kāpnēm, pa kurām visi bija nonāku�i lejā. Ko tas lielais vīrs teica?

-��� Viņ� nemaz nepūlē�oties mūs sasiet. Te ir tikai viena iz�eja. To viņ� liks kādam apsargāt, un, ja mēs mēģināsim aizbēgt, mūs nogalinās.

-���� Skaidrāk vairs nevar izteikties.

-�� Tā ir mana vaina, �i drūmi ieminējās. Man nevajadzē�ja jūs vest uz �ejieni. Es nemū�am nebiju iedomājies, ka laupītā�ji �o vietu ir uzgāju�i.

-���� Sprie�ot pēc trauku daudzuma, viņi ir krietni papūlēju��ies.

-�� Tajā bedrē sakrautie senie priek�meti ir simtiem tūksto�u, varbūt pat miljonu dolāru vērti. Tas lielais vīrs ir priek�nieks, abi pārējie vienkār�i nolīgti darboņi. Cūkas. �i uz bridi apklusa. Labi, ka jūs nepateicāt, kas es esmu.

-��� Es nezināju, cik tālu jūsu slava izplatījusies, tomēr negri�bēju, lai viņiem rastos kāda izdevība uzzināt, kas jūs esat. Gameja pavērās uz augsto jumtu, kas bija tikko saskatāms pa ieeju ieplūsto�ajā gaismā. Kur mēs atrodamies?

-�� Tā ir cenote, aka, �eit dzīvojo�ie cilvēki nāca te pēc ūdens. To es atradu savā otrajā gājienā. Nāciet, es jums parādī�u.

Viņi devās apmēram simt pēdu dziļāk. Kļuva arvien tum��āks, tad, kad viņi bija nonāku�i pie liela ūdens baseina, atkal gai�āks. Akmeņainajā jumtā, kas, pēc Gamejas domām, bija ap�tuveni se�desmit pēdu augstumā, pa kādu atveri iespiedās gais�ma. Baseina tālākajā galā pletās stāva siena, kas slējās pret spo�kaini apspīdētajiem griestiem.

-��� Ūdens ir tīrs, doktors �i sacīja. Lietus satek zem kaļķ�akmens un rod ceļu caur tādiem caurumiem kā �is uz apak�ze�mes alām.

Gameja apsēdās uz zema rifa.

-Jūs zināt �os tipus, viņa sacīja. Kā jums �ķiet, ko viņi darīs?

Doktoru �i pārsteidza viņa ceļabiedres rāmais noskaņo�jums. Ta�u viņ� sev atgādināja, ka par to nevajadzētu brīnīties �ī sieviete bija bez bailēm aizsargājusi viņu un mēģinājusi izrē�ķināties ar vīrieti, kas uzbrucis viņam.

-��� Mums ir mazliet laika. Viņi nedarīs neko, līdz vienosies ar uzpircējiem, kas viņus salīgu�i, ko darīt ar amerikānieti.

-��� Un tad?

Viņ� izpleta rokas.

-���� Diez cik daudz iespēju nav. Tie ir bagātīgi izrakumi, un viņi tos negribēs pamest. Un to viņiem nāksies darīt, ja viņi ļaus mums aiziet.

-Tātad viņiem būtu labāk, ja mēs pazustu no zemes virsas. Nevienam nav zināms, kur mēs atrodamies, ta�u viņi to neno�jau�. Cilvēki var nodomāt, ka mūs ir apēdis jaguārs.

�i sarauca pieri.

-��� Viņi nebūtu tik dro�i parādīju�i mums savu laupījumu, ja iedomātos, ka mēs varētu kādam pastāstīt.

Gameja paraudzījās apkārt.

-��� Varbūt jūs zināt kādu slepenu izeju no �ejienes?

-��� No galvenā kambara atiet vairākas ejas. Tās vai nu izbei�dzas, vai arī noiet zem ūdens līmeņa un nav caurejamas.

Gameja piecēlās un piegāja pie ūdensmalas.

-��� Kā jums liekas, cik te ir dziļ�?

-��� Grūti pateikt.

-Jūs pieminējāt zemūdens alas. Vai ir kāda iespēja, ka tās iziet kaut kur virspusē?

-��� Varētu būt. Jā. Apkārtnē ir arī citas aku atveres.

Gameja bridi stāvēja pie ūdensmalas, mēģinot ar acīm no�teikt dziļumu.

-��� Ko jūs darāt? profesors uzsauca.

-��� Jūs dzirdējāt, ko tas maita teica. Viņ� grib mani dabūt. Gameja ielēca ūdenī un kraulā aizpeldēja līdz vidum. Ziniet, viņ� neatbilst manai gaumei, viņa sacīja, un teik�tais atbalsojās kambarī. Ūdenim no�ļakstot, viņa ienira rā�majā baseinā.

DevītāJūclze, Arizonā

Kādu laiku Ostinam likās, ka negaiss neuznāks. Samilzu�ie melnie padebe�i, kas bija krāju�ies visu pēcpusdienu drau�dīgās kārtās, aizķērās aiz kādas robainas virsotnes. Kad Ostins un Ņina gāja apkārt ran�o teritorijai, viņi izskatījās kā pāris, kas, baudot atpūtu, devies pastaigā, un tie�i tādu ie�spaidu Ostins vēlējās atstāt uz jebkādiem neredzamiem novē�rotājiem. Viņi apstājās zem zilgi zaļajiem pcilo varde koka za�riem un raudzījās pla�ajā, mierpilnajā ainavā. Rieto�ās saules stari meta zeltainu, bronzas un kapara krāsas atblāzmu uz kalnu nogāzēm.

Ostins maigi saņēma Ņinu aiz pleciem un, nemanot nekā�du pretestību, pievilka viņu tuvāk, jūtot viņas ķermeņa siltumu.

-��� Vai esat pārliecināta, ka man neizdosies pierunāt jūs do�ties prom?

-��� Tā būtu vienīgi laika tērē�ana, Ņina sacīja. Es gribu redzēt visu, kas notiks.

Viņu lūpas gandrīz saskārās, un jebkurā citā reizē �ī ro�mantiskā noskaņa vedinātu uz skūpstu. Ostins ieskatījās Ņinas pelēkajās acīs, kur atmirdzēja saulrieta oran�ās liesmiņas; viņ� juta, ka Ņina patiesībā ir tālu prom, viņa kavējas domās pie saviem nogalinātajiem draugiem un darbabiedriem.

-��� Es saprotu, viņ� bilda.

-���� Paldies! Es to ļoti novērtēju. Viņa cie�i raudzījās tuk�snesī, kas tinās arvien lielākā tumsā. Kā jums liekas, vai viņi ieradīsies? Ņina jautāja.

-���� Manuprāt, par to nav �aubu. Kā viņi var atteikties no tādas ēsmas?

-��� Neesmu pārliecināta, ka viņi joprojām meklē mani.

-��� Es runāju par to romie�u krū�utēlu. īsts ģēnija darbs.

-����� Tie bija kolektīvi pūliņi, Ņina smaidot attrauca. Mums bija nepiecie�ams modelis, kas izskatītos kā Romas imperators. Polam varen labi padodas datorgrafika. Viņ� sa�meklēja vienu fotogrāfiju, "noskuva" to, padarīja matus plānā�kus, saķemmēja Jūlija Cēzara stilā un bleizera vietā "uzvilka" bruņukreklu. Piepe�i satraukdamās, viņa pajautāja: Jūs ta�u nedomājat, ka admirālis Sendekers varētu sadusmoties, ja uzzi�nātu, ka viņa seja izmantota par modeli?

-���� Manuprāt, viņ� pat justos glaimots. Varbūt viņam būtu kas sakāms par to, ka tiek iemū�ināts kā imperators. Un sejas izteiksme ir pārāk labsirdīga. Ostins paraudzījās uz melnēju��ām debesīm. Liekas, galu galā mēs to negaisu sagaidīsim.

Padebe�u gūzma bija atbrīvojusies no kalnu virsotnēm un a�i slīdēja viņu virzienā. Kalni izskatījās tum�i brūni. Pāri tuk�snesim atbalsojās klusināti pērkona dārdi. Saules stari likās sapluinīti un krietni padzisusi.

Viņi apstājās, lai ieslēgtu netālu no nojumes atstāto divu autobusu iek�ējo apgaismojumu, un tad dzeltenās gaismas atblāzmā devās uz drupām pie ran�o, kur Trauts komplektēja apsargu komandu.

Vingeiti, noguru�i no rak�anas un sijā�anas, bija agri de�vu�ies atpakaļ uz savu moteli. Neds, Karls un Zavala bija izvie�toju�ies apkārt teritorijai aiz vecā aploka. No viņu vietām varēja skaidri pārredzēt tuksnesi, kas stiepās līdz pat apvārsnim. Ie�stājoties tumsai, bija plānots, ka ieradīsies papildspēki, lai ap�sargātu ceļu.

Ostinam un Ņinai ieejot ran�o, vēja brāzma uzsita gaisā smil��u virpuli, pret zemi triecās milzīgas lietus lāses. Trauts bija virtu�vē, vienīgajā daļā, kur bija saglabājies jumts. Pa da�ām spraugām ieplūda lietus un ātri vien radīja strautiņus uz klona grīdas, tomēr visā visumā ēkas iek�puse bija samērā sauss un labs patvērums. Pa robaino atveri, kur bija atradu�ās durvis, varēja saskatīt auto�busus. Spraugas starp ķieģeļiem pavēra skatu uz visām pusēm.

Vēj� un lielus bija tikai sākums. Tuksne�a negaisam ar to nepieliek, ka tas atbrā�as un pa reizei uz�ķiļ zibens dzirksti; tas izvēlas kādu vietu un kavējas pie tās ilgāk, gā�ot kā ar spai�ņiem un ik pēc mirkļa �austot to ar izlocītām zibens bultām. Tas uzbrūk ar ļaunprātību, kāda ir vairāk raksturīga cilvēka dabai, un pātago zemi kā ar zenītartilērijas �āviņiem, kuru uzdevums iznīcināt ienaidnieku vai piespiest to padoties.

Gandrīz neatslābsto�ajā stroboskopiskajā apgaismojumā �ļā�co�ās lietus lāses likās sasalu�as. Kamēr Trauts veica vizuālo pārbaudi, Ostins sazinājās ar apsargiem, izmantodams rāciju, un nācās kliegt, lai cits citu sadzirdētu pērkona dārdos un lie�tus plīk�ķē�anā.

Apsargiem bija piekodināts zvanīt ik pēc noteikta brī�a un nekavējoties tādā gadījumā, ja gadās kaut kas neparasts. Vīri, kas de�urēja ap teritoriju, tika saukti viņu pa�u vārdos. Se�i apsargi, kas bija izvietoju�ies pie vecā degvielas uzpildes pun�kta, apzīmēja sevi par A komandu. Helikoptera grupai, kuru dēvēja par B komandu, bija tikai jāklausās, pa�iem klusējot.

Oslina radio sprak�ķēja glu�i kā no statiskās elektrības, ta�u patiesībā tas bija lietus.

-��� Neds bāzei. Nav nekā.

-��� Sapratu! Ostins atsaucās. Pieslēdzies, Kari!

-���� Karls. Tas pats, atskanēja pēc mirkļa.

-�� Tas pats, tas pats, atsaucās D�o, ņemot pie sirds Ostina aizrādījumu izteikties iespējami īsi.

Atskanēja signāls no ceļa:

-��� A komanda. Nekā.

Vētra ilga gandrīz vai stundu, un, kad tā pārvietojās tālāk, tās atnestā priek�laicīgā tumsa neatstājās, to pārtrauca vienīgi attālie zibens uzliesmojumi. Atsvaidzinātais gaiss spēcīgi smar��oja pēc vībotnēm. Apsargu posteņi turpināja ziņot par stāvok�li, joprojām viss bija bez pārmaiņām. Ta�u tad pienāca ziņo�jums no ceļa komandas.

-��� A komanda bāzei. Tuvojas ma�īna. Ieņemam vietas.

Komandas darbības plānā bija paredzēts norīkot divus vī�rus braucamā apturē�anai, diviem tie jāpiesedz. Viens uzmanīs sedzēju aizmuguri, bet sestais sazināsies ar pārējiem pa radio. Ostins aizgāja pie durvīm un, acis piemiedzis, raudzījās uz ceļu. Tumsā kā niecīgi punktiņi mirgoja priek�ējie lukturi.

-��� Auto saņem signālu apstāties� apstājās. Tuvojamies uz�manīgi, pēc minūtes atskanēja ziņojums.

Ostins aizturēja elpu. Nevienam nebija nekāda iemesla ap�meklēt �o vietu vēlā vakarā. Viņ� iztēlojās vīrus, kas tuvojas no abām pusēm ar gatavībā saslietiem �aujamiero�iem, un cerēja, ka tas nav radīts uzmanības novēr�anai no īstajām briesmām, kuras uzglūn no citurienes. Viņ� ātri sazinājās ar pārējiem ap�sardzes punktiem. Tuksne�a pusē viss bija mierīgi.

Pēc da�iem spriedzes pilniem mirkļiem atkal ierunājās ceļa komanda:

-��� A komanda. Balss izklausījās atslābināta. Vai jūs pa�zīstat kādu, ko sauc D�ord�s Vingeits?

-Jā, atsaucās Ostins. Kas ir ar viņu?

-��� Viņ� vada ma�īnu.

-���� Pavecs vīrs, ar baltiem matiem un bārdu?

-��� Tie�i tā. Apgalvo, ka strādā jūsu izrakumos.

-��� Taisnība. Vai sieva ir kopā ar viņu?

-���� Nē. Viens pats.

-��� Ko viņ� te dara?

-��� Sieva esot aizmirsusi savu kabatas grāmatiņu atstājusi autobusa vannasistabā. Viņ� būtu braucis ātrāk, bet gaidījis, kamēr vētra beidzas. Ko darīt?

Ostins iesmējās.

-���� Labs ir, laidiet viņu iek�ā.

-���� Skaidrs. Iek�ā un ārā.

Pēc brī�a lukturu gaisma pār�ķēla tumsu, ma�īnai pārvie�tojoties pa ceļu. Vingeitu buiks apstājās starp autobusu un no�jumi. Atvērās durvis, no tā izkāpa Vingeits un pazuda aiz stūra. Pēc kādas minūtes garais stāvs atkal parādījās, nesdams kaut ko padusē iespiestu, tad apstājās un izdarīja kaut ko dīvainu pagriezās pret ran�o un pamāja. Ostins bija pārliecināts, ka tas nav nejau�s �ests. Pēc tam vīrietis iekāpa ma�īnā un brauca prom. Ostins pagriezās pret Ņinu, kas bija atradusi kādu vecu miesnieka bluķi un apsēdusies uz tā. Acīmredzot viņa bija ievē�rojusi neizpratnes pilno izteiksmi Ostina sejā.

-���� Vai kaut kas noticis? viņa ba�īgi apjautājās.

-��� Nē, viņ� attrauca, lai nomierinātu Ņinu. Veltīga trauk�sme.

Pēc kādas minūtes ceļa komanda ziņoja:

-��� Iebraucējs ir prom. A komanda atslēdzas.

-���� Paldies, labi pastrādāts. Bāze atslēdzas.

Trauts paraustīja plecus.

-��� Varbūt �onakt tas nav paredzēts.

Ostins nejutās pārliecināts.

-��� Varbūt, viņ� piebalsoja, sakozdams �okļus.

Neviens nebrīnījās, ka pēc piecpadsmit minūtēm ieskanē�jās Trauta mobilais telefons. Viņ� bija visu laiku pūlējies sazi�nāties ar Gameju un lūdzis pateikt, lai viņa piezvana. Pols izvil�ka no kabatas mazo 'Motorola" telefonu.

Pēc brī�a viņ� ierunājās:

-��� Ne ziņas? Vai jūs varētu palūgt, lai "Nērejs" piezvana man uzreiz, tiklīdz dabū kādu ziņu no viņas? Jā, es labprāt parunā�tos. Sveiks, Rudij! Viņ� bridi klausījās, saraucis pieri. Labs ir. Es teik�u Kurtam un tad atkal sazinā�os ar tevi. Tas ir gan dīvaini, viņ� sacīja, kad bija izslēdzis telefonu. Rudijs bija nodibinājis fiktīvu korporāciju, kas koordinē �o projektu ar izdomātu vārdu un telefona numuru, kur� atbilst NZJA centrā�lajam birojam. Nesen viņiem piezvanījusi Montānas �tata poli�cija. Liekas, viņi saņēmu�i kādu vecāku pāri, kas klīdis pa �o�seju. Stāstīju�i kaut ko neticamu ka biju�i nolaupīti.

Ostins nemitīgi prātoja par to, kāpēc nekas nenotiek, tā�pēc visai labi nebija ieklausījies.

-��� Vai teica kaut ko par NI.O? viņ� jautāja.

-���� Manuprāt, mēs nedrīkstam to palaist garām bez ievērī�bas. Viņi stāstot, ka esot turēti ieslēgti pāris dienu un ka biju�i ceļā uz arheoloģiskiem izrakumiem Arizonā.

Ostins saausījās.

-��� Vai policijai ir zināmi uzvārdi?

-���� Vingeiti.

Ostina uztvere bija notrulinājusies gan vētras, gan vienmu�ļības dēļ. Nu viņa galvā ieskanējās trauksmes zvans.

-��� Sasodīts! viņ� iesaucās. Pol, ziņo, lai helikopters ātri lido �urp! Un A komanda arī. Viņ� izgāja ārā, un, kad bija pusceļā starp ran�o un autobusiem, nojume uzsprāga gaisā dzeltensarkanās liesmās. Ostins nokrita uz vēdera zemē, apsedza galvu ar rokām un ierakās ar seju slapjajās smiltīs. Pēc neilga brī�a eksplodēja propāna tvertnes autobusos, satricinot zemi un pārvēr�ot nakti par dienu. No debesim lidoja dzalkstījo�i metāla gabali, ta�u vēj�, kas sekoja pēc vētras, lielāko daļu aiz�nesa projām, un tikai da�as karstas dzirksteles apsvilināja viņa plaukstu virspuses.

Krīto�o �ķembu plak�ķē�ana beidzot aprima. Oslins pacē�la galvu un izspļāva smiltis no mutes. Nebija vairs ne autobusu, ne nojumes, to vietā sprak�ķēja uguns. Zeme ap liesmām bija noklāta ar sarkani gailo�ām oglēm.

Kad Ostins bija pārliecināts, ka sprādzieni pilnībā beigu��ies, viņ� piecēlās un piegāja tuvāk pie dego�ajiem gru�iem tas bija viss, kas palicis no autobusiem un nojumes.

Klāt piesteidzās Trauts un Ņina.

-���� Kurt, vai ar jums viss kārtībā? Ņina ba�īgi apjautājās.

-�� Jā. Ostins lūkojās uz liesmojo�o sārtu un notrausa vēl da�us smil�u graudus no mēles. Bet man labāk patīk, ja ugu�ņo�ana ir Ceturtajā jūlijā.

Pēc brī�a ieradās Karls, Neds un D�o; tad no visām pusēm gaismā iznira tumsas klātie stāvi. A komanda skrēja klāt, nevē�lēdamās palikt nomaļus, viņu apjukuma pilnos izsaucienus no�slāpēja helikoptera rūkoņa. Pilots pamanīja liesmas un dzirk�steles, tāpēc pabrauca nostāk un nolaidās blakus ran�o.

Ostina smadzenēs a�i sāka saslēgties domu loks.

-���� Pol, vai tev ir moteļa numurs, kur Vingeiti apmetu�ies?

-��� Jā, tas ir mana mobilā telefona atmiņā.

-��� Piezvani uz turieni un uzzini, vai viņi tur vēl ir.

Trauts nospieda taustiņus un palūdza savienot ar Vingeitu istabu.

Viņ� pagriezās pret Ostinu.

-���� Es runāju ar nakts administratoru. Misters Vingeits sa�maksājis, bet viņa ma�īna vēl esot tur. Viņ� aizie�ot un pieklau�vē�ot pie durvīm.

Administrators pēc brī�a atkal pienāca pie telefona.

-�� Nomierinieties, ser, Trauts rāmi sacīja. Uzklausiet mani! Zvaniet policijai! Istabā neko neaiztieciet!

Trauts izslēdza telefonu un pagriezās pret Ostinu.

-Administrators klauvējis pie Vingeitu istabas, bet neviens nav atsaucies. Viņ� pavēris durvis, tās nav biju�as aizslēgtas, un iegājis iek�ā. Du�ā bijis līķis. Sieviete. Misis Vingeita.

Ostina �okļi cie�i sakļāvās.

-���� Vai misters Vingeits kaut kur redzams?

-��� Nē. Administrators teica, ka viņ� acīmredzot ar kādu ga�rāmbraucēju aizlavījies prom.

-��� Es domāju gan!

-���� Kas �eit notiek? Ņina jautāja.

-��� Tagad nevaru paskaidrot. Mēs drīz būsim atpakaļ.

Atstājot Zavalu, lai viņ� .cen�as kaut cik likvidēt sajukumu,

Ostins tin Trauts metās pie helikoptera. Pēc brī�a tas atkal bija pacēlies gaisā. Viņi devās �osejas virzienā un lidoja virs tās, līdz sasniedza ko�o moteļa neona izkārtni, un nolaidās auto�ma�īnu stāvvietā.

Policija jau bija ieradusies un pārbaudīja istabu. Ostins pazibināja savu identifikācijas karti, izvairīgi stādīdamies priek�ā kā no federālās aģentūras, cerēdams, ka viņu noturēs par FIB aģentu. Lai ieskaidrotu, ko NZJA darbinieki dara slepkavības vietā, būtu nepiecie�ams ilgāks laiks. Policija īpa�i neiedziļinā�jās viņa apliecībā, uz viņiem atstāja iespaidu �ā aģenta pēk�ņā iera�anās no debesīm kopā ar skarba izskata komandu.

Misis Vingeitas ķermenis bija saļimis du�as kabīnē. Viņa bija tērpusies sārtā frotē rītakleitā, acīmredzot bija nogalināta, kad iznākusi no du�as, un tad iegrūsta atpakaļ kabīnē. Asinis nekur neredzēja, bet viņas galva bija pagriezta dīvainā leņķī. Ostins izgāja ārā, kur Trauts atkal sazinājās ar NZJA galveno biroju.

-��� Vingeiti ar savu sākotnējo pieteikumu iesūtīja savas foto�grāfijas, Trauts sacīja.

-��� Motelim noteikti ir fakss, Ostins ieminējās.

Viņi aizgāja uz moteļa administrācijas kabinetu, un Trauts stādījās priek�ā, ka esot tas, kur� pirms tam zvanījis viņiem. Administrators sacīja, ka viņiem ir fakss, gandrīz vai pilnīgi jauns, un pateica numuru Trautam, kur� savukārt to paziņoja NZJA. Pēc da�ām minūtēm parādījās fotogrāfijas. Attēlos redza�mie pavecie ļaudis nc mazākajā mērā nelīdzinājās �iem Vingeitiem, dzīviem vai miru�iem.

Ostins un Trauts izjautāja administratoru, tuklu pusmū�a vecuma vīru ar papliku galvvirsu. Viņ� joprojām bija satriekts, bet izrādījās labs liecinieks. Gadiem ilgi atrazdamies pie viesu reģistrācijas galda, viņ� bija pieradis saskatīt da�ādus sīkumus.

-���� Redzēju, kā Vingeiti ierodas vēlā pēcpusdienā un ieiet savā istabā, viņ� stāstīja. Tad uznāca vētra. Kad lietus pierimās, Vingeitu auto izbrauca ārā. Pēc neilga laika tas atkal at�griezās. Vingeits aizgāja uz savu istabu un pēc īsa brī�a iegrie�zās pie manis un samaksāja. Skaidrā naudā. Es viņu gandrīz vai nepazinu, administrators sacīja.

-��� Kā tad tā? Ostins apjautājās.

-���� Ha, viņ� bija noskuvis visu savu bārdu. Nesaprotu, kā�pēc viņam to vajadzētu darīt, tā rēta uzreiz ir redzama.

-��� Ticat vai ne, bet es nesaprotu, par ko jūs tagad runājat, Ostins sacīja.

Administrators ar pirkstu novilka pāri vaigam, no acs līdz pat lūpas kaktiņam.

-��� Gara rēta no acs līdz mutei.

Ostins un Trauts runāja ar administratoru, līdz ieradās po�licija, lai viņu izjautātu. Tad viņi iekāpa helikopterā, un pēc Ostina norādījumiem pilots pārlidoja ceļus, kas atradās apkārt izrakumu vietai. Viņi redzēja du�iem gailējo�u priek�ējo luktu�ru, ta�u nebija iespējams pateikt, kurā ma�īnā brauc Vingeits. Un vai vispār viņ� ir ma�īnā. Viņi laidās atpakaļ uz ran�o, kur sārta liesmas bija redzamas no vairāku jūd�u attāluma.

Ostins informēja Ņinu un Zavalu, kas nolicis motelī, par misis Vingeitas noslepkavo�anu un viņas vīra pazu�anu.

-���� Es nespēju noticēt, ka misters Vingeits ir viens no vi�ņiem, Ņina sacīja.

-��� Tāpēc viņ� ātri aizmuka. Viņam vajadzēja tikai sekundi, lai ieliktu bumbu nojumē. Aukstasinīgs darbonis, lai kas viņ� būtu. Izdarīja lo visu mūsu acu priek�ā.

Ņina noskurinājās.

-��� Bet kas bija tā nabaga sieviete?

-���� To mēs kādu laiku nezināsim. Varbūt ari nekad. Viņ� uz bridi apklusa. Es visu laiku domāju par to Vingeitu vai kā viņu sauca. Viņ� it kā izaicināja mūs tie�i pirms bumbas sprādziena. Bet ir kaut kas vēl. Viņam nebija tūlīt jāskujas, viņ� varēja aizbraukt ar savu bārdu un izdarīt to vēlāk. Gandrīz vai liekas, ka viņ� ņirgājas par mums. Vai ari izrāda savu nicinā�jumu.

Zavala centās mazliet uzlabot visiem garastāvokli.

-��� Vismaz admirālis neuzzinās, ka mēs esam rotaļāju�ies ar viņa cēlo profilu.

-��� Varbūt viņ� jau to zina, D�o.

-���� Jā-ā, dro�i vien tev taisnība. Zavala uzlika rokas uz gurniem un paskatījās uz dzirkstelēm pelnos. Un ko tagad?

-���� Citi var pieskatīt �o vietu. Mēs dosimies uz Tūksonu un kaut kur apmetīsimies izgulēties. No rīta lidosim atpakaļ uz Va�ingtonu.

-���� �ie zeļļi bija daudz viltīgāki un labāk organizēti, nekā mēs iedomājāmies, Zavala sacīja. Viņi ņēma vērā asiņaino mācību, ko bija dabūju�i uz "Nēreja".

-���� Neiz�ķirts. Ostina acis atkal iezaigojās ledainā aukstu�mā. Redzēsim, kas beigās iegūs iz�ķiro�o punktu.

Jukatanā, Meksikā

Spiediens Gamejas ausīs apliecināja iek�ējam dziļuma no�teicējam, ka viņa atrodas vairāk nekā trīsdesmit pēdu zem mel�nās ūdens virsmas. Viņa kustējās uz priek�u un atpakaļ kā ak�vārija zivs barības meklējumos, ar līklo�u kustībām pakāpenis�ki virzoties aug�up. Taustei aizvietojot redzi, rokas pārbaudīja neredzamās sienas slideno virsmu.

Iepriek�ējā gadā Gameja pārmaiņas pēc bija uzsākusi tre�nēties brīvajā nir�anā, iztiekot bez jebkādiem elpo�anas aparā�tiem. Viņa ar baudu ienira bez apgrūtino�ajām ūdenslīdēja ierī�cēm un, attīstot savu plau�u ietilpību, spēja izturēt vairāk nekā divas minūtes.

Kaļķakmens virsma bija nosēta ar gropēm, plaisām un ma�ziem caurumiem; ta�u neviens nebija tik liels, lai pa to varētu izkļūt ārā. Gameja iznira aug�ā, peldēja pāri baseinam un pie�vilkās pie malas, lai atpūstos un atvilktu elpu.

�i manīja vil�anos viņas acīs.

-��� Nekā?

-��� Mucbo tiada. Pilnīgi nekā. Lūdzu, piedodiet manu spāņu valodu! Notraukusi ūdeni no acīm, viņa paraudzījās visapkārt dobumam. Jūs teicāt, ka no �īs vietas ved da�as ejas.

-Jā, esmu tās izpētījis. Tās visas beidzas ar strupceļu, izņe�mot vienu, bet to aiz�ķērso ūdens.

-��� Vai jums ir kāda ideja, uz kurieni ved tas ar ūdeni pildī�tais tunelis?

-���� Manuprāt, tas, tāpat kā citi, beidzas mazā baseinā, kas piepildās vai ne atkarībā no gruntsūdens līmeņa. Ko jūs gribē�jāt atrast baseinā?

Gameja atglauda matus atpakaļ un izspieda no tiem kriet�nu ūdens daudzumu.

-���� Es cerēju atrast kādu atveri, pa kuru varētu nokļūt citā alā vai tikt ārā virs ūdens līmeņa. Tūlīt atgriezī�os. Viņa pie�cēlās un, aizgājusi pie kāpnēm, kas veda uz ieeju alā, klusu uzkāpa pa tām un aug�galā nozuda. Pēc brī�a viņa atgriezās. Nav nekādu cerību aizlavīties garām sargam, viņa sacīja no�ēlas pilnā balsī. Viņi aizkrāvu�i ieeju ar laukakmeņiem. Mēs tos varētu izkustināt, ta�u sargs mūs sadzirdētu, ja mēs to censtos darīt.

Uzlikusi rokas uz gurniem, Gameja atkal aplūkoja viņu ie�slodzījuma vietu, skatiens apstājās pie gaismas strēles, kas spī�dēja pa spraugu augstajos griestos virs baseina.

�i sekoja viņas skatienam.

-���� Sen�i izraka lo caurumu, lai nolaistu spaiņus akā. Tad viņiem nevajadzēja skraidīt pa kāpnēm ik reizi, kad gribēja uz�vārīt bļodu zupas.

-��� Tas nav vidū, viņa ieminējās; atvere patie�ām bija tu�vāk vienai sienai.

-���� S(. Rokoties no aug�as, viņi nevarēja zināt, kur tie�i ir baseina centrs. Bet tas neko nemainīja, kamēr vien bija iespē�jams nolaist auklu un piepildīt spaiņus.

Gameja piegāja pie ūdensmalas un raudzījās aug�up uz cau�rumu. Tas bija stipri aizaudzis, tādējādi mazinot pieeju dienas gaismai.

-��� Izskatās pēc vīteņaugiem, kas nokarājas tur lejā.

�i piemiedza acis un pavērās kupolveidīgajos griestos.

-��� Tā varētu būt. Mana redze vairs nav tāda, kā reiz bija.

Nu bija Gamejas kārta piemiegt acis. Nevarētu gan teikt, ka

profesoram ir kādas problēmas ar acīm pat ar savu nevainoja�mo redzi viņa ar grūtībām saskatīja vairākas stīgas. Viņa pavē�rās zemāk. Sienas lielākā daļa bija ēnā. Nebija nekāda iemesla iedomāties, ka tā varētu būt citāda nekā viņas iztaustītā zem�ūdens daļa.

-���� Sliktā apgaismojumā ir grūti pateikt, bet no �ejienes iz�skatās, ka tā siena liekas vieglāk pieejama nekā da�as klintis, pa kurām esmu uzkāpusi Rietumvird�inijā. �ēl gan, ka mums nav rad�u zābaku un cirtņa. Viņa iesmējās. Es pat samieri�nātos ar �veicie�u armijas nazi.

�i aizdomājies brīdi vērās tuk�umā.

-��� Man varbūt ir kaut kas labāks nekā �veicie�u armijas na�zis.

Viņ� iebāza roku aiz krekla, pārlaida ādas saiti pāri galvai un pasniedza to Gamejai. Vājajā apgaismojumā kareklis, kas bija piesiets pie saites, izskatījās pēc plēsīga putna galvas.

Gameja pasvārstīja priek�metu saujā. Zaļās acis mirdzēja pat vājajā alas apgaismojumā, baltais knābis likās spīguļojam.

-���� Skaists. Kas tas ir?

-���� Amulets. Vētru dievs Kukulkans. Maijiem tas bija līdzi�nieks acteku Kecalkoatlam, Spalvainajai �ūskai. Galva viņam ir pagatavota no vara, acis no nefrīta, knābis no kvarca. Es nēsāju to līdzi labai veiksmei, kā arī cigāru apgrie�anai.

Apaļā pamatne iegūla Gamejas rokā. Viņa aptaustīja īso, trulo knābi.

-��� Sakiet man, doktor �i, cik ciets ir kaļķakmens?

-��� Tas sastāv no kalcija karbonāta un senām glieme�vāku nogulām. Ciets, bet trausls, kā jau varētu sagaidīt.

-��� Es iedomājos, ka varētu izcirst tajā sienā robus, kur atbal�stīt rokas un kājas, lai uzrāptos līdz tiem vīteņaugiem. Viņa nebija tikusi skaidrībā, ko darīs, kad tiks ārā no alas, bet gan jau kaut ko izdomās.

-Tas ir iespējams. Kvarcs ir gandrīz tikpat ciets kā dimants.

-��� Tādā gadījumā es labprāt aizlienētu �o mazo �ūskveida putnu uz kādu brīdi.

-��� Bet lūdzu! �i sacīja. Dievu vara mums var izrādīties nepiecie�ama, lai izpestītu mūs no �ā kazemāta.

Gameja ieslīdēja ūdenī, pārpeldēja pāri baseinam, tad aiz�gāja gar sienu līdz nelielam izvirzījumam kaļķakmenī. Pieturo�ties pie klintsradzes ar vienu roku, viņa pasniedzās un uztaus�tīja pietiekami lielu caurumu, kur ievietot pirkstus. Izmantojot amuletu par cietu kaltu, viņa to papla�ināja, lai ar pirkstiem varētu ieķerties sienā, pēc tam pievilkās aug�up un, atbalstījusi celi uz radzes, izcirta vēl vienu caurumu nedaudz augstāk.

Kad bija iespējams nostāties pilnā augumā, darbs veicās ātrāk, un pa mazam gabaliņam viņa virzījās aug�up. Piespie�oties pie klints cietās virsmas ar seju, varēja tuvāk apskatīt kaļķ�akmens struktūru. Kā jau viņai likās, siena bija ieplaisājusi, ar negludumiem. Viņa izmantoja dabiskos pieķer�anās punktus vai arī papla�ināja spraugas, kuras jau bija. Matus klāja baltu putekļu kārta, brī�iem nācās apstāties, lai paberzētu degunu pret plecu. Kārtīgs �ķaudiens liktu viņai lidot pa gaisu.

Kā gan Zirnekļcilvēkam tas izdodas tik viegli? Viņa atdotu visu, lai dabūtu Zirnekļa plaukstu stiprinājumu. Cie�i turēties, protams, bija grūti, ta�u visvairāk nogurdināja tas, ka nācās strādāt ar augsti paceltu roku. Plecs sāpēja, bie�i vajadzēja stī�vo roku atslābināt, lai tajā atkal riņķotu asinis. Gamejai �ķita, ka neizdosies vairs dabūt taisnu atliekto kaklu.

Tikusi līdz pusei, viņa paraudzījās lejup. Pustumsā tik tikko bija redzams �i baltais krekls. Viņ� bija vērojis Gamejas virzī�anos.

-���� Vai viss kārtībā, doktore Gameja? viņ� vaicāja, un at�balss �ķita atkārtojam jautājumu.

Viņa izspļāva putekļus. Dāmas gan tā nedara, bet vai nav vienalga.

-���� Nav nekā vienkār�āka.

Sasodīts, kāpēc tam dzeltenzobainajam izdzimtenim vaja�dzēja nozagt viņas rokaspulksteni pirms viņu iespundē�anas pazemē! Viņa bija zaudējusi laika sajēgu. Gaisma, kas ieplūda alā, nu bija slīpāka un blāvāka salīdzinājumā ar to, kāda tā bija sākumā. Acīmredzot pienācis saulrieta laiks. Tropiskā nakts no�lai�as tik ātri kā giljotīnas asmens. Drīz alā būs pilnīga tumsa. Vīteņaugu satver�ana būtu pietiekami grūta pat labā apgaismo�jumā, tumsā tas nebūs iespējams.

Acīmredzot doktors �i nojauta viņas �aubas, un atkal no lejas atskanēja viņa uzmundrino�ā balss, rāmi paziņojot, ka vi�ņa virzās labi un gandrīz jau sasniegusi mērķi. Un pēk�ņi viņa tie�ām bija tur, kur griesti izliecās un pārgāja kupolveida jumtā. Gameja lēnām pagrieza galvu un redzēja, ka viņa atrodas vie�nādā līmenī ar vīteņaugiem. Viņa pavirzījās augstāk, jo apzinā�jās, ka veiksmīgam lēcienam nepiecie�ama kāda rezerve. Nu viņa bija zem sienas liekuma. Spriedze nogurdināja pirkstus. Vai nu jākustas ātri, vai vispār jāpārtrauc.

Gameja pameta vēl a�u skatienu. Stīgas nokarājās aptuve�ni se�u pēdu attālumā no sienas.

Apsver labi savas kustības! Bet darbojies ātri! Viņa domās izmēģināja atsperties no sienas, gaisā pagriezties, saķert vīteņau�gu stigas un turēties pie tām�

Kā viņa bija teikusi profesoram nav nekā vienkār�āka.

Pirksti likās atrauti no rokām. Viņa atlieca plecu prom no sienas.

Vairs nav laika. Nu!

Gameja ievilka elpu un lēca.

Gaisā viņa sagriezās, ķermenim apvelkot parabolas līku�mu, rokas izmisīgi tvēra pēc slīgām. Sausas un trauslas, tās lie�cināja, ka viņas svaru neizturēs. Krik�! Viņa ķēra ar brīvo roku un juta stīgas salūstam.

Viņa krita.

Joprojām sagrābusi rokā nederīgos vīteņaugus, viņa trie�cās pret ūdeni. Nebija laika salikt pēdas un galvu "tīrai" ienir�anai, viņa piezemējās uz sāniem ar nejauku plak�ķi. Kreisā roka un gurns juta trieciena dzēlienu. Niknumā atvairījusi sāpes, Ga�meja neveikli peldēja uz sāniem līdz baseina malai.

�i roka, apbrīnojami spēcīga, saņēma viņu aiz delnas locī�tavas un palīdzēja izrāpties ārā no ūdens. Viņa brīdi sēdēja, pūlēdamās atgūties.

-���� Vai viss kārtībā?

-Jā, viņa attrauca starp elsām. Ak, pēc tik centīga dar�ba! Viņa pasniedza amuletu atpakaļ profesoram. Dieviem laikam ir kaut kas cits mums paredzēts.

-��� Manuprāt, viņiem vajadzēja dāvāt jums spārnus.

-���� Es būtu apmierinājusies ar izpletni. Gameja iesmējās. Es laikam izskatījos varen iespaidīgi, lidojot pa gaisu ar �īm te stīgām rokās! Viņa aizsvieda prom nederīgos augus, ko bija sa�ņaugusi plaukstās.

-��� �aubos, vai Tarzānam vajadzētu baidīties no sāncen�iem, doktore Gameja.

-��� Pastāstiet man vēlreiz par to eju, kurā ir ūdens.

Profesors saņēma viņu pie rokas.

-���� Nāciet! viņ� sacīja.

Alā nu bija gandrīz pilnīga tumsa, un �i tikpat labi viņu varēja ievest pa elles vārtiem. Kādā vietā viņ� apstājās, un pēc mirkļa uzliesmoja viņa gāzes �ķiltavas, metot groteskas ēnas uz nelīdzenajām sienām.

-��� Neatsitiet �alvu! �i brīdināja, ievezdams viņu kādā ejā. Griesti kļūst zemāki, bet mums nav tālu jāiet.

Pēc kāda brī�a tunelis papla�inājās, un Gameja jutās ērtāk. Eja pamazām liecās uz leju un spēji izbeidzās pie tuk�as sienas. Apak�ā rēgojās neliela peļķe.

-�� Tunelis �eit paiet zem gruntsūdens līmeņa, Ci paskaid�roja. Es nezinu, vai tālāk tas virzās uz aug�u vai leju.

-��� Bet tas nav neiespējami, ka �is tunelis varētu izvest ārā.

-���� Si'. Jukatana ir kā kaļķakmens gabals, kas caurausts ar dabiskiem dobumiem un tuneļiem, ūdens tos izgrauzis gadu gaitā.

Gameja nodrebinājās ne tik daudz no aukstuma un mit�ruma, kā no gaidāmajām klaustrofobiskajām izjūtām, kādas pār�ņemtu, peldot ūdens pilnā pazemē. Viņa centās atvairīt savas bailes, tomēr pilnībā tas neizdevās.

-���� Profesor �i, es zinu, ka tas ir riskants mēģinājums, bet paskatī�os, vai tas ved uz kaut kurieni. Es spēju aizturēt elpu aptuveni divas minūtes, līdz ar to varu nopeldēt krietni lielu gabalu.

-��� Tas ir ļoti bīstami. ,

-��� Tas nav daudz bīstamāk kā gaidīt, kamēr tie tur, aug�ā, izlems, kad mūs iemūrēt �eit uz visiem laikiem. Protams, pēc tam, kad mans dzeltenzobainais draugs būs papriecājies.

�i neiebilda, viņ� saprata, ka Gamejai taisnība.

-���� Nu, viņa sacija, laiks ienirt.

Viņa iekāpa ūdeni un bridi skaļi pavingrinājās, lai piepil�dītu plau�as ar skābekli. Saelpojusies tik daudz gaisa, ka gan�drīz sāka reibt, viņa palīda zem ūdens un uzgāja ieeju tuneli, tad iznira aug�ā un paziņoja par to �i.

-��� Te tas liecas uz leju, bet es nezinu, cik tālu stiepjas.

Viņ� pamāja.

-��� Raugieties, lai pietiek gaisa atpakaļceļam! �i pasniedza viņai savas gāzes �ķiltavas. Jums tās var noderēt.

Gameja jau bija uzsākusi savus dziļās elpo�anas vingrinā�jumus, tāpēc iebāza �ķiltavas �ortu kabatā un ienira. Domās skaitīdama sekundes viena �impanze, divas �impanzes-, glu�i kā bērns, kas novērtē zibens tuvumu, viņa peldēja tie�i zem griestiem, nolēmusi tikt, cik vien tālu iespējams. Peldot uz priek��u gandrīz divas minūtes, varētu pieveikt trīsdesmit vai �etrdes�mit jardus, tad nāktos pagriezties un, jūtot plau�ās spiedienu, brāzties atpakaļ.

Izrādījās, ka nekāda pārslodze plau�ām nedraud. Viņa bija aizskaitījusi labi ja līdz se�padsmitajai �impanzei, kad griesti asi pavērsās uz aug�u; viņa izstiepa roku un juta, ka tā ir ārā no ūdens, nu varēja izbāzt arī galvu. Gameja uzmanīgi ieelpoja. Oda pēc pelējuma, bet visā visumā gaiss bija labs.

Gameja nespēja noticēt savai veiksmei. Bija īstais laiks pa�nākt lūzumu. Tunelis acīmredzot iegrimst dziļāk, tad atkal pa�ceļas augstāk glu�i kā hidrauliskais aizvars zem virtuves iz�lietnes. Viņa itin labi pārzināja santehniskās ierīces, jo gandrīz nepārtraukti nācās nodarboties ar remontdarbiem D�ord�taunas mājā. Gameja iesmējās, iztēlojoties peldē�anu milzīgā no�tekcaurulē; �o līksmi izraisīja ari atvieglojuma sajūta. Smiekli atbalsojās tumsā, atgādinot, ka viņa nebūt nav tikusi ārā no �ā mud�ekļa. Vēl mazliet jāpapūlas.

Gameja izvilka no kabatas profesora �ķiltavas un pacēla tās augstu izstieptā rokā, glu�i kā Brīvības statujas manierē. Pēc vairākiem mēģinājumiem �ķiltavu krams uzdzirkstīja un lies�ma ar �ņākoņu atdzīvojās. Brizdama pa ūdeni, Gameja apgrie�zās un ieraudzīja, ka atrodas apaļā dobumā, kura sienas ir stā�vas. Viņa peldēja gar malu, iedomādamās, ka tie�i tā dro�i vien jūtas kaķēns, kas iekritis akā. Sasodīts, kā lai uzkāpj pa �im malām? Nekādi negribējās vēlreiz atkārtot Ikara lidojumu un kritienu akā. Piepeldējusi pie plauktam līdzīga izvirzījuma ūdens līmenī, viņa pacēla �ķiltavas. Nelielu gabalu virs izciļņa atradās vēl kāds. Sirds salēcās saviļņojumā. Pakāpieni! Galu galā var�būt ir izeja no �īs bedres! Nezaudējot laiku, viņa izrāpās no ūdens un kāpa aug�ā pa izciļņiem, kas spirālveida vijās apkārt akmens cilindra iek�pusei.

Drīz vien Gameja bija pāri akas malai un, iededzot �ķilta�vas, papētīja apkārtni. Tā bija kāda maza ala. Skatiens uztvēra �auru gropi akmens grīdā, un, sekojot tai, viņa nonāca līdz ejai ar zemiem griestiem. Pielikusi �ķiltavas klāt pie atveres, viņa vēroja liesmas plivinā�anos. Cauri ejai plūda gaiss. Sasmacis un silts, tomēr gaiss.

Pēc da�ām sekundēm viņa bija atkal akā, tad, cik iespē�jams, piepildīja plau�as ar gaisu un pa to pa�u ceļu peldēja atpakaļ. Tikusi virs ūdens, viņa izgrūda:

-��� Man liekas, es atradu ceļu ārā.

Profesors atsaucās dobjajā tumsā:

-��� Doktore Gameja, es baidijos, ka esat nozudusi uz visiem laikiem. Tik ilgi bijāt prom!

-��� Piedodiet, ka liku jums gaidīt. Es jums parādī�u, ko atra�du. Vai jūs protat peldēt?

-��� Hārvardas baseinā katru dienu nopeldēju vairākus apļus. Viņ� apklusa. Cik ilgi man būs jāaiztur elpa?

-��� Jātiek tikai otrā pusē tai sienai. Jūs to varēsiet.

Abi sadevās rokās, un �i ielēca baseinā. Gameja pamācīja, kā veikt elpo�anas vingrinājumus. Starp elpas vilcieniem �i ie�runājās:

-��� Pa�laik man labāk patiktu, ja mani sen�i būtu inki, nevis maiji.

-�� Kāpēc tā?

-��� Viņiem retinātā kalnu gaisa dēļ ir liela plau�u ietilpība. Es esmu līdzenumu iedzīvotājs.

-Jums veiksies labi, lai arī neesat kalnietis. Gatavs?

-�� Es gan pagaidītu, kamēr man uzaug �aunas, bet, tā kā tas nav iespējams� aiziet! Viņ� signalizēdams paspieda Gamejas roku, un viņa ienira, ātri atrada tuneļa turpinājumu un praktis�ki izrāva profesoru cauri tunelim. Tas aizņēma divtik mazāk laika nekā Gamejas pirmajā peldējumā, tomēr profesors elsa un pūta, kad abi iznira virs ūdens, un Gameja priecājās, ka veicamais gabals nav bijis garāks.

Viņa noklik�ķināja �ķiltavas. Profesora galva rēgojās da��as pēdas tālāk. Viņ� kāri kampa gaisu. Nezin kā viņam bija izdevies galvā noturēt beisbola cepurīti.

-��� Pakāpieni ir �eit, Gameja sacīja, vilkdama �i sev līdzi, kamēr abi uzkāpa līdz akas aug�ai.

Pavēries apkārt, Ci ieamājās:

-��� Manuprāt, pilsētas iedzīvotāji izmantoju�i �o aku ūdens ņem�anai ārkārtējos gadījumos, kad, beidzoties lietus perio�dam, iz�uvu�as citas akas un upes. �i nolaidās uz ceļiem un ieskatījās akā. Kad ūdens līmenis bija augsts, viņi varēja pavi�sam vienkār�i iemērkt savus traukus. Kad līmenis nokritās tā, ka vairs nevarēja ūdeni sasniegt, viņi izveidoja pakāpienus. Tā kā tajā kafijas reklāmā "laba līdz pēdējam pilienam".

Viņ� piecēlās un saskatīja taku.

-���� Daudzu pēdu nospiedumi, viņ� izbrīnā noteica.

Gamejai seno civilizāciju dzīve izraisīja tādu pa�u interesi

kā profesoram, bet �ķiltavu liesmiņa kļuva arvien mazāka un vājāka. Kad viņa to parādīja profesoram, viņ� pacēla no grīdas vairākas apdegu�as mizas un satina glu�i labu lāpu, kas dega ar dūmojo�u liesmu.

-���� Augs, no kura iegūst ricineļļu, �i paskaidroja. Izkļuvis no ūdens, viņ� atkal jutās savā elementā un uzņēmās vadību. Nu, Doroteja, vai iesim pa dzelteno ķieģeļu ceļu? viņ� aici�nāja un pavicināja lāpu.

Pamezdams skatienu atpakaļ, lai pārliecinātos, ka Gameja nāk aiz muguras, �i izlīda pa spraugu sienā un nokļuva tunelī. Viņa galva neatsitās pret zemajiem griestiem, bet Gamejai vaja�dzēja saliekties, kad viņa devās uz aug�u pa līkumaino eju, kas slējās stāvus. Jau pēc īsa brī�a tunelis pēk�ņi izbeidzās pie �au�ras �ahtas pamatnes. Gameja atkal varēja iztaisnoties.

Pa �ahtu aug�up veda neapstrādātas redeļu kāpnes. �i pār�baudīja �ķērskokus, paziņoja, ka �is kāpnes esot grīļīgas, bet dro�as, un uzrāpās līdz �ahtas aug�ai, kur noslīga uz ceļiem un rādīja ar lāpu Gamejai ceļu glu�i kā bāka.

Kāpnes brīnumainā kārtā izturēja, un Gaineja viņam pie�vienojās pie atveres uz citu eju. Tā veda uz dobumu, kas bija aptuveni divreiz lielāks par alu, kurā bija aka; tāpat kā tajā nodalījumā, arī te bija tikai viena izeja. Tunelis bija apmēram jardu plats un varbūt nedaudz augstāks. Nometu�ies �etrrāpus, viņi līda pa līklo�u eju, kas pamazām virzījās uz aug�u. �aurā telpa būtu karsta un smacīga arī tad, ja tajā nebūtu lāpas kar�stuma un dūmu, un reizēm Gamejai bija grūti elpot. Tuneļa ga�rumu un virzību nebija viegli noteikt, bet viņai likās, ka tas stiepjas aptuveni se�desmit pēdu garumā, kādā punktā asi pa�griezdamies atpakaļ.

Gameja visu laiku rāpoja, noliekusi galvu, un rei�u reizēm pameta skatienu aug�up, lai pārliecinātos, vai nepielien pārāk tuvu profesoram, tomēr tas parasti nenotika viņ� pārvietojās pa tuneļiem glu�i kā kurmis. Lāpa negaidīti bija nozudusi, un viņa, atdūrusies pret profesora kājām, gribēja piecelties, lai paraudzītos, kas aiz�ķērsojis ceļu.

-��� Pagaidiet, �i sacīja un uzsvara labad atvirzīja roku atpakaļ.

Viņ� izskatījās sasprindzis. Lāpas gaismā Gameja ātri pa�manīja iemeslu. Tunelis izbeidzās pie dzegas, kas sniedzās pāri bezdibenim. Tam pāri bija nolikti trīs baļķi. Senatnes in�enieri, kas �o tiltu būvēju�i, bija nostiprināju�i to ar �ķērsbalstiem un tālredzīgi piesitu�i kārti gar vienu malu margas vietā.

-���� Es ie�u pirmais, �i sacīja. Viņ� uzmanīgi uzkāpa uz baļķa un, kad tas izturēja viņa svaru, devās uz priek�u. Pēc da�iem �igliem soļiem viņ� jau bija otrā pusē.

-��� To nevarētu saukt par Zelta Vārtu tiltu, viņ� bilda kā atvainodamies, tomēr liekas, ka viss būs kārtībā.

Vārds "liekas" aizvējoja gaisā un nomāca pārējo nomieri�no�o teikuma daļu. Gameja drūmi pavērās uz rupji darināto laipu. Nekas cits neatlika. Mierinādama sevi, ka sver vienīgi trīsdesmit piecas mārciņas vairāk nekā profesors, viņa pārgāja pāri tiltam kā virves dejotāja. Tas bija stabilāks, nekā viņa bija iztēlojusies, un raupjie baļķi negrozījās. Tomēr viņa priecājās, sasniedzot �i izstiepto roku un uzliekot kāju uz cietas klints.

-��� Labi veikts, viņ� sacīja, virzīdams Gameju uz citu �ahtu, kas veda aug�up. Viņa gandrīz vai krita panikā, neredzēdama kāpnes, bet �i norādīja uz zobiem, kas bija iestaigāti slapjajā un slidenajā klintī. Tie bija visai niecīgi Gamejas kāju un roku pirkstiem, viņai nācās likt lietā alpīnista prasmi un muskuļus; viņa klusu purpināja, ka infrastruktūra �eit bijusi paredzēta sī�kajam maiju augumam, nevis garajiem angļiem.

�ahtas aug�galā bija vēl kāds zems tunelis. Gamejas kakls bija izkaltis kā Sahāras tuksnesis karstā dienā. Viņa jutās pār�guru�i no kāp�anas, peldē�anas un rāpo�anas, acīs koda pelnu putekļi, ceļgali bija jēli no lī�anas. Kādā vietā viņai un profeso�ram bija jāspraucas cauri iebruku�ai klintij. Gamejai likās, ka viņa tur iestrēgs uz visiem laikiem, ta�u tad izdzirdēja profeso�ru satraukumā iekliedzamies:

-��� Doktore Gameja, mēs esam ārā!

Pēc īsa brī�a viņi stāvēja alā,i kas bija tik liela, ka ar lāpas gaismu neizdevās apgaismot augstos griestus. Viņa paberzēja putekļus nost no acīm. Vai tās ir kolonnas? Paņēmusi lāpu, vi�ņa iesmējās, gaisma uzspīdēja nevis uz kolonnām, bet gan uz milzīgiem stalaktītiem. Ala bija neregulāri apaļa; no tās atgāja vairākas ejas. Viena atvere bija pusapļa formā un divreiz aug�stāka nekā cilvēka augums. Pretstatā raupjajam tunelim, pa kādu viņi nupat bija ienāku�i, ejas bija gludas un līdzenas, grīdas virsma negaidīti plakana.

-��� Te jau var braukt ar automa�īnu! Gameja iesaucās.

-��� Klīst leģendas, ka starp ciemiem biju�as apak�zemes �o�sejas. Man vienmēr likās, ka tas ir pārspīlējums un ka da�i vie�tējie iedzīvotāji ieraudzīju�i dabiskos tuneļus un noturēju�i tos par cilvēka būvētiem. Bet �eit�

Viņiem nācās apstāties, kur ceļu aiz�ķērsoja iekritu�a jum�ta daļa, un griezties atpakaļ uz lielo alu, kur viņi apstājās, lai aplūkotu blakuseju. Viņi iekļuva mazā laukumā, kur no taisn�stūrainām flīzēm klātās grīdas pacēlās īstas kolonnas, nevis stalaktīti. Velvjainie griesti bija gludi pulēti un apmesti, tāpat kā sienas, kas bija rotātas ar sarkanām figūrām sānskatā.

-��� Neticami! iesaucās Gameja. Vai tas būtu kaut kas lī�dzīgs apak�zemes templim?

�i staigāja gar sienām un piemiegtām acīm vērās attēlos, kuru krāsa bija tik svaiga, it kā būtu uzklāta dienu iepriek�.

-�� Tās ir it kā maiju figūras, bet, no otras puses, tomēr nav, profesors �ukstēja.

Attēlos bija redzami cilvēki sānskatā, viņi uz pleciem un galvas nesa preces vāzes, maizes grozus, kastes ar zeltu un dīvainas formas stieņus, kas varēja būt no metāla.

-��� Atkal laivas. Gameja norādīja uz tirdzniecības un kara kuģiem, kas bija līdzīgi tiem, ko �i sākumā bija parādījis iegra�vētus.

Sienas stāstīja par kuģu iera�anos, pre�u izkrau�anu, virzī��anu tālāk. Bija pat attēlots vīrs ar sarakstu rokās, acīmredzot tas bija uzskaitvedis. Sardzē stāvēja karavīri. Tas bija kāda liela notikuma vai notikumu senatnīgs atveidojums.

Viņu uzmanību saistīja telpas centrā novietots liels, apaļ� akmens pjedestāls uz �etrām smagnējām kolonnas veida kājām. Uz tā atradās slīpēta kaste no sarkanīga kristāliska akmens, kas atgādināja maiju piramīdu virsotnēs izvietoto tempļu uzbūvi.

Gameja noliecās un ielūkojās pa kvadrātveida spraugu kas�tes sānos.

-��� Tur ir kaut kas iek�ā, viņa sacīja un trīco�iem pirkstiem izcēla ārā kādu priek�metu un nolika to uz spīdīgā galda virsmas. �i bija sameklējis vēl zarus, lai atjaunotu lāpu, un tā uzliesmoja spo�āk nekā jebkad.

Skaidri bija redzams, ka tā ir kāda ierīce, kas ievietota buk�a ietvarā. Tajā atradās metāla ritenis, kas savukārt bija nostip�rināts ar �ķērsskavām. Kitenī bija ie\ iCtots liels zobrata pārne�sums, kas acīmredzot griezās ap centrālo asi; sakabē ar tā zo�biem bija vairāki mazāki pārnesumi.

-��� Kas tas ir? Gameja jautāja.

-���� Kaut kāda ma�īna.

-��� Tas izskatās pēc� nē, tas ta�u nevar būt.

-��� Neturiet mani neziņā, doktore Gameja!

-��� Jāsaka, tas man atgādina kaut ko jau agrāk redzētu kādu ierīci, kas atrasta senatnīgā nogrimu�ā kuģi; tā bija izgata�vota no bronzas tāpat kā �ī, bet drausmīgi sarūsējusi. Domāja, ka tas ir astrolabs navigācijas ierīce saules un zvaig�ņu stā�vokļa noteik�anai. Da�s labs ieminējās, ka tas esot gammaradiogrāfs. Atrada pat zobratu pārnesumus, kas atbilst astrono�miskajiem un kalendāra datumiem. Tas bija kaut kas daudz sare�ģītāks nekā vienkār�s astrolabs. Tur bija trīsdesmit pārne�sumi, visi savā starpā saistīti. Būtībā tas bija dators.

-��� Dators? Kur jūs to redzējāt?

Gameja brīdi klusēja.

-���� Atēnās, Nacionālajā muzejā.

�i stingi vērās ierīcē.

-��� Neiespējami.

-��� Profesor, vai jūs varētu vairāk apgaismot �eit, kur tie uz�raksti?

�i pienesa lāpu tik tuvu, ka liesmas gandrīz skāra Gamejas matus, ta�u viņu tas neuztrauca.

-�� Es necik daudz nezinu par maiju rakstību, bet tā nav maiju.

Nu bija �i kārta apskatīt uzrakstu.

-��� Neiespējami, viņ� atkārtoja, bet jau ar mazāku pārliecību.

Gameja palūkojās apkārt.

-��� Viss, kas �eit ir klosterveida bazilika, pazemes ejas -, arī tas viss ir neiespējami!

-��� Mums jātiek skaidrībā, cik vien ātri iespējams!

-��� Es jums piekrītu. Ta�u ir viena neliela problēma.

-��� Ak jā, �i noteica, atcerēdamies, kur viņi atrodas. Bet, manuprāt, mēs tikpat kā esam ārā no alām.

Gameja pamāja.

-��� Es arī jutu svaigu gaisu.

�i sasēja priek�ā savu kreklu, izveidojot kaut ko maisam līdzīgu, ielika tajā atrasto ierīci, un viņi devās atpakaļ, lai izpē�tītu lielo alu. Pretī tumsā slīgsto�ajiem griestiem gandrīz verti�kāli sniedzās milzīgas koka redeļu kāpnes. Tās bija gatavotas no jauna koka ar visu mizu, patiesībā tie bija baļķēni, aptuveni maiju aug�stilba biezumā un divpadsmit pēdu garumā. Baļķēni bija piestiprināti pie koka stumbriem, kas savukārt ar taisnleņ�ķa skavām saistīti pie klints. Redeles vidū pārdalīja �ķērskoks, kas kalpoja par rokturi.

Kāpnes bija iespaidīgs in�enieru meistardarbs, ta�u laikazobs bija krietni jau�ams. Da�i apaļie pakāpieni bija izslīdē�ju�i un karājās, slīpi sa�ķiebu�ies. Vietām atbalsti bija nolūzu�i un kāpnes izlieku�ās. Gamejai koki likās pietiekami izturīgi, bet ba�as sagādāja tas, ka pakāpieni un skavas bija sastiprināti kopā ar vīteņaugu stīgām; bēdīgā pieredze liecināja, ka tās iz�kalst un salūst. Pārliecībai par kāpņu dro�ību nenāca par labu tas, ka apak�ējais baļķēns atdalījās no balstiem, tiklīdz viņa uzkāpa uz tā.

�i staipīja kaklu pret kāpņu neredzamo virsotni.

-��� Jāpieiet zinātniski, viņ� sacīja, pētīdams uzbūvi. Tas viss var sagāzties jebkurā brīdī. Atbalsts pa vidu var dot zināmu stabilitāti. Tas būtu kaut kas, pie kā pieķerties. Varbūt jums jāiet pirmajai. Ja tas izturēs jūsu svaru, tad manējo jau noteikti.

Gameja novērtēja profesora �estu, tomēr nepiekrita viņam.

-��� Var izrādīties, ka jūsu bruņnieciskums ir nevietā, doktor �i. Jums ir lielākas izredzes tikt līdz aug�ai nekā man. Ja es ie�u pirmā un kāpnes salūzis, jūs nemū�am neizkļūsiet ārā no �ejie�nes.

-��� Bet, no otras puses, kāpnes var salūzt arī zem mana sva�ra, un tad mums abiem būs zudu�as cerības.

Spītīgais maijs.

-���� Labi. Es apsolu vēlāk ievērot diētu.

Gameja uzmanīgi pārkāpa pāri pamatnes �ķērskokam un pamazām pārvietoja savu svaru uz otro baļķēnu. Tas izturēja. Pasniedzoties uz tālākajiem �ķērskokiem, lai izlīdzinātu sava svara spiedienu, viņa sāka virzīties aug�up un centās nepie�vērst uzmanību vīteņaugiem, jo baiļojās, ka tie varētu sa�ķist no viņas skatiena.

Uzkāpusi kādus se�us �ķērskokus, viņa apstājās.

No aug�as nāk gaiss, viņa mundri ierunājās. Kad tik�sim tur, mums vajadzētu būt brīviem.

Viņa uzkāpa uz nākamā baļķēna. Saitējums vienā pusē at�rāvās, un baļķēna gals brīvi nokarājās, nedaudz sa�ķiebies. Ga�meja sastinga, baidīdamās elpot. Nekas vairs nekrita. Kustēda�mās lēni un apdomīgi kā pērtiķis sliņķis, viņa atsāka rap�anos uz aug�u. Saitējumi izturēja līdz pusceļam, kur pakāpieni noka�rājās, uzliekot lielāku slodzi balstiem. Vēl kāds baļķēns atrāvās vienā pusē un �ūpojās uz vieniem sāniem. Gameja bija pārlieci�nāta, ka tūlīt kāpnes sabruks, tomēr tām nekas nenotika. Kad pakāpieni beidza �ūpoties, viņa turpināja ceļu aug�up.

Viņa rāpās jau piecpadsmit minūtes vai piecpadsmit stun�das, to bija grūti pateikt, tomēr viņa visu laiku virzījās uz priek��u bez kļūmēm, līdz no aug�as viņu �ķīra vairs tikai da�i pakā�pieni. Ak dievs, viņa nodomāja, palūkojoties lejup. Kāpnes dro�i vien ir kādas deviņdesmit pēdas augstas. �i lāpas gaisma, viņai no augstumiem lejā raugoties, atgādināja tālu zvaigzni.

Gameja pastiepa roku un milzu atvieglojumā koka mizas vietā sataustīja akmeni. Baidoties nejau�i izspert baļķēnu no saitējuma, viņa kustējās vēl uzmanīgāk nekā iepriek� un, pār�vietojusies pāri malai dro�ā vietā, pateicās maiju kāpņu būvētā�jiem, tad apvēlās uz vēdera un klusu pasauca profesoru.

Lāpa pasvārstījās, tad izdzisa. �i kāpjot aug�ā, abām viņa rokām bija jābūt brīvām. Gameja nedomāja, ka varētu rasties problēmas, ta�u tad atskanēja troksnis.

Krah�. Tad brīk� brāk�!

Gara acīm viņa iztēlojās da�us baļķēnus atraisāmies un veļa�mies līdz kāpņu pamatiem. Viņa cerēja, ka ar to viss būs bei�dzies, ta�u tad sadzirdēja vēl trulus trok�ņus. Tā bija atbaido�a skaņa, jo liecināja, ka negadījums nav beidzies ar vienu pakā�pienu. Bija aizsākusies ķēdes reakcija. Ja viņa ar savu svaru vājinājusi vīteņaugu saites, neliels uzspiediens varēja atraut va�ļā stiprinājumus un pakāpieni gāzties lejā. Tumsā atskanēja vēl krak�ķi un būk�ķi. Troksnis kļuva arvien skaļāks. Varēja no�prast, ka, �ķērskokiem citam pēc cita nokrītot, kāpnes sabrūk.

Gameja aizdedza cigare�u �ķiltavas un turēja tās pāri ma�lai. Varbūt sīkā liesmiņa parādītu profesoram, cik viņ� ir tuvu virsotnei. Ja nav aprakts zem pamatīgas baļķu kaudzes.

Atskanēja �i balss. Troksnī bija grūti pateikt, cik viņ� ir

tālu.

-��� Dodiet roku!

Gameja pasniedzās pāri malai un uzmundrino�i uzsauca.

Kaut kas pieskārās viņas pirkstiem. Viņai nebija ne jaus�mas, ka viņ� ir tik tuvu.

-��� Ķerieties klāt! viņa iekliedzās.

Gameja atkal juta pieskārienu, pirksti cie�i satvēra viņas slaiko plaukstas locītavu un saslēdzās ap to, viņa tāpat apķēra profesora plaukstu, tad apvēlās apkārt un, izmantojot savu ķer�meni par sviru, uzvilka �i tik tālu, lai viņ� varētu saķert malu ar brīvo roku. Kaut kas nebija kārtībā.

-���� Pagaidiet!

Ko pagaidīt?!

�i neveikli taustījās. Beidzot, pēc moko�iem brī�iem, kad Gamejai bija licies, ka zaudēs profesoru, �i sakampa viņas apak�delmu ar abām rokām un uzdabūja vienu kāju, tad otru uz cietās klints. No alas uzvējoja smacējo�s putekļu mākonis. Pēc da�ām minūtēm tas noskaidrojās, un viņi raudzījās lejup. Tum�ajā dziļumā nekas nebija redzams.

-��� Kāpnes sabruka zem manis, kad biju ticis apmēram līdz pusceļam, �i stāstīja. Kamēr man izdevās apsteigt baļķu kri�anu, viss bija kārtībā, ta�u tie sāka krist arvien ātrāk. �ķita, ka rāpjos uz aug�u pa lejupslīdo�u eskalatoru!

-��� Kāpēc jūs teicāt, lai es pagaidu?

Viņ� uzplik�ķināja pa krekla priek�pusi.

-���� Tas mezgls grasījās atraisīties. Es baidījos, ka varētu to priek�metu pazaudēt. �i ar apbrīnu skatījās lejup. Tagad kāpnes vairs netaisa lā kā agrāk.

Gameja līksmi iesmējās.

-��� Nē, laikam gan netaisa.

Atvēsināju�ies svaiga gaisa pūsmā, viņi notrausa no sevis putekļus un devās uz to pusi, no kurienes nāca gaisa strāvo�jums, kas kļuva arvien spēcīgāks, abiem dodoties pa labi iemī�lu taku cauri līkumainam tunelim. Viņi pieveica īsu kāpņu lai�dienu un pa �auru spraugu izkļuva miklā, siltā naktī.

Gameja dziļi ievilka elpu un izelpojot atbrīvojās no netīru�miem un putekļiem. Mēness apspīdēja senās pilsētas centrālo laukumu ar tās dīvainajiem snaudo�ajiem pakalniem. �i gāja pa priek�u, viņi devās uz taku, kas aizvestu uz turieni, kur bija atstāta ma�īna. �ķita, ka pagāju�as nedēļas kop� tā laika, kad viņi te ieradās.

Abi pārvietojās piesardzīgi no pakalna uz pakalnu. Tuvu me�malai viņi ieraudzīja kaut ko līdzīgu jāņtārpiņu pulkam. Ta��u spīdīgie punkti ne mirkli neapdzisa, tie spīdēja visu laiku un izvērsās vēdekļveida pāri senatnīgajam laukumam. Gameja un �i vienlaikus aptvēra, ka viņu izbēg�ana ir atklāta un trijotnei, kas viņus ieslodzīja, pievienoju�ies citi. Viņi sāka skriet.

�erksto�a balss ierēcās spāniski un viņu acīs iespīdināja �ilbino�u gaismu. Viņi izdzirdēja pretīgus smieklus, un Gamejai bija skaidrs, ka viņa atkal ir kopā ar savu veco "draugu" Dzeltenzobi. Viņ� likās varen apmierināts un lēnām raidīja luk�tura gaismas staru pāri Gamejas augumam, pakavēdamies pie izvēlētām vietām. Tad viņ� iekliedzās spāniski, lai pievērstu savu biedru uzmanību. Atskanēja atbilde, un gaismas stari sāka lēnām pārvietoties viņu virzienā.

Gameja nespēja tam noticēt! Pēc visiem pūliņiem, pēc lī�a�nas kā kurmjiem likt saķertiem īsā brīdī kā medījumam, kas panikā bēg no dzinējiem� Viņa bija gatava pieiet pie tā izdzim�teņa un izgriezt revolveri viņam no rokām. �i laikam nojauta viņas impulsīvo noskaņojumu.

-���� Dariet, kā viņ� liek. Neuztraucieties!

�i pagājās uz vienu pusi un soļoja pa taku. Dzeltenzobis kaut ko viņam uzbļāva. Profesors viņu ignorēja un turpināja soļot lēni un vienmērīgi. Dzeltenzobis vilcinājās. Tam tā nevaja�dzēja būt. Cilvēkiem vajadzēja palecoties izpildīt viņa pavēles, kad viņ� vicināja revolveri. Pametis a�u skatienu uz Gameju un pārliecinājies, ka viņa ir pietiekami labi iebiedēta, lai paliktu tur, kur ir, viņ� devās pakaļ profesoram, kliegdams spāniski. �i nokāpa no takas, saļima uz ceļiem lūdzēja pozā un izslēja ro�kas aug�ā.

Tā jau izskatījās labāk. Vājuma izpausme bija kā svaigas asinis izsalku�am dzīvniekam. Pavīpsnājis Dzeltenzobis metās cauri zālei, pacēlis gaisā �auteni, lai varētu ar to sa�ķaidīt �i galvaskausu. Un tad viņ� pazuda. Baterija uzlidoja gaisā, ap�liecot pla�u loku, un tad iekrita zālē. Atskanēja pārsteiguma kliedziens, skaļ� būk�ķis un iestājās klusums.

�i paņēma bateriju un virzīja gaismas staru lejup. Gamejai tuvojoties, viņ� brīdināja:

-��� Uzmanieties! Jums pa labi ir vēl viena bedre.

Dzeltenzobis bija iekritis apaļā caurumā un tagad gulēja

kupolveidiga, balti apmesta dobuma dibenā.

-��� Cisternas, �i paskaidroja. Jūs redzat, cik �eit ir grūti dabūt padzerties. Pilsētas cilvēki mēdza tajās uzglabāt ūdeni. Esmu atzīmējis tās, kur vien varēju. Ceru, ka viņ� neredzēja �o te. Profesors norādīja uz �auru oran�u lentīti, kas bija piesieta pie krūma.

-��� Vai jūs grasālies viņu tā pamest?

�i paraudzījās uz "jāņtārpiņiem", kas tuvojās.

-��� Mums nav diez kāda izvēle. Vai tad jums īpa�i rūp viņa liktenis?

Gameja atcerējās garo, grūto izrāp�anos no mākslīgās akas.

-��� Man nebūtu nekas pretī, ja es dabūtu atpakaļ savu pulk�steni. Bet, patiesību sakot, man pilnīgi vienalga, kas ar viņu notiek. Lai viņ� redz, kā tas ir, kad tiek iesprostots susliku cau�rumā.

-��� Mums būs jādodas uz upi. Tas ir vienīgais ceļ�.

Viņi skrēja uz me�u.

Vajātāji to pamanīja. Nakts klusumu satricināja �āvieni.

Viņi sāka skriet ātrāk.

Ārlingtonā, Vird�tnijas �tatā

Hosē Zavala, saukts par D�o, dzīvoja nelielā mājā, kurā kādreiz bija atradusies Arlingtonas bibliotēka. Tās apdzīvoja�mā daļa bija iekārtota atbilsto�i dienvidrietumu stilam; daudzas mēbeles bija gatavojis viņa tēvs. Viņam patika dzīvokļa nofor�mējums, tā krāsas un sirsnīgā gaisotne, ta�u tas atgādināja, cik tālu viņ� aizvirzījies no savas vienkār�ās izcelsmes.

Viņa māte un tēvs bija dzimu�i un augu�i Meksikā un se��desmito gadu beigās pārcēlu�ies pāri Riograndei uz rietumiem no Elpaso. Māte bija septītajā grūtniecības mēnesī; Hosē pie�dzima un uzauga Santafē, Ņūmeksikas �tatā, kur vecāki bija apmetu�ies uz palik�anu un viņa tēvs strādāja par mēbeļu gald�nieku. Jūras aicinājums aizvilināja Hosē no tuksne�ainajām un kalnainajām mājām. Pabeidzis Ņujorkas Jūrniecības koled�u, viņ� ieguva in�eniera kvalifikāciju, un izcilo mehāniķa dotību dēļ viņu tūlīt pēc koled�as sameklēja admirālis Sendekers.

Ostins bija ieteicis pārcelt tik�anos uz Zavalas mājām, lai tiktu tālāk no NZJA centra nomāco�ās klātbūtnes un tās direk�tora prasībām. Iepriek�ējā vakarā viņam bija nācies izpildīt nepatīkamo pienākumu un ziņot Sendekeram par operācijas neveiksmi. Admirālis bija ieteicis viņam labi izgulēties un pēc iespējas ātrāk atgriezties Va�ingtonā. Ostins un pārējie sabru�ka uz pāris stundām kādā motelī netālu no lidostas un nāka�majā dienā jau rīta pusē ieradās Va�ingtonā. Ņinai joprojām bija jāveic vadītājas pienākumi konsultējo�ā firmā, viņa taisnā ceļā no lidostas ar autobusu aizbrauca uz Bostonu. Ostins brīdi uzkavējās mājās, lai nomazgātos du�ā un pārģērbtos, tad ieradās savā kabinetā. Sekretāre ziņoja, ka viņam ir adresēts krietni daudz sūtījumu. Ostins palūdza tos ar kurjeru nogādāt pie Zavalas.

Trauts nokavēja tik�anos, un tas nebija viņam raksturīgi. Gaidot Polu, Ostins sēdēja pie smagnēja koka pusdienu galda un iepazinās ar materiāliem, kas bija atsūtīti no NZJA. Zavala parādījās no pagraba, kurā bija darbojies ar mehānismiem. Os�tins pasniedza viņam no mapes kādu melnbaltu foto.

-��� To atsūtīja HB.

-�� Glīta meitene, atzina Zavala. Attēlā redzamā jaunā blon�dīne nebija klasiska skaistule, tomēr pievilcīga Vidējo Rietumu lauku meitene, viņa raudzījās lielām, nevainīgām acīm un smai�dīja tikpat neatvairāmi kā Arizonas izrakumos.

-��� Misis Vingeita?

Ostins pamāja.

-���� Misis Vingeita jaunībā. Viņ� paņēma fotogrāfiju atpa�kaļ. Viņas vārds bija Kristela Deja. Domāja, ka viņa varētu kļūt par vēl vienu Dorisu Deju. Piecdesmitajos un se�desmita�jos gados itin veiksmīgi filmējusies; visaugstākais viņas panā�kums ir kāda saldena loma vienā Roka Hadsona filmā. Varbūt no viņas būtu iznākusi slavenība, ja nebūtu pārmērīgi sākusi aizrauties ar alkoholu, narkotikām un gadījuma rakstura vīrie��iem. Pēdējos gados viņa bija mazliet uzstājusies nenozīmīgās TV programmās, bet arī tas noticis ļoti reti.

-��� Tas nu gan ir traģisks gals, Zavala bilda, pa�ūpodams galvu. � Kā viņa nonāca līdz tām beigām du�ā?

-��� Viņas aģents teica, ka iedomājies par Kristelu, kad viņam piezvanīts it kā no kādas neatkarīgas filmu kompānijas, kas meklējusi pusmū�a sievieti mazai lomai. Būtu jāstrādā uzreiz, un par to tiktu krietni samaksāts. Manuprāt, lai ari kas būtu �is Kristelas noalgotājs, viņ� zināja, ka �i sieviete ir izmisumā un tūlīt ķertos pie izdevības filmēties, pat ja atklātos, ka tas nav viņas iecerētais darbs un viņa neuzstāsies kameras priek�ā.

-���� Viņa diezgan labi tēloja, lai mūs piemuļķotu, atzina Zavala.

-Jā-ā, arī viņas "vīrs" nebija slikts aktieris, misters Vingeits no Spokanas.

-��� Noslēpumainais rētainais vīrs ar pēk�ņi nodzīto bārdu� Vai kaut kas jauns uzzināts par viņu?

-��� Viņ� laikam ar cimdiem iet pat gulēt, Ostins atbildēja, saraucis pieri. Laboratorijas pui�i nespēja sameklēt pirkstu nospiedumus pat uz lāpstas roktura, ar kuru viņ� raka. Nekā!

-��� Gudrs gājiens, Zavala noteica ar neslēptu apbrīnu.

-�� Tas jāuztver kā mācība, Ostins sacīja, balsij iegūstot asu toni. Mēs esam pārliecināju�ies, ka �os zeļļus nedrīkst novēr�tēt pārāk zemu. Mēs zinām, ka viņi ir labi organizēti. Viņ� uzsita pa fotogrāfiju.

Mēs esam arī guvu�i apstiprinājumu par saikni ar "Time Quest". Viņi projektam salīgst pāris brīvprātīgo, kuri tiek no�laupīti, un to vietā nosūta viltus dalībniekus. "Time Quest" iz�sprūk sveikā cauri. Visai gudri izdomāts.

-��� Velni�ķīgi. Ko tu domā par Vingeita draudzīgo mājienu tie�i pirms nojumes uzsprāg�anas un familiārajiem izteicieniem, par kuriem stāstīja apsargi?

-��� Tīksminājās par sevi, vai ne? Tev jāatzīst, ka �im slepkavam bijusi humora izjūta.

-�� Tu gan neredzi, ka es smietos. Viņ� to lika lietā, kad tas nebija vajadzīgs. Kāpēc?

-��� Varbūt viņam glu�i vienkār�i tā gribējās.

-���� Varbūt. Ostins domīgi pakasīja zodu. Manuprāt, tā bija augstprātība. Viņ� mums lika manīt, ka zina, kas mēs tādi esam, un ka viņ�, būdams daļa no kaut kā milzīga, var uztvert mūs pavisam nenopietni.

-��� Kaut kas lielāks nekā NZJA?

-��� Ja es to zinātu, D�o. Ostins ielika fotogrāfiju atpakaļ mapē.

-��� Vai ir kādas idejas, ko tagad darīt?

-���� Neko agresīvu. Par laimi, es atkopos, kad �is plāns tika izdomāts. Mēs turpināsim izsekot amfībijas saistībai ar slepka�vībām.

-���� Nevarētu teikt, ka tā ir labi apgaismota �oseja, pa kuru mēs dodamies, Zavala atzina. Kā būtu, ja es aizlidotu uz Sanantonio un pats pārbaudītu "Time Quest"?

-��� Varbūt ir vērts to darīt. Mani interesētu "Time Quest" fi�nansiālais atbalsts.

Kāds klusu pieklauvēja pie durvīm. Ienāca Trauts, pieliecis galvu zem durvju aplodas. Viņa seja bija pavisam nopietna, ta�u tāds jau Trauts bija vienmēr.

-��� Piedodiet, pui�i, ka nokavēju. Es runājos ar "Nēreju" par Gameju.

Noraizējies par savu sievu, Trauts, kamēr viņi lidoja pāri valstij, ik pa brīdim bija zvanījis uz NZJA, lai pajautātu, vai ir kādas ziņas no Gamejas.

-���� Vai ir kādi jaunumi? Ostins apjautājās.

Trauts iegrozīja savu izstīdzēju�o augumu uz krēsla un pa�purināja galvu.

-��� Viņi apstiprināja, ka Gameja nolēmusi doties iek�zemē. Ka noīrējusi d�ipu. Pateikusi, ka satiksies ar profesoru �i, mu�zeja antropologu, ar kuru ļoti gribējusi parunāt. IJn vakarā bū��ot atpakaļ.

-���� Vai viņa vispār satika to doktoru �i?

Trauts centās apsēsties ērtāk.

-���� Es nezinu. Turienie�i joprojām mēģina sadzīt rokā �i. Liekas, viņ� pavada daudz laika ārpus muzeja, tāpēc, kā viņi teica, neesot par ko uztraukties. Ta�u Gameja nemēdz pazust, neko nesakot.

-��� Ko tu domā darīt, Pol?

-���� Es zinu, ka esmu �eit vajadzīgs, Trauts bilda vainas apziņā, bet es labprāt brauktu atpakaļ uz Jukatanu un padzī�votu tur da�as dienas, lai noskaidrotu, kas notiek. Nav viegli izsekot Gamejas gaitām, balstoties uz netie�u informāciju.

Ostins pamāja.

-��� D�o tagad dosies uz Teksasu iepazīties ar "Time Quest". Es bū�u Va�ingtonā un rakstī�u ziņojumu par Arizonas neveik�smi. Kāpēc gan tev neizmantot, teiksim, divas diennaktis, lai tu pārliecinātos, kur ir Gameja? Ja tev vajadzīgs ilgāks laiks, es varētu to ieskaidrot Sendekeram.

-����� Paldies, Kurt! Trauts sacīja jau mundrākā noskaņā. Esmu rezervējis vietu uz reisu, kas mani nogādās tur vakarpu�sē. Man vēl ir pāris stundu, kuras varu veltīt kopīgiem darbiem.

-���� Vai aiz �īs platās intelektuāļa pieres radu�ās kādas ide�jas?

Trauts sarauca pieri.

-���� Mēs esam stabili pārliecināju�ies, ka visos �ajos notiku�mos galvenais cēlonis ir pirmskolumba laika arheoloģiski atra�dumi.

-�� Jā, tas ir skaidrs, atsaucās Ostins, ta�u mēs nezinām, kāpēc.

Zavala nomurmināja:

-���� Viens, �etri, deviņi, divi, kad Kolumbs tai gadā iesēdās kuģī.

Ostins, kas bija dziļi aizdomājies, jautājo�i pavērās viņā.

-��� Ko tu teici?

-��� Pirmās rindas no dzejolī�a pamatskolā. Jūs varbūt skaitī�jāt to pa�u.

-Jā, bet to pārējo es neatceros labāk par tevi.

-���� Es necentos dabūt "teicami" dzejoļu skaitī�anā, Zavala bilda. Es tikai domāju. Varbūt galvenais pavediens ir nevis pfrmskolumba laiks, bet gan Kolumbs.

-���� Labi teikts, Trauts atzina.

-��� Vai tie�ām?Zavala pārjautāja. Viņ� pats nebija tik pār�liecināts.

-��� Polam taisnība, Ostins sacīja. Nevar ta�u būt pirmsko�lumba laiks, ja nav Kolumba.

Zavala smaidīja.

-���� Viens, �etri, deviņi, divi�

-���� Tie�i tā. �is muļķīgais dzejolītis visai labi izsaka to, ko vairākums no mums zina par Kolumbu. Gadu, kad viņ� kuģoja, un to, ka viņa dēļ mums oktobrī ir trīs dienas ilga nedēļas no�gale. Bet ko mēs patiesībā zinām par veco Kristoforu? li īpa�i tad, ja tam būtu kāds sakars ar �iem slaktiņiem.

Trauta analītiskās smadzenes enerģiski darbojās.

-���� Manuprāt, es saprotu, kurp tu virzies. Mēs zinām, ka ir kāda netie�a saikne starp Kolumbu un �iem notikumiem. Tā�tad�

-��� Nu, tātad kas? mudināja Zavala.

-��� Tātad rodas jautājums vai ir tie�a saikne?

Viņi saskatījās.

-���� Pērlmaters, viņi reizē ierunājās.

Ostins paķēra telefona klausuli un piespieda numura taus�tiņus. Pla�ā D�ord�taunas namā privātās līnijas telefons ieska�nējās glu�i kā kuģa zvans. Klausuli nocēla kāda tukla plauksta, tā piederēja vīram, kas nebija glu�i tik plats kā klēts durvis. Viņ� bija tērpies sarkanzeltaini raibos ka�mira ritasvārkos, zem kuriem rēgojās sulīgi sarkana pid�ama. Vīrs sēdēja un lasīja vienu no tūksto�iem grāmatu, kas likās piepildām mazāko brī�vo telpu katrā istabā.

-��� Send�ūljens Pērlmaters, viņ� atsaucās caur vareno pe�lēko bārdu. Izsakieties iespējami īsi!

-��� Kristofors Kolumbs, Ostins teica. Vai tas jums ir pie�tiekami īsi?

-��� Ak dievs, vai tas esat jūs, Kurt? Es dzirdēju, ka jūs karojat ar pirātiem netālu no Barbaru krasta.

-��� Tas ir padevīga valdības kalpa darbs. Kādam ta�u jārūpē�jas, lai amerikāņiem būtu dro�a kuģo�ana jūrās.

-��� Dzīvo un mācies es tie�ām nezināju, ka ASV jūras kara flote izformēta par labu NZJA.

-�� Mēs esam nolēmu�i dot viņiem vēl vienu iespēju patrenē�ties. Kā jūs zināt, NZJA parasti ar pirātiem nenodarbojas.

-��� Ak jā! Tātad jūs esat ieinteresēju�ies par okeānu admirā�li? /Miniet, jābrīnās, ka viņ� kādreiz tika tālāk uz rietumiem par Kanāriju salām.

-��� Slikta navigācija?

