Entonijs Bērd�ess

Mehāniskais apelsīns

1959. gadā ārsti atklāja Entonija Bērd�esa smadzenēs ļaundabīgu audzēju un paziņoja, ka viņam atlicis labi ja gads starp dzīvajiem. Ap�mēram tai pa�ā laikā kāds kritiķis pēc pirmo Bērd�esa romānu pub�licē�anas paziņoja, ka viņ� esot otr�ķirīgs rakstnieks.

Kļūdījās gan ārsti, gan kritiķis. Bērd�ess nodzīvoja vēl 34 gadus, publicēja vairāk nekā piecdesmit grāmatu un nu uzlūkojams kā viens no nozīmīgākajiem angļu 20. gadsimta otrās puses prozistiem.

Bet visupirms � mazs ieskats "Mehāniskā apelsīna" (A Clockwork Orange) autora biogrāfijā.

Entonijs Bērd�ess�īstajā vārdā D�eks Vilsons�dzimis 1917. gadā. Drīz pēc viņa piedzim�anas gripas epidēmijā nomira māte: viņas meitas uzvārds bija Bērd�esa. kuru rakstnieks pieņēma 1956. gadā, publicē�dams savu pirmo romānu (60. gadu sākumā divi Bērd�esa romāni iz�nāca ari ar D�ozefa Kella vārdu; pēc tam Kells pagaisa nebūtībā). Tēvs � īrs ar klasiski irisku noslieci uz aizrautīgu viskija degustāciju (vēlāk Bērd�ess neko daudz neatpalika, lielāku cienību gan izrādīdams d�inam). Tālāk � skolo�anās pie Jezuītiem, kas, ņemot vērā arī ka�tolisko audzinā�anu ģimenē, ir svarīgs faktors Bērd�esa morāles tap�anā, katrā ziņā � katolicisma metastāzes un diskusijas ar Dievu atstāju�as pēdas daudzos Bērd�esa darbos, tostarp ari "Mehāniskajā apelsīnā". Man�esteras universitāte. Kara laikā itin mierīgs dienests angļu kara bāzē Gibraltārā � laiks, kas pavadīts bāros un da�brīd arī policijas iecirkņos: piemēram, par to. ka Bērd�ess bārā, sludinādams demokrātijas ideālus, neizvēlīgiem vārdiem raksturojis ģenerāli Franko (Gibraltārs tolaik tikai formāli piederēja Anglijai � vietējā policija bija spāņu). Un � iepazī�anās ar armijas kārtību un disciplīnu, maskēto haosu, par ko Bērd�ess vēlāk nevarēja vien beigt jūsmot: militārais kretīnisms romānistam ir visīstākā medusmaize. Pēc kara Bērd�ess lasīja lekcijas Birmingemas universitātē (1946 � 1950). strādāja Izglītības ministrijā (1948 � 1950), bija skolotājs (1950 � 1954). Tai laikā uz Bērd�esu milzīgu iespaidu atstāja D�ord�a Orvela romāns " 1984". Iespaids ar gadiem nepagaisa � 1979. gadā Bērd�ess publicēja savdabīgu Orvela antiutopijas turpinājumu vai komentāru � "1985".

No 1954. līdz 1959. gadam Bērd�ess strādāja par skolotāju Malajā un Borneo. Jau no 16 gadu vecuma viņ� komponēja mūziku, bet rakstniecībai pievērsās tikai 37 gadu vecumā �jo viņa kompozīci�jas nekādu lielo ievērību neizpelnījās. 1956. gadā iznāca Bērd�esa pir�mais romāns "Tīģera laiks" (Time for a Tiger), kas līdz ar diviem citiem kolonijās sarakstītajiem romāniem veido tā saucamo "Malajas triloģiju" (The Malayan Trilogy). Kritikas atsauksmes bija visai skeptiskas. 1959.

gadā, kad, kā jau teikts, ārsti kļūdainas diagnozes dēļ parakstīja viņam nāves spriedumu, Bērd�ess atgriezās Anglijā. Un � nolēmis atliku�ā gada laikā sarakstīt desmit romānus, lai nodro�inātu sievas dzīvi, bet sev � palieko�u vietu literatūras vēsturē, sēdās pie rakstāmgalda. Viņam izdevās pabeigt piecus romānus (un iesākt sesto � "Mehānisko apelsīnu"), kad atklājās, ka no smadzeņu audzēja nav ne vēsts. Bērd�esa sieva Linna nomira 1968. gadā no alkoholisma izraisītās aknu cirozes; drīz pēc tam Bērd�ess apprecējās otrreiz ar itālieti Liliānu Ma�elari un pārcēlās uz ASV, kur viņa daiļradi vērtēja krietni augstāk nekā konservatīvajā Anglijā.

Tolaik Bērd�esu traktēja kā indīgu satīriķi, kā mūsdienīgāku Ivlina Vo līdzinieku, kā D�oisa daiļrades pētnieku. Bet � ne vairāk. Neko daudz nelīdzēja ari "Mehāniskā apelsīna" publikācija 1962. gadā: romāns gan izraisīja diskusijas kritikā, ta�u lasītāji vairījās to pirkt � iespējams, tie�i tāpēc, ka kritika bija radījusi iespaidu kā par pārmēru dziļdomīgu un grūti lasāmu tekstu. Pasaules slava pie Bērd�esa atnāca tikai pēc Stenlija Kubrika "Mehāniskā apelsīna" ekranizācijas (1971), kurā Alek�a lomu spēlēja Malkolms Makdauels.

Tālākā Bērd�esa biogrāfija. Liekas, biogrāfijas �ā vārda vispār�pieņemtajā nozīmē nemaz nav bijis, ja neskaita to, ka 1974. gadā viņ� atstāja ASV un apmetās uz dzīvi MaKā, vēlāk � Montekarlo. Vismaz � uzlūkojot Bērd�esa sarakstīto grāmatu kalnu, nav skaidrs, pa kuru laiku �is cilvēks dzivojis. Man ir lielas �aubas, vai pasaulē atrodami daudzi lasītāji, kas varētu lepoties ar to, ka būtu pieveiku�i visu Bērd�esa sarakstīto (protams, atskaitot Bērd�esa daiļrades pētniekus, kādu nav mazums: Va�ingtonas Kongresa bibliotēkas Intemeta kata�logs liecina, ka jau dzīves laikā par Bērd�esu publicētas 16 grāmatas). Viņa darba temps, produktivitāte, daudzpusīgās intereses un erudīcija ir apbrīnas vērta. Vairāk nekā trīsdesmit romānu. Grāmatas par �ek�spīru, D�oisu, Hemingveju, Lorensu, Mocartu. Literatūrkritiski un literatūrvēsturiski darbi. Divi autobiogrāfijas sējumi. Darbi lingvistikā. Tulkojumi (piemēram, Sofokla "Edips" un ICdmona Rostāna "Sirano de Ber�eraks": Bērd�ess pratis astoņas valodas, neskaitot angļu). Vēl � ceļojumu apraksti, priek�vai pēcvārdi, eseju un stāstu krājumi. TV scenāriji, ari � pavisam neparastas grāmatas, piemēram, par tējo�anu vai par gultām un gulē�anu mākslas darbos. Periodikā izkaisītas ese�jas, raksti un recenzijas, no kurām maza daļa apkopota 1998. gadā iznāku�ajā prāvajā sējumā "Viena cilvēkaļcoris: Nekopotie raksti" (One Man's Chorus: The Uncollected Writings). Turklāt ari komponē�anu Bērd�ess neatstāja novārtā: viņ� ir sacerējis mūziklu "Sirano", trīs sim�fonijas un citus skaņdarbus.

D�oisa vārds caurvij visu Bērd�esa biogrāfiju. Lai cik viņu rak�stība būtu at�ķirīga, tomēr tie�i D�oisa iespaids bija noteico�ais, kad Bērd�ess nolēma pievērsties literatūrai: D�oiss, rakstīdams "Ulisu", balstījās uz Homēra "Odiseju", bet Bērd�ess savam pirmajam romānam par pamatu izvēlējās Vergilija "Eneīdu". Bez tam Bērd�ess publicēja vairākas grāmatas par D�oisa daiļradi, bija redaktors "Finegana vāķa" adaptētajam izdevumam, 1982. gadā sarakstīja skaņdarbu "Dublinas Blūmi", kas veidots pēc "Ulisa" motīviem. Un, uzmanīgi ielūkojoties, arī "Mehāniskā apelsīna" nadsat valodā jūtams D�oisa vārddarinā�anas eksperimentu iespaids.

Vēl viens noturīgs Bērd�esa intere�u loks ir �ekspīrs un Eliza�betes laika Anglija. Bērd�ess ir publicējis gan literatūrvēsturisku apcerējumu par �ekspīru (Shakespeare, 1970), gan romānista versiju par viņa dzīvi (Nothing Like the Sun, a Story of Shakespeare's Love-life. 1964); visai paradoksāli �ekspīra lugu traktējumi un slēptas norādes uz tām atrodamas daudzos Bērd�esa romānos gandrīz tikpat bie�i kā muzikālās alūzijas. Savukārt viens no pedējiem Bērd�esa darbiem bija versija par �ekspīra laikabiedra Kristofera Mārlova dzīvi � romāns "Mironis Detfordā" (A Dead Man in Deptford. 1993).

Ta�u nedaudzos vārdos raksturot visu Bērd�esa daiļradi laikam gan nav iespējams. Pirmkārt, jāmin darbi ar antiutopisku ievirzi � ar "Mehānisko apelsīnu" priek�galā. Romānā "1985". kas. kā jau teikts, savā ziņā turpina D�ord�a Orvela "1984". stāstīts par egalitāru tuvas nākotnes sabiedrību, kurā visa vara pieder arodbiedrībām: cilvēks, neiestājies kādā arodbiedrībā, kļūst par sabiedrības autsaideru, un viņu piespiedu kārtā pāraudzina. "Pasaules ziņu beigas" (The End of the World News, 1983) ir apokaliptisks romāns par pasaules galu kādā kosmiskā katastrofā, bet varbūt � parodija gan par �ādas ievirzes lasāmgabaliem, gan par rietumniecisko civilizācijas modeli vispār. "Alksto�ā sēkla" (The Wanting Seed, 1962) � versija par pasaules pārapdzīvotības problēmām. "Nodoma trīsas" [Tremor of Intent, 1966) ar apak�virsrakstu "eshatologisks spiegu romāns" ir "aukstā kara" uzkarsēta parodija par D�eimsa Bonda motīvu; līdzīga ievirze ir romā�nam "Medus lā�iem" (Honey for the Bears, 1963). "Jebkuri veci dzel�i" (Any Old Iron, 1989) parodē kara un spiegu romānus, piesaucot palīgā leģendu par karali Arturu un viņa zobenu Eskaliburu. "Napoleona sim�fonijā" (1974) stāstīts par Bēthovenu, bet romānā "Abba Abba" (1977) � par D�ona Kītsa dzīves pēdējām dienām. "Cilvēks no Nācaretes" (Man of Nazareth, 1979) � Bērd�esa versija par Jēzus Kristus dzīvi (pazīstama arīFranko Dzefirelli ekranizācija). "Ļauno valstība" (The Kingdom of the Wicked, 1985) turpina "Cilvēku'no Nācaretes": romānā stāstīts par kristietības tap�anu un apustuļu darbiem, bet Bērd�ess, protams, nebūtu viņ� pats, ja �is mūsu civilizācijas fundaments netiktu aplūkots ironiski indīgā gaismā. Vēl jāpiemin �etru romānu virkne par rakstnieku Enderbiju, kur�, kā sprie� kritiķi, ir ironisks autora pa�tēls. Un vēl, un vēl�

Pēc �ī mazā ieskata Bērd�esa daiļradē laikam gan nenovēr�ami rodas iespaids: viņ� rakstīja pārāk daudz, lai būtu labs rakstnieks. Vis�maz � ne katrs sevi cieno�s literāts atļaujas tik vieglprātīgi iz�ķēr�dēties. Un vispār � Bērd�esa alla� izsmiekla pilnais smīns, lai cik nepamatots būtu, jūtīgāku lasītāju glu�i vienkār�i var aizvainot;

nosliece uz triviālās literatūras si�etu atdarinā�anu ir tik spilgti izteikta, ka lasītājs bez iztēles un humora izjūtas Bērd�esa parodijas par spiegu romāniem lasīs kā visparastākos spiegu romānus, bet absur�dās �ekspīra daiļrades interpretācijas uztvers kā ņirgā�anos par klasiku. Par visnopietnākajām lietām Bērd�ess atļāvās rakstīt pagalam nenopietni; viņa romāni si�etiski mēdz būt ļoti aizraujo�i, kas nepavisam nav raksturīgi 20. gadsimta literatūras klasiķiem. Bērd�ess kādā intervijā Izteicies, ka rakstot bez piepūles. Tas diez ko nesaistās ar vispārpieņemto priek�statu par nopietnu rakstnieku, kur� smagi strādā, lai novestu savu tekstu līdz pilnībai. Autors izklaidējies rakstot, lasītājs izklaidējies lasot � kāda tur var būt runa par nopietnu prozu? Arī līķus Bērd�ess savos romānos izbārsta ar aizdomīgu iz�ķērdību, ar prieku pakavēdamies pie viņu nāves apstākļiem, nemaz nerunājot par daudzajiem Apokalipses pravietojumiem. Tas pats sakāms par smalki aprakstītajām erotiskajām epizodēm (vai varbūt tās ir parodijas par erotiku un pornogrāfiju literatūrā?) � neaizmirsīsim, ka konservatīvajai britu literatūrai ar erotiku alla� biju�as visai saspīlētas attiecības, lai ne�teiktu, ka �ādu attiecību vispār nav bijis: aizliegums publicēt Lorensa "Lēdijas �aterlejas mīļāko" Anglijā tika atcelts tikai 1960. gadā. Uz�manīgu dara arī Bērd�esa literārās intereses. Proti, viņa grāmatā "99 romāni: labākie angļu valodā kop� 1939. gada: personiska izvēle" (99 Novels: the Best iri English since 1939: a Personai Choice. 1984) izcilāko romānistu skaitā minēti ne tikai D�oiss. Hemingvejs, Folkners, Hakslijs. Goldings. Orvels un citi par klasiķiem kanonizēti autori, bet ari fantasti D�eimss Balards un Braians Oldiss. detektīvrakstnieki Reimonds �andlers. Lens Deitons un pat D�eimsa Bonda "tēvs" Jans Fleinings.

Vardu sakot, rodas iespaids, ka Entonijs Bērd�ess ir pagalam vieglprātīgs rakstnieks. Ironija par �īssaules bū�anām un nebū�anām viņa prozā ir tik hipertrofēta, ka tā vien liekas: Bērd�esa mū�a mērķis ir bijis parādīt pasaulei pigu (kādēļ gan ne, ja pasaule to pelnījusi?). Turklāt �ī vieglprātība akceptēta ari oficiāli: Bērd�esa darbi nav guvu�i nevienu daudzmaz nozīmīgu literāru prēmiju vai godalgu. Viņ� apzināti nostādījis sevi literārā autsaidera lomā. līdz ar to daudz ko zaudēdams, toties iegūdams tiesības neiekļautles nekādās sistēmās un kanonos. Kaut gan � īstenībā �ī vieglprātība nu jau Ir glu�i vai klasiska padarī�ana. Bērd�esa darbi liekami tai pa�ā plauktā, kur mīt Henrijs Millers. Viljams Berouzs, Luijs Ferdinands Selins, Vitolds Gombrovi�s. Venedikts Jerofejevs un bezgala daudzi citi. Angļi gan tur pārstāvēti pagalam pieticīgi, katrā ziņā � ar Entoniju Bērd�esu priek�galā.

Deviņdesmito gadu sākumā ārsti vēlreiz atklāja Bērd�esam ļaun�dabīgu audzēju. �oreiz viņu diagnoze nebija aplama: Bērd�ess nomira 1993. gadā no vē�a.

Un tātad � ir 1962. gads, Entonijs Bērd�ess, laimīgi izsprucis no nāves nagiem, publicē "Mehānisko apelsīnu". Romāns liekas diezgan neiederīgs mazkustīgajā britu literatūras kontekstā. Bērd�esa daiļrade drīzāk sasaucas ar ASV prozu � ar mū�īgo nonkonformistu Viljamu Berouzu, ar Kurtu Vonnegūtu. varbūt arī ar skeptiķi un ironistu D�ozefu Helleru, bet jo sevi�ķi � ar Kena Kīzija romānu "Kāds pār�laidās pār dzeguzes ligzdu" (Someone Flew over the Cuckoo's Nest, arī publicēts 1962. gadā), kurā visuvarenā sistēma dumpīgo Makmērfiju pārtapina glu�i tādā pa�ā "mehāniskā apelsīnā", kādā pēc terapijas pie daktera Brodska pārvēr�as Alekss.

Ko izsaka mīklainais romāna virsraksts? Bērd�ess vēlāk rakstīja, ka jēdziens "mehāniskais apelsīns" (clockwork orange) cēlies no Lon�donas Istendas koknejie�u slenga. Vecākās paaudzes koknejie�i par neparastām lietām teiku�i, ka tās ir jokainas kā mehāniskais apelsīns. Pats Bērd�ess �ajā izteikumā ietvēris vēl kādu specifisku niansi. Proti, malajie�u valodā � atcerēsimies, ka Bērd�ess vairākus gadus dzīvoja Malajā, � vārds orang nozīmē cilvēks. "Es nevaru nedomāt par to, kas notiek, kad �ie orang-orang (tā malajie�u valodā veido daudzskaitli) to�talitārā valstī pārvēr�as bezdvēseliskos mehānismos," rakstīja Bērd�ess.

"Mehāniskais apelsīns" ir tuvas nākotnes vīzija. Tehnoloģiskās prognozes Bērd�esu gan neko daudz neinteresē � viņ�. piemēram, tikai garāmejot piemin satelīttelevīzijas tīklu, kas romāna tap�anas laikā vēl likās nesasniedzams sapnis. Svarīgāka ir nākamības sociālā ainava: ļau�u masa iegrimusi trulumā un apātijā, inteliģence iznīkusi � to pārstāv vien rets slamjveck (vccs cilvēks), valdība nav spējīga valdīt � politiķus nodarbina galvenokārt partiju strīdi, kultūras vērtības vairs nevienam nav vajadzīgas � pietiek ar masu produkcijas albirām, cie�tumi ir pārpildīti, kādreizējie noziedznieki pārkvalificējas par policistiem, ielās plosās pusaud�u bandas.

Romāna uzmanības centrā ir Alekss, mazas, toties rafinētas pusaud�u bandas vadonis. Ta�u Bērd�ess nevis no saviem pāraugu�a intelektuāļa augstumiem apraksta un tiesā Alek�u, bet ļauj runāt viņam pa�am. Tāpēc "Mehāniskajā apelsīnā" pla�i izmantots nadsat (angļu teens krieviskais analogs) slengā. Bērd�ess. labi orientēdamies lingvistikā, zināja, ka jebkur� slengs ātri noveco un nākamajām paaudzēm kļūst nesaprotams. Tāpēc viņ� radīja mākslīgu valodu, kas pastāv tikai "Mehāniskajā apelsīnā" un nav pakļauta laika varai. 1961. gadā Bērd�ess pabija Ļeņingradā, atsvaidzināja savas krievu valodas zinā�anas, turpat pie viesnīcas iztirgoja stilīgajiem� savulaik Padomju Savienībā pastāvēja �ādi dēvēta subkultūra � divas lielas somas ar modigajiem britu sintētiskās �ķiedras apģērbiem, pie viena iepazīdams viņu �argonu. �eit ari radās iecere veidot nadsat valodu kā krievu un angļu valodas sajaukumu (un nejau tikai valodu: romānā pieminēta arī iela. nodēvēta Gagarlna vārdā). Lielākoties tie ir krievu valodas vārdi angļu transkripcijā (piemēram, devotchka � meitene); citkārt rad�niecība samanāma grūtāk (spoogie � pārbijies: no испуганный; vai veck � cilvēks: no человек). Vēl � krievu vārdi ar angļu valodas izskaņām (dratsing � kauties: no драться + ing). Ir arī krievu �argona vārdi (cluue� deguns: no клюв � knābis; bet romānā bie�i pieminētie rozz. policisti, cēlu�ies no рожа, purns). Brī�iem nadsat valoda veidojas krietni daudznozīmīgāka. Piemēram, horrorshow radies no хорошо (labi) ta�u vienlaikus �is vārds aizdomīgi tuvs horror show (�ausmu izrāde). Aprakstot narkotiku radītos murgus, iederīgas abas nozīmes; tāpat horrorshow tolchock varētu nozīmēt gan labu sitienu, gan ari �au�alīgu sitienu, kas gan būtībā Ir viens un tas pats. Ļoti izteiksmīgs ir vārds rabbit (darbs), kas cēlies no krievu работа. Ta�u Alek�a runā tas saistas ari ar раб (vergs). Savukārt angliski rabbit ir trusis: nadsat uztverē godīga darba darītājs ir tikpat g|ēvs un pakļāvīgs radījums kā trusis. Vārds gulliuer (galva), protams, ir atsauce uz Sviftu. kura grotesko ainu klātbūtne ari nojau�ama "Mehāniskajā apelsīna".

Romāna pirmajā daļā aprakstītas pāris dienas iz Alek�a dzīves: narkotikas, kautiņi, izvaro�ana, laupī�anas un tamlīdzīgas izklaides. Otrā daļa: pēc netī�i izdarītas slepkavības Alekss nokļūst cietumā, kur viņu "pāraudzina" viscaur derīgā un pozitīvi orientētā sabiedrības lo�cekli. Proti, lai iedvestu nepārvaramu riebumu pret jebkādām agresijas izpausmēm, Alek�u spie� skauties "baigus ultravarmācības gabalus" � filmas ar slepkavo�anas un izvaro�anas ainām, turklāt Alek�a dievinātā Bēthovena mūzikas pavadījumā. "Mūsu objekts, kā redzat, paradoksālā kārtā tiek pamudināts uz labu tādējādi, ka tiek mudināts uz sliktu. Tieksmi uz vardarbību pavada stipru fizisku cie�anu sajūta." skaidro pāraudzinātāji. Tagad par Alek�u var ņirgāties, viņu var pazemot un piekaut, bet viņ� vairs nav spējīgs pretoties, jo agresivitāte izraisa viņā nelabumu. Tre�ā daļa ir pirmās spoguļattēls: nu eņģeļa spārniņiem aplaimotais Alekss klīst pa pasauli, sastop gan savus paziņas, gan kād�reizējos upurus un pats uz savas ādas izjūt, ko nozīmē vardarbība.

Parasti romānu mēdz interpretēt stipri vienkār�oti. Ķa�jī.lielāks )аурод1д(katoļu ģimenē dzimu�ajam un katolisko izglītību guvu�ajam Bērd�esarn "labais" un "ļaunais" nebūt nav abstraktas kategorijas): varniļāCļķa,. Ьщ^.,. jķvēles ,.rezūļtātā. vai .varrņāЈībft/,pret-personisko, brīvību, ķo.izilai^v^ts, i^qlg^ j^p^y^ Atbildi precīzi for�

mulē cietuma kapelāns (viņa teiktajā jau�ama pa�a Bērd�esa balss): "Labestība ir tas, ,ķo izvēlas,Др, cilvēks itevar izvēlēties, tad jrttt^ffllgfi nav. cilvēks." Un vēl: "Vai Dievs grib labestību vai labestības izvēlē�anos? Vai cilvēks, kur� izvēlas ļauno, kaut kādā ziņā ir labaks par cilvēku, kuram labais tiek uztiepts?" Tālāk var izvērst garu un pla�u teoretizē�anu par labo un ļauno � un nav �aubu, ka �ādas apceres inspirācija ir bijis viens no Bērd�esa mērķiem. Ta�u runa ir par romānu � nevis par morālfilozoiisku apceri. Kāpēc "Mehāniskais apel�sīns" joprojām nav zaudējis savu iedarbības spēku, kaut gan Bērd�esa nākamības pravietojumi da�viet liekas naivi un tuvredzīgi?

No vienas puses. Alek�a personā Bērd�ess ir iekļāvis klasisko ek�sistenciālo problēmu: kur beidzas brīvā izvēle un kur sākas ļaundarība pret sabiedribu. No otras�mēs varam apgalvot (un tā tas parasU ari tiek darits), ka valsts, pārtapinādama Aleksi "mehāniskajā apelsīnā", ir ļaunāka par viņu, jo liedz brīvās izvēles iespēju. Tomēr ari tas ir pārāk sekli skatīts.

Alekss, ļaudamies varmācības impulsiem, ir izbīdījis sevi ārpus sabiedrības � un sabiedrība pat neizrēķinās ar viņu; sabiedrība "tikai" pāraudzina Alek�u. "Ja kāds tev iesit, tu tak sit pretī, vai ne? Kādēļ tad lai pretī nesistu ari valsts, saņēmusi ne�ēlīgus triecienus nojums, rup�jajiem huligāniem?" glu�i loģiski jautā cietuma priek�nieks � un, domājams, līdzīgi jautās Jebkur� lasītājs. Alekss kā personība spēj izraisīt vien atgrū�anās reakciju � viņ� ne tuvu neatgādina "labo cil�vēku", kuru iznīcina "ļaunā valsts" (kā tas notiek, piemēram, Orvela antiutopijā "1984"). Un tomēr; kāpēc Alek�a drūmais liktenis, traģēdija ar oderi uz āru (Bērd�esa iecienīts paņēmiens) izraisa līdzjūtību? Bet � tikai zināmā mērā. Glu�i pa�saprotama emocija: Alekss pelnījis atriebību. Un Aleksam ari atriebjas visi. kam vien nav slinkums; ar viņu no sirds izrēķinās pat tie starry vecks, kūms vēl nesen Alekss kaustīja un aplaupīja naksnīgajās ielās. Alekss it kā saņem, ko pelnījis. Tai pa�ā laikā rodas vārdos grūti formulējama apjausma par to, cik �ī situācija ir absurda. Bezjēdzīga ir gan starry vecks atriebība, gan arī "kriminālā instinkta" iznīdē�anas terapija. Vietā ir Bērd�esa mū�am ņirdzīgais smīns: savecēju�ie intelektuāļi, pēdējie "augstās kultūras" pārstāvji Alek�u piekauj nekur citur kā bibliotēkā, kurā viņ� iegriezies, meklējot tās vērtības, ko parasti apzīmē ar vārdu "labais": ar to vēl nepietiek � piekau�anu turpina Alek�a kādreizējie draugi, kas nu no mazgadīgiem bandītiem pārkvalificēju�ies par godprātīgiem policistiem un reprezentē to pa�u valsts varu, kas Alcksā iznīcinājusi "kriminālo instinktu". Nemaz nerunājot par to. ka politiķi � personificēta vara � romāna tre�ajā daļā Alek�u izmanto vien kā līdzekli savu sīko mērķu realizē�anai. No Alek�a mākslīgajiem eņģeļa spāmlņlem neviens neko nav ieguvis � un vismazāk jau viņ� pats.

Tas ir paradoksāli, ka tie�i caurcaurēm "ļaunais" Alekss Bērd�esa pasaulē ir viens no retajiem, kuru vēl saista Bēthovens. Bahs un Mo�carts. Turpretī valsts �os skaņra�us izmanto. Izmanto � kā muzikālo pavadījumu sadistiskajām "pāraudzinā�anas" filmiņām (kārtējais jautājums: kas ir tie ļau�i. kas �īs filmas radīju�i, un kā �āda situācija sasaucas ar da�ām morāles problēmām?). Romānā mūzika it kā iemieso augstāku esamības sfēru, varbūt � "zaudēto paradīzi", ta�u pēc "pāraudzinā�anas", pateicoties asociatīvajai saiknei ar varmācību, mūzika Aleksā izraisa nepārvaramu riebumu: tapat Aleksam sametas nelaba dū�a no Bībeles, Jo ari tur varmācības ir atliku likām. Līdz ar alerģiju pret varmācību Aleksam iedvesta ari alerģija pret kultūru. Vai tas nozīmē, ka kultūra, būdama saistīta ar cilvēka dziļāko dabu, nesa�raujami saistīta ari ar primitīvu un nekontrolējamu agresivitāti? Jautājums akcentē tikai vienu no daudzajiem Bērd�esa paradoksiem.

Un tātad: loģiskais saprāts teic. ka sabiedrība ir jāpasargā no Alek�a. Tai pa�ā laikā �ī sabiedrība ir veidojusi Alek�u, nepiedāvājot viņam izvēles iespēju starp labo un ļauno. Precīzāk, viņam atvēlētas divas iespējas: vai nu realizet apspiesto agresiju nadsat bandā ar visām no �ā fakta izrieto�ajām sekām, vai labprātīgi iekļauties trulajā rabbit masā (ko romānā reprezentē vairākkārt pieminētie "labie", bet salīdzinājumā ar Alek�u absolūti bezpersoniskie padsmitnieki un paklausīgie rabbit darītāji, tostarp viņa vecāki). Alekss var būt vai nu "dabiski Jauns", vai ari "mākslīgi ļaļj^ Romānu veido trīs daļas, katrā pa septjņam nodaļām. Ta�u ASV līdz pat 1988. gadam "Mehānisko apelsīnu" publicēja bez noslēdzo�ās nodaļas, tādējādi izjaucot romāna glu�i vai ģeometrisko simetriju. Zināmā mērā �ī "cenzūra" ir saprotama: pēdējā nodaļa, kurā Alekss izvēlas "labo", patiesi atgādina neloģisku autora uztiepumu si�etam: it kā Bērd�ess mēģinātu apbalvot daudz cietu�o Alek�u ar laimīgām beigām. Ta�u patiesībā happy end iespaids ir mānīgs. Jo, iz�vēlējies "labo", Alekss īstenībā izvēlas pievienoties paklausīgajai rabbit masai. Dilemma nav atrisināma: Jebkurā gadījumā viņ� ir "mehāniskais apelsīns" � lelle, kas spēlē spēli, kuras noteikumus radīju�i citi. Valsts uzvarēs vienmēr. Personības brīvības tieksme, lai cik tā būtu hipertrofeta, alla� tiks apspiesta.

Daudzos savos romānos Bērd�ess apraksta lielas un mazas apokalipses. �ī nosliece ir tik uzstājīga, ka tā vien liekas � Bērd�ess uzskata, ka apokalipse jau ir bijusi. Jo � �alsaulē nekas nav tā, kā tam vajadzētu būt. Būtībā tas arī ir Bērd�esa daiļrades centrālais motīvs, un no tā izriet �au�alīgās un paradoksālās � vai �au�alīgi paradok�sālās � sekas, kuras viņ� uzsvēris savos darbos: viss patlaban notieko�ais lr vienvienīga nebeidzama agonija. Kas atliek? Ironija ka pēdējais patvērums? Varbūt vajag nemitīgi grauzt civilizācijas funda�mentus. ņemot talkā sensenās pārbaudītās vērtības � jēdzienus "labais" un "ļaunais"? Ta�u pēc "Mehāniskā apelsīna" izlasī�anas rodas Iespaids, ka autors nebūt nerunā par "labo" un "ļauno" � un arī ne par, teiksim, "ļauno" un "mazāk ļauno". Dīvainā kārtā �īs ētiskās kategori�jas, kam tik būtiska loma romāna pirmajās divās daļās, tre�ajā zaudē jēgu: ar paradoksu virknēm Bērd�ess aizrautīgi mēģina pierādīt, ka patiesībā labā un ļaunā pretstatījums ir lingvistiska spēle. Iespējams, postapokalipses laikmetā tas tā patie�ām ir.

Apjomā mazais, ta�u ārkārtīgi koncentrētais romāns neļaujas at�ifrēties. Paradoksāli mezglojumi veidojas cie�i cits pie cita. Romāns paliek "atvērts" uz visām pusēm. Un labākā liecība par to, ka Bērd�ess ne tuvu nav salicis visus punktus uz "i", ir britu deviņdesmito gadu prozas skandālists Ervins Vel�s. kur� raksta būtībā par to pa�u, par ko savulaik Bērd�ess "Mehāniskajā apelsīnā": par sabiedrības kluso, bet noturīgo teroru pret citādi domājo�iem' � un par �o autsaideru atriebību sabiedrībai. Viss turpinās. Pinns vairāk nekā trīsdesmit gadiem formulētie jautājumi joprojām turpina darboties, paradoksu mezgli joprojām nav pārcirsti.

Guntis Berelis

..

Nu, kas nu tagad labs noliksies, mm?

Es, tas ir � Alekss, un mani trīs droogs, tas ir � Pīts, D�ord�ijs un Dims, kuram drīzāk vajadzētu saukties par Dumu, sēdējām Koroua pienabārā un lauzījām savus rassoodocks, ko iesākt �ai ziemas vakarā, kur�, maita, bija tum�s un auksts, bet vismaz sauss. Korova pienabārs bija mesto, kur deva uzlaboto pienu, un jūs, ak, mani brāļi, varbūt būsiet jau piemirsu�i, kādas �īs mestos bija, � jo lietas mūslaikos mainās tik skorry un visi visu baigi drīz aizmirst, un avīzes jau arī neviens vairs daudz nelasa. Nu, �ie tur pārdeva pienu, uzlabotu ar kaut ko citu. Alkohola tirgo�anas licences �iem nebija, bet nebija arī likuma, kur� aizliegtu prodding kādu no tām jaunajām veshches, ko �ie parasti �āva klāt pie moloko, tā ka to varēja peet ar vellosetu vai sintemesku, vai drenkromu, vai pāris citām veshches, kuras tev, cilvēk, sagādā jaukas, mierīgas, horrorshoiv piecpadsmit minūtes, kad tu vari brīnīties uz Bog un visiem Viņa eņģeļiem un svētajiem savā kreisajā tupelē, kamēr mozg dzirksteļo vien. Vai arī var peet pienu ar nazī�iem, kā mēs mēdzām teikt, un tas baigi uzsita asumu drūmam tesiņam, un taisni �ito pienu mēs peeling tai vakarā, ar kuru es iesāku stāstī�anu.

Kabatas mums bija pilnas ar deng, tā ka �ai ziņā, lai crasting vairāk d�ungura, nejuta īstas vajadzības tolchock kādu ueck alejā un uiddij, kā �is peld pats savās asinis, kamēr mēs saskaitām ķērienu un sadalām uz �etriem, vai arī nostrādāt ultravarmāclbu ar kādu trīco�u stany sirmu ptitsa kādā bodē un smecklng laisties prom ar visām kases iek�ām. Bet, kā �alca, naudajau nav galvenais.

Mēs visi �etri bijām ģērbu�ies pēc pēdējās modes, kas tajos laikos nozīmēja melnas, cie�i apspīlētas triko bikses ar "pudiņa formīti", kā mēs to saucām, ie�ūtu staklē stilbu iek��pusē; tā bija domāta aizsardzībai un reizē veidoja ari kādu zīmējumu, kuru īpa�ā apgaismojumā varēja itin skaidri viddy, un man tur tātad bija zirneklis, Pītam � rooker (tas ir, roka), D�ord�ijam � baigi fantastiskā puķe ifn nabaga vecajam Dimam�zvērīgi ne�ķīsta klauna litso (tas ir, seja), turklāt Dimam tak savu mū�u nebija sajēgas par to, kas notiek visriņķī, ne ēnas no neticīgā toma, �is no mums �etriem bija visdumākais. Nu, vēl mums mugurā bija viducī ie�ņaugtas �aketes bez at�lokiem, toties ar baigi uzpolstētiem pleciem (ko mēs saucām par pletchoes), kuri nozīmēja tādu kā ņirgā�anos par tiem, kuriem no tiesas būtu �itādi pleci. Un vēl, mani brāļi, mums bija pelēcīgi baltas kaklasaites, kuras izskatījās pēc kartoffel jeb tupeņu biezputras, kurā ar dak�iņu ievilkts tāds kā zī�mējums. Mati mums nebija pārlieku gari, un kājās mums bija spicākie horrorshoiv zābaki, ar ko spert.

Nu, kas nu tagad labs noliksies, mm?

Pie bāra letes kopā sēdēja trīs devotchkas, bet mēs, malchicks, bijām �etri, un parasti jau viss notika pēc principa "viens priek� visiem un visi priek� viena". Tās d�āras ari bija noģērbu�ās pēc pēdējās modes, lillā, zaļām un oran�ām pa�rūkām uz gullivers, un katra parūka, man domāt, maksāja ne mazāk par trim �etrām �o d�āru nedēļas algām, un ģīmis bija attiecīgi piekrāsots (proti, varavīksnes ap glazzies un rot uzmālēta krietni plata). Mugurā �ām bija garas, melnas, galīgi taisnas kleitas, un groodg daļā piekabinātas nozīmītes, itin kā no sudraba, ar da�ādiem malchicks vārdiem virsū � D�o un Maiks, un tādā garā. Tā teikt, to da�ādo malchicks vārdi, ar kuriem �ās spatled, pirms sasniegu�as �etrpadsmit gadu vecumu. �ās nemitīgi blenza uz mūsu pusi, un es jau tikpat kā grasījos teikt (tas ir, tā klusiņām), ka mums trim derētu uztaisīt kādu sīku pol, atstājot nabaga veco Dimu pie ratiem.

kas būtu nokārtojams glu�i vēsi, vajadzētu tikai kupel �im puslitru baltā, �oreiz ar kārtīgu �ļuku sintemeksa iek�ā, � tomēr tas nebūtu sevi�ķi godīgi. Dims gan bija baigi neglīts un ļoti pieskanīgs savam vārdam, ta�u arī itin horrorshou) ellīgs sitējs un varen izveicīgi lika lietā zābakus.

-� Nu. kas nu tagad labs notiksies, mm?

Chelloueck, kur� sēdēja man blakus uz garā, platā plī�a

sēdamā, kas stiepās gar trim sienām, jau bija galīgi mākoņos, glazzies glā�ainas, un murmulēja tādus slouos kā: "Aristotelis fada dafa darbos izteic ciklamenas tik fārmēru flīpēts." Viņ� bija tai valstī, galīgi prom mākoņos, orbītā, un es zi�nāju, kā tas ir, jo, tāpat kā ikviens cits, biju to izmēģinājis, ta�u �oreiz man ie�āvās prātā, ka tā tak ir viena gļēvulīga veshch, ak, mani brāļi. Tā tu, cilvēks, te guli, izdzēris to sa�sodīto moloko, un tad galvā uzpeld rnessel, ka viss, kas tev apkārt, ir tā kā pagātnē, vai. Viddy jau tu to vari, visu un itin skaidri � galdus, stereo, gaismas, d�āras un malchicks �, tomēr tas ir kā tāda veshch, kas parasti bijusi te, bet nu vairs ne velna te nav. Un tevi itin kā nohipnotizē tavs pa�a zābaks vai kurpe, vai pirksta nags, kā nu izgadās, un reizē liekas, ka tevi kāds nogrābtu aiz spranda un purinātu kā tādu kaķi. Purinātu un purinātu, līdz nekas nepaliek pāri. Tu zaudē savu vārdu un ķermeni, un tu gaidi, kamēr tavs zābaks vai nags kļūst dzeltens, pēc tam arvien dzeltenāks un dzeltenāks. Tad gaismas sāk sprāgt gaisā kā atombumbas, un zābaks vai nags, vai, teiksim, dubļu pikucis pie bik�u gala pārvēr�as par milzīg milzīg milzīgu mesto, lielāku par visu pasauli, un tu patlaban taisies sapazīties ar veco Bog jeb Dievu, kad viss pēk�ņi ir cauri. Tu atgriezies �epat un sāc tā kā pink�ķēt, rot sagrie�as galīgi �ķērsām priek� viena kārtīga biļļājiena. Nu, baigi for�i jau tas ir, bet baigi gļēvulīgi ari. �ai pasaulē tu neesi palaists tikai tādēļ, lai uzņemtu sakarus ar Dievu. Tāda bū��ana var izsūkt no chelloveck visus spēkus un labestību.

-� Nu, kas nu tagad labs notiksies, mm?

Stereo bija ieslēgts, un tā vien �ķita, ka dziedātāja balss pārvietojas no vienas bāra vietas uz citu, uzlido pie griestiem un tad atkal pikē lejā, un aizd�inkstina no vienas sienas pie olras. Tas bija Bertijs Laskijs, kur� drillēja baigi starry vec�modīgu gabalu ar nosaukumu "Ko sprēgā manu krāsu". Viena no trim ptitsas, kas sēdēja pie letes, tā ar<o zaļo parūku, ne�mitīgi izgāza un ievilka vēderu tā saucamās mūzikas ritmā. Es sajutu, kā nazī�i iek� moloko sāk durstīt, un nu biju no�briedis nelielam tesiņam. Ierūcos kā tāds suņagabals: "Ārrā rrā rrā!" � un gāzu tam veck, kur� sēdēja man blakus un bija galīgi mākoņos, un murmulēja, vienu horrorshow bliezienu pa ooko jeb ausi, bet �is ij nejuta, tikai mala tālāk: 'Tele�foniskas dzelzslietas un kad farfarkalals tiek rabadabāts." Gan jau sajutīs, kad at�irgs, atgriezies no tās valsts.

-� Kur � ārā? D�ord�ijs noprasīja.

-� Iesim tik uz priek�u, es atteicu, un tad jau viddy, kas gadīsies pa ķērienam, ak, mani mazie brāļi.

Tā nu mēs izbirām laukā, milzīgajā ziemas nochy, soļojām pa Marganitas bulvāri, nogriezāmies Butbija avēnijā, un tur mēs atradām akurāt to, ko bijām meklēju�i, � malenky jociņu, ar ko iesākt vakaru. Tur kūņojās triceklīgs starry skol�meistara tipa veck, briļļains, rot vaļā, lai iek�ā tiek aukstais nochy gaiss. Padusē �im bija grāmatas un sūdīgs lietus�sargs, un �is nāca ap stūri no publiskas biblio, kuru tolaik necik daudz leivdies vairs neizmantoja. Toslaikus pēc tumsas iestā�anās ārā vairs nevarēja sastapt tikpat kā nevienu no �iem vecajiem pilsoniskajiem tipiem, jo policijai bija samazi�nāti �tati un riņķī klīdām mēs, for�i jauni malchickiwicks, un �is profesora tipa chelloveck bija vienīgais visā ielā. Tā nu mēs laidāmies gooly �im pretī, baigi pieklājīgi, un es teicu: Piedod man, brāl.

Viņ� izskatījās malenky drusciņu poogly, kad dabūja viddy mūs �etrus tuvojamies, tik klusus un pieklājīgus, un smaidīgus, tomēr atsaucās: Jā? Kas par lietu? ļoti skaļā skolotāja tipa balsī, it kā censtos mums ierādīt, ka nemaz nav poogly. Es sacīju:

-� Redzu, ka tev padusē ir grāmatas, brāl. �ais laikos tas patiesi ir rets prieks � sastapt kādu, kur� vēl lasa, brāl.

-� Ak, viņ� atteica, trīcēdams pie visām miesām. Tie��ām! Ā, es saprotu.

Un bez mitas skatījās uz mums visiem pēc kārtas, no�nācis tāda kā varen smaidīga un pieklājīga kvadrāta vidū.

-Jā, es turpināju. Man būtu bezgala interesanti, brāl, ja tu laipni atļautu man aplūkot, kas tās par grāmatām, ko tu nēsā padusē. Vairāk par visu �ai pasaulē man patīk laba, tīra grāmata, brāl.

-� Tīra, viņ� atkārtoja. Tīra, jā!

Un tad Pīts skvatted no viņa tās trīs grāmatas un visai skorry palaida tās apkārt. Mēs trīs dabūjām katrs pa vienai, ko uiddy, tikai Dims palika be�ā. Tā, kuru paņēmu es, saucās "Elementārā kristalogrāfija", es to atvēru un noteicu: Lieliski, nudien, pirmklasīgi, un tik �ķirstīju lapas. Tad es, itin kā milzīgi sa�auts, iesaucos:

-�� Bet kas tad tas? Kas tas par neglītu slovo? Man jā�sarkst, jau paskatoties vien uz �o vārdu. Tu liec man vilties, brāl, jā nudien!

-� Bet, viņ� stomījās, bet, bet�

-� Un te, D�ord�ijs man piebiedrojās, te ir tas, ko es sauktu par īstu ne�ķīstību. Te ir viens vārds, kur� sākas ar p, un cits, kur� sākas ar m.

Viņam rokās bija grāmata ar nosaukumu "Sniegpārslas brīnums".

-� Oho, novilka nabaga vecais Dims, smotling Pītam pār plecu, un, kā vienmēr, sāka �aut pār strīpu. Te jau ir ap�stāstīts viss, ko �is �ai dara, un vēl bilde klāt. Nu, vai zini, viņ� piebilda, tu neesi nekas cits kā viens ne�ķīsts vecs palaistuvis.

-� Vecs vīrs tavos gados, brāl, es noteicu un sāku plēst pa lapai vien no grāmatas, kuru biju paņēmis, un pārējie ar savējām darīja to pa�u. Dims un Pīts plosīja "Rombohedrālo sistēmu". Starry profesortips sāka creech:Bet tās nav manas, tās ir municipalitātes īpa�ums, tā ir tīrā nekrietnība un van�dalisms, vai kādus tamlīdzīgus slouos. Un viņ� centās izraut grāmatas mums no rokām, kas likās itin aizkustino�i.

-� Tu esi pelnījis mācību, brāl, es teicu, kas ir, tas ir.

Mana kristālu grāmata bija gau�ām stingri iesieta, un

to nenācās viegli razrez gabalos, jo tā bija pamatīgi starry,

drukāta tajos laikos, kad lietas taisīja izturīgas, tomēr man izdevās izraut lapas un saujām pasviest gaisā kā snieg�pārslas, tikai lielas, lai lidinās ap veco creeching veck, un tad pārējie uzsāka to pa�u ar savām .grāmatām, bet vecais Dims tik dancoja riņķī kā klauns, kas viņ� ari bija.

-� Saņem nu, uzsauca Pīts. Te tev būs sniegpurslas brūnums, tu, bezkaunīgais neķītrību un riebeklību lasītāj!

-�� Ak tu, vecais nekrietnais veck, es piebildu, un mēs sākām ar �o draiskoties. Pīts turēja �im rookers, D�ord�ijs atvāza �im plati vajā rot, un Dims izrāva ārā �ā liekos zoobies, aug�ējos un apak�ējos. Viņ� nosvieda tos zemē, uz bruģa, un es ņemos �ķaidīt tos ar zābakiem, bet cieti gan, maitas, bija, uztaisīti no kaut kādas jaunas horrorshow plastmasas. Vecais veck sāka dvest �āpstīgus shooms � "ovuf vaf vof' �, tad nu D�ord�ijs mitējās turēt �im vaļā goobers un tikai vēlvienreiz iegāza ar savu gredzenoto dūri pa bezzobaino rot, pēc kam vecais veck neganti ievaimanājās, un tad sāka plūst asinis, mani brāļi, patiesi krā�ņas. Nu mēs vairāk neko tādu nedarījām, tikai novilkām �im virsējās platties, izģērbām �o līdz vestei un garajām apak�biksēm (baigi starry; Dims smecked, ka vai traks), pēc tam Pīts smuki iespēra �im pa pakaļu, un mēs palaidām �o vaļā. �is tā steberigi vilkās prom, lai gan patiesībā nekādu pārāko tolchock nebija dabūjis, un vaimanāja: "Ā, ā, ā,", nesajēgdams, kur atrodas un kas īsti noticis, bet mēs norēcāmies par �o un tad izkratījām �ā ka�batas. kamēr Dims dancoja riņķī ar �ā �truntīgo lietussargu rokā, � ta�u kabatās nekas daudz neatradās. Tur bija pāris starry vēstuļu, da�as datētas ar 1960. gadu, ar visādiem "manu mīļo, dārgo" un tamlīdzīgu chepooka iek�ā, tad vēl atslēgu riņķis un starry iesprāgusi pildspalva. Vecais Dims pārtrauca savu lietussarga deju un, protams, jutās aicināts nolasīt vienu no vēstulēm skaļi, it kā lai parādītu tuk�ajai ielai, ka māk lasīt.

