Sidnijs �eldons
Laika smiltis
Spānija. Zeme, kurā valda mū�vecas kaislības un nerimst asinsizlie�ana. Bēgot no ne�ēlīga tirāna atriebības, �etras sievietes pamet klosteri, kura svētās sienas dāvāju�as dro�ību. Lūcijai, lepnai, jebkuros apstākļos izdzīvot spējīgai sievietei, uz sirdsapziņas guļ noslēpums no Sicīlijas mafijas savstarpējo karu laika, kad cīņa risinājās uz dzīvību un nāvi� Skaistā Grasiela vēl aizvien nav saņēmusi piedo�anu par pārgalvīgu jaunības grēku� Megana, kura nekad nav pazinusi savus vecākus, pārdro�a basku terorista personībā meklē patvērumu, kas sola tikai briesmas� dievbijīgo Terēzu vajā un izsmej pa�as ticība. Nezaudējot cerību, viņas uzdrīkstas doties sve�ā, izaicinājumu pilnā pasaulē, kur katra satiksies ar negaidītu likteni� un atklās patiesību par sevi.
No angļu valodas tulkojusi Alda Vāczemniece Vāka autors Kristiāns Sies Fotogrāfs Aivars Drāznieks
Noskanējis grāmatu un� failu izveidojis Imants Lo�melis imantslochmelis@inbox.lv
� Sidnijs �eldons, 1998 � Tulkojums latvie�u valodā, mākslinieciskais noformējums, ISBN 9984-740-04-8 "Apgāds �Kontinents�", 2001
Sidnijs �eldons
Laika smiltis
Ar mīlestību veltu Frānsisai Gordonai
Par �ā romāna tap�anu lielu pateicību esmu parādā Alisei Fi�erei, kas sniedza man ne�novērtējamu palīdzību izpētes darbā.
Di�u cilvēku dzīve atgādina mums, ka savu dzīvi varam padarīt cildenu,
Un, aizejot no �īs pasaules, atstāt aiz sevis Pēdas laika smiltīs.
Henrijs Vodsvērts Longfkiovs �Dzīvības psalms
Miru�ajiem nav vajadzības celties aug�ā.
Viņi ir saplūdu�i ar zemi, un zemi nekad nav iespējams iekarot, jo tā pastāvēs bezgalī�gi. tā pārdzīvos visas tirānijas izpausmes. Tie, kas viņsaulē aizgāju�i ar godu, un nav citu vīru, kas tur iegāju�i ar lielāku godu kā tie, kuri krita par Spāniju, jau ieguvu�i nemirstī�bu.
Ernests Hemingvejs
�is romāns ir cilvēka iztēles auglis. Un tomēr�
Romantiskā zeme, kas cilvēku apziņā saistās ar fiamenko, donu Kihotu un eksotiskām senjoritām ar bruņrupu�u �aulas ķemmēm matos, ir tā pali zeme, kas piedzī�vojusi inkvizīciju un vienus no asiņainākajiem pilsoņu kariem cilvēces vēsturē. Kaujās par varu starp republikā�ņiem un dumpīgajiem nacionālistiem dzīvību zaudēju�i vairāk nekā pusmiljons cilvēku. 1936. gadā no februāra līdz jūnijam tika pastrādātas divsimt se�desmit deviņas politiskas slepkavības, nacionālisti sodīja ar nāvi caurmērā tūksto� republikāņu mēnesī, un nekāda sēro�ana par mi�ru�ajiem netika pieļauta. Līdz pamatiem tika nodedzināts simt se�desmit baznīcu, ar varu no klosteriem padzītas mūķenes, �it kā tās būtu prostitūtas no priekanama�, kā par kādu agrāk vēsturē notiku�u Spānijas valsts un Baznī�cas konfliktu rakstīja Sensimons. Tika iznīcinātas laikrakstu redakcijas, un pa visu zemi kā masveida epidēmija plosī�jās streiki un sacel�anās. Pilsoņu kar� beidzās ar nacionā�listu uzvaru, kuru vadonis bija Franko, bet pēc viņa nāves Spānija kļuva par monarhiju.
Pilsoņu kar�, kas ilga no 1936. līdz 1939. gadam, oficiāli ir beidzies, bet divas toreiz karojo�ās Spānijas tā arī nav izlīgu�as. �odien Spānijā plosās cits kar�, partizānu kar�, kuru izcīna baski, lai atgūtu Republikas laikā iegūto,
bet, sākoties Franko re�īmam, zaudēto autonomiju. �ā kara iero�i ir spridzekļi, metodes banku aplaupī�anas, lai iegūtu naudu, par kuru �os spridzekļus sagādāt, politiskas slepkavības un nemieri.
Kad Madrides slimnīcā, policijas spīdzināts, nomira kāds ETA Euzkadita Azkatasuna (Basku separātistu kustība par dzimteni un brīvību) biedrs, sākās valsts mēroga streiki, galu galā no amata vajadzēja atkāpties Spānijas policijas ģenerāldirektoram, pieciem dro�ības die�nesta priek�niekiem un diviem simtiem policijas augstāko virsnieku.
1986. gadā Barselonā baski publiski sadedzināja Spā�nijas karogu. Tūksto�iem iedzīvotāju bēga no Pamplonas, kad tur sākās basku nacionālistu sadursmes ar policijas spēkiem. �ie konflikti vairākās vietās pārauga dumpjos, kas vēlāk izvērsās visā Spānijā un apdraudēja valdības stabilitāti. Atriebības kārē militarizētās policijas vienības zaudēja savaldību un uz labu laimi ap�audīja gan basku mājas, gan veikalus. Nekad vēl terorisms nav bijis tik ne�ēlīgs.
�is romāns ir cilvēka iztēles auglis. Un tomēr�
Spānija, Pamplona 1976
�Ja plāns izgāzīsies, mēs visi iesim bojā. � Viņ� pēdējo reizi domās visu pārskatīja, iedziļinoties un pārbaudot de�taļas, meklējot kļūdas. Bet neko neatrada. Plāns bija ris�kants un prasīja precīzi, līdz sekundes simtdaļai ievērot noteiktos laikus. Ja viss izdosies, tas būs varens, di�ā Sida
�Raizē�anās laiks nu jau ir aiz muguras," Haimē Miro filozofiski sprieda. �Pienācis laiks rīkoties. �
Haimē Miro bija dzīva leģenda, basku tautas varonis un Spānijas valdības lāsts. Se�as pēdas garajam vīrietim bija paskarbi, inteliģenti sejas vaibsti, muskuļots augums un domīgas, tum�as acis. Liecinieku aprakstos viņ� parasti tika minēts garāks, tumsnējāks un ne�ēlīgāks, nekā bija patiesībā. Haimē Miro piemita sare�ģīts raksturs, �is vīrs vienlaikus bija reālists, kas apzinājās, ka izredzes uz izdzī�vo�anu ir gau�ām niecīgas, un romantiķis, kur� gatavs min par savu pārliecību.
Pamplona bija galīgi sajukusi prātā. Bija atausis pēdējais Svētā Fermīna svētku svinību rīts, kurā bija pa�redzēts vēr�u skrējiens, kas notika ik gadus no 7. līdz 14. jūlijam. Pilsētā no visas pasaules bija saplūdis trīsdesmit
tūksto�u skatītāju. Da�i bija ieradu�ies, lai nolūkotos bīsta�majās vēr�u skrie�anas sacīkstēs, citi gribēja apliecināt savu vīri�ķību piedaloties skriet satrakotajiem dzīvnie�kiem pa priek�u. Viesnīcu numuri jau labi sen bija re�zervēti, un studenti no Navarras nakti pārlaida durvju ailās, banku foajē, ma�īnās, publiskajā parkā, pat uz ielām un ietvēm.
Tūristi drūzmējās kafejnīcās un viesnīcās, skatījās trok�ņainās, ko�ās papjēma�ē gigantes' parādes un klausī�jās mar�ējo�o orķestru spēlētajā mūzikā. Tiem, kas pie�dalījās parādē, mugurā bija violeti apmetņi ar zaļām, granātsarkanām vai zeltītām kapucēm. Plūstot pa ielām, �īs procesijas izskatījās kā varavīksnes upes. Vispārējo troksni un jucekli vēl pastiprināja petar�u sprāg�ana uz tramvaja sliedēm.
Ļau�u pūļi bija ieradu�ies uz vakara vēr�u cīņām, bet viskrā�ņākais notikums bija encierro skrie�anās ar vēr�iem, kas vēlāk piedalīsies korridā.
Iepriek�ējā naktī bez desmit minūtēm divpadsmitos pilsētas zemākajā daļā vēr�i bija izdzīti no aploka, lai tie pārskrietu pāri tiltam uz citu aploku Santodomingo ielas tālākajā galā, kur lopiņiem vajadzēja palikt pa nakti. �orīt vēr�us palaidīs vaļā, un tie drāzīsies pa �auro Santodomin�go ielu, kuru no abām pusēm nosprostoja koka barjeras. Sasniegu�i ielas pretējo galu, dzīvnieki saskries Hemingveja laukumā iekārtotajos aplokos, kur paliks līdz cīņu sākumam pēcpusdienā.
No pusnakts līdz se�iem rītā pilsētas viesi palika no�modā, dzēra, dziedāja un mīlējās, visi bija pārāk uzbudinā�ti, lai spētu aizmigt. Tie, kas grasījās piedalīties vēr�u skrējienā, ap kaklu bija apsēju�i sarkanās Svētā Fermīna �alles.
Ceturksni pēc se�iem pa ielām sāka staigāt orķestri, kas spēlēja satrauco�o Navarras mūziku. Precīzi septiņos gaisā aiztraucās raķete, signalizējot, ka aploka vārti atvērti.
Pūlis bija drud�ainu gaidu pārņemts. Pēc da�ām sekundēm iz�āvās otra raķete, lai brīdinātu pilsētu, ka vēr�i sāku�i skriet.
Tas, kas notika turpmāk, bija neaizmirstams skats. Vis�pirms atplūda troksnis. Tas sākās kā viegla, tāla, gandrīz nemanāma vējpūsma, tad skaņa pieņēmās spēkā arvien vairāk un vairāk, līdz uzsprāga dzīvnieku nagu dimdē�anā, un beidzot redzeslokā iebrāzās se�i vēr�i un se�i milzīgi buļļi. Tūksto� piecsimt mārciņu smagie dzīv�nieki joņoja pa Santodomingo ielu kā nāvi neso�i ekspresvilcieni. Aiz koka barjerām, kas bija novietotas ielu krusto�jumos, stāvēja simtiem dedzīgu, nervozu jaunekļu, kuri bija nolēmu�i, stājoties aci pret aci ar satrakotajiem vēr�iem, apliecināt savu drosmi.
No ielas tālākā gala dzīvnieki skrēja garām Estrafetas ielai un Ilavjēra ielai, garām farmcicias', apģērbu veika�liem un augļu tirgotavām uz Hemingveja laukuma pusi. No murdo�ā pūļa atskanēja saucieni �Ole/�. Vēr�iem tuvo�joties, sākās neprātīga joņo�ana, lai izbēgtu asajiem ragiem un nāvi neso�ajām dzīvnieku kājām. Pēk�ņā reālas nāves apjausma lika da�iem dalībniekiem skrienot meklēt glābi�ņu durvju ailās un ugunsdro�ības lūkās. Tos pavadīja nicīgi saucieni 7Cobardon!�gļēvulis. Nedaudzos, kas paklupa un nokrita vēr�iem ceļā, steig�us aizrāva dro�ībā.
Aiz koka barjeras stāvēja kāds mazs zēns ar vectēvu. Redzot notikumus, kas risinājās tikai da�u pēdu attālumā, abiem bija satraukumā aizrāvusies elpa.
-��� Paskaties uz tiem! iesaucās vecais vīrs. i MagnificoP
Zēns nodrebēja.
-�� Tengo miedo, Abne/o. Man bail.
Ve�uks apņēma mazdēlu ap pleciem.
-�� Si\ Manolo. Tas biedē. Bet tas ir arī brīni�ķīgi. Es
'Jā. (Tulk. no sp. vai.)
reiz piedalījos �ādā skrējienā. Tam nekas nevar līdzināties. Tu sacenties ar nāvi, un �ī apziņa liek tev justies kā vīram.
Dzīvniekiem parasti vajadzēja tie�i divas minūtes, lai noauļotu deviņus simtus jardu pa Santodomingo ielu līdz arēnai, un brīdī, kad vēr�i dro�i atradās aplokā, gaisā uz�āvās tre�ā raķete. Tajā dienā tre�ā raķete tā arī neizlidoja, jo atgadījās kas tāds, kas Pamplonas vēr�u skrie�anas �etrsimt gadu ilgajā vēsturē vēl nekad nebija noticis.
Kad dzīvnieki joņoja pa �auro ielu, kāds pusducis ko�os ferici' kostīmos ģērbu�os vīru pārcēla barjeras, vēr�i bija spiesti novirzīties no taisnā ceļa un izskrēja savā vaļā pilsētas centrā. Notikums, kas vēl pirms maza brī�a bija priecīgi svētki, vienā mirklī pārvērtās par ļaunu murgu. Satrakotie lopiņi metās sastingu�o vērotāju barā. Mazais zēns un vectēvs gāja bojā vieni no pirmajiem, jo me�onī�gie vēr�i viņus notrieca zemē un sabradāja. Niknumā triekti ragi uz�ķērda bērnu ratiņus, nogalinot tajā guļo�o mazuli un notriecot zemē māti, kur vina tika samīdīta. Plosījās nāve. Dzīvnieki cirtās bezpalīdzīgajos malā stāvē�tājos, gā�ot zemē sievietes un bērnus, durot garos, nāvē�jo�os ragus kājāmgājējos, pārtikas stendos, statujās, aizslau�kot malā visu, kam bija tā nelaime patrāpīties briesmoņu ceļā. Ļaudis �ausmās kliedza un, izmisīgi cīnīdamies, cen�tās pabēgt no satracinātajiem milzeņiem.
Piepe�i vēr�u ceļā parādījās ko�sarkana smagā ma�īna, dzīvnieki pagriezās un metās uz tās pusi, lejup pa Estrellas ielu, kas veda uz cārcclPamplonas cietumu.
Cdrcel bija draudīga divstāvu akmens ēka ar pamatīgi aizrestotiem logiem. Visos �etros stūros slējās pa tornītim, un virs ieejas plandīja Spānijas sarkandzeltenais karogs. Pa akmens vārtiem varēja nokļūt nelielā pagalmā. Otrajā stā�vā atradās rinda kameru, un tajās mitinājās ieslodzītie, kurus gaidīja nāvessods.
Smagnējs cietumsargs Poliet a Arni ada formastērpā pa otrā stāva koridoru veda vienkār�ā melnā talārā ģērbtu priesteri. Policists bija bruņojies ar automātu.
Pamanījis, ka, ieraugot ieroci, priestera acis pavīd jau�tājums, sargs paskaidroja:
-�� Piesardzības, tēvs, te nekad nevar būt par daudz. �ajā stāvā uzturas pasaules pa�as padibenes.
Sargs norādīja, lai priesteris iziet cauri metāla detekto�ra pakavam, �ī ierīce stipri līdzinājās tai, kas redzama lidostās.
-�� Piedodiet, tēvs, bet noteikumi�
-�� Protams, mans dēls.
Garīdzniekam ejot cauri dro�ības vārtiem, koridorā spalgi iekaucās sirēna. Apsardzes vīrs instinktīvi cie�āk satvēra automātu.
Priesteris pagriezās un uzsmaidīja pavadonim.
-�� Vainīgs, viņ� sacīja, noņemot smagu metāla krus�tu, kas ķēdē karājās ap kaklu, un sniedza to sargam. �oreiz, ejot cauri detektoram, sirēna neatskanēja. Apsargs atdeva garīdzniekam krustu, un abi turpināja ceļu cietuma dzīlēs.
Tuvojoties kamerām, viņiem pretī plūda nomāco�a smirdoņa.
Sargs bija filozofiskā noskaņojumā.
-��� Ziniet, tēvs, jūs tikai velti �ķie�at te laiku. �iem nezvēriem nav dvēseļu, kuras vajadzētu glābt.
-� Tomēr mums jāmēģina, mans dēls.
Sargs pa�ūpoja galvu.
-�� Ticiet man, �iem abiem nelie�iem elles vārti jau atvērti.
Priesteris pārsteigts pavērās sargā.
-�� Abiem? Man teica, ka te ir trīs cilvēki, kuri vēlas izsūdzēt grēkus.
Uzrunātais paraustīja plecus.
-��� Mēs jums ietaupījām mazliet laika. Samora �orīt cietuma slimnīcā nomira. Sirdslēkme.
Priesteris un sargs bija sasniegu�i divas kameras pa�ā gaiteņa galā.
-�� Esam klāt, tēvs.
Sargs atslēdza durvis un piesardzīgi pakāpās malā, ļaujot garīdzniekam ieiet kamerā. Tad aizslēdza durvis un palika ārpusē stāvam, modri klausoties, vai negadīsies kādas nepatik�anas.
Priesteris piegāja pie cilvēka, kas gulēja uz netīrajām cietuma nārām.
-�� Kā tevi sauc, mans dēls?
-� Rikardo Meljado.
Tēvs no aug�as cie�i vērās gulo�ajā. Grūti bija pateikt, kā �is cilvēks izskatījās. Seja pietūkusi un sadauzīta. Acis gandrīz nemaz nevarēja redzēt. Ar biezi sapampu�ajām lūpām ieslodzītais izmocīja:
-� Priecājos, tēvs, ka varējāt atnākt.
-�� Tava pestī�ana, mans dēls, ir baznīcas visupirmais pienākums, priesteris atbildēja.
-� Vai mani �orīt pakārs?
Garīdznieks viegli noglauda ieslodzītā plecu.
-� Tev piespriesto nāvessodu izpildīs ar garoti.
Rikardo Meljado nenovērsdamies no apak�as uz aug�u vērās sarunbiedrā.
-�� Nē!
-�� Man ļoti �ēl. Pavēli izdevis pats premjerministrs.
Tad viņ� uzlika roku cietumniekam uz galvas un sāka
skandēt:
-� Dime tuspecados
-�� Esmu daudz grēkojis domās, vārdos un darbos, bet es to no sirds no�ēloju, Rikardo Meljado sacīja.
-�� Ruego a nuestro Paclre celestial par la salvacion de tu alma. En el nombre del Paclre, del Hijo y del Espiritu San to
�Kāda stulba laika �ķie�ana! Dievs law zellim vienkār�i iespļaus acis, "ārpusē gaido�ais sargs nodomāja.
-����� Adios\ mans dēls. Lai Dievs uzņem tavu dvēseli mierā. Priesteris beidza lūg�anu.
Dieva kalps pienāca pie kameras durvīm, sargs tās atslēdza, tad pakāpās atpakaļ un turēja automātu nomērķētu uz ieslodzīto. Kad durvis atkal bija aizslēgtas, sargs piegāja pie blakus kameras un atvēra tai duivis.
-��� Viņ� ir jūsu rīcībā, tēvs.
Priesteris iegāja otrā kamerā. Arī tās iemītnieks bija smagi piekauts. Garīdznieks ilgi viņā skatījās.
-���� Kāds ir tavs vārds, mans dēls?
-���� Fēlikss Karpio. Tas bija drukns, bārdains vīrs, pāri vaigam stiepās svaiga, ko�sarkana rēta, ko pat bārda ne�apslēpa. Es nebaidos mirt, tēvs.
-������ Tas ir labi, mans dēls. Mēs neviens netiekam taupīts.
Kamēr garīgais tēvs klausījās Karpio grēksūdzi, cauri cietuma ēkas sienām sāka spiesties attāli trok�ņi, sākumā slāpēti, tad arvien skaļāki. Mūrus drebināja lopu kāju pērkonīgā dimdoņa un bēgo�a pūļa kliedzieni. Sargs iztrūcies ieklausījās. Troksnis strauji tuvojās.
-������ Tēvs, labāk pasteidzieties. Ārā notiek kaut kas ērmots.
-���� Esmu beidzis.
Sargs steig�us atslēdza kameras durvis. Priesteris iznā�ca gaitenī, un sargs durvis aizslēdza. No cietuma ieejas puses atskanēja skaļ� brīk�ķis. Sargs pagriezās, lai palūko�tos pa �auro, aizrestoto lodziņu.
-���� Pie joda, kas tas par elles troksni?
-��� Izklausās, kāds vēlas papildināt mūsu klausītāju pul�ku. Vai drīkstu to aizņemties? priesteris vaicāja.
-���� Ko aizņemties?
-Jūsu ieroci, porfavor
'Ardievu. (Tulk. no sp. vai.)
Runājot priesteris piegāja cietumsargam cie�i klāt. Klusiņām viņ� atdalīja aug�ējo daļu krustam, kas karājās kaklā, un kļuva redzams gar�, ļaunu vēsto�s duncis. Ar zibensātru kustību garīdznieks iegrūda asmeni sargam krūtīs.
-��� Redziet, mans dēls, viņ� sacīja, izņemot mir�sto�ajam sargam no rokām automātu, mēs ar Dievu esam nolēmu�i, ka jums ierocis vairs nebūs vajadzīgs. In Nomine Pater
Sargs saļima uz cementa grīdas. Haimē Miro paņēma no līķa atslēgas un ātri atslēdza abu kameru durvis. No ielas plūsto�ais troksnis arvien auga.
-� Kustēsimies, Haimē nokomandēja.
Rikardo Meljado paņēma automātu.
-�� No tevis iznāktu viens sasodīti labs priesteris. Es tev gandrīz noticēju. Viņ� mēģināja pasmaidīt ar pietūku�a�jām lūpām.
-�� Viņi nu gan jūs pamatīgi apstrādāju�i, ko? Neraizē�jieties. Viņi par to samaksās.
Haimē saņēma abus vīrus ap vidu un balstīdams veda tos pa koridoru.
-�� Kas notika ar Samoru?
-�� Sargi sadauzīja viņu līdz nāvei. Mēs dzirdējām, kā viņ� kliedza. Kruķi aizstiepa Samoru uz cietuma slimnīcu un pēc tam teica, ka viņ� miris no sirdslēkmes.
Nācējiem ceļu aiz�ķērsoja slēgtas dzelzs durvis.
-� Gaidiet te, Haimē piekodināja.
Viņ� piegāja pie durvīm un sacīja otrā pusē stā�vo�ajam sargam:
-� Esmu �eit beidzis.
Sargs atslēdza durvis.
-�� Pasteidzieties, tēvs. Arā notiek kas nelāgs� Viņ� tā arī nepabeidza teikumu. Haimē nazim ietriecoties sarga ķermenī, viņam pa muti iz�ļācās asinis.
Maskotais priesteris pamāja abiem vīriem.
-�� Iesim.
Fēlikss Karpio paņēma sarga ieroci, un trijotne sāka kāpt lejup. Ārā valdīja haoss. Policisti drud�aini skraidīja, cen�oties noskaidrot, kas īsti noticis, un tikt galā ar veselu baru kliedzo�u ļau�u cietuma pagalmā, kuri rāpās iek�ā, lai patvertos no satrakotajiem vēr�iem. Viens no dzīvnie�kiem bija uzbrucis ēkas fasādei, kārpot akmens vārtus. Cits plosīja zemē gulo�u līķi formastērpā.
Pagalmā ar ieslēgtu motoru stāvēja sarkanā ma�īna. �ajā juceklī trīs vīri pārvietojās gandrīz nemanīti, bet tie, kas redzēja bēgļus, bija pārāk aizņemti, glābjoties pa�i, lai censtos bēg�anu novērst. Nesakot ne vārda, Haimē un viņa vīri ielēca ma�īnas aizmugurē, un tā aiztraucās pa cilvēku pilnajām ielām, izklīdinot uz visām pusēm pārbi�ju�os gājējus.
Guardia Civil, vietējās policijas bruņotās vienības, greznoju�ās zaļos formastērpos un melnās lakādas cepu�rēs, veltīgi mēģināja ieviest kārtību histērijas pārņemto ļau�u jūklī. Polida Armaclci, kas izvietota provin�u galvas�pilsētās, ari bija bezpalīdzīga �īs neprāta ainas priek�ā. Cilvēki traucās visos virzienos, izmisīgi cen�oties vairīties no me�onīgajiem vēr�iem. Panikā bēgot, viņi bradāja pa�kritu�os. Veci vīri un sievietes pirmām kārtām tika nogāzti zem skrejo�ā pūļa kājām.
Haimē �ausmās vērās uz satrieco�o skatu.
-�� Nebija paredzēts, ka viss izvērtīsies tā! viņ� ie�saucās. Haimē bezpalīdzīgi raudzījās me�onīgajā slaktiņā, kuru viņ� nekādi nevarēja apturēt. Lai neredzētu, viņ� aizvēra acis.
Sarkanā ma�īna sasniedza Pamplonas nomali un turpi�nāja ceļu dienvidu virzienā, histēriju, troksni un jucekli atstājot aizmugurē.
-� Uz kurieni mēs braucam, Haimē? Rikardo Meljado ieprasījās.
-��� Pie Torres ir dro�a māja. Uzkavēsimies tur līdz tumsai, tad dosimies tālāk.
Fēlikss Karpio sāpēs viebās.
Haimē Miro seja, skatoties biedrā, pauda līdzjūtību.
-�� Drīz būsim galā, draugs, viņ� klusi sacīja.
Bet drausmīgais skats, kāds bija pavēries Pamplonas ielās, viņam neizgāja no prāta.
Pēc pusstundas viņi tuvojās mazajam ciematiņam Torrei, apbrauca to un apstājās pie nomaļas mājas kalnos, kas slējās pie ciemata. Haimē palīdzēja abiem ievainotajiem izkāpt no ma�īnas.
-� Pusnaktī jums atbrauks pakaļ, �oferis sacīja.
-�� Saki, lai atved ārstu, Haimē norīkoja. Un at�brīvojies no ma�īnas.
Trīs viri iegāja mājā. Tā bija ferma, vienkār�a un ērta, ar kamīnu dzīvojamā istabā un resnām griestu sijām. Uz galda gulēja zīmīte. Haimē Miro izlasīja to un pasmaidīja par sveicienu: �Mi casa es su easaTurpat stāvēja vīna pudeles. Haimē salēja dzērienu glāzēs.
-�� Man trūkst vārdu, lai tev pateiktos, draugs. Uz tavu veselību! Rikardo Meljado uzsauca tostu.
Arī Haimē pacēla glāzi.
-�� Iedzersim par brīvību.
Piepe�i būrītī ie�iepstējās kanārijputniņ�. Haimē pie�gāja tuvāk un brīdi noskatījās, kā putniņ� izmisīgi plivina spārnus. Tad atvēra būra durvis, maigi saņēma mazo radībiņu rokās un aiznesa pie atvērtā loga.
-�� Lido projām, pajaritc?, viņ� klusi sacīja. Visām dzīvām radībām jābūt brīvām.
Madride
Premjerministrs Leopoldo Martiness dusmās ārdījās. Viņ� bija pastaipa auguma briļļaini�. �obrīd viņ� runājot drebēja pie visām miesām.
-�� Haimē Miro par katru cenu jāaptur! viņ� kliedza augstā, spalgā balsī. Vai jūs mani saprotat? Premjermi�nistrs naidpilnu skatienu pavērās se�os telpā sēdo�ajos cilvēkos. Mēs dzenam pēdas vienam teroristam, bet vesela armija un policija nespēj viņu atrast.
Sanāksme notika Monkloas pilī, kur valdības galva dzīvoja un strādāja. Rezidence atradās piecus kilometrus no Madrides centra, pie Galisijas �osejas, uz �īs autostrā�des gan nebija izliktas nekādas ceļa zīmes. No zaļiem ķieģeļiem celtajai ēkai bija pa sargtornim katrā stūrī, bal�koni ar �uguna margām un zaļas �alūzijas.
Diena bija tveicīga un sausa, cik vien tālu varēja redzēt pa logiem, kā spokainu karavīru bataljons cēlās karstuma viļņu stabi.
-�� Vakar Miro Pamplonu pārvērta par kaujas lauku. Martiness trieca ar dūri pa galdu. Noslepkavoja divus sargus un izveda no cietuma divus savus teroristus. Sis nelietis palaida brīvībā vēr�us, kas samina daudzus ne�vainīgus cilvēkus.
Bridi neviens neko neteica.
Stājoties amatā, ministrs pa�apmierināts bija deklarējis: �Pirmais uzdevums, ko es sev izvirzu, apturēt separātis�ku grupu darbību. Madride kļūs par lielo apvienotāju. Tā andalūzie�us, baskus, kataloņus un galisie�us pārvērtīs par spāņiem.�
Viņ�, kā izrādījās, bija pārsteidzies ar savu optimis�mu. Nevaldāmie un neatkarīgie baski bija citās domās, un pāri valstij nekavēts joprojām vēlās ETA rīkoto spridzi�nā�anu, banku aplaupī�anu un demonstrāciju vilnis.
-� Es viņu atradī�u, klusi ierunājās vīrietis, kas sēdēja Martinesam labajā pusē.
Runātājs bija pulkvedis Ramons Akoka, SUV Speciā�lo uzdevumu vienības vadītājs. �ī grupa bija izveidota īpa�i cīņai ar basku teroristiem. Akoka bija apmēram ga�dus se�desmit piecus vecs milzis ar rētainu seju un auk�stām obsidiāna acīm. Pilsoņu kara laikā viņ� bija jauns virsnieks, kas karoja Fransisko Franko pusē, un joprojām bija saglabājis fanātisku uzticību Franko filozofijai: �Mēs esam atbildīgi tikai Dieva un vēstures priek�ā.�
Akoka bija izcils karavīrs un viens no tiem adjutan�tiem, kuram Franko bija uzticējies visvairāk. �obrīd pulk�vedim pietrūka �dzelzs dūres� disciplīnas, kārtība, ka tiem, kuri ap�auba likumu vai tam nepakļaujas, sods tiek izpildīts nekavējoties. Viņ� bija piedzīvojis pilsoņu kara jucekli, kad vienā pusē karoja nacionālisti aliansē ar monarhistiem, nepakļāvīgiem ģenerāļiem, zemes īpa�niekiem, Baznīcas vadību un fa�istiskajiem falangistiem, bet otrā republikāņu valdības spēki, kuros iekļāvās sociālisti, ko�munisti, liberāļi un basku un kataloņu separātisti. Tas bija drausmīgs iznīcības un nāves laiks, neprāts, kas aprija apmēram desmit valstu armijas un kaujas tehniku un bei�dzoties atstāja �ausmino�u kritu�o statistiku. Tagad baski atkal bija sāku�i cīnīties un slepkavot.
Pulkve�a Akokas vadītā pretterorisma vienība bija prasmīgu un nepiekāpīgu kaujinieku grupa. Vīri strādāja
pagrīdē, maskējās un nebija pla�ākai sabiedrībai pazīsta�mi, viņi atteicās fotografēties, jo baidījās no atmaksas.
Ja kācls vispār spējīgs apturēt Haimē Mira, tad tikai pulkvedis Akoka, � sprieda premjerministrs. Bet te slēpās kāds āķis. �Kur� būs tas, kas apturēs pulkvedi Akoku?��
Ne jau Martiness bija izvirzījis pulkvedi par atbildīgo. Kādu nakti bija iezvanījies premjerministra privātās līnijas telefons. Balsi viņ� pazina uzreiz.
-� Mēs esam nopietni noba�īju�ies par Haimē Miro un teroristu izdarībām. Mēs ieteiktu jums par SUV priek�nie�ku iecelt pulkvedi Ramonu Akoku. Vai sapratāt?
-Jā, kungs. Es par to visdrīzākajā laikā parūpē�os.
Savienojums pārtrūka.
Balss piederēja kādam OPUS MUNDO loceklim. Tā bija slepena sazvērnieku organizācija, kurā bija iesaistīju�ies baņķieri, juristi, varenu korporāciju vadītāji un ministru kabineta locekļi. Baumoja, ka tās rīcībā esot neizmērojami finansu līdzekļi, bet tas, no kurienes nauda nāca un kā tā tika izlietota un tērēta, palika noslēpums. Tika uzskatīts, ka uzdot pārlieku daudz jautājumu par �o organizāciju būtu kaitīgi veselībai.
Saskaņā ar saņemtajām instrukcijām premjerministrs bija iecēlis pulkvedi Akoku par atbildīgo, bet �is milzis, kā izrādījās, bija nevaldāms fanātiķis. Viņa SUV bija radīju�si varas teroru. Premjerministrs iedomājās basku dumpi�niekus, ko Akokas vīri bija notvēru�i netālu no Pamplonas. Tiesa viņiem piesprieda nāvessodu pakarot. Pulkvedis Akoka uzstāja, ka sods izpildāms ar barbarisko garoti dzelzs apkakli, kurā ierīkots ass durklis. Apkaklei lēnām savelkoties, durklis neizbēgami salauza mugurkaulu un pārrāva upura muguras smadzenes.
Haimē Miro bija kļuvis par pulkve�a Akokas apmātību.
-� Es vēlos dabūt viņa galvu, Akoka sacīja. Nocērtiet galvu, un basku preto�anās kustība iznīks.
�Pārspīlējums, ��Martiness nodomāja, tomēr viņam va�jadzēja atzīt, ka zināma patiesība �ajos vārdos slēpās. I laimē Miro bija harismātisks līderis, kas fanātiski ticēja
izvirzītajam mērķim un tādēļ bija ļoti bīstams. �Bet savā ziņā, � premjerministrs risināja savu domu tālāk, �pulkvedis Akoka ir tikpat bīstams. �
Tobrīd runāja Primo Kasado, dro�ības dienesta ģene�rāldirektors.
-�� Jūsu Ekselence, neviens nevarēja paredzēt to, kas notika Pamplonā. Haimē Miro ir�
-���������� Es zinu, kas viņ� ir, ministrs asi pārtrauca Kasado.
-�� Es gribu zināt, kur viņ� ir. Martiness pagriezās pret pulkvedi Akoku. �
-��� Esmu viņam uz pēdām, pulkvedis sacīja. Viņa balss telpā viesa saltumu. Es gribētu atgādināt Jūsu Ekselencei, ka mēs necīnāmies ar vienu cilvēku. Mēs cīnāmies ar basku tautu. Viņi nodro�ina Haimē Miro un viņa teroristus ar pārtiku, iero�iem un pajumti. �is cilvēks viņu acīs ir varonis. Ta�u neraizējieties. Drīz �is varonis karāsies cilpā. Protams, es viņam spriedī�u taisnu tiesu.
�Nevis mēs. Es.� Premjerministrs ieprātojās, vai arī pārējie to pamanīju�i, jā, "viņ� nervozi domāja, �pavisam drīz kaut kas būs jādara ar pulkvedi Akoku. �
Premjerministrs piecēlās.
-� Tas �odienai viss, kungi.
Vīri cēlās uz ie�anu. Visi, vienīgi Akoka ne.
* Leopoldo Maitiness sāka soļot pa kabinetu �urpu turpu.
-��� Viņi alkst varas, Akoka atbildēja. Viņi vēlas autonomiju, savu valodu un karogu�
-�� Nē. Kamēr es bū�u premjerministrs, tas nenotiks. Es neļau�u viņiem izraut gabalus no Spānijas. Valdība no�teiks, ko viņi var dabūt un ko nevar. Viņi ir tikai tum�a masa, kas�
Kabinetā ienāca adjutants.
-��� Atvainojiet, Jūsu Ekselence. Viņa balss skanēja vainīgi. Ieradies bīskaps Ibaness.
-� Suti viņu iek�ā.
Pulkve�a acis samiedzās.
-� Varat ne�aubīties, ka Baznīca atbalsta visu �o traci. Pienācis laiks viņiem dot mācību.
"Baznīca ir viena no lielākajām likteņa ironijām mūsu vēsturē, " pulkvedis Akoka rūgti nosmīkņāja.
Pilsoņu kara sākumā Katoļu baznīca nostājās nacionālis�tu spēku pusē. Pāvests atbalstīja ģenerālisimusu Franko un tādējādi ļāva tam pasludināt, ka viņa cīņai ir Dieva svētība. Bet, kad sākās uzbrukumi basku baznīcām, klosteriem un priesteriem, Baznīca atsauca savu atbalstu. �Baskiem un kataloņiem jādod lielāka brīvība,� Baznīca prasīja. �Un ne�kavējoties pārtrauciet nogalināt basku priesterus."
Ģenerālisimuss Franko ārdījās kā negudrs. Kā Baznīca iedro�inās izteikt savas prasības valdībai?
Sākās novājinā�anas kar�. Franko armija uzbruka vēl vairākām baznīcām un klosteriem. Noslepkavoja mūķenes un priesterus. Bīskapiem noteica mājas arestus, garīdznie�kiem visā Spānijā uzlika soda naudu par sprediķiem, ku�rus valdība uzskatīja par musino�iem. Tikai tad, kad aug�stākā garīdzniecība piedraudēja Franko izslēgt no baznīcas, uzbrukumi mitējās.
�Nolādētā Baznīca!� Akoka sodījās. Tagad, kad Fran�ko miris, tā atkal bā� savu degunu, kur nevajag. Pulkvedis pagriezās pret premjerministru.
-�� Pienācis laiks bīskapam atgādināt, kas vada Spāniju.
Bīskaps Kalvo Ibaness bija kalsns, trausla izskata vīrs
ar kuplu baltu matu mākoni. Viņ� raudzījās premjerminis�trā un pulkvedī caur pensneju.
-� Buenas tardes
Pulkvedis Akoka juta mutē saskrienam �ulti. Ieraugot garīdznieku, viņam jau kļuva slikti. �ie Jūdas ā�i veda savas stulbās avis uz nokau�anu.
Bīskaps stāvēja, gaidīdams uzaicinājumu apsēsties. Tas neatskanēja. Arī ar pulkvedi viņ� netika iepazīstināts. Tā bija apzināta necieņas izrādī�ana.
Premjerministrs lūkojās uz pulkvedi, gaidot kādu mā�jienu.
Akoka asi ierunājās:
-��� Mūsu ausis sasniegu�as da�as satrauco�as ziņas. Mums vēsta, ka basku nemiernieki notur sapulces katoļu klosteros. Vēl mēs esam saņēmu�i informāciju, ka Baznīca atļaujot dumpiniekiem glabāt iero�us gan vīrie�u, gan sie�vie�u klosteros. Apsūdzētāja balsī skanēja tērauds. Kas palīdz Spānijas ienaidniekiem, tas pats kļūst par Spānijas ienaidnieku.
Brīdi bīskaps Ibaness vērās pulkvedī, tad pievērsās premjerministram Martinesam.
-Jūsu Ekselence, visu cieņu, bet mēs visi esam Spā�nijas bērni. Baski nav jūsu ienaidnieki. Viņi tikai lūdz brīvību, lai�
-�� Viņi nelūdz! Akoka iekliedzās. Viņi pieprasa! Viņi staigā apkārt, zagdami, aplaupīdami bankas, slepka�vodami policistus, un jūs uzdro�ināties apgalvot, ka viņi nav mūsu ienaidnieki?
-��� Atzīstu, ka gadīju�ies nepiedodami ekscesi. Bet reizēm, cīnoties par savu pārliecību�
-�� Viņiem nekādas pārliecības nav, viņi ir pārliecināti tikai par sevi. Spānija viņiem nerūp nemaz. Kā sacījis viens no mūsu di�ajiem rakstniekiem: �Spānijā nevienam nerūp kopējais labums. Katra grupa rūpējas tikai par sevi. Baznī�ca, baski, kataloņi. Ikkatrs saka, lai pārējie brauc uz elli.�
Bīskaps saprata, ka pulkvedis Akoka sagrozījis Ortegas i Gaseta sacīto. Pilnīgā citātā vajadzētu minēt ari valdī�bu un armiju, bet pulkvedis to izgudrēm bija noklusējis. Garīdznieks no jauna uzrunāja premjerministru, cerēdams uz auglīgāku diskusiju.
-� Jūsu Ekselence, Katoļu baznīca�
Maitiness juta, ka Akoka gājis par tālu.
-�� Nepārprotiet mūs, bīskap. Principā �ī valdība atbal�sta Katoļu baznīcu par visiem simt procentiem.
-� Bet mēs nevaram pieļaut, lai jūsu baznīcas un kloste�ri tiktu izmantoti pret mums. Ja jūs ari turpmāk ļausiet
baskiem glabāt savās ēkās iero�us un noturēt sanāksmes, jums jārēķinās ar sekām, atkal ierunājās pulkvedis Akoka.
-� Esmu pārliecināts, ka jums sniegtie ziņojumi ir mal�dino�i, bīskaps mierīgi iebilda. Tomēr es �o lietu izpētī�u.
-�� Paldies, bīskap. Tas būtu viss, premjerministrs nomurmināja.
Premjerministrs Martiness un pulkvedis Akoka pavadī�ja baznīcas kalpu skatieniem.
-�� Ko jūs par to domājat? Martiness apjautājās.
-� Viņ� zina, kas notiek.
Premjerministrs nopūtās. ��obrīd man jau tā pieliek problēmu, tai es vēl ielaistos strīdos ar Baznīcu. �
-� Ja Baznīca ir basku pusē, tad tā ir pret mums. Pulkve�a Akokas balss kļuva skarbāka. Gribētu lūgt jums atļauju pārmācīt bīskapu.
Premjerministrs redzēja fanātisko spīdumu pulkve�a acīs. Martiness kļuva piesardzīgs.
-� Vai jūs tie�ām esat saņēmis ziņojumus, ka baznīcas sniedz dumpiniekiem atbalstu?
-�� Protams, Jūsu Ekselence.
Nekādi nebija iespējams noteikt, vai �is cilvēks runā taisnību. Premjerministrs zināja, cik ļoti Akoka ienīst Baznīcu. Varbūt nemaz nebūtu par ļaunu, ja garīdzniecība izbaudītu kādu pātagas cirtienu, kaut tikai varētu būt dro�s, ka pulkvedis Akoka neiet par tālu. Premjerministrs Martiness stāvēja, domās iegrimis.
Klusumu pārtrauca Akoka.
-� Ja baznīcas slēpj nemierniekus, tām jāsaņem sods.
Negribīgi premjerministrs pamāja ar galvu.
-�� Kur jūs sāksiet?
-��� Haimē Miro ar saviem vīriem vakar esot redzēts Avilā. Visticamāk viņi slēpjas sievie�u klosterī.
Premjerministrs pieņēma lēmumu.
-�� Pārmeklējiet to, viņ� deva pavēli.
�is lēmums aizsāka notikumu ķēdi, kas satricināja Spā�niju un visu pasauli.
Avila
Klusums līdzinājās lēnam sniegpārslu lidojumam, liegs un pūkains, mierino�s kā vasaras vēja �uksts, rāms kā zvaig�ņu ceļi debesīs. Stingrā reglamenta cistercie�u orde�ņa sievie�u klosteris atradās ārpus mūra, kas apjoza vis�augstāk kalnos uzcelto Spānijas pilsētu Avilu. Tā atradās simt divpadsmit kilometru uz ziemeļrietumiem no Madrides. Klosteris bija radīts dzīvei klusumā. Noteikumi bija pieņemti 1601. gadā un cauri gadsimtiem paliku�i ne�mainīgi liturģija, garīgie vingrinājumi, stingra noslēgtība, grēku no�ēla un klusums. Vienmēr klusums.
Klosteris bija vienkār�a taisnstūrveida smagnēju ak�mens ēku grupa ar krusta eju iek�pusē un baznīcu kā galveno dominanti pa�ā centrā. Iek�ējo pagalmu ietve�ro�ās vaļējās arkas ļāva ēkās iekļūt gaismai, kas lija uz lielajām grīdas flīzēm, kuras nedzirdamiem soļiem mina mūķenes. Klosterī uzturējās �etrdesmit māsas, viņas gāja baznīcā lūgties un dzīvoja virs krusta ejas. Avilas klosteris bija viens no septiņiem, kas no vairākiem simtiem Spānijā vēl saglabāju�ies. �īs kulta celtnes nopostīja pilsoņu kara laikā kādā no tiem periodiskajiem pret Baznīcu vērstajiem uzskatu uzplūdiem, kādus Spānija piedzīvojusi gadsimtu gaitā.
Stingrā reglamenta cistercie�u ordeņa sievie�u klosteris bija veltīts tikai un vienīgi lūg�anu dzīvei. �ajā vietā neek�sistēja gadalaiku maiņa, sievietes, kas �eit ienāca, uz visiem laikiem tika noslēgtas no pasaules. Cistercie�u dzīve balstī�jās uz kontemplāciju
Visas māsas ģērbās vienādi, un viņu drēbes, tāpat kā itin visu �ajā klosterī, bija skāris gadsimtos iedibinātais simbolisms. Capucheapmetnis ar kapuci � simbolizēja nevainību un vienkār�ību, linauduma tunika atteik�anos no pasaules darbiem un pakļau�anos, skapulārs nelieli �etrstūrveida vilnas auduma apmetnī�i ap pleciem ga�tavību smagi strādāt, lln pēdējais �ā tērpa elements bija sejas aizsegs linauduma auts, kas, salocīts ap galvu, aizklāja zodu, vaigus un kaklu.
Klostera sienas ietvēra veselu tīklu iek�ēju gaiteņu un kāpņu, kas savienoja ēdamistabu, kopējo telpu, celles un kapelu, un visur valdīja auksta, tīra pla�uma gaisotne. Biezām, sīkām rūtīm stiklotie logi atklāja skatu uz augsta mūra ieskautu dārzu. Ikvienu logu aizrestoja resni dzelzs stieņi. Logi bija augstāk par cilvēka augumu, lai skats pa tiem nenovērstu mūķeņu uzmanību. Refektorijs jeb ēdam�zāle bija gara, askētiska telpa ar aizslēģotiem logiem, kurus vēl arī sedza aizkari. Uz griestiem un sienām sen�laicīgos sve�turos dego�ās sveces meta ēnas, kas lika raisīties atminām.
>
�etros simtos gadu klostera sienās nekas nebija mainī�jies, vienīgi sejas. Māsām nepiederēja nekādas personiskas lietas, jo viņas ilgojās būt trūcīgas, pārspēt nabadzībā Kristu. Arī baznīca bija kaila, bez kādiem rotājumiem, vienīgi tā glabāja neizmērojami vērtīgu tīra zelta krustu, kuru jau sen klosterim bija dāvinājusi kāda bagāta garīdznieka amata kandidāte. Krusts bija tik klajā pretrunā ar ordeņa askētis�
mu, ka �o vērtīgo lietu turēja noslēptu refektorijā skapītī. Baznīcā pie altāra atradās vienkār�s koka kaists.
Sievietes, kas dalīja savu dzīvi ar To Kungu, dzīvoja kopā, strādāja kopā, ēda kopā un lūdza Dievu kopā, ta�u viņas nekad nepieskārās cita citai un nesarunājās. Vienīgie pieļautie izņēmumi bija mise un tad, kad priore māte Betīna uzrunāja kādu no mūķenēm sava kabineta no�slēgtībā. Un pat tad, cik vien iespējams, tika izmantota senatnē izgudrota zīmju valoda.
Māte bija religeuse
Mūķenes pa gaiteņiem un kmsta ejām staigāja nolaistu skatienu, ar krū�u līmenī sakrustotām un piedurknēs pa�slēptām rokām viņas gāja garām māsām, nesakot ne vār�da, nedz arī izrādot kādu pazī�anas zīmi. Vienīgā klosterī dzirdamā balss bija zvani zvani, kurus Viktors Igo no�saucis par �torņu operu�.
Māsas nāca no da�ādiem sociāliem slāņiem un da�ādām valstīm. �o sievie�u tēvi bija aristokrāti, zemnie�ki, karavīri� Viņas klosterī bija ieradu�ās bagātas un na�badzīgas, izglītotas un analfabētes, no�ēlojamas un izcilas, bet tagad Dieva acīs viņas visas bija vienādas, vienotas kopīgajā vēlmē dzīvot mū�īgā laulībā ar Jēzu.
Dzīvesveids klosterī bija spartisks. Ziemā aukstums grieza kā ar nazi, cauri biezajām rūtīm ar grūtībām iespie�dās salta, blāva gaisma. Mūķenes neizģērbu�ās gulēja uz salmu paklājiem, sedzās ar rupjiem vilnas pārsegiem. Ikvie�nai bija pa�ai sava maza mazītiņa celle, kurā atradās tikai salmu paklājs un koka krēsls ar taisnu atzveltni. Nekādu
mazgājamo ierī�u. Stūrī uz grīdas stāvēja neliela māla krūka un bļoda. Neviena mūķene, tikai māte Betīna, nedrīkstēja ieiet citas mūķenes cellē. Nebija nekādu atpūtas brī�u, tikai darbs un lūg�anas. Varēja nodarboties ar adī�anu, grāmatu iesie�anu, au�anu un maizes cep�anu. Katru dienu astoņas stundas tika veltītas lūg�anām divas rīta dievkalpojuma stundas matins un lauds, pirmā lūg�anu stunda prime, tre�ā lūg�anu stunda terce, sestā lūg�anu stunda sext, devītā lūg�anu stunda norie, vakara dievkalpojuma stunda vespers un pēdējā dievkalpojuma stunda compline. Līdztekus tām bija vēl citas Dievam veltītas svētdarbibas svētības sa�ņem�ana, garīgas dziesmas un litānijas.
Matins notika tad, kad daļa zemeslodes iedzīvotāju gulēja, daļa grima grēkā.
Lauds, rītausmas dievkalpojums, risinājās pēc matins. Uzleco�ā saule tika sveikta kā uzvarēju�ā un apskaidrotā Kristus tēls.
Prime bija rīta lūg�anas baznīcā, izlūdzoties svētību dienas darbiem.
Terce notika deviņos no rīta, to Svētais Augustīns bija veltījis Svētajam Garam.
Sext tika teikta pusdivpadsmitos, tā bija paredzēta cilvēcisko kaislību karstuma dzesē�anai.
None klusi tika noskaitīta trijos pēcpusdienā, Kristus nāves stundā.
Vespers bija vakara dievkalpojums baznīcā, tāpat kā lauds bija rītausmas dievkalpojums.
Compline noslēdza kanoniskās lūg�anu stundas. Tās bija nakts lūg�anas, sagatavo�anās nāvei, tāpat kā miegam, lai beigtu dienu ar mīlas pilnu padevību. Manus tuas, dominē, commendo spiritum meum. Redemisti nos, domi�nē, deus, veritatisJ
Da�os ordeņos �austī�ana bija pārtraukta, bet cistercie�u ordeņa gan sievie�u, gan vīrie�u klosteros �ī
tradīcija vēl bija saglabājusies. Vismaz reizi nedēļā, da�kārt pat katru dienu, mūķenes sodīja savu ķermeni ar Paklausī�bu divpadsmit collu gani pātagu ar tievu, vaskotu auklu, kurai bija se�i mezgloti zari. Cirtieni bija ļoti sāpīgi, un ar �o pātagu mūķenes �austīja muguru, kājas, dibenu. Bcmārs no Klervo, cistercie�u askētiskais abats, bija mācījis: �Kristus ķermenis ir vienās brūcēs� mūsu ķermeņiem jālīdzinās mūsu Kunga savainotajai miesai.�
�ī dzīve bija askētiskāka nekā jebkurā cietumā, tomēr klostera iemītnieces dzīvoja tādā ekstāzē, kādu nekad ne�bija pazinu�as ārpasaulē. Viņas bija atteiku�ās no fiziskas mīlestības, mantas un izvēles brīvības, bet līdz ar to viņas bija atteiku�ās arī no alkatības un konkurences, naida un skaudības, visām prasībām un kārdinājumiem, bez kuriem pasaule nav iedomājama. Klostera sienās valdīja visaptve�ro�s miers un neizsakāms prieks par vienotību ar Dievu. Telpās un māsu sirdīs mājoja apskau�ami rāms gars un skaidrība. Klosteris varbūt bija cietums, bet tas bija cie�tums Ēdenes dārzā, un tās, kuras no brīva prāta bija izvēlēju�ās te ierasties un palikt, zināja, ka viņas gaida laimes pilna mū�ība.
Māsu Lu�iju uzmodināja klostera zvanu skaņas. Satrūkusies viņa atvēra acis un brīdi nesaprata, kur atro�das. Mazā celle, kurā viņa gulēja, bija drūma un melna. Zvans vēstīja, ka pulkstenis ir trīs naktī, jāsākas vigiliju dievkalpojumam, kamēr ārpusē pasaule vēl grima tumsā.
�Pie joda! �is re�īms mani nogalinās, � māsa Lūcija no�lādējās.
Viņa gulēja uz muguras mazajā, neērtajā guļvietā, iz�misīgi ilgodamās pēc cigaretes. Negribīgi viņa piespieda sevi celties aug�ā. Smagais habits, kuru viņa valkāja un kurā gulēja, kā smil�papīrs berza maigo ādu. Lūcija iedo�mājās skaistos dizainera darinātos tērpus, kas karājās skap�jos viņas Romas dzīvoklī un kalnu namiņā G�tādē.
Māsa Lūcija dzirdēja aiz celles durvīm klusu �vīkstoņu, tur pulcējās mūķenes. Nevērīgi viņa saklāja gultu un izgā�
ja gaitenī, kur māsas nolaistām acīm stājās rindā. Lēnām viņas sāka virzīties uz kapelas pusi.
"Viņas izskatās pēc stulbu pingvīnu bara, � māsa Lu�ija nodomāja. Kādēļ �īs sievietes no brīvas gribas aizmetu�as projām savu dzīvi, atsakoties no seksa, skaistām drēbēm un gardiem ēdieniem? Tas sniedzās pāri Lūcijas sa�pra�anai. �Ja nav �o prieku, kāda jēga tad vispār dzīvot? Un �ie sasodītie noteikumi!'�
Kad māsa Lu�ija ienāca klosterī, māte Betīna bija sacī�jusi:
-�� Tev jāstaigā ar noliektu galvu. Turi rokas saliktas zem habita. Sper īsus solī�us. Staigā lēnām. Tu nedrīksti saskatīties ne ar vienu no māsām, pat ne palūkoties uz kādu. Tu nedrīksti runāt. Tavas ausis domātas tikai Dieva vārdu uzklausī�anai.
-Jā, godājamā māte.
Pēc tam Lu�ija veselu mēnesi mācījās.
-� Tās, kas nāk �urp, nāk nevis pievienoties mūķenēm, bet dzīvot divatā ar Dievu. Gara vientulība ir būtiska, lai savienotas ar Dievu, lln to stingri sargā klusē�anas likums.
-Jā, godājamā māte.
-���� Tev vienmēr jāpakļaujas acu klusē�anai. Ie�skatī�anās citu acīs radītu bezjēdzīgus tēlus, kas novērstu tavu uzmanību.
-� Jā, godājamā māte.
-�� Pirmais, ko tu �eit iemācīsies, būs nolīdzināt pagāt�ni, atbrīvoties no veciem ieradumiem un pasaulīgām tieksmēm, izdzēst visus pagātnes tēlus. Tu izpildīsi grēku no�ēlas un pazemo�anās rituālu, atkailinot sevi līdz pa�gribē�anai un pa�mīlestībai, tas tevi attīrīs. Nepie�tiek, ka no�ēlojam pagātnē izdarītos pārkāpumus. Kad reiz esam atklāju�as bezgalīgo Dieva skaistumu un svētu�mu, mēs vēlamies izpirkt ne tikai savus grēkus, liet katru izdarītu grēku.
-Jā, svētā māte.
-��� Tev jācīnās ar savu jutekliskumu, ko Svētā Krusta Jānis sauca par �sajūtu nakti�.
-Jā, svētā māte.
-� Visas mūķenes dzīvo klusumā un noslēgtībā, it kā jau atrastos debesīs. �ajā tīrajā, nenovērtējamā klusumā, pēc kura māsas alkst, viņas spēj klausīties tajā un iegūt Dievu.
Mēne�a beigās Lu�ija nodeva pirmos zvērestus. Cere�monijas dienā viņai noskuva matus. �is piedzīvojums traumēja. Procedūai veica pati priore. Viņa ieaicināja Lu�iju savā kabinetā un ar rokas mājienu lika apsēsties. Tad nostājās jaunajai māsai aiz muguras, un, pirms Lu�ija aptvēra, kas notiek, viņa dzirdēja no�ņikstam �ķēres un juta, ka tiek parauti mati. Viņa jau grasījās protestēt, tad piepe�i saprata, ka tādējādi viņa tikai vēl labāk nomaskē�sies. �Vēlāk, es mierīgi varē�u matus ataudzēt, � Lu�ija no�sprieda. �Bet tagad es izskatī�os kā noplūkta vista. �
Kad Lu�ija atgriezās drūmajā, viņai ierādītajā kambarī, viņa nodomāja: �Te jau izskatās pēc od�u migas.� Grīdu klāja tikai kaili dēļi. Telpas lielāko daļu aizņēma salmu cisas un krēsls ar taisnu atzveltni. I.u�ijai ļoti gribējās dabūt kādu avīz.i. �Tuk�s numurs, � viņa saprata. �īs vietas iemītnieces neko nezināja par avīzēm, tāpat kā par radio un televīziju. Klosteri ar ārpasauli nesaistīja itin nekas.
Bet visvairāk Lu�iju kaitināja nedabiskais klusums. Vienīgais sazinā�anās līdzeklis bija roku kustības. �o zīmju mācī�anās dzina Lu�iju ārprātā. Ja vajadzēja slotu, viņai mācīja izstiept labo roku un kustināt to no labās puses uz kreiso, it kā slaucītu. Kad māte Betīna bija neapmierināta, viņa sev priek�ā trīs reizes salika kopā mazos pirkstiņus, bet pārējie pirksti spiedās plaukstā. Kad Lu�ija darbu darī�ja pārāk lēni, priore labās rokas delnu piespieda pie kreisā pleca. Lai izteiktu Lūcijai pārmetumu, māte Betīna no labās auss pārbrauca ar visiem labās rokas pirkstiem pa vaigu uz leju.
�Ak mū�s, � Lu�ija piktojās, �izskatās, ka viņai iekodusi blusa. ��
Viņas bija nonāku�as pie kapelas. Mūķenes klusi skaitīja lūg�anas, bet Lūcijas domas bija pievērstas svarīgā�kām lietām par Dievu.
�Pēc mēne�a vai diviem, kad policija pārtrauks mani meklēt, es tik�u prom no �is trako mājas. �
Pēc rīta lūg�anām māsa I.u�ija kopā ar citām mūķenēm soļoja uz ēdamzāli, kā katru rītu slepeni pār�kāpdama noteikumus, pētot savu biedreņu sejas. Tā �eit bija vienīgā izklaidē�anās. Lūcija nespēja ticēt, ka neviena no māsām nezina, kā izskatās pārējās.
Mūķeņu sejas viņu apbūra. Da�as bija vecas, da�as jaunas, citas skaistas, citas neglītas. Bet viņa nesaprata, kāpēc viņas visas �ķiet tik laimīgas. Trīs sejas Lūcijai likās īpa�i interesantas. Pirmā bija māsa Terēza, kurai dro�i vien jau bija pāri se�desmit gadiem. Viņa ne tuvu nebija .skaistu�le, ta�u mūķenei piemita īpa�s garīgums, kas padarīja viņu gandrīz pārdabiski pievilcīgu. Likās, viņa iek�ēji vienmēr smaida, it kā sirdī glabātu kādu brīni�ķīgu noslēpumu.
Otra mūķene, kas saistīja Lūcijas uzmanību, bija Grasiela. Satrieco�i skaista sieviete, kam varēja būt mazliet pāri trīsdesmit. Viņai bija olīvkrāsas āda, smalki sejas vaib�sti un acis kā mirdzo�i, melni ezeri.
�Viņa varētu būt kinozvaigzne, � Lūcija prātoja. �Nez kāda bijusi viņas dzīve? Kāpēc viņai vajadzējis aprakt seri tādā caurumā kā �is?�
Tre�ās mūķenes vārds bija Megana. Arī viņa bija mo�dinājusi Lūcijas interesi. Zilas acis, gai�as uzacis un skrop�stas. Viņai bija tuvu pie trīsdesmit gadiem, un viņa izskatī�jās jauna un atklāta.
�Ko viņa te dara? Ko ikviena no �īm trim sievietēm te dara? Viņas ieslēgtas �ajās sienās, dabūju�as mazas celles, pretīgu ēdienu, astoņas stundas lūg�anu, smagu darbu un nepietiekamu miegu. Viņām jābūt pazzo
Lūcija bija labākā situācijā par �im māsām, jo viņas iespundētas te uz visu mū�u, bet Lu�ija pēc diviem mēne�iem aizlaidīsies. �Varbūt trim, � viņa mazliet piekā�pās. ��ī ir nevainojama paslēptuve. Es būtu muļķe, ja steig�tos to pamest. Pēc da�iem mēne�iem policijai būs apnicis mani meklēt. Kad bū�u likusi projām un dabū�u no �veices bankas savu naudu, varbūt es par �o vājprātīgo namu uz�rakstī�u grāmatu. �
Pirms da�ām dienām māte Betīna bija aizsūtījusi māsu Lu�iju uz kabinetu pēc kāda dokumenta. Tikusi tur iek�ā, viņa bija izmantojusi izdevību un sākusi pētīt mapes. Diem�ēl viņu pieķēra ok�ķerē�anā.
-� Tev jāizpērk grēki ar Paklausību, māte Betīna bija ar zīmēm parādījusi.
Māsa Lu�ija lēnprātīgi nolieca galvu un ar �estiem atbildēja:
-Jā, svēto māt.
Grēciniece atgriezās cellē, un pēc da�ām minūtēm māsas, kuras gāja pa gaiteni, dzirdēja drausmīgo pātagas �vīkstoņu, kad tā svilpdama �ķēla gaisu un krita atkal un atkal. Bet viņas nevarēja zināt, ka māsa Lu�ija per salmu guļvietu.
��īs savādnieces visapkārt varbūt irsadistes vai mazo�hist es, bet ne jūsu padevīgā kalpone. �
Viņas sēdēja refektorijā �etrdesmit mūķenes ap di�viem gariem galdiem. Cistercie�i bija stingri veģetārie�i. Tāpēc, ka miesa prasīja gaļu, tā bija aizliegta. Krietni pirms saullēkta tika pasniegta tasīte tējas vai kafijas un da�as unces sausas maizes. Galveno maltīti �eit ieturēja vienpadsmitos no rīta, un tajā bija plāna zupa, da�i dārze�ņi un �ad tad kāds gabaliņ� augļu.
Māte Betīna bija mācījusi Lūcijai: �Mēs esam �eit nevis tādēļ, lai izpatiktu mūsu miesas iegribām, bet gan tādēļ, lai kalpotu Dievam.�
"Tādas brokastis es nedotu pat savam kaķim, � māsa Lu�ija domāja. "Esmu pavadījusi �eit divus mēne�us un va�ru derēt, ka esmu zaudējusi desmit mārciņu. �ī ir reliģiska novājē�anas iestāde. �
Kad brokastis beidzās, divas mūķenes katra galda galā novietoja pa bļodai. Ap galdu sēdo�ās māsas sūtīja savus �ķīvjus tai, kas stāvēja pie ūdens bļodas. Viņa nomazgāja �ķīvi, noslaucīja to ar dvieli un sūtīja atpakaļ. Ūdens kļuva arvien tum�āks un taukaināks.
�Un tā viņas dzīvos visu atliku�o mū�u, � Lu�ija ar rie�bumu domāja. �Nu labi. Es nevaru sūdzēties. Tas, kas �eit noliek, pilnīgi noteikti ir labāk, nekā mū�a ieslodzījums cietumā. �
Bet viņa būtu ar mieru atdot savu nemirstīgo dvēseli par vienu cigareti.
Piecsimt jardu no klostera uz ceļa pulkvedis Ramons Akoka un divi du�i īpa�i izmeklētu vīru no SUV Speciā�lo uzdevumu vienības gatavojās uzbrukumam.
Pulkvedim Ramonam Akokam piemita mednieka in�stinkts. Viņam ļoti patika pakaļdzī�anās, bet pats nogali�nā�anas bridis sniedza dziļu, iek�ēju gandarījumu. Reiz kādam draugam viņ� bija atzinies: �Nogalinot es izjūtu orgasmu. Turklāt nav svarīgi, kas ir medījums briedis, zaķis vai cilvēks -, nogalinā�anas process sniedz ko tādu, kas liek tev justies kā Dievam.�
Akoka bija dienējis militārās izlūko�anas vienībā un īsā laikā izpelnījies nepārspējama izlūka reputāciju. Viņ� bija bezbailīgs, bezsirdīgs un gudrs karavīrs, �o īpa�ību kopums bija piesaistījis ģenerāļa Franko palīga uzmanību.
Franko komandā Akoka bija iestājies kā leitnants, un nepilnos trijos gados guvis gandrīz nedzirdētus panāku�mus viņ� strauji uzdienēja līdz pulkve�a pakāpei. Pulk�vedis tika iecelts par vadītāju falangistiem, tā bija speciāla komanda, ko izmantoja Franko pretinieku iebiedē�anai.
Kara laikā Akoku pie sevis bija ataicinājis kāds no OPIJS MUNDO locekļiem.
-��� Gribu, lai jūs saprastu, ka mēs ar jums runājam, saņēmu�i ģenerāļa Franko atļauju.
-Jā, kungs.
-� Mēs jau kādu laiku jūs vērojam, pulkvedi. Un mums patīk tas, ko redzam.
-�� Pateicos, kungs.
-�� Mums �ad tad gadās uzdevumi, kas ir� augstākajā mērā konfidenciāli� formulēsim to tā. Un ļoti bīstami.
-�� Es sapratu, kungs.
-�� Mums ir daudz ienaidnieku. Cilvēki, kuri nesaprot, cik nozīmīgu darbu mēs darām.
-Jā, kungs.
-� Reizēm viņi mēģina jaukties mūsu darī�anās. Bet to mēs nedrīkstam pieļaut.
-Jā, kungs.
-� Esmu pārliecināts, ka mums lieti noderētu tāds vīrs kā jūs, pulkvedi. Ceru, ka mēs viens otm saprotam.
-� Jā, kungs. Jutī�os pagodināts, ja varē�u pakalpot.
-�� Mēs gribētu, lai jūs turpinātu dienestu armijā. Mums tas būtu ļoti vērtīgi. Bet laiku pa laikam mēs uzticēsim jums īstenot īpa�us projektus.
-�� Pateicos, kungs.
-Jūs nekad nedrīkstat mūs pieminēt.
-� Jā, protams, kungs.
Pie rakstāmgalda sēdo�ais cilvēks Akoku bija darījis nemierīgu. Kaut kas viņā bija tāds, kas apkārtējos radīja stindzino�as bailes.
Zināmā laika periodā pulkvedis Akoka tika aicināts izpildīt kādu pusduci OPUS MUNDO uzdevumu. Kā jau viņam bija teikts, tie bija ļoti bīstami. Un augstākajā mērā konfidenciāli.
Kādas OPUS MUNDO misijas izpildes laikā Akoka iepa�zinās ar jauku meiteni no cienījamas ģimenes. Līdz tam visas pulkve�a sievietes bija biju�as vai nu prostitūtas, vai tās, kuras apgrozījās karaspēku vienību tuvumā, tāpēc viņ� pret vājo dzimumu izturējās ar skarbu nicinājumu. Da�ām sievietēm pulkve�a spēcīgais raksturs likās pie�vilcīgs, un viņas iemīlējās. �īm nelaimīgajām Akoka pa�taupīja īpa�i ne�ēlīgu apie�anos.
bet Susanna Seredilja bija augusi citā pasaulē. Viņas tēvs bija pasniedzējs Madrides universitātē, un māte bija
juriste. Septiņpadsmit gadu vecumā Susannai bija nobrie�du�as sievietes augums un Madonnas eņģeliskā seja. Ramons Akoka nekad nebija saticis ko līdzīgu �ai sievietei bērnam. Viņas liegais trauslums modināja rūdītajā karavīrā maigumu, viņ� pats nemaz nebija zinājis, ka ir spējīgs tādu just. Akoka neprātīgi iemīlējās Susannā, un gan meitenes vecākiem, gan pulkvedim neizprotamu iemeslu pēc ari Susanna iemīlējās Akokā.
Medusmēne�a laikā jaunajam vīram likās, ka viņ� savā mū�ā nav pazinis nevienu sievieti. Viņ� zināja, kas ir iekāre, bet nekad agrāk nebija piedzīvojis baudu, ko sniedz mīlestības un kaisles apvienojums.
Trīs mēne�us pēc laulībām Susanna paziņoja, ka gaida bērnu. Akoka jutās neprātīgi laimīgs. Jaunās ģimenes prie�ku vēl palielināja tas, ka pulkvedis tika nokomandēts darbā uz skaisto Kastilblanko ciematiņu Basku zemē. Tas notika 1936. gada rudeni, kad republikāņu un nacionālistu cīniņi bija visniknākie.
Kādā rāmā svētdienas rītā Ramons Akoka un viņa sieva dzēra kafiju ciemata laukumā, kad piepe�i to pie�pildīja basku demonstranti.
-�� Es gribu, lai tu ej mājās, Akoka sacīja. Būs nepatik�anas.
-�� Bet tu�?
-� Lūdzu. Ar mani viss būs kārtībā.
Demonstranti kļuva nemierīgāki.
Atvieglots Ramons Akoka noskatījās, kā viņa sieva attālinās no pūļa. Viņa tuvojās sievie�u klosterim, kas atradās tālākajā laukuma malā. Bet, tiklīdz Susanna pienā�ca pie ēkas, durvis atsprāga vaļā un, �āvieniem rībot, laukumā izbrāzās vesela straume klosterī slēpu�os basku. Akoka bezpalīdzīgi noskatījās, kā sieva saļimst zem lo�u krusas. Tajā dienā viņ� zvērēja atriebties baskiem un Baznīcai.
Un tagad viņ� atradās Avilā, kur stāvēja pie cita klos�tera vārtiem. �oreiz viņi mirs. �
Klosteris grima tumsā, kāda valdīja pirms saullēkta. Mā�sa Terēza, labajā rokā cie�i saspiedusi Paklausību, spēcīgi trieca to pret savu augumu, izjuzdama mezgloto auklu sitie�nus uz miesas un klusi skaitīdama miserere'. Viņa gandrīz iekliedzās, bet, tā kā trok�ņot nebija ļauts, viņa kliedzienus noslāpēja sevi. "Piedod, Jēzu, manus grēkus. Redzi, kā es sodu sevi, kā Tu tiki sodīts, un kā es cērtu sev brūces, kā brūces tika cirstas Tev. Ļauj man ciest, kā Tu esi cietis. �
No sāpēm mūķene bija tuvu ģībonim. Vēl trīs reizes viņa ļāva pātagai krist, tad nomocījusies sabruka savā guļvietā. Asinis nebija redzamas. Tas bija aizliegts. Vieb�damās sāpēs, ko sagādāja katra kustība, māsa Terēza ie�guldīja pātagu melnajā futrālī un nolika to kaktā. Tas tur stāvēja aizvien kā pastāvīgs atgādinājums, ka pat mazākais grēks jāizpērk sāpēs.
Māsai Terēzai bija nejau�i gadījies izdarīt pārkāpumu �orīt, kad viņa ar nodurtu skatienu pagriezās ap gaiteņa stūri un uztriecās māsai Grasielai. Satrūkusies māsa Terēza bija ieskatījusies otrai klostera māsai sejā. Viņa nekavējo�ties bija ziņojusi par savu pārkāpumu, un māte Betlna neapmierināta sarauca pieri un parādīja Paklausības zīmi pirkstus savilkusi, it kā turot pātagu, īk�ķa galu piespiedu�si rādītājpirksta iek�pusei, viņa trīs reizes ar labo roku pieskārās te vienam, te otram plecam.
Gulēdama salmu gultā, māsa Terēza nespēja izdzēst no prāta jaunās meitenes ārkārtīgi skaisto seju, kurā bija ieskatījusies. Viņa zināja, ka nekad mū�ā māsu neuzrunās un pat nepaskatīsies uz viņu, jo niecīgākā tuvības izpaus�me starp mūķenēm tika bargi sodīta. Stingras morāles un fiziska askētisma gaisotnē netika ļauts attīstīties nekādām attiecībām. Ja divas māsas strādāja blakus un likās, ka viņām patīk �ī klusā biedriskuma izjūta, māte Betlna viņas nekavējoties iz�ķira. Māsām neļāva arī sēdēt divas reizes
pēc kārtas pie galda blakus tai pa�ai mūķenei. Baznīca delikāti �ādas divu mūķeņu simpātijas dēvēja par �īpa�u draudzību�, kas bija jāsoda nekavējoties un bargi. Māsa Terēza bija saņēmusi sodu par noteikumu pārkāp�anu.
Kā no liela attāluma līdz māsas Terēzas ausīm atplūda zvanu skaņas. Tā bija Dieva balss, kas izteica viņai pār�metumu.
Blakus cellē zvanu skaņas atbalsojās māsas Grasielas sapņu labirintos, un zvanī�ana tajos jaucās ar gultas atspe�ru piedauzīgu �īkstē�anu. Viņai tuvojās Maurs kails, pietūku�u failu, rokas izstiepis, lai sakamptu viņu. Māsa Grasiela atvēra acis, viņa uzreiz bija pilnībā pamodusies, sirds smagi sitās. Pārbijusies viņa pavērās apkārt, ta�u mazajā cellē viņa bija viena pati un dzirdēt varēja tikai zvanu mierino�os dimdienus.
Māsa Grasiela nometās ceļos pie guļvietas. "Jēzu, pa�teicos, ka esi mani atbrīvojis no pagātnes. Pateicos par prieku, ko man sagādā dzīve Tavā gaismā. Ļauj man baudīt tikai Tavas klātbūtnes laimi. Palīdzi, Mīļais, būt godīgai pret aicinājumu, ko Tu man esi devis. Palīdzi man mazināt Tavas svētās sirds bēdas. �
Grasiela piecēlās, rūpīgi saklāja gultu, tad pievienojās pārējo māsu procesijai, kas devās uz kapelu uz matiņ�. Nāsīs iesitās dego�u sve�u pazīstamā smar�a, un pēdas cauri sandaļu zolēm juta izmīdīto klona grīdu.
Sākumā, kad māsa Grasiela iestājās klosterī, viņa nebija sapratusi mātes priores vārdus, ka mūķene ir sieviete, kura no visa atteikusies, lai visu iegūtu. Tolaik māsai Grasielai bija tikai �etrpadsmit gadu. Tagad, kad kop� tā brī�a pagājis septiņpadsmit gadu, viņa priores sacīto saprata. Kontemplā�cijā viņa ieguva itin visu, jo kontemplācija bija prāta atbilde dvēselei. Viņas dienas piepildīja brīni�ķīgs miers.
�Paldies, ka ļāvi man aizmirst, Tēvs. Paldies, ka stāvi man blakus. Bez Tevis es nespētu pārdzīvot savu drausmī�go pagātni� Paldies Tev� Paldies Tev�"
Pēc matins mūķenes atgriezās savās cellēs, lai gulētu līdz laudslīdz saullēktam.
Ārpusē, kur ari vēl valdīja tumsa, pulkvedis Ramons Akoka ar saviem vīriem ātri virzījās uz priek�u. Kad viņi sasniedza klosteri, pulkvedis sacīja:
-�� Haimē Miro un viņa dumpinieki būs bruņoti. Nepa�ļaujieties uz gadījumu.
Akoka lūkojās uz klostera vārtiem, un uz mirkli viņa acis skatīja citu klosteri, no kura skrien ārā basku partizā�ni, un kā Susanna saļimst lo�u krusā.
-�� Nepūlieties saņemt Haimē Miro dzīvu, pulkvedis piebilda.
Māsu Meganu pamodināja klusums. Tas bija citāds nekā parasti, �ajā klusumā virmoja kustība, steidzīgi �vīkstēja gaisa plūsmas, �ukstēja cilvēku augumi. Viņa ^ uztvēra trok�ņus, kādus piecpadsmit klosterī pavadītajos *gādos nebija dzirdējusi. Piepe�i Meganu pārņēma nojauta, ka atgadījies kaut kas briesmīgs.
Viņa tumsā klusi piecēlās un atvēra celles durvis. Neticami, bet garais akmens gaitenis bija pilns vīrie�u. No mātes Betīnas celles, vilkdams viņu aiz rokas, nāca ārā milzis ar rētainu seju. Megana satriekta skatījās. �Man rādās murgi, � viņa domāja. �Te ta�u nevar būt vīrie�i. �
-�� Kur tu viņu slēp? pulkvedis Akoka skarbi uzbrēca.
Mātes Betīnas sejā atspoguļojās neiedomājamas �ausmas.
-�� Ku�! Te ir Dieva templis! Jūs zaimojat tā svētumu! Viņai drebēja balss. Jums tūlīt pat jāiet projām.
Pulkvedis vēl cie�āk saspieda priores roku un sapuri�nāja viņu.
-�� Man vajadzīgs Miro, māsa.
Murgs, izrādījās, bija īstenība.
Sāka vērties vaļā arī citu ceļļu durvis, un gaitenī iznāca mūķenes, kuru sejas pauda pilnīgu apjukumu. Mā�sas dzīvē nebija pieredzēju�as itin neko tādu, kas sagata�votu viņas �im ārkārtējam notikumam.
Pulkvedis Akoka pagaida māti Betīnu sānis un pievērsās Patrisio Arrjetam, vienam no saviem tuvākajiem palīgiem.
-�� Pārmeklējiet klosteri! No bēniņiem līdz pagrabam.
Akokas viri izklīda pa ēku, iebruka kapelā, refektorijā
un cellēs, pamodinot tās mūķenes, kuras vēl gulēja, rupji ar spēku uzrāva viņas kājās un grūda pa koridoriem uz kapelu. Klostera māsas nebilda ne vārda, pat �ādā brīdī nelau�ot klusē�anas zvērestu. Viss norisinājās kā filmā, kurai nogriezta skaņa.
Akokas vīrus pildīja atriebības alkas. Viņi visi bija falangisti un ļoti labi atcerējās, kā pilsoņu kara laikā Baznīca bija vērsusies pret viņiem un atbalstījusi lojālistus, kuri cīnījās pret falangistu karsti mīlēto vadoni ģenerālisimusu Franko. Tagad bija izdevība piedzīt daļu parāda. Mūķeņu gri�basspēks un klusē�ana uzbrucējus nokaitināja vēl vairāk.
Kad Akoka gāja garām kādai cellei, no tās atskanēja skaļ� kliedziens. Viņ� ielūkojās iek�ā un redzēja, ka viens no viņa vīriem norauj mūķenei habitu. Pulkvedis devās tālāk.
Māsa Lūcija uztrūkās no skaļām vīrie�u balsīm. Panikā viņa uzrāvās sēdus. �Policija mani atradusi, � bija pirmā doma, kas ie�āvās prātā. "Sasodīts, man jātiek no �ejienes projām." Bet no klostera izkļūt varēja tikai pa lielajām durvīm, jo tā bija vienīgā izeja.
Lūcija steig�us piecēlās un pavērās pa durvju spraugu gaitenī. Skats, kas atklājās acīm, viņu satrieca. Koridors bija pilns nevis ar policistiem, bet bruņotiem vīrie�iem civilapģērbos, kuri dauzīja lampas un lauza galdus. Viņi skraidīja pa klosteri, saceļot neiedomājamu jucekli.
�ā haosa vidū stāvēja māte Betīna, klusi lūdza Dievu un noskatījās, kā iebrucēji apgāna sirdij dārgo klosteri. Viņai blakus nostājās māsa Megana, un arī Lūcija viņām pievienojās.
-�� Kas te, pie jo� kas te notiek? Kas viņi tādi ir? Lu�ija vaicāja. Kop� iestā�anās klosterī tie bija viņas pir�mie skaļi izteiktie vārdi.
Māte Betīna trīs reizes iebāza labo roku kreisajā pa�dusē tas nozīmēja �slēpties�.
Lu�ija apstulbusi blenza klostera priek�niecē.
-� Jūs ta�u tagad varat runāt. Dieva dēļ, muksim pro�jām no �ejienes. Es tie�ām tā domāju, Dieva dēļ.
Patrisio Arrjeta piesteidzās pie Akokas.
-�� Pulkvedi, visur esam izmeklēju�ies. Nekas nelieci�na, ka Haimē Miro ar saviem bandītiem būtu �eit.
-�� Meklējiet vēl! Akoka iespītējās.
Tajā brīdi māte Betīna atcerējās vienīgo dārgumu, kas piederēja klosterim. Viņa piesteidzās pie māsas Terēzas un ie�ukstēja viņai ausi.
-��� Man tev ir uzdevums. Paņem no refektorija zelta krustu un nogādā to Mendavijas klosterī. Tev tas jānes no �ejienes projām. Pasteidzies!
Māsa Terēza tik ļoti trīcēja, ka galvassega plivinājās. Kā paralizēta viņa skatījās mātē Betīnā. Pēdējos trīsdesmit sava mū�a gadus māsa Terēza bija nodzīvojusi �ajā klos�terī. Viņa nespēja pat iedomāties, ka būtu tas jāpamet. Viņa pacēla roku, kas nozīmēja: �Es nevaru.�
Māti Betīnu pārņēma izmisums.
-��� Krusts nedrīkst krist �o sātana kalpu rokās. Izdari to Jēzus vārdā.
Māsas Terēzas acīs atmirdzēja gaisma, un viņa saslējās visā augumā. Parādījusi ar zīmēm �Jēzus dēļ�, viņa pagrie�zās un aizsteidzās uz ēdamzāli.
Mazajai grupiņai tuvojās māsa Grasiela, kas brīnumos ieplestām acīm vērās haosā, kur� valdīja visapkārt.
Vīrie�i kļuva arvien negantāki, lauza visu, kas gadījās pa rokai. Pulkvedis Akoka atzinīgi viņus vēroja.
Lu�ija pagriezās pret Meganu un Grasielu.
-�� Es nezinu, kā jūs abas, bet es taisī�os, ka tieku no �ā elles cauruma laukā. Vai nāksiet man līdzi?
Abas uzrunātās blenza Lu�ijā, pārāk apdullu�as, lai spētu atbildēt.
Viņām, nesdama kaut ko audekla gabalā ievīkstītu, steig�us tuvojās māsa Terēza. Da�i kaujinieki stūma vairā�kas mūķenes uz refektoriju.
-�� Iesim, Lu�ija aicināja.
Māsas Terēza, Megana un Grasiela mirkli vilcinājās,
bet tad sekoja Lūcijai uz lielajām klostera durvīm. Pagrie�zu�ās ap stūri, viņas ieraudzīja, ka durvis uzlauztas.
Negaidīti mūķenēm priek�ā iznira vīrietis.
-�� Vai kaut kur saposu�ās, dāmas? Ejiet atpakaļ. Mani draugi jums kaut ko sagatavoju�i.
-�� Mums ir dāvana arī tev. Lūcija atbildēja, paņēma vienu no smagajiem metāla sve�turiem, kas stāvēja uz galda, un pasmaidīja.
Vīrietis apmulsis skatījās drosminiecē.
-�� Ko tad tu ar to darīsi?
-�� Lūk, ko. Lūcija trieca sve�turi vīrietim pa galvu, un viņ� bez samaņas saļima zemē.
Trīs mūķenes skatījās, �ausmās iepletu�as acis.
-�� Kustieties! Lu�ija uzkliedza.
Pēc mirkļa Lu�ija, Megana, Grasiela un Terēza jau bija ārā priek�ējā pagalmā un, zvaigznēm pie debesīm mir�dzot, izgāja pa vārtiem.
Lu�ija apstājās.
-�� Es jūs tagad pametī�u. Jūs noteikti meklēs, tāpēc labāk posieties no �ejienes tālāk.
Viņa pagriezās un sāka iet uz kalniem, kas tālumā slējās augstu virs klostera ēkām. "Kamērpirmais meklē�a�nas trakums paiet, patver�os tur aug�ā, tad do�os uz �veici. Vai nav viena sasodīta neveiksme? Tie neģēli izpostīja tik lielisku slēptuvi. �
Lu�ija, kāpjot augstāk, pameta skatienu lejup. Viņa varēja redzēt trīs māsas. Neticami, bet viņas joprojām kā melnā audumā satītas statujas stāvēja pie klostera vārtiem. �Dieva dēļ, � Lu�ija sirdījās. �Lasieties projām no turienes,
kamēr neesat noķertas. Kustieties ta�u!�
t
Viņas nejaudāja pakustēties. It kā ju�anas spējas tik ilgi biju�as paralizētas, ka tagad viņas nespētu aptvert, kas ar viņām notiek. Mūķenes nenovērsdamās lūkojās sev uz kā�jām. Viņas bija tik apdullu�as, ka nevarēja padomāt. Māsas ilgi bija mitu�as aiz Dieva valstības vārtiem, noslēgtas no
pasaules, un tagad, izgrūstas ārpus sargājo�ajām sienām, ļāvās apjukumam un panikai. Nevienai nebija ne mazākās nojautas, kur iet vai ko darīt. Klosterī dzīve tika organizēta viņu vietā. Viņas pabaroja, apģērba, viņām teica, ko darīt un kad darīt. Dzīve tur bija ritējusi saskaņā ar Likumu. Un pēk�ņi Likuma vairs nebija. Ko Dievs no viņām vēlas? Kāds ir Viņa nodoms? Mūķenes stāvēja saspiedu�ās kopā, baidī�damās runāt, baidīdamās paskatīties cita uz citu.
Nedro�i māsa Terēza norādīja uz tālumā redzamajām Avilas ugunīm un parādīja ar �estiem �Turp�. Vilcināda�mās visas sāka iet uz pilsētas pusi.
No pakalniem vērodama notieko�o, I.u�ija nodomāja: �Nē, idiotes! Tā būs pirmā vieta, kur ķērāji jūs meklēs. Bet tā ir jūsu problēma. Man ir pa�ai savas rūpes." Brīdi viņa stāvēja, skatīdamās, kā māsas iet pretī savai nolemtībai, pretī nāvei. �Sasodīts!"
Lu�ija klumburoja lejup pa nogāzi. Klupdama oļos, kas ripoja viņai no kāju apak�as, viņa traucās pakaļ ripo�jo�ajiem akmentiņiem, lempīgajam habitam kavējot gaitu.
-�� Pagaidiet, viņa sauca. Apstājieties!
Māsas apstājās un pagriezās.
Lu�ija aizelsusies skrēja pie viņām.
-� Jūs ejat uz nepareizo pusi. Pilsēta būs pirmā vieta, kur jūs meklēs. Jums kaut kur jāpaslēpjas.
Trīs māsas klusēdamas vērās Lūcijā.
-� Kalnos! Rāpieties kalnos! Sekojiet man, viņa nepa�cietīgi iesaucās.
Viņa no jauna pagriezās un devās atpakaļ uz nogāzi. Pārējās brīdi skatījās, tad zosu gājienā sāka iet Lūcijai nopakaļ.
Laiku pa laikam Lu�ija pameta skatienu pār plecu, lai pārbaudītu, vai māsas viņai seko. �Kāpēc man jābā� de�guns citu darī�anās?� viņa sev pārmeta. �Man ta�u nav par viņām jāatbild. Turēties kopā ir riskantāk. �� Tomēr Lu�ija rāpās aug�up, aizvien pārliecinādamās, vai pārējās bēgles ir saskatāmas.
Viņām klājās grūti, un ik reizi, kad mūķenes atpalika, Lu�ija apstājās pagaidīt. "No rīta es viņas pametī�u. �
-�� Kustēsimies ātrāk! Lu�ija mudināja.
Klosteri meklē�ana bija beigusies. Apstulbu�ās mūķenes, saplēstiem un asinīm notraipītiem habitiem, tika iestumtas slēgtās kravas ma�īnās bez kādām identifikācijas zīmēm.
-�� Aizvediet viņas uz manu �tābu Madridē, pulkve�dis Akoka pavēlēja. Nelaidiet nevienu viņām klāt.
-�� Par ko aizturētas�?
-�� Teroristu slēp�ana.
-�� Jā, pulkvedi, Patrisio Arrjeta sacīja. Viņ� mirkli vilcinājās. �etru mūķeņu trūkst.
Pulkve�a Akokas skatiens kļuva salts.
-�� Atrodiet viņas.
Pulkvedis Akoka traucās atpakaļ uz Madridi, lai ziņotu premjerministram.
-�� I laimē Miro aizbēga, pirms mēs nokļuvām klosterī.
Premjerministrs Martiness palocīja galvu.
-��� Jā, es dzirdēju. Ta�u viņam bija jādomā, vai Haimē Miro tur vispār jebkad bijis. Vairs nebija nekādu �aubu, ka pulkvedis Akoka kļuvis bīstami neaprēķināms. Jau bija saņemti nikni protesti par brutālo iebrukumu sie�vie�u klosterī. Martiness, rūpīgi izvēloties vārdus, sacīja:
-�� �o notikumu dēļ mani jau vajā �urnālisti.
-�� Avī�nieki no tā terorista taisa varoni, Akoka akmenscietu seju noskaldīja. Mēs nedrīkstam ļaut viņiem diktēt mums noteikumus.
-�� I laimē Miro nostāda valdību ļoti nepatīkamā situāci�jā, pulkvedi. Un �īs �etras mūķenes� ja viņas runās�
-�� Neraizējieties. Tālu viņas netiks. Es viņas notver�u un ari Miro atradī�u.
Premjerministrs jau bija nācis pie secinājuma, ka riskēt viņ� vairs nevar atļauties.
-��� Pulkvedi, es gribu, lai jūs parūpējaties, ka pret trīsdesmit se�ām mūķenēm, kuras esat aizturējis, apietas ar pienācīgo cieņu. Turklāt esmu izdevis pavēli Miro un pārējo teroristu meklē�anā iesaistīt bruņotos spēkus. Jūs sadarbosieties ar pulkvedi Sostelo.
Iestājās gara, ļaunu vēstījo�a pauze.
-�� Kur� no mums būs atbildīgais par operāciju? Akokas acis bija ledusaukstas.
Premjerministrs norija kakla ieķēru�os kamolu.
-Jūs, protams.
Kalnos ausa rīts, kad Lūcija un trīs māsas gāja uz zie�meļaustrumiem projām no Avilas un klostera. Mūķenes, pieradu�as kustēties klusi, nekādu troksni nesacēla. Dzirdēt varēja vienīgi viņu drēbju �vīkstē�anu, ro�ukroņa kreļļu klikstē�anu, �ad tad kāda pārlūzu�a zara krak�ķi un spēji ievilktu elpu, viņām kāpjot arvien augstāk un augstāk.
Viņas sasniedza Gvadarramas kalnu plato un gāja pa bedrainu ceļu, kuram abās pusēs slējās akmeņu sienas. Ceļinieces pagāja garām pļavām, kurās ganījās aitas un kazas. Līdz saullēktam bēgles bija nostaigāju�as vairākas jūdzes un nonāca me�ainā apvidū pie maza ciematiņa Viljakastīnas.
�Te es viņas atstā�u, � Lūcija nolēma. �Lai nu viņu Dievs rūpējas par viņām. Par mani Viņ� īpa�i parūpējies." Viņa ar rūgtumu pasmīnēja. ��veice ir tālāk nekā jebkad. Man nav ne naudas, ne pases, un ģērbusies esmu kā izvadītāja. Tagacl iebrucēji jau būs pamanīju�i, ka esam aizlaidu�ās. Viņi mierā neliksies, līdz mūs atradīs. Jo ātrāk es tieku no viņām vaļā, jo labāk. �
Bet tajā brīdī notika kaut kas tāds, kas lika Lūcijai mainīt plānus. Māsa Terēza gāja starp kokiem, viņai aizķērās kāja, un sainis, ko mūķene bija sargājusi, nokrita zemē. Audekla gabals aitiņās, un Lūcija izbrīnīta vērās uz lielu, smalki inkrustētu zelta krustu, kas zaigoja uzleco�ās saules staros.
�Tas ta�u īsts zelts, � Lūcija konstatēja. �Kāds tur aug�ā tomēr domā par mani. Tas krusts ir īsta Dieva dāvana. Kā no debesīm nokritusi. Krusts kļūs par manu biļeti uz �veici. "
Lūcija noskatījās, kā māsa Terēza paceļ krustu un rūpīgi to satin audeklā. Sparīgā itāliete pie sevis smaidīja. Krustu piesavināties nebūs grūti. �īs mūķenes darītu visu, ko viņa liek.
Avila mutuļoja. Ziņas par uzbrukumu sievie�u kloste�rim izplatījās ātri. Tēvs Berrendo tika izvēlēts par pārstāvi, kuram jātiekas ar pulkvedi Akoku. Priesterim jau bija pāri septiņdesmit, ārējais trauslums slēpa lielu iek�ēju spēku. Saviem draudzes locekļiem viņ� bija sirsnīgs un saproto�s gans. Bet �obrīd viņu bija pārņēmis salts niknums.
Pulkvedis Akoka lika garīdzniekam gaidīt veselu stun�du, līdz ļāva apmeklētāju ievest savā kabinetā.
Tēvs Berrendo iztika bez ievada.
-�� Jūs ar saviem vīriem bez kāda iemesla iebrukāt sievie�u klosterī. Tā ir nepiedodama rīcība.
-�� Mēs vienkār�i pildījām savu pienākumu, pulkve�dis strupi izmeta. Klosterī tika slēpts I laimē Miro un viņa slepkavnieku banda, tā ka, redziet, māsas pa�as vainīgas �ajā uzbrukumā. Mēs esam viņas aizturēju�i, lai nopratinātu.
-� Vai atradāt klosterī I laimē Miro? dusmīgi noprasīja priesteris.
Pulkvedis Akoka bez vilcinā�anās atbildēja:
-�� Nē. Viņ� ar saviem dumpiniekiem aizbēga, pirms mēs paguvām ierasties. Bet mēs viņus atradīsim, un taisnī�ba triumfēs.
�Mana taisnība, �� pulkvedis Akoka domās asinskāri piebilda.
Mūķenēm ie�ana vedās lēni. Viņu apģērbs nepavisam nebija piemērots ceļo�anai pa kalnainu apvidu. Sandales bija pārāk plānas, lai pasargātu kājas no akmeņainās ze�mes, bet habiti nemitīgi kaut kur aizķērās. Māsa Terēza atklāja, ka nespēj pat noskaitīt ro�ukroni, jo abas rokas bija vajadzīgas, lai neļautu zariem sisties sejā.
Dienas gaismā brīvība �ķita vēl draudīgāka. Dievs bija izdzinis māsas no Ēdenes dārza sve�ā, briesmu pilnā pa�saulē, un Viņa vadība, uz kuru viņas tik ilgi bija paļā�vu�ās, piepe�i bija izgaisusi. Sievietes atradās neiezīmētā apvidū, bez kartes un kompasa. Mūri, kas tik ilgi bija sargāju�i viņas no ļaunuma, negaidīti bija pazudu�i, un viņas jutās kailas un kā apskatei izliktas. No visām pusēm glūnēja briesmas, bet viņām vairs nebija patvēruma. Viņas bija izraidītās. Lauku skati un skaņas, pie kurām mūķenes nebija pieradu�as, mulsināja. Jutekļus kairināja kukaiņu sīk�ana, putnu dziesmas un svelmējo�as, zilas debesis. Bet viņas biedēja vēl kaut kas.
Tikko izbēgu�as no klostera, Terēza, Grasiela un Megana, joprojām instinktīvi ievērojot ordeņa noteikumus, bija cītīgi vairīju�ās paskatīties cita uz citu. Bet tagad viņas pamanīja, ka alkatīgi pēta likteņbiedru sejas. Pēc ilgajiem klusē�anas gadiem viņām bija grūti atsākt runāt, bet, kad viņas tomēr saņēmās, vārdi ķērās, it kā viņas apgūtu kādu
jaunu, nepazīstamu māku. Pa�u balsis ausis skanēja pavi�sam savādi. Vienīgi Lūcija �ķita nekautrējamies un bija dro�a par sevi, tādēļ pārējās neapzināti izvirzīja viņu par vadoni.
-��� Mēs varētu iepazīties, Lūcija ierosināja. Mani sauc māsa Lūcija.
Pēc neveiklas pauzes bikli ieskanējās Grasielas balss.
-�� Es esmu māsa Grasiela.
�Tum�matainā, satrieco�i skaistā mūķene. �
-�� Es esmu māsa Megana.
�Jaunā gai�mate ar pārsteidzo�i zilajām acīm."
-�� Un es esmu māsa Terēza.
�Vecākā no mums. Diez cik. viņai gadu? Piecdesmit? Se�desmit?�
Gulēdama me�ā pie ciemata, Lūcija prātoja: �Viņas ir kā tikko iz�ķīlu�ies putnēni, kas izkritu�i no ligzdas. Vienas viņas nenodzīvos ne piecas minūtes. Nu, pa�as vainīgas. Es ņem�u krustu un laidī�os uz �veici.�
Lūcija aizgāja līdz pļaviņas malai, ko viņas bija izvēlē�ju�ās par atpūtas vietu, un caur koku stumbriem palūkojās uz mazo ciematiņu ielejā. Pa ielām staigāja da�i cilvēki, bet vīrus, kas bija iebruku�i klosterī, nemanīja. �Ir laiks, � Lu�ija nolēma. ��ī ir īstā izdevība. �
Viņa pagriezās pret mūķenēm.
-�� Es noie�u lejā uz ciematu un pamēģinā�u sameklēt mums kaut ko ēdamu. Jūs gaidiet mani te. Viņa ar galvu pamāja uz māsas Terēzas pusi. Tu nāksi man līdzi.
Uzrunātā mūķene apjuka. Trīsdesmit gadus viņa bija paklausījusi tikai mātes Betīnas pavēlēm, nu pēk�ņi �ī māsa uzņēmusies komandē�anu. �Bet itin viss, kas notiek, ir Dieva griba, ��māsa Terēza sprieda. 'Viņ� sūtījis �o māsu mums palīgā, tātad viņa runā Dieva vārdā. �
-�� Man pēc iespējas ātrāk jānogādā �is krusts Mendavijas klosterī.
-�� Pareizi. Lejā palūgsim, lai parāda mums uz turieni ceļu.
Abas kāpa lejup pa nogāzi uz ciematu, un Lu�ija visu laiku vērīgi raudzījās apkārt, vai viņām nedraud briesmas. Bet viss bija mierīgi.
�Tas nebūs grūti, � viņa priecājās.
Gājējas sasniedza ciemata nomali, kur ceļa malā stāvēja zīme ar uzrakstu VlIJAKASTlNA. Priek�ā stiepās gal�venā iela. Pa kreisi atzarojās �aura, tuk�a ieliņa.
�Labi, � Lu�ija nodomāja. Tam, kas tūlīt te notiks, nebūs neviena liecinieka.
LIn viņa iegriezās �ķērsieliņā.
-�� Iesim �eit. Te mūs redzēs mazāk cilvēku.
Māsa Terēza pamāja ar galvu un paklausīgi sekoja. Galvenais jautājums, kas nodarbināja viņas ceļabiedri, bija, kā atņemt viņai krustu.
� >
�Es to izrau�u un skrie�u projām, � Lu�ija gudroja, �bet māsa Terēza dro�i vien kliegs un piesaistīs uzmanību. Nē, man jāparūpējas, lai viņa klusē. �
Turpat zemē mētājās resns zars, Lu�ija apstājās, tad pieliecās to pacelt. Rungulis bija pasmags. "Lieliski." Viņa stāvēja un gaidīja, kad vecākā mūķene pienāks tuvāk.
-�� Māsa Terēza�
Mūķene pagriezās, lai paskatītos, un Lu�ija jau pacēla nūju, kad no zila gaisa atskanēja vīrie�a balss:
-�� Dievs ar jums, māsas.