-���� Debestiņ, nē! �im uzdevumam pietika ar kārtīgiem aprē�ķiniem. Būtu bijis grūti nepamanīt divus kontinentus, kas sais�tīti savā starpā ar zemes �aurumu, lai arī tie�i tā notika. Es runā�ju par apkalpes barību. Vai jūs zinājāt, ka pamatā viņi iztika no cietiem cepumiem, sālītas gaļas un zivīm, un olīveļļas, mārciņa katru dienu? Protams, ari pupiņas un zirņi, un mandeles un rozīnes saldajam ēdienam! Viņa balsi ieskanējās �ausmas. Vienīgais jaukums bija svaigas zivis.

Ostins juta, ka Pērlmaters novirzās uz prātojumiem par iz�smalcinātu uzturu un vīniem, tā bija kvēla kaislība, kurai lī�dzinājās vienīgi viņa interese par kuģiem un to avārijām. Pērl�maters bija tipisks gardēdis un uzdzīvotājs. Viņa nepilnas �etr�simt mārciņas smagais un apjomīgais stāvs bija labi pazīstams, tā parādī�anās iedvesa bijību elegantākajos restorānos, kur viņ� bie�i vien rīkoja bagātīgas vakariņas.

-���� Āfrikā es izmēģināju siseņus un kūniņas, Pērlmaters turpināja. Stāsta, ka tie esot labs olbaltumvielu avots, bet, ja es kāroju kaut ko tādu, kas gar�o pēc cāļa, es ēdī�u cāli. Bet nu jums man jāpasaka, tie�i ko jūs gribat zināt. Ja drīkstu vaicāt kāpēc jūs tā ir ieinteresējis Kolumbs?

Ostins atstāstīja visus notikumus, sākot no Marokas slakti�ņa līdz neveiksmīgajam pasākumam. Pērlmaters mierīgi viņu uzklausīja, viņa enciklopēdiskais prāts iegaumēja katru sīkumu.

-��� Manuprāt, es saprotu, kas jums vajadzīgs. Jūs gribat uzzi�nāt, kāpēc Kolumbs varētu kādu iedvesmot uz slepkavo�anu. Tā nebūtu pirmā reize, kad Kolumbs satrauc prātus. Viņ� bija neticami dzīvotspējīgs. Viņ� kļūdījās ar Amerikas atklā�anu, to�mēr tie�i ar to ir slavens. Līdz savai nāves dienai viņ� pastāvēja uz to, ka atklājis Ķīnu. Viņ� nekad neatzina vesela kontinenta esamību. Viņ� uzsāka vergu tirdzniecību Amerikā un sagādāja drausmīgu slavu spāņu inkvizīcijai Jaunajā pasaulē. Viņ� bija apsēsts ar zeltu. Viņ� bija vai nu svētais, vai nelietis atkarībā no jūsu redzes viedokļa.

-���� Tas bija tad. Es runāju par mūsdienām. Kāpēc kādam būtu jāslepkavo, lai pasargātu viņa atklājumus no ap�aubī�a�nas? Man ir nepiecie�ama viena vienīga saikne.

-��� Viņa ceļojumi ir radīju�i tonnām rakstisku vēstījumu, mil�joniem lapu. Ar grāmatām, kas sarakstītas par veco zēnu, varē�tu piepildīt veselu bibliotēku.

-���� Es to zinu un tie�i tāpēc jums zvanu. Jūs esat vienīgais man zināmais cilvēks, kas var aizmest prom sārņus.

-��� Ar glaimiem tālu netiksiet�

-���� Es atlīdzinā�u par jūsu darbu ar vakariņām jūsu izvēlētā restorānā.

-���� �Bet ar ēdieniem gan. Kā lai cilvēks pretojas, ja tiek kār�dināta gan viņa pa�apziņa, gan ēstgriba? Paēdī�u pusdienas un uzreiz sāk�u rakties.

Pērlmaters apsvēra Ostina lūgumu, ko�ļādams ar vīnogām pildītas pīles sulīgu krūtiņu, kas bija palikusi pāri no iepriek��ējās dienas vakariņām, klāt piedzerdams retu "Marcassin Chardonnay". Ostins no�ēlos dienu, kad Pērlmaters iekārdi�nāja viņu ar ē�anu. Aleksandrijā bija jauns fran�u restorāns, un to viņam katrā ziņā gribējās izmēģināt. Iespējams, ka cenas tur ir diezgan pamatīgas, bet noruna paliek noruna. Pērlmatera zilās acis draiski mirguļoja sārtajā, apaļajā sejā, jau iepriek� to izbaudot. Ostins dabūs savas naudas vērtu informāciju. Pērl�maters labi zināja, ka par Kristoforu Kolumbu sarakstīts ve�sels okeāns grāmatu. Pārāk liels apjoms, lai mestos tajā un sāktu peldēt. Viņam vajadzīgs gids, un labāku viņ� nespēja iedomāties.

Pēc galda nokop�anas viņ� pār�ķirstīja savu kartotēku un uzgrieza kādu aizjūras numuru.

-��� Buenos dias! atsaucās zema balss.

-��� Labrīt, Huan!

-��� Ā, D�ūljens! Patīkams pārsteigums. Kā klājas?

-��� Ļoti labi. Un tev, mans vecais draugs?

-���� Esmu kļuvis vecāks, nekā biju, kad mēs pēdējo reizi ru�nājām! Huans iesmējās. Bet labāk runāsim par kaut ko patī�kamāku. Tu, domājams, zvani man tāpēc, ka esi izmēģinājis manu recepti cordonices emboja deparra.

-���� Paipala vīnogu lapās bija kolosāla! Kā tu man ieteici, es pildīju katru paipalu ar svaigām vīģēm, nevis timiānu un citro�na mizu. Rezultāts bija uzreiz jūtams. Grilējot es lietoju mesquite koku.

Pērlmaters bija iepazinies ar Huanu Ortegu kādā retu grā�matu kolekcionāru sanāk�anā. Abi atklāja, ka līdzās apsēstībai ar senām grāmatām viņus vieno kopīga kāre pēc smalkiem ēdie�niem, un viņi centās vismaz reizi gadā satikties, lai nodotos savām gardē�u dziņām un apmainītos ar receptēm.

-��� Mesquite! Ģeniāls piegājiens. Neko citu nevarēju gaidīt. Priecājos, ka tev �ī recepte patikusi. Ne�aubos, ka tev ir kaut kas padomā, ko piedāvāt man izmēģinā�anai. Pērlmateram likās, ka viņ� dzird Ortegu aplaizām lūpas.

-Jā, pēc brī�a. Bet es zvanu cita iemesla pēc. Es grie�os pie tevis ar lūgumu nevis kā pie meistarīga pavāra, bet gan kā pie Huana Ortegas, pa�laik di�ākā Kristofora Kolumba pētnieka.

-���� Tu esi pārāk laipns, mans draugs, Ortega pavīpsnāja. Es esmu tikai viens no daudzajiem vēsturniekiem, kas sarak�stīju�i grāmatas par �o tematu.

-��� Bet tu esi vienīgais pētnieks, kas ir pietiekami vērīgs, lai palīdzētu man kādā glu�i neparastā jautājumā. �ķiet, sinjora Kolumba spoks ir da�u visai dīvainu nolikumu centrā. Ļauj man paskaidrot! Pērlmaters galvenos vilcienos atstāstīja Ostina teikto.

-���� Dīvains vēstījums, atzina Ortega izklāstījuma beigās.

It īpa�i, ja raugos no kāda nesena notikuma viedokļa. Pirms vairākām nedēļām Seviljā bija kāds noziegums, kam ir sakars ar Kolumbu, lielajā katedrālē, kur atrodas Biblioteca Columbina, tika nozagti Kolumba rakstu materiāli. Varbūt saga�dī�anās?

-��� Varbūt jā. Varbūt nē. Kas tika nozagts?

-���� Vēstule, kas attiecas uz piekto Kolumba braucienu. Tā bija rakstīta viņa patroniem karalim Ferdinandam un karalie�nei Izabellai. Karalis, patiesībā karaliene, tad jau bija pagalam.

-���� �ēl gan, ka zaudēts tik vērtīgs dokuments!

-���� Ne pārāk. Kolumbs nedevās savā piektajā braucienā.

-��� Protams, man ta�u vajadzēja atcerēties! Bet es nesaprotu, kas ar to vēstuli�

No trīstūksto� jūd�u lielā attāluma atskanēja sirsnīgi smiekli.

-��� Viltojums, amigo. Krāp�ana. Kā jūs to saucat? Tie papīri bija viltoti!

-��� Kā tu zini, ka tie bija viltoti? Sprie�ot pēc rokraksta?

-��� Ak nē, rokraksts ir pavisam labs. Tik autentisks, ka eks�perts nemanītu starpību.

-���� Kā tad tu zini, ka vēstule ir viltota?

-��� Pavisam vienkār�i Kolumbs nomira tūksto� pieci simti sestā gada divdesmitajā maijā. Vēstulē minētais datums ir pēc �īs dienas.

Pērlmaters brīdi klusēja domādams.

-��� Vai nevarētu būt kļūda viņa mir�anas datumā?

-���� Māja Cristobol Colon ielā, kurā viņ� izdzisa, ir saglabāta. Tomēr ir neskaidrības par viņa apglabā�anas vietu. Viņa mirstī�gās atliekas atrodoties vai nu Seviljā, vai Santodomingo, vai arī Havanā� Vismaz astoņas da�ādas urnas liek uzskatītas par vi�ņa pī�ļu glabātājām. Orlega smagi nopūtās. Kad ir darī�ana ar �o vīru, nākas iepeldēt duļķainos ūdeņos.

-��� Es atceros, tu savā grāmatā "Discoverer or Demon?" iztei�cies, ka neviens nav isti pārliecināts, kur viņ� dzimis.

-Jā, tā ir. Mēs īsti nezinām, vai viņ� ir spānis vai itālietis. Kolumbs apgalvoja, ka esot dzimis D�enovā, bet viņ� nebija slavens ar godīgumu. Da�i pat izteicās, ka viņ� nākot no Grie�ķijas salas I lijas. Oficiālā versija ir tāda, ka viņ� esot bijis kāda itāļu audēja māceklis. Citi savukārt neparko tam nepiekrīt, uz�skatot, ka patiesībā viņ� bijis spāņu jūrnieks, vārdā Kolons. Mēs zinām, ka viņ� apprecēja kāda portugāļu aristokrāta meitu un iekļuva di�ciltīgo aprindās, kas vienkār�am audēja dēlam būtu varen grūts uzdevums. Nav autentisku portretu. Tas ir no�slēpumu pilns vīrs. Un tie�i tā viņam patika vislabāk. Viņ� darī�ja visu, lai savu identitāti tītu noslēpumā.

-��� Tas vienmēr ir mani mulsinājis.

-��� D�ūljen, tie bija vētrainu pārmaiņu laiki. Kari. Galma in�trigas. Inkvizīcija. Varbūt viņ� bija nokļuvis nepareizajā pusē. Varbūt viņ� kalpoja valstij, kura bija karastāvoklī ar Spāniju vai ari kuru Spānija tiecās pakļaut. Bija arī ziņas par iedzimtību, pierādījumi, ka viņ� esot kāda Spānijas prin�a ārlaulības dēls. No turienes cēlies vārds Kristobols Kolons, kā viņ� tika saukts vēlāk.

-��� Patie�ām apbrīnojami, I luan. Mums tas jāapsprie� pie sangrijas glāzes, kad tiksimies nākamo reizi. Tomēr es gribētu uzzi�nāt par to nozagto dokumentu kaut ko vairāk.

-���� Vai tu zini mūku Laskasasu?

-Jā, viņ� pārrakstīja oriģinālo Kolumba dienasgrāmatu.

-��� Pareizi. Kolumbs pirmā ceļojuma dienasgrāmatu iesnie�dza savai patronesei valdniecei Izabellai. Viņa pasūtīja precīzu kopiju un atdeva to Kolumbam. Pēc admirāļa nāves �o tā sauk�to Barselonas kopiju mantoja viņa dēls Djego kopā ar kartēm, grāmatām un manuskriptiem. Savukārt tie nokļuva pie Pernando, kas bija Kolumba un viņa mīļākās nelikumīgais dēls. Viņ� man ļoti atgādina tevi, D�ūljen.

-��� Nav pirmā reize, kad mani nosauc par bastardu, un ne�būs arī pēdējā.

-��� Es negribēju aptraipīt tavu izcelsmi, mans draugs. Es gri�bu teikt, ka viņ� bija arhivārs un pētnieks, grāmatu mīļotājs, kas savācis vienu no lieliskākajām bibliotēkām Eiropā. Tūk�sto� pieci simti trīsdesmit devītajā gadā, kad viņ� nomira, visa viņa mantība, grāmatas un Kolumba papīri tika nodoti Luisam, Djego dēlam. Viņa māte nogādāja vairākumu Fernando mantu uz klosteri Seviljā. Kad viņa nomira tūksto� pieci simti �etrdes�mit ceturtajā gadā, tā bija traģēdija visai pasaulei.

-��� Kāpēc tā, Huan?

-���� Viņai bija izdevies divdesmit trīs gadus pasargāt �o ko�lekciju no sava dēla Luisa. Nu viss bija viņa rīcībā. Tas bija drausmīgi. Viņ� pārmeklēja papīrus, lai varētu tos pārdot sava izlaidīgā dzīvesveida vajadzībām. Barselonas kopija pazuda uz visiem laikiem, varbūt to ieguva kāds, kas piesolīja vairāk naudas.

-���� Varu iedomāties, kādu naudu tagad par to varētu dabūt, ja tā atrastos!

-��� Tas tiesa, bet dro�i vien ne mūsu dzīves laikā. Par laimi, pirms tās nozu�anas to ievēroja kāds ģimenes draugs, domini�kāņu mūks, vārdā Laskasass, kas pārrakstīja dienasgrāmatas kopsavilkumu. Viņ� ļoti aizstāvēja Kolumbu, izmetot ārā visu, kas viņu mulsināja, tomēr visā visumā tas ir labs konspekts.

-����� Es netieku gudrs, kāda tam saistība ar nozagto doku�mentu.

-���� Pacietību, mans draugs! Stāsta, ka �o dokumentu par tā saukto piekto ceļojumu arī esot pārrakstījis Laskasass. Atkal tas ir kopsavilkums, izraksti no sen pazudu�ās dienasgrāmatas.

-��� Vai tu esi to redzējis?

-���� Ak jā, tas tika uzskatīts par ziņkārību. Es aizgāju pat tik tālu, ka salīdzināju to ar oriģinālo Laskasasa manuskriptu, kas atrodas Nacionālajā bibliotēkā Madridē. Tas ir nevainojams vil�tojums! Ja neņem vērā saturu, es būtu par deviņdesmit devi�ņiem procentiem pārliecināts, ka to rakstījis Laskasass.

-��� Vai atceries, par ko tur rakstīts?

-���� To nevar aizmirst. Tas bija viens no fantastiskajiem no�stāstiem par zudu�ām pilsētām, kuri bija tik populāri Spānijā se�padsmitajā gadsimtā. Kolumbs bija veicis savu ceturto un pēdējo ceļojumu tūksto� pieci simti otrajā gadā. Tas notika pēc vairākām smagām neveiksmēm, vil�anās pilniem pārdzīvoju�miem un nervu sabrukuma. Valdnieka ģimene tad viņu uzskatī�ja par untumainu, bet nodomāja, ka viņ� varētu nejau�i atrast kaut ko derīgu. Viņ� joprojām bija pārliecināts, ka ir atklājis Āziju, ka uzietu lielas zelta atradnes un �is ceļojums atjaunotu viņa aptraipīto reputāciju.

-��� Un vai tas izdevās?

-��� Pilnīgi pretēji!Ceturtais ceļojums bija pazemojo�a neveik�sme. Viņ� zaudēja �etrus kuģus un tika izsēdināts Jamaikā, kur sirga ar malāriju un artrītu. Tomēr nozagtajā ziņojumā rakstīts, ka viņ� atgriezies Spānijā, klusībā sagādājis kuģi pats par savu naudu un atgriezies Jaunajā pasaulē, lai meklētu neticamās zel�ta bagātības, par ko bija dzirdējis savā pirmajā ceļojumā.

-��� Vai tajā dienasgrāmatā rakstīts, kad tas notika?

-��� Tas viltotājs licis lietā ļoti gudru literatūras paņēmienu, paturot lasītājam iespēju minēt. Vienā vietā stāstījumu pārņem kāds kuģa apkalpes loceklis. Tad tas pēk�ņi apraujas. Mums tā arī netiek paziņots, vai kuģis ir veicis savu iecerēto misiju, vai tas vispār ir atgriezies Spānijā.

-���� Protams, kuģi varēja zaudēt un to dienasgrāmatu atrast citi ceļotāji.

-�� Jā, nu tu redzi, cik tas ir brīni�ķīgs stāstījums iztēles rosi�nā�anai!

-���� Bet ja nu tas nav izdomāts stāsts, Huan?

Atkal atskanēja dziļi smiekli.

-��� Kāpēc tu tā domā?

-���� Vairāku iemeslu pēc. Kāpēc kādam būtu jācen�as radīt tik izcilu viltojumu?

-�� Izskaidrojums pavisam vienkār�s. Ņemsim analoģisku pie�mēru no tavas valsts. Ja tev vajadzētu kādam pārdot Bruklinas tiltu, tev nāktu par labu dokuments ar daudziem oficiāliem zī�mogiem un parakstiem.

-��� Pārliecino�s arguments, Huan. Bet, ja es atrastu kādu idi�otu, kas būtu tik dumj�, lai dotu man naudu par to, kas nekādā ziņā man nepieder, es varētu pats parakstīt to dokumentu un doties prom ar naudu. Oficiālu parakstu vilto�ana būtu nevaja�dzīgs darbs.

-��� �is dokuments tiktu pakļauts daudz skrupulozākai caur�skatei nekā tavs nosacītais darījums ar tiltu.

-���� Tie�i to es gribu sacīt! Dokuments, kā jau tu teici, ir ne�vainojami nostrādāts. Salīdzinā�anai ja tu zinātu, ka tas tilts pieder Bruklinam, nekādi oficiāli papīri tevi nepārliecinātu, ka tas ir pārdodams. Tāpat tev nebūtu vajadzīgs eksperts, lai pār�liecinātos, ka dokuments ir viltots, ja tu zinātu, ka tas ir datēts pēc Kolumba nāves.

-��� Te paveras vēl viena iespēja, Ortega bilda. Laskasasa roka to pārrakstīja, bet mūks to darīja, zinādams, ka tas ir vilto�jums.

-��� Kāpēc lai Laskasass tik cītīgi visu to darītu, apzinādamies tā neīstumu? Tu teici, ka Laskasass ļoti centās aizstāvēt Kolum�ba trakulības. Vai tā noskaņots cilvēks gribētu palaist tālākā apgrozībā dokumentu, kas pau� Kolumba pēdējos vārdus kā neprātīga vīra murgus?

-����� Varbūt Laskasass nekad nebija domājis, ka to kāds ie�raudzīs. Ta�u Luiss pārdeva �o dienasgrāmatu, lai izpirktu sevi ārā no cietuma, vai arī atdeva kādai savai sievietei.

-���� Varbūt, piebalsoja Pērlmaters, ta�u ir vēl kaut kas. Kāds ta�u pūlējās ne pa jokam, lai to nozagtu.

-���� Kā jau teicu, tā ir ziņkāre.

-����� Diezgan liela, lai riskētu ar apcietinājumu un brīvības zaudē�anu.

-��� Saprotu tavas domas, D�ūljen. Es netieku gudrs, kā lai to izskaidro. Ja man būtu dienasgrāmatas oriģināls, no kuras Las�kasass norakstīja! Ta�u diem�ēl�

-��� Tātad vēl viens Kolumba noslēpums?

�Jā, pie tā laikam mums jāpaliek. Viņ� brīdi klusēja. Tu varēsi pats spriest, kad es tev to aizsūtī�u.

-��� Kā, lūdzu?

-To dokumentu. Es sagatavoju kopiju un tulkojumu angļu valodā, cerēdams ar to iepazīstināt kādā konferencē. Redzi, mani arī apbur dīvaini un ērmoti gadījumi.

-��� Varbūt tam bija vēl kāds iemesls, Huan. Varbūt tev ir kā�das �aubas par to neīstumu.

-��� Varbūt, mans draugs. Kā jau teicu, tas ir izcili labs vilto�jums Man joprojām ir tavs faksa numurs. Tu to saņemsi �odien.

-���� Es būtu ļoti pateicīgs. Par to, kā arī par tavu kolosālo paipalas recepti es labprāt tev piedāvātu garneļu salātus, ko man iedeva kāds �efpavārs Ņūorleānā, pieteikdams, ka viņ� mani uz�ķērdī�ot un pildī�ot kā omāru, ja es tos ēdī�u kopā ar kādu citu. Mums jāievēro slepenība uz spēles ir likta mana dzīvība!

-��� Tu tie�ām esi patiess draugs, D�ūljen. Draudo�ās bries�mas vienīgi vairos baudu. Bet, ja tev gadīsies tik pāragra nāves stunda, es noteikti uzsauk�u tostu par tavu bon appйtit debesīs.

-��� Bon appйtit arī tev, mi cimigo!

Faksa aparāts iedūcās, un parādījās pirmās glīti apdrukātās lapas. Kā jau bija solījis, Ortega atsūtīja ari oriģināla kopijas, kas bija glīti uzrakstītas spāniski kastilie�u izloksnē. Pērlmaters atbrīvoja savu galdu, lai varētu izvietot lapas, un, spēcinā�damies ar kapu�īno tasi, sāka lasīt rindas, kuras varbūt bija un varbūt nebija uzrakstījis Kristofors Kolumbs un pārrakstī�jis Laskasass.

23■ maijs, Tā Kunga 1506. gadā.

Viscildenākais, izcilākais un varenākais princi, Spānijas un Okeāna jūras salu karali, mūsu Valdniek! Augstais di�ais Kungs!

Es vēlreiz kuģo�u tiz Indiju, varbūt nekad neatgriezi�os, jo esmu vecs un slimības novājināts mirstīgais, un ceļ� ir grūts un briesmu apdraudēts. Es dodos ceļā bez Jūsu Augstības atļaujas un svētības, bet izdevumus apmaksā�u pats, jo par saviem pieti�cīgajiem līdzekļiem esmu sagādājis kuģi, ko sauc "Nitla", par kuru es zinu, ka tas būs gana labs, jo ir man daudzkārt labi kalpojis kop� mana pirmā ceļojuma.

Iis dodos ceļā nevis kā visas Okeāna jūras augstākais admi�rālis, bet gan kā pazemīgs jūrnieks savā pirmajā ekspedīcijā, kad es, būdams kapteinis, kuģoju no Spānijas uz Indiju, lai atklātu jaunas zemes un zeltu Kastīlijai, ar kuru Valdnieks va�rētu uzsākt Svētās zemes iekaro�anu, kas vienmēr bijis mans nodoms.

Ta�u mans vēstījums jāuzsāk, atskatoties pirtus �etriem ga�diem. Mans Valdnieks labi zina par mana pēdējā ceļojuma grū�tībām 1502. gadā, kad, atbrīvojot mani no ieslodzījuma un piedodot manas kļūdas, ar Jūsu �ēlsirdību un mierinājumu Jūs un mana Valdniece atkal dāvājāt man di�u labvēlību un pago�dinājāt mani, sūtot ceļā ar �etriem kuģiem . Par to, kā �ajā ceļo�jumā mūsu flote pārdzīvoja drausmīgu vētru un atklāja jaunas zemes, kuras es ar Dieva palīdzību pasludināju par Valdnieka īpa�umu, lai arī biju sasirdzis, reizēm juzdamies kā uz nāves sliek�ņa, un komandēju kuģi no mazas kajītes, kuru biju uzbū�vējis uz klāja.

Tas bija neveiksmīgākais no maniem ceļojumiem un sagā�dāja vislielāko vil�anos. Mēs neatradām jūras �aurumu uz rie�tumiem, kuru meklējām, un vietējie mūs sveicu nevis draudzīgi kā iepriek�, bet gan ar bultām un �ķēpiem. Viss bija pret mums, cepumi ar tārpiem, laiks uti vēj� atbaido�s, līdz beidzot mūsu grimsto�ie kuģi sasniedza dro�u ostu, kur mēs tikām ieslodzīti gadu un piecas dienas tādā vietā, no kuras es necerēju tikt ārā dzīvs, ta�u tad pienāca prieka pilnā dienā, kad tikām izglābti. Tad es piedzīvoju visbriesmīgāko okeāna �ķērso�anu savā mū�ā.

Ta�u ļaunāka par jebkādu vētru, slimību vai laupī�anu no iedzimto puses bija mana apziņa, ka man neizdevās tas, kas bija ārpus manām zinā�anām un spēkiem, lai arī kā biju pūlē�jies kalpot Majestātēm, ar tādu mīlestību un centību, ar kādu būtu centies iekarot Paradīzes vārtus, un vēl lielāku. Kamēr at�zīmēju uz kartes jaunas zemes, es zaudēju �etrus kuģus un at�radu pavisam maz zelta vai citu dārgumu. Pat ļaunāk, mana Valdniece, būdama mirstīga, atstāja savu karalisti, brīvu no ķe�cerības un ļaunuma, lai tiktu laipni sagaidīta pie Mū�īgā Radī�tāja.

Es zināju tikai vienu ceļu, kā remdēt savas skumjas un ie�priecināt savu Gai�ību princi, un tas būtu atrast mērķi, kam bija izdevies agrākajos braucienos izvairīties no manis. Ilgi uztu�rēdamies tajā visnelaimīgākajā salā, es apjautu, ka tas, ko es�mu ilgi meklējis, man ir pavisam viegli sasniedzams. Manā ricībā nu bija atslēga, kas atdarītu durvis uz pasakainām dārglie�tām un zeltu; tas padarītu visu iepriek�ējo, kas nav maznozīm ī�gi, par ubaga gra�iem un dāvinātu Kastīlijai, Valdniekam un Jūsu pēcte�iem di�enumu, ko esat pelnīju�i, uz visiem laikiem.

Esmu bijis labi apgādāts ar zeltu no saviem iepriek�ējiem ceļojumiem un ar savu ienākumu daļu no Espanjolas, un man jābūt pateicīgam, ka mans vecākais dēls Djego salīgts par kara�lisko miesassargu, bet jaunākais Fernando par pā�u. Un tomēr mani ļoti apbēdināja mana neveiksme. Jūrniekam nepietiek ar ģimenes pavarda nodro�inājumu, un es nolēmu doties jūrā vēl vienu reizi, iespējams, pēdējo, lai piepildītu savu solījumu Jūsu Augstībai un savas saistības kā Augstajam Admirālim.

Tādējādi es �ajā mēnesī uzrakstīju testamentu, apstiprinot Djego par savu mantinieku, tad, izmantojot manis pa�a nau�du, slepenībā salūkoju kuģi "Ņina " un, salīgstot mazu komandu no piecpadsmit lojāliem vīriem, vakarā devos ceļā, tāpat kā savā pirmajā Di�ajā ceļojumā 1492. gadā, no Palosas, un, tumsai iestājoties, pagrie�oties uz Kanāriju salām, uz dienvidrietumiem un tālāk uz dienvidiem.

Pērlmaters pārtrauca lasīt, lai iemalkotu kafiju. Interesanti. Vēstījuma autors zināja, ka tie�i "Ņina" ir iecienīts Kolumba ku�ģis. Tāpat bija skaidrs, ka Kolumbs netiek vajā no sarūgtināju�ma par neveiksmi Ķinas ceļa meklējumos. Vienubrīd viņ� tika pārvests mājās, iekalts ķēdēs, apsūdzēts par sliktu valdī�anu Espanjolā, ta�u karalis, it īpa�i viņa patronese karaliene, pie�deva viņam un apgādāja viņu ceturtajam, liktenīgajam ceļoju�mam, kas nevietā tiek dēvēts par "Augsto ceļojumu". Tas no�teikti būtu labi noderējis Kolumbam, kas pārdzīvoja savas ne�veiksmes, viņ� varētu mēģināt atgūt savu labo slavu, turklāt viņa apsēstība ar zelta atra�anu bija glu�i kā dzinējs, kas vadīja viņu. Vienīgā problēma, kā jau Dons Ortega bija norādījis, Kolumbs uzsācis rakstīt savu vēstuli trīs dienas pēc savas it kā oficiālās nāves dienas. Nu, nu!

Pērlmaters lasīja tālāk. Lai ari �is dokuments bija iecerēts kā personiska vēstule, Kolumbs, būdams jūrnieks, nebija varē�jis atturēties no ieraduma to rakstīt kā kuģa dienasgrāmatu, piezīmējot vēja un kuģa virzienu'un laika apstākļus. Viņ� bija ļāvies ziemeļaustrumu pasātam, kas sākās netālu no Madeiras, tas atviegloja okeāna �ķērso�anu; pūta viegls vējiņ�, ceļā vadīja veiksme. Tāpat kā pirmajā braucienā, vēj� bija "ļoti maigs, kā Seviljā aprīlī".

Intriģējo�s sīkums Pērlmaters zināja no lasītā, ka savā pirmajā ceļojumā Kolumbs kuģoja pēc rūpīgiem aprēķiniem, citiem vārdiem sakot, viņ� atzīmēja sava kompasa rādījumus un ātrumu, katras dienas atra�anās vietu kartē. Kuģa ātrums tika mērīts ar smil�u pulksteni, ko sauc par "holandie�u uzskaiti". Locis iemeta koka skaidu ūdenī un skaitīja kādu dzejoli, lai noteiktu laiku tās pazu�anai.

Savā pirmajā ceļojumā Kolumbam nebija vajadzīga precīza kuģo�ana, jo viņam galvenais bija saglabāt rietumu virzienu. Viņ� paļāvās uz savu kompasu un jūras braucienos gūto bagā�tīgo pieredzi, neuzticoties sekstanta priek�tecim, tā sauktajam kvadrantam. Tāpēc Pērlmateru ieinteresēja tas, ka vairākos ie�rakstos Kolumbs norādīja ne tikai nobrauktās jūdzes, bet visai bie�i atzīmēja arī debess ķermeņu novērojumus.

1506. gada 25. maijs

Vados pēc Polārzvaigznes, saglabājot dienvidrietumu vir�zienu�

1506. gada 30. maijs

Joprojām DR kurss, kā aprēķināts ar kvadrantu�

Gandrīz vai likās, it kā Kolumbs gribētu ievērot precizitāti, jo zināja, tie�i uz kurieni dodas. Ne tā kā pirmajā ceļojumā, kad viņ� pēc agrīnajām kartēm bija nospriedis, ka nonāks pie milzīgas zemes Ķīnas vai Indijas un da�u platuma grādu novirze aug�up vai lejup neko nemainītu.

Kolumba acīm redzamo seko�anu iepriek� nolemtam kur�sam apliecināja arī bie�ā atsauce uz kuģa torleta.

Saglabāju RDR virzienu, stūrējot vispirms vienā virzienā, tad pagrie�ot, jo pū� pretvēj�, tomēr joprojām veicam se�desmit se�as jūdzes un burājam, vadoties pēc sen�u "torleta".

Pērlmaters nolika dokumentu sānis un, vadoties pats pēc sava veida aprēķiniem, ar nekļūdīgu precizitāti devās pie plauk�ta, kas bija piekrauts ar grāmatām, un izvilka ārā kādu sējumu par viduslaiku navigāciju. Viņ� zināja, ka torleta attiecas uz tor�leta del marteloio jeb "zvana plāksni" �is dēlis lika izmantots katras dienas atra�anās vietas atzīmē�anai. Zvans skanēja, kad tika apgriezts smil�u pulkstenis, kas atzīmēja stundas. Torleta tika izgudrots trīspadsmitajā gadsimtā un patiesībā bija datora analogs trigonometrisku uzdevumu risinā�anai. Tas bija izgata�vots re�ģa veidā un atradās pie lo�a, kur� novilka līniju starp katras dienas sākumu un beigām. Locis ņēma vērā vēju, strau�mi un dreifē�anu un būtībā veica zinātniski pamatotu aprēķinu.

Pērlmateru mulsināja izteiciens sen�u torleta. Varbūt tas bi�ja brīvs tulkojums, ar to domājot, ka dēlis bijis ļoti vecs, kā tas varētu būt, ja tas būtu kop� "Ņina" pirmsākumiem.

Viņ� turpināja lasīt. Kolumbs bija veiksmīgi �ķērsojis At�lantijas okeānu. Līdz 26. jūnijam viņ� nonāca dienvidos no Espanjolas, kas vēlāk kļuva par Haiti un Dominikanas republiku ar galvaspilsētu Santodomingo. Pērlmaters atkal redzēja sare��ģījumu, ko bija saskatījis Ortega. Kolumbs tātad ceļoja pa Kārī�bu jūru, kad bija pagājis vairāk nekā mēnesis pēc viņa nāves dienas. Pērlmaters tīksmi pasmaidīja. Viņ� neļaus sīkai tehnis�kai kļūdai sabojāt prieku par �o brīni�ķīgo dēku stāstu tie�i tad, kad tas izvēr�as arvien interesantāks.

Viņ� atvēra vaļā Kārību jūras karti un nolika blakus vēstu�lei, lai varētu izsekot kuģa kursam. "Niūa" izbrauca starp Espanjolu un Kubu un devās uz Jamaiku, kur iepriek�ējā ceļojumā Kolumbs ar savu komandu bija izmests krastā. Dienasgrāmatā bija aprakstītas atmiņas par �o nelaimīgo laiku.

Trīs dienas mans kuģis devās uz dienvidiem un rietumiem, garām Santodomingo, burās pū�ot labam ziemeļaustrumu vē�jam. Uz �īs salas pirms �etriem gadiem ļaudis man bija stāstīju��i par vietu, ko saucparSiguru, par tās bagātīgajām zelta atrad�nēm, par sievietēm, kas rotājas ar pērlēm un koraļļiem, par celt�nēm, kas apsistas ar dārgmetālu. Tad man iedzimtie stāstīja, ka �o cilvēku kuģi esot lieli un �īs zemes iedzīvotāji valkā dārgas drēbes un pieradu�i pie labas dzīves, ka tur esot zelta tīrradņi, tik lieli un tik daudz kā pupas.

Te bija pierādījums tam, ka tas Kungs izmanto sīciņākos radījumus, lai īstenotu savu vēlmi, jo �ajā sve�ajā zemē mana iepriek�ējā ceļojuma laikā, kad es biju aizkļuvis tik tālu kā vēl neviens, mana Di�ā ceļojuma kuģus samaitāja sīkā tārpa toredo posto�ā darbība. Mēs tikām apturēti ilgāk nekā gadu. Ta�u tie�i tajā laikā mana izpratne atbrīvojās no kāda plīvura un es saskatīju skaidru ceļu uz bagātībām, kuras biju visus �os gadus meklējis Kastīlijai.

Djego Mendess, viena mana kapteiņa brālis, iesēdās kanoe laivā un devās meklēt palīdzību uz Espanjolu, piecsimt jūdzes tālu. Viņa prombūtnes laikā indiāņi, ar kuriem viņ� bija ie�draudzējies, mainīja savu izturē�anos un atteicās tirgot pārtiku, kā bija norunāts. Es baidījos, ka tā ir Dieva atriebība, sods par manu līdzdalību to piecu nāvē, lai gan es nepacēlu ne roku, kad sūtīju viņus aug�up pie Brāļiem.

Es nolaidos uz ceļiem un lūdzu piedot, un zvērēju, ka veik��u daudzus ceļojumus uz Svēto zemi. Viņ� sadzirdēja manu lūg�snu un lika man atcerēties no manas Regiomontāna[3] grāma�tas, ka gaidāms Mēness aptumsums. Es pateicu indiāņiem un viņu vadonim, ka Dievam nepatīk viņu uzvedība un Viņ� liks Mēnesim nomirt. Kad Mēness nozuda, indiāņi bija ļoti nobiju��ies un atjaunoja mūsu pārtikas piegādi, līdz ar to es varēju atdzīvināt Mēnesi. Vadonis sacīja, ka viņ� man esot pateicīgs un, lai izpatiktu manam Dievam, parādī�ot ceļu uzzelta atrad�nēm. Viņ� mani aizveda uz salas austrumu galu. Tur kādā templī, kas bija tik smalks kā jebkura pils Eiropā, viņ� rādīja man "runājo�o akmeni", uz kura bija izgrebtas figūras, kuras, pēc viņa vārdiem, rādot ceļu uz lielu bagātību.

Pērlmaters bija lasījis Ortegas grāmatā par aptumsuma epi�zodi. Tas liecināja par Kolumba attapību. Bet kas bija dīvainais runājo�ais akmens?

Stāstītājam radās līdzīgi jautājumi.

Vairākas nedēļas es prātoju par �ā dīvainā akmens nozīmi. Es uztvēru to par manis atrastā krasta karti, bet citi ieraksti un atzīmes neatklāja viņu noslēpumus. Reiz Spānijā es to aiznesu pie mācītiem vīriem, un viņi teica, ka tā ir kuģo�anas ierīce, to�mēr nevarēja salasīt sve�ādo rakstu. Tas ienāca prātā man, vien�kār�am jūrniekam, tas bija "torleta", ko lika lietā senatnē, lai atrastu ceļu. Akmens nebija parocīgs, un es no tā atzīmēm izvei�doju karti un devos savā piektajā ceļojumā, kā jau teicu agrāk, zvērēdams, ka atradī�u kādu, kas spētu saprast sve�ādo rakstību.

Tas izskaidroja atsauces uz sen�u torleta. Acīmredzot tā bi�ja akmens plāksne, pēc apraksta sprie�ot, liela un smaga, uz tās izdarītie iegriezumi liecināja, ka to lietoja navigācijai. Tā kā Kolumbs nevarēja izmantot �o akmeni bez paskaidrojuma, to nevarēja saukt par karti tradicionālā izpratnē. Vēstules rakstī�tājs atkal pievērsās piektajam ceļojumam.

10. augusts

Mēs turpinājām doties uz rietumiem, joprojām baudīdami labu ceļavēju. Beidzot esam noenkuroju�ies netālu no krasta, tiktālu neviens līdz �im nav ceļojis. Vietējie iedzīvotāji, ar kuriem mēs runājām, sacīja, ka tur ir vairāk zelta, nekā mēs jebkad varam iedomāties. Man liekas, ka esmu nonācis pie Ķēniņa Zālamana bagātībām. Es nejūtos labi, jo atkal esmu novājināts no karstu�ma un sasirdzis ar kādu kaiti, tomēr apjau�u, ka zelts ir tepat, tāpēc, kad atgriezī�os ar �iem zelta un dārgakmeņu kalniem, lūdzu Jūsu Majestātei ļaut man doties svētceļojumā uz Romu un Jeruzalemi. Es vaits nerakstī�u, iekams nebū�u ticis pie zelta�

Nākamais ieraksts bija datēts divas dienas vēlāk. Tas bija izdarīts ar stingrāku roku.

Admirāļa vairs nav! Kad kuģa apkalpe rītausmā uzcēlās, mēs ieraudzījām, ka mazā laiva pazudusi un admirāļā kajīte ir tuk�a. Nav vairs arī viņa kartes. Esmu izsūtījis vīrus doties gar krastu meklēt viņu, un viņi atrada laivu, ta�u grupa vietējo, raidot bultas, viņus atdzina atpakaļ uz kuģi. Diem�ēl baidos, ka admirālis ir miris, kā �ie bezdievīgie me�oņi viņu ir tiogalināju�i! Mēs, būdami dro�ībā netālu no krasta, nogaidīsim, bet, ja neredzēsim nekādas pazīmes par viņa dzīvību, mums būs jāpaceļ enkurs un jāburā uzEspanjolu pēc palīdzības. Lai Dievs svētī Okeāna jūras admirāli! �ajā dienā te parakstījies Alonso Mendess, kapteiņa māceklis.

Pērlmaters domīgi pabungoja pa savu tuklo zodu. Kolumbs noteikti bija zaudējis sapra�anu savas dzīves pēdējās stundās.

Zālamana zelts, ko tu neteiksi! Viņ� prātoja, pie kura krasta "Ņina" varēja noenkuroties, un atkal ielūkojās mapē. Burājot uz rietumiem no Jamaikas, viņ� nonāktu Centrālamerikā. Jebkurā vietā Jukatanas pussalā no Meksikas līdz Belizai vai Hondurasai, ja novirzās pāris grādu. Ja būtu vairāk laika, viņ� pārlasītu vēlreiz dienas novērojumus un palūkotu, vai var iztēloties, tie�i kā tas varēja beigties.

Kolumbs bija paņēmis kartes un shēmas, bet kas notika ar to akmeni? Pērlmaters papurināja galvu, pārsteigts, ka ļāvies ievilkt sevi �ajā dēkā. Viņ� izturējās tā, it kā �is dokuments, kuru viņ� nupat beidza lasīt, būtu īsts, lai gan tam, iespējams, nav nekādas vēsturiskas vērtības, tā ir vienīgi prātu asino�a mikla.

Bet ja nu tas tomēr ir patiess?

Kāda tam varētu būt saistība ar mūsdienu notikumiem, par kuriem stāstīja Ostins, ar �iem slepkavām melnajos tērpos, ar �im bandām, kas traucas apkārt, nogalinādami nevainīgus ar�heologus? Ko nozīmē dīvainais teikums "to piecu nāve"? Ko�lumbs acīmredzot jutās tik vainigs par savu saistību ar �o nega�dījumu, ka iztēlojās piespiedu apstā�anos krastā par Dieva so�du. Pērlmaters nolēma vēlreiz pārlasīt �o vēstuli, lai kaut ko nepalaistu garām nepamanītu. Tad viņ� sāks rakties pats savā bibliotēkā.

Bet vispirms jāsalūko kaut kas gar�īgs.

Kankūnā, Meksikā

Lidma�īnā, kas drīz vien pēc tik�anās Zavalas mājā no Va��ingtonas devās uz Kankūnu, valdīja priekpilnu gaidu noska�ņojums. Kad pilots tuvojās skrejceļam, atpūtnieki staipīja kak�lu, lai noraudzltos uz greznajām pludmales kūrorta viesnīcām, kas rindojās gar dzidro zilganzaļo ūdeni, un gaisotne kļuva ne�valdāmi jūsmīga. Ar savu konservatīvo pelēko uzvalku, ko�o tauriņveida kaklasaiti un pāri visiem sēdekļiem izslēju�os gal�vu Pols Trauts izceltos no �ā laimīgā pūļa pat tad, ja viņa sejas izteiksme nebūtu tik nopietna. Viņa skatiens bija iegrimis Jukatanas pussalas kartē, domas kavējās pie Gamejas; lidma�īna sasvērās, un tikai tad viņa prāts koncentrējās uz to, kas notiek pa�reiz.

Pēc da�ām minūtēm viņi jau bija piezemēju�ies. Trauts atrā�vās no pasa�ieru straumes, kas traucās uz viesnīcu autobu�siem, un devās pie kādas mazas �ārterreisa aviolīnijas reģis�trācijas letes. Pavisam drīz viņ� jau apsēdās blakus pilotam divmotoru lidma�īnā. Viņ� bija vienīgais pasa�ieris, pārējie sēdekļi �ajā �etru pasa�ieru lidma�īnā bija pārvērsti par kra�vas nodalījumu.

Kad lidaparāts pacēlās gaisā, Trauts klusībā pateicās NZJA ceļojumu aģentiem, kas bija veiku�i neticamu darbu, noorgani�zējot viņa braucienu tik īsā laikā tomēr sameklēju�i brīvu vie�lu komerciālā lidojumā ar iespēju gandrīz tūlīt pārsēsties �ajā mazajā lidma�īnā, kas devās uz Kampe�i, lai uzņemtu da�us Teksasas naftas tehniķus, kuri dodas tikties ar sievām un drau�dzenēm Kankūnā.

Lidojumam vajadzētu ilgt apmēram stundu, sacīja pilots, runīgs, kādus trīsdesmit gadus vecs meksikānis, kas labi prata angļu valodu un lieliski pārzināja labākos Kankūnas bārus, kur var satikt ekskursantes. Visai drīz viņa balss saplūda ar dzinēju dūkoņu. Pārnak�ņojot Tūsonā, Trauts nebija varējis aizmigt, raizēdamies par Gameju. Viņ� aizvēra acis un pamodās no pilo�ta paziņojuma, ka viņi lido pāri �i�enicai. Trauts raudzījās le�jup uz pilota norādīto vareno templi �etrstūrainas piramīdas formā un pagalmu.

Esam apmēram pusceļā līdz Sjudada del Karmenai, pi�lots sacīja. Trauts pamāja. Plakanais, zaļais līdzenums, kas stie�pās līdz apvārsnim, viņu hipnotizēja, un Trauts atkal aizvēra acis, līdz pilots viņam piebikstīja modinādams.

-��� Lūk, jūsu kuģis.

Bija patīkami redzēt slaiko, zilā korpusā tērpto "Nēreju", kas ostā bija noenkurojies līdzās naftas tankeriem un zvejnieku laivām. Trautam likās glu�i neticami, ka viņ� ir atstājis kuģi un Gameju tikai pirms da�ām dienām. Viņ� no�ēloja, ka nebija iz�devies pierunāt sievu doties līdzi uz Va�ingtonu; tomēr nācās atzīt, ka viņa nemū�am nebūtu piekritusi, jo ļoti gribēja tikties ar doktoru �i.

Pirms do�anās uz Va�ingtonu Trauls bija piezvanījis uz Mehiko Antropoloģijas muzeju un runājis ar doktora �i sekretāri. Viņa pārbaudīja profesora darba kalendāru un apstiprināja ie�ceri tikties ar Gameju. Profesors daudz laika pavadot "ārā, uz lauka" un, ja gadoties būt telefona tuvumā, piezvanot, lai ap�jautātos, vai viņam nav atstāta kāda ziņa, tomēr viņam neesot noteikts darba re�īms. Ja gribot viņu sameklēt, tad visdro�āk tas esot laboratorijā.

Kamēr pilots gaidīja nosē�anās atļauju, Trauts viņam lūdza pa radio sazināties ar tiem, ar kuriem veicams turpmākais ceļ�, un paziņot par savu iera�anos. Viņ� negribēja zaudēt ne minū�ti, atpū�oties lidostas uzgaidāmajā telpā. Tiklīdz lidma�īna pēc nolai�anās aizvirzījās līdz apstā�anās vietai, Trauts izmetās ārā no kabīnes ar savu vienīgo somu rokā, pār plecu uzsaucis "adios!" un "gracias!" savā Jaunanglijas izloksnē.

Lidostas vestibilā viņu sagaidīja plecīgs vīrs policijas for�mastērpā, ar spoguļstikla saulesbrillēm.

-��� Doktor Traut, viņ� sacīja, �ilbino�i uzsmaidīdams, es esmu ser�ants Moraless no Meksikas federālās policijas. Mani lūdza būt par jūsu gidu.

Trauts bija piezvanījis uz Narkotiku apkaro�anas nodaļu. Tā jutās pateicību parādā NZJA par da�kārt sniegto palīdzību, tāpēc labprāt izpildīja Trauta lūgumu un sazinājās ar Meksikas nacionālo policiju.

-��� Priecājos iepazīties, Trauts atbildēja, raudzīdamies rokaspulkstenī. Ja jūs esat gatavs doties ceļā, es arī.

-���� Tagad jau ir pavēls, bilda policists. Nez vai labāk nebūtu darīt to rītdien.

Trauts atbildēja pieklājīgi, ta�u viņa nopietnās brūnās acis nepārprotami liecināja par apņēmību.

-���� Es cienu jūsu viedokli, ser�ant, bet es ļoti nopūlējos, lai atkļūtu pēc iespējas ātrāk uz �ejieni un varētu meklēt savu sie�vu, tiklīdz ierodos.

-���� Protams, senjor Traut, policists sacīja, saproto�i pamā�dams. Lūdzu, neuzskatiet to par vilcinā�anos, tas ir tikai vese�lais saprāts. Es ļoti gribu jums palīdzēt, tomēr visai drīz būs tum�s.

-��� Cik ilgi vēl būs gai�s?

-��� Vienu, varbūt divas stundas.

-Tad paceļam enkuru, kapteini Trauts iesaucās kā rūdīts zvejnieks. Mēs varam daudz ko izdarīt divu stundu laikā.

Moraless redzēja, ka nav jēgas mēģināt atrunāt �o garo ame�rikāni.

-���� Bueno, doktor Traut. Helikopters ir, lūk, tur.

Helikoptera "Bell 206Jet Ranger" dzinējs jau bija iedarbi�nāts, rotors lēnām griezās, kamēr Trauts ieslīdēja trim pasa�ie�riem paredzētajā salonā un Moraless apsēdās blakus pilotam. Pēc īsa brī�a turbodzinējs ierūcās skaļāk un lidaparāts pacēlās no skrejceļa, palēcās gaisā un divu minū�u laikā jau bija vairāk nekā trīs tūksto�us pēdu augstumā. Viņi pagriezās prom no ūdens un virzījās dziļāk iek�zemē, sekojot �ūskveidīgi līkumo�tajam slie�u ceļam.

Moraless ik pa laikam paraudzījās kartē un deva pilotam norādījumus. Viņi attālinājās no slie�u ceļa un sekoja kādai �aurai �osejai. Helikopters saglabāja augstumu, ar ātrumu simt divdesmit piecas jūdzes stundā vedot arvien dziļāk iek�zemē. Blīvie me�i vietām bija pārtraukti ar kādu ciemu vai pilsētiņu. Asfaltētu ceļu bija maz. Reizēm viņi lidoja virs kādām maiju drupām, ta�u lielākoties ainavā valdīja līdzenums, ko Trauts jau bija ievērojis, lidojot no Kankūnas.

Helikopters pagriezās vairāk uz dienvidiem. Moraless bija saprātīgs un vērīgs pavadonis, viņ� saskatīja orientējo�ās pazī�mes ainavā un ziņoja par tām pilotam. Trauts ba�īgi raudzījās saulē, kas nolaidās arvien zemāk.

-��� Vai vēl tālu? Trauts noprasīja ar neslēptu nepacietību.

Moraless pacēla piecus pirkstus. Viņ� norādīja uz kādu pun�ktu kartē, lai pilotam būtu uzskatāmāk.

-Aquь*

Pilots pamāja tik nemanāmi, ka Trauts nebija pārliecināts, vai viņ� maz dzirdējis, ta�u helikopters samazināja ātrumu un aplieca pla�u loku, kas pamazām pārtapa par sa�aurinātu spirāli.

Moraless piespiedās pie organiskā stikla un norādīja uz leju. Trauts paspēja saskatīt klajumu un kādu raupju veidoju�mu, ta�u helikopters ātri attālinājās no tā, lai pēc brī�a atkal tam tuvotos, un, bridi pasvārstoties, sāka nolaisties. Mērķis bi�ja tie�i zem viņiem, un Trauts nevarēja saskatīt, kur viņi pieze�mējas. Kad koku galotnes bija glu�i tuvu, likās, ka helikopters mirkli karājas gaisā, tad pilots spēji iedarbināja dzinēju un viņi parāvās sānis kā satrūku�ās spāres.

Pilots un Moraless a�i pārmija da�us vārdus spāniski.

-���� Kas noticis? Trauts pastiepās, lai varētu ieskatīties me�ā.

-Nepietiek vietas. Viņ� baidās, ka aparāts varētu sapīties kokos.

Trauts atgāzās savā sēdeklī un, sakrustojis rokas, sarūgti�nāts izdvesa nopūtu. Helikopters sāka no jauna kustēties, līdz sasniedza nomaļu taisna ceļa gabalu, kur strauji samazināja aug�stumu un nolaidās zālainā ceļmalas laukumiņā. Kad virpuļojo��ie rotori beidza griezties, Trauts un Moraless izkāpa ārā. Tur�pat netālu me�ā veda kāds celiņ�.

-��� Tas ved uz profesora �i māju. Iesim!

Trauts devās ceļā lieliem soļiem, un ser�ants, kas bija īsāks vīrs, varonīgi pūlējās neatpalikt, nezaudējot savu pa�cieņu. Kad viņi nonāca dziļāk me�ā, Trauts ievēroja dziļas grambas, ko samērā nesen atstāju�as plati izvietotas pamatīgas autoriepas.

" �eit. (Tulk. no spāņu vai.)

Moraless teica, ka zvanījis uz vietējo policijas iecirkni un palū�dzis, lai viņi apjautājas �ejienes iedzīvotājiem. Vairāki redzēju�i profesoru �i braucam autobusā. Viņ� tajā iekāpis pēc medībām un izkāpis pie tā ceļa, kas ved uz viņa māju. Viņi atcerējās, ka profesoru sagaidījis d�ips. Tas saskan, nodomāja Trauts, Gameja bija sadabūjusi d�ipu, lai brauktu iek�zemē.

-��� Vai jūs pazīstat doktoru �i? viņ� apjautājās Moralesam, kamēr abi gāja.

-��� Si, senor. Esmu ticies ar viņu. Da�reiz muzejs man lūdz nogādāt viņam kādu ziņu. Viņ� ir ļoti miermīlīgs. D�entlmenis. Vienmēr grib man uzcept kukurūzas plācenī�us.

Zem koku lapotnes kļuva tik tum�s kā apak�zemes tunelī. Trauts centās saskatīt caur zariem sauli un prātoja, vai nebūs grūti atrast atpakaļceļu. Varbūt Moralesam bija taisnība, vaja�dzēja pagaidīt līdz rītam, kad būtu vairāk gaismas.

-���� Kāpēc profesoram �i laboratorija ir tik nomaļā vietā? Trauts vaicāja. Vai tad nebūtu ērtāk, ja tā būtu kādā pilsētā vai ciemā?

-��� Esmu viņam to pa�u prasījis, Moraless smaidot atbildē�ja. Viņ� atbild, ka esot �eit dzimis. "Manas saknes ir �eit," viņ� saka. Vai jūs saprotat, ko viņ� ar to domā?

Trauts ļoti labi saprata �i tiek�anos pēc dzimtās puses. Trauta sen�i dzīvoja Keipkodā vairāk nekā divsimt gadus; �ajā laikā bija nomainīju�ās vairākas paaudzes, un visas bija saistītas ar jūru, tie bija gan bāku uzraugi, gan glāb�anas dienestu darbi�nieki, gan zvejnieki. Zemā, ar sudrabainām lubiņām klātā Traulu dzimtas māja bija gandrīz vai divus gadsimtus veca, ta�u gadu gaitā tika labi saglabāta un izskatījās kā tikko būvēta. Trauts ar lepnumu apzinājās savu jūrniecisko izcelsmi, tomēr saprata, ka viņa saiknē ar pagātni nebija nekā ievērojama salīdzinājumā ar maiju likteni, kuri �o pa�u zemi bija apdzīvoju�i vairākus gad�simtus pirms spāņu iera�anās.

Viņi gāja apmēram divdesmit minūtes, līdz beidzot me�s kļuva skrajāks un viņi iznāca klajumā. �etrstūrainā betona blo�ku celtne likās iznirstam no me�a, un Trauts nepavisam nebija gaidījis tik pamatīgu būvi �ajā nomaļajā vietā.

-���� Profesora laboratorija, Moraless paskaidroja, piegāja pie durvīm un pieklauvēja. Atbildes nebija. Atnāksim �urp atpakaļ vēlreiz, kad būsim pārbaudīju�i māju, Moraless iero�sināja.

Būda ar pīto jumtu bija līdzīga tām, ko Trauts bija tik bie�i redzējis lidojumā virs Jukatanas. Viņu vairāk ieinteresēja d�ips, kas stāvēja blakus vienkār�ajai mītnei, un, pieskrējis klāt, viņ� to pārlūkoja. Aiz saules aizsega bija aizbāzta shēma, kā nokļūt uz �i īpa�umu, un pudele ar kukaiņu atbaido�u �ķidrumu. Trauts pārvilka rokas pāri stūrei un vadības pultij un sajuta vāru Gamejas iecienītā ķermeņa losjona smar�u.

Viņi pārmeklēja māju, to varēja paveikt piecās minūtēs, jo tajā bija tikai pats nepiecie�amākais. Trauts stāvēja uz klona grīdas un raudzījās apkārt, cerēdams rast kādu pavedienu.

-��� Nu, tātad mēs zinām, ka viņa ar d�ipu ir tikusi līdz �ejie�nei.

-���� Man ir ideja, Moraless ierunājās. Trauts viņam sekoja garām laboratorijas celtnei uz vēl kādu vienkār�u būdu. �ī te ir profesora garā�a. Paskatieties viņa braucamā nav!

-��� Tātad tās iebrauktās grambas, ko mēs redzējām, bija at�stājusi viņa ma�īna. Kas tā ir par marku?

-���� Liels auto, Moraless sacīja. Tāds kā d�ips, tikai, re, kāds! Un viņ� plati izpleta rokas.

-���� "HumVee"?

-�� S(, attrauca Moraless, gai�i smaidot. "HumVee". Tāds, kādu izmanto ASV armija.

Tātad ļoti ticams, ka viņi kaut kur devu�ies ar �o auto. Bet uz kurieni?

-���� Varbūt laboratorijā ir kāda zīmīte, Trauts ieminējās.

Izded�u bloka celtnē bija tīkami vēsāks nekā ārpusē, lai

arī gaisa kondicionētājs nebija ieslēgts. Durvis nebija aizslēg�tas, un viņi bez grūtībām tika iek�ā. Trauts pārlaida skatienu modernajam aprīkojumam un, tāpat kā viņa sieva dienu ie�priek�, izbrīnā nogrozīja galvu. Moraless stāvēja nedaudz tālāk cieņas pilnā uzmanībā, it kā baidīdamies, ka viņu pieķers aiz�liegtā teritorijā. Galds bija visai nekārtīgi pieblīvēts ar da�ā�diem materiāliem, ta�u nekas nelikās apzināti sajaukts.

Pols piegāja pie izlietnes. �āvē�anas plauktā gulēja divas glāzes.

-���� Izskatās, ka viņi ir kaut ko dzēru�i.

Moraless ieskatījās atkritumu tvertnē un atrada tonizējo�ā dzēriena skārdenes. Iztēlojoties, kā viss noticis, Trauts prātoja, ka Gameja varētu būt gaidījusi profesoru uz �osejas, tad abi iebrauku�i �eit, padzēru�ies un devu�ies prom. Viņ� palūkojās ledusskapī un atrada divas no�autās irbes. Ta�u putni vēl nebi�ja noplūkti un izķidāti. Acīmredzot �i plānojis visai drīz atgriez�ties, lai kur viņi būtu devu�ies.

-���� Vai tur, kur viņi varētu būt aizbrauku�i, tuvumā ir kāds ciems? Trauts vaicāja.

-��� Tur ir pilsētiņa, bet cilvēkiem vajadzēja pamanīt doktoru �i viņa lielajā zilajā ma�īnā. Nada.[4]

Trauts pētīja pie sienas izliktās kartes. Likās, ka viena ir noņemta.

Viņ� piegāja pie galda un ielūkojās papīros, kas bija uzlikti virspusē. Pēc mirkļa viņ� jau atrada karti, kuras piesprau�u cau�rumiņi sakrita ar tiem, kas bija uz sienas. �i, iespējams, to bija noņēmis no sienas, lai parādītu Gamejai. Ta�u tikpat labi tā varēja nedēļām ilgi gulēt uz galda. Viņ� parādīja karti Moralesam.

-��� Vai jūs zināt, kur tas ir?

Policijas ser�ants papētīja karti un sacīja:

-��� Vairāk uz dienvidiem, uz Kampe�es pusi. Kādas simt jū�dzes. Varbūt vairāk.

-��� Un kas tur ir?

-��� Nekas. Me�s. Tas ir biosfēras rezervāts. Tur neviens ne�iet.

Trauts uzsita pa karti.

-���� Kāds ir devies uz turieni. Manuprāt, tas ir doktors �i. Helikopters mūs var nogādāt tur stundas laikā vai vēl ātrāk.

-��� Piedodiet, senor\ Kad nonāksim atpakaļ pie helikoptera, jau būs tum�s.

Moralesam bija taisnība. Viņiem vēl veicās un izdevās at�rast ceļu ārā no me�a. Kad viņi atgriezās pie helikoptera, jau bija melna tumsa. Trautam derdzās doma, ka Gamejai, lai arī kur viņa būtu, vēl viena nakts tur jāpavada. Kad helikopters pacēlās virs kokiem, viņ� mierināja sevi ar citām iespējamībām, teiksim, �i un Gameja kaut kur sē� un mierīgi vakariņo. Ienāca prātā ne tik jauks scenārijs. Kāds nelaimes gadījums. Nē, tas nevar būt. Gamejai glu�i vienkār�i nav tendences uz nelaimes gadījumiem. Viņa ir pārāk atjautīga, pārāk dro�a.

Trauts zināja, ka pat visdro�ākie cilvēki kaut reizi mū�ā pieļauj kļūdu. Viņ� cerēja, ka tā nav gadījies ar Gameju.

Ser�ants Moraless sameklēja Trautam istabu viesnīciņā ne�tālu no lidostas. Trauts stundām ilgi gulēja, raudzīdamies gries�tu ventilatorā un prātodams, ko dara Gameja, līdz beidzot ie�krita nemierīgā da�u stundu miegā. Viņ� pamodās pustumsā un noskalojās zem du�as, kas vairāk atspirdzināja, jo karstā ūdens nebija. Kad debesis austrumpusē sāka sārtoties, ieradās pilots un ser�ants, bet Trauts jau soļoja �urpu turpu pa skrej�ceļu .

Helikopters tika vadīts pēc �i kartes taisnā līnijā un mak�simālā ātrumā, lidojot tūksto� pieci simti pēdu augstumā. Lejā kā raupj� paklājs stiepās me�s. Ierodoties uz kartes atzīmētajā apvidū, pilots samazināja ātrumu un nolaida helikopteru gan�drīz vai līdz koku galotnēm. "Jet Ranger" apbrīnojami atbilda savam sākotnēji iecerētajam mērķim, kad lika konstruēts kā armijas novēro�anas helikopters. Trauts, kas sēdēja priek�pu�sē, ievēroja pārmaiņas me�u zaļumā un palūdza pilotam pali�dot apkārt. Moraless pamanīja tik tikko jau�amas malas �etr�stūrainam līdzenumam. Pilots vēl brīdi lidoja, lai iepazītos ar vietu, kur nolaisties, tad piezemēja helikopteru aptuveni lī�dzenuma centrā.

Trauts jau pēc īsa brī�a atskārta, ka viņam nepatīk �is Die�va pamestais nostūris. Itin nemaz nepatīk! Ar saviem ērmota�jiem uzkalniem un me�a ieloka tumsu pat dienas laikā tas �ķita nejaukāks par nomaļu vietu, te slēpās kaut kas ļauns. Bērnībā viņ� juta tirpas skrienam pār muguru, ejot garām mājai, kuru pametis jūrnieks, kas apēdis savus biedrus bezvēja laikā Saragosas jūrā.

Varbūt Gameja te nemaz nav bijusi, viņ� iedomājās, vērda�mies apkārt. Viņa rīcībā bija vienīgi doktora �i karte un pieņē�mums, ka �is bijis viņu galamērķis. Varbūt viņ� te braukā ap�kārt, kamēr Gamejai izmisīgi nepiecie�ama viņa palīdzība ci�tur� Nē. Pols saknieba �okļus. �ī noteikti ir īstā viela. Viņ� sajuta to līdz pat kauliem, tāpat kā viņa tēvs zvejnieks bija nojautis vētras tuvo�anos.

Policijas virsnieks ierosināja viņiem sadalīties un doties uz priek�u trīs izvērstos virzienos, pēc iespējas paturot citam citu redzeslokā, sasniegt me�malu un tad atgriezties pie helikopte�ra. Pēc pusstundas viņi atkūlās atpakaļ. Moraless grasījās ru�nāt, bet apklusa, jo viņa alla� vērīgās policista acis bija saskatī�ju�as apliecinājumu, ka �ī vieta apmeklēta pirms viņiem.

Notupies, lai labāk varētu redzēt, Moraless sacīja:

Paskatieties, te ir sabradāta zāle. Un �eit, tur atkal� Viņ� pielieca galvu. Kad gaisma krīt tie�i virsū, var redzēt, ka tur ir pēdu nospiedumi.

Nodomādams, ka viņ� nekad negribētu, lai Moraless viņu izseko, arī Trauts sāka pētīt zāli un redzēja vārus apēnojumus, kas bija saistīju�i policijas virsnieka uzmanību. Ser�ants norī�koja pilotu palikt pie helikoptera, un tas tika uzklausīts bez iebildumiem. Agrā rīta saule jau lika manīt, ka vēlāk tā cepinās kā īstā peklē. Moralesam ejot pa priek�u, abi devās ceļā; visai drīz viņi ieraudzīja uzkalnu, kas vienā sānā bija attīrīts no apauguma, tur varēja saskatīt akmens bluķus.

Pie viena pamatnes rēgojās kaut kas sarkanīgs. Degdams nepacietībā aplūkot to labāk, Trauts neņēma vērā ser�anta pa�mācību nākt aiz muguras; viņ� paskrēja garām un pacēla Gamejas nonēsāto sarkanbrūno, mazo mugursomu, kuru viņ� bija tai dāvinājis pirms diviem gadiem Ziemassvētkos. Arvien pieaugo��ā satraukumā viņ� to atvēra un atrada Gamejas fotoaparātu, piezīmju burtnīcu, da�us plastmasas iesaiņojumus ar pusdienu maltītes paliekām, tuk�as zeltera skārdenes un pudeli ūdens. Blakus bija vēl viens maisiņ� no dzeltenbrūna audekla. Trauts pacēla abus nesamos augstu virs galvas, lai Moraless, kas a�i tuvojās, tos ātrāk ieraudzītu.

-��� �is pieder manai sievai, Trauts iesaucās. Otrajam uz�līmē ir norādīts doktora �i vārds.

Moraless pārbaudīja profesora somu. Viņa seja apmācās.

-��� Tas gan nav labi�

-��� Ko jūs ar to gribat teikt nav labi? Tas pierāda, ka viņi ir �eit biju�i!

-�� Jūs mani pārpratāt, senor Traut, Moraless sacīja, a�i paraudzīdamies apkārt. Es atradu nometnes ugunskuru, var no�prast, ka tur ir daudz chicleros. Ievērojot Trauta neizpratnes pilno skatienu, viņ� paskaidroja: Tie ir slikti vīri, kas zog senlietas pārdo�anai.

-��� Un kāds tam sakars ar manu sievu un profesoru?

-��� Ogles bija vēl siltas. Un var noprast, ka pie upes biju�i daudzi vīri. Es atradu arī �os te. Viņ� pavēra plaukstu, lai parādītu trīs tuk�as lo�u patronas.

Trauts pielika vienu no tām pie deguna. �auts bija pavisam nesen.

-��� Kur jūs tos atradāt?

Trauta skatiens sekoja policijas virsnieka norādei, tad pa�lūkojās atpakaļ, kur bija atradis mugursomas, it kā varētu no�vilkt līniju, kas savieno �os divus punktus. Un tad viņ� ievēroja dīvainus grebumus uz būves sienas. Piegājis tuvāk, Trauts ie�raudzīja laivas un citus veidojumus uz kailā akmens. Iespējams, ka Gameja un profesors ēdu�i, tad atgriezu�ies atkal pie �iem grebumiem. Gameja noteikti ieinteresējusies par sve�ādajiem rakstiem, bet kaut kas acīmredzot viņus iztraucējis.

Viņ� pagriezās pret Moralesu.

-�� Jūs domājat, ka mana sieva un profesors uzskrēju�i virsū tiem cbicleros?

-��� Si, Moraless attrauca, paraustot plecus. Tas ir iespē�jams. Kāpēc tad viņi būtu pametu�i savus nesamos?

-��� Es domāju to pa�u. Ser�ant, vai jūs man, lūdzu, parādītu, kur atradāt tās �aulas?

-��� Nāciet �urp! Moraless pamājis aicināja. Bet esiet uz�manīgs, sperot soli. Viss lauks ir vienos caurumos!

Viņi lēnām �ķērsoja līdzenumu. Noslēpumaino uzkalnu bija krietni vairāk, nekā Trauts sākumā iztēlojās. Ja katrs no tiem bija celts uz akmens pamatiem, zem tiem noteikti vajadzības gadījumā varēja patverties.

-��� �eit, rādīja Moraless. Un tur.

Trauts ieraudzīja zālē spīdam varu un pacēla vēl pāris �au�lu, tās bija gan no pistoles, gan no �autenes. Zāle visapkārt bija nobradāta. Viņa lielā plauksta sa�ņaudza tuk�os vara cilindrus, it kā mēģinot tos saspiest.

-��� Un kur ir ugunskurs un upe?

Viņi aplūkoja apmetnes vietu un atrada tuk�as tekilas pu�deles un daudz cigare�u izsmēķu. Me�ā bija vēl vairāk �āviņu �aulu. Upmalā Trauts veltīgi meklēja Gamejas sporta kurpju pē�du nospiedumus dubļi bija pārāk izbradāti. Pēc da�ām pazī�mēm varēja spriest, ka �eit krastā izvilktas laivas, mētājās arī �āviņu �aulas. �ī vieta nudien atgādināja �autuvi! Tomēr Traulu nepameta cerības. �aulas liecināja, ka te kāds ticis vajāts ar �autenēm un pistolēm līdz upei. Tās bija sliktās ziņas. Tomēr tas, ka ap�aude notikusi vēl upmalā, liecināja, ka Gameja un profesors varētu paspēt izglābties.

Trauts ieminējās, ka viņiem vajadzētu pacelties gaisā un sekot upei, kas plūst cauri me�am. Moraless piekrita. Abi a�i devās prom no upes un, kad jau bija pusceļā uz helikopteru, sadzirdēja vārgu vaidu. Viņi sastinga, raudzīdamies viens otrā. Moraless izvilka pistoli. Abi ieklausījās un dzirdēja vienīgi ku�kaiņu dūkoņu.

Vaids atkārtojās, �oreiz vairāk pa labi. Moraless piesedza Trautu, kur� piesardzīgi virzījās tuvāk. Likās, ka skaņa nāk tur�pat vai no pazemes. Trauts raudzījās lejup. Daļēji aizsegts ar garo zāli, rēgojās melns caurums Viņ� nolaidās uz ceļiem pie tā malas, bet neko nevarēja saskatīt tumsā.

-���� Kas tur ir? jūtoties diezgan muļķīgi, viņ� ierunājās.

Atskanēja vēl viens vaids, tam sekoja spāņu vārdu birums

vārgā balsī.

Moraless, kas bija pienācis klāt un noslīdzis uz ceļiem bla�kus Polam, brīdi ieklausījās.

-��� Tas ir kāds vīrietis. Viņ� esot iekritis tajā bedrē.

-��� Ko tad viņ� te darīja?

Moraless iztulkoja jautājumu un pēc brī�a arī atbildi.

-���� Saka, esot izgājis pastaigāties.

-��� Visai nomaļa vieta pastaigai, Trauts ieminējās. Izvilksim viņu ārā.

Trauts aizgāja atpakaļ uz helikopteru, atrada neatliekamās palīdzības komplektā neilona auklu. Viņ� sasēja cilpu un no�laida to bedrē, tad pats kopā ar pilotu un Moralesu vilka ārā. Vispirms no cauruma parādījās galva, tad no�ēlojamās radības pleci. Vīrie�a retā bārda un garie, taukainie mati bija klāti ar pelēkiem putekļiem; apģērbs kuļājās ap augumu, ar grūtībām varēja noprast, ka tas kādreiz bijis balts. Viņ� sēdēja zemē, pārmaiņus berzēdams rokas, kājas un galvu. Deguns bija iedau�zīts.

Policijas virsnieks iedeva viņam pudeli ar ūdeni. Vīrs trok��ņaini metās dzert, pusi no satura izlaistīdams uz zoda. Atsvaidzinājies viņ� pa�apzinīgi pasmaidīja, atsegdams dzeltenus zobus, un pielieca bla�ķi vēl krietnam malkam. Paceļot roku, krekla piedurkne noslīdēja no plaukstas locītavas.

Trauts izgrūda bla�ķi viņam no rokas glu�i kā bumbas atsi�tējs, un tā aizlidoja zālē. Viņa lielā plauksta saķēra vīrie�a spal�vaino plaukstas locītavu. Pat Moraless bija pārsteigts par tik negaidītu rīcību.

-�� Senor Traut!

-�� Tas ir manas sievas pulkstenis! Trauts noņēma "Sivatch " pulksteni no sve�inieka rokas.

-��� Vai esat pārliecināts?

-��� Es viņai to dāvināju! Parasti rāmās acis liesmoja niknu�mā. Pajautājiet, kur viņ� to dabūja!

Moraless iztulkoja jautājumu un pēc tam atbildi.

-��� Saka, esot nopircis.

Trauts nevēlējās, lai viņu muļķotu.

-���� Sakiet viņam, ja neatzīsies, mēs viņu iemetīsim atpakaļ bedrē un iesim prom.

Smaids nozuda. Draudi tikt iemestam atpakaļ pazemē atrā�va vaļā vārdu straumi spāņu valodā.

Moraless klausījās un pamāja.

-���� Viņ� ir jucis. Vārds ir Ruiss. Visu laiku runā par kādu velni�ķīgu sievieti un punduri, kas liku�i zemei viņu norīt.

-���� Velni�ķīga sieviete?

-��� Si. Viņa esot salauzusi �im degunu.

-���� Un kas noticis ar to sievieti?

-��� Viņ� nezinot. Esot bijis bedrē. Dzirdējis, ka daudz �auts. Tad iestājies miers. Viņa draugi esot �o pametu�i. Es prasīju, vai tie amigos bija chicleros. Viņ� saka nē. Moraless smaidīja bez jebkādas līksmes. Melo, ka taisni riebjas!

-�� Sakiet viņam, ka mēs viņu uzrausim aug�ā ar helikopteru un izmetīsim ārā, ja viņ� nepateiks patiesību!

Vīrietis paraudzījās uz sve�zemju mil�a granīlcieto sejas iz�teiksmi un nolēma, ka viņ� nejoko.

-��� Nē! viņ� iesaucās. Es runā! Es runā!

-��� Jūs saprotat angliski.

-��� Poco, [5] vīrietis sacīja, rādīdams nelielu spraudziņu starp īk�ķi un rādītājpirkstu.

Lauzītā angļu valodā, reizēm izlīdzoties ar spāņu vārdiem, Ruiss atzinās, ka bijis kopā ar chicleros bandu, kas �eit ieradu�sies, lai zagtu senlietas. Viņi ieraudzīju�i to sievieti un mazo, veco vīru un ieslodzīju�i viņus pazemē, no kurienes nav iespē�jams izkļūt. Bet abi kaut kā izrāpu�ies virspusē un iemetu�i viņu bedrē. Pārējie chicleros sāku�i dzīties abiem pakaļ. Viņi nav atgriezu�ies, lai pameklētu viņu. Viņ� nezinot, kas noticis ar to vīrieti un sievieti.

Trauts pārdomāja dzirdēto.

Labs ir, ņemiet viņu līdzi helikopterā.

Moraless uzmanīgi aplika Ruisam rokudzel�us, cenzdamies nepieskarties viņam, tad ar kurpes purngalu pabakstīja, lai pie�dabūtu viņu piecelties. Viņi iebīdīja vīru pakaļējā sēdeklī, un Moraless apsēdās viņam blakus. Ruiss dvakoja (ik nejauki, ka pilots sāka �ēloties. Moraless pasmējās un ieminējās, ja tas kļū��ot pārāk necie�ami, viņi varot izmest Ruisu ārā. Ruisam gan tas nelikās smieklīgi, tādi draudi bija pilnīgi ticami, un viņa acis bai�lēs iepletās, kad helikopters pacēlās no zemes. Pāris rei�u apriņ�ķoju�i, viņi uzņēma kursu virs upes. Cauri koku lapotnei tā bija tik tikko saskatāma, tomēr trijatā izdevās sekot tās kursam.

Trauts nevarēja vien sagaidīt, kad varēs pastāstīt Gamejai, kāda ir viņas jaunā iesauka. Velni�ķīgā sieviete. Viņ� cerēja, ka sieva joprojām ir dzīva, lai to varētu dzirdēt.

Rēkoņa, ko radīja senatnīgais, laivas ārpusē piestiprinā�tais motors, bija tik skaļa, ka Gameja izdzirdēja helikopteru tikai tad, kad tas bija praktiski virs galvas. Pat tad viņa sasprin�ga tikai tāpēc, ka pamanīja �i aug�up pavērsto seju. Viņa strau�ji piebremzēja un vadīja laivu uz apaugu�o krastu, kur zem pār�kāru�os zaru biezās lapotnes bija dro�s patvērums. No aug�as laivu bija gandrīz neiespējami saskatīt cauri biezajam zaļumam.

Gameja dro�ības labad iedzina lo milzīgā papardē, jo baidījās, ka agrā rīta saule varētu nodevīgi atspīdēt no alumīnija kor�pusa.

Mirkli vēlāk gaisu virs galvas �ķēla virpuļojo�ie rotori; he�likopteram lidojot tie�i virs koku galotnēm, cauri biezajai la�potnei vietām pavīdēja spīdīgs sarkanbalts korpuss. Gamejai neienāca prātā, ka, uzzinājis par viņas pazu�anu, Pols da�u stun�du laikā atgriezīsies Jukatanā, sadabūs helikopteru un tagad laidelēsies da�us simtus pēdu virs viņas. Kop� iera�anās �eit viņai gandrīz tika izrauti mati ar visām saknēm, tad draudēja ar izvaro�anu un ieslodzīja viņu alā, lai nomirtu; pēc tam viņa rāpās pa tum�iem bezgaisa tuneļiem un tika pakļauta ap�au�dei. Likās pilnīgi reāli, ka tie ļaudis, kas bija tik slikti pret viņu izturēju�ies, tagad ir ņēmu�i talkā gaisa spēkus, lai padarītu viņas stāvokli vēl vairāk no�ēlojamu. Kad helikoptera rūkoņa attālinājās, viņa atvieglojumā uzelpoja, un pēc neilga brī�a abi atkal iebrauca upē.

Tiku�i vaļā no Dzeltenzobja, Gameja un �i bija metu�ies uz me�u, izvairīdamies no �āviņiem, kas svilpa ap viņiem, un norāpu�ies lejā pa nogāzi līdz upei. Ieraudzīju�i blakus noliktas trīs alumīnija plakandibena laivas, divas no tām viņi iegrūda ūdenī, lai slīd lejup pa straumi, tad iekāpa tre�ajā, iedarbināja motoru un traucās pēc iespējas tālāk prom.

Visu dienu viņi brauca bez jebkādiem starpgadījumiem, tad aizvadīja mierīgu nakti, izvelkot laivu krastā, un nākamajā rītā piecēlās agri. Helikoptera parādī�anās lika Gamejai apjaust, ka laimīgā izbēg�ana un rāmā brauk�ana pa upi viņos ir radījusi nepamatotas dro�ības ilūziju. Nu viņi acīgi vērās debesīs, un Gameja centās stūrēt tuvāk pie krasta. Helikopteru vairs nema�nīja, ta�u motora dzenskrūve bija sapinusies augos, viņai nācās novirzīt laivu malā un attīrīt lāpstiņas no zālēm. Tas radīja ka�vē�anos, ne ilgāku kā minūti vai divas. Kad viņa gribēja to no jauna iedarbināt, tas nekādi neizdevās. Senatnīgais piecpadsmit zirgspēku motors "Mercury"diez cik labi neizskatījās, tomēr tas bija strādājis, iekams nebija izslēgts. Gameja mēģināja atrast vainu, un lad abi sadzirdēja no upes aug�gala tuvojamies balsis spāņu valodā.

Nekas tā nevar iedzīt izmisumā kā laivas motors, kur� atsa�kās darboties, it īpa�i tad, kad �is nepakļāvīgais metāla bluķis ir vienīgais, kas spētu attālināt no nelaimes. Gameja piespieda pēdu pret korpusu un, cerēdama pielabināties ļaunajam garam, kas iemājojis motorā, jauki tam uzsmaidīja un �ukstēja lūdzo�us vārdus, tad no visa spēka parāva startera auklu.

Motors atsaucās ar piemirku�u "puk�-puk�", astmatiski nogārdza, nopūtās un apklusa, bet Gameja iekliedzās sāpēs, pakritusi atpakaļ un savainojusi pirkstu locītavas pret cieto metā�la sēdekli. Ar zaimojo�u vārdu birumu viņa uzrīdīja fūrijas mēmām un nepaklausīgām ma�īnām; likās, ka viņus apņem negaisa mākoņi. Profesors �i laivas priek�galā satvēra pārkā�ru�os zaru, lai lēnajā straumē laiva nezaudētu kontroli, kamēr Gameja trok�ņaini un nikni rosījās ap motoru. No zoda pilēja sviedri, mute bija savilkta dusmu grimasē, apkārt sejai glu�i kā �ūskas vijās tum�i rudo matu �ķipsnas. Viņa būtu varējusi noderēt par modeli senatnīgai kareivīgās grieķu Medūzas skulptūrai; vēl jo vairāk viņa apzinājās, cik atbaido�a izskatās. Gan jau vēlāk saposīsies.

Viņu primitīvā iecere izjaukt savu vajā�anu acīmredzot ne�bija izdevusies. Viņi nevarēja iedomāties, ka nepietiek ar laivu ielai�anu upē, ka viena laiva aizķersies aiz kādas saknes un otra tiks iznesta krastā. Nu pirmā no �īm laivām parādījās aiz līkuma, iznirstot no rīta miglas, pēc mirkļa arī otrā. Katrā no tām atradās �etri vīri, viņu vidū arī tie, kurus Gameja domās bija nosaukusi par Pan�o un Elvisu. Pan�o vadīja uzbrukumu, stāvēdams pirmās laivas priek�galā un plātīdamies ar revolve�ri. Viņa satrauktie kliedzieni skaidri liecināja, ka upuri ir pama�nīti.

Laivas tuvojās. Gameja atkal pievērsās motoram un ierau�dzīja, ka drosele bijusi iestumta iek�ā. Viņa pavilka ārā plast�masas kloķi un atkal parāva auklu. Motors rīstījās, ta�u, kad viņa mazliet noregulēja droseli, tas sāka darboties. Viņi iestūmās tuvāk uz upes vidu, kur dziļāks, lai gan tur bija arī visbīs�tamāk. Gameja vēlreiz atskatījās. Priek�ējā laiva atrāvās no ot�ras. Varbūt tai bija vairāk zirgspēku, varbūt tās motors darbojās labāk. Bija redzams, ka tā tuvojas un pēc pavisam neilga laika būs jau tik tuvu, lai vīri ar �aujamiem itin viegli varētu viņus novākt.

No kādas �autenes stobra kūpēja dūmi. Pan�o bija nospie�dis mēlīti pāris �āvieniem vairāk iespaida radī�anai, nevis mērķējot. Vai nu viņ� necentās trāpīt, vai arī nevarēja redzēt, bet �āviņi nelidoja viņiem ne tuvu. Pagrie�oties aiz līkuma, viņa vairs neredzēja vajātājus. No pilnīgi dro�as nāves ūdenī viņus �ķīra tikai da�as minūtes.

Krak�!

Gameja apcirtās apkārt, dzirdot negaidīto troksni. �i bija atradis laivā ma�eti un cirta nost lielu zaru no zemu nokāru�ās lapotnes. Gaisā vēlreiz nozibēja tērauds, un upē iekrita vēl viens zars. �i vicināja ma�eti glu�i kā neprātīgs. Abās laivas pusēs sagāzās arvien vairāk zaru, tie saplūda kopā, izveidojot peldo��u aizsprostu no zariem, kuri savijās. Upes seklumā veidojās improvizēts aizsargvalnis.

Pirmās laivas stūrmanis pamanīja zarus tikai tad, kad jau bija par vēlu. Laiva pilnā ātrumā iedrāzās upes likumā. Viņ� centās pagriezties, ta�u laiva ietriecās �ķērslī. Viens no vīriem izliecās ārā, lai pagrūstu zarus nost, un viņam nācās pārliecinā�ties, ka Ņūtonam bijusi taisnība katrai darbībai tie�ām ir pret�darbība. Viņa ķermenis bija izstiepies starp laivu un zariem, un viņ� iekrita ūdenī. Vispārējā sajukumā vīriem skaļi kliedzot, otra laiva iegrūdās pirmajā. Kādai �autenei nejau�i tika nospiesta mēlīte, un lode aizspindza me�ā. Gaisā pacēlās satrūku�ies putni, debesīs uzspurdza �ivino�s un ķērco�s bars.

Darīts!Gameja triumfējot iesaucās. Tas jums izdevās, profesor!

Maiju pēcte�a alla� neizdibināmajā sejā atplauka smaids, un tas liecināja, ka viņ� ir apmierināts gan ar savu pūliņu rezul�tātu, gan arī ar uzslavu.

-��� Es zināju, ka mana Hārvardas izglītība kādu dienu node�rēs, viņ� pieticīgi bilda.

Gameja pasmaidīja un sagrieza stūri, lai izvairītos no ietriek�anās krasta seklumā; ta�u viņa ne tuvu nebija jautrā no�skaņojumā. Pēc īslaicīgā pacilājuma Gameja saprata, ka viņiem nav itin nekādas nojausmas, uz kurieni abi dodas, vai viņiem ir pietiekami daudz degvielas, lai kaut kur nokļūtu. Viņa pārbau�dīja degvielas tvertni. Līdz pusei pilna. Vai arī pustuk�a, ja viņa domātu pesimistiski, un tas būtu saprātīgāks domā�anas veids �ajā bīstamajā situācijā.

Steigā apspriedu�ies, viņi nolēma izlietot visu, lai pēc iespējas attālinātos no vajātājiem. Pēc tam jāpaļaujas uz upes straumi.

-���� Varbūt tas nav tik svarīgi mūsu nepatīkamajā stāvoklī, profesor, bet varbūt jūs zināt, uz kurieni �ī upe tek?

Profesors papurināja galvu.

-��� Tā nemaz nav atzīmēta kartē. Manuprāt, mēs dodamies uz dienvidiem, jo ziemeļos, kā jau jūs norādījāt, ir maz upju.

-���� Mēdz sacīt, ka apmaldī�anās gadījumā jāseko upes te�cējumam, tā vienmēr var nonākt pie civilizācijas, Gameja noteica bez īpa�as pārliecības.

-�� Esmu to dzirdējis. Arī to, ka sūnas uz kokiem aug zieme�ļu pusē. Lai gan esmu novērojis, ka sūnas aug visapkārt ko�kiem. Jūs laikam esat bijusi gaidu pulciņā.

-��� Man vienmēr labāk patika spēlēties zēnu sabiedrībā. Vie�nīgais no kokapstrādes darbiem, ko atceros, ir iesmiņa nocir��ana sēņu cep�anai ugunskurā.

-��� Nekad nevar zināt, kad noderēs kaut kas tāds. Taisnību sakot, es diez ko netiecos pēc civilizācijas. It īpa�i, ja tā parādās ar chicleros papildspēkiem.

-��� Vai tā varētu būt?

-��� Tie, kas mūs vajā, ieradās, kad mēs jau bijām iebāzti alā. Tas nozīmē, ka viņi atbrauku�i no netālas vietas. Varbūt tā ir galvenā apmetne.

-���� Vai ari viņi bija ceļā pa upi uz aug�u, kad mēs saskrējā�mies ar viņu draugiem.

-��� Abos gadījumos mums vajadzētu būt gataviem uz ļaunā�ko, mēs varam nokļūt starp �īm abām nedraudzīgajām grupām.

