Patrīcija Kornvela

Līķu mu�a

Un abi vienādi tie guļ kapa smiltīs, un pāri tiem sedzas iznīcība.

ījABA 21:26

Doktore Keja Skarpeta piebīda sīko stikla flakoniņu tuvāk svecei, apgaismojot indīgā metanolā peldo�u kāpuru.

Ar pirmo acu uzmetienu viņa pazīst precīzu metamorfozes stadiju, iekams vēl krēmkrāsas ķermenis, ne lielāks par risa graudiņu, iekonser�vēts paraugu traukā ar melnu skrūvējamu korķi. Būtu �is kāpurs dzī�vojis, tas nobriestu par zilo Calliphora vicina, par līķu mu�u. Tas varētu dēt oliņas kāda līķa mutē vai acīs, vai arī dzīva cilvēka smirdīgās vātīs.

Es jums ļoti pateicos, Skarpeta saka, pārlaizdama skatienu Nacionālās Tiesu medicīnas akadēmijas 2003. gada kursa �etrpadsmit policistiem un nozieguma vietas apskates laborantiem. Skatiens paka�vējas pie Nikas Robilardes nevainīgās sejas. Nezinu, kur� to savācis no vietas, kuru pie pusdienu galda labāk neatcerēties, un paglabājis, domādams par mani� bet�

Neizteiksmīgi skatieni un plecu raustī�ana.

-Jāsaka, �ī ir pirmā reize, kad saņemu dāvanā kāpuru.

Neviens atbildību neuzņemas, bet, ja nu Skarpeta kādu faktu nekad nav ap�aubījusi, tad tā ir policistu spēja blefot un, kad nepiecie�ams, atklāti melot. Ievērojusi Nikas Robilardes mutes kaktiņu savelkamies, kad neviens cits vēl nav sapratis, ka viņiem pie pusdienu galda pievie�nojies kāpurs, Skarpeta tur viņu aizdomās.

Sveces liesmiņas gaisma pārslīd flakonam Skarpetas pirkstos. Viņas nagi kārtīgi novīlēti īsi un taisni, roka ir dro�a un eleganta, bet stin�gra no gadiem ilgas manipulē�anas ar nelabprātīgi miru�iem un viņu sīksto audu un kaulu grie�anas.

Nikai par nelaimi, kursa biedri nesmejas, un viņu ķer bezkaislīgs pazemojums. Pēc desmit nedēļām, kas pavadītas kopā ar policistiem, viņa tos nevar uzskatīt par biedriem un draugiem, tiem viņa vēl aizvien ir Nika Hika no Zaharijas Luiziānā tā ir pilsētiņa ar divpadsmit tūk�sto�iem iedzīvotāju, kur līdz pat nesenam laikam slepkavība bija teju vai nedzirdēta zvērība. Zaharijā nav nekas neparasts gadiem ilgi dzīvot bez slepkavībām.

Lielākā daļa Nikas kursabiedru ir tik pārsātināti ar slepkavībām visapkārt, ka izdomāju�i tām pa�i savas kategorijas: īstās slepkavības, pārkāpumu slepkavības un pat pilsētnieciskās dzīves piepildī�anas slepkavības. Nikai nav savu iecienītu kategoriju. Slepkavība paliek slep�kavība. Savā astoņus gadus ilgajā karjerā viņa ir strādājusi pagaidām tikai ar divām, abās bija notikusi �au�ana mājās. Kursu pirmajā dienā viņa jutās �ausmīgi, kad instruktors, apstaigādams pēc kārtas visus policistus, jautāja, kāds ir vidējais gada slepkavību skaits katrā nodaļā. Neviena, Nika toreiz atbildēja. Tad instruktors vaicāja, cik liela ir katra policijas nodaļa. Trīsdesmit pieci, Nika sacīja. Mazāka par manu klasi astoņgadīgajā skolā, iestarpināja viens no jaunajiem kursabiedriem. Jau pa�ā sākumā, kam vajadzēja kļūt par viņas dzīves lielo iespēju, Nika atmeta centienus iejusties situācijā, samierinādamās, ka no policistu pasaules definē�anas viedokļa ir pieskaitāma viņiem, nevis mums.

Nika ar no�ēlu saprot, ka diezgan dīvainā nebēdnība ar kāpuru ir lūzums (nav gan pārliecības, kāds), ta�u viņa nekādā ziņā nav gribējusi neko dāvināt ne nopietni, ne pa jokam leģendārajai tiesu medicīnas patoloģei doktorei Kejai Skarpetai. Nikas seja svilst un paduses mit�rina auksti sviedri, kad viņa vēro savas varones reakciju un nespēj to at�ifrēt varbūt tāpēc, ka no nedro�ības un apmulsuma ir glu�i vai sastingusi.

-��� Nu tad sauk�u to par Megiju, kaut gan patiesībā dzimumu noteikt vēl nevaram, Skarpeta izlemj, viņas brillēm stiepļu ietvarā atstarojot plīvojo�o sveces liesmu. Bet domāju, kāpuram vārds būs gana labs. Griestu ventilators �austa liesmas atspīdumu stikla iek�ienē, viņai turot aug�up paceltu flakoniņu. Kur� man pateiks, pie kādiem posmkājiem Megija pieder? Kādā dzīves stadijā viņa atradās, iekams kāds� viņa nopēta pie galda sēdo�o sejas, atkal pakavēdamās pie Nikas, �iemeta to �ajā metanola pudelītē? Un, starp citu, es nojau�u, ka Megija tad ievilka elpu un noslīka. Kāpuriem vajadzīgs gaiss, glu�i tāpat kā mums.

-��� Kur� pakaļa noslīcināja kāpuru? viens no policistiem noprasa.

-Jā. Iedomājieties saelpoties alkoholu�

-��� Ko nu virini muti, D�oj? Tu to elpotu visu nakti.

Kā tālīns negaiss sāk ducināt ļauns, draudīgs humors, un Nika nezina, kā no tā izvairīties. Viņa atlai�as krēslā, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un, cik vien spēka, izliekas vienaldzīga, bet prāts negaidīti atskaņo vienu no tēva parastajiem brīdinājumiem negaisa laikā: Klau, Nik, dārgumiņ, kad laukā zibeņo, nestāvi viena un nedomā, ka paglābsies, slēpdamās zem kokiem. Uzmeklē tuvāko grāvi un iegulies tajā, cik dziļi vien vari. �obrīd Nikai nav citas iespējas, kā slēpties, izņemot pa�as klusē�anu.

-��� Hei, doktore, mēs esam jau izpildīju�i savu pēdējo testu.

-��� Kur� atnesis uz mūsu viesībām mājas darbu?

-Jā, mēs neesam de�ūrā.

-���� Saprotu, neesat, Skarpeta prāto. Tātad, ja tobrīd, kad tiks uziets kādas pazudu�as personas līķis, jūs nede�urēsiet, tad arī nekādi nereaģēsiet. Vai es pareizi saprotu?

-���� Man jāpagaida, lai vēderā nosē�as burbons, noņurd kāds poli�cists, kura skūtā galva spīd kā ievaskota.

-��� Laba doma, Skarpeta piebilst.

Nu policisti smejas visi, izņemot Niku.

-��� Tā mēdz gadīties, Skarpeta novieto flakonu blakus savai vīna glāzei. Jebkuru brīdi varam saņemt izsaukumu. Tas var izrādīties ļaunākais izsaukums visā mūsu karjerā, un te nu mēs esam mazliet d�inksto�ām galvām no da�as brīvajā laikā iedzertas glāzes, varbūt slimi, varbūt aizņemti ar mīļāko, draugu vai bērniem.

Skarpeta atstumj savu pusēsto tunci un saliek rokas uz rūtainā galdauta.

-��� Bet lietas nevar gaidīt, viņa piebilst.

-��� Visā nopietnībā? Vai tie�ām da�as nevar? vaicā �ikāgas detek�tīvs, ko kursabiedri uz priek�delma ietetovētā enkura dēļ iesauku�i par Papaju. Piemēram, kauli, kas uzpeldēju�i akā vai ierakti pagrabā. Vai arī līķis zem betona plātnes. Es domāju, tie nekur neaizies.

-��� Miru�ie ir nepacietīgi, Skarpeta nosaka.

Nakts uz purvainās attekas D�ejam Tālijam atgādina kajunu [1] muzikantu grupu, kur buļļvardes spēlē basu, kokvardes smalki strink��ķina elektriskās ģitāras, bet cikādes un circeņi izdod skaņas, kas līdzī�gas veļas dēļa skrāpē�anai un vijoļu �īgā�anai.

Ar kabatas lukturīti viņ� uzspīdina blakus tum�ai, it kā artrīta savilktai cipresei, un tur uzzibsnī aligatora acis, pazuzdamas melnajā ūdenī. "Lī�a zaglim" dreifējot ar izslēgtu motoru, mirgo gaisma; drau�dīgi un klusi sīc moskīti. D�ejs sē� kapteiņa vietā un laiski pēta sie�vieti zivju tilpnē netālu no viņa kājām. Pirms vairākiem gadiem pērkot laivu, viņ� bija sajūsmā par �o "Lī�a zagli". Zivju tilpne zem grīdas ir pietiekami gara un dziļa, lai tajā netrūktu vietas vairāk nekā simt divdesmit mārciņām ledus un zivju vai ari sievietei ar tādu ķermeņa uzbūvi, kā viņam patīk.

Tumsā spīd viņas platās, panikas pilnās acis. Dienas gaismā tās ir zilas, skaisti tum�zilas. Viņa tās cie�i aizmiedz, kad D�ejs viņu glāsta ar kabatas lukturī�a staru, sākot no solīdās, patīkamās sejas, viscaur lejup līdz pat sarkani lakotajiem kāju nagiem. Sieviete ir gai�mataina, gadus �etrdesmit, �etrdesmit piecus veca, ta�u izskatās jaunāka, pasīka, bet valdzino�a. Stikl�ķiedras zivju tilpne izoderēta ar oran�u laivas polsterējumu, ko klāj netīrumi un melni sakaltu�u asiņu traipi. D�ejs bija uzmanīgs, pat laipns, kad slābani sasēja viņas delnas un potītes, lai dzeltenā neilona virve nekavētu asinsriņķo�anu. Viņ� skaidroja, ka virve nenobrāzīs viņas maigo miesu, pirms viņa nesāks ķepuroties.

Ķepuroties �ā vai tā nav jēgas, D�ejs runāja baritonā, kas lie�liski saskanēja ar viņa glīto gai�matainā dieva izskatu. Un es netaisos jums aizbāzt muti. Klieg�ana ari neko nedos, vai ne?

Viņa pamāj ar galvu, un tas viņam izraisa smieklus, jo viņa māj, itin kā teiktu jā, kad, protams, domā nē. Ta�u viņ� saprot, kā domā un runā no eņģēm izgāju�i cilvēki, kad jūtas �ausmināti, �is vārds, kas viņam vienmēr ir �ķitis pilnīgi neadekvāts. Viņ� pieņem, ka Semjuelam D�onsonam, nopūloties ar daudzajiem savas vārdnīcas izdevumiem, nav bijis ne jausmas, ko cilvēciska būtne viņ� vai viņa izjūt, kad nojau� drīzas �ausmas un nāvi. Ikvienā neironā, ikvienā ķermeņa �ūnā nojauta rada neprāta paniku, kas tālu pārspēj vienkār�as �ausmas, bet pat D�ejam, kur� brīvi runā daudzās valodās, nav labāka vārda, kā rak�sturot to, ko pārcie� viņa upuri.

�ausmu �ermuļi.

Nē.

Viņ� pētlgi uzlūko sievieti. Viņa ir jērs. Dzīvē ir tikai divi cilvēku tipi: vilki un jēri.

D�eja apņēmība perfekti aprakstīt, kā jūtas jēri, ir pārtapusi nerims�to�ā, urdo�ā apsēstībā. Hormons epineprīns adrenalīns ir alķīmija, kas normālu cilvēku pārvēr� zemākā dzīvības formā, kam nepiemīt vai�rāk loģikas kā uz iesma uzdurtai vardei. Pastiprinot psiholoģisko reak�ciju, tas paātrina to, ko kriminologi, psihologi un citi tā sauktie eksperti dēvē par "cīnies vai bēdz" un kas ir papildu elements jēra agrākajiem piedzīvojumiem un iztēlei. Jo vairāk vardarbības jērs ir pieredzējis, pie�mēram, lasīdams grāmatas, skatīdamies televīziju, filmas vai ziņas, jo lielākas �ausmas par to, kas varētu notikt, tas var iztēloties.

Ta�u vārds. Nevainojams vārds. �onakt tas no viņa vairās.

Viņ� norau�as uz kuģī�a grīdas un ieklausās sava jēra straujajā, sek�lajā elpā. Sieviete dreb, �ausmu zemestrīcei (jo pietrūkst nevainojama vārda) satricinot katru viņas molekulu un radot nepanesamu haosu. Viņ� pasniedzas lejā, zivju tilpnē, un pieskaras viņas plaukstai. Tā ir auksta kā nāve. Viņ� piespie� divus pirkstus viņas kaklam, atrod miega artēriju un, skatīdamies kabatas pulksteņa tumsā spīdo�ajā ciparnīcā, skaita pulsu.

-��� Simt astoņdesmit, plus mīnus, viņ� saka. Nesaķeriet infarktu. Man bija viena, kas to saķēra.

Viņa veras vīrietī lielām acīm, lielākām nekā pilnmēness, un viņai raustās apak�lūpa.

-��� Kad es jums saku. Nesaķeriet infarktu! Viņ� ir nopietns.

Tā ir pavēle.

-��� Ievelciet dziļi elpu!

Viņa paklausa. Viņai dreb plau�as.

-��� Vai ir labāk?

-Jā. Lūdzu�

-��� Kāpēc visi �ie jēriņi ir tik nolādēti pieklājīgi?

Viņas netīrais fuksīnkrāsas kokvilnas krekls pārplēsts jau pirms vai�rākām dienām, un viņ� paver plīsuma vietu krekla priek�pusē, atklā�dams sievietes vairāk nekā prāvās krūtis. Vājajā gaismā tās trīc un virmuļo, un viņa skatiens noslīd pār tām lejup uz krū�kurvi, lejup uz viņas iekritu�o, plakano vēderu, lejup uz d�insu atrauto rāvējslēdzēju.

-��� Piedodiet, viņa pūlas �ukstēt, asarai ritot pār seju un atstājot netīru svītru.

-��� Atkal jau! Viņ� no jauna apsē�as savā kapteiņa tronī. Vai jūs patie�ām, patie�ām ticat, ka pieklājība mainīs manus plānus? Pieklā�jība uzvanda lēni gruzdo�u niknumu. Vai saprotat, ko man nozīmē pieklājība?

Viņ� gaida atbildi.

Viņa mēģina samitrināt lūpas, bet mēle ir sausa kā papīrs. Kaklā kā ieslodzīts mazs putniņ� redzami lēkā pulss.

-��� Nē. Vārds iesprūst rīklē, asaras plūst ausīs un pāri kaklam.

-��� Vājumu, viņ� saka.

Var�u grupā koncertē vairākas vardes. D�ejs pēta savas cietum�nieces kailumu, viņas bālo ādu, kas spīd no uzziestā pretmoskītu līdzekļa neliels cilvēcisks akts no viņa puses, motivēts ar riebumu pret sarkaniem izsitumiem. Moskīti kā pelēka, haotiska vētra plosās ap sievieti, bet uz viņas ķermeņa nenosē�as. Viņ� atkal pieceļas un dod viņai iemalkot no pudeles ūdeni. Lielākā daļa notek lejā gar zodu. Viņu nomoka dziņa aizskart upuri seksuāli. Nu jau trīs naktis viņ� to vadā savā kuģītī, jo grib vienatnē parunāt, pavērot viņas kailumu, cerot, ka �is augums kaut kā pārvērtīsies Kejas Skarpetas augumā. Un galu galā viņ� saniknojas, jo tas nevar notikt, saniknojas, jo Skarpeta neizturētos pieklājīgi, saniknojas, jo Skarpeta nav vāja. Ārprātīgā daļa viņā baidās, ka neveiksmi nosaka Skarpetas piederība vilkiem, bet viņ� gūsta vienīgi jērus, un viņ� nevar atrast nevainojamu vārdu, to vārdu.

Viņ� saprot, ka ar �o jēru zivju tilpnē vārds neatausīs, tāpat kā nebija atausis ar citiem.

-���� Man sāk apnikt, viņ� saka savam jēram. Jautā�u vēlreiz. Do�u vēl vienu beidzamo iespēju. Kāds ir tas vārds?

Viņa ar mokām rij siekalas, balss atgādina salauztu asi, kad viņa pūlas kustināt mēli, lai runātu. Viņ� dzird, kā tā līp pie aukslējām.

-��� Es nesaprotu. Piedodiet�

-��� Pie velna pieklājību, vai dzirdat? Cik rei�u man vajadzēs to at�kārtot!

Sīkais putniņ� viņas kaklā neprātīgi sitas, un asaras līst straujāk.

-��� Kāds ir tas vārds? Stāstiet man, ko jūs jūtat. Un nesakiet, ka esat nobijusies. Jūs esat nolādēta skolotāja. Jūsu vārdu krājumā jābūt vairāk nekā pieciem vārdiem.

-��� Es jūtu� es jūtu, ka samierinos, viņa �ņukst.

-��� Ko jūs jūtat?

-Jūs negrasāties laist mani vaļā, viņa atbild. Tagad es to zinu.

Skarpetas asais prāts Nikai atgādina debesu rūsu. Tas netraucas, nerībina un ne�ķeļ kā parasts zibens, bet ir kluss, drebo�s uzliesmo�jums, kas, kā Nikai bija stāstījusi māte, nozīmē, ka Dievs knipsē bil�des.

Viņ� fotografē visu, ko tu dari, Nik, tāpēc labāk uzvedies, kā pieklājas, jo kādu dienu nāks Pastarā tiesa, un �īs fotogrāfijas tiks laistas apkārt, lai redz visi.

Nika tādām blēņām pārstāja ticēt, kad sasniedza vidusskolas gadus, bet klusējo�ais partneris (tā viņa domās sauc savu sirdsapziņu) dro�i vien nemū�am nebeigs brīdināt, ka grēki viņu atradīs. Un Nika domā, ka grēku viņai ir daudz.

-��� Izmeklētāja Robilarde? Skarpeta viņu uzrunā.

Nika satrūkstas no sava vārda skaņas. Viņas uzmanība atgrie�as siltajā, tum�ajā ēdamistabā, kas pilna ar policistiem.

-���� Pastāstiet mums, ko jūs darītu, ja divos naktī zvanītu telefons un jūs būtu iedzērusi vairākas glāzes, bet vajadzētu doties uz nejauku, patie�ām nejauku nozieguma vietu, Skarpeta pievēr�as viņai. Atļau�jiet vispirms aizrādīt, ka uz īsti nejauku nozieguma vietu nevienam doties negribas. Iespējams, mums nepatīk to atzīt, ta�u tā ir patie�sība.

-��� Es pārāk daudz nedzeru, kursabiedriem novaidoties, Nika acu�mirklī no�ēlo savu piezīmi.

-��� Gribēju sacīt, ka nudien nevaru to atļauties, jo man ir piecgadīgs dēls� Nikas balss aiz�ņaudzas, viņa ir tuvu asarām. �is ir ilgākais laiks, kas pavadīts projām no bērna.

Pie galda iestājas klusums. Gaisotni nomāc kauns un neveiklība.

-��� Hei, Nik, iesaucas Papajs, vai viņa foto tev ir līdzi? Puiku sauc Badijs, viņ� stāsta Skarpetai. Jums vajadzētu redzēt bildi. īsti ņiprs, mazs zeperis un sē� ponija mugurā�

Nikai nav noskaņojuma laist apkārt kabatas portfeļa formāta foto�grāfiju, tā krietni jau ieburzīta, un uzraksts otrā pusē izbalojis no bie�ās laukā vilk�anas un aplūko�anas. Viņa vēlas, kaut Papajs nebūtu mainījis tematu vai labāk vispār būtu klusējis.

-��� Cik daudziem no jums ir bērni? Skarpeta vaicā pie galda sēdo��ajiem.

Paceļas kāds ducis roku.

-��� Viens no �ī darba sāpīgākajiem aspektiem, viņa aizrāda, var�būt pats ļaunākais vai ari to varētu dēvēt par misiju ir pāridarī�jums cilvēkiem, kurus mīlam, vienalga, cik ļoti mēs cen�amies viņus pasargāt.

Rūsas nemaz nav. Tikai zīdaina, melna tumsa, vēsa un jauka taustot, Nika domā, vērodama Skarpetu.

Viņa ir maiga. �ī kvēlo�ā bezbailība un spozme dara viņu laipnu un maigu.

-��� �ajā darbā saistības var kļūt liktenīgas. Tas gadās bie�i, Skarpeta turpina, vienmēr cenzdamās pamācīt, jo vieglāk ir dalīties domās nekā pieskarties jūtām tās viņa meistarīgi patur nesasniedzamas.

-��� Tātad jums, doktore, ir bērni? pēc nākamā viskija kokteiļa iejau�tājas Reba, nozieguma vietas apskates tehniķe no Sanfrancisko. Viņa ir sākusi neskaidri izrunāt vārdus, un viņai nav takta izjūtas.

Skarpeta vilcinās. Man ir māsasmeita.

-��� Ak jā! Tagad atceros. Lūsija. Viņa daudz minēta ziņās. Tas ir� bija, es gribēju sacīt�

Stulbā, piedzērusī idiote, Nika domās protestē, uzliesmojot dus�mām.

-Jā, Lūsija ir mana māsasmeita, Skarpeta atbild.

-��� FIB. Datoru eksperte. Reba nerimstas. Kas tur bija? Ļaujiet padomāt. Kaut kas par helikopteriem gaisā un A�T.

AT�*, tu stulbā piedzērusī. Nikas zemapziņā noblīk�ķ pērkons.

-��� Neatminos. Vai tur nebija liela �au�anās un kādu nenolaida no kājas? Un ko viņa dara tagad? Iztuk�ojusi savu viskija kokteili, Reba ar skatienu meklē viesmīli.

-��� Tas bija ļoti sen. Skarpeta izvairās no Rebas jautājuma, un Nika uztver gurdenumu un skumjas tikpat pastāvīgas un kroplas kā cip�re�u celmi un stumbeņi muklājos un purvainajās attekās viņas Dienvidluiziānas mājās.

-��� Tad nu pavisam aizmirsu, ka viņa ir jūsu māsasmeita. Jā, protams, ir. Vai arī bija, Reba nesmalkjūtīgi atkārto, atstumdama īsos, tum�os matus no asinīm pieplūdu�ajām acīm. Iekūlās nepatik�anās, vai ne?

Nolādētā lesbiete. Aizveries!

Zibens saplē� nakts melno aizkaru, un uz mirkli Nika ierauga otrā pusē baltu gaismu. Tie�i tā tēvs vienmēr bija skaidrojis. Redzi, Nik, viņ� teica, kad bargā laikā abi skatījās pa logu un zibens pēk�ņi un bez brī�dinājuma kā ar spilgtu asmeni uz�ķīla zigzagus. Tur ir rītdiena, redzi? Tev vajadzēja skatīties a�āk, Nik. Tur, tā spilgtā, baltā plaisa otrā pusē ir rītdiena. Un vai redzi, cik ātri tā aizdzīst? Dievs dziedē tikpat ātri.

-��� Reba, ejam atpakaļ uz viesnīcu, Nika saka tādā pa�ā stingrā, savaldīgā balsī kā brī�os, kad Badijs iedegas dusmās. �im vakaram tev viskija ir gana.

-��� Labi, atvainojiet, mis Skolotājas mīlule. Reba sveras uz sāniem, gatava atslēgties, un runā tā, it kā viņai mute būtu pilna ar gumijas saitēm.

Nika jūt sev pievērstu Skarpetas skatienu un vēlas, kaut spētu nosū�tīt viņai signālu, kas mierinātu vai kalpotu kā atvaino�anās par Rebas briesmīgo uzvedību.

Lūsija ir ienākusi telpā kā hologramma, un Skarpetas veiklā, bet dziļi emocionālā reakcija �okē ar greizsirdību un skaudību jūtām, kuras līdz �im Nikai biju�as sve�as. Viņa jūtas mazvērtīgāka par savas varones māsasmeitu superpolicisti, kuras talanti un pasaule ir milzīgi salīdzinājumā ar Nikas pasauli. Viņai sāp sirds kā apsaldēts loceklis, kas beidzot dabūts pie dzīvības, glu�i kā toreiz, kad, noņemot �inu, māte liegi bija iztaisnojusi Nikas dzīsto�o lauzto roku.

Sāpes ir labas, bērniņ. Ja tu neko nejustu, �ī tava mazā rociņa būtu mirusi un nokristu. To ta�u tu negribētu, vai ne?

Nē, mamma. Man �ēl, ka tā izdarīju.

Kāpēc, Nikiņ, tas ta�u ir muļķīgi. Tu jau nedarīji sev pāri ar nodomu!

Bet es nedarīju tā, kā teica paps. Es uzreiz skrēju uz me�u un tie�i tur paklupu�

Mēs visi kļūdāmies, kad esam nobiju�ies, bērniņ. Varbūt labi, ka nokriti, tā tu biji tuvu pie zemes, kad visapkārt ārdījās zibens.

Nikas atmiņas par bērnību Dziļajos dienvidos ir pilnas negaisu.

�ķiet, debesis ik nedēļu uzbrūk, eksplodējot niknos pērkona grā�vienos un cen�oties noslīcināt vai nosist ar elektrību ikvienu Zemes radību. Kad vien pērkongalvas, draudīgi ducinot, izteica savus baisos brīdinājumus, Nikas paps sprediķoja par dro�ību un viņas jaukā, gai��matainā māmiņa stāvēja pie durvju aizkariem, mādama, lai Nika stei�dzas mājās, lai steidzas siltā, sausā vietiņā viņas rokās.

Paps vienmēr tad izslēdza gaismu, un viņi visi trīs sēdēja tumsā, stāstīdami Bībeles stāstus un pārbaudīdami, cik pantus un psalmus spēj noskaitīt no galvas. Nevainojams citāts bija divdesmit piecus centus vērts, bet tēvs nemaksāja, līdz nebija pārgājis negaiss, jo div�desmit piecu centu monētas ir gatavotas no metāla un metāls pievelk zibeni.

Tev nebūs iekārot.

Nikas satraukums bija gandrīz neizturams, viņai uzzinot, ka viena no Akadēmijas vieslektorēm būs doktore Keja Skarpeta un ka desmitajā un beidzamajā mācību nedēļā viņa stāstīs par nāves apstākļu pētī�anu. Nika skaitīja dienas. Likās, ka pirmās deviņas nedēļas nepaies nekad. Tad Skarpeta ieradās �eit, Noksvilā, un, Nikai par īstu apmulsumu, viņas pirmoreiz satikās tualetē tie�i tobrīd, kad Nika, noskalojusi podu, parā�dījās no kabīnes, vilkdama ciet savas uniformas tum�zilo bik�u rāvēj�slēdzēju.

Skarpeta mazgāja izlietnē rokas, un Nika atcerējās, kā pirmo reizi, ieraugot doktores fotoattēlu, vina bija jutusies ļotjjiārsteigta, ka tā nav tumsa spaniete. Tas bija aptuveni pirms astoņiem gadiem. Nika tad zināja vienīgi Skarpetas uzvārdu, un viņai nebija pamata domāt, ka �ī sieviete varētu būt zilacaina gai�mate, kuras sen�i nāku�i no Ziemeļitālijas (da�i no tiem biju�i fermeri Austrijas pierobe�ā), un ka pēc āriskā izskata viņa neatpaliek no vācie�iem.

-���� Sveiki es esmu Skarpeta, viņas varone teica, nekādi neizrādot, ka ūdens nolai�anas troksnis saistīts ar Niku. Un ļaujiet man minēt: jūs esat Nika Robilarde.

Nika kļuva mēma, bet viņas seja pietvīka tum�i sarkana. Kā�

Iekams viņa paspēja izbuldurēt jautājuma beigas, Skarpeta paskaid�roja: Es pieprasīju visu iesniegumu kopijas, ieskaitot fotogrāfijas.

-��� Ak tā? Nika jutās pārsteigta ne vien tāpēc, ka Skarpeta pieprasī�jusi iesniegumus. Viņa netika gudra, kāpēc lai doktore veltītu laiku un interesi, tos aplūkojot. Tas laikam nozīmē, ka jūs zināt manu sociālās apdro�inā�anas numuru, Nika mēģināja pajokot.

-��� Patlaban to neatceros, Skarpeta atbildēja, susinādama rokas papīra dvielī. Ta�u es zinu pietiekami.

-���� Otrā stadija, Nika sper laukā, atbildēdama uz aizmirsto jautā�jumu par kāpuru Megiju.

Policisti ap galdu �ūpo galvas un saskatās. Nikai ir dotības nokaiti�nāt biedrus, un beidzamos divarpus mēne�us viņa to darījusi laiku pa laikam. Da�ā ziņā viņa Skarpetai atgādina Lūsiju, kura pirmos divdes�mit savas jaunās dzīves gadus aizvadīja, apvainodama cilvēkus nevē�rībā (ari kad tie nemaz nebija vainīgi) un vingrinādama spējas ekstre�māli izrādīties.

-��� Ļoti labi, Nika, Skarpeta uzslavē.

-��� Kas izgudrojis visziņus? Reba, kura atsakās atgriezties Holiday Inn* viesnīcā, izturas vienkār�i pretīgi, kad nav "nolūzusi" savā �ķīvī.

-���� Man liekas, Nika diezgan maz dzer, un dienā visur var redzēt lodā�jam kāpurus, saka detektīvs ar spīdīgi noskūto galvu.

Viņ� uzlūko Niku diezgan nepārprotamā veidā. Lai ari kursa zubritāja, viņa tam patīk.

-���� Un tu dro�i vien domā, ka stadija ir pozīcija beisbola laukumā. Nika grib būt asprātīga, bet nespēj tikt vaļā no nopietnā noskaņo�juma. Redzējāt kāpuriņu, ko es iedevu doktorei Skarpetai?

-��� Ā! Beidzot viņa atzīstas.

-��� Tā ir otrā stadija. Nika jūt, ka viņai vajadzētu apstāties. Kop� iz�ķil�anās tas jau vienreiz nometis ādu.

-��� Ak tā? Kā tu to zini? Vai redzēji pati savām acīm? Vai patie�ām tu redzēji, kā mazā Megijiņa nometa savu ādiņu? uzstāj gludi skūtais detektīvs, piemiedzis viņai ar aci.

-��� Nikai ir telts Līķu fermā, un viņa tur nak�ņo ar saviem lo�ņājo��iem un lieno�iem draudziņiem, ieminas kāds cits.

-Ja vajadzētu, es to darītu.

Pretī neviens nestrīdas. Nika ir labi pazīstama ar savu iedrlkstē�anos divu akru lielajā me�ainajā trūdu pētniecības objektā Tenesī Universitātē, kur tiek izzināti ziedoti cilvēku līķi, lai noteiktu daudzus svarīgus nāves faktus, no kuriem nāves iestā�anās laiks nav maz�svarīgākais. Joks slēpjas tur, ka viņa apmeklē Līķu fermu glu�i tāpat, kā apciemotu veco ļau�u mītni, lai paskatītos, kā tur klājas radi�niekiem.

-��� Saderam, ka Nika zina katra turienes kāpura, mu�as, vaboles un maitasputna vārdu!

Asprātības un nekaunīgi joki turpinās, līdz Reba ar skaļu klak�ķi nomet dak�iņu.

-��� Beidziet gvelzt, es ēdu pusjēlu bif�teku! viņa protestē par daudz skaļi.

-��� Spināti tam pie�ķir jauki zaļu toni, draudzenīt.

-��� Ļoti slikti, ka tu nedabūji rīsus�

-��� Ei, vēl nav par vēlu! Viesmīl! Atnesiet �ai lēdijai jauku rīsu bļo�diņu. Ar gaļas mērci.

-��� Un kas ir �ie sīkie, melnie punktiņi, kas izskatās kā Megijas acis? Skarpeta atkal paceļ flakonu pret sveces gaismu, cerēdama, ka studenti nomierināsies, iekams viņi visi vēl nav izlingoti no restorāna.

-��� Acis, saka policists ar skūto galvu. Tās ir acis, vai ne?

Reba savā krēslā sāk grīļoties.

-��� Nē, tās nav acis, Skarpeta atbild. Padomājiet! Pirms da�ām minūtēm es jau devu mājienu.

-��� Man tās izskatās pēc acīm. Mazas, pērļaini melnas actiņas kā Magillam.

Sava matainā, muskuļotā ķermeņa dēļ Sārd�ents Magilla no Hjūstonas aizritēju�ajās desmit nedēļās ir pārtapis "Magillā Gorillā".

-��� Hei! viņ� protestē. Jūs labāk pavaicājiet manai draudzenei, vai man ir kāpura acis. Viņa dziļi lūkojas �ajās te acīs, viņ� rāda uz tām, un ģībst.

-��� Tie�i to jau mēs sakām, Magilla! Es ieskatījos tavās acīs un arī pilnīgi atslēdzos.

-��� Tām jābūt acīm. Kā, ellē, citādi kāpurs var redzēt, kurp tas iet?

-��� Tās ir elpo�anas atveres, nevis acis, Nika atbild. Tie ir tie mazie, melnie punktiņi. Tādas kā akvalanga caurulītes, lai kāpurs var elpot.

-��� Caurulītes?

-��� Mirklīti pagaidiet! Hei, dodiet to mantu �urp, doktore Skarpeta! Gribas paskatīties, vai Megija nevalkā masku un pleznas.

Kārnā valsts policijas izmeklētāja no Mi�iganas ir noslīgusi pār galdu tik skaļi viņa smejas.

-��� Nākamreiz sameklēsim kādu nobriedu�āku, paskatīsimies, kā izlien tās akvalanga caurulītes�

Zirgo�anās izvēr�as lēkmē, Magilla noslīd no krēsla kņūpus uz grī�das. Ak, nolādēts! Tūlīt izvem�os, viņ� caur smiekliem rēc.

-��� Caurulītes!

Skarpeta kapitulē un sē� klusu, situācija ir ārpus viņas kontroles.

-��� Hei, Nik! Nezināju, ka esi bijusi Flotes RONIS!

Tā turpinās, līdz durvīs klusu parādās "Vecā bif�teku nama" admi�nistrators likdams manīt, ka viesības dibenistabā traucē pusdienot citiem.

-��� Nu, pui�i un meitenes, Skarpetas balsī ieskanas nedaudz tra�mīga nots. Diezgan!

Jautrība pazūd tikpat a�i kā kņada, kāpura joki beidzas, un Skarpeta saņem citas dāvanas: rindu pildspalvu, ar kuru, domājams, var rakstīt "lietū, putenī un, ja neviļus to iemetāt krū�kurvī, izdarot autopsiju"; minilukturīti, "lai apskatītu grūti aizsniedzamās vietas"; tum�zilu beis�bola cepurīti, kas izgreznota ar zelta tresēm kā ģenerālim.

-��� Ģenerāli doktore Skarpeta! Sveiciens!

Visi militāri sveicina, aizgūtnēm vērodami viņas reakciju, un atkal kā bises skrotis visapkārt lido piezīmes. Magilla no �ifona pielej līdz malām Skarpetas papīra glāzi. Viņa iedomājas, ka lētais Chardonnay dro�i vien gatavots no vīnogām, kas augu�as nogāzes zemākajās vietās, kur ir briesmīga drenā�a. Ja vīnogu ra�a ir kaut �etrus mēne�us veca, tad viņa to var uzskatīt par savu veiksmi. Rīt būs nelabi. Skarpeta ir pārliecināta par to.

Agri nākamajā rītā Ņujorkas Kenedija lidostā uzraudze aicina Lūsiju Farinelli, lai tā noņem savu lielo nerūsējo�ā tērauda Breitlinga rokas pulksteni, iztuk�o kabatas no monētām un saliek visu uz paplātes.

Jau kā pavēle skan rīkojums novilkt krosa kurpes un �aketi, noņemt jostu un kopā ar portfeli nolikt uz konveijera, lai izlaistu cauri rentgena aparātam, kur netiks izgaismots nekas, izņemot mobilo telefonu, matu suku un lūpu zīmuli. Britu lidostas darbinieki tum�zilajās vējjakās ar sarkanām un baltām rūtiņām izturas diezgan draudzīgi, ta�u policisti ir sevi�ķi saspringti. Lai gan Lūsija neiedarbina durvju aplodas skeneri, iedama caur to savās sporta zeķītēs un brīvi plando�ajos d�insos, viņu pārmeklē vēl ar rokas skeneri, un to iedarbina krū�tura stīpiņa pī-pī-pī.

-��� Paceliet rokas, viņai pavēl ra�eni noaugusi policiste.

Lūsija smaidīdama izstiepj rokas krucifiksa stilā, un policiste a�i viņu ap�amda no galvas līdz kājām; viņas plaukstas vibrē zem Lūsijas padusēm, zem krūtīm, aug�up un lejup pa gū�ām, viscaur līdz kājstar�pei protams, ļoti profesionāli. Citi pasa�ieri netraucēti dodas garām, un it sevi�ķi vīrie�i izrāda interesi par jauno, glīto sievieti ar izplestām rokām un kājām. Lūsiju pa�u tas nesatrauc. Viņa ir pieredzējusi pārāk daudz, lai �ķiestu enerģiju kautrībai. Uznāk kārdinājums atpogāt blūzi un parādīt krū�turi lai policiste pārliecinās, ka tam nav piestiprināta baterija un sīciņa pavisam niecīga eksplozīva ierīce.

-��� Tur vainīgs mans krū�turis, viņa it kā starp citu ieminas izbie�dētajai uzraudzei, kas ir daudz vairāk norūpējusies nekā aizdomās turamā. Sasodīts, es vienmēr aizmirstu uzvilkt krū�turi, kurā nebūtu stiepļu, varbūt vingro�anas krū�turi vai nevilkt to vispār. Man tie�ām �ēl jūs apgrūtināt, policiste Va�ingtone. Viņa jau izlasījusi uzvārda birku. Paldies, ka tik labi darāt savu darbu. Kādā pasaulē mēs dzīvojam! Kā noprotu, tad atkal izziņota terorisma trauksme.

Lūsija atstāj samulsu�o uzraudzi, paņem no paplātes pulksteni un monētas un savāc savu portfeli, �aketi un siksnu. Apsēdusies uz aukstās, cietās grīdas, nomaļus no satiksmes ceļa, viņa uzvelk krosa kurpes, nepūlēdamās tās aiz�ņorēt. Tad pieceļas, vēl aizvien pieklājīga un laipna pret katru policistu un British Air darbinieku, kas viņu vēro. Iebāzusi plaukstu bik�dibena kabatā, Lūsija izvelk lidma�īnas biļeti un pasi abas izdotas uz viena no viņas daudzajiem neīstajiem vārdiem. Auklām plak�ķot, viņa bezrūpīgi iesoļo līkumainajā, tepiķiem izklātajā 10. numura izejā uz lidma�īnu un ienirst 01 reisa Concorde mazajās durtiņās. British Air pavadone pārbauda Lūsijas iekāp�anas caurlaidi un uzsmaida viņai.

-��� Sēdvieta 1C. Viņa rāda ceļu uz pirmo rindu, sēdekli ejas galā, it kā Lūsija nekad vēl nebūtu ceļojusi ar Concorde.

Beidzamo reizi tas notika vēl ar citu vārdu, viņai bija brilles un zaļas kontaktlēcas, mati nokrāsoti satrieco�i zilā un purpura krāsā, kas viegli izmazgājama un atbilda fotogrāfijai konkrētajā pasē. Viņas nodarbo��anās bija "mūziķe". Lai gan neviens nevarēja būt pazīstams ar viņas neeksistējo�o grupu "Dzeltenā Elle", atradās papilnam tādu, kas jūs�moja: "O jā, esmu par to dzirdējis! Vienreizēji!"

Lūsija paļaujas uz masu sliktajām novēro�anas spējām. Viņa paļau�jas uz to bailēm parādīt neziņu, uz to, ka meli tiek akceptēti kā zinā�mas patiesības. Viņa paļaujas, ka ienaidnieki ievēro visu, kas notiek ap viņiem, un, tāpat kā tie, arī viņa ievēro, kas notiek apkārt. Piemēram, kad muitas aģents ilgi pētīja Lūsijas pasi, viņa, redzēdama tā izturē��anos, saprata, kāpēc dro�ībnieki tik drud�aini rosās. Interpols bija izsūtījis internetā trauksmes informāciju aptuveni 182 valstīm, brīdi�not nepalaist garām bēgli, vārdā Roko Kagjano, kuru Itālijā un Francijā meklēja par slepkavību. Roko nezina, ka viņ� ir bēglis. Viņam nav ne jausmas, ka Lūsija nosūtījusi informāciju Interpola Centrālajam birojam Va�ingtonā, Kolumbijas apgabalā, un viņas ticamais brīdinājums caur�caurēm pārbaudīts un tad pa kibertelpu pārraidīts Interpola galvenajai pārvaldei Lionā, Francijā, kur izveidots un likumsargā�anas orgāniem visā pasaulē izsūtīts "sarkanais brīdinājums". Tas viss da�u stundu laikā.

Roko nepazīst Lūsiju, ta�u zina, kas viņa ir. Viņa savukārt Roko pazīst ļoti labi, lai gan abi nekad nav tiku�ies. �obrīd, kad Lūsija pie�sprādzējas savā sēdeklī un Concorde iedarbina Rolls-Royce dzinējus, viņa nevar sagaidīt, kad ieraudzīs Roko Kagjano. Viņas nojautas uzkurina spēcīgas dusmas, kas līdz brīdim, kad viņa beidzot nokļūs Austrum�eiropā, būs izvērtu�ās nervozās �ausmās.

-��� Es, protams, ceru, ka jums nav tik nelabi kā man, Nika saka Skarpetai.

Viņas sē� Skarpetas luksusa numura dzīvojamā istabā Marriott vies�nīcā, gaidīdamas apkalpo�anu. Ir deviņi no rīta, un Nika nu jau divreiz ir apjautājusies par Skarpetas veselību. �ī trivialitāte daļēji izskaidro�jama ar glaimojo�u neticību, ka sieviete, kuru Nika tā apbrīno, ielūgusi viņu brokastīs.

Kāpēc mani? �is jautājums �audās Nikas galvā kā bingo bumbiņa. Varbūt viņai manis �ēl?

-��� Esmu jutusies arī labāk, Skarpeta smaidīdama atbild.

-��� Papajs ar savu vīnu. Bet viņ� ir nesis arī ne�petnāku indi par �o.

-��� Nezinu, kā var būt vēl kas sliktāks, Skarpeta saka, un pie durvīm klauvē. Ja vien patiesi tā nav inde. Atvainojiet!

Viņa pieceļas no ku�etes. Istabā tiek ieripināts galdiņ� ar brokastīm. Skarpeta paraksta �eku un iedod dzeramnaudu. Nika ievēro, ka viņa ir dāsna.

-��� Papaja istaba simt sestā ir īsta dzertuve, Nika stāsta. Jeb�kuru nakti ej tik iek�ā ar savu se�paku un atstāj to vannā. Jau no kādiem astoņiem vakarā viņ� nedara neko citu, tikai velk savā istabā divdesmit mārciņu smagas somas ar ledu. Labi, ka tā atrodas pirmajā stāvā. Es vienreiz aizgāju.

-��� Tikai vienreiz desmit nedēļās? Skarpeta pēto�i viņu uzlūko.

Kad Nika atgriezīsies Luiziānā, viņa saskarsies ar baisākajiem slep�kavību gadījumiem, kādus jebkad mū�ā var pieredzēt. Pagaidām viņa �ajā sakarā nav teikusi ne vārda, un Skarpeta par viņu raizējas.

-��� Kad mācījos D�ona Hopkinsa medicīnas skolā, Skarpeta stāsta, liedama kafiju, es savā kursā biju viena no trim sievietēm. Ja tur kādā vietā būtu nobēdzināta pilna vanna ar alu, man neviens to neteiktu, varu apzvērēt. Ko jūs vēlaties?

-��� Daudz krējuma un cukuru. Jums nav mani jāapkalpo! Ak tu tētīt, es tikai sē�u. Viņa pielec no sava krēsla ar augsto atzveltni.

-��� Sēdiet, sēdiet, Skarpeta noliek Nikas kafiju uz galda. Te ir radziņi un diezgan neēdama paskata beigeļi. Ļau�u jums apkalpoties pa�ai.

-��� Bet toreiz, kad mācījāties medicīnas skolā, jūs nebijāt mazpilsē�tas� Nika laikus apķeras un nepasaka lauķe. Maiami nav glu�i tāda dubļu peļķe kā Luiziānā. Un tie pui�i manā kursā nāk no lielām pilsē�tām.

Viņa fokusē skatienu uz Skarpetas kafijas tasi, uz to, cik nevaino�jami stabili viņa to ceļ pie lūpām. Skarpeta kafiju dzer melnu un par ēdienu, �ķiet, neinteresējas.

-��� Kad mans �efs pavēstīja, ka departamentam piedāvāta pilnībā apmaksāta vieta akadēmijā, un prasīja, vai es brauktu, nemaz nespēju izteikt, kā jutos, Nika turpina, satraukdamās, ka pārāk daudz runā par sevi. Patie�ām nespēju tam noticēt, un man bija milzums rai�u, lai izbrīvētos un atstātu mājas vairāk nekā uz trim mēne�iem. Tad iera�dos te, Noksvilā, un attapos vienā istabā ar Rebu.

-��� Nevaru sacīt, ka tā būtu bijusi izprieca, un es jūtos briesmīgi, te sē�ot un �ēlojoties. Viņa nervozi dzer kafiju, noliek tasīti un atkal paņem to, cie�i sa�ņaugusi klēpī kabatlakatiņu. It sevi�ķi jums.

-��� Kāpēc it sevi�ķi man?

-��� Taisnību sakot, laikam biju cerējusi radīt jums labu iespaidu.

-Jūs jau esat radījusi.

-���� �ķiet, ka jums nepatīk �inkstē�ana. Nika paceļ skatienu. Bet ne jau vienmēr cilvēki izturas jauki.

Skarpeta iesmejas. Vai to nevarētu nosaukt par pārāk zemu pa�vērtējumu?

-��� Tas neiznāca labi. Cilvēki �eit ir nenovīdīgi. Jums biju�as pa�ai savas cīņas. Gribu sacīt, ka jūs ne�ēlojaties.

-��� To uzprasiet Rozai. Skarpeta izskatās glu�i uzjautrināta.

Nikas prāts bloķējas it kā vajadzētu zināt, kas ir Roza, ta�u nevar

atrast kopsakarību.

-��� Mana sekretāre, Skarpeta paskaidro, malkodama kafiju.

Seko neveikls klusums, un Nika vaicā: Kas notika ar abām pārē�jām?

Skarpeta apmulst.

-��� Ar tām sievietēm jūsu medicīnas kursā.

-��� Viena atbira. Otra, man �ķiet, apprecējās un nekad nav strādājusi medicīnā.

-��� Diezin kā viņas jūtas tagad? Varbūt no�ēlo.

-��� Varbūt prāto par mani, Skarpeta atbild. Varbūt domā, ka izjūtu no�ēlu.

Nikas lūpas neticīgi paveras. Jūs?

-��� Viss nāk ar upuriem. Un cilvēka daba ir tāda, ka grūti ir pieņemt at�ķirīgo. Parasti cilvēki to nesaprot, līdz dabū no dzīves, ko tai lūgu�i, un tad jūtas satriekti, ka da�kārt tiek atalgoti ar ienaidu, nevis aplau�siem.

-��� Man ne�ķiet, ka es būtu at�ķirīga no citiem vai ienīsta. Varbūt mani daudz knābā, bet ne mājās, Nika ātri atbild. Tas vien, ka dar�bojos mazā nodaļā, nevis Losand�elosas departamentā, vēl nenozīmē, ka esmu stulba. Viņa kļūst mo�āka, balss iekarst. Neesmu kaut kāds neaptēsts �aulainis, purva ok�ķeris�

-��� �aulainis, Skarpeta sarauc pieri. Baidos, ka nezinu, kas tas tāds.

-��� Vēzis. �

-��� Vai kursā kāds jūs saukā par vēzi?

Gribot negribot Nika atplaukst. Ak, sasodīts! Neviens no viņiem vēzi nav ēdis. Viņi laikam domā, ka tā ir kāda zivs, kas lo�ņā pa okeāna dibenu vai tamlīdzīgi.

-��� Saprotu.

-��� Kaut gan es zinu, ko jūs domājat. It kā, Nika saka. Zaharijā tikai divas ielu policistes ir sievietes. Es esmu vienīgā izmeklētāja, un nav tā, ka �efs izjustu netīksmi pret sievietēm. Galu galā arī pilsētas galva ir sieviete. Bet lielākoties, kad atrodos atpūtas telpā dzeru kafiju, ēdu vai vienkār�i atvelku elpu -, es tur esmu vienīgā sieviete. Patiesību sakot, mājās par to domāju reti. Bet esmu daudz domājusi �eit, akadēmijā. Es saprotu par daudz cen�os pierādīt, ka neesmu lauķe, un tas visus kaitina. Labi, pietiks. Jums dro�i vien jākravājas, es negribu kavēt jūsu plānus.

-��� Ne tik a�i, Skarpeta atbild. Nedomāju, ka esam beigu�as sarunu.

Nika atslābst, viņas pievilcīgā seja kļūst dzīvāka, slaikais augums

krēslā vairs ne�ķiet sasprindzis. Kad viņa atkal ierunājas, balss vairs neskan tik nervozi.

-��� Es jums atklā�u visjaukāko glaimu, ko kāds veltījis man �ajās des�mit nedēļās. Reba sacīja, ka es izskatoties mazdrusciņ līdzīga jums. Pro�tams, to viņa izmeta, būdama pilnā. Ceru, ka neesmu jūs apvainojusi.

-��� Drīzāk jūs varētu apvainot pati sevi, Skarpeta pieticīgi atbild. Esmu par jums nedaudz vecāka ja var ticēt tam, ko izlasīju jūsu iesniegumā.

-��� Augustā man būs trīsdesmit se�i. Pārsteidzo�i, cik daudz informā�cijas jūs savācat par cilvēkiem.

-��� Mans pienākums ir uzzināt par viņiem visu, ko varu. Klausīties ir svarīgi. Lielākā daļa ļau�u jūtas pārāk aizņemti, lai izvirzītu pieņē�mumus, pārāk iegrimu�i sevī, lai klausītos. Morgā mani pacienti runā ļoti klusu un nepiedod, ja neklausos un neuzzinu par viņiem visu, ko varu.

-��� Da�reiz es neuzklausu Badiju tā, kā to vajadzētu� kad esmu noskaitusies vai vienkār�i par daudz nogurusi. Viņas acīs iezogas skumjas. No visiem cilvēkiem tie�i man vajadzētu saprast, kāda tad ir sajūta, jo Rikijs manī vispār gandrīz neklausījās, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc nevarējām saprasties. Viens no daudzajiem iemes�liem.

Skarpeta bija nojautusi, ka Nikas laulība ir neveiksmīga vai arī beigusies. Cilvēki, kuri attiecībās nejūtas laimīgi, rada ap sevi īpatnu neapmierinātības un no�ķirtības gaisotni. Nikai �īs pazīmes jo sevi�ķi izpaudās dusmās, kaut gan viņa domāja, ka tās slēpj.

-��� Un kā tagad ir? Skarpeta vaicā.

-��� Dzīvojam atsevi�ķi un esam krietni ceļā uz �ķir�anos. Nika atkal sniedzas pēc kafijas tases, bet pārdomā. Paldies Dievam, turpat blakus, Batonrū�ā, dzīvo mans tēvs, citādi nemaz nezinu, ko es iesāktu ar Badiju. Lieliski saprotu, ka Rikijs man viņu atņemtu vienkār�i tāpēc, lai atriebtos.

-��� Atriebtos? Par ko? Skarpeta vaicā, un viņai ir pamats uzdot visus �os jautājumus.

-��� Gar� stāsts. Tas turpinās jau ilgāk par gadu, no slikta uz vēl slik�tāku, un nekad jau nav gājis pārāk labi.

-��� Apmēram tikpat ilgi jūsu pusē pazūd tās sievietes, Skarpeta bei�dzot nonāk pie lietas. Gribētos zināt, kā jūs tiekat galā, jo, pieļaujot to, tas turpināsies. Tie�i tad, kad vismazāk gaidīsiet. Manai uzmanībai nav paslīdējis garām fakts, ka jūs neesat runājusi par �īm lietām ne reizi, vismaz kamēr �eit esmu es. Desmit sievietes �etrpadsmit mēne��os. Pazudu�as no savām mājām, transporta līdzekļiem un autostāv�vietām visas Batonrū�as apkaimē. Jādomā, tagad miru�as. Varu jums apzvērēt, ka tā ir. Esmu pārliecināta, ka viņas noslepkavojis viens un tas pats cilvēks, kur� ir apķērīgs ļoti apķērīgs. Pietiekami gudrs un pieredzējis, lai iegūtu uzticību, tad ar varu nolaupītu un vēlāk atbrīvo�tos no līķiem. Viņ� ir slepkavojis jau agrāk un slepkavos atkal. Pēdējā pazu�ana notika tikai pirms �etrām dienām Zaharijā. Tātad Zaharijā biju�i jau divi gadījumi, pirmais pirms vairākiem mēne�iem. Un jūs braucat mājās pie �īm lietām. Sērijveida slepkavības. Veselas desmit.

-��� Desmit ne. Tikai divas Zaharijā. Es neesmu darba grupā, Nika atbild, valdīdama aizvainojumu. � Es neskraidu ar lielajiem pui�iem. Viņiem nav vajadzīga palīdzība no tādiem neciliem valsts policistiem kā es, vismaz tā uzskata Savienoto Valstu prokurors.

-��� Kāda tur daļa Savienoto Valstu prokuroram? Skarpeta jautā. �īs lietas nav federālo aģentu jurisdikcijā.

-��� Veldons Vinns ir ne vien egoistisks pakaļa, bet ari stulbs. Nav nekā ļaunāka par uzpūtīgu stulbeni, kuram pieder vara. �īs lietas ir visu ziņu degpunktā. Viņ� grib tajās piedalīties, lai varbūt kādudien kļūtu par federālo tiesnesi vai senatoru.

-��� Un jums ir taisnība. Es zinu, kas mani sagaida mājās, bet viss, ko varu, ir strādāt ar tām divām pazu�anas lietām pie mums Zaharijā, lai gan lieliski saprotu, ka tās saistītas ar pārējām astoņām.

-��� Interesanti, ka nolaupī�anas tagad notiek tālāk uz ziemeļiem no Batonrū�as, Skarpeta piebilst. Varbūt viņ� uzskata savu agrāko dar�bības zonu par pārāk riskantu.

-��� Vienīgais labums, ko varu atzīmēt, ir tāds, ka Zaharija gan varbūt atrodas Batonrū�as austrumu draudzes robe�ās, ta�u tā vismaz nav Batonrū�as policijas jurisdikcijā. Tāpēc augstā un varenā darba grupa nevar �efot ap mani un manām lietām.

-��� Pastāstiet man par tām!

-��� Paskatīsimies. Visjaunākā. Ko es par to zinu. Ko visi par to zina. Divas dienas pēc Lieldienām, tie�i pirms �etrām dienām, viņa iesāk.

-��� �etrdesmit gadus veca skolotāja, vārdā Glenda Mārlere. Viņa ir skolo�tāja vidusskolā tajā pa�ā, kur es mācījos. Blonda, zilacaina, jauka, ļoti gudra. �ķīrusies, bērnu nav. Tovakar, pagāju�o otrdien, viņa aizgājusi uz ceļmalas bāru "Esi mierīgs" un pasūtījusi līdzņem�anai �āvētu cūkgaļu un kāpostu salātus. Viņai ir zila 1994. gada Honda, tā redzēta braucam no restorāna pa galveno ielu uz dienvidiem, tie�i caur pilsētas centru. Glenda ir pazudusi, bet ma�īna atrasta stāvvietā pie vidusskolas, kurā viņa māca. Protams, darba grupa domā, ka Glendai bijis randiņ� ar kādu no skolniekiem un �is gadījums nav saistīts ar citiem, bet ir to atdarinājums. Blēņas!

-��� Viņas pa�as vidusskolas stāvvietā, Skarpeta domīgi piebilst.

-��� Tātad slepkava runājis ar viņu un to uzzinājis pēc tam, kad iedabūjis upuri ma�īnā; varbūt prasījis, kur viņa strādā, un viņa pateikusi. Vai arī viņ� izsekojis to.

-��� Kur� variants, jūsuprāt, tas ir?

-��� Nezinu. Sērijveida slepkavas lielākoties izseko savus upurus. Bet nekāda likuma te nav, lai kā vairumam izmeklētāju patiktu tā domāt.

-��� Otrs upuris, Nika turpina, pazuda tie�i pirms manas iera�anās �eit. Aivija Forda. �etrdesmit divus gadus veca, blonda, zilacaina, pievil�cīga, strādājusi par bankas kasieri. Bērni prom koled�ā, vīrs devies uz D�eksonu, Misisipi, dienesta komandējumā. Tātad mājās bijusi viena, kad kāds dro�i vien parādījies pie durvīm. Kā parasti, nekādu cīņas pēdu. Nekā. Arī viņa pazudusi bez pēdām.

-��� Tas vienmēr notiek bez pēdām, Skarpeta saka, iztēlodamās abus scenārijus, un atvedina no tiem acīmredzamo: Upurim nav iemesla baidīties no uzbrucēja, līdz ir jau par vēlu.

-��� Vai Aivijas Fordas māja vēl tiek apsargāta? Skarpeta to ap�auba; pagājis tik ilgs laiks.

-��� Ģimene vēl tajā dzīvo. Nesaprotu, kā ļaudis atgrie�as mājās, kur notiku�as tik �ausmīgas lietas.

Nika grib sacīt, ka viņa to nespētu. Ta�u tā nav taisnība. Agrāk savā dzīvē viņa ir to spējusi.

-��� Vai ma�īna �ajā visjaunākajā lietā, Glendas Mārleres lietā, ir aiz�turēta un viscaur pārbaudīta? Skarpeta vaicā.

-��� Stundām ilgi mēs� labi, kā jau zināt, es biju �eit. �is apstāklis viņai sagādā vil�anos. Ta�u esmu saņēmusi sīku ziņojumu un zinu, ka esam tam veltīju�i daudz laika. Mani pui�i noņēma katru pirkstu nospiedumu, ko varēja atrast. Derīgie salīdzināti ar datu bāzi, un nekā�das sakritības. Personīgi man ne�ķiet, ka tam būtu kāda nozīme, jo domāju tas, kur� nolaupīja Glendu Mārleri, nekad nav kāpis viņas ma�īnā. Tāpēc viņa pirkstu nospiedumi tur �ā vai tā nevarētu būt. Vie�nīgie pirkstu nospiedumi uz durvju rokturiem bija viņas.

-��� Un kā ar viņas atslēgām, maciņu, citām personīgajām lietām?

-��� Atslēgas aizdedzē, rokassomiņa un maciņ� vidusskolas autostāv�vietā, apmēram divdesmit pēdas no ma�īnas.

-��� Un nauda maciņā? Skarpeta jautā.

Nika purina galvu. Bet �eku grāmatiņa un maksā�anas kartes nebija aiztiktas. Viņa nepiederēja pie tām, kas nēsā līdzi daudz skaid�ras naudas. Viss, kas maciņā bija, pazudis, un es zinu, ka tur vajadzēja būt vismaz se�iem dolāriem un trīsdesmit diviem centiem, jo tik daudz viņai izdeva bārbekjū restorānā no desmit dolāru banknotes, kad viņa norēķinājās par ēdienu. Es liku pui�iem pārbaudīt. Savādi, bet pārtikas maisiņa ma�īnā nebija. Tāpat nevarēja atrast arī kvīti. Mums vajadzēja iet uz restorānu un likt, lai sameklē rēķinu.

-��� Tad iznāk, ka vainīgais paņēmis arī viņas pārtiku.

Savādi, tipiskāk tas būtu ielau�anās zādzībai vai laupī�anai, ta�u nekādā ziņā parastam, psihopātiski vardarbīgam noziegumam.

-��� Varbūt jūs zināt vai pārējo astoņu sievie�u pazu�anas gadījumos notikusi laupī�ana? Skarpeta jautā.

-��� Tenko, ka no viņu kabatas portfeļiem izņemta visa nauda un izmesta netālu no tās vietas, kur viņas saķertas.

-��� Ko jūs zināt par pirkstu nospiedumiem? Vai tie nevienā gadījumā nav atrasti?

-��� Par �o faktu man nekas nav zināms.

-��� Varbūt DNS no ādas �ūnām, kur vainīgais pieskāries kabatas port�felim?

-���� Nezinu, ko darījusi Batonrū�as policija, jo viņi nevienam neko nestāsta. Bet mana departamenta pui�i noņēma paraugus no visa iespē�jamā, arī no Aivijas Fordas maka, un tie�ām dabūja viņas DNS un vēl vienu, kas nav FIB datu bāzē CODIS. Kā jau zināt, Luiziānā DNS datu bāzes veido�ana ir tikko uzsākta un tā atpalikusi ar paraugiem, ka pil�nīgi bija iespējams to aizmirst.

-��� Bet jums tomēr ir nezināms DNS profils, Skarpeta ar interesi atzīmē. Kaut gan uzreiz jāpieņem, ka tas var piederēt ikvienam. Var�būt viņas bērniem, vīram.

-��� Tas DNS nav viņu.

Skarpeta pamāj ar galvu. Tad jums vajadzēja paprātot, kam vēl būtu labs iemesls pieskarties Aivijas Fordas kabatas portfelim. Kam vēl bez slepkavas.

-��� Par to es domāju divdesmit �etras stundas dienā.

-��� Un �ī jaunā lieta, Glenda Mārlere?

-��� Pierādījumi nodoti Valsts policijas laboratorijām. Pārbau�u rezul�tātus sola drīz, kaut arī viņiem tur darba pilnas rokas.

-��� Vai ma�īnas iek�puse izpētīta ar alternatīvu gaismas avotu?

-��� Jā. Nekā, nekā, nekā. Nika rezignēti nopū�as. Ne nozieguma vietas, ne arī līķu, itin kā viss būtu ļauns sapnis. Ja atrastos kaut viens līķis! īpa�o lietu izmeklētājs ir lielisks. Vai esat par viņu dzirdējusi? Doktors Sems Lenjērs.

Skarpeta viņu pazīst.

No Austrumbatonrū�as draudzes īpa�o lietu izmeklētāja biroja paveras skats uz garu, taisnu Misisipi upes joslu un �tata kādreizējo dekoratīvā stilā veidoto kapitoliju, kur savulaik noslepkavots viltīgais, bezbailīgais un despotiskais Hjū Longs*.

Doktors Sems Lenjērs stāv pie sava biroja loga Valdības ēkas piek�tajā stāvā, un duļķainais, lēnais upes ūdens aiznes viņa skatienu līdz kuģa kazino un garām ASV līnijkuģim uz tālīno veco Misisipi tiltu. Viņ� ir mundrs vīrietis, tikko pāri se�desmit, sirmiem matiem, kurus galvas kreisajā pusē pārdala dabiska �ķirtne. At�ķirībā no vairuma ļau�u ar viņa iespējām doktors nelabprāt tērpjas uzvalkos, izņemot tās reizes, kad jāierodas tiesā vai jāapmeklē politiski pasākumi, no kuriem nav iespējas izvairīties.

Viņa birojs varētu būt politisks, ta�u viņ� nicina politiku un īstenībā arī visus, kas tajā iesaistīti. Pēc dabas ietiepīgs, doktors Lenjērs vienu un to pa�u ietērpu valkā gandrīz ik dienu, pat satiekoties ar pilsētas mēru: ērtas kurpes, ar kurām var iet uz nepatīkamām vietām, tum��as bikses un polo kreklu, uz kura iz�ūts Austrumbatonrū�as draudzes īpa�o lietu izmeklētāja kronis.

Būdams apdomīgs cilvēks, viņ� apsver, kā rīkoties ar vakarrīt saņemto savādo paziņojumu, vēstuli, kas ielikta Nacionālās tieslietu

" Hjū Longs jHuey Long, 1893-1935) ASV Demokrātiskās partijas politiķis.

akadēmijas dpmaKsaia pasta sutijumā. Doktors Lenjērs jau gadiem ir �īs organizācijas biedrs. Lielā, baltā Nacionālās tieslietu akadēmi�jas aploksne bija aizzīmogota. Tā ne�ķita jelkādā veidā aiztikta, līdz doktors Lenjērs, to atvēris, atrada otru aploksni, arī aizzīmogotu. Tā bija sūtīta viņam, adrese rakstīta ar roku zīmētiem lielajiem burtiem, atpakaļadrese Kriminālās justīcijas Teksasas departaments, Poluņska vienība. Meklējumi internetā rādīja, ka Poluņska vienība ir nāvinieku korpuss. Vēstulē, ari ar roku zīmētiem lieliem burtiem, bija lasāms:

"Sveicināti, mesjē Lenjēr,

Jūs, protams, atceraties madāmu �arloti Dārdu, kuru 1995. gada 14. septembri piemeklēja priek�laicīga, bēdīga nāve. Jūs bijāt klāt viņas līķa sekcijā, un es tik tie�ām Jūs apskau�u par �o brīni�ķo pieredzējumu, jo pats nekad neesmu to redzējis, personīgi ne. Drīz tik�u sodīts ar nāvi, un vēlos atvieglot sirdi no noslēpumiem.

Dārdas madāma tika noslepkavota ļoti prasmīgi.

Mais non! To neizdarīju es.

Ieinteresētā persona, kā mūsdienās stulbi dēvē iespējamos aizdo�mās turamos, drīz pēc Dārdas madāmas nāves aizbēga uz Palmdezertu. Patlaban �īs personas tur nav. Tās atra�anās vieta un identitāte Jums jānoskaidro pa�am. Ļoti mudinu Jūs meklēt kādu palīdzību. Varbūt varu Jums ieteikt detektīvu Pītu Marino, kur� ir ārkārtīgi pieredzējis? Esam ļoti labi pazīstami kop� maniem līksmajiem Ri�mondas laikiem. Jūs ta�u būsiet dzirdējis par di�o Marino?

Jūsu uzvārds, mon cher mesjē, norāda, ka esat franciskas izcelsmes. Varbūt esam domubiedri.

В bientфt, �ans Batists �ādons"

Doktors Lenjērs bija dzirdējis par �anu Batistu �ādonu. Glu�i sve�s izrādījās Pīta Marino vārds, bet viņ� laboja �o trūkumu diezgan viegli, ar meklētājprogrammu atrazdams vajadzīgās ziņas internetā. Ja tām varēja ticēt, Marino bija vadījis izmeklē�anu toreiz, kad �ādons Ri�mondā slepkavoja sievietes. Ta�u doktoru Lenjēru vairāk interesēja fakts, ka Marino bija profesionāli cie�i saistīts ar doktori Keju Skarpetu, apdāvinātu tiesu medicīnas patologi. Doktors Lenjērs vienmēr bija cie�nījis �o sievieti un juties ne mazumu iйspaidots, klausoties viņas lekciju īpa�o lietu izmeklētāju reģionālajā sanāksmē. Vairums tiesu medicīnas patologu, it īpa�i viņas statusā, nāves gadījumu izmeklētājus uzlūkoja no aug�as sak, viņi visi ir apbedī�anas kantoru direktori, kas pieņemti darbā izmeklē�anas birojā. Protams, da�i patie�ām tādi ir.

Pirms vairākiem gadiem nepatik�anas, pa�āvu�as priek�ā savu lielo kāju, bija doktori Skarpetu paklupināju�as un sāpīgi ievainoju�as. Tāpēc viņa izpelnījās doktora Lenjēra simpātijas. Nepaiet neviena diena, kad nepatik�anas neslātu apkārt un nemeklētu ari doktoru pa�u.

Tagad, �ķiet, da�i bēdīgi slaveni sērijveida slepkavas domā, ka dok�toram Lenjēram vajadzīga viņas kolēģa Marino palīdzība. Līdz ar ievē�lē�anu, no kuras nav pagāju�i ne se�i mēne�i, katra novirze no ierastās kārtības doktoram Lenjēram izraisa �aubas, un �ana Batista �ādona vēs�tule dara viņu elli�ķi aizdomīgu. Vienīgais iemesls, kāpēc �īs aizdomas nevar atvairīt, ir vienkār�s: �ans Batists �ādons (ja �ī vēstule patie�ām nāk no viņa) zina par �arloti Dārdu. Sabiedrība viņas lietu ir aizmirsusi, un ārpus Batonrū�as tā nekad nav uzskatīta par lielu sensāciju. Viņas nāves iemesls palicis nenoskaidrots. Doktors Lenjērs vienmēr kavējies pie domas, ka viņa ir noslepkavota.

Viņ� vienmēr ticējis, ka labākais veids, kā identificēt baltmuti purva �ūsku, ir tai piebikstīt. Ja �ūskas mutē pavīd baltums, belz pa galvu! Ja baltumu neredz, �is radījums nav nekas vairāk kā nekaitīga ūdens �ūska.

Viņ� var piebikstīt arī patiesībai un palūkot, ko atradīs. Sēdēdams pie galda, doktors Lenjērs paņem klausuli un atklāj, ka Marino nerūpē�jas par to, kur� viņu atradīs, viņam ir tā attieksme, ko doktors Lenjērs dēvē par "dodiet-viņus-�urp". Viņ� apskau� Marino kā tipu, kur�, iespē�jams, uzdrīkstētos braukt ar "bra�o zēnu" Harley bez ķiveres. Policijas automātiskais atbildētājs nepaziņo, ka viņ� nevar atbildēt, jo ir izgājis vai arī runā pa citu līniju, ko lielākā daļa profesionālu, pieklājīgu cilvēku izrunā sveicienam. Ieskaņotā piesmakusi vīrie�a balss saka: "Nezvaniet man uz mājām" un piedāvā zvanītājam citu numuru.

Doktors Lenjērs izmēģina to. Balss, kas atbild, izklausās tāda pati kā ieskaņotā.

-��� Vai detektīvs Marino?

-��� Kur� viņu vēlas?

Viņ� ir no Ņūd�ersijas un nevienam neuzticas, varbūt labi, ja kādu vis�pār pacie�.

Doktors Lenjērs nosauc savu vārdu un ari rūpīgi apdomā, ko saka. Uzticē�anās un pacie�anas jomā Marino ir saticies ar savu līdzinieku.

-��� Aptuveni pirms astoņiem gadiem mums �eit bija kāds nāves gadī�jums. Vai esat kādreiz dzirdējis par sievieti, vārdā �arlote Dārda?

-Nē.

Doktors Lenjērs paskaidro da�us lietas apstākļus.

-Nē.

doktors lenjers pastasta vel da�as detaļas.

-��� Atļaujiet pavaicāt pretī. Kāpēc, pie joda, man vajadzētu kaut ko zināt par kādu narkotiku pārdozē�anu Batonrū�ā? Marino it nemaz neizturas draudzīgi.

-��� To es arī gribētu zināt.

-��� Ko? Ko tas nozīmē? Vai tik neesat kāds pakaļa, kas mani muļķo?

-���� Daudzi domā, ka esmu pakaļa, doktors Lenjērs atbild. Bet es jūs nemuļķoju.

Viņ� apsver, vai vajadzētu stāstīt Marino par vēstuli no �ana Batista �ādona, un nolemj, ka tam nav jēgas. Viņ� jau ir uzzinājis, ko gribēja zināt: �arlotes Dārdas lietā Marino ir bezpalīdzīgs un skai�as, ka viņu apgrūtina sazin kāds tur īpa�o lietu izmeklētājs.

-��� Vēl viens īss jautājums, un es vairs neaizņem�u jūsu laiku, dok�tors Lenjērs saka. Jūs izsenis pazīstat doktori Keju Skarpetu�

-��� Kāds viņai ar to sakars? Marino izturē�anās krasi mainās. Nu viņ� izklausās klaji naidīgs.

-��� Kā noprotu, viņa sniedz privātas konsultācijas, doktors Lenjērs �ajā sakarā ir lasījis nelielu piezīmi internetā.

Marino klusē.

-��� Ko jūs domājat par viņu? doktors Lenjērs vaicā, iek�ēji jauzdams, ka izraisīs brāzmainas dusmas.

-��� Es jums pateik�u, pakaļa! Domāju pietiekami nopietni, lai neru�nātu par viņu ar kuru katru apnicīgu sve�inieku!

Saruna beidzas ar pārtrauktu signālu.

Pēc Sema Lenjēra domām, viņ� nevarētu dabūt stingrāku aplieci�nājumu doktores Kejas Skarpetas raksturojumam. Viņa �eit ir vēlama.

Skarpeta gaida rindā pie Marriott viesnīcas reģistratūras, viņai pulsē galva; vīns tik nejauki iespaidojis centrālo nervu sistēmu, ka tā iesaiņo�jums būtu pelnījis uzlīmi ar galvaskausu un kauliem.

Viņas kaite, �is savārgums, liekas daudz nopietnāks, nekā viņa stās�tījusi Nikai, un fiziskais un morālais stāvoklis ar katru minūti paslik�tinās. Viņa atsakās diagnosticēt savu slimību kā atkarību (galu galā izdzertas labi ja divas glāzes �ī nolādētā vīna) un atsakās piedot sev, ka vispār apsvērusi domu lietot alkoholisko dziru, ko pārdod kartona kārbās.

Gadiem ilgā moko�ā pieredze ir pierādījusi jo vairāk viņa cie� no reibuma likstām, jo vairāk kafijas dzer un jo �ausmīgāk jūtas. Ta�u tas nekad neattur pasūtīt savā istabā lielu kafijas krūzi un mocīties ar sirdsklauvēm, lai gan prātīgāk būtu uzticēties saviem instrumentiem, kā tik izteikties Lūsijai, kad tante ignorē to, ko zina, un, rīkodamās pēc izjūtas, cie� krahu.

Kad beidzot Skarpeta sasniedz reģistratūras galdu un vaicā pēc rēķina, viņai tiek pasniegta aploksne.

-��� �is tikko pienāca jums, kundze, saka novārdzinātais reģistra�tors, tad norauj un pasniedz viņai istabas rēķina izdruku.

Aploksnē ielikts fakss. Skarpeta iet aiz nesēja, kas stumj viņas rati�ņus. Tie piekrauti ar somām un trim ļoti lieliem, cietiem sējumiem, kuros ir karuseļprojekta diapozitīvi, ko viņa nav papūlējusies pārveidot ar PowerPoint prezentējamos kadros, jo nevar tos paciest. Lai parādītu tāda cilvēka attēlu, kam ar �āviņu norauta puse galvas, vai bērnu, kas applaucēts līdz nāvei, nav nepiecie�ams dators vai īpa�i efekti. Projek�tora slaidi un izdales materiāli doktores vajadzībām kalpo tikpat labi kā toreiz, kad viņa uzsāka savu karjeru.

Fakss ir no viņas sekretāres Rozas, kura dro�i vien zvanījusi ap to pa�u laiku, kad Skarpeta no�ēlojamā gaitā vilkās no lifta uz vestibilu. Viss, ko Roza ziņo, Austrumbatonrū�as īpa�o lietu izmeklētājs dok�tors Sems Lenjērs ļoti vēloties parunāt. Roza pievienojusi viņa mājas, biroja un mobilā tālruņa numurus. Skarpetai uzreiz ataust prātā Nika Robilarde un abu saruna pirms nepilnas stundas.

Sagaidījusi taksometru un iekāpusi tajā, viņa piezvana uz doktora Lenjēra biroja numuru. Atbild viņ� pats.

-��� Kā jūs zinājāt, kas ir mana sekretāre un kur viņa meklējama? Skarpeta uzreiz jautā.

-Jūsu agrākajā birojā Ri�mondā bija diezgan laipni ļaudis, tie iedeva jūsu Floridas numuru. Starp citu, Roza ir apburo�a.

-��� Skaidrs, viņa atbild, ma�īnai attālinoties no viesnīcas. Esmu taksometrā ceļā uz lidostu. Vai varam to nokārtot a�i?

Viņas dzedrumu vairāk izraisījis sapīkums pret agrāko biroju nekā Lenjēru. Izpaust nereģistrētu tālruņa numuru ir kliedzo�s pārkāpums turklāt tā noticis arī agrāk. Da�i cilvēki, kas vēl strādā Galvenajā medi�cīnas ekspertu birojā, paliku�i lojāli savai vadītājai. Citi ir nodevēji un liecas tā, kā tos loka vara.

-��� Tas būs a�i, doktors Lenjērs saka. Es prātoju, vai jūs varētu man pārbaudīt kādu lietu, doktore Skarpeta, astoņus gadus vecu lietu, kas joprojām nav veiksmīgi atrisināta. Kāda sieviete bija mirusi aizdomīgos apstākļos, acīmredzot no narkotiku pārdozē�anas. Vai esat kādreiz dzirdējusi par �arloti Dārdu?

-Nē.

-��� Tikko saņēmu informāciju nezinu, vai tā ir laba vai ne, bet negribu to apspriest pa tālruni.

-��� Vai tā ir Batonrū�as lieta? Skarpeta rakņājas rokassomiņā, mek�lēdama blociņu un pildspalvu.

-��� Tas būtu cits stāsts citai dienai. Ta�u jūs uzminējāt, tā ir Baton�rū�as lieta.

-��� Vai jūsu lieta?

-��� Tā bija. Es labprāt aizsūtītu jums ziņojumus, diapozitīvus un visu pārējo. Izskatās, ka man �ajā lietā vēl vajadzēs parakņāties. Viņ� vil�cinās. Un, kā varbūt nojau�at, man nav liela bud�eta�

-��� Nevienam, kas zvana man, bud�etā nav iekļauti konsultanti, viņa pārtrauc. Man ari nebija, kad strādāju Vird�īnijā.

Skarpeta palūdz, lai nosūta viņai lietu, un iedod savu pasta adresi.

-��� Vai gadījuma pēc nepazīstat Zaharijā kādu izmeklētāju Niku Robilardi?

Pauze, un tad: �ķiet, ka pirms da�iem mēne�iem runāju ar viņu pa tālruni. Jūs noteikti zināt, kas tur notiek.

-��� Nevaru nezināt. Par to lasāms visās jaunākajās ziņās, Skarpeta atturīgi atbild cauri maksimumstundas troksnim.

Ne pēc sacītā, ne ari toņa nevar nojaust, ka viņai par �im lietām būtu kāda personīga informācija, ta�u uzticība Nikai noslīd par vairākām pakāpēm, jo Skarpeta raizējas, ka tā, iespējams, zvanījusi doktoram Lenjēram un stāstījusi par viņu. Kāpēc Nika to darījusi, grūti spriest, ja nu vienkār�i tāpat, no laba prāta teikusi, ka Skarpeta varētu būt ļoti noderīga, ja viņam to ievajadzētos. Var jau būt, viņa tie�ām vaja�dzīga �ai lietai, par kuru doktors tikko stāstīja. Varbūt viņ� mēģina piesaistīt Skarpetu, jo pats nespēj tikt galā ar �īm sērijveida slepka�vībām?

-��� Cik tiesu medicīnas patologu pie jums strādā? Skarpeta vaicā.

-��� Viens. �

-��� Vai Nika Robilarde ir jums zvanījusi un stāstījusi par mani? Viņai nav laika viltībām.

-��� Kāpēc lai viņa zvanītu?

-��� Tā nav atbilde.

-��� Sasodīts, nē, viņ� saka.

Noputēju�ā logā grab gaisa kondicionētājs, pēcpusdiena ir karstāka nekā parasti aprīlī, kad D�ejs Tālijs kapā gaļu mazos gabaliņos un met asiņainā plastmasas spainī zem saskrambātā koka galda, pie kura sē�.

Galds, tāpat arī viss cits viņa zvejas būdā ir vecs un neglīts; tādus sadzīves priek�metus ļaudis mēdz pamest ceļmalās, lai tos aizved vai sadedzina atkritumu vācēji. �ī īpa�ā vieta ir D�eja darba telpa, un viņ� pacietīgi atkal un atkal vīk�ķi saplēstas drēbes lēverus un grū� zem galda kājām, lūkodams tās nostiprināt. Viņ� negrib kapāt uz virsmas, kas kustas, ta�u līdzsvars �ajā mazajā, kroplajā pasaulītē nemaz nav iespējams, jo pelēkā koka grīda ir gana slīpa, lai aizripinātu olu no virtuvītes tie�i laukā uz doku; tur da�i dēļi ir satrunēju�i, bet citi saviju�ies kā nespodri, miru�i mati, galos liekdamies uz aug�u.

Sizdams jūras kni�ļus, viņ� izmalko Budweiser alu, saspie� un pār atvērto durvju aizslietni izmet laukā bund�iņu, iepriecināts, ka tā aiz�lido divdesmit pēdu aiz laivas un iekrīt ūdenī. Garlaicība dara līksmas visikdieni�ķākās aktivitātes, ieskaitot to krabju murdu pārlūko�anu, kas piekārti zem pludiņiem tum�ajā saldūdenī. Nav svarīgi, ka krabji saldūdenī nav atrodami. Toties tur mīt vē�i, patlaban ir sezona, un, ja murdus neiztuk�os tie, gan atpeldēs kas lielāks.

Pagāju�ajā mēnesī izrādījās, ka paprāvs baļķis patiesībā ir vismaz simt mārciņu smags aligators. Tas pārvietojās kā torpēda un aiztraukdamies atstāja aiz sevis varenu sliedi, bet improvizētais pludiņ� tuk�a balinā�anas līdzekļa Clorox pudele pēc tam notrūka no murda un aizpeldēja prom. D�ejs mierīgi sēdēja laivā un, viegli pieķerdams ar plaukstu beisbola cepurei, sveicināja plēsoni. D�ejs neēd to, ko noķer savos murdos, bet te, �īs �au�alīgās nekurienes viducī, ko viņ� tagad sauc par mājām, vienīgā pieņemamā izvēle ir sami, asari, bruņurupu�i un tik daudz var�u, cik pa nakti var nodurt. Citādi viņa ēdiens ierodas maisiņos un kārbās no da�ādiem pārtikas veikaliem.

D�ejs sadabū milzīgu gaļas nazi un turpina kapāt muskuļus un kau�lus. Spainī iekrīt vēl da�i jau smakot sāku�i gaļas gabali. Nav jāpaiet ilgam laikam, lai gaļa �ādā karstumā sapūtu.

-��� Uzmini, par ko es patlaban domāju, viņ� saka Bevai Kifinai, savai sievietei.

-��� Aizveries! Tu to saki, lai mani kaitinātu.

-��� Nē, ma chйrie, es to saku, jo atceros, kā Parīzē viņu drāzu.

Uzliesmo greizsirdība. Beva nespēj sevi kontrolēt, kad ir spiesta

domāt par Keju Skarpetu, kura labi izskatās un ir gudra pārpārēm labi

izskatās un ir pietiekami gudra D�ejam. Bevai reti ienāk prātā, ka nav iemesla sacensties ar sievieti, par kuru D�ejs fantazē, ka viņ� to sakapā un izbaro vē�iem purva attekā viņu durvju priek�ā. Ja Beva varētu pār�griezt Skarpetai rīkli, viņa katrā ziņā to izdarītu, un viņas sapnis ir kādudien tikt pie �is izdevības. Tad D�ejs vairs nerunātu par �o kuci. Viņ� pusnaktī neblenztu uz atteku, par viņu domādams.

-��� Kāpēc tev vienmēr jārunā par viņu?

Beva pievirzās tuvāk un vēro, kā pār viņa nevainojami veidotajām, gludajām krūtīm rit sviedri un iesūcas cie�i piegulo�o d�insu jostā. Viņa skatās uz viņa muskuļotajiem stilbiem, sīkie matiņi uz tiem spīguļo kā zelts. Viņas nevaldāmais niknums nokaist līdz baltkvēlei un izlau�as ārup.

-��� Tev vareni sacēlies. No tās kapā�anas tev paliek stīvs! Liec nost gaļas cirvi!

-��� Tas ir gafas nazis, dārgumiņ. Ja tu nebūtu tik stulba! Viņa skaistā seja un blondie mati ir mitri no sviedriem, saltās, zilās acis ko�i izceļas uz iedegu�ās ādas.

Beva pieliecas un ar tuklajiem, īsajiem pirkstiem aptver izcilni viņa bik�u priek�ā, bet D�ejs laiski izple� kājas un atgā�as krēslā, lai viņa varētu piekļūt rāvējslēdzējam. Beva nevalkā krū�turi, viņas puķainā lēta auduma blūze ir pa pusei atpogāta, tā ka viņ� var redzēt smagas, �ļauganas krūtis, kas nemodina neko, tikai vajadzību manipulēt un kon�trolēt. Viņ� atrauj blūzi vaļā, pogām viegli nograbot uz grīdas, un sāk iekvēlināt Bevu, lai tā lūgtos.

-��� A, viņa kunkst, nepārtrauc, viņa lūdzas, vilkdama tuvāk D�eja galvu.

-��� Gribi vēl, mazulīt?

-Ā!

Viņ� zī�ļā to, tad, noriebjoties sāļi skābenajai gar�ai, iesper sievietei ar baso kāju.

Būk�ķis, ķermenim atsitoties pret grīdu, un viņas sa�utu�ais sēciens ir pazīstamas skaņas �ajā zvejas būdā.

Nobrāzums Bevas kreisajā ceļgalā asiņo, un viņa aplūko ievainojumu. Kāpēc tu mani vairs negribi, �abulīt? viņa prasa. Kādreiz gri�bēji tik ļoti, ka nekā nespēju tevi atturēt.

Bevai tek deguns. Atmetusi atpakaļ īsos, sprogainos, sirmojo�os brūnos matus, viņa sakļauj kopā saplēsto blūzi, piepe�i juzdamās paze�mota sava necilā kailuma dēļ.

-��� Gribē�ana ir tad, kad es gribu.

Viņ� atsāk darboties ar gaļas nazi. Zem biezā, spo�ā asmens lēkā sīki gaļas un kaulu gabaliņi; tie pielīp nota�ķītajam koka galdam un D�eja sviedrainajām, kailajām krūtīm. Pūsto�ā gaļa smagi un saldskābi dvako spiedīgajā gaisā, dūkdamas apkārt laiski riņķo mu�as, atgādi�not blīvu kravas lidma�īnu desantu. Tās laidelējas pār asiņaino mantu spainī, un zaļi melnie ķermeņi viz kā iz�ļakstits benzīns.

Beva uztrau�as no grīdas. Viņa vēro, kā ikreiz, kad D�ejs iemet spaini gaļas gabalu, mu�as uz�aujas aug�up un tad rijīgi pikē atpakaļ pie sava mielasta. Sitoties pret spaiņa sienām, tās pikti sīc.

-��� Un tagad mums būs jāēd pie tā galda. Tās ir tuk�as runas. Viņi pie tā nekad neēd. Galds ir D�eja privāta telpa, un Beva zina, ka tas nav aizskarams.

Viņ� nikni sit jūras insektus. Nolādēts, kā es necie�u �os draņķus! Kad, sasodīts, tu iesi uz veikalu? Un nākamreiz nenāc atpakaļ bez kucē�niem un kukaiņindes pudelēm!

Beva pazūd atejā. Tā nav lielāka par mazas laiviņas priek�galu, un tur nav tvertnes, kur uzkrāt un ķīmiski pārstrādāt cilvēku ekskre�mentus, tie pa caurumu ieslīd veļas toverī, starp mietiem, kas balsta būceni. Vienreiz dienā Beva izgā� toveri attekā. Viņu nerimus moka murgi, ka no apak�as uzglūn ūdens �ūska vai aligators; sevi�ķi drūmos brī�os Beva nesē�, bet tup uz koka brilles, lūrēdama tum�ajā caurumā, un resnie stilbi trīc no bailēm un spriedzes, balstot viņas svaru.

Viņa jau toreiz bija patukla, kad pirmoreiz sastapa D�eju kādā Viljamsburgas apkaimes kempingā Vird�īnijā, kur abus patiesībā nejau�i saveda kopā viņa ģimenes likstas. D�ejam vajadzēja dzīvesvietu, un viņai tā bija nomaļā nostūrī aizaudzis, atkritumiem piemētāts, bie�ziem me�iem bagāts īpa�ums ar pamestiem, rūsas klātiem autofurgo�niem un moteli, kur apmetās lielākoties prostitūtas un narkotiku dīleri. Kad D�ejs parādījās durvīs, Bevu satrauca viņa spēks, un viņa uzreiz jutās savaldzināta. Viņa iedegās pret D�eju tāpat kā pret visiem vīrie��iem; rupj�, kails sekss viņai nozīmē apmierināt savas vientuļās, bangainās dziņas.

Tonakt lija stiprs lietus, atgādinādams spo�as naglas, un viņa paga�tavoja D�ejam bļodu Kempbelas dārzeņu, vēr�a gaļas zupu un ceptu siermaizi, kamēr bērni noslēpu�ies skatījās, kā māte ielai�as ar vēl vienu sve�inieku. Beva rūpējās par saviem knauķiem, ta�u netērēja tiem daudz laika. Arī tagad viņa cen�as par tiem nedomāt un neprātot, cik tie lieli. Bērni atrodas valsts aizbildniecībā, un bez viņas tiem klājas daudz labāk. Lai cik dīvaini, D�ejs pret mazajiem izturējās sirsnīgāk nekā viņa. Viņ� bija pavisam citāds toreiz, kad paņēma viņu gultā tajā pirmajā nakti.

Pirms trim gadiem viņa bija pievilcīgāka un ne tik ļoti izplūdusi miesās no ātrajām uzkodām, kausēta siera un �āvētas gaļas. Viņa nevar nodoties svarcel�anai un pietupieniem visas dienas garumā kā D�ejs, viņai pietrūkst kustību. Aiz būdas zāle pilna ar gliemenēm, un jūdzēm tālu stiepjas biezi, melni mēsli. Nevienas sausas vietas, kur pastaigāt, izņemot piestātni. Da�as kalorijas viņa sadedzina, manevrējot D�eja laivu pa �aurajiem ūdensceļiem.

Noderētu jau kāds mazs ārējais motoriņ�, bet D�ejs negrib mazāku par 200 zirgspēku Evinrude ar nerūsējo�a tērauda propelleri, lai ātri brauktu pa kanāliem, kas ved uz viņa slepenajām vietām, un klusi pel�dētu zem cipresēm, kā oposums mierīgi nogaidot, ja zemu virs gal�vas lido helikopters vai maza lidma�īna. Viņ� Bevai nekur nepalīdz, viņa raksturīgo izskatu ir neiespējami nomaskēt, jo D�ejs ir pārlieku iedomīgs, lai maitātu savu skaistumu. Krastā viņ� izkāpj tikai paņemt naudu no ģimenes slēptuves, un tas arī viss. Beva var dro�i slāt pēc pārtikas, jo viņa tagad tik tikko līdzinās savai fotogrāfijai FIB visvairāk meklēto personu sarakstā ādu apvītinājusi saule, augums uzblīdis, seja pietūku�i un mati īsi apgriezti.

-��� Kāpēc mēs nevarētu aizvērt durvis? Beva vaicā, iznākusi no mazās, netīrās atejas.

D�ejs pieiet pie ledusskapja apaļa un balta, rūsas plankumiem nosēta -, kas ra�ots se�desmitajos gados. Atrāvis durvis, pagrābj vēl vienu alu.

-��� Man patīk karstums, viņ� saka, smagi likdams soļus pa vecajiem dēļiem.

-��� Viss kondicionētais gaiss izplūst ārā. Viņas parastā �ēlo�anās. Tā mēs tērējam ļoti daudz benzīna ģeneratoram.

-��� Tev vienkār�i būs jāiet un jādabū vēl. Cik rei�u esmu teicis, lai tu izkustini savu trekno pakaļu un aizej dabūt vēl?

D�ejs veras Bevā, un skatiens ir savāds, tāds, kāds tas kļūst, kad viņ� iegrimis savā rituālā. Piebriedu�ais loceklis spie�as pret rāvējslēdzēju, bet drīz viņ� to atvieglos atkal, pēc savas izvēles. Sviedru un puvuma smaka novēdī viņai garām, kad viņ� nes ārā spaini, mu�ām brāzmojot nopakaļ dūco�ā zibenskarā. Viņ� pūlas vaiga sviedros, aiz dzeltenām neilona auklām vilkdams krabju murdus. Viņam to ir du�iem. Viņ� saliek tajos varen lielus gaļas gabalus un iegremdē ūdeni, kur reptiļi tos novilks dibenā un mielosies pēc patikas. Vislielākā problēma ir galvas�kausi, jo pēc tiem var noskaidrot identitāti. Otrs viņa rituāls ir sastampāt galvaskausus putekļos tos viņ� sajauc ar baltu krīta pulveri, ko glabā tuk�ās krāsu bund�ās. Krita un kaulu putekļi viņam atgādina par pazemes ejām, kas vijas divdesmit piecus metrus zem Parīzes ielām.

Nu viņ� nāk iek�ā un, iemeties �aurajā gultā pie sienas, aizliek rokas aiz galvas.

Beva izslīd no pārplēstās blūzes, kaitēdamās ar viņu kā striptīza dejotāja. Meistars gaidī�anas rotaļā viņ� nereaģē, kad tā aiztiek viņa lūpas. Viņa nepanesami dreb. Tas var turpināties ļoti ilgi. Kas par to, ka viņa lūdzas. Kad D�ejs ir gatavs un tikai tad -, viņ� ko�, bet ne tik stipri, ka paliktu zīmes, jo nevar paciest domu, ka varētu kaut kādā ziņā līdzināties �anam Batistam, savam brālim.

D�ejs mēdza smar�ot un gar�ot ļoti labi. Tagad, būdams bēglis, viņ� mazgājas reti un arī tad vienkār�i uzlej sev pa spainim attekas ūdens. Beva neuzdrīkstas �ēloties vai kaut mazākajā mērā reaģēt uz viņa krū�u un cirk�ņu stipro smaku. To vienu vienīgo reizi, kad bija atļāvusies paplest muti, viņ� salauza tai degunu un piespieda beigt. Asinis un sāpju kliedzieni sagādāja viņam prieku.

Tīrīdama būdu, viņa kā apsēsta ber� to plankumu zem gultas, bet asins traipi ir nepiekāpīgi, glu�i kā �ausmu filmā, viņa domā. Hlorkaļķis atstājis lāsumainu, balti brūnu laukumu kājslauķa lielumā, un D�ejs pastāvīgi par to sūrojas, it kā viņam nebūtu ne mazākā sakara ar tā izcelsmi.

�ans Batists �ādons, nolaidis baltās apak�bikses pāri spalvainajiem ceļgaliem un sēdēdams uz nerūso�ā tērauda poda, atgādina Rodēna "Domātāju".

Labo�anas darbu ierēdņi viņu izsmej. Tas nekad neaprimst. Viņ� to jūt, sē�ot uz poda un raugoties kameras aizslēgtajās dzelzs durvīs. Niecīgā durvju lodziņa restes uzvanda dzelzi �ana Batista asinīs. Dzīv�nieku magnētisms ir zinātnisks fakts, par ko tagad gandrīz nekas nav dzirdams. Pirms gadsimtiem tas netika atzīts, kaut gan ir dokumen�tēti gadījumi, kad magnetizēti materiāli, pielikti slimības skartām un bojātām ķermeņa daļām, liku�i visiem simptomiem izzust un pacienta vcaciiua dijdunojusies. Zans Batists ir labi skolots slavenā doktora Mesmera doktrīnā, kur� savas ārstē�anas sistēmu daiļrunīgi izklāstījis grā�matā Mйmoir sur la Dйcouverte du Magnйtisme Animal.

Oriģinālais darbs, pirmo reizi publicēts fran�u valodā 1779. gadā, ir �ana Batista Bībele. Kamēr grāmatas un radio viņam vēl nebija konfis�cēti, viņ� iegaumēja garum garas Mesmera darba nodaļas un dedzīgi tic, ka pasaules magnētiskā vide ietekmē plūdmaiņas un cilvēkus.

"Man bija parastās zinā�anas par magnētu: tā iedarbību uz dzelzi, par mūsu ķermeņa fluīdu spēju uzņemt �o minerālu," Mesmers raks�tīja, un �ans Batists uz poda to pusbalsī citē. "Es pacientu sagatavoju, nemitīgi liekot lietā dzelzs elementus."

Dzelzs elements ir spēcino�s līdzeklis, un kur� vēl to zina, ja ne �ans Batists? Ja varētu atrast dzelzs elementu, to īsto, tad viņ� būtu dziedināts. Pirms nokļū�anas cietumā �ans Batists mēģināja mērcēt naglas dzeramajā ūdenī, ēst rūsu, guļot palikt zem gultas un spilvena dzelzs gabalus, bik�u kabatās nēsāja pamācības un magnētus. Viņ� sāka ticēt, ka viņa dzelzs elements ir dzelzs, kas sastopama cilvēka asi�nis. Pirms nonāk�anas cietumā viņ� to nevarēja sadabūt pietiekami un tagad nevar dabūt nemaz. Kad izretis viņ� ieko� pats sev rokā un zī�, tas neko nemaina glu�i kā tad, ja kāds dzertu savas asinis, gribēdams izārstēties no anēmijas.

Reliģiozās un zinātnes aprindas izsmēja Fransuā Antonu Mesmeru, tie�i tāpat kā vienmēr tika izsmiets �ans Batists. īstie atbalstītāji publiski simulēja skepticismu, ta�u, ja atbalstīja, tad izmantoja psei�donīmus, lai izvairītos no apzīmē�anas par �arlatāniem. Piemēram, 1837. gadā publicēto "Dzīvnieku magnētisma filozofiju" bija uzrakstī�jis "D�entlmenis no Filadelfijas", un da�us māca aizdomas, ka autors ir Edgars Alans Po. Tādas grāmatas nonāca universitātēs, līdz galu galā universitā�u bibliotēkas tās izmeta, ļaujot �anam Batistam par no�ēlo�jamiem gra�iem iegūt mazu, bet apbrīnojamu kolekciju.

Kā apmāts viņ� prāto, kas noticis ar �īm grāmatām. No sasprindzi�nājuma kaklā dun pulss. Grāmatas, ko �ans Batists bija atvedis �urp no Francijas, atņēma par sodu, kad cietuma klasificē�anas komanda paze�mināja viņu no pirmā līmeņa statusa tre�ajā līmenī, jo viņ� masturbējot un pieļaujot pārkāpumus ar pārtiku. Lielāko laika daļu �ans Batists pavada uz poda, un amatpersonas to dēvē par masturbē�anu.

Vienu divas reizes jau aizmirsies, cik sen tas bija, viņ� neveikli rīkojās ar ēdiena paplātēm, kad tās tika iebīdītas pa spraugu zem dur�vīm. Visur bija iz�ļakstīts ēdiens, un tika uzskatīts, ka �ie incidenti ir tī�i. Viņam atņēma visu, ieskaitot, protams, grāmatas. Nedēļā atvēlēta tikai viena atpūtas stunda. Tam nav nozīmes, jo vēl paliek vēstules. Sargi ir vīlu�ies.

-��� Kā viņ� var rakstīt tās draņķa vēstules, ja ir akls? viņi brīnās.

-��� īsti nevar zināt. Reizēm �ķiet, ka ir, reizēm atkal, ka ne.

-��� Vājredzīgs?

-��� Drīzāk vājprātīgs.

Savā se�desmit �etru pēdu kamerā �ans Batists var vingrināties atgrūdienos, pietupienos un palēcienos, kad vien viņam tīkas. Apmek�lējumi no ārpasaules ir ierobe�oti. Ta�u tam arī nav nozīmes. Kas lai vaicātu pēc viņa, izņemot reportierus un tos mediķus, profilētājus un akadēmiskos tipus, kuri vēlas viņu pētīt, it kā viņ� piederētu pie kādas jaunas vīrusu sugas? Ieslodzī�ana, zākā�ana un nenovēr�amā nāve ir kondensējusi �ana Batista dvēseli spilgtā gaismā, kas izkliedējas baltos lāsumos.

Viņ� ir pastāvīgi magnetizēts un mēnessērdzīgs, un gai�redzība ļauj viņam skaidri redzēt bez acīm. Viņam ir ausis, bet tās nav vajadzīgas, viņ� dzird tāpat. Viņ� var zināt bez zinā�anas un iet visur bez ķermeņa, ar ko nosodīts kop� dzim�anas. �ans Batists nekad nav pazinis neko citu, tikai naidu. Pirms Vird�īnijā viņ� mēģināja nogalināt lēdiju, tiesu medicīnas patoloģi, un viņu beidzot notvēra policija, no citiem uz viņu plūda intensīvs naids, kas vēlāk atgriezās atpakaļ pie �iem citiem, �is cikls ir noslēgts un bezgalīgs. Viņa vardarbības uzliesmojumi bija neiz�bēgami, ta�u viņ� netur savu ķermeni atbildīgu par tiem un nemokās sirdsapziņas pārmetumos.

Pēc diviem nāvinieku kamerā pavadītiem gadiem �ans Batists eksistē nepārtrauktā magnētisma stāvoklī un vairs necie� no negatī�visma pret dzīvām būtnēm. Tas nenozīmē, ka viņ� vairs nenogalinātu. Ja vien bijusi iespēja, viņ� plosītu sievietes tāpat, kā darīja to pagātnē, bet �o emocionālo azartu vairs nenosaka naids vai miesaskāre. Viņ� iznīcinātu skaistas sievietes, lai atbildētu savam augstākajam aicināju�mam, lai noslēgtu pilnu ciklu, un tas ir nepiecie�ami un debe�ķīgi. Viņa brīni�ķā ekstāze plūstu caur viņa izredzētajām. To sāpes un nāves būtu skaistas, tās mū�īgi viņam pateiktos, dvēselēm atstājot miesas.

-��� Kas tur ir? viņ� vaicā sasmaku�ajā, pēc urīna smirdo�ajā gaisā.

Tad pagrū� tualetes papīra rulli uz savas lāviņas pusi un vēro to

atritināmies mīkstā, baltā �osejā, kas viņu izvedīs aiz �īs betona ēkas sienām. �odien viņ� varbūt aizies uz Beuni, apciemos savu iemīļoto alu mesjē Kambrai īpa�umā, pēc savas izvēles nogar�os burgundie�us no mucām, ta�u neapgrūtinās sevi ar vīna izspļau�anu akmens bļodā, kā pieklājas, degustējot le terroire dārgumus. Viņ� nevar laist vējā ne piliena! Ha! Paskatīsimies, kā �oreiz gar�os ievērojamie vins de Bour�gogne! Viņ� piedur ar rādītājpirkstu savām sakropļotajām lūpām.

Viņa tēvam mesjē �ādonam Bonā pieder vīnadārzi. Viņam ir savi vīndari un eksportētāji. �ans Batists ir lielisks vīnu pazinējs, kaut arī tie tika liegti, kad viņ� bija ieslodzīts pagrabā un tad padzīts no dzimtas mājām. Viņa labās zinā�anas par Beuni ir bagātas fantāzijas auglis, kas radies no pa�a apburo�ā brāļa detalizētajiem stāstiem par vīniem, lai �anam Batistam atgādinātu viņa zaudējumu un aizie�anu nebūtībā. Ha! Lai sagar�otu, �anam Batistam nav vajadzīga mēle. Viņ� pazīst pārlie�cināto Clos de Vougeot un maigo, komplicēto un izsmalcināto sarkano C/os de Mouches.

1997. gads bija ļoti labvēlīgs sarkanajam Clos de Mouches, savukārt 1980. gada baltajam vīnam ir riekstu gar�a, un tas ir ļoti īpa�s. Un ak, �ī Echezeaux harmonija! Tomēr visvairāk viņam gar�o burgundie�u karalis, stiprais Chambertin vīns. No 280 pudelēm 1999. gadā brūvētā vīna mesjē �ādons savam pagrabam iegādājās 150. No �īm 150 pudelēm �ans Batists nedabūja ne malciņa, tomēr pēc kādas no savām slepkavī�bām Parīzē viņ� to nosvinēja ar zagtu 1998. gada Chambertin, kas gar��oja pēc rozēm un minerāliem un atgādināja noslepkavotās sievietes asinis. Un kā ar Bordeaux? Premier Grand Cru Classй, varbūt 1984. gada Chвteau Haut-Brion.

-��� Kas tur ir? viņ� sauc.

-��� Aizveries un beidz ķēzīties ar to tualetes papīru! Pacel to!

�anam Batistam nevajag skatīties, lai redzētu dusmīgās acis, kas lūr

caur stieņiem durvīs.

-Jauki un kārtīgi satin papīru un beidz spēlēties ar savu krāniņu!

Acis pazūd, atstājot nelaipnu auru. �anam Batistam jādodas uz Bonu, kur �o acu nav. Viņam jāatrod sava nākamā izredzētā, jālaupa tai nepilnīgais izskats un jāiedauza �īs sievietes smadzenes aizmirs�tībā lai viņa neatcerētos savu riebumu, kad ieraudzīs �anu Batistu. Pēc tam viņas īpa�ums pieder viņam. Viņas nogāzes un saldi smar�o�jo�ie vīnogu ķekari pieder viņam. Viņas ala ir viņējā, viņ� to izlūko, iztausta ceļu gar tum�ajām, miklajām sienām, kas, jo ilgāk viņ� tausta, kļūst jo lieliskākas. Viņas asinis ir labs, sarkans vīns, lai kuru vīnogu ra�u viņ� ņemtu. Sarkans, sarkans tas ,�ļācas un tek viņam pa rokām, dara viņa matus sarkanus un lipīgus, liek sāpēt zobiem no prieka!

-��� Kas tur ir?

Viņ� reti kad saņem atbildi.

Divos gados labo�anas iestādes darbinieki, kas nozīmēti nāvinieku korpusā, ir noguru�i no trakā mutanta �ana Batista �ādona. Viņi ar nepacietību gaida tā galu. Fran�u vilkacis ar kroplo peni un spalvaino ķermeni ir atbaido�s. Viņa seja ir asimetriska, it kā dzemdē abas puses nebūtu biju�as pareizi savietotas, viena acs zemāk nekā otra, sīkie bērna zobeļi reti un smaili. Vēl nesen viņ� ik dienu skuvās. Tagad �ans Batists vairs neskujas. Tās ir viņa tiesības. Beidzamos �etrus mēne�us pirms soda izpildes uz nāvi notiesātam cietumniekam nav jāskujas. Viņ� var mirt ar gariem matiem un bārdu.

Citiem cietumniekiem sīkas sprogas neklāj ikvienu ķermeņa collu, izņemot gļotādas, plaukstas un pēdu apak�as. �ans Batists nav skuvies divus mēne�us, un viņa lieso, neglīto ķermeni, visu seju un kaklu, pat plaukstu virspuses klāj trīs collas gar� apspalvojums. Citi uz nāvi notie�sātie joko, ka �ana Batista upuri nomiru�i aiz bailēm, iekams viņam radusies iespēja tos nosist un sako�ļāt hamburgeri.

-��� Hamburgers! Palīdziet viņai!

Dzēlīgās piezīmes tiek izmestas, lai �ans Batists tās dzirdētu, un viņ� saņem ari rakstiskas ne�ēlīgu zīmī�u jeb kā tās dēvē lidma�īnu formā. Tās tiek bāztas pa �ķirbu zem durvīm no kameras uz kameru glu�i kā pa ķēdi, un viņ� vienmēr ir beidzamais saņēmējs. Zīmītes �ans Batists sako�ļā mīkstā masā un norij. Da�dien to ir veselas desmit. Viņ� varot sagar�ot katru vārdu, tā mēļo.

-��� Slikti, ka nevaram piesprādzēt viņa spalvaino pakaļu pie krēsla un kārtīgi sacept. Viņ� nejau�i bija dzirdējis personālu izmetam tādus vārdus.

-��� Viss cepetis tad smirdētu pēc dego�ām spalvām.

-��� Nav pareizi, ka mums neļauj �os noskūt plikus kā biljarda bumbu, pirms tiek iebakstīta adata.

-��� Nav ari pareizi, ka viņus necep. Tagad tas notiek sasodīti viegli. Sīks adatas dūriens, un iestājas melna nakts.

-��� Vilkacim mēs kārtīgi atdzesināsim sulu.

�ans Batists uz poda saspringst, it kā patlaban dzirdētu �īs izsmējī�gās piezīmes, kaut gan aiz durvīm ir klusums.

Sulas atdzesinā�ana ir piesaistītāju un IV komandas netīrais noslē�pums, jo viņi vēlas no katras sodī�anas gūt savu mazumiņu sadistiska prieka. Tas, kur� atbildīgs par nāves zālēm, transportējot no slēgtas saldētavas uz nāves kameru, ievieto tās kastē ar ledu. �ans Batists ir dzirdējis uz nāvi notiesātos apgalvojam, ka zāles tiekot atdzesētas vai�rāk, nekā nepiecie�ams, gandrīz līdz sasal�anas punktam. Nāvessoda izpildītāji domā, ka esot tikai taisnīgi, ja notiesātais vēnās jūt aukstu triecienu, kad no adatas tiek ielaists tāds indes daudzums, kas spētu nonāvēt �etrus zirgus. Ja, juzdams ledaino, nenovēr�amo nāvi, cietum�nieks neiesaucas "Ak Dievs!" vai "Jēzus!", vai kaut kā citādi, sodītāju komanda jūtas vīlusies un drusku pat aizkaitināta.

-��� Tas pēdējais vecis kā likts dabūja saldējuma galvassāpes, bal�sis klaigā un plātās aiz dzelzs durvīm, un cietumnieki to atstāsta cits citam.

-��� Pārsteidzo�i! Vai dzirdēji, kā �is sa�ervelējies, kad tas draņķis ielaists?

-��� Pa radio tak to nestāstīja.

-��� Viņ� sauca savu mammu.

-��� Daudzas maukas, kuras es piebeidzu, sauca mammu. Pēdējā taisni vai vēk�ķīja: "Mamm! Mamm! Mamra!" virs, kuru citi cietumnieki dēvē par Kustoni, atkal plātās.

Tam �ķiet, ka viņa anekdotes ir smieklīgas.

-��� Tu esi nelietis. Neticami, ka gubernators tev atvēlējis vēl vienu mēnesi, nejēga!

Kustonis ir daudzu pa nāvinieku kamerām klīsto�u sodī�anas stāstu autors. Viņ� ticis transportēts ar furgonu �etrdesmit trīs jūdzes uz Hantsvilu, re�ģu krātiņā blakus nāves kamerai jau iebaudījis savu bei�dzamo maltīti, kas sastāvējusi no ceptām garnelēm, bif�teka, ceptiem kartupeļiem un pekanriekstu pīrāga, kad gubernators pēk�ņi atcēlis sodu uz vēl vienu mēnesi, lai varētu izpildīt DNS testus. Kustonis saso�dīti labi zina, ka �ie testi ir tuk�a laika �ķie�ana, ta�u tagad, atgriezies Poluņska vienībā, turpina baudīt no savām beidzamajām dienām uz Zemes visu, ko vien var. Viņ� nenorimti stāsta par procesu, kas �ķietami ir slepens. Viņ� pat zina sasējēju un IV komandas vārdus, kā arī ārstu, kas nozīmēts uzsākt procesu un paziņot par Kustoņa nāvi.

-Ja kādreiz izkļū�u no �ejienes laukā, tad tik�u galā ar visām mau�kām un uzņem�u �o skatu video! Kustonis nevar rimties.

-��� Kaut es būtu nofilmējis tās, kuras jau piebeidzu! Nolādēts, es atdotu visu par vienu videolenti! Nez kāpēc agrāk par to neiedomājos. Ie�ķiebtu tiem psihenes un FIB pakaļām skatiņus, par ko nervozēt, ejot mājā pie sieviņām un knēveļiem.

�ans Batists nekad nav filmējis savas slepkavības. Nebija vaļas, tur�klāt stulbi, ka �ī ideja nav ie�āvusies prātā. Par to viņ� nemitīgi sevi strostē. Cik reti stulbs esot bijis�

Espиce de sale gorille�

Stulbais pērtiķu mutants.

�ans Batists aizspie� ar plaukstām ausis.

Kas tur ir?

Ja vien viņ� būtu filmējis savu asiņaino mākslu vai vismaz iemū��inājis fotogrāfijās. Ak, �īs ilgas, �īs ilgas, alkas, kuras nav iespējams remdēt, jo viņ� nespēj atkal no jauna izdzīvot sievie�u ekstāzi, viņām stāvot uz nāves sliek�ņa. �ī doma groza nepanesamā spiediena atslēgu viņa cirk�ņos. Viņ� nevar atvieglot savas cie�anas, jo ir dzimis ar aizde�dzi, kas nedarbojas, seksuālu virzuli, kas dzirksteļo, bet neaizdedzina. Viņ� smagi elpo, sasprindzis uz poda, un no sejas viņam pil sviedri.

-��� Ko tu tur iek�ā dari?

Pie durvīm bungo ierēdnis. Tur, starp lodziņa stieņiem, atkal vīd divas ņirdzīgas, tum�as acis.

-��� Atkal ņemas riņķī apkārt ar savu pakaļu. Cilvēk, kādudien tev iznāks ārā zarnas.

�ans Batists dzird soļus uz metāla platformām un citus nāviniekus izkliedzam parastās gaudas un jēlības. Ja neskaita �anu Batistu, vēl 245 vīrie�i gaida savu kārtu, kamēr juristi turpina apelācijas sūdzības un dara, ko jaudā, lai piedabūtu apgabala augstākās tiesas vai Savienoto Valstu Augstāko tiesu atcelt spriedumu vai vismaz pārliecināt tiesnesi lemt viņu labā un atļaut DNS testus vai kādu citu viltību. �ans Batists zina, ko darījis, un atzina vainu, par spīti savam advokātam Roko Kagjano, kas ir ari �ādona ģimenes advokāts.

Roko Kagjano bija izdomājis sparīgu pretdarbību �ana Batista vai�nas atzī�anas taktikai pirms tiesne�a uzstā�anās. Kagjano ievēro ins�trukcijas, tie�i tāpat kā to �ķietami dara �ans Batists, tikai �ans Batists ir ļoti labs aktieris. �ādona ģimene domā, ka tās godu apkaunoju�ajam izdzimtenim vislabāk ir mirt.

"Kāpēc tu gribi sēdēt nāvinieku blokā desmit gadus?" tie diskutēja ar viņu. "Kāpēc gribi, lai tevi atlai� brīvībā sabiedrībā, kas tevi medīs kā nezvēru?"

Sākumā �ans Batists nespēja pieņemt, ka ģimene varētu gribēt, lai viņ� mirst. Tagad viņ� ir samierinājies ar to. Kāpēc lai ģimenei rūpētu viņa nāve, ja tai nekad nav rūpējusi viņa dzīve? Viņam nav izvēles. Tas nu ir skaidrs. Ja viņ� nebūtu atzinis vainu, tēvs parūpētos, lai �anu Batistu noslepkavo, kamēr tiek gaidīta lietas izskatī�ana tiesā.

Cietums ir tik briesmīga vieta, tēvs paklusām bija stāstījis viņam pa telefonu franciski. Atceries, kas notika ar kanibālu D�efriju Dāmeru? Viņu līdz nāvei sita ar suku, vai varbūt arī tā bija slota?

�ans Batists jutās emocionāli sasists līdz nāvei, visas cerības izgaisa, kad tēvs to bija pateicis. �ans Batists paļāvās uz prātu un pēc aizve�anas uz Hjūstonu pedantiski sāka pētīt savu nepatīkamo stā�vokli. Viņ� dzīvi atcerējās uzrakstu Laipni gaidīti vienkār�ībā, viesnīcu "Holiday Inn" un kafejnīcu "Ala", bet tam nebija jēgas, ja neredzēja apkārtnes golfa laukumus, vienas vienīgas sakaltu�as lapas un sausus kokus. Visapkārt kā �ķita, bezgalībā stiepās nokarenas tālruņlīnijas, sarainas priedes, pārtikas veikali, autofurgoni, izded�u bloku mājas bez jumtiem. Viņa autoeskorts nogriezās uz 59. Ziemeļu rajonu, un visi �ie federālie un vietējie aģenti izturējās pret �anu Batistu kā pret Franken�teinu.

Nevainojami, pat pieklājīgi uzvezdamies, viņ� sēdēja balta Ford LTD aizmugures sēdeklī, saslēgts roku dzel�os kā Houdini [2] . Autoeskorts nogriezās uz neapdzīvota, krūmājiem aizaugu�a ceļa, kas abās pusēs sabiezēja par blīviem me�iem. Kad viņi sasniedza Kriminālās justīcijas Poluņska vienības Teksasas departamentu, pelēkajās debesīs uzspīdēja saule un diena kļuva gai�a. �ans Batists to uztvēra kā zīmi.

Viņ� pacietīgi gaida. Viņ� iztēlojas meteoru plūsmas un lielus mar��ējo�us bataljonus, jo viņ� to vēlas. Cik vienkār�i! Cilvēki ir stulbi! Tie izdod tik stulbus likumus! Cietuma amatpersonas var aiznest viņa radio un sodīt viņu, samaļot ēdienu un sacepot to pikās, bet neviens nevar neitralizēt viņa magnētismu un likumīgās tiesības sūtīt un saņemt necenzētu pastu. Ja uz aploksnes vai paciņas atzīmē Juridisks pasts vai Mediju pasts, to nedrīkst atvērt neviens cietuma darbinieks. �ans Batists sūta vēstules Roko Kagjano, kad vien patīk. �ad un tad viņ� tādā pa�ā veidā saņem atbildes. Tā ir lielākā no visām baudām, jo sevi�ķi, kad nesen bija atrakstījusi Skarpetas kundze tā nespēj viņu aizmirst. Viņa bija tik tuvu ekstāzei, bet pa�as muļķības dēļ aplaupīja sevi un izvairījās no �ana Batista labdarības. Viņa pa�aizliedzīgais nodoms bija likt tās jaukajam ķermenim palaist brīvē dvēseli. Viņas nāve būtu bijusi perfekta. Beidzot viņa saprot savu �ausmīgo kļūdu un meklē aizbildi�nājumu, lai satiktos.

Es atkal tevi satik�u.

�anam Batistam ir tik daudz informācijas, ar to varētu sagāzt visu �ādona karteli.

Ja viņa to grib, kāpēc ne? Kad viņa atnāks, viņ� atradīs veidu, kā atbrīvot tās dvēseli, aplaimos viņu ar to, ko tā vēlas. Ar ekstāzi. Ekstāzi!

Viņ� saplē� tās vēstuli sīkos gabaliņos un apēd katru vārdu, sako��ļādams tik pamatīgi, ka savaino smaganas.

�ans Batists pieceļas no poda, nebēdādams nenieka par tā noskalo�anu. Viņ� velk uz aug�u bikses.

Kas tur ir?