Lu�ija, gatava dot kājām vaļu, apcirtās apkārt. Netālu stāvēja vīrietis garā, brūnā habitā un mūka apmetnī. Viņ� bija gar� un vāj�, ar asiem sejas vaibstiem un bezgrēcīgu izteiksmi, tādu Lu�ija vēl nekad nebija redzējusi. Acīs �ķita mirdzam silta, iek�ēja gaisma, balss skanēja liegi un maigi.
-�� Es esmu brālis Migels Karriljo.
Lūcijas prāts sāka drud�aini darboties. Pirmais plāns nu bija izjaukts. Bet tad glu�i negaidot viņai radās cits, vēl labāks.
-�� Paldies Dievam, ka jūs mūs atradāt! viņa iesaucās. �is vīrietis būs viņas glābiņ�. Viņ� noteikti zina vieglāko ceļu, kā tikt projām no Spānijas. Mēs esam no Avilas
cistercie�u klostera, viņa stāstīja. Pagāju�ajā nakti tur iebruka kāda banda. Visas mūķenes saņēma gūstā. Bet �etrām izdevās aizbēgt.
Kad mūks ierunājās, viņa balsī jautās dusmas.
-�� Es nāku no Sanhenerro vīrie�u klostera, kur esmu nodzīvojis pēdējos divdesmit gadus. Pie mums iebruka aizvakarnakt. Viņ� nopūtās. Zinu, ka Dievam ir kāds plāns visiem saviem bērniem, tomēr jāatzlst, ka �obrīd es nespēju iedomāties, kāds tas ir.
-�� Tie viri mūs meklē, Lu�ija turpināja. Ļoti svarīgi, lai mēs, cik drīz vien iespējams, tiekam projām no Spāni�jas. Vai jūs zināt, kā to izdarīt?
-� Domāju, ka varē�u jums palīdzēt, māsa. Dievs save�dis mūs kopā. Aizvediet mani pie pārējām. Mūks mīļi pasmaidīja.
Da�u minū�u laikā Lu�ija jau bija aizvedusi mūku pie savā m ceļabiedrēm.
-�� �is ir brālis Karriljo, viņa iepazīstināja māsas ar mūku. Pēdējos divdesmit gadus viņ� nodzīvojis klosteri. Bet tagad ieradies mums palīdzēt.
Mūķeņu attieksme pret brāli Karriljo bija at�ķirīga. Grasiela neuzdrīkstējās tie�i paraudzīties uz viņu; Megana savukārt ar a�u, ieinteresētu skatienu jaunpienācēju nopētīja; māsa Terēza raudzījās uz mūku kā Dieva sūtni, kas aizvedīs viņas uz Mendavijas klosteri.
-�� Vīri, kas iebruka klosteri, bez �aubām, jūs meklēs. Bet viņi meklēs �etras mūķenes. Tātad vispirmām kārtām jums jāpārģērbjas, brālis Karriljo sacīja.
-�� Mums nav citu drēbju, Megana iebilda.
Mūks apveltīja viņu ar svētlaimīgu smaidu.
-�� Mūsu Kungam pieder ļoti pla�a garderobe. Nebēdā nenieka, mans bērns. Viņ� mūs apgādās. Iesim atpakaļ uz ciematu.
Bija divi pēcpusdienā, siestas laiks. Brālis Karriljo un �etras klostera māsas gāja pa ciemata galveno ielu. lūko�
damies apkārt, lai uzmanītos no vajātājiem. Veikali bija slēgti, bet restorāni un bāri atvērti, pa to vaļējām durvīm plūda savāda, asa, disonējo�a, tāda kā aizsmakusi mūzika.
Brālis Karriljo ievēroja māsas Terēzas sejas izteiksmi.
-�� Tas ir rokenrols, viņ� paskaidroja. Mūsdienu jaunie�iem tāda mūzika ļoti patīk.
Pārītis jaunu sievie�u, kas stāvēja kāda bāra priek�ā, noskatījās uz garāmejo�ajām mūķenēm. Viņas savukārt ie�plestām acīm blenza uz sievie�u savādo apģērbu. Vienai mugurā bija tik īsi svārki, ka tie tik tikko apsedza dibenu, otrai svārki gan bija garāki, bet �ķēlumi abās pusēs snie�dzās gandrīz līdz gurniem. Abām mugurā bija adītas pie�gulo�as jaciņas bez piedurknēm.
�Viņas ir tikpat kā kailas. "Māsu Terē�u pārņēma �aus�mas.
Durvju ailā stāvēja vīrietis, ģērbies d�emperī ar atlo�kāmu apkakli, jocīgā �aketē pavisam bez apkakles, un ap kaklu viņam bija dārgakmeņiem rotāts medaljons.
Ejot garām vīna pagrabam, māsām nāsīs iesitās sve�as smakas. Nikotīns un viskijs.
Megana nenovērsdamās skatījās uz ielas otru pusi. Tad viņa apstājās.
-�� Kas ir? Kas par lietu? brālis Karriljo ieprasījās un pagriezās, lai paskatītos.
Megana raudzījās uz sievieti, kas rokās nesa zīdaini. Cik gadu pagājis, kop� viņa redzējusi zīdaini vai mazu bērnu? Pēdējo reizi tas notika bāreņu namā pirms �etrpa�dsmit gadiem. Spējā atklāsmē Megana aptvēra, cik tālu viņa dzīvojusi no apkārtējās pasaules.
Arī māsa Terēza sastingu�u skatu vērās bērnā. �Tas ir Monikas mazulis.� Zīdainis ielas otrā pusē skaļi raudāja. �Bērns kliedz, jo es viņu pametu. Bet nē, tas nav iespējams. Tas nolika pirms trīsdesmit gadiem. � Māsa Terēza novēr�sās, bet raudas joprojām skanēja viņai ausīs. Viņi devās tālāk.
Grupiņa pagāja garām kinoteātrim. Uz afi�ām bija
rakstīts �Trīs mīļākie", un izliktās fotogrāfijas rādija trūcīgi ģērbu�ās sievietes, kas apskāvu�ās ar puskailu vīrieti.
-�� Ak, tās ir� viņas ir gandrīz kailas! māsa Terēza iesaucās.
Mūks sarauca pieri.
-�� Jā. Kauns un negods, ko �odien ļauj rādīt kinoteāt�ros. Sī filma ir tīrā pornogrāfija. Intīmas un slēpjamas darbības izliktas visu apskatei. Viņi Dieva bērnus pārvēr� par dzīvniekiem.
Ielas malā atradās dzelzslietu veikals, frizētava, ziedu un saldumu tirgotavas, tie visi bija slēgti siestas stundai, un pie katra ar kādreiz pazīstamiem, neskaidri atmiņā saglabātiem priek�metiem piekrauta skatloga māsas apstā�jās un ilgi tos pētīja.
Kad viņi nonāca pie sievie�u apģērbu veikala, brālis Karriljo teica:
-�� Apstāsimies.
Skatlogam priek�ā bija aizvilkta �alūzija, un durvīs karājās plāksnīte ar uzrakstu SLĒGTS.
-�� Lūdzu, pagaidiet mani �eit.
�etras sievietes noskatījās, kā mūks pazūd aiz stūra. Neko nesaprazdamas, viņas vērās cita citā. Kur viņ� aizgā�ja? Ja nu viņ� neatgrie�as?
Pēc da�ām minūtēm viņas izdzirdēja veramies veikala durvis, un uz sliek�ņa starodams nostājās brālis Karriljo. Viņ� aicināja māsas iek�ā.
-� A�āk!
Kad visas bija sagāju�as veiklā, brālis Karriljo aiz�slēdza durvis.
-�� Kāpēc jūs�? Lu�ija painteresējās.
-�� Dievs mums devis ne tikai parādes durvis, bet arī sētaspuses durvis, viņ� loti nopietni atbildēja, bet viņa tonī ieskanējās mazliet draiskulīga nots, kas lika Meganas lūpām savilkties smaida.
Māsas kā apburtas raudzījās apkārt. Veikals līdzinājās daudzkrāsainam pilnības ragam ar kleitām un svīteriem, krū�turiem un zeķēm, augstpapē�u kurpēm un bolero
jaciņām. Tādus priek�metus viņas nebija redzēju�as ga�diem ilgi. Apģērbu fasoni �ķita tik neparasti. Tur bija somiņas un pūdernīcas, �allītes un blūzes. Te viss bija cilvēka prātam neaptveramā daudzumā. Sievietes stāvēja un brīnījās pavērtām mutēm.
-�� Mums jārīkojas ātri, brālis Karriljo brīdināja, jo jātiek projām, pirms beigusies siesta un veikali atkal tiek vērti vaļā. Izvēlieties pa�as. Ņemiet, kas jums der.
Lūcija priecājās: "Paldies Dievam, ka beidzot atkal varē�u apģērbties, kā sievietei klājas. � Viņa devās pie statī�va ar kleitām un sāka tās apskatīt tuvāk. Viņa izvēlējās bē�krāsas svārkus un pieskaņotu dzeltenbrūnu zīda blūzi. �Nav jau nekāda �Balenciaga�, bet pagaidām būs gana laba." Paņēmusi biksītes, krū�turi un mīkstus zābaciņus, Lūcija aizgāja aiz statīva ar drēbēm, noģērbās un pāris minū�u laikā bija gatava doties projām.
Pārējās gausi meklēja piemērotu apģērbu.
Grasiela izraudzījās baltu kleitu, kas izcēla viņas mel�nos matus un tumsnējo sejas krāsu, un sandaļu pāri.
Megana paņēma raibu, tum�zilu kokvilnas kleitu, kas sniedzās labu tiesu zem ceļa, un kurpes ar zemiem papē�iem.
Māsai Terēzai drēbes atrast bija visgrūtāk. No piedā�vāto apģērbu daudzuma viņai griezās galva. Tur bija gan zīda, gan flaneļa, gan tvīda un ādas izstrādājumi. Viņa redzēja kokvilnas, pikē, velveta drēbes ar ielocēm, rūti�ņām tin svītriņām visvisādās krāsās. Bet visi �ķita� �trūcīgi� bija tas vārds, kas māsai Terēzai nāca prātā. Trīsdesmit gadus viņas augumu piedienīgi sedza smagais, viņas aicinājumam atbilsto�ais habits. Un tagad brālis prasī�ja, lai viņa �īs drānas nomet un ietērpjas nepieklājīgos kankaros. Tomēr galu galā viņa izvēlējās svārkus visga�rākos, kādus varēja atrast, un kokvilnas blūzi ar garām piedurknēm un augstu apkakli.
-��� Pasteidzieties, māsas. Ģērbieties nost un velciet mugurā jaunās drēbes, brālis Karriljo mudināja.
Neveikli juzdamās, mūķenes saskatījās.
-���� Es, protams,' pagaidī�u iek�telpās. Mūks pa�smaidīja.
Viņ� iegāja veikala kantora telpās.
Māsas sāka vilkt nost mūķeņu habitus, moko�i kaunē�damās cita no citas.
Kantorī brālis Karriljo bija pievilcis krēslu pie durvju aug�malā ierīkota lodziņa un pa to skatījās, kā māsas izģērbjas. Viņam bija risināma nopietna problēma: �Kuru lai es izdrā�u pirmo?"
Migels Karriljo zagļa gailas bija sācis jau desmit gadu vecumā. �ai pasaulē viņ� ienāca ar gai�iem, sprogainiem matiem un eņģeļa seju, kas viņa izvēlētajā arodā bija pasakaina vērtība. Puika sāka no pa�as apak�as ar maciņu izvilk�anu un sīku lietiņu �iep�anu veikalos, augot viņa darbības lauks kļuva pla�āks un viņ� sāka aptīrīt piedzē�ru�os un uzbrukt turīgām sievietēm. Tā kā viņ� bija netica�mi glīts, viņam ļoti veicās. Migels izperināja vairākas oriģinālas krāp�anas, citu par citu meistarīgāku. Diem�ēl pēdējā krāp�ana bija neveiksmīga viņ� iekrita.
Izlikdamies par mūku no kāda attāla klostera, Karriljo staigāja no baznīcas uz baznīcu un lūdza naktsmājas. Tās viņam nekad netika liegtas, bet no rītiem, kad priesteri nāca slēgt vaļā dievnama durvis, kopā ar sirsnīgo mūku bija pazudu�as visas vērtīgās piemiņas lietas.
Diem�ēl liktenis Karriljo vairs nesaudzēja. Pirms di�vām dienām Beharā, mazā pilsētiņā netālu no Avilas, priesteris bija negaidīti atgriezies baznīcā un pieķēris Migelu Karriljo zogam vērtslietas. Garīdznieks bija musku�ļots, smagnējs vīrs, viņ� notrieca mūku zemē un pie�draudēja nodot zagli policijai. Karriljo paķēra kautiņa sākumā zemē nokritu�u masīvu sudraba kausu un iesita ar to priesterim pa galvu. Vai nu biķeris bija pārlieku smags, vai mācītāja galvaskauss par plānu, bet viņ� gulēja uz grīdas miris. Migels Karriljo panikā bēga, izmisīgi vēlēda�
mies tikt pēc iespējas tālāk no nozieguma vietas. Ejot cauri Avilai, viņ� bija dzirdējis ļaudis runājam par pulk�ve�a Akokas un slepenās SIJV iebrukumu sievie�u klos�teri. Liktenim bija labpaticis iegrozīt tā, lai Karriljo nejau�i satiktu �etras izbēgu�ās mūķenes.
Tagad nepacietīgās gaidās viņ� pētīja kailos augumus un domāja: �Pastāv vēl viena interesanta detaļa. Ja jau pulkvedis Akoka ar savu vienību meklē māsas, tad pilnīgi iespējams, ka par viņu galvām izsludināta jaukā, apaļa summiņā. Vispirms es ar viņām izpriecā�os un tad nodo�u Akokam. �
Sievietes, izņemot jau pilnīgi apģērbu�os Lu�iju, bija kailas. Karriljo skatījās, kā viņas neveikli velk mugurā jauno apak�veļu, kā beidz ģērb�anos, mocīdamās ar neie�rasto pogā�anos un rāvējslēdzēju aizvilk�anu. Viņas stei�dzās. lai tiktu projām, iekams nav notvertas.
�Laiks ķerties pie darba," Karriljo apmierināts nolēma. Viņ� piecēlās no krēsla un izgāja tirdzniecības zālē. Piegā�jis klāt mūķenēm, viņ� atzinīgi tās noskatīja.
-�� Lieliski. Neviens visā pasaulē nepateiks, ka jūs esat mūķenes. Es ieteiktu apsiet ap galvu �alles. Viņ� pats izvēlējās katrai vienu un vēroja, kā viņas apsien tās ap galvu.
Migels Karriljo bija pieņēmis lēmumu. Grasiela būs pirmā. Viņa neap�aubāmi bija viena no skaistākajām sie�vietēm, ko viņ� savā mū�ā redzējis. Un kāds augums! �Kā viņa varējusi to izmantot tik nelietderīgi un atdot Dievam? ILs viņai parādī�u, ko ar to darit. �
Mūks uzrunāja Lu�iju, Terē�u un Meganu.
-� Jūs noteikti esat izsalku�as. Ejiet uz kafejnīcu, kam mēs �urpceļā pagājām garām, un gaidiet mūs tur. Aizie�u līdz baznīcai un aizņem�os no priestera naudu, lai varam paēst. Tad pagriezās pret Grasielu. Gribu, lai jūs nākat man līdzi, māsa, jūs izstāstīsiet priesterim, kas notika klos�terī.
-�� Es� nu labi.
-��� Pēc maza brītiņa būsim klāt. Es ieteiktu iziet pa sētaspuses durvīm, Karriljo teica pārējām trim.
Viņ� noskatījās, kā I.u�ija, Terēza un Megana aiziet. Kad dzirdēja aiz viņām aizveramies durvis, Migels pagrie�zās pret Grasielu. �Fantastiska sieviete, � viņ� nopriecājās. "Varbūt paturē�u viņu pie sevis, ierādī�u kādus zag�anas paņēmienus. Viņa varētu labi noderēt. �
Grasiela vēroja klostera brāli.
-� Esmu gatava.
-�� Ne glu�i. Karriljo izlikās viņu brīdi vērojam. Nē, baidos, ka tā neies cauri. Tā kleita jums galīgi neder. Velciet to nost.
-�� Bet� kādēļ?
-������������ Tas nav jūsu izmērs, Karriljo veikli atbildēja.
-�� Cilvēkiem �ī kleita kritīs acīs, bet mēs nevēlamies pie�saistīt uzmanību.
Pavilcinājusies Grasiela aizgāja aiz drēbju statīva.
-� Veiklāk. Mums ir ļoti maz laika.
Māsa neveikli pārvilka kleitu pāri galvai. Kad viņa stāvēja biksītēs un krū�turī, pēk�ņi parādījās Karriljo.
-� Velc nost visu! Viņa balss skanēja piesmakusi. Grasiela cie�i skatījās mūkā.
-�� Ko? Nē! viņa iekliedzās. Es� Es nevaru. Lūdzu�
es�
Karriljo pienāca tuvāk.
-�� Es tev palīdzē�u, māsa.
Rokas pastiepās, un viņ� norāva Grasielai krū�turi un noplēsa biksītes.
-�� Nē! vina kliedza. Tu nedrīksti! Izbeidz!
Karriljo smaidīja.
-�� Carita', mēs tikko sākam. Tev tas ļoti patiks.
Vīrie�a spēcīgās rokas apskāva mūķeni. Tad viņ�
nogrūda Grasielu zemē un pacēla uz aug�u savu habitu.
Likās, ka Grasielas apziņā pēk�ņi nolaidies priek�kars. Tas bija Maurs, kas triecās viņā, kas plosīja viņas miesu,
un spalgi skanēja viņas mātes kliedzieni. Viņa pārbijusies domāja: ��Nē, vairs ne. Nē, lūdzu� vairs ne��
Tagad viņa nikni cīnījās, grū�ot Karriljo nost no sevis, cen�oties piecelties.
-�� Nolādētā! vīrietis iebļāvās.
Viņ� trieca ar dūri Grasielai pa seju, un viņa sastingusi un apdullusi atkrita atmuguriski uz grīdas.
Viņa juta, ka atgrie�as pagātnē.
Atpakaļ� Atpakaļ�
Spānijā, Lasnavasa del Markesa 1950
Viņai bija pieci gadi. Pirmās atmiņas saistījās ar nebei�dzamu kailu, sve�u vīrie�u rindu, kas kāpa iek�ā un ārā no viņas mātes gultas.
-�� Tie visi ir tavi tēvo�i. Tev pret viņiem jāizturas ar cieņu, māte paskaidroja.
Vīrie�i bija bezkaunīgi, rupji un nepavisam ne patīka�mi. Viņi uzkavējās vienu nakti, nedēļu vai mēnesi un tad pazuda. Kad viens aizgāja, Doloresa Pinjero nekavējoties meklēja nākamo.
Jaunībā Doloresa bija īsta skaistule, un Grasiela bija mantojusi mātes daiļumu. Jau bērnībā Grasiela izraisīja cilvēkos apbrīnu. Viņai bija augsti vaigu kauli, olīvkrāsas āda, mirdzo�i, melni mati un biezas, garas skropstas. Jau agri meitenes augumiņ� solīja, ka drīz pienāks laiks un tas uzplauks visā savā burvībā.
Gadiem ritot, Doloresa Pinjero aptaukojās un dzīves sūrums atstāja netīkamas pēdas viņas daiļajā, izteiksmīgajā sejā. Kaut arī skaistums jau bija zudis, sieviete vēl aizvien likās pievilcīga, turklāt runāja, ka gultā viņa esot ļoti kaislīga. Mīlē�anās bija Doloresas vienīgais talants. Un viņa lika to lietā, cen�oties sagādāt vīrie�iem tādu prieku, lai ievilinātu viņus slazdā, pēc tam cerot noturēt par savas
miesas cenu. �o to iztikai Grasielas māte nopelnīja ar �ū�anu, bet pret darbu viņa izturējās nevērīgi, tādēļ pasūtījumus saņēma tikai no tām ciemata sievietēm, kas neko labāku nevarēja atļauties.
Doloresa Pinjero ienīda savu meitu, jo viņa nemitīgi atgādināja vienīgo vīrieti, kuru Doloresa jebkad bija mīlējusi. Grasielas tēvs bija izskatīgs, jauns mehāniķis, kur� bija jauno Doloresu bildinājis. l'n viņa kaismīgi bija ļāvusies sevi pavest. Bet, kad viņa paziņoja, ka gaida bērnu, līgavainis nozuda, pametot jauno sievieti vienu ar savas sēklas augli.
Doloresa sava ugunīgā temperamenta uzurdītās dus�mas izgāza uz bērnu. Ik reizi, kad Grasiela neizdarīja mātei pa prātam, viņa sita meiteni un kliedza: �Tu esi tikpat stulba kā tavs tēvs!�
Mazajai nebija iespējas izbēgi no sitienu krusas vai nepārtrauktās bļau�anas. Katru rītu Grasiela pamodusies lūdza Dievu: �Lūdzu, Dievs, neļauj mammai mani �odien pērt. Dievs, lūdzu, dari mammu �odien laimīgu. Lūdzu, Dievs, liec mammai �odien teikt, ka viņa mīl mani."
Kad Doloresa nesita vai neapvainoja meiteni, viņa to glu�i vienkār�i ignorēja. Grasiela pati gatavoja sev ēdienu un rūpējās par apģērbu. Viņa sagatavoja pusdienas, ko ņemt līdzi uz skolu, bet skolotājai sacīja: �Mamma �odien izcepa man pīrādziņus. Viņa zina, cik ļoti man tie gar�o.� Vai arī ieminējās: �lis saplēsu kleitu, bet mamma to sa�uva. Viņai patīk par mani rūpēties.� Citreiz meitene teica: �Mēs ar mammu rīt iesim uz kino.�
Skolotājai, to klausoties, sirds vai lūza. Lasnavasa del Markesa bija mazs miestiņ� stundas brauciena attālumā no Avilas, un, kā jau parasts �ādos ciematos, visi par visiem zināja visu. Vietējo iedzīvotāju acīs Doloresas Pinjero dzīvesveids bija apkaunojo�s, un �ī attieksme skāra arī Grasielu. Mātes, lai pasargātu savu bērnu tikumu, neļāva viņiem ar Grasielu rotaļāties. Viņa apmeklēja skolu nelie�lajā Kristus laukumā, bet viņai nebija ne draugu, ne rotaļu
�
biedru. Doloresas meita bija viena no gudrākajiem bērniem skolā, ta�u atzīmes vina saņēma loti sliktas. No-
� j ? >
guruma pēc Grasielai bija grūti koncentrēties.
-�� Grasiela, tev jāiet agrāk gulēt, lai varētu pietiekami atpūsties, citādi tu nespēj kārtīgi izpildīt uzdoto, skolotā�ja viņu raja.
Ta�u meitenes nogurumam nebija nekāda sakara ar vēlu gulētie�anu. Grasiela ar māti dzīvoja mazā, divistabu casa
Kad Grasiela atnesa mājās liecību, māte kliedza:
-�� Es jau zināju, ka tu saņemsi tādas draņķīgas atzīmes.
Vai tu zini, kāpēc tev tās ir tik sliktas? Tāpēc, ka tu esi stulba. Stulba!
Grasiela tam ticēja un visiem spēkiem pūlējās ap�spiest asaras.
Pēcpusdienās, kad skola bija slēgta, Grasiela mēdza vienatnē klejot pa �aurajām, līkumotajām ieliņām, kurām gar malām auga akācijas un sikomores, viņa gāja garām balsinātām akmens mājām, kur mīlo�i tēvi dzīvoja kopā ar savām ģimenēm. Grasielai bija daudz draugu, ta�u tie mita tikai viņas iztēlē. �ie bērni bija skaistas meitenes un glīti zēni, kas aicināja Grasielu pie sevis uz viesībām, kur galdā cēla brīni�ķīgas kūkas un saldējumu. Iztēlē mīto�ie draugi izturējās draudzīgi un laipni, viņi visi uzskatīja Gra�sielu par ļoti gudru. Kad mātes nebija tuvumā, viņa ar �iem bērniem risināja garas sarunas.
�Grasiela, vai tu palīdzēsi man izpildīt mājasdarbu? Es nesaprotu, kā atrisināt uzdevumus, bet tev rēķinā�anā pa�dodas tik labi."
�Ko �ovakar darīsim, Grasiela? Varam aiziet uz kino vai tāpat uz pilsētu iedzert kokakolu. �
�Vai mamma tev ļaus atnākt pie mums uz vakariņām, Grasiela? Mums būs paelja. �
�Nē, diem�ēl nevarē�u. Mamma jūtas vientulīgi, ja ne�esmu mājās. Sapmti, viņai neviena cita nav. �
Svētdienās Grasiela cēlās agri, klusi saģērbās, sargā�damās pamodināt mammu, un to tēvoci, kas gulēja viņas gultā. Tad meitene devās uz Svētā lluana Batistas baznī�cu, kur tēvs Peress runāja par to, kādi prieki cilvēkus gaida pēc nāves, un stāstīja pasaku par Jēzu. Grasiela nevarēja vien sagaidīt, kad nomirs un satiks Jēzu.
Tēvs Peress bija pievilcīgs priesteris, kuram nesen bija apritējis �etrdesmit gadu. Jau pirms vairākiem gadiem viņ� bija ieradies I.asnavasā del Markesā, un kop� tā laika bija kalpojis bagātiem un nabagiem, slimiem un veseliem. Mazajā ciematiņā nebija noslēpumu, kurus viņ� nezinātu. Tēvs Peress zināja, ka Grasiela regulāri apmeklē baznīcu, tāpat viņ� labi zināja nostāstus par sve�ajiem vīrie�iem, ar kuriem Doloresa Pinjero dalīja savu gultu. �ī māja nebija piemērots miteklis mazai meitenei, bet neviens neko ne�varēja līdzēt. Priesteris brīnījās, ka no Grasielas izaugusi tik laba meitene. Viņa bija laipna, maiga un nekad ne�sūdzējās vai nestāstīja par dzīvi mājās.
Ik svētdienas rītu viņa ienāca baznīcā tīrā, kārtīgā apģērbā. Tēvs Peress ne�aubījās, ka to mazgājusi meitene pati. Garīdznieks zināja, ka citi ciemata bērni Grasielu at�stumj, un viņam mazās bija no sirds �ēl. Tāpēc viņ� apņēmās katru svētdienu pēc dievkalpojuma īsu brīdi pavadīt kopā ar Doloresas meitu, un, ja vien laiks atļāva, viņ� aizveda Grasie�lu uz nelielu kafejnīcu un pacienāja ar heladd.
Ziemā Grasielas dzīve līdzinājās drūmai ainavai, tā bija monotona un bez prieka. Lasnavasa del Markesa atra�
dās kalnu ieskautā ielejā, un tāpēc ziema vilkās se�us mēne�us. Vasaras pārciest bija vieglāk, jo tad sabrauca tūristi, kas piepildīja ciematu ar smiekliem un dejām, un ielas atdzīvojās. Tūristi pulcējās Manuela Delgado Barredo laukumā, kur bija uzbūvēta neliela akmens estrāde, un klausījās orķestra spēlē�anā un skatījās vietējos iedzīvotā�jus kailām kājām dejojam sardana vairākus gadsimtus vecu tautasdeju. Rokās sadevu�ies, ko�os tērpos ģērbu�ies vīrie�i un sievietes graciozi kustējās pa apli. Grasiela vēroja iebraucējus, kad viņi sēdēja ielu kafejnīcās, dzēra aperitivos, iepirkās pescaderia zivju tirgū vai farmacia. Vienos pēc pusdienas vīna pagrabs bija pilns tūristu, kas dzēra chateo un knibinājās ap tapas jūras veltēm, olīvām un kartupeļu �ipsiem.
Visvairāk Grasielai ik vakaru patika skatīties pasēd. Jauni pui�i un meitenes atsevi�ķās, tikai savam dzimumam piedero�ās grupiņās pastaigājās pa Lielo laukumu, zēni noskatīja meitenes, bet no ielu kafejnīcām modri kā vana�gi jaunos ļaudis uzmanīja vecāki, vecvecāki un draugi. Tāds bija tradicionālais laksto�anās rituāls, kas tika ievērots jau daudzus gadsimtus. Grasiela ļoti ilgojās tajā piedalīties, bet māte aizliedza.
-������������ Vai tu gribi būt puta
-�� Turies no zēniem tālāk. Viņi grib tikai vienu. Es to zinu no savas pieredzes, Doloresa rūgtuma pilnā balsī piemetināja.
Dienas vēl kaut kā varēja paciest, bet naktis pagāja vienās mokās. Cauri plānajam aizkaram, kas atdalīja abas guļvietas, Grasiela dzirdēja kaislus vaidus, kustē�anos, sa�raustītu elpu un vienmēr arī rupjības.
-�� Ātrāk� stiprāk!
-�� / Cogeme/
-�� iMāmame la verga/'
-�� /Metelo en el culo!
Grasielai vēl nebija desmit gadu, kad viņa jau bija dzirdējusi itin visus rupjos vārdus, kādi vien spāņu valodā bija. Tie tika gan �ukstēti, gan izkliegti, gan izgrūsti caur zobiem, gan izvaidēti. �ie kaisles izpaudumi meitenei rie�bās, un tomēr arī modināja viņā savādas ilgas.
Kad Grasiela bija �etrpadsmit gadus veca, pie viņām ievācās Maurs. Tā viņu dēvēja māte. Tik milzīgu vīrieti viņa vēl nebija redzējusi. Āda viņam bija spīdīgi melna un mati noskūti. Viņam bija plati pleci, krū�kurvis kā muca un delnas kā lāpstas. Maurs bija ieradies naktī, kad Grasie�la gulēja, tāpēc pirmo reizi viņa to ieraudzīja no rīta, kad viņ� atgrūda aizkaru un pilnīgi kails garām Doloresas mei�tas gultai gāja uz mazmājiņu, kas atradās pagalmā. Grasie�la palūkojās uz kārtējo sve�o vīrieti, un viņai gandrīz aizrāvās elpa. Viņ� tie�ām bija milzis, visas ķermeņa daļas viņam bija milzīgas. �Tas nogalinās manu mammu, ��Gra�siela nobijās.
Maurs cie�i vērās meitenē.
-�� Nu, nu. Kas tad te mums ir?
Doloresa Pinjero izlēca no gultas un nostājās blakus savam piegulētājam.
-�� Mana meita, viņa noskaldīja.
Ieraugot vīrietim blakus mātes kailo augumu, Grasiela piepe�i apmulsa.
Maurs pasmaidīja, atklājot skaistus, baltus, līdzenus zo�bus.
-�� Kā tevi sauc, guapc�?
Grasiela bija pārāk sakaunējusies no pieaugu�o cilvē�ku kailuma, lai runātu.
-�� Viņas vārds ir Grasiela. Viņa ir debila.
-�� Bet skaista. Tu arī jaunībā tā noteikti izskatījies.
'Paņem mutē! (Tulk. no sp. vai.)
■�Skaista. (Tulk no sp. vai.)
-��� Es vēl tagad esmu jauna, Doloresa atcirta. Tad uzrunāja meitu. Apģērbies. Nokavēsi skolu.
-Jā, mammu.
Maurs stāvēja un skatījās uz meiteni.
Vecākā sieviete saņēma Maura roku un labinādamās aicināja:
-�� Nāc gultā, cjuericio'. Mēs vēl neesam beigu�i.
-��� Vēlāk, Maurs izmeta. Viņ� nenovērsa acis no Grasielas.
Maurs palika. Katru dienu, nākot mājās no skolas, Grasiela lūdza Dievu, lai viņ� būtu aizgājis. Nesaprotamu iemeslu pēc �is �tēvocis� viņai uzdzina �ausmas. Viņ� vienmēr pret Doloresas meitu izturējās pieklājīgi, neuzmā�cās viņai, bet, Grasielai iedomājoties vien Mauru, viņas augumam pārskrēja drebuļi.
Pret māti Maurs izturējās pavisam citādi. Gandrīz cauru dienu viņ� palika mazajā namiņā un dzēra. Viņ� pievāca visu Doloresas nopelnīto naudu. Da�kārt naktīs Grasiela dzirdēja, kā milzis starp divām mīlē�anās reizēm sit viņas māti. No rīta Doloresa staigāja ar zilu aci vai pārsistu lūpu.
-� Mammu, kāpēc tu to paciet? Grasiela jautāja.
-�� Tu to nevari saprast, māte īgni atteica. Viņ� ir īsts vīrietis, ne tāds punduris kā citi. Un viņa koķeti izlaida pirkstus sev caur matiem. Turklāt viņ� ir neprātī�gi manī iemīlējies.
Grasiela tam neticēja. Viņa zināja, ka Maurs māti iz�manto, bet vairāk protestēt viņa neuzdro�inājās. Viņa ļoti baidījās no mātes negantā rakstura ja Doloresa Pinjero sadusmojās, tad, �ķita, zaudēja prātu. Reiz viņa ar virtuves nazi dzinās pakaļ Grasielai, jo meitene bija atļāvusies vienam no �tēvo�iem� pagatavot tēju.
Kādu svētdienas rītu Grasiela piecēlās agri, lai sapos�tos gājienam uz baznīcu. Māte bija aizgājusi viņai bija
jāaiznes klientēm da�as kleitas. Bridi, kad Grasiela vilka pāri galvai naktskreklu, aizkars tika atbīdīts malā un pa�rādījās Maurs. Viņ� bija kails.
-�� Kur ir tava māte, gnapa?
-�� Mamma jau agri aizgāja. Viņai ir darī�anas.
Maurs cie�i pētīja Grasielas kailo augumiņu.
-��� Tu nudien esi īsta skaistule, viņ� klusiņām no�vilka.
Grasiela juta, ka pietvīkst. Viņa zināja, kas tagad būtu jādara. Jāapsedz kailums, jāuzvelk svārki, blūze un jāiet projām. Bet viņa, nespēdama pakustēties, stāvēja. Viņa vēroja, kā turpat acu priek�ā sāk tūkt un slieties uz aug�u Maura vīri�ķības apliecinājums. Ausis ieskanējās balsis:
�Ātrāk� stiprāk!�
Grasiela bija tuvu ģībonim.
-�� Tu esi bērns. Velc mugurā drēbes un dodies pro�jām, Maurs ierunājās piesmaku�ā balsī.
Un Grasiela juta, ka sāk kustēties. Virzīties tuvāk vīrietim. Viņa pastiepa rokas un apvija tās viņam ap vidu, cietais loceklis piekļāvās viņas augumam.
-� Nē, Grasiela ievaidējās. Es neesmu bērns.
Drīz vien viņa sajuta sāpes, tādas mokas viņa vēl nebija piedzīvojusi. Sāpes bija ploso�as, neizturamas. Tas bija brīni�ķīgi, pacilājo�i, skaisti. Ekstāzē kliedzot, viņa cie�i sakrampēja rokas ap Maura augumu. Milzis sagādāja Grasielai orgasmu pēc orgasma, un viņa nodomāja: �Tātad te slēpjas viss noslēpums. � Cik brīni�ķīgi beidzot uzzināt visas radības noslēpumu, beidzot kļūt par dzīves daļu, uzzināt, kas ir prieks, no �ā brī�a un mū�īgi.
-�� Velns un elle, ko tu dari?
Tā bija Doloresas Pinjero balss, uz vienu mirkli viss apstājās, laiks sastinga. Māte stāvēja pie gultas un skatījās lejup uz savu meitu un Mauru.
Grasiela palūkojās aug�up uz māti, pārlieku nobiju�sies, lai spētu izdabūt pār lūpām kaut vārdu. Doloresas acīs pamazām saplūda neprātīgs niknums.
-� Tu, kuce! viņa auroja. Tu samaitātā kuce!
-� Mamma� lūdzu�
Doloresa paķēra pie gultas stāvo�u, smagu dzelzs pelnutrauku un trieca ar to meitai pa galvu.
Tas bija pēdējais, ko Grasiela atcerējās.
Viņa atmodās lielā baltā slimnīcas palātā, kurā bija divpadsmit gultu. Tajās visās gulēja slimnieki. Noguru�as medicīnas māsas tekāja �urpu turpu, cen�oties izpildīt pa�cientu vajadzības.
Grasielu graizīja ploso�as sāpes. Kad vien viņa pa�kustējās, pa augumu aizplūda ugunīgas upes. Tā viņa gulēja un klausījās citu pacientu kunkstos un vaidos.
Vēlu pēcpusdienā pie meitenes gultas apstājās jauns interns. Viņam bija mazliet pāri trīsdesmit, bet ārsts iz�skatījās vecs un noguris.
-�� Nu, viņ� noteica, tu beidzot esi pamodusies.
-�� Kur es atrodos? Runā�ana sagādāja sāpes.
-� Avilā, provinces centrālās slimnīcas sociālajā palātā. Tevi atveda vakar. Ļoti smagā stāvoklī. Mums vajadzēja sa�ūt tev pieri, ārsts stāstīja. Galvenais ķirurgs nolēma pats uzlikt �uves. Viņ� teica, ka tu esot pārāk skaista, lai staigātu ar rētu.
"Viņ�kļūdās, "Grasiela domāja. �Man visu mū�u patiks rētas."
Nākamajā dienā Grasielu apraudzīt atnāca tēvs Peress. Māsa nolika pie gultas krēslu. Priesteris raudzījās jaunajā, skaistajā meitenē, kas bālu seju gulēja gultā, un viņa sirds �ēlabās sa�ņaudzās. Briesmīgais notikums bija izvērties par Lasnavasas del Markesas skandālu, bet neviens ne�spēja meitenei palīdzēt. Doloresa Pinjero bija pastāstījusi polieta, ka viņas meita galvu savainojusi krītot.
Tēvs Peress jautāja:
-� Vai tu jūties labāk, bērns?
Grasiela pamāja ar galvu, un �ī kustība lika galvā sisties vairākiem āmuriem.
-� Polida iztaujā kaimiņus. Vai tu gribi, lai es izmeklē�tājiem kaut ko pastāstu?
Ilgi valdīja klusums.
-�� Tas bija nelaimes gadījums, beidzot meitene at�bildēja.
Priesteris nespēja skatīties Grasielai acīs.
-� Skaidrs. Viņam bija jānodod kāda ziņa, ko izteikt bija neaprakstāmi sāpīgi. Grasiela, es runāju ar tavu māti�
Viņa jau zināja.
-�� Es� Es vairs nedrīkstu atgriezties mājās, vai ne?
-� Jā, diem�ēl nedrīksti. Mēs par to vēl parunāsim. Tēvs Peress saņēma meitenes roku. Rīt atnāk�u tevi apciemot.
-�� Paldies, tēvs.
Kad garīdznieks bija aizgājis, slimniece gulēja gultā un lūdzās: �Mīļais Dievs, ļauj man nomirt. Es negribu dzīvot. �
Viņai nebija kur iet un nebija neviena cilvēka, pie kā iet. Nekad viņa vairs neredzēs savas mājas. Viņa vairs neredzēs skolu un skolotāju pazīstamās sejas. Viņai �ajā pasaulē nekā vairs nebija.
Pie gultas apstājās māsiņa.
-�� Vai tev kaut ko vajag?
Grasiela pacēla izmisu�u skatienu. Ko lai viņa saka?
Nākamajā dienā atkal atnāca jaunais interns.
-�� Man ir labas ziņas, viņ� neveikli iesāka. Tu jau esi tik vesela, ka vari pamest slimnīcu. Tie bija meli, toties nākamais teikums atbilda patiesībai. Mums va�jadzīga gulta.
Viņa drīkstēja iet� bet uz kurieni?
Kad pēc stundas slimnīcā ieradās tēvs Peress, viņam līdzi bija kāds cits priesteris.
-�� �is ir tēvs Berrendo, mans sens draugs.
Grasiela palūkojās aug�up uz kalsno priesteri.
-�� Tēvs.
�Peresam taisnība, "tēvs Uerrendo nodomāja. �Viņa ir skaista. �
Tēvs Peress bija draugam izstāstījis, kas noticis ar Grasielu. Vecākais priesteris bija iedomājies, ka redzēs kādas ārējas zīmes, kas liecinātu par vidi, kurā bērns līdz �im dzīvojis, nocietinā�anos, bailes vai pa�no�ēlu. Bet jaunās meitenes sejā neko tādu neredzēja.
-�� Man ļoti �ēl, ka tev jāpiedzīvo tik grūti laiki, tēvs Berrendo sacīja. Aiz �iem vārdiem slēpās kāda dziļāka jēga.
-�� Grasiela, man jāatgrie�as Lasnavasā del Markesā. Atstāju tevi tēva Berrendo ziņā, tēvs Peress ierunājās.
Slimnieci pēk�ņi pārņēma panika. Viņa jutās tā, it kā tiktu pārcirsta pēdējā saite ar mājām.
-�� Neejiet projām! bērns lūdzās.
Tēvs Peress saņēma Grasielas roku savā plaukstā.
-����������� Es zinu, ka tu jūties pamesta, viņ� sirsnīgi sacīja,
-�� bet tā tas nav. Tici man, bērns, tā nav.
Gultai tuvojās māsa, kas nesa rokā kaut kādu vīstokli. Viņa sniedza to Grasielai.
-�� Te ir tavas drēbes. Diem�ēl tagad tev jādodas pro�jām.
Panika auga.
-�� Tūlīt?
Abi priesteri pārmija skatienus.
-�� Tu varētu apģērbties un nākt man līdzi, ieteicās tēvs Berrendo. Un mēs aprunāsimies.
Piecpadsmit minūtes vēlāk tēvs Berrendo palīdzēja Grasielai iziet pa slimnīcas durvīm siltā saulītē. Ēkas priek�ā atradās dārzs, kurā ziedēja ko�as puķes, bet mazā meitene bija pārāk apjukusi, lai tās ievērotu.
Kad abi bija apsēdu�ies tēva Berrendo kabinetā, viņ� sacīja:
-� Tēvs Peress man stāstīja, ka tev neesot kur palikt.
Grasiela palocīja galvu.
-� Vai radinieku tev nav?
-� Tikai� To bija grūti izteikt. Tikai� mamma.
-�� Tēvs Peress vēl teica, ka, dzīvodama ciematā, tu bie�i esot gājusi uz baznīcu.
�o ciematu viņa nemū�am vairs neredzēs.
-Jā.
Grasiela atcerējās svētdienas rītus, skaistos dievkalpo�jumus baznīcā, to, kā viņa bija ilgojusies būt pie Jēzus un aizbēgt no sāpēm, ko viņai sagādāja dzīve.
-��� Grasiela, vai esi kādreiz domājusi par iestā�anos klosterī?
-�� Nē. �is priek�likums viņu izbiedēja.
-�� Te, Avilā, ir sievie�u klosteris� cistercie�u ordeņa klosteris. Tur par tevi rūpētos.
-� Es� es nezinu.
-�� Visi tur nevar iekļūt, tēvs Berrendo stāstīja. Un man tevi jābrīdina, ka nevienā citā klosterī nav tik stingra kārtība. Ja reiz būsi iegājusi pa tiem vārtiem un devusi zvērestu, tu būsi solījusi Dievam nekad no turienes ne�aiziet.
Grasiela sēdēja, lūkojās laukā pa logu, bet prātā jau�cās visādas domas. Tas, ka būs jānoslēdzas no pasaules, iedvesa �ausmas. �It kā cietumā.�' Bet ko gan pasaule var viņai piedāvāt? Neizturamas sāpes un cie�anas. Viņa bie�i bija apsvērusi iespēju izdarīt pa�nāvību. Klosteris būtu ceļ� prom no no�ēlojamās dzīves.
Tēvs Berrendo pārtrauca Grasielas domu gailu.
-�� Tas tev jāizlemj pa�ai, mans bērns. Ja vēlies, aiz�vedī�u tevi pie mātes priores.
-�� Labi. Viņa palocīja galvu.
Māte Betīna pētīja viņai pretī sēdo�ās jaunās meitenes seju. Pagāju�ajā naktī viņa pirmo reizi pēc daudziem, dau�dziem gadiem atkal bija dzirdējusi balsi. "Pie tevis atnāks jauna meitene. Pasargā viņu. �
-�� Cik tev gadu, mīļā?
-�� �etrpadsmit.
�Viņa ir gana veca klosterim. "Ceturtajā gadsimtā pā�vests bija noteicis, ka par mūķenēm var kļūt meitenes no divpadsmit gadu vecuma.
-�� Es baidos, Grasiela atzinās mātei Betīnai.
�Es baidos.��ie divi vārdi atbalsojās Betīnas prātā. �Es baidos�"
Tas bija noticis tik sen, pirms daudziem gadiem, kad viņa pati bija runājusi ar priesteri.
-�� Es nezinu, vai tas ir mans aicinājums, tēvs. Es baidos.
-�� Betīna, pirmā saskare ar Dievu var ļoti biedēt, un nav viegli pieņemt lēmumu veltīt savu mū�u Viņam.
�Kā es atradu savu aicinājumu?" Betīna pūlējās at�cerēties.
Viņa nekad nebija ne mazākā mērā interesējusies par reliģiju. Bērnībā viņa vairījās no baznīcas un svētdienas skolas. Pusaudzes gados viņu vairāk vilināja jauni apģērbi, ballītes un zēni. Ja viņas Madrides draugiem kāds būtu
lūdzis izveidot sarakstu ar to meiteņu vārdiem, kuras visti-
f �
camāk varētu kļūt par mūķenēm, Betīnas vārds būtu viens no pēdējiem. Pareizāk būtu teikt, ka viņas vārdu sarakstā vispār nevarētu atrast. Bet, kad Betīna sasniedza deviņpa�dsmit gadu vecumu, atgadījās notikumi, kas mainīja viņas dzīvi.
Viņa aizmigusi gulēja gultā, un kāda balss sacīja:
�Betīna, celies aug�ā un ej ārā.�
Viņa atvēra acis un satrūkusies piecēlās sēdus. Ie�slēgusi naktslampiņu, viņa redzēja, ka istabā ir viena pati. �Cik ērmots sapnis!�
Bet balss bija likusies īsta. Betīna atkal apgūlās, tomēr aizmigt vairs nespēja.
�Betīna, celies aug�ā un ej ārā.�
�Tā ir mana zemapziņa, ��viņa meklēja izskaidrojumu tam, kas notiek. "Kāpēc man nakts vidū vajadzētu iet ārā?"
Betīna izslēdza gaismu, bet tūlīt atkal ieslēdza. �Tas ir stulbi. �
Tomēr viņa uzvilka rītakleitu un �ības un nokāpa apak�stāvā. Visi mājnieki gulēja.
Kad meitene atvēra virtuves durvis, viņai uzmācās baiļu vilnis, jo neizskaidrojamā kārtā viņa zināja, ka jāiziet pa sētaspuses durvīm pagalmā. Viņa pavērās tumsā apkārt un pamanīja blāvi vizam mēnessgaismu uz veca, laukā iznesta ledusskapja, kur tagad glabāja darbarīkus.
Piepe�i Betīna saprata, kādēļ atrodas �eit. Kā hipno�tizēta viņa piegāja pie ledusskapja un atvēra durvis. Iek�ā, jau samaņu zaudējis, gulēja viņas trīsgadīgais brālītis.
Tas bija pirmais gadījums. Tolaik Betīna uztvēra to kā pavisam normālu parādību. �Es noteikti dzirdēju, kā brālītis piecēlās un izgāja pagalmā. Zinot, kā tur stāv ledusskapis, baidījos par mazo un izgāju pārbaudīt. �
Nākamo atgadījumu vairs nebija tik vienkār�i izskaid�rot. Tas notika mēnesi vēlāk.
�Tev jānodzē� uguns,� miegā Betīna dzirdēja balsi sakām.
Pilnīgi uzmodusies, viņa piecēlās sēdus, asinis strauji pulsēja. Un atkal viņa vairs nespēja iemigt. Uzvilkusi rītakleitu un �ības, viņa izgāja gaitenī. Nemanīja ne dūmu, ne uguns. Viņa atvēra vecāku guļamistabas durvis. Tad nokāpa apak�stāvā un izstaigāja visas istabas. Nekādu zīmju, ka kaut kur degtu.
'Esmu galīga idiote, � Betīna sevi rāja. �Tas bijis tikai
SĢpniS. �
Viņa devās atpakaļ uz gultu, kad visu māju satricināja sprādziens. Viņai ar ģimeni izdevās izglābties, un ugunsdzēsēji apdzēsa liesmas.
-� Pagrabā sāka degt, ugunsdzēsējs paskaidroja, un uzsprāga boilers.
Nākamais gadījums notika pēc trim nedēļām. �oreiz tas nebija sapnis.
Kad Betīna sēdēja uz terases un lasīja, viņa redzēja
pāri pagalmam aizejam kādu sve�inieku. Vīrietis palūkojās uz viņu, un tajā pa�ā mirklī Betīna sajuta no viņa plūstam gandrīz taustāmu ļaunprātību. Sve�ais pagriezās un nāka�majā mirklī jau bija nozudis.
Betīna nespēja izmest viņu no prāta.
Pēc trim dienām viņa kādā biroju ēkā gaidīja liftu. Durvis atvērās, un viņa jau gandrīz iegāja iek�ā, kad pa�manīja liftnieku. Tas bija tas pats vīrs, ko viņa bija redzē�jusi dārzā. Betīna nobijusies atkāpās. Durvis aizvērās, un lifta kabīne cēlās aug�ā. Pēc brī�a tā nogāzās, un visi pasa�ieri gāja bojā.
Svētdien Betīna aizgāja uz baznīcu.
"Mīļais Kungs, es nesaprotu, kas notiek, un man ir bail. Lūdzu, vadi mani un saki, kas man pēc Tava prāta jā�dara. �
Atbildi Betīna saņēma jau nākamajā naktī miegā. Balss pateica vienu vārdu: �Uzticība. �
Viņa visu nakti par to domāja un no rīta devās apru�nāties ar priesteri.
Tas ļoti uzmanīgi noklausījās meitenes stāstu.
-�� Ā! Tu esi viena no laimīgajām. Tu esi izraudzīta.
-�� Kam izraudzīta?
-��� Vai esi gatava veltīt savu dzīvi Dievam, mans bērns?
-�� Es� es nezinu. Es baidos.
Bet pēdīgi viņa iestājās klosterī.
�Es izvēlējos pareizo ceļu, � māte Betīna domāja, �jo nekad neesmu bijusi tik laimīga� �
Un tagad te bija daudz cietis bērns, kas teica: �Es baidos.�
Māte Betīna saņēma Grasielas roku.
-�� Nesteidzies, Grasiela. Dievs nekur nepazudīs. Pado�mā, tad nāc atkal �urp un mēs aprunāsimies.
Bet par ko lai viņa domā? �Man nav kuriet, "Grasiela domās sacīja. Un klusums būtu ļoti patīkams. �Esmu jau
dzirdējusi pārāk daudz �ausmino�u skaņu. � Viņa paskatī�jās uz klostera priek�nieci un sacīja:
-� Es priecātos dzīvot klusumā.
Tas bija noticis pirms septiņpadsmit gadiem, un tad Grasiela pirmo reizi bija iepazinusi mieru. Viņas dzīve bija veltīta Dievam. Pagātne vairs nepiederēja viņai. Viņai bija piedotas �ausmas, kurās bija aizritējusi bērnība. Grasiela bija Kristus līgava un, kad dzīvei pienāks gals, dosies pie Viņa.
Dziļā klusumā ritot gadiem, par spīti ļaunajiem mur�giem, kas �ad tad tomēr Grasielu piemeklēja, briesmīgās skaņas viņas prātā pamazām izbalēja.
Māsa Grasiela bija norīkota darbam dārzā, viņai bija jārūpējas par Dieva mazajām varavīksnēm, un nekad viņai neapnika to krā�ņums. No visām pusēm kā akmens kalni viņu ietvēra augstie klostera mūri, bet dārzkopei nekad nelikās, ka tie viņu būtu ieslēgu�i. Tie sargāja no pretīgās ārpasaules, pasaules, kuru viņa nemū�am vairs nevēlējās redzēt.
Dzīve klosterī ritēja rāmā mierā. Bet tad piepe�i bais�mie murgi pārvērtās īstenībā. Viņas pasaulē iebruka bar�bari. Tie ar varu izvilka Grasielu no viņas svētnīcas un iegrūda tajā pasaulē, no kuras viņa bija atteikusies. Vienā mirklī spēji atgriezās pagātnes grēki, pildot mūķenes sirdi ar �ausmām. Maurs bija atgriezies. Viņa juta sejā cērtamies vina karsto dva�u. Cīkstoties ar vinu, Grasiela atvēra acis > > � un ieraudzīja, ka viņai virsū uzgūlies mūks, kur� grib viņu izvarot. Viņ� murmināja:
-�� Neturies man pretī, māsa. Tev tas patiks!
-�� Mamma! Grasiela skaļi iekliedzās. Mamma! Palī�dzi man!
Lu�ija Karmine, ejot pa ielu kopā ar Meganu un Terē��u, jutās brīni�ķīgi. Cik pasakaini atkal valkāt sievi�ķīgas drēbes un dzirdēt, kā pret ādu �aukst zīds! Viņa paskatījās uz abām māsām. Varēja redzēt, ka viņu solis ir nedro�s un ka viņas nav pieradu�as pie jaunajām drēbēm apģērbu��ās svārkos un zeķēs, viņas mulsa. �Izskatās, ka abas nokritu�as no kādas citas planētas. �ajā jau nu viņas neie�deras nekādā ziņā, ��Lu�ija sprieda. �Tikpat labi viņas varē�tu sev piestiprināt uzrakstu ŅEMIET MŪS CIET. �
Māsa Terēza no visām trim jutās visneērtāk. Trīsdes�mit klosteri pavadītie gadi bija dziļi viņā iedēstīju�i pieticī�bas izjūtu, bet notikumi, kas viņai varmācīgi tika uzspiesti, to grāva. Pasaule, kurai arī viņa kādreiz bija piederējusi, �obrīd �ķita nereāla. īstā realitāte bija klosteris, un Terēza ļoti ilgojās pēc iespējas ātrāk traukties atpakaļ uz svētlai�mīgo patvērumu, ko sniedza tā dro�ie mūri.
Megana juta, ka uz ielas pie viņas kavējas vīrie�u skatieni, un pietvīka. Tik ilgi dzīvodama sievie�u vidū, viņa jau bija aizmirsusi, kā ir skatīties uz vīrieti. Un ja viņ� vēl apvelta tevi ar smaidu�. Tas mulsināja, bija nepieklājīgi� aizraujo�i. Vīrie�i Meganā izraisīja sajūtas, kuras jau sen bija apglabātas. Pirmo reizi pēc ilgiem ga�diem viņa apzinājās savu sievi�ķību.
Mūķenes atkal gāja garām bāram, kuru bija redzēju�as
�urpceļā. Pa durvīm uz ielas plūda trok�ņaina mūzika. Kā brālis Karriljo bija to nosaucis? �Rokenrols. Mūsdienu jau�nie�iem tāda mūzika ļoti pat ik." Kaut kas Meganu darīja nemierīgu. Un piepe�i viņa saprata, kas tas ir. Ejot garām kinoteātrim, mūks bija ieminējies: "Kauns un negods, ko �odien ļauj rādīt kinoteātros. Sī filma ir tīrā pornogrāfija. Intīmas un slēpjamas darbības izliktas visu apskatei.�
Meganas sirds sāka sisties straujāk. Ja brālis Karriljo pēdējos divdesmit gadus pavadījis klosterī, kā gan viņ� varēja pazīt rokenrolu vai zināt, ko rāda filmā? Kaut kas nebija kārtībā.
Megana pagriezās pret Lu�iju un Terē�u un steig�us izgrūda:
-�� Mums jāiet atpakaļ uz veikalu.
Mirkli abas māsas skatījās, kā Megana apcērtas un aizskrien pa ielu, tad ātri sekoja.
Grasiela gulēja uz grīdas un izmisīgi, skrāpējot un plosoties centās atbrīvoties no Karriljo.
-�� Pie velna! Paliec mierā! Viņ� kļuva nikns.
Izdzirdējis troksni, mūks pacēla skatienu un ieraudzī�ja, ka pret viņa galvu traucas kurpes papēdis, pēc tam viņ� neko vairs neatcerējās.
Megana palīdzēja drebo�ajai Grasielai piecelties no grīdas un turēja viņu apskautu.
-�� Ku�. Viss ir kārtībā. Viņ� tevi vairs neaiztiks.
Pagāja vairākas minūtes, iekams Grasiela varēja pa�runāt.
-��� Viņ�� viņ�� �oreiz es nebiju vainīga, viņa lūdzo�ā balsī stāstīja.
Pa to laiku arī Lūcija un Terēza bija ieskrēju�as veika�lā. Lūcijai pietika ar vienu skatienu, lai aptvertu situāciju.
-�� Nelietis!
Viņa lūkojās uz bezsamaņā gulo�o puskailo vīrieti. Kamēr pārējās mūķenes skatījās, Lu�ija paķēra no letes vairākas jostas un cie�i sasēja Migelam Karriljo rokas uz muguras.
-�� Sasien viņam kājas, viņa sacīja Meganai, kas uz�reiz ķērās pie darba.
Beidzot Lūcija apmierināta izslējās.
-��� Tā. Kad viņi pēcpusdienā vērs vaļā veikalu, �is �mūks� varēs paskaidrot, ko te darījis. Viņa cie�i pa�skatījās uz Grasielu. Vai ar tevi viss ir labi?
-�� Bs� es� jā. Viņa mēģināja pasmaidīt.
-�� Labāk iesim projām no �ejienes, ierunājās Megana. Apģērbies. Ātri.
Kad viņas jau gatavojās iet ārā, Lu�ija pārējām uz�sauca:
-�� Pagaidiet vienu brīdi!
Piegājusi pie kases, viņa atlauza atslēgu. Atvilktnē bija da�i simti pesetu. Sagrābusi naudaszīmes saujā, viņa paņē�ma no letes somiņu un sabāza guvumu tur iek�ā. To darot, viiia redzēja Terēzas acīs nosodījumu.
-�� Paskaties, māsa, uz to no citāda viedokļa. Ja Dievs nebūtu gribējis mums dot �o naudu, Viņ� nebūtu to tur nolicis, Lu�ija izskaidroja savu rīcību.
Mūķenes sēdēja kafejnīcā un apspriedās. Runāja māsa Terēza.
-� Mums, cik ātri vien spējam, jānogādā krusts Mendavijas klosterī. Ari mēs pa�as tur būsim dro�ībā.
�Tikai ne es,� Lu�ija nodomāja. �Mana dro�ības ķīla atrodas �veices bankā. Bet jādara viss pēc kārtas. Vispirms jādabū tas krusts. �
-�� Mendavijas klosteris ir uz ziemeļiem no �ejienes, vai ne?
-Jā-
-�� Tie vīrie�i mūs mekles pilsētās. Tāpēc �onakt gulē�sim kalnos.
�Neviens nedzirdēs pat tad, ja viņa kliegs. �
Viesmīle atnesa ēdienkarti. Māsas apmulsu�u seju pē�tīja ēdienu nosaukumus. Pēk�ņi Lu�ija visu saprata. Dau�dzus gadus �īs sievietes neko nebija varēju�as izvēlēties.
Klosterī viņas diendienā ēda vienkār�os ēdienus, kas tika nolikti viņām priek�ā uz galda. Glu�i negaidot viņām pie�dāvāja pla�u nepazīstamu gardumu klāstu.
Pirmā izvēlējās māsa Terēza.
-�� Es� es ņem�u kafiju un maizi.
Māsa Grasiela viņai pievienojās.
-�� Es arī.
-�� Mums priek�ā gar�, nogurdino�s ceļ�. Es ieteiktu pasūtīt kaut ko barojo�āku, piemēram, olas, Megana iebilda.
Lūcija pavērās viņā pavisam citām acīm. ��ī māsa jāpatur acīs, ��viņa sev pieteica. Bet skaļi sacīja:
-�� Māsai Meganai taisnība. Ļaujiet man pasūtīt, māsas.
Un viņa lika atnest �ķēlītēs sagrieztus apelsīnus, torlil-
las depatatas', �ķiņķi, karstas maizītes, ievārījumu un ka�fiju.
-�� Mēs steidzamies, viņa brīdināja viesmīli.
Pilsēta modīsies puspiecos, kad beidzas siesta. Lūcija vēlējās tikt prom no �ejienes, iekams kāds vēl nav atradis apģērbu veikalā sasieto Migelu Karriljo.
Kad uz galda tika salikts ēdiens, māsas sēdēja un nenovērsdamās skatījās uz to.
-�� Ķerieties klāt! Lu�ija mudināja.
Viņas sāka ēst, sākumā negribīgi, tad, nomācot sevī vainas apziņu, ļāvās baudai.
Tikai māsai Terēzai bija grūtības. Viņa paņēma mutē pirmo kumosu, tad izmocīja:
-�� Es� es nevaru. Tā� tā ir pado�anās.
-� Māsa, tu ta�u gribi tikt līdz klosterim, vai ne? Tāpēc tev jāēd, lai pietiktu spēka, Megana iebilda.
-��� Nu labi. Es ēdī�u. Bet es jums zvēru, ka nekādu prieku man �is ēdiens nesagādās, māsa Terēza stīvi atbildēja.
-�� Labi, māsa. Ēd. Lu�ija tikai ar mokām spēja no�valdīt smieklus.
Pēc maltītes Lūcija samaksāja rēķinu ar naudu, ko bija paņēmusi veikala kasē, un ceļinieces izgāja karstajā saulē. Ielas pamazām sāka atdzīvoties, vērās vaļā veikali. �Tagad Migels Karriljo dro�i vien būs jau atrasts, � Lūcija lēsa.
Viņa ar Terē�u dega nepacietībā ātrāk pamest cie�matu, bet Megana un Grasiela, apkārtējo skatu, skaņu un smar�u apburtas, gāja pavisam lēnām.
Tikai tad, kad viņas bija sasniegu�as ciemata nomali un sāku�as kāpt kalnos, Lūcija pamazām nomierinājās. Viņas virzījās uz ziemeļiem. Kāpjot aug�up pa kalnaino zemi, ie�ana veicās lēni. Lūcija juta kārdinājumu piedāvā�ties māsai Terēzai panest saini, ta�u viņa negribēja darīt neko tādu, kas varētu modināt vecākās sievietes aizdo�mas.
Kad gājējas bija nonāku�as diezgan augstu kalnos ne�lielā izcirtumā, ko no visām pusēm ietvēra koki, Lu�ija teica:
-� �eit mēs varam pārlaist nakti. No rīta dosimies tālāk uz Mendavijas klosteri.
Pārējās piekrizdamas māja ar galvām, jo ticēja Lūcijai.
Saule gausi slīdēja pār zilo debesjumu, izcirtumā val�dīja klusums, ko pārtrauca tikai vasaras mierīgās skaņas. Beidzot iestājās nakts.
Cita pēc citas sievietes izstiepās zaļajā zālē.
Lu�ija gulēja, nedzirdami elpodama, klausījās, kad bei�dzot klusums kļūs vēl dziļāks, un gaidīja ceļabiedres aiz�miegam, lai varētu īstenot savu plānu.
Māsa Terēza nespēja aizmigt. Likās ļoti savādi gulēt zem zvaigznēm, kad tepat blakus bija vairākas māsas. Viņām tagad bija vārds, arī sejas un balsis, tāpēc Terēza baidījās, ka Dievs viņu sodīs par �īm aizliegtajām zinā�a�nām. Viņa jutās bezcerīgi apmaldījusies.
Arī māsai Meganai nenāca miegs. Viņu bija pārņēmis satraukums par dienā piedzīvotajiem notikumiem. �Kā es varēju zināt, ka tas mūks ir krāpnieks?� viņa lauzīja galvu.
"Un kur es ņēmu drosmi aizstāvēt masu Grasielu?� Vina
f )
pasmaidīja, nespēdama nejusties kaut mazu drusciņu ar sevi apmierināta par spiti tam, ka labi apzinājās lepnība ir grēks.
Tikai Grasiela, pārdzīvojuma emocionāli iztuk�ota, bija aizmigusi. Viņa mētājās un grozījās, jo miegā viņu vajāja sapņi, kāds viņai dzinās pakaļ pa tum�u, bezgalīgu kori�doru.
Lūcija Karmine gulēja nekustēdamās un gaidīja. Tā viņa nogulēja gandrīz divas stundas, tad klusiņām piecēlās sēdus un tumsā lavījās pie māsas Terēzas. Viņa paņems saini un muks.
Tuvodamās māsas Terēzas guļvietai, Lūcija ieraudzīja, ka vecākā māsa ir nomodā un, ceļos nometusies, lūdz Dievu. �Sasodīts/� Lūcija steidzīgi devās atpakaļ.
Viņa atkal gulēja, ar varu piespiezdama sevi būt pa�cietīgai. Māsa Terēza ta�u nevar skaitīt lūg�anas visu nak�ti. Kādreiz viņai būs jāliekas gulēt.
Tikmēr Lu�ija kala nākotnes plānus. Ar veikalā paņemto naudu pietiks, lai ar autobusu vai vilcienu aiz�brauktu līdz Madridei. Tur nebūs grūti sameklēt kādu lombardu. Viņa jau iztēlojās, kā ies iek�ā un piedāvās zelta krustu. Uzpircējam noteikti radīsies aizdomas, ka krusts ir zagts, bet tas nav svarīgi. Gan jau viņam netrūks klientu, kas tīkos to nopirkt.
�Es jums par to do�u simt tūksto�u pesetu. �
Viņa paņems krustu no letes.
�Tad jau labāk pārdodos pati. �
�Simt piecdesmit tūksto�u pesetu. �
�Tad es labāk izkausēju krustu un ļauju zeltam satecēt notekā. �
�Divi simti tūksto�u. Vairāk es nevaru dot."
�Jūs mani aplaupāt gai�ā dienas laikā, bet es piekrītu. �
Uzpircējs jau pastieps pret guvumu kāras rokas.
�Ar vienu noteikumu. �
"Noteikumu?"
�Jā. Esmu pazaudējusi pasi. Vai pazīstat kādu cilvēku, kas varētu man izkārtot jaunu pasi?� У iņa joprojām turēs rokas uz krusta.
Lombarda īpa�nieks vilcināsies, tad teiks:
�Man nejau�i ir viens draugs, kas dara tādas lielas. �
Un tad darījums būs noslēgts. Viņa dosies ceļā uz Sveici, pretī brīvībai. Piepe�i Lu�ija atcerējās tēva vārdus: �Ja tu dzīvotu desmit mū�us, arī tad nespētu iztērēt visu naudu, kas tur glabājas."
Plakstiņi lēnām slīga lejup. �ī bijusi gara diena. Pusmiegā Lu�ija dzirdēja no ciemata atplūstam baznī�cas zvanus. �īs skaņas pārrāva aizsprostu un atbrīvoja atmiņas par citu vietu, citu laiku�
Sicīlija, Taortnina 1968
Katru rītu viņu modināja Svētā Dominika baznīcas zvanu skaņas. �is dievnams atradās augstu Peloritani kal�nos, kas slejas ap Taorrninu. Viņai ļoti patika mosties lēnām un izstaipīties laiski kā kaķim. Acis palika aizvēr�tas, zinot, ka jāatceras kaut kas brīni�ķīgs. �Kas tas ir?� �is jautājums kā ķircinādams kavējās prātā, ta�u viņa to at�vairīja, nevēlēdamās vēl zināt atbildi, jo gribēja pilnā mērā izbaudīt pārsteigumu. Tad piepe�i prātu pārpludināja prie�ka vēsts. Viņa bija Lu�ija Marija Karmine, And�elo Karmines meita, un ar to pietika, lai padarītu laimīgu ikvienu cilvēku �ajā pasaulē.
Viņi dzīvoja lielā, kā no bil�u grāmatas izņemtā villā, kur strādāja vairāk kalpotāju, nekā piecpadsmit gadus ve�cā Lu�ija spēja saskaitīt. Katru rītu miesassargs bruņotā limuzīnā veda meiteni uz skolu. Bērnībā viņai bija skaistā�kās kleitas un dārgākās rotaļlietas visā Sicīlijā, un, pro�tams, klasesbiedri viņu apskauda.
Bet Lūcijas dzīves centrā bija viņas tēvs. Meitas acīs viņ� bija pasaules skaistākais vīrietis. And�elo Karmine bija maza auguma, drukns vīrs ar skarbiem sejas vaibstiem un nemierpilnām brūnām acīm, no kurām starot staroja varas apziņa. And�elo bija ari divi dēli Arnaldo un Viktors,
bet meitu viņ� dievināja. Un Lu�ija savukārt pielūdza tēvu. Kad priesteri baznīcā runāja par Dievu, viņa alla� domāja par savu tēvu.
Rītos viņ� mēdza pienākt pie viņas gultas un sacīt: �Laiks celties un iet uz skolu, faccia d�angeld."
Tā, protams, nebija taisnība. Lu�ija apzinājās, ka pa�tiesībā viņa nemaz nav tik skaista. Objektīvi pētot sevi spogulī, viņa bija secinājusi: �Esmu pievilcīga. �Jā. Drīzāk pārsteidzo�a, nevis skaista. Spoguļattēls rādīja jaunu mei�teni ar iegarenu seju, baltu ādu, vienādiem, baltiem zo�biem, izteiktu� varbūt pārāk izteiktu?� zodu� baudkā�rām, pilnīgām� varbūt pārāk pilnīgām� lūpām un tum�ām, gudrām acīm. Sejai, lai to sauktu par daiļu, kaut kā pietrūka, toties augums to atlīdzināja pilnā mērā. Piec�padsmit gadu vecumā Lūcijai bija nobriedu�as sievietes ķermenis ar apaļīgām, stingrām krūtīm, slaidu vidukli un gurniem, kas kustoties pauda jutekliskus solījumus.
-������������ Mēs tevi ātri izprecināsim, tēvs mēdza mēļot.
-�� Drīz vien tu dzīsi jaunekļus neprātā, pazzo, mana mazā jaunava.
-�� Es gribu precēt tādu vīrieti kā tu, tēt, bet otra tāda
nav.
And�elo smējās.
-�� Tas nekas. Mēs sameklēsim tev princi. Tu esi dzi�musi zem laimīgas zvaigznes, un kādu dienu tu uzzināsi, ko tas nozīmē, kad vīrietis tur tevi rokās un mīlē.
Lu�ija pietvīka.
-� Jā, tēt.
Tiesa, neviens nebija ar Lu�iju mīlējies� pēdējo div�padsmit stundu laikā. Viens no Lūcijas miesassargiem, Benito Patass, alla� nāca pie viņas gultā, kad tēva nebija pilsētā. Tas, ka viņi ar Benito mīlējās Karmines mājā, palielināja aizrautību, jo Lu�ija lieliski saprata ja tēvs uzzinātu, kas notiek, viņ� nogalinātu abus vainīgos.
Benito jau bija pāri trīsdesmit, un viņam glaimoja, ka
varenā And�elo Karmines skaistā, nevainīgā meita vaina�dziņa noņem�anai izraudzījusi tie�i viņu.
-�� Vai bija tā, kā tu cerēji? pēc pirmās mīlē�anās reizes Benito apjautājās.
-�� Ak jā, Lu�ija �ukstēja. Vēl labāk.
Un viņa nodomāja: �Viņ�gan nav tik labs kā Mario, Tonijs vai Enriko, tomēr noteikti labāks par Roberto un Leo. � Pārējo vārdus viņa nespēja atcerēties.
Trīspadsmit gadu vecumā Lu�ija juta, ka nevainību saglabājusi jau pietiekami ilgi. Uzmanīgāk palūkojusies apkārt, viņa nolēma, ka laimīgais zēns, kur� padarīs viņu par sievieti, būs Paolo Kastello, And�elo Karmines ārsta dēls. Paolo bija septiņpadsmit, viņ� bija gara auguma un spēcīgs, turklāt savas skolas labākais futbola spēlētājs. Lu�ija neprātīgi viņā iemīlējās jau pirmajā reizē, kad puisi ieraudzīja. Viņai izdevās, cik iespējams bie�i, it kā nejau�i ar viņu satikties. Paolo pat prātā nenāca, ka viņu nemitī�gās satik�anās tiek rūpīgi plānotas. Jauneklis And�elo Kar�mines pievilcīgo meitu uzskatīja par bērnu. Bet kādā kar�stā augusta dienā Lu�ija nolēma, ka ilgāk gaidīt vairs nespēj. Viņa piezvanīja Paolo.
-�� Paolo� zvana Lu�ija Karmine. Mans tēvs vēlētos ar tevi �o to apspriest un grib zināt, vai tu �opēcpusdien varētu ar viņu tikties mūsu mājās pie baseina?
Jaunais Kastello jutās gan pārsteigts, gan glaimots. Pret And�elo Karmini Paolo izturējās ar dziļu bijību, bet viņam nebija ne jausmas, ka lielais mafioso vispār pa�manījis viņa eksistenci.
-�� Ar lielāko prieku, Paolo atbildēja. Cikos lai es ierodos?
-� Trijos.
Siestas laikā, kad visi guļ. Baseina māja atradās noma�ļus, Karmines pla�ā zemes īpa�uma tālākajā galā, turklāt tēvs bija izbraucis no pilsētas. Nebija ne mazākā riska, ka viņu tik�anos kāds varētu pārtraukt.
Paolo ieradās precīzi norādītajā stundā. Dārza vārtiņi
bija vaļā, un viņ� devās tie�i uz baseina māju. Apstājās pie aizvērtajām durvim un pieklauvēja.
-�� Karmines kungs? Pronlo'�?
Nekādas atbildes. Paolo ieskatījās pulkstenī. Piesardzī�gi viņ� vēra durvis un gāja iek�ā.
-�� Karmines kungs?
Viņam tuvojās kāds stāvs.
-�� Paolo�
Puisis pazina Lūcijas balsi.
-�� Lūcija, es meklēju tavu tēvu. Vai viņ� ir �eit?
Tagad meitene bija pienākusi tuvāk, tik tuvu, lai Pao�lo redzētu, ka viņa ir pilnīgi kaila.
-�� Mans Dievs! Paolo aizrāvās elpa. Ko�?
-�� Gribu ar tevi mīlēties.
-��� Tu ta�u esi pazzo\ Tu esi vēl bērns. Es lai�os projām. Un viņ� sāka kāpties uz durvīm.
-�� Ej vien. Es pateik�u tēvam, ka tu mani izvaroji.
-�� Nē, to tu nedarīsi.
-�� Aizej un tad tu redzēsi.
Paolo apstājās. Viņam nebija itin nekādu �aubu, kāds izvērstos viņa liktenis, ja Lu�ija savus draudus izpildītu. Kastrācija būtu tikai sākums.
Viņ� atgriezās pie Lūcijas, lai vestu meiteni pie prāta.
-�� Lu�ija, mīļā�
-�� Man patīk, ka tu mani tā sauc.
-�� Nē� uzklausi mani, Lu�ija. Tas ir ļoti nopietni. Ja tu pateiksi tēvam, ka es tevi izvaroju, viņ� mani nogalinās.
-�� Es to zinu.
Paolo mēģināja vēlreiz.
-�� Mans tēvs tiks iegrūsts negodā. Visa mana ģimene būs iegrūsta negodā.
-�� Es zinu.
Tas bija bezcerīgi.
-�� Ko tu gribi no manis?
-�� Lai tu ar mani izdari to.
-�� Nē. Tas nav iespējams. Ja tavs tēvs to uzzinātu, viņ� mani nogalinātu.
-�� Un, ja tu no �ejienes aiziesi, viņ� ari tevi nogalinās. Diez kāda izvēle tev nav, vai ne?
Paolo, būdams tuvu panikai, vērās Lu�ijā.
-�� Kāpēc tie�i es, Lūcija?
-� Tāpēc, ka es tevi mīlu, Paolo! Viņa saņēma pui�a rokas un viegli saspieda tās starp kājām. Es esmu sie�viete. Liec man tā arī justies.
Pustumsā Paolo varēja saskatīt divus vienādos krū�u*, uzkalniņus, cietos galiņus un mīkstos, tum�os matiņus starp kājām.
�Jēzus, � Paolo domāja. "Ko lai es daru?�
Lūcija aizveda jaunekli pie dīvāna, palīdzēja viņam atbrīvoties no biksēm un veļas. Tad nometās ceļos, paņē�ma mutē viņa pietūku�o locekli un pasūca. Viņ� nodomā�ja: �Lūcija to ir darījusi jau agrāk.� Un, kad viņ� gulēja meitenei virsū, dziļi ietiecies viņā, kad viņas rokas bija cie�i apvītas ap pui�a augumu un viņas gurni alkaini berzējās pret viņa gurniem, Paolo nodomāja: �Ak Dievs, viņa ir vienreizīga. �
Lūcija bija septītajās debesīs. Likās, ka viņa mīlas prie�kiem ir radīta. Viņa instinktīvi zināja, kas jādara, lai sagā�dātu patiku Paolo un arī sev. Viss augums dega kā ugunīs. Viņa juta tuvojamies augstāko baudas mirkli, arvien tuvāk un tuvāk, un, kad tas beidzot notika, Lu�ija no prieka skaļi iekliedzās. Abi mīlētāji gulēja iztuk�oti un smagi elpoja.
-�� Rīt �ajā pa�ā laikā, beidzot Lu�ija ierunājās.
Kad Lūcijai palika se�padsmit gadu, And�elo Karmine nolēma, ka pienācis laiks meitai parādīt kaut ko no pasau�les. Kopā ar pavadoni, kādu pavecāku krustmāti Rozu, Lu�ija skolas brīvdienas pavadīja Kapri un Iskijas salā, Venēcijā, Romā un vēl vairākās vietās.
-Tev jākļūst inteliģentai� tu nedrīksti palikt zemnie�ce kā tavs papiņ�. Ceļojumi papildinās tavu izglītību.
Kapri salā krustmāte Roza aizvedīs tevi apskatīt kartēzie�u Svētā Jēkaba klosteri un Sanmikelas villu, Jūras laukumu�
-Jā, tēt.
-�� Venēcijā ir Svētā Marka bazilika, Dod�u pils, Svētā D�ord�io baznīca un Akadēmijas muzejs.
-Jā, tēt.
-�� Roma ir pasaules dārgumu glabātava. Tur tev jāap�skata Vatikāns, bazilika �Santa Maria Maggiore� un, pro�tams, Borgēzes galerija.
-�� Protams.
-�� Un Milāna! Tev jāaiziet uz Konservatoriju noklausī�ties kādu koncertu. Pasūtī�u tev un krustmātei Rozai biļe�tes uz �La ScalaFlorencē iegriezīsieties Mākslas muzejā, Ufici muzejā. Tur ir desmitiem baznīcu un muzeju.
-Jā, tēt.
Viltīgi rīkojoties, Lūcijai izdevās izvairīties ņo visu �o vietu apmeklējuma. Krustmāte Roza pieprasīja, ka ik die�nas jāievēro siestas laiks un vakaros agri jādodas pie miera.
-� Tev arī jāatpū�as, bērns.
-�� Protams, krustmāt Roza.
Un tā, kamēr krustmāte gulēja, Lūcija dejoja Kapri deju zālēs, brauca carrozza', ko vilka spalvu pu�ķiem rotāti zirgi, kādā piejūras kūrortā pievienojās grupiņai ko�led�as zēnu, piedalījās pludmales piknikos, ar funikuleru pacēlās aug�ā Anakapri, kur kopā ar fran�u studentiem Umberto I laukumā iedzēra kādu glāzīti.
Venēcijā izskatīgs gondoljers pavadīja Lu�iju uz dis�kotēku un zvejnieks veda mak�ķerēt pie Kjod�as. Bet krustmāte Roza gulēja.
Romā Lūcija dzēra Apūlijas vīnu, atklāja da�ādus eks�centriskus restorānus, piemēram, �Marle�, �Ranieri� un �Giggi Fāzi".
Lai kur mazā ceļotāja devās, viņa atrada nomaļus bāri�ņus, naktsklubus un romantiskus, glītus vīrie�us. Viņa do�
māja: �Mīļajam lēlim taisnība. Ceļojumi papla�ina manu izglītību. �
Gultā viņa iemācījās runāt vairākās valodās un secinā�ja: �Tā ir nesalīdzināmi patīkamāka metode nekā valodu stundās skolā. "
Atgriezusies mājās Taorminā, Lūcija tuvākajām drau�dzenēm atklāja savus noslēpumus:
-�� Neapolē es biju kaila, Salerno mani nomētāja ar akmeņiem, Florencē man uzmācās, un Lukā tiku izmīlēta.
Sicīlija bija brīnums, ko vērts izpētīt, sala ar grieķu tempļiem, romie�u un bizantie�u amfiteātriem, kapelām, arābu pirtīm un �vābu pilīm.
Lu�ijai �ķita, ka Palermo valda uzdzīve un dzīves�prieks, viņai ļoti patika klaiņot pa Kaisu, senlaicīgo arābu kvartālu, un apmeklēt Opera dei Pupi leļļu teātri. Bet viņas dzimtā pilsēta Taormina tomēr bija vislabākā. Skaista kā tūristiem domātajās atklātnītēs, �ī pilsēta atradās Jonijas jūras kalnainajā krastā, no kurienes pavērās skats uz pa�sauli. Te bija gan apģērbu un juvelieru veikali, gan bāri un skaisti, senlaicīgi laukumi, gan trattorias' un greznas viesnīcas, kā �Excelsior Palace" un �San Domenico��.
Līkumotais ceļ�, kas vijās aug�up no Naksosas ostas, bija stāvs, �aurs un bīstams. Piecpadsmitajā dzim�anas die�nā Lūcija Karmine dāvanā saņēma automa�īnu un tūlīt pārkāpa visus satiksmes noteikumus, bet neviens karabinieris pārgalvīgo braucēju neapturēja. Jo viņa ta�u bija And�elo Karmines meita.
Tiem, kas bija pietiekami drosmīgi vai pietiekami stul�bi, lai uzdotu jautājumus, And�elo Karmine nodarbojās ar nekustamo īpa�umu tirdzniecību. Daļēji tā bija taisnība, jo Karmines ģimenei piederēja villa Taorminā, māja pie Koino ezera, kalnu namiņ� G�tādē, dzīvoklis Romā un liela ferma
netālu no Romas. Ta�u tā bija iegrozījies, ka And�elo no�darbojās arī ar kolorītāku biznesu. Viņam piederēja ducis priekanamu, divi kazino, se�i kuģi, kas ieveda kokaīnu no viņa plantācijām Kolumbijā, viņ� bija saistīts ar daudziem citiem ļoti noslēpumainiem biznesa veidiem, arī augļo�anu. And�elo Karmine bija Sicīlijas mafijas priek�galā, tāpēc bija normāli, ka viņ� dzīvoja labi. Viņa dzīvesstāsts bija labs piemērs citiem, tas bija aizkustino�s paraugs, kā nabadzīgs sicīlie�u zemnieks, kur� ir gana mērķtiecīgs un prot smagi strādāt, var gūt panākumus un kļūt bagāts.
Karmine savu karjeru iesāka divpadsmit gadu vecu�mā, strādājot par mafijas izsūtāmo zēnu. Piecpadsmit ga�dos viņ� jau bija augļotāju �izsitējs� un se�padsmit gados pirmo reizi izdarīja slepkavību, līdz ar to galīgi nosakot savu dzīves ceļu. Drīz pēc tam And�elo apprecēja Annu, Lūcijas māti. Turpmākajos gados Karmine tika pa organi�zācijas nedro�ajām karjeras kāpnēm līdz pa�ai aug�ai, aiz sevis atstājot ne mazumu miru�u ienaidnieku. Viņ� mainī�jās, bet Anna palika tā pati vienkār�ā zemnieku mei�a, kāda bija, precoties ar And�elo. Viņa dzemdēja vīram trīs jaukus bērnus, bet ar to arī viņas devums Kauninu dzīvei beidzās. Kā zinādama, ka viņai vairs nav vietas savas ģimenes dzīvē, viņa paklausīgi nomira, turklāt viņai pieti�ka prāta, lai nesaceltu lielu troksni ap �o notikumu.
Arnaldo un Viktors strādāja kopā ar tēvu. Kop� agras bērnības Lu�ija klausījās aizraujo�ās tēva un brāļu sarunās, viņa dzirdēja stāstus, kā Karmines gudrībā un spēkā pār�spēju�i savus pretiniekus. Lūcijas acīs tēvs bija spo�ās bruņās tērpts bruņinieks. Tēva un brāļu darbībā viņa nesa�skatīja nekā nosodāma. Tie�i pretēji, viņi palīdzēja cilvē�kiem. Ja ļaudis gribēja spēlēt azartspēles, kāpēc viņiem to ar muļķīgiem likumiem aizliegt? Ja vīrie�iem prieku sagā�dāja mīlestības pirk�ana, kāpēc viņiem nepalīdzēt? Un cik augstsirdīgi rīkojās tēvs un brāļi, aizdodot naudu cilvē�kiem, kurus noraidīja cietsirdīgie baņķieri! Lu�ija uzskatīja, ka viņas ģimenes vīrie�i ir paraugpilsoņi. To pierādīja
tēva draugu izvēle. Reizi nedēļā And�elo Karmine savā villā rīkoja pla�as vakariņas, un ak, kādi ļaudis sēdēja pie viņa galda! Tur parasti bija pilsētas mērs, vairāki domnieki un tiesne�i, viņiem blakus sēdēja kinozvaigznes un oper�dziedātāji, bie�i vien ari policijas �efs un kāds monsinjors. Vairākas reizes gadā ieradās ari pats gubernators.
Lūcija dzīvoja idillisku dzīvi, kurā netrūka viesību, skaistu drēbju un rotaslietu, ma�īnu, kalpotāju un ietekmī�gu draugu. Bet tad februārī viņas divdesmit tre�ajā dzim�anas dienā visam pēk�ņi pienāca gals.
Tas sākās pavisam nevainīgi. Villā pie tēva ieradās divi vīri. Viens no viņiem bija Karmines draugs, policijas �efs, otrs leitnants.
-��� Atvainojiet, Padronepolicijas priek�nieks pa�zemīgi sacīja, bet komisārs spie� mani nokārtot kādu muļķīgu formalitāti. Tūksto�kārt piedodiet, Padrone, bet, ja jūs būtu tik laipns un atbrauktu man līdzi uz iecirkni, es rūpētos, lai jūs pagūtu atgriezties mājās uz meitas dzim�anas dienas balli.
-������������ Nekādu problēmu, Karmine labsirdīgi atteica.
-�� Ikvienam jāpilda savs pienākums. Viņ� smaidīja. �is jaunais, prezidenta ieceltais komisārs� kā amerikāņi sa�ka� �zīmējas�, ko?
-��� Baidos, ka tā ir. Policijas �efs nopūtās. Bet neraizējieties. Mēs abi esam redzēju�i, ka �ādi nemiera cēlēji ātri nāk un ātri iet, vai ne, Padrone?
Abi vīri nosmējās un devās uz policijas iecirkni.
And�elo Karmine neatgriezās mājās uz svinībām ne tajā dienā, ne nākamajā. Patiesībā viņ� nekad vairs ne�redzēja nevienu no savām mājām. Valsts iesniedza simt apsūdzības rakstu pret viņu, tur bija minētas gan slepkavī�bas, gan narkotiku tirdzniecība, prostitūcija, ļaunprātīga dedzinā�ana, gan daudzi citi noziegumi. Atbrīvo�ana pret dro�ības naudu netika atļauta. Policija izveidoja smalku
tiklu, kas savāca visu Karmines noziedzīgo organizāciju. And�elo bija rēķinājies ar saviem ietekmīgajiem sakariem Sicīlijā, cerēja, ka apsūdzība tiks atcelta, bet nakts vidū viņ� tika aizvests uz Romu un ievietots �Regina Coeli�, bēdīgi slavenajā �Debesu valdnieces� cietumā. And�elo tika ieslēgts mazā kamerā ar aizrestotiem logiem, vienu radiatoru, guļamlāvu un tualeti bez sēdekļa. Tas bija kas nedzirdēts! Tāda necieņa nebija iedomājama.
Sākumā Karmine bija pārliecināts, ka Tommazo Kontorno, viņa jurists, nekavējoties nokārtos bosa atbrīvo�anu.
Kad Kontorno ienāca cietuma apmeklētāju telpā, Kar�mine bruka viņam virsū.
-�� Tie nelie�i slēgu�i manus bordeļus, iznīcināju�i ma�nu narkotiku biznesu un zina visu par naudas �atmaz�gā�anu�. Kāds nespēj noturēt mēli aiz zobiem. Noskaidro, kur� tas ir, un atnes viņa mēli man.
-����������� Neraizējieties, Padrone, Kontorno mierināja bosu.
-�� Mēs viņu sameklēsim.
Jurista optimisms bija nepamatots. Lai pasargātu lieci�niekus, valsts līdz tiesas procesa sākumam nepārprotami atteicās atklāt vinu vārdus, j
Divas dienas pirms tiesas And�elo Karmine un citi mafijas locekļi tika pārvesti uz Rebibijas cietumu ar stin�grāku re�īmu. Tas atradās divpadsmit jūd�u no Romas. Tiesas zāle turpat blakus bija celta kā lo�u necaur�laidīgs bunkurs. Roku dzel�os un kāju va�ās saslēgtos simt se�desmit apsūdzētos mafijas locekļus ieveda zālē pa pa�zemes tuneli un ieslēdza trīsdesmit no tērauda un lo�u dro�a stikla veidotos būros. Gan iek�pusē, gan ārpusē stāvēja bruņotu sargu rindas, skatītājus pirms ielai�anas zālē pārmeklēja.
Kad zālē ieveda And�elo Karmini, viņa sirds priekā salēcās, jo lietu iztiesāja tiesnesis D�ovanni Bu�eta, vīrs, kas piecpadsmit gadu bija saņēmis algu no Karmines ģi�menes un bie�i viesojies viņu namā. Beidzot Karmine zināja, ka taisnība uzvarēs.
Tiesas sēde sākās. And�elo Karmine paļāvās, ka viņu sargās omertā Sicīlijas klusē�anas kodekss. Bet viņam par lielu pārsteigumu galvenais liecinieks bija neviens cits kā Benito Patass, pa�a miesassargs. Patass tik sen jau kalpoja Karmines ģimenei un baudīja tādu uzticību, ka viņam atļāva atrasties sapul�u telpās, kur pārsprieda sle�penus darījumu jautājumus. Un, tā kā �ie darījumi neiekļāvās itin nekādos policijas nolikumā minētajos liku�ma pantos, Patasam bija izdevies iegūt ārkārtīgi svarīgu informāciju. Policija aizturēja Patasu tikai da�as minūtes pēc tam, kad viņ� aukstasinīgi bija sakropļojis un noslep�kavojis savas mīļākās jauno draugu. Likuma kalpi pie�draudēja aizturētajam ar mū�a ieslodzījumu, un viņ� ap�maiņai pret vieglāku soda mēru negribīgi piekrita palīdzēt izveidot lietu pret Karmini. Tagad And�elo Karmine, �aus�mu pārņemts un neticēdams savām acīm un ausīm, pie�redzēja, kā Benito stāv tiesas zālē un atklāj Karmines valstības pa�us slepenākos noslēpumus.
Arī Lu�ija katru dienu sēdēja zālē un klausījās, kā vīrietis, kur� reiz bijis viņas mīļākais, iznīcina viņas tēvu un brāļus.
Benito Patasa liecība atvēra slū�as. Kad komisārs sāka izmeklē�anu, pieteicās daudzi cietu�ie, kas bija ar mieru pastāstīt, ko And�elo Karmine un viņa rokaspui�i pastrādāju�i. Mafija bija ar varu iejaukusies �o cilvēku darījumos, �anta�ējusi viņus, piespiedusi nodarboties ar prostitūciju, noslepkavojusi vai sakropļojusi viņu tuvinie�kus, pārdevusi bērniem narkotikas. �o briesmu darbu sa�raksts bija nebeidzams.
Vēl lielāku triecienu deva liecības, ko sniedza pentitigrēkus no�ēloju�ie mafijas darboņi kuri ari bija nolē�mu�i runāt.
Lūcijai atļāva apmeklēt tēvu cietumā.
And�elo priecājās par meitas apmeklējumu. Apskāvis Lu�iju, viņ� �ukstēja:
-�� Nebēdā nenieka, faccia cl'angelu. Tiesnesis D�ovanni Bu�eta ir mans slepenais trumpis. Viņ� labi pārzina visus likuma trikus un liks tos lietā, lai tavs tēvs un brāļi tiktu attaisnoti.
Izrādījās, ka And�elo Karmine ir slikts pravietis.
Mafijas ekscesi bija pārmēru saniknoju�i sabiedrību, un, kad tiesas process galu galā beidzās, tiesnesis D�ovanni Bu�eta, viltīgs politiķis, notiesāja mafijas locekļus uz gariem gadiem cietumā, bet And�elo Karminem un viņa diviem dēliem piesprieda maksimālo pēc Itālijas likumiem noteikto sodu mū�a ieslodzījumu, ar iespēju pēc divdesmit asto�ņiem gadiem iesniegt lūgumu par ap�ēlo�anu.
And�elo Karminem tas nozīmēja nāvessodu.
Visa Itālija gavilēja. Taisnība beidzot bija triumfējusi. Bet Lu�ija dzīvoja kā prātam neaptveramā murgā. Trīs vīrie�i, kurus viņa mīlēja vairāk par visu �ajā pasaulē, tika sūtīti uz elli. Tēvs īsā laikā bija tā pārvērties, ka meitai sirds lūza. Da�u dienu laikā And�elo bija novecojis. Au�gums sakrities, veselīgā sārtā sejas krāsa izbalējusi.
-�� Viņi mani nodevu�i, viņ� sūrojās. Viņi visi mani nodevu�i. Tiesnesis D�ovanni Bu�eta� es biju viņu nopir�cis, Lu�ija! Es viņu padarīju bagātu, bet viņ� man tā atlīdzi�nāja. Un Patass. Es pret viņu izturējos kā tēvs. Kas noticis ar �o pasauli? Kas noticis ar godaprātu? Viņi ir sicīlie�i, tāpat kā es.
Lu�ija saņēma tēva roku plaukstās un klusi sacīja:
-�� Es arī esmu siciliete, tēt. Tu tiksi atriebts. Zvēru pie savas dzīvības.
-�� Mana dzīve ir beigusies, tēvs sacīja. Bet tev vēl savējā jādzīvo. Man Cīrihē ir konts. Bankā "Leu�. Ja tu dzīvotu desmit mū�us, arī tad tu nespētu iztērēt visu naudu, kas tur glabājas. Viņ� ie�ukstēja meitai ausī konta numu�ru. Pamet nolādēto Itāliju. Ņem naudu un baudi dzīvi.
Lūcija tēvu cie�i apskāva.
-�� Tēt�
-�� Ja tev kādreiz nepiecie�ams drauga padoms, vari uzticēties Dominikāni Darelam. Mēs esam kā brāļi. Viņam Francijā, Bezjē, netālu no Spānijas robe�as, ir māja.
-�� Es to atcerē�os.
-�� Apsoli, ka pametīsi Itāliju.
-Jā, tēt. Bet man vispirms kaut kas jāizdara.
Viena lieta ir degt alkās pēc atriebības, bet izdomāt, kā to paveikt, pavisam cita. Viņa bija viena pati, un �o apņem�anos īstenot nebūs viegli. Lu�ija atcerējās itālie�u sakāmvārdu "Rubare il mestiere."�Nozodz viņu amatu.� �Man jādomā tā, kā domā viņi. �
Da�as nedēļas pēc tam, kad Lūcijas Karmines tēvs un brāļi bija sāku�i izciest sodu, viņa negaidīti ieradās ties�ne�a D�ovanni Bu�etas mājā. Durvis atvēra tiesnesis pats.
Viņ� pārsteigts blenza uz sliek�ņa stāvo�ajā Lūcijā. Viesojoties Karmines namā, tiesnesis bie�i meiteni bija redzējis, bet viņiem nebija par ko runāt.
-�� Lu�ija Karmine! Ko tad jūs te darāt? Jūs ta�u ne�
-�� Esmu atnākusi izteikt jums pateicību, jūsu godība.
Tiesnesis aizdomīgi vērās vie�ņā.
-�� Par ko?
Lu�ija ieskatījās viņam dziļi acīs.
-�� Par to, ka atklājāt visiem, kas mans tēvs un brāļi patiesībā bija. Es kā tāda vientiese dzīvoju tajā �ausmu namā. Man nebija ne jausmas, kādi briesmoņi� Meitenei balss aizlūza, un viņa sāka �ņukstēt.
Bu�eta neziņā stāvēja uz sliek�ņa, tad noglāstīja Lūcijai plecu.
-�� Ku�, ku�. Nāciet iek�ā iedzert tēju.
-�� P� paldies.
Kad abi bija apsēdu�ies dzīvojamā istabā, tiesnesis Bu�eta ierunājās:
-�� Pilnīgi neaptverami, ka jums ir tāda attieksme pret tēvu. Man palika iespaids, ka esat ļoti tuvi.
-�� Tikai tāpēc, ka es nenojautu, ar ko viņ� un brāļi nodarbojas. Bet kad uzzināju� Viņa nodrebinājās. Jūs nevarat iedomāties, kā es jutos. Gribēju tikt projām, bet man nebija kur palikt.
-�� Es nesapratu. Tiesnesis glāstīja nelaimīgās meite�nes roku. Baidos, ka bū�u jūs nepareizi novērtējis, mīļā.
-�� Es no viņa izmisīgi baidījos, Lu�ija kaismīgi apgal�voja.
Tiesnesis Bu�eta ievēroja ne jau pirmo reizi cik skaista jauna sieviete ir And�elo meita. Vienkār�ā melnā kleita, kas viņai �obrīd bija mugurā, izcēla kārdino�ā augu�ma aprises. Bu�eta lūkojās uz apaļīgajām krūtīm un ne�spēja neredzēt, ka viņa jau ir pieaugusi.
�Tas būtu interesants piedzīvojums, "Bu�eta risināja sa�vu domu, �gulēt ar And�elo Karmines meitu. Tagad viņ� zaudējis savu varu un man neko nevar padarīt. Vecais nelietis iedomājās, ka nopircis mani, bet es viņam biju pārāk ciets rieksts. Lu�ija dro�i vien vēl ir nevainīga. Es viņai varētu gultā �o to iemācīt. �
Pavecāka saimniecības vadītāja ienesa paplāti ar tējas piedenimiem un �ķīvi ar cepumiem. Viņa nolika to uz galda.
-�� Vai ieliet?
-�� Ļaujiet man, Lu�ija ieteicās. Balss skanēja sirsnīgi un daudzsolo�i.
Tiesnesis Bu�eta uzsmaidīja vie�ņai.
-�� Varat iet, viņ� atlaida saimniecības vadītāju.
-Jā, kungs.
Tiesnesis noskatījās, kā Lu�ija lēnām pieiet pie mazā galdiņa, kur kalpotāja bija nolikusi paplāti, un ļoti rūpīgi salej tasītēs tēju sev un mājastēvam.
-�� Es jūtu, Lu�ija, ka mēs abi varētu kļūt par labiem draugiem, D�ovanni Bu�eta pētīja situāciju.
Lu�ija apveltīja viņu ar pavedino�u smaidu.
-�� Es ļoti priecātos, jūsu godība.
-Lūdzu� D�ovanni.
-�� D�ovanni. Un Karmines meita sniedza tiesnesim tasīti. Savējo viņa pacēla, kā uzsaukdama tostu. Par nelie�u nāvi.
Smaidīdams Bu�eta cēla pie lūpām tasīti.
-�� Par nelie�u nāvi. Viņ� nodzēra malciņu un savie�bās. Tēja bija rūgta.
-�� Vai tēja ir pārāk�?
-�� Nē, nē. Viss kārtībā, mīļā.
Lūcija vēlreiz pacēla tasīti.
-�� Par mūsu draudzību.
Viņa iedzēra vēl vienu malciņu, un tiesnesis darīja to pa�u.