Gameja pavērsa acis pret zilajām debesīm, kas sāka parā�dīties cauri lapotnei.

-����� Kā jums liekas, vai tas helikopters sadarbojās ar �o bandu?

-���� Var jau būt, lai gan parasti viņi nav mehanizēti diez cik augstā līmeni. Lai izraktu senlietas un pārvadātu tās cauri me�am, nav vajadzīgas izsmalcinātas iekārtas. Jūs jau redzējāt, cik viegli mēs izbēgām no helikoptera, jo vienkār�āk, jo labāk.

-���� Tad mums palīdzēja daba. Tagad mēs nonākam atklātā vietā, varbūt vajadzētu padomāt, ko darīt, ja tas atgrie�as. Gameja izslēdza motoru. Kādu laiku peldēsim pa straumei. Varbūt mums izdosies kaut ko izdomāt, ja ausīs nebūs tā rū�koņa.

Klusumā brauciens ar laivu bija gandrīz vai idillisks. Ne�pārtrauktajā zaļumā, kas viņus ietvēra, reizēm iemirdzējās put�nu ko�ās spalvas. Augstie krasti abās upes pusēs liecināja, ka tā ir sena gultne, kas izlauzusi sev ceļu cauri kaļķakmenim ilg�sto�ā periodā. Likās, ka tā ir prātīga atbilsto�i savam cienīja�mam vecumam un glu�i kā �ūska lavījusies cauri me�iem, lēni, bet neapturami, da�ādā platumā; vietās, kur saule dāvāja savu spo�umu, ūdens vizēja biljarda galda zaļumā, ēna to aptum�oja līdz spinātu tonim. Ta�u tad ierūcās Gamejas vēders, un viņa vairs nespēja baudīt dabas valdzinājumu. Viņa atskārta, ka abi nav ēdu�i kop� iepriek�ējās dienas, un domīgi izteica no�ēlu, ka nav paņēmu�i līdzi vairāk sviestmai�u. �i bilda, ka raudzī�ot kaut ko darīt. Viņ� lika piebraukt krastā un metās ar ma�eti pie kāda ogu krūma. Ogas bija skābas, tomēr remdēja izsalku�mu. Upe bija klāta ar zaļām ūdenszālēm; kad tās pastūma nost, izrādījās, ka ūdens ir tīrs un atsvaidzino�s.

Idille beidzās, kad aiz muguras no jauna ieskanējās moto�ru troksnis.

Pārsimt jardu attālumā atkal parādījās laivas un atkal vie�na aiz otras. Gameja iedarbināja motoru un palaida to pilnā ātrumā.

Viņi atradās taisnā, samērā platā upes gabalā, nebija ie�spējams izlīdzēties ar kādām viltībām. Vajātāju laiva a�i traucās uz priek�u, attālums starp viņiem palēnām saruka; pēc da�ām minūtēm viņi nonāktu �au�anai sasniedzamā attālumā. Tas sa�mazinājās par tre�daļu no sākotnējā, tad par pusi. Gameja apju�ka cbicleros nebija pacēlu�i savus iero�us! Viņi izskatījās kā pui�u bariņ�, kas devies izbraukumā.

�i iesaucās:

-��� Doktore Gameja!

Gameja pagriezās un ieraudzīja profesoru cie�i raugāmies uz priek�u. No tālienes varēja dzirdēt klusu murdoņu.

-���� Kas tas ir? viņa jautāja.

-��� Krāces!

Laiva sāka traukties a�āk, kaut ari Gameja nebija paātrinā�jusi tās gaitu. Virs upes virmoja valga dūmaka, gaiss kļuva vēsāks. Pēc neilga brī�a murdoņa pārvērtās par rēkoņu, cauri miglas plīvuram varēja saskatīt baltas putas un melno, spīdīgo akmeņu asās �ķautnes. Gameja iedomājās par laivas plakano dibenu un negribot iztēlojās konservu kārbas atgrie�anas asme�ni, kas uz�ķēr� plāno alumīniju. Upe bija kļuvusi �aurāka, un ūdens masas, spie�oties cauri dabiskajai piltuves veida teknei, pārveidoja laisko straumi par trakojo�u kanālu.

Viņa atskatījās. Laivas bija apstāju�ās un riņķoja upē. Vajā�tāji acīmredzot zināja par krācēm. Tie�i tāpēc viņi nebija �āvu�i. Kāpēc gan tērēt munīciju?

-��� Mēs nemū�am netiksim garām tiem akmeņiem! Gameja pūlējās pārkliegt ausis ploso�ās straumes dārdoņu. Es stūrē��u krastā. Mums jābēg me�ā!

Viņa sagrozīja stūri, un laiva sāka virzīties uz krastu. Trīs�desmit pēdu no upmalas motors nosprauslojās un apstājās. Ga�meja pūlējās to iedarbināt, bet bez panākumiem. Viņa a�i atskrūvēja degvielas tvertni. Tajā bija vienīgi tvaiki.

Profesors �i bija sagrābis vienīgo airi un mēģināja vadīt laivu, ta�u straume bija tik spēcīga, ka izsita to viņam no ro�kām. Laivas virzība paātrinājās, tā sāka virpuļot. Gameja bez�palīdzīgi noraudzījās, kā laiva tiek mētāta kā skaida pretī zo�bainiem akmeņiem un putojo�ām krācēm.

Trauts bija ierosinājis vēlreiz lidot virs upes. Brīdi pirms tam helikoptera pilots bija piedauzījis pie degvielas līmeņrā��a un rokaspulksteņa ciparnīcas, bez vārdiem liekot saprast, ka degvielas nav pietiekami daudz un ka viņiem jāvirzās at�pakaļ.

Trauta skrupulozā attieksme pret savu zinātnisko darbu bija radusies, pusaud�a gados strādājot kopā ar tēvoci Henriju, kas bija prasmīgs amatnieks tin būvēja koka laivas apkaimes zvejniekiem vēl ilgi pēc tam, kad modē bija nāku�i plastmasas korpusi. "Nomēri divreiz, tad tikai nogriez," Henrijs mēdza sa�cīt, pak�ķinādams savu pīpi. Citiem vārdiem sakot, alla� div�reiz jāpārbauda viss, ko dara. Pat pēc daudziem gadiem Trauts nespēja ķerties pie sare�ģīta datoru uzdevuma, nedzirdēdams tēvo�a balsi �ukstam ausī.

Atsaucoties uz viņa priek�likumu, Moraless glu�i loģiski ierosināja atpakaļceļā turēties virs upes, �oreiz lēnāk, lai nepa�laistu garām ko tādu, ko nav ievēroju�i pirmajā lidojumā. Viņi pārvietojās nepilnu simt piecdesmit pēdu augstumā viduvējā ātrumā un nolaidās zemāk tajās vietās, kur upe nebija tik aizau�gusi. "Jet Ranger" helikopters bija apveltīts ar lieliskām manev�rē�anas iespējām, jo bija konstruēts novēro�anai. Pēc neilga brī�a viņi sasniedza krāces, kuras Trauts bija ievērojis iepriek��ējā lidojumā.

Viņ� raudzījās lejup uz balto ūdens mutuli, tad uz rāmo plūsmu tie�i pirms ūdenskrituma un tur pamanīja kaut ko dī�vainu. Divas mazas laivas bija sabīdīju�ās kopā un atvirzīju�ās prom no krācēm, bet tre�ā peldēja lejup pa straumi. Kāds ne�prātīgi airēja, bet spēcīgā straume nesa laivu pretī krācēm. Trauts saskatīja kaut ko tum�i sarkanu laivas pakaļgalā.

Ci am eja!

Skaidri bija redzams, ka lie ir viņas mati, it īpa�i tad, kad saule atspīdēja rūsas krāsas blāzmā. Nebija arī �aubu par to, kas tagad notiks da�u sekun�u laikā bezpalīdzīgā laiva sāks joņot arvien ātrāk, tiks uzsviesta uz asajiem akmeņiem un sa�malta gabalos.

Trauls kliedza uz Moralesu:

Sakiet pilotam, lai atstumj viņus atpakaļ ar helikoptera gaisa strāvu!

Moraless kā noburts bija vērojis tuvo nelaimi. Tagad viņ� centās Trauta teikto pavēstīt pilotam. Viņam bija pārāk grūti to iztulkot, un, izmetis pāris vārdu spāniski, viņ� izmisumā pa�raustīja plecus. Trauts uzsita pa pilota plecu, norādīja uz bezpa�līdzīgo laivu un, apvelkot ar rādītājpirkstu apli, demonstrēja stum�anu. Traulam par pārsteigumu, pilots uzreiz saprata �o primitīvo zīmju valodu. Viņ� enerģiski pamāja, nolaida heli�kopteru zemāk un samazināja ātrumu, līdz viņi bija starp strau�mē peldo�o laivu un putojo�ajām krācēm upes sa�aurinājumā. Helikopters laidās vēl zemāk, līdz spēcīgā gaisa pūsma no roto�ra sakūla ūdens virsu glu�i kā milzīgs mikseris un radīja puto�jo�u, izplūdu�u ieplaku.

Viļņi izplatījās lielos, koncentriskos apļos. Pirmais bangojums trāpīja pa laivu, samazināja tās ātrumu, tad apstādināja to pilnībā un sāka virzīt vieglo korpusu uz krastu pirms krācēm. Helikopters nebija īsti piemērots ķirurģiskām operācijām; spēcī�gās gaisa pūsmas radītie viļņi mētāja laivu, kuru katru bridi tā varēja apgāzties. Trauts bija izliecies ārā pa logu un redzēja, kas notiek. Viņ� uzkliedza pilotam un rādīja aug�up pavērstu īk�ķi.

Helikopters sāka pacelties.

Par vēlu. Kāds vilnis saķēra laivu un apmeta to otrādi. Tās braucēji pazuda zem ūdens. Trauts gaidīja, kad ieraudzīs parā�dāmies abu galvas, ta�u tad viņu iztraucēja spalgs troksnis un pilota kliedziens. Viņ� pagriezās un ieraudzīja zirnekļu tīklam līdzīgas plaisas uz priek�ējā stikla, kādu pirms tam nebija. �ā me�ģīņotā raksta vidū bija caurums. Uz viņiem �āva! Lode acīm�redzot bija lidojusi taisni starp viņiem un trāpījusi starpsienā pāris collu virs Ruisa galvas, kur� raudzījās neprātīgām acīm un sāka bļaustīties spāniski, neuzklausot Moralesa brīdinājumu apklust. Moralesam apnika velti runāt, viņ� noliecās un trieca dūri pa vīrie�a �okli, nokautējot viņu. Tad meksikāņu policists izvilka pistoli un raidīja atbildes �āvienu pret laivām.

Pret fizelā�u atskanēja asu sitienu troksnis, it kā metāla korpusu kāds dauzītu ar īpa�u āmuru. Trautam bija bezgala grūti pieņemt lēmumu. Viņ� vēlējās nogaidīt un redzēt, kas no�tiek ar Gameju, tomēr apzinājās, ka helikopters ir kā medījums. Pilots pārņēma vadību savās rokās. Nikni lādēdamies spānis�ki, viņ� sakoda zobus un pagrūda droseli. Helikopters metās uz priek�u un triecās uz abām laivām kā spārnotā raķete. Trauts redzēja, ka vīri neticībā sastingu�i, tad ar spēcīgo rotora gaisa strāvu viņi lika izsviesti no laivām un tās tika mētātas kā skaidi�ņas. Pēdējā brīdī pilots uzrāva helikopteru aug�ā, tad atkal pie�lieca otram uzbrukumam. Ta�u tas vairs nebija nepiecie�ams. Apgāztās laivas grima. Braucēju galvas vīdēja virs ūdens, vī�riem veltīgi pūloties noturēties pret straumi, kas viņus nesa uz krācēm.

Gamejas laiva jau bija sākusi savu ceļu cauri putainajai el�lei, un Trautam pār muguru pārskrēja drebuļi, iedomājoties, kas būtu varējis nolikt. Viņ� joprojām uztraucās par Gameju. Nebija redzama nedz viņa, nedz otrs braucējs, kas, domājams, bija profesors �i. Pilots a�i veica pāris apgriezienu, tad atkal norādīja uz savu degvielas līmeņa rādītāju. Trauts pamāja. Ne�bija vietas, kur helikopters varētu nolaisties. Viņ� negribīgi pa�cēla abus īk�ķus, un viņi devās prom no upes.

Trauts, dziļi nogrimis plānu kaldinā�anā, neievēroja, cik ilgi viņi atrodas gaisā, ta�u tad motors nosprauslojās. Helikop�ters uzreiz zaudēja ātrumu, tad uz mirkli to atguva, bet atkal sāka sprauslot. Pilots a�i rosījās ap vadības pults rīkiem, tad pielika pirkstu pie degvielas līmeņa rādītāja. Tur nekā vairs nebija. Viņ� paliecās uz priek�u, meklēdams kādu vietu ne�skartajos d�ungļos, kur nolaisties. Motors gārdza kā holeras upuris. �erkstoņa apklusa, motors nedaudz pasprēgāja, tad ie�stājās atbaido�s klusums, un viņi sāka lidot lejup no debesim kā krusas graudi.

-��� Nekustieties, doktore Gameja! Klusā, tomēr uzstājīgā �i balss izlauzās cauri miglainajai dūmakai. Gameja lēnām atvēra acis. Viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta, ka peld trīsuļojo�ā zaļas �elejas jūrā. �elatīna piku�i nu bija skaidrāk izteikti, ne�skaidrie apveidi pārtapa par lapām un zāli; pamazām maņu or�gāni atgriezās savās vietās, vispirms redze, tad gar�a, mutē va�rēja just rūgtumu. Viņa pastiepa roku līdz mikli lipīgajai galvas ādai un sataustīja slapju, tumīgu mīkstumu, it kā smadzenes būtu atsegtas. Koka instinktīvi atrāvās.

Kāds sagrāba Gamejas plecu.

-��� Nemēģiniet kustēties, citādi nomirsiet! Vecā Dzeltenbārde mūs vēro.

�i balss bija rāma, bet saspringta. Gamejas roka sastinga gaisā. Viņa gulēja uz kreisajiem sāniem, �i aiz viņas. Lai ari profesoru nevarēja redzēt, viņa elpas pūsma bija jūtama ausi, tas nozīmēja, ka viņ� ir pietiekami tuvu.

-��� Es neredzu nevienu, viņa sacīja. Mēle likās bieza.

-Tie�i jums pretī, kādu piecpadsmit pēdu attālumā. Kad guļ

mierīgi, pietiekami skaista. Atcerieties, ka nedrīkstat kustēties.

Baidīdamās pat acis pamirk�ķināt, Gameja raudzījās visap�kārt zālē; tad viņas skatiens apstājās pie mainīgas krāsas pikas un sāka saredzēt melni ierāmētus trijstūrus uz olīvkrāsas fona, kas rotāja slaiki saviju�os neparasti garu �ūsku. Bultai līdzīgā galva ar dzelteno pakakli un rīkli bija saslieta gaisā. Gameja bija pietiekami tuvu, lai saskatītu vertikālās acu zīlītes un zem acīm dobumus, kas izskatījās kā papildu nāsis, un viņa juta siltumu, redzēja pat garo, melno mēli, kas �audījās iek�ā un ārā.

-���� Kas tā par �ūsku? Gameja ievaicājās, viņas zinātniskā interese guva virsroku pār bailēm.

-��� Barba amarilla. Cik var spriest, varen liels eksemplārs. Da�i viņu sauc par fer-de-lance.

Fer-de-lance!Gameja zināja pietiekami daudz par �ūskām, lai apjaustu, ka viņas acu priek�ā ir slepkava. Uzmetās zosāda. Viņa jutās pilnīgi neaizsargāta.

-��� Kas mums jādara? viņa �ukstēja, vērojot plakano galvu kustamies �urpu turpu it kā nedzirdamas mūzikas ritmā.

-���� Nekrītiet panikā! Viņai drīz vien kritīs virsū tie�i saules stari, varbūt viņa līdīs tur, ēnā. Ja viņa ies uz turieni, palieciet, kur esat, es viņu novirzī�u.

Gameja bija atspiedusies uz elkoņa, �ī poza bija neērta un sāpīga, viņa �aubījās, vai varēs ilgi palikt nekustīga, tāpēc gri�bēja, lai �ūska ātrāk lien prom, tomēr baidījās, ka tā varētu līst uz viņu pusi.

�ūska pēc brī�a izlēma, ko darīt, un sāka atritināties pilnā garumā. Kā jau �i bija izteicies, tas bija liels eksemplārs, cilvē�ka augumā. Tā lēnām slīdēja pa zāli uz neliela koka radītu ēnu un iekārtojās blakus �i uzticamajai ma�etei, kas bija atbalstīta pret stumbru.

-��� Tagad varat kustēties. Viņa guļ. Lēnām celielies sēdus!

Gameja pagriezās un ieraudzīja �i, kas bija nometies uz

ceļiem. Viņ� nolika akmeni, ko bija saņēmis rokā.

-��� Cik ilgi viņa te bija?

-��� Atlīda kādu pusstundu pirms jūsu atmo�anās. Parasti �ūs�kas atkāpjas, ja viņām dod iespēju, bet par Dzeltenbārdi nekad nevar būt pārliecināts, it īpa�i, ja tiek iztraucēts viņas miegs. Viņa var būt visai agresīva. Ja viņa grib, dabūs manu ma�eti. Kā jūs jūtaties?

-���� Normāli, vienīgi kāds ar manu galvu ir spēlējis futbolu. Kas tā par tumi uz maniem matiem?

-��� Es pagatavoju sautējo�u kompresi no ārstniecības auga lapām. Aptieka bija ciet.

-�� Cik ilgi mēs te atrodamies?-viņa jautāja, berzēdama roku, uz kuras bija atspiedusies, un pūlējās atjaunot asinsriti.

-�� Da�as stundas. Jūs palaikam aizmigāt. Tā rūgtā gar�a mutē ir no spēcino�ā sakņu uzlējuma. Jūs dabūjāt nejauku triecienu, kad laiva apgāzās.

Gamejai pamazām atausa izplūdu�as atmiņas par balto, rē�co�o ūdeni.

-��� Krāces! Kā mēs palikām dzīvi?

�i norādīja uz debesīm.

-Jūs neatceraties?

Helikopters! Atmiņu fragmenti bija tā sajuku�i kā prātu asi�no�as mozaīkas gabaliņi. Viņa un profesors bija laivā, benzīns bija izbeidzies. Spēcīgā straume viņus dzina uz akmeņiem. Tad draudīgo ūdens rēkoņu nomāca kāds troksnis. Virs upes laide�lējās agrāk redzētais sarkanbaltais helikopters.

Gameja atcerējās, ka bija pilnīgi pārliecināta par dro�u ga�lu aiz viņiem bija bruņoti chicleros, priek�ā trakojo�as krāces, bet virs galvas helikopters� Tad tas bija meties lejā glu�i kā valkīra un pakavējies pavisam zemu virs upes, starp laivu un krācēm. Lejup plūsto�ā gaisa straume no virpuļojo�iem roto�riem veidoja upē lielus apļus, radot viļņus, kas izsita laivu ārā no straumes un dzina to tuvāk krastam. Tomēr helikoptera ra�dītais virpulis bīstami sa�ūpoja vieglo alumīnija laiviņu, un tā apgāzās tikai da�us jardus no zālainā krasta.

Gameja tika izsviesta ārā no laivas glu�i kā �āviņ� no liel�gabala. Un tad bum! Viņas galva atsitās pret kaut ko cietu. Redze apmiglojās, acu priek�ā uz�āvās balts zibens. Tad iestā�jās svētlaimīga tumsa.

-��� Helikopters mūs izglāba, viņa sacīja.

-��� Acīmredzot. Ar jums viss būtu kārtībā, ja jūs nebūtu mē�ģinājusi sa�ķaidīt kādu akmeni ar galvu. Tas bija viens mirklis, bet ar to pietika, lai novestu jūs bezsamaņā. Es izvilku jūs kras�tā, tad cauri krūmiem līdz �ai vietai. Tad savācu saknes un la�pas kompreses pagatavo�anai. Jūs gulējāt ļoti nemierīgi un var-

būt redzējāt dīvainus sapņus. Tonizējo�ais izvilkums, ko jums iedevu, var radīt halucinācijas.

Gameja atcerējās savādu sapni. Pols bija kaut kur augstu virs viņas un sauca viņu; tad viņ� pazuda miglainajos māko�ņos.

-���� Pateicos jums par visu, Gameja sacīja, brīnīdamās, kā �im sīkajam pusmū�a vīram laimējies izvilkt viņu no ūdens un aizgādāt uz me�u. Un kas notika ar tiem vīriem, kas dzinās mums pakaļ?

Profesors papurināja galvu.

-��� Visā tajā sajukumā es nepievērsu viņiem lielu uzmanību, man galvenā doma bija, kā mums abiem nokļūt dro�ībā. Manu�prāt, es dzirdēju da�us �āvienus, bet pēc tam viss apklusa. Var�būt viņi domā, ka mēs esam pagalam.

-��� Ko mēs tagad darīsim?

-���� Es prātoju tie�i par to pa�u, kad ieradās mūsu zvīņainā draudzene. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi viņa snaudīs. Es gribu dabūt savu ma�eti. �ajā zemē tas var nozīmēt dzīvību vai nāvi. Jūs kādu laiku atpūtieties. Ja Dzeltenbārda nemodīsies, mēs apspriedīsim citu plānu. Es uzgāju kādu taku, varbūt cbideros to izmantoja, lai tiktu garām krācēm, to mēs varēsim izpētīt vē�lāk. Bet varbūt mēs gribēsim kustēties tālāk, ja viņa pamodīsies sliktā garastāvoklī.

Tas bija pa prātam Gamejai. Ar �i palīdzību viņa piecēlās; kājas joprojām bija grīļīgas, viņa jutās kā tikko piedzimis kume�liņ�. Palūkojusies apkārt, viņa ieraudzīja, ka atrodas mazā, saules pielietā klajumiņā, ko ieskauj koki un krūmi. Viņi aizgāja līdz tālākajam galam, kur Gameja noņēma kompresi un paziņoja, ka uztūkumu un zilumu tikpat kā vairs nav. �i sacīja, ka salasīs kādas ogas, lai kaut ko apēstu, kamēr viņi gaida �ūsku pamos�tamies no miega. Gameja joprojām jutās nogurusi, tāpēc atlai�dās zālītē un aizvēra acis, ta�u pēc brī�a pamodās no kāda lūs�to�a zara krak�ķa. �i nekad neietu tik trok�ņaini.

Viņa piecēlās sēdus un ieraudzīja profesoru slāvam klajumiņa malā ar ogām bagātu zaru rokā, aiz viņa atradās cbiclero vadonis, ko Gameja bija iesaukusi par Pan�o. Nu viņ� nepavisam nelīdzinājās tam, kas bija pavēlējis viņus iespun�dēt alā. Izspūru�ie mati atgādināja zivjērgļa ligzdu, baltais apģērbs bija netīrs un saplēsts, caur plīsumiem rēgojās bā�lais lielais vēders. Nebija arī vīpsnājo�ā smaidiņa, seja zvē�roja dusmās. Ta�u pistole viņa rokā bija tie�i tā pati, ko viņ� bija vicinājis pirmajā tik�anās reizē, un tā bija nomērķēta pret profesora galvu.

Pan�o nolika savu nesamo zemē un nicīgi uzrunāja �i spā�ņu valodā. Profesors pavirzījās tuvāk Gamejai. Viņi stāvēja bla�kus. Pistoles stobrs pārvietojās no �i uz Gameju, tad atkal at�pakaļ.

���� Viņ� grib, lai pasaku jums, ka nogalinās mūs, lai atrieb�tos par saviem vīriem, �i sacīja. Vispirms mani, tad viņ� darīs ar jums to, ko grib, un uz mana ķermeņa.

-��� Kas ir ar tiem zeļļiem? Gameja iesaucās. Negribu ap�vainot, profesor, bet izskatās, ka daudziem jūsu zemes vīrie��iem smadzenes ir kājstarpē!

Pan�o sejā parādījās kaut kas smaidam līdzīgs. Izlikdamās, ka viņai �is priek�likums ir tīkams, Gameja koķeti uzsmaidīja lielajam vīram un pavirzījās pietiekami tuvu �im tēviņam, lai nodarītu pamatīgu kaitējumu viņa dzimumtieksmei. �i pastei�dzās ātrāk. Viņ� mazliet pagrieza galvu un cie�i raudzījās uz ma�eti, kas bija pieslieta pie koka, tad nedaudz noliecās uz priek�u, it kā grasītos mesties tai pakaļ. Gameja nu jau pietie�kami labi pazina �i, viņa redzēja, ka �ī kustība ir viņam nerak�sturīgi neveikla, likās, ka viņ� patiesībā grib pievērst Pan�o uzmanību.

Iecere izdevās. Pan�o sekoja �i skatienam; ieraudzījis garo nazi pie koka, viņ� atsedza zobus platā smaidā un, joprojām tēmēdams uz profesoru, paspēra da�us soļus sāniski pāri klaju�mam un noliecās, lai paņemtu ma�eti.

No zemes iz�āvās melnu trijstūru mud�eklis.

Tramīgi saausījusies no smagajiem soļiem, �ūska bija gata�va uzbrukumam, kad Pan�o pastiepa roku pēc ma�etes. Viņa iecirta savus indes zobus vīrie�a kaklā, tad atliku�o devu ielai�da viņa rokā.

Pārsteigtais virs mainīja pistoles stobra virzienu un iz�āva uz �ūsku vairākas reizes, pārvēr�ot viņu par asiņainu sarkanzaļu recekli. Tad viņ� uztaustīja divkār�ā dūriena pēdas blakus miega artērijai, un viņa seja nobāla kā krīts, acis iepletās �aus�mās, mute pavērās mēmā kliedzienā. Pārbijies viņ� stingi vērās uz �i un Gameju, tad ieklumzāja krūmos.

�i, uzmanīdamies, lai viņu neķertu �ūskas, kas raustījās agonijā, indes zobi, sekoja chiclero pa pēdām. Pēc brī�a Gameja dzirdēja vēl vienu �āvienu. Kad �i parādījās, viņa rokā kūpē�ja pistole. Viņ� ieraudzīja atklāto nepatiku Gamejas sejā. Iebā�zis pistoli kabatā, viņ� pienāca pie Gamejas un saņēma viņu aiz rokas. Akmeņainā izteiksme viņa sejā bija zudusi, viņa acis at�kal raudzījās laipni un tēvi�ķīgi.

-��� Chiclero pats no�āvās, �i rāmi paskaidroja. Viņ� zinā�ja, ka nāve no �is �ūskas kodiena ir moko�i smaga, jo inde iznīcina sarkanos asinsķermenī�us un saārda asinsvadus; mu�tes dobums un rīkle asiņo, sāpīgi pietūkst, un, ķermenim no�nākot �oka stāvokli, sākas vem�ana un spazmas. Pat ja būtu tikai tas kodiens kaklā, nāve iestātos pēc vienas vai divām stun�dām. Pirms sākat just viņam līdzi, atcerieties, ka viņ� gribēja, lai mēs nomirstam alā un vēlāk uz upes.

Gameja klusējot pamāja. �i bija taisnība. Chiclero nāvē bija vainojams viņ� pats. Cik neparasts cilvēks ir profesors! Kā gan spāņi varēja pakļaut maijus, to viņa nespēja saprast. Tad iedar�bojās izdzīvo�anas instinkti.

-��� Mums jākustas, viņa sacīja, palūkodamās apkārt, var�būt te netālu bija citi un izdzirdēja �āvienus.

�i paņēma savu ma�eti un miru�ā chiclero tarbu.

-���� Upe ir mūsu vienīgā iespēja. Pat ja mēs apjaustu, kur atrodamies, būtu riskanti mērot ceļu pa sauszemi. Viņ� uzme�ta acis �ūskas asiņainajam ķermenim. Kā jūs redzējāt, me�ā ir daudz drausmīgāki radījumi nekā chiclero.

-��� Jūs ejiet pa priek�u, es seko�u, Gameja piekrita bez pretimrunā�anas.

�i vadījās pēc sava iek�ējā kompasa; viņi devās cauri bie�zajam me�am, līdz beidzot nonāca pie kādu jardu platas takas, kas bija tik ļoti nostaigāta, ka caur zāli vīdēja balts kaļķak�mens.

-��� Tā ir transportē�anas taka, par kuru es jums stāstīju.

-��� Vai mēs neriskējam uzskriet kādam virsū, ja iesim pa to?

-���� Es gan tā nedomāju. Atcerieties, ka cbiclero runāja par savu vīru atrieb�anu? Es patēlo�u skautu. Turieties mazliet pa gabalu un, ja es signalizē�u, pazūdiet no takas, cik ātri vien varat.

Viņi devās cauri me�am, taka gāja gandrīz paralēli upei, kas mirdzēja starp kokiem. Gameja sekoja profesoram nedaudz aiz muguras. Viņu pārvieto�anās noritēja bez starpgadījumiem, par dzīvību me�ā liecināja vienīgi putnu ķērcieni un trīs pērtiķi sliņķi, kas bija iekāru�ies kādā zarā un raudzījās lejup ar lais�kām acīm.

�i apstājās un pamāja, lai Gameja nāk uz priek�u, tad no�zuda aiz pagrieziena. Kad viņa panāca profesoru, viņ� stāvēja mazā smil�ainā piekrastē. Krastā bija izvilktas trīs plakandibena laivas, tādas pa�as kā viņu pazaudētā; tās bija novietotas koka un palmu lapotnes aizsegā, tāpēc nebija pamanītas ne no upes, ne no gaisa. Pretstatā upes trakulīgajai straumei, kāda Gamejai bija iespiedusies atmiņā, tagad ūdens virsma atkal bija rāma un brūngani zaļa.

-���� Izskatās, ka viņi glabāju�i laivas abās pusēs krācēm, �i ieminējās. Tur, kur ūdens strauj�, viņi varēja preces nest pa taku.

Gameja īpa�i neklausījās, viņa bija atgājusi nost no upes; pārbaudot apmetnes ugunskura aukstās ogles, viņa pamanīja kādu platformu, kas bija uzbūvēta uz koka balstiem. Uz plat�formas bija sameistarota būda ar plakanu jumtu, atgādinot bēr�nu būvētās mājas kokos. Viņa atvēra durvis, kas nebija aizslēg�tas, un ieskatījās iek�ā. Tur bija novietotas vairākas degvielas tvertnes un liels metāla dzesinātājs. Viņa nocēla vāku.

-��� Profesor �i, viņa iesaucās, es atradu kaut ko svarīgu!

�i steig�us pienāca klāt, un, ieraugot zilo konservu kārbu

Gamejas rokās, viņa sejā atplauka neredzēti plats smaids.

-���� Maltās gaļas konservi! viņ� apbrīnā �ukstēja.

Dzesinātājā bija ne tikai maltās gaļas konservi, tur bija ari

konservēti dārzeņi un sulas, ūdens pudeles un kukurūzas plā�ceņi slēgtās plastmasas kastēs, da�ādības pēc arī sardīnes un sālīta liellopu gaļa� Primitīvajā nojumē atradās ari kabatas ba�terijas un darbarīki. Kā lielu dārgumu viņi atrada ūdensizturī�gus sērkociņus un pārnēsājamu apmetnes plītiņu. Rija arī zie�pes. Izvēloties katrs savu upes līcīti, viņi nomazgājās un izmaz�gāja arī savas drēbes, kas ātri iz�uva karstajā saulē.

Kad abi bija sakopu�ies un nobaudīju�i improvizētu kapā�tas gaļas ēdienu ar olām, �i devās izpētīt apkārtni, bet Gameja savāca pārtiku un pārējo nepiecie�amo. Visapkārt valdīja ēr�mots miers, tomēr viņi nolēma ilgi neuzkavēties, piekrāva laivu un abas pārējās nogremdēja zem akmeņiem, pēc tam, pārbau�dīju�i, kur� motors darbojas labāk, nevajadzīgos paslēpa me�ā. Abi iekāpa laivā un, atstūmu�ies tālāk no krasta, devās pa upi lejup nedaudz a�āk par straumes plūdumu.

Kad bija nobraukta tikai nepilna jūdze, upe spēji pagrie�zās pa labi. Likumā, kur bija sakrāju�ās ūdenszāļu un koku sanesas, gulēja divas apgāzu�ās alumīnija laivas, kuru korpusi bija saspiesti un sadauzīti. Starp tām atradās nelabi dvakojo�i, saulē uzpūtu�ies vīrie�u līķi.

�i nomurmināja lūgsnu spāniski.

-�� Manuprāt, ari mēs būtu tepat, ja būtu nesti cauri krācēm, ierunājās Gameja, aizklājusi degunu ar plaukstu.

-��� Viņi nebija ne tuvu krācēm, kad mēs viņus redzējām pē�dējo reizi.

-��� Tā man likās, viņa sacīja, nogrozot galvu. Kaut kas acīmredzot ir nolicis, kamēr mēs cīnījāmies ar savu apgāzto laivu.

Gameja pavērsa laivu pa straumei un parāva augstāk dro�seli. Viņa gribēja, lai pirms tumsas iestā�anās viņi būtu jūdzēm tālu no �ā nāves ieloka, kaut arī viņai nebija ne jausmas, vai priek�ā negaida jaunas briesmas.

Va�ingtonā, Kolumbijas apgabalā

Kad Pērlmaters piezvanīja un apjautājās, vai viņi nevarētu kopīgi ieturēt nevis vakariņas, bet vēlās brokastis, Ostins bija apmierināts divu iemeslu pēc. Korpulentā arhivāra vēlme ap�mierināties ar vieglām pusdienām "Kinkead's", populārā Va��ingtonas ēstuvē Pensilvānijas alejā, nozīmēja, ka viņ� ir atra�dis kaut ko ievērības cienīgu, turklāt rēķins par nelielām pus�dienām iecirstu mazāku robu Ostina makā nekā vakariņas ar se�iem ēdieniem. Tā vismaz domāja Ostins, ta�u tad Pērlmaters izvēlējās 1982. gada vīnu "Bordeaux" un sāka atlasīt ēdienus, glu�i kā vakariņojot ķīnie�u restorānā.

-��� Es negribu, lai jūs justos neērti, ka esat man izmaksājis tikai pusdienas, nevis vakariņas, sacīja Pērlmaters, izskaidro�jot savu ekstravaganci.

-��� Nu protams, atsaucās Ostins, prātodams, kā varētu �o Pērlmatera uzdzīves rēķinu palaist garām acīgajiem NZJA grā�matve�iem. Viņ� atvieglots uzelpoja, kad Pērlmaters nolika ēdienkarti malā.

-��� Tas labi. Nu, tātad pēc mūsu telefona sarunas es sazinā�jos ar savu draugu Seviljā Huanu Ortegu. Dons Ortega ir viens no galvenajiem Kolumba gaitu pētniekiem, un, tā kā man radās iespaids, ka jūs nevarat ilgi gaidīt, es iedomājos, ka varbūt viņ� palīdzētu izrakties cauri pieejamai informācijai.

-���� Paldies, D�ūljen! Esmu lasījis Ortegas grāmatas; manu�prāt, tās sniedz pla�u ieskatu. Vai viņ� varēja ko līdzēt?

-������� Jā un nē, Pērlmaters sacīja. Viņ� atbildēja uz da�iem jautājumiem, bet izvirzīja citus. Pērlmaters pasniedza Ostinam dokumentus, ko Ortega bija atsūtījis pa faksu no Spānijas.

-��� Palasiet tos, kad ir brīvs laiks. Laika taupī�anas labad es īsumā atstāstī�u dona Ortegas teikto un rezumē�u, kas tur ir rakstīts.

Pērlmaters pavēstīja par atklāto, reizēm apstādamies, lai uzkostu gabalu ruletes.

-���� Piektais atklājumu ceļojums? Ostins domīgi pārjautāja.

-���� Tas noteikti vēsturniekiem liktu labot vēstures grāmatas. Ko jūs par to sakāt, būdams profesionālis? Vai tā vēstule bija vilto�jums?

Pērlmaters izslēja galvu, iegrimis domās, un atbalstīja pirk�stu pret tumīgo vaigu.

-��� Es lasīju to vairākas reizes un joprojām nevaru dot pārlie�cinātu atbildi, Kurt. Ja tas ir viltojums, tādā gadījumā sasodīti veiksmīgs. Es to salīdzināju ar citiem, autentiskiem Kolumba dokumentiem un Laskasasa rakstīto. Stils, teikumu uzbūve, rok�raksts viss sakrīt.

-��� Un, kā jau jūs norādījāt, kāpēc gan kādam vajadzētu pū�lēties nozagt viltotu dokumentu?

-��� Patie�ām, kāpēc?

Viesmīlis atnesa vīnu. Pērlmaters nopētīja glāzi pret gais�mu, apļojot nedaudz to saskalināja, ieelpoja smar�u buķeti un beidzot nogar�oja malku.

-���� Lielisks, viņ� novilka, acis aizvēris, svētlaimīgi smai�dot. Tas tie�ām bijis leģendārs gads.

Ostins pagar�oja vīnu.

-���� Esmu vienisprātis ar jums, D�ūljen. Tad viņ� nolika glāzi un sacīja: Jūs minējāt par �o vēstuli, ka Kolumbs no�ēlo "piecu vīru nāvi". Kā jūs to saprotat?

Zilās acis iemirdzējās.

-���� Es brīnos, ka jūs to uzreiz neuztvērāt. Es ierakos savā bibliotēkā un uzgāju kādu dīvainu stāstījumu, kura autors ir Garsjalaso de la Vega. Varbūt tas dos kādu pavedienu. Viņ� raksta, ka septiņus gadus pirms Kolumba pirmā vēsturiskā ce�ļojuma kāds spāņu kuģis nokļuvis vētrā netālu no Kanāriju sa�lām un aiznests uz Kārību jūras salām. No septiņpadsmit apkal�pes locekļiem dzīvi paliku�i pieci. Viņi salaboju�i kuģi un at�griezu�ies Spānijā. Kolumbs dzirdējis par �iem piedzīvojumiem un uzaicinājis viņus pie sevis mājās, kur bagātīgi cienājis. Kad dzīres tuvojās beigām, viri, glu�i dabiski, izstāstīja visus sīku�mus.

-���� Nav jābrīnās. Jūrniekiem patīk mētāties ar jūras nostās�tiem pat tad, kad viņi nav iedzēru�i da�as glāzes vīna, kas atrai�sa valodu.

Pērlmaters saliecās uz priek�u ar visu vareno stāvu.

-��� Tas bija daudz kas vairāk nekā draudzīga sanāk�ana. Tā ne�aubīgi bija labi plānota informācijas ievāk�anas operācija. Vienkār�ajiem jūrniekiem nebija ne jausmas, ka viņu rīcībā ir nenovērtējami svarīga informācija. Kolumbs mēģināja noorga�nizēt ekspedīciju un gribēja atrast finansiālu atbalstu. Nu viņ� varēja iegūt aculiecinieku vēstījumus un navigācijas atskaites, kas palīdzētu atvērt durvis uz milzu bagātību krātuvēm. Apkal�pe viņam varēja sniegt ziņas par straumēm, vēju virzieniem, kompasa rādījumiem, platuma grādiem un burājot aizvadītajām dienām. Varbūt viņi bija redzēju�i iezemie�us nēsājam zelta ro�taslietas. Padomājiet, ko tas nozīmēja. Viņu pieredze ne tikai pierādīja, ka ir iespējams kuģot uz Ķīnu vai Indiju, kā bija iece�rējis Kolumbs, bija skaidrs, ka var nokļūt arī atpakaļ! Kolumba nodoms bija iegūt Spānijai jaunas zemes. Viņ� bija pārlieci�nāts, ka atradīs zeltu vai vismaz uzsāks ienesīgu monopoltirdzniecibu ar gar�vielām un citām vērtīgām precēm. Viņ� labi zinā�ja par Marko Polo slavu un veiksmi un prātoja, ka varētu to izdarīt vēl labāk.

-���� Nav lielas at�ķirības no mūsdienu rūpnieciskās spiego��anas, Ostins piezīmēja. Lai dabūtu informāciju par konku�rentiem, Kolumbs nevis kukuļoja, izmantoja noklausī�anās ie�rīces un prostitūtas, bet gan ieguva visu vajadzīgo ar ēdieniem un dzērieniem.

-��� Iespējams, ka viņ� lika lietā kaut ko vairāk par ēdieniem un dzērieniem.

Ostins sarauca uzacis.

-��� Visi pieci vīri pēc �īm vakariņām nomira, sacīja Pērlma-

ters.

-���� Pārēdās?

-��� Esmu bijis da�ās dzīrēs, kur gandrīz vai dabūjis galu, ta��u de Ia Vega domā citādi. Viņ� uzskata, ka vīri noindēti. Bet viņ� nevarēja to skaļi paziņot Kolumbam bija spēcīga aizmu�gure. Vēsturisks fakts ir tas, ka Kolumbam savā pirmajā ceļoju�mā bija indiāņu zemju karte. Viņ� iemalkoja vīnu un brīdi klusēja iespaida pastiprinā�anai. Vai nevarētu būt tā, ka �ī karte sastādīta, balstoties uz nabaga jūrnieku sniegto informā�ciju?

-��� Iespējams. Bet vēstulē minēts, ka Kolumbs noliedz savu vainu viņu nāvē.

-��� Tas tiesa. Viņ� to uzveļ tā sauktajai "Brālībai". "Los Hermanos".[6]

-��� Vai tad Kolumbam nebija brālis?

-��� Jā, viņu sauca Bartolomē. Bet Kolumbs to vārdu lietoja daudzskaitli. Brāļi.

-��� Labs ir, pieņemsim, ka tā ir taisnība. Bet lai nu Kristoforam tiek kāds labums no mūsu �aubām. Viņ� ielūdz tos pui�us savās mājās, lai redzētu, kādu informāciju var no viņiem izvili�nāt. "Los Hermanos" ievēro īpa�u piesardzību, raugoties, lai viņi nevienam neatstāstītu redzēto. Kolumbs varbūt bija krāp�nieks, tomēr ne slepkava. �is negadījums viņu vajāja.

-���� Izklausās ticami.

-���� D�ūljen, vai jūs zināt, kas īsti bija tā "Brālība"?

-��� Ne mazākās nojausmas. Pēc pusdienām atkal ķer�os pie savām grāmatām. Runājot par pusdienām� ahā, Taizemes zivju zupa. Pērlmaters bija pamanījis, ka uz viņu galdu tiek nests pirmais no daudzajiem ēdieniem.

-��� Kamēr jūs to darīsiet, es palūg�u Jēgeram, lai paraugās, vai viņam kaut kas nav pieejams datora failos.

-������� Lieliski, Pērlmaters attrauca. Man jums tagad ir viens jautājums. Jūsu zinā�anas par jūru ir vairāk praktiskas nekā ma�nas vēsturiskās. Ko jūs domājat par to runājo�o akmeni, ko pie�minējis Kolumbs, par to sen�u torlcta, kas aprakstīts vēstulē?

-���� Agrīnā navigācijas tehnika vienmēr ir apbūrusi mani, Ostins atzina. Es uzskatu, ka tās pilnveido�ana bijis milzu lēciens cilvēces intelektuālajā attīstībā. Mūsu sen�iem nācās ie�viest tādus abstraktus jēdzienus kā laiks, telpa, attālums, lai aprēķinātu uzdevumus, kā no vienas vietas iespējams aizkļūt līdz otrai. Man patīk tas, ka var piespiest podziņu un, saņemot no satelīta atstaroto signālu, uzzināt precīzi, kur es atrodos, lai kurā zemes malā es būtu. Tomēr, manuprāt, mēs pārāk paļauja�mies uz elektroniskajām ierīcēm. Tās var sabojāties, bet mēs esam zināmā mērā zaudēju�i spēju izprast dabisko ritējumu, zvaig�ņu un saules kustību, jūras untumus.

-��� Nu, tādā gadījumā atbīdīsim tās elektroniskās ierīces ma�lā, Pērlmaters sacīja. Iztēlojieties sevi Kolumba vietā! Kā jūs izmantotu savu torlcta?

Ostins bridi domāja.

-��� Atgriezīsimies pie viņa pirmā ceļojuma. Esmu izmests uz kādas salas, kur tieku aizvests pie kāda akmens vai plāksnes ar sve�ādu uzrakstu. Iezemie�i man apgalvo, ka tā esot atslēga uz pasakainiem dārgumiem. Es aizvedu to uz Spāniju, ta�u ne�viens netiek gudrs, kas tas īsti ir, saprot vienīgi to, ka tas ir ļoti vecs. Es to uzlūkoju no jūrnieka redzes viedokļa. Apzīmējumi savā ziņā atgādina manas shēmas, kādas lietoju visās savās jūr�nieka gaitās. Vadāt to līdzi ir par grūtu, tāpēc izdaru labāko, kas manos spēkos, es pagatavoju shēmas, balstoties uz ierak�stiem, un dodos ceļā. Ta�u diem�ēl neesmu tos sapratis pilnīgi pareizi. Manās zinā�anās ir plaisa.

-���� Kāda veida plaisa, Kurt?

Ostins apsvēra jautājumu.

-��� Grūti pateikt, nezinot, kā īsti izskatās torlcta, bet es ap�rakstī�u iespējamu situāciju. Pieņemsim, ka esmu jūrnieks no Kolumba laika un kāds man iedod Nacionālās okeāna un at�mosfēras administrācijas karti. Ģeogrāfiskās norādes man palī�dzētu orientēties, ta�u līnijas ar tālās navigācijas koordinātām man neko neizteiktu. Es nezinātu neko par elektroniskajiem signāliem, kurus raida krasta stacijas, vai par uztvērējiem, kas var pārvērst �os signālus par precīziem vietas apzīmējumiem. Atrodoties ūdeņos, kur zeme nav redzama, man nāktos atgriez�ties pie tradicionālajām metodēm.

-��� Tas ir ļoti skaidri pateikts. Tātad, pēc jūsu domām, Kolumbs, nokļūstot atklātā jūrā, pārliecinājās, ka sen�u torleta pa�līdzība ir visai ierobe�ota.

-��� Tas ir mans minējums. Ortegas grāmatās rakstīts, ka Kolumbs nav pārāk paļāvies uz sava laika navigācijas instrumen�tiem, varbūt viņ� vienkār�i nezināja pietiekami labi, kā ar tiem apieties. Viņ� bija tipisks veco laiku jūrnieks, kas paļāvās uz aprēķiniem. Pirmajā ceļojumā tie viņam labi noderēja. Viņ� ap�zinājās, ka �ajā pēdējā braucienā viņam jābūt precīzam, tāpēc salīga kādu, kas prot apieties ar navigācijas instrumentiem.

-��� Interesanti, ņemot vērā to, ka pēdējo vēstules daļu rak�stījis "Ņina" kapteiņa palīgs.

-��� Redziet nu, Ostins piezīmēja, tas neat�ķiras no speci�ālista salīg�anas kāda darba veik�anai mūsdienās. Tagad ir ma�na kārta jums uzdot jautājumu. Kas, jūsuprāt, notika ar to ak�meni?

-��� Es atkal zvanīju donam Ortegam un palūdzu tam izsekot. Viņ� domā, ka tā bijusi daļa no īpa�uma, ko Luiss Kolumbs iz�ķieda, lai iegūtu naudu savam izvirtu�ajam dzīvesveidam. Ortega sazināsies ar Spānijas muzejiem un universitātēm, un, ja viņam neizdosies neko uzzināt, viņ� painteresēsies arī kaimiņu zemēs.

Ostins domāja par Kolumbu jūrnieku, kā viņ� atgriezies atkal pie kuģī�a "Ņina", kas viņam bija tik labi kalpojis iepriek��ējos ceļojumos. Varbūt kāds mūsdienu "Ņina" tipa kuģis varē�tu palīdzēt viņiem atrisināt �o noslēpumu.

-�� Tās plāksnes aizsākumi meklējami �ajā Atlantijas okeāna pusē, Ostins ieminējās. Pēc pusdienām es piezvanī�u savai draudzenei no arheologu aprindām doktorei Kirovai un pajautā��u, vai viņa ir dzirdējusi kādreiz par kaut ko tādu. Viņ� iesmē�jās. Vai nav jocīgi? Mēs meklējam pavedienus nesenām slep�kavībām, rokoties gadsimtiem senos notikumos!

Tas nav tik neparasti. Kā liecina mana pieredze, pagātne un tagadne bie�i vien ne ar ko neat�ķiras. Kari. Bads. Da�ādi apvērsumi. Revolūcijas. Mēris. Genocīds. Tas viss atkārtojas at�kal un atkal. Mainās vienīgi sejas. Bet pietiks nodoties tik ne�jaukiem prātojumiem. Ķersimies pie kaut kā jaukāka, Pērlmaters sacīja starodams. Es redzu, ka uz mūsu pusi tiek nests vēl viens ēdiens.

Sanantonio, Teksasā

Kamēr Ostins baudīja savu dārgo gardē�a maltīti, D�o Za�vala tūksto� se�simt jūd�u attālumā, gleznainā Sanantonio kras�tā, kādā tūristu iecienītā kafetērijā "Paseo del Rio "jeb "Upesceļ�" ko�ļāja ar medu glazētu virtuli. Paskatījies rokaspulkstenī, viņ� norija pēdējo kafijas malku un devās prom no upes uz biroju rajonu, kur iegāja kādas augstas celtnes vestibilā.

Kad stratēģiskā apspriede bija beigusies, Zavala bija sa�kravājis ceļasomu un traucies ar "Air Force" lidma�īnu uz Teksasu, uz Leklendas gaisa bāzi. No bāzes viņ� ar taksometru aizbrauca uz viesnīcu centrā. Jēgers ar saviem datora mazulī��iem spēja radīt brīnumus, tomēr pat viņ� atzina, ka "Time Qu�est" \v ciets rieksts. Da�kārt cilvēka acis un smadzenes ar savu spēju izjust un analizēt nianses bija daudz efektīvākas nekā izsmalcināta ma�īna.

Zavala sameklēja "Time Quest" biezā iedzīvotāju telefonu grāmatā. Pēc neilga brī�a viņ� jau izkāpa no lifta pla�ā vestibi�lā, kura sienas bija noklātas ar milzīgi lielām, brūnganām pasau�les arheoloģijas brīnumu fotogrāfijām. Tie�i preti Ēģiptes pira�mīdu attēlam atradās melns, no emaljas un tērauda darināts rakstāmgalds, kura stils krasi kontrastēja ar attēlotajām senlie�tām. Pavisam uzkrīto�a izskatījās nepilnus trīsdesmit gadus ve�cā brunete, kas sēdēja pie galda.

Zavala stādījās priek�ā, pasniegdams sekretārei no rīta ie�spiesto vizītkarti.

-���� Ak jā, misters Zavala, ceļojumu aprakstu autors, viņa ierunājās. Jūs vakar zvanījāt. Viņa pārbaudīja savu pierak�stu kladi, nospieda kādu pogu uz telefona un nomurmināja kādu paziņojumu. Misis Hārpere tūlīt jūs pieņems. Jums ļoti laimējās, ka izdevās sarunāt interviju tik īsā laikā. Ja viņai pēk��ņi netiktu atcelta kāda tik�anās, tas būtu bijis neiespējami.

-��� Es tie�ām protu to novērtēt. Kā jau teicu, es būtu piezvanī�jis agrāk, bet �ī ideja man radās pēdējā brīdi. Esmu �eit, lai gūtu materiālus par Sanantonio nakts dzīvi, un iedomājos, ka pie tās pa�as reizes varētu kaut ko uzzināt par citiem ceļojumiem.

Viņa draudzīgi uzsmaidīja.

-��� Kad būsiet parunājies ar misis Hārperi, pienāciet pie ma�nis, es varbūt jums varē�u ieteikt da�as "karstākās" vietas.

Tumsnējā sekretāre bija jauna un pievilcīga; Zavala būtu pārsteigts, ja viņa nezinātu �īs pilsētas izklaides vietas.

-����� Liels paldies! viņ� sacīja savā valdzino�ajā manierē. Tā būtu jauka palīdzība.

'Time Quest" sabiedrisko attiecību vadītāja Filisa Hārpere bija skaista un eleganti ģērbusies sieviete nedaudz pāri �etrdes�mit gadiem. Viņa parādījās no kāda gaiteņa un, cie�i paspiedusi Zavalas roku, vadīja savu viesi pa bieziem celiņiem klātajiem koridoriem uz kabinetu ar lieliem logiem, no kuriem pavērās skats uz visu pilsētu un Amerikas Torni pa�ā centrā. Viņi apsē�dās neoficiālā gaisotnē katrs savā pusē kafijas galdiņam.

-��� Paldies, mister Zavala, ka izrādāt interesi par "Time Qu�est". Man gan jāatvainojas, ka varu atvēlēt jums tikai da�as mi�nūtes. Melodija jums dro�i vien pateica, ka man bija ieplānota īsa tik�anās.

-Jā, viņa teica. Esmu ļoti pateicīgs, ka jūs man vispār varē�jāt jebkādu laiku atvēlēt. Jūs noteikti esat ļoti aizņemta.

-��� Man pēc piecpadsmit minūtēm jātiekas ar izpilddirekto�ru. Viņa tēlaini pagrozīja acis. Viņ� strikti pieprasa precizitā�ti. Laika trūkuma dēļ es varētu desmit minūtēs ātri nobērt par mūsu organizāciju, un atliku�ajās piecās jūs varētu uzdot jautā�jumus. Kopsavilkums presei būs pietiekami laba informācija.

Zavala izvilka no �aketes kabatas mazītiņu "Sony" magne�tofonu, ko no rīta bija nopircis par pazeminātu cenu, un sikpre�u veikalā iegādātu piezīmju blociņu.

-��� Lai tā būtu. Sāciet nu bērt!

Viņa apburo�i uzsmaidīja, un Zavala iedomājās, cik bie�i gan nobriedu�as, izskatīgas sievietes ir daudz seksīgākas nekā jaunās skaistules, tādas kā sekretāre Melodija, kas vēl nav iz�veidoju�ās.

-������� "Time Quest" ir bezpeļņas korporācija. Mums ir vairāki mērķi. Mēs vēlamies veicināt tagadnes izpratni un sagatavo�a�nos nākotnei ar pagātnes pētījumu palīdzību. Mēs darbojamies ari kā izglītojo�a organizācija, atbalstot pasaules izzinā�anu, it īpa�i tas sakāms par mūsu mācību programmām skolēniem un pētījumiem ārpus telpām. Mēs piedāvājam interesentiem iespē�ju nodoties neparastiem atvaļinājumu piedzīvojumiem. Daudzi mūsu brīvprātīgie ir pensionāri, un viņiem mēs palīdzam pie�pildīt mū�senu sapni.

Viņa uz brīdi apklusa un tad turpināja:

-���� Turklāt mēs atbalstām daudzas arheoloģiskas, kultūras un antropoloģiskas ekspedīcijas. Par mums mēdz teikt, ka esam ļoti izproto�i, viņa piebilda ar savu patīkamo smaidu. Uni�versitātes vienmēr zvana mums pēc palīdzības, un parasti mēs labprāt to sniedzam. Mēs izmantojam naudu, ko iemaksāju�i brīvprātīgie, līdz ar to daudzas ekspedīcijas neprasa liekus lī�dzekļus. Mēs piedāvājam speciālistus vai arī palīdzam par tiem samaksāt. Par visu to mēs lūdzam vienīgi informēt mūs pa�us pirmos jebkādu neparastu atradumu gadījumos. Vairākums ļau�u uzskata to par niecīgu prasību salīdzinājumā ar to, ko viņi ie�gūst. Vai jums ir kādi jautājumi?

-��� Kā radās jūsu organizācija?

Viņa norādīja uz griestiem virs galvas.

-��� Mēs esam bezpeļņas filiāle firmai, kas atrodas se�us slā�vus augstāk.

-��� Un tā būtu?

-���� "Halcon Industries".

Halcon� Tulkojumā no spāņu valodas tas nozīmē vanags vai plēsīgais putns. Zavala papurināja galvu.

-���� Nezinu tādu.

-��� Tā ir jumta korporācija ar daudziem atzarojumiem. Mēs esam viens no tiem. Tās ieņēmumu lielāko daļu veido ieguldī�jumi da�ādās firmās, galvenokārt kalnrūpniecībā, arī kuģniecī�bā, firmās, kas saistītas ar mājlopiem, naftu un mohēras audu�miem.

-�� Tā tie�ām ir pla�i izvērsta uzņēmējdarbība. Vai tā kompā�nija ir publiska akciju sabiedrība?

-���� Nē. Tās vienīgais īpa�nieks ir misters Halkons.

-�� Visai milzīgs lēciens no �ahtām līdz vecu kapeņu atrak�a�nai, Zavala ieminējās.

-��� Tas liekas diezgan dīvains pretstatījums, ta�u ne tad, ja padomā dziļāk. Forda fonds ir atbalstījis ezoteriskus projektus, kam nav nekā kopēja ar automa�īnu ra�o�anu. Esmu dzirdēju�si, ka arheoloģija misteram Halkonam ir vaļasprieks. Viņ� lab�prāt būtu pievērsies zinātnei, tomēr, būdams rūpnieks, guvis daudz lielākus panākumus.

Zavala pamāja.

-���� �ķiet, Halkons ir interesanta personība. Vai ir izredzes viņu kādreiz intervēt, varbūt tad, ja es jums iepriek� pieteiktos?

-Jums būtu lielākas izredzes intervēt Henriju Fordu. Viņa atkal nozibināja savu jauko smaidu. Negribu nosodīt, bet mis�ters Halkons ir ļoti noslēgts cilvēks.

-��� Es saprotu.

Viņa paraudzījās pulkstenī.

-��� Diem�ēl man jāiet. Viņa pabīdīja pār galdu biezu mapi. Tas ir mūsu informatīvo materiālu komplekts presei. Palasiet to, un, ja jums rodas jautājumi, lūdzu, zvaniet man. Es labprāt noorganizē�u jums tik�anos ar brīvprātīgajiem, jūs no viņiem tie�ā ceļā varēsiet uzzināt kaut ko par viņu piedzīvojumiem.

-��� Tas tie�ām būtu ļoti noderīgi. Varbūt es pats arī varētu pieteikties kādā ekspedīcijā. Tās ta�u nav bīstamas, vai ne?

Viņa pavērās ar savādu skatienu.

-��� Mēs lepojamies ar "Time Quest"dro�ības rādītājiem. Pat attālākajās vietās mūsu galvenais apsvērums ir dro�ība. Atce�rieties, es minēju, ka ekspedīcijās piedalās daudzi pensionā�ri. Viņa brīdi apklusa. Es runāju par tām, ko mēs pa�i organizējam. Tās, kuras mēs tikai atbalstām, ir attiecīgo rīko�tāju iestā�u ziņā. Ta�u visā visumā mūsu rādītāji ir ļoti labi. Mūsu ekspedīcijā jūs varat justies dro�āks, nekā �ķērsojot ie�lu Sanantonio.

-��� To es paturē�u prātā, sacīja Zavala, prātodams, vai mi�sis Hārpere tie�ām ir lietas kursā par to, kas viņas organizācijā notiek.

-���� �ajā informatīvajā mapē ir ari nākamā gada ekspedīciju kalendārs. Ja kaut kas jūs interesē, ziņojiet man, un es raudzī��u, kā tas būtu nokārtojams.

Misis Hārpere aizveda Zavalu atpakaļ uz vestibilu, atvado�ties sniedza roku un devās prom pa koridoru.

Melodija smaidīja.

-��� Kā noritēja jūsu intervija?

-���� Ātri un patīkami. Viņ� noraudzījās pakaļ aizejo�ajam stāvam. Man nāk prātā tās vecās televīzijas reklāmas, kur pui��i runājot bēra kā no automāta.

Melodija koķeti izslēja galvu.

-��� Nu, kā tad paliek ar tām nakts izklaides vietām?

-��� Paldies, ka atgādinājāt. Es gribētu nokļūt kādā patie�ām īpa�ā, kur pulcējas jauni, noslēpumaini ļaudis. Ja jums nav ne�kas cits padomā, es izmaksātu jums pusdienas, un tad mēs va�rētu parunāt par nakts dzīvi �ajā pilsētā.

-���� Netālu no �ejienes ir kolosāls restorāns. Eklektisks un ļoti populārs. Es varētu tur būt ap pulksten divpadsmitiem.

Zavala pierakstīja adresi un nobrauca ar liftu līdz vestibi�lam. Viņ� piegāja vēlreiz pie telefonu grāmatas un pierakstīja "Halccm Industries" filiāļu telefonu numurus piezīmju blociņā. Kopskaitā tās bija astoņas, galvenokārt saistītas ar kalnrūpnie�cību un kuģo�anu, kā jau sabiedrisko attiecību vadītāja paskaid�roja. Viņ� iekāpa liftā un uzbrauca augstāk, garām "Time Quest" stāvam, līdz lielam vestibilam, tur sēdēja sekretāre uz sie�nas gleznojumu fona, kurā bija attēloti skati no dzelzsrūdas raktuvēm. Halkona kuģniecība. Viņ� sacīja sekretārei, ka lai�kam izkāpis nepareizā stāvā, un iegāja atpakaļ lifta kabīnē.

To pa�u Zavala atkārtoja katras Halkona firmas vestibilā. Tie bija visai līdzīgi, at�ķīrās vienīgi sienu noformējums. Sekretā�res bija jaunas un pievilcīgas. Viņ� nospieda pogu uz augstāko biroju Halkona valstībā, ta�u lifts aiztraucās tam garām. Izrādījās, ka viņ� nokļuvis kādas juridiskās kompānijas klusinātās telpās.

-���� Piedodiet, viņ� uzrunāja sekretāri, kas izskatījās ārēji necila, bet gudra, es nospiedu pogu, lai nokļūtu stāvu zemāk, bet nonācu �eit.

-�� Tā visu laiku gadās. Kabinetos zem mums atrodas Halko�na administrācija. Lai lifts tur apstātos, jums jānospie� īpa�s kods.

-��� Nu, ja man kādreiz vajadzēs juristu padomu, es zinā�u, pie kā griezties.

Viņ� devās atpakaļ uz vestibilu, cerēdams, ka nav radījis aizdomas apsardzes vīros, braukādams aug�up lejup ar liftu. Pēc sprādziena lielajā biroju ēkā Oklahomā nebūtu visai prātī�gi uzkrīto�i rādīties tamlīdzīgā vietā. Viņ� nobrauca līdz apak��ai, pamāja taksometram, tad pārsēdās citā, lai būtu dro�s, ka netiek izsekots, un uzkavējās grāmatu veikalā, līdz bija pienā�cis laiks tikties ar Melodiju.

Piecdesmito gadu stilā noformēto restorānu sauca "Bumbu patversme". Viņi apsēdās kādā nodalījumā, kura sēdekļi likās izņemti no 1957. gada automa�īnas ar paceļamu jumtu. Melodi�ja bija Teksasas meitene, dzimusi un augusi Fortvērtā, iestāju�sies darbā " Time Quest" aptuveni pirms gada.

Pusdienojot Zavala ierunājās:

-��� Misis llārpere man stāstīja par jūsu vadoni misteru Halkonu. Vai jūs esat ar viņu kādreiz tikusies?

-���� Personiski neesmu, bet es viņu redzu katru dienu. Es palieku birojā vēl stundu pēc tam, kad visi ir prom, lai varētu mazliet pamācīties. Es studēju juristos. Viņa pasmaidīja. Ne�gribu visu laiku strādāt par sekretāri. Misters Halkons arī uzka�vējas ilgāk, un mēs dodamies prom vienā un tajā pa�ā laikā. Viņ� brauc lejā ar savu privāto liftu, apak�ā viņu sagaida limu�zīns.

Melodija bija dzirdējusi, ka viņ� dzīvo kaut kur ārpus pil�sētas, bet sīkāk neko nezināja pastāstīt.

-���� Kāds viņ� izskatās? Zavala apjautājās.

-��� Tumsnējs, tievs, bagāts. Viņam piemīt zināmā mērā �au��alīgs skaistums. Melodija iesmējās. Varbūt tas ir apak�ze�mes garā�as apgaismojuma efekts.

Melodija bija gudra un vērīga, un Zavala jutās kā nelietis, pierakstot viņas telefona numuru, lai kopīgi dotos apskatīt nakts izklaides vietas. Viņ� sev atgādināja, ka nedrīkst aizmirst viņai piezvanīt pēc atgrie�anās no Va�ingtonas, lai kaut nedaudz no�gludinātu pārestību. Pēc pusdienām viņ� atrada bibliotēku un ieskatījās internetā, kāda tur ir informācija par "Halcon Indus�tries" īpa�umiem. Redzamais visā visumā sakrita ar misis Hārperes sniegto īso aprakstu. Tad viņ� devās uz automa�īnu no�mas punktu, kur noīrēja neuzkrīto�a izskata vidēja lieluma braucamo un nopirka tūristu bro�ūru par Alarno. Gaidot tik�a�nos ar noslēpumaino misteru Halkonu, derēja mazliet iedziļi�nāties Teksasas vēsturē.

Kembrid�ā, Masa�ūsetsas �tatā

Ņina Kirova smaidīdama nolika telefona klausuli; kop� ie�pazī�anās ar Kurtu Ostinu viņas dzīve bija tie�ām kļuvusi inte�resanta. �is vīrs ar futbolista augumu, platīnblondajiem matiem un neparastajām acīm viņu bija izglābis no nāves Marokas jūrā, vadījis provocējo�o operāciju Arizonā, bet tagad mēdza izteikt visdīvainākos lūgumus, piemēram, �o lai viņa apskatās, vai var kaut ko atrast par arheoloģisku pieminekli, kas, iespējams, gatavots no akmens, varbūt Kolumbs to atvedis no Jamaikas kādā savā ekspedīcijā, un var gadīties, ka tas izmantots par navigācijas instrumentu un varbūt vēl tagad ir Spānijā.

Nez ko par to teiks Doks, viņa nodomāja, uzspiezdama viņa numuru. "Doks" bija doktors D�. Lainess Orvils, I Iārvardas profesors, aiz kura vārda bija vai visi iespējamie alfabēta burti. Orvils bija iekārtojis savu "midzeni" aiz efejām aizaugu�ā Hārvardas Pībodija muzeja. Profesors bija guvis starptautisku slavu kā etnologs, kas specializējies Centrālamerikas kultūrā; viņ� bija izpelnījies atzinību starp Kembrid�as akadēmiķiem savu izcilo dotību dēļ, viņu dēvēja par īpa�i attapīgu profesoru.

Braukā�ana pa I lārvardas laukumu ar senlaicīgu "HarleyDavidson"motociklu nebūt nebija raksturīga augsta ranga profe�soriem. Pirms da�iem gadiem viņ� bija izpelnījies pla�u ievērī�bu, hipnotizējot NLO "nolaupītos" cilvēkus un publiski paziņo�jot savu ticību �im nolaupī�anas stāstam. Viņa telefona numurs bija ievadīts katras dīvainas avīzes reportiera adre�u failā. Kad vien viņiem ievajadzējās ātri sadabūt par Visumu kaut ko, kas izraisa interesi, kaut ko īpa�i savādu, viņi varēja dro�i paļau�ties uz veco labo Doku, Hārvardas profesoru.

Viņ� uzmanīgi raudzījās, lai nesajauktu savas ezoteriskās intereses ar akadēmisko specialitāti, un nekad neapgalvoja, ka acteku tempļus būvēju�i bēgļi no zudu�ajiem kontinentiem Atlantīdas un Mu. Hārvardas hierarhija paciestu viņa dīvainības katrai universitātei bija kāda pikanta personība ta�u pa�a specialitātē Doka reputācijai bija jāpaliek nebojātai. Da�i, kas bija ievēroju�i, ka dzirkstis Orvila acīs ir nevis no trakuma, bet gan no pamatīga uzjautrinājuma, izteicās, ka Doka ekscentriskums ir labi aprēķināts, lai viņ� varētu tikties ar sievietēm un būtu uzlūgts visās vajadzīgajās viesībās.

Kad Doks jau bija izbeidzis savu aizrau�anos ar NLO, vie�nā no �ādām sanāk�anām viņ� likās ar Ņinu. Orvils noraudzī�jās viņā slepus pāri istabai, pastūma sānis kādu pievilcīgu stu�denti, kuru tobrīd izklaidēja, un taisnā ceļā devās Ņinas virzie�nā. Viņa nekad nebija agrāk tikusies ar profesoru, bet ievēroja garo, rudo matu ērkuli, kura dēļ studenti viņu sauca par "retro Ein�teinu". Pēc brī�a viņ� jau bija pievērsies savai jaunākajai kaislībai iepriek�ējai dzīvei.

Ņina uzmanīgi klausījās, tad pajautāja:

-��� Kāpēc lai ikviens, kas dzīvojis iepriek�ējo dzīvi, būtu bi�jis karalis vai karaliene, vai arī cita augstdzimusi personība, kad vairākums cilvēku patiesībā varēja būt blusu apsēsti zem�nieki, kuri pūlas sakasīt iztiku no dubļiem?

-���� Ahā! Orvils iesaucās, acīm līksmi gailējot. Bīstama sieviete. Domātāja! Atbilde ir ļoti vienkār�a. �ie cilvēki izvēlas, kurā ķermenī iemiesoties savā jaunajā dzīvē. Ko jūs par to teiktu?

-��� Manuprāt, tās ir galīgas blēņas, es labāk gribētu, lai ma�na vīna glāze būtu pilna. Vai varētu jūs palūgt? Ja iespējams sarkano.

-�� Jūtos pagodināts, profesors sacīja, devās pie bāra glu�i kā paklausīgs kucēns un atgriezās ar pilnu glāzi, �ķīvi ar garne�lēm un kaviāru.

-��� Nerunāsim par iepriek�ējām dzīvēm, viņ� sacīja. Es lo daru vienīgi tālab, lai satiktu apburo�as sievietes.

-���� Tie�ām? Ņina vaicāja, patiesi pārsteigta par viņa atklā�tību.

-��� Un lai liktu uzaicināts uz viesībām. Un tas izdodas. Te es esmu, un te esam mēs.

-��� Jūtos vīlusies. Visi man teica, ka jūs esot jucis.

-��� F.s pat īsti nezinu, ko tas nozīmē, viņ� sacīja un nopū�tās. Ziniet, mēs, profesori, esam tāds garlaicīgs, pelēks bars. Mēs sevi uztveram pārāk nopietni, di�ojamies, ka esam patie��ām gudri vīri, nevis glu�i vienkār�i pārmācīju�ies idioti. Kas tur slikts, ja es sevi mazliet padaru ko�āku, lai izceltos no tā bara? Tā es gūstu papildu priek�rocību no manis izvairās garlai�cīgie, vecie piekasoņas.

-���� Un kā ar tiem NLO nolaupītajiem? Vai tas viss bija blē�dība?

-��� Die's pasarg', nē! Es tie�ām ticu, ka viņi tic savai nolaupī��anai. Tic arī da�i mani kolēģi, viņiem skau�, ka pa�i nav nolaupīti. Bet tagad parunāsim par jums. Esmu dzirdējis labas atsauksmes par jūsu darbu.

Un viņi tie�ām parunājās. Aiz apsviedīgā profesora trakuligās maskas slēpās interesanta un aizrautīga personība. Viņi ne�ielaidās romantiskā dēkā, kā to būtu gribējis profesors, viņu attiecības izvērtās vēl labākas, abi kļuva par labiem draugiem un kolēģiem, kuri viens otru ciena.

-��� Orvils, klausulē atskanēja viņa balss. Doks nekad ne�teica "hallo!".

-��� Sveiks, Dok, te Ņina. Viņ� nevarēja ciest liekas frāzes, uzskatot tās par banālām, tāpēc Ņina tūlīt ķērās vērsim pie ra�giem. Man vajadzīga tava palīdzība kādā dīvainā jautājumā.

-��� Tā ir mana parastā nodarbo�anās. Kā varu palīdzēt?

Ņina atstāstīja Ostina teikto.

-���� Zini, man tas liekas jau dzirdēts.

-��� Tu ta�u dzen velnu, Dok!

-��� Nē, nē, nē, nē! Kaut kas tāds ir manā "Forta failā". Or�vils bija iekārtojis materiālu kopumu, kas mūsdienīgā veidā at�gādināja deviņpadsmitā gadsimta �urnālista �ārlza Forta savākto informāciju par dīvainiem atgadījumiem, teiksim, sarkanu snie�gu, neizskaidrojamas gaismas parādī�anos vai var�u kri�anu no debesim.

-��� Nez kāpēc tas mani nepārsteidz, Ņina sacīja.

-�� Es vienmēr pārveidoju savu failu. Nekad nevar zināt, kad man piezvanīs un uzdos kādu ērmotu jautājumu. Viņ� nolika klausuli; Orvils nekad nemēdza arī atvadīties.

Ņina paraustīja plecus un devās atpakaļ pie sava darba. Pēc neilga brī�a iedūcās faksa aparāts un izslīdēja ārā viena lapa. Aug�ā bija uzkricelēts ar roku: ''Kas palūdz, tas dabū. Mī�lo�ais Doks." Tā bija kopija no laikraksta "Boston Globe" raksta 1956. gada martā.

NOSLĒPUMAINAIS ITĀĻU ATRADUMS CEĻĀ UZ AMERIKU

D�enova, Itālija. Putekļainā muzeja pagrabā atraktā no�slēpumainā akmens plāksne, iespējams, drīz atklās savus se�natnīgos noslēpumus.

Masīva, ar iegravējumiem rotātā plāksne, kurā atveidotas figūras cilvēka augumā un sve�ādi raksti, tika demonstrēta Florences Arheoloģijas muzejā �ā gada martā.

Tiek veikti priek�darbi tās nosūtī�anai uzASV, kurtās izpē�tei tiks pieaicināti speciālisti.

Muzejs bija ieplānojis rīkot izstādi ar nosaukumu "Pagra�ba dārgumi", lai izceltu gaismā eksponātus, kas gadu desmi�tiem gulēju�i noliktavā.

Akmens eksponāts ir �etrstūrainas plāksnes formā, līdz ar to tiek izteikts minējums, ka tā varētu būt bijusi sienas daļa. Tā ir vairāk nekā se�as pēdas augsta, �etras pēdas plata un pēdu bieza.

Eksponātu redzēju�o zinātnieku aprindās apjukumu un strī�dīgas versijas ir radīju�i iegrehumi vienā malā.

Da�i uzskata, ka figūras un raksti neap�aubāmi ir Centrāl�amerikas, iespējams, maiju izcelsmes.

"To nevar uzskatīt par milzu noslēpumu, "saka doktors Ste�fanu Gallo, muzeja vadītājs. "Pat ja tas ir maiju kultūras piemi�neklis, to varēja atvest no Amerikas spāņu iekarojumu laika."

Ta�u nav skaidrs, kāpēc gan viņi būtu pārvietoju�i plāksni pāri okeānam. "Spāņi bija galvenokārt ieinteresēti iegūt zeltu un vergus, nevis veikt arheoloģiskus pētījumus. Tātad kāds to�mēr ir saskatījis �ajā atradumā vērtību, ja jau centies to pārvest. Tā ta�u nav miniatūra Kortesa kareivja figūriņa, kuru var pa�ņemt kā suvenīru."

Pūliņi uzzināt, no kurienes iegūts eksponāts, beigu�ies ar daļējiem panākumiem. Muzeja katalogā norādīts, ka plāksni dāvināju�i Alberti īpa�uma pilnvarotie. Alberti dzimta var izse�kot savai saiknei pa mātes līniju ar Spānijas galmu Ferdinanda un Izabellas valdī�anas laikā.

īpa�uma preses pārstāvis paziņojis, ka dzimtai par to nav pieejama nekāda informācijā, at�ķirībā no citiem priek�metiem, kas ir viņu pārziņā. Alberti dzimta cēlusies no D�enovas un iegādājusies no KristoJ'ora Kolumba mazdēla Luisa Kolumba daudzus pētnieka dokumentus un piemiņas lietas.

Vēsturnieki, kas pārmeklēju�i vēstījumus par �etriem Kolum�ba ceļojumiem, nekur neredz pieminam �ādu atradumu.

Akmens drīz dosies ceļā pāri okeānam. Tas tiks nosūtīts uz Pibodija muzeju Hārvarda universitātē, Kembrid�ā, Masa�ūsetsās �tatā, kur to pētīs Centrālamerikas eksperti. �oreiz tas ceļos ar grezno Itālijas laineri "Andrea Doria".

Savu izmēru un svara dēļ tas tiks ievietots bruņotā furgonā, kurā uz Ameriku tiks pārvestas arī citas vērtīgas preces.

Raksts bija papildināts ar plāksnes fotogrāfiju no neliela attāluma, lai varētu ietvert visu plāksni. Blakus tai neveikli bija nostājies kāds vīrietis, kas uz tās fona izskatījās niecīgs. Fotogrāfs acīmredzot bija palūdzis cilvēkam pozēt blakus ob�jektam, lai sniegtu priek�statu par tā apmēriem. Laikraksts bi�ja iespiests tā laika augstspiedes tehnikā, fotogrāfija nebija visai asa. Ņina ar grūtībām saskatīja simbolus, rakstu zīmes un figūras visu, kas bija iegrebts akmens virsmā, tad pētīja attēlu caur palielināmo stiklu. Nebija nekādas jēgas. Palieli�nājums bija vēl vairāk izplūdis nekā oriģināls. Viņa piezvanīja Dokam.

-��� Nu, ko teiksi par to? viņ� jautāja.

-��� Svarīgāk ir tas, ko tu domā. Tu esi speciālists �ajā jomā.

-���� Nūjā, tev, protams, ir taisnība. Orvila pieticība parasti nebija pārmērīga. Grūti kaut ko teikt, neredzot to objektu, bet man tas liekas līdzīgs Drēzdenes Kodeksam, vienam no da�ām maiju grāmatām, ko spāņi nesadedzināja. Es domāju par tām kalendāra lapām, Veneras cikliem un tamlīdzīgi. Venera bija ļoti svarīga pēcklasicisma maiju kultūrā. �ī planēta pārstāvēja Kukulkanu ballādaino, bārdaino dievu, ko tolteki sauca par Kecalkoatlu. Spalvainā �ūska. Maiji izplānoja Veneras kustību gandrīz vai līdz sekundēm. Kaut ko vairāk pateikt ir grūti, nere�dzot to.

-��� Vairāk neko?

-���� Neko, ja es nedabūju labu attēlu vai māksliniecisku ap�rakstu.

-���� Ko tu teiktu par profesora Gallo piezīmi, ka tas nav diez kāds noslēpums?

-��� Jā, viņam ir pilnīga taisnība. Tas, ka maiju kultūras pie�mineklis tiek atrasts Itālijā, nav nekas sevi�ķs; nekas vairāk par to, ka Britu muzejā Londonā var atrast Elgina marmora skulptū�ras no Partenona. Salīdzinā�anai, kā jau tu zini, ļoti nozīmīga ir izcel�anās vieta. Nevis tas, kur priek�mets atrasts, bet kā tas nokļuvis tur.

-��� Un kā ar to Kolumba vēstuli, par kuru es tev stāstīju? Tajā ir minēts līdzīgs objekts. Kā tas būtu saistībā ar Alberti dzimtas Kolumba lietu kolekciju?

-��� Nedrīkst ātrumā izdarīt secinājumus, pamatojoties uz kā�du rakstu vecā avīzes numurā. Turklāt tu man teici, ka ir �au�bas par tās vēstules autentiskumu. Pat ja vēstule ir īsta, mums būtu nepiecie�ami pierādījumi, ka tur ir minēts tie�i tas objekts.

Tomēr tā doma nedod mieru. Kolumbam bija pilnīgi iespējams to atvest mājās, nevienam neziņojot par to. Viņ� bija pazīstams kā viltīgs vīrs. Da�i domā, ka viņ� savā pirmajā braucienā sa�grozījis attāluma rādījumus, lai komanda nezinātu, cik tālu viņi atrodas no zemes. Noslēpt kaut ko būtu pilnīgi Kolumba dabā. Diem�ēl mums jāpatur prātā, ka esam zinātnieki, nevis rakst�nieki, kas sajauc kopā patiesu arheoloģisku ekspedīciju atklā�jumus ar savu safabricēto si�etu.

Orvilam bija pilnīga taisnība. Profesionāļi nedrīkst steigā neko secināt.

-��� Tas itāļu profesors norādīja uz kaut ko būtisku, Ņina ieminējās, proti, ka spāņus interesēja laupījumi, nevis zinātne.

-��� Tas tiesa. Kortess noteikti nebija tāds kā Napoleons, kas veda līdzi zinātniekus, kuri atklāja Rozetas akmeni.

Interesanti. Ari viņa bija domājusi par Rozetas akmeni, gal�veno atklājumu, kas, būdams aprakstīts grieķu un ēģiptie�u valodā, kļuva par atslēgu hieroglifu at�ifrē�anai.

-���� Man liekas, ka es gandrīz vai visu atdotu, lai redzētu to objektu dabā.

-��� Hmm� Kaut es varētu tevi aizvest uz turieni, izmantojot tavu laipnību! Bet mūsu brīnums diem�ēl nav tik viegli pie�ejams.

-��� Protams. Kā es tik muļķīgi varēju izteikties! "Andrea Do�na". Tas saskrējās ar kādu citu kuģi.

-Tie�i tā. Ar "Stockholm". Un �īs katastrofas rezultātā mū�su objekts guļ Atlantijas okeānā, vairāk nekā divsimt pēdu dzi�ļumā. Mēs vienīgi varam cerēt, ka zivis to prot novērtēt. �ēl gan. Varbūt tas varētu pierādīt Atlantīdas eksistenci, par to va�rētu rakstīt avīzēs ar intriģējo�iem virsrakstiem. Trakais profe�sors atkal sarosījies vai kaut kā tamlīdzīgi.

-��� Esmu pārliecināta, ka tu atradīsi kaut ko tikpat strīdīgu, Ņina sirsnīgi noteica. Paldies par palīdzību, Dok!

-���� Priecājos, ka tu man piezvanīji. Ilgi esi bijusi prom. Kā būtu, ja mēs �onedēļ tiktos, lai paēstu kopā pusdienas?

Ņina lūdza viņam piezvanīt tajā rītā, kad būs tikusi pie sa�va darba kalendāra. Pēc tam viņa piezvanīja "Boston Herald" un lūdza savienot ar ziņu nodaļu. Atsaucās sievietes balss.

-���� Keitija Pri�ārda.

-���� Sveicināta, Keitija! Jūsu draudzīgā arheoloģe lūdz palī�dzību. Vai jums ir kāda minūte laika?

-Jums man vienmēr atradīsies laiks, doktore Kirova. Jums ir veicies es tikko pabeidzu rakstīt, bet, kamēr vien izskatās, ka es strādāju, neviens man neuzmāksies ar jaunu uzdevumu. Kā varu palīdzēt?

Pri�ārda bija konsultējusies ar Ņinu, veidojot rakstu sēriju par Bostonas mākslas muzeja nejau�i nopirkto zagto etruskie�u vāzi un izpelnījusies apbalvojumu, tāpēc alla� gribēja Ņinai to atlīdzināt. Ņina pastāstīja reportierei, ka meklē informāciju par kādu arheoloģisku atradumu, kas no Itālijas vests ar kuģi "A ndrea Doria".

-��� Pārbaudī�u arhīvu un tad jums piezvanī�u.

Aptuveni pēc stundas zvanīja telefons. Tā bija Pri�ārda.

-��� Tas nu gan ir ātri! Ņina pārsteigta noteica.

-� Viss ir mikrofilmā, līdz ar to skenē�ana noliek ātri. Pēc "Andrea Doria" katastrofas bezgala daudz tika par to rakstīts.

tad vēl par izmeklē�anas gaitu, bet es to izlaidu. Kuģī bija liels daudzums vērtīgas kravas, tas bija pats par sevi kā peldo�s māk�slas muzejs. Nekas nav minēts par kaut ko tādu, kā jūs minējāt. Tāpēc es pārskatīju gadadienu izdevumus. Jūs jau zināt, kā laik�rakstiem patīk kavēties atmiņās pie katastrofām, un dienās, kad nekas īpa�s nav gadījies, par notiku�o mēdz rakstīt līdz nelabu�mam. Trīsdesmitajā gadadienā es atradu kādu rakstu, tas bija par varoņiem un gļēvuļiem. Daļa no apkalpes aizbēgusi, tur�pretī citiem pienāktos medaļas. Tur bija intervija ar vienu no tiem, ar kādu viesmīli. Vai jūs man neteicāt, ka tas priek�mets tika transportēts bruņotā furgonā?

-Jā gan. Tā bija minēts "AssociatedPress"rakstā.

-�������� Hmm� Lai arī kā tas būtu, �is viesmīlis izteicās, ka redzē�jis laupītāju uzbrukumu bruņotam furgonam kuģa grim�anas laikā.

-��� Laupītāji?

-Jā. Bruņotu viru grupa. Furgons bijis kuģa kravas telpās.

-��� Kaut kas neticams! Ko viņ� vēl teicis?

-��� Vairāk neko. Intervija beidzas ar stāstījumu reportierim, kā viņ� gājis uz kravas telpām pēc domkrata, lai atbrīvotu kādu pasa�ieri. Es piezvanīju vīrietim, kas intervējis viņu. �ārlijs Flinns. īsts kara zirgs. Tagad viņ� ir pensijā. Viņ� mēģinājis dabūt vēl kādu informāciju no tā viesmīļa, domājis, ka varētu to izvērst par ievadrakstu. Neizpausts stāsts. Grimsto�s kuģis. Maskēju��ies vīri. Drāma zem klājiem un tādā garā. Bet tas viesmīlis iecirtīgi esot apklusis. Neesot gribējis vairs par to runāt, licies ļoti satraukts. Lūdzis �ārliju nerakstīt par to.

-��� Tomēr viņ� uzrakstīja?

-��� Tie�i tā agrāk tika darīts. Ko cilvēks pateica, tas nonāca avīzē. Toreiz nebija kā tagad, kad juristi skrien virsū un grib iesūdzēt par apmelo�anu. Tomēr tas tika pieminēts raksta pa��ās beigās. Redaktors dro�i vien domāja, ka tas bijis pārāk liess materiāls, lai no tā veidotu ievadrakstu, tomēr pietiekami inte�resants un pikants kumosiņ�. �ārlijs bija runājis ar vēl da�iem "Andrea Doria" pasa�ieriem, cerēdams gūt informāciju no ci�tiem avotiem, bet neviens neko tādu nebija dzirdējis.

-��� Kā sauca to apkalpes locekli?

-��� Es jums aizsūtī�u pa faksu to izgriezumu, bet pagaidiet, te tas ir, viņ� bija itālietis, vārdā And�elo Donatelli.

-��� Vai jums ir viņa adrese?

-���� Tolaik viņ� dzīvoja Ņujorkā. �ārlijs teica, ka viņam tur esot smalks restorāns. Tas ir viss, ko es zinu par viņu. Sakiet, doktore Kirova, vai tur briest kāda sensācija?

-���� Neesmu īsti pārliecināta, Keitij. Ja tā būs, jūs pirmā to uzzināsiet.

-��� Vairāk es neko nelūdzu. Zvaniet man jebkurā laikā!