Baltajam kreklam priek�ā ir V veida izgriezums, bet uz muguras lieliem, melniem burtiem ar trafaretu uzkrāsots DR tas nozīmē "nāvi�nieku korpuss" [3] . bet ari saīsinājums vārdam "doktors". Vēl viena zīme. Viņ� tagad ir viņas, un viņa tam pieder mū�īgi. Viņa cietuma drēbes piemirkst slapjas no sviedriem. Tās dvako. Viņ� nepārtraukti svīst un smird kā netīrs dzīvnieks. Smaidīdams viņ� domā par cietumnieku, kas sodīts ar nāvi pirms vairākām nedēļām, kādu vecu vīru, vārdā Pits, kur� Atlantā nogalināja policistu. Pits jau gadiem meistarīgi bija slepkavojis prostitūtas, pamezdams savus upurus autostāvvietās vai ceļa vidū. Viņ� pārkāpa likumu, sadurdams policistu ar trīspadsmit dūrieniem.

Klīst runas, ka tad, kad ārsts ievadījis liktenīgo kokteili, kas traucas pa Pita IV cauruli kā vilciens pa tuneli, nāve iestājusies precīzi pēc divām minūtēm un piecdesmit se�ām sekundēm. Nāvessodu izpildē mainoties trīs mediķi tie atkal ir mediju un to cietumnieku stāsti, kas atgrie�zu�ies no Hantsvilas pēc soda atlik�anas. Bērnu ārsts, sirds ķirurgs un sieviete, kura pirms da�iem gadiem Lufkinā iekārtojusi ģimenes praksi. Viņa esot pati aukstasinīgākā. Ienāk ar melnu somu, padara savu darbu un aiziet, vienaldzīga un augstprātīga, un ne ar vienu nerunā.

�anam Batistam patīk fantazēt par dakteri, kura mazajā, slepenajā istabiņā gaida signālu, lai piebeigtu viņa sasaistīto ķermeni. Viņ� nebai�dās no ķermeņa nāves, jo prāts ir viņa dvēsele, un to nevar iznīcināt. Viņ� ir uzlādēts. Viņ� ir plūsto�s. Viņ� var atdalīt prātu no ķermeņa. Viņ� ir Dieva daļa. �ans Batists nopū�as uz savas lāvas, kur apgūlies skatās griestos, bet tas nespēj aizkavēt viņa gai�redzīgos ceļojumus. Lielākoties viņ� transportē savu garu atpakaļ uz Parizi un nepamanīts lido, ceļā skaudri izjuzdams skaņas tā kā nekad agrāk. Viņ� apciemoja Parīzi tūlīt nākamajā dienā, kad bija uzlijis viegls lietutiņ�; uz mitrā bruģa �vīkstēja riepas, tālais satiksmes troksnis �ķita pārsteidzo�i guturāls un atgādināja viņa vēdera rūk�anu. Lietus lāses bija dimanti, izkaisīti uz stāvo�u motociklu sēdekļiem. Viņam garām pagāja sieviete, kas nesa lilijas, un viņ� lidoja smar�ā.

Cik vērīgs viņ� kļuvis! Kad vien dvēsele apciemo Parīzi, visskaistāko pilsētu Zemes virsū, viņ� atklāj atkal kādu vecu ēku, ietītu zaļā tīklā, un vīri appū� kaļķakmeni, tīrīdami nost gadsimtu sārņus. Bija vajadzīgi gadi, lai atjaunotu Notre Dame krēmkrāsas tekstūru. Pārbaudot darbu, �ans Batists izmēra laiku. Viņ� nekad nepaliek Parīzē ilgāk kā da�as dienas un katru nakti dodas uz Gare de Lyon pusi, pēc tam uz Quai de la Rвpйe paskatīties uz Mйdico-Lйgal institūtu, kur izdarītas līķa sekcijas da�ām viņa agrāk izredzētajām. Viņ� var skatīt �o sievie�u sejas un ķermeņus, viņ� atceras to vārdus. Viņ� nogaida, līdz aiztrink�ķina bei�dzamais Bateau-Mouche, kamēr pār kurpēm pārskalojas pēdējā nomoda �ala, un tad noģērbjas kails uz Quai de Bourbon akmeņiem.

Visu savu mū�u viņ� dro�sirdīgi ir stājies pretī Sēnas tum�ajai, auk�stajai straumei, gribēdams noskalot le Loup-Garou lāstu.

Vilkacis.

Nakts peldes nav izdziedināju�as viņa hipertrihozi ārkārtīgi retu iedzimtu kaiti, kas liek visam ķermenim apaugt ar matiem un turpina �o ne�ēlību, izpau�oties deformētā sejā, nenormālos zobos un nīkulīgās ģenitālijās. �ans Batists iegremdējas upē. Viņ� peld gar Quai d'Orlйans un Quai de Bйthune uz Ile St.-Louis austrumu galu. Tur, Quai d'Anjou, ir septiņpadsmitā gadsimta �etrstāvu pilsētas nams ar grebumiem rotā�tām parādes durvīm un zeltītām notekcaurulēm, hфtel particulier, kur piedauzīgā greznībā dzīvo viņa prominentie vecāki. Kad kroņlukturi mirdz kristālā un sudrabā, vecāki ir iek�ā, ta�u viņi bie�i satiekas ar draugiem vai pirms gulētie�anas iedzer pa glāzītei dzīvojamā istabā, un to no ielas nevar redzēt.

Savos bezķermeņa ceļojumos �ans Batists var iekļūt jebkurā hфtel particulier istabā. Viņ� pārvietojas pēc savas patikas. Tonakt, kad viņ� apmeklēja Ile St.-Louis, viņa korpulentajai mātei zem zoda bija parādīju��ās vēl vairākas tauku krokas, un acis uztūku�ajā sejā izskatījās mazas kā rozīnes. Viņa bija ievīstījusies melnos zīda rītasvārkos un resnajās kājās uzvilkusi pieskaņotas �ības. �ķendēdamās vai �adzinādama uz savu vīru, kamēr tas skatās jaunākās ziņas, runā pa telefonu vai �ķirsta papīrus, viņa bez apstājas smēķē stipras fran�u cigaretes.

Tāpat kā �ans Batists spēj dzirdēt bez ausīm, viņa tēvs pēc pa�a gribas var tapt kurls. Nav brīnums, ka viņ� meklē atvieglojumu daudzu skaistu, jaunu sievie�u skavās un paliek precējies ar �ādona kundzi tikai tāpēc, ka tam tā jābūt. Kad �ans Batists bija mazs, viņam teica, ka hipertrihoze esot iedzimta, ta�u viņ� ir pārliecināts, ka to izraisījis mātes alkoholisms. Viņa neierobe�oja dzer�anu, kad bija stāvoklī ar �anu Batistu un viņa dvīņubrāli, kur� sevi sauc par D�eju Tāliju un kuram laimējās izkļūt no mātes vēdera nepilnas trīs minūtes vēlāk. Viņa brālis ir dzimis kā nevainojamas vīrietības paraugs, zelta skulptūra ar daiļu ķermeni un matiem, kas piesaista gaismu. Liekas, viņa seju ir veidojis meistars. Viņ� ap�ilbina ikvienu, ko satiek, un vienīgo apmierinājumu no viņu dzim�anas netaisnības �ans Batists rod apstāklī, ka D�ejs Tālijs, kura īstais vārds ir �ans Pols �ādons, neizskatās tāds kā viņ�. �ī iemesla dēļ viņ� ir sliktāks par �anu Batistu.

�ana Batista ievērībai nav paslīdējis garām fakts, ka tās da�as minū�tes, kas �ķir viņa un brāļa piedzim�anu, ir tikpat ilgs sprīdis, kāds dro�i vien paies, �anam Batistam mirstot 7. maijā. Da�as minūtes ir tie�i tas laiks, cik ilgi nodzīvoju�as viņa izredzētās, asinīm no�ķie�ot sienas kal�nos un lejās. Tas ļoti līdzinājās abstraktai gleznai, kuru, reiz ieraugot, viņam ļoti sagribējās nopirkt, ta�u nebija ne naudas, ne arī vietas, kur gleznu piekārt.

Kas tur ir? viņ� kliedz.

�ārlzas upe atspulgo jaunos, zaļos pavasara dzinumus gar Bostonas krastmalu, un Bentons Vestlijs vēro jaunekļus, kuri perfektā ritmā cilā airus.

Muskuļi viļņo kā viegla straume, airi ātri grimst, saceldami klusus �ļakstus. Viņ� varētu skatīties visu pēcpusdienu un neteikt ne vārda. Diena ir lieliska, bez neviena mākonī�a, temperatūra septiņdesmit pieci grādi*, Bentons ir cie�i sabiedrojies ar no�ķirtību un klusumu un tik ārkārtīgi alkst pēc tiem, ka sarunas viņu gurdina, tās apgrūtina garas pauzes, kas da�us cilvēkus biedē, citus ērcina. Viņam reti kad ir sakāms kas vairāk nekā bezpajumtniekiem, kuri guļ skrandu kaudzēs zem Artura Fīdlera kājnieku tiltiņa. Viņ� pat ir pamanījies aizvainot skaļo, sabiedrisko Maksu, kur� strādā Esplanādes kafejnīcā, kur Bentons �ad un tad pērk augļu limonādi un Cracker Jacks saldumus vai sāļus cepumus. Pirmā piezīme, ko Bentons izteica Maksam, tika saprasta aplam.

Sīknauda. Tas bija viss, ko Bentons nomurmināja, pakratot galvu.

Makss, kur� ir vācietis, bie�i pārprot angļu valodu un viegli apvai�nojas, mīklaino piezīmi interpretēja tā, ka �is nekauņa treniņtērpā un tum�ajās saulesbrillēs uzskata visus ārzemniekus par zemiskiem blē��iem un tagad pieprasa izdot naudu no piecu dolāru banknotes, ko Makss jau ielicis kasē. Citiem vārdiem centīgais Makss ir zaglis!

Patiesībā Bentons bija domājis to, ko Cracker Jacks Esplanādes kafejnīcā pārdod maisiņos, nevis kārbās, un tie maksā dolāru, nevis divdesmit piecus centus. Maisiņos ieliktās pārsteiguma rotaļlietas ir spēles, kas uzdrukātas uz salocīta, balta papīra, velni�ķi lētas un domā�tas vientie�iem. Sen pagāju�as Bentona bērnu dienas, kad viņa lipigie pirksti rakņājās ar cukuru glazētos popkornos un zemesriekstos, mek�lējot tādus dārgumus kā plastmasas svilpīte vai BB spēles, vai, vislabāk, burvju gredzens, ko mazais Bentoniņ� nēsāja uz rādītājpirksta, izlikda�mies, ka tas viņam dod spēju zināt, ko ļaudis domā, ko grasās darīt un kuru monstru viņ� pieveiks savā nākamajā slepenajā misijā.

Paradokss bija tāds, ka arī pieaudzis viņ� nēsāja īpa�u gredzenu �oreiz no zelta un ar iegravētu FIB emblēmu un kļuva par �empionu tādu ļau�u domu, motivāciju un darbību at�ifrē�anā, kurus sabiedrībā dēvē par monstriem. Bentons ir dzimis ar īpa�ām spējām likt lietā savu intuīciju un intelektu, lai ielauztos vislielāko ļaundaru neiroloģiskajos un morālajos bezdibeņos. Viņa medījums bija grūti notverami krimi�nālnoziedznieki, kuru vardarbīgie seksuālie akti bija tik �au�alīgi, ka iedzina panikā Savienoto Valstu policiju un ārzemēs izveidojās rinda, lai viņ� izskatītu lietas FIB akadēmijas Profilējo�ajā vienībā Kvontiko, Vird�īnijā. Bentons Vestlijs bija leģendārās vienības �efs, kur� valkāja konservatīvus uzvalkus un lielu zelta gredzenu.

Valdīja uzskats, ka viņ� spējot no pārskatiem un murgainām foto�grāfijām iegūt kādu pavedienu, ko izmeklētāji palaidu�i garām, it kā sesiju laikā varētu izrakt kādu maģisku trofeju tajā drēgnajā telpā bez logiem, kur bija saklausāmas tikai drūmas balsis, papīru slīdē�ana pār apsprie�u telpas galdu un tālīnu, klusinātu �āvienu skaņas, kas nāca no iek�telpu poligona. Bentona pasaule lielāko viņa karjeras laiku bija D�ona Edgara Hūvera agrākā bumbu patvertne, smacīgs pazemes bun�kurs, kur da�reiz tecēja akadēmijas augstāko stāvu tuale�u caurules; smirdo�ais �ķidrums tad pilēja uz izdilu�ā paklāja vai tievās strūkliņās lo�ņāja pa izded�u bloku sienām.

Bentonam ir piecdesmit, un viņ� ir nācis pie rūgta slēdziena, ka psiholoģiskā profilē�ana nav ne vismazākā mērā psiholoģiska, tā nav nekas vairāk kā veidlapas un uz desmit gadu veciem datiem balstīti pieņēmumi. Profilē�ana ir propaganda un mārketings. Tā ir skaļa rek�lāma. Tā ir tikai vēl viena tirdzniecības vieta, kas palīdz ieraust federā�los dolārus, FIB aizkuli�u aģitatoriem pielavoties Kapitolija kalnam. Jau pats vārds profilē�ana liek griezt zobus, un Vestlijs nevar ciest, ka darbs, ko viņ� dara, tiek pārprasts, sagrozīts un ir kļuvis par banālu Holivudas jājamzirdziņu, aizgūtu no novazātas un kļūdainas uzvedības zinātnes, anekdotēm un deduktīviem pieņēmumiem. Modernā profilē�ana nav induktīva. Tā ir tikpat neīsta un maldino�a kā fizionomika un antropometrija jeb bīstamie un smieklīgie pagāju�o gadsimtu ticējumi, ka slepkavas izskatās pēc alu cilvēkiem un tos var viennozīmīgi identificēt pēc galvas perimetra vai roku garuma. Profilē�ana ir muļķu zelts, un Bentonam vainas pierādī�ana ar tās palīdzību ir tas pats, kas priesterim neticība Dievam.

Vienalga, ko kāds teiktu, vienalga, uz ko uzvedina statistika un epidemioloģiskie pētījumi un ko dogmatiski spriedelē intelektuālie guru, vienīgā palikusī konstante ir pārmaiņa. Mūsdienās cilvēciskas būtnes vairāk slepkavo, izvaro, nodarbojas ar pedofiliju, cilvēku laupī�anām, noziegumiem aiz naida, terora aktiem un glu�i vienkār�i ir nekrietni, negodīgi pa�labuma meklētāji, kuri grēko pret jebkurām dzīves for�mām, ko brīvā pasaule jebkad pazinusi. Bentons ir �īs domas apsēsts. Domā�anai viņam laika pārpārēm. Maksam �ķiet, ka Bentons (kura vārdu viņ� nezina) ir ekscentrisks, intelektuāls snobs, varbūt kāds pro�fesors Hārvardā vai Masa�ūsetsas Tehnoloģijas institūtā, turklāt bez humora izjūtas. Makss neuztver reti sastopamo stingrā prāta ironiju, ar ko Bentons bija pazīstams (kad bija vēl pazīstams), un tā īsti to neuz�tver vairs neviens.

Makss ar viņu vairs nepārmij ne vārda, vienkār�i paņem naudu un uzsvērti inscenē Bentonam izdodamās naudas pārskaitī�anu, pirms pastumj to kopā ar siera picas �ķēli un zelteri vai Cracker Jacks un "ScheiЯe Arsch".

Ta�u viņ� runā par Bentonu, kad vien rodas izdevība.

-��� Viņdien �is nopirka sālsstandziņas, Makss stāstīja pre�u piegā�dātājam Nesmē Ķētam, kura mistiskais vārds ir ikdieni�ķa notikuma iznākums: kad viņa māte ratiņos vesta uz dzemdību zāli, tā ieraudzījusi uzrakstu "Nesmēķēt", sadalītu divās daļās: "Nesmē ķēt".

-��� Viņ� ēda tās sālsstandziņas tur, Makss baksta ar cigareti uz vecu ozolu lapotnes pusi, un kā zombijs blenza aug�ā uz to pūķi, viņ� atkal baksta ar cigareti, rādīdams augstu ozola zaros kankarainu, sar�kanu pūķi, it kā tā būtu kāda zinātniska parādība vai Dieva simbols. Varbūt NLO!

Nesmē Ķēts, kur� patlaban Esplanādes kafejnīcas kioska krāva Fid�i pildīta ūdens kastes, pārtrauca darbu un, ar plaukstu piesedzis acis no saules, skatījās saplosītā pūķa virzienā, tur, kur rādīja Maksa cigarete.

Atceros, kā tas mani kaitināja, kad biju vēl bērns, Nesmē Ķēts atsaucās. Tu dabū glu�i jaunu pūķi, bet jau pēc piecām minūtēm tas karājas elektrības vados vai kādā draņķa kokā. Tāda ir dzīve. Vienu minūti viss ir labi, bet jau nākamajā uzpū� vēj� un visu izputina.

Bentons redz pagātnes tum�ās raizes un ēnas, vienalga, kur viņ� atrastos un ko darītu. Viņ� dzīvo tērauda izolācijas kastē, kas nomāc un sagrauj tik dziļi, ka ir momenti, stundas, dienas un nedēļas, kad viņ� ne par ko neinteresējas, zaudē apetīti un ļoti daudz guļ. Viņ� grib sauli un bīstas ziemas. Viņ� ir pateicīgs par agro pēcpusdienu tā ir tik spodra, ka nav iespējams skatīties pāri �ārlzas upei vai aug�up ko�i zilajās debesīs, neaptum�ojot acis, kā viņ� parasti dara, ar saulesbrillēm. Ben�tons novēr� skatu no jaunajiem atlētiem uz upes, sarūgtināts, ka nodzī�vots pusgadsimts un viņ� vairs nav drosmes un kareivīguma, bet gan nebūtības, bezspēcības un neatsaucama zaudējuma pārņemts.

Es esmu miris, viņ� skūdamies sev saka ik rītu. Nav svarīgi kā, bet miris.

Mans vārds ir Toms. Toms Hevilends. Toms Spēks Hevilends, dzimis Grini�ā, Konektikutā 1955. gada 20. februārī, abi vecāki no Salemas, Masa�ūsetsas. Pensionēts psihologs, paguris uzklausīt cilvēku problēmas, soci�ālās apdro�inā�anas numurs xxx, neprecējies, HIV pozitīvs, patīk pavērot krā�ņus pui�us, kas vingro�anas zālē pēta sevi spogulī, bet es tiem nese�koju, neuzsāku sarunas, neslaistos geju bāros vai randiņos. Nekad, nekad, nekad.

Tie visi ir meli.

Bentons Vestlijs dzīvojis ar meliem un trimdā se�us gadus.

Viņ� pieiet pie piknika galda un apsē�as uz tā, noliek rokas uz ceļ�galiem un cie�i sakļauj slaidos pirkstus. Viņa sirds no saviļņojuma un bailēm sāk strauji joņot. Desmitiem labi domātu taisnīgas izseko�anas gadu ir atalgoti ar izraidī�anu trimdā, ar uzspiestu neesamību viņam pa�am un visiem, kurus viņ� jebkad pazinis. Ir dienas, kad Bentons knapi atceras, kas bijis, jo lielāko laika daļu pavada, dzīvodams domās, novērsdams domas, un jūtas pat apmierināts ar filozofisku un apgarotu grāmatu lasī�anu, ar vēsturi un dzeju, ar balo�u ēdinā�anu Publiskajā dārzā pie var�u dīķa vai jebkurā vietā, kur var iejukt starp vietējiem ļaudīm un tūristiem.

Viņam vairs nav uzvalka. Biezos, sudrabotos matus viņ� noskuj līdz ādai un valkā kārtīgi apgrieztas ūsas un bārdu, ta�u augums un izne�sība atspēko centienus izskatīties neakurātam un vecākam par saviem gadiem. Viņa seja ir iedegusi, bet gluda, stāja militāri taisna. Viņ� ir mundrs un muskuļots, un ķermenim ir tik maz tauku, ka vēnas miesā stiepjas kā �maugas koka saknes, kas sakņojas augsnē. Bostonā ir daudz veselības klubu un vietu, kur rik�ot un skriet sprintus, un viņ� nelokāmi rūpējas par savu fizisko sagatavotību, tāpēc bra�i turas uz pekām. Fizis�kās sāpes atgādina, ka viņ� ir dzīvs. Viņ� neļauj sev izstrādāt shēmu, kur un kad skriet, domāt, iepirkties vai ēst restorānos.

Ar aso perifērisko redzi uztvēris savā virzienā slājam Pīta Marino smagnējo augumu, Bentons pagrie�as pa labi. Viņam aizraujas elpa. Viņu pārņēmis satraukums un prieks, ta�u viņ� nemāj un nesmaida. Ar seno draugu un agrāko kolēģi viņ� nav ticies, kop� ir �ķietami miris un pazudis tā sauktajā pirmā līmeņa liecinieku aizsardzības programmā, kas izveidota vienīgi viņam un ko kopīgi kontrolē Londonas metropoles policija, Va�ingtona un Interpols.

Marino iekārtojas viņam blakus uz piknika galda, iepriek� pārbau�dījis, vai tur nav putnu mēslu, tad izvelk no paciņas Lucky Strike bez filtra un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem aizdedzina ar �ķiltavām, kurās palicis maz degvielas. Bentons ievēro, ka Marino dreb rokas. Abi vīri sē� sakumpu�i un skatās uz jahtu, kas slīd prom no laivu mājas.

-��� Vai kādreiz aizej paklausīties kādu grupu? Marino jautā, emo�ciju pārņemts; tās viņ� apspie� kaklā, palaikam klepodams un skaļi pak�ķinādams smēķi.

-��� Ceturtajā jūlijā dzirdēju Boston Pops, Bentons klusi saka. No turienes, kur mitinos, vajadzēja klausīties gribi negribi. Kā tev klājas?

-��� Bet pats tu negāji turp. Marino cen�as runāt brīvi, kā senās die�nās, cik nu spēj. Jā, varu saprast. Es arī dro�i vien neietu visi tie idi�otu bari, turklāt necie�u drūzmas. Glu�i tāpat ir tirdzniecības centros. Tas jau aizgājis tik tālu, ka es vairs nevaru ciest veikalus. Viņ� izpū� kuplu dūmu mākoni, cigarete bez filtra nodreb resnajos pirkstos. Vis�maz tu neesi tālu prom un vari paklausīties mūziku, veco zēn. Varētu būt ļaunāk. Tā es vienmēr saku varētu būt ļaunāk.

Bentona kalsnā, skaistā seja nepau� mainīgo domu mistrojumu un slēptās sajūtas. Viņa rokas neatklāj neko. Viņ� kontrolē savus nervus un sejas izteiksmi. Nevienam viņ� nav vecais zēns, nekad ari nav bijis, un sirdī sakāpj skaudrs rūgtums un dusmas. Marino sauc viņu par veco zēnu, jo nezina, kā citādi dēvēt.

-��� Laikam būs jālūdz, lai tu mani nesauc par veco zēnu, Bentons laipnā balsī piebilst.

-��� Protams. Kas tur pavisam, Marino aizvainots parausta plecus.

Būdams di�s, sīks policists, viņ� ir pārmēru jūtīgs un uztver pasauli

personiski. Viņa spēja godīgu piezīmi traktēt kā apvainojumu nogur�dina tos, kuri viņu pazīst, un biedē tos, kuri nepazīst. Marino ir elli�ķīgs raksturs, un, ja viņu nokaitina pa krietnam, dusmas nepazīst robe�u. Vienīgais iemesls, kāpēc viņ� vēl nav nogalināts kāda dusmu izvirduma laikā, ir viņa fiziskais spēks un izdzīvo�anas spējas, sajauktas ar pama�tīgu pieredzes un veiksmes devu. Kaut ari tā, veiksme nesmaida vien�mēr. Kad Bentons visos sīkumos nopēta Marino ārieni, atgrie�as pazīs�tamās pagātnes raizes. Kādudien viņu var ķert lode vai sitiens.

-��� Nekādi nevaru tevi nosaukt par Tomu, Marino dod pretsitienu. Tas nepiestāv tavai sejai.

-��� Esi mans viesis. Esmu ar to apradis.

Smēķējot kustas Marino �okļu muskuļi.

-��� Vai esi bijis kaut drusku piesardzīgs kop� mūsu beidzamās tik��anās? Bentons skatās lejup uz savām rokām, kas noslīgu�as starp ceļgaliem. Pirksti lēni rotaļājas ar skaidu, ko viņ� paņēmis no pik�nika galda. Atbilde laikam ir acīmredzama, viņ� piebilst ar vieglu smaidu.

Sviedri tek pa Marino galvu ar retoties sāku�iem matiem. Viņ� maina pozu, sajuzdams 40. kalibra Glock pistoli, kas piesprādzēta zem milzī�gās kreisās rokas, un vēlē�anos noraut savu ķegļu spēlētāja vējjaku. Tajā viņ� nosvīdis slapj�, sirds smagi sitas, tum�zilais neilons absorbē saules gaismu kā sūklis. Viņ� izpū� dūmu mākoni, cerēdams, ka tas nelidos uz Bentona pusi. Tas tomēr lido. Tie�i sejā.

-��� Paldies.

-��� Nekas. Es nevaru tevi saukt par Tomu.

Marino velta jūsmīgu skatienu jaunai sievietei, kas, krūtīm �ūpo�joties, tipina garām sintētikas �ortos un sportiskā krū�turī. Viņ� nevar pierast, ka sievietes skraida apkārt krū�turos, un neraksturīgi detek�tīvu veterānam, kas izmeklē slepkavības un ir redzējis simtiem kailu maigā dzimuma būtņu (lielāko daļu notikuma vietā vai uz autopsijas galda) viņ� ir pārsteidzo�i bijīgs, ieraugot sabiedriskā vietā tik skopi tērptu sievieti, ka var skaidri apjaust, kā viņa izskatās kaila, un noteikt pat krūtsgalu lielumu. �

-�� Ja �itā skraidītu apkārt mana meita, es viņu nosistu, viņ� mur�mina, skatīdamies uz ņipro sē�amvietu, kas pamazām attālinās.

-��� Pasaule ir pateicīga, ka tev meitas nav, Pīt, Bentons piebilst.

-��� Nē, sasodīts. It īpa�i, ja viņa būtu mantojusi manu izskatu. Kazi, kļūtu vēl par lesbieti vai profesionālu cīkstoni.

-��� To nu nezinu. Ir dzirdēts, ka tu esot bijis glu�i izskatīgs.

Bentons ir redzējis Marino fotogrāfijas, kur senās dienās, savas kar�jeras sākuma posmā, viņ� ir uniformēts Ņujorkas policijas pārvaldes policists. Platiem pleciem un glīts, īsts ma�o, pirms lāva sev doties uz elli, nepiekāpīgi sevi mocīdams, itin kā ienīstu pa�a miesu, itin kā gri�bētu to izdeldēt un dabūt nost no ceļa.

Bentons pieceļas no piknika galda. Viņi sāk iet uz kājnieku tiltiņa pusi.

-��� Ak vai, Marino nerātni pasmaida. Aizmirsu, ka esi gejs. Lai�kam man vajadzēja būt delikātākam, runājot par homoseksuālistiem un lesbietēm cīkstonēm, ko? Bet, ja tu mēģināsi saņemt manu roku, es tev norau�u galvu.

Marino aizvien ir bijis homofobs, ta�u nekad nav juties tik neērti un apjucis kā �ajā dzīves posmā. Viņa pārliecība, ka geji ir izvirtuļi un ka lesbietes var izārstēt sekss ar vīrie�iem, no skaidras kā gaiss ir izvēr�tusies par melnu kā tinte. Viņ� nevar redzēt ne iek�ā, ne ārpus tam, ko domā par cilvēkiem, kas jūt miesaskāri pret savu dzimumu, un viņa ciniskajām, neglītajām piezīmēm ir tik pliekana skaņa kā zvanam, kas izliets no svina. Viņam vēl daudz kas nav skaidrs. �ķiet, daudz kas nav neapstrīdami patiess. Kad viņ� bija patiesi fanātisks, tas netraucēja. Sākumā viņ� dzīvoja pēc sava Marino evaņģēlija. Beidzamajos gados kļuvis agnostiķis, kompass bez magnētiskā ziemeļpola. Viņa uzskati svārstās.

-��� Un kāda ir sajūta, kad ļaudis domā, ka tu esi� pats saproti, Marino jautā. Ceru, ka neviens nav mēģinājis tevi iekaustīt vai ko tādu.

-��� Man vienalga, ko par mani domā, Bentons �ukstus saka, apzi�nādamies, ka pa kājnieku tiltiņu iet garām cilvēki, ka zem viņiem pa Storrova ceļu traucas ma�īnas un jebkur� simt pēdu rādiusā var viņus novērot un noklausīties. Kad tu beidzamo reizi biji mak�ķerēt?

Soļojot pa bruģētu celiņu, ko ieskauj divās rindās stādītu japāņu ķir�u, kļavu un sudrabegļu ēna, Marino sapīkst.

Būdams visnelāgākajā noskaņojumā parasti vēlu vakarā un vienatnē iemetot pa aliņam vai burbona malkam, viņ� jūtas aizvainots uz Bentonu Vestliju, gandrīz nicina kolēģi par to, cik ļoti viņ� sabojājis dzīvi ikvienam, kuram kaut ko nozīmē. Ja Bentons patie�ām būtu miris, kļutu vieglāk. Marino sev iestāsta, ka nu jau viņ� būtu ticis tam pāri. Bet kā lai at�irgst pēc nebiju�a zaudējuma un dzīvo ar tā noslēpumiem?

Tāpēc, kad Marino ir viens, iedzēris un nokaitinājis pats sevi līdz baltkvēlei, viņ� skaļi lamā Bentonu un, dzerdams alu bund�u pēc bun�d�as, mētā tās pa savu mazo, nekārtīgo istabiņu.

-��� Parau, ko tu esi nodarījis viņai! viņ� sunī istabas sienas. Parau, ko esi nodarījis, draņķa kuces dēls!

Kā parādība starp Marino un Bentonu uzplaiksni doktore Keja Skarpeta. Viņa ir viena no �ilbino�ākajām un ievērojamākajām sievietēm, kādu Marino jelkad saticis, ta�u Bentona spīdzinā�ana un slepkavība viņu ir saplosījusi. Lai ietu kurp iedama, viņa atduras pret Bentona līķi, un visu laiku, kop� pa�as pirmās dienas, Marino ir zinājis, ka Bentona �au�alīgā slepkavība ir falsificēta līdz pat autopsijai, laboratorijas ziņo�jumiem, mir�anas apliecībai un pelniem, ko Skarpeta bija izkaisījusi vējā Hiltonhedas salā, jūras kūrortā, ko viņa un Bentons mīlēja.

Pelni un kaulu gabaliņi bija sakasīti krematorijas krāsns dibenā Fila�delfijā. Mirstīgās atliekas. Dievs vien zina, kam tās piederēja. Marino tās pasniedza Skarpetai mazā, lētā urnā, kas viņam bija iedota Fila�delfijas Medicīnas ekspertīzes birojā, un viņ� nevarēja izdomāt neko citu sakāmu, kā vien: "Man �ēl, Dok. Man tie�ām �ēl, Dok." Stāvēdams mitrās smiltis un svīzdams uzvalkā ar kaklasaiti, viņ� skatījās, kā viņa kaisa �os pelnus vējā no helikoptera, ko pilotēja Lūsija. Grie�oties lidaparāta propelleram, Skarpetas mīļotā iedomātās mirstīgās atliekas tika aizmestas orkāna putās sakultajā ūdenī tikpat neaizsniedzamā attālumā kā viņas sāpes. Marino skatījās uz Lūsijas nopietno seju, kas lūkojās viņam pretī caur organisko stiklu, kamēr viņa pati precīzi izpil�dīja, ko tante bija lūgusi. Patiesību visu laiku zināja arī Lūsija.

Marino un Lūsijai Skarpeta uzticas vairāk nekā jebkuram citam savā mū�ā. Palīdzēju�i izplānot Bentona inscenēto slepkavību un pazu�anu, tagad viņi ik dienu cīnās ar �o patiesību kā ar smadzeņu infekciju, kā ar slimību, līdz Bentons kļuvis neievērojams cilvēks, vārdā Toms.

-��� Liekas, tu nemak�ķerē, Bentons turpina tajā pa�ā vieglajā tonī.

-��� Neko�as. Bet Marino dusmas ir uzkodu�ās. Viņa niknums atņirdz ilkņus.

-��� Skaidrs. Nevienas zivtiņas. Un ķegļi? Cik atceros, tu biji otrais savā līgā. "Belzeņi". Laikam tāds bija tavas komandas nosaukums.

-�� Jā, pagāju�ajā gadsimtā. Tagad neuzturos Vird�īnijā. Ja nu vienīgi mani atvelk atpakaļ Ri�mondā uz tiesu. Es vairs neesmu viņu policijas departamentā. Pamazām iejūtos Floridā, uz dienvidiem no Lauerdāles, policijas departamentā.

-Ja esi Floridā, Bentons uzsver, tad, dodoties uz Ri�mondu, ir jāsaka uz priek�u, uz Ri�mondu, nevis atpakaļ uz Ri�mondu. Tev vien�mēr bijusi pārsteidzo�a virziena izjūta, Pīt.

Marino ir pieķerts melos, viņ� zina to. Vienmēr domā par aizbrauk��anu no Ri�mondas. Kaunās, ka nevar sadū�oties. Tas arī viss, ko Marino zina, kaut gan viņu nekas vairs nesaista pie �īs pilsētas, kur turpina plosīties vecās cīņas.

-��� Neesmu te ieradies tevi apgrūtināt ar gariem stāstiem, Marino saka.

Bentona tum�ās brilles paveras uz viņa pusi, ta�u abi turpina laisko soli.

-�� Jā, var redzēt, ka manis tev pietrūcis, Bentons atbild, un viņa balsī jau�ams ledus.

-��� Tas ir sasodīti netaisni, Marino �ņāc, un rokas gar sāniem sa�ņaudzas dūrēs. Es to nevaru vairs izturēt, veco zēn. Lūsija arī to vairs nevar izturēt, veco zēn. Kaut tu spētu kļūt par draņķa mu�u uz sie�nas un paskatīties, ko esi nodarījis viņai. Doktorei Skarpetai. Bet varbūt arī viņu tu vairs neatceries.

-��� Vai esi atbraucis �urp izgāzt uz mani dusmas?

-��� Vienkār�i iedomājos, kamēr esmu �eit un izpelnījies tavu uzma�nību, aizrādīt, ka nesaprotu, kādā ziņā nāve var būt sliktāka par to dzīvi, kādu tu dzīvo.

-��� Esi nu rāms, Bentons mierīgi saka, nezaudējot pa�kontroli cietu kā krams. Parunāsim iek�ā.

Savām pa�reizējām īpa�ajām vajadzībām piemērotu dzīvesvietu Bentonam Vestlijam ir izdevies atrast Bāku kalna apkaimē, kur rindojas lepnas vecu ķieģeļu mājas un graciozi koki.

Viņa daudzdzīvokļu nams ir neglīta smil�krāsas blokmāja ar plast�masas krēsliem uz balkoniem un sarūsēju�u kaltas dzelzs sētu, kas aptver aizaugu�u un nomāco�i tum�u pagalmu durvju priek�ā. Viņi ar Marino kāpj pa nespodri apgaismotām kāpnēm, kas smird pēc urīna un cigare�u dūmiem.

Draņķība! Marino cīnās pēc elpas. Nevarēji atrast kādu midzeni ar liftu? Es nemaz tā nedomāju, kā pateicu. Par to mir�anu. Neviens negrib, lai tu mirsti.

Piektajā kāpņu laukumiņā Bentons atslēdz saskrambātas, pelēkas metāla durvis uz 56. dzīvokli.

-��� Lielākoties visi jau domā, ka esmu miris.

-��� Sasodits. Neko nevaru pateikt pareizi. Marino slauka no sejas sviedrus.

-��� Man ir Dos Equis alus un laimi. Bentona balss, �ķiet, atdarina iestrēgu�u slēdzeni. Un, protams, svaiga sula.

-��� Budvveiser alus nav?

-��� Lūdzu, jūties kā mājās!

-��� Tev ta�u ir Budweiser, ko? Marino balsi skan sarūgtinājums. Ben�tons par viņu neko neatceras.

-��� Tā kā zināju par tavu iera�anos, man, protams, ir Budvveiser, Bentons atsaucas no virtuves. Viss ledusskapis ar to pilns.

Marino skatās apkārt, līdz iz�ķiras apsēsties uz ku�etes, tā apvilkta ar audumu ziedu rakstā un neizskatās sevi�ķi jauka. Dzīvoklis ir mēbe�lēts, un nākot un ejot tajā nespodru kārtu pametu�as daudzas nova�zātas un nolaidīgas dzīves. Bentons dro�i vien nav dzīvojis pieklājīgā dzīvoklī, kop� viņ� "miris" un pārtapis Tomā, un Marino da�kārt brīnās, kā �is pedantiskais, izsmalcinātais cilvēks to spēj izturēt. Bentons ir cēlies no bagātas Jaunanglijas ģimenes, viņam nekad nav trūcis nau�das, kaut gan nekāds naudas daudzums nebūtu pietiekami liela maksa, lai atbrīvotu no profesijas briesmām. Sastapt Bentonu dzīvoklī, kādus parasti viesībām noīrē koled�as studenti vai cilvēki no zemākās vidus��ķiras, redzēt viņu ar skūtu galvu, bārdu un ūsām, maisveida d�insos un sporta kreklā un zināt, ka viņam nav pat ma�īnas, tas, tas pēc Marino domām, nav iedomājams.

-��� Tu vismaz esi labā formā, Marino �āvādamies piebilst.

-��� Vismaz. Tātad tas ir labākais, ko tu vari par mani teikt. Bentons ienirst vecajā, baltajā ledusskapī un parādās ar divām alus pudelēm.

Aukstais stikls noklinkst, pudelēm sasitoties kopā, kamēr ar otru roku viņ� atver atvilktni un rakņādamies meklē "baznīcas atslēgu" tā Marino dēvē jebko, ar ko atkorķēt alus pudeli.

-��� Vai iebildīsi, ja smēķē�u? Marino vaicā.

-��� Jā. Bentons atver un aizver skapī�a durvis.

-��� Labi, tad man sāksies lēkme un es' nori�u mēli.

-��� Es neteicu, ka tu nedrīksti smēķēt, Bentons �ķērso vāji apgais�moto, nekopto dzīvojamo istabu un sniedz Marino Budvveiser. Es teicu, ka iebildī�u.

Viņ� sniedz ūdens glāzi, kas noderēs pelnutraukam.

-Jā, var jau būt, ka tu esi formā, nesmēķē un tā joprojām, ieņē�mis malku alus un apmierināti nopūties, Marino atgrie�as pie vecā temata, bet dzīve tev draņķīga.

Bentons apsē�as iepretim Marino. Starp viņiem atrodas sa�vikāts kafijas galdiņ� ar ugunsizturīgas plastmasas virsmu, uz kura kārtīgi sarindoti jaunākie �urnāli un televizora tālvadības pults.

-��� �aubos, vai esi mērojis �o gaisa gabalu, lai pastāstītu, cik man draņķīga dzīve, viņ� atbild. Ja nu tomēr, tad, pie joda, labāk nebūtu nācis. Tu esi pārkāpis programmu, nostādījis mani riskantā stāvokli�

-��� Un sevi ari, Marino atcērt.

-��� Grasījos to piebilst, Bentona balss iekarst, acis iekvēlojas. Mēs abi sasodīti labi zinām, ka eksistēt kā Tomam nav manā gaumē. Ja tas būtu saistīts tikai ar mani, es atļautu viņiem vienu kārtīgu �āvienu.

Marino sāk knibināt savas alus pudeles etiķeti. Vilkacis piekritis izpļāpāt noslēpumu par savu ģimeni, di�ajiem �ādoniem.

Bentons lasa avīzes vairākas reizes dienā, rakņājas internetā, sūta jautājumus meklētājprogrammām, lai atklātu savas biju�ās dzīves frag�mentus. Viņ� zina visu par �anu Batistu, �ādona di�ā mesjē �ādona, kura tuvs draugs Parīzē ir noblesse, pasaulē lielākā un bīstamākā noziedznieku karteļa vadonis, kroplo dēlu, slepkavnieku. Par savu ģimeni un tiem, kuri izpilda tās briesmīgos uzdevumus, �ans Batists zina pietiekami daudz, lai visi, kas to pelnīju�i, tiktu aiz restēm vai uz nāvinieku kameras nārām.

Līdz �im �ans Batists vilcis laiku Teksasas visdro�ākajā cietumā, nevienam neteikdams ne vārda. Bentons toreiz bija uzņēmis sakarus ar �ādona ģimeni un tās milzu tīklu, un tagad tūksto�iem jūd�u attālumā mesjē �ādons malko savus smalkos vīnus, ne mirkli ne�aubīdamies, ka Bentons par to samaksājis augstāko cenu. Briesmīgāko cenu. Mesjē �ādons bija uzvests uz maldīgām pēdām, bet da�ā ziņā ari ne. Bentons mira neistā nāvē, glābdams pats sevi un citus no reālas nāves. Bet cena, ko nākas maksāt, ir Prometeja cena. Tikpat labi viņ� varētu būt pieķē�dēts klintīm. Brūces nevar sadzīt, jo ik dienu tiek uzplēstas no jauna.

-��� Vilkacis, tā Marino parasti dēvē �anu Batistu, piesola uzrādīt ikvienu sākot no sava tētiņa līdz pat galvenajiem izpildītājiem, bet� tikai ar da�iem nosacījumiem. Marino saminstinās. Viņ� neielaidī�sies ar mums, Benton. Tie ir viņa noteikumi.

-��� Tu to dro�i zini? Bentons izdve�.

-��� Jā. Dro�i.

-��� Kā viņ� to paziņoja? Bentonam iejūtoties savā stihijā, tā ska�tiens kļūst pazīstami spraigs.

-��� Vēstulēs.

-��� Vai ir zināms, kam vēl viņ� rakstījis, izņemot tevi?

-��� Dokai. �ī vēstule tika atsūtīta man. Neesmu viņai to atdevis, nebija jēgas.

-��� Kam vēl?

-��� Lūsijai.

-��� Vai ari viņas vēstule sūtīta tev?

-��� Nē. Tie�i uz viņas biroju. Man nav ne jausmas, kā viņ� dabūjis adresi vai uzzinājis nosaukumu "Pēdējais iecirknis", ja Lūsija nav to reģistrējusi sarakstā. Visi domā, ka viņas firmu sauc "Informācijas mek�lē�anas risinājumi".

-��� Kā viņ� nācis uz domām, ka tādi ļaudis kā Lūsija un tu savu nodarbi mēdz ietvert vārdos "Pēdējais iecirknis"? Ja es paurķētos internetā, vai atrastu kādas ziņas par "Pēdējo iecirkni"?

-��� Nē, vismaz par to, kuru patlaban pieminējām, tu nesameklētu neko.

-��� Vai es atrastu "Informācijas meklē�anas risinājumus"?

-��� Noteikti.

-��� Vai viņas biroja tālruņa numurs ir reģistrēts? Bentons vaicā.

-��� "Informācijas meklē�anas risinājumu" tālrunis ir.

-��� Tad varbūt viņ� zina ari viņas firmas reģistrēto nosaukumu. Pie�zvanījis direktora asistentei un noskaidrojis adresi. Patiesībā mūsdienās internetā var atrast gandrīz visu un par nepilniem piecdesmit zaļajiem pat nopirkt sarakstā neeso�os un mobilo tālruņu numurus.

-��� �aubos gan, ka Vilkacim viņa nāvinieku kamerā ir dators, Marino aizkaitināti bilst.

-��� Roko Kagjano varēja viņu nodro�ināt ar visādu veidu informā�ciju, Bentons atgādina. Viņam bija vajadzīgs Lūsijas numurs, jo viņ� gribēja viņu nozvērināt. Tad, zināms, �ans Batists to palūdza.

-��� Izklausās, ka tu seko jaunākajām ziņām, Marino mēģina novirzīt sarunu no temata par Roko Kagjano.

-��� Vai tu lasīji vēstuli, kuru rakstījis Lūsijai?

-Viņa man tikai stāstīja par to. Negribējusi sūtīt pa faksu vai e-pastu. Marino ir norūpējies. Lūsija nebija viņam rādījusi �o vēstuli.

-��� Varbūt ir vēl kādas vēstules, kādam citam?

Marino parausta plecus un iemalko alu. Nezinu. Acīmredzot tev nav rakstīts. Tas domāts kā joks.

Bentons nesmaida.

-��� Tu ta�u esi miris, vai ne? Marino iedomājas, ka Bentons nav sapratis joku. Cietumā, redzi, ir tāda kārtība ja cietumnieks apzīmē savas izejo�ās vēstules ar noraui junu,�,

ierēdņi nedrīkst tās atvērt. Tāpēc, ja Vilkacim ir kādi �omi juristu vai mediju aprindās, �ī informācija paliek konfidenciāla.

Viņ� atsāk knibināt alus pudeles etiķeti un runā tālāk, it kā Bentons neko nezinātu par iek�ējo kārtību labo�anas iestādēs, kur savas karje�ras laikā ir intervējis simtiem vardarbīgu kriminālnoziedznieku.

-��� Aplūkot iespējams vienīgi viņa ciemos nācēju sarakstu, jo daudzi no tiem, kam �īs "vāveres" raksta, ierodas arī cietumā. Vilkacim tāds saraksts ir. Paskatīsimies: Teksasas gubernators, prezidents�

-��� Savienoto Valstu prezidents? Bentonam ir raksturīgi visu infor�māciju uztvert nopietni.

Marino noņurd: Hm. Viņam trūkst drosmes vērot �estus un reak�cijas, kas raksturīgas agrākajam Bentonam, tam Bentonam, ar kuru kopā strādāts, tam Bentonam, kur� bija viņa draugs.

-��� Kur� vēl? Bentons pieceļas, lai paņemtu piezīmju blociņu un pildspalvu no kārtīgās aprakstītu papīru un �urnālu kaudzītes blakus datoram uz virtuves galda.

Viņ� uzliek ļoti mazas, D�ona Lenona stila ieturētas brilles metāla ietvaros agrākajā dzīvē Bentons neko tamlīdzīgu nebūtu valkājis. Atkal apsēdies, viņ� uz tīras papīra lapas uzraksta laiku, datumu un vietu. Marino no savas vietas var saskatīt vārdu "noziedznieks", bet tālāk Bentona sīko kricelējumu ar īpa�i atpakaļ atgāztiem burtiem izla�sīt nespēj.

Marino atbild: Sarakstā ir viņa tēvs un māte. Varens joks, vai ne? Bentona pildspalva apstājas. Viņ� paceļ galvu. Kā ar viņa advo�kātu? Ar Roko Kagjano?

Marino saskalina alu pudeles dibenā.

-��� Roko! Bentons atkārto �o vārdu ar lielāku uzsvaru. Vai tu netaisies man stāstīt�

Marino sejā uzplaiksnās niknums un kauns. Tikai atceries, viņ� nav mans, es neesmu viņu audzinājis, nepazīstu un nevēlos pazīt, es iz�ķaidītu viņa draņķa smadzenes tikpat viegli kā jebkuram citam nekrietnelim.

-��� Ģenētiski viņ� tomēr ir tavs dēls, vai nu tev tas patīk, vai ne, Bentons lieti�ķi atbild.

-��� Es pat neatceros, kad viņam ir dzim�anas diena. Marino ar rokas mājienu un beidzamo Budvveiser malku noraida savu vienīgo dēlu.

Roko Marino, kur� savu uzvārdu nomainījis uz Kagjano, ir sāpju bērns kop� dzim�anas. Viņ� bija Marino kaunpilnais, netīrais noslēpums, abscess, ko tas nerādīja nevienam, iekams uz skatuves neuzlēk�oja �ans

Batists �ādons. Lielāko mū�a daļu Marino ticēja, ka Roko stindzino�ās izvēles ir personiskas smagākais sods, kādu viņ� var uzlikt tēvam, kuru nicina. Savādi, Marino tur rada zināmu mierinājumu. Personiska atriebība bija labāka par pazemojo�o un smeldzo�o patiesību, ka Roko pret Marino ir vienaldzīgs. Viņa izvēlēm nav nekā kopīga ar Marino. Roko smejas par Marino, savu tēvu, un uzskata, ka tēvs ir Keystone Kops[4] neveiksminieks, kas ģērbjas kā cūka, dzīvo kā cūka, jo patiesībā ari ir cūka.

Roko atkalparādī�anās Marino pasaulē bija sakritība pēc Roko pa�a vārdiem, "ellīgi spocīga sakritība", kad viņ�, noklausījies �ana Batista �ādona apsūdzību, izgāja ārā un apstājās pie tiesas zāles durvīm pie�tiekami ilgi, lai parunātu ar tēvu. Roko bija dziļi iesaistījies organizētajā noziedzībā jau tad, kad viņam uz aug�lūpas sāka dīgt pirmā pūka. Viņ� bija �ādona roklai�a un advokāts vēl ilgi pirms tam, kad Marino par �o ģimeni vispār dabūja dzirdēt.

-���� Vai mēs zinām, kur Roko �ajās dienās uzkavējies? Bentons jautā.

Marino acis kļūst tum�as un nespodras kā veci peniji. Iespējams ļoti iespējams -, drīz uzzināsim.

-��� Proti?

Marino atzveļas uz ku�etes, it kā saruna viņu ielīksmotu un uzpūstu viņa patmīlību. Proti, varbūt jau tagad viņam pie pakaļas ir piesietas konservu kārbas, tikai es to nezinu.

-��� Un tas būtu? Bentons jautā atkal.

-��� Interpols Roko izsludinājis par bēgli, bet viņ� to nezina. Man pastāstīja Lūsija. Esmu pārliecināts, ka mēs atradīsim gan viņu, gan daudzus citus pakaļas.

-Mēs?

Marino atkal parausta plecus, mēģina iedzert vēl vienu malku alus, bet norij gaisu. Viņ� atraugājas, grasās celties, lai ietu pēc papildinā�juma.

-��� Mēs, tas ir kolektīvi runājot, viņ� paskaidro. Mēs, labie zēni. Roko nogrims, jo viņ� parādīsies lidostā. Mazais, sarkanais brīdinājums par viņu izlēks datorā, un Roko tūlīt dabūs jauku, spo�u pārīti roku dzel�u. Varbūt uz viņu jau tēmē arī AR-15.

-��� Par kādiem grēkiem? Ar savu melno darbu vienmēr izkuļas sveikā. Tas piederas pie viņa �arma.

-��� Zinu tikai to, ka Itālijā izdots orderis viņa arestam.

-��� Kas to saka?

-��� Lūsija. Es atdotu jebko, lai būtu tas, kur� tēmē viņa pauri �o AR15, tikai es noteikti nospiestu gaili, Marino saka, ticēdams, ka tie�ām tā būtu, ta�u nespēj to iztēloties. Iztēle nedarbojas.

-��� Viņ� ir tavs dēls, Bentons mierīgi atgādina. Es tev ieteiktu sagatavoties tam, kā tu jutīsies, ja tev vajadzēs vispār kaut ko darīt sais�tībā ar viņu. Neesmu pārliecināts, ka tev ir legālas, jurisdikcijā noteik�tas tiesības vajāt Roko vai jebkuru citu, kas darbojas �ādona labā. Vai ari tagad tu slepeni strādā FIB?

Pauze. Marino FIB aģentus ienīst. Es nejutī�u neko. Viņ� cen��as saglabāt rāmu toni, bet nervi sāk kūsāt niknumā un bailēs. Tur�klāt es ta�u nezinu, kur, ellē, viņ� atrodas. Roko notvers kāds cits, un viņ� tiks izdots Itālijai, ja tik ilgi nodzīvos. Ne mirkli ne�aubos, ka �ādons izdabūs viņu brīvībā, pirms viņam radīsies izdevība paplest muti.

-��� Kur� vēl? Bentons turpina. Kur� vēl ir sarakstā?

-��� Pāris reportieru. Neesmu par viņiem neko dzirdējis, cik zinu, reāli tādi neeksistē. Ak jā, ir vēl viens. Vilka�a brālītis, smukais zēns �ans Pols �ādons, citādi saukts D�ejs Tālijs. Kaut tas bastards iegrieztos cie�tumā uz vizīti mēs saņemtu �o ciet, un viņ� varētu pievienoties savam nesmukajam dvīņubrālim nāvinieku korpusā!

Izdzirdis pieminam D�eja Tālija vārdu, Bentons pārstāj rakstīt un viņa acīs pavīd īslaicīgas emocijas. Tu pieņem, ka viņ� vēl ir dzīvs. Vai tu to zini?

-��� Nav iemesla domāt citādi. Mans minējums ģimene viņu aiz�sargā, un viņ� kaut kur zaļi dzīvo, turpinādams ģimenes biznesu.

Pēk�ņi Marino ienāk prātā: varbūt Bentons zina, ka Tālijs ir �ādons, kur� uzdevās viņam par amerikāni, kļuva par ARF aģentu un pamanījās pats sevi uzdot par kontaktpersonu Interpola galvenajai pārvaldei Fran�cijā? Marino prātā pārlūko visu, kas publiskots �ana Batista lietā. Viņ� nav pārliecināts, vai kaut kas minēts arī par Skarpetas attiecībām ar Tāliju toreiz, kad viņa un puse pasaules ticēja, ka Tālijs ir lielisks, izska�tīgs aģents, kas pārzina duci valodu un ir mācījies Hārvardā. Bentonam nav jāzina, kas norisinājies starp Skarpetu un Tāliju. Marino ārkārtīgi cer, ka Bentons to nekad neuzzinās.

-��� Esmu lasījis par D�eju Tāliju, Bentons saka. Viņ� ir ļoti gudrs, ļoti glums, ārkārtīgi sadistisks un bīstams. Stipri �aubos, ka viņ� miris.

-��� Uh� Marino domas pajūk kā izbiedēti putni. Ko, piemēra pēc, tu esi lasījis?

-��� Nav noslēpums, ka viņ� ir �ana Batista dvīņubrālis. Divolu dvī�nis. Bentona seja ir bezkaislīga.

-��� Ērmotākais, ko jelkad esmu dzirdējis. Marino krata galvu. Iedo�mājies! Viņ� un Vilkacis dzimu�i ar da�u minū�u starpību. Viens brālis izvilcis nelaimīgo lozi, turpretī otram, Tālijam, tiku�i visi dū�i.

-��� Viņ� ir vardarbīgs psihopāts, Bentons atbild. Es to nesauktu glu�i par dūzi.

-��� Viņu DNS ir ārkārtīgi līdzīgi, Marino turpina, ļoti daudz un pamatīgi jāpēta, lai izprastu, ka tu aplūko divu da�ādu cilvēku DNS. Marino apklust un, drusku nervozēdams, turpina knibināt sava alus eti�ķeti. Neprasi, lai stāstu par �iem pētījumiem un DNS. Doka to visu�

-��� Kas vēl ir sarakstā? Bentons viņu pārtrauc.

Marino sejā pazūd jebkāda izteiksme.

-��� Apmeklētāju sarakstā.

-��� Saraksts ir mēsls. Esmu pārliecināts, ka neviens nav nācis apmek�lēt �anu Batistu, izņemot viņa advokātu.

-��� Tavu dēlu Roko Kagjano. Viņ� neļauj Marino izvairīties no �ī fakta. Vēl kāds? Bentons neatlai�as.

-��� Izrādās, ka es. Vai nav mīļi? Mans jaunais vēstuļu draugs Vilkacis sūta man vēstules. Vienu man, otru Dokai to, kuru viņai neatdevu.

Marino pieceļas, lai dotos pēc vēl vienas pudeles.

-��� Tev ari?

-��� Nē, Bentons atbild.

Sadabūjis �aketi, Marino parakņājas vienā kabatā, pēc tam otrā un izvelk salocītus papīra gabalus.

-��� Iegadījies, ka esmu paķēris tās līdzi. Fotokopijas, ari aploksnēm.

-��� Sarakstu, Bentons nenovirzās no temata. Tu noteikti esi paķē�ris līdzi arī saraksta kopiju.

-��� Man nav vajadzīga �ī nolādētā saraksta kopija, Marino top manāmi pikts. Kas tev vajadzīgs no tā draņķa saraksta? Es ta�u skaidri pateicu, kas tajā ir. Ļautiņi, kurus jau minēju, un divi reportieri. Karloss Gvarino un Emanuēls Leflērs.

Viņam ir neskaidra izruna, un Bentons lūdz izrunāt vārdus pa bur�tiem.

-��� Domājams, tie dzīvo Sicīlijā un Parīzē.

-��� Reāli cilvēki?

-��� Internetā nav ne miņas, Lūsija meklēja.

-Ja Lūsija nevar atrast, tad viņi neeksistē, Bentons nolemj.

-��� Un vēl Vilka�a viesu sarakstā, Marino piebilst, ir neviens cits kā D�eima Bergere, kurai vajadzētu turpināt lietu, ja viņa Ņujorkā būtu ieradusies uz tiesu par turienes avl�nieces piekau�anu. Bergere ir lie�taskoks, turklāt pazīstama ar Doku. Viņas draudzējas.

Bentons to visu zina, bet neizrāda. Viņ� kricelē bloknotā.

-��� Un pēdējais, varbūt arī mazsvarīgākais, ir kāds tips, vārdā Ro�berts Lī.

-��� �is vārds izklausās glu�i reāls. Vai vidējais iniciālis gadījumā nav E? Bentons sāji komentē. Vai ir kāda sarakste starp �anu Batistu un Robertu Lī, ja vien gadījumā misters Lī nav miris pirms simts un cik tur gadiem?

-��� Viss, ko zinu, viņ� ir apmeklētāju sarakstā. Par konfiden�ciāla statusa vēstulēm cietums ziņas nesniedz, tāpēc man nav ne jausmas, kam vēl Vilkacis raksta vai no kā saņem mīlestības apliecinā�jumus.

Atlocījis un izgludinājis no �ana Batista saņemto vēstuli, Marino sāk lasīt: "Bonjour, mon cher ami, Pīt�"

Viņ� pārtrauc pats sevi un saviebies paceļ galvu. Vai tu spēj noti�cēt, viņ� sauc mani par Pītu? Tagad tas mani patie�ām ērcina.

-��� Vai vairāk nekā tas, ka viņ� tevi uzrunā mon cher ami? Bentons atturīgi apvaicājas.

-��� Man netīk, ka ne�ķīsteņi sauc mani vārdā. Tā nu ir.

-��� Lūdzu, lasi, Bentona balsī jau�ama nepacietība, ceru, ka tur vairāk nebūs nekā franciska, ko tev burtot. Kad �ī vēstule rakstīta?

-��� Nav pat nedēļu veca. Iekārtojos, lai varētu atbraukt �urp, cik drīz vien varēju. Lai satiktu tevi� ak, sasodīts, gandrīz pateicu Benton.

-��� Tomēr nepateici. Lūdzu, lasi!

Marino aizdedzina citu cigareti, dziļi ievelk dūmu un turpina:

"Tikai piebildī�u, ka man atļauts audzēt matus. Kāpēc? Protams, tāpēc, ka viņi noteiku�i man mirstamo datumu. Tas ir septītais maijs, desmitos vakarā. Ne minūti vēlāk, tāpēc es ceru, ka Jūs ieradīsieties �eit kā mans īpa�ais viesis. Tikmēr, mon ami, mums jānoslēdz darījums, tāpēc izteik�u piedāvājumu, ko Jūs nevarēsiet noraidīt (kā mēdz sacīt filmās).

Jūs nekad viņus nenotversiet bez manis, �ana Batista. Tas būtu tik�pat kā ķert tūksto� zivis bez liela tīkla. Tīkls esmu es. Būs tikai divi noteikumi. Pavisam vienkār�i.

Es nepieņem�u nevienu citu, tikai Skarpetas kundzi, kura ir lūgusi manu piekri�anu tikties ar viņu un pastāstīt visu, ko zinu.

Neviens cits nedrīkst būt klāt.

Ir vēl viens noteikums, kuru viņa nezina. Viņai jābūt tai ārstei, kas pasniegs man nāvējo�o kokteili, kā mēdz sacīt. Skarpetas kundzei mani jānogalina. Es pilnībā ticu: ja viņa piekritīs, tad nelauzīs man doto solī�jumu. Jūs redzat, cik labi es viņu pazīstu.

Вbientфt, �ans Batists �ādons"

-��� Un viņai domātā vēstule? Bentons strupi vaicā, negribēdams izrunāt Skarpetas vārdu.

-��� Tas pats. Vairāk vai mazāk. Marino negrib �o vēstuli viņam lasīt.

-��� Tev tā ir rokā. Izlasi.

Marino nokrata ūdens glāzē pelnus un, piemiedzis acis, izpū� dūmus. Pateik�u tev secinājumus.

-��� Ne�ēlo mani, Pīt, Bentons klusi saka.

-��� Protams. Ja gribi to dzirdēt, es lasī�u. Bet nedomāju, ka tas nepie�cie�ams, un varbūt tev vajadzētu�

-��� Lūdzu, lasi. Nu Bentona balss skan gurdi. Viņa skatienā izdzisis spraigums, un viņ� atlai�as krēslā.

Noklepojies Marino atloka otru vienkār�ā, baltā papīra lapu. Tad iesāk:

"Mon chйri amour, Keja�"

Viņ� paveras aug�up uz Bentona neizteiksmīgo seju. Tai pazudusi visa krāsa, āda zem iedeguma �ķiet dzeltena.

"Manu sirdi plosa dziļas sāpes, jo Jūs vēl arvien neesat piekritusi satikties ar mani. Esmu neizpratnē. Jūs ta�u jūtat tāpat kā es. Es esmu Jūsu nakts zaglis, lielais mīlētājs, kas ieradās Jūs nozagt, tomēr Jūs atteicāties. Jūs manis vairījāties un ievainojāt mani. Tagad Jums jābūt tuk�ai, ļoti garlaikotai, jo Jūs tvīkstat pēc manis, Skarpetas kundze.

Kā ir ar mani? Man nav garlaicīgi. Jūs esat �eit, manā kamerā, kopā ar mani, bez gribas, pilnībā manis apburta. Jums tas jāzina. Jums tas jājūt. Paskatīsimies, vai es protu skaitit. �etras, piecas vai piecpadsmit reizes dienā es saplē�u tos ļoti skaistos kostīmus, kurus Jūs valkājat, Skarpetas kundzes, doktores, juristes, vadītājas augstās modes tērpus. Ar savām kailajām rokām es noplē�u visu un ieko�os lielajās krūtīs, kamēr Jūs drebat un baudā vai mirstat�"

-��� Vai tur ir kas būtisks? Bentona balss nokrak�ķ kā pistoles gai�lis. Mani neinteresē �ī pornogrāfiskā muldē�ana. Ko viņ� grib?

Marino cie�i viņā paskatās, ietur pauzi, tad atgrie�as pie vēs�tules. Uz plikpaurainās galvas izspie�as sviedru lāsītes un ripo lejā pa deniņiem. Viņ� lasa to, kas rakstīts gludās, baltās papīrlapas otrā pusē:

"Man Jūs jāsatiek! Jūs nevarat atteikt, ja vien Jums joprojām nav vienaldzīga vairāku nevainīgu cilvēku nāve. Ne jau kur� katrs ir nevai�nīgs. Es Jums pastāstī�u visu, kas vajadzīgs. Bet man jāredz Jūs mie�siski, kad runā�u patiesību. Un pēc tam Jūs mani nogalināsiet."

Marino beidz lasīt. Citas draņķības tev nav jādzird�

-��� Un viņa par to neko nezina?

-��� Nu, Marino izlokās, tā īsti ne. Kā jau sacīju, vēstuli es viņai nerādīju. Pateicu tikai, ka esmu to saņēmis, ka Vilkacis grib viņu redzēt un apmaiņā par viņas apmeklējumu sniegs informāciju. Un ka viņ� vēlas, lai Skarpeta ir tā, kas durs nāvējo�o adatu.

-��� Tipiski! Labo�anas iestādes izmanto brīvās pasaules ārstus, kva�lificētus mediķus no ārienes, lai tie ievada noziedzniekam indi, Bentons piebilst, it kā Marino tikko teiktais nebūtu viņu ietekmējis. Vai jūs vēstulēm pielietojāt ninhidrīnu? Es, protams, to nevaru noteikt, jo �is ir fotokopijas.

Ķīmiskais ninhidrīns reaģētu ar pirkstu aminoskābi, iekrāsojot bur�tus tum�i violetus.

-��� Negribējām tās bojāt, Marino atbild.

-��� Un kā ar alternatīvu gaismas avotu? Kaut ko nedestruktīvu, pie�mēram, kriminālistikas mikroskopu?

Marino klusē, Bentons pāriet uzbrukumā.

-Jūs neko neesat darīju�i, lai pierādītu, ka �īs vēstules ir no �ana Batista �ādona? Jūs pieņemat to kā pa�u par sevi saprotamu? Jēzus! Bentons berzē ar plaukstām seju. Jēzus Kristus! Tu ierodies �eit, uzņe�mies tādu risku un faktiski pat nezini, ka vēstules nāku�as no viņa, bet ļauj man minēt?!� Jūs arī no marku otrām pusēm un aplok�ņu malām neesat noņēmu�i uztriepes, lai pārbaudītu DNS. Kā ar pastmarkām? Kā ar atpakaļadresēm?

-��� Atpakaļadreses nav es gribēju sacīt, tā nav viņa adrese, un nav ari pastmarkas, pēc kuras varētu noteikt, no kurienes vēstule sūtīta, Marino atzīstas un sāk pastiprināti svīst.

Bentons paliecas uz priek�u. Ko? Vēstules nav sūtītas pa pastu? Atpakaļadrese nav viņa? Par ko, sasodīts, tu runā? Kā viņ� varēja tev kaut ko nosūtīt bez pastmarkas?

Marino atloka otru papīra gabalu un sniedz viņam to. Tā ir astoņas ar pusi reiz piecpadsmit collas lielas, baltas aploksnes fotokopija, ASV pasta apmaksāta Nacionālās tieslietu akadēmijas bezpeļņas organizā�cijām.

-Jā, laikam gan mēs abi to esam redzēju�i jau agrāk, Bentons saka, aplūkodams fotokopiju, jo lielāko mū�a daļu esam biju�i NTA biedri. Vismaz es tāds biju. �ēl, bet es vairs neesmu adresātu sarakstā. Viņ� apklust, ievērojis, ka tie�i zem pasta apmaksas zīmoga nosvītrots uzraksts Pirmās �ķiras pasts.

-��� �oreiz man nenāk prātā nekādi iespējami izskaidrojumi.

-��� Tā pienāca man domātā pastā, Marino paskaidro. �ī NTA aploksne. Kad es to atvēru, iek�ā bija divas vēstules. Viena man, viena Dokai. Apzīmogota, ar atzīmi Juridiskais pasts, laikam gadījumam, ja cietumā kāds ieinteresētos par NTA aploksni un nolemtu to atplēst. Bet cita lieta, ka uz aploksnes bija mūsu vārdi.

Abi vīri kādu mirkli klusē. Marino smēķē un dzer alu.

-��� Nu, viena iespēja man tomēr nāk prātā, tas ir vienīgais, ko varu iedomāties, Marino saka. Es pārbaudīju NTA, un, sākot no va�dības un beidzot ar pa�u leju, tur piecdesmit se�i darbinieki ir biedri. Nebūtu nekas neparasts, ja kāda no �īm aploksnēm kaut kur būtu noklī�dusi.

Bentons purina galvu. Bet tava adrese ir drukāta, drukāta ar ma�īnu. Kā �ādons to varētu izdarīt?

-��� Kā, ellē, tu vari paciest �o zaņķi? Vai tev pat gaisa kondicionētāja nav? Mēs noņēmām uztriepes, tiklīdz vēstules pienāca, bet uz tām bija pa�līmējo�ā līme. Tāpēc viņam nekas nebija jālaiza.

Tā ir izlocī�anās, un Marino to zina. Pie pa�līmējo�ās līmes varēja pielipt atmiru�as ādas daļiņas. Viņ� negrib atbildēt uz Bentona jautā�jumu.

-��� Kā �ādons varēja atsūtīt tev vēstules tādā aploksnē kā �ī? Ben�tons krata fotokopiju Marino priek�ā. Un vai tev ne�ķiet mazlietiņ savādi, ka uzraksts Pirmās �ķiras pasts nosvītrots? Kāpēc tas būtu darīts?

-��� Laikam mums vienkār�i vajadzēs prasīt paskaidrojumus Vilk�acim, Marino nepieklājīgi attrauc. Man nav ne mazākās nojautas.

-��� Bet tu, �ķiet, esi pārliecināts, ka vēstules sūta �ans Batists. Ben�tons apsver ik vārdu. Pīt, tu vari strādāt labāk.

Marino slauka pieri ar piedurkni. Redzi, faktiski mēs neesam saņē�mu�i nekādu zinātnisku apliecinājumu. Bet ne jau tāpēc, ka nebūtu mēģināju�i. Mēs tie�ām pielietojām Luma-Lite metodi, pārbaudījām arī DNS viss tīrs, neatradām neko.

-��� Un mitohondrisko DNS? Vai to pārbaudījāt?

-��� Kāpēc ķēpāties? Tas prasītu mēne�us, un tikām viņ� būtu jau miris. Un nav nemaz sacīts, ka mēs to sasodīto rezultātu vispār dabūtu. Kaut kas traks, vai tu domā, ka tas pakaļa kaut ko panāks, lietodams Nacionālās tieslietu akadēmijas aploksni? Un ja viņ� tādā veidā grib pasūtīt mūs uz mazmājiņu? Iespējams, viņ� cer izsprukt, piespiezdams mūs taisīt visus �os testus, labi zinot, ka neko neatradīsim? Viņam vaja�dzētu tikai aizsegt plaukstas ar tualetes papīru vai jebko citu, pirms pieskartos kaut kam.

-��� Var jau būt, Bentons atbild.

Marino ir gatavs eksplodēt. Viņa pacietība izsmelta.

-��� Mierīgi, Pīt, Bentons saka. Tev mazāk jādomā par mani, it kā es nebūtu jautājis.

Marino novēr� skatienu.

-��� Manas domas? Bentons turpina. Viņ� uzrakstīja tās vēstules ar apdomu, lai neatstātu pierādījumus. Nezinu, kā viņam izdevies dabūt Nacionālās tieslietu akadēmijas aploksni, bet skaidrs, ka tādā veidā viņ� grib mūs pasūtīt. Godīgi sakot, jūtos pārsteigts, ka neesat no viņa neko saņēmu�i jau agrāk. Vēstules liekas autentiskas. Tajās nav nekā nepār�liecino�a. Mēs zinām, ka �ans Batists feti�izē sievie�u krūtis. Viņ� to pasaka bezkaislīgi. Tāpat ticam, ka, ļoti iespējams, viņam ir informā�cija, kas varētu iznīcināt visu kriminālo ģimeni un karteli. Tas sakrīt ar viņa neapslāpējamo vajadzību pakļaut un kontrolēt, un viņ� to dara, uzstādīdams noteikumus.

-��� Un kāpēc viņ� raksta, ka Doka vēloties ar viņu tikties?

-��� Saki tu.

-��� Doka nekad nav viņam rakstījusi. Es bez aplinkiem noprasīju. Kāpēc, pie joda, lai viņa rakstītu tādas blēņas? Es pastāstīju par Nacio�nālajām tieslietu akadēmijas aploksnēm, ka vēstule viņai un man pie�nāca vienā. Es parādīju viņai fotokopiju�

-��� Kādu fotokopiju? Bentons pārtrauc.

-Nacionālās tieslietu akadēmijas aploksnes fotokopiju. Marino sāk zust pacietība. To, kurā no Vilka�a pienāca man un viņai domātās vēstules. Un es brīdināju: ja viņa pati tādu dabū no �īs sasodītās Nacio�nālās tieslietu akadēmijas, lai never vaļā, lai pat nepieskaras. Vai tie�ām tu tici, ka �ādons grib, lai viņa izpildītu tam sodu?

-Ja viņ� ir nolēmis mirt�

-��� Nolēmis? Marino pārtrauc. Neticu, ka vecajam �omam Vilk�acim tur būtu kāda liela teik�ana.

-��� Daudz kas var notikt starp "tad" un "tagad", Pīt. Atceries, kādi viņam sakari. Es ne par ko nebūtu pārāk dro�s. Starp citu, kad Lūsija

saņēma vēstuli, vai arī tā bija sūtīta Nacionālās tieslietu akadēmijas apmaksātā aploksnē? "Jā-

-��� Fantāzija par ārsti, kas ievada letālo injekciju un vēro, ka viņ� mirst, viņam varētu būt erotiska, Bentons prāto.

-��� Ne jau vienkār�i kura katra ārste. Mēs runājam par Skarpetu!

-��� Viņ� vajā savu upuri līdz galam, pakļauj un kontrolē otru cilvē�cisku būtni, piespie�ot uz tādu rīcību, kas atstāj sekas uz mū�u. Bridi paklusējis, Bentons piebilst: Ja tu kādu nonāvē, tad nekad viņu ne�aizmirsti, vai ne? �īs vēstules mums jāuztver nopietni. Es tie�ām ticu, ka tās nāk no viņa vienalga, ir tur pirkstu nospiedumi un DNS vai nav.

-��� Arī es ticu, ka tās ir no viņa, ka viņ� patiesi domā tā, kā raksta, un tie�i tāpēc esmu �eit, ja vēl neesi to sapratis. Ja mēs piedabūtu Vilkaci runāt, tad atmaskotu visus viņa tētiņa asistentus un ar �ādona karteļa biznesu būtu cauri. Un arī tev vairs nebūtu ne par ko jāuztraucas.

-��� Kas ir mēs?

-��� Kaut tu beigtu to atkārtot! Marino ceļas, lai ietu pēc jauna alus. Atkal uzliesmo dusmas un vil�anās. Vai tie�ām tev nepielec? viņ� iesaucas, vandīdamies pa ledusskapi. Pēc septītā maija, kad dabūsim visus lietiskos pierādījumus un Vilkacis būs miris, tev vairs nevajadzēs tēlot Tomu kā-viņu-sauc!

-��� Kas ir mēs?

Marino no�ņācās kā bullis un atkorķē pudeli, �oreiz Dos Equis.

-��� Mēs tas esmu es. Mēs tā ir Lūsija.

-��� Vai Lūsija zina, ka �odien tu ieradies pie manis?

-��� Nē. Nevienam to neesmu teicis un neteik�u arī.

-��� Labi. Bentons savā krēslā pat nepakustas.

-��� Vilkacis pagrūdis nokau�anai bandiniekus, Marino plāno tālāk.

-���� Varbūt pirmo bandinieku jau ir atdevis, uzrādīdams Roko. Kā gan citādi tas piepe�i izziņots par bēgli.

-��� Saprotu. Kāda goda parādī�ana no �ādona puses, ja pirmais bandinieks ir tavs dēls! Vai tu viņu cietumā apmeklēsi. Pīt?

Marino triec alus pudeli izlietnē. Pa�ķīst stikli. Aizslampājis līdz Bentonam, viņ� pieliecas tā sejai.

-��� Nerunā par viņu, vai dzirdi? Es ceru, ka cietumā viņ� dabūs nolā�dēto AIDS un mirs! Par visām cie�anām, ko man sagādājis! Pie velna, tagad ir viņa kārta!

-��� Cie�anām? Bentons nesavaikstās no Marino karstās, pēc alus dvakojo�ās elpas. Tavām cie�anām?

-��� Sāksim ar viņa mātes cie�anām. Un turpināsim. Marino vēl aiz�vien ir smagi domāt par Dorisu, savu biju�o sievu un Roko māti.

Viņa bija Marino mīļotā viņa ziedu laikos. Viņ� domāja par viņu kā savu mīļoto vēl ilgi pēc tam, kad pārstāja pievērst tai uzmanību. Marino bija apstulbis, kad Dorisa pameta viņu cita vīrie�a dēļ.

Kamēr tas viss plosa Marino prātu, viņ� kliedz uz Bentonu: Hi varēsi atgriezties mājās, tu, sasodītais idiot! Tu atkal varēsi dzīvot savu dzīvi!

Smagi elpodams, Marino apsē�as uz ku�etes; viņa seja ir tik tum�i sarkana, ka atgādina Bentonam 575M Maranello ferrari, ko viņ� redzējis pie Kembrid�as. Tā ir tum�a burgundie�a krāsā, saucas Barcetta, un, domādams par �o ma�īnu, viņ� atceras Lūsiju, kurai vienmēr patiku�i ātri, jaudīgi spēkrati.

-��� Tu varēsi satikt Doku un Lūsiju, un�

-��� Viltīgi, Bentons �ukst. �ans Batists �ādons �ajā stāvokli no�kļuva ar nolūku. Viņ� atrodas tie�i tur, kur pats vēlas. Sasaisti faktus, Pīt. Atceries, kas sākās pēc viņa aresta. Viņ� visus �okēja, bez prasī�anas atzīdamies vēl vienā, tajā Teksasas slepkavībā, un tad par visām lietām lūdza ap�ēlo�anu. Kāpēc? Vienkār�i. Gribēja, lai viņu izdod Teksasai. Tā bija viņa pa�a, nevis Vird�inijas gubernatora-izvēle.

-��� Ne velna, Marino strīdas pretī. Mūsti ambiciozais Vird�inijas gubernators negribēja ieriebt Va�ingtonai, kaitinot Franciju pasau�les nāvessoda pretinieku galvaspilsētu. Tāpēc mēs �ādonu izdevām Teksasai.

Bentons purina galvu. Tā nav. �anu Batistu uz Teksasu aizgādāja �ans Batists.

-��� Kā tad, sasodīts, tu to vari zināt? Vai esi runājis ar cilvēkiem? Man likās, ka tu ne ar vienu nerunā.

Bentons neatbild.

-��� Man nepielec, Marino turpina. Kāpēc lai Vilkacim rūpētu Teksasa?

-��� Viņ� zināja, ka tur drīz mirs, un viņ� gribēja drīz mirt. Tā bija dala no viņa ģenerālplāna. Viņam nebija nodoma pūt nāvinieku korpusā desmit vai piecpadsmit gadus. Teksasā viņam ir daudz lielākas iespējas ar veikliem paņēmieniem vinnēt. Vird�īnija varēja viegli padoties poli�tiskajam spiedienam un sodī�anu atlikt.

-��� Vird�īnija turklāt ir klaustrofobiska. Tiktu novērota ikviena viņa kustība. Viņ� no tā neizspruktu, jo likumsargātāji un labo�anas iestādes ierēdņi par savu misiju padarītu viņa aizsardzības un labas uzvedības nodro�inā�anu. Nestāsti man, ka Vird�lnijā netiktu slepeni kontrolēts viņa pasts. Pie velna ar visām juridiskajām tiesībām!

-��� Vird�īnija negribētu, la tai piecepina pakaļu, Marino iebilst. Pēc visa, ko viņ� izdarījis.

-���� Viņ� nogalināja veikala pārdevēju. Viņ� nogalināja policisti. Viņ� gandrīz nogalināja galveno medicīnas eksperti. Tālaika gubernators tagad ir Demokrātiskās nacionālās komitejas senators un priek�sēdis. Viņ� nenokaitināja Va�ingtonu, jo negribēja kaitināt Franciju. Tagadē�jam Teksasas gubernatoram, kur�, starp citu, patlaban ievēlēts uz otro termiņu un ir agresīvs republikānis, nospļauties par to, ko viņ� kai�tina.

-��� Galveno medicīnas eksperti? Tu vienkār�i nespēj sevi piespiest izru�nāt viņas vārdu, vai ne? Marino neticīgi iesaucas.

Pirms da�iem gadiem Lūsijas Farinelli tante Keja bija atcerējusies anekdoti par kāda Otrajā pasaules karā miru�a vācu zaldāta nocirsto galvu.

Viņa līķis atrasts aprakts smiltīs kaut kur Polijā, tante stāstīja Lūsijai, un sausajā klimatā ievērojami saglabāju�ies ārie�a blondie mati, pievilcīgie vaibsti un pat bārdas rugāji. Kad Skarpeta, ieradusies kā vieslektore, pamanījusi �o galvu Polijas tiesu medicīnas institūta vit�rīnā, viņa esot iedomājusies par Tiso kundzi.

-Viņam bija nolauzts priek�zobs, Skarpeta turpināja stāstu, paskaidrodama, ka to viņa neuzskatot par pēcnāves artefaktu, kas radies zēniskā nacista mir�anas brīdī vai vēlāk. Viņ� vienkār�i esot slikti rūpējies par zobiem. Bezkontakta �āviena ievainojums labajos deniņos, viņa citēja nacista nāves iemeslu. Ievainojuma leņķis rāda virzienu, kā �aujamierocis bijis vērsts, �ajā gadījumā lejup. Pa�nāvības gadījumos stobrs parasti vērsts vai nu taisni, vai aug�up. �oreiz nebija kvēpu, jo ievainojums bija tīrīts un apmatojums ap to noskūts morgā, kurp mumificēju�ās mirstīgās atliekas tika nosūtītas, lai pārliecinātos, ka tā nav nesena nāve. Vismaz tā man stāstīja, kad lasīju lekcijas Pomo�es medicīnas akadēmijā.

Vienīgais iemesls, kāpēc Lūsija atceras nacista galvu, kad pie Vāci�jas ziemeļaustrumu robe�as tiek pārmeklēta viņas ma�īna, ir tāds, ka vācu robe�sargs ir izskatīgs, zilām acīm un blonds un �ķiet pārāk jauns, lai būtu inficēts ar apnikumu. Viņ� ieliecas Lūsijas melnajā nomātajā mersedesā un pārlai� kabatas lukturī�a staru ādas sēdekļiem. Pēc tam apgaismo melno, ar tepiķi izklāto grīdu, Lūsijas nodilu�o ādas �emo�dānu un sarkanās saritināmās Nike ceļasomas pa�ā aizmugurē. Vai�rākas reizes spilgti uzspīdinājis priek�ējam pasa�ieru sēdeklim, viņ� apiet ma�īnai riņķī un atver bagā�nieku. Uzmetis pavir�u skatienu, viņ� bagā�nieku atkal aizver.

Būtu viņ� papūlējies atvērt �o divu ceļasomu rāvējslēdzējus un parakņājies drēbēs, tad atklātu cīņas steku. Tas izskatās ļoti līdzīgs mel�nam gumijas mak�ķerkātam, bet ar a�u delnas kustību ir pagarināms par divas pēdas garu, tievu oglekļa tērauda stieni, ar ko var sadragāt kaulus un savainot mīkstos audus, ieskaitot vēderdobuma orgānus.

Lūsija ir gatava paskaidrot par ieroci, kas liekas relatīvi nepazīs�tams un ko neviens nelieto, izņemot likuma sargus. Viņa būtu teikusi, ka steku pa�aizsardzībai iedevis par viņas dro�ību pārmēru gādājo�ais draugs, jo viņa ir biznesa sieviete un bie�i ceļo viena. Patiesībā viņa īsti nezinot, kā tas lietojams, viņa muļķīgi skaidrotu, bet draugs uzstājis un pamatīgi iesaiņojis. Ja policija steku konfiscētu, ko tad? Bet Lūsija ir atvieglota, ka tas nav atklāts un ka bāli zaļajā uniformā tērpies virs�nieks, savā būdā pārbaudīdams viņas pasi, �ķiet, nav ieinteresējies par jauno amerikānieti, kas vēlu naktī viena pati brauc mersedesā.

-��� Kāds ir jūsu apmeklējuma nolūks? viņ� jautā neveiklā angļu valodā.

-���� Geschдft. Lūsija neatklāj, kāds ir viņas bizness, bet ir sagatavo�jusi atbildi, ja to vajadzētu.

Viņ� paņem telefonu un runā kaut ko tādu, ko Lūsija nevar saprast, ta�u viņa jūt, ka runāts netiek par viņu vai, ja arī tiek, tad nekas sva�rīgs. Viņa bija gaidījusi, ka mantas tiks pārmeklētas, un bija tam gatava. Viņa bija gaidījusi, ka viņu iztaujās. Bet robe�sargs, kur� Lūsijai atgā�dina nocirsto galvu, atdod pasi.

-��� Danke, viņa pieklājīgi saka un domās nodēvē viņu par trag Narr.

Pasaule ir pilna ar tādiem laiskiem muļķiem kā viņ�.

Viņ� māj viņai, lai brauc tālāk.

Viņa lēni ripo tālāk, �ķērso Polijas robe�u, un tur otrs robe�sargs, polis, liek iziet to pa�u procedūru. Nekādu nepatik�anu, ne pamatī�gas pārmeklē�anas ne miņas no kaut kā cita, izņemot miegainību un garlaicību. Tas ir pārāk viegli. Sākas paranoja. Viņa atceras, ka nekad nedrīkst uzticēties kam tādam, kas ir par daudz viegls, un iztēlojas ges�tapo un esesie�us, pagātnes ne�ēlīgos biedus. Kā līķa smaka uzdve� bai�les, nepamatotas un neloģiskas bailes. Zem vējjakas gar sāniem viņai līst sviedri, iedomājoties par karā uzveiktajiem poļiem, kam laupīti viņu vārdi un dzīves, par ko viņa zina tikai no vēstures grāmatām.

Tas neat�ķiras no Bentona Vestlija eksistences veida, un Lūsija prāto, ko viņ� domātu, uzzinājis, ka viņa ir Polijā un kādā nolūkā te atbrau�kusi. Nepaiet ne diena, kad viņ� neapēnotu viņas dzīvi.

Viņas darba pieredze neizpau�as, ja vien viņa to ar nolūku neparāda kā ieroci.

Vēl mācīdamās vidusskolā, viņa sāka internēt FIB un veidoja viņu Kriminālo māksligā intelekta tīklu, pazīstamu kā KMIT. Pabeigusi Vir�d�inijas Universitāti, Lūsija kļuva par FIB speciālo aģenti, un viņai tika dota zaļā gaisma kā datoru un tehniskajai ekspertei. Viņa iemācījās vadīt helikopterus un kļuva par pirmo sievieti FIB īpa�o spēku ķīlnieku glāb�anas komandā. Ik spēku izvieto�anas, uzbruk�anas un sodī�a�nas treniņu sesijā viņai sekoja naidīgums, uzmācība un netie�i rupji mājieni. Viņu reti kad uzaicināja kopā ar vīriem iedzert alu akadēmi�jas bārā, iedēvētā par Domi. Vīrie�i nedalījās ar viņu savās raizēs par neveiksmīgiem uzbrukumu reidiem, par sievām, bērniem vai draudze�nēm. Bet visi viņu vēroja. Par viņu runāja du�ās.

Lūsijas karjera FIB dienestā cieta neveiksmi kādā rasotā oktobra rītā, kad viņa kopā ar savu ĶGK partneri Rūdiju Musilu FIB akadēmijas �autuvē vingrinājās �aut pa kustīgiem mērķiem. Kā rāda pats nosau�kums, ļoti bīstamais iek�telpu poligons tika piepildīts ar vecām riepām, un, praktizējoties maniakālos manevros, taktikas aģenti varēja līst tām pāri, palīst apak�ā, skriet apkārt vai izmantot tās par slēpni. Smagi elpodams un svīzdams, Rūdijs tupēja aiz riepu kaudzes un lādēja citu magazīnu savā Glock pistolē, lūrēdams ap nodilu�u Michelin riepu un meklēdams partneri Lūsiju.

-��� Nu labi. Atzīsties! viņ� sauca cauri �āvienu dūmiem. Kādam seksam tu dod priek�roku?

-��� Tik bie�am, cik vien iespējams! Viņa pārlādēja ieroci un atvilka sprūdu, pati veldamās starp riepu kaudzēm, lai sagatavotos �au�anai uz mērķi, kas negaidīti varēja parādīties trīsdesmit pēdu attālumā. Mērķu ķekars bija tik cie�s, ka izskatījās pēc mazas puķītes.

-��� Ak tā? Divas lodes skaļi no�ķindēja pret izlēku�u bandīta figūru ar automātu rokā. Mēs ar pui�iem par to noslēdzām derības. Rūdija balss nāca tuvāk, viņam uz vēdera lienot pa netīro betona grīdu.

Viņ� metās caur sodrējaino riepu kaudzēm un negaidīti sagrāba Lūsiju aiz viņas ar tēraudu apkaltajiem Red Wing zābakiem.

-��� Caps! viņ� smējās, nolikdams pistoli uz riepas.

-��� Vai esi galīgi traks? Lūsija iz�āva kārtu no savas pistoles, pat�ronām atlecot no grīdas. Mēs lietojam īstu munīciju, tu, sasodītais idiot!

-��� Ļauj paskatīties. Rūdijs kļuva nopietns. Tas neizklausās ticami.

Viņ� paņēma viņas pistoli un izbēra magazīnu. Atlaid atsperi. Pakratījis pistoli, viņ� to nolika uz riepas blakus savam ierocim. Ahā! Likums numur viens: nekad nepazaudē ieroci.

Viņ� uzrausās viņai virsū un cīkstēdamies smējās, nezin kāpēc ticē�dams, ka tie�i to viņa ari gaidījusi, ka viņa ir uzbudināta un nedomā nopietni, nepārtraukti kliedzot: Lien nost no manis, sasodītais pakaļa!

Beidzot viņ� ar vienu roku spēcīgi saspieda viņas plaukstu locītavas, ar otru ienira viņas blūzē un, vilkdams aug�up krū�turi, iebāza viņai mutē savu mēli. Pui�i tikai saka� viņ� elsa, �tu esot lesbiete, jo� viņ� jau grābājās gar viņas jostas sprādzi, �viņi nevar tevi�

Lūsija pārkoda Rūdija apak�lūpu un ar pieri deva stipru belzienu pa viņa virsdeguni. Atliku�o dienas daļu viņ� pavadīja neatliekamās palīdzības telpā.

FIB tieslietu ierēdņi viņai atgādināja, ka lietas izskatī�ana tiesā nedo�ot labumu nevienam, īpa�i tādēļ, ka Rūdijs domājis, ka viņa to gribot, un, iespējams, viņam bijis iemesls tā domāt. Lūsija esot Rūdijam teikusi, ka gribot to, "cik bie�i vien iespējams", tā stāvēja rakstīts veidlapās, ko Rūdijs bija spiests aizpildīt Iek�lietu daļā.

-��� Tā ir taisnība, Lūsija piekrita, nozvērināta piecu juristu klāt�būtnē, no kuriem neviens nepārstāvēja viņu. Es tā teicu, ta�u neteicu, ka gribu to ar viņu vai vienalga ar kuru, tūlīt pat, �autuvē, tie�i ap�au�des laikā, manevru laikā un galu galā mana cikla laikā.

-��� Bet agrāk jūs viņu uz to esot uzvedinājusi. Jūs aģentam Musilam esot devusi ieganstu domāt, ka viņ� jums patīk.

-��� Kādu ieganstu? Lūsiju mulsināja zvērests. �ad un tad piedā�vājot viņam kādu ko�ļājamās gumijas plāksnīti, palīdzot tīrīt iero�us, kopā ar viņu skrienot pa Dzelteno ķieģeļu ceļu un citām barjeru joslām, no kurām vissliktākais skrejceļ� ir Flotes korpusa bāzē, un jokojot? Vai tas būtu iegansts?

-��� Pietiekama kopības izjūta, juristi bija vienisprātis.

-��� Viņ� ir mans partneris. Partneriem mēdz būt kopības izjūta.

-��� Tomēr jūs aģentam Musilam, �ķiet, esat veltījusi diezgan daudz laika un uzmanības, ieskaitot personīgu uzmanību, piemēram, esat viņu iztaujājusi par nedēļas nogali un brīvdienām un zvanījusi viņam uz mājām, kad viņ� bija slims. Iespējams, joko�anos, kā jūs to no�saucat, varētu interpretēt kā flirtē�anu. Da�i cilvēki jokojas, kad viņi flirtē.

Juristi atkal vienojās kopīgā viedoklī, un visļaunākais, ka tur bija arī divas sievietes vīri�ķīga fasona �aketēs ar svārkiem un augstpapē�u kurpēs, sievietes, kuru acis atspoguļoja agresora identifikāciju, it kā varavīksnenes viņām būtu a�gārni pielīmētas acāboliem, turklāt blāvas, nevis dzidras, aklas pret to, kas atradās tām priek�ā. �īm sievietēm bija miru�u cilvēku acis, kuri nogalināju�i sevi, lai dabūtu, ko vēlas, vai kļūtu par to, no kā baidās.

-��� Piedodiet, Lūsija teica, saasinādama uzmanību un izvairīdamās no miru�ajām acīm. Jūs traucējat. Lūdzu, atkārtojiet, viņa murmi�nāja aviācijas �argonā.

-��� Piedodiet kas jūs traucē? Visapkārt sarauktas pieres.

-��� Translējot mani, jūs radāt traucējumus tornim. Ak torņa nav! �ī ir nekontrolēta gaisa telpa, un jūs varat darīt, ko gribat. Vai ne?

Atkal sarauktas pieres. Juristi skatījās cits citā, it kā Lūsija būtu ļoti dīvaina.

-��� Neuztraucieties, viņa piebilda.

-Jūs esat pievilcīga neprecējusies sieviete. Vai spējat saprast, kā aģents Musila varēja uztvert joko�anos, tālruņa zvanu uz mājām un tā joprojām, proti, kā jūsu seksuālu interesi par viņu, aģente Farinelli?

-��� Ir ari konstatēts, ka jūs bie�i esat runājusi par aģentu Musilu un sevi kā par "jiņ un ilangu".

-��� Esmu simtiem rei�u teikusi Rūdijam, ka ilangs ir Malajas koks. Pareizāk sakot, ilangilangs. Koks ar dzelteniem ziediem, no kuriem des�tilē smar�as� bet viņ� nekad nenoskaņo ausis uz pareizo frekvenci. Lūsija izmocīja smaidu.

Juristi pierakstīja.

-��� Es nekad neesmu Rūdiju saukusi par "ilangu". �ad tad tie�ām saucu viņu par "jan", un viņ� mani par "jiņ", lai cik rei�u es neteiktu, ka tas vārds ir "iņ", Lūsija skaidroja tālāk.

Klusums, rakstāmie gatavībā.

-��� Tas ir saistībā ar ķinie�u filozofiju. Tikpat labi Lūsija varētu runāt ar tāfeli. Līdzsvars, līdzinieks.

-��� Kāpēc jūs saucāt viens otru� vienalga kā?

-��� Tāpēc, ka esam kā divi zirņi pāksti. Vai to teicienu zināt?

-��� Domāju, ka esam pazīstami ar terminu divi zirņi pākstī. Turklāt �ādas iesaukas liek domāt par attiecībām�

-��� Ne par tādām, par kādām runājat jūs, Lūsija atbildēja bez naida, jo viņa Rūdiju neienīda ne mazākā mērā. Mēs esam divi zirņi pākstī, un neviens no mums tur neiederas. Viņ� ir austrietis, un citi pui�i viņu saukā par Musili, jo viņ� esot, es citēju, pilns mēslu, un viņam tas nemaz ne�ķiet jocīgi. Savukārt es esmu lesbiete, vīrie�u nīdēja, jo neviena nor�māla sieviete, kam patīk vīrie�i, negribētu būt ĶGK. Atbilsto�i ma�isma likumiem.

Nopētījusi sievietes nedzīvās acis, Lūsija nolēma, ka vīrie�u-pilnvaroto acis arī ir nedzīvas. Vienīgā dzīvības zīme bija tajās vīdo�ā mazu, nelaimīgu radījumu būtība, kuri ienīda tādus kā Lūsija, jo viņa uzdrīk�stējās pretoties viņu varai un nebaidījās.

-���� �ī nopratinā�ana, nozvērinā�ana vai izmeklē�ana lai kas, ellē, tas būtu ir blēņas, Lūsija paziņoja. Man nav vēlē�anās sūdzēties nekādā draņķa izmeklē�anas komitejā. �autuvē es par sevi parūpē�jos pati. Par incidentu neesmu ziņojusi. To darīja Rūdijs. Viņam bija jāsniedz paskaidrojumi par saviem ievainojumiem. Tā bija viņa ierosme. Viņ� varēja samelot. Bet viņ� to nedarīja, un mēs abi esam norēķināju��ies aci pret aci. Viņa lietoja vārdu "ais", atgādinādama juristiem par to nedzīvajām acīm, it kā �ie likuma vīri zinātu, ka viņu acis ir nedzīvas un nespēj saskatīt realitāti, kas manevrēja ar patiesību un iespējām un lūdzās, lai cilvēki turas pie tās un cīnās pret ļaudīm ar nedzīvām acīm, kuri pazudina pasauli.

-��� Mēs ar Rūdiju esam darboju�ies kā vidutāji pa�i sev, Lūsija mie�rīgi turpināja. Esam atjaunoju�i partnerattiecības, un viens partneris nedara to, ko otrs negrib, nedara neko tādu, kas var nodot otru partneri vai nodarīt tam ļaunu. Viņ� man atvainojās un darīja to no sirds. Viņ� raudāja.

-���� Spiegi arī mēdz atvainoties. Viņi arī raud. Naidīgi noskaņotā juriste, kas bija ģērbusies svītrainā kostīmā un kurpēs ar tieviem, aug�stiem papē�iem, kuru dēļ Lūsijai �ķita, ka �ai dāmai būtu sasaistītas kājas, lēnām nosarka. Un, tā kā jūs pieņemat viņa atvaino�anos, nav izvēles, aģente Farinelli. Viņ� mēģināja jūs izvarot. Viņa uzsvēra �o faktu, pieņemdama, ka tas Lūsiju atkal pazemos un mocīs, jo liks vīrie�u kārtas juristiem iztēloties viņu kailu kā seksuāla uzbrukuma upuri uz �autuves netīrās betona grīdas.

Es nezināju, ka Rūdijs tiek apsūdzēts spiego�ana, Lūsija atbil�dēja.

Viņa aizgāja no FIB un tika pieņemta "Alkohola, tabakas, �aujamie�ro�u un eksplozīvo vielu nodaļā", ko FIB netaisni uzskata par provinci�āļu kopumu, kas pārtrauku�i sakarus ar kand�as brūvētājiem un valkā iero�u siksnas un nēsā �autenes.

Viņa kļuva par lietpratīgu ap�audes izmeklētāju Filadelfijā un palīdzēja inscenēt Bentona Vestlija slepkavību, kur bija iekļauta līķa sagādā�ana no anatomiski ziedotajiem līķiem medicīnas skolas sekci�jām. Miru�ais vīrietis bija pavecs, bieziem, sirmiem matiem, un pēc viņa sadedzinā�anas ēkā uz vizuālu identificē�anu nevarēja paļauties, tā pat nebija iespējama. Viss, ko satriektā Skarpeta redzēja dubļai�najā, ūdeni samirku�ajā un dūmiem pilnajā notikuma vietā, bija pārogļojies ķermenis, sirma galva bez sejas un titāna rokas pulkstenis, kas bija piederējis Bentonam Vestlijam. Ar slepenām Va�ingtonas pa�vēlēm galvenajai Filadelfijas medicīnas ekspertei bija pavēlēts falsificēt visus ziņojumus. Saskaņā ar dokumentiem Bentons bija miris, vien�kār�i FIB 1997. gada noziegumu statistikai pievienojās vēl viena slep�kavība.

Pēc tam kad viņ� pazuda liecinieku aizsardzības programmas mel�najā caurumā, AT� nekavējoties pārvietoja Lūsiju uz Maiami muitas punktu, kur viņa brīvprātīgi pieteicās bīstamajā slepenās aģentes darbā un panāca, ka tika tur pieņemta, kaut gan atbildīgais īpa�ais aģents pret to iebilda. Lūsijai bija sava attieksme. Viņa bija nepastāvīga. Neviens no viņai tuvajiem, izņemot Pītu Marino, nesaprata, kāpēc. Skarpeta nezināja un pat aptuveni nenojauta patiesību. Viņa domāja, ka Lūsija pārdzīvo briesmīgu fāzi, jo nevar samierināties ar Bentona nāvi, lai gan patiesībā Lūsija nespēja tikt galā ar domu, ka Bentons ir dzīvs. Gadu nostrādājusi savā jaunajā Maiami amatā, viņa kādā neveiksmīgā akcijā no�āva divus narkotiku dīlerus.

Par spīdi videonovēro�anas ierakstiem, kuros skaidri bija redzams, ka viņa glābusi sava slepenā dienesta partnera un pati savu dzīvību, izcēlās runas. Sākās neglītas tenkas un dezinformācija, un viena admi�nistratīva izmeklē�ana pēc otras. Lūsija pameta AT�. Viņa pārdeva savas internetfirmas akcijas, iekams vēl ekonomika pēc 11. septembra notikumiem nebija destabilizējusies un satricināta. Daļu no tām viņa kopā ar draugiem talantīgi investēja savā labklājībā, izveidodama pri�vātu izmeklē�anas aģentūru, ko nosauca par "Pēdējo iecirkni". Tajā var vērsties, kad citu iespēju vairs nav. "Iā netiek reklamēta un nav ievietota nevienā uzziņu rādītājā.

Bentons pieceļas no krēsla un ieslidina rokas kabatās.

-��� Cilvēki no pagātnes, viņ� saka. Mēs dzīvojam daudzas dzīves, Pīt, un pagātne ir gals. Kaut kas beidzies. Kaut kas tāds, kas nevar atgriezties. Mēs ejam tālāk un izdomājam sevi no jauna.

-��� Kādas muļķības! Tu pārāk ilgu laiku esi pavadījis vienatnē, Marino ar nepatiku atbild, sirdī iedzeļot bailēm. Tu man �ķebini dū�u. Es elli�ķi priecājos, ka Skarpeta to neredz. Bet varbūt viņai vajadzētu to redzēt, lai beidzot tiek tev pāri, kā tu acīmredzot esi ticis pāri viņai. Nolādēts, vai tu vienreiz vari �ajā midzenī ieslēgt kondicionētāju?

Marino pieiet pie agregāta un uzgrie� to stiprāk.

-��� Tu zini, ko viņa �ajās dienās dara, vai ari tev ne silts, ne auksts? Neko tu nezini. Viņa tagad ir konsultante. Atlaista no vadītājas amata. Vai tu tam tici? Vird�īnijas draņķa gubernators viņu patrieca politikas dēļ.

-Ja cilvēks tiek atlaists skandāla vidū, tas nepalīdz viņam atrast darbu, viņ� skandē tālāk. Visi runā par to, neviens viņu nenoligst, ja nu vienīgi kādā nenozīmīgā lietā, kam citi nevar atlicināt laiku, tāpēc viņa to dara par velti. Piemēram, izmeklē kādu stulbu narkotiku pārdo�zē�anas gadījumu Batonrū�ā. Stulbs pārdozē�anas gadījums�

-��� Luiziānā? Bentons pieiet pie loga un paskatās laukā.

-Jā, turienes izmeklētājs man �orīt zvanīja, pirms izbraucu no Ri�mondas. Kāds puisis, vārdā Lenjērs. Vecs narkotiku pārdozē�anas gadī�jums. Es par to dzirdēju pirmo reizi, un tad viņ� interesējās, vai Doka strādā privāti, taisnību sakot, gribēja, lai es galvoju par viņu. Noskaitos ne pa jokam. Jau tik tālu viss nonācis. Viņai vajadzīgas atsauksmes.

-��� Luiziānā? Bentons pārjautā vēlreiz, it kā tur vajadzētu būt kādai kļūdai.

-��� Vai tu zini citu �tatu, kur kāda pilsēta būtu Batonrū�a? Marino zobgalīgi jautā, pārkliegdams gaisa kondicionētāja troksni.

-��� Tā viņai nav nekāda labā vieta, Bentons dīvainā toni piebilst.

-��� Nūjā, no Ņujorkas, Kolumbijas apgabala vai Losand�elosas uzai�cinājumu nav. Vienīgais labums, ka Dokai ir pa�ai sava nauda, citādi viņa�

-��� Tur notiek sērijveida slepkavības� Bentons ierunājas.

-��� Ar tām nodarbojas speciāla komisija, un zvanītājs tur nav iesais�tīts. �im gadījumam nav nekāda sakara ar lēdiju pazu�anām. Tas ir cāļa sūds. Veca lieta. Man liekas, tas izmeklētājs viņai zvanīs. Un, pazīstot Doku, jādomā, viņa palīdzēs.

-��� Rajons, kur pazudu�as desmit sievietes, un izmeklētājs zvana par vecu lietu? Kāpēc tie�i tagad?

-��� Nezinu. Mājiens.

-��� Kāds mājiens?

-��� Es nezinu!

-��� Interesanti tomēr, kāpēc �is narkotiku pārdozē�anas gadījums pēk�ņi kļuvis tik svarīgs, Bentons neatlai�as.

-��� Vai tev antenas mezglā sasēju�ās? Marino iesaucas. Tu nesa�proti jēgu. Dokas dzīve ir pārvērtusies mēslā. No Beibas Rūtas [5] viņa ir kļuvusi par Mazās ligas spēlētāju.

-��� Luiziānā nav laba vieta viņai, Bentons atkārto. Un kāpēc tas izmeklētājs tev zvanīja? Tikai atsauksmes dēļ?

Marino purina galvu, it kā pūlētos pamosties. Viņ� berzē seju. Ben�tons ir zaudējis tvērienu.

-��� Tas izmeklētājs zvanīja, gribēdams manu palīdzību �ajā lietā, viņ� saka.

-��� Tavu palīdzību?

-��� Kas nu atkal? Tu netici, ka es varētu palīdzēt izmeklēt lietu? Es varu palīdzēt kuram katram nolādētam�

-��� Protams, vari. Kāpēc nepalīdzi Batonrū�as izmeklētājam?

-Tāpēc, ka par �o lietu neko nezinu! Jēzus, tu mani padarīsi

traku!

-��� Tur varētu palīdzēt "Pēdējais iecirknis".

-��� Vai tu, sasodīts, liksies mierā? Tas izmeklētājs nemaz nav tik ļoti norūpējies par �o lietu, vienkār�i lika noprast, ka viņam noderētu Dokas mediķes pieredze�

-��� Tiesiskā sistēma tur balstīta uz Napoleona kodeksu.

Marino nav jēgas, par ko Bentons runā. Kāds tam visam sakars ar Napoleonu?

-��� Fran�u tiesiskā sistēma, Bentons paskaidro. Ir tikai viens Amerikas �tats, kur tiesiskā sistēma veidota pēc fran�u, nevis angļu parauga. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Batonrū�ā ir vairāk neatklātu sievie�u slepkavību nekā jebkurā citā Amerikas pilsētā.

-��� Nu labi, pietiks. Saprotams, ka tā nav nekāda jaukā vieta.

-��� Viņai nevajadzētu doties turp. It nekādā gadījumā vienai ne. Nekādos apstākļos. Parūpējies par to, Pīt. Bentons vēl aizvien skatās pa logu. Tici man es zinu, ko saku.

-��� Tev ticēt. Tāds kā joks!

-��� Mazākais, ko tu vari darīt, ir parūpēties par to.

Marino piktu skatienu veras Bentona mugurā.

-��� Viņa nekādā ziņā nedrīkst atrasties viņa tuvumā.

-��� Par ko, ellē, tu runā? Marino jautā, īgnumam augot augumā.

Bentons ir kļuvis sve�inieks. Marino �o cilvēku nepazīst. Par

Vilkaci? Jēzus! Es domāju, mēs runājam par narkotiku pārdozē�anas gadījumu kajunu zemē, viņ� �ķendējas.

-��� Parūpējies, lai viņa nedotos turp.

-��� Tev nav tiesību neko man prasīt, jo īpa�i viņas sakarā.

-��� Viņ� tēmē uz viņu.

-��� Kāda tam, ellē, saistība ar Luiziānu? Marino pieiet Bentonam tuvāk un rūpīgi pēta viņa seju, it kā pūlēdamies nolasīt ko tādu, kas nav skaidri saprotams.

-��� Tas ir turpinājums lielajai cīņai, ko viņ� tai zaudēja pagātnē. Tagad viņ� mēģinās uzvarēt, pat ja tā būtu pēdējā uzvara.

-��� �aubos, vai viņ� varētu kādu uzvarēt, ņemot vērā, ka dabūs vēnā tik daudz suslas, ar ko iespējams piebeigt veselu zirgu baru.

-��� Es nerunāju par �anu Batistu. Vai esi aizmirsis otru �ādonu, viņa brāli? "Pēdējam iecirknim" vajadzētu saistīties ar to izmeklētāju. Viņai gan ne.

Marino neklausās. Viņ� jūtas tā, it kā sēdētu brauco�as ma�īnas aizmugurējā sēdekli, bet neviena nav pie stūres.

-��� Doka zina, ko Vilkacis no viņas grib. Marino ir pieķēries vienam tematam tam, kur� viņu interesē un kuram ir jēga. Viņa neiebil�dīs pret sodītājas lomu, un es atradī�os turpat aiz matēta stikla un smaidī�u.

-��� Vai esi pavaicājis, ko viņa pati par to domā? Bentons skatās, kā lēnām dziest vēl viena pavasara diena. Maigie, dzīvie zaļumi iegrimst zeltainā saulē, un ēnas noslīd tuvāk pie zemes.

-��� Man nav jāvaicā.

-��� Skaidrs. Tātad neesi vaicājis. Nejūtos pārsteigts. Apspriesties ar tevi par �ādām lietām tas neizskatītos pēc viņas.

Aizvainojums ir tikko manāms, bet tas iedzeļ Marino kā medūza. Jā, viņ� nekad nav bijis tuvs ar Keju Skarpetu. Neviens nav bijis ar Doku tādā tuvībā kā Bentons. Viņa nav stāstījusi Marino, kā justos bendes lomā. Viņa neapsprie� ar viņu savas jūtas.

-��� Es paļaujos, ka tu parūpēsies par viņu, Bentons saka.

�ķiet, ka gaiss virmotu, viņi abi svīst un klusē.

-��� Es zinu, ko tu jūti, Pīt, Bentons klusi saka. Vienmēr esmu zinājis.

-��� Tu itin neko nezini.

-��� Gādā par viņu.

-��� Esmu �eit ieradies, lai tu varētu to sākt, Marino atbild.

Kartāgas krasta piestātne ir populāra vieta, kur iegādāties pārtiku un gāzi, bet Beva Kifina tur nekad nepiestāj.

Viņa nepalēnina gaitu, tuvodamās "Lētu automa�īnu piestāj vietai", restorānam, kas izmaksājis miljons dolāru, kaut ari celts no noplēstiem graustiem un, kā Beva izsakās, utilizācijas mēsliem. Cietzemes bagā�tie var te piekļūt no Springflldas tilta, laivā ēzdami bif�tekus kajunu gaumē, zivis un visu, ko vēlas, un nebraukdami mājup līdz pat tumsai. Pirms se�iem mēne�iem Beva bija lūgusi D�eju, lai tas aizved viņu turp viņas dzim�anas dienā, bet viņ� tikai pasmējās, tad atņirdza zobus un nosauca viņu par stulbeni un negliteni. Bevai vispār neesot prāta, ja viņa iedomājoties, ka viņ� to vedis uz kādu restorānu, jo īpa�i tādu, kas no �osejas pieejams lielbagātniekiem.

Iekvēlojas greizsirdība, un Beva palielina ātrumu, kad viņai jāpa�grie�as uz rietumiem, uz D�eka kuģu piestātni. Viņa iztēlojas D�eju pieskārāmies citai sievietei.

Beva atceras, kā tēvs ņēma klēpi mazas meitenītes. Viņ� pieprasīja, lai Beva ved mājās rotaļu biedrenes, kur viņ� varētu tās glaudīt un likt viņai skatīties. Tēvs bija skaists, veiksmīgs biznesmenis un Bevas pus�audzes gados viņas draudzeņu sajūsmas objekts. Viņ� tām pieskārās tā, ka tas nebija acīmredzami vai apsūdzami, vienkār�i kā viņ� pats uzskatīja nevainīgs kontakts starp viņa cieto peni un meiteņu dibe�niem viņa klēpi. Viņ� nekad neatklājās un nerunāja rupjības, nekad nelamājās. Visļaunākais: kad viņ� �ķietami netī�i aizķēra draudzeņu krūtis, viņām tas patika, un reizēm viņas pa�as pieglauda tam krūtis.

Kādudien Beva no viņa aizgāja un vairs neatgriezās, glu�i tāpat kā bija darījusi viņas māte, kad Bevai apritēja trīs gadi. Aizgāja, atstādama viņu ar tēvu un viņa vajadzībām. Beva uzauga, nododamās vīrie�iem un klejodama no viena pie nākamā. Atstāt D�eju būtu glu�i cita lieta, un viņa īsti nezina, kāpēc joprojām tas nav noticis. Viņa nesaprot, kāpēc dara visu, ko viņ� pieprasa, par spīti pa�as bailēm par savu dro�ību. Doma, ka reiz, kādu dienu, viņ� varētu aizbraukt laivā un nekad vairs neatgriezties, pilda Bevu ar �ausmām. Viņa to būtu pelnījusi, jo tie�i tā izrīkojās ar savu tēvu, kuru 1997. gadā ķēra sirdstrieka. Beva neaizgāja uz tēva bērēm.

Tuvodamās krastmalai, viņa lāgiem domā par Misisipi upi. Kādā jaukā dienā varētu tur nokļūt nepilnās se�ās stundās. Beva jūt, ka D�ejs nojau� par viņas reizēm uznāku�o impulsīvo vēlē�anos aizbēgt uz Lī�a krastu. Viņ� ne vienu reizi vien ir Bevai stāstījis, ka Misisipi ir lielākā upe Savienotajās Valstīs vairāk nekā miljons jūd�u bangaina, ar duļķainu ūdeni un neskaitāmām pietekām, kas sazarodamās izple��as neskaitāmos līcī�os, slīksnājos un purvos, kur cilvēciska būtne var tā apmaldīties, ka "galu galā no viņas paliks tikai skelets laivā". Tie�i tādi bija viņa vārdi, sakot "viņa" un "no viņas", nevis "viņ�" un "no viņa", un �ādu izvēli nevarēja uzskatīt par nejau�u. D�ejam negadās ne pārteik�anās, ne citas kļūmes.

Tik un tā, kad Beva ir izbraukusi ar laivu, viņa fantazē par upes kuģī�u reisiem un kazino, par augļu kokteiļiem un alu atdzesētās glāzēs un varbūt par Vastlāvi, ko varētu pavērot pa logu kādā jaukā viesnīcā ar gaisa kondicionētāju. Viņa prāto, vai tagad, kad tik ilgi iztikusi bez laba ēdiena, no tā nesamestos nelabi. Ērta gulta varbūt padarītu Bevu stīvu un sāpo�iem kauliem, jo viņa ir pārāk pieradusi pie smirdo�iem, saplēstiem matra�iem, uz kuriem vairs neguļ pat D�ejs.

Beva apbrauc pa pusei iegrimu�u baļķi, sākumā baiļodamās, ka tas varētu sakustēties un izrādīties ar zobiem, un viņai sāk niezēt āda it sevi�ķi zem d�insu cie�ās jostas.

Sasodīts! Ar vienu roku stūrēdama, viņa otru pabā� zem drēbēm un iecērt nagus miesā. Pumpas kļūst arvien lielākas. Nolādēts! Kāds draņķis tā var kost?

Smagi elpodama, viņa novieto droseles sviru neitrālā stāvoklī, atver lūku un rakņājas pludmales somā, meklējot kukaiņu repelentu; tad izsmidzina to visapkārt, arī sev zem apģērba.

Tas viss viņai galvā, D�ejs vienmēr saka. Pumpas nav kodumi, bet nātrene, jo viņa nervozējot un vispār esot pa pusei traka. Nu, es nebiju pustraka, iekams nesatiku tevi, viņa domās tam atbild. Man nekad mū�ā nav bijusi nātrene, ne uz to pusi, pat no indīgajām efejām ne. Beva uz pāris minūtēm iedreifē līcītī, pārdomādama, ko darīt, un iztēlodamās D�eja seju, kad viņa atved to, ko viņ� vēlas, pēc tam iedomājas viņa seju, kāda tā ir, ja viņa nav to izdarījusi.

Viņa pavirza uz priek�u droseli, palielinādama ātrumu līdz �etrdes�mit jūdzēm stundā, kas ir daudz par ātru, ņemot vērā viņas bailes no tum�ā ūdens un tā iemītniekiem. Pagriezusi pa kreisi, viņa spēji sama�zina ātrumu, izlīdzina gaitu un iebrauc �aurā līcītī. Tur klusi un lēni iestūrē dumbrajā, kas o� pec nāves. Pastiepusi roku zem brezenta, Beva izvelk bisi un noliek sev �ķērsām pār klēpi.

Bentonam skatoties pa logu, saule �aurā strēmelē apgaismo viņa seju.

Ilgu, saspringtu mirkli valda klusums. �ķiet, ka gaiss virmo, vēstī�dams ļaunu, un Marino paberzē acis.

-��� Es nesaprotu. Viņam dreb mute. Tu varētu būt brīvs, varētu doties mājās, atkal būt dzīvs. Viņa balss aizlūst. Cerēju, tu vismaz pateiksies man, ka uzņēmos visas �īs rūpes, lai ierastos te un pastās�tītu, ka mēs ar Lūsiju varbūt neesam padevu�ies un ceram tevi atgūt�

-��� Piedāvādami viņu? Bentons apsvie�as riņķī. Piedāvādami Keju par ēsmu?

Viņ� izrunā viņas vārdu, ta�u izturas tik vienaldzīgi, itin kā viņam nemaz nebūtu jūtu. Marino ir satriekts. Viņ� slauka acis.

-��� Ēsmu? Ko�?

-��� Vai nepietiek ar to, ko tas bastards viņai jau nodarījis? Bentons turpina. Reiz jau viņ� mēģināja Keju nogalināt. Viņ� nerunā par �anu Batistu, bet par D�eju Tāliju.

-��� Viņ� nevarēs viņu nogalināt, sēdēdams uz lo�u necaurlaidīga stikla un runādams pa telefonu visaugstākās dro�ības cietumā, Marino atbild, un abi turpina runāt par diviem da�ādiem cilvēkiem.

-��� Tu mani neklausies, Bentons saka.

-��� Tāpēc, ka tu neklausies manī, Marino bērni�ķīgi atcērt.

Bentons izslēdz gaisa kondicionētāju un pabīda aug�up logu. Viņ�

aizver acis, un vēj� kā aukstiem pirkstiem pieskaras kaisto�ajiem vai�giem. Viņ� sajūt plauksto�o zemi. Uz brīdi atceras, ka ir dzīvs un dzīvo uz tās, un sāk iek�ēji asiņot kā hemofilijas slimnieks.

-��� Vai viņa zina? viņ� jautā.

Marino berzē seju. Jēzus! Man ir tik nelabi un skumji, asinsspie�diens �aujas aug�up kā kāds nolādēts termometrs.

-��� Pasaki! Bentons spie� delnas pret loga rāmi, izliecas svaigajā gaisā. Pavēries atpakaļ, viņ� sastop Marino skatienu. Vai zina?