-� "Manu dārgumiņ," �is deklamēja tādā baigi spiedzīgā goloss, "es domā�u par tevi, kamēr tu būsi prom, un ceru, ka tu neaizmirsīsi silti saģērbties, kad vakaros iesi ārā."

Tad viņ� palaida briesmīgu shoomny smeck�"ho-ho" � un tēloja, ka noslauka ar vēstuli savu yahma.

-� Labs ir, es teicu. Metiet mieru, ak, mani brāļi!

�ī starry ueck bik�u kabatās bija tikai malenky daudzums d�ungura (tas ir, naudas) � ne vairāk par trim hop�iem �, tāpēc mēs izsējām viņa �trunta sīkās monētiņas gaisos, jo salīdzinājumā ar skano�ā daudzumu, kur� mums jau pie�derēja, tā bija tikai tāda cāļu korm. Tad mēs salauzām lietus�sargu, razrezzed viņa platties un atdevām tās brāzmainajiem vējiem, mani brāļi, un pēdīgi bijām tiku�i galā ar starry skolmeistartipa ueck. Daudz jau mēs nepaveicām, es zinu, ta�u tas bija tikai vakara iesākums, un es tamdēļ negrasos lūgt kādam piedo�anu, atvaino�anu vai grēku atlai�anu. Ap to laiku nazī�i uzlabotajā pienā jau durstīja vareni un horrorshow.

Nu bija kārta sammy rīcībai � gan tāpēc, ka �ādi mēs tiktu vaļā no daļas d�ungura, lai iekvēlotos lielākā degsmē uz kāda veikala crasting, gan tāpēc, ka tas bija veids, kā jau iepriek� nopirkt sev alibi, tālab mēs devāmies uz "Ņujorkas Hercogu" Eimisa avēnijā, un � kā tad! � tajā bukūzī tupēja trīs �etras vecas baboochkas, peeling savu duļķaino alu, VP (Valsts Palīdzības) saziedotu. Nu mēs bijām baigi labiņie malchicks, nosmaidījām, labvakariņ, visām kopā un katrai atsevi�ķi, bet �itās krunkainās ve�as sāka drebēt pie visām miesām, dzīslainās rookers trīcināja glāzes, tā ka samazgas iz�ļakstījās uz galda.

-� Atstājiet mūs mierā, pui�i, teica viena, kuras seja aiz tūksto�gadīgā vecuma izskatījās kā tāda apvidus karte, mēs esam tikai nabaga vecas sievietes.

Bet mēs nospīdinājām zoobies, �ņik �ņik �ņak, ap�sēdāmies, notrink�ķinājām zvanu un gaidījām, kad uzkulsies viesmīlis. �is atnāca, nervozs, ka bail, berzēdams rookers gar savu grazzy priek�autu, un mēs pasūtījām �etrus "veterā�nus" � "veterāns" bija rums, sajaukts ar ķir�u liķieri, tobrīd varen populārs; da�iem patika, ja klāt vēl pie�āva citronsulu, un tas saucās "kanādie�u variants". Tad es zēnukam sacīju:

-�� Iedod tām tur nabaga vecajām baboochkas kaut ko barojo�u. Katrai pa lielajam skotu viskijam un vēl �o to līdzņem�anai.

No kabatas es izbēru pa galdu visu savu deng, un pārējie, ak, mani brāļi, darīja tāpat. Tā nu pārbiedētajām starry ve�ukām tika atnesti dubulti �ņabji, un �īs nesaprata, ne ko darīt, ne ko teikt. Viena izdvesa: Paldies, pui�i, tomēr bija skaidri redzams, ka �īs gaida notiekam kaut ko nelabu. Lai nu kā, katra dabūja pa pudelei Yank General, tas ir�konjaka, ko paņemt līdzi, un es samaksāju par to, lai nākamajā rītā �īm tiktu piegādāts pa ducim tā duļķainā alus un lai cheenas atstāj uz letes savu sapelēju�o kaktu adreses. Par atliku�o d�unguru mēs, mani brāļi, nopirkām visus gaļas pīrāgus, kliņģerus, siermaizītes, krauk�ķīgos kartupeļus un �okolādes tāfelītes, cik vien tajā mesto varēja sameklēt, un arī tas bija domāts veca�jām d�ārām. Tad mēs paziņojām, ka pēc kādas minoota būsim atpakaļ, un vecās ptitsas nemitējās atkārtot "paldies, pui�i" un "lai Dievs jums aizmaksā, zēni", un mēs izgājām ārā bez gra�a naudas iek� carmans.

Baigi dobby sajūtiņa pēc tādas bū�anas, Pīts noteica. Varēja viddy, kā nabaga vecais Dims to visu īsti nespēj pony, ta�u �is neko neteica aiz bailēm, ka tiks nolamāts par gloopy un par plānprātīgo brinumzēnu. Nu, tad mēs laidāmies iet ap Etlija avēnijas stūri, un tur vēl bija vaļā viena saldumu un zārkanaglu bodīte. To mēs nebijām aiztiku�i jau gandrīz trīs mēne�us, tāpēc visā apkaimē valdīja miers un klusums un bru�ņotie millicents vai rozz patruļas daudz tur negrozījās un pēdējā laikā klīda vairāk uz upes ziemeļgalu. Mēs uzlikām savas maskas � tās bija kas glu�i neredzēts, baigi horrorshow, tie�ām vareni uztaisītas; tās bija itin kā vēsturisku personu sejas (pārdevēji pateica ari vārdus), � man bija Dizreilijs, Pī�tam � Elviss Preslijs, D�ord�ijam � Henrijs Astotais un nabaga vecajam Dimam � kāds poēts, vārdā Pī Bī �ellijs; pamatīgas maskas, ar visiem matiem un tamlīdzīgi, no kaut kādas īpa�as plastmasas ueshch, un, kad viss bija galā, tās varēja saritināt un paslēpt zābakā; un nu mēs trijatā gājām iek�ā, bet Pīts palika ārā uz chasso, lai gan ba�ām neredzēja nekāda iemesla. Tiku�i bodē, mēs devāmies taisni pie Slouza, tās īpa�nieka, kur� izskatījās pēc milzonīga portvīn�elejas gabala; tas uzreiz viddied, kas briest, un metās uz iek�telpām, kur atradās telefons un varbūt �amējā krietni ieejjotā pooshka, glī�i nokomplektēta ar se�ām sasodītām lodēm. Dims skorry kā putniņ� apmetās ap Ieti, izbārstīdams pa gaisu �ņaucenes paciņas un noraudams lielu plakātu, uz kura, visus savus zoobies zibinādama, groodies bezmaz vai pār kanti pārkārusi, smaidīja viena d�āra un reklamēja kādu jaunu zārkanaglu �ķirni. Nākamais, ko varēja viddy, bija tāda kā liela bumba, kura ieripoja veikala dzijumā aiz priek�kara; tie bija vecais Dims un Slouzs. saķēru�ies cīniņā, tā teikt, uz dzī�vību un nāvi. Tad aiz priek�kara varēja slooshy el�anu, sēk�anu un spērienus, krīto�as veshches, lādē�anos un tad d�inkstu d�inkstumis plīsto�us stiklus. Slouza cienīgā, tas ir � sieva, stāvēja aiz letes itin kā sasalusi. Mums bija skaidrs, ka �ī pie pirmās izdevības sāks creech kā aizkauta, tāpēc es krietni skorry aizskrēju aiz letes un nogrābu viņu ciet, �ito horrorshou> pamatīgo miesasbūdu, viscaur nuking pēc smar�ām, di�ijumīgi �ūpīgām groodies. Aizliku savu rooker priek�ā viņas roi, lai viņa nevarētu aurēt visos �etros debesu vējos par nāvi un iznīcību, bet �ī suņudāma sasodīti pamatīgi ielaida man plaukstā zobus, un nu ar creeching jau nodarbojos es, un tad viņa brīni�ķi spalgi ieķērcās pēc millicents. Ko lai dara, nācās viņu krietni tolchock ar vienu no svaru bumbām un tad vēl slaidi iebliezt ar lauzni, ar kuru �ie dro�i vien vēra vajā kastes, un nu jau sarkanā sula parādījās skatienam kā vecs draugs. Bijām dabūju�i viņu lejā uz grīdas, joka pēc sadīrājām viņai plallies un maigi iezābakojām, lai rimstas vaidēt. Viddying viņu tā guļam, ka groodies nāca redzamas, es ieprātojos, raut vajā vai ne, ta�u tas bija atstājams vēlākajai vakara gaitai. Tad mēs iztīrījām kasi, un tajā nochy tur bija itin horrorshoiv iekrājies, ko ņemt, pagrābāmies pāris paciņu vislabāko zārkanaglu un laidāmies prom, mani brāji.

Baigi lielais un smagais �is, maita, bija, Dims ik pa brīdim noteica. Dima āriene man nepatika; viņ� izskatījās no�ķiedies un netīrs, glu�i kā ueck, kur� piedalījies kautiņā, ko viņ�, protams, bija darījis, bet izskatīties tā, it kā tu būtu kāvies, jau nu gan nevajadzētu nekad. Dima kakla�saite bija kā sabradāta, maska nomuku�i, uz litso �im bija �vīkas no netīrās grīdas, tāpēc mēs ievilkām viņu kādā alejā un malenkļj drusciņu notīrījām, mērcēdami savus �ņupdrānus ar siekalām, lai varētu cheest tos netīrumus nost. Jā, ko tik mēs nedarījām vecā Dima labā. Ļoti skorry mēs jau bijām atpakaļ "Ņujorkas Hercogā", un pēc sava pulksteņa es aprēķināju, ka neesam biju�i prom ilgāk par desmit minūtēm. Starry vecās baboochkas joprojām kvernēja pie saviem duļķainajiem aliem un viskijiem, ko bijām �im nopirku�i, un mēs uzsaucām: Ēei, meitiņas, kas nu labs notiksies?

�īs uzvilka veco meldiņu "loti laipni, pui�i, lai Dievsjums aizmaksā, zēni", bet mēs uzd�inkstinājām collocoll, �oreiz uz�kūlās cits viesmīlis, un mēs pasūtījām alus ar rumu iek�ā, būdami zvērīgi izslāpu�i, mani brāļi, un vēl arī to, ko vēlējās vecās plitsas. Tad es uzrunāju tās baboochkas:

-�� Mēs ta�u neesam gāju�i ārā no �ejienes, vai ne? Mēs visu laiku bijām te, vai ne?

�īs aptvēra itin skorry un teica: Protams, pui�i. Jūs visu laiku sēdējāt mūsu acu priek�ā. Lai Dievs jums aizmaksā, zēni, un ierāva.

Patiesībā tas nebija necik svarīgi. Pagāja kāda pusstunda, līdz mūlicenls izrādīja kādu dzīvības zīmi, un tad ienāca tikai divi loti jauniņi rozzes, varen sārtiem gīmī�iem zem lielajām policijas shlemmies. Viens sacīja:

-� Vai jūs ko zināt par to, kas �ovakar noticis Slouza veikalā?

-� Mēs? es nevainīgi atsaucos. Nē, bet kas tad noticis?

-� Laupī�ana un piekau�ana. Divi cietu�ie. Un kur jūs �o�vakar bijāt?

-� Uz jautājumiem, kas uzdoti tik nekaunīgā tonī, es ne�atbildē�u, es paskaidroju. -Tik nekaunīgi apvainojumi mani neskar. Tie liecina par gau�i aizdomīgu dabu, mani mazie brāļi.

-� Viņi te sēdēja visu vakaru, pui�i, vecās d�āras sāka creech. Lai Dievs viņiem aizmaksā, visā pasaulē nav kriet�nāku zēnu, tāda laipnība un augstsirdība! Visu laiku viņi te bija, visu laiku. Neredzējām, ka būtu kur gāju�i.

-�� Mēs jau tikai apvaicājamies, otrais jauniņais millicent taisnojās. Mums jādara savs darbs, tāpat kā kuram katram.

Tomēr pirms promie�anas �ie uzmeta mums pretīgu, brīdino�u skatienu. Kad tie gāja ārā, mēs raidījām �iem nopakaļ mazliet lūpumūzikas: brrrrzzzzrrrr. Par spīti tam es gribot negribot jutos vīlies par to, kā �aislaikos iet. Nav pret ko īsti cīnīties. Viss tik vienkār�i kā bu�a uz sharries. Tomēr vakars vēl bija tikko sācies.

Izgāju�i no "Ņujorkas Hercoga", pie lielā bāra garā, ap�gaismotā loga mēs ieraudzījām murmulējo�u vecu pyahn.it.sa jeb dzērāju, kur� gaudoja savu tēvutēvu ne�ķīstās dziesmas un pa vidu blurp�ķināja tā, it kā sapuvu�ajās zarnās �im būtu vesels sasodīts orķestris. Viena veshch, ko es pagalam nevarēju ciest, bija �ī. Es pagalam nevarēju skatīties uz moodge, kur� novārtījies grīļojas un atraugājas, pilnā kā zeķe, lai cik viņam būtu gadu, bet visbaigāk, ja viņ� bija tik ļoti starry kā �is te. Viņ� bija glu�i vai izsmērējies pa sienu, un viņa platties, kauns un negods, bija saņurcītas, notrieptas, noķepu�as ar cal un dubļiem, un netīrumiem; un ar ko tik vēl ne. Mēs �o sagrābām un iegāzām �im pāris krietnu horrorshow tolchocks, bet �is tik dziedāja tālāk. Dziesma bija tāda:

Pie savas sirdsmīļās atgriezī�os, Kad, sirdsmīļā, aiziesi tu.

Ta�u, kad Dims pāris rei�u iegāza ar dūri pa viņa netiro �ūpas rot, viņ� beidza dziedāt un sāka creech: Raujiet tik vaļā, sitiet mani nost, gļēvie maitasgabali, es visviens negribu dzīvot �ajā smirdo�ajā pasaulē!

Tad es sacīju Dimam, lai bi�ķiņ pieraujas malā, jo man da�kārt bija interesanti slooshy, kas �itādiem starry sprāgoņām sakāms par dzīvi un pasauli. Es teicu: Ak tā. Un kas tad te tik smirdo�s?

Viņ� iebļāvās: �ī ir smirdo�a pasaule, kurā jaunajiem ļauts uzbrukt vecajiem, tā, kā izdarījāt jūs, un nav vairs ne likuma, ne kārtības!

Viņ� auroja kā negudrs, vicināja rookers un patiesi horrorshow mētāja slovos, traucēja tikai sasodītie blurk�ķi, kas nāca no viņa keeshkas, it kā tur iek�ā nez kas viruļotu vai arī kāds ellīgi rupj� moodge bez mitas jauktos pa vidu ar shoom; un vecais veck tik turpināja tā kā draudēt tam ar dūrēm, auro�dams: �ī pasaule vairs tikpat neder vecam cilvēkam, un tas nozīmē, ka es nenieka nebaidos nojums, mani zēniņi, jo esmu pārāk pillā, lai justu sāpes no jūsu sitieniem, bet, ja jūs mani piebeigsiet, tad es bū�u laimīgs, ka esmu miris!

Mēs smecked, novīpsnājām, bet neteicām neko, un tad viņ� sacīja: Kas tā vispār ir par pasauli? Cilvēki tup uz Mē�ness vai �audās ap Zemi kā kni�ļi ap lampu, un �īszemes likumiem vai kārtībai neviens vairs nepievēr� uzmanību. Tad nu varat ķerties pie savām ļaundarībām, nekrietnie, gļēvie huligāni!

Pēc tam viņ� veltīja mums tādu pa�u lūpumūziku � prrrrzzzzrrrr�, ar kādu mēs bijām pavadīju�i jauniņos millicents, un atkal sāka dziedāt:

Par tevi cīņā gāju, dārgā zeme tu, Tev mieru atnesdams un uzvaru.

Mēs viņu jauki iedunckājām, smīkņādami pa visu litso, bet �is tik dziedāja tālāk. Tad mēs nogāzām viņu zemē, tādu plakanu un smagu, un ārā iz�āvās vai vesels spainis alus vēmekļu. Tas bija pretīgi, tāpēc mēs ievilkām �im ar zābaku, katrs pa reizei, un te nu viņam pa nota�ķīto veco rol sāka nākt asinis, ne vairs dziesmas vai vēmekļi. Pēc tam mēs aizgājām savu ceļu.

Ap Municipālo spēkstaciju mēs uzdūrāmies Billībojam un viņa pieciem droogs. Tajos laikos, mani brāļi, visi lielākoties �upojās pa �etriem vai pieciem, tādās kā automobiļu ko�mandās, jo �etri bija ērts skaits, lai sasēstos autiņā, bet se�i bija grupas pēdējā robe�a. Da�reiz bandas uzbandojās par malenky armijām di�ajiem nakts kariem, tomēr parasti labāk bija klaiņot �ai mazajā skaitā. Billībojs bija kaut kas tāds, no kā man rāva uz aug�u, jau viddying vien viņa trekno, smīno�o litso, un no viņa aizvien nāca tāda von kā no briesmīgi sasmaku�as eļļas, kura lietota cep�anai jau sazin cik rei�u, � pat tad, ja �is bija uzcirties savās labākajās platties, kā tobrīd. Viņi viddied mūs tie�i tāpat, kā mēs viddied viņus, un sākās tāda ļoti rāma savstarpēja novēro�ana. Tas nu būtu kas īsts, tas būtu for�i, ar nozh, ar oozy, ar britva, nevis ar dūrēm un zābakiem vien. Billībojs un �ā droogs mitējās darīt to, ko bija iesāku�i, proti � gatavoju�ies kaut ko nostrādāt ar noraudāju�os mazu devotchka, ne vecāku par desmit gadiem, kura tur stāvēja creeching, ar platties vēl mugurā, un Billībojs turēja viņu aiz vienas rooker, bet viņa pirmais piepalīgs Leo � aiz otras. �ie laikam nupat bija nodarboju�ies ar rupjo slovo programmu, pirms ķērās pie malenky ultravarmācības. Kad �ie uiddiedmūs nākam, tad palaida vaļā bimbājo�o mazo ptitsa�jo tur, no kurienes bija viņa, tādu pa�u vēl lērums�, un viņa, joprojām kunkstēdama "vai, vai, vai", drāzās prom, tievajām, baltajām kājelēm zibot tumsā. Es, ļoti plati un droogie smaidīdams, ierunājos:

Paskat vien, vai tik tas nav pats resnais smerdeļāzis Billībojs? Kā tad tev nu labi klājas, vēderainā lētās, smirdo�ās cepameļļas bla�ķe? Nāc saņem vienu drāzienu pa yarbles, ja tik tev tādi ir, tu, ļumīgais einuh, tu!

Un tad mēs sākām.

Mēs bijām �etri pret se�iem, kā jau minēju, bet zvērīga niknuma un negodīgas kau�anās ziņā nabaga vecais Dims ar visu savu dumību bija triju pretinieku vērts. Dimam ap vidu bija divkār�i aptīta krietni horrorshow oozy jeb ķēde, to viņ� nu atritināja un metās skaisti cirst pa acīm jeb glazzies. Pītam un D�ord�ijam bija labi, asi nozhes, bet man pa�am �jauks starry horrorshow rikļugrie�amais britva, kuru es tolaik pratu it mākslinieciski zibināt un mirdzināt. Mēs rāvām vaļā dralsing pa tumsu, vecā Luna nupat cēlās aug�up ar visiem cilvēkiem uz tās, zvaigznes bakstījās ar saviem stariem, it kā tie būtu na�i, kuriem gau�i kārojas piedalīties dratsing. Man ar savu britva izdevās pār�ņāpt platties vienam no Billīboja droogs, taisni pa pa�u priek�u, ļoti, ļoti veikli, pat nepieskaroties pie plott zem auduma. Pa�ā dratsing karstumā �is Billīboja droog piepe�i atgidās, ka ir pār�ķelts kā zirņa pāksts � ar pliku vēderu un nabaga vecajiem yarbles rēgojamies laukā�, un tad �is kļuva baigi baigi razdraz, vicinājās, brēca un zaudēja modrību, un palaida sev klāt veco Dimu, kam ķēde �ūskoja vien�vi���� �, un vecais Dims ieķēdēja �im taisni pa glazzies, un �itais Billīboja droog aizkluburoja prom, gaudodams pilnā rīklē. Mēs strādājām ļoti horrorshow, un drīz Billīboja pirmais piepalīgs vārtījās mums zem kājām; Dima ķēde bija padarījusi �o aklu, un �is rāpoja apkārt un gaudoja kā dzīvnieks, bet pēc viena slaida zābaka pa gulliver �is izslēdzās gan.

Izskata ziņā Dims no mums �etriem, kā parasti, bija cietis visvairāk, tas ir � lilso bija vienās asinīs un platties pārvērtu�ās netīrā murskulī, bet mēs, pārējie, joprojām bijām vēsi un veseli. Tagad es gribēju ņemt priek�ā trekno smerdeli Billīboju un sāku dejot riņķī ar savu brituakā tāds bārddzinis uz kuģa klāja briesmīgi vētrainā jūrā, cenzdamies tikt �im klāt un ie�ņāpt pāris slaidu cirtienu viņa netīrajā, eļļainajā litso. Billībojam bija nozhar garu iz�aujamu asmeni, bet pats viņ� bija malenky drusciņ par lēnu un lempīgu, lai spētu kādam tie�ām pamatīgi vred. Un, mani brāļi, es jutu patiesu kaifu, tā valsējot � pa kreisi, div, trīs, pa labi, div, trīs � un ie�ķēlējot kreisajā vaidziņā un labajā vaidziņā, kas izskatījās tā, it kā reizē būtu sāku�i viļņot divi asins aizkari, katrs savā pusē viņa treknajam, netīrajam, eļļainajam �ņukuram, ziemas zvaig�ņu gaismā. Asinis bija kā sarkani aizkari, bet varēja viddy, ka Billībojs ne velna nejūt; �is tikai klumzāja tālāk kā pretigs, taukains lācis, bikstīdams uz manu pusi ar savu nozh.

Tad mēs slooshied sirēnas un sapratām, ka �urp drā� millicents un pa policijas ma�īnu logiem ārā gatavībā rēgojas pooshkas. �iem pateikusi tā mazā noraudājusies deuotchka, �aubu nav, jo turpat netālu aiz spēkstacijas bija automāts rozzes izsauk�anai.

Drīz es tevi dabū�u rokā, nebaidies, es uzsaucu, smir�dīgais āzi! Un smuki no�ņāp�u tev yarbles!

�ie visi, izņemot Pirmo Numuru Leo, kur� izslēdzies krāca zemē, sēkdami gausi rik�oja prom uz ziemeļiem, uz upes pusi, bet mēs laidāmies uz pretējo. Tūliņ aiz nākamā pagrieziena bija aleja, tum�a un tuk�a, kas turpinājās abos virzienos, un tur mēs atpūtāmies, sākumā elsdami strauji, tad lēnāk, tad elpodami normāli. �ķita, ka mēs atpū�amies ielejā starp diviem �au�alīgiem, milzonīgiem kalniem, � tie kalni bija dzīvojamie bloki, un visu dzīvokļu logos varēja viddy zilu, dejojo�u gaismu. Tak jau teļļuki. Tovakar rādīja tā saucamo "Pasaules tiltu", tas ir, vienu un to pa�u programmu visā pasaulē varēja viddy ikviens, kur� tikai vēlējās; tie gan galvenokārt bija vidus�ķi�ras pusmū�a lewdies. Parasti tur rādīja kādu di�u, slavenu, stulbu, smieklīgu chelloveck vai mello dziedātāju, un �ito visu grūda laukā īpa�i telesatelīti kosmosā, mani brāļi. Mēs el�ādami nogaidījām un tad varējām slooshy, kā millicents ar visām sirēnām aizliekas uz austrumiem, un mums bija skaidrs, ka nu viss ir kārtībā. Bet nabaga vecais Dims tik blenza aug�up uz zvaigznēm, planētām un Luna, rot pavēris pusvirus kā sīkais, kur� savu mū�u nav viddied neko tam�līdzīgu, un piepe�i teica: Kas, diez, tām visām virsū? Kas varētu būt tur aug�ā uz �itādām te?

Es iegrūdu viņam pamatīgu dunku, sacīdams: Nāc, tu, gloopy ķēms, jo nekas cits tu neesi! Nedomā jel par tām. Visticamākais, ka tur ir tāda pati dzīve kā te, lejā, kur da�i tiek nodurti, bet citi rīkojas ar duramo. Ta�u tagad, kamēr nochy vēl ir molodoy, uzņemsim savu ceļu, ak, mani brāļi!

Pārējie smecked par to. bet nabaga vecais Dims nopietni paskatījās uz mani, tad atkal aug�up uz zvaigznēm un Luna. Tā nu mēs devāmies ceļā pa aleju, un abās pusēs zilgmoja Pasaules tilts. Patlaban mums vajadzēja auto, tāpēc mēs no�griezāmies pa kreisi, izgājām no alejas un uzreiz apgidām, ka esam Prīstlijlaukumā, ieraudzīju�i lielo bronzas statuju � sazin kādu starry poētu ar aug�lupu kā mērkaķim un pīpi, iebāztu �ļauganā, vecā rot. Iedami uz ziemeļiem, mēs nonācām pie apskrubu�ā vecā "Filmdroma"; tam lobījās apmetums, un tas pa gabalam bruka gruve�os, lai gan necik daudz tautas turp nepiestaigāja, vienīgi tādi malchicks kā es un mani droogs un ari tad tikai tādēļ, lai pabļaustītos, kaut ko razrezvai tumsā uztaisītu kādu in-out-in-out. Pēc afi�as pie "Filmdroma" sienas, uz kuru bija notēmēti divi mu�u noķēzīti starme�i, mēs varējām viddy, ka vaļā iet parastais kovboju jampadracis, kurā erceņgeļi tur Savienoto Valstu policijas priek�nieka kanti. kad �is izbūk�ķina revolvera magazīnu pa zirguzagļiem no elles leģioniem, zvērīgākā veshch, kādas tajos laikos taisīja "Valstsfilma". Braucamie, kuri bija atstāti pie ķiņa, nerādījās necik horrorshow, lielākoties �truntīgas starry veshches, bet bija ari viens pajauns Durango 95, un es nospriedu, ka tas derēs. D�ord�ijam atslēgu riņķī bija mūķīzeris, kā tos toreiz sauca, un tāpēc mēs drīz tikām uz borta � Dims un Pīts aizmugurē, kundziski pak�ķinādami savas zārkanaglas �, un es ieslēdzu aizdedzi, iedarbināju autiņu, �is ieurcās itin horrorshow, mums iek�ās trisinājās tāda jauka, silta dūkoņa. Tad es piespiedu noga, mēs smuki laidāmies atpakaļgaitā, un neviens nemanīja mūs aizbraucam.

Kādu laiciņu mēs dauzījāmies pa tā saucamo pilsētas nomali, izbiedēdami vecus vecks un cheenas, kuri �ķērsoja ielu, lī�u lo�u tip�ināja pakaļ kaķiem un tamlīdzīgi. Tad mēs nogriezāmies uz rietumiem. Nekādas di�ās satiksmes nebija, tad nu es grūdu savu noga bezmaz vai cauri grīdas dēļiem, un Durango 95 rija ceļu kā tādus spageti. Drīz parādījās ziemīgi koki un uznāca tumsa, mani brāļi, ārpilsētas tumsa, un vienā vietā es starme�u gaismā pamaniju kaut ko lielu, atņirgtiem zobiem, tad tas iekaucās un no�ļakstēja zem riteņiem, un vecais Dims aizmugures sēdeklī tāpēc gandrīz trieku dabūja no smiekliem � "ho ho ho". Pēc tam mēs zem kāda koka pamanījām vienu jaunu malchick lubbilubbing ar savu d�āru, tāpēc apstājāmies un uzmundrinājām �os ar bļā�vieniem, tad diezgan negribīgi piedauzījām ar pāris tolchocks, kas �os saraudināja, un drāzām prom. Tagad mūsu nolūks bija vecā labā pārsteiguma vizīte. Tas bija baigais joks ar smecks un ar veselu lēveni ultravarmācības. Pēdīgi mēs nokļuvām tādā kā ciematā, un pa�ā malā savrup stāvēja mazs namiņ� ar sīku dārziņu. Luna bija krietni pakāpusies, un mēs varējām viddy to mājeli itin labi un skaidri, kad es samazināju ātrumu un nobremzēju, pārējie trīs ņirdza kā bezoomny, un mēs uiddied nosaukumu uz tās vasarnīcas vārtiem, tas bija MĀJAS, gloopg nosaukums. Es izkāpu no ma�īnas, liku saviem droogs pieklusināt zvieg�anu un uzvesties nopietni, atvēru tos malenky vārtiņus un devos pie ārdurvīm. Es glīti un klusiņām pieklauvēju, bet, kad neviens nenāca, piebungāju drusciņ skaļāk un �oreiz varēju slooshy kādu nākam, tad vaļā atslīdēja bulta, durvis par kādu collu pavērās, un es ieraudzīju vienu aci, kura skatījās laukā, uz mani, bet durvīm priek�ā bija ķēdīte.

-Jā! Kas tur ir?

Tā bija d�āras balss, pēc skaņas piederēja jauniņai deuotchka, un es bezgala smalki, īstā d�entlmeņa tonī, teicu:

-Piedodiet, kundze, man ļoti nepatīkami jūs traucēt, bet mēs ar draugu devāmies pastaigā, un viņam pēk�ņi uzbruka stiprs nelabums, viņ� vaidēdams palika tur, ceļmalā, glu�i nevarīgs. Vai jūs nebūtu tik laipna un neļautu man piezvanīt pa jūsu telefonu ātrajai palīdzībai?

-�� Mums nav telefona, devotchka atbildēja. Ļoti �ēl, bet nav. Jums būs jāiet kur citur.

No mazās mājeles iek�ienes es varēju slooshy klak-klak klaki-klak-klak-klikklak-klakiklak, tur kāds veck drukāja ar rakstāmma�īnu, bet tad drukā�ana aprima un �itā chelloueck goloss sauca: Kas tur ir, mīļā?

-� Nu, es ieminējos, varbūt tad jūs būtu tik laipna un iedotu viņam kādu krūzīti ūdens! Redziet, tas ir kas līdzīgs ģībonim. Liekas, viņam būs uzbrukusi ģīb�anas lēkme.

Devotchka tā kā no�aubījās un tad sacīja: Pagaidiet.

Viņa aizgāja, bet mani trīs droogs bija klusītēm izlīdu�i no auto un horrorshoiv zag�us lavījās �urp, vilkdami galvā maskas, un arī es uzvilku savējo, tāpēc ka nu atlika vienīgi pastiept rooker un atkabināt ķēdi. jo es biju atmaidzinājis to devotchka ar savu d�enta goloss un �ī nebija aizvērusi durvis, bet vajadzēja gan, jo mēs ta�u bijām sve�inieki naktī. Tad mēs visi �etri ņirgdami gājām iek�ā, vecais Dims, kā parasti, tēloja shoot, lēkādams un trallinādams nepieklājīgus slovos; un tā patiesi bija jauka malenky mājiņa, man jāteic. Mēs smecfrfng nonācām istabā, kur dega gaisma, un turpat jau bija tā devotchka, sarāvusies kā no aukstuma, jauna, smukiņa d�āriņa ar baigi horrorshoiv groodies, un blakus grozījās tas chelloveck, viņas moodge, ari pajauns, ar otchkies raga rāmjos uz deguna, bet uz galda bija rakstāmma�īna, visapkārt izkaisīti papīri, ta�u viena papīru kaudzīte izskatījās tā, it kā viņ� to nupat būtu sadrukājis, tā ka �e nu bija vēl viens inteliģents grāmatvīra tips, glu�i kā tas, ar kuru mēs bijām blēņoju�ies pirms da�ām stundām, tikai �itais bija rakstītājs, nevis lasītājs. Lai nu kā, viņ� teica:

-� Ko tas nozīmē? Kas jūs esat? Kā jūs uzdrīkstaties ienākt manā mājā bez atļaujas?

Bet goloss viņam visu laiku drebēja un rookers ari. Es atbildēju:

-Nevajag baidīties. Ja bailes mīt tavā sirdī, ak, brāli, tad, lūdzams, raidi tās projām!

Tad D�ord�ijs un Pīts aizgāja meklēt virtuvi, kamēr vecais Dims gaidīja pavēles, stāvēdams man blakus, rot pavēris.

-� Un kas tas ir? es apvaicājos, paņemdams no galda to sadrukāto lapu kaudzīti, bet ragbriļļainais moodge drebēdams uzsauca:

-Tie�i to es gribu zināt. Kas tas ir? Kas jums vajadzīgs? Tūliņ vācieties ārā, pirms neesmu jūs izsviedis!

Par to nabaga vecajam Dimam, kur� bija nomaskojies par Pī Bī �elliju, piemetās baigi skaļais smeck un �is zviedza kā zirgs.

-Tā ir grāmata, es sacīju. Jūs rakstāt grāmatu. Pār�vērtu savu goloss labi rupju. Vienmēr esmu jutis visdziļāko apbrīnu pret tiem, kuri māk rakstīt grāmatas.

Tad es paskatījos uz virsējo lapu, tur bija nosaukums � MEHĀNISKAIS APELSĪNS, un es teicu: Baigi gloopij nosaukums. Kur� tad ir dzirdējis par mehānisku apelsīnu!

Malenkij gabaliņu es nolasīju skaļi, tādā ļoti augstā sprediķotāja balsī: "Mēģinājums uztiept cilvēkam, radījumam, kur� attīstās un spēj izjust saldmi, pēdējā ceļā līdzīgi rasai iztvanot uz Dieva lūpām, jā, pret �ādu mēģinājumu uztiept viņam likumus un noteikumus, kuri piemēroti mehānismam, � pret to es paceļu savu zobenu � spalvu�"

Te Dims atkal pamatīgi nospurk�ķināja lūpas, un man pa�am uznāca smeck. Tad es sāku plēst lapas un kaisīt driskas pa grīdu, bet rakstnieks kļuva tāds kā bezoomny un metās man virsū, zoobies sakodis, galīgi dzeltens, nagus kā plēsoņa pēc manis izstiepis. Nu bija jāuzstājas Dimam, un viņ�, smī�nēdams un īsi iesēkdamies, gāza rakstniekam pa trīco�o rot, blīk�, blāk�, vispirms ar kreiso dūrīti, tad ar labo, un drīz parādījās mūsu dārgais droog, sarkanā sula � sarkans uino no aizurbtās mucas, vienāds itin visur, it kā to ra�otu viena kopīga liela firma, tas sāka plūst, atstādams traipus uz smukā, tīrā paklāja un uz viņa grāmatas lapām, kuras es turpināju dīrāt, razrez razrez. Visu �o laiku tā devotchka, viņa mīlo�ā un uzticīgā sieva, kā sasalusi stāvēja pie kamīna un tad sāka dvest īsus malenky creeches, itin kā vienā ritmā ar to mūziku, ko Dims taisīja ar dūrēm. Tobrīd no virtuves ienāca D�ord�ijs un Pīts, gremodami ar visām maskām galvā, tas bija iespējams tīri mierīgi, maskas netraucēja. D�ord�ijam vienā rooker bija sazin kāda putna aukstā kāja. bet otrajā � puskukulis kleb ar pamatīgu sviesta pikuci, Pīts nesa putām no�ķīdu�u alus pudeli un horrorshoiv sauju ar tādu kā rozīņkūku. Abi ierē�cās � hāhāhā �, viddijing, kā vecais Dims danco riņķī un slāna rakstnieku, līdz tas veck sāka platch, it kā �im būtu izpostīts viss mū�a darbs, dvesdams vā-hā-hāi ar galīgi �etr�kantīgu asiņainu rot, ta�u par atbildi atskanēja tikai hāhāhā, tā neskaidri, kā jau ēdot, turklāt varēja saredzēt pat kumosus no tā, ko �ie �ķūrēja māgā. Man nepatika, cik nepieklājīgi un slienaini tas izskatās, tāpēc es teicu:

Izbeidziet gremot! Es neesmu atļāvis. Paturiet ciet �ito ueck, lai viņ� visu varētu viddij un nemuktu prom!

�ie nolika savu taukaino pishcha uz galda starp izsvaidī�tajiem papīriem un aiznagoja pie rakstnieka, kura ragrāmju otchkies bija sasprāgu�as, ta�u vēl turējās uz deguna, bet vecais Dims joprojām dancoja riņķī tā, ka nieciņi uz kamīna dzegas drebēja (tad es tos visus noslaucīju zemē, un vairs tie drebēt nevarēja, mazie brāļi), blēņodamies ar MEHĀNISKĀ APELSĪNA autoru, padarīdams viņa litso violetu no vienas vietas un pilo�u kā nez kādu neredzētu, slapju augli.

-� Labs ir, Dirn, es sacīju. Nu pie tās otras ueshch, lai Bog mums visiem palīdz.

Tad viņ� nogrāba deuotchka, kura turpināja creech creech creeching ļoti horrorshoiv �etrreiz taktī, un no aizmugures sa�turēja viņai rookers, kamēr es plēsu nost �ito, to un vēl kaut ko, pārējie joprojām zviedza, hāhāhā, un tad savas rozā glazzies parādīja baigi for�ās horrorshoiv groodies, ak, mani brāļi, bet es jo�os vaļā un gatavojos nir�anai. Ienirdams es varēju slooshg agonijas kliedzienus, un tas asiņojo�ais rakstnieks, kuru turēja D�ord�ijs un Pīts, gandrīz paspruka vaļā, bezoomny izbrēkdams visne�ķīstākos slovos, kādus es zināju, un vēl citus, ko sagudroja pats. Pēc manis pienāca vecā Dima kārta, es turēju rookers, un viņ� ķērās klāt, sēkdams un gauduļodams kā dzīvnieks, bet viņa Pī Bī �ellija maska par to nelikās ne zinis. Pēc tam bija maiņa, mēs ar Dimu sakampām siekalaino rakst�nieku, kas jau vairs nejaudāja cīkstēties pretī, vienīgi iz�ļupstēja �ļaubanus vārdus, it kā būtu aizlaidies uz to valsti no uzlabotā piena bāra, un nu savu dabūja Pīts un D�ord�ijs. Tad iestājās tāds kā miers un mums uznāca tāds kā niknums, tāpēc mēs sadauzījām to, kas vēl bija dauzāms, � rakstām�ma�īnu, lampu, krēslus, � un Dims, kas vecajam Dimam raksturīgi, no�urāja uguni kamīnā un grasījās ķēzīt uz pak�lāja, jo papīra tak bija lērums, bet es pateicu nē.

-� Ārrā rrā rrā! es ierēcos. Rakstnieks un viņa zheena vairs nemaz īsti neskaitījās, abi bija asiņaini, sadīrātām drēbēm un knapi dvesa. Bet dzīvotāji būs.

Mēs sakāpām ma�īnā, stūri es atstāju D�ord�ija ziņā, jo pats jutos malenkg drusciņ izjucis, un mēs drāzām atpakaļ uz pilsētu, pa ceļam notriekdami dīvainas, kauco�as būtnes.

Mēs ļjeckated atpakaļ uz pilsētu, mani brā|i, bet turpat nomalē, netālu no tā saucamā Industriālā kanāla, mēs uiddied, ka degvielas rādītājs ir sa�ļucis tāpat kā, hahaha, mūsu pa�u rādītāji, un autiņ� klepoja kashlkashlkashl Pārākjau nebija ko uztraukties, jo turpat blakus zili zibsnīja dzelzceļa stacijas ugunis. Jautājums bija � vai atstāt ma�īnu, lai to sobirat rozzes, vai arī � jo mēs jutāmies tik nikni un slepkavīgi � slaidi tolchock to iek�ā starnj ūdeņos, lai vakars nomirtu ar smuku, smagu, skaļu plesk. Mēs iz�ķīrāmies par pēdējo, at�laidām bremzes, izkāpām ārā, visi �etri piestūmām braucamo pie pa�a netīrā ūdens, kur� izskatījās kā sīrups, kas sajaukts ar cilvēka caurumproduktiem, tad�viens kārtīgs horrorshow tolchock, un iek�ā bija. Mēs palēcām atpakaļ, baidīdamies, ka netīrumi neuz�ļakst mums uz platties, bet � plunk��� un bulps � autiņ� glīti nogāja dibenā.

Paliec sveiks, vecais droog! uzsauca D�ord�ijs, bet Dims piemeta savu artavu, klauniski ierēkdamies "hā hā hā". Tad mēs laidāmies uz staciju, lai nobrauktu vienu pieturu līdz Centram, kā sauca pilsētas vidu. Glīti un pieklājīgi sa�maksājām par biļetēm un rāmi kā īsti d�entlmeņi gaidījām uz perona, tikai vecais Dims blēņojās ar saldumu automātiem, jo carmans bija pilnas ar sīkām malenky monētām un �is bija gatavs vajadzības gadījumā izdalīt �okolādes tāfelītes nabagiem un salksto�iem, lai gan tādus tur nemanīja, tad atdārdināja vecais ātrvilciens un mēs rāpāmies iek�ā, �is

izskatījās tikpat kā tuk�s. Lai �ā tā pavadītu trīs minūtes ilgo braucienu, mēs padraiskojāmies ar tā saucamo polsterējumu, for�i horrorshow izraudami sēdekjiem iek�as, bet vecais Dims tikmēr zveņgelēja ar ķēdi pa logu, līdz stikli pa�ķīda un aiz�dzirkstīja ziemīgajā gaisā, tomēr mēs visi jutāmies pajuku�i, paguru�i un sarūgu�i, jo enerģija visu vakaru jau nu gan nebija �ēlota, mani brāļi, vienīgi Dims, lopiskais klauns, bija kā zirgā, toties viss no�ķiedies, no viņa nāca pārāk stipra sviedru uon, un to nū es pie vecā Dima nevarēju ciest.

Centrā mēs izkāpām un lēnām devāmies atpakaļ uz Korouapienbāru, visi malenky drusciņ �āāāvādamies un rādīdami mēnesim un zvaigznēm, un laternām dzerokļu plombas, jo bijām jau vēl tikai augo�i malchicks, kuriem pa dienu jāiet skolā, bet Koroua bāru mēs �oreiz atradām pilnāku nekā pirmīt. Ta�u chelloveck, kur� bez mitas bija murmulējis tai valstī, ticis tur ar balto vai sintemesku, vai ko citu, vēl arvien no�darbojās ar to pa�u, svepstēdams: "Kurmji saujām vējojot un platoniski gaisā." Iespējams, tovakar tas viņam bija tre�ais vai ceturtais piegājiens, jo viņ� izskatījās galīgi bāls un ne vairs pēc cilvēka, it kā būtu pārvērties par lietu; it kā viņa litso patiesībā būtu izgrebts krita klucis. Nē, nudien, ja jau viņ� gribēja pavadīt tai valstī tik ilgu laiku, tad varēja iet uz kādu no privātkabīnēm bāra dziļumā, nevis palikt lielajā mesto, jo te kādi malchickies varēja malenky drusciņ padrais�koties ar viņu, tiesa, pārlieku daudz gan ne � vecajā Korova bārā slēpās eņgīgi sitēji, kuri apturētu jebkuru jandāliņu. Lai nu kā, Dims iespraucās blakus �im ueck un, klauniski norēcies ar tik platu rot, ka vai ūka nāca redzama, iegāza veck pa kāju ar savu lielo, netīro sabog.

Bet ueck, mani brāļi, nedzirdēja nenieka, jo bija pacēlies pāri savām miesām.

Lielākoties tie bija nadsats (tā mēs mēdzām saukt tīņus), kuri �eit tempa pienu, kolu un dauzījās riņķī, bet pie bāra smiedamies un govoreetirig sēdēja ari kādi pieaugu�i uecks un cheenas (bet ne tie pilsoniskie tipi, tie nu nekad). Pēc viņu frizējuma un platajām platlies�galvenokārt lieliem, �ķiedrainiem svīteriem � varēja pateikt, ka �ie nupat biju�i uz mēģinājumu

TV studijā tepat ap stūri. �amējo devolchkas, ar ļoti dzīvīgām lilsos, platām, lielām rots, baigi sarkanām, rādīja lērumu zobu un, smecking bez mitas, nemazdrusciņ nebēdāja par grēcīgo pasauli. Tad plate, kura griezās uz stereo, izskanēja un ap�stājās (tas bija D�onijs �ivago. Russkij koshka, kas dziedāja "Tikai katru otro dienu"), un pauzītē, īsajā klusuma brīdī, pirms sākās nākamā, viena no �īm devotchkas � ļoti gai�iem matiem, ar lielu, smaidīgu, sarkanu rot, pati tā ap gadiem �etrdesmit, es teiktu, � pēk�ņi ņēma un iedziedājās, tikai pusotru takti, it kā paskaidrodama kaut ko no tā, par ko �ie visi govoreeting, un likās, ak, mani brāļi, ka pienabārā uz mirkli būtu ielidojis liels putns, un es jutu visus sīkos malenkg matiņus uz savas plott saceļamies stāvus, tirpas kā gausas malenky ķirzaciņas rāpjamies aug�up un tad atkal lejup. Jo es pazinu to, ko viņa dziedāja. Tas bija no Fridriha Giterfenstera operas Das Bettzeug, taisni tas gabals, kur �ī ar pārgrieztu rīkli liek nost karoti, un slovos tur ir: "Varbūt man būs labāk tā." Tomēr es nodrebēju.

Bet vecais Dims, tiklīdz slooshied �o dziesmas gabalu, it kā tas būtu lomtick karstas gaļas, kas nomests uz �ķīvja, palaida vienu no savām rupeklībām, kas �ajā gadījumā bija skaļa spurk�ķē�ana, ko pavadīja suņa kauciens, gaisā divreiz padurti divi pirksti un klauniska zvieg�ana. Es jutos tā, it kā degtu drudzī vai slīktu karstās asinīs, slooshijing un uiddying Dima rupjības, un noteicu:

-� Maita! Netīrais, siekalainais, nepieklājīgais maita.

Tad es pārliecos pār D�ord�iju, kur� sēdēja starp mani un

�ausmīgo Dimu, un skornj iebliezu �im pa rot. Dims izskatījās gau�ām pārsteigts, rot vaļā, un sāka ar rook slaucīt krovvy no goober, un izbrīnījies skatījās te uz sarkanajām, plūsto�ajām krovvg, te uz mani.

-�� Par ko tu �itā izdarīji? viņ� stulbi jautāja. Pavisam nedaudzi uiddied, ko es biju darījis, un tiem, kuri viddied, bija vienalga. Stereo atkal bija ieslēgts un spēlēja vienu baigi nīko elektroniski gitārisko veshch. Es sacīju:

-� Par to, ka tu esi maita bez kādām manierēm un tev nav pat ne dook nojausmas par to, kā uzvesties publiskā vietā, ak, mans brāli.

Dims saverk�ķīja zvērīgu, negantu un ļaunu ģīmi un nobrēca: Ka tu �itā izdaries, man nepatīk! Un brālis es tev nekāds neesmu un nekad netaisos būt!