Nolikusi klausuli, Ņina ilgi vērās tuk�umā, mēģinot saistīt ma-

sīvo Kolumba laika akmens objektu ar kuģu katastrofu, bruņoto laupī�anu un Marokas slaktiņu. Nekas nesanāca. Vieglāk būtu saskatīt saikni starp �umeru ķīļrakstiem un Krētas antīkās civilizā�cijas rakstību. Viņa pārstāja prātot un piezvanīja Kurtam Ostinam.

Va�ingtonas apgabalā

And�elo Donatelli bija pārsteidzo�i viegli atrodams. Ostins tikai ielūkojās internetā un atrada piecpadsmit atsauces uz viņa vārdu, to vidū arī "Business Week" rakstu par to, kā pieticīgs kokteiļu zāles viesmīlis kļuvis par Ņujorkas izsmalcināta restorā�na īpa�nieku. Attēlā sirmais pusmū�a vīrs Donatelli bija redzams apsprie�amies ar savu �efpavāru un izskatījās vairāk pēc kāda ievērojama Eiropas diplomāta, nevis pēc restorāna īpa�nieka.

Ostins piezvanīja uz Manhetenas telefona izziņu dienestu un pēc minūtes jau runāja ar laipno restorāna pārvaldnieka palīdzi.

-��� Mistera Donatelli nav �odien, viņa sacīja.

-���� Kad vislabāk viņu varētu satikt?

-��� Viņam jābūt rīt atpakaļ no Nantaketas. Pamēģiniet zvanīt pēc pulksten trijiem.

Nantaketa. Ostins labi zināja �o salu netālu no Masa�ūsetsas piekrastes, bija vairākkārt tur apstājies, burādams uz Menu. Viņ� mēģināja dabūt Donatelli Nantaketas telefona numuru. Tas nebija norādīts sarakstā. Pēc brī�a Ostins jau runāja ar Nanta�ketas policijas iecirkņa leitnantu Kofinu, stādījās priek�ā kā NZJA pārstāvis un sacīja, ka vēlas tikties ar And�elo Donatelli. Viņ� paļāvās uz to, ka mazā policijas iecirknī ir zināms viss, kas notiek viņu apkārtnē un kādi cilvēki tur dzīvo.

Policijas virsnieks apstiprināja, ka Donatelli ir vasaras māja uz salas, tomēr izturējās piesardzīgi.

-���� Ko īsti Nacionālā zemūdens un jūras aģentūra grib no mistera Donatelli?

-���� Mēs cen�amies savākt vēsturisku informāciju par kata�strofām uz jūras. Misters Donatelli bija uz kuģa, kad "Andrea Doria"gāja bojā.

-��� Esmu par to dzirdējis. Mēs esam pāris rei�u tiku�ies. Sim�pātisks cilvēks.

-��� Es mēģināju viņam zvanīt, bet viņa numura nav sarakstā.

-��� Jā-ā, lielākā daļa no tiem, kam ir vasarnīcas turpat, kur viņam, tā liekas labāk. Viņi uzceļ lielas mājas, lai justos noslēgti.

-���� Es varētu papūlēties �odien nedaudz vēlāk aizlidot uz salu un mēģināt ar viņu sazināties.

-��� Uzklausiet mani! Kad nokļūsiet uz salas, iegriezieties po�licijas iecirknī Voterstrītā un sakiet, lai pasauc mani. Es jums uz kartes parādī�u, kur viņ� dzīvo.

Labs policists, nodomāja Ostins, viņ� negrasās sniegt in�formāciju par kādu no bagātajiem salas īpa�niekiem, pirms nav ticies personiski ar ziņu prasītāju.

Ostins nemū�am necerēja, ka Ņina sadzīs pēdas tik ātri.

Kamēr Zavala ir Teksasā, bet Trauts Jukalanā, varbūt viņ� varētu paspēt a�i intervēt Donatelli. Izmantojot valdības sviras, viņ� dabūja biļeti lidojumam ar mazu lidma�īnu, kas veica re�gulārus reisus starp Va�ingtonu un Nantaketu, un pēc pāris stun�dām jau bija ceļā uz ziemeļaustrumiem.

Lidojuma laikā Ostinam bija iespēja palasīt failu, kojēgers pirms viņa prombrauk�anas bija nolicis uz galda. Ostins bija lūdzis �im datoru prātniekam ielūkoties savos elektroniskajos brīnumos, vai tur ir kāda informācija par "Brālību" se�padsmitā gadsimta slepeno biedrību, par kuru viņi bija runāju�i ar Pērlmateru pusdienu laikā, kā arī mēģināt saskatīt jebkādas saites, kas varētu vienot "Los Hermanos" ar Kristoforu Kolumbu. Os�tins paraudzījās pa logu uz dziļi zemāk mirguļojo�o okeānu, tad atvēra failu un izlasīja Jēgera vēstuli.

Sveiks, Kurt!

Manuprāt, es to dabūju! Esmu kā negudrs izmalies cauri slepenām biedrībām, bet Kolumba vārds sa�aurināja meklēju�mus. Es izsekoju vienu no tiem atsevi�ķajiem faktiem, kas peld pāri tava monitora ekrānam no mazpazīstamiem avotiem, ka Kolumbs esot bijis saistīts ar cilvēku grupu, kas sevi sauca par "Taisnības svētā zobena brālību " (tolaik viņiem patika gari no�saukumi). Nevaru apstiprināt, vai viņ� bijis tās loceklis. Varbūt nebija.

'Brālību" XVgadsimtā, spāņu inkvizīcijas laikā, nodibi�nājis arbidiakons, vārdā Ernando Peress, kāda iespaidīga klos�tera galva. Viņa iestāde izcēlusies ar ārkārtējiem uzskatiem, vi�ņi tur aizrāvu�ies ar sevis �austī�anu un askētiskiem saru krek�liem. Peress bija pavisam tuvu Torkemadam, kas bija inkvizīci�jas galvenais vadītājs. Peress atlasīja no klostera savus Jānātiskākos sekotājus. �ie brāļi veidoja viņa grupas uzticamu kodolu.

Peress bija pilnīgi traks, nelokāms savā pārliecībā un savu mērķu sasnieg�anai ļoti labprāt izmantoja varmācību un slep�kavo�anu. Viņ� paziņoja, ka grupas pui�iem tiks piedoti visi grēki, lai cik daudz asiņu viņi izlietu izvirzītā mērķa sasnieg��anai, proti, ķeceru iznīdē�anai. Un starp citu viņ� kļuva bagāts ar �o darbo�anos. Viņi. sadalīja laupījumu, ko bija ie�guvu�i inkvizīcijas ceļā no saviem upuriem. Brālība darbojās aizmugurē, uzrādot neuzticīgos, lai tos varētu nogādāt uz in�kvizīcijas slepkavību ma�īnu. Da�reiz tā sūtīja pati savas ie�priek� noorganizētās slepkavu bandas. Vai ari pakaļ zināmai naudas summai, kas saudzētu upuri. Kamēr vien no viņa var izsūkt naudu.

Ķecerība bija galvenais pamatojums sodī�anai. Un tas pa�ver skatījumu no cita viedokļa. Tolaik cilvēku varēja sadedzināt pie kauna staba, ja viņ� sacītu, ka Kolumbs atklājis Ameriku! Svētajos Rakstos nekad Amerikas kontinents netika pieminēts, tas izjauc visu vēstījumu par Ādamu un Ievu. Un tā, kad Ko�lumbs paziņoja, ka sasniedzis Indiju vai Ķīnu, tā laika vara viņu atbalstīja.

Ta�u īstie iemesli bija politiski. Baznīca un valsts bija viens un tas pats. Ja kāds ap�aubīja baznīcas dogmu, viņ� apdraudē�ja troni. Ja sāktos �aubas par baznīcas sniegto ģeogrāfijas mācī�bu, varētu rasties kņada, pūlis mestos jautāt, kāpēc viņiem jā�cie� bads, bet bīskapi un karaļi visi ir labi paēdu�i, un pēc neilga laika visi barā mestos uz pili.

Uz spēles bija likti miljoni. Spānija tīkoja pēc visām Jaunās pasaules bagātībām. Ja citas valstis pierādītu, ka Kolumbs nav pirmais, kas atklājis Indiju, Spānijas sāncen�i, piemēram, Por�tugāle, varētu pretendēt uz jaunajām zemēm un bagātībām. Zelta dēļ sākās jaunas karadarbības un bruņo�anās, Eiropa bi�ja izteikta dominante. Tie�i tāpēc inkvizīcija, kas bija terora instruments Spānijas valstī, paziņoja, ka sadedzinot jāsoda tie ķeceri, kas tic kāda cita kontinenta un citas civilizācijas esamī�bai un tam, ka tās ir sazināju�ās ar Veco pasauli pirms Kolumba.

Lai pierādītu, cik bīstama ir �āda domā�ana, karalis aizsū�tīja Amerigo Vespu�i slepenā norīkojumā pārbaudīt Kolumba atklājumus. Kad Vespu�i demonstrēja, ka Kolumbs nav atklājis īsāko ceļu uz Indiju, bet gan nonācis uz jauna kontinentaun varbūt pat nav pirmais, kas tur ieradies, � viņu nosauca par ķeceri un brīdinot lika atteikties no saviem vārdiem . Padarot to par vissmagāko noziegumu, spāņi, neietērpjot to vārdos, patiesī�bā atzina pirmskolumba kontaktu esamību. Torkvemada bija viltīgs, vecs velns. Viņ� apgalvoja, ja ari indiāņi bija uzņēmu�i kādu viesi no rietumiem, kuru viņi nosauca par Kecalkoatlu, �im sve�iniekam noteikti jābūt baltādainajam un spāņu tautī�bas. Tas nozīmē, ka spāņiem ir tiesības uz jaunajām zemēm pat pirms Kolumba dzim�anas.

Es pārbaudīju, ka pēc mielasta Kolumba mājās miru�i pieci jūrnieki. Nevaru pierādīt, ka "Brālībai" ar to ir kas kopīgs. Tā varētu būt saindē�anās ar ēdienu. Pēc XVII gadsimta es neko vairs nevarēju atrast par "Brālību". Varbūt viņi izzuda reizē ar inkvizīciju. Pielieku klāt materiāla avotus. Ceru, ka noderēs.

Tālāk sekoja dokumenti, kas izmantoti pētījumā. Ostins iz�lasīja visu kaudzi un nosprieda, ka datoru ģēnijs ir izdarījis labu darbu, iemū�inot savus atradumus. Stāstījums par "Brālī�bu" bija bezgala interesants, it īpa�i tāpēc, ka tās misija bija nepieļaut ziņu par sakariem starp Jauno un Veco pasauli. Tikai viena problēma � "Brālība" bija izzudusi vairāk nekā pirms trīs�simt gadiem.

Kapteinis informēja, ka viņi lai�as garām Martas Vīnadārzu salai. Austrumos no tās jau bija redzama karbonādes formas Nantaketa. Okeāna migla plivinājās pār vēja appūstajiem vir�u laukiem un garajiem, baltajiem liedagiem, kas apjoza salu. Ne�bija grūti saprast, kāpēc sala pievilka vienkāji kapteini Ahabu un vaļu medībām nodevu�os jūrniekus un kuģu īpa�niekus, kas iedzīvojās bagātībā no vaļu tirdzniecības, pie �īs salas sliek�ņa atradās sālsūdens maģistrāle, kura spēja nogādāt vaļu tirdzniecības kuģus uz visām septiņām jūrām, parasti prasot vai�rākus gadus.

Toma Niversa lidostā Ostins noīrēja auto un iebrauca pil�sētā, kuras staltās ķieģeļu ēkas bija būvētas par naudu, kas iegūla par vaļu taukiem, auto palēkdamies drebinājās pa galve�nās ielas bruģi, kas reiz bija izmantots kā balasts vecos buruku�ģos, tad nokļuva uz Voterstrītas, kura apjoza ostu, līdz nonāca pie policijas un ugunsdzēsēju iecirkņa.

Leitnanls Kofins bija gar�, izstīdzējis vīrs ar augstiem vaigu kauliem un pamatīgu degunu, kas bija redzējis pārāk daudz saules. Viņ� izbrīnā pavēra muti, kad Ostins stādījās priek�ā.

-�� Jūs nu gan ātri ieradāties, viņ� sacīja, nopētīdams spēcī�go, pāragri nosirmoju�o vīru. Jums, NZJA pui�iem, laikam ir privātās lidma�īnas?

-���� Da�iem ir. Man laimējās paspēt uz reisu. Tas bija labs iegansts, lai tiktu ārā no Va�ingtonas.

-���� Nevaru jums to pārmest. �ajā gadalaikā sala ir kolosāli jauka. Un nav arī tie milzīgie cilvēku bari. Viņa riekstu krāsas acis piemiedzās. Gribu, lai jūs zinātu, ka es pēc sarunas ar jums piezvanīju uz NZJA.

-��� Nevaru jums to pārmest.

Kofins smaidīja.

-������� Liekas, jūs esat godīgs cilvēks. Mēs esam visai labsirdīgi noskaņoti, tomēr lieka piesardzība nekad nenāk par ļaunu. Nantaketā ir daudz bagātu ļau�u, kam pieder lielas mājas un kas ir galvenie nodokļu maksātāji. Neesmu gan dzirdējis, ka laupītājs prasītu policijā, kur atrodas māja, ko viņ� grasās aptīrīt, bet nekad ta�u nevar zināt� Labi, ka jūs piezvanījāt. Cilvēki �eit mēdz savā ziņā rūpēties cits par citu viņi jums būtu parādīju�i ceļu uz otru pusi. Paskatieties, kā tur aizkļūt. Viņ� uzlika uz letes tūristu karti. Brauciet pa Polpisa ceļu, līdz sasniegsiet smil�ainu iebrauktuvi, kur uz pastkastītes redzams kuģis. Kofins iezīmēja ceļu ar dzeltenu flomāsteru.

Ostins pateicās policijas virsniekam un, vadoties pēc viņa norādījumiem, izbrauca uz �aura, līkumaina ceļa, kas vijās cau�ri prie�u jaunaudzei, garām lauku saimniecībām un dzērveņu purvājiem. Sasniedzis pastkasti, uz kuras bija metāla plāksne ar melnbaltu okeāna laineri, Ostins pagriezās uz zemesceļa un brauca cauri panīku�am me�am, kas pārtapa par paugurainu virsāju. Miglas uzmācīgie taustekļi, kas bija saskatāmi no lido�juma, izplatīja jūras smar�u.

Piepe�i no miglas aizsega izlīda lielā māja. Tā izskatījās pamesta. Ārpusē neredzēja nevienu braucamo, nevienā logā nemirdzēja gaisma, lai gan jau bija krēslas stunda. Ostins atstā�ja ma�īnu pakavveidīgajā, ar saspiestiem glieme�vākiem klāta�jā iebraucamajā ceļā un devās pa gājēju taciņu, kam abās pusēs bija pla�s un labi kopts mauriņ�, līdz pla�am vaļējam lievenim un piezvanīja pie durvīm. Zvana skaņas atbalsojās iek�pusē. Neviens neatsaucās. Varbūt Donatelli mainījis savus plānus un devies uz Ņujorku?

Ostins sarauca pieri. Iespējams, ka tā bija veltīga laika �ķie��ana. Jau pa�ā sākumā viņ� zināja, ka ķeras pie salmiņa, pūlo�ties atrast saikni starp laupī�anu uz jūras pirms vairākiem gadu desmitiem ar arheologu noslaktē�anu. Varbūt viņ� paspētu uz Va�ingtonas lidma�īnu? Sasodīts! Mājās tiktu tie�i tikpat ātri, ja paliktu �eit pa nakti un dotos ceļā ar pirmo lidma�īnu nākama�jā rītā. Pieņēmis lēmumu, Ostins sadomāja izpētīt apkārtni un, pametis verandu, devās apkāri mājai.

Nantaketu bija apņēmusi māju sērga, tās bija tik lielas, ka izskatījās pēc nelielām viesnīcām; turīgie ļaudis tās bija uzbū�vēju�i, kvadratūrā saskatot iespēju pārspēt kaimiņus. Donatelli māja bija liela, arhitekts tajā bija pamanījies apvienot itālie�u arhitektūras vaibstus ar tradicionālajiem sudrabaini pelēkajiem dakstiņiem un balto dekorējumu, ta�u darbs bija veikts ar labu gaumi.

Aiz mājas atradās liels sakņudārzs un bērnu spēļu laukums. Pāri pla�ajam mauriņam atskanēja viļņu �alkas, tiem sitoties pret smil�akmens klinti; Ostins brīdi pastāvēja pie vēja appūs�tajām kāpnēm, kas veda lejup uz pludmali. Krastmala bija krēs�laina, okeāna bango�anu klusināja migla, tomēr varēja saklau�sīt pa reizei viļņus plak�ķam pret krastu. Viņ� pagriezās un palūkojās atpakaļ uz māju. Miglā un pieaugo�ajā tumsā tā tik�pat kā nebija saredzama.

Nolēmis, ka viņ� izdarījis visu iespējamo, Ostins atgriezās pie ma�īnas un uzrakstīja vēstulīli, tajā norādot savu telefona numuru, un lūdza Donatelli ierasties pie sevis, cik ātri vien iespējams. Viņ� aizgāja atpakaļ pie ārdurvīm. Tas nebija diez cik operatīvs saziņas veids, bet varbūt izdosies. Viņ� par to pārliecināsies ar telefona zvanu, kad tiks atpakaļ savā birojā.

Ostins uzkāpa uz platā lieveņa un pabāza sarullēto zīmīti zem greznā klaudzināmā, nosprie�ot, ka misiņa svars neļaus vējam aizpūst papīra lapiņu. Un tad viņ� aptvēra, ka ir kas vai�rāk, par ko uztraukties, nekā vienīgi vēj�. Aizmugurē pie kakla viņ� sajuta piespiestu cietu, aukstu metālu. Tad atskanēja ne ar ko nesajaucamais klik�ķis, kad tiek sagatavota �au�anai ļoti liela pistole. Pirms tam viņ� nebija dzirdējis nekādu troksni, pat ne soļus.

-��� Rokas aug�ā! piesmakusi balss komandēja. Negriez�ties apkārt! Vīrietis runāja ar akcentu.

Ostins lēnām pacēla rokas.

-��� Misters Donatelli?

-���� Neaināt! vīrietis aizrādīja, uzsvērdams savu pavēli ar stobra grūdienu pie kakla. Prasmīga roka aptaustīja Ostinu, a�i izvelkot no viņa kabalas maku. Apmierināts, ka Ostinam nav iero�a, vīrietis pavēlēja virzīties no terases pa ārējiem pakāpie�niem uz otrā stāva pla�o galeriju, kas apjoza māju no trim pu�sēm. Migla bija pamatīgi sabiezējusi, un krēslainajā gaismā Ostins nebūtu varējis saskatīt augumu, kas stāvēja, atspiedies pret margām, ja vien viņa uzmanību nesaistītu cigaretes ugunīgi mir�gojo�ais galiņ� un spēcīgs tabakas smārds.

-��� Sēdiet! nokomandēja vīrietis ar �aujamo. Ostins paklau�sīja un smagnēji noslīga uz kuģa klāja guļamkrēsla, kas bija pievilcies ar mitrumu. Paturot �aujamo nomērķētu pret Ostinu, vīrietis itāliski uzrunāja smēķētāju. Viņi brīdi apspriedās.

Ierunājās miglā tītais vīrs.

-��� Kas jūs tāds esat?

-��� Mani sauc Kurts Ostins, esmu no Nacionālās zemūdens un jūras aģentūras.

Vīrietis brīdi klusēja.

-���� Lai nu kā, jūs pieturaties pie saviem vārdiem. Tie�i to pa�u jūs teicāt leitnantam Kofinam. Runātājam bija akcents, tomēr ne tik stiprs kā vīram ar �aujamo.

-Jūs runājāt ar Kofinu?

-��� Nu protams! Policija cen�as nodro�ināt vasarniekiem lai�mīgu dzīvo�anu, it īpa�i tiem, kas daudz iemaksāju�i viņu aprī�kojuma fondā. Es esmu palūdzis paziņot man, ja par mani kāds interesējas. Viņ� pat piedāvājās nākt jums līdzi. Es pateicu, ka pats varu tikt galā.

-��� Tātad jūs esat misters Donatelli.

-��� 22s uzdodu jautājumus. Ostina mugurā atkal tika iegrūsts stobrs. Kas jūs esat patiesībā?

-���� Manā makā ir identifikācijas karte.

-��� Tā var būt viltota.

Donatelli acīmredzot bija ciets rieksts.

-��� Leitnants Kofins piezvanīja uz NZJA un pārliecinājās, ka es tie�ām esmu tas, par ko uzdodos.

-���� Es ne�aubos, ka jūs esat tas, par ko uzdodaties. Mani interesē, kas jūs esat patiesībā.

Ostina pacietība sāka �ķobīties.

-��� Ticiet man, es nesaprotu, par ko jūs runājat, mister Dona-

telli.

-�� Kāpēc gan tik liela valsts iestāde kā NZJA gribētu ar mani runāt? Man Ņujorkā ir restorāns. Mans vienīgais sakars ar oke�ānu ir pārtikas produkti, kurus pērku no Faltona zivju tirgus.

Pamatots jautājums.

-Jūs bijāt uz "Andrea Doria".

-���� Kofins sacīja, ka jūs to pieminējāt. Bet tas ta�u pieder pagātnei, vai ne?

-���� Mēs cerējām, ka jums varētu būt kāda informācija, kas saistīta ar uzdevumu, kuru pa�laik veicam.

-���� Pastāstiet man par to, mister Ostin! Varat nolaist rokas, bet atcerieties mans brālēns Antonio ir no Sicīlijas, un, kā jau lielākā daļa sicīlie�u, viņ� neuzticas nevienam. Viņ� visai ne�kļūdīgi �auj ar savu lupara, it īpa�i no tuva attāluma.

Lupara bija apzāģēta bise, ko izmantoja Sicīlijas mafija, kad vēl nebija pārgājusi uz automātiem un ma�īnu bumbām. Tas bija senatnīgs, bet joprojām draudīgs ierocis.

-��� Pirms sāku runāt, Ostins rāmi sacīja, es priecātos, ja jūs pateiktu brālēnam Tonijam, lai viņ� beidz bakstīt man kak�lā, citādi viņa lupara slikti klāsies.

Ostins nebūt negrasijās izpildīt savus draudus, ta�u bija aizvadīta gara diena un viņu bija nokaitinājusi bakstī�ana mugurā. Donatelli iztulkoja teikto, un Antonio paspēra soli sānis, �aujamo joprojām tēmēdams uz Ostinu. Sprauga viņa sejā, kas varētu būt mute, pavērās, rādot kaut ko līdzīgu smai�dam.

Tumsā uzliesmoja �ķiltavas, izgaismojot Donatelli dziļi gu�ļo�ās acis.

-��� Nu, tagad pastāstiet, kas jums sakāms, mister Ostin!

Viņ� arī nekavējās to darīt.

-���� Tas viss aizsākās Marokā, Ostins ierunājās. Nonācis līdz pa�reizējam stāvoklim, viņ� paskaidroja, kā viņi sameklē�ju�i Donatelli. Viena no mūsu pētniecēm atrada jūsu vārdu kādā avīzes rakstā. Kad es izlasīju, ka jūs esat redzējis bruņotas ma�īnas aplaupī�anu uz kuģa, es gribēju ar jums aprunāties.

Donatelli brīdi klusēja, tad uzrunāja savu brālēnu itāliski. Ducīgais stāvs, kas bija turējies Ostina tuvumā, klusu iegāja pa bīdāmajām durvīm, un pēc mirkļa mājā iedegās gaisma.

-���� Iesim iek�ā un iekārtosimies ērtāk, mister Ostin. �eit ir mitrs. Nav labi kauliem Man jāatvainojas. Es iedomājos, ka jūs esat viens no viņiem. Viņi nemū�am nepūlētos safabricēt tādu fantastisku stāstījumu, tā acīmredzot ir patiesība.

Ostins iegāja iek�ā. Donatelli norādīja uz lielu plī�a krēslu blakus platam kamīnam un pats iekārtojās pretējā krēslā, tad nospieda pulti. Kamīnā uzliesmoja gāze. Siltums, kas izplatījās aiz stikla aizsega, bija tīkams. Ostins jutās izmircis, bet tam ne�bija nekā kopēja ar gaisa valgumu.

Viņ� pacēla acis līdz kamīna dzegai un brīdi pakavējās pie precīzi atveidota "Andrea Doria" maketa. Pla�ajā dzīvojamā is�tabā visapkārt bija izvietotas da�ādas piemiņas lietas, fotogrāfi�jas, gleznas, pat peldriņķis. Viss, kam ir kāds sakars ar �o kuģi.

Donatelli pētīja Ostinu. Trīsuļojo�ā kamīna liesma atblāzmojās se�desmit gadus sasniegu�ā vīra vaibstos, kas joprojām bija glīti. Viļņainie, biezie, atpakaļ atsukātie mati bija sirmāki nekā biznesa �urnāla fotogrāfijā. Visā visumā Donatelli izskatī�jās labi, viņ� bija rūpīgi sakopies un dārgajā bāli zilajā treniņ�tērpā un "Neiv Balance" sporta kurpēs izskatījās pēc tāda, kas cen�as saglabāt sportisko formu.

Brālēns Antonio bija glu�i pretējs tips. Viņ� bija īsa augu�ma un drukns, galva noskūta; seja izskatījās kā bokseru treni�ņos izmantota. Deguns bija lauzts, ausis pietūku�as, bet dzel�tenīgā āda klāta ar neskaitāmām rētām. Viņ� bija tērpies mel�nā kreklā un melnās biksēs. Nu viņ� parādījās ar paplāti, uz kuras bija divas brendija glāzes un Ostina maks. Tomēr vies�mīļa iespaidu mazināja plecā pakārtā �autene un vērīgais ska�tiens.

-��� Grappa, Donatelli sacīja, tas izdzīs mitrumu no mūsu kauliem.

Ostins iebāza maku atpakaļ kabatā un nogar�oja dzērienu. Itālie�u degvīns apsvilināja rīkli. Tas likās labs.

Donatelli iedzēra malku un jautāja:

-���� Kā jūs atradāt mani �eit, mister Ostin? Es stingri pieteicu birojā neteikt nevienam, kur esmu.

-��� Man restorānā pateica, ka jūs esat uz salas.

Pavecais vīrs pasmaidīja.

-���� Te nu bija mani dro�ības pasākumi! Viņ� iedzēra vēl mazliet un klusēdams vērās uguni. Pēc kāda brī�a viņ� parau�dzījās Ostinā ar caururbjo�u skatienu.

-��� Tā nebija laupī�ana, viņ� rimti noteica.

-��� Vai avī�nieki būtu jūs pārpratu�i?

-��� Es tā pateicu ērtību labad. Laupī�anas gadījumā zagļi kaut ko paņem. �ie zagļi nepaņēma neko, tikai dzīvības. Atcero�ties visu sīkumos un reizēm arī pasmaidīdams, Donatelli atstās�tīja 1956. gada neaizmirstamās nakts notikumus. Pat pēc tik daudziem gadiem viņa balss ietrīsējās, aprakstot grimsto�ā ku�ģa sakustē�anos, kad viņ� kāpa dziļāk applūdu�ajā tumsā. Viņ� stāstīja par bruņotā furgona apsargu nāvi, savu bēg�anu un vē�lāko izglāb�anos. Jūs teicāt, ka tajā furgonā bijis kāds ak�mens. Kāpēc gan būtu jānogalina cilvēki kāda akmens dēļ, mis�ter Ostin? viņ� ievaicājās.

-��� Varbūt tas nebija vienkār�i kaut kāds akmens.

Donatelli nogrozīja galvu neizpratnē.

-���� Mister Donatelli, jūs sacījāt, ka noturējāt mani par vienu no "viņiem". Ko jūs ar to gribējāt teikt?

Restorāna īpa�nieks rūpīgi apdomāja savus vārdus.

-��� Visus �os gadus pēc kuģa nogrim�anas es neesmu neko stāstījis par to, kas toreiz notika. Tas avīzes raksts bija tāda kā pārteik�anās. Es biju nojautis sirds dziļumos, ka nedrīkst to izpaust. Kad raksts bija iespiests, man piezvanīja un brīdināja nekad par to vairs nestāstīt. Tam vīram balss bija kā no ledus. Viņ� zināja visu par mani un manu ģimeni kas ir manas sievas frizieris, kā sauc manus bērnus un mazbērnus, kur viņi dzīvo� Viņ� teica, ja es vēl kādreiz kādam stāstī�u par to nakti, mani nogalinās. Bet pirms tam es dabū�u noskatīties, kā iznicina ma�nu ģimeni. Viņ� stingi vērās liesmās. Es esmu no Sicīlijas. Es viņam noticēju un vairs nevienam nedevu intervijas. Tad palū�dzu Antonio, lai nāk pie manis dzivot. Viņam bija� ē� zinā�mas domstarpības ar varas iestādēm savās mājās, un viņ� lab�prāt pārcēlās uz �ejieni.

Sprie�ot pēc Tonija izskata un viņa veiklās apie�anās ar ieroci, Ostinam nebija grūti iztēloties, kas tās varētu būt par domstarpībām, bet viņ� nepainteresējās par to vairāk.

-Jādomā, vīrietis, kas zvanīja, nepateica jums savu vārdu vai kā vārdā viņ� runā.

-�� Jā un nē. Taisnība. Vārdu viņ� nepateica, tomēr norādīja, ka nedarbojas viens, ka viņam ir daudzi brāļi.

-��� Brāli. Vai viņ� gadījumā neteica "Brālība"?

-Jā, manuprāt, tie�i tā viņ� teica. Vai esat dzirdējis kaut ko par viņiem?

-���� Bija tāda organizācija "Taisnības svētā zobena brālība". Viņi darbojās kopā ar spāņu inkvizīciju. Bet tas bija pirms vai�rākiem gadsimtiem.

-���� Mafija arī ir sākusi darboties pirms vairākiem simtiem gadu, Donatelli sacīja, pamezdams jautru skatienu uz savu brālēnu. Kāpēc lai tas būtu citādi?

-�� Mafijas ilgdzīvo�anu lielā mērā nodro�ina tās nepārtrauktā darbība.

-�� Jā, tā tas ir, bet pat tad, kad cilvēki Vecajā pasaulē zināja par tās pastāvē�anu un vēl to, ka Melnā Roka ir pārcēlusies arī uz Ameriku kopā ar imigrantiem, policija �eit nekad neuzzinātu par tādu I.a Cosa Nostra, ja nejau�i neatrastu kādu, kas pārkā�pis kodeksu klusums vai nāve.

-�� Jūs sakāt, ka organizācija var turpināt savu slepeno dar�bību gadsimtiem ilgi?

Donatelli noplātīja rokas.

-����� Mafija ir nodarbojusies ar slepkavo�anu, naudas iz�spie�anu, laupī�anu, tomēr FIB direktors Hūvers dievojas, ka nav tādas organizācijas La Cosa Nostra.

Pārdomādams Donatelli teikto un daudzējādā ziņā viņam piekrizdams, Ostins pārlaida skatienu istabai.

-Jūs esat veicis garu ceļu kop� savām viesmīļa dienām, viņ� ierunājās, raudzīdamies uz greznajiem koka paneļiem un misiņa rotājumiem.

-���� Man palīdzēja. Pēc tās avārijas nolēmu, ka nekad vairs negribē�u atgriezties uz kuģa. Viņ� iesmējās. Nekas nav tik briesmīgi kā justies iesprostotam grimsto�a kuģa kravas telpā, lai censtos izglābt romantisku sapņu tēlu. Sieviete, kurai es pūlē�jos palīdzēt, diem�ēl nomira no savainojumiem. Kad aizgāju uz bērēm, viņas vīrs man atkal pateicās un sacīja, ka gribot kaut ko darīt manā labā. Es sacīju, ka mans sapnis ir atvērt mazu restorāniņu. Viņ� man iedeva sākuma naudu tā ierīko�anai Ņujorkā, piekodinot, ka man jāiet biznesa un angļu valodas kursos, par kuriem viņ� arī samaksātu. Es devu restorānam vārdu "Maira", tāpat kā sauca mistera Kerija sievu. Esmu atvēris vēl se�us resto�rānus lielās pilsētās visā valsti. Tie mani ir padarīju�i par miljo�nāru un devu�i iespēju dzīvot tā kā tagad. Es apprecēju brīni�ķī�gu sievieti. Viņa man dāvāja �etrus dēlus un vienu meitu, viņi visi ir iesaistīju�ies �ajā biznesā; man ir daudz, daudz mazbērnu. Viņ� izdzēra pēdējo degvīna malku un nolika glāzi uz galda. Es uzcēlu te �o māju savai ģimenei un vēl ari tāpēc, ka �ī vieta ir netālu no kuģa bojāejas. Miglainos vakaros, tādos kā �is, es ka�vējos atmiņās. Redziet, mister Ostin, tā avārija daudziem nesa nelaimi, arī misteram Kerijam. Bet manu dzīvi tā uzlaboja.

-��� Kāpēc jūs inan to stāstāt? Jūs ta�u varējāt mani sūtīt prom!

-��� Pagāju�ajā gadā nomira mana sieva. Kad biju pārdzīvojis "Anclrea Doria" katastrofu, man likās, ka dzīvo�u mū�īgi. Ta�u viņas nāvē es saskatīju atgādinājumu, ka esmu mirstīgs kā visi cilvēki. Es neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr sāku domāt, kā pa�griezt visu uz pareizo pusi. Kuģa kravas telpā tika nogalināti vīri. Ari citi, par kuriem jūs stāstījāt. Viņiem nepiecie�ams kāds, kas runā viņu vietā. Viņa �oklis saspringa. Tas bū�u es. Donatelli paraudzījās pulkstenī pie sienas. Ir jau vēls, mister Ostin. Vai jums ir sarunāts, kur nak�ņosiet?

-���� Man likās, ka dabū�u istabu, kur piedāvā arī brokastis.

-���� Varat nemeklēt. Gulēsiet �onakt pie manis, būsiet mans viesis, un rit dabūsiet brokastis. Vakariņām es pagatavo�u īpa��u spageti. Tomāti un cukini būs svaigi, no mana dārza.

-��� Tādu ielūgumu grūti noraidīt.

-����� Labi. Viņ� ielēja vēl degvīnu un pacēla savu glāzi. Kad būsim paēdu�i un padzēru�i vīnu, atradīsim veidu, kā parādīt tiem ļaudīm, ko nozīmē sicīlietis!

Sanantonio, Tekscisā

Zavalam, kā jau meksikāņu izcelsmes amerikānim, bija da��ādas izjūtas pret Teksasas svētuma relikvijām. Viņ� apbrīnoja Alamo aizstāvju drosmi, tādus vīrus kā Baku Trevisu, D�imu Boviju un Deiviju Kroketu, kuru vārdi bija minēti piemineklī Alamo laukumā; ta�u viņam bija �ēl tūksto� piecsimt piecdes�mit meksikāņu kareivju, kas gāja bojā aplenkumā vadoņa Santaanas nemākulīgas darbības dēļ. Teksasie�i zaudēja simt as�toņdesmit trīs vīrus. Meksikāņi zaudēja Teksasu.

Viņ� klejoja ap kapelu, kas vienīgā bija saglabājusies no kādreiz pla�ā forta, tad atliku�o pēcpusdienas daļu izmantoja, vērojot cilvēkus kafijas bārā. Se�os trīsdesmit viņ� novietoja īrēto auto garā�ā zem "Time Quest" ēkas. Tur Zavala pamanīja vietu, kas bija atdalīta "Halcon Industries" vajadzībām. Nekas nebija paredzēts ierindas klientiem. Zavala iedomājās, ka �ajā firmā visi labi apzinās teritorijas noslēgtību un Halkona nevēlē��anos rādīties publiski.

Zavala novietoja auto iespējami tuvu Halkona teritorijai, tad pagāja garām diviem liftiem publiskajam un ar uzrakstu "Privātais" un nostājās netālu aiz bieza betona balsta. Piecas minūtes pāri septiņiem no galvenā lifta iznāca Melodija un de�vās uz savu auto. Zavala atkal izjuta no�ēlu, ka nevar doties uz satik�anos ar �o simpātisko sievieti, ta�u tādas domas bija vien jāatliek. Pirmoreiz liekoties ar Senor Halkonu, viņam nepiecie��ams skaidrs prāts.

Zavalas nodoms izdarīt novēro�anu apak�zemes garā�ā sā�ka attaisnoties. Pavisam drīz pēc Melodijas aizbrauk�anas pie privātā lifta pieslīdēja melns "Lincoln". Gandrīz tūlīt pēc tam atvērās lifta kabīnes durvis un ārā iznāca kāds vīrs.

Zavala pielika pie acs "Nikon" aparātu un pievērsa objektī�vu garajam, tum�ajam vīrietim, kas iznāca no lifta un viegliem soļiem devās uz automa�īnu. Halkons. Zavala nospieda slēdzi vairākas reizes, pirms i ialkons iekāpa limuzīnā, tad pievērsa ob�jektīvu �oferim, kas turēja atvērtas durvis. Vīrietis bija tērpies melnā uzvalkā, viņa baltie mati bija īsi apgriezti kā militāristiem. Viņ� bija gar� un plecīgs, muskuļi likās sportiski attīstīti, lai gan viņ� �ķita pārsniedzis se�desmit gadu vecumu. Zavala paspēja viņu nofotografēt vienu vienīgu reizi, tad baltmatainais vīrs a�i pārlaida acis garā�ai, it kā būtu dzirdējis kluso fotoaparāta mur�doņu. Zavala atrāvās atpakaļ tumsā un pat neuzdrīkstējās elpot, līdz automa�īnas durvis aizcirtās un tā izslīdēja ārā.

īsajā mirklī, kad Zavala bija ieraudzījis skatu meklētājā baltmataino vīru, viņ� sastinga no redzētā, un tas iespiedās atmiņā. D�o atspiedās pret auksto betonu, joprojām nespēdams tam ticēt. Tas bija vīrietis, kas strādāja par brīvprātīgo Arizonas izra�kumos. Par to nebija �aubu, lai arī viņ� bija pilnīgi noskuvies un tērpies drēbnieka �ūtā uzvalkā. Toreiz �im Halkona asisten�tam bija darba drēbes, gari mali un bieza, balta bārda. Viņam bija sieva, nu jau nelaiķe. Un viņ� slēpās zem vārda D�ord�s Vingeits.

Airi atjēdzies, Zavala iraucās pie īrētā auto. Viņ� sekoja "Lincoln " uz ielas, vienu vai divas ma�īnas aiz tā un turēja gata�vībā fotoaparātu. Viņi izbrauca ārā no pilsētas un pa ātrgaitas maģistrāli devās uz ziemeļrietumiem. Piepilsētas apbūve pama�zām izbeidzās, arvien retāk bija redzami veikali; līdzenumu no�mainīja pakalni un me�aināki apvidi.

Zavala vadīja īrēto auto ar tādu ātrumu, lai saglabātu re�dzamības lokā limuzīnu, kur� traucās krietni virs atļautā ātru�ma, tiklīdz viņi bija tiku�i ārā no apdzīvotām vietām. Viņi brau�ca aptuveni stundu un vieglā mijkrēslī nogriezās uz nomaļāku divu joslu ceļu. Zavala atpalika krietni tālāk. Visai drīz uzzib�snīja limuzīna bremzē�anas signāllukturi, tad "Lincoln" nozu�da. D�o samazināja ātrumu, un viņa ma�īnas priek�ējie lukturi apgaismoja mazu plastmasas reflektoru, kas bija pienaglots pie koka, norādot uz neasfaltētu ceļu. Viņ� turpināja braukt tālāk, lai radītu iespaidu, ka jānokļūst kur citur, tad pēc da�iem sim�tiem jardu a�i pagriezās atpakaļ un piebrauca atkal pie reflek�tora.

D�o izslēdza ma�īnas priek�ējo lukturu gaismu un pārlieci�nājās, ka spēj braukt pa zemesceļu, ja nepārsniedz a�a gājēja soļu ātrumu. Viņ� prātoja, ko tāds "biezais" kā Halkons dara �ādos brik�ņos. Varbūt viņam te ir medību māja. No visām pu�sēm ceļu ieskāva biezs me�s. Vietās, kur koki bija retāki, abās pusēs varēja saskatīt zemus, klin�ainus paugurus. Priek�ā ne�bija nekādas gaismas, ta�u tas neizraisīja izbrīnu, jo ceļ� vijās līklo�iem. Negribēdams uzskriet virsū kaut kam negaidīti netī�kamam, Zavala ik pēc brī�a apstājās, izkāpa no ma�īnas un pagāja uz priek�u, glu�i kā kājnieku patruļā, lai pavērotu un ieklausītos.

Vienā no savām pieturas vietām viņ� ievēroja tālāk uz priek��u gaismu. Piesardzīgi pagājis tuvāk, viņ� saskatīja, ka tas ir viens pats starmetis pie augsta stiepļu pinuma �oga vārtiem. Viņ� nobrauca nost no ceļa un koku aizsegā pielavījās pēc ie�spējas tuvu sētai. Tā bija aptuveni divreiz augstāka par cilvēka augumu, virspusē bija novilkta dzeloņstieple. Pie vārtiem rēgo�jās balta plāksne, uz kuras melniem burtiem bija uzrakstīts brī�dinājums: "Ieeja aizliegta. Apsargā uzbrukumam dresēti suņi." Intuīcija iedarbojās labi virs �ā uzraksta Zavala pamanīja ma�zu kastīti, kas nevarēja būt nekas cits kā vienīgi novēro�anas kamera.

�ogs bija pārāk augsts, viņam nebija aizsarglīdzekļu nedz pret �o stiepli, nedz pret suņiem; turklāt sēta dro�i vien bija pieslēgta signalizācijai. Atcerēdamies, ka nedaudz atpakaļ atro�das kāds pakalns, Zavala atgriezās pie auto un brauca prom atpakaļgaitā, lai nebūtu redzami aizmugures lukturi, tad iegrie�zās krūmājā, aizgāja līdz pauguram un devās pa to aug�ā; tas nebija viegli, jo nebija nekā, ar ko apgaismot ceļu. Viņ� paklu�pa un vairākkārt dabūja izvairīties no me�rozī�u krūmiem, to�mēr sasniedza jaunaudzi pakalna virsotnē bez starpgadījumiem. Izvēlējies slaidu koku, viņ� uzrāpās līdz augstākajam zaram, kas varētu izturēt viņa svaru.

Paaugstinājums pavēra skatu pāri sētai. Teritorijā nebija cita gaismekļa, tikai starmetis pie vārtiem. Acis jau bija pieradu��as pie tumsas un drīz varēja kaut ko saredzēt. Pavērās skats uz pla�u ēku kompleksu; da�as no tām bija taisnstūra formas, citas cilindriskas, bet vislielākā bija masīva piramīda ar plakanu virsmu. Celtnes bija būvētas no bālgana akmens un izskatījās spīdam vārajā mēness gaismā.

Medību vieta, viņ� nomurmināja. Tas ta�u ir neprāts! Senat�nīga pilsēta Teksasas laukos. Viņ� mēģināja piezvanīt Ostinam, ta�u mobilais telefons nespēja uztvert signālu. Kādu laiciņu ar piemiegtām acīm vērdamies tumsā un pūlēdamies saskatīt kaut ko sīkāk, Zavala nolēma, ka ir redzējis visu, ko gribēja, un grasījās jau kāpt zemē no koka, te pēk�ņi ieslēdzās apgaismo�jums un atklājās kas dīvains. Atkal sagrābis zaru, viņ� kā noburts vēroja iespaidīgo ainu, kas arvien pieņēmās spēkā.

Rauls Gonsaless drebinājās tumsā un gaidīja, kad mugurā ietrieksies lode; viņ� vēlējās, kaut tas notiktu, kamēr nav nosa�lis līdz nāvei aukstajā naktī. Viņ� atkal nolādēja to amerikānie�ti, kuras dēļ viņam te jāatrodas, jo tie�i viņa bija izjaukusi Marokas uzdevuma izpildi. Dusmu �austītās atmiņas tika pārtrauk�tas. Spo�i uzzibsnīja starmetis, un Gonsaless savā acu priek�ā ieraudzīja kādu fantastisku radījumu, kas daļēji bija cilvēks, daļēji nezvērs.

No pleciem uz leju tas izskatījās pēc muskuļainas uzbūves vīra ar bronzas krāsas ādu. Ap vidukli apsietais gurnauts bija sulīgi zaļ�, dzeltens un ko�i sarkans. Cietie izaugumi uz gur�niem, kad ieskatījās labāk, izrādījās, bija ādas polsterējumi. Se�ju klāja maska, kas radīta neprātīga vīra murgos. Dzeltenzaļais snuķis bija gar� un zvīņains, acis pauda izsalkumu, smaidā at�segtā mute rādīja robainus, �iletes asmenim līdzīgus zobus. No pakau�a stiepās zeltaini zaļas un sarkanas putna spalvas. Monstrs joprojām stāvēja kā statuja, sakrustojis muskuļainās rokas pāri platajām bezspalvu krūtīm.

-���� Maclre mia� No Gonsalesa kreisās puses atskanēja �ēls vaids.

-��� Silencio!Gonsaless noņurdēja uz amfībijas kapteini.

Viņiem bija pieteikts ja neklusēs, tiks no�auti. Gonsaless

negribēja, lai viņu no�auj tikai tāpēc, ka tas gļēvais pink�ķētājs nevar aizvērties. Vīrs, kas stāvēja pa labi, likās viņam vairāk pa prātam. Viņ� bija kalsns un kustējās veikli kā �ūska, būdams tāda pa�a tipa slepkava kā viņ� pats. Citreiz Gonsaless labprāt patērzētu ar �o vīru par nonāvē�anas paņēmieniem, kurus bija apguvis bērnībā, kad novājējis, pu�umu apsēsts bārenis netīrās Buenosairesas ieliņās izvairījās no biznesmeņu nolīgtajām nā�vējo�ajām bandām. Biznesmeņi uzskatīja ielas puikas par sa�viem kaitēkļiem. Gonsaless bija tik tikko sasniedzis pusaud�a vecumu, kad uzrunāja veikalu īpa�niekus un piedāvāja iekļūt viņiem zināmajās aprindās un klusām novākt viņu guļo�os sān�cen�us ar nazi vai kādu citu riku. Kļūstot vecākam, pasūtījumi izvērtās pla�āki. Konkurenti. Politiķi. Neuzticīgi laulātie drau�gi. Visi tika agri aizsūtīti uz kapiem. �aujamierocis. Nazis. Mocī�bas. Gonsaless izpelnījās reputāciju kā precīzs uzdotā pasūtīju�ma izpildītājs.

Gaisma.

Otrs apgaismotais loks atklāja vēl kādu muskuļotu stāvu ar citu masku, tam bija atņirgta mute un sarkana mēle kā jagu�āram.

Gonsaless atkal prātā nolamājās. Viņam jāstāv aukstumā, kamēr kāds idiots ieģērbies karnevāla kostīmā! Tas nebija go�dīgi. Un viss tikai tāpēc, ka viņ� pavir�i nostrādājis da�us dar�bus. Pasūtītāji bija sāku�i griezties pie jaunākiem slepkavām, un tad viņu sameklēja "Brālības" sūtnis. Gonsaless nebija zinā�jis par �āda grupējuma pastāvē�anu, bet �ie vīri par viņu zināja visu. Viņu gribēja nolīgt īpa�u uzdevumu izpildei, un vairs ne tik jaunais virs dedzīgi piekrita. Darbs bija labi apmaksāts un nebūt ne grūts. Glu�i kā senajās ielu dienās. Jāgaida zvans. Jāiekļūst attiecīgajās aprindās un jānogalina. Viegli pasūtījumi. Kā tas, kas bija jāpaveic Marokā.

Maroka. Kaut viņ� vairs nedzirdētu to pieminam!

Vienkār�s darbs, bija sacījis zvanītājs no Madrides. Neap�bruņoti zinātnieki bez jebkādām aizdomām. Jāiekļūst ekspedī�cijā. Jāierīko slēpnis. Jāizrauj upuri no gultām, jānoslaktē kā aitas un a�i jānorok, lai nepaliktu nekādu pēdu. Ja nebūtu biju�si tā maita ar to krievu vārdu! Jēziņ, viņa bija tik iekārojama� Viņ� mēdza noskatīties uz Ņinas slaiko ķermeni, alkaini vērot, kā viņa sē� pie savas telts un sukā matus, kas pēcpusdienas saulē laistās zeltainas labības krāsā� Kad viņi sarunājās, Ņina izturējās pieklājīgi, ta�u strupi, viņa atstūma Gonsalesu kā skud�ru, kas rāpjas pa vienu no slaidajām kājām. Viņ� cerēja izbaudīt Ņinas lūg�anos dāvāt viņai dzīvību, pretī solot vienīgo, ko viņa var piedāvāt, savu krā�ņo ķermeni.

Ta�u, kad viņ� bija iebrāzies telti, Ņinas tur nemaz nebija, un, kad viņ� kopā ar pārējiem metās viņai pakaļ, viņa skrēja kā vēj�. Trīs reizes Ņina bija pa tvērienam "Brālībai", tomēr viņiem nebija izdevies jauno sievieti novākt. Amfībija viņu nenoslīci�nāja. Trieciengrupa, kas tika sūtīta pabeigt darbu uz NZJA ku�ģa, tika vai nu no�auta, vai sadedzināta, tās komandieris, kur� vienīgais bija palicis dzīvs, nu bija viņam līdzās.

Pavēle ierasties Teksasā īpa�i nepārsteidza. Gonsaless pa�redzēja, ka dabūs noklausīties asus pārmetumus, viņam tiks krasi samazināts atalgojums un uzdots kāds jauns pasūtījums. Ta�u viņu kopā ar pārējiem dzina automātiem bruņoti vīri. Ie�stājoties tumsai, viņus izlika ārā un piekodināja stāvēt miera stājā. Brīdināja ja kustēsies vai izdvesīs kaut pīkstienu, tiks no�auti. Un tā viņi bija gaidīju�i, klausīdamies koijotu gaudo��anā naksnīgajā klusumā. Līdz �im brīdim.

Gaisma. Uz ciļņa parādījās tre�ā figūra. Viņa maska bija galvaskauss ar acīm, kas stingi raudzījās caur acu tuk�umiem, un atieztiem miroņa zobiem.

Atskanēja balss, kas bija pastiprināta ar skaļruni.

-��� Sveicināti, mani brāļi! tā uzrunāja spāņu valodas aristo�krātiskajā kastīlie�u dialektā.

-��� Sveicināts, lord Halkon! atsaucās neredzamu ļau�u bal�su murdoņa.

-�� Mēs zinām, kāpēc esam �eit. Trim no mūsu cilvēkiem tika uzdots izpildīt cēlo pienākumu, un viņi mūs ir pievīlu�i. Balss brīdi pieklusa. Sods par neizpildi ir nāve.

Nu būs �āviņi, Gonsaless nodomāja. Velns ar ārā, viņ� ne�varēja �ēloties par savu dzīvi. Viņ� apķēra sevi, it kā aizsargājot pret svina lo�u krusu, kas tūlīt trieksies ķermenī, un cerēja, ka tas notiks ātri. Pēdas sāpēja no neieradu�ās stāvē�anas. Pēk�ņi no tumsas izlidoja kaut kas apaļ� un atsperīgi atsitās pret zemi. Gonsalesam likās, ka melnbaltais lodveida priek�mets ir futbo�la bumba, ta�u tad tas pieripoja tuvāk un apstājās vidū starp abām vīru trijotnēm, kas stāvēja viena pret otru, un Gonsaless ievēroja, ka uz tās iespiesti galvaskausa attēli.

Atkal ierunājās balss.

-Jums tiek dota iespēja uzvarot izcīnīt tiesības dzīvot. Bum�bas spēle noteiks, vai jūs dzīvosiet vai ne.

Starme�i tika izslēgti. Trīs figūras pazuda. Ta�u uz īsu bri�di. Ieslēdzās spo�u apgaismes ķermeņu virkne, un Gonsaless ievēroja, ka viņ� un pārējie stāv starp divām paralēlām akmens sienām. Tris viri maskās bija novilku�i savus ietērpus un stāvē�ja ejas tālākajā galā. Pie katras sienas atradās aplis, kas bija rotāts ar kaut ko papagailim līdzīgu. Pustumsā viņ� manīja, ka sienas aug�pusē kustas cilvēki, pēc balsīm sprie�ot, to bija sim�tiem.

-���� Bumba nozīmē likteni, atskanēja balss no skaļruņa. Pagalms ir kosmoss. Aligators, jaguārs un miroņgalva simbo�lizē elles valdniekus, jūsu pretiniekus. Noteikumi ir tādi, kādi tie biju�i jau divus tūksto�us gadu. Valdnieki spēlēs ar savām kājām. Jūs varēsiet izmantot rokas un kājas. Jūsu mērķis ir aiz�dabūt bumbu uz otru laukuma galu. Ja kāda no komandām izdabū bumbu cauri aplim, tā puse uzvar. Zaudētāji tiks novākti.

Gonsaless bija pagalam pārsteigts. Futbols, dievs �ēlīgais! Viņiem jāspārda bumba, lai saglabātu dzīvību! Gonsaless bēr�nībā bija spēlējis, kā jau puika uz ielas, vēlāk iesaistījies ama�tieru komandā un darbojies tīri labi. Ta�u viņ� bija galīgi zau�dējis formu no pārmērīgas alkohola lieto�anas, narkotikām un aizrau�anās ar sievietēm. Viņa melnīgsnējais ķermenis jopro�jām bija spēcīgs, tomēr uz vēdera bija uzaudzis ļengans slānis, un viņ� ātri vien aizelsās.

-��� Vai esat spēlēju�i? viņ� izgrūda caur mutes kaktiņu.

-��� Mazliet, sacīja slepkava. Uzbrucējs.

-���� Es stāvēju vārtos, amfībijas kapteinis bikli ieminējās.

-��� Mēs spēlēsim par savām dzīvībām, Gonsaless brīdinā�ja. Bez noteikumiem. Viss tiek atļauts. Vai jūs saprotat?

Abi vīri pamāja.

Trijotne laukuma otrā galā gaidīja viņu gājienu.

-��� Es sāk�u, sacīja Gonsaless. Viņa acis koncentrējās vie�nīgi uz bumbu, viņ� ieskrējās, atvēzēja kāju atpakaļ, tad sita. Bumba bija smagāka, nekā viņ� bija gaidījis. Varbūt tā bija no cietas gumijas. Spēriens izraisīja asas sāpes visā kājā. Viņ� bija veltījis sitienam visu ķermeņa spēku, ta�u mērķis bija tāls, bum�ba viegli piesitās pie sienas un iekrita atkal laukumā, viņa pre�tinieku priek�ā.

Priek�ējais vīrs metās pie bumbas kā zibens un a�i vadīja to līdz laukuma vidum ar īsiem, prasmīgiem soļiem. Viņa ko�mandas biedri skrēja līdzi gar abiem sāniem. Tikpat labi viņi varēja būt trīņi � visiem bija vienādi bronzas krāsas augumi, melnie mati apgriezti kā zem bļodiņas tie�i virs tum�ajām, vien�aldzīgajām acīm.

Vīrs, kura rīcībā bija bumba, ieraudzīja Gonsalesu lēk�o�jam uz viņa pusi un paspēra bumbu savam komandas biedram pa kreisi. Gonsaless bija nelokāms. Viņu neinteresēja bumba; viņ� gribēja sakropļot, jo viņ� bija pavisam vienkār�i aplēsis pietiek savainot tikai vienu no pretiniekiem, un viņi zaudē trīs�desmit procentus no komandas spēka. Viņ� nolieca galvu un nolūkoja vīru, kas nupat bija piespēlējis bumbu. Pretinieks aukst�asinīgi nogaidīja, kamēr Gonsaless ir ticis klāt, tad veikli parā�vās sānis un pastiepa uz priek�u kāju. Gonsaless mēģināja ap�stāties, bet nespēja, paklupa uz izliktās kājas un atsitās pret zemi tik spēcīgi, ka zobi noklabēja.

Nepievēr�ot uzmanību sāpēm sasistajās ribās, viņ� uztrausās kājās un veltīgi pūlējās tikt līdzi ātrajai saspēlei. Komandas biedrs, slepkavnieks, metās uz priek�u, neveiksmīgi mēģinot atņemt bumbu, tomēr iebakstīja ar elkoni bumbas vadītāja krū��kurvī, par prieku izraisot sāpju kunkstienu.

Gonsaless piesteidzās klāt un ietriecās �ajā vīrā ar sava ķer�meņa svaru no mugurpuses. Spēlētājs sabruka uz ceļiem; lielā�kā daļa vīru tā arī paliktu, bet �is acumirklī uzlēca kājās un steidzās saspēlēties ar komandas biedru, kas vadīja bumbu uz gala zonu. Gonsaless noraudzījās ar izmisumu.

Jau tik ātri.

Trīs pret vienu.

Pretiniekiem ceļā stāvēja vienīgi amfībijas kapteinis.

Bumbas vadītājs redzēja savu pretinieku un, nenovērtējot viņu, nolēma izdabūt bumbu cauri, nevis piespēlēt uz sānu, no kurienes būtu daudz vieglāk gūt punktu. Viņ� kustējās pārāk ātri, lai varētu asi pagriezties, nezaudējot bumbu, tāpēc izdarīja maņu kustību, skatoties uz kreiso pusi, bet patiesībā �āvās pa labi.

Amfībijas kapteinis saskatīja �o viltību un metās uz priek��u, pacēlis apak�delmu. Viņa elkonis trāpīja pa pretinieka �ok�li ar spēku, ko vairoja abu pretēji vērstais ātrums, un uzrāva viņu aug�ā. Ar skaļu krak�ķi lūza bumbas vadītāja �okļa kauls, un viņ� pieplaka pie zemes, asinīm �ļācoties no mutes. Gonsaless gārdza ar katru elpas vilcienu, tomēr komandas biedra ma�nīgais gājiens viņam pie�ķīra jaunu spēku.

Gonsaless raidīja bumbu starp diviem pretiniekiem, kas turpināja spēlēt, nepievēr�ot uzmanību savam nokritu�ajam biedram. Ar triumfējo�u bļāvienu aizsmaku�ā balsī viņ� sekoja savam sitienam un triecās uz abiem pretiniekiem glu�i kā boulinga bumba, gribēdams notriekt abus katru uz savu pusi. Viens no vīriem apturēja Gonsalesu ar savu izstiepto roku un būtu lauzis viņa kaklu, ja plaukstas triecienu nemīkstinātu tuk�lā pakakle. Nu Gonsaless saprata, ka noteikums par roku nelie�to�anu jāsaprot tikai bumbas vadī�anā, nevis tās aizsargā�anā.

Slepkavnieks bija ticis pie bumbas, ta�u tā tika ātri atņem�ta un raidīta Gonsalesa virzienā. Spēlētājs redzēja, ka amfībijas kapteinis steidz pieslēgties, lai apturētu viņu, un izvēlējās skriet garām lēnākajam Gonsalesam. Arī �oreiz Gonsaless pievērsa lielāku uzmanību nevis bumbai, bet gan pretiniekam, mērķē�dams savu aso apava purngalu pret viņa cirksni.

Spēlētājs a�i sagriezās sāniski, līdz ar to trieciens viegli skāra ādas polsterējumu, bet bumba atkal tika vadīta uz gala zonu. No sāna piesteidzās slepkavnieks un aizsita ar spērienu bum�bu prom, tad virzīja to atpakaļ uz laukuma vidusdaļu. Pirms kāds viņu spēja apstādināt, viņ� saķēra bumbu rokās un meta uz apli.

Metiens, iespējams, būtu bijis precīzs, ta�u tie�i pirms tam kāds uzsila viņam starp lāpstiņām, izjaucot tēmē�anu. Bumba vertikālā sitienā atsitās pret apļa aug�u un nobūk�ķēja atpakaļ laukumā.

Pau�ot savu noskaņojumu, pūlis tumsā aiz sajūsmas ierē�cās.

Spēle turpinājās. Trīs pret diviem.

Viņa pretinieku platajās vienaldzīgajās sejās izcēlās aug�stie vaigu kauli; viņi �ķita līdzīgi skulptūrām. Rumba, kas bija iecerēta kā liktenis, gulēja starp viņiem. Gonsalesa spēki sāka izsīkt, un viņ� apzinājās, ka ilgāk par da�ām minūtēm �ādu spē�li neizturēs.

Ņem ciet! viņ� ierēcās.

Izmisumā no jauna metoties kopējā cīņā, abi vīri no sā�niem skrēja pie saviem pretiniekiem, bet Gonsaless uzņēmās darboties pa vidu, lai kontrolētu bumbu. Nesteidzoties viņ� at�vēzējās, lai dotu pamatīgu spērienu, kas raidītu bumbu augstu gaisā. Viņ� juta kāju pienācīgi saskaramies ar bumbu tā pacē�lās gaisā, un likās, ka neviens to neapturēs. Ta�u, tikko tā uz�sāka savu lidojumu, vīrietis, kuru sedza slepkavnieks, pametās sāņus un augstā lēcienā sagriezās tā, ka viņa ādas polsterējums novirzīja bumbu. Tā atsitās ar skaļu būk�ķi pret viņa koman�das biedru, kas nokrita zemē.

Gonsalesam likās, ka vīrietis paklupis, ta�u viņa kustība bija apzināta. Viņ� satvēra bumbu starp potītēm un, izmantojot kāju muskuļu spēku, uzsvieda to gaisā. Viņa komandas biedrs to nedaudz pavirzīja ar galvu, un bumba lidoja apļa virzienā. Mirkli likās, ka tā netiek raidīta ar pietiekamu spēku, lai izlido�tu cauri aplim, ta�u tā sasniedza mērķi un, izslīdējusi tam cauri, atkal atsitās laukumā.

Spēle bija beigusies.

Aug�ā no sienām atskanēja me�onīgas skatītāju gaviles.

Tad iestājās klusums.

Gonsaless un viņa komandas biedri stāvēja elsodami, piesvīdu�ais apģērbs bija aplipis ar smiltīm un zāli. Bumba bija sista mērķī ar trenētu kustību. Gonsaless aptvēra, ka ar viņiem rotaļājās; pretinieki nudien spēlēja lieliski, un tādus nebija ne�kādu izred�u uzvarēt.

Laukuma iek�ējās sienas bija rotātas ar vairākiem attēliem. Pirms tam Gonsaless tikpat kā nebija pievērsis uzmanību māk�slas darbiem, ta�u tagad viņa skatiens sekoja pretinieku acīm. Grebumos bija attēlotas ainas no spēles ar galvaskausiem ap�zīmētu bumbu. Kādā attēlā uzvarētājs vienā rokā turēja nazi, otrā galvu. Bezgalvainais upuris bija saļimis uz ceļiem viņa priek�ā, no viņa kakla plūda asinis �ūsku formā.

Pūlis sastājās ap viņiem un piespieda zaudētājus nolaisties uz ceļiem. Gonsaless tika rupji sagrābts aiz matiem, lai atsegtu kaklu; viņ� apzinājās savu likteni. Gaisā pazibēja trīs zobeniem līdzīgi na�i, un gandrīz vienlaikus pret zemi atsitās trīs galvas; acīm neprātā mirgojot, tās aizripoja pie bumbas, kas bija iz�ķī�rusi viņu likteni.

Zavala, atrazdamies savā augstajā novēro�anas zarā, no��ukstēja aizsmaku�ā balsi: Ak mans dievs! Viņ� nespēja ticēt savām acīm. Pali spēle bija izraisījusi vairāk ziņkāri nekā ba�as un patiesībā likās glu�i interesanta. Pat no lielā attāluma varēja saredzēt, ka tā nudien ir rupja spēka spēle, ta�u tikai pa�ās beigās viņ� saprata, ko tā nozīmē zaudētājiem. D�o nokāpa lejā un skrēja cauri brik�ņiem uz ma�īnu.

Istaba piramīdā bija neiedomājami pla�a, gar tās akmeņai�najām sienām rindojās stikla vitrīnas ar du�iem pasakaini dār�gu nefrita masku. Pie vienas sienas atradās milzīgs ekrāns. Halkons noraudzījās, kā Gonsaless un viņa komandas biedri iz�spēlēja savas dzīves pēdējos brī�us, tad pagriezās pret vīrieti, kur� sēdēja ādas krēslā un kūpināja cigāru. Pār viņa seju stie�pās rēta.

-��� Vai jūs gribētu uzreiz paskatīties atkārtojumu, Gusman?

-��� Es labāk to darī�u vēlāk, kopā ar sporta ziņām, ja neiebilstat, ser, rētainais atsaucās.

Halkons pamāja paslēptam sensoram, un ekrāns nodzisa.

-��� Nevar ta�u būt, ka jums vairs nepatīk bumbo�anās.

-���� Ser, es vēl neesmu gatavs kriketa ma�iem, Gusmans sacīja, iemalkodams brendiju no savas glāzes. �īs spēles ir pārāk īsas, un to līmenis ir visai zems, tām pietrūkst izsmalcinā�tības.

Halkons paņēma cigāru no zeltā apdarinātas ādas etvijas, aizkūpināja un caur dūmiem domīgi vēroja Gusmanu, nejuzda�mies pārsteigts par vaļsirdīgo atbildi. Viņ� pazina Gusmanu kop� dzim�anas, kad tēvs bija iecēlis savu uzticamo rokaspuisi par sava dēla oficiālo aizstāvi. �im vīram nebija nekādas viltības, tāpēc viņ� noderēja par atsvaidzino�u elementu tādam Makjavelli tipa sazvērniekam kā Halkons. Viņ� paraudzījās uz ekrānu.

-Jums taisnība, Halkons nicīgi noteica. Tāda veida kņa�da mazina spēles mērķi, proti, iedzīt bailes un paklausību manos sekotājos, vienlaikus liekot viņiem izjust lepnumu par savu kulturālo pagātni.

Viņa roka aizsniedzās pie telefona pults.

-��� Lieciet uzvarētājiem nostāties ierindā uz apbalvo�anu, tā, lai es varētu redzēt! viņ� noskaldīja īsu pavēli, tad aizgāja pie viena no stiklotajiem skapī�iem, kurā atradās vairākas �aute�nes un pistoles, noņēma �auteni ar teleskopisko tēmēkli no plaukta un sacīja: Nāciet, Gusman!

Halkons izgāja pa durvīm uz aptum�otu balkonu, no kura pavērās skats uz kompleksu. Uzvarētāji stāvēja ierindā uz ko�i zaļā laukuma. Halkons pielika �auteni pie pleca un vērās ar piemiegtu aci caur teleskopisko tēmēkli. Halkonam a�i darbo�joties ap aizbīdni, �autene nopauk�ķēja trīs reizes. Kad �āvienu atbalsis apdzisa, zālē nekustīgi gulēja trīs vīri.

-��� Es zinu, jūs dodat priek�roku Austrijas �autenei savu uz�devumu izpildei, Halkons sacīja, ar gandarījumu aplūkojot sava nāvējo�ā darba rezultātu, bet man vienmēr ir labi veicies ar �o te angļu I.42A1.

Gusmans stingi vērās laukumā un savilka lūpas sardoniskā smaidā.

-��� Izskatās, ka jūs nupat pārtraucāt ar viņiem līgumsaistības.

Halkons iesmējās, un abi iegāja iek�ā. Viņ� rūpīgi nolika �auteni atpakaļ kastē un pagriezās pret rētaino vīru.

-��� Man jums jāatvainojas, Gusman. Man vajadzēja gan zināt, ka vīrietis, kas viens pats nogremdējis pasaules skaistāko pa�sa�ieru kuģi, nevarētu būt zaudējis asiņaino sporta gar�u. Man jāatvainojas arī, ka esmu tik ilgi klusējis par savām iecerēm. Es neaicināju jūs �ovakar uz savu svētnīcu, lai tikai skatītos �o no�ēlojamo izrādi sporta laukumā. Jūs būsiet pirmais, kas uzzi�nās sīkumos par manu pla�o skatījumu uz nākotni.

-��� Jūtos pagodināts, don Halkon, Gusmans sacīja, viegli noliekdams galvu.

Halkons pacēla savu brendija glāzi pret milzīgu portretu zelta ietvarā virs lielā kamīna.

-���� Veltīju savu kvēlāko sapni izcilajam sencim, "Brālības" dibinātājam.

Eļļas glezna bija darināta E1 Grēko stilā, vienīgi �ajā portre�tā modeļa garā seja un atkāru�ās ausis nebija atainotas pārspī�lēti. Drūmajam vīram vienkār�ā tum�brūnā mūka sutanā bija bāla, gandrīz vai caurspīdīga āda, kas asi kontrastēja ar sarka�najām, baudkārajām lūpām. Dimantcietās, bāli pelēkās acis mir�guļoja it kā liesmu atblāzmā. Fons aiz muguras bija grimis tum�sā, tikai stūrī dega kauna staba sārts un kāds vīrs pūlējās no tā izrauties. Gusmans pirmoreiz bija redzējis Ernando Peresa por�tretu, būdams jaunienācējs "Brālībā". Halkona tēvs bija paskaid�rojis ar ironisku smaidiņu, ka Peresam nācies mākslinieku so�dīt ar nāvi kā ķeceri, jo viņ� gribējis, lai �is portrets būtu viņam pēdējais.

Gusmans bija pirmais un vienīgais biedrs grupējumā, kura izcelsme nebija latīņamerikāniska. Viņ� bija Spānijā izvietota vācu pilota un dāņu auklītes ārlaulības dēls. Pilots gāja bojā karā, bet auklīte izdarīja pa�nāvību. Vecais saimnieks uzaudzi�nāja zēnu savā mājā un rūpējās par viņa skolo�anu. Viņa no�doms nebija nesavtīgs. Viņ� saprata, ka viens neapstrīdami lo�jāls sekotājs ir vērtīgāks nekā grupa, kas vadās vienīgi pēc pa��u interesēm. Viņ� iedeva zēnam jaunu vārdu un sūtīja viņu labās skolās, kur Gusmans apguva vairākas valodas, kā ari pie īpa�iem speciālistiem, kas pievērsa viņu karamākslai un ierādī�ja puisim iero�u lieto�anas paņēmienus. Gusmans pirmo reizi nogalināja cilvēku zobenu duelī, no kura pa�am palika derdzī�gā rēta. Vecā saimnieka intuīcija viņu nepievīla. Gusmans izau�ga par uzticamu palīgu, kas turklāt vēl bija apveltīts ar dabisku slepkavo�anas un miesas bojājumu nodarī�anas prasmi.

-��� Atceros jūsu tēvu sakām, ka Peress visā visumā bijis vien�kār�s cilvēks, Gusmans bilda.

-��� Viņ� bija fanātisks nihilists. Labais arhidiakons izveidoja "Taisnības svētā zobena brālību", jo manīja, ka Torkemada ir pārāk saudzīgs pret ķeceriem. Par laimi, viņ� piezīmēja ar smaidu, viņa zvērests, stājoties priestera amatā, neaizkavēja no sievie�u kārtas jaunatnācēju miesas baudī�anas. Pretējā ga�dījumā Halkonu ģimenes nemaz nebūtu. Viņa reliģiskā aizrau�tība neatturēja viņu arī no sevis nolādēto cilvēku īpa�umu pie�savinā�anās. Viņa ticējumi ir pamatā "Brālības" galvenajam lo�zungam.

Gusmans noskandēja lozungu kā no magnetofona.

-��� "Brālības" galvenais uzdevums ir iznīcināt visus pierādī�jumus, kas apliecina sakarus starp Veco un Jauno pasauli pirms Kolumba.

-�� Tas joprojām ir mūsu pienākums, bet es gatavojos ieviest da�us grozījumus.

-���� Grozījumus, ser? �is lozungs bija glu�i kā "Brālības" svētie raksti.

-��� Nebrīnieties! "Brālība" ari agrāk pamainījusi virzienu. Mēs rādāmies no reliģiskas grupas un izvērtāmies par teroristisku organizāciju Spānijas kroņa aizstāvē�anai. Mēs labi paveicām savu darbu. "Brālība" likvidēja jebkādas norādes par pirmskolumba laika kontaktiem, kas ap�aubīja baznīcas dogmas un līdz ar to karaļa lēmumu nekļūdīgumu. Aizstāvot uzskatu, ka Kolumbs bija pirmais eiropietis, kas ceļojis uz Jauno pasauli, mēs atturējām pārējās valstis no pretendē�anas uz mūsu bagātībām. Tie�i tāpēc viņa veikuma ap�aubī�ana bija sodāma ar nāvi. At�ceros, ka jaunībā prasīju tēvam: kāpēc tam vēl joprojām ir nozī�me? Valdnieki Ferdinands un Izabella ir miru�i. Spānija vairs nav varena lielvalsts.

-��� Nav jau runa vienīgi par �o ideju, Gusmans murmināja, galvenais, lai tā saglabātos neaptraipīta.

-���� Mans tēvs jūs labi apmācījis. Viņ� to pa�u dzina manā galvā. Tikai tad, ja neatkāpjamies no sava svētā zvēresta un izpildām savu sākotnējo norādījumu, mēs varam saglabāties kā elitārs grupējums, kas apvienojies svētas misijas labā. "Brālī�bas" paspārnē Kolumbs ir kļuvis gandrīz vai par svēto. Pat mūs�dienās modernie zinātnieki, kas novirzās no mūsu viduslaiku brāļu izvirzītā priek�noteikuma, riskē ar savu karjeru. Pasaule brīnās, kā ģenerālisimuss Franko spēja saglabāt varu līdz savai pēdējai stundai. Tas bija tāpēc, ka viņ� bija noslēdzis sadarbī�bu ar "Brālību". Lielākais drauds mūsu "Brālībai" tika novērsts jūsu darbības rezultātā.

-��� Jūsu tēvs man stāstīja, ka uz kuģa ir kaut kas tāds, kas var iznicināt "Brālību". Bet viņ� vēlējās arī parādīt saviem seko�tājiem, ka ir gatavs darīt visu, lai saglabātu "I.os Hermanos" pamatprincipus.

-��� Jā, viņ� saistīja �o notikumu ar Kortesu, kas dedzināja savus kuģus, līdz ar to sekotājiem nebija citas izvēles kā palikt pie viņa.

-��� Jūsu tēvs bija gudrs vīrs.

-���� Gudrs, jā, ta�u viņa apsēstība ar pagātni būtu novedusi "Brālību" pie izjuk�anas. Kad es pārņēmu vadību, mēs bijām kļu�vu�i par spāņu mafiju, nekas vairāk. Ja gribam, lai "Brālība" pa�stāv vēl piecsimt gadus, mums jādara kā Kortesam jāsadedzina savi kuģi. Mums vairs nav jāaizstāv Spānijas lielvara, kuras nav, bet jāliek pamati jaunai impērijai. Mūs iedvesmos Kecalkoatls, spalvainā maiju �ūska, kas atgriezīsies da�ādos veidos, lai uz�sāktu jaunu ēru. �oreiz Kecalkoatls atdzims kā vanags.

-��� Es nesaprotu.

-��� Mēs turpinām noslēpt pirmskolumba laika kontaktus, lai dāvātu �is puses spāņu izcelsmes cilvēkiem lielāku lepnumu par viņu pa�u kultūras mantojumu. Ja masu informācijas līdzekļos izplatītu ziņu, ka Centrālamerikas di�ā kultūra atnākusi no Ei�ropas, Ķīnas vai Japānas, tas stipri apēnotu mūsu cilvēku vei�kumu un nosūtītu viņus vēstures dīķi. Varu pateikties vēl kā�dam baudkāram sencim manās dzīslās ir arī maiju asinis, es esmu ne tikai spānis, bet ari indiānis. Mani ir iemiesojies man�tojums no divām di�enām civilizācijām. Stāstīt, ka manu cilvēku lieliskā kultūra ir atvesta no sve�as aizjūras civilizācijas, ir at�baido�i. Apgalvot, ka olmeki, maiji un inki biju�i gandrīz vai me�oņi, kas radīju�i arhitektūras brīnumus, atjautīgu astrono�mijas zinātni un skaistu mākslu tikai tāpēc, ka ietekmēju�ies un mācīju�ies no Āzijas un Eiropas iebrucējiem, tas būtu neiztu�rami. Latīņamerikas bērniem un viņu bērniem jātic, ka viņu sen�i sasniegu�i di�umu vienīgi ar pa�u spēkiem. Tas ir būtiski svarī�gi, lai mēs varētu atgūt savu agrāko slavu un ieņemt divdesmitā gadsimta galvenās civilizācijas vietu, kas mums pienākas.

-��� Tas ir visai augsts mērķis.

-��� Paklausieties mani, sacīja Halkons. īsākā laikā, nekā varat iedomāties, tre�ā daļa no Savienoto Valstu dienvidiem at�ķelsies un pārvērtīsies par Latīņamerikas zemi.

-�� Visu cieņu, don Halkon, bet Amerikā izcēlās pilsoņu kar�, kad pēdējo reizi kāds ierosināja atdall�anos.

-���� Tagad situācija ir pilnīgi citāda, Halkons kategoriski paziņoja. Tas, ko esmu iecerējis, notiktu neatkarīgi no tā, vai esmu dzīvs vai miris. Pēc piecdesmit gadiem tie, kas nav latīņamerikāņi, ASV būs mazākumā, robe��latos tā ir jau tagad, pie�mēram, Ņūmeksikā. Es tikai iesaku �o procesu paātrināt, vadot pla�i izvērstu spānisku kustību ar jūsu palīdzību.

-��� Don Halkon, es, kā vienmēr, darī�u visu, kas manos spē�kos.

-������� Tas nebūs tik grūti, kā jūs varētu iedomāties. Halkons pavirpināja senatnīgu globusu ap tā asi. Paskatieties, kā pa�saule ir pārvērtusies. PSRS. Austrumvācija. Nav vairs tādu. Viņ� pielika pirkstu pie globusa, lai apturētu tā grie�anos. Tas nav Halkons, tie ir ģeogrāfi, kas paredz, ka Beļģija kādu dienu sadalīsies Flandrijā un Valonijā. Austrālijā radīsies �etras atsevi�ķas valstis. Ķīna sa�ķelsies autonomos apgabalos, lādos kā Honkonga. Itālijā pārticīgie ziemeļi atdalīsies no nabadzīga�jiem dienvidiem. Vissvarīgākais ir tas, ko zinātnieki saka par Ziemeļameriku.

Viņ� pieveda Gusmanu pie pamatīgā sarkankoka galda, uz kura bija izklāta liela karle; pāri Savienoto Valstu dienvidrietu�mu daļai bija izplests nosaukums.

-��� Angelika? Gusmans izlasīja.

-��� Robe�u saplū�ana ir nenovēr�ama, pat valdības apzinās, ka Ziemeļamerika jāpārveido. Ir uzmests �āds projekts Kanā�dai zaudējot Kvebeku, cietzemes ieskautās jūras teritorijas pie�vienosies ASV. Aļaska saplūdis ar Britu Kolumbijas apgabalu un ziemeļrietumu �tatiem, lai radītu Pasifiku [7] , vienību, kuras intereses saistītas ar Kluso okeānu. Meksikas ziemeļu �tats pie�vienosies ASV dienvidrietumu �tatiem. Viņ� pārvilka ar roku pār karti. Tos, kas mantoju�i gan spāņu, gan indiāņu vērtības, es apvieno�u jaunā vilnī, un las klāsies pāri teritorijai, kas reiz piederēja Meksikai.

-���� Kā jūs tiksiet galā ar lielvalsts bruņoto varenību?

-��� Tāpat kā Kortess un niecīgais daudzums sekotāju sakāva acteku lielo impēriju ar tās miljoniem viņ� radīja savienības un sarīdīja vienu grupu pret otru. Robe�as jau ir novilktas mili�tārai konfrontācijai. Pilsētas, kas atrodas uz robe�as, mirks asi�nīs. Neviens netiks saudzēts. Jo ne�ēlīgāk, jo asāka un ātrāka reakcija. Kad sāksies �ī varmācība, ASV lūgsies mani, lai es to pārtraucu. Es ieņem�u līdera vietu, un mēs ieaudzināsim vecās vērtības un vecās metodes. Viņ� iesmējās. Kādu dienu �āda bumbas spēle būs tikpat populāra kā vēr�u cīņas un Nacionā�lās futbola līgas sacensības. Asiņainā sacel�anās, uz kuru mēs uzkurinājām Cjapasā, pierādīja, ka tas ir iespējams.

Gusmans smaidīja.

-��� Tas bija tikpat viegli kā iemest sērkociņu benzīna spainī.

-��� Tie�i tā. Valdība reaģēja, slepkavojot indiāņus. Maiju Zapatista dumpinieki rādīja to pa�u negantumu, ko viņu sen�i, piespie�ot valdību piekāpties. Savienotajās Valstīs kalifornie�i pa�i bruņojas, lai cīnītos pret mūsu atbalstīto imigrantu nelegā�lo robe�as �ķērso�anu.

-���� Ran�o īpa�nieki vēlas lielāku militāro varu, lai varētu apkarot narkotiku valdniekus, kuru operācijas mēs uzraugām gar robe�u, Gusmans bilda.

-��� Viss ir ieplānots. ASV zaudēs pacietību. Varmācība apvie�nos miljonus spāņu izcelsmes iedzīvotāju un latīņamerikāņus vi�sā dienvidrietumu reģionā. Un tie�i tāpēc mēs nevaram atjauties, ka mūsu slavenā pagātne tiek pārveidota. Es esmu iztērējis mil�zum daudz līdzekļu, lai nopirktu teritoriju, vēlētāju balsis un po�litisko ietekmi. "Halcon Industries" ir darījis visu iespējamo. Es uzcēlu �o jauno Ci�enicu, lai tā kļūtu par jaunās valsts galvaspil�sētu. Ta�u pat mūsu firmas pla�ie resursi nespēj komplektēt ar�miju, lai varētu aizstāvēties pret Savienotajām Valstīm, kas, ie�spējams, neatzīs nākotnes tendences. Tie�i tāpēc mums ir ārkār�tīgi svarīgi atrast milzu bagātības, ar kuru palīdzību mēs varētu realizēt savu plānu. Bez bagātībām tas mums neizdosies.

-��� Mēs esam pavisam tuvu visu minējuma sastāvdaļu savāk��anai. Mūsu aģenti ir ieguvu�i dokumentus no da�ādiem avo�tiem Spānijā un citās valstīs.

-���� Vai ir bijis kāds protests?

-���� Vēl ne. "International Herald-Tribune" ziņoja par neiz�skaidrojamu Kolumba piemiņas lietu zādzību no izsoļu namiem un muzejiem, bet neviens vēl nav nonācis pie kāda slēdziena.

-��� Līdz �im vēl nav, Halkons sacīja ar viltīgu smaidu.

Gusmans pavilka aug�up savu stingo uzaci.

-������� Mūsu speciālisti ir analizēju�i vecos papīrus, Halkons turpināja. Viņi uzgāju�i atslēgu, kas atklās mums tik ilgi mul�sino�o noslēpumu.

-��� Apsveicu, don Halkon! Esmu ļoti iepriecināts.

-Jūs nebūsiet iepriecināts, kad uzzināsiet sīkumus. Redziet, atslēga, kuru mēs meklējam, guļ okeāna dibenā, "Andrea Do�na" kravas nodalījumā.

Gusmans bija pagalam pārsteigts.

-��� Un nevis tas objekts? Kā tas var būt? Jūsu tēvs man pavē�lēja nogremdēt kuģi.

-���� Kā jau teicu, mans tēvs nekļūdījās. Viņ� domāja, ka �is objekts mūs iznīcinātu.

-��� Vai tur nav kāda kļūda?

-��� Es liku, lai tos dokumentus pārbauda vēl un vēlreiz. Izla�sīju arī pats. Nē, mans draugs. Baidos, ka �aubu nav. Objekts, kuru mans tēvs reiz iedomājās par "Brālības" iznicinātāju, mums parādīs ceļu uz di�āku slavu. Es gribu, lai jūs tūlīt pat uzsāktu darboties pie tā izcel�anas projekta. Jūsu rīcībā tiks nodoti visi "Halcon Industries" līdzekļi. Tas jāizdara, cik vien ātri iespē�jams.

-��� Es ķer�os klāt, tiklīdz mēs beigsim runāt, ser.

-��� Lieliski. Vai ir vēl kādas arheologu ekspedīcijas, kas va�rētu izjaukt mūsu plānus �ajā laikā?

-��� �ķiet, ka visā pasaulē iestājies atslābums. Protams, ja ne�piemin to īslaicīgo NZJA projektu Arizonā.

-���� Izsaku savu atzinību par �īs infekcijas ātru apkaro�anu. Cik īsti bīstama ir NZJA?

-��� Es viņus nenovērtētu par zemu. Jūs redzējāt, kas notika Marokā.

-��� Piekritu. Manuprāt, jums jāpaliek atbildīgajam par visām operācijām, kas saistītas ar NZJA. Lietojiet visus spēkus, kas nepiecie�ami.

Iezvanījās Gusmana mobilais telefons, un viņ� atvainoda�mies pieslēdzās sarunai.

-������� Jā. Tūlīt. Raidiet to uz dona Halkona slēgto tīklu! Pēc brī�a iegailējās televizora ekrāns, uz kura bija redzams tum�s me�s.

-��� Kas tas? Halkons nepacietīgi izmeta.

-��� Tas ir uzņemts ar novēro�anas kameru no neliela paaug�stinājuma kompleksa ziemeļos.

Kamēr viņi vēroja, krāsas mainījās, pa visu ekrānu parādī�jās seja vīrietim, kas skrien cauri me�am.

Gusmans klusu nolādējās.

-��� Vai jūs viņu pazīstat? Halkons jautāja.

-��� Jā. Viņu sauc Zavala, viņ� bija NZJA vienībā, kas darbo�jās pie Arizonas projekta.

-Jums taisnība NZJA nudien nav bezzobains suns. Hal�kons domīgi vērās ekrānā. Jūs teicāt, ka tur bija vēl viens vīrietis, vienības vadītājs.

-���� Kurts Ostins. Viņ� bija projekta vadītājs.

-��� Ar tiem sākumam pietiks. Novāciet viņu un to vīrieti! At�lieciet tos objekta izcel�anas plānus, ja nepiecie�ams.

-��� Kā jūs teiksiet, don Halkon.

Halkons aizsūtīja Gusmanu projām un atgriezās atkal pie savas kartes.

Gusmanam nesaistījās nekādas ilūzijas ar Halkonu. Viņ� pazina Halkonu kop� tā bērnības, alla� atrazdamies zēna tuvu�mā kā sargeņģelis. Viņam likās, ka Halkona megalomaniakālais plāns vairāk saistīts ar pa�a rau�anos pie varas un bagātī�bām, nevis ar centieniem atjaunot zaudēto di�enumu tiem, ko viņ� dēvē par saviem cilvēkiem. Viņ� izmantoja tos, kam ir indi�āņu asinis, pa�a mērķu sasnieg�anai un pakļautu viņus verdzī�bā tie�i tā, kā to darīja viņa sen�i konkistadori. Tas, ko viņ� bija iecerējis, novestu pie pilsoņu kara, pie asinsizlie�anas, ie�spējams, pie daudzu tūksto�u nāves.