Marino apjau� jautājuma jēgu un nopū�as. Nē, pie velna, nē. Viņa nezina. Un nekad neuzzinās, ja vien tu pats nepateiksi. Es nespēju viņai to nodarīt. Lūsija ari ne. Redzi, viņ� pikti izslējās, da�iem no mums

Doka pārāk rūp, lai viņu sāpinātu. Iedomājies, kā viņa justos, zinādama, ka tu esi dzīvs, bet vairs nenieka par viņu nebēdā.

Niknumā un sarūgtinājumā drebēdams, viņ� dodas uz durvīm. Es domāju, tu varētu man pateikties.

-��� Es jau pateicos. Zinu, ka tu gribi labu. Bentons nāk tuvāk, bet viņa mierīgā izturē�anās �ķiet pārdabiska. Zinu, tu nesaproti, bet var�būt kādudien sapratīsi. Ardievu, Pīt. Nevēlos vairs tevi ne redzēt, ne dzirdēt. Nekad. Lūdzu, neuztver to personiski.

Marino sagrābj durvju rokturi un gandrīz izrauj to no koksnes.

-��� Laimīgu taciņu un ej pie joda! Neuztver to personiski.

Viņi skatās viens otrā kā divi viri, kas cīņā ar �aujamiero�iem saga�tavoju�ies aizsardzībai. Neviens nevēlas pakustēties pirmais, ne ari pa īstam grib, lai otrs aiziet no viņa dzīves. Bentona gai�brūnās acis ir blāvas un neizteiksmīgas, it kā viss mirdzums no tām būtu izgaisis. Marino pulss kļuvis paniski strauj�, jo viņ� saprot, ka tas Bentons, kuru pazinis, ir prom un nekas viņu neatdos atpakaļ.

Un kaut kā vajadzēs to pastāstīt Lūsijai. Un kaut kā vajadzēs pie�ņemt faktu, ka sapnis glābt Bentonu un atdot viņu Skarpetai vienmēr paliks sapnis, tikai sapnis.

-��� Tas nav izprotams! Marino iesaucas.

Bentons pieliek lūpām rādītājpirkstu. Lūdzu, ej, Pīt, viņ� klusi saka. Tas nav jāizprot.

Marino vēl brīdi vilcinās, mīņādamies nespodri apgaismotajā, smir�do�ajā kāpņu laukumiņā tūlīt aiz 56. dzīvokļa. Labi. Viņ� taustās pēc cigaretēm un vairākas izbārsta uz netīrā betona. Labi� Viņ� gandrīz pasaka Benton, bet laikus apķeras, un, kad notupstas salasīt smēķus, resnie pirksti neveikli divus salau�.

Ar lielās plaukstas virspusi Marino novelk gar acīm, bet Bentons viņu vēro pa atvērtajām durvīm, nespēdams pakustēties un nepiedāvā�dams palīdzēt salasīt cigaretes.

-��� Esi piesardzīgs, Pīt, Bentons, maskē�anās un pa�kontroles meis�tars, saka nosvērtā un prātīgā balsi.

Asinīm pieplūdu�ām acīm Marino paveras aug�up no savas tupus pozas. Viņa saburzītajām haki krāsas biksēm staklē ir mazliet pairusi vīle, un pa to rēgojas baltas apak�bikses.

Viņ� izgrū�: Vai nesaproti, tu vari griezties atpakaļ!

-��� Tu nesaproti, ka nekāda atpakaļ, kur atgriezties, nav, Bentons saka tik klusā balsi, ka gandrīz nav sadzirdams. Es negribu griezties atpakaļ. Tagad, lūdzu, pazūdi pie joda no manas dzīves un atstāj mani vienu.

Viņ� aizcērt dzīvokļa durvis un aiz�auj bultu. Tad sabrūk uz ku�etes, aizklāj ar plaukstām seju un klausās, kā Marino neatlaidīgā klauvē�ana pāraug nevaldāmos būk�ķos un spērienos.

-��� Nūja, labi, baudi savu lielisko dzīvi, pakaļa tāds, caur durvīm apslāpēti skan viņa balss. Man vienmēr bijis skaidrs, ka tu esi vienaldzis un nebēdā ne par vienu, ieskaitot viņu, tu, draņķa psihopāti Būk��ķi un spārdī�anās piepe�i apraujas.

Bentons aiztur elpu un sasprindzina dzirdi. Pēk�ņais klusums ir ļau�nāks par jebkuru dusmu lēkmi. Pīta Marino klusē�ana ir lāsts. Tās ir beigas. Drauga smagie soļi dun lejā pa kāpnēm.

-��� Es esmu miris, Bentons murmina plaukstās, savilcies līkumā uz ku�etes. Nav svarīgi, kā, bet esmu miris. Esmu Toms. Toms Hevilends. Toms Spēks Hevilends� Viņa krūtis smagi cilājas un sirds �ķiet zau�dējusi ritmu. Dzimis Grini�ā, Konektikutā�

Viņ� pieceļas, virsū mācas depresija, padarot istabu tum�u un gaisu biezu kā eļļu. Viņ� ieo� Marino atstātos cigare�u dūmus, un tie izskrien caur krūtīm kā asmens. Piegājis pie loga, Bentons nostājas tā malā (lai nebūtu redzams no ielas) un vēro, kā Pīts Marino caur saraustītām ēnām un saules plankumiem gausi soļo prom pa nelīdzenajiem bruģakmeņiem.

Marino apstājas aizdedzināt Lucky Strike un pagriezies skatās uz Bentona nomāco�o ēku, līdz atrod vietu, kur jābūt 56. dzīvoklim. Lētos, caurspīdīgos aizkarus satver vēj� un plivina pa vaļējo logu, it kā tur aizlidotu gari.

Polijā ir da�as minūtes pēc pusnakts.

Lūsija aiztraucas garām Otrā pasaules kara krievu armijas ma�īnu karavānām, izjoņo caur jūdzēm gariem flīzētiem tuneļiem un brauc pa kokiem apstādīto �oseju E28. Viņa kavējas domās par "sarkano brīdi�nājumu" un to, cik viegli bijis nosūtīt datorizētu informāciju, kas dara modras likumsargā�anas aģentūras visā pasaulē. Viņas informācija, pro�tams, ir leģitīma. Roko Kagjano ir kriminālnoziedznieks. Lūsija to zina jau gadiem ilgi, bet līdz pat nesen saņemtajai jaunākajai informācijai, kas Roko saista vismaz ar da�iem noziegumiem, ne viņai, ne citām iein�teresētajām pusēm nebija iespējams pamatoti kaut ko pasākt varēja tikai ienīst �o izdzimteni.

Viens vienkār�s telefona zvans.

Lūsija bija piezvanījusi Interpola centrālajam birojam Va�ingtonā, Kolumbijas apgabalā. Viņa nosauca savu vārdu, saprotams, īsto, viņai bija īsa saruna ar Savienoto Valstu mar�ala kontaktpersonu, uzvārdā Makords. Nākamais solis meklējumi Interpola datu bāzē, lai noskaid�rotu, vai Kagjano vārds tur zināms, bet datu bāzē viņa nebija, pat "zaļā brīdinājuma sadaļā", kas nozīmētu vienkār�i to, ka attiecīgā persona ir Interpola intere�u lokā; robe�u �ķērso�anas gadījumos un starptau�tiskās lidostās tā jānovēro un jāpakļauj papildu skenē�anai un pār�baudēm.

Roko Kagjano ir pāri trīsdesmit gadiem. Viņ� nekad nav bijis ares�tēts un ir kļuvis bagāts �ķietami kā badmiru advokāts, kas pelnās uz nelaimes gadījumu rēķina, kaut gan patiesībā �ī lielā bagātība un vara nāk no viņa īstajiem klientiem, �ādoniem, kurus gan nebūtu īsti pareizi dēvēt par klientiem. Viņ� tiem pieder. Tie viņu aizsargā. Viņam tiek nodro�ināts augsts dzīves stils un dzīvība tiem par prieku.

-��� Pārbaudiet slepkavību 1977. gadā, Lūsija ieteica Makordam. -Jaungada dienu Sicīlijā. �urnālists Karloss Gvarino. Sa�auts galvā, līķis izmests kanalizācijas grāvī. Viņ� strādāja ar izmeklē�anas materiāliem par �ādoniem starp citu, to darīt ir ļoti riskanti. Tikko viņ� bija inter�vējis kādu juristu, kas pārstāv �anu Batistu �ādonu�

-��� Pareizi, pareizi. Par �o lietu es zinu. Vilkacis, vai kā viņu tur iesau�ku�i.

-��� Viņa foto apskatāms uz People un Time vai jebkura cita �ur�nāla vāka. Kur� gan nezina par sērijveida slepkavu Vilkaci, Lūsija piebilst. Gvarino tika no�auts da�as stundas pēc sarunas ar Kagjano.

-��� Nākamais ir �urnālists Emanuēls Leflērs. Barbizona, Francija. 1997. gada 11. februāris. Strādājis Le Monde. Arī viņ� vieglprātīgi bija ķēries pie stāsta par �ādona ģimeni.

-��� Kāds gan pamats visai �ai interesei par �ādoniem, ja neņem vērā, ka viņi ir �ana Batista neveiksmīgie vecāki?

-��� Organizētā noziedzība. Milzīgs kartelis. Nekad nav ticis pierādīts, ka to vada tēvs, bet tā ir. Klīst valodas. Izmeklē�anas reportierus da�reiz ap�ilbina liela nauda un balvas. Leflērs bija dzēris kopā ar Kagjano, un pēc da�ām stundām �urnālista līķis atrasts dārzā blakus mākslinieka �ana Franciska Milē chāteau* nepūlieties meklēt. Mākslinieks miris jau pirms vairāk nekā simt gadiem.

Lūsija nebija sarkastiska. Viņa nekad nebūtu iedomājusies, ka Milē ir saimniecības vārds, un negribēja, lai mākslinieks pēk�ņi kļūst par interesējo�o personu.

-��� Leflēru sa�āva galvā; desmit milimetru lode �auta no tā pa�a iero�a, kas lietots, noslepkavojot Gvarino, viņa paskaidroja. Un vēl kas. �I informācija nāca no �ana Batista �ādona rakstītas vēstules.

-��� Es jums nekavējoties nosūtī�u viņa vēstuli pa e-pastu, Lūsija solīja. �āda nosūtī�ana būtu neiedomājama, pirms Interpols bija sācis lietot internetu.

Bet Internacionālās Policijas aģentūras datorizētajam saziņas tik�lam ir vairāk nekā pietiekami daudz ugunsmūru, hieroglifīsku �ifru un hakeru izseko�anas sistēmu, lai katru datu pārraidi padarītu dro�u. Kad Interpols iesāka lietot internetu, ģenerālsekretārs pats personīgi uzai�cināja tajā ielauzties. Lūsija nevarēja. Viņa netika pāri pat pirmajam ugunsmūrim un klusībā sodījās, ka ir novesta strupceļā, kaut gan veik�sme būtu pēdējais, ko �ādā gadījumā vēlēties.

Ģenerālsekretārs viņai piezvanīja glu�i uzjautrināts, nolasīja viņas lietotājvārdu un paroļu sarakstu, kā ari pateica datora atra�anās vietu.

-��� Neuztraucies, Lūsij, es tev neuzsūti�u policiju, viņ� teica.

-��� Mērci beaucoup, Monsieur Hartman, viņa atbildēja ģenerālsekre�tāram, kur� ir amerikānis.

No Ņujorkas līdz Londonai, Berlīnei un tagad, uz Polijas robe�as, policisti bija modri, to viņa juta. Ta�u tie neuztvēra nopietni �o jauno amerikānieti, kas jaukajā pavasara nakti brauca ar nomātu mersedesu. Viņiem Lūsija noteikti neizskatījās pēc teroristes, un viņa tāda arī nav. Ta�u varētu būt itin viegli -, un ir muļķīgi neuztvert Lūsiju nopietni, vienalga, kāda būtu viņas tautība, ārējais izskats un smaids, kas var kļūt ari silts un valdzino�s, ja viņa vēlas.

Viņa ir daudz par gudru, lai vadātu līdzi �aujamieroci. Ja iekulsies kādā ķezā, noderēs cīņas steks. Ne jau lai kautos ar policiju ceļā var patrāpīties kāds stulbenis, kur� tīkotu viņu aplaupīt vai pakļaut kādai citai vardarbībai. Ievest steku Vācijā bija viegli. Viņa izmantoja pārbau�dītu rutīnu, kas nekad nebija pievīlusi: ievietoja steku somiņā, pilnā ar juku jukām sasviestiem kosmētikas piederumiem lok�ķērēm, suku, fēnu un citiem. Paciņa pienāca kādā lētā viesnīcā lidostas tuvumā, un kā adresāts bija norādīts viens no Lūsijas pieņemtajiem vārdiem. Uz �ī vārda viņai bija rezervēta un apmaksāta istaba. Lūsija pie�brauca nomāto ma�īnu pie viesnīcas, apstājās sānielā, reģistratūrā izņēma sev adresēto paciņu, mazliet savandīja istabu un piekāra pie durvīm uzrakstu Netraucēt. Pēc pusstundas viņa bija atgriezusies savā ma�īnā.

Ja misijā nepiecie�ams nopietnāks ierocis, pistole un papildu munī�cijas aptveres tiek ieliktas bagā�ā, ko paziņo it kā par pazudu�u, pavir�i sasien ar aviokompānijas lenti un viena no Lūsijas partnerēm, kas ģēr�busies piemēroti �ai lomai, pamet to pie viesnīcas reģistratūras. Lūsijai ir daudz partneru. Lielākā daļa nekad nav viņu satiku�i un nezina, kas ir Lūsija. Viņu pazīst tikai komandas pamatsastāvs. Viņai ir komanda, un komandai viņa. Ar to pietiek.

Paņēmusi starptautisko mobilo tālruni, kas noslēpts starp kājām, viņa nospie� pārzvanī�anas pogu.

-��� Drīz bū�u klāt, Lūsija ziņo, izdzirdusi Rūdija Musila balsi. Pēc stundas un piecpadsmit minūtēm, ja pārāk nesteig�os.

-��� Nesteidzies. Fonā skaļi spēlē televizors.

Lūsija skatās spidometrā tas pārslīdējis 120 kilometru atzīmei. Viņa var būt nekaunīga, bet nekad tī�i neprātīga. Viņai nav vēlē�anās sapīties ar policiju, dodoties uz prominentāko, bet apgrūtino�āko ostas pilsētu Polijā. ��ecinā amerikāņi nav bie�i manāmi. Kāpēc lai viņi turp dotos? Ja nu vienīgi tuvplānā aplūkot koncentrācijas nometnes. Nu jau gadiem ilgi vācie�i pārtver ārzemju kuģus ceļā uz ��ecinas ostu. Katru dienu vācie�i zog biznesu pilsētai, kurā bezdarbs un ekonomiskā dep�resija saēd to, kas reiz bija arhitektūras, kultūras un mākslas dārgak�mens.

Ļoti maz godības atgriezās ��ecinā pēc Otrā pasaules kara, kurā Hitlers gribēja nobumbot Poliju no kartes un iznīcināt tās tautu. Pie�klājīgu iztiku nopelnīt te ir neiespējami. Ļoti maz cilvēku zina, kā ir dzīvot jaukā mājā, braukt ar jauku ma�īnu, valkāt jaukas drēbes, pirkt grāmatas vai doties atvaļinājumā. Runā, ka Polijā nevienam nav nau�das, izņemot krievu mafiju un kriminālos karteļus, un ļoti bie�i tā ir patiesība.

Lūsija neatlaidīgi vēro automaģistrāli; viņas smaids apdziest un acis sa�aurinās.

-��� Priek�ā brem�u gaismas. Tas man nepatīk, viņa saka mobilajā tālrunī. Kāds palēnina gaitu. Viņa atslābina spiedienu uz akselera�toru. Apstājas, nolādēts, maģistrāles vidū. Nav vietas, kur nobraukt malā.

-��� Neapstājies. Apbrauc to, Rūdijs māca.

-��� Bojāts limuzīns. Savādi redzēt amerikāņu limuzīnu �ajā pusē.

Lūsija apbrauc balto, garo Lincoln. �oferis un pasa�ieris kāpj laukā,

un viņa pretojas dzinulim apstāties un palīdzēt.

-��� Sasodīts, viņa neapmierināti nomurmina.

-��� Pat nedomā par to, Rūdijs brīdina, labi pazidams Lūsijas avantūristisko raksturu un nepārvaramo tieksmi glābt pasauli.

Lūsija uzmin akseleratora pedālim, un limuzīns ar nepatik�anās nokļuvu�ajiem braucējiem kļūst par daļu no necaurredzamās tumsas viņai aiz muguras.

-��� Reģistratūra �ajā laikā ir tuk�a. Tu zini, uz kurieni brauc, Rūdijs grib pārliecināties.

Nedrīkst pieļaut kļūdas un pārskatī�anos.

Lūsija atkal un atkal ielūkojas spoguli, ba�īdamās, ka limuzīns varbūt tuvojas un viņa var izrādīties īstā ķezā. Vēders saspringst. Ja nu tiem cilvēkiem patiesi vajadzīga palīdzība? Viņa tos atstāja vienus tumsā uz �osejas E28, kur nav iespējams nobraukt malā. Tur viņus var sabraukt smagā ma�īna.

Vairākas sekundes Lūsija apsver, vai neaizbraukt līdz nākamajai nobrauktuvei un negriezties atpakaļ. Reizēm viņa to dara pat noklīdu�u suņu un bruņurupu�u dēļ, jo tie �ķērso �osejas un ielas. Viņa vienmēr bremzē, ieraudzījusi burundukus un vāveres, un kāpj laukā glābt put�nus, kas ielidoju�i ma�īnas logos. Bet cilvēki ir cita lieta. Viņa nevar atļauties riskēt.

-��� Nepalaid garām "Radisonu", Rūdijs saka. Un neatstāj ma�īnu autobusu parkā. Viņi to nesapratis.

Viņ� joko. Ir skaidrs bez teik�anas, ka pie "Radisona" Lūsija ma�īnu neatstās.

Delrejbī�ā, Floridā, se�os vakarā ir karsts, un Keja Skarpeta novēr�as no virtuves loga, nolēmusi vēl kādu stundu pastrādāt un tikai tad riskēt iziet laukā.

Viņa ir kļuvusi eksperte ēnu un gaismas vērtē�anā un to zinātniskā pārbaudē, iekams doties ārā apraudzīt augļu kokus vai uz pludmali. Nelietderīgu slēdzienu pieņem�ana, kas balstīta uz analīzi un aprēķi�niem, kā debesis pārvietojas saule, palīdz Kejai justies tā, it kā viņa vēl nebūtu pilnīgi zaudējusi kontroli pār savu dzīvi.

Ar ģipsi apmestā dzeltenā divstāvu māja pēc viņas standartiem ir pieticīga vienkār�i vecs īpa�ums ar ļodzlgām, baltām margām, cauruļvadiem, elektroinstalāciju un tādu gaisa kondicionētāju, kam, liekas, piemīt pa�am sava nelietīga griba. No sienas aiz elektriskās krāsns reizēm krīt laukā flīzes, vakar no betona stiprinājuma izrāvās aukstā ūdens krāns. Izdzīvo�anas labad Keja lasa grāmatas par mājas remontu, un viņai izdodas atturēt apkārtējos priek�metus, lai tie nekristu uz galvas. Viņa cen�as neatsaukt atmiņā agrākos laikus pirms pārcel�anās simtiem jūd�u uz dienvidiem no iepriek�ējā darba tik tikko stundas braucienā uz ziemeļiem no Maiami, kur Keja dzimusi. Pagātne ir mirusi, un nāve vienkār�i vēl viena eksistences fāze. Tāds ir viņas kredo. Pa lielākai daļai viņa tam tic.

Laiks uz Zemes ir iespēja kļūt augstāk attīstītam, un tad cilvēki iet tālāk, pārsniedzot sev doto iespēju. �I koncepcija viņai nekādā ziņā nav jauna, ta�u viņa nepieņem to, kas nav acīmredzams, vispirms sīki neanalizējot. Pēc pamatīgām pārdomām slēdziens par mū�ību ir vien�kār�s: neviens ne ļauns, ne labs nepārstāj eksistēt; dzīvība ir ener�ģija, un enerģiju nevar ne radīt, ne iznīcināt; tā pārtop un tiek atkārtoti izlietota. Tādējādi ir iespējams, ka skaidra sirds un pilnīgs ļaunums ir biju�i jau agrāk un būs atkal. Skarpeta netic debesīm vai ellei, un viņa vairs neapmeklē misi, pat reliģiskos svētkos ne.

-��� Kas noticis ar tavu katolisko vainas apziņu? Lūsija bija vaicājusi pirms vairākiem Ziemassvētkiem, kad abas jauca varen daudz alkoho�liskā olu kokteiļa un baznīca dienas kārtībā nebija paredzēta.

-��� Nevaru piedalīties tādā procesā, kam vairs neticu, Skarpeta atbil�dēja, sniegdamās pēc svaigi malta muskatrieksta. It īpa�i, ja esmu ar to nesaskaņā, tā ir ļaunāk nekā pilnīgi zaudēt tam ticību.

-��� Un kas būtu tas? Vai tu runā par katolicismu vai Dievu?

-��� Par politiku un varu. Tām neap�aubāmi ir stipra smaka, glu�i kā morga saldētavā. Es aizvērtām acīm varu pateikt, kas tas ir. Nekā dzīva.

-Paldies par dalī�anos domās, Lūsija sacīja. Varbūt iedzer�u mazliet tīra ruma ar ledu. Jēlas olas man pēk�ņi ne�ķiet diez ko vili�no�as.

-��� Neesi nu tik pārlieku jūtīga. Skarpeta ielēja Lūsijai glāzi olu kok�teiļa un pārkaisīja to ar muskatrieksta skaidiņām. Dzer, kamēr nav atnācis Marino, tad nepaliks nekas.

Lūsija pasmaida. Ar nelabu dū�u viņa kāvās vienīgi tad, ja, iegājusi tualetē, ieraudzīja tur kādu mainām zīdaiņa autiņu. Lūsijai �ī smaka �ķita ļaunāka par sadalīju�os līķi, ap ko spindz gaļas mu�as. Viņa bija piedzīvojusi, ka citi �ausminās par viņas un tantes neparastajām pro�fesijām.

-��� Tas nozīmē, ka tu vairs netici mū�ībai? Lūsija prasīja.

-��� Es ticu tai vairāk nekā jebkad.

Lielāko sava mū�a daļu Skarpeta bija likusi miru�ajiem runāt, bet tas vienmēr notika klusajā ievainojumu, pierādījumu un izmeklē�anas detaļu valodā, ko varēja interpretēt ar medicīnas, zinātnes, pieredzes un dedukcijas palīdzību. Tas viss robe�ojās ar intuīciju talantu, ko nevar apgūt vai iemācīt. Bet cilvēki mainās. Viņa vairs nav pilnīgi bezkaislīga. Viņai ir nācies atzīt, ka nāve turpina eksistēt un iejaucas �ispasaules mīļo un naidnieku dzīvēs. �o pārliecību Skarpeta slēpj no saviem nie�vātājiem un nekādā ziņā neieminas par to profesionālās prezentācijās, �urnālu rakstos vai tiesā.

-��� Esmu redzējusi televīzijā, kā ekstrasensi runā par cilvēku mir�anu un pārkļū�anu pāri liekas, tāds bija tas termins, Lūsija piebilda, malkodama olu kokteili. Nezinu. Tas ir diezgan interesanti. Jo vecāka kļūstu, jo mazāk par daudz ko esmu pārliecināta.

-��� Esmu vērojusi tavu progresīvo noveco�anos, Skarpeta atbil�dēja. Kad sasniegsi trīsdesmit, tev sāksies vīzijas un tu redzēsi auras. Cerēsim, ka nedabūsi artrītu.

�ī saruna notika Skarpetas agrākajās mājās Ri�mondā, akmens cie�toksnī, viņa to bija veidojusi ar mīlestību un, netaupīdama izdevumus, neatkāpās no prasības pēc senas koksnes, neapstrādātiem baļķiem, masīvām durvīm un sienu apmetuma, turpretī virtuve un birojs nevai�nojami atbilda viņas precīzā darba vajadzībām vienalga, vai viņa rīko�jās ar mikroskopu vai Viking gāzes plīti.

Dzīve bija laba. Tagad vairs ne un nekad ari nebūs. Tik daudz kas nogājis greizi. Tik daudz ir sabojāts un zaudēts, un to nemū�am nav iespējams atgūt. Pirms trim gadiem Skarpeta devās ceļojumā pretim nelaimei. Viņa atteicās no prezidentes vietas Medicīniskās ekspertī�zes nacionālajā asociācijā. Vird�īnijas gubernators bija grasījies viņu atlaist. Kādu dienu viņa atbrīvoja biroja sienas no saviem daudzajiem goda rakstiem, sertifikātiem un diplomiem, kas tagad kaut kur guļ, sasaiņoti kartona kastēs. Pirms kraha Skarpeta bija nevainojama, lai neteiktu nelokāma racionāliste, pilnīgi dro�a par savām zinā�anām, patiesīgumu un spējām uzmeklēt atbildes. Likumsargā�anā un kriminā�lajā justīcijā viņa bija leģenda, da�iem cilvēkiem nepieejama un vēsa. Tagad viņai nebija personāla, izņemot sekretāri Rozu, kas bija sekojusi līdzi uz Floridu, par ieganstu minot vēlmi "atvaļināties" Rietumpalmbl�as tuvumā.

Skarpeta nevar tikt pāri Bentonam Vestlijam. Viņa ir mēģinājusi. Vairākas reizes ir satikusies ar pilnigi pieņemamiem vīrie�iem, ta�u tikai tāpēc, lai nepatikā vairītos no viņu pieskārieniem. Vienkār�s pieskāriens, bet tas nepieder Bentonam, un viņa atceras. Tad prātā ataust viņa pēdējais tēls sadedzis un sakropļots. Viņa vēl aizvien no�ēlo, ka lasījusi ziņojumu par autopsiju, un tomēr ne. Viņa no�ēlo, ka pieskārusies viņa pelniem un tos izkaisījusi, un tomēr ne. Tas bija iz�ķiro�i, tā tas tie�ām bija, viņa sev nemitīgi atkārto, kad atceras pie�skārienu trauslajiem, graudainajiem pī�ļiem, ko atdevusi dzidrajam gaisam un jūrai, kuru viņ� mīlēja.

Viņa iziet no virtuves, turēdama rokā to pa�u kafijas krūzi, kuru kop� pēcpusdienas sildījusi mikroviļņu krāsnī vismaz �etras reizes.

-��� Doktore Skarpeta, vai var jums kaut ko sadabūt? Roza sauc no brīvās guļamistabas, kas kalpo viņai par biroju.

-��� Nekas nepalīdzēs, Skarpeta atbild, pa pusei jokodama, un dodas Rozas balss virzienā.

-��� Nieki. Tas ir Skarpetas sekretāres iecienītais atspēkojums. Es jau teicu: ja sāksiet strādāt uz savu roku, būsiet vēl vairāk aizņemta, ja tas vispār iespējams. Novārgusi un pārstrādājusies.

-��� Un ko es teicu par izstā�anos no dienesta?

Roza paceļ galvu no autopsijas ziņojuma, ko viņa pārbauda savā datorā. Nonākusi līdz ailei "Smadzenes", viņa iedrukā "1200 grami. Rormas robe�ās" un izlabo kļūdu.

Pa koka grīdu kā Morzes signāli noklik�ķ nagi, jo Skarpetas buldogs, izdzirdīs balsis, paslinki nāk �urp, brīdi apstājas, tad panāk mazliet tuvāk un apsē�as.

-��� Nāc �urp, Billij-Billij, Skarpeta mīlīgi sauc.

Dzīvnieks paskatās un nolai� galvu.

-��� Viņu sauc Billijs, Roza atgādina, kaut arī tam nav jēgas. Ja jūs turpināsiet saukt viņu: "Billij-Billij," suns domās, ka dzīvo ar atbalsi vai ka viņam ir sa�ķelta personība.

-��� Nāc �urp, Billij-Billij.

Viņ� nesteidzīgi pieceļas. Klik-klik.

Roza ir uzģērbusi firziķu krāsas bik�kostīmu. Kā visi Rozas kostīmi, tas ir vilnas. Māja atrodas krastmalā. Tajā ir ļoti karsts un mitrs, un Roza ne�aubīdamās iet laukā svārkos un blūzē ar īsām piedurknēm un laista Ķīnas rozi, kāpj pa pieslienamajām kāpnēm plūkt banānus vai citronus vai glābt dīķa siekstās iesprūdu�us vardulēnus no noslīk�anas. Brīnums, ka kodes nav saēdu�as visu Rozas mantību, bet viņa ir lepna sieviete, kuras pa�cieņas pilnā stāja slēpj trauslu, maigu raksturu, un viņas cieņa pret sevi un savu priek�nieci prasa, lai tā ik rītu pārliecinās, ka dienai izvēlētais apģērbs ir izgludināts un tīrs.

�ķiet, klusībā Roza pat priecājas, ka viņas modes izjūta ir noveco�jusi, da�i kostīmi �ūti jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, kad viņa tikko iestājās darbā pie Skarpetas. Roza nav mainījusi arī matu sakār�tojumu joprojām tos sasprau� uz aug�u fran�u vijumā un nemēģina karot ar sirmumu. Miesai vajadzīga laba struktūra, un viņas kauli ir smalki. Vēl se�desmit septiņu gadu vecumā vīrie�i viņu uzskata par pie�vilcīgu, ta�u kop� vīra nāves Roza nav satikusies ne ar vienu citu. Vie�nīgais vīrietis, ar kuru Skarpeta jebkad redzējusi Rozu flirtējam, ir Pīts Marino, bet viņa nav viņu iecerējusi, un viņ� to zina, ta�u abi ķircinājās, kad Skarpeta bija nozīmēta par galveno medicīnas eksperti Vird�īnijā. Tagad liekas, it kā tas būtu noticis citā inkarnācijā.

Billijs pienāk pie galda un elso. Viņ� vēl nav gadu vecs, ta�u balts, ar lielu, brūnu plankumu muguras vidū, un viņa pazode Skarpetai atgā�dina kapli. Suns aptupstas viņai pie kājām un skatās aug�up.

-��� Man nav neviena�

-��� Nesakiet to vārdu! Roza iesaucas.

-��� Es jau negrasījos. Būtu to izrunājusi pa burtam.

-��� Viņ� tagad to saprot.

Billijs necie� no valodas barjeras, dzirdēdams tādus vārdus kā atā un ēst. Viņ� pazīst arī vārdus nē un sēdi, bet izliekas, ka nesaprot. Uz ietiepību viņa sugai ir tiesības.

-��� Neko nedrīkst grauzt, Skarpeta brīdina.

Pagāju�ajā mēnesi Billijam bija uznākusi patika grauzt un plēst durvju aplodas un grīdlīstes, it īpa�i Skarpetas guļamistabā.

-��� �ī nav tava māja, man vajadzēs apmaksāt visus remontdarbus, kad izvāk�os. Viņa krata ar pirkstu.

-��� Būtu jūsu māja, būtu vēl sliktāk, Roza piebilst, kad suns turpina vērties Skarpetā, luncinādams asti, kas izskatās pēc radziņa.

Paņēmusi no galda pasta sūtījumu kaudzīti, viņa to rāda priek��niecei.

-��� Rēķinus esmu apmaksājusi. Te pāris personīgu vēstuļu, parastie �urnāli un viss cits. Un �is no Lūsijas.

Skarpetas uzmanību piesaista liela, bieza, brūna papīra aploksne, uz kuras vārds un adrese rūpīgi rakstīta ar melnu "maģisko" marķieri. Arī Lūsijas Ņujorkas biroja atpakaļadrese rakstīta ar "maģisko" mar�ķieri. Uz aploksnes ir atzīme "PERSONĪGI" lieliem burtiem un divreiz pasvītrots. Skarpetai ir stingri iesakņojies paradums aplūkot pastmar�kas. �ī ir mīklaina.

-��� Tas nav viņas pasta nodaļas kods, Skarpeta saka. Lūsija aizvien visu sūta no sava biroja un praktiski vienmēr steidzamas vēstules. Nevaru atcerēties ne reizi, kad viņa man būtu kaut ko sūtījusi ar regu�lāro pastu jau kop� viņas koled�as laikiem.

Rozai tas, �ķiet, nerūp. Muļķīga aprobe�otu prātu konsekvence, viņa citē Ralfu Valdo Emersonu. Patiesībā tas ir viņas iecienītākais citāts.

Roza pakrata aploksni. Neizklausās, ka tajā būtu kas bīstams, viņa ķircinās. Ja baidāties, ka tuvojas kārtējā paranojas lēkme, es atvēr�u sūtījumu, tikai uz tā rakstīts Personīgi�

-Neuztraucieties! Skarpeta paņem no Rozas vēstuli un pārējo pastu.

-��� Un ziņu ir atstājis doktors Lenjērs no Batonrū�as. Roza klabina taustiņus, turpinādama labot kļūdas. Tā attiecas uz �arlotes Dārdas lietu. Viņ� saka, jūs saņem�ot to pirmdien viņa ziņojumus un visu pārējo. Viņ� liekas uztraucies un grib zināt, ko esat atradusi, turklāt nekavējoties.

Viņa uzmet priek�niecei skatienu, kas Skarpetai vienmēr atgādina skolotāju, kura teju negaidīti izsauks kādu skolēnu un noliks pie vie�tas.

-��� Man liekas, �ajā lietā kaut kas turpinās, kaut kas krietni nelādzī�gāks par narkotiku pārdozē�anu.

Skarpeta masē Billija mīkstās, plankumainās ausis.

-��� Viņas nāves cēlonis nav saprotams. Tas ir diezgan slikti. Vēl ļau�nāk, ka lieta ir astoņus gadus veca.

-��� Nesaprotu, kāpēc tie�i �obrīd tas izrādījies tik svarīgi, it kā viņiem tur nebūtu diezgan nenoskaidrotu slepkavību. Tās nolaupītās sievietes! Ak kungs!

-��� Es arī netieku gudra, kāpēc �ī lieta piepe�i kļuvusi par prioritāti, Skarpeta atbild. Bet tā nu ir, un es jūtos spiesta darīt, ko spēju.

-��� Jo nevienu citu ar to apgrūtināt nevar.

-��� Mani var apgrūtināt, vai ne, Billij-Billij?

-��� Labi, ļaujiet man pateikt vēl pāris vārdu, doktore Atbalss. Manu�prāt, te slēpjas kaut kas tāds, ko turienes īpa�o lietu izmeklētājs nevē�las jums stāstīt.

-��� Tur neko nevar darīt, Skarpeta promiedama piebilst.

Lūsijai briesmīgi vajag uz tualeti.

Nav vērts meklēt benzīntanku vai atpūtas pieturvietu. Viņa paāt�rina mersedesa skrējienu līdz 160 jūdzēm stundā, kaut gan Rūdijs ir brīdinājis ātri nebraukt. Pievērsusi skatienu tum�ajam ceļam, viņa ļoti cen�as koncentrēties un ignorēt pilno pūsli. �ķiet, ka brauciens aizņem divtik laika, nekā vajadzētu, bet viņa brauc lieliski un plānotajam gra�fikam ir aizsteigusies priek�ā par trīsdesmit piecām minūtēm. Lūsija atkal zvana uz Rūdija mobilo tālruni.

-��� Esmu galā, viņa saka. Tikai jāatrod kāda vieta, kur pie�stāt.

-��� Aizveries, Rūdijs uzsauc kādam sev blakus, skaļi spēlējot televi�zoram. Lai man nebūtu vairs jāatkārto.

Roko Kagjano iecienītākā atpūta ir stundām ilgi sēdēt alus dārzā un dzert Gross Bier citu pēc cita.

Bāli zeltainais eliksīrs tiek pasniegts augstās, vienkār�ās glāzēs. Viņ� dod priek�roku tīras gar�as gai�alum un kvie�u brūvējumiem nepieskaras. Roko nekad nav varējis saprast, kā vienā piesēdienā spēj izdzert galonu alus, bet netiek galā ar galonu ūdens. Galonu ūdens viņ� nevar izdzert pat visas dienas gaitā, iespējams, pat ne trīs dienās, tāpēc vienmēr ir lauzījis galvu, kā tas nākas, ka viņ� var iztempt tik daudz alus, vīna, �ampanie�a vai jauktu dzērienu, ja knapi spēj pieveikt glāzi ūdens.

Faktiski viņ� ūdeni necie�. Varbūt tas, ko reiz teica ekstrasenss, ir taisnība: iepriek�ējā dzīvē Roko esot slīcis. Cik �ausmīgs mir�anas veids! Viņ� bie�i iedomājas par slepkavu Anglijā, kur� slīcināja vannā sievu pēc sievas, sagrābjot tās aiz kājām un turot gaisā, līdz galva ieslīd zem ūdens. Viņas nevarēja neko citu, kā vien bezpalīdzīgi svaidīties, atgādinot uz doka izmestas zivis. �is scenārijs bija pastāvīgs emocio�nāls nie�ķis, kad Kagjano sāka ienīst savu pirmo sievu un vēlāk arī otro. Uzturnaudu maksāt iznāca lētāk nekā cena, kas viņam būtu jāmaksā, ja kāds medicīnas eksperts atklātu sitienu pēdas vai Dievs zina ko vēl. Bet pat ja iepriek�ējā dzīvē viņ� būtu slicis un domāja, ka slīcinā�ana ir labs slepkavo�anas veids, tas, pēc Roko domām, neizskaidroja mīklu, tīri bioloģisku fenomenu kā viņ� spēj iedabūt iek�ā tik daudz alko�hola, ja nevar izdzert pat glāzi ūdens.

Neviens vēl nav spējis remdēt viņa neizpratni ar kaut cik pieņe�mamu atbildi. Mazas, āķīgas mīklas aizvien viņu satrauku�as glu�i kā smil�u dad�i, kas duras zeķēs.

-��� Tas dro�i vien tāpēc, ka, dzerot alu, visu laiku jā�urā, Kagjano apcer �o jautājumu gandrīz katrā saietā. �urājot atbrīvojas vairāk vietas, vai ne?

-Ja tu izdzersi galonu ūdens, tad ari visu laiku �urāsi, pirms da�iem mēne�iem viņu apstrīdēja kāds holandie�u muitas aģents, kopā ar Roko un vairākiem citiem draugiem no �ādona karteļa īsinot laiku Minhenes alus dārzā.

-��� Es necie�u ūdeni, Roko teica.

-��� Kā tad tu vari zināt, ka ūdeni iz�urātu tikpat ātri kā alu? jautāja vācu konteinerkuģa kapteinis.

-��� Viņ� nezina.

-Jā. Tev to vajadzētu pārbaudīt, Roko.

-��� Mēs dzersim alu, bet tu ūdeni, un tad paskatīsimies, kur� �urā vairāk un ātrāk.

Viri smējās un saskandināja glāzes dzērāju tostā, iz�ļakstīdami alu pa visu galdu. Tā bija jauka diena. Pirms plosto�anas alus dārzā viņi bija ieklīdu�i nūdistu parkā, kur ar divriteni garām pabrauca kāds kails vīrietis, un kuģa kapteinis vāciski kliedza, ka tam esot trakoti mazs metamais. Roko angliski sauca, ka vīrietim nevajagot satraukties, viņa daikts nemū�am neieķersies spieķos, jo tas nekarājoties pat sēdeklim pāri. Velosipēdists minās tālāk, nelikdamies par viņiem zinis.

Sievietes parkā sauļojās kailas un nepūlējās izzināt, vai tās nepēta vīrie�i. Roko un viņa rokaspui�i tad kļuva ļoti nekaunīgi un, pārlieku��ies kādai sievietei, kas bija izstiepusies uz dvieļa, izteica komentā�rus par viņas anatomiski interesantākajām vietām. Sieviete apvēlās uz vēdera un turpināja gulēt vai lasīt kādu �urnālu vai grāmatu, bet vīrie�i turpināja aplūkot viņas dibena vaigus, it kā tie būtu kalni, kuros var uzkāpt. Spēcīgā erekcija uzjundīja Roko ļaunumu, viņ� runāja jēlibas un neķītri lamāja sievietes, līdz kompanjoniem vajadzēja viņu vest prom. Sevi�ķi ļauns Roko ir pret homoseksuāļiem, kas parkos nodarbojas pa�i ar savām lietām. Viņ� uzskata, ka visus homi�us vajadzētu kastrēt un sodīt ar nāvi; viņam patiktu būt tam, kas to dara, un skatīties, kā tie izbailēs �urā un izkārnās.

-��� Tas ir medicīnisks fakts ja tevi spīdzina vai taisās apgraizīt, tu mīz un krāmē biksēs, viņ� vēlāk alus dārzā paziņoja.

-��� Kāds medicīnisks fakts? Domāju, ka tu esi jurists, nevis ārsts.

-��� Tātad tu to zini, Roko? Un kā tu vari to zināt? Novelc viņiem bik�ses un pārbaudi, vai tās ir piekrāmētas un piemīztas? Skaļi smiekli. Tikai tā tu varētu uzzināt, kā tas ir. �ajā sakarā man jāuzdod vēl viens svarīgs jautājums: vai tu staigā apkārt, vilkdams nost miroņiem bikses?

Domāju, mums visiem ir tiesības to dzirdēt. Vismaz man, ja nomir�u, jāzina, vai tu ķersies pie manām biksēm.

-Ja tu nomirsi, Roko atbildēja, tad ne sūda par to nezināsi.

Ir neloģiski, ka Roko atceras �o dzērāju sarunu un to, ko viņa ārsts sludina jau gadiem ilgi. No stresa, smēķē�anas un lielas dzer�anas ir sadzīvots gastrīts un kairinātu zarnu sindroms. Visos dzīves ļaunumos tiek vainots akūts stress, smēķē�ana un liela dzer�ana, Roko vienmēr atcērt, iziedams no ārsta kabineta. Viņ� samaksā par medicīniskajiem pakalpojumiem un atsāk savu pa�iznlcinā�anos.

Roko zarnas un pūslis atbrīvojas, kad viņ� apsē�as krēslā viesnīcas istabā un pamana uz savu galvu nomērķētu 380. kalibra revolveri.

D�eka piestātne ir treileru, kuģī�u, zvejas un platdibeņu laivu pār�blīvēta. Nelielas motorlaivas �ūpojas pie pāļiem gar krustu �ķērsu savirknētiem ļodzigiem dokiem, pie kuriem piestiprinātās vecās auto�riepas kalpo par fenderiem.

Dubļainajā krastā uzvilktas vairākas pirogas (jeb kajunu kanoe laivas) un trūdo�a motorlaiva, kas vairs nekad nevilks ūdens slēpotā�jus. Stāvvieta ir netīra, un uz degvielas doka rēgojas divi sūkņi viens parastajam benzīnam, otrs dīzelim. D�eks no pieciem rītā līdz deviņiem vakarā uzturas savā vienistabas kantori ar pa�darinātu zivs izkārtni, kas pa roku galam piestiprināta pie nolupu�ās sienas. Kalendārs virs metāla galda ataino krā�ņi uzgleznotu zvejas laivu fotogrāfijas tās ir ļoti dārgas laivas, tādas, kas var sasniegt ātrumu līdz se�desmit jūdzēm stundā.

Te logā nav gaisa kondicionētāja, tāpat aiz mājiņas neredz pār�vietojamo plastmasas tualeti. Visu �o moderno ērtību D�ekam trūkst, ta�u par to piestātnes īpa�nieks nemaz nebēdā. Viņ� dzimis, lai dzī�votu grūtu dzīvi, un audzināts upurēt visu, lai paliktu turpat, kur ir ūdens pasaulē, ar ūdens radībām un kokiem, kas apaugu�i Spānijas sūnām.

Tiem, kas pastāvīgi apmeklē viņa ostu, degvielas uzpildī�ana un ceļojums uz pilsētiņu pēc pārtikas ir parasta lieta. Ļaudis, kas ne�dēļām vai vēl ilgāk uzturas zvejas apmetnēs pie attekām un upēm, savus braucamrīkus un kuģī�u piekabes parasti atstāj piestātnē. D�eka domas nekad nekavējas pie baltā Cherokee d�ipa, kas novietots starp autofurgoniem un citiem spēkratiem pa�ā attālākajā stūri ūdens malā. Viņ� rūpējas tikai pats par savu biznesu, ari tad, ja viņam par ļaudīm rodas kādas instinktīvas nojautas, tikpat stipras kā o�as maņa. Purva sieviete jau no pirmās dienas raida stiprus signālus nu tas turpinās jau kādus divus gadus. Viņas izturē�anās nevedina uzdot personiskus jautājumus.

Beva Kifina atver lūku un izvelk savu pludmales somu. Viņa nostā�jas kuģī�a pakaļgalā, izmet enkuru un uzsvie� uz degvielas doka divas neilona virves. D�eks mādams a�i nāk uz viņas pusi.

-��� Vai tik tā nav Purva sieviete? viņ� sauc. Vai varu jums palī�dzēt?

Piestātne ir apgaismota, un ap dzeltenīgajām lampām riņķo biezi kukaiņu mākoņi. D�eks veildi sasien viņai jūrnieka mezglu.

-��� Es to atstā�u uz da�ām stundām. Beva ie�ūpo virvi un uzmet spailes āķiem. Pacēlusi brezentu, viņa izceļ no laivas tuk�as benzīna kannas. Piepildiet tās. Kāda tagad cena?

-��� Viens astoņdesmit pieci.

-��� Sasodīts! Beva izlec uz doka. Kustības viņas apjoma sievietei ir gana veiklas. īsta lielceļa laupī�ana.

D�eks smejas. Naftas cenas jau nenosaku es.

Viņ� ir gar� un plikgalvains, tum�s un stingrs kā ciprese. Beva viņu nekad nav redzējusi bez sviedrainās, oran�ās Harley Davidson cepures un bez ko�ļājamās tabakas mutē.

-Jūs nākat un ejat? Viņ� nospļaujas, noslauka muti ar mezglai�nas, saules plankumiem izraibinātas plaukstas virsu un palīdz viņai sakārtot kuģī�a pakaļgalu.

-��� Tikai līdz veikalam.

Beva a�i satausta pludmales somā atslēdziņu, kas piestiprināta pie maza korķa pludiņa gadījumam, ja tā nejau�i iekristu ūdeni. Viņas skatiens klīst pa pārpildīto piestātni un apstājas pie Cherokee.

-��� Laikam labāk būtu to uzkurbulēt, lai pārliecinātos, ka nav nosē�dies akumulators.

-Ja ari ir, D�eks saka, sarindodams �etras benzīna kannas pie sūkņa, es, ziniet, to iedarbinā�u.

Beva vēro, kā viņ� notupstas, iebā� katrā kannā pa benzīna pisto�lei, un sūknis ar klak�ķi norij viņas sīknaudu. Viņa mugura atgādina paslēpu�os aligatoru, raupjie elkoņi �ķiet kā lieli ādas sacietējumi. Viņa ir nākusi pie viņa vismaz desmit reizes gadā, da�kārt bie�āk, da�kārt ne tik bie�i; viņam nav ne jausmas, kas viņa ir, un tā ir viņa laime. Viņa dodas pie sava braucamā, piepe�i iedomādamās, vai ari tam nav vajadzīgs benzīns. Beva nespēj atcerēties, vai beidzamo reizi to ir uzpil�dījusi.

Atslēgusi durvis, viņa ielien iek�ā un pagrie� aizdedzes atslēgu. Pēc trim mēģinājumiem motors ierūcas, un viņa atviegloti uzelpo, re�dzot, ka benzīna vēl ir vairāk nekā puse bākas. Ja pietrūks, uzpildlsies benzīntankā. Ieslēgusi gaismas, Beva pabrauc atpakaļ un apstājas pie doka. Kamēr viņa izvelk no maka naudu un piemiegtām acīm pēta banknotes, D�eks ir noslaucījis rokas lupatā un gaida, kad tiks nolaists logs.

-��� Tas būs �etrdesmit �etri dolāri un �etrdesmit centi, viņ� nosauc maksu. Ielik�u kannas kuģīti un pieskatī�u to. Ievēroju, ka jums līdzi ir draugs. Viņ� domā bisi. Vai plānojat to atstāt turpat? Es neie�teiktu. Un sargieties �aut uz aligatoriem. �au�ana tos tikai saniknos, vairāk nekā.

Beva nespēj noticēt, ka gandrīz aizbraukusi un atstājusi bisi. �ova�kar viņai nav skaidra galva un sāp ceļgali.

-��� Vēl kas, viņa piebilst, D�ekam kāpjot kuģīti, pirms aizejat, pie�pildiet zivju kasti ar ledu.

-��� Cik daudz? Viņ� paņem bisi, izkāpj atpakaļ uz doka un rūpīgi novieto �aujamo uz Cherokee pakaļējā sēdekļa.

-��� Ar simt mārciņām būs gana.

-��� Tad jau, jādomā, daudz pirksiet, ja jums vajag visu �o ledu. Viņ� bā� lupatu savu veco, nosmulēto darba bik�u kabatā.

-��� Tur, laukā, viss ātri bojājas.

-��� Tas maksās vēl divdesmit. Do�u jums trīs spaiņus.

Viņa pasniedz divus desmitniekus, nepateikdamās par cenas atlaidi.

-��� Deviņos eju prom. Viņ� skatās Bevai pāri, sadauzītā Cherokee iek�pusē. Ja tikmēr neatgriezisieties�

-��� Nenokavē�u, Beva apsola un ieslēdz atpakaļgaitu.

Viņa nekad nenokavē, un atgādinājums ir lieks.

Viņ� raugās tai garām, uz priek�ējām pasa�ieru durvīm, uz aug�up pacelto logu, tam trūksto�o kloķi un iestrēgu�o bultu.

-��� Ziniet, meitenīt, es varētu to salabot, ja jums kādreiz ienāktu prātā atstāt atslēgas.

Beva pamet skatienu uz durvim. Nav vērts, viņa atbild. Neviens ar �o ma�īnu nebrauc, tikai es.

Mājas ziemeļu spārna aug�stāvā ir viesu guļamistaba, no kuras pave�ras skats uz okeānu. Pie erkera loga stāv Skarpetas lielais galds tas nav antīks, ne citādi īpa�s, vienkār�i lēts datora galds ar izbīdāmu virsu.

Grāmatu plaukti aizņem sienas tik blīvi, ka aiz tiem nesasniedzami paliku�i da�i gaismas slēd�i un kontaktligzdas, un viņai jāiztiek ar pagarinātājiem. Gai�ā kļavas saplāk�ņa mēbeles nomāco�i kontrastē ar antīkajām un mākslinieciskajām interjera detaļām, ieskaitot austrum�nieciskus tepiķus, stikla izstrādājumus un porcelānu, ko viņa kolekcio�nējusi lielāko daļu sava karjeras mū�a. Skarpetas agrākā dzīve ieslēgta Konektikutas atmiņu krātuvē, tādā, kas muzeja priek�metiem ir pietie�kami dro�a.

Viņa nav gājusi apskatīt to, kas viņai pieder, kop� Lūsija vairāk nekā pirms diviem gadiem pārņēma rūpes par tantes kustamo mantu, izvē�lēdamās tās atra�anās vietu tuvu Ņujorkai, kur Lūsijai bija �tābs un dzīvoklis. Par �o mantu gādāt nav jēgas. Jau doma par to Skarpetā rada bezspēku un pagurumu, kura iemeslu līdz galam nesaprot neviens, arī viņa pati ne.

Viņas Delrejas nomas māja pēc lieluma ir ērta, kaut arī ne tuvu tik pla�a un sakārtota, kāda bija ierastā Ri�mondas māja, kur aci priecēja lielas darba telpas, piekaramie skapī�i gar sienām un masīvs, pēc pasū�tījuma gatavots Brazīlijas ķir�a rakstāmgalds. Turienes māja bija celta modernā itālie�u stilā, saliekot akmeni pie akmens; sienas veidoja vec�laicīgi, neapdarināti baļķi deviņpadsmitā gadsimta slie�u gul�ņi no Dienvidāfrikas. Ri�mondā celtā māja agrāk ne�ķita skaista, par tādu tā kļuva vēlāk, kad viņa to rekonstruēja, cenzdamās iznīdēt pagātni, kur spokojās Bentons un �ans Batists �ādons. Ta�u tik un tā viņa nejutās labāk. No istabas istabā sekoja rēgi.

Nepanesamais zaudējuma smagums un apziņa, ka tik tikko izdevies izsprukt no slepkavas rokām, �ķita kā �au�alu murgi, kas stindzināja Skarpetu, vienalga, kāda mājā bija temperatūra. Katra vecās koksnes ie�ikstē�anās un vēja gauda lika rokai stiepties pēc pistoles un sirdij satraukti sisties. Kādudien viņa izgāja no savas krā�ņās mājas un nekad vairs tur neatgriezās, pat ne uz mirkli, lai paņemtu savas lietas. To nokārtoja Lūsija.

Radusi vienmēr norobe�ot dvēseli no ļaunuma pasaules un nepār�varamām sāpēm, viņa kļuva par klejotāju, kas pārmetās no vienas vies�nīcas uz citu glu�i kā akmens pār ūdeni. Par privātām konsultācijām vienojās pa tālruni un drīz vien tik cie�i iesaistījās samud�inātās policijas un medicīnas ekspertu lietisko pierādījumu, izmeklē�anas nekompe�tences un pavir�ības ķēdēs, ka nebija vairs izvēles nācās meklēt citu māju. Viņa vairs nevarēja izskatīt lietas, sēdēdama viesnīcas gultā.

-��� Pārcelies uz dienvidiem, tālu uz dienvidiem, Lūsija klusi un mīlo�i ierosināja. Tas bija kādu pēcpusdienu Grini�ā, Konektikutā, kur Skarpeta slapstījās lauku viesnīcā. Ņujorkai tu neesi vēl gatava, tante Keja, un neesi ari gatava strādāt man.

-��� Tev es nekad nestrādā�u, Skarpeta aizvainota novērsa acis no savas māsasmeitas.

-��� Par to nav jāapvainojas. Ari Lūsija jutās sāpināta, un kādu minūti abas strīdējās un karoja.

-��� Es tevi uzaudzināju, Skarpetai paspruka. Mana velni�ķā māsa, dievinātā bērnu grāmatu autore, kurai nav jēgas, kā tikt galā pa�ai ar savu velnēnu, pameta mani uz tava sliek�ņa� Tas ir, es gribēju sacīt otrādi.

-��� Freidiska pārteik�anās! Es tev biju vajadzīga vairāk nekā tu man.

-���� Diez vai. Tu biji briesmone. Desmit gadu vecumā, kad ieripoji manā dzīvē kā Trojas zirgs, es biju tik stulba, ka ļāvu tev palikt. Un kas bija pēc tam? Kas pēc tam? Lielā priek�niece, loģiskā doktore un juriste murmulēja, asarām ritot pa seju. Tev vajadzēja būt ģeniālai, vai ne? Visspītīgākais bērnelis uz Zemes� Skarpetas balss drebēja. Bet es nevarēju tevi pamest, tu, �ausmulēn, viņa tik tikko spēja parunāt. Ja Dorotija būtu gribējusi tevi atpakaļ, es aizvestu to maitu uz tiesu un pierādītu, ka viņa nebija īsta māte.

-��� Viņa nav bijusi un nav īsta māte. Ari Lūsija sāka raudāt. Maita? Tā tu viņu apsūdzi tikai pārkāpumā, bet viņa ir noziedzniece. Noziedz�niece! Jukusi! Dieva dēļ, kā tas nāk, ka tava māsa ir psihopāte? Lūsija elsoja, sēdēdama tantei blakus uz galda; viņu pleci saskārās.

-��� Viņa ir pūķis, ar kuru tu vienmēr cīnies, visu savu mū�u esi cīnī�jusies, Skarpeta nopūtās. Tu tie�ām cīnies ar mammu. Man viņa ir pārāk sīks medījums. Nekas vairāk kā trusis ar asiem zobiem, kas ķeras tev pie potītēm. Es ne�ķie�u laiku tru�iem. Man nav vaļas.

-��� Lūdzu, pārcelies uz dienvidiem, Lūsija lūdzās, uzlūkodama tanti mitrām acīm un sarkanu degunu. Tūlīt pat. Lūdzu! Atgriezies tur, no kurienes esi ieradusies, un sāc visu no gala.

-��� Esmu par vecu, lai sāktu visu no gala.

-��� Sasodīts! Lūsija iesmējās. Tev ir tikai �etrdesmit se�i gadi, un visur, kur tu ej, vīrie�i un sievietes tev lūkojas pakaļ. Tu to pat nepa�mani. Tu esi elli�ķīgs komplekts*.

Vienīgo reizi Skarpetu nodēvēja par "komplektu", kad viņa, ka parasti būdama lielākās nepatik�anās, vērsās pēc palīdzības policijā ārpus tās darba laika. Toreiz policisti savās klausulēs runāja par viņu kā par komplektu. Skarpeta īsti nesaprata, ko viņi domā.

Viņa pārcēlās uz dienvidiem, uz Delrejbī�u, glu�i gan neatgriezda�mās dzimtajās vietās, bet tuvu apvidum, kur dzīvoja māte un māsa. Un vienlaikus ari dro�ā attālumā.

Viņas birojs vējiem pakļautajā 1950. gada nomas mājā ir piekrauts ar rakstudarbiem un biezām diapozitīvu mapēm; tik daudz no visa tā sakrauts uz grīdas, ka viņai sagādā pūles nebradāt pa savu darbu un iejusties parastā noskaņojumā. Grāmatu plaukti ir piebāzti pilni, da�i medicīniska un juridiska rakstura sējumi salikti divās rindās, bet retās antikās grāmatas pasargātas no saules un mitruma niecīgā istabiņā, kas, iespējams, būvēta kā bērnistaba.

Paņēmusi Rozas svaigos tun�a salātus, Skarpeta pārcilā pastu un groza pirkstos skalpeli, kas kalpo par vēstuļu nazi. Pirmo viņa atgrie� brūno aploksni acīmredzot no māsasmeitas vai kāda viņas birojā un samulst, atklādama tajā otru aploksni, �oreiz baltu un kaligrāfiskā rok�rakstā adresētu Madame Kejai Skarpetai, LLB[6].

Skarpeta nomet brūno aploksni uz galda un steidzas laukā no biroja. Neteikdama ne vārda, viņa paskrien garām Rozai un traucas uz virtuvi pēc saldējamās kameras papira.

Taksometri Bentonam atgādina par kukaiņiem.

At�ķirtības laikā viņ� da�us kukaiņus ir iemīļojis. "Zariņu kukaiņi" stipri atgādina zariņus. [7] Bentons bie�i aizmirstas parkos un ietvju malās, pacietīgi meklēdams krūmos "zariņu kukaiņus" vai, vēl labāk, dievlūdzēju, kas ir ārkārtīgs retums un laba zīme, kaut gan viņ� nekad nav pieredzējis pozitīvas likteņa pārmaiņas tūlīt pēc dievlūdzēja pamanl�anas. Varbūt kādudien tas notiks. Veiksmi nozīmē arī mārītes. To zina katrs. Ja kāda ielai�as Bentona mājoklī, viņ� to saudzīgi uzlabina uz pirksta, nes laukā, vienalga, cik kāpņu posmu jānoiet, un noliek uz krūma.

Vienu nedēļu viņ� to darīja desmit reizes un tīksminājās ar domu, ka tā ir viena un tā pati mārīte, kas flirtē ar viņu. Viņ� tic, ka visas laipnības atmaksāsies. Viņ� tic ari, ka ļaunums dabūs savu nejauko atmaksu, un, kad vēl nebija uzsācis dzīvi nebūtībā, bie�i diskutēja ar Skarpetu, jo toreiz viņ� tam neticēja. Bet viņa ticēja.

Mēs bie�i nezinām lietu cēloni, Benton. Tomēr es ticu, ka tāds vienmēr pastāv. Vienmēr.

Braukdams uz dienvidu pusi tum�a taksometra pakaļējā sēdekli, viņ� tālā smadzeņu stūrīti dzird Skarpetas balsi.

Kā tu tā vari sacīt?

Viņ� dzird pats savu balsi viņai atbildam.

Tāpēc, ka esmu pietiekami redzējis, lai tā teiktu. Kāds cēlonis var būt tam, lai māsa, meita, brālis, dēls vai kāds no vecākiem tiktu izvarots, spī�dzināts un noslepkavots?

Klusums. Taksometra �oferis klausās hiphopu.

Nogriezieties, lūdzu, tur, Bentons mierīgi saka, �oreiz skaļi.

Un ko tu vari sacīt par vecu sievieti, kurai trāpa zibens tāpēc, ka viņas lietussarga karkass ir no metāla?

Skarpeta viņam neatbild.

Labi, un kā ir ar veselu ģimeni, ko nonāvē tvana gāze, jo neviens viņiem nav teicis, ka nedrīkst gatavot uz pavarda ar kokoglēm, it īpa�i, ja logi ir ciet? Kāds cēlonis, Keja?

Saruna kļuvusi vienpusēja, ta�u neaprimst. Kāds cēlonis tam, ka uz tevi attiecināts tas, kas, kā tu tici, noticis ar mani, viņ� jautā, pārlieci�nāts, ka nu viņa noteikti minēs kādu cēloni.

Tu kļūsti racionāla, Keja. Tu esi aizmirsusi mūsu sarunas par nolie�gumu.

Bentona saticīgais prāts pārsvie�as uz braucienu. īsi pēc tumsas iestā�anās viņ� ar taksometru ir ceļā uz Manhetenu; bagā�nieks un visas citas vietas ma�īnā piekrautas ar viņa lietām. �oferis neizrādīja nepatiku, sapratis, ka pasa�ieris nāk ar pamatīgu bagā�as kaudzi. Bet Bentons rīkojās gudri. Viņ� apturēja ma�īnu uz ielas, un �oferis nepa�manīja bagā�as kaudzi ietves malā, ēnā, līdz tika nostādīts izvēles priek�ā: steig�us braukt prom vai uzņemties ienesīgu darbu: pasa�iera ve�anu uz Ņujorku.

�oferi sauc Roberts Līrijs, tas ir baltais vīrietis brūniem matiem un brūnām acīm, aptuveni piecas pēdas desmit collas gar� un simt astoņ�desmit mārciņu smags. �īs un citas detaļas, ieskaitot identifikācijas numuru uz personas apliecības ar foto, kas ar skavām piestiprināta pie saules aizsargstikla, tiek ierakstītas kabatas formāta piezīmju blociņā ar maināmām lapām, kuru Bentons nes līdzi visur, kur vien iet. Nokļu�vis viesnīcas numurā, viņ� kā parasti pārrakstīs �īs piezīmes savā klēpjdatorā. Kop� iesaistī�anās liecinieku aizsardzības programmā Bentons ir pierakstījis ikvienu savu aktivitāti, ikvienu savu atra�anās vietu un ikvienu personu, ko saticis, it īpa�i, ja tas gadījies vairāk nekā vienu reizi. Un pat to, kāds bijis laiks, kur viņ� pusdienojis un ko ēdis.

Nu jau vairākas reizes Roberts Līrijs ir mēģinājis uzsākt sarunu, bet Bentons skatās pa logu un nebilst ne vārda; �oferim, zināms, nav ne jausmas, ka vīrietis ar iedegu�o, smalko, bārdaino seju un skūto galvu klusībā visu atzīmē un izpēta taktiskās vajadzības, iespējas un varbūtī�bas no visiem iedomājamiem aspektiem. Nav �aubu, taksists domā, ka viņam gadījusies no�ēlojama neveiksme vest savādnieku, kur�, kā var domāt no viņa nopluku�ās bagā�as, piedzīvo grūtus laikus, ļoti grūtus laikus.

-��� Vai esat dro�s, ka varēsiet samaksāt par braucienu? viņ� jautā vai drīzāk gan noprasa jau tre�o reizi. Tas nebūs lēti, ziniet, atkarībā no tā, pa kādu mar�rutu iznāks braukt, atkarībā no satiksmes un tā, kuras ielas pilsētā izrādīsies slēgtas. Mūsdienās neviens nevar pare�dzēt, kuras ielas pogainie slēgs. Dro�ība. Tas jau ir kaut kas. Un es neesmu liels automātu un maskē�anās tērpu cienītājs.

-��� Es varu samaksāt par braucienu, Bentons atbild.

Garāmbrauco�o ma�īnu gaismas cērtas logā, īslaicīgi apgaismojot

viņa drūmo seju. Par vienu viņ� ir pārliecināts: �ana Batista mēģināju�mam noslepkavot Skarpetu nav citas jēgas vai nozīmes, izņemot ievē�rojamo faktu, ka viņa bija likusi lietā apķērību un izdzīvojusi. Paldies Dievam, paldies Dievam! Citiem uz viņas bojāeju vērstajiem plāniem arī nav nozīmes, tie arī tāpat izgāzusies, nozīme ir tikai brīnumam. Bentons ir informēts par detaļām, varbūt ne visām, bet ar to, ko viņ� izlobījis no ziņām, ir diezgan.

Katra persona, kas iesaistīta viņa plānā, ir tangenciāli, ja ne tie�i saistīta ar �ādonu ļauno, komplicēto tīklu. Bentons zina, kas �ādoniem dod varu un kas tiem laupa spēku. Viņ� zina kontaktus, bez kuriem galvenie vadi starp traniem un augstākstāvo�iem nevar funkcionēt. Situācijas atrisinājums vienmēr bijis par daudz sare�ģīts, lai kāds to izdomātu, bet Bentonam se�us gadus nav bijis nekā cita, ko darīt, kā vien domāt.

Viņ� atklāja, ka atbilde ir vienkār�a: ķirurģiski pārgriezt un izjaukt vadus, atvienot, tad savit, pārslēgt un savienot citādi tā, lai krimi�nālistiem rastos Isslēgums un �ādonu impērija sabruktu. Tikmēr Ben�tons miru�ais Bentons neredzams vēro, ko viņ� ir konstruējis un iedzīvinājis, it kā tā būtu videospēle, un nevienam spēlētājam viņa spēlē nav priek�stata, kas notiek, viņi tikai saprot, ka kaut kas notiek un notieko�o inspirēju�i nodevēji no iek�puses. Galvenajiem spēlētā�jiem jāmirst. Citi spēlētāji, no kuriem daudzus Bentons nezina, tiks vainoti un marķēti. Arī tie mirs.

Ar �o metodi Bentons manipulēs savus ienaidniekus un izslēgs tos citu pēc cita. Pēc viņa aprēķiniem, koalīcija, kas ietvers viņu pa�u un citus, kuri pat nezina, ka ir iesaukti Bentona privātajā armijā, pabeigs misiju da�os mēne�os, varbūt pat nedēļās. Pēc Bentona aprēķiniem, Roko Kagjano jau ir miris vai ari drīzumā mirs, tiks aukstasinīgi noga�lināts. Viņa slepkavība ir iestudēta, Lūsija un Rūdijs varbūt saprot, ko dara vai ir izdarīju�i, bet videospēli viņi nesaprot. Viņi nezina, ka ir tajā iesaistīti.

Ta�u Bentons nav aprēķinājis un nekad nebūtu nojautis to, ka Keja Skarpeta veidos saikni ar Batonrū�u, visstratēģiskāko pozīciju Bentona izdomātajā plānā. Kaut kāda iemesla pēc �ī daļa no viņa gandrīz nevai�nojamā plāna ir cietusi neveiksmi. Viņ� nesaprot, kāpēc. Viņ� nezina, kas noticis. Viņ� atkārtoti aplūko ik detaļu, bet ierastās kārtības beigās ekrāns ir tuk�s, hipnotiski mirk�ķinās tikai bezjēdzīgs kursors. Tagad Bentonam jāsteidzas. Steigties nav viņa dabā. Nemū�am nebija pare�dzams, ka Skarpetai Batonrū�ā ar kādu izvērsīsies kontakti. Marino tādi bija. "Pēdējam iecirknim" bija.

Dabūjis zināt, ka viņa dēls miris, Marino nenovēr�ami izsekos Roko gaitām, un tās Marino un viņa tautie�us novedīs Batonrū�ā, kur Roko jau daudzus gadus ir mājvieta. Batonrū�as osta ir briesmīga. "Lī�a Krasts" ir zelts. Pa Misisipi ik dienu ceļo visu veidu vērtīgi un bīstami materiāli. Batonrū�a ir vēl viens �ādonu īpa�ums, un tur Roko ir piere�dzējis daudz veiksmes un gandarījuma, ieskaitot augstāko imunitāti no policijas, kā arī intrigas, D�eja Tālija un �ana Batista �ādona aizsargā��anu, viņiem pa krietnam izbaudot izpriecas Batonrū�a apvidū.

�anam Batistam un D�ejam bija tikai se�padsmit gadu, kad abi pirmoreiz apmeklēja Batonrū�u. �ans Batists asināja savas slepkavnie�ciskās iemaņas, nogalinot prostitūtas pēc tam, kad tās bija sniegu�as pakalpojumus D�ejam. �ie gadījumi nekad netika sasaistīti, jo agrākais izmeklētājs atteicās no savām izmeklē�anas tiesībām par labu citām aģentūrām, bet policija par prostitūtām nedeva ne plika gra�a.

Viens solis novestu pie nākamā, līdz Marino Batonrū�ā atklātu D�eju Tāliju un Bevu Kifīnu un likvidētu viņus. Tāds bija plāns. Nekad nebija domāts, ka �ī plāna sastāvdaļa būs Skarpeta. Bentona deniņos strauji klauvē pulss.

Viņ� pietuvina delnas locītavu sejai, nespēdams saskatīt, ko rāda lētais melnas plastmasas pulkstenis, jo tam nav spīdo�as ciparnī�cas. Tādu viņ� iegādājies ar nolūku. Viņam negribas neko, kas tumsā spīd.

-��� Cikos mēs tur nonāksim? Bentons vaicā iepriek�ējā strupajā tonī.

-��� īsti nezinu, �oferis atbild. Tas atkarīgs no tā, vai satiksme būs tikpat raita kā tagad. Varbūt vēl divas vai divarpus stundas.

No aizmugures viņiem cie�i piebrauc kāda ma�īna, tās spēcīgās gaismas �ilbino�i atstarojas taksometra spogulī. �oferis nolamājas, un garām pabrauc melns Porsche 911. Izzūdo�ās sarkanās signālugunis Bentonam atgādina par elli.

Skarpeta lūkojas neatvērtajā vēstulē; pa balkona durvīm brīvi ieplūst silts, mitrs gaiss.

Zemu virs horizonta kā melnas puķes peld mākoņi; tātad pirms rīt�ausmas līs un pamostoties visi logi būs nosvīdu�i, bet tas ir necie�ami. Kaimiņi, protams, domā, ka Skarpeta ir apmāta un traka, redzot to sep�tiņos no rīta uz balkona ar vannas dvieļiem enerģiski slaukām no stikla ārpuses kondensēju�os tvaikus. Tad, apjau�ot uzspiesto un nicināmo saikni ar �anu Batistu �ādonu, viņa iztēlojas to nāvinieku korpusā bez logiem, un vēlme notīrīt savas norasoju�ās necaurredzamās rūtis top vēl uzbāzīgāka.

Vēstule adresēta Madame Skarpetai, LLB iecentrēts uz tīra, balta sal�dētavas papīra kvadrātiņa. Ārstes Francijā uzrunā ar Madame, Amerikā citādi, bet daktere skaitās apvainojo�i. Viņai ir netīkamas atmiņas par slīpētajiem aizstāvības dū�iem, kas tiesā lietoja uzrunu "misis Skar�peta", nevis "doktore Skarpeta", tādējādi atņemot viņas akreditāciju un kompetenci cerībā, ka zvērinātie, varbūt pat tiesnesis neuztvers viņu tik nopietni kā medicīnas doktori, kurai patoloģijas pamatspecialitāte un tiesu medicīnas patoloģes blakusspecialitāte prasījusi vēl se�us mācību gadus pēc medicīnas skolas beig�anas.

Kaut gan Skarpetai patie�ām ir ari juristes diploms, faktiski neviens nepievieno pēc viņas uzvārda legum baccalaureus abreviatūru, un, viņasprāt, tas būtu augstprātīgi un maldino�i, jo ar juristes praksi viņa nenodarbojas. Trīs gadus viņa mācījās D�ord�taunas Juridiskajā skolā, lai atvieglotu savu eventuālo karjeru tiesu medicinā, un tas bija viss. Abreviatūras LLB lieto�ana �ādā gadījumā būtu kā ņirgā�anās, jo ska�nētu pretenciozi un vis�ēlīgi.

�ans Batists �ādons.

Skarpeta zina, ka vēstule ir no viņa.

Uz mirkli viņa sao� tā briesmīgo dvaku. O�as halucinācija. Beidzamo reizi viņa tādu juta, kad apmeklēja Holokausta muzeju un saoda nāvi.

-��� Biju pagalmā ar Billiju. Viņ� nokārtoja savas darī�anas un tagad ļoti aizņemts ar ķirzaku ķerstī�anu, saka Roza. Vai varu pirms promie�anas vēl kā palīdzēt?

-��� Nē, paldies, Roza.

Pauze, un tad: Vai jums gar�oja mani tun�a salāti?

-Jūs varētu atvērt pati savu restorānu, Skarpeta atbild.

Viņa uzvelk svaigu pāri baltu kokvilnas ekspertīzes cimdu un, salū�kojusi skalpeli, iebā� trīsstūraino asmeni aploksnes aug�ējā stūrītī. Nerūsējo�ais tērauds pār�ņāpj lēto papīru.

Krēsls, uz kura sē� Roko, ir polsterēts.

Pirms divām nē, varbūt trim vai �etrām sirreālām stundām viņ� sēdēja �ajā pa�ā krēslā pusdienodams, kad pie durvīm pieklauvēja istabas apkalpotājs un ienesa �ampanie�a pudeli ļoti jauku Moēt & Chandon kā sveicienu no administrācijas. Alla� uzmanīgajam un hro�niski paranoiskajam Roko neradās ne mazākās aizdomas. Viņ� ir svarīgs vīrs, kur� apmetas "Radisonā" ik reizi, kad iebrauc ��ecinā. Tā pilsētā ir vienīgā solīdā viesnīca, un administrācija aizvien sūta viņam dāvanas, ieskaitot smalku konjaku un Kubas cigārus, jo viņ� savus rēķinus maksā amerikāņu dolāros, nevis nevērtīgajos zlotos.

Pie tā, ka viņa luksusa numurā iekļuvis nelūgts viesis ar "Kolta" pis�toli, vainīgs Roko ieradums �ajā viesnīcā justies dro�i. Viss notika ļoti strauji, un viņ� nepaguva reaģēt uz garā auguma viesmīli, kur� pēk�ņi, bez formas tērpa, parādījās viņa priek�ā ar tuk�u �ampanie�a pudeli uz paplātes, ko acīmredzot pa ceļam savāca pie kādas citas istabas durvīm. �is stulbenis lai kas arī viņ� būtu sagrāba Roko bez cīņas.

Roko atstumj no sevis �ķīvi, cik tālu vien iespējams. Viņ� baidās, ka tūlīt vems. Viņ� ir apķēzījies. Istaba smird tik riebīgi, ka Roko nesaprot, kā viņa sagūstītājs to pacie�, bet jaunais, muskuļainais vīrietis, kas sē� uz gultas, �ķiet, neņem to vērā. Viņ� raugās uz Roko ar tāda cilvēka ska�tienu, kuram sakāpis augsts adrenalīna līmenis un kur� gatavs nogali�nāt. Viņ� neļaus Roko notīrīties. Neļaus piecelties no krēsla. īsi pārmijis ar kādu da�us vārdus, viņ� nomet mobilo tālruni uz gultas un pieiet pie paplātes, kur stāv tuk�ā �ampanie�a pudele. Roko vēro, kā vīrietis rūpīgi noslauka pudeli ar salveti. Roko cen�as viņu klasificēt. Varbūt ir agrāk jau redzēts, vai varbūt izskaidrojums ir tāds, ka sve�ais pārāk atgādina federālo aģentu.

-��� Klausieties, Roko pārkliedz televizora troksni, pastāstiet ta�u, kas un kāpēc. Jūs pastāstiet, varbūt varēsim kaut ko izprātot, kas jums patiks labāk. Jūs esat aģents, vai ne? Kāds aģents. Tas nenozīmē, ka mēs nevaram kaut ko izgudrot.

Viņ� to atkārtojis jau vismaz reizes se�as, kop� aģents ieradās te ar tuk�o �ampanie�a pudeli uz paplātes, aizspēra durvis ar kāju un izvilka �aujamo. Nu jau vairākkārt viņ� ir atvēris durvis un aizcirtis atkal ciet. Tas Roko dara aizvien nervozāku. Lai arī Roko nesaprot aģenta nolūku, viņ� atceras pat iepriek�ējās uzturē�anās reizēs ir ie�āvies prātā, ka �ajā viesnīcā skaļi sit durvis un tas izklausās glu�i pēc �āvieniem.

-��� Turi muti, aģents viņam saka.

Viņ� noliek tuk�o �ampanie�a pudeli Roko uz galda.

-��� Paņem to. Aģents pamāj uz pudeli.

Roko blen� uz pudeli, ar mokām rīdams siekalas.

-��� Ņem to ciet, Roko.

-Tātad jautā�u vēlreiz. Kā jūs zināt manu vārdu? Roko uzstāj. Sakiet! Jūs mani pazīstat, vai ne? Mēs varam visu atrisināt�

-��� Ņem pudeli!

Viņ� paklausa. Aģents grib, lai uz pudeles ir Roko pirkstu nospie�dumi. Lai izskatās, ka Roko pasūtījis vai kaut kā citādi dabūjis �ampa�nieti un to dzēris. Tas ir ļoti slikti. Bailes pieņemas spēkā, kad aģents pieiet pie gultas, paņem �aketi un izvelk ādas bla�ķi. Viņ� atskrūvē vāciņu un, atgriezies pie Roko, ielej pamatīgu �ļācienu glāzē, kur vēl palicis kokteilis.

-��� Izdzer! aģents liek.

Roko vairākos malkos norij dziru, pateicīgs, ka tā dedzino�i noiet lejā, sildot viņu un raidot asinis un galvā savus vilino�os, notrulino��os reaģentus. Juceklīgās domas lidinās uz cerību, ka aģents parāda �ēlastību, izturēdamies pret viņu pieklājīgi un mēģinādams atslābināt. Varbūt aģents sāk pārdomāt un grib noslēgt darījumu.

�aubu nav �o vīru kāds sūtījis, kāds, kur� labi pārzina Roko darī�jumus un ir informēts, ka reizi mēnesī viņ� ceļo uz ��ecinu regulēt

�ādona lietas ostā. Roko primārais pienākums ir tikt galā ar policiju un citām amatpersonām. Tās ir parastās darī�anas, kuras var kārtot ari piedzēries; ierastā juridiskā �mauk�anās, tradicionālās nodevas un, ja nepiecie�ams, atgādinā�ana, cik �ī pasaule bīstama.

Tikai savs cilvēks var zināt Roko plānus un atra�anās vietas. Viesnī�cas personālam nav ne jausmas par sava klienta gaitām, zināms tikai, ka Roko ir no Ņujorkas, jo tā saka viņ� pats. Nevienam viņa darī�anas nerūp. Viņ� ir devīgs. Viņ� ir bagāts. Viņ� nemaksā rēķinus parastajos zlotos, viņ� maksā un dod dāsnas dzeramnaudas amerikāņu dolāros, kas ļoti grūti iegūstami un labi noder melnajā tirgū. Visiem viņ� patīk. Aug�stāva bārā, kur Roko bie�i sē� pustumsā, smēķēdams cigārus, bār�meņi viņa kokteiļos lej divkār�as "�opena" vodkas devas.

Viņa sagūstītājs izskatās ap gadiem divdesmit astoņiem, varbūt tikko pāri trīsdesmit. Viņa melnie mati ir īsi apgriezti un saveidoti ar �eleju tajā ķīļveida frizūrā, kāda mūsdienās patīk daudziem jauniem vīrie�iem. Roko ievēro kvadrātisko �okli, taisno degunu, tum�zilās acis, bārdas rugājus un vēnas, kas izceļas uz vīrie�a bicepsiem un plaukstām. Iespējams, viņam nemaz nevajag ieroci, lai kādu sa�ķaidītu. Sievietēm viņ� patīk. Tās dro�i vien uz viņu blen� un karas kaklā. Roko nekad nav bijis pievilcīgs. Jau pusaud�a gados sāka ciest no plikpauribas un nespēja atturēties no picas un alus. Viņ� ir skaudīgs. Vienmēr tāds bijis. Sievietes ar viņu guļ vien tāpēc, ka viņam ir vara un nauda. Roko uzliesmo naids pret sagūstītāju.

-��� Tu pat nezini, kādā ķezā esi iekūlies, Roko saka.

Aģents nepūlas atbildēt, viņa skatiens �audās pa istabu. Roko ar netīro salveti slauka seju, un viņa uzmanību piesaista asais nazis uz �ķīvja.

-��� Pamēģini, aģents saka, skatīdamies uz nazi. Uz priek�u! Lūdzu, pamēģini! Padari manu dzīvi vieglāku.

-��� Neko es netaisos darīt. Ļauj man iet, un mēs aizmirsīsim, ka tas vispār noticis.

-��� Es to nevaru. Patiesībā �ī jautrā ideja nav mana. Jau tāpēc vien esmu nelabā omā. Neizved mani no pacietības! Gribi sev palīdzēt? Tu ta�u zini, ko saka par vaļsirdīgu atzī�anos.

-��� Nē. Ko īsti, ellē, saka?

-��� Saki, kur ir D�ejs Tālijs, tikai nepūt pīlites, draudziņ.

-��� Nezinu, Roko smilkst. Zvēru pie Dieva, ka nezinu. Es ari pats no viņa baidos. Viņ� nepiedalās spēlē, mēs visi esam no viņa brīvi. Viņ� mar�ē pats pēc sava ritma, zvēru pie Dieva. Vai drīkst, lūdzu, es pārvilk�u bikses? Vari mani vērot. Es neko nemēģinā�u.

Rūdijs pieceļas no gultas; kolts pavir�i kuļājas pie sāna, rādot sakau�tajam un pārbiedētajam Roko, ka �is virs ne no kā nebistas. Uz stieņa karājas kāds pusducis kliedzo�u uzvalku. Norāvis vienam bik�u pāri, viņ� pasvie� tās Roko.

-��� Lai notiek.

Aģents atver vannasistabas durvis un atkal apsē�as uz gultas.

Drebēdams iegājis vannasistabā, Roko novelk bikses un apak�veļu. Viņ� iemet tās vannā, pamērcē ūdeni dvieli un apslaukās.

-��� D�ejs Tālijs, aģents atkārto. īstajā vārdā �ans Pols �ādons.

-Jautājiet ko citu, Roko saka, apsēzdamies krēslā.

-��� Labi. Pie Tālija atgriezīsimies vēlāk. Vai tu plānoji novākt savu tēvu? Aģenta skatiens ir dzedrs. Nav noslēpums, ka tu viņu necieti.

-��� Man nav pret viņu pretenziju.

-��� Vienalga, Roko. Tu aizgāji no mājām. Pārmainīji uzvārdu no Marino uz Kagjano. Kāds bija tavs plāns, un kas tajā iesaistīts?

Roko vilcinās ilgi, viņa asinīm pieplūdu�ajās acīs �audās domas. Aģents pieceļas. Kā vairīdamies no smirdoņas, viņ� elpo caur muti. Tad piespie� kolta stobru pie Roko labajiem deniņiem.

-��� Kas, ko, kad un kur? viņ� prasa, pie katra vārda ar pistoles stobru pieklauvēdams Roko galvai. Nekrīti man uz nerviem!

-��� Es gribēju to darīt. Pēc pāris mēne�iem, kad viņ� brauks mak��ķerēt. Augusta pirmajā nedēļā viņ� vienmēr dodas uz Bagsa ezeru. Piebeigtu būdā tā, lai izskatās pēc laupī�anas.

-��� Tātad tu nogalinātu savu tēvu, kad viņ� dotos mak�ķerēt. Vai zini, kas tu esi, Roko? Tu esi lielākais sūds, kādu jelkad esmu saticis.

Kad vien Nika Robilarde brauc garām saldējuma pārdotavai Zaharijas iek�pilsētā, viņai gribas raudāt.

�ovakar stends, kuru rotā ar roku zīmēta reklāma, ir tum�s un pamests. Ja lidzi būtu Badijs, viņ� skatītos pa logu un lūgtos, nebē�dādams, ka pārdotava slēgta un mātei nav iespējams nopirkt viņam kārumu. Puikam gar�o saldējums vairāk nekā jebkuram, un, par spīti mātes pūlēm novērst dēla uzmanību no saldumiem, viņ� pieprasa sal�dējumu ķir�u vai vīnogu ik reizi, kad Nika paņem viņu kaut kur līdzi ma�īnā.

Badijs �obrīd ir pie sava vectēva Batonrū�ā, kur paliek vienmēr, kad Nikai vēlu jāstrādā, un kop� atgrie�anās no Noksvilas darba netrūkst. Skarpeta ir viņu iedvesmojusi. Pār Nikas dzīvi valda vēlē�anās atstāt iespaidu uz Skarpetu. Viņa ir apņēmusies panākt sērijveida slepkavas arestu. Niku tracina nemiers nolaupīto sievie�u dēļ un pārliecība, ka tas turpināsies, ja maniaks netiks notverts. Vajā ari �ēlums un vainas apziņa, jo viņa pamet novārtā dēlēnu, jo bijusi �ķirta no viņa divarpus mēne�us.

Ja Badijs kādreiz pārstātu viņu mīlēt vai noklīstu no ceļa, Nikai gribētos mirt. Da�kārt vakaros, beidzot atgriezusies savā necilajā Vik�torijas laiku mājelē, kas atrodas ap stūri no Sv.Jāņa Kristītāja katoļu baznīcas Li ielā, viņa guļ gultā, vēro tum�ās ēnas mazajā istabiņā un klusībā iztēlojas cie�i aizmugu�u Badiju viņas tēva mājās Batonrū�ā. Apkārt kā naktstauriņi lidinās domas par dēlu un biju�o vīru Rikiju. Viņa apsver, vai labāk būtu �aut sev sirdī vai galvā, ja nāktos zaudēt visu, kas dārgs.

Citiem nav ne jausmas, ka Niku sāk mocīt depresija. Neviens pat iedomāties nevar, ka ir brī�i, kad viņa lolo domas par pa�nāvību. No neiespējamā soļa viņu attur pārliecība, ka sevis aizraidī�ana viņpasaulē ir viens no savtīgākajiem grēkiem, ko cilvēks spēj. Viņa iztēlojas �ādas rīcības sekas, fantāzijā aizklīstot nesasniedzami tālu, kamēr prātu no jauna sava�o tuk�a bezspēcība, vientulības izjūta un izmisums.

Sasodīts, viņa �ukst, emociju pārņemta, un brauc uz dienvidiem pa Mainstrītu, atstājusi saldējuma pārdotavu aiz muguras. Man tik ļoti �ēl, Badij, puisīt, manu Badij. Priek�ā stāv iz�ķir�anās: atmest ar roku sievietēm, kuras, iespējams, tiks noslepkavotas, vai atmest ar roku savam dēlam.

"MON PETIT AGNEAU PRISЙ! "

"Manu mazo, dārgo jēriņ," Skarpeta tulko, un viņas sirds stingst, uzlūkojot �ādona rokrakstu un vēstulē jūtot viņa klātbūtni.

Viņa ļoti ilgi ir nosēdējusi vienā un tajā pa�ā pozā krēslā ar taisno lēni, blakus guļamistabas vaļējām durvīm -, tāpēc sāp mugura un mazais stikla galdiņ� nosvīdis no mitrā jūras gaisa. Ievelkot elpu, viņa jūt, ka ik muskulis ir sasprindzis, viss viņas ķermenis atgādina sa�ņaugtu dūri.

Vēstule, vēstule, vēstule.

Viņu apstulbina, ka rokraksts ir skaists, kaligrāfija lietpratīga, rak�stīts ar melnu tinti, neviena pārsvītrota vārda, nevienas kļūdas, cik pirmajā acu uzmetienā var manīt. Viņ� būs pavadījis daudz laika, rak�stīdams �o vēstuli, it kā tas būtu mēģinājums atzīties mīlestībā. Doma par to tikai palielina �ausmas. Viņ� domā par viņu. To skaidri pau� kaligrāfiskais rokraksts.

Viņa lasa.

"Vai jūs vēl atceraties Redstiku [8] un to, ka jums jādodas turp?

Bet ne drīzāk kā tad, kad vispirms būsiet apciemojusi mani. Garragu valstī, kā mēdz sacīt!

Redziet, es jūs vadu.

Jums pa�ai nav savas gribas. Varbūt Jūs domājat, ka Jums tāda ir, ta�u es esmu strāva, kas plūst caur Jūsu ķermeni, katrs impulss nāk no manis. Es esmu Jūsos. Sajūtiet to!

Vai atceraties to nakti? Jūs kaislīgi atvērāt durvis un uzbrukāt man, jo nespējāt stāties pretī savām ilgām pēc manis. Esmu piedevis, ka paņēmāt manas acis, bet Jūs nevarējāt paņemt manu dvēseli. Tā pastā�vīgi Jums seko. Ja Jūs pamēģinātu, tad varētu tai pieskarties.

Maintenant! Maintenant! Ir laiks. Redstika Jūs gaida.

Vispirms Jums jānāk pie manis, citādi būs par vēlu uzklausīt manus stāstus.

Tos stāstī�u vienīgi Jums.

Es zinu, ko Jūs vēlaties, mon petit agneau prisй! Man ir tas, ko Jūs gribat.

Pēc divām nedēļām man jāmirst, un lai man nebūtu ko sacīt? Ha!

Vai jūs atbrīvosiet mani ekstāzei?

Vai varbūt es atbrīvo�u Jūs? Es iegremdē�u zobus Jūsu mīkstajos, apaļajos daiļumos.

Ja Jūs neatradīsiet mani, es atradī�u jūs.

Mīlā un sajūsmā �ans Batists"

Vecmodīgā vannasistabā ar vienkār�u, baltu podu, plastmasas aiz�karu ap tikpat vienkār�u, baltu vannu un nopelēju�ām baltām sienām Skarpeta vemj. Viņa izdzer glāzi krāna ūdens un atgrie�as guļamistabā pie galda, pie tās posto�ās papīra lapas, kura, viņasprāt, nesniegs nekā�dus pierādījumus. Viņ� ir pārāk gudrs, lai atstātu pierādījumus.

Viņa sē� krēslā, domās cīnīdamās ar derdzīgā necilvēka tēlu, kas ietraucās pa viņas parādes durvīm kā ļaunais gars, izsprādzis no elles. Viņa tik tikko spēj atcerēties drausmīgo vajā�anu dzīvojamā istabā, kad viņ� dzinās tai pakaļ, vicinot dzelzs āmuru to pa�u, ko bija lie�tojis agrāk, dragādams sievie�u galvas un ķermeņus, pārvērzdams tos sadauzītā gaļā un kaulu �ķembās, it īpa�i sejas.

Tolaik, kad Skarpeta bija medicīnas eksperte Ri�mondas slepkavību lietās, viņai nenāca ne prātā, ka pati varētu būt nākamā. Tagad, kad nāve bijusi tik tuvu, viņa cinās, lai piespiestu atkāpties sava ķermeņa un sejas iznīcinā�anas skatu, kas ik pa brīdim uzplaiksni iedomās. Viņ� nebūtu izvarojis. Izvarot viņ� nespēj. �ana Batista revan�s pasaulei ir sēt nāvi un kroplību, pārveidot citus pēc sava ģīmja un līdzības. Viņ� ir maksimāls sevis nī�anas iemiesojums.

Ja tā ir patiesība, ka viņa izglābusi sev dzīvību, padarot viņu uz mū�u aklu, tad viņai jābūt ļoti laimīgai, ka aiztaupījusi viņam skatu uz pa�a atspulgu pulēta metāla spogulī, kurā tam nāvinieku kamerā vajadzētu skatīties ik dienu.

Skarpeta dodas pie priek�nama skapja un novāc no ceļa putekļsūcēju. Viņa izripina koferi.

-Ja tev ko vajag, zvani man uz mobilo tālruni, Nika saka, stāvē�dama sava tēva baltās ķieģeļu mājas ārdurvīs Veco dārzu rajonā, kur mājas ir lielas, bet platzarainu magnoliju un spēkpilnu ozolu lapotnes tās ieskauj biezā ēnā.

Pat visgai�ākajās dienās Nika atrod savu bērnības māju tum�u un ļaunu priek�nojautu pilnu.

-��� Vai tu nezini, ka es nezvanu uz to tavu jaunmodīgo, mazo telefoniņu? tēvs atsaka, pamirk�ķinādams viņai. Pat nezvanot tev, par to jāmaksā, vai ne? Vai arī tas uzrāda neierobe�otu kilometrā�u, es gribēju sacīt hronometrā�u�

-��� Ko? Nika sarauc pieri, tad iesmejas. Neuztraucies! Mans jau�nais numurs pielīmēts pie ledusskapja, vai nu tu zvani, vai ne. Ja es uzreiz neatzvanu, tad zini: esmu aizņemta. Tagad esi labs puika, Badij, puisīt. Tu man esi jau liels vīrs, vai ne?

Viņas piecgadīgais dēlēns paglūn gar vectēva sānu un sa�ķoba seju.

-��� Ciet ir! Nika izliekas, ka ķer viņu aiz deguna, un izmēģina veco triku, saspiezdama starp diviem pirkstiem savu īk�ķi. Vai gribi dabūt atpakaļ savu snīpi?

Ģērbts kombinezonā, kas ir collu par īsu, Badijs izskatās pēc vispār�pieņemtā gai�matainā kora zēna prototipa. Viņ� pieskaras degunam un izbā� mēli.

-Ja tu nebeigsi kārstīt mēli, kādudien var gadīties, ka vairs neatra�dīsi to mutē, vectēvs brīdina.

-��� Ku�, Nika saka. Nerunā tādas lietas, papu. Viņ� noticēs.

Viņa pielavās tēvam aiz muguras un saķer dēlēnu. Ciet esi! Pacē�lusi puiku gaisā, Nika apber viņa sejiņu skūpstiem. Izskatās, ka vaja�dzēs iet iepirkties, manu lielo vlr. Jau atkal esi izaudzis no drēbēm. Kāpēc tu visu laiku tā dari, ko?

-��� Es nezinu. Viņ� cie�i apķeras mātei ap kaklu.

-��� Kā tu domā, vai tu varētu vilkt ari kaut ko citu, nevis vienmēr tikai kombinezonu? viņa �ukst mazajam ausi.

Viņ� enerģiski purina galvu. Viņa maigi nolai� viņu zemē.

-��� Kāpēc es nevaru iet līdzi? Badijs uzmet lūpu.

-���� Mammai jāstrādā. Kad tu pamodīsies, es jau bū�u atpakaļ, labi? Tagad liecies gulēt, lielo vīr, un es sagādā�u tev pārsteigumu.

-��� Kādu pārsteigumu?

-Ja pastāstī�u tagad, tas jau nebūs vairs pārsteigums. Nika atkal noskūpsta viņa galvvidu, un viņ� aizkaitināti sabu�ina matus, it kā dze�nādams kukaiņus. Oho, Nika saka tēvam. Laikam kāds sāk bozties.

Badijs uzmet viņai skatienu, kurā jaucas dusmas un aizvainojums, kas Nikai vienmēr rada sajūtu, ka viņa ir dēlu nodevusi un pievīlusi. Kop� viņas komivoja�ieris, biju�ais virs Rikijs dabūjis paaugstinājumu, ko vienmēr tīkojis, ar viņu ir neiespējami sadzīvot, viņ� visu laiku ceļo, �ķendējas un ir nelaipns. Viņ� ir prom, un Nika ir priecīga, atvieglota, bet dziļi ievainota kaut kādā nenosakāmā veidā. Dzīves grūtības vien�mēr esot uz labu, ja cilvēks izpilda Dieva gribu, tāda pārliecība ir Nikas tēvam, kur� viņu mīl, tomēr izjuku�ajā laulībā nenostājas viņas pusē.

-��� Tev vajadzētu zināt, ka policistes darbs neiet kopā ar turē�anos pie vira, ja tu reiz apprecēsies, tēvs bija teicis, kad Niku pirms astoņiem gadiem uzņēma policijas akadēmijā pēc garlaicīga grāmatvedes darba "Ford" pilnvarotā tirdzniecības firmā Zaharijā, kur galu galā viņa satika Rikiju. Trīs mēne�us viņi draudzējās, tad sāka dzīvot kopā. Vēl viens grēks. Bet tā vismaz viņa tika brīva no savas spoku apsēstās mājas.

-��� Mammai arī bija profesija, Nika atgādina tēvam ik reizi, kad viņ� izsaka piezīmes.

-��� Mīļumiņ, tas nav tas pats. Viņa nenēsāja �aujamo.

-��� Varbūt, ja viņa būtu�

-��� Tūlīt muti ciet!

Viņa �o teikumu ir pabeigusi tikai vienreiz: pēc tam kad bija iesnie�gusi �ķir�anās pieteikumu un tēvs visu pēcpusdienu viņu bāra, soļo�dams pa dzīvojamo istabu ar neticības, baiļu un dusmu satrauktu seju. Viņ� ir liels, izstīdzējis vīrietis, un ik skarbais, platais solis �ķita aiznesam viņu no vienas sienas pie citas, ik pa laikam uzgrū�oties antīkajai kristāla lampai uz galda, līdz galu galā tā apgāzās un saplīsa.

-��� Paskat, ko tu izdarīji! viņ� iekliedzās. Tu sasiti mātes lampu.

-��� To sasiti tu.

-��� Meitenēm nav jāķersta noziedznieki un jānēsā �aujamiero�i. Tāpēc jau tu zaudēji Rikiju. Viņ� apprecēja jauku sievieti, nevis Eniju Okliju [9] . Un kāda māte�

Tā bija tā reize, kad Nika to pateica. Ja mammai būtu bijis �auja�mais, varbūt viņu kāds nolādēts maita nebūtu noslepkavojis tie�i te, mūsu pa�u mājā!

-��� Neuzdrīksties tā runāt, tēvs sacīja, uzsvērdams ik akmenscieto vārdu un bargi kratīdams pirkstu; �ī pirksta kratī�ana atgādināja Nikai, kas nodarīts viņas mātei.

Viņi vairs nepieskaras �im tematam. Tas paliek starp abiem kā apslāpēts viesulis. Vienalga, cik bie�i tiktos, viņa nejūt tēva siltumu, viņ� nelai� sev pārāk tuvu klāt. Viņa pirmie divi bērni neizdzīvoja, tad piedzima Nika un palika tēvam vienīgais bērns. Pēc aizie�anas pensijā tēvs vairs nemāca vidusskolā socioloģiju, viņ� ir beidzis strādāt un lielā mērā ari dzīvot. Rītus viņ� pavada, minēdams krustvārdu mīklas, un, kad nepieskata bērnu, ir aizņemts ar garām, spraigām pa�staigām.

Nika zina, ka viņ� vaino sevi. Māti noslepkavoja pirms astoņiem gadiem, dienas vidū, kamēr viņi abi ar Niku bija darbā. Varbūt arī viņa vaino sevi ne tik daudz mātes nāvē, bet tāpēc, ka pēc darba bija aiz�gājusi pasēdēt ar draudzenēm un ka tēvam pārnākot vienam vajadzēja skatīt drausmīgo ainu sievas līķi un asinis visā mājā, kur viņa bija cīnījusies ar savu slepkavu, skriedama no istabas istabā. Kad pārradās Nika, viegli apreibusi no alus, istabas mud�ēja no policistiem un mātes līķis jau bija aizvākts. Nika to nekad neredzēja. Bērēs �ķirsts bija ciet.

Viņa nekad nebija saņēmusies apskatīt policijas ziņojuma kopiju, un, t.i ka lieta palika neatrisināta, tiesu ekspertīzes birojs neizsniegtu autopsi jas protokolus. Nika vienīgi zina, ka māte tikusi durta un sista, ka viņa noasiņojusi līdz nāvei. Ar �o zinā�anu viņai pietika. Ta�u tagad kaut kāda iemesla dēļ tā vairs nav.

Nika ir apņēmusies runāt ar tēvu, tūlīt, �ajā naktī, bet tas nevar notikt, ja Badijs nav nodarbināts.

-��� Vai gribi pirms gulētie�anas mazliet paskatīties televīziju? viņa puikam prasa.

Tā patiesi ir īpa�a privilēģija.

-�� Jā, viņ� atbild, vēl aizvien bozdamies. Tad ieskrien viesistabā, un televizors sāk darboties.

Nika pamāj tēvam, un viņi kopā iziet laukā.

-��� Iesim, viņa pa�ukst, un viņi ieņem parasto vietu zem sena, spēkpilna ozola pagalma malā.

-��� Lai notiek. Viņam ir savi paradumi, un viņ� nekad nepagurst, tos atkārtodams.

Smaidā paspīd viņa zobi, un viņa saprot, ka tēvs nejūtas pikts, kad viņu nakts vidū velk laukā slepenai sarunai, kas nav domāta maza bērna ausīm.

-���� Zinu, ka tev negribas par to runāt, Nika iesāk, bet tas ir par mammu. Viņa jūt tēvu saraujamies un atkāpjamies, it kā piepe�i gars būtu pametis viņa ķermeni. Man jāzina vairāk, papu. Neziņa mani

/

biedē. Varbūt tādēļ, ka te apkārtnē tagad pazūd tik daudz sievie�u. Es kaut ko jūtu. Nezinu, kā citādi to pateikt, bet es kaut ko jūtu. Kaut ko �ausmīgu. Viņas balss dreb. Un tas mani biedē. Papu! Tas, kā es ' reizēm jūtos, mani biedē līdz ārprātam.

Viņa klusē�ana ir tikpat smaga kā koks, zem kura viņi stāv.

-���� Atceries, kā es maza reiz sadabūju trepes un atbalstīju pret �o pa�u koku. Viņa palūkojas debesīs, skatiens aizķeras biezajos, tum�a�jos zaros un lapās. Pakāpos drusku un tur arī paliku biju par daudz nobijusies, lai kāptu augstāk vai rāptos atpakaļ lejā. Tev vajadzēja mani nocelt.

-��� Es atceros. Viņa balss skan tā, it kā neviena nebūtu mājās.

-��� Un tie�i tā es jūtos patlaban, viņa turpina, pūlēdamās vērsties pie tās viņa būtnes daļas, kas kļuvusi mēma pēc sievas noslepkavo�a�nas. Es nevaru nedz uzkāpt aug�ā, nedz arī tikt lejā, man vajadzīga tava palīdzība, papu.

-��� Es neko tur nevaru līdzēt, viņ� saka.

��ecinas horizontu caururbj antenas, ielas ir klusas, iek�pilsēta nekopta.

Neviens no veikaliem ne�ķiet aicino�s, it sevi�ķi �ajā vēlajā stundā; pat da�as laukā redzamās ma�inas ir vecas un nolietotas. "Radisona" viesnīca būvēta no ķieģeļiem, pagalms klāts pelēkām un sarkanām plāt�nēm, bet priek�pusē liels, zils transparents aicina uz automātikas un robottehnikas meto�u un modeļu apspriedi, un tā ir veiksme.

Jo vairāk viesnīcā cilvēku, jo labāk. Lūsija ir programmējusi robotus, tāpēc var apspriesties par tehnoloģiju ar ikvienu, ja to vajadzētu. Bet tādas nepiecie�amības nebūs. Viņai ir plāns, ļoti labs plāns, no visiem aspektiem. Vairākas ielas aiz veikala "Fila" uzreiz aiz delikatesy viņa atrod vietu, kur apstāties.

Nolaidusi spoguli uz saules aizsargstikla, viņa a�i uzliek kosmētiku un piekabina zelta stīpiņu auskarus. Tad norauj tenisa kurpes, uzvelk melnus satina kovbojzābakus, kas ir pretīgi, bet nepiecie�ami, ja nu kāds viņu viesnīcā pamanītu. Viņa uzstīvē melnu, saburzītu linaudekla blūzi un aizbā� aiz piedurknes savu cīņas steku. Blūzi aizpogā tik zemu, lai varētu redzēt krū�u bedrīti. Tā nu Lūsija ir pārvērtusies par seksīgu jaunu sievieti, kas apmetusies viesnīcā, pietiekami izspūrusi un pave�dino�a, lai viņu noturētu par apspriedes dalībnieci, kas līdz pusnaktij labi pavadījusi laiku. Viņa uzmet pleciem vējjaku un, lamādama zāba�kus, laternu blāvajā gaismā steidzas uz viesnīcu.

�is "Radisons" ir pa�apkalpo�anās, tā Lūsija iesaukusi viesnīcas, kur pati nes savas somas, izmanto savu durvju atslēgu, lai iekļūtu trena�ieru zālē, pati piepilda savu ledus spainīti un kur saimniecības vadī�tāji ir �okēti, ja tiem dod dzeramnaudu. �ajā stundā te nav �veicara vai zvana de�uranta, pie reģistratūras galda sē� tikai kāda jauna sie�viete un lasa poļu �urnālu. Lūsija vēl pakavējas laukā tumsā un, neuz�krīto�i vērdamās apkārt, pārliecinās, vai piepe�i netuvojas kāds, kas viņu varētu ieraudzīt. �ādā neiespējamā gadījumā viņa sāktu rakņāties mazajā, pār plecu pārmestajā ādas somiņā, izliekoties, ka meklē ista�bas atslēgu. Viņa nogaida minūtes desmit, tad garlaicības māktā un nogurusi reģistratore pieceļas un �āpo prom varbūt uz tualeti, varbūt pēc kafijas. Lūsija izsoļo cauri foajē un pazūd liftā, nospiezdama piektā stāva podziņu.

Rūdijs ir 511. istabā. Tā nav viņa istaba. Viņ� iekļuvis viesnīcā līdzīgā veidā kā Lūsija, tikai dabūja krietni pagaidīt, lai iesprauktos pa dur�vīm kopā ar biznesmeņu bariņu, kas atgriezās no pusdienām. Par laimi, viņ� bija pietiekami gudrs, lai apģērbtos uzvalkā un apsietu kaklasaiti. Rūdijs ir savādnieks. Agrākie Ķīlnieku glāb�anas komandas biedri viņu apskauda par skaisto, muskuļoto augumu un apvainoja steroīdu lieto�anā, bet viņ� tiem nekad nav pieskāries. Lūsija to zinātu, jo varbūt Rūdijam arī piemīt savi trūkumi, ta�u viņ� ir tik godīgs un patiess, ka viņa da�reiz sauc to par draudzeni. Viņa zina ik sīkumu Rūdija diētā, vitamīnu un proteīnu uztura bagātinātājus, nogurdino�os treniņus, kā arī viņa iecie�nītākos �urnālus un televīzijas �ovus. Viņa neatceras, kad viņ� beidzamo reizi lasījis kādu grāmatu. Lūsija saprot arī, kāpēc Rūdijs viņai uzklupa �autuvē, un, starp citu, jūtas nelāgi, ka salauzusi viņam degunu.

-��� Es domāju, ka tu arī alksti pēc manis. Es zvēru, viņ� skaidroja ar vis�ēlabaināko sejas izteiksmi. Es laikam uzbudinājos, valstīdamies starp riepām un �audams, un tu biji man blakus, visapkārt d�inkstēja patronu �aulas, mēs abi netīri un kvēpaini, un tu izskatījies tik labi, ka nespēju nociesties, neuzdevis tev to jautājumu, ko man nevajadzēja darīt, un tad tu teici, ka gribot seksu, kad vien iespējams. Es nodomāju, ka tu gribi ar mani.

-��� Tie�i tajā mirklī? Lūsija jautāja. Tu no tiesas tā domāji?

-��� Jā. Ka tu ari alksti un es tevi interesēju.

-��� �ad tad tev jāpaskatās arī kas cits, ne tikai grāvējfilmas, Lūsija atbildēja. Varbūt Volts Disnejs?

�ī saruna notika viņas istabā FIB akadēmijā, sē�ot uz viņas gultas, jo viņa no Rūdija nebaidījās un nekad nebija baidījusies. Viņam bija sa�ūta lūpa un lauzts deguns, kas prasījās pēc plastikas ķirurga rokām.

-Turklāt un es saprotu, ka tev tās liksies blēņas, Lūsij,biju saklausījies citu pui�u pļāpās. Varbūt gribēju kaut ko pierādīt pierā�dīt, ka tu neesi tā, ko viņi iedomājas.

-��� Saprotu. Ja mums būtu bijis sekss, tu vēlāk varētu viņiem visu par to pastāstīt.

-��� Nē! Es to nedomāju tā. Es viņiem neko nebūtu stāstījis. Tā nav viņu darī�ana!

-��� Hmm. Ļauj man tikt skaidrībā. Nodarbo�anās ar seksu �autuvē pierādītu citiem, ka esmu orientēta uz pui�iem, pat ja viņi nemaz nezinātu, ka mums �autuvē bijis sekss, jo tu esi par daudz godprātīgs, lai bu�otos un vēlāk runātu par to.

-��� Ak, sasodīts, Rūdijs nomākti vērās grīdā. Es neizteicos precīzi. Protams, nebūtu viņiem stāstījis nenieka, bet nākamreiz, kad viņi par tevi palaistu muti, gvelzdami, ka esi lesbiete, frigida un nezin kas vēl, es varētu pamest uz viņiem līdzjūtīgu skatienu un izdarīt ko tādu, lai �aļi saprastu, ka pa�i nezina, ko runā.

-��� Kā noprotu, tad tu centies man saplēst drēbes un mani izvarot, rūpēdamies par manu labklājību, Lūsija atbildēja.

-��� Es necentos tevi izvarot! Kristus dēļ, nesaki to vārdu! Es domāju, ka tu ari esi iedegusies. Sasodīts, Lūsij! Ko tu gribi, ko lai es daru?

-��� Nekad vairs neizmēģini tādus trikus. Citādi nākamreiz es tev salauzī�u ne tikai degunu vien.

-Jauki. Es vairs neko tādu nedarī�u, ja vien to neuzsāksi tu. Vai ari� ja tu mainīsi domas.

Viņ� aizgāja no biroja un galu galā pārnāca strādāt pie viņas uz "Pēdējo iecirkni". Rūdijs ir sare�ģīts tips. Da�ā ziņā viņ� ir liels, skaists stulbenis, kas nespēj saistīties ne ar vienu sievieti, par kurām teicis, ka ir tajās neprātīgi iemīlējies (un, cik Lūsija zina, tad viņa alternatīvas demonstrē briesmīgi sliktas spriestspējas). Bet kā noziedznieku apka�rotājs viņ� ir tikpat apzinīgs un prasmīgs, cik viņa helikoptera pilote. Rūdijs nav savtīgs vai narcistisks. Viņ� reti dzer un nekad nelieto1 zāles, pat aspirīnu ne.

-��� Viens labums tur ir. Vēl tāpat sē�ot gultā, Rūdijs paskatījās Lūsijā. Kad plastikas ķirurgs laboja manu degunu, viņ� gāja vēl tālāk un nogrieza tam iedzimto kumpumiņu. Rūdijs uzmanīgi pieskārās �inai uz virsdegunes. Viņ� teica, ka man bū�ot ideāls romie�u deguns. Tie�i tā viņ� sacīja romie�u deguns.

Mazliet apmulsis, viņ� ieturēja pauzi.

-��� Kas īsti ir romie�u deguns?

37

Lūsija klauvē pie 511. istabas durvīm.

Uz durvju roktura karājas brīdinājums "Netraucēt", iek�ā skaļi skan televizors, klaudz zirgu pakavi, �auj iero�i. Izklausās, ka Rūdijs skatās vesternu. Patiesībā viņ� pieskata Roko.

-Jā! pēc brī�a no istabas atskan Rūdija balss.

Uz leju un pie mērķa, viņa atbild helikoptera �argonā, tad, pārlai�dusi skatienu hallei, izņem no kabatas lateksa cimdus un velk rokās.

Durvis paveras pietiekami plati, lai Lūsija varētu pa tām ieslīdēt, un viņa pati tās atkal aizdara. Rūdijs ari ir uzvilcis ķirurga cimdus, viņ� a�i pagrie� atslēgu, aiz�audams bultu. Lūsija novelk vējjaku un cie�i nopēta Roko Kagjano, viņa gļēvo, tuklo augumu un asinīm pieplū�du�ās acis. Viņa ielāgo istabā katru sīkumu. Pār krēslu pārmests Roko melnais ka�mira mētelis, kaktā uz paklāja, blakus nerūsējo�ā tērauda ledus spainītim, kas pilns ar ūdeni, nolikta plastmasas paplāte un tuk�a �ampanie�a pudele. Būtu vajadzīgas vairākas stundas, lai ledus pilnībā izkustu. Gulta ir karaliski plata, un tie�i tai pretī pie loga, kam nolaistas drapērijas, stāvs mazs stikla galdiņ� un divi krēsli. Uz tepiķa vairāki britu laikraksti. Varbūt viņ� nesen bijis Anglijā. Bet Roko nekad nav papūlējies iemācīties otru valodu. Avīzes viņ� varēja nopirkt jebkurā vietā pa ceļam.

Starp galdu un gultu novietoti ratiņi, kas domāti apkalpo�anai numurā; uz tiem nav nekā, tikai �etri nerūsējo�ā tērauda �ķīvju pār�segi. Kad Lūsija ierauga apgrauzto kaulu, cepta kartupeļa mizu, �ķīvi, uz kura pamesta izkususi sviesta piciņa, tuk�o maizes groziņu un stikla pokālu, pilnu ar novītu�iem salātiem, kokteiļa mērci, citrona �ķēlītēm un garneļu astēm, viņai gribot negribot nāk prātā Roko noliegu�ais tēvs Pīts Marino. Roko ir pilnībā nolocījis �okolādes kūku, no tās nav palicis nekas tikai triepumu pēdas no viņa pirkstiem.

-��� Man jāiet.

-��� Esi mana vie�ņa.

Viņa iesteidzas vannasistabā. Smirdoņa ir neizturama.

-��� Vai viņ� ir skaidrā? Lūsija jautā Rūdijam, atgriezusies no vannasistabas.

-��� Pietiekami.

-��� Tas dro�i vien ir gēnos.

-Kas?

-��� Tas, kā tēvs un dēls par sevi rūpējas, viņa paskaidro. Bet tas ari viss, kas viņam ar Marino kopīgs. Viņa vēr�as pie Roko: Apciemo ��ecinu, lai pārliecinātos, vai nevar dabūt da�us rezerves �aujamiero�us? Varbūt kādu munīciju, spridzekļus, elektroniku, parfīmus un modelētus apģērbus? Cik tālruņa rēķinu par kravām ir tavā portfelī?

Roko ļauni skatās uz sievieti, viņa uzmanību saista krū�u bedrīte.

-��� Paturi savas nolādētās acis pie sevis, Lūsija strupi saka, aizmir�susi par savu izskatu. Viņa aizpogājas un turpina iztaujā�anu. Varbūt kaut kur apkārt to lidinās tūksto�iem, vai ne, Roko?

Viņ� neko neatbild. Lūsija ievēro vēmekļus uz tepiķa starp viņa mel�najiem krokodilādas mokasīniem.

-��� Pienākusi reize rīstīties pa�am no saviem sūdiem, Roko. Viņa apsē�as uz gultas malas.

-��� Vai tev aiz piedurknes ir skābais gurķis vai arī tu vienkār�i esi laimīga, redzot mani? Rūdijs vaicā Lūsijai, nenovērsdams skatienu no Roko.

Lūsija atceras cīņas steku aiz blūzes piedurknes, izslidina to un noliek uz naktsgaldiņa. Istabā ir silts. Viņa paskatās uz termostatu un pārliecinās, ka Rūdijs noregulējis siltumu uz septiņdesmit �etriem grā�diem [10] . Vēl augstāka temperatūra izraisītu aizdomas. Siltuma plūsma kustina loga aizkarus istabas otrā pusē. Logs ir liels kā jau viesnīcas fasādes sienā. Roko skatās uz pistoli, viņa acis pildās asarām.

-��� Vai, vai, Lūsija nopū�as, tik zemisks un cietsirdīgs tips un tomēr tāds pink�ķis. Starp citu, tavs tēvs neraud. Viņa paskatās uz Rūdiju. Vai esi kādreiz redzējis Marino raudam?

-��� Nekad.

-��� Un to, ka viņ� ķēzītu biksēs?

-��� Nekad. Bet vai tu zini, ka Roko plānoja ielaist Marino galvā lodi, kad tas dotos savā zvejas braucienā? Redzi, tie�i tad, kad viņ� kā parasti stūrētu uz Bagsa ezeru.

Lūsijai trūkst vārdu. Pa viņas kaklu uz aug�u kāpj pietvlkums. Cerams, Marino neuzzinās, ka Lūsija un Rūdijs te ieradu�ies un varbūt izglābu�i viņam dzīvību. Roko vairs nekad nevienu neno�aus.

-��� Tu varēji nonāvēt savu tēvu jau pirms vairākiem gadiem. Kāpēc tie�i �ajā augustā? Lūsija jautā.

Viņa zina, kad Marino dodas savā ikgadējā braucienā.

Roko parausta plecus. Instrukcijas.

-��� No kā?

-��� No mana agrākā klienta. Viņam kārtojami rēķini.

-��� �ans Batists, Lūsija konstatē. Tātad jūs abi esat paliku�i tuvi. Tas ir aizkustino�i, jo, pateicoties viņam, tu mirsi.

-��� Es jums neticu! Roko iesaucas. Viņ� nemū�am� Es viņam esmu vajadzīgs.

-��� Kāda velna pēc? Rūdijs prasa.

-��� Ārpuses darbam, Roko atbild. Es vēl esmu viņa advokāts. Viņ� var nosūtīt man visu, ko grib. Var kontaktēties ar mani, kad grib.

-��� Ko viņ� tev sūta? Rūdijs jautā.

-Jebko. Viņam tikai jāuzraksta uz aploksnes Juridiskais pasts, un neviens nedrīkst atvērt. Tāpēc, ja viņ� grib nosūtīt vēstuli kādam, kas acīmredzami nav jurists, viņ� to dara ar manu palīdzību.

-��� Tātad vēstule, ko es saņēmu no viņa un kas tevi iznicināja, Roko, ari ir sūtīta ar tavu palīdzību? Lūsija jautā.

-��� Nē. Viņ� nekad nav sūtījis man vēstuli ar jūsu vārdu uz aploksnes. Es tās neveru vaļā. Pārāk riskanti. Ja viņ� kādreiz uzzinātu� Roko apklust, viņa skatiens ir kā sastindzis. Es neticu, ka viņ� jums sūtījis vēstuli!

-��� Mēs ta�u esam �eit, vai ne? Rūdijs saka. Kā citādi tas varēja notikt, ja �ādons nebūtu atsūtījis vēstuli un pastāstījis visu, ko mums vajadzēja zināt?