-�� Par�
So tostu Bu�eta tā arī nepabeidza. Piepe�i viņu sagrā�ba krampji, viņam likās, ka sirdī dur sarkani nokaitēts krāsns kruķis. Viņ� piespieda krūtīm roku.
-�� Ak mans Dievs! Izsauciet ārstu�
Lūcija sēdēja, mierīgi malkodama tēju, viņa noskatī�jās, kā tiesnesis uzrau�as kājās, tad noveļas uz grīdas. Viņa augums vēl brīdi raustījās, tad sastinga.
-�� Viens pie vietas, tēt, Lūcija noteica.
Brīdī, kad Benito Patass savā kamerā lika pasjansu, cietumsargs paziņoja:
-�� Pie tevis viesis. Sieviete.
Benito staroja. Viņam kā informatoram tika noteikts īpa�s re�īms ar daudzām privilēģijām, un pretēja dzimuma viesu apmeklējumi bija viena no tām. Patasam bija kāds ducis mīļāko, un tās pa kārtai viņu apciemoja. Nez, kura ieradusies �odien.
Viņ� noskatīja sevi mazajā, pie kameras sienas piekār�tajā spogulītī, iezieda matos nedaudz pomādes, atmeta kādu nepaklausīgu �ķipsnu atpakaļ un sekoja sargam pa gaiteni, kas veda uz to cietuma spārnu, kur atradās tik�anās telpas.
Sargs pamāja, lai Benito iet iek�ā. Patass, patīkamu priek�nojautu pārņemts, cēli iesoļoja istabā. Ticis pāri sliek�snim, viņ� pārsteigumā sastinga un mēmi blenza uz vie�ņu.
-�� Lu�ija! Mans Dievs, ko, pie velna, tu te dari? Kā tu tiki iek�ā?
-�� Es iestāstīju, ka esam saderināti, Benito, viņa klusi atbildēja.
Lūcija bija ģērbusies burvīgā sarkana zīda kleitā ar dziļu izgriezumu, audums cie�i kļāvās ap viņas augumu.
Benito Patass soli atkāpās.
-�� Ārā!
-�� Kā vēlies. Bet vispirms tev mani jāuzklausa. Kad es redzēju, ka tu stāvēji liecinieku tribīnē un apsūdzēji manu tēvu un brāļus, es tevi ienīdu. Gribēju tevi nogalināt. Viņa pievirzījās tuvāk. Bet tad es aptvēru, ka tu rīkojies ļoti drosmīgi. Tu uzdrīkstējies piecelties un pateikt pa�tiesību. Mans tēvs un brāļi nebija ļauni cilvēki, bet viņi darīja ļaunas lietas, un tu biji vienīgais, kur� bija tik stiprs, lai nostātos pret viņiem.
-�� Tici man, Lu�ija, Benito taisnojās, policija mani piespieda�
-������������ Tev nekas nav jāskaidro, viņa klusi iebilda.
-�� Katrā ziņā ne man. Atceries pirmo reizi, kad mēs mīlējā�mies? Toreiz es sapratu, ka mīlu tevi un mīlē�u vienmēr.
-�� Lu�ija, es nekad nedarītu to, ko�
-���� Caro\ gribu, lai mēs aizmirstam notiku�o. Kas darīts, padarīts. Tagad svarīgi esam tikai mēs abi.
Lu�ija jau stāvēja biju�ajam mīļākajam tik tuvu, ka viņ� . juta viņas reibino�ās smar�as. Viņa prāts apskurba.
-�� Vai� vai tu to saki no tiesas?
-�� Nekad neesmu bijusi tik patiesa. Tāpēc jau �odien atnācu, lai tev to pierādītu. Pierādītu, ka piederu tev. Ne tikai ar vārdiem.
Lūcijas rokas pieskārās kleitas lencītēm un nākamajā mirklī sarkanais zīds noslīdēja uz grīdas. Viņa bija kaila.
-�� Vai tagad tu man tici?
Ak Dievs, cik viņa skaista!
-Jā, es tev ticu. Benito balss bija piesmakusi.
Lūcija piegāja vēl tuvāk, un abu augumi saskārās.
-�� Izģērbies, viņa �ukstēja. Ātrāk!
Viņa noskatījās, kā Patass velk nost drēbes. Nometis apģērbu, viņ� saņēma meitenes roku un veda viņu uz istabiņas kaktu, kur stāvēja gulta. Priek�spēlei viņ� laiku velti netērēja. Vienā mirklī Benito jau gulēja Lūcijai virsū, iepleta viņai kājas un ar iedomīgu smīnu uz lūpām iegāja viņā.
-�� Kā vecos laikos, viņ� pa�apmierināts izmeta. Tu nespēj mani aizmirst, vai ne?
-�� Nespēju, Lu�ija �ukstēja viņam ausī. Un zini, kāpēc es nevarēju tevi aizmirst?
-�� Nē, mi amord. Pasaki.
-� Tāpēc, ka es, tāpat kā mans tēvs, esmu sicīliete.
Viņa pastiepa roku pie galvas un izvilka garu, greznu
adatu, kas saturēja matu smago mezglu.
Benito Patass sajuta kaut ko ieduramies zem ribām, pēk�ņās sāpēs viņ� atpleta muti kliedzienam, bet Lūcijas lūpas skūpstā sedza viņa muti. Benito ķermenim rausto�ties un lokoties agonijā virs viņas, atriebēja izbaudīja or�gasmu.
Pēc īsa brī�a viņa jau bija apģērbusies, un garā adata saturēja aug�ā matus. Benito aizvērtām acīm gulēja zem segas. Lu�ija pieklauvēja pie kameras durvīm un uz�smaidīja sargam, kas tās atvēra.
-�� Viņ� ir aizmidzis, viņa �ukstēja.
Sargs skatījās skaistajā sievietē un smaidīja.
-Jūs dro�i vien viņu nokausējāt.
-�� Es tā ceru, Lu�ija atbildēja.
�īs divas pārdro�ās slepkavības sacēla Itālijā īstu vētru. Mafijas vadoņa jaunā, skaistā meita bija atmaksājusi
par pāridarljumiem tēvam un brāļiem. Viegli satraucamā Itālijas sabiedrība uzgavilēja viņai un turēja īk�ķi, lai at�riebējai izdotos aizbēgt. Ta�u policija, glu�i dabiski, bija citādās domās. I.u�ija Karmine bija noslepkavojusi cienīja�mu tiesnesi, un otru slepkavību pastrādājusi cietuma sie�nās. Policija uzskatīja, ka �ī meitene ņirgājusies par vi�ņiem, un tas likuma sargu acis bija tikpat smags nodarījums kā Lūcijas pastrādātie noziegumi. Avī�nieki va�reni izpriecājās uz viņu rēķina.
-� Nolieciet viņas galvu uz bluķa! policijas komisārs kliedza uz savu vietnieku. Un izdariet to �odien.
Pēdu dzī�anai lika norīkoti papildu spēki, bet �is jez�gas vaininiece tikmēr slēpās Salvatores D�uzepes mājā. Viņ� bija viens no Karmines vīriem, kam bija izdevies izvairīties no aresta.
Sākumā Lu�ija tīkoja vienīgi atriebt tēva un brāļu go�du. Viņa saprata, ka var tikt pieķerta, un bija gatava pilnībā ziedoties. Bet, kad viņai bija izdevies iziet no cietuma, domas mainījās un par mērķi kļuva ciņa par izdzīvo�anu. Tagad, kad viņa bija izdarījusi to, ko vēlējās, dzīvība atkal kļuva dārga. Es nejau�u viņiem sevi notvert, � Lu�ija sev zvērēja. �Nekad. �
Salvatore D�uzepe un viņa sieva darīja visu, ko varēja, lai mainītu meitenes izskatu. Lūcijai izbalināja matus, notraipī�ja zobus, uzlika brilles un ieģērba slikti piegulo�ās drēbēs.
Salvatore kritiski noskatīja savu roku darbu.
-�� Nav slikti, viņ� sprieda. Bet ar to ir par maz. Mums jādabū tevi ārā no Itālijas. Tev jādodas uz valsti, kur tava fotogrāfija neatrodas visu avī�u pirmajās lappusēs. Tur, kur tu da�us mēne�us vari paslēpties.
Tad Lu�ija atcerējās: �Ja tev kādreiz nepiecie�ams drauga padoms, vari uzticēties Dominikam Barelam. Mēs esam kā brāļi. Viņam Francijā, Bezjē, netālu no Spānijas robe�as, ir māja. �
-�� Es zinu, kur varu paslēpties, viņa sacīja. Man tikai vajadzīga pase.
-�� To es nokārto�u.
Divdesmit �etras stundas vēlāk Lu�ija turēja rokā pasi, kas bija izrakstīta uz Lūcijas Romas vārda. Tajā bija ielīmē�ta fotogrāfija, kas uzņemta viņas jaunajā izskatā.
-�� Uz kurieni tu brauksi?
-� Tēvam Francijā dzīvo draugs. Viņ� man palīdzēs.
-�� Ja tu vēlies, lai es pavadu tevi līdz robe�ai� Salvatore vaicājo�i ieminējās.
Viņi abi saprata, cik tas būtu bīstami.
-�� Nē, Salvatore, Lu�ija atteicās. Tu jau manā labā esi daudz darījis. Man jābrauc vienai.
Nākamajā rītā Salvatore D�uzepe noīrēja �Fiat" uz Lūcijas Romas vārda un pasniedza viņai ma�īnas atslēgas.
-�� Esi uzmanīga, viņ� lūdza.
-�� Neraizējies. Esmu dzimusi zem laimīgas zvaigznes.
Vai tad tā nebija apgalvojis viņas tēvs?
Pie Itālijas-Francijas robe�as stāvēja gara ma�īnu rin�da, kas uz priek�u virzījās gausi. Tuvojoties imigrācijas postenim, Lu�ija nervozēja arvien stiprāk. Viņu noteikti meklē visos robe�punktos. Ja viņa kritīs policijas rokās, tad dabūs mū�a ieslodzījumu. "Tādā gadījumā es labāk izdarī�u pa�nāvību, "viņa nolēma.
Bija pienākusi Lūcijas rinda uzrādīt dokumentus imig�rācijas posteņa ierēdnim.
-�� Pasi, jaunkundz.
Lu�ija pa ma�īnas lodziņu pasniedza pasi melnajos vāciņos. Ierēdnis to paņēma, uzmeta skatienu braucējai, un viņa redzēja, ka virsnieka acīs pazib neizpratne. Viņ� vēlreiz ielūkojās pasē, tad atkal pievērsās sievietei pie stūres, �oreiz jau uzmanīgāk. Lu�ija juta, ka saspringst.
-Jūs esat Lu�ija Karmine, ierēdnis beidzot paziņoja.
-�� Nē! Lūcija iekliedzās. Asinis vienā mirklī aizplūda no sejas. Viņa izmisīgi raudzījās apkārt, kā aizbēgt. Tādas iespējas nebija. Un piepe�i notika neticamais robe�sargs pasmaidīja. Viņ� pieliecās tuvāk Lūcijai un pa�ukstēja:
-Jūsu tēvs, jaunkundz, labi izturējās pret manu ģime�ni. Varat braukt tālāk. Lai jums veicas.
Lu�ijai no atvieglojuma sareiba galva.
-�� Grazie.'
Viņa nospieda gāzes pedāli un nobrauca atliku�os divdesmit jardus līdz Francijas robe�ai. Fran�u imigrācijas ierēdnis lepojās ar lielām zinā�anām sievie�u skaistuma jautājumos, bet to dāmu, kas tikko bija piebraukusi pie viņa posteņa, nu nekādi nevarētu saukt par skaistuli. Peļu pelēki mati, brilles ar biezām lēcām, plankumaini zobi, turklāt viņa bija nevī�īgi ģērbusies.
"Kāpēc itālietes nevārētu būt tikpat skaistas kā francūzietes, "robe�sargs ar riebumu nodomāja. Iespiedis Lu�ijai pasē zīmogu, viņ� pamāja, lai neglītene brauc tā�lāk.
Pēc se�ām stundām viņa ieradās Bezjē.
Klausule tika pacelta jau pēc pirmā signāla, un patīka�ma vīrie�a balss sacīja:
-�� Klausos.
-�� Pasauciet, lūdzu, Dominiku Darelu.
-�� Dominiks Darels klausās. Kas zvana?
-�� Lu�ija Karmine. Mans tēvs teica�
-�� Lu�ija! Vīrie�a balsī skanēja gan prieks, gan sirsnī�ba. Es jau cerēju, ka tu piezvanīsi.
-�� Man vajadzīga palīdzība.
-� Vari uz mani paļauties.
Lūcijai no sirds kā akmens novēlās. Pirmās labās ziņas pēc ļoti ilga laika. Piepe�i viņa aptvēra, cik iztuk�ota jūtas.
-�� Man nepiecie�ama vieta, kur paslēpties no policijas.
-�� Nekādu problēmu. Mums ar sievu ir padomā viena teicama vietiņa, kur tu varēsi patverties, cik ilgi vien vajadzēs.
Gandrīz pārāk skaisti, lai būtu patiesi.
-�� Paldies.
-�� Kur tu atrodies, Lu�ija?
-�� Es esmu�
Tajā brīdī telefonā nokrak�ķēja policijas rācijas savie�nojuma trok�ņi, un tā nekavējoties tika izslēgta.
-�� Lu�ija�
Viņa nojauta, ka kaut kas nav kārtībā.
-�� Lu�ija� kur tu esi? Aizbrauk�u tev pakaļ.
�Kāpēc viņam mājās ir policijas rācija?� Turklāt klau�sule tika pacelta nekavējoties. It kā viņ� būtu �o zvanu gaidījis.
-�� Lu�ija� vai tu mani dzirdi?
Viņa zināja, pilnīgi ne�aubīgi, ka cilvēks, kur� runāja pa telefonu, ir policists. Tātad tīkls jau izmests. �ī saruna ir ierakstīta.
-�� Lu�ija�
Viņa a�i nolika klausuli un steidzās ārā no būdiņas. �Man jātiek projām no Fra ncijas," viņa izlēma.
Atgriezusies ma�īnā, Lu�ija no cimdu nodalījuma izņē�ma karti. Līdz Spānijas robe�ai bija tikai da�u stundu brau�
ciens. Viņa atkal noglabāja karti, iedarbināja motoru un devās dienvidrietumu virzienā uz Sansebastjanu.
Bet pie Spānijas robe�as viss nogāja greizi.
-�� Lūdzu, jūsu pasi.
Lūcija spāņu robe�sargam pasniedza prasīto. Viņ� pārlaida pavir�u skatienu dokumentam un jau deva to atpakaļ, kad nezināma iemesla pēc sāka �aubīties. Viņ� cie�āk ieskatījās pie stūres sēdo�ajā sievietē, un viņa sejas izteiksme mainījās.
-�� Vienu mirklīti, lūdzu. Man pase būs jāapzīmogo iek�ā.
�Viņ� mani pazina, "Lūcija izmisusi saprata. Viņa no�skatījās, kā ierēdnis ieiet mazā koka mājiņā iekārtotā mui�tas punktā un rāda pasi kolēģim. Abi robe�sargi satraukti apspriedās. Jābēg projām. Viņa atvēra ma�īnas durvis un izkāpa. Blakus Lūcijas ma�īnai stāvēja ekskursiju autobuss, kurā pa�laik kāpa iek�ā trok�ņaina grupa vācu tūristu, kas nupat bija izgāju�i muitas kontroli. Uzraksts autobusa priek�a vēstīja, ka tas dodas uz Madridi.
-�� Achlung/' ekskursijas vadītājs sauca. Schnell!
Lu�ija pameta skatienu uz muitas ēku. Robe�sargs,
kas bija paņēmis viņas pasi, satraukts kliedza telefonā.
-�� Visi autobusā, bitte
Vairs nedomādama, Lu�ija pievienojās smejo�o, tērgājo�o tūristu pulciņam un, novērsusi seju no gida, iekāpa autobusā. Zemu noliekusi galvu, viņa apsēdās pa�ā aiz�mugurē. �Brauc!�viņa lūdzās. �Tūlīt."
Pa logu viņa redzēja, ka abiem robe�sargiem pievie�nojies tre�ais un trijatā visi pēta aizdomīgo pasi. It kā atbildot uz Lūcijas lūg�anām, autobusa durvis aizvērās un iedūcās motors. Pēc brī�a autobuss jau izripoja no Sansebastjanas un devās uz Madridi. Kas notiks, kad muitnieki
� Ātri. (Tulk. no vācu vai.)
�� Lūdzu. (Tulk no vācu vai)
atklās, ka Lūcija pametusi ma�īnu? Sākumā viņi, iespējams, nodomās, ka sieviete aizgājusi uz tualeti. Viņi gaidīs, tad beidzot sūtīs kādu viņai pakaļ. Pēc tam visticamāk pār�meklēs apkārtni, ja nu gadījumā aizbēgusī slēpjas kaut kur tuvumā. Pa to laiku robe�u būs �ķērsoju�i jau vairāki desmiti ma�īnu un autobusu. Policijai nebūs ne mazākās nojautas, kur viņa palikusi vai kurā virzienā devusies.
Autobusā brauco�ie acīmredzot bija devu�ies brīvdie�nās, lai labi izklaidētos. �Kāpēc gan ne?" Lu�ija ar rūgtumu domāja. �Viņiem pa pēdām nedzenas policija. Vai bija vērts riskēt ar visu atliku�o mū�u, lai atriebtu tēvu un brā�ļus?� Iztēlē viņa vēlreiz izdzīvoja ainas ar tiesnesi Ku�etu un Benito.
�Es jūtu, Lu�ija, ka mēs abi varētu kļūt par labiem draugiem� Par nelie�u nāvi.�
Un Benito Patass: �Kā vecos laikos. Tu nespēj mani aizmirst, vai ne?"
Viņa bija likusi diviem nodevējiem samaksāt par vi�ņas ģimenei nodarīto. �Vai bija vērts?" Neģēļi ir miru�i, bet tēvs un brāļi tik un tā visu mū�u pavadīs cie�anās, jā gan, � Lūcija nolēma. �Bija vērts. �
Kāds sāka dziedāt vācu dziesmu, un pārējie pievieno�jās.
�ln Mьnchen ist ein Hqfbrau Haus, ein, zwei, suja�"
�Ar�iem cilvēkiem es kādu brīdi bū�u dro�ībā, "Lu�ija sevi mierināja. �Kad iebrauksim Madridē, domā�u, ko darīt tālāk. �
Bet Madridē viņa neiebrauca.
Pie mūriem apjoztās Avilas autobusam bija ieplānota apstā�anās, lai braucēji varētu kaut ko iedzert un, kā gids delikāti izteicās, �sakārtoties�.
-�� Alle raus vom bus/' gids uzsauca.
Lu�ija palika sē�am un skatāmies, kā pasa�ieri ceļas
kājās un dodas uz priek�ējām durvīm. �Būs dro�āk, ja palik�u te. � Bet gids viņu pamanīja.
-� Kāpiet ārā, jaunkundzi viņ� sauca. Mums ir tikai piecpadsmit minūtes laika.
Lūcija vilcinājās, tad negribīgi piecēlās un devās uz durvīm.
Kad viņa gāja garām gidam, tas teica:
-�� Warten Sie bitte!' Jūs neesat no �īs grupas.
Lūcija viņam mīļi uzsmaidīja.
-�� Neesmu gan, viņa atzinās. Redziet, man Sansebastjanā salūza ma�īna, bet Madridē man ir ļoti svarīgas darī�anas, tāpēc es�
-�� Nein!
-�� Zinu, Lu�ija sacīja, bet, saprotiet, man vajag�
-� Tas jums jākārto ar firmas biroju Minhenē.
-�� Es nevaru. Man ārkārtīgi jāsteidzas un�
-�� Nein, nein. Jūs man sagādāsiet nepatik�anas. Ejiet projām, citādi es izsauk�u policiju.
-�� Bet�
Viņa varēja teikt, ko vien gribēja, ekskursijas vadītāju nekas nespēja ietekmēt. Divdesmit minūtes vēlāk Lu�ija noskatījās, kā autobuss sakustas un rūkdams aizbrauc Madrides virzienā. Tā nu viņa bija izmesta sēklī bez pases, gandrīz ari bez naudas, turklāt tagad jau vairāku valstu policija dzen viņai pēdas, lai arestētu par slepkavībām.
Nelaimīgā pagriezās apkārt, lai apskatītu vietu, kur nokļuvusi. Autobuss bija apstājies apaļas celtnes priek�ā, pie kuras karājās uzraksts ESTAClONDEAUTOBUSES.
�Es varu iesēsties citā autobusā, � Lūcijai radās ideja.
Un viņa iegāja autoostā. Tā bija pla�a ēka ar marmora sienām, kurās bija apmēram ducis biļe�u kasu lodziņu ar uzrakstiem: SEGOVIJA� MUNJOGALINDO� VALJADOLIDA� SA1AMANKA� MADHIDE� Kāpnes un eskalators veda lejup
uz autobusu pieturvietām. Tur bija pasteleriakur pārdeva virtuļus, saldumus un sviestmaizes vaskotā papīrā, un pēk�ņi Lūcija manīja, ka ir izsalkusi.
�Labāk neko nepirk�u, � viņa domāja, �iekams nezi�nā�u, cik maksā biļete. �
Tiklīdz viņa paspēra pāris soļu uz kases pusi, pie kuras karājās uzraksts M ADR IDE, autoostā iesteidzas divi formastērpos ģērbu�ies policisti. Viens no tiem rokā turēja fotogrāfiju. Viņi gāja pēc kārtas pie visiem lodziņiem, rādīdami fotogrāfiju biļe�u pārdevējiem.
�Viņi meklē mani. Tas draņķa ekskursijas vadītājs ma�ni nodevis. �
Tajā brīdī no eskalatora nokāpa kāda tikko atbraukusi ģimene. Kad viņi devās uz durvīm, I.u�ija viņiem tuvojās un, iejukusi bariņā, izgāja ārā.
Viņa gāja pa Avilas bruģētajām ieliņām, cen�oties ap�valdīt gaitu, lai nepievērstu sev uzmanību. Tad iegriezās kādā ielā, kurai abās pusēs slējās granīta mājas ar �uguna balkonu margām. Sasniegusi De la Santa laukumu, Lūcija apsēdās parkā uz soliņa un lauzīja galvu, ko darīt tālāk. Kādus simt jardus no viņas uz soliņiem sēdēja vairākas sievietes un da�i pārī�i, kas baudīja pēcpusdienas saules siltumu.
Kamēr Lu�ija tur tā sēdēja, parādījās policija ma�īna. Tā apstājās laukuma otrā malā, un no tās izkāpa divi policisti. Viņi piegāja pie sievietes, kas sēdēja viena pati, un sāka to iztaujāt. Lūcijai gribējās mesties skrie�us.
Kaut arī sirds izmisīgi dauzījās, viņa piespieda sevi lēni piecelties un bez steigas doties prom no policistiem. Nākamo ielu glu�i neticamā kārtā sauca par Dzīvības un nāves ielu. �Vai tā ir kāda zīme?"
Laukumā atradās dabiska lieluma akmens lauvas ar iz�kārtām mēlēm, un Lūcijas drud�ainā fantāzija radīja iedomu, ka tās dzenas viņai pakaļ. Priek�ā varēja redzēt lielu kated�rāli, kuras fasādē bija izcirsts bareljefs ar jaunu meiteni un smaido�u galvaskausu. Pat gaiss likās nāves piesūcies.
Lūcija izdzirdēja baznīcas zvanus un palūkojās ārā pa pilsētas atvērtajiem vārtiem. Tālumā, augstu kalnos, pacē�lās klostera mūri. Lu�ija stāvēja un, acu nenovērsdama, raudzījās uz tiem.
-� Kāpēc esi pie mums atnākusi, mana meita? klusā balsī jautāja māte Betīna.
-� Man vajadzīgs patvērums.
-�� Un tu esi nolēmusi meklēt patvērumu pie Dieva? �Tie�i tā. ��
-� Jā. Lu�ija sāka improvizēt. Es vienmēr esmu to vēlējusies� veltīt savu dzīvi Garam.
-� Mūsu dvēselēs jau ir tas, ko mēs visi vēlamies, vai ne, mana meita?
�Jēziņ, viņa patie�ām man tic,� viņa iek�ēji nopriecājās.
-�� Tev jāsaprot, ka cistercie�u ordenī kārtība ir stin�grāka nekā citos ordeņos, mans bērns. Mēs esam pilnībā noslēgti no pasaules, māte Betīna sacīja.
�ie vārdi Lūcijas ausīs skanēja kā mūzika.
-� Tie, kas ienāk pa �iem vārtiem, dod zvērestu nekad �o vietu vairs nepamest.
-� Es negribu iet projām, viņa centās iegalvot kloste�ra priek�niecei. �Katrā ziņā vismaz da�us mēne�us.�
Māte Betīna piecēlās.
-� Tas ir nopietns lēmums. Es ieteiktu tev tagad iet un padomāt, pirms iz�ķiries par �o soli.
Lu�ija juta, ka situācija mainās uz slikto pusi, un viņu sagrāba panika. Viņai nebija kur iet. Vienīgā cerība bija palikt �o sienu aizsardzībā.
-� Esmu jau to apsvērusi! Lu�ija ātri iesaucās. Ticiet man, māte Betīna, es ne par ko citu nedomāju. Gribu atteikties no pasaules. Viņa ieskatījās vecākajai sievietei acīs. Neko citu es tā nevēlos kā palikt �eit. Viņas balss skanēja patiesi.
Māte Betīna juta neizpratni. Lūdzējā jautās kaut kas satrauco�s un drud�ains, un tas māti darīja nemierīgu. Un
tomēr, vai ir kāds labāks iemesls ierasties �ajā vietā, kur garu nomierina meditācija un lūg�anas?
-�� Vai tu esi katoliete?
-Jā-
Māte Betfna paņēma vecmodīgu zoss spalvu.
-�� Pasaki man savu vārdu, bērns.
-�� Mani sauc Lu�ija Kar� Roma.
-�� Vai tavi vecāki ir dzīvi?
-�� Tēvs.
-�� Kas viņ� ir?
-��� Biznesmenis. Viņ� ir pensijā. Atcerējusies, cik bāls un sakrities tēvs izskatījās, kad viņa to bija redzējusi pēdējo reizi, Lūcijai sirdī iedūra sāpe.
-�� Vai tev ir māsas un brāļi?
-�� Divi brāļi.
-�� Un kas viņi ir?
Lu�ija nolēma, ka viņai jādara viss, lai sev palīdzētu.
-�� Viņi ir priesteri.
-� Cik jauki!
�i iztaujā�ana ilga trīs stundas. Beidzot māte Betīna sacīja:
-�� Sameklē�u tev gultu, kur pārlaist nakti. No rīta tu sāksi mācības. Kad tās beigsies, varēsi iestāties ordenī, ja nebūsi mainījusi savu nodomu. Bet es tevi brīdinu tu esi izvēlējusies ļoti grūti/ceļu.
-�� Ticiet man, Lu�ija nopietni sacīja. man nav izvēles.
Nakts vēj� bija maigs un silts, tas, klusi �ukstēdams, slīdēja pāri me�a izcirtumam, un Lu�ija gulēja saldā miegā. Viņa patlaban redzēja sevi skaistā villā, kur notika viesī�bas, arī tēvs un brāļi bija tur. Visi jauki pavadīja laiku līdz brīdim, kad istabā ienāca sve�inieks un jautāja:
-��� Kas, pie joda, tie par ļautiņiem? Tad gaisma nodzisa, bet sejā iespīdēja ass stars. Lu�ija uzmodās un pielēca sēdus. Spo�ā gaisma darīja viņu aklu.
Laukumiņā ap mūķenēm bija sastājies apmēram pus�ducis viru. Tā kā acīs spīdēja gaisma, Lūcija spēja nojaust vienīgi siluetus.
-��� Kas jūs esat? viens no vīriem skarbi noprasīja. Balss skanēja dobji un asi.
No miega vairs nebija ne miņas. Lūcijas prāts uzreiz kļuva modrs. Viņa iekritusi slazdā. Bet, ja sve�ie būtu no policijas, viņi gan zinātu, kas �īs par mūķenēm. Kas viņi ir, un ko naktī dara me�ā?
Viņa nolēma riskēt.
-�� Mēs esam Avilas klostera māsas. Pie mums ielauzās kādi valdības sūtīti vīri un�
-��� Mēs par to esam dzirdēju�i, vīrietis viņu pār�trauca.
Arī pārējās māsas bija pamodu�ās, pārbiju�ās un piecēlu�ās sēdus.
-�� Kas� kas esat jūs? Megana ieprasījās.
-�� Mani sauc Haimē Miro.
Viņi bija se�i, ģērbu�ies rupja auduma biksēs, ādas jakās, svīteros ar atlokāmu apkakli, audekla kurpēs ar virvju zolēm un tradicionālajās basku beretēs. Viņiem bija daudz iero�u, un blāvajā mēnessgaismā viņi izskatījās dē�moniski. �ķita, divi ir smagi piekauti.
Vīrietis, kur� sevi nosauca par Ilaimē Miro, bija gara auguma un kalsns, ar kvēlojo�ām melnām acīm.
-�� Iespējams, viņām ir sekots. Viņ� pievērsās vie�nam no grupas. Paskaties, kas apkārt notiek.
-�� Si.
Lu�ija aptvēra, ka grupas loceklis, kur� atbildēja, bija sieviete. Lu�ija noskatījās, kā sve�ā klusi pazūd starp kokiem.
-�� Ko mēs ar viņām darīsim? Rikardo Meljado vai�cāja.
-�� Nada.' Atstāsim tepat un iesim tālāk, Haimē Miro atbildēja.
Viens kaujinieks sāka iebilst.
-�� I laimē� viņas ir Jēzus mazās māsas.
-�� Tad lai Jēzus ari par viņām rūpējas, Miro strupi izmeta. Mums ir jādara darbs.
Tagad mūķenes, gaidīdamas, kas notiks, stāvēja kājās. Vīri, sagāju�i ap Ilaimē, strīdējās.
-��� Mēs nevaram pieļaut, ka viņas notver. Akoka ar saviem rokaspui�iem viņas meklē.
-� Viņi meklē mūs, amigo'.
-�� Bez mūsu palīdzības māsas neizglābsies.
Haimē Miro stingri palika pie sava.
-�� Nē. Viņu dēļ mēs neriskēsim ar dzīvību. Mums ir pa�iem savas problēmas.
Fēlikss Karpio, viens no Miro palīgiem, sacīja:
-�� 1 laimē, mēs varētu pavadīt viņas kādu gabalu tālāk no ceļa. Lai viņas tiek no �is bīstamās vietas projām. Tad viņ� pagriezās pret mūķenēm. Uz kurieni jūs, mā�sas, dodaties?
Atbildēja Terēza, Dieva gaismai mirdzot acīs.
-�� Man uzticēta svēta misija. Mendavijā ir klosteris, kas mūs uzņems.
Fēlikss Karpio vēlreiz vērsās pie Haimē Miro.
-�� Mēs varam viņas līdz turienei pavadīt. Mendavija ir pa ceļam uz Sansebastjanu.
-�� Tu, sasodītais idiot|! Kāpēc tu nepacel plakātu, lai itin visi zinātu, uz kurieni ejam? Haimē pārskaities uz�kliedza Fēliksam.
-�� Es tikai gribēju�
-�� iMierda!
Lu�ija klausījās tikai ar vienu ausi. Zelta krusts gulēja
'Draugs. (Tulk. no sp. vai)
tik kārdino�i tuvu. �Bet �ie sasodītie ve�i! Tev, Dievs, ir pavāji ar laika izjū tu, bet humors Tev pavisam draņķīgs."
-�� Labi, � Haimē Miro drūmi piekrita. Mums jādara viss, ko spējam. Aizvedīsim māsas uz klosteri un tur atstā�sim, bet mēs nevaram iet visi kopā kā tādi kumēdiņu rādītāji. Viņ� uzrunāja mūķenes, nespējot nomākt dus�mas, kas skanēja balsi. Vai kāda no jums vismaz zina, uz kuru pusi Mendavija atrodas?
Māsas skatījās cita uz citu.
-�� Ne glu�i, Grasiela atbildēja.
-� Tad kā, pie joda, jūs cerējāt tur nonākt?
-�� Dievs mūs vadīs, Terēza ar pārliecību sacīja.
Vēl kāds no vīriem, Rubio Arsano, pasmaidīja.
-Jums veicas. Viņ� pamāja ar galvu uz Haimē pusi.
-�� Viņ� pats personiski atnācis jūs pavadīt, māsa.
Grupas vadītāja skatiens lika viņam apklust.
-�� Mēs sadalīsimies grupiņās. Iesim pa trim da�ādiem ceļiem.
Haimē no mugursomas izvilka karti, vīri satupās ap to un apgaismoja ar kabatas lukturī�iem.
-� Mendavijas sievie�u klosteris atrodas te, uz dienvid�austrumiem no Logronjo. Es ie�u uz ziemeļiem cauri Valjadolidai, tad līdz Burgosai. Viņ� vilka ar pirkstu pa karti, tad pievērsās Rubio, slaidam, izskatīgam vīrietim. Tu iesi uz Olmedo, līdz Penjafjelai un Arandai de Duero.
-�� Labi, atnigo.
Haimē Miro atkal koncentrējās kartes pētī�anai. Viņ� pacēla skatienu uz Rikardo Meljado, uz vienu no tiem, kuram bija sadauzīta seja.
-� Rikardo, ej uz Segoviju, tad pa kalniem līdz Kereso de Abaho un tālāk uz Soriju. Visi satiksimies Logronjo. Haimē nolika karti. No �ejienes līdz Logronjo ir divsimt desmit kilometru. Prātā kaut ko aprēķinājis, viņ� piebil�da: Satiksimies pēc septiņām dienām. Turieties nost no galvenajiem ceļiem.
-�� Kurā vietā Logronjo mēs satiksimies? Fēlikss pa�jautāja.
-�� Nākamajā nedēļā tur uzstājas Japānas cirks, Rikardo ieminējās.
-�� Labi. Tur ari tiksimies. Dienas izrādē.
-�� Ar kuru grupu ies māsas? Fēlikss Karpio uzdeva nākamo jautājumu.
-�� Mēs viņas sadalīsim.
"Irpienācis laiks �o spēlīti izbeigt,� Lūcija nolēma.
-� Ja karavīri meklē jūs, kungs, tad mums dro�āk būtu ceļot atsevi�ķi.
-�� Bet mums bīstamāk, māsa, Haimē atcirta. Tagad jūs par mūsu plāniem zināt pārāk daudz.
-�� Turklāt, virs, vārdā Rubio, piebilda, jums nav nekādu izred�u. Mēs �o zemi pazīstam. Mēs esam baski, un cilvēki, kas dzīvo ziemeļos, ir mūsu draugi. Viņi mums palīdzēs un noslēps mūs no nacionālistu karavīriem. Vie�nas pa�as jūs līdz Mendavijai nemū�am netiksiet.
�Es negribu doties uz Mendaviju, idiots tāds. �
-�� Nu, tad sāksim kustēties. Gribu, lai līdz saullēktam esam jau tālu no �ejienes, I laimē Miro norūca.
Māsa Megana klusēdama stāvēja un klausījās cilvēkā, kas deva pavēles. Viņ� bija rupj� un iedomīgs, bet savādā kārtā �ķita, ka viņ� izstaro varas apziņu, kura nomierina.
Haimē paskatījās uz Terē�u un norādīja uz Tomasu Sanhero un Rubio Arsano.
-�� Viņi būs atbildīgi par jums.
-�� Par mani atbild Dievs, māsa Terēza salti atteica.
-�� Kā tad, Haimē ironiski noteica. Laikam jau tie�i tāpēc jūs te atkūlāties.
Rubio piegāja pie Terēzas.
-��� Rubio Arsano, jūsu padevīgs kalps, māsa. Kā jūs sauc?
-�� Esmu māsa Terēza.
-�� Es ie�u kopā ar māsu Terē�u, a�i ieteicās Lūcija. Viņa nekādā ziņā neļaus �iem vīriem �ķirt viņu no zelta krusta.
Haimē pamāja ar galvu.
-� I-abi. Tad norādīja uz Grasielu. Rikardo, tu ņem �o.
-�� Bueno Rikardo Meljado piekrīto�i palocīja galvu.
Pie grupas atgriezās sieviete, kuru Haimē bija
aizsūtījis izlūkos.
-�� Viss tīrs, viņa ziņoja.
-�� Labi. Haimē paskatījās uz Meganu. Jūs nāksiet mums līdzi, māsa.
Megana pamāja ar galvu. Haimē Miro bija viņu apbūris. Un ari sve�ajā sievietē slēpās kaut kas intriģējo�s. Viņa bija melnīgsnēja un naidpilna, viņas sejā, kas atsauca atmiņā vanagu, bija kaut kas no plēsoņas. Mute �ķita kā asiņojo�a brūce. Viņa bija ārkārtīgi seksuāla.
Sieviete piegāja pie Meganas.
-� Esmu Amparo Hirona. Turi muti ciet, māsa, un viss būs kārtībā.
-�� Iesim. Pēc septiņām dienām Logronjo. Neizlaidiet māsas no acīm, Haimē uzrunāja visu grupu.
Māsa Terēza un puisis, kuru sauca Rubio Arsano, jau bija sāku�i iet lejup pa taku. Lūcija steig�us viņiem pievie�nojās. Viņa bija redzējusi karti, ko Rubio Arsano bija ielicis mugursomā. �Es to paņem�u," Lūcija nolēma, �kad viņ� gulēs."
Un sākās bēgļu ceļ� cauri visai Spānijai.
Migels Karriljo nervozēja. Pareizāk būtu teikt, Migels Karriljo stipri nervozēja. �ī viņam nebija izvērtusies par labāko dienu. No rīta tā bija iesākusies ļoti labi viņ� satika �etras mūķenes un iestāstīja viņām, ka ir mūks, bet beidzās tas viss ar spērienu pa galvu un samaņas zaudē��anu. Un tagad viņ� sasietām rokām un kājām gulēja pa�mests apģērbu veikalā uz grīdas.
Sasieto mūku atrada veikala īpa�nieka sieva smagnēja, pavecāka sieviete ar Ūsiņām un ne�petnu rak�sturu. Ieraudzījusi uz grīdas sasietu cilvēku, viņa iesaucās:
-�� iMadre de Dios!
Karriljo centās likt lietā visu savu �armu.
-�� Paldies Dievam, jaunkundz, ka jūs atnācāt. Viņ� nekad vēl nebija saticis sievieti, kas tik nepārprotami būtu jāuzrunā par �kundzi�. Jau sen cen�os atbrīvoties no �īm siksnām, lai pa jūsu telefonu izsauktu policiju.
-Tu neatbildēji uz manu jautājumu.
Migels pūlējās pakustēties, lai ieņemtu ērtāku stā�vokli.
-� Izskaidrojums, jaunkundz, ir pavisam vienkār�s. Es�mu brālis Gonsaless. Nāku no klostera, kas atrodas netālu no Madrides. Gāju garām jūsu skaistajam veikalam, kad ieraudzīju lau�amies te iek�ā divus jaunus vīrie�us. Uz-
skatīju, ka man, Dieva vīram, būtu pienākums iejaukties. Sekoju viņiem veikalā, cerot abus pārliecināt, ka viņi rīko�jas aplam, bet viņi mani uzveica un sasēja. Ja jūs būtu tik laipna un mani atraisītu�
-� iMierda!
Mūks stīvi blenza sievietē.
-�� Kā jūs, lūdzu, teicāt?
-�� Kas tu esi?
-�� Es jau pastāstīju, es esmu�
-Tu esi vislielākais melis, ko savā mū�ā esmu redzē�jusi.
Viņa piegāja pie mūķeņu pamestajiem habitiem.
-�� Kas tie tādi?
-�� Ā! Tie, jā. Abi vīrie�i bija tajos ģērbu�ies, maskē�ju�ies, redziet, un�
-��� Bet te ir �etri habiti. Tu teici, ka iebrucēji biju�i divi.
-Tiesa. Vēlāk viņiem pievienojās vēl divi un�
Sieva devās pie telefona.
-�� Ko jūs darīsiet?
-�� Izsauk�u policiju.
-�� Ticiet man, to nevajag darīt. Tiklīdz jūs mani at�brīvosiet, es ie�u uz iecirkni un visu izstāstī�u.
Sieviete viņā no aug�as noskatījās.
-Tavs habits ir vaļā, brāli.
Policisti juta pret viņu vēl mazāk līdzjūtības nekā vei�kalniece. Karriljo nopratināja �etri zemessargi. Ar zaļajiem formastērpiem un astoņpadsmitā gadsimta melnajām lak�ādas cepurēm pilnīgi pietika, lai iedzītu bailes ikvienā Spānijas iedzīvotājā, un uz Karriljo to maģiskā vara iedar�bojās pilnā mērā.
-�� Vai jūs apzināties, ka mats matā atbilstat tā vīrie�a aprakstam, kur� ziemeļos noslepkavojis priesteri?
Karriljo nopūtās.
-�� Es par to nebrīnos. Man ir dvīņubrālis, lai debesis
viņu soda. Viņa dēļ jau ari es iestājos klosteri. Mūsu nabaga māte�
-�� Aiztaupiet mums �os pekstiņus.
Istabā ienāca milzīga auguma vīrs ar rētainu seju.
-�� Labdien, pulkvedi Akoka.
-� Vai tas ir tas vīrs?
-�� Jā, pulkvedi. Kopā ar viņu veikalā mēs atradām mūķeņu tērpus, tāpēc domājām, ka jūs varbūt gribēsiet viņu nopratināt pats.
Pulkvedis Ramons Akoka piegāja pie neveiksmju pie�meklētā Karriljo.
-� Jā. Es to darī�u ļoti labprāt.
Karriljo dāvāja pulkvedim pieglaimīgu smaidu.
-�� Priecājos, ka esat ieradies, pulkvedi. Man baznīca uzticējusi misijas darbu, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai es iespēja�mi drīzāk nokļūtu Barselonā. Kā jau paskaidroju �iem jaukajiem kungiem, esmu apstākļu upuris. Par tādu es kļuvu vienkār�i tāpēc, ka vēlējos būt �ēlsirdīgais sama�rietis.
Pulkvedis Akoka apmierināts pamāja ar galvu.
-�� Tā kā jūs steidzaties, centī�os velti netērēt jūsu laiku.
Karriljo uzsmaidīja pratinātājam starojo�u smaidu.
-�� Pateicos, pulkvedi.
-�� Uzdo�u jums da�us pavisam vienkār�us jautājumus. Ja stāstīsiet patiesību, viss būs kārtībā. Ja melosiet, jums tas būs ļoti sāpīgi. Viņ� paņēma kaut ko rokā.
-�� Dieva bērni nemelo, Karriljo svētulīgi noskandēja.
-� Ļoti priecājos to dzirdēt. Pastāstiet man par �etrām mūķenēm.
-�� Par �etrām mūķenēm es neko ne�
Dūrei, kas triecās pret mūka seju, bija metāla kauliņi, un asinis iz�ļācās pa visu istabu.
-�� Ak Dievs! Ko jūs darāt? Karriljo noelsās.
Pulkvedis Akoka atkārtoja prasību.
-�� Pastāstiet man par �etrām mūķenēm.
-�� Es ne�
Dūre atkal ietriecās Karriljo sejā, izsitot zobus.
-�� Nevajag. Es� Mūks spļāva asinis.
-� Pastāstiet man par �etrām mūķenēm. Akokas balss skanēja klusi un mierīgi.
-�� Es� Karriljo redzēja pacelto dūri. � Jā! Es� es� Vārdi aizgūtnēm plūda pār sasistajām lūpām. Viņas bija Viljakastīnā, viņas bēga no klostera. Lūdzu, nesitiet mani vairs.
-� Turpini.
-���� Es� Es teicu, ka palīdzē�u viņām. Vajadzēja pārģērbties.
-�� Un tu ielauzies veikalā�
-�� Nē. Es� jā. Es� viņas nozaga da�as drēbes, iebelza man pa galvu un pameta.
-� Vai viņas teica, uz kurieni dodas?
Piepe�i Karriljo pamodās nesaprotama pa�cieņa.
-�� Nē. Tam, ka viņ� nepieminēja Mendaviju, nebija nekāda sakara ar mūķeņu aizsargā�anu. Par viņām Karriljo nospļāvās. Klusēja viņ� tāpēc, ka pulkvedis bija sabojājis viņa seju. Tagad, kad viņu izlaidīs no cietuma, būs ļoti grūti nopelnīt iztiku.
Pulkvedis Akoka pagriezās pret zemessargiem.
-�� Redzējāt, ko var izdarīt ar nelielu, draudzīgu apru�nā�anos? Apcietiniet viņu par slepkavību un sūtiet uz Madridi.
Lu�ija, māsa Terēza, Rubio Arsano un Tomass Sanhero, vairoties no lielajiem ceļiem un �ķērsojot labības lau�kus, gāja uz ziemeļrietumiem. Viņu mērķis bija Olmedo. Ceļmalās viņi redzēja ganāmies aitu un kazu barus. �I nevainīgā, pastorālā ainava bija ironiskā kontrastā ar no�pietnajām briesmām, kas viņiem draudēja. Ceļoja viņi naktī. Saulei lecot, bēgļi devās uz nomaļu vietiņu kalnos.
-�� Olmedo ir tur priek�ā. �eit mēs paliksim līdz naktij. Jūs, māsas, abas izskatāties tā, it kā jums nenāktu par ļaunu nosnausties, Rubio Arsano ieminējās.
Fiziski māsa Terēza bija pārgurusi. Bet emocionālā ziņā ar viņu risinājās kaut kas tāds, kas uztrauca nesalīdzi�nāmi vairāk. Viņa juta, ka zūd saikne ar realitāti. Viss sākās ar to, ka viņa pazaudēja savu dārgo ro�ukroni. Viņa nesaprata, vai pazaudējusi to pati� bet varbūt kāds krel�les nozadzis? Terēza to dro�i nezināja. Jau aizmirsies, cik īsti gadu ro�ukronis sniedzis viņai mierinājumu. Cik tūksto�us �Hsi sveicināta, Marija!�, cik tēvrei�u un cik �Svētās ro�ukroņa karalienes�? Lūg�anu krelles bija kļu�vu�as par daļu no viņas pa�as, par daļu no viņas dro�ības, un tagad tās bija pazudu�as.
Vai viņa ro�ukroni bija pazaudējusi jau klosterī uzbru�kuma laikā? Un vai vispār klosterim kāds bija uzbrucis? �obrīd tas likās neiespējami. Māsa Terēza vairs nespēja at�ķirt, kas ir reāls un kas iedomas. Vai uz ielas redzē�tais mazulis bija Monikas bērns? Varbūt Dievs viņu izjoko? Tas viss tik ļoti mulsināja. Viņas jaunībā viss bija vienkār�i. Kad viņa bija jauna�
Francija, Eze 1924
Astoņu gadu vecumā Terē�u de Fosē laimīgu spēja darīt galvenokārt baznīca. Tā līdzinājās svēta uguns lies�mām, kas neatvairāmi vilka meiteni pie sevis sildīties. Viņa apmeklēja Balto grēkno�ēlotāju kapelu, lūdza Dievu Monako katedrālē un Ceļotāju dievmātes baznīcā Kannās, bet visbie�āk gāja uz Ezē baznīcu.
Māja, kurā Terēza dzīvoja, atradās kalnā virs viduslaiku ciematiņa Kzē Montekarlo tuvumā, no �ā kalna pavērās skats uz Rivjēras piekrasti. Ciematiņ� bija it kā uzmeties uz augstas klints, un Terēzai �ķita, ka no tās var pārredzēt visu pasauli. Pa�ā virsotnē atradās vīrie�u klosteris, bet pa nogā�zi līdz zilgmojo�ajai Vidusjūrai lejup liecās māju rindas.
Monika, gadu jaunākā Terēzas māsa, bija ģimenes skaistule. Jau bērnībā ikviens skaidri redzēja, ka meitene izveidosies par elegantu sievieti. Viņai bija smalki sejas vaibsti, dzirksto�as, zilas acis un atbruņojo�a pa�pārlieci�nātība, kas lieliski atbilda viņas izskatam.
Savukārt Terēza bija neglītais pīlēns. Atklāti sakot, dc Fosē kaunējās par savu vecāko meitu. Ja Terēzai trūktu pievilcības tradicionālajā izpratnē, vecāki meitu aizsūtītu izdarīt plastisko operāciju saīsināt degunu, pabīdīt uz priek�u zodu vai izlabot acu formu. Bet nelaime tā, ka
visi Terēzas sejas vaibsti bija it kā mazliet iz�ķobīju�ies. Viss it kā bija izkustējies no savas vietas kā cirka māksliniecei, kas izkrāsojusi seju cilvēku smīdinā�anai.
Dievs meiteni nebija apdāvinājis izskata ziņā, toties bija to kompensējis, apveltot Terē�u ar nenovērtējami dārgu balvu. Viņai bija eņģeļa balss. Cilvēki to pamanīja jau pirmajā reizē, kad dzirdēja viņu dziedam baznīcas korī. Draudzes locekļi pārsteigti klausījās tīrajos, dzidrajos toņos, kas skanēja no �ā mazā bērna lūpām. Terēza auga lielāka, un arī balss kļuva arvien skaistāka. Baznīcā viņa izpildīja visas solodzicsmas. Tur viņa jutās piederīga. Bet ārpus dievnama Terēza bija pārlieku bikla, jo kautrējās par savu izskatu.
Monikai skolā bija vesels pulks draugu. Viņai klāt lipa gan zēni, gan meitenes. Bērni gribēja ar Moniku spēlēties, gribēja, lai viņus redz kopā ar �o skaisto meite�ni. Viņu aicināja uz visām viesībām. Arī Terē�u ielūdza, bet tikai tādēļ, lai pildītu pieklājības normas. Meitene to apzinājās, un tas viņai ļoti sāpēja.
-���� Renē, tu nevari ielūgt vienu no de Fosē māsām. Tas nebūtu pieklājīgi.
Monika kaunējās par savu neglīto māsu. Viņai �ķita, ka tas kaut kādā mērā skar arī viņu.
Vecāki pret Terē�u izturējās tā, kā jau vecākiem pie�klājas. Viņi nekurnēdami pildīja savus pienākumus, tomēr pilnīgi skaidri varēja redzēt, ka Moniku viņi dievina. De Fosē vecākā meita ilgojās tikai pēc viena, pēc tā, kas vecāku attieksmē triika, mīlestības.
Terēza bija paklausīgs bērns, kas labprāt un ar prieku pakalpoja citiem, laba skolniece, viņa mīlēja mūziku, vēsturi, sve�valodas un uzcītīgi pildīja skolā uzdotos dar�bus. Skolotājiem, mājas kalpotājiem un ciemata iedzīvotā�jiem bija neglītās meitenes �ēl. Kāds pārdevējs, kad Terē�za reiz izgāja no viņa veikala, noteica: �Dievs, �o bērnu radot, bijis nevī�īgs.�
Vienīgā vieta, kur Terēza atrada mīlestību, bija baznīca.
Priesteris viņu mīlēja, un Jēzus ari viņu mīlēja. Katru ritu viņa gāja uz misi un skaitīja lūg�anas pie visām �etrpa�dsmit Krusta ceļa freskām. Nometusies ceļos vēsajā, velvētajā baznīcā, Terēza juta Dieva klātbūtni. Kad viņa dziedāja, visu būtni pildīja cerības un gaidas. �ķita, ne�ap�aubāmi notiks kaut kas brīni�ķīgs. Un vienīgi �īs sajūtas dēļ viņa spēja panest dzīves nastu.
Terēza nekad nestāstīja vecākiem vai māsai, ka jūtas nelaimīga, jo nevēlējās uzkraut viņu pleciem smagumu. Viņa paturēja noslēpumā arī to, cik ļoti Dievs viņu mīl un cik ļoti viņa mīl Dievu.
Terēza dievināja savu māsu. Viņas abas spēlējās de Fosē zemes īpa�umā, un Terēza alla� ļāva mazajai māsiņai gūt uzvaru spēlēs. Kopā viņas pētīja pasauli, pa stāvajiem, klintī izcirstajiem akmens pakāpieniem kāpa lejup uz Ezē ciematu, klejoja pa �aurajām ieliņām ar veikalu rindām abās pusēs un noskatījās māksliniekos, kas pārdeva savus darinājumus.
Kad meitenes sasniedza pusaud�u vecumu, ciematnieku pareģojumi piepildījās. Monika kļuva arvien skaistā�ka, un viņai apkārt grozījās daudz zēnu, bet Terēzai drau�gu bija maz. Viņa sēdēja mājās, �uva, lasīja vai gāja uz ciematu iepirkties.
Kādu dienu, ejot garām dzīvojamās istabas pavērtajām durvīm, Terēza dzirdēja māti un tēvu sprie�am par viņu.
-���� Terēza paliks vecmeitās. Mums par viņu būs jārūpējas līdz mū�a galam.
-�� Gan jau kāds atradīsies. Viņai ir tik jauks raksturs.
-��� Ne jau labs raksturs vajadzīgs �odienas jaunajiem vīrie�iem. Viņi grib sievieti, kas spēj sagādāt prieku gultā.
Meitene skrēja projām, cik ātri spēja.
Terēza joprojām svētdienās dziedāja baznīcā. Tie�i tāpēc radās cerības, kas solīja pārmainīt viņas dzīvi. Viena no draudzes loceklēm bija Nefa kundze, kas bija arī kādas Nicas radiostacijas direktora krustmāte.
Vienu svētdienas ritu �ī dāma uzrunāja Terē�u.
-�� Mīļā, tu �eit velti iznieko savu dzīvi. Tev ir unikāla balss. Tev to vajadzētu likt lietā.
-� Es jau to daru. Es�
-��� Es nerunāju par� kundze palūkojās apkārt, �par �o. Es runāju par to, ka tev savu balsi vajadzētu likt lietā profesionāli. Tici man, es protu novērtēt talantīgu dziedātāju. Gribu, lai tu kaut ko nodziedātu manam mā�sasdēlam. Viņ� noteikti paņems tevi dziedāt radio. Vai tevi tas interesē?
-��� Es� es nezinu. Jau �āda iespēja vien Terēzi biedēja.
-� Aprunājies ar saviem vecākiem.
-�� Manuprāt, tā ir brīni�ķīga doma, priecājās Terēzas māte.
-� Tev tas varētu nākt par labu, piekrita tēvs.
bet Monika pret �o piedāvājumu izturējās atturīgi.
-�� Tu neesi profesionāle, viņa aizrādīja. Tu vari kļūt par apsmieklu. Bet ne jau tikko minēto iemeslu pēc Monika vēlējās māsu atturēt. Patiesībā Monika baidī�jās, ka Terēzai veiksies. Jo Monika ta�u vienmēr bija atra�dusies uzmanības centrā. �Nav godīgi, � viņa īgņojās, �ka Dievs devis Terēzai tik labu balsi. Un ja nu viņa no tiesas kļūst slavena? Es palik�u malā, un mani neviens vairs ne�ievēros. �
Un tā Monika centās pierunāt māsu, lai neiet uz no�klausī�anos.
Bet nākamajā svētdienā baznīcā Nefa kundze apturēja Terē�u un sacīja:
-�� Es runāju ar savu māsasdēlu. Viņ� labprāt tevi no�klausīsies. Tev jāierodas pie viņa tre�dien pulksten trijos.
Un tā nākamās nedēļas tre�dienā Terēza ļoti satraukta ieradās radiostudijā Nicā un satikās ar direktoru.
-������������ Esmu Luijs Bonē, viņ� strupi stādījās priek�ā.
-�� Varu veltīt jums piecas minūtes.
Terēzas trūcīgie fiziskie dotumi tikai apstiprināja di�rektora lielākās ba�as. Jau agrāk krustmāte bija sūtījusi viņam ne vienu talantu vien.
�Teik�u, lai viņa labāk turas pie saviem podiem un pannām. � Bet viņ� zināja, ka neko tādu neteiks. Jo krust�māte bija ļoti bagāta un viņ� bija tās vienīgais mantinieks.
Terēza sekoja Luijam Bonē pa �auru gaiteni uz skaņu studiju.
-�� Vai esat kādreiz uzstājusies kā profesionāla māksli�niece?
-�� Nē, kungs. Terēzas blūze mirka sviedros. �Kāpēc es ļāvos pierunātiesviņa sev pārmeta. Arvien augo�ajā panikā viņa bija gatava bēgt projām.
Bonē lika meitenei nostāties pie mikrofona.
-�� �odien te nav neviena, kas varētu spēlēt klavieres, tādēļ jums būs jādzied a cappetla. Vai jūs zināt, ko tas nozīmē?
-Jā, kungs.
-�� Brīni�ķīgi. Neskaitāmas reizes viņ� jau bija domā�jis, vai tie�ām krustmāte ir tik bagāta, ka būtu vērts no�ņemties ar �o stulbo noklausī�anos.
-�� Es bū�u pie pults. Jums ir laiks vienai dziesmai.
-�� Kungs� ko lai es�?
Bet direktora jau vairs nebija studijā. Terēza bija pali�kusi viena pati un tuk�u skatienu vērās priek�ā stāvo�ajā mikrofonā. Viņai nebija ne jausmas, ko lai dzied.
�Vienkār�i aizej un aprunājies ar viņu,� Bonē krustmā�te bija teikusi. �Katru sestdienas vakaru pa radio pārraida muzikālu programmu un��
"Man jātiek no �ejienes projām. �
Nez no kurienes atskanēja Luija balss.
-�� Man nav laika gaidīt visu dienu.
-�� Piedodiet. Es nevaru�
Ta�u nu jau direktors bija nolēmis meiteni sodīt par to, ka viņa �ķiedusi Luija Bonē dārgo laiku.
-�� Tikai da�as frāzes, viņ� uzstāja. Ar to pietiks, lai
t
varētu ziņot krustmātei, ka meitēns izgāzies. Varbūt tā viņa vienreiz pārtrauks sūtīt pie krustdēla savus jaunos talantus.
-�� Es gaidu! viņ� nepacietīgi uzsauca.
Luijs atgāzās krēslā un aizsmēķēja cigareti. Jāstrādā vēl �etras stundas. �ovakar viņu gaidīs Iveta. Pirms do�anās uz mājām pie sievas vēl pietiks laika iegriezties Ivetas dzīvoklī. Varbūt atliks pat kāds brītiņ�, lai�
Tajā mirklī atskanēja dziedā�ana, un viņ� nespēja ticēt tam, ko dzirdēja pa�a ausis. Balss skanēja tik tīri un maigi, ka Luijam pa muguru noskrēja skudriņas. Dziedājumā varēja saklausīt ilgas un alkas, balss vēstīja par vientulību un izmisumu, par zaudētu mīlestību un miru�iem sapņiem, un direktoram acīs saskrēja asaras. �ī balss atmodināja viņā jūtas, kuras, kā viņ� bija domājis, jau sen miru�as. Viņ� spēja tikai no�ukstēt: �Jēzus Kristus! Kur viņa līdz �im dzīvojusi?��
Pults telpā nejau�i bija iegriezies in�enieris, un tagad viņ� stāvēja kā pārakmeņojies un klausījās. Studijas durvis bija paliku�as vaļā, un, dziedā�anas pievilināti, pamazām sanāca cilvēki. Viņi stāvēja un klusēdami klausījās, kā sirds sāpjpilnās skaņās izmisusi sauc pēc mīlestības. Neat�skanēja ne mazākais blakus troksnītis.
Kad dziesma beidzās, iestājās ilgs klusums, līdz viena no sievietēm to pārtrauca.
-�� Lai kas būtu �ī dziedātāja, neļaujiet viņai aiziet.
Luijs Bonē iesteidzās ierakstu studijā. Terēza gatavojās
iet projām.
-�� Piedodiet, ka es tā kavējos. Redziet, es nekad�
-�� Apsēdies, Marija.
-�� Terēza.
-�� Piedod. Direktors dziļi ievilka elpu. Katru sest�dienas vakaru mēs pārraidām muzikālu programmu.
-�� Zinu. Es to klausos.
-�� Vai tu gribētu tajā piedalīties?
Terēza blenza vīrietī, nespēdama ticēt savām ausīm.
-Jūs gribat teikt� jūs gribat pieņemt mani darbā!
-�� No �īs nedēļas. Sāksim ar pa�u mazumiņu. Tev tas būs liels notikums.
Tas bija pārāk skaisti, lai būtu patiesi. "Man par dzie�dā�anu maksās naudu."
-� Tev maksās? Cik? Monika jautāja.
-�� Ks nezinu. Man vienalga. �Svarīgi ir tas, ka esmu kādam vajadzīga, "Terēza gandrīz pateica skaļi, bet laikā aprāvās.
-��� Brīni�ķīgi jaunumi. Tātad tu dziedāsi pa radio! tēvs priecājās.
Māte jau kala lielus plānus.
-�� Mēs gādāsim, lai mūsu draugi klausītos un pēc tam sūtītu vēstules, kurās izteiktu tev atzinību.
Terēza skatījās uz Moniku un gaidīja, ka māsa teiks: �Tev tas nav jādara. Terēza jau tāpat dzied ļoti labi.�
Bet Monika klusēja. "Gan tas drīz pāries, � viņa do�māja.
Ta�u viņa maldījās.
Sestdienas vakarā pārrai�u telpā Terēza bija tuvu iz�misumam.
-��� Tici man, Luijs Bonē viņu mierināja. Tas ir pilnīgi dabiski. Bez lampu drud�a neiztiek neviens māk�slinieks.
Viņi sēdēja mazā, izpildītājiem paredzētā istabiņā ar zaļi krāsotām sienām.
-� Tu kļūsi par sensāciju.
-�� Es tūlīt vem�u.
-� Tam nav laika. Pēc divām minūtēm tev jāuzstājas.
Pēcpusdienā Terēza bija izmēģinājusi dziesmas kopā
ar nelielu orķestrīti, kas spēlēs pavadījumu. Mēģinājums noritēja pavisam neparasti. Uz skatuves, no kuras notika pārraide, drūzmējās radiostacijas darbinieki. Viņi visi bija dzirdēju�i par jauno meitenei ar neticami skaisto balsi.
Sanāku�ie klusēdami klausījās, kā Terēza mēģina dzies�mas, kuras viņa vēlāk izpildīs dzīvajā ēterā. Neviens no klausītājiem ne�aubījās, ka ir liecinieki ievērojamas zvaig�znes dzim�anai.
-�� �ēl gan, ka viņa nav smukāka, ierakstu vadītājs izmeta, bet pa radio jau neviens to neredzēs.
Terēzas priek�nesums tovakar bija lielisks. Viņa sa�prata, ka nekad nav dziedājusi tik labi. Un kas zina, kur �is ceļ� viņu aizvedīs? Iespējams, viņa kļūs slavena un vīrie�i gulēs viņai pie kājām, lūdzot, lai viņa ar tiem precas. Tāpat kā viņi lūdzās Moniku.
-�� No sirds priecājos par tevi, mā�el. Tikai neaizrau�jies. Tādas lietas nekad nevelkas ilgi, it kā nolasījusi māsas domas, Monika sacīja.
��oreiz būs citādi," Terēza laimīga domāja. �Beidzot ari es esmu cilvēks. Es kaut ko nozīmēju. "
Pirmdien no rīta telefoniste pieteica tālsarunu un prasīja pēc Terēzas.
-������������ Dro�i vien kāds muļķīgi joko, tēvs brīdināja.
-�� Zvanītājs apgalvo, ka esot �aks Remē.
�Ievērojamākais re�isors Francijā. " Terēza paņēma klausuli un piesardzīgi sacīja:
-�� Es klausos.
-�� De Fosas jaunkundze?
-Jā.
-�� Terēza de Fosa?
-Jā.
-� Runā �aks Remē. Sestdienas vakarā dzirdēju jūs pa radio. Tie�i jūs es meklēju.
-�� Nesaprotu�
-���� Es teātrī �Comйdie Franзaise� iestudēju izrādi, mūziklu. Nākamajā nedēļā sāk�u mēģinājumus. Visu laiku meklēju cilvēku ar tādu balsi kā jums. Atklāti sakot, pa�saulē nevienam nav tādas balss. Kas ir jūsu aģents?
-�� Aģents? Es� Man nav aģenta.
-� Tad es pats pie jums aizbrauk�u, un mēs izstrādāsim līgumu.
-��� Remē kungs� es� es neesmu glīta. Bija ļoti sāpīgi sacīt �os vārdus, bet Terēza saprata, ka tas jādara. �Viņ� nedrīkst lolot veltas cerības. �
Re�isors iesmējās.
-�� Gan kļūsiet skaista, kad bū�u dabūjis jūs savās ro�kās. Teātris ir izlik�anās māksla. Skatuves grims reizēm veic neticamas pārvērtības.
-�� Bet�
-�� Uz redzē�anos rīt.
Tas jau bija augstākās fantāzijas sapnis. Spēlēt galveno lomu Remē izrādē!
-������������ Es ar viņu aprunā�os par līgumu, sacīja tēvs.
-�� Darī�anās ar teātra ļaudīm jābūt uzmanīgiem.
-�� Mums jānopērk tev jauna kleita, māte uztrauku�sies paziņoja. Un es ielūg�u viņu uz vakariņām.
Monika neteica neko. Tas nebija izturams. Neiedomā�jami, ka viņas māsa kļūs par zvaigzni. Varbūt varētu kaut kā�
Monika pasteidzās pirmā satikties ar �aku Remē viņu villas apak�stāvā, kad viņ� pēcpusdienā ieradās. Atbraucē�ju sveicināja jauna meitene, tik daiļa, ka re�isoram salēcās sirds. Viņa bija ģērbusies vienkār�ā baltā pēcpusdienas kleitiņā, kas līdz pilnībai izcēla meitenes augumu.
�Mans Dievs, � Remē nodomāja. �Tāds skaistums un tāda balss/ Viņa ir nevainojama. Viņa kļūs par pasaules mēroga zvaigzni. �
-�� Ne izteikt nevaru, kā priecājos ar jums iepazīties! Remē iesaucās.
Monika silti pasmaidīja.
-��� Arī es priecājos ar jums iepazīties. Esmu jūsu pielūdzēja, Remē kungs.
-� Labi. Tad mēs strādāsim kopā. Paņēmu līdzi scenāri�ju. Tas ir skaists mīlas stāsts un, manuprāt�
Tajā brīdī istabā ienāca Terēza. Viņai mugurā bija jauna kleita, bet tajā viņa izskatījās neveikla. Ieraudzījusi �aku Remē, viņa apstājās.
-�� Ak� labdien. Es nezināju, ka esat jau �eit. Es gribē�ju teikt� tik agri.
Viesis vaicājo�i paskatījās uz Moniku.
-� Tā ir mana māsa, Monika iepazīstināja. Terēza.
Abas meitenes skatījās, kā mainās re�isora sejas iz�teiksme. Vispirms tajā atspoguļojās pārsteigums, tad vil�anās un beidzot riebums.
-Jūs esat dziedātāja?
-Jā-
Remē pagriezās pret Moniku.
-�� Un jūs esat�
Viņa nevainīgi smaidīja.
-�� Es esmu Terēzas māsa.
Remē vēlreiz pagriezās un nopētīja Terē�u, tad papu�rināja galvu.
-��� Piedodiet, viņ� sacīja. Jūs esat pārāk� Re�isors meklēja saudzīgākus vārdus. Jūs esat pārāk� jauna. Atvainojiet, bet man jāatgrie�as Parīzē.
Un māsas noskatījās, kā �aks Remē iziet pa durvīm.
"Nostrādāja!�Monika iek�ēji gavilēja. �Nostrādāja.�
Terēza vairs nepiedalījās nevienā radiopārraidē. Luijs Bonē, uz ceļiem krizdams, lūdzās, lai Terēza atgrie�as, bet ievainojums bija cirtis pārāk dziļu brūci.
�Kā gan cilvēks, kas paskatījies uz manu māsu, '�Terē�za domāja, �vargribēt mani?Esmu tik neglīta.�
Līdz sava mū�a galam viņa neaizmirsīs Zaķa Remē sejas izteiksmi.
�Pati esmu vainīga, ka sapņoju muļķīgus sapņus, "viņa sevi rāja. �Tā Dievs mani soda. �
Pēc �ā notikuma Terēza dziedāja tikai baznīcā un vēl vairāk noslēdzās sevī.
Nākamo desmit gadu laikā skaistā Monika noraidīja vairāk nekā duci bildinājumu. Mēra, baņķiera, ārsta un ciemata tirgotāju dēli vēlējās precēt de Fosē skaisto meitu. Pielūdzēji nāca visvisādi, sākot no jaunekļiem, kas tikko beigu�i skolu, līdz stabilitāti ieguvu�iem un veiksmīgiem vīriem ap gadiem �etrdesmit vai piecdesmit. Viņi bija bagāti un nabagi, skaisti un neglīti, izglītoti un skolas solā nesēdēju�i. Bet visiem Monika pateica �non".
-�� Ko tu īsti meklē? tēvs apjucis jautāja.
-�� Tēt, viņi visi ir garlaicīgi. Ezē ir tik prasts miests. Mans sapņu princis dzīvo Parīzē.
Un tēvs paklausīgi aizsūtīja meitu uz Parīzi. Pēdējā brīdī viņ� lika braukt arī Terēzai. Abas meitenes apmetās mazā viesnīciņā netālu no Boloņas me�a.
Māsas Parīzi redzēja katra citādu. Monika apmeklēja labdarības balles, ieturēja izsmalcinātas vakariņas un dzēra lēju ar augstdzimu�iem jauniem vīrie�iem. Terēza gāja uz Invalīdu baznīcu kompleksu un Luvru. Monika skatījās zirgu skrie�anās sacīkstes Long�ampā un galā koncertus Malmezonā. Terēza Parīzes Dievmātes katedrālē skaitīja lūg�anas un pastaigājās pa koku apēnotu taku gar Senmartēna kanālu. Monika apmeklēja Maksima restorānu un �Moulin Rouge�, bet Terēza klīda gar kuģu piestātnēm, �ķirstīja stendos izliktās grāmatas, aplūkoja ziedus pie puķu pārdevējiem un �ad tad iegriezās Sendenī bazilikā. Terēzai Parīze patika, bet Monika uzskatīja, ka ceļojums ir galīgi neizdevies.
Kad abas de Fosē jaunkundzes atgriezās mājās, Moni�ka pavēstīja:
-�� Nevaru atrast nevienu vīrieti, kuru gribētu precēt.
-�� Tu nesatiki nevienu, kas tev liktos interesants? tēvs vaicāja.
-� Ne glu�i. Bija viens jauneklis, kas veda mani vakari�ņās uz Maksima restorānu. Viņa tēvam pieder ogļraktuves.
-�� Kāds viņ� bija? māte dega nepacietībā uzzināt.
-� Ak, viņ� bija bagāts, glīts, pieklājīgs un mani dievināja.
-� Vai viņ� tevi bildināja?
-�� Ik pa desmit minūtēm. Beidzot es vienkār�i atteicos ar vinu tikties.
>
Māte dziļā neizpratnē vērās meitā.
-�� Kāpēc?
-�� Tāpēc, ka viņ� spēja runāt tikai par oglēm bitu�mena ogles, ogļu gabali, melnas ogles, pelēkas ogles. Garlaicība, garlaicība, garlaicība.
Tomēr nākamajā gadā Monika nolēma, ka atkal brauks uz Parīzi.
-��� Salik�u savas mantas. Terēza uzreiz bija gatava braucēja.
Monika pakratīja galvu.
-�� Nē. �oreiz es labāk do�os turp viena.
Tā, kamēr Monika dzīvojās pa Parīzi, Terēza palika mājās, katru rītu gāja uz baznīcu un lūdza Dievu, lai Viņ� dod māsai skaistu princi. Un vienu dienu notika brīnums. Brīnums tāpēc, ka tas atgadījās ar Terē�u. Viņu sauca Rauls �irado.
Kādu svētdienu jaunais cilvēks bija aizgājis uz Terēzas baznīcu un klausījies viņu dziedam. Neko tādu viņ� vēl nebija dzirdējis. �Mati ar �o meiteni jāiepazīstas, "viņ� sev nosolījās.
Terēza grasījās �ūt kleitu, tādēļ agri pirmdienas rītā viņa iegriezās ciemata veikalā nopirkt audumu. Aiz letes stāvēja Rauls �irado.
Terēzai ienākot, viņ� pacēla skatienu un viņa seja iemirdzējās priekā.
-�� Balss!
Terēza apjukusi skatījās jaunajā vīrietī.
-�� Es� Kā, lūdzu?
-��� Vakar dzirdēju, kā jūs baznīcā dziedājāt. Tā bija pasaka.
Vīrietis bija izskatīgs, gara auguma, ar gudrām, mir�dzo�ām, tum�ām acīm un skaistām, jutekliskām lūpām. Viņam bija mazliet pāri trīsdesmit, tātad kādu gadu vai divus vecāks par Terē�u.
Terēza jutās pārsteigta, ka pārdevējs ir tik glīts, viņa sāka pat stostīties. Strauji puksto�u sirdi viņa skatījās vīrieti.
-�� P� Paldies, viņa izmocīja. Es� es� man, lūdzu, vajadzētu trīs jardus muslīna.
Rauls smaidīja.
-�� Ar lielāko prieku. Lūdzu, nāciet �eit.
Pēk�ņi Terēza vairs nespēja domāt par pirkumu. Tik neatvairāmi viņa apzinājās jaunā vīrie�a klātbūtni, glīto seju un �armu, viņa vīri�ķīgo auru.
Kad Terēza bija izvēlējusies audumu un Rauls to sai�ņoja, viņa tomēr saņēmās un pajautāja:
-Jūs� jūs �eit esat jaunienācējs, vai ne?
Viņ� paskatījās uz pircēju un pasmaidīja tādu smaidu, ka Terēzai pār muguru pārskrēja skudriņas.
-��� Oui.
�Cik ilgi tas irbridi?� Terēza atskārta, ka uzdevusi sev jautājumu.
-Jums vajadzētu dziedāt uz skatuves, Rauls sacīja.
Terēzas acu priek�ā iznira Remē sejas izteiksme, ie�raugot viņu. Nē, viņa nemū�am vairs neriskēs nostāties publikas priek�ā.
-�� Paldies, viņa nomurmināja.
Raulu aizkustināja Terēzas apmulsums un biklums, tāpēc jauneklis mēģināja viņu iesaistīt sarunā.
-�� Ezē nekad agrāk neesmu bijis. Skaists, mazs ciema�tiņ�.
-� Jā, Terēza no�ukstēja.
-�� Vai esat �eit dzimusi?
-Jā-
-�� Vai jums Ezē patīk?
-Jā.
Terēza paķēra savu sainīti un bēga projām.
Ta�u mājās viņa izdomāja iemeslu, kāpēc nākamajā dienā atkal būtu jāiet uz veikalu. Pusi nakts viņa gulēja nomodā, sacerēdama, ko teiks Raulam.
�Priecājos, ka jums patīk Ezē�
Ziniet, klosteris ir celts �etrpadsmitajā gadsimtā�.
Vai esat kādreiz bijis Devansas Svētā Pāvila baznīcā? Tur ir [oti jauka kapela�
Man patīk Montekarlo. Un jums? Brīni�ķīgi, ka tā atro�das tik tuvu. Reizēm mēs ar māsu aizbraucam uz Lielo Karnīzes ielu un ejam uz Forantuāna teātri. Vai jūs esat tur bijis? Tas ir liels brivdabas teātiis�
Vai jūs zināt, ka Nicu agrāk sauca par Nīkaju? Ak nezi�nājāt? Jā, tā bija. Te sensenos laikos dzīvoju�i grieķi. Nicā ir muzejs, kurā var apskatīt alu cilvēku mirstīgās atliekās, viņi te mitu�i pirms tūksto�iem gadu. Vai tas nav interesanti?�
Terēza bija bruņojusies ar vairākiem desmitiem �ādu vārdisku izspēju. Par no�ēlu, tiklīdz viņa iegāja veikalā un ieraudzīja Raulu, visas frāzes izlidoja no galvas. Viņa vien�kār�i skatījās pārdevējā, nespēdama parunāt.
-�� Bonjour!\ Rauls priecīgs uzsauca. Cik patīkami jūs atkal redzēt, de Fosas jaunkundz.
-�� M� mērci.
Bet to viņa nespēja.
-�� Un kā es jums varu pakalpot �odien?
-�� Man� man vēl vajag muslīnu.
Tas viņai nemaz nebija vajadzīgs.
Viņa noskatījās pakaļ Raulam, kas gāja pēc auduma baķa. Tad viņ� nolika to uz letes un sāka mērīt.
-�� Cik jardu jums vajag?
'Paldies. (Tulk. nofr. vai.)
Terēza gribēja teikt, ka divus, bet tā vietā viņai iz�spruka:
-�� Vai jūs esat precējies?
Smaidīdams Rauls paskatījās vaicātājā.
-�� Nē. Man vēl nav tā laimējies.
�Drīz tas noliks, "Terēza nodomāja. �Tiklīdz no Parī�zes atgriezīsies Monika."
Monika viņu dievinās. Viņi ir kā radīti viens otram. Iedomājoties, kā Monika priecāsies, kad satiksies ar Raulu, Terēza jutās laimīga. Cik tas būs pasakaini, ka Rauls �irado kļūs par viņas svaini!
Nākamajā dienā, kad Terēza gāja garām veikalam, Rauls viņu ieraudzīja un izsteidzās ārā.
-�� Labdien, jaunkundzi Jau grasījos atvilkt elpu. Vai jūs negribētu kopā ar mani iedzert tēju? Ja neesat aizņemta.
-�� Es� man� jā, paldies.
Raula klātbūtnē viņa nespēja neko pateikt, ta�u viņ� izturējās ļoti jauki. Viņ� darīja visu iespējamo, lai Terēza justos brīvi, un drīz vien viņa pamanīja, ka stāsta sve�inie�kam tādas lietas, ko nevienam nebija atklājusi. Viņi runāja par vientulību.
-������������ Pūlī cilvēks var justies vientuļ�, Terēza sacīja.
-�� Es cilvēku jūrā vienmēr jūtos kā vientuļa sala.
Rauls pasmaidīja.
-�� Es saprotu.
-Jums gan noteikti ir ļoti daudz draugu.
-�� Paziņas. Ja runājam atklāti, vai cilvēkam vispār var būt daudz draugu?
Viņa jutās tā, it kā sarunātos ar savu spoguļattēlu. Stun�da aiztecēja ļoti ātri, un Raulam vajadzēja atgriezties darbā.
-�� Vai rīt nāksiet ar mani pusdienās? viņ� jautāja, pieceļoties no galdiņa.
Viņ�, protams, bija ļoti laipns. Terēza zināja, ka nevie�nam vīrietim nespēj patikt. Katrā ziņā ne tik brīni�ķīgam kā Rauls Zirado. Viņa ne�aubījās, ka Rauls tik draudzīgi izturas pret visiem cilvēkiem.
-�� Ar lielāko prieku, Terēza tomēr atbildēja.
Kad viņi satikās nākamajā dienā, Rauls zēniski izmeta:
-�� Man iedeva brīvu pēcpusdienu. Varbūt mēs varētu aizbraukt uz Nicu, ja neesat pārāk aizņemta.
Viņi brauca pa Vidējo Karnīzes ielu, Raula ma�īnai bija nolaists jumts, un pilsēta zem viņiem pletās kā burvju paklājs. Terēza atslīga sēdeklī un ļāvās domām: "Nekad neesmu bijusi tik laimīga."Tad viņu pārņēma vainas apzi�ņa. �Es priecājos par Moniku. �
Monikai nākamajā dienā vajadzēja atgriezties no Parī�zes. Rauls būs Terēzas dāvana māsai. Vecākā de Fosa jaunkundze bija gana reāli domājo�a būtne, lai saprastu, ka �īspasaules rauli nav domāti viņai. Viņa savā mū�ā bija piedzīvojusi daudz sāpju un jau sen sapratusi, kas ir un kas nav iespējams. Izskatīgais vīrietis, kas sēdēja viņai blakus pie ma�īnas stūres, bija nesasniedzams sapnis, par kuru viņa pat nedrīkstēja domāt.
Viņi pusdienoja viesnīcā �Le Chantecler" Nicā. Maltīte bija izsmalcināta, tomēr vēlāk Terēza nespēja atcerēties, ko īsti ēdusi. �ķita, viņa ar Raulu nemitīgi sarunājās. Vi�ņiem bija tik daudz, ko teikt otram. Rauls bija asprātīgs un burvīgs, un �ķita, ka Terēza viņu interesē� patiesi inte�resē. Viņ� vēlējās uzzināt jaunās draudzenes viedokli par daudzām lietām un uzmanīgi klausījās atbildes. Gandrīz visos jautājumos viņiem bija vienādi uzskati. It kā viņi būtu dvēseļu draugi. Ja Terēzai uzmācās no�ēla par to, kam visdrīzākajā laikā jānotiek, viņa apņēmīgi un stingri izstūma �īs domas no prāta.
-� Vai jūs nevēlētos rītvakar atnākt pie mums vakariņās? No Parīzes atgrie�as mana māsa. Gribētu jūs iepazīstināt.
-�� Ar lielāko prieku, Terēza.
Kad nākamajā dienā pārbrauca Monika, Terēza stei�dzās viņai pretī jau pie durvīm.
Par spīti savai apņēmībai, viņa nespēja noturēties ne�pajautājusi:
-�� Vai Parīzē iepazinies ar katlu interesantu vīrieti? Un elpu aizturējusi, gaidīja māsas atbildi.
-�� Vīrie�i joprojām tur ir tikpat garlaicīgi, Monika īgni izmeta.
Tātad Dievs bija pieņēmis galīgo lēmumu.
-�� Esmu ielūgusi uz vakariņām kādu kungu, Terēza sacīja. Domāju, ka tev viņ� patiks.
�Es nedrīkstu izrādīt, cik Rauls man ir mīļ�, � Terēza nodomāja.
Tajā vakarā precīzi pusastoņos sulainis viesistabā ie�veda Raulu �irado. Tur viņu jau gaidīja Terēza, Monika un meiteņu vecāki.
-�� �ī ir mana māte un tēvs. Rauls �irado.
-�� Priecājos iepazīties.
Terēza dziji ievilka elpu.
-�� Un mana māsa Monika.
-�� Priecājos iepazīties, Monikas sejas izteiksme pau�da pieklājību, bet neko vairāk.
Terēza lūkojās uz Raulu, gaidot, ka viņa sejā atspogu�ļosies lielais pārsteigums par Monikas skaistumu.
-Jūtos pagodināts, atskanēja tikai pieklājīga frāze.
Terēza, elpu aizturējusi, gaidīja, kad starp �iem di�viem cilvēkiem sāks lēkāt dzirkstelītes, jo viņa zināja, ka tā jānotiek. Bet Rauls lūkojās tikai uz Terē�u.
-Jūs, Terēza, �ovakar izskatāties skaista.
Viņa pietvīka un nomurmināja:
-�� P� Paldies.
Viss tovakar notika a�gārni. Terēzas plāns savest kopā Raulu un Moniku, noskatīties, kā viņi apprecas, un iegūt Raulu par svaini nepavirzijās uz priek�u ne par sprīdi. Neticami, bet Rauls visu uzmanību veltīja viņai Terēzai. Likās, sāk piepildīties kāds neiedomājams sapnis. Viņa jutās kā Pelnru�ķīte, at�ķirība tikai tā, ka viņa bija neglītā māsa, tomēr princis izvēlējies viņu. Tā bija pasaka, ta�u tā pārvēr�tās īstenībā, kaut gan Terēza visiem spēkiem cīnījās pret
Raulu un viņa pievilcību, jo zināja, ka tas ir pārlieku skaisti, lai būtu patiesi, un viņa izmisīgi baidījās atkal likt sāpināta. Visus �os gadus viņa bija slēpusi savas jūtas, sargādamās no sāpēm, ko rada noraidījums. Un arī tagad glu�i instinktīvi mēģināja darīt to pa�u. Ret Rauls bija neatvairāms.
-�� Es dzirdēju jūsu meitu dziedam, viņ� sacīja de Fosē pārim. Viņa ir īsts brīnums!
Terēza atkal nosarka.
-�� Terēzas balss visiem ļoti patīk, Monika mīļi pie�bilda.
Vakars pagāja kā reibonī. Bet pats labākais brīdis pienāca pa�ās beigās.
Pēc vakariņām Rauls sacīja vecajiem de Fosē:
-Jūsu māja ir ļoti skaista. Tad pagriezās pret Terē��u. Vai jūs neparādītu man dārzu?
Terēza palūkojās uz Moniku, cen�oties noprast māsas jūtas, bet viņa bija pilnīgi vienaldzīga.
"Viņai jūbūt kurlai, mēmai un aklai, "Terēza brīnījās.
Tad viņa atcerējās neskaitāmās reizes, kad Monika bija braukusi uz Parīzi, Kannām un Sentropezu meklēt savu nevainojamo princi, bet tā arī nebija atradusi.
�Tātad tā nav �o vīrie�u vaina. Vainīga ir mana māsa pati. Viņa nemaz nezina, ko grib. �
Terēza pagriezās pret Raulu.
-�� Labprāt.
Kad viņi bija izgāju�i dārzā, Terēza tomēr nespēja atmest ar roku savam nodomam.
-�� Kā jums patika Monika?
-� Viņa �ķiet ļoti jauka, Rauls atbildēja. Bet labāk pajautājiet, kā man patika viņas māsa.
To pateicis, Rauls Terē�u apskāva un noskūpstīja.
Neko tādu viņa agrāk nebija piedzīvojusi. Viņa drebē�ja Raula roku apskāvienā un domāja: �Paldies, Tev, Dievs. Ak, paldies. �
-�� Vai rīt ēdīsi ar mani vakariņas? Rauls jautāja.
-Jā, Terēza izdvesa. Ak jā.
Kad abas māsas bija paliku�as divatā, Monika ieru�nājās:
-�� �ķiet, ka tu viņam patie�ām patīc.
-�� Tā laikam ir, Terēza kautri atzina.
-�� Un tev viņ� patīk?
-Jā.
-����������� Nu, esi piesardzīga, lielā māsa! Monika iesmējās.
-�� Pārāk neaizraujies.
�Pārvēlu,"Terēza bezpalīdzīgi nodomāja. �Pārvēlu."
Pēc tam Terēza ar Raulu pavadīja kopā katru dienu. Parasti Monika bija kopā ar viņiem. Trijotne pastaigājās pa Nicas ielām un pludmalēm un smējās par viesnīcām, kas bija izgreznotas kā kāzu tortes. Viņi pusdienoja jaukā ka�fejnīcā Antibā, apmeklēja Matisa kapelu Devansā. Vakari�ņas ieturēja villā �Zelta zirgs� vai pasakainajā Sanmi�elas fermā. Kādu rītu pulksten piecos visi trīs devās uz zem�nieku tirgu Montekarlo ielās un sapirkās svaigu maizi, dārzeņus un augļus.
Svētdienās, kad Terēzai vajadzēja dziedāt baznīcā, Rauls un Monika gāja klausīties, pēc dievkalpojuma viņ� apskāva Terē�u un sacīja:
-�� Tu patie�ām esi īsts brīnums. Es tavā dziedā�anā varētu klausīties visu mū�u.
�etras nedēļas pēc iepazī�anās Rauls lūdza Terēzas roku.
-�� Tu noteikti vari dabūt jebkuru vīrieti, Terēza, viņ� sacīja, bet es justos ļoti pagodināts, ja tu izvēlētos mani.
Vienu briesmīgu mirkli �ķita, ka Rauls viņu izsmej, bet, pirms Terēza paguva kaut ko bilst, viņ� jau runāja tālāk:
-�� Mīļā, man jāatzīstas, ka esmu pazinis ļoti daudzas sievietes, bet tu esi visjūtīgākā, vistalantīgākā un sirsnī�gākā�
Katrs vārds Terēzas ausīs skanēja kā mūzika. Viņa gribēja smieties un raudāt vienlaikus. �Cik bagātīgi Dievs mani svētījis!" viņa brīnījās. �Es mīlu un tieku mīlēta.�
-� Vai tu nāksi pie manis par sievu?
Viņas skatiens neļāva �aubīties par atbildi.
Kad Rauls aizgāja, Terēza vārda tie�ā nozīmē ielidoja bibliotēkā, kur māte, tēvs un māsa dzēra kafiju.
-�� Rauls mani bildināja! Viņas seja kvēloja, un viņa bija kļuvusi gandrīz skaista.
Pārsteigti, mēmi no brīnumiem de Fosi blenza vecā�kajā meitā. Klusumu pārtrauca Monika.
-� Terēza, vai tu dro�i zini, ka Raulu neinteresē mūsu nauda?
�ie vārdi bija kā pliķis vecākās māsas sejā.
-�� Es nedomāju neko ļaunu, Monika turpināja, bet viss risinās tik strauji.
Terēza bija apņēmusies neļaut sabojāt savu laimi.
-�� Es zinu, ka tu vēlies mani pasargāt, viņa sacīja māsai, bet Raulam pa�am ir nauda. Viņa tēvs atstājis nelielu mantojumu, un viņ� nebaidās strādāt, lai pelnītu iztiku. Viņa saņēma Monikas roku un teica: Lūdzu, priecājies par mani, Monika. Nebiju domājusi, ka kaut reiz ko tādu jutī�u. Es varētu aiz laimes nomirt.
Tad visi trīs ģimenes locekļi apskāva Terē�u, pauda savu prieku un satraukti sāka kalt plānus kāzu svinībām.
Ļoti agri nākamajā rītā Terēza aizgāja uz baznīcu un, nometusies ceļos, lūdza Dievu.
�Paldies Tev, Tēvs. Paldies, ka dāvā man tādu laimi. Darī�u visu, ko spē�u, lai būtu vērta Tavas un Rauta mīlestības. Āmen.�
Iegājusi veikalā, Terēza viņa jutās tā, it kā staigātu sprīdi virs zemes, sacīja:
-Ja jums nebūtu iebildumu, kungs, es gribētu izvēlē�ties audumu kāzu kleitai.
Rauls iesmējās un apskāva līgavu.
-�� Tu kāzu dienā būsi ļoti skaista.
Un Terēza saprata, ka viņ� tā patie�ām domā. Tas bija brīnums.
Kāzas bija noliktas pēc mēne�a, laulībām vajadzēja no�tikt ciemata baznīcā. Monika, protams, būs līgavas māsa.
Piektdienas pēcpusdienā pulksten piecos Terēza pēdējo reizi runāja ar Raulu. Sestdien pusvienos viņa sakristejā gaidīja līgavaini, kas kavējās jau pusstundu. Viņai tuvojās priesteris. Terēza redzēja, ka garīdznieks ir sa�traukts, un brīnījās par to. Viņ� pienāca pie Terēzas, saņē�ma viņu aiz rokas un paveda malā. Viņai sāka strauji sisties sirds.
-�� Kas ir? Vai kaut kas noticis? Vai Raulam kaut kas atgadījies?
-�� Ak, mana mīļā! Priesterim bija grūti runāt. Mana nabaga mazā Terēza.
Viņa juta mostamies bailes.
-�� Kas ir, tēvs? Sakiet!
-�� Es� Es pirms brī�a saņēmu ziņas. Rauls�
-� Vai noticis nelaimes gadījums? Vai viņ� ir ievainots?
-�� ��irado �orīt agri no rīta pametis ciematu.
-��� Ko viņ� izdarījis? Tad jau laikam gadījies kas ār�kārtējs, ja viņam vajadzēja�
-��� Viņ� aizbraucis kopā ar tavu māsu. Viņi redzēti iekāpjam Parīzes vilcienā.
Sakristeja sāka griezties. �Nē, ��Terēza domāja. "Es ne�drīkstu ģībt. Es nedrīkstu sevi apkaunot Dieva priek�ā. �
Par tālākajiem notikumiem viņai bija tikai miglainas atmiņas. Kā no liela attāluma viņa dzirdēja mācītāju uzru�nājam kāzu viesus, tad neskaidri saklausīja baznīcā saceļa�mies troksni.
Māte apskāva Terē�u.
-��� Mana nabaga Terēza! Kā tava māsa var būt tik ne�ēlīga! Man ļoti, ļoti �ēl.
Bet pamesto līgavu pēk�ņi pārņēma miers. Viņa zinā�ja, kā visu nokārtot.
-��� Nebēdājies, mammu. Nepārmet Raulam, ka viņ� iemīlējies Monikā. Tā notiktu ar jebkuru vīrieti. Man va�jadzēja zināt, ka neviens vīrietis nespēj mani mīlēt.
-� Tu maldies! iesaucās tēvs. Tu esi desmit Moniku vērta.
Bet viņa atzinība nāca daudzus gadus par vēlu.
-�� Es tagad gribētu iet mājās. Lūdzu.
Un de Fosi devās cauri pūlim. Ļaudis baznīcā pa�ķīrās viņu priek�ā un klusucie�ot noskatījās.
Kad viņi atgriezās mājās, Terēza klusi sacīja:
-��� Lūdzu, neraizējieties par mani. Es apsolu, ka viss būs kārtībā.
Tad viņa uzkāpa tēva istabā, paņēma bārdas nazi un pārgrieza vēnas.
Kad Tcrēza atvēra acis, pie viņas gultas stāvēja ģime�nes ārsts un ciemata mācītājs.
-��� Nē! viņa iekliedzās. F.s nevēlos atgriezties. Ļaujiet man nomirt. Ļaujiet man nomirt!
-�� Pa�nāvība ir nāves grēks. Dievs dāvājis tev dzīvību, Terēza. Tikai Viņ� var izlemt, kad to atņemt. Tu esi jauna. Tev priek�ā vēl visa dzīve, teica priesteris.
-�� IJn ko es ar to darī�u? Terēza �ņukstēja. Cietī�u vēl vairāk? Es nevaru izturēt jau pa�reizējās sāpes. Nevaru izturēt!
-Jēzus izturēja sāpes un mūsu dēļ gāja nāvē. Neuz�griez Viņam muguru, priesteris maigā balsī atbildēja.
Ārsts beidza izmeklēt Terē�u.
-�� Tev jāatpū�as. Pateicu tavai mātei, lai kādu laiku dod tev viegli sagremojamu ēdienu. Viņ� pakratīja pirk�stu. Bet ēdienkartē bārdas na�i nav iekļauti.
Nākamajā rītā Terēza ar mokām izkāpa no gultas. Kad viņa ienāca dzīvojamā istabā, māte satraukta iesaucās:
-�� Kāpēc tu esi piecēlusies? Ārsts lika�
-�� Man jāiet uz baznīcu. Man jārunā ar Dievu, Terēza �ērksto�ā balsī atbildēja.
Māte negribēja viņu laist.
-�� le�u tev lidzi.
-�� Nē. Man jāiet vienai.
-�� Bet�
Tēvs palocīja galvu.
-�� Lai iet.
Vecāki noskatījās, kā meita, kurā bija miru�as visas jūtas, iziet no mājas.
-� Kas ar viņu notiks? Terēzas māte ievaimanājās.
-�� Dievs vien zina.
Terēza iegāja baznīcā, kur viss bija tik pazīstams, piegāja pie altāra un nometās ceļos.
-��� Dievs, esmu atnākusi uz Tavu namu, lai kaut ko pateiktu. Es Tevi nicinu. Es nicinu Tevi par to, ka ļāvi man piedzimt neglītai. Es nicinu Tevi par to, ka ļāvi manai māsai piedzimt skaistai. Es nicinu Tevi par to, ka ļāvi atņemt man vienīgo vīrieti, kuru savā mū�ā esmu mīlējusi. Es Tev uzspļauju.
Pēdējos vārdus viņa pateica tik skaļi, ka cilvēki pa�griezās un skatījās, kā viņa pieceļas un klupdama krizda�ma iet ārā no baznīcas.
Terēza nebūtu ticējusi, ka var tik ļoti sāpēt. Neiztura�mi. Viņa nespēja domāt ne par ko citu. Viņa nespēja ne ēst, ne gulēt. Pasaule likās tāla un miglā tīta. Kā filmas kadri prātā uzplaiksnīja atmiņas.
Viņa atcerējās dienu, kad viņa ar Raulu un Moniku bija gāju�i pa Nicas pludmali.
-Jauka diena, varam izpeldēties, Rauls bija ieminē�jies.
-��� Es labprāt, bet mēs to nevaram. Terēza neprot peldēt.
-��� Man nav iebildumu, ja jūs abi peldaties. Es jūs pagaidī�u viesnīcā.
Un viņa bija jutusies tik priecīga, ka Rauls ar Moniku labi saprotas.
Viņi pusdieno mazā restorāniņā netālu no Kanjas. Zā�les pārzinis saka:
-�� Omārs �odien ir īpa�i labs.
-�� Es to ņem�u, Monika paziņo. Nabaga Terēza gan nevar. Viņai pret vē�veidīgajiem ir alerģija.
Sentropeza.
-�� Man ļoti pietrūkst izjādes ar zirgiem. Mājās es jāju katru rītu. Vai gribi ar mani izjāt, Terēza?
-�� Es� Diem�ēl es neprotu jāt, Raul.
-�� Man nebūtu iebildumu jāt tev līdzi, Monika piedā�vājas. Man ļoti patīk jāt.
Un viņi bija projām visu rīta cēlienu.
Simtiem rei�u viņa varēja saprast, kas notiek, bet viņa visus �os mājienus bija palaidusi garām neievērotus. Viņa bija akla, jo vēlējās tāda būt. Skatieni, ko Rauls ar Moniku pārmija, nevainīgā roku saskar�anās, �uksti un smiekli.
�Kā es varēju būt tāda muļķe?�
Naktis, kad Terēzai izdevās aizsnausties, viņa redzēja sapni. Katru reizi mazliet citādu, bet pamatā tas bija viens un tas pats sapnis.
Rauls un Monika brauc vilcienā un kaili mīlējās. Vil�ciens brauc pāri tiltam, kas uzcelts pār dziļu aizu, tilts sabrūk, un visi pasa�ieri nositas.
Rauls un Monika viesnīcas gultā kaili. Rauls noliek cigareti, istaba vienā mirklī uzliesmo, un viņi abi sadeg, bet viņu kliedzieni pamodina Terē�u.
Rauls un Monika nokrīt no kalna, noslīkst upē, iet bojā lidma�īnas katastrofā.
Sapnis vienmēr bija citāds.
Tas vienmēr bija viens un tas pats sapnis.
Terēzas vecāki bija ļoti noba�īju�ies. Viņiem atlika tikai noskatīties, kā meita pamazām dziest, bet palīdzēt viņi nekādi nespēja. Un tad piepe�i Terēza sāka ēst. Viņa ēda bez apstājas. �ķita, viņai nekad nav gana. Viņa atguva iepriek�ējo svaru, tad pieņēmās miesās vēl un vēl, līdz kļuva ļoti resna.
Kad vecāki mēģināja ierunāties par viņas pārdzīvoju�miem, Terēza atteica:
-� Tagad ar mani viss ir kārtībā. Neraizējieties par mani.
Terēza turpināja dzīvot tā, it kā nekas slikts nebūtu
noticis. Viņa aizvien vēl gāja uz ciematu iepirkties un darīja tos pa�us darbus, ko agrāk. Katru vakaru viņa kopā ar vecākiem ieturēja maltīti, lasīja un �uva. Viņa ap sevi bija uzcēlusi emocionālu mūri un stingri apņēmusies ne�vienam neļaut tam pārkāpt. �Neviens vīrietis nekad ne�gribēs uz mani paskatīties. Nemū�am.�
Arēji �ķita, ka ar Terē�u viss ir kārtībā. Iek�ēji viņa grima dziļā, izmisuma pilnā vientulības bezdibenī. Pat tad, kad bija kopā ar citiem cilvēkiem, viņa sēdēja vientuļā krēslā, vientuļā istabā, vientuļā mājā, vientuļā pasaulē.