Gusmans to visu apzinājās, bet viņam bija vienalga. Vecais saimnieks, paņemdams jauno, blondo zēnu savā paspārnē, iz�audzināja nemainīgas lojalitātes radījumu. Augsta ranga NZJA darbinieku novāk�ana varētu būt liela kļūda, Gusmans nodo�māja, izejot no telpas. Ta�u pēdējos gados viņa darbs bija kļu�vis garlaicīgs, un nekas nebija vairs tik svarīgs kā spēle. NZJA vīri būtu vērtīgi pretinieki. Viņa prāts ķērās pie slepkavības plāna kal�anas.

Jukatanā, Meksikā

Guļamtīkls Jukatanā nekādā ziņā nebija paredzēts tik garam vīram kā Pols Trauts. �is pa�austais �ķiedru tīkls bija iecerēts maza auguma maiju vīrietim. Brī�os, kad Pols nesita moskītus, viņ� pūlējās atrast vietu rokām un kājām, kas nokarājās līdz indiāņu būdas klona grīdai. Pelēcīgā gaisma, kas vēstīja par rītausmu, parādījās kā gaidīts atvieglojums. Trauts izrāpās no tīkla, cik vien varēja, noglauda apģērba krokas un, atskārtis, ka nav iespējams noskūties, kā ierasts, uzmeta neizpratnes pilnu skatienu Moralesam, kas krākdams gulēja citā tīklā, un devās ārā rīta miglā. Viņ� �ķērsoja labības lauku un aizgāja līdz me�ma�lai, kur helikopters gulēja uz sāniem glu�i kā liela, beigta spāre.

Kad helikopters bija izlietojis atliku�os degvielas tvaikus, pilots mēģināja nolaisties uz lauka. Lidaparāts ienira koku la�potnē, kas no aug�as bija izskatījusies mānīgi mīksta. Fizelā�a triecās pret koku galotnēm, atskanot drausmīgam lūsto�u zaru un uz�ķērsta metāla troksnim.

Trautam bija aizsitusies elpa. Pilots sadauzīja galvu un zau�dēja samaņu. Moraless jutās kā apskurbis. Troksnis bija atmo�dinājis Ruisu, un viņ� sēdēja apjucis, siekalām tekot pāri noau�gu�ajam zodam. Moraless un Trauts izvilka pilotu ārā no heli�koptera, un viņ� svaigajā gaisā atjēdzās. Visiem bija sadauzīti ceļgali un elkoņi, ta�u nopietnus ievainojumus nemanīja. Trauts priecājās, ka Ruiss izdzīvojis, no viņa varētu iegūt vērtīgu infor�māciju, kā atrast Gameju.

Uzlicis rokas uz gurniem, Trauts novērtēja bojājumus un apbrīnā nogrozīja galvu. Koki bija mazināju�i kritiena strauju�mu. Galvenais un "astes" rotors bija satriekti un nederīgi, ta�u pats vidus brīnumainā kārtā palicis neskarts. Trauts piebungoja pie sadauzītās fizelā�as. Iek�ā kāds sakustējās. Pilots, kas bija nolēmis pārnak�ņot helikopterā, izrāpās ārā un, izstaipot rokas, atvēra muti un varen skaļi no�āvājās. Troksnis atmodi�nāja Ruisu, kas gulēja uz zemes, viņa rokas bija pieķēdētas pie sabojātajiem rotoriem. Ieraudzījis Trautu, viņ� miegaini samirk��ķināja acis; likās, ka moskīti viņu netraucē. Trauts nolēma, ka cūkkūts smakai ir ari zināmas priek�rocības. Viņ� apgāja ap�kārt helikopteram un lieku reizi nodomāja, ka viņiem ir apbrī�nojami veicies nolaisties, lidaparātam nesa�ķlstot. Turklāt viņ� saskaitīja septiņus lo�u raidītus caurumus, viens no tiem pat bija degvielas tvertnē.

Kad helikopters bija atsities pret zemi, pēc īsa brī�a pāri laukam viņiem tuvojās kāds virs. Indiāņu fermeris, kas dzīvoja turpat netālu, bija redzējis kritienu. Zem salmu cepures atplau�ka draudzīgs smaids. Viņ� nelikās satraukts, varētu domāt, ka no debesīm katru dienu nogā�as sve�i ļaudis. Pilots a�i novēr�tēja bojājumus un pārliecinājās, ka radio nav lietojams. Viņi devās Ildzi fermerim uz viņa būdu, kur sieva viņus pabaroja un iedeva padzerties; iztālēm viņus piesardzīgi vēroja �etri mazi bērni.

Moraless iztaujāja fermeri, tad pagriezās pret Trautu.

-��� Es viņam jautāju, vai te ir kāds ciems vai pilsētiņa, kurā būtu telefons. Viņ� teica, ka mācītājam tuvākajā ciemā esot radio. Viņ� aizjās uz turieni, pastāstīs un lūgs, lai atsūta palī�dzību .

-��� Cik tālu atrodas ciems?

Moraless pa�ūpoja galvu.

-��� Nav diez cik tuvu. Viņ� nakti būs prom un atgriezīsies rīt.

Iedomādamies par Gameju, Trauts �is kavē�anās dēļ sapī�ka, ta�u nekas jau nebija līdzams. Fermera sieva salika ēdamo kokvilnas tarbiņā, viņas vīrs uzkāpa sirmā ēzelītl, pamāja ģime�nei un devās pildil di�o pienākumu. Trauts vēroja, cik smagi velkas ēzelītis, un lūdza Dievu, kaut �is nedro�ais lopiņ� iztu�rētu ceļojumu. Fermera sieva piedāvāja viņiem pārnak�ņot, sa�cīdama, ka pati tikmēr paliks pie radiem. Kad Trauts un pilots atgriezās pie būdas, lai redzētu, vai Moraless nav pamodies, viņa jau bija pārnākusi un pagatavoja visiem kukurūzas plācenī�us un pupiņas.

Pēc brokastīm Trauts aiznesa da�us plācenī�us Ruisam. Mo�raless atbrīvoja viņa rokas, atstājot kājas pieslēgtas. Ruiss, ska�ļi �makstinādams, aprija pasniegto, un Moraless viņam iedeva cigareti. Chiclero pateikdamies uzvilka dūmu. Trieciens bija iz�dzēsis no viņa sejas augstprātīgo smīnu, tagad viņ� likās daudz atsaucīgāks, kad Moraless uzdeva vairākus jautājumus.

-���� Viņ� sācis sadarboties ar to laupītāju bandu pirms kā�diem se�iem mēne�iem, Moraless tulkoja. Pirms tam esot vācis chicle sulu, bet es gan neticu. Viņ� vēlreiz izpra�ņāja vīru, �oreiz uzstājīgāk, St, Moraless bilda iesmiedamies. Ir tie�i tā, kā es domāju. Viņ� ir zaglis. Apzadzis tūristus, kas iera�du�ies Meridā. Kāds draugs viņam pateicis, ka viņ� nopelnītu vairāk ar izrakto mākslas darbu kontrabandu. Darbs būtu sma�gāks, toties labāk apmaksāts un mazāk riskants.

-���� Paprasiet, kā labā viņ� strādā, Trauts ierosināja.

Ruiss paraustīja plecus, kad viņam tika uzdots �is jautā�jums. Moraless sacīja:

-��� Viņ� sadarbojies ar kādu vīrieti, kas bijis drupu apsargs, policists. Tā ir maza banda, varbūt ducis cilvēku. Viņi atrod vietu un izrok grāvjus. Vislabākie esot neirīta priek�meti un trauki ar melnām līnijām. Par vienu podu varot dabūt divsimt līdz piecsimt dolāru. Viņa boss paņemot savu daļu un organi�zējot transportē�anu.

-���� Uz kurieni? Trauts apjautājās.

-��� Viņ� īsti nezina, Moraless pārtulkoja. Viņaprāt, boss bijis saistīts ar cilvēkiem, kas darbojas Petenā, tie�i pie Gvatemalas robe�as.

-��� Kā viņi aizgādā tos priek�metus uz turieni?

-��� Viņ� stāsta, ka preci vedot pa upi mazās laivās līdz vietai, kur ierodas furgoni. Tad tie dro�i vien brauc uz Karmelitu vai pāri robe�ai uz Belizu. Esmu dzirdējis, kas notiek pēc tam, tie mākslas objekti tiek pārvesti ar lidma�īnām vai kuģiem uz Beļ�ģiju vai Savienotajām Valstīm, kur atrodas pircēji, kas samaksā pamatīgu naudu. Viņ� pameta gandrīz vai līdzjūtīgu skatienu uz Ruisu. Ja vien �is bezzobainais idiots apjaustu, ka viņa boss un tie pārējie nopelna simtiem tūksto�u dolāru, bet viņ� ir tas, kas uzņemas visu risku! Moraless iesmējās. Ruiss juta, ka pateikts kāds joks, ta�u ar savām trūcīgajām angļu valodas zi�nā�anām nesaprata, ka smejas par viņu, un plati pasmaidīja, atsegdams retos zobus.

Trauts pārdomāja iegūto informāciju. Gameja un �i acīmre�dzot uzskrēju�i virsū kādai kontrabandas operācijai. Viņi pa�glābu�ies uz upes, izmantojot to pa�u mar�rutu, kuru kontra�bandisti, un centās aizbēgt, kad tika pamanīti no helikoptera. Viņ� palūdza Moralesam noskaidrot, cik tālu no krācēm atro�das iekrau�anas vieta.

-��� Viņ� saka, pāris nak�u uz upes, attālumu kilometros ne�zina. Upe da�ās vietās iz�ūstot, un viņi to darot, kad esot lietus periods.

Pilots uz Trauta lūgumu no helikoptera izņēma karti. Uz tās nebija atzīmēta upe, un tas apstiprināja Ruisa teikto. Nebija iespējams izsekot Gamejas tālākajām gaitām.

Izjautā�anu pārtrauca skaļa rosī�anās. Pāri laukam skrēja aptuveni desmit gadus vecs zēns, klaigādams spalgā balsi. Viņ� piesteidzās pie helikoptera un paziņoja, ka tēvs pārradies mā�jās. Viņi pameta Ruisu un devās atpakaļ uz būdu.

Fermeris sacīja, ka būtu atgriezies agrāk, ta�u izmantojis izdevību pie reizes apciemot savu brāli, kas dzīvo ciema tuvu�mā. Ak jā, viņ� iesaucās pēc gara vēstījuma par ģimenes sanāk��anu, viņ� esot ticies ar mācītāju, ta�u viņam vairs neesot radio. Trautam sirds sa�ņaudzās, bet tikai uz mirkli, jo fermeris sacīja, ka mācītājs izmantojis mobilo telefonu, ko parasti glabā stei�dzamiem gadījumiem, galvenokārt medicīniskiem. Mācītājs iz�saucis glāb�anas dienestu un lūdzis nodot ziņu, kas bija uzrak�stīta uz papīra: "Pasaki tiem helikoptera vīriem, ka viņiem tiks nosūtīta palīdzība."

Apzinoties glābēju tuvo�anos, Trauts kļuva vēl nepacietī�gāks. Viņ� staigāja �urpu turpu gar lauka malu, bie�i vien pa�mezdams skatienu dzidri zilajās debesīs. Drīz vien tālumā bija sadzirdama raksturīgā rūk�ana. Pols saausījās. Troksnis kļuva arvien skaļāks, varēja sajust sakultā gaisa vibrāciju.

Virs kokiem parādījās zaļganbrūns helikopters, aiz viņa vēl viens. Trauts vicināja rokas. Lidaparāti apmeta loku un tad pie�zemējās lauka malā. Durvis atvērās, kad rotori vēl nebija pār�stāju�i griezties, un no helikopteriem izlēca ārā maskē�anās tēr�pos ģērbu�ies vīri. Moraless, pilots, fermeris un viņa ģimene devās sasveicināties ar atlidoju�ajiem. Kopumā viņi bija se�i, ieskaitot kapteini galvenajā helikopterā un feld�eri otrajā. Viņ� visus izmeklēja un atzina, ka viņiem ir tikai nelieli ārējie savai�nojumi, ta�u citādi nekas nopietns nav noticis.

Trauts un Moraless devās pie sava nokritu�ā helikoptera, bet Ruiss bija aizbēdzis. Chiclero bija izlocījies ārā no pavir�i sapītā saitējuma. Atri aprunāju�ies, viņi nolēma netērēt laiku meklē�anai. Trauts būtu vēlējies uzzināt, varbūt Ruiss var vēl ko pastāstīt, ta�u viņ�, kā saprotams, �ajā kontrabandas ma�i�nērijā bija pats zemākais. Raugoties uz viņa izbēg�anu optimis�tiski, varēja iztēloties, ka viņu apēdīs jaguārs. �ēl gan būtu ja�guāra� Viņi pateicās fermerim un viņa ģimenei par viesmīlību, iekāpa lidaparātos un pēc brī�a jau atradās krietni virs kokiem.

Pēc nepilnas stundas viņi jau piezemējās kādā armijas bāzē. Kapteinis teica, ka bāze ierīkota netālu no Cjapasas, kad pirms gada bijusi indiāņu dumpo�anās. Kapteinis piedāvāja viņiem pa�ēst, nomazgāties un pārģērbties. Du�a varēja pagaidīt. Trautam bija kas svarīgāks. Viņ� lūdza atļauju izmantot telefonu.

Ostins savā kabinetā NZJA birojā rūpīgi pētīja fotogrāfijas, ko Zavala bija uzņēmis Ilalkona apak�zemes garā�ā; iezvanījās telefons. Zavala nupat bija aprakstījis savu braucienu uz Halkona kompleksu un asiņaino bumbas spēli, savukārt Ostins bija ieintriģējis viņu ar savu tik�anos Nantaketā ar And�elo Donatelli. Izdzirdot Trauta balsi, Ostina seja atplauka smaidā.

-���� Pol, priecājos tevi dzirdēt! Mēs ar D�o pirms brī�a runā�jām par tevi. Vai atradi Gameju?

-Jā un nē. Trauts pastāstīja Ostinam par starpgadījumu uz upes, par helikoptera nogā�anos un glābēju vienības iera�anos.

-��� Ko tu grasies tagad darīt, Pol? Ostins rāmi apjautājās.

Klausulē atskanēja smaga nopūta.

-���� Kurt, man nudien riebjas tevi pievilt, bet es nevaru at�griezties. Man jāatrod Gameja!

Ostins jau bija pieņēmis lēmumu.

-��� Tev nav jāatgrie�as. Mēs aizbrauksim pie tevis.

-����� Kā tad būs ar darbu, pie kā mēs pa�laik strādājam? Es domāju par to arheoloģisko projektu.

-��� Ganns un Jēgers var izstrādāt teorētisko darbības plānu, kamēr mēs esam projām. Paliec tur, kamēr mēs ierodamies.

-���� Un ko teiks admirālis?

-��� Neuztraucies, es to nokārto�u.

-��� Kurt, es tev esmu ļoti pateicīgs. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti. Tas bija pateikts tik sirsnīgi, cik vien Trauta atturīgums to pieļāva.

Ostins uzgrieza Sendekera numuru un pastāstīja visu, kas noticis.

Sendekers bija ievērojams ar savu uzsākto projektu neat�laidīgu realizē�anu, ta�u tikpat zināma bija viņa iejūtība pret personālu.

-���� Man bija nepiecie�ami vairāki gadi, kamēr es nokom�plektēju �o īpa�o uzdevumu vienību. Es nepieļau�u, ka vienu no tās galvenajiem darbiniekiem nolaupa sasodīta meksikāņu bandītu grupa. Dodieties viņu meklēt! Varēsiet izmantot visus līdzekļus, kas ir NZJA rīcībā.

Tie�i tādu reakciju bija gaidījis Ostins, ta�u admirāļa iztu�rē�anās reizēm mēdza būt iepriek� neparedzama.

-���� Paldies, ser! Es uzreiz gribētu lūgt kādu ātru transporta līdzekli uz Meksiku.

-���� Kad jūs gribat braukt?

-��� Man jāsavāc kopā īpa�u instrumentu komplekts. Varētu būt gatavs pēc kādām divām stundām.

-��� Paņemiet abi ar Zavalu savas zobu sukas un esiet Endrūsa gaisa flotes bāzē! Tur jūs gaidīs reaktīvā lidma�īna.

Ostins nolika klausuli.

-��� Gameja ir briesmās, un Polam nepiecie�ama mūsu palī�dzība. Viņ� izstāstīja visus sīkumus. Sendekers ir devis savu piekri�anu. Mēs izlidojam no Endrūsas apmēram pēc divām stun�dām. Vai tu varēsi?

Zavala bija piecēlies un devās uz durvīm.

-��� Esmu jau ceļā.

Pēc brī�a Ostins atkal pievērsās telefonam. Pēc īsas saru�nas arī viņ� izgāja no biroja un devās uz savu laivu māju, kur sameta somā da�us instrumentus un apģērbus, pēc tam brau�ca uz lidostu. Sendekers bija turējis vārdu. Uz skrejceļa atra�dās "Cessna Citation X" lidma�īna NZJA tirkīzzilajā krāsā un jau sildīja motoru. Kad viņi ar Zavalu bija pasviedu�i savas somas pilota palīgam, piebrauca armijas pikaps. Izkāpa divi plecīgi Speciālā dienesta vīri un vēroja, kā elektrokāra pacēlājs izņem no ma�īnas lielu kasti un ievieto lidma�īnas kravas nodalījumā.

Zavala sarauca uzaci.

-���� Priecājos, ka tu esi sagādājis alu braucienam.

-�� Es nodomāju, ka mums var noderēt mans glāb�anas kom�plekts. Ostins parakstījās uz saņem�anas kvīts un atdeva to vienam no vīriem. Pēc brī�a abi ar Zavalu jau piesprādzējās pie saviem sēdekļiem greznajā divpadsmit pasa�ieriem paredzētajā salonā, un lidma�īna izbrauca uz skrejceļa.

Mikrofonā atskanēja pilota balss.

-���� Esam gatavi pacelties. Mēs lidosim mērenā ātrumā, Jukatanā būsim pēc nepilnām divām stundām. Sēdiet un baudiet lidojumu! Dzērienu skapītī atradīsiet viskiju, ledusskapī ir mi�nerālūdens un ledus gabaliņi.

Pēc brī�a lidma�īna jau bija gaisā un pacēlās līdz paredzē�tajam augstumam, veicot �etrus tūksto�us pēdu minūtē. Kad lidojums izlīdzinājās, Zavala atraisīja dro�ības jostu.

-��� Tā ir ātrākā komerciālā lidma�īna, neskaitot "Concorde" sacīja Zavala, raudzīdamies sapņainām acīm; viņ� bija lidojis ar visiem lidaparātiem, kas vien pieejami zem Saules. Es gribētu papļāpāt ar pui�iem kabīnē.

Ostins mudināja viņu doties uz turieni, lai pats varētu ne�traucēts padomāt. Viņ� atgāza sēdekli atpakaļ, aizvēra acis un mēģināja iztēloties telefona sarunā ar Trautu dzirdētos notiku�mus. Kad Zavala atgriezās un nodeva pilota ziņojumu par drīzu nolai�anos, Ostins domās jau būvēja karkasu turpmākai darbī�bai, glu�i kā tiltu celtnieki, kas uzstāda sijas.

Trauts viņus sagaidīja, kad lidaparāts virzījās uz stāvvietu. Viņ� bija nomazgājies, noskuvies un aizņēmies maskē�anās ie�tērpu, kamēr pa�a uzvalks tiek iztīrīts. Apģērbs bija paredzēts smalkākas uzbūves meksikānim un izcēla Trauta garās rokas un kājas, padarot viņu līdzīgu zirneklim.

-��� Paldies, pui�i, ka tik ātri ieradāties, viņ� sacīja, saroko�damies ar abiem.

-��� Mēs neparko nebūtu laidu�i garām izdevību tevi redzēt �ādā formastērpā, Ostins attrauca smaidīdams.

-�� Manu apģērbu mazgā, Trauts, mazliet samulsis, paskaid�roja.

-���� Tu izskaties tīri nekas �ajās drēbītēs, Ostins atzina. Kaut kas līdzīgs Rembo, vai tev ari tā liekas, D�o?

Zavala lēnām papurināja galvu.

-��� Nezinu. Manuprāt, Pols drīzāk ir Stīvena Sīgala tips. Var�būt �ans Klods Van Damme�

-��� Es tie�ām priecājos, ka jūs traucāties uz �ejieni par NZJA naudu, lai novērtētu mana drēbnieka meistardarbu.

-��� Ņem par labu! Tas ir mazākais, ko mēs varam darīt veca drauga dēļ.

Trauta seja kļuva nopietna.

-������� Jokus pie malas, tas tie�ām ir kolosāli, ka jūsu nejaukie ģīmji ir �eit. Paldies, ka atbraucāt tik ātri. Gamejai vajadzīgs atbalsts, jo atgadījies kas ļauns.

-���� Viņa dabūs kaut ko vairāk nekā atbalstu, Ostins sacīja. Man ir padomā kāds plāns.

Zavala uzmeta skatienu kastēm, ko Speciālā dienesta pui�i bija iekrāvu�i lidma�īnā.

-��� Oho! viņ� noelsās.

Snaiperim lielākā vērtība ir nevis mērķis, bet gan pacietī�ba, Gusmans prātoja, sēdēdams uz segas Potomakas krasta krū�mājā un savu ledaino skatienu pievērsis Viktorijas laika stila laivu mājai pretējā pusē. Viņ� tur atradās jau stundām ilgi, iegri�mis daļēji vienaldzīgā, tomēr tramīgā zombija stāvokli, kurā spēja neņemt vērā stīvumu sē�as apaļumos un kukaiņu kodumus. Viņ� bija vērojis saulrietu, apzinājās upes skaistumu, ta�u staru atblāzmojuma pārmaiņas un ēnas neizraisīja viņā nekādu emo�cionālu strāvojumu.

Jau tad, kad automātiskais nakts apgaismojums vēl nebija ieslēdzies tum�ā nama dzīvojamā istabā, Gusmans zināja, ka Ostins neparādīsies. Viņ� pacēla savu Austrijas snaiperu �aute�ni SSG 69 un paskatījās caur Kahles ZF69 teleskopisko tēmēkli uz gleznu ar laivu, kura karājās pie sienas. Nospie�ot mēlīti, lode trauktos pāri upei ar ātrumu divtūksto� astoņsimt divdes�mit viena pēda sekundē. Viņ� noklak�ķināja ar mēli, tad nolai�da �auteni, paņēma mobilo telefonu un zvanīja uz NZJA biroja numuru.

Automātiskais atbildētājs paziņoja, ka misters Ostins da��as dienas būs prom no sava kabineta, nosauca NZJA darba laiku un aicināja Gusmanu atstāt kādu ziņu. Viņ� smaidīja. Bija tikai viena ziņa, ko viņ� gribēja atstāt misteram Ostinam. Viņ� piezvanīja uz citu numuru. Telefons iezvanījās ma�īnā, kas bija novietota pie Zavalas mājas Ārlingtonā.

-������� Atceļam, Gusmans sacīja un izslēdza telefonu. Divi vīri ma�īnā paskatījās viens uz otru un paraustīja plecus, tad iedar�bināja motoru un brauca prom.

Pie Potomakas Gusmans rūpīgi ietīņāja �auteni segā un de�vās cauri me�am klusi kā spoks.

Laiva slīdēja cauri ērmotajai miglai glu�i kā sapnī. Miklie izgarojumi, kas virmoja virs upes, materializējās spokainās būt�nēs, kuras māja ar savām netveramajām rokām, it kā brīdinot. Brauc atpakaļ!

Gameja stūrēja, bet �i sēdēja priek�ā, viņa galva atgādinā�ja izgrebtu sarkankoka figūru, vērīgās acis raudzījās vieglajā dūmakā, lai saskatītu jebkādus �ķēr�ļus, vai tie būtu cilvēki vai kas cits. Pārnak�ņoju�i mazā saliņā, viņi bija ceļā jau no pa�as rītausmas. �i gulēja krastmalā kādā pārmērīgi lielā guļamtīklā. Tik�anās ar veco Dzeltenbārdi joprojām uzdzina Gamejai �er�muļus. �i mierināja, ka tur nekādā ziņā nav �ūskas. Viņa pazi�ņoja, ka negribētu redzēt pat tārpu, un izvēlējās neērtāku, bet samērā dro�āku vietu laivu. Viņa tramīgi atmodās no skaļas �ņākoņas un atvieglota redzēja, ka tā ir mazā plītiņa. �i vārīja kafiju. Viņi ātri ieturēja brokastis, izmantodami ceļojumu maisī�jumu, un agri devās ceļā.

Chiclcro krājumi bija pietiekami lieli, lai viņi varētu iztikt dienām ilgi. Laivā nebija daudz vietas, tāpēc viņi pielādēja citu laivu ar pārtiku, ūdens pudelēm un degvielu un piesēja to aiz�mugurē. Papildu slodze mazināja ātrumu, tomēr krājumi bija nepiecie�ami, lai izdzīvotu.

Saule sildīja arvien vairāk un iztrenkāja miglas rēgus, redza�mība atkal kļuva skaidra, ta�u mitrums bija smacējo�s. Gameja bija atradusi novalkātu salmu cepuri, kas palīdzēja izsargāties no saules dūriena un saudzēja acis no �ilbino�ās tropiskās gais�mas.

Upe tecēja līkumu līkumiem. Tuvojoties kārtējam pagrie�zienam, �i pacēla roku, un Gameja krietni samazināja ātrumu. Kādu brīdi viņi peldēja pa straumei un ausījās, vai nav dzirda�mas balsis vai motoru rūkoņa. Vairs nebaidīdamies no uzbru�kuma aiz muguras, viņi piesardzīgi raudzījās uz priek�u, negri�bēdami pagriezties līkumā un uzskriet virsū laivai, kas pilna ar laupītājiem. Nedrīkstēja aizmirst helikopteru. Viņi joprojām ne�zināja, vai tajā bija draugi vai ienaidnieki. Helikopters bija vi�ņus paglābis no krācēm, tomēr viņi nebija aizmirsu�i, ka tas arī viņus iesvieda upē.

Da�kārt virs ūdens izlēca kāda zivs, radot �āvienam līdzīgu troksni, ta�u visā visumā līdzās metāliskajai burbu|o�anai pret alumīnija korpusu viņi dzirdēja vienīgi putnu �ivinā�anu un ieķērk�anos kokos un kukaiņu dūkoņu un sanē�anu. Gameja priecājās par kukaiņu atbaidī�anas losjona lielajiem krājumiem, tas bija bie�i jālieto no jauna, jo noskalojās ar sviedriem vai lietusgāzēm. Likās, kukaiņi neuzbrūk �i. Gameja prātoja, ka varbūt tā ir dabiskā izlase jebkur� maiju tautības cilvēks, kas bija uzņēmīgs pret malāriju vai citām kukaiņu izraisītām kai�tēm, bija iznīdēts no cilts jau labi sen.

Laikam ritot, upes izskats mainījās. Gultne bija divkārt sa�aurinājusies, un, tam pa�am ūdens daudzumam spie�oties cauri divreiz mazākai telpai, straumes ātrums palielinājās, bet bija vienmērīgs. Līdzenie lauki kļuva pauguraināki, krasti stāvāki un augstāki, no vienas vietas noaugu�i.

Gameju bija kaitinājusi laivas vienmērīgā, bet lēnā gaita. Viņa gan nebija īsti pārliecināta, vai trauk�anās būtu daudz tī�kamāka. Kad ātrums pieauga, vieglāk bija kļūdīties.

-��� Kaut es zinātu, kur mēs esam, viņa murmināja, raugo�ties uz vīteņaugiem klātajiem kaļķakmens krastiem, kas ieskā�va no abām pusēm.

-����� Es arī par to prātoju, �i sacīja, vērdamies debesīs. Mēs zinām, ka tur noteikti ir austrumi, jo tur uzlēca saule. Mums nepiecie�amas jūsu gaidu meitenes zinā�anas.

Gameja pasmējās.

-��� Kas mums tie�ām nepiecie�ams, tas ir portatīvais globā�lās orientācijas noteicējs.

�i ielūkojās savā tarbiņā un izvilka senatnīgo instrumentu, kuru viņi bija atradu�i alas templī. Saule apmirdzēja pulēto me�tālu. Viņ� pasniedza to Gamejai.

-���� Vai jūs protat rīkoties ar tādiem instrumentiem?

-���� Kā jau jūras bioloģe, es pavadu lielāko daļu laika zem ūdens un ļauju citiem mani uz turieni nogādāt. Tomēr mazliet esmu apguvusi navigāciju.

�i pārņēma stūrē�anu, kamēr Gameja pētīja instrumentu. Pēc tā atra�anas tagad bija pirmā izdevība to aplūkot rūpīgāk. Un atkal viņa apbrīnoja koka kastes un savstarpēji saistīto lok�veida sviru darinātāju meistarību. Uzraksti katrā ziņā bija sena�jā grieķu valodā un norādīja da�ādu dievību vārdus.

Viņa uzspieda ar rādītājpirkstu uz lielākā riņķa, bet tas bija aizsērējis ar rūsu, tāpat kā pārējās kustīgās detaļas. Uz lielākā loka bija iegravēti dzīvnieku attēli aitas, kazas, lā�i, pat lau�va. Pēc viņu izvietojuma Gameja noprata, ka tie atveido zvaig�znājus. Tas viņai atgādināja shematiskas zvaig�ņu kartes ar ro�tējo�o ciparnīcu, kas attēlo naksnīgās debesis zināmā gada pos�mā. Gudri gan!

-��� Lai arī kas būtu radījis �o ierīci, tas noteikti bijis ģēnijs, viņa atzina. Es at�ifrēju vienīgi daļu tās izmanto�anas. Pēc tās var redzēt, kā izskatās debesis noteiktā periodā nakts laikā. Svarīgāk ir tas, ka pēc tās varēja noteikt gadalaiku.

-��� Citiem vārdiem sakot, tas ir debess ķermeņu kalendārs, kas būtu nenovērtējams, jo palīdzētu uzzināt, kad gaidāms lie�tus periods, kad sēt, kad novākt ra�u.

-��� Un kad kuģot. Arī to, kur cilvēks atrodas. Otru pusi var izmantot kā sekstantu, kas dod aptuvenu, bet visā visumā pa�reizu saules azimutu.

-��� Kam domāti citi loki?

-����� Cik es saprotu, tie var būt paredzēti kārbu atvēr�anai. Jāuzprasa kādam, kam ir tehniska pieredze, Gameja sacīja, pa�ūpojot galvu. �ēl gan, ka mehānisms ir sarūsējis. Es lab�prāt uzzinātu, kur mēs atrodamies.

�i parakņājās savā mugursomā un, izvilcis ārā karti, izklā�ja to uz ceļgaliem.

-��� �ī upe nemaz nav parādīta, viņ� sacīja, ar pirkstu iezī�mēdams viņu aptuveno ceļojuma mar�rutu. Manuprāt, tā ir tik liela vienīgi pēc lietus perioda. Ņemot vērā mūsu virzību un ātrumu, es domāju, ka mēs vai nu esam pārgāju�i pāri robe�ai uz Gvatemalu, vai arī atrodamies pie tās. Un tas varētu būi pil�nīgi loģiski, jo nolaupītie priek�meti tiek slepus transportēti cauri Gvatemalai uz Belizu un tālākajiem punktiem.

-��� Kad ierados �eit NZJA uzdevumā, es nebiju plānojusi aiz�ceļot uz Gvatemalu, bet laikam man nav diez kāda izvēle.

-�� Skatieties uz to optimistiski, �i ieteica, mums toties ir iespēja apstādināt senatnes priek�metu briesmīgo kontraban�das ma�inēriju.

Gameja sarauca uzaci. Viņa cerēja, ka �āds �i optimisms maz�liet rimsies. Apzinoties, ka viņu eksistence ir ik mirkli apdraudē�ta, viņa nebija iztēlojusies sevi par kontrabandas apkaro�anas dueta locekli. Viņas galvenais mērķis bija izdzīvo�ana. Viņa vē�lējās, lai ātrāk beigtos �ie piedzīvojumi. Tas, ka viņi joprojām bija dzīvi, acīmredzot bija necerētas veiksmes apliecinātājs.

Gameja norādīja uz da�iem krustiņiem, kas bija pievilkti kartē.

-��� Vai jums ir kāda ideja, ko tie varētu nozīmēt?

Bridi papētījis, �i sacīja:

-��� Tas varētu būt daudz kas izrakumu vietas, savākto ob�jektu vai pārtikas un citu krājumu noliktava, piegādes punkts furgoniem�

-��� Un, cik var spriest pēc �īs viltīgās ierīces, mēs metamies taisni virpulī. Viņa pasvārstīja instrumentu rokā un atdeva atpakaļ �i.

-��� Interesanti, �i domīgi noteica, saudzīgi iebāzdams se�natnīgo riku atpakaļ savā somā. Cen�oties apjēgt tā praktisko izmanto�anu, mēs esam aizmirsu�i arheoloģisko vērtību.

-��� Atstā�u pārējiem to noskaidrot. Tagad es esmu jūras bioloģe.

-���� Tomēr jūs nevarat noliegt, ka Senās Grieķijas kultūras eksponāta atra�ana pirmskolumba laika vietā izraisa jautāju�mus.

-��� Bet es uz tiem neesmu gatava atbildēt.

-���� Es arī ne. Pagaidām ne. Bet zinu, ka pār manu galvu gāzīsies arheologu sabiedrības dusmas, ja do�u kaut mazāko mājienu par pirmskolumba laika sakariem ar Eiropu. Tas in�struments te nevarēja atkļūt pats no sevis. To vai nu ir atvedu�i eiropie�i uz Ameriku, vai arī amerikāņi, kas biju�i Eiropā.

-��� Varbūt tas ir labi, ka mums nevienam nav jāstāsta, Gameja piebilda.

Straume pieņēmās spēkā, un viņi pārtrauca tērzēt. Upe bija kļuvusi vēl �aurāka un tecēja gandrīz vai aizā, klintis kļuva arvien stāvākas un augstākas. �i nebija viegli novadīt laivu, un to pārņēma Gameja. Trok�ņainas brāzmas, kas liecinātu par krā�u tuvo�anos, gan nedzirdēja, vismaz pagaidām ne, tomēr Gameja nezaudēja modrību.

-���� Mūsu ātrums arvien palielinās, viņa iesaucās.

-��� Vai nevar to samazināt?

-���� Motors praktiski ir tuk�gaitā, vienigi saglabāta stūrē�a�nas iespēja. Skatieties vērīgi un klausieties! Ja jums liekas, ka mēs tuvojamies krācēm, es piebrauk�u krastā, un tad domāsim, ko darīt.

Sienām līdzīgo krastu pakājē stiepās pāris jardu plata dub�ļaina mala, tur būtu pietiekami daudz vietas, lai izbrauktu ārā no upes un atpūstos. Viņu uzmundrināja vēl kāda doma �is bija vienīgais veids, kā varēja pārvietoties chiclero, tātad upe bija piemērota kuģo�anai ar mazu laivu. Tomēr piesieto laivu novadīt bija grūti, tāpēc vajadzēja piebraukt krastā, pārkraut produktus un laivu pamest.

Piepe�i upe sa�aurinājās vēl redzamāk, ūdens ātrums div�kār�ojās.

Gameja un �i mulsi saskatījās. Joprojām nebija dzirdams krā�u tuvums. Viņi veica garu pagriezienu; krasti sakļāvās tik tuvu, ka likās, tos var aizsniegt ar rokām. Gameja nolēma pie�braukt pie tuvākā krasta. Kravas laiva grūdās klāt, tad sametās uz otru pusi un izjauca stūrē�anu. No pieredzes Gameja zināja ja, braucot ar laivu, kaut kas saiet greizi, tas notiek ne pa jokam un no nelaimes var paglābt vienīgi spēja rīcība.

-��� Grieziet to nost! viņa kliedza.

�i neizpratnē raudzījās Gamejā.

Viņa ar plaukstas malu atdarināja na�a kustību.

-��� Grieziet nost to krājumu laivu, citādi tā mūs sadragās.

�i saprata un uzreiz a�i ar zibenīgu ma�etes cirtienu atda�līja tauvā piesieto laivu. Piekrautā plakandibene lēnām sagriezās un slīdēja viņiem virsū. Gameja un �i abi vēroja laivu, cerē�dami, ka tā aizslīdēs garām, sadursme �aurā aizā būtu īsta ka�tastrofa. Gameja raudzījās pāri plecam, cen�oties stūrēt tā, lai izvairītos no sagrū�anās, un līdz pēdējam brīdim neievēroja ak�mens sienu, kas rēgojās tie�i viņu ceļā.

Gameja pieliecās, lai neatsistu galvu, kad laiva triecās cauri atverei sienā. Da�u sekun�u laikā straujā upe bija viņus ierijusi alā, kur no dienas gaismas nebija ne miņas.

-��� Profesor, mums vajadzīga baterija, viņa sacīja, melnajā tumsā izskanot atbalsij.

Iedegās baterija, un uz slapjajām klintīm, kas atradās tikai da�u jardu attālumā, uzgūla �aurs gaismas stariņ�. Gameja sagrie�za stūri, lai izvairītos no sadursmes, ta�u steigā pārcentās, un straume sameta laivu uz sāniem. Pēc da�ām riskantām kustībām viņa atkal atguva laivas vadību, tā peldēja straumes ātrumā.

�i vadīja baterijas gaismas kūli uz priek�u un aug�ā, uz robainajām, slapjajām sienām un griestiem. Apak�zemes upe Gamejai atgādināja izklaides parku, ta�u viņa galīgi nejuta, ka izklaidētos. It īpa�i tad, kad gaismas stars uztvēra pie griestiem ko tādu, kas atgādināja melnu lapu segumu. Baterijas gaismā atblāzmoja tūksto�iem kvēlojo�i sarkanu punktiņu. Viņa aiztu�rēja elpu ne tik daudz aiz bailēm, kā cen�oties izvairīties no pārmērīgi izteiktās amonjaka smakas.

-��� Man riebjas sikspārņi, viņa izgrūda, sakozdama zobus.

-��� Nekustieties, un nekas ar jums nenotiks, �i pieteica.

Nebija nekādas vajadzības brīdināt. Gameja bija sastingu�si, iztēlojoties smagnējos spārnus un asos zobus.

Radījumi palika savās vietās; laivai virzoties tālāk, to bija arvien mazāk, un pēc kāda laika vairs nebija neviena.

-��� Apbrīnojami, �i sacīja. Es nekad neesmu redzējis, ka upe tik strauji noietu pazemē.

-��� Piedodiet, profesor �i, par maniem vārdiem, bet jūsu val�stī ir manai gaumei neatbilsto�i daudz alu un caurumu.

-��� Si, doktore Gameja. Diem�ēl tā ir kā �veices siers.

Gameja centās to uzlūkot no gai�ās puses, ta�u tad aptvē�ra, ka tādas nav. Viņi bija iesūkti zemes dzīlēs, un nebija nekā�das pārliecības, ka jebkad tiks ārā. Labākajā gadījumā tas bija cbiclero izmantotais mar�ruts, un tas nozīmē, ka viņi atkal var uzskriet virsū kontrabandistiem. Gameja izcēla dzenskrūvi ārā no ūdens, un viņi stūrēja ar aira palīdzību, izmantojot arī rokas un kājas, kad laiva ar troksni atsitās pret alas sienām.

Gameja pieķērās pie kāda neliela stalagmīta un vairākkār�tīgi aptina ap to nogriezto auklu. Pagaidu stiprinājums turējās. Viņi uzrāpās uz klints izvirzījuma un aizdedza mazo lukturīti. Gameja cerēja, ka drīz garām slīdēs arī viņu produktu laiva, bet tā acīmredzot bija aizķērusies. �i �ēlojās, ka vairs netiks pie maltās gaļas konserviem. Gameja viņu mierināja, ka varbūt viņi to dabūs vēlāk. Bez gaļas konserviem vēl kaut kā varētu iztikt, bet degviela un ūdens gan noderētu.

Pamieloju�ies ar sakaltu�iem un aukstiem kukurūzas plācenī�iem, viņi apsvēra savas iespējas un vienojās, ka nekas cits neatliek, jādodas vien uz priek�u. Neviens no viņiem neizpau�da noklusētās bailes, ka upe varētu atdurties strupceļā. Vai arī tā varētu būt bez beigām. Tomēr �āda varbūtība klājās virs gal�vām glu�i kā melns mākonis.

Viņi iekāpa laivā, ieslēdza motoru, lai varētu to vadīt, un brauca vēl pusstundu, bie�i vien saliekusies klepus lēkmē no miklā gaisa, kas dvakoja pēc pelējuma. Gamejai likās, ka plau��u sieniņas ir tikpat piesūku�ās ar mitrumu kā pārējais ķerme�nis. Straume vairs nelikās tik spēcīga. �i, kas apgaismoja ceļu priek�ā, paziņoja, ka upe ir gandrīz vai atguvusi savu sākotnē�jo platumu, kāds tai bija pirms krācēm. Viņ� bija novietojis luk�turīti laivas priek�galā, tā dzeltenais spīdums izgaismoja kaut ko līdzīgu lielai alai.

-��� Stāt! �i pārkliedza motora troksni, kas piepe�i bija sā�cis atbalsoties.

Gameja izslēdza motoru un sagrieza stūri, pagūstot izvairī�ties no uzskrie�anas melnai sienai viņu ceļā. Upe atkal bija pazu�dusi, acīmredzot tā bija ieplūdusi vēl dziļāk. Viņi atradās lielā baseinā. No tā atdalījās �aura pieteka. Izvēloties labāku ceļu, Gameja ievadīja tajā laivu, tas izskatījās cilvēka darināts kanāls.

�i izslēdza lukturi un, saliecies uz priek�u, stingi vērās vārajā oran�ajā gaismiņā, kas blāzmoja tumsā un, viņiem tuvojo�ties, kļuva lielāka un spo�āka, līdz beidzot bija redzams, ka tā ir trīsuļojo�a petrolejas lampa uz maza muliņa pāļiem. Gameja piebrauca klāt divām pilnīgi vienādām laivām, kas bija piesie�tas pie piestātnes, un izslēdza motoru. Viņi saspringti ieklausī�jās, ta�u nedzirdēja neko vairāk kā vienīgi savu panisko elpu.

-��� Tas izskatās pēc ceļojuma gala, Gameja sacīja.

Viņi salika atliku�os produktus �i mugursomā un piesar�dzīgi sāka virzīties pa muliņu, kas bija uzbūvēts ietves platumā pie līdzena kaļķakmens izbīdījuma. Celiņ� kļuva platāks, ro�bainās sienas gludākas. Viņi gāja, vadīdamies pēc lukturiem, līdz beidzot nonāca pla�ā telpā ar gludām taisnstūrveida sie�nām un griestiem.

�i palūkojās apkārt.

-��� �īs biju�as akmeņlauztuves. Iespējams, ka tās izmantoju��i sen�i, lai iegūtu kaļķakmeni saviem tempļiem un ēkām. Esam nonāku�i maiju rosības vidū.

-��� Es gan nedomāju, ka sen�i lietoja petrolejas lampas.

-���� Es arī ne. Labās ziņas mums ir tādas, ka �eit kaut kur jābūt izejai.

Viņi aplūkoja telpu tuvāk un ieraudzīja du�iem koka kas�tu, kas bija sakrautas uz plātnēm. �i apgāja rindai apkārt un ielūkojās iek�ā.

-���� Kaut kas neticams, viņ� �ukstēja. Te noteikti ir sim�tiem maiju kultūras objektu. Viņi lielo akmeņlauztuves par no�liktavu zagto senlietu uzglabā�anai.

-���� Tā varētu būt, Gameja piekrita. Laupījumu atved pa upi un no �ejienes sūta prom. Virs viņu galvas izdzisa lampa. Lai tos transportētu tālāk, viņiem nepiecie�ams ceļ�.

�i neklausījās. Pie alas sienas bija izbūvēti plati plaukti, viņ� vairākkārtīgi uzspīdināja kabatas baterijas gaismas staru uz daudziem akmens bluķiem, kas bija izlikti glu�i kā kapa pieminekļu veikala skatlogā.

-��� Atkal laivas, viņ� �ukstēja.

Gameja piegāja tuvāk un ieraudzīja grebumus uz akmens.

-���� �ie ir līdzīgi tiem grebumiem, kurus mēs redzējām tajās drupās.

-��� Jā, liekas, ka tie sirojumi ir daudz pla�āki, nekā es biju iedomājies. Acīmredzot viņi ir uzgāju�i citus arheologu izraku�mus, līdzīgus tam, ko mēs apmeklējām. Lai atdalītu tos no sie�nām, viņi ir lietoju�i motorzāģi ar dimanta asmeni. Viņ� smagi nopūtās. Tā ir traģēdija.

Zinātkāre pārspēja viņu izdzīvo�anas instinktu. Viņi lab�prāt paliktu tur visu dienu, salīdzinot pierakstus, ja Gameja ne�pamanītu tālākajā akmeņlauztuvju galā bālganu spīdumu. Die�nas gaisma. Beidzot viņi tiks ārā no �au�alīgās vietas! Kop� izkāp�anas no laivas Gameju vajāja sajūta, ka viņi nav vieni. Pametusi skatienu pār plecu, viņa satvēra �i aiz rokas un atrā�va viņu no akmens pieminekļiem.

Gaisma spraucās caur atveri, kas bija aptuveni tik liela kā garā�as durvis, virs tās atradās tipiska maiju stila arka. Viņi izgāja ārā. Pēk�ņā pāreja no vēsuma tveicīgajā karstumā bija satrieco�a, viņi mirk�ķināja acis spo�ajā saulē un ieraudzīja vien�kār�u iekrau�anas platformu ar vin�u. Zeme visapkārt bija pie�sūkusies ar motoreļļu un sadangāta ar riepu nospiedumiem.

Gameja pagāja uz priek�u, ta�u, ar acs kaktiņu kaut ko pamanot, apstājās. Viņa pagriezās pa labi, tad pa kreisi, un viņai nepatika ieraudzītais. Abās pusēs akmeņlauztuvju ieejai, kas bija izcirsta pakalnā, stāvēja pa vīrietim. Viens bija �auteni pagriezis pret viņu, otrs ar bisi lēmēja uz �i. Aiz jostām viņiem vēl bija aizbāztas pistoles. Gameja un �i saskatoties vienojās neizdarīt straujas kustības. Vienīgais glābiņ� viņiem bija tur, no kurienes bija iznāku�i, ta�u pēc mirkļa to aiz�ķērsoja tre�ais bruņotais vīrs, kas iznāca ārā no akmeņlauztuves. Gameja drū�mi nodomāja, ka intuīcija viņu nebija maldinājusi.

Visi trīs vīri bija netīri un neskuvu�ies, viņa jau bija piera�dusi vietējos redzēt tādā izskatā, ta�u �ie chiclems likās discip�linēti, bargāki nekā tie, kas bija vajāju�i viņus uz upes. Tas likās saprotami vīri izrakumu vietā atradās �īs sociālās hierar�hijas pa�ā apak�ā, tie bija kā vergi, kas izrok senlietas, un mūļi, kuri tās transportē. �ie acīmredzot bija apsargi. Tre�ais vīrs īsi komandēja pārējos. Viņi ar saviem iero�iem pamāja Gamejai un �i, liekot viņiem virzīties pa zemesceļu, kas veda prom no ak�meņlauztuves.

Kādu laiku viņi gāja pa me�u, tad nonāca līdz izcirtumam, kur bija atbrīvota vieta apdauzītam un dubļiem nota�ķītam fur�gonam. Tur atradās arī mazs �ķūnis, tā durvis bija atvērtas, un pa tām iek�pusē varēja redzēt sakārtus eļļainus darbarīkus. Ap motoru darbojās kāds vīrietis un, dzirdot soļus, atliecās no pa�celtā motora pārsega. Viņ� bija kalsns, ar neveselīgi bālganu seju un �auru, retu bārdu, kas pie�ķīra viņam sātanisku izska�tu. Viņ� sāka iztaujāt sargu, kur� bija viņus atvedis. Pat nezinot spāņu valodu, Gameja noprata, ka mehāniķis ir autoritatīva per�sona.

Viņ� uzdeva kādu jautājumu �i, kas bija atkal pieņēmis savu pazemīgā algād�a lomu. Viņi brīdi parunājās, tad vīrs sa�rauca pieri un papurināja galvu. Gameja ar atvieglojumu seci�nāja, ka at�ķirībā no iepriek�ējiem �ie vīri negrasās viņu izva�rot, tomēr viņa nejutās mierīga, redzot, ka vīrietis visu laiku tur gatavībā pistoli, kamēr runā ar �i. Mirkli padomājis, viņ� ielīda furgona kabīnē un klusu kaut ko runāja pa rāciju. Reizēm vārdi ieskanējās visai asi, ta�u, atgrie�oties pie pārējiem, mehāniķis smīnēja un kaut ko pavēlēja apsargiem. Viņi sagrāba Gameju un �i, nogrūda viņus zemē aiz furgona, sasēja viņiem kājas un piesaitēja ar rokām pie bufera.

-���� Ko viņ� teica? Gameja �ukstēja, kad viņi bija atstāti di�vatā.

-���� Es sacīju, ka esam apmaldīju�ies, ka jūs esat zinātniece, bet es jūsu gids, ka mēs nejau�i tikām ierauti alā.

-��� Vai viņi noticēja?

-����� Nav svarīgi. Viņ� teica, ka esot rīkojums no�aut visus, kas �eit parādās. Bet tad viņ� pa radio sazinājās ar savu priek��niecību, un tā likusi mūs aizvest turp.

-���� Viņ� izskatījās visai apmierināts ar sevi, ka ticis vaļā no atbildības. Kad tas noliks?

-���� Furgonam kaut kas atgadījies ar motoru. Kad to salabos, mēs dosimies ceļā.

Gameja dziļi ieelpoja un nopūtās. Viņa nebija nobijusies. Tikai novārgusi un zināmā mērā nomākta, ka viņi ir sagūstīti, būdami tik tuvu brīvībai pēc visām �īm dienām, kad cīnīju��ies, virzoties pa upi. Ar visiem pūliņiem viņiem tagad neklā�jās labāk kā tad, kad bija ieslodzīti pazemē. Lūkojoties opti�mistiski, �ie chicleros netīkoja pēc viņas ķermeņa un neizteica atklātus izvaro�anas draudus. Turklāt viņiem nebūs pa�iem jāiet ārā no me�a. Gamejas domas pievērsās furgonam. Tā va�rētu būt viņu iespēja aizbraukt no �ejienes, ja vien viņi varētu izplānot, kā atņemt aizdedzes atslēgas �etriem bruņotiem vī�riem. Viņa atspieda galvu pret buferi un pārdomāja visas ie�spējas. Ātri vien nācās saprast, ka pa�reizējā situācijā viņiem var līdzēt tikai viens glābējs. Brīnums. Viņa aizvēra acis. Tā būs gara nakts.

Zavala no galvenā helikoptera rītausmas gaismā pamanīja guļo�os ķermeņus. Helikopters lidoja koka galotņu augstumā, izsekojot upes līklo�u plūdumam, un tad Zavala pamanīja cil�vēku grupu, kas bija aizķērusies asā līkumā. Viņ� palūdza pilo�tam dot iespēju tos apskatīt tuvāk. Helikopters nolaidās zemāk un turējās gaisā nedaudz virs ūdens. Zavala izliecās ārā pa lie�lajām durvīm un nopētīja uzpūtu�os līķus. Tad viņ� sazinājās ar otru helikopteru, kas laiski riņķoja virs viņiem.

-��� Pol un Kurt, es redzu, ka te nav par ko raizēties. Visi līķi ir vīrie�u kārtas. Citiem vārdiem sakot, Gamejas starp viņiem nebija.

-��� Vai tu esi pārliecināts? Trauts pārprasīja.

-��� Cik vien varu būt, skatoties no �ejienes.

Ierunājās Ostins.

-��� Paldies! Tagad būtu mūsu kārta iejaukties. Vai mūsu li�muzīns ir gatavs?

-���� Sagatavots startam.

-���� Labi. Ķersimies pie darba.

Divi Meksikas armijas helikopteri pārlidoja pāri vecajām drupām, kur Gameja tika pirmoreiz sagūstīta. Trauts vēlējās, lai viņa NZJA vienības biedri gūtu pilnīgu priek�statu par Gamejas un �i bēg�anu no sākuma līdz galam. Viņ� norādīja lidot pāri krācēm un virzīties tālāk, virs upes lejteces, līdz viņi saskatīja �os līķus.

Zavala nodeva Ostina rīkojumu pilotam. Helikopters palaidelējās virs upes platākās vietas, tad lēnām piezemējās, un no tā korpusa atdalījās liels priek�mets, kas ieslīdēja ūdenī. Zavala ieslēdza atvienotājmehānismu, un helikopters sazvārojās uz aug�u, atbrīvojies no smagās kravas, tad palidoja gabalu tālāk, un tā vietu ieņēma otrs, kurā atradās Ostins un Trauts.

Ostins pirmais bija ārā pa durvīm un ātri noslīdēja lejā kuģo�jamā līdzeklī, kas atgādināja lielu banānveida vannu. Viņ� pa�virzīja dīvaino laivu zem Trauta, kur� jau rāpās lejup pa virvju kāpnēm.

Nākamā tika nolaista ūdensizturīga soma. Trauts vadīja tās piezemē�anu. Tas nebija viegli, jo bija jācīnās ar rotora radīto gaisa virpuli. Kaut arī viņa cienīgā izturē�anās norādīja uz aka�dēmisku izglītību un kalsnais augums nepauda spēku, viņ� bi�ja uzaudzējis muskuļainus plecus un rokas, pusaud�a gados strādādams par zvejnieku, tāpēc bez grūtībām noāķēja saini, un helikopters virzījās nost.

-��� Es gan parasti neuzņemu "stopolājus", bet jūs izskatāties godīgs, Ostins pārkliedza dzinēja rūkoņu.

Trauts smaidīja. Lai arī viņ� visu laiku uztraucās par Gameju, tomēr jutās laimīgs, ka beidzot kaut ko dara. Viņ� paņēma rāciju, kas bija piestiprināta pie jostas, un ierunājās:

-��� Paldies, D�o, par limuzīnu!

-���� Laipni lūdzu! Bet labāk vispirms izmēģiniet braucamo, un tikai tad sāciet brāzties.

"Limuzīns" bija divvietīga amfībija, viena no mazākajām, kādas ra�o. Putuplasta un stikl�ķiedras korpuss bija zāles zaļu�mā; no smailā priek�gala līdz noapaļotajam pakaļgalam bija tikai piecpadsmit pēdas. Amfībija bija aprīkota ar dzenskrūvi un gaisa spilvenu, tāpēc varēja pārvietoties gan pa ūdeni, gan pa zemi, ar derīgo kravu attīstot divdesmit piecu jūd�u ātrumu stundā. Atceroties Ņinas Kirovas pārdzīvojumus ar milzīgo am�fībiju, Ostins bija iedomājies, ka "sliktie zēni" nav vienīgie, kas pelnīju�i braucienu izklaides laivā. Tā bija paredzēta mednie�kiem un tiem, kas vēlas nokļūt citādi nepieejamās vietās. Armi�jas speciālās vienības bija pārveidoju�as civilo modeli, pievie�nojot kron�teinus viegla automāta balstī�anai, starme�us un in�frasarkanos nakts uztvērējus.

Ostins iedarbināja divdesmit zirgspēku motoru un juta, ka braucamais paceļas virs ūdens uz gaisa spilvena. Viņ� izmēģi�nāja da�us riņķus un cilpas, variējot ātrumu. Juzdams gandarī�jumu, ka tiek ar to galā, viņ� uzticēja braucamo Trautam. Kamēr

Trauts iepazina mazās amfībijas īpa�ības, Ostins parakņājās vi�ņu somā un izvilka pistoli un divus karabīnes lielumā saīsinā�tus M-16 automātus. �aujamais spēja veikt deviņsimt piecdes�mit apgriezienus minūtē automātiskā re�īmā, turklāt to varēja izmantot par granātmetēju.

Ostins justos labāk, ja nebūtu nemaz jā�auj, ta�u viņ� nebi�ja optimistiski noskaņots. Viņ� vairs nesmējās par Pola maskē��anās ietērpu un aizņēmās tādu arī sev, turklāt piesedza savus uzkrīto�i baltos matus ar karavīra cepuri.

Nekāda iepriek�ēja sagatavo�anās viņus nespētu pasargāt no drausmīgās smirdoņas, ko viņi sajuta, tuvojoties peldo�a�jiem līķiem. NZJA vīri samērca upē mutautiņus un aizsēja priek��ā deguniem un tikai tad uzdrīkstējās piebraukt klāt. Līķi izska�tījās kā piepūsti ar gaisu. Trauts, sakniebis muti, apskatīja tos citu pēc cita.

Pārliecinājies par redzēto, viņ� ieslēdza rāciju.

-��� Viss kārtībā, D�o. Gamejas te nav.

-���� Priecājos dzirdēt, vecīt.

-��� Manuprāt, tie ir tie pa�i, kas pūlējās mūs notriekt no de�besīm. Viņ� nodrebinājās, atcerēdamies Gamejas tuvumu krā�cēm.

-��� Mēs ātri pārbaudīsim upi līdz lejai. Var gadīties, ka viņa nedaudz tālāk gaida jūs abus kā glābējus.

-���� Paldies tev vēlreiz, ka atvēlēji man savu vietu.

-��� Ņem par labu, amigo!

Iepriek�ējā vakarā viņi bija īsumā apspriedu�ies, kas brauks līdzi Ostinam. Zavala labprāt to būtu darījis, ta�u viņ� saprata, ka Trautam jābūt klāt, kad tiks atrasta Gameja, dzīva vai mirusi. Turklāt, vadoties pēc glu�i praktiskiem apsvērumiem, komand�punktā viņiem bija nepiecie�ams kāds, kas var runāt spāniski un būt starpnieks ar meksikāņiem.

Pēc mirkļa abi helikopteri pazuda virs koku galotnēm. Os�tins pagrieza braucamo pa straumei un iedarbināja. Tas pacēlās virs ūdens un metās uz priek�u, it kā būtu iz�auts no katapultas. Ostins bija apjautājies Speciālā dienesta pui�iem, vai vi�ņiem ir kaut kas tāds, ar ko var iekļūt �aurās vietās un tikt no tādām ārā, jo apzinājās, ka izlūko�ana no aug�as gan palīdz īsā laika sprīdi pārskatīt lielu teritoriju, tomēr tik mazs radījums kā cilvēks ir pilnīgi neredzams zem kokiem tropiskajā me�ā.

Viņi pārmaiņus vadīja braucamo, saglabājot ātrumu div�desmit jūdzes stundā. �ajā laikā Gameja un �i varētu būt veiku��i no krācēm apmēram piecdesmit jūdzes. Ja amfībiju palaistu maksimālajā ātrumā un kuģotu arī pa nakti, viņi �o pa�u gaba�lu nobrauktu pavisam īsā laikā. Trauta vērīgās acis saskatīja saules strēli upes vidū. Viņi piestāja pie mazas saliņas, un Trauts izkāpa ārā. �i bija centies neko neizmest, tomēr viņam bija iz�kritis brokastu maisījuma ietinamā papīra gabaliņ�. Neko ne�teikdams, Pols iekāpa atpakaļ laivā un rādīja savu atradumu Ostinam, viņ� pamāja, parāva droseli un palielināja ātrumu līdz maksimālajam. Laiks sarosīties!

Iesprak�ķējās rācija, un atskanēja Zavalas balss.

-���� Kurt, kaut kas traks!

-��� Mēs dzirdam tevi, D�o. Kas noticis?

-��� Es īsti nezinu. Mēs lidojam virs upes jums pa priek�u. Tā grie�as uz priek�u un atpakaļ, tad kādu bridi sa�aurinās un tek gandrīz vai kanjonā. No Gamejas un �i ne miņas, bet mēs lido�jam tālāk, un pēk�ņi upe pazūd!

-��� Ko tu teici?

-���� Upe vienkār�i apstājas. Brīdi tā plūst, bet nākamajā tās vairs nav!

-��� Kur jūs tagad atrodaties?

-�� Mēs pa�laik skatāmies, varbūt atkal to ieraudzīsim. Ja ne, mēs lidosim pret straumi un tiksimies ar jums.

Mazā amfībija turpināja traukties uz priek�u. Arī viņi ievē�roja, ka upe kļūst arvien �aurāka, bet krasti arvien stāvāki.

Atkal ieskanējās Zavalas balss.

-��� Nav nekā, Kurt. Mums nāksies lidot atpakaļ. Helikopte�riem sāk aptrūkties benzīna.

Viņi bija atvedu�i papildu degvielas krājumus un atstāju�i pie drupām; pavisam ātri varētu aizlidot uz turieni, uzpildīties un atgriezties pie upes. Ostins sacīja, ka viņi ar Trautu brauks pa upi, kamēr varēs, un tad satiksies ar helikopteru. Viņi pa�māja, kad helikopteri pārlidoja pāri, dodoties pēc degvielas, tad amfībija turpināja savu ceļu.

Viņi bija nonāku�i sa�aurinājumā un kustējās ar straumes palīdzību vēl ātrāk, bet tad ieraudzīja plakandibeni. Tā bija ie�strēgu�i dūņās blakus krastam. Ostins piebrauca tuvāk, un abi ar Polu izlēca ārā. Laiva bija pilna ar kastēm, un varbūt tie�i to svara dēļ straume nespēja to atkal ieraut upē.

-��� Ko tu teiksi par to, Pol?

-��� Es teiktu, ka viņi nekādā ziņā ar to nav brauku�i. Manu�prāt, viņi to ir vilku�i saitē. Paskaties, tā ir tik piekrauta, ka �eit nemaz nav vietas, kur apsēsties. Motors ir sacelts uz aug�u, aukla nogriezta.

Ostins pavilka tievu gumijas caurulīti.

-�� Tev taisnība. Paskaties, motora degvielas padeves cauru�le pat nav pievienota degvielas tvertnei.

Viņi izstūma laivu tālāk krastā un iekāpa atkal amfībijā. Visai drīz upe beidzās. Ostins ar dzinēja palīdzību raudzījās, lai braucamais nepeldētu prom.

-�� Tas ir izskaidrojums, kāpēc upe pazudusi, sacīja Trauts. Nav nekāda noslēpuma. Tā tek zem zemes. Viņ� mēģināja sazināties ar Zavalu pa rāciju, bet tas nekādi neizdevās, un viņi nolēma, ka pārraidi traucē augstās klintis. Tad abi nolēma ne�vilcinādamies doties uz priek�u un lēnām, nolaizdamies no gaisa spilvena, iebrauca alā; Trauts apgaismoja ceļu ar pārnēsājamo starmeti.

Vibrācija un dzenskrūves troksnis satracināja sikspārņus. Viņi spiegdami laidās zemē, it kā būtu nopūsti ar vēja brāzmu, platos spārnus plivinādami, izpletu�i asos nagus. Ostins palielināja āt�rumu divkārtīgi. Braucamais atkal pacēlās uz gaisa spilvena. Abi vīri sakņupa atvērtajā vadības kabīnē, ar grūtībām saskatīdami ceļu cauri melnajam, �au�alīgajam spietam. Braucamais vairākas reizes atdauzījās pret akmeņainajiem krastiem, tomēr Ostins nesamazināja ātrumu, kamēr vien viņi kustējās uz priek�u.

Beidzot viņi bija laimīgi izkļuvu�i cauri.

Ostins palaida dzinēju tuk�gaitā, un viņi virzījās uz priek��u, straumes dzīti.

-��� Vai ar tevi viss kārtībā? viņ� apjautājās.

-���� Mani mati varbūt būs tikpat balti kā tavējie, bet citādi viss kārtībā. Braucam tālāk.

�aurajā noslēgtībā motora troksnis bija neiedomājams, tas vairākkārtīgi atbalsojās no robainajām sienām. Ostinam vienīgi atlika cerēt, ka jebkuri pretinieki, kurus viņi sastaptu, būtu pil�nīgi kurli, jo viņu iera�anās bija dzirdama vairāku jūd�u attālu�mā. Amfībija pārvietojās vienmērīgā ātrumā, uzsizdama viļņus abās pusēs, un pēc neilga brī�a nonāca lielajā alā. Viņi a�i ap�riņķoja baseinu, lai nolemtu, kurp doties tālāk, tad ieraudzīja, ka upe atkal beidzas, bet no tās atdalās kanāls.

Kanāls veda līdz mazam muliņam, kas bija apgaismots ar laternu. Viņi piesēja savu braucamo blakus trim laivām un iz�kāpa ārā. Turēdami iero�us gatavībā, abi devās pa celiņu uz akmeņlauztuvēm. īsu brīdi viņi apstājās, lai ieskatītos kastēs, tad turpināja doties uz priek�u. Tālumā vāri iespīdēja saule.

Ostins apstājās zem izvirzītās arkas un ieklausījās tālumā skano�ajā mūzikā. Latīņamerikāņu gabals. Piespiedis muguru pie sienas, viņ� virzījās ap stūri, turot gatavībā automātu un pirkstu uz mēlītes, tad pabāza galvu ārā, pārlaida skatienu ap�kārtnei ap iekrau�anas platformu un, nevienu neredzēdams, piesardzīgi izgāja spo�ajā saules gaismā un pamāja Trautam, lai seko. Ostinam ejot pa priek�u, viņi klusām virzījās pa �auro zemesceļu, turēdamies lapotnes aizsegā.

Tur, kur no galvenā ceļa atzarojās izdangāta iebrauktuve me�ā, viņi paslēpās krūmos un pārvietojās �etrrāpus paralēli celiņam, tad nogūlās gar�ļaukus un pierāpoja tuvāk izcirtumam.

Oslins pavirzījās vēl mazliet uz priek�u un lūkojās caur augsta�jiem zāles stiebriem. Trauts sagrāba viņa plecu, ta�u Ostins jau pats bija pamanījis matu cekulu smalka sarkanvīna krāsā. Gameja. Viņa bija piesieta pie sagrabēju�a furgona pakaļējā bufe�ra. Seja bija vārīta omāra krāsā, no saulē pārcepinātā deguna lobījās āda, krā�ņie mati bija taukaini un sapinkāju�ies, ta�u visā visumā izskatījās, ka viņai nekas nekai�. Blakus viņai atra�dās kāds indiānis, acīmredzot doktors �i. Gamejas acis bija ciet, bet tad viņa tās pavēra un uzmanīgi paraudzījās apkārt, it kā justu abu klātbūtni.

Ostins a�i novērtēja situāciju. Mūzika atskanēja no pārnē�sājama pastiprinātāja, kas atradās furgonā uz grīdas. Aiz ma�ī�nas sēdēja trīs vīri, aizrāvu�ies ar kār�u spēli. Viņu iero�i bija nolikti pa rokai, visiem turklāt bija arī pistoles. Ostina skatiens apstājās pie furgona motora, ap kuru rosījās ceturtais vīrs. Arī viņam bija pistole, ta�u lielākus draudus radīja pret koku at�slietais automāts. Ostins pamāja Trautam, ka viņiem jāvirzās atpakaļ. Pols pamāja, saprazdams, ka tas nepiecie�ams labākai apkārtnes pārredzē�anai, ta�u viņa seja pauda klaju vil�anos.

Pēc brī�a abi atspiedās pret koku un izvērtēja situāciju.

-��� Tur ir �etri bruņoti vīri, un parasti tie nesagādātu mums nekādas problēmas, Oslins sacīja. Ta�u Gameja un doktors �i ir tie�i uz ugunslīnijas. Un man nepatīk, ka tas ceturtais atro�das atsevi�ķi no citiem. Viņam pa ķērienam ir automāts, tas var mūs krietni patraucēt. Vai tev ir kāda ideja?

-��� Mēs varētu izsaukt papildspēkus, Trauts sacīja, paplik��ķinādams pa rāciju, kas piestiprināta pie siksnas. Bet, ja arī viņi ierastos ātri, tas izraisītu lielāku ap�audi un lielāku risku.

-���� Es domāju tie�i tāpat. Ostins braucīja rugājus uz zoda. Izskatās, ka ar Gameju un �i viss kārtībā, tas nozīmē, ka vis�maz pagaidām kāds grib saglabāt viņus dzīvus.

-���� Manuprāt, viņi dosies prom, tiklīdz saremontēs to mo�toru .

-Tas mums tikai palīdzētu. Viņi beigtu spēlēt kārtis, un tie apsargi izkustētos no ugunslīnijas. Varbūt mums radīsies kāda iespēja, kad viņi liks Gameju un �i furgonā. Kad abi būs izolē�ti, mēs varēsim izdarīt savu gājienu.

-��� Ir vēl viena iespēja, � Trauts bilda. Viņiem var piebied�roties papildspēki.

-���� Es saprotu, mēs galīgi nezinām, kā situācija var mainī�ties, arī man tas nepatīk, bet, manuprāt, mēs neko citu nevaram darīt kā vien gaidīt.

Trauts pamāja, negribīgi piekrītot. Viņi atkal pierāpoja pie izcirtuma malas. Joprojām tika spēlētas kārtis, un mehāniķis rosījās ap dzinēju. Ostins priecājās, redzot, ka Gamejai un �i abiem ir acis vaļā, un viņ� apspieda dusmu uzplūdu par viņu no�ēlojamo stāvokli.

Krietnu laiku pēc tam, kad Ostins jau bija skaidri nolēmis, ka nemū�am vairs negribēs dzirdēt latīņamerikāņu mūziku, me�hāniķis izlīda no dzinēja pārsega apak�as, noslaucīja rokas eļ�ļainā lupatā un iekāpa kabīnē. Dzinējs iedarbojās uzreiz, gaisā atskanēja skaļa rūkoņa. No izpūtēja pacēlās sarkanu dūmu mā�konis, tie�i virsū Gamejai un �i, viņi grozīja galvu uz visām pusēm, veltīgi pūlēdamies izvairīties no izplūdu�ajām gāzēm.

Kār�u spēle lika pārtraukta. Spēlētāji paķēra savu naudu, uztrausās aug�ā un, aizliku�i plaukstas priek�ā mutei un degu�nam, gāja prom no furgona. Ostins ar prieku ievēroja, ka tiek aizvākti arī viņu iero�i. Vīri sāka bļaustīties uz mehāniķi, kas bija izlēcis no kabīnes. Ieraudzījis, ka neviens neizrāda sajūs�mu par viņa darbu, mehāniķis sagrāba tuvāko vīru aiz apkak�les, dusmās pievilka viņu pie furgona un lika ieklausīties mo�torā. Pārējie apsargi sāka skaļi smieties, beigās smējās visi.

-���� Nu ir īstais laiks, Oslins noteica.

Viņi varētu novākt chicleros ar vienu pļāvienu no savām karabīnēm, bet Ostins bija ieradies, lai glābtu, nevis slepkavo�tu. Viņi abi ar Trautu nevērīgi iesoļoja izcirtumā. Trauts raidīja gaisā �āvienu virkni, bet Ostins uzmanīja chicleros. Viņu mēr�ķis bija iebiedē�ana. �is artilērijas uzlidojums sniedza vēlamo rezultātu. Vismaz daļēji. Trīs apsargi, ieraudzīju�i divus iznīci�nātājus virzāmies uz viņu pusi, pameta skatienu uz saviem nie�ka iero�iem, tad atkal uz bargo, baltmataino vīru un viņa milzī�go biedru un metās me�ā glu�i kā izbiedēti zaķi.

Mehāniķis ielīda kabīnē, ieslēdza ātrumu un uzspieda gā�zi. Riepas grie�oties iespiedās zemē un izsvieda ārā paralēlas dubļu �altis. Ierūcoties motoram, furgons sāka braukt ārā no izcirtuma, vilkdams piesietos Gameju un �i pa zemi glu�i kā konservu kārbas aiz jaunlaulāto ma�īnas. Joprojām pilnā ska�ļumā skanēja mūzika.

Ostins uzkliedza Polam uzmanīt aizskrēju�os chiclerosun, izvilcis savu Bouena revolveri, saņēma to abās rokās un aukstasinīgi tēmēja uz kabīnes aizmuguri. Stobrs izgrūda �āvie�nu piecas reizes, kabīnes logs sa�ķīda druskās. Pēdējie �āvie�ni vairs nebija nepiecie�ami, jo jau pirmais bija trāpījis pa �o�fera pakausi.

Furgons pabrauca vēl da�us jardus, it kā būtu noregulēts autopilota re�īmā, tad motors noslāpa un tas apstājās. Ostins skrēja pie furgona, ta�u Trauls viņu pārspēja, ar medību nazi a�i pārgrieza Gamejas saites un pacēla sievu uz rokām.

Kembrid�ā, Masa�ūsetsas �tatā

Pēc nedēļas gar melno dzelzs kalumu �ogu, kas apjoza ēnai�nos Hārvarda universitātes mauriņus, brauca taksometrs un, ie�griezies klusā ieliņā ar zālienu gar malām, apstājās pie karaļa D�ord�a laika stila piecstāvu ķieģeļu celtnes, kas ne visai iederē�jās starp daudz modernākajiem laboratoriju korpusiem blakus. Zavala izkāpa no taksometra un apskatīja izkārtni, uz kuras bija rakstīts "Pībodija Arheoloģijas un etnoloģijas muzejs". Pagriezies pret Ostinu un Gameju, viņ� cieņas pilnā balsī ierunājās:

Tā ir di�ena diena Zavalu ģimenei. Mana māte vienmēr sapņoja, ka es varētu doties uz Hārvardu.

-��� Tavai mātei ir jāpateicas manam vīram Polam par viņas puisī�a veiksmi, Gameja sacīja, bet, lai nu kā, es apsveicu.

-���� Paldies! Mana māte arī jums pateicas. Tātad dodamies iek�ā svētītajā teritorijā? Zavala sacīja un galanti norādīja ar roku, �is �ests pilnībā atbilda viņa stilam.

Tas tie�ām bija Trauts, kas bija uzaicinājis savus kolēģus torit uz Kembrid�u. Trauts bija ieradies muzejā pa apkārtceļu, kas bija aizsācies Jukatanas d�ungļos. Pēc atkalredzē�anās ar sievu Trauts un pārējie ar meksikāņu helikopteriem bija devu��ies atpakaļ uz "Nēreju". Gaidot helikopteru iera�anos, viņi pa�matīgāk apskatīja alā noglabātās salaupītās senlietas.

Viņus vadīja �i; virzīdamies no plaukta pie plaukta, viņ� skumji �ūpoja galvu un paskaidroja, kāda vērtība ir mākslas darbiem un kāds kaitējums nodarīts, izraujot tos no da�ādām vietām. Brīdi apstājies aprakstīto akmens paneļu priek�ā, �i Zūdījās:

-���� Es zinu, ka �ie akmeņi glabā sevi kādu svarīgu vēstīju�mu, ta�u tie ir nesaudzīgi samesti �eit, tāpēc paies mēne�i, var�būt pat gadi, kad mēs to uzzināsim.

Trauts, kopā ar pārējiem lidojot uz "Nēreju", nespēja aiz�mirst �i vārdus. Gameja tika medicīniski izmeklēta; viņa bija izvārgu�i, bet visā visumā par veselību nevarēja sūdzēties. No�guldījis sievu īstā guļvietā, kur viņa var arī na�ķēties ar kambīzē gatavotajiem gardumiem, Pols aizbrauca atpakaļ uz chicleros apmetni, paņemdams līdzi somu ar fotogrāfa piederumiem.

Armija bija ierīkojusi apmetni, lai pasargātu senatnes priek��metus un noķertu sirotājus. �i bija palicis, lai uzskaitītu sazag�tās vērtības. Kad Trauts viņam īsumā pastāstīja, ko iecerējis, profesors jūsmīgi viņu atbalstīja. Trauts veica simtiem digitālo fotouzņēmumu, kuros bija attēloti akmeņi un iegravētie uzrak�sti. Tad viņ� devās uz kuģi, lai tiktos ar Gameju un lidotu mā�jup. Atgriezies Va�ingtonā, Pols ievadīja datus savos datoros.

Būdams dziļūdens ģeologs, Trauts bija apguvis augstā lī�menī datorgrafiku savu zemūdens projektu realizācijai. Viņa darbs bija pla�āks nekā vienīgi okeāna dibena izpēte ar elek�troniskām acīm un ausīm. Viņa noslēpumainie atradumi slāņojumos vai termiskās atverēs bija jāpasniedz tā, lai tos varētu saprast ne tikai zinātņu doktori. Arheoloģijā nu jau sāka izman�tot datoru izvērses iespējas, lai attēlā atjaunotu gan senatnīgas pils ēkas, gan skeleta atliekas. Viņ� nereti apspriedās ar dokto�ru �i, kas bija atgriezies Mehiko. Izanalizējis rezultātus, Pols piezvanīja Ostinam un sacīja:

-��� Es zinu, tas izklausās traki, bet tas, ko es daru doktoram �i, varētu būt saistīts ar to darbu, pie kā mēs strādājam.

Ostinam nebija vajadzīga pierunā�ana. Viņ� piezvanīja Ņi�nai Kirovai un īsumā pastāstīja par Trauta atradumiem un ap�jautājās, vai viņa varētu sarunāt Polam tik�anos ar kādu maiju kultūras pētnieku. Ņina uzreiz ieteica doktoru Orvilu. Trauts paņēma diskus līdzi uz Kembrid�u un sagatavoja tos demon�strē�anai Pibodija muzejā.

Muzeja nelielajā pieņem�anas telpā atradās uzkrīto�s eski�mosu totēma stabs, groteskās sejas raudzījās lejā uz jauno kole�d�as darbinieci, kas sēdēja pie rakstāmgalda. Ostins pateica viņu uzvārdus, un sekretāre piezvanīja pa iek�ējo telefonu. Pa�rādījās tikpat pievilcīga gide un veda viņus aug�up pa metāla kāpnēm garām drūmai sēdo�a maiju kaujinieka skulptūrai uz piekto stāvu.

Ejot gide pastāstīja viņiem par Pibodija muzeju.

-��� Tas ir viens no vecākajiem antropoloģijas muzejiem pa�saulē, viņa sacīja. Dibināts tūksto� astoņi simti se�desmit sestajā gadā, izmantojot D�ord�a Pibodija dāvinājumu simt piec�desmit tūksto�u dolāru vērtībā. Piecstāvu galvenās ēkas celt�niecība sākusies tūksto� astoņi simti septiņdesmit septītajā ga�dā. Muzejā glabājas piecpadsmit miljoni eksponātu, ta�u mēs daudzus atdodam atpakaļ, īpa�i Tomsona atradumus pie svētās akas �i�enicā, kur tika upurētas jaunavas.

-��� Es gan domāju, ka ar jaunavu labāk uzsākt kaut ko citu, nomurmināja Zavala.

Par laimi, gide nedzirdēja �o piezīmi. Viņa virzīja visus uz lekciju zāli. Ņina stāvēja blakus tribīnei un sarunājās ar kādu tievu vīrieti kupliem, rudiem matiem. Ieraugot ienācējus, viņa atplauka smaidā, par prieku Ostinam veltījot viņam īpa�u smai�du un pienākot klāt paspiest roku. Ostins juta asinis riņķojam straujāk, kad vien pakavējās ar skatienu pie Ņinas pavedino�a�jām lūpām un viņas supermodeles auguma formām. Viņ� no�zvērējās, ka aizvedīs Ņinu tur, kur viņi būs vieni pa�i, nevis draugu un kolēģu ielenkumā.

Ņina iepazīstināja jaunatnācējus ar doktoru Orvilu. Ostins jau sen bija ielāgojis, ka izskatam nav nozīmes, bet �oreiz viņ� nebija pārliecināts. Maiju pētnieks bija tērpies sagumzītā, cie�i sapogātā tvīda uzvalkā, lai arī laukā bija silta diena. Viņa vec�modīgā kaklasaite izskatījās kā no lietotu apģērbu veikala un bija notraipīta ar sakaltu�ām ēdienu atliekām. Maniakālo mirdzumu riekstu krāsas acīs neiedomājami spēcīgi pastiprinā�ja biezie briļļu stikli, tomēr nenoliedzamā inteliģence neļāva neprātam pārāk izvērsties. Ostinam likās, ka �is vīrs kuru katru brīdi var izskatīties pēc karikatūru personā�a. Viņ� nolēma ap�cerēt �auro robe�līniju starp ģēniju un psihiski nelīdzsvarotu cilvēku kādu citu reizi.

-���� Pols beidz sagatavo�anās darbus saviem demonstrēju�miem un pēc brī�a būs pie mums, paziņoja Ņina.

Atvērās durvis. Gameja bija iedomājusies tūlīt ieraudzīt sa�vu zem aplodas salīku�o vīru, ta�u viņas mute pavērās pārstei�gumā, tad atplauka smaidā. Sniedzot roku mazā auguma traus�lajam vīrietim, viņa sacīja:

-��� Profesor, bez jūsu ma�etes es gandrīz vai jūs nepazinu!

Profesora ārējās pārmaiņas neaprobe�ojās tikai ar cukur�niedru cērtamā na�a trūkumu vien. Viņ� bija tērpies pēc pasūtī�juma �ūtā tum�pelēkā "Armani" uzvalkā ar dzeltenu kaklasaiti un jutās tajā tikpat brīvi kā savās zemnieka drēbēs.

Ci klasiskā indiāņa seja bija nekustīga kā statujai, ta�u tum��ajās acīs dzirkstīja uzjautrinājums.

-��� Kad esam Romā, jāuzvedas kā romietim, viņ� teica, pa�raustīdams plecus.

-���� Brīni�ķīgs pārsteigums, profesor! Jūs labi izskatāties, viņa piebilda.

-���� Un jūs arī, doktore Gameja.

Pēdējo reizi Gameja bija redzējusi �i, kad viņa rāpās aug�ā uz helikopteru, bet viņ�, stāvot uz zemes, atvadoties māja ar roku. Likās, ka �i nemaz nav nelāgi ietekmējis abu ilgais pie�dzīvojums. Turpretī Gameja sāka normāli justies tikai tad, kad bija aizbraukusi atpakaļ uz Va�ingtonu. Jukatanas svelmainā saule bija atstājusi pēdas uz viņas maigās ādas, par labu nebija nāku�as arī konservētās brokastis un negulētās naktis ar uzmā�cīgiem sapņiem par �ūskām.

Kad durvīs parādījās Trauts, lekciju zāle sāka atgādināt modes skati ģenerāl�tābā. Piemērojoties angliskajai videi, Trauts bija tērpies pseidoangliskā, rūtotā sporta �aketē, kas bija pasūtīta Londonā, lai derētu viņa garajam augumam, ne�vainojami gludinātās olivkrāsas biksēs un rotājies ar neiztrūk�sto�o tauriņveida kaklasaiti. Viņ� atvainojās par kavē�anos, piegāja pie galda un ieslidināja disketi portatīvajā datorā, kas bija savienots ar projekcijas ekrānu. Aprīkojums bija līdzīgs tam, kādu NZJA birojā lietoja Hairams Jēgers. Ņina apsēdās pie galda, un pārējie NZJA vienības locekļi iekārtojās priek�ē�jās pirmajās rindās glu�i kā dedzīgi pirmkursnieki pirmajā mā�cību dienā.

Orvils atklāja sanāksmi.

-���� Pateicos visiem, ka ieradāties. Ņina jums pastāstīs, ka man piemīt neprātīgu apgalvojumu izplatītāja reputācija vietējā presē. Viņa lūpas sa�ķiebās dīvainā smaidā. Ta�u man jāat�zīst, ka pat manai auglīgajai iztēlei būtu grūti sniegt kaut ko fantastiskāku nekā to, ko jūs tūlīt dzirdēsiet. Un tā bez liekas kņadas es nododu sanāksmes vadību savam cienījamam kolē�ģim un mīļam draugam doktoram Hosē �i.

�i, salicis rokas aiz muguras, nostājās blakus lektora tribī�nei un salīdzinājumā ar to izskatījās pavisam niecīgs.

-���� Es gribētu pateikties doktoram Orvilam par �īs sanāk�smes organizē�anu un atļauju mums izmantot �is iestādes tel�pas, kur esmu aizvadījis daudz laimīgu stundu, būdams pēdējā kursa students, sacīja doktors �i, un viņa balss skanēja tik asi kā sausas lapas. Kā jūs zināt, mēs ar doktori Gameju atklājām simtiem nozagtu senlietu. Starp tām bija da�i interesanti izgrebti akmens sienu bloki un veidojumi, kuri izgriezti no tempļiem un ēkām un par kuru piederību nekas neliecina; daudzi no tiem ir bojāti. Lai gan man labāk būtu paticis, ja �īs senlietas netraucētas gulētu zemē un tiktu kataloģizētas in situ*, tie, kas tās izraka ārā, negribot ir izdarīju�i pakalpojumu kāda jautāju�ma risinā�anā maniem draugiem no NZJA; es sapratu, ka tas ir visai steidzams uzdevums.

Ci pacēla pirkstu, un Trauts piespieda datora taustiņu. Ek�rānu aizpildīja no gaisa uzņemta fotogrāfija.

-���� �is ir izlaupītais apgabals, �i sacīja. Uzkalni, kurus redzat, ir paliekas no ēkām, kuras kādreiz bija saceltas ap mai�ju pilsētas centrālo laukumu. Nākamo, lūdzu!

Ekrānā parādījās cits attēls.

-��� �ī ir observatorija. Lūdzu, pievērsiet uzmanību frizēs de�taļām. Nākamo! Būvniecība neaprobe�ojās ar darbiem virs ze�mes. �is ir apak�zemes templis. Tā ir tikai viena no īpatnībām, kuru dēļ �is apgabals ir ārkārtīgi neparasts.

Ostins paliecās uz priek�u savā krēslā, it kā censtos iejus�ties tajā vietā.

-���� Kādā ziņā vēl neparasts, doktor �i?

Pamājis uz attēlu, profesors sacīja:

-��� Vairākums maiju pilsētu apvieno sevī administratīvos, re�liģiskos objektus un dzīvojamo rajonu. �is centrs pilnībā bija veltīts zinātnei, galvenokārt astronomiskiem pētījumiem. Galu galā maiju zinātne saplūda ar reliģiju, tāpat kā reliģija bija sais�tīta ar politisko varu. Ta�u, manuprāt, �eit vairāk nekā parasti nodarbojās ar tīro zinātni. Maiji to sauca par "Debesu zemi". Mūsu pētījumos es to saucu par MTI.

-���� Tāpat kā Masa�ūsetsas Tehnoloģijas institūtu? Zavala pavaicāja. Pasaulslavenais pētnieciskais un izglītojo�ais inslitūts atradās tikai da�u jūd�u attālumā no viņu pa�reizējās atra��anās vietas.

-Jā, �i attrauca, ta�u �ajā gadījumā MTI nozīmē Maiju tehnoloģijas institūts.

Glu�i kā estrādes komiķis, �i pagaidīja, kamēr aprimstas smiekli, tad deva vārdu Trautam un apsēdās pie galda.

Pretstatā profesoram Polam bija jānoliecas pie tribines, lai to izmantotu.

-Jau pa�ā sākumā doktors �i bija pārliecināts, ka attēli un gravējumi apraksta kādu vēstījumu, Trauts ierunājās. Sare��ģījumus radīja tas, ka viss bija sajaukts tā, it kā no romāna būtu izplēstas lapas un samaisītas kopā. Patiesību sakot, no vairā�kiem romāniem, jo tie akmeņi bija no vairākām vietām. Un tas bija vēl grūtāk, jo lapu vietā mums bija smagi akmeņi. Mēs uz�ņēmām du�iem fotoattēlu un ievadījām datorā, kur tie varētu parādīties pārkārtotā veidā uz ekrāna. Vadījāmies pēc veselā saprāta un uzrakstiem maiju valodā, kurus pārtulkoja doktors �i un doktors Orvils. Tad mēs salikām akmeņus, apmēram tā, kā to dara televīzijas reklāmās. Tas, ko vēsta akmeņi, kā jau doktors Orvils izteicās, ir tie�ām dīvains un neticams stāsts.