Roko klusē.

-��� Kāpēc lai viņ� gribētu nogalināt tavu tēvu? Lūsija negrasās aiz�mirst �o tematu. It īpa�i tagad? Kādi rēķini viņam kārtojami?

-��� Varbūt �anam Batistam viņ� nepatik. Man liekas, jūs to va�rētu uzskatīt par atvadu �āvienu. Roko īsu brīdi �ķiet pa�apmieri�nāts.

-��� Vai varu mirklīti paskatīties? Lūsija pastiepj roku pēc Rūdija pis�toles.

Viņ� izkrata aptveri un izņem lodi. Patrona iekrīt gultā. Lūsija to paņem, un Rūdijs pasniedz viņai koltu. Viņa tuvojas Roko un ar īk�ķi iebīda tuk�o patronu aptverē.

-��� Tavs tēvs man iemācīja braukt, viņa bezrūpīgi saka. Vai esi kādreiz redzējis tās viņa milzīgās kravas ma�īnas? Ar tām es mācījos braukt, kad vēl biju tik maza, ka man nācās sēdēt uz spilvena, kaut ari sēdeklis bija pacelts.

Viņa atvelk aizslēgu un notēmē pistoli starp viņa acīm.

-��� �aut ari man iemācija viņ�.

Viņa nospie� mēlīti.

Klikt.

Roko briesmīgi salecas.

-��� А! Lūsija iegrū� aptveri atpakaļ. Aizmirsu ta�u, ka tā nav pie�lādēta. Celies aug�ā, Roko!

-�� Jūs esat policisti. Viņa balss dreb bailēs un neticībā. Policisti nenogalina cilvēkus. Viņi to nedara!

-Es neesmu policists, Rūdijs saka Lūsijai. Varbūt tu esi policiste?

-��� Nē. Es arī neesmu policiste. Es �ajā istabā neredzu nevienu poli�cistu. Un tu?

-��� Kaut kādi CIP pusmilitāri operatīvie. Bet viņi jūs sūta uz Irāku, vai ne? Iznīcināt Sadāmu Huseinu. Es zinu, ko tādi kā jūs dara.

-��� Nekad neesmu bijusi Irākā. Kā ir ar tevi? Lūsija vaicā Rūdijam.

-��� Pēdējā laikā es ari ne.

-��� Televīzijā rāda vesternu.

Divi kovboji nokāpj no zirgiem. Viņu mutes kustības nav sinhronas, jo balsis dublētas poliski.

-��� Vēl beidzamā iespēja, Rūdijs saka Roko. Kur ir D�ejs Tālijs? Nemelo! Esmu apņēmies to uzzināt.

-��� Viņ� FIB akadēmijā ir klausījies liecinieku analīzes kursu, Lūsija joko. Bija kursa slavenība.

Roko gausi purina galvu. Tagad var skaidri redzēt, ka zinādams viņ� pastāstītu. Viņ� ir �inkstīgs gļēvulis, kas rūpējas tikai par sevi, un �obrīd ir vairāk nobijies no viņiem nekā no D�eja Tālija.

-��� Vienosimies. Mēs tevi nenogalināsim, Roko. Lūsija atdod pistoli Rūdijam. Tu izdarīsi pa�nāvību.

-��� Nē. Viņ� dreb, it kā sirgtu ar Parkinsona slimību.

-��� Tu esi vēsture, Roko, Rūdijs saka. Bēglis. "Sarkanais brīdinā�jums". Tu, vienalga, nekur nevari iet. Tevi saķers. Ja paveiksies, var�būt nokļūsi cietumā, dro�i vien Sicīlijā; man gadījies dzirdēt, ka tur neesot nekādas brīvdienas. Bet pats tu zini labāk. �ādoni tevi iznīcinās. Momentāni. Un, iespējams, ne tik humāni, kā tu pats vari izbeigt savu no�ēlojamo, smirdīgo dzīvi. Tūlīt pat.

Lūsija pieiet pie gultas un izņem no savas plecu somas apak�ējā nodalījuma aploksni. Tajā ir salocita papīra lapa.

-��� �e! Viņa to atver un pastiepj Roko.

Viņ� nepūlas tai pat pieskarties.

-��� Ņem. Tava "sarkanā brīdinājuma" kopija. Vēl silta. Tevi varētu interesēt.

Roko nereaģē. �ķiet, viņam nekustas pat acāboli.

-��� Ņem, Lūsija saka.

Roko paņem. "Sarkanais brīdinājums" briesmīgi dreb viņa rokā, bet papīrā iezie�as pirkstu nospiedumi mazs sīkums, par ko viņ� dro�i vien nav iedomājies.

-��� Tagad izlasi to skaļi. Man liekas, ir ļoti svarīgi, lai tu zinātu, kas tur teikts. Jo esmu pārliecināta, ka piekritīsi tev nav citas izejas, kā vien nonāvēties tepat uz vietas, �ajā jaukajā viesnīcas istabā, Lūsija saka.

Uz lapas aug�ējā labējā stūra ir Interpola kronis, protams, ko�i sar�kans. Skaidri saskatāma un viegli iegūta Roko fotogrāfija tāds egoists kā viņ� nekad nav vairījies no fotokameras, skandalozos tiesas proce�sos pārstāvēdams kriminālistus. Fotogrāfija uz "sarkanā brīdinājuma" uzņemta nesen, un tajā Roko izskatās tie�i tāds pats kā dzīvē.

-��� Lasi skaļi, Lūsija mudina. Laiks negaida, Roko.

-��� Identitātes detaļas. Balss viņam dreb, un viņ� noklepojas. Pa��reizējais uzvārds: Roko Kagjano. Vārds pēc dzim�anas: Pīters Roko Marino juniors.

Te viņ� ietur pauzi, acis pamirdz asaras. Roko ieko� apak�lūpā, tad turpina lasīt tālāk un tālāk, visu par sevi. Nokļuvis līdz tiesas infor�mācijai un uzzinājis, ka tiek meklēts par sicīlie�u un fran�u �urnālistu slepkavībām, paceļ acis pret griestiem.

-Jēzus, viņ� murmina, dziļi ievilkdams elpu.

-��� Tā tas ir, Lūsija apstiprina. Aresta orderis numur septiņi-divise�i-nulle par nabaga misteru Gvarino. Aresta orderis numur septiņidivi-se�i-viens par nabaga mesjē Leflēru. Izdots 2003. gada 24. aprīlī. Pirms divām dienām.

-��� Jēzus nolādēts Kristus.

-��� Tavs uzticamais klients �ans Batists, Lūsija atgādina.

-��� Gnīda, Roko murmina. Pēc visa, ko esmu darījis �ī nejaukā mēsla labā�

-��� Tas beidzies, Roko, ierunājas Rūdijs.

Viņ� nomet "sarkano brīdinājumu" uz galda.

-��� Kā noprotu, tad �ādoni var būt diezgan rado�i, saka Lūsija. Spīdzinā�anā. Atceries, cik ļoti D�ejam Tālijam patika sasaistīt cil�vēkus virvēs un viņus dedzināt? Dedzināt, līdz āda pārogļojās glu�i melna. Un �ie cilvēki tikmēr bija dzīvi, pie pilnas apziņas. Atceries arī, kā viņ� mēģināja tāpat nomocīt manu tanti, kamēr viņa nolādētā draugaļa Beva Kifina centās mani no�aut?

Roko novēr� skatienu.

Viņa pieiet tam da�us soļus tuvāk. Doma par to, kas gandrīz noticis ar viņas tanti, vilina atvēzt cīņas steku un sist Roko līdz nāvei. Viņa pamet skatienu uz naktsgaldiņu, kur tas stāv.

-��� Vēl viena laba iespēja ir noslīcinā�ana, viņa turpina.

Pie �iem vārdiem Roko saraujas. Nē, viņ� lūdzas.

-��� Atceries �ana Batista brālēnu Tomasu? Noslīcināts. Nav nekāda labā nāve. Viņa palūkojas uz Rūdiju.

Papildu piesardzībai Rūdijs ar palaga stūri rūpīgi noslauka koltu; viņa seja ir barga, acīs noteikta apņēmība, kas palīdz nobloķēt pēk��ņo empātijas vilni, ko viņ� sajūt pret Roko vienalga, cik nevērtīgs radījums viņ� būtu.

Rūdijs paveras Lūsijā, un īsu mirkli viņu skatieni saskaras kā divas dzirksteles.

Pa Lūsijas seju rit sviedri, matu �ķipsnas pielipu�as deniņiem. Viņa ir bāla, un Rūdijs zina, ka ikviens viņas dzedrais humors un skarbums ir māksloti, jo Lūsija spēlē vis�ausmīgāko lomu savā mū�ā.

Viņ� atvelk aizslēgu, kas patrontelpā ievieto lādiņu, un tuvojas Roko.

-��� Ar labo roku, vai piekrītat, partnere? Rūdijs mierīgi vēr�as pie Lūsijas.

-��� Piekrītu.

Viņa nenovēr� skatienu no Roko. Viņas rokas sāku�as drebēt, un viņa piespie� sevi domāt par D�eju Tāliju un viņa ļauno mīļāko Bevu Kifinu.

Tēli.

Lūsija iztēlojas sāpes tantes sejā, izkaisot pār ūdeņiem to, ko uzska�tīja par Bentona Vestlija pelniem. Lūsijas smadzenes it kā ieslīd galvas�kausā. Viņa nekad nav cietusi no jūras slimības. Dro�i vien tad sajūta ir līdzīga.

-��� Vari izvēlēties, viņa saka Roko. Kā jau teicu. Tu vari mirt tūlīt un bez sāpēm. Nekādas spīdzinā�anas. Nekādas dedzinā�anas. Nekā�das slīcinā�anas. "Sarkanais brīdinājums" tiks atrasts turpat, kur tu to nometi, tava pa�nāvība būs pilnīgi saprotama. Vai ari vari doties no �ejienes prom, pats nezinādams, kad izlaidīsi garu un kādus murgus pārcietīsi, kad �ādoni tevi dabūs rokā. Un viņi tevi dabūs.

Viņ� pamāj ar galvu. Zināms, ka dabūs. Tas ir skaidrs.

-��� Pastiep labo roku, Rūdijs liek Roko.

Roko atkal izbola acis pret griestiem.

-��� Redzi? Es ieroci turu. Es tev palīdzē�u, Rūdijs turpina viegli un vienaldzīgi, sviedriem pilot uz tepiķa.

-��� Pārliecinies, lai stobrs ir vērsts uz aug�u, Lūsija saka, domādama par bezgalvainā nacista galvu.

-��� Tā, Roko. Dari, ko lieku. Tas nesāpēs. Tu to pat nemanīsi.

Rūdijs pieliek stobru Roko labajiem deniņiem.

-��� Uz aug�u, Lūsija vēlreiz atgādina.

-��� Tava plauksta aptver spalu, un mana plauksta tavējo plaukstu.

Roko aizver acis, un viņa roka lēkā aug�up lejup. Viņ� aptver spalu ar saviem mazajiem, resnajiem pirkstiem, un Rūdija lielā, stiprā plauksta nekavējoties saspie� viņējo.

-��� Man tev jāpalīdz, jo tu nevari noturēt ieroci mierā, Rūdijs saka. Tu neie�autu taisni, un tas būtu neglīti. Un es ta�u nevaru ļaut tev ieroci turēt pa�am vien, vai ne? Tad jau man jābūt stulbam, Rūdija balss tagad ir rāma. Redzi, nav nemaz tik grūti. Tagad piespied stobru cie�i sev pie deniņiem.

Roko rīstās, viņa krūtis cilājas. Viņ� sāk hiperventilēties.

-��� Uz aug�u, Lūsija saka vēlreiz, domādama par bezgalvainā nacista galvu un cenzdamās neskatīties uz Roko pusi.

Viņ� �ūpojas savā krēslā, sekli tverdams pēc elpas, viņa seja ir zili pelēka, acis cie�i aizmiegtas. Rūdija cimdotais pirksts nospie� mēliti.

Ierocis iz�auj ar skaļu pauk�ķi.

Roko ar visu krēslu krīt atpakaļ. Viņa galva piezemējas uz britu laik�rakstiem, kas izkaisīti pa tepiķi, seja pagriezta pret logu. Asinis, kas �ļācas viņam no deniņiem, izklausās pēc teko�a ūdens. �āviena dūmi gaisu dara sīvu.

Rūdijs pietupjas un pabā� Roko ļengano labo roku ar pistoli viņam zem krūtīm. Visi pirkstu nospiedumi vai daļējie nospiedumi, kurus atradis uz zilā tērauda kolta, piederēs Roko.

Lūsija paver logu spraugā, ne platākā par trim collām, un norauj sev cimdus, kamēr Rūdijs piespie� divus pirkstus Roko Kagjano miega artērijai. Pulss vāji sitas, tad apstājas. Rūdijs pamāj Lūsijai un pieceļas. Pavandljies �aketes kabatā, viņ� izvelk vācu sinepju burku. Vākā izdurti caurumi, un iek�pusē pa stiklu rāpo līķu mu�as, barodamās no pūsto�as gaļas paliekām, ar ko tika ievilinātas gūstā aiz poļu restorāna pie atkri�tumiem pieblīvētām tvertnēm.

Viņ� atver burku un sakrata to. Izlido vairāki du�i letarģisku mu�u, tās sīkdamas riņķo ap lampām un sitas pret apgaismotajiem kupoliem. Sajutu�as feromonus un vaļēju brūci, tās, rijīgi dūkdamas, metas tie�i pie Roko nekustīgā ķermeņa. Līķu mu�as, visparastākie no maitēdājiem kukaiņiem, nosē�as uz viņa asiņainās sejas. Vairākas nozūd pavērtajā mutē.

Bostonā ir tikai astoņi vakarā.

Pīts Marino sē� lidostā pie izejas uz lidma�īnu, ēd �okolādē mērcētas sālsstandziņas un klausās jau otro aizbildino�o paziņojumu, kas sola, ka viņa lidma�īna izlidos vēl pēc vienas nelielas aizkavē�anās tikai divām stundām un desmit minūtēm. Tas atskan pēc iepriek�ējās lido�juma atlik�anas reizes, kas viņu jau noturējusi Ļogana lidostas dro�ībā stundu un divdesmit piecas minūtes pēc sarakstā minētā pacel�anās laika.

Sūdu bū�ana! Marino ierēcas, nebēdādams, ka viņu kāds varētu dzirdēt. Patlaban es varēju būt jau galā!

Reti viņam gadās tāda laika pārpilnība, lai prātā pārskrietu savu dzīvi, un, domādams par Bentonu, viņ� cīnās ar bēdām un niknumu, koncentrēdamies uz Bentona fizisko stāvokli un smago, vīri�ķo augumu. Viņ� izskatās pat labāk nekā citkārt, Marino nomākti sprie�. Kā tas iespējams pēc se�iem gadiem, kas līdzinās ieslodzījumam viesnīcā? Marino nespēj to aptvert. Paņēmis �okolādes kūciņu no Geinsvilas "Gardo saldo ēdienu" groziņa, kas patrāpījies lidostas dāvanu kioskā, viņ� sāk prātot, kā būtu, ja atstātu darbu pie Lūsijas vienkār�i tāpēc, lai vairs nemedītu gangsterus. Tie ir kā prusaki. Nospied vienu, un tā vietu ieņem pieci citi. Varbūt Marino varētu doties zvejā, varbūt kļūt par profesionālu ķegļu spēlmani (reiz viņ� gandrīz ieguva perfektu pun�ktu skaitu), atrast sev kādu jauku sievieti un uzcelt me�ā būdu.

Kādreiz, ļoti sen, ari Marino tika apjūsmots, un spogulis viņu nenīda. Sievietes ari vīrie�i, viņ� domā samulsis un ar riebumu skatās uz Bentonu un tiko pēc viņa. Marino ir pārliecināts par to. Bentons ir neat�vairāms, turklāt glīto ārieni papildina prāts un ietekmīgais FIB statuss vai, precīzāk izsakoties, agrākais FIB statuss. Marino atmet atpakaļ sirmo matu �ķipsnas un pēk�ņi atskārst, ka cilvēki vairs netiekas ar Bentonu, nezina viņa īsto vārdu un neapjūsmo agrāko FIB karjeru. Viņ� ir miris. Toms jeb nekas. Tas, ka Skarpetai tik ļoti var pietrūkt Bentona, rada Marino nejaukas sāpes kaut kur sirds apvidū un iegrū� viņu vēl dziļākā izmisumā. Viņ� dziļi cie� viņas dēļ. Viņ� dziļi cie� sevis dēļ. Ja nomirtu viņ�, viņa sērotu, bet ne mū�īgi. Viņa nekad nav bijusi viņā iemīlējusies un nekad nebūs, viņa negrib savā gultā �o resno, spalvām noaugu�o ķermeni.

Marino ieklīst vēl vienā dāvanu veikalā un paņem no kaudzītes uz grīdas �urnālu par sportu, kas viņam ir tikpat sve�s kā senebreju valoda. �urnālu sauc "Vīrie�u Treniņ�", uz vāka skaists, jauns vīrietis, kas izskatās kā izcirsts no gluda akmens. Viņ� laikam noskuvis visu ķermeni, izņemot galvu, un iedegu�o ādu nospodrinājis ar eļļu. Marino atgrie�as tuvējā sporta bārā, pasūta vēl vienu izlejamo Budvveiser, atrod savu agrāko galdiņu, notrauc no tā picas drupa�as un noliek �urnālu, nezin kāpēc baidīdamies to atvērt. Beidzot viņ� saņem drosmi, bet �ur�nāla slidenais vāks pielip pie galda.

-��� Hei! Marino uzsauc bārmenim. Vai �ajā zaņķī kāds kādreiz slauka galdus?

Bārā visi blen� uz Marino.

-��� Tikko samaksāju par �o ūdeņaino �ļurgu trīs piecdesmit, bet galds tik pretīgs, ka �urnāls pielīp pie tā.

Bārā visi blen� uz Marino un viņa �urnālu. Vairāki jauni vīrie�i vīps�nādami piebiksta cits citam. Sakaitinātais bārmenis, kam vajadzētu būt astoņkājim, lai paspētu izpildīt visus pasūtījumus, pagrū� Marino mitru bāra dvieli. Viņ� noslauka galdiņu un met dvieli atpakaļ, gan�drīz trāpīdams pa galvu kādai pavecai sievietei. Viņa izklaidīgi malko baltvīnu. Marino sāk �ķirstīt �urnālu. Varbūt nav par vēlu labot savu vīri�ķīgo stāju, iegūt muskuļus, ar ko di�oties kā pāvam ar asti. Zēna gados Ņūd�ersijā viņ� trenējās, pievilkdamies pie stieņa, uzspiezdamies un maniakāli atkārtodams vingrinājumus ar svaru stieņiem, ko pats bija konstruējis no izded�u blokiem un slotaskātiem. Viņ� cilāja ma�īnu pakaļgalus, lai trenētu muguru un bicepsus, veļas grozus, pilnus ar ķie�ģeļiem, vienlaikus tupdamies, celdamies un skriedams aug�up lejup pa kāpnēm. Viņ� boksējās ar veļu, kas �uva uz auklas, vienmēr darīdams to vējainās dienās, kad apģērbi un audekli cīnījās pretī.

-��� Pīter Roko! Beidz kauties ar veļu! Ja nometīsi to dubļos, pa�am vajadzēs mazgāt!

Māte pavīdēja aiz durvju aizkara kā neskaidrs siluets; iespiedusi rokas sānos, viņa pūlējās sataisīt bargu balsi, bet dēls tikmēr ar labo āķi me�onīgi norāva no knaģiem tēva slapjo apak�veļu un aizlidināja tuvākajā krūmā. Kad Marino paaugās, viņ� ievīstīja dūres lupatās un neganti dauzīja vecu matraci, ko turēja palienamā vietā zem mājas. Ja matraci būtu iespējams nogalināt, �is bija miris jau tūksto� rei�u. Atstutētam pret lieveni, matracim beidzot saplīsa trinītis un putuplasta pildījums ar katru sitienu aizvien vairāk sadalījās. Marino rakņājās pa kaimiņu atkritumu kaudzēm, meklēdams izmestus matra�us, un cīnījās ar saviem traipainajiem, trulajiem pretiniekiem tā, it kā ienīstu tos par kādu nepiedodamu apgrēko�anos pret viņu.

-��� Ko tu centies pieveikt, mīlulīt? māte vaicāja kādu pēcpus�dienu, kad viņ�, sviedriem pilot un nogurumā drebēdams, atrāva ledus�skapja durvis, lai paņemtu ledusūdeni, kas alla� tur glabājās. Nedzer no visas krūzes! Cik rei�u man jāsaka? Vai zini, kas ir mikrobi? Tie ir mazi, nejauki kukainī�i, kas ielien no tavas mutes tie�i krūzē. Tas nekas, ka nevari tos redzēt. Tāpēc tie nav mazāk īsti, tie pa�i, no kuriem tu un visi citi dabū gripu, bērnu trieku, un beigu beigās dzelzs plau�as, un�

-��� Bet tētis dzer no visas krūzes.

-��� Labi.

-��� Kas labi, mammu?

-��� Nu, tas nekas. Laikam viņam nav to mazo, nejauko kukainī�u, kas līstu no viņa tāpat kā no citiem, jo viņ� ir mājas vīrietis. Laikam viņam nevajadzēs to �urkas asti, kas beidzas dzelzs plau�ā.

-��� Ar ko tu karo, kad dauzi tos matra�us? Dauzi, dauzi un dauzi. Tu vienmēr cīnies.

Marino nopērk vēl vienu alu un mierina sevi ar domu, ka vīrie�u modeļi sporta �urnālā nav cīkstoņi, jo ir cieti kā krami. Viņi nelēkā un neboksējas. Viņi nedara neko, tikai cilā dzel�us, pozē fotogrāfiem un indē sevi ar steroīdiem. Tomēr Marino neiebilstu, ja arī viņam būtu tāds vēders, kas izskatās kā moguls uz slēpēm; viņ� daudz ko dotu, lai mati atgrieztos uz galvas un nemitīgi nepārceļotu uz citām ķermeņa daļām. Viņ� smēķē un malko alu; no televizora, kas uzgriezts par skaļu, dzirdama basketbola bumbas driblē�ana, kurpju �īkstē�ana un pūļa klaigas. A�i pār�ķīris vēl da�as lappuses, viņ� pamana dzimumtieksmi uzbudino�u un efektivitāti uzlabojo�u līdzekļu reklāmas, aicinājumus uz mīlē�anās ballītēm un striptīza volejbolu.

Sasniedzis vidus atvērumu ar pievilcīgiem vīrie�iem, kuri nav spal�vaini un kuriem ir gurnauti un tīkliņa īsbikses, viņ� aizcērt �urnālu ciet. Biznesmenis, kas sē� vienu gabaliņu tālāk, pieceļas un dodas uz bāra otru galu. Marino nesteigdamies izdzer alu, pieceļas un no�āvājas. Cilvēki bārā vēro, kā viņ� pieiet pie biznesmeņa un uzmet �urnālu virsū viņa Wall Street Journal.

Piezvaniet man, Marino saka, piemiegdams aci, un nesteidzīgi atstāj bāru.

Kad Marino atgrie�as pie izejas uz lidma�īnām, viņ� ir īgns un impulsīvs.

Lidojums laikapstākļu dēļ ir atlikts uz vēl vienu stundu. Un piepe�i viņam negribas doties mājās pie Triksijas, no rīta piecelties un apjēgt, kas noticis Bostonā. Domas par savu mazo mājiņu ar nojumi automa��īnai un strādnieku rajonam raksturīgo apkaimi nomāc garastāvokli, radot sarūgtinājumu un vēlmi cīnīties. Ja vien viņ� varētu identificēt ienaidnieku. Tam, kāpēc viņ� turpina dzīvot Ri�mondā, nav jēgas. Ri�monda ir pagātne. Arī tam, kāpēc viņ� ļāva Bentonam sevi aizraidīt, nav jēgas. Viņam neparko nevajadzēja iet prom no Bentona dzīvokļa.

Vai jūs zināt, ko nozīmē laikapstākļu dēļ? Marino jautā jaunai, sarkanmatainai sievietei, kas sē� viņam blakus un vīlē nagus.

Ir divas nepieklājības, ko Marino organiski nepanes, publiska pir�ana un manikīra piederumu skrap�ķē�ana, ko pavada nagu putekļi.

Vīlīte turpina steidzīgi skrap�ķēt.

-�� Tas nozīmē, ka viņi vēl nav izspriedu�i, vai nebūtu laiks izkustināt mūsu pakaļas no Bostonas. Saprotat? Nav ieradu�ies pietiekami daudz pasa�ieru, lai lidojums atmaksātos. Viņi zaudē naudu, nekur nebrauc un vainu uzveļ kaut kam citam.

Vīle sastingst, un sieviete pārlai� skatienu tuk�ajiem plastmasas sēdekļiem, kuru te du�iem.

-��� Varat te nīkt visu nakti, Marino turpina, vai nāciet, sameklē�sim kopīgi kādu istabu motelī.

Pēc īsa mulsuma mirkļa viņa pieceļas un sapīkusi iet prom.

-��� Nekauņa, sieviete nosaka.

Marino smaida, pieklājība atjaunota, viņa garlaicība remdēta, lai arī tikai uz kādu bridi. Viņ� nedomā gaidīt lidojumu, kas varbūt nekad arī nenotiks, bet tad atkal iedomājas par Bentonu. Galvā sakāpj dusmas un paranoja. Viņu vēl cie�āk apņem bezspēcības un noraidījuma izjūta, smacējot depresijā, kas apstādina domas un nogurdina, it kā viņ� die�nām ilgi nebūtu gulējis. Viņ� nespēj to izturēt. Viņ� neizturēs. Kaut varētu piezvanīt Lūsijai, ta�u viņ� nezina, kur viņa atrodas. Viņa nav teikusi neko vairāk, kā vien to, ka jākārto kaut kādas darī�anas, kuru dēļ jādodas ceļojumā.

-��� Kādas darī�anas? Marino bija jautājis.

-��� Vienkār�i darī�anas.

-��� Da�reiz es brīnos, kāpēc, ellē, pie tevis strādāju.

-��� Es it nemaz par to nebrīnos. Man tāda doma prātā nav nā�kusi, Lūsija teica pa tālruni no sava Manhetenas biroja. Tu mani dievini.

Izgājis no Ļogana lidostas, Marino aptur Kembrid�as taksometru, nostājas tam priek�ā, izplezdams rokas; viņ� ignorē taksometru gaidī�tāju rindu un du�iem noguru�o, nelaimīgo cilvēku tajā.

-��� Uz krastmalu, viņ� saka �oferim. Ap to vietu, kur airētāju klubs.

Arī Skarpeta nezina, kur ir Lūsija.

Viņas māsasmeita neatsaucas ne pa mājas, ne mobilo tālruni un nav atbildējusi uz daudziem peid�era ziņojumiem. Skarpeta nevar pie�kļūt Marino un pat nedomā zvanīt Rozai un stāstīt par vēstuli. Viņas sekretāre jau tā par daudz satraucas. Skarpeta sē� uz gultas un domā.

Savā suņa gaitā atlēk�o Billijs un noguļas tie�i tādā atstatumā, lai viņa varētu to aizsniegt, ja gribētu apmīļot, un viņa grib.

-���� Kāpēc tu vienmēr sēdi no manis tik tālu? viņa vaicā sunim, pasniegdamās noglaudīt tā mīkstās, nokāru�ās ausis. A, saprotu. Man jāmaina poza un jāpievirzās tev tuvāk.

Viņa to dara.

-��� Zini, tu esi ļoti apņēmīgs suns.

Billijs nolaiza viņai roku.

-��� Man uz da�ām dienām jāaizbrauc no pilsētas, viņa tam stāsta, bet Roza par tevi labi rūpēsies. Varbūt tu paliksi viņas mājā un viņa tevi vedis uz pludmali. Tāpēc apsoli neuztraukties par manu aizbrauk��anu.

Billijs par to nekad neuztraucas. Vienīgais iemesls, kāpēc suns skrien �urp, kad viņa dodas ceļā, ir vēlme pabraukāties ma�īnā. Viņ� labprāt vizinātos vai cauru dienu, ja rastos tāda iespēja. Skarpeta vēl�reiz uzspie� Lūsijas numuru. Pa telefonu divdesmit �etras stundas dienā un septiņas dienas nedēļā atbild dzīvs, nomodā eso�s cilvēks, kaut ari darba laiks birojā būtu beidzies. �onakt ir Zaķa Manhema kārta.

-��� Labi, Zak, viņa runā bez aplinkiem. Diezgan nelāgi, ka tu man negribi stāstīt, kur ir Lūsija�

-��� Nav jau tā, ka es negribētu�

-��� Ir gan, viņa pārtrauc. Tu zini, bet negribi teikt.

-��� Zvēru pie Dieva, ka nezinu, Manhems atbild. Redziet, ja es zinātu, tad piezvanītu uz viņas starptautisko mobilo tālruni un vismaz pateiktu, lai viņa piezvana jums.

-��� Tātad viņa paņēmusi līdzi starptautisko tālruni. Tad jau izbraukusi no valsts?

-��� Viņa vienmēr nēsā līdzi �o tālruni. Ar to var fotografēt, uzņemt video un pievienoties internetam. Viņai ir jaunākais modelis. Ar to var gatavot picu.

�obrīd Skarpetai nekas ne�ķiet smieklīgi.

-��� Es mēģināju zvanīt pa mobilo. Viņa neatbild, lai kur arī būtu �ajā vai kādā citā valstī. Un kas noticis ar Marino? Par viņu arī neko nedrīkstat stāstīt?

-��� Neesmu ar viņu runājis jau dienām, Manhems saka. Nē, es nezinu, kur ir Marino. Vai viņ� arī neatbild ne pa tālruni, ne peid�eru?

-Nē.

-��� Gribat man pielietot melu detektoru, Doka? -Jā-

Manhems smejas.

-��� Labi, es lieku nost. Esmu par daudz nogurusi, lai tā turpinātu visu nakti, Skarpeta saka, berzēdama Billija vēderu. Tiklīdz kāds no viņiem dod ziņu, sakiet, lai tūlīt piezvana man. Tas ir steidzami. Tik steidzami, ka man rit jālido uz Ņujorku.

-��� Ko? Vai jums draud briesmas? Manhems satraucas.

-��� Negribu to tagad apspriest, Zak. Briesmas man nedraud. Arlabunakti!

Viņa aizslēdz guļamistabas durvis, noregulē modinātāju un noliek uz naktsgaldiņa pistoli.

42-

Marino nepatīk taksometra �oferis, un viņ� jautā, no kurienes �is esot.

-��� No Kabulas.

-��� Kur tā Kabula atrodas? Marino jautā. Es zinu, kurā valstī, (viņ� nezina), bet neatceros precīzu ģeogrāfisko novietojumu.

-��� Kabula ir Afganistānas galvaspilsēta.

Marino cen�as iztēloties Afganistānu. Prātā nāk vienīgi diktatori, teroristi un kamieļi.

-��� Un ko jūs tur darāt?

-���� Vairs neko. Es dzīvoju �eit. Taksista tum�ās acis spogulī lūko�jas uz Marino. Mana ģimene strādāja vilnas fabrikā, un es �eit ierados pirms astoņiem gadiem. Jums jāaizbrauc uz Kabulu. Tā ir ļoti skaista. Apmeklējiet vecpilsētu. Mani sauc Bāburs. Ja jums būtu vēl kādi jautājumi vai vajadzīgs taksometrs, piezvaniet uz manu kom�pāniju un prasiet pēc manis. Viņ� pasmaida. Tumsā pamirdz balti zobi.

Marino jūt, ka taksists viņu velk uz zoba, ta�u nesaprot joku. Pie saules aizsargstikla pasa�iera pusē piestiprināta �ofera identifikāci�jas karte, Marino nesekmīgi mēģina to izlasīt. Redze vairs nav tāda kā agrāk, tomēr viņ� nevēlas valkāt brilles. Lai gan Skarpeta mudina, viņ� atsakās ari no lāzera ķirurģijas, nelokāmi apgalvodams, ka tā viņu padarī�ot aklu vai sabojā�ot frontālo daļu.

-��� �is ceļ� neizskatās pazīstams, Marino komentē savā parastajā, īdzīgajā tonī, redzēdams, ka logam garām slīd nepazīstamas ēkas.

-��� Mēs braucam pa īsāko ceļu gar ostu, garām kuģu piestātnēm un tad pa dambi. Ļoti skaisti skati.

Marino paliecas uz priek�u cietajā sēdeklī, izvairīdamies no atspe�res, kas, �ķiet, apņēmusies izlauzties no vinila polsterējuma un iztais�nojoties iedurties viņa kreisajā sē�as muskulī.

-��� Tu brauc uz ziemeļiem, tu, Muhameda sala�ņa! Varbūt es neesmu no Bostonas, bet zinu, kur ir krastmala, un tu neesi pat sasodītās upes īstajā pusē!

Taksists, kur� sevi sauc par Bāburu, pilnīgi ignorē pasa�ieri un tur�pina ceļu pa savu mar�rutu, omulīgi vērsdams uzmanību uz apkārtē�jiem skatiem Safolkas grāfistes cietumu, Masa�ūsetsas vispārēja tipa slimnīcu un �rineru Apdegumu centru. Kad viņ� izlai� Marino uz Storrova ceļa, prāvu gabalu no Bentona Vestlija daudzdzīvokļu mājas, skai�tītājs rāda 68 dolārus un 35 centus. Marino ar plecu atver durvis un nomet uz priek�ējā sēdekļa saburzītu viena dolāra banknoti.

-��� Jūs esat man parādā se�desmit septiņus dolārus un trīsdesmit pie�cus centus, taksists taisno un gludina dolāra banknoti sev uz kājas. Es pasauk�u policiju!

-��� Bet es no tevis izsitī�u sūdu! Un tu neko nevarēsi darīt, jo neesi legāls, vai ne? Parādi man savu zaļo karti, draudziņ, un vai zini es pats esmu policists, man padusē ir piesprādzēta pistole. Viņ� paņem kabatas portfeli un paspīdina �etonu, ko pēc atvaļinā�anās nav atdevis Policijas departamentā.

Viņ� sameloja, ka to pazaudējis.

Riepām kaucot, taksists brā�as prom, pa atvērto logu izkliegdams lamuvārdus. Marino dodas uz Longfello tilta pusi, tad nogrie�as uz dienvidaustrumiem un soļo pa to pa�u ietvi, kur pirmīt bija gāju�i abi ar Bentonu. Gāzes lampu gaismā viņ� pa apkārtceļu iet uz Pinkneju un Reveru, nepārtraukti ieklausīdamies un pētīdams apkārtni, lai pārlieci�nātos, ka neviens neseko, tāds viņam paradums. Marino nedomā par �ādonu karteli. Viņ� uzmanās no parastajiem ielu pankiem un ārprā�tīgajiem, kaut ari nav dzirdējis, ka �ajā Bekonhilas rajonā tādi būtu.

Kad nāk redzama Bentona māja, Marino ievēro, ka 56. dzīvokļa logi ir tum�i.

-��� Nolāpīts, viņ� �ķendējas un nomet cigareti, nepapūlēdamies apdzēst.

Bentons būs devies vēlīnās pusdienās, varbūt ari vingrot vai uz jogas nodarbībām. Bet tas neliekas ticami, un Marino ar katru soli krūtīs aug satraukums. Viņ� sasodīti labi zina, ka Bentons iziedams atstātu degam gaismu. Viņ� negribētu atgriezties pilnīgi tum�ā mājā vai dzīvoklī.

Kāpt pa kāpnēm uz piekto stāvu ir vēl grūtāk nekā iepriek�ējā reizē, jo adrenalīns un izdzertais alus dzen saspringto sirdi tādos joņos, ka viņ� tikko spēj paelpot. Sasniedzis 56. dzīvokļa durvis, Marino sāk tās rībināt. No iek�as nenāk ne skaņa.

Viņ� sit vēl stiprāk un sauc: Ei, Tom!

Lūsija iedarbina mersedesu un piepe�i necaurredzamajā tumsā paskatās uz Rūdiju.

-��� Ak, mans Dievs! Nespēju tam noticēt! Viņa iesit ar dūri pa stūri, nejau�i iedarbinādama tauri.

-��� Kas tas! Rūdijs salecas, iztrūcies un piepe�i noskaities. Ko, ellē, tu dari!

-��� Mans cīņas steks. Nolādēts maita! Es to atstāju istabā uz nakts�galdiņa. Uz tā ir mani pirkstu nospiedumi, Rūdij.

Kā viņa varēja pieļaut tik stulbu kļūdu? Viss gāja pēc plāna, līdz viņa kļuva nevērīga un nepamanīja rupju misēkli tādu, kas parasti iegā� cilvēkus. Motors klusi rūc tum�ās ielas malā, un ne Lūsija, ne Rūdijs īsti nesaprot, ko iesākt. Viņi ir brīvi. Viņi ir to paveiku�i. Neviens viņus nav redzējis ne viesnīcā, ne tās tuvumā, un nu vienam no viņiem jādodas atpakaļ.

-��� Piedod, Lūsija �ukst. Esmu nolāpīta muļķe, viņa sodās. Tu paliec �eit.

-��� Nē. Par to gādā�u es. Rūdija bailes pārvēr�as vieglāk vadāmā niknuma emocijā, un viņ� pūlas pārņemt iniciatīvu.

-��� Es saputroju, man arī jāizlabo. Viņa atgrū� ma�īnas durvis.

Beva Kifina pārlai� pirkstus plauktam un lētām acetāta biksītēm un krū�turiem.

Sievie�u veļas nodaļa Wal Mart veikalā ir blakus dekoratīvajam dizai�nam un mākslinieciskajiem rokdarbiem un tie�i pretī vīrie�u sporta kur�pēm; �o veikala nodaļu Beva apmeklē bie�i. Tomēr viņa ir pārliecināta, ka pārdevēji zilajās, lētajās vestēs ar piestiprinātām uzvārdu plāksnītēm viņu nepazīst. Tas ir darbs, kurā cilvēki ir noguru�i, aizmiglotām acīm, tāpēc nepievēr� lielu uzmanību tādiem ikdieni�ķa paskata ļautiņiem kā Beva, ko piesaista lēti pirkumi nocenoto pre�u veikalā, kas atvērts divdesmit �etras stundas diennakti un septiņas dienas nedēļā.

Bevas iztēli aizrauj sarkans me�ģīņu krū�turis, un viņa pēta lie�lumus, meklēdama 38D. Ieraudzījusi melnu, viņa to aizgrū� aiz sava tum�i zaļā lietusmēteļa piedurknes. Krū�turim seko divi pāri lielizmēra bikini piegriezuma biksī�u. Zagt veļu un citas lietas, kam nav dro�ī�bas sensoru, ir vieglāk par vieglu. Viņa brīnās, kāpēc tā nerīkojas visi. Bevai nav bail no sekām. Kad viņa iecer kādu noziegumu vienalga, cik nopietnu, smadzeņu priek�ējās daivas nedod nekādus trauksmes signālus. Viņas radara ekrānā nāk un iet iespējas, da�as lielākas un spo�ākas par citām, piemēram, tā sieviete, kas tikko iegājusi dekoratīvā dizaina un māksliniecisko rokdarbu nodaļā un interesējas par tambo�rētām me�ģīnēm.

Doma par tik stulbu mājas vaļasprieku Bevu pilda ar nicinājumu, un viņa tūlīt pat secina, ka pievilcīgā, d�insos un gai�zilā �aketē tērptā blondīne ir naiva.

Jērs.

Beva turpina rakņāties veļas kaudzē, ar katru aizrito�o sekundi viņas radara mērķis ievizas ko�āk, viņas delnas kļūst miklas.

Sieviete iemet savos ratiņos krāsaina diega �ķeteres, tamborēta ērgļa paraugu un karogu. Tātad viņa ir patriotiska, Beva domā. Varbūt viņai armijā ir vīrs vai draugs, varbūt kritis, varbūt vēl Irākā. Sievietei ir vismaz trīsdesmit pieci gadi, varbūt jau visi �etrdesmit. Varbūt viņas vīrietis dien nacionālajā gvardē.

Ratiņi ripo uz priek�u, tie tuvojas.

Beva sao� odekolonu. Smar�a ir nepazīstama un, iespējams, dārga. Sievietei slaidas kājas, laba stāja. Viņa nodarbojas ar fizkultūru. Viņas rīcībā ir brīvs laiks. Ja viņai ir bērni, viņa noteikti var atļauties pieņemt kādu, kas par tiem rūpējas, kamēr pati rik�o uz sporta nodarbībām vai frizētavas salonu.

Beva pēta papīra lapeli, iepirk�anās sarakstu, izlikdamās, ka neie�vēro sievieti, kura apstājas ejā, skatīdamās tie�i uz veļas kaudzi. Viņa grib, lai viņas vīrietis ir laimīgs.

Jērs.

Glīta paskata. �

Ap viņu ir gaisotne, kas Bevai asociējas ar inteliģenci.

Viņa jūt, kad cilvēki ir gudri. Tiem nav jāsaka ne vārds, jo runā viss cits. Sieviete stumj ratiņus tie�i pie kaudzes, nav pat pēda līdz vietai, kur stāv Beva, un parfīms ielodā Bevas sinusos, ieurbjas viņas galvaskausa iek�ienē, un viņas uzmanība saasinās, kad sieviete atvelk �aketes rāvējslēdzēju, izvēlas no kaudzes caurspīdīgu, sarkanu krū�turi un paceļ to pie stingrajām, apjomīgajām krūtīm.

Ienaids un skaudība elektrizē ik nervu un muskuli Bevas matronas ķermenī, uz viņas aug�lūpas izspie�as auksti sviedri. Viņa slāj vīrie�u sporta apavu virzienā, bet sieviete tikmēr zvana pa mobilo tālruni. Zvana vairākas sekundes.

Mīļumiņ, viņa melodiski, laimīgi saka. Vēl tepat. Zinu. Tik lie�liska vieta. Viņa smejas. Wal Mart, kas neatrodas Akadijā, man patīk labāk. Viņa smejas atkal. Labi, ja esi pārliecināts, ka neiebildīsi.

Viņa izstiepj kreiso roku un, atlocījusi piedurkni, skatās pulkstenī; tādus valkā skrējēji. Beva bija gaidījusi kaut ko smalkāku.

Kad Lūsija tuvojas "Radisona" viesnīcai, ��ecinas ielās rasina viegls, miglai līdzīgs lietutiņ�.

�oreiz viņai nav jāgaida, kad reģistratore atstās galdu. Priek�telpa ir tuk�a. Viņa iet iek�ā vienaldzīgā, bet naskā solī un dodas uz liftiem. Pirksts jau grasās spiest lifta pogu, kad durvis pa�ķiras un pa tām, uzgrūzdamies viņai, izstreipuļo stipri iereibis vīrietis.

-��� Pie-dodiet! viņ� skaļi saka, izbiedēdams Lūsiju un izsizdams no sliedēm.

Ko darīt? Ko darīt?

-���� Nē, vai jūs nebūsiet lielākais jaukumiņ�, ko jebkad esmu redzē�jis!

�ie vārdi izveļas tik smagi, it kā vīrie�a muti būtu sastindzinājis lidokaīns [11] , un viņ� gandrīz kliedz, glūnēdams uz Lūsiju un nopētīdams to, sākot no matiem un krū�u bedrītes līdz pat satina kovbojzābakiem. Viņ� pavēsta, ka 301. istabā pilnā sparā ejot vaļā svinības un viņai jānāk uz tām. Viņ� gvel� un gvel�. Cik skaista un seksīga viņa ir, turklāt acīm�redzot amerikāniete, bet viņ� esot no �ikāgas, nesen pārcelts uz Vāciju, vientuļ�, �ķīries no sievas, kas, protams, ir maita.

Reģistratore steidzas atpakaļ uz priek�telpu, viņai seko apsargs, kur� angliski uzrunā piedzēru�o.

-Varbūt jums vajadzētu atgriezties savā numurā. Ir vēls, un nenāktu par skādi izgulēties, apsargs stingri saka, uzlūkodams

Lūsiju ar riebumu un aizdomām dro�i vien domādams, ka viņa ir vul�gārā virie�a draudzene vai varbūt prostitūta un gan jau ari ir piedzē�rusies.

Viņa baksta lifta pogu, vairākas reizes aizbaksta garām, tad grīļoda�mās ieķeras piedzēru�ajam vīrietim rokā.

-��� Nāc nu, mīļumiņ, ejam, viņa vervelē ar krievu akcentu un atbals�tās pret viņu.

-��� Nu, tik mīļ� vis� Viņ� patlaban grasās izrādīt pārsteigumu un prieku par Lūsijas sabiedrību, kad viņa pastiepjas aug�up un cie�i noskūpsta vīrieti uz lūpām.

Durvis atveras, viņa iestumj piedzēru�o liftā, apķērusies tam un turpinādama ilgu mēles skūpstu, kas gar�o pēc ķiplokiem un viskija. Apsargs truli blen� uz viņiem, līdz durvis aizveras.

Kļūda.

Apsargs atminēsies seju. Lūsijas seju ir grūti aizmirst, un apsargam bija papilnam laika pētīt, jo viņa iekrita lamatās ar piedzēru�o stul�beni.

Liela kļūda.

Kamēr vīrietis gramstās, viņa nospie� 2. pogu. Viņ� laikam nav ievē�rojis, ka lifts apstājas nepareizajā stāvā, bet piepe�i jauniegūtā mīļākā traucas prom, satvērusi savas drēbes. Viņ� mēģina dzīties pakaļ, me�o�nīgi vicina rokas, lādējās, aizķeras ar kurpes purngalu aiz paklāja un paklūp.

Sekodama izejas norādēm, Lūsija nogrie�as citā gaitenī, pēc tam kāpņu telpā. Viņa klusi uzkāpj trīs stāvus augstāk un nespodri apgais�motajā kāpņu laukumiņā brīdi nogaida, aizturējusi elpu un ieklausīda�mās. Pa seju līst sviedri un samērcē viņas seksīgo, melno blūzi. Varbūt drīzāk ieradums, nevis instinkts viņai licis no galdiņa Kagjano istabā paņemt viesnīcas plastmasas atslēgu un iebāzt to vējjakas kabatā. Izrakstoties no viesnīcas, viņa vienmēr patur durvju karti, ja tā pare�dzēta vienreizējai lieto�anai, gadījumam, ja nu kas aizmirstas. Reiz un Lūsijai netīk to atcerēties viņa atstāja naktsskapī�a atvilktnē revol�veri un attapās tikai tad, kad kāpa jau taksometrā. Paldies Dievam, ka viņai bija karte.

Uz 511. istabas durvju roktura ļaunu vēsto�i karājas uzraksts Netrau�cēt, un Lūsija pārlūko gaiteni, izmisīgi cerēdama, ka vairs neviens viņu nepārsteigs. Tuvodamās viņa tikko saklausāmi dzird televizoru Roko istabā, un vēderu sagrābj nelabas sāpes. Iedegas bailes. Atcerēties, kas nule kā noticis ar Roko, ir briesmīgi, un nu viņai vēlreiz jāstājas pretī �im grēkam.

Iezibas zaļa gaismiņa. Lūsija atgrū� durvis ar elkoņiem, jo līdzi nav svaigu cimdu viņa izskrējusi bez tiem. Sastāvējies gaiss pretīgi smird pēc Roko beidzamās treknās maltites un ar alkoholu piesātinātajām asinīm. Tās sarec zem viņa galvas kā pudiņ�; viņa acis pa pusei vaļā un blāvas, krēsls apgāzts, ierocis zem krūtīm, ik sīkums tāpat, kā viņi ar Rūdiju to atstāju�i. Līķu mu�as sīc ap mironi, meklēdamas labāku un mitrāku vietiņu, piemērotu olu dē�anai. Lūsija kā pienaglota blen� uz satracinātajiem kukaiņiem.

Viņa skatās apkārt pēc sava cīņas steka. Ari tas ir tie�i turpat, kur atstāts, uz galdiņa, pa kreisi no gultas.

A, paldies Dievam! viņa nomurmina.

Steks ieslīd dro�ībā aiz piedurknes; viņa piesardzīgi atver durvis, ar blūzi noslauka rokturi. �oreiz Lūsija visu lejupceļu mēro pa kāpnēm līdz pat kalpotāju stāvam, kur dzirdama balsu murdoņa, laikam no vir�tuves. Gar sienām novietoti ratiņi ar netīriem traukiem, novītu�iem ziediem vāzēs, tuk�ām vīna pudelēm un kokteiļu un citu brūvējumu paliekām. Ēdiens viesnīcas traukos sakaltis un notraipījis baltos gald�autus un salvetes. Mu�u te lejā nav. Nevienas pa�as.

Viņa atkārtoti rij siekalas, jo pēk�ņi uznāk nelabums, iztēlojoties līķu mu�as, kas lodā pa Roko un barojas ar viņa sarecēju�ajām asi�nīm. Viņa domā par to, kas notiks turpmāk. Siltajā telpā no mu�u oli�ņām iz�ķilsies kāpuri, kas atkarībā no tā, cik ilgi viņ� paliks neatklāts, mud�ēs viņa trūdo�ajā līķī, it sevi�ķi ievainojumā un citās atverēs. Līķu mu�ām patīk dziļas, tum�as un mitras plaisas un slēgtas ejas.

Maitēdāju spraigā klātbūtne sagrozīs Roko nāves laiku, kā bija nodomāts, kad Rūdijs ielaida mu�as istabā. Tiesu medicīnas patologu, kas pētīs Roko līķi, mulsinās nesakritība starp istabas apkalpotāju stās�tīto, kad viņam beidzamo reizi atnestas pusdienas, un kāpuru invāzijas un līķa trūdē�anas stadiju. Alkohola līmenis asinīs norādīs, ka Kagjano bijis apreibis, kad miris no pa�a raidītā �āviena tas izgājis cauri deni�ņiem un saplosījis smadzenes ar svina lodi robainām �iletes asuma malām. Pirkstu nospiedumi uz iero�a būs viņējie.

Tiks konstatēts, ka istabā ir silts, ta�u tas neizraisīs aizdomas. Uz tuk�ās �ampanie�a pudeles ir Kagjano pirkstu nospiedumi, nekur nebūs atzīmēts, ka viņ� pasūtījis �ampanieti vai saņēmis to kā labdienas no mened�era. Viņ� to varēja nopirkt kaut kur citur. Ari uz "sarkanā brī�dinājuma" ir viņa pirkstu nospiedumi, ja kāds pārbaudīs, un jāpieņem, ka tā notiks.

Lūsija vēlas, kaut Roko nebūtu pasūtījis apkalpo�anu numurā, bet tāda iespēja ir plānota. Skaidrs, ka tas, kur� nesis viņam pusdienas, būs saņēmis dzeramnaudu un negribēs atklāt, ka tā bijusi amerikāņu nauda. Viņa vai viņ� negribēs tikt iepīts nekādos ar policiju saistītos skandālos. Turklāt, ja tiesu medicīnas patologa konstatētais Roko nāves laiks nepavisam nesakritīs ar darbinieka teikto, kur� apkalpojis viņu numurā, pieņemot, ka �ī persona runās, tad glu�i labi varēs pie�ņemt, ka darbinieks kļūdās ar laiku, iespējams, neatceras pareizo dienu vai pat melo. Neviens negribēs atzīties, ka ņēmis amerikāņu naudu, un, kas zina, kādas vēl citas labvēlības un kontrabandas preces bēglis Roko varbūt dāvājis tiem gadu gaitā, ik reizi, kad apmeties �ajā viesnīcā.

Kam rūpēs, ka Roko Kagjano ir miris? Iespējams, nevienam, izņe�mot �ādona ģimeni. Tie brīnīsies. Lūsija cer, ka viņiem būs krietni jāpa�pūlas, lai dabūtu zināt faktus. Varbūt viņi to darīs. Bet varbūt ne. Tiks pieņemts, ka tā bijusi pa�nāvība, un neviens par to neskums. Vēl vai�rāk nevienam par to nebūs ne silts, ne auksts.

Lūsija skrien caur tumsu; krūtis dzeļ sāpes, bet tās nav fiziskas pie�pūles raditas sāpes.

Mersedess rāmi stāv ielas malā; caur tonētajiem stikliem Rūdijs nav redzams. Noklik�ķ atslēga, un viņa atver �ofera durtiņas.

-��� Misija paveikta? viņ� drūmi jautā tumsā. Motoru vēl nedar�bim.

Viņa pastāsta par sadursmi ar piedzēru�o un viesnīcas apsargu un paskaidro, kā tikusi ar visu galā. Viņ� neko nesaka. Lūsija jūt, ka Rūdijs viņu nosoda un ir aizkaitināts.

-��� Pasaki kaut ko labu. Man liekas, viss būs labi.

-��� Cik nu labi var būt �ajos apstākļos, viņam jāatzīst.

-��� Nevienam nav nekāda iemesla saistīt mani ar Roko numuru un viņa nāvi, viņa turpina. Garantēju ar �o Netraucēt zīmi pie durvīm viesnīcas personāls viņa istabu liks mierā. Pa loga spraugu salaidīsies vēl vairāk mu�u. Ja līķi atradis, teiksim, pēc trim vai �etrām dienām, kāpuri būs tā pastrādāju�i, ka viņu nevarēs pazīt. Un, ja tu gadījumā nezini, līķu mu�as piesaista ari sūdi. Alkohola līmenis asinīs rādīs pie�tiekami augstu atzīmi, un nevienam pasaulē nebūs iemesla ap�aubīt, ka notikusi pa�nāvība. Viesnīca gribēs dabūt prom viņa trūdo�o ķermeni un kāpurus, cik ātri vien iespējams. Un medicīnas eksperts domās, ka Roko miris daudz agrāk, nekā apgalvo istabas apkalpotājs, pieņemot, ka precīzs laiks tiks piesaistīts Roko pusdienu pasūtījumam, bet varbūt tas pat nenotiks. Pasūtījumus nereģistrē datorā. Es to skaidri zinu.

-��� Skaidri zini? Rūdijs jautā. Kā, ellē, tu tik skaidri to vari zināt?

-��� Par ko tu mani turi, par sasodītu muļķi? Es piezvanīju. Pirms vai�rākām dienām. Teicu, ka esmu Hewlett-Packard pārstāve, kas pārbauda viņu datorus, un ka datoram, ko lieto virtuvē, lai reģistrētu apkalpo��anu numuros, jāatjauno programmatūra. Viņi nesaprata, par ko ir runa, teica, ka apkalpo�anai numuros datorus nelieto, tos izmanto tikai inventāra uzskaitei. Tad sāku stāstīt par priek�rocībām, kādas ir hp paviljonam 753n ar Intel Pentium procesoru un astoņdesmit gigabaitu cieto disku, CD-ROM un visu pārējo, kas vajadzīgs, lai reģistrētu apkal�po�anu numuros� Būtība ir tāda, ka datorā nav reģistrēts, kad Roko pasūtīja pusdienas, skaidrs?

Paklusējis Rūdijs bilst: Vai tajā viesnīcā lieto Hewlett-Packard?

-��� To viegli uzzināju, piezvanot uz firmas biroju.

-��� Kārtībā. Tas ir labi. Tātad ja arī kāds tev pievērsa uzmanību, paskats, kādu mēs radījām Roko nāves vietā, vienalga, liks domāt, ka viņ� miris ilgi pirms tam, kad tu devies uz viesībām ar piedzēru�o.

-��� Pareizi, Rūdij. Ar mums viss ir labi. Nav pamata ba�ām. Roko jau ir apsēsts. Kāpuru masas radīs siltumu un paātrinās sadalī�anos, un �ā vai tā notiku�ais izskatās pēc pa�nāvības, kas izdarīta agrāk daudz agrāk, nekā viņi iedomāsies.

Viņa iedarbina motoru un uzliek plaukstu Rūdija rokai. Vai tagad, pie joda, mēs varam braukt no �ejienes prom?

-��� Mēs vairs nedrīkstam kļūdīties, Lūsij, viņ� nomākti saka. Vien�kār�i nedrīkstam.

Viņa dusmīgi pabrauc nostāk no ietves.

-��� Viesnīcā vismaz diviem cilvēkiem ir pamats domāt, ka tu esi pie�dzēru�ā paziņa vai, iespējams, pat prostitūta, un tevi nav viegli aiz�mirst vienalga, par ko viņi tevi uzskata. Varbūt tam nav nozīmes, bet� viņ� nepabeidz.

-��� Bet varēja būt. Lūsija brauc piesardzīgi, skatīdamās spoguļos un uz tum�ajām, ēnainajām ietvēm.

-��� Pareizi. Varēja būt.

Viņa jūt viņa skatienu un noskaņojuma maiņu. Viņ� sāk atmaigt un no�ēlo, ka bijis tik skarbs.

-��� Ak tu, Rūdij! Viņa pasniedzas un jūtu uzplūdā pieskaras viņa vaigam; bārdas rugāji atgādina kaķa mēles pieskārienu. Mēs braucam prom, un ar mums viss ir kārtībā.

Viņa pastiepj roku, satver un cie�i tur viņa plaukstu.

-��� Viss bija slikti, Rūdij, patie�ām slikti, bet gan vērsīsies uz labu. Viss būs kārtībā, viņa saka.

Kad viens no viņiem vai ari abi ir nobiju�ies, viņi nekad neatzīs�tas, bet zina to, jo abi viens otram ir vajadzīgi. Katrs sāk alkt pēc otra miesas siltuma. Lūsija pacel viņa plaukstu sev pie mutes, balstīdama roku.

-��� Nevajag, viņ� saka. Mēs esam noguru�i un saspringu�i. Nav īstais laiks, lai� neturētu abas rokas uz stūres. Lūsij, nē, viņ� mur�mina, kamēr viņa aizrautīgi skūpsta viņa pirkstu kauliņus un delnu.

Viņa apmīļo vienu viņa roku, kamēr otru ieslidina savā melnajā audekla blūzē.

-���� Lūsij, beidz� ak Jēzus� tas nav godīgi. Viņ� atsprādzē dro�ības jostu. Es negribu to just pret tevi, nolādēts.

Lūsija brauc.

-��� Tu tomēr to jūti pret mani. Vismaz reizēm, vai ne?

Lūsija glāsta viņa matus un kaklu, aizslidina roku aiz apkaklītes un pieskaras muskuļainajam plecam. Viņa neskatās uz Rūdiju un brauc ātri.

47

Nika vairākas reizes ir sūtījusi dienesta vēstules uz Batonrū�u ope�ratīvajai grupai, atgādinādama turienes vīrie�iem un sievietēm galve�nokārt vīrie�iem -, ka Wal Mart vai cits milzīgs veikals slepkavam būtu ļoti laba vieta, kur pielavīties upuriem.

Neviens nepiegrieztu vērību transporta lidzeklim stāvvietā vien�alga, kādā diennakts stundā, un, sprie�ot pēc maksā�anas uzdevumu �ekiem, ikviena no pazudu�ajām sievietēm ir iepirkusies Wal Mart ja ne tajā, kas vistuvāk Luiziānas Valsts Universitātes pilsētiņai, tad citos Batonrū�as un Ņūorleānas lielveikalos. Aivija Forda ari. Tajā sestdienā pirms savas pazu�anas viņa, braukdama no Zaharijas, iepirkusies �ajā pa�ā Wal Mart, blakus LVU.

Operatīvā grupa nekad neatbildēja tie�i Nikai, bet kāds no turienes noteikti bija zvanījis viņas �efam, jo tas, uzmeklējis Niku atpūtas telpā pirms viņas do�anās uz Noksvilu, ne no �ā, ne no tā teica: Lielākā daļa cilvēku visā pasaulē iepērkas tādos lielveikalos kā, piemēram, Wal Mart un citos, Nika.

-Jā, ser, viņa atbildēja. Lielākā daļa patiesi iepērkas tur.

Batonrū�a nav viņas jurisdikcijā, un vienīgais veids, kā mainīt �o laktu, būtu ģenerālprokurora paziņojums "Pie velna ar robe�ām!". Nikai nav kārtīga iemesla to prasīt, un viņam nebūtu kārtīga iemesla tam pie�krist. Nika nekad nav bijusi no tām, kas prasītu atļauju, ja vien iemesls neizaug viņas priek�ā kā paceļamais tilts, neatstājot citu izvēli, kā vien nobremzēt vai griezties atpakaļ. �ajās dienās Nika slepus strādā tur, kur viņu vedina instinkts, un tas bie�i ir Wal Mart veikals pie LVU, tuvu tai vietai, kur Veco dārzu rajonā dzīvo viņas tēvs. Nav grūti nojaust, kuru veikala daļu, izraudzīdamies laupījumu, slepkava varētu apmeklēt bie��āk. To iekairinātu sievie�u veļa, it sevi�ķi, ja potenciālais upuris, pār�baudot izmēru, uzlaikotu krū�turus un biksītes, glu�i tāpat, kā pirms mirkļa darīja tā tuklā sieviete ar īsajiem, sirmot sāku�ajiem matiem, iekams atstāja veikalu ar zagtām precēm, ko paslēpa lietusmēteļa pie�durknē. Sīkie zagļi tiek cauri sveikā, jo Nikai darba kārtībā ir daudz kas lielāks. Viņa atstāj iepirkuma ratiņus ejā un iet no veikala laukā, iegaumēdama katru vīrieti, ko ierauga, iegaumēdama viņa modrību un aktivitāti un visu laiku atcerēdamās līdzpaņemto pistoli.

Autostāvvietu laukā glu�i labi apgaismo augstas laternas. Tās nedaudzās ma�īnas, kas te ir, nepilns simts novietotas cie�i kopā, it kā lai sastādītu cita citai kompāniju. Viņa ierauga smagnējo, sīko zagleni naski slājam uz tum�zilu Chevrolet ar Luiziānas numura zīmēm. Nika iegaumē numuru un dodas tajā pa�ā virzienā, kur sieviete, neiz�rādīdama, ka viņu ievēro. Faktiski Nika te neredz nevienu, kur� varētu būt potenciālais sērijveida slepkava. Ja sievietes tiek izsekotas un ar to, protams, viss sākas -, tad te no tādas darbības nav ne miņas.

Niku atkal urda vainas apziņa, viņa ir vīlusies. Doma, ka viņa spēj sajust no�ēlu (jo neviena sieviete negrasās kļūt par nākamo upuri), ir ļoti pretīga, tāpēc Nika nevienam neatzīstas savās grēcīgajās cerībās un tik tikko uzdrīkstas atzīties pati sev. �o patiesību viņa nomāc tik pilnīgi, ka ir dro�a ja vajadzētu iziet melu detektora testu un eksaminētājs vaicātu: "Vai jūs jūtaties vīlusies, kad sekojat potenciālajam upurim un slepkava nemēģina viņu nolaupīt vai viņam tās nolaupī�ana nesekmē�jas?" Nika nesaspringtu un nevilcinātos. Viņas pulsa ātrums paliktu tāds pats, un viņa atbildētu: "Nē." Jo īsāka atbilde, jo mazāka iespēja, ka nervu sistēma nodos.

Staigādama viņa cen�as netuvoties savai ma�īnai, piecus gadus vecam me�a zaļuma Ford Explorer, kas slepeni aprīkots ar panelī iemon�tētu zibsnījo�u portatīvo signāluguni, �aujamo, sanitāro aptieciņu, savienotājkabeļiem, signālraķetēm un liesmu slāpētāju. Somā ir uni�forma, zābaki, papildu aptveres un citi kaujas piederumi; zem vadības paneļa pabāzts rokas skeneris un starptautiskā mobilā tālruņa lādētājs, kas darbojas ari kā divvirzienu radio. Daudzas no �īm iekārtām viņa pirkusi par pa�as naudu. Nika savā dzīvē vienmēr ir sagatavojusies vis�ļaunākajam.

Aptuveni desmit pēdas no Chevrolet kāda sieviete rakņājas netīrā audekla pludmales somā. Viņa nekādā ziņā neatbilst iespējamajam nozieguma upurim, pat ne vismazākā mērā. Bet Nika neuzticas tā sauk�tajiem �abloniem. Viņa atceras, ka Skarpeta uzsvērusi �ablonu bīsta�mību, jo tie mēdz būt ļoti kļūdaini. Cilvēki ne vienmēr rīkojas vienādi. Ja nav citu faktoru, tad �ī sieviete ir viena tum�ā, relatīvi tuk�ā automa��īnu stāvvietā Universitātes pilsētiņas pa�ā malā, viena un neaizsargāta pret uzbrucējiem.

Neveikli rīkodamās ar atslēgām, sieviete tās nomet zemē. Viņa noliecas tās pacelt, bet pēk�ņi zaudē līdzsvaru, krīt un iekliegdamās satver kreiso celi.

Viņa bezpalīdzīgi skatās apkārt, ierauga Niku un lūdz: Palīdziet!

Nika pieskrien un notupjas pie sievietes.

-��� Nekustieties, viņa saka. Kas sāp?

Sieviete o� pēc kukaiņu repelenta un nemazgātas miesas. Nikai uzzib neskaidra doma, ka ma�īnas atslēgas uz bruģa neizskatās pēc jauna Chevrolet atslēgām.

-��� Laikam esmu kaut ko ierāvusi celī, sieviete �ēlojas, nenolaiz�dama acis no Nikas. Tas ir mans slimais celis.

Viņai ir izteikti dziedo�s, dienvidniecisks akcents. Viņa nav vietējā, rokas raupjas un nobrāztas, radu�as pie smaga fiziska darba, piemēram, gliemeņu tīrī�anas vai lobī�anas. Rotaslietu neredz, pat rokas pulksteni ne. Sieviete uzrota bik�u staru un aplūko iekaisu�u, violetu sasitumu uz ceļgala. Zilums nav svaigs. Niku atbaida sve�ās nepatīkamā smaka, nejaukā elpa un kaut kas ari uzvedībā, ko nevar īsti definēt, bet kas vie� nemieru. Nika pieceļas kājās un atkāpjas.

-��� Varu piezvanīt ātrajai palīdzībai, viņa piedāvā. Nekā citādi palīdzēt nespēju, kundze. Es neesmu ārste.

Sievietes sejā iegulst skatiens, kas laternu gaismā tai liek izskatīties skarbākai.

-��� Nē, ātros gan nevajag. Es jau teicu, man tas atgadās vienā laidā. Viņa pūlas piecelties.

-��� Kāpēc tad jums ir tikai viens zilums?

-��� Vienmēr nokritu vienādi.

Nika ietur distanci. Viņai nav nolūka piedāvāt turpmāku palīdzību. Sieviete liekas netīra, varbūt garīgi slima, un Nikai ir nopietnākas rūpes nekā pīties ar viņu. �ādi tipi var būt infekciozi, neprognozējami un, nonākot fiziskā saskarē, pat varmācīgi. Sieviete ir piecēlusies un balstās uz kreisās kājas.

-��� Es varētu iedzert kafiju un drusku atpūsties, viņa saka. Tas būtu jauki, vienkār�i jauki.

Viņa lēnām klibo no Chevrolet atpakaļ uz veikala pusi.

Nika ie�ēlojas. Viņa parakņājas d�insu kabatā un steidzas sievietei pakaļ.

-��� Te būs. Viņa dod piecu dolāru banknoti.

Sieviete pasmaida, viņas a�ais tum�o acu skatiens strauji pārslīd devējai.

-��� Lai Dievs jūs svētī. Viņa satver naudu. Jūs esat jērs, viņa saka.

Atveras durvis gaiteņa pretējā pusē, un Marino aizdomīgi nopēta apak�kreklā un treniņbiksēs ģērbies vīrietis.

-��� Kas te par kņadu? viņ� prasa; sirmie mati saslēju�ies kā e�a adatas, krunkainā seja plankumaina un noaugusi rugājiem, acis pie�pampu�as un pieplūdu�as asinīm.

Marino pārāk labi pazīst �o izskatu. Vīrs ir dzēris, dro�i vien tikko pamodies un jau meklējis glāzīti.

-��� Vai esat redzējis Tomu? Marino vaicā svīzdams un cenzdamies atgūt elpu.

-��� Nevaru teikt, ka es viņu tā īsti pazīstu. Jūs tik nesaķeriet in�farktu! Sirds masā�u es nepieprotu, kaut gan ar Heimliha manevru esmu pazīstams. [12]

-��� Viņ� solīja ar mani tikties, Marino joprojām tver pēc elpas, un es braucu visu to trako ceļu no Kalifornijas.

-��� Braucāt? Nu vīrietis kļūst ļoti ziņkārīgs un iznāk gaiteni. Kāpēc?

-��� Kā tā kāpēc? Marino atgūstas tiktāl, lai atcirstu, it kā atbilde tāpat būtu skaidra. Tāpēc, ka trakais zelta drudzis beidzies. Tāpēc, ka man garlaicīgi tupēt uz vietas. Tāpēc, ka man apnicis būt par kino�zvaigzni.

-Jūs esat filmējies? Nekad neesmu jūs redzējis uz ekrāna. Es visu laiku nomāju filmas. Ko citu lai te iesāk?

-��� Vai esat redzējis Tomu? Marino uzstāj, velti cenzdamies pievārēt durvju rokturi, griezdams un raustīdams to.

-��� Biju aizmidzis, kad jūs iesākāt to ļembastu, saka virietis, kur� izskatās vismaz se�desmit gadus vecs un psihiski drusku nenosvērts. Neesmu redzējis Tomu, un man vienaldzīgas viņa simpātijas, ja sapro�tat manu domu.

Viņ� nopēta Marino.

-��� Nesaprotu. Kā jūs to domājat: viņa simpātijas?

-��� Homiķi.

-��� Tie gan ir jaunumi. Ne jau tāpēc, ka man būtu vienalga, ko cilvēki dara, kad es to neredzu. Viņ� veda savā dzīvokli vīrie�us vai kā? Diezin vai gribē�u iet tur iek�ā, ja�

-��� Ak nē. Nekad neesmu redzējis, ka viņ� kādu vestu savā dzīvokli. Bet viens cits homiķis, kas dzivo �ajā namā un valkā ādu un auskarus, stāstīja man, ka redzējis Tomu da�os no tiem bāriem, kur �ie iet un izvēlas cits citu, lai uz ātru roku ieietu kopā vannasistabā.

-��� Klausies, sēnalu pakausi, es taisos �ajā mēslu kastē būt par apak�Irnieku tam kuces dēlam, Marino kaismīgi informē vīrieti. Jau esmu samaksājis īri par pirmajiem trim mēne�iem un atbraucu no Kaliforni�jas paņemt atslēgu un ievākties. Lejā, piekabē, ir visas manas parpalas.

-��� Tas nu man nemaz nepatiktu.

-Jokus pie malas, �erlok.

-��� Tas mani tie�ām kaitinātu. Kas tas par �erloku? A, pareizi! Detek�tīvs ar cepuri un pīpi. Es nelasu varmācīgas grāmatas.

-��� Tātad, ja dzirdat kādu troksni �ajā dzīvokli, nesasprindzinieties. Pat ja vajadzēs lietot dinamītu, es tik�u tur iek�ā.

-Jūs ta�u to nedomājat nopietni, vecais vīrs uztraucas.

-��� Kā ne, Marino sarkastiski atbild. Es staigāju apkārt ar dina�mītu kabatās. Esmu pa�nāvnieks spridzinātājs ar Ņūd�ersijas akcentu. Zinu, kā aizdzīt lidma�īnas, tikai neprotu ne pacelties, ne nolaisties.

Vecais virs pazūd savā dzīvokli, un nogrāb durvju ķēde.

Marino pēta 56. dzīvokļa dobās metāla durvis. Kādas divpadsmit collas virs roktura ir bultatslēga. Viņ� aizdedzina cigareti un dūmos piemiegtām acīm aplūko pretinieku: lēts, apaļ� misiņa rokturis ar podziņatslēgu un grūtāk pieveicamā bultatslēga ar vienu cilindru.

Nevienām citām durvim gaiteni bultatslēgas nav, un tas apstiprina Marino aizdomas, ka Bentons atslēgu ielicis pats. Pazīstot Bentonu, viņ� būs izvēlējies pret mūķīzeriem nodro�inātu bultatslēgu, ko ne zaglis, ne uzpirkts slepkava, ne ari sakaitinātais Marino nevarēs izurbt. Tāds aizsardzības apdraudējums, kur Bentons neko daudz nevar līdzēt, ir durvju rāmis plāna koksnē ieskrūvēta metāla josliņa.

Nieka lieta, Marino pie sevis nosaka un, atāķējis no jostas universālo nazi, izslidina to no apdilu�ā ādas futrāļa.

Eņģēm ir parastais brīvgaitas tapu paveids. Marino, no universālā instrumenta atlocījis pārīti knaibļu, uzbrūk tapai un izvelk to no eņģēm kā korķi no pudeles. Drīz vien trīs tapas mētājas uz grīdas, un durvis kreisajā pusē ir vaļā. Divreiz spēcīgi parāvis, Marino no metāla stende�res izlau� atslēgas. Dzīvoklī viņ� atbalsta durvis pret aiļu, lai baudītu mazliet noslēgtības, un tad ieslēdz gaismu.

Bentons ir izvācies, neatstādams aiz sevis neko, izņemot ēdienu bufetē, ledusskapi, kas pilns ar Budweiser, un līdz pusei piepildītu atkri�tumu maisu. Varētu pakampt kādu aliņu, kamēr esmu te, Marino domā. Pudeļu attaisāmais ir turpat uz galda, kur Marino to beidzamo reizi redzējis, un, �ķiet, dāsni un sirsnīgi viņu gaida glu�i kā Ziemassvētku dāvanu zeķe. Nekas cits neatrodas nevietā. Pat trauku mazgājamais tuk�s.

Savādi.

Bentons ir gādājis, lai nepaliktu pat daļēji pirkstu nospiedumi uz loga rūtīm, galdu virsmām vai alus glāzēm, uz �ķīvjiem, katliem, pannām vai sudrablietām. Marino turpina cilāt priek�metus un slīpi pret gaismu tos aplūkot. Uz paklāja redzamas putekļsūcēja slaucījumu pēdas. Bentons ir iztīrījis visu dzīvokli, un Marino, parakņājies atkri�tumu maisā, neatrod neko, izņemot pa�a tuk�ās Budvveiser pudeles un sasisto Dos Equis glāzi, ko viņ� bija sa�ķaidījis izlietnē. Ik glāzes lauska ir tīra, etiķetes mitras un ziepjainas.

-��� Kas, ellē, te notiek? Marino vaicā dzīvojamai istabai.

-��� Nezinu, aiz atstutētajām durvīm atsaucas vīrie�a balss. Vai tur viss kārtībā?

Marino pazīst kaimiņu no gaiteņa pretējās puses. Ejiet gulēt, viņ� paskarbi saka. Mēs sapratīsimies tikai tad, ja nodarbosimies katrs ar savām lietām� Kā jūs sauc?

-��� Deivs.

-Jocīgi, es arī esmu Deivs. Saprotat? Arī, nevis Deivs divi*.

-��� A-r-ī.

" Vārdu spēle. Vārdus "too" (ari) un "two" (divi) angļu valodā izrunā gandrīz vienādi.

-��� �ēl, neesmu paķēris līdzi pareizrakstības vārdnīcu. Marino paglūn pa spraugu starp atbalstītajām durvīm un rāmi.

Deivs izskatās drīzāk ziņkārīgs nekā izbijies un lūr istabā, kāri tver�dams katru sīkumu. Marino ievērojamie apjomi aizsedz ok�ķerētājam skatu.

-���� Nespēju noticēt, ka tas bastards aiztinies, Marino saka. Kā jums patiktu, ja būtu jālau�as pa�am savā draņķa dzīvoklī?

-��� Es to nedarītu.

-��� Tas nebūt nav viss, te izskatās kā cūkkūtī, turklāt viņ� aizlaidies ar visām sudrablietām, podiem un pannām, paņēmis līdzi pēdējo ziepju gabalu un tualetes papīra rulli.

-��� Sudrablietas un virtuves piederumi pieder dzīvoklim, Deivs iebilst. Un no �ejienes, kur es skatos, viss rādās glu�i kārtīgi.

-Jā, no kurienes jūs skatāties.

-��� Man alla� �ķitis, ka viņ� ir savāds cilvēks. Brīnums, kāpēc paņēmis pat tualetes papīru.

-��� Es iepazinos ar viņu tikai pirms pāris mēne�iem, atsaukdamies sludinājumam par apak�īri, Marino gau�as.

Viņ� izslējās stalts, paiet nost no durvīm un atkal pēta dzīvokli. Deivs lūr. Acis tam apsarku�as un stiklainas, vaigi noļuku�i un lillā dro�i vien no plīsu�iem asinsvadiem un gadiem ilgas dzīves viskija pudelē.

-Jā, viņ� nopū�as. �amais nekad nerunāja, es saku nekad, pat tādos brī�os ne, kad mums vienlaikus sagadījās slēgt durvis. Tad mēs stāvējām viens otram pretī, un viņ�, lielākais, man uzsmaidīja vai pamāja.

Marino diez ko netic sakritībām, bet viņam rodas aizdomas, ka Deivs klausījies, kad Bentons nāk un iet, tāpēc gadījies, ka viņ� atvēris durvis tie�i tad, kad Bentons vēris savējās.

-��� Kur jūs bijāt �opēcpusdien? Marino gudro, vai Deivs dzirdējis viņu skaļo strīdu Bentona dzīvoklī.

-��� Ak, nezinu. Pēc pusdienām es daudz gulēju.

Piedzēries, Marino domā.

-��� Viņ� ir no tādiem, kam nav draugu, Deivs turpina.

Marino vēl aizvien skatās apkārt, stāvēdams pie durvīm, bet Deivs lūr pa stenderes spraugu.

-��� Nekad neesmu redzējis viņam nevienu viesi, lai gan dzīvoju te jau piecus gadus. Piecus gadus un divus mēne�us. Nevaru ciest �o vietu. �ķiet, da�reiz viņ� izbrauca. Kop� esmu atvaļinājies no vecākā �efpavāra "Omāru namā", man jāskaita katrs penijs.

Marino nav ne jausmas, kāds sakars peniju skaitī�anai ar �ī vira noslēpumaino kaimiņu.

-��� Tad jūs bijāt tur vecākais �efs? "Omāru namā" es pusdienoju ik reizi, kad esmu Bostonā.

Tā nav taisnība, turklāt Marino uz Bostonu nebrauc bie�i.

-��� Tāpat kā visi citi �ajā pasaulē. Jā gan, ser. Nu, nebiju es tur vecā�kais, bet sasodīti labi varēju būt. Kādudien es jums kaut ko pagata�vo�u.

-��� Cik ilgi tas savādnieks te piemita?

-��� Ak, Deivs nopū�as, acis spīd caur spraugu, vērojot Marino. Es teiktu, drīz būtu divi gadi. Nāca un gāja. Kāds bija jūsu iecienītākais ēdiens "Omāru namā"?

-��� Sasodīts, divi gadi. Tas ir interesanti. Stāstīja man, ka tikko ievā�cies un laikam pārcelts uz citurieni vai tamlīdzīgi, tāpēc ari vajadzēja pamest dzīvokli.

-Jā, dro�i vien omārs, Deivs piebilst. Visi tūristi ņem omāru un tik ļoti to izmērcē sviestā, ka brīnums, ja viņi sagar�o arī ko citu, izņemot sviestu, tāpēc es vienmēr teicu citiem virtuves kolēģiem, ka nav jēgas iepirkt svaigus omārus, ja neviens tajos nejūt nekādu gar�u, tikai sviestu.

-��� Es necie�u zivju ēdienus, Marino saka.

-��� Nu, mums ir vareni bif�teki. Simtprocentīgi izturēti Angus vēr�i.

-��� Izturēts, tas mani vienmēr uztrauc. Pārtikas veikalā ilgi izturēts nozīmē bojāts. Izpārdo�anās var dabūt visādus draņķus.

-��� Nē, viņ� netupēja visu laiku uz vietas, Deivs saka, iek�ā un ārā, da�reiz nedēļām ilgi bija prom. Bet nekādā ziņā nevar teikt, ka būtu tikko ievācies. Esmu redzējis viņu nākam un ejam divus gadus, kā jau stāstīju.

-��� Ko vēl varat pavēstīt par �o homiķi, kur� atstājis mani aiz durvīm un aizlaidies, paņemdams līdzi pusi �ī zaņķa mantu? Marino jautā. Lai tik atrodu viņu, dabūs kārtīgu spērienu pa pakaļu.

Deivs vīlies krata galvu. Labprāt jums palīdzētu, bet es nudien to viru nepazinu, priecājos, ka viņ� ir prom, un izskatās, ka mēs abi būsim lieliski kaimiņi, Arī Deiv.

-��� Ne�ķirami kā zagļi. Nu gan ejiet gulēt. Man �is tas jāpadara, gan tiksimies vēlāk.

-���� Bija prieks iepazīties. Labprāt turpmāk sauktu jūs par Ari Deivu, ja neiebilstat.

-��� Arlabunakti.

Bentons te nodzīvojis divus gadus, un neviens viņu nepazīst, pat ne vientuļais, uzbāzīgais kaimiņ� Deivs.

Nav jau Marino sevi�ķi pārsteigts, bet �ī atskārta atgādina par Bentona vientulīgo, ierobe�oto dzīvi, un tāpēc viņa atteik�anās atgriezties pie sevis, saviem draugiem un tiem, kas viņu mīl, ir vēl jo bezjēdzīgāka. Marino sē� uz Bentona nevainojami saklātās gultas un blāvu skatienu veras tualetes galdiņa spogulī. Pazīstot viņu, Bentons būs nojautis, ka Marino atgriezīsies un atkal viņu plosīs un sunīs. Nav daudz kā tāda, kas Bentonam būtu sāpīgāk par nepiecie�amību sacīt, ka nevēlas Marino redzēt nekad vairs.

Viņ� raugās uz savu lielo, neveselīgo atspulgu spogulī, uz svied�riem, kas rit pa seju, un viņam ienāk prātā, ka Bentons izslēdzis gaisa kondicionētāju dzīvojamā istabā, kad abi strīdējās. Bet, kad Marino te ielauzās, gaisa kondicionētājs tajā istabā bija atkal ieslēgts, bet �ajā nogriezts. Īstenībā katra Bentona kustība ir iepriek� izdomāta. Tāds viņ� ir, un, ja dzīvojamā istabā noregulējis gaisa kondicionētāju maksi�mālajā re�īmā, bet guļamistabā to izslēdzis, tad noteikti nav to darījis bez iemesla. Marino izkāpj no gultas un, piegājis pie kondicionētāja, ievēro pie tā piespraustu aploksni.

Aploksnes vidū melniem burtiem perfekti iecentrēti iniciāļi PM.

Uzbango saviļņojums, bet to mīkstina Marino nogurums. Viņ� dodas uz virtuvi pēc asa na�a. Atgriezies guļamistabā, noliek to uz gaisa kondicionētāja elementa, tad ieiet vannasistabā, norauj vairākas garas tualetes papīra strēmeles un aptin ap pirkstiem. Atgriezies pie loga, viņ� uzmanīgi noņem aploksni, ievērodams, ka abi līmlentes gali nolocīti tā, ka pielīp pa�i, tāda pati tehnika, kādu lieto, lai novērstu pirkstu nospiedumu lentes pielip�anu pie cimdiem.

Viņ� pār�ņāpj aploksnes aug�malu, izņem salocītu balta papīra lapu un atvēris izgludina. Tādiem pa�iem drukātiem burtiem kā uz aploks�nes tur rakstīts: "Lūdzu nepārtraukt ."

Samulsis Marino uz brīdi iedomājas, ka piezīme nav domāta viņam un to nav rakstījis Bentons. Viņ� ievēro, ka ne lente, ne papīrs nav veci; tie ir ļoti tīri, un uzlocītie lentes gali vedina domāt, ka tas, kur� to lietojis, dro�i vien uzvilcis lateksa cimdus. Marino iniciāļi ir PM, un Bentons zina, ka drukāti burti rokrakstu salīdzinātājus mēdz novest strupceļā, ja vien netiek salīdzināti viena un tā pa�a cilvēka drukā�tie burti. Bentons zina arī, ka istabā Marino būs velni�ķīgi karsti un viņ� ieslēgs gaisa kondicionētāju. Un, ja ne citādi, tad Marino ievēros neatbilstību, ka viens kondicionētājs atstāts ieslēgts, bet otrs ne, un brīnīsies par to.

-��� Nepārtraukti darbināt gaisa kondicionētāju? Marino skaļi saka, vīlies un pārguris.

Viņ� atgrie�as virtuvē un atver bufeti, kur pirms da�ām minūtēm ievērojis kārtīgā kaudzītē saliktus pārtikas maisiņus. Vienu pavēris, viņ� ieliek tur aploksni.

-��� Par ko, sasodīts, tu runā? Varbūt vienkār�i āzē mani, tu, kuces dēls?

Vil�anās �ņaudz viņa krūtis, un viņ� domā, kā Bentons pret viņu izturas, it kā abi nebūtu draugi un biedri mū�a garumā, glu�i kā brāļi, kas dalās vienā un tajā pa�ā sievietē, ta�u pilnīgi at�ķirīgos veidos. Tas pieder Marino domu slepenajai fantāzijai: viņ� un Bentons ir precēju��ies ar Skarpetu vienlaikus. Tagad Marino ir uz viņu ekskluzīvas tiesī�bas. Bet viņa neilgojas pēc viņa, un �īs apspiestās mokas palielina viņa svārstīgumu un sarūgtinājumu. Viņa vēderā sarosās panika, kāpdama aug�up kaklā.

Ārā, tumsā, neredz nevienu taksometru. Marino aizdedz cigareti un, smagi elpodams, nedro�i apsē�as uz ķieģeļu mūra. Sirds me�onīgi sitas pret ribām, dauzot kā bokseris un izsitot no viņa vēju. Piepe�i, pa�am par lielām izbailēm, kreiso krū�u pusi caur�auj sāpes, un viņ� cen�as lēni un dziļi elpot, ta�u nepietiek gaisa.

Garām brauc tuk�s taksometrs un it kā palēnina gaitu, bet no Marino sejas pil sviedri un viņ� pilnīgi nekustīgi sē� uz mūra, acis ieple�tis, plaukstas nolicis uz ceļgaliem. No sakrampētajiem pirkstiem izslīd cigarete un pārlūzusi nokrīt uz bruģa.

Beva nevar mitēties par viņu domāt.

Vajadzētu turēties pa gabalu no jēra, kas Wal Mart stāvvietā viņai tikko iedeva piecus dolārus. Bet viņa nespēj. Beva nespēj kontrolēt �o apmātību, un, kaut gan viņas reakcija nepakļaujas nekādam prātīgam skaidrojumam, iemesls slēpjas melnajās, neglītajās domās. �is jērs pret viņu bija izturējies nicīgi. �ī sieviete atvirzījās nost, it kā Beva būtu atbaido�a, un pēc tam uzdrīkstējās viņu pazemot, dodot naudu.

Iegājusi Wal Mart veikalā, Beva pakavējas pie apskatei izliktajiem insekticīdu flakoniem, izlikdamās, ka lasa uzlīmes, bet pati tikmēr pa loga rūti novēro stāvvietu. Viņai par pārsteigumu, jērs nebrauc ar jaunu ma�inu, bet ar vecu me�a zaļuma Explorer, kas nezin kāpēc ne�ķiet raksturīgi samaitātai, bagātai namamātei vai iecerētajai. Vēl interesan�tāk viņa sē� savā braucamajā ar iedarbinātu motoru un nodzēstām priek�ējām gaismām. Beva piecās minūtēs ir ieskrējusi un izskrējusi no ģērbtuves, ietērpusies kliedzo�ā havajie�u kreklā un Bermudu �or�tos ne par vienu no tiem viņa nav maksājusi un sensorus nogrie�zusi ar nazi. Lietusmēteli viņa izgriezusi ar oderi uz āru un pārmetu�i pār roku, matus sedz lēta plastmasas lietuskapuce, kaut gan nakts ir skaidra. Ja ļaudis vispār ievēros viņu, tad domās, ka �ī būtne ir jukusi vai ari uztinusi matus.

Explorer nav izkustējies. Beva iet tie�i pie D�eja iebuktētā, netīri baltā braucamā, pārliecināta, ka jērs viņu neievēro vai vismaz nesaista ar sievieti, ar kuru satikās un kurai pirms nepilnas pusstundas deva naudu. Atstājusi stāvvietu, Beva nogrie�as pa kreisi uz Perkinsa ielu, �ķērso Akadijas ielu un apstājas mazā stāvvietā, kas pilna ar ma�īnām, jo Caterie ir populārs restorāns it īpa�i Universitātes studentu vidū. Izslēgusi motoru un priek�ējos lukturus, viņa gaida, un, jo ilgāk jērs sē� zaļajā Explorer ma�īnā Wal Mart stāvvietā otrpus ielai, jo vēlē�anās iekvēlojas stiprāk.

Varbūt viņa runā pa telefonu. Varbūt �oreiz strīdas ar savu vīrieti, varbūt nerunā tik priecīgi mīļi. Beva ir lietpratēja cilvēku izseko�anā. Braukdama ar D�eja Cherokee, viņa to dara regulāri. Pirms bija kļuvusi par bēgli zvejas nometnē, viņa izsekoja cilvēkus, vienalga, vai to vaja�dzēja vai ari tāpat vien. Bet tagad viņa darbojas mērķtiecīgi, vismaz paredzēts lietderīgs iznākums. Lai ko Beva dara, viņa klausa pavēlēm.

Patlaban viņa seko D�eja pavēlēm, bet, ja cilvēkam atkārtoti uztic vienu un to pa�u uzdevumu, izpildes metodes un emocijas mainās. Beva sāk izdabāt sev, izklaidējas ar savām fantāzijām un pati savam priekam. Uz to viņai ir tiesības.

Explorer dodas uz pa�u Veco dārzu rajona centru. Jaukajai, blondajai autovadītājai nav ne jausmas, ka sieviete ar slimo celi ir tepat tuvumā. Tas Bevu uzjautrina. Viņa pasmaida, kad Explorer palēnina gaitu un iegrie�as pa labi tum�ā piebraucamā ceļā, ko norobe�o augsti krūmi. Beva pabrauc garām, pietur ceļmalā un izkāpj. A�i uzmetusi plecos tum�o lietusmēteli, viņa seko pa jēra pēdām un nokļūst līdz baltajai ķieģeļu mājai vēl laikus, lai pagūtu ievērot, kā aizveras ārdurvis un sieviete ir dro�ībā. Beva atgrie�as pie sava Cherokee, pieraksta adresi un pāriet otrā pusē sānceļam, lai vairs nevajadzētu iet garām mājai. Viņa gaida.

Vairāk par visu �ans Batists �ādons tīko pēc dipola antenas, bet viņam nav pie�ķirtas privilēģijas apmeklēt cietuma veikalu, un antenas pārdod tur.

Cietumnieki, kas bauda �īs priek�rocības, var pirkt dipola antenas, radioaustiņas, portatīvos radioaparātus, AM/FM uztvērējus un reliģiska satura medaļas ar ķēdi. Vismaz da�i cietumnieki to var. It īpa�i Kus�tonim tīk lielīties ar savu portatīvo radio, bet arī viņam nav dipola antenas, jo cietumniekiem ļauts iegādāties tikai vienu priek�metu no speciālā "lielā desmitnieka" saraksta, kā viņi to iesauku�i. Nāvinieku korpusā privilēģijas tiek ierobe�otas aiz bailēm, ka cietumnieki nesāk modelēt iero�us.

�anam Batistam ierocis nerūp. Viņa ierocis ir pa�a ķermenis, ja vien viņ� nolemtu to mobilizēt. Ta�u nav intereses to darīt, patlaban ne. Kad viņu va�ās ved uz du�u, viņam nav vajadzības uzbrukt cietuma darbi�niekiem, lai gan to viņ� neap�aubāmi spētu, likdams lietā savu mag�nētismu, kas tikai palielinās, ejot garām daudzajām durvīm ar dzelzs stieņiem. Viņa spēks aug. Tas pulsē cirk�ņos, pakāpjas līdz pat pakau�sim un lidinās virs viņa galvas. Viņ� atstāj aiz sevis manāmas dzirksteļu pēdas. Labo�anas iestādes uzraugi nekad nesaprot, par ko viņ� smaida, un viņa izturē�anās tos pamatīgi kaitina.

Deviņos izslēdz gaismu. Uzraugam kontroles kabīnē ir tīrā bauda pa kārtai nospiest visus slēd�us un atstāt cietumniekus pilnīgā tumsā. �ans Batists ir dzirdējis uzraugus izmetam piezīmes, ka tumsa dodot "plukatām" laiku krietni padomāt par savu tuvojo�os nāvessodu, ko viņi saņems par to, ko darīju�i, būdami laukā, brīvi un spējīgi apmie�rināt savu mīlestību. Tie, kuri nav nonāvēju�i, nesaprot, ka maksimālā savienība ar sievieti notiek, atbrīvojot viņu, dzirdot viņu kliedzam un vaidam, pārklājoties pa�am ar viņas asinīm, kad tu, nobaudījis viņas ķermeni, atstāj to visiem redzamā vietā, dalies viņas ekstāzē un salau�lājies ar viņas magnētismu uz mū�iem.

Viņ� guļ savā nārā, sviedri sūcas palagos, viņa smaka piepilda mazo kameru, kur trūkst gaisa; pa labi pie pretējās sienas ir tualete suņusēnes formā. Notiesātie cietumnieki izturas klusi, izņemot Kustoni. Viņ� sarunājas pats ar sevi pusbalsī, gandrīz �ukstus, nesaprazdams, ka �ans Batists spēj dzirdēt bez ausīm. Naktī Kustonis transformējas nevarīgā, vājā būtnē, kāds viņ� patiesībā arī ir. Viņam klāsies daudz labāk tur, projām, kad "kokteilis" iemidzinās un nebūs vairs vajadziga vājā, iznīcīgā miesa.

�rauci, miera, ir ta�u jauki. Tik jauka sajūta. Izbeidz to, lūdzu, izbeidz. Beidz! Tas moka! Neraudi. Ir labi. Vai nesaproti, tu mazā kuce? Ir labi! Es gribu memmiti! Es ari. Bet viņa ir mauka. Un beidz brēkt, vai dzirdi! Ja vēlreiz iebrēksies�

-��� Kas tur ir? �ans Batists prasa smirdo�ajam gaisam.

-���� Aizveries! Aizveries, draņķe! Tā tava vaina. Vai tev vajadzēja kliegt, ko? Kad es teicu tā nedarīt. Labi, iztiec bez ko�ļenes. Kanēļa. Nometi papīriņu pie �ūpolēm, tāpēc es zinu, kāda gar�a tev patīk. Mazā, stulbā petene. Paliec vien ēnā, labi. Man tagad jāskrien, jāskrien. Cik tas labi, man jāskrien, jāskrien, jāskrien. Viņ� sāk klusi dziedāt. Jāskrien, jāskrien, skrien-skrien-skrien�

-��� Kas tur ir?

-��� Tuk-tuk, kas tur ir? Kustonis atsaucas dziedo�ā, ņirdzīgā tonī.

-��� Matainais, spalvainais, pilnīgais pretstat, kā aug tavs putniņ�? Kādas mazas oliņas slēpjas tev pie resnā gala, un kāds ir krāniņ� mazāks par tavu degunu? Viņ� dzied klusi, tomēr iznāk pietiekami skaļi.

-���� Es esmu dzejnieks, vai zini? Tu zini to, brīnum bez krāna? Patie�ām iejūtīgs esmu esmu, esmu. Zaļas olas un �ķiņķis. Kaķis cepurē. Esmu gaļīgs, bet ne pārāk tukls. Bungu dārdus, lūdzu!

-��� Kas tur? �ans Batists atņirdz retos, sīkos, smailos zobeļus. Pama�tīgi tos nolaizot, viņ� jūt savu asiņu sāļo, metālisko gar�u.

-��� Tikai es, Mataini. Tavs pasaules labākais �oms. Tavs vienīgais �oms pasaulē. Tev nav neviena cita, tikai es, vai zini to? Tev jāzina. Kur� cits vēl runājas ar tevi un sūta mazas mīlestības vēstulītes no durvīm uz durvīm, no durvīm uz durvīm, līdz tās paslīd zem tuvējām, viscaur netīras un visu izlasītas, ko?

�ans Batists klausās, sūkdams asinis sev no mēles.

-��� Tev ir tā va-re-nā ģimene. Esmu dzirdējis pa radio. Esmu dzirdējis ne reizi vien.

Klusums. �ana Batista ausis ir satelit�ķlvji.

-��� Sa-ka-ri. Kur ir tie sasodītie sargi, kad tev viņus vajag? viņ� izsmej tumsu.

Ienīstā balss kā sīciņi sikspārņi lido caur dzelzs stieņiem �ana Batista durvis. Vārdi plivinās ap tiem, un viņ� tos trenkā, vēzēdams spalvainās rokas.

-��� Va' zini, ka paliksi te traks, Mataini? Ja netiksi ārā, būsi traks kā kaķis, kam M40 pie astes. Vai zini to, Mataini?

-Je ne eomprends pas, �ans Batists �ukst, viņam pa zodu notek asins piliens un pazūd matos, smalkos kā bērnam.

Viņ� satausta asinis un nolaiza pirkstu.

-��� Ak, tu comprendez vous tīri labi. Varbūt tev kaut ko pielipināju�i pie pakaļas, ko? Un basta! Kustonis klusi smejas. Redzi, kad viņi tiks pie tevis būri, tad varēs darīt ar tevi visu, ko iedomāsies, un kur� gan zinās? Ja nosūdzēsi, viņi mocīs vēl vairāk un apgalvos, ka tu pats sev to nodarīji.

-��� Kas tur ir?

-��� Man ir nelabi, ka tu pra�ņā to, tuk-tuk-sūds. Minikrāniņ�! Tu tak traki labi zini, kas te ir. Tas esmu es. Tavs draudziņ�!

�ans Batists dzird Kustoņa elpu. Viņa dvaka aizceļo gar divām kame�rām, un �ans Batists sao� ķiplokus un sarkano burgundieti, jaunu Ctos des Mouches, kuru viņ� dēvē par stulbu vīnu, jo tas nav pietiekami ilgi dusējis tum�ās, mitrās vietās, lai taptu izcils un gudrs. �ana Batista tum�ā kamera nāvinieku korpusā ir viņa ala.

-��� Bet ir viena lieta, manu īpa�o �omiņ, manu vienīgo �omiņ. Viņi grib vest mani tajā vāģī turp, kur mani piebeigs. Uz Hantsvilu. Kas par vārdu! Nomedītais un ļaundaris, vai ne? [13] Un ja nu starp punktiem A un B kaut kas atgadītos?

Dofīnas īpa�umā plaukst un zied kastaņas, acālijas un rozes. �anam Batistam nav jāredz, pietiek saost, lai zinātu, kur viņ� atro�das. Du Caveau bārs un Pola restorāns tā ir laba vieta. Ļaudis no viņa at�ķirti, tie ēd un dzer sve�u gaismā, uz galdiem glāzes, visi smaida un smejas vai ir spēcīgu tieksmju varā. Da�i no viņiem aizies un mīlē�sies, nezinādami, ka viņus novēro. �ans Batists cauri naktij aizslīd uz Ile St.-Louis virsotni. Sēnas straumē atspoguļas Parīzes ugunis un mir�guļo kā plāni mati. Jau pēc da�ām minūtēm viņ� ir kādu jūdzi no morga.

-��� Man nav nekādu iespēju. Ta�u tev ir. Tu vari apturēt to vāģi, kad bū�u ceļā uz adatu, un es atgriezī�os pēc tevis, Mataini. Mans laiks ir cauri. Trīs dienas. Vai dzirdi? Trīs nolāpītas dienas. Zinu, ka tu varētu izprātot kādu veidu. Tu vari to izkārtot, paglābt manu pakaļu, un pēc tam būsim partneri.

Mazā Ile St.-Louis ēstuvē viņ� sēdēja kaktā un skatījās laukā uz bal�konu, kas bija nokrauts puķu podiem. Uz tā izgāja sieviete, dro�i vien paskatīties uz zilajām debesīm un upi. Sieviete likās ļoti skaista, un viņas istabas logi bija atvērti, lai ielaistu iek�ā svaigo rudens gaisu. �ans Batists atceras, ka viņa smar�oja pēc lavandām. Viņ� domā, ka tā bija.

"Tu varēsi viņu ņemt, kad bū�u pabeidzis," teica D�ejs, malkodams Slos de Bиze no Domaine Prieurй Roch. Vins atgādināja dūmakainus dimantus.

Viņ� lēnām grozīja glāzi ar sarkano burgundieti, un tas viegli skalo�jās pokālā kā silta mēle, kas gausi laiza pa apli.

"Zinu, tu kaut ko gribi." D�ejs pacēla glāzi un iesmējās. "Tikai tev pa�am jāzina, kā to panākt, mon frиre."

-��� Vai dzirdi, Mataini? Trīs draņķa dienas, tikai nedēļu pirms tevis. Es parūpē�os, lai tu tur laukā dabū visas maukas, kādas vien gribēsi. Es tās atvedi�u tev, un tu tak neiebildīsi, ja palieto�u tās pirmais. Jo tu tak nevari, vai ne? Kāpēc gan nepadalīties? Pauze, tad Kustoņa balss kļūst ļauna. Vai tu klausies, Mataini? Brivs kā putns!

"Tad nu sarunāju�i," D�ejs miedza ar aci.

Viņ� iztuk�oja glāzi un solīja būt tūlīt atpakaļ. �ans Batists, gludi noskuvies un novilcis cepuri tik zemu, ka tā aizsedza seju, ne ar vienu nerunāja, kamēr D�ejs� Viņ� nespēj saukt brāli par D�eju. �ans Pols, �ans Pols bija prom. �ans Batists pa logu vēroja, kā viņa skaistais brā�lis uzsauc sievietei uz balkona. Viņ� māja ar roku, it kā dodams kādus norādījumus, bet sieviete smaidīja un tad sāka smieties par viņa gri�masēm. Acumirklī viņa burvības pārvarēta, viņa pazuda atpakaļ savā dzīvoklī.

Tad kā pēc maģijas nolādētais brālis atkal sēdēja pie galdiņa. "Ej," viņ� komandēja �anu Batistu. "Viņas dzīvoklis ir tre�ajā stāvā." Viņ� pamāja ar galvu uz to pusi. "Tu redzi, kur tas ir. Paslēpies, kamēr mēs ar viņu iedzersim. Ar viņu būs diezgan vienkār�i. Tu zini, kas darāms. Tagad ej no �ejienes laukā un nevienu neizbiedē."

-��� Tu, draņķa neglītais, matainais mēsla gabal, �ana Batista kamerā iepeld Kustoņa derdzīgie �uksti. Tu tak negribi mirt, vai ne? Neviens negrib mirt, izņemot tos, kurus mēs apstrādājam, kad viņi vairs nevar izturēt un sāk lūgties, vai ne? Brīvs kā putns. Tu tikai padomā! Brīvs kā putns.

�ans Batists iztēlojas to sievieti doktori, vārdā Skarpeta. Viņa aiz�migs viņa rokās, viņa skatiens nekad viņu neatstās, un viņa paliks ar viņu kopā uz mū�iem. Viņ� glāsta vēstuli, ko viņa atsūtījusi, tā ir īsi uzdrukāta, lūdz atļauju nākt viņu apciemot, lūdz viņa palīdzību. Viņ� vēlas, kaut viņa to būtu rakstījusi ar roku, tad viņ� varētu pētit ik spal�vas vilcienu viņas juteklīgajā kaligrāfijā. �ans Batists iztēlojas viņu kailu un sūc savu mēli.

Tālumā kā timpāni ducina pērkons, un gar bālo mēnesi lido mākoņi.

Beva nedosies atpakaļ uz Holandie�u atteku, iekams nepāries vētra, kaut gan pagaidām tā ir tālu dienvidaustrumos, un ma�īnas radio laika ziņās par to neko nesaka. Bet viņa nav gatava atgriezties kuģu pie�stātnē. Jērs zaļajā Ford Explorer beidzamās pāris stundas brauc pa inte�resantu mar�rutu, un Beva to nevar saprast. Viņa lai kas ari būtu ir kursējusi pa ielām un it īpa�i ma�īnu stāvvietām tāda iemesla dēļ, ko Beva nevar noteikt.

Viņa domā, ka laikam jērs saplūcies ar savu vīrieti un patlaban atsa�kās doties mājās, lai satrauktu �o līdz nelabumam, tā ir pazīstama spēlīte. Beva ir rūpīgi ieturējusi distanci, iegriezdamās sānieliņās, aptu�rēdama pie degvielas tankiem gar 19. maģistrāli, tad atkal piedodama gāzi. Vairākas reizes Beva apdzinusi Explorer pa kreiso brauk�anas joslu, aizbraukusi priek�ā vismaz desmit jūdzes un gaidījusi savu laupījumu, lai atkal palaistu priek�ā. Diezgan drīz viņas brauc cauri Beikerai, mazai pilsētiņai ar uzņēmumiem, kuriem divaini nosaukumi: "Raifa poda zēns", "Naudas zibsnis" un "Vē�u rezerves".

Pilsētiņa izgaist kā mirā�a, un ceļ� priek�ā top piķa melns. Tur tālāk nav nekā, nevienas gaismiņas, tikai koki un transparents, uz kura raks�tīts: Tev vajadzīgs Jēzus.

Aligatora acis Bevai atgādina periskopus, kas nofiksē viņu un tad pazūd zem vājas kafijas krāsas ūdens.

D�ejs Bevai ir teicis, ka aligatori viņu neaiztiks, ja vien pati liks tos mierā. To pa�u viņ� saka arī par baltmutēm �ūskām.

-��� Vai esi prasījis �ūskām, ko tās domā? Un, ja tas tiesa, kāpēc viņas krīt no kokiem, cenzdamās trāpīt laivā? Atceries to filmu, ko mēs ska�tījāmies? Ak, kā ta�u to sauca�?

-��� "Nāves sejas", viņ� atbildēja, �oreiz uzjautrināts par viņas jau�tājumu.

-��� Atceries to zvejas inspektoru, kur� iekrita ezerā, tie�i pie kameras, un tas milzīgais aligators viņu noķēra?

-��� Baltmutes nekrīt laivā, ja vien tās nesabiedē, D�ejs skaidroja. Un aligators noķēra zvejas inspektoru, jo zvejas inspektors mēģināja noķert viņu.

Tas izklausījās glu�i saprātīgi, un Beva mazliet nomierinājās, līdz D�ejs, ne�ēlīgi pasmaidījis, sāka runāt glu�i pretēji, stāstīdams, kā varot noteikt, vai kāds dzīvnieks vai reptilis ir plēsoņa, tātad arī agre�sors un tātad ari bezbailīgs mednieks.

-��� Tas viss redzams acīs, maziņā, viņ� teica. Plēsoņām acis ir gal�vas priek�ā, glu�i kā man. Viņ� rādīja uz savām skaistajām, zilajām acīm. Tāpat ari aligatoram, tāpat baltmutei un tāpat tīģerim. Plēsoņas skatās taisni uz priek�u un meklē, kam uzbrukt. Neplēsoņu acis ir vai�rāk galvas sānos, jo kā citādi, ellē, trusītis varēs aizstāvēties pret aliga�toru, vai ne? Tāpēc mazajiem trusī�iem vajadzīga perifēriskā redze, tad tie redz, kas nāk, un lai�as, ko kājas nes.

-��� Man ir plēsoņas acis, Beva teica, priecādamās to zināt, bet nemaz nejuzdamās laimīga, ka aligatori un baltmutes ir plēsoņas.

Tādas acis, viņa saprata, nozīmē kaut ko klaiņojo�u, kas meklē kādu, ko ievainot vai nogalināt. Plēsoņas, it sevi�ķi reptiļi, no cilvēkiem nebai�dās. Nolādēts! Cik Beva zina, viņa nevar līdzināties aligatoram vai �ūs�kai. Ja viņa iekrīt ūdenī vai uzkāpj baltmutei, kas tad uzvarēs? Ne jau viņa.

-��� Cilvēki ir vislielākie plēsoņas, D�ejs teica. Bet ļoti komplicēti. Aligators vienmēr ir aligators. �ūska vienmēr ir �ūska. Cilvēks var būt vai nu vilks, vai jērs.

Beva ir vilks.

Viņa jūt savas karstās vilka asinis ritam straujāk, kad laiva slīd garām cipre�u saknēm, kas rēgojas no attekas kā jūras briesmoņa muguras �ķautnes. Jaunā, gai�matainā sieviete sasieta kā cūka guļ lai�vas dibenā un mirk�ķina acis rīta saules mirgojo�ajā gaismā. Tur, kur uz ūdens virsmas izlau�as cipre�u saknes, nav dziļ�, tāpēc Beva ir modra un prātīgi vada laivu uz zvejas būdas pusi. Viņas cietumniece �ad tad mēģina mainīt pozu, lai atvieglotu briesmīgās sāpes locītavās; samocītā elpa cilā viņas nāsis, mitrais aizbāznis ik pa laikam tiek iesūkts mutē un atkal pagrūsts laukā.

Beva nezina viņas vārdu un ir brīdinājusi, lai sieviete to nesaka. Tas bija pirms vairākām stundām Cherokee, kad jērs saprata, ka netiek ārā pa pasa�iera durvīm, un, ja viņa mēģinātu kāpt pāri sēdeklim, Beva grasījās viņu no�aut. Tad jērs kļuva runīgs, centās izturēties pret savu pavēlnieci draudzīgi, kā līdzīgs pret līdzīgu, aizejot tiktāl, ka pieklājīgi pajautāja Bevas vārdu. Tā dara viņas visas, un Beva vienmēr saka vienu un to pa�u: "Mans vārds nav tava draņķes darī�ana, tāpat kā es negribu zināt tavu vārdu un nevienu nolādētu lietu par tevi."

Sieviete bezspēkā saguma, saprazdama, ka ar runām vien neiz�spruks �ausmām, kas paredzētas viņas kontā.

Vārdiem ir tikai divi mērķi: tos lieto, lai cilvēkam rastos sajūta, ka viņa dzīvība ir ko vērta, un atsakās lietot, lai cilvēks saprastu, ka viņa dzīvība nav neko vērta. Turklāt Beva par �o jauko jēriņu drīz uzzinās pietiekami daudz, kad D�ejs klausīsies ziņas pa savu radio, ko darbina baterijas.

-��� Lūdzu, nedariet man pāri, jērs lūdzas. Man ir ģimene.

-��� Es neklausos, Beva atbild. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka tu neesi nekas, vienkār�i �odienas loms.

Beva smejas, izbaudīdama savas balss stingrību, jo drīz, pavisam drīz viņai vairs nebūs balss. Tā būs D�ejam. Tiklīdz viņ� pārņems jēru savā ziņā, Bevai vairs nebūs ko darīt, izņemot to, ko viņ� liks vai neliks. Lielākoties Beva vēros notieko�o, un, domājot par to, viņu pārņem nepārvarama tieksme pakļaut un izturēties ļauni, kamēr vēl var. Viņa sasaista jērus stingrāk, nekā to dara D�ejs, sasiedama kopā to potītes un delnu locītavas tā, lai ķermenis izliektos un jēram būtu vēl grūtāk atbrīvot diafragmu un cīnīties pēc elpas.

-��� Zini ko, dārgumiņ, Beva stūrēdama saka. Tūlīt mēs izmetīsim enkuru tur, zem tiem ēnainajiem kokiem, un es tevi kārtīgi ieziedī�u ar �ķidrumu pret moskītiem, ik miesas collu, jo mans vīrietis negribēs, ka tu esi piepampusi un ar niezi.

Viņa smejas, kad cietumnieces acis ieple�as un pietūku�os, sarkanos plakstus pārplūdina asaras. �ī ir pirmā reize, kad jērs dzird pieminam vīrieti.

-��� Tagad beidz bimbot, dārgumiņ. Tev jāizskatās jaukai, bet patlaban tu izskaties draņķīgi.

Jērs briesmīgi mirk�ķina acis, ar katru mokpilno, straujo, seklo elpas vilcienu vik�ķis mutē izdod miklas skaņas. Beva stūrē laivu tuvāk kras�tam, apstādina motoru un izmet enkuru. Viņa ņem �auteni un nopēta kokus, pārbaudīdama, vai tajos nav �ūskas. Apmierināta, ka vienīgā, kas nejūtas dro�ībā, ir viņas gūstekne, viņa noliek slīdes mehānisma �auteni uz brezenta un novieto laivas starpliku uz grīdas tikai da�as collas no sava "pievilcīgā �odienas lomiņa", kā viņa turpina sievieti saukt. Tad Beva parakņājas savā pludmales somā un izvelk plastmasas pudeli ar kukaiņu atbaidī�anas līdzekli.

-��� Tūlīt izņem�u tev no mutes vīk�ķi un atraisī�u virvi, Beva sola. Vai zini, kāpēc esmu tik mīļa, dārgumiņ? Tāpēc, ka tu nekur nevari sprukt ja nu vienīgi taisni pār bortu, bet, ja padomāsi, kas �ajos ūde�ņos dzīvo, tad nemaz ar' netīkosi pēc peldes. Vai ari� kā būtu ar zivju tilpni?

Beva atver zārka lieluma tilpnes vāku. Tā ir pilna ar ledu.

-��� Tas tevi saglabās jauku un svaigu, ja nolemsi trakot. Tu ta�u negrasies to darīt, vai ne?

Sieviete enerģiski purina galvu un truli atbild: "Nē," kad vīk�ķis no mutes tiek izņemts. Paldies, paldies, viņa murmina drebo�ā balsi, mitrinādama lūpas.

-��� Varu saderēt, ka tagad tev velni�ķīgi sāp locītavas, Beva �alo, viņu atraisīdama. Mans vīrietis D�ejs mani ari reiz sasēja potītes un delnu locītavas cie�i kopā aiz muguras, līdz biju saliekta kā kliņģeris, tie�i kā tu. Zini, tas viņu uzbudināja. Viņa uzmet virvi uz brezenta. Nu, gan jau pati drīz redzēsi.

Sieviete brauka jēlās potītes un delnu locītavas, pūlēdamās atgūt elpu. Bevai viņa atgādina karsējmeiteni, vienu no atlētiskajām, nevai�nojami skaistajām meitenēm, kādas redzamas Seventeen �urnālā. Viņa nēsā mazas brillltes raga rāmjos, kas piedod gudru izskatu, un ir īstajā vecumā tuvu pie �etrdesmit, varbūt jau �etrdesmit.

-��� Vai ejat koled�ā? Beva jautā. -Jā-

-��� Labi. Tas tie�ām labi. Uz mirkli viņa iegrimst domās; tukla, vēja aprautā seja kļūst �ļaugana.

-��� Lūdzu, vediet mani atpakaļ. Mums ir nauda. Mēs jums samaksā�sim, ko vien jūs gribēsiet.

Bevas acīs atkal parādās neģēlīgā izteiksme. D�ejs ir gudrs, un viņam ir nauda. �ī sieviete ir gudra, un viņai ir nauda. Viņa pieliecas sievietei tuvāk; zem kokiem skaļi sīc moskīti. Necik tālu palecas zivs. Jo augstāk kāpj saule, jo karstāk kļūst, un Bevas havajie�u krekls ir sasvīdis mitrs.

-��� Te nav runa par naudu, Beva saka, un, kad sieviete viņā paveras, viņas gai�zilajās acis apdziest cerība. Vai zināt, par ko ir runa?

-���� Es jums neko neesmu nodarījusi. Lūdzu, ļaujiet man iet mājās, un es nekad nevienam to nestāstī�u. Es pat nevaru neko pasākt, lai radītu jums nepatik�anas. Kā gan es to varētu? Es jūs nepazīstu.

-��� Nu tad gatavojies mani iepazīt, saldumiņ, Beva noliek raupjo, sauso plaukstu uz sievietes kakla un glāsta to ar īk�ķi. Tagad mēs viena otru iepazīsim tā īsti labi.

Sieviete blisina acis, mitrinādama appūstās lūpas, bet Bevas plauksta slīd zemāk, aizskar viņas kakla bedrīti, tad vēl zemāk, nokļūdama visur, kur tīkas. Sieviete sē� stīvi, aizvērusi acis. Viņa saraujas, kad Beva pasniedzas zem viņas drēbēm un atāķē krū�turi. Beva sāk spiest no pudeles kukaiņu atbaidītāju un ierīvē ar to jēra kailo augumu, sajuzdama salkani smar�ojo�o, stingro miesu drebam kā �eleju. Beva domā par D�eju un izbalināto grīdas laukumiņu zem gultas un no visa spēka atgrū� jēru tā, ka galva atsitas pret laivas motoru.

Uz 83. ielas un Leksingtona avēnijas stūra pre�u auto notriec gājēju pavecu sievieti.

Ziņkārīgo blenzēju pūlī Bentons Vestlijs dzird satrauktas valodas, mirgo ātrās palīdzības ugunis, kvartālu iejo� dzeltena nozieguma vie�tas lente. Fatālais nelaimes gadījums noticis pirms nepilnas stundas. Bentons savā mū�ā ir redzējis pietiekami daudz asiņu, tāpēc steig�us soļo garām, cieņpilni novērsis skatienu no līķa, kas iesprostots zem viena no automa�īnas pakaļējiem riteņiem.

Viņ� saklausa vārdus smadzenes un galva nost un kaut ko par lieka�jiem zobiem, kas guļot uz ielas. Ja publikai būtu teik�ana, par ikvienu nāves ainu būtu jāmaksā, teiksim, pieci dolāri par biļeti, un visi varētu skatīties uz asinīm un zarnām pēc sirds patikas. Kad viņ� agrāk ieradās nozieguma vietā un policistiem vajadzēja griezt ceļu, lai viņa eksperta acs varētu aplūkot ik detaļu, viņam bija tiesības nekompetentas per�sonas aizraidīt. Viņ� varēja izrādīt savu riebumu da�reiz mierīgi, da��reiz ne.

Bentons pārlai� skatienu notikuma vietai, paslēpis acis aiz tum�ām brillēm, viņa kalsnais augums pārvietojas pa pārpildīto ietvi, ienirstot un iznirstot no pūļa izmanīgi kā lūsis. Skūto galvu sedz vienkār�a, melna beisbola cepurīte; viņ� virzās uz Lūsijas �tāba pusi, jo izkāpis no taksometra desmit kvartālus uz ziemeļiem, nevis tie�i pie viņas ēkas vai pat tās tuvumā. Bentons dro�i vien varētu paiet Lūsijai tuvu garām, pateikt "atvainojiet", un viņa to nepazītu. Ir pagāju�i se�i gadi, kop� viņ� Lūsiju redzējis vai runājis ar viņu, un viņam ārkārtīgi gribas zināt, kā viņa izskatās, runā un rīkojas tagad. Dedzīgā vēlē�anās dzen Bentonu uz priek�u apņēmīgā solī, un viņ� tuvojas modernajai pulēta granita ēkai 75. ielā. Priek�ā stāv �veicars, salicis rokas aiz muguras. �veicaram pelēkajā uniformā ir karsti, un viņ� mīņājas no vienas kājas uz otru redzams, tās sāp.