No kabatas viņ� bija izvilcis lielu, puņķainu �ņūpdrānu un ar to susināja sarkano straumīti, pagalam apmulsis, nemitīgi raukdams pieri un blenzdams uz asinīm, it kā domātu, ka tādas ir tikai citiem uecks, bet �im ne: �ķita, ka viņ� dzied asinis, lai izpirktu savu rupjību pret deuotchka, kura bija dziedājusi mūziku. Bet tā deuotchka ar saviem droogs ķiķinājās pie bāra. smecking ha ha ha. kustinādama sarkano rot, mirdzinādama zoobies, pat nepamanījusi Dima pretīgo rupjību. Dims patiesībā bija apvainojis mani. Es teicu: Ja tev nepatīk �is un tu netaisies to, tad tu zini, kas darāms, mazais brāli.

-� Labs ir. Nesāksim nu! D�ord�ijs iejaucās tik nikni, ka es paskatījos uz viņu.

-Tas ir atkarīgs tikai no Dima, es attraucu. Visu savu jeezny Dims ta�u nevar palikt mazs bērns. Un uzmetu D�ord�ijam saltu skatienu.

Sarkanās krouvy jau plūda rāmāk, un Dims sacīja: Kā�das viņam tiesības domāt, ka viņ� var man pavēlēt un tolchock mani, kad vien patīk? Yarbles, to es viņam pasaku, un glazzies es viņam izdauzītu ar ķēdi, ka nebūtu ko redzēt.

-� Pielūko, es teicu tik klusi, cik vien tas bija iespējams, jo stereo dārdināja gar sienām un griestiem, bet ueck Dimam aiz muguras tajā valstī tobrīd sāka skaļi gvelzt savu: "Zibin tuvāk, ultoptimāt."

Es teicu: Jel pielūko, ak, Dim, ja vien vēlies ari turp�māk palikt pie dzīvības.

-�� Yarbles, Dims, nicīgi smīnēdams, atsvieda. Lieli bolshy yarblockos, �e tev! Tev nebija tiesību tā izrīkoties. Es katrā laikā ie�u ar tevi uz ķēdēm vai nozh, vai britua, bet ne �itā, kad tu bez kāda iemesla gāz man tolchocks, saprotams, ka es to necietī�u!

-� Nozh tesiņ�, kad vien tu gribēsi, es at�ņācu.

-� Eu, nu nevajag, malchicks, iejaucās Pīts. Vai tad mēs neesam droogs! Nav labi, ka droogs tā izturas. Paskat, tur sēd tādi malchicks, lūpu atkāru�i, smecking par mums, un lūr. Mēs tak nedrīkstam tā nolaisties!

-� Dimam, es teicu, beidzot jāiemācās, kur ir viņa vieta. Vai ne?

-Paga, D�ord�ijs sacīja. Kāda vieta! Es pirmo reizi dzirdu, ka leivdies kāds norādītu, kur ir viņu vieta.

- Ja runā pēc taisnības, Pīts piebalsoja, tad tev, Aleks, nevajadzēja gāzt Dimam to nepelnīto tolchock. Es to saku reizi par visām reizēm. Visu cieņu, bet, ja tu būtu iekrāvis man, tad tev nāktos atbildēt. Vairāk es nerunā�u.

Un viņ� piebāza litso pie savas piena glāzes.

Jutu, ka man iek�ā viss kļūst razdraz, tomēr centos to apslēpt, rāmi piezīmēdams: Vadonim ir jābūt. Un disciplī�nai ir jābūt. Vai ne?

Neviens no �iem netaisījās s/cazatkādu vārdu vai pat pa�kustēties. Es kļuvu vēl vairāk razdraz iek�ēji un vēl rāmāks ārēji.

-� Es, es turpināju, esmu pie stūres jau sen. Mēs esam droogs, bet kādam ta�u ir jābūt pie stūres. Vai ne? Vai ne?

�ie visi tā piesardzīgi pamāja. Dims noņēmās ar osooshing pēdējās krouvy paliekas. Un tie�i Dims ierunājās: Jā jau, jā. Doobidoob. Noguris bi�ķiņ, vai kā, kur� te nav noguris. Labāk nerunāsim.

Es biju pārsteigts un malenky mazmazdrusciņ poogly, slooshying, ka Dims tik gudri gouoreet.

-Tas riktīgākais nu būtu līst gultā, Dims piemetināja, tāpēc labāk tīsim mak�ķeres. Vai ne?

Es vai pārbrīnījos. Abi pārējie noklanīja galvas�jājā. Es sāku skaidrot: Saproti, Dim, tas tolchock pa rot bija mūzikas dēļ. Es metos galīgi bezoomnij, ja kāds ueckiejaucas, kad plitsa dzied, saproti? �itā tas ir.

-�� Labāk tīsim mak�ķeres un noķersim drusku spalchka, Dims sacīja. Baigi gar� vakars augo�iem malchicks. Vai ne?

Jājā, abi pārējie noklanīja galvu. Manuprāt, vislabāk būs iet mājās, es piekritu. Dims izteica tie�ām horrorshoiv priek�likumu. Ja nesastapsimies pa dienu, ak, mani brāļi, tad � rīt �ai pa�ā laikā tepat!

-� Nūja, D�ord�ijs atsaucās. Domāju, ka varam no�runāt tā.

-� Var gadīties, teica Dims, ka es malenky drusciņ nokavē�os. Bet rit tepat un ap �o pa�u laiku, tas nu noteikti.

Viņ� vēl aizvien slaucīja goober, lai gan krovvy tagad vairs netecēja. Un, viņ� piebilda, jācer, ka �iten vairs nebūs nevienas no tām dziedo�ajām ptitsas.

Tad Dims palaida savu veco rēcienu, baigo klaunisko hohohohoho. Likās, �is tomēr ir par dumu, lai pārliecīgi ap�vainotos.

Mēs devāmies katrs savā ceļā. Es nemitīgi atraugājos � rrrhh � no aukstās kokakolas, ko biju peeted. Savu rikjugrie�amo britva turēju pa rokai gadījumam, ja ap manu kvartālu gaidīdams vazātos kāds no Billīboja droogs vai ari kāda no citām bandas, gruppas un shaikas, kuras laiku pa laikam karoja savā starpā. Es kopā ar savu tētuku un mammu dzīvoju Municipālajā kvartālā 18 A starp Kingslija avēniju un Vilsonsveju. Līdz lielajām parādes durvīm es nonācu bez kādiem sare�ģījumiem, vienīgi pagāju garām vienam jauniņam malchick, kur� creeching un vaidēdams, rokas izpletis, gulēja renstelē, smuki pietests, un laternas gaismā es �ur tur sa�skatīju arī asiņu �vīkas, glu�i kā nakts draiskulību atstātos parakstus, mani brā]i. Un vēl � pie pa�a 18 A es ieraudzīju mētājamies devotchkas neezhnies pāri, bez �aubām, nikni norautas brī�a karstumā, ak, mani brāļi. Un nu � iek�ā. Gaitenī pa visu sienu bija vecais labais municipālais glezno�jums � vecks un plitsas, ļoti brangi attīstīti, bargi un cienīgi savā darbā pie darbgaldiem un ma�īnām, bez neviena platlies diedziņa uz savām labi attīstītajām plotts. Bet, protams, da�i no malchicks, kuri dzīvoja 18 A namā, kā jau būtu gaidāms, ar zīmuļa un pildspalvas palīdzību bija veikli izpu�ķoju�i un izrotāju�i minēto lielo bildi, pievienodami gleznojumam matus, stīvus stibiķus un nepieklājīgus slovos, kuri mazos mākonī�os plūda no �o nagoy (tas ir, pliko) cheenas un vecks cienījamām rots. Es piegāju pie lifta, tomēr nevajadzēja nemaz nospiest elektrisko knopka, lai saprastu, vai tas darbojas vai ne, jo �o�vakar tas bija tolchocked pamatīgi horrorshow, metāla durvis salocītas no vienas vietas, neredzēta spēka izpausme, nudien, tāpēc man bija vien jākāpj desmit stāvus augstāk. Kāpdams es lādējos un elsu. jo, lai ari prāts man varbūt nebija noguris, tad plott gan. Tovakar briesmīgi gribējās mūziku, mani laikam bija uzkurinājusi tā dziedo�ā deuotchka no Koroua bāra. Es gribēju sarīkot sev mūzikas dzīres, pirms manu pasi apzīmogos pie miega robe�as, mani brāļi; un svītrotais shest pacelsies, lai palaistu mani cauri.

Atslēdzu 10�8. dzīvokļa durvis ar savu pa�u mazo klootch, mūsu malenkij miteklī valdīja klusums, t. un m. abi bija miegavalstī, mamma atstājusi uz galda malenkij vakariņas � da�us lomticks konservētas gaļas, pa klancim kleb un sviesta, glāzi vecā aukstā moloko. Hohoho, vecais moloko bez nazī�iem vai sintemeska, vai drenkroma iek�ā! Cik ļauns, mani brāļi, man tagad alla� liksies nevainīgs piens! Tomēr es ēdu un dzēru ņurdēdams, jo biju vairāk izsalcis, nekā sākumā domāju, vēl sadabūju no pieliekamā augļu pīrāgu un tik rāvu no tā gabalu pēc gabala, lai bāztu savā kārajā rot. Pēc tam izmazgāju zobus un paklak�ķināju ijahzickjeb mēli, kārtīgi iztīrīdams veco rot, tad iegāju savā mazajā istabiņā jeb kambarī, pa ceļam vilkdams nost plallies. Tur atradās gulta un stereo, manas jeezny lep�nums, un plates atsevi�ķā skapī, un pie sienas karodziņi un vimpeļi (tādas kā atmiņas no dzīves audzinā�anas kolonijā � no tiem laikiem, kad man bija vienpadsmit gadu, ak, mani brāļi), visi tādi mirdzo�i un greznoti ar nosaukumu vai nu�muru: DIENVIDU CETURTĀ METRO KOLONIJAS ZILĀ LlGA; ALFAS ZĒNI.

Mana stereo mazie skaļrunī�i bija izkārtoti visapkārt istabai � pie griestiem un sienām, uz grīdas, tāpēc es, gulē�dams gultā un slooshying mūziku, jutos itin kā ietīklots un ieausts orķestri. Pirmais tovakar man prātā ie�āvās amerikāņa D�efrija Plota vijoļkoncerts, ko spēlēja Odisejs Keriloss un Makonas (D�ord�ijas �tats) filharmonijas orķestris, tad nu es izslidināju plati no turienes, kur tā glīti stāvēja līdzās citām, ieslēdzu atskaņotāju un gaidīju.

Tad, brāļi, tas sākās. Ak, svētlaime, svētlaime un debesis! Es gulēju glu�i nagoy ar seju pret griestiem, rookers sakrus�totas zem gidliuer uz spilvena, glazzies aizvērtas, rot pusvirus aiz svētlaimes, slooshying saldu skaņu straumē. Ak, tas bija iemiesots krā�ņums un daile! Zem gultas gurkstēja sarkanzelta bazūnes, bet man aiz gulliver trīskār�i sudrabliesmoja trompetes, un tur, pie durvīm, timpāni ripināja man caur visām iek�ām un atkal atpakaļ, gurdzēdami kā cukurpērkons. Ak, tas bija brīnumu brīnums! Un tad glu�i kā putns, kas izvīts no neparasta debesmetāla, vai kā sudrabains vīns, kas virmo gaisa kuģī, kur jebkur� smagums ir blēņas, pār visām pārējām stīgu balsīm pacēlās vijoles solo, un �īs stīgas audās ap manu gultu kā zīda krātiņ�. Tad flauta un oboja itin kā platīna kāpuri ieurbās biezajā biezajā saldajā zelta un sudraba kūku mīklā. Es biju tādā svētlaimē, mani brāļi! T. un m. savā guļam�istabā turpat blakus jau bija iemācīju�ies, ka nevajag dauzīt pa sienu un sūdzēties par to, ko viņi sauc par troksni. Es biju viņus izmācījis. Nu �ie dzers miegazāles. Vai varbūt, zinādami, kādu prieku man sagādā �ī naktsmūzika, ir jau iedzēru�i. Kad es tā slooshied cie�i aizvērtām glazzies, lai noslēgtos �ajā svētlaimē, kas bija labāka par jebkuru sintemeska Bog jeb Dievu, es redzēju tik skaistas ainas. Tajās vecks un ptitsas, jauni un starry, gulēja zemē un brēca pēc �ēlastības, bet es, smecking līdz ausīm, triecu ar savu zābaku pa viņu litsos. Un vēl tur bija izģērbtas deuotchkas, creeching piegrūstas pie sienām, un es iedrā�os viņās kā runga, un, patiesi, kad mūzika, viena vienīga kustība būdama, pacēlās sava vislielākā un augstākā torņa smailē, tad es, gulēdams gultā cie�i aizvērtām glazzies un rookers aiz gulliver, uzsprāgu kā strūklaka, kliegdams aaaaā �ajā svētlaimē. Un apburo�ā mūzika ieslīdēja savā kvēlajā noslēgumā.

Noklausījies burvīgo Mocarta "Jupiteru", aplūkojis jau�nas ainas ar da�ādām spārdāmām un �ķaidāmām litsos, es nospriedu, ka uzlik�u pēdējo plati, pirms �ķērsoju robe�u, un gribēju kaut ko starry un spēcīgu, un ļoti stabilu, tāpēc izvēlējos J. S. Bahu, "EBrandenburgas koncertu", taisni vidējiem un zemākajiem stīgu toņiem. Un, slooshying ar citādu svēt�laimi nekā iepriek�, es atkal uiddied to nosaukumu uz papīra, ko es ra7.rezz.ed tovakar � kā likās, tik sen �, tajā namiņā, kuru sauca MĀJAS. Nosaukumā bija runa par mehānisku apelsīnu. Klausīdamies J. S. Bahu, es tagad sāku labāk pony, ko tas nozīmē, un, turpinādams slooshy vācu starry meistara brūnajā greznībā, nodomāju, ka labprāt būtu tos abus tolchocked pamatīgāk un saplēsis sīkās sloksnītēs uz viņu pa�u grīdas.

Nākamajā rītā es pamodos, vai, pulksten, vaivai, as�toņos, mani brāļi, un, tā kā joprojām jutos pajucis, paguris, sarūdzis un sanīcis un acis bija horrorshow aizlipu�as ar miegalīmi, tad nospriedu, ka uz skolu neie�u. Iztēlojos, kā malenkļj drusciņ ilgāk pavārtī�os pa gultu, teiksim, stun�diņu vai divas, tad, varbūt pat izplun�ājies pa vannu, glīti un viegli saģērb�os, uzgrauzdē�u sev maizītes un slooshy radio vai palasī�u gazetta, būdams glu�i oddy knoclcy. Un pēc brokastim, ja vēl gribēsies, var gadīties, nolem�u itty uz veco �ūli un apskatīties, kas tur tobrīd vareeting �itai di�ajā gloopy bezjēdzīgas mācī�anās templī, ak, mani brāļi. Dzirdēju savu tētētuku ņurdam un mīdāmies, un tad illging prom uz krāsotavu, kur viņ� rabbited, un tad mamma sauca man milzīg goddevīgi, kā vienmēr tagad, kad es teju, teju grasījos izaugt liels un stiprs: Jau astoņi, dēls! Tu ta�u negribēsi atkal nokavēties.

Es atsaucos: Gulliuer tā kā bi�ķi sāp. Lai nu paliek, mēģinā�u nosnausties un pēcāk bū�u ņiprs kā ķirzaka.

Es slooshied, ka viņa tā kā nopū�as un saka: Tad es ielik�u tavas brokastis cepe�krāsnī, dēls. Man pa�ai laiks iet.

Tas nu bija tiesa � pēc likuma, ka ikvienam, kur� nav bērns, kuram nav bērna, vai kur� nav slims, jāiet rabbiting. Mana mamma strādāja vienā no tā saucamajiem valsts veikaliem, kur lika pa plauktiem konservētu zupu, pupiņas un tamlīdzīgu cal. Patlaban es slooshied, kā viņa ieliek �ķīvi gāzes plīts cepe�krāsnī, uzvelk kurpes, noņem mēteli no pa�karamā aiz durvīm, atkal nopū�as un saka: Es nu ie�u, dēls.

Bet es saposos atgriezties miegavalstī, pamatīgi horrorshow iesnaudos un redzēju savādu sneety, baigi līdzīgu īstenībai, un tajā man nezin kāpēc parādījās mans droog D�ord�ijs. �ajā sneety viņ� bija kļuvis krietni vecāks un milzīg �petns un sparīgs un tik govoreeting par disciplīnu un pa�klausību un par to, ka visiem malchicks, kas pakļauti viņam, jālec kājās un jāsalutē tikpat kā armijā, un es, kopā ar citiem stāvēdams ierindā, sacīju "jā, ser" un "nē, ser", un tad es skaidri uiddied, ka D�ord�ijam uz pletchoes ir zvaigznes un ka �is ir tāds kā ģenerālis. Tad viņ� ielaida iek�ā veco Dimu ar pātagu rokā, un Dims bija kļuvis baigi starry un nosirmojis, un �im trūka da�u zoobies, kas nāca redzams, kad viņ� palaida smeck, viddying mani, un tad mans droog D�ord�ijs, norādīdams itin kā uz mani, teica: "�im vīram visas plalties nota�ķītas ar dubļiem un cal," � un tas bija tiesa. Tad es creeched: "Nesitiet, lūdzu, nesitiet, brāļi!" � un laidos skriet. Es skrēju tā kā pa apli un Dims man pakaļ, smecking kā jucis, plīk�ķinādams pātagu, un ikreiz, kad es dabūju pamatīgu horrorshow tolchock ar �ito pātagu, ied�innd�inkstējās tāds kā briesmīgi skaļ� elektriskais zvans, un arī �is zvans itin kā darīja sāpes.

Tai brīdī es ļoti skorry pamodos, sirdij dauzoties bumbumbum, un, protams, zvans skanēja pa īstam, brrrr, un tas bija mūsu durvju zvans. Izlikos, ka neviena nav mājās, bet �itais brrrr nemitējās, un tad es izdzirdu aiz durvīm goloss:

Nu tak rāpies ārā, es zinu, ka tu esi gultā!

�o goloss es pazinu uzreiz. Tā piederēja P. R. Deltoīdam (baigi gloopy zābakam), kur� tika dēvēts par manu Pēckolonijas Konsultantu un bija pārpūlējies veck ar simtiem aprūpējamo savos sarakstos. Es atbrēcu jājātūliņ tādā kā sāpju māktā goloss, izkāpu no gultas un ietērpos, ak, mani brāļi, ļoti skaistos zīda rītasvārkos ar lielu pilsētu bildēm pa visiem �itiem svārkiem. Tad iebāzu nogas varen ērtās vil�nainās toofles, saķemmēju ērkuli un biju gatavs doties pie P. R. Deltoīda. Kad atvēru durvis, viņ� ie�ļūca iek�ā � tāds pinkains, ar samīcītu shlapa uz gulliuer, no�ķiestā lietus�mētelī.

-�� Ā, Aleks, puisīt, viņ� mani uzrunāja. Sastapu tavu māti, jā. Viņa runāja par kādām tur sāpēm. Un tāpēc nav ko jāiet uz skolu, jā.

-� Visai necie�amas sāpes galvā, brāl, ser, es paskaidroju savā d�entlmeņa goloss. Manuprāt, �ai pēcpusdienā tām vajadzētu rimties.

-� Vai vismaz �ai vakarā noteikti, jā, P. R. Deltoids pie�balsoja. Vakars ir tas īstais laiks, vai ne, Aleks, puisīt? Sēdi, viņ� sacīja, sēdi, sēdi, itin kā �ī būtu viņa domy un es � viņa ciemiņ�. Pats viņ� sēdēja mana tētuka starry �ūpuļkrēslā un sāka �ūpoties, it kā tādēļ vien būtu nācis.

-� Vai vēlaties kādu tasīti vecās chai, ser? Tējas, es gribēju teikt, es piedāvāju.

-� Nav laika, viņ� attrauca. Un tik �ūpojās, caur pieri lūsinādamies uz mani, itin kā �im būtu vesela mū�ība laika.

-Jā, nav laika, viņ� gloopy atkārtoja. Tad nu es uzliku tējkannu uz uguns. Un apvaicājos: Kam man jāpateicas par �o ārkārtīgo prieku? Vau noticis kas slikts, ser?

-� Slikts? viņ� pārjautāja, ļoti skorry un viltīgi, blenzdams tā kā aizdomīgi, tomēr �ūpodamies joprojām. Tad viņ� pamanīja uz galda gazetta ar reklāmbildi, kur smukiņa smecking jauniņa ptitsa, groodies izstādījusi, reklamēja, mani brāļi, Dienvidslāvu Pludmaļu Krā�ņumus. Aprijis �o divos paņēmienos, viņ� sacīja: Kālab tev būtu jādomā tie�i par kaut ko sliktu? Tu esi izdarījis ko tādu, ko nevajadzēja darīt, jā?

-Tas jau tikai tāds runasveids, es atteicu, ser.

-� Nu, P. R. Deltoids turpināja, tad mans runasveids būs tāds: piesargies, mazais Aleks, jo nākamreiz, kā tu ļoti labi zini, tā vairs nebūs audzinā�anas kolonija. Nākamreiz tā būs vietiņa aiz atslēgas un viss mans darbs vējā. Ja tu nerēķinies ar savu �ausmīgo personu, tad vismaz varētu izrādīt cik necik cieņas man, jo esmu lējis tik daudz sviedru tavā labā. Liela, melna atzīme, starp mums runājot, par katru, kuru mēs neesam laboju�i, neveiksmes atzī�ana ikreiz, kad kāds nojums beigu beigās nonāk tuptūzī.

-Neesmu darījis neko tādu, ko nevajadzētu, ser, es sacīju. Millicents neko nevar man pie�ūt, brāl, tas ir � ser.

-� Izbeidz to gudro runā�anu par millicents, P. R. Deltoīds, gau�i nogarlaikojies, attrauca un �ūpojās tik tālāk. Tas, ka policija pēdējā laikā nav tevi pieķērusi, vēl nenozīmē � un tu to ļoti labi zini �, ka tu nebūtu pastrādājis neko nelabu. Vakar vakarā sanāca tāda maza izkau�anās, vai ne? Tāda maza vicinā�anās ar nozhes un velosipēdu ķēdēm un tādā garā. Viena resna zēna draudziņu vēlu vakarā pie Spēkstacijas savāca ātrā palīdzība, un nu viņ� ir slimnīcā, gau�ām nepatīkami sagraizīts, jā. Tika minēts tavs vārds. Ziņa pa parastajiem kanāliem sasniedza mani. Tika nosaukti ari da�i no taviem draugiem. Rādās, ka vakar vakarā noticis krietni daudz da�da�ādu negantību. Nē, neviens neko ne pret vienu nevar pierādīt, kā vienmēr. Bet es tevi brīdinu, mazais Aleks, jo, kā alla�, esmu tev labs draugs, vienīgais cilvēks �ai netīrajā, slimajā sabiedrībā, kur� grib glābt tevi no tevis pa�a.

-� To visu es augstu vērtēju, ser, es teicu, patiesi.

-� Jā, jā, tu vērtē, vai ne? viņ� tā kā nicīgi atcirta. Liec to aiz auss, un tas ari viss, jā.

Tad, bez mitas �ūpodamies, viņ� dziļu cie�anu pilnā goloss sacīja: Kas jums visiem lēcies? Mēs studējam �o problēmu, sasodīts, esam noņēmu�ies ar to jau gandrīz veselu gad�simtu, jā, tomēr netiekam ne no vietas. Tev ir labas mājas, labi, mīlo�i vecāki, tev ir diezgan laba galva uz pleciem. Vai tev iek�ā dīdās kāds velns?

-� Nevienam nav ko man pārmest, ser, es atbildēju. Jau ilgu laiku millicents nav nogrābu�i mani savās rookers.

-Tie�i tas liek man ba�īdes. P. R. Deltoīds nopūtās. Maz�liet par ilgu, lai būtu veselīgi. Pēc maniem aprēķiniem, tev tā kā būtu kas sagaidāms. Tāpēc es brīdinu tevi, mazais Aleks, � nebāz savu smuko, jauniņo �ņukuriņu dubjos, jā? Vai mana doma ir skaidra?

-� Glu�i kā nesadujķots ezers, ser, es atsaucos. Skaidra kā debess zilgme vasaras pilnbriedā�jūs varat paļauties uz mani, ser.

Un es veltīju viņam skaistu zooby smaidu.

Ta�u, kad viņ� ookadeeted un es uzlēju pamatīgi stipru chai, tad nosmīnēju pie sevis par �o veshch, par kuru P. R. Deltoīds un viņa droogs tā raizējās. Nu labi, es daru ļaunu � crasting un tolchocks, un �ņāpienus ar britva, un veco in-out-in-out, un, ja tik�u loveted, tad �jo ļaunāk man, ak, mani mazie brāļi, un jūs nevarat novaldīt valsti, kurā katrs chelloueck pa naktīm uzvedas tā kā es. Tātad, ja es tik�u loveted, kas nozīmēs trīs mēne�us �ajā mesto un vēl se�us tai otrā, un pēc tam, kā tik laipni brīdina P. R. Deltoīds, nākamreiz, par spīti maniem maigajiem, jaunajiem gadiem, brāļi, klāt būs milzīgais, �au�alīgais zvērudārzs, � nu, tad es teik�u: 'Taisnīgi gan, bet cik �ēl, mani kungi, jo es glu�i vienkār�i nespēju paciest, ka mani iesloga. Nākotnē, kura stiepj man pretī savas rokas sniega un liliju baltumā, pirms mani pārsteigs nozh vai asinis no�alks pēdējo kori starp izlocītu metālu un sa�ķaidītiem stikliem uz �osejas, es cen�tī�os, lai nekad vairs netiktu loveted." Un tas būs godīgi sacīts. Ta�u, brāļi, tas, kā viņi vai grau� sev kāju nagus, gudrodami, kas ir ļaunuma cēlonis, � tas mani pārvēr� par jauku, smejo�u malchick. Viņi ta�u nelauza galvu par to, kas ir labestības cēlonis, tad kādēļ noņemties ar pretējo? Ja leivdies ir labi, tad tāpēc, ka viņiem tā patīk, un es savu mū�u neiejauktos viņu izpriecās, � un tāpat jānotiek ar pretējo. Un es pārstāvu �o pretējo. Vēl vairāk � ļaunums nāk no patības, no tavas vai manējās oddy knocky, un �o patību ir radījis vecais Dog jeb Dievs, un tā ir viņa lielais lepnums un radostij. Toties ne-patībai nemaz nevar piemist ļaunums, un tas nozīmē, ka valdības vīri un tiesne�i, un skolas nevar pieļaut Jaunumu, jo nevar pieļaut arī patību. Un, mani brāļi, � vai mūsu jaunlaiku vēsture nav stāsts par to, kā malenkg dros�mīgas patības cīnās pret �īm lielajām ma�īnām? Par to es ar jums runāju nopietni, brāļi. Bet to, ko es daru, es daru tāpēc, ka man patīk to darīt.

Tā nu tobrīd, �ai smaido�ajā ziemas rītā, es izdzēru savu pamatīgi stipro chai ar moloko un ar karotīti, vēl karotīti un vēl karotīti cukura, jo biju kārs uz sladky, tad izvilku no cepe��krāsns brokastis, kuras bija sagatavojusi mana nabaga mamma. Tur bija cepta ola un vairāk nekā, bet es uzgrauzdēju maizi un ēdu olu, maizi un marmelādi, �āpstinādams kumosu pēc kumosa un reizē lasīdams gazetta. Gazetta, kā parasti, vēstīja par ultravarmācībām, par banku aplaupī�anu un streikiem un par futbolistiem, kuri liku�i visiem pārbīties līdz nāvei, piedraudēdami nākamsestdien nespēlēt, ja nesaņem�ot augstāku atalgojumu, �itie nerātnie malchickiwicks. Vēl tur bija jauni lidojumi kosmosā, lielāki stereotelevizori un pie�dāvājums mainīt bezmaksas skaidiņziepju kārbiņas pret konservētās zupas kārbu etiķetēm, pārsteidzo�s piedāvājums uz vienu vienīgu nedēļu, kur� lika man smeck. Un vēl tur bija bolshy milzīgs raksts par Mūsdienu Jaunatni (kas nozīmēja mani, un es paklanījos, ņirgdams kā bezoomny), ko bija sarak�stījis kāds varen gudrs plikpaurains chelloueck. To es rūpīgi izlasīju, mani brāļi, strēbdams veco chaL krūzīti pēc tasītes pēc chasha, krauk�ķinādams tum�os maizes lomlicks, apmērcētus marmelādē un olā. �is mācītais veck klāstīja parastās veshches par vecāku disciplīnas trūkumu, kā viņ� to nosauca, un par to, ka trūkstot īsti horrorshow skolotāju, kuri spētu izslānit sasodīto izlaidību no tiem vientiesīgajiem dup�iem, tā ka bērneļi pilnā kaklā dīktu pēc �ēlastības. Tas viss bija gloopy un lika man smeck, bet likās tīri patīkami tā lasīt un apzināties, ka visu laiku kāds ra�o �itos jaunumus, ak, mani brāļi. Ik die�nas bija kas uzrakstīts par Mūsdienu Jaunatni, bet to labāko ueshch tai vecajā gazetta bija sacerējis kāds starry ve�uks nāvīgi smalkā apkaklītē, kur� vēstīja, ka pēc viņa pārliecības � un viņ� govoreet kā cilvēks, kur� tic Bog, � APKĀRT KLĪSTOT VELNS un, tā sacīt, ok�ķerējot ceļu uz jauno ļau�u nevainīgo miesu, un tie�i pieaugu�o pasaulei jāuzņemoties par to at�bildība � visu viņu karu, atombumbu un muļķību dēļ. Tas nu bija punktīgi. �is nudien zināja, ko runā, Dieva cilvēks būdams. Tātad mēs, jaunie, nevainīgie malchicks, nevarējām uzņemties nekādu vainu. Pareiz pareiz pareizi.

Kad mans pilnais, nevainīgais vēders pāris razzes bija licis man atrraughāties, es sāku meklēt pa skapi dienas platties un uzgriezu radio. Tur skanēja mūzika, ļoti jauks malenky stīgu kvartets, mani brāļi, kuru sacerējis Klaudiuss Bērdmens un kuru es labi pazinu. Tomēr man neviļus paspruka smeck, atceroties, ko reiz biju uiddied vienā no �iem rakstiem par Mūsdienu Jaunatni, proti, ka Mūsdienu Jaunatnei klātos pulka labāk, ja tā būtu pamudināma uz Dziļu Mākslas Izpratni. Di�a Mūzika, tur bija teikts, un Di�a Dzeja itin kā nomierinātu Mūsdienu Jaunatni un padarītu Mūsdienu Jaunatni Kulturālāku. Kulturālāku � ak, yarbles un sifiliss! Mūzika man aizvien uzsita asumu, ak, mani brāļi, un lika man justies kā pa�am vecajam Bog, kur� gatavs plosīties ar zibeņiem un pērkoniem un kura, ha ha, varā uecks un ptitsas creeching bez mitas. Un, kad es maķenīt cheestedsev litso un rookers un saģērbos (dienas platties man bija kā jau skolnie�kam: zili pantaloni un svīteris, kam virsū A, tas ir � Alekss), tad nolēmu, ka pienācis vismaz laiks itty uz skaņupla�u bodi (un d�ungurs arī, pilnas kabatas ar skano�o), lai paskatītos, kā tur ir ar sensolīto un senpasūtīto stereodisku � Bēthovena Devīto (korāļu simfoniju, tas ir), kas ierakstīta Masterstroke studijā, E�a �ema simfoniskā orķestra izpildījumā un L. Muheivira vadībā. Tad nu es devos ārā, brāļi.

Diena pamatīgi at�ķīrās no nakts. Nakts piederēja man, maniem droogs un visiem pārējiem nadsats, un starry bur�uji tupēja ieslēgu�ies, dzēra un lūrēja tos gloopy pasaules TV tiltus, toties diena piederēja starry ļautiņiem, un vienmēr likās arī, ka dienā apkārt maisās vairāk rozzes jeb millicents. Uz stūra es noķēru autobusu, aizbraucu līdz Centram, pagājos atpakaļ līdzTeilora laukumam, un tur jau bija pla�u bode, kuru es pagodināju ar savu nenovērtējamo klientūru, ak, mani brāļi. Tai gan bija gloopy nosaukums � MELODIJA, tomēr tā bija tie�ām horrorshow mesto un pa lielākai daļai skorry saņēma jaunos ierakstus. Iegāju iek�ā, kur vienīgās apmek�lētājas bija divas jauniņas ptitsas, kuras laizīja saldējumu (ievērojiet � valdīja ziemas spelgoņa!) un vandījās pajauna�jiem popdiskiem � D�onijs Bemavejs, Ste�s Kro, Mikseri, "Bridi guli rāmi" ar Edu un Idu Molotoviem un pārējais �itentāds cal. Tām abām ptitsas nevarēja būt vairāk par desmit gadiem, un ari �īs, tāpat kā es, laikam bija nolēmu�as izbrīvēt sev ritu no skolas stulbībām. Abas sevi acīm redzami uzskatīja par baigi pieaugu�ajām devotchkas, tāpēc, brāļi, ieraugot jūsu Uzticamo Stāstītāju, �īs sāka gorīt dibenus, izgāza groodies un �ķobīja sarkani notrieptās goobers. Es devos pie letes un veltīju pieklājīgu zooby smaidu vecajam Endijam, kas aiz tās stāvēja (viņ� pats vienmēr bija pieklājīgs, vienmēr izpalīdzīgs, īsti horrorshoiv veck, lai gan plikpaurains un ļoti ļoti tievs). Viņ� teica: Ahā, man �ķiet, ka es zinu, kas tev vajadzīgs. Labi jaunumi, labi jaunumi. Tā ir atsūtīta.

Un, sizdams takti ar savām lielajām diriģenta rookers, viņ� aizgāja pēc plates. Abas jauniņās ptitsas sāka ķiķināt, kā jau visas viņu vecumā, un es uzmetu �ām ledainu glazzg. Endijs pavisam skorry bija atpakaļ, vicinādams lielo, spīdīgi balto Devītās apvāku, uz kura, brāļi, bija pa�a Ludviga Vana sadrūmusī, grumbainā, itin kā zibens ķertā litso.

-Te būs. Endijs sacīja. Vai uzliksim izmēģināt?

Bet es tik briesmīgi gribēju stiept to mājās, likt uz sava stereo un slooshg pavisam oddy knocky, ka vai nevarēju ciest. Sagrābstīju deng, ar ko maksāt, un te ierunājās viena no mazajām ptitsas: Ko tu tur dabūji, bratty?Tādu milzig for�u?

�īm jauniņajām devotchkas bija pa�ām savs govoreeting paveids.

-� Septiņpadsmitās debesis? Lūku Stērnu? Gogliju Gogoli?

Un abas ieirgojās, pakaļiņas grozīdamas. Te man prātā

ie�āvās tāda doma, ka es gandrīz vai apkritu no smeldzes un kaifa, ak, mani brāļi, un sekundes desmit pat paelpot nespēju. Atguvies es nozibināju savus spodri nopucētos zoobies un teicu: Uz kā jūs, mazās māsas, mājās atskaņosiet �itos miglainos meldiņus?

Jo es varēju viddy, ka plates, ko viņas pērk, ir tīņu popa veshches.

-Varu derēt, ka jums ir mazītiņas, lai neteiktu � niecīgas portatīvas piknikvirpas.

To dzirdēdamas, �īs pastiepa uz priek�u apak�lūpu.

-� Nāciet onkulim līdzi, es aicināju, un noklausīsieties visu, kā pieklājas. Dzirdēsiet eņģeļu trompetes un velnu bazūnes. Es jūs ielūdzu.

Un es paklanījos. �īs atkal ieīrgojās, un viena sacīja: Vai, bet mēs tik traki gribam ēst. Vai, bet mēs tik labprāt uzēstu!

Otrā piebilda:-Jā, tā viņa var gan teikt, ne!

Tad es ierosināju: Paēdiet kopā ar onkuli! Un sakiet, kurp gribat iet.

Te nu �īs viddied sevi kā milzīgas gudriķes, kas likās tā tīri aizkustino�i, un lielu dāmu goloss ņēmās tērgāt par Ri�u un Bristoli, un Hiltonu, un II Ristorante Granturco. Bet es to pārtraucu, uzsaukdams: Sekojiet onkulim! aizvedu viņas uz vienu ēstuvi turpat ap stūri un ļāvu, lai �īs piebā� savas nevainīgās, jaunās litsos ar spageti un desiņām, un krēma kūkām, un banānu saldējumu, un karstu �okolādes mērci, kamēr man skaloties gandrīz ap�ķebinājās dū�a, jo es pats, brāli, ieturēju visai pieticigu len�u � aukstu �ķiņķa �ķēli un kādu kumosu krauk�ķīgas paprikas. Abas jauniņās ptitsas bija loti līdzīgas, lai ari nebija māsas. Viņas zināja vai ne�zināja glu�i vienu un to pa�u, un mati abām bija vienādā krāsā � kā balināti salmi. Nu, �odien viņas tik tie�ām kjūs pieaugu�as. �odien es tam veltī�u visu dienu. Skolas pēc len�a nebūs, toties mācī�anās gan, un skolotājs būs Alekss. Viņas teica, ka vārdā �īm esot Mārtija un Sonjeta, pietiekami bezoomny, viņu bērni�ķīgā fasona augstākā pakāpe, un es teicu:

Labs ir, Mārtij un Sonjeta. Laiks lielajam griezienam. Nāciet!

Kad mēs izgājām aukstajā ielā, viņas nosprieda, ka neparko nebrauks ar autobusu, nē un nē, bet brauks ar taksi, tad nu es izpildīju �o iegribu, iek�ēji gan horrorshow noņirdzies, un netālu no Centra stāvvietā paņēmu taksi. �oferis, starry ūsains ueck baigi traipainās platties, noteica: Tā ka jūs tur neko neplēstu! Nekādas ākstī�anās ar sēdekjiem! Tikko pārpolsterēti.

Es izkliedēju viņa gloopy ba�as, un mēs drāzām prom uz Municipālo kvartālu 18 A, kamēr �itās abas pārgalvīgās mazās ptitsas ķiķināja un �ukstējās. Tā nu, vārdu sakot, mēs ieradāmies, ak, mani brāļi, un es viņām pa priek�u kāpu aug�ā uz 18 A, un �īs visu ceļu elsa un smecked, un tad pavēstīja, ka esot izslāpu�as, tāpēc es atslēdzu dārgumu lādi savā istabā un izsniedzu sitām desmitgadīgajām devotchkas pa riktīgi horrorshoiv viskijam, tiesa, krietni sajauktam ar �ķaudāmi durstīgu sodas ūdeni. Viņas sēdēja uz manas gul�tas (vēl nesaklātas) un �ūpoja kāju pār kāju, smecking un peeting viskiju, kamēr es uz sava stereo griezu viņu no�ēlo�jamās malenkg platīles. Izskatījās, ka viņas būtu peeting kādu saldu un smar�īgu, bērniem domātu padzērienu no |oti skaistiem un jaukiem, un dārgiem zelta biķeriem. Un abas nemitīgi dvesa o o o un sacīja "es ģībstu" un "baigi �iki" un citus jokainus vārdiņus, kas tajā tipu barā bija varen modē. Griezdams uz stereo visu �ito ccd, es skubināju, lai viņas cienājas un iedzer vēl pa vienai, ko viņas labprāt darīja, ak, mani brāļi. Ap to laiku, kad viņu stulbās platītes bija no�spēlētas katra pa diviem lāgiem (tur bija divas: "Jaukais snīpītis", ko dziedāja Aiks Jards, un "Nakts, diena, nakts", ko vaidēja divi �ausmīgi einuhi, kuru vārdus esmu aizmirsis), abas jau tuvojās tādai kā jaunu ptitsas histērijai � lēkāja pa visu manu gultu ar mani pa�u pa vidu.

To, kas patiesībā tika darīts tai pēcpusdienā, nav va�jadzības aprakstīt, jo jūs, mani brāļi, pa�i visu varat viegli iztēloties. �īs abas pavisam ātri bija nometu�as plalties un smecking tā, ka vai plīsa, un bolshiesljoks �īm �ķita � viddy veco onkuli Alek�u glu�i nagoy un nostīvināju�os, kā tādu pliku dakteri rīkojamies ar �ļirci, un tad es iedūru sev rooker vienu kārtīgu d�ungļu plēsoņas sekrēta devu. Pēc tam es izrāvu no apvāka burvīgo Devīto, tā ka ari Ludvigs Vans nu bija nagoy, un ļāvu adatai aiz�ņākt līdz pēdējai daļai, kura bija tīrā svētlaime. Te nu tas sākās, basa stīgas govoreeting zem manas gultas, kā uzrunājot pārējo orķestri, un tad ieskanējās virie�a goloss un teica, lai �ie visi priecājoties, un tad nāca skaistā, svētlaimīgā melodija par Prieku, kas esot brīni�ķa dzirksts no debesīm, un tad es jutu sevī salecamies vecos tīģerus un metos virsū abām jauniņajām ptitsas. �o�reiz �īs vairs nekādus jokus nesaskatīja un beidza trakās jautrības creeching, jo viņām vajadzēja pakļauties Aleksandra Lielā dīvainajām un noslēpumainajām iegribām, kuras, patei�coties Devītajai un �ļirces dūrienam, bija choodessmj un zammechat, un ļoti prasīgas, ak, mani brāļi. Ta�u �īs abas bija baigi pilnā un neko daudz sajust nevarēja.

Kad pēdējā daļa ar visiem dārdiem un creeching par Prieku Prieku Prieku Prieku bija noskanējusi otro reizi, tad jauniņās ptitsas vairs netēloja lielās, slīpētās dāmas. �īs tā kā pamodās un apjēdza, kas tiek darīts ar viņu malenky per�sonām, un dīca, ka gribot iet mājās un ka es esot tāds kā me�a zvērs. Abas izskatījās tā, it kā būtu piedalīju�ās kādā di�ā bitva � un tā jau ari bija �, galīgi apskrambātas un sabozu�ās. Nu, kaut ari viņas negribēja iet uz skolu, mācīties viņām tomēr vajadzēja! Un mācību viņas bija dabūju�as. Vilkdamas mugurā platties, abas brēkāja un vaimanāja vai vai vai, un bikstibuksnīja mani ar savām sīciņajām dūrītēm, bet es gulēju gultā, netīrs un nagoy, un galīgi pajucis un paguris. Mazā Sonjeta ņēmās creech: Zvērs un pretīgais lops! Riebīgais briesmonis!

Es ļāvu, lai �īs savāc savas mantiņas un iet prom, ko abas arī darīja, muldēdamas, ka man vajagot uzsūtīt rozzes, un tamlīdzīgu cal. Tad viņas kāpa lejā pa kāpnēm, bet es iemigu, joprojām dārdot un aurojot vecajam Priekam Priekam Priekam Priekam.

Bet notika tā, ka es pamodos vēlu (gandrīz pusastoņos, pēc mana pulksteņa), un, kā izrādījās, tas nebija gudri darīts. Tu, cilvēks, vari uiddy, ka itin viss �ai grēcīgajā pasaulē ir ar savu nozīmi. Tu vari pony, ka viena lieta alla� ved pie citas. Jā jā jā. Mans stereo vairs neauroja par Prieku un Apskauju jūs, miljoni, tātad kāds ueck to bija izslēdzis, un tas būs bijis vai nu t., vai m., viņus abus varēja slooshy dzīvojamā istabā �ķindinām �ķīvjus un strebjam tēju no krūzītēm; viņi gurdi ieturēja maltīti pēc dienas rabbiting fabrikā un bodē. Nabaga vecie! No�ēlojamie starry! Uzģērbu rītasvārkus un, mīlo�ā vienīgā dēla ģīmi savilcis, paskatījos laukā, sacīdams: Īlei, hei, sveikiņi! Jūtos daudz labāk, pa dienu atpūties. Tagad esmu gatavs vakara darbam, lai kādu nieku nopelnītu.

Jo viņi uzskatīja, ka tie�i ar to es mēdzu nodarboties.

Ņam ņamm, mamm. Vai man ari dosi?

Viņa bija atkausējusi un uzkarsējusi tādu kā saldētu pīrāgu, kur� necik apetītlīgs neizskatījās, bet man bijajāsaka taisni tā. Tētuks uzmeta man ne sevi�ķi apmierinātu un tādu kā aizdomīgu skatienu, ta�u neteica neko, jo zināja, ka neuz�drīkstas, un mamma veltīja man noguru�u mazu smeck, tā teikt � tev, manas miesas augli, mans vienīgais dēls. Es aizdancoju uz vannasistabu un labi skorry nomazgājos, jo jutos netīrs un lipīgs, un tad laidos uz savu kambari pēc vakara platties. Pēc tam spodrs, saķemmējies, alsvaidzinājies un krā�ņs apsēdos pie sava pīrāga lomtick.

Tētucītis sacīja: Es negribu ok�ķerēt, dēls, bet tie�i kurp tu vakaros ej strādāt?

-� Ak, es gremodams attraucu, tie galvenokārt ir gadī�juma darbi, tāda izpalīdzē�ana �ur un tur, kā sanāk.

Uzmetu viņam klaji nekaunīgu glazzy, itin kā teikdams, lai viņ� rūpējas par savām darī�anām un es rūpē�os par savējām.

-Es ta�u nekad neprasu naudu, vai ne? Neprasu ne drēbēm, ne izpriecām. Kādēļ tad būtu jāizvaicā?

Tētuks tā pazemīgi, �āpstīgi iemunninājās: Atvaino, dēls. Bet mani da�reiz pārņem ba�as. Es da�reiz redzu tādus sapņus. Vari smieties, ja gribi, bet sapņi daudz ko nozīmē. Vakarnakt es redzēju sapnī tevi, un itin nekā patīkama tur nudien nebija.

-� Ā! Nu jau es jutos interessovatted, ka viņ� par mani �itā sapņo. Man tā kā �ķita, ka arī es esmu noredzējis kādu sapni, tikai nespēju īsti atcerēties � kādu.

-Jā? es pārjautāju, mitējies ko�ļāt lipīgo pīrāgu.

-Tas bija tik spilgts, mans tētuks iesāka. Es redzēju, ka tu guli uz ielas un citi zēni tevi sit. Zēni bija glu�i tādi, ar kādiem tu sagājies, pirms tevi nosūtīja uz to pēdējo audzinā��anas koloniju.

-Jā?

Iek�ēji noņirdzos par to � tētucītis tic, ka es patiesi būtu labojies, vai arī tic, ka pats tam tic. Un tad es atcerējos savu sapni, tārita sapni, kurā D�ord�ijs deva savas ģenerāļa pavēles un vecais Dims, smecking bez zobiem, plīk�ķināja pātagu. Ta�u esmu dzirdējis, ka sapņos redzētais piepil�doties otrādi.

-� Jel neraizējies par savu vienīgo dēlu un mantinieku, ak, mans tēvs, es teicu. Nebīsties! Viņ� spēj parūpēties pats par sevi, patiesi.

-�� Un, tētuks turpināja, tu tāds bezpalīdzīgs gulēji pats savās asinīs un nevarēji turēties pretī.

Te nu viss tie�ām bija otrādi, un es iek�ēji vēlreiz novīpsnāju, tad izņēmu no carmaris visu dengun no�ķindināju uz mēr�ainā galdauta.

-Te būs, tēt, daudz jau nav, es sacīju. -To es nopelnīju vakar vakarā. Bet varbūt pietiks, lai jūs ar mammu varētu kādu reizīti peet viskiju kādā omulīgā vietiņā.