Bija pagājis mazliet vairāk nekā gads, kop� Rauls pametis Terē�u. Kādu dienu viņas tēvs posās uz Avilu.
-��� Man tur kārtojamas �ādas tādas darī�anas, viņ� sacīja meitai. Bet pēc tam es bū�u brīvs. Tu varētu braukt man līdzi. Avila ir ļoti interesanta pilsēta. Tev nāks par labu uz kādu brīdi tikt no �ejienes projām.
-�� Nē, paldies, tēt.
De Fosa kungs saskatījās ar sievu un padevās.
-�� Kā vēlies.
Tajā brīdī istabā ienāca sulainis.
-�� Atvainojiet, de Fosas jaunkundz. Jums tikko atnesa vēstuli.
Terēza vēl nebija atvērusi aploksni, kad viņu jau pārņēma ļaunas priek�nojautas.
Vēstulē bija rakstīts:
�Terēza, mana mīļā Terēza!
Dievs zina, ka pēc tā briesmīgā pāridarījuma man nav tiesību saukt Tevi par mīļo, bet es apsolu, ka centī�os mazināt �o ļaunumu, kaut arī man vajadzētu �im uzdevu�
mam veltīt visu savu mū�u. Nezinu, no kuras vietas lai sāku stāstīt.
Monika ir aizbēgusi un pametusi mani ar mūsu divus mēne�us veco meitiņu. Atklāti runājot, jūtos atvieglots. Atzī�os, ka no tās dienas, kad atstāju Tevi, esmu dzīvojis ellē. Nemū�am nesapratī�u, kādēļ es to izdarīju. Laikam jau Monika bija mani nobūrusi. Tomēr es jau no pa�a sākuma zināju, ka mūsu laulība būs briesmīga kļūda. Jo sieviete, kuru es vienmēr esmu mīlējis, esi Tu. Tagad zinu, ka vienīgi blakus Tev es varētu rast laimi. Kad lasīsi �o vēstuli, es jau bū�u ceļā pie Tevis.
Es mīlu Tevi un vienmēr esmu mīlējis, Terēza. Mūsu kopīgās dzīves vārdā es lūdzu Tev piedo�anu. Es gribu��
Terēza nespēja izlasīt vēstuli līdz galam. Doma, ka ieraudzīs Raulu un viņa un Monikas bērnu, �ķita neaptve�rama, neķītra.
Gandrīz histēriski viņa nometa vēstuli zemē.
-��� Man jātiek projām no �ejienes! Terēza kliedza. -�ovakar. Tūlīt. Lūdzu� lūdzu!
Vecāki nespēja nomierināt meitu.
-� Ja Rauls brauc �urp, tēvs sacīja, lev vismaz ar viņu jāaprunājas.
-��� Nē! Ja es viņu ieraudzī�u, es viņu nogalinā�u. Viņa saķēra tēva rokas, asaras straumēm plūda pār vai�giem. Ņem mani līdzi! Terēza lūdzās.
Viņa būtu ar mieru doties jebkur, lai vienīgi tiktu no �ejienes projām.
Tajā vakarā Terēza ar tēvu aizbrauca uz Avilu.
De Fosē kungu ļoti nomāca vecākās meitas lielā nelaime. Pēc dabas viņ� nebija nekāds jūtelīgais, ta�u pēdējā gada laikā Terēza ar savu drosmi bija izpelnījusies viņa apbrīnu. Ar paceltu galvu viņa bija skatījusies acīs ciemata iedzīvotājiem un ne reizīti nebija sūdzējusies. Viņ� jutās bezpalīdzīgs un nezināja, kā Terē�u mierināt.
Atcerējies, ka meita lielu mierinājumu bija smēlusies baznīcā, tēvs, kad viņi bija ieradu�ies Avilā, sacīja:
-���� Vietējais priesteris, tēvs Berrendo, ir mans sens draugs. Varbūt viņ� spēj tev palīdzēt. Vai tu aprunāsies ar
vinu?
)
-�� Nē. Ar Dievu viņai vairs nebija nekā kopīga. Kamēr tēvs kārtoja lietas, Terēza viena pati palika
viesnīcas numurā. Pārnācis viņ� redzēja, ka meita joprojām sē� tajā pa�ā krēslā un blen� sienā.
-�� Terēza, lūdzu, aprunājies ar tēvu Berrendo.
-�� Nē.
De Fosē kungam trūka padoma. Terēza atteicās iziet no viesnīcas un atteicās arī atgriezties Kzē.
Priesteris ieradās pie Terēzas kā pēdējais glābiņ�.
-�� Tavs tēvs man stāstīja, ka agrāk tu bie�i esot gājusi baznīcā.
Terēza ielūkojās kalsnā priestera acīs un vienaldzīgi atbildēja:
-��� Mani tas vairs nesaista. Baznīca man neko nevar piedāvāt.
Tēvs Berrendo pasmaidīja.
-���� Baznīcai ir ko piedāvāt ikvienam, mans bērns. Baznīca dod mums cerības un sapņus�
-��� Fs jau savus sapņus esmu atēdusies līdz kaklam. Nekad mū�ā es vairs nesapņo�u.
Viņ� saņēma sievietes rokas un ieraudzīja baltas rētas tikko samanāmas kā krietni izbalēju�as atmiņas kur bār�das nazis bija pārgriezis ādu.
-��� Dievs tam netic. Parunā ar Viņu, un Viņ� tev pa�teiks.
Terēza sēdēja un stīvi skatījās sienā. Kad priesteris beidzot devās projām, viņa to pat nepamanīja.
Nākamajā rītā Terēza iegāja vēsajā, velvētajā baznīcā, un gandrīz tūlīt viņu apņēma agrāk pazīstamā miera izjuta. Pēdējo reizi viņa baznīcā bija ienākusi, lai Dievu nolādētu.
Viņu pārņēma dziļ� kauns. Ne jau Dievs bija viņu nodevis, vainojams bija pa�as vājums.
-�� Piedod man, Terēza �ukstēja. Esmu grēkojusi. Dzīvojusi naidā. Palīdzi man. Lūdzu, palīdzi man.
Kad Terēza pacēla acis, viņa ieraudzīja sev priek�ā stāvam tēvu Berrendo. Pēc tam kad Terēza bija beigusi lūg�anu, garīdznieks ieveda viņu savā kabinetā aiz sakristejas.
-��� Es nezinu, ko darit, tēvs. Es nekam vairs neticu. Esmu zaudējusi ticību. Terēzas balsī skanēja izmisums.
-� Vai tad, kad biji maza meitene, tev bija ticība?
-Jā. ^oti liela.
-��� Tad tev tā vēl ir, mans bērns. Ticība ir īsta un pastāvīga. Viss cits ir pārejo�s.
Todien viņi runājās stundām ilgi.
Kad vēlā pēcpusdienā Terēza atgriezās viesnīcā, tēvs sacīja:
-�� Man jābrauc atpakaļ uz Ezē. Vai tu esi gatava at�griezties mājās?
-�� Nē, tēt. Ļauj man te kādu laiku pakavēties.
Tēvs vilcinājās.
-� Vai ar tevi viss būs kārtībā?
-Jā, tēt. Es apsolu.
Pēc tam tēvs Berrendo un Terēza tikās katru dienu. Priesterim sirds vai lūza aiz līdzjūtības, ko viņ� juta pret �o sievieti. Dieva kalps Terēzā redzēja nevis resnu, nepie�vilcīgu sievieti, bet skaistu, nelaimīgu garu. Viņi sprieda par Dievu, par radī�anu, par dzīves jēgu un lēnām, gandrīz pret savu gribu Terēza atkal guva mierinājumu. Kādu dienu tēva Berrendo vārdi izraisīja viņā dziļu atsauk�anos.
-�� Mans bērns, ja tu netici �ai pasaulei, tici nākamajai pasaulei. Tici pasaulei, kur tevi gaida Jēzus.
Un pirmo reizi kop� dienas, kurai vajadzēja kļūt par Terēzas kāzu dienu, viņa atkal izjuta mieru. Tāpat kā
agrāk, baznīca kļuva par nelaimīgās patvērumu. Bet va�jadzēja domāt par nākotni.
-�� Man nav kur iet.
-Tu vari atgriezties mājās.
-��� Nē. Tur es nekad nevarē�u ieiet. Nemū�am es nespē�u satikties ar Raulu. Nezinu, ko lai dara. Gribu paslēpties, bet man nav tādas vietas.
Tēvs Berrendo ilgi klusēja. Beidzot viņ� ierunājās.
-�� Tu vari palikt �eit.
Apmulsusi Terēza paraudzījās apkārt.
-�� �eit?
-� Tepat netālu ir cistercie�u ordeņa sievie�u klosteris. Garīdznieks paliecās uz priek�u. Ļauj, es tev par to pastāstī�u. Tā ir pasaule pasaulē, kur visi savu dzīvi velta Dievam. Tā ir vieta, kur gūt mieru un atpūtu.
Terēzas sirds juta pacilātību.
-�� Izklausās brīni�ķīgi.
-�� Bet man tevi jābrīdina. �ajā klosterī valda viens no stingrākajiem reglamentiem pasaulē. Tās, kuras tur iestā�jas, nodod �ķīstības, klusē�anas un paklausības zvērestu. Kas reiz tur iegājis, nekad no turienes neiznāk.
�ie vārdi lika Terēzai iek�ēji notrīsēt.
-�� Es nekad negribē�u iet projām. Tie�i to visu laiku esmu meklējusi, tēvs. Es nicinu pasauli, kurā dzīvoju.
Tomēr tēvs Berrendo vēl raizējās. Viņ� zināja, ka Terēza klosteri saskartos ar pilnīgi citādu dzīvi, nekā dzīvojusi līdz �im.
-�� Atgrie�anās ceļa no turienes nav.
-�� Es negriezī�os atpakaļ.
Agri nākamajā dienā tēvs Berrendo veda Terē�u uz klosteri, lai iepazīstinātu ar māti Betīnu. Viņ� atstāja abas sievietes sarunājamies.
Tiklīdz Terēza iegāja klostera ēkā, viņa zināja. �Bei�dzot!� viņa gavilēja. �Beidzot.�
Pēc tik�anās ar klostera priek�nieci viņa nepacietībā zvanīja tēvam un mātei.
-��� Es uztraucos par tevi, māte sacīja. Kad tu brauksi mājās?
-�� Es esmu mājās.
Rituālu izpildīja Avilas bīskaps.
-��� Kungs, mūsu Radītāj, svētī savu kalponi, lai viņa liek stiprināta debesu tikumos, lai viņa var saglabāt pilnī�gu ticību un �ķistu uzticību.
-�� Mīlot mūsu Kungu Jēzu Kristu, esmu nicinājusi �īs pasaules valstību un laicīgos labumus, Terēza atbildēja.
Bīskaps pārmeta viņai krustu.
-�� De largilatis tuae fonle defluxit ut curn bonorem nupliamm nulla interdicta minuissent ac super sanctum conjugium nuplialis benediclio pennaneret exislerent conubium, concupiscerenl sacramentum, nec imitarentur quod nuptiis agitur, sed diligerent quod nuptiispraenotaLur. Āmen.
-�� Āmen.
-��� Es dodu tevi par līgavu Jēzum Kristum, Augstākā Tēva dēlam. Tādēļ saņem Svētā Gara zīmogu, lai tevi var saukt par Dieva līgavu. Ja kalposi Viņam uzticīgi, būsi kronēta mū�īgi. Bīskaps piecēlās. Dievs, Visu�varenais Tēvs, debess un zemes Radītājs, kuram labpaticis izraudzīt tevi laulībai, kā svēto Mariju, mūsu Kunga Jēzus Kristus māti ad beatae Mariae, matris Domini nostri, Je�u Cbristi, consortium svētī tevi, lai tu Dieva un Viņa eņģeļu klātbūtnē neatlaidīgi, neskarta un neap�traipīta turies pie sava mērķa, mīlestības, �ķīstības un ievēro klusumu, lai tu izpelnītos saņemt Viņa svētības kroni caur Kristu mūsu Kungu. Dievs darīs tevi stipru, kad miesa savārgs, stiprinās, kad gars kļūs vāj�, atvieglos tevi un pārvaldīs tavu prātu ar svētumu, un vadīs tavas gaitas. Āmen.
Tagad, pēc trīsdesmit gadiem, guļot me�ā un skato�ties, kā pie apvār�ņa uzaust saule, Terēza domāja: "Klos�terī iestāties mani mudināja nepareizi iemesli. Es nestei�dzos pie Dieva. Es bēgu projām no pasaules. Bet Dievs lasīja manā dvēselē. ��
Viņai bija se�desmit gadu, un pēdējos trīsdesmit no tiem viņa bija jutusies tik laimīga kā nekad. Piepe�i viņa tika iemesta atpakaļ pasaulē, no kuras bēga. Un prāts viņu pievīla.
Terēza vairs nebija dro�a par to, kas notiek īstenībā un kas ne. Pagātne un tagadne �ķita jaucamies kopā dīvai�nā, galvu reibino�ā juceklī. "Kāpēc tā notiek ar mani? Ko Dievs man gatavo?�
Māsa Megana �o ceļojumu uztvēra kā piedzīvojumu. Viņa jau bija pieradusi pie apkārtējiem skatiem un ska�ņām, un tas, ka viņa tik ātri bija iedzīvojusies jaunos apstākļos, viņu pa�u pārsteidza.
Viņai ļoti patika ceļabiedri. Amparo Hirona bija spē�cīga sieviete, kas itin viegli turēja līdzi abiem vīrie�iem, tomēr tajā pa�ā laikā viņa bija ļoti sievi�ķīga.
Fēlikss Karpio, druknais vīrs ar sarkanīgo bārdu un rētu, �ķita draudzīgi noskaņots un patīkams.
Bet visvairāk no visas grupas Meganu saistīja I laimē Miro. Nelokāmā griba un nesatricināmā ticība, kas staroja no �ā vīrie�a, Meganai atgādināja klostera māsas.
Ceļojuma sākumā Haimē, Amparo un Fēlikss nesa uz pleciem guļammaisus un iero�us.
-�� Dodiet man panest vienu guļammaisu, Megana piedāvājās.
Haimē Miro izbrīnīts pavērās mūķenē, tad paraustīja plecus.
-� Labi, māsa.
Un viņ� iedeva Meganai nesamo. Sainis bija smagāks, nekā likās no skata, ta�u viņa ne�ēlojās. �Kamēr vien bū�u ar viņiem kopā, es darī�u savu daļu darba. �
Meganai �ķita, ka viņi, vadoties tikai pēc mēnessgais�mas, gāju�i bezgala ilgi, tumsā klupdami, saņemdami sejā zam sitienus, saskrāpēdamies krūmos, insektu sakosti.
�Kas ir �ie cilvēki?� Megana prātoja. �Un kāpēc viņas vajā?� Viņa jutās vienota ar saviem jaunajiem ceļabied�riem, jo ari mūķenes tika meklētas.
Gājēji reti pārmija pa vārdam, tomēr �ad tad viņi risināja neizprotamas sarunas.
-�� Vai Valjadolidā viss sagatavots?
-�� Tie�i tā, Haimē. Rubio un Tomass gaidīs mūs pie bankas vēr�u cīņas laikā.
-��� Labi. Paziņojiet Largo Kortesam, lai mūs sagaida. Bet datumu neminiet.
-�� Comprenclo
�Kas ir Largo Kortess, Rubio un Tomass?� Megana neti�ka gudra. Un kas vēr�u cīņu laikā notiks pie bankas? Viņa jau gandrīz pavaicāja, bet pēdējā brīdī pārdomāja. �Nez kāpēc man �ķiet, ka viņiem nepatiktu jautājum i. �
Austot rītam, viņi saoda dūmu smārdu, kas plūda no ielejas.
-�� Gaidiet te, Haimē no�ukstēja. Esiet klusi.
Viņi noskatījās, kā viņ� aiziet līdz me�malai un tur izzūd skatienam.
-�� Kas notiek? Megana ieprasījās.
-�� Aizveries! Amparo Hirona nikni no�ņāca.
I laimē Miro atgriezās pēc piecpadsmit minūtēm.
-�� Karavīri. Mēs apiesim viņiem apkārt.
Apmēram pusjūdzi viņi gāja atpakaļ pa savām pēdām, tad piesardzīgi pa me�u lavījās uz priek�u, līdz nonāca pie kāda sānceļa. Priek�ā pavērās lauki, no kuriem bagātī�gi plūda siena un gatavu augļu smar�a.
Meganas ziņkārība guva virsroku.
-�� Kāpēc jūs meklē karavīri? viņa jautāja.
-�� Teiksim tā, mums īsti nesakrīt uzskati, atbildēja Haimē.
Ar to bija jāsamierinās. �Pagaidām, ��viņa nodomāja, jo apņēmās uzzināt par �o cilvēku vairāk.
Pēc pusstundas, kad bēgļi bija nonāku�i nomaļā me�a pļaviņā, Haimē sacīja:
-�� Saule jau uzlēkusi. Mēs paliksim te līdz vakaram. Tad viņ� paskatījās uz Meganu. �onakt mums būs jāiet ātrāk.
Viņa palocīja galvu.
-� Labi.
Haimē paņēma guļammaisus un tos atritināja.
-�� Ņemiet manējo, māsa. Esmu pieradis gulēt uz ze�mes, Fēlikss Karpio uzrunāja Meganu.
-� Tas ir jūsu maiss, Megana iebilda. Es nevaru�
-��� Dieva dēļ! Amparo strupi izmeta. Lien maisā. Mums nav nekādas vēlē�anās, lai tavi spiedzieni, ieraugot zirnekli, neļauj mums gulēt. Sievietes balsī skanēja naidīgums, kuru Megana nespēja izskaidrot.
Nesakot vairs ne vārda, mūķene ielīda guļammaisā. �Kas viņai neclocl mieru?� viņa domāja.
Megana skatījās, kā da�u pēdu attālumā no viņas Haimē atritina guļammaisu un ielien iek�ā. Amparo Miro�ņa ielīda pie viņa. �Skaidrs, � Megana nodomāja.
Haimē paskatījās uz mūķeni.
-�� Centieties izgulēties, viņ� teica. Mums priek�ā vēl tāls ceļ�.
Meganu pamodināja vaidi. Izklausījās, ka cilvēku mo�ka briesmīgas sāpes. Norūpējusies viņa piecēlās sēdus. �īs skaņas nāca no Haimē guļammaisa. �Viņ� noteikti ir neglābjami slims, "bija pirmā doma, kas ie�āvās Meganai prātā.
Vaidi kļuva skaļāki, tad atskanēja Amparo Hironas balss:
-�� Ak, jā, jā! Dod man to, qnendo. Stiprāk! Jā! Tagad! Tagad!
Megana nosarka. Viņa centās aizspiest ausis, lai ne�dzirdētu �īs skaņas, bet velti. Un gribot negribot viņa sāka domāt, kā būtu, ja Haimē Miro mīlētu viņu.
Tūlīt viņa pārkrustījās un sāka skaitīt lūg�anu: �Piedod man, Tēvs. Ļauj, lai manas domas pildi tikai Tu. Liec ma�nam garam meklēt Tevi, lai tas var atrast savu avotu un labo Tevī. �
Bet elsas neaprima. Beidzot, kad Megana jau domāja, ka nespēs to izturēt nevienu mirkli ilgāk, tās apklusa. Ta�u aizmigt neļāva citas skaņas. Trok�ņi, kas atbalsojās apkārtējā me�ā. Visur skanēja putnu mīlas dziesmu kakofonija, �irkstēja sienā�i, �abinājās mazāki dzīvnieki un dobji ņurdēja lielāki. Megana bija aizmirsusi, cik pasaule trok�ņaina. Viņai ļoti trūka klostera brīni�ķīgā klusuma. Pa�ai par pārsteigumu, viņai trūka pat bērnunama. Briesmīgā, brīni�ķīgā bērnunama�
Avila 1957
Viņa tika dēvēta par Briesmīgo Meganu.
Viņa tika dēvēta par Zilacaino velnēnu.
Viņa tika dēvēta par Nepārspējamo Meganu.
Viņai bija desmit gadu.
Bāreņu namā Megana tika nodota zīdaiņa vecumā. Meitenīti uz savu durvju sliek�ņa atrada kāds zemnieks un viņa sieva, bet viņi nespēja uzņemties rūpes par pamesto bērnu.
Bērnunams bija neizskatīga, balsināta divstāvu ēka vienā no Aviļas nabadzīgākajiem nomales rajoniem Svētā Vinsenta laukuma malā. �o iestādi vadīja Mersedese Anhelesa, īsta amazone, kas aiz skarbas izturē�anās slēpa sirsnī�gu pieķer�anos saviem aizbilstamajiem.
Megana izskata ziņā stipri at�ķīrās no citiem bērniem. Ar gai�ajiem matiem un ko�zilajām acīm viņa spilgti iz�cēlās tum�acaino, tum�mataino bērneļu vidū. Bet jau pa�ā sākumā bija redzams, ka Megana at�ķiras arī citādā veidā. Viņa bija līdz fanātismam neatkarīga barvede un blēņda�re. Kad bērnunamā gadījās kāda ķibele, Mersedese Anlie-i lesa nemaz ne�aubījās, ka vainojama Megana.
Gadu gaitā �is sparīgais meitēns organizēja protesta kampaņu, pieprasot labāku ēdienu, mēģināja saliedēt
bērnus apvienībā, izgudroja neiedomājamus veidus audzi�nātāju pārmācī�anai un arī vairākas reizes centās aizbēgt. Protams, bērni Meganu bija ļoti iemīļoju�i. Kaut arī daudzi no patversmes iemītniekiem bija vecāki par mazo dumpi�nieci, visi griezās pie viņas pēc padoma. Viņa bija dzimu�si vadone. Un mazākajiem bērniem ārkārtīgi patika klausī�ties Meganas stāstos. Viņai piemita ļoti dzīva iztēle.
-�� Kas bija mani vecāki, Megana?
-�� Ahā! Tavs tēvs bija ļoti veikls dārglietu zaglis. Nakts vidū pa viesnīcas jumtu viņ� ielīda numurā un nozaga kādai slavenai aktrisei briljantu. Bet tajā brīdi, kad tavs tēvs lika briljantu kabatā, aktrise pamodās. Viņa ieslēdza gaismu un ieraudzīja zagli.
-� Vai viņa lika tēvu arestēt?
-�� Nē. Viņ� bija ļoti skaists.
-�� Un kas notika tālāk?
-� Viņi iemīlējās un apprecējās. Tad piedzimi tu.
-�� Bet kāpēc vecāki ielika mani bērnunamā? Vai viņi mani nemīlēja?
Uz �o jautājumu jau atbildēt bija grūtāk.
-��� Protams, ka viņi tevi mīlēja. Bet� nu� viņi bija aizbrauku�i uz �veici slēpot un gāja bojā drausmīgā lavīnā�
-�� Kas ir drausmīga lavīna?
-�� Tā ir milzīga sniega kaudze, kas vienā mirklī sāk velties lejup no kalna un aprok tevi.
-� Un abi gan tēvs, gan māte gāja bojā?
-�� Jā. Un viņu pēdējie vārdi bija, ka mīl tevi. Ta�u nebija neviena, kas par tevi rūpētos, tādēļ tu tiki nogādāts �eit.
Megana tikpat dedzīgi kā citi bērni vēlējās uzzināt, kas ir viņas vecāki, un vakaros līdz aizmig�anai fantazēja visādus stāstus: �Mans tēvs piedalījās pilsoņu karā. Viņ� bija kapteinis un ļoti drosmīgs karavīrs. Reiz viņu kaujā ievainoja, un mana māte bija medicīnas māsa, kas viņu kopa. Viņi apprecējās, tad tēvs atgriezās frontē un tika
nogalināts. Māte bija pārāk trūcīga, lai mani uzturētu, vi�ņai vajadzēja atstāt mani pie lauku mājas. Tas salauza viņai sirdi. � Tad meitene no �ēluma raudāja par savu drosmīgo, karā kritu�o tēvu un bēdu salauzto māti.
Vai cits stāsts: �Mans tēvs bija matadors. Viens no sla�venākajiem pasaulē. Viņ� bija Spānijas mīlulis. Visi viņu dievināja. Mana māte bija skaistaJlamenko dejotāja. Viņi apprecējās, tad kādu dienu milzīgs, nikns vērsis nogalināja tēvu. Un māte bija spiesta no manis atteikties. �
Vai arī: �Mans tēvs bija viltīgs spiegs no kādas citas zemes��
�īm fantāzijām nekad nebija gala.
Bāreņu namā mitinājās trīsdesmit bērnu, sākot no pa�mestiem, tikko pasaulē nāku�iem zīdainī�iem līdz �etrpa�dsmit gadus veciem pusaud�iem. Vairākums bija spānie�i, bet bija arī bērni no citām valstīm, un Megana iemācījās teko�i runāt vairākās valodās. Viņas guļamistabā dzīvoja ducis meiteņu. Līdz vēlai naktij �ukstus tika risinātas saru�nas par lellēm un apģērbiem, bet, meitenēm augot lielā�kām, tika pārspriests arī sekss. Drīz vien tas kļuva par galveno sarunu tematu.
-�� Esmu dzirdējusi, ka ļoti sāpot.
-��� Man vienalga. Nevaru vien sagaidīt, kad varē�u pamēģināt.
-��� Es noteikti precē�os, bet nekad neļau�u savam vīram ar mani darīt to. Manuprāt, tas ir neķītri.
Kādu nakti, kad visi gulēja, meiteņu guļamistabā ie�lavījās Primo Kondē, viens no jaunajiem bērnunama zēniem. Viņ� devās pie Meganas gultas.
-�� Megana� viņ� �ukstēja.
Meitene uzreiz pamodās.
-�� Primo? Kas noticis?
Viņ� nobijies raudāja.
-� Vai varu iekāpt pie tevis gultā?
-� Jā. Tikai klusu.
Primo bija trīspadsmit gadu, tikpat cik Meganai, ta�u zēns savam vecumam bija mazs augumā un agrā bērnībā ticis seksuāli izmantots. Tāpēc viņu mocīja ļauni murgi, un naktīs viņ� bie�i kliegdams pamodās. Citi bērni viņu iz�smēja, bet Megana puisēnu aizstāvēja.
Primo iekāpa gultā, un Megana juta, ka pār zēna vaigiem plūst asaras. Viņa cie�i apskāva nelaimīgo.
-�� Viss ir labi, viņa �ukstēja. Viss ir labi.
Viņa maigi Primo �ūpoja, līdz �ņuksti mitējās. Abu augumi bija cie�i sakļāvu�ies, un Megana juta zēna augo�o uzbudinājumu.
-�� Primo�
-�� Piedod. Es� es tur neko nevaru darīt.
Viņa cietais loceklis spiedās pret Meganas augumu.
-�� Es tevi mīlu, Megana. Tu esi vienīgā visā pasaulē, kuru es mīlu.
-� Tu jau vēl neesi bijis pasaulē.
-�� Lūdzu, nesmejies par mani.
-�� Es nesmejos.
-�� Man neviena cita nav, tikai tu.
-�� Es zinu.
-�� Es mīlu tevi.
-� Es tevi arī mīlu, Primo.
-�� Megana� vai tu� ļautu man tevi mīlēt? Lūdzu.
-�� Nē.
Iestājās klusums.
-��� Piedod, ka iztraucēju tevi. Ie�u atpakaļ uz savu gultu. Viņa balss bija pilna sāpju. Un viņ� kāpa ārā no gultas.
-�� Pagaidi. Megana cie�i apskāva Primo, vēlēdamās mazināt viņa cie�anas un arī pati juzdamās uzbudināta.
-�� Primo, es� Es nevaru ļaut tev sevi mīlēt, bet es varu izdarīt kaut ko tādu, ka tu jutīsies labāk. Vai esi ar mieru?
-� Jā, viņ� neskaidri nomurmināja.
Primo mugurā bija pid�ama. Megana parāva auklu, kas saturēja bikses, un iebāza tajās roku. �Viņ� ir vīrietis, �
viņa nodomāja, tad maigi saņēma Primo locekli un sāka to glāstīt.
-�� Ak, cik brīni�ķīgi! viņ� ievaidējās un brīdi vēlāk piebilda: Ak Dievs, es mīlu tevi, Megana.
Viņas augums dega kā ugunīs, un, ja tobrīd Primo būtu sacījis: �Es gribu ar tevi mīlēties,� viņa būtu piekri�tusi.
Bet viņ� gulēja kluss un pēc da�ām minūtēm atgriezās savā gultā.
Tajā naktī Megana vairs nespēja iemigt. Un viņa ne�kad vairs neļāva Primo kāpt savā gultā.
Kārdinājums bija pārāk liels.
Laiku pa laikam kāds bērns tika aicināts uz priek�nie�ces kabinetu satikties ar potenciālajiem aud�uvecākiem. Tādās reizēs bāreņu vidū izcēlās liels satraukums, jo tas nozīmēja iespēju izbēgt no patversmes nomāco�ās rutīnas, iespēju tikt īstās mājās un kādam piederēt.
Vairākus gadus Megana noskatījās, kā risinās bērnu izvēle. Audzēkņi nonāca tirgotāju, zemnieku, baņķieru, veikalu īpa�nieku mājās. Bet vienmēr izvēlējās citu bērnu, nekad Meganu. Tā notika tāpēc, ka viņas blēņdares repu�tācija nevienam nebija noslēpums. Viņa dzirdēja iespēja�mo aud�uvecāku sarunas.
-� Viņa ir ļoti skaista, bet grūti valdāma.
-� Vai tā nav tā meitene, kas pagāju�ajā mēnesī bērnu�namā iemānīja divpadsmit suņus?
-�� Runā, viņa esot barvede. Baidos, ka viņa nesadzī�vos ar mūsu bērniem.
�iem cilvēkiem nebija ne jausmas, cik ļoti bērni Me�ganu mīlēja.
Reizi nedēļā uz bērnunamu nāca tēvs Berrendo un apmeklēja visas istabas. Megana �os apciemojumus ļoti gaidīja. Viņa bija kaislīga lasītāja, tādēļ priesteris un Mersedese Anhelesa rūpējās, lai meitene vienmēr būtu no�dro�ināta ar grāmatām. Ar tēvu Berrendo viņa varēja pār�
runāt tādus jautājumus, kādus ar citiem apspriest neuz�drīkstējās. Un tas zemnieku pāris, kur� bija atradis Meganu, arī bija vērsies pēc padoma pie tēva Berrendo.
-�� Kāpēc viņi negribēja mani paturēt? Megana jau�tāja.
-��� Viņi ļoti gribēja, Megana, ta�u viņi bija veci un slimi, priesteris centās saudzīgi paskaidrot.
-�� Kā tu domā, kāpēc īstie vecāki mani pameta tajā fermā?
-�� Esmu pārliecināts, ka viņi bija ļoti trūcīgi un nevarē�ja atļauties tevi paturēt.
Kļūstot vecāka, Megana arvien vairāk un vairāk pievērsās Dievam. Viņu skāra Katoļu baznīcas intelektuā�lie aspekti. Viņa lasīja Svētā Augustīna �Atzī�anos�, Asīzes Franciska, Tomasa Mora, Tomasa Mērtona un daudzu citu darbus. Megana regulāri gāja baznīcā, viņai prieku sagādā�ja svinīgie rituāli mise, vakarēdiens, svētības saņem�ana. Bet varbūt visvairāk Meganai patika brīni�ķīgā miera izjūta, kas viņu vienmēr apņēma baznīcā.
-�� Es gribu kļūt par katolieti, kādu dienu Megana sacīja tēvam Berrendo.
Viņ� saņēma meitenes roku un, acīm dzirkstot, sacīja:
-� Varbūt tu jau tā esi, Megana, bet mēs to nokārtosim kā nākas.
-�� Vai tu tici Dievam, Visuvarenajam Tēvam, debess un zemes Radītājam?
-Jā, ticu!
-�� Vai tu tici Jēzum Kristum, Viņa vienīgajam dēlam, kur� piedzima un cieta?
-Jā, ticu!
-�� Vai tu tici Svētajam Garam, svētai, vispārējai baznī�cai, svētajai sadraudzei, grēku piedo�anai, miesas aug�ām�cel�anai un mū�īgai dzīvo�anai?
-Jā, es ticu!
Priesteris viegli uzpūta meitenes sejai.
-� Exi ab eci, spiritus immunde. Atbrīvo viņu, ne�ķīstais gars, un dod vietu Svētajam Garam, Mierinātājam. Viņ� vēlreiz uzpūta viņas sejai. Megana, ar savu elpu saņem labo Garu un Dieva svētību. Lai miers ar tevi.
Piecpadsmit gadu vecumā Megana bija izveidojusies par skaistu jaunu sievieti ar gariem, gai�iem matiem un pienbaltu ādu, un viņa vēl vairāk izcēlās savu biedru vidū.
Kādu dienu vina tika aicināta uz Mersedeses Anhelesas kabinetu. Tur bija arī tēvs Berrendo.
-� Labdien, tēvs.
-�� Labdien, mīļā Megana.
-� Diem�ēl mums radu�ās grūtības, Megana, sarunu iesāka Mersedese Anhelesa.
-��� Ak tā? Megana pūlējās atcerēties savu pēdējo nedarbu.
-�� Mūsu namā bērniem ir noteikta vecuma robe�a piecpadsmit gadi -, un tu jau esi nosvinējusi savu piecpa�dsmito dzim�anas dienu, direktore sacīja.
Meganai, protams, �is noteikums bija zināms jau sen. Bet viņa to bija noglabājusi kaut kur dziļi, tlziļi, jo nevēlē�jās skatīties patiesībai acīs, ka visā pasaulē nav vietas, uz kurieni viņa varētu iet, ka nevienam viņa nav vajadzīga un ka atkal būs pamesta.
-Vai man� Vai man jāiet projām?
Laipnā amazone bija bēdīga, bet viņai nebija izvēles.
-� Baidos, ka likumi jāievēro. Mēs varam sameklēt tev kalpones vietu.
Meganai nebija ko teikt.
Klusumu pārtrauca tēvs Berrendo.
-�� Uz kurieni tu vēlētos doties?
Domājot, ko atbildēt uz jautājumu, Meganai prātā ie�āvās doma. Bija kāda vieta, kur viņa varētu doties.
No divpadsmit gadu vecuma viņa, palīdzot pelnīt sa�vu uzturē�anas maksu bāreņu namā, bija devusies uz
pilsētu izpildīt da�ādus uzdevumus, un bie�i viņai bija vajadzējis iegriezties cistercie�u ordeņa sievie�u klosterī. Vienmēr viņai bija kas nododams mātei Betīnai. Megana pazag�us bija nolūkojusies mūķenēs, kad viņas lūdza Die�vu vai staigāja pa gaiteņiem, un ik reizi juta gandrīz visaptvero�u mieru.
Mātei Betīnai bija iepatikusies attapīgā jaunā meitene, un viņas jau sen mēdza risināt garas sarunas.
-��� Kāpēc cilvēki stājas klosteros? reiz Megana bija jautājusi.
-�� Cilvēki pie mums nāk, da�ādu iemeslu mudināti. Vairākums vēlas savu dzīvi ziedot Dievam. Bet da�i atnāk tāpēc, ka zaudēju�i cerības. Mēs viņiem tās dodam. Vēl citiem �ķiet, ka viņu dzīvei nav jēgas. Mēs parādām, ka dzīves jēga ir Dievs. Un ir arī tādi, kas jūtas pamesti un vēlas kādam piederēt.
�ie vārdi bija skāru�i jūtīgu stīgu meitenes dvēselē. �Es nekad nevienam īsti neesmu piederējusi, "Megana do�māja. "�ī ir mana iespēja. �
-�� Domāju, ka vēlos iestāties klosterī.
Pēc se�ām nedēļām viņa nodeva zvērestus.
Beidzot Megana bija atradusi to, ko tik ilgi meklējusi. Viņa kādam piederēja. Mūķenes bija viņas māsas, ģimene, kas viņai nekad nebija bijusi, un viņas visas bija pakļautas vienam Tēvam.
Megana klosterī strādāja par grāmatvedi. Viņu apbūra senā zīmju valoda, ko māsas izmantoja, kad vajadzēja sazināties ar māli Betīnu. Sistēma sastāvēja no �etrsimt septiņdesmit divām zīmēm, ar tām pietika, lai pavēstītu visu nepiecie�amo.
Kad bija pienākusi kādas māsas kārta slaucīt putekļus garajos gaiteņos, māte Betīna pastiepa uz priek�u labo roku ar delnas pamatni uz aug�u un tai uzpūta. Ja mūķe�nei bija sacēlusies temperatūra, viņa aizgāja pie klostera priek�nieces un piespieda labās rokas vidējā pirksta un
rādītājpirksta galiņus kreisās rokas locītavai. Ja kavējās kāda lūguma izpilde, priore labās rokas dūri pacēla pie labā pleca un pavirzīja to nedaudz uz priek�u un leju.
"Rit. �
Kādu novembra rītu Megana iepazinās ar rituāliem, kas izpildāmi, saskaroties ar nāvi. Viena no mūķenēm mira, un krusta ejā tika grabināts koka grabulis, tas bija signāls sākt rituālu, kas nebija mainīts kop� 1030. gada. Visas, kas varēja atsaukties uz �o aicinājumu, steidzās uz izolatoru un nometās ceļos svaidī�anas ceremonijai un psalmu skandē�anai. Mūķenes klusi lūdza svētos, lai aiz�bilst par mū�ībā aizejo�ās māsas dvēseli. Lai parādītu, ka pienācis laiks pēdējam sakramentam, māte Betīna pastie�pa uz priek�u kreiso roku ar delnu uz aug�u un ar labās rokas īk�ķi uzvilka uz delnas krustu.
Un pēdīgi tika parādīta arī pa�as nāves zīme māsa ar labās rokas īk�ķi viegli pieskārās zodam un viegli pacēla to uz aug�u.
Kad bija noskaitītas pēdējās lūg�anas, mirstīgās atlie�kas uz stundu tika atstātas bez uzraudzības, lai dvēsele mierīgi varētu tās pamest. Gultas kājgalī koka sve�turi dega lielā Lieldienu svece kristie�u simbols mū�īgai gaismai.
Izolatora māsa nomazgāja līķi un ietērpa miru�o mūķeni viņas habitā, virs baltās galvassegas uzlika melnu skapulāru, uzvilka rupjas zeķes un ar rokām darinātas sandales. Kāda māsa ienesa no svaigiem, klostera dārzā plūktiem ziediem darinātu vainagu. Kad mirusī sieviete bija apģērbta, se�as māsas procesijā aiznesa nelaiķi uz baznīcu un novietoja uz katafalka, kas bija apklāts ar baltu palagu un pagriezts pret altāri. Dieva priek�ā aizgājēja netika atstāta viena, abās pusēs katafalkam divas mūķenes plandījo�ā Lieldienu sveces gaismā visu dienu un nakti skaitīja lūg�anas.
Nākamās dienas pēcpusdienā pēc rekviēma mises pa klostera eju mūķenes aiznesa miru�o uz savrupu, ar aug�
stu mūri apjoztu kapsētu, kur klostera iemītnieces arī pēc nāves saglabāja savu noslēgtību. Māsas, pa trim katrā pusē, ar baltiem linu dvieļiem lēnām ielaida aizgājēju kapā. Pēc cistercie�u tradīcijas, miru�ie tika guldīti zemē neapsegti, bez zārka. Sākoties pēdējai dievkalpojuma daļai, kas veltīta miru�ajai māsai, divas mūķenes lēnām bēra zemi uz nekustīgā ķermeņa, tad visas atgriezās baznīcā teikt grēku no�ēlas psalmus. Trīs reizes viņas lūdzās, lai Dievs ap�ēlojas par miru�ās dvēseli.
�Domino miserere superpeccatrice."
�Dominē miserere super peccatrice. �
�Dominē miserere super peccatrice. �
Bie�i gadījās, ka jauno Meganu pārņēma melanholija. Klosteris deva viņai mieru, tomēr kaut kas viņu urdīja. �ķita, kaut kā pietrūkst. Viņa juta ilgas, kurām sen jau vajadzēja būt aizmirstām. Viņa pieķēra sevi domājam par bāreņu namā paliku�ajiem draugiem un prātojam, kas ar viņiem noticis. Viņa gudroja, kas notiek pasaulē, pasaulē, no kuras viņa atteikusies, pasaulē, kur mīt mūzika, dejas un smiekli.
Megana aizgāja pie mātes Betīnas.
-�� Laiku pa laikam tā notiek ar mums visām, māte mierināja jauno mūķeni. Baznīca to sauc par acedia. Tas ir gara panīkums, sātana ierocis. Neraizējies par to, bērns. Gan jau pāries.
Un pārgāja arī.
Bet bija kaut kas tāds, kas nepārgāja, dvēseles dzīlēs mīto�as ilgas atklāt, kas ir viņas vecāki. �To es nekad nezinā�u, � Megana izmisusi domāja. �Kamēr vien dzīvo�u.�
Ņujorka 1976
Ārpusē pie Ņujorkas viesnīcas �Waldorf-Astoria� ar pelēko fasādi pulcējās �urnālisti, lai noskatītos vakartērpos saposu�os slavenību parādi. Aplūkojamie, izkāpu�i no sa�viem limuzīniem, drīz vien nozuda aiz virpuļdurvīm un no turienes devās tālāk uz Lielo balles zāli tre�ajā stāvā. Viesi bija sabrauku�i no visas pasaules.
Plaiksnīja fotoaparātu zibspuld�u zib�ņi, un skanēja reportieru saucieni: �Viceprezidenta kungs, vai jūs, lūdzu, nepaskatītos �urp?� �Gubernator Ēdams, vai es, lūdzu, varētu nofotografēt jūs vēlreiz?�
Te grozījās gan senatori un pat vairāku valstu valdības pārstāvji, gan biznesa varenās haizivis, gan citi ievērojami cilvēki. Viņi visi bija te ieradu�ies, lai nosvinētu Elenas Skotas se�desmito dzim�anas dienu. Atklāti runājot, viņi godināja ne tik daudz Elenu Skotu pa�u, cik viena no pasaulē varenākā konglomerāta, �Scott Industries�, filan�tropiju. Milzīgajai, aizvien vēl augo�ajai biznesa impērijai piederēja naftas kompānijas un tēraudlietuves, komunikā�ciju sistēmas un bankas. Arī visa �ovakar ieņemtā nauda aizies starptautiskām labdarības organizācijām.
�Scott Industries" ienākuma avoti bija atrodami ikvienā pasaules daļā. Pirms divdesmit septiņiem gadiem �īs kom-
p&nijas prezidents Mailo Skots negaidīti bija miris ar sirds�trieku un milzu impērijas vadību pārņēma nelaiķa sieva Elena. Turpmākie gadi pierādīja, ka viņa ir nepārspējama biznesmene, jo vairāk nekā trīs reizes palielināja "Scoll Industries � aktīvus.
�Waldorf-Astoria� Lielā balles zāle bija ļoti pla�a tel�pa, ieturēta bē�a un zeltainos toņos, sarkans paklājs sedza skatuvi vienā malā. Zāli puslokā ietvēra balkons ar trīsdesmit trim lo�ām. Katrā no tām karājās kristāla lustra.
Balkona centrā sēdēja goda viesis. Kopumā pie gara�jiem, ar mirdzo�iem sudraba traukiem klātajiem galdiem vakariņoja vismaz se�i simti vīrie�u un sievie�u.
Pēc maltītes uz skatuves kāpa Ņujorkas gubernators.
-�� Viceprezidenta kungs, dāmas un kungi, godājamie viesi! �ovakar esam sapulcēju�ies ar vienu nolūku paust cieņu ievērojamai sievietei un viņas nesavtīgajai augst�sirdībai, kuru esam redzēju�i daudzu gadu garumā. Elena Skota ir cilvēks, kur� gūtu panākumus jebkurā dzīves jomā. Viņa varētu būt izcila zinātniece vai ārste. Tikpat labi viņa varētu kļūt par varenu politiķi, un man jāsaka, ja Elena Skota nolems balotēties Amerikas Savienoto Valstu prezidenta vēlē�anās, es bū�u pirmais, kas nodos savu balsi par viņu. Protams, ne jau nākamajās, bet aiznākama�jās vēlē�anās.
Atskanēja smiekli un aplausi.
-�� Bet Elena Skota ir kas daudz vairāk nekā vienīgi lieliska sieviete. Viņa ir �ēlsirdīga, līdzjūtīga, cilvēcīga būtne, kas nekad nevilcinās iejaukties sare�ģījumos, ar kādiem �odien saskaras pasaule�
Viņ� runāja vēl krienu brīdi, bet Elena Skota vairs neklausījās. �Kā viņ� maldās, �� gavilniece pie sevis ironizē�ja. �Cik loti viņi visi maldās! �Scott Industries� vispār nepie�der man. Mēs ar Mailo to nozagām. Un es esmu vainoja�ma vēl smagākā noziegumā par zag�anu. Nu jau vairs tam nav nekādas nozīmes. Tagad vairs ne. Jo es drīz bū�u mirusi."
Viņa precīzi atcerējās vārdus, ko ārsts bija teicis, kamēr viņa lasīja laboratorijas slēdzienu, kur� vienlaikus bija arī viņas nāves spriedums.
-�� Man ārkārtīgi �ēl, Skotas kundze, bet diem�ēl nav iespējams to pateikt saudzīgāk. Vēzis jau pārņēmis visu jūsu limfātisko sistēmu. Operēt ir par vēlu.
Viņa bija jutusi iegulstam kuņģī svina smagumu.
-�� Cik� cik laika man vēl atlicis?
Ārsts vilcinājās.
-�� Gads� varbūt.
�Par maz. Man vēl ir tik daudz darāma. �
-�� Jūs par to, protams, nevienam neteiksiet. Viņas balss skanēja mierīgi.
-�� Bez �aubām.
-�� Paldies, doktor.
Elena nespēja atcerēties nedz to, kā atstājusi Kolumbijas Prezbiterie�u medicīnas centru, nedz arī braucienu mā�jup. Vienīgā doma, kas pulsēja galvā, bija: �Man viņa jāatrod, pirms nomirstu. �
Gubernators beidza runu.
-�� Dāmas un kungi, man ir tas gods un privilēģija lūgt jūsu priek�ā Elenu Skotas kundzi.
Cilvēki piecēlās kājās. Atbildot uz �īm ovācijām, arī Elena piecēlās un devās uz skatuvi sīka, sirma kundze ar staltu stāju, eleganti ģērbusies, pūlēdamās izstarot dzīvessparu, kura viņai vairs nebija. �'Skaloties uz mani, viņi skatās it kā uz tālas, sen apdzisu�as zvaigznes gaismu, � Elena rūgti pasmīnēja. �Patiesībā manis te nemaz vairs nav. �
Uzkāpusi uz skatuves, viņa pagaidīja, līdz norimst ap�lausi. �Viņi aplaudē briesmonim. Ko �ie ļaudis darītu, ja zinātu patiesību?" Runājot kundzes balss skanēja noteikti.
-� Viceprezidenta kungs, senatori, gubernator Ēdams�
�Gads, " tikmēr galvā risinājās citas domas. �Kur gan
viņa atrodas, un vai vispār vēl ir dzīva? Man tas jāno�skaidro. "
Viņa runāja, sacīja tos vārdus, kurus skatītāji gaidīja.
-�� Ar prieku pieņemu �o goda parādī�anu ne vien sev, bet visiem cilvēkiem, kas smagi strādāju�i, lai atvieglotu rūpju nastu tiem, kuriem veicies mazāk par mums�
Domas atkal aizslīdēja atpakaļ �etrdesmit divu gadu pagātnē uz Indiānas �tata pilsētiņu Gēri�
Astoņpadsmit gadu vecumā Elena Dudā�a strādāja �Scott Industries� automātu daļu ra�o�anas uzņēmumā Gē�ri, Indiānas �tatā. Viņa bija pievilcīga, komunikabla meite�ne, kas labi sapratās ar kolēģiem. Kad kādu dienu uzņē�mumu pārskatīt ieradās Mailo Skots, Elenu izraudzījās viņam par pavadoni.
-�� Ei! Kā būs ar tevi, Elen? Varbūt tu apprecēsies ar �efa brāli, un mēs visi vēlāk vergosim tev.
-��� Kā gan citādi? Un tas notiks tad, kad pūcei aste ziedēs! Elena Dudā�a nosmējās.
Mailo Skots nepavisam nebija tāds, kā Elena bija viņu iedomājusies. Viņam bija mazliet pāri trīsdesmit, viņ� bija gar� un kalsns. "Tiri glīts, � meitene viņu novērtēja. Viņ� izturējās bikli, gandrīz godbijīgi.
-�� Ļoti laipni, Dudā�as jaunkundz, ka atradāt laiku, lai mani izvadātu pa uzņēmumu. Ceru, ka neatrauju jūs no darba.
Meitene pasmaidīja.
-� Cem, ka atraujat gan.
Ar viņu bija viegli sarunāties.
�Grūti aptveri, ka es te gvel�u muļķības ar �efa brāli. Ko teiks mamma un tētis, kad uzzinās?�
�ķita, ka Mailo no tiesas rūp strādnieki un viņu grū�tības. Elena aizveda Skotu uz cehu, kur ra�oja zobratus un pārslēgu mehānismus. Viņa parādīja rūdī�anas telpu, kur mīkstās detaļas tika apstrādātas, tad iesaiņo�anas un no�sūtī�anas nodaļu. Izskatījās, ka redzētais Skotu iespaidojis.
-��� Cik liels ir �is uzņēmums! Vai ne, Dudā�as jaun�kundz?
�Viņam tas viss pieder, bet viņ� izturas kā brīnumu pārņemts bērns, laikam, jau cilvēki ir loti da�ādi. �
Nelaime notika komplektē�anas cehā. Pie griestiem piestiprinātajā ierīcē, kas pārvietoja dzelzs stieņus uz ma�īnu darbnīcu, pārtrūka trose, un smagā dzelzs krava gāzās lejup. Mailo Skots stāvēja tie�i zem tās. To, kas notiek, Elena pamanīja sekundes simtdaļu pirms kravas atraisī�anās un, neko nedomādama, pagrūda Mailo projām. Pati viņa nepaguva atlēkt sāņus, un divi no lielajiem stie�ņiem uzkrita viņai virsū. Elena zaudēja samaņu.
Atmodās viņa slimnīcas privātā palātā. Telpu no vie�nas vietas pildīja ziedi. Kad Elena atvēra acis un paskatījās apkārt, viņa neviļus nodomāja: "Usmu mirusi un nonākusi debesis. �
Tur bija orhidejas, rozes, lilijas, krizantēmas un reti ziedi, par kuru izcelsmi viņai nebija ne mazākās nojautas.
Labā roka bija ieģipsēta, ribas pārsietas, viss augums sāpēja kā sadauzīts.
Ienāca medicīnas māsa.
-��� A, jūs esat pamodusies, Dudā�as jaunkundz. Pa�teik�u ārstam.
-�� Kur� kur es atrodos?
-�� Bleika centrā� tā ir privāta slimnīca.
Elena pārlaida skatienu pla�ajai telpai. �Es nemū�am nevarē�u to samaksāt. �
-� Mēs visu laiku uzklausām jums domātos zvanus.
-� Kādus zvanus?
-�� �urnālisti lau�as iek�ā, lai jūs intervētu. Arī draugi ir zvanīju�i. Vairākas reizes interesējies Skota kungs�
�Mailo Skots!"
-� Vai ar viņu viss ir kārtībā?
-� Kā, lūdzu?
-� Vai viņ� necieta nelaimes gadījumā?
-�� Nē. Viņ� atkal bija atnācis no rīta, bet jūs gulējāt.
-� Viņ� bija atnācis pie manis?
-� Jā. Māsa pavērās apkārt. Ziedus sanesis galve�nokārt vin�.
j
�Neticami. �
-�� Uzgaidāmā telpā ir jūsu māte un tēvs. Vai gribat viņus redzēt?
-� Protams.
-� Tad es sūtī�u viņus iek�ā.
�Brālīt balto, vēl nekad slimnīcā pret mani nav tā iz�turēju�ies, � Elena brīnījās.
Palātā ienāca vecāki un tuvojās slimnieces gultai. Abi bija dzimu�i Polijā, tādēļ viņu angļu valoda bija neveikla. Elenas tēvs bija mehāniķis, drukns, smagnējs vīrs pāri piecdesmit, bet māte bija maza auguma zemniece no Ziemeļeiropas.
-�� Atnesu tev zupu, Elen.
-�� Mamin� slimnīcās pacientiem dod ēst.
-�� Bet ne jau tādu zupu, kādu es vāru. Ēd, un tu ātrāk atveseļosies.
-� Vai avīzi redzēji? Es atnesu tev vienu eksemplāru, ierunājās tēvs.
Viņ� sniedza meitai laikrakstu. Liels virsraksts vēstīja: FABRIKAS STRĀDNIECE RISKĒ AR DZĪVĪBU, LAI GLĀBTU ĪPA�NIEKU.
Elena rakstu izlasīja divas reizes.
-�� Izglābdama viņam dzīvību, tu rīkojies ļoti drosmīgi.
�Drosmīgi? Ja man būtu bijis laiks padomāt, es glābtu
savu dzīvību. Neko tik stulbu savā mū�ā vēl neesmu darī�jusi. Ārprāts, mani ta�u varēja nosist!��
Mailo Skots ieradās Elenu apraudzīt vēlāk. Viņ� atnesa kārtējo puķu pu�ķi.
-�� Tās jums, viņ� kautrīgi teica. Ārsti saka, jūs izveseļosieties. Es� Man trūkst vārdu, lai izteiktu savu pateicību.
-�� Nav jau par ko.
-�� Tik drosmīgu rīcību es vēl nekad nebiju piedzīvojis. Jūs izglābāt man dzīvību.
Elena mēģināja pakustēties, bet �ī piepūle radīja asas sāpes rokā.
-� Vai jums kaut kur sāp?
-�� Viss ir labi. Sāns sāka pulsēt sāpēs. Ko ārsti teica, kas man vainas?
-Jūs esot salauzusi roku un trīs ribas.
Sliktākas ziņas pavēstīt nebūtu iespējams. Hiēnas acis saplūda asaras.
-�� Kas noticis?
Kā lai viņa to pasaka? Mailo tikai smietos par viņu. Viņa jau ilgi krāja naudu, lai pavadītu brīvdienas Ņujorkā, kurp viņa un da�as citas fabrikas strādnieces bija nolē�mu�as doties. Par to viņa bija sen sapņojusi. '�Tagacl kādu mēnesi vai pat ilgāk es nevarē�u strādāt. Ardievu, Manhetena!�
Elena strādāja no piecpadsmit gadu vecuma. Viņa vienmēr dedzīgi sargāja savu neatkarību un paļāvās tikai uz sevi, bet �obrīd viņa domāja: �Ja nu viņ� jūtas tik pateicīgs, tad varbūt samaksās kādu dalu no slimnīcas rēķiniem. Bet es jau nu to nelūg�u." Pamazām slimniece kļuva miegaina. �Dro�i vien vainīgas zāles."
Miegainā balsī viņa nomurmināja:
-�� Paldies par visiem �iem ziediem, Skota kungs. Ļoti priecājos, ka mani apciemojāt. �Par rēķiniem es raizē�os vēlāk. �
Un Elena Dudā�a aizmiga.
Nākamajā rītā Elenas palātā ienāca izskatīgs gara au�guma vīrietis.
-�� Labrīt, Dudā�as jaunkundz. Kā �orīt jūtaties?
-� Paldies, labāk.
-��� Mani sauc Sems Nortons, esmu �Scott Industries" galvenais sabiedrisko attiecību speciālists.
-������������ Ak! Elena viņu nekad agrāk nebija redzējusi.
-�� Vai jūs dzīvojat �eit?
-�� Nē. Es atlidoju no Va�ingtonas.
-�� Lai satiktos ar mani?
-� Lai jums palīdzētu.
-� Palīdzētu? Kādā lietā?
-��� Ārpusē pulcējas masu saziņas līdzekļu pārstāvji, Dudā�as jaunkundz. Tā kā jūs laikam gan nekad neesat piedalījusies preses konferencē, es iedomājos, ka jums, iespējams, noderētu palīdzība.
-�� Ko jūs vēlaties?
-�� �urnālisti galvenokārt gribēs zināt, kā un kāpēc jūs izglābāt Skota kungu.
-��� Ā! Uz to atbildēt ir viegli. Ja man būtu bijis laiks apdomāties, es mestos projām kā plēsta.
Nortons cie�i skatījās Elenā.
-�� Dudā�as jaunkundz� es gan tā neteiktu.
-�� Un kāpēc ne? Tā ir taisnība.
Kaut ko tādu Nortons nebija gaidījis. Meitenei acīmre�dzot nebija absolūti nekādas nojēgas par to, kas notiek.
Elenu kaut kas nomāca, un viņa nolēma to atklāt.
-� Vai jūs tiksieties ar Skota kungu?
-Jā.
-� Vai jūs neizdarītu man pakalpojumu?
-Ja vien varē�u, kāpēc ne.
-��� Es zinu, ka nelaime nenotika viņa vainas pēc un viņ� nelūdza mani grūst viņu malā, bet� Spēcīgā neat�karības apziņa lika Elenai vilcināties. Ak, lai paliek.
�Te nu, lūk, tas ir,� Nortons nodomāja. Nez, cik lielu atlīdzību viņa mēģinās izspiest? Un kas tas būs? Nauda? Labāks darbs? Vēl kaut kas cits?
-� Lūdzu, turpiniet, Dudā�as jaunkundz.
Un viņa izmocīja savu sakāmo.
-�� Lieta tāda, ka man nav daudz naudas, turklāt �īs nelaimes pēc es zaudē�u ari daļu algas. �aubos, vai varu atļauties �ādas slimnīcas rēķinus. Negribu Skota kungu apgrūtināt, bet, ja viņ� varētu palīdzēt man dabūt aizņē�mumu, es visu vēlāk atmaksātu. Ieraudzījusi Nortona sejas izteiksmi, viņa to pārprata. Piedodiet. Laikam jau izklausos ļoti mantkārīga. Redziet, es krāju naudu ceļoju�mam un� nu, �is negadījums visu izposta. Elena dziļi
ievilka elpu. Bet tā nav Skota kunga problēma. Gan jau es tik�u galā.
Sems Nortons viņu gandrīz noskūpstīja.
�Kad pēdējo reizi esm u saskāries ar patiesu nevain ību? Ar to pietiek, lai atgulu ticību cilvēces sievi�ķajai daļai. �
Kad viņ� apsēdās uz slimnieces gultas malas, vēsā, profesionālā attieksme viņa sejā bija izzudusi. Sems saņē�ma meitenes roku.
-�� Elena, man ir tāda sajūta, ka mēs kļūsim draugi. Ks apsolu, ka jums nebūs jāraizējas par naudu. Bet vispirms mums jātiek galā ar preses konferenci. Mēs gribam, lai jūs izskatītos labi, tāpēc� Viņ� aprāvās. Runā�u atklāti. Mani darba pienākumi prasa panākt, lai pēc preses konfe�rences labi izskatītos �Scott Industries�. Vai jūs mani sa�protat?
-�� Domāju, jā. Jūs gribat teikt, ka nebūtu īsti pareizi, ja es atzītos, ka mani nepavisam neinteresēja Mailo Skota glāb�ana? Nesalīdzināmi labāk izklausītos, ja es teiktu kaut ko tādā garā: �Man ļoti patīk strādāt �Scott Industries�. Tāpēc, ieraugot Mailo Skotam draudo�ās briesmas, es sa�pratu, ka man jāmēģina viņ� glābt, pat riskējot ar savu dzīvību�.
-Jā.
Viņa iesmējās.
-�� Labi. Ja jums tas nāks par labu. Bet jūs, Nortona kungs, es nevēlos mānīt. Es nezinu, kāpēc tā rīkojos.
Nortons pasmaidīja.
-�� Lai tas paliek mūsu noslēpums. Nu, es laidī�u lau�vas iek�ā.
Bija sanāku�i vairāk nekā divi du�i reportieru un foto�grāfu no da�ādām radiostacijām, laikrakstu un �urnālu re�dakcijām. Notikums bija sensacionāls, un prese gribēja no tā gūt maksimālu labumu. Ne jau katru dienu skaista, jauna darbiniece riskē ar dzīvību, lai glābtu fabrikas īpa�nieka brāli. Un fakts, ka �is brālis nejau�ības pēc bija Mailo Skots, notikumam itin nemaz nenāca par ļaunu.
-��� Dudā�as jaunkundz� kad redzējāt to kvantumu dzelzs gā�amies jums virsū, kāda bija jūsu pirmā doma?
Klena nopietnu seju paskatījās Semā Nortonā un at�bildēja:
-�� Es domāju: �Man jāglābj Skota kungs. Es nekad sev nepiedo�u, ja ļau�u viņam mirt.�
Preses konference ritēja gludi, bet, tiklīdz Sems Nortons pamanīja pirmās noguruma pazīmes slimniecē, viņ� sacīja:
-Tas viss, dāmas un kungi. Liels paldies.
-�� Vai es visu izdarīju pareizi?
-Jūs bijāt lieliska. Tagad paguliet.
Elena gulēja nemierīgi. Viņa sapņoja, ka atrodas Empire State Building apak�ējā stāvā, bet sargi neļauj braukt aug�ā, jo viņai nav naudas, par ko nopirkt biļeti.
Tajā pēcpusdienā Elenu apciemot ieradās Mailo Skots. Ieraugot viesi, Elena bija pārsteigta. Viņa bija dzirdējusi, ka Mailo mājas esot Ņujorkā.
-��� Man stāstīja, ka preses konference noritējusi ļoti veiksmīgi. Jūs esat īsta varone.
-��� Skota kungs� man jums kas jāsaka. Es neesmu nekāda varone. Es pat nepadomāju, ka jūs vajadzētu glābt. Es� es to izdarīju tāpat vien.
-� Es zinu. Sems Nortons man izstāstīja.
-�� Nu tad�
-�� Elen, varonība izpau�as da�ādi. Jūs nedomājāt glābt mani, jūs to izdarījāt automātiski, nevis glābāties pati.
-�� Es� es tikai gribēju, lai jūs to zinātu.
-��� Sems man pateica arī to, ka jūs raizējaties par slimnīcas rēķinu apmaksu.
-Nu�
-�� Tas jau ir nokārtots. Un kas attiecas uz algas zaudē��anu� Mailo pasmaidīja. Dudā�as jaunkundz, es� jūs laikam nespējat iedomāties, kādu pateicību esmu jums parādā.
-Jūs man neko neesat parādā.
-�� Ārsts teica, ka rit jūs tik�ot izrakstīta no slimnīcas. Vai drīkstu uzaicināt jūs vakariņās?
�Viņ� nesaprot, � Elena domāja. �Man nav vajadzīga viņa labdarība. Vai �ēlums. �
-� Sakot, ka jūs man neko neesat parādā, es nudien tā domāju. Paldies, ka samaksājāt par slimnīcu. Mēs esam norēķināju�ies.
-�� Labi. Vai tagad drīkstu uzaicināt jūs vakariņās?
Tā viss sākās. Mailo Skots palika Gēri visu nedēļu un katru vakaru tikās ar Elenu.
-��� Esi uzmanīga. Bagāti īpa�nieki nevadā fabrikas strādnieces pa restorāniem, ja viņiem kaut ko nevajag, vecāki brīdināja meitu.
Sākumā tie�i tāda bija arī Elenas attieksme, bet Mailo to drīz mainīja. Viņ� alla� uzvedās kā nevainojams d�entl�menis, un beidzot Elena aptvēra: �Viņam patie�ām patīk būt ar mani kopā. �
Mailo bija kautrīgs un atturīgs, bet Elena tie�a un atklāta. Līdz �im Mailo bija pazinis sievietes, kas dega nepacietībā kļūt par varenās Skotu dinastijas daļu. Viņas bija spēlēju�as savas aprēķina spēlītes. Elena Dudā�a bija pirmā absolūti godīgā sieviete, ko Mailo satika. Viņa sacīja to, ko domāja. Viņa bija attapīga, viņa bija pievilcīga, bet galvenais ar viņu kopā bija jauki. Nedēļas beigās abi jaunie�i jau bija iemīlēju�ies.
-�� Es gribu precēties ar tevi, Mailo sacīja. Ne par ko citu nespēju domāt. Vai tu būsi mana sieva?
-�� Nē.
Arī Elena nebija spējusi domāt ne par ko citu. Bet patiesībā viņa neaprakstāmi baidījās. Skotu sabiedriskais stāvoklis bija tuvs Karaliskās ģimenes stāvoklim, cik nu Amerikā tas iespējams. Viņi bija slaveni, bagāti un vareni. �Es neiederos viņu aprindās. Es tikai padarī�u sevi par ap�smieklu. Un Mailo ari.� Bet viņa saprata, ka ir'jau �ajā kaujā zaudējusi.
Viņus salaulāja miertiesnesis Grini�ā, Konektikutas �tatā, tad viņi devās ceļojumā uz Manhetenu, lai Elena Dudā�a varētu iepazīties ar vīra radiem.
Bairons Skots sagaidīja brāli ar skarbiem vārdiem.
-�� Velns parāvis, ko tu esi izdarījis� apprecējis poļu avantūristi! Vai tu esi prātu izkūkojis?
Sūzana Skota bija tikpat nepiekāpīga.
-�� Protams, viņa apprecēja Mailo naudas dēļ. Kad tā poliete atklās, ka vīriņam naudas nav, mēs nokārtosim laulību atcel�anu. �ī kopdzīve nevilksies ilgi.
Bet viņi Elenu Dudā�u bija novērtēju�i nepiedodami zemu.
-�� Tavs brālis ar sievu mani ienīst, bet es jau neap�precējos ar viņiem. Es apprecējos ar tevi. Ta�u es nevēlos nostāties starp tevi un Baironu. Ja tu tādēļ jutīsies ļoti nelaimīgs, Mailo, pasaki man, un es do�os projām.
Mailo apskāva savu jauno sievu un �ukstēja:
-�� Es tevi dievinu. Kad Bairons ar Sūzanu tevi iepazīs, arī viņi tevi dievinās.
Viņa piekļāvās vīram un domāja: �Cik viņ� ir naivs. Un cik ļoti es viņu mīlu. �
Bairons un Sūzana neizturējās pret jauno radinieci slikti. Bet viņi bija aizbildnieciski. �iem cilvēkiem Elena vienmēr būs mazā poļu meitenīte, kas strādājusi vienā no Skotu fabrikām.
Elena vēroja, lasīja un mācījās. Viņa noskatījās, kā ģērbjas Mailo draugu sievas, un darīja tāpat. Viņa bija apņē�musies kļūt par piemērotu laulāto draudzeni savam vīram, un ar laiku tas viņai izdevās. Tikai ne vīrabrāļa un viņa sievas acīs. Un pamazām Elenas naivitāte pārvērtās cinismā. "Bagātie un varenie nemaz nav tik cēli," viņa secināja. �Ne�ko citu viņi nevēlas kā vienīgi kļūt vēl bagātāki un varenāki. �
Elena fanātiski centās Mailo pasargāt, ta�u viņa ne�spēja vīram necik palīdzēt. �Scott Industries" bija viens no
nedaudziem privātiem konglomerātiem pasaulē, un visas akcijas piederēja Baironam. Viņa jaunākais brālis bija tikai algots darbinieks, un �o faktu īpa�nieks nekad neļāva Mailo aizmirst. Bairons pret jaunāko Skotu izturējās nevērīgi. Viņ� vienmēr Mailo lika darīt nepatīkamos dar�bus un nekad nepateicās viņam.
-��� Kāpēc tu ar to samierinies, Mailo? Tev viņ� nav vajadzīgs. Mēs varam aizbraukt no �ejienes. Tu spēj pats uzsākt savu biznesu.
-�� Es nevaru pamest "Scotf Industries". Esmu nepie�cie�ams Baironam.
Bet ar laiku Elena saprata īsto iemeslu. Mailo bija vāj�. Viņam vajadzēja kādu spēcīgāku, uz kā balstīties. Tad viņa saprata, ka vīram nekad nepietiks drosmes kompāni�ju pamest.
�Labi, � viņa nikni nodomāja. �Kādu dienu �is konglo�merāts piederēs viņam. Bairons nedzīvos mū�īgi. Mailo ir viņa vienīgais mantinieks."
Kad Sūzana paziņoja, ka gaida bērnu, Elena jutās sa�triekta. �Bērns mantos visu. �
Pēc sievas dzemdībām Bairons sacīja:
-�� Piedzimusi meitene, bet es viņai iemācī�u, kā vadīt uzņēmumu.
�Nelietis, � Elena dusmojās. Viņai sāpēja sirds par Mailo.
-� Viņa ir īsta skaistule, vai ne? Mailo tikai noteica.
�Lockheed Lodestar�pilots bija noba�ījies.
-�� Priek�ā debesis stipri samāku�ās. Man tas nepatīk. Viņ� pamāja ar galvu otrajam pilotam. Pārņem vadību. Tad viņ� no vadības kabīnes devās uz salonu.
Līdztekus abiem pilotiem lidma�īnā bija pieci pa�sa�ieri Bairons Skots, �Scott Industries� nepārspējamais, dinamiskais dibinātājs un galvenais izpilddirektors, viņa pievilcīgā sieva Sūzana, viņu gadu vecā meitiņa Patricija, Mailo Skots, Bairona jaunākais brālis, un viņa sieva Hiē�na. Viņi kompānijas lidma�īnā no Parīzes lidoja uz Madridi. Pēdējā brīdī Sūzana bija iedomājusies ņemt līdzi ari bērnu.
-�� Nevaru izturēt, ka tik ilgi viņu neredzē�u, viņa bija sūdzējusies vīram.
-� Vai tu baidies, ka mazā mūs aizmirsīs? viņ� ķirci�nājās. Labi. Ņemsim viņu līdzi.
Tagad, kad Otrais pasaules kar� bija beidzies, �Scott Industries� strauji sāka ieņemt vietu Eiropas tirgū. Bairons devās uz Madridi, jo gribēja izpētīt iespējas atvērt tur jaunu tēraudrCipniecības uzņēmumu.
Pie viņa pienāca pilots.
-�� Atvainojiet, kungs. Mēs tuvojamies negaisa māko�ņiem. Diez ko labi neizskatās. Vai gribat griezties atpakaļ?
Bairons palūkojās pa mazo iluminatoru. Viņi lidoja
cauri pelēku gubu mākoņu blīvai, un ik pa brīdim tos izgaismoja tāla zibens atplaiksnījumi.
-�� Man �ovakar Madridē paredzēta tik�anās. Vai varat negaisa rajonam tikt apkārt?
-�� Mēģinā�u. Ja nevarē�u, tad nekas cits neatliks kā griezties atpakaļ.
Bairons pamāja.
-�� Labi.
-�� Lūdzu, visi piesprādzējieties.
Pilots aizsteidzās atpakaļ uz kabīni.
Sūzana bija dzirdējusi sarunu. Viņa paņēma rokās bērnu un cie�i piespieda sev klāt, piepe�i vēlēdamās, kaut nebūtu ņēmusi viņu līdzi. �Jāsaka Baironam, lai liek pilotam griezt atpakaļ, "viņa nodomāja.
-�� Bairon�
Glu�i negaidīti viņi bija ielidoju�i negaisa epicentrā, lidma�īna brāzmainajā vējā sāka mētāties aug�up lejup. Zvāro�anās kļuva arvien spēcīgāka. Pret rūtīm triecās lie�tus strūklas, un negaisa mākoņi pilnībā aizsedza skatu. Pasa�ieriem bija tāda sajūta, it kā viņi lēkātu pa viļņojo�u vates jūru.
Bairons nospieda iek�ējās sazinā�anās sistēmas slēdzi.
-�� Bleik, kur mēs atrodamies?
-�� Virs Avilas, tas ir piecdesmit piecas jūdzes uz zie�meļrietumiem no Madrides.
Bairons atkal pavērās ārā.
-� Aizmirsīsim �ovakar Madridi. Mums jāgrie�as apkārt un jālai�as projām, cik ātri varam.
-� Sapratu.
Lēmums tika pieņemts kādu pussekundi par vēlu. Pilots, sasvēris lidma�īnu uz sāniem, sāka to griezt apkārt, kad negaidīti viņam priek�ā iznira kalna virsotne. Izvairī�ties no sadursmes nepietika laika. Atskanēja griezīgs, plīsto�s troksnis, debesis eksplodēja, lidma�īnai ietrieco�ties kalna nogāzē. Gaisakuģis sa�ķīda gabalos, izkaisīdams pla�ajā plato fizelā�as fragmentus un spārnu atliekas.
Pēc sadursmes iestājās nedabisks klusums, kas �ķieta�mi ilga veselu mū�ību. To pārtrauca liesmu sprakstoņa, tām sākot laizīt lidma�īnas korpusa apak�ējo daļu.
-�� Elen�
Elena Skota atvēra acis. Viņa gulēja zem koka. Mailo, pārliecies pāri, pliķēja viņai pa vaigiem. Ieraudzījis, ka sieva dzīva, viņ� iesaucās:
-� Paldies Dievam!
Elena piecēlās sēdus. Galva griezās un dunēja, visas maliņas sāpēja. Viņa palūkojās uz apkārt izmētātajiem, �ausmino�ajiem vraka gabaliem, uz to, kas bija palicis pāri no pasa�ieru lidma�īnas, un nodrebinājās.
-�� Kur pārējie? viņa piesmaku�i no�ukstēja.
-� Vini ir miru�i.
Elena skatījās vīrā.
-� Ak mans Dievs! Nē!
Mailo, bēdās sastingu�u seju, palocīja galvu.
-�� Bairons, Sūzana, maziņā, piloti visi.
Elena Skota atkal aizvēra acis un klusi noskaitīja lūg�anu. �Kāpēc mēs ar Mailo esam saudzēti?" viņai ienāca prātā. Tikai ar grūtībām viņa spēja domāt daudzmaz sa�karīgi. �Mums jādodas lejup un jāmeklē palīgi. Bet ir jau par vēlu. Viņi visi ir miru�i. "Tam nebija iespējams noticēt. Tikai pirms brī�a viņi bija tik dzīvespriecīgi.
-� Vai tu vari piecelties?
-�� Es� �ķiet, ka jā.
Mailo palīdzēja sievai tikt uz kājām. Elenai uznāca �ķebino�s reibonis, un brīdi viņa stāvēja, gaidīdama, kad tas pāries.
Mailo pagriezās, lai paskatītos uz lidma�īnu. Liesmas cēlās augstāk.
-��� Mums jātiek projām, viņ� sacīja. Kuru katru mirkli tas vraks ies gaisā.
Abi izdzīvoju�ie klusiņām pakāpās malā un noraudzī�jās, kā plosās uguns. Pēc mirkļa uzsprāga degvielas tver�tnes, un lidma�īnu aprija liesmas.
-�� Brīnums, ka mēs esam paliku�i dzīvi, Mailo ieru�nājās.
Elena lūkojās dego�ajā lidma�īnā. Kaut kas viņai nede�va mieru, bet viņa vēl nespēja skaidri domāt. Kaut kas saistībā ar �Scott Industries�. Un piepe�i viņa aptvēra.
-�� Mailo?
-Jā? Viņ� klausījās visai izklaidīgi.
-�� Tas ir liktenis.
Dedzība sievas balsī lika Mailo pagriezties.
-�� Kas?
-��� �Scotl Industries"� tagad pieder tev.
-�� Es ne�
-�� Mailo, Dievs uzņēmumu atstājis tev. Elenas balsi skanēja arvien nepacietīgāka kaisle. Visu mū�u tu esi dzīvojis lielā brāļa ēnā. Tagad domas raisījās skaidri, sakarī�gi, un viņa aizmirsa galvassāpes un reiboni. Vārdi rāvās ārā tik varenā straumē, ka viss augums drebēja. Divdesmit gadus tu strādāji Bairona labā, cēli viņa kompāniju. Tās panākumi tikpat lielā mērā sasniegti ar tavu darbu, bet vai viņ�� vai viņ� tev kaut reizi par to ir pateicies? Nē. Vienmēr tikai viņa kompānija, viņa panākumi, viņa peļņa. Bet tagad tu� beidzot tev ir izdevība parādīt, ko tu spēj.
Mailo, �ausmu pārņemts, raudzījās sievā.
-�� Elen� viņu miesas ir� Kā tu vari domāt par tādām lietām�?
-� Jā. Bet mēs viņus nenogalinājām. Pienākusi mūsu kārta, Mailo. Beidzot mēs parādīsim, ko protam. Neviens, kas varētu pieprasīt kompāniju sev, nav palicis dzīvs. Tā ir mūsu! Tavējā!
Un tajā brīdī viņi izdzirdēja bērna raudas. Elena un Mailo Skoti neticīgi skatījās viens otrā.
-� Tā ir Patricija! Viņa ir dzīva. Ak mans Dievs!
Bērnu viņi atrada pie kāda krūmu pudura. Brīnumai�nā kārtā meitene nebija pat ievainota.
Mailo maigi pacēla brāļameitu un piekļāva sev klāt.
-�� Ku�, ku�! Viss ir labi, mīlulīt, viņ� �ukstēja. Viss būs labi.
Elena stāvēja viņam blakus, un jaunās sievietes sejas izteiksme liecināja, ka viņa jūtas satriekta.
-� Tu� Tu teici, ka viņa mirusi.
-�� Dro�i vien no trieciena bija zaudējusi samaņu.
Elena ilgi raudzījās Patricijā.
-�� Viņai vajadzēja iet bojā kopā ar pārējiem, viņa aiz�ņaugtā balsi izmocīja.
Mailo apstulbis paskatījās uz sievu.
-�� Ko tu runā?
-�� Bairons testamentā visu novēlējis Patricijai. Tu nu vari priecāties, ka nākamos gadus būsi viņai par aukli, lai pieaugusi viņa pret tevi izturētos tikpat nicino�i kā tēvs. Vai to tu vēlies?
Mailo klusēja.
-�� Mums nekad vairs nebūs tādas izdevības. Elena lūkojās bērnā, un acīs viņai dega tik me�onīgs niknums, kādu Mailo nekad nebija redzējis, l.ikās, viņa gribētu�
"Viņa zaudējusi [mītu. Viņai ir smadzeņu satricinājums. �
-�� Dieva dēļ, Elen, ko tu domā?
Krietnu brīdi viņa skatījās vīrā, tad me�onīgais spīdums apdzisa.
-����������� Nezinu, viņa rāmi atteica. Bet pēc brī�a piebilda:
-��� Mēs varam kaut ko darīt. Mēs varam viņu kaut kur atstāt, Mailo. Pilots teica, ka lidojam virs Avilas. Te noteik�ti apgrozās tūristu pūļi. Nav nekāda iemesla, kāpēc bērns tiktu saistīts ar lidma�īnas katastrofu.
Mailo purināja galvu.
-� Draugi zina, ka Bairons un Sūzana paņēma Patriciju līdzi.
Elena paraudzījās uz dego�o lidma�īnu.
-� Tas nav nekas. Viņi visi sadega. Mēs �eit noturēsim sēru dievkalpojumu.
-�� Elena, Mailo turējās pretī sievas iedomām. Tā mēs nedrīkstam darīt. Mēs nemū�am netiksim cauri ar veselu ādu.
-� Dievs to izdarīja, lai mums palīdzētu. Mēs jau esam tiku�i sveikā cauri.
Bairona brālis skatījās uz bērnu.
-�� Bet viņa ir tik�
-� Viņai nekas nenotiks, Elena mierināja. Noliksim viņu pie kādas jaukas lauku mājas pilsētas nomalē. Kāds viņu adoptēs, meitene izaugs un dzīvos �eit laimīga.
Skots purināja galvu.
-�� Es to nevaru. Nē.
-Ja tu mani mīli, tad darīsi to mūsu dēļ. Tev jāizvē�las, Mailo. Tu vari paturēt mani vai arī visu mū�u vergot sava brāļa bērnam.
-�� Lūdzu, es�
-� Vai tu mani mīli?
-� Vairāk par savu dzīvību, viņ� vienkār�i sacīja.
-� Tad pierādi.
Skoti tumsā un stiprā vējā uzmanīgi rāpās lejā no kalna. Lidma�īna bija nogāzusies me�iem apaugu�ā ap�vidū, koku lapotne bija apslāpējusi troksni, tāpēc pilsēt�nieki par traģēdiju vēl neko nezināja.
Pēc trim stundām Elena un Mailo nonāca pie nelielas lauku mājiņas Aviļas nomalē. Saule vēl nebija uzlēkusi.
-�� Mēs atstāsim viņu �eit, Elena �ukstēja.
Mailo mēģināja vēl pēdējo reizi.
-�� Elen, vai mēs nevarētu�?
-�� Liec nost! viņa uzbrēca.
Vairs nesakot ne vārda, Mailo pagriezās un aiznesa brāļameitu pie mājas durvīm. Meitenīte bija ietīta segā, bet mugurā viņai bija tikai saplēsts sārts naktskrekliņ�.
Mailo ilgi asaru pilnām acīm vērās Patricijā, tad saudzīgi nolika viņu zemē un no�ukstēja:
-�� Lai tev dzīvē veicas, mīļumiņ.
Asunsionu Morasu pamodināja zīdaiņa raudā�ana. Pus�miegā vienu mirkli viņa nodomāja, ka blēj kaza vai jērs. �Kā tas ticis laukā no kūts?'�
Dusmīgi purpinādama, viņa izkāpa no siltās gultas, uzvilka vecu rītakleitu un devās pie durvīm.
Kad viņa ieraudzīja zemē spārdāmies raudo�u bērnu, Asunsiona iesaucās:
-�� i Madre de Dios! un sāka skaļā balsī saukt vīru.
Viņi ienesa bērnu iek�ā un skatījās uz to. Mazā ne�mitējās raudāt, un �ķita, ka āda tai jau kļūst zilgana.
-�� Mums jāved viņa uz slimnīcu.
Vecī�i steidzīgi ietina atradeni vēl vienā segā un ar savu pikapu aizveda uz slimnīcu. Abi zemnieki apsēdās uz sola garā gaitenī un gaidīja, kad viņiem kāds pievērsis uzmanību. Pēc pusstundas atnāca ārsts un paņēma mazo, lai izmeklētu.
-� Meitenītei ir plau�u karsonis, atgriezies viņ� pazi�ņoja.
-�� Vai vina izdzīvos?
Ārsts paraustīja plecus.
Mailo un Elena ievēlās Avilas policijas iecirknī.
De�urējo�ais ser�ants paskatījās uz abiem netīrajiem tūristiem.
-� Buenos dias) Kā varu jums palīdzēt?
-�� Notikusi baismīga nelaime, Mailo stāstīja. Mūsu lidma�īna ietriecās kalnā un�
Stundu vēlāk uz kalnu devās glābēju komanda. Kad viņi ieradās notikuma vietā, vairs bija redzamas tikai kvē�lojo�as, pārogļoju�ās lidma�īnas atlūzas un tās pasa�ieru mirstīgās atliekas.
Spānijas varas iestādes lidma�īnas katastrofas ap�stākļus izmeklēja visai virspusēji.
-�� Pilotam nevajadzēja lidot tik negantā vētrā. Negadī�jums noticis pilota kļūdas pēc.
Nevienam no Avilas iedzīvotājiem pat prātā nenāca saistīt aviokatastrofu ar zīdaini, kas pamests pie lauku mājas durvīm.
Viss bija beidzies.
Viss tikai sākās.
Mailo un Elena sarīkoja piemiņas dievkalpojumu Baironam, viņa sievai Sūzanai un meitai Patricijai. Atgrie�zu�ies Ņujorkā, Skoti lūdza noturēt otru piemiņas dievkal�pojumu miru�o satriektajiem draugiem.
-�� Kāda drausmīga traģēdija! Nabaga mazā Patricija.
-Jā, Elena skumji sacīja. Vienīgais mierinājums ir
tas, ka viss norisinājās ātri viņi nepaguva just sāpes.
Jaunumi par lidma�īnas avāriju satricināja uzņēmēju mieru. Gandrīz visi bija vienisprātis, ka ar Bairona Skota nāvi apvienība �Scotl Industries" cietusi neatgūstamu zaudējumu.
-�� Neklausies, ko viņi runā, Elena Skota mierināja vīru, tu esi labāks biznesmenis, nekā Bairons jebkad bijis. Kompānija izaugs vēl lielāka.
Mailo apskāva sievu.
-�� Nezinu, ko es bez tevis iesāktu.
-� To tu nekad neuzzināsi. No �ā brī�a mums būs viss, par ko esam sapņoju�i. Viņa pasmaidīja.
Piekļāvusies vīram, viņa prātoja: "Kas to būtu domājis, ka Elena Dudā�a no trūcīgas polu ģimenes, kas dzīvoja lndiānas �tata Cēri pilsētiņā, sacīs. �No �ā brī�a mums būs viss, par ko esam sapņoju�i. ��
Un viņa bija apņēmusies to panākt.
Meitenīte desmit dienu nogulēja slimnīcā, cīnīdamās par savu dzīvību. Kad krīze bija garām, tēvs Berrendo aizgāja pie zemnieka un viņa sievas. \
-��� Atnesu jums priecīgas ziņas, viņ� apmierināts sacīja. Bērniņ� izveseļosies.
Morasi pārmija padrūmus skatienus.
-�� Priecājos, ka mazā palikusi dzīva, zemnieks iz�vairīgi noteica.
Tēvs Berrendo staroja.
-�� Tā ir Dieva dāvana.
-�� Protams, tēvs. Bet mēs ar sievu visu pārrunājām un nolēmām, ka Dievs pret mums bijis pārlieku devīgs. Viņa dāvana gribēs ēst. Mēs nevaram atļauties viņu paturēt.
-����������� Bet viņa ir tik skaista, tēvs Berrendo atgādināja.
-�� Un�
-�� Tā ir. Bet mēs abi esam veci un slimi un nevaram uzņemties atbildību audzināt bērnu. Dievam sava dāvana būs jāņem atpakaļ.
Un, tā kā bērnu nebija kur likt, mazā tika nodota Avilas bērnunamā.
Mailo un Elena sēdēja Bairona Skota advokāta kabine�tā, kur bija ieradu�ies, lai noklausītos testamentu. Telpā neviena vairāk nebija. Elenu bija pārņēmis gandrīz neiztu�rams priecīgs uzbudinājums. Da�i uz papīra uzrakstīti vār�di padarīs viņu un Mailo neiedomājami bagātus.
"Mēs nopirksim vecmeistaru darbus, zemes īpa�umu Sautbemptonā un pili Francijā. Un ar to viss tikai sāksies. �
Jurists sāka runāt, un Elena visu uzmanību pievērsa viņam. Pirms vairākiem mēne�iem viņa bija redzējusi Bai�rona testamentu, tāpēc pilnīgi precīzi zināja, kas tur rakstīts.
"Gadījumā, ja mēs abi ar sievu nomirtu, es novēlu visas� Scott Industries� akcijas savam vienīgajam bērnam, Patricijai, un norīkoju savu brāli Mailo par testamenta iz�pildītāju līdz meitas pilngadībai, kad viņa varēs pārņemt īpa�umu��
"Tagad viss ir mainījies, � Elena satraukta nodomāja.
Jurists Lorenss Grejs svinīgi iesāka:
-�� Notiku�ais mums visiem bija drausmīgs trieciens. Es zinu, cik ļoti jūs mīlējāt brāli, Mailo, un kas attiecas uz mazulīti� Advokāts pa�ūpoja galvu. Bet dzīvei jātur�pinās. Iespējams, ka jūs to nezināt, bet jūsu brālis ir mainījis savu pēdējo gribu. Neapgrūtinā�u jūs ar juridis�
kiem terminiem. Nolasī�u jums tikai lietas būtību. Viņ� pa�ķirstīja testamentu un atrada rindkopu, ko bija meklējis.
-�� �Es grozu savu testamentu un novēlu savai meitai Patricijai piecus miljonus dolāru plus vienu miljonu dolāru katru gadu visu mū�u. Visas �Scotl Industries �akcijas, kas reģistrētas uz mana vārda, kā pateicību par daudzu gadu uzticamu un nenovērtējamu darbu kompānijā manto mans brālis Mailo.�
Mailo �ķita, ka istaba sāk griezties.
Greja kungs atrāva skatienu no dokumentiem.
-�� Vai nejūtaties labi?
Mailo bija grūti elpot. �Mīļais Dievs, ko mēs esam izdariju�i? Mēs esam atņēmu�i Patricijai manto�anas tiesības, un tas nemaz nebija vajadzīgs. Tagad varam viņai tās at�dot. �
Viņ� pagriezās, lai Elenai kaut ko teiktu, bet viņas skatiens neļāva runāt.
-�� Jābūt kaut kam, ko mēs varam darīt, Elena. Mēs nevaram Patriciju tā vienkār�i pamest. Ne tagad.
�ī saruna notika Piektās avēnijas dzīvoklī, kad viņi posās uz kādām labdarības vakariņām.
-��� Tie�i to mēs darīsim, Elena teica. Ja vien tu nevēlies viņu vest �urp un mēģināt izskaidrot, kāpēc mēs teicām, ka Patricija sadegusi lidma�īnā.
Mailo uz to nevarēja atbildēt. Bridi padomājis, viņ� sacīja:
-�� Nu labi. Tad sūtīsim viņai katru mēnesi naudu, lai�
-��� Neesi nu muļķis, Mailo. Sievas balss skanēja skar�bi. Sūtīt viņai naudu? Lai policija sāk interesēties, kāpēc tai meitenei pienāk nauda, un tā sadzen mums pēdas? Nē. Ja tev nedod mieru sirdsapziņa, liksim, lai kompānija pār�skaita naudu labdarības iestādēm. Izmet bērnu no prāta, Mailo. Viņa ir mimsi. To neaizmirsti.
Neaizmirsti� neaizmirsti� neaizmirsti�
�is vārds atbalsojās Elenas Skotas prātā, kad viņa pār�
laida skatienu �WaldorJ-Astoria � balles zālē sanāku�ajiem ļaudīm un pabeidza runu. Cilvēki, kājās piecēlu�ies, viņai uzgavilēja.
"Jūssumināt miru�u sievieti, "viņa sevī ironizēja.
Tajā naktī atgriezās spoki. Elena bija domājusi, ka jau sen tos aizdzinusi. Sākumā pēc svaiņa un viņa ģimenes piemiņas dievkalpojumiem nakts viesi ieradās visai bie�i. Virs gultas �ūpojās bāli miglas lēveri, un ausī �ukstēja balsis. Viņa, sirdij strauji sitoties, pamodās, bet istabā ne�viena nebija. Mailo viņa par sapņiem neko nebija teikusi. Viņam bija vāj� raksturs, un nav izslēgts, ka viņ� būtu sabijies un izdarījis kādu muļķību, kas apdraudētu kompā�niju. Ja patiesība nāktu gaismā, skandāls izpostītu �Scott IndustriesElena bija cie�i apņēmusies, ka tas nekad nenotiks. Tādēļ viņa klusēdama pacieta spoku klātbūtni, līdz beidzot tie izgaisa un atstāja viņu mierā.
Tagad, naktī pēc banketa, tie bija atgriezu�ies. Elena pamodās, piecēlās gultā sēdus un palūkojās apkārt. Istabā valdīja miers un klusums, bet viņa zināja, ka tie �eit biju�i. Ko viņi gribēja teikt? Vai tiem bija zināms, ka Elena vi�ņiem drīz pievienosies?
Viņa piecēlās un izgāja pla�ajā, ar antīkām mēbelēm iekārtotajā dzīvojamā istabā, mājā, ko viņa bija nopirkusi pēc Mailo aizie�anas mū�ībā. Elena skatījās uz jauko ista�bu un domāja: �Nabaga Mailo. � Viņam nebija laika iz�baudīt labumus, ko deva brāļa nāve. Gadu pēc lidma�īnas katastrofas Mailo nomira ar sirdstrieku. Elena Skota bija ņēmusi kompānijas stūri savās rokās un vadījusi to tik prasmīgi un gudri, ka �Scott Industries� pasaules ietekme arvien vēl strauji palielinājās.
�Kompānija pieder Skotu ģimenei, � Elena sprieda. �Es to neatstā�u anonīmiem sve�iniekiem. �
Un tā viņas domas aizklīda līdz Bairona un Sūzanas meitai. Viņa bija pilntiesīgā troņa mantiniece, tas nekas, ka
tronis viņai bija nozagts. Vai Hiēnas domās ielavījās bailes? Vai arī tā bija vēlē�anās pirms nāves izpirkt grēkus?
Visu nakti Elena Skota nosēdēja dzīvojamā istabā, vēr�damās tuk�umā, domādama un kaldama plānus. Cik laika pagājis? Divdesmit astoņi gadi. Patricija tagad būtu pieau�gusi sieviete, ja pieņem, ka viņa vēl ir dzīva. Kā izvērtu�sies viņas dzīve? Vai viņa apprecējusies ar zemnieku, varbūt ar ciemata veikalnieku? Vai viņai ir bērni? Vai viņa joprojām dzīvo Avilā vai pārcēlusies uz citu vietu?
�Man viņa jāatrod, "Elena nolēma. �Un drīz. Ja Patri�cija ir dzīva, man viņa jāredz, man ar viņu jārunā. Man beidzot jānoslēdz rēķini. Nauda melus var pārvērst par patiesību. Gan jau atradī�u veidu, kā atrisināt situāciju, neatklājot viņai patiesību. �
Nākamajā rītā Elena izsauca pie sevis Alanu Takeru, �Scott Industries� dro�ības dienesta �efu. Viņ� agrāk bija strādājis par izmeklētāju. Takers bija vīrietis ap gadiem �etrdesmit, kalsns, papliku pakausi, dzeltenīgu sejas krā�su, bet uzcītīgs un lielisks sava darba pratējs.
-�� Man jums ir kāds uzdevums.
-� Jā, Skotas kundze.
Elena Takeru brīdi vēroja, nevarēdama iz�ķirties, cik daudz stāstīt. �Es viņam nevaru stāstīt neko, � viņa nolēma. �Kamēr vien dzīvo�u, ne sevi, ne kompāniju nepakļau�u briesmām. Lai viņ� vispirms atrod Patriciju, tad izlem�u, ko darīt. �
Viņa paliecās viz priek�u.
-��� Pirms divdesmit astoņiem gadiem Spānijā Avilas pilsētas nomalē pie zemnieka mājas durvīm tika nolikts bērns. Gribu, lai jūs noskaidrojat, kur meitenīte atrodas �odien, un pēc iespējas ātrāk atvedat viņu pie manis.
Alana Takera seja palika neizteiksmīga. Skotas kun�dzei nepatika darbinieki, kas izrādīja savas emocijas.
-Jā, kundze. Rīt pat do�os ceļā.
Pulkvedis Ramons Akoka bija pacilātā noskaņojumā. Beidzot visi mozaīkas gabaliņi sakrita.
Kabinetā ienāca ziņnesis.
-�� Ieradies pulkvedis Sostelo.
-�� Ved iek�ā.
�Man viņ� vairs nebūs vajadzīgs, � Akoka nicīgi sprie�da. �Lai atgrie�as pie saviem alvas zaldātiņiem. �
Ienāca pulkvedis Falje Sostelo.
-�� Pulkvedi.
-�� Pulkvedi.
�Kāda ironija, � Sostelo domāja. "Mums abiem ir vie�nāda dienesta pakāpe, bet rētainajam milzim pietiek spēka mani salauzt. Tāpēc ka viņ� saistīts �r OPIJS MUNDO.�
Tas, ka jāierodas pēc Akokas aicinājuma, koda Sostelo kaulā it kā viņ� būtu kāds nenozīmīgs apak�nieks. Bet viņam izdevās savas jūtas apslāpēt.
-�� Vai jūs vēlējāties mani redzēt?
-Jā. Akoka pamāja uz krēslu. Sēdieties. Man jums paziņojami da�i jaunumi. Mūķenes ir pie I-Iaimē Miro.
-Ko?
-� Jā. Viņas bēg kopā ar Miro un viņa kaujiniekiem. Un viņi sadalīju�ies trijās grupās.
-�� Kā� kā jūs to zināt?
Ramons Akoka atzvēlās krēslā.
-�� Vai �ahu spēlējat?
-�� Nē.
-���� �ēl. Ļoti pamāco�a spēle. Lai kļūtu par labu spēlētāju, jāiejūtas pretinieka ādā. Mēs ar Haimē Miro spēlējam �ahu.
Falje Sostelo cie�i skatījās Akokā.
-�� Es nesaprotu, kā�
-��� Ne jau burtiski, pulkvedi. Mēs neizmantojam �aha dēli. Mēs liekam lietā savu prātu. Es dro�i vien izprotu Haimē Miro labāk nekā jebkur� cits visā pasaulē. Es zinā�ju, ka viņ� centīsies uzspridzināt aizsprostu pie Puente la Reinas. Tur mēs notvērām trīs viņa vīrus, un Miro pats tikai laimīgas nejau�ības pēc tika projām veselu ādu. Es zināju, ka viņ� mēģinās savus biedrus glābt, bet viņ� savukārt zināja, ka es to zinu. Akoka paraustīja plecus.
-��� Es gan neiedomājos, ka bēg�anas organizē�anai viņ� izmantos vēr�us. Pulkve�a balsī ieskanējās tāda kā ap�brīna.
-�� Izklausās, it kā jūs�
-�� Viņu apbrīnotu? Es apbrīnoju viņa prātu. Bet pa�u cilvēku nicinu.
-�� Vai jūs zināt, kādā virzienā Miro devies?
-� Grupa virzās uz ziemeļiem. Trīs dienu laikā es viņu notver�u.
Pulkvedis Sostelo, pavēris muti, dziļā izbrīnā blenza kolēģī.
-�� Es beidzot pieteik�u viņam matu.
Tiesa, pulkvedis Akoka izprata Haimē Miro un zināja, kā darbojas baska prāts, bet ar to nepietika. Pulkvedim, lai nodro�inātu uzvaru, bija vajadzīgs kāds īpa�s trumpis, un nu viņ� bija to atradis.
-Kā�?
-��� Viens no Miro grupas dalībniekiem, pulkvedis Akoka paskaidroja, ir nodevējs.
Rubio, Tomass un abas mūķenes vairījās no lielām
pilsētām, pa sānu celiņiem gāja garām ciematiem ar ak�mens mājām, ganībām, kur aitas un kazas plūca zāli un kur gani tranzistoruztvērējos klausījās mūziku vai futbola spēles translāciju. Apkārtējā ainava atklāja kolorītu pagāt�nes un tagadnes pretstatījumu, ta�u Lūcijas prāts bija no�darbināts ar citām domām.
Viņa turējās māsas Terēzas tuvumā, gaidīdama pirmo izdevību paķert krustu un aizbēgt. Abi vīri alla� atradās viņām blakus. Rubio Arsano bija saprātīgākais no viņiem, gar� augumā, izskatīgs un jautrs pēc dabas. �Vienkār�s zemnieks," Lu�ija novērtēja. Tomasam Sanhero bija trausla miesas būve, un mati viņam jau metās paplāni. �Viņ� vairāk atgādina kurpnieku nekā teroristu. Viņus apvest ap stūri nebūs grūti. �
Naktī viņi gāja pa līdzenumiem, kās pletās uz zieme�ļiem no Avilas. Veldzi viņiem sniedza vēji, kas pūta no Gvadarramas kalniem. Mēnessgaismā tuk�ie līdzenumi li�kās spokaini. Ceļa malās pletās granjas
-�� Visi Spānijas lauki ir viens milzīgs tirgus, Rubio Arsano ieminējās.
Tomass Sanhero pasmaidīja.
-�� Un viss par velti.
Māsa Terēza vispār nesaprata, kas apkārt notiek. Vie�nīgā doma, kas dzina viņu uz priek�u, bija sasniegt Mendavijas klosteri. Krusts kļuva arvien smagāks, ta�u mūķe�ne bija cie�i apņēmusies neizlaist to no rokām. �Drīz," viņa domāja. �Drīz būsim galā. Mēs bēgam no Ģetzemanes uz jauno patvērumu, ko Viņ� mums sagatavojis. �
-�� Ko? Lu�ija ievaicājās.