Trauts atgriezās pie datora un vadības pults, viņa vietā no�stājās Orvils.

-���� �os attēlus sagrupēt bija samērā viegli. Mēs glu�i vien�kār�i koncentrējām uzmanību uz attēliem ar laivām, kādas re�dzējāt pie MTI observatorijas, un no turienes virzījāmies tālāk. �is ir hronoloģiski pirmais.

Ostins brīdi pētīja dzīvības pilno attēlu.

-��� Izskatās pēc spāņu armādas, kas dodas jūrā.

-Jā, sprie�ot pēc laivu daudzuma, tā noteikti ir flote, nevis tikai kuģu rosī�anās ostā. Darbība ir vētraina, tomēr organizē�ta. Te var redzēt, kā kuģi sastājas rindā, kā tos iekrauj, tad tie jau stāv ar visu kravu.

Attēlu nomainīja vairākas ainas, parādot floti uz jūras.

-��� Te mēs redzam diezgan fantastisku jūras braucienu un visda�ādākos ērmotos jūras radījumus, Orvils turpināja. Dau�dzas �is ainas tikai mazliet at�ķiras. Varbūt tas ir māksliniecisks paņēmiens, kā likt izjust laika ritējumu.

-��� Vai ir kāds pieturas punkts, cik liels ir �is laika ritējums? Gameja apjautājās.

-��� Maiju raksti vēsta, ka brauciens ildzis viena mēne�a cik�lu, aptuveni trīsdesmit dienas. Maiji ļoti precīzi ievēroja laiku. �eit ir pēdējais no sērijas. Laivas ieradu�ās galapunktā. Viņi izkrauj atvesto un tiek sveikti. Savstarpējā attieksme liecina, ka viņi ir pazīstami �is salas iedzīvotājiem. Orvils pagriezās pret Trautu un sacīja: Pienācis laiks, mans draugs, rādīt tavus da�tora brīnumus.

Trauts pamāja. Mirgojo�ais datora kursors izvēlējās trīs stā�vus no ainas, ierāmēja to sejas baltā ietvarā, tad palielināja tās. Vienā no attēliem bija redzams bārdains vīrs ar ērgļa degunu un konusveida cepuri. Nākamais vīrs bija ar pilnīgām lūpām un cie�i pieguļo�u micīti vai bruņucepuri; tre�ais bija ar aug�stiem vaigu kauliem un izteiksmīgu, spalvām rotātu galvassegu.

Trauts pārvietoja attēlus uz ekrāna kreiso malu, izkārtojot tos citu zem cita. Labajā pusē parādījās trīs jaunas sejas.

-��� Izskatās, ka viņi ir atdalīti kop� dzim�anas, Zavala no�teica, vērojot blakus saliktos.

-��� Līdzība ir visai redzama, vai ne? Orvils piebilda. At�griezīsimies atkal pie kopējā attēla. Doktore Kirova, jūs esat mūsu jūras arheoloģe, mēs labprāt uzklausītu jūsu viedokli.

Izmantojot lāzera rādītāju, Ņina vispirms iezīmēja vienu kuģi, tad otru.

-��� Te mēs būtībā redzam vienu un to pa�u kuģi, kas tiek izmantots divējādiem mērķiem. To galvenās iezīmes ir identis�kas gar� un taisns korpuss ar plakanu dibenu. Klīverkoka nav; virves, ko lieto buru nolai�anai vai pacel�anai, karājas no piestiprinātas rājas. Auklas stiepjas atpakaļ, uz pārkāru�os aiz�muguri. Trīs klāji. Priek�ējais un pakaļējais balsts. Izgrebts priek�gals. Sarkanais norādes punkts brīdi uzkavējās. Te ir divrindu stūres airi. Otrā galā redzama izvirzīta auna galva. Te, gar klāju, redzama vairogu rinda.

-��� Tātad tas ir karakuģis? Zavala vaicāja.

-Jā un nē, Ņina atbildēja. Uz aug�ējā klāja vienam no �iem kuģiem ir vīri ar �ķēpiem. Acīmredzot tie ir kareivji vai jūras kājnieki. Priek�galos ir novēro�anas posteņi, atvēlēta vie�ta daudziem airētājiem. Lāzera rādītājs pārslēdzās uz citu ku�ģi. Bet �eit klājs ir paredzēts kādai ievērojamai personai. Pa�skatieties uz �o vīru, kas atgāzies, saulei spīdot. Personālam ir pusmēness zīme uz formas, norādot, ka tas ir admirāļa llagmaņkuģis. Tas, kas aiz muguras karājas, varētu būt kāds rotā�jums, varbūt krā�ņs paklājs, un tas norāda, ka admirālis ir liela autoritāte.

-��� Cik gar� varētu būt tas kuģis? apjautājās Ostins.

-��� Manuprāt, tie bija robe�ās no simt līdz divsimt pēdām. Varbūt garāki. Tas nozīmē apmēram tūksto� tonnas.

Orvils pēk�ņi pajautāja:

-��� Ņina, vai jūs varētu minēt to salīdzinājumu, kuru izman�tojāt, runājot ar mums, sauszemes �urkām?

-���� Labprāt. �is kuģis ir daudz garāks nekā septiņpadsmitā gadsimta angļu kuģis, piemēram, "Mayjlower" ietilpība bija vie�nīgi simt astoņdesmit tonnas.

-��� Tātad, pēc jūsu domām, Ņina, Orvils vaicāja, uz ko mēs īsti skatāmies?

Ņina cie�i pavērās attēlos, it kā vilcinoties vārdos izpaust to, kas nobriedis prātā. Tad uzvarēja zinātniskā pieeja, un viņa sacīja:

-��� Tā kā esmu jūras arheoloģe, man liekas, ka �ajā atveido�jumā redzamie kuģi izskatās pēc feniķie�u okeāna kuģiem. Pie�krītu, tas varētu izklausīties mazliet nenoteikti, tāpēc es vēl īsti neapgalvoju, kamēr nav vairāk pierādījumu.

-��� Kāda veida pierādījumi jums būtu vajadzīgi, Ņina? Os�tins apjautājās.

-��� Pirmkārt, īsts kuģis. Tas, ko mēs zinām par feniķie�u ku�ģiem, lielākoties ir noskatīts no viņu zīmējumiem uz monētām. Aprakstos ir minēts, ka tie biju�i pat trīssimt pēdu gari. Es pret to izturos visai neticīgi, tomēr pat divreiz īsāks kuģis būtu pie�tiekami liels tajos laikos.

-���� Pietiekami liels, lai �ķērsotu Atlantijas okeānu?

-���� Neap�aubāmi, Ņina attrauca. �ie kuģi bija daudz lielāki un juras braucieniem vairāk piemēroti nekā da�a laba niecigā burulaiva, kas tikusi pāri. Debestiņ, cilvēki ta�u ir ai�rēju�i pāri okeānam zvejas laiviņā! �is kuģis varētu būt bijis ideāls. Taisnstūrainā bura ceļojumā pa okeānu ir nepārspēja�ma. Ja takelā�a ir priek�ā un aizmugurē, vienmēr ir iespēja, ka bura var bīstami sagriezties, kliverkoks, vējam mainoties, drau�dīgi �ūpoties pāri galvām. Ar saitēm viņi varēja buru saīsināt vieglā vējiņā. Ķīlis gan nav dziļ�, tāpēc iespējama zvalstī�anās, bet airētāji var palīdzēt saglabāt stabilitāti. Kuģis ar trim klājiem kā �is ideālos apstākļos var pieveikt vairāk nekā simt jūdzes dienā.

-��� Kas vēl būtu nepiecie�ams, lai pārliecinātu jūs, ka tas ir feniķie�u kuģis?

-��� Es nerunāju par manis pārliecinā�anu, es jau esmu pār�liecināta. Pol, vai mēs varam atgriezties atpakaļ pie tām sejām? Uz ekrāna atkal parādījās se�as izgrebtās galvas. Lāzera punkts pieskārās bārdainā vīra attēlam, tad pārslēdzās uz viņa "dvīņu�brāli". Smailā cepure, kas ir �iem vīriem, ir tie�i tāda pati kā feniķie�u jūrniekiem.

-��� Un par to nebūtu jābrīnās, iejaucās Orvils, jo attēls pa labi ir no feniķie�u stēlas, kas atrasta netālu no Tunisijas. Tie kungi, kas redzami zemāk, ir identiski ar afrikāniskajam sejām, kas atrastas Laventā, Meksikā. Tre�ais tips ir no maiju drupām.

-��� Es saklausu, ka �eit briest secinājums, bilda Ostins.

Orvils atgāzās savā krēslā un salika pirkstu galus kopā,

izveidojot telts formu.

-���� Secinājumu pamato�ana, balstoties uz attēlu sakritību, noder pseidozinātniekiem, kas grib uzra�ot viegli pārdodamu grāmatu, bet tā nav laba arheoloģijā, Orvils sacīja un dziļi ievilka elpu. Izdzirdēju�i mani sakām kaut ko tādu, mani ko�lēģi izvazātu manas atliku�ās reputācijas driskas no viena Hārvardas gala līdz otram. Jūras arheoloģija nav mana stiprā puse, tāpēc es nevaru novērtēt Ņinas apgalvojumus. Bet es tie�ām redzu to, ka uzraksti uz �iem akmeņiem saliek kopā feniķie�us, afrikāņus un maijus. Turklāt doktors �i un es mēs esam tul�koju�i uzrakstus kopā un neatkarīgi viens no otra un vienmēr esam nonāku�i pie viena un tā pa�a rezultāta. Akmeņi vēsta, ka �ie kuģi ieradu�ies maiju zemē, bēgot no kādas nelaimes dzim�tajā pusē. Un vēl jo vairāk tie sagaidīti nevis kā sve�inieki, bet gan kā veci paziņas.

-��� Vai uzrakstos ir minēts gads?

-���� Zinot maiju apsēstību ar laika skaitī�anu, es brīnītos, ja tā nebūtu. Kuģi ieradu�ies simt �etrdesmit sestajā gadā pirms Kristus, rēķinot pēc mūsu kalendāra.

Ņina raudzījās attēlā un �ukstēja latīniski.

Redzot sev pievērstos visu skatienus, viņa paskaidroja:

-��� Tas ir kaut kas tāds, ko iemācās pirmajā latīņu valodas apguves gadā. Delencia est Cartbcigo Kartāga ir jāiznīcina! Katons Vecākais katru savu runu Romas senātā beidza ar �o frāzi. Viņ� centās uzkūdīt masas karam pret feniķie�u pilsētu Kartāgu.

-��� Tas izdevās, cik es atceros. Kartāga tika iznīcināta, Ostins ieminējās.

-Jā. Simt �etrdesmit sestajā gadā pirms Kristus.

-��� Tātad �ie kuģi varēja būt pilni ar bēgļiem no romie�iem.

-��� Gads it kā būtu, Ņina sacīja, neļaudamās pārāk aizrau�ties ar Ostina teoriju. Es tikai norādīju uz sakritību. Es neizda�rīju secinājumu. Man kā zinātniecei būtu bezatbildīgi tā apgal�vot, viņa piebilda, tomēr nespēja noslēpt pelēkajās acīs bries�to�o saviļņojumu.

-���� Es saprotu, Ostins turpināja, jūs, zinātnieki, nevarat nākt klajā ar savu teoriju, ja jums nav stingrāki pierādījumi. Ta�u tas, ko redzēju �odien, mani pārliecināja; uzraksti uz ak�meņiem liek saprast, ka senie ceļotāji ieradu�ies Amerikā ilgi pirms Kolumba. Jūs zināt, ka feniķie�i spēja �ķērsot okeānu.

-���� Es zinu, ka viņi bija pasaules di�ākie pētnieki līdz pat piecpadsmitajam se�padsmitajam gadsimtam. Viņi apbraukāja Āfriku un devās pat līdz Kornvolai Anglijā un Zaļā Raga salām.

Vienā ceļojumā viņi, domājams, pārvadāja tūksto�iem cilvēku se�desmit kuģos.

-�� Nu re, ka man taisnība! Ostins attrauca pārspīlētā augst�prātībā .

-��� Paga, paga! Neticīgie sacīs, ka �ie uzraksti intriģē, bet kā var zināt, vai tie ir autentiski? Pirms vairākiem gadiem uzraksti Brazīlijā vēstīja par feniķie�u ekspedīciju pieci simti trīsdesmit pirmajā gadā pirms Kristus. Vienprātīgi tika nolemts, ka tie ir viltoti. Izklausās neprātīgi, bet jūs redzēsiet, ka būs cilvēki, kas apgalvos, ka senlietu laupītāji varētu būt visu to iegravēju�i, lai pārdotu lētticīgiem kolekcionāriem. Protams, jūs varat paziņot, ka Tarsbisb kuģi veiku�i braucienus pāri okeānam, tomēr ne�piecie�ami būtiski un pamatoti pierādījumi, lai kādu no zināt�niekiem pārliecinātu.

-���� Un kā ir ar to astrolabu, kuru jūs abi ar profesoru atra�dāt?

-��� Kurt, pat ar to nepietiktu. Viņi teiktu, ka to atvedis Kortess vai cits spāņu ceļotājs, bet kāds indiānis nozadzis un nobā�zis vecā templī. Viss it kā liekas skaidrs, bet nevar apgalvot, iekams neesam pārliecināti, kā tas tur nokļuvis.

-���� Vai uzraksti norāda, kas ir vests ar kuģiem?

-���� To mēs taupījām kā pa�u pēdējo ziņu, Orvils sacīja, iesmējies kā skolaspuika.

-��� Ak jā, mēs zinām, kas bija tajā kravā, sacīja �i. Maiju raksti vēsta, ka tur galvenokārt bijis var�, dārglietas, zelts un sudrabs.

Ostins papurināja galvu, it kā cenzdamies kaut ko aptvert.

-Jūs gribat teikt, ka tie kuģi bija pilni ar bagātībām?

�i pamāja.

-��� Tas nav bijis parasts tirdzniecības kuģu brauciens, Os�tins sacīja, mirdzot zaļajām acīm. Kartāga bija romie�u aplen�kumā. Kartāgie�i darīju�i visu iespējamo, lai tikai romie�i ne�tiktu klāt pie viņu valsts bagātībām.

-��� Vai ir zināms, kas notika ar tām bagātībām? Zavala jau�tāja.

-��� Diem�ēl neviens no �iem grebumiem nevēstī kaut ko vai�rāk par to, ko redzējāt un kur attēlota kuģu iera�anās, �i sacīja.

Ņina savilka uzacis.

-��� Visas �īs runas ir ļoti interesantas, viņa nepacietīgi ie�minējās, bet zelta un dārglietu mirdzums nedrīkst mūs atturēt no pūliņiem tikt skaidrībā, kāpēc mana ekspedīcija tika no�slepkavota Marokā!

-���� Ņinai taisnība, Ostins sacīja. Pievērsīsim uzmanību pavedienam, kas saista �os uzrakstus ar citiem atklājumiem pā�ri jūrai. Kristofors Kolumbs. Mēs zinām, ka simtiem gadu pēc �o akmeņu izgreb�anas Kolumbs dzirdēja nostāstus par milzu ba�gātībām. Viņ� norādīja uz ekrānu. Varbūt viņ� meklēja tie�i tās?

-��� Es negribu tūlīt apstrīdēt jūsu teorijas, Orvils ierunājās, bet baumas, kuras bija saklausījis Kolumbs, varēja būt par acteku dabiskajām bagātībām. Kā mēs zinām, spāņi to lielo ba�gātību dabūja vēlāk. Viņ� brīdi klusēja. Jūs teicāt, ka Ko�lumbs kuģoja pa noteiktu mar�rutu. Vai būtu jāsaprot, ka viņ� vadījās pēc kartes?

-��� Ne glu�i, Ostins sacīja. Atcerieties to ziņu gabaliņu, ko Ņina lūdza izdrukāt no jūsu failiem?

-��� Ā, jā, tas bija raksts par kādu akmens eksponātu.

-��� Kolumbs minēja, ka viņu vadījis kāds "runājo�s akmens".

-�� Tagad atceros. Izgrebtais bloks, ko viņi atrada Itālijā. Tas tika vests ar kuģi bruņotā furgonā. Precīzāk sakot, taisnā ceļā uz Pībodija muzeju.

Ostins sacīja:

-��� Tas akmens varētu būt atslēga visai mīklai. Bagātība un slepkavības.

-��� �ēl gan, ka mēs nevaram to apskatīt.

-��� Kas teica, ka nevaram? NZJA ir iekļuvusi dziļāk un veiku�si daudz grūtākus uzdevumus.

-�� Ļaujiet man pārliecināties, vai es pareizi sapratu jūsu domu gājienu, Orvils neticīgi ierunājās. Jūs plānojat ienirt vairāk nekā divsimt pēdu dziļumā, iekļūt dievs vien zina cik sagrautā okeāna lainerī, lai izvilktu milzīgu akmens eksponātu no aiz�slēgta, apbruņota furgona?

Zavala pamirk�ķināja Ostinam.

-Ja veicas, mēs to varam paveikt starp brokastīm un pus�dienām un vakariņās to nosvinēt.

Hmm� Orvils novilka pasmīnēdams, tad paliecās uz priek�u un parādīja ar pirkstu uz abiem NZJA vīriem. Un runā, ka es esot tas trakais�

Nantaketas sēklī

Miniatūrā zemūdene bija iegremdējusies tikai da�u asu* dzi�ļumā Nantaketas zilzaļajos ūdeņos, un Ostins jau sāka pārdo�māt, vai vajadzēja nirt kopā ar Zavalu. Tam gan nebija nekāda sakara ar Zavalas pilotē�anas māku diez vai bija kāds brauca�mais uz, zem vai virs ūdens, ko D�o nespētu vadīt, bet traucē�ja viņa dziedā�ana. Kad pacēlājs ar divvietīgo zemūdeni atrāvās no klāja un virzījās uz ūdens pusi, Zavala nerimās atkārtot "Yel�low Submarine" spāņu variantu.

Ostins ieklieda mikrofonā:

-��� Vai tu maz zini vēl kādu dziesmu?

-���� Es izpildu klausītāju vēlē�anos.

-��� Kā būtu, ja tu uzdziedātu "Far Far Away?".

Austiņās ieskanējās Zavalas klusie smiekli.

-���� Ha, es to neesmu dzirdējis, kop� biju pui�elis.

-��� Ārkārtējos apstākļos jāpieņem ārkārtēji mēri.

-��� Varu jau. Tomēr tā izklausās labāk ar ģitāru. Uz kurieni tu gribi doties, amigo?

-��� Kā būtu, ja sākumā mēs laistos uz leju?

' Jūras ass 1,82 m.

Zavalas piekrīto�ais mājiens bija redzams pa novēro�anas lodziņu, las bija tik tuvu, ka Ostins būtu varējis pasniegties un uzsist kolēģim pa plecu, ja vien viņus ne�ķirtu organiskais stikls, kas apjoza galvas. Vienādie kupoli atradās minizemūdenes priek�galā, izvirzīti mazliet slīpi no plakanās zaļās keramikas virsmas glu�i kā izspiedu�ās vardes acis.

'Deep Flight II" at�ķīrās no parastajām okeāna dziļūdens zemūdenēm un batiskafiem, kas ar savu apaļo un biezo vidu nereti līdzinājās resnam vīram; tā vairāk atgādināja kādu futū�ristisku iznīcinātājlidma�īnu, nevis zemūdens braucamo. Tās fizelā�a bija taisnstūraina un plakana, priek�ējā un aizmugurē�jā mala sa�aurināta, veidojot trapeci. Sāni slējās perpendikulāri plakanajam aug�galam un pamatnei, veidojot asus stūrus. Spārni bija īsi un taisnstūraini, aprīkoti ar gaismas signālu. Aiz spār�niem un novēro�anas kupoliem pacēlās dzenskrūves lāpstiņas, priek�ā bija novietotas divas manipulatora sviras un kustīgs starmetis.

At�ķirībā no ierastajām zemūdenēm, kur braucēji sē� taisni kā pie galda, Ostins un Zavala gulēja uz vēdera, glu�i kā sfink�sas, uz priek�u pavērstām sejām, piesprādzēti pie augumam at�bilsto�iem iedobumiem, elkoņus atspie�ot pret polsterētiem pa�liktņiem. Zavala vadīja zemūdeni, Ostins aprūpēja citas sistē�mas apgaismojumu, video un manipulatoru. Viņ� raudzījās arī uz digitālo displeju, kur bija kompass, spidometrs, dziļuma mērītājs, gaisa kondicionētājs, stroboskops un hidroakustiskā aparatūra. Zemūdene spēja veikli pārvietoties un ienirt, ja no�regulēja tās augstuma stūri, kas atradās pakaļgalā tāpat kā lid�ma�īnām.

Abu vīrie�u ķermeņi bija pacelti par trīsdesmit grādiem, lai pielīdzinātu dabiskajam stāvoklim, kāds ir peldot. �ādā novie�tojumā arī spēja nolai�anās vai pacel�anās likās mazāk bīsta�ma. Telpa bija pietiekami liela Ostina se�as pēdas un vienu collu garajam augumam, ta�u visai ierobe�oja viņa platos ple�cus. Tomēr viņam nācās atzīt, ka pat Zavalas serenādes pavadī�bā ir patīkami doties izlūkot nogrimu�u okeāna laineri.

Vraks bija iezīmēts ar sarkanu lodveida boju. Zavala, vir�zoties uz leju, vadīja zemūdeni lēnām apkārt bojas saitei, kas stiepās simt astoņdesmit pēdas no virsmas līdz ķēdei, kura pie�stiprināta pie tre�ā kreisās puses glāb�anas laivu celtņa. Nor�māla nolai�anās līdz vraka augstākajai daļai aizņēma trīs līdz �etras minūtes; attīstot savu piecu mezglu ātrumu, minizemūclene varētu paveikt �o ceļu daudz īsākā laikā, bet Ostins gribēja pierast pie vides, kurā viņi darbosies. Viņ� sacīja Zavalam, lai nolai� lēnām līdz apak�ai.

Palielinoties dziļumam, ūdens filtrēja saules gaismu, kas staroja no virsmas. Vispirms izgaisa sarkanās joslas, pēc tam pamazām pilns spektrs. Piecu asu dziļumā bija zudu�as visas krāsas, palikusi tikai auksti zilzaļā. Zemūdene laidās arvien zemāk, cauri siltākajiem slāņiem, kur varēja redzēt augu valsts daļas; it kā atlīdzinot par nedabisko tumsu, ūdens bija kļuvis dzidrs kā kristāls. Zemūdene laiski piezemējās, apriņķojot ap bojas enkura saiti. Uz bālajām smiltīm rēgojās milzīga, tum�a masa, neko citu vairs nevarēja saskatīt.

Lieliskās redzamības dēļ zemūdene bija slīdējusi lejā bez apgaismojuma. Simt divdesmit pēdu dziļumā Zavala bija pa�mainījis trajektoriju nedaudz horizontālākā virzienā, samazinā�jis ātrumu un ieslēdzis apak�daļas apgaismojumu. Kuģis gulēja uz sāniem. Pla�ais gaismas loks pārvērta korpusa daļu, kas bija zem viņiem, tagad tas izskatījās nevis melns, bet gan līķa pelē�cīgi zaļgans; vietām tas bija noraibināts ar slimīgiem dzelteniem un rūsainiem plankumiem, kas atgādināja sakaltu�as asinis. Mil�joniem jūras anemoņu veidotais apaugums stiepās tālāk, tum��ajā valstībā aiz gaismas loka.

Ostinam bija grūti iedomāties, ka �is miru�ais milzenis reiz bijis viens no ātrākajiem un skaistākajiem pasaules kuģiem. Ir iespējams stāvēt pie nama, kas ir tikpat augsts, cik "Andrea Doria"reiz bija gara, neizjūtot godbijību. Ta�u, ja �is septiņsimt pēdu augstais debesskrāpis ir pagriezts horizontāli un novie�tots tuk�ā, līdzenā vietā, tā milzu apmēri liek aizrauties elpai.

Guļot uz labajiem sāniem un noslēpjot "Stockholm" asā priek�gala izrauto liktenīgo caurumu, kuģis izskatījās kā draus�mīgs jūras nezvērs, kas nolicies atpūsties, aizmidzis un tagad to pārņēmusi jūra. Minizemūdenē ieslēdzās videokamera, un tā virzījās uz kuģa pakaļgalu, turoties nelielā attālumā virs iluminatoru rindas. Līdzās milzīgajam korpusam zemūdene iz�skatījās kā niecigs vē�veidīgais blakus valim. Pie se�padsmit tonnu smagās kreisās puses dzenskrūves Zavala asi pagriezās un brauca pāri asi skaidriem melniem �etrstūriem, kas reiz bija kalpoju�i par logiem aug�ējā klājā. Tiekot pāri kuģa kor�pusam, viņ� nolaida zemūdeni divsimt pēdu dziļumā un pa�grieza to atpakaļ pret priek�galu, paralēli iepriek�ējam brau�cienam. Pa kreisi, veidojot deviņdesmit pēdu augstu vertikālu sienu, rindojās daudzie klāji. Viņi brauca garām trim peldba�seiniem, kas reiz bija veldzēju�i pasa�ierus atkarībā no viņu biļetes cenas transatlantiskajā pārbraucienā; traucās garām glāb�anas laivu klājam, kuru pacēlāji nestrādāja labāk kā to�reiz, 1956. gadā.

Uz āķveidīgajiem pacēlājiem bija aizķēru�ies du�iem zve�jas tīklu, tie sedza klājus kā iespaidīgi līķauti milzīgu katafalku. Tiklus savukārt klāja mū�senu jūras augu mantija. Da�i tīkli, kas savu boju dēļ atradās nedaudz tālāk no vraka, joprojām gūstīja zivis no lielo pollaku un mencu bara, kuras traucās ga�rām bīstami tuvu. Ievērojot tīklā aizķēru�ās sapelēju�ās atlie�kas, Zavala izgudrēm vadīja zemūdeni tālāk no joprojām bīsta�majiem tīkliem.

Kuģa ko�ais sarkanbaltais dūmenis bija nokritis, atstājot pla�u, kvadrātveida �ahtu līdz pat ma�īntelpai. Citās atverēs rēgojās vaļējie kāpņu telpu dobumi. Virsbūve bija nolobījusies un gulēja jūras dibenā atlieku izjūko�ajā mud�eklī. Zaudējis savu at�ķirīgo dūmeni un virsbūvi, kuģis vairāk izskatījās pēc bar�as. Tomēr, braucot garām stūresmājas atliekām, uz priek�ē�jā klāja viņi ieraudzīja neskartu masivo vin�as mehānismu un sāka apjaust, ka tas bijis milzum liels pasa�ieru kuģis. Likās neticami, ka tik liels kuģis jebkad varētu nogrimt, bet tad Ostins sev atgādināja, ka tie�i tāpat mēdza sacīt par "Titanic".

Viņi bija izturēju�ies ar godpilnu cieņu, glu�i kā pavadītāji bērēs, bet tad Ostins pārtrauca klusumu.

-���� Redzi, kas paliek no trīsdesmit miljoniem dolāru, da�us gadu desmitus noguļot jūras dibenā.

-��� Velni�ķīga nauda samaksāta, lai dabūtu tādu milzīgi lielu zivju ķeramo, Zavala piebilda.

-��� Un tas ir tikai par korpusu. Es nemaz neskaitu tos miljo�nus, kas izdoti par iekārtojumu, mākslas darbiem un �etrsimt tonnām kravas. Itālijas jūrniecības lepnums.

-��� Es nevaru to saprast, Zavala sacīja. Zinu tikai to, ka bijusi bieza migla, ta�u abiem �iem kuģiem bija radari un novē�ro�anas sistēma. Kā tas varēja gadīties, ka miljoniem kvadrātjū�d�u okeāna pla�umos tie atradās vienā vietā vienā un tajā pa�ā laikā?

-���� Laikam jau sagadī�anās.

-��� Tas nebūtu izdevies labāk, ja sadursme būtu iepriek� iz�plānota.

-��� Gāja bojā piecdesmit divi cilvēki. Divdesmit deviņu tūk�sto�u tonnu laineris guļ okeāna dzelmē. "Stockholm" pamatīgi cietis. Kravā zaudēti miljoni. Tas bijis plānots.

-��� Manuprāt, tu gribi teikt, ka tas ir viens no neatminētajiem jūras noslēpumiem.

-��� Vai tev ir kas labāks sakāms?

-��� Nav nekā jēdzīga, viņ� atbildēja nopūzdamies, to varēja sadzirdēt caur mikrofonu. Uz kurieni tagad?

-��� Aizbrauksim paskatīties uz Gimbela caurumu, Ostins ieteica.

Minizemūdene graciozi apgriezās un devās atpakaļ uz priek�galu, tad lēnām apbrauca apkārt aptuveni līdz pusei krei�sās puses garuma, nonākot pie robaina �etrstūraina atvēruma.

Gimbela caurums.

Astoņas reiz divdesmit pēdas lielais caurums bija palicis mantojumā no Pītera Gimbela darbības. Nepilnas divdesmit as�toņas stundas pēc kuģa nogrim�anas Gimbels un vēl viens fo�togrāfs, vārdā D�ozefs Fokss, ienira līdz tam un aizvadīja trīspa�dsmit minūtes, pētot vraku. Tas bija Gitnbela aizrautības sā�kums. 1981. gadā viņ� vadīja ekspedīciju, kas izmantoja ūdens�līdēja kupolu un nir�anai nepiecie�amo tehniku. Ūdenslīdēji izgrieza ārā ieejas durvis pirmās klases atpūtas zālē, lai dabūtu seifu, par kuru bija teikts, ka tajā esot vērtslietas miljona dolāru vērtībā. Ar lielu pompu seifs tika atvērts televīzijas kameru priek��ā, ta�u izrādījās, ka tajā ir tikai da�i simti dolāru.

-��� Izskatās kā �ķūņa durvis, Zavala izmeta.

-���� Lai atvērtu �īs "�ķūņa durvis" ar magnija stieņiem, bija vajadzīgas divas nedēļas, Ostins sacīja. Mūsu rīcībā nav tik daudz.

-�� Varbūt vieglāk būtu, ja paceltu visu aug�ā. Ja NZJA varētu uzcelt "Titāniku", "Doria" būtu tīrais nieks.

-��� Tu neesi vienīgais, kas to iesaka. Shēmas, kā to paveikt, ir iesniegtas kaudzēm. Ar saspiestu gaisu. Ar hēlija baloniem. Ar kesonu. Ar plastmasas burbuļiem. Pat ar pingponga bum�bām!

-Tam ar tām pingponga bumbām nu gan ir iek�as! Zava�la iesvilpās.

Ostins noņurdēja neizpratnē par spānisko divējādo uztveri.

-��� Neskaitot �o viltīgo novērojumu, ko tu domā?

-��� Manuprāt, mēs esam izdarīju�i to, kas tagad bija jādara.

-��� Tā ir. Brauksim aug�ā un raudzīsim, ko citi saka.

Zavala piekrītot pacēla īk�ķus, ieslēdza motoru un pacēla

zemūdenes purngalu aug�ā. Kamēr viņi a�i virzījās aug�up, Os�tins noraudzījās uz pelēko spoku, kas pamazām izzuda tumsā. Kaut kur tā milzīgajā korpusā slēpās ērmoto slepkavību izskaid�rojuma atslēga. Viņ� pārtrauca savas drūmās domas, kad Zava�la aizrautīgi uzsāka spāņu dziesmu "Octopus's Garden". Ostins pateicās veiksmei, ka ceļojums ir īss.

"Deep Flight"izrāvās virs ūdens, uz�aujot gaisā putu vērpe�li. Pa novēro�anas logiem, no kuriem tecēja ūdens, aptuveni simt pēdu attālumā bija saskatāms kuģis ar pelēku korpusu un baltu virsbūvi. Minizemūdene, tāpat kā grundulis, bija veikla zem ūdens, virs ūdens tās plakanā uzbūve bija ļoti uzņēmīga pret viļņo�anos, tā �ūpojās vieglā vēja radītajos ņirbu vilnī�os. Ostinam parasti nepiemetās jūras slimība, ta�u viņ� sāka justies nelāgi un priecājās, ka attālums starp viņiem un kuģi strauji sarūk, tam tuvojoties.

"Monkftsh "uzbūve bija tipiska glāb�anas vai pētniecības ku�ģiem, kuru galvenā funkcija ir kalpot par platformu, uz kuras novietot, pieķēdēt vai pārvadāt da�ādus instrumentus un brau�camos. Tam bija strups priek�gals kā velkonim un augsts priek��gala kubriks, bet lielākā daļa no se�desmit piecu pēdu garuma bija vaļējs klājs. Katrā klāja pusē atradās celtņi. Divi ūdenslīdēju tērpos ģērbu�ies vīri nogrūda pa slīpu trapu kuģa pakaļgalā līdz ūdenim piepū�amo laivu, ielēca tajā un devās pāri viļņiem uz minizemūdeni. Kamēr viens vīrs vadīja stūres sviru, otrs piestip�rināja pamatīgu āķi pie zemūdenes priek�gala.

Aukla stiepās līdz klāja vin�ai, kas pievilka minizemūdeni tuvāk, laiva to virzīja uz kuģa labo sānu. Iedarbojās pacēlājs un nolaida takelā�u, ko vīri uz piepū�amās laivas piestiprināja zem�ūdenei. Kabelis nostiepās, un pilo�ā zemūdene kopā ar tās pa�sa�ieriem tika izcelta no jūras, pārnesta pāri klājam un uzlikta uz tērauda sastatnēm. Darbība tika veikta ar �veicie�u pulkste�ņa precizitāti, un tie�i to Ostins bija gaidījis no tēva kuģa.

Pēc intriģējo�ās sanāksmes Pībodija muzejā Ostins bija pie�zvanījis Rudijam Gannam, lai informētu un palūgtu sagādāt kādu izcēlāju kuģi. NZJA tādu bija du�iem, un tie bija iesaistīti pla�a mēroga darbībās. Ta�u Ganns paskaidroja, ka tie�i tā ir problē�ma aģentūras kuģi izmētāti pa visu pasauli, un vairākums no tiem pārvadā zinātniekus, kas ilgi gaidīju�i savu kārtu, lai tiktu ekspedīcijā. Tuvākais kuģis bija "Nērejs", kas joprojām atradās Meksikā. Ostins sacīja, ka viņam nav nepiecie�ams pilnībā aprī�kots izcēlājkuģis, bet Ganns paziņoja, ka viņ� var sadabūt kaut ko ne agrāk kā pēc nedēļas. Ostins pieteica rezervēt kādu un nolika klausuli. Pēc brī�a viņ� atkal ķērās pie telefona.

Klausulē atskanēja balss, kas atgādināja lā�a noklepo�anos me�ā. Ostins izklāstīja tēvam savu vajadzību.

-��� Ha! vecais virs ierēcās. Jēziņ mīļais, un man likās, ka NZJA ir vairāk kuģu nekā ASV kara flotei! Vai tad admirālis nevar tev atlicināt kādu kuģeli no savas flotes?

Ostins ļāva tēvam izbaudīt �o tīksmi.

-��� Ne tad, kad man ir nepiecie�ams. Man tie�ām vajadzētu izmantot tavu palīdzību, tēt.

-��� I Imra� Palīdzībai klāt ir cenas zīmīte, puisīt, vecais vīrs viltīgi piebilda.

-��� Tēt, NZJA tev apmaksās visus izdevumus.

-��� Kaķim zem astes tā nauda! viņ� noņurdēja. Mans grā�matvedis atradīs veidu, kā to pierakstīt pie labdarības dāvinā�jumiem, ja vien nebūs jau pirms tam nokļuvis ķurķī. Ja es tev sagādā�u kaut ko peldo�u, vai tas nozīmē, ka tu beigsi ņemties ar tām muļķībām, kur Sendekers tevi ir iepinis, lai nokļūtu at�pakaļ �eit, kamēr es neesmu tik vecs, ka vairs nepazīstu tevi?

-���� Nevaru neko apsolīt. Ceru, ka tā būs.

-��� Hmm� Atrast tev kuģi nav tik viegli kā pamāt taksim, tu jau zini. Paskatī�os, ko varu darīt. Viņ� nolika klausuli.

Ostins viegli iesmējās. Viņa tēvs ļoti labi zināja, tie�i kur atrodas viņa kuģi un ar ko nodarbojas, pat mazākās airu laivas. Tētis gribēja, lai dēls drusciņ pamokās. Ostins nebrīnījās, ka telefons iezvanījās jau pēc da�ām minūtēm.

-��� Tev ir laimējies, ierunājās piesmakusī balss. Dabūju vienu vecu �alandu. Mums viens izcēlājkuģis strādā kara flotes uzdevumā netālu no Ņūd�ersijas. Nav jau tāds kā jūsu lielie pētniecības kuģi, bet būs pietiekami labs. Rīt ieies Nantaketas ostā un gaidīs jūs.

-���� Paldies, tēt, es tie�ām atzinīgi to novērtēju.

-���� Man bija jāpielabinās kapteinim, un es �ajā pasākumā zaudē�u naudu, viņ� sacīja, ierunādamies maigāk, bet lai�kam ir vērts atkal ieraudzīt dēlu sava mū�a nogalē.

Ir nu gan aktieris, Ostins nodomāja. Viņa tēvs vēl var turēt līdzi karstgalvjiem. Ostins, vecākais, bija izpildījis savu solīju�mu nākamajā dienā kuģis bija ieradies Nantaketā. "Monkfish" diez vai varēja nosaukt par vecu �alandu. Patiesībā tas bija ne�pilnus divus gadus vecs vidēja lieluma izcēlājkuģis. Papildieguvums bija tā kapteinis D�ons Makgintijs, spēcīgs īrs no Dienvidbostonas ar vējā aprautu sārtu seju. Pirms vairākiem gadiem kapteinis bija ieniris līdz "Andrea Doria"un labprāt ķērās atkal pie �ā darba.

Kad Ostins ņēma ārā kaseti no minizemūdenes videoka�meras, pie viņa pienāca Makgintijs.

-��� Nu, neturiet mani neziņā! Viņa balsi bija jau�ams saviļ�ņojums. Kā tad izskatās vecais zēns?

-��� Atbilsto�i savam vecumam, bet jūs pats varēsiet redzēt. Ostins pasniedza kaseti. Kapteinis pameta skatienu uz minizemūdeni un iespurcās. Tas nu gan ir baigais dampis! Aizve�dis Ostinu un Zavalu uz savu kabinetu, viņ� apsēdināja abus mīkstos krēslos, piedāvāja stipros dzērienus un tad ielika kase�ti savā videomagnetofonā. Makgintijs sēdēja neparasti klusu un rūpīgi vēroja visu, kad pāri ekrānam pletās atkailinātais kor�puss. Kad lente bija beigusies, viņ� piespieda atkārto�anas taus�tiņu.

-Jūs, zēni, esat labi pastrādāju�i. Kuģis izskatās apmēram tāds pats kā tad, kad es biju tur pēdējo reizi astoņdesmit septī�tajā. Tagad vienīgi tur ir vairāk zvejas tīklu. Un, kā jau jūs tei�cāt, viņ� nopūlās, arvien vairāk nodilst ap malām. Sare�ģītā�kā daļa ir tā, ko jūs nevarat redzēt. Esmu dzirdējis, ka iek�ējās starpsienas esot satrunēju�as. Pēc neilga laika viss sabruks pals no sevis.

-���� Vai varat mums pastāstīt, kas mūs tur, apak�ā, sagaida?

-���� Pacentī�os. Gribat vēl? Negaidot atbildi, kapteinis ielē�ja katrā glāzē divkār�u brendija devu, iemeta pāris ledus gaba�liņu, iemalkoja un stingi raudzījās tuk�ajā televizora ekrānā. Ir kaut kas, ko jūs nedrīkstat aizmirst. "Doria" varbūt izskatās labi, pat ar visiem tiem mēsliem uz korpusa, tomēr tas ir slep�kava. Ne par velti lo sauc par nirēju Everestu. Tas nav nogali�nājis tik daudzus kā Everests, apmēram desmit, kā es pēdējo reizi saskaitīju, ta�u pui�i, kas sasniedz kuģi, grib uzdzīt sev to pa�u briesmu radīto adrenalīna devu, ko dabū alpīnisti.

-��� Katram vrakam ir savas īpatnības, Ostins sacīja. Kur slēpjas bīstamākās vietas �ajā kuģī?

-��� Nu� vecajam zēnam ir visādas viltības. Vispirms jau tas dziļums. Dekompresija divas stundas. Vajadzīgs siltais tērps, jo tur ir auksts. Haizivis nāk baroties ar zivīm. Lielākoties zilās. It kā nav bīstamas, bet, kad spiediena mazinā�anai karāsieties pie enkura auklas, uzmanieties, lai kāda tuvredzīga haizivs jūs nenotur par treknu pollaku.

-��� Kad es sāku nirt, tēvs man pieteica atcerēties, ka ūdenī cilvēks vairs nav galvenā dzīvā būtne, Ostins sacīja.

Makgintijs piekrīto�i noņurdēja.

-�� Tomēr neviena no minētajām nebūs starp galvenajām pro�blēmām. Vienmēr gadās kāda viltīga straume. Tā var būt visu laiku, kamēr nonāk līdz lejai, var pat būt vilkme cauri kuģim. Da�reiz liekas, ka tā novirza uz labo pusi no enkura auklas.

-��� Es jutu, ka tā grūsta minizemūdeni, Zavala sacīja.

Makgintijs pamāja.

-���� Un jūs pārliecinājāties, kāda ir redzamība.

-�� �odien varēja tīri labi redzēt. Mēs atradām vraku bez mūsu gaismas, Ostins sacīja.

-Jums laimējās. Spīdēja saule, jūra bija samērā mierīga. Ja diena ir apmākusies vai miglaina, jūs varat praktiski atrasties uz vraka, to neredzot. Tomēr to nekā nevar salīdzināt ar to, kas notiek iek�pusē, tur valda melna tumsa. Pieskarieties tikai, un jūs apņems tāds mākonis, ka jūsu gaisma netiks tam cauri. Un tad ir ļoti viegli apjukt un apmaldīties. Tomēr vislielāko problēmu rada sapī�anās. Visi tie vadi un kabeļi, kas karājas no griestiem, var tie�ām radīt sare�ģījumus ne pa jokam. Tas ir, ja jūs tiksiet garām daudzajiem tīkliem un auklām, kas noklāju��i korpusu, un �ķiedrām no laivām. Tīkli nav redzami. Jūs to uzzināsiet tikai tad, kad tie būs sagrābu�i jūsu rezervuārus. Ar elpo�anas aparātu jūsu rīcībā ir, ilgākais, divdesmit minūtes, lai izkļūtu ārā no nepatik�anām.

-��� Tas nav ilgs laiks tik milzīga kuģa izpētei.

-��� Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tādi pasākumi ir bīs�tami. Pui�i grib trauku vai �ķīvi ar itālisku rotājumu. Padomā�jiet, viņi ir veltīju�i tik daudz laika mācībām un iztērēju�i nau�du, lai tiktu līdz �ejienei, bet tad aizmirstas. Viņi ātri nogurst, it īpa�i tad, ja nākas cīnīties ar straumi un ir grūtības ar elpo�anas aparātiem. Pieļauj kļūdas. Apmaldās. Aizmirst plānu, kāds bijis prātā. Visam aprīkojumam jāstrādā nevainojami. Kāds puisis nomira, jo viņa rezervuārā bija nepareizs elpojamais maisījums. Iepriek�ējo reizi nirstot, man bija pieci baloni, smaguma josta, gaismekļi, na�i. Kopumā ar mani divi simti divdesmit astoņas mārciņas. Lai gūtu vajadzīgo pieredzi ienir�anā kuģa iek�pusē, jātrenējas vai visu mū�u. Un pat tad var itin viegli apmaldīties. Kuģis guļ uz sāniem, līdz ar to klāji un grīdas ir saslēju�ies aug�ā, klāju atdalījumi ir vertikāli.

-��� Izskatās, ka mums ir īstā vieta uz "Andrea Doria", vai ne, D�o?

-��� Ja vien tur bārā joprojām piedāvā tekilu.

Makgintijs sarauca pieri. Parasti tāda di�manība pirms ienir�anas pie "Andrea Doria" izrādījās kā vienvirziena biļete uz nokļū�anu līķa maisā. Ta�u par �iem diviem viņ� glu�i tā nedo�māja. Lielais vīrs ar sirmajiem matiem, kas nepavisam nesaska�nēja ar gludo seju, un tum�matis ar pavedēja acīm un maigo, kluso balsi viņi abi izstaroja neparastu pārliecību par saviem spēkiem. Kapteiņa rai�pilnā izteiksme nozuda, un viņ� uzsmai�dīja kā vecs medību suns. Nē, viņ� nudien nebrīnītos, ja �ie abi dotos uz "Doria" pirmās klases bāru un pasūtītu kādu dzērienu no rēga bārmeņa.

-���� Kapteini, Ostins iejautājās, kāds laiks gaidāms?

-Te, seklumā, laiks sācis ellīgi niķoties. Vienu dienu rāms,

nākamajā gaudo vētra. Migla te ir bēdīgi slavena. Pui�i, kas bija toreiz uz "Doria" un "Stockbolm", varētu pastāstīt, cik tā var būt bieza. Tagad pū� dienvidaustrenis, bet tas sagriezīsies vairāk uz rietumiem, un, manuprāt, jūra būs rāma. Nezinu gan, cik dienu tas turpināsies.

-�� Tas nekas, mums tik un tā �is darbs diezgan ātri jāpaveic, Ostins sacīja, mūsu rīcībā nav vairākas dienas.

Makgintijs pasmaidīja. Ir nu gan sasodīti pa�apzinīgi!

-��� Tad jau redzēsim. Un tomēr man jāatzīst, ka jums, pui�i, drosmes netrūkst. Vai tie�ām jūs meklējat kādu bruņotu furgo�nu kravas nodalījumā? Tur nu gan būs darbiņ�. It īpa�i, ja jūs nepārzināt to vraku. Viņ� nogrozīja galvu. Kaut es jums varētu palīdzēt, bet manas nirēja dienas ir beigu�ās. Jūs varētu izmantot kādu pavadoni.

Ostins caur iluminatoru ieraudzīja parādāmies zilu korpu�su. Uz tā priek�gala bija uzkrāsots uzraksts "MAIRA".

-��� Atvainojiet, kapteini, viņ� sacīja, manuprāt, mūsu pa�vadonis ir jau ieradies.

D�ord�taunā, Va�ingtonas apgabalā

-��� Gameja, vai tev ir kāda brīva minūte? Trauts uzsauca no kabineta. Viņ� bija noliecies pie datora un cie�i raudzījās uz palielināto ekrānu, ko izmantoja grafisku attēlu iegū�anai sa�viem zemūdens projektiem.

-�� Jā-a, Gameja klusu atbildēja no blakusistabas. Viņa gu�lēja uz muguras, kā jogs transā balansēdama horizontālā stā�voklī uz �aura sastatņu dēļa, kas bija atbalstīts uz divām redeļu kāpnēm. Viņa un Pols D�ord�taunā pastāvīgi pārveidoja savas ķieģeļu mājas interjeru. Rudijs Ganns bija piekodinājis da�as dienas atpūsties un tikai tad sniegt ziņojumu NZJA birojā, ta�u, tiklīdz viņa ieradās mājās, uzreiz ķērās pie darba, ko bija pame�tusi nepabeigtu, un sāka vasarīgajā istabā uz griestiem krāsot ziedu vītnes, kas izskatījās kā dabiskas.

Gameja ienāca kabinetā, tērpusies vecos d�insos un darba blūzē un slaucīja rokas lupatā. Tum�i rudie mati bija pabāzti zem baltas cepurītes, seja no�ļakstīta ar zaļiem un sarkaniem traipiem, tikai ādu ap acīm bija pasargāju�as aizsargbrilles, un kopumā seja izskatījās smieklīga.

-���� Tu izskaties kā uz D�eksona Poloka gleznas, Trauts ieminējās.

Viņa notrausa piku sarkanās krāsas no vaiga.

-���� Es nekādi nevaru saprast, kā Mikeland�elo nokrāsoja griestus Siksta kapelā. Es strādāju tikai stundu, bet jau tagad man roka pagalam nogurusi.

Trauts pavērās aug�up, it kā pāri brillēm, kuru viņam nebi�ja, un atplauka smaidā.

-��� Kas tas par plēsīgu smaidu? Gameja piesardzīgi apjautā�jās.

Viņ� aplika roku ap sievas slaido vidukli un piekļāva vi�ņu tuvāk. Kop� atgrie�anās mājās viņ� izmantoja ikvienu izde�vību, lai viņai pieskartos, it kā baidītos, ka viņa atkal varētu noklīst d�ungļos. Dienas, kad viņa bija pazudusi, Polam bija glu�i kā murgs, ta�u viņ� savas atturīgās audzinā�anas dēļ ne�kad neatļāvās to skaļi pateikt.

-��� Vienkār�i iedomājos, cik tu seksīgi izskaties ar tiem krā�su plankumiem uz sejas.

Gameja maigi sabu�ināja viņa matus un novilka tos pāri pierei.

-Jūs, izvirtuļi, tie�ām zināt, kā mīlīgi sarunāties ar mei�ām. Viņas skatiens apstājās pie attēliem uz ekrāna. Vai tu mani tāpēc sauci?

-��� Un tas ir viss, ko es saņemu par kvēlu romantisku gājie�nu� Pols norādīja uz ekrānu. Jā. Pasaki man, ko tu tur saskati.

Gameja atspiedās pret Pola plecu un, piemiegusi acis, rau�dzījās ekrānā.

-���� Es redzu lieliski uzzīmētas astoņas brīni�ķīgas galvas. Viņas tonis pārslēdzās uz zinātnisko stilu un izklausījās kā pa�tologa monotonais ziņojums sekcijas laikā. Pēc pirmā uzme�tiena profili �ķiet identiski, bet turpmākā pētī�ana uzrāda ne�lielas at�ķirības, lielākoties zoda un mutes rajonā, kā arī uz galvaskausa. Kā man veicas, �erlok?

-��� Tu ne tikai redzi, bet arī novēro, mans dārgais Vatson.

-���� Elementāri, mans dārgais draugs. Kas to ir zīmējis? Tie pa�i par sevi ir mākslas darbi.

-��� Visu cienījamais doktors �i. Vīrs, kam piemīt daudzi ta�lanti.

-��� Es biju kopā ar labo profesoru diezgan ilgi, tāpēc ne par ko nebrīnos. Kā tu tos dabūji?

-��� �i man tos parādīja, kad es biju Hārvardā. Viņ� man tei�ca, lai tu tos apskati, jo atcerējās, ka tu, pirms pārgāji uz biolo�ģiju, esi studējusi arheoloģiju. Ta�u visvairāk viņ� gribēja svai�gu skatienu. Trauts atlieca savu garo ķermeni atpakaļ un sa�krustoja pirkstus aiz galvas. Es esmu okeāna ģeologs. Es varu paņemt to materiālu un iegūt visādas jaukas bildes, bet man tās tik un tā neko neizsaka.

Gameja piegrūda savu krēslu blakus vīram.

-��� Pol, paskaties no tāda viedokļa tas būtu tie�i tāpat, ja tev kāds iedotu akmeni no okeāna dibena. Kāds būtu pirmais jautājums, ko tu vēlētos noskaidrot?

-���� Elementāri. Kur viņi to dabūju�i.

-��� Bravo! Gameja noskūpstīja Polu uz vaiga. Tie�i tāda pati pieeja ir arheoloģijā. Es gan nebiju specializējusies maiju kultūrā, pirms pārgāju pie jūras bioloģijas, tomēr uzklausi manu pirmo jautājumu no kurienes ir �ie profili?

Trauts pieskārās ekrānam.

-��� �is ir no tā rajona, ko �i dēvē par MTI. Kur jūs pirmoreiz saskrējāties ar cbicleros.

Gamejai pār muguru pārskrēja tirpas, atceroties versmaino sauli, d�ungļus un neskūtos, naidīgi noskaņotos vīrus.

-��� Un tie pārējie?

-��� Katrs no citas vietas, kuru apmeklējis �i.

-��� Kas viņam lika izvēlēties taisni �os, ja nepiemin to, ka tie ir gandrīz identiski?

-��� Vieta. Katra seja ir no observatorijas, kuras frizē iegreb�tas laivas, kas varbūt ir, varbūt nav feniķie�u kuģi.

-���� Interesanti.

-��� Jā gan. Tā domāja profesors. Visus tos saistīja laivu te�mats.

-��� Ko tas viss nozīmē?

-��� Es nezinu, Pols sacīja, paraustot plecus. Diem�ēl tas sniedzas pāri manām zinā�anām par Vidusamerikas seno kultūru.

-��� Kāpēc mums nepiezvanīt profesoram �i?

-��� Es jau mēģināju. Mehiko birojā viņa nebija. Tur teica, ka esot bijis, bet vairs nebū�ot sazvanāms.

-��� Skaidrs. Viņi teica, ka profesors ir uz lauka.

Trauts pamāja.

-���� Es atstāju zīmīti.

-���� Nav jābrīnās, viņ� ta�u ir dabūjis atpakaļ savu vareno auto. Un kā ar Orvilu?

-���� Ar to trakulīgo profesoru? Es tie�i par viņu iedomājos. Vispirms es gribēju apspriesties ar tevi, varbūt tev ir kāda ie�dvesmas pilna doma.

-���� Zvani Lainesam Orvilam! Tāda ir mana doma.

Trauts sameklēja numuru savā kartotēkā un piezvanīja. Kad Orvils atsaucās, viņ� ieslēdza papildu mikrofonu.

-���� A, Malders un Skallija, Orvils novilka, salīdzinādams Trautus ar tēliem populārajā televīzijas seriālā. Kas jauns X failos?

Trauts paziņoja iespējami nopietnā balsī:

-��� Mēs esam atklāju�i neapstrīdamu pierādījumu, ka �īs no�slēpumainās izgrebtās laivas ir no zudu�ā Mu kontinenta.

-Jūs ta�u gvel�at niekus!Orvils atsaucās aizturētu elpu.

-��� Jā-ā, es niekojos. Es tikai gribēju pajokot.

-��� Labs ir, bet tagad pasakiet, lūdzu, kāds bija istais iemesls jūsu zvanam.

-��� Mums nepiecie�ams jūsu viedoklis par tiem zīmējumiem, kurus Polam atstājis profesors �i, Gameja sacīja.

-��� A, tie Veneras attēli.

-���� Venera?

-��� Jā, sērija no astoņiem. Katra figūra pārstāv dieves Vene�ras iemiesojumu.

Gameja raudzījās uz groteskajiem profiliem ar izvirzītajiem zodiem un pierēm.

-��� Ū� Es vienmēr biju iztēlojusies �o mīlas dievieti kā trauslu jaunavu, kas parādās no jūras putām uz glieme�vāka �aulas.

-��� Tāpēc, ka Boti�elli iedomātais tēls jums ir sagrozījis prātu un jūs esat zaudējusi laiku, studējot klasiku. Maiju Venera Venusbija vīrie�u kārtas.

-���� Cik �ovinistiski!

-���� Tikai daļēji. Maiji cie�i pieturējās pie dzimumu līdztiesī�bas attiecībā uz cilvēku upurē�anos. Venus simbolizēja Kecalkoatlu vai Spalvaino �ūsku. Tas viss ir saistīts. Analoģija ar dzim�anu un atdzim�anu. Tāpat kā Kecalkoatls, arī Venus uz kādu laiku no sava cikla pazūd, lai atkal atdzimtu no jauna.

-���� Skaidrs, Trauts ierunājās, maiji rotāja savus tempļus ar dieva attēliem, lai viņu iepriecinātu un viņ� atgrieztos.

-��� Jā-ā, zināmā mērā tā bija pielī�ana savam bosam. Jums jāsaprot arhitektūras loma viņu reliģijā. Maiju celtnēs bie�i lika pievērsta uzmanība svarīgām parādībām, piemēram, saulgrie��iem un ekvinokcijai vai arī Venus atnāk�anai vai izgai�anai. Citiem vārdiem sakot, debesu kalkulators.

-��� Profesors �i salīdzināja MTI observatorijas torni ar datoru, sacīja Gameja, � bet uzrakstus uz tā sāniem raksturoja kā pro�grammatūru. Viņam likās, ka tā ir tikai daļa no visa kopējā attēla.

-Jā, viņ� man ari izstāstīja to teoriju, bet tam jūsu izrakstī�tajam tornim jāveic gar� ceļ�, pirms tas kļūs par IBM klonētu produktu.

-���� Un tomēr vai tas ir iespējams, ka tas tornis un citi bija sastāvdaļas kādā unificētā plānā? Gameja neatlaidās.

-���� Nepārprotiet mani! Maiji bija neiedomājami izsmalcināti un alla� pamanījās pārsteigt. Viņi bie�i vien izvietoja piļu dur�vis un ielas tā, lai norādītu uz sauli un zvaigznēm da�ādos ga�dalaikos. Redziet, Venus kustības paredzē�ana dotu priesteriem milzu varu. Venus norādīja zemniekiem tādus svarīgus datu�mus kā sēju, ra�as novāk�anu un lietus periodu. Karakolas ob�servatorijā �i�enicā bija logi, kuru izvietojums sakrita ar Vene�ru da�ādos apvār�ņa punktos.

-��� Cik es zinu, Karakolā nav iegrebtas laivas, sacīja Gameja.

-��� Vienīgi tajos astoņos tempļos, no kurienes nāk tie attēli. Sava cikla laikā Venera pazūd uz astoņām dienām. Tas ir bries�mīgi, ja, vadoties pēc �īs planētas, tiek pieņemti svarīgi lēmu�mi. IJn tā priesteri iemeta da�as jaunavas akā, nolaida asinis rado�os nolūkos, un viss atkal bija burvīgi. Runājot par asins nolai�anu, man pēc piecām minūtēm ir lekcija. Vai mēs neva�ram �o interesanto diskusiju turpināt vēlāk?

Gameja negribēja vēl beigt.

-Jūs teicāt, ka Venera pazūd uz astoņām dienām, un mēs zinām, ka ir astoņi tempļi ar laivu iegrebumiem. Vai sagadī�a�nās?

-���� �i tā nedomā. Man jāiet. Nevaru vien sagaidīt pastāstīt studentiem jaunumus par Mu.

Telefons atslēdzās. Pols paņēma piezīmju burtnīcu.

-��� Tas bija pamāco�i. Atcerēsimies vēlreiz, ko mēs zinām. Mums ir astoņas tempļu observatorijas. Katra ir celta tā. lai attē�lotu Veneras kustību. Trauts pierakstīja. �īs struktūras tur�klāt bija veltītas arī vienam vienīgam tematam, proti, ierodas laivas ar milzu dārgumiem, iespējams, tie varētu būt feniķie�i. Tas ir tikai minējums. Observatorijas un Venera varbūt ir kaut kā saistītas ar �iem dārgumiem.

Gameja piekrita. Viņa paņēma piezīmju burtnīcu un bez domā�anas uzvilka astoņus apļus.

-���� Pieņemsim, ka tie ir tempļi. Viņa uzvilka līnijas, kas savienoja �os apļus, un brīdi cie�i raudzījās uz savu kricelējumu. Te kaut kas veidojas, viņa sacīja.

Pols pavērās Gamejas samud�inājumā un papurināja galvu.

-���� Izskatās pēc plakanpēdu zirnekļa.

-Tāpēc ka mēs domājam Zemes terminos. Paskaties! Viņa piezīmēja lapas malā divas zvaigznes. Pacelies pāri Zemei! Pieņemsim, ka tā ir Venera savos tālākajos punktos uz apvār��ņa. Templim, ko es redzēju MTI, bija divi �ķēluma formas atvē�rumi, kā strēlnieku lūka pilī. Te ir tas, ko tu redzētu, ja novilktu līniju no loga līdz vienam attālākajam Veneras punktam. Tagad es to izdarī�u no cita loga. Apmierināta ar savu mākslas dar�bu, viņa uzvilka līnijas no katras observatorijas uz Veneras pun�ktiem.

Gameja piebāza savu aptuveno skicējumu Polam tuvāk.

-��� Tagad tas izskatās pēc izsalku�a aligatora mutes, Pols sacīja.

-��� Varbūt. Vai ari pēc izbadēju�ās �ūskas.

-��� Tu joprojām domā par to �ūsku?

-�� Jā un nē. Doktors �i valkāja amuletu ap kaklu. Viņ� sau�ca to par Spalvaino �ūsku. Un tas man tie�i nāk prātā Kukulkana �okļi.

-���� Pat ja pieņem, ka tajā observatoriju izvietojumā ir kāda jēga, tas ir precīzi jāzina. �ēl gan, ka �i ir uz lauka.

Gameja tikai daļēji klausījās.

-���� Es par kaut ko iedomājos. Par to runājo�o akmeni, ko meklē Kurts un D�o. Vai no tā netiek gaidīts kāds koordinātu tīkls?

-��� Tie�i tā. Es prātoju, vai tur ir kāds sakars.

Trauts pacēla klausuli.

-��� Es piezvanī�u un atstā�u zīmīti, lai viņ� sazinās ar mums, cik vien ātri var. Tad mēs piezvanīsim Kurtam un pastāstīsim, ja būs kaut kas sakāms.

Gameja vēlreiz ieskatījās savos kricelējumos.

Jā, bet kas?

Nantaketas sūklī

Kreiseris, kas bija apmetis loku ap izcēlājkuģi, tuvojās sau�ciena attālumā un pārslēdza motoru tuk�gaitā. Uz signālmasta zem Amerikas karoga plivinājās zaļbaltsarkanais Itālijas karogs. No stūresmājas iznāca slaidais, sirmais And�elo Donatelli un pamāja.

-���� Sveiks, mister Ostin, esmu ieradies glāb�anas misijā! Es sapratu, ka jums sāk izbeigties grappa. Vai jūs gribētu saņemt mūsu sūtījumu?

-��� Sveiks, mister Donatelli! Ostins atkliedza pretī. Paldies par piegādi! Līdz �im mums bija jādzer akumulatoru skābes.

Kapteinis Makgintijs salika rokas ap muti taures veidā, ta�u tas bija pilnīgi nevajadzīgs �ests, jo viņa balss tāpat bija varen skaļa.

-��� Kapteinis arī jums pateicas un aicina uz kuģa veikt savu �ēlsirdīgo misiju.

Donatelli piekrītot salutēja un iegāja atpakaļ stūresmājā. Ar troksni un �ļakstoņu ūdenī iekrita enkurs, motors apklusa. Donatelli un viņa brālēns Antonio pārsēdās laiviņā, ko jahta bija vilkusi tauvā, un, ātri pieveiku�i īso attālumu līdz kuģim, viņi uzkāpa uz klāja.

Donatelli pasniedza kapteinim pudeli stiprā itālie�u dzē�riena.

-��� Ar vislabākajiem novēlējumiem, viņ� sacīja, tad pagrie�zās pret Ostinu un norādīja ar roku uz kreiseri. Kā jums patīk mana zilā skaistule, mister Ostin?

Ostins prātoja, vai Donatelli godbijīgā izturē�anās ir Vecās pasaules ieradums vai ari tikai restorāna īpa�nieka ierasti la�bās manieres, tiekoties ar augstas klases klientiem. Tā bija at�svaidzino�a pārmaiņa pēc māksloti frivolās uzrunas "ei, mani sauc Bads", kas parasti kaitināja Ostinu.

Viņ� pārlaida skatienu kreiserim no priek�gala lidz pakaļ�galam, tum�i zilajam korpusam un krēmkrāsas virsbūvei, it kā pētītu simpātiskas sievietes auguma līnijas.

-���� Klasiski skaisti veidota, viņ� sacīja. Un kā brauc?

-��� Kā sapnis. Es iemīlējos, tiklīdz pirmo reizi ieraudzīju, at�stātu novārtā laivu parkā Bristolē, Rodailendā. Esmu iztērējis tūksto�us tās atjauno�anai. Garums ir �etrdesmit piecas pēdas, bet priek�gala forma to padara vēl slaidāku. Ļoti stabila laiva, ideāls braucamais mazbērnu pavizinā�anai. Viņ� iesmējās.

-����� Un līdzeklis, kā aizbēgt no ģimenes, kad gribas pakavēties mierā un klusumā. Mans gudrais grāmatvedis ir pataisījis laivu par biznesa sastāvdaļu, tāpēc man �ad tad jānoķer kāda zivs restorāniem. Viņ� pieklusa un aizdomājies noraudzījās uz jū�ru, kur kaiju bars izraibināja tum�o ūdeni glu�i kā sniegpār�slas. Tātad tas notika �eit.

Ostins norādīja uz sarkano plastmasas bumbu, kas �ūpo�jās vieglajos viļņos.

-��� Kuģa aug�a ir trīsdesmit asis zem tās atzīmes. Mēs atroda�mies tie�i virsū. Nebija nekādas vajadzības pieminēt vārdu "Doria", viņi abi labi zināja, par ko runā.

-����� Es esmu izbraukājis visapkārt salai, Donatelli sacīja,

-��� bet nekad, nekad neesmu bijis �ajā vietā. Viņ� viegli iesmē�jās. Mēs, sicīlie�i, esam māņticīga tauta, kas tic spokiem.

-��� Tad mums vēl vairāk jāpateicas jums par palīdzību �ajā pasākumā.

Donatelli noraudzījās Ostinā ar caururbjo�u skatienu.

-��� Es to nekādā ziņā nelaistu garām. Kur mēs sāksim?

-��� Mums kapteiņa kajītē ir plānu komplekts.

-���� Rene. Nāc, Antonio! viņ� uzsauca brālēnam. Skatīsi�mies, kā varam līdzēt �iem d�entlmeņiem.

Kapteinis Makgintijs uzklāja bieza papīra loksni uz galda. Uz tās bija uzraksts: "Plāno delle sistemazionipasseggeri"pa�sa�ieru izvietojuma plāns. Aug�ā bija fotogrāfija no kuģa labā�kajām dienām jūras pla�umos, zem tās bija izvietotas deviņu klāju shēmas.

Donatelli pieskārās pie plāna, kur bija redzama atpūtas zāle "Belvedere" laivu klāja priek�galā.

-��� Es tur strādāju, kad "Stockholm" mums trāpīja. Brīk�! Es nokritu zemē. Viņ� rādīja uz pastaigu klāju. Visi pasa�ieri tur stāv un gaida glābējus. Liels juceklis, viņ� sacīja, pa�ūpo�dams galvu riebumā. Misters Kerijs atrod mani, un mēs noejam zemāk uz viņa kajīti. �eit, labajā pusē. Nabaga misis Kerija ir iesprūdusi. Es melos prom kā pārbijies trusis, lai dabūtu dom�kratu. �eit, lejā. Viņa pirksts attēloja tās nakts gaitas. Garām veikaliem uz centrālā klāja, bet ceļ� ir aizsprostots, tāpēc es eju atpakaļ uz aizmuguri, tad lejā uz A klāju.

Donatelli brīdi apklusa savā atklātajā stāstījumā, atceroties �ausmas, kas viņu sagrāba, kāpjot lejā grimsto�ā kuģa tum�ajos dziļumos.

-��� Piedodiet! viņ� atvainojās, balsij viegli ietrīsoties. Pat tagad, pēc visiem �iem gadiem� Viņ� dziļi ieelpoja un izelpo�ja. Tonakt es pārliecinājos, kam Dante gājis cauri, kāpjot Pa�zemes valstībā. Viņ� piepūta vaigus un turpināja: Un tā es beigās nonācu uz B klāja, kur ir tā garā�a. Vai visi zina to turpi�nājumu?

Pārējie, kas bija sanāku�i ap galdu, pamāja.

-��� Labi, Donatelli sacīja ar redzamu atvieglojumu. Lai arī kajītē bija vēss, viņa piere spīdēja no sviedriem, deniņos manā�mi pulsēja asinsvads.

-��� Vai jūs varētu pateikt, tie�i kur garā�ā redzējāt to bruņoto furgonu? Ostins vaicāja.

-��� Protams, tas bija �eit, �ajā stūrī. Viņ� paņēma zīmuli un uzvilka krustiņu. Es dzirdēju, ka garā�ā esot deviņi auto, ie�skaitot to ekstravaganto, ko itālie�i uzbūvēju�i Kraisleram. Viņ� saknieba lūpas saspringtā smaidā. Es tā arī neatradu to domkratu, ko meklēju.

-��� Mēs plānojam doties iek�ā pa garā�as durvīm, Ostins paskaidroja.

Donatelli pamāja.

-������� Ma�īnas varēja iebraukt garā�ā tie�i no piestātnes. Manu�prāt, tas ir labs plānojums, bet es necik daudz par to nezinu, viņ� sacīja, paraustot plecus.

Kapteinis Makgintijs pirms da�ām minūtēm bija atgājis no galda, lai runātu pa kuģa telefonu. Tagad viņ� atgriezās pie galda, papurinot galvu.

-���� Es ceru, ka jūs, pui�i, neķeraties pie bezcerīga uzdevu�ma. Es redzu lielu problēmu.

-���� Iespējams, ka tas vēl ir pārāk atturīgs izteikums, sacīja Ostins.

-���� Es zinu pui�us, kas ir nonāku�i tajā kravas nodalījumā, nolaidu�ies caur klājiem. Tā ir kā mēslu bedre. Makgintijs norādīja uz garā�as labās puses sienu. �ajā vietā viss vieglās ma�īnas, furgoni, krava viss būs sagāzies uz �ā sāna, kas guļ smiltīs. Jūsu bruņotais furgons varbūt ir aprakts zem mēslu ton�nām. Pui�i, kas tur bija, redzēja, ka tas nākotnes "Cbtjsler" ir pa virsu, bet viņi to nevarēja dabūt, jo tā telpa ir pilna ar krustu �ķērsu sakritu�iem baļķiem un sagāztām starpsienām. Jūs plā�nojat tur doties sporta tērpā un varat nokļūt briesmās.

Ostins labi apzinājās, ka tas varētu būt viens no smagāka�jiem uzdevumiem viņa daudzveidīgajā darbībā. Grūtāks nekā Irānas konteineru kuģa vai Krievijas zemūdenes izcel�ana.

-��� Paldies par brīdinājumu, kapteini! Es grasos to uztvert tā, it kā mēs meklētu mērķi, kur gultne ir piemēslota ar vrakiem, piemēram, kā īstrivera. Jums varbūt taisnība, tas nav paveicams darbs. Bet, manuprāt, ir vērts pamēģināt. Viņ� pasmaidīja. Varbūt mēs pat atradīsim domkratu misteram Donatelli.

Makgintijs ierēcās varenos smieklos.

-���� Labi, lai arī tā varbūt ir tuk�a iedoma, esmu tomēr ar jums. Ko jūs teiktu, ja mēs paceltu glāzes par jūsu panākumiem?

Donatelli atvēra grappa pudeli un ielēja visiem, demon�strēdams viesmīļa �estus, kas nebija zudu�i.

-���� Starp citu, tie bija pui�i no kupola, kas man zvanīja, Makgintijs sacīja. Viņi jau grasās griezt caurumu korpusā. Es teicu sagatavot visu līdz rītam un tad atpūsties. Jūs no rīta uz�reiz varēsiet ķerties pie darba.

Ostins pacēla glāzi.

-��� Par zudu�ām (ietām un neiespējamiem darbiem! Klusie smiekli aprāvās, kad Donatelli svinīgi pacēla savu

glāzi.

-��� Par "Andrea Doria"un visām dvēselēm, kas uz tā nomira. Viņi klusēdami iztuk�oja savas glāzes.

Dzīve uz "AndreaDoria"nepavisam nelikās garlaicīga sud�rabaini zvīņoto zivju baram tās bija ieņēmu�as greznās kajī�tes, par kurām to iepriek�ējie apdzīvotāji bija maksāju�i tūksto��iem liru. Ta�u zili krēslainās valstības iemītniekus nekas ne�būtu spējis sagatavot uz divu radījumu iera�anos, kas izskatījās vēl ērmotāki nekā jebkuri dziļumu iedzīvotāji. Viņu ducīgie ķer�meņi bija klāti ar spīdīgu dzeltenu ādu, muguras sargāja melns vairogs. Bumbveida galvu vidū atradās viena vienīga acs, no cilindrisko ķermeņu apak�as stiepās divi vienādi stumbeņi. Tu�vāk aug�galam atradās līdzīgi, bet īsāki izaugumi, katram galā bija ķetna. Visdīvainākās bija klusi rūco�ās spuras pie katra sāna.

Radījumi karājās ūdeni kā baloni Pateicības dienas parā�dē. Ostina galvassegā atskanēja Zavalas klusie smiekliņi.

-��� Vai esmu tev kādreiz teicis, cik ļoti tu atgādini firmas "Michelin" reklāmas viru?

-���� Pēc vakariņām kopā ar Makgintiju es vairs ne par ko nebrīnos. Mans treniņtērps ir tā kā mazliet par cie�u ap punci.

Ūdenslīdēja skafandru kāds bija iesaucis par treniņtērpu; acīmredzot �im cilvēkam bija vāja redze. Patiesībā tā bija pie ķermeņa pieguļo�a zemūdene. Alumīnija apvalks bija korpuss; vertikālie un sānu dzinekļi bija vadāmi ar pēdām. Ar savām skābekļa atjaunotnes un oglekļa dioksīda aizvāk�anas spējām tērps bija izmantojams se�as līdz astoņas stundas ilgai nir�anai un �etrdesmit astoņas stundas ilgai dzīvības uzturē�anai avāri�jas gadījumā. Tas svēra gandrīz pusi tonnas, ta�u ūdenī svars bija vēl mazāks par astoņām mārciņām. Ietērpies cietajā skafan�drā, ūdenslīdējs varēja kustēties, uzturēties ilgi zem ūdens, ne�cie�ot no dekompresijas. Tērpa galvenais trūkums bija tā apjomīgums. Ielau�anās kuģa iek�ienē pēc: Donatelli minētā mar��ruta būtu pa�nāvība, da�u minū�u laikā viņi būtu sapinu�ies stieplēs.

Izstrādājot plānu, Oslins analizēja visus iepriek�ējos nir�anas gadījumus uz "Doria", gan veiksmīgos, gan kļūmīgos. Ostins domāja, ka Giīnbela ekspedīcija bija rīkojusies pareizi. 1975. gada mēģinājumā viņi bija pūlēju�ies izlūko�anu veikt ar zem�ūdenes palīdzību, ta�u braucamais nebija pietiekami jaudīgs, lai cīnītos ar straumi. Ūdenslīdēja kupols, kas bija iecerēts kā pacēlājs un darba stacija, nebija pieliekami nostabilizēts un bīs�tami zaudēja kontroli. Ostinu pārsteidza tas, ka nirēji, kurus ar ūdens virsmu saistīja �ļūtenes "nabas saites", pamanījās iz�bēgt no pamatīgiem sare�ģījumiem. Patiesībā viņi bija iekļuvu��i garā�ā. 1981. gada Gimbela ekspedīcija bija labāk sagatavo�ta. Ūdenslīdēja kupola sistēma nostrādāja labi. Lai arī gadījās visāda veida nelabvēlīgas situācijas, arī nejauks laiks, straume, kas samud�ina �ļūtenes, nirējiem izdevās nokļūt dro�ībā un pieķerties pie pacēlāja.

Beigu beigās Ostins izvēlējās izmantot cietos skafandrus kopā ar "nabas saites" nirējiem. Viņ� noorganizēja paredzamam uzdevumam samērā labi apgādātu ekspedīciju. Tēvs nodro�i�nāja ar kuģi "Mcnikfish"un apkalpi. Ganns izpētīja NZJA ekspe�dīciju un kuģu darba grafiku un sagādāja ūdenslīdēja kupolu un dekompresijas kameru uz klāja ar du�u un kojām. Minizemūdene, ņemot vērā tās iespējas, bija negaidīti vērtīgs ieguvums. Pats svarīgākais papildspēks bija se�i pieredzes bagāti NZJA nirēji, kas bija ielidoju�i no Vird�īnijas. Kop� iera�anās uz "MonkJtsb"viņi bija strādāju�i maiņās visu diennakti, lai izgrieztu cau�rumu lainera korpusā.

Laiks, kā jau tas raksturīgs Nantakelas sēkļos, bija nepa�stāvīgs. Kad Ostins un Zavala izlīda no savām kojām, debesis bija pilnīgi dzidras. Ņirbu vilnī�i bija nozudu�i, okeāna spogu�lis rāms; putni, kas izraibināja virsmu, atspīdēja kā nospodri�nātā stiklā. No ūdens iz�āvās pāris melnu spuru. Delfīni. Makgintijs sacīja, ka tā esot laba zīme un ka viņi atbaidīs haizivis. Virspuses straumes ātrums bija aptuveni viens mezgls. Viņ� pa�redzēja, ka vēlāk var parādīties bieza migla un uzrasties strau�me, ta�u ar to viņi spētu tikt galā.

Ietērpti smagajos apģērbos, NZJA vīri tika nolaisti ar pacēlāju ūdenī. Kādu brīdi viņi pavadīja tie�i zem ūdens virsmas, pārbaudot aprīkojumu, tad pacēlājs atkal parādījās virs ūdens un nometa kabeli, kas bija sadalīts �etrās īsās auklās, kuru ga�los atradās pamatīgas metāla skavas. Viņi cie�i satvēra auklu ar savām mehāniskajām ķetnām un laidās lejup indigo zilajā jūrā. "Monkfisb"ar �etriem enkuriem bija novietojies tie�i virs vraka, divi no tiem bija priek�galā, divi aizmugurē, katrs simts metru attālumā. Stabilitāte bija būtiski svarīga, ja tās nav, ūdenslīdēja kupols �ūpotos savā valgā glu�i kā svārsts.

Cietie skafandri bija aprīkoti ar apgaismojumu, turklāt viņi bija paņēmu�i līdzi pārnēsājamās lampas, ta�u papildu gaisma nebija nepiecie�ama. Redzamība bija vismaz trīsdesmit pēdu, un kuģa tum�ā kontūra labi izcēlās pret bālo okeāna dibenu. Viņi tuvojās korpusa daļai, kas bija apgaismota ar aukstu pul�sējo�u mirdzumu.

Zilganā virpuļojo�ā loka vidū divi nirēji bija pieplaku�i pie aug�up pavērstā kuģa kreisā sāna, glu�i kā kukaiņi uz baļķa. Viens no nirējiem bija nolaidies ceļos uz korpusa ar autogēnu cimdotajā rokā, bet otrs rūpējās par degvielas piegādi un uz�raudzīja, kas apkārt notiek. Viņi jau agrāk bija nogādāti ar ku�polu, kas vienlaikus kalpoja par liftu un pagaidu mitekli nirēju komandai.

Iekārts biezā kabelī, kas bija piestiprināts pie "Monkfisb" vin�as, kupols karājās da�us metrus virs korpusa. Tā forma at�gādināja apmetnes gāzes lampu. �etras malas stūros bija ne�daudz noapaļotas, jumts no kabeļa piestiprinājuma vietas lie�cās uz leju. Cits kabelis, kas nodro�ināja sazinā�anos un elek�trību, bija ievadīts kupolā no jumta zemākās daļas. Ārpusē pie�stiprinātajās tvertnēs bija elpojamās gāzes un autogēna degvie�la. Kupola pamats bija atvērts pret jūru, tā stāvokli varēja mai�nīt gaisa spiediens. No atveres nirēju virzienā stiepās "nabas saites", kurās bija gan elpo�anas maisījums, gan karsts ūdens viņu tērpu ķermeņa apsildes sistēmai. Katram nirējam turklāt uz muguras bija avārijas elpo�anas balons.

Nirēji darbojās uz tērauda klājuma daļas, kas bija notīrīta, lai atklātu korpusa melno krāsu. Augstspiediena autogēns bija radījis pārmaiņas krāsā un iezīmēja lielu �etrstūri ap garā�as durvīm. Nirējs, kas apkalpoja autogēna darbinātāju, ieraudzīja tuvojamies divus vienādos dzeltenos lempīgos radījumus. Kus�toties lēni, kā jau dziļā ūdenī, viņ� pasniedzās, lai paņemtu kabeli no Ostina un Zavalas. NZJA vīri varēja sazināties taisnā ceļā savā starpā, kā arī ar izcēlājkuģi, ta�u viņiem nebija tie�as saiknes ar nirējiem, tā bija vienīgi caur kupolu. Ostinu tas ne�uztrauca, jo viņi bija vairākkārt apspriedu�i savu ieceri, signāli ar rokām nebija piemēroti vienīgi stipri sare�ģītam ziņojumam.

Uz ceļiem sēdo�ais nirējs izslēdza savu instrumentu, ierau�got jaunatnācējus. Viņ� norādīja uz katru �etrstūra malu krusto�jumu, kur bija izgriezis divkār�us caurumus, un pacēla abus īk�ķus. Tad viņ� kopā ar savu biedru piestiprināja pie cauru�miem spailes, kas stiepās no ūdens virsmas. Nirēji pavirzījās da�us metrus nostāk, viens no viņiem ar roku demonstrēja rau�jo�u kustību glu�i kā lokomotīves vadītājs, kas pavelk svilpes auklu.

Ostins pa radio ziņoja klāja personālam:

Viss kārtībā. Sāciet vilkt!

Klāja apkalpe pavēstīja to tālāk pacēlāja operatoram, un tauva saspringa kā uzvilktam lokam. Aizritēja vairākas sekun�des. Nekas nenotika. �etrstūris ap durvīm bija izcaurumots glu�i kā kartons. Ostins prātoja, ka varbūt nepiecie�ami papildu grie�zumi, ta�u tad no klāja uzvirmoja burbuļu spiets, gabals tika izrauts ārā ar klusinātu būk�ķi.

Ostins izrīkoja klāja apkalpi novirzīt ceļamkrānu un ļaut durvīm nokrist uz korpusa.

B klāja līmenī kuģa sānos atvērās milzīgs �etrstūrains cau�rums. Tūristu klases kajītes bija cie�i izvietotas �ā klāja priek�ā un aizmugurē, arī stāvu zemāk, uz C klāja. Priek�ējā daļā starp kajītēm atradās autorimessa klājs, kurā bija deviņi auto un bruņots furgons.

Zavala ieslēdza motoru savā tērpā un nonāca tie�i virs jaun�radītā cauruma.

-��� Caur �ejieni jau var iebraukt ar armijas d�ipu!

-��� Kāpēc tad to neizdarīt? Padomā tikai, no �ā brī�a visi, kas ienirs vrakā, zinās, ka tas ir Zavalas caurums.

-��� Es to godu atvēlu tev. Kā būtu, ja to nosauktu par Ostina atvērumu?

-��� Kā būtu, ja mēs to pārmeklētu?

-���� Labāka gadījuma nebūs.

-Sapratu. Sāksim jauki un lēnām. Uzmanies no griestu kabe�ļiem un sabruku�ām starpsienām! Atceries, ka jāievēro dro�ī�bas distance.

Zavala nebija jābrīdina. Cietie skafandri atgādināja kosmo�nautu ietērpus. Tāpat kā kosmosā, kur cilvēks atrodas bezsva�ra stāvoklī, arī �eit kustībām bija jābūt apdomīgām, neko ne�drīkstēja pārspīlēt; pat tad, ja viņi kustētos lēni, sadursme starp tūksto� mārciņu smagajiem ietērpiem liktu nograbēt zobiem.

Ostins devās ceļā zem Zavalas, lai gaisma no viņa tērpa ieplūstu tie�i kuģī. Spēcīgo starojumu aprija tumsa. Viņ� maz�liet iedarbināja vertikālo dzinekli un spēra pirmos soļus garā��ā, tad apstājās un pagriezās par trīssimt se�desmit grādiem. Ūdens bija pilns ar atlūzām un izvirzījumiem. Ostins norādīja Zavalam, ka "viss skaidrs", un vēroja piepūsto dzelteno slāvu ienirstam caur zilzaļo atveri un tuvojamies.

-��� Tas man atgādina alu Tiluianā, Zavala sacīja. Patiesī�bā nav nemaz tik tum�s.

-���� Atpakaļceļā apstāsimies nofotografēties, Ostins atsau�cās. -�is kuģis ir deviņdesmit pēdu plats. Kā jau kapteinis Makgintijs teica, krava dro�i vien noslīdējusi līdz dibenam. Viss sa�griezies par deviņdesmit grādiem, tā ka garā�as grīda patiesībā ir tā vertikālā siena aiz tevis. Turēsimies tās tuvumā, lai nenomaldītos.

Virzoties zemāk, Ostins visu pārdomāja, iztēlodamies ie�spējamos �ķēr�ļus un to pārvarē�anu. Prātojot par praktiskām problēmām un to risinā�anu, viņa domas visu laiku nepameta kāds cits, iracionāls tēlojums, varbūt tas bija izdzīvo�anas in�stinkts, kas lika sacelties matiņiem uz sen�u neskūtajiem kak�liem. Viņ� atcerējās Donatelli balsi, aprakstot �ausmīgo nolai��anos kuģa dziļumos. Tam vīram nebija taisnība, Ostins secinā�ja. Tagad te bija briesmīgāk par jebkādu Dantes iztēlotu �aus�mu skatu. No elles Ostins varētu jebkurā dienā paņemt uguni un sēru. Dante vismaz varēja kaut ko redzēt. Lai arī tie bija vienīgi nelabie un nolādētie.

Bija grūti iedomāties, ka �is pla�ais, tuk�ais korpuss reiz pulsējis piecdesmit tūksto�us zirgspēku varenā dīzeļdzinēja rit�mā, vairāk nekā tūksto� divi simti pasa�ieru baudīja kuģa estē�tisko skaistumu, viņu vajadzībām kalpoja gandrīz se�i simti eki�pā�as locekļu. Pirmais nirējs, kas sasniedza kuģi drīz vien pēc tā nogrim�anas Atlantijas okeānā, sacīja, ka kuģis joprojām bija licies dzīvs, izdvesis ērmotu vaidu un �īkstienu kakofoniju, dau�zoties atlūzām un ūdenim plūstot caur durvju ejām. Ostins sa�skatīja tikai satrunē�anu, tuk�umu un klusumu, ko pārtrauca vienīgi pa�u elpo�anas aparāti. Milzīgais metāla krāvums likās apsēsta viela, kurā cilvēks pēc pārāk ilgas uzturē�anās var sa�jukt prātā.

�ķila, ka virs viņiem kuģis aizveras, un Ostins pārbaudīja dziļumu. Lai arī viņi atradās tikai apmēram divi simti pēdu no virsmas, tumsas dēļ likās dziļāks. Viņ� palūkojās aug�up. Zil/.aļais �etrstūris, kas iezīmēja atveri, bija izzudis tumsā un nebūtu redzams itin nemaz, ja nirēji nebūtu pie malas pievienoju�i pul�sējo�u gaismekli, kas atgādināja bāku. Ostins pameta skatienu uz mirguļojo�o punktu, tas iedro�ināja, un viņ� pievērsās tam, kas bija zemāk.