-� Paldies, dēls, viņ� atteica. Bet tagad mēs tikpat kā nekur vairs neejam. Neuzdrīkstamies iziet, jo ielās notiek viss kas. Jauni huligāni un tamlīdzīgi. Tomēr � paldies tev. Rīt pārnesī�u viņai kādu pudelīti.

Un viņ� sarausa �o grūti iegūto d�unguru savā bik�u carman, kamēr mamma virtuvē ņēmās ar �ķīvju cheesting. Un es, mētādams visapkārt mīlas pilnus smaidus, devos prom.

Nokāpis lejā pa kāpnēm, es mazliet izbrīnījos. Pat krietni vairāk. Pavēru rot, glu�i kā grasīdamies plati no�āvāties. Viņi bija atnāku�i man pretī. Viņi gaidīja pie noskrīpātā munici�pālā sienas gleznojuma ar nagoy darba slavu, kur plikie vecks un cheenas bargi stāvēja pie industrijas stūres, kā jau stāstīju, ar visām tām bezkaunībām, ko nerātni malchicks ar zīmuli bija pie�ņāpu�i pie viņu rots. Dims ar lielu, resnu, melnu grima zīmuli pamatīgiem burtiem kricelēja uz mūsu municipālās gleznas ne�ķīstus slovos un, to darīdams, zviedza kā jau vecais Dims � o ho ho. Ta�u, kad D�ord�ijs un Pīts uzsauca man � nu, sveiks, parādīdami savus spīdo�os dro�opy zoobies, Dims pagriezās un iebaurojās: Viņ� ir klāt, viņ� atnācis, urrā! un lācīgi uzdancoja.

-� Mēs sākām ba�īties, ierunājās D�ord�ijs. Sēdējām, gaidīdami un peeting veco na�aino moloko, un spriedām, ka tevi varbūt nokaitinājusi kāda veshch, un tā nu mēs nācām �urp, uz tavu mitekli. Vai tā nebija, Pīt, ko?

-� Jā, bija gan, Pīts piebalsoja.

-� Atvaino�anu, es piesardzīgi teicu. Man tā kā apsāpējās gulliver, tāpēc bija jāpaguļ. Mani nepamodināja, kaut arī liku, lai pamodina. Lai nu kā, te mēs visi esam, gatavi tam, ko piedāvās nochy, jā!

Likās, �is "jā" man pielipis no P. R. Deltoīda, mana Pēckolonijas Konsultanta. Ļoti savādi.

-�� Nu �ēl, ka tev sāpēja, D�ord�ijs, itin kā gau�i norū�pējies, sacīja. Varbūt tāpēc, ka tu pārlieku nodarbini savu gulliuer. Dod pavēles, prāto par disciplīnu un tā tālāk. Tu esi pārliecināts, ka tagad vairs nesāp? Tu esi pārliecināts, ka nejutīsies labāk, ielīdis atpakaļ gultā?

Un �iem visiem ģīmī parādījās tāds malenky smīns.

-� Pagaidiet, es noteicu. Izliksim visu skaidri un gai�i. �is sarkasms, ja drīkstu to tā nosaukt, nepiestāv jums, ak, mani mazie draugi. Varbūt man aiz muguras jums ir bijusi kāda maza, klusa govoreet, sīki jociņi un tamlīdzīgi. Tā kā es esmu jūsu droog un vadonis, tad man gan būtu tiesības uzzināt, kas notiek, ne? Tātad, Dim, � ko vēsta �is milzīg lielais, stulbais smins?

Jo Dims bija pavēris rot tādā bezoomriy bezskaņas smeck. D�ord�ijs gau�ām skorry iejaucās: Pietiks, nepiesienies vairs Dimam, brāli! Tā ir daļa no jaunās sistēmas.

-� No jaunās sistēmas? es pārvaicāju. Kas tā par jaunu sistēmu? Nekādu �aubu, aiz manas aizmigu�ās muguras būs notikusi kāda pamatīga saruna. Ļaujiet man slooshy ko vairāk.

Un es sakrustoju rookers un, lai klausītos, ērti atbalstījos pret salauztajām kāpņu margām, joprojām palikdams augstāk par viņiem � droogs, kā viņi pa�i sevi dēvēja �, jo stāvēju uz tre�ā pakāpiena.

-� Neapvainojies, Aleks, Pits sacīja, bet mēs gribējām, lai viss notiktu tā kā demokrātiskāk. Nevis, ka tu visu laiku tikai saki, ko darīt un ko ne. Bet neapvainojies.

Turpināja D�ord�ijs: Te nav ko apvainoties. Galvenais ir tas, kuram ir idejas. Kādas idejas ir biju�as viņam? Un viņ� ar savām baigi nekaunīgajām glazzies nenovērsdamies blenza manī. Visādi sīkumi, malenky ueshches kā vakar vakarā. Mēs augam, brāļi.

-� Vēl, es nepakustējies teicu. Es gribu slooshy vēl.

-�� Labi, D�ord�ijs attrauca, ja gribi, tad dabūsi. Mēs itty apkārt, crasting bodes un tādā garā, un pēdīgi katrs saņemam pa no�ēlojamai saujai skano�ā. Bet "Muskuļvīrā", kafijas mesto, ir Angļu Vils, kur� apgalvo, ka varot uzpirkt itin visu, ko kāds malchick sadomā�ot crast. Spīgulī�us, ak�mentiņus, viņ� runāja, aukstās glazzies joprojām pievēr�sis man. Lielai lielai lielai naudai var tikt klāt, tā saka Angļu Vils.

-Tā, es omulīgi novilku, iek�ēji juzdamies pamatīgi razdraz. Kop� kura laika tu saejies un sadziedies ar Angļu Viļu?

-� �ad un tad, D�ord�ijs atbildēja, es staigāju apkārt oddy knocky. Kā viņsestdien, piemēram. Es tak vēl varē�u dzīvot pats savu jeezny, ne, droogie?

Patiesībā tas viss mani neuztrauca, brāļi.

-�� Un ko jūs darīsiet, es pajautāju, ar to lielo lielo lielo deng jeb naudu, kā jūs to tik plātīgi dēvējat? Vai jums vēl nepieder ikkatra veshch, kas vajadzīga? Ja jums vajag auto, jūs to noplūcat kā no koka. Ja vajag d�unguru, jūs to paņemat. Jā! Kāpēc �ī pēk�ņā shilamy kļūt par resniem, uztūku�iem kapitālistiem?

-� Ak, D�ord�ijs atcirta, tu reizēm domā un govoreet kā mazs bērns!

Dims, to padzirdējis, ierēcās hā hā hā.

-� �ovakar, D�ord�ijs noteica, mēs taisīsim kārtīgu crast.

Tātad manam sapnim bija taisnība. Ģenerālis D�ord�ijs

pasaka, ko mums būs darīt un ko ne, Dims vicina pātagu kā stulbs, ņirdzo�s buldogs. Bet es piesardzīgi, ļoti piesardzīgi tēloju galveno, smaidot sacīdams: Labi. Tie�ām horrorshoiv. Ierosme atnāk pie tiem, kas gaida. Es tev daudz esmu iemācījis, mazais droogie. Un nu pastāsti man, D�ord�ij puisīt, ko tu esi nodomājis.

-� Ā, D�ord�ijs novilka, viltīgi smīnēdams. Vispirms veco uzlaboto moloko, vai tu tā neteiktu! Lai mums kaut kas uzsistu asumu un sevi�ķi tev, jo mēs jau esam sāku�i.

-� Tu govoreeted tie�i manas domas, es smaidīdams apgalvoju. Nupat grasījos ieteikt dārgo veco Korova. Labi labi labi. Ved mūs, mazais D�ord�ij!

Un es tā dziļi paklanījos, smaidīdams kā bezoomr\y, bet visu laiku prātodams. Ta�u, kad mēs izgājām uz ielas, es sapratu, ka prāto�ana ir priek� gloopg, toties oomng ļaudis izmanto tādu kā iedvesmu, kuru viņiem sūta Bog. Jo tobrīd man palīgā nāca jauka mūzika. Garām brauca automa�īna, kurā skanēja radio, es varēju slooshy kādu takti no Ludviga Vana (tas bija Vijoļkoncerts, pēdējā daļa), un es uzreiz uiddied, kas man darāms. Zemā, aizsmaku�ā balsī es noteicu: Labi,

D�ord�ij, lai noliek, un izrāvu savu rikļugrie�amo britva. D�ord�ijs noņurdēja: Mh? un pietiekami skorry izvilka nozh, asmens izlēca no spala, un mēs stāvējām aci pret aci.

Vecais Dims iesaucās: Nē, tas nu nav riktigi! un grasījās ritināt ķēdi nost no sava tally, bet Pīts, stingri uzlicis rooker Dimam uz pleca, noteica: Ļauj viņiem! Tā ir pareizi.

Tad nu D�ord�ijs un Jūsu Pazemīgais uzsāka veco, kluso, kaķisko pielavī�anos, meklēdami izdevību un mazliet pārāk horrorshow pazīdami viens otra stilu, D�ord�ijs ik pa brīdim no�vipstināja savu spīdīgo iiozh, bet bez kāda jēdzīga sakara. Garām nemitīgi gāja lewdies un viddied to visu, ta�u nelikās ne zinis, jo �ī bija diezgan parasta ielas aina. Bet tad es noskaitīju odin dua tree un �ak �ik �ak sāku �audīt savu britva, tēmējot ne jau pa litso vai glazzies, bet gan pa D�or�d�ija rooker, kurā viņ� turēja nozh, un, mani mazie brāļi, viņ� nometa. Tie�ām nometa. Viņ� nometa savu nozh, klinks klanks, uz cietās, ziemigās ietves. Es tikai biju mazbi�ķiņ pakutinājis viņam pirkstus ar savu britva, un nu viņ� skatījās uz malenky krovvy tērcīti, kas sārtojās laternas gaismā.

Un nu, es teicu, un tie�i es iesāku, jo Pīts bija devis vecajam Dimam soviet neritināt oozy nost no tally, un Dims bija paklausījis, nu, Dim. tagad izskaidrosimies mēs abi, vai ne?

Dims ierēcās āāāārrrhh kā tāds bolshy bezoomny dzīvnieks un tik horrorshow un skorry no�ūskoja ķēdi sev no vidukļa, ka bija ko pabrīnīties. Te nu mans īstais stils bija � turēties zemu, lēkājot kā vardei, lai pasargātu Htsoun glazzies, un tā es ari darīju, brāļi, un nabaga vecais Dims bija malenky drusciņ pārsteigts, jo bija paradis �ņeks �ņeks �ņekstināt taisni pa seju. Jāteic, viņi man �ausmīgi ieķēdēja pa muguru, svilināja kā bezoomny, bet �īs sāpes lika man skorņj cirst vienreiz par visām reizēm un Likt galā ar veco Dimu. Tā nu es �ņāpu ar britva pa viņa kreiso noga apspīlētajā triko, pārgriezu divas collas auduma un izvilināju malenky lāsīti krovvy, kas Dimu padarīja galīgi bezoomny. Kamēr viņ� gaudoja auuu auuu auuu kā tāds suns, es ; zmēgināju to pa�u stilu kā ar D�ord�iju, paļaudamies uz vienu vienīgu gājienu � aug�ā, krustām, cirtiens �, jutu, ka britva pietiekami dziļi iegrimst vecā Dima rokas locītavā, un viņ� nosvieda �ūskīgo oozy, vēk�ķēdams kā bērns. Tad viņ� lūkoja izsūkt visas asinis no locītavas un reizē baurot, bet krovvy, ko dzert, bija pārāk daudz, un viņi sāka laist burbuļus, sarkanā sula plūda smuki kā strūk�laka, bet necik ilgi gan ne.

Es sacīju: Kārtībā, mani droogies, nu mēs zināsim. Jā, Pīt!

-� Es nekad neko neesmu teicis, Pīts dvesa. Es nekad neesmu gouoreeted nevienu slovo. Paskat, vecais Dims no�asiņos līdz nāvei!

-�� Nemū�am, es attraucu. Nomirt var tikai vienreiz. Dims nomira jau pirms savas piedzim�anas. �itās sarkansarkanās krovvy drīz rimsies tecēt.

Jo galvenajos kabeļos jau es nebiju ie�ņāpis. Turklāt vēl pats izvilku no carman tīru �ņūpdrānu, ko aptīt ap rooker nabaga vecajam mirsto�ajam Dimam, kur� gaudoja un vaidēja, un krouuy mitējās, kā jau es biju teicis, ak, mani brāļi. Tagad viņi, auni tādi, zina, kur� ir pavēlnieks un vadonis, es no�domāju.

Omulīgajā "Ņujorkas Hercogā" abus �os ievainotos kara�vīrus izdevās nomierināt pavisam ātri � ar krietniem konja�kiem (nopirktiem par viņu pa�u d�unguru, jo savējo es biju atdevis tēlukam) un ūdens krūzē samērcētām �ņūpdrānām, ar ko noslaucīties. Vecās ptitsas, pret kurām mēs vakar bijām tik horrorshoiv izturēju�ies, atkal tupēja tur, skandinādamas "paldies, pui�i" un "lai Dievs jums aizmaksā, zēni", itin kā ne�jaudātu apstāties, kaut ari mēs savu �ēlsirdības aktu nebijām atkārtoju�i. Bet Pīts uzsauca: Ko vēlēsieties, meitenes? un atnesa �īm alu, jo pa�am, kā rādījās, carmans bija krietni pilnas ar skano�o, un �īs vēl skaļāk laida vaļā savus "lai Dievs jūs svētī un pasargā, pui�i" un "mēs savu mū�u jūs nenodosim, zēni", un "jūs esat labākie pui�i, kādi vien mīt zemes virsū".

Pēdīgi es teicu D�ord�ijam: Nu mēs atkal esam turpat, kur bijām, jā? Tāpat kā iepriek�, un viss aizmirsts, vai ne?

-� Jā jā jā, D�ord�ijs atbildēja. Bet vecais Dims vēl arvien izskatījās mazliet apstulbis un pat noņurdēja: Es būtu varējis iekraut tam lielajam lopam, re, ar savu oozy, tikai viens ueck ielīda pa vidu, itin kā būtu bijis dratsing nevis ar mani, bet gan ar kādu citu malchick.

-� Nu, D�ord�ij, puisīt, ko tu biji nodomājis?

-� Ak, D�ord�ijs atsaucās, �ovakar nē. �ajā nochy nē, lūdzu.

-Tu esi liels un stiprs chelloueck, es sacīju, tāpat kā mēs visi. Mēs ta�u neesam mazi bērni, vai ne, D�ord�ij, puisīt? Tātad � izpaud jel, kas gan bija atausis tavā prātā!

-� Es būtu varējis baigi horrorshow ieķēdēt viņam pa glazzies, Dims noteica, bet vecās baboochkas tik svepstēja savus "paldies, pui�i".

-� Tā māja, zini, D�ord�ijs beidzot piekāpās. -Tā ar divām laternām ārpusē. Ar to gloopy nosaukumu.

-� Ar kādu gloopy nosaukumu?

-� Mācītājmui�a vai Mācītājmāja, vai kaut kāds tāds gloop. Kur dzivo tā baigi starry ptitsa ar saviem kaķiem un kaudzi starry vērtīgu veshches.

-Kādu?

-� Zelts un sudrabs, un dārgakmeņi. Tā teica Angļu Vils.

-� Es viddy, es sacīju. Es viddy horrorshow.

Zināju, kuru māju viņ� domā, � Vecpilsētā, turpat aiz

Viktorijas kvartāla. Nu, īsti horrorshow vadonis vienmēr saprot, kad pielaisties un izrādīt augstsirdību saviem padotajiem.

-�� Ļoti labi, D�ord�ij, es paziņoju. Laba doma, un tai ir jāseko. Iesim tūliņ!

Kad gājām ārā, vecās baboochkas sauca: Mēs neko neteiksim, pui�i! Jūs visu laiku bijāt �eit, zēni!

-Ak, jūs, vecās labās mei�as, es atbildēju. Pēc desmit minūtēm būsim atpakaļ un izmaksāsim jums vēl.

Un tā nu es vedu savus tris droogs pretī pats savam postam.

Tūliņ uz austrumiem no "Ņujorkas Hercoga" atradās kantori, tad sākās bolshy dzīvojamais kvartāls, dēvēts par Viktorijas kvartālu par godu kādai tur uzvarai, aiz tā pacēlās tādas starry tipa mājas, un �o apvidu sauca par Vecpilsētu. Tur bija da�as īsti horrorshow senlaicīgas domies, mani brāļi, kurās mita starry lewdies�izdēdēju�i, veci, rejo�i pulkve�i ar spieķī�iem un vecas ptitsas � atraitnes un kurlas starry damas, kaķu īpa�nieces, kuras, mani brāļi, visā savā �ķīstajā jeezny nebija jutu�as neviena chelloveck pieskārienu. Un tajos namiņos, nav vārdam vietas, bija starry veshches, par kurām tūristu tirgū varētu dabūt krietnu �ūksni skano�ā, � gleznas, dārglietas un tamlīdzīgs starry pirmsplastmasas laiku cal. Tā nu mēs smuki un klusiņām nonācām pie tās domy, kura saucās "Mācītājmāja"; abpus ieejas durvīm itin kā sargi stāvēja divas apaļas laternas dzelzs stabu galos; vienā no pirmā stāva istabām vīdēja blāva gaisma, un mēs uzmeklējām krietni tum��u stūrīti uz ielas, lai ieskatītos pa logu un redzētu, kas tur ir. Logam priek�ā bija dzelzs restes, it kā māja būtu cietums, tomēr mēs skaidri un gai�i varējām viddy, kas tur iek�ā notiek.

Un notika tas, ka �itā starry ptitsa, gau�ām sirmiem voloss un ļoti grumbainu litso, no piena pudeles lēja tasītēs veco moloko un tad lika tasītes uz grīdas, tā ka bija noprotams, ka tur lejā �um un mud� no ņaudo�iem kots un koshkas. Kādus pāris mēs pat varējām viddy � lielus, resnus scoteenas, kuri centās uzlēkt uz galda, iepletu�i rots un vēk�ķēdami mrrņauu, mrrņauu, mrrņauu. Un varēja ari viddij, ka �itā vecā baboochka runājas ar �iem, govoreeting kā bārdamās uz saviem mincī�iem. Istabā pie sienām varēja uiddy pulka vecu gleznu un slarņj milzīg smalku pulksteņu, vēl ari tādas kā vāzes un figūriņas, kuras izskatījās slarry un dorogoy.

-� Par �iten to var dabūt baigi horrorshow deng, brāļi, D�ord�ijs �vīkstēja. �Angļu Viļam pamatīgi niez nagi.

-� Kā tiksim iek�ā? Pīts jautāja.

Nu vajadzēja runāt man un labi skorry, pirms D�ord�ijs sāktu klāstīt, kā tas darāms. Pirmām kārtām, es �ukstēju, -jāizmēģina parastais ceļ� � pa durvīm. Es baigi pieklājīgi apstāstī�u, ka vienam no maniem droogs uz ielas uzbrucis tāds jokains ģībonis. D�ord�ijam jāsagatavojas tēlot noģību�o, kad viņa atvērs durvis. Tad es palūg�u ūdeni vai atļauju pie�zvanīt ārstam. Un tad tik a�i iek�ā.

-� Viņa var nevērt durvis vaļā, D�ord�ijs ieminējās.

-� Bet mēģināt mēs varam, jā? es attraucu.

�is paraustīja pletchoes, savaikstījis rot kā varde. Es teicu Pītam un Dimam: Jūs, droogies, nostājieties katrs savā pusē durvīm. Skaidrs?

�ie tumsā pameta ar galvu �jājājā.

-Tā, es sacīju D�ord�ijam un slaidi devos uz durvīm. Tur bija zvana poga, un es to nospiedu; brrrrrrr, brrrrrrr. noskanēja iek�ā, hallē. Sekoja tāda kā slooshying jutoņa, itin kā plilsa un viņas koshkas būtu saspicēju�as ausis un ieklausītos �ajos brrrrrrr, brrrrrrr, prātodamas, kas tur ir. Te nu es piespiedu veco zuonock malenky bi�ķiņ sparīgāk. Tad pieliecos pie vēstuļu spraugas un nāvīgi solīdā goloss saucu: Lūdzu, palīdziet, kundze! Manam draugam uz ielas nupat sareiba galva. Lūdzu, atļaujiet piezvanīt ārstam!

Pēc tam es uiddied, ka hallē iedegas gaisma, un izdzirdu, ka uz ārdurvju pusi �ļūks �ļūks mīkstās �ļūcenēs lumpa�o vecās baboochka nogas, un, pats nezinu, kāpēc, iztēlojos, ka zem katras rokas viņai ir pa lielam, resnam kaķim. Pārsteidzo�i zemā goloss viņa uzsauca: Ejiet prom! Prom, citādi �au�u!

D�ord�ijs, to dzirdot, norīstījās smieklos. Bet es, likdams ieskanēties savā d�entlmeņa goloss cie�anām un trauksmei.

sacīju: Ak, lūdzu, palīdziet, kundze! Mans draugs ir ļoti slims.

-� Ejiet prom! viņa atkliedza. Es pazīstu tās nekaunīgās blēdības � piedabūt mani, lai atveru durvis un tad pērku visādus nevajadzīgus krāmus. Prom, es jums saku!

Cik burvīga vientiesība, nudien. Ejiet prom, viņa atkārtoja, citādi uzrīdī�u jums savus kaķus!

Varēja just, ka viņa ir malenky bi�ķiņ bezoomny, kā jau cilvēks, kur� visu savu jeezny pavadījis oddy knocky. Tad es paskatījos aug�up un uiddied, ka virs ārdurvīm ir bīdāms logs un ka viss notiktu daudz ātrāk, ja es, pakāpies kādam uz pletcho, tiktu iek�ā pa �ādu ceļu. Citādi �ī tielē�anās vilktos visu garo nochy.

-Lai notiek, kundze, es noteicu. Ja jūs nevēlaties palīdzēt, tad man nāksies vest savu sasirgu�o draugu uz citurieni.

Pamirk�ķināju, lai mani droogies cie� klusu, bet pats iesaucos: Nekas, vecais draugs, cituviet tu katrā ziņā sa�stapsi kādu �ēlsirdīgu samarieti. �o veco dāmu ta�u nevar vainot par viņas aizdomām, kad naktī apkārt klīst tik daudz nelie�u un blē�u. Nē, patie�ām nevar!

Mēs atkal gaidijām tumsā, un es pa�ukstēju: Labs ir. Atpakaļ pie durvīm! Es uzkāp�u Dimam uz pletchoes. Atvēr�u to logu � un iek�ā, droogies! Tad apklusinā�u to veco ptitsa un atvēr�u durvis visiem. Bez kreņķiem.

Jo es itin kā gribēju parādīt, kur� te irvadonis un chelloveck ar idejām.

-� Paskat, es piebildu. Baigi horrorshoiv mūris virs tām durvīm, for�s balsts manām nogas.

�ie to visu uiddied, pat ar apbriņu, kā es iztēlojos, un tumsā pamāja, sacīdami labi labi labi.

Uz pirkstgaliem atpakaļ pie durvīm. Dims bija mūsu būdīgais, stiprais malchick, un Pīts un D�ord�ijs uzcēla mani Dima bolshy vīri�ķīgajos pletchoes. Visu �o laiku � ak, paldies pasaules tiltiem pa gloopyTV un, vēl vairāk, leivdies naksnī�gajām bailēm, jo trūka nakts policistu, � iela bija kā izmirusi. Stāvēdams uz Dima pletchoes, es uiddied, ka mani zābaki

lieliski varēs atbalstīties pret mūra izcilni virs durvīm. Uz�rausos uz tā ar ceļiem, brāji, un klāt es biju. Logs, kā jau gaidīju, bija ciet, bet es izvilku savu britua un ar tā kaula spalu veikli izsitu rūti. Tikmēr mani droogies lejā smagi elpoja. Es iebāzu rooker pa izsisto logu un brinum gludi un jauki uzslidināju aug�ā loga apak�ējo daļu. Un laidos iek�ā glu�i kā vannā. Tur, lejā, pavērtām rots un atgāztām galvām palika manas avitiņas, ak, brāli.

Biju nonācis tum�ā �ūkslājā, pilnā ar gultām un ku�modēm, un bolshy smagiem krēsliem, un kārbu un grāmatu grēdām visriņķī. Ta�u es vīri�ķīgi devos uz istabas durvīm, zem kurām vīdēja gaismas strēle. Durvis pavērās, �īīīīīīīīīks, un es atrados putekļainā gaitenī ar vairākām citām durvīm. �ito iz�ķērdību, brāļi, �visas tās istabas vienai starry d�ārai un viņas incī�iem, bet var jau gadīties, ka kots un koshkas mitinājās atsevi�ķās guļamistabās un pārtika no krējuma un zivju galvām kā tādas karalienes un prin�i. Sadzirdēju vecās ptitsa goloss lejā apslāpēti sakām: "Jā jā jā, tie�i tā," � bet viņa gan laikam govoreeted ar tiem ņaudo�ajiem pielīdējiem, kuri stiepa savus ņaauuu, lai dabūtu vēl moloko. Tad es pa�manīju kāpnes, kuras veda lejup uz halli, un nodomāju, ka tagad parādī�u �iem saviem nepastāvīgajiem un nekur ne�derīgajiem droogs, ka esmu vērts tik, cik �ie visi trīs kopā, un vēl vairāk. Es visu paveik�u oddy knocky. Nostrādā�u veco ultravarmācību ar to starry ptitsa un. ja vajadzēs, ari ar viņas ņauduļiem, tad savāk�u pilnas rookers ar to, kas �e izskatītos pēc patiesi polezny mantām, un, izvalsējis laukā par ārdurvīm, apbēr�u savus gaido�os droogs ar zeltu un sudrabu. Lai bei�dzot apjēdz, ko nozīmē vadonis.

\

Tā nu es ittied lejup lēni un klusiņām, pa ceļam apbrī�nodams grahzny veclaiku bildes � deuotchkas ar gariem matiem un augstām apkaklēm, tādus kā lauku skatus ar ko�kiem un zirgiem, svēto bārdaino uec/c, kur� glu�i nagoy karājās pie krusta. �ajā domy valdīja pamatīgi bieza kaķu un zivju, un starry putekļu uon, glu�i citāda nekā dzīvojamā kvartāla daudzstāvu namos. Un tad jau es biju lejā un varēju viddy gaismu priek�ējā istabā, kurviņa bija dalījusi moloko saviem

kots un koshkas. Vēl vairāk, es varēju viddy tos lielos, pār�barotos scoteenas staigalējam iek�ā, ārā, vēzējam astes un trinamies gar stenderi. Uz tādas kā lielas koka lādes tum�ajā hallē es pamanīju jauku malenky statueti, kura vizēja gaismā, kas atplūda no istabas, un es crasted to pats priek� sevis, � tā bija jauniņa, tieviņa devotchka, kura stāvēja uz vienas noga, izstiepusi rookers, un es redzēju, ka tā ir no sudraba. Tā bija pie manis, kad es ittied apgaismotajā istabā un ierunājos:

Hei, hei, sveikiņi. Beidzot mēs satiekamies. Mūsu īsā govoreet caur vēstuļspraugu nebija, teiksim, apmierino�a, vai ne? Atzīsim, ka nebija, ak, patiesi nebija, tu vecā smir�do�ā starry d�āra!

Un es gaismā piemiedzu acis, nopētīdams telpu un veco ptitsa tajā. Istaba bija pilna ar kots un koshkas, kas vazājās �urpu turpu pa paklāju, gaisā peldot spalvu kum�ķiem, un �iem treknajiem scoteenas bija da�da�ādi izmēri un ka�oki � melni, balti, svītraini, rudi, lāsumaini � un ari visi vecumi, tā ka tur draiskojās mazi kaķēni, staigāja pieaugu�i run�i un lodāja galīgi drebelīgi starry kaķi, turklāt baigi piktie. Viņu saimniece, vecā ptitsa, paskatījās uz mani tik nikni kā vīrietis un noprasīja: Kā tu tiki iek�ā? Taisies, ka tiec, zemiskais jaunais krupi, vai ari es bū�u spiesta tev sist!

Par to nu man sanāca pamatīgi horrorshow smeck, viddying viņas dzīslainajā rooker �truntīgu koka spieķīti, kuru viņa draudo�i pacēla pret mani. Zibinādams savus mirdzo�os zoobies, es ittied viņai drusku tuvāk, stiepdams laiku, un pa ce|am uz tādas kā bufetes ieraudzīju burvīgu mazu veshch, visburvīgāko malenky veshch, kādu pats savām glazzies jelkad varētu cerēt viddy kāds malchick, kuram mūzika patiktu tik ļoti kā man, jo tā bija pa�a Ludviga Vana gulliver un pletchoes, ko mēdz dēvēt par krū�utēlu, � tāda akmens veshch ar gariem akmens matiem un aklām glazzies, un ar visu lielo, krokoto kaklautu. Devos taisnā ceļā pie tās, sacīdams: Ak, cik jauka, un taisni priek� manis!

Bet, ittying turp, glazzies pievērsis tikai un vienīgi Ludvi�gam Vanam un izstiepis kāru rooker, es nepamanīju piena tases, kas stāvēja uz grīdas, iekāpu vienā un zaudēju līdzsvaru.

Opā! es noteicu, cenzdamies nobalansēt, bet �itā vecā ptitsa ar savam vecumam neparastu skorriness baigi viltīgi bij a piezagusies man no mugurpuses un�blīk� blāk� � iegāza ar savu nūju man pa gulliuer. Es attapos zemē, balstīdamies uz rookers un ceļiem, pūlēdamies tikt aug�ā, un novilku: Nav labi, nav labi.

Bet �ī ieblieza man vēlreiz, uzsaukdama: Nelietīgais mazais ubaga gnīda, ielauzties īstu cilvēku mājā!

�itā belzienu eegra man nepatika, tāpēc es sakampu spieķa galu, kad tas atkal �āvās lejup, un tad viņa zaudēja lidzsvaru un lūkoja pieķerties pie galda, bet galdauts no�ļūca lejā ar visu piena krūzi un piena pudeli, kura virpuļoja kā apreibusi un �ķieda baltas �ļakatas uz visām pusēm, un tad viņa gulēja uz grīdas un sēca: Nolādēts, zēn. tu dabūsi ciest!

Visi kaķi bija spoogy, skrēja un lēca īstā kaķu panikā, un da�i vainoja cits citu, izdalīja kaķu tolchocks ar veco lapa, izbrēkdami ptāāāā un grrrr, un krāāāārk. Es tiku uz savām nogas, un te nu �ī negantā, atriebīgā starry forella izspūru�ām pinkām stenēdama pūlējās pieslieties aug�ā no grīdas, tāpēc es viņai veltīju malenky mērenu spērienu pa lilso, un tas viņai vis nepatika, jo viņa iekliedzās: Aāūūū, un varēja viddy, ka tur, kur bija piezemējusies mana vecā noga, viņas dzīslainā, plankumainā lilso kļuva purpurlillā.

Kad pēc spēriena atkāpos, laikam biju uzminis uz astes kādam no dratsing creeching ņauduļiem, jo slooshied gromky mjāuuuuuuū un attapos, ka man ap kāju apcirties ka�oks, zobi un nagi; es sāku lādēties un lūkoju to nokratīt, vienā rooker turēdams to malenky sudraba statueti un pūlēdamies pārkāpt pāri vecajai ptitsa, lai aizsniegtu burvīgo Ludvigu Vanu, saviebto akmeni. Un tad es iekāpu otrā tasē, līdz malām pilnā ar krējumainu moloko, un gandrīz no�āvos vēlreiz; visa tā veshch patiesībā bija baigi humorīgā, ja varētu iedomāties, ka tas sloochatting kādam citam ueck, nevis Jūsu Pazemīga�jam Stāstītājam. Un te nu starry ptitsa, gulēdama uz grīdas, pasniedzās pār visiem dratsing ņaudo�ajiem min�iem un sa�grāba manu noga, joprojām kliegdama uz mani: Aūūū, un, tā kā es jau biju mazliet zaudējis līdzsvaru, tad �oreiz pa īstam nogāzos gar zemi, pie iz�lakstītā moloko un skrāpējo�ām koshkas, un vecā forella sāka dauzit ar dūrēm man pa litso, jo mēs abi bijām gar�ļaukus uz gridas, un creeched: Sitiet, plēsiet, mauciet nagus �im indīgajam bambalam! vērsdamās pie saviem incī�iem, un tad, glu�i kā paklausot starry vecajai ptitsa, da�as koshkas metās man virsū un sāka skrāpēties kā bezoomny. Nu es pats kļuvu galīgi bezoomny, brāļi, un sāku dauzīt kaķus, bet baboochka ieaurējās: Krupi, nepieskaries maniem kaķī�iem! un saskrāpēja man litso. Tad es iebļāvos: Tu, vecā ne�ķīstā soomka! atvēzējos ar mazo malenky sudraba statueti, ie�ķiebu viņai for�u slaidu tolchock pa gulliver, un tas viņu apklusināja milzīg horrorshow un smalki.

Piecēlos no grīdas, kur ņudzēja no vēk�ķo�iem kots un koshkas, un ko gan es slooshied, ja ne vecā policijas autiņa sirēnas shoom tālumā, un man skorry pielēca, ka vecā kaķu forella bija pa telefonu runājusi ar millicents, kad es domāju, ka viņa govoreet ar ņauduļiem un ņurdujiem, jo viņas aizdomas bija skorry uzņēmu�as apgriezienus, kad es biju nospiedis veco zvonock, aizbildinādamies, ka vajadzīga palīdzība. Tagad, slooshying rozz ma�īnas biedīgo shoom, es drāzos uz durvīm, kur pagāja labs brītiņ� rabbiting, kamēr atķibināju visas at�slēgas un ķēdes, un aizbīdņus, un citas dro�ības veshches. Pēdīgi atdabūju vaļā durvis, un uz sliek�ņa stāvēja neviens cits kā vecais Dims, kamēr es vēl paguvu viddy, kā abi pārējie mani tā saucamie droogs jo� prom.

-� Lai�amies! es uzsaucu Dimam. Rozzes nāk!

-� Un tu paliksi �os sagaidīt, hā hā hā, Dims noteica, un tad es ieraudzīju, ka viņ� izvilcis oozy; viņ� ar to atvēzējās, tā ie�ūskojās vi����, un viņ� slaiki un artistiski ieķēdēja man pa glazzies, kuras vēl biju pamanījies laikus aizvērt. Es nelabi iegaudojos, pūlēdamies viddy par spīti baismajām, negantajām sāpēm, bet Dims sacīja: Man nepatīk, ka tu tā izrīkojies, vecais droogie. Nebija riktīgi, ka tu man �itā nāci virsū, brat.

Tad es slooshied, kā viņa bolshy lempīgie zābaki aizdun prom, pa�am tumsā nozviedzolies hā hā hā, un pēc kādām nieka septiņām sekundēm es slooshied piebraucam millicents, gaudojot riebīgi skaļai sirēnai, kura te dzisa, te pieauga, itin kā to ostītu kāds bezoomny dzīvnieks. Ari es gaudoju un taustījos apkārt, līdz mana gulliver atsitās pret sienu, jo glazzies bija cie�i aizmiegtas un no tām tecēja sula, baigi moko�i. Tā nu es tur grābstījos pa priek�namu, kad ieradās millicents. Viddy viņus es, protams, nevarēju, toties varēju slooshy un pat gandrīz vai saost �o maitu von, un drīz es �os maitas arī sajutu, kad viņi rupji metās man klāt un sāka vecveco roku izgrie�anu, vezdami mani ārā. Es ari slooshied kāda millicentgoloss itin kā no tās istabas ar kots un koshkas, no kurienes biju iznācis: Iesists viņai stipri, ta�u viņa vēl elpo, un bez mitas skanēja skaļi ņaudieni.

-� Patiess prieks, nudien, es dzirdēju cita millicent goloss, kad briesmīgi rupji un skorry tiku Lolchocked ma�īnā. Mazais Alekss nu ir pie mums.

-� Es esmu akls! es creeched. Lai Bog jūs sasper un sadīrā, jūs, grahzny maitas!

-� Kas par valodu? smecked kāda goloss, un es dabūju tolchock ar gredzenotas rooker virspusi taisni pa rot.

Tad es teicu: Lai Bog jūs nozūmē, jūs, vonny smirdo�ie bratchnies! Kur ir pārējie? Kur ir mani smirdīgie, nodevīgie droogs?Viens no maniem nolādētajiem grahzny bratlies ieķēdē�ja man pa glazzies. Dabūjiet �os ciet, pirms �ie aizmūk! Tā bija viņu ideja, brāli. Viņi, tā teikt, piespieda mani. Es esmu bez vainas, lai Bog jūs nokauj!

Patlaban �iem visiem bija uznācis pamatīgs smeck par mani, �ito cietsirdību, un �ie tolchocked mani pa�ā autiņa dzijumā; es turpināju klaigāt par saviem tā saucamajiem droogs, bet tad sapratu, ka jēgas tam nav, jo nu jau �ie visi būs atpakaļ omulīgajā "Ņujorkas Hercogā", gāzdami tām smirdīgajām starry ptitsas pazemīgajās gorloes duļķaino alu un dubultus viskijus, kamēr �īs pukst: "Paldies, pui�i! Lai Dievs jums aizmaksā, zēni! Jūs visu laiku bijāt �epat, pui�i. Ne uz mirkli neesat gāju�i laukā."

Tikmēr mēs sirēnojām prom uz rozzes bodīti; es tupēju, ieķīlēts starp diviem millicents, un �itie smecking teroristi mani dunkāja un apveltīja ar malenky tolchocks. Tad es atklāju, ka malenky drusciņ varu pavērt plakstus un caur asarām viddy tādu kā izplūdu�u pilsētu, kur visas gaismas sajauku�ās kopā. Tagad es ar savām smeldzo�ajām glazzies varēju viddy tos abus smecking millicents, kuri sēdēja man blakus ma�īnas aizmugurē, un �ofera tievo kaklu, un viņam blakussēdo�ā maitasgabala resno kaklu; �is patlaban vērsās pie manis ar nāvīgi dzēlīgu govoreet, teikdams: Nu, Aleks, puisīt, mums visiem gaidāms patikams vakariņ�, vai ne, ko?

-� Kā tu zini manu vārdu, tu, smirdīgais vonny plātīzeri? es atbrēcu. Lai Bog aizsper tevi uz elli, grahzny bratchny, jo taisni tas tu ari esi, pretekli!

�iem visiem atkal piemetās smeck, un viens no abiem smirdīgajiem millicents, kas sēdēja ar mani kopā aizmugurē, apgrieza man ooko. �ofera blakussēdētājs, kuram tas trek�nais kakls, pavēstīja: Visi pazīst Alek�u un viņa droogs. Mūsu Alekss ir k|uvis par gau�ām slavenu zēnu.

-Tie ir tic pārējie! es creeched. D�ord�ijs un Dims, un Pīts! Nekādi droogs �itie maitas man nav.

-� Nu, resnkaklis attrauca, tev priek�ā ir vesels vakars, kurā tu varēsi izstāstīt visu to gabalu par �o jauno d�entlmeņu pārdro�ajiem varoņdarbiem un par to, kā viņi novedu�i no ceļa nabaga mazo, nevainīgo Alek�u.

Tobrīd atskanēja cita policijas auto sirēnas shoom, kas drāzās garām �ai, tikai pretējā virzienā.

-Vai tur brauc pēc tiem maitām? es jautāju. Vai jūsējie maitas �os noķers?

-� Tā, resnkaklis atsaucās. ir ātrā palīdzība. Bez �au�bām, brauc pie vecās dāmas, tava upura, tu, briesmīgais, samaitātais nelieti.

-Tā bija tikai viņu vaina, es creeched, mirk�ķinādams sūrsto�ās glazzies. Tie maitasgabali dro�i vien sēd, peeling uz nebēdu "Ņujorkas Hercogā". Pievāciet �os, lai velns jūs parauj, vonny tītari!

Atkal atskanēja smecking, un es dabūju vēl vienu malenky tolchock, ak, mani brāļi, pa nabaga smeldzo�o not. Un tad mēs ieradāmies smirdīgajā rozzes bodītē; �ie palīdzēja man izkāpt no autiņa, sperdami un grūstīdamies, tad tolchocked mani aug�ā pa kāpnēm, un es jau zināju, ka ar �itiem smerdeļiem un grahz�ny bratehnies nekāda godīgā spēle nebūs, lai Bog viņus sasper.

Viņi ievilka mani baigi spilgti apgaismotā un izbalsinātā caritora, kur bija stipra von � sajaukums no vēmekļiem un atejas, un alus atraugām, un dezinfekcijas, un tas viss plūda no blakuseso�ajiem aizrestotajiem būriem. Bija dzirdams, ka da�i plennies savās kamerās lādas un dzied, un man �ķita, ka saklausu kādu aurojam:

Pie savas sirdsmīļās atgriezī�os, Kad, sirdsmīļā, aiziesi tu.

Bet tad atskanēja millicent golosses, pavēlot �iem aiz�vērties, un varēja pat slooshy tādu zuook, itin kā tur kāds būtu varen horrorshow tolchocked, jo �is iebrēcās auuuuuuuuū, un tā izklausījās pēc piedzēru�ās starry ptitsa, nevis pēc vīrie�a goloss. Kopā ar mani �ajā cantora bija �etri miiltcents, kuri skaļi un ar gar�u peeted chai, uz galda stāvēja liela tējkanna, un �ie visi strēba no savām ne�ķīstajām bolshy krūzēm un raugājās. Man �ie nepiedāvāja nenieka. Viss, ko viņi man iedeva, mani brāļi, bija �truntīgs starry spogulis, kur ieskatīties, un patiesi � tas bija ne vairs jūsu glītais, jaunais Stāstītājs, bet gan īstākais strack � rot piepampusi, glazzies galīgi sarkanas, un ari degunam bija bi�ķiņ ticis. �ie visi palaida baigi horrorshow smeck, kad viddied manu nepatiku, un viens no �iem noteica: Jaunā mīlētāja murgs, ne?

Un tad ienāca kāds galvens millicent ar kādām tur zvaigznēm uz pletchoes, kas norādīja, ka �amējais ir augsts augsts augsts; viņ� uiddiedmani un novilka: Hmm.

�ie satrūkās.

Es paziņoju: Es neteik�u nevienu vienīgu slovo, kamēr te nebūs mana advokāta. Likumus es zinu, jūs, maitas!

Protams, par to �ie atkal palaida krietni gromky smeck, un zvaig�ņotais svarīgais millicent sacīja: Labs ir, zēni, iesākumam parādīsim viņam, ka likumus zinām arī mēs, bet ka likumu zinā�ana vēl nav viss.

Viņam bija d�entlmeņa goloss, un viņ� runāja tā, itin kā būtu briesmīgi nogarlaikojies, un tad ar tādu droogy smaidiņu �is pamāja vienam baismīgi lielam, resnam maitasgabalam. �itais baismīgi lielais, resnais maitasgabals novilka frenci, un varēja viddy, ka �im ir milzīgs starry alusvēders, tad viņ� ne pārāk skorry nāca uz manu pusi, un, kad viņ� pavēra rot itin kā baigi gurdā glūnīgā smīnā, es varēju saost von no pienainās chai, kuru �is bija peeted. Rozz būdams, �is nebija pārlieku gludi noskuvies, ap krekla padusēm varēja viddy iz�uvu�u sviedru traipus, un, kad viņ� pienāca tuvāk, varēja saost tādu von. kāda nāk no ausu sēra. Tad viņ� sa�ņaudza savu smirdīgo, sarkano rooker dūrē un blieza ar to man taisni pa vēderu, kas bija ne�godīgi, un visi pārējie millicenls smējās, vai pie zemes krizdami, izņemot to galveno, kur� joprojām smaidīja kā noguris vai nogarlaikojies. Man bija jāatspie�as pret nobalsināto sienu, tā ka viss baltums palika uz manām platties, es centos atgūt elpu, ciezdams briesmīgas sāpes, un tad es gribēju izvemt lipīgo pīrāgu, ko biju apēdis, pirms sākās �is vakars. Bet tādu veshch�novemt visu grīdu � es nu reiz nevarēju ciest, tāpēc novaldījos. Tad es ieraudzīju, ka �itajs taukais kauslis ir pagrie�zies pret saviem millicent droogs, lai noņirgtu kādu horrorshow smeck par to, ko izdarījis, un, pirms �ie paguva creech, lai �is piesargās, es atvēzēju labo noga un slaidi un for�i iespēru �im pa stilbu. Un �is, creeching kā aizkauts, lēkalāja riņķī.

Bet pēc tam �ie visi pa kārtai ķērās pie darba, grūstīdami mani cits pie cita kā tādu baigi paguru�u, asinīm no�ķiestu bumbu, ak, mani brāļi, un gāzdami ar dūrēm man pa yarbles un rot, un vēderu, un izdalīdami spērienus, un tad man vis�beidzot nācās vemt uz grīdas, un, itin kā riktīgi bezoornny ueck, es pat sacīju: Piedodiet, brāli, tas nu nepavisam nebija pareizi. Piedodiet, lūdzami!

Bel �ie iedeva man starry gazetta lanckarus un lika visu saslaucīt un pēc tam vēl nokaisīt ar zāgskaidām. Un tad, gan�drīz kā dārgi, veci droogs, �ie sacīja, lai es sē�oties, mums nu bū�ot tāda rāma gouoreet. Un tad paskatīties ienāca P. R. Del�toids, jo viņa kanceleja atradās tai pa�ā namā; viņ� izskatījās ļoti piekusis un grahzny un noteica: Tātad tas ir noticis, Aleks, puisīt, jā? Taisni tā, kā es sacīju. Vaimandieniņ, jā gan.

Pēc tam viņ� pagriezās pret millicents un turpināja: lab�vakar, inspektori Labvakar, ser�ant! Labvakar, labvakar visi! Nu mans darbiņ� ir cauri, jā. Debestiņ, tas zēns izskatās briesmīgi, vai ne? Paskatieties ta�u, kādā stāvoklī viņ� ir!

-Vardarbība rada vardarbību, -galvenais millicent baigi svētulīgā goloss atsaucās. Viņ� pretojās likumīgam arestam.

-� Darbiņ� ir cauri, jā, P. R. Deltoids atkārtoja. Viņ� pa�skatījās uz mani ar �ausmīgi aukstām glazzies, itin kā es būtu pārvērties par nedzīvu lietu un vairs nebūtu asiņojo�s, bezgala noguris un sadauzīts chelloveck. �ķiet, ka rit man būs jāierodas tiesas namā.

-Tas nebiju es, brāl, ser, es malenky drusciņ raudulīgi ierunājos. Aizlieciet par mani kādu vārdu, ser, jo tik slikts jau es neesmu. Mani pavedināja citu nodevība, ser.

-� Dzied kā lakstīgala, galvenais rozz nicīgi novilka. �itais tev nodziedās jumtu no mājas nost.

-� Es runā�u, P. R. Deltoids auksti teica. Rīt es bū�u te, neraizējies.

-Ja jūs, ser, gribētu iekraut viņam pa �okli, galvenais millicent ieminējās, tad mēs jūs netraucēsim. Tikai paturēsim viņu ciet. Viņ� dro�i vien licis jums smagi vilties.

Tad P. R. Deltoids izdarīja kaut ko tādu, par ko es savu mū�u nedomātu, ka to spējīgs izdarīt tāds cilvēks kā viņ�, kuram ta�u jāpārvēr� mūs, sliktulī�us, par īsti horrorshow malchicks, � un kur nu vēl, visiem �itiem rozzes stāvot apkārt. Viņ� pienāca mazliet tuvāk un spļāva. Viņ� spļāva. Iespļāva tie�i manā litso un noslaucīja savu miklo, siekalaino rot ar rookervirspusi. Bet es slaucīju un slaucīju, un slaucīju savu apspļaudīto litso ar asiņaino �ņūpdrānu, sacīdams: Paldies, ser, lielais paldies, ser, tas bija ļoti laipni nojums, ser, paldies.