-��� Es meklēju "Pēdējo iecirkni", Bentons viņu uzrunā.

-��� Ko? �veicara sejā parādās tāda izteiksme, it kā viņ� turētu Ben�tonu par nenormālu.

Bentons atkārto teikto.

-�� Jūs runājat par policijas iecirkni? �veicars nopēta viņu, un novār�gu�ajā īra sejā parādās apstiprinājums pa�a aizdomām: bezpajumtnieks un jucis. Varbūt domājat 69. ielas iecirkni.

-��� Divdesmit pirmais stāvs, luksusnumurs "divdesmit viens nulle trīs", Bentons atbild.

-Jā, tagad saprotu, par ko runājat, bet to nesauc "Pēdējais iecir�knis". "Divdesmit viens nulle trīs" ir programmatūras kompānija ziniet, tās datoru padarī�anas.

-��� Vai esat pārliecināts?

-��� Sasodīts, es tak te strādāju, vai ne? �veicars top nepacietīgs un nikni palūr uz sievieti, kuras suns o�ņājas pārāk tuvu apstādījumiem ēkas priek�ā. Ei, viņ� tai uzsauc. Suņi nav jā�urina dzīv�ogā.

-��� Viņ� tikai o�ņājas, sieviete sa�utusi atbild un parausta pavadu, pavilkdama savu nelaimīgo pūdelīti tuvāk ietves vidum.

Sevi apliecinājis, �veicars vairs neliekas ne zinis par sievieti un suni. Bentons parakņājas izbalēju�o d�insu kabatā un izvelk salocītu papīru. Viņ� izgludina to un paskatās uz adresi un tālruņa numuru, kam nav nekāda sakara ar Lūsiju vai viņas biroju, ko patiesībā sauc "Pēdējais iecirknis" vienalga, ko domātu �veicars. Ja viņ� gadījumā sāks Lūsijai klāstīt, varbūt pa jokam, ka viens savādnieks te apstājies un jautājis pēc "Pēdējā iecirkņa", viņa kļūs modra un ļoti uztrauksies. Marino tic, ka �ans Batists zina Lūsijas kompāniju pēc �ī nosaukuma. Bentons grib, lai Marino un Lūsija būtu modri un uztrauku�ies.

-��� Te sacīts: divdesmit viens nulle trīs, Bentons aizrāda �veicaram, bāzdams papīru atpakaļ kabatā. Kāds ir �īs kompānijas nosaukums? Varbūt man sniegta aplama informācija.

�veicars ieiet iek�ā un paņem sarakstu. Vilkdams ar pirkstu pa lapu, viņ� atbild: Labi, labi, divdesmit viens nulle trīs. Kā jau teicu, kaut kāds datoru aprīkojums. "Informācijas meklē�anas risinājumi". Ja gri�bat iet aug�ā, man viņiem jāpiezvana un jāredz jūsu personas apliecība.

Personas apliecība? Lai notiek, bet zvanīt nav nepiecie�ams. Ben�tons jūtas uzjautrināts. �veicars izturas neslēpti rupji un aizspriedu�maini pret nopluku�o sve�inieku savā priek�ā un vairs neņem vērā (tā gan nerīkojas daudzi ņujorkie�i), ka pilsētas labākā īpa�ība agrāk bija laipni sagaidīt nopluku�us sve�iniekus, izmisu�us nabaga imigrantus, kas tik tikko prata angliski. Bentons angliski runā izsmalcināti, kad to vēlas, un viņ� nav nabags, kaut ari viņa naudas līdzekļi ir reglamen�tēti.

Viņ� iebā� roku �aketē pēc maka un sameklē autovadītāja tiesības: Stīvens Leonards Glovers, �etrdesmit �etrus gadus vecs, dzimis Ithuku, Ņujorkā, ne vairs Toms Hevilends, jo Marino viņu pazīst pēc �ī aizstājvārda. Kad vien Bentonam jāmaina identitāte, un vajadzības gadījumā viņ� vienmēr to dara, viņ� pārcie� depresijas un bezmērķības periodu, atkal kļūdams niknāks, nekā nepiecie�ams, un vēl apņēmīgāks gūt virs�roku, nekaisdams naidā.

Naids sagrauj telpu, kurā atrodas. Ienīst nozīmē zaudēt prātu un redzējuma skaidrību. Visu savu mū�u viņ� ir pretojies naidam, lai gan būtu ļoti viegli un atbilstīgi ienīst naidpilnus sadistus un neko neno��ēlojo�us likumpārkāpējus, kuriem viņ� bez mitas dzinis pēdas un izli�cis lamatas, strādādams FIB. Bentona izgrozī�anās un nereaģē�anas talants nebūtu iespējams, ja viņ� padotos kaut kādām ekstremālām emocijām.

Viņ� kļuva Skarpetas mīļākais, vēl būdams precējies, un, iespējams, tas bija vienīgais grēks, kuru viņ� sev nepiedos. Viņam ir nepanesami smagi iedomāties Konijas un viņu meitu pārdzīvojumus, kad tām pazi�ņoja, ka Bentons noslepkavots. Reizēm viņ� savu trimdu uztver kā sodu par to, ko nodarījis ģimenei, jo, būdams vāj�, viņ� bija padevies galējām emocijām, kuras jūt vēl aizvien. Skarpetai bija tāds iespaids uz viņu, un viņ� tāpat grēkotu atkal viņ� to zina -, ja atgrieztos tajā laikā, kad viņi pirmoreiz apjauta, ko viens otram nozīmē. Viņa vienīgais attaisno�jums vāj�, to viņ� saprot ir tāds, ka �o kaisli un iemīlē�anos neviens no viņiem neveicināja ar iepriek�ēju nodomu. Tā notika. Tā vienkār�i notika.

-��� Piezvanī�u viņiem pārjums, �veicars saka, atdodams Bentonam viltoto personas apliecību.

-��� Paldies� kāds jūsu godavārds?

-��� D�ims.

-��� Paldies, D�im, bet tas nebūs nepiecie�ams.

Bentons iet prom. Ignorēdams aizlieguma zīmi, viņ� �ķērso 75. ielu un iejūk anonīmo kājāmgājēju pūlī Leksingtona avēnijā. Nogriezies zem sastatnēm, viņ� novelk zemāk cepuri, bet acis aiz tum�ajām bril�lēm nepalai� garām neko. Ja kāds no tiem pa�iem izklaidīgajiem cil�vēkiem ietu viņam garām citā kvartālā, viņ� atpazītu tā seju, vienmēr uzmanīgs un modrs. Trīs reizes tie pa�i vaibsti, un viņ� zinātu, kas �is cilvēks ir, un iemū�inātu viņu ar savu kabatas lieluma videokameru. Beidzamajos se�os gados viņ� uzkrājis simtiem len�u, kas pagaidām nenozīmē neko, vienīgi demonstrē, ka viņ� dzīvo ļoti mazā pasaulītē, vienalga, cik liela ir pilsēta.

Ņujorkā var manīt policistu klātbūtni tie sē� savās patruļma�īnās un runā cits ar citu uz ietvēm un ielu stūriem. Bentons iet tiem garām, stoiski vērdamies taisni uz priek�u. Pistole piesprādzēta pie potītes; �is ir tik nopietns likumpārkāpums, ka, ieraudzījis ieroci, policists dro�i vien viņu aizturētu vai pagrūstu pret kādu ēku. Viņu saslēgtu roku dzel��os, iestumtu policijas ma�īnā, iztaujātu, pārlūkotu FIB datorsistēmu, noņemtu pirkstu nospiedumus un nodotu tiesai patiesībā glu�i veltīgi. Kamēr Bentons strādāja noziegumu vietās, viņa pirkstu nospiedumi glabājās APIS, automātiskajā pirkstu nospiedumu identificē�anas sis�tēmā. Pēc �ķietamās nāves viņa pirkstu nospiedumi ieskaitot desmit nospiedumu karti pagaidu glabātavā tika nomainīti ar kāda cilvēka nospiedumiem, kur� nomira dabiskā nāvē un kura nospiedumi tika slepeni noņemti Filadelfijā, kapli�as balzamē�anas telpā. Bentona DNS profils atrodas neautomātiskā sistēmā kaut kur uz Zemes.

Viņ� ieiet kādās durvīs un uzspie� mobilajā tālrunī adre�u rādītāju, kurā ir Teksasas Kriminālās justīcijas departamenta tālruņa numura norēķinu adrese. Ieprogrammēt norēķinu adresi nebija pārāk grūti. Gadiem ilgi strādādams ar datoru, Bentons �ajā jomā bija kļuvis izvei�cīgs, iemanoties lietot un apdraudēt kibertelpu sev izdevīgā veidā. Gadījuma rakstura saņemtais zvans, kas pievienosies Teksasas labo�a�nas iestādes telefona rēķiniem, visdrīzāk, paslīdēs garām neievērots un to nevarēs izsekot, nekādā ziņā jau ne līdz viņam.

Bentons zina ja viņ� zvanīs uz Lūsijas biroju, viņas modernajā dro�ības sistēmā parādīsies Teksasas labo�anas iestādes numurs. Pro�tams, visi zvani tiek ierakstīti. Protams, Lūsijai jābūt pa�ai savai tiesu medicīnas balsu analizēs datorsistēmai. Protams, Bentonam ir lentē ierakstīta �ana Batista balss, kas glabājas jau gadiem, kop� tām ļoti bīstamajām slepenās operācijas dienām, kas nesagrāva �ādona kar�teli, ta�u iznicināja Bentona identitāti un dzīvi. To Bentons vēl tagad nespēj sev piedot. Viņ� netic, ka spēs kādreiz nedomāt par savu vainu un pazemojumu. Viņ� bija nepietiekami novērtējis tos, kuru paļāvība bija sinonīms viņa dzīvei.

Bērnībā Bentons un viņa burvju gredzens pieļāva kļūdas fantāzijas radītajā izmeklē�anā. Pieaudzis viņ� ar savu FIB zelta gredzenu arī pie�ļāva kļūdas, klaji aplam novērtēdams slepkavu psiholoģiju. Bet viņam bija gadījies misēklis tie�i tajā karjeras posmā, kad visvairāk vajadzēja asu prātu un attapību, un doma par to viņu vēl aizvien tracina, uzdzen nelabumu un nesaudzīgi liek uzvelt sev vainu.

Visdziļākās grūtsirdības brī�os viņ� pats sev saka: Nav vainojams neviens cits. Nevar vainot pat �ādonu un viņu pakalpiņus. Tu pats izraki sev bedri, un nu tev jātiek no tās laukā.

-��� Tikai vienkār�s rakstāmpapīrs, Skarpetai pa tālruni skaidro Poluņska sabiedriskais konsultants Veins Rīvess.

-��� Mēs nopirkām rīsi [14] �ī papīra un pārdodam cietumniekiem par peniju gabalā. Aploksnes ir lētas, baltas, desmitcentu tipa, trīs par divdesmit pieciem centiem, viņ� turpina. Ja neiebilstat, ka vaicāju, kāpēc jūs tas interesē?

-��� Pētniecība.

-��� Ā! viņa ziņkāre neatslābst.

-���� Papīra analīze tiesu medicīnas laboratorijā. Esmu zinātniece. Un ja nu cietumniekam nav intendanta privilēģiju? Skarpeta jautā no sava biroja Delrejbī�ā.

Ar ceļasomu rokā viņa jau steidzās ārā no mājas, kad iezvanījās tāl�runis. Pacēla Roza. Skarpeta steidzīgi atbildēja. Viņa nokavēs lidojumu uz Ņujorku.

-��� Viņ� vai viņa var saņemt rakstāmpapīru, aploksnes, markas un tā joprojām. �ī privilēģija netiek liegta nevienam, lai kas viņ� būtu. Varat saprast. Advokāti� Rīvess nopū�as.

Skarpeta viņam nejautā, vai �ans Batists �ādons vēl atrodas nāvinieku korpusā. Viņa neliek manīt, ka saņēmusi no viņa vēstuli un vairs nejūtas pārliecināta, ka �ādons sē� dro�i aiz atslēgas.

Diezgan, tu, kuces dēls.

Man vienreiz pietiek, tu, kuces dēls.

Ja gribi mani redzēt, tad redzēsi ar', tu, kuces dēls.

Tu gribi parunāt, tad runāsim ar', tu, kuces dēls.

Ja esi aizlaidies, es tevi atradī�u, tu, kuces dēls.

Vai tu esi vai neesi rakstījis �o vēstuli, atradī�u vienalga, tu, kuces dēls.

Tu vairs nevienam nedarīsi pāri, tu, kuces dēls.

Es gribu, lai tu mirsti, tu, kuces dēls.

-��� Vai varat man atsūtīt intendanta papīra paraugus? viņa vaicā Rīvesam.

-��� Rīt jūs tos saņemsiet, viņ� apsola.

Zilajās debesīs zemu pikē klijāni, tos piesaista nāves un trūdu smaka dumbrājā aiz pelēkā, apdrupu�ā mola.

-��� Ko tu dari, kāpēc izmētā gaļu pa zāli? Beva �ēlojas D�ejam, uzmezdama pālim cilpu. Tu zini, kā es necie�u �os maitasputnus.

D�ejs smaida, viņa uzmanība pievērsta jēram, kas ievīstīts laivas pakaļgalā. Sieviete brauka delnu locītavas un potītes, apģērbs daļēji atpogāts un nekārtībā. Uz brīdi viņas pārbiedētajās acīs pavīd cerība, ka skaistais, blondais vīrietis uz doka nevarētu būt ļauns. D�ejam mugurā nav nekā, tikai novalkāti, apgriezti d�insi, un pie katras kustības viņa labi veidotajā, iedegu�ajā ķermenī izspie�as muskuļi. Viņ� viegli nokāpj laivā.

-��� Ej iek�ā, D�ejs pavēl Bevai. Sveiki, viņ� uzrunā sievieti. Esmu D�ejs. Tagad varat atpūsties.

Viņas platās, blāvās acis piesaistītas viņam. Viņa nemitas braucīt plaukstu locītavas un mitrināt lūpas.

-��� Kur es esmu? viņa jautā. Es nesaprotu�

D�ejs pasniedzas palīdzēt, bet viņai neklausa kājas, tāpēc viņ� sagrābj viņu ap vidu.

-��� Iesim te. Esam mazliet stīvi, vai ne? Viņ� noglau� asinīm saķepu�os un savēlu�os matus viņas pakausi, un viņa acis iekvēlojas. Viņa nedrīkstēja darīt jums pāri. Jums ir darīts pāri, vai ne? Labi. Pieturie�ties! Es jūs pacel�u, lūk, tā! Viņ� paceļ sievieti, it kā viņa nenieka nesvērtu. Aplieciet rokas man ap kaklu! Labi. Viņ� noliek viņu uz doka un kāpj laukā tūlīt aiz viņas. Vēlreiz palīdzēdams uztrausties kājās, viņ� to paceļ un ienes būdā.

Beva sē� uz �aurās, skābeni dvakojo�ās gultas. Tai nav segu, tikai savalkāts, sagumzīts balts palags un traipains spilvens zaudējis formu un gandrīz plakans. Bevas skatiens seko D�ejam, kamēr tas noliek sie�vieti uz grīdas, turēdams ap vidukli, bet viņa pūlas atgūt līdzsvaru.

-��� Es laikam nevarē�u nostāvēt, sieviete saka, vairīdamās no Bevas un izlikdamās, ka viņas te nav. Nejūtu vairs kājas.

-��� Viņa jūs par daudz cie�i sasēja, vai ne? D�ejs saka, un viņa acis iekvēlojas ko�āk. Ko tu esi viņai nodarījusi? viņ� vaicā Bevai.

Beva raugās viņā.

-��� Ej nost no gultas, D�ejs saka. Mums jāļauj viņai atlaisties. Viņa ir nomocījusies. Sadabū mitru dvieli! Palīdzējis jēram tikt gultā, viņ� noplāta rokas: Man nemaz nav ledus. �ēl. Ledus noderētu jūsu galvai.

-��� Ledus ir zivju tilpnē. Un pārtika ari, Bevas balss skan vienmuļi.

-��� Tu man neatvedi nevienu kucēnu, D�ejs piebilst.

-��� Biju aizņemta, un nekur nebija atvērts.

-��� Ārā to klīst papilnam, ja neesi par slinku pameklēt.

Viņa atver ledusskapi un uzlej trauku dvielim aukstu ūdeni.

-��� Būs labi, jērs lēnprātīgi atsaucas, mazliet atslābinājies.

D�ejs ir izskatīgs un laipns. Viņ� ir draugs. Nevis briesmīgs, kā tas nezvērs sievietes izskatā.

-��� Būs labi. Man nevajag ledu.

-���� Nav vis labi, D�ejs maigi sakārto spilvenu viņai zem galvas, un viņa sāpēs iekliedzas. Nē, nav vis labi.

Viņ� paslidina pirkstus zem sievietes kakla tā, lai varētu sataustīt viņas pakausi. Viņa pirkstu spiediens ir par daudz cie�s, un sieviete iekliedzas atkal.

-��� Ko tu viņai esi nodarījusi? viņ� jautā Bevai.

-��� Viņa laivā pakrita.

Sieviete neko nesaka un vairās paskatīties uz Bevu.

-���� Pakrita. Varbūt ar nelielu piepalīdzē�anu? D�ejs jautā, tomēr nepaceļ balsi.

Viņ� savelk kopā jēra blūzes malas un aizpogā, nepieskardamies

viņai.

Bentons novelk �aketi un iemet atkritumu tvertnē.

Kvartālu uz dienvidiem citā atkritumu tvertnē viņ� iemet beisbola cepuri un ienirst sastatņu ēnā, kur atāķē savu audekla mugursomu. Tajā ir melna lupata, un viņ� to cie�i apsien ap galvu. Tad ieslīd kokvilnas vestē, kam uz muguras iz�ūts Amerikas karogs, un, pagājis gabaliņu tālāk, apmaina saulesbrilles pret tādām, kam dzintara krāsas stikli un citādi rāmji. Saritinājis mugursomu, viņ� paņem to padusē un nogrie��as pa kreisi uz 73. ielas, tad atkal pa kreisi uz Tre�ās un atpakaļ uz Septiņdesmit piektās, kur nostājas uz stūra pie Lūsijas ēkas. �veicars D�ims viņu ignorē un ieiet vestibilā baudīt kondicionēto gaisu.

Jaunās tehnoloģijas ir Bentona sabiedrotie un arī ienaidnieki. Mobilos tālruņus var izsekot labāk nekā izsaucēja abonenta identitāti. Signāli atstarojas no satelītiem un kā bumerangs atgrie�as zvanītāja ģeogrāfiskajā atra�anās vietā, no kurienes viņ� zvanījis, bet pagaidām

___ ou Lcnnoiogiju novest strupceļā. Bentonam nav citas

izvēles kā mēģināt to kaut kā apiet. Kaut gan numura noteicējs mal�dīgi rādīs, ka zvanīts tiek no Teksasas cietuma, satelīta signāls atklās, ka zvans nācis no Manhetenas, precīzi norādot uz platību ne lielāku par vienu pilsētas kvartālu.

Tomēr viņ� to izmanto sev par labu. Visi �ķēr�ļi var kļūt par pakā�pieniem uz kādu augstāku ieguvumu.

Bentons zvana no Lūsijas adreses Leksingtona avēnijas un 75. ielas stūrī. �ans Batists atrodas nāvinieku korpusā, un tas viegli pārbaudāms. Loģika diktēs, ka �ans Batists nav varējis zvanīt no Manhetenas. Kur� tādā gadījumā to darījis? Lūsiju mulsinās tas, ka zvanīts no viņas biroja ēkas tuvākās apkārtnes, un, pazīstot Lūsiju tik labi, cik viņu pazīst Ben�tons, viņ� ir pārliecināts, ka ari tā piezvanīs pati no savas adreses un redzēs, ka satelīts norāda precīzi tās pa�as koordinātas.

Tas viņu novedīs pie slēdziena, ka gadījusies tehniska kļūme, ka pārvade nezin kāpēc norādījusi signāla saņem�anas, nevis tā sūtī�anas vietu. Viņa nesapratīs, kā tas varējis notikt, ja nekad agrāk tā nav gadī�jies. Lūsija būs paranoiska. Bez �aubām, viņa būs nikna, jo nepiedod nolaidīgu darbu vai tehniskas nepilnības. Viņa vainos tālruņu kompā�niju vai savus darbiniekus. Dro�i vien vairāk pēdējos.

�veicars D�ims, protams, apgalvos, ka tobrīd, kad zvans saņemts, nav redzējis nevienu ne pie ēkas, ne tās tuvumā. Tie būs meli. Ņujorkā gandrīz katrs staigā apkārt ar mobilo telefonu pie auss. Patiesībā, pat ja D�ims precīzi atcerēsies laiku, kad atstājis posteni un iegājis gaisa kondicionētāja atvēsinātajā vestibilā, viņ� negribēs atzīties.

Beidzamais �ķērslis ir balss analīze, ko Lūsija nekavējoties izdarīs, lai pārliecinātos, ka zvanītājs bijis �ans Batists �ādons. No tā nav ko baidīties. Bentons vairākus gadus ir pavadījis, pedantiski pētīdams, transkribēdams un reģistrēdams �ana Batista balss ierakstus, pēc tam ierakstīdams tos digitālās datnēs ar vienu solomikrofonu: ja to ieslē�dza augstas jutības re�īmā, varēja iegūt visaptvero�u skaņas ierakstu vai fona troksni �ajā gadījumā cietumam raksturīgos trok�ņus. �īs skaņas viņ� rediģēja un samiksēja ar datoru, galu galā iegūstot vien�laidu skaņu bez pārrāvumiem; katra �āda skaņas datne bija paredzēta balss pastkastītei vai klausītājam, kuram nav iespējas atbildēt, jo citādi sāktos domu apmaiņa, bet tas ir neiespējami. Pārslēdzies no Izvēlnes uz folderi, ko Batonrū�ai bija nosaucis Redstick, viņ� pārbauda laika marķējumu �ķidro kristālu displejā un otrreiz pārliecinās, vai visi iestatījumi kārtībā.

Viņ� iesprau� mikrofonu skaļruņa portā un uzliek telefona austiņas.

Telefons "Informācijas meklē�anas risinājurfios" "Pēdējā iecir�kni" tiek pacelts.

-���� Manhetena. Pieņemiet zvanu no "Informācijas meklē�anas risinā�jumiem" 75. ielā, Bentons saka mikrofonā.

-Jūsu vārds?

-��� Poluņska vienība.

-��� Lūdzu, uzgaidiet!

Operators pievieno zvanu.

-��� Zvans no Poluņska vienības. Vai pieņemsiet zvanu?

-Jā, atskan bez pauzes vai balss toņa maiņas.

-���� Labdien. Vai drīkstu vaicāt, kas zvana? vīrie�a balss turpina, numura noteicējam rādot Kriminālās justīcijas Teksasas departamentu.

Bentons ieregulē trok�ņa slāpētāju uz maksimumu, lai nebūtu dzir�dams Ņujorkas satiksmes troksnis un visas citas skaņas, kas sagrautu �ķietamo ilūziju, ka zvans nāk no ieslodzījuma vietas. Viņ� nospie� pogu Atskanot. Iedegas zaļais gaismas indikators, un iesākas Datne numur viens.

-���� Kad atgriezīsies mademoiselle Farinelli, atgādiniet viņai Batonrū�u, �ana Batista balss skan tik dabiski, it kā viņ� pats runātu reālā laikā.

-��� Viņas nav birojā. Kas zvana? Kas tur ir? Vīrietis Lūsijas birojā mēģina runāt ar to, kas nav nekas vairāk kā atmiņas mikroshēma līnijā. Vai varu viņai nodot ziņu?

Zvans ir beidzies pirms septiņām sekundēm. Bentons izdzē� Datni numur viens no Redstick foldera, lai būtu dro�s, ka falsificēto �ana Batista ziņu neviens nekad vairs nevarēs atskaņot.

Viņ� atkal soļo pa pārpildīto ietvi, noliecis galvu, un nekas viņam nepaliek nepamanīts.

-��� Lūdzu, nedariet man pāri, jērs saka.

D�ejs palīdz sievietei piecelties sēdus. Viņa raud un vaid, kamēr viņ� maigi tīra tās asiņainos matus, raizēdamies par pu�umu, kas radies, galvai ar trulu spēku atsitoties pret laivas motoru. Viņ� mierina, ka galvaskauss neesot plīsis, tātad ievainojums nav nopietns. Viņai ta�u nerādoties dubultattēls, vai ne?

-���� Nē, viņa atbild, aiztrūkstot elpai, kad viņ� atkal pieskaras ar mitro, asiņaino dvieli. Es redzu labi.

D�eja mīlīgumam un gādīgajam tonim ir parastais efekts sievie�tes uzmanība pievērsta vienīgi viņam. Viņa jūtas tik pasargāta viņa klātbūtnē, ka uzdrīkstas �ēloties par Bevu, kuras vārdu nezina. Tā esot grūdusi viņu pret laivas motoru.

-��� "Iā es sasitu galvu, viņa paļāvīgi stāsta D�ejam.

Viņ� pamet Bevai asiņaino dvieli. Beva nav pakustējusies, tāpat stāv mazās istabiņas vidū, skatīdamās uz jēru kā baltmute �ūska, kura saspringusi cirtienam. Dvielis nokrīt viņai pie kājām, bet viņa to nepa�ceļ.

Viņ� liek pacelt.

Beva neceļ.

-��� Pacel un izmazgā izlietnē, viņ� pavēl. Es negribu to redzēt uz grīdas. Tev nevajadzēja darīt viņai pāri. Izmazgā dvieli un notīri no viņas visu pretkukaiņu līdzekli.

-��� Nevajag tīrīt, sieviete lūdz. Varbūt kukaiņu dēļ būtu labāk to atstāt.

-���� Nē. Tas jānomazgā, D�ejs saka, pieliekdamies un paozdams viņas kaklu. Jums tas ticis par daudz. Tas ir toksisks. Viņa būs uzlējusi jums visu pudeli. Tas nav labi.

-��� Es negribu, ka viņa atkal skaras man klāt!

-��� Viņa jums darīja pāri?

Jērs neatbild.

-��� �eit esmu es. Viņa jūs neaiztiks.

D�ejs pieceļas no gultas malas, un Beva paņem mitro, asiņaino dvieli.

-��� Mums nevajadzētu iz�ķiest ūdeni, viņa aizrāda. Tvertnē tā palicis maz.

-��� Drīz vajadzētu līt, D�ejs atbild, pētīdams sievieti, it kā viņa būtu ma�īna, ko viņ� grasās pirkt. Un tvertnē tik un tā vēl ir diezgan. Izmazgā dvieli un nes atpakaļ.

-��� Lūdzu, nedariet man pāri.

Sieviete paceļ galvu no spilvena. Tas ir iesārts un mitrs, bet ko�i sarkans traips rāda, ka brūce atkal sākusi asiņot.

-��� Tikai aizvediet mani mājās, un es nevienam neteik�u. Itin nevie�nam, zvēru pie Dieva.

Viņa lūdzo�i skatās D�ejā, savā vienīgajā cerībā, jo uz viņu ir patī�kami skatīties un pagaidām viņ� izturējies laipni.

-��� Ko jūs nevienam neteiksiet? D�ejs jautā, pievirzās tuvāk un apsē�as uz malas dzelzs gultā ar netīro, saplēsto matraci. Kas te sakāms? Jūs ta�u pati sevi savainojāt, vai ne, un mēs par jums rūpēja�mies kā �ēlsirdīgie samarie�i.

Viņa apjukusi pamāj ar galvu, un viņas seju izķēmo bailes. Dariet to ātri. Lūdzu, viņa konvulsīvi �ukst ķermenim raustoties �agās. ja negeasāties ļaut man iet, tad dariet to ātri.

Beva atgrie�as ar dvieli un .sniedz to D�ejam. Ūdens pil gultā tek pa viņa kailo, muskuļaino roku. Beva izlai� pirķstus caur viņa matiem un noskūpsta)kaklu pie pakau�a. tad piespiedusies cie�i viņam klāt, paver sievietes blūzi,

-ai nav krū�turaViņ� sakavai viņai tā nebija? Vin� staipa kaklu un skatās apkārt uzdodams jautājumu maigā balsī, kas iedzen bailes.

Beva slidina plaukstas uz leju pa viņa sasvīdu�ajām ķrūtīm. Sievietes acis plati ieplestas tajās pa�ās stiklainajās �ausmās, ko Beva redzējusi jau laivā.

Pa viņas mutes kaktiņu nopil siekalu lāse, un

D�ejs riebumā piecelas kājās.

-Novelc pārējās drēbes un nomazgā vinu. Viņ� izrīko Bevu. Ja vēl viņai pieskarsies tad zini ko es ar tevi izdarī�u.

Beva smaida. tā ir labi iestudēta drāma, kas jau ilgi tiek spē�lēta.

Nākamajā rītā Skarpeta "vēl ir floridā. Viņa vēlreiz grasijusies aiz�braukt, bet aizkavēta; �oreiz aizkavētājs bija valsts kurjers, atgādā�dams divus sūtījumus: vienu no Poluņska cietuma informācijas biroja, bet otru biezu saini, kas saturēja �arlotes Dārdas lietu, galvenokārt autopsijas kopijas, laboratorijas ziņojumus un histoloģijas priek�metstikliņus.

Skarpeta novieto kreisā sirds kambara sieniņas paraugu saliekamā mikroskopa redzeslaukā. Ja viņa varētu sasummēt visas stundas, ko savas karjeras laikā pavadījusi, aplūkojot paraugus, to skaits sniegtos desmitos tūksto�os. Kaut gan viņa ciena histologus, kuru darbs ir pētīt sīkās audu struktūras un nolasīt stāstus, ko var pavēstīt �ūnas, viņa pati nekad nespētu dienu no dienas sēdēt niecīgā laboratorijā, salikusi sev visapkārt sirds, plau�u, aknu, smadzeņu un citu orgānu daļas; sli�mību un stigmu bojātus orgānus, kas sagriezti gabalos un ievietoti ar gumijas korķiem noslēgtās pudelēs ar fiksatīvu, piemēram, formalīnu. Katra audu daļa tiek iemērkta parafīna vaskā vai sintētiskos sveķos un sagriezta tik plānās plēksnītēs, lai spīdētu cauri gaisma. Nostiprinātus uz priek�metstikliņiem, paraugus izraibina ar daudzām un da�ādām krāsvielām, ko radījusi deviņpadsmitā gadsimta tekstilrūpniecība.

Lielākoties Skarpeta redz paraugus sārtās un zilās krāsās, ta�u krāsu perfūzija tiek izmantota atkarībā no audu un �ūnu struktūras un iespējamiem defektiem, kā tas nepiecie�ams, lai �ūnas atklātu viņai savus noslēpumus, kad tiek pētītas caur lēcām. Krāsvielas, tāpat kā sli�mības, bie�i tiek nosauktas to atklājēju vai izgudrotāju vārdos, un tas histoloģiju padara nevajadzīgi sare�ģītu, ja ne kaitino�u. Vai gan nepie�tiek, ja krāsvielas vai krāso�anas metodi sauc par zilu vai violetu; tām jābūt Krezila zilai, Krezila violetai vai Perla Prū�u zilai, vai Heidenheina hematoksilīna krāsā (purpura sarkanai), vai Masona trihroma (zilai un zaļai), vai Bel�ovska (neitrāli sarkanai), vai viņas iecienītajā ikdieni��ķajā: D�ona meteneamīna sudrabotajā. Tipiski egocentrisks patologu atstāts mantojums ir van D�iesona krāsojums �vāna �ūnu kodoliem no �vānonas, un Skarpeta nevar saprast, kāpēc vācu dabaszinātnieks Teodors �vāns būtu gribējis, lai viņa vārdā nodēvē audzēju.

Viņa vērīgi lūkojas caur lēcām uz sārti krāsotām kontrakcijas joslām kādā paraugā, kas autopsijā iegūtas no �arlotes Dārdas sirds. Da�ām �ķiedrām trūkst kodola, tas nozīmē nekrozi jeb audu atmir�anu, un citi paraugi rāda rozā un zili krāsotu iekaisumu, vecus rētaudus un vainagartēriju sa�aurinā�anos. �ai Luiziānas sievietei bija tikai trīsdesmit divi gadi, kad viņa mirusi nokrita pie Batonrū�as viesnīcas numura durvīm, apģērbusies izie�anai, ar atslēgām rokā.

�arlotes Dārdas nāves laikā pirms astoņiem gadiem pastāvēja aiz�domas, ka ģimenes farmaceits nelegāli iedevis viņai spēcīgu pretsāpju līdzekli OxyContin, ko atrada �īs sievietes kabatas grāmatiņā. �o zāļu receptes viņai nebija. Vēstulē Skarpetai doktors Lenjērs izsaka aizdo�mas, ka vainīgais farmaceits varbūt aizbēdzis uz Palmdezertu Kalifornijā. Doktors Lenjērs nenorāda, uz kāda pamata pieņēmis �ādu iespēju, un nepaskaidro, kāpēc no jauna ķēries pie �arlotes Dārdas lietas.

Vairāku iemeslu dēļ tas nozīmē nepatik�anas: lieta ir veca; nav nekādu pierādījumu, ka zāles nāku�as no �ī farmaceita; pat ja tā būtu, nav pierādījumu, ka OxyContin medikamentu viņ� devis nogalinā�anas nolūkā, tātad nav vainojams pirmās pakāpes slepkavībā; �arlotes Dār�das nāves dienā viņ� nebija runājis ar policiju, bet ar sava advokāta starpniecību paziņojis, ka OxyContin �arlotei Dārdai bū�ot iedevis kāds ģimenes draugs, kur� sirgst ar kaulu sair�anu, un viņa to netī�i pārdo�zējusi.

Lietai pievienotas vairāku tolaik doktoram sūtītu vēstuļu kopijas. Vēstules rakstījis farmaceita advokāts Roko Kagjano.

Saulei pārvietojoties, pār smil�u kāpām aiz loga, pie kura novie�tots Skarpetas rakstāmgalds, zogas ēnas. Klusi grabinās palmu zari, un vīrietis, kas krastmalā pastaigājas ar dzeltenu labradoru, ir salie�cies pret vēju. Tālu pie dūmakaini zilā apvār�ņa konteinerkuģis neatlai�dīgi virzās uz dienvidiem, dro�i vien uz Maiami. Ja Skarpeta par daudz ieraksies darbā, viņa aizmirsis gan par laiku, gan par savu atra�anās vietu un drīz nokavēs ari nākamo reisu uz Ņujorku.

Tālruni atsaucas doktora Lenjēra aizsmakusi balss: Hallo!

-Jūs izklausāties briesmīgi, Skarpeta līdzjūtīgi saka.

-��� Nezinu, ko esmu saķēris, bet jūtos velni�ķīgi. Paldies, ka piezva�nījāt.

-��� Kādas zāles jūs lietojat? Ceru, kādu atkrēpo�anas un pretklepus līdzekli. Jums jāatturas no antihistamīniem. Pamēģiniet kādas zāles bez miega efekta, kas nesatur antihistamīnus vai doksilamīna sukinātu, ja vien negribat iz�āvēt organismu un dabūt kādu bakteriālu infekciju. Un atturieties no alkohola. Tas pazemina imunitāti.

Viņ� iz�ņauc degunu. Esmu īsts medicīnas doktors, kā jau jūs zināt. Un no zālēm �o to saprotu. Balss tonī nav aizstāvē�anās pazīmju. Domāju, varbūt jutīsieties atvieglota, to dzirdot.

Skarpeta ir apjukusi par saviem pieņēmumiem. īpa�o lietu izmeklē�tāji ir vēlētas amatpersonas, un nelaimīgā kārtā ir izplatīta tāda parā�dība, ka daudzi no tiem nav ārsti.

-��� Negribēju jūs aizvainot, doktor Lenjēr.

-Jūs mani neaizvainojāt. Starp citu, jūsu �oms Pīts Marino domā, ka esat lietaskoks.

-��� Esat ievācis ziņas. Viņa ir apmulsusi. Labi. Tagad, cerams, varam ķerties pie lietas. �arlotes Dārdas lietu esmu izskatījusi.

-��� Veca, bet laba lieta. Es to nedomāju burtiski. Patiesībā tajā nav nekā laba. Pagaidiet, paņem�u kaut ko rakstāmu. Rakstāmajiem te ir īsts Bermudu trijstūris, un manās mājās tā ir mana mīļā sieviņa. Tā, kārtībā.

-��� Misis Dārdas lieta katrā ziņā ir sare�ģīta, Skarpeta iesāk. Kā zināt no toksiskuma pārbaudes ziņojumiem, tad oksimorfons OxyContin metabolīts ir atrasts tikai �etri miligrami uz asins litru, un tas viņu ierindo zemā letālajā zonā. Kuņģī negatīvs, un līmenis aknās nav augstāks par līmeni asinīs. Citiem vārdiem, nāve no OxyContin pār�dozē�anas ir ap�aubāma. Medikamenta līmenis nepārprotami nav tik kritisks kā klīniski iegūtie dati.

-��� Piekritu. Es visu laiku tā domāju. Ja toksiskumu interpretē histolo�ģisko atradumu gaismā, ir iespējams, ka viņas nāvei pieticis ar nelielu nejau�as pārdozē�anas līmeni. Ta�u ziņojumi un līķa diagrammas neno�rāda nekādus ādas bojājumus, kas liecinātu, ka viņa agrāk ļaunprā�tīgi intravenozi izmantojusi medikamentus, viņ� piebilst. Tāpēc es domāju, ka viņa lietojusi tabletes, bet dūrusies nav.

-��� Viņa noteikti bijusi hroniska narkomāne, Skarpeta atzīst. To var noprast no viņas sirds. Juceklīga da�āda vecuma nekroze un fibroze, hroniska i�ēmija un arī tas, ka nav vainagartēriju slimības jeb kardiomegālijas. Būtībā kokaīnistes sirds.

Tā ir modes frāze, kam nav katrā ziņā jānozīmē, ka attiecīgā per�sona būtu kokaīnatkarīga. Tādi medikamenti kā narkotikas, sintētiskās narkotikas, OxyContin, hidrokodons, perkocets, perkodans un visi tamlī�dzīgie var sabojāt sirdi glu�i tādā pa�ā mērā kā kokaīns. Bēdīgs piemērs ir Elviss Preslijs.

-��� Man jums jājautā par apziņas zudumiem, brīdi klusējis, doktors Lenjērs saka.

-��� Ko varat piebilst par tiem? Tam jābūt iemeslam, kāpēc viņ� tik steidzami gribējis ar Skarpetu runāt. Jūsu atsūtītajā lietas mapē nemanīju, ka būtu pieminēti apziņas zudumi.

Viņa valda aizkaitinājumu. Kā privātu konsultanti Skarpetu ierobe�o viņai iesniegtā tiesmedicīniskā informācija, un nepanesams ir noderīgu atradumu trūkums vai nekorektu atradumu klātbūtne. Kop� viņa pati vairs neizmeklē lietas un nevada tās, ar kurām strādā citi viņai padotie tiesu medicīnas patologi visā Vird�īnijā, viņa nevar paļauties uz faktiski sve�u cilvēku kompetenci vai patiesīgumu.

-��� �arlote Dārda �ad tad cieta no apziņas aptum�o�anās, doktors Lenjērs paskaidro. Vismaz savā laikā man tika tā stāstīts.

-��� Kas jums to stāstīja?

-��� �ķiet, viņas māsa, viņ� turpina, bet ļaujiet man to kvalificēt kā apgalvojumu, ka viņa cietusi no regresējo�as amnēzijas�

-��� Es neap�aubāmi domātu, ka viņas ģimenei vajadzēja to zināt, ja nu vienīgi neviens pastāvīgi neuzturējās mājās.

-��� Viņas vīrs D�eisons Dārds ir diezgan �aubīga persona. Apkārtnē par viņu neko daudz nezina, varbūt pat pilnīgi neko, izņemot faktu, ka viņ� ir elli�ķīgi bagāts un dzīvo kādā vecā plantācijā. Misis Gvidoni es par uzticamu liecinieci nesauktu. Kaut gan viņa noteikti varētu stāstīt patiesību par savas māsas stāvokli pirms nāves.

-���� Esmu lasījusi policijas pierakstu, un tas ir īss. Pastāstiet man, ko jūs zināt, Skarpeta ierosina.

Pēc klepus lēkmes doktors Lenjērs turpina: Kā noprotu, viesnīca, kur viņa mirusi, atrodas ne sevi�ķi tīkamā pilsētas daļā. Viņas līķi atrada saimniecības vadītāja.

-��� Un kā ar asins analīzēm? Dokumentos, kurus man atsūtījāt, atradu tikai pēcnāves līmeņus. Tāpēc nezinu, varbūt saistībā ar alko�hola lieto�anu viņai biju�i paaugstināti GGTP vai CDT.

-��� Iekams pirmo reizi sazinājos ar jums, man izdevās izpētīt viņas asins analī�u rezultātus, jo apmēram divas nedēļas pirms nāves misis Dārda izmeklēta slimnīcā. Jāatzīst, ka lietā man �o rezultātu nav. Man ir tāda sekretāre, ka es maksātu diezin ko, lai tiktu no viņas vaļā, bet viņa ir no tiem, kas tiesājas par katru nieku. Atbildot uz jūsu jautājumu: nē, GGTP un CDT nebija paaugstināti.

-��� Kāda iemesla pēc viņa ārstējās slimnīcā?

-��� Izmeklē�ana pēc nesena atmiņas zuduma. Tātad acīmredzot divas nedēļas pirms nāves viņai bijusi apziņas aptum�o�anās. Atkārtoju tā tiek apgalvots.

-��� Nu, ja viņai nebija paaugstināti GGTP vai CDT, tad, manuprāt, par atmiņas zudumu cēloni nevaram uzskatīt alkoholu, Skarpeta atbild. Un vēl ko, doktor Lenjēr, es nevaru jums izteikt savu atzinumu, ja man nav pilnīgas informācijas.

-��� Ari man nenāktu par ļaunu saņemt pilnīgu informāciju. Nelieciet man vērsties pēc tās policijā.

-��� Kā misis Dārda izturējās atmiņas zuduma reizēs?

-��� Domājams, nesavaldīgi, meta priek�metus, demolēja māju vai kur nu viņa uzturējās. Vienreiz viņa pārvērta lū�ņā savu Maserati, sa�ķaidot ar āmuru logus, durvis un jumtu. Visus ādas sēdekļus nolēja ar hlorkaļķi.

-��� Vai tas kaut kur reģistrēts?

-Tas notika 1995. gada maijā, un bojājumu novēr�anai bija vaja�dzīgi divi mēne�i. Pēc tam virs viņas ma�īnu nomainīja pret jaunu.

-��� Ta�u tā nebija pēdējā apziņas aptum�o�anās? Skarpeta pār�ķir bloknotā jaunu lappusi, a�i un nesalasāmi kaut ko pierakstīdama.

-��� Nē, pēdējā divas nedēļas pirms nāves notika rudenī. 1995. gada 1. septembrī. Toreiz viņa ar �ileti sagrieza kaut kādas gleznas vairāk nekā miljons dolāru vērtībā. It kā.

-��� Tas notika viņas mājās?

-��� Kā noprotu, tad salonā.

-��� Aculiecinieki?

-��� Tikai sekām. Tas atkal pamatojas uz to, ko toreiz stāstīja viņas māsa un vīrs.

-��� Viņas atkarība no medikamentiem neap�aubāmi varēja izraisīt apziņas aptum�o�anos. Otra iespēja ir pārejo�a epilepsija. Vai ir reģis�trēts, ka viņa būtu pārcietusi kādu galvas savainojumu?

-��� Nekā tāda, par ko es zinātu. Rentgens un citas vispārīgas pār�baudes nav uzrādīju�as vecus lūzumus vai rētas. Slimnīcas reģistros rakstīts, ka pēc otras apziņas aptum�o�anās tā, kā jau teicu, notika 1995. gada 1. septembrī viņai izdarīja izmeklē�anu pilnā apjomā: MRI, PET skenē�anu un tā joprojām. Nekādu patoloģiju. Protams, īslaicīgu epilepsiju ne vienmēr var atklāt, un varbūt viņa tomēr pārcietusi kādu galvas traumu, bet mēs par to nezinām. Grūti iedomāties. Es sliecos domāt, ka vainojama ļaunprātīga medikamentu lieto�ana.

-���� Balstoties uz informāciju, kas ir manā rīcībā, es piekrītu. Viņas izmeklējumi sakrīt ar hroniskas ļaunprātīgas medikamentu lieto�anas pazīmēm, un te vainojams ne tikai viens OxyContin pārdozē�anas gadī�jums. Liekas, ka vienīgā iespēja precizēt nāves cēloni ir papildu pētī�jumi.

-���� Kungs Jēzu! Tā jau ir tā problēma. Policisti, kuri izmeklē �o gadī�jumu, nav darīju�i nenieka, un esmu pārliecināts, ka netaisās neko darīt ari tagad. Sasodīts, �eit problēmas sagādā viss. Izņemot pārtiku.

-��� Misis Dārdai varbūt bija slima sirds ar hronisku zāļu atkarību kā papildu faktoru, Skarpeta viņam saka. Tas ir lielākais, ko varu seci�nāt.

-��� Neko nelīdz, ka esam dabūju�i no Savienoto Valstu prokuratūras to idiotu Veldonu Vinnu, doktors Lenjērs turpina sūroties. Kop� brīvgaitā devies tas sasodītais sērijveida slepkava, daudzi cilvēki visur bā� savu degunu. Politiķi.

-��� Sprie�u, ka jūs esat operatīvajā grupā, Skarpeta viņu pārtrauc.

-��� Nē. Viņi saka, pēc manis neesot vajadzības, jo nav atrasti līķi.

-��� Un, ja kāds līķis uzradīsies, vai jums nav jāzina viss par izmeklē��anu? Jo vairāk tāpēc, ka visas �īs sievietes varētu būt noslepkavotas? Viss, ko jūs man stāstāt, no slikta kļūst vēl jo sliktāk, Skarpeta saka.

-Jums pilnīga taisnība. Mani nav aicināju�i aplūkot vietas, kur sie�vietes nolaupītas. Es neesmu redzējis ne viņu mājas, ne ma�īnas, pat nevienu nozieguma vietu.

-Jā, to vajadzēja, Skarpeta atbild. Kad kāda persona ir nolau�pīta un pastāv pieņēmums par slepkavību, policijai jālūdz, lai jūs visu apskatāt un zināt ik sīkumu. Jums vajag būt pilnībā informētam.

-��� Vajag �eit tas nozīmē blēņas.

-��� Cik nolaupīto sievie�u ir vai bija no jūsu apgabala?

-��� Pagaidām septiņas.

-��� Un jūs neesat bijis nevienā nolaupī�anas vietā? Piedodiet, ka jau�tāju vienu un to pa�u. Bet negribas ticēt. Un tagad �is vietas vairs neek�sistē, vai ne?

-��� Izmeklē�anas lietas ir atdzisu�as kā ledus klu�i, viņ� atbild. �ķiet, ma�īnas vēl ir aizturētas, vismaz tas ir labi. Bet autostāvvietu vai māju ta�u nevar apsargāt mū�īgi; man nav ne jausmas, kas noticis ar viņu mājām. Viņ� apklust un ieklepojas. Gan tas notiks atkal. Itin driz. Viņ� savu darbību vēr� pla�umā.

Debesis ir netīri zilas, dūmakā tītas, un vēj� pieņemas spēkā.

Runādama ar doktoru Lenjēru, Skarpeta �ķirsta dokumentus. Patla�ban viņa ir atradusi mir�anas apliecību, kas salocīta un ielikta aploksnē. Dokuments nav oficiāli apstiprināts, un tam nevajadzētu atstāt dok�tora Lenjēra biroju. Sankcionēti Skarpetai var sūtīt tikai vitāli svarīgus dokumentus, un jebkurai citai kopijai, kas pieprasīta, jābūt sertificētai. Kad Skarpeta bija galvenā, �ķita neiespējami, ka viņas palīdzes varētu pieļaut tik rupju kļūdu.

Viņa pastāsta doktoram par problemātisko mir�anas apliecības kopiju, piebilzdama: Es necen�os iejaukties jūsu biroja vadības stilā, tomēr jums vajadzētu zināt�

-��� Nolādēts! viņ� iesaucas. Ļaujiet, es uzminē�u, kura darbiniece tā bija. Un neiedomājieties to nosaukt par kļūdu. Da�iem cilvēkiem �eit nekas nesagādā lielāku prieku kā iegrūst mani nopietnās nepatik�anās.

Mir�anas apliecībā minētais pirmslaulību uzvārds ir de Nardi, viņas tēvs Bernards de Nardi, māte Silvija Gailote de Nardi.

�arlote de Nardi Dārda ir dzimusi Parīzē.

-��� Doktore Skarpeta?

Viņa ar pūlēm saklausa viņa aizsmaku�o balsi un klepu. Viņas domas kavējas pie nolaupītajām sievietēm, pie �arlotes Dārdas aizdomīgās nāves un informācijas slēp�anas, kas īpa�o lietu izmeklētāju tur bezpalīdzīgā stāvoklī. Luiziānas tieslietu sistēmā valda apkaunojo�a korupcija.

-��� Doktore Skarpeta? Vai jūs tur esat? Vai neesmu jūs pazaudējis?

�anam Batistam �ādonam drīz tiks izpildīts nāvessods.

-��� Hallo?

-��� Doktor Lenjēr, viņa beidzot ierunājas. Vai drīkstu ko pavaicāt? Kā jūs par mani uzzinājāt?

-��� A, labi. Man likās, ka mūs atvienoju�i. Netie�a atsauksme. Glu�i neikdieni�ķā veidā man ieteica kontaktēties ar Pītu Marino. Tas mani noveda līdz jums.

-��� Netie�a atsauksme no kā?

Viņ� nogaida, līdz pāriet kārtējā klepus lēkme. No kāda pui�a nāvinieku korpusā.

-��� Ļaujiet, es minē�u. �ans Batists �ādons.

-��� Neesmu pārsteigts, ka to sapratāt. Atzīstos, tiku ievācis ziņas. Jūs esat bijusi iesaistīta diezgan drausmīgos notikumos.

-��� Tur neiedziļināsimies, viņa saka. Ceru, ka viņ� jūs informējis par �arloti Dārdu. Starp citu vai atceraties advokātu Roko Kagjano, kur� pārstāvēja mūsu noslēpumaino, it kā uz Palmdezertu aizbēgu�o farmaceitu? Viņ� ir arī �ādona advokāts.

-��� Nē, to es nezināju. Vai domājat, ka �ādonam būtu kāds sakars ar �arlotes Dārdas nāvi?

-��� Varu saderēt vai nu viņ�, vai kāds no viņa ģimenes ir saistīts ar �o nāvi, viņa atbild.

Lūsija nav gājusi du�ā, viņas parasto izturē�anos birojā iedragājis pārgurums un pēctraumatiskais stress, ko netīkas atzīt.

Viņas apģērbs izskatās tāds, it kā tajā būtu gulēts, un tā arī ir div�reiz. Vispirms Berlīnē, kad tika atcelts reiss, un nākamreiz Hītrovā, kur viņai un Rūdijam trīs stundas vajadzēja gaidīt lidma�īnu astoņu stundu lidojumam, kas viņus pirms nepilnas stundas noveda Kenedija lidostā. Labi vismaz, ka nebija bagā�as, par ko uztraukties, tās da�as vēl atli�ku�ās lietas bija sabāztas vienā mazā, līdzi nesamā ceļasomā. Pirms izlido�anas no Vācijas viņi iegāja du�ā un atbrīvojās no drēbēm, kas bija mugurā ��ecinas "Radisona" viesnīcas 511. istabā.

Lūsija noslaucīja no sava cīņas steka visus pirkstu nospiedumus un garāmejot iebāza to pa iebuktēta mersedesa �ķirbā pavērto logu klusā, �aurā, stāvo�u ma�īnu pilnā ieliņā. Mersedesa īpa�nieks vai īpa��niece noteikti būs nesapra�anā par steku un brīnīsies, kur� un kāpēc to uzmetis uz ma�īnas priek�ējā sēdekļa.

Priecīgus Ziemassvētkus! Lūsija nomurmināja, un viņi ar Rūdiju naigi soļoja prom rītausmā.

Rīts bija pārāk tum�s un dzestrs, lai rositos līķu mu�as, bet pēc�pusdienā, kad Rūdijs un Lūsija sen būs aizlidoju�i, tās atmodīsies. Vēl vairāk derdzīgo, spārnoto kukaiņu uzies Roko Kagjano viegli pavērto logu un, smagi dūkdami, ielidos istabā baroties ar viņa auksto, stīvo līķi. Mu�as būs aizņemtas, dējot simtiem, varbūt pat tūksto�iem oliņu.

Lūsijas kadru daļas vadītājam Zakam Manhemam nevajag daudz, lai secinātu, ka viņa priek�niece nav īsti savā ādā un ka noticis kaut kas ļoti slikts, lai kur viņa būtu bijusi. Lūsijai o� ķermenis. Pat tad, kad Manhems stundām ilgi vingrojis vai noskrējis jūdzēm garus attālumus kopā ar Lūsiju, viņa nav odusi tā kā tagad. No viņas nāk spēcīga baiļu un stresa smaka. �I sekrēcija prasa nelielu daudzumu sviedru, kas ir lipīgi, koncentrēti padusēs un stipri iespie�as drēbēs. Ar laiku to radī�tais aromāts top arvien asāks un netīkamāks. �o akūto reakciju pavada stipras sirdsklauves, sekla elpa, bālums un �auras acu zīlītes. Manhems nezina �is reakcijas psiholoģiju, lai gan mācījies to pazīt savas iepriek��ējās karjeras sākumā, kad strādāja par detektīvu Ņujorkas apgabala prokuratūrā. Bet viņam tā nav jāzina.

-��� Ej mājās un kaut cik atpūties, viņ� atkārtoti iesaka Lūsijai.

-��� Izbeidz, viņa galu galā uzkliedz, ieinteresējusies par lielu digitālo atskaņotāju uz Manhema galda.

Jau tre�o reizi viņa ldausās noslēpumaino ziņojumu, kas, kā vēsta viņu augstās kvalitātes zvanu identificē�anas sistēma, nācis no Poluņska vienības, turpretī satelīta izseko�anas sistēma rāda, ka patiesībā zvanīts pie Lūsijas biroja ēkas ārdurvīm vai varbūt pat pa�ā ēkā. Nospiedusi izslēg�anas pogu, viņa apsē�as novārgusi un ārkārtīgi satraukta.

-��� Nolādēts, nolādēts! viņa iesaucas. Neaptverami! Vai tu esi te kaut ko samaitājis, Zak?

Lūsija berzē seju, skropstas līp no tu�as paliekām un tracina viņu. Spēlēdama koķetās būtnes lomu, kas lieliski iederētos ��ecinas "Radisonā", viņa bija paķērusi ūdensizturīgās skropstu tu�as tūbiņu. Lūsija nevar ciest skropstu tu�u, pie rokas nav ari tās noņēmēja, jo kosmētika Lūsijai ir pasve�a lieta. Viņa bija pamatīgi berzusi seju, bet tikai salaida acīs ziepes; tās tagad ir sarkanas un piepampu�as, it kā Lūsija visu nakti būtu dzērusi. Ar retiem izņēmumiem alkohols darbā ir aizliegts, un pirmie vārdi, ko viņa izteica, kad, sviedros izmirku�i, pirms nepilnas stundas parādījās birojā, bija: "Es neesmu uzkāpusi uz korķa," it kā Manhems vai kāds cits kaut uz divām sekundēm to spētu iedomāties.

-��� Es neko neesmu samaitājis, Manhems pacietīgi atbild un norū�pējies raugās Lūsijā.

Viņam tuvojas piecdesmit, ta�u viņ� ir mundrs, se�as pēdas gar�, bieziem, brūniem matiem, kas deniņos sāk sirmot; viņa agrākais neskaidrais Bronksas akcents kļuvis nemanāmāks, bet mainās, kad tas nepiecie�ams. Manhems ir dzimis parodētājs. Viņ� pārsteidzo�i labi spēj iejusties gandrīz jebkuros apstākļos. Sievietēm viņ� �ķiet neat�vairāmi pievilcīgs un amizants, un viņ� to izmanto, lai gūtu profesio�nālu labumu. "Pēdējā iecirknī" neeksistē morāli sodi, ja vien izmeklē�tājs nav tik stulbs un savtīgs, lai pārkāptu nevainojamas izturē�anās brīvas gribas kodeksu. Personiskajiem motīviem nekad, absolūti nekad nedrīkst ļaut ietekmēt sūtību, kas ik dienu pakļauj riskam cilvēku dzī�vību.

-��� Godīgi sakot, man nav ne jausmas, kas te noticis, kāpēc satelīta izseko�anas sistēma norāda precīzi �o ēku, Manhems atzīstas. Es kontaktējos ar Poluņski, un �ans Batists ir tur. Viņi apstiprina, ka viņ� esot tur. Viņ� nevarēja atrasties �eit. Tas būtu neiedomājami, ja vien viņam nepiemīt spēja levitēt Kristus vārdā.

-��� Laikam tu runā par cilvēka izie�anu no sava ķermeņa, Lū�sija atcērt. Patlaban viņa nespēj kontrolēt savu netaisno izturē�anos un augstprātību, tādēļ jūtas briesmīgi. Levitēt nozīmē pacelties gaisā.

Lūsija ir bezspēcīga viņas parasti izcilais un loģiskais prāts nevar at�ifrēt, kas noticis, jo notikuma brīdī viņa bijusi prom.

Manhems iejūtīgi skatās uz Lūsiju. Tas ir viņ�. Vai esi pārlieci�nāta?

Lūsija pazīst �ana Batista balsi, maigu, gandrīz mīlīgu, ar stipru fran�u akcentu. Tā ir balss, ko viņa nekad neaizmirsīs.

-��� Protams, viņ�, viņa saka. Vari veikt balss analīzi, bet es jau zinu, ko tā rādīs. Man liekas, Poluņska �aļiem vajadzēs pierādīt, ka tas stulbenis, ko viņi tur nāvinieku korpusā, patie�ām ir �ādons. Pierādīt ar DNS. Varbūt �ī draņķa ģimene tur iegrūdusi kādu citu. Ja vajadzēs, aizie�u un pati palūko�os viņa neglītajā purnā.

Lūsija skai�as, ka viņa tā ienīst �ādonu. Neviens kompetents izmek�lētājs nedrīkst padoties emocijām, citādi apmiglojas sprie�anas spējas. Pat ārkārtīgi. Bet �ans Batists ir mēģinājis nonāvēt Lūsijas tanti. Par to viņa nicina �o draņķi. Par to viņam jāmirst. Lūsija to moko�i vēlas. Viņam jāizjūt tādas pa�as verdziski pazemīgas �ausmas, kādas viņ� iedvesis citiem un tīkojis iedvest arī Skarpetai.

-��� Pieprasīt jaunu DNS testu? Lūsij, mums vajadzīgs tiesas orderis. Manhems zina jurisdikcijas un tiesiskos ierobe�ojumus un ir dzīvojis pēc �iem standartiem gana ilgi, lai būtu ieprogrammēts vismaz satrau�kumam, kad Lūsija ierosina plānu, kur� senāk �ķistu neiedomājams un neiespējams un kura sakarā, ja ne citādi, tad beigās tiktu noklusēti lietiskie pierādījumi, tādējādi tiesā izgā�ot lietu.

Bergere var to pieprasīt. Lūsija runā par apgabala prokurora asistenti D�eimu Bergeri. Piezvani viņai un palūdz atnākt uz �ejinei, cik drīz vien iespējams. Vislabāk tūlīt.

Manhemam jāpasmaida. Esmu pārliecināts, ka viņai nav ko darīt un viņa mlļuprāt izklaidēsies.

Skarpeta izplāj du�iem astoņi reiz se�i krāsu fotogrāfijas, ko viņa izgatavojusi, novietojot katru Poluņska intendantūras papīru uz gais�mas kastes, nofotografējot ultravioletajā starojumā un pēc tam atkal piecdesmitkārtīgā palielinājumā.

Viņa tās salīdzina ar saņemtās �ādona vēstules fotogrāfiju. Papīram nav ūdenszīmju, tas gatavots no cie�i sapresētām koksnes �ķiedrām kā visi lētie papīri at�ķirībā no smalkām papīra �ķirnēm, kam pievienotas lupatas.

Vizuāli papīram ir gluda, spodra virsma, kāda parasti mēdz būt rakstāmma�īnu papīram, un viņa neredz neregularitātes, kas vedinātu uz domām, ka tas nāk no viena un tā pa�a rūpnieciskā laidiena. Tam patiesībā nav nozīmes, jo aizstāvis tūlīt apgalvotu, ka lēto papīra �ķirņu rūpnieciskais laidiens ir milzīgs un vienā lēto papīru laidienā ir neskai�tāmi miljoni �ādu lok�ņu.

Astoņi ar pusi reiz vienpadsmit formāta papīrs neat�ķiras no tā, kuru Skarpeta izmanto savā printerī. Likteņa ironija, aizstāvība varētu apgalvot, ka �ādona vēstuli uzrakstījusi viņa pati un pati sev to nosū�tījusi.

Viņa bijusi pakļauta vēl smieklīgākiem un odiozākiem apvainoju�miem. Nedrīkst ļaut sevi pataisīt par nerru. Vienreiz apvainota, vien�mēr apvainota� Viņa ir bijusi apvainota pārāk daudzos profesionālos, juridiskos un morālos pārkāpumos, lai spētu turēties pretī intensīviem apvainojumiem, ja kāds atkal vēlētos viņu iznicināt.

Skarpetas birojā pabā� galvu Roza. Ja tūlīt neiesiet, tad nokavēsiet arī nākamo reisu.

Pirkt kafiju uz ielas ir vecs ieradums, kas D�eimai Bergerei ļauj īslai�cīgi izvairīties no anarhijas. Viņa paņem no Raula sīknaudu, pateicas, un viņ�, apzinādamies, ka jāapkalpo vēl gara rinda, aizņemti pamāj ar galvu un vaicā, vai viņa vēlētos sviestu, kaut gan viņa no sviesta ir atteikusies visus gadus, kop�, strādādama apgabala prokuratūrā, pastā�vīgi apmeklē viņa kiosku. Viņa dodas prom ar savu kafiju, parasto, ogļ�hidrātiem bagāto len�a beigeli ar magoņu sēkliņām, divām paciņām Filadelfijas krējuma siera baltā papīra maisiņā, salveti un plastmasas nazi. Mobilais tālrunis pie viņas jostas ietrīsas kā dzeļo�s kukainis.

-Jā, viņa atbild, apstājusies iek�pilsētā uz ietves, iepretim granīta ēkai, no kuras 2001. gada 11. septembrī skatījās pa sava biroja logu tie�i tobrīd, kad Pasaules Tirdzniecības centrā ietriecās otra lidma�īna.

Tas tuk�ais robs Hudzonā ir atstājis tuk�umu arī D�eimā. Skatī�anās tuk�ā gaisā uz to, kā tur vairs nav, liek viņai justies vecākai par saviem �etrdesmit astoņiem gadiem, un ar katru aizejo�o mū�a ēru viņa zaudē daļu no sevis, un to nekad vairs neatdzīvināt.

Ko jūs patlaban darāt? Lūsija jautā. Es dzirdu ielas troksni. Tātad jūs esat starp policistiem, juristiem un noziedzniekiem, kas drūz�mējas ap tiesu namu. Cik ilgā laikā jūs varat nokļūt Aug�īstsaidā, kad apstākļi kļūs civilizētāki?

Kā parasti, Lūsija Bergerei neļauj bilst ne vārda, līdz ir jau par vēlu sacīt "nē".

-Jums ta�u nav jābūt tiesā, vai ne?

Bergere atzīst, ka viņai neesot jābūt tiesā. Tad jau jāpieņem, ka gribat mani tūlīt.

Patiesībā satiksmes glieme�a gaitas dēļ tūlīt drīzāk nozīmē �etrdes�mit piecas minūtes. Kad Bergere brauc uz Lūsijas ēkas divdesmit pirmo stāvu, ir jau gandrīz viens pēc pusdienas. Lifta durvis atveras uz maha�gonija krāsas pieņemamo telpu, kur misiņa burti uz sienas aiz izliekta stikla galda vēsta: "Informācijas meklē�anas risinājumi". Te nav vietas, kur klientiem uzgaidīt. Abpus galdam vīd divas gaismnecaurlaidīga stikla durvis. Kad lifts aizbraucis, kreisās puses durvis elektroniski atve�ras, un neredzama kamera pārraida Bergeres attēlu un ikvienu viņas radītu skaņu uz TV platīna ekrāniem, kas novietoti visās biroja telpās.

-Jūs izskatāties stipri divaini. Bet ar mani jau dro�i vien nav labāk, viņa sausi nosaka, kad Lūsija viņu sagaida.

-Jūs esat ļoti fotogēniska, Lūsija atbild ar asprātību, ko likusi lietā jau agrāk. Jūs varētu taisīt spīdo�u aktrises karjeru Holivudā.

Bergere ir tum�mataina, asiem sejas vaibstiem un glītiem zobiem. Viņa vienmēr tērpjas nevainojamos kostīmos, akcentējot tos ar dār�diem aksesuāriem, un, kaut gan varbūt nedomā par sevi kā aktrisi, ta�u intervijās, un pavisam ne�aubīgi tiesas zālē kā ikviens kārtīgs prasītājs izturas teatrāli. Bergere skatās uz mahagonija sienu ar aizvērtajām dur�vīm. Vienas no tām atveras, un iznāk Zaks Manhems ar kompaktdisku kaudzīti rokā.

-��� Nāciet manā salonā, Lūsija aicina Bergeri. Uzradies zirneklis.

-��� Tarantuls, Manhems drūmi piebilst. Kā klājas, bos? Viņ� paspie� Bergerei roku.

-��� Vai pietrūkst veco labo laiku? Bergere viņam uzsmaida, ta�u acis runā pretī bezrūpīgajam izturē�anās veidam.

Manhema aizie�ana no apgabala prokuratūras detektīvu nodaļas jeb A komandas, kā Bergere to dēvē, viņai joprojām sāp, kaut ari noti�ku�ais ir tikai uz labu, un viņa �ad tad turpina sadarboties ar agrāko kolēģi.

Paiet gandrīz vesela mū�ība.

-��� Nāciet te, Manhems aicina.

Bergere seko viņam un Lūsijai telpā, ko dēvē vienkār�i par laborato�riju. Tā ir liela telpa ar labu skaņas izolāciju, līdzīga profesionālai ierak�stu studijai. Plaukti virs galvas stāvgrūdām pilni ar sare�ģītu audio, video un globālās pielāgo�anas aparatūru un da�ādām izseko�anas sistēmām, kas met izaicinājumu Bergeres ekspertīzei un nebeidz pār�steigt, kad viņa ierodas Lūsijas birojā. Visur zibsnī gaismas, uz videoekrāniem nomainās attēls pēc attēla, da�i no tiem rāda iek�ējās telpas, citi pārrauga vietas, kuras Bergere nepazīst.

Uz galda, kas pārblīvēts ar modemiem un monitoriem, viņa ierauga kaut ko līdzīgu sīku mikrofonu sai�ķītim.

-��� Kas tad �is? viņa vaicā.

-Jūsu jaunākais juvelierizstrādājums. Ultramikroskopisks raidī�tājs, Lūsija atbild, paņemdama sai�ķīti un atbrīvodama no tā vienu raidītāju ne lielāku par divdesmit piecu centu monētu un piestip�rinātu garā, tievā auklā. Tas piederas �im. Viņa pieskaras priek��metam, kas izskatās pēc melnas kastes ar pogām un �ķidro kristālu ekrānu. Mēs varam noglabāt �o mazulīti kādā no jūsu Armani �aketes vīlēm, un, ja, nedod Dievs, kāds sadomātu jūs nolaupīt, kvazideplera virzienmeklētājs ar ļoti augstu un sevi�ķi augstu frekven�u signālu palī�dzību var precīzi noteikt jūsu atra�anās vietu.

-��� Frekven�u diapazons no divdesmit septiņiem līdz piecsimt mega�herciem. Kanālu izvēle uz vienkār�as tastatūras. Otrs priek�mets, ko redzat, viņa paplik�ķina melno kasti, ir izseko�anas sistēma, ko varam lietot, vienalga, kur, ellē, jūs būtu: savā ma�inā, uz motocikla vai velosipēda. Nekas vairāk kā kristāla oscilators, ko baro niķeļa-kadmija akumulators. Var pārraudzīt desmit mērķa objektus vienlaikus, pieņemot, ka jūsu virs salai� ar vairākām sievietēm.

Bergere nereaģē uz �o viltīgo piezīmi, ko varētu saukt visādi, tikai ne par veiklu.

-��� Ūdensdro�a, Lūsija turpina. Jauks pārnēsājams apvalks ar plecu siksnu; varbūt ņemts piemērs no Gurkha [15] vai Hermeja [16] , lai izvei�dotu īpa�u dizainu tie�i tādu, kāds jums vajadzīgs. Ir pieejama lidapa�rāta antena, ja tāda enerģiska sieviete kā jūs vēlas justies dro�i, lidojot ar Learjet lidma�īnu uz Golfa straumi vai kur citur.

-��� Citreiz, Bergere sakā. Ceru, ka neatvedāt mani �urp, lai parā�dītu, kas notiks, ja es pazudī�u vai mani nolaupīs.

-��� Patiesībā ne.

Lūsija sē� pie liela monitora. Viņas pirksti veikli slīd pa tastatūru, un ekrānā mainās logi, Lūsijai iedziļinoties tiesu medicīnas zinātniskajā programmatūrā, kas Bergerei sve�a.

-��� Vai dabūjāt to no NASA***? viņa jautā.

-��� Varbūt, Lūsija atbild, novirzīdama kursoru uz folderi, kur� Ber�gerei atkal neko neizsaka. NASA nodarbojas ar daudz ko vairāk, ne tikai ar Mēness ie�u nogādā�anu uz Zemes. Un tātad, Lūsija apklust un, cie�i skatīdamās uz ekrānu, ievada kodu, esmu Lengleja Pētījumu centrā sadabūjusi pui�us, kas nodarbojas ar raķe�u zinātni. Viņa ripina peli. Tur ir daudz jauku cilvēku, kas negūst tādu atzinību, kā būtu pelnīju�i. Tap-tap-tap. Mēs esam iecerēju�i da�us diezgan pār�steidzo�us projektus. Labi. Viņa uzklik�ķina uz datnes, kas apzīmēta ar pieejas numuru un �odienas datumu.

-��� Esam klāt, viņa paskatās uz Bergeri. Klausieties!

-��� Labdien. Vai drīkstu vaicāt, kas zvana? Lentē ierakstītā vīrie�a balss pieder Zakam Manhemam.

-��� Kad atgriezīsies mademoiselle Farinelli, atgādiniet viņai Batonrū�u.

Bergere pievelk krēslu un apsēdusies pievēr�as datora ekrānam.

Uz tā sastingu�i divi balss celiņi jeb spektrogrammas 2,5 sekun�u digitāli ieskaņojumi. Lentē ierakstīta cilvēka balss, konvertēta elektris�kās frekvencēs. Iegūtās diagrammas ir melnbaltas vertikālas un hori�zontālas joslas, kas, līdzīgi Ror�aha* tintes traipiem, pamodina da�ādas iztēles asociācijas atkarībā no tā, kur� uz tām skatās. Lūsijai balss celiņi atgādina melnbaltus viesuļvētru gleznojumus.

Viņa to pasaka Bergerei un piebilst: Tas skaitļo, vai ne? Dators ir atradis �ādona balsi no cita avota. �ajā gadījumā no intervijas, ko jūs ierakstījāt videolentē pēc viņa aresta Ri�mondā. Dators meklē vienādus vārdus.

-���� Protams, nav tik vienkār�i kaut ko secināt, paskatoties uz vārdiem, kas lietoti mūsu saņemtajā zvanā. Piemēram, jūsu intervijā, Lūsija turpina, viņ� nav ne reizi pieminējis vārdu Batonrū�a un ari mani Lūsiju Farinelli nekad nav saucis vārdā. Paliek vārdi kad, atgriezīsies un atgādiniet. Nekur nav tik daudz skaņu, cik man gribētos salīdzinā��anai. Pozitīvam atzinumam par sakritību vajadzētu vismaz divdesmit vienādu valodas skaņu. Tomēr tam, ko esam ieguvu�i, ir vērā ņemama līdzība. Tum�ākie laukumi zināmajam un ap�aubāmajam balss celiņam atbilst frekven�u intensitātei. Viņa rāda tum�ās balss celiņu vietas datora ekrānā.

-��� Man tie izskatās vienādi, Bergere piebilst.

-��� Noteikti. �ajos �etros vārdos kad, atgriezīsies un atgādiniet viņai es piekritu.

-���� Klau, esmu pārliecināts, Manhems bilst. Bet tā iemesla dēļ, ko minēja Lūsija, mums tiesā klātos grūti. Mums nav pietiekami daudz vienādu skaņu, lai pārliecinātu zvērinātos.

-��� Par tiesu uz mirkli aizmirsīsim, ierosina Ņujorkas viscienījamākā apsūdzētāja.

Lūsija ievada citu kodu un aktivizē nākamo datni.

-��� Es sāku aizskart viņas krūtis un atāķēju krū�turi, saka �ana Batista balss, <;ī maigā, pieklājīgā balss.

Lūsija paskaidro: Esam atvēru�i trīs citus intervijas fragmentus, kuros ir vārdi salīdzinā�anai.

-��� Sākumā biju drusku apmulsis, kad mēģināju viņai pieskarties un nevarēju atraut vajā viņas tērpa aug�daļu.

' Ror�aha tintes traipi projekcijas testi, kuros izmantoti no abām pusēm simetriski tintes traipi; cilvēks stāsta, ko viņ� tintes traipos saskata.

-��� Tālāk nāk: Ta�u varu teikt, ka jūs esat jauka, �ans Batists �ādons saka.

-��� Un vēl: Tā bija atpakaļceļa biļete braucienam uz Ņujorku.

Lūsija paskaidro: Mūsu �etri vārdi, D�eima, ir diezgan tuvi. Kā jau

teicu, �is frāzes nāku�as no jūsu videolentē ierakstītās intervijas pirms viņa apsūdzības, kad pieaicinājāt speciālu apsūdzētāju.

Lūsijai ir grūti klausīties �īs intervijas fragmentus. Viņai kremt, ka Bergere bija piespiedusi Skarpetu noskatīties videolenti, kaut arī tas bija nepiecie�ams, pilnīgi nepiecie�ams, pakļaut tanti mocībām, lie�kot skatīties �o manipulējo�o, vardarbīgo pornogrāfiju pēc tam, kad viņ� gandrīz to bija noslepkavojis. �ans Batists meloja un pats to izbau�dīja. Nav �aubu, viņu seksuāli uzbudināja doma, ka klausītāja ir Skarpeta, upuris un galvenā lieciniece. Stundām ilgi viņa skatījās un klau�sījās, kā viņ� detalizēti safabricē stāstījumu ne tikai par slepkavībām Ri�mondā, bet arī par savu tā saukto romantisko tik�anos ar televī�zijas CNBC kanāla meteorologi Suzannu Piesi, kuras sakostais, miru��ais ķermenis 1997. gadā tika atrasts viņas dzīvoklī Ņujorkas Aug�īstsaidā.

Tā bija divdesmit astoņus gadus veca skaista afroamerikāniete, sasista un sakosta tikpat groteskā veidā kā citi �ādona upuri. Vienīgi viņas ķermenī tika atrasts vīrie�a sēklas �ķidrums. Nesenajās Ri�mondas slepkavībās �ana Batista upuru ķermeņi bija atkailināti tikai līdz jostasvietai. Spermu tajos neatrada. Vienīgi sve�as siekalas. �is fakts noveda pie secinājumiem (daļēji balstītiem uz DNS analīzēm), ka �ādoni ir cie�s organizētās noziedzības tīkls, kas vīts peļņai, un vardarbīgās novirzes notiku�as sadistiska sporta pēc. �anam Batistam un D�ejam Tālijam �is peļņu neso�ais sports sagādāja baudu. Varmācīgi noslepka�vojot Suzannu Piesi, abi brāļi bija apvienoju�ies secīgā komandā dzī�vespriecīgais D�ejs pavedināja un izvaroja Suzannu un tad atdeva viņu sava derdzīgā, impotentā dvīņubrāļa varā.

Lūsija, Bergere un Manhems apskata skaņas spektrogrammas datora ekrānā. Kaut arī balss analīze nav precīza zinātne, viņi visi trīs ir pār�liecināti, ka tas, kur� atstājis ziņu, un �ans Batists �ādons ir viena un tā pati persona. ,

-��� It kā man būtu tas vajadzīgs, Bergere pārvelk ar pirkstu videoekrānam, atstājot vāju sliedi. Es �o draņķa balsi pazītu jebkur. Pat tornado viesulī. Jūs to dabūjāt. Tā ir nolādēta patiesība. Tā viņ� saārda mū�us, un, lai velns par stenderi, ja neizskatās, ka grasās to darīt atkal.

Lūsija pastāsta, ka satelīts, izsekojot �o ziņu, fiksējis vietu ap viņas eku, toties zvana identifikators rādījis, ka zvans nācis no valsts otras malas, no Poluņska vienības Teksasā. Kā lai to izprotam?

Bergere purina galvu. Trūkst padoma. Ja vien tas nav tehniskas dabas maldu signāls vai cita veida izskaidrojums, kas pagājis garām nepamanīts. Vismaz �obrīd.

-��� Galvenais es gribu skaidri zināt, ka �ans Batists �ādons jopro�jām atrodas nāvinieku korpusā Teksasā un ka 7. maijā viņam paredzēta adata, Lūsija saka.

-Jā gan, Manhems nomurmina, nemitīgi klik�ķinādams pild�spalvu: nervozs paradums, kas kaitina visus, kuri viņu pazīst.

-��� Zak? Bergere sarauc uzaci, pablenzdama uz pildspalvu.

-��� Piedodiet. Viņ� ieslidina rakstāmo sava stērķelētā, baltā krekla krū�u kabatā. Ja vien neesmu jums abām vajadzīgs, es labprāt �ur tur piezvanītu.

-��� Ļoti jauki. Mēs vēlāk tevi aizvietosim, Lūsija apsola. Ja kāds zvana un mani meklē, saki, ka neviens nezina, kur esmu.

-��� Vai negrasāties iziet paelpot svaigu gaisu? Manhems pasmaida.

-Nē.

Viņam aizejot, stipri polsterēto durvju skaņa ir tikko dzirdama.

-��� Un Rūdijs? Bergere jautā. Cerams, viņ� savā dzīvoklī atsvaidzi�nās ar du�u vai nosnau�as? Izskatās, jums vajadzētu darīt tāpat.

-���� Nekā. Mēs abi strādājam. Viņ� savā birojā zem halles ir iegremdē�jies kibertelpā. Rūdijs ir apmāts ar internetu, un tas man patīk. Viņam ir vairāk meklētājprogrammu nekā Anglijā vannu.

-��� Lai dabūtu attaisnojo�u dokumentu, kas ļautu paņemt uztriepi �ādona DNS pārbaudei, Bergere saka, man jāuzrāda iespējamais iemesls, Lūsij. Ar lentē ierakstītu zvanu ne tikai nepietiek, bet �aubos arī, vai tu gribi, ka �īs ziņas izkļūst ārpus biroja. Jo īpa�i tāpēc, ka mēs īsti nezinām, ko mīklainais zvans nozīmē.

-��� Neko, Lūsija pārtrauc. Jūs pareizi saprotat es negribu, ka kaut kas izkļūst ārpus biroja. Absolūti nekas.

-��� Nepiedodams grēks. Bergere smaida, un viņas acīs iezogas vieg�las skumjas, lūkojoties Lūsijas skarbajā, apņēmīgajā sejā, kas vēl gluda un svaiga, sejā ar jutekliski pilnīgām lūpām tum�sarkanā nokrāsā.

Ja var ticēt, ka ļaudis sākt mirt tajā pa�ā dienā, kad piedzimu�i, tad Lūsija �ķiet izņēmums. Viņa ir izņēmums starp visām cilvēciskām būtnēm, tā Bergerei bie�i �ķiet, un �ī iemesla pēc Lūsija ir viena. Viņa baidās, ka Lūsija ilgi nedzīvos. Viņa iztēlojas Lūsijas apburo�o, jauno seju un spēcīgo augumu uz vēsa autopsijas galda, lodi viņas smadze�nēs, un, lai kā pūlas padzīt �o ainu no iztēles, tas neizdodas.

-��� Nodevība, pat dzimusi no vājuma, ir nepiedodams grēks, Lūsija piekrīt, apmulsusi un nemierīga no Bergeres cie�ā skatiena. Kas par lietu, D�eima? Jūs domājat, mums ir informācijas noplūde? Jēzus, tas man rādās nakts murgos. Ar �ādiem murgiem es dzīvoju. No tā es baidos vairāk nekā no nāves. Viņa ir gatava iesvilties dusmās. Es notver�u ikvienu nodevēju! Viens jūdass �ajā organizācijā, un mēs visi esam pagalam. Tāpēc man jābūt bargai.

-Jā, jūs esat stingra, Lūsij. Bergere ceļas kājās, tik tikko pametusi skatienu uz �ādona notvertās balss paraugiem monitorā. Mums te, Ņujorkā, ir aktuāla neatrisināta lieta: Suzanna Plēsa.

Pieceļas arī Lūsija, viņas acis spraigi raugās Bergerē, jau nojau�ot, ko D�eima teiks tālāk.

-��� �ādons ir apsūdzēts viņas slepkavībā, un jūs zināt visus iemes�lus, kāpēc es piekāpos un savācu savas mantiņas, nolēmusi neierosināt lietu, bet labāk izdot viņu Teksasai.

-��� Nāvessoda dēļ, Lūsija saka.

67

Viņas abas apstājas pie skaņas necaurlaidīgajām durvīm, monitori blāzmo, attēli no slēgtas ķēdes kamerām zib no ekrāna uz ekrānu, mirk��ķinot baltas, zaļas un sarkanas gaismiņas, itin kā Lūsija un Bergere atrastos kosmosa kuģa kabīnē.

Es zināju, ka Teksasā viņu notiesās uz nāvi, un tā arī notika. Sep�tītajā maijā, Bergere murmina. Ta�u �eit viņam nāvessodu neizpil�dītu, Ņujorkā nemū�am ne.

Viņa iebā� tiesas bloknotu portfelī un noklik�ķina slēdzi. Gan kād�reiz mūsu apgabala prokurors atļaus adatu, bet dro�i vien tas neno�tiks manā saistību laikā. Es pieņemu, Lūsij, ka patlaban jautājums ir tāds vai mēs gribam, lai �ādons mirst? Precīzāk izsakoties, vai mēs gribam, lai tiek sodīts tas, kur� atrodas viņa kamerā Poluņska vienībā, ja tagad, kad esam dabūju�i ziņu no neģēlīgā Loup-Garou[17], nevaram būt pārliecināti, kas �ī persona ir?

Bergere saka "mēs", kaut gan viņa no �ana Batista �ādona nav saņē�musi nevienu ziņu. Cik Lūsija zina, tādas ir saņēmusi tikai viņa pati, Marino un Skarpeta vēstules un tagad �o tālruņa zvanu, kas liekas nācis no Manhetenas Aug�īstsaidas, ja vien nav kļūdījusies tehnoloģija vai programmētāji.

-��� Neviens tiesnesis man nedos izpildrakstu �ādona DNS analī�zei. Bergere atkal saka savā parastajā, mierīgajā, pa�pārliecinātajā tonī. Katrā ziņā ne bez iemesla kratī�anas orderim. Es to dabū�u un mēģinā�u panākt viņa izdo�anu Ņujorkai, lai tiesātu par Suzannas Pleses slepkavību. Pamatojoties uz DNS no viņa siekalām, mēs pierādīsim vainu, pat zinādami, ka sēklas �ķidrums Suzannas vagīnā nebija viņa, bet dvīņubrāļa D�eja Tālija sperma. �ādona advokāts Roko Kagjano liks lietā jebkuru netīru triku, ko spēs izdomāt, ja mēs atdzīvināsim �o lietu.

Lūsija izvairās no temata par Roko Kagjano. Viņas sejas izteiksme nepau� neko. Viņai atkal pārskrien nelabuma viļņi, un viņa visiem spē�kiem pūlas tos apspiest. Man nekļūs nelabi, viņa klusēdama sev iedve�.

-���� Es noteikti uzrādītu Tālija sēklas �ķidrumu kā lietisko pierādī�jumu, un �ajā brīdī lieta kļūtu nedro�a. Aizstāvība iebilstu, ka Suzannu izvarojis un noslepkavojis pa�reizējais bēglis D�ejs Tālijs, bet es ne�au�bīgi varētu pierādīt tikai to, ka �ādons iecirtis upurī savus zobus. Rezu�mējumā, viņa ir iejutusies tiesas zāles noskaņojumā, cerams, sēklas �ķidruma donors liksies maznozīmīgs zvērinātajiem, kuri būs �ausmi�nāti, ka uz kodumiem atrastās siekalas faktiski viscaur uz Suzannas ķermeņa aug�daļas var pierādīt, ka �ādons viņu spīdzinājis. Bet es nevaru pierādīt, ka viņ� viņu noslepkavojis, pat ne to, ka viņa bijusi dzīva, kad viņ� sācis viņu kost.

-��� Nolādēts, sodās Lūsija.

-��� Varbūt viņu atzīs par vainīgu. Varbūt zvērinātie ticēs, ka Suzanna cietusi ārkārtīgas fiziskas mokas, ka slepkavība bijusi izvirtīga un netikla. Iespējams, viņam piespriedīs nāvessodu, ta�u Ņujorkā �is sods nekad netiks izpildīts. latad, ja viņu atzītu par vainīgu, viņ� dro�i vien tiktu ieslodzīts bez iespējas tikt nosacīti atbrīvotam, un tad viņ� dzīvos cietumā, līdz nomirs.

Lūsija uzliek plaukstu uz durvju roktura un atspie�as pret biezo, skaņu slāpējo�o putu gumijas polsterējumu. Vienmēr esmu gribējusi viņa nāvi.

-��� Un es priecājos, ka viss beidzās ar Teksasu, Bergere atbild. Bet gribu dabūt arī �ādona DNS, lai mēs patie�ām zinātu, ka viņ� kaut kur neklīst pa ielām, mezdams acis uz nākamo upuri�

-���� �kur� varētu būt kāds no mums, Lūsija saka.

-��� Ļaujiet, lai da�iem piezvanu. Pirmais solis būtu pasacit tiesne�sim, ka esmu nodomājusi no jauna atvērt Suzannas Plesas slepkavības lietu un vēlos tiesas izpildrakstu, lai pārbaudītu �ādona DNS. Pēc tam sazinā�os ar Teksasas gubernatoru. Bez viņa sankcijas �ādonu nekur nevedīs. Par gubernatoru Korliju es zinu pietiekami daudz, lai sagaidītu no viņa puses nopietnu nepiekāpību, bet domāju, ka viņ� mani vismaz uzklausīs. Viņa �tats var lepoties, ka atbrīvo Zemi no slepkavām. Man vajadzēs noslēgt ar viņu darījumu.

-��� Protams, ne jau tādu, ka mēs viņus atbalstīsim vēlē�anu laikā, Lūsija ciniski nosaka, atvērdama durvis.

Rita vidū Polijā uz "Radisona" viesnīcas 513. istabu tiek nosūtīts remontstrādnieks Georgs Skr�ipeks, lai savestu kārtībā aizsērēju�u van�nas cauruli, kas rada netīkamu smaku.

Viņ� klauvē pie durvīm un vairākas reizes uzsauc: "Sanitārtehni�ķis!" Kad neviens neatbild, viņ� iet iek�ā tāpat un tūlīt ierauga, ka viesi izrakstīju�ies, atstādami savandītu gultu, ar sēklas �ķidrumu notraipī�tus palagus, ļoti daudz tuk�u vīna pudeļu un uz naktsgaldiņa izsmēķu pilnus pelnutraukus.

Vannasistabas durvis ir vaļā, drēbju pakaramie mētājas uz grīdas, un, kad meistars ar savu instrumentu kasti dodas tur iek�ā, viņ� atklāj parasto ainu: izlietne piekaltu�i ar zobju pastu, tā izķēpāta ari pa spo�guli. Tualete nav noskalota, vanna pilna ar putainu ūdeni, un pa �ķīvi ar pusēstām �okolādēm, kas noliktas uz galda blakus izlietnei, rāpo lielas mu�as. Mu�as dūkdamas sitas pret lampu virs spoguļa un riņķo ap Skr�ipeka galvu.

Cūkas.

Tik daudzi cilvēki ir cūkas!

Viņ� uzvelk lielus gumijas cimdus un iegremdē rokas aukstajā, glu�majā vannas ūdeni, meklēdams noteci. Tā aizdambēta ar garu, melnu matu pinkām.

Cūkas.

Ūdens gausi sāk tecēt prom. Viņ� iemet slapjos, savēlu�os matus podā un, gaiņādams mu�as no sejas, ar riebumu vēro, kā tās mielojas ap �okolādes �ķīvi. Novilcis gumijas cimdus, viņ� tos vēzē pret trekna�jiem, melnajiem, pretīgajiem parazītiem.

Protams, mu�as viņam nav nekāda eksotika, savā darbā viņ� tās sastop ik dienu, ta�u nekad tik daudz istabā, turklāt �ajā gadalaikā, kad arā auksts. Iedams gar gultu, viņ� ievēro atvērto logu tipiska aina pat ziemā, jo ļoti daudz viesu smēķē. Pasniegdamies logu aizvērt, viņ� ievēro vēl vienu mu�u, kas rāpo pa palodzi. Tā paceļas kā diri�ablis un dūkdama ielido viņam garām istabā. No āra ieplūst smaka ļoti neskaidra smaka, kas atgādina vecu pienu vai puvu�u gaļu. Viņ� izbā� pa logu galvu. �I smirdoņa nāk no istabas tūlīt pa labi. No 511. istabas.

Ma�īna novietota pie maksas automāta Hārlemas 114. Austrumu ielā, Rao kvartālā.

Savā agrākajā dzīvē Bentons varēja dabūt Rao jebkuru galdiņu, ko vēlējās, jo viņ� bija no FIB un �ajā ģimenē, kam jau simt gadus piede�rēja slavenais, ja ne bēdīgi slavenais itālie�u restorāns, baudīja īpa�u statusu. Tas bija mafijas midzenis, un nevarēja zināt, kas tur pusdieno patlaban. Pie nedaudzajiem ar rūtainiem galdautiem pārklātajiem gal�diem bie�i sēdēja slavenības. Policistiem �ī vieta patika. Ņujorkas mērs tajā neiegriezās ne reizi. Nostāties 114. Austrumu ielā sadauzītā, melnā kadiljakā, ko Bentons bija pircis par 2500 dolāriem skaidrā naudā, dro�i vien bija tas tuvākais, cik viņ� tagad vispār varēja atļauties pietuvo�ties Rao.

Viņ� iesprau� mobilo telefonu ma�īnas piepīpētāja ligzdā, motors un gaisa kondicionētājs darbojas, durvis aizslēgtas, viņa modrais ska�tiens ne mirkli nenovēr�as no spoguļiem, aplūkojot rupjos ļaudis, kam nav darāms nekas labāks kā klimst pa ielām un meklēt nepatik�anas. Bentona telefona rēķina nomaksas adrese ir kādas neeksistējo�as sie�vietes pasta kastītes numurs Va�ingtonā. Nav svarīgi, kur atrodas sate�līts, no kura tiek pārraidīts Bentona zvans. Pēc divām minūtēm viņ� dzird ASV senatoru Frenku Lordu runājam ar kādu senāta locekli, kur� nenojau�, ka senators aktivizējis divu savu starptautisko mobilo tāl�ruņu re�īmus un faktiski pārraida savu sarunu bez kādām ba�ām, ka to, izņemot viņu, var uztvert kāds cits.

Liecinādams dzīvajā ēterā, senators paskatījās pulkstenī un piepe�i pieprasīja pārtraukumu. Nepieskardamies pie jostas pieāķētajam telefo�nam, zvanītājs �ajā gadījumā Bentons var dzirdēt visu, ko senators saka.

Viņ� dzird klusinātus soļus un balsis.

-��� �pasaules lielākais obstrukcionistu kopums. Ja tā nav taisnība, saka senators Lords, kur� vienmēr ir atturīgs, bet ļoti sīksts. Nolādē�tais Stīvens!

-��� Viņ� pacēlis obstrukcionismu līdz mākslas līmenim, tas nu ir skaidrs, Bentona radio austiņās atskan otra vīrie�a balss.

Kad Bentons atstāja senatora mobilajā telefonā īsziņu, paziņodams precīzu �ī sava zvana laiku, tā bija pirmā reize pēc gandrīz gada pār�traukuma, kad viņ� ar senatoru sazinājās. Senators Lords zina, ka Ben�tons klausās, ja vien nav to aizmirsis vai nav saņēmis ziņu. Bentonā cīnās �aubas un pārliecība. Viņ� cen�as iztēloties senatoru, kā vienmēr tērpu�os �auksto�ā, konservatīvā uzvalkā un ar tik staltu stāju kā ģene�rālim ar �etrām zvaigznītēm.

Bet kaut kur tālāk noteikti norisinās kāda nedzirdama tik�anās. Se�nators izgājis ārpus robe�ām, līdz kurām �ajā posmā iespējams noklau�sīties sarunu. Viņ� to nedarītu bez nopietna iemesla, un, saudzīgi izsa�koties, tā nevar būt sagadī�anās, ka viņ� atstājis dzirdamības joslu tie�i tajā brīdī, kad Bentons paziņojis, ka zvanīs pa numuru otrajā re�īmā.

Ta�u un, to apjautu�u, Bentonu pārņem atvieglojums senators ir noregulējis savu telefonu uz otro re�īmu. Citādi Bentons viņa sarunu nedzirdētu. Neesi stulbs un tik sasodīti nervozs, viņ� pie sevis domā. Tu neesi stulbs. Senators Lords nav stulbs. Domā ar galvu!

Viņ� ir saņēmis atgādinājumu, cik ļoti viņam pietrūkst iespējas ska�tīt savus draugus un paziņas vaigu vaigā. Klausoties Skarpetas uzti�camā drauga senatora Lorda balsi tā cilvēka balsī, kur� viņas labā darītu jebko, Bentonam sa�ņaudzas rīkle. Viņ� sa�ņaudz roku, satver�dams tālruni tik cie�i, ka noknak�ķ pirkstu kauliņi.

Kāds vīrietis, dro�i vien senāta loceklis, vaicā: Vai varu jums pie�dāvāt kaut ko iedzert?

-��� Ne jau tagad, senators Lords atbild.

Bentons ievēro kādu muskuļotu jaunekli kailām krūtīm, kas nejau�i pienācis tuvumā viņa rūsējo�ajam, sabuktētajam Cadillac, vecajam krā�mam, kas tā notriepts ar sakaltu�iem dubļiem, ka varētu domāt ma�ī�nai nogājusi krāsa. Bentons uzmet viņam asu, brīdino�u skatienu, un jauneklis pagrie�as citā virzienā.

-��� Viņ� nedabūs norīkojumu, ser, senatora loceklis atbild, nezinā�dams, ka ik viņa vārds tiek pārraidīts uz "Nokia" mobilo telefonu Hārlemā.

-��� Es vienmēr esmu bijis lielāks optimists par jums, D�ef. Viss var pārsteidzo�i mainīties, saka senators Lords, Tiesu komitejas prezi�dents un visvarenākais politiķis federālās likumdo�anas īsteno�anā, jo viņ� regulē finansējumu, un no finansējuma ir atkarīgs viss, pat vis�au��alīgāko noziegumu at�ķetinā�ana.

-��� Man gribētos, lai jūs aizietu piezvanīt Sabatam. Senators Lords runā par FIB direktoru Donu Sabatu. Mēģiniet pārliecināt, ka viņ� savai jaunajai kibernoziegumu vienībai dabūs visu, kas vajadzīgs.

-Jā, ser. Senāta loceklis izklausās pārsteigts. Tā viņam būs lie�liska diena.

-��� Viņ� visu ir darījis pareizi, un viņam vajadzīga mana palīdzība.

-��� Nezinu vis, vai varu būt ar jums vienisprātis tajā ziņā, ka mums ir da�as citas diezgan būtiskas problēmas un tajās vajadzēs ieguldīt samērā daudz�

-��� Paldies, ka rūpējaties par to, senators Lords viņu pārtrauc. Man jādodas atpakaļ un jāpiespie� �ie idioti domāt par cilvēkiem, nevis nolādētām varas spēlēm. �

-��� Un par sodu. Tur atrodas tie, kas pārāk nejūsmo par jums.

Senators iesmejas. Tas nozīmē, ka es kaut ko daru pareizi. Nodo�diet Sabatam no manis sveicienus, pastāstiet, ka patlaban viss virzās labi, viss strādā. Iedro�iniet viņu, es zinu, ka viņ� raizējas. Bet patlaban mums nudien jāpacen�as vairāk nekā jebkad.

Līnija apklust. Pēc da�ām stundām Ņujorkas bankā uz Madisona un 63. ielas stūra da�ādos rēķinos tiks ieskaitīta nauda, un Bentons varēs sākt to izņemt ar banku kartēm, kas izsniegtas uz citiem, fiktīviem vārdiem.

Lūsijas biroja datora ekrānā sāk plaiksnīties gaisma.

Elektroniskajos sakaru līdzekļos parādījusies jauna ziņa. Kādā Poli�jas viesnīcā pa�nāvību izdarījis neģēlīgais tiesu advokāts Roko Kagjano, viņa līķi atradis remontstrādnieks, ievērodams, ka no kādas istabas nāk riebīga smaka.

Kā, ellē�? Lūsija nospie� taustiņu, lai dezaktivētu gaismas zib��ņus. Viņa noklik�ķina ar peli Drukāt.

Lūsijas specialitāte ir meklētājprogrammas, un viņa liek lietā veselu grupu �o programmu, meklēdama jebkādu informāciju, kas varētu būt saistīta ar Roko Kagjano. Informācijas ir daudz. Roko patika lasīt par sevi, viņ� ritin rijis jaunumus, un ik reizi, kad Lūsija pēta kādu rakstu par Roko vai viņa pārstāvētu klientu, viņa jūtas tik neomulīgi, kā nekad agrāk nav jutusies. Viņa saņem sevi rokās tiktāl, lai beigtu iztēloties, kā Rūdijs palīdz Roko ie�aut galvā.

Jāvēr� uz aug�u.

Stobram jābūt vērstam uz aug�u.

To viņa iemācījusies no savas tantes Kejas. Lūsija var iedomāties Skarpetas reakciju, kad tā atklās, ko izdarījusi viņas dārgā māsasmeita un Rūdijs.

-��� Nepagāja pat �etrdesmit astoņas stundas? Rūdijs pārliecas pār viņas plecu, viņa elpa uz Lūsijas kakla smar�o pēc kanēļa ko�ļājamās gumijas, ko viņ� paradis zelēt, kad neatrodas sabiedrībā.

-��� Liekas, ka ��ecinā laime turpinājusi no mums novērsties. Patei�coties �im remontstrādniekam un aizsērēju�ai notecei. Lūsija turpina rakņāties informācijas aģentūras ziņās.

Rūdijs sē� viņai blakus, ar elkoni atspiedies pret galdu un zodu atbalstījis delnā. Viņ� atgādina pui�eli, kur� nule kā zaudējis savu pirmo Mazās līgas beisbola spēli.

-��� Pēc visas �īs plāno�anas! Nolādēts! Ko nu? Vai atvēri medicīniskās ekspertīzes ziņojumu? Pie Kristus! Tikai nesaki, ka tas bija poliski!

-��� Pagaidi! Ļauj man iziet no �ī� Viņa noklik�ķina peli. Uz kādu citu� Es mīlu Interpolu�

"Pēdējais iecirknis" ir ļoti izredzēts klients, viens no tiem objektiem, kas tiek uzskatīts par daļu no Interpola masīvā starptautiskā tīkla. Par �o privilēģiju Lūsijai, protams, jāiziet dro�ības formalitātes un jāmaksā tāda pati gada pasūtījuma maksa kā mazai valstiņai. Viņa izpilda mek�lē�anas procedūras, un da�u sekun�u laikā ziņas par Roko Kagjano nāvi jau lasāmas ekrānā. Policijas un autopsijas ziņojumi ir tulkoti no poļu valodas franciski.

-Ak nē! Lūsija nopū�as, apgrie�as krēslā un paveras uz Rūdiju. Kā tev ar fran�u valodu?

-��� Tu jau zini, kā man ar tām fran�u lietām tās aprobe�ojas ar mēli.

-Tu esi tik vulgārs! Glu�i kā dators, kas spēj izpildīt tikai vienu

darbību. Jūs, pui�i! Tikai viens prātā.

-��� Ne jau katrreiz es domāju tikai par vienu vienīgu lietu.

-��� Tev taisnība. Piedod. Tu domā parto vienu lietu, ta�u domā par to divas, trīs un miljons reizes dienā.

-��� Un tu, mam-ouzelle Farinelli?

-��� Ak vai, cik slikti tu runā franciski!

Viņa paskatās savā rokas pulkstenī tas ir iespaidīgs titāna Breit�ling, aprīkots ar ārkārtēju gadījumu lokatora raidītāju jeb ĀGL.

-��� Biju domājis, ka �is jāuzliek vienīgi tad, ja tu lido. Rūdijs piebik�sta pulkstenim.

-��� Neaiztiec! Tu to iedarbināsi, viņa ķircinās.

Viņ� tur viņas roku, pēta pulksteni, rauc pieri, pēta ko�i zilo cipar�nīcu, pieliec galvu gan �ā, gan tā, izlikdamies par muļķi. Lūsija sāk smieties.

-��� Kādudien es atskrūvē�u �o lielo pogu re, te� viņ� atkal pie�biksta pulkstenim, vēl aizvien turēdams viņas roku� un antenu visā garumā izvilk�u laukā. Lai skrien kā velns�

Iedrebas Lūsijas mobilais tālrunis, un viņa to izņem no jostas fut�rāļa.

-��� �un rēk�u, pie zemes krizdams, kad ieradīsies krasta apsardzes F-15� , r

-��� Jā, viņa skarbi atsaucas zvanam.

-��� Tu tik mīļi sarunājies ar cilvēkiem, Rūdijs �ukst viņai ausi. Ja es mir�u, vai tu mani precēsi?

Otrā līnijas galā dzirdami traucējumu sprak�ķi. Kas runā? viņa skaļi jautā. Es jūs nedzirdu. Sprak�ķi kļūst skaļāki. Lūsija parausta plecus un atslēdz savienojumu. Vai pazīsti �o numuru?

Viņa paceļ tālruni, rādīdama Rūdijam numuru, no kura tikko kāds zvanījis.

-��� Nē. Deviņi-trīs-se�i� Kādas vietas kods tas ir?

-��� Pavisam viegli uzzināt.

Nav vajadzīgas īpa�as meklētājprogrammas vai Interpols, pietiek ievadit datorā tālruņa numuru, un var noskaidrot zvanītāju. Lūsija iereģistrējas Google. Datora ekrānā parādās "Kriminālās justīcijas Teksasas departaments, Poluņska vienība". Pievienota karte.

-��� Tu neatbildēji uz manu jautājumu, Rūdijs vēl turpina flirtēt, lai gan apzinās stāvokļa nopietnību zvanīts no Poluņska.

-��� Kāpēc man vajadzētu tevi precēt, ja tu būsi miris? viņa nomur�mina, gandrīz neklausīdamās Rūdijā.

-��� Tāpēc, ka bez manis tu nevari dzīvot.

-��� Nespēju noticēt. Viņa blen� ekrānā. Kas, ellē, notiek? Jāsaka, lai Zaks piezvana manai tantei un pārliecinās, vai viņa ir dro�ībā. Lai paziņo, ka �ādons, iespējams, ir laukā. Nolādēts! Viņ� par mums ņir�gājas!

-��� Kāpēc tu pati nevari viņai piezvanīt? Rūdijs nesaprot.

-��� Tas mēsla gabals par mums ņirgājas! Lūsijas acis liesmo.

-��� Kāpēc tu nevari piezvanīt Skarpetai? Rūdijs atkārto jautājumu.

Lūsijas vaigs apmācas.

-��� �obrīd es nespēju ar viņu runāt. Vienkār�i nespēju. Viņa raugās Rūdijā. Un kā jūties tu?

-��� �ausmīgi, viņ� atzīstas.

Bentons nezvanīja uz stacionāro līniju, jo negribēja, lai nesaklau�sāmā saruna tiktu ierakstīta.

Pie tehniskajiem līdzekļiem, kuri Lūsijai dro�i vien ir un bez kuriem viņa nevar iztikt, nepieder mobilais tālrunis, kas automātiski ieraksta dzīvas sarunas, it īpa�i tāpēc, ka viņas tālruņa numurs zināms tikai ļoti nedaudziem cilvēkiem; starp tiem nav tādu, kuru balsis viņa vēlētos slepeni ierakstīt. �is triks bija daudz vienkār�āks par iepriek�ējo, un nepastāvēja risks, ka Lūsija varētu izmēģināt balss analīzi, lai at�ifrētu, kas �ana Batista bezjēdzīgi ierakstītajai balsij sakāms, jo �oreiz sakāms nebija nekas.

Bentons vienkār�i salaida kopā �ana Batista lentē ierakstītos balss fragmentus un fona troksni, radot iespaidu, ka tam, kur� mēģina runāt, ir ļoti slikts mobilais telefons. Viņa jau vienreiz būs izsekojusi zvanu tie�i tāpat kā tagad no Poluņska. Viņai nav iespējas lietot satelītu, izkropļotais zvans ir prom, pazudis izplatījumā, jo Bentons nav zvanījis ne uz vienu no viņas biroja tālruņiem.

Viņa būs nikna. Kad Lūsija pamatīgi noskai�as, viņu nekas nevar apturēt. �ans Batists par viņu ņirgājas. Tā viņa domās, un Bentons Lūsiju pazīst pietiekami labi, lai būtu dro�s, ka viņa pieļāvusi kļūdu un ienīst �ādonu. Naids traucē skaidri domāt. Viņa brīnīsies: kā tas nākas, ka �ādons var zvanīt no Poluņska un ari no Ņujorkas, protams, ja var uzticēties viņas satelīta tehnoloģijai.

Galu galā Lūsija vienmēr uzticas savām tehnoloģijām.

Vēl viens zvans no Poluņska, un viņa sāks ticēt pa īstam ticēt, ka �ādonam noteikti ir tālrunis ar Kriminālās justīcijas Teksasas depar�tamenta norēķinu adresi. Necik ilgi, un viņa būs pārliecināta, ka �ans Batists �ādons izbēdzis. �

Skarpeta nolems, ka viņai jātiekas ar viņu vaigu vaigā, Poluņska vienībā aiz aizsargstika. �ādons atteiksies satikties ar jebkuru citu, un viņam ir tādas tiesības.

Jā, Keja, jā! Tas ir tevis dēļ, tevis dēļ. Lūdzu! Satiecies ar viņu, kamēr vēl nav par vēlu. Liec viņam runāt!

Bentons sāk izsamist. Batonrū�a, Lūsij! �ādons teica "Batonrū�a", Lūsij! Vai tu mani dzirdi, Lūsij?

Lai uzzinātu satrieco�os jaunumus, �anam Batistam �ādonam nav vajadzīgs radio ar dipola antenu.

Ei, Mataini! rēc Kustonis. Vai dzirdēji? Dro�i vien ne, tev ta�u nav radio kā man. Uzmini, ko? Uzmini, ko es dzirdēju? Tavs advokāts Polijā nupat iedzinis sev rīklē stroķi.

Ar tik ievingrinātu roku kā ķirurgam �ans Batists rūpīgi pārvieto rakstāmspalvu, veidodams vārdus nāvinieku korpusā un dzīves priek��plānā. Viņ� velk pirkstus pār baltā papīra robojumu un sacer vēstuli Skarpetai; to viņai nodos advokāts, kur�, kā �ans Batists patlaban dabū dzirdēt, esot miris. Pati Roko aizie�ana �anam Batistam neizraisa nekā�das emocijas, bet viņam būtu interesanti dzirdēt, vai �ī nāve ir likum�sakarīga vai vienkār�i nejau�a kaprīze.

Pēc pa�nāvības vēsts parastās jēlības, ļaunās piezīmes un jautājumi uzbango ar jo lielāku sparu.

Informācija.

Nāvinieku korpusā informācija ir vērtīga. Visus jaunumus te aprij kāri. Viri ir izsalku�i pēc baumām, aprunā�anas un, galvenais, pēc infor�mācijas. Tāpēc �ī viņiem ir liela diena. Neviens no cietumniekiem nekad nav saticis Roko Kagjano, bet, kad vien ziņās ir pieminēts �ana Batista vārds, ir ticis pieminēts arī Roko. Un otrādi. Ar vienkār�u dedukciju ir diezgan, lai �ans Batists pieņemtu, ka Roko nāve presi interesē vie�nīgi tādēļ, ka tas pārstāv bēdīgi slaveno �anu Batistu, citādi sauktu par Le-Loup-Garou, Mataini, Minikrāniņu, Vilkaci un, ak� Kāda bija jau�nākā iesauka, ko Kustonis mū�am gudrais Kustonis pirmīt bija uzbūris?

KAUNUMA ienaidnieks numur viens.

Viņ� to bija uzrakstījis uz salocītas zīmītes, kas tika paslidināta zem �ana Batista durvīm kopā ar kaunuma matiem, Kustoņa kaunuma matiem. �ans Batists zīmīti apēda, izgar�odams vārdus, bet kaunuma matus izpūta pa aizrestoto logu. Tie nokrita uz grīdas viņa kameras ārpusē.

-Ja es būtu Vilka�a advokāts, es ari iedzītu sev rīklē stroķi! Kus�tonis nerimst.

Smiekli un būk�, būk�, cietumniekiem spārdot savu kameru dzelzs durvis.

Apklust! Kas, pie joda, te notiek?

Jandāliņ� neturpinās ilgi. Cietuma uzraugi nekavējoties atjauno kārtību, un restotajā lodziņā �ana Batista durvīs parādās brūnu acu pāris.

�ans Batists jūt �ī skatiena vājo enerģiju. Viņ� nekad uz to nereaģē.

-��� Vai nevēlaties piezvanīt, �ādon? jautā balss, kas piederīga brū�najām acīm. Jūsu advokāts miris, izdarījis pa�nāvību. Viņa līķis atrasts viesnīcas istabā kādā Polijas pilsētā, kuras nosaukumu es nevaru izru�nāt. Izskatās, ka viņ� miris jau labu laiku. No�āvies, jo izziņots par bēgli. Izskatās, ka jūs pārstāvējis kriminālnoziedznieks. Tas ir viss, ko es zinu.

�ans Batists sē� uz savas nāras, izzīmēdams uz balta papīra vār�dus. Kas jūs esat?

-��� Virsnieks Daks*.

-Mesjē avī�pīle? Coin-coin. Tā franciski saka "pēks-pēks", mesjē Dak.

-��� Tātad gribat zvanīt vai ne?

-��� Nē, mērci.

Virsnieks Daks nekad nav dro�s, kā varētu raksturot vai definēt izsmalcinātību, kas iekvēlina viņa dusmas ik reizi, kad �ans Batists runā, bet viņ� pats jūtas noniecināts un bezspēcīgs, it kā mutants slep�kava būtu pārāks un vienaldzīgs gan pret nāvinieku korpusu, gan tiem, kas viņu pilnībā kontrolē. Vilkacim izdodas radīt Dakā sajūtu, ka tas nav nekas, tikai uniformā ģērbta ēna. Daks gaida �ana Batista sodī�anu un vēlas, kaut tā būtu moko�a.

-Jums ir tādas tiesības. Varat tās izmantot �īs desmit īsās die�nas. Virsnieks novaibstās. �ēl, ka jūsu advokāts iz�ķaidījis sev smadzenes un viesnīcas istabā sapuvis. Jādomā, jums tagad ir nelāga sajūta.

" Duck (angl.) pīle.

-��� Meli, �ans Batists atbild, tad, piecēlies no nāras, dodas uz durvīm un ar bāliem, pūkainiem matiem apaugu�iem pirkstiem aptver nie�cīgā lodziņa restu stieņus.

Viņa seja kā Visu svēto dienas priek�vakara maska aizpilda telpu un izbiedē virsnieku Daku, kur� teju krīt panikā, ieraudzījis cietum�nieka collu garo, netīro īk�ķa nagu vienīgo, ko �ans Batists kaut kāda iemesla pēc nekad neapgrie�.

-��� Meli, �ans Batists atkārto.

Nekad nevar saprast, kurp asimetriskās acis vērstas un cik daudz tās redz, un mati, kas klāj pieri un kaklu un ku�ķos rēgojas no ausīm, virsnieku Daku pārpludina ar bailēm.

-��� Ejiet atpakaļ! Nolādēts, jūs smirdat riebīgāk par suni, kas vāļājas kāda sprāgoņa suslā. Mēs apgriezīsim to jūsu draņķa nagu.

-��� Man ir likumīgas tiesības audzēt nagus un matus, �ans Batists lēnprātīgi atbild, pa�ķiebis muti smaidam, kas virsniekam atgādina pavērtu zivs muti.

Daks iztēlojas, kā viņa gūsteknis kā satracināta haizivs ar �iem retajiem, smailajiem zobeļiem plosa sievietes miesu, ko� viņai krūtīs, bet spalvainās dūres dauza daiļo seju, pārvēr�ot mīkstā masā. �ādons mērķē tikai uz krā�ņām, veiksmīgām sievietēm ar tvirtiem augumiem. Viņ� feti�izē lielas krūtis un krūtsgalus, kas, kā stāsta kriminālistikas psihologs, kur� cietumā nāk un iet, nozīmējot apsēstību ar �o ķermeņa daļu, un spie� �anu Batistu to iznīcināt.

-��� Da�iem noziedzniekiem tāda attieksme ir pret dāmu kurpēm un pēdām, kriminālistikas psihologs bija skaidrojis pie kafijas tases pirms kāda mēne�a.

-Jā, par kurpēm ir dzirdēts. �ie trakie ielau�as mājās un zog sie�vie�u kurpes.

-��� Tādu gadījumu ir vairāk, nekā varētu domāt. Slepkavu seksuāli uzbudina kurpe pati par sevi. Bie�i viņ� izjūt vajadzību nogalināt sie�vieti, kura valkā �o feti�u vai kuras ķermeņa daļa ir feti�s. Daudzi sērij�veida slepkavas ir sāku�i kā feti�u kramplau�i; ielauzu�ies mājās un zagu�i kurpes, apak�veļu un citus priek�metus, kas viņiem nozīmē kaut ko seksuālu.

-��� Tad jau Vilkacis varbūt zaga krū�turus, kad vēl bija mazs, matains bērnelis.

-��� Pilnīgi iespējams. Nav �aubu, ka iekļūt mājās viņ� prot viegli, un tas raksturīgs sērijveida kramplau�iem, kas attīstīju�ies par sērijveida slepkavām. Viņu gūstī�anu gan apgrūtina kāda problēma upuris bie�i vien neapjau�, ka mājā kāds iekļuvis un kaut ko paņēmis. Cik sievie�u, kas nevar atrast kurpi vai pat vairākas kurpes, vai veļu, iedomāsies, ka viņu mājās bijis kramplauzis?

Virsnieks Daks paraustīja plecus. Sasodīts, mana sieva nekad neko nevar atrast. Jums vajadzētu redzēt viņas sienas skapi! Ja kādai ir kurpju feti�ists, tad Sallijai noteikti tas ir. Bet �aubos, vai kāds, kur� ielauzies lēdijas mājā, aiziejot varētu paņemt līdzi krūti. Lai gan pie�ļauju, ka da�ām tās ir noņemamas.

Tas pats sakāms par matu krāsu, acu krāsu vai jebko citu. Noziedz�niekam feti�s ir viss, kas jelkādā veidā izraisa seksuālu uzbudinājumu, kas da�os gadījumos izsauc sadistisku nepiecie�amību �o feti�u iznīci�nāt. �ajā gadījumā tā ir sieviete ar tādiem apjomiem un formām, kas ir feti�s �anam Batistam �ādonam.

Virsnieks Daks to saprot ierobe�otā veidā. Arī viņam patīk sievie�u krūtis. Viņu perversi un apkaunojo�i uzbudina attēli, pat varmācīgi attēli.

Virsieka soļu troksnis izzūd uz �aurās platformas.

�ans Batists atkal iekārtojas uz nāras ar tīra, balta papīra kaudzīti klēpī. Viņ� knik�ķina pildspalvu, sacerēdams jaunu poētisku frāzi, izri�tinādams to no sava unikālā prāta kā spodri sarkanu karogu, kas viļņo vienā ritmā ar viņa spalvu. Viņa dvēsele ir līdz malām pilna ar poēziju. Vārdi pārtop tēlos un dziļās idejās, kas bez pūlēm, bez jelkādām pūlēm saveļas kopā nevainojamā ritmā.

Saveļas kopā nevainojamā ritmā. Viņ� izzīmē burtus savā skaisti kaligrāfiskajā rokrakstā vēl un vēl, stingri uzspiezdams lodī�u pild�spalvu.

Saskalinās kopā nevainojamā ritmā.

Tā ir labāk, viņ� domā, atkal vadīdams spalvu pa papīru saskaņā ar savu iek�ējo ritmu.

Tap-tap, tap-tap, tap-tap. >

Ir iespējams ritmu gausināt, padarīt straujāku, vājāku vai stin�grāku atkarībā no asins mūzikas, kas skan viņam ausīs no katras nogalinā�anas reizes

"Saveļas," viņ� sāk atkal. "Mais non."

Tas viss saskalinās kopā nevainojamā ritmā.

"Mais non."

Spalva kustas: tap-tap.

"Dārgais Roko," �ans Batists iz�ķiras rakstīt. "Jūs neuzdrīkstētos pieminēt Poliju nepareizai personai, par to varu būt dro�s. Jūs esat pārāk liels zaķapastala."

Tap-tap-tap.

"Bet kur� tad? Varbūt �ans Pols," �ans Batists raksta savam miru��ajam advokātam.

Tap-tap-tap-tap-tap-tap-tap.

-��� Ei, Mataini! Es esmu uzgriezis radio, Kustonis auro. Ak, cik �ēl, ka tu nevari to dzirdēt! Zini ko? Viņi atkal runā par tavu advokātu. Vēl uzpeldēju�i da�i sīkumi. Viņ� atstājis zīmīti, saproti? Tur sacīts: tas, ka tu esot viņa klients, vienkār�i beidzot viņu nost. Apjēdzi?

-��� Aizveries, Kustoni!

-��� Liecies mierā, Kustoni!

-��� Tavi joki ir apnicīgi.