Skafandra lampu gaismas lokā viņi varēja zem kājām sa�skatīt no tumsas rēgojamies cietus priek�metus taisnas līnijas un �ķautnes, mistiskas noapaļotas formas. Tonnām atkritumu bija saspiedu�ies horizontālajā telpā, kas reiz bija labās puses piebūve. Kad kuģis bija horizontālā stāvoklī, garā�as grīda bija nosegta ar smagu metāla re�ģi un ejām, tagad ari tie bija verti�kāli. Ostins un Zavala uzsāka meklē�anu, kustoties paralēlās līnijās uz priek�u un atpakaļ starp vertikāliem dalījumiem, ko veidoja garā�as vecā grīda un griesti; tie�i tā viņi darītu, ja at�rastos uz ūdens virsmas un meklētu vraku. Viņi uzdūrās vadu atgriezumiem, kuri nokarājās no vecās apgaismojuma armatū�ras, ta�u to nebija tik daudz, lai apdraudētu, no tiem varēja viegli izvairīties.

Viņu gaismekļi uztvēra metāla un stikla spīdumu; visai ne�skaidri saskatāmā forma reizēm atgādināja ko pazīstamu.

-��� Ei, Kurt, vai tas gadījumā nav 'Rolls-Royce'?

Ostins virzīja savu gaismekli uz kaut ko izvirzītu drupu kau�dzē.

-�� Iespējams. Kuģa kravas uzskaitījumā minēts, ka viens zel�lis no Maiami ved savu limuzīnu atpakaļ no Eiropas.

-��� No tā laikam jāsecina, ka labāk ir turēt katrā kontinentā pa limuzīnam.

Ostins pārlaida gaismas staru pār "Rolls-Royce" un ierau�dzīja vēl vienu auto ar neparastu formu.

-Tas izskatās pēc eksperimentālā "Chrysler"varianta. �ēl gan, ka Pita �eit nav. Viņ� lauztos caur uguni un ūdeni, lai sadabūtu tādu autiņu savai kolekcijai.

-���� Viņam būtu jāizlau�as arī caur dūņu kalniem.

Automa�īnas bija sakritu�as viena uz otras un tagad bija

pamatīgi noklātas ar gruve�iem un sanesumiem. Ostins brīdi bija apsvēris gruve�u izrak�anas iespēju, ta�u tā bija tikai un vienīgi prāto�ana. Pārāk bīstami, pārāk dārgi un darbietilpīgi. Visi pūliņi izrakties cauri �im klājienam vienīgi radītu tik biezu mākoni, ka būtu jāgaida dienas, lai tas nosēstos.

Sprie�ot pēc Donatelli teiktā par furgona novietojumu, tam vajadzētu atrasties kaudzes virspusē. Tam vajadzēja būt redza�mam. Vai vīrs būtu kļūdījies? Tonakt viņ� ta�u bija briesmīgā stresā. Varbūt furgons bija citā kravas novietnē. Ostins novai�dējās. Viņi ar tādām pūlēm bija ielauzu�ies �ajā garā�ā! Viņiem nebija nedz laika, nedz iespēju mēģināt vēlreiz. Viss pasāku�mam nepiecie�amais aprīkojums, arī cilvēki, bija sarunāts vie�nīgi uz da�ām dienām.

Jo ilgāk viņi meklēja, jo lielākas bija �aubas. Viņi apskatīja katru redzamo pēdu.

-��� Kā beidzās tā ideja par �īs mantas izcel�anu ar pingponga bumbiņām? Zavala apvaicājās.

-��� Nez vai Ķīnā ir pietiekami daudz bumbiņu �im pasāku�mam. Kāpēc tu to iedomājies?

-��� Manuprāt, And�elo Donatelli bija varen drosmīgs zellis. �ī noteikti ir pasaules briesmīgākā maņu orgānu laupītāja tver�tne. Grūti noticēt, ka mēs joprojām esam uz planētas Zemes. Es jūtos kā mu�a sīrupa burkā.

-���� Es sāku �aubīties, vai furgons vispār ir �eit.

-���� Kur tad tas varētu būt?

-���� Kaut es zinātu, Ostins novilka.

-���� Ņina būs vīlusies.

-��� Es zinu. Kā būtu, ja mēs dotos aug�ā un paziņotu nepatī�kamo jaunumu?

-��� Piekritu. Mans pūslis sūdzas, ka �orīt esmu sadzēries pā�rāk daudz kafijas.

Viņi iedarbināja vertikālos dzinekļus, noregulējot tos uz lēnu, bet vienmērīgu ātrumu, un devās mirguļojo�ās gaismas virzienā. Peldot abi spīdināja savus gaismekļus uz priek�u un aug�u, lai pārliecinātos, ka nepeld virsū kādiem neredzamiem �ķēr�ļiem. Stars no Zavalas lampiņas iespiedās garā�as stūra melnumā, uz bridi virzījās prom, tad atgriezās.

-��� Kurt! viņ� satraukts iesaucās. Tur kaut kas ir tajā stūri.

Viņi apstājās. Ostins ieraudzīja melnajā kaktā gailam divus

sarkanus punktus.

Pavadījis vairāk nekā stundu �ajā sve�ajā pasaulē, Ostins sākumā iedomājās, ka viņi skatās uz kādu milzīgu jūras radīju�mu, kas iekārtojis kuģī savu midzeni. Viņ� pavirzīja savu gais�mu uz vienādajām lodēm, un viņa pulsa ātrums palielinājās. Tas nevar būt. Abi vīrie�i pievirzījās tuvāk, lai labāk varētu re�dzēt, un iespīdināja stūrī gaismu.

Oho, velns ar ārā! abi reizē iesaucās.

Vairākus desmitus gadu pirms Ostina un Zavalas iekļū�a�nas "Andrea Doria "garā�ā kāds kuģa darbinieks bija tālredzīgi paredzējis drausmīgās sekas, kādas rastos, vairākas tonnas sma�gajam bruņotajam furgonam zvalstoties pa garā�u vētras laikā. Lai novērstu �ādu negadijumu, braucamais bija piestiprināts ar izturīgiem kabeļiem pie grīdas. Bija pagājis gandrīz piecdesmit gadu, bet kabeļi joprojām noturēja furgonu pareizā leņķī pie vertikālās sienas, kas reiz bijusi garā�as grīda.

Melnais korpuss bija klāts ar rūsas plankumiem, riepu gumija bija saplakusi mīkstā, nejaukā masā. Tomēr hroma de�taļas joprojām blāvi spīdēja, furgons vēl nebija sadalījies. Iz�pētīju�i, cik vien labi iespējams, Ostins un Zavala pameta ku�ģa korpusu un izpeldēja atklātos ūdeņos. Abi "nabas saites" nirēji bija atgriezu�ies sausumā ūdenslīdēju kupolā. Ostins viņus nevainoja. Piesātinātais trīskār�ais maisījums, ko viņi elpo, ir astoņas reizes grūtāk uztverams nekā gaiss, ko elpo no balona.

Ostins sazinājās ar Makgintiju.

-��� Pasakiet misteram Donatelli, ka mēs uzgājām furgonu!

-��� Ellē ratā! Es jau zināju, ka jūs to spēsiet. Vai to varēs izcelt

ārā?

-�� Ja veiksies un ja būs visi nepiecie�amie rīki. Man jau ir saraksts.

Ostins a�i pateica, kādi instrumenti viņam nepiecie�ami.

Neraizējieties! Tūlīt lejā brauks jauna apkalpe. Viņi to paņems līclzi.

Kupols uzcēlās līdz aug�ai, nirēji apmainījās vietām ar ko�mandu, kas bija uzturējusies dekompresijas kamerā. Kad ku�pols atgriezās, tā iek�pusē bija piestiprināta Ostina pasūtītā ie�rīce viņ� pa radio bija sazinājies ar �iem pui�iem, pirms tie atstāja kuģi, un bija pastāstījis par savu ieceri. Nirēji izlīda no kupola apak�as un piepeldēja tuvāk caurumam. Ostins un Zavala pirmie atkal ielīda vrakā. Viņiem sekoja nirēji ar savāin dzīvību nodro�inātājām gaisa caurulēm. Vienam no viņiem bija rokā autogēns.

Ostins no�ēloja, ka viņam ar �iem nirējiem nav tie�u sazi�nā�anās iespēju viņ� labprāt būtu dzirdējis viņu komentārus, kad viņi ieraudzīs furgonu karājamies taisnā leņķī pie sienas. Ta�u izteiksmīgās roku kustības bija gandrīz vai tikpat intere�santi vērot. Paudu�i savu reakciju, viņi ķērās pie furgona paka�ļējām durvīm. Viņi negribēja uzticēt vin�u vai mehāniskos tverekļus cietajos skafandros tērptajiem.

Donatelli bija teicis, ka slepkavas, kas nogalināja bruņotā furgona apsargus, vienkār�i aizcirta durvis. Ostins nodomāja, ka tās patiesībā ir saķepu�as ciet rūsas dēļ, nevis aizslēgtas. Tika iedarbināts autogēns, un nirējs virzīja skalpeļveidīgo lies�mu gar slēdzeni un virām, rūsai atlecot nost reizē ar dzirkste�lēm. Abi nirēji atkal kopīgiem spēkiem mēģināja darboties ar vin�u. Durvis izgāzās, un, iekļūstot iek�ā ūdenim, ārā izplūda brūngans satrunēju�u palieku mākonis un apņēma �etrus vī�rus. Kad tas noplaka un ūdens atkal bija daudzmaz caurredzams, Ostins pavirzījās uz priek�u un iespīdināja furgona iek�pusē gaismu.

Tā bija pilna ar metāla kastēm, kas bija nogāzu�ās no plauk�tiem. Virpuļojo�ais ūdens bija norāvis apģērba, matu un audu paliekas, un gaismas staru lokā atņirgtie galvaskausi izskatījās svaigi notīrīti un nebija zaļi apaugu�i ar aļģēm, kā tas varētu būt. Kauli bija sakritu�i visi vienā pusē kopā ar citām paliekām. Ostins pavirzījās sānis, lai dotu vietu savam biedram.

Zavala bridi klusēja.

-��� Izskatās pēc kapeņu velves, kādas var redzēt zem vecām baznīcām Meksikā un Spānijā.

-��� Tā drīzāk ir kautuve, Ostins drūmi sacīja. And�elo Donatelli atmiņa ir visai laba. Tās kastes dro�i vien ir dārglie�tām, kas lika pārvadātas. Viņ� piespieda sevi izvairīties no neredzamiem skatieniem. Ar to mēs vēlāk tiksim galā.

Ostins pamāja nirējiem, un viņi piepeldēja tuvāk, lai pār�baudītu furgona iek�pusi. Stāstot viņiem par akmens plāksni, Ostins bija laikus brīdinājis:

-��� Tur jūs redzēsiet arī da�us cilvēku kaulus. Es jums vēlāk varē�u pastāstīt, kā tie tur nokļuvu�i. Ceru, ka neesat māņti�cīgi.

Nirēji stingi lūkojās furgonā un pa�ūpoja galvu, ta�u viņu pārsteigums bija pārejo�s. NZJA nirēji bija profesionāļi. Viņi bez vilcinā�anās iepeldēja furgonā un sāka pārvietot kastes un kaulus uz sāniem. Pēc kāda brī�a viņi bija daļēji atsegu�i melnpelēku cieta izskata priek�metu.

Sen pazudu�ais runājo�ais akmens.

Kamēr abi nirēji strādāja furgona iek�pusē, Ostins un Za�vala aizsteidzās atpakaļ uz ūdenslīdēju kupolu un atgriezās ar trīsi un tverekļiem; tie bija piestiprināti pie tauvas, kas stiepās līdz aug�ai. Kauli ar atbilsto�o pietāti tika salikti glītā kaudzītē. Kastes aizvāca nost no ceļa, atstājot vienu, kuru nirēji bija noli�ku�i malā. Viens no viņiem ceremoniāli to atvēra, lai atklātu tās saturu. Gaisma atmirdzēja no pasakainās bagātības kaudzes tur vizuļoja briljanti, safīri un citi dārgakmeņi.

Ostins dzirdēja Zavalu noel�amies.

-��� Tās mantiņas noteikti ir vairāku miljonu vērtas!

-���� Varbūt miljardu, ja arī citas kastes ir tikpat pilnas. Tas apstiprina, ka mērķis bija vienīgi noslepkavo�ana, nevis laupī��ana. Viņ� pamāja nirējiem, lai pavāc nost kasti, un ķērās pie trī�a un tverekļiem, ko bija ienesis iek�ā. Zavalas rokās bija metāla cilpa. Nirēji piestiprināja to pie izvirzītās akmens plāk�snes gala, tad trosi piesēja pie trī�a.

Ostins zināja, ka pacēlāja spēks jāpieliek tie�i pie kravas smaguma centra. Un zināja arī to, ka tā gadījās visai reti. Tas bija tāpat kā iestāstīt cilvēkam, lai ceļ ar kājām, nevis ar mugu�ru. Labs padoms, bet nav diez ko lietojams, ja krava atrodas kambara dziļumā vai zem pagraba kāpnēm. Trose stiepās cauri korpusam, tad pagriezās pret furgonu. Trīsis un tverekļi, div�kār�ojot vilk�anas spēju, novirzītu �o spēku vairāk uz sāniem.

Bija jārēķinās ar daudzām neskaidrībām. Viena no tām bija akmens plāksnes svars. Priek�mets tiek celts ar tā ūdens palī�dzību, kuru tas izspie�. Ostins zināja, ka plāksne ūdenī būs vieglāka, bet, tā kā patieso svaru varēja vienīgi minēt, lielas jēgas no tā nebija. Viņ� bija lūdzis Makgintijam divus stiprināju�mus, lai varētu pacelt divreiz vairāk.

Pēc tam kad viņi būtu izrāvu�i akmeni ārā glu�i kā zobu, viņiem jārēķinās ar nākamo problēmu jāsargā tas no iekri�a�nas dziļumā. �im nolūkam tika lietotas īpa�as caurules, kuras izmanto kuģu izcel�anai no okeāna, tas bija diezgan jauns iz�gudrojums. Patiesībā tie bija gari neilona maisi. Katram no tiem cel�anas spēja bija pusotras tonnas, pa visiem kopā tie izturētu visa furgona izcel�anu uz ūdens virsmas.

Nirēji ar trī�a un takelā�as palīdzību pārvietoja plāksni, lai varētu katrā akmens bluķa pusē piesiet nepiepūsto maisu. Os�tins pievirzījās tuvāk un pārbaudīja visu neprātīgo ierīkojumu, it īpa�i trauslos kabeļus, kas turēja furgonu pie sienas, tad sig�nalizēja. Izmantojot cauruli, kas vilkās no kupola, nirēji iesūknēja gaisu, maisos, tie ātri vien uzpūtās kā desiņas uz pannas. Pamazām viņi ievadīja tik daudz gaisa, lai nodro�inātu celtspē�ju. Plāksne slīdēja glu�i kā burvju mākslinieka palīgs un pel�dus karājās virs pamatnes. Dro�ības pēc saglabājot pacēlāja auk�lu piesietu, nirēji bīdīja plāksni ārā no furgona, līdz tā izpeldēja pa durvīm.

Ostins nodomāja, ka tas ir viens no dīvainākajiem skatiem, kādu viņ� jebkad redzējis; tas atgādināja Dalī gleznu, kur it viss sa�ķiebts. Melnā, milzīgā korpusā pāri netveramam dziļumam peld melna plāksne burvju paklāja izskatā, nirēji rosās ap to kā tikko dzimu�as salamandras; jūras nodeldētais furgons atkarā�jas no sienas taisnā leņķi�

Ostins un Zavala no abām pusēm apgaismoja ceļu nirē�jiem, kas virzīja plāksni uz atveri. Tas bija sare�ģīts darbs, it īpa�i tad, kad viņi nokļuva cauri vrakam plūsto�ās straumes ceļā, tomēr beigās viņi nonāca tie�i zem izgrieztā cauruma.

-���� Kaut es varētu paslavēt �os pui�us un pateikt, cik viņi kolosāli pastrādāju�i, Zavala sacīja. Viņ� mēģināja uzslavu demonstrēt ar �estiem, izmantojot savu knaibles veida roku, bet kaut kā iecere neizdevās. Laikam mums nav vēl ko gavi�lēt, kamēr neesam ārā no �im telpām, lln es ceru, ka tas būs velni�ķīgi ātri.

-��� Es domāju, ka pēc da�ām minūtēm mēs jau varēsim no�dot atliku�o darba daļu Makgintijam. Vai dzirdat, kapteini?

Sarunas starp abiem cietajā skafandrā tērptajiem vīriem ti�ka pārraidītas ari uz klāju, lai kuģa komanda būtu lietas kursā, kas notiek zem ūdens.

-��� Dzirdēju jau dzirdēju, norēcās Makgintijs. Dabūjiet lo mantiņu ārā no vraka, mēs izdarīsim pārējo.

Nirējiem bija jāpaliek dziļumā un jāvada bluķis ārā no vra�ka, pēc tam Ostins un Zavala pārņemtu tā virzību aug�up, kad tas būtu tuvu virsmai, viņi raudzītos, lai to var saņemt ar ceļam�krānu.

-���� Kāds laiks ir aug�ā? apjautājās Ostins.

-Jūra joprojām rāma, bet Nantaketas miglas fabrika strādā pilnā sparā. Miglas vāli saveļas tik cie�i, ka to var uzcept kā virt uli.

Gan Ostins, gan kapteinis būtu vēl vairāk norūpēju�ies, ja zinātu, ko migla slēpj. Kamēr Ostins un pārējie bija cīnīju�ies, lai izdabūtu plāksni ārā no bruņotā furgona un nogādātu to aug�ā, 'Monkfish " virzienā kustējās liels kuģis, kas bija praktis�ki neredzams savas pelēkās krāsas dēļ; tas pārvietojās tie�i ar tādu pa�u ātrumu kā miglas siena, kura tuvojās. Dīvainās for�mas kuģis bija se�simt pēdu gar�, tā priek�gals bija. dziļa "V" burta formā, pakaļgals plats; to vadīja se�i ūdens dzinēji, dodot iespēju pārvietoties ar �etrdesmit piecu mezglu ātrumu, kas bija pārsteidzo�i liels tādam kuģim.

Ostins atsaucās uz Makgintija laika vēsti ar vienu no Trauta izteicieniem: "Nu tad ar pilnām burām, kapteini" ko Pols bija paturējis prātā kop� savām zvejnieka dienām. Viņ� signali�zēja nirējiem iepūst vairāk gaisa pacēlājkamerās. Krava lēnām sāka virzīties cauri atverei. Nirēji palika pie akmens, raugoties, lai tas nesāktu svārstīties, nokļūstot spēcīgākas straumes ietek�mē. Ostins un Zavala vraka iek�pusē atvirzījās uz vienu sānu, lai nebūtu zem bluķa, ja tas steigā nokrīt. Viņi skaidri redzēja abus nirējus, kas bija izvietoju�ies katrs savā pusē aug�up virzī�tajai plāksnei, un saglabāja ar pleznu palīdzību tādu pa�u ātru�mu. Ideāli veikla operācija. Kā no grāmatas.

Un tad viss izjuka.

Viens no nirējiem strauji sakustējās, viņa rokas un kājas mētājās kā epilepsijas lēkmē. Tad viņ� strauji saliecās, ķerda�mies pie "nabas saites", un atkal tikpat strauji atguva kontroli pār savu ķermeni; mirkli vilcinājies, viņ� saliecās un ienira pa atveri atpakaļ "Andrea Doria" iek�ienē.

Visa �ī neprātība ilga vienīgi da�as sekundes. Ostinam nebi�ja laika reaģēt, ta�u, kad nirējs piepeldēja tuvāk, Ostins redzēja, kas atgadījies, "nabas saite" nelietojama kūļājās aiz viņa tērpa. Nirējs bija pārslēdzies uz avārijas elpo�anas balonu. Sasodīts, kas bija nolicis? Nevar ta�u būt, ka saite pārgriezta uz atveres robainās malas! Ostins bija vērojis visu laiku. Nirējs piepeldēja pie Ostina, viņa redzamā sejas daļa bija balta kā krīts. Ostins lādējās uz sevi, kāpēc nav uzstājis uz pilnīgas zemūdens sazinā��anās ierī�u montā�u. Vīrietis rādija uz ūdeni virs viņa galvas.

Zavala, kas bija lēnām peldējis apkārt, iekliedzās:

-���� Kurt, kas īsti notiek?

-��� Es ne velna nezinu, Ostins atsaucās. Viņ� pavērās aug��up, kur plāksne karājās virs atveres. Mums tas puisis jādabū līdz kupolam. Viņ� var elpot caur savu rezerves balonu, bet galīgi nosals, ja nesaņems karsto ūdeni apsildei. Es viņu aizve�dī�u un pie reizes apskatī�os, kas tur atgadījies.

Ostins izstiepa savu biezo, metālisko roku, it kā vadītu kā�du pastaigā. Nirējs saprata mājienu un pieķērās pie viņa elko�ņa. Ostins iedarbināja vertikālos dzinekļus, un viņi pacēlās virs vraka. Otrs nirējs vairs nebija redzams.

Kamēr Ostins paraudzījās apkārt, kaut kas sakustējās tum��ajās dzīlēs. Ūdenslīdēja kupola gaismas lokā parādījās fantas�tiska figūra. Tas bija kāds spo�a metāla skafandrā tērpies nirējs un atgādināja Ostinam bruņas, kas bija izgatavotas, lai tajās ietilptu Henrija VIII tuklais ķermenis.

Ostinam likās, ka varbūt sve�inieks ir vainojams nirēja el�po�anas problēmās. �īs aizdomas pastiprinājās pēc mirkļa, kad sve�inieks pacēla kādu priek�metu savā rokā. Uzvirmoja bur�buļu spiets, iemirdzējās metāls. �āviņ� traucās garām Ostina labajam plecam, gandrīz vai trāpot viņam.

Nirējs atvirzījās nost un peldēja uz kupolu, izmisīgi sizda�mies ar pleznām. Ostins noraudzījās, kā viņ� nozūd pa apak�ē�jo lūku, un pievērsās jaunajiem sare�ģījumiem.

Parādījās vēl citas sudrabainas figūras un tuvojās Ostina virzienā. Viņ� saskaitīja piecas, tad noregulēja vertikālo dzinekli uz leju un ienira atpakaļ vrakā.

Makgintijs noraizējies uzsauca caur rāciju:

-��� Velns ar ārā, kas tur notiek? Lai kāds uzpeld aug�ā pie manis, citādi es pats laidī�os lejā skatīties!

-���� Es gan neieteiktu, Ostins atkliedza. Nupat ieradās se�i zeļļi uz tēju, bet nav īpa�i draudzīgā noskaņojumā. Viens tikko �āva uz mani.

Makgintijs eksplodēja glu�i kā vulkāns.

-��� Jēzus, Marija, Jāzeps un visi jūras svētie!

Iejaucās cita balss, gandrīz vai histēriska:

-������� Tie mailasputni pārgrieza D�eka līniju! Tas bija otrs nirējs, kas runāja no kupola. Ostins pazina viņa Teksasas iz�runu.

-��� Vai ar viņu viss kārtībā?

-Jā-ā, viņ� ir te kopā ar mani. Nobijies līdz vājprātam, bet citādi nekas.

-���� Palieciet abi ar D�eku tur, Ostins ieteica. Makgintij, cik ātri jūs varētu uzraut kupolu aug�ā?

-��� Roka man ir uz sviras.

-��� Tad sāciet!

-��� Tas jau kustas. Vai gribat, lai piezvanu Krasta apsardzes daļai?

-��� Nebūtu jau slikti, ja te būtu desantnieku grupa, bet, kad palīdzība ieradīsies, viss jau būs beidzies. Mums pa�iem jātiek galā.

-��� Ostin, sargi savu pakaļu! Kur tas laiks, kop� neesmu kaut ko tādu darījis! Kā es gribētu būt tur un novākt pāris galvu!

-��� Es arī. Negribu būt nepieklājīgs, kapteini, bet man jāiet. Ciao!

Aiz tum�ā organiskā stikla, kas klāja Ostina seju, zilzaļās acis bija dzidras kā tirkīzs. Daudzi parastie mirstīgie, nokļuvu�i viņa situācijā, paustu satraukumu. Nevarētu gan teikt, ka Os�tins nepazina bailes; viņam būtu kas pastāstāms, ko nācies pār�dzīvot darba gados un kāpēc mati kļuvu�i platīnbalti. Viņ� bija redzējis se�as baltās haizivis ātri tuvojamies un no�ēlojis, ka nav pagarinājis dzīvības apdro�inā�anu. Dabas spēki bija ne�aprēķināmi un ne�ēlīgi. Lai cik bezbailīgi �ie alumīnija ādā tēr�pu�ies uzbrucēji izliktos, Ostins zināja, ka viņi tāpat ir cilvēki ar savām vājībām.

Viņa atmiņā pazibēja uzbrukumi Marokā. Vienīgā at�ķirī�ba bija zemūdens izvietojums. Viņi gribēja iegūt runājo�o ak�meni, bet NZJA nirēji traucēja. Turpmākā prāto�ana bija bīsta�ma, domas varēja būt tikpat slidenas kā banāna mizas. Te vai�rāk bija nepiecie�ama viltība, nevis intelekts. Vilks nedomā par savu laupījumu, kamēr tas nav parādījies. Ostins deva iespēju prātam noskaņoties izdzīvo�anas re�īmā, ļaujot instinktiem diktēt gājienus. Pamazām ķermeni pārņēma siltums, aizdzenot auk�stumu, kas bija to sagrābis, kad viņ� ieraudzīja uzbrucējus. Vi�ņa elpo�ana kļuva ritmiska, gandrīz vai lēna, sirdsdarbība vien�mērīga, tomēr viņ� sevi necentās apmānīt. Vilkam ir ķetnas un zobi.

Zavala bija dzirdējis sarunu ar Makgintiju pa radio.

-��� Kurt, kā rīkosimies? Vārdi skanēja nosvērti, tomēr balsī bija jau�amas ba�as.

-��� Mēs ļausim viņiem nākt pie mums. Mēs zinām teritoriju. Viņi ne. Mums būs vajadzīgi kādi iero�i.

-���� Mana specialitāte. Paskatī�os, ko varu sadabūt.

Zavala aizpeldēja aiz furgona.

-��� Kabeļu knaibles. Kas tiem zeļļiem ir?

-��� Es nezinu. Man likās, ka tā bija �autene ar durkli. Tagad es vairs neesmu tik pārliecināts.

Zavala pavicināja knaibles.

-Ja mēs piekļūtu pietiekami tuvu, es varētu uz�ķērst da�us rāvējslēdzējus!

Ostina prāts spēji pārtrauca darboties. Viņ� bija raudzījies garām Zavalam uz bruņotā furgona atvērtajām durvīm, spo�i izgaismotais �etrstūris uz melnā fona pēk�ņi �ķita hipnotizē�jam. Viņ� pievirzījās tuvāk. Pārnēsājamās halogēnu spuldzes, ko viņi bija izmantoju�i, kad izcēla plāksni, vērta iek�pusi ap�brīnojami gai�u.

-��� Man varbūt ir labāka ideja, Ostins ierunājās.

Nenovēr�ot skatienu no korpusa atveres, Ostins izklāstīja

savu ieceri Zavalam.

-���� Vienkār�i, bet pārdro�i, Zavala atzina. Tā mēs tiktu galā ar vienu. Kā ar pārējiem?

-��� Improvizē!

Zavala pacēla knaibles glu�i kā drosmīgs indiānis, kas gra�sās ar tomahauku doties cīņā pret kavalērijas �autenēm, un, nozūdot tumsā, devās uz furgona tālāko galu, taisni aiz dzinēja. Ostins atrāva vāku vēl divām dārglietu kastēm.

Tas bija tikpat kā atvērt kastes, kurās noglabātas zvaig�znes. Briljantu, safīru un rubīnu mirdzums pat zem ūdens bija �ilbino�s. Viņ� izkārtoja kastes glīti blakus vienu otrai netālu no durvīm, lai tās būtu labi redzamas, un atslēja tās nedaudz slīpi. Lai pastiprinātu iespaidu, vēl pievienoja da�us galvaskau�sus un tad peldēja prom no furgona, nonākot lielā kuģa tumsas valstībā, paslēpies tās pla�ajā tuk�umā. Lai arī cietajā skafan�drā bija sausi un vēsi, viņ� bija nosvīdis.

Netālu no atveres kaut kas iezaigojās, kuģī ieslīdēja divi nirēji, glu�i kā seski tru�u alā, viņu kabatas bateriju gaismas stari �ķēla tumsu da�ādos virzienos. Vērojot piesardzīgo virzī�bu, Ostins atcerējās, cik bikli viņi pa�i bija ielīdu�i vrakā pirmo reizi, kā bija uztrauku�ies par nezināmo un centu�ies pielāgo�ties juceklīgajai, maldino�ajai valstībai, kur bija sajaukti tādi jēdzieni kā aug�a un apak�a. Ostins rēķinājās ar �o sākotnējo apjukumu un redzes dabisko tieksmi pievērsties vienīgajam sa�skatāmajam objektam lielajā tuk�umā bruņotajam furgonam, kas likās ārpus laika un telpas.

Nirēji kustējās �urpu turpu, iespējams, viņi apsprieda savu rīcības plānu vai doties iek�ā furgonā vai ne. Viņi tam tuvo�jās, turēdamies viens otram blakus un pielāgodamies straumei, līdz augumi nonāca durvju ejā.

Ostins klusībā nolādējās. Viņi atradās plecu pie pleca. Ka�mēr viņi būs cie�i blakus, viņa plāns ir pagalam, varbūt tāpat arī viņ� pats un Zavala. Tad iejaucās cilvēka daba. Viens nirējs pastūma otru prom. Nu viņ� atradās tie�i furgona durvju ejā, ķermenis bija mazliet saliecies uz priek�u, galva jau atradās furgonā. Ostina lūpas savilkās negantā smaidā. Vecīt, tāda ne�gausība neatmaksājas!

Viņ� brīdināja Zavalu:

-��� Taisos taranēt.

-��� Sāku griezt, attrauca Zavala.

Ostins ieslēdza abus dzinekļus pilnā sāniskā ātrumā un mērķēja uz furgona aizmuguri. Viņ� slīdēja tie�i uz furgonu, glu�i kā boulinga bumba, kas cen�as nogāzt visu pa ceļam, un lūdzās, kaut nirējs nebūtu izkustējies. Viņ� negribēja, lai Zavala mū�ībā atgādinātu, ka viņ� aizvadījis savas pasaulīgās dzīves pēdējos brī�us, atdarinot akordeona plē�u saspie�anu.

Viņam laimējās. Nirējs joprojām stāvēja kā apburts, iespē�jams, viņ� prātoja, kā dabūt kastes ārā.

Ostins koncentrējās uz skafandra plato metāla daļu tie�i zem cietās plastmasas �aulas, kas apklāja gaisa tvertnes glu�i kā bruņrupu�a apvalks. Sasodīts! Pārāk zemu. Viņ� iedarbināja nelielu vertikālo pacēlumu.

Atpakaļ pie mērķa!

-���� Nu! Ostins iesaucās, zinādams, ka nav vajadzības pa�celt balsi.

Zavala strādāja drud�aini. Knaibļu spīles bija nokniebu�as da�us vadus no priek�ējā kabeļa, kas turēja furgonu. Viņ� bai�dījās nogriezt visu kabeli pārāk ātri, bet, izdzirdējis Ostina iz�kliegto komandu, sakopoja visu spēku, kas bija uzkrāts ple�cos, ilgsto�i boksējoties, un spieda kraibļu rokturus. Kabeļa vidus likās visizturīgākais, sākumā to bija grūti pārkniebt. Ta�u pēc brī�a knābim līdzīgie asmeņi pārcirta atliku�os vadus tik viegli kā plēsoņa, kas pārplē� savu laupījumu.

Ostins ar metāliskajiem ceļgaliem iebelza pa pēcpusi nirē�jam, kur� kāri pētīja dārgakmeņus. Nirējs tika pagrūsts uz priek�u un ielidoja furgonā. Ostins atsitās atpakaļ un nedaudz zaudēja kontroli.

Dārgakmeņu kārotājs izmisīgi pūlējās izlauzties no furgo�na, ta�u viņa clzinekļi bija ieķēru�ies kāda plaukta karkasā. Ostinam bija pa�am savas problēmas, viņ� neveikli centās rast dzinekļu kombinētu darbību, kas viņu stabilizētu.

Viņ� dzirdēja Zavalu iesaucamies:

-��� Aiziet!

Viens kabelis bija pārcirsts, un furgons priek�pusē no�ļu�ka uz leju un palika bīstami karājamies, atliecies leņķī no sie�nas, priek�ējie lukturi bija vērsti gandrīz tie�i uz leju. Zavalam, kas bija atvirzījies dro�ā attālumā, brīdi likās, ka braucamais tā arī karāsies, tomēr izrādījās, ka tā svars ir pārāk liels atliku�a�jam kabelim. Tureklis nolūza, furgons nokrita nost no sienas, gāzās tumsā un pievienojās automa�īnu kapsētai, paņemot sev līdzi furgona apsargu kaulus, dārgakmeņus un nirēju, kas pū�lējās izlauzties ārā.

Tas viss notika da�u sekun�u laikā. Paliku�ais nirējs bija pamanījis Ostina uzbrukumu un, pagalam pārsteigts, vērojis fur�gona nozu�anu, tomēr ātri atjēdzās no �oka. Ostins beidzot bija atguvis stabilitāti un pūlējās atvairīt reiboni, ta�u tad nirējs ar kabatas bateriju raidīja viņa sejā spēcīgu gaismas staru. Viņ� uzspieda uz savu lejupvirzo�o dzinekli, apzinādamies, ka būs ērts mērķis, kamēr nebūs ticis da�us jardus zemāk. Viņ� sako�da zobus un apņēma sev apkārt rokas, glābdamies no gaidā�majām dedzino�ajām sāpēm. Gaisma brīdi �ilbināja viņa sejā, tad strauji pa�āvās nost, un Ostins ieraudzīja otru nirēju izmisī�gi cīnāmies.

Zavala!

Redzot Ostina draudīgo situāciju, D�o bija izlīdis no aiz�mugures un, sakampis nirēja roku, kurā bija �aujamais, izsita viņu no līdzsvara. Viņi lauzās ūdens palēninātajā tempā kā divi milzīgi roboti. Zavala turēja savā kreisajā "ķetnā" knaibles, ta�u visai drīz viņam bija skaidrs, ka pretinieks negaidīs, kamēr viņu uz�ķēr�. Aizāķētā roka slīdēja ārā, Zavala jutās saguris no rīta darbu piepūles.

jāimprovizē, Zavala atcerējās.

Viņ� ietrieca knaibles pretinieka skafandra sāniskajā dzinekli. Asmeņi bija izļodzīju�ies no viņa tvēriena. Dzineklis sadalījās sastāvdaļās zem apvalka. Zavala pavirzījās nost. Pretinieks uzsi�la pa abiem dzinekļiem, lai tiktu prom, ta�u to nevienlīdzīgās darbības dēļ tika sagriezts riņķī un grīļīgi aizvirpuļoja tumsā.

Nirēja ierocis peldēja ūdenī, un Ostins to satvēra. Ierīce bija primitīva pēc uzbūves, tomēr izgatavota no mūsdienīgiem materiāliem, tas bija draudīgs ierocis cīņai zem ūdens, kur �au�jamie nelīdz. Tam bija kaut kas līdzīgs magazīnas kārbai, kur bija paredzēta vieta se�ām bultām. Vienā galā tām bija spuras, otrā �etri �iletes asmeņi, kas varētu uz�ķērst viņa alumīnija ska�fandru kā ar konservu attaisāmo.

Zavala pievirzījās tuvāk.

-��� Kas tad tas? viņ� vaicāja, elsodams pēc nesenās cīņas.

-��� Izskatās kā veca stopa modernizēts variants.

-����� Stops?! Iepriek�ējo reizi bija divkauju pistoles! Zavala iesaucās, viņa balsī bija jau�ams gan apbrīns, gan riebums. Nākamreiz mēs apmētāsim tos nejauceņus ar akmeņiem.

-���� Nabags nevar izvēlēties, D�o. Es tagad domāju, vai tie��ām tā parikte darbojas. Ostins atspieda iero�a resno galu pret krū�kurvi un mērķēja. Nāvējo�s, bet, manuprāt, tas diez vai ir īpa�i precīzs, ja nu vienīgi no tuvuma.

-���� Tev tūlīt būs iespēja par to pārliecināties. Tūlīt mūs ap�ciemos spoki.

Pa atveri korpusā ieplūda divas vienādas vārās gaismiņas vēl divi nirēji, abi bruņoti; izskatījās, ka at�ķirībā no saviem priek�gājējiem viņi negrasās slēpties.

-���� �aubos, vai pie �iem mēs varēsim tik viegli pielavīties, Ostins sacīja. Viņi, domājams, ir sazināju�ies pa rāciju, tāpēc nojau�, kas sagaidāms.

-���� Tomēr da�i punkti ir mūsu labā. Viņi nezina, ka esam bruņoti. Un vēl nezina, kur mēs atrodamies.

Ostins pārdomāja izvēles iespējas. Varētu aizbēgt un pa�slēpties, bet beigu beigās mēģinātu cīnīties. Cietie skafandri nebija paredzēti tāda veida darbībām, ar laiku viņiem aptrūk�tos dzinekļu jaudas vai gaisa.

-��� I.abs ir, parādīsim viņiem, kur mēs esam. Es traki gribētu redzēt, kur� uzķeras uz kārdinājuma, bet man nav monētas. Kā būtu, ja tu notēlotu jāņtārpiņu?

-��� Tu nupat sagatavoji savu stopu, Robin Hud.

Sve�inieki bija apstāju�ies, viņu uzmanību novērsa virpu�ļojo�ais biedrs, kas dīvaini svaidījās ap kravas nodalījumu. Za�vala ieslēdza uz sava skafandra visas iespējamās spuldzītes un iespaida labad reizēm tās uz mirkli izslēdza. Mirkli viņ� nekus�tīgi pakavējās tumsā kā ērmota ceļa zīme. Tad pazuda. Un tie�i tas saistīja sve�inieku uzmanību. Abi devās uz turieni, kur bija redzēju�i viņu pēdējo reizi. Ta�u tur neviena nebija. Zavala bija pavirzījies vairākus metrus uz labo pusi. Ieslēdza spuldzītes. Izslēdza.

No �ā efekta satrūkās pat Ostins, kaut arī viņ� zināja, kas notiek. Zavalas dubultnieki �ķita uz�aujamies visās vietās.

-��� Nekad nebiju iedomājies, ka beigās darbo�os par signāluguni, Zavala sacīja.

-��� Tava māte lepotos ar tevi, D�o. Tas iedarbojas, viņi vir�zās tuvāk.

Pēc brī�a viņi jau varēja atrasties virs Zavalas.

-��� Vēl vienu reizi, D�o, sacīja Ostins. Es esmu tie�i aiz tevis.

Zavala atkal pamirdzinājās kā Ziemassvētku eglīte. Uzbru�cēji palielināja ātrumu un devās uz turieni, kur bija to tikko redzēju�i. Tie�i uz Ostina pusi.

Viņ� pielika stopu pie pleca.

-��� D�o, tev piecu sekun�u laikā jāizk|ūst ārā no bultas ceļa, viņ� rāmi sacīja. Pakusties ātrāk!

-���� Braucam lejā! Zavala uzsauca, atdarinādams liftnieku. Viņ� noslīdēja vairākus jardus zemāk. Ostins lēnām skaitīja, skatienu koncentrējis uz tumsu aiz tuvākās uguns. Pārliecinā�jies, ka Zavala ir pietiekami novirzījies, viņ� saspieda palai�a�nas mehānismu un juta vieglu belzienu, bultai atraujoties. Tās virzību nebija iespējams redzēt, ta�u acīmredzot tā trāpīja mēr�ķī, jo gaismas stars labajā pusē sāka neprātīgi raustīties.

Ostins sagatavoja loku nākamajam �āvienam, ievietojot jau�nu bultu tās ieliktnī un lādējoties par grūtībām, kas radās tum�sā. Kad viņ� jau bija pielicis stopu pie pleca un grasījās raidīt bultu, otrs uzbrucējs bija sapratis, kas notiek, un izslēdzis savu gaismu. Tomēr Ostins palaida bultu, bet nojauta diktēja, ka �o�reiz viņ� nav trāpījis.

-��� D�o, es vienu piebeidzu, bet otram aizlaidu garām. Mēģi�nāsim viņu atrast. Tā kā man ir ierocis, es uzņemos vadību.

Ostins stingi raudzījās tumsā. Bezcerīgi!Nāksies riskēt. Viņ� ieslēdza spuldzīti sava skafandra priek�pusē un virs galvas un, ieraudzījis atspīdumu, devās turp.

-��� Viņ� lau�as ārā.

-���� Es viņu redzu, sacīja Zavala. Esmu taisni aiz tevis.

Viņi metās pakaļ upurim kā divi diri�abļi, kas dodas uz�brukumā. Ostins bija bezgala satraukts, ta�u, lai arī gandrīz vai lidoja pa ūdeni un Zavala centās neatpalikt, viņ� nespēja nedo�māt, ka tā ir viena no dīvainākajām visu laiku cīņām. Vīri, ietēr�pu�ies metāla ādā, ar antīkiem iero�iem cīnās par savu dzīvibu sadragāta kuģa pla�ā kravas nodalījumā�

Cauri atverei nozibēja kāda ēna un pazuda.

Sasodīts!

-���� Par vēlu, D�o. Ostins samazināja ātrumu. Viņ� jau ir

ārā.

-��� Tu teici, ka viņi ir se�i. Viens nogrima kopā ar furgonu. Tu piebeidzi otro, tre�ais tagad joņo apkārt kā karuselī. Paliek trīs.

-��� Tas ir mans minējums, bet es nevaru galvot. Tu atceries manu kļūdī�anos uz "Nēreja".

-���� Kā lai es to aizmirstu? Pietiekami tuvu valdības līmenim, kā mēdz teikt. Beigsim te to darbiņu, viņ� gurdeni piebilda. Esmu ellīgi piekusis, man jāatpū�as, man sestdien ir randiņ� ar skaistu lauksaimnieku aizstāvi. Viņai ir acis kā kaktusa zie�di, tik zilas, ka tu nekad neesi tādas redzējis, Kurt.

-��� Es negribētu stāties ceļā starp tevi un tavu dzimumtiek�smi, D�o, tas var izrādīties bīstami, jo tev ir tiesības nēsāt iero�ci. Vai tev ir kas padomā?

-���� Manuprāt, es redzu autogēna kabeli. Zavala pacēlās vairākus jardus uz aug�u un sakampa autogēnu. Rokā ir! Nezi�nu gan, kam tas domāts. Paklau, plāksnes vairs nav!

Ostins pavirzījās augstāk, līdz abi atradās gandrīz zem mil�zīgā cauruma kuģa sānos. Kur agrāk uz gaisa pildītajiem ponto�niem bija gulējusi akmens plāksne, tagad zilgi zaļajā ūdenī rosījās vienīgi ziņkārīgas zivis.

-�� Viņi to ir nolaupīju�i, kamēr mēs bijām aizņemti! Ostins iztēlojās zagļu rīcību. Viņiem vajag vismaz divus pui�us, lai to

kravu virzītu pa ūdeni. Rokas būs aizņemtas. Viņi nekādā ziņā nedomā, ka mēs varētu viņiem dzīties pakaļ.

-��� Ko tad mēs vēl gaidām? Zavala uzsauca. Viņ� aizmeta nevajadzīgo autogēnu, un, uzsitot pa vertikālajiem dzinekļiem, abi izpeldēja no kuģa atklātā okeānā. Viņi joprojām atradās Atlantijas okeāna aukstajā tumsā, tomēr Ostins jutās laimīgs, ka ticis ārā no klaustrofobiskā "Doria" korpusa.

Ūdenslīdēja kupols bija uzvilkts aug�ā, līdz dzelmei nonā�ca vienīgi trīsuļojo�a dienas gaisma. "Andrea Doria" milzīgais korpuss sniedzās uz abām pusēm; tuvumā tas izskatījās pelē�cīgs, bet jau nedaudz tālāk pilnīgi melns. Ostins pa gabalu tā�lāk saskatīja spīdam kaut ko metālisku, bet tikpat labi tā varēja būt kāda zivs. Kaut spētu izberzēt acis! Vienīgais, ko varēja da�rīt, cie�i aizvērt, tad atvērt. Nekādas jēgas. Tikai zilgani vien�muļais klājiens.

Pagaidi!

Tur atkal kaut kas pavīdēja. Par to vairs nebija �aubu.

-��� Manuprāt, es redzu viņus pie priek�gala.

Viņi pavirzījās augstāk, tad traucās priek�gala virzienā kā iznīcinātājlidma�īna. Zavala pamanīja kustību un pievērsa lai Ostina uzmanību. Plāksne tika stumta uz priek�u, balstot to uz pontoniem, katrā pusē bija pa vienam nirējam. Uz priek�u tum�sā iesniedzās kāda tauva, iespējams, to vilka kāds neredzams nirējs.

-��� Mēģināsim viņus apmuļķot. Uzspīdini viņiem savas spul�dzītes! Es �au�u.

Gaismas stari trāpīja uz plāksnes un nirējiem abās pusēs.

Nirēji centās kustēties ātrāk, it kā cerēdami noskriet savus vajātājus. Ostins raidīja bultu, cenzdamies netrāpīt pontonā. Vi�ņam likās, ka bulta atlec no plāksnes. Uzbrucēji nozuda tumsā. Tauva tika palaista vaļā. Plāksne lēnām apstājās virs "Doria" komandtilta spārna.

-��� Lai viņi tinas prom, D�o! Mums ir jāparūpējas par �o te.

Viņi nolaidās lejup un sāka stumt plāksni atpakaļ pie kor�pusa atveres, kur Makgintijs varētu viņus vieglāk atrast ar ku�polu. Viņi virzījās lēni, jo nācās stumt pret straumi, kas plūda virs kuģa.

Ostina austiņās iekrak�ķējās balss.

-��� Te Makgintijs. Kā jums tur iet?

-���� Abiem viss kārtībā. Mēs dabūjām rokā akmeni. Doda�mies atpakaļ uz to caurumu. Varat nolaist kupolu jebkurā lai�kā.

Brīdi bija klusums, tad kapteinis pavīpsnāja.

-��� Tas nebūs tik vienkār�i, viņ� pavēstīja, un viņa balsī bija jau�ams saērcinājums. Mēs esam zaudēju�i priek�gala en�kurus. Sprie�ot pēc tauvu izskata, tie ir nogriezti. Virsmas strau�me mūs rausta uz visām pusēm. Ja nolaidīsim kupolu, tas �ūpo�sies kā liels svārsts un var mūs apgāzt.

-���� D�o, izskatās, ka mūsu puisī�i ir nodro�ināju�i savu iz�bēg�anu.

-��� Es dzirdēju. Vai ir kāda iespēja tās enkuru virves no jau�na piestiprināt?

Ostins un Zavala bija bīstami pārguru�i. Cietie skafandri nebija paredzēti tuvcīņai, metāliskais skafandrs ar visām papildierīcēm bija kļuvis par personisko cietumu.

-�� Tas ir iespējams, bet ne jau ar mūsu spēkiem. Vienkār�āk būtu, ja mēs pa�i uzdabūtu to akmeni aug�ā. Un tas nebūs vieg�li. Viņ� palūdza kapteinim novietot kuģi apmēram turpat, kur tas bija, un saglabāt �o vietu.

-��� Ne tie�i tur, bet pietiekami tuvu, Makgintijs sacīja.

Viņi tuvojās korpusa atverei. "Monkfish" vajadzētu būt tie��i virs viņiem.

Makgintijs darbojās prasmīgi. Tauva, ar kuru bija izcelta korpusa daļa, �ūpojās virs vraka pavisam netālu. Piestiprināt tauvu pie plāksnes nebija viegli, jo pirksti nebija brīvi kā nirē�jiem, kas varēja paveikt daudz smalkākus darbus, ta�u, tiku�i galdā, viņi ziņoja kapteinim, lai sāk pacel�anu.

-���� Kapteini, aiziet! Ostins sacīja. Mēs ejam aug�ā.

Ostins, karādamies virs okeāna kā aizāķēta plekste, varēja labi pārredzēt blīvo miglas segu, kas klājās virs "Monkflsh". Ceļamkrāns sagriezās un nolaida viņu uz klāja, kur ekipā�as vīri palīdzēja atbrīvoties no pilo�ā tērpa, glu�i kā pā�i, kas ap�kalpo bruņinieku pilnā ietērpā.

Zavala bija nogādāts uz kuģa kādu brīdi iepriek�, un ta�gad, atbrīvots no vareni iespaidīgā korpusa, izskatījās dīvaini sarāvies. Ostins spēra grīļīgus soļus, tāpat kā kosmonauti, kas atgrie�as pēc uzturē�anās bezsvara stāvoklī. D�o viņam pasnie�dza krūzi ar karstu kafiju. Da�i malki karstā, stiprā dzēriena atjaunoja asinsriti. Tad viņi stīvām kājām metās nokārtot savu steidzamo vajadzību. Abi smaidīdami atgriezās un, pārģērbu��ies siltās un sausās drēbēs, devās atpakaļ uz klāju.

Atpakaļceļ� no "Andrea Doria" noritēja bez starpgadīju�miem, ta�u nebūt nebija viegls, it īpa�i sākumā, kur vin�ai tika mazināta spriedze, gan to pavelkot, gan apstājoties, un beigās, kad akmens nonāca līdz virsmai, kad nācās tikt galā ar pilnu svaru. Prasmīgā "Monkfish" apkalpe piestiprināja papildu plu�diņus, lai varētu būt dro�i, ka akmens nenoslīdēs dzelmē, tad apmeta ap to cilpu un uzvilka to uz klāja.

Ostins stingi raudzījās uz nevainīgā izskata bluķi, kas ta�gad gulēja uz koka paliktņa; viņam likās neticami, ka tas izrai�sījis tādus sare�ģījumus un laupījis tik daudzas dzīvības. Plātne nedaudz atgādināja pārmērīgi lielu kapakmeni, kas būtu īsti piemērots, atceroties daudzās dzīvības, kuras pārtrūku�as tās dēļ. Tā bija mazliet augstāka par gara auguma vīru, aptuveni cilvēka apjomā. Ostins nolaidās uz ceļiem un pārbrauca ar ro�ku pār tās virsmu, kas �ūstot no melnas kļuva tum�i pelēka. Viņ� vilka ar pirkstu līdzi hieroglifiem, ta�u tie neko neizteica. Viņam nekas nebija skaidrs.

Kuģa apkalpe uzsedza plāksnei polsterētu aizsargmateriālu, tad ietina to plastmasā. Mazs autokārs pārvietoja to uz no�liktavu klāja līmeni. Plāksne nelikās trausla, tā bija izturējusi gandrīz vai pusi gadsimta nogrimu�ā bruņotā furgonā un iz�cel�anu aug�ā, tomēr negribējās riskēt un darīt ko tādu, kas varētu sadrupināt to sīkos gabalos.

Donatelli skumji vēroja plāksnes aizve�anu.

-��� Tātad �ā akmens dēļ gāja bojā visi tie vīri.

-��� Slepkavo�ana vēl nav beigusies, Ostins drūmi atbildē�ja, piemiegtām acīm raudzīdamies miglā, kas ieslodzīja izcēlājkuģi dzeltenpelēkā kapenē, apslāpējot skaņas un gaismu. Tem�peratūra bija nokritusies vismaz par desmit grādiem. Viņ� no�skurinājās, atcerēdamies And�elo aprakstīto līdzīga izskata mig�las segu, kas paslēpa "Andrea Doria" no "Stockholm".

-���� Iesim parunāt ar kapteini, Ostins ierosināja, un viņi uzkāpa uz komandtilta.

Stūresmājā Makgintijs viņus aicināja pienākt pie radara ek�rāna un parādīja kādu baltu zibsni uz zaļā fona. Ostins samirk��ķināja acis. Varbūt viņ� ir atradies zem ūdens pārāk ilgi. Pun�kta straujā pārvieto�anās pāri ekrānam vairāk bija raksturīga lidma�īnai, nevis kuģim.

-��� Vai tas kuģis kustas tik ātri, kā man liekas? Zavala jau�tāja.

-���� Lidinās kā spoks, norūca Makgintijs.

Ostins piesita pie ekrāna.

-��� Varētu būt mūsu nejauceņi.

Makgintija acis iezalgojās.

-��� Kad es augu dienvidos, policisti braukāja ar patruļma�ī�nu pa apdzīvojamām vietām, un tad tik jums vajadzēja redzēt, kā zeļļi metās bēgt uz visām pusēm. Policistiem mū�dien bija kāds jāmeklē par kaut ko. Ja sirdsapziņa bija netīra, pietika vienīgi ieraudzīt zilo bākuguni uz patruļas ma�īnas, un viņi uz�reiz laidās mukt. Varu derēt, ka te ir kaut kas tamlīdzīgs.

-���� Vainīgais bēg, kad neviens nevajā, Ostins bilda. Zib�snis aiztraucās garām citam kuģim, kas devās tajā pa�ā virzie�nā, bet likās stāvam uz vietas. izskatās, ka tie ļautiņi lai�as ar kādu piecdesmit mezglu ātrumu.

Makgintijs klusi nosvilpās.

-��� Man tas izskatās pēc liela kuģa. Es nezinu nevienu tāda izmēra kuģi, kas varētu kustēties tik ātri.

-������ Es zinu. Tā ir jauna konstrukcija. To ra�o firma "Tbornycroft and Giles". Korpuss daļēji lido; ūdens reaktīvie dzinēji izslēdz dzenskrūvju iegrim�anu. Ar tādu uzbūvi pat kra�vas kuģis var pārvietoties ar �etrdesmit piecu mezglu ātrumu. Jaunie modeļi varētu būt pat ātrāki. Kaptein, vai redzējāt �ajā apkārtnē kādu lielu kuģi tie�i pirms uzbrukuma?

-���� �ī ir rosīga vieta. Makgintijs atstūma cepuri nost no pieres, it kā tas palīdzētu atcerēties. Daudz laivu, lielākoties zvejnieki, nāk un iet� Vai mēs redzējām �o? Varbūt. Te bija tāds paliels kuģis, dreifēja kādu jūdzi tālāk, bet miglā tas mums pazuda. Es biju aizņemts ar nirēju operācijām.

-��� Man liekas, ja mēs varētu vēlreiz to redzēt, tad ieraudzī�tu, ka tas ir "Halcon Industries" īpa�ums.

-���� Vai mēs varētu no aug�as aplūkot? apjautājās Makgin�tijs.

-��� Tādā miglā tas nav iespējams. Un, ja arī mēs to konstatē�tu? Mums būtu vajadzīga atļauja, lai ierastos uz klāja.

Zavala bija klausījies klusēdams, viņa lūpas bija saknieb�tas neraksturīgā grimasē.

-���� Kaut kas man nedod mieru, viņ� ierunājās. �ie zeļļi zināja, kur mēs esam un ko darām. Kā tas bija iespējams? Mēs nolēmām meklēt to plāksni pirms da�ām dienām. Mēs ta�u sa�vus plānus nereklamējam!

Ostins un Makgintijs apmainījās skatieniem.

-��� �ajā operācijā iesaistīti daudzi cilvēki. Jebkur� no viņiem būtu varējis izmest kādu netie�u mājienu, un tādā veidā infor�mācija kļūst zināma.

Tādam izskaidrojumam neticēja arī pats Ostins.

Pēc neilga laika vēj� mainījās un aizpūta prom miglu. Donatelli atsveicinājās no NZJA vīriem un "Monkfisb"kapteiņa un abi ar Antonio devās prom ar savu jahtu. Ostins apsolīja ziņot biju�ajam "Doria" viesmīlim par NZJA turpmāko darbību.

"Monkfish "cauri miglai apmeta loku ap Keipkodu; drīz vien viņi jau varēja redzēt lidma�īnu ugunis, tām paceļoties un no�lai�oties Logena lidostā. Viņi brauca garām salām un piestāja krastā. Ostins piezvanīja saviļņotajam doktoram Orvilam un pa�lūdza noorganizēt furgonu plāksnes aizve�anai. Ostins un Zavala sekoja furgonam līdz pat Hārvardai un noskatījās, kā to novieto dro�ībā aiz atslēgas. Orvils sacīja, ka strādātu visu nak�ti, lai at�ifrētu uzrakstus, ja tas nepiecie�ams, un aicināja abus palikt. Ostins noraidīja �o priek�likumu, jo viņi ar Zavalu bija pārāk noguru�i pēc smagās darbadienas un gribēja paspēt uz agrāku Va�ingtonas lidma�īnu. Pēc vieglām vakariņām abi ko�pā ar Makgintiju iedzēra pa glāzei īru viskija, tad ielīda savās kojās un gandrīz uzreiz aizmiga.

Zaļiem stikliem klātais NZJA administrācijas debesskrāpis �ķita kā aicino�a bāka, kad taksometrs lo�ņāja pa neaprēķinā�mo Va�ingtonas satiksmes jūru. Ostins un Zavala bija laikus paspēju�i tikt uz lidma�īnu un vēlā rītā ieradās Va�ingtonā. Makgintijs bija atvadījies no viņiem, pamatīgi uzsizdams pa muguru un neskopodamies ar uzslavām. Viņ� izteicās, ka Ostins ir glu�i kā no viņa vecās gvardes.

Nez kas tagad ir padomā Trautiem, Zavala skaļi prā�toja .

Ostins iepriek�ējā vakarā no izcēlājkuģa telefona bija pie�zvanījis kolēģiem, lai pastāstītu par ciņu uz "Doria"un akmens plāksnes atgū�anu. Gameja sacīja, ka viņai un Polam esot kāda jauna informācija, ar kuru viņi labprāt dalītos nākamajā dienā. Ostins bija pārāk noguris, lai jautātu, ar ko tā saistīta. Trauti viņus gaidīja kopā ar Hairamu Jēgeru privātajā konferen�u tel�pā, kur bija noturēta iepriek�ējā sanāksme. Pēc brī�a ieradās Rudijs Ganns un paziņoja, ka Sendekeram esot pusdienas Bal�tajā namā. Admirālis būtu atraidījis viceprezidentu, ta�u no pre�zidenta ielūguma nespēja atteikties.

Gameja uzstājās pirmā.

-Jūs visi esat lietas kursā, tāpēc es nekavē�os sīkumos pie saviem piedzīvojumiem d�ungļos kopā ar doktoru �i. Kā jau zināt, mēs atklājām pamatīgu krājumu nozagtu maiju kultūras senlietu, kas bija sagatavotas izsūtī�anai no valsts. Noliktava bija tā ierīkota, lai būtu ērtākā pieeja ceļiem un ūdeņiem. Mēs atradām simtiem priek�metu, kas bija paņemti no daudzām ie�vērojamām vietām, gan zināmām, gan nezināmām. Kad doktors �i apskatīja tos, līdzās keramikas traukiem viņ� atrada arī vai�rākus izgrebtus akmeņus; acīmredzot tie bija izgriezti no maiju ēkām ar zāģi, kas aprīkots ar dimanta asmeni. Neparastais lai�vu motīvs laikam saistījis chicleros uzmanību. Profesors izteica varbūtību, ka �ie grebumi paņemti no tempļu observatorijām, kas ir līdzīgas tām, ko viņ� man rādīja maiju pilsētā, kuru pats sauc par MTI. Te ir viena problēma nav skaidrs, no kurienes ir grebumi.

Viņa brīdi apklusa, kamēr Trauts pasniedza pārējiem savu mapju kaudzi. Gameja nogaidīja, līdz papīru �aboņa apklusa, tad turpināja:

-��� Pa�ā virsū'jūs redzat astoņas skices, ko uzzīmējis doktors �i. �ie profili ir no veidojumiem, kur attēlots maiju dievs Kecalkoatls, kas pazīstams ari ar vārdu Kukulkans. Uzmetot acis, zīmējumi liekas identiski, ta�u, ieskatoties uzmanīgāk, va�rat redzēt tikko manāmas at�ķirības.

Jēgers a�i pievērsās uzdevumam.

-��� �im te ir spēcīgāks �oklis, viņ� ierunājās, un tam ir biezākas uzacis.

Ganns ar piemiegtām acīm aplūkoja zīmējumus.

-��� �im puisim deguns izskatās tā, it kā viņ� būtu kaut kur uzskrējis.

Gameja smaidīja kā lepna skolmeistariene.

-���� Kungi, jūs ātri uztvērāt. �īs at�ķirības sejās norāda uz atra�anās vietu. Katra pilsēta vai apdzīvotā vieta interpretēja dievu tā, kā tas �ķita tai raksturīgi.

-�� Tāpat kā pūce bija Senās Atēnas simbols? Ostins iemi�nējās.

-��� Tie�i tā. �ajā gadījumā dievs pārstāv arī planētu Veneru.

Ostins nepacietīgi sakustējās savā krēslā, viņa skatiens aiz�klīda tālumā. Viņ� bija cerējis dzirdēt informāciju, kas būtu tie�i saistīta ar �iem notikumiem, nevis klausīties lekciju par maiju teoloģiju.

-���� Gameja, tas viss ir ļoti interesanti, viņ� sacīja, cenzda�mies apslēpt savu nepacietību, bet es īsti netieku gudrs, ko tu gribi pateikt.

Viņa uzzibināja savu neatvairāmo draisko smaidu.

-���� �ie zīmējumi visi ir ņemti no grebumiem, kuros attēloti kuģi.

Ostina interese iekvēlojās. Viņ� paliecās uz priek�u.

-��� Feniķie�u kuģis?

-���� To mēs vēl īsti nezinām, vai tas bija feniķie�u kuģis vai ne, ta�u grebumos, ko redzējām, bija attēlots, kā maiji sagaida sve�ādus kuģus un cilvēkus.

-���� Doktors �i jau ir uzminējis, iestarpināja Pols, ka gre�bumi nāk no tempļu observatorijām. Doktors �i izmantoja pil�sētu veidojumus, lai precīzi atrastu observatorijas. Maiju obser�vatorijas ir izkaisītas pa visu Centrālameriku. Bet viņ� zināja, ka tikai astoņās ir attēlots tas īpa�ais kuģu si�ets.

-��� Tātad jums ir astoņas identiskas observatorijas, ierunā�jās Ostins, kas atrodas da�ādās vietās, veltītas Venerai, pa�kārtotas tās ciklam, un visam tam ir kaut kas kopīgs ar noslē�pumaino kuģu floti.

-���� Tie�i tā, Gameja attrauca un atsāka savu skaidrojumu. Pats nozīmīgākais ir skaitlis "astoņi". Ievērojot neizpratnes pilnos skatienus, viņa sacīja: Kecalkoatls un Kukulkans bija maiju ievērojamākās dievības Venus iemiesojums. Maiji paredzēja planētas kustību ar neticamu precizitāti. Viņi zinā�ja, ka planētas ciklā ir astoņas dienas, kad tā pazūd. Maiji licēja, ka tajā laikā Venera nonāk pazemē. Viņi izmantoja ar�hitektoniskas formas, lai saglabātu Veneras un citu debess ķermeņu ceļu durvju ejas, skulptūras, pīlārus; attiecīgi plā�noja ielu izvietojumu. Profesors �i domā, ka �īs observatori�jas bija daļa no kāda lielāka plāna no kartes, shēmas, var�būt pat no primitīva datora, kas palīdzētu risināt kādu uzde�vumu.

-��� Piemēram, par tām feniķie�u, piedodiet, pagaidām nezi�nāmajām laivām?

-���� Tie�i tā, atsaucās Pols. Otrā lapa jūsu mapēs rāda izvietojumu.

Atkal �abēja papīri.

-����� Mēs mēģinājām savienot tempļus, Gameja turpināja, velkot no tiem paralēlas līnijas. Tam nebija nekādas jēgas. Kad neziņā pluinījām matus, piezvanīja doktors �i. Viņ� bija ieradies pilsētā, lai papildinātu nepiecie�amos krājumus, un uzzinājis, ka mēs esam pūlēju�ies viņu sazvanīt. Mēs pateicām, ka taustāmies pa tumsu, meklēdami kaut ko, par kā esamību ne�aubāmies, un sacījām, ka mums nepiecie�ama viņa palīdzība.

-��� Tre�ā lapa jūsu mapē, d�entlmeņi, Pols paziņoja. To mums pa faksu atsūtīja doktors �i no sava nacionālā muzeja. Spāņi iznīcināja visas maiju grāmatas, izdevās paglābt vienīgi da�as. �ī ir viena no tām, tā sauktais "Drēzdenes kodekss". Tajā ir Veneras cikla detalizētas tabulas. Dati apkopoti no observa�torijām.

-���� Un kāds tam sakars ar mūsu noslēpumu? Ganns apjau�tājās.

-���� Galvenokārt kā piemērs informācijas tipam, kas bija tik nozīmīgs maijiem, Gameja paskaidroja. Mēģiniet iztēloties maiju priesterus ik nakti raugāmies zvaigznēs. Viņi savāca in�formāciju par zvaig�ņu kustību, tad, izmantojot tajos pa�os tem�pļos iebūvētās arhitektoniskās īpatnības, paredzēja, kas gai�dāms no zvaigznēm un planētām.

-���� Man pielēca! iesaucās Jēgers. Tu saki, ka �ie astoņi tempļi un iegrebumi ir skaitļo�anas aparatūra. Tas Kodekss varētu būt programmatūra, kas saka aparatūrai, ko darīt. Jē�gers mirk�ķināja acis aiz metāla ietvaru brillēm. Izvēr�ot �o analoģiju, programmatūra fiziski var būt mīksta kā diskete, kurā ievietota programma, vai cieta kā cietais disks.

-��� Un mūsu gadījumā cieta kā akmens, sacīja Ostins.

-����� Bravo! Gameja iesaucās. Mums nu gan aģentūrā ir ģēniji!

Ostins uzmundrināts sāka skaitīt punktus uz pirkstiem.

-���� Viens. Mums ir astoņi tempļi, kas veltīti dievibai Venerai. Divi. Tempļi ir izvietoti tā, ka palīdzēs mums atrisināt mīklu, ko izraisīju�i noslēpumainie kuģi un to krava. Trīs. Runājo�ais ak�mens stāsta, kā to darīt.

-���� Es nebiju pārliecināta, bet �orīt piezvanīja doktors Orvils. Viņ� atradis tās pa�as astoņas zīmes uz akmens. Jūsu ma�pēs ir fakss ar plāksnes fotogrāfiju. Uzraksti sastāv no trim gal�venajiem elementiem. Profili un kuģu piebrauk�anas attēlojums ir pirmais un otrais elements.

-���� Vai tev ir kāda nojausma, kāpēc kuģi grasās apēst liela �ūska? Zavala vaicāja, pētīdams faksu.

-���� Tas ir tre�ais elements, Gameja skaidroja. Spalvainā �ūska ir Kecalkoatla iemiesojums uz Zemes.

-��� Ā! Zavala bilda. Tas noteikti kaut ko izsaka.

-��� Raugieties uz to �ādā veidā, Gameja skaidroja. Profili norāda, kur. Laivu iegravējumi vēsta, ko. �ūska saka priek�ā, kā. Paskatieties un pasakiet, ko jūs redzat.

-��� Lielākoties tikai spalvas, Ganns atsaucās pēc brī�a.

-����� Nē, iebilda Jēgers, tur ir vēl kaut kas. Tās spalvas mulsina. Paskatieties uz tiem �okļiem! Tas viss izskatās pēc sava veida koordinātu tīkla.

-��� Vareni! Gameja jūsmīgi sasita plaukstas. Mūsu datorburvis izvirzās klases priek�galā.

-����� Es nezinu, kāpēc, Jēgers attrauca, paraustot plecus. Es pats nesaprotu, par ko runāju�

-���� Skatieties uz nākamo attēlu savās mapēs. Tur parādīts viens no �iem astoņiem tempļiem. Visai tipisks. Cilindrisks, aug��ā visapkārt izvietots balkons, lejasdaļā frīze. Aplūkojiet labi tos divus vertikālai spraugai līdzīgos logus! Mēs pieņēmām, ka tie lietoti zināma veida astronomiskiem aprēķiniem. Mēs izda�rījām teorētiski pieļaujamu minējumu, ka logi atbilda Venerai tās galējos stāvokļos debesīs. Un tomēr tam nebija nekādas jēgas, bet tad Polam ienāca prātā paskatīties uz tempļiem no aug�as, it kā mēs būtu lidma�īnā.

Papildinot paskaidrojumu, Pols pacēla pēdējo lapu.

-��� Mēs uzvilkām līnijas no katra loga un ieraudzījām, ka tās krustojas.

-��� Tas ta�u ir tas pats tīkls, kas Spalvainajā �ūskā! iesau�cās Jēgers.

Gameja pamāja.

-��� Es sāku par to domāt, kad ievēroju, ka tīkls man atgādi�na amuletu, ko reiz biju aizņēmusies no doktora �i, Kukulkana �okļus.

-��� Vai tad mēs nerunājām par to, Ganns vaicāja, ka Kolumbs bijis atkarīgs no kaut kāda veida koordinātu tīkla?

-Jā, Pols attrauca. Orvils uzskata, ka Kolumbs mēģinā�jis lietot to akmeni, bet nav zinājis, ar ko sākt. Viņ� zināja, ka ir apslēptas bagātības, bet nevarēja at�ifrēt. Viņam bija zīmējumi no akmens, ko paņemt līdzi uz sava kuģa "Ņina", cerot, ka tos kāds varētu iztulkot.

Ostins bija cie�i pētījis diagrammu.

-��� Kad Kolumbs ceļoja pāri zilajam okeānam, navigatoriem bija kartes ar taisnām līnijām, tā sauktajiem rumbiem. Kāds, kas bija kuģojis no Spānijas uz Espanjolu, izvēlējās līniju, kas būtu vistaisnākā, un nosprauda kursu ar kompasu. Tādā veidā varētu nokļūt tur, kur paredzēts, ja vien neiejaucas straumes un vēji. Kolumbs varēja kļūdaini iztēloties, ka �īs līnijas ir rumbi. Maiji bija daudz gudrāki, nekā viņ� iedomājās. Vai jums izdevās to izlobīt no �īs kartes?

-��� Sākumā tam nebija nekāda jēga, Pols sacīja. Venera pirms pāris tūksto�iem gadu būs bijusi citā pozīcijā debesīs. Mums bija jāveic pārrēķinā�ana. Mēs domājam, ka V veida krust�punkts te, kur jūs redzat to kuģi, norāda, ka tur kaut kas ir noglabāts.

Ostinam bija cits jautājums.

-��� Kā jums liekas, cik ātrā tempā to izdomās Halkons?

Trauti saskatījās. Pols sacīja:

-��� Ir ziņots, ka no vairākiem muzejiem nozagti Kolumba pa�pīri un maiju dokumenti. Man ir aizdomas, ka misters Halkons mēģinājis visu sadzīt rokā, ta�u akmens ir mums, un tagad mēs zinām, kā to lietot.

-���� Tad mums tas jādara ātri, ja nu Halkons būtu gudrāks, nekā mēs iedomājamies, Ostins piezīmēja.

Ganns iekrem�ļojās un lika lapas citu citai blakus.

-��� Kurt, visu cieņu, bet, pirms mēs lecam Spalvainās �ūskas �okļos, varbūt vajadzētu labi pārdomāt, ko tas viss īsti nozīmē. Sāksim ar Halkonu kāpēc viņ� mums izraisa tik daudz nepa�tik�anu.

-���� Saprotu, ko tu gribi teikt. Labs ir. Izklāstī�u savu teoriju. Tāpat kā Kolumbs, ari Halkons dzenas pakaļ feniķie�u bagātī�bām, kas tika aizvestas no Kartāgas. Atslēga uz to atra�anu mek�lējama pimskolumba sakaru pierādījumos. Viņ� nevēlas nevie�nu, kas trāpītos viņa ceļā, tāpēc iznīcina �os pierādījumus un visus to atradējus.

-��� Esmu apsvēris �o teoriju un uzskatu, ka tā ir vērā ņema�ma, Ganns sacīja, ta�u tā ir tikai kopainas viena daļa. Es palūdzu Jēgeram savākt iespējamās ziņas par I lalkonu. Hairam, pastāsti mums par viņa finansēm!

Jēgers uzmeta acis datora izdrukai.

-���� Skaitot viņa ģimenes bagātības un pla�i izvērstos īpa�u�mus, sanāk miljardi, un tas ir tāds visai rezervēts aprēķins.

-���� Paldies, Hairam! Tie�i las mani uztrauc, Kurt. Kāpēc lai Halkons iepītos visā tajā ķezā, nogalinātu cilvēkus, uzbruktu jums uz "Andrea Doria"un mēģinātu nozagt tā saukto runājo�o akmeni? Tikai tādēļ, lai tiktu pie bagātības, lai cik pasakaina tā būtu? Viņam ta�u ir vairāk naudas, nekā kur� katrs normāls cilvēks vēlētos!

-��� Iespējams, ka tu pats atbildēji uz savu jautājumu, Ostins sacīja. Tu teici "normāls cilvēks". No tā, ko Zavala stāstīja par mocībām sporta laukumā, atliek secināt, ka Halkons ir vāj�prātīgs.

-�������� Arī es to esmu apsvēris. Ta�u, manuprāt, Senor Halcon ir daudz sare�ģītāka personība nekā garlaicības mākts bagāts ekscentriķis, kas uzsāk meklēt bagātības izklaides pēc. Hairam, vai tu nepateiktu vēl kaut ko par �o kungu?

Sakārtojis savas veclaicīgās brillītes, Jēgers pastāstīja:

-��� Fransisko Halkons ir dzimis Spānijā, ģimenē, kuras vēs�ture iesniedzas gadsimtos. Halcontas nozīmē "vanags" acīm�redzot nebija ģimenes īstais uzvārds, kuru man neizdevās no�teikt. Viņ� apmeklējis dārgas privātskolas �veicē un koled�u Anglijā. Oksfordā! Jēgers pavīpsnāja. Viņ� kļuva par mata�doru un tika saukts par El Halcon. Darbojās tīri labi, ta�u vi�ņam nācās aiziet no �īs toro arēnas, jo draudēja izvērsties skan�dāls, runāja, ka viņ� uz zobena gala esot uzlicis indi, lai vērsis būtu pagalam arī tad, ja viņ� nebūtu trāpījis dzīvībai svarīgās vietās.

-�� Tas neizklausās pēc Oksfordas sportista uzvedības, Oslins noskaldīja teatrāli britiskā izloksnē.

-��� Varbūt pēc Kembrid�as, bet ne pēc Oksfordas, Zavala piebilda.

Jēgers paraustīja plecus.

-��� No vēr�u cīņas arēnas viņ� pārmetās uz kādu no ģimenes rūpaliem. Halkoni bija ļoti bagāti diktatora Franko un Spānijas militārā re�īma laikā pirms kara un kara gados, pamatīgi nopel�not ar iero�u izgatavo�anu. Kad Franko bija pagalam, atgriezās karalis un atjaunoja demokrātiju, Balkona darbība kļuva aiz�domīga. Interpols ziņo, ka viņ� esot turēts aizdomās par saikni ar Spānijas algoto slepkavu organizāciju. Viņ� pameta Spāniju un devās uz Meksiku, kur atradās viņa radinieki no spāņu konkistadoru laikiem, viņiem piederēja vairākas firmas. Halkons uzņēmās vadīt operācijas, kas saistītas ar ASV, lika lietā savu naudu un ietekmi, lai stiprinātu politiskas saiknes, un īsā laikā kļuva par ASV pilsoni.

-��� Viņ� ir darbojies itin labi, sprie�ot pēc tā, ko es redzēju no viņa kompānijām Sanantonio, atzina Zavala.

-��� Amerikāniskā sapņa iemiesojums, Ganns piebilda, ne�mēģinādams slēpt sarkasmu.

-���� Vairāk nekā vienā veidā, sacīja Jēgers. Viņa likumī�gais bizness bija vienīgi aizsegs, lai slēptu savas aizdomīgās operācijas abās pusēs robe�ai. Viņ� tiek turēts aizdomās par pla�a mēroga narkotiku kontrabandu un imigrantu nelikumīgu ieve�anu no Meksikas.

-��� Tas nozīmētu, ka viņ� ir labās attiecībās ar valdo�o parti�ju Meksikā. Neviens liela mēroga bizness, vai tas būtu legāls vai nelegāls, neizbēgtu no tās acīm.

-���� Tas saskan ar viņa ģimenes darbību Spānijā un ASV, Ostins sacīja. Vai kāds kaut kad ir pieminējis "Brālību"?

-����� Kā jau teicu, viņ� tiek turēts aizdomās par saistību ar Spānijas mafiju, Jēgers atgādināja. Tā varētu būt viena un tā pati organizācija, lai gan man nav apstiprinājuma.

-��� Un kā ar to kompleksu, ko es redzēju netālu no Sananlonio? Zavala jautāja. Kas par to zināms?

-Tas pieder vienai no viņa korporācijām. Pēc vietējo valsts iestā�u ziņām, tā ir pilnīgi legāla. Viņ� tiek uzskatīts par mazliet dīvainu, ta�u ir bagāts dīvainis un, ja ir sadomājis uzbūvēt sev atbilsto�u parku, kas viņam to var liegt? Starp citu, kompleksa plānā tā bumbas spēlē�anas arēna ir nosaukta par futbola lau�kumu.

-��� Tas, ko es redzēju, nekādi nebija saucams par futbolu, Zavala drūmi iebilda.

-���� Vietējie reizēm dzirdēju�i sprādzienus, un da�kārt ir zi�ņots par neierasti blīvu satiksmes plūsmu, bet citādi viņ� esot labs kaimiņ�, kas kārtīgi maksā nodokļus.

-��� Hairams ir saglabājis labāko uz beigām, Ganns sacīja.

-���� Tam bija vajadzīgs laiks, jo līdzās galvenajai firmai ir arī filiāles un fondi, turklāt "Halcon Industries" ir izpleties pa vi�siem dienvidrietumiem un Kaliforniju. Halkons valda pār ban�kām, nekustamajiem īpa�umiem, politiskajām figūrām, laikrak�stiem, pār visu, kas ir pārdodams.

-���� Acīmredzot viņ� mēģina stiprināt gan savu varu, gan ba�gātību, Ostins piezīmēja. Tāpat kā jebkura cita korporācija ar savu lobistu armiju.

-���� Interesanti, ka tu lietoji vārdu "armija", Ganns sacīja. Kādas iedomas vajāts, es kopā ar finansistiem caurskatīju da��us Hairama atrastos papīrus. Viņi uzreiz saoda tur kaut ko ļoti nelāgu atrada vienu no Halkona kompānijām kā apgādes fir�mu, kas iepērk iero�us no �ehijas Republikas un Ķīnas.

-���� Kāda veida iero�us?

-��� Kādus vien vari iedomāties. Visus, sākot no kājnieku �au�tenēm līdz tankiem. Arī daudz raķe�u, prettanku munīcijas un tamlīdzīgā garā. Finan�u inspekcijai bija atļauts pārbaudīt fir�mu, kas veic piegādi. Tas bija tuk�s birojs.

-���� Un uz kurieni tas viss tiek sūtīts?

-�� Tie�i uz kurām vietām? Neviens nezina. Uz Meksikas zie�meļdaļu, ASV dienvidrietumu �tatiem un Kaliforniju.

-���� Tādi iero�i, kā tu minēji, maksā naudu, pie tam pama�tīgu.

Ganns pamāja.

-��� Pat miljardierim tas varētu sagādāt grūtības, ja tērē tāda lēruma iero�u iegādei, ka ar to var uzsākt revolūciju.

Istabā iestājās klusums, pēdējais Ganna teiktais vārds �ķi�ta karājamies gaisā.

-���� Madre mici, Zavala �ukstēja. Bagātības. Tās viņam nepiecie�amas, lai īstenotu to, ko sadomājis!

-���� Tas ir mans pieņēmums, Ganns rāmi noteica. Tas izklausās nenormāli, bet, manuprāt, viņ� plāno kaut kādu ap�vienotu militāru un politisku apvērsumu.

-��� Vai ir kādas norādes par to, kad tas varētu būt? Ostins apjautājās.

-���� Manuprāt, visai drīz. Ar Hairama palīdzību ir noskaid�rots, ka Eiropā apgrozīju�ās lielas naudas summas caur �veices banku uz iero�u piegādātāju kontiem. Viņam ar steigu tā jāat�maksā, ja negrib palikt parādnieks. Un tas nozīmē, ka viņ� iz�misīgi meklē tās bagātības.

-���� Un kā ir ar mūsu bruņotajiem spēkiem?

-��� Trauksmes gatavībā. Bet, kaut arī viņu apturētu militārā ceļā, tiks izliets daudz nevainīgu asiņu.

-�� Var ari citādi viņu apturēt ja nav bagātību, nav ari revo�lūcijas, piemetināja Zavala.

-��� Paldies, Pol, paldies, Gameja, jūs kopā ar doktoru Orvilu esat krietni pastrādāju�i, lai norādītu mums pareizo virzienu, Ostins sacīja. Viņ� piecēlās no sava krēsla un pārlaida skatienu ap galdu sēdo�ajiem. Tagad ir mūsu kārta, viņ� piebilda ar drūmu smaidu.

Elegantā ēdamzāle lielākoties grima tumsā, lampa dega vie�nīgi virs centrālā galda, kur And�elo Donatelli caurskatīja nā�kamās dienas ēdienkarti. Donatelli restorāns bija ieturēts Nantaketas noskaņā, ta�u at�ķirībā no citiem jūrniecības stila resto�rāniem �eit interjera elementi nebija piegādāti ar pasta pasūtīju�mu kompāniju starpniecību. Harpūnas un �ebērkļi bija tie�ām reiz caurdūru�i vaļa miesu, primitīvās glezniņas ar burukuģiem visas bija oriģināldarbi. Antonio sēdēja pretī Donatelli, izplājis uz nevainojami baltā galdauta itālie�u laikrakstu. Reizēm viņi iedzēra pa malkam vermuta. Neviens no viņiem neapjauta, ka vairs nav vieni �ajā telpā, līdz sadzirdēja klusu balsi:

-��� Misters Donatelli?

And�elo palūkojās aug�up un ieraudzīja divus vīrus stā�vam tie�i aiz apgaismotā loka. Sasodīts, kā viņi tiku�i iek�ā? Viņ� pats bija aizslēdzis ārdurvis! Viņu gan nepārsteidza vēlo apmeklētāju iera�anās. Rezervējot galdu, nācās gaidīt nedēļām ilgi, un da�s labs izmēģināja visādus trikus, lai saīsinātu to. Ari balss likās kaut kur dzirdēta, tāpēc And�elo nodomāja, ka tas varētu būt kāds no viņa klientiem.

-��� Es esmu And�elo Donatelli, viņ� ierunājās ar savu ne�mainīgo pieklājību. Jūs diem�ēl esat ieradu�ies pārāk vēlu, restorāns ir slēgts. Ja piezvanīsiet rīt, zāles pārzinis visādi centī�sies jums palīdzēt.

-Jūs man varētu palīdzēt, pasakot, lai tas vīrs noliek �auja�mo uz galda.

Antonio pacēla revolveri no ceļgaliem, kur to bija noslidi�nājis no pleca saites, un lēnām nolika uz galda.

-Ja ieradāties mūs aplaupīt, ari nokavējāt, Donatelli sa�cīja. Visa mūsu skaidrā nauda ir aizvesta uz banku.

-���� Mēs neesam ieradu�ies, lai laupītu. Mēs esam �eit, lai nogalinātu jūs.

-��� Nogalināt mūs? Mēs pat nezinām, kas jūs tādi esat.

Sve�inieks paspēra soli tuvāk, nostājoties gaismas ielokā;

tas bija melnīgsnējs vīrs, viņ� paņēma Antonio �aujamieroci un aizbāza aiz jostas, kas bija aplikta ap melno vienlaidu apģērba gabalu. And�elo skatiens mirkli pakavējās pie pistoles stobra, kas bija aprīkots ar klusinātāju, ta�u drebuļus pār muguru iz�raisīja vīrie�a kalsnie, tumsnējie vaibsti. Nē. Tas ir murgs. An�d�elo atmiņā pazibēja viens no slepkavām, kur� viņā noraudzī�jās grimsto�ā kuģa kravas telpā. Neticami, bet �ī seja vairāk nekā �etrdesmit gadu laikā nebija novecojusi.

-��� Es jūs redzēju uz "Anclrea Doria", Donatelli pārsteigts ierunājās.

Vīrie�a lūpas savilkās dzedrā smaidā.

-Jūs labi atceraties sejas, viņ� atzina. Bet tas bija mans nelaiķa tēvs. Viņ� man teica, ka tonakt kravas telpā jutis vēl kāda klātbūtni. Jums ar mani ir tuvākas attiecības. Es reiz runā�ju ar jums pa telefonu.

Nu Donatelli atminējās naksnīgo telefona zvanu, kad viņ� tika uzmodināts no dziļa miega un noklausījās sev un savai ģimenei veltītos draudus.

-����� "Brālība", viņ� no�ukstēja.

-��� Jūs labi atceraties arī vārdus. �ēl, ka aizmirsāt manus brīdinājumus, kas notiks, ja neturēsiet muti ciet. Parasti es ne�nodarbojos ar savas organizācijas sīkajiem ikdienas darbiem, ta�u jūs, vecīt, esat radījis man diezgan lielas nepatik�anas. Vai atceraties, ko es teicu?

Donatelli pamāja, mute bija pārāk izkaltusi, lai atbildētu.

-���� Labi. Atgādinā�u jums vēlreiz. Es brīdināju, ja stāstīsiet kādam par to nakti uz "Anclrea Doria", nonāksiet kapos, apzi�noties, ka esat izraisījis visu savu ģimenes locekļu nāvi. Mēs atradīsim dēlus, meitas, mazbērnus� Visus. Donatelli ģimene beigs eksistēt, no tās būs paliku�i tikai pieminekļi ģimenes ka�pos.

-��� Jūs nedrīkstat darīt kaut ko tādu! iesaucās Donatelli, atguvis balsi.

-��� Jūs varat vainot vienīgi pats sevi. Te ir daudzi iesaistīti. Neviens jums nelika runāt ar NZJA vīriem.

-��� Nē, pirmoreiz ierunājās Antonio. Nevajag jaukt iek�ā ģimeni, viņ� sacīja.

And�elo pagriezās pret savu brālēnu.

-��� Par ko viņ� runā?

Antonio daudz cietusī seja bija savaibstīta vainas apziņā.

-��� Jūsu brālēns, sve�inieks sacīja, nepateica, ka strādā manā labā. Sākumā atteicās, bet jums nav ne jausmas par to spiedienu, ko viņa dzimtene izdara. Mēs apsolījām, ka es palī�dzē�u nokārtot viņa problēmas ar varas iestādēm Sicīlijā, ja viņ� mūs visu laiku informēs par NZJA darbību, uzzinot to no jums.

-��� Si, Antonio sacīja, izslējis zodu kā Musolīni. Bet nebi�ja runa par ģimeni. Jūs mani nogādātu atpakaļ Sicīlijā. Tāda bija noruna.

-��� Es turu savu vārdu. Es tikai nepateicu, ka jūs atgriezīsieties atpakaļ prie�koka �ķirstā. Bet vispirms jūs, mister Donatel�li. Arrivederci!