Un tad P. R. Deltoids, neteicis vairs ne slovo, aizgāja.

Millicenls nu ķērās pie gara protokola sacerē�anas, kuru man vajadzēja parakstīt, un es nodomāju � kaut jūs visi iegāztos ellē; ja jūs, maitas, esat Labā pusē, tad es esmu priecīgs, ka piederu pie otrās kompānijas.

-� Labs ir, es viņiem sacīju, jūs, grahzny bratchnies, jūs, uonny pamesli. Saņemiet, saņemiet visu! Es vairs nerāpo�u apkārt uz brooko, jūs, merzkij mērgji. No kuras vietas lai es sāku, jūs, caihj vonning lopi? No pēdējās kolonijas? Horrorshow, horrorshow, te būs.

Tā nu es visu �iem izliku, un millicent stenogrāfists, ļoti kluss un bikls chelloveck, kur� nemaz neizskatījās pēc īsta rozz, aprakstīja lapu pēc lapas, lapu pēc lapas. Apstāstīju par ultravarmācību, crasting, dratsing, veco in-out-in-out, visu pēc kār�tas, lidz pat �āvakara veshch ar to bugatty starry ptitsa ar ņaudo�ajiem kols un koshkas. Un es parūpējos, lai stāstā iek�ā būtu ari mani tā saucamie droogs, lidz pa�am shiyah. Kad biju ticis galā, millicent stenogrāfists izskatījās mazliet noguris, nabaga vecais veck. Galvenais rozz maigā goloss �im teica:

-� Kārtībā, dēls, tagad ej iedzer krietnu tasi chai un tad, aizspraudis degunu ar knagi, pārdrukā visus �itos mēslus un puvekļus trijos eksemplāros. Pēc tam to varēs dot parakstīt �im mūsu smukiņajam jaunajam draugam. Un tu, viņ� sacīja man, tagad varēsi kopties uz saviem kāzunakts apartamen�tiem ar ūdensvadu un visām ērtībām. Labi, savā garlaikotajā goloss viņ� vērsās pie diviem no īsti niknajiem rozzes, vediet viņu prom!

Mani aizspārdīja un aizgrūstīja, un aiztramdīja uz ka�merām un iebāza vienā, kur jau bija desmit, divpadsmit citu plennies, vairums piemāvu�ies. Viņu vidū bija patiesi oozhassny lopiski tipi: vienam bija nopuvis deguns un rot vaļā kā liels, melns caurums, otrs gulēja uz grīdas un krāca, bet no rot viņam nepārtraukti tecēja tādas kā gļotas, un vēl viens bija sakrāvis savos pantalonos kaudzi cal. Tad vēl tur bija divi tādi pamiksti, tiem es iepatikos, un viens no viņiem pielēca man klāt no muguras, un man bija gau�i nepatīkami jākau�jas ar viņu, bet viņa von, pēc koka spirta un lētām smar�ām, atkal uzdzina man vēmienu, tikai kuņģis tagad bija tuk�s, ak, mani brāli. Tad otrs mīkstais sāka apgrābstīt mani ar rookers, un starp �iem abiem izcēlās ņurdoņas pavadits dratsing, jo abi gribēja tikt klāt manai plott. Shoom kļuva visai skaļ�, tāpēc ieradās divi millicents un iedauzīja �os abus ar rundziņām, tā ka �ie nu sēdēja rāmi, blenzdami izplatījumā, un vienam no litso pak pak pak pilēja vecās krovvy. Kamerā gan bija nāras, bet visas jau aizņemtas. Vienā rindā bija �etras nāras, es uzrāpos aug�ējā, un tur krāca starry piedzēries veck, kuru tur dro�i vien uzstīvēju�i millicents. Jāteic, ka es viņu nostīvēju atkal lejā, tik smags �is nemaz nebija, un viņ� sabruka uz grīdas virsū resnam, piedzēru�am chelloveck; abi pamodās un sāka creech un neganti grūstīt viens otru. Bet es apgūlos �ajā uonny guļvietā, mani brāļi, un iegrimu ļoti paguru�ā, bezspēcīgā un sāpīgā miegā. Tas drīzāk bija nevis miegs, bet gan pārcel�anās citā, labākā pasaulē. Un �ai citā, labākā pasaulē, ak, mani brāļi, es nonācu tādā kā lielā laukā ar visādām puķēm un kokiem, un tur bija tāds kā āzis ar cil�vēka litso, kur� spēlēja tādu kā flautu. Un tad glu�i kā saule pacēlās pats Ludvigs Vans ar pērkonīgu seju, kaklautu un me�onīgiem vētrainiem uoloss, un es izdzirdēju Devīto, pēdējo daļu, ar mazliet sajauktiem slovos, itin kā �ie pa�i zinātu, ka jāsajaucas, jo tas tak bija sapnis:

Vecīt, nāk no debess �virkste,

Elizejā slepkavo,

Sirdis sadeg kvēlā jūsmā.

Prieki visu pārogļo.

Iedosim slaidu tolchock pa rot jums,

Spārdīts tiks grahzny vonny oksts.

Bet melodija bija pareiza, to es zināju skaidri, kad mani pamodināja pēc divām vai desmit minūtēm vai divdesmit stundām vai dienām, vai gadiem, un pulkstenis bija nofenderēts. Jūd�u jūdzēm zemāk rēgojās millicent, kur� bakstīja mani ar garas nūjas galā iestiprinātu kāsi, sacīdams: Mosties, dēls! Mosties, manu skaistulīti Mosties, nu reiz būs īstas ziepes.

-� Kāpēc? es stomījos. Kas? Kur? Kas ir?

Un man iek�ā brīnum skaisti un horrorshoiv skanēja Oda priekam no Devītās.

-� Kāp lejā un apskaties, millicent atteica. Dabūsi dzirdēt da�us brīnumskaistus jaunumus, mans dēls.

Es notrausos lejā � stīvs, sāpo�s un vēl īsti nepamodies �, un �is rozz, kur� izplatīja stipru von pēc siera un sīpoliem, izgrūda mani no netīrās, krāco�ās kameras, stūma pa gaiteņiem, un man iek�ā visu laiku dzirksteļoja vecais meldiņ� par Prieka Debe�ķīgo Dzirksti. Tad mēs nonācām tādā milzīg tīrā cantora ar rakstāmma�īnām un puķēm uz galdiem, un pie priek�nieka galda sēdēja galvenais millicent, izskatīdamies gau�ām nopietns un piekalis manai miegai�najai litso briesmīgi saltas glazzies.

Es ierunājos: Paskatīsimies nu! Kas par desām, bratty? Kas par bū�anām �ai krā�ņajā nochy vidū?

-� Es dodu tev desmit sekundes, viņ� atsaucās, lai tu aizvāktu no sejas to stulbo smīnu. Un tad tu klausīsies.

-�� Redzējies, ko? es smecking teicu. Tu vēl neesi ap�mierināts, ka es esmu sadauzīts gandrīz līdz nāvei, apspļaudīts, piespiests stundām ilgi atzīties noziegumos un tad iegrūsts starp bezoomnies un uonny nenormālajiem tai grahzny kamerā! Vai esi izdomājis man kādu jaunu mocību, tu, bratchny?

-Tu mocīsi sevi pats. viņ� nopietni atbildēja. Un es ceru no visas sirds, ka �īs mocības iedzīs tevi ārprātā.

Un tad, pirms viņ� paguva pateikt, es jau zināju, kas tas ir. Vecā ptitsa, kurai piederēja visi kots un koshkas, vienā no pilsētas slimnīcām bija pārcēlusies uz labāku pasauli. Lai�kam biju iegāzis viņai pārāk stipri. Nu, tas tik bija kaut kas! Es iedomājos visus tos kots un koshkas ņaudam pēc moloko un nedabūjam neko, vismaz ne no savas saimnieces, tās starņj forella. Tas tik bija kaut kas! To biju paveicis es. Un man bija tikai piecpadsmit gadu.

..

Nu, kas nu tagad labs noliksies, mm?

Patlaban es turpinu savu stāstu, un �eit, mani brāļi un vienīgie draugi, sākas tā asarainā un visnotaļ traģiskā daļa, kura risinās Vēcē (tas ir. Valsts cietumā) numur 84 F. Jums nebūs diez kādas vēlē�anās slooshy visu �o cally un baismīgo raskazzpar smago triecienu, kur� lika manam tētukam dauzīt savas nobrāztās un krovvy rookers pret netaisnības mūri, tik tie�ām kā Bog debesīs, un mammai savilkt rot glu�i �etrkan�tīgu,. lai dvestu vaiiii vaiiii vaiiii mātes skumjās par savu vienīgo bērnu un miesu no viņas miesas, tā ka visiem itin horrorshow aptecējās sirds. Tad parādījās starry, baigi niknais mierties�nesis, gouoreeting da�us gau�i biezus slovos par Jūsu Draugu un Pazemīgo Stāstītāju � un vēl pēc visas tās cally un grahzny ņirgā�anās, ko pār mani izgāza P. R. Deltoids un rozzes, lai Bog viņus sasper. Pēc tam, izmeklē�anas laikā, es tupēju netīrā kamerā starp vonny pervertiem un presloopnicks. Tad notika augstākās tiesas process, ar tiesne�iem un zvērinātajiem, un baigi svinīgā tonī tika govoreeted visādi ļoti ļoti nejauki slovos, un tad nodārdēja VAINĪGS un mamma laida vaļā raudas, kad �ie pavēstīja � �etrpadsmit Gadu, ak, mani brāļi. Tā nu es tur stāvēju, ar diviem gadiem līdz dienai, kad mani aizspers uz Vēcē 84 F, ka nogrāb vien; tērpies es biju pēc pēdējās cietuma modes, tas ir, viengabala uzvalkā, baigi �truntīgā, itin kā cal krāsā, un uz groody, taisni virs vecā pukstekļa, tāpat ari uz muguras bija uz�ūts numurs, tā ka apkārt �e staigāja 6655321 un ne vairs jūsu mazais droog Alekss.

-� Nu. kas nu tagad labs noliksies, mm?

Pamāco�a tā vis nebija, nudien, nē, �itā divus gadus ilgā sēdē�ana tādā grahzny elles caurumā, īstā cilvēku zoodārzā, kur rupji, kauslīgi cietumsargi tevi spārda un tolchock, kur uzglūn uonny noziedznieki, da�i no tiem īsti perverti, kuriem siekalas vien tek pēc tāda sulīga jauna malchick kā Jūsu Stāstnieks. Un vēl vajadzēja rabbil darbnīcā, kur taisīja sērkociņu kārbiņas, un itty riņķī vien, riņķī vien pa pagalmu, tā, redz, esot izvingrinā�anās, un vakaros da�reiz viens starry skolmeistartipa veck klāstīja par vabolēm vai Piena Ceju vai par Sniegpārslas Krā�ņajiem Brīnumiem, un par �ito pēdējo man nāca baigais smeck, jo tas man atgādināja laiku, kad mēs nostrādājām tolchocking un Tīro Vandalismu ar to ded, kur� vilkās no publiskās biblio ziemas naktī, kad mani droogs vēl nebija nodevēji un es biju laimīgs un brīvs. Par �itiem droogs es dzirdēju tikai vienu ziņu. kādu dienu, kad t. un m. ieradās ciemos un pateica man, ka D�ord�ijs esot miris. Jā, miris, mani brāli. Beigts kā suņa cal ce]malā. D�ord�ijs bija aizvedis pārējos divus uz kāda ļoti bagāta chelbueckmāju, �ie bija saspārdīju�i īpa�nieku un tolchocked viņu uz grīdas, D�ord�ijs bija sācis razrez spilvenus un aizkarus, bet tad vecais Dims bija saplēsis kādus briesmīgi vērtīgus rotājumus, statuetes vai tamlīdzīgi, un �itais bagātais, nodauzītais chelloueckbija sācis trakot kā riktīgi bezoomny un meties �iem virsū ar pamatīgi smagu dzelzs stieni. Būdams tik briesmīgi razdraz, viņ� bija ieguvis milzīgu spēku, un Dims ar Pītu aizmuka pa logu, bet D�ord�ijs pa�klupa pret paklāja malu, �au�alīgā dzelzs nūja ar brik�ķi un krak�ķi triecās pret viņa gulliuer, un klāt bija nodevīgā D�ord�ija gals. Starry slepkava iz�ļūca sveikā ar Pa�aizsardzību, un pareizi vien ir. Lai gan bija jau pagājis vairāk nekā gads, kop� mani nogrāba millicents, man tomēr �ķita, ka D�ord�ija no�galinā�ana ir pareiza kā Liktenis.

-� Nu, kas nu tagad labs notiksies, mm?

Bija svētdienas rīts, es atrados kapelā cietuma spāmā, un kaplis pa�laik govoreeted Tā Kunga Vārdu. Mans rabbit bija � ieslēgt starry stereo, atskaņojot svinīgu mūziku sākumā un beigās, un ari pa vidu, kad tika dziedātas dziesmas. Es darbojos Spārna kapelas (Vēeē 84 F bija vēl �etras) dziļumā, netālu no turienes, kur stāvēja cietumsargi jeb chassos ar saviem �aujamajiem un ar netīrajiem bolshy brutālajiem �okļiem, un es varēju viddy visus plennies sē�am un slooshying Tā Kunga Slovo, viņi bija ģērbu�ies �au�alīgās cal krāsas cie�tuma platties, un no viņiem cēlās tāda kā netīra von, nevis pēc nemazgātas miesas vai grazzy, bet gan kāda īpa�a, pamatīga smirdoņa, kura piemīt tikai kriminālajiem, mani brāļi, tāda putekļaina, taukaina, bezcerīga von. Un es nodomāju, ka varbūt ari man ir �ī von, jo esmu kļuvis par īstu plenny, kaut arī vēl tik jauns. Tāpēc, ak, mani brāļi, man bija ļoti svarīgi tikt ārā no �ī smirdo�ā grahzny zvērudārza, cik ātri vien iespējams. Un, kā jūs redzēsiet, ja vien lasīsiet tālāk, ilgi vairs nebija jāgaida.

Nu, kas nu tagad labs notiksies, mm?-tre�o raznoteica cietuma kaplis jeb kapelāns, Vai nu notiksies �audī�anās iek�ā, ārā pa tādiem iestādījumiem kā �is, turklāt vairumam no jums bie�āk iek�ā nekā ārā, � vai arī jūs sekosiet Die�vi�ķajam Vārdam un atskārtīsiet, kāds sods gan �ajā, gan viņā saulē sagaida grēcinieku, kas neno�ēlo savus grēkus. Lielākā daļa nojums ir aptaurēti stulbeņi, kuri pārdod savas pirmdzimtā tiesības par aukstas putras �ķīvi. Tīkamais uz�budinājums zogot, lietojot vardarbību, tieksme dzīvot viegli � vai tas atmaksājas, ja mums ir nenoliedzami pierādījumi, jā, jā, neapgā�amas liecības par to, ka pastāv elle? Es zinu, es zinu, mani draugi, redzējumi ir man vēstiju�i, ka pastāv vieta, tum�āka par jebkuru cietumu, karstāka par jebkuru cilvē�cisku uguns liesmu, kur jums līdzīgu grēkus neno�ēloju�u noziedznieku dvēseles � un nelūriet uz mani, nolādēts, beidziet ņirgt � noziedznieku dvēseles, es teicu, brēc nebeidzamās un necie�amās mokās, viņu nāsis svilina netīrumu smaka, viņu mutes pilda dego�i mēsli, viņu āda lobās un pūst, viņu kauco�ajās iek�ās virpuļo ugunīga lode. Jā, jā, jā, es zinu!

�ai mirklī, brāļi, kāds plenny kaut kur ap pēdējām rindām palaida lūpumūzikas shoom� prrrrrp �, un zvērīgie chassos tūliņ ķērās pie darba, labi skorry mezdamies turp, kur domājās sadzirdēju�i to shoom, riebīgi kaudamies un izdalīdami totchocks pa labi un pa kreisi. Tad �ie izvēlējās vienu nabaga trīco�u plenny, gau�i izkāmēju�u un malenky, un vēl stany, un vilka viņu prom, bet viņ� visu laiku nemitējās creech: Tas nebiju es, tas bija viņ�, reku! bet nekas nelīdzēja.

Viņu neganti tolchocked un tad izstiepa laukā no Spārna kapelas, kamēr viņ� creeched visā galvā.

Un tagad, teica cietuma kaplis, uzklausiet Tā Kunga Vārdu! Viņ� pacēla lielo grāmatu, sāka to �ķirstīt un, lai sa�mitrinātu pirkstus, nepārtraukti tos laizīja, spļurk� spļurk�. Viņ� bija bolshy milzīgs drukns maitasgabals ar baigi sarkanu litso, bet man viņ� bija stipri pieķēries, jo es biju tik jauniņ� un turklāt tagad varen interesējos par lielo grāmatu. Manā tā saucamajā tālākajā izglītībā ietilpa tās grāmatas lasī�ana, pie tam lasot es pat varēju klausīties mūziku pa kapelas stereo, ak, mani brāli. Un tas nudien bija horrorshow. �ie mani ieslēdza un ļāva slooshy J. S. Baha un G. F. Hendejasvēto mūziku, un es lasīju par siarryjūdiem, kuri (oichoc/ccits citu, pēc tam peet savu jūdu vino un tad likās gultā ar savu sievu kalponēm un tādā garā, baigi horrorshow. Tas mani varen uzmundrināja, brāļi. Daudz mazāk es kopatted grāmatas pēdējo daļu, kur drīzāk ir sprediķi un gouoreeting, nevis kau�anās un vecais in-out. Bet kādu dienu kaplis, saspiezdams mani ar savu bolshy gaļīgo rooker, sacīja: Ak, 6655321, domā jel par dievi�ķajām cie�anām! Apceri tās, manu zēn!

Visu laiku no viņa vēdīja bieza, vīrietīga uon � tīrais viskijs, un viņ� aizkāpa uz savu mazo cantora, lai iemestu vēl kādu. Es izlasīju par �austī�anu un ērk�ķu kroni un par to krusta veshch un visu �ito cal un nu patiesi viddied labāk, ka tur kaut kas ir. Kamēr stereo spēlēja jaukus gabaliņus no Baha, es aizvēru glazzies un viddied pats sevi piepalīdzam un pat vadām visu to tolchocking un pienaglo�anu, bet mugurā man bija toga, romie�u pēdējais modes kliedziens. Tā ka at�ra�anās Vēcē 86 F nemaz nebija tāda laika �ķie�ana, un pats Priek�nieks bija milzīg iepriecināts, padzirdējis, ka es esot meties uz reliģiju, un tie�i uz to es arī cerēju.

Tajā svētdienas rītā kaplis lasīja no grāmatas par chellovecks, kuri slooshied stouo un neņēma pierē, ka �ie ir kā domy, kas būvēta uz smiltīm, un tad sāka gāzt lietus un vecais zibensribiens pārplēsa debesis, un ar to domy bija cauri. Bet es nodomāju, ka tikai gau�ām dumj� veck varētu būvēt savu domy uz smiltim un cik gan tādam ueckbūtu ņirdzīgu droogs un pretīgu kaimiņu, ja jau �ie viņam nepasaka, cik viņ� ir dumj�, �itā būvēdamies. Tad kaplis iebļāvās: Labs ir! Beigsim ar 435. dziesmu no Cietumnieka dziesmugrāmatas!

Brik�, bums, plennies pakampa savas grazzy malenky dziesmugrāmatas, nosvieda uz galda un sāka �ķirstīt, pirkstus laizīdami, bet kauslīgie. niknie sargi creeched: Beidziet sa�runāties, jūs, maitas! Es uz tevi skatos, 920537!

Man, protams, plate uz stereo jau bija sagatavota, un es lāvu vienkār�ajai ērģeļmūzikai griezties laukā, grauuauuuauuu. Plennies sāka �au�alīgi dziedāt:

Kā vāja tēja stipra top, Tā spēku krājam mēs. Ar liesu maizi dieni�ķo Gar� velkas soda mērs.

�os stulbos slovos viņi tā kā gaudoja, kā vaimanāja, bet kaplis viņus uzmundrināja, uzsaukdams: Skaļāk, nolādēts, dziediet tak! un sargi brēca: Nu pagaid tu man, 7749222! un: Tūliņ dabūsi pa ķobi, sūdabrāli!

Tad viss bija galā, kaplis noteica: Lai Svētā trīsvienība dod jums spēku un dara jūs labākus, āmen, un ārā�jūk�ana sākās, skanot izmeklētam gabaliņam no Adriana �veigzelbera Otrās simfonijas, kuru bija izvēlējies Jūsu Pazemīgais Stāstītājs, ak, mani brāli. Cik gan viņu daudz, es domāju, stāvēdams pie kapelas starry stereo, viddying viņus visus velkamies ārā, ņurdam un rūcam kā dzīvniekus un ne�ķisti vicinām uz manu pusi grahzny pirkstus, jo izska�tījās tā, itin kā man būtu kādas īpa�as priek�rocības. Kad pēdējais bija izklumburojis ārā, rookers nokāris kā tāds mērkaķis, un vienīgais paliku�ais sargs bija slaidi ievilcis viņam pa pakausi un kad es biju izslēdzis stereo, pie manis pienāca kaplis, kūpinādams zārkanaglu, joprojām tērpies starry bogvira platties, vienās baltās �picēs kā devotchka.

Viņ� teica: Paldies, kā vienmēr, mazais 6655321. Un kādus jaunumus tu man �odien vari pavēstīt?

Es zināju, ap ko lieta grozās: �itais kaplis gribēja kļūt par varen di�u chelloueck Cietuma Reliģijas pasaulē, un tādēļ viņam vajadzēja ļoti horrorshoiv rekomendāciju no Cietuma Priek�nieka, tāpēc viņ� �ad un tad aizstaigāja pie Priek�nieka un klusiņām govoreeted par to, kādi tum�i nodomi tiek pe�rināti starp plennies, un lielu tiesu �itā catviņ� dabūja zināt no manis. Krietnu daļu es vienkār�i samuldēju, bet �is tas bija arī patiesība, piemēram, toreiz, kad līdz mūsu kamerai pa ūdensvada caurulēm tuk tuk tukitukiluk tuktuk nonāca vēsts, ka lielais Harimens taisās laisties. Viņ� grasījās tolchock sargu, iedams uz ateju, un tad likt ārā, pārģērbies sarga plalties. Citreiz gatavojās pamatīga svaidī�anās ar to �ausmīgo pishcha, kuru mums izsniedza ēdamtelpā, es to uzzināju un izstāstīju. Kaplis papūta to tālāk, un Priek�nieks viņu uzlielīja par Darbu Sabiedrības Labā un Dzirdigām Ausīm.

Tā nu �oreiz es sacīju (un tas nebija tiesa): Ser, pa cau�rulēm atnākusi ziņa, ka ar nelikumīgu paņēmienu palīdzību iesūtīts kokaīns un sadales centrs bū�ot kādā piektā stāva kamerā.

To visu es izdomāju runādams, tāpat kā biju izdomājis tik daudz līdzīgu stāstu, bet cietuma kaplis bija ļoti pateicīgs un sacīja: Labi, labi, labi. Es to paziņo�u Pa�am. (Tā viņ� dēvēja Priek�nieku.)

Tad es ieminējos: Ser, es ta�u esmu rīkojies pēc labākās sirdsapziņas, vai nav tiesa? Govoreeting ar tiem, no aug�ām, es aizvien izmantoju savu gau�i pieklājīgo d�entlmeņa goloss. Esmu centies, ser, vai ne!

-� Manuprāt, kaplis atbildēja, kopumā esi gan, 6655321. Tu esi daudz palīdzējis un, man �ķiet, pat parādījis patiesu vēlē�anos pāraugt. Ja tu �ādi turpināsi, tad bez kādām raizēm sagaidīsi soda atlai�anu.

-� Bet. ser, es turpināju, kā ir ar to jauno bū�anu, par ko visi runā? Kā ir ar to jauno metodi, ar kuras palīdzību no cie�tuma var tikt ārā vienā rāvienā un kura garantē, ka atpakaļ vairs nenonāksi nekad?

-Ā, viņ� milzig piesardzīgi novilka. Kur tu to dzirdēji? Kas tev stāsta tādas lietas?

-Tādas lietas driz uzzina visi, ser, es atbildēju. Teiksim, sarunājas divi sargi, un kāds gribot negribot dzird, ko viņi saka. Vai kāds pacej darbnīcā avīzes skrandu, un tai avīzē rakstīts par �ito. Un ja nu to izmēģinātu ar mani, ser, �ja vien es drīkstu izteikt tik pārdro�u priek�likumu!

Varēja viddy, ka viņ� to pārdomā, reizē pak�ķinādams savu zārkanaglu un lauzīdams galvu, cik daudz lai man atklāj no tā, ko pats zina par ueshch, kuru es biju pieminējis. Pēdīgi viņ� ierunājās: Cik saprotu, tu runā par Ludoviko tehniku.

Viņ� joprojām bija briesmīgi piesardzīgs.

-� Nezinu, kā to sauc, ser, es atteicu. Zinu tikai to, ka ar tās palīdzību var ātri tikt laukā un būt dro�s, ka atpakaļ nebūsjānāk.

-Tā tas ir, viņ� norūca, saraucis pieri tā, ka uzacis gandrīz vai kārās acīs. Tie�i tā tas ir, 665531. Protams, pa�laik viss ir tikai eksperimenta stadijā. Ļoti vienkār�a, ta�u loti radikāla metode.

-� Bet �eit tak to lieto, vai ne, ser? es neatlaidos. Tajās jaunajās, baltajās ēkās pie dienvidu puses mūra, ser. Stai�gādami pagalmā, mēs skatījāmies, kā tās būvē, ser.

-� �o metodi vēl nelieto, viņ� attrauca, �ai cietumā ne, 6655321. Pa�am par to vēl ir stipras �aubas. Man jāatzīstas, ka es dalos ar viņu �ais �aubās. Jautājums ir � vai �āda tehnika patie�ām var darīt cilvēku labu. Labestība nāk no iek�ienes, 6655321. Labestība ir tas, ko izvēlas. Ja cilvēks nevar izvēlēties, tad viņ� vairs nav cilvēks.

Viņ� būtu pjurkstējis vēl vairāk �itāda cal, bet tobrīd mēs slooshied nākamo plennies baru klank klank klinkājam lejā pa dzelzs trepēm, lai dabūtu savu bi�ķiņu Reliģijas.

-� Par to mēs papļāpāsim kādu citu reizi, kaplis noteica. -Tagad labāk ķeries pie ērģeļmūzikas.

Tā nu es aizgāju pie starry stereo un uzliku J. S. Baha Korāļu prelūdiju, Wachet Auf, un iek�ā tikmēr vilkās �itie grahzny vonny kriminālie maitasgabali un perverti, �ļūkādami kājas kā pussabruku�i mērkaķi, bet sargi jeb chassos rēja �iem virsū kā suņi un vēl uz�āva pa kūkumu. Un drīz cie�tuma kaplis �iem noprasīja: Nu, kas nu tagad labs noliksies, mm? Un tur man bija jārauj vaļā.

Tajā rītā mums bija �etri �itie Cietuma Reliģijas lomticks, bet kaplis man vairs neteica ne vārda par Ludoviko tehniku vai kā nu to sauca, ak, mani brāļi. Kad biju pabeidzis savu rabbit ar stereo, �is tikai govoreeted pāris pateicības slouos, un tad mani privodeeted atpakaļ uz sestā stāva kameru, kas bija manas briesmīgi vonny unjūklīgās mājas. Chasso patiesībā nebija pārāk ļauns veck un, atvēris durvis, neveltīja man ne tolchock, ne spērienu, tikai noteica: Klāt esam, dēliņ, atpakaļ vecajā paseknī!

Tur nu es tupēju atkal, kopā ar saviem t. s. jaunajiem droogs, visiem baigi krimināliem, bet, lai slavēts Bog, bez mie�siskām perversijām. Tur uz savām nārām �umēja Zofars, briesmīgi tievs un brūns veck, kur� runāja un runāja, un runāja savā zārkanaglainajā goloss, un neviens vairs pat ne�centās slooshy. Patlaban viņ� muldēja izplatījumā: Un tanī brīdī nekādīg nevarēja tikt pie stroķa (sazin kas tas tāds bija, brāļi), pat ja grūstu desmit miljonus ar�ibaldu, un ko es daris, es iet pie Tītara un saku, man. redz, �itāda �telle ar to ādu, un ko �is var darīt!

Viņ� runāja baigi vecmodīgā un īstā noziedznieku �ar�gonā. Vēl tur bija Vols, viņam bija tikai viena glazzg, un par godu svētdienai viņ� no kāju nagiem plūkāja nost gabaliņus. Vēl bija Lielais �īds, briesmīgi resns un sviedrains veck, kur� plakaniski gulēja uz savām nārām kā beigts. Un piedevām pa kameru mai�sījās D�od�ons un Dakteris. D�od�ons bija baigais nelietis, viltīgs un sīksts kā kaķis, specializējies Seksuālajā Vardarbībā, toties Dakteris bija izlicies, ka māk ārstēt sifu un gonu un tam�līdzīgi, bet bija tikai injicējis ūdeni un vēl nomaitājis divas devotchkas, nevis palīdzējis tikt viņām vaļā no nevēlamās nas�tas, kā bija solījies. Visi �itie patiesībā bija �au�alīgi grahzny bars, un viņu klātbūtne mani nemaz neiepriecināja vairāk kā jūs, ak, mani brāļi, bet nu jau tas vairs pārāk ilgi neturpināsies^

Gribu, lai jūs zinātu, ka �itā kamera vispār bija paredzēta tikai trijiem, bet mēs tur tupējām veseli se�i, sviedraini un saspiesti kā siļķes mucā. Tāds stāvoklis tajos laikos bija visās kamerās un visos cietumos, brāji, un vai tas nebija ne�ķists cally negods, ka neatradās pat pieklājīgas telpas, kur chelloueck varētu izstaipīt savus locekļus. Jums būs grūti noticēt tam, ko es sacī�u tagad, bet tajā svētdienā kamerā tika brosatted vēl viens plenny. Jā, mēs nule bijām apēdu�i mūsu baismīgo pishcha, proti, ķiļķenus un vonny sautētu gaļu, un katrs uz savām nārām izpīpējām pa rāmai zārkanaglai, kad mūsu vidū iesvieda �o veck. Tas bija kau�lains starry veck, kur� sāka creech sūdzības, pirms mēs vēl bijām aptvēru�i, kas īsti noticis. Viņ� mēģināja raustīt restes, creeching: Es pieprasu ievērot manas tiesības, te jau ir piebāzts pilns, tā ir nekaunīga blēdība!

Viens no chassos atgriezās, lai pateiktu, ka �im bū�ot vien jāiztiek tāpat un jādala nāras ar kādu, kur� viņam to ļau�ot, bet, ja ne, tad jāguļot uz grīdas.

Un, sargs piebilda, būs vēl sliktāk, nevis labāk. Jūs, ve�i, nu gan mēģināt uzcelt vienu baigi ne�ķīstu noziedznieku pasauli.

Jā, �ī jaunā chelloueck iera�anās patiesībā nozīmēja sā�kumu manai izkļū�anai no vecā Vēcē, jo viņ� bija tik nejauks un ka�ķīgs plenny tips ar gau�i netīrām domām un piedauzīgiem nolūkiem, ka nepatik�anas nachinattedjau tai pa�ā dienā. Viņ� bija arī neganti lielīgs un, sataisījis baigi nicīgo litso, skajā, plātīgā goloss sāka gvelzt par deviņiem mēmiem. Viņ� klāstīja, ka esot vienīgais īsti horrorshoiv prestoopnick visā �ilentajā zvērudārzā, ka esot nostrādājis to un �ito, nositis desmit rozzes ar vienu rooker, un tamlīdzīgu cal. Bet pārāk iespaidots jau nu neviens nebija, ak, mani brāji. Tad �is sāka piesieties man, jo es tur biju pats jaunākais, un tiepās, ka uz grīdas vajagot zasnoot man kā jaunākajam un nevis �im. Ta�u visi pārējie bija manā pusē, creeching:-Liec viņam mieru, tu, grahzng bratchny! un tad �is laida vaļā vecās gaudas par to, ka neviens �o nemīlot. Bet tai pa�ā nochy es pamodos un atklāju, ka tas drausmīgais plenny patie�ām guļ man blakus uz nārām, kuras bija pa�as apak�ējās trīsstāvu grēdā un ļoti �auras, un viņ� gouoreeied piedauzīgus mīlas siouos-un glaudaļājās man riņķī. Te nu es kļuvu riktīgi bezoomny un vilku vienreiz, lai gan ne�varēja necik horrorshoiu viddy, jo tik vien bija gaismas kā malenky sarkana spuldzīte ārpusē, kāpņu laukumiņā. Ta�u es zināju, ka tas ir tas vonny maita, un, kad tracis gāja vaļā pa īstam un iedegās gaisma, es viddiedviņa pretīgo litso vienās krovvij, kuras tecēja no viņa rot, kur es biju trāpījis ar savu dzel�aino rooker.

Pēc tam, protams, sloochatted tas, ka pamodās mani kameras biedri un iesaistījās tai spēlītē, diezgan trakulīgi lolchocking pustumsā, un �ķita, ka shoom uzmodinājis visu stāvu, jo varēja slooshy bļaustī�anos un dauzī�anos ar krūzēm pa sienu, itin kā visi plennies visās kamerās būtu nospriedu�i, ka sākusies lielā izlau�anās, ak, mani brāļi. Tātad iedegās gaisma, un �urp drāzās chassos, tērpu�ies kreklos un biksēs, lielas nūjas vicinādami. Mēs ieraudzījām cits cita pietvīku�o litso un dūrēs sa�ņaugtās rookers, kas �audījās pa gaisu; visapkārt skanēja creeching un lādē�anās.

Tad es izteicu savu sūdzību, bet chassos vienā mutē apgalvoja, ka to visu noteikti esot iesācis Jūsu Pazemīgais Stāstītājs, brāļi, jo es nebiju pat apskrāpēts, turpretī tas �aus�mīgais plenng pilināja sarkanas krovvg no rot, kur es viņam biju trāpījis ar savu dzel�aino rooker. Tas mani padarīja galīgi bezoomny. Es paziņoju, ka nevienu nochy vairs negulē�u �ajā kamerā, ja Cietuma Vadība atļaus briesmīgiem vonny smir�do�iem perversiem prestoopnicks uzbrukt manai plott, kad es nespēju aizsargāties, jo esmu aizmidzis.

-� Pagaidīsim līdz ritam, �ie atcirta.

-� Ak jūsu godība vēlas atsevi�ķu istabu ar vannu un televizoru? Nu, rit par to visu tiks gādāts. Bet pagaidām, mazais droog. guldi savu sasodīto gulliveruz salmiem piebāztā podoosh ka, un neviens tevi vairs neaiztiks. Jā!

Tad �ie aizvācās, iepriek� visus nobrīdināju�i uz to stin�grāko, drīz pēc tam nodzisa gaisma, bet es pavēstīju, ka visu atliku�o nochy palik�u nomodā, vispirms pateicis tam baiga�jam prestoopnick: Lien tik vien uz manām nārām, ja tev ir tāda vēlē�anās! Man tās vairs nav vajadzīgas. Tu esi tās padarījis netīras un cally, jo tur jau gulējusi tava �au�alīgā vonny plott.

Bet tad iejaucās pārējie. Lielais �īds, vēl arvien svīzdams no bitua, kuru tumsā bijām izcīnīju�i, sacīja: Kaf nav, taf nav, brāļi. Nefākfim ftrīdētief.

-� �aunas ciet, �īds! jaunpienācējs atcirta, gribēdams teikt, lai viņ� apklust, bet iznāca ļoti aizvainojo�i. Lielais �īds gatavojās uz vienu kārtīgu tolchock. Dakteris savā dikti jau smalkajā goloss iebilda: Pagaidiet, kungi, mēs ta�u negribam nepatik�anas! bet tas jaunais prestoopnick nudien uzprasījās. Varēja uiddy, ka �is iedomājas sevi par nāvīg lielu bolshy veck un uzskata, ka zem viņa goda ir dalīt kameru ar se�iem citiem un gulēt uz grīdas. Vīzdegunīgs, ka bail, viņ� mēģināja at�kratīties no Daktera, teikdams: -Āāāā, jūūs vairs nēēgribat nēēpatik�anas, �itā gan!

Tad iejaucās D�x>d�ons, nelietīgs, viltīgs un sīksts: Jajau mēs netiekam gulēt, tad ķersimies pie izglīto�anās. Mūsu jaunajam draugam noderētu tāda neliela mācība.

Lai gan viņ� bija specializējies Seksuālajā Vardarbībā, tomēr viņam bija jauka govoreeting maniere, klusa un skaidra.

Bet jaunais plenny at�ņāca: Ko tu neteiksi, kādas �aus�mas! Tad nu gāja vaļā pa īstam, bet tā jokaini, tā mierīgi, neviens pat pārāk nepacēla goloss. Jaunais plenny sākumā malerilqj drusciņ creeched, bet Vols iegāza ar dūri viņam pa rot, kamēr Lielais �īds turēja �o piespiestu pie restēm, lai �is būtu saredzams malenky sarkanajā gaismiņā no trepju laukumiņa, un �is tikai dvesa vai vai vai. Viņ� nebija nekāds sevi�ķi stiprais veck, jo lolchocked pretī gau�ām vārgi, un man liekas, �o trū�kumu viņ� lūkoja atsvērt, bļaustīdamies shoomny goloss un plātīdamies bez sava gala. Lai būtu kā būdams, bet, kad sarkanajā gaismā es ieraudzīju plūstam vecās sarkanās krovvy, tad jutu savās keeshlcas mostamies seno prieku un ieteicos: -Atstājiet viņu man, vai dzirdat, dodiet viņu tagad man, brāļi!

Un Lielais �īds piekrita: Jā, jā, puikaf, tā būf godīgi. Tad fauj viņam, Alekf!

Tā nu viņi visi stāvēja apkārt, kamēr es pustumsā dau�zīju �ito prestoopnick. Notēsu �o no vienas vietas, dejodams �urpu turpu savos zābakos bez auklām, un tad aizliku �im priek�ā kāju, un, blīk� blāk�, �is jau gulēja uz grīdas. Iebelzu viņam vienu horrorshow spērienu pa gulliver, viņ� noelsās vāāāāāāā un iekrācās, kā migdams ciet, bet Dakteris sacīja: Ļoti labi, ar �ito mācību, man domāt, pietiks, un pie�miedza acis, lai varētu viddy to nogāzto un nodauzīto veck tur uz grīdas. Lai pasapņo vien par to, cik rātns zēns viņ� būs nākotnē.

Mēs visi salidām savās nārās, jo tagad jutāmies ļoti pie�kusu�i. Sapni es redzēju, ak, mani brāļi, ka atrodos milzīg lielā orķestri ar simtiem un simtiem muzikantu, diriģents bija kā tāds sajaukums no Ludviga Vana un G. F. Hendeja un izskatījās gatgi kurls un akls, un noguris no pasaules. Es atrados pie pū�amajiem instrumentiem, bet pats spēlēju tādu kā balti sārti;, fagotu, kur� bija taisīts no miesas un auga ārā no manas pib'.t, taisni no pa�a vēdera vidus, un, kad es tajā pūtu, man nāca baigi skaļi smeck, ha ha hā, jo traki kutēja, un tad Ludvigs Mans G. F. kļuva �ausmīgi razdraz un bezoomny. Viņ� pieliecās tie�i man pie litso un spalgi creeched manā ooko, un tad es pamodos, galīgi nosvīdis. Protams, tas skaļais shoom patiesībā bija cietuma zvans, kur� tirk�ķēja brrrrr brrrrr brrrrr. Bija ziemas rīts, manas glazzies glu�i cally no miegalimes, un, kad es tās atvēru, tās iesmeldzās elektriskajā gaismā, kura nu bija ieslēgta visā zvērudārzā. Tad es paskatījos lejup un viddied, ka jaunais prestoopnick guļ uz grīdas, baigi asiņains un apskrambāts, un joprojām bez atmaņas. Nu es atcerējos pagāju�o nakti, un tas uzdzina man tādu nelielu smeck.

Bet, kad es no�ļūcu no nārām un pakustināju viņu ar savu baso noga, tad sajutu stīvu aukstumu, tāpēc aizgāju pie Daktera guļvietas un sapurināju viņu, no rītiem viņ� mū�dien mostas briesmīgi lēni. Ta�u �oreiz viņ� izlēca no savām nārām pietiekami skorry, un tāpat darīja visi pārējie, izņemot Volu, kur� gulēja kā beigta gaļa.

-Cik bēdīgi, Dakteris sacīja. Viņam būs uznākusi sirdslēkme. Noskatīdams mūs visus pēc kārtas, viņ� pie�bilda: Jums jau nu nevajadzēja tik neganti brukt viņam virsū. Patiesībā tas bija ārkārtīgi pārsteidzīgi.

Ūja, ūja, dok, D�od�ons atcirta, vakar tev pa�am nekas nebija pretī kādu reiziti �im ie�aut.

Tad pret mani pagriezās Lielais �īds un teica: Tu biji pārāk nefavaldīgf, Alekf. Taf pēdējaif fpērienf bija dikti, dikti nejaukf.

Es sāku justies visai razdraz un attraucu: Kur� to visu iesāka, mm? Es iejaucos tikai uz beigām, vai varbūt ne? Tā bija tava ideja! Un norādīju uz D�od�onu. Tobrīd Vols tā paskaļāk iekrācās, un es uzbļāvu: Modiniet aujt.�ā to vonny bratchny! Taisni viņ� jau oderēja �amējam pa rot, kamēr Lielais �īds spieda �o pie restēm!

-� Neviens nenoliegs, ka ir viegli iekaustījis �o vīru, lai, tā sakot, dotu viņam mācību, ierunājās Dakteris, bet ir acīm redzams, ka tu, manu dārgo puisīt, saya nevaldāmā spēka un, sacīsim, jaunības neapdomības deļ raidīji viņam kū de grass. Cik �ēl!

-� Nodevēji, es izdvesu. Nodevēji un meļi!

Jo es redzēju, ka viss atkal ir tāpat kā iepriek�, kā pirms diviem gadiem, kad mani tā saucamie droogs pameta mani brutālajās millicents rookers. Kā man �ķita, ak, mani brāļi, itin nekur pasaulē vairs nevarēja atrast uzticību. Un D�od�ons gāja un pamodināja Volu, un Vols bija vienmēr gatavs zvērēt, ka tie�i Jūsu Pazemīgais Stāstītājs nostrādājis visu neganto lolchockingun ne�ēlīgo dauzī�anu. Kad ieradās chassosun tad Galvenais Chasso, un tad pats Priek�nieks, tad �itie mani kameras droogs milzīg shoomny stāstīja pasakas par to, ko visu es esot darījis, lai oobivat to nevērtīgo pervertu, kura asiņainā plott mētājās uz grīdas kā maiss.

Tā bija gau�ām savāda diena, ak. mani brāļi. Beigto plott iznesa ārā, un pēc tam itin visiem visā cietumā bija jāpaliek aiz atslēgas līdz turpmākiem rīkojumiem, un neizsniedza ari pisheha, pat ne krūzīti karstas chai. Mēs tikai sēdējām un sēdējām, bet sargi jeb chassos tik kātoja �urpu turpu pa gaiteni, ik pa brīdim creeching: "Aizveries!" � vai: "Aiztais rīkli!" � tiklīdz slooshied kaut vai �ukstu kādā no kamerām. Tad ap kādiem vienpadsmitiem rītā bija jau�ams tāds kā sasprindzinājums un satraukums, un kameras ārpusē iz�platījās tāda kā baiļu von, un tad mēs viddied, ka garām ļoti skorry aiziet Priek�nieks un Galvenais Chasso, un da�i milzīg bolshy un svarīga izskata chellovecks, gouoreeting kā bezoomny. Rādījās, ka �ie aiziet līdz pa�am gaiteņa galam, pēc tam varēja slooshy, ka �ie grie�as atpakaļ, �oreiz soļodami lēnāk, un Priek�nieks, �ausmīgi taukains, sviedrains un gai�matains veck, izmeta tādus slouos kā "bet, ser�" un "jā. ko tur nu var darīt, ser!' un tā tālāk. Tad viss pūlis apstājās pie mūsu kameras, �■ �n Galvenais Chasso atslēdza durvis. Uzreiz varēja viddy, kur� tur ir tas svarīgākais veck � ļoti gar�, ar zilām glazzies v n varen horrorshoiv platties mugurā, kolosālākais uzvalks, brāli, kādu es vispār biju viddied, pēdējais modes bļāviens, /iņ� tikai paskatījās cauri mums, nabaga plennies, kā tuk�am gaisam un gau�ām tīkamā izglītota vīra balsī teica:

-� Vai 'ība vairs nevar darboties pēc novecoju�ām penitenciārān teorijām. Salikt noziedzniekus vienkop un skatities, kas notiks! Jūs koncentrējat noziedzību, noziegumu pa�ā soda izcie�anas vietā! Drīz visa cietuma platība jau būs nepiecie�ama politiskiem noziedzniekiem.

Visu es nespēju pony, brāli, bet galu galā nejau ar mani viņ� govoreeled. Tad viņ� teica: Ar parastiem noziedzniekiem, tādiem kā �is derdzīgais bars (un tas, brāli, zīmējās uz mani, tāpat kā uz pārējiem, kuri tie�ām bija īsti noziedznieki un turklāt vēl nodevēji), vislabāk var tikt galā uz tīri dziednieciska pamata. Jānogalina kriminālais reflekss, tas ari viss. Pilnīga labo�anās gada laikā. Sods viņiem nenozīmē neko, jūs ta�u redzat. �is tā dēvētais sods viņiem sagādā prieku. Viņi sāk slepkavot cits citu.

Un viņ� pievērsa savas bargās, zilās glazzies man. Tāpēc es pārdro�i atcirtu: Visu cieņu, ser, ta�u es visai noteikti iebilstu pret jūsu sacīto. Es neesmu parasts noziedznieks, ser, un neesmu ari derdzīgs. Varbūt pārējie ir derdzīgi, ta�u es tāds neesmu.

Galvenais Chasso pietvīka glu�i lillā un creeched: Aiztais savu stulbo muti, tu! Vai tu nezini, kas tas tāds ir!

-�� Nekas, nekas, lielais veck noteica. Tad pagriezās pret Priek�nieku un sacīja: Viņu jūs varētu izmantot par ceļacirtēju. Viņ� ir jauns, nekaunīgs, samaitāts. Rīt Brodskis ķersies viņam klāt, un jūs varēsiet būt klāt un noskatīties Brodska darbā. Viss būs kārtibā, neraizējieties! �is samaitātais, jaunais huligāns tiks pārvērsts līdz nepazī�anai.

Un �ie skarbie slovos, brāli, nozīmēja manas brīvības sākumu.

Tai pa�ā vakarā rupji tolchocking chassos mani smuki un maigi nodīdīja lejā pie Priek�nieka, uz �amējā svētum svēto kabinetu. Priek�nieks pievērsa man gurdenu skatienu un teica: Kā rādās, tu nemaz nezini, kas tas �orīt tur bija par cilvēku, vai ne, 6655321?