Māsa Terēza nemaz nebija pamanījusi, ka runā skaļi.
-�� Es� neko, viņa noburk�ķēja.
Lu�ija ieskatījās cie�āk. Vecā sieviete likās aizklīdusi
tālu domās, tā kā apmaldījusies, neapzinādamās, kas notiek. Lūcija ar galvu pamāja uz audekla neslavu Terēzai rokās.
-�� Vai negribi, lai es to kādu brīdi panesu?
Māsa Terēza piespieda krustu sev klāt.
-�� Jēzus nesis vēl smagākas nastas. Viņa vārdā es to varu panest. Vai tad Lūkas evaņģēlijā nav teikts: �Ja kāds grib man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā man pakaļ.� Es to nesī�u pati. Viņa spītīgi palika pie sava.
Mūķenes balss skanēja savādi.
-�� Vai tu jūties slima, māsa?
-�� Nemaz.
Bet māsa Terēza tomēr nebija vesela. Visu �o laiku viņa nebija spējusi aizmigt. Viņai reiba galva un bija sacē�lusies temperatūra. Prāts atkal izspēlēja dīvainus trikus. �Es nedrīkstu saslimt, � viņa sevi rāja. �Māsa Betīna būs neapmierināta. � Bet māsas Betīnas �eit nebija. Cik mulsi�no�i! Un kas bija �ie vīrie�i? �Es viņiem neuzticos. Ko viņi no manis grib?"
Rubio Arsano bija mēģinājis uzsākt ar māsu Terē�u sarunu, lai palīdzētu viņai nomierināties.
-Jums, māsa, noteikti �ķiet savādi, ka atkal esat izgā�jusi pasaulē. Cik ilgi jūs nodzīvojāt klosteri?
�Kāpēc viņam tas jāzina?�
-� Trīsdesmit gadus.
-Jā, tas ir ilgs laiks. Kur esat dzimusi?
Terēzai bija sāpīgi �o vārdu pat izrunāt.
-�� Ezē.
Pui�a seja kļuva priecīga.
-�� Ezē? Reiz es tur pavadīju vasaras brīvdienas. Jauka pilsētiņa. Es to labi pazīstu. Atceros�
�Es to labi pazīstu. Cik labi? Vai viņ� pazīst Raulu? Vai Rauls viņu atsūtījis �uip?� Un kā zibens spēriens viņu ķēra patiesības atklāsme. �ie sve�inieki atsūtīti, lai aizvestu viņu atpakaļ uz Ezē pie Raula �irado. Viņa tiks nolaupīta.
Dievs viņu soda par Monikas bērna pame�anu. Tagad Terēza vairs ne�aubījās, ka bērns, kuru viņa bija redzējusi Viljakastīnas laukumā, piederējis viņas miesīgai māsai.
-� Bet tā ta�u nevar būt, vai ne? Tas notika pirms trīsdes�mit gadiem, viņa pie sevis murmināja. Viņi man melo.
Rubio Arsano vēroja mūķeni un klausījās viņas murmi�nā�anā.
-� Vai nejūtaties labi, māsa?
Terēza parāvās tālāk no vīrie�a.
-�� Man nekas nekait.
Tagad viņa atklājusi �os nelie�us. Viņa neļaus sevi vest atpakaļ pie Raula un bērna. Jātiek Mendavijas klos�teri, jāatdod zelta krusts, tad Dievs piedos viņas �ausmīgo grēku. �Man jābūl viltīgai. Nedrīkst jaut viņiem nojaust, ka zinu viņu noslēpumu.�
Viņa paskatījās uz Rubio.
-�� Es jūtos labi, viņa sacīja.
Pēc gājiena pa sauso, saules izkaltēto zemi ceļinieki nonāca pie neliela ciemata. Melni ģērbu�ās zemnieku sie�vas avota krastā zem nojumes, kuru balstīja �etri ļoti veci stabi, mazgāja veļu. Ūdens ielija garā koka silē un iztecēja ārā, tādējādi tas vienmēr bija svaigs. Sievietes berza drēbes uz akmens plāksnēm un izskaloja teko�ajā ūdenī.
�Kāda mierpilna aina, � Rubio nopriecājās. Un viņ� atcerējās māju, ko bija pametis. �Tāda kādreiz izskatījās Spānija. Ne bumbu sprādzienu, ne slepkavo�anas. Vai mēs vēl kādreiz piedzīvosim mieru?'�
-� Buenos dīcis.
-�� Buenos dias.
-� Vai mēs drīkstam te padzerties? Ceļo�ana izkaltē muti.
-�� Protams. Lūdzu, dzeriet.
Ūdens bija auksts un atspirdzino�s.
-�� Gracias. Adios
-� Adios.
Rubio ļoti negribējās iet projām.
Abas sievietes ar saviem pavadoņiem virzījās uz priek�u garām korķakoka un olīvu birzīm, vasaras gaiss smar�oja pēc gatavām vīnogām un apelsīniem. Aiz mugu�ras palika ābeļu, ķir�u un plūmju pilni augļu dārzi, rosīgas lauku sētas, no kurām skanēja cāļu �iepstē�ana, cūku ruk�ķē�ana un kazu mek�ķē�ana.
Rubio un Tomass, klusu sarunādamies, gāja pa priek�u. �Viņi runā par mani. Viņi domā, ka es nezinu viņu plānus. � Māsa Terēza pielavījās tuvāk abiem vīrie�iem, lai noklausītos sarunu.
-�� �Piecsimt tūksto�u pesetu liela atlīdzība par mūsu galvām. Par Haimē pulkvedis Akoka noteikti maksātu vai�rāk, ta�u viņam nevajag galvu. Viņ� alkst Haimē cojones'. Vīrie�i sāka smieties.
Dzirdētā saruna nostiprināja māsas Terēzas pārliecību. ��ie cilvēki ir slepkavas, kas dara sātana darbus, viņi ir pa�a nelabā sūtņi un te ieradu�ies, lai nolemtu mani mū�īgai ellei. Bet Dievs ir par viņiem stiprāks. Viņ� neļaus mani vest atpakaļ uz mājām. �
Rauls �irado, smaidot tik labi pazīstamo smaidu, gāja viņai blakus.
�Balss!�
�Kā, lūdzu?"
�Fs vakar dzirdēju jūs dziedam. Tas bija pasakaini. �
�Ar ko varu pakalpot?�
�Man, lūdzu, trīs jardus muslīna. �
�Protams. Nāciet, lūdzu, �eit� �is veikals pieder manai krustmātei, viņai bija nepiecie�ams palīgs, un tā es nolēmu te kādu brīdi pastrādāt."
�Tu noteikti vari dabūt jebkuru vīrieti, Terēza, bet es justos ļoti pagodināts, ja tu izvēlētos mani. �
Viņ� bija tik iznesīgs.
"Nekad neesmu pazinis tādu cilvēku kā tevi, mīļā. � Rauls apskauj un skūpsta viņu.
�Tu būsi ļoti skaista ligava. �
�Bet tagad esmu Kristus līgava. Es nevaru atgriezties pie Raula. �
Lu�ija cie�i vēroja māsu Terē�u. Viņa sarunājās pati ar sevi, bet vārdus nevarēja saprast.
�Viņa jūdzas nost, � Lu�ija sprieda. �Viņa to neizturēs. Man drīz jādabū tas krusts savās rokās. �
Jau krēsloja, kad viņi tālumā ieraudzīja Olmedo pilsē�tas aprises.
Rubio apstājās.
-� Tur noteikti būs karavīri. Dosimies aug�ā kalnos un apiesim pilsētu ar līkumu.
Tā viņi nogriezās no ceļa un, pametu�i līdzenumu, sāka kāpt kalnos pie Olmedo. Saule rietēdama it kā ritēja pa kalnu virsotnēm, un debesis pamazām satumsa.
-��� Mums atliku�as vairs tikai da�as jūdzes, Rubio Arsano iedro�inot sacīja. Tad varēsim atpūsties.
Kad ceļotāju pulciņ� bija sasniedzis kādas augstas kal�nu grēdas virsotni, Tomass Sanhero pēk�ņi pacēla roku.
-�� Apstājieties, viņ� no�ukstēja.
Rubio piegāja pie biedra, un kopā viņi tuvojās kraujas malai, lai ieskatītos ielejā. Tur bija ierīkota karavīru no�metne.
-�� IMierda! Rubio no�ņāca. Tur noteikti ir vesels vads. Nakti mēs pārlaidīsim tepat aug�ā. No rīta viņi dro�i vien dosies projām, un mēs varēsim darīt to pa�u. Viņ� pagriezās pret Lu�iju un māsu Terē�u, visiem spēkiem cen�oties noslēpt, cik norūpējies ir. Māsas, mēs apmetī�simies uz nakti tepat. Mums jāizturas ļoti klusu. Tur lejā ir karavīri, un mums nav vajadzīgs, lai viņi mūs atrod.
Labākus jaunumus Lu�ija nevarēja vēlēties. "Kolosāli, � viņa nopriecājās. �Naktī es ar krustu aizlaidi�os. Karavīru dēļ viņi neuzdrīkstēsies man dzīties pakaļ. �
Māsai Terēzai �ī vēsts nozīmēja pavisam ko citu. Viņa bija noklausījusies vīrie�u sarunā, ka viņiem pēdas dzen kāds cilvēks, ko sauc par pulkvedi Akoku. �Viņipulkvedi Akoku nosauca par ienaidnieku. Bet �ie vīri ir mani
ienaidnieki, tātad tas nozīmē, ka pulkvedis ir mans draugs. Pateicos, Dievs, ka esi atsūtījis man pulkvedi Akoku. �
Garais, kuru sauca par Rubio, �obrīd viņai kaut ko teica.
-�� Vai jūs saprotat, māsa? Mums jāizturas ļoti, ļoti klusi.
-Jā, es saprotu. "Es saprotu vairāk, nekā jūs domā�jat.� Viņiem nebija ne jausmas, ka Dievs devis mūķenei spēju ielūkoties viņu ļaunajās sirdīs.
-�� Saprotu, cik jums abām noteikti ir grūti, bet neraizē�jieties. Mēs parūpēsimies, lai jūs sveikas un veselas nonā�kat klosteri. Tomass Sanhero laipnā balsī teica.
�Viņ� domā Ezē. Cik viltīgs! Viņam uz lūpām ir velna medainie vārdi. Bet mani ir Dievs, un Viņ� mani vada."
'
Terēza zināja, kas darāms. Bet jābūt piesardzīgai.
Vīrie�i nolika sievietēm guļammaisus vienu otram bla�kus.
-Tagad jūs abas paguliet.
Mūķenes ierāpās sve�ajos guļammaisos. Nakts bija neti�cami dzidra, debesis piebārstītas vizuļojo�ām zvaigznēm. Lu�ija vērās tajās un laimīga domāja: "Pēc da�ām stundām es jau bū�u ceļā uz brīvību. Tikai jāpagaida, kamēr viņi iemigs. � Un viņa no�āvājās. Viņa nemaz nebija aptvērusi, cik nogurusi patiesībā jūtas. Garais, grūtais gājiens un emo�cionālais sasprindzinājums nebija pagaisis bez pēdām. Plak�stiņi �ķita smagi. "Mazu brītiņu atpūtī�os," Lu�ija nolēma.
Un viņa aizmiga.
Turpat blakus gulēja māsa Terēza, viņai miegs nebija ne prātā, vecā sieviete atkal cīnījās ar demoniem, kas centās viņu pakļaut un dvēseli nosūtīt uz elli. �Man jābūt stiprai. Tas Kungs mani pārbauda. Es tiku izraidīta, lai atkal atrastu ceļu pie Viņa. �ie cilvēki grib stāties man ceļā. Es nedrīkstu to pieļaut. �
�etros no rīta māsa Terēza klusi piecēlās sēdus un pavērās apkārt. Tikai da�u pēdu attālumā no viņas saldā miegā gulēja Tomass Sanhero. Garais, melnīgsnējais vīr$,
vārdā Rubio, pļaviņas malā, uzgriezis muguru guļo�ajiem, stāvēja sardzē. Viņa tum�ais siluets izcēlās pret koku stumbriem.
Māsa Terēza ļoti klusiņām piecēlās. Mirkli viņa svār�stījās, apsvērdama, ko darīt ar krustu. �Vai man ņemt to līdzi? Bet es pavisam drīz atgriezī�os. Jāatrod vieta, kur to noglabāt līdz brīdim, kad atnāk�u. "Viņa paskatījās uz aiz�migu�o Lu�iju. �Pie manas māsas Dieva krusts būs dro�ī�bā, � māsa Terēza nolēma.
Klusām viņa aizlavījās līdz Lūcijai un ieslidināja au�deklā satīto zelta krustu viņas guļammaisā. Aizmigusi pat nepakustējās. Māsa Terēza pagriezās un iezagās me�ā, kur Rubio Arsano skatiens viņu vairs nevarēja aizsniegt, un uzmanīgi sāka rāpties lejup uz armijas nometni. Nogā�ze bija stāva, un rasā slīdēja kājas, ta�u Dievs māsai Terēzai pie�ķīra spārnus, un viņa, ne klūpot, ne krītot, steidzās lejup pretī savai pestī�anai.
Pēk�ņi priek�ā valdo�ajā tumsā materializējās vīrie�a stāvs.
Kāda balss uzsauca:
-�� Kas tur nāk?
-�� Māsa Terēza.
Viņa tuvojās sargam, kas bija ģērbies formastērpā un turēja pret nācēju ieroci.
-�� No kurienes tu nāc, vecā? viņ� skarbi uzsauca.
Mūķene dego�u skatienu paskatījās vaicātājā.
-�� Mani sūta Dievs.
Sargkareivis brīnīdamies blenza Terēzā.
-�� Tie�ām?
-Jā. Viņ� atsūtīja mani pie pulkve�a Akokas.
Karavīrs papurināja galvu.
-�� Labāk saki Viņam, ka neesi pulkve�a gaumē. Adios, senora.
-��� Tu nesaproti. Esmu māsa Terēza no cistercie�u klostera. Mani saņēma gūstā Hairnē Miro un viņa vīri. Viņa noskatījās, kā karavīra vaibstos sastingst pārsteigums.
-Tu esi� tu esi no klostera?
-Jā.
-�� No Avilas klostera?
-Jā. Terēza kļuva nepacietīga. Kas ir ar to vīrieti? Vai tad viņ� nesaprot, cik svarīgi, lai viņa tiktu glābta no tiem ļaunajiem cilvēkiem?
-��� Pulkve�a pa�laik �eit nav, māsa� sargkareivis uzmanīgi sacīja.
Tas nu bija negaidīts trieciens.
-�� �bet par visu atbild pulkvedis Sostelo. Varu aizvest jūs pie viņa.
-�� Vai viņ� spēs man palīdzēt?
-�� Ak, esmu par to pārliecināts. Lūdzu, nāciet man līdzi.
Karavīrs gandrīz nespēja ticēt savai laimei. Pulkvedis Falje Sostelo, dzenot pēdas �etrām mūķenēm, bija izsūtījis veselus eskadronus karavīru sīki pārmeklēt apkārtni, bet viņi bija paliku�i tuk�ā. Tagad viena no meklētajām ieklumburojusi nometnē un pati padevusies tie�i viņam. Pulkvedis būs ļoti apmierināts.
Viņi piegāja pie telts, kur pulkvedis Falje Sostelo ar savu vietnieku cītīgi pētīja karti. Kad teltī ienāca sargka�reivis ar mūķeni, abi vīrie�i pacēla galvu.
-�� Atvainojiet, pulkvedi. �ī ir māsa Terēza no cistercie�u klostera.
Pulkvedis Sostelo neticēja savām acīm. Pēdējās trīs dienas visi viņa spēki bija veltīti Haimē Miro un mūķeņu meklē�anai, un tagad viņa priek�ā stāvēja viena no tām. Dievs tomēr bija.
-�� Apsēdieties, māsa.
�Nav ta�u laika!" māsa Terēza uztraucās. Viņai jāpie�spie� pulkvedis aptvert, cik tas ir steidzami.
-�� Mums jāsteidzas. Viņi grib aizvest mani atpakaļ uz
Ezē.
Pulkvedis apmulsa.
-�� Kas jūs grib vest atpakaļ uz Ezē?
-�� Haimē Miro vīri.
Pulkvedis Sostelo piecēlās.
-�� Māsa� vai jūs gadījumā nezināt, kur �ie vīri patla�ban apmetu�ies?
Māsa Terēza bija nepacietīga.
-������������ Protams. Viņa pagriezās un norādīja virzienu.
-� Viņi tajos kalnos slēpjas no jums.
Avilā Alans Takers ieradās dienu pēc sarunas ar savu darbadevēju. Pēc garā lidojuma Takeram �obrīd vajadzētu būt saguru�am, ta�u viņ� jutās satraukti pacilāts. Hlena Skota nebija sieviete, kas ļāva vaļu saviem untumiem. �Tur slēpjas kaut kas savāds. � Alans Takers sprieda. �Ja pareizi izspēlē�u savas kāitis, tad nokamp�u pamatīgu kumosu. � Reģistrējoties viesnīcā �Cuatro Postes�, viņ� jautāja ad�ministratoram:
-�� Vai �eit tuvumā ir kāda laikraksta redakcija?
-��� Tepat �ajā ielā, senjor. Pagriezieties pa kreisi un noejiet divus kvartālus. Tai ēkai nav iespējams garām paiet.
-�� Pateicos.
-�� De nada.'
Ejot pa galveno ielu un vērojot, kā pilsēta mostas no pēcpusdienas siestas, Takers domāja par noslēpumaino sie�vieti, kuru atbraucis meklēt. Tas noteikti ir kaut kas svarīgs. Bet kāpēc? Viņam ausīs vēl skanēja Hiēnas Skotas balss:
�Ja viņa ir dzīva, atvediet viņu pie manis. �o lietu jūs nedrīkstat apspriest ne ar vienu. �
�Jā, kundze. Ko lai es viņai saku?�
�Vienkār�i pasakiet, ka viņas tēva tuvs draugs grib ar viņu satikties. Un viņa brauks jums līdzi. �
Takers atrada laikraksta redakciju. Iegājis iek�ā, viņ�
' Nav par ko. (Tulk. no sf>. vai)
tuvojās vienam no se�iem cilvēkiem, kas tur strādāja pie rakstāmgaldiem.
-�� Perdone
Uzrunātais vīrietis norādīja uz kāda kabineta durvīm.
-�� Tur, senjor.
-�� Grodas.
Takers piegāja pie atvērtajām durvīm un palūkojās iek�ā. Aiz rakstāmgalda sēdēja vīrietis ap gadiem trīsdes�mit pieciem un, dziļi iegrimis darbā, rediģēja kādu rakstu.
-�� Piedodiet, amerikānis ierunājās. Vai varu brīdi ar jums aprunāties?
Vīrietis pacēla galvu.
-�� Ar ko varu pakalpot?
-�� Es meklēju vienu senjoritu.
Redaktors pasmaidīja.
-�� Vai to nedarām mēs visi, senjor?
-��� Kad meitene vēl bija zīdaiņa vecumā, viņa �ajā apkārtnē tika atstāta pie kādas lauku mājas durvīm.
Smaids redaktora sejā izdzisa.
-�� Ak tā. Viņa tika pamesta?
-Jā.
-�� Un jūs mēģināt viņu atrast?
-Jā.
-�� Pirms cik gadiem tas notika, senjor?
-�� Pirms divdesmit astoņiem.
Jaunais vīrietis paraustīja plecus.
-� Tad es te vēl nestrādāju.
�Varbūt tas nemaz tik vienkār�i nebūs. �
-�� Vai varat ieteikt kādu, kur� spētu man palīdzēt?
Redaktors atgāzās krēslā un domāja.
-�� Patiesībā varu gan. Es ieteiktu jums aprunāties ar tēvu Berrenclo.
Tēvs Berrendo ar pledu pār kalsnajiem ceļiem sēdēja savā kabinetā un klausījās sve�inieka stāstā.
Kad Alans Takers bija beidzis skaidrot savas iera�anās mērķi, garīdznieks jautāja:
-�� Kāpēc jūs vēlaties �o lietu noskaidrot, senjor? Tas ta�u noticis tik sen. Ko jūs iegūsiet, meiteni atradis?
Takers vilcinājās, rūpīgi izvēlēdamies vārdus.
-�� To es nedrīkstu teikt. Varu vienīgi jums apsolīt, ka es tai sievietei nedarī�u neko ļaunu. Ja tikai jūs varētu man pateikt, kur atrodas tā māja�
�Lauku māja.� Spēji atgriezās atmiņas par to dienu, kad pie tēva Berrendo bija ieradu�ies Morasi, kas tikko bija mazuli nogādāju�i slimnīcā.
��ķiet, ka viņa neizdzīvos, tēvs. Ko lai mēs darām?"
Tēvs Berrendo bija zvanījis savam draugam policijas priek�niekam Donam Morago.
-��� Manuprāt, bērnu pametu�i tūristi, kas ieradu�ies Avilā. Vai iespējams pārbaudīt viesnīcas un pansijas, varbūt kāds ieradies ar zīdaini, bet aizbraucis bez tā?
Policija izskatīja visas reģistrācijas kartītes, kas obligāti izpildāmas viesnīcās, bet neko neatrada.
-�� It kā bērns būtu nokritis no gaisa, Dons Morago toreiz brīnījās.
Viņ� pats gan nenojauta, cik tuvu bijis noslēpuma atrisinājumam.
Kad tēvs Berrendo aizveda bērnu uz bāreņu patver�smi, Mersedese Anhelesa bija jautājusi:
-�� Vai mazajai ir vārds?
-�� Es nezinu.
-��� Vai viņa nebija ietīta sedziņā? Varbūt uz citām drēbītēm bija vārdiņ�?
-�� Nē.
Mersedese Anhelesa skatījās uz mazuli priestera ro�kās.
-� Tad mums pa�iem būs jādod viņai vārds, vai ne?
Viņa nesen bija lasījusi kādu romantisku romānu, un
viņai ļoti bija paticis galvenās varones vārds.
-��� Megana, viņa sacīja. Mēs sauksim viņu par Meganu.
Un �etrpadsmit gadus vēlāk tēvs Berrendo bija aizve�dis meiteni uz cistercie�u ordeņa sievie�u klosteri.
Pagājis tik daudz gadu, un tagad �is sve�inieks meklē atradeni. �Dzive vienmēr noris pa apli, � tēvs Berrendo filo�zofēja. �Kaut kādā neizskaidrojamā veidā ari Meganas dzīve nu noslēgusi pilnu loku. Nē, ne Meganas. Tā viņu nosauca bērnunamā. �
-�� Apsēdieties, senjor, tēvs Berrendo aicināja. Tas būs gar� stāsts.
Un viņ� visu izstāstīja.
Kad priesteris bija beidzis, Alans Takers sēdēja un klusēja, kaut arī domas galvā joņoja trakā ātrumā. Elenas Skotas prasībai atrast pirms divdesmit astoņiem gadiem pie lauku mājas Spānijā pamestu meiteni noteikti bija kāds nopietns iemesls. Priesteris stāstīja, ka sievieti tagad sau�cot par Meganu.
�Vienkār�ipasakiet, ka viņas tēva tuvs draugs grib ar viņu satikties."
Ja atmiņa nevīla, Bairons Skots, viņa sieva un meita pirms daudziem gadiem bija gāju�i bojā aviokatastrofā kaut kur Spānijā. Vai �ie abi notikumi varētu būt saistīti? Alans Takers juta, ka satraukums aug.
-�� Tēvs� es gribētu tikt klosterī, lai redzētu Meganu. Tas ir ļoti svarīgi.
Priesteris nogrozīja galvu.
-�� Baidos, ka būsiet nokavējis. Pirms divām dienām klosterim uzbruka valdības karaspēks.
Alans Takers vērās vecajā vīrā.
-�� Uzbruka? Un kas notika ar mūķenēm?
-�� Visas sagūstīja un aizveda uz Madridi.
Meklētājs pielēca kājās.
-�� Paldies, tēvs. Viņ� sēdīsies pirmajā lidma�īnā, kas izlido uz Madridi.
Bet tēvs Berrendo nebija pateicis visu.
-�� �etras mūķenes aizbēga. Māsa Megana ir viena no viņām.
Apstākļi sare�ģījās.
-�� Kur viņa atrodas tagad?
-� To neviens nezina. Policija un armija meklē viņu un pārējās māsas.
-��� Skaidrs. Parastos apstākļos Alans Takers būtu zvanījis Elenai Skotai un sacījis, ka nonācis strupceļā. Ta�u viņa detektīva intuīcija sacīja, ka �ajā lietā slēpjas kaut kas tāds, kura dēļ vērts turpināt meklējumus.
Tomēr Elenai Skotai viņ� piezvanīja.
-�� Skotas kundze, radu�ies sare�ģījumi. Takers at�stāstīja sarunu ar garīdznieku.
Iestājās klusums.
-� Tātad neviens nezina, kur viņa ir?
-��� Viņa un pārējās mūķenes bēguļo, bet ilgi viņām slēpties neizdosies. Viņām pēdas dzen policija un puse no Spānijas bruņotajiem spēkiem. Kad bēgles tiks atrastas, es bū�u tur klāt.
Atkal iestājās pauze.
-� Taker, man tas ir ārkārtīgi svarīgi.
-� Jā, Skotas kundze.
Alans Takers no jauna ieradās avīzes redakcijā. Viņam veicās. Tā bija vēl atvērta.
-�� Ja drīkstu, es gribētu izskatīt jūsu arhīvu, viņ� lūdza redaktoram.
-�� Vai meklējat kaut ko konkrētu?
-Jā. Te netālu notikusi aviokatastrofa.
-�� Cik sen tas bija, senjor?
-�� Pirms divdesmit astoņiem gadiem. �etrdesmit asto�tajā gadā.
Alanam Takeram vajadzēja tikai piecpadsmit minūtes, lai atrastu meklēto. Virsraksts pats lēktin ielēca acīs.
LIDMA�ĪNAS KATASTROFĀ IET BOJĀ BIZNESMENIS AR ĢIMENI 1948. gada 1. oktobris. Nogā�oties lidma�īnai, sadedzis Bairons Skots, �Scott Industries� prezidents, viņa sieva Sūzana un gadu vecā meitiņa Patricija�
' Esmu uzgājis naudas podu!� Pulss sāka sisties strau�jāk. "Ja notikumi risināju�ies tā, kā man �ķiet, tad drīz es bū�u bagāts Dīrs� ļoti bagāts. �
Viņa kaila gulēja gultā un juta, kā klēpī spie�as Benito Patasa uzbudinātais fails. Bija tik brīni�ķīgi just viņa ķermeni, tāpēc viņa pievirzījās vīrietim tuvāk, savus gur�nus piekļaujot viņējiem un jūtot, kā tur sarosās vēlme. Viņa sāka Benito glāstīt, uzbudināt vēl vairāk. Tomēr kaut kas nebija kārtībā. "Es ta�u Palasu nogalināju,� viņa do�māja. �Viņ� ir miris. �
Lu�ija atvēra acis, viegli trīsēdama piecēlās sēdus un laida apkārt iztrūcinātu skatienu. Benito te nebija. Viņa atradās me�ā, guļammaisā. Kaut kas spiedās pret viņas cisku. Lu�ija iebāza maisā roku un izvilka audeklā satīto krustu. Viņa neticīgi blenza uz. to. �Dievs tikko darījis brīnumu tie�i man, � Lu�ija nodomāja.
Viņai nebija ne jausmas, kā krusts nonācis guļammai�sā, un viņai tas arī bija vienalga. Beidzot tas bija rokā. Tagad atlika tikai klusiņām aizlavīties projām no pārējiem.
Lu�ija bez trok�ņa izlīda no guļammaisa un pameta skatienu uz vietu, kur iepriek�ējā vakarā bija nolikts guļammaiss māsai Terēzai. Bet viņas tur nebija. Lu�ija tumsā nopētīja nometni un tikai ar grūtībām saskatīja Tomasa Sanhero siluetu noras malā, viņ� raudzījās uz. me�a pusi. Kur palicis Rubio, viņa nezināja. �Nav svarīgi. Pienācis laiks lasīties no �ejienes projām. � Lu�ija sprieda.
Zemu pieliekusies, lai sargs viņu neredzētu, bēgle sāka virzīties projām no nometnes, prom no Sanhero.
Tajā brīdī gāja vaļā elles troksnis.
Pulkvedim Faljem Sostelo bija jāpieņem ļoti svarīgs lēmums. Pats premjerministrs bija viņam licis cie�i sadar�boties ar pulkvedi Ramonu Akoku palīdzēt viņam no�tvert I laimē Miro un mūķenes. Bet liktenis bija Sostelo svētījis, ievedot vienu no mūķenēm viņam tie�i rokās. Kāpēc dalīties panākumos ar pulkvedi Akoku, ja Sostelo viens pats var noķert teroristus un arī viens pats plūkt visus uzvaras laurus? �Lai pulkvedis Akoka iet pa gaisu, � Falje Sostelo domāja. ��ī ir mana izdevība. Varbūt OPIJS MUNDO pieņems mani Akokas vietā, kaut arī viņ� tur mur�go kaut ko par �ahu un ielau�anos cilvēku prātos. Nē, pie�nācis laiks rētainajam milzim saņemt mācību. �
Pulkvedis Sostelo deva saviem vīriem pavēli.
-�� Nevienu gūstā neņemiet. Jums ir darī�ana ar teroris�tiem. �aujiet viņus nost.
-��� Pulkvedi, kopā ar Miro kaujiniekiem ir mūķenes. Vai mums nevajadzētu�? majors Ponte �aubījās.
-�� Ļaut teroristiem slēpties aiz mūķcjņu mugurām? Nē, mēs neriskēsim.
Sostelo izraudzījās divpadsmit vīru, kas pavadīs viņu uzbrukumā, un īpa�i rūpējās par pamatīgu bruņojumu. �ī komanda tumsā pilnīgi bez trok�ņa zagās aug�up pa kalna nogāzi. Mēness bija nozudis aiz mākoņiem. Gandrīz neko nevarēja redzēt. �Labi. Viņi neredzēs, ka mēs tuvojamies. �
Kad vīri bija ieņēmu�i pozīcijas, pulkvedis Sostelo kārtības labad uzsauca:
-�� Nolieciet iero�us! Jūs esat aplenkti. Un ar to pa�u elpas vilcienu izkliedza pavēli: Uguni! Nepārtrauktu uguni!
Kāds ducis automātisko �auteņu izspļāva uguni pār me�a pļaviņu.
Tomasam Sanhero nebija nekādu izred�u. Automāta
lo�u krusa sakapāja viņa krūtis, un viņ� jau bija miris, pirms saļima zemē. Rubio Arsano, sākoties ap�audei, atra�dās noras otrā malā. Redzējis Sanhero nokrītam zemē, viņ� apcirtās apkārt un pacēla ieroci, lai at�audītos, bet pārdo�māja. Pļaviņā valdīja piķmelna tumsa, un karavīri �āva uz labu laimi. Sākdams �aut, viņ� atklās savu atra�anās vietu.
Ļoti izbrīnījies Rubio divas pēdas no sevis ieraudzīja Lu�iju, kas sarāvusies bija pieplakusi pie zemes.
-�� Kur ir māsa Terēza? Rubio �ukstēja.
-� Viņa� viņa ir aizgājusi.
-�� Necelieties visā augumā! Rubio pavēlēja.
Viņ� cie�i saķēra māsas roku, un viņi, mezdami līklo�us, iejoņoja me�ā projām no ienaidnieka ap�auties. Skrienot bīstami tuvu sīca lodes, bet jau pēc mirkļa Lūcija un Rubio ienira starp koku stumbriem. Tomēr viņi nepalē�nināja soli.
-Turieties pie manis, māsa! Rubio sauca.
Viņi dzirdēja aizmugurē uzbrucēju sacelto kņadu, bet pamazām visi trok�ņi apklusa. Me�ā, turklāt tintes melnu�ma tumsā nebija iespējams izsekot bēgļiem.
Rubio apstājās, lai ļautu Lūcijai atvilkt elpu.
-����������� �obrīd esam no viņiem atkratīju�ies, viņ� teica.
-�� Bet mēs nedrīkstam kavēties.
Lūcija smagi elsoja.
-Ja gribat brīdi atpūsties�?
-�� Nē, viņa atteica. Lu�ija bija pārgurusi, bet nekādā ziņā negribēja pieļaut, ka viņu notvertu. Tie�i tagad, kad viņa dabūjusi krustu. Ar mani viss ir kārtībā, viņa sacīja. Taisāmies projām no �ejienes.
Pulkvedis Falje Sostelo bija pamatīgi izgāzies. Viens terorists bija no�auts, bet vienīgi Dievs zināja, cik no viņiem aizbēgu�i. I laimē Miro viņ� nebija sagūstījis, un viņam bija tikai viena mūķene. Sostelo zināja, ka par to visu jāziņo pulkvedim Akokam. �is izredzes viņu nemaz nesajūsmināja.
Otrreiz zvanot Elenai Skotai, Alans Takers bija vēl vairāk satraukts nekā pirmo reizi.
-�� Skotas kundze, esmu atklājis visai interesantus fak�tus, viņ� piesardzīgi ieminējās.
-Jā?
-�� Es te iz�ķirstīju vecas avīzes, cerot kaut ko uzzināt par meiteni.
-�� Un? Elena sagatavojās uzklausīt to, ko jau zināja.
Takers centās runāt ikdieni�ķā toni.
-�� Izskatās, ka bērns pamests apmēram tajā pa�ā laikā, kad jūs cietāt lidma�īnas katastrofā.
Klusums.
-� Tajā, kurā gāja bojā jūsu svainis, viņa sieva un meita Patricija. Takers turpināja.
��antā�a.� Cita izskaidrojuma nebija. Tātad viņ� visu uzzinājis.
-�� Taisnība, Elena nevērīgi atbildēja. Man vajadzēja jums to pateikt. Kad atgriezīsieties, es jums visu paskaid�ro�u. Vai vēl kaut ko uzzinājāt par meiteni?
-�� Nē, bet ilgi slēpties viņa nespēs. Visa valsts viņu meklē.
-� Tiklīdz viņa atrodas, tūlīt man paziņojiet.
Līnija apklusa.
Alans Takers sēdēja un blenza uz mēmo klausuli, ko turēja rokā. �Tā nu gan ir aukstasinīga (lāma, � viņ� ar apbrīnu nodomāja. �Nez, kā viņai patiks, ka uzradies part�neris?�
�Sūtot Takeru meklēt meiteni, es pieļāvu kļūdu, ��Elena Skota sev pārmeta. �Tagad man viņ� būs jāaptur." Un ko lai viņa dara ar meiteni? ��Mūķene! Neko neplāno�u, ie�kams nebū�u viņu satikusi. �
Atskanēja iek�ējās sakaru sistēmas aparāta signāls, un ierunājās sekretāre:
-� Visi jau sanāku�i valdes telpā, Skotas kundze.
-� Eju.
Lu�ija un Rubio neatlaidīgi virzījās uz priek�u pa me��u. Viņi klupa un slīdēja, cīnījās ar koku zariem, krūmiem un kukaiņiem, bet katrs solis viņus attālināja no vajātājiem.
-��� Varam te atpūsties. Viņi mūs vairs neatradīs, beidzot Rubio sacīja.
Bēgļi apstājās augstu kalnos bieza me�a vidū.
Lu�ija nogūlās zemē, viņas elpa joprojām plūda sa�raustīti. Prātā viņa vēlreiz izdzīvoja pretīgo ainu, par kuras liecinieci bija kļuvusi. Tomasu no�āva bez brīdinājuma. �Tie maitasgabaligribēja novākt mūs visus, ��Lu�ija secinā�ja. Par savu dzīvību viņa varēja pateikties vienīgi blakus sēdo�ajam vīrietim.
Viņa noskatījās, kā Rubio pieceļas un izlūko tuvāko apkārtni.
-�� Mēs varam palikt te visu nakti, māsa.
-�� Labi. Lu�ija dega nepacietībā doties uz priek�u, bet vienlaikus labi apzinājās, ka jāatpū�as.
-�� Ceļā dosimies ap saullēktu, it kā nolasījis ceļa�biedres domas, Rubio ieminējās.
Lu�iju mocīja izsalkums. Brīdī, kad viņa iedomājās par ēdienu, atkal ieninājās Rubio:
-� Jums noteikti gribas ēst. Sameklē�u kaut kādu pārti�ku. Vai jums nebūs vienai te bail?
-�� Nē. Viss būs labi.
Lielais vīrs nometās viņai blakus zemē.
-�� Lūdzu, centieties nebaidīties. Saprotu, cik jums grūti atrasties pla�ā pasaulē pēc tik daudziem klosterī pavadī�tiem gadiem. Jums noteikti viss �ķiet ļoti savāds.
Lu�ija pacēla uz viņu skatienu un klusi sacīja:
-�� Mēģinā�u pie tā pierast.
-����������� Jūs esat ļoti drosmīga, māsa. Rubio piecēlās.
-�� Drīz bū�u atpakaļ.
Viņa ar skatienu pavadīja Rubio, kas nozuda starp
kokiem. Bija pienācis laiks pieņemt lēmumu. Viņai pavē�rās divas iespējas aizbēgt tūlīt, censties tikt līdz tuvāka�jai pilsētai un apmainīt zelta krustu pret pasi un tik daudz naudas, lai nokļūtu �veicē, un viņa varēja turēties kopā ar �o teroristu, līdz viņi vēl vairāk attālinās no karavīriem. "Tā būs dro�āk, � Lu�ija nolēma.
Izdzirdusi me�ā troksni, viņa strauji apcirtās. Tur nāca Rubio. Viņ� smaidīdams tuvojās Lūcijai. Rokā viņ� nesa bereti, kas bija līdz malām pilna ar tomātiem, vīnogām un āboliem.
Rubio apsēdās zemē blakus mūķenei.
-� Brokastis. Varēja dabūt jauku, treknu vistiņu, bet tad mums vajadzētu kurt uguni, lai to izceptu, un tā mēs sevi nodotu. Tepat nogāzē ir ferma.
Lu�ija nespēja novērst acis no pārpilnās beretes.
-�� Izskatās lieliski. Mirstu vai badā.
Rubio sniedza viņai ābolu.
-�� Pamēģiniet �o.
Drīz vien viņi jau bija paēdu�i, Rubio kaut ko runāja, bet Lu�ija, iegrimusi savās domās, nepievērsa viņam ne�kādu uzmanību.
-Jūs teicāt, māsa, ka klosterī pavadījāt desmit gadu?
Viņa iztrūkusies pamodās no sapņa, ko bija sapņojusi nomodā.
-�� Ko?
-�� Jūs esat nodzīvojusi klosterī desmit gadu?
-Nu� Jā.
Viņ� nogrozīja galvu.
-�� Tad jums nav ne jausmas, kas pa �o laiku noticis.
-Jā� nē.
-�� Pēdējo desmit gadu laikā, māsa, pasaule ir krietni mainījusies.
-�� Tie�ām?
-�� Si'. Rubio nopietni atsaucās. Franko ir miris.
-�� Nē!
-� Jā gan. Pagāju�ajā gadā.
�Un par savu mantinieku iecēlis clonu Huanu Kārto��u, ��viņa klusībā piebilda.
-�� Jums varbūt būs grūti noticēt, bet cilvēks pirmo reizi spēris kāju uz Mēness. Tā ir taisnība.
-�� Tie�ām? �Patiesību sakot, divi cilvēki, � Lu�ija do�mās palaboja. �Kā viņus sauca? Nīls Ārmstrongs un �kaut kāds tur�.�
-�� Ak jā. No Ziemeļamerikas. Un vēl ir radīta pasa�ie�ru lidma�īna, kas lido ātrāk par skaņu.
-� Neticami. "Nevaru vien sagaidīt, kad varē�u iesēs�ties �Concorde�,� Lu�ija domāja.
Rubio bija tik bērni�ķīgs viņ� no sirds priecājās, ka var mūķeni iepazīstināt ar jaunākajiem pasaules sasniegu�miem.
-� Portugālē notika revolūcija, un Amerikas Savienota�jās Valstīs prezidents Niksons bija iejaukts milzīgā skandā�lā, tāpēc viņam vajadzēja demisionēt.
"Cik Rubio ir mīļ�, "Lu�ija atmaiga.
Viņ� izņēma paciņu cigare�u ar stipro, melno Spānijas tabaku.
-�� Ceru, ka neaizvaino�u jūs, māsa, ja uzsmēķē�u?
-�� Nē, viņa atbildēja. Lūdzu, smēķējiet.
Lu�ija skatījās, kā vīrietis aizkūpina cigareti, un brīdī, kad dūmi iesitās nāsīs, arī viņai radās kāre uzsmēķēt.
-�� Vai jums nebūtu iebildumu, ja es arī pamēģinātu?
Rubio pārsteigts skatījās mūķenē.
-Jūs gribat pamēģināt cigareti?
-� Tikai, lai redzētu, kā tas ir, Lu�ija a�i aizbildinājās.
-�� Nūjā! Protams.
Viņ� pastiepa paciņu. Lu�ija paņēma cigareti, ielika lūpās, un Rubio to aizdedzināja. Viņa dziļi ievilka dūmus un ļāvās brīni�ķīgajai sajūtai, tiem ieplūstot plau�ās.
Rubio apmulsis vēroja ceļabiedri. *
Lu�ija sāka klepot.
-�� Tātad tā tas ir.
-�� Vai jums patīk?
-�� Ne īpa�i, bet�
Viņa ievilka vēl vienu dziļu, brīni�ķīgu dūmu. Ak Dievs, kā viņai bija trūcis cigare�u! Bet viņa saprata, ka jābūt piesardzīgai. Nebija nekādas vajadzības modināt Ru�bio aizdomas. Tāpēc Lu�ija nodzēsa smēķi, kuru neveikli turēja pirkstos. Viņa klosterī bija pavadījusi tikai da�us mēne�us, tomēr Rubio bija taisnība. Bija savādi atkal būt ārā pasaulē. Nez, kā klājas Meganai un Grasielai? Un kas īsti notika ar māsu Terē�u? Vai viņu noķēra karavīri?
Lūcijai sāka sūrstēt acis. Nakts bijusi gara un ļoti sa�springta.
-�� F.s labprāt mazliet nosnaustos.
-�� Neraizējieties. Es jūs sargā�u, māsa.
-�� Paldies, Lu�ija smaidīdama pateicās. Pēc mirkļa viņa jau bija aizmigusi.
Rubio Arsano skatījās lejup uz guļo�o mūķeni un do�māja: �Nekad vēl neesmu saticis lādu sievieti. � Viņa bija reliģioza, jo ziedojusi savu dzīvi Dievam, tomēr vienlaikus viņā jautās kaut kas no laicīgās dzīves. Un �onakt viņa izturējās drosmīgi, kā būtu izturējies jebkur� vīrietis. �Tu esi izcila sieviete, � Rubio Arsano domāja, vērojot aizmigu�o Lu�iju. �Jēzus mazā māsiņa. �
Pulkvedis Falje Sostelo smēķēja desmito cigareti. �Il�gāk es to vairs nevaru atlikt, "viņ� nosprieda. �No sliktām ziņām labāk ātrāk atbrīvoties. � Viņ� vēl vairākas reizes ievilka dziļi plau�ās dūmus, lai nomierinātos, un uzgrieza numuru. Kad klausulē atskanēja Ramona Akokas balss, Sostelo sacīja:
-��� Pulkvedi, vakarnakt mēs iebrukām teroristu no�metnē, kur, pēc sniegtajām ziņām, bija Haimē Miro. F,s domāju, ka jums tas būtu jāzina.
Iestājās draudīgs klusums.
-� Vai jūs viņu notvērāt?
-�� Nē.
-Jūs sākāt operāciju, pat nepakonsultējies ar mani?
-�� Nebija laika�
-�� Bet ļaut Miro aizlaisties jums laika pietika. Akokas balss liecināja par me�onīgu niknumu. Kas jums lika ķerties pie �īs kaujas operācijas, kuru jūs tik lieliski iz�pildījāt?
Pulkvedis Sostelo norija siekalas.
-�� Mēs sagūstījām vienu no aizbēgu�ajām mūķenēm. Viņa veda mūs pie Miro un viņa bandas. Uzbrukumā viens cilvēks nogalināts.
-�� Bet visi pārējie aizbēga?
-Jā, pulkvedi.
-��� Kur �obrīd ir mūķene? Vai arī viņu jūs palaidāt vaļā? Akokas tonis koda kā izkapts.
-� Nē, pulkvedi, Sostelo a�i atsaucās. Viņa ir mūsu nometnē. Mēs jau viņu nopratinājām un�
-�� Nedariet to. Es pats viņu pratinā�u. Ieradī�os pēc stundas. Paskatīsimies, vai spēsiet viņu noturēt, kamēr es nokļūstu nometnē. Akoka nometa klausuli.
Tie�i pēc stundas pulkvedis Ramons Akoka ieradās nometnē, kur lika turēta māsa Terēza. Kopā ar pulkvedi atbrauca ducis viņa vīru no SUV.
-�� Atvediet mūķeni! pulkvedis Akoka pavēlēja.
Māsu Terē�u aizveda uz galvenā �tāba telti, kur viņu
gaidīja pratinātājs. Kad sieviete ienāca, pulkvedis pieklājī�gi piecēlās un smaidīdams stādījās priek�ā:
-�� Es esmu pulkvedis Akoka.
�Beidzot!"
-�� Es zināju, ka jūs ieradīsieties. Dievs man to teica.
Akoka apmierināts palocīja galvu.
-�� Ak tā? Labi. Lūdzu, sēdieties, māsa.
Bet māsa Terēza bija pārāk satraukta, lai sēdētu.
-� Jums man jāpalīdz.
-�� Mēs palīdzēsim viens otram, pulkvedis mierinot sacīja. Vai tas tiesa, ka jūs esat izbēgusi no Avilas cistercie�u klostera?
-�� Jā. Tas bija drausmīgi. Visi �ie vīrie�i. Viņi darīja bezdievīgus darbus un� Viņas balss aprāvās.
�Un muļķības. Mēs ļāvām tev un citām mūķenēm aizbēgt. �
-�� Kā jūs �eit nokļuvāt, māsa?
-��� Mani atveda Dievs. Viņ� mani pārbauda, kā reiz pārbaudīja�
-� Vai kopā ar Dievu jums uz �ejieni līdzi bija atnāku�i arī kādi vīrie�i, māsa? pulkvedis Akoka pacietīgi taujāja.
-Jā. Viņi mani nolaupīja. Man vajadzēja bēgt.
-��� Jūs pateicāt pulkvedim Sostelo, kur �os vīrus meklēt.
-�� Jā. Tos ļaunos. Redziet, visu noorganizējis Rauls. Viņ� atsūtīja man vēstuli, kurā rakstīja�
-�� Māsa, vīrieti, kuru mēs īpa�i meklējam, sauc Haimē Miro. Vai esat viņu redzējusi?
Terēza nodrebinājās.
-Jā. Ak jā. Viņ��
Pulkvedis paliecās uz priek�u.
-�� Lieliski. Tagad jums man jāpasaka, kur es varu viņu atrast.
-� Viņ� kopā ar līdzdalībniekiem ir ceļā uz Ezē.
Akoka, neko nesaprazdams, sarauca pieri.
-�� Uz Ezē? Tas ir Francijā?
Mūķene kaut ko neskaidru purpināja.
-Jā. Monika pameta Raulu, un viņ� atsūtīja vīrus, kas bērna dēļ mani nolaupīs, lai�
Pulkvedis centās apvaldīt augo�o nepacietību.
-��� Miro ar teroristiem devies uz ziemeļiem. Bet Ezē atrodas austrumos.
-�� Jūs nedrīkstat ļaut viņiem aizvest mani atpakaļ pie Raula. Es nevēlos viņu nekad vairs redzēt. Jūs to noteikti saprotat. Es nespētu to izturēt�
Pulkvedis Akoka strupi pārtrauca apjuku�o sievieti.
-�� Es par �o Raulu nedodu ne plika gra�a. Es gribu zināt, kur meklēt Haimē Miro.
-�� Es jums teicu. Viņ� Ezē mani gaida. Viņ� grib�
-�� Tu melo. Manuprāt, tu centies Miro pasargāt. Es negribu darīt tev pāri, tāpēc jautā�u vēlreiz. Kur ir Haimē Miro?
Māsa Terēza bezpalīdzīgi vērās pratinātājā.
-�� Es nezinu, viņa no�ukstēja. Tad izmisīgi paskatījās apkārt. Es nezinu.
-��� Tikko tu teici, ka viņ� ir Ezē. Pulkve�a balss noskanēja kā pātagas cirtiens.
-Jā. Tā man teica Dievs.
Pulkvedim Akokam pietika. Tas sievi�ķis bija vai nu
nojūdzies, vai kolosāli tēloja. �ā vai tā viņam no �īm Dieva runām metās �ķērma dū�a.
Viņ� pagriezās pret savu adjutantu Patrisio Arrjetu.
-�� Māsas atmiņai vajadzīgs pamudinājums. Aizved viņu uz sagādnieka telti. Varbūt tu ar saviem vīriem palīdzēsi viņai atcerēties, kur atrodas Haimē Miro.
-Jā, pulkvedi.
Patrisio Arrjeta ar savu vienību arī bija piedalījies uz�brukumā Avilas klosterim. Viņ� jutās vainīgs, ka bija ļāvis �etrām mūķenēm aizbēgt. �Nu, tagad mēs varam izpirkt savu vainu, "Arrjeta nodomāja.
Viņ� pagriezās pret māsu Terē�u.
-�� Nāciet man līdzi, māsa.
-Jā. �Mīļais Jēzu, pateicos Tev," viņa purpināja sev zem deguna. Vai mēs ejam projām? Jūs neļausiet viņiem aizvest mani uz Ezē, vai ne?
-�� Nē, Arrjeta dro�i apgalvoja. Jūs neiesiet uz Ezē.
�Pulkvedim taisnība, "Arrjeta domāja. "Viņa tikai spēlē ar mums spēlītes. Bet tagad mēs viņai iemācīsim da�as jaunas. Nez, vai viņa gidēs klusu vai klaigās?�
Kad viņi pienāca pie sagādnieka telts, Arrjeta ierunā�jās:
-��� Māsa, mēs dodam jums pēdējo iespēju. Kur ir Haimē Miro?
�Vai viņi man �o jautājumu nav uzdevu�i jau agrāk? Varbūt to jautāja kāds cits? Tas bija �eit� viss tā saputro�jies. �
-�� Miro nolaupīja mani, lai vestu pie Raula, jo Monika viņu pameta un viņ� domāja�
-��� Bueno. Ja jūs tā vēlaties, Arrjeta noteica. Pa�skatīsimies, vai nevaram atsvaidzināt jūsu atmiņu.
-Jā. Lūdzu. Viss tik ļoti mulsina.
Teltī bija sanāku�i kāds pusducis Akokas vīru un ari da�i Sostelo formās ģērbu�ies karavīri.
Māsa Terēza pacēla skatienu. Kā apreibusi viņa sa�mirk�ķināja plakstiņus.
-�� Vai �ie cilvēki mani tagad vedis uz klosteri?
-�� Viņi darīs vēl ko labāku, Arrjeta noņirdza. Viņi aizvedīs jūs uz debesīm, māsa.
Vīrie�i sanāca vecajai sievietei apkārt no visām pusēm.
-������������ Kāda tev skaista kleita, ieteicās viens karavīrs.
-�� Mīlulīt, vai tu dro�i zini, ka esi mūķene?
-�� Ak jā! viņa atsaucās. Rauls bija viņu saucis par mīlulīti. �Vai tas ir Rauls?" Saprotiet, lai aizbēgtu no karavīriem, mums bija jāpārģērbjas. �Bet ari �ie ta�u ir karavīri. ��Viss saplūda vienā miglā.
Kāds karavīrs pastūma Terē�u uz gultas pusi.
-�� Skaistule tu neesi, bet paraudzīsim, kā tu izskaties zem visām tām lupatām.
-�� Ko jūs darāt?
Runātājs pastiepa roku un noplēsa Terēzas kleitas aug�ējo daļu, kamēr cits norāva viņai svārkus.
-�� Nav slikts rumpītis tik vecai kundzītei, vai ne, zēni?
Viņa spalgi iekliedzās. Viņa vērās apkārt sanāku�ajos
vīrie�os. �Dievs viņus nonāvēs. Viņ� neļaus tiem mani aiz�skart, jo esmu Viņa gara templis, hsmu claļa no Tā Kunga, es dzeni no Viņa �ķīstības akas. �
Kāds karavīrs atsprādzēja sev jostu. Nākamajā mirklī rupjas rokas atpleta Terēzas kājas, un, karavīram uzgulstoties virsū, viņa juta cieto locekli ieslīdam viņas miesā. No mutes izlauzās skaļ� kliedziens.
-�� Dievs! Sodi viņus!
Māsa Terēza gaidīja pērkona rībienus un dzeļo�i baltu zibens atplaiksnījumu, kas viņus visus nogalinātu.
Bet viņai uzgūlās cits karavīrs. Nelaimīgās sievietes acu priek�ā sagriezās sarkana migla. Viņa gulēja un gaidīja nākam Dieva sodu pār apvainotājiem, viņa gandrīz pat nemanīja vīrie�us, kas plosīja viņas miesu. Ari sāpes viņa vairs nejuta.
Leitnants Arrjeta stāvēja blakus guļvietai. Pēc katra karavīra, kur� nokāpa no Terēzas, viņ� vaicāja:
-�� Nu, vai pietika, māsa? Jūsu varā ir to jebkuru mirkli pārtraukt. Jums tikai jāpasaka man, kur slēpjas Haimē Miro.
Māsa Terēza viņu nedzirdēja. Iek�ēji viņa skaļi klie�dza-. �Sit viņus savā spēkā, Kungs! Noslauki tos no zemes virsas, kā Tu noslaucīji netiklus Sodomā un Gomorā."
Neticami, bet Viņ� neatbildēja. Tas nevarēja būt, jo Dievs ta�u bija visur. Tad viņa saprata. Kad sestais virietis iegāja viņā, mūķenei pēk�ņi nāca atklāsme. Dievs viņā neklausījās tāpēc, ka Dieva nav. Visus �os gadus Terēza bija sevi mānījusi, pielūgusi augstāko varu un uzticīgi Viņam kalpojusi. Bet nekādas augstākas varas nebija. �Ja Dievs būtu, Viņ� mani izglābtu. �
Sarkanā migla pacēlās, un māsas Terēzas acis pirmo reizi skaidri raudzījās pasaulē. Teltī drūzmējās vismaz du�cis vīru, kas gaidīja savu kārtu, lai viņu izvarotu. Gultas vienā malā stāvēja leitnants Arrjeta un noskatījās visā. Rindā stāvo�ie karavīri bija pilnā formastērpā, viņi pat nepapūlējās izģērbties. Kad viens vīrietis piecēlās no Terēzas, nākamais jau uzmetās viņai virsū un iegāja viņā.
�Dieva nav, toties ir sātans, un �ie ir viņa rokaspui�i, � māsa Terēza domāja. �Un viņiem jāmirst. Visiem. �
Kad kārtējais karavīrs ievadīja viņā savu locekli, Terē�za sagrāba viņa ieroci, kas karājās tam pie sāniem, un, pirms kāds paguva attapties, pagrieza pistoli pret Arrjetu. Lode trāpīja viņu kaklā. Tad mūķene pavērsa ieroci pret pārējiem uzbrucējiem un bez mitas �āva. �etri karavīri saļima uz grīdas, iekams citi aptvēra, kas darāms, un atklāja uguni pret �āvēju. Bija grūti trāpīt, jo viņai virsū gulēja karavīrs.
Māsa Terēza un viņas pēdējais izvarotājs mira vienlai�kus.
Haimē Miro vienā rāvienā pamodās viņu bija iz�traucējusi kustība klajumiņa malā. Klusiņām izslīdējis no guļammaisa, viņ� piecēlās un paņēma �auteni. Piegājis tuvāk vietai, no kurienes nāca troksnis, Haimē ieraudzīja Meganu, kas, ceļos nometusies, lūdza Dievu. Viņ� stāvēja un skatījās uz jauno mūķeni. Ainai, kad �ī jaukā sieviete me�ā nakts vidū skaita lūg�anas, piemita kāds pārdabisks skaistums, tomēr viņ� manīja mostamies sevī pretestību tam, ko redzēja. �Ja Fēlikss Karpio nebūtu izkladzinājis, ka mēs dodamies uz Sansebastjanu, man vispār nevajadzētu krāmēties ar �o klostera māsu."
Sansebastjanā vajadzēja nonākt, cik iespējams drīzāk, tā bija neatliekama nepiecie�amība. Pulkvedis Akoka ar saviem vīriem jau bija viņus ielenku�i, un būs grūti izlavī�ties cauri viņu izmestajam tīklam. Un tagad, kad �ī sieviete kā papildu nasta uz grupas pleciem palēnināja tās virzī�anos uz priek�u, briesmas desmitkār�ojās.
Pārskaities Haimē tuvojās Meganai, un viņa balss no�skanēja skarbāk, nekā viņ� bija vēlējies.
-�� Es teicu, ka jums jāguļ. Negribu, lai rīt jūsu dēļ būtu jākavējas.
Megana pacēla skatienu un klusi atteica:
-�� Piedodiet, ja esmu jūs sadusmojusi.
-��� Māsa, es dusmas pataupu svarīgākām lietām. Jūs
mani tikai garlaikojat. Jūs savu mū�u pavadāt, slēpjoties aiz akmens mūriem un gaidot bezmaksas biļeti uz citu pasauli. Jūs man �ķebināt, jūs visas.
-� Tāpēc ka mēs ticam citai pasaulei?
-�� Nē, māsa. Tāpēc, ka jūs neticat �ai. Jūs no tās bēgat.
-�� Lai lūgtu par jums Dievu. Mēs savu dzīvi pavadām, aizlūdzot par jums.
-� Un, jūsuprāt, lūg�anas atrisinās �īspasaules problēmas?
-�� Ar laiku, jā.
-�� Laika nav. Jūsu Dievs nevar dzirdēt jūsu lūg�anas, jo pārāk skaļi skan lielgabalu �āvieni un bumbu saplosītu bērnu kliedzieni.
-� Ja cilvēks tic�
-�� Ak, es daudz kam ticu, māsa! Es ticu tam, par ko cīnos. Es tievi saviem vīriem un iero�iem. liet es neticu cilvēkiem, kas staigā pa ūdens virsu. Ja jūs domājat, ka Dievs �obrīd klausās, tad pasakiet Viņam, lai palīdz mums nokļūt Mendavijas klosterī, kur varēsim tikt no jums vaļā.
I laimē dusmojās uz sevi par to, ka zaudējis sa�valdī�anos. Ne jau �ī mūķene vainīga, ka Baznīca stāvēja nomaļus un neko nedarīja, kad Franko falangisti mocīja, izvaroja un slepkavoja baskus un kataloņus. �Tā nav viņas vaina, � 1 laimē sevi aprāja, �ka mana ģimene ari bija starp upuriem. �
Toreiz I laimē bija pavisam mazs zēns, bet �īs atmiņas iegūla viņam prātā uz mū�īgiem laikiem�
Viņu nakts vidū pamodināja sprāgsto�u bumbu trok�snis. Tās krita no debesīm kā skano�i nāves ziedi, kas visur sēj savu iznīcības sēklu.
-�� Celies aug�ā, I laimē! Ātrāk!
Bailes tēva balsī zēnu biedēja vairāk nekā uzlidojuma drausmīgā dārdoņa.
Gernika bija basku galvenais cietoksnis, tāpēc ģenerā�lis Franko bija nolēmis pārvērst to par pārmācības stundas uzskates līdzekli. �Noslaukiet to no zemes virsas.�
Bīstamās nacistu �Conclor Legion" un kāds pusducis itālie�u lidma�īnu pacēlās, lai dotos triecienuzbrukumā, un �ēlastību viņi nepazina.
Haimē, viņa māte, tēvs un abas vecākās māsas bēga kopā ar citiem pilsētas iedzīvotājiem.
-��� Uz baznīcu! sauca I laimē tēvs. Uz baznīcu bumbas nemetīs.
Viņam bija taisnība. Visi zināja, ka baznīca ir kaudiljo
Lai mēģinātu glābties, Miro ģimene steidzās uz baznī�cu, spie�oties cauri panikas pārņemtajam pūlim.
Mazais zēns, cie�i pieķēries tēvam pie rokas, centās neklausīties apkārt dārdo�ajos, elli�ķīgajos trok�ņos. Viņ� atcerējās laikus, kad tēvs nebaidījās, kad viņiem neva�jadzēja bēgt.
-� Vai būs kar�, tēt? zēns reiz bija jautājis tēvam.
-�� Nē, Ilaimē. Tās tikai tādas avī�u pļāpas. Mēs valdī�bai lūdzam vienīgi noteiktu neatkarības pakāpi. Baskiem un kataloņiem ir tiesības uz savu valodu, karogu un svētkiem. Tomēr mēs esam viena tauta. Un spānie�i ne�kad necīnīsies ar spānie�iem.
Tolaik Ilaimē bija par mazu, lai to saprastu, ta�u svaru kausos, protams, bija likts vairāk nekā tikai kataloņu un basku jautājums. Svarīgākais bija iesīkstēju�ais ideoloģis�kais konflikts starp republikāņu valdību un labā spārna nacionālistiem. Sākotnēji sīkā nesapra�anās dzirkstelīte ātri izauga par nevaldāmu ugunsgrēku, kas izplatījās arī uz kādām desmit citām pasaules valstīm.
Kad Franko ar savu bruņoto spēku pārsvaru bija sakā�vis republikāņus un Spānija bija nonākusi stingrā nacionā�listu kontrolē, viņ� pievērsās nemiera cēlējiem baskiem: �Sodiet viņus.�
Un asinis turpināja līt.
Basku vadītāju stingrākais kodols nodibināja ETA kustību par brīvu Basku valsti un arī 1 laimē tēvs tika aicināts tajā iestāties.
-��� Nē. Tas nav pareizi. Tas, kas mums pēc tiesas pienākas, jāiegūst ar mierīgiem līdzekļiem. Ar karu neko nevar sasniegt.
Ta�u izrādījās, ka vanagi ir stiprāki par dūjām, un ETA īsā laikā kļuva par varenu spēku.
Haimē bija draugi, kuru tēvi bija iestāju�ies ETA, un zēns klausījās nostāstos par viņu varonīgajiem darbiem.
-�� Mans tēvs ar biedriem uzspridzināja Zemessardzes �tābu, viens no draugiem di�ojās.
-� Vai esat dzirdēju�i par bankas aplaupī�anu Barselonā? To izdarīja mans tēvs. Tagad viņi var nopirkt iero�us, ar ko cīnīties pret fa�istiem.
Bet vecākais Miro palika pie sava.
-� Vardarbība nekur neder. Visi jautājumi jārisina saru�nu ceļā.
-�� Mēs uzlaidām gaisā kādu fabriku Madridē. Kāpēc tavs tēvs nav mūsu pusē? Vai viņ� ir gļēvulis?
-��� Neklausies savos draugos, Haimē, tēvs viņam sacīja. Viņu rīcība ir noziedzīga.
-�� Franko pavēlēja sodīt ar nāvi divpadsmit baskus, pat bez tiesas sprieduma. Mēs organizējam visas tautas streiku. Vai tavs tēvs nāks ar mums?
-�� Tēt�?
-��� Mēs visi esam spānie�i, Haimē. Mēs nedrīkstam ļaut, lai mūs sa�ķeļ.
Zēns jutās kā saplosīts. �Vai maniem draugiem ir taisnība? Vai mans tēvs ir gļēvulis?" I laimē ticēja tēvam.
Un tad nāca Armagedons. Pasaule bruka. Gernikas ielas pildīja kliedzo�s pūlis, kas mēģināja aizbēgt no krīto�ajām bumbām. Ap ļaudīm cementa un asins strūklās aug�up �āvās ēkas, statujas un ietves.
Haimē, viņa vecāki un māsas bija tiku�i līdz lielai baznīcai, vienīgajai augstajai celtnei laukumā, kas vēl
nebija sagrauta. Apmēram desmit cilvēku ar dūrēm dauzīja pamatīgās durvis.
-�� Laidiet mūs iek�ā! Jēzus vārdā, veriet vaļā!
-�� Kas �eit notiek? sauca Ilaimē tēvs.
-�� Priesteri aizslēgu�i baznīcu. Viņi nelaidīs mūs iek�ā.
-�� Uzlauzīsim durvis!
-�� Nē!
Haimē pārsteigts paskatījās uz tēvu.
-� Mēs nelauzīsimies Dieva namā, tēvs sacīja. Viņ� mūs pasargās, lai kur mēs būtu.
Pārāk vēlu viņi ieraudzīja, ka gar stūri parādās falangistu bariņ� un atklāj lo�metēju uguni uz neapbruņoto pūli, nopļaujot vīrie�us, sievietes un bērnus. Haimē tēvs, jau jūtot lodes triecamies ķermenī, sagrāba dēlu un nogrūda dro�ībā uz zemes, ar savu augumu aizsedzot viņu no nāvējo�o lo�u krusas.
Pēc uzbrukuma �ķita, ka pasauli ietinis pārdabisks klu�sums. Kā uz burvja mājienu apklusa �auteņu zalves, skrie�no�u soļu dipoņa un kliedzieni. 1 laimē atvēra acis un ilgi gulēja, sajūtot tēva augumu mīlestībā sniegtu patvērumu. Kopā ar simtiem citu ļau�u no�auti bija arī Haimē vecāki un māsas. Un viņu līķu priek�ā slējās slēgtās baznīcas durvis.
Vēlu tajā vakarā Haimē slapstīdamies izgāja cauri pilsētai un, kad divas dienas vēlāk sasniedza Bilbao, iestā�jās liTA.
Virsnieks, kas uzņēma jaunos biedrus, paskatījās uz zēnu un sacīja:
-� Tu esi par jaunu, dēliņ. Tev vajadzētu iet skolā.
-� Jūs būsiet mana skola, I laimē Miro klusi atteica. -Jūs mācīsiet man, kā cīnīties, lai atriebtu savu ģimeni.
Un viņ� nekad neskatījās atpakaļ. Viņ� cīnījās par sevi un savu ģimeni, un drīz viņa darbi kļuva leģendāri. Haimē izplānoja un īstenoja riskantus uzbrukumus fabrikām un bankām, viņ� izpildīja nāvessodu apspiedējiem. Ja tika sagūstīts kāds no viņa vīriem, Ilaimē pārgalvīgi devās viņu atbrīvot.
Izdzirdējis par SUV izveido�anu, kuras uzdevums būs vajāt baskus, viņ� pasmaidīja un noteica:
-�� Labi. Viņi ir mūs pamanīju�i.
Ilaimē nekad nevaicāja sev, vai riskantās akcijas, ku�ras viņ� īstenoja, ir saistītas ar zēnu apvainojumiem �Tavs tēvs ir gļēvulis�, vai arī viņ� cen�as pierādīt kaut ko sev un citiem. Pietika ar to, ka viņ� atkal un atkal apliecināja savu drosmi, ka viņ� nebaidījās riskēt ar dzīvību tā mērķa vārdā, kuram cie�i ticēja.
Tagad viena vīra nepiesardzīga mutes palai�ana uzgrūdusi I laimē kaklā mūķeni.
�Likteņa ironija, ka viņas baznīca tagad ir mūsu pusē. Ta�u nu ir stipri par vēlu, ja vien tā nevar noorganizēt Otrreizējo Atnāk�anu, kas ļautu atgriezties dzīvē ari manai mātei, tēvam un māsām, "basku vadonis rūgti nosmīnēja.
Naktī viņi gāja cauri baltas mēnessgaismas izraibinā�tam me�a biezoknim. Bēgļi vairījās no pilsētām un lieliem ceļiem, uzmanīgi raudzījās, vai nemanīs kādas zīmes, kas liecinātu par briesmām. Haimē ignorēja Meganu. Viņi abi ar Fēliksu gāja blakus un atcerējās pagātnes piedzīvoju�mus. Meganā �ie stāsti modināja ziņkāri. Viņa nekad nebi�ja pazinusi tādu cilvēku kā Haimē Miro. Tik ļoti pa�pārlie�cinātu.
�Ja kāds mani var aizvest līdz Mendavijai, � Megana domāja, �tad tikai �is vīrs. �
Da�brīd Haimē pret klostera māsu juta �ēlumu, pat nevil�u apbrīnu par viņas izturību smagā pārgājiena laikā. Viņam ienāca prātā, kā ar savām Dieva sūtītajām aizbilsta�majām galā tiek citi vīri.
Viņam vismaz bija Amparo l lirona. Naktīs Haimē smēlās no viņas lielu mierinājumu.
�Viņa ir mērķim tikpat uzticīga, cik es, "Haimē domāja. "Viņai ir vēl nopietnāks iemesls nīst valdību nekā man.�
Nacionālistu armija bija iznīcinājusi visu Amparo dzim�tu. �ī sieviete fanātiski sargāja savu neatkarību, un viņā mita nevaldāma kaisle.
Saullēktā nelielā grupiņa tuvojās Salamankai, pilsētai Tormesas krastos.
-�� �eit sabrauc studenti no visas Spānijas, Fēlikss stāstīja Meganai, mācīties universitātē. Tā ir labākā Spā�nijas augstskola.
[laimē neklausījās. Viņ� visu uzmanību koncentrēja, lai izplānotu nākamo ceļa posmu. �Ja es būtu mednieks, kūres izliktu slazdus?�
-�� Salamankā iek�ā neiesim. Pie pa�as pilsētas atrodas parador. Apstāsimies tur. I laimē sacīja Fēliksam.
Pcimdorhl'p neliela viesnīciņa, kas atradās nomaļus no galvenajiem tūristu mar�rutiem. Pa akmens pakāpieniem ap�meklētāji nonāca vestibilā, ko sargāja senlaiku bruņutērps.
Grupiņai tuvojoties durvīm, I laimē teica sievietēm:
-�� Gaidiet tepat. Viņ� pamāja Fēliksam Karpio, un abi vīrie�i aizgāja.
-�� Kurp viņi devās? Megana gribēja zināt.
Amparo Ilirona uzmeta viņai nicino�u skatienu.
-� Varbūt viņi aizgāja meklēt tavu Dievu.
-� Cerams, ka viņi to atradīs, Megana rāmi noteica.
Pēc desmit minūtēm vīrie�i atgriezās.
-�� Gaiss tīrs, Haimē sacīja Amparo. Jūs ar māsu dzīvosiet vienā istabā. Fēlikss paliks pie manis. Viņ� deva Amparo atslēgu.
-��� Querido, es gribu būt pie tevis, nevis� viņa ka�ķīgi iebilda.
-�� Dari, kā teicu. Paturi vinu acīs.
>
Amparo pagriezās pret Meganu.
-� Bueno. Nāc man līdzi, māsa.
Megana sekoja otrai sievietei iek�ā viesnīciņā un tad aug�up pa kāpnēm.
Istabiņa bija viena no vairākām, kas rindojās gar aug�stāva pelēkā, kailā gaiteņa malām. Amparo atslēdza durvis, un abas sievietes iegāja iek�ā. Telpa bija maza, noplukusi un trūcīgi mēbelēta, ar dēļu grīdu, balsinātām sienām, gultu, mazu ku�eti, apskrambātu tualetes galdiņu un diviem krēsliem.
-� Cik jauka! Megana, paraudzījusies apkārt, iesaucās.
Amparo Miroņa dusmās apcirtās pret mūķeni, nodo�mājusi, ka tā ņirgājas.
-�� Pie joda, kas tu tāda esi, ka vari sūdzēties�?
-� Tā ir tik pla�a, Megana turpināja.
Amparo mirkli skatījās istabas biedrē, tad sāka smie�ties. Protams, �is skabūzītis �ķita pla�s pēc celles, kur māsa pavadījusi garus gadus.
Amparo sāka izģērbties.
Megana nespēja novērst no viņas acis. �ī bija pirmā reize, kad viņa dienas gaismā pamatīgi aplūkoja Amparo. Sieviete bija skaista, ar sarkaniem matiem, baltu ādu, ra�enu augumu kuplām krūtīm, �auru vidukli un gur�niem, kas ejot �ūpojās.
Amparo pamanīja, ka Megana viņu vēro.
-��� Māsa� vai tu vari atbildēt uz vienu jautājumu? Kāpēc cilvēki stājas klosterī?
Uz �o jautājumu viņa saņēma pavisam vienkār�u atbildi.
-�� Kas var būt vēl brīni�ķīgāk, kā veltīt sevi Dieva godībai?
-� Tūlīt uz vietas varu nosaukt tūksto� lietu. Amparo aizgāja pie gultas un apsēdās uz tās malas. Tu vari gulēt uz ku�etes. Cik esmu dzirdējusi par dzīvi klosteros, jūsu Dievs nevēlas, lai jūs justos pārāk ērti.
Megana pasmaidīja.
-�� Tas nav svarīgi. Es jūtos ērti iek�ēji.
Gaiteņa otrā pusē savā istabā Haimē Miro izstiepās gultā. Fēlikss Karpio mēģināja iekārtoties uz �aurās ku�etes. Abi vīri palika pilnīgi apģērbu�ies. I laimē nogla�
bāja zem spilvena ieroci. Fēlikss savējo novietoja viz apdi�lu�ā galdiņa blakus ku�etei.
-�� Kā tu domā, kas viņām liek to darīt? Fēlikss skaļā balsī prātoja.
-� Ko tad, amigo?
-�� Uz visu mū�u ieslodzīt sevi klosteri kā tādām cie�tumniecēm.
Haimē Miro paraustīja plecus.
-�� Pajautā māsai. Pie joda, kaut mēs varētu ceļot bez viņas! Mani māc nelaba nojauta.
-�� Haimē, Dievs mums par �o krietno darbu pateiks paldies.
-� Vai tu tie�ām tam tici? Nesmldini mani.
Fēlikss vairs neiztirzāja �o tematu. Nebija smalkjūtīgi ar Haimē runāt par Katoļu baznīcu. Vīrie�i, iegrimu�i katrs savās domās, klusēja.
Fēlikss Karpio domāja: �Divus ielika māsas mūsu ro�kās. Mums viņas dro�i jānogādā klosteri. �
Haimē domāja par Amparo. Viņ� �obrīd alka pēc �īs sievietes. �Nolādētā mūķene!" Kad Haimē jau vilka segu pār galvu, viņ� atcerējās, ka palicis vēl kāds nepadarīts darbiņ�.
Mazajā tum�ajā apak�stāva vestibilā administrators klu�si sēdēja un gaidīja, kad tikko atnāku�ie viesi aizmigs. Sirds viņam smagi sitās, bet viņ� pacēla telefona klausuli un uzgrieza numuru.
Atsaucās garlaicības mākta balss.
-�� Policijas iecirknis.
Administrators �ukstēja klausulē, kuru turēja viņa brāļa�dēls.
-�� Florian, pie manis apmeties Haimē Miro un trīs viņa ļaudis. Vai tev patiktu izpelnīties viņa sagūstltāja godu?
Deviņdesmit jūd�u uz austrumiem me�ainā apvidū pa ceļam uz Penjafjelu Lūcija Karmine gulēja saldā miegā.
Rubio Arsano sēdēja un skatījās viņā, nevēlēdamies sievieti modināt. �Viņa dus saldi kā eņģelis, "viņ� domāja.
Bet tūlīt lēks saule, laiks doties tālāk.
Rubio noliecās un maigi ie�ukstēja Lūcijai ausī:
-�� Māsa Lu�ija�
Viņa atvēra acis.
-�� Mums laiks iet.
Lu�ija no�āvājās un laiski izstaipījās. Blūzei bija atnā�ku�as vaļā da�as podziņas un varēja redzēt daļu krūts. Rubio steig�us novērsās.
�Man jāiegro�o savas domas. Viņa ir Jēzus līgava. �
-�� Māsa�
-Jā?
-��� Es� Es iedomājos� Vai drīkstu jums ko lūgt? Viņam viegli sārtojās vaigi.
� J ā?
-��� Es� es tik sen neesmu lūdzis Dievu. Bet mani audzināja katoļticībā. Vai jums nebūtu iebildumu noskaitīt kādu lūg�anu?
Lai nu ko, bet to Lu�ija nebija gaidījusi.
�Cik ilgs laiks pagājis, kop� esmu lūgusi Dievu?� viņai ie�āvās prātā. Klostera laiks neskaitījās. Kamēr citas
mūķenes lūdzās, Lūcijas smadzenes bija nodarbinātas ar bēg�anas plāniem.
-�� Es� Es ne�
-� Tas mums noteikti abiem nāktu par labu.
Kā lai viņa izskaidro, ka nevienu lūg�anu neatceras?
-�� Es� ē-ē� �Jā. � Vienu viņa tomēr atcerējās. Viņa, maza meitene, ceļos nometusies pie gultiņas, blakus stāv tēvs un gaida, kad varēs viņu sasegt un noskūpstīt. Pavi�sam lēnām atmiņā atgriezās divdesmit tre�ā psalma vārdi.
-� Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst nenieka. Viņ� man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņ� mani vada pie skaidra ūdens. Viņ� atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ�
Atmiņas strauji atgriezās.
Viņai ar tēvu bija piederējusi visa pasaule. Un tēvs tik ļoti bija ar meitu lepojies. �Tu esi dzimusi zem laimīgas zvaigznes, faccia d�angelo.�
Dzirdot �os vārdus, Lūcija vienmēr bija jutusies laimī�ga un skaista. Nekas nespēs viņu sāpināt. Vai tad viņa nebija And�elo Karmines skaistā meita?
-�� Jeb�u es ari staigāju tum�ā ielejā, ta�u ļaunuma nebīstos�
Ļaunie bija tēva un brāļu ienaidnieki. Un viņa lika tiem samaksāt.
-�� �jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina�
�Kur bija Dievs, kad man vajadzēja mierinājumu?�
-�� Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai�
Tagad Lūcija runāja lēnāk, un vārdi skanēja �ukstus. Kas bija noticis, viņa ieprātojās, ar mazo meiteni baltajā iesvētību kleitiņā? Nākotne toreiz bija rādījusies zeltainā mirgā. Kā gan viss bija nogājis greizi? Viss. �Esmu pa�zaudējusi tēva, brāļus un sevi. �
Klosterī Lu�ija par Dievu nebija domājusi. Bet tagad, ārā, me�ā kopā ar vienkār�u zemnieku�
�Vai jums nebūtu iebildumu noskaitīt kādu lūg�anu?�
-� Tie�ām, labums un �ēlastība mani pavadīs visu ma�nu mū�u, un es palik�u tā Kunga namā vienumēr. Lu�ija pabeidza.
Rubio aizkustināts vēroja mūķeni.
-�� Paldies, māsa.
Lu�ija pamāja, jo parunāt nespēja. �Kas man lēcies?� viņa sev jautāja.
-� Vai esat gatava, māsa?
Viņa paskatījās uz Rubio Arsano un atbildēja:
-Jā. Esmu gatava.
Pēc piecām minūtēm viņi jau atkal bija ceļā.
Viņus panāca pēk�ņa lietusgāze, un abi ceļinieki ie�skrēja pamestā būdā. Lietus pret būdas jumtu un sienām sitās kā nikna cilvēka dūres.
-�� Kā jūs domājat, vai negaiss reiz pāries?
Rubio pasmaidīja.
-� Tas jau nav nekāds negaiss, māsa. Baski to sauc par sirimin. Lietus pāries tikpat negaidīti, kā tas sākās. Pa�laik zeme ir sausa. Tai vajadzīgs lietus.
-�� Tie�ām?
-� Jā. Es esmu zemnieks.
�To var redzēt, � Lu�ija nodomāja.
-�� Piedodiet, ka tā saku, māsa, bet mums abiem ir daudz kas kopīgs.
Lu�ija lūkojās uz pretī stāvo�o neveiklo lauķi un brīnījās: �Tas tik ir numurs/�
-�� Ak tā?
-�� Jā. Es no tiesas ticu, ka dzīvo�ana lauku mājā daudzējādā ziņā ir līdzīga klostera dzīvei.
Viņas prāts gan �o saikni uztvert nespēja.
-�� Es nesaprotu.
-� Klosteri jūs, māsa, daudz domājat par Dievu un Viņa darītajiem brīnumiem. Vai nav taisnība?
-�� Ir.
-�� Zināmā mērā lauku saimniecība ir Dievs. Jo to no visām pusēm ietver radība. Viss, kas aug, aug no Dieva zemes, vai tie būtu kvie�i, olīvas, vai vīnogas� viss nāk no Dieva, vai ne? Tie visi ir brīnumi, tu katru dienu vēro, kā tie notiek, un tu arī kļūsti par brīnuma daļu, jo palīdzi tiem augt.
Lūcijas lūpās neviļus pavīdēja smaids par Rubio balsī dzirdamo dedzību.
Piepe�i lietus mitējās.
-�� Varam doties tālāk, māsa.
-������������ Drīz nonāksim pie Duero upes, Rubio sacīja.
-�� Tie�i mums priek�ā atrodas Penjafjelas ūdenskritums. Mēs iesim uz Arandu de Duero un pēc tam uz Logronjo, kur tiksimies ar pārējiem.
�Tu iesi uz �im vietām viens pats, � Lūcija pie sevis bilda. �Lai tev labi veicas. Es bū�u �veicē, mans draugs."
Pusstundu pirms tam, kad nācēji ieraudzīja ūdenskri�tumu, viņi izdzirdēja tā dārdoņu. Penjafjelas ūdenskritums bija pasakaini skaists, ūdens �altis gāzās lejup no klintīm straujajā upē. Troksnis abus gandrīz darīja kurlus.
-�� Gribu nomazgāties, Lūcija ieteicās. �ķita, pagāju�i jau vairāki gadi, kop� viņa pēdējo reizi mazgājusies.
Rubio Arsano pārsteigts skatījās ceļabiedrē.
-�� �eit?
�Nē, idiot, Romā."
-Jā.
-�� Esiet uzmanīga. Pēc lietus upē cēlies ūdens līmenis.
-�� Neraizējieties. Lu�ija stāvēja un pacietīgi gaidīja.
-�� Ak jā! Paie�u tālāk, kamēr jūs noģērbsieties.
-� Tālu neejiet! Lu�ija steig�us iesaucās. Me�os dro�i vien mitinājās visādi savvaļas zvēri.
Viņa sāka vilkt nost drēbes, un Rubio pagāja da�us jardus uz priek�u un pagrieza pret viņu muguru.
-� Neejiet dziļi, māsa! viņ� sauca pār plecu. �ī upe ir viltīga.
Lu�ija nolika zemē satīto krustu tā, lai varētu to visu laiku paturēt acīs. Vēsais rīta gaiss brīni�ķīgi atsvaidzināja kailo ķermeni. Izģērbusies pilnīgi kaila, viņa iekāpa ūdenī. Tas bija auksts un spirdzino�s. Pagriezusies atpakaļ, Lu�ija redzēja, ka Rubio apņēmīgi lūkojas pretējā virzienā, peldētājai uzgriezis muguru. Viņa pasmaidīja. Visi citi vi�ņai zināmie vīrie�i būtu ļāvu�i acīm mieloties pie viņas auguma.
Vairīdamās no lielajiem akmeņiem, kas atradās visap�kārt, Lu�ija brida dziļāk, uz�ļakstīja sev ūdeni un juta, ka gar kājām plūst spēcīga straume.
Da�as pēdas tālāk upe nesa nelielu, izgāztu koku. Lūcijai grie�oties, lai to pavērotu, viņa negaidīti zaudēja līdzsvaru un paslīdēja. Jaunā sieviete skaļi iekliedzās. Krītot viņa ar galvu atsitās pret akmeni.
Rubio atskatījies �ausmās ieraudzīja, ka Lu�ija nozūd strauji plūsto�ajos, mutuļojo�ajos ūdeņos.
Ser�antam Florianam Santjago Salamankas policijas ie�cirkni, liekot nost telefona klausuli, drebēja rokas.
"Pie manis apmeties Ilaimē Miro un Iris viņa ļaudis. Vai tev paliktu izpelnīties viņa sagūstitūja godu?�
Valdība par 1 laimē Miro galvu bija izsludinājusi prāvu atlīdzību, un tagad �is basku terorists bija viņa rokās. Atlīdzī�bā saņemtā nauda mainīs visu Floriana dzīvi. Viņ� varēs � > atļauties sūtīt bērnus labākā skolā, sievai nopirkt veļas maz�gājamo ma�īnu un dārglietas mīļākajai. Protams, vajadzēs jau ari dalīties ar tēvoci. �Do�u viņam divdesmit procentus, ��Sant�jago nosprieda. �Bet varbūt pietiks ar desmit. �
Ser�ants lieliski zināja Haimē Miro reputāciju, un vi�ņam ne prātā nenāca pakļaut briesmām savu dzīvību, mēģinot ķert bīstamo noziedznieku pa�am. �Briesmās lai lien citi, bet es saņem�u atlīdzību. �
Viņ� sēdēja pie rakstāmgalda, cen�oties izdomāt, kā �ajā situācijā labāk rīkoties. Prātā uzreiz ie�āvās pulkve�a Akokas vārds. Visi zināja, ka starp pulkvedi un �o izraidīto noziedznieku valda naids uz dzīvību un nāvi. Turklāt Ako�kas rīcībā bija visa SIJV. Jā, tie�i �is ir ceļ�, kas ejams.
Santjago pacēla tālruņa klausuli un pēc desmit minūtēm jau runāja ar pa�u pulkvedi.
-� �eit zvana ser�ants Florians Santjago no Salamankas policijas iecirkņa. Esmu ticis uz pēdām Haimē Miro.
Akoka ar pūlēm saglabāja mierīgu balss toni.
-� Vai esat par to pārliecināts?
-� Jā, pulkvedi. Viņ� apmeties viesnīcā "Raimundo de Borgon� pa�ā pilsētas nomalē. Un paliks tur pa nakti. Mans tēvocis strādā tajā viesnīcā par administratoru. Viņ� pats man piezvanīja. Kopā ar Miro ir vēl viens vīrietis un divas sievietes.
-� Vai jūsu tēvocis ir dro�s, ka viesis ir Miro?
-�� Jā, pulkvedi. Miro ar savu bandu apmeties divās istabās otrajā stāvā sētaspusē.
-�� Klausieties ļoti uzmanīgi, ser�ant. Nekavējoties do�dieties uz parador un nostājieties sardzē, uzmaniet, lai neviens no viņiem netiktu projām. Es tur varē�u nokļūt ne agrāk kā pēc stundas. Iek�ā jūs nedrīkstat iet. Un turieties tā, lai neviens jūs nemana. Skaidrs? Akoka instruēja ser�antu.
-� Jā, pulkvedi. Nekavējoties do�os uz viesnīcu. Viņ� mirkli vilcinājās. Pulkvedi, es gribēju pajautāt par atlīdzī�bu�
-� Kad Miro būs mums rokā, naudu jūs dabūsiet.
-� Paldies, pulkvedi. Liels�
-�� Ejiet.
-�� Klausos, pulkvedi.
Florians Santjago nolika klausuli. Viņu mocīja kārdinā�jums piezvanīt mīļākajai un pavēstīt satrauco�os jaunumus, bet gan jau tā pagaidīs. Tā pārsteigums būs lielāks. Pagai�dām viņam darāms darbiņ�.
Santjago paaicināja vienu no policistiem, kas de�urēja aug�stāvā.
-��� Pasēdi te, pie pults. Man �is tas jānokārto. Pēc da�ām stundām atgriezī�os. �Un atgriezī�os kā bagāts virs, � Santjago piemetināja. "Vispirms es nopirk�u jaunu ma�īnu� sedanu. Zilu. Nē, varbūt labāk baltu.�
Pulkvedis Ramons Akoka nolika klausuli tin nekustīgs palika sē�am krēslā, ļaujot smadzenēm darboties. �oreiz
nekāda misēkļa nebūs. �is būs pēdējais gājiens viņu abu �aha partijā. Bet pulkvedim tas jāizdara ļoti uzmanīgi. Gan jau, apzinoties briesmas, Miro būs izlicis sargus.
Akoka pasauca savu adjutantu.
-Jā, pulkvedi?
-�� Paņem kādu duci labāko snaiperu un gādā, lai vi�ņiem būtu automāti. Pēc piecpadsmit minūtēm mēs doda�mies uz Salamanku.
-� Klausos.
�oreiz Miro neizbēgs. Pulkvedis jau plānoja uzbruku�ma norisi. Parador pilnībā ielenks kordons, kas kustēsies ātri un klusi. �Zaglīgs uzbrukums, iekams slakterim izdo�das noslepkavot kādu no maniem vīriem. Mēs nobeigsim viņus miegā. �
Pēc piecpadsmit minūtēm atgriezās adjutants.
-�� Esam gatavi ceļam, pulkvedi.
Ser�ants Santjago velti netērēja laiku un devās uz parador. Pat bez pulkve�a brīdinājuma viņ� nebija domājis iet iek�ā un gūstīt teroristus. Tagad, pakļaujoties Akokas pavēlei, ser�ants stāvēja, paslēpies paēnā divdesmit jardu attālumā no viesnīcas. No �īs vietas labi varēja pārskatīt ārdurvis. Nakts bija pavēsa, ta�u policistu sildīja doma par gaidāmo atlīdzību. Santjago prātoja, vai abas sievietes, kas apmetu�ās viesnīcā, ir glītas un vai viņas �obrīd mīlējās ar vīrie�iem. Par vienu viņ� ne�aubījās pēc da�ām stundām �ie ļautiņi būs beigti.
Pilsētā gandrīz bez trok�ņa iebrauca armijas smagā ma�īna un tuvojās parador.
Kad līdz viesnīcai bija atlikusi viena jūdze, pulkvedis Akoka uzspīdināja kabatas lukturīti un ieskatījās savā kartē, tad uzsauca �oferim:
-�� Apstājies tepat! Tālāk mēs iesim kājām. Ievērojiet klusumu.
Santjago pat nemanīja kaujinieku tuvo�anos, līdz viņu iztrūcināja �uksts pie pa�as auss.
-�� Kas jūs esat?
Pagriezies viņ� ieraudzīja, ka stāv aci pret aci ar pulk�vedi Ramonu Akoku. �Mans Dievs, viņ� nu gan izskatās draudīgs, "Santjago nodomāja.
-�� Esmu ser�ants Santjago, pulkvedi.
-� Vai kāds izgājis no viesnīcas?
-��� Nē, pulkvedi. Visi ir iek�ā un patlaban dro�i vien jau aizmigu�i.
Pulkvedis pagriezās pret adjutantu.
-��� Lai puse no mūsu vīriem ielenc viesnīcas apkārtni. Ja kāds mēģina bēgt, �aujiet virsū. Pārējie nāks man līdzi. Bēgļi atrodas divās sētaspuses istabās aug�stāvā. Iesim.
Santjago vēroja, kā pulkvedis ar savu komandu, klusi pārvietodamies, dodas iek�ā pa viesnīcas parādes durvīm. Nez, vai notiks liela �audī�anās, viņ� prātoja. Un, ja ap�au�de tomēr sāktos, vai varētu gadīties, ka tēvocis tajā ietu bojā. Tas gan būtu �ēl. Bet no otras puses vairs nepalik�tu neviena, ar ko dalīt atlīdzībā saņemto naudu.
Kad pulkve�a spēki sasniedza kāpņu aug�ējo pakā�pienu, Akoka �ukstus pavēlēja:
-�� Nepaļaujieties uz nejau�ību. Atklājiet uguni, tiklīdz viņus ieraugāt.
-�� Pulkvedi, vai man iet jums pa priek�u? adjutants pajautāja.
-�� Nē. Akoka bija nolēmis pats izbaudīt to prieku un nogalināt Haimē Miro.
Abas istabas, kurā bija apmetusies Miro grupa, atradās gaiteņa galā. Klusēdams Akoka pamāja, lai se�i vīri nostā�jas pie vienām durvīm, bet se�i pie otrām.
-� Aiziet! viņ� iekliedzās.
>
Ilgi viņu bija dedzināju�as alkas piedzīvot �o mirkli, un nu tas bija klāt. Pēc pulkve�a signāla karavīri izspēra abu istabu durvis un, turēdami iero�us �au�anas gatavībā,
iebruka iek�ā. Un tāpat ari viņi palika stāvam tuk�o telpu vidū, blenzdami uz saņurcītajām guļvietām.
-��� Izretināties! Ātri! Lejā! Akoka spalgi izkliedza pavēles.
Karavīri skrēja pa viesnīcu, ielau�ot visu numuru dur�vis un izraujot no miega viesus. Bet Haimē Miro un pārējos bēgļus nekur nevarēja atrast. Pulkvedis, nikns kā negaisa mākonis, metās lejā, lai pieprasītu paskaidrojumus no administratora. Vestibilā neviena nemanīja.
-�� Hi! pulkvedis sauca. Ei! Atbildes nebija. Gļē�vulis bija paslēpies.
Viens no karavīriem cie�i raudzījās lejā aiz rakstām�galda.
-�� Pulkvedi�
Akoka aizsoļoja līdz galdam un arī pievērsa skatienu grīdai. Pret sienu bija atbalstīts sagumu�ais administratora līķis, sasiets, ar aizbāztu muti. Kaklā viņam bija uzkārta zīme LŪDZU NETRAUCĒT.
�ausmās sastindzis, Rubio Arsano skatījās, kā Lu�ija pazūd mutuļojo�ajos ūdeņos un kā straume rauj viņu uz leju. Pēc pussekundes viņ� jau bija pagriezies un joņoja pa krastu, lēkdams pāri nelieliem baļķēniem un krūmiem. Pirmajā upes līkumā viņ� uz īsu mirkli redzēja, ka slīksto�ā tiek grūsta uz krasta pusi. Rubio ienira ūdenī un, pārvarēdams spēcīgo straumi, drud�aini peldēja pie Lūcijas. Uz priek�u tikt gandrīz nebija iespējams. Rubio juta, ka ari pa�u rauj dzelmē. Viņa atradās tikai desmit pēdu attālumā, bet tās �ķita nepārvaramas kā jūdzes. Pēdējo reizi pārcilvēciski saņēmis spēkus, Rubio saķēra nelaimīgās roku, pirksti tikai ar grūtībām noturēja tvērie�nu. Viņ� turēja Lu�iju cie�i, izmisīgi pūloties tikt dro�ībā uz krasta.
Kad Rubio beidzot izdevās izrāpties malā, viņ� izvilka no ūdens Lu�iju un atkrita zālē, cīnoties pēc elpas. Lu�ija bija zaudējusi samaņu un neelpoja. Rubio apgrieza viņu uz vēdera, uzmetās jāteniski virsū un sāka spiest uz plau�ām. Aizritēja minūte, vēl viena, un Rubio jau zaudēja cerības, bet tad Lūcijai pa muti izgāzās ūdens strūkla, un viņa ievaidējās. Rubio noskaitīja pateicības lūg�anu.
Viņ� turpināja masā�u vairs ne tik stipri -, līdz pamiru�ās sirds sāka pukstēt vienmērīgi. Lu�ija no aukstu�ma drebēja, tādēļ Rubio aizsteidzās pie koku pudura un
saujām rāva nost kokiem lapas. Ar tām viņ� apsedza kailo sievieti. Arī viņ� pats bija slapj�, drēbes izmirku�as, viņam sala, bet viņ� tam nepievērsa uzmanību. Viņu bija pārņē�musi panika, ka ar māsu Lu�iju var notikt kas ļauns. Ar sausajām lapām maigi rīvējot viņas kailo augumu, pui�a galvā modās necienīgas domas.
�Viņai ir dievietes augums. Piedod man, Kungs, viņa pieder Tev, un es nedrīkstu domāt �īs zemiskās domas� �
Vieglie glāsti pamazām atmodināja Lu�iju. Viņa ar Ivo guļ pludmalē, un viņa maigā mēle slīd pār viņas augumu. "Akjā, "viņa domāja. �Akjā. Tikai nepārtrauc, caro.� Uz�budinājums pārņēma viņu, pirms viņa bija paguvusi atvērt acis.
Kad Lu�ija bija iekritusi upē, pēdējā doma, kas pa�zibēja prātā, bija: �Es mirstu. � Bet viņa bija dzīva un skatījās vīrietī, kur� bija izglābis viņai dzīvību. Bez do�mā�anas viņa pastiepa roku un uzvilka Rubio sev virsū. Vīrie�a sejā pazibēja pārsteigums.
-�� Māsa� viņ� iebilda. Mēs nedrīkstam�
-�� Ku�!
Lūcijas lūpas jau apsedza Rubio muti, tās bija nevaldā�mas, alkainas un prasīgas, mēle pētīja viņa muti. Tas bija pāri Rubio spēkiem.
-�� Ātrāk! Lu�ija �ukstēja. Ātrāk!
Viņa skatījās, kā Rubio nervozi atbrīvojas no slapjajām drēbēm. �Viņ�pelnījis balvu, � Lu�ija domāja. �Un es arī. �
Rubio �aubīdamies tuvojās zemē gulo�ajai sievietei un ieminējās:
-�� Māsa, mums nevajadzētu�
Lu�ija nebija noskaņota uz runā�anu. Viņa juta, ka vīrietis pievienojas viņas ķermenim rituālā, kurā ne prā�tam, ne laikam nav nozīmes, un abi kopā atdevās visap�tvero�ajai, brīni�ķīgajai sajūtai. Pēc tik�anās ar nāvi tā bija jo saldāka.
Rubio bija pārsteidzo�i labs mīlētājs, vienlaikus maigs
un nevaldāms. Tādu jutekliskumu viņa nepavisam nebija gaidījusi. Turklāt, pamanot viņa acīs mirdzo�o mīļumu, Lūcijai kaklā piepe�i iestrēga asaru kamols.
'Jācer, ka �is lielais vientiesis nesāk mani iemīlēties. Cik ļoti viņ� grib man izpalikt! Kad es pēdējo reizi jutu, ka vīrietim nlp sagādāt baudu arī man?" To viņa nespēja atcerēties. Tad iedomājās tēvu. Vai tēvam patiktu Rubio Arsano? Pēc tam viņa lauzīja galvu par to, kāpēc viņai vispār radies tāds jautājums vai tēvam patiktu Rubio Arsano. �Es noteikti esmu jukusi. Es ta�u esmu Lu�ija Karmine, And�elo Karmines meita. Es un Rubio dzīvojam pilnīgi at�ķirīgas dzīves. Mūs kopā savedis tikai bezjēdzīgs likteņa untums. �
Rubio turēja viņu rokās un bez mitas atkārtoja:
-�� Lu�ija. Mana Lu�ija.
Mirdzums viņa acīs atklāja visu, ko viņ� juta. �Cik viņ� mīļ�, � Lūcijai atkal ienāca prātā. Bet nākamā doma bija citāda: �Kas ar mani notiek? Kāpēc es vispār par viņu tā gudroju? Es bēgu no policijas un� "Piepe�i viņa atcerējās zelta krustu un nodrebēja. �Ak mans Dievs! Kā es varēju to kaut uz bridi aizmirst?"
Viņa strauji uzrāvās sēdus.
-�� Rubio, es atstāju� saini upes krastā. Vai tu, lūdzu, to neatnestu? Un manas drēbes arī?
-�� Protams. Tūlīt bū�u atpakaļ.
Lu�ija sēdēja un gaidīja, ļoti uztraukusies, ka ar krustu būs kaut kas noticis. Un ja nu tas pazudis? Ja nu kāds nācis garām un saini pievācis?
Lu�ija izjuta milzīgu atvieglojumu, kad redzēja Rubio atgrie�amies ar satīto krustu padusē. �Es vairs nedrīkstu izlaist to no acīm, � viņa apņēmās.