Antonio pielēca no krēsla, izgrūzdams me�onīgu dusmu rēcienu, un metās sava brālēna priek�ā. Pistoles pauk�ķis bija pat klusāks nekā durvju aizvēr�anas troksnis. Priek�pusē uz Antonio krekla izplūda sarkans plankums, viņ� sabruka uz grī�das.

Pistole atkal nopauk�ķēja.

�oreiz And�elo priek�ā nebija nekāda aizsarga, un nāka�mā lode trāpīja viņa krū�kurvī, un viņ� atgāzās atpakaļ savā krēslā; Antonio pastiepa roku un saķēra savu pie potītes pie�stiprināto pistoli. Viņ� atspiedās uz elkoņa un nomērķēja pret Halkonu. Neizprotamā kārtā Antonio pieres vidū parādījās pre�cīzi apaļ� caurumiņ�, un viņ� sabruka uz grīdas, un viņa �ā�viens nesasniedza mērķi.

No tumsas parādījās otrs stāvs, pistole viņa rokā vēl kūpēja. Viņ� vienaldzīgi paskatījās uz vīrieti, ko nupat bija nogalinājis.

-��� Sicīlietim nekad nevar uzticēties, viņ� rāmi noteica.

-��� Labi pastrādāts, Gusman. Man vajadzēja rēķināties ar ne�veiksmi. No sēdē�anas kabinetā esmu mazliet ierūsējis operatī�vai darbībai.

-Jūs varētu nākt man līdzi, kad mēs parūpēsimies par pā�rējo ģimenes daļu, Gusmans sacīja, acīm ieziboties.

-Jā, labprāt. Diem�ēl to varēsim darīt vēlāk. Tagad mums ir steidzamāks darbs. Pagriezies pret And�elo, viņ� sacīja: �ēl gan, ka jūs nevarat to dzirdēt, Donatelli. Esmu nolēmis jūsu ģimenei ļaut padzīvot mazliet ilgāk, kamēr mēs tiksim galā ar to jucekli, ko jūs palīdzējāt radīt. Nekrītiet izmisumā! Jūs drīz vien redzēsieties ar saviem mīļotajiem ellē.

Ārpusē atskanēja balsis Antonio �āviena troksnis bija pie�vērsis garāmgājēju uzmanību. Halkons vēlreiz paskatījās uz ne�kustīgi guļo�ajiem ķermeņiem un tad kopā ar savu rētaino palīgu nozuda tumsā.

Gvatemalā

-���� Ko tu teici, cik veca ir �ī lidma�īna? Ostins centās pār�kliegt vienīgā dzinēja troksni.

-����� Gadus piecdesmit, mazliet vairāk vai mazāk, Zavala atbildēja. īpa�nieks teica, ka tai vēl esot visas oriģinālās deta�ļas. Nomainīts ir varbūt vienīgi tas krikumiņ� pie aizmugurējā skata spoguļa. Redzot satraukumu Ostina sejā, Zavala plati pasmaidīja. Es tikai pajokoju, Kurt. Es pārbaudīju. Dzinējs ir tik daudzas reizes pamatīgi pārbaudīts un remontēts, ka tagad ir praktiski jauns. Ceru, ka mēs būsim tikpat labā formā, kad sasniegsim tādu vecumu.

-Ja vien mēs to sasniegsim, Ostins neticīgi bilda, vērda�mies lejā uz neviesmīlīgo apkārtni.

Neuztraucies, vecīt! "De HaviUand Beaver" bija viena no labākajām visu laiku privātlidma�īnām. Tā graba�a ir stipra kā tanks. Tie�i tāda, kādu ieteica doktors.

Ostins noraudzījās uz Svētā Kristofora statueti, kas bija pie�stiprināta pie vadības pults, tad atspiedās pret sava sēdekļa atzveltni un sakrustoja rokas. Kad viņ� ieminējās Zavalam, ka jāatrod kāds neuzkrīto�s lidaparāts, viņ� gan nebija iztēlojies to kā antīku dīvainas formas lidma�īnu ar divu lāpstiņu propelleri un strupu, neaerodinamisku priek�galu. Viņ� tikai gribēja kaut ko tādu, kas at�ķirībā no armijas helikoptera netiktu uzskatīts par robe�pārkāpēju, ielidojot bez atļaujas Meksikas kaimiņval�stīs. Pat NZJA lidma�īna ar lielajiem burtiem un savā ko�ajā tirkīza zilumā izraisītu �aubas.

Necilā, nomaļā Belizas lidostas angārā viņi atrada kādu "Beaver" lidaparātu, kas bija tum�ā stūrī apsegts ar audeklu. Zavalas acis iemirdzējās kā lampiņas Ziemassvētku eglītē. Viņ� saberzēja rokas, alkdams darboties ap vadības pulti. Vēl tikai viena lidma�īna varētu izraisīt tik stipras izjūtas, Ostins nodo�māja, ta�u, par laimi, brāļu Raitu izgudrojums atradās tur, kur tam īstā vieta, Smitsona institūta muzejā.

Belizietis, kam piederēja �ī lidma�īna, atgādināja �ekspīra Kasiju izskatījās tikpat kalsns un izsalcis. Viņ� runāja gandrīz vai �ukstus un bie�i vien raudzījās pāri savam plecam, it kā baidītos no nevēlamiem apmeklētājiem. Ostinam �o vīru bija ieteicis viens no kādreizējiem Centrālās izlūko�anas pārvaldes kolēģiem, kur� darbojās slepenās operācijās, palīdzot "kontrām" cīņā pret sandinisliem. Sprie�ot pēc prātīgajiem ieteikumiem par kravu un slepenajām nolai�anās vietām, acīmredzot �is vīrs iedomājās, ka abi Amerikas klienti ir narkotiku kontrabandisti. Zinot �aubīgās operācijas Centrālamerikā, par to nebija jābrī�nās. Viņ� nejautāja neko un uzstāja, lai viņam samaksā, kā pats izteicās, dro�ības naudu dolāros, un tā bija pietiekami liela, lai nopirktu "Boeing 741". Rūpīgi pārskaitīdams visas naudaszī�mes, lai pārliecinātos, ka nav piemānīts, īpa�nieks brīdināja paturēt prātā Gvatemalas teritoriālās pretenzijas pret Belizu un censties darboties pēc iespējas nemanāmāk. Ostins tomēr �aubījās, vai tas varētu būt iespējams, jo vecais lidaparāts bija ko�ā sinepju dzeltenā krāsā. Vīrietis paraustīja plecus un nozu�da ar naudaszīmju vīk�ķi rokā.

Ostinam nācās atzīt, ka lidma�īna bija labāk iekārtota dar�bam nekā jebkur� jaunāks un modernāks lidaparāts. Nevarētu gan teikt, ka tas bija kā "Concorde", tomēr pat ar savu vidējo ātrumu simt divdesmit piecas jūdzes stundā tā veica vajadzīgo distanci un bija pietiekami lēna, lai ar to izdarītu novēro�anu. Vēl vairāk pietika ar īsu ieskrie�anās ceļu, un nolaisties varē�ja kā uz ūdens, tā uz zemes.

Zavala vadīja lidaparātu zemāk par trim tūksto�iem pēdu. Viņi lidoja pāri Petenai, tad a�i �ķērsoja Gvatemalas ziemeļu daļu, kas iesniedzas taisnstūrveidā Meksikā. Teritorija zem vi�ņiem bija aizsākusies kā plakans līdzenums un pamazām kļuva arvien pauguraināka, vairākās vietās to �ķērsoja upes un to pietekas. Kādreiz tā bija maiju biezi apdzīvota vieta, un viņi bija izmantoju�i upes par starppilsētu tirgus ceļu; vairākās vie�lās caur kokiem vīdēja pelēkas drupas. Dienvidu virzienā cauri dūmakai tālumā slējās Maiju kalnu virsotnes. Ostins atzīmēja viņu virzību uz kartes un pastāvīgi ieskatījās kompasā un orien�tācijas noteik�anas aparatūrā.

-��� Mēs tuvojamies tam sadures punktam, kur saskaras �ok�ļi, viņ� sacīja, rādīdams uz karti, un paskatījās pulkstenī. Pēc trīsdesmit sekundēm mums vajadzētu būt klāt. Ostins atkal pavērās caur logu. Viņi sekoja upes līklo�u ritējumam, kas vijās kā Ziemassvētku dāvanas lente, tad izpletās, pārtopot par mazu ezeriņu. Pēc mirkļa Ostins norādīja uz trīsuļojo�o ūde�ni. Te tas ir. Spalvainās �ūskas �oklis.

-��� Mums vajadzēja paņemt minizemūdeni, Zavala sacīja.

-��� Apriņķosim pāris rei�u ap ezeru. Ja nenokļūsim pamatī�gā ap�audē, varēsim te nolaisties.

Zavala uzpūta elpu savām aviācijas saulesbrillēm, noslaudja tās piedurknē un sakārtoja uz deguna. Tad viņ� pacēla īk��ķus un sa�ķieba lidma�īnu tā, ka apvārsnis strauji sasvērās. Viņam patika izbaudīt savu brauk�anas prasmi, vai tā būtu zem�ūdene vai lidma�īna, kas būvēta tad, kad Harijs Trumens aizva�dīja savus pirmos prezidentūras gadus.

Ezers izskatījās kā milzīga acs, kas stingi veras aug�up. Tas bija ovālas formas, ar nelielu saliņu, kas atgādināja acs zīlīti. Ezers bija mazs aptuveni pusjūdzi gar� un divreiz mazāks pla�tumā. Upe pagriezās asā leņķī un aizliecās apkārt ezeram, līdz saplūda ar izteku otrā galā. Ostins nosprieda, ka ezerā acīmre�dzot atjaunojas ūdens no avotiem vai strautiem, kas slēpjas ko�kos.

Lidaparāts divreiz apriņķoja ap ezeru, ta�u viņi neredzēja neko neparastu, nebija manāmi nekādi �ķēr�ļi, un Zavala vadī�ja lidma�īnu lejā, it kā gribētu izurbt caurumu ūdenī. Pēdējā bridi viņ� uzrāva priek�galu uz aug�u kā piķējo�ais bumbve�dējs, tad veikli izlīdzināja tās gaitu. Lidaparāts turpināja palēk�damies slīdēt pa ūdeni kā plakans akmens, atstājot aiz sevis divas putainas �vīkas, tad beidzot apstājās starp krastu un sali�ņu. Propelleris sprauslodams apklusa, un Ostins paspēra dur�vis vaļā. Kad dzinējs bija aprimis, pilota kabīni apņēma jūtams klusums. Zavala ziņoja pa rāciju kuģim par atra�anās vietu, bet Ostins ar tālskati nesteidzīgi aplūkoja ezeru, zemās klintis un saliņu, līdz jutās puslīdz dro�s, ka viņi ir vieni.

-���� Liekas, viss kārtībā, viņ� sacīja, nolaizdams tālskati, tad piemiegtām acīm vērās uz ezera vidu. Kaut kas man tomēr nedod mieru uz tās salas.

Zavala paliecās pār Ostina plecu un pavilka beisbola ce�purīti zemāk, lai pasargātu acis no spo�ajiem saules stariem.

-��� Man gan te liekas pilnīgs miers.

-��� Tur jau ir tas joks! �i vieta ir pārāk ideāla. Ja novelk līni�jas no viena krasta līdz otram ziemeļu un dienvidu, pēc tam austrumu un rietumu virzienā, tā sala būtu tie�i krustpunktā kā mērķis �autenes redzeslaukā. Tie�i vidū.

Zavala no jauna iedarbināja dzinēju, virzoties uz priek�u ar pāris mezglu ātrumu. Tad viņ� izslēdza dzinēju, ļaudams lid�aparātam pieslīdēt tuvāk salai. Viņi izmeta enkuru; sprie�ot pēc tā auklas, ezers bija vairāk nekā simts pēdu dziļ�. Abi piepūta gumijas plostu, uzkāpa uz tā no lidma�īnas pontoniem un, no�airēju�i mazo gabaliņu līdz salai, izvilka plostu ar zāli apaugu��ajā dūņainajā krastā. Ostins lēsa, ka sala ir aptuveni trīsdesmit pēdu plata. Tā izskatījās pēc mazliet milzīga bruņrupu�a nepa�reizas formas vairoga un apaļīga paugura veidā izcēlās virs ūdens aptuveni piecpadsmit pēdu augstumā. Zavala uzrāpās krastā, viegli pārvarēdams biezi saaugu�o papar�u un sukulentu brik��ņus. Pie pa�as aug�as viņ� iekliedzās un atkāpās, it kā izvairī�tos no neredzama dūriena.

Ostina ķermenis saspringa, roka sniedzās pie gurna pēc pistoles.

-��� Kas tur ir? viņ� uzsauca. Pirmā doma bija, ka D�o iekā�pis od�u midzenī.

Zavalas smiekli iztraucēja baltu putnu baru, kas uzlidoja gaisā kā vēja pūsti konfeti krikumi.

-�� Sala ir apdzīvota, Kurt. Nāc, es tevi iepazīstinā�u ar saim�nieku.

Ostins a�i uzkāpa mazajā paugurā un cie�i raudzījās uz zo�biem, kas atņirgti pavērās aiz krūmiem. Viņ� pabraucīja nost lapas; zem tām atklājās groteska akmens galva, aptuveni div�reiz lielāka nekā dabiskā, tā bija iegrebta pārsedzē virs kvad�rātveida atvēruma klu�a formas būvē, kas bija viegli aprakta ar zemi gandrīz vai līdz aug�ai un ko nosedza plakans, grubuļains jumts; būvi rotāja galvaskausi, kuri bija līdzīgi jau redzētajam, �eit tie bija mazāki. Izvilcis no maksts dunci, Ostins attīrīja atvē�rumu un papla�ināja tiktāl, ka Zavala varēja tajā iedabūt galvu un plecus.

D�o uzspīdināja bateriju visapkārt iek�pusei.

-���� Manuprāt, es varētu iespiesties iek�ā. Viņ� ielocījās spraugā ar kājām pa priek�u.

Ostins dzirdēja skaļu �ķaudienu, tad atskanēja Zavalas balss:

-��� Nāc ar putekļu sūcēju!

Oslins vēl papla�ināja caurumu, lad ielīda iek�ā līdzās Zavalam.

-����� Nav glu�i kā viesnīcā "Hilton", viņ� atzina, vārdiem atbalsojoties.

Kastei līdzīgā telpa bija divu automa�īnu garā�as lielumā. Sienas bija pietiekami biezas, lai atvairītu lie�u lielgabala �ā�vienu. Oslina galva gandrīz vai aizskāra zemo jumtu. Apmestās sienas bija samērā gludas, uz tām bija vienīgi neskaitāmi daudz tum�u plankumu un �etras ieejas, kas pletās no grīdas līdz gries�tiem, tādas pa�as kā tā, pa kuru nupat viņi bija iekļuvu�i, tās bija aizgruvu�as ar zemi, kas cieta kā cements un pilna ar sak�ņu pinumiem.

-��� Es nezinu, Kurt. Te ir, ko piedāvāt, skats uz ezeru, da�bisks interjers�

-���� Tāds, ko nekustamā īpa�uma aģenti sauc par kaut ko īpa�u.

-��� Turklāt te ir pagrabs. Zavala iespīdināja bateriju stūrī.

Ostins nometās uz ceļiem, lai apskatītu masīvu akmens plāk�sni grīdā. Gar tās malu bija redzami izurbti vairāki caurumi. Ar na�u palīdzību viņi uzlauza to vaļā un, pabīdīju�i akmeni nost, ieraudzīja spirālveida kāpnes, kas veda lejup. Tā kā Zavala bija pirmais ielīdis �ajā būvē, tagad Ostins uzņēmās izlūko�anu. Viņ� nolaidās lejā pa īso, liekto kāpņu posmu un nonāca ejā, kas pēc da�iem jardiem bija norobe�ota ar lielu plātni. Ostins uz�spīdināja uz tās kabatas baterijas gaismu.

-��� Nāc labāk lejā, viņ� rāmi sacīja.

Jūtot nopietnību Ostina tonī, Zavala a�i viņam pievieno�jās. Uz grīdas plātnes priek�ā gulēja kaulu kaudze. At�ķirībā no iepriek� redzētās nāvesgalvas skulptūras �ie se�i galvas�kausi reiz bija klāti ar miesu. Zavala pacēla vienu no tiem un turēja izstieptā rokā glu�i kā Hamlets, kas veras Jorika atlie�kās.

-�������� Ziedo�anas upuri. Sprie�ot pēc cauruma galvaskausā, viņi bija pasargāti no cie�anām, viņiem nenācās mirt bada nāvē.

-���� Bendes biju�i sirdsciivēki, Ostins sacīja, meklēdams plātnē kādu spraugu. Tikt apkārt �ai mantai var vienīgi ar domkrata vai dinamīta palīdzību.

Ostins bija redzējis pietiekami daudz. Viņi uzkāpa atpakaļ aug�ējā kambarī, kur Ostins ievēroja uz grīdas vairākus balti izbaloju�us krikumus. Viņ� pacēla vienu, un tas sabirza rokā kā pulveris.

-��� Saldūdens vē�veidīgais, viņ� noteica. �ī vieta reiz bi�jusi zem ūdens.

Zavala paberzēja netīrās sienas ar pirkstiem.

-�� Tev varētu būt taisnība. Izskatās pēc iz�uvu�ām dīķa dū�ņām.

Viņi izlīda ārā svaigā gaisā un apskatīja būvi no visām pu�sēm. Tā bija uzcelta uz akmens platformas, kura bija savākusi visu, kas uzkrājas virs ezera. Sēklas, ko, domājams, bija atne�su�i putni, bija uzdīgu�as, un saknes aizkavēja smil�u aizpū�anu. Salas malā, ja lūkojās ūdenī taisni lejā, varēja saskatīt ak�mens terasi. Ostins nometa zābakus, ieslīdēja ūdenī un, maz�liet papeldējis, ienira.

-���� Izskatās pēc aisberga virsotnes, viņ� sacīja, izniris ārā. Varbūt tas bijis templis kādas ļoti lielas piramīdas aug�galā. Nevaru gan pateikt, cik tālu tas stiepjas.

-��� Es jau tev teicu, ka vajadzēja ņemt līdzi zemūdeni, Zava�la piezīmēja, pasniegdams Ostinam roku. Tātad, ja tas, ko mēs domājam, ir patiesība un �ī celtne ir templis, mēs esam nulles punktā. �okļi.

-��� Mums vienīgi jāizgudro, kā likt tur iek�ā.

-��� Jauki teikts. Varētu mēģināt uzspridzināt to plātni.

-Jā-ā, varētu gan, un varbūt tas pat izdotos. Tomēr tā nav

ķirurģiska pieeja. Mūsu draugi no arheologu aprindām vairs ar mums nerunātu. Padomāsim par to, kamēr apskatām apkārtni.

Viņi iekāpa atkal lidma�īnā un lēnām aizslīdēja līdz ezera galam, kur izkāpa ārā un pagāja dziļāk iek�zemē. Me�s grima pustumsā, cauri koku lapotnei vietām iespīdēja pa saules sta�ram. Koku blīvuma dēļ zemsedze bija trūcīga, un pa kritu�ajām lapām bija viegli iet. Ostins devās tur, kur skanēja ūdens �aloņa, tā bija upe, ko viņi bija redzēju�i no aug�as, un no abām pusēm to ieskāva akmeņainas sienas. Gultne starp sienām bija pilna ar zemi un veģetāciju, bet vietām tecēja strautiņi no basei�na, kas bija uzkrājies aiz vienkār�ā dambja un vecās barikādes ezera virzienā. Upes galvenā gultne spēji pagriezās tie�i pirms akmeņaino sienu sasnieg�anas un ieliecās me�ā. Ostins izse�koja ūdens plūsmai no baseina un atkal nonāca pie tādām pa��ām akmens sienām.

-��� Tie�i tā, kā es domāju, viņ� noteica.

-��� Kā tu varēji to zināt? Zavala jutās pārsteigts.

-���� Vai tu ticētu, ja es teiktu, ka man ir baigais ķēriens uz dambjiem?

-���� Protams, ticētu. Zavala saviebās. Un tagad pastāsti, kā tu patiesībā to uzzināji!

Ostins pacēla kādu zariņu, iemeta to upē un vēroja nozū�dam burbuļojo�ā un putojo�ā straumē.

-��� Atceries, kā �ī upe izskatījās no aug�as? Manuprāt, tu tei�ci, ka tā lokās vēl vairāk nekā vēderdejotāja. Bet tie�i pirms ieplū�anas ezerā tā pagrie�as un tek ideāli taisnā līnijā. Mans pirmais iespaids bija tāds, ka �is gabals ir pārāk taisns, lai būtu dabisks. Tāpat kā tas templis ezera vidū. Dabā nemēdz būt ne�vainojami pareizu veidojumu. Es nodomāju, ka tas varbūt ir kanāls. Tu zini �esapīka un Ohaio vēsturisko parku Va�ingto�nas ziemeļos?

-��� Viena no manām iecienītajām vietām, kur bez lieliem iz�devumiem varēja sarunāt pirmo randiņu, Zavala smaidot sacī�ja, gremdējies tīkamās atmiņās. Tik romantiska vieta! Kādā sakarībā tu to pieminēji?

-��� Padomā par to templi! Da�reiz tas ir zem ūdens. Da�reiz

ne.

Ostins gandrīz vai dzirdēja darbojamies pārslēdzējus, kad

Zavalas ģeniālais mehāniķa prāts apstrādāja informāciju. D�o uzsita sev pa pieri.

-��� Nu protams! Slū�as!

Ostins attīrīja smiltīs laukumu un pacēla kādu īsu nūju.

-��� Laipni lūdzu, profesor Z.!

Zavala uzvilka smiltīs līniju.

-��� Tā ir Potomakas upe. Pa to nevar kuģot uz aug�u un uz leju, jo gadās krāces un ūdenskritumi, tāpēc tās vietas apbrauc pa izraktiem kanāliem. �eit. Viņ� uzsita pa zemi. Uzbūvē vārtu un slū�u sistēmu, lai kontrolētu ūdens līmeni kanālā, pēc kārtas katrā tā gabalā. Paskatīsim, vai man ir taisnība. Viņ� uzvilka elipsi, kas atveidoja ezeru. Normālā stāvoklī upe atplūst �eit, aug�ā, piepilda līdzenumu, radot ezeru, tad apak�ā tek ārā un plūst līdz jūrai.

-��� Tiktāl labi, profesor.

-���� Un tad nezināmi in�enieri uzbūvēju�i �eit dambi. Zava�la uzvilka līniju pāri ezera aug�ai. Tas neļauj ūdenim ieplūst ezerā, ta�u tam ir kaut kur jānotek, citādi tas izgāzīs vārtus. Viņ� uzvilka prom no ezera vērstu taisnu līniju. �eit izrok kanālu, un ūdens pagrie�as prom no ezera uz citu gultni. Viņ� paraudzījās aug�up, tum�ajām acīm uzvaras priekā mirdzot. Tagad var ezeru nosusināt.

-��� Un uzcelt templi. �eit. Ostins ar zābaka purngalu uzvil�ka krustiņu smiltīs.

Zavala uztvēra stāstījumu.

-����� Kad uz piramīdas uzlikts pēdējais akmens, var aizvērt kanāla slū�as un atvērt ezeru vārtus. Ezers īsā laikā atkal pie�pildās ar ūdeni un apslēpj templi. Ergo�

-���� Ergo, ipsofacto [8] un voilā [9] ! vienīgā problēma ir tā, ka slū�u vārti ir būvēti no pārvietojamām daļām. Ar laiku vārti sabojājas, ja netiek veikta to apkope. To, kas palicis no maiju civilizācijas, spāņi ir satrieku�i pī�ļos. Tas līkums ir dabisks uztvērējs it visam, kas peld pa upi. Ezera vārtu priek�ā sakrājas visādi mēsli, veidojot aizsprostu, kanāla slū�as sapūst un vairs nedarbojas, upe atkal tiek aizvadīta prom no ezera. Ezerā ie�plūst vairāki strauti, bet ar laiku līmenis krītas, atklājot tempļa aug�u. Tā pamazām aizaug ar zālēm un krūmiem.

-��� Tātad, ja mēs pietiekami ilgi gaidītu, Zavala ieminējās, � ezera līmenis pamazām nokristos un templis atkal būtu re�dzams, ja vien ūdens spiediens no tā rezervuāra nepārrauj veco dambi un atkal nepiepilda ezeru ar ūdeni.

Ostins apdomāja Zavalas teikto un pamāja.

-��� Atpakaļceļā es pastāstī�u līdz galam savu teoriju.

Ejot cauri me�am, Zavala nespēja novaldīties.

-��� Tev jāatzīst, ka tas ir velni�ķīgi labs izgudrojums.

-��� Piekritu, Ostins rāmi atsaucās. Tas ļāva nolaist ūdeni ezerā, kad vien viņi to gribēja. Tātad viņi varbūt vēlējās atkār�toti iekļūt templī. Tā ieeja aug�pusē varbūt ir acu apmānī�anai, tāpat kā viltotās ieejas, ko iebūvēja ēģiptie�u piramīdās, lai ap�muļķotu kapeņu laupītājus. Es nebrīnītos, ka varbūt tie�i tāpēc viņi ir saliku�i tos skeletus tie ir kā skatuves rekvizīti.

-���� Skatuve. Rekvizīti, Zavala atkārtoja.

-��� Pasūtīsim, lai mums kaut ko atved, kad iekāpsim atpakaļ lidma�īnā.

Pēc neilga brī�a Zavala pa lidma�īnas rāciju sazinājās ar "Nēreju" un nolasīja pasūtījumu sarakstu. Viņ� neizpratnē sa�rauca pieri, nosaucot kādu no Ostina pieprasītajiem priek�me�tiem, tomēr neko nejautāja.

Gaidot viņi nedaudz uzēda, tad atlaidās ēnā, līdz iesprak�ķējās radio ar ziņu: "Pui�i, tuvojamies, būsim pēc desmit mi�nūtēm."

Precīzi noteiktajā laikā zemu virs ezera parādījās tirkīza krā�sas helikopters ar lieliem burtiem "NZJA", apstājās gaisā netālu no lidma�īnas un nometa lielu plastmasā ievīstītu kasti, kas turējās virs ūdens ar piepūstu pontonu palīdzību. Helikoptera apkalpe vēroja vīrus apak�ā satveram sūtījumu, pamāja ardie�vas un rūcot aizbrauca uz to pa�u pusi, no kuras bija ieradu�sies.

Kastē atradās divi ūdenslīdēju komplekti un vairākas kar�tona kārbas. Ostins uzkrāva kastes uz plosta un aizīrās atpakaļ uz augstāko ezera galu, kamēr Zavala pārvietoja lidma�īnu uz izrobojumu krastmalā. Viņ� zināja, ka labāk Ostinam nejautāt, kas iecerēts. Kad būs nepiecie�ams, Kurts pats to viņam pa�teiks.

Zavala apklāja lidma�īnu ar zvejnieku tīklu, iepīdams tajā zarus, un tad uz plosta piebrauca Ostins un palīdzēja pabeigt iesākto. Kārbu vairs nebija. Apmierināti, ka viņu lidaparāts ir labi noslēpts, abi uzkrāva ūdenslīdēju komplektus uz plosta un devās uz salu, kur iznīcināja savas iepriek�ējās iera�anās pēdas. No plosta tika izlaists gaiss, tas tika nogremdēts seklā ūdenī un piespiests ar akmeņu kaudzīti, lai neuzpeldētu virs�pusē. Ūdens bija silts, te varēja iztikt bez biezajiem ūdenslīdēju ietērpiem, un viņi uzvilka tikai vieglos, melnos kombinezonus.

Neko neteikdams, Ostins iebāza ūdensnecaurlaidīgā ka�batā mazo maisiņu, ko bija aplicis ap kaklu. A�i pārbaudot ap�rīkojumu, viņi papeldēja mazliet tālāk no salas un, netērējot laiku, uzsāka iegremdēties ezera dzelmē.

Ar līganām, vienmērīgām peldpleznu kustībām viņi peldē�ja uz leju, nedaudz atvirzoties no tempļa, līdz bija sasniegu�i ezera dibenu, kas bija piedzīts pilns ar konusveidīgiem akme�ņiem. Platās terases slējās gar piramīdas sānu kā milzu pakā�pieni.

-Tie nu gan ir akmens gabaliņi! Ostins iesaucās; apbrīnu viņa balsī nenoslāpēja zemūdens telefona metāliskais skanē�jums.

-��� Labi, ka mēs neesam māņticīgi, es saskaitīju, ka te ir trīs�padsmit terases.

-������� Piesit pie koka dro�ības pēc! Ostins bilda un ielūkojās dziļuma mērītājā. Simt �etrpadsmit pēdu. Vai esi gatavs darīt, kā plānots?

Pieredzēju�i ūdenslīdēji ievēroja principu plāno icnir�anu un ienirsti, kā plānots. Viņu taktika bija vienkār�a izpētīt visas �etras puses no aug�as līdz lejai, un viņi peldēja apkārt piramīdai pretēji pulksteņa rādītāju kustībai. Tā bija vienīgā celtne, un Ostins prātoja, vai tie�ām piramīda bijusi būvēta ar vienu vienīgu mērķi. Nākamā siena bija tāda pati kā pirmā, tās izpētei pagāja vienīgi da�as minūtes. Ta�u ar tre�o bija citādi.

Pārējās malas bija samērā gludas, ta�u uz �īs bija uzbūvē�tas platas kāpnes, tās stiepās no tempļa aug�as līdz lejai tas varēja būt pamatlīmenis sausuma laikā. Kāpņu apak�ā glu�i kā lepnas Lasvegasas viesnīcas �veicars vertikāli pret ezera dibe�nu stalti slējās akmens plātne.

Zavala raidīja pāri tum�ajai virsmai spilgti baltu gaismas strēli no savas pārvietojamās halogēnu spuldzes. Pēc mirkļa viņ� sacīja:

-���� Vai neizskatās pazīstams?

Ostins paraudzījās uz Spalvaino �ūsku, kas grasās aprīt kuģi.

-����� Pasaule gan ir maza. Tā ir "Dariet" plāksnes kopija! Viņ� pavērās uz kāpnēm, kas veda aug�up gar piramīdas sānu. Tā man atgādina to plāksni, kas laiku pa laikam parādījās filmā "2001". Varbūt �is vecais ziņojumu dēlis mums kaut ko pavēstīs.

Viņ� uzsāka ceļu aug�up kā lēna dūmu grīste, Zavala turē�jās pa labi un mazliet iepakaļ. Kāpņu malas bija rotātas ar gre�bumiem, aptuveni pusceļā no spalvu vainaga bija izbāzusi savu milzīgo stilizēto seju �ūska. Mute, kas bija pietiekami liela, lai varētu norīt cilvēku, bija plati atvērta un izskatījās gatava uz�brukumam. Tajā lejup sniedzās biezi, truli indes zobi ceļa zī�mes lielumā, lai tiktos ar atbilsto�u aug�up vērstu pāri no apak��as.

-��� Draudzīga izskata biedrs, bilda Zavala. Tu ta�u nedo�mā, ka viņa ko�?

-���� Iepazīsties ar Spalvaino �ūsku! �ajās vietās to sauc par Kukulkanu.

-���� Viņa izskatās kā rotveilera un aligatora krustojums. Pa�prasi, vai viņa zina, kā iekļūt piramīdā.

-��� Varbūt tā nemaz nav tik muļķīga ideja. Ar da�iem plez�nu uzsitieniem Ostins piepeldēja tuvāk pie atvērtās rīkles un apstaroja to ar savu gaismekli. Saki "ā!", viņ� izrīkoja un līda iek�ā. Viņa gaisa balons atsitās un paberzējās pret biezajiem indes zobiem, ta�u iek�ā bija pietiekami daudz vietas, lai pa�grieztos apkārt. Viņ� izbāza galvu ārā no mutes un aicināja ar mājienu Zavalu sekot, tad devās dziļāk iek�ā piramīdā, ar bate�riju meklēdams dro�ākas vietas uz slīpās grīdas. Abi peldēja uz leju apmēram divas minūtes, lēni un piesardzīgi, līdz eja izbei�dzās un telpa bija pietiekami liela, lai varētu piecelties stāvus. Tālāk vēl vienas kāpnes veda aug�up uz citu eju.

-���� Es jūtos kā netīro drēbju kaudze, kas nupat noslidināta lejā pa mazgātavas �ahtu. Tas bija pārāk vienkār�i, Zavala, aizdomu pilns, ieminējās.

-���� Es domāju tie�i to pa�u. Bet atceries, tie cilvēki, kas uz�būvēja piramīdu, zināja, ka tā būs arī zem ūdens. Viņi varbūt domāja, ka visi, kas mēģinās iekļūt iek�ā, tērēs laiku, lai ie�lauztos caur to plātni tie�i zem tempļa. Un, pat ieraugot �o ie�eju, neviens negribētu doties �ūskas mutē. Lai nu kā, viņ� piebilda, uzmanīgi jāskatās, vai nav kaut kādas lamatas.

Viņi pacēlās aug�up pa kāpnēm kā spoki apburtā mājā. Ostins dzirdēja Zavalu noņurdam:

-���� Man gan patiktos, ja viņi būtu izdomāju�i kaut ko vien�kār�āku. Te uz leju, te uz aug�u�

Ostins glu�i labi saprata sava biedra grem�anos. Pat piere�dzēju�i kuģu vraku pētnieki nevar vienmēr atbrīvoties no bez�veidīgām, klaustrofobiskām bailēm, ka tūksto�iem tonnu sma�gi akmeņi var velties pār viņu galvām. Pat vēl sliktāk viņi var tikt ieslodzīti, nespēdami pakustēties, un lemti drausmīgai nā�vei nosmokot. Viņ� ar prieku sajuta, ka galva izlien virs ūdens. Pēc mirkļa parādījās arī Zavala. Viņi uzspīdināja savus gais�mekļus apkārt apaļajam baseinam. Zavala pasniedzās, lai no�ņemtu elpo�anas aparātu no mutes.

Ostins satvēra Zavalas plaukstu.

-���� Pagaidi! viņ� brīdināja. Mēs nezinām, vai gaiss te ir elpojams.

Atmosfēra telpā varēja būt vairāk nekā divus tūksto�us ga�du veca. Ostins nezināja, vai �ajā laikā ir uzkrāju�ies mikroor�ganismi, sporas vai toksini, un riskēt negribējās. Viņ� izlīda no baseina un noņēma savas peldpleznas un jostu, tad palīdzēja to darīt Zavalam. Viņi uzgāja pa kāpnēm, kur grīda bija hori�zontālā līmenī. Ārā no ūdens elpo�ana caur regulatoru likās nedabiski skaļa.

Garajai, �aurajai telpai bija augsti, velvēti griesti, ko balstī�ja maijiem raksturīgā veidā uz horizontāliem blokiem izvietotas arkas. Ostina gaismekļa stari noslīdēja no jumta un sasniedza kādu garenu galvu ar izvirzītām ausim un paplestām nāsīm.

-��� Vai tas ir tas, ko es iedomājos? Zavala jautāja.

-���� Zirgs paliek zirgs.

-��� Protams, protams. Bet ko viņ� te dara?

Ostins nolaida bateriju zemāk, lai stari apgaismotu zirga garo kaklu.

-���� Nu� Es teiktu� tā ir tēlaina galva.

Koka zirgs pacēlās no augsti paceltas karavelas priek�ga�la, tās borti bija ko�i sarkani un mirdzo�i. Priek�gals bija pa�stiepts, veidojot dragājamo ierīci. �ā kuģa celtnieki nudien bi�ju�i īsti mākslinieki, Ostins nodomāja, kad viņi gāja gar tā kor�pusu. Karavela bija gara un �aura, ar plakanu pamatni; abi gali uzvijās aug�up ar graciozu liekumu. Gareniski uz klāja gulēja masts.

Klāja dēļi bija ielūzu�i, atsedzot du�iem amforu kravas tel�pā. Visapkārt mētājās apaļi metāliski priek�meti, kas varēja būt vairogi. Divi gari airi, kuru lāpstiņas bija gadu gaitā sagriezu��ās, atslieti pret kuģa pakaļgalu, it kā gaidīja sen miru�o stūr�maņu rokas. Kuģis ceļoja nevis pa zilo jūru, bet gan gulēja uz akmens paliktņa. Lai arī koksne lielākoties bija neskarta, to�mēr da�i dēļi bija sapuvu�i un kuģis mazliet sasvēries uz vienu pusi.

-��� Tuvumā laiva izskatās daudz skaistāka, Zavala murmi�nāja.

Ostins pārvilka ar roku pār dēļiem, it kā neticētu savām acīm.

-��� �is ir viens no kuģiem, kas attēloti uz stēlām un citiem grebumiem.

-��� Ko gan feniķie�u laiva dara maiju zemūdens templī?

-��� Gaida, kad notiks neiedomājams apvērsums arheoloģijā, Ostins sacīja. Iedomājies, kas notiks, kad Ņina pievērsīs ska�tienu �ai skaistulei. Mums vajadzēs vispirms iesniegt viņai spe�ciālu ziņojumu, lai viņa to var pārdomāt, pirms mēs te tiekam ar fotoaparātu. Ko tu domā par garumu?

-���� Neap�aubāmi vairāk par simt pēdām.

Zavala gandrīz uzskrēja virsū vienam no �etriem apaļajiem pīlāriem, kas bija izvietoti gar laivas sāniem. Arī gar otru sānu atradās �etras kolonnas.

-���� Te ir vēl kaut kas specifisks ziņo�anai, viņ� sacīja. Astoņi pīlāri.

-��� Astoņas nozīmīgās dienas Veneras ciklā, Ostins atsau�cās. Tas labi saskan.

Viņi bija pie laivas uzslietā pakaļgala. Ostins bija iztēlo�jies, ka kambaris izbeigsies ar tuk�u sienu, ta�u tur bija vēl viena izvirzīta arka un aiz tās kāpnes, kas veda uz aug�u. Viņi pa tām uzkāpa un nonāca daudz mazākā kambarī, kura grīda gandrīz bija iegrimusi taisnstūrainā bedrē. Tajā atradās sarkofāgs, un tā vākā bija vairāki grebumi ar Spalvaino �ūsku. Viņi iekāpa bedrē un mēģināja ar na�iem pakustināt vāku.

-��� Varbūt uz kuģa ir kaut kas, ko mēs varētu izmantot atlau��anai, Ostins ierosināja.

Abi nokāpa atpakaļ lielajā kambarī. Zavala pastiepās līdz kuģa margām un, pārvilcies pāri malai, ar Ostina palīdzību no�kļuva uz klāja. Atbalstoties pret margapmali, viņ� bikli spēra soli uz priek�u, pārbaudīdams sava svara iespaidu.

-���� Klājs iztur, bet es dro�ības pēc palik�u uz �ķērsbaļķa. Viņam ejot pāri, koki ie�īkstējās. Daudz amforu. Es� Jēziņ! Viņ� apklusa. Pēc mirkļa sekoja satraukts sauciens: Kurt, tev jāredz, kas �eit ir!

Zavala atnāca atpakaļ pie margām un palīdzēja Ostinam ierāpties. Gadsimtu gaitā klājs bija nosēdies, un tagad dēļi sa��ķiebās līdz vidum, kur bija visvairāk amforu. Ostins sekoja Zavalam pa �ķērsbaļķi līdz klāja vidum. Lai ari korpuss viegli �ūpojās no abu svara, tas joprojām stingri balstījās uz akmens paliktņiem.

Zavala pārliecās pār lielu krūku, kas bija pārplīsusi, un piecēlās ar kaut ko zaļi mirgojo�u plaukstā. Smalki veidotā, ar smaragdiem un briljantiem rotātā kaklarota bija gulējusi zelta un dārgakmeņu kaudzē, kas pildīja sa�ķiebu�os dēļu radīto bedri. Ostins paņēma to rokā un nosprieda, ka nekad nav re�dzējis tik skaistu rotaslietu. Sare�ģītie veidojumi liecināja par amatnieka augsto meistarību. Kamēr Ostins to apbrīnoja, Zava�la iebāza roku neskartā krūkā un izvilka ārā sauju atsevi�ķu dārgakmeņu briljantus, rubīnus un smaragdus. Zavalas mute izbrīnā pavērās.

-��� �ī noteikti ir di�ākā bagātību koncentrācija pasaules vēs�turē!

Ostins bija notupies pie kādas saplīsu�as amforas.

-��� Salīdzinājumā ar �iem britu karaliskie dārgakmeņi izska�tās pēc spēļu bumbiņām, vai ne? Caur viņa pirkstiem slīdēja akmeņi karameļu lielumā. Starptautiskajiem advokātiem būs ko noņemties, kamēr izlems, kam tas viss pienākas.

Zavala pameta acis uz apbedījuma kambari.

-��� Varbūt pēdējais īpa�nieks ir tas, kas tajā akmens zārkā.

Ostins pacēla da�as �ķēpa smailes.

-��� Iesim paskatīties, vai tas ir kāds, ko mēs pazīstam.

Viņi izkāpa no laivas un devās atpakaļ uz apbedījuma kam�bari. Asie uzgaļi bija stipri, un tos izdevās pabāzt zem vāka. Lai arī kā viņi pūlējās likt lietā sviras principu, lai cik spēcīgas bija �o muskuļaino un trenēto vīru rokas, tomēr nekas nespēja sa�censties ar tiem, kas bija konstruēju�i un uzbūvēju�i akmens zārku.

-���� Mums laikam jāiet kapu laupītāju skolā, Ostins sacīja.

Zavala pārbaudīja savu elpojamā aparāta spiedienu.

-��� Pa�laik mēs to nevaram darīt. Ja gribam te palikt ilgāk, mums būs jāpārslēdzas uz rezerves baloniem.

-��� Mēs redzējām visu, ko vajadzēja. Varbūt zinātnieki varēs kaut ko no tā secināt.

Viņ� jau devās atpakaļ uz telpu, kurā atradās laiva, te pēk��ņi neiedomājami kluso kapeni satricināja pērkonveida sprā�dziens virs viņu galvām. Ostinam acumirkli ie�āvās prātā, ka tā varētu justies zem izvirdu�a vulkāna. Viņu smadzenes sāka ne�prātīgi darboties, kad mū�senie izdzīvo�anas instinkti sāka iz�kliegt pretējas komandas.

Skrien! Meties pie zemes! Sastingsti!

Viņi pūlējās saglabāt līdzsvaru, bet grīda drebēja zem kā�jām. Eksplozija iespieda gaisu slēgtajā kambarī, izraisot spēcī�gu caurvēju. Triecienvilnis nosvieda Ostinu un Zavalu atkal kapenē. Vicinādami rokas, viņi atsitās pret sarkofāgu, baloniem un gaisa caurulēm �ķindot, tad ieslīdēja starp akmens zārku un sienu. Krītot viņi savainojās un guva zilumus, ta�u varbūt tie�i tas paglāba dzīvību. Vietā, kur viņi bija stāvēju�i, nogāzās mil�zīgs griestu gabals. Pa gaisu lidoja asi izroboti akmeņi, it kā tie būtu iz�auti no pļaujo�as iznīcinātājlidma�īnas. Apbedījuma kam�bari sacēlās smacējo�u putekļu mākonis un pārklāja visu ar smalku baltu kārtu, tad sāka birt akmeņi un smiltis.

Ostins izspļāva pamatīgu putekļu devu un apjautājās Zavalam, vai ar viņu viss kārtībā.

Zavala savu klātbūtni un stāvokli apliecināja, vispirms kār�tīgi izklepodamies, tad nobērdams lamuvārdu virteni spāniski.

-��� Jā-ā, iztikt var, viņ� izgrūda. Un kā tev?

-��� Manuprāt, es esmu vienā gabalā. Kaut man galvā pārstā�tu zvanīt tas telefons!

D�o atkal kāsēja.

-���� Kas īsti notika?

-���� Likās, ka kopā darbojas Vezuvs un Krakatau. Manuprāt, tur bija pāris kilogramu sprāgstvielas. Ostins saviebās. Tu man ļoti patic, bet es nedomāju, ka mēs esam gatavi saderinā�ties. Vai tu vari pakustēties?

Sekoja vēl ilgāka lādē�anās, un abi atkabināja rokas, kājas un elpo�anas caurules, līdz varēja atkal piecelties. Zavala pa�stiepa roku pēc halogēnu spuldzes, kas bija nokritusi rokas stiepiena attālumā. Viņ� uzspīdināja to uz Ostinu, tad pats uz savu seju. Maskas bija sa�ķiebu�ās, ta�u stikli nebija plīsu�i un pasargāja acis no putekļiem.

-��� Tu izskaties pēc apkaunojo�a mīmika, Zavala bilda ie�smiedamies.

-���� Es nevaru ciest mīmiķus, pat ja viņi ir slaveni. Bet tu izskaties mazliet bāls. Man ir kāds atklājums. Mēs elpojam bez saviem regulatoriem.

Zavala pielika maskas daļu, kurā bija mikrofons un regu�lators, pie sejas un satvēra ar zobiem iemuti.

-Joprojām strādā, viņ� atzina.

-���� Manējā arī. Izskatās, ka mums tās nebūs vajadzīgas. Es jūtu, ka iek�ā nāk svaigs gaiss.

-��� Tas nozīmē, ka piramīdas aug�u kāds ir uzspridzinājis. Laiks kustēties. Vai tu vari paiet?

Zavala pamāja un izrausās no bedres, tad noliecās un palī�dzēja Ostinam. Abi no galvas līdz kājām bija klāti ar bālgani brūniem putekļiem, kas padarīja viņus līdzīgus zombijiem. Os�tins uzspīdināja savu bateriju atpakaļ bedrē un ievēroja, ka sma�gais akmens vāks no satricinājuma ir sa�ķēlies. Ostins zināja, ka jādodas prom, tomēr uzvarēja ziņkāre. Viņ� vadīja gaismas staru uz iek�ā guļo�o.

Seja bija klāta ar nefrita masku, kuras acis bija apaļas, bet deguns kā ērglim. Nelaiķis bija apklāts ar līķautu no tum�a materiāla, kas varētu būt samts. No tāda pa�a materiāla bezformas cepures apak�as stiepās bāli rudas matu �ķipsnas. Ostins pavirzīja gaismu zemāk. Ķetnām līdzīgās mumificētās rokas bija sa�ņaugu�as vecus pergamenta ruļļus. Ostins vienu no tiem pa�ņēma un apskatīja ar izbrīnā ieplestām acīm, tad iespieda to atpakaļ kaulainajās rokās. Viņ� ievēroja zem maskas zoda spī�dam kaut ko dzeltenu. Forma bija pazīstama, tomēr likās galīgi neiederīga. Ostins vēlējās to apskatīt tuvāk, ta�u nebija laika. No laivas telpas atskanēja balsis.

Blīvais putekļu mākonis laivas kambarī strauji noplaka; no milzīgā cauruma, kas pletās tur, kur reiz bija griesti, iespīdē�ja saules stari, un to gaismā virpuļoja putekļi. Lieli akmens blu�ķi bija saplacināju�i tum�i sarkanā korpusa pakaļgalu kā ar kartupeļu spiedni; kolonnas bija izsistas ārā un gulēja sadalīju��ās gabalos. Kambara grīda bija piekaisīta ar sīkākām akmeņu �ķembām un noklāta ar kaļķakmens birzumu. Ostinam nebija laika bēdāties par sadragāto laivu no robainā cauruma tika nolaistas virvju kāpnes, un putekļu dūmakā pa tām sāka rāp�ties lejā divi vīri melnos tērpos.

Pirmais, kas sasniedza grīdu, pastiepa rokas uz aug�u un pieturēja �ūpojo�ās kāpnes.

-��� Piedodiet, ka te tāda nekārtība, don Halkon, atskanēja neizteiksmīga balss.

-��� Gusman, no tā nevarēja izvairīties, sacīja smalkāk vei�dotais tumsnējais vīrs, apskatot sprādziena radīto jucekli. Gal�venais, ka mēs sasniedzām savu mērķi, nevis kā to izdarījām. Viņ� uzspīdināja spēcīgu gaismas staru un norādīja uz sagrauto laivu. Mans dievs, kāds fantastisks skats!

Iebrucēji izlauzās pāri akmeņu kaudzei un uzrāpās pāri pa�kaļgala dēļiem uz mazāk cietu�o laivas daļu. Pēc brī�a Halkons aiz sajūsmas iekliedzās:

-��� Paskatieties, Gusman! Viņa balss pauda histērisku prie�ku. Te ir pietiekami daudz dārgakmeņu, lai pilnībā apgādātu jaunu armiju!

Ostins kopā ar Zavalu stāvēja ejā uz laivas kambari un ap�svēra stāvokli. Viņu vienīgais ierocis bija makstī noglabātie dun��i. Halkonam un viņa rokaspuisim noteikti ir pie jostas nēsāja�mas pistoles, iespējams, arī kaut kas vairāk. Ja viņ� un Zavala mestos uz kāpnēm vai ieeju caur ūdeni tālākajā galā, viņus no�kniebtu kā pīles �autuvē.

Viņ� pa�ukstēja savas ba�as Zavalam.

-��� Varbūt mums izdodas izsprukt cauri?

D�o bija nonācis pie tāda pa�a secinājuma.

-��� Mums ta�u nav ko zaudēt!

Tikai mūsu un vēl daudzu citu dzīvības, nodomāja Ostins.

-��� Mums vajadzēs lauzties atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kādu ieradāmies. Met prom galveno gaisa rezervuāru, paturi tikai to avārijas komplektu. Viņ� piesita pie maisiņa, kas bija aplikts ap kaklu. Man ir kāds pārsteigums, kas varētu viņus novirzīt, bet jānotrāpa īstajā laikā. Viņi atradis mūs visai ātri. Ja mēs viņus pārsteigsim, viņi var �aut.

-��� Labs ir, paziņosim, ka esam �eit. Es seko�u taviem norā�dījumiem, Zavala piekrita.

Ostins uzsita savam biedram pa plecu, dziļi ieelpoja un devās iek�ā laivas kambarī.

-���� Sveicināti, d�entlmeņi! viņ� sacīja skaļā un skaidrā balsī.

Baltmatainais rētainais vīrs a�i izrāva pistoli no joslas tu�rekļa un mērķēja uz Ostinu.

-���� Mēs neesam bruņoti. Un esam tikai divi, Ostins a�i piebilda, cie�i vērdamies stobrā. Viņ� cerēja, ka �is vīrs ir pārāk profesionāls, lai sāktu panikā �audīties.

-���� Nāciet tuvāk, lai varu jūs apskatīt!

Ostins paklausīja, viņi abi ar Zavalu paspēra vairākus so�ļus. Baltmatainais vīrs izkāpa no laivas vraka un, piesardzīgi piegājis viņiem klāt, atņēma dun�us. Viņ� plati pasmaidīja, rēta uzreiz kļuva spilgtāka.

-��� Mums nudien jābeidz �āda veida tik�anās, viņ� sacīja, aizmēzdams dun�us.

-��� Iepazīstiniet mani ar saviem draugiem, Gusman! Halkons izkāpa no laivas ar pistoli rokā.

-��� Lūdzu, piedodiet manu nepieklājību, don Halkon! Atļau�jiet stādīt priek�ā misteru Ostinu un viņa kolēģi no NZJA miste�ru Zavalu, ar kuru es tikos Arizonā. Zavala ir tas kungs, kas tika nofotografēts ar mūsu novēro�anas kameru.

-��� Protams, tagad es viņu pazinu.

-��� Jums vajadzēs man atsūtīt to bildīti, Halkon, Zavala ierunājās.

Halkons iesmējās.

-��� Es brīnītos, ja jūs, varenie kungi, nezinātu manu vārdu. Gusmans man pastāstīja par jums. Patiesībā es viņam pavēlēju jūs abus novākt. Jums bija veicies, viņ� reti kļūdās sava uzde�vuma izpildē. Pirms viņ� labo savu kļūdu tagad, man jāatzīst, jūs mani pārsteidzāt, kā jums izdevās iekļūt templī.

-���� Mūs norija Kukulkana �okļi, Ostins paskaidroja.

Halkons nopētīja Ostinu glu�i kā entomologs kukaini

burkā.

-Jūs vai nu stāstāt patiesību, vai mēģināt pajokot, Hal�kons noteica. Lai nu kā tas būtu, tam nav nekādas nozīmes. Visai drīz jūs vairs nevarēsiet iziet caur tiem �okļiem.

-��� Es jums pastāstī�u, kā mēs iekļuvām iek�ā, ja jūs atbildē�siet uz pāris notiesāto vīru jautājumiem. Mani moka ziņkārība, vai mūsu teorija ir pareiza.

Halkonam noteikti vajadzēja saprast, ka Ostins vilcina lai�ku, ta�u Ostins lūkojās uz to no cita viedokļa, viņ� centās radīt iespēju izbēgt. Viņ� negribēja nomirt �ajās kapenēs.

-�� Tirgonis līdz pēdējam, Halkons izmeta, redzami ieinte�resēts �ajā spēlē. Klājiet vaļā!

-��� Vispirms kā jūs atradāt �o templi?

-Tāpat, kā uzzinājām par ekspedīciju uz "Anclrea Doria ". No mistera Donatelli vīra, tā sicīlie�a.

-��� Antonio?

-������� Vārds nav svarīgs. Kad jūs pateicāt misteram Donatelli, ka dodaties uz Centrālameriku, mēs likām mūsu spiegiem izse�kot jūs līdz Gvatemalai. To smieklīgo dzelteno lidma�īniņu bija pavisam viegli saredzēt.

Te tev nu bija "Beaver" neuzkrīto�ais izskats, Ostins nodo�māja.

-��� Dāsni atļauju uzdot vēl vienu jautājumu, Halkons turpi�nāja. -Joprojām esmu ieinteresēts jūsu teorijā.

-���� Kā būtu, ja es sāktu tā, Ostins ierunājās. � Feniķie�i gadu tūksto�iem tirgoju�ies ar Amerikas kontinentiem. Kad ro�mie�i aplenca Kartāgu, feniķie�u flote pārveda bagātības pāri okeānam. Pagāja vairāki gadsimti, Jaunajā pasaulē ieradās Kolumbs un sadzirdēja valodas par pasakainām bagātībām. Viņ� atrada runājo�o akmeni, nolēma, ka tas varētu norādīt ceļu, un devās savā pēdējā ceļojumā, lai pārvestu mājā bagātību. Viņ� pārprata informāciju uz akmeņa, tomēr bija pietiekami tuvu.

-��� Gandrīz tikpat tuvu kā jūs, mister Ostin. Vai tagad pateik�siet, kā iekļuvāt iek�ā?

-��� Pa �īm kāpnēm, Ostins sacīja, pamezdams skatienu uz apbedījuma kambari.

Halkons pasmaidīja un pagriezās pret savu kompanjonu.

-��� Gusman�

-��� Es neesmu beidzis, Ostins pārtrauca. Kolumbs ir sais�tīts ar noslēpumainu organizāciju, kas saucas "Brālība", tāpēc ir glu�i ticams, ka viņi zināja par bagātībām.

-���� Vairāk nekā ticami. Halkons apturēja sava palīga roku. Mister Ostin, es patie�ām jūtos pārsteigts. "Brālība" ir bijis viens no labāk saglabātajiem noslēpumiem visā pasaulē. Pat tad, kad mēs nogremdējām vienu no pasaules slavenākajiem laineriem, nevienam neradās aizdomas par mūsu eksistenci.

-Jūs gribat teikt, ka "Brālība" nogremdēja "Andrca Doria"?Ostins pārjautāja.

-��� Patiesību sakot, Gusmans. Kamēr mans tēvs kopā ar ci�tiem tika galā ar bruņotā furgona apsargiem kravas telpā, Gus�mans parūpējās par visu uz komandtilta.

-��� Tas bija nelaimes gadījums, Ostins apstrīdēja.

-��� Tā tika uzskatīts. Nebija nemaz tik grūti, kā jūs varat ie�domāties. Mēs zinājām, ka tonakt kuģi ies viens otram tuvu garām. Gusmans bija sagatavojies nogalināt visus uz "Stockholm" komandtilta un ietriekties ar zviedru kuģi tajā otrā laineri. Bet galu galā viņ� izmantoja vienīgi citu kļūdas.

-���� Ja tas, ko jūs sakāt, ir taisnība un "Brālība" zināja, ka runājo�ais akmens norāda ceļu uz bagātībām, kāpēc tad vaja�dzēja to nogremdēt?

-���� Diem�ēl akmens patieso vērtību uzzinājām tikai nesen. Mans tēvs pavēlēja to akmeni nogremdēt. Viņ� izpildīja "Brālī�bas" pamatprasību iznīcināt visu, kas diskreditē Kolumba at�klājumus.

Zavala pavīpsnāja un pateica kaut ko spāniski.

-��� Jums pilnīga taisnība, mister Zavala, mans tēvs, kā jūs izteicāties, pārcentās. Bet viņ� nevarēja zināt, ka es mainī�u "Los Hermanos" pamatprincipu.

-��� Kad notika �ī pārmaiņa no kuģu gremdē�anas uz revolū�cijas sagatavo�anu? Ostins apjautājās.

Halkona bālā, kalsnā seja apmācās, tad viņ� iesmējās un sasita plaukstas.

-��� Bravo, mister Ostin! Jūs vēl esat ieguvis mazliet laika pirms sava nāves sprieduma izpildes. Pastāstiet, ko tad vēl NZJA zina par maniem plāniem!.

-��� Pastāstī�u, bet tad, kad būsiet aizpildījis vēl da�us cauru�mus.

-Jūsu mēle atraisītos, ja es sāktu iz�aut caurumus jūsu ko�lēģa rokās un kājās, Halkons sacīja smaidīdams.

-���� Varat to darīt, bet ļaujiet man izteikt citu priek�likumu. Pastāstiet man, ko jūs plānojat, un es savukārt atklā�u noslēpu�mu, ko uz planētas nezina neviens cits, tikai es. Dodu savu godavārdu.

-���� Es to pieņemu. Ostins bija pareizi novērtējis, ka Hal�kons, kā jau lieluma mānijas pārņemts cilvēks, varētu gribēt citiem paziņot par savām neprātīgajām idejām. Varu pateikt savu plānu vienā vārdā. Angelika. Jauna valsts, kas tiks veido�ta no Dienvidrietumu �tatiem un Dienvidkalifornijas. Spāņu iz�celsmes cilvēki dabūs atpakaļ to, kas viņiem ar varu atņemts.

D�o pavīpsnāja.

-��� Lai jums veicas! Es gan zinu kādu lielvaru, kam tas nebū�tu pa prātam.

-��� Lūdzu, ticiet man! Es labi zinu, cik varens ir ASV bruņo�jums, un neesmu nodomājis vērsties tie�i pret to.

-��� Tātad visi tie iero�i, kurus jūs pērkat, ir tikai sporta pēc?

-��� Ak nē, tie tiks lietoti militārām vajadzībām. Mister Zavala, jūs esat spāņu izcelsmes, jūs noteikti zināt, ko es iemācījos vēr�u cīņās. Mazliet pavicinot apmetni un prasmīgi darbojoties ar kājām, jūs varat pieveikt daudz lielāku un spēcīgāku preti�nieku .

-��� ASV gan nav tas pats, kas vērsis arēnā, Ostins iebilda.

-���� Bet spēkā ir tas pats princips. Es esmu labi sagatavojis pamatu; esmu pārvedis nelegālos imigrantus uz vecajām spāņu teritorijām, ko tagad nepamatoti aizņem ASV, drīz jau viņu būs vairāk nekā to, kas nav spāņu izcelsmes. Esmu licis lielā savu bagātību, lai iegūtu kontroli pār tādām svarīgām nozarēm kā gāze, nafta un kalnrūpniecība. No savas peļņas esmu sponso�rējis kandidātus valsts amatpersonu posteņiem, kas pakļaujas manām iecerēm, un uzpircis un piekukuļojis citus. Tagad es varu īstenot savu sapni. Tiklīdz bū�u prom no �ejienes, sāk�u darboties. Armija, kuru esmu apmācījis, virzīsies uz robe�pilsētām. Pārējie veiks uzbrukumus valsts iek�ienē. Spāņu izcelsmes amerikāņi izjutīs negatīvu attieksmi, visai līdzīgu tai, kādu dabū�ja ciest japāņu izcelsmes amerikāņi Pasaules kara laikā. Ta�u �oreiz mēs apgādāsim viņus ar līdzekļiem, kas palīdzēs preto�ties pret angļu tautības mocītājiem, iemesls tam būs nacionālā lepnuma atgū�ana, ko Amerika tik bie�i noniecinājusi.

-Jūs runājat par asinsizlie�anu un sajukumu.

-������� Tie�i tie ir mani mērķi! Ko var iesākt ASV atbrīvot Albukerki vai Fīniksu ar atomiero�u palīdzību? Vadīt ielu cīņas Sancljego bulvāros? Viņi zinās, ka ikvienam bruņotam konfliktam seko politisks risinājums, un es to nodro�inā�u. Manis ievēlētie gubernatori lūgsies mieru un ieteiks ASV griezties pie kāda sava pilsoņa, kura dzīslās rit spāņu asinis, lai aicinātu viņu darboties par starpnieku. Es nokārto�u atdall�anos no ASV cie facto.

-���� Nav nekādas garantijas, ka jūsu plāns izdosies, un tādā gadījumā simti un tūksto�i tiks nogalināti pilnīgi veltīgi.

-��� Tomēr viņi būs līdz galam kalpoju�i kā līdzekļi.

-��� Daudzi no viņiem būs latīņamerikāņi, Zavala aizrādīja.

-��� Nu un tad? Halkons pavīpsnāja. Mani sen�i konkistadori izmantoja indiāņu cil�u savstarpējo karastāvokli, pieaici�not da�as no tām par saviem sabiedrotajiem, lai iekarotu acte�ku impēriju, un tad padarīja tos par vergiem. Tiem, kas izdzī�vos, es piedāvā�u izdevību atdzīvināt pagātnes di�enumu, jo es atjauno�u divas izcilas civilizācijas indiāņu un spāņu.

-�� Un kas izcili darbojas bumbu spēles arēnā un inkvizīcijā? piebilda Ostins.

-��� Un vēl vairāk, jūs pat sapņos nevarat to iedomāties, mis�ter Ostin. Daudz vairāk. Viņa tonis bija draudīgs. Man �ī spēlīte ir apnikusi, viņ� nepacietīgi izmeta. Kāds tad ir tas milzīgais noslēpums? Es jūs nevaino�u, ja samelojāt, bet tas jūs neglābs.

-��� Es nemeloju. Tas ir otrā kambari.

Halkons saskatījās ar Gusmanu.

-���� Netaisiet nekādus trikus! Gusmanam ir uzvilkta pistole! Vediet mūs!

Ostins pirmais uzkāpa pa kāpnēm, Zavala viņam sekoja, aiz viņa nāca Gusmans un Halkons, līdz beidzot visi bija pie apbedījuma bedres.

-Jūs ieradāties caur �ejieni? Halkons pārjautāja, veltīgi meklēdams kādas durvis.

-��� Par to es sameloju, bet ne par �o te.

Sarkofāgā guļo�ais bija saistījis Halkona uzmanību.

-���� Kas tas ir? viņ� jautāja.

-��� Vai ļausiet man?

Gusmana dzedrais skatiens sekoja katrai Oslina kustībai, kad viņ� pastiepa roku pie akmens zārka, izņēma spīdīgo priek��metu no mūmijas rokām un pasniedza to Balkonam, kur� sa�rauca pieri apjukumā.

-���� Es nesaprotu, viņ� bilda, aizdomu pilns.

-��� Iedomājieties, ka esat maijs, Ostins sacīja. Jūs simtiem gadu sē�at uz bagātību kaudzes un gaidāt, kad vīri, kas tās atveda, ieradīsies un prasīs tās atpakaļ. Kādu dienu uz jūsu sliek�ņa parādās baltais cilvēks no austrumiem un pieprasa, ka grib savu zeltu. Jūs prātojat, ka varbūt viņ� sevī iemieso Venus dievu, Kukulkanu, Spalvaino �ūsku, tomēr neesat pārliecināts. Un tā jūs dro�ības pēc viņu aprokat kopā ar visiem viņa dārgu�miem un uzzīmējat karti, kuru saprastu tikai Venus dievs. Tajos pergamenta ruļļos, kas ir viņa rokās, uzzīmēts tas, kas attēlots uz akmens plātnes. Bet, ja tas jūs nepārliecina, tad pasakiet man ko kristie�u krusts dara maiju templī?

-��� Tas ta�u nevar būt! Balkons neticīgi iesaucās.

-���� Don Balkon, iepazīstieties ar Kristoforu Kolumbu!

Balkons brīdi vērās mūmijā, tad pasmējās bez jebkādas līk�smes un iesvieda krustu atpakaļ sarkofāgā.

-���� Pievāc to, nabaga muļķi!

Kamēr visu acis bija pievērstas zārkam, Ostins paspieda ap kaklu aplikto maisiņu, un pēc da�am sekundēm tālumā atska�nēja rībiens, tam sekoja vēl daudzi.

-���� Kas tad tas? Balkons noprasīja, pavērdamies apkārt.

Gusmans pavirzījās uz kāpnēm un ieklausījās.

-��� Izklausās pēc pērkona.

Kamēr rokaspui�a uzmanība bija novērsta, Ostins noliecās pie grīdas un satvēra ar vienu a�u kustību vienu no asajiem �ķēpu uzgaļiem, kurus viņi abi ar Zavalu bija neveiksmīgi lieto�ju�i, mēģinot atvērt sarkofāga vāku. Viņ� apņēma ar savu spēcī�go roku Balkona slaido kaklu un iebakstīja asmeni dziļi ādā.

Gusmans a�i pagrieza pistoles stobru.

-��� Atkāpieties, vai ari es to iedur�u asinsvadā! Ostins brī�dināja. Viņ� iegrūda to vēl dziļāk. Asinis sāka tecēt pa Halkona kaklu.

Halkona rīkle bija sa�ņaugta, un viņ� ar mokām izdvesa:

-���� Dariet, kā viņ� liek!

-���� Lieciet pistoli atpakaļ makstī! Ostins komandēja. Viņ� zināja, ka Gusmans nemū�am neatteiktos no savas pistoles pilnī�bā, viņ� mēģinātu trāpīt pa galvu vai arī vispirms novākt Zavalu.

Gusmans smaidīja; savilcis plānās lūpas gandrīz vai apbrī�nā, viņ� ieslidināja pistoli makstī. Tad Ostins pavēlēja llalkonam nomest ieroci.

Turoties kopā ar Zavalu, Ostins atkāpās ārā no kambara un vilka līdzi savu dzīvo vairogu lejā pa kāpnēm uz galveno telpu. Gusmans piesardzīgi sekoja, kad viņi �ķērsoja akmeņiem piebārstīto telpu un apstājās saules staru gaismas lokā zem gries�tu cauruma.

Halkons bija atguvies no pārsteiguma.

-��� Tas izskatās pēc meksikāņu atturības, viņ� sacīja; balss joprojām skanēja apspiesti, bet izaicino�i.

No aug�as nolija īsa, spēcīga ūdens straume. Visi parau�dzījās aug�up, vienīgi Ostins ne.

-��� Tas nav lietus, ja jūs par to prātojat. Tie būk�ķi, ko jūs dzirdējāt pirms brī�a, bija sprādzieni. Es izmantoju pa gabalu vadāmu detonatoru, lai uzspridzinātu dambi, kas aiztur ūdeni no ieplū�anas ezerā. īek�ā gā�as miljoni galonu.

-��� Es jums neticu! Halkons pavīpsnāja.

-��� Varbūt vajadzētu, don Halkon, sacīja Gusmans. Lie�kas, ka misters Ostins nemelo par to detonatoru.

-�� Jūs ta�u nevarējāt visu paredzēt! Halkons bilda.

-�� Tas tiesa. Mans sākotnējais plāns bija uzspridzināt dambi pēc tam, kad mēs esam jau prom, lai jums būtu grūtāk atrast templi. Tagad mēs vismaz mirsim visi reizē.

Piepe�i viņiem atkal gāzās virsū ūdens, �oreiz spēcīgāk.

-���� Manuprāt, tās ir tikai pirmās strūkliņas pēc sprādziena. Tagad dambis noteikti ir pārplūdis. Drīz būs pamatīgs gāziens,. ūdens bez grūtībām ieplūdīs pa to caurumu, kuru jūs izspridzinājāt templī. Man nav ne jausmas, cik ātri �is kambaris piepildī�sies, bet es jūsu vietā te nekavētos.

Gusmans raudzījās uz kāpnītēm, likās, ka viņ� sāk zaudēt savu dzel�aino mieru.

-��� Mums jādodas prom.

-��� Ta�u ne bez bagātībām!

-���� Man gan pilnīgi vienalga, Ostins sacīja, kā jau jūs teicāt, mēs esam nāvei nolemti.

Atkal sāka gāzties ūdens straume, bet �oreiz tā bija nevis īslaicīga, bet gan nepārejo�a.

-���� Don Ilalkon� Gusmana balss skanēja trauksmaini.

-��� Viņ� tevi māna, tu muļķi, Halkons nicīgi attrauca.

-Ja viņam ir taisnība, neviens nebūs to bagātību ieguvējs, -

Gusmans sacīja.

Halkona acis pauda naidu.

-Jūs nekad neesat bijis kaut kas vairāk kā vienīgi slepkav�niecisks kretīns kop� tās dienas, kad mans tēvs jūs salīga, viņ� ar nicinājumu noteica. Jūs neprotat saskatīt slavas brīdi!

Gusmana lūpas savilkās stīvā smaidā.

Ūdens gāzās iek�ā kā upe tie�i viņiem virsū, nu jau bija grūti vienam otru saredzēt; tas �ļācās uz pēdām, tomēr neviens nekustējās.

-��� Ir nu gan dilemma, vai ne, Gusman? Ostins dzēlīgi ieru�nājās skaļā balsī, lai viņu sadzirdētu. Lojalitātes zaudē�ana pret savu juku�o bosu un "Brālību" vai arī nāve noslīkstot. Es no sirds ceru, ka jūs atrisināsiet savu ģimenes strīdu, bet tas jums būs jādara bez manis. Klausies, D�o!

Zavala skrēja uz aku tālākajā kambara galā un ienira. Os�tins nometa �ķēpa smaili, sagrāba Ilalkonu aiz pēcpuses un no visa spēka meta viņu pret Gusmanu, kas bija acumirklī pievēr�sis uzmanību Zavalam. Abi nokrita zemē, aizķēru�ies viens aiz otra, ta�u Gusmans pat krītot izrāva ārā pistoli. Ostins metās uz aku. Gusmans uzlēca aug�ā un iz�āva, ta�u blāvajā apgaismoju�mā Ostins bija neērts mērķis, �āviens aizgāja garām. Ostins ie�nira akā.

Gusmans nolādējās un sekoja Ostinam. Ūdens, kas trau�cās ap potītēm un ceļgaliem, kavēja kustības, un jau pēc da��iem soļiem viņ� saprata, ka palik�ana kambarī ir pa�nāvība. �o lēmumu pastiprināja tas, ka pagriezies viņ� ieraudzīja Halkonu, kas bija viņu pametis un devās uz kāpnītēm. Halkona sapņi par triumfu bija noplaku�i, tos uzvarēja izdzīvo�anas in�stinkts. Cīnoties ar ūdens pieplūdi, viņ� nonāca līdz caurumam griestos, no kura gāzās lejā miniatūra Niagara. Ūdens straumes bija ie�ļāku�ās acis, un Halkons taustīdamies satvēra kāpnītes, ta�u rokas slīdēja. Viņ� apņēmībā sakoda zobus un mēģināja atkal. �oreiz izdevās satvert �ķērskoku.

Kad viņ� sāka rāpties aug�ā, kāda roka sakampa viņu aiz potītes un vilka lejā. Gusmans apķērās ar rokām ap Halkona ceļgaliem un pūlējās ar visu auguma svaru viņu novilkt lejā kambarī. Halkons ar vienu roku joprojām turējās, bet ar otru izvilka no maksts savu atgūto pistoli un zvetēja ar to no visa spēka, kā vien varēja tik neērtā pozā. Pistoles stobrs skāra mie�su un kaulus, bet Gusmans izmisīgi viņu nelaida vaļā. Halkons atkal pacēla pistoli un trieca vēl divreiz pret Gusmana galvu, �oreiz gūdams vēlamo efektu.

Gusmana tvēriens atslāba. Viņ� zaudēja pamatu un tika at�sviests atpakaļ kambari, kur viņa ķermenis atkrita pret laivas vraku. Ar to nebeidzās viņa nedienas. Viņ� bija noslīdzis uz ceļiem un pūlējās piecelties, ta�u tad kāds laivas �ķērsbaļķis cilvēka garumā trāpīja viņam pa seju. Straumes iespaidā koka gabals triecās ar taranējo�u spēku. Smadzenes caurstrāvoja ugu�nīgas sāpes. Apdullis, neredzēdams ar vienu aci, viņ� izmisīgi vicināja rokas un kampa gaisu, ta�u tā vietā plau�ās ieplūda piesērējis ūdens. Viņa drud�ainās kustības kļuva arvien lēnā�kas un vārgākas, un tad straume viņu ierāva tum�ajā kambari.

Halkonam bija jātiek galā ar savām raizēm. Kad viņ� bija uzrāpies tikai da�us jardus pa kāpnītēm, ūdens vilnis gāzās pā�ri griestu cauruma malai un dauzīja viņu kā ar milzīgu slapju dūri, līdz viņ� vairs nespēja noturēties. Iek�ā traucās arvien vai�rāk ūdens un nogāza viņu no kāpnēm. Sapratis, ka glāb�anās pa �o ceļu nav iespējama, viņ� pūlējās aizkļūt līdz kāpnēm, kas veda uz apbedījuma kambari. Ūdenim plak�ķot pret papē�iem, viņ� �etrrāpus līda aug�ā pa tām.

Zavala bija bridis pa ūdeni, kad Ostins ienira baseinā. No�svilpjot virs galvas Gusmana �āvienam, ari viņ� iemetās ūdenī, un abi peldēja lejup uz �ahtas pusi, draudzīgi elpodami no vie�na balona. Pēc brī�a abi izlīda ārā no Spalvainās �ūskas �ok�ļiem, tad pārbaudīja kompasu un peldēja atklāta ūdens virzie�nā, ar kāju muskuļu spēku cen�oties tikt pēc iespējas tālāk no straumes, ko radīja tempļa applū�ana. Viņi iznira no ūdens ne�tālu no līcī�a, kur bija noslēpu�i lidma�īnu, un pēc tam, kad bija novāku�i zarus, iedarbināja dzinēju un traucās pa ūdens virsu, lai paceltos gaisā. Tiklīdz lidma�īna bija vajadzīgā aug�stumā, Zavala apmeta lielu loku apkārt ezeram.

Saliņa, kas pletās ap templi, bija nozudusi. Tās vietā bija melns caurums. Ezera ūdens virpuļodams tecēja pa to lejā kā no vannas un raustīja aiz tauvas kādu hidroplānu, kas acīmre�dzot bija piederējis Halkonam.

Viņi bija redzēju�i pietiekami daudz, tomēr pārlaidās zemu pāri ezeram, lai pēdējo reizi aplūkotu �o virpuli. Zavala nespē�ja pretoties kārdinājumam. Viņ� izliecās pa logu un uzkliedza:

Ardievu, Kolumb!

Tad viņi devās atpakaļ uz "Nēreju".

Burulaiva ar strupo mastu un vienu pa�u neparasti lielu buru slīdēja pāri dziļajiem, zilajiem �esapīka lī�a ūdeņiem, tie��i no muguras to virzīja vienmērīgs dienvidrietumu vēj� ar piec�padsmit mezglu ātrumu. Ostins bija ērti iekārtojies vaļējā kubrikā, vienu roku atbalstot pret reliņu, ar otru satvēris lielo stūres iekārtu. Viņa skatiens pārskrēja visām laivām, meklējot ko pie�mērotu.

"Medības" uz bridi tika pārtrauktas, ta�u tas bija ļoti patī�kami no kajītes parādījās Ņina ar divām slaidām glāzēm ro�kās.

-���� Ruma kokteilī�i, viņa sacija.

Ņina bija tērpusies NZJA T kreklā un pavisam isos baltos �ortos, kas izcēla viņas slaidās kājas un lielisko augumu. Os�tins nebūt nebija vienaldzīgs pret viņas pievilcību, tomēr bija cītīgi pievērsies savam mērķim. Viņ� nomurmināja "paldies!", nenovēr�ot acis no jūras.

-��� Ahā, skaistulīti viņ� iesaucās glu�i kā ļaunā ragana grā�matā "Burvis no Oza zemes" un, satvēris tālskati, pievērsās slai�dai jahtai ar baltu stikl�ķiedras korpusu, kas bija aptuveni div�desmit piecas pēdas gara. Tāpat kā Ostina laiva, arī �ī slīdēja, galveno buru un klīveru pagriezusi pret vēju, kas pūta no mu�guras.

Ostins iemalkoja dzērienu, nolika glāzi statīvā un pagrieza stūri tā, lai viņa laiva būtu paralēli jahtai. Viņ� pamāja diviem jaunekļiem tās kubrikā, paraustīja īk�ķi kā "stopotājs", tad pa�griezās, lai labāk piekļūtu vēj� no sāniem.

Jahtas jaunekļi uztvēra labsirdīgo sacensības izaicinājumu.

Ostins pavērsa priek�galu tuvāk vējam, tāpat darīja arī jah�tas apkalpe. Nu viņi bija paralēli, varbūt kādu simt pēdu attālu�mā un gatavi startam.

Ostins savilka buru, ieliekot �ķērskoku ūdenī.

To pa�u darīja arī jahtas vīri ar savu galveno buru un klīve�ru, un drīz vien abas laivas atstāja aiz sevis sakultus ūdeņus. Jahta bija slaika un ātra, pui�i bija labi jūrnieki, ta�u visai drīz Ostins sāka viņus apsteigt. Viņ� atspiedās pret reliņu un vienā mierā sūca sulu, kamēr jahta jau bija tālu aiz muguras.

-��� Ko tu tagad darīji? Ņina apjautājās smaidīdama.

-����� Es ierādīju vēl pāris jūrniekiem, ka �ī lietiņa, kaut arī izskatās pēc vannas, nepavisam ne tāpat arī peld.

-���� Manuprāt, tā ir kolosāla laiva. Liels klājs. Taisni jābrīnās, cik liela kajīte laivai, kas ir tikai astoņpadsmit pēdu gara.

-��� Es visai bie�i te esmu pārnak�ņojis, un, kā jau var redzēt pēc aprīkojuma ē�anai un gulē�anai, man patīk ērtības un vie�ta, kur izstiepties. �ī laiva bija sākumā būvēta darbam. Viens cilvēks var tikt galā ar vienīgo buru, un tā ir pietiekami liela, lai uzķertu nelielu vējiņu. Turklāt tā iztur arī tādus apstākļus, ku�ros cita laiva nogrimtu. Bet vislabākais ir tas, ka tā ir ātra un neizskatās pēc tādas, tāpēc es varu pielavīties zeļļiem, kam nav ne mazāko aizdomu, tādiem kā no tās tur jahtas, un parādīt, ko varu. Mēs esam klāt.

Viņi bija piebrauku�i pie mazas saliņas. Ostins izmeta en�kuru, un viņi atvēra piknika grozu, lai baudītu pusdienas, lai�vai nedaudz �ūpojoties maigajos viļņos. Pēc pusdienām Ņina apsēdās Ostinam cie�i klāt un atbalstījās pret viņa plecu.

-��� Paldies, ka uzaicināji mani �ajā braucienā.

-��� Man likās, mums abiem būtu patīkami baudīt pārmaiņas pēc �iem pēdējo nedēļu notikumiem.

Viņa domīgi vērās tālumā.

-��� Man tomēr neiziet no prāta tie briesmīgie vīri. Kāds draus�mīgs gals!

-��� Nav ko �ēlot viņus. Gusmans savā mū�ā ir noslepkavojis simtiem cilvēku, nemaz nerunājot par "Andrca Dona "nogremdē�anu. Zināmā mērā noslīk�ana viņam ir atbilsto�a bojāeja. Ja Balkona plāns būtu izdevies, dzīvību zaudētu vēl tūksto�i. Gusmanam veicās. Balkonam gan bija laiks pārdomāt savu dzīvi. Gaiss apbedījuma kambarī kādu brīdi atturēja ūdeni no ieplū��anas, ta�u tas bija tikai laika jautājums. Vislabākais ir tas, ka līdz ar viņu gāja bojā arī "Brālība". Vienīgi �ēl, ka viņ� neredzē�ja, kā tiek izmantotas viņa tīkotās dārglietas.

-���� Cepuri nost admirāļa Sendekera priek�ā! Ņina sacīja, labprāt mainīdama sarunas tematu. Tas bija tie�ām ģeniāli, ka viņ� ierosināja ieguldīt tās bagātības starptautiskā fondā naba�dzības un slimību apkaro�anai!

-�� Ja tas nenotiktu, gadiem ilgi vilktos tiesā�anās bez rezul�tāta. Kam pienāktos tas viss? Feniķie�u pēcte�iem? Romie�iem? Meksikāņiem? Gvatemalie�iem?

-�� Vai Kristoforam Kolumlram. Ņina pa�ūpoja galvu. Lik�teņa ironija, vai ne? Viņu, tāpat kā Halkonu, piebeidza apsēstī�ba ar zeltu.

-��� Kā liecina sekcija, viņ� nav bijis vesels jau pirms �ā ceļo�juma. Iespējams, ka viņ� būtu visai drīz nomiris, arī ja nebūtu devies �ajā piektajā ceļojumā. Vismaz ar to viņ� kļuva slave�nāks nekā jebkad, vai nu bija to pelnījis, vai ne. Bez tam es jūtos Kristoforam parādnieks. Ja nebūtu �is viņa apsēstības, mēs dro�i vien nekad nebūtu satiku�ies.

Saņēmusi Ostina plaukstu, Ņina sacīja:

-Ja vien viņ� zinātu, kas iznāks no �ā ceļojuma! Viņa mir�stīgo atlieku un bagātību izcel�ana izvērtīsies par ievērojamāko arheoloģisko notikumu vēsturē, kur iesaistīsies tautas un val�dības no visas pasaules. Es nevaru vien sagaidīt, kad ķersimies pie tā klāt! Viņ� pēc nāves ir paveicis daudz vairāk, lai tuvinātu cilvēkus, nekā jebkad sava mū�a laikā. Vienīgi �ēl, ka viņ� vairs neskaitās Amerikas atklājējs.

-��� Liekas, ka tas nav svarīgi. Es esmu redzējis greznu kape�ņu plānu, kādu viņi grasās būvēt Kolumbam Madridē. To pa�u grib arī Va�ingtonā un Sansalvadorā.

-��� Neviens nav ierosinājis uzcelt pieminekli tiem nezināma�jiem feniķie�iem un afrikāņiem, kas pirmie spēra soli Jaunajā pasaulē, Ņina sacīja.

-��� Varbūt viņi nemaz nebija pirmie.

Ņina pavilka aug�up uzaci.

-���� Es īsti nesapratu. Vai ir kādi pierādījumi, kas apliecina �ādu iespēju, profesor Ostin?

-��� Varbūt. Es vēlreiz aplūkoju tos grebumus. Atceries to attē�lu, kur no briljantveidīgas formas priek�meta karājas kāds vīrs.

-Jā. Es domāju, ka tas varbūt ir kāds dievs.

-��� Es tam piegāju no cita viedokļa. Es prātoju, kā gan mai�jiem izdevās gūt skatu no aug�as, kad viņi izvietoja tos norādī�jumus uz Spalvainās �ūskas �okļiem. Manuprāt, viņi izmantoja milzīgus pūķus.

-���� Lidojo�ie maiji? Tas ir kaut kas pavisam jauns! Kur tad maiji to būtu iemācīju�ies?

Viņus iztraucēja Ostina mobilā telefona zvans. Viņ� izvilka to no ūdensizturīga maisiņa un pielika pie auss. Izdzirdot runā�tāja balsi, sarauktā seja atplauka smaidā. Viņ� brīdi parunāja, tad atslēdza telefonu.

-���� Tas bija And�elo Donatelli no slimnīcas, viņ� sacīja. Pēc da�ām dienām brauks mājās.

-��� Tas ir brīnums, ka viņ� netika nogalināts.

-�� Vairāk nekā brīnums. Viņa brālēns Antonio iztraucēja Halkona mērķē�anu.

-���� Priecājos. No tevis stāstītā misters Donatelli man liekas jauks cilvēks.

-��� Tev būs iespēja ar viņu iepazīties. Viņ� rīko lielu ģime�nes balli savā Nantaketas mājā. Tu esi ielūgta. Tur būs arī Pols un Gameja.

-���� Es labprāt tur ierastos.

-��� Labi, tātad esam vienoju�ies. Varbūt tagad tu gribētu dzir�dēt manu pūķa teoriju līdz galam?

Ņina pamāja.

-���� Manuprāt, maiji to iemācīju�ies no pasaules labākajiem pūķu laidējiem no japāņiem.

Ņina smējās.

-���� Es gan nedomāju, ka gribētu ar tādu laisties.

-��� Ko tad tu gribētu darīt?

Ņina paņēma telefonu.

-��� Doties uz tādu vielu, kur tev nevajadzētu �o te. Viņa pārsvieda to pāri bortam.

Noņēmusi saulesbrilles, viņa uzsmaidīja Oslinam, juteklis�kās lūpas aicino�i pavērās. Ostins pieņēma �o aicinājumu, un izrādījās, ka tas ir tikpat sirsnīgs un salds, kāds solījās būt.

Kā būtu, ja mēs kāptu lejā, kur var kā tu teici? izstiep�ties? Ņina �ukstēja.

Nebilzdams ne vārda, Ostins saņēma Ņinas roku un, ieve�dis viņu ērtajā kajītē, noslēdzās ar �alūziju durvīm no pasaules. Vismaz uz kādu brīdi.

Klaivs Kasiere

KOLUMBA NOSLĒPUMS

Redaktore Gaida �iliņa Korektore Ligita Smilga Operatori Igors Iļjenkovs un Ilona Smirnova Maketētāji Igors Iļjenkovs un Helēna Daņilova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130. Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pa�ūt. Nr. 23120381.

Kl. Kaslers

Ka 740 Kolumba noslēpums/ No angļu vai. tulk. Signe Baudere. H., "Apgāds "Kontinents"", 2003. 475 Ipp.

ISBN 9984-740-92-7

"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīca

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese interneta:

www.kontincnts.lv

Informāciju par �o grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.

[1] sieviete. (tulk. no spāņu vai.)

[2] slepkavas. (tulk. no angļu vai.)

[3] v3cu astronoms, matemātiķis, īstajā vārdā Johans Millers (1436-1476).

[4] neka. (tulk. no spāņu vai.)

[5] mazliet. (tulk. nu spāņu vai.)

[6] brāļi. (tulk. no spaņu vai.)

[7] the pacific klusais okeāns. (tulk. no angļu vai)

[7] Atra�anās vietā. (Tulk. no lai. vai.)

[8] tātad pa�a fakta dēļ. (Tulk. no lai. i>al.)

" Lūk! (Tulk. nofr. vai.)