Un, nenogaidījis, kamēr es atbildē�u "nē", viņ� tuipināja:

-�� Tas bija ne vairāk, ne mazāk kā pats iek�lietu ministrs, jaunais iek�lietu ministrs, un, kā mēdz sacīt, jauna slota tīri slauka. Nu, pēdējā laikā ir parādīju�ās tās smieklīgās jaun�laiku idejas, un pavēle jau paliek pavēle, ta�u, starp mums runājot, es gan teiktu, ka nepiekrītu. Nepiekrītu ne mazākajā mērā. Aci pret aci, es saku. Ja kāds tev iesit, tu tak sit pretī, vai ne? Kādēļ tad lai pretī nesistu ari valsts, saņēmusi ne�ēlīgus triecienus nojums, rupjajiem huligāniem? Bet jaunais uzskats apgalvo ko citu. Jaunais uzskats liek pārvērst Jauno labajā. Un tas viss man �ķiet pagalam netaisnīgi. Mm?

Pūlēdamies būt goddevīgs un pakalpīgs, es �e piebildu:

-� Ser.

Bet Galvenais Chasso, kur�, resns un sarkans kā biete, stāvēja aiz Priek�nieka krēsla, creeched: Aiztais savas stul�bās �aunas, nelieti!

Nekas, nekas, noteica Priek�nieks, tāds kā piekusis un pārpūlējies. Tu, 6655321, tiksi pāraudzināts. Rīt tu dosies pie tā Brodska. Tiek uzskatīts, ka tu bū�ot spējīgs atstāt Valsts Ieslodzījuma vietu jau pēc kādām pāris nedēļām. Jau pēc kādām pāris nedējām tu atkal būsi ārā, lielajā brivajā pa�saulē, un nebūsi vairs tikai numurs. Jādomā, te viņ� tā kā iesprauslājās, tādas izredzes tevi iepriecina!

Es klusēju, un tāpēc Galvenais Chasso creeched: At�bildi, ne�ķīstais lops, kad Priek�nieks jautā!

Tad nu es atsaucos: Jā, protams, ser. Lielais paldies, ser! �eit es centos, cik spēju, jānudien. Un esmu ļoti pateicīgs visiem, kas par mani rūpējās.

-�� Nepateicies vis, Priek�nieks itin kā nopūtās. Tevi negaida atalgojums. Tas ne tuvu nav atalgojums. Re, tev jāparaksta �ī veidlapa. Tur teikts, ka sava soda laika pārpa�likumu tu esi ar mieru pavadil, pakļaujoties tam, kas �eit tiek dēvēts par � smieklīgs izteiciens � par Labojo�o Ārstē�anu. Vai parakstīsi?

-�� Katrā ziņā parakstī�u, ser, es atbildēju. Un lielu lielais paldies!

Man iedeva spalvaskātu, un es skaisti un raiti uzrak�stīju savu uzvārdu.

-� I^abi, Priek�nieks noteica. Tas, kā liekas, ari viss.

-� Ar viņu vēlētos aprunāties cietuma kapelāns, ser, Galvenais Chasso ieminējās.

Mani izlaida pa durvīm un veda prom pa gaiteni uz Spāma kapelu, kamēr viens no chassos visu laiku tolchocked man pa muguru un gulliver� tiesa, tā slinki, kā �āvādamies. Mani izveda caur Spārna kapelu un lika iet iek�ā kapļa mazajā cantora. Kaplis sēdēja pie rakstāmgalda, un no viņa spalgi un skaidri plūda smalka, vīrietīga uon� pēc dārgām zārkanaglām un viskija.

-Ā, mazais 6655321! Sēdies, viņ� teica un tad pievērsās chassos: Pagaidiet ārā.

�ie izgāja. Tad nu kaplis milzīg nopietni uzrunāja mani: Viens, kas tev jāsaprot, zēn, � man ar notieko�o nav ne�kāda sakara. Ja tas būtu mērķtiecīgi, tad es celtu iebildumus, bet tas nav mērķtiecīgi. Jo es nedrīkstu aizmirst pats savu karjeru, turklāt mana balss ir pārlieku vāja, salīdzinot ar dārdo�o saucienu, ko raida zināmi elementi, kuriem valstī daudz lielāks svars. Vai es izsakos skaidri?

Skaidrs nebija nekas, brāji, bet es pamāju, ka ir.

-� Tur iejauktas ļoti būtiskas ētiskas problēmas, viņ� turpināja. Tev jāpārvēr�as par labu zēnu, 6655321. Vairs nekad tev neradīsies vēlē�anās pastrādāt vardarbību vai jeb�kādā veidā pārkāpt valsts likumus. Es ceru, ka tu to visu saproti. Es ceru, ka iek�ēji tas tev ir pilnīgi skaidrs.

-� Ak, būs tik jauki būt labam, ser, es sacīju. Bet klu�sībā man par to uznāca baigi horrorshoiv smeck.

-� Var gadīties, ka būt labam nemaz nebūs jauki, mazais 6655321. Var gadīties, ka būt labam būs �ausmīgi. Un, teik�dams tev �os vārdus, es aptveru, cik pretrunīgi tie skan. Es zinu, ka to dēļ tu piedzīvosi daudzas bezmiega naktis. Ko grib Dievs? Vai Dievs grib labestību vai labestības izvēlē�anos? Vai cilvēks, kur� izvēlas ļauno, kaut kādā ziņā ir labāks par cilvēku, kuram labais tiek uztiepts? Dziļi un smagi jautājumi, mazais 6655321. Ta�u �obrīd es tev gribu pateikt tikai vienu: ja jel�kad nākotnē tu atskatīsies uz �o laiku un atcerēsies mani, zemāko un pazemīgāko no visiem Dieva kalpiem, tad, lūg�us lūdzu, neturi savā sirdī ļaunumu pret mani, domādams, ka es kaut kādā veidā esmu bijis iejaukts tajā, kas tagad notiks ar tevi. Un patlaban, runādams par lūg�anos, es ar skumjām nojau�u, ka lūgties par tevi būs maz jēgas. Tu tagad dosies uz turieni, kur lūg�anu spēks nejaudās tevi sasniegt. Cik bries�mīgi, cik briesmīgi domāt par to! Un tomēr � izvēlēdamies, lai tev atņem iespēju izdarīt ētisku izvēli, tu savā ziņā varbūt esi izvēlējies labo. Tā man patiktos domāt. Tā man patiktos domāt, 6655321, un lai Dievs mums visiem palīdz!

Un viņ� sāka raudāt. Bet es to īpa�i neņēmu pierē, brāļi, tikai iek�ā nokutēja kluss smeck, jo varēja tak uiddy, ka �is ir krietni peetedveco viskiju, un nu �is vēl izvilka no rakstāmgal�da atvilktnes pudeli un ielēja baigi nospeķotā un grahzmj glāzē pamatīgi horrorshoiv bolshy klunk�ķi. To izstrēbis, viņ� noteica: Bet varbūt viss būs labi, kas zina! Dieva ceļi ir neizdibināmi.

Tad viņ� rāva vaļā garīgu dziesmu labi skaļā un dobjā goloss. Durvis atvērās, ienāca chassos, lai tolchock mani at�pakaļ uz manu vonny kameru, bet vecais kaplis tik dziedāja savu dziedamo.

Nu, nākamajā rītā man bija jāatvadās no vecā Vēcē, un es jutos malenky drusciņ noskumis, kā jau cilvēks jūtas aizvien, kad jāatstāj kāda vieta, pie kuras tā kā pierasts. Bet necik tālu jau es neaizgāju, ak, mani brāļi. Mani aizdunkāja un aizspārdīja uz jauno, balto ēku turpat aiz tā pagalmiņa, kur mūs mēdza vest pastaigā. Ēka bija pavisam jauna, un tajā vēdīja sve�s, auksts, visu aptvero�s smārds, no kura tādas kā tirpas pār�skrēja pār kauliem. Es stāvēju tai �ausmīgajā bolshy tuk�ajā hallē un uztvēru jaunas vons, o�ņādamies ar savu jutīgo morder jeb snuķi. �īs uons atgādināja slimnīcu, un chelloueck, kuram mani nodeva chassos, bija ģērbies uzsvārcī, itin kā būtu no slim�nīcas ļaudīm. Viņ� par mani parakstījās, un viens no rupjajiem chassos, kas bija mani atvedu�i, sacīja:

-� �ito jūs pieskatiet, ser. Maita bijis un maita būs, lai ari pielaizījies cietuma kapelānam un salasījies Bībeli.

Bet tam sve�ajam chelloueck bija ļoti horrorshow zilas glazzies, kuras likās smaidām, kad viņ� gouoreeted.

-� O, mums nekādu nepatik�anu nebūs, viņ� teica. Mēs būsim draugi, vai ne?

Un viņ� pasmaidīja ar savām glazzies un glīto lielo rot, kas bija pilna ar mirdzo�i baltiem zoobies, un tai pa�ā mirklī es tā kā pieķēros �im veck. Viņ� mani aizveda pie tāda mazāka veck baltā uzsvārcī, un ari �itais veck bija ļoti patīkams un pavadīja mani uz milzīg jauku, baltu un tīru guļamistabu ar aizkariem un naktslampiņu, tur bija viena vienīga gulta, un tas viss � Jūsu Pazemīgajam Stāstītājam! Man iek�ā noņir�bēja pamatīgi horrorshow smeck, jo es nodomāju, ka nudien esmu varen veiksmīgs jauns malchickiwick. Man lika noģērbt �au�alīgās cietuma platlies un iedeva burvīgu pid�amu, ak, mani brāļi, tādu zaļu, naktsveļas pēdējo modes kliedzienu. Vēl man iedeva skaistus, siltus ritasvārkus un glītas loofles, kur ieaut kailās nogas, un es nodomāju: "Nu, Aleks, puisīt, biju�ais mazais 6655321, ķēriens tev bijis laimīgs un nekļūdīgs. Te tu dzīvosi cepuri kuldams."

Pēc tam kad man pasniedza chasha ar patiesi horrorshow kafiju un iedeva da�as vecas gazetlas un �urnālus, ko peeting palasīt, ienāca tas pirmais ueck, ģērbies baltā, tas, kur� bija par mani parakstījies, un noteica: Ā, te tu esi, muļķīgs pateiciens, kur� tomēr neizklausījās muļķīgi, jo �itais uedcbija itin patīkams.

-� Mani sauc par doktoru Branomu, viņ� sacīja. Es esmu doktora Brodska asistents. Ar tavu atļauju es tikai veik�u parasto īso vispārējo apskati. Un viņ� izvilka no carman steloskopu. Mums jābūt dro�iem, ka tu esi vesels kā rutks, vai ne? Jā gan, dro�iem mums jābūt.

Kamēr es tur gulēju, atpogājis pid�amas pogas, un viņ� ķimerējās man riņķī, es ierunājos: Kas tā īsti ir par metodi, kuru jūs grasāties lietot, ser?

-� O, tā ir pavisam vienkār�a, nudien, doktors Branoms atbildēja, bikstīdams ar auksto stetoskopu man mugurā. Mēs tikai parādīsim tev da�as filmas.

-� Filmas? es pārvaicāju. Neticēju pats savām ookos, brāļi, kā jau jūs sapratīsiet. Jūs gribat sacīt, ka tas būs apmēram tā, kā iet uz kino?

-� Filmas būs īpa�as, �itais doktors Branoms paskaidroja. Ļoti īpa�as. Pirmais seanss tev būs �ai pēcpusdienā. Jā, viņ� pavēstīja, beidzot izsliedamies taisni, izskatās, ka tu esi visai veselīgs zēns. Varbūt mazliet nepietiekami barots. Tā būs cietuma ēdiena vaina. Vari aizpogāt pid�amu. Pēc katras ēdien�reizes, viņ� klāstīja, apsēzdamies uz gultas malas, mēs tev ie�ļircināsim rokā. Tas palīdzēs.

Es jutos no tiesas pateicīgs �im tik jaukajam doktoram Branomam.

-� Vai tie būs vitamīni, ser? es apjautājos.

-� Kaut kas tamlīdzīgs, viņ� atteica, laipni un horrorshow smaidīdams. Mazs dūrieniņ� delmā pēc katras ēdienreizes.

Tad viņ� aizgāja. Es vāļājos pa gultu, domādams, ka te ir tīrā paradīze, un palasīju da�us no �urnāliem, kas bija man iedoti, � "Pasaules Sportu", "Ķinīti" (�itais bija kino�urnāls) un "Vārtsargu". Tad es atlaidos spilvenos, aizvēru glazzies un iztēlojos, cik labi būs, kad es atkal bū�u ārā, �Alekss, kam pa dienu ir kāds jauks, viegls darbiņ�, jo nu jau es bū�u par vecu priek� �ūles, � un tad varbūt varēs savākt kādu jaunu baru, ar ko uzdarboties nochy, un pirmais rabbit būs � sadzīt rokā veco Dimu un Pilu, ja vien �os jau nebūs savāku�i millicents. �oreiz es gau�ām uzmanī�os, lai netiktu loueLed. Man tak �eit deva jaunu iespēju, lai gan biju izdarījis slepkavību un tamlīdzīgi, un nebūtu tā kā godīgi Jauties, lai mani nogrābj vēlreiz, pēc tam kad ļaudis �itā nopūlēju�ies un rādīju�i man filmas, kuras mani padarīs par labu malchick. Man nāca riktig horrorshow srneck par �itādu vientiesību, un es smecked visā gulliver, kad man uz paplātes atnesa pusdienas. Veck, kur� tās atnesa, bija tas pats, kur� atveda mani uz �ito malenky guļamistabu, kad es tikko biju ieradies �ajā mesto, un nu viņ� sacīja: Cik patīkami redzēt, ka cilvēks priecājas!

Uz paplātes atradās tie�ām jauka un apetītlīga pishcha� divi trīs lomticks karsta rostbifa ar kartoffel un sakņu biezeni, tad vēl tur bija saldējums un krietna chasha karstas chai. Un tur bija pat viena zārkanagla, ko uzpīpēt, un sērkociņu kārbiņa ar vienu sērkoku iek�ā. Tā tik izskatījās pēc dzīvītes, ak, mani brāli! Kādu pusstundu pēcāk, kad es, bi�ķiņ sa�miegojies, gulēju gultā, ienāca �ēlsirdīgā māsa, gau�i mīlīga jauniņa devotchka ar baigi horrorshow groodies (tādas es netiku redzējis divus gadus), nesdama paplāti ar �ļirci.

-�� Ā, vecie vitamīni, vai ne? es ieteicos. Un piemiedzu �ai ar aci, bet �ī nelikās ne zinis. Tikai iecirta adatu man kreisās rokas delmā, un � �ņekssss � visi vitamīni sa�ļūca iek�ā. Tad viņa aizgāja, klak klak, nogas uz augstajiem papē�iem noklaukstēja vien. Pēc tam, stumdams riteņkrēslu, ienāca tas veck baltajā uzsvārcī, �ēlsirdīgais brālis, vai. To viddying, es jutos malenky drusciņ pārsteigts.

-� Kam paredzēts tas, brāli! Es tak pats varu aiziet, kurp vien vajag itty, es teicu.

-� Labāk būs, ja es tevi turp aizstum�u.

Un patiesi, ak, mani brāli, � izkāpis no gultas, es sajutos malenky bi�ķiņ vārgs. Tur būs vainīgs sliktais barojums, cietuma �ausmīgā pishcha, kā sacīja doktors Branoms. Bet gan jau vitamīnu injekcijas dabūs mani uz pekām. Par to nav itin nekādu �aubu, es nodomāju.

Tādu ķinīti, uz kādu mani aizripināja, es, brāļi, savu mū�u vēl nebiju viddied. Tiesa gan, vienu sienu klāja sudrabains ekrāns, pretējā sienā rēgojās kantaini caurumi kinoprojektora staram, un visriņķī tai mesto bija sakarināti stereoskaļruņi. Bet pie sienas pa labi atradās panelis ar tādiem kā maziņiem mēraparātiem, un telpas vidū ar skatu uz ekrānu stāvēja kaut kas līdzīgs zobārsta krēslam, no kura stiepās visāda garuma vadi, un turp nu man bija jāvelkas no riteņkrēsla, kamēr man piepalīdzēja viens �ēlsirdīgais brālis baltā uzsvārcī. Tad es ievēroju, ka zem projekcijas logiem ir tāda kā matēta stikla rūts, un man �ķita, ka redzu aiz tās kustamies tādas kā cilvēku ēnas un dzirdu kādu klepojam kashl kashl kashl. Bet tad es vairs spēju sajust tikai to, cik vārgs jūtos, un atkal nospriedu, ka tur vainojama pāreja no cietuma pishcha uz �o jauno, bagātīgo pishcha un ie�ļircinātie vitamīni.

-Tā, noteica veck, kur� bija ripinājis manu krēslu, tagad es tevi atstā�u. Izrāde sāksies, tiklīdz ieradīsies doktors Brodskis. Ceru, ka tev patiks.

Patiesību sakot, brāļi, es �ai pēcpusdienā nemaz īsti ne�vēlējos uiddy kādas filmas. Nebija garīgā, un viss. Daudz labāk man būtu patikusi jauka, klusa spatchka tai gultā�jauka un klusa, pavisam oddy knocky. Es jutos gau�ām slābans.

Ta�u patlaban notika kaut kas cits � kāds baltsvār�ots ueck sprādzēja manu gulliver pie tāda kā galvas balsta, turklāt nemitīgi dungodams kaut kādu vonny cally popdziesmeli.

-� Priek� kam tas vajadzīgs? es jautāju.

Un �itais veck, uz mirkli pārtraucis savu dziedamo, at�bildēja, ka tas esot tādēļ, lai noturētu manu gulliver mierā un liktu man skatīties uz ekrānu.

-� Bet, es iebildu, es tak gribu skatīties uz ekrānu! Esmu atvests �urp, lai viddy filmas, un filmas es arī taisos viddy.

Citam baltsvār�otam veck (pavisam bija trīs, viena no tiem � devotchka, kura sēdēja pie mēraparātu paneļa un knibinājās ap slēd�iem) par �iem vārdiem uznāca smeck.

-�� Nevar zināt, viņ� noteica. To nu nekad nevar zināt. Tici mums, draudziņ! Tā būs labāk.

Un tad es attapos, ka �ie sprādzē manas rookers klāt pie krēsla paroceņiem, bet nogas ir kā pielipu�as pie kāju balsta. Tas likās mazliet bezoomny, bet es ļāvu vien, lai �ie turpina to, ko grib turpināt. Ja es gribēju atkal būt brivs, jauns malchick divu nedēļu laikā, tad līdz tam daudz ko varēja paciest, ak, mani brāļi. Tomēr viena veshch, kura man nepatika, bija tā, ka viņi piesprauda man pie pieres tādas kā spailes un aug�ējie plakstiņi tika vilkti augstāk augstāk augstāk, un es nespēju aizvērt glazzies, lai pūlētos kā pūlēdamies. Es centos smeck un sacīju: -Tai nu jābūt vienai baigi horrorshou) filmai, ja jau jūs tik briesmīgi gribat, lai es to viddy.

Viens no baltsvār�otajiem vecks smecking atteica: Horrorshow ir labs apzīmējums, draudziņ. īsta �ausmu izrāde.

Tad manā gulliuer uzbāza kaut ko līdzīgu cepurei, un es varēju viddy, ka no tās stiepjas vadi; viņi pielipināja man pie vēdera un pret veco sirdspukstekli pa tādai kā dzē�lapai, un es manīju, ka ari no tām aizstiepjas vadi. Tobrīd atskanēja vero�os durvju shoom, un bija noprotams, ka iek�ā nāk kāds briesmīgi svarīgs chelloveck, jo visi baltsvār�otie zemākie vecks izstiepās stīvi. Un tad es viddied �ito doktoru Brodski. Tas bija malenky veck, trakoti resns, �irkainiem matiem, kuri �irkojās pa visu gulliver, un uz gaļīgā deguna rēgojās ļoti biezstiklainas otchkies. Es varēju viddy, ka mugurā viņam ir baigi horrorshow uzvalks, vispēdējais modes kliedziens, un no viņa plūda ļoti viegla un smalka operāciju zāles von. Viņam līdzi ienāca doktors Branoms, vienos smaidos, itin kā gribētu iedvest man pa�paļāvību.

Viss gatavs? doktors Brodskis nosēca.

Es varēju slooshy balsis, kuras atbildēja jājājā vispirms no tāluma, tad tuvāk, tad atskanēja kluss, dūco�s shoom, it kā būtu ieslēgti aparāti. Gaisma nodzisa, un te nu Jūsu Pazemī�gais Stāstītājs un Draugs vienatnē sēdēja tumsā, izbijies un oddy knocky, nespēdams ne pakustēties, ne aizvērt glazzies, vispār itin neko. Un nu, ak, mani brāļi, seanss sākās, atskanot �ausmīgi skajai fona mūzikai, kura plūda no skaļruņiem gau�i spalga un pilna disonansēm. Un uz ekrāna sākās filma bez kāda nosaukuma vai titriem. Vispirms parādījās iela, kā jeb�kura iela jebkurā pilsētā, turklāt bija tum�a nochy un dega laternas. Tas bija ļoti labs un profesionāls ķinis, uz ekrāna nemanīja nekādus zib�ņus un traipus, kā, teiksim, var viddy piedauzīgās filmās pie kāda mājās, nomales ieliņā. Visu laiku drūmi un draudīgi dārdēja mūzika. Un tad varēja viddy vecu vīru, |oti starry, ejam pa ielu, un �im starry veckpielēca klāt divi malchicks, ģērbu�ies pēc �olaiku pēdējās modes (vēl arvien �aurās biksēs, bet cravat vairs nebija, drīzāk bija īsta kakla�saite), un tad �ie sāka ar viņu draiskoties. Varēja slooshy viņa kliedzienus un vaidus tikpat kā īstenībā un pat saklausīt abu tolchocking malchicks smago elsā�anu. �ie uztaisīja no tā starry veck īstu kotleti, blāk� blīk� blāk� gāzdami viņam ar dūrēs savilktajām rookers, noplēsa viņam platties un, saspārdīju�i viņa nagy plott (kura, krovvy sārtota, gulēja renstelē grahzny dubļos), skorry aizlaidās prom. Tuvplānā parādījās starry veck sadauzītā gulliver, un krovvy plūda brīni�ķi sarkanas. Jokaini, ka īstās pasaules krāsas liekas patiesi īstas tikai tad, kad tās viddy uz ekrāna.

Noskatīdamies visā tajā, es sāku glu�i skaidri apjaust, ka nemaz tik labi nejūtos, un vainu atkal uzvēlu sliktajam barojumam un tam, ka mans kuņģis nav bijis īsti gatavs bagātīgajai pishcha un vitamīniem, ko �eit dabūju. Ta�u es centos to aizmirst un koncentrēju uzmanību uz nākamo filmu, kura sākās uzreiz, mani brāļi, bez kāda pārtraukuma. �oreiz uz ekrāna tūliņ parādījās jauniņa devotchka, ar kuru veco in-out nostrādāja vispirms viens malchick, tad vēl viens, tad vēl viens, tad vēl viens, no skaļruņiem bez mitas ļoti gromky skanēja viņas creeching un reizē tāda milzīg aizkustino�a un traģiska mūzika. Viss izskatījās kā īstenībā, pilnīgi kā īstenībā, lai gan, ja labi padomāja, tad nevarēja iztēloties lewdies, kuri piekristu, lai ar viņiem filmā �itā izdarās, un, ja �īs filmas bija uzņēmusi kāda privāta vai valsts kinostudija, tad nevarēja saprast, kā viņiem varēja atjaut uzņemt �īs filmas, neiejaucoties notieko�ajā. Tā ka tur bija varen viltīga tā saucamā montā�a vai kombinē�ana, vai kāda tamlīdzīga veshch. Jo tas izskatījās pilnīgi kā īstenībā. Un, kad parādījās sestais vai septītais malchick, kur�, brīdi blenzis un smecking, pats ķērās klāt, bet devotchka skaņu ierakstā creechedkā bezoomny, es jutu, ka man kļūst slikti. Visas malas sāpēja, esjutu, ka nāk vēmiens, bet nespēju vemt, un mani sagrāba mokas, ak, mani brāļi, jo vēl ari biju piesprādzēts pie krēsla kā pagale. Kad �is filmas gabals bija cauri, es varēju slooshy, ka doktora Brodska goloss pie pults nosaka: Reakcija ap divpadsmit, komats, pieci! Daudzsolo�i, daudzsolo�i.

Uzzibsnīja cits filmas lomtick, un �oreiz tur bija vienīgi cilvēka litso, ļoti bāla, nekustīga seja, kurai tika nodarītas da�ādas negantas veshches. Es malenky drusku nosvīdu no sāpēm iek�ās un no drausmīgām slāpēm, un no tā, ka gulliver man vai pu�u plīsa, un �ķita �ja es nevarētu uiddy �o filmas fragmentu, tad man varbūt nebūtu tik slikti. Ta�u es nespēju aizvērt glazzies un pat tad, ja mēģināju grozīt redzokļus, ne�jaudāju izvairīties no filmas ugunslīnijas. Es biju spiests uiddy tālāk visu, kas tika darīts, un noklausīties �au�alīgajā creeching, kas nāca no �īs litso. Es zināju, ka tā nevar būt īstenība, bet tas neko nemainīja. Nespēdams vemt, es ristījos, uiddying, kā britva izgrie� vienu aci, tad pār�ķēlē vaigu, tad �ņik �ņik �ņikstina pa visu seju un kinokameras objektīvam uz�ļācas sarkanas krouuy. Pēc tam ar knaiblēm tika izlauzti visi zobi, un creeching un asinis bija baismīgas. Es atkal slooshied doktora Brodska gau�ām apmierināto balsi: Lieliski, lieliski, lieliski.

Nākamais filmas lomtick rādīja vecu sievieti, veikaliņa īpa�nieci, kuru, gromky smiekliem skanot, spārdīja bariņ� malchicks; �ie malchicks izdauzīja visu veikalu un tad pie�laida tam uguni. Varēja uiddy, kā tā nabaga starry ptitsa pūlas izrāpot no liesmām, kliedz un creeches, bet, tā kā mal�chicks spārdīdami bija salauzu�i viņai kāju, tad viņa nespēja kustēties. Uguns rūkdama apvija viņu, agonijas pārņemtā litso kā lūgdamās vēl parādījās starp liesmām, nozuda tajās, un tad atskanēja tik gromky un �ausmu pilni, un �ermino�i kliedzieni, kādus vien jelkad raidījusi cilvēka goloss. �oreiz man bija skaidrs, ka es vem�u, tāpēc es creeched: Man ir slikta dū�a! Lūdzu, atjaujiet man vemt! Atnesiet kādu trauku, kurā vemt!

Bet �itais doktors Brodskis atkliedza: Tās ir tikai iedomas! Tev nav par ko uztraukties. Sākam nākamo filmu!

Tas varbūt bija domāts kā joks, jo es tumsā sadzirdēju tādu kā smeck. Un tad es biju spiests viddy �au�alīgu filmu par spīdzinā�anu japāņu gaumē. Filmas notikumi risinājās 1939./40. gada kara laikā. Karavīrus pienagloja pie kokiem, apak�ā sakūra uguni, nogrieza viņiem yarbles, un tika pa�rādīts pat, kā vienam karavīram ar zobenu nocērt gulliver, un tad viņa galva ripoja pa zemi, rot un glazzies vēl izskatījās kā dzīvas, bet �ī karavīra plott brīdi skraidīja apkārt, no kakla krovvying kā strūklaka, un tad nokrita, un bez mitas skanēja ļoti, ļoti skaļi japāņu smiekli. Sāpes, ko es tagad jutu vēderā un gulliver, un ari slāpes bija briesmīgas, turklāt izskatījās, ka viņi visi kāpj ārā no ekrāna. Un tad es creeched: Apturiet filmu! Lūdzu, lūdzu, beidziet! Es vairs nevaru izturēt!

Atskanēja doktora Brodska goloss: Beigt? Beigt, tu saki? Bet mēs tikko esam sāku�i!

Un viņ� līdz ar visiem pārējiem skaļi smecked.

5

Nevēlos aprakstīt, brā|i, kādas negantas veshch.es mani vēl piespieda viddy tajā pēcpusdienā. �itentajam doktoram Brodskim un doktoram Branomam, un pārējiem baltajos uz�svār�os � un, atcerieties, tur bija ari tā devotchka, kura knibinājās ap slēd�iem un vēroja mēraparātus, � �iem dro�i vien bija daudz nekrietnākas un ne�ķīstākas tieksmes nekā jebkuram prestoopnick pa�ā Vēcē. Jo es nevarēju iztēloties, ka jel vienam veck varētu ienākt prātā pat doma uzfilmēt kaut ko tādu, ko es biju spiests viddy, piesiets pie tā krēsla, glazzies atknagētas plati vaļā. Es varēju vienīgi ļoti gromky creech, lai viņi slēdz ārā, lai slēdz ārā, un tas pa daļai tā kā apslāpēja dratsing un draisko�anās troksni, un ari mūziku, kas skanēja bez apstājas. Jūs varēsiet iedomāties, cik bez�galīgs atvieglojums mani pārņēma, kad biju viddied pēdējo filmu un �itais doktors Brodskis itin kā baismīgi �āvainā un garlaikotā goloss teica: Manuprāt, pirmajai dienai pietiks, vai ne, Branom?

Iedegās gaisma, un tur nu es sēdēju, mana gulliver puk�stēja kā bolshy milzīga sāpīga tvaikma�īna, rot iek�pusē bija galīgi izkaltusi un cally, un es jutu, ka varētu izvemt vispēdējo kumosiņu pishcha, kuru, ak, mani brāļi, jelkad esmu apēdis kop� tās dienas, kad tiku, tā sacīt, at�ķirts no krūts.

Labs ir, �itais doktors Brodskis sacīja, viņu var vest atpakaļ uzgultu. Tad paplik�ķināja man pa plecu un noteica: Labi, labi. Ļoti daudzsolo�s sākums, nosmīkņāja pa visu litso un gāzelēdamies klumzāja ārā. Viņam sekoja doktors Branoms, kur� man veltīja milzīg jau droogy un līdzcietīgu smaidu, it kā �im ar visu �ito veshch nebūtu nekāda sakara un �is būtu atstiepts �urp ar varu tāpat kā es.

Lai nu kā. manu plottviņi atbrīvoja no krēsla un atlaida vaļā ādu virs glazzies, tā ka es atkal varēju tās atvērt un aiz�vērt, un es tās aizvēru, ak, mani brāļi, sāpēm dimdinot manā gulliver, un tad mani aizveda uz riteņkrēslu un ripināja uz malenky guļamistabu, kamēr veck, kur� stūma krēslu, trallināja kaut kādu kretīnisku popdziesmeli, un es no�ņācu: Aizveries jel! bet �is tikai smecked un atcirta: Neņem galvā, drau�dziņ, un iedziedājās skaļāk. Mani nolika gultā, es vēl arvien jutos bolnoy, ta�u iemigt nespēju un drīz sajutu, ka drīz varētu sajust, ka drīz varbūt juLī�os malenkg drusciņ labāk, un tad man atnesa labu, karstu chaiar daudz moloko un sakar, un, peeting to, es sapratu, ka tas �au�alīgais murgs ir pagājis un beidzies. Tobrīd ienāca doktors Branoms, vienos smaidos.

-� Nu, viņ� ierunājās, pēc maniem aprēķiniem, tev būtu jāsāk justies labi. Jā?

-�� Ser, es tā piesardzīgi izdvesu. Es īsti nespēju kopai, uz ko viņ� tēmē, gouoreeting par aprēķiniem, jo uzskatīju, ka ju�anās bolnoi) vai labi � tā itin kā būtu manis pa�a darī��ana un ar aprēķiniem tai nav nekāda sakara.

Viņ� apsēdās uz gultas malas, milzīg laipns un droogy, un teica: Doktors Brodskis ir apmierināts ar tevi. Tev bija ļoti pozitīva reakcija. Rīt, protams, būs divi seansi � no rīta un pēcpusdienā, un, manuprāt, dienas beigās tu jutīsies mazliet saguris. Bet mums ir jābūt nesaudzīgiem, tevi vajag izārstēt.

- Jūs gribat sacīt, es novaidējņs, ka man būs jāiztur� Ka man būs jāskatās� Ak, nē! Tas bija drausmīgi!

-� Bez �aubām, drausmīgi, doktors Branoms pasmaidīja. -Vardarbība ir drausmīga. Tie�i to tu pa�laik apgūsti. To apgūst tavs ķermenis.

-� Bet es nesaprotu, es iebildu. Nesaprotu, kāpēc man bija tik slikti. Agrāk man nekad nebija slikti. Agrāk es pa�rasti jutos glu�i pretēji. Tas ir � darīdams to visu pats vai noskatīdamies, es parasti jutos itin horrorshoiv. Nudien ne�saprotu, kāpēc, kas un kā�

-� Dzīve ir ārkārtīgi brīnumaina, doktors Branoms tādā svētulīgā goloss noteica. Dzīves norises, cilvēka organisma veido�anās � kur� gan spēj pilnībā aptvert �os brīnumus? Doktors Brodskis, bez �aubām, ir ievērojams cilvēks. Tam, kas patlaban notiek ar tevi, būtu jānotiek ar katru normālu cilvēcis�ku organismu, kur� vēro ļaunuma spēku darbību, iznīcino�ā principa izpausmes. Tu iegūsti saprātu, tu topi vesels.

-To es negribu, es attraucu, un ari nespēju saprast. Jūs panākat vienīgi to, ka es jūtos ļoti, ļoti slims.

-� Vai �obrīd tu jūties slims? viņ� jautāja ar veco droogy smaidu. Tu dzer tēju, atpūties, mierīgi tērzē ar draugu, � tu ta�u jūties tikai un vienīgi labi!

Es itin kā ieklausījos sevi, visai piesardzīgi meklēdams savā gulliverun pīo(t sāpes un nelabumu, bet, jānudien, brāļi, � es jutos pavisam horrorshow un pat uzgribēju vakariņas.

-� Nekas man nav skaidrs, es sacīju. Jūs man kaut ko izdarāt, lai es justos slims.

Un, saraucis pieri, sāku tā kā prātot. �ajā pēcpusdienā tu juties slims, viņ� teica, tāpēc ka tev kļūst labāk. Būdami veseli, uz ļaunuma klātbūtni mēs reaģējam ar bailēm un nelabumu. Tu topi vesels, tas ari viss. Rīt ap �o laiku tu būsi vēl veselāks.

Viņ� paplik�ķināja man pa noga un aizgāja, bet es cik spēdams centos tikt skaidrībā par visu to ueshch. Man �ķita, ka vadi un citas ueshches, kuras bija piestiprinātas pie manas plotl, varbūt liku�as man justies slikti un ka viss notieko�ais bijis tikai triks. Es joprojām prātoju par to visu un apsvēru, vai lai rīt neļaujos, ka mani piesien pie krēsla, un lai uzsāku ar �iem vienu pamatīgu dratsing, jo man tak ir tiesības, kad mani apmeklēt ieradās vēl viens chelloueck. Tas bija tāds smaido�s starnj veck, kur� sacīja, ka esot Atbrīvo�anas ierēdnis, kā pats izteicās, un atstiepa līdzi veselu lērumu papīru.

-� Kurp tu dosies, aizgājis no �ejienes? viņ� jautāja.

Par tādu veslx:hes vispār netiku domājis, patiesībā man

tikai tobrīd sāka pielēkt, ka pavisam drīz es bū�u for�s, brīvs malchick, un tad es sapratu, ka tas noliks vienīgi tad, ja darī�u, ko man liks, nesāk�u nekādu dratsing un creeching, un atteik�anos un tamlīdzīgi.

-� Ie�u mājās, es atbildēju. Atpakaļ pie t. un m.

-� Pie kā?

Nadsat valodu �is nesaprata galīgi, tāpēc es paskaidroju: Pie saviem vecākiem mīļotajā dzīvojamā kvartālā.

-� Sapratu, viņ� noteica. Un kad tavi vecāki tevi pēdējo�reiz apciemoja?

-� Pirms mēne�a, es atbildēju, gandrīz. Apmeklējuma dienas tika atceltas, jo viena ptitsa savam prestoopniek pār dzeloņstieplēm bija ie�mugulējusi nez kādu tur �ņaucampulveri. Nudien, caHyjoks, ko izspēlēt ar tiem, kuri ne pie kā nav vainīgi, lai sodu pie viena uzliktu arī tiem! Tāpēc ir pagājis gandrīz vesels mēnesis, kop� mani apciemoju�i.

-� Saprotu, veck novilka. Un vai vecāki ir informēti par tavu pārvieto�anu un drīzo atbrīvo�anu?

�itam slouo atbrīvo�ana nudien bija bezgala salda zuook!

-� Nē, es atteicu. Bet tas viņiem būs jauks pārsteigums, vai ne? Kad es tā ieie�u pa durvīm un sacī�u: "Te nu es esmu. atpakaļ mājās, atkal brīvs veckī' Jā, tie�ām horrorshoiv.

-�� Labi, Atbrīvo�anas ierēdnis piekrita, lai paliek tā. Ja vien tev ir kur dzīvot. Un tad vēl ir jautājums par darbu, vai ne?

Viņ� parādīja man garu sarakstu ar darbavietām, kuras es varētu dabūt, bet es nospriedu, ka tam nu gan laika pietiks. Vispirms būs jaukas malenky brīvdienas. Tikko ticis laukā, es varētu nostrādāt kādu crasting un piepildīt vecās carmans ar skano�o, bet tad man būtu jāizļuras gau�ām piesardzīgi un darāmais jāveic oddy knocky. Tā saucamajiem droogs es vairs neuzticējos. Tad nu es teicu tam veck, lai met mieru, parunāsim citu reizi. Labi labi labi, �is bija vienisprātis un posās prom. Izrādījās, ka �is ir milzīg dīvains veck, jo ieirgojās un teica: Vai tev nepatiktos iesist man pa seju, pirms dodos prom?

Man �ķita, ka nebū�u pareizi slooshied, tāpēc es pār�vaicāju: Ko?

-Vai tev, �is ķiķināja, nepatiktos iesist man pa seju, pirms dodos prom?

Es galīgā neizpratnē saraucu pieri un noprasīju: Kādēļ?

Ak, viņ� attrauca, tikai tādēļ, lai paskatītos, kādas tev sekmes.

Viņ� piegrūda savu litso pavisam tuvu klāt ar visu treknā smīnā saviebto rot. Es savilku dūri un gāzu pa �o litso, bet viņ� ļoti skorry parāvās nost, joprojām smīnēdams, un mana rooker trāpīja tikai tuk�am gaisam. Tas bija gau�ām mīklaini, un es paliku, pieri raukdams, kad viņ�, smecking kā jucis, izgāja pa durvīm. Un tad, mani brāļi, da�as minootas es jutos gau�ām slikti, taisni tāpat kā pēcpusdienā. Tas skorry pārgāja, un, kad man ienesa vakariņas, es jutu, ka man ir krietna ēst�griba, un gatavojos sākt krum�ķināt cepto vistu. Bet bija nu gan dīvaini, kā tas starry chelloueck uzprasījās pēc tolchock pa litso. Un cik savādi, ka pēc tam man sametās �ķērma dū�a.

Vēl kas dīvaināks sākās, kad es tovakar nolikos gulēt, ak, mani brāļi. Man rādījās murgs, un, kā jau jūs nojautīsiet, tas bija viens no filmu fragmentiem, ko biju uiddied pēcpusdienā. Sapnis vai murgs patiesībā ir tikai tāda filma tavā gulliuer, at�ķirība tikai tā, ka tu vari ieiet tur iek�ā un kļūt par tās sastāvdaļu. Tie�i tas notika ar mani. Tas bija murgs par vienu no kinogabaliem, kuru viņi man rādīja pēcpusdienā, uz tā saucamā seansa beigām, � par smecking malchicks, kuri nostrādā ultravarmācību ar jauniņu ptitsa, kura creeches bez rīmas, visa savās sarkanajās sarkanajās krouvy platties galīgi razrezzed baigi horrorshow. Es piedalījos �ajās draiskulībās, smecking neatņemdamies, būdams tā kā barvedis un ģērbies pēc nadsat pēdējās modes. Un tad, pa�ā �īs dratsing un tolchocking karstumā, es sajutos kā nolēmēts un man briesmīgi sagriezās dū�a, un visi pārējie malchicks palaida par mani kārtīgu gromky smeck. Tad es sāku dratsing atpakaļ, lai pamostos, cauri pintēm, kvartiem un galoniem savu pa�a krovuy, līdz attapos gultā, �ai istabā. Man nāca vēmiens, tāpēc es, pagalam trīceklīgs, izrāpos no gultas, lai pa gaiteni dotos uz vannasistabu. Bet, rau, brāļi, durvis bija aizslēgtas. Un, pagriezies apkārt, es itin kā pirmo raz ieraudzīju, ka pie logiem ir restes. Un tā nu. sniegdamies pēc tā saucamā poda malenkg skapītī blakus gultai, es sapratu, ka glābiņa no visa �itā nebūs. Vēl ļaunāk � es baidījos atgriezties pats savā aiz�migu�ajā gulliuer. Pēc mirkļa es aptvēru, ka galu galā vēmiens man vairs nenāk, ta�u jutos poogly un negribēju kāpt atpakaļ gultā, lai iemigtu. Tomēr drīz es iegrimu miegā kā akmens un nesapņoju vairs neko.

6

-� Beidziet, beidziet, beidziet! es creeched bez mitas. -Slēdziet ārā, jūs, grahzng maitas, es vairs nevaru izturēt!

Bija nākamā diena, brāļi, un es nudien biju centies cik spēdams, visu rītu un pēcpusdienu spēlēdams to viņu spēlīti un sēdēdams kā horrorshoiv smaidīgs un sadarbīgs malchick tai moku krēslā, kamēr �ie laida uz ekrāna baigus ultravarmācības gabalus, glazzies man bija atknagētas, lai es varētu visu viddy, plotl un rookers, un nogas piesprādzētas pie krēsla, lai es netiktu prom. Tas, ko man lika uiddy patlaban, patiesībā nebija tāda veshch, kura agrāk būtu likusies nez cik neganta, proti, trīs �etri malchicks crasted kādā bodītē, stūķēja savās carmans d�unguru un reizē draiskojās ar creeching starnj ptitsa, bodītes īpa�nieci, lolchocking viņu un likdami plūst sarkanajām sarkanajām krovvy. Ta�u pulsē�ana un dun dun dunē�ana manā gulliver, virsū nāko�ais vēmiens un �ausmīgās skrāpē�jo�ās slāpes, kas sausēja man rol, � tas viss bija vēl ļaunāk nekā vakar.

- Vāāi, man jau pieliek! -es kliedzu. -Tas nav godīgi, jūs, vonny stulbeņi!

Un es pūlējos izcīnīties laukā no krēsla, bet tas nebija iespējams, jo es biju pie tā tikpat kā pielīmēts.

-� Lieliski! creeched �itais doktors Brodskis. Tev sokas tie�ām labi! Vēl vienu, un tad būsim pabeigu�i.

�oreiz atkal gāja vaļā starry 1939./45. gada kar�, filma bija milzīgi traipaina, �vikaina un sprak�ķaina, varēja viddy, ka to uzņēmu�i vācie�i. Tā sākās ar vācu ērgļiem un nacistu karogu, uz kura rēgojās tas kā�ainais krusts, ko patīk zimēt visiem skolas malchicks, un tad parādījās trakoti augstprā�tīgi un nadmenny vācu virsnieki, kuri gāja pa ielām, kur bija vieni vienīgi putekļi, bumbu bedres un sagruvu�i nami. Pēc tam tika ļauts uiddy, kā ap�auj pie sienas nostādītus leivdies, kā virsnieki dod pavēles un kā renstelēs guļ pamesti �au�alīgi nagog plolts� kaili, ribaini stindzeņi ar baltām, tievām nogas. Nezin uz kurieni tika vilkti creeching leivdies, kliedzieni gan ierakstā neskanēja, mani brāļi, vienīgā skaņa bija mūzika, un �ie promvelkamie vēl dabūja tolchocks bez sava gala. Tad es ar visām sāpēm un nelabumu aptvēru, kas tā ir par mūziku, kura tur sprakst un dārd ierakstā, un tas bija Ludvigs Vans, Piektās simfonijas pēdējā daļa. un te nu es creeched kā bezoomng.

-� Slēdziet ārā! es creeched. Slēdziet ārā, jūs grahzng pretīgie maitasgabali! Tas ir grēks, �itais te ir ne�ķīsts, nepiedodams grēks, jūs, bratchnies!

Tūliņ jau �ie nemitējās, jo vairs bija atliku�as tikai da�as minūtes, � leivdies tika dauzīti, plūda krovvy, tad vēl pazibēja pāris �āvēju nodaļu, noplīvoja vecais nacistu karogs un parādījās uzraksts BEIGAS. Kad iedegās gaisma, manā priek�ā stāvēja �itais doktors Brodskis un arī doktors Branoms, un doktors Brodskis sacīja: Ko tu tur klaigāji par grēku, mm?

-To pa�u, es atteicu, mocīdamies ar nelabumu. Ka Ludvigs Vans tiek �itā izmantots. Viņ� nevienam nedarīja neko ļaunu. Bēthovens tikai rakstīja mūziku.

Tad man patie�ām kļuva slikti, un �iem bija vien jāatnes bļoda, kas izskatījās pēc tādas kā nieres.

-� Mūzika. doktors Brodskis tā domīgi novilka. Ak tad tev patīk mūzika! Es pats par to nezinu neko. Zinu vienīgi, ka tā labi noder emociju pastiprinā�anai. Paskat vien! Ko jūs par to teiksiet, Branom, ko?

-Tur neko nevar līdzēt, doktors Branoms atsaucās. " to-ffllk.kā teicis dzejnieks cie�

tumnieks. Varbūt te ir soda elements. Priek�nieks varēs būt apmierināts.

-� Iedodiet man padzerties, es dvesu, Bog dēļ!

-� Atsprādzējiet viņu, doktors Brodskis pavēlēja. Un atnesiet karafi ledusauksta ūdens!

�itentie zemākie vecks ķērās pie darba, un drīz es peeted galoniem un galoniem ūdens un jutos kā debesīs, ak, mani brāļi.

-� �ķiet, tu esi pietiekami inteliģents jauns cilvēks, dok�tors Brodskis teica. Un ari, kā rādās, ne bez savas gaumes. Tikai iepinies vardarbībā, vai ne? Vardarbībā un zag�anā, bet zag�ana ir vardarbības paveids.

Netaisījos govoreet nevienu slovo, brāļi. Joprojām jutu nelabumu, lai gan tagad jau kļuva malenky drusciņ labāk. Tomēr aizvadīta bija baismīga diena.

-� Nu tad, doktors Brodskis ierunājās, kā tev �ķiet, kas te notiek? Pastāsti, ko mēs, tavuprāt, darām ar tevi!

-Jūs liekat man justies slikti, es esmu glu�i slims, kad skatos tās jūsu ne�ķīstās, perversās filmas. Patiesībā jau tur nav vainīgas filmas. Ta�u man liekas �ja jūs beigsiet rādīt filmas, es vairs nejutī�os slikti.

-�� Pareizi, doktors Brodskis piekrita. Tās ir asociāci�jas � senākā audzinā�anas metode pasaulē. Un kas īsti liek tev justies slikti?

-Tās grahzny stulbās veshches, kuras pieslēgtas manai gulliver un ploit, es atbildēju, vainīgas irtās.

-� Savdabīgi, doktors Brodskis tā kā smaidīdams norūca, bara dialekts. Vai jūs kaut ko zināt par tā izcelsmi, Branom?