-��� Man gribas smēķēt! Draņķiba, kāpēc man nedod smēķus!

-��� Tas nav veselīgi, cilvēk.

-��� Smēķē�ana tevi nomaitās, tu, stulbais mēsls. Tā rakstīts tie�i uz paciņas.

Atkinsa diēta Lūsijai ir lieliski piemērota, jo viņa nekad nav bijusi kāra uz saldumiem. Viņai nav iebildumu aizmirst ari makaronus un maizi.

Visbīstamākā aizrau�anās ir alus un vīns, bet D�eimas Bergeres penthausa dzīvokli Rietumu centrālajā parkā viņa atsakās no abiem.

-��� Es jūs nespiedī�u, Bergere savā skaistajā virtuvē, kur ir kastaņkrāsas trauku skapji ar tārpveida rakstu un granīta galdu virsmas, atliek Pinot Grigio pudeli atpakaļ ledusskapja plauktā. Pati arī labprā�tāk iztieku bez tā. Patiesībā man kļūst sliktāk ar atmiņu.

-��� Arī man būtu labāk iztikt bez tā, ja �o to atceraties, Lūsija saka. Un būtu daudz labāk, ja es to piemirstu.

Ir pagāju�i vismaz trīs mēne�i, kop� Lūsija pēdējo reizi ciemojās Bergeres penthausā. Bergeres vīrs piedzērās, un drīz vien viņi sāka ķil�doties, līdz D�eima lūdza, lai Lūsija iet prom.

-��� Tas ir aizmirsts, Bergere pasmaida.

-��� Viņa te nav, vai ne? Lūsija grib pārliecināties. Jūs solījāt, ka es dro�i varu nākt.

-��� Vai es jums melotu?

-��� Nu� Lūsija svārstās.

Uz bridi viņām atausis atmiņā �is �ausmīgais notikums. Bergere nekad nebija redzējusi tādu jūtu izpausmi, tiekoties �ķietami civilizē�tiem cilvēkiem. Viņa bija nopietni uztraukusies, ka strīds starp Lūsiju un viņas vīru var pāriet kautiņā. Tad uzvarētu Lūsija.

-��� Viņ� mani necie�, Lūsija saka, izvilkdama no apgriezto d�insu aizmugures kabatas salocītu papīru paciņu.

Bergere neatbild, ielej divās augstās alus glāzēs gāzēto ūdeni un atgrie�as pie ledusskapja paņemt trauciņu ar svaigi sagrieztām laima �ķēlītēm. Pat neoficiāli ģērbu�os mīkstā kokvilnas sporta tērpā un īsa�jās zeķēs kā patlaban viņu var saukt visādi, tikai ne par bezrūpīgu.

Lūsija sāk nervozi mīņāties un bā� papīrus atpakaļ kabatā. Vai jūs domājat, ka mēs vispār varam mierīgi atpūsties viena otrai blakus, D�eima? Tas nav tas pats�

-��� Vai tas gan nevar būt tas pats, gan var?

Bergere pelna naudu prokurores darbā. Viņas vīrs ir nekustamā īpa��uma zaglis pēc Lūsijas domām, iesaistīts vienu līmeni augstāk nekā Roko Kagjano.

-��� Nopietni. Kad viņ� būs mājās? Ja drīz, tad es eju prom, Lūsija saka, vērdamās Bergerē.

-Ja viņam vajadzētu drīz atgriezties, jūsu patlaban �eit nebūtu. Viņ� aizbraucis uz mītiņu Skotsdeilā. Arizonā, tuksnesī.

-��� Pie reptiļiem un kaktusiem. Tur viņ� iederas.

-���� Nevajag, Lūsij, Bergere lūdz. Manai nelāgajai laulībai nav nekāda sakara ar visiem �ausmīgajiem vīrie�iem, kam jūsu māte deva priek�roku, nevis jums, kad bijāt maza. Mēs jau agrāk esam to izrunā�ju�as.

-��� Es vienkār�i nesaprotu, kāpēc�

-��� Lūdzu, nevajag. Pagātne ir pagātne. Bergere nopū�as, atlikdama San Pellegrino pudeli atpakaļ ledusskapī. Cik rei�u man tas jāsaka?

-��� Jā, pagātne ir pagātne. Tāpēc runāsim par to, kam ir kāda nozīme.

-��� Es nekad neesmu teikusi, ka tam nav bijis� ka nav nozīmes. Bergere ienes dzēriena glāzes dzīvojamā istabā. Tagad nāciet �urp. Jūs esat �eit. Es priecājos par to. Tāpēc neko nesabojāsim, labi?

Skats paveras uz Hudzonas upi; ēkas sāni tiek uzskatīti par mazāk pievilcīgiem nekā priek�puse, no kurienes var redzēt parku. Bet Bergerei tuvāks ir ūdens. Viņai patīk vērot, kā piestāj kruīza kuģi. Ja viņai patiktu koki, Bergere daudzreiz ir teikusi Lūsijai, viņa negribētu dzīvot Ņujorkā. Ja viņai patīkot ūdens, Lūsija parasti atbild, tad viņai nevaja�dzētu dzīvot Ņujorkā.

-Jauks skats. Nav slikts ēkas lētajai daļai, Lūsija saka.

-�� Jūs esat neiedomājama.

-��� To es zinu, Lūsija atbild.

-��� Kā gan nabaga Rūdijs spēj sadzīvot ar jums?

-��� To es nezinu. Laikam viņ� mīl savu darbu.

Lūsija atzveļas uz strausādas ku�etes, sakrustojusi kailās kājas; viņas muskuļi runā pa�i savā valodā, reaģēdami uz kustībām un ner�viem, kamēr viņa dzīvo tālāk, maz domādama par to, kāda izskatās. No kaitīgo ieradumu dēmoniem viņai palīdz atbrīvoties treniņi.

�ans Batists izstiepjas uz plānās vilnas segas, ko viņ� ik nakti pie�sūcina ar sviedriem.

Viņ� atbalstās pret cieto, auksto sienu. Viņaprāt, Roko nevar būt miris. �ans Batists nekritīs par upuri vēl vienai mahinācijai, kaut gan nespēj īsti apjaust, kāds varētu būt �īs mahinācijas nolūks. A, protams: bailes. Aiz �iem meliem noteikti slēpjas tēvs. Viņ� brīdina �anu Batistu, ka atalgojums par nodevību ir cie�anas un nāve, pat ja nodevējs būtu varenā mesjē �ādona dēls.

Brīdinājums.

Pa�laik, kad �anam Batistam jāmirst, viņam labāk būtu nerunāt.

Ha!

Ik stundu un ik dienu ienaidnieks cen�as, lai �ans Batists ciestu un mirtu.

Nerunāt.

Ja gribē�u, runā�u. Ha! Tas esmu es, �ans Batists, kur� vada nāvi.

Viņ� viegli varētu nonāvēties pats. Da�ās minūtēs savītu palagu un apsietu ap kaklu un tērauda gultas kāju. Ļaudīm par pakār�anos ir aplama informācija. Nebūt nav vajadzīgs augstums, svarīga tikai poza piemēram, var apsēsties uz grīdas, sakrustot kājas un ar visu svaru noliekties uz priek�u, tā saspie�ot asinsvadus. Pēc da�ām sekun�dēm iestājas nemaņa, pēc tam nāve. Bailes viņu neskartu. Beidzoties bioloģiskajai dzīvei, viņ� pirmo reizi izietu ārpus pasaules, un viņa dvē�sele no �i brī�a vadītu visu, kas viņam jādara.

�ans Batists nebeigs savu bioloģisko dzīvi tik necilā veidā. Viņam ir pārāk daudz ko gaidīt, un viņ� priekpilns atstāj mazo nāvinieku kameru un transportē dvēseli nākotnē, kur sē� aiz organiskā stikla sienas un izsalku�ām acīm skatās uz lēdiju doktori Skarpetu, uztver visu viņas būtību, atdzīvina savu spo�umu, ielavās viņas jaukajā chвteau un, atvē�zējis āmuru, sadragā viņas galvu. Viņa ir liegusi sev ekstāzi. Viņa ir noliegusi �anu Batistu, atņemdama tam savas asinis. Tagad viņa nāks pie viņa pazemībā un mīlestībā, sapratusi, ko ir izdarījusi, visu izdarītā muļķīgumu; apjautīs prieku, ko sev liegusi, sakropļodama viņu un izde�dzinādama viņa acis ar formalīnu, �o ķīmisko nāvi. Skarpeta to ie�ļāca �anam Batistam sejā. Ļaunais fluīds uz īsu brīdi viņu demagnetizēja, un sāpes �ajā brīdī piespieda viņu izciest dzīves elli pa�a ķermenī.

Madame Skarpeta pavadīs mū�ību, pielūgdama viņa augstāko stā�vokli. Viņa augstākā būtība savu pārākumu pār citiem cilvēkiem vir�zīs caur visu kosmosu, kā rakstījis Po, nomaskējies par "Filadelfijas d�entlmeni". Protams, �is anonīmais autors ir Po. Neredzamais aģents ir transcendents Po, kas ieradies pie �ana Batista murgos, kad viņ� bija ieslodzīts Ri�mondas slimnīcā. Po Ri�mondā ir uzaudzis. Tur palikusi viņa dvēsele.

Po �anam Batistam ir teicis: "Lasiet manus iedvesmīgos vārdus, un jūs kļūsiet neatkarīgs no intelekta, tas jums vairs nebūs vajadzīgs, mans draugs. Jūs iejūsminās spēks un vairs nemulsinās sāpes un iek��ējas sajūtas."

56. un 57. lappuse. Beigusies �ana Batista spriestspēju ierobe�otā attīstība. Vairāk nekādu slimību vai īpa�u sūdzību. Iek�ējā balss un brī�ni�ķīgs mirdzums.

Kas tur ir?

�ana Batista spalvainā roka zem segas sakustas straujāk. Viņa pastiprinātā svī�ana rada vēl stiprāku dvaku, un viņ� negantā frustrācijā iekliedzas.

77

Kad Bergere apsē�as blakus uz ku�etes, Lūsija izvelk no kabatas salocītos papīrus.

Policijas ziņojumi un autopsijas ziņojumi, Lūsija paskaidro. Bergere paņem no viņas datora izdrukas un rūpīgi, bet ātri izpēta. Bagāts amerikāņu jurists, bie�i apmeklējis ��ecinu biznesa nolūkos,

bie�i apmeties "Radisonā". Acīmredzami ie�āvis sev deniņos ar mazkalibra pistoli. Apģērbies, izkārnījies, konstatētais alkohola līmenis 0,26. Viņa paceļ skatienu uz Lūsiju.

-��� Tādam �ūpām kā viņ�, Lūsija bilst, tas dro�i vien ir nieks.

Bergere lasa vēl. Ziņojumi ir detalizēti, pieminētas ar fekālijām

notraipītās ka�mira bikses, isās bikses un dvieļi, tuk�ā �ampanie�a pudele un pustuk�ā vodkas pudele.

-��� �ķiet, viņ� bijis slims. Paskatīsimies, Bergere turpina, divi tūksto�i �etri simti amerikāņu dolāru zeķē tualetes galdiņa apak�ējā atvilktnē. Zelta pulkstenis, zelta gredzens, zelta ķēde. Laupī�anas pēdu nav. �āvienu neviens nav dzirdējis vai vismaz nav ziņojis par to.

-��� Acīmredzami ieturējis maltīti. Bif�teks, cepti kartupeļi, garneļu salāti, �okolādes kūka, vodka. Kāds nevaru salasīt vārdu -, kas strā�dājot virtuvē, it kā domā, bet nav pārliecināts, ka Roko divdesmit sestajā datumā ap astoņiem vakarā pasūtījis apkalpo�anu numurā. �ampanie�a pudeles izcelsme nav zināma, bet tāda marka viesnīcā ir. Nekādu pirkstu nospiedumu, izņemot pa�a Roko Kagjano nospiedumus, uz pudeles nav� Istabā pārbaudīti pirkstu nospiedumi, atrasta viena patronas �aula uz tās un uz pistoles pārbaudīti nospiedumi. Atkal tikai Roko. Uz viņa plaukstām atrastas �aujampulvera paliekas, turklāt krietni daudz. Viņa paskatās uz Lūsiju. Policijas ziņojums vēl nav pat pusē.

-��� Vai kaut kas teikts arī par lieciniekiem? Lūsija jautā. Kāds aiz�domīgs�

-���� Nē. Bergere �ķirsta lapu pēc lapas. Autopsijas lietas� ak� slima sirds un aknas kāpēc es neesmu pārsteigta? Ateroskleroze un tā tālāk, un tā tālāk. �auta brūce ar pārogļotām malām, bez punktējuma. Momentāni fatāls tas jūsu tanti satracinātu. Jūs zināt, ka viņa necie�, ja kāds pavēsta par momentānu nāvi. Neviens nenomirst uzreiz, vai ne, Lūsij? Bergere paskatās pār briļļu aug�malu un notver Lūsijas skatienu. Vai, jūsuprāt, Roko miris da�as sekundes, minūtes vai var�būt stundu?

Lūsija neatbild.

-��� Viņa līķis atrasts divdesmit astotajā aprīlī deviņos piecpadsmit no rīta� Bergere savādi paveras Lūsijā. Viņ� bijis miris nepilnas �etrdesmit stundas. Pat ne divas dienas. Viņa sarauc pieri. Līķi atra�dis nespēju izrunāt viņa vārdu kāds remontstrādnieks. Līķis sācis stipri trūdēt. Viņa apklust. Kāpuru apsēsts. Viņa paceļ galvu. Ļoti pamatīga trūdē�anas stadija tādam, kas miris tik īsu laiku un, kā �ķiet, relatīvi vēsā istabā.

-��� Vēsā? Vai istabas temperatūra tur minēta? Lūsija pieliec kaklu, skatīdamās uz izdruku, kuru viņa nevar pārtulkot.

-��� Teikts, ka logs bijis mazliet pavērts, temperatūra telpā se�desmit astoņi grādi, kaut gan termostats noregulēts uz septiņdesmit �etriem; laiks bijis vēss, temperatūra dienā virs se�desmit, naktī virs piecdes�mit. [18] lietus� Viņa rauc pieri. Mana fran�u valoda sākusi ierūsēt. Hmm. Par kaut kādu negodīgu spēli aizdomu nav. Tajā vakarā, kad Roko Kagjano pasūtījis apkalpo�anu numurā, viesnīcā nekas neparasts nav noticis. Tas bijis liktenīgais vakars, ja vien puisis no numura apkalpo�a�nas servisa pareizi minējis datumu. Hmm. Viņa pēta izdruku. Kāda prostitūta foajē sarīkojusi scēnu. Tur ir apraksts. Tas ir interesanti. Man gribētos viņu nopratināt.

Bergere paceļ galvu. Viņas acis kavējas pie Lūsijas.

-��� Labi, viņa ierunājas vēsā tonī, kas Lūsiju izsit no sliedēm, mēs visi zinām, cik mulsino�s var būt mir�anas brīdis. Un, �ķiet, arī policija nav īsti pārliecināta par Roko pēdējās maltītes datumu un laiku. Acīm�redzot apkalpo�anas serviss pasūtījumus neievada datorā.

Viņa paliecas krēslā uz priek�u. �o skatienu Bergeres sejā Lūsija ir jau redzējusi. Tas viņu biedē.

-��� Vai man piezvanīt jūsu tantei par nāves datumu? Vai gribat, lai piezvanu mūsu labajam draugam detektīvam Marino un pavaicāju, ko viņ� domā par prostitūtu kārtības traucētāju vestibilā? Apraksts �ajā ziņojumā mazliet atgādina jūs. Tikai viņa bijusi ārzemniece. Varbūt krieviete.

Bergere pieceļas no ku�etes un, piegājusi tuvāk logam, skatās laukā. Viņa sāk purināt galvu un izbraukt pirkstus caur matiem. Kad atkal pagrie�as pret Lūsiju, acis �ķiet aizsegtas ar ledainu plīvuru, ko īstenībā viņa tur nolaistu ikvienu savu dienas stundu.

Prokurore ir sākusi pratinā�anu.

Lūsija tikpat labi varētu būt ieslēgta Ņujorkas apgabala prokuratū�ras ceturtā stāva apsprie�u telpā un pa apputēju�ajiem logiem skatīties uz vecajām iek�pilsētas ēkām, kas sablīvētas no visām pusēm, kamēr Bergere malko melnu kafiju no papīra tasītes ar grieztiem rotājumiem gar malu, glu�i tāpat, kā darijusi ikvienā nopratinā�anā, ko Lūsija jel�kad vērojusi.

Daudzu da�ādu iemeslu pēc viņa ir vērojusi tikpat daudzas noprati�nā�anas. Viņa pazīst darba troksni un jūt, kā grie�as Bergeres zobrati. Viņa labi pārzina Bergeres iek�dedzes dzinēja modulācijas un apgrie�zienus, kad viņa vajā, panāk un tie�ā sadursmē notriec vainīgo vai ari melīgu liecinieku. Nu �ī jaudīgā ma�inērija vērsta pret Lūsiju, un viņa jūtas reizē atvieglota un paralizēta.

-�� Jūs tikko bijāt Berlīnē un noīrējāt tur melnu mersedesu, sedanu, Bergere saka. Atceļā uz Ņujorku ar jums kopā bija Rūdijs vismaz es pieņemu, ka Frederiks Malinss, domājams, jūsu virs, kas sēdēja jums blakus Lufthansa un pēc tam British Air, bija Rūdijs. Vai vaicāsiet, kā es to zinu, misis Malinsa?

-��� Briesmigs pseidonīms. Viens no sliktākajiem. Lūsija jūt sevi sabrūkam. Nu, ja runājam par vārdiem, es domāju� Viņa nevietā iesmejas.

-��� Atbildiet uz manu jautājumu. Pastāstiet man par �o misis Malinsu. Kāpēc viņa devās uz Berlīni? Bergeres seja ir metāliska, viņas acis izstaro dusmas, kas dzimu�as no bailēm. Es jau�u, ka stāsts, ko tūlīt dzirdē�u, nekādā ziņā nebūs smieklīgs.

Lūsija pēta nosvīdu�o glāzi, laima �ķēlīti, kas grimst tās dibenā, un burbuļus.

-��� Atpakaļceļa biļe�u pasakņi un �eks par ma�īnas nomu bija jūsu diplomātā, bet diplomāts kā parasti līdz galam vaļā uz jūsu galda, Bergere saka.

Lūsijas seja paliek vienaldzīga. Viņa sasodīti labi zina, ka Bergerei nekas nepaliek nepamanīts un ka viņa pēc pa�as prāta klejo vietās, kurām nepieder.

-��� Varbūt jūs gribējāt, lai es to redzu.

-��� Nezinu. Liekas, nekad neesmu gribējusi, lai jūs to redzat, Lūsija mierīgi atbild.

Bergere skatās laukā uz kruiza kuģi, ko gausi velk velkonis.

Lūsija nervozi pārkrusto kājas.

-��� Tātad Roko Kagjano izdarījis pa�nāvību. Vai jums nejau�i nav iznā�cis viņu satikt, kad bijāt Eiropā? Es jau nesaku, ka jums gadījies pabūt ��ecinā, bet zinu, ka lielākā daļa cilvēku, ceļodami uz �o Polijas ziemeļ�daļu, visdrīzāk lidotu caur Berlīni tie�i tā, kā darījāt jūs ar Rūdiju.

-Jūs būtu lieliska prokurore, Lūsija kā jokodama saka, vēl aizvien nepacēlusi skatienu. Pēc jūsu tie�iem vai aplinku jautājumiem man zustu jelkādas iespējas.

-��� Scenārijs, kuru man negribas iztēloties. Jēzus! Misters Kagjano mistera �ana Batista advokāts biju�ais advokāts. Miris. Ar lodi galvā. Man liekas, jūs tas iepriecina.

-��� Viņ� grasījās nogalināt Marino.

-��� Kur� jums to stāstīja? Roko vai Marino?

-��� Roko, Lūsijas balss ir knapi dzirdama.

Viņa iegrimusi par dziļu. Ir jau par vēlu. Viņai izmisīgi vajag �ķīs�tīties.

-��� Roko viesnīcas numurā, viņa piebilst.

-��� Ak Dievs! Bergere nomurmina.

-��� Tā vajadzēja, D�eimij. Tas neat�ķiras no tā, ko mūsu kareivji darīja Irākā, vai saprotat?

-��� Nē, nesaprotu. Bergere atkal purina galvu. Kā, pie joda, jūs varējāt izdarīt kaut ko tādu!

-��� Viņam gribējās mirt.

Lūsija stāv uz visskaistākā persie�u paklāja, kādu jelkad redzējusi, uz tā pa�a, uz kura jau daudz, daudz rei�u stāvējusi kopā ar Bergeri labākos laikos.

Dzīvojamā istabā viņas viena no otras ir tālu.

-��� Man grūti iedomāties jūs ģērbu�os kā prostitūtu un ielai�amies disputā ar dzērāju, Bergere turpina. No jūsu puses tas bija nolaidīgi.

-��� Es pieļāvu kļūdu.

-��� Tie�i to jau es saku.

-��� Man vajadzēja atgriezties. Pēc sava steka, Lūsija paskaidro.

-��� Kur� no jums nospieda mēlīti?

�is jautājums Lūsiju satriec. Viņa nevēlas atcerēties.

-��� Roko plānoja nogalināt Marino, pats savu tēvu, Lūsija atkārto. Kad nākamreiz Marino dotos mak�ķerē�anas braucienā, Roko grasījās viņu novākt. Roko gribēja mirt. Viņ� tie�ām nonāvējās. It kā.

Bergere skatās laukā uz pilsētu, cie�i sa�ņaugusi rokas. Viņ� it kā nonāvējās. Jūs it kā viņu noslepkavojāt. It kā miris. It kā stāvoklī. It kā nepatiesi liecināt.

-��� Mums to vajadzēja.

Bergerei negribas to dzirdēt. Viņai nav izvēles.

-��� Mums vajadzēja, es zvēru.

Bergere joprojām klusē.

-��� Viņam bija "sarkanais brīdinājums". Viņ� gribēja mirt. �ādoni viņu tik un tā būtu novāku�i un ne jau nu kādā jaukā veidā.

-��� Tagad jūs aizstāvaties ar eitanāziju, Bergere beidzot ierunājas.

-��� Kāda at�ķirība no tā, ko mūsu kareivji dara Irākā?

-��� Tagad jūs aizstāvaties ar pasaules mieru.

-��� Roko dzīve tik un tā bija galā.

-��� Tagad jūs aizstāvaties ar to, ka viņ� jau bija miris.

-��� Neizsmejiet mani, D�eimij!

-���� Tātad man vajadzēja jūs apsveikt? Bergere turpina. Nu jūs ari mani esat padarījusi par muļķi, jo es zinu par to. Es zinu par to, Ber�gere lēni atkārto ik vārdu. Vai tad es esmu stulba? Jēzus! Es sēdēju tepat, viņa apgrie�as un baksta ar pirkstu uz Lūsijas pusi, un tul�koju jums �os nolādētos ziņojumus. Tikpat labi jūs varējāt ienākt manā birojā, atzīties slepkavībā un gaidīt, ka es teik�u: "Tas nekas, neuztrau�cieties. Mēs visi pieļaujam kļūdas." Vai: "Tas notika Polijā, tāpēc nav manā jurisdikcijā. Tas neskaitās." Vai ari: "Pastāstiet man visu, tad jūs jutīsieties labāk." Redziet, kad esmu kopā ar jums, tad neesmu īsta apgabala pro�kurore. Kad mēs esam vienas un manā dzīvokli, tas nav saistīts ar manu profesiju.

-��� Fluīds, tik balts kā gaisma un spo�s no dzirkstelēm. �etrdesmit septītā lappuse! Kas tur ir?

-Jēzus Kristus! Restotajā lodziņā nozib acis, �oreiz citas.

�ans Batists jūt �o acu siltumu. Tās nav nekas vairāk kā mazas, vāji gailo�as oglītes.

-��� �ādon, nolādēts, apklusti! Aizveries ar tiem saviem lappu�u numu�riem. Pie joda, man tās numerācijas draņķlbas apniku�as līdz nelabu�mam! Vai tu tur slēp kādu grāmatu? Acis �audās pa kameru kā dzirk�steles, ko nes vēj�. Un izņem savu netīro roku no biksēm, Minikrān!

Pazīstamie, ienīstie smiekli. Minikrān, Minikrān! Minikrān, Mini�krān� Kustoņa balss ir balss no elles.

�ans Batists ir atradies divdesmit pēdu no Kustoņa. Tikpat tālu, cik restotais logs �ana Batista durvis no slēgtās atpūtas telpas stāvu zemāk.

Nav nekā, ko darīt �ajā vienā stundā, kuru nāvinieku korpusa pri�vileģētajiem ieslodzītajiem ļauts pavadīt uz taisnstūra formas koka grīdas, ko, glu�i kā krātiņu zoodārzā, dro�i aptver biezs stiepļu re�ģis. Populāri ir skriet pa apli vai vienkār�i nostaigāt jūdzi, kas, pēc �ana Batista aprēķiniem, prasa aptuveni septiņdesmit apļus. Neviens nejūt dziņu pēc tā, tikai viņ�. Ja �ans Batists skrien apļus un to viņ� dara tajā vienīgajā stundā, kas nedēļā ir atvēlēta atpūtai, viņ� nepievēr� uzmanību citiem notiesātajiem, kuri glūn uz viņu; to acis ir mazi, karsti saules plankumiņi, kas spīd caur palielināmo stiklu. Viņi apber �anu Batistu ar parastajām nekaunīgajām piezīmēm. Atpūtas stunda cietum�niekiem ir vienīgā iespēja redzēt citam citu no attāluma un sarunā�ties. Daudzas no �īm sarunām ir draudzīgas un pat smieklīgas. �anam Batistam nerūp, ka neviens neizturas draudzīgi pret viņu un ka visa uzjautrinā�anās notiek uz viņa rēķina.

Viņam zināms ik sīkums par Kustoni, kur� netiek uzskatīts par tip�veida cietumnieku, bet kuram pretēji �anam Batistam pie�ķirtas privi�lēģijas, ieskaitot ikdienas atpūtu un, protams, radio. Pirmā reize, kad �ans Batists izjuta katru Kustoņa klātbūtnes detaļu, bija todien, kad divi sargi pavadīja Kustoni uz slēgto atpūtas telpu, kur viņ� savu sli�mīgo enerģiju vērsa aug�up pret �ana Batista kameras durvīm.

Pie loga restēm parādījās �ana Batista matainā seja. Pienācis laiks paskatīties. Kādudien Kustonis varētu noderēt.

Skaties �urp, Bezpauti! Kustonis uzkliedza, novilkdams kreklu un demonstrēdams izspiedu�os muskuļus, kas, tāpat kā resnie dilbi, bija notetovēti gandrīz melni. Nometies uz betona grīdas, viņ� izpildīja atspie�anos ar vienu roku. �ana Batista seja nozuda no loga, bet tikai tad, kad viņ� Kustoni bija labi nopētījis. Kustonim ir gluda āda, uz kuras iezīmējas gai�i brūns apmatojums, kas no muskuļotajām krūtīm stiep�jas lejup pa vēderu un pazūd cirk�ņos. Viņ� ir ne�ēlīgi izskatīgs velna zellis ar stingru �okli, lieliem, mirdzo�iem zobiem, taisnu degunu un ļoti saltām gai�brūnām acīm.

Mati �im tipam apcirpti tuvu skalpam, un, kaut arī viņ� ir glu�i spē�jīgs uz brutālu seksu un sit savas sievietes, nevienam nerastos aiz�domas, ka labāk viņ� izvēlas nolaupīt jaunas meitenes, nomocīt tās līdz nāvei un ar viņu līķiem nodoties nekrofilijai, palaikam atgrie�oties pie seklajiem kapiem, kur tās apracis, un atkal izrokot turpmākiem per�versiem aktiem, līdz līķi ir tā sadalīju�ies, ka to nevar izturēt pat viņ�.

Kustoni sauc par Kustoni ne jau tāpēc, ka viņ� izskatītos pēc kus�toņa, bet tāpēc, ka izrok maitas kā kustonis, turklāt klīst baumas, ka da�us savus upurus viņ� ari ēdis. Nekrofilija, kanibālisms un pedofilija ir tādi grēki, kas �ķiet necienīgi tipiskam nāvinieku korpusa cietumnie�kam, kur� savus upurus varēja būt izvarojis, �ņaudzis, sadalījis gabalos vai pieķēdējis pagrabā (ari tādi gadījumi ir dzirdēti), bet izvarot bērnus vai līķus un ēst cilvēkus skaitās tik no�ēlojama rīcība, ka daudziem cie�tumniekiem Kustoņa korpusā nekas nebūtu vairāk pa prātam kā viņu nosist.

�ans Batists ne�ķie� laiku, iztēlodamies rado�us veidus, kā sa�ķaidīt Kustoņa kaulus vai aizņaugt balseni tuk�as fantāzijas tādiem, kas nevar Kustonim piekļūt tuvāk par desmit pēdām. Nepiecie�amība turēt cie�tumniekus �ķirti ir acīmredzama. Ja tiem piespriesta nāve, tad, sapro�tams, viņi nevar neko zaudēt, nogalinādami atkal, kaut gan �anam Batis�tam ar viņa domā�anas veidu nekad nav bijis ko zaudēt. Ja nevar neko zaudēt, neko nevar ari iegūt, tātad dzive neeksistē. Spriedelējumi par tiem, kas nolādēti kop� dzim�anas, ir virspusēji un nehumāni un �ana Batista gadījumā sniedzas pagātnē līdz pat viņa pirmajām atmiņām.

Paskatīsimies.

Viņ� domā, sēdēdams uz magnetizējo�ā metāla poda. Viņ� atceras sevi triju gadu vecumā. Viņ� atceras, kā māte viņu rupji ierāva vannasistabā, no kurienes pa logu varēja redzēt Sēnu, un jau ļoti agrā vecumā viņam upe neizbēgami saistījās ar mazgā�anos. Viņ� atceras, kā māte ar smar�īgām ziepēm ziepēja viņa trauslo ķermeni, pavēlēdama sēdēt stingi kā stabam, kamēr viņa ar tēva skujamo, kam rokturis bija no tīra sudraba, kasīja no viņa sejas, rokām, kakla, muguras, stilbiem un pēdām smalkos bērna matus.

Da�reiz, nejau�i trāpījusi viņa pirkstā vai vairākos pirkstos, māte sakliedza uz �anu Batistu, it kā pa�as neveiklībā būtu vainojams viņ�. Sevi�ķi grūti gāja ar pirkstu locītavām. Madame �ādonas pūlēm skūt savu neglito dēlu punktu pielika viņas trīce un dzērājas niknums, kad viņa gandrīz no�ķēla �anam Batistam kreiso krūtsgalu un tēvam vajadzēja ataicināt ģimenes ārstu. Mesjē Reinods mācīja �anu Batistu uzvesties, un grand garзon, pui�elis kliedza, bet adata zibēdama dūrās asiņainajā miesā, pie�ujot atpakaļ bālo krūtsgalu, kas ādas strēmelē nokarājās no pūkainajām krūtīm.

Piedzērusī māte raudāja, lauzīja rokas un vainoja le petit monstre vilain, ka viņ� neesot stāvējis mierigi. Kalpotājs slaucīja mazā monstra asinis, bet monstra tēvs smēķēja fran�u cigaretes un �ēlojās par nastu, kas jānes tāpēc, ka viņa dēls piedzimis un costume de singe pērtiķa kostīmā.

Mesjē �ādons brīvi varēja runāties, jokot un �ēloties mesjē Reinodam, vienīgajam ārstam, kam bija ļauts kontaktēties ar �anu Batistu, kamēr viņ�, mazais monstrs, une espиce d'imbecile, dzimis pērtiķa kos�tīmā, dzīvoja ģimenes hфtel particulier, kur viņa guļamistaba atradās pagrabā. Par viņu neeksistēja nekādi medicīniski pieraksti, nav pat dzim�anas apliecības. Mesjē Reinods par to bija informēts un ārstēja �anu Batistu vienīgi nelaimes gadījumos, kuros neiekļāvās parastās sli�mības vai ievainojumi, tādi kā stipras ausu sāpes, drudzis, apdegumi, sastieptas potītes vai delnas locītavas, uzkāp�ana naglai un citi kreņķi, kuru dēļ lielākajai daļai bērnu vajadzēja apmeklēt ģimenes ārstu. Tagad mesjē Reinods ir vecs vīrs. Viņ� neuzdrīkstētos stāstīt par �anu Batistu pat tad, ja par noslēpumiem, kas attiecas uz viņa bēdīgi slaveno agrāko pacientu, prese maksātu lielu naudu.

Lūsiju māc kauns un bailes.

Viņa Bergerei ir sīki izstāstījusi visu, kas notika "Radisona" viesnī�cas 511. numurā, tikai ne to, kas īstenībā no�āva Roko.

-��� Kur� nospieda mēlīti, Lūsij? Bergere uzstājīgi grib zināt.

-��� Tam nav nozīmes.

-Ja neatbildēsiet uz �o jautājumu, es pieņem�u, ka to izdarījāt jūs.

Lūsija nesaka neko.

Bergere nekustīgi stāv un veras pa logu uz zaigojo�ajām pilsētas ugunīm, kas dod ceļu tum�ajai Hudzonas upei un pārtop spilgti mirgo�jo�os Ņūd�ersijas pilsētas līdzenumos. Attālums starp viņu un Lūsiju nevarētu �ķist nepanesamāks; ir tā, it kā Bergere stāvētu otrpus stikla sienai.

Lūsija klusi sper soli tuvāk, gribēdama pieskarties Bergeres pleca liekumam un baidīdamās ja to uzdrīkstēsies, Bergere vairs nekad nebūs sasniedzama, it kā viņu nebalstītu nekas, tikai gaiss �etrdesmit piecu stāvu augstumā no ielas.

-��� Marino to nedrīkst uzzināt, Lūsija saka. Mana tante arī ne. Nekad.

-��� Man vajadzētu jūs ienīst, Bergere atbild.

Viņa vāji smar�o pēc parfīma, kādas stipras smar�as, kas viegli lie�tota, un Lūsijai ienāk prātā, ka Bergere nav smar�ojusies sava vīra dēļ. Viņas vīra �eit nav.

-��� Dēvē to, kā gribi, Bergere turpina. Jūs ar Rūdiju esat izdriju�i slepkavību.

-��� Vārdi, Lūsija atbild. Karā kritu�ie. Pa�aizsardzība. Tiesiska slepkavība. Mājas aizsargā�ana. Mums ir vārdi, kas legāli attaisno tādu rīcību, kam vajadzētu būt nepiedodamai, D�eimij. Varu likt roku uz sirds, tas nevienu neiepriecināja, tam nebija atriebības apburo�ās pie�gar�as. Viņ� bija no�ēlojams gļēvulis, kas pink�ķēja un sūrojās tikai par to, ka viņa cietsirdīgajā, nevērtīgajā dzīvē pienākusi norēķinu stunda. Kā Marino varēja būt tāds dēls? Kādas cilvēku genoma īpa�ības apvie�noju�ās, lai izspļautu Roko?

-��� Kas vēl zina?

-��� Rūdijs. Tagad jūs�

-��� Vai vēl kāds? Vai jūs saņēmāt instrukcijas? Bergere turpina tin�cināt.

Lūsija domā par fiktīvo Bentona slepkavību, par daudzajiem notiku�miem un sarunām, ko viņa nekad nedrīkst Bergerei stāstīt. Jau gadiem ilgi Lūsiju ir vadījis cie�anu un niknuma despots.

-��� Netie�ā veidā te iesaistīti vēl citi. Es par to nevaru runāt. Patie��ām, Lūsija saka.

Bergere nezina, ka Bentons nav miris.

-��� A, sasodīts! Kādi citi?

-��� Es teicu, ka netie�i. Neko vairāk nedrīkstu stāstīt. Un nestāstī�u.

-��� Ļaudis, kas dod slepenus rīkojumus, atklātības gaismā tiecas pazust. Vai tie ir tie jūsu citi? Cilvēki, kas devu�i slepenus rīkojumus?

-��� Ne jau tie�i par Roko. Viņa domā par senatoru Lordu un par �ādonu karteli. Varu tikai teikt, ka ir tādi cilvēki, kas vēlējās Roko nāvi. Man vienkār�i līdz �im nebija pietiekamas informācijas, lai kaut ko pasāktu. Kad atrakstīja �ādons, es uzzināju to, kas man bija jāzina.

-��� Saprotu. Un �ans Batists �ādons ir uzticības cienīgs. Protams, tādi ir visi psihopāti. Lai kur� vēl būtu netie�i tur iesaistīts, viņ� jau ir pazu�dis. Par to varat būt dro�i.

-��� Nezinu. Ir instrukcijas par �ādonu karteli. Jā gan. Tās ir spēkā jau ļoti ilgi. Jau gadiem. Es darīju, ko spēju, kamēr biju AT�, Maiami. Bet tur nekas neiznāca. Likumi.

-��� Tā gan. Jūs un likumi, Bergere dzedri saka.

-��� Līdz notikumiem ar Roko esmu darbojusies neefektīvi.

-Jā, �oreiz viss tie�ām izdevies efektīvi. Pasakiet man vienu lietu, Lūsij. Vai domājat, ka tiksiet sveikā cauri? -Jā-

-Jūs ar Rudiju esat pieļāvu�i kļūdas, Bergere saka. Jūs atstājāt savu steku, jums vajadzēja pēc tā atgriezties, un jūs redzēja vairāki cilvēki. Nekā laba, nekā laba. Un jūs inscenējāt nāves ainu glu�i lietpratīgi, glu�i gudri. Varbūt pārāk lietpratīgi un pārāk gudri. Es brīnī�tos par istabu, �ampanie�a pudeli un visu citu tik tīru, ka tur atrodami vienīgi Roko pirkstu nospiedumi. Es brīnītos par līķa pārmērīgo sada�lī�anos, kas �ķietami ir pretrunā ar nāves brīdi. Un mu�as, tik sasodīti daudz mu�u! Līķu mu�ām diezin ko nepatīk auksts laiks.

-��� Eiropā tās ir pieradu�as pie aukstāka laika. Pie �etrdesmit asto�ņiem grādiem*. Parastais zilo mu�u paveids, līķu mu�as. Protams, augs�tāka temperatūra ir labāka.

-������ Jūs dro�i vien to esat apguvusi no savas tantes Kejas. Viņa ar jums lepotos.

-Jūs brīnītos. Lūsija atgrie�as pie kļūdām. Jūs brīnāties par visu. Tāpēc jau jūs esat tā, kas esat.

-��� Nevērtējiet par zemu poļu autoritātes un medicīnas ekspertus, Lūsij. Var gadīties, ka pēdējos jaunumus vēl neesat dzirdējusi. Ja tie metīs ēnu uz jums, es nespē�u palīdzēt. �ī saruna man jāuzskata par privileģētu. Patlaban esmu jūsu advokāte, nevis prokurore. Tie ir meli. Un man nāksies ar tiem sadzīvot.

-��� Bet, lai kas devis jums direktīvas man vienalga, cik sen tas noti�cis -, viņ� neatgriezīsies pie jūsu slepenajām telefona sarunām, viņ� pat neatcerēsies jūsu vārdu, bet sarauks pieri un paraustīs plecus kādā kabineta sapulcē vai iedzer�anas reizē vai vēl ļaunāk viņ� pasmiesies par gadījumu ar kādu pārāk centīgu privāto izmeklētāju.

-��� Tā nenotiks.

Bergere gausi pagrie�as un sagrābj Lūsijas delnu locītavas. Vai esat tik sasodīti pārliecināta par sevi, ka kļūstat stulba? Kā tik gudrs vienlaikus var būt tik stulbs?

Lūsijas vaigos sakāpj asinis.

-��� Pasaule ir pilna ar izmantotājiem. Visas cilvēces brīvības un tais�nīguma vārdā tie pamudinās jūs uz briesmīgām lietām un pa�i pēc tam izgaisīs kā migla. Izrādīsies, ka tās visas ir fantāzijas. Jūs sāksiet prā�tot, vai viņi vispār reāli eksistēju�i, bet pati kvernēsiet kādā federālā cietumā vai, nedod Dievs, būsiet izdota ārvalstij. Jūs pamazām, bet pārliecināti sāksiet ticēt, ka tie biju�i maldi, jo visi citi domās, ka jūs esat paranoiska ķertā, kas izdarījusi slepkavību, jo iedomājusies pildām slepenu misiju CIP, FIB, sasodītajam Pentagonam, Viņas Majestātes Sle�penajam dienestam vai Lieldienu zaķim.

-��� Beidziet! Lūsija iesaucas. Tā nav.

Bergere uzliek plaukstas Lūsijas pleciem. Kaut pirmo reizi mū�ā ieklausieties kādā!

Lūsija mirk�ķina plakstus, pūlēdamās valdīt asaras.

-��� Kur�? Bergere paģērē. Kur� sūtīja jūs �ajā Dieva nolādētajā, briesmīgajā misijā? Vai kāds, kuru es pazīstu?

-��� Lūdzu, izbeidziet! Es to nevaru teikt un nemū�am jums neteik�u! Tur ir tik daudz� D�eimij, jums labāk to nezināt. Lūdzu, ticiet man!

-Jēzus! Bergeres tvēriens atslābst, bet viņa to neatlai�. Jēzus, Lūsij! Paskatieties uz sevi! Jūs drebat kā lapa.

-Jūs nedrīkstat tā darīt. Lūsija dusmīgi atkāpjas. Es neesmu bērns. Kad jūs man pieskaraties� viņa atkāpjas vēl vairāk. Kad jūs man pieskaraties, tas nozīmē kaut ko citu. Vēl aizvien. Tāpēc nevajag. Nevajag.

-��� Es zinu, ko tas nozīmē, Bergere saka. Piedodiet.

Desmitos vakarā Skarpeta izkāpj no taksometra pie D�eimas Berge�res namdurvīm.

Vēl aizvien nespēdama sadabūt rokā māsasmeitu, Skarpeta ir dze�ļo�a satraukuma pilna, un �is satraukums aug augumā ar katru tālruņa zvanu. Lūsija neatbild ne pa dzīvokļa, ne pa mobilo tālruni. Kāds no darbabiedriem birojā teica, ka nezinot, kur viņa atrodas. Skarpeta sāk prātot par savu pārgalvīgo, ugunīgo māsasmeitu un iedomājas visļau�nāko. Viņas divējās jūtas pret Lūsijas jauno karjeru nav noplaku�as. Māsasmeita dzīvo nedisciplinētu, bīstamu un ļoti noslēgtu dzīvi, kas varbūt nāk par labu viņas personībai, ta�u Skarpeta jūtas vīlusies un baidās. Lūsija nav sadzenama rokā, un Skarpeta reti kad zina, ko māsas�meita dara.

D�eimas Bergeres luksusa augstceltnē Skarpetu sagaida �veicars.

-��� Vai varu palīdzēt, kundze?

-��� Man vajadzīga D�eima Bergere, Skarpeta atbild. Penthausa dzīvoklis.

Kad Lūsija saprot, ka ar liftu aug�ā brauc viņas tante, viņai rodas vilinājums bēgt prom no �īs ēkas. Nomierinieties, Bergere saka.

-��� Viņa nezina, ka esmu �eit, Lūsija attrauc. Man negribas, lai viņa to uzzina. Patlaban nespēju ar viņu tikties.

-��� Reiz jums, vienalga, vajadzēs tikties. Tikpat labi tas var notikt tagad.

-Bet viņa nezina, ka esmu �eit, Lūsija atkārto. Ko lai viņai saku?

Bergere uzmet Lūsijai savādu skatienu un tajā pa�ā laikā uzmanīgi ieklausās, vai aug�ā nebrauc lifts.

-��� Vai patiesība ir tik slikta? Bergere dusmīgi atbild. Jūs varētu viņai to pastāstīt. �ad un tad runāt patiesību ir ļoti dziedino�i.

-��� Es neesmu mele, Lūsija saka. Kas nu nav, tas nav. Ja tikai to nevajag darīt darba dēļ, it īpa�i slepena darba dēļ.

-��� Problēma rodas tad, kad �is robe�as saplūst, Bergere piebilst, izdzirdusi braucam liftu. Ejiet, pasēdiet dzīvojamā istabā. (It kā Lūsija būtu bērns!) Vispirms ar viņu aprunā�os es.

Bergeres foajē ir izlikts ar marmora plāksnēm, pretī nevaino�jami tīrajam misiņa liftam novietots galds ar svaigiem ziediem. Viņa nav satikusi Skarpetu vairākus gadus un, kad doktore iznāk no lifta, satrūkstas. Keja Skarpeta izskatās novārgusi, kostīms stipri saburzīts, acis nemiers.

-��� Vai �ajā pasaulē vairs neviens neatbild telefona zvaniem? Skar�peta uzreiz saka. Izmēģinājos zvanīt Marino, Lūsijai, jums. Jūsu līnija bija aizņemta veselu stundu, tāpēc beigu beigās nospriedu, ka vismaz kāds ir mājās.

-��� Biju nocēlusi klausuli. Negribēju, ka mani traucē.

Skarpeta to nesaprot. Piedodiet, ka tomēr iztraucēju. Esmu izmi�sumā, D�eimij.

-��� To var redzēt. Iekams nākat iek�ā, gribu, lai zināt, ka Lūsija ir �eit. To viņa paziņo pavisam lieti�ķi. Nevēlējos jūs satriekt. Ceru, ka jūtaties atvieglota.

-��� Ne glu�i. Birojā viņu no manis rūpīgi slēpa, jādomā, Lūsija tā likusi.

-��� Keja, lūdzu, nāciet iek�ā, Bergere aicina.

Viņas ieiet dzīvojamā istabā.

-��� Sveika, Lūsija apkampj savu tanti.

Viņas reakcija ir stīva. Kāpēc tu ar mani tā apejies? viņa vaicā, nerūpēdamās, ka Bergere dzird.

-��� Kā tad? Lūsija atgrie�as dzīvojamā istabā un apsē�as uz ku�etes. Nāc �urp! Viņa māj, lai Skarpeta pievienojas. Jūs arī, D�eimij.

-��� Tikai tad, ja jūs viņai izstāstīsiet, Bergere saka. Citādi es �ajā sarunā nepiedalos.

-��� Ko tu izstāstīsi? Skarpeta apsē�as Lūsijai blakus. Kas tev būtu man stāstāms, Lūsij?

-Jādomā, jūs esat dzirdējusi, ka Roko Kagjano Polijā it kā izdarījis pa�nāvību, Bergere ieminas.

-��� Esmu dzirdējusi visas �odienas ziņas, Skarpeta atbild. Vai nu pa tālruni, vai lidma�īnā, pēc tam taksometrā. Tagad esmu �eit. Ko jūs domājat, teikdama, it kā?

Lūsija skatās uz savām kājām un neko nepaskaidro. Bergere stāv malā un klusē.

-��� Tu dienām ilgi biji pazudusi. Neviens man neteica, kurp esi devu�sies, Skarpeta mierīgi iesāk. Vai biji Polijā?

Ilga pauze, tad Lūsija paceļ skatienu. Jā, biju.

-��� �ēlīgais Dievs, Skarpeta murmina. It kā pa�nāvība, viņa atkārto.

Lūsija sāk ar mājienu par noslepkavotajiem �urnālistiem, ko vēstulē izpaudis �ādons. Viņa izklāsta ari turpat sniegto informāciju par Roko atra�anās vietu. Tad pastāsta tantei par "sarkano brīdinājumu".

-��� Tā mēs ar Rūdiju atradām viņu viesnīcā, kur Roko vienmēr uztu�rējās, kad nodarbojās ar savu netīro biznesu ��ecinā. Pastāstījām par "sarkano brīdinājumu", un viņ� saprata, ko tas nozīmē. Beigas. Tāpēc, vai nu Roko apcietinātu, vai ne, �ādoni tik un tā gādātu, lai viņ� ilgi vairs nedzīvo.

-��� Tātad viņ� nonāvējās pats, rezumē Skarpeta, skatīdamās Lūsijai tie�i acīs.

Lūsija neatbild. Bergere iziet no istabas.

-��� Interpols ir izsūtījis informāciju, Lūsija beidzot izstoma. Pēc policijas domām, viņ� izdarījis pa�nāvību.

Pagaidām tas Skarpetu apmierina, bet tikai tāpēc, ka viņai trūkst spēka pētīt tālāk.

Viņa atver porfeli un parāda Lūsijai �ādona vēstuli, pēc tam Lūsija ieiet Bergeres birojā.

-��� Lūdzu, nāciet, viņa aicina.

-���� Nē, Bergere atbild; viņas skatiens pau� vil�anos un nosodī�jumu. Kā jūs varat viņai melot?

-��� Neesmu melojusi un nemeloju.

-��� Bet noklusējat. Jūs noklusējat patiesību, Lūsij.

-��� Līdz tai vēl tiksim, kad pienāks īstais brīdis. Viņai atrakstījis �ādons. Jums tas jāredz. Notiek kaut kas patie�ām dīvains.

-��� Neap�aubāmi. Bergere pieceļas no rakstāmgalda.

Viņas atgrie�as dzīvojamā istabā un caur plastmasas vāciņiem aplūko vēstuli un aploksnes.

-��� �I nelīdzinās tai vēstulei, kuru saņēmu es, Lūsija nekavēdamās atzīst. Tā bija rakstīta drukātiem burtiem, turklāt nepienāca ar regu�lāro pastu. Man liekas, to bija sūtījis Roko. Roko viņa vārdā ir sūtījis daudz ko. Kāpēc lai �ādons man un Marino rakstītu drukātiem bur�tiem?

-��� Kāds izskatījās papīrs? Skarpeta jautā.

-��� Piezīmju papīrs. Ar līnijām.

-��� Cietuma papīrs ir vienkār�i balts, maksā divdesmit mārciņas pakā. Tāds pats, kādu mēs lielākoties lietojam savos printeros.

-Ja vēstules man un Marino nav sūtījis viņ�, kur� tad to darījis? Lūsija kļūst flegmātiskā, viņas smadzenes ir pārslogotas.

Balstoties uz �ajā vēstulē minēto informāciju, viņa bija izplānojusi Roko Kagjano nāvi. Kad viņi ar Rūdiju sagūstīja Kagjano viesnīcas istabā, Roko tā īsti nemaz neatzinās, ka noslepkavojis �urnālistus. Lūsija atmi�nas, kā viņ� izbolīja acis pret griestiem tā bija vienīgā reakcija. Viņa nevar zināt, ko Roko domājis ar �o �estu. Viņa nevar zināt, vai infor�mācija, ko bija nosūtījusi Interpolam, ir patiesa. Ar to pietiktu arestam, bet nav teikts, ka varētu pierādīt vainu. Tātad Lūsijai nav zināmi fakti. Vai Roko patie�ām bija saticies ar abiem �urnālistiem tikai da�as stun�das pirms viņu nāves? Un, pat ja saticies, vai viņ� bija tas, kur� viņus no�āva?

Lūsija ir atbildīga par "sarkano brīdinājumu". Pateicoties tam, Roko saprata, ka viņa dzīve beigusies, vienalga, vai viņ� atzīsies vai ne. Viņ� bija kļuvis par meklējamo; ja par viņa nāvi neparūpētos Lūsija un Rūdijs, par to gādātu �ādons. Viņam vajadzēja mirt. Viņam jābūt miru��am. Lūsija pati sev saka, ka pasaule bez Roko ir labāka.

-���� Kur� rakstīja man to nolādēto vēstuli? Lūsija vaicā. Kur� rakstīja Marino un pirmo vēstuli tev? Viņa skatās uz Skarpetu. Es domāju tās vēstules, kas pienāca Nacionālās tieslietu akadēmi�jas apmaksātajās aploksnēs. Toreiz �ķita, ka tās varēja būt no �ādona.

-��� Tur es tev piekritu, Skarpeta atbild. Arī Batonrū�as īpa�o lietu izmeklētājs saņēma tādu pa�u.

-��� Varbūt, rakstīdams �o vēstuli, �ādons izmainīja rokrakstu un izvē�lējās citu papīru. Lūsija rāda uz vēstuli skaisti kaligrāfiskajā rokrak�stā. Bet varbūt tas nelietis nemaz nav cietumā?

-��� Es dzirdēju par telefona zvaniem uz tavu biroju. Zaks man pastās�tīja pa tālruni. Man liekas, mēs it nemaz nevaram būt dro�i, ka �ādons vēl atrodas cietumā, Skarpeta atbild.

-���� Domāju, Bergere bilst, ka cietumā viņ� nevarētu dabūt ne līniju papīru, ne Nacionālās tieslietu akadēmijas aploksnes. Kā jūs domā�jat vai būtu grūti �o apmaksāto aplok�ņu faksimilus atveidot ar da�toru?

-��� Ak Dievs, cik muļķīgi jūtos, Lūsija saka. Es jums pateik�u, kā jūtos. Protams, to var izdarīt. Vienkār�i jānoskenē aploksne, pēc tam jāuzraksta vajadzīgā adrese un jāuzdrukā uz tās pa�as aploksnes. Es to varētu izdarīt piecās minūtēs.

Bergere veras Lūsijā ilgu skatienu. Vai jūs to izdarījāt, Lūsij?

Viņa ir pārsteigta. Es to izdarīju? Kāpēc lai es to darītu?

-Jūs tikko atzināties, ka to varētu, Bergere drūmi saka. �ķiet, jūs esat spējīga uz daudz ko, Lūsij. Tā nu sanāk, ka jums adresētajā vēstulē minētā informācija galu galā jūs noveda Polijā, lai uzmeklētu Roko, kur� tagad ir miris. Es atstāju �o istabu. Prokurore manī nevēlas dzirdēt nekādus turpmākus melus vai atzī�anās. Ja jūs ar savu tanti gribat kādu brīdi aprunāties, tad iztieciet bez manis. Man jāatliek vietā klausule. �ur tur jāpiezvana.

-��� Es neesmu melojusi, saka Lūsija.

-��� Sēdies, Skarpeta saka, it kā Lūsija vairs nebūtu pieaugusi.

Dzīvojamā istabā apgaismojums ir izdzēsts, un viņas ielenc Ņujor�kas siluets ar visām lieliskajām pilsētas iespējām un di�enumu. Skar�peta to varētu vērot stundām, tāpat kā jūru. Lūsija apsē�as viņai blakus uz Bergeres ku�etes.

-��� �ī ir laba vieta. Skarpeta lūkojas laukā uz miljoniem lielpilsētas uguņu.

Viņa ar skatienu meklē mēnesi, bet tas aiz ēkām nav ieraugāms. Lūsija klusi raud.

-��� Esmu bie�i prātojusi, Lūsij, kā iegrozītos dzīve, ja es būtu bijusi tava īstā māte. Vai tad tu pieņemtu tik bīstamu pasauli un brāztos tai cauri tikpat pārgalvīgi, pa�apzinīgi un apmāti? Vai arī tu būtu precēju�sies un tev būtu bērni?

-��� Man liekas, tu zini atbildi, Lūsija murmina, slaucīdama acis.

-��� Iespējams, tu būtu Rodas zinātniece, dotos uz Oksfordu un kļūtu par slavenu dzejnieci.

Lūsijai liekas, ka Skarpeta joko. Viņa nejoko.

-��� Būtu rāmāka dzīve, tante klusi saka. Es tevi audzināju, parei�zāk sakot, rūpējos par tevi, cik labi vien spēju. Grūti iedomāties, ka varētu mīlēt kādu bērnu vairāk, nekā es mīlēju un mīlu tevi. Bet caur manām acīm tu iepazini pasaules pretīgo pusi.

-��� Caur tavām acīm es atradu godprātību, cilvēcību un taisnīgumu, Lūsija atbild. Man neko negribētos mainīt.

-��� Kāpēc tad tu raudi? Skarpeta veras uz tālīnām lidma�inām, kas kvēlo kā mazas planētas.

-��� Es nezinu.

Skarpeta pasmaida. Tā tu mēdzi sacīt, kad biji maza meitenīte. Kad vien saskumi un es vaicāju, kāpēc, tu atbildēji: "Nezinu." Tāpēc mana jūtīgā pieredze teic, ka tu esi bēdīga.

Lūsija atkal slauka no sejas asaras.

-��� Es īsti nezinu, kas notika Polijā, tante tad saka.

Ierīkojusies uz ku�etes ērtāk, Skarpeta sa�ubina aiz muguras spil�venus, itin kā skubinādama uz garu stāstī�anu. Viņa turpina lūkoties Lūsijai garām, mirdzo�ajā nakti, jo smagas sarunas kļūst vēl smagākas, kad cilvēki raugās viens otrā.

-��� Man nevajag, lai tu kaut ko stāstītu. Ta�u domāju, ka tas vajadzīgs tev, Lūsij.

Māsasmeita skatās pa logu uz milzu pilsētu ap viņām. Viņa domā par tum�ām, lielām jūrām un izgaismotiem kuģiem. Kuģi nozīmē ostas, un ostas nozīmē �ādonus. Ostas ir viņu kriminālās komercijas artērijas. Roko varbūt bija tikai viens asinsvads, bet viņa saistību ar Skarpetu, ar viņiem visiem vajadzēja pārraut.

Jā. Tā vajadzēja.

Lūdzu, piedod man, tante Keja. Lūdzu, saki, ka viss kārtībā. Lūdzu, nezaudē cieņu pret mani un nedomā, ka esmu kfuvusi viena no viņiem.

-��� Kop� Bentons miris, tu esi kļuvusi Fūrija, pārmācības gars, un visā pilsētā nav tik daudz varas, kas spētu apmierināt tavas alkas pēc tās, Skarpeta turpina runāt, vēl aizvien maigi. �ī tev ir laba vieta, kur darboties, viņa saka, abām raugoties uz Zemes visvarenākās pilsē�tas ugunīm. Bet kādudien, piesātināta ar varu, tu sapratīsi, ka pārāk liels daudzums varas ir nepanesams.

-��� Tu to saki par sevi pa�u, Lūsija atteic bez mazākā naida. Tu biji visvarenākā medicīnas eksperte valsti, varbūt pat visā pasaulē. Tu biji Galvenā. Varbūt tev bija nepanesama �ī vara un apbrīna.

Lūsijas skaistā seja tagad nebūt neizskatās tik bēdīga.

-��� Tik daudz kas licies nepanesams, Skarpeta atbild. Tik daudz. Bet nē, man vara ne�ķita par smagu, kad biju Galvenā. Daudz smagāka man bija varas zaudē�ana. Mēs ar tevi pret varu izturamies da�ādi. Es neko nepierādu. Tu vienmēr kaut ko centies pierādīt, kaut arī tas būtu lieki.

-��� Tu neesi to zaudējusi, Lūsija viņai saka. Tava attālinā�anās no varas bija ilūzija. Politika. Tavu īsto varu tev nekad nav devusi ār�pasaule, tātad var secināt, ka ārpasaule to nevar ari atņemt.

-��� Ko Bentons mums ir nodarījis?

Viņas jautājums izbiedē Lūsiju, it kā Skarpeta zinātu patiesību.

-��� Kop� viņ� miris� Es tik tikko spēju piespiesties un izteikt to vārdu. Miris. Viņa brīdi klusē. Kop� tā laika �ķiet, ka arī mēs pārējie tuvoja�mies sabrukumam. Kā valsts, kas cie� blokādi. Krīt pilsēta pēc pilsētas. Tu, Marino un es. Galvenokārt tu.

-Jā, es esmu Fūrija. Lūsija pieceļas, pieiet pie loga un sakrusto�tām kājām apsē�as uz D�eimas Bergeres greznā, antīkā paklāja. Es esmu atriebēja. Es to atzīstu. Es jūtu, ka ar Roko nāvi lielākā dro�ībā ir gan pasaule, gan tu, gan mēs visi.

-��� Bet tu nevari tēlot Dievu. Tu vairs neesi pat zvērināta tiesu izpil�dītāja, Lūsij. "Pēdējais iecirknis" ir privāta iestāde.

-��� Ne glu�i. Mēs esam starptautiskās likumsargā�anas satelīts un strādājam kopā ar viņiem, parasti Interpola aizsegā. Mūs pilnvaro vēl citas augstas autoritātes, par kurām es nevaru ar tevi runāt.

-���� Kāda augsta autoritāte tevi pilnvarojusi atbrīvot pasauli no Roko Kagjano? Skarpeta jautā. Vai tu nospiedi mēlīti, Lūsij? Man tas jāzina. Vismaz tas.

Lūsija purina galvu. Nē, viņa nav spiedusi mēlīti. Tikai tāpēc, ka Rūdijs uzstāja, un �aujampulveris un sīkas Roko asins lāsītes nonāca uz Rūdija, nevis viņas plaukstām. Tas nebija godīgi, Lūsija skaidro savai tantei.

-��� Man nevajadzēja pieļaut, lai Rūdijs tam visam iet cauri. Es uzņe�mos vienlīdzīgu atbildību par Roko nāvi. Patiesībā es uzņemos visu, jo Rūdijs devās uz misiju Polijā pēc manas ierosmes.

Viņas runā līdz vēlai naktij, un, kad Lūsija ir izklāstījusi visu, kas noticis ��ecinā, viņa gaida krustmātes nopēlumu. Ļaunākais sods būtu izraidī�ana no Skarpetas dzīves, tāpat kā no tās aizgājis Bentons.

-Jūtos atvieglota, ka Roko miris, Skarpeta atzīst. Kas padarīts, padarīts. Kādreiz Marino gribēs uzzināt, kas patiesībā noticis ar viņa dēlu.

Pēc balss izklausās, it kā doktoram Lenjēram viss ietu uz labo pusi, tomēr viņ� ir tik saspringts kā uzvilkta katapulta.

-���� Vai tur ir kāda dro�a vieta, kur man palikt? Skarpeta viņam jautā pa tālruni, sēdēdama savas vienvietīgās Melrosas viesnīcas istabā 63. ielas un Leksingtona avēnijas stūri.

Viņa nebija piekritusi pavadīt nakti kopā ar Lūsiju, lai gan māsas�meita neatlaidīgi mudināja. Paliekot kopā ar viņu, Skarpeta no rīta nevarētu aizkļūt līdz lidostai, Lūsijai nezinot.

-���� Visdro�ākā vieta ir Luiziāna. Mana viesu māja. Tā ir maza. Kāpēc? Jūs jau zināt, ka nevaru atļauties konsultantus�

-��� Klausieties, Skarpeta viņu pārtrauc. Man vispirms jādodas uz Hjūstonu. Viņa izvairās no detaļām. Pie jums nevaru nokļūt vismaz vēl vienu dienu.

-��� Es jūs sagaidī�u. Tikai pasakiet, kur.

-��� Vislabāk būtu, ja jūs izkārtotu man ma�īnas nomu. Patlaban neko skaidri nevaru pateikt. Esmu pārāk nogurusi. Tomēr labprātāk brauktu pati ar ma�īnu un nesagādātu jums neērtības. Man tikai jāzina, kā nokļūt līdz jūsu mājai.

Viņa pieraksta. Ceļ� �ķiet diezgan vienkār�s.

-��� Vai vēlaties kādu īpa�u ma�īnu?

-��� Dro�u.

-��� To es saprotu, tiesu eksperts atbild. Pietiekami daudz cilvēku esmu vilcis laukā no nedro�ām automa�īnām. To savai sekretārei atgā�dinā�u pirmām kārtām.

i

Triksija atbalstās pret leti, smēķē mentola cigareti un saīgusi vēro, kā Marino piekrauj aukstuma somu pilnu ar alu, gaļas ruletēm, sinepju un majonēzes burciņām un daudz ko citu, lielajām rokām grābdams visu no ledusskapja. *

-��� Ir jau krietni pāri pusnaktij, Triksija sūrojas, darbodamās ap Corona pudeli ar garu kaklu, ko viņa ir aizsprostojusi, mēģi�nādama iebāzt pārāk lielu laima �ķēlīti. Nāc gultā, pēc tam varēsi iet! Vai tas nebūtu prātīgāk nekā satrauktam nakts laikā brāzties prom?

Marino kop� atgrie�anās no Bostonas bija sēdējis pie televizora un dzēris, ignorēdams tālruņa zvanus, jo negribēja runāt ne ar vienu, pat ar Lūsiju vai Skarpetu ne. Aptuveni pirms stundas viņ� saņēma savā mobilajā tālruni satrieco�u ziņu no Lūsijas biroja. Tā ir pietiekami noskaidrojusi Marino prātu, lai izdabūtu viņu no guļamkrēsla.

Triksija paceļ pudeli taisni gaisā un mēģina izdabūt iestrēgu�o laima �ķēlīti ar mēli. Viņai paveicas, un alus, iestrūklojis mutē, notek pār zodu. Necik sen Marino tas liktos uzjautrino�i. Tagad nekas nespētu izvilināt no viņa smaidu. Viņ� atrauj ledusskapja durvis, izņem trauku ar ledus kubiņiem un saber tos somā. Nav vēl ne gads, kop� Triksija, īstajā vārdā Terēza, trīsdesmit gadus veca, ir pārcēlusies dzīvot Marino mazajā namiņā melnstrādnieku rajonā tie�i pie Ri�mondas-Midlotas maģistrāles D�eimsa upes kreisajā krastā.

Viņ� aizdedzina cigareti un skatās uz Triksiju, uz viņas seju, kas pie�pampusi no dzer�anas, un uz skropstu tu�u, kas tik �ausmīgi izsmērēta zem acīm, ka izskatās kā ietetovēta. Platlnblondie mati ir tik ļoti cietu�i no daudzajām ķīmiskajām apstrādēm, ka Marino netīk tiem pieskarties, un reiz viņ�, piedzēries būdams, bija atzinies, ka tie viņam atgādina izolācijas materiālu. Da�as no viņas jūtām ir smagi sakropļotas, un, kad Marino mana tās parādāmies no viņas acīm vai mutes, viņ� atstāj istabu vai nu domās, vai kājām.

-��� Lūdzu, neej. Triksija spēcīgi ievelk no cigaretes un lai� dūmus pār mutes kaktiņu, gandrīz neieelpodama. Es zinu, ko tu dari. Tu vairs neatgriezīsies, tā tas ir. Es redzēju, ko salīki sev somā. �aujamos, ķegļu bumbu, pat savas trofejas un mak�ķeres. Nemaz nerunājot par taviem ierastajiem apģērbiem, no kuriem nav atstāts nekas, ja nu vienīgi tie uzvalki, kas karājas skapī, kop� Jēzus uzrakstīja Desmit bau�ļus.

Viņa nostājas Marino priek�ā un sagrābj aiz rokas, kamēr viņ� kārto aukstumsomā sabērtos ledus gabalus. Dūmi spie� viņu piemiegt acis.

-��� Es tev piezvanī�u. Man jātiek uz Luiziānu, un tu to zini. Doka tur ir jau priek�ā vai vismaz ceļā uz turieni. Es viņu pazīstu. Es sasodīti labi zinu, ko viņa grasās darīt. Viņai nemaz nav tas jāsaka. Tu ta�u negribi viņas nāvi, Triksij?

-��� Esmu tik sasodīti nogurusi no �ī Doka to un Doka �o! Triksijas seja satumst, un viņa atstumj Marino roku, it kā pieskar�anās būtu bijusi nevis viņas pa�as, bet viņa ideja. Kop� tevi pazīstu, to vien dzirdu kā Doka �o un Doka to. Viņa ir vienīgā sieviete tavā dzīvē, tev tas godīgi jāatzīst. Es tavā basketbola dzīves spēlē esmu tikai otr�ķirīga atlase.

Marino saviebjas. Viņ� nevar paciest Triksijas tēlainos izteicienus, kas netrāpa ne par mata tiesu un atgādina viņam noskaņoju�ās klavieres.

-��� Esmu tikai mei�a, kura sē� malā tajā pasākumā, ko sauc "Tava dzīve", viņa turpina drāmu, un �imbrī�am ar to pietiek.

Drāma. Kā slikta ziepju opera.

�o ķildu scenāriju Marino lielākoties zina no galvas, un, lai arī izjūt īpa�as antipātijas pret psiholoģiju, pat viņ� nevar izvairīties no atskārsmes, tik lielas kā kalns, viņi ar Triksiju plē�as par visu, jo cinās par neko.

Triksijas tuklās, kailās pēdas ar atdauzītajiem, sarkani lakotajiem nagiem plik�ķina pāri virtuvei, un viņa me�onīgi vicina brangās rokas, birdinādama uz traipainās linoleja grīdas cigaretes pelnus. Labi, ej vien uz Luiziānu pie savas Dokas �ādas un tādas, tikai, kad tu atgriezī�sies ja tas vispār notiks -, iespējams, �ajā mēslainā jau dzīvos kāds cits un es bū�u prom. Prom. Prom. Prom.

Pirms pusstundas Marino bija viņu lūdzis laist māju pārdo�anā. Viņa var tajā dzīvot, līdz atradīsies pircējs.

Soļojot ap viņas kājām plan ziedu rakstā apdrukātais halāts, krūtis nokarājas pār plato jostu, ko viņa tur cie�i savilktu ap resno vidukli. Marino iedzeļ dusmas un vainas apziņa. Kad Triksija pārmet par Skarpetu, viņ� zaudē kontroli kā satracināts putns, kur� izlaidies pa ven�tilācijas lūku un kuram nav kurp iet; kur� nevar aizsargāties un dot pretsparu, nudien ne.

Viņa ievainoto patmīlību nevar remdēt ar netie�iem, nekautriem mājieniem par attiecībām ar Skarpetu, kas nelaimīgā kārtā nekad nav biju�as. Tāpēc Triksijas greizsirdības bultas nekļūdīgi trāpa īstajā vietā un izsūc asinis. Marino nerūp, ka viņ� zaudē visas sievietes, kas viņam jelkad biju�as. Viņam rūp tā, kura nekad nav bijusi viņējā, un Triksijas dusmu lēkme pieaug, strauji tuvojoties bīstamajam kre�endo, kas izrai�sīs nepiecie�amo fināla kodu.

-��� Tu esi tik traks pēc viņas, ka taisni vai riebjas, Triksija brēc. Tu viņai neesi nekas, tikai neaptēsts lauķis. Vienmēr tāds esi bijis. Liels, resns, stulbs lauķis! viņa nerimstas. Un man vienalga, ja arī viņa mirst! Tik un tā nāve ir vienīgais, ko viņa vispār zina!

Marino paņem sakravāto aukstuma somu viegli, viegli, tā, it kā tā nenieka nesvērtu, �ķērso nopluku�o, piesvaidīto dzīvojamo istabu un pie ārdurvīm apstājas. Viņ� atskatās uz krāsaino trīsdesmit se�u collu televizoru tas nav jauns, bet Sony un pietiekami jauks. Viņ� bēdīgi nolūkojas uz savu iemīļoto atpūtas krēslu, kurā, kā �ķiet, aizvadījis lielāko mū�a daļu, un sajūt tik dziļu smeldzi, ka iesāpas vēderā. Viņ� iedomājas, cik ilgas stundas tajā pavadījis piedzēries, skatīdamies fut�bolu un �ķiezdams savu laiku un pūles ar tādām būtnēm kā Triksija.

Viņa nav slikta sieviete. Nav ari ļauna. Neviena no viņām nav tāda bijusi. Viņas vienkār�i ir no�ēlojamas, un viņ� ir vēl no�ēlojamāks, jo nekad nav uzstājīgi gribējis ko vairāk, lai gan būtu to varējis.

-��� Galu galā es tev nemaz nezvanī�u, Marino saka. Nedodu ne �urkas asti par to, kas notiek ar māju. Pārdod to. Izīrē. Dzīvo tajā.

-��� Tu tak tā nedomā, �abulīt. Triksija sāk raudāt. Es tevi mīlu.

-��� Tu mani nepazīsti, Marino saka, stāvēdams durvīs. Viņ� jūtas pārāk noguris, lai ietu, bet pārāk depresīvs, lai paliktu.

-��� Protams, pazīstu, �abulīt. Viņa nospie� izlietnē cigareti un vandās pa ledusskapi, meklēdama jaunu alus pudeli. Un tev manis pietrūks. Viņa vienlaikus spēj gan smaidīt, gan raudāt. Un gan tu atvilksies atpakaļ. Biju vienkār�i traka, kad teicu tu neatgriezīsies. Tu atgriezīsies. Viņa norauj pudelei vāciņu. Un kā es zinu, ka tu atgriezīsies, ko? Viņa bikli paveras uz Marino. Vai vari uzminēt, ko detektīve Triksija ir ievērojusi? Tu dodies prom bez savām Ziemas�svētku eglī�u mantiņām. Un tie miljoni plastmasas Santu, ziemeļ�brie�u, d�alapeno piparu virteņu un viss cits, ko esi krājis teju vai gad�simtu? Tu brauksi prom un vienkār�i atstāsi to visu pagrabā? Nē, nē. Neparko nē.

Triksija iestāsta sev, ka viņai taisnība. Marino nebrauktu prom uz visiem laikiem, neiesaiņojis savus iemīļotos Ziemassvētku rotājumus.

-��� Roko ir miris, viņ� saka.

-��� Ko? Triksijas seja kļūst neizteiksmīga.

-���� Redzi, to jau es gribēju teikt. Tu mani nepazīsti, viņ� saka. Ir jau labi. Tā nav tava vaina.

Viņ� aizver durvis, atstādams Triksiju un Ri�mondu uz visiem lai�kiem.

Pazudu�ās sievietes vārds ir Ketrina Brūsa.

Patlaban tiek uzskatīts, ka viņa nolaupīta un ir pēdējais sērijveida slepkavas upuris; domājams, mirusi. Viņas vīrs, biju�ais gaisa kara flo�tes pilots, kas tagad strādā Continental, bijis izbraucis no pilsētas un, divas dienas neveiksmīgi cenzdamies sazvanīt sievu, sācis uztraukties. Viņ� aizsūtījis uz māju kādu draugu. Ketrinas tur nav bijis, arī viņas ma�īnas ne, tā atrasta WalMart stāvvietā Luiziānas Valsts universitātes tuvumā, kur nav piesaistījusi uzmanību, jo daudzas ma�īnas tur stāv divdesmit �etras stundas diennaktī. Atslēgas paliku�as aizdedzē, dur�vis neaizslēgtas, sievietes rokassomiņa un kabatas portfelis pazu�du�i.

Rīts tikko ir sācis materializēties, it kā tā molekulas palēnām pul�cētos debesis, kas solās būt skaidras un ko�i zilas. Nika par nolaupī��anu neko nav zinājusi līdz vakardienas ziņām pulksten se�os. Viņa vēl nespēj dzirdētajam noticēt. Ketrinas Brūsas draudzene, pēc kuras stās�tītā ziņots medijiem, zvanījusi Batonrū�as policijai uzreiz vakar no rīta. Informācijai vajadzēja būt pārraidītai nekavējoties un valsts mērogā. Ko �ie idioti operatīvajā grupā darīju�i? Vai draudzeni, kuras identitāte nav atklāta, viņi ir pārbaudīju�i ar sasodīto melu detektoru, lai pārlie�cinātos, ka Ketrina patie�ām pazudusi? Vai ir uzraku�i sētas pagalmu, lai pārliecinātos, ka vīrs pilots pirms izlido�anas no pilsētas nav savu sievu nogalinājis un apracis?

Slepkava ieguvis astoņas papildu stundas. Sabiedrība zaudējusi astoņas stundas. Ketrina zaudējusi astoņas stundas. Viņa vēl varēja būt dzīva, pieņemot, ka nav dzīva vairs patlaban. Kāds viņu un slepkavu varēja ievērot. Nekad neko nevar zināt. Nika glu�i kā apsēsta pārstaigā Wal Mart stāvvietu, meklēdama kādu sīkumu, kas viņai varētu kaut ko pateikt. Milzīgā nozieguma vieta ir mēma. Ketrinas Brūsas ma�īnas tur sen vairs nav, tā kaut kur aizvesta, uz laiku aizturēta. Nekā, pilnīgi nekā, tikai visādas drazas, ko�ļājamās gumijas un miljoni cigare�u izsmēķu.

Ir 7.15, kad viņai pirmo reizi izdodas kaut ko ieraudzīt. Kaut ko tādu, kas bērnībā būtu izraisījis pacilātību: divas divdesmit piecu centu monētas. Abas ar virspusēm uz aug�u. Tās vienmēr nes lielāku veiksmi nekā monētu otra puse, un tie�i patlaban viņa fantazē par katru iespē�jamu veiksmi. Vakar vakarā, izdzirdējusi jaunākās ziņas, Nika tūlīt bija steigusies �urp. Varbūt monētas tobrīd mētājās uz asfalta, bet Nikas kabatas lukturītis tās neuzgāja. Un ari �orīt viņa monētas uzreiz nepa�manīja, jo, kad atgriezās, vēl bija tum�s. Nika nofotografē monētas ar trīsdesmit piecu milimetru un "Polaroīda" kamerām, ielāgo to atra�a�nās vietu un visu pieraksta tie�i tā, kā viņai mācīju�i Tiesu medicīnas akadēmijā. Viņa uzvelk ķirurģiskos cimdus un noglabā monētas lietisko pierādījumu aploksnē; pēc tam ieiet veikalā.

Man jāsatiek mened�eris, viņa saka pārdevējam pie kontroles galda, kur� lieti�ķi izsit �ekus veselai kaudzei bērnu drēbī�u, kamēr noguru�a izskata jauna sieviete varbūt māte izvelk MasterCard.

Nika iedomājas par Badija kombinezoniem un jūtas briesmīgi.

-��� Tur. Pārdevējs rāda uz biroju aiz pavērtām koka durvīm.

Paldies Dievam, mened�eris ir iek�ā.

Nika parāda savu �etonu, teikdama: Man jāredz precīza vieta, kur tika atrasta Ketrinas Brūsas ma�īna.

Mened�eris ir jauns, draudzīgs un acīmredzami satraukts.

-���� Labprāt parādī�u. Es dro�i zinu to vietu. Policija te stundām urķējās apkārt, pēc tam to aizvilka. Tas patie�ām ir �ausmīgi.

-Jā, �ausmīgi, Nika piekrīt. Viņi atstāj veikalu, un austrumos saule sāk rādīt savu spo�o seju.

Ketrinas Brūsas 1999. gada melnā Maxima atra�anas vieta ir aptu�veni divdesmit pēdu no turienes, kur Nika bija uzgājusi divdesmit piecu centu monētas.

-��� Vai esat pārliecināts, ka tie�i �eit?

-��� Pilnīgi pārliecināts, kundze. Ma�īna bija novietota tie�i piektajā rindā. Daudzas sievietes, kas iepērkas, kad laukā jau tum�s, apstājas iespējami tuvu parādes durvīm.

�ai sievietei tas nepalīdzēja. Bet viņa tomēr bija rūpējusies par dro��ību. Kaut gan varbūt ari ne. Cilvēki lielākoties cen�as apstāties tuvu veikala ieejai, ja vien nebrauc ar dārgu ma�īnu un nebaidās, ka atgrie��oties varētu atrast iebuktētas durvis. Parasti par to uztraucas vīrie�i. Nika nekad nav sapratusi, kāpēc tik daudzām sievietēm nav lielas inte�reses par ma�īnām vai to uzturē�anu kārtībā. Ja Nikai būtu meita, viņa gādātu, lai meitenīte zina, kā sauc ikvienu eksotisku ma�īnu, un viņa solītu: ja mazā pacentīsies, varbūt kādu dienu brauks ar Lamborghini-, to pa�u viņa stāsta Badijam, kam pieder ļoti daudz sporta ma�īnu modeļu, kuras puikam patīk ripināt pret sienām.

-��� Vai kāds nav ievērojis neparastu aktivitāti tonakt, kad viņa novie�toja ma�īnu �ajā stāvvietā? Vai kāds vispār ievēroja Ketrinu Brū�u? Vai itin neviens viņu neredzēja? Nika iztaujā mened�eri, viņiem abiem stāvot tajā pa�ā vietā un skatoties apkārt.

-��� Nē, domāju, ka viņa vispār nebija ienākusi veikalā, viņ� atbild.

Bell 407. modeļa helikopteram ir skaistākais krāsojums, kādu Lūsija jebkad redzējusi.

Tā tam jābūt. Tas ir viņas helikopters, un viņa konstruējusi ikvienu tā detaļu, izslēgdama visas zaļās vai tās, kas nāku�as tie�i no rūpnīcas.

Helikoptera �etras lāpstiņas, gludais slīdējums, 140 mezglu [19] maksi�mālais ātrums (nemilitāram helikopteram sasodīti labs) un datorizētā degvielas kontrole ir tikai da�as no tā galvenajām īpa�ībām. Piedevām tam ir ādas sēdekļi, izlai�ami peldpū�ļi (gadījumam, ja motoram gadītos kļūme virs ūdens, kas ir ļoti maz ticams), stiepļu aizsargs, ja ne�jau�i gadītos uzdurties elektrolīnijām (Lūsija ir pārāk laba pilote, lai tā gadītos), rezerves degvielas tvertne, vētras teleskops, ceļa tele�skops un globālā pozicionē�anas sistēma protams, visi instrumenti uz goda.

34. ielas helikopteru lidosta atrodas Hudzonas līcī, pusceļā starp Brī�vības statuju un "Intrepidu". Izkāpusi uz 2. platformas, Lūsija ceturto reizi apiet apkārt savam putnam, kad iek�ā jau pārbaudījusi pārsega un skata stiklu eļļas līmeņus, eļļas pilē�anu un padeves pogas uz filtriem vai hidrauliskajām sūcēm, kas viņai vienmēr atgādina tum�sarkanas asinis. Viņa fanātiski aizraujas ar svarcel�anu un trenējas, it kā kādreiz lidojumā būtu zaudējusi hidrauliku un nācies likt lietā fizisku spēku. Vājai sievietei tādā gadījumā klātos grūti.

Lūsija pārlai� mīlo�u plaukstu astes liekumam un vēlreiz pietupjas, lai pārbaudītu apak�ējās antenas. Pēc tam viņa ierāpjas pilota sēdeklī un vēlas, kaut Rūdijs pasteigtos. �ī vēlē�anās piepildās, jo tiek atrautas FBO durtiņas, ar sporta somu parādās Rūdijs un rik�iem tuvojas helikopteram. Rūdijam ieraugot tuk�o sēdekli kreisajā pusē, tā sejai pārslīd vil�anās ēna: kā parasti, viņam jābūt otrajam pilotam. Ģērbies pilota biksēs un polo kreklā, viņ� izskatās pēc tipiska sir�u lauzēja.

-��� Zini ko? viņ� ierunājas, klik�ķinādams savas �etras pārinieka pogas, kamēr Lūsija a�i, bet pamatīgi izdara pirmslidojuma pārbaudi, vispirms izmēģinot slēgiekārtas un slēd�us, pēc tam instrumentus un droseles. Tu esi briesmīgi alkatīga, viņ� saka. īsta helikoptera rīļa.

-��� Tāpēc, ka tas ir mans helikopters, lielo D�ek! Viņa ieslēdz aku�mulatoru. Divdesmit se�i ampēri. Degvielas papilnam. Neaizmirsti, esmu vairāk mācījusies nekā tu. Tāpēc ari vairāk sertificēta.

-��� Aizveries, viņ� labsirdīgi norūc, kā parasti, sirsnīgā tonī, kad abi lido. Pa kreisi brīvs.

-��� Pa labi brīvs.

Lidojums visvairāk sasaucas ar eiforijas sajūtu, kādu viņ� jelkad pie�redzējis kopā ar Lūsiju.

Lūsija nekad nepabeidz to, ko reti kad sāk. Viņiem dodoties prom no "Radisona" ��ecinā, Rūdijs varētu justies izmantots, ja nesaprastu notieko�o. Tuvas nāves pieredzējums vai kas cits ļoti traumējo�s lielā�kajā daļā ļau�u izraisa vienkār�u reakciju: liek alkt pēc siltas cilvēka miesas. Sekss atkārtoti apliecina, ka esi dzīvs. Rūdijs prāto, vai tāpēc viņ� nemitīgi domā par seksu.

Viņ� nav Lūsijā iemīlējies un nekad nepieļautu, ka tā notiek. Kad Rūdijs pirms Dievs vien zina cik gadiem ieraudzīja Lūsiju, viņam nebija nodoma izrādīt interesi. Viņa izkāpa no milzīga Bell 412 un sāka paras�tos demonstrē�anas un stāstī�anas manevrus, ko FIB vēlas, kad Akadē�miju apmeklē kāda iespaidīga persona, it īpa�i politiķis. Tā kā Ķīlnieku glāb�anas komandā Lūsija bija vienīgā sieviete, tad, kā Rūdijs sprieda, ģenerālprokuroram (vai kas nu viņ� bija) �ķita vērtīgi redzēt, ka zizlis ir jaunas, izskatīgas sievietes rokās.

Rūdijs vēroja, kā Lūsija izslēdz iespaidīgo divmotoru lidaparātu un izkāpj; viņa valkāja tum�zilu kaujas uniformu un siltus, melnus zābakus līdz potītēm. Kolēģes ugunīgā daiļuma pārsteigts, Rūdijs vēroja viņas pa�apzinīgo, graciozo gaitu, kurā nebija nekādu vlrietiskuma pazīmju. Viņ� sāka lolot cerību, ka tas, ko par Lūsiju nācies dzirdēt, nav taisnība. Viņas ķermeņa kustības Rūdiju ieintriģēja. Lūsija Rūdijam �ķita kā ekso�tisks dzīvnieks, kā tīģeris, kad tā taisnā ceļā devās pie ģenerālprokurora vai kas nu bija ieradies tajā rādī�anas un stāstī�anas dienā un pieklājīgi sarokojās.

Lūsijas augums ir atlētisks, bet neap�aubāmi sievi�ķīgs, tam ir ļoti tīkami pieskarties. Rūdijs ir iemācījies pārāk viņā neiemīlēties. Viņ� zina, kad atkāpties.

Da�ās minūtēs helikopters uzņem pilnu jaudu, aviācijas elektronika un radioaustiņas ieslēgtas. Lāpstiņu straujā rotācija ir viņas un Rūdija mūzika, pie kuras viņi dejo un kura viņus sajūsmina. Viņ� jūt, ka reizē ar helikoptera pacel�anos priecīgi pacilāts top arī Lūsijas garastāvoklis.

Mēs braucam, viņa runā mikrofonā. Hudzonas trafīks, heli�kopters �etri-nulle-septiņi Tango, Lima, Papa, kurss uz dienvidiem trīs�desmit ceturtajā.

Visvairāk viņai patīk lidināties uz vietas, un viņa var noturēt heli�kopteru pilnīgi nekustīgu pat spēcīgā ceļavējā. Papētījusi ūdeni lejā, Lūsija palielina jaudu un lido prom.

Skarpeta notvēra visagrāko reisu uz Hjūstonas D�ord�a Bu�a Starp�kontinentālo lidostu, kur, ņemot vērā stundas laika starpību, nolaidās 10.15 no rīta.

No turienes sākās stundu un �etrdesmit minūtes ilgs, saspringts brauciens uz Livingstonu, gandrīz precīzi ziemeļu virzienā. Viņai nebija intereses nomāt ma�īnu un pa�ai meklēt ceļu uz cietumu. Tas bija prātīgs lēmums. Ceļam (viņa to nebija paredzējusi) ir daudz pagrie�zienu, tas ir garākais US-59 maģistrāles posms, kas, liekas, turpinās vai mū�ību. Skarpetas domas ir saraustītas, it kā viņa būtu jauniesauca�mais, kas uzklausa pavēles.

Ārēji viņa ir visnesatricināmākajā noskaņojumā, tādā, kāds viņu pārņem, liecinot tiesā, turpretī aizstāvības advokāts atgādina plēso�ņas, kas lidinās, gaidīdami, kad iesmar�osies viņas asinis. Viņu ievaino reti, un nekad tas nav fatāli. Dziļi iegrimusi sava analītiskā prāta patvē�rumā, viņa visu ceļu klusē. Pie vadītājas viņa vēr�as tikai tad, ja doda�mas kādas norādes. Vadītāja redzami ir no pļāpīgajām, bet Skarpeta jau ceļojuma sākumā, kāpdama melnajā linkolnā, ir skaidri pateikusi, ka nevēlas sarunāties. Viņai esot kas darāms.

-��� Labi, piekrita sieviete, ģērbusies melnā ģildes locekļa tērpā, kuram netrūkst cepures un kaklasaites.

-��� Cepuri varat noņemt, Skarpeta atļāva.

-��� Vai, paldies, viņa nekavējoties to noņēma. Nevaru ne izteikt, cik ļoti necie�u cepuri, bet lielākā daļa pasa�ieru grib, lai izskatos pēc īsta �ofera.

-��� Manuprāt, labāk ne, Skarpeta atteica.

Priek�ā neskaidri iezīmējas cietums, moderns cietoksnis, kas izska�tās pēc milzīga, no betona būvēta kravas kuģa ar logu rindu zem lēzenā jumta, kur, apkārt skatīdamies, aizņemti sarunājas un �estikulē divi strādnieki. Ap pla�ajiem zāles laukumiem biezi novilktas dzeloņstiep�les, kas saulē spīd kā īsts sudrabs. Augstajos torņos ar tālskatiem rokās grozās sargi.

-Sasodīts, murmina vadītāja.-Ja godīgi, tas mani dara ner�vozu.

-��� Ar jums viss būs kārtībā, Skarpeta apgalvo. Jums parādīs, kur apstāties, un jūs paliksiet ma�īnā. Nekādā ziņā neiesaku staigāt apkārt.

-��� Un ja nu savajadzēsies uz tualeti? sieviete uztraucas, palēninā�dama ma�īnas gaitu pie sargbūdas, kas signalizē, ka uzdevumu jāsāk

veikt maksimālā slepenībā un, iespējams, tas ir visbīstamākais pasā�kums, kādu Skarpeta jebkad uzņēmusies.

-���� Tad laikam būs kādam jāvaicā, viņa izklaidīgi atbild, nolaizdama logu uz leju un sniegdama uniformētajam sargam savu autobraucē�jas apliecību, medicīnas ekspertes akreditācijas rakstu, spo�u misiņa zīmotni un identifikācijas karti.

Atstājot savu amatu Ri�mondā, Skarpeta izrīkojās tāpat kā Marino. Viņa neatdeva savu karti. Neviens neiedomājās vai varbūt neiedrikstējās to atprasīt. Varbūt formāli viņa vairs nav Galvenā, bet Lūsija viņnakt bija teikusi taisnību. Neviens nevar Skarpetai atņemt to, kas viņa ir patiesībā un kā dara savu darbu, kuru joprojām mīl. Skarpeta apzinās savu vērtību, kaut gan pati nemū�am to neatzītu.

-��� Kuru esat ieradusies apmeklēt? sargs vaicā, atdodams atpakaļ licenci un apliecības.

-��� �anu Batistu �ādonu. �is vārds viņai gandrīz iesprūst rīklē.

Ņemot vērā darba vidi un atbildību, sargs izturas diezgan pavir�i.

Sprie�ot pēc vecuma, viņ� dro�i vien jau ilgi strādā cietumu sistēmā un gandrīz neievēro ļauno pasauli, kurā ieiet katras maiņas sākumā. Atkāpies savā būdā, viņ� pēta sarakstu.

-��� Kundze, viņ� saka, atkal parādījies no savas būdas, un rāda uz cietuma stikloto priek�pusi, brauciet tik uz priek�u, un kāds jau pateiks, kur novietot ma�īnu. Ārpusē pie durvīm jūs sagaidīs.

Teksasas karogs, �ķiet, aicino�i māj Skarpetai. Debesis ir kā zils stikls, gaisa temperatūra viņai atgādina rudeni. Putni vij savas sarunas, dabas procesi neapstājas tie ir kurli pret ļaunumu.

91

Dzīve A nodalījumā nemainās.

Notiesātie nāk un iet, un vecie vārdi pieder klusumam. Pēc kādām dienām (vai varbūt nedēļām �ans Batists bie�i zaudē laika nojēgu) jau�nie, kas ierodas gaidīt nāvi, ir vārdi, kuros sauc kameras, ko pirms tam dēvēja vecajos vārdos tie piederēja citiem, kas nāvi jau sagaidīju�i. A nodalījuma 25. kamera ir Kustonis, ko pēc vairākām stundām pārvie�tos citā kamerā. A nodalījuma 30. kamera ir �ans Batists. A nodalījuma 31. kamera, tūlīt pa labi no �ana Batista, ir Kode tā iesaukts tāpēc, ka nekrofilajam slepkavam, kas atdzīvojas, kad izslēgta gaisma, dreb rokas tās plivinās -, un viņa āda ir gandrīz pelēka. Kodei patīk gulēt uz grīdas, un viņa cietumnieka apģērbs aizvien ir pelēks no putekļiem. Glu�i tāpat izskatās putekļi uz ko�u spārniem.

�ans Batists skuj plaukstu virspuses, nerūsējo�ā tērauda izlietnē birst garas spalvu �ķipsnas.

-��� Tā, Mataini. Pa niecīgo kameras durvju lodziņu lūr acis. Tavas piecpadsmit minūtes gandrīz ir cauri. Vēl divas, un es ņemu skuvekli atpakaļ.

-��� Certainement. Ar lēti smar�ojo�ām ziepēm viņ� ieziepē otru plaukstu un atsāk skū�anu, uzmanīdamies pie pirkstu kauliņiem.

Ar �ķipsnām ausīs iet sare�ģītāk, bet viņam izdodas.

-��� Laiks beidzies.

�ans Batists rūpīgi noskalo skuvekli.

-��� Tu skuvies. Kode runā pavisam klusi, tik klusi, ka citi cietum�nieki reti kad dzird kādu vārdu, ko viņ� saka.

-��� Oui, mon ami. Es izskatos pavisam skaists.

Kloķa atslēga, kas izskatās pēc lau�ņa, ietriecas gropē durvju apak�ā un izslidina paplāti. Uzraugs atkāpjas, lai viņu nesasniegtu bālie, noskū�tie pirksti, kas nodod atpakaļ glabā�anā zilo plastmasas skuvekli.

Kode sē� un ripina basketbola bumbu pret sienu tā vienmēr taisnā līnijā atgrie�as pie viņa atpakaļ.

Viņ� ir nekam nederīgs gļēvulis, kura vienīgais prieks no nogalinā��anas bijis sekss ar miru�o miesu. Mironim nav enerģijas, asinīm vairs nav magnētisma. �anam Batistam bija ļoti efektīva metode, savas izrau�dzītās atbrīvojot ekstāzei. Cilvēks ar nopietniem galvas ievainojumiem kādu laiku vēl dzīvo, pietiekami ilgi, lai �ans Batists varētu iekosties un sūkt dzīvu miesu un asinis, tā uzlādējot sevī papildu magnētismu.

-�� Jauka dieniņa, vai ne? Kodes klusā piezīme iepeld �ana Batista kamerā, jo viņam ir ausis, kas saklausa tik tikko dzirdamu skaņu. Bez mākoņiem. Bet vēlāk augstu gaisā da�i parādīsies, un pēcpusdien tie pārvietosies uz dienvidiem.

Kodei ir radio, un viņ� kā apsēsts klausās laika ziņas.

-��� Redzu, ka mis D�itlmenai ir jauna ma�īna for�s mazs, sudrabots BMW Roadster.

Pa �auru lodziņu, kāds atrodas katrā kamerā, uz nāvi notiesātie var redzēt stāvvietu aiz cietuma, un, tā kā otrā stāva vieninieku kamerās nekā labāka, uz ko skatīties, nav, vīrie�i veras laukā lielāko dienas daļu. Tas zināmā mērā ir iebiedē�anas akts. Kodes pieminētais mis D�itlmenas BMW ir labākais drauds, kādu viņ� var sadomāt. Cietuma ierēdņi to visdrīzāk pastāstīs citiem ierēdņiem, un tie savukārt darīs zināmu mis D�itlmenai jaunai, ļoti patīkamai sabiedriskās informācijas asisten�tei -, ka cietumniekiem patikusi viņas jaunā ma�īna. Neviens cietuma darbinieks nevēlas, lai viņa personīgās dzīves sīkumi taptu zināmi tik nicināmiem likumpārkāpējiem, kas izpelnīju�ies nāvi.

Iespējams, �ans Batists ir vienīgais cietumnieks, kur� reti raugās pa �ķirbu, kas domāta kā logs. Iegaumējis katru braucamo, tā krāsu un marku, modeli, pat atsevi�ķas numuru zīmes un katra braucēja izskatu, �ans Batists ir atzinis, ka nav jēgas bezmērķīgi blenzt laukā uz zilām vai vētrainām debesīm. Tagad, piecēlies no tualetes poda un nepapūlēdamies uzvilkt bikses, viņ� tomēr paskatās pa savu augsto logu: Kodes piezīme pamodinājusi ziņkāri. Uzmetis aci BMW, viņ� atkal apsē�as uz poda un iegrimst domās.

Viņ� pārdomā vēstuli, ko aizsūtījis daiļajai Skarpetai. Viņ� tic, ka tas visu mainījis; fantazē, kā viņa vēstuli lasa un pakļaujas viņa gribai.

�odien Kustonim tiks atvēlētas �etras stundas, lai redzētos ar garīdznieku un ģimeni. Tad viņ� dosies īsajā braucienā uz Hantsvilu, Nāves namu. Se�os vakarā mirs.

Ari tas maina apstākļus.

Labajā pusē zem �ana Batista durvīm ieslīd salocīts papīriņ�. Viņ� noplē� tualetes papīru, sagrābj ar to zīmīti (atkal tāpat nolaistām bik�sēm) un atgrie�as uz poda.

Kustoņa kamera atrodas piecas durvis aiz �ana Batista kameras pa kreisi, un viņ� vienmēr var noteikt, kad zīmīte, kas no kameras uz kameru aizslidinās līdz viņam, nāk no Kustoņa. Salocītais papīrs tad ieguvis noteiktu nobru�āti pelēku tekstūru, iek�puse ir notraipīta un papīra �ķiedras locījumu vietās izdilu�as no atkārtotas atlocī�anas un aizlocl�anas, katram cietumniekam zīmītes ceļā to izlasot un da�iem vēl pievienojot savus komentārus.

�ans Batists tup uz sava nerūsējo�ā tērauda poda, garie mati aiz�mugurē savēlu�ies no sviedriem, kas padarīju�i viņa balto kreklu caur�spīdīgu. �anam Batistam vienmēr ir karsti, kad viņ� magnetizējies, bet viņ� atrodas hroniskā magnētisma stāvoklī, elektrībai cirkulējot caur kameras metālu, no dzelzs ietraucoties viņa asinīs un atkal izplūstot laukā, pabeidzot ciklu, lai sāktu to atkal no gala.

"�odien," tā mazizglītotais Kustonis rakstījis ar zīmuli, "vai tu prie�cāsies, kad viņi mani vedīs prom? Vai tev manis pietrūks? Varbūt ne."

�oreiz Kustonis neizsaka apvainojumus, kaut gan citi cietumnieki �o "lidma�īnu" lasa kā izsmieklu, par to �ans Batists ir pārliecināts.

Viņ� raksta atbildi: "Tev manis nepietrūks, mon ami."

Kustonis sapratīs �ana Batista domu, kaut arī nezinās, ko �ans Batists iesāks, lai paglābtu Kustoni no tik�anās ar nāvi. Uz metāla noskan soļi, paejot garām apsardzes virsniekiem. �ans Batists saplē� Kustoņa zīmīti sīkos gabaliņos un sastūķē mutē.

Kad sieviete novietojusi ma�īnu, slepkava noteikti tuvojies, pirms viņa vēl paguvusi izņemt no aizdedzes atslēgas.

Nika pieļauj, ka somiņa un maks var būt izmesti stāvvietā un pēc pāris dienām tos kāds noteikti pacēlis. Nelaimīgā kārtā izrādās, ka atradēji savu guvumu parasti patur. Tā kā Ketrinas Brūsas nolaupī�ana atspoguļota jaunākajās ziņās, maka un somiņas atradējs sasodīti labi saprot, ka paceltie priek�meti ir lietiskie pierādījumi. Kaut kāda no�ēla grau� to, kas dzīvo atbilstīgi situācijas ētikai, patlaban negrasās zvanīt policijai, bet domā paturēt somiņu, maku vai abus, līdz būs atklāts, ka tie piederēju�i noslepkavotajai sievietei pieņemot, ka Ketrina ir noslepkavota.

Ja viņa vēl nav noslepkavota, tad drīz būs.

Tad Nikai ar joni ie�aujas prātā, ka tas, kur� somiņu un maku uzgā�jis (lai kas viņ� būtu), visdrīzāk zvanītu varenajai Batonrū�as speciālo uzdevumu vienībai, kas, protams, atrastu kādu slikti izdomātu iemeslu neizpaust �o informāciju presei un nekādā ziņā citiem policijas amata brāļiem un māsām. Niku nepamet domas par Wal Mart veikalu un to, ka viņa pati bijusi �ajā vietā pirms da�ām stundām, varbūt tie�i tobrīd Ketrina Brūsa nolaupīta un vesta prom, iespējams, uz to pa�u slepeno vietu, kur slepkava aizvedis visus savus upurus.

Ketrina Brūsa varēja būt veikalā, kad Nika bija "izmetusi mak�ķeri", kā darīja visu laiku kop� atgrie�anās no Noksvilas.

Skaistā, blondā upura fotogrāfijas pastāvīgi zib TV ziņās un ikvienā avīzē, ko Nika ņem rokā. Viņa neatceras ievērojusi nevienu, kas kaut attāli līdzinātos �ai sievietei, lai gan ilgi bija uzkavējusies vei�kalā, aplūkojusi tamborēto me�ģīņu paraugu, pati neprazdama tam�borēt, un interesējusies par uzkrīto�u apak�veļu, kādu nemū�am nevalkātu.

Nez kāpēc Nikai laiku pa laikam ienāk prātā savādā sieviete ar savai�noto ceļgalu, kura stāvvietā bija pakritusi. Kaut kas, saistīts ar �o būtni, nedod viņai mieru.

Lielu uzplūdu laikā mazas laiviņas var iekļūt pietekās un pārpur�voju�ās attekās, kur parasti iebraukt nevar, ko prātīgi cilvēki nekad nemēģinātu.

Kādudien Dārens Citrons, palaidis savu veco "Lī�a Skrējēju" pa seklo ūdeni un izkļuvis no dūņu aizsprosta kādā grīvā, nolemj pārbaudīt savus spēkus. Patlaban paisums ir mazliet zemāks, nekā viņam patik�tos, bet viņ� paātrina gaitu, ar pilnu jaudu traucas Aklajā upē un tik tikko jaudā izkļūt no sanesām, kas, iespējams, sniedzas lidz pat se�u pēdu dziļumam. Dūņās nav grūti pazaudēt zābakus, un, kaut ari Dārenam parasti izdodas izstumt laivu, viņam netīk bradāt pa ūdeni, kur pilns ar purva �ūskām baltmutēm.

Viņ� ir astoņpadsmit gadus vecs vietējais zēns, vienmēr iededzis grauzdētu zemesriekstu krāsā, un viņa dzīve sastāv no zvejas un jaunu vietu meklē�anas, kur medīt aligatorus. Par pēdējo no minētajām nodarbēm Dārens nav īpa�ā sajūsmā. Ja viņ� dodas pēc �iem lielajiem radījumiem, tad tikai tāpēc, ka par �amo ādām, gaļu un galvām var dabūt brangu naudu. �im medībām vajadzīga izturīga virve, milzīgs tērauda āķis un, protams, ēsma. Jo augstāk ēsma karājas virs ūdens, jo lielākam jābūt aligatoram, lai to sasniegtu. Vislabākā ēsma ir suņi. Dārens tos tvarsta no nojumēm visā apkaimē, ar savu izturē�anos muļ�ķodams ļaudis. Viņ� dara, kas darāms, sevī spriezdams, ka dzīvnieki tik un tā kādreiz tiks iemidzināti. Medīdams aligatoru, viņ� domā par plēsoņu, nevis par ēsmu un tās izcelsmi. Aligatori ko�as naktis, sevi�ķi, ja Dārens pavisam klusi sē� laivā un atskaņo lentē ierakstītu suņa gau�do�anu. Viņ� iemanījies norobe�oties no domām par ēsmu un prāto tikai par milzīgo aligatoru, kas teju iznirs no ūdens, cirtīs ar �okļiem un uzķersies uz āķa. Pēc tam Dārens veikli iesaistās darbībā, humāni ie�aujot reptilim galvā ar 0,22 kalibra �auteni.

Viņ� kursē pa ūdensceļu, ko klāj lēpju lapas, ūdenszāles un planku�mainas cipre�u ēnas. Cipreses apaugu�as ar Spānijas sūnām, to saknes ir stīgras. Aligatori nirst ūdeni un lien laukā, it sevi�ķi mātītes, kas dēj olas. To garās astes atstāj burbuļojo�as sliedes, un, kad Dārens ierauga kādu vietu, kur slie�u ir īpa�i daudz, viņ� patur to prātā, lai atgrieztos te, kad satumsīs, ja vien laikapstākļi un paisums ļaus.

Ūdeni rotā ūdensaugu ziedi, kaut kur priek�ā paceļas zivju gārnis, neapmierināts, ka to iztraucējis cilvēks un motors. Dārens pārlai� ska�tienu ūdenim, meklēdams aligatoru sliedes. Viņam seko varavlk�ņainas spāres. Aligatoru acis atgādina sīkus tunelī�us cie�i citu aiz cita pie pa�as ūdens virsmas, kamēr dzīvnieki vēl nav viņu pamanīju�i. Ap līkumu viņ� ierauga neskaitāmas sliedes un dzeltenu neilona virvi, kas nokarājas no koka. Ēsma, kas uzsprausta uz milzīgā tērauda āķa, ir cilvēka roka.

�odien pirmo reizi pēc vairāk nekā pieciem gadiem Bentons runā ar senatoru Frenku Lordu; viņi abi izmanto maksas telefonus.

Bentonam �ķiet gandrīz komiski iedomāties vienmēr nevainojamo un labi ģērbu�os senatoru Lordu izbraucam no Ziemeļvird�īnijas mājām un ceļā uz kongresa namu piestājam degvielas stacijā, lai runātu pa tālruņa automātu. Bentons organizēja �o sarunu, kad vakar vēlu vakarā bija saņēmis no senatora pavisam negaidītu e-pasta ziņu.

Ir nepatik�anas, tur bija rakstīts. Rīt 7.15. Atstājiet man numuru.

Bentons nosūtīja atbildes e-pastu, atstādams tālruņa automāta numuru, kuru patlaban lieto un ir izraudzījies jau vakar. Ja iespējams, vienmēr jāizmanto visvienkār�ākais un nepārprotamākais plāns. Ne�au�bīgi sāk likties, ka viņa pedantiskie un komplicētie plāni sāku�i �ķobī�ties visos virzienos.

Atspiedies pret sienu, viņ� vēro savu iebuktēto Cadillac, gribēdams pārliecināties, ka neviens tam netuvojas un neizrāda nekādu interesi. Ik satraukums viņa galvā izraisa dunoņu. Senators Lords stāsta par vēstuli kaligrāfiskā rokrakstā, ko Skarpeta saņēmusi no �ādona.

-��� Ko jūs domājat par to? Bentons vaicā.

-��� Vakar vakarā man zvanīja D�eima Bergere. Uz māju. Ļoti noraizē�jusies, ka �ādons izlicis lamatas un Skarpeta dodas taisni tajās iek�ā. Bergere grib, lai es palīdzu, lai iejaucos. Ļaudis aizmirst, ka man ir savi ierobe�ojumi, toties mani ienaidnieki to neaizmirst.

Senators grib sūtīt uz Batonrū�u federālos aģetus, bet pat viņ� nevar apiet likumu. Izmeklē�anā ir jāpieaicina Batonrū�as operatīvā grupa un visos praktiskajos pētījumos jāiekļauj FIB. �ajās sērijveida nolaupī�anās jeb slepkavībās, jo tās tādas ir, pastāv nepārvarama jurisdikcijas problēma: federālie spēki nevar iesaistīties uz savu roku. Federālos likumus pārkāpt nedrīkst.

-��� Nolādēta nekompetence, senators Lords saka. Tur sē� sasodīti nekompetenti stulbeņi.

-��� Tās ir beigas, Bentons runā telefonā. �ī vēstule nozīmē, ka situācija ir ļoti tuvu iespējamam noslēgumam. Ne tādam, kādu es vēlē�tos. Tas ir slikti, ļoti slikti. Es nesatraucos par sevi.

-��� Vai to var regulēt?

-��� Esmu vienīgais, kur� zina, kā. Tas prasīs atmasko�anu.

Ilga pauze, tad senators Lords samierinās. Jā, tā laikam būs. Bet, ja tas notiks, atpakaļceļa vairs nebūs. Mēs to vairs nevaram ciest. Vai jūs tie�ām� _

-��� Tā vajag. Vēstule visu krasi maina, un jūs zināt, kas tur rakstīts. Viņ� viņu vilina turp.

-��� Viņa jau ir tur.

-��� Batonrū�ā? Bentons izbīstas.

-��� Teksasā. Es domāju Teksasu.

-Jēzus Kristus! Tur ari nav nekā laba. Nē, nē, nē! Tā vēstule. Tas ir reāli. Ari Teksasā viņai nav dro�i.

Uz mirkli viņ� pārdomā Skarpetas vizīti pie �ādona. Sākumā viņam bija taktiski un personīgi iemesli vēlēties, lai viņa to dara. Bet, godīgi sakot, viņ� nekad īsti nav ticējis, ka viņa to darīs. Patie�ām nav ticējis, par spīti visiem saviem centieniem. Patlaban viņa nedrīkst tur būt. Jēzus!

-��� �obrīd, kamēr mēs runājam, viņa jau ir tur, senators Lords atgā�dina.

-��� Frenk, viņ� grasās bēgt.

-��� Nesaprotu, kā tas iespējams no tādas vietas. Vienalga, cik gudrs viņ� ir. Es nekavējoties viņus brīdinā�u.

-��� Viņ� ir vairāk nekā gudrs. Jēga ir tāda: ja viņ� vilina viņu uz Batonrū�u, tad arī pats plāno tur būt. Es to tipu pazīstu. Un pazīstu Skarpetu. Viņa dosies uz Batonrū�u tūlīt, tiklīdz būs atstājusi Teksasu. Ja vien viņ� nenotvers viņu jau Teksasā, ja spēj rīkoties tie�ām ātri. Cerēsim, ka ne. Bet vienalga viņa ir nopietnās briesmās. Ne tikai viņa, bet arī viņa sabiedroto dēļ. Tie noteikti ir Batonrū�ā. Tur jābūt viņa brālim. Tām slepkavībām ir sava jēga. Slepkavo viņ�. Varbūt Beva tam palīdz. Tā kā viņa joprojām nav notverta, mans minējums ir tāds, ka viņ� un Beva Kifina ir kopā un abi bēguļo.

-��� Vai bēgļiem ar tādu slavu sievie�u nolaupī�ana nav milzīgs risks?

-��� Viņam apnicis, Bentons vienkār�i konstatē.

Poluņska vienības virsnieki valkā pelēkas uniformas un melnas beis�bola cepures.

Abiem virsniekiem, kuri ved �anu Batistu cauri daudzām jo dau�dzām durvīm, pie jostām karājas roku dzel�i. Smagās durvis viņi pa ceļam aizcērt tik stipri, ka to dārdi izklausās pēc lielkalibra pistoļu �āvieniem tērauda telpā. Ik eksplozija �anam Batistam dod spēku; viņ� iet brīvi, va�ās saslēgtas tikai delnu locītavas. Tērauds visapkārt magne�tizē viņu ar saules uzliesmojuma spēku. Ar katru soli viņa spēks aug.

-��� Nesaprotami, kāpēc lai kāds vēlētos tevi apmeklēt, viens no virs�niekiem viņu uzrunā. Tas notiek pirmo reizi, vai ne?

Virsnieka vārds ir Filips Vilsons. Viņam pieder sarkans mustangs ar plātīgu numura zīmes uzrakstu KEYPR.

VADĪTĀJS. �ans Batists to saprata uzreiz, pirmajā savas iera�anās dienā.

Virsniekiem neko neatbildējis, viņ� iziet pa vēl vienām dedzino�i karstām durvīm.

-Vai tie�ām viņam nav bijis itin neviens apmeklētājs? atsau�cas otrs virsnieks, Rons Abramss, balts un slaids, plāniem, brūniem matiem. Diezgan bēdīgi, vai ne, mesjē �ādon? viņ� izsmējīgi saka.

Labo�anas darbu iestādes virsnieku mainība ir diezgan liela. Virs�nieks Abramss ir jauns, un �ans Batists jūt, ka tie�i viņ� grib izvest neģēlīgo Vilkaci laukā uz apmeklētāju vietu. Jaunie virsnieki pret �anu Batistu vienmēr izjūt ziņkārību. Pēc tam tie ar viņu aprod, un viņ� tiem iedve� riebumu. Kode stāsta, ka virsnieks Abramss braucot ar melnu Toyota SUV.

Aiz mazā apmeklējumu stenda ir balti krāsots smaga stiepļu tīkla no�ogojums. To atslēdzis, virsnieks Vilsons noņem �anam Batistam roku dzel�us un ieslēdz viņu nodalījumā, kur ir krēsls, plaukts un metāla kabelim pieslēgts melns telefons.

-��� Es vēlētos pepsi un �okolādes kūkas, lūdzu, �ans Batists saka caur starpsienu.

-��� Vai tev ir nauda?

-��� Naudas man nav, �ans Batists klusi atbild.

-��� Labi. �oreiz izdarī�u pakalpojumu, jo tevi vēl nekad neviens nav apmeklējis un būtu muļķīgi, ja lēdija, kas ieradusies, tev kaut ko pirktu, tu, idiot. Tas, kur� izturas tik rupji, ir virsnieks Abramss.

Caur stiklu �ans Batists nopēta mirdzo�i tīro, pla�o telpu, ticēdams, ka viņam nav vajadzīgas acis, lai redzētu pre�u automātus, visu, kas

tajos, un trīs apmeklētājus, kas pa telefonu sarunājas ar trim citiem nāves korpusā ieslodzītajiem. Viņas �eit nav.

�ana Batista elektrisko strāvu caurau� dusmas.

Kā bie�i gadās steidzamās situācijās, vislabākos centienus strupceļā noved ikdienība.

Senators Lords nav no tādiem, kas kādreiz vilcinātos zvanīt pats. Viņam nepiemīt egoistiska nedro�ība, viņam liekas, ka vis noritēs ātrāk, lietas kārtojot pa�am, nevis skaidrojot, kas darāms, kādam citam. Bei�dzis sarunu no automāta, viņ� tūlīt atgrie�as ma�īnā un brauc uz zie�meļiem, pa ma�īnas brīvroku tālruni sarunādamies ar savu galveno padomdevēju.

-��� D�ef, man vajadzīgs Poluņska cietuma priek�nieka tālruņa nu�murs. Tūlīt pat.

Rakstīt piezīmes, sastrēgumstundā braucot pa 195 ceļu, ir īpa�s varoņdarbs, ko senatoram nācās apgūt jau pirms daudziem gadiem.

Viņ� iebrauc sliktas uztveres zonā un nevar saklausīt galvenā padomdevēja atbildi.

Mēģinādams zvanīt atkārtoti, senators nesaņem signālu. Kad bei�dzot zvans pienāk, atbild balss pasts, jo arī D�efs savukārt cen�as sazvanīt viņu.

-��� Lieciet nost klausuli! senators uzsauc, kaut gan viņu neviens nedzird.

Pagāju�as divdesmit minūtes, bet sekretāre vēl aizvien cen�as sameklēt cietuma priek�nieku.

Senators Lords jūt un tā ir gadījies arī agrāk: sekretāre īsti netic, ka persona līnijas viņā galā patiesi ir senators Frenks Lords, viens no varenākajiem un ievērojamākajiem valsts politiķiem. Kārtot lietas ar zvanu palīdzību svarīgi cilvēki parasti uzdod mazsvarīgākiem.

Senatoram Lordam koncentrējoties uz lēno satiksmi un niknajiem braucējiem, viņ� tiek aizkavēts pie tālruņa da�as minūtes. Neviena sie�viete, kurai piemīt saprāts vai vēl labāk pārliecība, ar ko viņa runā, neuzdrīkstētos likt viņam gaidīt. Tāds ir viņa atalgojums par paze�mību un lieti�ķo rūpē�anos pa�am par sevi, ieskaitot apģērbu nodo��anu ķīmiskajā tīrītavā, iepirk�anos pārtikas veikalā un pat pa�am sev rezervējot galdiņu restorānā, par spīti periodiskām problēmām ar maоtre, kas neko neatzīmē, pārliecībā, ka viesis blēņojas vai mēģina viņu apmuļķot cerībā dabūt vislabāko galdiņu.

-��� Piedodiet, sekretāre beidzot atgriezusies. �ķiet, nevarē�u viņu atrast. �orit viņ� ļoti aizņemts, jo naktī paredzama soda izpilde. Varbūt varu pieņemt ziņu?

-��� Kā jūs sauc?

-��� D�odija.

-��� Nē, D�odij, jūs nevarat pieņemt ziņu. �is ir ārkārtas gadījums.

-��� Nu labi, viņa vilcinās, numura noteicējs gan nerāda, ka jūs zva�nāt no Va�ingtonas. Es nevaru tā vienkār�i viņu izraut no svarīgas sa�nāksmes vai citām lietām, un beigās vēl izrādīsies, ka zvanītājs ir cits.

-��� Man nav laika to apspriest. Atrodiet viņu! Vai ari� Dieva dēļ, vai tam cilvēkam nav vietnieka?

Viņ� no jauna iebrauc sliktas uztveres zonā, un paiet piecpadsmit minūtes, iekams atkal piekļūst sekretārei. Viņa ir atstājusi savu galdu. Pa telefonu atbild cita jauna sieviete, un tad viņ� pazaudē ari to.

-��� Man no tā jau kļūst nelabi, Nika �ēlojas tēvam.

Viņa vairākkārt ir braukusi uz Batonrū�as policijas departamenta veco ķieģeļu ēku, bet nekad nav tikusi augstāk par pirmā stāva vesti�bilu. Kad viņa pavēstīja, ka, iespējams, atradusi lietiskus pierādījumus par notiku�o, galu galā parādījās civilā ģērbies detektīvs un vienkār�i pablenza uz aploksnē ieliktajām divdesmit piecu centu monētām. Paska�tījies arī uz monētu "Polaroīda" fotogrāfijām Wal Mart stāvvietā, viņ� vienaldzīgi noklausījās Nikas versiju un teoriju, laiku pa laikam uzmez�dams skatienu savam pulkstenim. Nika atdeva detektīvam monētas un bija pārliecināta, ka, tikko viņ� atgriezīsies tā sauktajā Kara telpā, viņa kļūs par dienas anekdoti.

-��� Mēs visi strādājam ar tām pa�ām lietām, un tie pakaļas ar mani nerunā. Ļoti �ēl. Da�kārt Nikai piemirstas, cik ļoti viņas tēvs necie� lamā�anos. Varbūt viņi zina ko tādu, kas palīdzētu at�ķetināt mūsu Zaharijas lietas. Bet nē! No manis gaida, lai es dalos visā, ko zinu, bet pretējā virzienā tas nedarbojas.