-�� Paldies, viņa pateicās Rubio.
Viņ� sniedza Lūcijai arī drēbes. Paskatījusies puisī, viņa klusi noteica:
-� Tās maņ �obrīd vēl nebūs vajadzīgas.
Saules pieskārieni kailajam ķermenim sasildīja Lu�iju un padarīja viņu gurdu. Cik brīni�ķīgi bija gulēt Rubio rokās! It kā viņi te būtu atradu�i mierpilnu oāzi. Briesmas, no kurām viņi bēga, �ķita gaismas gadu attālumā.
-�� Pastāsti man par savu fermu, Lūcija dīki ieteicās.
Rubio seja kļuva gai�āka, un viņa balsī jautās lep�nums.
-� Tā bija neliela ferma pie maza ciematiņa, netālu no Bilbao. Mūsu ģimenei tā piederēja jau vairākās paaudzēs.
-�� Un kas ar to notika?
Stāstītāja seja uzreiz apmācās.
-�� Es esmu basks. Par to Madrides valdība sodīja mani ar paaugstinātiem nodokļiem. Kad es atteicos maksāt, fer�mu konfiscēja. Tad es satiku Haimē Miro. Es iestājos viņa grupā, lai cīnītos pret valdību un aizstāvētu taisnību. Man ir māte un divas māsas, kādu dienu mēs atgūsim savu māju, un es atkal tur saimnieko�u.
Lūcija iedomājās tēvu un brāļus, kas uz mū�u bija ieslodzīti cietumā.
-� Vai jūsu ģimene ir draudzīga?
Rubio silti pasmaidīja.
-�� Protams. Ģimene cilvēkam ir visdārgākais, vai tā nav?
�Jā, � Lūcija domās atbildēja. �Bet es savējo nekad vairs neredzē�u. �
-�� Pastāsti man par saviem tuviniekiem, Lu�ija, Ru�bio ieprasījās. Vai pirms iestā�anās klosterī tu viņus mīlēji?
Saruna pievērsās bīstamai tēmai. �Ko lai es viņam slāslu? Mans tēvs pieder mafijai. Viņ� un abi mani brāļi sē� cietumā par slepkavību. �
-Jā� mēs bijām ļoti draudzīgi.
-�� Ko dara tavs tēvs?
-�� Viņ�� viņ� ir biznesmenis.
-� Vai tev ir māsas un brāļi?
-�� Man ir divi brāļi. Un viņi strādā kopā ar tēvu.
-�� Lūcija, kāpēc tu iestājies klosteri?
"Tāpēc, ka policija meklēja mani par divu vīrie�u noslepkavo�anu. �ī saruna nekavējoties jāpārtrauc, "Lūcija nolēma, bet skaļi viņa sacīja:
-��� Man vajadzēja tikt projām. �Tas jau nav tālu no patiesības."
-� Tu juti, ka pasaule� tevi apgrūtina?
-�� Kaut kas tamlīdzīgs.
-�� Man nav tiesību lo teikt, Lūcija, bet es tevi mīlu.
-�� Rubio�
-�� Es gribu apprecēties ar tevi. Savā mū�ā es to nees�mu teicis nevienai citai sievietei.
�ajā vīrietī bija kaut kas aizkustino�s un nopietns. �Viņ� neprot tāpat vien rotaļāties, � Lu�ija domāja. �Man jāuzmanās, lai nesāpinātu viņu. Bet iedomājieties And�elo Karmines meitu par zemnieka sievu!� Viņa gandrīz ie�smējās.
Rubio pārprata �o smaidu.
-�� Ne jau mū�īgi es slapstī�os. Valdībai būs jānoslēdz ar mums miers. Tad es atgriezī�os savā fermā. Querida� gribu visu mū�u darīt tevi laimīgu. Mums būs daudz bēr�nu, un meitenes visas būs līdzīgas tev�
�Es nedrīkstu ļaut viņam tā turpināt, "Lu�ija apņēmās. �Man tas tūlīt jāpārtrauc. � Bet nez kādēļ viņa nespēja to izdarīt. Viņa klausījās, kā Rubio zīmē romantiskas kopējās dzīves ainas un atskārta, ka gandrīz vēlas, lai tā notiktu. Viņa bija nogurusi no bēguļo�anas. Cik brīni�ķīgi būtu atrast patvērumu, kur tu jūties dro�ībā un kur par tevi rūpējas cilvēks, kas tevi mīl! �Es noteikti sāku zaudēt prātu.�
-����������� Tagad par to nerunāsim, Lu�ija beidzot iebilda.
-� Mums jādodas tālāk.
Viņi devās ziemeļaustrumu virzienā gar Duero līku�motajiem krastiem, kur pauguros auga koki ar ko�zaļu lapotni. Gleznainā ciematiņā Viljalba de Duero ceļinieki nopirka maizi, sieru un vīnu un nenopļautā pļavā ieturēja idillisku maltīti.
Lu�ija jutās apmierināta, ka blakus ir Rubio. Viņam piemita kāds kluss spēks, kas savukārt pie�ķīra spēku arī viņai. �Viņ� nav paredzēts man, bet kādu sievieti, kurai veiksies, viņ� darīs ļoti laimīgu," Lu�ija domāja.
Kad viņi bija beigu�i ēst, Rubio ierunājās:
-�� Nākamā pilsēta ir Aranda de Duero. Tā ir diezgan prāva. Būs labāk, ja metīsim tai līkumu, lai izvairītos no SUV un karavīriem.
�is bija patiesības brīdis, kad vajadzēja Rubio pamest. Viņa bija gaidījusi, līdz viņi nonāks līdz kādai lielākai pilsētai. Rubio Arsano ar savu fermu bija tikai sapnis, bet bēg�ana uz �veici kļūs dzīves realitāte. Viņa apzinājās, cik ļoti sāpinās �o cilvēku, tāpēc nespēja skatīties viņam acīs.
-�� Rubio� es gribētu, lai mēs ejam uz pilsētu, viņa teica.
Viņ� sarauca pieri.
-Tas varētu būt bīstami, querida. Karavīri�
-� Tur viņi mūs nemeklēs. Lu�ija centās ātri kaut ko izdomāt. Turklāt es� man vajag citas drēbes. Tādās es tālāk nevaru iet.
Doma par ie�anu uz pilsētu Rubio nepatika, bet viņ� tikai noteica:
-Ja tu tā vēlies.
Tālu priek�ā draudīgi, kā klintīs ar cilvēka roku iz�cirsts kalns, slējās Arandas de Duero sienas un ēkas.
Rubio mēģināja vēlreiz.
-�� Lu�ija� vai tev noteikti vajag iet uz pilsētu?
' -Jā. Noteikti.
Pārgāju�i pār garo tiltu, kas veda uz galveno ielu, Kastīlijas prospektu, abi devās uz pilsētas centru. Viņi pagāja garām cukurfabrikai, vairākām baznīcām un putnu gaļas tirgotavām, gaiss �ķita sabiezējis no da�ādām smar��ām. Ielas abās pusēs slējās veikali un dzīvojamās mājas. Viņi gāja lēnā solī, lai nepiesaistītu sev uzmanību. Beidzot Lūcija atvieglota ieraudzīja to, ko bija meklējusi izkārtni CASA DEEMPENOS. Lombards. Bet viņa neko neteica.
Viņi nonāca pilsētas centrālajā laukumā ar veikaliem, tirgotāju vietām un bāriem un tuvojās krodziņam �Cueva� ar garu Ieti un koka galdiem. Iek�ā stāvēja mūzikas kaste, un no ozolkoka griestu sijām nokarājās �āvēti �ķiņķa gaba�li un ķiploku virtenes.
Lu�ija juta, ka radusies gaidītā izdevība.
-��� Rubio, man gribas dzert, viņa ieteicās. Vai varam te iegriezties?
-�� Protams.
Rubio paņēma viņu aiz rokas un ieveda krodziņā. Ap leti bija sastājies kāds pusducis viru. Lu�ija un Rubio izvēlējās galdiņu telpas kaktā.
-�� Ko tu gribētu, cļuerida?
-�� Pasūti man, lūdzu, glāzi vīna. Es tūlīt atgriezī�os. Man kaut kas jānokārto.
Lu�ija piecēlās un izgāja uz ielas, pametot apmulsu�o Rubio, kas pavadīja viņu ar skatienu.
Tikusi ārā, viņa piespieda sev klāt cie�i satīto saini un steidzās atpakaļ uz lombardu. Ielas otrā pusē viņa pa�manīja melnu izkārtni ar baltiem burtiem POLIGA. Brīdi viņa, sirdij uz mirkli stājoties pukstēt, to vēroja, tad apme�ta bīstamajai celtnei līkumu un iegāja lombardā.
Pāri letes malai tikko varēja saskatīt sa�uvu�u vīriņu ar lielu galvu.
-� Buenos āas, sefiorila.
-��� Buenos dias, senor. Es vēlētos kaut ko pārdot. -
Lūcija tik ļoti nervozēja, ka vajadzēja saspiest kopā ceļga�lus, lai tie nedrebētu.
-�� S(?
Lūcija attina zelta krustu un pacēla to rokās.
-�� Vai� vai jūs interesētu �āda lieta?
Lombarda īpa�nieks paņēma krustu rokā, un viņa ievēroja, ka vīriņa acis iedegas.
-�� Vai drīkstu vaicāt, kur jūs to dabūjāt?
-�� �o krustu man atstāja tēvocis, kas nesen nomira. Runā�ana sagādāja grūtības, jo rīkle bija pilnīgi izkaltusi.
Uzpircējs lēnām grozīja krustu rokās un braucīja ar pirkstiem.
-�� Cik jūs par to prasāt?
Sapnis sāka piepildīties.
-�� Es gribu divsimt piecdesmit tūksto�u pesetu.
Vīriņ� sarauca pieri un papurināja galvu.
-�� Nē. Krusts ir tikai simt tūksto�u vērts.
-�� Tad jau es labāk eju pārdoties.
-�� Varbūt es varētu būt tik augstsirdīgs un dot jums simt piecdesmit tūksto�u pesetu.
-�� Es labāk krustu izkausēju un ļauju zeltam aiztecēt pa ielu.
-�� Divsimt tūksto�i. Tas ir mans pēdējais vārds.
Lu�ija atņēma uzpircējam zelta krustu.
-� Jūs aplaupāt mani gai�ā dienas laikā, bet esmu ar mieru.
Viņa redzēja, cik lombarda īpa�nieks kļūst nervozs.
-�� Bueno, senorita. Un viņ� stiepa rokas pēc krusta.
Lu�ija pavilka to atpakaļ.
-�� Bet man ir viens noteikums.
-�� Un kāds tas būtu, senjorita?
-�� Man nozaga pasi. Tāpēc man vajag jaunu, lai varētu izbraukt no Spānijas un apciemot bēdu mākto krustmāti.
Tagad uzpircējs, plati iepletis acis, nopētīja klienti. Tad pamāja ar galvu.
-� Skaidrs.
-�� Ja jūs varat palīdzēt atrisināt �īs problēmas, tad krusts pieder jums.
Vīrelis nopūtās.
-�� Pie pasēm ir grūti tikt, senjorita. Valsts iestādes ir ļoti stingras.
Lūcija neko neteica, tikai vēroja vīriņu.
-�� Diem�ēl nevarē�u jums palīdzēt.
-�� Paldies, senjor. Un Lūcija devās uz durvju pusi.
Uzpircējs ļāva viņai iet, bet pēdējā brīdī iesaucās:
-� Momentito!
Lūcija apstājās.
-��� Man nupat kaut kas ie�āvās prātā. Man ir kāds radinieks, kas �ad tad kārto tādas delikātas lietas. Viņ� ir attāls radinieks, es ceru, jūs mani saprotat.
-� Saprotu.
-�� Es varētu parunāt ar viņu. Kad jums pase vajadzīga?
-�� �odien.
Lielā galva lēnām noliecās.
-�� Un, ja es to varē�u nokārtot, tad slēgsim darījumu?
-Tad, kad saņem�u pasi.
-� Norunāts. Atnāciet astoņos, un te būs arī mans radi�nieks. Viņ� jūs tepat nofotografēs, jo pasē jāielīmē bilde.
Lūcija juta, kā dauzās sirds.
-� Paldies, senjor.
-� Vai nevēlaties atstāt krustu te, seifā?
-�� Pie manis tas būs dro�ībā.
-� Tad līdz astoņiem. Hasta luego
Lūcija izgāja no lombarda. Atkal apmetusi līkumu poli�cijas iecirknim, viņa steidzās atpakaļ uz krodziņu, kur gaidīja Rubio. Pamazām soļi kļuva lēnāki. Beidzot viņai veicies! Dabūjusi naudu par krustu, viņa varēs aizbēgt uz �veici un tikt brīvībā. Tagad vajadzētu priecāties, bet viņa jutās savādi nomākta.
"Kas man kai�? Esmu tikusi uz ceļa. Rubio drīz mani aizmirsis. Gan jau viņ� atradis citu.�
Tad atmiņā atausa skatiens viņa acīs, kad viņ� bija teicis: �Es gribu apprecēties ar tevi. �
�Lai viņ� brauc uz elli!�Lu�ija nolādējās. �Tā galu galā nav mana problēma. �
Masu saziņas līdzekļi juka prātā. Virsraksti bira kā no pārpilnības raga. Vispirms uzbrukums klosterim, mūķeņu arests par teroristu slēp�anu, �etru mūķeņu aizbēg�ana, pēc tam viena no viņām no�auj piecus karavīrus un tiek nogali�nāta pati. Starptautisko ziņu aģentūru aparatūra burtiski svila.
Madridē bija sabrauku�i reportieri no visas pasaules, un premjerministrs Leopoldo Martiness, lai kaut nedaudz atvēsinātu nokaitēto gaisotni, bija piekritis rīkot preses konferenci. Viņa kabinetā bija sapulcēju�ies gandrīz �etr�desmit pasaules aģentūru �urnālistu. Premjerministram bla�kus stāvēja pulkve�i Ramons Akoka un Falje Sostelo. Mar�tiness bija lasījis virsrakstus pēcpusdienā iznāku�ajā Londonas �Times". Viens vēstīja: �Teroristi un mūķenes izbēg Spānijas armijai un policijai.�
-�� Premjerministra kungs, vai jums ir kāda nojausma, kur pa�laik atrodas pazudu�ās mūķenes? jautāja �Paris Match � reportieris.
-�� Par meklē�anas operāciju atbild pulkvedis Akoka. Uz �o jautājumu ļau�u atbildēt viņam, premjerministrs Martiness atteica.
-��� Mums ir iemesls ticēt, ka viņas nokļuvu�as basku teroristu rokās. Diem�ēl man jāteic, ka mūķenes sadarbojas ar teroristiem. Mums ir pierādījumi, kas to apstiprina, Akoka pastāstīja.
Reportieri drud�aini pierakstīja dzirdēto.
-��� Ko jūs teiksiet par māsas Terēzas un karavīru no�au�anu?
-�� Mums ir informācija, ka māsa Terēza sadarbojās ar Ilairnē Miro. Aizbildinoties, ka palīdzēs mums atrast Miro, mūķene ienāca armijas nometnē un, pirms paspējām viņu apturēt, no�āva piecus karavīrus. Varat man ticēt, ka SUV un armija izmanto katru iespēju, lai nodotu noziedzniekus tiesai.
-�� Kas notiks ar arestētajām mūķenēm, kas atvestas uz Madridi?
-�� Viņas tiek iztaujātas, Akoka atbildēja.
Premjerministrs dega nepacietībā ātrāk beigt konfe�renci. Bija ārkārtīgi grūti iegro�ot savas dusmas. Ne�veiksmīgā mūķeņu meklē�ana un teroristu gūstī�ana lika viņa valdībai un viņam pa�am izskatīties nekompeten�tai un muļķīgai, toties prese pilnā mērā izmantoja situā�ciju.
-�� Vai varat mums kaut ko sīkāk pastāstīt par �etrām izbēgu�ajām mūķenēm, premjerministr? nākamo jautāju�mu uzdeva �Oggi� reportieris.
-�� Atvainojiet. Nekādu informāciju jums vairs nevaru dot. Dāmas un kungi, es atkārtoju, ka valdība dara visu, kas tās spēkos, lai atrastu mūķenes.
-��� Premjerministr, saņemti ziņojumi, ka uzbrukums Avilas sievie�u klosterim bijis ļoti ne�ēlīgs. Ko varat teikt par to?
�is jautājums Martinesam bija ļoti sāpīgs, jo atbilda patiesībai. Pulkvedis Akoka nepiedodamā kārtā bija pār�kāpis savas pilnvaras. Bet ar pulkvedi viņ� runās vēlāk. �obrīd vajadzēja demonstrēt vienotību.
Premjerministrs pagriezās pret pulkvedi tin rāmi sa�cīja:
-�� Uz to atbildēs pulkvedis Akoka.
-�� Es arī esmu dzirdējis �īs nepamatotās baumas. Fakti ir pavisam vienkār�i. Bijām saņēmu�i ziņu, kuru mums
nebija iemesla ap�aubīt, ka terorists Haimē Miro un ducis viņa vīru slēpjas cistercie�u ordeņa sievie�u klosterī, tur�klāt viņi esot pamatīgi bruņoju�ies. Kamēr mēs pārmeklē�jām klosteri, noziedznieki aizbēga, viņ� paskaidroja.
-�� Pulkvedi, esam dzirdēju�i, ka da�i jūsu vīri uzmā�ku�ies�
-�� Tie ir nekaunīgi apvainojumi.
-�� Paldies, dāmas un kungi. Tas arī viss. Par turpmāka�jiem notikumiem jūs informēs, premjerministrs Martiness iejaucās.
Kad no kabineta bija izgāju�i �urnālisti, premjermi�nistrs vērsās pie pulkve�iem Akokas un Sostelo.
-�� Viņi pasaules acīs mūs iztēlo par me�oņiem.
Akoku ne mazākajā mērā neinteresēja premjerministra
uzskats. Viņam ba�as darīja telefona zvans, kas bija at�skanējis nakts vidū.
-�� Vai pulkvedis Akoka?
�o balsi viņ� pazina pārāk labi. Vienā mirklī viņ� bija pamodies.
-Jā, kungs.
-�� Jūs esat pievīlis mūsu cerības. Bijām gaidīju�i jau agrāk redzēt kādus rezultātus.
-� Kungs, drīz viņi būs mums rokā. Akoka pamanīja, ka stipri svīst. Gribu lūgt jūs vēl mazliet paciesties. Jums nebūs jāviļas. Elpu aizturējis, viņ� gaidīja atbildi.
-Jums vairs nav daudz laika.
Un klausulē iestājās klusums.
Pulkvedis Akoka nolika klausuli un izmisis domāja. �Kur ir tas maitasgabcils Min)?"
�Es viņu nogalinā�u, � domāja Rikardo Meljado. �Es varētu viņu no�ņaugt kailām rokām, nogrūst no klints vai vienkār�i no�aut. Nē, laikam jau �ņaug�ana man sagādātu vislielāko baudu. �
Tik kaitino�u cilvēcisku būtni kā māsu Grasielu viņ� savā mū�ā vēl nebija saticis. Viņa bija nepārspējama. Sā�kumā, kad Haimē Miro bija licis viņam, Rikardo Meljado, pavadīt Grasielu, viņ� jutās tīri apmierināts. Tiesa, viņa bija mūķene, bet arī satrieco�a skaistule. IJn viņ� apņēmās iepazīt mūķeni tuvāk, noskaidrot, kādēļ viņa nolēmusi savu izsmalcināto skaistumu uz mū�u noslēpt klostera mūros. Zem svārkiem un blūzes viņ� apjauta kārdino�us nobriedu�as sievietes apaļumus. ��is būs interesants ceļo�jums, "Rikardo spriedi.
Ta�u notikumi pavērsās pilnīgi negaidītā virzienā. Ne�laime tā, ka māsa Grasiela atteicās ar savu pavadoni runāt. Kop� ceļojuma sākuma viņa nebija bildusi ne vārda, bet visvairāk Rikardo tracināja tas, ka �ī mēmule, �ķita, ne dusmojās, ne baidījās, ne uztraucās. Nepavisam. Viņa vienkār�i paslēpās kādā savas būtnes attālā stūrī un likās absolūti vienaldzīga pret Rikardo un to, kas notika visap�kārt. Viņi soļoja diezgan straujā tempā pa karstuma iztveicētiem, putekļainiem un nomaļiem ceļiem, garām saulē zeltaini viļņojo�u kvie�u, mie�u un auzu laukiem un
garām vīnadārziem. Patlaban viņi apgāja ceļā gadīju�os ciematu un viņiem līdzās stiepās lauks ar saulespuķēm, kuru platās, dzeltenās sejas griezās līdzi saulei.
-�� Vai nevēlaties brīdi atvilkt elpu, māsa? Rikardo ievaicājās pirms Morosas upes �ķērso�anas.
Klusums.
Tad viņi tuvojās Segovijai, lai pēc tam turpinātu ceļu uz ziemeļaustrumiem pretī Gvadarramas kalnu sniegota�jām virsotnēm. Rikardo joprojām centās uzturēt pieklājīgu sarunu, bet tas bija pilnīgi bezcerīgi.
-�� Drīz būsim Segovijā, māsa.
Nekādas reakcijas.
�Ko es tādu esmu izdarījis, ka viņa apvainojusies?�
-� Vai ēst negribat, māsa?
Nekā.
It kā Rikardo te nemaz nebūtu. Tā izsists no sliedēm viņ� jutās pirmo reizi mū�ā. �Varbūt sieviete ir garīgi atpa�likusi, " viņ� lauzīja galvu. �Citādi nevar būt. Dievs dāvājis viņai pārpasaulīgu skaistumu un tad nolādējis ar kūtru prātu.� Pats gan viņ� tam neticēja.
Kad abi ceļotāji bija nonāku�i Segovijas nomalē, Rikar�do pamanīja, ka pilsētā ir ļoti daudz cilvēku. Tas nozīmē�ja, ka zemessargi būs modrāki nekā parasti.
Tuvojoties Grāfa de �estes laukumam, viņ� redzēja pretī nesteidzīgā solī nākam karavīrus un no�ukstēja:
-�� Saņemiet manu roku, māsa. Mums jāizskatās pēc diviem mīlētājiem, kas izgāju�i pastaigāties.
Grasiela viņu ignorēja.
�Jēzin!� Rikardo sevī iesaucās. �Varbūt vina ir kurlmē�ma.�� '
Viņ� pastiepa roku un satvēra Grasielas plaukstu. Pēk�ņā, spīvā preto�anās viņu ārkārtīgi pārsteidza. Mūķe�ne atrāvās, it kā būtu sadzelta.
Zemessargi nāca tuvāk.
Rikardo pieliecās pie Grasielas.
-�� Tu nedrīksti dusmoties, viņ� skaļi sacīja. Mana māsa arī jūtas tāpat. Vakar pēc vakariņām, kad viņa lika bērnus gulēt, viņa man teica, ka būtu labāk, ja mēs, vīrie�i, nesēdētu bārā, pīpēdami smirdo�us cigārus un stāstīdami garus stāstus, kad jums, sievietēm, jāiet projām vienām pa�ām. Varu derēt�
Kārtībnieki bija pagāju�i garām. Rikardo pagriezās, lai paskatītos uz Grasielu. Viņas sejā neredzēja itin nekā�du izteiksmi. Rikardo iek�ēji sāka lamāt Haimē, vēlēda�mies, kaut tas būtu viņam ceļabiedros iedevis jebkuru citu mūķeni. �ī bija no salta akmens, un viņ� nespēja atrast pietiekami cietu kaltu, kas spētu pārlauzt atturības �aulu.
Kaut arī Rikardo Meljado bija visai pieticīgs puisis, viņ� labi apzinājās, ka patīk sievietēm. Daudzas bija to teiku�as. Viņam bija gai�a āda, gar�, stalti noaudzis au�gums, patricie�a deguns un nevainojami, balti zobi. Melja�do ģimene piederēja pie ievērojamākām basku dzimtām. Tēvs bija baņķieris Basku zemes ziemeļdaļā un rūpējās, lai dēls saņemtu labu izglītību. Kamēr Rikardo mācījās Salamankas universitātē, tēvs ar nepacietību gaidīja, kad dēls sāks strādāt ģimenes uzņēmumā.
Atgriezies mājās pēc universitātes beig�anas, Rikardo pildīja savu pienākumu un sāka strādāt bankā, bet pēc neilga laika iesaistījās savas tautas problēmu risinā�anā. Viņ� apmeklēja mītiņus, piedalījās nemieros un demon�strācijās pret valdību un drīz vien kļuva par vienu no ETA vadītājiem. Tēvs, uzzinājis par dēla darbo�anos, iesauca viņu savā milzīgajā, ar paneļiem ap�ūtajā kabinetā un nolasīja morāli.
-�� Rikardo, es arī esmu basks, bet esmu arī darījumu cilvēks. Mēs nedrīkstam pieķēzīt savu ligzdu, musinot uz revolūciju valstī, kur pelnām sev iztiku.
-� Tēvs, neviens jau nemēģina gāzt valdību. Vienīgais, ko mēs prasām, ir brīvība. Tas, kā valdība apspie� baskus un kataloņus, vairs ilgāk nav cie�ams.
Meljado seniors atgāzās krēslā un nopētīja savu atvasi.
-��� Mans tuvs draugs, pilsētas mērs, vakar man pa klusam �o to pateica. Viņ� man deva padomu, ka tev labāk būtu demonstrācijās vairs nepiedalīties. Un nesalī�dzināmi labāk būtu, ja tu savu enerģiju ieguldītu banku lietās.
-�� Tēvs�
-�� Uzklausi mani, Rikardo. Jaunībā arī manās dzīslās ritēja karstas asinis. Bet tās atdzesēt var arī citādi. Tu esi saderinājies ar ļoti jauku meiteni. Ceru, ka jums būs daudz bērnu. Viņ� ar roku pla�ā �estā novilka pa gaisu. Un tu varēsi daudz ko gaidīt no nākotnes.
-�� Bet vai tad tu neredzi�?
-�� Es redzu krietni skaidrāk par tevi, mans dēls. Tavs nākamais sievastēvs ari nav apmierināts ar tavu rīcību. Man ļoti negribētos, ka notiek kaut kas tāds, kas izjauktu kāzas. Vai tu mani saprati?
-Jā, tēvs.
Nākamajā sestdienā Rikardo Meljado tika arestēts, va�dot basku nemierus Barselonas pilsētas arēnā. Viņ� attei�cās no tēva piedāvājuma samaksāt dro�ības naudu, ja vien viņ� nesamaksātu arī par pārējiem aizturētajiem demon�strantiem. To darīt savukārt atteicās tēvs. Tā Rikardo karje�rai pienāca gals, un arī saderinā�anās tika atcelta. Tas notika pirms pieciem gadiem. Pieci briesmu pilni gadi, kad izglābties bie�i vien izdevies tikai par mata tiesu. Pieci aizrautības pilni gadi, cīnoties par mērķi, kuram viņ� no sirds ticēja. Tagad viņ� kļuvis par bēgli, viņ� bēg no policijas un cauri visai Spānijai ved garīgi atpaliku�u, mēmu mūķeni.
-��� Mēs iesim �eit, Rikardo sacīja māsai Grasielai. Viņ� centās nepieskarties viņas rokai.
No galvenās ielas viņi iegriezās Svētā Valentīna ielā. Uz stūra atradās mūzikas instrumentu veikals.
-� Man ir ideja. Pagaidiet tepat, māsa. Tūlīt atgriezī�os. Rikardo ieteicās.
Iegājis veikalā, viņ� piegāja pie jaunā pārdevēja, kas stāvēja aiz letes.
-�� Buenos c/ias. Ar ko varu pakalpot?
-�� Es gribētu nopirkt divas ģitāras.
Pārdevējs pasmaidīja.
-� Jums paveicies. Mums tikko atveda da�as �Ramirezes�. Tās ir pa�as labākās ģitāras.
-�� Varbūt kaut ko mazliet vienkār�āku. Mēs ar draugu esam tikai amatieri.
-�� Kā vēlaties, senjor. Ko teiksiet par �im? Pārdevējs aizgāja uz nodaļu, kur bija izlikts kāds ducis ģitāru. Varu pārdot jums divus "Konos" instrumentus par pieciem tūksto�iem pesetu gabalā.
-�� Paldies, nē. Rikardo izvēlējās divas lētākas. �is būs pa�ā laikā, viņ� noteica.
Pēc brī�a viņ� izgāja no veikala uz ielas, nesot abas ģitāras. Daļēji viņ� bija cerējis, ka māsa Grasiela būs aiz�gājusi, bet viņa stāvēja un pacietīgi gaidīja.
Rikardo atlocīja vienas ģitāras plecu siksnu un sniedza instrumentu Grasielai.
-�� Lūdzu, māsa. Lieciet to pār plecu.
Viņa skatījās uz Rikardo.
-� Jums nav obligāti jāspēlē, viņ� pacietīgi skaidroja. -Tā jāliek maskē�anās nolūkā.
Viņ� pastiepa ģitāru uz Grasielas pusi, un viņa ne�gribīgi to paņēma. Viņi soļoja pa Segovijas līkumotajām ielām, līdz nonāca zem milzīga viadukta, ko pirms dau�dziem gadsimtiem bija uzcēlu�i romie�i.
Rikardo nolēma mēģināt vēlreiz.
-�� Vai redzat viaduktu, māsa? Akmeņus kopā nesatur cements. Leģenda stāsta, ka viaduktu pirms diviem tūksto�iem gadu uzcēlis velns. Viņ� licis akmeni uz akmeņa, un tos netur kopā nekas, tikai burvestība. Viņ� paskatījās, vai mūķene kaut kā reaģēs.
Nekā.
�Brauc uz elli!" Rikardo klusībā nolādējās. ��Es pado�dos. �
Visur staigāja zemessargu patruļas, un, kad vien gadī�jās iet tām garām, Rikardo izlikās iegrimis nopietnā sarunā ar Grasielu, bet alla� ļoti piesargājās, lai viņai nepieskar�tos.
�ķita, ka policistu un karavīru daudzums arvien palie�linās. Par spīti tam, Rikardo jutās samērā dro�s. Kārtības sargi varētu meklēt mūķeni habitā un grupiņu I laimē Miro vīru. Viņiem nebija ne mazākā iemesla turēt aizdomās divus jaunus tūristus ar ģitārām.
Rikardo iegribējās ēst. Kaut arī māsa Grasiela nebija bildusi ne vārda, viņ� bija pilnīgi pārliecināts, ka arī viņa ir izsalkusi. Drīz viņi nonāca pie mazas kafejnīcas.
-�� Mēs te apstāsimies un kaut ko iekodīsim, māsa.
Grasiela stāvēja un vēroja ceļabiedru.
-�� Labi. Kā jums tīk. Rikardo nopūtās.
Viņ� gāja iek�ā kafejnīcā. Pēc brī�a Grasiela sekoja.
Kad abi bija apsēdu�ies, Rikardo jautāja:
-�� Ko jūs vēlētos pasūtīt, māsa?
Nekādas atbildes. Viņa spēja iedzīt izmisumā.
Rikardo pasūtīja viesmīlei divas porcijas zupas un di�vas porcijas chorizos.
Viesmīle atnesa zupu un desiņas. Grasiela apēda visu, kas bija nolikts viņai priek�ā. Rikardo ievēroja, ka māsa ēd automātiski, bez ēstgribas, it kā pildītu pienākumu. Pie citiem galdiņiem sēdo�ie vīrie�i nenovērsa no Grasielas ne acu, un Rikardo nevarēja viņiem neko pārmest. �Kaut te bulu Goija, kas atainotu viņas skaistumu, � viņ� domāja.
Par spīti Grasielas kaprīzajai uzvedībai, ik reizi, kad Rikardo paskatījās uz ceļabiedri, viņam kaklā iestrēga kamols, un viņ� nozākāja sevi par romantisku muļķi. Viņa bija mīkla, kas noslēpta aiz neiedragājamas sienas. Rikardo Meljado bija pazinis du�iem skaistu sievie�u, bet neviena nebija atstājusi tik spēcīgu iespaidu. Mūķenes
skaistums bija gandrīz vai mistisks. Bet likteņa ironija viņam nebija absolūti nekādas nojautas, kas slēpās aiz �īs neticami skaistās fasādes. Vai viņa bija gudra vai muļķe? Interesanta vai garlaicīga? Salta vai kaislīga? "Ceru, ka viņa ir stulba, garlaicīga un salta," Rikardo prātoja, "pretējā gadījumā es nepārcietī�u, ka man viņa jāzaudē. It kā es viņu varētu iegūt. Viņa pieder Dievam. � Viņ� novērsās, bīdamies, ka māsa varētu nojaust galdabiedra domas.
Kad pienāca laiks doties tālāk, Rikardo samaksāja rēķinu un piecēlās. Ceļojuma laikā viņ� bija pamanījis, ka māsa Grasiela viegli klibo, �jānoorganizē kāds transportlī�dzeklis, ��viņ� sprieda. �Mums vēl tāls ceļ� ejams.�
Ceļotāji sāka iet pa ielu, un pilsētas otrā galā pie Karaliskajiem ābeļdārziem viņi satika �igānu taboru. Kara�vānā bija �etri ko�ām krāsām izrotātu zirgu vilkti pajūgi. Kulbās sēdēja �igānietes ar bērniem, visi braucēji bija ģērbu�ies savai tautai raksturīgos tērpos.
-�� Pagaidiet te, māsa. Pamēģinā�u sarunāt, varbūt viņi mūs kādu gabaliņu aizved, Rikardo sacīja.
Un viņ� piegāja pie pirmā pajūga ku�iera drukna vīra pilnā �igānu ietērpā, pat ar auskariem.
-�� Buenas tardes, senjor. Jūs būtu ļoti laipni, ja paņem�tu savos ratos mani un manu līgavu.
�igāns paskatījās uz netālu stāvo�o Grasielu.
-�� Lai notiek. Uz kurieni dodaties?
-�� Uz Gvadarramas kalniem.
-�� Varē�u aizvest jūs līdz Kerezo de Abaho.
-�� Tas būtu lieliski. Paldies.
Rikardo saņēma �igāna roku un ielika tajā naudu.
-�� Rāpieties pēdējos ratos.
-�� Gracias.
Rikardo atgriezās pie Grasielas.
-�� �igāni aizvedīs mūs līdz Kerezo de Abaho, viņ� sacīja. Mēs brauksim pēdējā pajūgā.
'f
Vienu brīdi viņam jau likās, ka Grasiela atteiksies. Tomēr mazliet vilcinājusies, viņa devās uz ratiem.
Tur sēdēja kāds pusducis �igānu, kas saspiedās cie�āk, dodot vietu jaunpienācējiem. Rāpjoties iek�ā, Rikardo gribēja palīdzēt mūķenei tikt aug�ā, bet, līdzko pieskārās viņas rokai, viņ� tika ar pārsteidzo�u niknumu atgrūsts. �Labi, brauc uz elli. � Kad viņa rausās pāri ratu malai, uz mirkli pavīdēja Grasielas kailās kājas, un viņ� nespēja atvairīt domu: �Skaistākās kājas, ku jebkad esmu redzējis. �
Cik ērti spēdami, viņi iekārtojās uz cietās ratu grīdas, un garais ceļojums sākās. Grasiela sēdēja stūrī, acis aizvē�rusi, bet lūpas kustējās lūg�anā. Rikardo nespēja novērst no viņas acis.
Stundām ritot uz priek�u, saule kļuva karsta kā krāsns spelte un svilināja ceļotājus, zemei izveidojās cie�ta garoza, debesis pletās kā bezgalīga zilgme bez nevie�na mākoņa. Laiku pa laikam �igānu kulbas �ķērsoja kādu lauku, izbiedējot putnus, kas gandrīz stāvus uz�āvās de�besīs. �Buitre leonado,
Vēlā pēcpusdienā �igānu karavāna apstājās, un vecais �igāns tuvojās pēdējiem ratiem.
-����������� Tālāk jūs vest vairs nevaram, viņ� sacīja Rikardo.
-�� Mēs dodamies uz Vinvelasu.
�Tas ir uz citu pusi. �
-�� Labi, Rikardo pateicās. Paldies.
Viņ� jau pastiepa roku, lai palīdzētu Grasielai izkāpt no ratiem, bet pārdomājis a�i to atrāva.
Viņ� pagriezās pret veco �igānu.
-�� Būtu ļoti pateicīgs, ja jūs mums ar līgavu pārdotu kaut ko ēdamu.
Vecais pievērsās vienai no sievietēm un kaut ko
nesaprotamā valodā pateica, pēc brī�a Rikardo rokās tika ielikti divi sainī�i.
-� Muchas gracias.' Viņ� izņēma naudu.
�igāns viņu brīdi noskatīja.
-Jūs abi ar māsu jau esat par ēdienu samaksāju�i.
�Jūs abi ar māsu." Tātad viņ� zināja. Tomēr Rikardo nejuta baiļu. �igāni, tāpat kā baski un kataloņi, cieta no varas iestā�u netaisnības.
-��� Vayan con Dios.
Rikardo stāvēja un noskatījās, līdz karavāna izzuda skatienam, tad pagriezās pret Grasielu. Viņa klusējot vien�aldzīgi bija viņu vērojusi.
-� Jums vairs ilgi nevajadzēs paciest manu klātbūtni, viņ� ieteicās. Drīz mēs būsim Logronjo. Tur jūs satiksiet savas draudzenes un varēsiet doties uz Mendavijas klos�teri.
Nekādas reakcijas. Tikpat labi viņ� būtu varējis runāt ar akmens sienu. �Es runāju ar akmens sienu. �
Viņi bija izkāpu�i no ratiem klusā ielejā, kurā auga bagātīgi ābeļu, bumbieru un vīģu dārzi. Da�as pēdas tālāk tecēja Durtonas upe, pilna ar treknām forelēm. Agrāk Rikardo bie�i te mak�ķerēja. �ī būtu ideāli piemērota vieta atpūtai, bet vēl viņus gaidīja gar� ceļ�.
Rikardo pagriezās pret tālumā redzamo Gvadarramas kalnu grēdu. Viņ� labi pārzināja �o apgabalu. Te bija vairākas takas, kas vijās pa nogāzēm. Cabras, savvaļas kalnu kazas, un vilki klīda pa kalnu pārejām, un, ja viņ� ietu viens, Rikardo būtu izvēlējies īsāko ceļu. Bet, tā kā blakus bija māsa, viņ� nolēma iet pa dro�āko mar�rutu.
-�� Nu tad ejam, viņ� teica. Mums vēl augstu jākāpj.
Viņ� nekādā ziņā nevēlējās nokavēt tik�anos ar cīņu
biedriem Logronjo. Lai beidzot par �o klusējo�o māsu galva pasāp arī kādam citam.
Māsa Grasiela stāvēja un gaidīja, kad Rikardo rādīs ceļu. Viņ� pagriezās un sāka kāpt kalnā. Sperot pirmos soļus uz stāvās kalnu takas, Grasiela paslīdēja uz vaļīga�jiem oļiem, un Rikardo glu�i automātiski pastiepa roku, lai viņu atbalstītu. Māsa atrāvās no pastieptās rokas un pati tika galā. �Labi, " viņ� kārtējo reizi noskaitās. "Lauz ar' kaklu!"
Tā viņi rāpās aug�up uz majestātisko virsotni, kas slējās viņiem virs galvas. Taka kļuva stāvāka un �aurāka, vēsais gaiss retāks. Cauri bieziem prie�u me�iem viņi virzījās uz austrumiem. Priek�ā atradās neliels ciematiņ�, kur mēdza atpūsties slēpotāji un alpīnisti. Rikardo zināja, ka tur gaidītu silts ēdiens, varētu gan apsildīties, gan atpūsties. Ļoti kārdino�i. "Pārāk bīstami, � viņ� nosprieda. Tā bija arī ideāla vieta, kur Akoka varētu izliki slazdus.
Rikardo pievērsās māsai Grasielai.
-� Ciematu apiesim ar līkumu. Vai varat vēl kādu brīdi paiet? Drīz atpūtīsimies.
Viņa paskatījās jautātājā un par atbildi pagriezās un gāja tālāk.
�ī klajā nepieklājība aizvainoja Rikardo, un viņ� nodo�māja: �Paldies Dievam, ka Logronjo tik�u no viņas vaļā. Sasodīts, kāpēc es nemaz par to nepriecājos?"
Iedami pa me�malu, abi ceļotāji apmeta līkumu ap ciematu un drīz atkal jau bija uz takas, kas veda kalnup. Elpot kļuva arvien grūtāk, un taka slējās arvien stāvāka. Pagriezu�ies ap līkumu, viņi uzdūrās tuk�ai ērgļa ligzdai.
- Apgāju�i vēl vienu ciematu, kas kluss un mierīgs snauda pēcpusdienas saulē, viņi apstājās tā nomalē atpūsties pie kalnu strauta, kur padzērās ledaino ūdeni.
Līdz ar krēslu Rikardo un Grasiela nonāca paskarbā apvidū, kas bija labi pazīstams ar alām. No �īs vietas taka sāka liekties lejup.
�Sākot no �ā brī�a, � Rikardo nosprieda, �būs vieglāk. Grūtākais jau ir aiz muguras. �
Virs galvas viņ� izdzirdēja neskaidru dūk�anu. Rikardo atgāza galvu, lai noskaidrotu, kas tajā vainojams. Piepe�i virs kalna galotnes iznira armijas lidma�īna, kas lidoja tie�i uz viņu pusi.
-�� Gulties! Rikardo iekliedzās. Gulties!
Grasiela tik gāja uz priek�u. Lidma�īna apmeta loku un sāka lēnām laisties zemāk.
-�� Gulies! Rikardo iebļāvās no visa spēka.
Ar lēcienu viņ� uzmetās Grasielai virsū un nogrūda viņu zemē, nosedzot ar savu augumu. Nākamajā mirklī notika kaut kas tāds, ko Rikardo nu nekādā ziņā nebija gaidījis. Bez kāda brīdinājuma Grasiela sāka histēriski kliegt un cīnīties ar viņu. Viņa spēra uzbrucējam kāj�starpē, skrāpēja seju un centās izplēst acis. Bet visvairāk pārsteidza tas, ko viņa teica. �ī dievbijīgā sieviete izvirda tādu lamuvārdu straumi, ka Rikardo jutās �okēts par vār�disko netīrumu vilni, kas gāzās viņam pāri. Neticami, ka tādi vārdi varēja nākt no �īs skaistās, nevainīgās mutes.
Viņ� mēģināja satvert Grasielas rokas, lai pasargātos no asajiem nagiem. Zem viņa auguma Grasiela plosījās kā saniknota me�akaķe.
-�� Izbeidz! viņ� uzkliedza. Es tev neko nedarī�u. Tā ir armijas izlūklidma�īna. Iespējams, viņi mūs ieraudzī�ja. Mums jālai�as no �ejienes projām, ko nagi nes.
Rikardo turēja savu aizbilstamo piespiestu pie zemes, līdz drud�ainā cīkstē�anās pēdīgi mitējās. No viņas mutes plūda dīvainas, slāpētas skaņas, un Rikardo saprata, ka viņa raud. Viņ�, kam bija liela pieredze attiecībās ar sie�vietēm, jutās pilnīgi apmulsis. Viņ� jāteniski sēdēja uz histērijas pārņemtas mūķenes, kas lamājās kā smagās ma�īnas �oferis, un viņam nebija itin nekādas nojausmas, ko darīt turpmāk.
Viņ� centās runāt tik mierīgi un saprātīgi, cik vien spēja.
-��� Māsa, mums ātri jāatrod vieta, kur paslēpties. Ie�spējams, ka piloti par mums jau ziņoju�i un pēc da�ām
stundām te �umēs un mud�ēs karavīri. Ja vispār kādreiz gribat nokļūt klosteri, celieties aug�ā un nāciet man līdzi.
Rikardo brītiņu pagaidīja, tad piesardzīgi nosēdās gu�ļo�ajai blakus, līdz �ņuksti aprima. Beidzot Grasiela piecē�lās sēdus. Seja viņai bija notriepta ar smiltīm, mati izspūru�i, acis apsarku�as no raudā�anas, tomēr viņa bija tik skaista, ka Rikardo iesmeldzās sirds.
Viņ� klusi ierunājās:
-�� Piedodiet, ka jūs nobiedēju. Laikam jau es nezinu, kā jūsu klātbūtnē jāizturas. Apsolu, ka turpmāk bū�u uz�manīgāks.
Grasiela paskatījās viņā ar mirdzo�ām, melnām, asaru pilnām acīm, bet Rikardo nebija ne jausmas, ko viņa do�mā. Nopūties viņ� piecēlās. Grasiela darīja tāpat.
-�� �ajā apkārtnē ir kāds ducis alu, viņ� stāstīja. Uz nakti noslēpsimies kādā no tām. Līdz ar sauli mums atkal jādodas ceļā.
Rikardo seja bija saskrāpēta un asiņoja vietās, kur Grasiela bija ielaidusi nagus, bet, par spīti atgadījumam, viņ� juta, cik mūķene ir neaizsargāta un trausla. Aizkusti�nājumā viņ� vēlējās Grasielu mierināt. Bet tagad viņ� bija tas, kur� klusēja. Viņam nenāca prātā vārdi, ko varētu pateikt.
Tūksto�iem gadu pūtu�i vēji, plūdi un zemestrīces bija izgrauzu�i kalnu nogāzēs alas, kuras bija izveidoju�ās ne�iedomājami da�ādas. Vienas bija tikai nelielas iedobes klintīs, citas kļuvu�as par bezgalīgiem tuneļiem, ko cil�vēks vēl nebija pētījis.
Jūdzi no vietas, kur bija parādījusies lidma�īna, Rikar�do atrada alu, kas, viņaprāt, bija piemērota atpūtai. Zemo ieeju gandrīz pilnībā aizsedza krūmi.
-�� Palieciet �eit, viņ� sacīja.
Viņ� ienira alā un pagājās kādu gabaliņu. Tur bija tum�s, tikai neskaidrs gaismas plankums vīdēja pie ieejas. Nebija iespējams noteikt, cik dziļa ir ala, bet, tā kā tam nebija nekādas nozīmes, tad to nevajadzēja arī pēflt.
Rikardo iznāca ārā no alas pie Grasielas.
-�� Izskatās dro�a, viņ� teica. Lūdzu, gaidiet tepat. Es savāk�u zarus, ar ko aizsegt ieeju. Bū�u atpakaļ pēc da�ām minūtēm.
Viņ� noskatījās, kā Grasiela, neko nesakot, nozūd alā, un iedomājās, vai atgriezies viņ� mūķeni tur vēl atradīs. Un saprata, ka izmisīgi vēlas, lai viņa tur būtu.
No alas Grasiela lūkojās, kā viņas ceļabiedrs aiziet, tad izmisumā sabruka uz aukstās zemes.
�Es vairs nevaru izturēt," viņa sūrojās. "Kur Tu esi, Jēzu? Lūdzu, atbrīvo mani no �is elles. ��
Un tā tie�ām bija elle. jau no pa�a sākuma Grasiela turējās pretī Rikardo pievilcībai. Viņa domāja par Mauru. "Es baidos no sevis. No jaunuma, kas mīt manī. Es gribu �o vīrieti, bet es to nedrīkstu. �
Tādēļ viņa bija uzcēlusi starp abiem klusuma sienu, tādā klusumā viņa bija dzīvojusi klosterī. Bet tagad bez klostera disciplīnas, bez lūg�anām, bez atbalsta, ko snie�dza stingri noteiktā dienas kārtība, Grasiela juta, ka nespēj uzveikt savu iek�ējo grēcīgumu. Daudzus gadus viņa bija veltījusi cīņai ar savas miesas sātaniskajām dziņām, cen�oties padzīt no atmiņas skaņas, vaidus un nopūtas, kas plūda no mātes gultas.
Maurs skatās uz viņas kailo augumu.
�Tu esi bērns. Velc mugurā drēbes un dodies projām. �
�Es esmu sieviete.'�
Tik daudz gadu bija aizsteidzies, viņai cen�oties iz�stumt no atmiņas to sajūtu, kad Maurs viņā iegāja, cen�oties aizmirst abu augumu kopējo ritmu, kas piepildī�ja viņu un dāvāja apziņu, ka beidzot viņa dzīvo.
Un mātes kliedziens: �Tu, padauza/"
Tad ārsta vārdi: �Galvenais ķirurgs nolēma pats uzlikt �uves. Viņ� teica, ka tu esot pārāk skaista, lai staigātu ar rētu. �
Visi lūg�anu gadi aizvadīti, lai �ķīstītos no vainas izjūtas. Un viss par velti.
Pirmajā reizē, kad Grasiela uzmeta skatienu Rikardo Meljado, pagātne kā varena straume gāzās viņai pāri. Viņ� bija glīts, maigs un laipns. Kad Grasiela bija maza meite�ne, viņa bija sapņojusi par tādu vīrieti kā �is terorists. Un, kad viņ� tuvojās vai pieskārās viņai, viss augums vienā mirklī aizdegās, bet pa�u pārņēma dziļ� kauns. "Es esmu Kristus līgava, un manas domas ir nodevība pret Dievu. Es piederu Tev, Jēzu. Lūdzu, palīdzi man tagad. �ķīsti manu prātu no netīrām domām."
Grasiela izmisīgi bija pūlējusies starp sevi un Rikardo saglabāt klusē�anas sienu, sienu, ko tikai Dievs spēja iedragāt, sienu, kas atturētu velnu. Bet vai viņa no visas tiesas vēlējās apturēt velnu? Kad Rikardo uzlēca viņai virsū un nogrūda zemē, viņa uztvēra to kā Maura mīlē�anos un mūka izvaro�anas mēģinājumu, tāpēc arvien augo�ā panikā bija cīnījusies ar �iem diviem pavedējiem. �Nē, � viņa atzina pati sev, �tā nav taisnība. � Viņa cīnījās pati ar savu neremdināmo iekāri. Viņu plosīja pretruna starp garu un miesas alkām. �Es nedrīkstu padoties. Man jāatgrie�as klosterī. Viņ� kuru katru mirkli būs atpakaļ. Ko man darīt?"
No alas dziļumiem līdz Grasielas ausīm atplūda klusa ņurdē�ana, un viņa apcirtās riņķī. No tumsas viņā vērās un lēnītēm tuvojās �etras zaļas acis. Grasielas sirds sāka sis�ties straujāk.
Mīkstām, pūkainām pēdiņām pie viņas pietuntuļoja divi mazi vilcēni. Grasiela pasmaidīja un pastiepa roku. Tobrīd pie alas ieejas kaut kas no�vīkstēja. �Rikardo at�griezies, � viņa nodomāja.
Nākamajā mirklī viņai virsū metās milzīga, pelēka vilcene.
Lu�ija Karmine apstājās pie tavernas durvīm Arandā de Duero un dziļi ievilka elpu. Pa logu viņa redzēja iek�ā sē�am Rubio Arsano un gaidām viņu.
�Es nedrīkstu modināt aizdomas, � viņa sprieda. �Asto�ņos es dabū�u jauno pasi un laidī�os uz �veici. �
Māksloti smaidīdama, Lu�ija gāja iek�ā krodziņā. Ru�bio, ieraudzījis viņu nākam, atvieglots uzelpoja un cēlās kājās, skatiens viņa acīs lika Lu�ijas sirdij iesāpēties.
-��� Es ļoti uztraucos, cjuerida. Kad tu tik ilgi nenāci atpakaļ, es jau domāju, ka tev kas slikts atgadījies.
Lu�ija uzlika roku uz viņa plaukstas.
-� Nekas nav noticis. �Izņemot to, ka esmu nopirkusi sev ceļu uz brīvību. Rīt manis �ajā valstī vairs nebūs. �
Rubio sēdēja, lūkojās Lūcijai acis, turēja viņas roku, un visa viņa būtne pauda tik kvēlu mīlestību, ka viņa jutās neveikli. �Vai tad viņ� nesaprot, ka es nekad nestrādā�u? Nē, nesaprot. Tāpēc ka man nav drosmes viņam to pateikt. Rubio mani nemīl. Viņ� mīl to sievieti, kādu iedomājas mani esam. Bez manis viņam klāsies krietni labāk."
Lu�ija aizgriezās un pirmo reizi pārlaida skatienu kro�dziņam. Tas bija pilns ar vietējiem iedzīvotājiem. Un vai�rākums no viņiem, �ķita, nenovērsa acis no abiem sve�iniekiem.
Viens no kafejnīcā sēdo�ajiem jaunekļiem uzsāka dziesmu, un citi viņam pievienojās. Kāds vīrietis tuvojās galdiņam, pie kura sēdēja Lūcija un Rubio.
-� Jūs nedziedat, senjor. Pievienojieties mums.
Rubio papurināja galvu.
-�� Nē.
-�� Kas par vainu, amigo?
-�� Tā ir jūsu dziesma. Viņ� redzēja neizpratni Lūcijas sejā un paskaidroja: Tā ir viena no vecajām dziesmām, kas slavina Franko.
Ap galdiņu sāka pulcēties ari citi vīri. Skaidri varēja redzēt, ka viņi ir dzēru�i.
-Jūs bijāt pret Franko, senjor?
Lūcija redzēja, kā savelkas viņas ceļabiedra dūres. �Ak Dievs, ne jau tagacl. Viņ� nedrīkst darīt neko tādu, kas pie�saistītu uzmanību."
-�� Rubio� viņa brīdino�i ierunājās.
Un, paldies Dievam, viņ� saprata.
Pacēlis skatienu aug�up uz jauno vīrieti, basks laipnā balsī atbildēja:
-�� Man pret Franko nav nekas iebilstams. Fs vienkār�i nezinu dziesmas vārdus.
-�� Ā! Tad mēs varam dziesmiņu kopā nodungot.
Visi stāvēja un gaidīja, ka Rubio atteiksies.
Viņ� uzmeta skatienu Lūcijai.
-� Bueno.
Vīrie�i atkal sāka dziedāt, un Rubio skaļi dungoja līdzi melodiju. Lūcija skaidri juta, cik viņ� saspringts, mēģinot valdīties. �Viņ� to dara manis dēt. �
Kad dziesma beidzās, uzstājīgais virs paplik�ķināja Rubio pa plecu.
-�� Nav slikti, vecīt. Nepavisam nav slikti.
Rubio sēdēja un klusībā izmisīgi vēlējās, lai �ie vīri atstājas no viņiem.
Viens no iedzēru�ajiem pamanīja Lūcijai klēpī saini.
-�� Ko tu tur slēp, cļuerida?
-��� Varu derēt, ka zem brun�iem viņai ir kaut kas daudz labāks nekā tajā saini, viņa draugs ieminējās.
Viri sāka smieties.
-Tu varētu novilkt biksītes un parādīt mums, kas tev tur ir.
Rubio pielēca kājās un satvēra uzmākuli pie kakla. Viņ� spēcīgi iegāza puisim pa �okli, un nelaimīgais aizli�doja pāri visai zālei un krītot salauza galdiņu.
-�� Nē! Lu�ija spalgi iekliedzās. Nevajag!
Bet bija jau par vēlu. Vienā mirklī izcēlās pamatīgs kautiņ�, kurā dedzīgi metās ikviens krodziņa apmeklē�tājs. Vīna pudele sasita lauskās spoguli aiz letes. Galdiņi un krēsli gāzās, vīri, kliegdami lāstus, lidoja pa gaisu. Rubio notrieca gar zemi divus uzbrucējus, un tre�ais pieskrēja viņam klāt un iegāza pa pakrūti. Rubio sāpēs ievaidējās.
-�� Rubio! Mūkam projām! Lu�ija kliedza.
Viņ� pamāja ar galvu. Rokas viņ� bija piespiedis pie vēdera. Ar mokām viņi izlauzās cauri cīņā saķēru�os vīru burzmai un izspruka uz ielas.
-�� Mums jātiek projām, Lu�ija sacīja.
�Tu �ovakar dabūsi pasi. Tikai jāatnāk �urp astoņos. ��
Jāatrod vieta, kur līdz tam laikam paslēpties. "Lai viņ� iet uz elli! Kāpēc viņ� nevarēja savaldīties?"
Viņi iegriezās Santamarijas ielā, un kautiņa troksnis aizmugurē pamazām kļuva klusāks. Divus kvartālus tālāk bēgļi nonāca pie Svētās Marijas baznīcas. Lu�ija uzskrēja pa kāpnēm, atvēra durvis un ielūkojās tum�ajā telpā. Tur neviena nebija.
-� �eit mēs būsim dro�ībā, viņa sacīja.
Kad viņi iegāja baznīcā, kur valdīja puskrēsla, Rubio joprojām turēja rokas pie vēdera.
-�� Kādu brīdi varam te atpūsties.
-Jā.
Rubio atlaida rokas, un no brūces sāka strauji plūst asinis.
Lūcijai kļuva slikti.
-�� Mans Dievs! Kas noticis?
-�� Nazis, Rubio no�ukstēja. Viņ� man iedūra. To pateicis, viņ� sabruka zemē.
Lu�ija, panikas pārņemta, nometās viņam blakus.
-�� Nekusties.
Viņa novilka draugam kreklu un piespieda pie ievai�nojuma, mēģinot apturēt asiņu plūsmu. Rubio seja bija krita baltumā.
-��� Tev nevajadzēja ar viņiem kauties, idiots tāds! viņa dusmās iesaucās.
Ievainotais spēja tikai neskaidri �ukstēt.
-�� Es nespēju ļaut viņiem tā runāt par tevi.
�Es nespējii ļaut viņiem tā runāt par tevi. �
Nekad savā mū�ā viņa nebija jutusies tik aizkustināta. Viņa stāvēja, skatījās uz Rubio un domāja: �Cik rei�u �is vīrietis manis dēļ riskējis ar dzīvību?�
-�� Es neļau�u tev nomirt! viņa nikni iesaucās. Es negrasos ļaut tev nomirt. Viņa strauji pagriezās. Tūlīt atgriezī�os.
Baznīcas dibentelpā, mācītāju ģērbkambarī, viņa atra�da ūdeni un dvieļus un apmazgāja ievainojumu. Uzlikusi roku Rubio uz pieres, Lu�ija juta, ka tā ir ļoti karsta un augums mirkst sviedros. Lu�ija uzklāja ievainotajam uz pieres dvieli. Zemē guļo�ajam acis bija aizvērtas, izskatī�jās, ka viņ� aizmidzis. Lu�ija ielika sev klēpī Rubio galvu un runāja. Vārdi nebija svarīgi. Viņa runāja, lai neļautu draugam mirt, lai piespiestu viņu neizlaist no pirkstiem trauslo dzīves pavedienu. Un tā viņa, baidīdamās apklust kaut uz sekundi, nemitīgi murmināja.
-��� Rubio, mēs kopā strādāsim tavā fermā. Es gribu iepazīties ar tavu māti un māsām. Kā tu domā, vai es viņām patik�u? Es tik ļoti gribētu, lai tā būtu. Un es, caro,
protu strādāt. Tu redzēsi. Fermā es nekad neesmu strādā�jusi, bet gan jau iemācī�os. Mēs padarīsim to par labāko fermu Spānijā.
Visu pēcpusdienu Lūcija runāja ar slimo, dzesēja viņa drud�a mocīto augumu, mainīja pārsējus. Asiņo�ana bija mitējusies.
-��� Redzi, caro? Tev jau kļūst labāk. Tu izveseļosies. Mūs gaida brīni�ķīga kopdzīve, Rubio. Tikai, lūdzu, ne�mirsti. Lūdzu!
Viņa pamanīja, ka raud.
Lūcija noskatījās, kā pēcpusdienas saules stari caur vitrā�ām iekrāso baznīcas sienas, tad pamazām izbalē. Rieto�ā saule lika debesīm krēslot, un beidzot iestājās tumsa. Kad viņa kārtējo reizi mainīja apsēju, ieskanējās baznīcas zvans, tik tuvu, ka izbiedēja Lu�iju, un sāka zvanīt stundas. Viņa aizturētu elpu skaitīja. Viens� trīs� pieci� septiņi� astoņi. Astoņi. �is zvans viņu aicināja, atgādinot, ka pienācis laiks iegriezties lombardā. Laiks izbēgt �im murgam un paglābties.
Viņa nometās uz ceļiem blakus Rubio un atkal pa�taustīja viņa pieri. Viņ� dega drudzī. Ķermenis mirka sviedros, elpa bija sekla un mazliet sēco�a. Asiņu nekur vairs neredzēja, bet tas varēja nozīmēt to, ka viņ� asiņo iek�ēji. �Sasodīts! Glāb savu ādu, Lūcija!"
-�� Rubio� mīļais�
Viņ� pusnemaņā atvēra acis.
-� Man uz brītiņu jāaiziet, Lūcija sacīja.
-�� Lūdzu� Rubio satvēra sievietes roku.
-� Viss kārtībā, viņa �ukstēja. Es atgriezī�os.
Lu�ija piecēlās un pēdējo reizi ilgi skatījās uz slimnie�ku. "Es nevaru viņam palīdzēt, ��viņa centās sevi pārlieci�nāt.
Paņēmusi zelta krustu, viņa pagriezās un asaru pilnām acīm izsteidzās no baznīcas. Tikusi uz ielas, Lu�ija straujā solī devās uz lombardu. Tur viņu gaidīs uzpircējs ar savu
radagabalu, un viņiem būs pase, kas pavērs ceļu uz brīvību. �No rīta pirms dievkalpojuma cilvēki atradīs Rubio un atvedīs ārstu. Viņ� tiks ārstēts un izveseļosies. Vienīgā nelaime, ka nakti viņ� nepārcietīs, "Lūcija domāja. �Bet tā nav mana darī�ana. �
Tie�i priek�ā viņa redzēja lombardu. Viņa kavējās ti�kai da�as minūtes. Veikalā vēl dega ugunis. Abi vīri viņu gaidīja.
Lūcija pielika soli, tad sāka skriet. Pārskrējusi pāri ielai, viņa ar joni iebrāzās pa durvīm.
Policijas iecirknī pie rakstāmgalda sēdēja formastērpā ģērbies policists. Lūcijai ieskrienot, viņ� pacēla skatienu.
-Jūs esat man vajadzīgs! viņa sauca. Sadurts kāds vīrietis. Viņ� var nomirt!
>
Policists neuzdeva jautājumus. Viņ� pacēla tālruņa klausuli un kaut ko pateica. Klausuli atkal nolicis, viņ� sacīja:
-�� Kāds tūlīt pie jums atnāks.
Gandrīz tūlīt iznāca divi izmeklētāji.
-Jūs, senjorita, teicāt, ka sadurts cilvēks?
-Jā. Lūdzu, nāciet man līdzi. Ātrāk!
-�� Pa ceļam paņemsim ārstu, viens no izmeklētājiem sacīja. Pēc tam jūs varēsiet vest mūs pie sava drauga.
Viņi iegriezās ārsta mājās, un tad Lu�ija steig�us veda visus uz baznīcu.
Kad viņi iegāja iek�ā, ārsts notupās pie nekustīgā, uz grīdas guļo�ā cilvēka.
Pēc brī�a viņ� pacēla galvu.
-�� Viņ� ir dzīvs, bet ļoti vāj�. E.s izsauk�u neatliekamo palīdzību.
Lu�ija noslīga ceļos un klusi skaitīja lūg�anu: �Paldies, Dievs. Esmu darījusi visu, ko varēju. Tagad ļauj man dro�i tikt projām, un es Tevi nekad vaits neapgrūtinā�u."
Bet izmeklētājs pa ceļam uz baznīcu nebija novērsis no Lūcijas ne acu. Viņa likās tāda kā redzēta. Un tad piepe�i viņ� saprata, kur. Sieviete bija ārkārtīgi līdzīga tai,
kuras attēls bija publicēts Sarkanajā cirkulārā, kur Interpols izziņoja steidzami meklējamās personas.
Izmeklētājs kaut ko pa�ukstēja savam kolēģim, un viņi abi pagriezās, lai nopētītu Lu�iju. Tad viņi piegāja viņai klāt.
-��� Atvainojiet, senjorita. Esiet tik laipna un nāciet mums līdzi uz iecirkni. Mēs vēlamies uzdot jums da�us jautājumus.
Rikardo Meljado atradās pavisam tuvu alai, kad pa�manīja uz to pa�u pusi rik�ojam ļoti lielu, pelēku vilcēni. Uz īsu mirklīti viņ� sastinga, tad metās skriet tik ātri, kā savā mū�ā vēl nebija skrējis. Viņ� traucās uz kalnu alu un ieklupa iek�ā.
-�� Māsa!
Puskrēslā viņ� redzēja pelēku ēnu lecam virsū Grasielai. Instinktīvi Rikardo izrāva pistoli un iz�āva. Vilcene sāpēs iekaucās un apmetās pret pāridarītāju. Viņ� juta ievainotā zvēra ilkņus plosām drēbes un nāsīs iesitamies dzīvnieka piesmaku�o elpu. Vilks bija spēcīgāks, nekā viņ� bija iedomājies, ar stipriem muskuļiem un varens. Rikardo izmisīgi pūlējās atbrīvoties, bet veltīgi.
Rikardo saprata, ka tūlīt zaudēs samaņu. Kā pa miglu viņ� manīja tuvojamies Grasielu un iekliedzās:
-�� Pazūdi!
Tad redzēja māsas roku paceltu sev virs galvas, rokai slīgstot lejup, uz mirkli pazibēja milzīgs akmens, un viņ� paguva nodomāt: �Viņagrasās mani nogalināt."
Mirkli vēlāk akmens pasvilpa viņam garām un ietrie�cās vilcenes galvaskausā. Pēdējo reizi dzīvnieks noelsās un sastinga zemē. Rikardo sarāvies gulēja turpat blakus un pūlējās atgūt elpu. Grasiela notupās pie viņa.
-� Vai ar tevi viss kārtībā? Viņas balss no satraukuma drebēja.
Rikardo izdevās palocīt galvu. Viņ� izdzirdēja aizmu�gurē smilkstē�anu un pagriezies ieraudzīja stūrī sarāvu�os vilcēnus. Rikardo centās sakopot spēkus. Tad ar grūtībām uzslējās kājās.
Satricināti abi izsteberēja no alas tīrajā kalnu gaisā. Rikardo stāvēja un dziļi, līdz pa�ām plau�u saknēm, vilka elpu, līdz galva noskaidrojās. Fiziskais un emocionālais sasprindzinājums, nāvei (ik tuvu paejot garām, bija spēcīgi iespaidojis viņus.
-�� Iesim projām no �ejienes. Te mūs var meklēt.
Atgādinājums, cik bīstamā situācijā viņi joprojām ir,
lika Grasielai nodrebēt.
Veselu stundu viņi gāja pa stāvo kalnu taku. Kad beidzot bija sasniegta neliela upīte, Rikardo sacīja:
-� Apmetīsimies tepat.
Tā kā viņiem nebija ne pārsēju, ne antiseptisko līdzekļu, viņi vilka kodienu vietas rūpīgi izmazgāja un izskaloja aukstajā avota ūdenī. Rikardo roka bija stīva, viņ� tikai ar grūtībām spēja to pakustināt. Viņam par lielu pārsteigumu agrākā klusētāja uzstāja:
-� Ļauj man.
Vēl vairāk puisi pārsteidza maigums, ar kādu Grasiela viņam pieskārās.
Tad pilnīgi bez kāda brīdinājuma, acīmredzot ķerme�nim reaģējot uz pārdzīvoto �oku, mūķeni sāka kratīt spēcīgi drebuļi.
-�� Viss ir kārtībā, Rikardo viņu mierināja. Viss jau beidzies.
Bet viņa nespēja nomākt drebuļus.
-��� Ku�, ku�. Vilcene ir beigta. Vairs ne no kā nav jābaidās. Rikardo apskāva Grasielu un maigā balsī mieri�nāja.
Viņ� turēja sievieti cie�i apskautu un juta, kā viņas
gurni spie�as pie viņa auguma, kā maigās lūpas pieskaras viņējām, kā viņa kļaujas klāt, murminot vārdus, kurus viņ� nesaprata.
Rikardo bija tāda sajūta, it kā viņ� Grasielu pazītu jau sen. Patiesībā viņ� par �o sievieti neko nezināja. �Vienīgi to, ka viņa ir Dieva radīts brīnums, ��viņ� domāja.
Arī Grasiela domāja par Dievu. �Pateicos Tev, Dievs, par �o prieku. Pateicos, ka beidzot ļāvi man uzzināt, kas īsti ir mīlestība."
Viņa izbaudīja jūtas, kuru aprakstī�anai nebija vārdu un kuras tālu pārsniedza jebkādus fantāzijas tēlus.
Rikardo viņu vēroja, un mūķenes skaistums vēl aiz�vien lika viņa elpai sajūsmā aizrauties. �Viņa nedrīkst iet atpakaļ uz klosteri. Mēs apprecēsimies, un mums būs skais�ti bērni� stipri dēli. �
-�� Es tevi mīlu, viņ� atzinās. Es tevi nekad ne�laidī�u projām, Grasiela.
-�� Rikardo�
-�� Mīļā, es gribu apprecēties ar tevi. Vai tu nāksi pie manis par sievu?
-Jā. Ak jā, Grasiela nedomādama atbildēja.
Un tūlīt atkal viņu ieskāva mīļotā rokas. �Tie�i to es ? > vienmēr esmu gribējusi, bet nebiju cerējusi kādreiz iegūt. �
-�� Kādu laiku mēs padzīvosim Francijā, tur ir dro�āk. Cīņa drīz būs galā, un tad mēs atgriezīsimies Spānijā, Rikardo sacīja.
Grasiela saprata, ka ar �o vīrieti viņa dotos uz jebkuru pasaules malu. Ja viņam draudēja briesmas, viņa vēlējās tajās dalīties.
Viņi runāja par daudz ko. Rikardo pastāstīja, kā viņ� iesaistījies I laimē Miro grupā, par atsaukto saderinā�anos un tēva nepatiku pret dēla darbību. Bet, kad viņ� gaidīja, ka Grasiela pastāstīs par savu pagātni, viņa klusēja.
Viņa raudzījās mīļotajam sejā un domāja:
�t's viņam nevaru to stāstīt. Viņ� mani ienīdīs. �
-�� Apskauj mani, Grasiela palūdza.
Tā viņi aizmiga un pamodās rītausmā, lai noskatītos, kā saule lēnām rāpjas pāri kalnu korei, aplejot nogāzes ar siltu, sarkanu blāzmu.
-��� Būs labāk, ja mēs �odien paliksim slēptuvē. Ceļā dosimies līdz ar tumsu, Rikardo ierunājās.
Viņi ieturējās no �igānu dotā pārtikas saiņa un plānoja nākotni.
-����������� Spānijā paveras lieliskas iespējas, Rikardo sacīja.
-�� Vai, pareizāk sakot, pavērsies, kad iestāsies miers. Man ir desmitiem ideju. Mums būs pa�iem savs uzņēmums. Nopirksim skaistu māju un audzināsim skaistus dēlus.
-� Un skaistas meitas.
-��� Un skaistas meitas. Viņ� pasmaidīja. Nemaz nezināju, ka spēju būt tik laimīgs.
-�� Es arī ne, Rikardo.
-�� Pēc divām dienām mēs būsim Logronjo un satiksi�mies ar pārējiem, Rikardo turpināja. Viņ� saņēma Grasielas roku. Mēs viņiem pateiksim, ka tu neiesi atpakaļ uz klosteri.
-�� Nez vai viņi sapratīs. Tad viņa iesmējās. Man tas patiesībā ir vienalga. Dievs saprot. Es ļoti mīlēju to dzīvi, ko vadīju klosteri, viņa klusi piebilda, bet� Viņa paliecās atpakaļ un noskūpstīja Rikardo.
-�� Man ir tik daudz kas tev jāatlīdzina, viņ� sacīja.
Grasiela samulsa.
-� Es nesaprotu.
-� Tie gadi, ko tu pavadīji klosteri, kad biji noslēgta no pasaules. Saki man, mīļā� vai tevi neuztrauc, ka esi zaudējusi �os gadus?
�Kā lai viņam to paskaidro?�
-�� Rikardo� Es neko neesmu zaudējusi. Vai, tavuprāt, tie�ām tik daudz esmu palaidusi garām?
Viņ� pārdomāja, nezinādams, ar ko sākt. Viņ� saprata, ka tie notikumi, kurus viņ� uzskata par svarīgiem,
mūķenēm viņu noslēgtībā patiesībā neko nemaina. Kari, piemēram, arābu izraēlie�u kari? Berlīnes mūris? Politisko līderu slepkavības, piemēram, amerikāņi D�ons Kenedijs un viņa brālis Roberts Kenedijs? Un Mārtiņ� Luters Kings juniors, melnādaino nevardarbīgās kustības vadītājs par melno vienlīdzību? Badi? Plūdi? Zemestrīces? Streiki un demonstrācijas, ar kuriem ļaudis izteica protestu pret vie�na cilvēka necilvēcību, kas vērsta pret citiem cilvēkiem?
Un galu galā kā �ie notikumi ietekmēju�i viņas personisko dzīvi? Vai lielākās daļas pasaules iemītnieku dzīvi?
-�� Vienā ziņā tu neesi daudz palaidusi garām. Bet citā ziņā tomēr esi. Visu laiku noticis kaut kas svarīgs. Dzīve. Kamēr tu �os gadus miti noslēgtībā, bērni dzimu�i un pieaugu�i, mīlētāji apprecēju�ies, ļaudis cietu�i un bi�ju�i laimīgi, cilvēki miru�i, un mēs visi esam tā daļa, dzīves daļa, Rikardo beidzot atbildēja.
-��� Un tu domā, ka es neesmu dzīvojusi? Grasiela jautāja. Vārdi sāka velties pār lūpām, pirms viņa paguva tos apturēt. Es reiz biju tevis pieminētās dzīves daļa, un tas nozīmēja dzīvot ellē. Mana māte bija prostitūta, katru nakti man bija cits �tēvocis�. Kad man bija �etrpadsmit gadu, es atdevos vīrietim, jo viņ� man patika un es biju greizsirdīga uz māti, es apskaudu viņu par to, ko viņa dara. Vārdi plūda bez apstājas. Ja es būtu palikusi tās dzīves daļa, kuru tu uzskati par tik dārgu, es būtu kļuvusi par prostitūtu. Nē, es nedomāju, ka bēgu no kaut kā. Es bēgu pie kaut kā. Es atradu dro�u pasauli, kurā valda miers un labestība.
Rikardo, �ausmu pārņemts, skatījās mīļotajā.
-�� Es� piedod, viņ� izstomīja. Es negribēju�
Grasiela �ņukstēja, tādēļ Rikardo apskāva viņu.
-�� Ku�, ku�! Viss ir labi. Tas ir beidzies. Tu biji bērns. Es tevi mīlu.
Un tas bija tā, it kā Rikardo būtu devis Grasielai grēku atlai�anu. Viņa bija pastāstījusi par drausmīgajiem grēkiem,
ko pastrādājusi pagātnē, un tomēr viņ� tos piedeva. Un brīnumu brīnums mīlēja viņu.
Rikardo turēja viņu cie�i, cie�i.
-�� Ir tāds Federiko Garsijas Lorkas dzejolis.
Nakts nevēlas nākt, lai tu nevarētu atnākt un es nevarētu aiziet�
Bet tu atnāksi, un tavu mēli būs skāris lietus sāls.
Diena nevēlas nākt, lai tu nevarētu atnākt un es nevarētu aiziet�
Bet tu atnāksi cauri dubļainajiem tumsas grāvjiem.
Ne nakts, ne diena nevēlas nākt, lai es varētu mirt par tevi un sevi.
Piepe�i Grasiela atcerējās karavīrus, kas dzen viņiem pēdas, un iedomājās, ka diez vai viņi abi nodzīvos tik ilgi, lai iemantotu kopēju nākotni.
Trūka viena ķēdes posma pagātnes noslēpumu at�slēgas un Alans Takers cie�i apņēmās to atrast. Avīzēs gan par pamestu zīdaini nekas nebija minēts, bet, domā�jams, nebūs grūti noskaidrot datumu, kad atradeni nodeva bērnunamā. |a �is datums sakritīs ar dienu, kad nogāzās lidma�īna, viņu gaida ļoti interesanti brī�i, uzklausot Hiē�nas Skotas paskaidrojumus. �Tik traka ta�u viņa nebūtu bijusi, "Alans Takers domāja, �lai izliktos, ka Skotu manti�niece ir gājusi bojā, un tad pameslu meitenīti uz kādas lauku mājas durvju sliek�ņa. Riskanti. Ļoti riskanti. Bet no otras pusespaskat, kas ļxir ieguvumu! �Scott Industries�. Jā, viņa to varētu gan nostrādāt. Acīmredzot viņa ir blēde, turklāt pamatīga, bet tagad tas viņai dāigi maksās."
Takers zināja, ka jārīkojas ļoti piesardzīgi. Attiecībā uz savu pretinieci viņ� neloloja nekādas ilūzijas. Viņ� nostājās pretī varai tās absolūtā izpausmē. Pirms spert nākamo soli, jātur rokā visi iespējamie pierādījumi, tas bija vairāk nekā skaidrs.
Viņ� vēlreiz iegriezās pie tēva Berrendo.
-� Tēvs� Es gribētu aprunāties ar to zemnieku un viņa sievu, pie kuru durvīm Patricija� Megana tika pamesta.
Vecais priesteris pasmaidīja.
-�� Ceru, jums vēl ilgi neizdosies piepildīt �o vēlē�a�nos.
Takers apmulsis skatījās ve�ukā.
-� Jūs gribat teikt�?
-� Viņi nomira jau pirms daudziem gadiem.
�Sasodīts/'
kas novestu pie atrisinājuma.
-� Jūs teicāt, ka bērns tika nogādāts slimnīcā, jo viņam bija plau�u karsonis.
-Jā-
�Tur būs saglabājusies slimības vēsture."
-�� Kas tā bija par slimnīcu?
-� Tā se�desmit pirmajā gadā nodega. Tagad tur uzcel�ta jauna. Garīdznieks redzēja, ka apmeklētāja seja sadrūmst. Jūs, senjor, nedrīkstat aizmirst, ka notikumi, kuri jūs interesē, risinājās pirms divdesmit astoņiem ga�diem. Kop� tā laika daudz kas ir mainījies.
"Mani nekas neapturēs, � Takers neatlaidās. �Tagad, kad esmu jau tik. tuvu skaidrībai. Kaut kur noteikti glabājas Meganas lieta. �
Vēl atlikusi tikai viena iespēja, kur meklēt, bāreņu nams. �'
Katru dienu Alans Takers par paveikto ziņoja Hiēnai Skota i.
-�� Lai es zinātu par katru jūsu soli. Tajā brīdī, kad meiteni atrodat, es gribu to zināt.
Alanam Takeram bija jābrīnās par nepacietīgo dedzību kundzes balsī.
�Izskatās, ka viņa ārkārtīgi steidzas uzzināt kaut ko par notikumu,, kas atgadījies tik sen. Kāpēc? Nu, tas lai pagaidām paliek. Vispirms man jāatrod nepiecie�amais pierādījums. �
Tajā rītā Alans Takers ieradās bērnunamā. Viņ� pārlai�da skatienu drūmai koptelpai, kur trok�ņainu, kustīgu bērnu pulciņ� rotaļājās, un nodomāja: ��eit uzauga Skotu dinastijas mantiniece. Bet tā maita tikmēr dzīvoja Ņujorkā
un piesavinājās visu naudu un varu. Nu, tagad jums va�jadzēs dalīties ar jūsu padevīgo kalpu. Jā, no mums iznāks brīni�ķīgs tandēms Elena Skota un Takers. �
Pienāca jauna sieviete.
-�� Vai varu ka palīdzēt, senjor? viņa jautāja.
Takers pasmaidīja. �Kā tad. Tu vari palīdzēt man tikt
pie kāda miljardā dolāru. �
-�� Es gribētu aprunāties ar cilvēku, kas vada �o iestādi.
-� Tā ir senjora Anhelesa.
-�� Vai viņa ir �eit?
-�� Si, senjor. Es jūs pie viņas aizvedī�u.
Alans Takers sekoja sievietei cauri galvenajam vesti�bilam uz nelielu telpu mājas pagalma pusē.
-�� Lūdzu, ejiet iek�ā.
Alans Takers iegāja kabinetā. Sievietei, kas sēdēja pie rakstāmgada, noteikti bija vairāk nekā astoņdesmit gadu. Reiz viņa bijusi liela auguma, tagad stāvs sarucis, un viņa izskatījās tā, it kā �is augums agrāk būtu piederējis citam cilvēkam. Mati viņai bija sirmi un plāni, turpretī acis spod�ras un mo�as.
-�� Labrīt, senjor. Kā varu jums palīdzēt? Vai esat nolē�mis adoptēt kādu no mūsu jaukajiem bērniņiem? Mums patie�ām ir brīni�ķīgi mazuļi.
-�� Nē, senjora. Esmu ieradies uzdot da�us jautājumus par bērnu, kas tika te atstāts pirms daudziem gadiem.
Mersedese Anhelesa sarauca pieri.
-�� Es jūs nesaprotu.
-� Jūsu patversmē tika nodota meitene zīdaiņa vecumā� Takers izlikās, ka ieskatās papīra lapiņā� �etrdesmit astotā gada oktobri.
-��� Tas ir tik sen. Tagad viņas te vairs nav. Redziet, senjor, mums ir noteikumi, ka piecpadsmit gadu vecumā�
-�� Jā, senjora. Es zinu, ka viņas te vairs nav. Bet es vēlos uzzināt ko citu precīzu datumu, kad bērns te tika atnests.
-�� Baidos, ka nevarē�u jums palīdzēt, senjor.
Takeram sa�ļuka dū�a.
-�� Saprotiet, �eit dzīvoju�i tik daudzi bērni. Ja vien jūs zināt viņas vārdu�
�Patricija Skota,"viņ� nodomāja, bet skaļi sacīja:
-�� Megana. Viņu sauca par Meganu.
Mersedeses Anhelesas seja kļuva gai�āka.
-��� To meiteni nav iespējams aizmirst. Viņa bija īsts velnēns, bet visi viņu dievināja. Vai jūs zināt, ka reiz vina�
>
Alanam Takeram nebija laika klausīties nostāstus. In�tuīcija �ukstēja, ka viņ� jau atrodas pavisam tuvu mērķim iegūt daļu no Skotu mantības. IJn �ī vecā pļāpa spēj viņam to dot. �Manjābūlpacietīgam ar viņu. �
-�� Senjora Anhelesa� man ir maz laika. Vai jums arhī�vā ir reģistrēts �is datums?
-�� Protams, senjor. Valsts mums noteikusi visu reģistrēt ļoti precīzi.
Takera oma strauji uzlabojās. �Vajadzēja paņemt līdzi fotoaparātu, lai �o dokumentu uzņemtu. Bet nekas. Es to nokopē�u. �
-�� Vai varu to apskatīties, senjora?
Viņa savilka pieri.
-�� Nezinu vis. Mūsu arhīvi ir konfidenciāli un�
-��� Protams, Takers veikli ierunājās, es to visādā ziņā respektēju. Jūs teicāt, ka mazā Megana jums ļoti patikusi, tāpēc esmu pārliecināts, ka jūs darītu visu, lai viņai palīdzētu. Tāds ir mana nāciena nolūks. Man viņai nododamas labas ziņas.
-�� Un, lai to izdarītu, jums jāzina precīzs datums, kad viņa te ievietota?
-�� Tas man vajadzīgs tikai kā pierādījums faktam, ka viņa tik tie�ām ir tā persona, par kuru tiek uzskatīta. Viņas tēvs mirstot atstājis meitai nelielu mantojumu, un es gribu parūpēties, lai viņa to saņem. Takers izmanīgi aizbildi�nājās.
Vecā sieviete gudri paruāja ar galvu.
-�� Saprotu.
Takers izvilka no kabatas �ūksniti naudas.
-�� Lai izteiktu savu pateicību par to, ko jūs manis dēļ darāt, es vēlētos ziedot bērnunamam simt dolāru.
Vadītāja lūkojās uz naudas �ūksnīti, un viņas seja pau�da �aubas.
Takers paņēma vēl vienu banknoti.
-�� Divus simtus.
Anhelesas kundze sarauca uzacis.
-�� Labi. Piecus simtus.
Mersedese Anhelesa atplauka.
-� Jūs, senjor, esat ārkārtīgi augstsirdīgs. Tūlīt sadabū�u vajadzīgo �urnālu.
"Rokā ir!" Takers iek�ēji gavilēja. �Jēzus Kristus, es to panācu! Viņa pievākusi �Scott Industries� sev. Ja nebūtu manis, viņa paliktu nesadila. �
Kad Takers būs nolicis F.lēnai Skotai priek�ā pierādī�jumus, viņa nekādi nevarēs noliegt savu vainu. Lidma�īna nogāzās pirmajā oktobrī. Slimnīcā Megana nogulēja desmit dienu. Tātad bērnunamā viņai vajadzēja nonākt apmēram vienpadsmitajā oktobrī.
Mersedese Anhelesa atgriezās kabinetā, un rokās vi�ņai bija kantora grāmata.
-�� Atradu, viņa lepni pavēstīja.
Alans Takers vēlējās izraut grāmatu ve�ai no rokām, bet viņ� nevarēja darīt neko citu kā tikai pieklājīgi pa�jautāt:
-�� Vai drīkstu ieskatīties?
-����������� Protams. Jūs bijāt tik dāsns. Viņa sarauca pieri.
-��� Ceru, ka jūs nevienam neko neteiksiet. Man tā neva�jadzētu darīt.
-� Tas paliks mūsu noslēpums, senjora.
IJn patversmes vadītāja iedeva viesim reģistrācijas �urnālu.
Dziļi ievilcis elpu, viņ� to atvēra. Pa�ā aug�ā bija rakstīts: �Megana. Meitene. Vecāki nav zināmi.� Un tad datums. Bet tur bija kāda kļūda.
-� Te rakstīts, ka Megana patversmē nodota �etrdesmit astotā gada �etrpadsmitajā jūnijā.
-� Si, senjor.
-� Tas nav iespējams! Takers gandrīz kliedza. �Lid�ma�īnas katastrofa nolika pirmajā oktobrī, gandrīz �etrus mēne�us vēlāk. �
Mersedeses Anhelesas sejā atspoguļojās neizpratne.
-�� Neiespējami, senjor? Kā tā?
-�� Kas� kas reģistrē bērnus?
-�� Es. Kad uz �ejieni atnes bērnu, es ierakstu datumu un visu pārējo informāciju, kas man liek sniegta.
Sapnis sabruka drupās.
-�� Vai jūs nevarējāt kļūdīties? Es domāju, attiecībā uz datumu� vai tas nevarēja notikt desmitajā vai vienpadsmi�tajā oktobrī?
-��� Senjor, vecā sieviete sāka skaisties. Es protu at�ķirt �etrpadsmito jūniju no vienpadsmitā oktobra.
Viss bija beidzies. Viņ� balstījis savu sapni uz pārāk nedro�a pamata. Tātad Patricija Skota tik tie�ām gājusi bojā lidma�īnas avārijā. Tas, ka Elena Skota meklē meiteni, kura dzimusi apmēram tajā pa�ā laikā, ir tikai sagadī�anās.
Alans Takers gausi piecēlās.
-�� Paldies, senjora, viņ� sacīja.
-� De nada, senjor.
Viņa noskatījās, kā Takers aiziet. Tāds patīkams vīrie�tis. Un tik devīgs. Par viņa piecsimt dolāriem bērnunamam varēs daudz ko iegādāties. Un arī par simt tūksto�u dolāru �eku, ko atsūtīja laipnā dāma, kas zvanīja no Ņujorkas. �Jā, vienpadsmitais oktobris mūsu bāreņu namam ir tie�ām veiksmīga diena. Paldies Tev, Kungs.�
Alans Takers nodeva kārtējo ziņojumu.
-�� Joprojām nav pārliecino�u ziņu, Skotas kundze.
Baumo, ka mūķenes dodoties uz ziemeļiem. Cik man zināms, meitene ir dro�ībā.
"Takera balss lonispilnīgi mainījies, � Elena Skota no�domāja. �Gardais kumosiņ� zudis. Tātad viņ� jau bijis bērnunamā. Un viņ� atkal kļuvis par manu darbinieku. Labi. Kad viņ� būs atradis Patriciju, arī �is Jakts mainīsies.�
-�� Ziņojiet man atkal rit.
�� Jā, Skotas kundze.
�Saudzē mani, ak Dievs, jo Tevi es meklēju patvēru�mu. Tu esi mans Kungs; man nav cita labuma, vienīgi Tu. Es mīlu Tevi, ak Kungs, Tu esi mans spēks. Tas Kungs ir mana klints, mans cietoksnis un mans atbrīvotājs��
Māsa Megana pacēla acis un ieraudzīja, ka rai�pilnu sejas izteiksmi viņu vēro Fēlikss Karpio.
�Viņa nudien ir nobijusies, "viņ� sprieda.
Jau pa�ā ceļojuma sākumā viņ� bija ievērojis māsas Meganas nopietnās ba�as. �Protams. Tas ir tikai dabiski. Dievs vien zina, cik daudzus gadus viņa pavadījusi ieslēgta klosteri un tagad piepe�i izmesta sve�ā, draudīgā pasaulē. Mums pret nabaga sievieti jā izturas saudzīgi. �
Māsa Megana patie�ām bija nobijusies. Viņa dedzīgi lūdzās jau no brī�a, kad pameta klosteri.
�Piedod man, Kungs, jo man loti patīk satraukums, ko rada pa�reizējie notikumi, bet es zinu, ka man tas nāk par ļaunu. �
Bet, lai arī cik dedzīgi māsa Megana lūgtos, viņa nespēja atbrīvoties no domas: �Neatceros, kad bulu tik brīni�ķīgi pavadījusi laiku.� Tādus pārsteigumus viņa sa�vā mū�ā nebija piedzīvojusi. Bērnunamā viņa pati bie�i perināja riskantus bēg�anas plānus, bet tās jau bija tikai bērnu spēles. Pa�reiz viss notika īstenībā. Viņa atradās teroristu rokās, kurus turklāt vajāja policija un armija.
Ta�u māsa Megana nejutās pārbijusies, viņa jutās savādi pacilāta.
Visu nakti nogāju�i, saulei austot, bēgļi apstājās. Me�gana un Amparo Ilirona stāvēja blakus, Haimē Miro un Fēlikss Karpio līkņāja pār kaiti.
-�� Līdz Medīnai del Kampo paliku�as �etras jūdzes, Ilaiinē sacīja. Ciematu apiesim, jo tur izvietots pastāvīgs armijas garnizons. Tad turpināsim virzīties uz ziemeļaus�trumiem, uz Valjadolidu. Mums vajadzētu tur nonākt jau priek�pusdienā.
�Cik vienkār�i,� māsa Megana laimīga nodomāja.
Pēc garās un nogurdino�ās nakts viņi ne reizes neatpūtās Megana tomēr jutās brīni�ķīgi. Haimē tī�u�prāt uzturēja grupā spriedzi, bet viņa saprata, kāpēc viņ� tā dara. Viņ� pārbaudīja Meganu, gaidīja, kad viņa salūzīs. "Nekas, nekas, tevigaidapārsteigums, � viņa prie�cājās.
Patiesībā māsa Megana bija modinājusi interesi I laimē Miro. Viņas izturē�anās nebūt nebija tāda, kā Miro būtu sagaidījis no mūķenes. Viņa atradās neskaitāmas jūdzes no klostera, gāja pa nepazīstamu zemi, turklāt viņiem pa pēdām dzinās policija, bet izskatījās, ka māsa par to tikai priecājas. �Kas gan viņa par mūķeni?'' I laimē Miro nevarē�ja vien nobrīnīties.
Amparo Hirona pret sve�inieci izturējās vēsāk. �Prie�cā�os, kad tiksim no viņas vaļā, "viņa domāja. Un turējās blakus Haimē, ļaujot mūķenei iet kopā ar Fēliksu Karpio.
Apkārtējā ainava bija pirmatnēji neskarta un skaista. Ceļotājus viegli glāstīja vasaras smar�īgais vēj�. Viņi pagā�ja garām vairākiem veciem ciematiem, da�us no tiem cilvēki bija pametu�i iznīcībai, un augstu pakalna galā viņi ieraudzīja tuk�u pili.
Amparo �ķita, ka Megana līdzinās kādam savvaļas dzīvniekam� viņa bez piepūles slīdēja pāri pakalniem un ielejām, izskatījās, ka viņa nekad nenogurst.
Kad pēc vairākām stundām tālumā parādījās Valjadolidas aprises, Ilaimē lika grupai apstāties.
-� Vai viss nokārtots? viņ� vērsās pie Fēliksa.
-Jā-
Megana gribēja zināt, kas bijis jānokārto, un drīz vien viņa to uzzināja.
-� Tomasam dota pavēle sagaidīt mūs pie vēr�u cīņu arēnas.
-� Cikos tiek slēgta banka?
-� Piecos. Laika mums pietiks atliku likām.
I laimē palocīja galvu.
-� Un �odien mēs saņemsim krietnu algu.
�Debestiņ, uiņi grasās aplaupi/ banku, "Megana izbijās.
-�� Kā būs ar ma�īnu? ievaicājās Amparo.
-� Viss kārtībā, 1 laimē viņu nomierināja.
�Viņi ma�īnu nozags, � Megana saprata. Tas nu bija mazliet par daudz aizraujo�i. �Dievam tas nepatiks. �
Kad ceļinieku pulciņ� nonāca pie Valjadolidas, 1 laimē visus brīdināja:
-� Turieties pūlī. �odien notiek vēr�u cīņas, tādēļ pil�sētā būs tūksto�iem cilvēku. Un neļausim, ka mūs iz�ķir.
Izrādījās, ka 1 laimē Miro bijusi taisnība pilsētā valdī�ja liela drūzma. Megana nekad nebija redzējusi tik milzum daudz cilvēku. Ielās mud�ēt mud�ēja gājēji, ma�īnas un / motocikli, jo vēr�u cīņas bija atvilināju�as �urp ne tikai tūristus, bet arī kaimiņpilsētu iedzīvotājus. Pat bērni uz ielām spēlēja vēr�u cīņas.
Meganu �ī burzma, troksnis un vispārējā kņada sajūsmināja. Viņa lūkojās garāmgājēju sejās un centās iztē�loties viņu dzīvesveidu. �Pavisam drīz es atkal bū�u klos�terī, kur man nebūs ļauts ieskauties citu sejās. 'Tāpēc darī�u to tagad, kamēr man vēl dota tāda izdevība. �
Ielu malās cits citam blakus tirgotāji bija izliku�i pār�do�anai da�ādus nieciņus, reliģiskus kuloniņus un krusti�ņus, gaisā vēdīja asā eļļā vārītu virtuļu smar�a.
Pēk�ņi Megana atskārta, ka ir ļoti izsalkusi.
Bet skaļi to pavēstīja Fēlikss.
-��� Haimē, mums visiem gribas ēst. Paņemsim kādus virtuļus.
Fēlikss nopirka �etrus brūnos mīklas rimbuļus un vie�nu sniedza Meganai.
-�� Pamēģiniet, māsa. Jums gar�os.
Virtulis bija ļoti gards. Ilgus gadus Megana bija ēdusi nevis tādēļ, lai ēdienu baudītu, bet lai uzturētu miesu par godu Tam Kungam. ��is kumoss domāts manam priekam, � Megana atļāvās ķecerīgu domu.
-�� Arēna ir tajā pusē, Haimē norādīja.
�etrinieks kopā ar pūli pagāja garām parkam pilsētas centrālajā Rietumu laukumā un, straumes nests, ieplūda Vēr�u laukumā. Pati arēna bija iekārtota milzīgā trīs stāvu augstuma celtnē. Pie ieejas bija �etri kases lodziņi. Kreisa�jā pusē karājās izkārtnes ar uzrakstu SOI., bet labajā SOMBRA. Saule un ēna. Pie kasēm rindās pēc biļetēm stāvēja simtiem cilvēku.
-�� Gaidiet te, Haimē nokomandēja.
Viss pulciņ� noskatījās, kā viņu vadītājs aiziet līdz vietai, kur grozījās pusducis spekulantu un par biļetēm plēsa bargu naudu.
-�� Vai mēs skatīsimies vēr�u cīņas? Megana pajautāja Fēliksam.
-���������� Jā, bet neraizējieties, māsa, puisis viņu dro�ināja.
-� Jums tas patiks.
�Raizēties?� Meganu �ī iespēja sajūsmināja. Bērnuna�mā viņa bija izfantazējusi, ka viņas tēvs bijis slavens mata�dors, tādēļ viņa izlasīja visas grāmatas par korridu, kuras tik nāca rokās.
-�� īstās vēr�u cīņas notiek Madridē un Barselonā. �ajās cīņās piedalīsies novilleros, nevis profesionāļi. Novilleros ir amatieri. Viņiem par godu nav rīkota alternativa, Fēlikss stāstīja.
Megana zināja, ka altemaliva ir iesvētī�anas ceremo�nija, kas tiek rīkota tikai pa�iem izcilākajiem matadoriem.
-�� �odienas matadori būs ģērbu�ies īrētos kostīmos, nevis ar zeltu apmalotos mundieros, un cīnīsies ar vēr�iem, kuriem ir apvīlēti, bīstami ragi, profesionāļi at�teiktos ar tādiem cīnīties.
-�� Kāpēc amatieri to dara?
Fēlikss paraustīja plecus.
-�� El h ambre bace mas clano que lus cuernos. Bads nodara lielākas sāpes nekā ragi.
Atgriezās ! laimē ar �etrām biļetēm.
-� Viss kārtībā, viņ� teica. Iesim iek�ā.
Megana juta, ka satraukums aug.
Tuvojoties ieejai milzīgajā arēnā, viņi gāja garām pie sienas pielīmētam plakātam. Megana apstājās un kā sastin�gusi lūkojās uz to.
-�� Paskatieties!
Plakātā bija redzams I laimē Miro attēls ar uzrakstu zem tā:
MEKLĒ PAR SLEPKAVĪBU IIAIMĒ MIRO.
IZSLUDINĀTA MILJONU PESETU LIELA ATLĪDZĪBA TAM, KAS VIŅU ATRADĪS DZĪVU VAI MIRU�U.
�is uzraksts spēji, ar atskurbino�u skaidrību atgādināja Meganai, kas īstenībā ir tas vīrs, ar kuru viņa kopā ceļo. Viņ� ir terorists, kura rokās ir arī viņas dzīvība.
Ilaimē pētīja savu attēlu. Pārdro�i viņ� noņēma cepuri un tum�ās brilles un nostājās portretam pretī.
-�� Diezgan līdzīgs. Tad viņ� norāva plakātu no sie�nas, salocīja un iebāza kabatā.
-����������� Kāds tev no tā būs labums? ievaicājās Amparo.
-�� Gan jau viņi izlīmēju�i simtiem tādu bildī�u.
Haimē pasmaidīja.
-�� Bet tie�i �ī, querida, nesīs mums laimi. Viņ� atkal uzlika cepuri un brilles.
�Cik savāds izteikums, � Megana nodomāja. Viņa ne�spēja neapbrīnot meklētā noziedznieka aukstasinību. Bet I laime Miro nesatricināmā pārliecība par savas rīcības pa�reizību Meganu nomierināja. "Armija nemū�am viņu ne�noķers. "Viņa jutās dro�a.
-�� Iesim iek�ā.
līkai bija divpadsmit cita no citas tālu izvietotas ieejas. Visas numurētās, sarkanās dzelzs durvis stāvēja pla�i at�vērtas. Iek�pusē puestos
Haimē bija nopircis biļetes ēnainajā pusē. Ieņemot vietu uz akmens sola, Megana kā apburta lūkojās apkārt. Te viss bija citādi, nekā viņa agrāk iztēlojusies. Bērnībā viņa bija redzējusi romantisku krāsainu fotogrāfiju ar Madrides vēr�u cīņu arēnu, milzīgu un greznu. �ī bija tikai tāda pagaidu būve. Telpa strauji pildījās ar skatītājiem.