-� Atsevi�ķi vārdi no veca atskaņu slenga, atteica Branoms. kur� vairs nemaz tik dikti draudzīgs neizskatījās. Un arī mazliet �igānu valodas. Bet lielais vairums vārdu ir ar slāviskām saknēm. Propaganda. Zemapziņas penetrācija.

- Jajajā, doktors Brodskis sacīja tā, it kā būtu zaudējis pacietību un interesi; tad vērsās pie manis: Redzi, tiem vadiem nav nozīmes. Nekrīt svarā tas, kas tev pieslēgts. Tas vajadzīgs tikai tādēļ, lai noteiktu tavu reakciju. Tātad � kas īsti tevi ietekmē?

Nu es, protams, viddied, kāds bezoomny shoot esmu bijis, neapjēgdams, ka vainīgas zemādas injekcijas manā rooker.

- Ahā, es creeched, ahā. tagad es visu uiddy! Cik riebīgs cally uonny triks! Krāp�anās, ka tevi jupis, bet vairāk tā jums neizdosies!

-� Priecājos, ka tu dari zināmus savus iebildumus, doktors Brodskis teica. Tagad mēs par to būsim pilnīgā skaidrībā. Varēsim ievadīt Ludoviko tavā sistēmā daudzos un da�ādos veidos. Piemēram, orāli. Ta�u subkutānā metode ir tā labākā. Necīnies tai pretī, lūdzams! Tava cīņa ir bezjēdzīga. Tu visviens negūsi virsroku pār mums.

-� Grahzny bratchnies, es bezmaz iepink�ķēdamies no�ņurdēju. Tad piebildu: Ultravarmācība un viss �itais cal mani nekrata. Ar to es tik�u galā. Bet pret mūziku tas nav godīgi. Nav godīgi, ka man jājūtas slikti, slooshying burvīgo Ludvigu Vanu un G. F. Hendeli, un citus. Tas rāda, ka jūs esat ļaunu maitasgabalu banda, un es jums savu mū�u nepiedo�u, neģēļi!

�ie abi izskatījās tādi drusku domigi. Tad doktors Brodskis sacīja: Norobe�o�ana vienmēr ir smaga. Pasaule ir vienota, dzīve ir vienota. Visjaukakajās un debe�ķīgakajas nodarbības ir zināma daļa vardarbības � piemēram, mīlas aktā; piemēram, mūzikā! Tevjāuzņemas �is risks, zēn. Izvēle piederēja tev pa�am.

Visus �os slovos es nesapratu, tomēr ierunājos: Varat neturpināt, ser.

Savā viltīgajā veidā biju malenkij drusciņ mainījis meldiņu.

-Jūs esat man pierādījis, ka noņemties ar dratsing un ultravarmācību un nogalināt ir slikti, slikti un briesmīgi slikti. Esmu saņēmis mācību, kungi. Tagad es saprotu to, ko vēl nekad nebiju sapratis. Es esmu izdziedināts, lai slavēts Dievs!

Un es tā svētulīgi pacēlu glazzies pret griestiem. Bet abi �itie dakteri sērīgi nogrozīja gulliver, un doktors Brodskis teica: Tu vēl neesi izdziedināts. Darāmā vēl ir daudz. Tikai tad, kad tavs ķermenis nekavējoties un spēcigi reaģēs uz vardar�bību glu�i kā uz �ūsku, bez palīdzības no mūsu puses, bez medikamentiem, vienigi tad�

-Bet, ser, kungi,-es iejaucos,-es saprotu, ka tas ir slikti! Tas ir slikti, jo, tā sacīt, darbojas pret sabiedrību, tas ir slikti tāpēc, ka ikvienam veck uz zemes ir tiesības dzīvot un būt laimīgam, un neciest no sitieniem, tolchocking un na�a dūrieniem. Es daudz esmu iemācījies, tik tie�āml

Bet doktors Brodskis par to palaida skaļu, ilgu smeck, rādīdams visus savus baltos zoobies, un noteica: Saprātīga vecuma ķecerība, vai tamlīdzīgus slovos. Es saprotu, kas ir labi, un piekrītu tam, bet pats rīkojos slikti. Nu nē, manu zēn, tas tev jāatstāj mūsu ziņā. Ta�u esi vien mierīgs! Drīz viss būs garām. Nepaies ne divas nedēļas, kad tu būsi brīvs cilvēks.

Un viņ� paplik�ķināja man pa plecu. Ne divas nedēļas. Ak, mani brāļi un draugi, tas bija tikpat kā vesels gadsimts. Kā no pasaules sākuma līdz tās galam. Salīdzinot ar to, pavadīt visus �etrpadsmit gadus Vēcē bez soda atlai�anas būtu tīrais sīkums. Katru dienu notika viens un tas pats. Ta�u, kad �etras dienas pēc �īs govoreeting ar doktoru Brodski un doktoru Branomu ieradās deuotchkaar �ļirci, es uzsaucu: Nekā ne�bija! tolchocked viņai pa rooker, un duramais noklinkstēja uz grīdas. Gribējās, tā sacīt, viddy, ko �ie nu darīs. �ie darīja to, ka ieradās �etri pieci pamatīgi bolshy baltsvār�oti maitas, zemākie vecks, lai noturētu mani uzgultas, tolchocking mani, piebāzu�i smīnīgās lilsos tuvu pie manējās, tā medicīnas ptitsa no�ņāca: Tu samaitātais, negantais, mazais sātans! ietrieca manā rooker citu adatu un nejauki rupji sagrūda zāles iek�ā. Pēc tam mani, glu�i saguru�u, tāpat kā ikreiz, aizripināja uz to elles ķinīti.

Katru dienu, mani brāļi, filmas bija līdzīgas uz mata, viena vienīga spārdī�anās, tolchocking, sarkanas sarkanas krovvy, kas pilēja no litsos un plotts un �ķaidījās pa visu kameras ob�jektīvu. Parasti tur bija redzami ņirdzo�i un smecking mcdchicks, ģērbu�ies pēc nadsat pēdējās modes, vai ķiķino�i japāņu spī�dzinātāji, vai zvērīgi nacistu tēsēji un �āvēji. Un ar katru dienu padziļinājās sajūta, ka gribas nomirt aiz nelabuma, gulliver sāpēm, zoobies smeldzoņas un �au�alīgi �au�alīgām slāpēm. Līdz kādu ritu es mēģināju izjaukt �o nelie�u nodomus, blāk� blāk� dauzīdams savu gulliver pret sienu, lai tolchock pats sevi līdz bezsamaņai, bet nekas neiznāca, man vienīgi sametās nelabi, viddying, ka �is vardarbības veids ir tāds pats kā vardarbība filmās, es tikai nomocījos, man izdarīja injekciju un aizripināja prom tāpat kā agrāk.

Un tad pienāca rīts, kad es pamodos, paēdu brokastis, kurās bija olas un grauzdēta maize, un marmelāde, un ļoti karsta chai ar pienu, un nodomāju: 'Tagad vairs nebūs atli�cis daudz. Tagad noliktajam laikam jābeidzas pavisam drīz. Esmu nonācis līdz cie�anu robe�ai un vairāk ciest nespēju." Nu es gaidīju un gaidīju, brāļi, kad nāks tā medicīnas ptitsa un atnesīs �ļirci, bet viņa nenāca. Toties ienāca baltsvār�otais zemākais ueck un pavēstīja: �odien, vecais draugs, mēs lai�dīsim tevi pastaigāties.

-� Pastaigāties? es pārjautāju. Uz kurieni?

-� Uz parasto vietiņu, viņ� atbildēja. Jā, jā, nebrīnies tik dikti! Tu iesi uz filmām un es tev līdzi, protams. Riteņkrēslā tevi vairs nevedīs.

-Bet, es ieminējos, kā būs ar manu �ausmīgo rīta injekciju?

Jo es jutos patiesi pārsteigts, brāļi, ka �ie vairs tik bries�mīgi netīko iegrūst man iek�ā to Ludoviko veshch, kā bija sacīju�i.

-� Un manā nabaga daudzcietu�ajā rookervairs nepumpēs tās drausmīgās, riebīgās zāles?

-� Viss cauri, �is ueck smecked. Mū�īgi mū�os, āmen. Nu tu esi noteicējs pats par sevi, zēniņ. Pastaigā uz �ausmu istabu un tamlīdzīgi. Tikai tevi vēl arvien vajadzēs piesiet un piespiest skatīties. Tad nu nāc, manu mazo tīgerit!

Tā nu man bija vien jāvelk mugurā ritasvārki un kājās toofles un jāiet pa gaiteni uz tā saucamo ķinī�a mesto.

Bet �oreiz, ak, mani brāļi, es jutos ne vien ļoti slikti, bet arī gau�ām izbrīnījies. Sākās atkal visa vecā ultravarmācība, uecks ar sa�ķaidītām gulliuers, saplosītās un krouuy pilo�ās ptitsas, creeching pēc �ēlastības, tāda privāta un individuāla draisko�anās un nejaucība. Tad parādījās ieslodzīto nometnes un �īdi, un pelēkas, itin kā ārzemju ielas, pilnas ar tankiem un formastērpiem, un uecks, kuri gāzās gar zemi iznīcino�ā iero�u ugunī, tā tad nu būtu �īs veshch publiskā puse. Un �oreiz, juzdams nelabumu un slāpes, sāpju pārņemts, es nevarēju vainot neko citu kā vien to, ko biju spiests uiddy, jo glazzies, kā alla�, gan bija atknagētas vaļā, nogas un plott piesprādzē�tas pie krēsla, ta�u vadu un citu ueskches mud�eklis vairs nebija pieslēgts manai plott un gulliver. Tātad kas gan cits to man nodarīja, ja ne �īs filmas, kuras es viddied? Protams, brāļi, ja nu tā Ludoviko bū�ana varbūt bija kaut kas līdzīgs vakcīnai un tagad riņķoja manās krovuy, tā ka es jutī�u ne�labumu mū�īgi mū�os, āmen, tiklīdz ieraudzī�u kaut ko no ultravarmācības. Atvēru rotun laidu vaļā ūhūūhūū, un asaras, līdamas kā svētītas, plūsto�as, sidrabainas rasaslāses, itin kā aizskaloja to, ko es biju spiests viddy. Bet tie baltsvār�otie bratchnies skornj bija klāt ar savām �ņūpdrānām, lai noslaucītu man asaras, murmulēdami: "Ku� ku� būs jau lab kas ta �itā raud." Un te nu viss atkal skaidri nostājās manu glazzies priek�ā, �itie vācie�i, kuri dunkāja lūdzo�os un raudo�os �īdus � vecks un cheenas, un malchicks, un devotchkas�uz mestos, kur viņi visi atdos galus no indīgas gāzes. Ohūūhūū, es atkal sāku bimbāt, un �ie jau drāzās �urp, lai slaucītu man asaras, varen skorry, ka tikai es nepalaistu garām nevienu pa�u veshch no tā, ko �ie rāda. Tā bija baismīga un �au�alīga diena, ak, mani brāļi un vienīgie draugi!

Tajā nochy pēc vakariņām, kurās bija trekns, biezs jērgaļas sautējums, augļu pīrāgs un saldējums, es vientulīgi gulēju gultā un domāju: "Velns velns velns, varbūt man vēl būtu kādas izredzes, ja es tagad tiktu ārā." Bet man nebija nekāda iero�a. Te neļāva turēt britva, un katru otro dienu mani skuva resns, plikpaurains veck, kur� pirms brokastīm ieradās pie manas gultas, un divi baltsvār�oti bratchnies stāvēja klāt, lai viddy, vai es esmu labs, nevarmācīgs malchick. Nagi manām rookers bija apgriezti un novilēti pavisam īsiņi, lai es nevarētu skrāpēties. Bet uzbrukumā es vēl arvien biju skornj, kaut gan viņi bija mani novārdzināju�i, brāļi, tā ka jutos vairs tikai tāda kā ēna no tā, kāds biju senajās brīvības dienās. Tad nu es izkāpu no gultas, piegāju pie aizslēgtajām durvīm un sāku bungot pa tām, krietni horrorshoiv un sparīgi, reizē creeching:Ak, palīdziet, palīdziet! Man ir slikti, es mirstu! Ārstu ārstu ārstu, ātri! Lūdzu! Ak, es nomir�u, jānudien! Palīgā!

Gorlo man galīgi izkalta un apsāpējās, līdz kāds nāca. Izdzirdu pa gaiteni tuvojamies nogas un tādu kā rūco�u goloss un pēc tās pazinu baltsvār�oto veck, kur� nesa man pishcha un. tā sakot, eskortēja mani uz dieni�ķo soda vietu.

-� Kas ir? viņ� noņurdēja. Kas notiek? Kādu spēlīti tu tur iek�ā esi izperinājis?

-� Ak, es mirstu, es stenēju. Ak, man tik briesmīgi sāp sāni! Tas būs apendicīts! Vāāāāāāi!

-� Dicīts, redzējies, �itais veck nopurk�ķēja, un tad, sev par lielu prieku, brāļi, es varēju slooshy tādu kā atslēgu �ķindoņu.

-Ja tu tur muļķojies, mazais draudziņ, tad mēs ar drau�giem sitīsim un spārdīsim tevi cauru nakti.

Tad viņ� atvēra durvis un ienesa iek�ā manas brīvības apsolījuma saldo gaisotni. Es stāvēju aiz durvīm, kad viņ� vēra tās vaļā, un gaiteņa gaismā varēju viddg, kā viņ� ap�mulsis skatās apkārt, meklēdams mani. Nu es pacēlu abas dūres, lai tolchock viņam pa skaustu, un tad, zvēru, kad es jau iepriek� viddied viņu guļam uz grīdas un vaidam vai ari pagalam izslēdzamies un jutu sevi mostamies prieku, tie�i tobrīd manī glu�i kā vilnis auga nelabums un uzbruka bries�mīgas bailes, it kā pa īstam būtu jāmirst. Es aiztenterēju pie gultas, vemstīdamies vēk vēk vēk, veck, kur� bija nevis baltā virsvalkā, bet gan rītasvārkos, pietiekami skaidri viddied, kas man bijis prātā, jo noteica: Ai jā, mū�u dzīvo, mū�u mācies, ne? Jāmācās visu laiku, kā sacīt jāsaka. Nācu, mazais draudziņ, piecelies no gultas un iesit man! Jā, es tie�ām gribu, lai tu to dari. Vienu labi pamatīgu belzienu pa �okli. Ak, es nāvīgi ilgojos pēc tā, nudien!

Bet viss, ko es spēju darīt, brāļi, bija � gulēt un elsot ūūhūūhūū.

-� Nelietis, �is veck tagad noņirdza. Mēsls!

Viņ� uzrāva mani aug�ā, laikam aiz pid�amas apkakles, es jutos gau�ām vāj� un ļengans, bet viņ� pacēla un atvēzēja savu labo rooker, un es dabūju krietno veco tolchock taisni pa litso.

-Tas, viņ� noteica, ir par to, ka tu izvilki mani no gul�tas, tu, mazais ne�ķīsteni!

Viņ� noslaucīja rookers vienu pret otru, �viks �vāks, un izgāja ārā. Krik� krak�, slēdzenē apgriezās atslēga.

Un tad, brāļi, man bija jāglābjas miegā no �ausmīgās un aplamās sajūtas, ka labāk ir saņemt sitienu, nevis kādam sisĻJa tas veck pakavētos, es Varbūt'pat būtu, ta sacīt, pa�griezis otru vaigu.

7

Es, brāļi, nespēju ticēt tam, ko man teica. Likās, tajā vonny mesto es jau esmu sabijis vai veselu mū�u un vēl vesels mū�s tur būs jāpavada. Bet iecerētas bija tikai divas nedēļas, un nu viņi sacīja, ka tās divas nedēļas esot gandrīz apkārt. Viņi sacīja: Rīt, mazais draugs, ārā ārā ārā! Un vicināja veco īk�ķi, kā rādīdami uz brīvību.

Bet baltsvār�otais veck, kur� tolchockedmani un nēsāja man paplātes ar pishcha, un pavadīja mani uz dieni�ķajām mo�cībām, vēstīja: Ta�u tevi gaida vēl viena patiesi liela diena. Tā būs tava promie�anas diena. Un palaida viltīgu smeck.

Torīt es gaidīju, ka man, kā parasts, tērptam pid�amā, loofles un ritasvārkos, vajadzēs itty uz ķinī�a mesto. Bet nē. Torīt man iedeva manu kreklu, apak�ueshehes, vakara platties un manus horrorshoiv speramzābakus, visu tādu glī�u un izmazgātu vai izgludinātu, vai nospodrinātu. Un atdeva pat rīkļugrie�amo britva, kuru vecajos labajos laikos biju iz�mantojis draiskojolies un dratsing. Ģērbdamies es uzmetu tam izbrīnītu skatienu un saraucu pieri, bet baltsvār�otais zemākais veck tikai novīpsnāja un neko netaisījās govoreet, ak, mani brāļi.

Mani it laipni aizveda uz to pa�u veco mesto, ta�u tur bija notiku�as pārmaiņas. Ķiņa ekrānam priek�ā bija aizvilkti aizkari un matētais stikls zem projekcijas lodziņiem nozudis, varbūt uzbīdīts aug�ā vai salocīts sāņus kā �alūzijas vai slēgi. Bet tur, kur agrāk bija tikai klepus troksnis kashl kashl kashl un vīdēja tādas kā lewdies ēnas, tagad atradās īsta publika, un �ai publikā bija litsos, kuras es pazinu. Tur sēdēja Vēcē Priek�nieks un svētais vīrs, kaplis, kā mēs viņu dēvējām, un Galvenais Chasso, un tas milzīg svarīgais un labi ģērbtais chelloveck, kur� bija iek�lietu vai priek�lietu ministrs. Pārējos es nepazinu. Arī doktors Brodskis un doktors Branoms bija tur, �obrīd gan bez baltajiem uzsvār�iem, toties tērpu�ies tā, kā varētu tērpties dakteri, kuri ir pietiekami lieli vīri, lai tiem gribētos uzcirsties pēc pēdējās modes. Doktors Branoms stāvēja tāpat vien, bet doktors Brodskis stāvēja un govoreeted tādā mācītā manierē visu tur salasīju�os lewdies priek�ā. Kad viņ� viddied ienākam mani, tad noteica:

Ahā! Un tagad, d�entlmeņi, mēs iepazīstināsim jūs ar pa�u pārrunu objektu. Kā jūs ievērosiet, viņ� ir veselīgs un labi barots. Viņ� ierodas, nule izgulējies un paēdis krietnas brokastis, medikamentu un hipnozes neietekmēts. Rīt mēs bez ba�ām sūtīsim viņu atpakaļ ārā, pasaulē, kā pieklājīgu puisi, kuru varētu sastapt jaukā maija rītā un kur� tiecas pateikt labu vārdu vai sniegt palīdzīgu roku. Cik milzīga at�ķirība, d�entlmeņi, no tā samaitātā huligāna, kuram tiesa pirms gadiem diviem glu�i veltīgi piesprieda sodu, jo divu gadu laikā viņ� nemainījās ne par matul Es teicu � nemainījās? Ne glu�i. Cietums iemācīja viņam liekuļot smaidu, li�ķīgi berzēt rokas, glaimīgi saldeni, verdziski skatīties. Cietums iemācīja viņam jaunus netikumus un nostiprināja tos, kurus viņ� tika pie�kopis jau sen. Bet nu, d�entlmeņi, pietiks vārdu! Skajāk runās rīcība! Tātad � rīcība! Vērojiet visi!

�ī govoreeling bija mani mazliet apstulbinājusi, un es centos aptvert, ka runāts tak laikam tiek par mani. Tad visas gaismas nodzisa, no projekcijas lodziņiem iz�āvās divi tādi kā pro�ektoru stari, un viens no tiem krita tie�i uz Jūsu Pazemīgo Cietēju un Stāstītāju. Bet otrajā gaismas lokā ienāca bolshy būdīgs chelloveck, kuru es nekad nebiju viddied. Viņam bija trekna litso ar ūsām un mati kā strīpas, kas pielipinātas pie gandrīz plikās gulliver. Viņam bija gadu trīsdesmit vai �etr�desmit, vai piecdesmit, tāds kaut kāds vecis, starry. Viņ� ittied man klāt, un pro�ektors ittied viņam līdzi, un drīz abi pro�ektori izveidoja tādu kā lielu dīķi. �is man tā baigi nicīgi teica: Hei, sūdu �upa! Fūū, necik daudz tu nemazgājies, sprie�ot pēc baismīgās smakas.

Tad viņ�, itin kā dejodams, uzbrida man uz noga, uz kreisās, uz labās, tad ar pirkstiem iesita knipi man pa de�gunu, un tas sāpēja kā bezoomng un sadzina manās glazz ies asaras, tad viņ� pagrieza manu kreiso ooko, it kā tā būtu radio grozāmpoga. Publikā es varēju slooshy ķiķinā�anu un pāris īsti horrorshou) hāhāhāzviedzienu. Deguns, nograsunauss man svila un sāpēja kā bezoomng, un es saciju: Kāpēc tu tā dari? Es tev nekad neesmu darījis nekā Jauna, brāli.

-O, �is veck attrauca, es daru tā (un atkal ieknip�knip�ķināja man pa degunu) un �itā (apgrieza smeldzo�o ausi), un �itentā (neganti uzmina uz labās noga), jo man nepatīk tādi tipi kā tu. Un, ja tu gribētu kaut ko iesākt, tad sāc, sāc, esi tik laipns!

Es sapratu, ka nu man jārīkojas labi skorry un jāizrauj rikjugrie�amais britva, pirms uzbrā�as tas �ausmīgais, nāvī�gais nelabums, cīņas prieku pārvērzdams sajūtā, ka tūliņ būs jāsprāgst nost. Bet, ak, brāļi, kad mana rookersniedzās iek�ējā cannan pēc britva, manu gara glazzies priek�ā parādījās aina, kurā �is aizvainojo�ais chelloveck gaudo pēc �ēlastības, bet viņam no rot plūst sarkanas sarkanas krovvy, un tūlīt pēc �īs ainas man uzbruka nelabums, slāpes un sāpes, un es viddied, ka man nudien ļoti, ļoti skorry jāmaina attieksme pret �o riebeklīgo veck, tāpēc es taustījos pa carmans pēc cigaretēm vai skano�ā, bet, ak, mani brāļi, tur nebija nevienas no �īm veshches. Tad es tā gaudulīgi un �ļupstīgi ierunājos: Es labprāt uzcienātu tevi ar cigareti, brāli, bet, kā rādās, man nevienas nav.

�itais veck atcirta: -Vāāi vāāi. Ohūūhūū. Pink�ķis!

Un ar savu bolshy cieto nagu atkal ieknip�knip�knip�ķināja man pa degunu, bet es varēju slooshy milzīg skaļus, uzjautrinātus smecks tum�ajā skatītāju zālē. Patiesā izmisumā, cenzdamies izturēties pieklājīgi pret �o aizvainojo�o un ne�ēlīgo veck un gribēdams apslāpēt sāpes un nelabumu, es sacīju: Lūdzu, ļauj man kaut ko izdarīt tavā labā, lūdzu!

Un es atkal meklējos pa carmans, bet atradu vienīgi savu rikļugrie�amo britva, izņēmu to un sniedzu viņam, teikdams: -Lūdzu, ņem to, lūdzu! Maza dāvana, lūdzu, ņem!

Bet viņ� attrauca: Paturi tos smirdo�os kukuļus sev! Tā tu man vis nepielabināsies.

Viņ� ieblieza man pa rooker, un rikļugrie�amais britva nokrita uz grīdas.

-� Lūdzu, man kaut kas jādara! es iesaucos. Vai man nospodrināt tavus zābakus? Skaties, es nometī�os zemē un no�laizī�u tos!

Un, mani brāļi, ticiet vai nobu�ojiet man sharries, es nometos ceļos un izbāzu savu sarkano yahzick vai pusotras jūdzes garumā, lai nolaizītu viņa grahznij vonny zābakus. Bet �itais veck vienīgi iespēra man pa rof, tā ne sevi�ķi stipri. Te nu man �ķita, ka nelabums un sāpes neuzbruks, ja es tikai cie�i sagrāb�u viņa potītes savās rookers un norau�u �ito grahzny bratchny gar zemi. Tā es arī izdarīju, un viņ� piedzīvoja krietni bolshy pārsteigumu, ar brik�ķi nogāzdamies uz grīdas, skanot vonny publikas skaļajiem smiekliem. Ta�u, viddying viņu guļam zemē, es jutu, ka virsū nāk visas tās �ausmīgās sajūtas, tāpēc pasniedzu viņam rooker, lai skorrg pieceltu kājās, un �is uzslējās aug�ā. Un tad, tiklīdz �is gatavojās gāzt man pa litso varen smagu un nopietnu tolchock, ierunājās doktors Brodskis:

-� Ļoti labi, ar to pietiks.

Tas baismīgais veck tā kā paklanījās un aizdancoja prom kā aktieris, kamēr pro�ektori apspīdēja mani, samiegtām acīm, rotsavilktu uz raudā�anu. Doktors Brodskis uzrunāja publiku: Mūsu objekts, kā redzat, paradoksālā kārtā tiek pamudināts uz labu tādējādi, ka tiek mudināts uz sliktu. Tieksmi uz var�darbību pavada stipru fizisku cie�anu sajūta. Lai pretotos tai, objektam jāpārslēdzas uz diametrāli pretēju nostāju. Vai ir jautājumi?

-� Izvēle, norūca sulīga, dobja goloss. Es viddied, ka tā pieder cietuma kaplim. Viņam patiesībā nav izvēles, vai ne? Uz �o smieklīgo pa�noniecinā�anās aktu viņu pamudi�nāja savtīgas intereses, bailes no fiziskām sāpēm. Notiku�ā nepatiesīgums bija skaidri saskatāms. Viņ� beidz būt ļaun�daris. Bet reizē viņ� beidz būt ari būtne, kura spējīga uz morālu izvēli.

-Tās ir detaļas, doktors Brodskis smaidīdams atbildēja.

-� Mēs nerūpējamies par motīvu, par augstāko ētiku. Mēs rū�pējamies vienīgi par nozieguma novēr�anu�

-� Un par to, iejaucās bolshy labi ģērbtais ministrs, lai mazinātu mūsu cietumu briesmīgo pārslogojumu.

-� Paskat vien, kāds noteica. Tad gāja vaļā milzīga gouoreeting un strīdē�anās, bet es, brāļi, tikai stāvēju tur, visu �ito stulbo bratchnies galīgi ignorēts, tāpēc es beidzot creeched:

-� Un es, es, es? Kā būs ar mani? Kur te iederos es? Vai ari es skaitos tikai tāds dzīvnieks vai suns?

Tas lika �iem govoreet pamatīgi skaļi un apmētāt mani ar visādiem slovos. Nu es creeched vē 1 stiprāk, creeching:Vai man jābūt tikai tādam mehāniskam apelsīnam?

Nezinu, brāļi, kas man lika izrunāt �os slovos, kuri nelūgti ie�āvās manā gulliver. Un tas sazin kāpēc aizbāza mutes visiem �iem vecks uz kādu minoolavai divām. Tad piecēlās kāds gau��ām tievs starry profesortipa chelloveck, kakls viņam bija kā tāds kabeļu sai�ķis, kas pārvada strāvu no gulliver uz plott, un viņ� sacija: Tev nav iemesla kurnēt, zēn. Tu izvēlējies pats, un notieko�ais ir tikai tavas izvēles sekas. Viss, kas tagad risinās, ir tas, ko tu pats esi.izvēlējies.

Bet cietuma kaplis creeched: Ak, ja es spētu tam ticēt!

Un varēja viddy, ka Priek�nieks uzmet viņam tādu ska�tienu, kur� nozīmē apmēram to, ka Cietuma Reliģijā kaplis vis neuzkalposies tik augstu, cik viņam pa�am gribētos. Nu atkal sacēlās skaļa ķīvē�anās, es varēju slooshy, ka �urpu turpu tiek mētāts slouo Mīlestība, pats cietuma kaplis tikpat skaļi kā pārējie creeched par to, kā Tīrā Mīlestība Padzen Bailes, un tamlīdzīgu cal. Tad doktors Brodskis, smaidīdams pār visu litso, teica: Priecājos, d�entlmeņi, ka izskanējis jautājums par Mīlestību. Tagad mēs darbībā redzēsim tādu Mīlestības veidu, kur� tiek uzskatīts par izmiru�u jau kop� viduslaikiem.

Gaisma nodzisa, atkal iezvērojās pro�ektori, viens no tiem apspīdēja Jūsu nabaga cietēju Draugu un Stāstītāju, bet otrajā gaismas aplī itin kā ieslīdēja vai sāniski iepeldēja visskais�tākā jauniņā devotchka, kādu jūs, ak, mani brāļi, varētu cerēt uiddy visā savā jeezny. Proti, viņai bija patiesi horrorshow groodies, tās varēja uiddy tikpat kā visas, un plaLties viņai brauca nost nost nost no pletchoes. Viņas nogas bija glu�i kā Bog savās Debesīs, un viņa gāja tā, ka skatoties no keeshkas lauzās vaids, tomēr viņas litso bija mīlīgi smaido�a, jauna un tāda kā nevainīga litso. Viņa tuvojās man kopā ar gaismas apli, itin kā viņai līdzi nāktu debesu spozme un tamlīdzīgs cal, un pirmais, kas ie�āvās manā gulliuer, bija doma, ka man patiktos nostiept viņu gar�ļaukus uz grīdas un labi me�onīgi uztaisīt veco in-out, ta�u skorry kā bulta klāt bija nelabums � glu�i kā detektīvs, kur� glūnējis ap stūri un nu drā�as �urp, lai ķertos pie grahzny aresta. Jaukā parfīma uon, kas plūda no viņas, piespieda mani domāt par vēmienu, kur� sāk celties aug�up no manām keeshkas, un es sapratu, ka jāizdomā kāds jauns veids, kā skatīties uz viņu, pirms mani horrorshow un kārtīgi pārņem sāpes, slāpes un �au�alīgais nelabums. Tāpēc es creeched:Ak, skaistākā un daiļākā no deuotchkas, es nosvie�u savu sirdi tev pie kājām, lai tu bradā pa to, cik tīk! Ja man būtu roze, es to dāvātu tev. Ja zeme tagad būtu salijusi slapja un cally, tu varētu staigāt pa manām platties, lai nenosmērētu savas gleznās nogas ar dubļiem un cal.

Sacīdams to visu, ak, mani brāļi, es jutu, ka nelabums tā kā atkāpjas.

Ļauj man, es creeched, pielūgt tevi un kļūt par tavu palīgu un aizstāvi �itenajā ļaunajā pasaulē!

Tad es atcerējos vajadzīgo slouo un sajutos vēl labāk, teikdams: Ļauj man būt tavam uzticamajam bruņiniekam! un atkal sabruku uz vecajiem ceļgaliem, verdziski klanīda�mies, un tādā garā.

Pēc tam es sāku justies galīgi shooly un apjucis, jo viss atkal �ķita kā teātris, deuotchka smaidīja un klanījās pub�likai, un aizdejoja prom, iedegās gaisma, noplīk�ķēja aplausi. Un da�iem no �itiem starry uecks, kas sēdēja zālē, glazzies vai pilēja laukā, blen�ot uz to jauniņo deuotchka ar neķītru un nesvētu iekāri, ak, mani brāļi.

-� Viņ� būs jūsu īstenais kristietis, doktors Brodskis creeched, gatavs pagriezt otru vaigu, gatavs drīzāk tikt piesists krustā nekā piesist krustā kādu citu, viņ� jutīs riebumu lidz pa�iem sirds dziļumiem, jau iedomājoties vien, ka varētu nosist kaut vai mu�u!

Un tā bija patiesība, brāli, jo, kad viņ� to teica, es iedo�mājos mu�as nosi�anu un sajutu vieglītiņu nelabumu, ta�u apslāpēju �o nelabumu un sāpes, iztēlodamies, ka to mu�u baro ar cukura gabaliņu un pieskata kā tādu stulbu māj�dzīvnieku, un tamlīdzīgu cal.

-� Labo�anās! doktors Brodskis creeched. Prieks Dieva eņgeju acu priek�ā!

-� Galvenais, krietni gromky piezīmēja �itais priek�lietu ministrs, ka metode darbojas.

-Ak, itin kā nopūzdamies sacīja cietuma kaplis, dar�bojas gan. lai Dievs mums visiem �ēlīgs.

..

Nu, kas nu tagad labs notiksies, mm?

To, mani brāļi, es jautāju pats sev nākamajā rītā, stāvē�dams ārpusē pie baltās ēkas, kura bija tā kā piebūvēta klāt pie vecā Vēcē; ģērbies es biju tajās pa�ās platties kā tonakt pirms diviem gadiem, apkārt blāvoja pelēcīga rīta gaisma, rokā es turēju malenky somu ar nedaudzām personiskajām veshches un kādu nieku skano�ā, ko laipni bija ziedojusi votmy Valdība, lai es, tā sacīt, varētu sākt savu jauno dzīvi.

Iepriek�ējās dienas nobeigums bija gau�ām nogurdino�s, tika ierakstītas intervijas televīzijas ziņām, knips knips knipsētas fotogrāfijas, izdarīti vēl da�i demonstrējumi, kuros es sabruku, sastapies aci pret aci ar ultravarmācību, un tamlī�dzīgs nepatīkams cal. Pēc tam es iekritu gultā un tad, kā man �ķita, tiku uzmodināts tālab, lai dzirdētu pavēli lasīties ārā, itty mājās, viņi neparko vairs nevēlējās viddy Jūsu Pazemīgo Stās�tītāju, ak, mani brāļi. Tā nu es tur stāvēju ļoti, ļoti agrā rītā, ar �ito nieku d�ungura kreisajā carman, �ķindu skandinādams to un prātodams: "Nu, kas nu tagad labs notiksies, mm?"

Jāmeklē kādas brokastis kādā mesto, es nospriedu, visu rītu tak nebiju ēdis, jo ikviens ueck kāroja tikai to vien, lai varētu tolchock mani ārā, brīvībā. Biju peeted vienu vienīgu chasha ar chai. �itais Vēcē atradās gau�ām drūmā pilsētas apvidū, tomēr visriņķī bija malenky strādnieku kafūzī�i, un kādu no tiem es driz uzgāju, mani brāļi. Tas bija neganti cally un vonny, ar vienu pa�u spuldzīti pie griestiem, un mu�u

traipi vēl aptum�oja niecīgo gaismiņu, pie galdiem sēdēja agrīni rabbiLers, strēbdami chai un �ķūrēdami iek�ā baismīga izskata cīsiņus un kleb �ķēles, ko aprija kā vilki, no�ņakstēja tik ham ham ham, un �ie creeched, lai nes vēl. �os apkalpoja baigi cally deuotchka, bet ar loti bolshy groodies gan, un da�i no ēdo�ajiem vecks mēģināja �o apgrābstīt, rēkdami hāhāhā, kamēr �ī zvaigāja hehehē, un �is skats gandriz vai uzrāva man vēmienu, brāļi. Tomēr es glu�i pieklājīgi, savā d�entlmeņa goloss, palūdzu grauzdētu maizi un marmelādi, un chai, tad apsēdos tum�ā stūrī ēst un peel.

Kamēr es to darīju, iek�ā itlied malenky pundurīgs ueck, kur� pārdeva rīta gazettas, � sakucis un grahzny prestoopnick tips biezstiklainām brillēm metāla rāmjos, platties viņam bija tādā krāsā kā ļoti starry pussatrūdējis jāņogu pudiņ�. Es kupetted vienu gazetta, lai sagatavotos ienirt atpakaļ normālā jeezny, viddying, kas īsti ittying pasaulē. Tā gazetta, kuru biju dabūjis, rādījās esam tāda kā Valdības gazetta, jo vienīgā ziņa, kas bija pirmajā lappusē, vēstīja par to, cik nepiecie�ams kat�ram ueck būt pārliecinātam, ka viņ� ievēlēs to pa�u Valdību nākamajās Vispārējās Vēlē�anās, kurām, kā likās, vajadzēja notikt pēc divām trim nedēļām. Tur, brāļi, bija neganti plātīgi slouos par to, ko Valdība paveikusi pēdējā gada laikā, cik ļoti papla�inājies eksports, cik brīnum horrorshow ir ārpolitika, uzlaboti sociālie pakalpojumi, un tamlīdzīgs cal. Bet visvairāk Valdība plātījās ar to, ka uzskatīja � pēdējo se�u mēne�u laikā ielās esot paaugstināta dro�ība visiem mieru mīlo�ajiem naktsstaigātājiem lewdies, jo policijai tagad maksājot vairāk un tā pamatīgāk ķeroties klāt mazgadīgiem huligāniem un pervertiem, un kramplau�iem, un tamlīdzīgs cal. Un tas vareni interessouatted Jūsu Pazemīgo Stāstītāju. Bet otrajā gazetta lappusē rēgojās tāda kā miglaina fotogrāfija, kurā bija at�tēlots kāds, kur� likās brīnum pazīstams, un izrādījās, ka tas nav neviens cits kā es es es. Es izskatījos neganti drūms un tāds kā izbijies, bet patiesībā tas bija to zibspuld�u dēļ, tās visu laiku sprēgāja vien. Apak�ā zem manas bildes stāvēja rakstīts, ka �e nu esot pirmais, kur� absolvējis Valsts Kriminālistu Labo�anas Institūtu, izdziedēts no noziedzīgiem instinktiem jau divu nedēju laikā un tagad kļuvis par krietnu pilsoni, kas bijā likumus, un tamlīdzīgs cal. Tad es viddied, ka tur ir ari briesmīgi plātīgs raksts par �iteno Ludoviko tehniku un par to, cik gudra ir Valdība, un tamlīdzīgs cal. Vēl tur bija nofoto�grafēts kāds veck, kur� man likās pazīstams, un tas bija tas iek�lietu vai priek�lietu ministrs. Rādijās, ka �is ari ir savu tiesu padi�ojies, priecigi gaidīdams jauku beznoziegumu laikmetu, kurā vairs nebū�ot jābaidās no mazgadīgu huligānu un pervertu, un laupītāju gļēvulīgajiem uzbrukumiem, un tamlīdzīgs cal. Es noraugājos arrrghh un nosviedu gazetta uz grīdas, kur tā apsedza izlietas chai traipus un �au�alīgus splaudekju piku�us, ko bija atstāju�i tie cally lopi, kuri apmeklēja �ito kafūzi.

Nu, kas nu tagad labs notiksies, mm?

Tagad darāmais bija viens � laisties mājup un sagādāt skaistu pārsteigumu tētukam un mammai, kad ģimenes klēpī atgriezīsies viņu vienīgais dēls un mantinieks. Tad es varē�u atlaisties gultā pats savā malenky midzenītī un slooshy kādu jauku mūziku, un pie reizes pārdomāt, ko iesākt ar savu jeezny. Iepriek�ējā dienā Atbrīvo�anas ierēdnis bija iedevis man garu sarakstu ar darbavietām, kuras es varētu izmēģināt, un arī piezvanījis visādiem uecks, lai apstāstītu par mani, ta�u man, brāji, nebija nekādas vēlē�anās taisnā ceļājūgties iek�ā rabbil. Vispirms malenky drusciņ atpūtas, jā, un rāmas pārdomas gultā, skanot jaukai mūzikai.

Tātad � autobusā uz Centru, tad autobusā uz Kingslija avēniju, un 18 Akvartāla dzīvokļi turpat vien bija. Jūs ticēsiet, mani brāļi, ja teik�u, ka sirds man dauzījās bumbumbum aiz tāda kā satraukuma. Valdīja dziļ� klusums, jo vēl arvien bija agrs ziemas rīts, un, kad es ittied mājas vestibilā, tur nebija neviena ueck, rēgojās tikai Darba Slavas nagoy uecks un cheenas. Pārsteigums bija tas, brāļi, ka viss bija notīrīts, vairs neredzēja ne�ķīstus slouos, kas mākonī�os klīstu no Godpilno Strādnieku rots, nedz arī ne�ķīstas ķermeņa daļas, ko viņu plikajām plotts būtu piezīmēju�i neķītru domu pārņemti zīmuļojo�i malchicks. Un vēl mani pārsteidza tas, ka darbojās lifts. Kad nospiedu elektrisko knopka, tas nomurrāja lejā, un, iekāpis iek�ā, es atkal izbrīnījos, viddying, ka �itai būrī viss ir tik tīrs.

Tā nu es uzbraucu desmitajā stāvā un ieraudzīju 10�8 glu�i tādu pa�u kā senāk, un mana rooker trīcēja un drebēja, kad es izņēmu no carman mazo klootch durvju atslēg�anai. Tomēr es ļoti stingri ietrāpīju klootch slēdzenē un pagriezu to, atvēru durvis, iegāju iek�ā un tur sastapos ar trim pāriem pārsteigtu un gandrīz izbiedētu glazzies, kuras skatījās manī, tie bija t. un m., kuri ēda brokastis, bet tur sēdēja vēl viens veck, kuru es savu jeezny nebiju viddied, bolshy resns veck kreklā un bik�turos, kur� jutās kā mājās, brāli, strēba pienainu chai un �āpstināja olu ar grauzdētu maizi. Un tie�i tas sve�ais veck ierunājās pirmais: Kas tu tāds esi, draudziņ? Kā tu tiki pie atslēgas? Vācies ārā, pirms neesmu iegāzis tev pa ģīmi! Izvācies ārā un pieklauvē! Un �igli paskaidro, kas tev vajadzīgs!

Mans tētis un mamma sēdēja kā pārakmeņoju�ies, un es varēju viddy, ka viņi vēl nav lasīju�i gazetta, un tad at�cerējos, ka gazetta pienāk tikai pēc tam, kad tētuks aizgājis uz darbu. Bet tad mamma sacīja: Ak, tu esi izlauzies! Izbēdzis! Ko nu lai mēs iesākam? Tūliņ te būs policija, vai vai vai! Ak, tu ļaunais un samaitātais puika, kāpēc tu sagādā mums tādu negodu?

Un, ticiet vai nobu�ojiet man sharries, viņa sāka dīkt ūhūūhūū. Es mēģināju paskaidrot, ka �ie var piezvanīt uz Vēcē, ja grib, bet tas sve�ais uedcvisu laiku sēdēja tur, raukdams pieri un izskatīdamies tā, it kā tie�ām varētu iegāzt man pa litso ar savu spalvaino bolshy gaļīgo dūri.

Tad es teicu: Kā būtu. ja tu atbildētu uz pāris jautāju�miem, brāli? Ko tu te dari un cik ilgi jau? Man nepatika tonis, kādā tu nule runāji. Izsakies apdomīgāk. Nu, klāj vaļā!

Viņ� bija strādniektipa veck, ļoti neglīts, gadus trīsdes�mit vai �etrdesmit vecs, un nu �umēja, rot pavēris, un blenza manī, nebilzdams ne slouo.

Mans tētuks sacīja: -Tas viss ir mazliet negaidīti, dēls. Tev vajadzēja padot ziņu, ka atgriezīsies. Mēs domājām, ka paies vēl pieci vai se�i gadi, līdz tevi izlaidīs ārā. Nav jau tā, viņ� gau�i drūmi piebilda, ka mēs ļoti nepriecātos, atkal redzēda�mi tevi � un vēl kā brīvu cilvēku.

-� Kas tas tāds ir? es noprasīju. Un kāpēc viņ� nevar neko paskaidrot? Kas te notiek?

-� Tas ir D�o, mamma teica. Viņ� tagad te dzīvo. Viņ� ir īrnieks. Ak debess, debess, viņa novaidējās.

-� Tu, �itais D�o ieņurdējās. Par tevi, zēniņ, es visu esmu dzirdējis. Es zinu, ko tu esi izdarījis, salauzdams sirdi saviem nabaga sāpinātajiem vecākiem. Ak tad atgriezies gan, ko? Atgriezies, lai atkal pārvērstu viņu dzīvi par elli, vai ne? Tas tev izdosies tikai pār manu līķi, jo viņi ir izturēju�ies pret mani drīzāk kā pret dēlu, nevis kā pret īrnieku.

Es gandrīz vai būtu skaļi smecked par tādu muldē�anu, ja vien vecais razdraz dziļi iek�ā nebūtu sācis modināt ne�labumu � jo �itais veck tak izskatījās apmēram tikpat vecs kā t. un m., bet centās apskaut mammu ar dēla sargājo�o rooker, ak, mani brāļi.

-� Ak tā, es sacīju un turpat vai grasījos pats sabrukt vienās asarās. Ak tad �itā gan! Nu, es dodu tev piecas garas minootas, lai tu izvāktu visas savas �ausmīgās cally veshches no manas istabas.

Es drāzos uz to istabu, un �itais ueckbija malenky bi�ķiņ par gausu, lai mani apturētu. Kad atvēru durvis, mana sirds sa�ķīda uz paklāja, jo es viddied, ka tā vairs itin nemaz nav mana istaba, brāļi. Visi mani vimpeļi bija nozudu�i no sienām, �itais veck tur bija sakarinājis bokseru attēlus un ari vienu bildi, kur vesela komanda sēdēja pa�apmierinātiem ģīmjiem, sakrustotām rookers un tādu kā sudraba vairogu priek�ā. Un es viddied, kā vēl te trūkst. Nebija vairs manastereo un skaņu�pla�u plaukta, nedz ari aizslēgtās dārgumu lādes, kurā glabājās pudeles un narkotikas, un divas mirdzo�i spodras �ļirces.

-Te ir nostrādāta viena ne�ķīsta vonny bū�ana! es creeched. Ko tu. briesmīgais maita, esi izdarījis ar manām personiskajām veshches?

Domāts tas bija �itentajam D�o, bet atbildēja mans tētuks: Visu paņēma policija, dēls. Ir, redzi, tāds jauns priek��raksts par kompensāciju cietu�ajiem.

Bija neizsakāmi grūti saņemties, lai nesāktu vemt, bet gulliuer man zvērīgi sāpēja un rot bija tik izkaltusi, ka nācās skorry iekampt krietnu malku no piena pudeles, kas stāvēja uz galda, un �itais D�o noteica: Riebīgi cūciskas manieres.

-� Bet viņa tak nomira, es sacīju. Tā turējā nomira.

-� Kaķu dēj tas bija, dēls, mans tētuks tā sērīgi pa�skaidroja. -Tie palika bez kopējas, līdz tika nolasīts testaments, tāpēc vajadzēja kādu. kas tos baro. Un policija pārdeva tavas mantas, drēbes un visu, lai algotu kopēju. Tāds ir likums, dēls. Bet likumus jau tu nekad īpa�i neievēroji.

Te nu man bija jāapsē�as, bet �itais D�o uzbrēca: Pa�prasi atjauju, pirms apsēdies, tu neuzvcdīgais cūķi! uz ko es skorry atkliedzu: Aiztaisi savu ne�ķīsto lielo trekno mūli, tul un sajutu nelabumu. Tad es nolēmu būt prātīgs un smaidīgs, lai saglabātu savu veselību, un sacīju: Tā tomēr ir mana istaba, to nevar noliegt. Un arī manas mājas. Ko jūs ierosināsiet, dārgie t. un m.?

Bet �ie tikai izskatījās varen saīgu�i, mamma drusku trīcēja, litso viņai bija vienās grumbās un slapja no asarām, un tad mans tētuks teica: Tas ir jāapdomā, dēls. Mēs ta�u nevaram vienkār�i izsviest D�o uz ielas, tā tak neies, vai ne? Proti, D�o te strādā, viņam ir līgums uz diviem gadiem, un mēs noslēdzām tādu kā vieno�anos, vai ne, D�o? Proti, dēls, ņemot vērā, ka tu paliksi cietumā ilgu laiku un tā istaba stāvēs tuk�a.