-��� Tu izskaties varen nogurusi, Nik, tēvs saka. Viņi sē� pie galda un ēd olu kulteni ar sieru un pikantus cīsiņu pīrādziņus.

Badijs ir prom fantāzijas zemē ar savām rotaļlietām un televizoru.

-��� Ko tu teiktu par vēl kādu auzu cepumu? tēvs jautā Nikai.

-��� Es nevaru. Bet tu gatavo labākos cepumus, kādus jelkad esmu ēdusi.

-��� Tu vienmēr tā saki.

-��� Tā vienmēr ir taisnība.

-��� Uzmanies! Tiem Batonrū�as pui�iem nepatīk tādi cilvēki kā tu. It sevi�ķi tādas sievietes kā tu.

-��� Viņi mani pat nepazīst.

-��� Viņiem nemaz nevajag tevi pazīt, lai ienīstu tavu drosmi. Viņi grib kredītu. Ja jau esmu par to ierunājies, tad kredīts nozīmē, ka tu vari pirkt pārtiku tuvīnā universālveikalā un samaksāt vēlāk, kad spēsi. Neviens nestaigā izsalcis. Mūsdienās kredīts nozīmē vienkār�i savtīgumu. Tie Batonrū�as vecie zēni vēlas tikai kredītu, kredītu un kredītu.

-��� Pastāsti man par to. Nika uzzie� sviestu vēl vienam cepumam.

-���� Katru reizi, kad tu gatavo, es saēdos par daudz.

-��� Ļaudis, kas grib kredītu, melo, �maucas un zog, tēvs viņai atgā�dina.

-��� Bet sievietes tikmēr turpina mirt. Zaudējusi apetīti, Nika noliek cepumu atpakaļ uz �ķīvja. Kur� ir sliktāks? Cilvēki, kuri to dara, vai arī tie, kas grib kredītu un nebēdā par upuriem un visu citu?

-��� No diviem aplamiem nekad neiznāk nekas pareizs, tēvs saka.

-���� Man prieks, ka tu nestrādā tur. Tad es par tavu dro�ību uztrauktos daudz vairāk nekā patlaban. Un neba tā trakā dēļ, kas klaiņo brīvībā, bet tāpēc, ka tev tur būtu tādi kolēģi.

Nika pārlai� skatienu savu bērnu dienu vienkār�ajai virtuvei. Kop� mātes nāves mājā nekas nav uzlabots vai pārtaisīts. Balta elek�triskā plīts ar �etriem degļiem. Ledusskapis balts; tāpat arī galdu virsmas. Nikas mātei prātā bija fran�u lauku stils, viņa grasījās meklēt vecas mēbeles un zili baltus aizkarus, varbūt kādas interesantas sienu flīzes. Ta�u viņai nekad neradās izdevība. Tāpēc virtuve ir balta, glu�i vienkār�i balta. Ja kāda ierīce vairs nedarbotos, tēvs atteiktos no tās atbrīvoties, par to Nika ir pārliecināta. Ja būtu nepiecie�ams, viņ� katru vakaru ēstu gatavu pirktu ēdienu. Niku moka apziņa, ka tēvs nespēj atraisīties no pagātnes. Klusas sēras un dusmas ir paņēmu�as viņu par ķīlnieku.

Nika atstumj savu krēslu. Viņa nobu�o tēvu uz pakau�a, un viņas acis pildās asarām.

-��� Es tevi mīlu, papu. Parūpējies labi par Badiju. Apsolu, kādudien es kļū�u laba māte.

-��� Tu esi pietiekami laba māte. Viņ� paveras meitā no savas vietas, dīki bakstīdams kulteni. Nav svarīgs laika daudzums, bet tas, kā �is laiks pavadīts.

Nika domā par māti. Viņai atvēlētais laiks bija īss, bet katrs tā mirk�lis labs. Tagad tā liekas.

-��� Nu tu raudi, tēvs saka. Vai pastāstīsi man, kas īsti ar tevi notiek, Nika?

-��� Nezinu, nezinu. Iedomājos par savu darbu un piepe�i izplūdu asa�rās. Es domāju, tas ir mammas dēļ, kā jau teicu. Viss, kas notiek �eit, man ir atgādinājis to vai vienkār�i pavēris manā prātā senu lūku, par kuru es pat nenojautu. Tā ved uz kādu tum�u vietu, no kuras man bail līdz nāvei, papu. Lūdzu, ieslēdz man gaismu. Lūdzu!

Tēvs gausi pieceļas no galda, sapratis, ko viņa domā. Viņ� no�pū�as.

-��� Nenodari to sev, viņ� drūmi saka. Es ta�u zinu, ko tas ir noda�rījis man. Esmu apstādinājis savu dzīvi. Ari tu to zini. Kad pārnācu mājās tajā novakarē un ieraudzīju� Viņ� nokrem�ļojas, cīnīdamies ar asarām. Es jutu, ka manī kaut kas sakustas, it kā sirdi būtu kas ielauzies. Kāpēc tu gribi visus �os tēlus?

-��� Tāpēc, ka tie ir patiesi. Varbūt tie tēli, kas mājo manī, ir vēl ļau�nāki, jo es neredzu reālos.

Viņ� paloka galvu un atkal nopū�as. Uzkāp uz bēniņiem. Zem visiem tepiķiem, kas sakrauti kaktā, ir maza, zila ceļasoma. Tā piederēja viņai. Viņa to dabūja kopā ar Green Stamps[20].

-��� Es atceros, Nika �ukst, iztēlodamās, kā māte kādu dienu izgāja pa durvīm ar zilo ceļasomu, kad devās uz Na�vilu apmeklēt krustmāti pēc acs operācijas.

-��� Atslēgai nekad nebija uzlikts kods, jo viņa sūrojās, ka nemū�am to neatcerē�oties. Nulle-nulle-nulle, glu�i kā pilnīgi jaunai. Viņ� atkal nokrem�ļojas un novēr� skatienu. Viss, ko tu gribi, atrodas tur. Da�as lietas man nevajadzētu skatīt, bet es biju tāds pats kā tu. Vienkār�i vajadzēja zināt. Un es pastāstīju meitai par policijas �efu, un jūtos maz�liet atvieglots, lai gan kaunos to atzīt. Es apsolīju �efam, ka snieg�u viņai labāku izglītību, nekā viņa pelnījusi, un rekomendāciju koled�ai, kas bija vieni vienīgi lieli meli.

-��� Mans sods ir tāds, ka esmu saņēmis to, ko lūdzu, viņ� turpina. Tikai nenes visas tās lietas lejā. Es tās nekad vairs negribu redzēt.

Asistente Pio D�eina D�itlmena aizgūtnēm atvainojas, ka likusi Skarpetai gaidīt.

Piecpadsmit minūtes Skarpeta ir stāvējusi ārpus parādes durvīm, tie�i zem uzraksta Allana B. Poluņska vienība, svlzdama spilgtajā saulē. Pēc ceļojuma viņa jūtas netīra un izspūrusi. Par spīti lēmumam pilnīgi valdīt pār savām emocijām, viņai sāk zust pacietība. Vairāk par visu viņa patlaban grib, lai pēc ilgiem laikiem viss būtu galā.

Mums bez mitas zvana mediji, jo �onakt paredzēta soda izpilde, mis D�itlmena paskaidro.

Viņa iedod apmeklētāju karti, kuru Skarpeta piestiprina pie tā pa�a kostīma, kur� bijis mugurā da�ādās lidma�īnās, kop� viņa atstājusi Floridu. Tas ir melns bik�kostīms, bet vismaz izgludināts Ņujorkas "Melrosas" viesnīcas istabā vakar vakarā pēc tik�anās ar māsasmeitu. Lūsija nezina, kur Skarpeta patlaban atrodas. Ja Skarpeta būtu to pieminējusi, Lūsija censtos viņu atturēt vai uzstājusi, ka brauks līdzi. Skarpeta ir riskējusi, braukdama uz rietumiem bez norīkojuma, un viņai nav bijis citas izvēles kā pēc nolai�anās Hjūstonā zvanīt uz Poluņska vienību. Viņas paļāvība, ka �ādons ar viņu tiksies, atalgota ar vēl vienu nepa�tīkamu faktu, uzzinot, ka viņa iekļauta apmeklētāju sarakstā. Viņa drūmais joks vismaz izrādījies noderīgs. Viņa ir �eit. Un, iespējams, jo īsāku laiku viņam jādomā par �o tik�anos, jo labāk.

Virsnieki pārbauda Skarpetas identitāti, un mis D�itlmena viņu ved pa daudzām jo daudzām skaļi klaudzo�ām dzelzs durvīm, pēc tam caur dārzu ar piknika galdiņiem zem lietussargiem, kas acīmredzami pare�dzēti personālam. Viņu izved caur piecām elektroniski slēdzamām dur�vīm; gājiens ir pārāk īss, lai viņa nomierinātos pēc tam, kad nākusi pie drosmi laupo�a slēdziena, ka nevajadzēja te ierasties. �ādons manipulē ar viņu, un viņa sāk no�ēlot �o vizīti, jo tā viņam sniedz to, ko viņ� gribējis, un padara Skarpetu par muļķi.

Apmeklētāju vestibilā izklausās, ka viņas soļi skaļi klaudz, un, �ķēr�sodama spīdīgo flī�u grīdu, viņa skaudri apzinās, ka pievēr� sev uzma�nību. Stingri ņemot pēc apģērba un izturē�anās psiholoģijas, viņas ienāk�ana izskatās netipiska un mulsino�a. Viņa labāk justos, pefekti ģērbusies klasiskā kostīmā, varbūt ar �aurām svītriņām un, iespējams, baltā blūzē ar apro�u pogām. Iespējams, viņa prāto, klasisks kostīms neko neizteiktu �im bastardam, kur� bija mēģinājis viņu nogalināt, bet tad viņa pati nejustos tik neaizsargāta pret viņu.

Viņas ceļgali kļūst slābani, ieraugot �anu Batistu �ādonu, kur� sē� 2. nodalijumā. Tīri noskuvies, ieskaitot rokas un galvu, viņ� atpū�as aiz stikla sienas, dzerdams pepsi un ēzdams �okolādes kūku, un izliekas, ka nav ieraudzījis Skarpetu.

Viņa atklāti raugās uz vīrieti, atteikdamās spēlēt spēli, kuru viņ� jau uzsācis, un jūtas pārsteigta, redzēdama viņu noskuvu�os un balti ģērbu�os. Viņ� ir neglīts, bet izskatās gandrīz vai normāls bez gara�jām cirtām, smalkām kā bērnam, kas nokarājās garās, derdzīgās bārk�stis, kad viņa viņu redzēja iepriek�ējo reizi. Viņ� malko savu pepsi un aplaiza pirkstus, kamēr Skarpeta, pretī sēdēdama, paņem melno tālruni.

Viņa asimetriskās acis sakustas, viņ� uzsmaida viņai savu barakudas smaidu, un viņa āda ir bāla kā pergaments. Viņa ievēro viņa visai izteiktās, muskuļotās rokas, to, ka viņ� noplēsis sava baltā krekla pie�durknes, un tikai tad ierauga �os garos, briesmīgos matus. Tie rēgojas no rokriņķiem kreklā un atvērumā pie kakla. Acīmredzot viņ� noskuvis tikai tās ķermeņa vietas, ko nesedz apģērbs.

-��� Cik jauki, viņa dzedri saka klausulē. Jūs manis dēļ esat sako�pies.

-��� Bet, protams. Jauki no jūsu puses, ka esat atnākusi. Es zināju, ka nāksiet. Viņa aizmiglotās acis, �ķiet, nefokusējas, īsu bridi pavērsdamās uz viņas pusi.

-��� Vai skuvāties pats?

-��� Jā. �odien. Tikai jūsu dēļ.

-��� Tas ir diezgan grūti, ja nevarat redzēt, viņa piebilst nosvērtā, stingrā balsi.

-��� Man nevajag acu, lai redzētu. Viņ� pieskaras ar mēli vienam no saviem mazajiem, asajiem zobiem un sniedzas pēc pep�a. Ko jūs domājāt par manu vēstuli?

-��� Ko jūs gribējāt, lai es domāju?

-��� Ka esmu mākslinieks, protams.

-��� Vai savu kaligrāfisko rokrakstu apguvāt cietumā?

-��� Es vienmēr esmu pratis skaisti rakstīt. Kad vecāki mani kā sīku pui�eli turēja pagrabā, manā rīcībā bija pietiekami daudz stundu, lai attīstītu savus talantus. -�

-��� Kas jūsu vietā nosūtīja vēstuli? Skarpeta jūt, ka ietekmē sarunu ar saviem jautājumiem.

-��� Mans dārgais nelaiķa advokāts. Viņ� noklak�ķina mēli. Godīgi runājot, nesaprotu, kāpēc viņ� izdarīja pa�nāvību. Bet varbūt tas ir labi. Saprotiet, viņ� bija nevērtīgs cilvēks. Tas nāk no izcel�anās.

Skarpeta pieliekusies izņem no rokassomiņas piezīmju bloku un pildspalvu. Jūs rakstījāt, ka jums esot man informācija. Tāpēc arī esmu �eit. Ja vēlaties vienkār�i patērzēt, tad tūlīt do�os prom. Man nav intereses ar jums ciemoties.

-��� Otra līguma daļa, madame Skarpeta, viņ� saka, slidinādams grei�zās acis, ir mana soda izpilde. Vai spēsiet to?

-��� Tur man nav problēmu.

Viņ� smaida un izskatās sajūsmināts.

-��� Sakiet, viņ� atbalsta zodu pret delnu, kā tas ir?

-��� Nesāpīgi. IV nātrija tiopentāls, tas ir sedatīvs. Un pankuronija bromīds, muskuļu atslābinātājs. Kālija hlorīds apstādina sirdi. Viņa dod klīnisku raksturojumu, un viņ� aizrautīgi klausās. Gau�i lēti ironiski un kā pienākas, ņemot vērā �o zāļu nolūku. Nāve iestājas da�ās minū�tēs.

-��� Un es necietī�u, kad jūs darīsiet to?

-Jūs nekad necietīsiet tā, kā esat licis ciest citiem. Jūs tūlīt pat aizmigsiet.

-��� Tad apsolāt, ka beigās būsiet mana daktere? viņ� sāk glaudīt pepsi bund�iņu; derdzīgais, garais labā īk�ķa nags notraipīts ar kaut ko brūnu izskatās pēc �okolādes, dro�i vien no kūkas.

-��� Es darī�u, ko jūs vēlaties, ja gribat palīdzēt policijai. Kāda ir infor�mācija?

Viņ� nosauc vārdus un vietas, no kuriem neviens viņai neko neiz�saka. Skarpeta aizpilda desmit piezīmju bloknota lappuses, un viņai rodas aizvien lielākas aizdomas, ka viņ� tikai rotaļājas. Informācija ir nenozīmīga. Varbūt.

Iestājoties pauzei, kad viņ� nolemj izmantot laiku, lai apēstu kūku, viņa jautā: Kur atrodas jūsu brālis un Beva Kifina?

Viņ� noslauka kreklā plaukstas un muti, pie katras kustības noviļņojot spēcīgajiem muskuļiem. �ādons ir stiprs un biedējo�i ātrs. Nomākt atmiņas kļūst aizvien grūtāk. Viņa cen�as norobe�oties no atmiņām par to nakti viņas mājā, kad �is vīrietis, ko no viņas �ķir tikai stikla siena, bija mēģinājis viņu sist līdz nāvei. Tad uznirst D�eja Tālija seja, viņu muļķojot, un vēlāk arī viņ� bija ieradies viņai pakaļ. Tas, kā dvī�ņubrāļi draudzīgi dalīju�ies asinskārajā apsēstībā, viņai ir neaptverami. Viņa pilnībā nespēj tam noticēt un ir pārsteigta, ka, skatoties uz �anu Batistu �ādonu, nejūt neko vairāk kā apņēmību aizmirst biju�ās �aus�mas. �ajā vietā viņ� nav bīstams. Pēc da�ām dienām viņ� mirs.

Viņa nebrauks �urp sniegt letālo injekciju. Melo�ana viņu neuztrauc ne vismazākajā mērā.

Par D�eju Tāliju un Bevu Kifпnu viņ� nesaka neko.

Bet ierunājas par Kagjano: Roko ir mazs chвteau Batonrū�ā. Tas ir ērmots, atrodas rekonstruētā apkaimē, kur dzīvo daudz homoseksu�ālistu. Tuvu centram. Esmu tur uzturējies vairākas reizes.

-��� Vai esat kādreiz dzirdējis par Batonrū�as sievieti, vārdā �arlote Dārda?

-��� Protams. Ne sevi�ķi skaista manam brālim.

-��� Vai viņu noslepkavoja Roko Kagjano?

-��� Nē. �ādons nopū�as, it kā viņam kļūtu garlaicīgi. Kā jau teicu, jums vajadzēja klausīties vērīgāk. Viņa nebija diezgan skaista manam brālim. Redstika. Viņ� pakļauj Skarpetu savam platajam smaidam ar vaļā muti, bet acis tikmēr turpina kustēties. Vai zināt, ka visu jūsu būtību var redzēt pēc plaukstām?

Viņas rokas atrodas klēpī, tās tur piezīmju bloknotu un pildspalvu. Viņ� runā par viņas rokām, it kā tās redzētu, tomēr skatiens ir miglains kā aklam.

Simulants.

-��� Visu cilvēku dēlu rokās Dievs atstāj zīmes, lai cilvēku dēli varētu zināt savus darbus. Ik prāta darbība atstāj uz rokām zīmes, veido plaukstas, kas ir inteliģences un rado�ās darbības mērs.

Viņa klausās, prātodama, kad beidzot viņ� sāks runāt par svarīgo jautājumu.

-��� Francijā jūs atradīsiet galvenokārt mākslinieciskas plaukstas. Tādas kā manas. Viņ� paceļ noskūto plaukstu; garie, smailie pirksti vērsti uz āru. Un tādas kā jūsējās, madame Skarpeta. Jums ir elegan�tas mākslinieces rokas. Tagad jūs zināt, kāpēc es neaizskaru plaukstas. To nosaka "Plaukstas psihonomija" jeb "Plauksta un garīgās attīstības indekss". Mesjē Ri�ards Bēmi�s. Ļoti laba grāmata, tajā daudz pie�rakstu par dzīvām rokām, ja varat to atrast, bet, ak vai, tā uzrakstīta 1865. gadā, un jūsu vietējā bibliotēkā tās nebūs. Tur ir divi pieraksti, kas atbilst jums. Taisnstūrveida plauksta, eleganta, bet stingra. Un mākslinieka roka elastīga, lokana un arī eleganta. Bet vairāk asociēta ar impulsīvu personību.

Viņa nekomentē.

-��� Impulsīva. Te nu jūs esat bez iepriek�ēja paziņojuma. Piepe�i klāt. Diezgan nervozs raksturs. Bet sangvinisks.

Viņ� izgar�o vārdu sangvinisks, kas viduslaiku medicīnā nozīmēja asinis, visdominējo�āko no miesas substancēm. Sangviniski cilvēki ir optimistiski un jautri. Viņa �obrīd tāda nav.

-�� Jūs sakāt, ka neaizskarat plaukstas. Tas izskaidro, kāpēc sievietēm, kuras noslaktējat, jūs neko�at rokās, viņa laipni piebilst.

-��� Plaukstas ir prāts un dvēsele. Es nebojātu izpausmi, kuru atbrī�voju savām izvēlētajām. Plaukstas es tikai laizu.

Un viņ� pāriet pie pretīgā un pazemo Skarpetu, bet viņa vēl nav beigusi sarunu.

-��� Jūs neko�at ari viņu kāju pēdās, viņa atgādina.

Viņ� parausta plecus un niekojas ar pepsi bund�iņu, kas izklausās tuk�a. Pēdas mani neinteresē.

-��� Kur ir D�ejs Tālijs un Beva Kifīna? viņa atkārto jautājumu.

-��� Es sāku nogurt.

-��� Kāpēc jūs aizstāvat brāli, lai gan viņ� visu mū�u pret jums slikti izturējies?

-��� Es pats esmu sev brālis, viņ� dīvainā tonī saka. Tāpēc, ja esat atradusi mani, nav vajadzības meklēt viņu. Tagad esmu ļoti noguris.

�ans Batists �ādons sāk braucīt vēderu un viebties, bet viņa acis klejo. Laikam man kļūst nelabi.

-Jums vairāk nav nekā, ko man teikt? Ja ne, tad eju prom.

-��� Es esmu akls.

-��� Jūs esat simulants, Skarpeta atbild.

-Jūs atņēmāt man fizisko redzi, bet ne pirms tam, kad es jūs redzēju. Viņ� pieskaras ar mēli smailajiem zobiem. Vai atceraties savu jauko māju ar du�u garā�ā? Kad atgriezāties no nozieguma vietas Ri�mondas ostā, jūs iegājāt garā�ā pārģērbties un dezinficēties. Jūs tur mazgājāties du�ā.

Viņas augumu savelk dusmas un pazemojums. Viņa bija apska�tījusi satrūdēju�u, sadalīju�os līķi kravas konteinerā un, jā, pēc tam nodevusies parastajai procedūrai: novilkusi aizsargtērpu un zābakus un iebāzusi biezā plastmasas maisā, kas ietilpa �emodānā; tad viņa brauca mājās. Nokļuvusi garā�ā, kas nekādā ziņā nebija tipiska garā�a, viņa iemeta savas darba drēbes rūpnieciska izmēra nerūsējo�ā tērauda izlietnē. Noģērbusies viņa iegāja du�ā, jo nevēlējās ienest mājā nāves pēdas.

-��� Tas mazais lodziņ� jūsu garā�as durvīs� Ļoti līdzīgs mazajam lodziņam manā kamerā, viņ� turpina. Es jūs redzēju.

Atkal �īs nefokusētās acis un smaids kā zivij.

Viņam asiņo mēle.

Skarpetai ir aukstas rokas, viņai sāk stingt pēdas. Uz rokām un uz skausta saslejas mati.

-Kailu, viņ� izgar�o �o vārdu, zi�ot sev mēli. Es vēroju jūs izģērbjamies. Es jūs redzēju kailu. Tāda bauda, tikpat kā labs vins. Toreiz jūs bijāt kā burgundietis, apaļa un tvirta, komplicēta un dzerama, nevis malkojama. Tagad jūs esat Bordeaux, jo, kad runājat, esat smagnējāka, vai saprotat? Es to nedomāju fiziskā ziņā. Lai to konstatētu, man būtu jāredz jūs kailu. Viņ� piespie� stiklam plaukstu, kas dauzījusi cilvēcis�kas būtnes, pārvēr�ot to ķermeņus drumslās un biezputrā. Protams, jūs esat sarkanvīns. Jūs vienmēr�

-��� Diezgan! Skarpeta iekliedzas, niknumam kā me�acūkai izlau�oties no maskas. Aizveries, tu, no�ēlojamais mēsls! Viņa pie�liecas tuvāk stiklam. Es nedomāju klausīties tavās onānista valo�dās. Tas mani neuztrauc. Man vienalga, ka esi redzējis mani kailu. Vai tu uzskati, ka mani baida �ī vervelē�ana par tavu perverso glūnē�anu un tas, ko tu domā par manu ķermeni? Vai tu ceri, ka man kāda bēda par to, ka padarīju tevi aklu, kad atvēzēji pret mani to nolādēto āmuru? Un vai zini, kas ir vislabākais, �an Batist �ādon? Tas, ka tu atrodies �eit manis dēļ. Kur� tādā gadījumā ir uzvarējis? Un neceri, es nebrauk�u vēlreiz �urp, lai tevi nonāvētu. To izdarīs kāds sve�inieks. Tāpat kā tu biji sve�inieks tām, kuras nogalināji.

�ans Batists piepe�i pagrie�as pret drā�u pinuma starpsienu sev aiz muguras.

-��� Kas tur ir? viņ� �ukst.

Skarpeta pakar melno klausuli. Viņa iet prom.

-��� Kas tur ir! viņ� kliedz.

-��� �anam Batistam glu�i labi patīk roku dzel�i.

Biezās tērauda aproces ap delnu locītavām ir magnētiskā spēka apļi. Caur tiem bangojas spēks. Tagad viņ� ir mierīgs, pat valodīgs, kamēr virsnieki Abramss un Vilsons eskortē viņu pa koridoriem, apstādamies pie katrām tērauda durvīm, kur paceļ savas identifikācijas kartes un parāda seju pie stikla lodziņiem. Virsnieks durvju viņā pusē atslēdz elektronisko slēdzeni, un gājiens turpinās.

-��� Viņa mani ļoti satrauca, viņ� saka savā maigajā balsī. Es no�ē�loju savu izvirdumu. Viņa padarīja mani aklu, vai zināt, un tagad pat neatvainojās.

-��� Nesaprotu, kāpēc viņa vispār nāca apmeklēt tādu plukatu kā tu, virsnieks Abramss piebilst. Ja kādam te jābūt satrauktam, tad tā ir viņa pēc visa, ko tu mēģināji izdarīt. Esmu �o to lasījis un zinu daudz par tavu bezjēdzīgo dzīvi.

Virsnieks Abramss pieļauj lielu kļūdu, pakļaudamies emocijām. Viņ� �anu Batistu ienīst un grib sāpināt.

-��� Patlaban es iek�ēji esmu mierīgs, �ans Batists lēnprātīgi saka. Bet man ir nelabi.

Virsnieki apstājas vēl pie vienām durvīm, un Abramss rāda stikla lodziņā savu identifikācijas karti. Viņi iziet cauri. �ans Batists lūkojas grīdā, slēpdams seju no katra virsnieka, kas atvēl viņiem iet dziļāk cie�tumā.

-��� Es ēdu papīru, �ans Batists atzīstas. Tas man no nervozitātes, un �odien es esmu apēdis daudz papīra.

-��� Tu pats sev raksti vēstules? Abramss ciniski turpina. Nav brī�nums, ka tik daudz laika pavadi uz poda.

-��� Ļoti pareizi, �ans Batists piekrīt. Bet �oreiz ir ļaunāk. Es jūtos vāj�, un man sāp vēders.

-��� Tas, tā sakot, pāries, Abramss nosmīn.

-��� Nesatraucies. Ja nepāries, mēs tevi nogādāsim lazaretē. �oreiz runātājs ir virsnieks Vilsons. Tur tev uztaisīs klizmu. Tev tas dro�i vien patīk.

A nodalījumā cietumnieku balsis atstarojas no betona un tērauda. Troksnis ir tracino�s, un vienīgais veids, kā �ans Batists visus �os mēne��us spējis to paciest, ir lem�ana, kad viņ� ko dzirdēs un kad ne. Ja ar to nepietiek, viņ� dodas prom, parasti uz Franciju. Bet �odien viņ� sāks savu ceļojumu uz Batonrū�u, kur sastaps brāli. Viņ� ir viņa brālis. �is brīdis viņu mulsina.

Būdams kopā ar brāli, �ans Batists pieredz tā eksistenci, kas ir atda�līta no �ana Batista eksistences.

Kad viņi abi ir �ķirti, �ans Batists ir viņa brālis, un viņu lomas �ajā pakļautajā veselumā ir viens apburo�s akts. �ans Batists izvēlas skaistu sievieti, un viņa iekāro viņu, iespējams, neprātīgi. Viņiem ir sekss. Pēc tam viņ� atbrīvo sievieti ekstāzei. Kad tas beidzies un viņa ir brīva, �ans Batists ir glums no viņa asinīm; mēli satrauc viņas sāļā salduma gar�a ar metālisko dzelzs piegar�u, kas viņam vajadzīga. Vēlāk viņam da�reiz sāp zobi, gribas masēt sev smaganas un uznāk neatvairāma vēlme mazgāties.

Tuvojas �ana Batista kamera, un viņ� pamet skatienu kontroles stendā uz sievieti, kas �odien tur sē�. Viņa ir �ķērslis, ta�u tas nav nepārvarams. Neviens nespēj bez mitas vērot visu notieko�o, un, tā kā �ans Batists iet lēnām, vēderu turēdams, viņa tik tikko pamet ska�tienu uz viņu. Agrīnā pēcpusdiena pieder Kustonim. Patlaban viņam ir apmeklētāji speciālā kamerā nodalījuma viņā galā, civilizētākā vietā, kur pieņemt radus un garīdzniecību. Tā kā beidzamās trīs vai �etras stundas apmeklētāji nāk un iet, sievietei pie vadības pults jābūt uzde�vuma augstumos ja nu gadījumā Kustonis sāk izrādīt aktivitātes. Un kāpēc ne? Viņam nav ko zaudēt.

Apmeklētāju kameras durvis ir no dzelzs stieņiem, tas ļauj virsnie�kiem uzmanīt katru Kustoņa kustību un gādāt, lai viņ� nenodara ko sliktu skumjajiem, laipnajiem ļaudīm, kas ieradu�ies viņu apmeklēt. Kustonis caur �īm redelēm pablen� uz �anu Batistu tie�i tobrīd, kad sieviete ar kontroles pulti atslēdz kameras durvis un virsnieki Abramss un Vilsons noņem �anam Batistam roku dzel�us.

Kustonis iekliedzas, sagrābj durvju stieņus, lamājas, rēc un lēkā aug�up lejup. Visu uzmanība nekavējoties pievēr�as viņam, un tajā brīdī �ans Batists sagrābj virsniekus Abramsu un Vilsonu aiz viņu ādas jostām un parauj tik spēcīgi, ka tie zaudē pamatu zem kājām. �okēto virsnieku kliedzieni sajaucas ar disharmonisko, apdullino�o troksni kamerā, kad �ans Batists viņus iegrū� betona sienā pa kreisi no masīvajām durvīm, kuras piever tie�i tik daudz, lai neaizcirstos slēdzene. Ar savu garo, netīro īk�ķa nagu viņ� laupa tiem redzi, un viņa magneti�zētās rokas saspie� virsnieku elpvadus. Viņu sejas kļūst tum�i zilas, un drīz viņi beidz raustīties. �ans Batists viņus ir nogalinājis bez asinsiz�lie�anas, tikai mazas strūkliņas tek no acīm un ievainojuma virsnieka Vilsona galvā.

�ans Batists novelk virsnieka Abramsa uniformu un apģērbj to. �ķiet, tas prasa tikai da�as sekundes. Viņ� nostumj melno cepuri zemu pāri sejai un uzliek miru�ā vīrie�a brilles. Izgājis no kameras, �ans Batists aizver durvis: vēl viena skaļa metāla �ķindoņa, kamēr Kustonis turpina cīnīties ar uzraugiem un saņem sejā piparota �ķid�ruma �ļāci, tā liek viņam kliegt un pretoties vēl vairāk �oreiz pa īstam.

�ans Batists iziet pa neskaitāmām durvīm, turēdams aug�up paceltu virsnieka Abramsa identifikācijas karti. Viņ� ir pavisam dro�s par veiksmi, izturas brīvi un bezrūpīgi, kamēr virsnieki lai� viņu cauri. �ana Batista pēdas neskar zemi, bet gaisu. Vieglā gaitā viņ� atstāj cie�tumu kā brīvs cilvēks un izņem no kabatas virsnieka Abramsa ma�īnas atslēgas.

101

D�ord�a Bu�a Starptautiskajā lidostā Skarpeta nostājas pie sienas, kur nav drūzmas.

Viņa malko melnu kafiju, apzinādamās, ka tā pa�laik nepavisam nebūtu vajadzīga. Viņu ir pametusi apetīte; pirms nepilnas stundas nopirkusi hamburgeru, viņa nevarēja norīt nevienu kumosu. No kofeīna trīc rokas. Lāsīte skotu viskija nomierinātu, ta�u viņa neiedrīkstas, tur�klāt tas tik un tā sniegtu vien īslaicīgu atelpu. Patlaban par visu vairāk nepiecie�ama skaidra domā�ana, ar stresu jātiek galā pa�ai, bez pa�iz�nīcinā�anās līdzekļu palīdzības.

Lūdzu, atbildi zvanam, viņa domās lūdzas.

Trīs pīkstieni un: Jā!

Marino brauc ar savu trok�ņaino autofurgonu.

-��� Paldies Dievam! viņa iesaucas, pagriezdama muguru pasa�ie�riem, kuri kaut kur mērķtiecīgi dodas vai skrien uz lidma�īnas izeju. Dieva dēļ, kur tu biji? Es jau dienām ilgi pūlos tevi sazvanīt. Man �ēl par Roko�

Marino dēļ viņai tie�ām ir �ēl.

-��� Par to man negribas runāt, viņ� atbild, manāmi nospiests un drūmāks nekā citkārt. Esmu izgājis elli, ja vēlies zināt. Dro�i vien esmu pārsniedzis savus visu laiku rekordus burbona un alus dzer�anā un neatbildē�anā uz zvaniem.

-Ak nē! Vēl viena ķilda ar Triksiju! Es ta�u tev teicu, ko domāju par�

Brīdi klusums.

-��� Par to man negribas runāt, viņ� turpina. Neņem par ļaunu, Dok.

-��� Es esmu Hjūstonā, viņa saka.

-��� Ak, nolādēts!

-��� Es to izdarīju. Visu pierakstīju. Varbūt nekas no tā nav patiesība. Bet tomēr viņ� pateica, ka Roko piederot īpa�ums kaut kādā geju apga�balā tuvu centram. Batonrū�ā. Liela iespēja, ka māja nav uz viņa vārda. Bet kaimiņiem par to vajadzētu zināt. Tajā mājā varētu būt daudz lie�tisko pierādījumu.

-��� Starp citu, ja tu gadījumā neesi klausījusies ziņas, tad tur vienā no pietekām atrasta sievietes roka, viņ� informē. Viņi nosaka DNS. Tā varētu būt pazudusī Ketrina Brūsa. Jā gan, viņ� kļūst nevaldāms. Roka atrasta pa labi no Aklās upītes, kas ietek Maurepasa ezerā. �is tips noteikti pazīst attekas un visu citu tajā apkaimē. Tiek ziņots, ka pieteka, kur atrasta roka, nav viegli pieejama. Tev vajadzētu zināt, kur tas ir, tur gandrīz neviens neejot. Viņ� roku izmantojis kā ēsmu aliga�toriem, tā atrasta karājamies uz virvē iesieta āķa.

-��� Vai arī viņ� izlicis to apskatei, lai radītu �oka efektu.

-��� Es tā nedomāju, Marino iebilst.

-��� Lai arī kā, nav �aubu viņ� sācis trakot.

-��� Varbūt, kamēr mēs runājam, viņ� jau meklē nākamo upuri, Marino noņurd.

-��� Es dodos uz Batonrū�u, Skarpeta saka.

-Jā, to jau varēja paredzēt, Marino balss ir knapi saklausāma V-8 markas motora skaļajā troksnī. Lai palīdzētu kaut kādā stulbā narko�tiku pārdozē�anas lietā, kas notikusi pirms astoņiem gadiem.

-��� Te runa nav tikai par narkotiku pārdozē�anu, Marino. Un tu to zini.

-��� Lai arī par ko būtu runa, tu tur neesi dro�ībā, un tie�i tāpēc arī es uz turieni dodos. Braucu kop� pusnakts, tikai da�as minūtes apstāda�mies, lai iedzertu kafiju, un vēl da�as minūtes, lai nokārtotos.

Skarpeta negribīgi pastāsta par Roko saistību ar �arlotes Dārdas lietu, ka Roko aizstāvējis farmaceitu, kur� uzskatīts par vainīgu.

Liekas, ka Marino viņu nedzird.

-��� Man vēl desmit stundas jāpavada ceļā. Un kādu brīdi jānosnau�as. Tāpēc varbūt netiksimies drīzāk kā rit no rīta, viņ� saka.

D�ejs klausās radio un dzird pieminam savu mutantu brāli.

Viņ� īsti nesaprot, kā pa�laik jūtas, svīzdams zvejas būdā; prāts ir apmiglots, un viņ� ne tuvu vairs nav tik skaists, kā bija pirms nedēļas. Par to un visu citu viņ� vaino Bevu. Jo bie�āk tā dodas uz cietzemi, jo bie�āk tiek papildināti alus krājumi. D�ejs ir radis da�as nedēļas vai mēnesi iztikt bez alus. Pēdējā laikā ledusskapis nekad nav tuk�s.

Preto�anās alkoholam viņam vienmēr bijusi problemātiska, kop� viņ� zēna gados Francijā sāka nogar�ot vīnus dzērienus, kas domāti dieviem, kā sacītu viņa tēvs. Būdams brīvs cilvēks, kas pats pilnībā nosaka savu dzīvi, D�ejs vīnus ir malkojis, gar�ojis un baudījis ar mēru. Tagad viņu par ķīlnieku sagrābis lēts alus. Kop� Bevas pēdējās iepirk�a�nās ekspedīcijas viņ� ir dzēris veselu iepakojumu dienā.

-��� Liekas, man vajadzēs taisīt vēl vienu braucienu, Beva saka, un viņas skatiens ir vērsts uz viņa ādamābolu, kas sa�ūpojas ik reizi, kad D�ejs paceļ pie mutes alus kārbu.

-Jā, dari tā. Alus strūklo pa viņa kailajām krūtīm. Visu, ko gribi. Ka tevi zirgs izdrāztu! To vien jau tu vēlies. Viņ� sper soli tuvāk, sejā ir draudi. Es brūku kopā! viņ� kliedz, tad saspie� alus kārbu un met pāri istabai. Tā ir tava draņķes vaina! Kā viens cilvēks var te maukoties ar tādu stulbu govi kā tu un nenodzert pēdējās prāta paliekas!

Pagrābis vēl vienu alu, viņ� ar baso kāju aizcērt ledusskapja durvis. Beva nereaģē. Viņa pretojas savam iek�ējam smaidam. Nekas viņā neiz�raisa lielāku apmierinājumu kā iespēja redzēt D�eju zaudēju�u kontroli, samulsinātu un darām sev pa�am pāri. Viņa vismaz ir atradusi veidu, kā D�eju atgūt. Tagad, kad viņa monstrs brālis ir brīvībā, D�ejam kļūs ļaunāk viņ� kaut ko perina, tāpēc viņai jābūt modrai. Bevas pa�aizsar�dzība ir gādāt, lai viņ� piedzertos. Viņa brīnās, kā to nav iedomājusies jau sen, bet alus bija deficīts, kad viņa devās uz cietzemi ne bie�āk kā reizi �etrās vai se�ās nedēļās.

Piepe�i viņa prasības pieauga līdz reizei un divām reizēm mēnesī, un turpmāk vienmēr, viņai atgrie�oties ar alus iepakojumiem, Bevu pār�steidza, cik daudz vairāk viņ� dzer. Agrāk viņa nekad neredzēja D�eju piedzēru�os. Piedzēries viņ� nepretojas Bevas tuvībai, un viņa slauka viņu ar mitru dvieli, ja viņ� ieslīgst nemaņā. Nākamajā rītā viņ� vairs neatceras, ko viņa darījusi un kā rado�ā veidā apmierinājusi savas vēl�mes, jo skaidrā prātā viņ� to nevarētu un arī nedarītu.

Viņa vēro, kā viņ� ķimerējas ap radio, meklēdams jaunākās ziņas, un ir jau krietni ceļā uz piedzēru�ā statusu. Cik ilgi vien Beva viņu pazīst, viņam nav ķermeņa tauku, un D�eja nevainojamais augums viņai ir pastāvīgas skaudības un pazemojuma priek�mets. Drīz tas mai�nīsies. Tas ir neizbēgami. Viņ� dabūs treknumus ap jostasvietu, un viņa lepnums nosmaks zem �ļauganajiem taukiem, vienalga, lai kā viņ� nodotos atgrūdieniem, pietupieniem un atspērieniem. Varbūt ari viņa perfektā seja vairs neizskatīsies tik labi. Tas tik būtu kaut kas, ja viņ� taptu tik neglīts (par kādu pats uzskata Bevu), ka viņa to vairs ne�gribētu.

Kāds Bībelē bija tas stāsts? Samsons varenais, skaistais Samsons piekāpās kādai tur kāviņsauc, un viņa nogrieza viņa maģiskos matus vai ko tur. Viņ� tad zaudēja visu savu spēku.

-��� Tu stulbā kuce! D�ejs rēc. Ko tu stāvi un blenz? Mans brālis ir ceļā uz �ejieni, varbūt jau ir klāt. Viņ� izprātos, kur es esmu. Viņ� vienmēr izprāto.

-��� Esmu dzirdējusi, ka ar dvīņiem tā ir, tie patiesi esot noskaņoti viens uz otru. Vārds "dvīnis" ir tī�s skorpiona dzēliens. Viņ� tev neko nedarīs un man arī ne. Tev piemirsies, ka esmu viņu jau agrāk sastapusi. Zini, man liekas, es viņam patīku, jo spēju izturēt viņa ska�tienu.

-Viņam nepatīk neviens. D�ejs atmet radio ar roku un nikni to nogrie�. Tu nedzīvo reālā pasaulē. Man pirmajam jāatrod brālis, iekams viņ� neizdara kādu muļķību. Ja viņ� ieraudzīs kādu sievieti, viņ� to piebeigs, atstās kodienu zīmes pa visu viņas ķermeni un sa�ķaidīs galvu.

-��� Vai esi kādreiz skatījies, kā viņ� to dara? viņa pavir�i ievai�cājas.

-��� Ej, sagatavo laivu, Beva.

Viņa nevar atcerēties, kad viņ� pēdējo reizi izrunājis viņas vārdu. Tas skan jauki, glu�i kā kausēts sviests.

Ta�u viņ� tūlīt sabojā �o mirkli, piebilzdams: Tā ir tava vaina ar to nolādēto roku. Tā nebūtu noticis, ja tu būtu atvedusi kucēnus.

Pēc Bevas atgrie�anās no izsūtāmās pienākumiem cietzemē viņ� nav darījis neko citu kā �ēlojies, ka viņa nav atvedusi kārtīgu aligatoru ēsmu, vismaz mazliet pieņemamu.

Viņa skatījās uz tuk�o matraci pie sienas.

-��� Tu esi dabūjis papilnam aligatoru ēsmas, viņa otrā dienā teica. Tik daudz, ka nezināsi, ko ar to iesākt.

Viņa pārliecināja D�eju, ka tikpat labi var pievilināt aligatorus ar cilvēka gaļu, varbūt pat vēl labāk. D�ejs toreiz priecājās par reptili, kas bija garāks par viņu pa�u. Viņ� vēroja līdz apnikumam, kā tas mētājas āķa galā, tad ie�āva dzīvniekam galvā. Mednieks ārpus likuma (kāds ir viņ�) nekad nepatur to, ko noķēris. Viņ� pārgrieza neilona virvi un skatījās, kā reptilis ieslīd ūdenī. Tad stūrēja motorlaivu atpakaļ uz būdu.

�oreiz nepaveicās. Viņ� miglaini atceras, kā uzlicis ēsmu uz āķa un piesējis pie resna cipreses zara; tūlīt pēc tam necik tālu izdzirdēja citu laivu: tur kāds cits medīja aligatorus vai varbūt ar �ebērkli durstīja vardes. D�ejs paguva aizlaisties, bet āķis ar ēsmu palika karājoties dzel�tenajā neilona virvē. Viņam vajadzēja to nogriezt. Viņ� pieļāva lielu kļūdu, bet neparko neatzīs. Viņai ir aizdomas, ka nekāda cita mednieka nemaz nav bijis. D�ejs vienkār�i kaut ko dzirdējis, bet nav loģiski pado�mājis. Ja padomātu, saprastu kad otrs mednieks atradīs noķerto ali�gatoru, ēsma būs vai nu dzīvnieka zobos, vai iek�ās.

-��� Dari, ko lieku, nolādēts! Sagatavo laivu! viņ� pavēl. Lai varu ar viņu tikt galā.

-��� Un kā tu domā to izdarīt? Beva rāmi jautā, mierinādama un priecādamās par satracināto vīrieti savā priek�ā.

-��� Es jau teicu. Viņ� mani uzmeklēs, D�ejs saka, un viņam sāk pul�sēt galva. Viņ� nevar bez manis dzīvot. Viņ� bez manis nevar pat nomirt.

Vēlu pēcpusdienā Skarpeta pievilktām kājām sē� lidma�īnā piecpa�dsmitajā rindā.

No viņas pa kreisi jauns, gai�matains un apķērīgs zēns, spīdinot zobu skaviņas, mazdū�īgi velk no kaudzītes uz paplātes Yu-Gi-Oh! kār�tis. Labajā pusē kāds korpulents vīrs, varbūt pāri piecdesmit, pie loga dzer degvīnu ar apelsīnu sulu un ledu. Viņ� nepārtraukti stumj aug�up brilles ar lieliem, izliektiem stiepļu ietvariem, un Skarpeta nodomā, ka tādas nēsāja Elviss. Korpulentais vīrs skaļi �ķirsta Wall Street Journal un periodiski pamet pa skatienam uz Skarpetu, acīmredzami cenzdamies iesaistīt viņu sarunā. Viņa turpina vīrieti ignorēt.

Zēns izvelk vēl vienu Yu-Gi-0h! kārti un atklātu noliek uz paplātes.

-��� Kur� vinnē? Skarpeta smaidīdama vaicā.

-��� Man nav neviena, ar ko cīnīties, zēns atbild, nepaceldams ska�tienu.

Viņam ir apmēram desmit gadu, un viņ� ģērbies d�insos, izbalēju�ā Spiderman kreklā un teniskurpēs. Lai spēlētu, jums vajadzīgas vismaz �etrdesmit kārtis, viņ� piebilst.

-��� Tādā gadījumā baidos, ka esmu diskvalificēta.

Viņ� izvēlas krāsainu kārti ar draudīga cirvja zīmējumu. Paskatie�ties, viņ� rāda, �ī ir mana mīļākā kārts. "Izmisuma cirvis". Labs iero�cis, ar ko cīnīties pret monstriem, tai ir tūksto� punktu vērtība. Viņ� izvēlas citu kārti, ko sauc "Uzbrucējs ar cirvi". Ļoti spēcīgs monstrs ar cirvi, viņ� paskaidro.

Aplūkojusi kārtis, viņa purina galvu. Piedod. Man tas ir pārāk sare�ģīti.

-��� Vai gribat iemācīties spēlēt?

-��� Laikam es to nevarētu, viņa atbild. Kā tevi sauc?

-��� Alberts. Viņ� izvelk no paciņas vēl da�as kārtis. Nevis Als, viņ� dara zināmu. Visi iedomājas, ka var mani saukt par Alu. Bet mani sauc Alberts.

-��� Prieks iepazīties, Albert. Savu vārdu viņa nenosauc.

Blakussēdētājs loga pusē pagrie�as ar seju pret Skarpetu; viņa plecs

piespie�as tās aug�delmam. Pēc runas neizklausās, ka jūs būtu no Luiziānas, viņ� konstatē.

-��� Nē, neesmu, viņa atvirzīdamās atbild; maņu orgāni nevar paciest nomāco�o odekolonu, ar ko vīrietis dro�i vien salaistījies tualetē.

-��� To es saprotu bez teik�anas. Pāris izrunātu vārdu, un man viss skaidrs. Viņ� malko savu �ņabi ar apelsīnu sulu. Ļaujiet minēt. Tā nav arī Teksasa. Jūs neizskatāties glu�i pēc meksikānietes. Viņ� plati pasmaida.

Viņa atsāk lasīt strukturālās bioloģijas rakstu �urnālā Science un prāto, kad �is cilvēks sapratīs ne pārāk izsmalcināto mājienu un atstās viņu mierā.

Skarpeta reti kad pieejama sve�iniekiem. Ja tā notiek, cilvēki pāris minūtēs pagūst izvaicāt, kurp un kāpēc viņa dodas un ieklejo viņas profesijas ierobe�otajā gaisa telpā. Viņi nebeidz iztaujāt arī tad, kad viņa paziņo, ka ir doktore, ne arī tad, kad pastāsta, ka ir juriste, un, ja viņa dara zināmas abas savas profesijas, tad sekas ir diezgan nelāgas. Turpināt sarunu un paskaidrot, ka viņa ir tiesu medicīnas patoloģe, nozīmē sabojāt visu ceļojumu.

Turpmāk parasti saruna ievirzās par D�onu Benetu Ramseju, 0. D�. Simpsonu un citiem noslēpumainiem gadījumiem un tiesas kļū�dām; un Skarpeta ir notverta lamatās, iesprādzēta savā sēdeklī apmē�ram trīsdesmit tūksto� pēdu augstumā. Gadās arī vēl tādi ceļabiedri, kuriem viņas darbs ir vienaldzīgs, bet kuri labprāt satiktos ar viņu kopī�gās pudienās vai, vēl labāk, kopīgi iedzertu viesnīcas bārā cerībā, ka �ī tik�anās varētu beigties ar viesnīcas istabu. Tie, līdzīgi �im iereibu�a�jam lamzakam pa labi, labprātāk blen� uz viņas augumu nekā klausās viņas dzīvesstāstā.

-��� Izskatās, jūs lasāt ārkārtīgi sare�ģītu rakstu, viņ� saka. Man liekas, jūs esat kāda skolotāja.

Viņa nereaģē.

-���� Redziet, es to labi saprotu. Piemiedzis acis un knik�ķinādams resnos pirkstus, viņ� nenovēr� skatienu no viņas sejas. Bioloģijas sko�lotāja. Mūsdienu bērni nekur neder. Viņ� paceļ no paplātes dzērienu un grabina ledu plastmasas tasē. Taisnību sakot, es nesaprotu, kā jūs viņus varat paciest, viņ� turpina, acīmredzot nolēmis, ka viņa ir skolotāja. Turklāt, divreiz neprātodami, �ie knēveļi nes uz skolu �au�jamos.

Viņa jūt sev pievērstas vīrie�a pietūku�ās acis un turpina lasīt.

-���� Vai jums ir bērni? Man ir trīs. Acīmredzot bū�u apprecējies, kad man bija divpadsmit. Viņ� iesmejas, un gaisā pa�ķīst siekalu pilieni. Kā būtu, ja jūs man iedotu savu vizītkarti gadījumam, ja man vaja�dzētu ņemt kādas privātstundas, kamēr abi būsim Batonrū�ā? Vai neesat mainījusi plānus un dodaties uz turieni? Es dzīvoju tuvu cen�tram, mani sauc Veldons Vinns ar diviem "n". Labs vārds politiķim, vai ne? Dro�i vien varat iedomāties kampaņas lozungus, ja es kādreiz ierodos dienesta darī�anās.

-��� Kad mēs nolaidīsimies? Alberts jautā.

Skarpeta paskatās pulkstenī un izmoka smaidu, jo Veldona Vinna vārds viņu �okē. Nu jau vairs nebūs ilgi, viņa saka zēnam.

-Jā, kundze. Es jau varu iedomāties plakātus visā Luiziānā: Ar Virinu mēs vinnējam. Saprotat? Vai: Ejam kopā ar Vinnētāju. Varbūt man paveiksies un gadīsies oponents, vārdā Brīnums. Tad Vinnam nav vaja�dzīgs Brīnums. Kā tas izklausītos? Un, kad misters Brīnums vēlē�anu iecirkni bezcerīgi slīdētu pa nogāzi lejā, viņ� būtu Sakautais Brīnums. Vinns atkal piemiedz aci.

-Jādomā, nepastāv iespēja, ka jūsu pretinieks ir viņa, Skarpeta piebilst, nepacēlusi acis no �urnāla un izlikdamās nezinām, ka Veldons Vinns ir ASV Centra rajona Luiziānas prokurors, par kuru bija �ēlojusies Nika Robilarde.

'Sasodīts! Ar mani nevarētu sacensties neviena sieviete.

-��� Saprotu. Un kāds politiķis jūs esat? Skarpeta beidzot jautā.

-���� �obrīd ļoti populārs, jauko lēdij. Esmu �tata prokurors Baton�rū�ā.

Viņ� ietur pauzi, ļaudams aptvert sava ieņemamā amata nozīmī�gumu, tad iekrātā rīklē dzēriena paliekas un staipa kaklu, meklēdams stjuarti. To ieraudzījis, viņ� pamāj, aicinot pie sevis.

Tā nevar būt nejau�ība, ka Veldonam Vinnam tā vienkār�i iegadījies sēdēt Skarpetai blakus lidma�īnā, kad viņa ir ceļā, lai palīdzētu izmeklēt aizdomīgu nāves gadījumu, kas, pēc doktora Lenjēra teiktā, tikko pie�saistījis Veldona Vinna interesi, turklāt uzreiz pēc tam, kad viņa apmek�lējusi �anu Batistu �ādonu.

Viņa pūlas izprātot, kā Vinns paguvis pārtvert viņu Hjūstonā. Var�būt jau bijis tur priek�ā. Viņai nav ne mazāko �aubu, ka viņ� zina, kas viņa ir un kāpēc devusies �ajā lidojumā.

-���� Izdevās paslēpties Ņūorleānā. Tur, fran�u kvartālā, ir glu�i omu�līga maza pils. Varbūt varat apciemot, kamēr esat �ajā pusē. Es te pār�laidī�u pāris nak�u, jākārto darī�anas ar gubernatoru un da�iem pui��iem. Es būtu vairāk nekā priecīgs, ja varētu jūs izvadāt ekskursijā pa galvaspilsētu un parādīt lodes caurumu kolonnā, pie kuras no�auts Hjū Longs.

Skarpeta zina visu par bēdīgi slaveno Hjū Longa slepkavību. Kad deviņdesmito gadu sākumā lietu atklāja no jauna, atkārtotās izmek�lē�anas rezultāti tika apspriesti da�ādās Tiesu medicīnas akadēmijas sapulcēs. Viņai ir apnicis pompozais Veldons Vinns.

-��� Jūsu zinā�anai, viņa atbild, tā saukto lodes caurumu marmora kolonnā nav radījusi lode, kas mērķēta uz Hjū Longu vai kādu citu, bet visdrīzāk tas ir akmens defekts vai arī izkalts lodes cauruma atveido�jums tūristu piesaistī�anai. Faktiski, viņa piebilst, Vinna skatienam kļūstot sājam un smaidam pāraugot dusmās, pēc tās slepkavības Kapitolijs ir restaurēts, jūsu pieminētās kolonnas marmora paneļi aiz�vākti un nekad nav atvesti atpakaļ sākotnējā vietā. Esmu pārsteigta, ka, pavadījis tik daudz laika �tata galvaspilsētā, jūs to nezināt, viņa secina.

-��� Mani vajadzēja sagaidīt tantei, bet, ja nu es nokavē�os un viņas tur nebūs? Alberts jautā Skarpetai, it kā ceļotu kopā ar viņu. Viņ� zaudējis interesi par savām kārtīm, kas rūpīgi saliktas kaudzītē blakus zilam mobilajam tālrunim. Vai zināt, cik pulkstenis? viņ� jautā.

-��� Gandrīz se�i, Skarpeta atbild. Ja tev nāk miegs, nosnaudies mazlietiņ, es tevi piecel�u, kad sāksim nosēsties.

-��� Man nenāk miegs.

Viņa atceras, ka ievērojusi zēnu spēlējamies ar kārtīm jau Hjūstonā, pie izejas uz lidma�īnu. Tā kā viņ� sēdēja kopā ar pieaugu�ajiem, viņā bija iedomājusies, ka zēnu kāds pavada un ka viņa ģimene vai kāds, ar ko viņ� kopā ceļo, jau sē� lidma�īnā. Viņai nebija ienācis prātā, ka vecāki vai radi atļautu mazam bērnam doties ceļā vienatnē, it īpa�i �ajās dienās.

-��� Tas nekas. Ne pārāk daudz cilvēku ir eksperti lo�u caurumu jau�tājumos, Savienoto Valstu prokurors turpina, kad stjuarte viņam pasniedz citu dzērienu.

-��� Nē, tie�ām ne pārāk daudz. Skarpetas uzmanība koncentrēta uz mazo zēnu viņai blakus. Tu ta�u neceļo uz savu roku? viņa jautā. Un kāpēc neesi skolā?

-��� Ir pavasara brīvlaiks. Tēvocis Volts mani aizveda līdz lidlaukam, un lēdija galā mani sagaidīs. Es neesmu noguris. Da�reiz palieku aug�ā pavisam vēlu un skatos filmas. Mums ir tūkstotis kanālu. Viņ� apklust un parausta plecus. Nu, varbūt ne glu�i, bet daudz. Vai jums ir kādi mājdzīvnieki? Man bija suns, vārdā Nestie, jo bija brūns kā �okolādes pārslas.

-��� Redzi, Skarpeta stāsta. Man nav suņa �okolādes krāsā, bet ir angļu buldogs, balti brūns ar varenu apak��okli. Viņu sauc Billijs. Vai tu zini, kāds izskatās angļu buldogs?

-��� Vai tāds kā pitbulls?

-��� Itin nemaz nav līdzīgs pitbullam.

Sarunā iejaucas Veldons Vinns. Vai drīkstu vaicāt, kur jūs pilsētā apmetīsieties?

-��� Nestlei manis pietrūka, kad nebiju mājās, Alberts domīgi saka.

-��� Noteikti, Skarpeta atbild. Laikam ari Billijam manis pietrūkst. Bet mana sekretāre par viņu labi rūpējas.

-��� Nestie bija meitene.

-��� Kas ar viņu notika?

-��� Es nezinu.

-��� Vai, vai, cik jūs esat noslēpumaina maza lēdija. Savienoto Valstu prokurors pēto�i noraugās Skarpetā.

Pacēlusi skatienu, Skarpeta uztver viņa acu auksto zalgojumu.

Viņa pieliecas tuvāk un �ukst viņam ausī: Man apniku�as jūsu blēņas.

Learjet 35 pieder Valsts Dro�ības dienestam, un Bentons uz tā ir vienīgais pasa�ieris.

Nolaidies Luiziānas lidlaukā Batonrū�ā, viņ� steidzas lejā pa trapu, nesdams mīkstu somu; viņ� nemaz neizskatās pēc tā Bentona, kādu viņa ļaudis reiz pazinu�i: bārda un ūsas, melna Super Bowl beisbola cepurīte un tum�as brilles. Viņa melnais uzvalks nācis tie�i no drēbju pakaramā Saks veikalā, kur viņ� vakar uz ātru roku ieskrēja vīrie�u apģērbu nodaļā. Kurpes ir Prada ra�ojums melnas, ar gumijas zolēm, arī siksnu grezno Prada firmas zīme. Zem �aketes melns T krekls. Nekas no drēbēm, izņemot kurpes un T kreklu, tā īsti nepieguļ. Bet uzvalks Bentonam nav bijis jau gadiem, un uzlaiko�anas kabīnē, kad drēbnieks ar krītu atzīmēja, cik tālu nolocīt piedurknēm man�etes, viņam bija ie�āvies prātā, ka visu laiku pietrūku�as jaunas, mīkstas ka�mira, vilnas un vaskotas kokvilnas drēbes.

Viņ� prāto, kam Skarpeta atdevusi dārgos apģērbus pēc viņa fiktīvās nāves. Pazīdams Skarpetu labāk nekā jebkuru citu un būdams pārlieci�nāts par viņas lielo atteik�anās spēku, Bentons sliecas domāt, ka viņa pati nemaz nav tuk�ojusi viņa drēbju skapjus, vai nu to darījis kāds cits, vai ari viņai palīdzējusi, iespējams, Lūsija, kurai būtu vieglāk likvidēt viņa personīgās lietas, jo Lūsija zina, ka Bentons nav miris. Tomēr nav skaidrs, kādā mērā Lūsijai tolaik vajadzēja uzņemties aktrises lomu un vai viņa to spējusi. Uz brīdi iedzeļ sāpes, viņam jūtot Skarpetas cie�a�nas un iedomājoties neiedomājamo: viņas lielās bēdas un dro�i vien arī nespēju tās kontrolēt.

Stop! Tā prātot nozīmē tuk�i �ķiest laiku un enerģiju. Dīkas domas. Jākoncentrējas.

Raiti soļojot pa asfaltu, viņ� ievēro Bell 407 helikopteru, tum�i zilu vai melnu ar izlai�amiem riteņiem, stiepļu aizsargu un treknām, ko�ām svītrām. Uz lidaparāta astes viņ� pamana numuru: 407TLP.

Pēdējais iecirknis.

Lidojums no Ņujorkas uz Batonrū�u ir aptuveni tūksto� jūdzes. Atkarībā no vēja un degvielas uzpildes bie�uma Lūsija �o attālumu varēja pārvarēt vai nu desmit stundās (ja neveiktos ar pretvēju), vai arī daudz īsākā laikā (ja pūtis ceļavēj�). Jebkurā gadījumā, ja viņa izlidojusi �orīt agri, līdz vēlai pēcpusdienai vajadzēja nonākt galā. Bentons prāto, ko viņa kop� tā laika darījusi un vai Marino ir kopā ar viņu.

Bentona ma�īna ir tum�sarkans Jaguar, tas nomāts Ņūorleānā un nogādāts �ejienes stāvvietā: viena no privilēģijām tiem, kas lido privāti. Pie priek�ējā FBD jeb fiksētas bāzes darbības pults, kā to dēvē mazās privātās lidostās, kur ir tikai zemes-gaisa sakari, viņ� uzrunā jaunu lēdiju. Aiz viņas redzams monitors, kas rāda citu ienāko�o lidojumu sta�tusu. Tādi ir da�i, viņa lidojums sarakstā atzīmēts tikko beidzies. Ziņas par Lūsijas helikopteru rāda, ka viņa ieradusies jau pirms kāda laika.

-���� Man ir nomāta ma�īna, tai jābūt �eit. Bentons zina, ka tā būs.

Senators būs nodro�inājis, lai par visu tiek gādāts.

Ierēdne izskata nomāto ma�īnu mapes. Kaut kur tiek lasītas ziņas. Bentons paveras sānis mazā stūra salonā piloti skatās CNN. Ekrānā redzama veca �ana Batista �ādona fotogrāfija. Bentons nav pārsteigts. �odien, drīz pēc pusdienām, �ādons izbēdzis, nomaskējies par vienu no labo�anas iestādes virsniekiem, kuru nogalinājis.

-��� Ak Dievs, tur runā par kādu drausmīga paskata nelieti, viens no pilotiem saka.

-Tu laikam mānies! Neviena cilvēciska būtne nevar izskatīties tā.

Fotogrāfija uzņemta policijas arhīvam Ri�mondā, Vird�īnijā, kur �ādonu pirms trim gadiem arestēja. Tolaik viņ� nebija skuvies, un visa seja, pat piere bija biedējo�i klāta ar smalkiem maza bērna matiem. Rādīt tik vecu fotogrāfiju ir negods. �ādons nevarētu izbēgt no cietuma, ja nebūtu tīri noskuvies. Matiem noaudzis, viņ� pievērstu sev uzmanību ik uz soļa, jo izskatās pēc izdzimteņa. Sabiedrībai �ī vecā uzņēmuma apskate neko nedod, un nepavisam ne tad, ja viņ� uzlicis cepuri vai saulesbrilles vai izmanto citus līdzekļus, lai maskētu savu groteski izķēmoto seju.

Ierēdne pie galda ir sastingusi un vaļā muti blen� televizorā otrpus telpai.

-�� Ja es viņu ieraudzītu, tad nomirtu ar sirdstrieku! viņa iesaucas. Vai tāds viņ� ir patiesībā, vai ari tie dīvainie mati un viss cits ir maska?

Bentons paskatās pulkstenī: veiksmīgs biznesmenis, kas steidzas. Tomēr nomākt savus likumsarga dro�ības instinktus viņam ir neiespē�jami.

-��� Baidos, ka viņ� ir reāls, viņ� saka ierēdnei. Atceros, ka pirms da�iem gadiem dzirdēju par viņa izdarītajām slepkavībām. Domāju, mums jābūt modriem, tā kā viņ� izkļuvis brīvībā.

-Jā gan! viņa sniedz Bentonam nomas aploksni. �ķiet, man vajadzēs jūsu kredītkarti.

Viņ� izvelk platīna American Express karti no kabatas portfeļa, kur ir arī divi tūksto�i dolāru, galvenokārt simtdolāru banknotēs. Vēl cita nauda sabāzta pa da�ādām kabatām. Nezinādams, cik ilgi �eit uzturē�sies, viņ� ir nodro�inājies. Uzvilcis uz ma�īnas nomas veidlapas savus iniciāļus, viņ� parakstās.

-���� Paldies, mister Endrū. Brauciet uzmanīgi, ierēdne saka, gai�i smaidīdama, jo tas piederas viņas darbam. Un ceru, ka Batonrū�ā jums patiks.

Skarpetas spriedze aug augumā, kamēr viņa un Alberts vēro, kā Batonrū�as galvenajā terminālī pa bagā�as izsnieg�anas konveijeru garām slīd bagā�a.

Pulkstenis ir gandrīz septiņi vakarā, un viņu sāk mākt ba�as, ka neviens nebūs atnācis zēnu sagaidīt. Viņ� paņem vienu �emodānu un pieglau�as Skarpetai pie sāna, kamēr viņa atdabū savu somu.

-��� �ķiet, jūs esat atradusi jaunu draugu, aiz muguras piepe�i ieru�nājas Veldons Vinns.

-��� Nāc �urp, viņa saka Albertam. Abi iziet caur automātiskām stikla durvīm. Esmu pārliecināta, ka tava tante kuru katru bridi piebrauks.

Viņai varbūt jāriņķo apkārt, jo ma�īnām brauktuves malā nav atļauts stāvēt.

Bagā�as nodalījumā un ārpusē pa ietvi patrulē nomaskēju�ies bru�ņoti kareivji. Alberts, �ķiet, neievēro nopietno militāristu klātbūtni un viņu pirkstus gatavībā uz kaujas iero�u sprūdiem. Seja viņam ko�i pie�sarkusi.

-��� Mums jāaprunājas, doktore Skarpeta, Savienoto Valstu proku�rors Vinns beidzot nosauc viņu vārdā un iedrīkstas aplikt roku viņas pleciem.

-��� Domāju, ka būtu ļoti labi, ja jūs novāktu no manis rokas, viņa mierīgi brīdina.

Viņ� noņem roku. Un es domāju, ka jums nekaitētu uzzināt, kā �eit viss tiek darīts. Viņ� vēro, kā ietves malā piestāj ma�īnas. �ā vai tā, mēs tiksimies. Ir svarīga katra informācija par pa�reizējo izmek�lē�anu. Un ja kāds ir aģents�

-���� Es neesmu aģente, viņa pārtrauc viņa uzmācīgo mājienu sak, ja Skarpeta ar viņu nesadarbosies, viņ� aicinās viņu liecināt tiesā. Kur� jums pastāstīja, ka es dodos uz Batonrū�u?

Alberts sāk raudāt.

-��� Ļaujiet, lai atklāju vienu mazu noslēpumu, lēdij. �ajā apkārtnē nenotiek daudz tādu lietu, par kurām es nezinātu.

-���� Mister Vinn, viņa saka, ja jums leģitīmi jārunā ar mani kādā jautājumā, es ar prieku to darī�u. Ta�u piemērotākā vietā ietve ārpus lidostas noteikti tāda nav.

-��� Es katrā ziņā gaidī�u mūsu sarunu. Viņ� paceļ roku un noklak�ķina pirkstus, signalizēdams savam �oferim.

Viņa pārmet pār plecu somu un saņem Alberta plaukstu. Neuz. traucies. Viss kārtībā, viņa zēnam saka. Tava tante noteikti jau ir ceļā. Ja viņa tomēr kaut kāda iemesla pēc aizkavētos, es tevi nepame�tī�u vienu, vai saproti?

-��� Bet es jūs nepazīstu. Es nekur nedrīkstu iet ar sve�iem, viņ� �inkst.

-��� Lidma�īnā mēs sēdējām kopā, vai ne? viņa jautā, vērodama, kā Veldona Vinna garais limuzīns piebrauc pie ietves. Tātad mazdrusciņ tu mani pazīsti, un es apsolu, ka vari justies dro�s, pavisam dro�s.

Vinns ierau�as pakaļējā sēdeklī un aiztaisa durtiņas, pazuzdams aiz tum�i tonētajiem stikliem. Taksometri un vieglās ma�īnas apstā�jas uzņemt pasa�ierus, veras vaļā bagā�nieki. Ļaudis apkampj savus mīļos. Alberta platās, asarām pilnās acis paslepus �audās riņķī, vērojot apkārtni; viņa bailes strauji izvēr�as histērijā. Skarpeta jūt, ka, ļimuzīnam aizbraucot, Vinns nopēta viņu, un viņas domas lēkā kā mar�mora bumbiņas, kas mestas pret grīdu. Ir grūti izprātot, ko darīt turpmāk, bet, sastādījusi savā mobilajā tālrunī direktora asistentes numuru, viņa atklāj, ka Ņūorleānas reģistrā, kur, kā Veldons Vinns apgalvojis, viņam fran�u kvartālā esot īpa�ums, nav ne Veldona Vinna, ne vispār kādas personas ar uzvārdu Vinns. Viņa numurs Batonrū�ā nav reģistrēts.

-��� Nezin kāpēc tas mani nepārsteidz, viņa murmina un var iedo�māties vienīgi to, ka Savienoto Valstu prokuroram kāds pastāstījis, ka viņa pievakarē �eit ierodas, un viņ�, lidodams no Hjūstonas, parūpējies, lai lidotu ar to pa�u reisu un sēdvieta atrastos viņai blakus.

Piedevām �ai uztrauco�i mīklainajai notikumu gaitai nāk atbildība par bērnu, kuru viņa nepazīst un kura ģimene, kā �ķiet, pametusi mazo likteņa ziņā.

-��� Tev ta�u ir tavas tantes tālruņa numurs, vai ne? viņa vaicā Alber�tam. Nāc, piezvanīsim viņai. Un, starp citu, viņai ienāk prātā, tu man neesi pateicis savu uzvārdu.

-��� Dārds, Alberts saka. Man pa�am ir savs tālrunis, tikai baterija izlādējusies.

-��� Piedod? Kā tu teici, kāds ir tavs uzvārds?

-��� Dārds. Viņ� pieliec plecu, slaucīdams seju.

Alberts Dārds stāv uz netīrā trotuāra, pievērsis skatienu sakaltu�ai, pelēkai ko�ļenei, kas pēc formas atgādina mazu cepumiņu.

-��� Kāpēc tu biji Hjūstonā? Skarpeta viņam jautā.

-��� Es tur pārsēdos citā lidma�īnā.

-��� Bet kur tu biji sākumā, no kurienes brauci?

-��� Maiami, viņ� atbild, aizvien vairāk izsamisdams. Aizbraucu pie tēvo�a uz pavasara brīvdienām, un tad mana tante teica, lai es tūlīt pat atgrie�oties.

-��� Kad viņa to teica? Atmetusi domu zvanīt tantei, Skarpeta saņem Alberta plaukstu, un viņi, atgriezu�ies bagā�as nodalījumā, iet pie Herca ma�īnu nomas galda.

-��� �orīt, viņ� atbild. Laikam esmu nodarījis ko sliktu. Tēvocis Volts ienāca guļamistabā un mani pamodināja. Viņ� teica, ka man jābrauc mājās. Bija domāts, ka es ciemo�os pie viņa vēl trīs dienas.

Skarpeta pietupstas un ieskatās zēnam acis, liegi saņemdama aiz pleciem. Albert, kur ir tava mamma?

Viņ� ieko� apak�lūpā. Pie eņģeļiem, viņ� saka. Tante stāsta, ka viņi visu laiku stāvot mums blakus. Es nekad nevienu neesmu redzējis.

-��� Un tavs tēvs?

-��� Prom. Viņ� ir ļoti svarīgs.

-��� Pasaki man savu mājas tālruni, un mēs uzzināsim, kas notiek, viņa ierosina. Vai varbūt tev ir tantes mobilā tālruņa numurs? Un kā tanti sauc?

Alberts pasaka tantes vārdu un mājas numuru. Skarpeta zvana. Pēc vairākiem pīkstieniem atbild sieviete.

-��� Vai tur, lūdzu, būtu misis Gvidone? Skarpeta jautā, un Alberts cie�i tur viņas roku.

-��� Vai drīkstu zināt, kas zvana? sieviete runā laipni, ar fran�u akcentu.

-��� Misis Gvidone mani nepazīst, bet esmu kopā ar viņas māsasdēlu Albertu. Lidostā. �ķiet, neviens nav atbraucis viņam pakaļ. Skarpeta dod tālruni Albertam. Ņem, viņa skubina.

-��� Kas tur runā? viņ� savādi vaicā. Pēc pauzes piebilst: Jo jūsu �eit nav, tāpēc. Es nezinu, kā viņu sauc. Viņ� saviebjas un runā aprauti.

Skarpeta nenosauc savu vārdu. Alberts palai� viņas plaukstu un savelk dūri. Viņ� sāk ar to dunkāt sev pa aug�stilbu.

Sieviete runā ātri, viņas balss ir dzirdama, bet nesaprotama. Viņa ar zēnu sarunājas franciski, un Skarpetu, viņai tā lūkojoties Albertā, pār�ņem jauns apmulsuma vilnis. Alberts dusmīgi beidz sarunu un atdod viņai tālruni.

-��� Kur tu iemācījies franciski? viņa jautā.

-��� Mana mamma, viņ� drūmi atbild. Tante Evelīna liek man daudz runāt. Acīs viņam atkal kāpj asaras.

-��� Zini ko, kāpsim manā ma�īnā, un es tevi aizvedī�u mājās. Tu ta�u varēsi man parādīt, kur tu dzīvo, vai ne?

Viņ� noslauka acis un pamāj ar galvu.

Batonrū�a uznirst skatienam kā da�āda augstuma melnu dūmeņu siluets; pār tum�o horizontu joslā stiepjas pērļaina migla.

Tālumā nakti izgaismo kvēlojo�as naftas ķīmisko rūpnīcu gaismas.

Alberta Dārda noskaņojums ir uzlabojies, kamēr viņa jauniegūtā draudzene brauc pa Upes ceļu, necik tālu no Luiziānas Valsts universitā�tes futbola stadiona. Pie pievilciga Misisipi likuma viņ� rāda uz tērauda vārtiem un veciem ķieģeļu stabiem līdzās.

-��� Tur, viņ� saka. Tas ir tur.

īpa�ums, kurā viņ� dzīvo, izvietots vismaz ceturtdaļjūdzi no ceļa. Nams ir ar �ifera jumtu un vairākiem skursteņiem, kas paceļas pār biezi saaugu�ajiem kokiem. Skarpeta aptur ma�īnu, Alberts izkāpj nospiest tastatūras atslēgas kodu, un vārti gausi atveras. Viņi lēni piebrauc pie klasiskas atjaunotas villas ar maziem viļņotā stikla lodziņiem un masīvu mūra lieveni priek�ā. Pār īpa�umu pārlieku�ies veci ozoli, it kā to sargādami. Vienīgā ma�īna, kas redzama, ir vecs, balts volvo, novie�tots villas priek�ā uz bruģēta piebraucamā ceļa.

-Vai tavs tēvs mājās? Skarpeta jautā, sudrabotajam linkolnam lēkājot pa bruģakmeņiem.

-��� Nē, Alberts saīdzis atbild, kad viņi apstājas.

Izkāpu�i no ma�īnas, abi dodas aug�up pa stāvām ķieģeļu kāpnēm. Alberts atslēdz durvis, deaktivizē signalizāciju, un viņi ieiet restau�rētā pirmskara mājā, kas rotāta ar kokgrebumiem tum�ā mahagonija toni, krāsotiem paneļiem un antīkiem austrumnieku paklājiem tie izskatās nodilu�i un neinteresanti. Caur logiem, kas aizklāti sma�gām damasta drapērijām, ko satur pu�ķotas auklas, spie�as bāla gaisma; uz otro stāvu vijas kāpnes tur pa koka grīdu klaudz a�i soļi.

-��� Tā ir mana tante, saka Alberts, kad kāpnēs parādās sieviete trausla kā putns un skarbām, tum�ām acīm; viņas plauksta slīd pa glu�dajām koka margām.

-��� Esmu misis Gvidone. Viegliem, raitiem soļiem viņa nāk uz priek�nama ieeju.

Ar savu juteklisko muti un smalkajām nāsīm misis Gvidone liktos tīkama, ja viņas seja nebūtu barga un apģērbs tik vienkār�s. Augstā apkaklīte aizdarīta ar zelta piespraudi; viņa valkā garus, melnus svār�kus un lempīgas, melnas �ņorkurpes; melnie mati stingri atsprausti atpakaļ. Varētu domāt, ka viņai ir pāri �etrdesmit, tomēr vecums grūti nosakāms. Ada ir bez grumbām un tik bāla, ka �ķiet gandrīz caurspī�dīga, it kā �ī sieviete nekad nebūtu redzējusi sauli.

-��� Vai drīkstu jums piedāvāt tasi tējas? Misis Gvidones smaids ir noraido�s kā sasmacis, nekustīgs gaiss.

Ja! Alberts sagrābj Skarpetas roku. Lūdzu, palieciet uz tēju! uz cepumiem ari. Jūs esat mana jaunā draudzene!

-��� Tev tējas nebūs, misis Gvidone pavēsta. Tūlīt pat kāp aug�ā uz savu istabu! Ņem �emodānu līdzi! Es pateik�u, kad tu drīkstēsi nākt lejā.

-��� Neejiet prom, Alberts lūdzas Skarpetu. Es jūs ienīstu, viņ� paziņo misis Gvidonei.

Viņa ignorē zēnu, acīmredzami dzirdējusi �os vārdus jau agrāk.

-���� Tāds jocīgs pui�elis, noguris un kaprīzs, jo ir jau stipri vēls. Tagad pasaki ardievas. Baidos, ka �o jauko lēdiju tu vairs neredzēsi.

Zēnam atvadoties, Skarpeta izturas laipni.

Viņ� pikti tuntuļo aug�ā pa kāpnēm, vairākas reizes atskatīdamies uz viņu. Zēna sejas izteiksme sāpīgi aizkustina Skarpetas sirdi. Izdzirdusi viņa soļus uz aug�stāva koka grīdas, viņa cie�i paskatās uz nepa�tīkamo un savdabīgo namamāti.

-��� Cik nelaipni jūs izturaties pret mazu zēnu, misis Gvidone, viņa saka. Kas jūs par cilvēkiem es domāju jūs un viņa tēvu -, ja gaidāt, lai zēnu pārved mājās kāds sve�inieks?

-��� Esmu vīlusies. Saimnieces kundziskā izturē�anās nemainās.

-���� Biju domājusi, ka tik slavenai zinātniecei kā jūs vispirms vajadzētu visu noskaidrot un tikai pēc tam izteikt pieņēmumus.

Lūsija un Marino sazvanās pa mobilajiem tālruņiem.

-��� Kur viņa apmetusies? viņa jautā no sava stāvvietā novietotā melnā Lincoln Navigator SUV.

Viņi ar Rūdiju izdomāju�i, ka vislabākais veids, kā palikt neuzkrīto��iem, ir iebraukt "Radisona" stāvvietā un sēdēt ar izslēgtu motoru un starme�iem.

-��� Pie īpa�o lietu izmeklētāja. Man prieks, ka viņa nav viena un vies�nīcā.

-��� Nevienam no mums nav jābūt viesnīcā, Lūsija atbild. Sasodīts, vai tu nevarēji braukt ar vēl iespaidīgāku furgonu?

-Ja man tāds būtu.

-��� Kā ar iegūtām ziņām? Kā to cilvēku sauc?

-��� Sems Lenjērs. Pagātne nevainojami tīra. Kad viņ� zvanīja, lai ievāktu ziņas par Doku, man palika labs iespaids.

-��� Nu, ar Doku, vienalga, viss būs kārtībā, jo viņam mājās gaidāmi vēl trīs citi viesi, Lūsija saka.

Pret apak�tasi viegli notink�ķ trausla Ved�vuda [21] tējas tasīte.

Misis Gvidone un Skarpeta sē� pie virtuves galda, kas darināts no gadsimtiem veca miesnieka bluķa un Skarpetai �ķiet atbaido�s. Viņa iedomājas, cik daudz cāļu un citu dzīvnieku kauti un sadalīti uz nodilu��ās, lēzenās koksnes ar cirvja atstātām pēdām, plaisām un nopluku�o krāsu. Viņas profesijas netīkams "blakusprodukts" ir tāds, ka viņa zina pārāk daudz, proti iznīdēt baktērijas no tik poraina materiāla kā kok�sne ir gandrīz neiespējami.

-��� Cik rei�u man jāvaicā, kāpēc es atrodos �eit un kā jums izdevās mani uz �ejieni atdabūt? Skarpetas skatiens ir saspringts.

-��� Man liekas apburo�i, ja Alberts uzskata, ka esat viņa draudzene, misis Gvidone piebilst. Esmu ļoti pūlējusies viņu atbalstīt. Viņ� negrib skolā nodarboties ar sportu vai pievērsties citām aktivitātēm, kas zēnu varētu tuvināt viņa vecuma bērniem. Viņ� iedomājas, ka iederas �eit, pie �ī galda, viņa ar sīkajiem, pienbaltajiem pirkstu kauliņiem pie�skaras miesnieka bluķim, un grib runāties ar mums, it kā būtu mūsu vienaudzis.

Gadi, ko Alberts pavadījis pie ļaudīm, kuri atsakās vai nespēj atbil�dēt uz viņa jautājumiem, ir biju�i nepieņemami. Skarpeta lieliski uztver �īs patiesības sīkās izpausmes. Kāpēc viņ� nebiedrojas ar sava vecuma bērniem? viņa apvaicājas.

-��� Kas to lai zina? Tas ir nesaprotami. Viņ� patiesi vienmēr ir bijis savāds. Labāk paliek mājās, darīdams mājas darbus un izklaidēdamies ar savdabīgajām spēlēm, kādas bērni tagad spēlē. Ar kārtīm, uz kurām attēloti tie �ausmīgie radījumi. Kārtis un datori, kārtis un atkal kārtis. Viņa teatrāli �estikulē, runādama ar stipru fran�u akcentu. Viņas balss skan samāksloti un stomīgi. jo vecāks viņ� kļūst, jo vairāk tam nodo�das. Noslēdzas sevī un spēlē kār�u spēles. Bie�i viņ� sē� mājās, savā istabā aiz aizvērtām durvīm un nenāk laukā. Piepe�i viņa atmaigst un �ķiet norūpējusies.

Ik sīkums, ko Skarpeta ievēro, ir pretrunīgs un satrauco�s, un vir�tuve ir anahronisma arguments, kas �ķiet kā metafora �ai mājai un ļaudīm, kuri te dzīvo. Aiz muguras ir alai līdzīgs kamīns ar smagiem, kaltiem metāla paliktņiem malkai tās tur sakrauts tik daudz, ka pie�tiktu, lai izkurinātu trīsreiz lielāku telpu par �o. Durvis ved uz āru, tām blakus redzama sare�ģīta trauksmes sistēmas tastatūra un videotele�fons ar ekrānu un kamerām, kas nepalai� garām nevienu nācēju. Vēl kāda, daudz lielāka tastatūra norāda, ka vecajā savrupmājā ir viltīgi izvietoti da�ādi modemi, kas ļauj no attāluma kontrolēt gaisa sildī�anu un dzesē�anu, apgaismojumu, mūzikas centrus un gāzes kamīnus un pat ieslēgt un izslēgt �īs ierīces. Tomēr Skarpeta ir ievērojusi, ka �īs ierīces un termostati nav modernizēti, kā viņa lē�, vismaz gadus trīs�desmit.

Na�u statīvs uz granīta letes ir tuk�s, na�u nav ari porcelāna izlietnē. Nekur nav redzams neviens nazis. Toties pie sienas ir statīvs ar deviņ�padsmitā gadsimta zobeniem, un uz smagā, kastaņbrūnā kamīna malas nolikts revolveris ar gumijas spalu melnā ādas makstī. Visdrīzāk 38. kalibrs.

Misis Gvidone seko Skarpetas skatienam, un uz mirkli viņas acīs pavīd dusmas. Viņa ir pieļāvusi nevērību, pamatīgu kļūdu. Viņas nolūks nav bijis atstāt revolveri redzamā vietā. Noteikti esat pamanījusi, ka misters Dārds ļoti rūpējas par dro�ību. Viņa parausta plecus un nopū��as, it kā apstiprinādama Skarpetas minējumu un dodama mājienu, ka misters Dārds ir smieklīgi piesardzīgs un paranoisks. Batonrū�ā ir augsta noziedzība. Esmu pārliecināta, ka jums tas zināms. Ja tu dzīvo �ādā mājā un esi bagāts, jābūt piesardzīgam, kaut gan es nepiederu pie cilvēkiem, kas nemitīgi atskatās pār plecu.

Skarpeta neizrāda, cik ļoti viņai nepatīk misis Gvidone un kā viņu tracina Alberta no�ēlojamā dzīve, kāda tā neap�aubāmi ir. Viņa prāto, cik tālu drīkst iet, lai izvilinātu noslēpumus, kas apsēdu�i �o seno īpa��umu.

-��� Alberts �ķiet ļoti nelaimīgs, un viņam trūkst viņa suņa, viņa ierunājas. Varbūt jūs varētu viņam sagādāt citu. It īpa�i, ja viņ� ir vientuļ� un viņam nav draugu.

-��� Es domāju, ka tas viņam ir gēnos. Viņa māte mana māsa nebija vesela. Brīdi paklusējusi, misis Gvidone piebilst: Jūs, protams, to zināt.

-��� Kāpēc lai jūs nepastāstītu visu, kas man būtu jāzina? Par mani jūs, kā izskatās, zināt diezgan daudz.

-��� Redzu, ka esat vērīga, misis Gvidone atbild. Ta�u ne tik piesar�dzīga, kā es būtu domājusi. Alberts man zvanīja no jūsu mobilā tele�fona, vai atceraties? Sievietei ar jūsu reputāciju tā bija bezrūpība.

-��� Ko jūs zināt par manu reputāciju?

-��� Numura noteicējs uzrādīja jūsu vārdu, un esmu pārliecināta, ka jūs neesat piepe�i ieradusies Batonrū�ā nelielai atpūtai. �arlotes lieta ir sare�ģīta. Liekas, nevienam nav skaidras nojautas, kas viņai atgadījās vai kāpēc viņa gāja uz tādu briesmīgu moteli, ko bie�i apmeklē kravas ma�īnu �oferi un sabiedrības padibenes. Tāpēc doktors Lenjērs izlūdzās jūsu palīdzību, vai ne? Bet es vismaz jūtos atvieglota un pateicīga, un ļaujiet atzīties tas bija plānots, ka jūs sēdēsiet blakus Albertam un vedīsiet viņu mājās. Te nu jūs esat. Viņa paceļ savu tējas tasi. Visam, kas notiek, ir savs cēlonis, kā jau noteikti zināt.

-��� Kā jūs spējāt to visu noorganizēt? Skarpeta brīdino�i uzstāj, lik�dama manīt, ka viņai ir diezgan. Nedomāju, ka Savienoto Valstu pro�kurors Veldons Vinns ir iesaistīts jūsu plānos, bet arī viņam iegadījās sēdēt man blakus.

-Jūs daudz ko nezināt. Misters Vinns ir tuvs ģimenes draugs.

-��� Kādas ģimenes? Alberta tēvs lidostā neparādījās. �ķiet, Alberts pat nezina, kur viņ� ir. Vai neviens no jums neiedomājās, kas var notikt ar mazu zēnu, ja viņ� ceļo viens?

-��� Viņ� nebija viens. Viņ� bija kopā ar jums. Un tagad jūs esat �eit. Es gribēju jūs satikt. Perfekti.

-��� Ģimenes draugs? Skarpeta atkārto. Kāpēc tādā gadījumā Alberts nepazina Veldonu Vinnu, ja viņ� ir tik labs ģimenes draugs?

-��� Alberts viņu nekad nav saticis.

-��� Tas ir bezjēdzīgi.

-��� Tā jūs nevarat teikt.

-��� Es teik�u, ko gribu, jo jūs tikāt uzticējusi man Albertu pārlie�cībā, ka kopā ar mani pilnīgi sve�u cilvēku viņ� būs dro�ībā un ka es viņu atvedī�u mājās. Kā jūs varējāt būt pārliecināta, ka es uzņem�os viņu pieskatīt un ka man var uzticēties? Skarpeta atglau� matus un pieceļas; skaļi no�īkst prie�u dēļu grīda. Zēns zaudējis māti, velns vien zina, kur atrodas viņa tēvs, viņ� ir zaudējis savu suni un turklāt tiek pamests un pārbiedēts. Manā darbā to sauc par bērna pame�anu novārtā, par ļaunprātīgu izturē�anos pret bērnu. Viņā uzliesmo dus�mas.

-��� Es esmu �arlotes māsa. Arī misis Gvidone pieceļas.

-��� Un jūs manipulējat ar mani vai vismaz mēģināt to. Tagad es eju.

-��� Ļaujiet, lai vispirms izrādu māju, misis Gvidone saka. It sevi�ķi le cave.

-��� Kā jums var būt vīna pagrabs tādā vietā, kur ūdenslīmenis tik augsts, ka siltumnīcas jābūvē uz pāļiem? Skarpeta jautā.

-��� Tātad ne vienmēr jūs esat vērīga. �ī māja ir uz pakalna, būvēta 1793. gadā. Tās pirmais īpa�nieks bija atradis ideālu vietu saviem nolū�kiem. Viņ� bija francūzis, vīnu eksperts, un bie�i ceļoja uz Franciju.

Vergi uzbūvēja vīna pagrabu tāda veida, kādus viņ� pazina Francijā, un es �aubos, vai �ajā zemē ir vēl otrs tāds. Viņa iet uz ārdurvīm un atver tās. Jums tas vienkār�i jāredz. Batonrū�as vislabāk glabātais noslēpums.

Skarpeta stāv, kur stāvējusi. Nē.

Misis Gvidone pazemina balsi un glu�i lēnprātīgi skaidro: Par Albertu jūs kļūdāties. Es biju lidostā. Redzēju uz ietves jūs abus. Ja puika būtu viens, es viņu būtu savākusi, bet, pamatojoties uz to, ko zinu par jums, jūs viņu nepamestu. Jūs esat pārāk gādīga, pārāk labas izcelsmes. Un jūs apzināties �īs pasaules ļaunumus. Viņa iztiek bez emocijām tikai konstatē faktu.

-��� Kā jūs varējāt būt lidostā? Es jums zvanīju uz māju�

-��� Tālrunis ieprogrammēts pāradresēt zvanus uz manu mobilo. Es skatījos uz jums, kad jūs man zvanījāt. Tas viņu uzjautrina. Mājās atgriezos ne agrāk kā piecpadsmit minūtes pirms jūsu iera�anās, dok�tore Skarpeta. Es jūs nevainoju, ka esat nikna un samulsusi, bet gribēju ar jums runāt, iekams nav klāt D�eisona, Alberta tēva. Ticiet man, jums ļoti palaimējies, ka viņa �eit nav. Viņa vilcinās, turēdama virtuves durvis plati vaļā. Viņa klātbūtnē nepastāv nekāda konfidencialitāte. Lūdzu, nāciet! Viņa aicino�i māj.

Skarpeta skatās uz signalizācijas taustiņiem pie virtuves durvīm. Ārā no spēcīgajiem kokiem, kam sadīgu�as jaunas lapiņas, krīt ēnas, veidojot tum�u aizsegu. Zeme koku audzē zem bālā mēness ir mitra.

-��� Es jūs izlaidī�u laukā pa �o pusi. Piemājas ceļ� ir tepat iesānis. Bet apsoliet atgriezties un apskatīt vīna pagrabu.

-��� Es ie�u pa parādes durvīm. Skarpeta sāk iet uz to pusi.

Bentons kādu laiciņu pabraukā apkārt, pēc tam piereģistrējas "Radisonā" ar pieņemtu vārdu Tonijs Vilsons.

Savā numurā viņ� apsē�as uz gultas, aizslēdzis durvis ar bultatslēgu un aizkabinājis ar pretzagļu ķēdi. Viņ� ir pieprasījis bloķēt tāl�runi, jo negaidot zvanus. Ierēdņi reģistratūrā viņu �ķietami sapratu�i. Viņ� ir bagāts cilvēks no Losand�elosas un vēlas noslēgtību. Viesnīca ir vissmalkākā Batonrū�ā, tās personāls pieradis pielāgoties daudzajiem cilvēkiem no visurienes, kas neizmanto apkalpo�anu, jo vēlas iet un nākt diskrēti. Tie negrib, ka viņus traucē, un reti kad paliek ilgi.

Bentons pievieno klēpjdatoru modema līnijai savā istabā. Viņ� ievada pieejas kodu jaunajam, melnajam diplomātportfelim, ko tī�i nodeldējis, berzēdams pret mēbelēm un slidinādams pa grīdu. Nosprā�dzējis no potītes maksti, viņ� noliek gultā savu 357. kalibra Smith & Wesson 340PD. Tas ir dubultdarbības ierocis, pielādēts ar piecām Speer Gold Dot 125 granulu lodēm.

No diplomāta Bentons izņem divas pistoles: 40. kalibra Glock 27 pistoli, kurā ietilpst desmit lodes, ieskaitot vienu patrontelpā. Munīcija ir Hydra-Shok ra�ojums: 135 granulu lode, centrēti marķējama ar robotu �aulu, ātrums 1290 pēdas sekundē [22] , augsta enerģija un efektīva apstā��anās jauda; ieurbjoties ienaidniekā, lode grie� asi kā �ilete.

Otra un vissvarīgākā viņa pistole ir P 226 SL. Deviņu milimetru Sig Sauer, ietilpība se�padsmit lodes, ieskaitot to, kas patrontelpā. Munī�cija tāpat Hydra-Shok: 124 granulu lode, centrēti marķējama ar robotu �aulu, ātrums 1220 pēdas sekundē", lode dziļi iespie�as mērķī, un tai ir liela apstā�anās jauda.

Ir iespējams nēsāt visus trīs iero�us vienlaikus. Viņ� to ir darījis jau agrāk: 357. kalibra Smith & Wesson potītes makstī, 40. kalibra Glock pleca makstī un deviņu milimetru Sig Sauer pie jostas krustu rajonā.

Papildu aptveres pistolēm un papildu patronas 357. kalibra ierocim ievietotas īpa�a dizaina ādas futrālī. Bentons pārģērbjas vaļīgā London Fog �aketē un maisveida d�insos, kas nedaudz par gariem, uzliek cepuri un tum�as brilles un uzvelk Prada kurpes ar gumijas zolēm. Viņ� varētu būt tūrists. Viņ� varētu strādāt Batonrū�ā un gandrīz netikt ievērots �ajā pagaidu iemītnieku pilsētā, kur ir papilnam visu vecumu un tau�tību cilvēku: simtiem profesoru, da�i no tiem ekscentriski, un tūksto��iem izklaidīgu studentu un noraizēju�os iebraucēju zinātnieku. Viņ� varētu būt normāls. Viņ� varētu būt homoseksuālists. Viņ� varētu būt abējāds.

111

Nākamajā rītā duļķainā, gausā straume aiznes Skarpetas skatienu līdz upes kuģī�a kazino, līdz USS Kidd līnijkuģim, līdz tālīnajam vecajam Misisipi tiltam, pēc tam atkal atpakaļ pie doktora Sema Lenjēra.

Nedaudzajās minūtēs, ko viņa pavadīja kopā ar viņu vakar vakarā kad beidzot ieradās pie viņa durvīm un viņ� tūlīt pavadīja viņu uz savu viesu namiņu, nevezdams caur lielo māju, jo negribēja uzmodināt sievu, viņa nolēma, ka viņ� ir patīkams. Viņa bija baidījusies, ka tā nebūs.

-���� Runājot par �arlotes Dārdas lietu, viņa vaicā, cik rei�u jums un jūsu darbiniekiem iznācis tikties ar ģimeni, lai mēģinātu apspriesties vai viņus iztaujāt?

-��� Ne tik bie�i, kā man būtu gribējies. Es centos. Viņa skatiens kļūst gurdens, lūpas sakniebjas. Tomēr esmu runājis ar māsu, misis Gvidoni. Tā bija īsa saruna. Viņa ir dīvains cilvēks. Lai nu kā, laiks aprast ar vidi. Ļaujiet, lai parādu jums, kur atrodaties.

Tas, cik pēk�ņi viņ� maina tematu, iedve� domas par paranoju, it kā viņ� bītos, ka �ajā telpā kāds var noklausīties. Apgriezies krēslā, viņ� rāda laukā pa logu.

-��� Cilvēki vienmēr lec no vecā Misisipi tilta. Nevaru pateikt, cik rei�u esmu zvejojis līķus no upes, jo atkal kāda nabaga dvēsele ielēkusi un novilcinājusi arī laiku, jo policija cen�as lēcēju atrunāt, bet ļaudis no ma�inām sauc: "Lec ta�u reiz!" jo viņ� aizkavē satiksmi. Vai varat tam ticēt? Nupat tie�i tur priek�ā man iznāca darī�ana ar kādu puisi, ieti�nu�os du�as aizkarā ar AK-47, kur� centās nokļūt uz USS Kidd, lai noga�linātu visus krievus. Viņu notvēra, Lenjērs ērmoti piebilst. Nāve un psihiskās slimības ir viena un tā pa�a departamenta pārziņā, un mēs savācam visus ap trīstūksto� gadījumu gadā.

-��� Kā īsti tas notiek? Skarpeta apvaicājas. Vai ģimenes locekļi pieprasa dro�ības apcietinājuma orderi?

-��� Gandrīz vienmēr. Bet to var pieprasīt policija. Un, ja izmeklētājs �ajā gadījumā es tic, ka personai ir nopietni psihiskie traucējumi, ka tā patie�ām apdraud sevi un citus un negrib vai nevēlas vērsties pēc medicīniskās palīdzības, pēc �īs personas tiek sūtīti pilnvarotie.

-��� īpa�o lietu izmeklētājs tiek vēlēts. Ja viņ� ir labās attiecībās ar mēru, policiju, �erifu, LVU, Dienvidu Universitāti, apgabala prokuroru, tiesne�iem, Savienoto Valstu prokuroru, nemaz neminot ietekmīgus sabiedrības locekļus, tas palīdz. Skarpeta ietur pauzi. Ļaudis, kam pieder vara, ne�aubīgi var ietekmēt sabiedrību "pareizi" mest biļetenus. Tāpēc policija iesaka kādu ievietot psihiatriskajā slimnīcā, un vietējais īpa�o lietu izmeklētājs piekrīt. Manā pasaulē to dēvē par intere�u kon�fliktu.

-��� Ir vēl ļaunāk. īpa�o lietu izmeklētājs nosaka arī piekritību nodot kādu tiesai.

-��� Tātad jūs pārraugāt slepkavības upura autopsiju, nosakāt nāves iemeslu un veidu, un tad, ja tiek notverts aizdomās turamais slepkava, jūs arī nolemjat, vai viņ� nododams tiesai.

-��� Pārbaudes telpā tiek noņemta DNS uztriepe. Pēc tam aizdomās turamo nosēdina turpat manā birojā, katrā pusē pa policistam, arī pro�kurors ir klāt. Un es viņu iztaujāju.

-��� Doktor Lenjēr, jums ir visdīvainākā tiesas izmeklē�anas sistēma, par kādu esmu dzirdējusi, un man ne�ķiet, ka pār jums būtu kāda pro�tekcija un kāda vara, kas lemtu, ka var jūs kontrolēt.

-��� Laipni lūgti Luiziānā! Un, ja atrastos varenie, kas sāktu mani mācīt, kā darāms darbs, es viņiem teiktu, lai nobu�o man pakaļu.

-��� Un jūsu noziedzības koeficients? Es zinu: tas ir augsts.

-��� Vēl vairāk nekā augsts. Briesmīgs, viņ� atbild. Pagaidām Batonrū�ai ir vislielākais neatklāto slepkavību koeficients visā valstī.

-��� Kāpēc?

-��� Redzams, Batonrū�a ir ļoti vardarbīga pilsēta. īsti nezinu, kāpēc.

-��� Un policija?

-��� Klausieties, es ļoti cienu ielu policistus. Vairākums no viņiem ļoti cen�as. Bet ir tādi, kas nomāc godīgos ļaudis un atbalsta neģēļus. Poli�tika. Viņam atliecoties atpakaļ, ie�īkstas krēsls. Tepat �ajā apkaimē klīst sērijveida slepkava. �ajās desmitgadēs tāds varbūt ir bijis ne viens vien. Viņ� parausta plecus, kā teikdams, ka pret to jāizturas iecietīgi vai vismaz saproto�i. Politika. Cik rei�u man jāatkārto �is vārds?

-��� Organizētā noziedzība?

-���� Pēc lieluma piektā osta valstī, otra lielākā naftas ķīmijas rūpnie�cība. Luiziānā ra�o kādus se�desmit procentus no visas valsts naftas. Iesim! Viņ� pieceļas no galda. Len�s. Jāēd ir visiem, un man liekas, jūs pēdējā laikā daudz vis neesat to darījusi. Jūs izskatāties sasodīti sagurusi, un kostīms jums jostasvietā jau kļuvis mazliet par vaļīgu.

Skarpeta nespēj izteikt, cik ļoti sākusi nīst savu melno kostīmu.

Trīs ierēdņi noskatās, kā viņa un doktors Lenjērs iziet no biroja.

-��� Vai jūs atgriezīsieties? savam bosam jautā tukla sieviete ar sir�miem matiem, un viņas balsij ir vēsa tērauda pieskaņa.

Skarpeta ir gandrīz pārliecināta, ka tā ir sekretāre, par kuru doktors Lenjērs �ēlojies.

-��� Kas to lai zina, viņ� atbild tonī, ko Skarpeta dēvētu par vienal�dzības tēlo�anu, kāda raksturīga pieredzēju�am lieciniekam tiesā.

Viņa mana, ka �ī sieviete viņam nepatīk. Starp viņiem lidinās veci, draudīgi rēgi. Viņ� liekas atvieglots, kad atveras biroja ārdurvis un ienāk gar�, glīta paskata vīrietis jūrnieka biksēs un tum�zilā īpa�o lietu izmeklētāja �aketē. Vīrie�a klātbūtne ienes lielu enerģiju, tā nāk vairā�kus soļus viņam pa priek�u, un tuklās sievietes acis pietveras viņa sejai kā tum�as, niknas lapsenes.

Galvenais nāves gadījumu izmeklētājs Ēriks Mērfijs sveic Skarpetu Luisjānā. Kur grasāties ieturēt len�u? viņ� jautā.

-��� Vienalga kur, bet kaut kas jāieēd, doktors Lenjērs saka pie lifta. Es uz to uzstāju. Kā jau teicu, no tās personas es nespēju atbrīvoties.

Viņ� izklaidīgi nospie� stāvvietas garā�as durvju pogu.

-��� Nolādēts, viņa �ajā birojā strādā ilgāk par mani. Tāda kā manto�jama izlietne, kas pāriet no viena īpa�o lietu izmeklētāja nākamajam.

Lifta durvis atveras lielā stāvvietas garā�ā. Ļaudīm dodoties uz len�u, ma�īnu durvis klusināti atveras un aizveras, un doktors Lenjērs pavēr� pulti uz savu tā saukto vienību, melnu Chevrolet Caprice ar zilu gaismu, divvirzienu radio, policijas skeneri un speciālu turbokompresijas V-8 motoru, kas "nepiecie�ams vienmēr, kad notiek vajā�ana lielā ātrumā", kā viņ� lepojas, kamēr Skarpeta iekāpj pa pakaļējām durvīm un ieslīd sēdeklī.

-��� Jūs nevarat sēdēt aizmugurē. Tas neizskatās pareizi, Ēriks �ēlo�jas, turēdams pavērtas priek�ējās pasa�ieru durvis. Jūs esat mūsu vie�ņa, kundze.

-��� Ai, lūdzu, nesauciet mani par kundzi. Es esmu Keja. Un man ir īsākas kājas, tas nozīmē, ka man jāsē� aizmugurē.

-��� Sauciet mani, kā jums tīk, Ēriks mo�i atbild. Tāpat kā visi citi.

-��� No �ī brī�a es esmu Sems. Jāizbeidz tā doktora bū�ana, saka Lenjērs.

-��� Mani ari nevajag saukt par doktoru, Ēriks piebilst. Un tam ir labs iemesls, jo es neesmu doktors.

Viņ� ietrau�as ma�īnā, vairs nenorādīdams Skarpetai, kur sēdēt.

-��� Pie joda, vienīgā reize, kad biji doktors, bija toreiz, kad tu tāds biji, vai ne? doktors Lenjērs iedarbina motoru. Desmit, varbūt divpadsmit gadus vecs, un uzmācies visām mazām meitenēm savā apkaimē? Kungs Jēzu, kā es necie�u apstāties starp nolādētajiem betona pīlāriem!

-��� Tie kaut kā mācas tev virsū, vai ne, Sem? Ēriks pagriezies pie�miedz Skarpetai ar aci. Tie regulāri cen�as sagrābt viņa braucamo. Rau, tur! Viņ� rāda uz cementa balstu, kas iedragāts un iezīmēts ar melnu svītru. Ja jūs strādātu �ajā nozieguma vietā, ko jūs secinātu? Viņ� atloba Dentyne ko�ļājamās gumijas paciņu. Varu jūs uzvedināt uz pareizām domām. �ī bija parastā izmeklētāja stāvvieta, bet necik sen atpakaļ �is izmeklētājs uzminiet, kur�, un teitan ir tikai viens sūdzējās, ka tur esot pārāk �aura eja, un lai viņ� esot nolādēts, ja vel novieto�ot tur ma�īnu.

-��� Nu, neizpaudiet jel visus manus noslēpumus. Doktors Lenjērs lēni lien laukā no savas vietas. Turklāt �o nelielo negadījumu izraisīja mana sieva. Pēc daudzu novērojumiem, viņa ir sliktāka braucēja par mani.

-��� Viņa arī pēta nāves gadījumus. Ēriks atkal atskatās. Strādā par baltu velti, tāpat kā mēs visi pārējie.

-���� Sasodīts. Doktors Lenjērs paātrina savu jaudīgo pakaļdzī�anās vienību vairāk, nekā uz stāvvietas seguma vajadzētu. Tev tiek mak�sāts daudz vairāk, nekā tu būtu pelnījis.

-��� Vai tagad mēs varam runāt? Skarpeta vaicā.

-���� Esmu diezgan dro�s, ka varam. Varbūt kāds iekļūst manā birojā, velns viņu zina. Bet neviens neaiztiek manu ma�īnu vai manu Harley, doktors Lenjērs atbild.

Stingrā, nosvērtā balsī Skarpeta sāk stāstīt. Man gadījās lidot �urp kopā ar Dārdu mazo dēlēnu, kur� sēdēja man vienā pusē, un jūsu Valsts prokurors Veldons Vinns sēdēja otrā. Faktiski viss beidzās ar to, ka es aiz�vedu Albertu Dārdu mājās. Vai gribat man pastāstīt, ko tas nozīmē?

-��� Esmu sasodīti nobijies.

-���� Zēns vienkār�i ciemojies Maiami, un vakarrīt viņ� piepe�i aiz�triekts uz lidostu, lidojis caur Hjūstonu un tikpat vienkār�i gadījies manā reisā uz Batonrū�u. Tāpat manā reisā gadījies būt Vinnam. Un, starp citu, nav jāuzsver, kur� �ajā gadījumā ir nobijies.

-���� Ir divas lietas. Pirmā: jūs nepazīstat mani. Otrā: jūs nepazīstat �ejieni.

-���� Kur Alberts bija pirms astoņiem gadiem, kad viņa māte tajā moteļa istabā mira? Skarpeta jautā. Kur atradās viņa tēvs, un kāpēc �is noslēpumainais tēvs, zēna vārdiem runājot, visu laiku ir prom?

-��� To es nezinu. Varu tikai pastāstīt, ka ar Albertu esmu pazīstams. Pagāju�ajā gadā man neatliekamās palīdzības telpā vajadzēja �o bērnu ļoti uzmanīgi un vērīgi izmeklēt, citiem vārdiem īpa�i ņemt vērā viņa naudīgo ģimeni un noslēpumaino mātes nāvi. Viņ� tika ievietots kādā privātā Ņūorleānas psihiatriskajā klīnikā.

-���� Pie joda, kāpēc? Skarpeta jautā, piebilzdama: Psihiatriska pagātne, un ģimene ļauj viņam ceļot vienam?

-���� Sprie�ot pēc jūsu stāstītā, viņ� nebija viens. Viņa tēvocis viņu no�deva stjuar�u uzraudzībā, kuras, bez �aubām, pieskatīja, lai viņ� Hjūstonā pār sē�as pareizajā lidma�īnā. Tad un tas ir vislabākais pārējā laikā par viņu parūpējāties jūs. Viņ� nav psihiski slims. Tas notika tā: pirms trim gadiem pēdējā oktobra dienā viņa tante piezvanīja pa deviņi-viens-viens un teica, ka viņas māsasdēls liekas, tolaik viņam bija septiņi gadi stipri asiņojot un apgalvojot, ka viņam kāds uzbru�cis, kad viņ� ārā vizinājies ar velosipēdu. Stāstīja, ka viņ� kritis histē�rijā un pārbijies līdz neprātam. �im nabaga mazajam bērnam neviens nebija uzbrucis, Keja. Jūs man atvēlējāt sevi tā saukt. Par to nekas nelie�cināja. Fraktiski viņ� ir graizītājs. Rezultāts pa�sakropļo�anās. Acīmre�dzot viņ� atkal to bija atsācis neilgi pirms tam, kad es viņu izmeklēju neatliekamajā palīdzībā. Tas, nolādēts, bija diezgan �ausmīgs pieredzē�jums.

Skarpeta atceras, ka Dārdu virtuvē nebija na�u.

-��� Vai esat absolūti pārliecināts, ka viņ� pats sevi ievainoja? viņa jautā.

-��� Es mēģinu ne par ko nebūt absolūti pārliecināts. Nezinu daudz tādu lietu, kas būtu absolūti dro�as, izņemot nāvi, doktors Lenjērs atbild. Ta�u es atradu daudz nepārliecino�u ievainojumu. Patiesībā tikai skrambas. Tas ir svarīgi tādam, kur� tikko iesācis �o nelaimīgo pa�iznīcinā�anos. Griezieni bija niecīgi, visi aizsniedzamās vietās, bet citiem grūti pamanāmi. Vēderā. Uz aug�stilbiem. Sē�amvietā.

-��� Tas izskaidro to, kāpēc es neredzēju rētas, kad sēdēju viņam bla�kus lidma�īnā, Skarpeta piebilst. Es būtu ievērojusi.

-��� Daudz vairāk mani satrauc acīmredzamais, doktors maina tematu. Kāds vēlas jūs redzēt �eit, Batonrū�ā. Kāpēc?

-��� Pasakiet jūs. Pastāstiet man, kur� darījis zināmus manus ceļojuma plānus? Visvairāk aizdomas krīt uz jums vai kādu citu no jūsu biroja, kur� zināja, ka braucu �urp.

-��� Varu saprast, kāpēc tā domājat. Nekādu jautājumu. Es zinu pietie�kami, lai sarīkotu �o nolādēto scenāriju, pieņemot, ka esmu draugos ar Veldonu Vinnu. Bet es neesmu viņa draugs, nevaru �o kuces dēlu ciest. Viņ� ir netīrāks par atkritumu izgāztuvi un bagāts kā velns. Viņ� to izskaidro ar faktu, ka dzimis naudīgā ģimenē. Bet vai zināt, viņ� nācis no Mirtlbī�as Dienvidkarolīnā. Viņa tēvs apsaimniekoja golfa laukumu, bet māte melnās miesās strādāja par slimnieku kopēju. �is kuces dēls pū� pīlītes.

-��� Kā jūs to zināt?

-��� Pavaicājiet Ērikam!

Nāves gadījumu izmeklētājs atskatās un pasmaida. Sākumā es strādāju FIB. Reizēm atradu kādu brīdi, lai izlīstu no papīra kalniem un �o to noskaidrotu.

-��� Nav �aubu, ka Veldons Vinns ir dziļi iesaistīts nelegālās aktivitā�tēs, doktors Lenjērs turpina. Ta�u, vai to kāds pierādīs vai vismaz sāks interesēties �ajā virzienā, tas ir cits jautājums. Īstenība tomēr ir tāda, ka ļoti daudzi, kas �eit apcietināti, kaut kā pamanīju�ies izsprukt no Izraidī�anas projekta un nav automātiski nosēdēju�i federālajā cie�tumā piecus gadus, kas pievienojami viņu soda mēram par iero�u gla�bā�anu nozieguma izdarī�anas laikā. Mūsu Valsts prokurors kaut kā nav pievērsis uzmanību �iem gadījumiem, tāpat kā komisija, kurai vaja�dzēja tos izpētīt.

-���� Viens no iemesliem, kāpēc manā mīļajā pilsētā notiek tik daudz sarūgtino�u lietu, ir tāds, ka es neklanos politiķiem. Nākamgad man jātiek pārvēlētam, bet man ir pilns Noas �ķirsts ar tādiem pakaļām, kam negribētos, lai es arī turpmāk būtu īpa�o lietu izmeklētājs. Neviens no sliktajiem pui�iem mani neciena, jo es ar viņiem nebiedrojos. Es �o necieņu uztveru kā komplimentu.

Skarpeta atceras: Mēs ar jums runājām pa tālruni. Jūsu birojs man pasūtīja nomā ma�īnu.

-��� Kļūda. Sasodīti dumji no manas puses. Man vajadzēja darīt to pa�am, ārpus biroja. Manai sekretārei nevar uzticēties. Tā pati ierēdne, kuru tikko sastapāt, varēja noklausīties vai izok�ķerēt.

Viņi brauc pa diezgan neievērojamu Batonrū�as vietu, gar univer�sitāti, kas slejas pāri pilsētai. "Mammas muklājs" tre�ajā ielā ir popu�lāra studentu uzturē�anās vieta. Doktors Lenjērs novieto savu spēkratu automa�īnu aizvilk�anas zonā un uzliek tai sarkanu metāla plāksnīti ar uzrakstu īpa�o lietu izmeklētājs, it kā launags pēk�ņi būtu izvērties par nozieguma vietu.

Marino iegrie�as Luiziānas lidostas stāvvietā un apstājas policistu stilā: �ofera lodziņu pret �ofera lodziņu, pretī Lūsijas SUV.

-��� Labi darīts! Tu esi atbrīvojies no sava furgona, Lūsija viņu uzliela, nepateikdama "sveiki". �ajā apkaimē nav vajadzīgs milzu garā�as furgons ar Vird�īnijas numura zīmēm.

-��� Paklau, es neesmu stulbs. Kaut arī �ī ma�īna ir tīrais mēsls. Viņa nomātais furgons ir se�u cilindru Toyota. Tai nav pat dubļ-

sargu.

-��� Kur tu noraki savējo? Lūsija grib zināt.

-��� Regulārajā lidostā, ilgtermiņa stāvvietā. Ceru, neviens to neuzlau�zīs. Tajā ir viss, kas man pieder. Kaut gan daudz mantu man nav.

-��� Ejam.

Viņi noliek braucamos, bet ne tuvu viens otram.

-��� Kur tavs puisis? Marino pa ceļam vaicā.

-��� Lo�ņā. Redzēsim, varbūt viņ� atradīs Roko īpa�umu "Spānie�u pil�sētā", vēsturiskajā rajonā, kur Roko bija māja.

Uz īsu bridi viņa apstājas pie reģistrācijas pults. Bell �etri-nulleseptiņi, viņa saka, nenosaukdama astes numuru.

Tas nav vajadzīgs. �obrīd viņas helikopters uz asfalta ir vienigais. Sieviete pie pults nospie� pogu un atslēdz durvis. GulfStream iedarbina motorus, rūkoņa kļūst nepanesami skaļa, un Lūsija un Marino aizspie� ausis. Viņi metas skriet, uzmanīdamies, lai nenokļūtu lidma�īnas aiz�mugurē un nedabūtu �alti izplūdes gāzu labs veids, kā sākt ost pēc reaktīvās degvielas, kas viņiem, ierobe�otiem mazajā pilota kabīnē, ne�aubīgi izraisītu galvassāpes. Viņi steidzas uz Lūsijas helikopteru, kas novietots asfalta ārmalā, tālu no lidma�īnām, jo ļaudis, kas neko nesaprot no helikopteriem, domā, ka turbīnas gaisa strāva uzmetis gaisā akmentiņus un smiltis, tā sabojājot krāsojumu lidaparātiem ar fiksētajiem spārniem.

Ari Marino no helikopteriem neko nesaprot, un viņam tie nepatīk. Viņ� tik tikko spēj iespiest savu masīvo augumu kreisajā sēdekli, kas nav regulējams. Viņ� nevar atgāzt atpakaļ atzveltni.

-��� Nolādētais kuces dēls, tik vien viņ� pasaka, atlaizdams vaļīgāk siksnas, cik nu tās padodas.

Jau rūpīgi paveikusi savus parastos darbus pirms lidojuma, Lūsija vēl beidzamo reizi pārbauda izslēdzējus, pārslēgus un droseles, tad ieslēdz akumulatoru. Viņa ļauj, lai automātiskās pārbaudes iet savu parasto gaitu, un pati tikmēr darbojas ar ģeneratoru. Radioaustiņas uzliktas, un viņa palai� droseli uz 100 apgriezieniem minūtē. �oreiz glo�bālā pozicionē�anas sistēma ir maznozīmīga, tāpat ari pārējās navigā�cijas ierīces. Daudz neiznāks lietot arī lidojumu karti, tāpēc viņa izklāj klēpī Batonrū�as plānu un velk ar pirkstu uz dienvidaustrumiem, pa 408. mar�rutu, kas pazīstams arī kā "Apļa ceļ�".

-��� Tā vieta, uz kurieni dodamies, nav plānā, viņa saka mikrofonā. Maurepasa ezers. Mēs turēsimies �ajā virzienā, uz Ņūorleānas pusi, un cerams, nokļūsim Ponthertreina ezerā. Mēs nedosimies tik tālu, bet, ja tomēr, tad lidosim pāri Maurepasa ezeram, Aklajai upei un Holan�die�u attekai. Nedomāju, ka tā notiks.

-��� Lido ātri, saka Marino. Es necie�u helikopterus, ari ta�vējo ne.

-��� Ar pilnu gaitu, viņa paziņo, helikopteram paceļoties vējā.

"Mammas muklājs" ir bārs, kur smar�o pēc alus, tajā ir veci vinila nodalījumi ar galdiņiem un traipaina, nespodrināta koka grīda.

Kamēr viesmīlis pieņem dzērienu pasūtījumus no LVU studentiem, Ēriks un doktors Lenjērs nozūd vīrie�u tualetē.

-��� Es tev ko pateik�u, Ēriks atzīstas, kad viņi iesprauku�ies pa tualetes durvīm. Es labprāt aizvestu viņu pie sevis mājās jebkurā laikā. Kā būtu, ja �ovakar?