Noskanēja trompetes signāls. Cīņa sākās.
Megana, acis iepletusi, paliecās uz priek�u. Arēnā izskrēja pamatīgs bullis, tad pavērās neliela koka barjera aiz�ogojumā un laukumā iznāca matadors, kur� sāka kaiti�nāt dzīvnieku.
-�� Nākamie būs pikadori! satraukta iesaucās Megana.
Haimē Miro izbrīnījies paskatījās blakus sēdētājā. Viņ�
bija ba�ījies, ka mūķenei no vēr�u cīņām sametīsies nelabi un tas pievērsīs viņiem citu skatītāju uzmanību. Bet bija glu�i otrādi, �ķita, ka viņa lieliski izklaidējas. �Savādi. �
Ar biezu segu apsegtā zirgā bullim tuvojās pikadors. Bullis pielieca galvu un metās virsū zirgam, un brīdī, kad
uzbrucēja ragi iedūrās segā, pikadors iegrūda satracināta�jam lopiņam plecā astoņas pēdas garu pīķi.
Megana kā apburta vēroja notieko�o.
-� Pikadors tā dara, lai vājinātu buļļa kakla muskuļus, viņa skaidroja, atcerēdamās pirms daudziem gadiem lasī�tās iemīļotās grāmatas.
Fēlikss Karpio izbrīnā mirk�ķināja plakstiņus.
-� Taisnība, māsa.
Megana noskatījās, kā buļļa plecos tiek iegrūsts pāris ko�i izrotātu banderilju
Bija pienākusi matadora kārta. Viņ� izgāja arēnas vidū, turēdams pie sāniem sarkanu apmetni un tajā noslēptu zobenu. Bullis pagriezās un traucās uzbrukumā.
Meganas satraukums auga.
-������������ Tagad viņ� izdarīs savus gājienus, viņa sacīja.
-�� Vispirms pase veronica, tad meclia-vemnica un beigās re holera.
I laimē ilgāk nespēja apvaldīt ziņkārību.
-�� Māsa� Kur jūs to visu iemācījāties?
Neapdomājusies Megana izmeta:
-�� Mans tēvs bija matadors. Skatieties!
Darbība norisa tik zibenīgi, ka Megana tikai ar grūtībām spēja tai izsekot. Satrakotais bullis nepārtraukti uzbruka matadoram. Ik reizi, kad dzīvnieks tuvojās, mata�dors pasvieda sarkano apmetni sāņus, un bullis dzinās tam pakaļ. Megana sāka ba�īties.
-�� Kas notiks, ja matadoru ievainos?
Haimē paraustīja plecus.
-� Tāda vietā kā �ī pilsētas bārddzinis aizvedīs viņu uz �ķūni un sa�ūs.
Bullis atkal metās cīņā, bet �oreiz, matadors palēca sānis. Pūlis auroja.
Fēlikss Karpio kā atvainodamies ierunājās:
-�� Man �ēl, ka �ī nav no tām labākajām cīņām, māsa. Jums vajadzētu redzēt īstās. Es esmu redzējis Manoleti, el
Kordobesu un Ordonjesu. Viņi korridu padara par neaiz�mirstamu notikumu.
-� Esmu par viņiem lasījusi, Megana sacīja.
-� Vai esat dzirdējusi brīnumaino stāstu par Manoleti? Fēlikss jautāja
-� Kādu stāstu?
-�� Runā, ka reiz Manolete bijis tikai viens no daudziem matadoriem. Ne labāks un ne sliktāks kā simtiem citu. Viņ� bijis saderinājies ar skaistu, jaunu meiteni, bet kādu dienu bullis arēnā iebadījis Manoletem kājstarpē. Ārsts viņu salāpījis, bet teicis, ka matadoram nekad vairs ne�varē�ot būt bērni. Viņ� tik ļoti mīlējis savu līgavu, ka noklusējis viņai �o skumjo vēsti, jo baidījies, ka tad viņa negribēs ar Manoleti precēties. Viņi apprecēju�ies, un pēc da�iem mēne�iem jaunā sieva lepni pavēstījusi, ka gaidot bērnu. Protams, Manolete nodomājis, ka tas nav viņa bērns, un sievu pametis. Nelaimīgā meitene izdarījusi pa�nāvību. Manolete gandrīz sajucis prātā. Viņ� vairs nav gribējis dzīvot, tāpēc gājis arēnā un darījis tādas lietas, ko neviens matadors pasaulē līdz �im nebija uzdrīkstējies darīt. Pēc diviem gadiem viņ� atkal iemīlējies un jauno dāmu arī apprecējis. Da�us mēne�us pēc kāzām viņa lepni paziņojusi Manoletem, ka ir stāvoklī. Un tad viņ� atklājis, ka ārsts kļūdījies.
-�� Cik �ausmīgi! Megana iesaucās.
1 laimē skaļi smējās.
-� Tas ir interesants stāsts, bet nez vai tur ir tik daudz patiesības, cik melns aiz naga.
-�� Es domāju, ka ir gan, Fēlikss noteica.
Amparo klausījās ar pilnīgi bezkaislīgu seju. Viņa ar nepatiku bija vērojusi, ka Ilaimē arvien vairāk interesē mūķene. "Lai tā svētulīgā māsiņa piesargās. �
Aug�up un lejup pa ejām staigāja priek�autus aizsē�ju�ies tirgotāji un, skaļi saukdami, piedāvāja preces. Viens no viņiem tuvojās rindai, kur sēdēja Miro ar savu grupu.
-�� Empanadas!viņ� sauca. Empanadas caliente!
Haimē pacēla roku.
-�� Acņdr
Tirgotājs prasmīgi pāri vairākām rindām ielidināja Ilaimē klēpī sainīti. Viņ� blakus sēdo�ajam virām iedeva desmit pesetu, kas bija jānodod pārdevējam. Megana vē�roja, kā Haimē ieliek pīrādziņu vīstokli sev klēpī un uz�manīgi tin to vaļā. Zem ietinamā papīra atradās papīra strēmele. Viņ� to izlasīja, pārlasīja vēlreiz, un Megana ievēroja, ka vīrie�a �oklis saspringst.
Haimē ieslidināja papīriņu sev kabatā.
-�� Mēs ejam projām, viņ� strupi izmeta. Pa vie�nam. Viņ� uzrunāja Amparo. Tu ej pirmā. Satiksimies pie vārtiem.
Ne vārda nebildusi, Amparo piecēlās un aizgāja pa
eju.
Haimē pamāja Fēliksam, un tas piecēlies sekoja Am�paro.
-�� Kas notiek? Megana jautāja. Vai atgadījies kaut kas slikts?
-������������ Mēs dodamies uz Logronjo. Haimē piecēlās.
-��� Vērojiet mani, māsa. Ja mani neaiztur, tad ejiet uz vārtiem.
Megana saspringusi skatījās, kā Haimē aiziet pa celiņu starp rindām un tuvojas izejai. �ķita, neviens viņam ne�pievēr� uzmanību. Kad Ilaimē vairs nebija saskatāms, arī Megana piecēlās un devās projām. Tajā brīdī skatītāju pūlis ierēcās, un viņa pagriezās, lai uzmestu mirkli arēnai. Zemē gulēja jauns matadors, un viņu ar ragiem badīja satrakojies bullis. Asinis sūcās smiltīs. Megana aizvēra acis un klusībā noskaitīja lūg�anu: �Ak, svētais Jēzu, ap�ēlojies par �o vīru. Viņ� nedrīkst mirt, viņam jādzīvo. Tas Kungs viņu ir bargi pārmācījis, bet nav atdevis nāvei. Āmen.'� Atvērusi acis, viņa pagriezās un steidzās ārā.
' Karsii pīrādziņi! (Tulk no sp. vai.)
-'�eit. (Tulk. no sp. vai.)
Haimē, Amparo un Fēlikss viņu pie ieejas jau gaidīja.
-�� Kustēsimies, Haimē deva komandu.
Un vini sāka iet.
>
-�� Kas atgadījies? Fēlikss jautāja grupiņas vadītājam.
-��� Karavīri no�āvu�i Tomasu, viņ� skarbi atteica.
-�� Viņ� ir miris. Un Rubio atrodas policijā. Sadurts kautiņa laikā kādā krogā.
Megana pārkrustījās.
-�� Kas noticis ar māsu Terē�u un māsu Lu�iju? viņa norūpējusies vaicāja.
-�� Par māsu Terē�u es neko nezinu. Bet māsu Lu�iju arī aizturējusi policija. Haimē pagriezās pret pārējiem.
-�� Mums jāpasteidzas. Ieskatījies pulkstenī, viņ� piebilda:
-�� Bankā noteikti ir daudz klientu.
-�� Haimē, varbūt mums vajadzētu nogaidīt, Fēlikss ieminējās. Mums divatā nodarboties ar banku būs bīs�tami.
Megana klausījās, ko viņi runā, un domāja: �Viņu tas neatturēs. '� Un viņai bija taisnība.
Trīs teroristi devās uz pla�o ma�īnu stāvlaukumu aiz arēnas. Kad Megana viņiem pievienojās, viņa redzēja, ka Fēlikss uzmanīgi pēta zilu sedanu.
-�� �ī derēs, viņ� paziņoja.
Brīdi viņ� darbojās ar ma�īnas slēdzeni, atvēra durvis un iebāza salonā galvu. Tad pieliecās zem stūres, un nākamajā brīdī ierūcās motors.
-�� Kāpiet iek�ā! Haimē pavēlēja.
Megana, nevarēdama iz�ķirties, stāvēja.
-Jūs zogat to ma�īnu?
-�� Dieva dēļ! Amparo no�ņāca. Izbeidz uzvesties kā mūķene un rausies iek�ā!
>
Abi vīrie�i ieņēma priek�ējās vietas, Haimē apsēdās pie stūres. Amparo iekārtojās aizmugurē.
-Jūs nāksiet vai ne? Haimē skarbi noprasīja.
Megana dziļi ievilka elpu un apsēdās aizmugurē bla�
kus Amparo. Viņi sāka braukt. �Mīļais Dievs, uz kurieni Tu mani vadi?�
-Ja jums, māsa, no tā kļūst vieglāk, Ilaimē sacīja,
-�� tad ziniet, ka mēs �o ma�īnu nenozagām. Mēs to kon�fiscējām basku armijas vārdā.
Megana gribēja kaut ko sacīt, bet pārdomāja. Viņa nevarēja pateikt neko tādu, kas liktu I laimē mainīt lēmu�mu. Tā viņa klusēdama sēdēja, un I laimē vadītā ma�īna tuvojās pilsētas centram.
�Viņ� grasās aplaupīt banku, � Megana domāja, �un Dieva acīs es bu�u tikpat vainīga kā viņ�. "Viņa pārmeta sev krustu un klusi sāka skaitīt lūg�anu.
Vietā, kur Servantesa iela izgāja uz Apaļo laukumu, atradās deviņstāvu celtne, un tās pirmajā stāvā bija iekār�tota Bilbao banka.
Nobremzējis iepretī ēkai, Ilaimē sacīja Fēliksam:
-� Neizslēdz motoru. Ja gadās kāda aizķer�anās, brauc projām un Logronjo pievienojies pārējiem.
Fēlikss pārsteigts skatījās biedrā.
-�� Par ko tu runā? Tu ta�u nedarīsi to viens? Tu to nevari. Tas ir pārlieku riskanti, Ilaimē. Pārāk bīstami.
I laimē tikai uzsita Fēliksam uz pleca.
-�� Kam jānotiek, notiksies, viņ� pasmaidījis noteica un izkāpa no ma�īnas.
Ma�īnā paliku�ie noskatījās, kā Ilaimē ieiet galantēri�jas pre�u veikalā, kas atradās da�as mājas tālāk no bankas. Pēc pāris minūtēm viņ� atkal iznāca uz ielas ar diplomātportfeli rokā. Pamājis biedriem, viņ� nozuda aiz bankas durvīm.
Megana gandrīz nevarēja paelpot. Viņa sāka skaitīt lūg�anu:
Lūg�ana ir aicinājums.
Lūg�ana ir klausī�anās.
Lūg�ana ir dzīvo�ana.
Lūg�ana ir klātbūtne.
Lūg�ana ir dego�a lampa ar Jēzu.
�Esmu mierīga un pilna paļāvības.�
Viņa nebija mierīga un pilna paļāvības.
Haimē Miro izgāja cauri vienām, tad otrām durvīm, kas veda uz bankas marmora vestibilu. Tūlīt pie ieejas viņ� pamanīja novēro�anas kameru, kas bija piestiprināta gandrīz pie pa�iem griestiem. Uzmetis kamerai pavir�u skatienu, Haimē pārlūkoja visu telpu. Aiz letēm kāpnes veda uz otro stāvu, kur pie rakstāmgaldiem strādāja ban�kas darbinieki. Tuvojās slēg�anas laiks, un bankā bija daudz klientu, kas gribēja līdz tam brīdim nokārtot savus darījumus. Pie trim slēgtajiem nodalījumiem, kur sēdēja kasieri, stāvēja pagaras rindas. Haimē ievēroja, ka vairāki cilvēki rokā tur sainī�us. Nostājies rindas galā, viņ� pa�cietīgi gaidīja savu kārtu.
Kad Haimē tika līdz kases lodziņam, viņ� pieklājīgi pasmaidīja.
-�� Bil ēnas tardes, viņ� sacīja.
-�� Buenas laizies, senjor. Ar ko varu pakalpot?
Haimē atspiedās pret leti un izvilka salocīto plakātu.
Viņ� sniedza to kasierim.
-� Vai jūs, lūdzu, nepaskatītos uz �o te?
Kasieris pasmaidīja.
-�� Labprāt, senjor.
Viņ� atlocīja papīru, bet, ieraudzījis, kas tas ir, iepleta acis. Vīrietis lūkojās klientā, un viņa skatienā vīdēja panika.
-����������� Stipri līdzīgs, vai ne? Haimē klusā balsī jautāja.
-�� Kā varat spriest no �ā papīriņa, esmu nogalinājis dau�dzus cilvēkus, un viens vairāk vai mazāk nekrīt svarā. Jūs mani saprotat?
-� P-pilnīgi, senjor. P-pilnīgi. Man ir ģimene. Ks jūs ļoti lūdzu�
-��� Es pret ģimenēm izturos ar cieņu, tādēļ es jums pateik�u, kas darāms, lai glābtu jūsu bērnu tēvu. Haimē pastūma uz. kasiera pusi diplomātportfeli. Gribu, lai jūs to piepildāt. Turklāt izdariet to bez trok�ņa un veicīgi. Ja jūs no tiesas uzskatāt, ka nauda ir vērtīgāka par jūsu dzīvību, tad nekavējieties un celiet trauksmi.
Kasieris purināja galvu.
-�� Nē, nē, nē.
Viņ� sāka grābt no kases atvilktnes naudu un lika to portfelī. Rokas viņam drebēja.
Kad portfelis bija pilns, kasieris sacīja:
-�� Lūdzu, senjor. Es� apsolu, ka necel�u trauksmi.
-��� Ļoti prātīgi darīts, Haimē viņu paslavēja. Un pateik�u, kādēļ, amigo. Viņ� pagriezās un norādīja uz pusmū�a sievieti rindas galā, kas turēja rokā brūna papīra saini. Vai redzat to sievieti? Viņas sainī ir bumba. Ja atskanēs trauksmes signāls, viņa nekavējoties to uzspridzi�nās.
Kasieris nobālēja vēl vairāk.
-�� Lūdzu, nē!
-�� Nogaidiet desmit minūtes pēc tam, kad viņa iziet no bankas, un tikai tad varat kaut ko uzsākt, Haimē brīdi�nāja.
-�� Zvēru pie savu bērnu dzīvības, kasieris no�uk�stēja.
-� Bueno.
Paņēmis portfeli, laupītājs devās uz durvīm. Viņ� juta, ka kasieris nenovēr� no viņa acis.
Haimē apstājās blakus sievietei, kas turēja rokā sainīti.
-�� Nevaru noturēties, neizteicis jums komplimentu, viņ� uzrunāja dāmu. Jums ir ārkārtīgi skaista kleita.
Sieviete pietvīka.
-� Vai, paldies, senjor� gnīdas.
-� De nada.
Haimē pagriezās, pamāja ar galvu kasierim un izsoļoja no bankas. Paies vismaz minūtes piecpadsmit, līdz sievie�
te nokārtos savu darījumu un ies projām. Līdz tam laikam viņ� ar grupu jau būs gabalā.
Kad I laimē parādījās bankas durvīs un spēra pirmos soļus uz ma�īnas pusi, Megana no atvieglojuma gandrīz noģība.
Fēlikss Karpio pasmaidīja.
-�� Tam maitasgabalam izdevās. Tad viņ� pagriezās pret Meganu. Piedodiet, māsa.
Nekad mū�ā Megana, redzot kādu cilvēku, nebija tā priecājusies. �Viņ� to paveica!" viņa domās līksmoja. �Un viens pats. Pagaidiet, kad es māsām to izstāstī�u.� Un tad viņa atcerējās. To ta�u nevienam nedrīkstēs stāstīt. Kad viņa atgriezīsies klosterī, viņas pasaulē atkal uz mū�u iestāsies klusums. Un viņu pārņēma savādas izjūtas.
I laimē sarunājās ar Fēliksu.
-� Pārsēdies, arnigo. Hs vadī�u ma�īnu. Viņ� iesvieda portfeli pakaļējā sēdeklī.
-�� Vai viss noritēja labi? Amparo jautāja.
Ilaimē sāka smieties.
-�� Labāk nemaz nevarēja būt. Man jāatceras pateikt paldies pulkvedim Akokam par vizītkarti.
Ma�īna sāka braukt. Pie pirmā krustojuma ar De Tudela ielu viņ� pagrieza pa kreisi. Piepe�i, glu�i kā no gaisa nokritis, viņiem priek�ā nostājās policists un ar �estiem pieprasīja apstāties. Haimē nobremzēja. Meganai sāka strauji sisties sirds.
Policists pienāca pie ma�īnas.
-�� Kas par lietu, virsniek? Iiaimē mierīgi jautāja.
-�� Lieta tāda, senjor, ka jūs braucat nepareizā virzienā pa vienvirziena ielu. Ja vien nevarat oficiāli pierādīt, ka esat akls, jums draud nepatik�anas. Viņ� norādīja uz zīmi ielas galā. Zīme skaidri redzama. �oferiem vajadzētu �ādas ceļa zīmes respektēt. Tāpēc jau tā tur nolikta.
1 laimē balsī skanēja atvaino�anās.
-�� Tūksto�kārt piedodiet. Mēs ar draugiem tā bijām iegrimu�i nopietnā sarunā, ka nepamanīju zīmi.
Policists liecās iek�ā pa vadītāja lodziņu. Viņ� pētīja Miro, un virsnieka sejā arvien vairāk atspoguļojās apmul�sums.
-�� Vai jūs, lūdzu, neparādītu man savus dokumentus?
-�� Protams, I laimē atteica.
Viņ� pastiepa roku pēc revolvera, kas bija nolikts zem viņa �aketes. Fēlikss bija gatavs kuru katru mirkli rīkoties. Megana aizturēja elpu.
Haimē izlikās pārmeklējam kabatas.
-� Tepat kaut kur tiem jābūt.
Tajā brīdī otrā laukuma pusē atskanēja skaļ� klie�dziens, un policists pagriezās, lai paskatītos. Uz stūra kāds vīrietis sita sievieti, ar dūrēm zvetējot viņai pa galvu un pleciem.
-�� Palīgā! sieviete kliedza. Palīgā! Viņ� mani no�sitīs!
Policists �aubījās tikai vienu mirkli.
-�� Pagaidiet! viņ� pavēlēja.
Un aizskrēja pa ielu pie kau�ļiem.
Haimē pārbīdīja ātruma sviru un nospieda gāzes pe�dāli. Ma�īna aiz�āvās pa vienvirziena ielu, liekot parauties malā pretī brauco�ajiem transportlīdzekļiem. Viņiem aiz. muguras skanēja signāli, ko raidīja pārskaitu�ies �oferi. Pie nākamā krustojuma Haimē iegriezās San�esa de Arhona prospektā, un viņi brauca uz tiltu, kas veda ārā no pilsē�tas.
Megana paskatījās uz Haimē un pārmeta sev krustu. Viņa tik tikko elpoja.
-� Vai jūs� vai jūs būtu no�āvis policistu, ja tas vīrietis nebūtu uzbrucis sievietei?
Haimē neapgrūtināja sevi ar atbildi.
-�� Sievietei neviens neuzbruka, māsa, paskaidroja Fēlikss. Tie bija mūsu ļaudis. Mēs neesam vieni. Mums ir daudz draugu.
Haimē seja bija drūma.
-Jātiek vaļā no �īs ma�īnas.
Viņi jau brauca pa Valjadolidas nomales ieliņām. I laimē uzgrieza sedanu uz 620.N ceļa, autostrādes, kas veda uz Burgosu un tālāk uz Logronjo. Viņ� piesardzīgi centās ievērot noteiktos ātruma ierobe�ojumus.
-�� Tiklīdz izbrauksim ārā no Burgosas, tā pametīsim ma�īnu, viņ� paziņoja.
�Nespēju noticēt, ka ar mani notiek tādas lietas," Me�gana domāja. �Es izbēgu no klostera, bēgu no armijas un braucu nozagtā ma�īnā kopā ar teroristiem, kas aplaupī�ju�i banku. Kungs, kādus pārbaudījumus Tu vēl esi man sagatavojis?�
Pulkvedis Ramons Akoka un pusducis SUV vīru bija sanāku�i kopā, lai apspriestu turpmāko stratēģiju. Viņi pētīja lielu valsts karti.
-� Nepārprotami redzams, ka Miro virzās uz zieme�ļiem uz Basku zemi, sacīja rētainais milzis.
-��� Tas varētu nozīmēt Burgosu, Vitoriju, Logronjo, Pamplonu vai Sansebastjanu.
�Sansebastjana, � Akoka izlēma. �Bet man viņ� jānoker, kamēr viņ� tik tālu vēl nav ticis. �
Ausīs vēl skanēja klausulē teiktie vārdi: �Jums vairs nav laika. �
Neveiksmi viņ� vairs nedrīkstēja atļauties.
Visapkārt pletās kalnains apvidus, kas liecināja, ka viņi tuvojas Burgosai.
Pie stūres sēdo�ais Haimē klusēja.
-�� Fēliks, kad nonāksim Sansebastjanā, jāorganizē Rubio atbrīvo�ana no policijas nagiem, beidzot viņ� ieru�nājās.
Fēlikss piekrīto�i palocīja galvu.
-�� Ar lielāko prieku. Fs viņus trakus padarī�u.
-�� Un kā būs ar māsu Lu�iju? ieprasījās Megana.
-�� Ko?
-�� Vai tad jūs neteicāt, ka arī viņa sagūstīta?
-Jā, bet izrādījās, ka jūsu māsa Lu�ija ir noziedzniece, kuru policija meklē par slepkavību, I laimē skābi at�bildēja.
�ie jaunumi Meganu satrieca. Viņa atcerējās, kā Lu�ija bija uzņēmusies atbildību un pierunājusi mūķenes pa�slēpties kalnos. Viņai �ī māsa patika.
Tāpēc Megana stūrgalvīgi palika pie sava.
-Ja jūs gribat glābt Rubio, jums jāatbrīvo viņi abi.
�Pie velna, kas tā par mūķeniP" 1 laimē sirdījās.
Bet viņai bija taisnība. Rubio un Lūcijas izzag�ana policijai no degunpriek�as būs lieliska reklāma, par to klaigās visas avīzes.
Amparo bija ieslīgusi īgnā klusē�anā.
Piepe�i tālu priek�ā uz ceļa viņi pamanīja trīs armijas smagās ma�īnas ar karavīriem.
-� Labāk griezīsimies nost no ceļa, Haimē ātri izlēma.
Nākamajā krustojumā viņi pameta autostrādi un turpi�nāja ceļu uz austrumiem.
-� Priek�ā ir Santodomingo de la Kalsada. Tur atrodas pamesta senlaicīga pils. Tajā varēsim pārlaist nakti.
Drīz vien viņi tālumā augstu kalnos saskatīja pils silu�etu. Haimē iegriezās kādā sānceļā, lai apbrauktu pilsētu. Braucot tuvāk, pils auga arvien lielāka un lielāka. Da�us simtus jardu no tās vizmoja ezers.
Haimē apturēja ma�īnu.
-�� Lūdzu, kāpiet ārā.
Kad visi bija izkāpu�i, Haimē pagrieza stūri uz to pusi, kur no pakalna veda ceļ� uz ezeru, nospieda gāzes pedāli, atlaida rokas bremzi un izlēca laukā. Viņi stāvēja un noskatījās, kā ma�īna pazūd zem ūdens.
Megana jau grasījās jautāt, kā viņi tiks uz Logronjo. Bet pārdomāja. Muļķīgs jautājums. Viņ�, protams, nozags citu ma�īnu. �
Ceļotāju pulciņ� pievērsās pamestajai pilij. To apjoza augsta mūra siena, un katrā stūrī slējās pa pussagruvu�am tornītim.
-��� Vecos laikos, Fēlikss sacīja Meganai, prin�i �ādas pilis izmantoja, lai ieslodzītu tajās ienaidniekus.
�Un Haimē ir misis ienaidnieks. Ja viņu notvers, cietums jau nu viņu negaidīs. Tikai nāve, "Megana domāja. �Viņam nav baiļu. "Tad viņa atcerējās Haimē sacīto: �Es ticu tam, par ko cīnos. Es ticu saviem vīriem, es ticu iero�iem. �
Viņi piegāja pie akmens pakāpieniem, kas veda aug�up uz dzelzs vārtiem. Vārti bija tik ļoti sarūsēju�i, ka viņiem izdevās tos vienīgi pabīdīt un iespraukties ar ak�meņiem bruģētajā pagalmā.
Meganai pils iek�iene likās milzīga. Visur bija istabas un �auri gaiteņi, uz ārpusi izgāja lielgabalu lūkas, no kurām pils aizstāvji bija atsitu�i ienaidnieku uzbrukumus.
Akmens pakāpieni veda arī uz otro stāvu. Tur bija vēl viens claustro, iek�ējs laukums. Pakāpieni sa�aurinājās un veda aug�up uz tre�o, pēc tam uz ceturto stāvu. Pils bija pilnīgi pamesta.
-�� Beidzot mums ir papilnam vietas, kur izgulēties, noteica Haimē. Mēs ar Fēliksu iesim pameklēt ko ēda�mu. Izvēlieties sev istabas.
Vīrie�i kāpa lejup.
-�� Ejam, māsa, Amparo aicināja Meganu.
Viņas gāja pa gaiteni, un Meganai visas istabas likās vienādas. Tās bija kvadrātveida telpas, ar akmens sienām, aukstas un kailas, da�as varbūt bija mazliet lielākas.
Amparo izvēlējās vislielāko.
-��� Mēs ar Haimē gulēsim �eit. Viņa paskatījās uz Meganu un izaicino�i pajautāja: Vai tu negribi gulēt ar Fēliksu?
Megana skatījās sievietē, bet neko neteica.
-��� Bet varbūt tu labāk gulētu ar Haimē? Amparo piegāja mūķenei tuvāk. Nesadomājies par daudz, māsa. Viņ� ir pārāk vīri�ķīgs tev.
-�� Jums nav jāraizējas. Mani tas neinteresē. Bet to sakot, Megana domāja, vai tie�ām Haimē viņai ir pārāk vīri�ķīgs.
Kad stundu vēlāk pilī atgriezās abi vīrie�i, Haimē bija pasitis padusē divus tru�us, bet Fēlikss nesa klēpi malkas. Viņ� arī aizbultēja ārdurvis. Megana skatījās, kā vīrie�i milzīgajā kamīnā iekur uguni. Haimē nodīrāja tru�us un cepa tos, uzdurtus uz iesma.
-�� Atvainojiet, dāmas, ka nevaram sagādāt jums īstas dzīres, Fēlikss sacīja. Kārtīgi paēdīsim Logronjo. Bet pagaidām� baudiet, ko piedāvājam.
Kad viņi bija beigu�i no�ēlojamo maltīti, Haimē sa�cīja:
-�� Iesim gulēt. Gribu rīt agri no rīta doties ceļā.
-�� Nāc, cļuerido. Es jau izvēlējos mums guļamistabu, Amparo viņam sacīja.
-� Bueno. Iesim.
Megana skatījās, kā viņi roku rokā kāpj aug�up pa kāpnēm.
-�� Vai esat izraudzījusies guļamistabu, māsa? Fēlikss jautāja Meganai.
-Jā, paldies.
-� Tad labi.
Megana un Fēlikss kopā devās aug�ā.
-�� Arlabunakti, viņa novēlēja Fēliksam.
Viņ� iedeva Meganai guļammaisu.
-� Arlabunakti, māsa.
Megana gribēja pajautāt Fēliksam par Haimē, bet vil�cinājās. Haimē vēl nodomātu, ka mūķene ok�ķerē, bet kāda neizskaidrojama iemesla pēc viņa gribēja, lai grupas vadītājs domātu par viņu labi. �Tas tie�ām ir savādi," Me�gana prātoja. �Viņ� ir terorists, slepkava, banku aplaupītājs, un Dievs vien zina, kas vēl, bet man rūp tas, lai �is cilvēks būtu par mani augstās domās. �
Bet jau tajā pa�ā brīdī Megana skaidri apzinājās, ka uz visu var paskatīties no citas puses. �Viņ� ir brīvības cīnītājs. Viņ� aplaupa bankas, lai dabūtu naudu sava
mērķa sasnieg�anai. Viņ� savas pārliecības dēļ riskē ar dzīvību. Viņ� ir drosmīgs cilvēks. �
Ejot garām Haimē un Amparo guļamistabai, Megana dzirdēja viņus smejamies. Iegājusi mazajā, tuk�ajā istabiņā, kur vajadzēja pavadīt nakti, mūķene noslīga ceļos uz auk�stās akmens grīdas.
-�� Mīļais Dievs, piedod man par� �Par ko? Ko es tādu esmu izdarījusi?�
Pirmo reizi mū�ā Megana nespēja lūgt Dievu. Vai Dievs tur aug�ā klausās viņā?
Viņa ielīda Fēliksa dotajā guļammaisā, bet miegs bija tikpat tālu kā aukstās zvaigznes, kuras bija redzamas pa �auro lodziņu.
�Ko es te daru?� Megana gudroja. Domas aizslīdēja atpakaļ pie klostera� bērnunama. Un pirms bērnunama? �Kāpēc es tur tiku nogādāta? Es nudien neticu, ka mans tēvs bijis drosmīgs karavīrs vai matadors. Bet vai nebūtu brīni�ķīgi uzzināt, kas viņ� bija?�
Jau tuvojās rītausma, kad Megana beidzot ieslīga miegā.
Arandas de Duero cietumā Lu�ija Karmine bija kļuvusi par slavenību.
-�� Tu mūsu mazajā dīķītī esi liela zivs, sargs viņai sacīja. Itālijas valdība sūta �urp cilvēku, kas vedīs tevi atpakaļ. Es labprāt tevi pavadītu uz mājām, pūta bonitaK Ko sliktu tu esi pastrādājusi?
-� Vienam vīri�ķim, kur� nosauca mani par pūta bonita, nogriezu pautus. Saki� kā iet manam draugam?
-�� Viņ� dzīvos.
Lu�ija klusībā noskaitīja pateicības lūg�anu. Viņa skatī�jās uz kameras drūmajām, pelēkajām akmens sienām un domāja: �Sasodīts, kā lai tieku no �ejienes laukā?"
Ziņa par bankas aplaupī�anu tika nodota pa parasta�jiem policijas kanāliem, tāpēc leitnants pulkvedi Akoku par to informēja tikai divas stundas pēc nozieguma pastrā�dā�anas.
Pēc stundas Akoka jau bija Valjadolidā. Viņ� ārdījās kā traks par kavē�anos.
-�� Kāpēc es netiku informēts uzreiz?
-�� Atvainojiet, pulkvedi, bet mums pat prātā nenāca,
ka�
-� Viņ� bija jūsu rokās, un jūs jāvāt viņam tikt projām!
-� Tā nav mūsu�
-�� Atsūtiet kasieri.
Kasieris jutās kā ļoti nozīmīga persona.
-�� Viņ� pienāca pie mana lodziņa. Jau pēc acīm es varēju pateikt, ka viņ� ir slepkava. Viņ��
-�� Un jums nebija ne mazāko �aubu, ka vīrietis, kur� jūs aplaupīja, bija Haimē Miro?
-�� Ne mazāko. Viņ� pats man parādīja policijas plakā�tu. Tas bija�
-�� Vai viņ� bankā ienāca viens pats?
-Jā. Viņ� norādīja uz kādu sievieti rindā un teica, ka tā esot no viņa bandas, bet, kad laupītājs jau bija projām, es to sievieti pazinu. Viņa ir sekretāre, regulāri kārto darījumus pie mums un�
-�� Vai redzējāt, kurā virzienā viņ�, izgājis no bankas, devās? pulkvedis Akoka nepacietīgi pārtrauca kasieri.
-� Viņ� izgāja pa parādes durvīm.
Saruna ar satiksmes regulētāju arī nedeva neko jaunu.
-�� Ma�īnā sēdēja �etri cilvēki, pulkvedi. Haimē Miro, vēl viens vīrietis un aizmugurē divas sievietes.
-�� Kādā virzienā viņi aizbrauca?
Policists vilcinājās.
-�� Viņi varēja aizbraukt jebkurā virzienā, pulkvedi, jo viņi aizbrāzās pa vienvirziena ielu. Policista seja atplau�ka. Bet es varu aprakstīt ma�īnu.
Pulkvedis Akoka riebumā papurināja galvu.
-�� Nepūlieties.
Viņa redzēja sapni, viņa dzirdēja pūli �alojam, tie bija cilvēki, kas sanāku�i, lai sadedzinātu viņu uz sārta par bankas aplaupī�anu. "Es to nedarīju sevis dēļ. Es to darīju mūsu lielas dēļ. � Balsis kļuva skaļākas.
Megana atvēra acis un piecēlās sēdus, mirkli raudzī�damās nepazīstamajās pils sienās. Cilvēku balsis patie�ām skanēja. Tās plūda no ārpuses.
Viņa piesteidzās pie �aurā lodziņa. Tie�i lejā pils priek�ā bija iekārtota karavīru apmetne. Spēji viņai uzbru�ka bailes. �Viņi mūs notvēru�i. Man jāatrod Haimē. �
Megana aizskrēja uz istabu, kur gulēja Haimē ar Amparo un ielūkojās iek�ā. Telpa bija tuk�a. Tad viņa nostei�dzās lejā uz pirmo stāvu, kur atradās zāle. Pie aizbultēta�jām durvīm stāvēja abi meklētie un sa�ukstējās.
Pie viņiem piesteidzās Fēlikss.
-�� Es pārbaudīju pagalma pusi. Citas izejas nav.
-�� Bet logi pagalma pusē?
-��� Pārāk mazi. Ārā var tikt vienīgi pa galvenajām durvīm.
�Un tur ir karavīri," Megana pie sevis atzīmēja. �Mēs esam slazdā. �
Tajā brīdi runāja Haimē.
-�� Tā ir nejau�ība, ka viņi apmetnei izvēlēju�ies taisni �o pili.
-�� Ko mēs darīsim? ievaicājās Amparo.
-�� Mēs neko nevaram darīt. Jāpaliek te, līdz viņi ies projām. Ja�
Tobrīd pie durvīm atskanēja skaļ� klauvējiens.
-� Veriet vaļā! pavēlo�a balss uzsauca.
Haimē un Fēlikss, apmainīju�ies a�iem skatieniem, tvēra pēc iero�iem.
-�� Mēs zinām, ka iek�ā kāds ir! Taisiet vaļā! balss atkal sauca.
Haimē pievērsās Amparo un Meganai.
-�� Nemaisieties pa kājām.
�Tas ir bezcerīgi, "Megana nodomāja, kad Amparo pa�slēpās 1 laimē un Fēliksam aiz muguras. �Tur ir vismaz divi du�i bruņotu karavīru. Mums nav ne mazāko iz�red�u. �
Iekams pārējie paguva Meganu aizturēt, viņa metās pie durvīm un tās atvēra.
-�� Paldies Tam Kungam, ka esat atnāku�i! viņa iesau�cās. -Jums man jāpalīdz.
Virsnieks izbrīnījies blenza Meganā.
-�� Kas jūs esat? Ko jūs te darāt? Mani sauc kapteinis Rodrigess, un mēs meklējam�
-�� Kaptein, jūs esat ieradies tie�i laikā. Viņa saķēra virsnieka roku. Maniem mazajiem zēniem ir tīfs, un man jādabū ārsts. Jums jānāk iek�ā un man jāpalīdz.
-�� Tīfs?
-Jā. Megana vilka kapteini iek�ā. Tas ir drausmīgi. Abi deg kā ugunī. Viņi ir vienās �ūlās, nabaga zēni ir ļoti slimi. Pasauciet savus vīnis un palīdziet man mazos aizvest�
-�� Senjora! Jūs laikam esat traka. Tīfs ta�u ir ļoti lipīgs!
-��� Kas par to? Zēniem nepiecie�ama jūsu palīdzība. Viņi var nomirt! Megana joprojām raustīja kapteiņa roku.
-�� Laidiet mani vaļā!
-Jūs nedrīkstat mani tā pamest. Ko es iesāk�u?
-��� Ejiet atpakaļ iek�ā un gaidiet tur. Mēs paziņosim policijai, un viņi atsūtīs neatliekamo palīdzību vai ārstu.
-�� Bet�
-� Tā ir pavēle, senjora. Ejiet iek�ā!
-�� Ser�ant, mēs dodamies projām! kapteinis uzsauca.
Megana aizvēra durvis un bez spēka atslīga pret tām.
Haimē mēms no brīnumiem skatījās mūķenē.
-�� Mans Dievs, tas bija nepārspējami! Kur jūs iemācījā�ties tik pasakaini melot?
Megana pagriezās pret viņu un nopūtās.
-��� Bērnunamā mums vajadzēja iemācīties sevi aiz�stāvēt. Es ceru, ka Dievs man piedos.
-��� Es gribētu redzēt �ā kapteiņa sejas izteiksmi, Haimē sāka smieties. Tīfs! Jēzus Kristus! Viņ� pamanī�ja Meganas skatienu. Piedodiet, māsa.
Bija dzirdams, ka ārpusē karavīri vāc nost teltis un po�as projām.
Kad militāristi bija aizgāju�i, Haimē sacīja:
-�� Drīz te ieradīsies policija. Turklāt mēs nedrīkstam nokavēt satik�anos Logronjo.
Piecpadsmit minūtes pēc karavīru aizie�anas Haimē paziņoja:
-� Tagad mēs varam dro�i iet projām. Viņ� pagriezās pret Fēliksu. Aizej uz pilsētu un paņem kādu autiņu. Ieteicams sedanu.
-�� Bez problēmām. Fēlikss pasmaidīja.
Pusstundu vēlāk viņi krietni apbru�ātā pelēkā sedanā
brauca uz austrumiem.
Meganai par pārsteigumu viņa sēdēja blakus Haimē. Fēlikss un Amparo bija ieņēmu�i pakaļējo sēdekli. Haimē ar smaidu sejā īsi paskatījās uz blakus sēdētāju.
-� Tīfs! viņ� izmeta un atkal sāka skali smieties.
>�������������������������������������������������������� >
Arī Megana pasmaidīja. \
-�� Viņ� tie�ām gribēja tikt projām, vai ne?
-�� Jūs teicāt, ka esat augusi bērnunamā, māsa?
-Jā.
-�� Kurā vietā?
-�� Avilā.
-�� Pēc spānietes jūs neizskatāties.
-� Tā man daudzi ir teiku�i.
-�� Bērnunamā dro�i vien valdīja īsta elle.
�ī negaidītā interese Meganu satrauca.
-� Tā varēja būt, viņa atbildēja. Bet nebija. �To es nepieļautu, ��viņa domās piebilda.
-�� Vai jums ir kāda nojauta, kas ir jūsu vecāki?
Megana atcerējās savas fantāzijas.
-�� Ak jā. Mans tēvs bija drosmīgs anglis, kas Spānijas pilsoņu kara laikā vadīja sanitāro ma�īnu lojālistu pusē. Bet māti nogalināja kaujā, tāpēc es tiku atstāta pie kādas lauku mājas durvīm. Viņa paraustīja plecus. Citreiz mans tēvs bija kāds ārzemju princis, kam bijusi dēka ar zemnieku meiteni, un, lai izvairītos no skandāla, viņi mani pameta.
I laimē atkal paskatījās uz Meganu, bet neko neteica.
-�� Es� viņa iesāka, tad aprāvās. Es nezinu, kas ir mani vecāki.
Kādu brīdi viņi brauca klusēdami.
-�� Cik ilgi jūs nodzīvojāt klosterī?
-�� Apmēram piecpadsmit gadu.
Haimē bija pārsteigts.
-��� Jēzus! Pēc tam neveikli piebilda: Atvainojiet, māsa. Bet man ir tāda sajūta, kā runājot ar citplanētieti. Jums nav ne jausmas, kas pasaulē noticis pēdējo piecpa�dsmit gadu laikā.
-�� Esmu pilnīgi dro�a, ka visas pārmaiņas, lai arī cik nozīmīgas tās būtu, ir īslaicīgas. Viss atkal mainīsies.
-�� Vai jūs joprojām vēlaties atgriezties klosterī?
Jautājums Meganu pārsteidza.
-�� Protams!
-�� Kāpēc?Haimē novilka ar roku pa gaisu. Sapro�tiet� dzīvojot tajos mūros, jūs varat tik daudz ko palaist garām. Mums ir mūzika un dzeja. Spānija devusi pasaulei Servantesu un Pikaso, Lorku, Pizarro, de Soto, Kortesu. �ī ir pasakaina zeme.
�im vīrietim piemita neparasts jūtīgums, silti kvēlojo�a uguns.
-�� Piedodiet, māsa, ka agrāk gribēju jūs pamest. Neuz�tveriet to personiski. Man vienkār�i ir sliktas atmiņas par jūsu Baznīcu, Haimē negaidīti atvainojās.
-�� Tam ir grūti noticēt.
-� Ticiet vien. Viņa balsi skanēja rūgtums.
Gara acīm viņ� redzēja nāves izvirdumā uzlidojam gaisā Gernikas mājas, statujas un ielu segumu. Viņ� aiz�vien vēl dzirdēja bumbu spiedzīgo svilp�anu, kas jaucās ar gabalos sarauto, bezpalīdzīgo upuru spalgajiem klie�dzieniem. Vienīgā patvēruma vieta bija baznīca.
"Priesteri ir aizslēgu�i durvis. Viņi nelaidīs mūs iek�ā. �
lln nāvējo�ā lo�u krusa, kas nogalināja viņa māti, tēvu un māsas. �Nē. Ne lodes, "I laimē domāja. �Baznīca.�
-� Jūsu Baznīca nostājās Franko pusē un ļāva ar ne�vainīgiem pilsoņiem darīt vārdos neaprakstāmas lietas.
-�� Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Baznīca pret to iebilda. Megana palika pie sava.
-�� Nē. Tikai tad, kad falangisti sāka izvarot mūķenes, slepkavot priesterus un dedzināt baznīcas, pāvests beidzot atteicās atbalstīt Franko. Bet tas vairs nevarēja atdzīvināt ne manus vecākus, ne māsas.
Maimē runāja ar draudīgu kaisli.
-�� Man ļoti �ēl. Bet tas notika jau sen. Kar� ir beidzies.
-��� Nē. Mums ne. Valdība vēl aizvien neļauj mums izkārt basku karogu, svinēt mūsu svētkus un runāt savā valodā. Nē, māsa. Mēs joprojām tiekam apspiesti. Mēs turpināsim cīnīties, līdz iegūsim neatkarību. Spānijā dzīvo pusmiljons basku un vēl simt piecdesmit tūksto�i mīt Fran�cijā. Mēs vēlamies būt neatkarīgi� bet jūsu Dievs ir pārāk aizņemts, lai mums palīdzētu.
-�� Dievs nevar nostāties vienā vai otrā pusē, jo viņ� mīt katrā no mums. Mēs visi esam Viņa daļa, un, kad mēģinām iznīcināt Viņu, mēs iznīcinām pa�i sevi, Mega�na ļoti nopietni sacīja.
Viņai par pārsteigumu Haimē pasmaidīja.
-�� Mums jums un man ir daudz kas kopīgs, māsa.
-� Jūs tā domājat?
-�� Mēs, iespējams, ticam at�ķirīgām lietām, bet mēs ticam no visas sirds. Vairākums cilvēku nodzīvo savu mū�u, tā ari nekad īsti par kaut ko neiedegoties. Jūs veltāt
savu dzīvi Dievam, es savējo mūsu kopīgajai lietai. Mums nav vienalga.
Megana jautāja sev: "Vai es ticu pietiekami stipri?Ja tā ir, kāpēc tad man sagādā tādu prieku saruna ar �o cilvēku? Man vajadzētu domāt tikai un vienīgi par atgrie�anos klos�teri.� No Haimē Miro plūda spēks, kas pievilka kā magnēts. �Vai viņ� Ildzinās Manoletetn? Riskē ar savu dzivibu, paļaujas uz bīstamām nejau�ībām, tāpēc ka vi�ņam nav ko zaudēt?�
-�� Kas ar jums notiktu, ja karavīri jūs sagūstītu? viņa painteresējās.
-�� Viņi mani sodītu ar nāvi. Haimē atbilde skanēja tik lieti�ķi, ka vienu mirkli Meganai �ķita viņa pārpra�tusi.
-�� Vai jūs nebaidāties?
-�� Protams, baidos. Mēs visi baidāmies. Neviens negrib mirt, māsa. Mēs drīz vien tiksimies ar jūsu Dievu. Steigties tomēr negribam.
-�� Vai esat izdarīju�i kaut ko briesmīgu?
-�� Kā nu uz to skatās. Patriota un dumpinieka at�ķirība ir tā, kas tobrīd ir pie varas. Valdība sauc mūs par teroris�tiem. Mēs sevi dēvējam par brīvības cīnītājiem. �ans �aks Ruso teicis, ka brīvība ir iespēja izvēlēties savas va�as. Es gribu �o izvēles brīvību. Viņ� brīdi skatījās Meganā.
-��� Bet jums par �īm lietām galva nesāp, vai ne? Tiklīdz būsiet atgriezusies klosterī, jūs vairs neinteresēs pasaule, kas palikusi ārpusē.
�Vai tā ir?� Ārpasaulē nodzīvotais laiks bija apgriezis Meganas dzīvi ar kājām gaisā. Viņa tik daudz ko gribēja uzzināt, tik daudz ko iemācīties. Megana jutās kā māksli�niece, kurai priek�ā nolikts neskarts audekls un kura tūlīt sāks zīmēt uz tā jaunu dzīvi. �Ja atgriezī�os klosteri, � viņa prātoja, "es atkal noslēg�os no pasaules. "Jau veidojot prātā �o domu, Meganā izraisīja riebumu vārdiņ� �ja�. "Kad atgriezī�os, � viņa steig�us sevi izlaboja. �Protams, es atgriezī�os. Man citur nav kur iet. �
To nakti viņi pārlaida me�ā.
-�� Mēs atrodamies apmēram trīsdesmit jūd�u no Logronjo, un ar pārējiem grupas biedriem mums jāsatiekas tikai pēc divām dienām. Līdz tam laikam būs dro�āk, ja mēs nepārtraukti pārvietosimies. Tāpēc rit dosimies uz Vitoriju. Parīt ieradīsimies Logronjo, un tikai da�as stundas vēlāk jūs, māsa, ieiesiet Mendavijas klosterī, Haimē sacīja.
�Uz visiem laikiem."
-� Kas notiks ar jums? Megana jautāja.
-�� Par ko jūs raizējaties, māsa, par manu dvēseli vai miesu?
Megana juta, ka pietvīkst.
-� Ar mani nekas nenotiks. Es pārie�u robe�u un kādu laiku uzturē�os Francijā.
-�� Es lūg�u par jums Dievu, mūķene sacīja.
-�� Paldies, viņ� drūmi novilka. Es domā�u par to, ka jūs lūdzat par mani, un jutī�os dro�āk. Un tagad pagu�liet.
Kad Megana pagriezās, lai liktos gulēt, viņa ieraudzī�ja, ka pļaviņas malā sēdo�ā Amparo viņu cie�i vēro. Acīs gailēja neslēpts naids.
�Neviena man neatņems manu vīrieti. Neviena. �
Agri nākamajā ritā ceļotāji piebrauca pie Nanklaresas, maza ciematiņa netālu no Vitorijas. Viņi iegriezās degvie�las uzpildes stacijā ar garā�u, kur mehāniķis pa�laik apko�pa kādu ma�īnu. Haimē iestūrēja sedanu garā�ā.
-�� Buenos dias, mehāniķis sveicināja. Kas tad vai�nas?
-Ja es to zinātu, Haimē atbildēja, pats ma�īnu salabotu un pats saņemtu par to naudu. �is autiņ� ir spītīgs kā mūlis. �ķauda kā ve�a, bet enerģijas trūkst.
-Traki līdzīgs manai sievai, mehāniķis nosmīkņāja.
-�� Manuprāt, senjor, jums kaut kas sagājis dēlī ar karbura�toru.
Haimē paraustīja plecus.
-�� No ma�īnām galīgi neko nesaprotu. Zinu tikai vienu rīt Madridē man ir ļoti svarīga tik�anās. Vai varēsiet sala�bot līdz pēcpusdienai?
Mehāniķis �aubījās.
-��� Pirms tam man darāmi vēl divi darbiņi, senjor, bet� Viņ� daudznozīmīgi ļāva teikumam palikt nepa�beigtam.
-�� Ar prieku samaksā�u jums dubultu cenu.
Mehāniķa seja atplauka.
-�� Vai divos būs labi?
-�� Brīni�ķīgi. Ie�u kaut ko iekost un divos bū�u klāt.
Haim� pievērsās ceļabiedriem, kas izbrīnīti bija klausīju�ies sa runā.
-�� Mums veicies, viņ� teica. �is vīrs salabos mūsu
� i
braucamo. Iesim ēst.
Visi izkāpa no ma�īnas un sekoja Haimē.
-�� Divos, mehāniķis atgādināja.
-�� Divos.
Kad meistars viņus vairs nevarēja sadzirdēt, Fēlikss iejautājās:
-�� Ko tu esi sadomājis? Ma�īnai ta�u nav nekādas vai�nas.
�Tikai tā, ka �obrīd to jau meklē policija, � Megana no�domāja. "Bet viņi meklēs uz ceļiem, nevis garā�ā. Veikli izdomāts, kā no tās graba�as atbrīvoties. �
-�� Divos mēs jau būsim tālu projām, vai ne? Megana uzdeva jautājumu.
Haimē uzmeta viņai skatienu un pasmaidīja.
-�� Man jāpiezvana. Gaidiet tepat.
Amparo saņēma drauga roku.
-�� Es ie�u tev līdzi.
Abi palicēji noraudzījās, kā viņi aiziet.
Fēlikss paskatījās uz Meganu.
-� Jūs ar Haimē labi saprotaties, vai ne?
-Jā. Pēk�ņi viņai kļuva neērti.
-�� Ar viņu kopā nav viegli. Bet viņ� ir ļoti godprātīgs un drosmīgs cilvēks. Viņ� nav vienaldzīgs pret dzīvē no�tieko�o. Otra tāda nav. Vai es jums, māsa, esmu stāstījis, kā Haimē izglāba man dzīvību?
-�� Nē. Bet es labprāt paklausītos.
-�� Pirms da�iem mēne�iem oficiālā vara sodīja ar nāvi se�us brīvības cīnītājus. Haimē nolēma atriebties, uzspri�dzinot aizsprostu pie Puentes la Reinas, tas ir dienvidos no Pamplonas. Tur bija izvietots armijas galvenais �tābs. Mēs ieradāmies naktī, bet kāds bija paziņojis SUV, un Akokas vīri trīs no mums saņēma ciet. Mums piesprieda nāvessodu. Lai ieņemtu cietumu, vajadzētu veselu armiju,
bet Maimē izdomāja, kā to izdarīt citādi. Viņ� Pamplonā palaida vaļā buļļus un tajā tracī mūs divus atbrīvoja. Tre�o bija līdz nāvei piekāvu�i Akokas nelie�i. Jā, māsa, Maimē Miro ir neparasts cilvēks.
Atgriezās Maimē un Amparo.
-�� Ko darīsim? Fēlikss jautāja.
-��� Pēc mums atbrauks draugi. Viņi aizvedīs mūs uz Vitoriju.
Pēc pusstundas piebrauca smagā ma�īna. Tās kravas kasti sedza brezenta pārsegs.
-�� Sveicināti! �oferis jautri uzsauca. Leciet iek�ā.
-�� Paldies, amigo.
-�� Man prieks, ka varu jums izpalīdzēt, senjor. Labi, ka piezvanījāt. Tie sasodītie zaldāti te �um un mud� kā blu�sas. Jums ar saviem draugiem apkārt staigāt ir bīstami.
Viņi visi sakāpa kravas kastē, un milzīgā ma�īna sāka braukt ziemeļaustrumu virzienā.
-�� Kur jūs apmetīsieties? �oferis ieprasījās.
-�� Pie draugiem, Maimē izvairīgi atbildēja.
Un Megana nodomāja: �Viņ� nevienam neuzticas. Pat cilvēkam, kas viņam izpalīdzējis. Bet viņ� nemaz nevar uzticēties. Viņa dzīvībai draud briesmas. � Viņa atskārta, cik neizturami ir mū�īgi dzīvot ēnā, bēguļot no policijas un armijas. Un tikai tāpēc, ka par ticību saviem ideāliem viņ� ir gatavs mirt. Kā viņ� toreiz teica? �Patriota un dumpinieka at�ķirība ir tā, kas tobrīd ir pie varas. "
Brauciens bija patīkams. Plānais brezenta audums sniedza dro�ību, un Megana aptvēra, cik ļoti bija baidīju�sies, kad viņi gāja pa klajajiem laukiem, zinot, ka viņiem visiem uz pēdām min vajātāji. �Un Haimē tādā sasprindzi�nājumā dzīvo pastāvīgi. Cik viņ� stiprs!�
Viņa ar Maimē sarunājās, vārdi plūda viegli, it kā viņi jau sen būtu pazīstami. Amparo Miroņa sēdēja, neko ne�teikdama, un klausījās viņos, ari seja neko nepauda.
-� Puikas gados, I laimē stāstīja Meganai, es gribēju kļūt par astronomu.
Viņai tas �ķita interesanti.
-�� Kas jums lika�?
-�� Redzēju, kā no�auj manu māti, tēvu un māsas, kā noslepkavo manus draugus, un nespēju pieņemt to, kas notiek uz �īs sasodītās planētas. Zvaigznes solīja iespēju aizbēgt, jo atradās miljoniem gaismas gadu attālumā. Es mēdzu sapņot, ka viendien uz kādu no tām aizbrauk�u un tik�u projām no �īs drausmīgās Zemes.
Klusējot viņa vēroja sarunbiedru.
-��� Bet aizbēgt nav iespējams, vai ne? Beigu beigās mums ikvienam jāsastopas ar savu pienākumu. Tāpēc es atgriezos uz zemes. Man �ķita, ka viens cilvēks neko nevar mainīt, liet tagad zinu, ka tā nav taisnība. Jēzus daudz ko mainīja, Muhameds tāpat un Gandijs, Ein�teins un �ēr�ils ari. Ilaimē padrūmi pasmaidīja. Nepārpro�tiet mani, māsa. Es nesalīdzinu sevi ar viņiem. Ta�u es daru to mazumiņu, kas ir manos spēkos. Manuprāt, mums visiem jādara tas, ko varam.
Meganai bija jādomā, vai viņ� savos vārdos nav pa�slēpis kādu īpa�i viņai veltītu zemtekstu.
-�� Kad atbrīvojos no zvaig�ņu varas, sāku mācīties par in�enieri. Mācījos būvēt ēkas. Tagad es tās spridzinu. Un likteņa ironija da�as no uzspridzinātajām mājām pats esmu būvējis.
Vitorijā viņi iebrauca, kad sāka jau krēslot.
-�� Uz kurieni lai jūs aizvedu? �oferis jautāja.
-� Vari izlaist mūs tepat uz stūra, amigo.
�oferis pamāja ar galvu.
-�� Labi. Lai jums veicas cīņā.
Ilaimē palīdzēja Meganai izkāpt no ma�īnas. Amparo niknumā dego�ām acīm noskatījās. Viņa savam vīrietim neļaus pieskarties citai sievietei. �Viņa ir padauza,� Am�paro sirdījās. �Un HaimG jau grib uzkāpt virsū tai maucīgajai mūķenei. Nu, ilgi tas nevilksies. Drīz viņ� atklās, ka
viņa tāda dievgosniņa vien ir. Viņam nepiecie�ama īsta sieviete. �
Bēgļi, piesardzīgi raudzīdamies apkārt, gāja pa sānieliņām. Pēc divdesmit minūtēm viņi nonāca pie vienstāva mājas, kas, augsta �oga ieskauta, ērti bija iekārtojusies �aurā ieliņa.
-�� Klāt esam, Haimē paziņoja. Pa nakti paliksim �eit un rit ar tumsu dosimies tālāk.
Pa priek�ējiem vārtiem viņi iegāja pagalmā un devās uz durvīm. Haimē vajadzēja tikai mazu brīdi, lai tiktu galā ar slēdzeni, un visi sagāja iek�ā.
-�� Kam �ī māja pieder? Megana gribēja zināt.
-� Tu uzdod pārāk daudz jautājumu, Amparo aizrādī�ja. Ksi pateicīga, ka palīdzam tev saglabāt dzīvību.
Haimē uzmeta Amparo skatienu.
-�� Megana pierādījusi, ka viņai ir tiesības uzdot jautā�jumus. Tad viņ� pagriezās pret vaicātāju. �ī ir drauga māja. Tagad mēs esam Basku zemē, un no �ā brī�a mūsu ceļojums būs vieglāks. Tagad mums apkārt būs biedri, kas uzmanīs un pasargās mūs. Parit jūs jau būsiet klos�terī.
Izdzirdusi �os vārdus, Megana sajuta vieglu vēsumu, gandrīz tā kā skumjas. "Kas ar mani noticis?" viņa prātoja. "Protams, es gribu atgriezties klosteri. Piedod man, Kungs. Es lūdzu, lai Tu vesta mani mājās, Savā dro�ībā, un Tu izpildi manu lūgumu. �
-�� Esmu izsalcis, Fēlikss paziņoja. Paskatīsimies, kas atrodams virtuvē.
Tur visa kā bija gana.
-�� Saimnieks mums atstājis krietni daudz, ēdamā. Es pagatavo�u mums brīni�ķīgas vakariņas. I laimē teica un uzsmaidīja Meganai. Domāju, ka mēs to esam pelnīju�i, vai ne?
-��� Es nezināju, ka arī vīrie�i prot gatavot ēdienu, viņa atbildēja.
Fēlikss iesmējās.
-�� Basku vīrie�i lepojas ar savu pavārmākslu. Jūs gaida īsts baudījums. Gan redzēsiet.
Pasniegdami produktus, kurus I laimē prasīja, visi skatījās, ka viņ� gatavo piperade sautējumu no svaigi apceptiem zaļajiem pipariem, balto sīpolu �ķēlītēm, tomā�tiem, olām un �ķiņķa.
-�� Cik gardi smar�o! Megana iesaucās, ēdienam �urkstinoties.
-�� Tas vēl tikai sākums. Es jums pagatavo�u slaveno basku ēdienu pollo al chilindtvn.
�Viņ� neteica �mums",'' Amparo īgņojās. �Viņ� teica �jums�. Tai maitai. �
1 laimē sagrieza strēmelītēs vistas gaļu, apkaisīja ar sāli un pipariem, apbrūnināja to karstā eļļā un citā pannā vienlaikus sāka sautēt sīpolus, ķiplokus un tomātus.
-�� �im maisījumam jāsautējas pusstundu.
Fēlikss bija atradis piiOeli sarkanvīna. Viņ� pasniedza katram pa glāzei.
-�� Larohas sarkanvīns. Jums tas gar�os. Viņ� piedāvā�ja glāzi Meganai. Māsa?
Pēdējo reizi vīnu viņa bija baudījusi svētajā vakarēdienā.
-�� Paldies, viņa pateicās.
Lēnām viņa pacēla glāzi pie mutes un nodzēra malci�ņu. Vīns gar�oja labi. Iedzērusi vēl vienu malku, viņa juta cauri ķermenim izplūstam siltumu. Cik burvīga sajūta! �Man tas jāizbauda, kamēr vēl varu," Megana domāja. �Driz �ī dzīve beigsies. �
Vakariņu laikā I laimē likās neparasti domīgs.
-�� Kas tev nedod mieru, amigo?Fēlikss apprasījās.
I laimē vilcinājās ar atbildi.
-�� Mūsu kustībā ielavījies nodevējs.
Visi satriekti apklusa.
-�� Kāpēc� kāpēc tu tā domā? Fēlikss turpināja tau�jā�anu.
-�� Akoka. Viņ� arvien cie�āk min mums uz papē�iem.
Fēlikss paraustīja plecus.
-�� Viņ� ir lapsa, bet mēs zaķi.
-� Tur slēpjas kas vairāk.
-� Ko tu ar to gribi teikt? sarunā iesaistījās Amparo.
-�� Kad grasījāmies uzlaist gaisā dambi pie Puentes la Reinas, kāds bija padevis viņam ziņu. 1 laimē paskatījās uz Fēliksu. Akoka izlika tur slazdus un notvēra tevi, Rikardo un Samoru. Ja mani nebūtu aizkavēju�i, es arī būtu tajos iekritis. IJn atcerieties, kas notika parador.
-�� Tu dzirdēji, ka administrators zvana uz policiju, Amparo atgādināja.
1 laimē piekrizdams pamāja ar galvu.
-�� Pareizi. Jo man bija nojauta, ka kaut kas nav kārtībā.
Amparo sejas izteiksme nemainījās.
-�� Kas, tavuprāt, to dara?
Haimē papurināja galvu.
-�� īsti dro�i nezinu. Bet kāds, kur� labi orientējas mūsu plānos.
-�� Tad mainīsim tos, Amparo ieteica. Satiksimies ar pārējiem Logronjo un apiesim Mendaviju.
Ilaimē paskatījās uz Meganu.
-To mēs nevaram. Mums jāaizved uz klosteri māsa.
Megana skatījās viņā un domāja: �Viņ�jau manā labā darījis pietiekami daudz, lis nedrīkstu pakļaut viņu vēl lie�lākām briesmām. �
-�� Ilaimē, es varu�
Bet viņ� jau zināja, ko viņa grasās teikt.
-�� Neraizējieties, Megana. Uz turieni ceļ� nav bīstams.
�Viņ� ir mainījies, � Amparo secināja. "Sākumā viņ� negribēja pīties ar tām mūķenēm. Tagad viņ� gatavs viņas dēļ riskēt ar dzīvību. Un sauc viņu par Meganu. Nav vairs nekāda māsa. �
Haimē turpināja savu sakāmo.
-� Mūsu plānus zina vismaz piecpadsmit cilvēku.
-�� Mums jānoskaidro, kur� ir vainīgais, Amparo uz-
-�� Kā mēs to izdarīsim? jautāja Fēlikss. Viņ� nervozi knibināja galdauta malu.
-�� Pako devies uz Madridi, kur es viņam liku �o to pārbaudīt. Esam norunāju�i, ka viņ� man uz �ejieni pie�zvanīs. Haimē atbildēja, brīdi raudzījās Fēliksā, tad novērsās.
Bet Haimē nepateica to, ka mar�rutus, pa kuriem gāja trīs bēgļu grupas, zina ne vairāk kā pusducis cilvēku. Tiesa, Fēlikss Karpio bija kritis Akokas rokās. Dro�i vien pulkvedis Fēliksam nodro�inātu nevainojamu alibi. Un piemērotā brīdī varētu savam ziņotājam noorganizēt bēg��anu. �Tikai es viņu paguvu atbrīvot pirms tam, � Haimē domāja. �Pako pārbauda �o lietu. Ceru, ка viņ� drīz pie�zvanīs. �
Amparo piecēlās.
-�� Palīdzi man nomazgāt traukus, viņa teica Meganai.
Abas sievietes ķērās pie galda novāk�anas, bet vīrie�i
iegāja dzīvojamā istabā.
-� Tā mūķene� viņa bra�i turas, Fēlikss ieminējās.
-Jā.
-�� Tev viņa patīk, vai ne?
Haimē nespēja paskatīties uz Fēliksu.
-� Jā. Man viņa patīk. "Un tu nodotu viņu kopā ar mums visiem. �
-�� Kā būs ar tevi un Amparo?
-�� Mēs esam taisīti no vienas mīklas. Viņa mūsu lietai ir tikpat uzticīga kā es. Franko falangisti nogalināja visu viņas ģimeni. Haimē piecelies izstaipījās. Laiks doties pie miera.
-�� Diez vai varē�u �onakt aizmigt. Vai tu dro�i zini, ka mūsu vidū ir spiegs?
Haimē cie�i paskatījās biedrā.
-�� Dro�i.
Megana nepazina Haimē, kad viņ� no rīta nokāpa lejā brokastīs, seja bija nokrāsota tum�āka, galvā uzlikta parū�
ka, zem deguna pielīmētas ūsas, un apģērbs bija stipri apvalkāts. Viņ� izskatījās kādus desmit gadus vecāks.
-�� Labrīt, Ilaimē sveicināja. Megana, izdzirdot sve�o vīrieti runājam Haimē balsī, izbijās.
-�� Kur jūs�?
-�� Es laiku pa laikam iegrie�os �ajā mājā. Tāpēc turu te da�as man vajadzīgas lietas.
Kaut I laimē atbildi bija izmetis nevērīgi, Megana pie�pe�i atskārta, kāds ir teroristu vadoņa dzīvesveids. Cik māju un maskē�anās tērpu viņam vajag, lai paliktu dzīvs? Cik vēl Meganai nezināmu rei�u viņ� bijis par mata tiesu no nāves? Viņa atcerējās klosterī iebruku�o vīru ne�ēlību un nodomāja: �Ja viņi dabūs Haimē savos nagos, �ēlastību viņ� nesagaidīs. Kaut es zinātu, kā viņu pasargāt!�
Meganas galva bija pilna ar domām, kādas viņa ne�drīkstēja domāt.
Amparo gatavoja brokastis: bacalaotvaicētas sālītas mencas kazas piens, siers, bieza, karsta �okolāde ar cb turos'.
-��� Cik ilgi mēs te paliksim? maltītes laikā Fēlikss ievaicājās.
-�� Kad satumsīs, dosimies ceļā, Haimē nevērīgi at�trauca.
Bet viņ� ir nedomāja dot Fēliksam izdevību �o infor�māciju nosūtīt tālāk.
-�� Man �is tas jānokārto, viņ� sacīja Fēliksam. Un man vajag tavu palīdzību.
-�� Labi.
1 laimē pasauca Amparo sāņus.
-�� Kad piezvanīs Pako, saki viņam, ka drīz bū�u atpa�kaļ. Lai to, kas ziņojams, viņ� pasaka tev.
Viņa pamāja ar galvu.
-�� Esi piesardzīgs.
-��� Neraizējies. Tad Haimē pagriezās pret Meganu.
-� Jūsu pēdējā diena ārpusē. Rīt būsiet jau klosterī. Dro�i vien ar nepacietību gaidāt �o bridi.
Viņa diezgan ilgi vērās vīrietī.
-�� Jā. �Kāda tur nepacietība, � Megana sev teica. �Nekur nevaru rast mieru. Kaut es varētu nomierināties! Es noslēg�os no �ā tra�a, bet visu mū�u lauzī�u galvu, kas notika ar Haimē, Fēliksu un pārējiem."
Megana stāvēja un skatījās, kā abi vīrie�i aiziet. Klos�tera māsa juta, ka viņu attiecībās iezadzies sasprindzinā�jums, bet viņa nespēja to izskaidrot.
Sajutusi Amparo cie�o, pētīgo skatienu, Megana at�cerējās viņas vārdus. �Haimē tev ir pārāk vīri�ķīgs. �
-�� Saklāj gultas, l's pagatavo�u pusdienas, Amparo skarbi norīkoja.
-�� Labi.
Viņa kāpa aug�ā uz guļamistabām. Amparo pavadīja viņu ar skatienu, tad iegāja virtuvē.
Nākamo stundu Megana cītīgi strādāja, koncentrējoties uz tīrī�anu, putekļu slaucī�anu un spodrinā�anu, mēģinot nedomāt, mēģinot aizmirst to, kas darīja viņu nemierīgu.
�Man viņ� jāizmel no prāta, � Megana centās sev ie�stāstīt.
Bet tas nebija iespējams. Viņ� bija kā dabas stihija, kura aizslauka visu, kas gadās ceļā.
Megana spodrināja vēl cītīgāk.
Kad Haimē un Fēlikss atgriezās, Amparo gaidīja viņus pie durvīm. Fēlikss izskatījās bāls.
-�� Es nejūtos labi. Kādu brīdi atlaidī�os.
Visi noskatījās, kā viņ� aiziet uz guļamistabu.
-�� Zvanīja Pako, Amparo satraukta pavēstīja.
-�� Ko viņ� teica?
-�� Viņam bija tev kas sakāms, bet viņ� nevēlējās to teikt pa telefonu. Viņ� esot atsūtījis pie tevis kādu cilvē�ku. Tas pusdienlaikā gaidī�ot tevi ciemata laukumā.
1 laimē domīgs sarauca pieri.
-�� Vai viņ� neminēja, kas �is cilvēks tāds ir?
-�� Nē. Tikai to, ka tas ir steidzami.
-��� Sasodīts! Es� lai paliek. Labi. Ie�u uz tik�anos. Gribu, lai tu paturi acīs Fēliksu.
Amparo apmulsusi pavērās 1 laimē.
-�� Es nesa�?
-�� Negribu, ka viņ� iet pie telefona.
Uz mirkli Amparo sejā pazibēja apskaidrība.
-Tu domā, ka Fēlikss ir�?
-��� Lūdzu. Tikai dari tā, kā es teicu. Viņ� pameta skatienu pulkstenī. Jau gandrīz pusdienlaiks. Es tagad ie�u. Pēc stundas man vajadzētu būt atpakaļ. Uzmanies, cļuerida.
-�� Esi mierīgs.
Megana dzirdēja balsis lejasstāvā.
�Negribu, ka viņ� iel pie telefona. �
�Tu domā, ka Fēlikss ir..?�
"Lūdzu. Tikai dari tā, kā es teicu. �
"Tātad nodevējs ir Fēlikss, "Megana secināja. Viņa bija redzējusi puisi ieejam guļamistabā un aizveram durvis. Un viņa dzirdēja Haimē aizejam.
Megana iegāja dzīvojamā istabā.
Amparo pagriezās.
-�� Vai esi beigusi?
-��� Ne glu�i. Es� Viņa gribēja jautāt, kur aizgājis Haimē, ko viņi darīs ar Fēliksu un kas tagad notiks, bet nevēlējās situāciju apspriest ar �o sievieti. "Pagaidī�u, ka�mēr pārnāk Haimē. �
-�� Ej un pabeidz! Amparo pavēlēja.
Megana pagriezās un devās atpakaļ uz guļamistabām. Viņa domāja par Fēliksu. Viņ� bija �ķitis lik draudzīgs, tik sirsnīgs. Viņ� bija uzdevis Meganai tik daudz jautājumu, bet �obrīd draudzīgā izturē�anās ieguva citu jēgu. bārdai�nais vīrietis vāca informāciju, ko nodot pulkvedim Akokam. Viņu dzīvībai draudēja briesmas.
"Amparo, iespējams, būs vajadzīga palīdzība, "Mega-
na iedomājās. Viņa jau devās uz dzīvojamo istabu, tad apstājās.
Viņa dzirdēja kādu balsi sakām:
-��� I laimē tikko aizgāja. Viņ� viens pats sēdēs uz soliņa galvenajā laukumā. Viņ� ir maskējies ar parūku un ūsām. Jūsu vīriem nebūs grūti viņu saņemt ciet.
Megana sastinga kā pārakmeņojusies.
-���� Viņ� iet kājām, tātad paies vismaz piecpadsmit
minūtes, lidz viņ� nokļūs laukumā.
' i ?
Megana klausījās ar �ausmām.
-�� Atcerieties mūsu norunu, pulkvedi, Amparo sacīja pa telefonu. Jūs apsolījāt viņu nenogalināt.
Megana atmuguriski kāpās atpakaļ gaitenī. Galvā vi�ņai griezās domu spiets. �Tātad nodevēja ir Amparo." Un viņa iesūtījusi I laimē slazdā.
Uzmanīgi, lai Amparo neizdzirdētu viņas soļus, Mega�na pagriezās un aiztraucās uz sētaspuses durvīm. Viņai nebija ne jausmas, kā palīdzēt Ilaimē. Viņa zināja tikai to, ka kaut kas jādara. Tikusi ārā pa vārtiņiem, viņa sāka iet pa ielu, viņa gāja, cik ātri varēja, pūlēdamās nepiesaistīt uzmanību.
�Lūdzu, Dievs. Ļauj man pagūt laikā, ��viņa lūdzās.
Ceļ� līdz ciemata centrālajam laukumam veda pa glītu rajonu, mazās �ķērsieliņas apēnoja slaidu koku lapotnes, bet 1 laimē no apkārtnes neko nemanīja. Viņa prātu nodar�bināja Fēlikss. Viņ� pret puisi bija izturējies kā pret brāli, pilnībā viņam uzticējies. Kas licis viņam kļūt par nodevē�ju, kur� pakļauj briesmām savu biedru dzīvību? Varbūt Pako sūtnis zinās atbildi. �Kāpēc Pako negribēja runāt pa telefonu?�Haimē netika gudrs.
Nu jau viņ� bija pavisam tuvu laukumam. Pa�ā centrā bija ierīkota strūklaka un auga koki, kas meta ēnu, �ur tur bija izvietoti soliņi. Bērni skraidelēja �sunī�us�. Kādi pāris ve�uki spēlēja boule. Apmēram pusducis vīrie�u sēdēja uz soliņiem, baudīdami sauli, lasīdami, snauzdami vai
barodami balo�us. Haimē �ķērsoja ielu, lēnā solī gāja pa celiņu, tad apsēdās uz soliņa. Tajā brīdī, kad torņa pulk�stenis sāka sist pusdienas stundu, arī viņ� pameta skatu pulkstenī. �Tūlīt būs klāt Pako sūtnis. �
Ar acs kaktiņu Haimē manīja, ka laukuma tālākajā malā piebrauc policijas ma�īna. Viņ� palūkojās pretējā virzienā. Tur apstājās otra policijas ma�īna. Kārtības sargi kāpa ārā un tuvojās parkam. Haimē sirds sāka dauzīties. Slazdi. Bet kur� tos izlicis? Pako, kur� atstāja ziņojumu, vai Amparo, kas to nodeva? Viņa bija likusi iet uz parku. Bet kāpēc? Kāpēc?
�obrīd par to raizēties nebija laika. Viņam jābēg. Bet Haimē zināja, ka, tiklīdz sāks skriet, policisti viņu no�aus. Varētu mēģināt kaut kā izmānīties, bet gūstītāji zināja, ka viņ� ir te.
'Izdomā kaut ko. Ātri!�
Viena kvartāla attālumā no parka pa ielu steidzīgi soļoja Megana. Ieraudzījusi priek�ā laukumu, viņa ātri pār�laida tam skatienu. Viņa redzēja gan Haimē, kas sēdēja uz sola, gan policistus, kuri no abām pusēm tuvojās parkam.
Meganas domas virpuļoja trakā ātrumā. Visi bēg�anas ceļi bija noslēgti.
Tobrīd viņa gāja garām pārtikas veikalam. Viņai pa priek�u, kavēdama Meganu, sieviete stūma bērnu ratiņus. Viņa apstājās, novietoja ratiņus pie ēkas sienas un iegāja veikalā iepirkties. Ne mirkli nekavējoties, Megana satvēra ratiņu rokturi un stūma tos pāri ielai uz parku.
Policisti jau staigāja gar soliem, izpra�ņājot tur sēdo�os vīrie�us. Megana ar elkoni pagrūda policistus malā un, stumjot ratiņus, devās pie I laimē.
Viņa skaļi iekliedzās:
-� Madre de Dios! Te tu esi, Manuel! Visur esmu tevi izmeklējusies. Man vienreiz pietiek! Tu �orīt apsolīji no�krāsot māju, un tagad te tupi parkā kā miljonārs. Mātei bija
taisnība. Tu esi nekam nederīgs slaists. Man nevajadzēja ar tevi precēties!
I laimē nevajadzēja pat sekundi, lai aptvertu situāciju. Viņ� pielēca kājās.
-�� Tava māte jau ir varena lietpratēja slaistu jautāju�mos. Viņa pati vienu tādu ir apprecējusi. Ja viņa�
-��� Kas tu tāds esi, ka atļaujies tā runāt? Ja nebūtu manas mātes, mūsu bērns būtu nomiris badā. Tu jau nu maizi mājās nenes�
Policisti bija apstāju�ies un noskatījās ķīviņā.
-�� (a vina būtu mana sieva, viens no viņiem nomurmināja, es aiztriektu viņu atpakaļ pie mātes.
-�� Man tava piekasī�anās ir apriebusies! Haimē ierē�cās. Es jau agrāk esmu tevi brīdinājis. Kad tiksim mājās, es tev rādī�u!
-�� Pareizi, policists noteica.
I laimē un Megana, skaļi strīdēdamies un stumdami bērnu ratiņus, devās ārā no parka. Policisti atkal pievērsās vīrie�iem, kas sēdēja uz soliņiem.
-�� Dokumentus, lūdzu.
-�� Kas noticis, virsniek?
-�� Nekas. Tikai pārbaudām dokumentus.
Visi parkā sēdo�ie vīrie�i ņēma ārā kabatas portfeļus un uzrādīja dokumentus, kas apliecināja viņu vārdu. Pēk�ņi sāka raudāt bērns. Kāds policists pacēla skatienu. Parka stūrī stāvēja pamesti bērnu ratiņi. Ka�ķīgais pāris bija izgaisis.
Pēc pusstundas Megana pa parādes durvīm iegāja mā�jā. Amparo nervozi staigāja �urpu turpu.
-�� Kur tu biji? viņa skarbi noprasīja. Tu nedrīkstēji pamest māju, man to nepasakot.
-�� Man bija jāiziet un jānokārto kāda lieta.
-�� Kas tad? Amparo aizdomīgi jautāja. Tu ta�u te nevienu nepazīsti. Ja tu�
Tajā brīdi ienāca I laimē, un no Amparo sejas aizplūda visas asinis. Bet viņa ātri atguva savaldību.
-�� Kas� kas noticis? viņa jautāja. Vai tad tu neaiz�gāji uz parku?
-�� Kāpēc, Amparo? Haimē klusi pajautāja.
Viņa skatījās mīļākā acīs un saprata, ka viss beidzies.
-�� Kas tevi tā pārvērtis?
Viņa papurināja galvu.
-���� Es neesmu pārvērtusies. Bet tu gan. Es tavā muļķīgajā karā esmu zaudējusi visus tuviniekus. Man �ī asinsizlie�ana ir līdz kaklam. Vai esi spējīgs uzklausīt pa�tiesību par sevi, Haimē? Tu esi tikpat slikts kā valdība, ar kuru tu karo. Vēl sliktāks, jo viņi grib panākt mieru, bet tu ne. Tu domā, ka palīdzi mūsu valstij? Tu to izposti. Tu aplaupi bankas, spridzini ma�īnas, slepkavo nevainīgus cilvēkus un uzskati sevi par varoni. Es mīlēju tevi un tev ticēju kādreiz, bet� Viņas balss aizlūza. �ai asinspirtij jādara gals.
Haimē piegāja pie Amparo, viņa acis bija ledusauk-
stas.
-�� Man vajadzētu tevi nogalināt.
-��� Nē! Meganai aizrāvās elpa. Lūdzu. Jūs to ne�drīkstat!
Istabā bija ienācis Fēlikss un klausījās sarunā.
-� Jēzus Kristus! Tātad tā ir viņa. Ko mēs ar to maitu darīsim?
-��� Mums būs jāņem viņa līdzi, bet jāpatur acīs. Haimē atbildēja un saņēma Amparo plecus, tad klusi pie�bilda: Ja tu vēlreiz gribēsi izspēlēt kādu joku, es zvēru, ka tu mirsi. Viņ� atgrūda sievieti un pievērsās Meganai un Fēliksam. Taisāmies no �ejienes projām, kamēr nav ieradu�ies Amparo draugi.
-�� Miro jau tikpat kā bija jums rokās, un tomēr jūs ļāvāt viņam aizlaisties?
-�� Pulkvedi� visu cieņu� mani cilvēki�
-Jūsu cilvēki ir tūļas. Un jūs sevi saucat par policis�tiem? Jūs apkaunojat savus formastērpus.
Policijas �efs stāvēja un uzklausīja rājienu, ik reizi saraudamies no pulkve�a Akokas iznīcino�ā sarkasma. Bet nekas cits atbildīgajam policistam neatlika, jo pulkvedis bija gana varens, lai norautu viņam galvu. Akoka vēl nebija beidzis izrēķinā�anos.
-�� Es uzskatu, ka jūs personiski esat atbildīgs par to, kas notika. Es rūpē�os, lai jūs atbrīvo no amata.
-�� Pulkvedi�
-�� Ārā! Uz jums skatoties, man gribas vemt.
Pulkvedis Akoka vārījās no dusmām un vil�anās. Vi�ņam nebija pieticis laika, lai attrauktos uz Vitoriju un pats saņemtu ciet Ilaimē Miro. Tāpēc �is uzdevums gribot negribot bija jāuztic vietējai policijai. Un viņi visu bija salaidu�i grīstē. Dievs vien zina, kurp Miro devies tagad.
Pulkvedis Akoka piegāja pie galda, uz kura gulēja izklāta karte. "Viņi, protams, uzturēsies Basku zemē. Tātad Burgosa, Logronjo, Bilbao vai Sansebastjana. Es kon�centrē�u uzmanību uz ziemeļaustrumiem. Kaut kur tur viņiem vajadzētu atkal iznirt virspusē. �
Viņ� atcerējās �ārita sarunu ar premjerministru.
-� Jums atvēlētais laiks tuvojas beigām, pulkvedi. Vai esat lasījis rīta avīzes? Mēs pasaules presē izskatāmies kā klauni. Miro un tās mūķenes padarīju�i mūs par ap�smieklu.
-�� Premjerministr, ticiet man�
-� Karalis Huans Karloss man pavēlējis izveidot oficiā�lu izmeklē�anas komisiju �ajā lietā. Ilgāk es vairs nevaru kavēties.
-��� Novilciniet izmeklē�anas sākumu vēl tikai da�as dienas.
Iestājās klusums.
-�� �etrdesmit astoņas stundas.
Ta�u ne jau premjerministram vai karalim pulkvedis Akoka baidījās sagādāt vil�anos. Tas bija OPIJS MUNDO. Kad pulkvedis tika uzaicināts ierasties kāda ievērojama Spānijas rūpniecības magnāta greznajā kabinetā, pavēle skanēja nepārprotami: �Haimē Miro rada mūsu organizāci�jai nelabvēlīgu situāciju. Apturiet viņu. Jūs saņemsiet dās�nu atalgojumu.�
Pulkvedis Akoka saprata ari to, kas palika nepateikts: �Neapturēsi, un tu tiksi sodīts." �obrīd viņa karjera ba�lansēja uz na�a asmens. Un tikai tāpēc, ka da�i stulbi kruķi palaidu�i to basku bandītu sev no degunpriek�as. Ilaimē Miro varēja slēpties neiedomājamās vietās. Bet mūķenes� Pulkvedi Akoku pārņēma satraukums. Mūķe�nes! Ar viņu palīdzību jārisina �is uzdevums. Haimē Miro var slēpties itin visur, bet māsas meklēs patvērumu tikai citā klosterī. Gandrīz nav nekādu �aubu, ka tas būs tā pa�a ordeņa klosteris.
Pulkvedis Akoka no jauna pievērsās kartei. Te jau tā bija Mendavija. �ajā pilsētā atradās cistercie�u ordeņa sievie�u klosteris. "Uz turieni tad viņi ari dodas, � Akoka triumfēja. �Nu, tad es ari.
Tikai es tur bū�u pirmais un viņus sagaidī�u. ��
Rikardo un Grasielas ceļojums tuvojās beigām.
Da�as pēdējās dienas bija laimīgākās Rikardo mū�ā. Viņam pa pēdām dzinās gan policija, gan armija, un, ja viņu notvertu, tas nozīmētu dro�u nāvi, bet �ķita, ka pui�sim tas ir vienalga. It kā viņi ar Grasielu būtu izveidoju�i sev saliņu laikā, paradīzi, kur nekas viņus neskar. Izmisī�go bēg�anu no vajātājiem viņi bija pārvērtu�i par brīni�ķīgu piedzīvojumu, ko abi kopā baudīja.
Viņi bez mitas runājās, jautāja un paskaidroja, un vārdi likās kļuvu�i par stīgām, kas saista arvien cie�āk. Mīlētāji sprieda par pagātni, tagadni un nākotni. īpa�i par nākotni.
-�� Mēs laulāsimies baznīcā, Rikardo sacīja. Tu būsi visskaistākā līgava pasaulē�
Grasiela, iztēlojusies �o ainu, bija sajūsmā.
-�� Un mēs dzīvosim visskaistākajā mājā�
Viņa domāja: �Man nekatl nav bijis pa�ai savas mājas vai pat kārtīgas istabas. �
Sākumā Grasiela bija dzīvojusi mazajā casa, kur mita kopā ar māti un neskaitāmajiem tēvo�iem, to nomainīja klostera celle un dzīve kopā ar māsām.
-�� Mums būs skaisti dēli un meitas�
�Es do�u viņiem visu to, kā man nekad nav bijis. Viņi saņems daudz mīlestības. �
Grasielas sirds �ķita ceļamies aug�up.
Tomēr viena lieta nedeva viņai mieru. Rikardo bija karavīrs, viņ� cīnījās par mērķi, kam ticēja ar sirdi un dvēseli. Vai viņ� būs apmierināts un laimīgs Francijā, pro�jām no kaujas lauka? Grasiela zināja, ka par to būs jārunā.
-��� Rikardo� kā tu domā, cik ilgi vēl vilksies �ī re�volūcija?
�Tā jau velkas pārāk ilgi, " Rikardo sprieda. Valdība jau bija mēģinājusi iesākt iniera sarunas, bet ETA tās noraidījusi, maigi izsakoties, skarbi. Uz izlīguma piedāvā�jumiem baski bija atbildēju�i, palielinot terorisma aktu
skaitu. Rikardo bija mēģinājis Ilaimē atrunāt no �ādas rīcības.
-�� Viņi vēlas rast kompromisu, Ilaimē. Vai nevaram paiet viņiem solīti pretī?
-�� �ie piedāvājumi ir lamatas� viņi grib mūs iznīcināt. Viņi spie� mūs turpināt cīņu.
Rikardo mīlēja un ticēja Ilaimē, tādēļ joprojām viņu atbalstīja. Bet �aubas tomēr nerimās. Pieņemoties asinsiz�lie�anas apmēriem, arī Rikardo �aubas auga augumā. Un tagad Grasiela jautāja: "Kā tu domā, cik ilgi vēl vilksies �i revolūcija?"
-�� Es nezinu. Rikardo bija atklāts. Kaut tā būtu jau beigusies! Bet, mīļā, man tev kas jāsaka. Starp mums nenostāsies itin nekas� nemū�am� pat ne kar�. Es nekad nespē�u rast vārdus, lai pateiktu, cik ļoti tevi mīlu.
Un viņi sapņoja jaunus sapņus.
Viņi gāja pa nakti, cauri auglīgajai, zaļajai zemei, ga�ram El Burgo un Sorijai. Saullēktā no kalna virsotnes viņi tālumā redzēja Logronjo. Ceļa kreisajā pusē auga priedes, un aiz tām varēja manīt elektrolīniju stabu bie�ņu. Grasiela un Rikardo devās pa līkumoto ceļu uz darbīgās pilsētas nomali.
-� Kur mums jāsatiekas ar pārējiem? Grasiela jautāja.
Tobrīd viņi gāja garām kādai mājai, un Rikardo norādī�ja uz afi�u, kas bija piestiprināta pie tās sienas. Tur bija rakstīts:
JAPĀŅU CIRKS!
PASAULES SENSACIONĀLĀKAIS CIRKS!
TIKKO IERADIES NO JAPĀNAS!
SĀKOT NO 24. JŪLIJA, VIENU NEDĒĻU.
A VENIDA CLUB DEPORTIVO
-�� Tur, Rikardo sacīja. Tur mēs �opēcpusdien ar viņiem liksimies.
Citā pilsētas daļā arī Megana, Haimē, Amparo un Fēlikss lasīja cirka afi�u. Grupā valdīja sasprindzinājums. Amparo nekad netika atstāta bez uzraudzības. Kop� noti�kuma Vitorijā vīrie�i pret Amparo izturējās kā pret izraidī�to, pilnīgi viņu ignorēja un runāja ar viņu tikai tad, kad tas bija absolūti nepiecie�ams.
Haimē ieskatījās pulkstenī.
-�� Tūlīt sāksies izrāde, viņ� noteica. Iesim.
Logronjo policijas galvenajā pārvaldē pulkvedis Ramons Akoka pēdējo reizi pārskatīja darbības plānu.
-�� Vai vīri izvietoti ap klosteri?
-Jā, pulkvedi. Visi ir savās vietās.
-�� Lieliski.
Akoka varēja izturēties augstsirdīgi. Izliktās lamatas bija pilnīgi dro�as, �oreiz tur neslaistīsies nevī�as policisti, kas izgāztu viņa nodomus. Viņ� pats personiski vadīja operāciju. OPUS MUNDO varēs ar pulkvedi Akoku lepo�ties. Vēl pēdējo reizi viņ� ar saviem palīgiem saskaņoja plāna detaļas.
-�� Mūķenes ceļo kopā ar Miro un viņa bandītiem. Ļoti svarīgi dabūt viņu ciet pirms ieie�anas klosterī. Mēs izvie�tosimies pla�ā rādiusā me�ā ap klosteri. Nekustieties, ie�kams es nebū�u devis signālu aplenk�anai.
-�� Ko darīt, ja Haimē Miro pretojas?
-�� Es ceru, ka viņ� to darīs, Akoka klusi noteica.
Istabā ienāca kalpotājs.
-�� Atvainojiet, pulkvedi. Ieradies kāds amerikānis, kas vēlas ar jums runāt.
-�� Man tagad nav laika.
-�� Jā, pulkvedi. Kalpotājs tomēr vilcinājās. Viņ� apgalvo, ka tas attiecoties uz vienu no mūķenēm.
-�� Ak tā? Tu teici amerikānis?
-� Jā, pulkvedi.
-� Sūti viņu iek�ā.
Pēc brītiņa tika ievests Alans Takers.
-��� Atvainojiet, ka traucēju jūs, pulkvedi. Mani sauc Alans Takers. Ceru, ka varēsiet man palīdzēt.
-� Ak tā? Kādā veidā, Takera kungs?
-�� Cik saprotu, jūs meklējat vienu no cistercie�u klos�tera mūķenēm� kādu māsu Meganu.
Pulkvedis atgāzās krēslā un pētīja amerikāni.
-� Kāds jums ar to sakars?
-�� Es arī viņu meklēju. Man ir ļoti svarīgi viņu atrast.
�Interesanti, � pulkvedis Akolca nodomāja. �Kāpēc �im
amerikānim ir tik būtiski atrast mūķeni?�
-� Vai jums ir kāda nojauta, kur viņa atrodas?
-�� Nē. Avīzes�
�Atkal jau tā nolādētā prese. �
-��� Varbūt jūs varat man pateikt, kāpēc jūs viņu meklējat?
-� Baidos, ka nedrīkstu jums to atklāt.
-� Tādā gadījumā baidos, ka nevarē�u jums palīdzēt.
-�� Pulkvedi� vai jūs varētu man paziņot, ja viņu at�rodat?
Akoka tikko jau�ami pasmaidīja.
-Jūs to uzzināsiet.
Visa valsts sekoja mūķeņu svētceļojumam uz citu klosteri. Prese bija ziņojusi, ka Ilaimē Miro un viena no mūķenēm par mata tiesu Vitorijā izbēgu�i no policijas.
�Tātad viņi dodas uz ziemeļiem, "Alans Takers secinā�ja. �Vislielākās izredzes tikt ārā no Spānijas dro�i vien ir Sansebastjanā. Man viņa jādabū rokā." Takers juta, ka Hlena Skota viņam draud ar nepatik�anām. �Usmu slikti strādājis, " viņ� domāja. �Savu vainu vant izpirki, atvedot pie viņas Meganu."
Viņ� zvanīja Elenai Skotai.
Japāņu cirka uzstā�anās notika gigantiskā teltī ārpus Logronjo. Desmit minūtes pirms izrādes sākuma visas skatītāju vietas bija aizņemtas līdz pēdējai iespējai. Megana, 1 laimē, Amparo un Fēlikss spraucās pa pārpildīto eju starp rindām uz viņiem rezervētajām vietām. Blakus Ilaimē krēslam palika divas tuk�as vietas.
Paskatījies uz tām, viņ� sacīja:
-� Atgadījies kas slikts. Rikardo un māsai Grasielai jau vajadzēja būt te. Viņ� uzrunāja Amparo. Vai tu�?
-�� Nē. Zvēru. Es par to neko nezinu.
Ugunis pamazām tumsa, un sākās izrāde. Skatītāju pūlis uzgavilēja, un viņi pagriezās pret arēnu. Pa apli brauca velosipēdists, un tam uz pleciem uzlēca akrobāts. Tad cits pēc cita pirmajam sekoja vesels pulciņ� akrobātu, viņi pieķērās ritenim no priek�as, aizmugures, labajā un kreisajā pusē, līdz braucamrīks vairs nebija redzams. Skatī�tāji skaļi pauda savu atzinību.
Nākamais numurs bija dresēta lā�a uzstā�anās, pēc tam arēnā iznāca virves dejotājs. Skatītājiem sniegums ār�kārtīgi patika, ta�u I laimē ar biedriem bija pārāk satraukti, lai pievērstu uzmanību izrādei. Laiks ritēja.
-�� Gaidīsim vēl piecpadsmit minūtes, Haimē izlēma. -Ja līdz tam viņi nebūs atnāku�i, tad�
-�� Atvainojiet� vai �īs vietas ir brīvas? kāda balss vaicāja.
Haimē, pacēlis galvu, ieraudzīja Rikardo un Grasielu. Viņa sejā atplauka smaids.
-�� Jā. Lūdzu, sēdieties. Un tad atvieglojuma pilnā �ukstā piebilda: Sasodīts, ļoti priecājos jūs redzēt.
Rikardo pamāja Meganai, Amparo un Fēliksam. Tad pavērās apkārt.
-�� Kur pārējie?
-�� Vai avīzes neesi lasījis?
-���� Avīzes? Nē. Mēs visu laiku bijām kalnos.
-���� Man ir sliktas ziņas. I laimē nopūtās. Rubio guļ cietuma slimnīcā.
Rikardo cie�i skatījās 1 laimē.
-���� Kā�?
-��� Kādā krogā noticis kautiņ�, un viņ� sadurts. Policija viņu aizturējusi.
-�������������������� ļMierda! Rikardo brīdi klusēja, tad nopūtās.
-���� Mums viņ� kaut kā jādabū ārā, vai ne?
-��� Tā esmu ieplānojis, Haimē piekrita.
-����� Kur ir māsa Lūcija? jautāja Grasiela. Un māsa Terēza?
Uz �o jautājumu atbildēja Megana.
-��� Māsa Lu�ija ir arestēta. Viņa bija� viņu meklēja par slepkavību. Māsa Terēza ir mirusi.
Grasiela pārkrustījās.
-��� Ak mans Kungs!
Arēnā pa cie�i novilktu virvi gāja klauns, katrā padusē nesot pa pūdelim un diviem Siāmas kaķiem platajās kaba�tās. Kad suņi gribēja tikt klāt kaķiem, virve spēcīgi sa�ūpojās un klauns izlikās, ka cen�as noturēt līdzsvaru. Skatītāji rēkdami smējās. Pūļa rēkoņā bija grūti sarunāties. Meganai un Grasielai bija tik daudz ko stāstīt. Gandrīz vienlaikus viņas sāka sazināties klosterī izmantotajā zīmju valodā. Pārējie pārsteigti viņās noskatījās.
�Mēs ar Rikardo precēsimies��
�Brīni�ķīgi��
�Kas noticis ar tevi?�
Megana sāka stāstīt, tad aptvēra, ka tam, ko viņa grib teikt, zīmes nav paredzētas. �iem jaunumiem būs jāpa�gaida.
-��� Iesim! Haimē nokomandēja. Ārpusē gaida mik�roautobuss, kas aizvedīs mūs uz Mendaviju. Tur izlaidīsim māsas un pa�i brauksim tālāk.
Viņi sāka iet pa eju, Haimē turēja Amparo pie rokas.
Kad viņi bija iznāku�i stāvlaukumā, Rikardo sacīja:
-���� Ilaimē, mēs ar Grasielu precēsimies.
Smaids izgaismoja I laimē seju.
-����� Lieliski jaunumi! Apsveicu! Viņ� pagriezās pret Grasielu. Labāku vīru jūs nebūtu varējusi izraudzīties.
Megana apskāva Grasielu.
-���� Ļoti priecājos par jums abiem.
Un viņa domāja: "Vai viņai bija viegli pieņemt lēmu�mu neatgriezties klosteri? Vai es lauzu galvu par Grasielu? Vai ari par sevi?�
Pulkvedis Akoka uzklausīja satrauktā adjutanta ziņo�jumu.
-������ Pirms nepilnas stundas meklējamie redzēti cirkā. Kamēr mēs sadabūjām papildspēkus, viņi jau bija projām. Aizbrauca zilbaltā mikroautobusā. Jums bija taisnība, pulk�vedi. Viņi dodas uz Mendaviju.
�Tātad beidzot tas viss būs cauri, "Akoka domāja. Pēdu dzī�ana bija viņu satraukusi, un jāatzīst, ka Ilaimē Miro bijis cienīgs pretinieks. �OPUS MUNDO noteikti būs lielāki plāni atliecibā uz mani. �
Caur spēcīgajām Ceisa binokļa lēcām Akoka skatījās, kā zilbaltais mikroautobuss pārbrauc pāri pakalna korei un dodas lejā uz klosteri. Abās ceļa pusēs un kokos, kas auga ap klosteri, bija paslēpu�ies labi bruņoti kaujinieki. No �āda aplenkuma nebija iespējams izbēgt.
Kad autobusiņ� tuvojās klostera vārtiem un nobremzē�ja, pulkvedis Akoka ierēja rācijā:
-���� Uzbrukt! Nekavējoties!
Manevrs tika izpildīts nevainojami. Divi automātiem bruņoju�ies karavīru vadi nostājās savās vietās, aiz�ķērso�jot ceļu un ielencot autobusu. Akoka, izbaudīdams uzvaras prieku, brīdi stāvēja un skatījās �ajā ainā. Tad, turēdams rokā ieroci, lēnām tuvojās autobusam.
-���� Jūs esat aplenkti! viņ� uzsauca. Visi bēg�anas ceļi noslēgti. Paceliet rokas un kāpiet ārā! Pa vienam. Ja pretosieties, tiksiet no�auti.