-��� Tu viņu neinteresē, doktors Lenjērs atbild, modulēdams balsi, liekot tai katra teikuma beigās kļūt augstākai un atbildēm izskanēt kā jautājumiem, lai gan tādi tie nav.

-��� Viņa nav precējusies.

-��� Neaiztiec manas konsultantes, it īpa�i ne �o. Viņa tevi apēdīs dzīvu.

-��� Ak, lūdzu! Lai!

-��� Katru reizi, kad tevi pamet kārtējā draudzene, tu kļūsti garīgi slims.

�ī saruna notiek pie pisuāriem, vienā no nedaudzajām vietām uz visas planētas, kur viņi neiebilst pavērsties ar muguru pret durvīm.

-��� Cen�os tikt skaidrībā, kā viņu raksturot, Ēriks saka. Nav pārāk līdzīga tavai sievai. Viņai ir stingrāki sejas panti, un, manuprāt, vispār nevar būt nekā seksīgāka par lielisku augumu, kas tērpts kostīmā vai varbūt uniformā.

-��� Tu esi stulbs kā sūdu mu�a. Nedīc ap viņas ģeogrāfiju, Erik!

-��� Man patīk arī tās mazās brillītes, ko viņa valkā. Diez, vai viņa ar kādu satiekas? Tas viņas kostīms neapslēpj to, kas svarīgs, vai ievē�roji?

-��� Nē, neievēroju. Doktors Lenjērs enerģiski ber� izlietnē rokas, it kā grasītos veikt sirds transplantāciju. Es esmu akls. Nepiemirsti nomazgāties.

Ēriks iesmejas un arī dodas pie izlietnes atgrie� karsto ūdeni, uzspie� plaukstām rozā ziepes. Nopietni, ja es viņu uzaicinātu, bos? Kas tur ļauns?

-��� Varbūt labāk pamēģini ar viņas māsasmeitu. Viņa tev vairāk atbilst pēc vecuma. Ļoti pievilcīga un velni�ķīgi gudra. Viņa tev varētu kļūt par īstu sodību. Turklāt viņa ir kopā ar kādu puisi. Bet viņi neguļ vienā istabā.

-��� Kad es viņu satik�u? Varbūt �ovakar? Kā tu domā? Varbūt mēs varētu aiziet uz Boutinu?

-��� Kas tev lēcies?

-��� Vakar vakarā saēdos austeres.

Doktors Lenjērs no metāla automāta pie sienas pakampj papīra dvieļus. Da�us viņ� noliek uz Ērika izlietnes malas. Iedams laukā no tualetes, viņ� uzmet skatienu Skarpetai, ievērodams, ka viņā ik sīkums ir neparasts pat veids, kā viņa sniedzas pēc kafijas gausi un ar apdomu, izstarodama pa�apziņu un spēku, kam nav nekā kopīga ar kafijas dzer�anu. Viņa pārlasa piezīmju grāmatiņu melnos ādas vākos, kuros lapas var mainīt, cik bie�i vien vajag. Doktoram �ķiet, ka viņa dro�i vien nemitīgi maina �īs lapas. Viņa ir no tādām, kas pieraksta katru sīkumu vai sarunu, kas varētu izrādīties svarīga. Viņas pedantiskums ņem virsroku pār sagatavotību. Viņ� apsē�as viņai blakus.

-��� Es ieteiktu "dāmu pirkstiņus", Lenjērs ierunājas, bet tad mobi�lais tālrunis sāk spēlēt smalku, mehānisku Bēthovena Piektās simfoni�jas versiju.

-��� Būtu jel uzlicis savam telefonam citādu zvanu, piebilst Ēriks.

-��� Lenjērs, viņ� atsaucas zvanam. Minūti klausījies, viņ� sarauc pieri, skatiens kavējas pie Ērika. Tūlīt eju!

Viņ� pieceļas un nomet uz galda savu salveti.

-��� Nāciet, viņ� aicina. Ir sliktas ziņas.

Apvidus starp Batonrū�as lidostu un Maurepasa ezeru sastāv no purviem, ūdensceļiem un pietekām, un tas dara Lūsiju nervozu.

Pat ar visiem izlai�amajiem piepū�amajiem peldpū�ļiem viņai būtu bail no piespiedu nolai�anās. Kur� gan spētu pie viņiem te nokļūt tas ir labs jautājums; par reptiļiem, kas glūn �ajos tum�ajos ūdeņos, mēslainajos krastos un sūnām apauguļo koku pavēni, viņai pat domāt negribas. Bagā�as nodalījumā viņa vienmēr vadā līdzi ārkārtas gadī�jumiem domātu komplektu, kurā ietilpst rokas rācija, ūdens, proteīna stienī�i un līdzeklis pret insektiem.

Biezos kokos nomaskēti pīļu slēpņi un pa kādai zvejas būdai. Viņa lido zemāk un lēnāk, bet nekas neliecina, ka te mitinātos cilvēki. Da��viet pa �aurajiem ūdensceļiem, kas no gaisa izskatās kā tīklotas vēnas, varētu izirties tikai ļoti maza laiviņa, varbūt piepū�amā.

-��� Vai tu redzi tur lejā aligatorus? viņa vaicā Marino.

-��� Es nemeklēju aligatorus. Un tur lejā nekā nav.

Pietekas saplūst par upēm, un Lūsija pie apvār�ņa saskata neskaidru, zilu līniju. Viņi sāk sasniegt civilizāciju. Diena ir tīkama, daļēji māko�ņaina labs laiks, lai atrastos uz ūdens. Visapkārt ir daudz laivu. Zvej�nieki un atpūtnieki izpriecu kuģos skatās aug�up uz helikopteru. Lūsija nelido pārāk zemu, izvairīdamās no katras parādī�anās vai novēro�a�nas. Viņa ir vienkār�i pilots, kas kaut kur dodas. Virzīdamās uz austru�miem, viņa sāk meklēt Aklo upi un liek Marino darīt to pa�u.

-��� Kā tu domā, kāpēc tā iedēvēta par Aklo upi? viņ� iejautājas. Tāpēc, ka to nevar redzēt, lūk, kāpēc.

Jo tālāk uz austrumiem, jo vairāk zvejnieku nometņu viņi ierauga; lielākā daļa no tām labi aprūpētas, tām priek�ā dokos novietotas laivas. Lūsija ierauga kanālu, apgrie�as un seko tā līkumiem uz dienvidiem, līdz kanāls kļūst platāks, izvēr�as upē un plūst ezerā. No upes atzarojas ļoti daudz ļaunu vēsto�u kanālu, un viņa riņķo, nolaizdamās zemāk, ta�u nemana vairs nevienu zvejas būdu.

-�� Ja D�ejs Tālijs te uzlicis uz āķa par ēsmu roku, Lūsija saka, tad man ir nojauta, ka viņ� neslēpjas pārāk tālu no �īs vietas.

-��� Nu, ja nojauta tevi neviļ un tu nerimsi te laidelēties, viņ� sasodīti labi varēs mūs pamanīt, Marino atbild.

Viņi riņķo pa apkārtni, uzmanīdamies no antenām un vairīdamies lidot pāri naftas ķīmijas rūpnīcām, lai netiktu aizturēti. Lūsija ir pama�nījusi vairākus spilgti oran�us Dauphine helikopterus, ar kādiem parasti lido "Krasta apsardze", kurai tagad atņemtas dzimtenes aizsardzības funkcijas un uzdots pastāvīgi un modri uzmanīt teroristus. Lidot pār naftas ķīmijas rūpnīcām mūsdienās nav prātīgi. Ietriekties tūksto� pēdu [23] augstā antenā ir vēl ļaunāk. Lūsija ir samazinājusi ātrumu līdz deviņdesmit mezgliem [24] , lai bez steigas atgrieztos lidostā, un apsver, vai nebūtu īstais laiks pastāstīt Marino taisnību.

Lūsija nespēj skatīties viņam acīs, jo lidojot jāuzmanās, lai neuzskrietu kādam �ķērslim. Viņai sa�ņaudzas vēders un paātrinās pulss.

-��� Nemaz nezinu, kā to pateikt, viņa iesāk.

-��� Tev nekas nav jāsaka, viņ� atbild. Es jau zinu.

-��� Kā? Viņa ir samulsusi un izbiedēta.

-��� Es ta�u esmu detektīvs, vai neatceries? �ādons nosūtīja divas aiz�zīmogotas vēstules vienu tev, otru man, abas Nacionālās tieslietu akadēmijas aploksnēs. Tu man tā arī neatļāvi izlasīt savējo. Teici, ka tās esot nenormāla cilvēka sarakstītas muļķības. Es varēju uzstāt, ta�u kaut kas lika man to nedarīt. Pēc tam tu nozudi kaut kur, jūs abi ar Rūdiju, un pēc pāris dienām es uzzināju, ka Roko miris. Gribu pavaicāt tikai to, vai �ādons tev pastāstīja, kur viņu atrast, un sniedza pietiekami daudz informācijas, lai pie�miegtu viņu ar "sarkano brīdinājumu".

-Jā. Es nerādīju tev vēstuli. Baidījos, ka tu dosies uz Poliju pats.

-��� Un ko es tur darītu?

-��� Un kā tu pats domā? Ja tu viņu atrastu tajā viesnīcas numurā, satiktu aci pret aci, redzētu tuvplānā tādu, kāds viņ� bija, ko tu darītu?

-��� Dro�i vien to pa�u, ko izdarījāt jūs ar Rūdiju, Marino atbild.

-��� Es tev varu izstāstīt visos sikumos.

-��� Es negribu zināt.

-��� Varbūt patiesībā tu pats to nespētu izdarīt, Marino. Paldies Die�vam, ka tas nebiji tu. Viņ� bija tavs dēls, viņa saka. Un kādā slepenā sirds stūrīti tu viņu mīlēji.

-��� Vairāk nekā viņa nāve man sāp tas, ka es viņu nekad neesmu mīlējis, viņ� saka.

Pirmās asinis ir iek�ā, trīs pēdas no ārdurvīm, viens piliens desmitcentu monētas lielumā nevainojami apaļ� ar radiālām malām, lidzīgs motorzāģa asmenim.

Deviņdesmit grādu leņķis, Skarpeta domā. Asins lāse, pārvietojoties pa gaisu, pieņem perfekti sfērisku formu, kas sadursmē saglabājas, ja asinis krīt tie�i uz leju, deviņdesmit grādu leņķī.

Viņa stāvējusi taisni, vai arī kāds cits ir tā stāvējis, Skarpeta konstatē.

Viņa stāv pavisam mierīgi, un viņas skatiens aizklīst no viena piliena pie nākamā uz terakotas flī�u grīdas. Grīdsegas malā pie dīvāna redzams asins laukums, kas izskatās kā izsmērēts ar kāju, it kā per�sona, kas uzkāpusi asinīm notraipītajai flīzītei, būtu paslīdējusi. Skar�peta iet iek�ā, lai papētītu sīkāk. Viņa aplūko sakaltu�o, tum�sarkano traipu, tad paveras sānis un sastop doktora Lenjēra skatienu. Viņ� nāk tuvāk, un viņa pievēr� uzmanību gandrīz nemanāmam daļējam apauta papē�a nospiedumam ar vāji viļņotu rakstu, kas Skarpetai atgādina bērna zīmētus okeāna viļņus.

Ēriks sāk fotografēt.

No dīvāna cīņas pēdas turpinās ap kafijas galdiņu, kas darināts no stikla un kaltas dzelzs. Galdiņ� ir sa�ķiebts, grīdsega zem tā saņurcīta, un tie�i viņpus galdiņa pret sienu atsitusies kāda cilvēka galva.

-��� Mati, Skarpeta ievēro asiņainus pavedienus pie bāli rozā sienas krāsojuma.

Atveras ārdurvis, un ienāk policijas detektīvs jauns, bet no pieres viņam sāku�i atkāpties mati. Viņa skatiens �audās starp doktoru Lenjēru un Ēriku, tad apstājas pie Skarpetas.

-��� Kas viņa tāda? ienācējs jautā.

-��� Vispirms pasakiet, kas esat jūs, doktors Lenjērs aizrāda.

Policists �ķiet draudīgs, jo ir pārskaities; viņa skatiens �aujas atpa�kaļ, uz to mājas daļu, kas no �ejienes nav redzama. Detektīvs Klarks no Zaharijas. Viņ� mēģina nosist mu�u; cauri plānajiem lateksa cim�diem, kas uzstīvēti lielajās plaukstās, redzami spalvaini pirksti. Mani tikai pagāju�ajā mēnesī piesaistīja izmeklē�anai, viņ� piebilst. Tāpēc es viņu nepazīstu. Viņ� atkal pamāj ar galvu uz Skarpetas pusi, kura nav izkustējusies no savas vietas pie sienas.

-��� Pieaicinātā konsultante, doktors Lenjērs atbild. Ja vēl neesat par viņu dzirdējis, tad dzirdēsiet. Tagad pastāstiet, kas �eit noticis. Kur atrodas līķis, un kas ir pie tā?

-��� Priek�ējā guļamistabā viesu istabā, kā izskatās. Tur ir Robilarde, viņa fotografē un dara visu pārējo.

Dzirdēdama Nikas uzvārdu, Skarpeta paceļ skatienu.

-��� Labi, viņa piebilst.

-��� Vai jūs viņu pazīstat? Nu detektīvs Klarks �ķiet ļoti samulsis. Viņ� aizkaitināti atvēzējas pret nākamo mu�u. Sasodīts, kā es tās necie�u!

Skarpeta seko sīkajiem asins pilieniem uz sienas un grīdas; da�i no tiem nav lielāki par kniepadatas galviņu. Tievinātie pilienu gali norāda bēg�anas virzienu. Upuris bijis pakritis uz grīdas, bet tam atkal izde�vies uzsvempties kājās. Mazie, iegarenie pilieni uz sienas nav parastās formas, ko Skarpeta pieradusi redzēt, kad upuris ir atkārtoti sists vai durts, un asinis, kas tecēju�as no iero�a, izskatās it kā aizmestas pa gaisu.

�ķiet, uz sienas tās nokļuvu�as, upurim dzīvojamā istabā nikni cīno�ties ar uzbrucēju, un Skarpeta iztēlojas kau�anos ar dūrēm, grābjo�as rokas, slīdo�as kājas un varbūt arī sper�anu un plē�anu ar nagiem, kā iznākumā radies asiņains haoss nevis tūksto�iem pilienu, kas aiz�mesti lielos attālumos, vicinot ieroci. Iespējams, iero�a nav bijis, Skar�peta prāto, vismaz ne �ajā uzbrukuma stadijā. Varbūt sākumā, kad uzbrucējs ienācis pa ārdurvīm, viņa vienīgais ierocis bijusi dūre. Iespē�jams, uzbrucējs nav domājis, ka ievajadzēsies ieroci, bet drīz vien zau�dējis kontroli pār situāciju.

Doktors Lenjērs pamet skatienu uz mājas otru pusi. Erik, ej apska�ties, vai viss ir kārtībā. Mēs arī tūlīt iesim.

-���� Ko jūs zināt par upuri? Skarpeta jautā detektīvam Klarkam. Ko jūs vispār par visu to zināt?

-��� Neko daudz. Viņ� pa�ķir piezīmju grāmatiņā vairākas lapas atpakaļ. Viņu sauc Rebeka Miltone, trīsdesmit se�us gadus veca baltā sieviete. Viss, kas mums pa�laik zināms, ir tas, ka Miltone īrē �o māju un ap pusvieniem te atbraucis viņas draugs, lai vestu viņu uz len�u. Viņa nav atsaukusies durvju zvanam, tāpēc viņ� gājis iek�ā pats un viņu atradis.

-��� Durvis biju�as neaizslēgtas? doktors Lenjērs jautā.

-Jā. Viņ� atradis līķi un zvanījis policijai.

-��� Tātad viņ� to identificējis, konstatē Skarpeta, pieceldamās no tupus pozīcijas. Viņai sāp ceļgali.

Klarks vilcinās.

-��� Cik labi viņ� to apskatīja? Skarpeta neuzticas vizuālai identifi�kācijai; viņasprāt, nevienam nekad nevajadzētu uzskatīt pa�u par sevi saprotamu, ka upuris, kas atrasts kādā dzīvesvietā, ir tā pati persona, kas tur dzīvojusi.

-��� īsti nezinu, Klarks atbild. Liekas, viņ� tajā guļamistabā nav palicis ilgi. Viņa ir sliktā stāvoklī, patie�ām sliktā. Bet ari Robilarde domā, ka upuris ir Rebeka Miltone, lēdija, kas �eit dzīvoja.

Doktors Lenjērs rauc pieri. Kā, pie joda, Robilarde var to zināt?

-��� Viņa dzīvo divas mājas tālāk.

-��� Kur� dzīvo divas mājas tālāk? Skarpeta jautā, nopētīdama dzī�vojamo istabu kā panorāmu.

-��� Robilarde. Rau, tur, pāri. Detektīvs Klarks rāda uz ielas pusi. Divas mājas uz priek�u.

-��� Ak Kungs Jēzu! iesaucas doktors Lenjērs. Vai nav liktenīgi? Un viņa neko nav ne redzējusi, ne dzirdējusi?

-��� Bija dienas vidus. Viņa bija izgājusi, tāpat kā mēs visi.

Mājā ir dzīvojis kārtīgs cilvēks ar mēreniem ienākumiem un izsmal�cinātu gaumi. Austrumu stila paklāji �ķiet rūpniecisks darbs, bet tie ir skaisti. Pa kreisi no ārdurvīm atrodas ķir�brūns mūzikas centrs ar komplicētu skaņas sistēmu un lielu televizoru. Krā�ņie kajunu glezno�jumi pie sienām priecē ar spilgtām pamatkrāsām un primitīviem zivju, cilvēku, ūdens un koku zīmējumiem. Rebeka Miltone (ja upuris ir viņa), �ķiet, mīlējusi mākslu un dzīvi. Izmētātos fotoattēlos redzama iede�gusi sieviete ar spo�iem, melniem matiem, gai�u smaidu un smuidru augumu. Vairākās bildēs viņa aplūkojama laivā vai stāvam uz mola kopā ar otru sievieti, ari tum�matainu, kura izskatās diezgan līdzīga, lai varētu būt māsa.

-��� Vai dro�i zināms, ka Miltone dzīvoja viena? Skarpeta jautā.

-��� �ķiet, ka uzbrukuma brīdī viņa bijusi viena, Klarks saka, �ķirstī�dams savu piezīmjgrāmatiņu.

-��� Bet faktiski tas mums nav zināms.

Viņ� parausta plecus. Nē, kundze. �obrīd ir daudz kā tāda, kas mums faktiski nav zināms.

-��� Es tā prātoju, jo daudzās �ajās fotogrāfijās ir divas sievietes �ķiet, tuvas radinieces. Un daudzas fotogrāfijas uzņemtas �ajā mājā, varbūt uz priek�ējā lieveņa vai sētas pagalmā. Viņa rāda uz matiem, kas pielipu�i pie plints. Te, �ajā vietā, viņa vai kāds cits ir pakritis; lai kas arī būtu �ī persona, tā ir pamatīgi asiņojusi, jo mati ir vienās asinīs�

-��� Nūjā, viņai ir stipri savainota galva. Es gribēju teikt, viņai ir �aus�mīgi sadauzīta seja, bilst Klarks.

Tie�i pretī ir ēdamistaba, kuras centrā stāv riekstkoka galds un se�i pieskaņoti krēsli. Vecs, stiklots trauku skapis, tajā dārgi trauki ar apzel�tītām maliņām. Aiz ēdamistabas pa atvērtām durvīm redzama virtuve, ta�u neizskatās, ka slepkava vai upuris devies tās virzienā; vajā�ana turpinājusies pa labi no dzīvojamās istabas, pa ziliem tepiķiem izklātu halli un beigusies guļamistabā, kuras logi veras uz priek�pagalmu.

Asinis ir visur. Tās sarecēju�as tum�i sarkanas, bet da�viet tepiķis piesūcies tā, ka vēl saglabājies mitrums. Skarpeta apstājas gaiteņa galā un pēta asins pilienus uz paneļu sienas. Viens piliens ir apaļ�, gai�i sar�kans centrā, bet ļoti tum�s gar malām. Ap to �ļakatu veidā citi pilieni, da�i gandrīz par maziem, lai būtu saskatāmi.

-��� Vai viņa nav sadurta? Skarpeta paveras atpakaļ un vaicā Klarkam, kur� atpalicis gaiteņa sākumā un darbojas ar videokameru.

Doktors Lenjērs jau iegājis guļamistabā. Parādījies durvīs, viņ� uzmet Skarpetai drūmu skatienu. Viņa ir pamatīgi sadurta, viņ� atbild nomāktā balsī. Kādi trīsdesmit vai �etrdesmit dūrieni.

-��� Uz sienas ir asiņainas �ķavu vai klepus pēdas, Skarpeta paskaidro. To var redzēt, jo pilieni ar tum�ām malām �eit, �eit un �eit, viņa tos rāda, nozīmē burbulī�us. Da�reiz tādi novērojami, kad cilvēkam sadurti elpceļi vai plau�as. Vai varbūt viņai asinis vienkār�i biju�as mutē.

Skarpeta pieiet pie guļamistabas durvīm kreisajā pusē, kur asiņu nav daudz. Viņas skatienu piesaista pirkstu smērējumi (kāds acīmre�dzami pieķēries pie durvju aplodas) un vairāki pilieni uz paklāja, kas turpinās tālāk pa cietkoksnes grīdu. Skatienu uz līķi aizsedz doktors Len�jērs, Ēriks un Nika Robilarde. Skarpeta ieiet istabā un aizcērt durvis, nepieskardamās nevienai no asiņainajām virsmām, arī durvju rokturim ne.

Nika ir notupusies un satvērusi cimdotajās rokās trīsdesmit piecu milimetru kameru, viņas apak�delmi atbalstīti uz ceļgaliem.

Ja arī viņa priecājas, ieraugot Skarpetu, tad neizrāda to. Pa kaklu viņai rit sviedri, pazuzdami aiz tum�zaļā Zaharijas polo krekla, kas sastūķēts haki krāsas darba biksēs. Nika pieceļas un paiet malā, lai Skarpeta varētu piekļūt tuvāk miru�ajai.

-��� Viņa patie�ām baismīgi sadurta, Nika piebilst. Kad es �eit ienācu, temperatūra istabā bija septiņdesmit grādi [25] .

Doktors Lenjērs ieliek miru�ajai padusē garu termometru. Viņ� pie�liecas tuvāk līķim, skatiens klejo aug�up lejup, uzņemot laiku. Skarpeta ar pūlēm pazīst sievieti, ko redzējusi dzīvojamā istabā izmētātajās foto�grāfijās.

Pazīt nav viegli. Sievietes mati ir savēlu�ies, pilni sakaltu�ām asinīm, seja uzpampusi un deformēta no sasitumiem, dūrieniem un sa�ķaidī�tiem kauliem: audu reakcija uz ievainojumiem, kas turpinājusies, kamēr sieviete vēl bijusi dzīva. Skarpeta pieskaras rokai. Ķermenis ir silts, glu�i kā dzīvs. Nav sākusies liķa sasting�ana, nav arī līķa plankumu asiņu nogulsnē�anās gravitācijas iespaidā, aprimstot cirkulācijai.

Doktors Lenjērs izņem termometru un, nolasījis to, paziņo: Ķer�meņa temperatūra ir deviņdesmit se�i [26] .

-��� Nav sen, kop� mirusi, Skarpeta saka. Tomēr asiņu stāvoklis dzīvojamā istabā, gaitenī un da�viet pat �eit rosina domāt, ka uzbru�kums noticis pirms vairākām stundām.

-Varbūt viņa mirusi no galvas ievainojuma un nāve iestājusies pamazām. Doktors Lenjērs uzmanīgi tausta sievietes pakausi. Lūzumi. Galva sasista pret mūra sienu, turklāt vēl tik nopietni ievainojumi.

Skarpeta nav gatava izteikt spriedumu par nāves iemeslu, ta�u piekrīt, ka upuris dabūjis nopietnu triecienu pa galvu. Ja dūrieni būtu pārgriezu�i vai nopietni skāru�i galveno artēriju, nāve būtu iestājusies da�ās minūtēs. Tas ir maz ticams patiesībā neiespējami -, jo redzams, ka sieviete kādu laiku vēl bijusi dzīva. Skarpeta nemana raksturīgo arte�riālo asiņo�anu. Sieviete varbūt bijusi tik tikko dzīva, kad viņas draugs pusvienos to uzgāja, un nomirusi, kamēr glāb�anas komanda vēl atra�dusies ceļā.

Patlaban ir vairākas minūtes pāri pusdiviem.

Upurim mugurā bāli zila atlasa pid�ama, tās apak�daļa neskarta, bet aug�a atrauta vaļā. Vēders, krūtis un kakls noklāts durtām brūcēm, to lielums se�padsmit milimetri jeb aptuveni trīs ceturtdaļcollas, brūces abos galos trulas, viens gals mazliet �aurāks nekā otrs. �ie ievainojumi liecina, ka viņa nav durta ar parastu nazi. Seklajiem ievainojumiem gandrīz centrā ir tāds kā audu tiltiņ�, kas rāda, ka iero�a galā bijis tuk�ums vai varbūt �im ierocim biju�as divas griezējvirsmas, nedaudz at�ķirīgas pēc garuma un platuma.

-��� Tas ir ārkārtīgi savādi. Doktors Lenjērs, noliecies tuvu pie līķa, pēta ievainojumus ar palielināmo stiklu. Durts nav ar parastu nazi, tādu man nekad nav gadījies redzēt. Un jums? viņ� paveras Skarpetā.

-Nē.

-��� Ievainojumi gūti da�ādos leņķos, da�iem no tiem ir V vai Y veida forma, kas radusies, kādam grie�ot asmeni, kā parasti vērojams durtām brūcēm. Da�i ievainojumi pavēru�ies, citi ir pogcaurumiem līdzīgi �ķē�lumi atkarībā no tā, vai griezumi seko cits citam vienā līnijā ar ādas elastīgajām �ķiedrām vai arī �ķiedras pārgrieztas.

Skarpetas cimdotie pirksti viegli paver brūces malas. Viņa atkal prāto par nepārgriezto ādas gabaliņu, kas redzams gandrīz pa�ā ievai�nojuma vidū, un cie�i pēta ar lupu, pūlēdamās iztēloties, kāda veida ierocis lietots. Saudzīgi aizverot pid�amas aug�u, viņa salīdzina cauru�mus atlasā ar ievainojumiem un mēģina noteikt, kur atradies audums dur�anas brīdī. Pid�amas blūzei trūkst pogu. Skarpeta tās atrod uz grī�das. Divas pogas karājas diegos.

Kad viņa ir rūpīgi sakārtojusi blūzi uz miru�ās krūtīm tā, kā tai vajadzētu būt, ja upuris būtu stāvējis, tad caurumi audumā, pro�tams, itin nemaz nesakrīt ar durtajām brūcēm ķermenī, turklāt atlass sadurstīts pat vairāk nekā ķermenis. Skarpeta saskaita trīsdesmit asto�ņus caurumus un divdesmit divus ievainojumus. Pārmērīga dur�ana, tā varētu sacīt. Tipiska, ja slepkavam nogalinā�ana sagādā baudu, bet tipiska arī tādos gadījumos, kad uzbrucējs un upuris viens otru pazīst.

-��� Nu kā? doktors Lenjērs jautā.

Skarpeta vēl arvien salīdzina caurumu vietas un ir nonākusi pie zināma slēdziena. �ķiet, brīdī, kad viņa durta, blūze bijusi sakrunkota virspus krūtīm. Redzat? Viņa pavelk aug�up blūzi, kas tā izraibināta ar asinīm, ka ļoti maz redzama atlasa zilā krāsa. Da�i dūrieni izgāju�i caur trim auduma slāņiem. Upēc audumā caurumu ir vairāk nekā ķer�menim ievainojumu.

-��� Tātad pirms dur�anas vai dur�anas laikā slepkava pavilcis viņai blūzi uz aug�u? Un pēc tam atrāvis vaļā?

-��� Neesmu īsti pārliecināta, doktore Skarpeta saka. Tas vienmēr ir ļoti grūti rekonstruējams. Precīzāka aina prasīs nepārtrauktas stundas labā apgaismojumā morgā. Mazliet pagriezīsim viņu un apskatīsim muguru.

Viņi noliecas pār līķi un saņem to aiz kreisās rokas. Tad apveļ sie�vieti uz sāniem. No brūcēm sāk plūst asinis. Muguras apak�daļā ir vis�maz se�as durtas brūces un gar� ie�ķēlums kakla sānā.

-��� Tātad viņa skrējusi, un viņ� dūris. Viņa skrējusi viņam pa priek�u vismaz kādu brīdi, atskan Ērika balss. Viņi abi ar Niku ienāku�i ar vai�rākām lampām un pieslēgu�i tās kontaktiem.

-��� Varbūt. Skarpetai nav ko piebilst.

-��� Smērējums uz gaiteņa sienas liek domāt, ka viņa pagrūsta vai atsitusies pret sienu. Apmēram gaiteņa vidū. Varbūt viņ� to grūdis pret sienu un dūris mugurā, bet viņa tikusi vaļā un ieskrējusi te, Nika prāto.

-��� Varbūt, Skarpeta atkārto, un abi ar doktoru Lenjēru nogulda ķermeni uz muguras. Varu jums pateikt tikai to: da�u dūrienu brīdī, kas trāpīju�i krūtīs un vēderā, pid�ama bijusi nekārtībā.

-��� Uz aug�u saceltā pid�ama rosina domāt par seksuāliem motī�viem, Ēriks saka.

-��� Tā ir zvēriskā niknumā izdarīta seksuāla slepkavība, Skarpeta atbild. Kaut arī viņa nav izvarota.

-��� Var arī nebūt, doktors Lenjērs pieliecas tuvāk līķim, ar ķirur�ģiskajām knaiblēm vākdams lietiskos pierādījumus. �ķiedras, viņ� prāto, varētu būt no pid�amas. Par spīti tam, ko parasti domā, ne vienmēr ir notikusi izvaro�ana. Da�i no �iem nelie�iem to nespēj. Vai ari labprātāk masturbē.

Skarpeta uzrunā Niku: Viņa bija jūsu kaimiņiene. Vai esat pārlieci�nāta, ka �ī ir Rebeka, nevis otra sieviete, kas redzama fotogrāfijās? Abas pēc izskata ir ļoti līdzīgas.

-��� Tā ir Rebeka. Otra sieviete ir viņas māsa.

-��� Vai viņas dzīvo kopā? doktors Lenjērs jautā.

-��� Nē. Rebeka dzīvoja viena.

-��� Pagaidām identifikācija neskaitās pabeigta. Mums jāsalīdzina pie�raksti par zobiem un, iespējams, vēl kādas pazīmes, doktors Lenjērs piebilst, kamēr Ēriks fotografē, izmantodams par mēroga skalu se�collīgu plastmasas mērlenti un izritinādams to blakus katrai fotografēja�mai vietai.

-��� Es to izdarī�u, Nika veras miru�ās sievietes sadauzītajā, asiņai�najā sejā un acīs, kas sastingu�as zem uzpampu�ajiem plakstiņiem. Mēs nebijām nekādas draudzenes, nekad nesagājāmies, bet es viņu bie�i redzēju uz ielas, pagalma darbos vai staigājam ar suni�

-��� Ar kādu suni? Skarpeta uzmet Nikai asu skatienu.

-��� Viņai bija dzeltens labradora kucēns, varbūt kādus astoņus mēne��us vecs. Neesmu gan pārliecināta, bet, liekas, sunītis vēl nav pieaudzis. Tā bija Ziemassvētku dāvana. Domājams, no viņas drauga.

-��� Sakiet detektīvam Klarkam, lai gādā, ka policija uzmeklē viņas suni, doktors Lenjērs saka. Un lai viņi.atsūta kādu apsargāt �o māju. Pagaidām te būsim mēs.

Doktors Lenjērs pasniedz Skarpetai vates tamponu paciņu, mazu pudelīti ar sterilu ūdeni un sterilu caurulīti. Skarpeta atskrūvē vāciņus. Iemērkusi tamponu sterilajā ūdenī, viņa slauka miru�ās sievietes krūtis, ņemdama siekalu uztriepes, un tamponi iekrāsojas sarkani. Uztriepes no maksts, taisnās zarnas un citām atverēm var pagaidīt, līdz līķis būs nogādāts morgā. Viņa sāk vākt lietiskos pierādījumus.

-��� Es eju, ierunājas Nika.

-��� Kādam te jāierīko labāks apgaismojums, doktors Lenjērs paceļ balsi.

-��� Vislabākais, ko varu darīt, ir sanest �urp lampas, kādas vien mājā ir, Ēriks atbild.

-��� Tas būtu labi. Ta�u vispirms nofotografē lampas tur, kur tās pa��laik atrodas, Erik, citādi kāds sasodīts aizstāvības advokāts teiks, ka slepkava sanesis guļamistabā lampas�

-��� Te daudz matu, iespējams suņa spalvu, varbūt no viņas suņa� Skarpeta paziņo, viegli kratīdama knaibles caurspīdīgā lietisko pierādī�jumu maisiņā. Kāds tas bija? Dzeltens labradors?

Nika ir aizgājusi.

-��� Tā viņa teica. Dzeltens labradora kucēns, doktors Lenjērs atbild; pie līķa paliku�i viņi divi vien.

-��� Suns jāatrod vairāku iemeslu dēļ ne tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka ar nabadziņu viss kārtībā, Skarpeta saka. Jāsalīdzina arī spalvas. Neesmu dro�a, bet patlaban man �ķiet, ka redzu diezgan daudz da�ādu dzīvnieku spalvu.

-��� Man arī tā �ķiet. Pielipu�as pie asinīm, galvenokārt �eit. Ar cim�doto pirkstu viņ� rāda uz sievietes atkailināto ķermeņa aug�daļu. Ta�u to nav ne pie viņas plaukstām, ne matos, kur varētu sagaidīt, ja dzīv�nieka spalvu izcelsme būtu grīda vai tepiķis viņas mājā.

Skarpeta klusē. Paņēmusi knaiblēs vēl vienu spalvu, viņa to iepurina maisiņā, kur jau ir vismaz divdesmit tādu matu, kas nolasīti no sakal�tu�ajām asinīm uz sievietes vēdera.

Laukā uz ielas kāds sācis skaļi svilpt. Balss sauc: �urp, Bazil! Bazil, nāc!

Ārdurvis atkārtoti atveras un aizveras, dzīvojamā istabā un ēdamis�tabā dzirdami soļi; sarunājas policisti, tad atskan sievietes balss viņa raudādama kliedz.

-��� Nē! Nē! Nē! Tas nevar būt!

-��� Kundze, vienkār�i parādiet mums viņu kādā no �īm fotogrāfijām.

Skarpeta pazīst detektīva Klarka balsi. Tā ir skaļa. Viņ� cen�as neiz�rādīt satraukumu, bet, jo vairāk sieviete kliedz, jo skarbāka kļūst detek�tīva balss.

-��� Piedodiet, bet tur iek�ā jūs nedrīkstat iet!

-��� Tā ir mana māsa!

-��� Man patie�ām �ēl.

-��� Ak Dievs, ak Dievs!

Tad balsis pieklust, un saruna saplūst ar trok�ņaino murdoņu fonā. Nāves smakas pievilinātas, mājā ielido da�as mu�as, to spalgā spindzē�ana bojā Skarpetai nervus.

-��� Pasakiet viņiem, lai beidz virināt tās nolādētās durvis! Viņa paceļ galvu no savas tupus pozas; pa seju rit sviedri un briesmīgi sāp ceļgali.

-Jēzus! Kas tur ārā notiek? Arī doktors Lenjērs noskai�as.

-��� �urp, Bazil! Nāc �urp, puika!

Svilpieni.

-��� Ei! Bazil! Kur tu esi?

-��� Tie�ām gan! Doktors Lenjērs uztrau�as kājās.

Viņ� iet laukā no guļamistabas, raudams nost asiņainos cimdus. Skarpeta paņem vēl vienu dzīvnieka spalvu, �oreiz melnu, un ievieto pierādījumu maisiņā. Spalvas pieķēru�ās ķermenim, kamēr asinis biju��as mitras. Tās pielipu�as vēderam un krūtīm, bet nav manāmas pie sievietes kailajām pēdām, kuras ari nosmērētas asinīm, ta�u ne no ievainojumiem, bet tām, kurās viņa iekāpusi.

Skarpetas elpa aiz ķirurģiskās maskas ir karsta un skaļa, acīs dzeļ sviedri, un, gaiņādama mu�as, viņa ar lupu pēta sievietes seju, meklē�dama vēl citas spalvas. Ik sakaltu�o asiņu plaisiņu lupa palielina, un tā izskatās vēl briesmīgāk, katrs griezums un dūriens ādā tad liekas vēl lēveraināks un posto�āks. Asinīm pielipu�as krāsas plēksnītes iespē�jams, no dzīvojamās istabas sienās. Da�ādās dzīvnieku spalvas, kas atklātas uz līķa, devu�as Skarpetai svarīgu informāciju.

-��� Mēs atradām suni. Durvīs stāv Nika.

Skarpeta satrūkusies atgrie�as citā dimensijā, kurā nav derdzīgu, sarkani sakaltu�u matu aiz palielināmā stikla.

-��� Bazils, viņas suns.

-��� Lielākā daļa spalvu nav no �ī suņa. Esmu atradusi du�iem da�āda veida un da�ādu krāsu spalvu. Daudz raupjākas par kaķa spalvām. Bet neesmu pārliecināta.

Istabā atgrie�as doktors Lenjērs un paspraucas garām Nikai, vilk�dams rokās jaunus cimdus.

-��� Tas, ko �eit redzu, liek man domāt, ka viņas ķermeņa aug�daļai spalvas pieķēru�ās no slepkavas, iespējams, no viņa apģērba. Varbūt viņ� uzgūlies viņai virsū. Skarpeta pavelk zemāk pid�amas bikses tā, lai kļūtu redzams nospiedums, ko atstājusi elastīgā bik�u gumija. Atkal notupusies uz papē�iem, viņa skatās, pēc tam noņem masku.

-��� Kāpēc lai kāds gultos viņai virsū, nenovilcis viņas pid�amas bik�ses? doktors Lenjērs ir neizpratnē. Kāpēc visas �īs suņa spalvas vai tām līdzīgie matiņi pieķēru�ies tikai viņas kailajai ķermeņa aug�daļai un nekur citur? Un galu galā kāpēc, pie joda, kāds bijis viscaur aplipis ar �im spalvām?

-��� Mēs atradām Bazilu, atkal ierunājas Nika. Viņ� slēpās zem mājas otrpus ielai. Tupēja sarāvies un trīcēja. Laikam būs aizmucis, kad slepkava gāja prom. Kur� parūpēsies par �o suni, par Bazilu?

-��� Cerams, ka nelaiķes draugs, doktors Lenjērs atbild. Ja ne, tad Ērikam patīk suņi.

Viņ� izsaiņo no iepakojuma divus sterilus, gumijotus palagus, kādus tiesu mediķi lieto slepkavību gadījumos. Skarpeta vienu izklāj uz grī�das, doktors Lenjērs un Ēriks satver miru�o sievieti aiz padusēm un zem ceļgaliem, paceļ un noliek palaga centrā. Otru palagu viņi uzklāj virsū un uzrullē malas uz aug�u, ievīstīdami līķi kā mūmiju, lai netiktu pazaudēti lietiskie pierādījumi.

D�ejs paceļ roku no stūres, lai sistu Bevai, bet tad pēk�ņi pārdomā. Tu esi stulba. Vai saproti? viņ� skarbi saka. Ko, ellē, tu domāji, tā darīdama?

-��� Tas nenotika tā, kā biju iecerējusi.

Kamēr D�ejs brauc uz D�eka laivu piestātni, radio viņa Cherokee turpina pulksten se�os raidāmās ziņas.

"�Batonrū�as Austrumu draudzes sevi�ķo lietu izmeklētājs dok�tors Sems Lenjērs vēl nav izdarījis autopsiju, bet, uzsākot izmeklē�anu, apstiprinājies, ka upuris ir trīsdesmit se�us gadus vecā Rebeka Miltone no Zaharijas. Nāves iemesls nav oficiāli paziņots, bet pierādījumi lie�cina, ka viņa sadurta līdz nāvei. Policija neuzskata, ka slepkavība sais�tīta ar sievietēm, kas Batonrū�ā izziņotas par pazudu�ām pagāju�ajā gadā�"

-��� Stulbeņi, D�ejs izslēdz adio. Tev laimējies, ka viņi tā neuz�skata.

Saulē, kas iespīd pa SUV logu, guļ �etri mazi jauktas sugas sunī�i. Uz pakaļējā sēdekļa sakrauti pieci iepakojumi ar alu. �odien, izlaidusi D�eju pie Universitātes ezera, pa�ā LVU centrā, Beva ir krietni papūlē�jusies. Viņ� nav stāstījis, kādēļ uz turieni dodas un ko visu dienu darīs, tikai licis atbraukt viņam pakaļ pusse�os tajā pa�ā vietā. Varbūt viņ� meklējis savu izbēgu�o notiesāto brāli. Varbūt klejojis apkārt, priecā�damies, ka ticis prom no Bevas un zvejas būdas. Varbūt medījis glītas koled�as mei�as. Beva iztēlojas D�eju mīlējāmies ar kādu no tām. Viņā pamostas un lēni gruzd greizsirdība.

-��� Tev nevajadzēja uz visu dienu mani atstāt, viņa saka.

-��� Ko īsti tu domāji? Tu grasījies viņu nolaupīt un vest uz laivu gai�ā dienas laikā?

-��� Sākumā. Pēc tam sapratu, ka tev tas nepatiktu.

D�ejs neko neatbild, braucot sejas izteiksme ir koncentrēta, jo viņ� uzmanās, lai nepārsniegtu ātrumu vai kā citādi nepārkāptu satiksmes noteikumus un viņu neapstādinātu.

-��� Tā sieviete neizskatījās līdzīga viņai. Tai bija melni mati. Nezinu, vai viņa gājusi koled�ā.

Beva nespēja turēties pretī impulsam. Viņas rīcībā bija pietiekami daudz laika, lai uzmeklētu to jauko lēdiju, ko ievēroja toreiz Wal Mart veikalā. Izsekodama sve�o visu vakaru, viņa bija uzzinājusi, ka �is jērs nedzīvo Dārzu rajonā, bet mazā namiņā Zaharijā. Visapkārt valdīja tumsa, un Beva sāka nervozēt, ka jēram var rasties aizdomas. Nepagu�vusi labi ielāgot adresi, Beva bija iegriezusies kādā sānielā.

�orīt viņa bija riņķojusi, meklēdama zaļo Ford Explorer, un izprāto�jusi, ka tas, ka ma�īnas nav piebraucamajā ceļā, nenozīmē, ka tā nevar būt garā�ā. Acīmredzot viņa izvēlējusies nepareizu māju. Iekļuvu�ai iek�ā, viņai uznāca vilinājums.

Ta�u viņa nepavisam nenojauta, ka �is konkrētais jērs cīnīsies kā vilks. Tiklīdz melnmatainā sieviete atvēra durvis, Beva izvilka no savas audekla somas �aujamo, ta�u nekavējoties dabūja tādu belzienu, ka ierocis izlidoja viņai no rokas. Beva novēlās uz grīdas un izvilka no jostas maksts kabatas naziti. Viņa atvāza, kā pa�ai �ķita, na�a asmeni, un iesākās pakaļdzī�anās. Tā �ķietami turpinājās jūdzēm, sieviete skrēja un kliedza, bet pēc tam atsitās pret sienu, un tas Bevai deva iespēju sagrābt viņu aiz matiem, triekt ar galvu apmetumā un, sievietei noslī�dot uz grīdas, ari spert.

Nolādēts, viņa atkal uzsvempās kājās un pamatīgi iecirta ar dūri Bevai pa plecu. Laikam Beva ari iekliedzās, viņa īsti neatceras. Tad galvā sāka dūkt glu�i kā pre�u vilciens, viņa dūra un vajāja, asinīm �ķīstot sejā, atkal un atkal, visu laiku. Tas nevarēja ilgt vairāk kā pāris minū�tes. Beva piespieda sievieti pie guļamistabas grīdas, dūra atkal un atkal un tagad nespēj īsti apjēgt, vai kas tāds vispār noticis.

Lidz to izdzird pa radio. Līdz viņa atceras kabatas nazī�a asiņaino pudeļu atveramo. Viņa dūrusi tai sievietei ar pudeļu atveramo. Kā tas varēja notikt?

Viņa paskatās uz D�eju, kas pabrauc garām lombardiem, automa��īnu uzpircējiem un Taco Bell, kur viņa labprāt apstātos.

Kukurūzas pārslas ar skābu krējumu, sieru un asajiem, sarkanajiem �ili pipariem.

Picu ēstuves, autoveikali, automa�īnu uzpircēji, pastkastītes, un tad ceļ� kļūst �aurāks. Viņi brauc atpakaļ uz D�eka piestātni, pēc tam atgriezīsies savā attekā.

-��� Varbūt mēs varētu piestāt un paņemt mazliet zemesriekstu, Beva ierosina.

D�ejs ar viņu nerunā.

-��� Labi, lai notiek pēc tava prāta. Tu un tava sasodītā Batonrū�a. Brauc uz turieni atpakaļ pēc sava ka�ķainā brāļa. Tikai pagaidi līdz tum�sai, tad būs vieglāk.

-��� Aizveries!

-��� Un ja nu viņa tur nav?

Stings klusums.

-��� Bet, ja tomēr ir, varbūt slēpjas tajā nolādēti �au�alīgajā vīna pa�grabā. Varbūt pievācis tur nolikto naudu. Mēs varētu paņemt mazliet vairāk naudas, �abulit. Tas viss alus, ko esmu nopirkusi�

-��� Es tev teicu, aizveries!

Jo nelaipnāks viņ� kļūst, jo lepnāka viņa ir par svaigajiem nobrāzumiem un dziļajām skrambām uz savām rokām, kājām, krūtīm un citām ķermeņa daļām, kur dro�i vien ievainota tās darbības laikā, ko domās dēvē par kautiņu.

-��� Viņi ņems paraugus no tā, kas viņai aiz nagiem, D�ejs beidzot ierunājas. Viņi noteiks tavu DNS.

-��� Mana DNS nevienā no viņu smalkajām datu bāzēm nav, Beva atbild. Neviens netika ņēmis manu DNS, iekams mēs ar tevi nozudām. Es biju tikai jauka lēdija un vadīju kempingu pie Viljamsburgas, tu ta�u atceries?

-��� Mana jaukā mei�a.

Beva smaida. Viņas ievainojumi ir drosmes un spēka simboli. Viņa pati nebija zinājusi, ka spēj tā kauties. Nu, kādu dienu viņa varētu vien�kār�i izsekot D�eju. Viņas bravūra saplok. Viņa nemū�am nespētu pie�veikt D�eju. Viņ� varētu viņu piebeigt ar vienu vienīgu sitienu pa deni�ņiem. Tā viņ� Bevai ir teicis. Viens sitiens ielauztu viņas galvaskausu, jo sievietēm tas nav pārāk biezs. "Pat stulbām ne," viņ� saka.

-��� Ko tu ar viņu darīji? Tu saproti, ko es domāju, viņ� saka. Tev visas drēbes priek�ā bija piesūku�ās asinīm. Tu gulēji viņai virsū kā vīrietis?

-��� Nē. Tā nav viņa darī�ana.

-��� Kā tad tavas drēbes tika asiņainas no kakla līdz pat kājstarpei, ko? Tu uzkāpi virsū tai mei�ai, kas asiņoja līdz nāvei, un masturbēji?

-��� Tam nav nozīmes. Viņi nedomā, ka tas saistīts ar pārējiem gadī�jumiem, Beva saka.

-��� Kādu vārdu viņa izrunāja?

-��� Ko tu gribi ar to teikt? Bevai liekas, ka viņ� sāk jukt.

-��� Kad viņa lūdzās. Viņa noteikti lūdzās, lai tu rimsties. Kādu vārdu viņa teica, to apzīmēdama?

-��� Ko apzīmēdama?

-��� Kāda ir sajūta, tik sasodīti baidoties no mokām un nāves! Kādu vārdu viņa teica?

-��� Es nezinu. Beva ļoti pūlas atcerēties. �ķiet, viņa prasīja:

"Kāpēc?"

117

Istaba bija auksta, un tajā nebija nekādu smaku. Nika ir pārlasījusi �o rindiņu vairākas reizes. Viņas māte bijusi noslepkavota tikai da�as minūtes pirms tam, kad mājās pārradies viņas

vīrs Nikas tēvs. Nika prāto, vai slepkava dzirdējis tēva ma�īnu un aizmucis, vai arī tas vienkār�i ir likteņa pirksts, ka �is kuces dēls aizmuka tad, kad aizmuka.

Ir desmit vakarā. Nika, Rūdijs, Skarpeta, Marino un Lūsija sē� doktora Lenjēra viesu namiņā un dzer kafiju, kas pagatavota vietējo gaumē.

-��� Daudz nobrāzumu un plēstu brū�u sejā, Skarpeta pārskata autopsijas ziņojumu.

Viņa ir uzreiz pateikusi, ka nedomā izlaist nekādas detaļas, lai sau�dzētu Nikas jūtas. Ar to viņa Nikai nespētu palīdzēt.

-��� Nobrāzums un plēsta brūce pierē, periokulārs nobrāzums, lūzis deguna kauls, kustas priek�zobi.

-��� Tātad viņ� diezgan pamatīgi sasitis viņai seju, Marino saka, mal�kodams kafiju, kas pagatavota tie�i tā, kā viņam gar�o, balta ar Cremora un stipri saldināta ar cukuru. Vai pastāv kāda iespēja, ka viņa pazinusi slepkavu? viņ� jautā Nikai.

-��� Viņa atvēra viņam durvis. Viņa atrasta pie pa�ām durvīm.

-��� Vai viņa vienmēr pārbaudīja, vai durvis aizslēgtas? Lūsija cie�i lūkojas Nikā, iesaistīdamās sarunā.

-��� Gan jā, gan nē. Nika palūkojas pretī. Vakaros mēs durvis aiz�slēdzām. Bet viņa zināja, ka mums ar papu drīz jābūt mājās, tāpēc, iespējams, nebija tās aizslēgusi.

-Tas nenozīmē, ka �ī persona nezvanīja vai neklauvēja, Rūdijs uzsver. Tas nenozīmē, ka jūsu māte no viņa baidījās.

-��� Nē, tas to nenozīmē, Nika piekrīt.

-��� Trula sitiena trauma pakausī. Radiāli plēsta brūce galvvidū, trīs�reiz �etras collas. Masīva hematoma galvvidū un pakausī. Piecdesmit milimetru �ķidru asiņu galvaskausā�

Marino un Lūsija mainās ar notikuma vietas fotogrāfijām. Pagaidām Nika nav uz tām skatījusies.

-��� Asinis uz sienas pa kreisi pie pa�ām durvīm, Marino ievēro. Izrauti mati. Cik gar mati jūsu mātei bija?

Nika ar pūlēm rij siekalas. Līdz pleciem. Viņai bija blondi mati, diezgan līdzīgi manējiem.

-��� Kaut kas noticis tajā mirklī, kad viņ� nācis iek�ā. Zibenīgs uzbru�kums, Lūsija saka. Neko daudz neat�ķiras no tā, kas notika ar Rebeku Miltoni. Neko neat�ķiras no tā, kas notiek katrā piepe�ā uzbrukumā, kad upuris pa īstam sanikno vainīgo.

-��� Vai tādi ievainojumi atbilst tiem, kādi rodas, triecot galvu pret sienu? Rūdijs jautā.

Nika izturas stoiski. Viņa atgādina sev, ka ir policiste.

Skarpeta sastop Nikas skatienu. Es saprotu, tas ir smagi, Nika. Mēs pūlamies būt vaļsirdīgi. Varbūt jums nebūs tik daudz jautājumu, ja būsim vaļsirdīgi.

-Jautājumi man būs vienmēr, jo mēs nekad nedabūsim zināt, kur� to izdarīja.

-��� Nekad nesaki "nekad", Marino atbild.

-��� Pareizi, Lūsija māj ar galvu.

-��� Uz iek�u neiespiests biparietālā un pakau�a kaula lūzums, orbitālo pārsegu lūzumi, bilaterālas subdurālas hematomas, trīsdesmit mililitri nesarecēju�u asiņu zem katra� tā, tā, tā� Skarpeta pār�ķir lappusi. Tā rakstīta ar rakstāmma�īnu, nevis ar datoru. Viņai biju�as durtas brūces, viņa piebilst.

Nika aizver acis. Es ceru, ka viņa to nav jutusi.

Klusums.

-���� Es domāju� Viņa paskatās uz Skarpetu. Vai viņa to visu juta?

-��� Viņa juta �ausmas. Fiziski? Grūti pateikt, kādas sāpes viņa juta. Ja ievainojumi seko cits citam tik strauji�

Marino viņu pārtrauc. Vai zināt, kāda ir sajūta, ieverot plaukstu atvilktnē vai sagrie�oties ar nazi un to nejūtot? Man liekas, tas ir tā, ja vien nenotiek lēni. Lēni kā spīdzinot.

Nikai saraujas sirds, it kā ar to nebūtu kaut kas kārtībā.

-��� Viņa nav spīdzināta, Skarpeta bilst, raudzīdamās Nikā. No�teikti ne.

-��� Un dūrieni? Nika taujā.

-��� Plēstas brūces pirkstos un delnās. Aizstāvoties. Viņa atkal pamet skatienu uz Niku. Dūrieni labajā un kreisajā plau�ā ar divsimt mili�metriem hemotoraksa katrā pusē. Man ļoti �ēl. Zinu, ka tas ir smagi.

-��� Vai tie viņu nonāvēju�i? �ie plau�u ievainojumi?

-��� Eventuāli. Bet savienojumā ar galvas ievainojumiem absolūti. Viņai arī aplauzti kreisās un labās rokas nagi. Zem nagiem atklāts neidentificējams materiāls.

-��� Vai domājat, ka tas varētu būt saglabājies? Lūsija jautā. Toreiz DNS nebija tik progresīvs kā tagad.

-��� Es brīnos, ko, pie joda, nozīmē neidentificējams, piebilst Marino.

-��� Kāds bijis nazis? Nika jautā.

-��� Ar īsu asmeni. Bet tie�i ar cik īsu, to nevaru pateikt.

-��� Varbūt kabatas nazis, Marino piedāvā versiju.

-��� Varbūt, Skarpeta piekrīt.

-��� Manai mātei nebija kabatas na�a. Viņai nebija nekādu� Nikai acīs sakāpj asaras, bet viņa atgūst kontroli. Viņa neaizrāvās ar iero��iem, tā es gribēju teikt.

-��� Nazis varēja būt viņam, Lūsija laipni paskaidro. Bet man lie�kas -ja tas bija kabatas nazītis, viņ� nedomāja, ka ievajadzēsies ieroci. Tas varēja būt vienkār�i tāds, ko viņ� nēsāja kabatā kā daudzi vīrie�i.

-��� Vai durtās brūces at�ķiras no tām, ko redzējām �odien? Nika jautā Skarpetai.

-��� Pilnīgi.

Nika sāk stāstīt par savas mātes antikvariātu.

Mātei tas piederējis, bet viņa strādājusi tur tikai nepilnu dienu, lai vairāk būtu kopā ar ģimeni. Viņa piemin, ka māte pazinusi �arloti Dārdu.

Nika veras savā kafijas krūzē. Kā jūs domājat ja es kafiju ieliktu mikroviļņu krāsnī, vai tajā vēl saglabātos kofeīns?

-��� Jūsu māte draudzējās ar �arloti Dārdu? Marino jautā. Sasodīts! Ja neiebilstat, ka vaicāju, kāpēc neesat to pieminējusi jau agrāk?

-��� Dieva vārds, Nika atbild. Līdz �im nekad man tas nebija ienācis prātā. Liekas, esmu ļoti daudz ko atmiņā nobloķējusi, es gandrīz nekad nedomāju par māti, vismaz tikām, iekams nesāka zust �īs sievietes. Tad �odien� tas skats. Tas, ko viņ� nodarījis Rebekai Miltonei. Un patlaban.

Viņa pieceļas uzsildīt kafiju. Vienu minūti krāsns skaļi darbojas, tad durtiņas atveras, un viņa atgrie�as uz sofas. No kafijas ceļas garaiņi, ta�u tā vairs nav dzerama. Tā smar�o kā pārvārīta.

-��� Nika, Skarpeta jautā, vai Robilarde ir jūsu pēclaulības uzvārds?

Nika piekrīto�i pamāj ar galvu.

-��� Kāds ir jūsu ģimenes uzvārds?

-��� Mejoksa. Manu māti sauca Annija Mejoksa. Tāpēc gandrīz neviens nesaprot, ka esmu viņas meita. Ar laiku ļaudīm piemirstas. Policisti, kas atceras viņas nāvi, nekad mani nesaista ar viņu. Es nekad neko nestāstu. Viņa malko kafiju, �ķietami neiebilzdama pret tās gar�u. Viņas antikvariāts specializējās uz vitrā�ām, durvīm, slēģiem un vecām trofejām, da�as no tām bija tie�ām jaukas, ja cilvēks zināja, ko meklē.

-��� Un daudzas mēbeles bija roku darbs no cipreses koka. �arlote Dārda bija viena no mātes klientēm, viņa rekonstruēja māju, ļoti daudz lietu pirka mātes veikalā, un tā viņas abas sadraudzējās. Ta�u nebija tuvas draudzenes. Viņa apklust, cenzdamās atcerēties. Mamma daudz runāja par �o bagāto sievieti, stāstīja, ka viņai piederot sporta ma�īna un cik skaista bū�ot viņas māja, kad viss būs pabeigts.

-��� Man liekas, misis Dārdai bija ļoti ienesīgs darbs. Paps, būdams skolotājs, nekad daudz nepelnīja. Nika skumīgi pasmaida. Mamma pelnīja labi un bija pieticīga. Lielākā daļa līdzekļu, no kuriem tagad iztiek tēvs, nāku�i no mātes, no viņas peļņas �ajā veikalā.

-��� Misis Dārda bija narkomāne, Skarpeta saka. Viņa mira no nar�kotiku pārdozē�anas; tas bija negadījums vai slepkavība. Man ir aizdo�mas par pēdējo. Neilgi pirms nāves viņa it kā cietusi no apziņas aptum��o�anās. Vai jūs par to kaut ko zināt?

-��� To zina visi �ajā apkaimē, Nika atbild. Batonrū�ā par to bau�moja ik uz soļa. Viņa pēk�ņi mirusi "Paradīzes akru" moteļa numurā. Izklausās pēc kapsētas nosaukuma. Aiz �oktovas, tā pilsētas daļa ir briesmīga. Tenkoja, ka viņai bijusi mīlas dēka un viņa tur tikusies ar �o personu. Es nezinu neko vairāk tikai to, kas minēts ziņās.

-��� Kas zināms par viņas vīru? Lūsija taujā.

-��� Labs jautājums. Nekad neesmu dzirdējusi ne par vienu, kas būtu ar viņu ticies. Vai nav savādi? Ja nu vienīgi viņ� ir kāds aristokrāts un visu laiku ceļo.

-��� Vai kādreiz esat redzējusi viņa fotogrāfiju? Rūdijs jautā.

Nika papurina galvu.

-��� Tātad viņ� ziņās nav minēts.

-��� Viņ� patie�ām ir slepens, Nika atbild.

-��� Kas vēl? Marino vaicā.

-Jā, te tie�ām ir dīvaina sakritība, vai ne? Rūdijs paskatās uz Skarpetu. Kā aizdomās turamais uzradies kāds farmaceits, bet Roko Kagjano bijis �ī farmaceita advokāts.

Marino pieceļas un ielej sev vēl kafiju.

-��� Padomājiet, Lūsija mudina Niku.

-��� Nu labi. Viņa dziļi ievelk elpu. Labi. Kaut kas tomēr ir. Man liekas, �arlote Dārda bija mammu uzaicinājusi uz kokteiļu vakaru. Es atceros. Mamma nekad negāja uz kokteiļu vakariem. Viņa nedzēra un bija kautrīga, jutās neiederīga starp augstprātīgiem cilvēkiem. Tāpēc fakts, ka viņa pieņēma uzaicinājumu, skaitījās liels notikums. Vakars tika rīkots plantācijā, Dārdu plantācijā. Mamma tur aizgāja, lai labāk veiktos darījumi viņas veikalā. Un aiz cieņas pret savu labāko klienti misis Dārdu.

-��� Kad tas bija? Skarpeta jautā.

Nika domā. Necik ilgi pirms tam, kad mammu noslepkavoja.

-��� Cik ilgi ir necik ilgi? Rūdijs vaicā.

-��� Nezinu. Nika smagi rij siekalas. Dienas. Domāju, da�as dienas. Viņa bija uzvilkusi to kleitu� viņai vajadzēja iet to nopirkt� Nika atkal aizver acis. Rīklē lau�as �ņuksti. Tā bija sārta ar baltu aukliņas rotājumu. Iā vēl karājās uz skapja durvīm, kad viņu nogalināja, zināt, karājās, lai viņa atcerētos to aiznest uz ķīmisko tīrītavu.

-��� Un jūsu māti nogalināja nepilnas divas nedēļas pirms �arlotes Dārdas nāves, Skarpeta piebilst.

-��� Interesanti, Marino aizrāda. Misis Dārda tik ļoti cieta no domā��anas traucējumiem, turklāt viņai uznāca vardarbības lēkmes, tomēr neviens neuztraucās, ka viņa rīko tik vērienīgas dārza svinības?

-��� Es ari par to iedomājos, Rūdijs pievienojas.

-��� Zināt ko? Marino piebilst. Lai nokļūtu �eit, esmu braucis gan�drīz divdesmit stundas. Pēc tam Lūsija mani padarīja slimu ar augstuma kaiti. Man jāiet gultā. Citādi mana dedukcija novedis pie tā, ka jums vajadzēs iet un jebkāda iemesla dēļ arestēt Santa Klausu.

-��� Tev nav nekādas augstuma kaites, Lūsija saka. Bet ej vien, tev jāizguļ pirmais miegs. Man liekas, tu pats esi Santa Klauss.

Viņ� pieceļas no ku�etes un dodas uz lielo māju.

-��� Es ari vairs ilgāk nevaru izturēt. Skarpeta pieceļas no krēsla.

-��� Laiks doties, Nika saka.

-Jums nav jādodas. Skarpeta ļoti cen�as būt palīdzīga.

-��� Vai varu jums uzdot vēl beidzamo jautājumu? Nika prasa.

-��� Protams. Skarpeta �ķiet tik ļoti nogurusi, it kā viņai būtu sastin�gu�as smadzenes.

-��� Kāpēc viņ� viņu sita līdz nāvei?

-��� Kāpēc kāds sita Rebeku Miltoni līdz nāvei?

-��� Viss nerisinājās tā, kā viņ� bija plānojis.

-��� Vai jūsu māte viņam pretotos? Lūsija jautā.

-��� Viņa tam izskrāpētu acis, Nika atbild.

-��� Varbūt tā arī ir atbilde uz jūsu jautājumu. Lūdzu, piedodiet. Patla�ban neko vairāk nevaru palīdzēt. Jūtos pārāk nogurusi.

Skarpeta atstāj mazo viesistabu un aizver savas guļamistabas durvis.

-��� Kā jūs jūtaties? Lūsija pieiet pie ku�etes un skatās uz Niku. Tas patie�ām ir grūti. Tik grūti, ka nevar ne izteikt. Jūs turaties dū�īgi, Nika Robilarde.

-��� Vēl ļaunāk ir manam tēvam. Viņ� atteicies no dzīves. It visu pa�metis.

-��� Piemēram, ko? Rūdijs maigi jautā.

-��� Nu, viņam patika skolā mācīt. Un viņ� mīl ūdeņus, pareizāk, mīlēja. Viņ� un mamma. Viņiem bija maza zvejas būdiņa tādā vietā, kur neviens netraucētu. Kaut kādas nekurienes vidū, es domāju, nomaļā vietā. Kop� tā laika viņ� tur ne reizi nav bijis.

-Kur?

-��� Holandie�u attekā.

Rūdijs un Lūsija saskatās.

-��� Kur� par to zināja? Lūsija jautā.

-��� Dro�i vien visi, kuriem mana māte to izpļāpāja. Viņa bija ļoti runīga. Ne tā kā tēvs.

-��� Kur atrodas Holandie�u atteka? Lūsija kļūst domīga.

-��� Pie Maurepasa ezera. Aiz Aklās upes.

-��� Vai jūs varētu to atrast?

Nika skatās uz Lūsiju. Kāpēc?

-��� Atbildiet uz jautājumu. Viņa liegi pieskaras Nikas rokai.

Tā pamāj ar galvu. Viņu skatieni sastopas.

-��� Tad labi. Lūsijas acis ir kā piekaltas Nikas sejai. Rīt. Vai esat kādreiz lidojusi ar helikopteru?

Rūdijs pieceļas. Man jāiet. Esmu kā salauzts.

Viņ� zina. Savā ziņā viņ� to akceptē. Bet nevēlas vērot.

Lūsija uzmet viņam skatienu arī pārliecināta, ka viņ� saprot, lai gan viņam nevajadzētu saprast. Tiksimies rīt, Rūdij.

Viņ� dodas prom, uz kāpnēm atskan viņa vieglie soļi.

-��� Neesiet pārgalvīga, Lūsija uzrunā Niku. Jūs man liekaties tāda, kas varētu un varbūt jau ir izturējusies pārdro�i.

-��� Esmu uz savu roku iesaistījusies da�ās netīkamās operācijās, viņa atzīstas. Es ģērbjos kā potenciāls upuris. Es izskatos pēc poten�ciāla upura.

Lūsija nopēta viņu cie�āk, viscaur novērtē, it kā jau visu vakaru nebūtu vērtējusi.

-��� Arēji jā ar jūsu blondajiem matiem, tvirto augumu, inteliģento izskatu. Bet jūsu izturē�anās nav tāda kā upurim. Jums piemīt spēcīga enerģija. Kaut gan tas slepkavam var �ķist lielāks izaicinājums. Uzbudino�āk. Lielāks panākums.

-��� Man bija nepareiza motivācija, Nika sevi kritizē. Ne jau tā, ka es negribētu viņu noķert. Gribu to vairāk par visu. Bet atzīstu, ka esmu kareivīgāka, stūrgalvīgāka, nekā vajadzētu, varbūt pakļauju sevi briesmām, jā gan. Ta�u tā notiek, pateicoties mūsu operatīvajai grupai, kura nevēlas savā klubā tādas mazpilsētas mei�as kā es. Neņem vērā pat to, ka esmu mācījusies Savienoto Valstu presti�ākajā Tiesu medi�cīnas akadēmijā un mani ir mācīju�i vislabākie speciālisti, arī jūsu tante.

-��� Kad jūs, pakļaujot sevi briesmām, devāties izlūkos? Un vai ievē�rojāt kaut ko?

-��� Biju Wal Mart veikalā, kur tika nolaupīta Ketrina. Atrados tur apmēram tajā pa�ā laikā, kad tas notika. Un jāatzīst: bija viens apstāk�lis, kas piesaistīja uzmanību. Kāda lēdija, kas uzvedās dīvaini, stāv�vietā pakrita, teikdama, ka izme�ģījusi celi. Kaut kas man nelikās lāgā. Es atkāpos un nepalīdzēju viņai piecelties. Kaut kas manī ierunājās, brīdinot, lai neaizskaru viņu. Laikam tāpēc, ka viņai bija briesmīgas, biedējo�as acis. Un viņa mani nosauca par jēru. Esmu saukāta visādi, bet par jēru nekad. Manuprāt, tā bija kaut kāda bezpajumtniece �izofrēniķe.

-��� Pastāstiet, kāda viņa izskatījās. Lūsija cen�as neizrādīt satrau�kumu.

Nika raksturo sievieti. Ziniet, visaizdomīgākais bija tas, ka viņa mazliet līdzinājās kādai citai, kuru pirms da�ām minūtēm biju ievēro�jusi veikalā. Viņa rakņājās lētā sievie�u veļā un zaga to.

Nu Lūsija uztraucas.

-��� Nevienam nekad nav ienācis prātā, ka slepkava varētu būt sie�viete vai vismaz viņa līdzdalībniece. Sieviete. Beva Kifina, viņa izdve�.

Nika pieceļas ieliet vēl kafiju, un viņai dreb roka. Tur vainojams kofeīns. Kas ir Beva Kifina?

-��� Desmitā FIB vismeklētāko personu sarakstā.

-Ak mans Dievs! Nika atkal apsē�as, �oreiz tuvāk Lūsijai. Viņai gribas atrasties �ai sievietei tuvāk. Viņa nezina, kāpēc. Bet Lūsijas tuvums pie�ķir enerģiju un sniedz dro�ības izjūtu.

-��� Apsoliet, ka viena vairs neklaiņosiet, Lūsija saka. Uzskatiet, ka esat manā operatīvajā grupā, labi? Rīkosimies kopā, mēs visi. Mana tante, Rūdijs, Marino.

-��� Es apsolu.

-��� Jūs ta�u negribēsiet sapīties ar Bevu Kifinu, kura nolaupītās sievie�tes dro�i vien ved savam partnerim D�ejam Tālijam, pirmajam numu�ram FIB vismeklētāko personu sarakstā.

-��� Viņi slēpjas �eit? Nika nespēj noticēt. Divi tādi cilvēki slēpjas �eit?

-��� Nevaru iedomāties labāku vietu. Jūs teicāt, ka jūsu tēvam esot zvejas būda, kuru viņ� pametis pēc tam, kad tika noslepkavota jūsu māte. Vai pastāv iespēja, ka �arlote Dārda varēja zināt, kur �ī zvejas būda atrodas? Un vai tie�ām tā vēl joprojām tur ir?

-��� Ir. Paps to nekad nav pārdevis. Tagad tā noteikti būs pa pusei satrunējusi. Misis Dārda varēja to zināt, jo māte aizrāvās ar visādu tro�feju vāk�anu, vāca tās lietas, ko pārdeva savā veikalā. Viņai patika veca, izkurtējusi koksne, to varēja ieteikt izmantot kamīna apdarei piemē�ram, baļķus vai ko citu. It īpa�i viņai patika resnie pāļi, uz kādiem mēdz celt zvejnieku būdas. Nezinu, ko viņa varēja stāstīt misis Dārdai. Bet mana māte bija gau�i lētticīga. Viņa domāja, ka ikvienam piemīt savas labās īpa�ības. Patiesībā viņa pārāk daudz pļāpāja.

-��� Vai varat man parādīt, kur atrodas zvejas būda, ko jūsu tēvs pameta?

-��� Tā ir Holandie�u attekā, aiz Aklās upes. Varu jums parādīt.

-��� Arī no gaisa?

-��� Esmu par to diezgan dro�a, Nika atbild.

Bentons atstāj savu Jaguar baznīcas sētas stāvvietā nepilnu pusjūdzi no Dārdu mājas plantācijas.

Ik reizi, izdzirdējis tuvojamies vieglo vai smago automa�īnu vien�alga, no kuras puses -, viņ� izlau�as caur brik�ņiem un paslēpjas bie�zajā koku pudurī pāri ceļam pie Misisipi upes. Piedevām tam, ka viņ� nezina, kas varētu braukt garām, Bentons labi apzinās: ikvienam �ķitīs savādi redzēt pa �auro ceļu lietū pastaigājamies cilvēku melnā uzvalkā, melnā T kreklā, melnā cepurē un ar melnu jostas somiņu. Kāds varētu apstāties un vaicāt, vai viņam gadījusies kāda ķibele ar ma�īnu. Cilvēki ir ziņkārīgi.

Ieraudzījis vārtus, kuriem vakar vakarā braucis garām, viņ� atkal pamet asfaltu un nozūd kokos �oreiz dziļāk -, un turpina ceļu, līdz skatienam paveras savrupmāja. Viņ� nepārtraukti vēro apkārtni. Skatī�damies, kur sper kāju, Bentons visiem spēkiem uzmanās, lai neuzkāptu nolūzu�am zaram. Par laimi, zemi klāj mitras, kritu�as lapas, viņa soļi ir klusi. Izlūkodams �o vietu vakar vakarā, viņ� neriskēja lo�ņāt starp kokiem, jo bija pārāk tum�s. Viņ� neuzdrīkstējās arī zibināt kabatas lukturīti. Tomēr Bentons bija pārkāpis vārtiem, nosmērēdams ar rūsu visu �aketi un d�insus viens no daudzajiem izskaidrojumiem, kāpēc viņ� atkal izvēlējās ģērbties uzvalkā.

Viņ� lūkoja apjaust, vai īpa�umu skāru�as kādas izmaiņas, kop� viņ� to apmeklēja pēdējo reizi. Tumsā bija grūti pateikt, vai tas tiek uzturēts pienācīgā kārtībā. Galu galā viņ� aizmeta akmeni krūmāja virzienā, pār�baudīdams, vai ieslēgsies kustību sensori. Tie neieslēdzās. Viņ� mēģi�nāja vēlreiz, un atkal neiedegās neviena lampiņa. Ja kādas no tām vēl ir darba kārtībā (un viņ� tās �orīt aktivizēs), viņi nekļūs aizdomīgi, kaut ari sauli aizsedzis pelēks padebesis. Gruntī mēdz ievietot kameru sistēmu, bet Bentons nekādā ziņā nebija tik stulbs, ka pārbaudītu kameras, lai redzētu, vai tās kļūs sarkanas un sekos viņam, it kā būtu dzīvas.

Piebraucamajā ceļā stāv jauns, balts Mercedes 500 AMC un vecāka modeļa balts volvo. Mersedesa vakar vakarā te nebija. Bentons nezina, kam �ī ma�īna pieder, un nav ne laika, ne nozīmes pētīt Luiziānas numuru. Volvo pieder Evelīnai Gvidonei, vismaz pirms se�iem gadiem piederēja. Pateicīgs par tum�o apģērbu, Bentons kā briedis sastingst aiz resna, pilo�a koka, kad savrupmājas ārdurvis atveras.

Iznāk Valsts prokurors Veldons Vinns, runādams savā parastajā dārdo�ajā balsī, vēl resnāks nekā toreiz, kad Bentons viņu beidzamo reizi redzēja. Gaidīdams, kad prokurors iekāps savā dārgajā ma�īnā, Bentons a�i sakārto domas. Veldona Vinna klātbūtne neatbilst plānam, bet neap�aubāmi ir bonuss. Tas stingri norāda, ka �ans Batists �ādons ir meklējis un meklēs patvērumu savas ģimenes Batonrū�as citadelē, neiedomājamas korupcijas plantācijā, kas desmitiem gadu paglābusi no aizdomām, jo ar to saistīju�ies ļaudis ir vai nu pilnīgi lojāli, vai arī miru�i.

Bentons, piemēram, ir miris.

Viņ� vēro, kā nicināmais Batonrū�as Valsts prokurors iet pa senu ķieģeļiem izliktu celiņu uz tikpat senu akmens ēku ar tum�ām gotiska stila durvīm, kas ved lejā, vīna pagrabā, gadsimtiem vecā alā, gandrīz pusjūdzi garos līklo�u tuneļos, ko raku�i vergi. Vinns atslēdz durvis, ieiet iek�ā un atkal tās aizver. Bentons, nu jau izmircis slapj�, veikli pie�liecas un ie�mauc mū�zaļo krūmu aizsegā, pārmaiņus mezdams skatie�nus no vīna pagraba uz māju. Nākamā kustiba ir visriskantākā. Izslējies taisni, viņ� nevērīgi iet, pagriezis mājai muguru.

Ja kāds paskatītos pa logu, viņ� vīrieti melnajā uzvalkā it viegli varētu noturēt par kādu �ādona draugu. Durvis ir no bieza ozola, un viņ� tik tikko spēj saklausīt balsis aiz tām.

Skarpeta nevar mitēties domāt par Albertu Dārdu.

Viņa iztēlojas brūces uz viņa mazā ķermenī�a, apzinoties, ka pa�sakropļo�anās ir kaitīgs ieradums un, ja zēns tā turpinās, visdrīzāk viņ� nonāks psihiatriskajā slimnīcā atkal un atkal, līdz kļūs tikpat garīgi slims kā tie pacienti, kuru diagnozes attaisno ievieto�anu ārstnieciskā iestādē.

Albertu Dārdu nevajag likt slimnīcā. Viņam vajadzīga palīdzība. Viņam vajadzīgs kāds, kur� vismaz mēģinātu noskaidrot, kāpēc nervu sasprindzinājums pirms gada tā pieaudzis, ka zēns noslēdzies, nomā�cis savas jūtas un varbūt atmiņas par kaut ko tik ārkārtīgu, ka tagad vajadzīgas pa�nodarītas sāpes, lai sajustu īslaicīgu atvieglojumu un apstiprinājumu pa�a eksistencei. Skarpeta atsauc atmiņā zēna gandrīz pilnīgo noslēgtību lidma�īnā, rotaļājoties ar vardarbīgajām kārtīm un runājot par cirvi. Viņa iztēlojas viņa cie�anas, raizējoties, ka neviens viņu nesagaida, ka viņ� ir pamests, un viņa �aubās, ka zēnam tas ir kaut kas jauns.

Ar katru aizejo�o mirkli viņu pārņem aizvien lielāks niknums pret tiem, kuriem vajadzētu par zēnu gādāt un rūpēties par viņa dro�ību.

Sēdēdama doktora Lenjēra viesu namiņā un malkodama kafiju, viņa �ķirsta savu kabatas grāmatiņu un atrod tālruņa numuru, kuru pierak�stījusi, kamēr Alberts gaidīja tanti, kurai nebija nolūka viņu sastapt, bet kura vadīja notikumus tā, lai par zēnu parūpētos Skarpeta. Nav nozīmes tam, kādas viltības vai sazvērestības misis Gvidonei biju�as prātā. Varbūt vienkār�i kārdinājums ievilināt Skarpetu tajā mājā, lai redzētu, kas viņai zināms par �arlotes Dārdas nāvi. Iespējams, tagad misis Gvidone ir apmierināta, ka Skarpeta par �o nāvi nezina neko vai�rāk kā tikai to, kas bijis zināms vienmēr.

Viņa sastāda numuru un ir pārsteigta, ka atbild Alberts.

-��� Te zvana lēdija, kas sēdēja tev blakus lidma�īnā, viņa saka.

-���� Hallo! viņ� apsveicinās pārsteigts un ļoti iepriecināts. Kā tad jūs man piezvanījāt? Tante teica, ka jūs nezvanī�ot.

-��� Kur viņa ir?

-��� Es nezinu. Izgāja laukā.

-��� Vai viņa aizbrauca no mājas ar ma�īnu?

-Nē.

-��� Es domāju par tevi, Albert, Skarpeta saka. Esmu vēl pilsētā, bet drīz brauk�u prom, tāpēc iedomājos, vai es nevarētu iegriezties ciemos.

-��� Tagad? Liekas, �ī doma dara zēnu laimīgu. Jūs atbrauksiet pie manis?

-��� Vai tas būtu labi?

Viņ� dedzīgi piekrīt, ka būtu gan.

Bentons klusi un uzmanīgi paver vīna pagraba durvis un nostājas �aurā atvēruma vienā malā, viņa Sig Sauer ir uzvilkts un pacelts.

Saruna tepat netālu no durvīm apraujas, un vīrie�a balss saka: Jūs tās neaizvērāt līdz galam.

Uz pakāpieniem dzirdami soļi, varbūt kādi pieci, un tad smaga plauksta, kas, visdrīzāk, pieder Veldonam Vinnam, grū� durvis ciet, bet Bentons spēcīgi stumj atpakaļ; durvis atsprāgst platāk un notriec Vinnu pa kāpnēm lejā, tur viņ� �okēts guļ uz akmens grīdas un sten. Tam, ar ko Vinns nupat runājis, vajag pāris sekun�u, ne vairāk, lai noskrietu lejā vēl vienu kāpņu posmu. Bentons var dzirdēt �o cilvēku skrienam, steidzamies prom, bet viņam dro�i vien �anam Batistam nav kur bēgt. Alai ir ieeja, bet nav izejas.

-���� Celies aug�ā! Bentons pavēl Vinnam. Lēnām!

-���� Esmu sasities. Viņ� skatās aug�up, kur Bentons, nostājies uz pēdējā pakāpiena un, aizvēris aiz sevis durvis, tur rokā pistoli, mērķē�dams Vinnam krūtīs.

-��� Man nospļauties, ka esi sasities. Celies aug�ā!

Bentons noņem savu beisbola cepuri un aizmet to Vinnam. Ap�skaidrība nāk gausi, tad Vinna seja nobāl un mute paveras, viņ� lokās uz grīdas, sapinies savā lietusmētelī, un viņa skatiens pau� �ausmas.

-��� Tas nevarat būt jūs, viņ� bijīgi izdve�. Tas nevar būt!

Bentons tikmēr visu laiku ausās, vai nedzirdēs tā soļus, kur� aiz�bēga. Nekas nav dzirdams.

Mazajā bezlogu telpā virs galvas deg zirnekļu tīkliem aplipu�i spul�dzīte, zem tās nolikts mazs, ļoti vecs cipreses galdiņ�, no vienas vietas klāts ar tum�iem apļiem, ko atstāju�as neskaitāmas vīna pudeles, kas �eit nobaudītas. Mitrās sienas ir no akmens, un sienā pa kreisi no Bentona ar bultskrūvēm piestiprināti �etri dzelzs riņķi. Ari tie ir ļoti veci, bet lielākā daļa rūsas noberzusies. Blakus uz grīdas mētājas dzeltenas neilona virves rituļi un elektriskais kontakts.

Celies aug�ā! Bentons atkārto. Kas vēl ir te lejā? Ar ko tu tikko sarunājies?

Ievainotais Veldons Vinns pārsteidzo�i veikli apveļas otrādi un izvelk no mēteļapak�as �aujamieroci.

Bentons ie�auj viņam divreiz vienu reizi krūtis, otru galvā, iekams Vinns vēl paguvis uzlikt pirkstu uz mēlītes. �āvienu skaņu noslāpē akmens.

Ar Marino personīgi nepiecie�amo kravu ir diezgan, lai helikoptera gaitu pagausinātu par pieciem mezgliem [27] .

Lūsijai tas nerada ba�as. �ādā laikā nav jādzen lidaparāts ar mak�simālo ātrumu. Nav jēgas steigties, jo tā var iebrāzties kādā antenā, bet antenu te ir no vienas vietas; tās paceļas no virpuļojo�ās miglas, veidojot sīkus �ķēr�ļus, un to stroboskopus no tālienes gandrīz nav iespējams saskatīt. Lūsija lido piecsimt pēdu augstumā [28] , un laikapstākļi ir sliktāki nekā pirms divdesmit minūtēm, viņiem paceļoties no Batonrū�as.

-��� Man tas nepatīk, Lūsijas radioaustiņās ieskanas Marino nervozā balss.

-��� Tu neesi tas, kas lido. Atslābinies! Izbaudi lidojumu! Vai varu jums ko piedāvāt, ser?

-��� Kā būtu ar kādu draņķa izpletni?

Lūsija smaida, viņiem ar Rūdiju no pilota kabīnes izvēloties mar��rutu.

-��� Vai tev nebūs nekas pretī, ja es uz bridi palaidī�u vadības svi�ras? viņa prasa Rūdijam, lai Marino dzirdētu.

-��� Tu mani padarīsi traku! Marino rēc.

-��� Ak vai! Lūsija nogrie� radioaustiņām skaļumu, kamēr Rūdijs pār�ņem vadību. Lidaparātu nododu tev. Viņa atkārto standarta frāzi, kas nepiecie�ama, lai otrs pilots dro�i zinātu, ka tie�i tobrīd viņam jāuz�ņemas vadība. ^

Pagriezusi mazu podziņu uz sava neparedzētiem gadījumiem domātā pulksteņa, viņa izmaina aug�ējo displeju uz hronogrāfa re�īmu.

Nika nekad nav lidojusi helikopterā; viņa aicina Marino, lai tas nepadara visu vēl sliktāku.

-Ja neesam dro�ībā ar viņiem, Nika saka, tad neesam dro�i ne ar vienu. Turklāt ir lielāka iespēja tikt notriektam ar ma�īnu nekā ciest avāriju gaisā.

-��� Tās ir blēņas. Te aug�ā nav nevienas ma�īnas. Un, ja jūs nepiemi�nētu vārdu "avārija", es prastu to novērtēt.

-��� Koncentrējieties, Lūsija saka visiem, skatīdamās uz globālo pozi�cionē�anas sistēmu. Viņa vairs nesmaida.

Vakar, lidodama �eit kopā ar Marino, viņa bija atradusi ezera zie�meļrietumu malu un globālajā pozicionē�anas sistēmā ievadījusi koor�dinātas.

-��� Mēs esam uz īstā ceļa.

Nolaidusies līdz 300 pēdām [29] un palēninājusi gaitu līdz astoņdes�mit mezgliem [30] , viņa starp miglas vāliem ierauga pavīdam Maurepasa ezeru. Ūdens atrodas gandrīz zem viņiem. Paldies Dievam! Virs ezera un tā pietekām un attekām nav jābaidās no antenām. Viņa vēl palēnina gaitu, bet Rūdijs saliecas uz priek�u un sasprindzina redzi, pūlēdamies saskatīt krasta līniju.

-��� Nika? ievaicājas Lūsija. Vai mani dzirdat?

-Jā, atbild viņas balss.

-��� Vai te lejā kaut ko pazīstat?

Lūsija palēnina gaitu līdz se�desmit mezgliem [31] . Samazinot ātrumu vēl vairāk, nāktos lidināties uz vietas, bet tik sliktas redzamības apstāk�ļos labāk to nedarīt.

-��� Vai varat mazliet pagriezties atpakaļ, lai mēs varētu atrast Aklo upi? Nika jautā. Holandie�u atteka atzarojas no tās pa�ā ezera malā.

-���� Kādā virzienā? Lūsija lēni sasver helikopteru, to pagriezdama un nejuzdamās iepriecināta par iespēju atgriezties uz zemes, lidojot �ajā augstumā, bet viņa ir pateicīga par to, ka vakar pedantiski atzīmē�jusi visu �ķēr�ļu atra�anās vietas.

Nika brīdi klusē, tad atkal atskan viņas balss. Ja jūs sekotu upei uz ezera pusi, tad Holandie�u atteka būtu apmēram uz pulksten trijiem. No jums pa labi, viņa saka Lūsijai.

Atkal pagriezusies atpakaļ un atradusi ceļu, Lūsija vēlreiz lido pāri ūdens klajam.

-��� Te tā ir, Nika saka. Tā ir upe. Redzat, kā tā liecas pa kreisi. Jā, labāk mēs varētu redzēt, ja lidotu augstāk.

-��� Par to aizmirstiet, nosaka Rūdijs.

-���� Es domāju� jā! Nika ir satraukta. Te tā ir, tā �auriņā upite! Vai redzat to, pa labi? Holandie�u atteka. Mana tēva zvejas būda ir nepilnu jūdzi aug�up pa to, kreisajā pusē.

Nervi pēk�ņi ir uzvilkti līdz galējai robe�ai. Rūdijs izņem no pleca maksts pistoli. Lūsija dziļi ievelk elpu vairāk saspringta un noraizē�jusies, nekā ļauj manīt, un nolai�as līdz simt pēdu [32] augstumam, tie�i virs �auras attekas; tā biezi aizaugusi ar cipresēm, kas miglā izskatās ļaunu vēsto�as.

-��� �ādā augstumā viņi jau var mūs dzirdēt, Lūsija mierīgi saka, koncentrēdamās, domādama un cenzdamās saglabāt kontroli pār situā�ciju, kas strauji kļūst aizvien bīstamāka.

Piepe�i parādās pussagruvusi, pelēka būda. Pie dūņaina muliņa pie�sieta balta laiva pilnīgi neiederīga �ajā apkaimē.

Lūsija riņķo ap būdu. Vai esat pārliecināta? Viņa nespēj savaldī�ties, adrenalīns paaugstina balsi.

-Jā! Es pazīstu jumtu! Paps lietoja zilu metālu. Vēl mazliet redzama zilā krāsa! Un tas pats lievenis un aizslietņa durvis!

Lūsija vertikāli nolai�as līdz piecdesmit pēdām un pagrie�as pa kreisi, Rūdija lodziņ� notēmēts uz laivu.

-��� �auj uz to! Lūsija viņam uzsauc.

Rūdijs noslidina lejup loga stiklu. Viņ� ātri iz�auj septiņpadsmit rei�zes laivas dibenā, tad būdas durvis atsprāgst vaļā un pa tām izskrien Beva Kifma ar �auteni. Lūsija pagrū� sviru uz priek�u, palielinādama lidaparāta ātrumu.

-��� Drostaliņa! Bet sēdiet savās vietās!

Rūdijs savā �autenē jau ielicis jaunu aptveri. Kaut gan aizmugures sēdekļi atrodas tie�i virs degvielas tvertnes, Lūsija par to neba�ījas. Aviācijas degviela ne tuvu nav tik ugunsnedro�a kā benzīns, un lielā�kais bojājums, ko �āviens var nodarīt, ir tās noplūde. Lidaparāta grīdas rajonā lodēm ir mazāka iespēja caur�aut apvalku.

Rūdijs izlai� peldpū�ļus.

Bevas �autenei ir slīdes darbības princips ar aptveres papla�inātāju. Viņa iz�auj septiņas reizes, citu pēc citas. Lodes sadragā logus, plīk�ķina pa kompozita apvalku, trāpa galvenajā rotora lāpstiņā un motora pār�segā. Ja trāpīs aizdedzes kamerā, tā sāks degt, tāpēc Lūsija nekavējo�ties atvieno droseli, nospie� labo pedāli un pagrie�as pa vējam, kur nav citas nosē�anās vietas kā ar garu zāli noaudzis laukumiņ�. Sākas izmisīgi brīdino�a trauksme. Eksplodē slāpeklis kā vēl viens �āviens, un izlaistie peldpū�ļi tūlīt pat piepū�as kā gumijas plosti. Helikopters grī�ļojas, un Lūsija cīnās, lai to stabilizētu, jo ir sapratusi, ka vismaz vienu peldpūsli trāpījis �āviens.

Nolai�anās vieta ir pietiekami stingra, lai izceltu ALR jeb avārijas lokatoru raidītāju. Helikopters �ūpojas biezā zālē un tum�ā, duļķainā ūdenī, stipri nosvēries pa labi. Pavērusi savā pusē durvis, Lūsija paska�tās lejup. Divi no trim peldpū�ļiem iestrēgu�i un nav uzpildīju�ies. Rūdijs izslēdz akumulatoru un ģeneratoru, un visi kādu bridi sē� kā ar ūdeni aplieti, ieklausīdamies pēk�ņajā klusumā, kamēr helikopters sve�ras pa labi un stieg duļķēs. Ne vairāk kā trīssimt pēdas attālu redzama laiva, kas pildās ar ūdeni; grimstot paceļas tās priek�gals.

-Vismaz viņa nekur netiks, Rūdijs piebilst, kad viņ� un Lūsija noņēmu�i radioaustiņas.

Lūsija atskrūvē savam pulkstenim vāku un izvelk antenu, aktivēdama savu ALR.

-��� Nāciet, viņa aicina. Mēs nevaram �eit sēdēt.

-��� Es varu, Marino attrauc.

-��� Nika, Lūsija atskatās. Vai jums ir kāda nojausma, cik dziļ� �ajā vietā varētu būt ūdens?

-��� Ne pārāk dziļ�, citādi te neaugtu ūdenszāles. Galvenā problēma ir dubļi. Mēs varētu iestigt tajos līdz pat ceļgaliem.

-��� Es nekur neie�u, Marino saka. Kāpēc gan? Laiva grimst, tātad viņa tikpat nekur netiks. Un es negribu, ka mani sako� �ūska vai notiesā kāds draņķa aligators.

-��� �ajā vietā mēs tiktu cauri, Nika turpina, it kā Marino nesēdētu aizmugurē kopā ar viņu. Zāles aiz būdas aug visā garumā, un es zinu, ka ūdens tur nav pārāk dziļ�, jo mēs mēdzām vilkt garos zābakus un vākt gliemenes.

-��� Es eju, Lūsija atver durvis.

Būdā skaļi rej suņi.

Lūsijai problēmas sagādā apaļi uzpūstais peldpūslis pie lidaparāta sliedes viņas pusē, tas padara neiespējamu vieglu izkāp�anu. Savilkusi cie�āk līdz ceļgaliem sa�ņorēto zābaku auklas, viņa pasniedz Rūdijam Glock un rezerves aptveres.

Notupusies durvīs kā izpletņlēcēja, viņa iesaucas: Es eju!

Lūsija ielec ūdenī ar abām kājām un, priecīgi pārsteigta, konstatē, ka iegrimusi tikai mazliet aug�pus zābakiem. Ja soļo ātri, tie iz�ūs. Seju ap�ļācis netīrs ūdens, viņa pasniedzas, paņem ieroci un noslēpj mugur�pusē aiz biksēm. Rezerves aptveres pagaidām iegrū� kabatā.

Visi pārmaiņus pietur �aujamos un munīciju, kamēr vispirms Rūdijs, tad Nika izlec tajā pa�ā helikoptera pusē, kur lēkusi Lūsija. Aizmugures sēdeklī kā nikns kukurznis sē� Marino.

-��� Tu tur taisies tupēt un gaidīt, līdz helikopters apgāzīsies uz sāniem? Rūdijs pacel balsi. Idiots! Kāp laukā!

Marino paslidinās pa sēdekļiem un pamet Rūdijam �aujamo. Viņ� nolec, zaudē līdzsvaru un gā�as; galva atsitas pret peldpūsli. Kad Marino izdodas uzsvempties kājās, viņ� ir vienos dubļos un lamājas bez mitas.

-��� Ku�, Lūsija saka. Ūdens labi pārvada balsis. Vai ar tevi viss kārtībā?

Marino patlaban noslauka plaukstas Rūdija kreklā un dusmīgi paņem atpakaļ savu ieroci, kad lidostas torņos uz radara ekrāniem spilgti iemirdzas abi ALR, kur tos uztvers jebkur� pilots, kam gadīsies kontrolēt avārijas frekvenci.

Ar pūlēm viņi virzās uz priek�u, uzmanīdamies no �ūskām, kuras dzird �abināmies garajā zālē. Kad visi �etri aug�up vērstiem pistoļu stobriem ir pietuvoju�ies būdai simt pēdu atstatumā, aizslietņa durvis atkal atveras un pa tām uz muliņa izmetas Beva ar �auteni, brēkdama uz viņiem slepkavnieciskā izmisumā un dusmās.

Viņa pat nepagūst nomērķēt, kad Rūdijs iz�auj.

Blīk�-blāk�! Blīk�-blāk�! Blīk�-blāk�!

Beva krizdama atsitas pret veco koka dēļu klājumu un iegā�as ūdenī blakus pusnogrimu�ajai laivai.

Alberts Dārds atver iespaidīgās durvis, viņa krekls ar garajām pie�durknēm priek�pusē viscaur notraipīts asinīm.

-��� Kas noticis? Skarpeta iesaucas, iegājusi iek�ā.

Viņa pasniedzas un uzmanīgi paceļ viņa kreklu. Uz zēna vēdera "desu" spēles rakstā redzami sekli iegriezumi. Izdvesusi garu nopūtu, Skarpeta atlai� kreklu un pieceļas.

-��� Kad tu to izdarīji? Skarpeta saņem puisēna plaukstu.

-��� Kad viņa aizgāja un neatgriezās. Pēc tam aizgāja viņ�. Tas vīrietis, kas bija lidma�īnā. Man viņ� nepatīk!

-��� Tava tante neatgriezās?

Tuvodamās mājai, Skarpeta bija ievērojusi tās priek�ā baltu merse�desu un misis Gvidones veco volvo.

-��� Vai mājās ir kāda vieta, kur es varētu apkopt �os ievainojumus?

Viņ� purina galvu. Es negribu, ka tos aiztiek.

-��� Tomēr. Es esmu ārste. Nāc �urp!

-�� Jūs? Viņ� �ķiet apstulbis, it kā nekad nebūtu iedomājies, ka sie�vietes var būt ārstes.

Viņ� ved Skarpetu aug�ā pa kāpnēm uz vannasistabu, kas, tāpat kā virtuve, daudzus gadus nav bijusi modernizēta. Tur ir vecmodīga, balta vanna, balta izlietne un medicīniskā aptieciņa, kurā viņa atrod jodu. Ta�u leikoplasta tur nav.

-��� Novilksim tev kreklu. Viņa palīdz viņam to pārdabūt pār galvu. Vai tu vari būt drosmīgs? Es zinu, ka vari. Griezt pa�am sev ir sāpīgi, vai ne?

Viņu izbiedē daudzās rētas, kas klāj zēna muguru un plecus.

-��� Es neko īsti nejūtu, kad to daru, viņ� saka, ba�īgi vērodams, kā viņa atskrūvē joda pudelītes vāciņu.

-��� Baidos, ka �o tu jutīsi, Albert. Mazdrusciņ sāpēs. Viņa melo kā visi ārsti tādās reizēs, kad gaidāmā procedūra solās būt elli�ķīgi sāpīga.

Viņa strādā ātri, un Alberts ko� sev lūpā. Viņ� vicina plaukstas, atvēsinādams svelo�ās sāpes, un pūlas neraudāt.

-��� Tu esi drosmīgs, viņa uzliela, aizvērdama tualetes poda vāku un apsēzdamās uz tā. Vai gribi man pastāstīt, kāpēc tu sāki sev griezt? Kāds man teica, ka tas sācies pirms vairākiem gadiem.

Viņ� nokar galvu.

-��� Tu vari man stāstīt. Viņa saņem abas viņa plaukstas. Mēs esam draugi, vai ne?

Alberts lēnām pamāj ar galvu.

-��� Atbrauca tie cilvēki, viņ� �ukst. Es dzirdēju ma�īnas. Mana tante izgāja laukā, un es arī, ta�u es slēpos. Un viņi izvilka no ma�īnas to lēdiju, viņa mēģināja kliegt, bet viņi bija to sasēju�i. Viņ� rāda sev uz muti, attēlodams aizbāzni. Tad viņi iegrūda viņu pagrabā.

-��� Vīna pagrabā? -Jā-

Skarpeta atceras misis Gvidones uzstājību tovakar, kad tā aicināja, lai vie�ņa apskata vīna pagrabu. Aiz bailēm viņai uz pakau�a saslejas mati. Viņa ir �eit. Viņa nezina, kas vēl ir �eit, izņemot Albertu, un kuru katru mirkli kāds var atbraukt.

-��� Viens no cilvēkiem, kas atbrauca kopā ar sasieto lēdiju, bija bries�monis. Alberta balss paaugstinās, tā kļūst gandrīz spiedzo�a, un acis ieple�as bailēs. Tāds, kādu esmu redzējis televīzijā �ausmu filmās, ar tādiem pa�iem asiem zobiem un gariem matiem. Es biju ļoti nobijies, viņ� mani pamanīja aiz krūma.

�ans Batists �ādons.

-��� Un tad mans sunītis Nestie. Tas vairs nekad nepārnāca mājās! Viņ� sāk raudāt.

Skarpeta dzird atveramies un aizveramies parādes durvis, pēc tam soļus pirmajā stāvā.

-��� Vai te aug�ā ir tālrunis? viņa �ukstus vaicā Albertam.

Pārbijies tas noslauka asaras.

Viņa steidzīgi atkārto jautājumu.

Zēns sastindzis veras viņā.

-��� Ej, ieslēdzies savā istabā!

Viņ� pieskaras brūcēm uz vēdera, tad paberzē tās, izraisot asiņo��anu.

-��� Ej! Tikai netaisi troksni.

Viņ� a�iem soļiem klusi aizsteidzas pa vestibilu un nozūd istabā.

Viņa vairākas minūtes nogaida, ieklausīdamās soļos, līdz tie apstā�jas. Izklausās pēc vīrie�a soļiem, diezgan smagiem, ta�u tā nav skaņa, kas rodas, cietai ādas zolei saskaroties ar koksni. Sve�ais atkal sāk stai�gāt, un Skarpetai salecas sirds, jo, �ķiet, viņ� nāk uz kāpņu pusi. Viņa dzird viņu speram kāju uz pirmā pakāpiena un iznāk no vannasistabas, jo negrib, lai viņ� un viņa ir pārliecināta, ka tas ir �ans Batists �ādons atrod Albertu.

Kāpņu aug�galā viņa sastingst, no visa spēka sagrābj margas un lūkojas lejup. Kad Skarpeta ierauga ienācēju, viņai no galvas atplūst visas asinis. Viņa aizver acis un atkal atver, domādama, ka rēgs pazudīs. Lēni, pakāpienu pa pakāpienam, viņa dodas lejup, turēdamās pie mar�gām un skatīdamās atnācējā. Pusceļā apsē�as un turpina vērties viņā.

Bentons Veslijs stāv kā sasalis un arī skatās. Viņa acīs iemirdzas asaras, un viņ� steig�us tās aizmirk�ķina prom.

-��� Kas jūs esat? Skarpetas balss skan jūdzēm tālu. Jūs neesat viņ�. �

-��� Esmu.

Viņa sāk raudāt.

-��� Lūdzu, nāc lejā. Vai varbūt vēlies, lai kāpju aug�ā pie tevis? Viņ� negrib pieskarties viņai, iekams viņa nav tam gatava. Iekams ari viņ� nav tam gatavs.

Viņa pieceļas un gausi nāk lejā pa kāpnēm. Sasniegusi viņu, ta atkāpjas atpakaļ tālu atpakaļ.

-��� Tātad tu ari tur esi iesaistīts, tu, nelieti! Tu, nolādētais nelieti! Skarpetas balss tik nevaldāmi dreb, ka viņa tikai ar mokām spēj paru�nāt. Tāpēc dro�i vien labāk būs, ja tu mani no�ausi, jo nu es zinu, ko tu esi darījis visu �o laiku, kamēr es domāju, ka esi miris. Kopā ar viņiem! Viņa skatās uz kāpnēm, it kā tur stāvētu vēl kāds. Tu esi viens no viņiem!

-��� Nepavisam ne, viņ� saka.

Parakņājies �aketes kabatā, viņ� izņem salocītu balta papīra gabalu, atver to un izgludina. Tā ir Nacionālās tieslietu akadēmijas aploksne tie�i tāda pati, kādu viņai bija rādījis Marino. Aploksnes fotokopija, kādā bija vēstules, ko �ādons rakstīja Marino un viņai.

Bentons nomet aploksni uz grīdas, kur viņa to var redzēt.

-��� Nē, viņa saka.

-��� Lūdzu, aprunāsimies.

-��� Tu pateici Lūsijai, kur bija Roko. Tu zināji, ko viņa darīs!

-��� Tu esi dro�ībā.

-��� Un tu iekārtoji tā, lai es tiktos ar viņu. Es nekad neesmu viņam rakstījusi. Tas biji tu, tu uzrakstīji vēstuli it kā no manis, it kā es gribētu viņu apmeklēt un noslēgt darījumu.

-Jā-

-��� Kāpēc? Kāpēc tu mani tam pakļāvi? Kāpēc liki man skatīties uz �o cilvēku, kas ir baismīgs pa�a velna iemiesojums?

-Tu tikko nosauci viņu par cilvēku. Tas ir pareizi. �ans Batists �ādons ir cilvēks, nevis mītisks monstrs. Es gribēju, lai tu viņam paska�ties acīs, iekams viņ� mirst. Gribēju, lai tu atgūsti savu spēku.

-��� Tev nebija tiesību vadīt manu dzīvi, tā manipulēt ar mani!

-��� Vai tu no�ēlo, ka turp aizgāji?

Uz mirkli viņa zaudē valodu, pēc tam saka: Tu kļūdījies. Viņ� nav miris.

-��� Es nenojautu, ka tik�anās ar tevi kļūs par iemeslu tam, ka viņ� paliks dzīvs. Man vajadzēja to paredzēt. Tādi psihopāti kā viņ� negrib mirt. Laikam mani apmuļķoja tas, ka viņ� atzina savu vainu Teksasā, zinādams, ka tur viņam piemēros nāvi; es iedomājos, ka viņ� patie�ām grib�

-��� Tev nebija taisnība, viņa atkal Bentonu apsūdz. Tev bija pārāk daudz laika, lai tēlotu Dievu. Un es nezinu, kas tevi pārvērtis par tādu, tādu�

-Jā, man nebija taisnība. Jā, es pārrēķinājos. Esmu pārtapis ma�īnā, Keja.

Viņ� izrunā viņas vārdu. Un tas Skarpetu satricina līdz pa�ai dvē�selei.

-��� Tagad te vairs nav neviena, kas tev darītu pāri, viņ� tad saka.

-��� Tagad?

-��� Roko ir miris. Veldons Vinns ir miris. D�ejs Tālijs ir miris.

-��� D�ejs?

Bentons saraujas. Piedod. Ja tev vēl tas rūp.

-��� D�ejs? Mulsumā viss sagrie�as. Viņa ir apreibusi un tuvu ģībo�nim. Man rūp D�ejs? Vai tas iespējams? Vai tu visu zini?

-��� Vairāk nekā visu, viņ� atbild.

Viņi sē� virtuvē pie tā pa�a galda, kur� darināts no miesnieka bluķa un pie kura Skarpeta bija runājusi ar misis Gvidoni tajā vakarā, ko viņa tik tikko atceras.

-��� Es viņiem biju tuvu piekļuvis, Bentons saka.

Viņi sē� viens otram pretī.

-��� Tas notika �eit, �ajā viņu īpa�umā, kur daudzi galvenie spēles dalībnieki ieradās kārtot savus netīros darījumus ostā un Misisipi. Roko. Veldons Vinns. Pat �ans Batists.

-��� Vai tu viņu satiki?

-��� Daudzreiz, Bentons atbild. �eit, �ajā mājā. Es viņam �ķitu ami�zants un daudz laipnāks pret viņu nekā citi. Pārmaiņa, tā sacīt. Gvidone bija mui�as ekonome, tāda pati draņķe kā visi pārējie.

-��� Bija?

Bentons vilcinās. Es redzēju Vinnu ieejam vīna pagrabā. Nezināju, ka tur iek�ā ir pārējie, iedomājos, varbūt �ans Batists slēpjas. Tur bija viņa un Tālijs. Man nebija izvēles.

-��� Tu viņus nogalināji.

-��� Man nebija izvēles, Bentons atkārto.

Skarpeta pamāj ar galvu.

-��� Pirms se�iem gadiem kopā ar mani strādāja vēl viens aģents. Minors. Railijs Minors. Domājams, no �is apkaimes. Viņ� pieļāva muļ�ķību, es īsti nezinu, kādu. Bet viņi izspēlēja ar viņu savu numuru. Bentons pamāj ar galvu uz vīna pagraba pusi. Tur ir moku kambaris, kur viņi visiem atraisa mēli. Tur sienā iestiprināti veci dzelzs riņķi no vergu laikiem, un Tālijam patika nokaitēti iesmi un citi līdzekļi, ar ko iegūt informāciju. Ātri.

-��� Kad redzēju, kā viņi ievelk Minoru pagrabā, es sapratu, ka operā�cija izgāzusies, un laidos prom.

-��� Tu nemēģināji viņam palīdzēt?

-��� Tas bija neiespējami.

Viņa cie� klusu.

-Ja es nebūtu miris, Keja, tad man nāktos mirt. Ja es nebūtu miris, es vairs nekad nebūtu kopā ar tevi, Lūsiju un Marino. Nekad. Jo viņi nogalinātu arī jūs.

-��� Tu esi gļēvulis, viņa saka emociju uzplūdā.

-��� Saprotu tavas dusmas pret mani pēc visa, ko esmu licis tev pār�ciest.

-��� Tev vajadzēja man pastāstīt! Tad es neciestu!

Viņ� uzmet viņai ilgu skatienu, vērodams viņas seju. Tā nav daudz mainījusies. Nekas viņā nav mainījies.

-��� Ko tu darītu, Keja, ja es būtu pastāstījis, ka mana nāve ir fiktīva un mēs nekad vairs netiksimies? viņ� jautā.

Viņa nespēj atzīties, ko dro�i vien būtu darījusi. Viņa neļautu viņam izgaist, un viņ� to zina. Es riskētu. Sarūgtinājums atkal sa�ņaudz viņas rīkli. Tevis dēļ es riskētu.

-��� Tad tu saproti. Un, ja tas tevi mierina, arī es esmu cietis. Nav pagājusi ne diena, kad es nebūtu domājis par tevi.

Viņa aizver acis un pūlas mierīgi elpot.

-��� Tad es nespēju to vairs panest. Kļuvu tik nelaimīgs, tik nolādēti nikns, ka sāku izprātot gājienus. Kā �ahā�

-��� Spēle?

-��� Nē, ne spēle. Es biju ļoti nopietns. Citu pēc cita novērsu galvenos draudus, zinādams, ka, iznācis atklātībā, es vairs nevarētu nozust, jo, ja ciestu neveiksmi, mani pazītu. Vai procesa gaitā vienkār�i nogalinātu.

-��� Nekad neesmu ticējusi likumsargā�anai.

-��� Domāju, tu vari par to parunāt ar savu draugu senatoru Lordu. �ādoni bija lieli terorisma piekritēji, Keja.

Skarpeta pieceļas. Pārāk daudz vienai diena. Pārāk daudz. Viņa paskatās aug�up, piepe�i atcerējusies Albertu. Vai tas mazais zēns, pret kuru tik ļaunprātīgi izturēju�ies, patie�ām ir �arlotes Dārdas dēls? -Jā-

-��� Tikai, lūdzu, nestāsti, ka tu esi viņa tēvs.

-��� D�ejs Tālijs ir tēvs. Bija. Alberts to nezina. Viņ� vienmēr mistiski runā par ļoti ievērojamu, bet aizņemtu tēvu, kuru nekad nav saticis. Bērna fantāzija. Tomēr viņ� nezaudē cerību, ka �is viņa visuvarenais tēvs kaut kur mīt. Tālijam ar �arloti bija īsa dēka. Vienu vakaru, kad es biju �eit, tika rikoti dārza svētki, un �arlote uzaicināja kādu paziņu, antīko lietu tirgotāju�

-��� Es zinu, Skarpeta saka. Vismaz �is jautājums tiks atbildēts.

-��� Tālijs viņu ieraudzīja, runāja ar viņu un aizgāja uz viņas māju. Viņa pretojās, bet to viņ� nevar ciest. Viņ� sievieti noslepkavoja, un, tā kā �arlote bija redzējusi viņus abus kopā, turklāt Tālijam �arlote jau bija apnikusi un likās garlaicīga, viņ� parūpējās, lai viņa mirtu. Satika viņu un iedeva narkotikas.

-��� Nabaga mazais zēns.

-��� Neraizējies, Bentons mierina.

-��� Kur Lūsija un Marino? Kur Rūdijs un Nika? Tagad viņa iedomājas par viņiem.

-��� Apmēram pirms pusstundas viņus uzņēma krasta apsardzes heli�kopters. Pēc uzbrukuma Bevas Kifinas un D�eja Tālija paslēptuvei.

-��� Kā tu zini?

Viņ� pieceļas no galda. Man ir savi ziņu avoti.

Skarpetai atkal ienāk prātā senators Lords. "Krasta apsardze" tagad ir "Dzimtenes dro�ība". Jā, senators Lords zinātu.

Bentons pievirzās viņai tuvāk un ieskatās acīs. Ja tu mani ienīdīsi uz mū�u, es sapratī�u. Ja negribi būt kopā ar mani, es nevainoju� tad ari nevajag. �ans Batists vēl ir tur ārā. Viņ� nāks man pakaļ. �ā vai tā.

Viņa neko neatbild, gaidīdama, kad pāries halucinācija.

-��� Vai varu tev pieskarties? Bentons jautā.

-��� Vienalga, kas vēl ir tur ārā. Esmu pārāk daudz kam gājusi cauri.

-��� Vai varu tev pieskarties, Keja?

Viņa saņem viņa plaukstas un piespie� sev pie sejas.

Patrīcija Kornvela

Fragments

Dzelteni buldozeri un ekskavatori kapā zemi un akmeņus vecā pilsētas kvartālā, kas ir pieredzējis vairāk nāvju nekā lielākā daļa mūslaiku karu, un Keja Skarpeta samazina iznomātā automobiļa ātrumu, līdz tas gandrīz apstājas. �okēta par postījumu savā priek�ā, viņa cie�i lūkojas uz sinepju krāsas ma�īnām, kas uzbrūk viņas pagātnei.

-��� Kāds man varēja pateikt, viņa saka.

Viņas nodoms �ajā pelēkajā decembra dienā bija visnotaļ nevainīgs. Viņa tikai gribēja ļauties nelielai nostalģijai un nobraukt gar savu veco ēku, nenojau�ot, ka tā tiek noārdīta. Kāds būtu varējis viņai pateikt. Tas būtu pieklājīgi un laipni, ja to pieminētu, vismaz pasakot: "Ak, starp citu, tā ēka, kurā jūs strādājāt, kad bijāt jauna, cerību un sapņu pilna un ticējāt mīlestībai, lūk, tā vecā ēka, kuras jums vēl aizvien pietrūkst un kuru jūs mīlat, tiek noārdīta."

Buldozers sasveras, lāpsta ir pacelta uzbrukumam, un trok�ņainais mehāniskais spēks �ķiet kā brīdino�a, bīstama trauksme.

Man vajadzēja klausīt, viņa domā, skatoties uz saplaisāju�o un saskal�dīto betonu. Vecās ēkas fasādei jau trūkst puses no sejas. Pēc lūguma atgriezties Ri�mondā viņai vajadzēja ņemt vērā savas izjūtas.

-��� Ir kāds gadījums, kurā jūs man varētu palīdzēt, paskaidroja dok�tors D�oels Markuss, pa�reizējais Vird�īnijas galvenais tiesu medicīnas eksperts vīrs, kur� ieņēmis biju�o viņas vietu. Tas bija tikai vakar, kad viņ� piezvanīja un Skarpeta neņēma vērā savas izjūtas.

-��� Protams, doktor Markus, Skarpeta pa telefonu atbildēja, pārvieto�damās pa savas Dienvidfloridas mājas virtuvi. Ko varu darīt jūsu labā?

-��� �etrpadsmit gadus veca meitene atrasta gultā mirusi. Tas notika pirms divām nedēļām, dienas vidū. Viņa slimoja ar gripu.

Skarpetai vajadzēja pajautāt, kādēļ doktors Markuss zvana. Kādēļ viņai? Ta�u viņa neņēma vērā savas izjūtas. Vai meitene bija mājās? Skarpeta jautāja. -Jā-

-��� Viena? Pabāzusi telefonu zem zoda, viņa maisīja virumu no burbona, medus un olīveļļas.

-Jā.

-��� Kas viņu atrada, un kāds ir nāves cēlonis? Skarpeta pārlēja mari�nādi pāri liesam filejas steikam saldētavas plastmasas maisiņā.

-��� Meiteni atrada viņas māte. Acīmredzama nāves cēloņa nav, Markuss skaidroja. Nekā aizdomīga, vienīgi tas, ka izmeklē�anas rezultāti vai to trūkums norāda, ka meitenei vajadzēja būt dzīvai.

Skarpeta iebāza ledusskapi plastmasas maisiņu ar gaļu un marinādi un attaisīja kartupeļu atvilktni, tad, mainījusi domas, aizvēra to. Kartupeļu vietā viņa izmantos pilngraudu maizi. Viņa nevarēja nostāvēt mierā, vēl mazāk sēdēt. Skarpeta bija sanervozējusies un ļoti stipri pūlējās neiz�klausīties kā sanervozējusies. Kādēļ Markuss piezvanīja? Viņai vajadzēja to pajautāt.

-��� Kas dzīvoja kopā ar meiteni? Skarpeta jautāja.

-��� Detaļas es labāk pārrunātu, tiekoties aci pret aci, doktors Markuss atteica. �ī ir ļoti delikāta situācija.

-��� Es labprāt jums palīdzētu, viņa tam sacīja, attaisīdama jaunu nefiltrētas olīveļļas pudeli, lai gan nebija nekādas nepiecie�amības to darīt tie�i tobrīd. Bet tā dro�i vien nav laba doma man iesaistīties kādā no jūsu lietām.

Skarpeta bija dusmīga, bet neatzina to, pārvietodamās pa savu lielo, labi aprīkoto virtuvi ar nerūsējo�a tērauda sadzīves tehniku, pulētām gra�nīta galda virsmām un pla�u, iespaidīgu skatu uz piekrasti. Viņa dusmojās par nenotiku�o braucienu uz Aspenu, bet neatzina to. Viņa bija vienkār�i dusmīga un negribēja doktoram Markusam skarbi atgādināt, ka savulaik bija atlaista no tā pa�a darba, no kura viņ� tagad gūst gandarījumu, un ka tas bija par iemeslu viņas aizbrauk�anai no Vird�īnijas bez nodoma jebkad vēl tur atgriezties. Bet ieilgu�ais klusums no doktora Markusa puses tomēr piespieda Keju turpināt un paziņot, ka viņa nav pametusi Ri�mondu drau�dzīgos apstākļos un ka viņam par to dro�i vien ir zināms.

-��� Keja, tas bija sen, viņ� atteica. Domādama, ka bijusi gana profesio�nāla un cieņas pilna, sarunas biedru dēvēdama par doktoru Markusu, bet viņ� to uzrunājis vārdā, Skarpeta bija pārsteigta, cik ļoti tas aizskar. Tomēr viņa sev iegalvoja, ka doktors Markuss ir draudzīgs un vēr�as pie viņas personiski, toties viņa pati ir pārlieku emocionāla un jūtīga vai varbūt vienkār�i greizsirdīga, vēlot kolēģim neizdo�anos, un pārmeta sev visne�krietnāko maziskumu. Tas ir saprotams, ka doktors Markuss sauc viņu par Keju, nevis par doktori Skarpetu, viņa sev iegalvoja, atsacīdamās pievērst uzmanību savām izjūtām.

-��� Mums ir cita gubernatore, viņ� mierināja. Iespējams, viņa nemaz nezina, kas jūs esat.

Nu jau viņ� norāda, ka Skarpeta ir tik nesvarīga un neveiksmīga, ka gubernatore nekad nav dzirdējusi par �ādu cilvēku. Doktors Markuss viņu apvaino! Blēņas, viņa sev iebilda.

-��� Mūsu jaunā gubernatore daudz vairāk ir apsēsta ar milzīgo federā�cijas bud�eta deficītu un visiem potenciālo teroristu mērķiem, kas mums te Vird�lnijā ir�

Skarpeta norāja sevi par negatīvo reakciju pret savu pēcteci. Viņ� vēlē�jās tikai palīdzību sare�ģītā lietā, un kādēļ gan lai viņ� nemeklētu Skarpetu? Nav nekas neparasts, ja institūcijas vadītājs, kas tiek atlaists no lie�las kompānijas, vēlāk tiek izsaukts sniegt padomus vai konsultēt.

(No angļu valodas tulkojusi Maruta Lubāne)