Krietnu bridi valdīja klusums, tad autobusa durvis lēnām atdarījās un, drebēdami turot augstu virs galvām paceltas rokas, izkāpa trīs vīrie�i un trīs sievietes.
�os cilvēkus Akoka redzēja pirmo reizi.
Paslēpies augstu kalnos virs klostera, Haimē ar sa�viem cīņu biedriem noraudzījās, kā kaujinieki Akokas vadī�bā aplenc mikroautobusu. Teroristi redzēja, kā paceltām rokām izkāpj pārbiedētie pasa�ieri, un noskatījās visu ainu kā pantomīmas izrādi.
Haimē bija gandrīz pārliecināts, ka starp gūstekņiem un gūstītājiem norisinās �āds dialogs.
�Kas jūs esat?�
�Mēs strādājam viesnīcā Logronjo nomalē."
�Ko jūs �eit darāt?"
�Kāds vīrietis samaksāja mums piecus tūksto�us pesetu, lai nogādājam �o autobusu klosteri. �
"Kas viņ� bija?�
�Es nezinu. Nekad agrāk, neesmu viņu redzējis. �
�Vai attēlā redzamais cilvēks ir viņ�?"
"Jā. Tas ir viņ�. �
-���� Iesim projām no �ejienes, Haimē sacīja.
Sasēdu�ies baltā pikapā, viņi brauca atpakaļ uz Logronjo. Megana izbrīnījusies skatījās uz Haimē.
-���� Kā jūs zinājāt?
-���� Ka pulkvedis Akoka mūs gaidīs pie klostera? Viņ� man to pateica.
-Ko?
-���� Lapsai jādomā tā, kā domā mednieks, Megana. Iztē�lojos sevi Akokas vietā. Kur viņ� varētu izlikt man slaz�dus? Viņ� darīja tie�i to, ko būtu darījis es.
-��� Un ja nu viņ� nebūtu parādījies?
-��� Tad mēs dro�i varētu vest jūs uz klosteri.
-���� Un ko darīsim tagad? Fēlikss gribēja zināt.
�is jautājums dega uz mēles visiem.
-���� Kādu laiku neviens no mums Spānijā nevar justies dro�s, Haimē atbildēja.
-����� Mēs dosimies taisnā ceļā uz Sansebastjanu un tad tālāk uz Franciju. Viņ� paskatījās uz Meganu. Tur arī ir cistercie�u klosteri.
To Amparo vairs nespēja paciest.
-����� Kāpēc tu pats nepiesakies? Ja turpināsi tā kā līdz �im, tiks izliets vēl vairāk asiņu un iznīcinātas jaunas dzīvības�
-����� Tu esi zaudējusi tiesības izteikties, Haimē viņu strupi aprāva. Pasaki paldies, ka vispār vēl esi dzīva. Viņ� atsāka sarunu ar Meganu. No Sanselrastjanas uz Franciju pāri Pirenejiem var nokļūt pa desmit kalnu pār�ejām. Mēs iesim pa kādu no tām.
-���� Tas ir pārāk bīstami, Fēlikss iebilda. Akoka mūs noteikti meklēs Sansebastjanā. Viņ� paredzēs, ka mēs gribēsim tikt pāri robe�ai uz Franciju.
-Ja tas ir tik bīstami� Grasiela iesāka.
-���� Neraizējieties, Haimē viņu mierināja. Sansebastjana ir Basku zemes pilsēta.
Pikaps atkal tuvojās Logronjo.
-����� Visi ceļi uz Sansebastjanu tiks novēroti, Fēlikss brīdināja. Kā tu esi nodomājis mūs dabūt uz turieni?
Haimē jau bija izlēmis.
-��� Mēs brauksim ar vilcienu.
-��� Karavīri pārbaudīs arī vilcienus, Rikardo iebilda.
Haimē domīgi paskatījās uz Amparo.
-���� Nē. Diezin vai. Te mums palīdzēs mūsu draudzene. Vai tu zini, kā sazināties ar pulkvedi Akoku?
Amparo brīdi vilcinājās.
-Jā.
-���� Labi. Tu viņam piezvanīsi.
Viņi apturēja braucamo �osejas malā iepretī telefona kabīnei. Haimē kopā ar Amparo iegāja būdiņā un aizvēra durvis. Viņ� turēja biju�ajai draudzenei pie sāniem pistoli.
-��� Tu zini, kas tev jāsaka?
-Jā-
Haimē uzmanīgi vēroja, kā Amparo uzgrie� numuru. Kad klausulē atsaucās kāda balss, viņa teica:
-���� Zvana Amparo Hirona. Pulkvedis Akoka gaida ma�nu zvanu� Paldies. Viņa paskatījās uz Haimē. Viņi savieno. Pistoles stobrs spiedās viņai sānā. Vai tev noteikti vajag�?
-���� Dari, ko liek, viņ� salti atteica.
Pēc maza brītiņa Haimē izdzirda no klausules skanam Akokas balsi.
-���� Kur jūs esat?
Pistole piespiedās cie�āk.
-���� Es� es esmu� mēs pa�laik braucam ārā no Logronjo.
-��� Vai jūs zināt, uz kurieni mūsu draugi dodas?
-Jā.
Haimē seja atradās tikai da�as collas no Amparo sejas, viņa acīs vīdēja tēraudciets skatiens.
-���� Lai izvairītos no jums, pieņemts lēmums doties atpa�kaļ. Viņi atgriezīsies Barselonā. Haimē ir balts sedans. Viņi brauks pa galveno ceļu.
Haimē pamāja ar galvu
-���� Es� Man tagad jāiet. Ma�īna ir jau klāt.
Miro nolika klausuli.
-���� Ļoti labi. Dosim viņam pusstundu laika atsaukt sa�vus vīrus.
Trīsdesmit minūtes vēlāk bēgļi jau bija stacijā.
Mar�rutā Logronjo-Sansebastjana kursēja trīs kla�u vil�cieni: TAI.GO bija luksusvilciens; TERotrās klases vilciens; bet vissliktākie un lētākie vilcieni neērti un netīri tika dēvēti nepareizā vārdā par expreso. Tie apstājās ikvienā mazā stacijā ceļā no Logronjo līdz Sansebastjanai.
Haimē izklāstīja savu plānu.
-����� Mēs brauksim ar expreso. Tagad visi Akokas vīri būs aizņemti. Viņiem ta�u uz Barselonas �osejas jāaptur visi baltie sedani. Biļetes pirksim katrs atsevi�ķi un satik�simies pēdējā vagonā. Ilaimē uzrunāja Amparo. Tu ej pirmā. Es tev cie�i seko�u.
Viņa saprata, kāpēc tā, un par to ienīda Haimē. Ja pulkvedis Akoka būs izlicis lamatas, viņa tajās iekritīs. Lai nu kā, viņa ta�u ir Amparo Miroņa. Viņai nekas cits neat�liek.
Viņa gāja iek�ā stacijā, bet Ilaimē ar pārējiem skatījās. Karavīrus nekur nemanīja.
�Viņi visi slāv uz Barselonas ceļa. Tā būs īsta trakomā�ja, � I laimē sāji nosmīnēja. �Puse ma�īnu ir balti sedani. �
Cits pēc cita Miro grupiņas locekļi nopirka biļetes un devās uz vilcienu. Vagonā viņi sakāpa bez starpgadīju�miem. Haimē apsēdās blakus Meganai. Amparo sēdēja viņiem priek�ā, blakus Fēliksam. Otrpus celiņa savas vie�tas ieņēma Rikardo un Grasiela.
-��� Pēc trim stundām mēs būsim Sansebastjanā. Pa nakti paliksim tur un no rīta pāriesim Francijas robe�u, Haimē sacīja Meganai.
-���� Kas notiks tad, kad nonāksim Francijā?
Viņa domāja par Haimē nākotni, bet viņ� atbildēja:
-��� Neraizējieties. Tikai da�u stundu brauciena attālumā no robe�as ir cistercie�u klosteris. Mirkli vilcinājies, viņ� piebilda: Ja jūs vēl arvien vēlaties turp doties.
Tātad viņ� bija pamanījis Meganas �aubas. �Vai es to vēlos?" Viņi tuvojās robe��ķirtnei, kas nozīmēja kaut ko
vairāk nekā robe�u starp divām valstīm. �ī robe�a atdalīs viņas veco dzīvi no jaunās� kura būs� kāda? Megana izmisīgi bija gribējusi pēc iespējas ātrāk atgriezties klosterī, ta�u tagad viņas sirdi māca �aubas. Viņa bija atcerējusies, cik interesanti ir dzīvot ārpus klostera sienām. "Nekad nees�mu jutusies tik dzīva.� Skatoties uz Haimē, Megana sev atzinās: �Un �ajā dzīvē iederas arī Haimē Miro. �
Viņ� uztvēra ceļabiedres skatienu un cie�i ielūkojās viņai acīs. Megana saprata: �Viņ� to zina. �
Expreso apstājās pie katra ciemata un lielāka ēku pudura dzelzceļa malā. Vagonos drūzmējās zemnieki un viņu sievas, tirgotāji un amatnieki, katrā stacijā pasa�ieri trok�ņodami kāpa iek�ā un ārā.
Pārvarēdams stāvās nogāzes, vilciens lēnām rāpoja pa kalniem.
Kad expreso pēdīgi ieripoja Sansebastjanas stacijā, 1 laimē sacīja Meganai:
-������ Nu briesmas ir garām. �ī ir mūsu pilsēta. Esmu sarunājis, ka mums pretī atbrauks ma�īna.
Stacijas priek�ā gaidīja liels sedans. �oferis, kuram galvā bija chapellaliela, platmalaina basku berete-, ar sirsnīgu apskāvienu sasveicinājās ar Haimē, tad ceļotāju pulciņ� sakāpa ma�īnā.
Megana ievēroja, ka Haimē turas Amparo tuvumā, gatavs satvert viņu, ja tā grasītos bēgt. �Ko viņ� ar Amparo darīs?� Megana prātoja.
-������������������ Mēs par tevi uztraucāmies, Haimē, �oferis sacīja.
-������ Avīzēs raksta, ka pulkvedis Akoka sarīkojis varenas medības.
I laimē iesmējās.
-���� Lai tik medī, Hil. Man ir lieguma laiks.
Viņi brauca pa San�o el Sabio prospektu. Bija vasaras diena, pie debesīm nemanīja neviena mākoņa, un ielas bija pilnas dīki noskaņotu cilvēku. Ostā drūzmējās jahtas un mazākas laivas. Tālumā redzamie kalni veidoja glez�nainu fonu pilsētai. Viss �ķita tik mierīgs.
-���� Kur mēs tiksim izmitināti? I laimē jautāja �oferim.
-��� Viesnīcā �Ni�a�. Jūs gaida Largo Kortcss.
-��� Priecā�os atkal tikties ar veco jūras laupītāju.
�Ni�a� bija vidus�ķiras viesnīca Huana de Olesbala laukumā, lā atradās netālu no Senmartina ielas dzīva skvēra stūrī. Baltajai ēkai bija brūni slēģi un liela zila izkārtne. Viesnīcas sētaspuse bija vērsta pret liedagu.
Ma�īna nobremzēja ēkas priek�ā, pasa�ieri izkāpa un devās līdzi Haimē viesnīcas vestibilā.
Viņiem pretī apsveicināties izsteidzās Largo Kortess, viesnīcas īpa�nieks ra�ena auguma vīrs. Viņam bija tikai viena roka otra zaudēta kādā pārdro�ā pasākumā -, viņ� kustējās neveikli, it kā nespētu noturēties līdzsvarā.
-���� Esiet sveicināti! Viņ� staroja pār visu seju. Es jūs gaidu jau veselu nedēļu.
Haimē paraustīja plecus.
-��� Ceļā gadījās �ur tur aizkavēties, amigo.
Largo Kortess pasmaidīja.
-������ Es jau lasīju. Avīzes par to vien raksta. Viņa skatiens aizlīdēja pie Meganas un Grasielas. Visi grie� zemi otrādi, jūs meklējot, māsas. Man istabas jau sagata�votas.
-���� Mēs paliksim te pa nakti, Haimē sacīja. Rīt agri no rīta dosimies ceļā uz Franciju. Man vajadzīgs labs pava�donis, kas teicami pazīst visas pārejas� vai nu Kabrera Infante, vai Hosē Sebriāns.
-����� To es nokārto�u, viesnīcnieks solīja. Vai jūs būsiet se�i?
Haimē paskatījās uz Amparo.
-���� Pieci.
Viņa novērsās.
-����������������� Es ieteiktu nevienam nereģistrēties, Kortess sacīja.
-���� Par to, ko policija nezina, viņiem galva nesāp. Un tagad es jūs vedī�u uz istabām, kur varēsiet atpūsties. Tad ie�turēsim gardum gardas vakariņas.
-���� Mēs ar Amparo iesim uz bāru iedzert kādu glāzīti, Haimē teica. Vēlāk jums pievienosimies.
Largo Kortess pamāja ar galvu.
-���� Kā vēlies, Haimē.
Megana neizpratnē skatījās uz grupas vadoni. Viņai nedeva mieru jautājums, ko Haimē nolēmis darīt ar Ampa�ro. �Vai viņ�aukstasinīgi�.'���Viņa nespēja pat domās uzdot �o jautājumu.
Arī Amparo prātoja par to pa�u, ta�u bija pārāk lepna, lai savas ba�as paustu skaļi.
Haimē ieveda viņu bārā, kas atradās vestibila tālākajā malā, un izvēlējās stūra galdiņu.
-���� Glāzi vīna, porfavor, Miro pasūtīja pienāku�ajam viesmīlim.
-���� Vienu?
-��� Vienu.
Amparo skatījās, kā Haimē no kabatas izņem mazu paciņu un atver to. Tur bija smalks pulveris.
-�������������������� Haimē� Amparo balsī ieskanējās izmisums.
-����� Lūdzu, uzklausi mani! Pamēģini saprast, kāpēc es to darīju. Tu plosi mūsu zemi. Radi bezcerību. Tev jāizbeidz �is neprāts!
Galdiņam atkal tuvojās viesmīlis, kas nesa pasūtīto vīnu. Kad viņ� bija aizgājis, Haimē uzmanīgi sabēra paci�ņas saturu glāzē un samaisīja. Tad pastūma glāzi Amparo.
-���� Dzer.
-���� Nē!
-���� Ne jau daudziem dota privilēģija izvēlēties veidu, kā mirt, Haimē klusi sacīja. Tas būs ātri un nesāpīgi. Ja es nodotu tevi savu vīru rokās, neko tādu solīt nevarētu.
-������ Haimē� es kādreiz tevi mīlēju. Tev man jātic. Lūdzu�
-���� Dzer. Viņ� bija nepielūdzams.
Amparo ilgi skatījās biju�ajā mīļākajā, tad paņēma glāzi.
-���� Es dzer�u par tavu nāvi.
Viņ� skatījās, kā Amparo pieliek glāzi pie lūpām un izdzer visu vienā paņēmienā.
Viņa nodrebēja.
-��� Kas tagad notiks?
-����� Palīdzē�u tev uzkāpt aug�ā. Un nolik�u gulēt. Tu aizmigsi.
Amparo acis pieplūda asarām.
-����� Tu esi muļķis, viņa no�ukstēja. Haimē� es mirstu un saku, ka ļoti tevi mīlēju� Mēle tikai ar grūtībām vēla vārdus.
Haimē piecēlās un palīdzēja ari Amparo uzslieties kājās. Viņa viegli �ūpojās. Bāra zāle �ķita grie�amies.
-���� Haimē�
Balstīdams viņ� izvadīja sievieti no bāra vestibilā. Largo Kortess jau viņu gaidīja ar atslēgu.
-������������������� Aizvedī�u Amparo uz numuru, Haimē sacīja.
-���� Parūpējies, lai viņu neviens netraucē.
-���� Labi.
Kortess noskatījās, kā draugs gandrīz vai uznes Ampa�ro pa kāpnēm.
Gulēdama savā istabā, Megana domāja, cik savādi vie�nai pa�ai atrasties atsevi�ķā viesnīcas numurā kūrortpilsētā. Sansebastjana bija pilna atpūtnieku, jaunu pāru, kas pavadīja te medusmēnesi, mīlētāju, kuri baudīja dzīvi simt citās viesnīcas istabās. Un piepe�i viņa vēlējās, lai Haimē būtu te, pie viņas, un ieprātojās, kā būtu mīlēties ar viņu. Visas jūtas, ko viņa tik ilgi bija slāpējusi, spēji varenā straumē ielauzās viņas domās.
�Bet ko Haimē dara ar Amparo? Vai tie�ām viņ� varē�tu� ta�u nē, to viņ� nemū�am nedarītu. Bet varbūt tomēr? Fs viņu gribu, � viņa sev atzinās. �Ak Kungs, kas ar mani notiek? Ko lai es daru?"
Rikardo ģērbjoties klusi svilpoja. Viņ� bija lieliskā omā. �Esmu laimīgākais vīrietis pasaulē, � viņ� domāja. �Francijā mēs salaulāsimies. Bajonā ir skaista baznīca. Rīt�"
Grasiela savā istabā mazgājās vannā, gozēdamās siltajā ūdenī un domādama par Rikardo. Viņa smaidīja un domā�ja: "Es viņu padarī�u loti laimīgu. Paldies, Dievs!�
Fēlikss Karpio prātoja par Ilaimē un Meganu. �Pat aklais redzētu, kādas dzirksteles starp viņiem lēkā," viņ� domāja. �Tas nesīs mums neveiksmi. Mūķenes pieder Die�vam. Jau gana slikti ir tas, ka Rikardo novērsis māsu Grasielu no aicinājuma." Bet Haimē vienmēr bijis nemiera pilns. Ko viņ� iesāks ar �o sievieti?
Bēgļu piecnieks satikās pie vakariņu galda viesnīcas ēdamzālē. Neviens nepieminēja Amparo.
Megana piepe�i bija sākusi mulst Haimē klātbūtnē, it kā viņ� spētu lasīt viņas domas.
�Labāk jautājumus neuzdot, � viņa nosprieda. "Es ta�u zinu, ka viņ� nemū�am nedarītu neko cietsirdīgu.�
Viņi pārliecinājās, ka Largo Kortess nebija pārspīlējis, slavēdams vakariņas. Maltīte sākās ar gaspa�o biezu auk�sto zupu no tomātiem, gurķiem un ūdenī mērcētas maizes. Tad nāca svaigu dārzeņu salāti, milzīga bļoda ar paelju rīsi, garneles, vistas gaļa un dārzeņi gardā mērcē un mielasts beidzās ar pasakainu augļu torti. �ī pēc ilgāka laika bija pirmā reize, kad Rikardo un Grasiela baudīja siltu ēdienu.
Kad visi bija paēdu�i, pirmā piecēlās Megana.
-���� Laiks doties pie miera.
-���� Pagaidiet! Haimē iesaucās. Man ar jums jārunā. Viņ� pavadīja Meganu līdz vestibila stūrim, kur viņi varēja būt divatā. Runājot par rītdienu�
-Jā?
Viņa zināja, ko Haimē jautās. Bet viņa nezināja, ko atbildēs. �Esmu mainījusies,�Megana domāja. �Agrāk biju tik ne�aubīgi pārliecināta par savu dzīves ceļu. Biju dro�a, ka man ir viss, ko vēlos. �
Haimē jau bija uzdevis jautājumu.
-��� Jūs īsti nemaz nevēlaties atgriezties klosteri, vai ne?
�Vai es to gribu?"
Viņ� gaidīja atbildi.
�Man pret viņu jābūt godīgai, � Megana apņēmās. Viņa ieskatījās vīrietim acis un teica:
-���� Pati nezinu, ko gribu, Haimē. Esmu apjukusi.
Viņ� pasmaidīja. Tad vilcinādamies, uzmanīgi izvēlo�ties vārdus, sacīja:
-��� Megana� �is kar� drīz būs beidzies. Mēs sasniegsim to, ko vēlamies, jo tauta mūs atbalsta. Es nevaru lūgt jūs dalīties ar mani briesmās, bet es gribētu, lai jūs mani gaidāt. Man Francijā dzīvo krustmāte. Pie viņas jūs būsiet dro�ībā.
Megana ilgi skatījās Haimē sejā, pirms saņēmās at�bildēt.
-Ilaimē� Dodiet man laiku apdomāties.
-��� Tātad jūs nesakāt nē?
-���� Es nesaku nē, Megana klusi atbildēja.
Neviens no viņiem tajā naktī nevarēja aizmigt. Pārāk daudz bija jāpārdomā un pārāk daudz samezglojumu jāatri�sina.
Megana palika nomodā, lai vēlreiz izdzīvotu pagātni. Lai atgrieztos bērnunamā un klostera patvērumā pavadīta�jos gados. Tad nāca negaidītā izdzī�ana pasaulē, no kuras viņa uz visiem laikiem bija atteikusies. Haimē Miro riskēja ar dzīvību, cīnoties par to, kam ticēja. �Un kam ticu es?� Megana sevi tirdīja. �Kā es vēlos nodzīvot atliku�o mū�u?�
Vienreiz viņa jau bija izdarījusi izvēli. Tagad bija spiesta izvēlēties no jauna. Līdz ritam viņai noteikti jāzina atbilde.
Arī Grasiela domāja par klosteri. �Tie bija tik laimīgi, miera pilni gacli. Jutos Dievam tik tuvu. Vai man pietrūks �is izjūtas?�
Haimē prātu nodarbināja Megana. �Viņa nedrīkst at�griezties klosterī. Es gribu, lai viņa būtu man blakus. Ko viņa man atbildēs?�
Rikardo bija pārāk satraukts, lai jautos miegam, viņ� kala plānus kāzām. Baznīca Bajonē�
Fēlikss lauzīja galvu par to, kur likt Amparo līķi. �Lai par to parūpējas Largo Kortess. �
Agri nākamajā rītā visi ceļotāji satikās vestibilā. Haimē piegāja pie Meganas.
-���� Labrīt.
-���� Labrīt.
-��� Vai esat padomājusi par mūsu sarunu?
Visu nakti viņa nebija domājusi ne par ko citu.
-��� Jā, Haimē.
Viņ� ieskatījās sievietei acīs, cenzdamies izlasīt tur atbildi.
-��� Vai jūs gaidīsiet mani?
-���� Haimē�
Tajā brīdī pie viņiem piesteidzās Largo Kortess. Viņ� bija kopā ar kalsnēju vīrieti ap gadiem piecdesmit.
-���� Baidos, ka brokastis ēst nebūs laika, Kortess sacī�ja. -Jums tūlīt jādodas projām. �is ir Hosē Sebriāns, jūsu pavadonis. Viņ� pāri kalniem aizvedīs jūs uz Franciju. Labāka pavadoņa par viņu Sansebastjanā nav.
-������������������ Priecājos ar jums iepazīties, Hosē, Haimē teica.
-���� Kāds ir jūsu plāns?
-���� Sākumā mēs iesim ar kājām, Ilosē Sebriāns skaid�roja grupai. Esmu sarunājis, ka otrpus robe�as mūs gaidīs ma�īnas. Mums jāpasteidzas. Lūdzu, iesim.
Viss pulciņ� izgāja uz ielas, kuru spo�ās saules stari iekrāsoja dzeltenu.
Largo Kortess iznāca ārā, lai viesus pavadītu.
-���� Laimīgu ceļu! viņ� novēlēja.
-��� Paldies par visu, Haimē pateicās. Mēs atgriezīsi�mies, amigo. Agrāk, nekā tu domā.
-���� Mēs iesim uz �o pusi, I Iosē Sebriāns norādīja.
Ceļotāji pagriezās uz skvēra pusi. Un tajā brīdī pilnīgi
negaidīti abos ielas galos iznira kareivji un SUV vīri, no�sprostojot ceļu. Tur stāvēja vismaz ducis kaujinieku, visi pamatīgi bruņoju�ies. Viņus vadīja pulkve�i Ramons Akoka un Falje Sostelo.
Haimē, meklējot atkāp�anās ceļu, pameta a�u mirkli uz jūras pusi. Bet arī tur jau nāca kādi desmit karavīri. Aizbēgt nebija iespējams. Tātad jācīnās. 1 laimē instinktīvi pielika roku pie iero�a.
-��� Pat nedomā par to, Miro! Citādi mēs jūs visus ap�au�sim uz vietas! atskanēja pulkve�a Akokas uzsauciens.
Haimē prāts drud�aini darbojās, meklējot izeju. Kā Akoka varēja zināt, kur viņi apmetu�ies? Viņ� pagriezās un ieraudzīja viesnīcas durvīs stāvam Amparo, viņas sejā atspoguļojās dziļas skumjas.
-��� Velns un elle! Es domāju, tu� Fēlikss nolamājās.
-���� Es iedevu viņai miegazāles. Tām vajadzēja padarīt to sievi�ķi nekaitīgu, līdz mēs tiekam pāri robe�ai.
-���� Maita!
Pulkvedis Akoka tuvojās savam pretiniekam.
-���� Viss beidzies. Atbruņot viņu! viņ� pavēlēja vie�nam no saviem vīriem.
Fēlikss un Rikardo skatījās uz Haimē, gaidīdami rīko�jumu, gatavi darīt to, ko vadonis uzskatīs par labu. Bet viņ�, papurinājis galvu, negribīgi atdeva ieroci, un viņa paraugam sekoja Fēlikss un Rikardo.
-���� Ko tu ar mums darīsi? Haimē jautāja.
Vairāki garāmgājēji bija apstāju�ies un noskatījās vi�ņos.
Pulkve�a Akokas balss skanēja skarbi.
-������ Tevi un tavu slepkavnieku bandu mēs vedīsim
atpakaļ uz Madridi. Jūs, kā pēc likuma pienākas, tiesās kara tribunāls, un tad jūs tiksiet pakārti. Ja es varētu darīt pēc sava prāta, es jūs pakārtu uzreiz.
-��� Laid klostera māsas vaļā, Haimē sacīja. Viņām ar mums nav nekā kopīga.
-��� Viņas ir līdzdalībnieces. Līdz ar to tādas pa�as no�ziedznieces kā jūs.
Pulkvedis Akoka pagriezās un deva signālu. Karavīri māja, lai pūlis, kur� arvien papildinājās ar skatītājiem, pavirzās malā un ļauj piebraukt trim kravas ma�īnām.
-��� Tu ar saviem rīkļurāvējiem brauksi vidējā ma�īnā, pulkvedis sacīja 1 laimē. Mani cilvēki brauks priek�ējā un aizmugurējā ma�īnā. Viņiem dota pavēle �aut virsū, ja kāds no jums izdarīs kaut vienu aizdomīgu kustību. Vai sapratāt?
Haimē pamāja ar galvu.
Pulkvedis Akoka iespļāva savam nāvīgajam ienaidnie�kam sejā.
-���� Labi. Ma�īnā!
Tagad pūlis jau bija stipri pieaudzis, un to pār�alca neapmierināta murdē�ana.
Amparo stāvēja uz viesnīcas sliek�ņa un vienaldzīgi noskatījās, kā, ar automātiem bruņotu karavīru apsargāti, kravas kastē kāpj Haimē, Megana, Grasiela, Rikardo un Fēlikss.
Pulkvedis Sostelo piegāja pie pirmās ma�īnas �ofera.
-����� Mēs brauksim tie�i uz Madridi. Pa ceļam nekur neapstāsimies.
-��� Jā, pulkvedi.
Abos ielas galos bija sanācis krietns daudzums ļau�u, lai redzētu, kas �eil notiek. Pulkvedis Akoka jau kāpa iek�ā pirmajā ma�īnā.
-����� Paejiet malā! viņ� uzsauca priek�ā stāvo�ajiem cilvēkiem.
No sānieliņām joprojām plūda ļaudis.
-���� Kustieties! Akoka uzkliedza. Nost no ceļa!
Tomēr cilvēki vēl nāca un nāca, vīri platām batiku chapellas galvā. It kā viņi paklausītu kādam neredzamam aicinājumam. �Haimē Miro nokļuvis nelaimē." Viņi nāca no veikaliem un mājām. Sievietes pameta mājas darbus un steidzās laukā uz ielas. Veikalnieki, kas grasījās vērt vaļā veikalus, padzirdēju�i jaunumus, metās uz viesnīcu. Un ļau�dis joprojām nāca klāt. Mākslinieki, santehniķi, ārsti, mehā�niķi, tirgotāji un studenti, daudzi bija paņēmu�i līdzi �aute�nes, bises, cirvjus un izkaptis. Viņi bija baski, un �ī bija viņu dzimtā zeme. Viss sākās ar da�iem garāmgājējiem, tad jau bija sanācis simt cilvēku, un pāris minū�u laikā pūlis samil�za līdz tūksto�iem, ļaudis piepildīja ietves un ielas, pilnībā aplencot smagās ma�īnas. Viņi visi draudīgi klusēja.
Pulkvedis Akoka izmisis vēroja milzīgo ļau�u masu.
-��� Vācieties visi projām, citādi mēs sāksim �aut! viņ� iekliedzās.
Haimē viņam uzsauca:
-���� Es to neieteiktu! �ie cilvēki tevi ienīst par to, ko tu gribi viņiem nodarīt. Viens mans vārds, un viņi saplosīs tevi un tavus pakalpiņus gabalos. Tu esi aizmirsis vienu, pulkvedi. Sansebastjana ir basku pilsēta. Mana pilsēta. Viņ� pagriezās pret saviem biedriem. Kāpjam ārā.
Haimē palīdzēja Meganai izkāpt, un pārējie viņiem sekoja. Akoka, dusmās sastingu�u seju, bezpalīdzīgi no�skatījās.
Pūlis, naidīgs un kluss, gaidīja. Haimē piegāja pie pulkve�a.
-���� Ņem savas ma�īnas un taisies, ka tiec, uz Madridi.
Akoka palūkojās apkārt uz ļau�u drūzmu, kas aizvien
vēl pieņēmās pla�umā.
-���� Es� tu netiksi sveikā cauri, Miro.
-���� Esmu jau ticis. Un tagad lasies projām. Viņ� ie�spļāva Akokam sejā.
Pulkvedis krietnu brīdi vērās basku vadonī, viņa acis gailēja nāvīgs naids. �Tā tas nedrīkst beigties, � viņ� izmisis domāja. �Uzvara bija tik tuvu. Tas ir mats. "Viņ� apzinājās,
ka �āds iznākums nenozīmē tikai zaudējumu, bet vēl daudz ko ļaunāku. Tas bija nāves spriedums. Madridē viņu sagaidīs OPIJSMUNDO. Akoka raudzījās uz ļau�u jūru, kas viļņojās apkārt. Viņam nebija izvēles.
Viņ� pagriezās pret �oferi. Kad pulkvedis ierunājās, balss viņam niknumā bija aizsmakusi.
-���� Braucam projām.
Pūlis atkāpās un skatījās, kā karavīri sarāpjas ma�īnās. Pēc brī�a tās sāka lēnām braukt, un ļaudis neprātīgi uzga�vilēja. Sākumā viņi slavināja Haimē Miro, tad gaviles kļu�va arvien skaļākas, drīz tās pārauga priekā par brīvību, par cīņu pret tirāniju un drīzo uzvaru, namu sienas vibrēja no �o sajūsmas saucienu skaļuma.
Divi pusaud�i klaigāja līdz aizsmakumam. Tad pagrie�zās viens pret otru.
-���� Stāsimies EJA.
Kāds pavecāks pāris stāvēja apskāvies, un sieviete ierunājās:
-��� Varbūt viņi atdos mums atpakaļ fermu.
Vecs vīrs stāvēja viens pats pūli un ar acīm pavadīja aizbrauco�ās ma�īnas.
-���� Kādu dienu viņi atgriezīsies, viņ� no�ukstēja.
Haimē saņēma Meganas roku.
-������ Viss beidzies. Mēs esam brīvi. Pēc stundas jau būsim pāri robe�ai. Aizvedī�u tevi pie savas krustmātes.
Viņa ieskatījās vīrietim acīs.
-���� Haimē�
Cauri pūlim spiedās kāds vīrietis, viņ� steidzās nokļūt pie Meganas.
-����� Atvainojiet! viņ� aizelsies sauca. Vai jūs esat māsa Megana?
Viņa pagriezās.
-Jā.
Vīrietis izdvesa atvieglojuma nopūtu.
-����� Pamatīgi nopūlējos, kamēr jūs atradu. Mani sauc Alans Takers. Vai varētu ar jums pārmīt kādu vārdiņu?
-Jā.
-��� Zem �etrām acīm.
-���� Piedodiet. Mēs dodamies�
-���� Lūdzu. Tas ir ļoti svarīgi. Esmu atbraucis pie jums no pa�as Ņujorkas.
Megana apjukusi vērās sve�ajā.
-���� Pie manis? Es nesaprotu. Kāpēc�?
-��� Ja veltīsiet man bridi laika, es jums visu paskaid�ro�u.
Sve�inieks saņēma Meganu aiz rokas un, bērdams vārdus ātri kā pupas, veda viņu projām pa ielu. Vienu reizi viņa pameta skatienu atpakaļ uz Haimē Miro, kas stāvēja un gaidīja viņu.
Meganas saruna ar Alanu Takeru apgrieza viņas dzīvi ar kājām gaisā.
-��� Sieviete, kuru es pārstāvu, gribētu ar jums tikties.
-���� Es nesaprotu. Kāda sieviete? Ko viņa no manis grib?
�Kaut es to zinātu!� Alans Takers nodomāja.
-���� Es nedrīkstu jums to teikt, bet viņa jūs gaida Ņu�jorkā.
Tas bija bezjēdzīgi. �Tā noteikti ir kļūda.�
-��� Vai esat pārliecināts, ka runājat ar pareizo cilvēku� māsu Meganu?
-Jā. Ta�u jūsu vārds nav Megana, bet Patricija.
Un piepe�i zibenim līdzīgā uzliesmojumā viņa sapra�ta. Pēc visiem �iem gadiem piepildījās viņas fantāzijas. Beidzot viņa uzzinās, kas ir patiesībā. Jau doma vien par to izraisīja sajūsmu� un biedēja.
-���� Kad� kad man jābrauc? Pēk�ņi rīkle bija izkaltusi, viņa ar mokām spēja izteikt �os vārdus.
�Gribu, lai jūs pēc iespējas ātrāk noskaidrojat, kur viņa ir, un atvedat �urp. �
-��� Tūlīt. Es jums sadabū�u pasi.
Viņa pagriezās un redzēja, ka viesnīcas priek�ā stāv un viņu gaida Haimē.
-���� Atvainojiet mani uz brīdi.
Kā apreibusi viņa gāja pie Haimē. Meganai �ķita, ka tas viss notiek sapni.
-��� Vai tev kaut kas kait? viņ� jautāja. Vai tas vīrietis tev dara pāri?
-���� Nē. Viņ�� nē.
Haimē saņēma Meganas roku.
-����� Gribu, lai tu tagad nāc man līdzi. Mēs saderam kopā, Megana.
�Jūsu vārds nav Megana, bet Patncija. "
Viņa raudzījās Haimē glītajā sejā, kas atspoguļoja gri�basspēku, un domāja: �Es gribu būt ar viņu kopā. Bet mums jāpagaida. Vispirms man jāuzzina, kas esmu.�
-���� Haimē� Es gribu būt kopā ar tevi. Bet man pirms tam vēl kaut kas jāpadara.
Noraizējies viņ� lūkojās Meganā.
-��� Tu dosies projām?
-���� Uz neilgu laiku. Bet es atgriezī�os.
Viņ� krietnu brīdi skatījās mīļotajā sievietē, tad lēnām pamāja ar galvu.
-���� Labi. Tu mani atradīsi caur Largo Kortesu.
-���� Es atgriezī�os pie tevis. Es apsolu.
Un viņa tā patie�ām domāja. Bet tas bija pirms tik�anās ar Elenu Skotu.
-��� Deus Israel conjungat vos; et ipse sit vobiscum, qui, misertus est duobus unicis� plenius benedicere te� Israēla Dievs jūs savieno, un Viņ� būs pie jums� un tagad, Kungs, liec viņiem pateikties Tev pilnīgāk. Svētīti tie, kas mīl To Kungu, kas staigā Viņa ceļos. Slava�
Rikardo novērsa skatienu no priestera un palūkojās uz blakus stāvo�o Grasielu. "Man bija taisnība. Viņa ir vis�skaistākā līgava visā pasaulē. �
Grasiela stāvēja klusa un domīga un klausījās, kā ga�rīdznieka vārdi atbalsojas velvētajā baznīcā. �ajā vietā val�dīja miers. Līgavai �ķita, ka te sanāku�i rēgi no pagātnes, visi tie tūksto�i cilvēku, kas paaudzi pēc paaudzes meklē�ju�i piedo�anu, piepildījumu un prieku. Baznīca tik ļoti atgādināja klosteri. �Man ir tāda sajūta, it kā es atkal būtu pārnākusi mājās," viņa domāja. "It kā es te būtu piederīga. "
-��� Exaudi nos, omnipotens et misericors Deus; ut, quod nostro ministratur officio, tua benedietione potins impleatur Per Dominum� Uzklausi mūs, Visuvarenais un �ēlsirdīgais Dievs, lai tas, ko esam izdarīju�i, Tev kalpo�jot, tiek pārpārēm piepildīts ar Tavu svētību�
�Viņ� mani ir svētījis vairāk, nekā esmu pelnījusi. Kaut es būtu Viņa vērta. ��
-����� In te speravi, domine: dixi: Tu es Deus meus: in
manibus tuis t-empora mea� Uz Tevi, ak Kungs, esmu cerējis; es teicu, Tu esi mans Dievs, mans mū�s ir Tavās rokās�
�Manas dienas ir Tavās rokās. Es devu svinīgu zvērestu veltīt visu mū�u Dievam."
-���� Suscipe, quaesumus, Dominē, pro saera connubii lege munus oblatum� Saņem, mēs lūdzam Tevi, ak Kungs, ziedojumu, ko mēs Tev pienesam par mūsu svētī�tajām laulības saitēm�
�ie vārdi likās atbalsojamies Grasielas domās. Viņai �ķita, ka laiks apstājies.
-��� Deus qui potestate virt utis tuae de nihilo cunctafecisti� Ak Dievs, kas ar Savu visvareno spēku radījis visas lietas no nekā� Ak Dievs, kas svētījis laulību, lai parādītu Kristus savienību ar baznīcu� paskaties Savā �ēlastībā uz Savu kalponi, kuru salaulās un kura lūdzas aizsardzību un spēku no Tevis�
�Bet kā Viņ� var parādīt man �ēlastību, ja es Viņu nododu?"
Piepe�i Grasielai kļuva grūti elpot. �ķita, sienas spie�as viņai virsū.
-��� Nihil in ea ex actibus suis ille auetorpraevaricationis usurpet� Lai grēka radītājs nedarītu viņā savus ļaunos darbus�
Tajā brīdī viņa saprata. Viņa jutās tā, it kā no pleciem būtu noņemta milzu nasta. Sirdi piepildīja pacilājo�s, neiz�sakāms prieks.
-���� Lai viņa iegūst debesu valstības mieru. Mēs lūdzam Tevi svētīt �o laulību un� priesteris sacīja.
-��� Es jau esmu salaulāta, Grasiela skaļi paziņoja.
Visi satriekti klusēja. Rikardo un priesteris cie�i skatī�jās līgavā. Rikardo bija nobālējis.
-���� Grasiela, ko tu�?
Viņa saņēma līgavaiņa roku un maigi sacīja:
-��� Piedod, Rikardo.
-���� Es� es nesaprotu. Vai� vai tu mani vairs nemīli?
Grasiela papurināja galvu.
-����� Es mīlu tevi vairāk par savu dzīvību. Bet mana dzīve vairs nepieder man. Es jau sen to esmu atdevusi Dievam.
-���� Nē! Es nevaru ļaut tev upurēt savu�
-��� Mīļais Rikardo� Tas nav upuris. Tā ir svētība. Klos�terī es pirmo reizi mū�ā atradu mieru. Tu piederi pasau�lei, no kuras es atteicos� tu esi pats labākais. Bet es patie�ām no tās esmu atteikusies. Man jāatgrie�as savā pasaulē.
Priesteris klusēdams stāvēja un klausījās.
-���� Lūdzu, piedod man par tām sāpēm, ko nodaru tev, bet es nevaru atteikties no saviem solījumiem. Tad es nodotu visu, kam ticu. Tagad es to saprotu. Es nemū�am nedarītu tevi laimīgu, jo pati nevarētu būt laimīga. Lūdzu, saproti.
Rikardo satricināts skatījās līgavā un nespēja parunāt. It kā viņā kaut kas būtu nomiris.
Grasiela lūkojās viņa nelaimīgajā sejā, un viņai Rikar�do dēļ sāpēja sirds. Viņa noskūpstīja Rikardo uz vaiga.
-����������������� Es mīlu tevi, viņa asaru pilnām acīm klusi sacīja.
-���� Es lūg�u par tevi Dievu. Es lūg�u par mums abiem.
Kādā piektdienā vēlā vakara stundā pie Arandas de Duero hospitāļa uzņem�anas nodaļas durvīm piebrauca armijas sanitārā ma�īna. Feld�eris kopā ar diviem policis�tiem formastērpos iegāja iek�ā un vērsās pie nodaļas pār�ziņa, kas sēdēja pie rakstāmgalda.
-������ Mums ir pavēle pārvest Rubio Arsano, sacīja viens no policistiem un sniedza minēto dokumentu.
Pārzinis paskatījās uz to un sarauca pieri.
-����� Diezin vai es drīkstu ļaut jums viņu pārvest. Tas jākārto ar slimnīcas vadītāju.
-���� Labi. Tad sauciet viņu �urp.
Pārzinis vilcinājās.
-��� Ir kāds kavēklis. Priek�nieks nedēļas nogalē izbrau�cis no pilsētas.
-���� Tā nav mūsu darī�ana. Te ir izdo�anas pavēle, ko parakstījis pulkvedis Akoka. Vai gribat zvanīt viņam un pateikt, ka jums viņa pavēles ir vienaldzīgas?
-����������������� Nē, pārzinis steig�us noraidīja �ādu piedāvājumu.
-���� Tas nav vajadzīgs. Teik�u, lai sagatavo Arsano.
Pie pilsētas cietuma, kas atradās pusjūdzi no slimnī�cas, piebrauca policijas ma�īna, un no tās izkāpa divi detektīvi un iegāja ēkā. Viņi devās taisnā ceļā pie de�urē�jo�ā ser�anta.
Viens no vīriem parādīja savu policista �etonu.
-���� Esam ieradu�ies pēc Lūcijas Karmines.
Ser�ants lūkojās detektīvos, kas stāvēja viņa priek�ā.
-���� Man neviens par to neko nav teicis.
Detektīvs nopūtās.
-����� Nolādētā birokrātija! Kreisā roka nezina, ko dara labā.
-���� Parādiet man pārvieto�anas pavēli.
Detektīvs pasniedza de�urantam prasīto.
-���� Parakstījis pulkvedis Akoka, ko?
-���� Tie�i tā.
-���� Uz kurieni jūs ieslodzīto vedīsiet?
-����� Uz Madridi. Pulkvedis pats personiski grib jaun�kundzīti nopratināt.
-���� Ak tā? Ziniet, es labāk pats viņam to pajautā�u.
-���� Nav nekādas vajadzības, detektīvs iebilda.
-���� Kungs, mums dots rīkojums stingri uzmanīt �o dā�mu. Itālijas valdība no laimes, ka dabūs viņu atpakaļ, jau sasniegusi orgasmu. Ja pulkvedim Akokam �ī Karmine nepiecie�ama, viņam tas man būs jāpasaka.
-��� Jūs velti �ķie�at laiku un�
-���� Laika man, amigo, netrūkst. Toties man nav otras galvas, ja es �itās lietas dēļ zaudēju pa�reizējo. Viņ� pacēla klausuli un sacīja: Savienojiet mani ar pulkvedi Akoku Madridē.
-��� Jēziņ! detektīvs iesaucās. Sieva mani nogalinās, ja atkal nokavē�u vakariņas. Turklāt pulkvedis dro�i vien nemaz nav savā kabinetā un�
Uz galda iezvanījās telefons. Ser�ants pacēla klausuli.
-���� Pulkve�a kabinets, kāda balss sacīja.
Ser�ants uzmeta detektīviem triumfējo�u skatienu.
-���� Hallo. �eit de�urējo�ais ser�ants no Arandas de Duero cietuma. Man jārunā ar pulkvedi Akoku.
Viens no detektīviem nepacietīgi paskatījās pulkstenī.
-����� iMierda! Man ir svarīgākas lietas darāmas, nekā stāvēt te un�
-���� Hallo! Pulkvedis Akoka?
Balss no klausules bija dzirdama visā telpā.
-Jā. Kas par lietu?
-����� Pulkvedi, pie manis ieradu�ies divi detektīvi, kuri apgalvo, ka jūs esat licis aizvest pie jums kādu ieslodzīto.
-���� Lu�iju Karmīni?
-��� Jā, pulkvedi.
-��� Vai viņi parādīja jums manis parakstītu rīkojumu? -Jā, pulkvedi. Viņi�
-��� Tad, sasodīts, kāda velna pēc jūs vēl traucējat mani? Atlaidiet viņu.
-���� Es tikai domāju�
-���� Nedomājiet. Izpildiet pavēles.
Un savienojums pārtrūka.
Ser�ants norīstījās.
-���� Vin�� ē�
-��� Viņ� ir dikti nervozs, ko? Detektīvs smaidīja. Ser�ants piecēlās un pūlējās atgūt pa�cieņu.
-��� Tūlīt lik�u Karmini atvest.
Ieliņā aiz cietuma kāds mazs zēns skatījās, kā telefona stabā uzrāpies vīrietis atvieno no vada spaili un rāpjas zemē.
-��� Ko tu dari? zēns jautāja.
Vīrs sabu�ināja zēnam matus.
-��� Izpalīdzu draugam, muchachd. Izpalīdzu draugam.
Trīs stundas vēlāk kādā nomaļā lauku mājā Spānijas ziemeļos atkal satikās Lūcija Karmine un Rubio Arsano.
Akoku pulksten trijos naktī pamodināja telefona zvans. Klausulē atskanēja pazīstamā balss.
-��� Komiteja vēlētos ar jums tikties.
-Jā, kungs. Kad?
-����� Tūlīt, pulkvedi. Pēc stundas jums pakaļ atbrauks limuzīns. Lūdzu, esiet gatavs.
-��� Jā, kungs.
Pulkvedis nolika klausuli, apsēdās uz gultas malas, tad aizsmēķēja cigareti un ļāva dūmiem dziļi iesūkties plau�ās� tf.
�Pēc stundas jums pakaļ cM>rauks limuzīns. Lūdzu, esiet gatavs. �
Viņ� būs gatavs.
Akoka iegāja vannasistabā un rūpīgi apskatīja sevi spogulī. Viņ� skatījās acīs sakautam vīram.
"Bet es biju uzvarai tik tuvu, � viņ� ar rūgtumu domāja. �Tik tuvu. �
Pulkvedis Akoka sāka skūties, viņ� to darīja ļoti uz�manīgi. Pēc tam kad bija beidzis, viņ� ilgi mazgājās karstā du�ā un izvēlējās apģērbu, ko vilkt mugurā.
Tie�i pēc stundas viņ� piegāja pie ārdurvīm un pēdējo reizi pārlaida skatienu mājai, kuru par to nebija ne mazāko �aubu nekad vairs neredzēs. Protams, nekā�das tik�anās nebūs. Viņiem ar pulkvedi Akoku nekas vairs nav apsprie�ams.
Mājas priek�ā gaidīja gar� melns limuzīns. Pulkvedim tuvojoties, atvērās ma�īnas durvis. Divi vīri sēdēja priek�ā un divi aizmugurē.
-���� Kāpiet iek�ā, pulkvedi.
Viņ� dziļi ievilka elpu un iekāpa ma�īnā. Nākamajā mirklī tā aiztraucās melnajā naktī.
�Tas ir kā sapnis, � Lūcija domāja. �Skatos laukā pa logu un redzu �veices Alpus. Es patie�ām esmu te. �
Haimē Miro bija sarunājis pavadoni, kura uzdevums bija dro�i nogādāt Lu�iju Cīrihē. Un viņa te bija ieradusies vēlu iepriek�ējā vakarā.
"No rīta ie�u uz�\jiv\" banku.�
�ī doma darīja viņu nervozu. Un ja nu atgadījies kaut kas slikts? Ko tad, ja naudas tur vairs nav? Ko tad, ja�?
Kad virs kalniem iekrāsojās rītausmas pirmās gaismas svēdras, Lu�ija aizvien vēl bija nomodā.
Da�as minūtes pirms deviņiem viņa iznāca no viesnī�cas �Baurau Lac� un stāvēja pie bankas, gaidīdama, kad to vērs vaļā.
Laipna izskata pusmū�a vīrietis atslēdza bankas durvis.
-���� Lūdzu, nāciet iek�ā. Ceru, ka neesat gaidījusi ilgi. "Tikai da�us mēne�us, "Lūcija sevī paironizēja.
-���� Nē. Nepavisam.
Vīrietis ieveda viņu iek�ā.
-���� Ar ko varu pakalpot?
�Padariet mani bagātu. �
-���� Manam tēvam jūsu bankā ir konts. Viņ� lūdza mani ierasties un� un to pārņemt.
-��� Vai kontam ir numurs?
-Jā.
-��� Vai varu to uzzināt, lūdzu?
-������ B2A149207.
Ierēdnis pamāja ar galvu.
-��� Vienu mirklīti, lūdzu.
Lu�ija skatījās, kā vīrietis pazūd dibenplānā redzamajā seifu telpā. Bankā pamazām sāka ierasties klienti. "Nau�dai turjābūt, � Lu�ija domāja. �Nekas nedrīkst� �
Ierēdnis nāca atpakaļ. Viņa sejā nekas nebija izlasāms.
-���� Konts� jūs teicāt, tas ir uz jūsu tēva vārda?
Lūcijas sirds apmeta kūleni.
-Jā. And�elo Karmine.
Bankas darbinieks brīdi pētīja Lūcijas seju.
-���� Konts reģistrēts uz diviem vārdiem.
Vai tas nozīmē, ka viņa nedabūs no tā naudu?
-���� Kāds� Viņa ar grūtībām spēja parunāt. Kāds ir otrs vārds?
-���� Lu�ija Karmine.
Un tajā brīdī viņa zināja, ka viņai pieder visa pasaule. Kontā bija mazliet vairāk par trīspadsmit miljoniem dolāru.
-���� Kā jūs vēlēsieties tos izņemt? virs jautāja.
-���� Vai varat pārskaitīt naudu uz kādu no jūsu sadarbī�bas bankām Brazīlijā? Riode�aneiro?
-����� Protams. �opēcpusdien jums ar kurjeru nosūtīsim dokumentus.
Cik tas bija vienkār�i!
Nākamā iestāde, kur Lu�ija iegriezās, bija ceļojumu birojs turpat blakus viesnīcai. Tā logā liels plakāts rek�lamēja ceļojumu uz Brazīliju.
�Tā ir laba zīme, � Lu�ija laimīga nodomāja. Un gāja iek�ā.
-���� Ar ko varu pakalpot?
-���� Es gribētu iegādāties divas biļetes uz Brazīliju.
��ajā zemē nav likuma par noziedznieku izdo�anu. �
Viņa nevarēja vien sagaidīt, kad varēs izstāstīt Rubio,
cik viss labi veicies. Viņ� Biaricā gaidīja Lūcijas zvanu. Viņi uz Brazīliju dosies kopā.
-���� Tur mēs varēsim mierīgi dzīvot līdz mū�a galam, viņa bija sacījusi.
Beidzot viss bija nokārtots. Pēc visiem piedzīvoju�miem un briesmām� tēva un brāļu apcietinā�ana un viņas atriebība Benito Patasam un tiesnesim Bu�etam� bēg�ana no policijas un slēp�anās klosterī� Akokas vīru iebrukums un viltus mūks� Ilaimē Miro, māsa Terēza un zelta krusts� un Rubio Arsano. Pāri visam mīļais Rubio. Cik rei�u viņ� Lūcijas dēļ riskējis ar dzīvību? Viņ� izglāba viņu no karavīru nagiem me�ā� no trakojo�iem ūdeņiem pie ūdenskrituma� no kau�ļiem Arandas de Duero krodziņā. Iedomājoties Rubio, Lūcijai kļuva silti ap sirdi.
Atgriezusies viesnīcas numurā, viņa pacēla telefona klausuli un gaidīja, kad atsauksies operators.
�Gan jau viņ� atradīs, ar ko Riode�aneiro nodarboties. Ar ko? Ko viņ� tur darīs? Viņ� visticamāk, vēlēsies nopirkt fermu ārpus pilsētas. Bet ko tādā gadījumā darī�u es?�
-���� Numuru, lūdzu? atskanēja operatora balss.
Lu�ija sēdēja, nenovēr�ot skatienu no Alpu sniegota�
jām virsotnēm. �Mums arRubio ir at�ķirīgi dzīvesveidi. Mēs dzīvojam at�ķirīgās pasaulēs. Es esmu And�elo Kannines meita. �
-���� Numuru, lūdzu?
�Viņ� ir zemnieks. Un �o darbu viņ� mīl. Kā es varu
>��������������������������������������������������������������������������������������������������� > viņu no tā atraut? Es nevaru viņam to nodarīt. �
Operators kļuva nepacietīgs.
-��� Vai varu jums palīdzēt?
Lu�ija lēnām atbildēja:
-���� Nē. Nē, paldies. Un nolika klausuli.
Agri nākamajā rītā viņa iekāpa aviosabiedrības "Sivissair� lidma�īnā, kas devās uz Riode�aneiro.
Lu�ija bija viena.
Viņām bija paredzēts satikties Hiēnas Skotas greznā pilsētas nama dzīvojamā istabā. Saimniece staigāja �urpu turpu pa telpu, gaidīdama, kad ieradīsies Alans Takers ar meiteni. Nē. Ne meiteni. Sievieti. Mūķeni. Kāda viņa būs? Kādu dzīvi viņa būs nodzīvojusi? "Ko es viņai esmu no�darījusi?"
Istabā ienāca sulainis.
-�� Kundze, ieradu�ies viesi.
Elena dziļi ievilka elpu.
-�� Ved viņus iek�ā.
Pēc brī�a ienāca Megana un Alans Takers.
"Skaistule, "Elena nodomāja.
-�� Skotas kundze, �ī ir Megana. Takers smaidīja.
Elena paskatījās vīrietī un sacīja:
-�� Jūs man vairs nebūsiet vajadzīgs. �ajos vārdos izskanēja tāds draudīgs beigu akords.
Un Takera smaids pagaisa.
-�� Uz redzē�anos, Taker.
Brīdi viņ� neziņā vēl pastāvēja, tad pamāja ar galvu un izgāja. Takers nekādi nespēja tikt vaļā no sajūtas, ka kaut ko palaidis garām. Kaut ko svarīgu. �Par vēlu, � viņ� nodomāja. "Sasodīts, pārvēlu.�
Elena Skota pētīja Meganu.
-���� Lūdzu, sēdieties,
Megana apsēdās, un abas sievietes lūkojās viena otrā.
�Viņa ir līdzīga mātei, � Elena domāja. �Izaugusipar skaistu sievieti. "Viņa atcerējās drausmīgo nakti, kad notika avārija, negaisu un dego�o lidma�īnu.
�Tu teici, ka viņa mirusi� Mēs noteikti kaut ko varam darīt. Pilots sacīja, ka atrodamies netālu no Avilas. Tur noteikti ir daudz tūristu. Nav nekāda iemesla, kāpēc pa�mesto bērnu saistītu ar lidma�īnas avāriju� Mēs atstāsim viņu pie kādas jaukas lauku mājas pilsētas nomalē. Kāds viņu adoptēs, un meitene tur dzīvos laimīga� Tev jāizvē�las, Mailo. Tu vari paturēt mani vai atliku�o mū�u strādāt savā brāļa bērna labā. �
Un tagad pagātne atgriezusies. No kuras vietas lai
sāk?
-��� Esmu Elena Skota, �Scott Industries� prezidente. Vai esat par tādu kompāniju dzirdējusi?
-���� Nē.
"Protams, viņa nevar būt par to dzirdējusi, � Elena sevi norāja.
Tomēr būs grūtāk, nekā viņa paredzējusi. Viņa bija sagudrojusi pasaciņu par senu ģimenes draugu, kur� no�miris un kuram viņa apsolījusi parūpēties par viņa meitu� bet brīdī, kad Elena pirmo reizi ieraudzīja Meganu, viņa saprata, ka tas neies cauri. Viņai nebija izvēles. Atlika tikai paļauties, ka Patricija Megana neizpostīs viņus visus. Elena domāja par to, ko nodarījusi pretī sēdo�ajai sievietei, un acīs saplūda asaras. �Nu jau ir par vēlu rau�dāt. Pienācis laiks izpirkt vainu. Pienācis laiks atklāt pa�tiesību. �
Elena Skota pieliecās Meganai tuvāk un saņēma viņas roku.
-��� Man jums kaut kas jāizstāsta, viņa klusi sacīja.
Tas notika pirms trim gadiem. Pirmajā gadā, kad Elena vēl nebija tik slima un varēja darboties, viņa Meganu
ņēma zem sava spārna. Jaunā sieviete sāka strādāt �Scott Industries�, un viņas spējas un saprāts bija iepriecināju�i Elenu, dodot viņai jaunu skatījumu uz pasauli un spēku dzīvot.
-������������������� Tev būs jāstrādā smagi, Elena bija brīdinājusi.
-����� Tu mācīsies, tāpat kā man bija jāmācās. Sākumā būs grūti, bet vēlāk kompānija kļūs par tavu dzīvi.
Tā arī bija.
Megana strādāja garas stundas, un neviens no padota�jiem nespēja turēt viņai līdzi.
-���� Tu ierodies savā kabinetā katru rītu �etros un strādā visu dienu. Kā tu to vari?
Megana tikai smaidīja un domāja: �Ja es gulētu lidz �etriem klosteri, māte Betīna mani rātu. �
Elena Skota bija aizgājusi viņsaulē, bet Megana jopro�jām mācījās un vēroja, kā aug viņas kompānija. Viņas kompānija. Elena bija Meganu adoptējusi. Lai mums ne�vienam nav jāskaidro, kāpēc tu esi Skota, � viņa mēdza teikt. Bet viņas balsī skanēja lepnums.
�Kāda ironija, ��Megana domāja. �Visosgarajos bērnu�nama gados neviens mani neadoptēja. Un tagad to izdara manis pa�as ģimene. Dievam ir brīni�ķīga humora izjūta. �
Ma�īnu, ar kuru pēc bankas aplaupī�anas vajadzēja bēgt projām, vadīja organizācijā nesen ienācis puisis, un �is fakts f laimē Miro darīja nemierīgu.
-Ja nu viņ� aizbrauc un pamet mūs likteņa varā?
-�� Nomierinies. Viņ� ir manas māsīcas svainis. Viss būs kārtībā. Viņ� jau sen lūdzas, lai paņemam viņu kādā uzde�vumā.
-�� Man ir slikta nojauta. I laimē palika pie sava.
Viņi jau laikus pēcpusdienā bija ieradu�ies Seviljā un pārbaudīju�i kādu pusduci banku, līdz izvēlējās saviem nolūkiem atbilsto�āko. Banka bija maza, tā atradās nelielā sānieliņā, kur satiksme nebija pārāk dzīva, turpat netālu bija fabrika, kuras strādnieki te noguldīja naudu. Viss �ķila nevainojami. Tikai tas �oferis.
-�� Vai viņ� ir vienīgais, kas dara tev raizes? Fēlikss jautāja.
-�� Nē.
-� Kas tad vēl?
Uz �o jautājumu bija grūti atbildēt.
-�� Sauc to par priek�nojautu, 1 laimē centās to pateikt viegli, kā sevi izsmejot.
liet Fēlikss atbildi uztvēra nopietni.
-�� Vai gribi operāciju atcelt?
-���� Tāpēc ka man �odien kā vecai sievai trīc bikses? Nē, amigo. Gan jau viss ies kā pa sviestu.
Un sākumā tā ari bija.
Bankā bija kādi se�i apmeklētāji, kurus Fēlikss turēja automāta stobra galā, kamēr Haimē iztīrīja kases atvilkt�nes. Kā pa sviestu.
Kad abi jau devās projām uz ma�īnu, Haimē uzsauca:
-��� Atcerieties, amigos, nauda paņemta cēlam mērķim! Tikai tad, kad viņi iznāca uz ielas, kaut kas nogāja
greizi. Visās malās stāvēja policisti. Ma�īnas �oferis uz ceļiem bija nometies uz ietves, un viņam pie galvas poli�cists turēja pistoles stobru.
-����� Nometiet iero�us! detektīvs uzsauca Haimē un Fēliksam.
Haimē �aubījās tikai sekundes simtdaļu. Tad pacēla ieroci.
Pārveidotais �Boeing 727� lidoja trīsdesmit piecus tūksto�us pēdu virs Lielā kanjona. Diena bija padevusies gara un grūta. �Un vēl nav beigusies, ��Megana nosūrojās.
Viņa lidoja uz Kaliforniju, lai parakstītu dokumentus, kas padarītu �Scott Industries� par miljona akru me�audzes īpa�nieku. Tā pletās ziemeļos no Sanfrancisko. Megana bija panākusi, ka viņai līgums bija daudz izdevīgāks nekā pārdevējiem.
�Pa�i vainīgi, � Megana sevī taisnojās. �Nevajadzēja censties mani apkrāpt. Varu derēt, ka esmu pirmā, kas darījumos viņus uzveikusi. Turklāt esmu nākusi no cistercie�u klostera. � Un viņa skaļi iesmējās.
Pienāca stjuarts.
-���� Skotas jaunkundz, vai drīkstu jums ko piedāvāt?
Viņa ieraudzīja plauktā kaudzi �urnālu un avī�u.
Pēdējā laikā noņem�anās ar �o līgumu bija prasījusi tik daudz laika, ka prese galīgi palikusi novārtā.
-���� Iedodiet man, lūdzu, �The Neiv York Times�.
Raksts bija ievietots pirmajā lappusē un vārda tie�ā
nozīmē ielēca Meganai acīs. Tur bija publicēta arī Haimē Miro fotogrāfija. Avīze vēstīja: �Vakar pēcpusdienā Seviljā bankas aplaupī�anas laikā policija ievainojusi un aizturējusi Haimē Miro, ETA, Spānijas radikālās basku separātistu kustī�bas, vadītāju. Otrs terorists, Fēlikss Karpio, uzbrukumā
nogalināts. Oficiālās varas iestādes Miro meklēja kop��� Megana izlasīja rakstu līdz galam, tad sastingusi sēdēja pilnīgā atmiņu varā. Pagātne �ķita kā tāls sapnis, kas nofo�tografēts caur marles priek�karu, miglaina un nereāla.
��is kar� drīz būs beidzies. Mēs sasniegsim to, ko vēla�mies, jo tauta mūs atbalsta� bet es gribētu, lai jūs mani gaidāt. �
Kaut kad krietni sen viņa bija lasījusi par kādu civili�zāciju, kurā valdījis uzskats ja tu esi izglābis cilvēka dzīvību, tad tu esi par viņu atbildīgs. Viņa Ilaimē bija izglābusi divreiz: pirmo reizi pilī un otru parkā. �Lai tur vai kas, bet es neļau�u viņam mirt tagad. �
Megana paņēma blakus krēslam novietoto telefona klausuli.
-���� Grieziet lidma�īnu apkārt. Mēs braucam atpakaļ uz Ņujorku, viņa sacīja pilotam.
Lagvardijas lidostā Meganu gaidīja limuzīns, un, kad viņa atgriezās savā kabinetā, pulkstenis jau rādija divi no rīta. Kabinetā sēdēja Lorencs Grejs, juniors. Viņa tēvs ilgus gadus bija strādājis par kompānijas juristu un tagad aizgājis pensijā. Dēls bija gudrs un godkārīgs cilvēks.
Megana iesāka bez kādiem ievadiem.
-���� Haimē Miro. Ko tu par viņu zini?
Arī atbilde skanēja nekavējoties.
-����� Basku terorists, ETA vadonis. Ja nemaldos, nupat lasīju, ka viņ� pirms pāris dienām arestēts.
-����� Tie�i tā. Valdība rīkos viņam tiesu. Gribu, lai tur būtu kāds no mūsējiem. Kur� ir labākais aizstāvis mūsu valstī?
-���� Manuprāt, Kērtiss Heimans.
-���� Nē. Viņ� ir pārāk liels d�entlmenis. Mums vajadzīgs kaut kas satrieco�s. Viņa brīdi apdomājās. Dabū Maiku Rozēnu.
-���� Megana, viņ� jau ir nolīgts tuvākajiem simt gadiem.
-���� Dabū viņu. Gribu, lai viņ� uzstājas tiesā Madridē.
Lorencs sarauca pieri.
-���� Mēs nedrīkstam iesaistīties publiskā tiesas procesā Spānijā.
-������� Protams, drīkstam. Amicus curiae. Mēs esam apsūdzētā draugi.
Lorencs brīdi pētīja Meganu.
-������ Vai tev būs iebildumi, ja es uzdo�u personisku jautājumu?
-Jā. Ķeries pie darba.
-���� Darī�u visti iespējamo.
-���� Lerij�
-Jā?
-���� Un neiespējamo arī. Viņas balsī skanēja tērauds.
Pēc divdesmit minūtēm Lorenss Grejs, jaunākais, atkal iesoļoja Meganas kabinetā.
-�������� Maiks Rozens ir pie telefona. Laikam bū�u viņu uzmodinājis. Viņ� grib ar tevi aprunāties.
Megana paņēma klausuli.
-���� Rozena kungs? No sirds priecājos dzirdēt jūsu balsi. Mēs nekad neesam tiku�ies, ta�u jūtu, ka mēs kļūsim ļoti labi draugi. Krietni daudz cilvēku trenē�anās nolūkā iesūdz tiesā �Scott Industries�. Tādēļ es jau labu laiku meklēju juristu, kas varētu uzņemties mūsu prāvo�anās lietas. Man iesniegtajos piedāvājumos atkal un atkal parā�dās jūsu vārds. Dabiski, ka esmu gatava maksāt jums krietnu honorāru par�
-���� Skotas jaunkundz�?
-Jā.
-���� Man nav iebildumu �ad tad papūst ļautiņiem miglu acīs, bet jūs jau man pa�laik piedāvājat necaurredzamu mākoņu blīvu.
-���� Es jūs nesaprotu.
-���� Tad ļaujiet man paskaidrot juristu valodā. Atmetiet to muldē�anu. Pa�laik ir divi naktī. Jūs ta�u nepieņemat cilvēkus darbā pulksten divos naktī.
-���� Rozena kungs�
-���� Maiki. Mēs kļūsim labi draugi, atceraties? Bet starp draugiem jāvalda savstarpējai uzticībai. Lerijs man teica, ka jūs vēloties, lai es dodos uz Spāniju un mēģinu glābt kādu policijas nagos kritu�u basku teroristu.
-���� Viņ� nav terorists� Megana dedzīgi iesaucās, tad aprāvās. Jā.
-���� Kāda ir problēma? Vai viņ� iesūdz tiesā �Scutt In�dustries" tāpēc, ka viņa �autenei iestrēga gailis?
-���� Viņ��
-�������� Piedodiet, draudzenīt. Bet es jums nevarē�u palīdzēt. Man ir tik daudz darba, ka jau pirms se�iem mēne�iem pārtraucu apmeklēt tualeti. Varu ieteikt jums da�us advokātus�
�Nē," Megana nodomāja. �Tu esi vajadzīgs Haimē Miro. � Un piepe�i viņu pārņēma bezpalīdzības izjūta. Spānija atradās pavisam citā pasaulē, citā laikā. Kad Megana atkal ierunājās, viņas balss izklausījās nogurusi.
-����� Labi, neņemiet ļaunā, viņa sacīja. Tas ir dziļi personisks jautājums. Piedodiet, ka tik negaidīti metos jums virsū.
-���� Kas tad nu? Lielu firmu prezidenti jau tā pieradu�i. Dziļi personisks jautājums ir pavisam cita lieta, MegarjS.. Taisnību sakot, es vai beidzos nost aiz ziņkārības, kāpēc �Scolt Industries" grib glābt vienu spāņu teroristu. Vai rīt pusdienlaikā esat brīva?
Viņa bija nolēmusi, ka itin nekādiem kavēkļiem ne�ļaus stāties sev ceļā.
-���� Pilnīgi.
-����� �Le Cirque� pulksten vienos?
Meganai uzreiz uzlabojās oma.
-���� Lieliski.
-���� Rezervējiet galdiņu. Bet man jūs jābrīdina.
-Jā?
-���� Man ir ļoti ziņkārīga sieva.
Viņi satikās restorānā "Le Cirque". Kad Sirio bija ie�rādījis viņiem vietas, Maiks Rozens sacīja:
-Jūs izskatāties daudz labāk nekā fotogrāfijās. To jūs noteikti esat dzirdējusi ne vienu reizi vien.
Rozens bija ļoti maza auguma un nevērīgi ģērbies. Toties viņa prātā nebija itin nekā nevērīga. Par to liecināja acis ar ļoti pētīgu skatienu.
-Jūs esat pamodinājusi manu ziņkārību, Maiks Ro�zens atzinās. Kāpēc jūs interesējaties par Haimē Miro?
Bija daudz ko stāstīt. Pārāk daudz. Un tie�i tāpēc Megana atbildēja tikai ar pāris teikumiem.
-���� I laimē ir mans draugs. Es negribu, ka viņ� mirst.
Rozens paliecās uz priek�u.
-����� �orīt izskatīju avīzēs visu, ko varēju par viņu sa�meklēt. Ja dona Huana Karlosa valdība Miro piespriedīs nāvessodu tikai vienu reizi, viņ� varēs sevi uzskatīt par laimes krekliņā dzimu�u. Viņiem aizsmaks rīkles, lasot apsūdzības rakstu jūsu draugam. Advokāts pamanīja Meganas sejas izteiksmi. Man ļoti �ēl, bet man jābūt atklā�tam. Miro darbojies ārkārtīgi aktīvi. Viņ� aplaupījis bankas, spridzinājis ma�īnas, slepkavojis cilvēkus�
-���� Viņ� nav slepkava. Viņ� ir patriots. Viņ� cīnās par savām tiesībām.
-����� Labi, labi. Es arī viņu uzskatu par varoni. Ko jūs gribat no manis? �
-���� Izglābiet viņu.
-���� Meganit, mēs esam tik labi draugi, ka es jums teik�u baltu patiesību. Pat Jēzus Kristus nespētu glābt Miro. Jūs meklējat brīnumu, kas�
-���� Es ticu brīnumiem. Vai jūs man palīdzēsiet?
Rozens brīdi viņā skatījās.
-���� Pie joda! Draugus jau nelaimē nepamet, vai ne? Vai esat nogar�ojusi pastēti? Esmu dzirdējis, ka te tiekot pa�sniegta ko�ergaļa.
No Madrides pienāca fakss: �Esmu aprunājies ar pus�duci Eiropas advokātu. Viņi atsakās pārstāvēt Miro. Mēģināju, pamatojoties uz amicus curiae, piekļūt proce�
sam pats. Tiesa mani noraidīja. Kaut es varētu izdarīt brīnumus jūsu dēļ, draudzenīt, bet Jēzus vēl nav aug�āmcēlies. Lidoju mājās. Jūs man esat parādā pusdie�nas. Maiks.�
Tiesas procesa sākums bija nolikts uz septiņpadsmito septembri.
-����� Atcel visas manas tik�anās, Megana sacīja savai palīdzei. Man Madridē kārtojamas darī�anas.
-���� Cik ilgi jūs būsiet projām?
-���� Nezinu.
Lidojot pāri Atlantijas okeānam, Megana izstrādāja rīcī�bas stratēģiju. �Kādai iespējai noteiktijābūt, "viņa sprieda. "Man ir nauda un vara. Panākumu atslēga ir premjermi�nistrs. Man viņ� jāsatiek pirms liesas sākuma. Pēc tam būs par vēlu."
Divdesmit �etras stundas pēc iera�anās Madridē Meganai bija norunāta tik�anās ar premjerministru Leopoldo Martinesu. Viņ� uzaicināja vie�ņu pusdienās uz Monkloas pili.
-���� Pateicos, ka tik drīz izbrīvējāt man laiku, Megana izteica savu atzinību. Es zinu, cik jūs esat aizņemts.
Premjerministrs protestējot pacēla roku.
-���� Mana dārgā Skotas jaunkundze, kad uz manu valsti atlido tik ievērojamas kompānijas prezidente un vēlas tik�ties ar mani, es varu justies tikai pagodināts. Lūdzu sakiet, kā varu jums palīdzēt.
-���� Patiesībā esmu �eit ieradusies, lai palīdzētu jums, Megana iesāka. Man ienāca prātā, ka mums Spānijā ir da�as fabrikas, tomēr mēs ne tuvu neizmantojam visu potenciālu, ko jūs varētu mums piedāvāt.
Martiness tagad klausījās ļoti uzmanīgi, un acis viņam mirdzēja.
-Jā?
-����� �Scott Industries" eksperti domā par milzīgu elektro�
nikas ra�otnes atvēr�anu. Tajā strādātu no tūksto� līdz tūksto� piecsimt cilvēku. Un, ja mums veiksies tā, kā es ceru, tad atvērsim vēl papildu rūpnīcas.
-���� Un jūs vēl neesat izlēmusi, kurā valstī atvērsiet �o uzņēmumu?
-����� Tie�i tā. Es personiski domāju par Spāniju, bet, runājot pilnīgi atklāti, Jūsu Ekselence, da�i no maniem tuvākajiem palīgiem nav īsti apmierināti ar pilsoņu tiesību nostādni jūsu valstī.
-���� Ak tā?
-���� Jā. Viņi uzskata, ka pret cilvēkiem, kuru uzskati at�ķiras no valsts oficiālās politikas, izturas pārāk skarbi.
-���� Vai jums ir kāds konkrēts piemērs?
-���� Faktiski ir gan. Haimē Miro.
Premjerministrs neticīgi vērās amerikānietē.
-����� Skaidrs. Un, ja mēs izturēsimies pret Haimē Miro saudzīgi, tad dabūsim elektronikas uzņēmumu un�
-���� Un daudz vairāk, Megana centās pārliecināt Spā�nijas valdības galvu. Mūsu uzņēmumi paceļ dzīves līme�ni jebkurā vietā, kur tie atrodas.
Martiness sarauca pieri.
-���� Baidos, ka ir viena neliela problēma.
-���� Kāda? Mēs visu varam apspriest.
-���� Tas nav apsprie�ams jautājums, Skotas jaunkundz. Spānijas gods nav pārdodams. Jūs nevarat mūs piekukuļot, nopirkt vai iebiedēt.
-��� Ticiet man, es ne�
-Jūs ierodaties te ar savām ubagu dāvanām un cerat, ka varēsiet diktēt mūsu tiesām savus lēmumus? Padomājiet labi, Skotas jaunkundz. Mums nav vajadzīgas fabrikas.
�Esmu visu padarījusi vēl ļaunāku, � Megana krita iz�misumā.
Tiesas process notika labi apsargātā zālē, kurā publi�kai ieeja bija liegta. 'Pie�a ilga se�as nedēļas.
Megana palika Madridē un uzmanīgi sekoja ziņoju�
miem par notikumu norisi. Laiku pa laikam viņai pie�zvanīja Maiks Rozens.
-����� Es zinu, ko jūs pārdzīvojat, draudzenīt. Manuprāt, jums vajadzētu atgriezties mājās.
-���� Es nevaru, Maik.
Viņa mēģināja apciemot Haimē.
-���� Nekādu apmeklētāju. Izņēmumu nav.
Pēdējā tiesas dienā Megana stāvēja pie tiesas ēkas milzīgā pūlī. Pa durvīm iznāca vesels pulks �urnālistu, un Megana apturēja vienu no viņiem.
-���� Pastāstiet, kas tur notika?
-���� Tiesa atzina Miro par vainīgu itin visās izvirzītajās apsūdzībās. Viņam piesprieda garoti.
Dienā, kad Haimē Miro bija paredzēts izpildīt nāves spriedumu, jau piecos no rīta ap Madrides Centrālo cietu�mu sāka pulcēties ļaudis. Civilās gvardes uzceltās barikā�des turēja arvien augo�o pūli otrpus platās ielas, labu gabalu no cietuma dzelzs vārtiem. Bruņoti karavīri un tanki bloķēja vārtus.
Cietuma ēkā priek�nieka Gomesa de la Fuentes kabi�netā notika ārkārtēja apspriede, kurā piedalījās premjermi�nistrs Leopoldo Martiness, jaunais SIJV vadītājs Alonso Sebastjans un cietuma priek�nieka vietnieki I Iuanito Molinass un Pedross Arrango.
Cietuma priek�nieks de la Fuente bija masīva auguma pusmū�a vīrs ar drūmu seju. Savu mū�u viņ� bija pilnībā veltījis tam, lai vestu pie kārtības tos grēkā�us, kurus valdība bija viņam uzticējusi. Molinass un Arrango, viņa daudz pieredzēju�ie palīgi, kopā ar de la Fuenti te bija nostrādāju�i divdesmit gadus.
�obrīd runāja premjerministrs Martiness.
-������ Fs vēlētos zināt, kādus dro�ības pasākumus esat veiku�i, lai nodro�inātu efektīvu Miro nāvessoda izpildi.
Atbildi sniedza priek�nieks de la Fuente.
-���� Esam sagatavoju�ies ikvienai nejau�ībai, Jūsu Ekse�lence. Kā jau Jūsu Ekselence ierodoties būs pamanījis, ap cietumu izvietota vesela rota bruņotu karavīru. Lai ielauz�tos cietumā, būtu nepiecie�ama armija.
-���� Un kā nodro�ināta cietuma teritorija?
-��� Tajā dro�ības pasākumi ir vēl stingrāki. Haimē Miro iemitināts pastiprinātas dro�ības kamerā otrajā stāvā. Citi ieslodzītie no �ā stāva uz laiku pārvietoti citur. Divi apsar�gi stāv pie Miro kameras durvīm, un pa diviem katrā sekcijas galā. Esmu noteicis vispārēju noslēg�anu, tas nozīmē, ka visi ieslodzītie līdz nāvessoda izpildes beigām paliks savās kamerās.
-���� Cikos sods tiks izpildīts?
-����� Tie�i pusdienlaikā, Jūsu Ekselence. Esmu pārcēlis pusdienas uz pulksten vieniem. Tādējādi mums būs pie�tiekami laika, lai iznestu Miro līķi.
-���� Un kā jūs esat paredzēju�i no tā atbrīvoties?
-���� Ievēroju jūsu ieteikumus, Jūsu Ekselence. Miro ap�bedī�ana Spānijā varētu sagādāt valdībai neveiklus brī�us ja baski noziedznieka kapu pārvērstu par svētvietu. Esam sazināju�ies ar Miro krustmāti, kas dzīvo Francijā mazā ciematiņā pie Bajonas. Viņa bija ar mieru krustdēlu ap�bedīt tur.
Premjerministrs piecēlās.
-���� Lieliski. Tad nopūtās. Vēl aizvien domāju, ka pakār�ana pilsētas laukumā būtu piemērotāks sods.
-���� Jā, Jūsu Ekselence. Bet tad es vairs nevarētu uz�ņemties atbildību par pūļa rīcību.
-���� Jums dro�i vien ir taisnība. Labāk nesacelt vairāk nemiera, kā nepiecie�ams. Garote ir sāpīgs un lēns mir�anas veids. Nezinu, vai kāds vispār pelnījis tādu nāvi, bet Haimē Miro gan.
Cietuma priek�nieks de la Fuente ieminējās:
-���� Atvainojiet, Jūsu Ekselence, bet, ja esmu pareizi jūs sapratis, �odien sanāk tiesne�u komisija, lai izskatītu vēl pēdējo apelāciju, ko iesniegu�i Miro aizstāvji. Ja nu ties�ne�i izlemj par labu apsūdzētajam, ko man vajadzētu�?
-��� Tas nenotiks. Nāvessods tiks izpildīts, kā paredzēts, premjerministrs viņu pārtrauca.
Apspriede beidzās.
Pusastoņos pie cietuma vārtiem piebrauca rriaizes ceptuves furgons.
-���� Piegāde.
Viens no sargiem, kas stāvēja pie vārtiem, paskatījās uz �oferi.
-���� Tu esi no jaunajiem, vai ne?
-Jā-
-���� Kur ir Hulio?
-��� Viņ� �odien apslimis.
-��� Tu, amigo, varētu viņam pievienoties.
-���� Ko?
-������ �orīt nekādi pievedumi netiek pieņemti. Atbrauc pēcpusdienā.
-���� Bet katru rītu�
-����� Iek�ā nekas netiek vests, un ārā vedīs tikai vienu. Tagad taisies atpakaļ, griezies riņķī, un tā kā tavas smakas te vairs nebūtu, pirms mani pui�i nav sāku�i nervozēt.
�oferis pārlaida skatienu bruņotajiem karavīriem, kas nenolaida no viņa acis.
-���� Labi. Kā teiksiet.
Sargi skatījās, kamēr �oferis apgrieza ma�īnu un pazu�da ap stūri. Posteņa komandieris ziņoja par gadījumu cie�tuma priek�niekam. Kad �ī epizode tika izmeklēta, atklā�jās, ka īstais �oferis ievietots slimnīcā, jo viņam uzskrējis kāds automobilis, kur� neapstādamies aizbraucis.
Pulksten astoņos otrpus ielas pretī cietumam uzsprāga ma�īnā ievietota bumba, savainojot kādus desmit apkārtējos cilvēkus. Parastos apstākļos sargi pamestu savu posteni, lai izmeklētu starpgadījumu un palīdzētu ievainotajiem. Bet �odien viņiem bija dota stingra pavēle. Sargi palika savās vietās, un kārtības ievie�anai tika atsaukta Civilā gvarde.
Par incidentu nekavējoties ziņoja priek�niekam de la Fuentem.
-���� Viņi nezina, ko lai dara, viņ� teica. Esiet gatavi visādām nejau�ībām.
Deviņos un piecpadsmit minūtēs virs cietuma teritori�jas parādījās helikopters. Uz tā sāniem bija uzkrāsoti vārdi �La Prensa�Spānijas ietekmīgākā dienas laikraksta no�saukums.
Uz cietuma jumta bija izvietoti divi zenītlielgabali. At�bildīgais leitnants māja ar karogu, lai brīdinātu helikoptera apkalpi un prasītu viņu aizvāk�anos. Tomēr pilots ne�klausīja. Leitnants ķērās pie lauka telefona.
-���� Priek�niek, mums virs galvas riņķo helikopters.
-���� Vai ir kādas pazī�anas zīmes?
-���� Tur rakstīts �La Prensa�, ta�u izskatās, ka uzraksts svaigi krāsots.
-���� Iz�auj vienu brīdinājuma �āvienu. Ja helikopters ne�pazūd, vālē virsū.
-Jā, priek�niek. Leitnants pamāja ar galvu artilēristam. Ieliec vienu tuvo.
�āviņ� aizlidoja piecus jardus gar helikoptera sāniem. Tie, kas stāvēja uz jumta, redzēja pilota izbiedēto seju. Artilērists ielādēja vēl vienu �āviņu. Helikopters uz�āvās gaisā un pazuda debesīs virs Madrides.
�Pie joda, kas vēl būs?" leitnants sirdījās.
Pulksten vienpadsmitos pie cietuma viesu nodaļas durvīm piegāja Megana Skota. Viņa bija izvārgusi un bāla.
-����� Vēlos redzēt cietuma priek�nieku de la Fuentes kungu.
-���� Vai esat pieteikusies?
-���� Nē, bet�
-������ Diem�ēl �orīt priek�nieks nevienu nepieņem. Ja piezvanīsiet pēcpusdienā�
-���� Pasakiet, ka atnākusi Megana Skota.
Sargs cie�āk ieskatījās sievietē. Tātad �ī ir bagātā amerikāniete, kas cen�as atbrīvot Haimē Min). Man nebūtu iebildumu, ja da�as naktis viņa pastrādātu ar mani."
-���� Pateik�u priek�niekam, ka esat �eit.
Pēc piecām minūtēm Megana sēdēja cietuma priek�nieka de la Fuentes kabinetā. Tur bija ari se�i cietu�ma padomes locekļi.
-���� Ar ko vani pakalpot, Skotas jaunkundz?
-���� Es gribētu tikties ar Haimē Miro.
-���� Baidos, tas nebūs iespējams. Priek�nieks nopūtās.
-���� Bet es esmu�
-���� Skotas jaunkundz� mēs visi zinām, kas jūs esat. Ja mēs varētu jums pakalpot, ticiet man, mēs ar lielāko prieku to darītu, viņ� smaidīdams sacīja. Mēs, spā�nie�i, nudien esam saproto�a tauta. Mēs esam arī senti�mentāli, un �ad tad mums nav iebildumu pievērt acis uz da�iem likumiem un noteikumiem. Smaids pazuda.
-���� Bet ne �odien, Skotas jaunkundz. Nē. �odien ir ļoti īpa�a diena. Mēs daudzus gadus esam veltīju�i, lai notvertu vīru, kuru gribat redzēt. Tāpēc �odien likumi un noteikumi jāievēro. Nākamais, ar ko Haimē Miro redzēsies, būs viņa Dievs� ja viņam tāds ir.
Megana ļoti nelaimīga lūkojās cietuma priek�niekā.
-��� Vai es nevarētu� tikai uzmest viņam skatienu?
Kāds no cietuma padomes locekļiem, kuru bija aiz�kustinājusi Meganas sejas izteiksme, juta kārdinājumu ie�jaukties. Bet viņ� sevi apvaldīja.
-���� Man �ēl, de la Fuente sacīja. Nē.
-���� Vai varu viņam aizsūtīt kādu zinu? Viņai aizlūza
>����������������������������������������������������������������� > >
balss.
-���� Jūs sūtīsiet ziņu miru�am cilvēkam. Priek�nieks paskatījās pulkstenī. Viņam atlikusi vēl nepilna stunda, ko dzīvot.
-����� Bet viņ� ta�u lūdza ap�ēlo�anu. Vai tad tiesne�u komisija nesprie�, vai�?
-���� Viņi noraidīju�i lūgumu. Pirms piecpadsmit minūtēm saņēmu ziņu. Miro lūgums ir noraidīts. Nāvessods tiks izpildīts. Un tagad atvainojiet mani�
Cietuma priek�nieks piecēlās, un pārējie arī slējās
kājās. Megana raudzījās apkārt varasvīru saltajās sejās un nodrebēja.
-���� Lai Dievs jums visiem �ēlīgs, viņa noteica.
Viņi visi klusēdami noskatījās, kā sieviete izsteidzas no telpas.
Desmit minūtes pirms pusdienlaika atvērās Haimē Miro kameras durvis. Ienāca cietuma priek�nieks Gomess de la Fuente, viņam līdzi abi palīgi Molinass un Arrango un ārsts Migels Anunsions. Gaitenī sardzē stāvēja �etri bruņoti karavīri.
-���� Ir laiks, priek�nieks teica.
Haimē piecēlās no guļvietas. Rokas un kājas viņam bija saslēgtas.
-����� Es cerēju, ka jūs nokavēsieties. Viņ� izturējās ar tādu pa�cieņu, ka cietuma priek�nieks de la Fuente pret savu gribu ieslodzīto apbrīnoja.
�Citā laikā un apstākļos mēs varētu būt draugi, ��viņ� nodomāja.
Haimē izgāja tuk�ajā koridorā, kāju va�as darīja viņa gailu neveiklu. Abās pusēs ieslodzītajam gāja pa sargam, Molinass un Arrango.
-���� Garote? Haimē jautāja.
Cietums priek�nieks piekrīto�i pamāja.
-�������� Garote. Moko�as sāpes, necilvēcīgi. �Labi, � priek�nieks domāja, �ka nāvessodu izpildīs slēgtā telpā, prom no skatītāju un reportieru acīm. �
Procesija virzījās uz priek�u pa koridom. No ārpuses ieplūda pūļa skandēti saucieni: �Haimē� Haimē� Haimē�� Tie pieņēmās spēkā, izlau�oties no tūksto�iem lūpu, kļuva arvien skaļāki un skaļāki.
-���� Viņi sauc tevi, Pedross Arrango bilda.
-���� Nē. Viņi sauc sevis dēļ. Viņi sauc pēc brīvības. Rīt viņiem uz lūpām būs cits vārds. Es varu nomirt� bet vienmēr būs kāds cits.
Viņi izgāja cauri diviem dro�ības vārtiem un nonāca
pie nelielas telpas gaiteņa galā ar zaļām dzelzs durvīm. Aiz stūra parādījās priesteris melnā talārā.
-���� Paldies Dievam, esmu paguvis laikā. Esmu atnācis, lai sniegtu notiesātajam pēdējo svaidījumu.
Viņ� tuvojās Miro, bet divi sargi nostājās viņam ceļā.
-���� Atvainojiet, tēvs, cietuma priek�nieks de la Fuente sacīja. Neviens nedrīkst iet viņam klāt.
-���� Bet es esmu�
-Ja vēlaties dot Miro pēdējo svaidījumu, jums tas būs jādara caur durvīm. Lūdzu, paejiet malā.
Sargs atvēra zaļās durvis. Telpā atradās pie grīdas piestiprināts krēsls ar smagām siksnām roku piesprādzē�anai, tam blakus stāvēja milzīga auguma vīrs ar pusmasku uz sejas. Rokās viņ� turēja garoti.
Priek�nieks pamāja ar galvu Molinasam, Arrango un ārstam, un viņi visi Haimē aiz muguras iegāja iek�ā. Sargi palika ārpusē. Zaļās durvis tika aizvērtas un aizslēgtas.
Molinass un Arrango pieveda apsūdzēto pie krēsla. Viņi atslēdza rokudzel�us, piesprādzēja Haimē pie krēsla, pārvelkot smagās siksnas pār rokām. Visu �o procedūru vēroja de la Fuente un ārsts Anunsions. Tikai ar grūtībām cauri biezajām durvīm viņi spēja saklausīt priestera melo�disko runā�anu.
De la Fuente paskatījās uz Haimē un paraustīja ple�cus.
-���� Tam nav nozīmes. Dievs sapratīs, ko viņ� saka.
Milzis ar garoti rokās tuvojās notiesātajam.
-���� Vai gribi, lai tev apsedz seju? cietuma priek�nieks Gomess de la Fuente jautāja.
-���� Nē.
Priek�nieks paskatījās uz ra�eno vīru un pamāja ar galvu. Tas pacēla garoti un paliecās uz priek�u.
Sargi, kas stāvēja ārpusē pie durvīm, dzirdēja pūļa skandē�anu uz ielas.
-����� Zini ko? viens no sargiem norūca. Es labprāt būtu tur ārā.
Pēc piecām minūtēm zaļās durvis atdarījās.
-���� Ienesiet maisu līķim! ārsts Anunsions uzsauca.
Saskaņā ar instrukciju Maimē Miro liķis tika zag�us iznests pa cietuma sētaspuses durvīm. Līķa maisu iemeta autobusiņā bez kādām identifikācijas zīmēm. Bet tajā brīdī, kad tas izbrauca no cietuma teritorijas, pūlis, it kā to vilktu kāds mistisks magnēts, sāka spiesties uz priek�u.
-1laimē� Haimē�
Tomēr kliedzieni bija kļuvu�i klusāki. Vīrie�i un sie�vietes raudāja, bet bērni izbrīnīju�ies skatījās, jo nesaprata, kas notiek. Autobusiņ� virzījās cauri pūlim, tad beidzot uzbrauca uz �osejas.
-��� Jēzus! �oferis nopūtās. Tas nu gan bija ērmoti. Tas puisis laikam gan bijis ievērojams.
-Jā. Un to zināja tūksto�iem cilvēku.
Pulksten divos tajā pa�ā dienā cietuma priek�nieks Gomess de la Fuente un viņa divi palīgi Iiuanito Molinass un Pedross Arrango ieradās pie premjerministra Martinesa viņa kabinetā.
-�������������������� Es gribu jūs apsveikt, premjerministrs teica.
-���� Nāvessods izpildīts nevainojami.
Ierunājās cietuma priek�nieks.
-���� Premjerministra kungs, mēs neesam nāku�i, lai uz�klausītu apsveikumus. Mēs atnācām iesniegt atlūgumus.
Martiness apjucis skatījās vīros.
-���� Es� es nesaprotu. Kas�?
-����� Tas ir cilvēcības jautājums, Jūsu Ekselence. Mēs nesen noskatījāmies, kā mirst cilvēks. Varbūt viņ� pelnījis nāvi. Bet ne tādu. Tas� tas bija barbariski. Es vairs nevē�los piedalīties tādās vai līdzīgās izdarībās, un mani kolēģi domā tāpat.
-��� Varbūt jums tomēr vajadzētu visu vēl apsvērt. Jūsu pensijas�
-������ Mums jāsadzīvo ar savu sirdsapziņu. Cietuma
priek�nieks de la Fuente pasniedza premjerministram trīs papīra lapas.
-���� �ie ir mūsu atlūgumi.
Vēlu tajā naktī autobuss �ķērsoja Francijas robe�u un devās uz Bida�as ciematu netālu no Bajonas. Ma�īna ap�stājās pie kārtīgas lauku mājas.
-���� �ī ir tā vieta. Atbrīvosimies no līķa, iekams tas nav sācis smirdēt.
Mājas durvis atvēra sieviete ap gadiem piecdesmit.
-Jūs viņu atvedāt?
-Jā, kundze. Kur jūs gribēsiet, lai mēs to� ē� viņu liekam?
-���� Lūdzu, viesistabā.
-���� Jā, kundze. Hs� es ilgi nevilcinātos ar apbedī�anu. Jūs mani saprotat?
Viņa skatījās, kā abi vīri ienes istabā maisu un noliek to uz grīdas.
-���� Paldies.
-���� De nada.
Viņa stāvēja, kamēr vīri aizbrauca.
No blakusistabas iznāca cita sieviete un metās pie melnā maisa. Viņa steig�us atrāva rāvējslēdzēju.
Tur gulēja Haimē Miro un viņām uzsmaidīja.
-���� Zināt ko? Garote nudien reiz var būt līdz kaklam.
-���� Sarkano vai balto vīnu? jautāja Megana.
Madrictes lidostas Baraha zālē, kur pulcējās pasa�ieri uz izlido�anu, stāvēja arī biju�ais cietuma priek�nieks Gomess de la Fuente, viņa biju�ie palīgi Molinass un Arrango, ārsts Anunsions un milzis, kura seju agrāk bija segusi pusmaska.
-���� Es aizvien vēl uzskatu, ka jūs abi pieļaujat kļūdu, nebraucot kopā ar mani uz Kostariku, de la Fuente sacīja. Ar saviem pieciem miljoniem dolāru jūs varētu nopirkt visu to sasodīto valsteli.
Molinass pakratīja galvu.
-���� Es un Arrango lidosim uz �veici. Esmu noguris no saules. Nopirksim sev duci mei�u, kas tur mācās slēpot.
-��� Es arī, sarunā iekrita milzis.
Visa kompānija pagriezās pret ārstu Anunsionu.
-��� Un ko darīsiet jūs, doktor?
-��� Laidī�u uz Banglade�u.
-Ko?
-���� Jā, jā. Tur es par �o naudiņu atvēr�u slimnīcu. Ziniet, es ilgi par to domāju, pirms pieņēmu Meganas Skotas piedāvājumu. Toreiz izspriedu, ja, ļaujot dzīvot vie�nam teroristam, varu glābt neskaitāmas nevainīgu cilvēku dzīvības, tad tas ir labs darījums. Turklāt, man jums jāsaka, man Haimē Miro patika.
Francijas laukos bija pienācis ra�as laiks, un zemnieki tika atalgoti ar bagātīgu guvumu. �Kaut nu katrs gads būtu tik ienesīgs kā �is, � priecājās Rubio Arsano. "�is gads bijis labs visādā ziņā."
Viss iesākās ar laulībām, tad, pirms gada, piedzima dvīņi. �Vai kādam kaut sapņos rādījies, ka cilvēks var būt tik laimīgs?�
Sāka līt. Rubio apgrieza traktoru un brauca uz �ķūni. Viņ� domāja par dvīņiem. Puika būs liels augumā un dū�īgs. Bet māsiņa! Viņa nu gan būs ciets riekstiņ�. "Sa�vam vīram sagādās ne vienu grūtu bridi vien," laimīgais tēvs nosmaidīja. �Meitēns līdzinās savai mātei. �
Rubio iegrieza traktoru �ķūnī, pēc tam, vēsajam lie�tum sitoties sejā, devās uz māju. Viņ� atvēra durvis un pārkāpa pār slieksni.
-�� Tu esi tie�i laikā. Lūcija pasmaidīja. Pusdienas ir gatavas.
Priore māte Betīna pamodās ar priek�nojautu, ka gai�dāms kaut kas brīni�ķīgs.
�Protams, � viņa domāja, �pēdējā laikā notiek vienīgi labas lielas. �
Karaļa Huana Karlosa aizgādībā cistercie�u klosteris jau sen bija atvērts no jauna. Māsa Grasiela un mūķenes, kas bija aizvestas uz Madridi, sveikas un veselas atgriezās klosteri, un viņām atkal bija ļauts patverties svētīgajā vien�tulībā un klusumā.
Tūlīt pēc brokastīm priore iegāja savā kabinetā un sastinga. Viņas skatiens kā piekalts kavējās pie rakstām�galda. Tur �ilbino�ā spozmē mirdzēja zelta krusts.
�is notikums tika uzņemts kā brīnums.
Madride mēģināja nopirkt mieru, piedāvādama baskiem ierobe�otu autonomiju ļaudama izmantot savu ka�rogu un savu valodu un izveidodama basku policijas de�partamentu. ETA atbildēja, nogalinot Konstantīnu Ortinu Gilu, Madrides militāro gubernatoru, un pēc tam arī Lūisu Karrero Blanko, cilvēku, kuru Franko izraudzījās par no�galinātā pēcteci.
Vardarbība joprojām ple�as pla�umā.
Trīs gadu laikā ETA teroristi nogalināju�i vairāk nekā se�simt cilvēku. Asinsizlie�ana nerimstas, un policijas at�riebība ir tikpat ne�ēlīga.
Vēl pavisam nesen divarpus miljonu cilvēku atbalstīja ETA, bet nepārtrauktie terora akti uzticību pamazām pievīla. Bilbao, Basku zemes centrā, simt tūksto�u ļau�u izgāja ielās, lai rīkotu demonstrācijas pret ETA. Spānie�i uzskata, ka pienācis laiks dzīvot mierā, laiks sadziedēt brūces.
OPUSMUNDO kļuvusi varenāka nekā jebkad agrāk, bet neviens par to nevēlas runāt.
Pasaulē ir piecdesmit �etri stingrā reglamenta cister�cie�u ordeņa klosteri, septiņi no tiem atrodas Spānijā.
Pāri laikiem saglabājusies viņu mū�īgās klusē�anas un noslēgtības tradīcija.
Sidnijs �eldons
LAIKA SMILTIS
Redaktore Silvija Silīte Korektore Dace Kapara Operatores Ilona Smimova, Dace Reinberga Maketētāja Jekaterina Iļjenkova Atbildīgā sekretāre Iveta Paegle
�Apgāds �Kontinents��,
LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130.
Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s �Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pasūt. Nr. 21026718.
S. �eldons
�e 660 Laika smiltis: Romāns / No angļu vai. tulk. Akla Vāczemniece. R., �Apgāds �Kontinents��, 2001. 397 lpp. (Pasaules bestsellers).
ISBN 9984-740-04-8
�Apgāda �KONTINENTS�" interneta grāmatnīca
Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs!
Mūsu adrese internētā:
www. kontinents. lv
Informāciju par �o grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.