Viņ� bija maķenīt nokaunējies, to varēja viddy pēc viņa litso. Tāpēc es tikai smaidīju un noklanīju galvu, un sacīju: Es visu saprotu. Jūs pieradāt pie �āda tāda miera un arī pie �ā�das tādas liekas pelņas. Tājau tas notiek. Un jūsu dēls nebija nekas vairāk kā vien �ausmīgs traucēklis.

Un tad, mani brāļi, ticiet vai nobu�ojiet man sharries, es sāku tā kā raudāt, un sevis man bija briesmīgi �ēl.

Mans tētuks ņēmās klāstīt: Redzi, dēls, D�o jau ir sa�maksājis īri par nākamo mēnesi. Tātad, lai ko mēs darītu turpmāk, mēs nevaram teikt D�o, lai viņ� izvācas, vai ne, D�o?

-�� Man ta�u jāpadomā par jums abiem, jo jūs esat iz�turēju�ies pret mani kā miesīgs tēvs un māte, �itais D�o atsaucās. Vai tad būtu pareizi un godīgi iet prom un atstāt jūs �ī jaunā briesmoņa �ēlastībā, turklāt viņ� nekad nav iz�turējies kā īsts dēls! Tagad viņ� raud, bet tā ir tikai viltība un izlik�anās. Lai viņ� iet un sameklē sev kādu istabu! Lai apjēdz, cik kļūmīgas biju�as viņa gaitas, un saprot, ka tik jauns zeņķis kā viņ� nav pelnījis tik labu mammu un tēti, kādi viņam biju�i!

-� Labi, es noteicu, pieceldamies kājās, joprojām mirk�dams asarās. Tagad es zinu, kas notiek. Nevienam es ne�esmu vajadzīgs, neviens mani nemīl. Esmu cietis un cietis, un cietis, un visi grib, lai es turpinu ciest. Es zinu.

-� Tu esi licis ciest citiem, no�ņācās �itais D�o. Ir tikai taisnīgi, ka tu pats dabū krietni ciest. Visu, ko tu esi pastrā�dājis, man izstāstīja, vakaros sē�ot te, pie ģimenes galda, un klausīties tajā bija visai baigi. Pa lielākai daļai man metās �ķērma dū�a.

-�� Es vēlētos, es teicu, nokļūt atpakaļ cietumā. Dār�gajā, vecajā Vēcē. Tagad es itty prom, es teicu. Jūs savu mū�u vairs mani neredzēsiet. Es ie�u savu ceļu, lielais paldies jums! Lai tas paliek uz jūsu sirdsapziņas kā smags akmens!

-�� Neuztver to tā, dēls, tētuks sacīja, un mamma tik vaimanāja ūhūūhūū, litso viņai bija gau�ām nejauki saviebta, un �itais D�o atkal aplika viņai ap pleciem savu rooker, plik��ķinādams viņu un murk�ķēdams ku�ku�ku� kā bezoomny. Bet es aizgrīļojos pie durvīm un izgāju ārā, atstādams viņus ar viņu baismīgo vainu, ak, mani brāļi.

Ittying prom pa ielu tā galīgi bezmērķīgi, savās vakara platties, uz kurām leiudies blenza kā negudri, kad gāju garām, � un auksti arī bija, sasodīti auksta ziemas diena, � es jutu vienīgi vēlē�anos būt labi tālu no �itā, lai nevajadzētu domāt vispār ne par vienu veshch. Iekāpu autobusā, aizbraucu uz Centru, aizgāju uzTeilora laukumu, un tur bija disku bodīte MELODIJA, kuru es reiz mēdzu pagodināt ar savu nenovēr�tējamo klientūru, ak, mani brāļi; tā izskatījās uz mata tāda pati mesto kā aizvien, un, iedams iek�ā, es cerēju tur uiddy veco Endiju, to plikpauraino un trakoti tievo, izpalīdzīgo ueck, no kura es senajās dienās kupetled skaņuplates. Bet nekāda Endija tur vairs nebija, brāļi, skanēja vienīgi brēcieni un creech, jo nadsat (tas ir�padsmitgadīgi) malchicks un ptitsas slooshied nez kādu jaunu, baismīgu popdziesmeli un dancoja turklāt, un veck aiz letes, pats nebūdams necik vecāks par nadsat, klik��ķināja savus rooker kauliņus un smecked kā bezoomny. Es gāju turp, nogaidīju, līdz �im, tā sacīt, labpatikās mani ievērot, un teicu: Els gribētu noklausīties disku, Mocarta �etrdesmito.

Nezinu, kāpēc tas ie�āvās manā gulliver, bet tā nu bija.

Aizletes ueck sacīja: Ko �etrdesmito, draudziņ?

-� Simfoniju, es paskaidroju. �etrdesmito simfoniju sol minorā.

-�� Uāāāii, novilka viens no dancojo�iem nadsats, tāds malchick, kam mati karājās pār glazzies, sēēmfonij. Vai nav jokaini? �is grib sēēmfonij.

Jutu, ka iek�ēji kļūstu galigi razdraz, bet ar �ito vajadzēja piesargāties, tāpēc es tā kā uzsmaidīju tam veck, kur� bija ieņēmis Endija vietu, un arī visiem tiem dancojo�iem un creeching nadsats.

Aizletes veck teica: Ej tur tajā klausī�anās kabīnē, draudziņ, gan es tur kaut ko aizēīgā�u.

Es aizgāju uz rnalenky kabīnīti, kurā varēja slooshy plates, ja kādu vēlējās pirkt, un tad �itais veck uzlika disku, bet tā nebija Mocarta �etrdesmitā, tā bija Mocarta "Prāga" � �is acīmredzot bija pakampis pirmo Mocartu, ko sameklēja plauktā, � un tas būtu padarījis mani pamatīgi razdraz, bet man vajadzēja būt uzmanīgam aiz bailēm no sāpēm un ne�labuma, ta�u es biju aizmirsis vienu, ko man vis nenāktos aizmirst un kā dēļ es gandrīz vai izlaidu garu. Proti, �itie dakteru bratchnies bija visu samunsturēju�i tā, ka jebkura mūzika, kas domāta itin kā jūtām, uzdzina man nelabumu, tiklīdz es viddied vardarbību vai pats grasījos to nostrādāt. Tas tāpēc, ka visas vardarbības filmas bija pavadījusi mūzika. Jo sevi�ķi es atcerējos to �au�alīgo nacistu filmu ar Bēthovena Piektās pēdējo daļu. Un jauks Mocarts patlaban te tika pa�darīts �ausmīgs. Es izdrāzos no veikala, nadsats smecking man nopakaļ, un aizletes veck creeching: Ei, ei, ei! Bet es to ne�ņēmu vērā, glu�i kā akls pārstreipuļoju pār ielu un nogriezos ap stūri uz Korova pienabāru. Es zināju, kas man vajadzīgs.

Mesto bija gandrīz tuk�a, kā jau no rīta. Savādi izskatījās ari �eit, viss nozīmēts ar rudām, maujo�ām govīm, un aiz letes nestāvēja neviens veck, ko es pazītu. Tomēr, kad es teicu: -Vienu lielo uzlaboto pienu, tad veck ar tādu kā izdilu�u un nule svaigi noskūtu lilso gan zināja, ko es gribu. Es aiznesu lielo uzlaboto moloko uz vienu no mazajiem būriem, kuri atradās gar sienām �ai mesto un kuriem priek�ā karājās tādi kā aizkari, lai noslēgtos no galvenās mesto, tur apsēdos plī�ainajā krēslā un sūcu tik, un sūcu. Piebeidzis visu glāzi, es jutu, ka nupat ies vaļā. Manas glazzies bija kā piekaltas zārkanaglu paciņas sudrabainā papīriņa malenky strēmelītei, kas mētājās uz grīdas, jo �itentā mesto necik horrorshow vis netika uzkopta, brāļi. Sudrabainā skranda sāka augt un augt.

un augt un kļuva tik spo�a un uguniga, ka man nācās samiegt glazzies. Tā izpletās tik liela, ka aizņēma ne vien �ito būri, kurā kvernēju es, bet ari visu Korova, visu ielu un pilsētu. Un pēc tam visu pasauli un vispār visu, brāļi, un tad tā kā jūra gāzās pār ikvienu veshch, kas jebkad radīta vai pat tikai izdomāta. Es varēju slooshy, ka pats taisu savādus shooms un govoreet tādus slovos kā: "Dārgs tārks kaputārps, satrupējis parpatās," � un tamlīdzīgu cal. Tad es jutu, ka acu priek�ā viss sakuļas kopā ar �ito sudrabu, parādījās krāsas, kādas vēl neviens nekad nebija viddied, un nu es varēju viddy tādu kā statuju grupu tālu, tālu prom, tās itin kā stūmās tuvāk un tuvāk, un tuvāk, milzīg spo�as gaismas, apspīdētas no apak�as un aug�as, ak, mani brāļi. �itā statuju grupa sastāvēja no Dieva jeb Bog un visiem viņa Eņģeļiem un Svētajiem, visi spīdīgi kā no bronzas, ar bārdām un bolshy lieliem spārniem, kuri plivinājās tādā kā vējā, tā ka �ie patiesībā nevarēja būt no akmens vai bronzas, nekādīgi ne, un acis jeb glazzies �iem grozījās un bija dzīvas. �itie bolshy tēli nāca tuvāk un tuvāk, un tuvāk, līdz jau gra�sījās gāzt mani gar zemi, un es varēju slooshy savu goloss īdam: "Īīīīīīīī." Un es apjēdzu, ka esmu ticis vaļā no visa � no platties, ķenneņa, smadzenēm, vārda, visa pārējā �, un jutos varen horrorshow, glu�i kā debesīs. Tad atskanēja tāds kā birsto�s un burzo�s shoom. Bog un Eņģeļi, un Svētie pamāja man ar gulliuers, it kā gribētu govoreet, ka nav vēl īstais laiks, bet es mēģināju vēlreiz, pēc tam viss tā kā viltīgi smecked un sagāzās, lielā, siltā gaisma kļuva auksta, un te nu es tupēju tāds pats kā iepriek�, ar tuk�u glāzi uz galda, virsū mācās raudiens un sajūta, ka vienīgā atbilde uz visu ir nāve.

Un tā arī bija, es glu�i skaidri sapratu, ka tie�i tas ari jā�dara, ta�u īsti nezināju, kā tas darāms, jo nekad agrāk netiku par to domājis, ak, mani brāļi. Mazajā personisko veshches somā man bija mans rīkļugrie�amais brilva, bet uzreiz uznāca milzīgs nelabums, tiklīdz es iedomājos, ka�vi��� � ie�ņāpju pats sev un plūst manas pa�a sarkanās krovvy. Es negribēju neko varmācīgu, es gribēju kaut ko tādu, kas ļautu man maigi iegrimt miegā un darītu galu Jūsu Pazemīgajam Stāstītājam, un nekādu rai�u vairs nevienam. Varbūt, es ieprātojos, ja es ittied ap stūri uz Publisko Biblio, tur varētu atrast kādu grā�matu par to, kā vislabāk izlaist garu bez sāpēm. Es iztēlojos sevi miru�u un to, cik visiem būs �ēl, t. un m., un tam cally vonny D�o, �itam varmākam, un ari doktoram Brodskim, un doktoram Branomam, un priek�lietu iek�lietu ministram, un ikvienam citam veck. Un ari plātīgajai vonny Valdībai. Tā nu es vilkos ārā, ziemā, patlaban bija pēcpusdiena, gandrīz divi, kā es varēju viddy Centra bolshy laikrādī, tātad tai valstī ar veco uzlaboto molokobiju pavadījis ilgāk, nekā likās. Gāju pa Marganitas bulvāri, nogriezos Butbija avēnijā, vēlreiz ap stūri, un tur jau slējās Publiskā Biblio.

Tā bija starry cally mesto, nespēju atcerēties, ka būtu turp gājis, kop� biju ļoti, ļoti malenky malchick, ne vairāk kā se�us gadus vecs, un �itai namā bija divas daļas � viena, kur saņemt grāmatas, un otra, kur tās lasīt, pilna ar gazettas un �urnāliem, un tādu von, kāda nāk no gau�ām starry veciem vīriem, kuru plott o� pēc vecuma un nabadzības. Tie tad nu stāvēja pie gazetta stendiem visriņķī pa telpu, �ņaukādamies, raugādamies un govoreeting pa�i ar sevi, un �ķirstīdami lap�puses, lai gau�i sērīgi lasītu ziņas, vai arī sēdēja pie galdiem, skatīdamies �urnālus vai tikai izlikdamies, ka skatās; da�i bija aizmigu�i, un viens otrs pamatīgi gromky krāca. Sākumā es īsti nevarēju atcerēties, ko gribu, bet tad iztrūcies atminējos, ka ittied �urp, lai noskaidrotu, kā izlaist garu bez sāpēm; tad nu es goolied pie plaukta, kur� bija pilns ar izziņu veshches. Vesels lērums grāmatu, brāļi, bet nevienas ar noderīgu no�saukumu. Atradās kāda medicīnas grāmata, to es paņēmu, bet atvēris ieraudzīju, ka tā ir pilna ar �au�alīgu brū�u un slimību zīmējumiem un fotogrāfijām, un tas man sagrieza lādu mazu nelabumu. Tad nu es noliku to atpakaļ un nocēlu lejā lielo, biezo grāmatu jeb tā saucamo Bībeli, domādams, ka varbūt tā mani mazliet nomierinās, kā bija noticis senajās Vēcē dienās (nemaz jau ne tik senās, bet �ķita, ka pagājis ļoti, ļoti ilgs laiks), un aizklunkurēju pie viena no krēsliem, lai palasītu. Ta�u viss, ko es uzgāju, bija par �austī�anu septiņdesmitreiz septiņas reizes, par jūdu pūļa lamā�anos un tolchocking, un arī no �itā man sametās �ķērma dū�a. Gandrīz vai sāku raudāt, un viens baigi starry noplīsis moodge man iepretim jautāja: Kas noticis, dēls? Kas par vainu?

-� Es gribu izlaist garu, es atteicu. Man viss līdz kak�lam, tāpēc. �itā dzīve, tas nu ir par daudz.

Kāds starry veck, kur� lasīja man līdzās, no�ņācās: Ku� ku����! nepaceldams skatienu no sazin kāda bezoomny �urnāla, pilna ar bolshy ģeometrisku veshches zīmējumiem. Tie man itin kā atgādināja ko pazīstamu. �itais pirmītējais moodge sacīja: Tam tu esi par jaunu, dēls. Tev ta�u viss vēl priek�ā.

-� Jā, es rūgti attraucu. Kā pāris lieko groodies.

�urnāllasītājs veck atkal no�ņāca: Ku����! bet �oreiz

pacēla skatienu, un mums abiem smadzenēs kaut kas no�klik�ķēja. Es viddied, kas viņ� ir.

-� Es nekad neaizmirstu formu, Dieva vārds, viņ� krietni gromky noteica. Es nekad neaizmirstu nevienu formu. Dieva vārds, mazgadīgais neģēli, nu tu esi man rokā!

Kristalogrāfija, re, kas tas bija. To pa�u viņ� bija stiepis no Bihlio arī toreiz. Mākslīgie zobi horrors how sabradāti. Platties noplēstas. Viņa grāmatas razrezzed� un visas par kristalo�grāfiju. Nospriedu, ka vislabāk būs, ja itin skorry lasī�os prom no �ejienes, brāļi. Ta�u �itais starry vecais moodge jau bija kājās, creeching kā bezoomny uz visiem starry vecajiem kā�sētajiem pie gazettas sienmalēs un uz tiem, kuri pie galdiem snauduļoja pār �urnāliem.

-� Viņ� mums ir rokā! �is creeched. Pretīgais mazgadī�gais neģēlis, kur� sapostīja grāmatas par kristalogrāfiju, retas grāmatas, grāmatas, kuras vairs nebūs iegūstamas nekad un nekur!

Tas sacēla �au�alīgu, traku shoom, it kā �itam vecajam veck nudien būtu sagājusi gristē gulliver.

-� Gļēvulīgās, brutālās jaunatnes paraugs, augstākās god�algas vērts! viņ� creeched. Tepat, mūsu vidū, atkarīgs no mūsu �ēlastības! Viņ� ar saviem drauģeļiem mani piekāva, spārdīja un grūstīja! Viņi noplēsa man drēbes un izrāva zobus! Viņi smējās par manām asinīm un vaidiem! Un aizspārdīja mani mājās, apdullinātu un kailu!

Glu�i viss nu nebija taisnība, kājūs, brāļi, zināt. Cik necik platties viņam palika mugurā, galīgi nagoyjau viņ� nebija.

Es creeched pretī:

-Tas bija vairāk nekā pirms diviem gadiem! Sodu es jau esmu saņēmis! Un mācību dabūjis. Paskatieties, lūk, tur avīzēs ir mana fotogrāfija!

-�� Ak sodu? noteica viens starry tips, tāds kā izbijis karavīrs. Jūs visus vajadzētu iznīcināt. Tāpat kā kaitīgas sērgas. Sodu, redzējies!

-�� Labi, labi, es sacīju. Katram ir tiesības uz savu viedokli. Piedodiet man, jūs visi. Tagad man jāiet.

Un es dzīros itty ārā no �īs mesto, pilnas ar bezoomny ve�iem. Aspirīns, re. kas vajadzīgs! Garu var izlaist no simt tabletēm aspirīna. Un aspirīnu pārdod aptiekā. Bet kristalo�grāfijas ueck creeched: Nelaidiet viņu prom! Mēs viņam parādīsim sodu, �im slepkavīgajam neģēlim! Ķeriet viņu ciet!

Un, ticiet, brāli, vai dariet pretējo veshch, � divi trīs starry tricekļi, ap gadiem deviņdesmit gabalā, sagrāba mani ar savām drebelīgajām, vecajām rookers, un man sametās nelabi no vecuma un jrfimības von, kas nāca no �iem pussprāgu�ajiem moodges. Nu �urp metās kristāla ueck un sāka plīk�ķināt malenky vārgus tolchocks man pa litso, es centos izrauties un itty ārā, bet �itentās starry rookers, kas mani turēja, izrādījās stiprākas, nekā biju domājis. Tad no savām gazettas �urp kleberēja vēl citi starry vecks, lai kluptu virsū Jūsu Pazemīgajam Stāstītājam. �ie creeched tādas ueshcheskā: "Sitiet viņu nost, samīdiet, nokaujiet, speriet ārā zobus!" � un tamlīdzīgu cal, un es pietiekami skaidri sapratu, kas tas ir. Vecums �e klupa virsū jaunībai, lūk, kas tas bija. Da�i murmulēja: "Nabaga vecais D�eks, viņ� gandrīz nogalināja nabaga veco D�eku, �itais nepilngadīgais neģēlis," � un tā tālāk, it kā viss būtu noticis nupat vakar. Un, manuprāt, �iem tie�i tā ari likās. Patlaban visriņķī vijņoja tāda kā uonny, tekalējo�u netīru ve�u jūra, �ie creeching un el�ādami centās tikt man klāt ar savām vārgajām rookers un sa�uvu�ajiem vecajiem nagiem, bet mūsu kristāla droog atradās pa�ā priek�ā, raidīdams tolchock pēc tolchock. Ta�u es neuzdrīkstējos pasākt nevienu pa�u veshch, ak, mani brāļi; labāk bija paciest, ja sit man, nekā mocīties ar vēmienu un briesmīgām sāpēm, bet, protams, jau pats fakts vien, ka notiek vardarbība, lika man sajust, ka nelabums glūn ap stūri, lai varētu viddy, vai var nākt ārā un klupt man virsū.

Tai brīdī ieradās apkalpotājs, pajauns veck, un creeched: Kas te notiek? Tūliņ izbeidziet! �eit ir lasītava!

Tomēr neviens nelikās ne zinis. Tad apkalpotāj veck no�teica: Labi. es zvanī�u policijai.

Un te nu es creeched to, ko nebūtu cerējis izbrēkt visā savā jeezny:Jā, jā, jā, zvaniet, pasargājiet mani no �iem vecajiem vājprā�iem!

Es ievēroju, ka apkalpotāj veck pārāk nekāro iejaukties �ajā dratsing un paglābt mani no satrakoto starry vecks nik�najiem nagiem; viņ� aizvilkās uz savu kabinetu, vai kur nu tur bija telefons. Ve�uki jau sēca vien. un es nopratu, ka va�jadzētu tikai uzsist �iem ar knipi, un gar zemi �ie būtu, tomēr ļoti pacietīgi Jāvu, lai viņu starry rookers mani satur, aizvēru glazzies, jutu vārgos tolchocks pa liiso un slooshied aizelsu�ās, �ņākojo�ās vecās golosses creeching: Mazgadīgais neģēlis, slepkavnieks, huligāns, dauzoņa, sitiet viņu nost! -Ta�u tad es dabūju tik baigi sāpīgu tolchock pa degunu, ka sacīju pats sev � pie velna, pie velna, atvēru glazzies un sāku cīnīties, lai tiktu vaļā, kas nebūt nebija grūti, un creeching drāzos uz tādu kā gaiteni, kas atradās aiz lasītavas. Bet �itie starry atrie�bēji nesās man pakaļ, gārgdami kā pie mir�anas, dzīvnieciskās ķetnas trīcēja kārē tikt klāt Jūsu Draugam un Pazemīgajam Stāstītājam. Tad man aizlika priek�ā kāju, es izstiepos uz grīdas, saņēmu spērienu, visbeidzot slooshied jaunu vecks golosses creeching: Labs ir, labs ir, tagad rimstieties! un zināju, ka policija ir klāt.

Es biju kā apdullis, ak, mani brāli, un sevi�ķi skaidri viddy nevarēju, tomēr biju pārliecināts, ka �itos mūlicents esmu saticis kādā mestojau agrāk. Tas, kur� turēja mani ciet, murminādams "mierā, mierā, mierā" pie pa�ām Publiskās Biblio durvīm, � to es nepazinu nemaz; ta�u man �ķita, ka viņ� ir pārāk jauniņ�, lai būtu rozz. Toties, nopētījis abu pārējo muguras, es biju dro�s, ka esmu uiddied viņus iepriek�. Viņi milzīgā bolshy līksmē un priekā �austīja starry vecos vecks, �vipstinādami malenky pātagas un creeching:Saņemiet nu, nekrietneji! Mēs jūs izmācīsim, kā taisīt tra�us un traucēt Valsts Mieru, jūs, samaitātie ļaundari, jūs!

Viņi sadzina �os elsojo�os un sēco�os, un turpat vai mirsto�os starry atriebējus atpakaj lasītavā, tad pagriezās, smecking aiz prieka par paveikto, un viddied mani. Vecākais no abiem sacīja: Tu paskat vien, tu paskat vien! Tas tak mazais Alekss! Gau�i sen neesam redzēju�ies, droog. Kā iet?

Es apstulbu, formastērps un shlemjeb ķivere nejāva labi uiddy, kas tas tāds ir, lai gan litso un goloss bija loti pazīstamas. Tad es paskatījos uz otro, un par viņu�ar �ito smīno�o bezoomny litso� gan nekādu �aubu nebija. Pagalam sastindzis un stingdams vēl vairāk, es atkal pievērsos tupaskatvien teicējam. Un tas bija taukais, vecais Billībojs, mans sensenais ienaid�nieks. Otrais, protams, bija Dims, kur� reiz bija droog man un ienaidnieks smirdīgajam, taukajam āzim Billībojam, ta�u tagad Dims bija millicent, kārtības sargātājs formastērpā, ar shlem un pātagu.

-� Nē, es izdvesu.

-� Tas tik ir pārsteigums, ko? Un vecais Dims izgrūda veco zviedzienu, kuru atcerējos tik horrorshoiv: Hā hā hā!

-� Tas nav iespējams, es izstomīju. Tas nevar būt! Es neticu!

-� Tā rāda vecās glazzies, Billibojs nosmīkņāja. Mēs neko neslēpjam. Nekādu burvestību, droog. Tikai darbiņ� di�viem, kuri sasniegu�i strādnieka vecumu. Policija.

-� Jūs esat pārāk jauni! es iebildu. Daudz par jau�niem. Maichicksjūsu gados nemāca par rozzes.

-�� Bijām jauni, noburk�ķēja vecais millicent Dims. To nu es nespēju pārciest, brāļi, nudien nespēju. Kādreiz bijām gan, jaunais droogie. Un tu aizvien biji tas visjaunākais. Bet mēs nu esam �ite.

-� Es joprojām nespēju tam noticēt, es teicu.

Tad Billībojs, rozz Billībojs, ko es nespēju pārciest, uz�runāja millicent, kur� itin kā turēja mani ciet un kuru es nepazinu: Manuprāt, Reks, būtu vairāk labuma, ja mēs liktu lietā veco disciplināro sodu. Puikas paliek puikas, kā jau arvien. �oreiz nav ko noņemties ar ķēpīgo procedūru policijas iecirknī. �amējais atkal ir ķēries pie saviem vecajiem trikiem, kurus mēs labi atceramies, bet tu gan, protams, atcerēties ne�vari. Viņ� mēdza uzbrukt veciem un neaizsargātiem, bet viņi tika pienācīgi atriebti. Ta�u ari mums ir kas sakāms Valsts vārdā.

-�� Ko tas viss nozīmē? es jautāju, gandrīz nespēdams ticēt savām ookos. Tie�i viņi jau piesējās man. brāļi! Jūs neesat un nevarat būt viņu pusē! Tu to nevari, Dim! Tas bija viens ueck, ar kuru mēs reiz draiskojāmies vecajos laikos, kur� pēc �iem garajiem gadiem centās sagādāt man malenkg atmaksu.

-� Gari gadi � tas ir pareizi sacīts, Dims noteica. Tās dienas es neatceros pārāk horrorshoiv. Un nesauc vairs mani par Dimu. Sauc mani par policistu!

-� Tomēr atmiņā ir palicis pietiekami daudz, Billībojs turpināja klanīt savu gulliver. Tik trekns kā agrāk viņ� vairs nebija. Neganti, mazi malchicks, kuri veikli darbojas ar rikļugrie�amiem brituas, � tie ir jāsavalda.

Viņi sagrāba mani labi cie�i un vilk�us izvilka no Biblio. Ārā gaidīja millicent patruļma�īna, un tas veck, kuru viņi sauca par Reksu, bija �oferis. Viņi tolchocked mani ma�īnas aizmugurē, un visu laiku man gribot negribot �ķita, ka pa�tiesībā tas ir tikai joks un ka Dims beigu beigās novilks shlem no savas gulliuer un raus vaļā "hā hā hā". Ta�u viņ� to nedarīja. Cenzdamies apspiest strac/csirds dziļumos, es teicu:

-� Un vecais Pīts, kas ir noticis ar veco Pitu? Ar D�ord�iju gan bēdīgi, es piemetināju, par to es slooshied.

-Pīts, ak jā. Pīts, Dims novilka. Tā kā atceros gan tādu vārdu.

Es varēju viddy, ka mēs braucam ārā no pilsētas, un jautāju: Uz kurieni mēs braucam?

Billībojs pagriezās �urp no priek�ējā sēdekļa, lai pavēstitu:

-� Vēl ir gai�s. Mazs izbrauciens uz laukiem, ziemīgi kailiem, bet vientuļiem un jaukiem. Nav īsti labi � vienmēr ne �, ka lewdies pilsētā viddy pārāk daudz no mūsu disciplinārā soda. Ielās jāuztur tīrība ne tikai vienā ziņā vien.

Un viņ� atkal pagriezās uz priek�u.

-� Paklau, es sacīju, man �itais viss nepielec. Vecie laiki sen pagāju�i. Par to, ko es izdarīju pagātnē, esmu jau saņēmis sodu. Es esmu izdziedināts.

-� To mums nolasīja priek�ā, Dims teica. Priek�nieks nolasīja mums priek�ā. Un sacīja, ka metode esot ļoti laba.

-� Ak nolasīja priek�ā, es malenky drusciņ ļaunīgi pie�zīmēju. -Tu vēl arvien esi par dumu, lai lasītu pats, ak, brāli?

-� Nu nē, Dims atsaucās tā milzīg maigi un itin kā no��ēlodams. �itā runāt nevajag. Vairs ne, droogie.

Un viņ� ievilka vienu bolshy tolchock taisni man pa cluve, tā ka sāka pink� pink� pilēt sarkanās deguna krovvy.

-� Nekādas uzticības nekad nav bijis, es sarūgtināti no�teicu, ar rooker slaucīdams nost krovvy. Es vienmēr esmu bijis oddy knocky.

-� Būs gana, paziņoja Billībojs. Tagad mēs atradāmies laukos, apkārt slējās lērums kailu koku, pa brī�am ieskanējās tādi kā tāli, savādi �iepstieni, un tālumā kaut kas līdzīgs lauksaimniecības ma�īnai sacēla dūco�u shoom. Nu jau biezēja krēsla, jo bija pats ziemas vidus. Visapkārt neredzēja ne leivdies, ne dzīvniekus. Bija tikai mūsu �etrotne.

-� Kāp ārā, Aleks, puisīt! Dims pavēlēja. Uz tādu malenky devu disciplinārā soda!

Visu laiku, kamēr �ie rosījās, tas �oferueck tikai sēdēja pie auto stūres, kūpinādams zārkanaglu un lasīdams malenky grāmateli. Autiņā viņ� bija ieslēdzis gaismu, lai varētu viddy. Un nepievērsa uzmanību tam, ko Billībojs un Dims darīja ar Jūsu Pazemīgo Stāstītāju. Sīki neaprakstī�u, ko viņi darīja, tā bija tāda elsā�ana un bumsī�ana, kam par fonu kalpoja fermas ma�īnu dūkoņa un �ivēiv�ivinā�ana kailajos jeb nagoy zaros. Auto gaismā varēja uiddy dūmainas elpas strēmeli, un �oferis tikai rāmi �ķīra pāri lappuses. Un �ie mani visu laiku miltīja, ak, mani brāļi. Tad Billībojs vai Dims, nemāku pateikt, kur�, nosēcās: Man liekas, tā kā pietiktu, droogie, vai tev neliekas?

Abi pēc kārtas iegāza man pēdējo tolchock pa litso, es nogāzos zemē un paliku guļam zālē. Biju nosalis, bet auk�stumu nejutu. �ie noslaucīja rookers, atkal uzlika shlems, uzvilka praķus, ko bija nosviedu�i, un sakāpa automa�īnā.

-� Vēl kādreiz saredzēsimies, Aleks! uzsauca Billībojs, un Dims palaida vienu no saviem vecajiem, klauniskajiem zviedzieniem. �oferis pabeidza aizsākto lappusi, nolika grāmatu, iedarbināja motoru, un �ie �āvās uz pilsētas pusi, mans izbi�ju�ais droog un izbiju�ais ienaidnieks vēl pamāja. Bet es tikai gulēju zemē, paguris un pajucis.

Pēc brītiņa man viss neganti iesāpējās, un tad sāka līt lietus, galīgi ledains. Nevarēju viddg ne leivdies, ne kādas mitekļu ugunis. Kurp gan lai dotos es, kuram nebija nedz māju, nedz arī diez cik daudz skano�ā? Apraudājos pats par sevi, vāāhāāhāā. Tad piecēlos un sāku iet.

Mājas, mājas, mājas, tās man bija vajadzīgas, un pie MĀJĀM es ari nonācu, brāļi. Gāju pa tumsu, nevis pilsētas virzienā, bet gan turp, no kurienes bija skanējis tas fermas ma�īnas shoom. Tas mani aizveda uz tādu kā ciematiņu, kuru, kā jutu, biju viddied agrāk, bet varbūt tā likās tāpēc, ka visi ciemati izskatās vienādi, īpa�i tumsā. Tur bija namiņi un viena tāda dzeramā mesto, un taisni ciematiņa galā bija malenky namiņ�, glu�i oddy knocky, un es varēju viddy, ka uz vārtiņiem balti spīd tā nosaukums. Tur bija rakstīts MĀJAS. Es biju izmircis cauri slapj� ledainajā lietū, tā ka manas platlies izskatījās ne vairs pēc pēdējā modes kliedziena, bet gan pamatīgi no�ņurku�as un no�ēlojamas, manas di�ās krēpes bija slapj�, sapinkājies cally mud�eklis, pielipis pie gulliver, un es biju pārliecināts, ka litso ir vienās skrambās un �vīkās, un da�i no maniem zoobies tā kā ļodzījās, kad pataustīju tos ar mēli jeb gafvcick. Smeldza visa plott, un briesmīgi gribējās dzert, tāpēc es turēju atvērto rot aukstajā lietū, bet vēders nemitīgi rūca grrrrrr, jo nebija dabūjis nekādu pishcha kop� rīta, un arī tad ne sevi�ķi daudz, ak, mani brāļi.

MĀJAS, tur bija rakstīts, un varbūt tur gadīsies kāds ueck, kur� palīdzēs. Atvēru vārtiņus un, kājas vilkdams, �ļūcu pa taciņu, lietus sāka pārvērsties ledū, un tad es maigi un aizkustino�i pieklauvēju pie durvīm. Neviens ueck nenāca, tāpēc es paklauvēju malenky drusciņ ilgāk un skaļāk un sadzirdēju shoc.-n, ko sacēla durvīm tuvojo�ās nogas. Durvis atvērās, un vīrie�a goloss jautāja: Jā, kas tur ir?

- Ak, es atsaucos, lūdzu, palīdziet! Policija mani piekāva un pameta uz ceļa nomirt. Ak, lūdzu, iedodiet man kaut ko padzerties un ļaujiet pasēdēt pie uguns, lūdzu, ser!

Durvis atvērās pla�i, un iek�ā es varēju viddy tādu siltu gaismu un sprik� sprak� sprēgājo�u kamīnu.

-� Nāciet iek�ā, �is veck sacīja, lai kas jūs būtu. �ēlīgais Dievs, nabaga upuri, nāciet un ļaujiet uz sevi paskatīties!

Es grīļodamies iesteberēju iek�ā un necik daudz vis nepietēloju klāt, brāļi, es patiesi jutos beigts un pagalam. �is laipnais ueck aplika rookers man ap pletchoes un ieveda mani istabā, kur atradās kamīns, un tad es, protams, uzreiz sapratu, kur esmu un kāpēc uzraksts MĀJAS uz vārtiņiem licies tik pa�zīstams. Skatījos uz �o veck, viņ� tā draudzīgi skatījās uz mani, un tagad es viņu atcerējos pavisam labi. Protams, viņ� mani ne�varēja atminēties, jo tajās bezrūpīgajās dienās es un mani tā saucamie droogs nostrādāja mūsu bolshy dratsing un drais�ko�anos, un crasting, paslēpu�ies aiz maskām, kuras bija varen horrorshoiv aizsegi. Viņ� bija pamaza auguma veck vidējos gados, ap trisdesmit, �etrdesmit, piecdesmit, un nēsāja otchkies.

-Apsēdieties pie kamīna, viņ� aicināja, un es atnesi�u jums viskiju un siltu ūdeni. Ak debess, kāds nudien ir jūs piekāvis!

Un viņ� veltija maigu skatienu manai gulliver un litso.

-� Policija, es noteicu. Briesmīgā, �ausmīgā policija.

-Vēl viens upuris, viņ� tā kā nopūzdamies sacīja. Mo�dernā laikmeta upuris. Ie�u atnesī�u jums viskiju, bet pēc tam man vajadzēs mazliet apkopt jūsu brūces.

Un viņ� aizgāja. Es to nopētīju, �o malenky ērto istabiņu. Tagad te bija gandrīz vai grāmatas vien un vēl kamīns, un da�i krēsli, un nez kāpēc varēja viddy, ka neviena sieviete �eit nedzīvo. Uz galda atradās rakstāmma�īna un vesels lēvenis tādu kā saņurcītu papīru, un es atcerējos, ka �itais veck bija rakstnieks. MEHĀNISKAIS APELSĪNS, tā tur toreiz stāvēja rakstīts. Jokaini, ka tas man palicis prātā. Ta�u, lai nu kā, izpļāpāties es nedrīkstēju, jo patlaban man bija vajadzīga palīdzība un laipnība. To man bija nodarīju�i tie �au�alīgie grahzny bratehnies baisajā, baltajā mesto�piespiedu�i mani gaidīt palīdzību un laipnību; tagad es pats gribēju sniegt palīdzību un laipnību, ja vien kāds to no manis pieņemtu.

-� Tā, te nu būs, atgriezies sacīja tas veck. Viņ� iedeva man peet glāzi karsta un uzmundrino�a dzeramā, no kura es sāku justies labāk, un tad apkopa brūces manā litso. Pēc tam viņ� teica: Tu ieiesi jaukā, karstā vannā, es ielie�u ūdeni, un vēlāk tu varēsi man visu izstāstīt pie jaukām, karstām vakariņām, tās es sagatavo�u, kamēr tu būsi vannā.

Ak, mani brāļi, es būtu varējis apraudāties par tādu laip�nību, un, manuprāt, viņ� uiddied vecās asaras manās glazzies, jo norūca: Būs jau labi, un paplik�ķināja man pa pletcho.

Lai nu kā, es aizgāju un iekāpu karstajā vannā, un viņ� atnesa man pid�amu un peldmēteli, sasildītus pie kamīna, un vēl arī stipri nonēsātas toofles. Un tad, brāļi, par spīti tam, ka viss man smeldza un sāpēja, es nojautu, ka drīz jutī�os krietni labāk. Es ittied lejā pa kāpnēm un uiddied, ka virtuvē viņ� ir uzklājis galdu ar na�iem un dak�iņām, un krā�ņu, lielu kleb kukuli, vēl tur bija pudele labas mērces, un drīz viņ� cēla galdā jauku omleti, �ķiņķa lomtieks un krauk�ķīgas de�siņas, un lielas bolshy krūzes ar karstu, saldu, pienainu chai. Bija tīkami tā sēdēt siltumā un ēst, un es atklāju, ka esmu varen izsalcis, tāpēc, tiku�am galā ar omleti, man vajadzēja notiesāt lomtiek pēc lomtiek ar sviestu apziestas kleb, kam pa virsu vēl bija uzsmērēts zemeņu ievārījums no bolshy liela poda.

-Nu ir daudz labāk, es noteicu. Kā gan es spē�u atlīdzināt?

-� Manuprāt, es zinu, kas tu esi, viņ� sacīja. Un, ja tu esi tas, ko es domāju, tad tu, mans draugs, esi ieradies īstajā vietā. Vai �orīt avīzēs nebija tava fotogrāfija? Vai tu neesi tās �ausmīgās jaunās tehnikas nabaga upuris? Ja tā, tad tevi �urp atvedis pats liktenis. Mocīts cietumā un pēc tam izsviests ārā, lai izciestu mocības policijas rokās? Mana sirds ir atvērta tev, nabaga zēn.

Brāļi, es nespēju iedabūt nevienu s!ouo pa vidu, kaut gan rot man bija pla�i pavērta, lai atbildētu uz viņa jautājumiem.

-Tu neesi pirmais, kur�, posta piemeklēts, atnācis �urp, viņ� stāstīja. Policijai patīk vest savus upurus uz �ī ciemata nomali. Ta�u tas ir liktenīgi, ka tu, vēl ari cita veida upuris, esi nok|uvis �eit. Tad tu varbūt būsi dzirdējis par mani?

Vajadzēja būt ļoti uzmanīgam, brāļi.

-� Esmu dzirdējis par MEHĀNISKO APELSĪNU, es atteicu. Lasījis neesmu, bet dzirdējis par to gan.

-Āā, viņ� novilka, un lilso viņam iemirdzējās kā saule liesmainā rītausmas krā�ņumā. -Tagad pastāsti man par sevi!

-Tur ir pavisam maz, ko stāstīt, ser, es sacīju pazemības pilns. Atgadījās tāda muļķīga, puiciska palaidnība � mani tā saucamie draugi pierunāja vai drizāk piespieda mani ielauz�ties mājā pie kādas vecas ptitsa � tas ir, dāmas. Neko |aunu jau es negribēju. Kā par nelaimi �ī dāma pārpūlēja savu veco, labo sirdi, cenzdamās izsviest mani ārā, lai gan es biju pilnīgi gatavs iet prom no brīvas gribas, un tad viņa nomira. Mani apsūdzēja kā viņas nāves vaininieku. Un tāpēc aizsūtīja uz cietumu, ser.

-� Jājājā, turpini!

-� Pēc tam iek�lietu vai priek�lietu ministrs izvēlējās mani izmēģinājumiem ar to Ludoviko veshch.

-� Izstāsti man par to, viņ� ieinteresēts teica un paliecās uz priek�u, svītera elkoņi viscaur nota�ķījās ar zemeņu ievā�rījumu no �ķīvja, ko biju pastūmis malā. Tad es viņam visu izstāstiju. Izstāstīju viņam daudz, itin visu, mani brāļi. Viņ� gau��ām kāroja visu dzirdēt, glazzies viņam spīdēja un goobers bija pavēru�ās, kamēr tauki uz �ķīvjiem kļuva cietāki cietāki cietāki. Kad beidzu runāt, viņ� piecēlās, nemitīgi mādams ar galvu un murminādams hm hm hm, savāca no galda �ķīvjus un citas ueshches un aiznesa uz izlietni mazgāt.

-� Es to izdarī�u, ser, turklāt ar prieku! es pieteicos.

-�� Atpūties, atpūties, nabadziņ, viņ� atsaucās un at�grieza krānu, tā ka tvaiks vien no�ņāca. Jādomā, grēkojis tu būsi, ta�u sods ir bijis pilnīgi nesamērīgs. Viņi ir pārvērtu�i tevi par kaut ko tādu, ko nevar nosaukt par cilvēcisku būtni. Tev vairs nav ne grēka, ne izvēles. Tu esi nolemts sociāli pie�ņemamai darbībai kā maza ma�īnīte, kas spēj darīt vienīgi labu. Un to es izprotu skaidri � �o ideju par tā dēvētajiem fona apstākļiem. Mūzika un seksuālais akts, literatūra un māksla � visam tagad jākjūst nevis par prieka, bet gan par sāpju avotu.

-� Tas tiesa, ser, es piekritu, smēķēdams vienu no �ī laipnā vīra zārkanaglām ar filtru galā.

-� Viņi vienmēr pārspīlē, viņ� turpināja, izklaidīgi slau�cīdams �ķīvi. Bet īstais grēks slēpjas patiesajā nolūkā. Cilvēks, kur� nespēj izvēlēties, beidz būt cilvēks.

-� Tā teica ari kaplis, ser, es sacīju. Tas ir � cietuma kapelāns.

-� Ak tā, tie�ām? Nu protams, viņ� tā teica. Tā viņam bija jārunā kā kristietim, vai ne? Jā, tad, lūk, viņ� sacīja, jopro�jām slaucīdams to pa�u �ķīvi, kuru bija sācis slaucīt pirms desmit minūtēm, rīt �eit ieradīsies da�i cilvēki, lai satiktu tevi. Manuprāt, tevi var izmantot, nabaga zēn. Manuprāt, tu varētu palīdzēt satricināt �o apspiedēju valdību. Pārvērst pieklājīgu jaunu cilvēku par mehānismu � par to jau gan nevarētu priecāties neviena valdība, ja nu vienīgi tāda, kura plātās ar savu represīvo politiku.

Viņ� vēl arvien slaucīja to pa�u �ķīvi. Ser, es iemi�nējos, -jūs visu laiku slaukāt vienu un to pa�u �ķīvi. Bet par to plātī�anos es j ums piekritu, ser. Kā liekas, �ī valdība ir ne�ganti plātīga.

- Ak, viņ� nopūtās, itin kā uiddging to �ķīvi pirmo reizi, un nolika to. Mājas solī es vēl neesmu pārāk veikls. viņ� piezīmēja. Parasti tos paveica mana sieva, ļaudama man mierīgi rakstīt.

-� Jūsu sieva, ser? es jautāju. Vai viņa aizgāja un at�stāja jūs?

Es tik tie�ām gribēju uzzināt, kas noticis ar viņa sievu, jo visu atcerējos loti labi.

-� Jā, viņa mani atstāja, viņ� atbildēja skaļā un rūgtuma pilnā goloss. Redzi, viņa nomira. Viņu zvēriski izvaroja un piekāva. �oks bija milzīgs. Tas notika �ai pa�ā mājā, rookers, turēdamas trauku dvieli, trīcēja, tur, blakusistabā. Man va�jadzēja nocietināt savu sirdi, lai paliktu dzīvot tepat, ta�u viņa būtu gribējusi, lai es palieku te, kur vēl kavējas maigās atmiņas par viņu. Jā jā jā. Nabaga meitenīte!

Es glu�i skaidri uiddied, mani brāji, kas bija noticis tajā tālajā nochy, un, viddying pats sevi tajā nodarbībā, es sajutu, ka virsū nāk nelabums, un gulliver iesmeldzās sāpēs. Tas veck to uiddied, jo mana litso izskatījās briesmīgi bāla, it kā no tās būtu aizplūdu�as visas sarkanās sarkanās krovvy, un viņ� varēja to viddij.

Tagad liecies gultā, viņ� laipni sacīja. Esmu sa�gatavojis brivo istabu. Nabaga puisēn, tev dro�i vien ir klājies �ausmīgi! Modernā laikmeta upuris, tie�i tāpat kā viņa. Nabaga nabaga nabaga meitene!

Naktī es krietni horrorshow izgulējos, brāļi, bez nekādiem sapņiem, rīts bija loti skaidrs un tāds dzestrs, un no lejasstāva plūda milzīg tīkama von� �morējās brokastis. Kā jau alla�, pagāja kāds laiciņ�, līdz atcerējos, kur atrodos, bet drīz tas uzpeldēja atmiņā, un es sajutos tīri kā siltumā un dro�ībā. Ta�u, laiskojoties gultā un gaidot, kad sauks lejā brokastīs, man ie�āvās prātā, ka būtu jāuzzina �ī lādzīgā, gādīgā un taisni vai māti�ķā veck vārds, tādēļ es veicu mazu ceļojumu tāpat ar nagoy nogas, meklēdams MEHĀNISKO APELSĪNU, kur iek�ā noteikti vajadzētu būt viņa eemya, jo viņ� tak bija autors. Manā guļamistabā atradās vienīgi gulta, krēsls un lampa, tāpēc es ittied tālāk � uz �ī veck istabu � un tur pie sienas viddied viņa sievu bolshy milzonīgā fotogrāfijā, tā ka atcerēdamies sa�jutos malenky drusciņ nelabi. Bet tur stāvēja ari divi tris plaukti ar grāmatām un, kājau biju gaidījis, to vidū arī MEHĀNISKĀ APELSĪNA eksemplārs, un grāmatai uz muguriņas, tā sacīt, uz skausta, bija autora eemya� F. Aleksānders. �ēlīgais Bog, es nodomāju, reku otrs Alekss! Tad iz�ķirstīju grāmatiņu, stā�vēdams viņa pid�amā, basām nogas, tomēr nespēju aptvert, par ko tai grāmatā ir runa. Izskatījās, ka tā sarakstīta galīgi bezoomny stilā, pilna ar "ak" un "vai" un ar tamlīdzīgu cal, bet jēga �ķita tāda, ka lewdies mūslaikos pārvēr�oties ma�īnās un ka patiesībā visi � jūs un es, un viņ�, un sazin kas � vairāk esot tādi kā dabas veidojumi, kā augli. F. Aleksānders acīmredzot uzskatīja, ka mēs visi itin kā augot � viņa vārdiem � pasaules kokā un pasaules dārzā, ko iedēstījis kāds Bog jeb Dievs, un mēs pastāvot tālab, ka esot vajadzīgi �im Bog jeb Dievam viņa izslāpu�ās mīlestības remdē�anai vai tam�līdzīgi. �o teicienu shoomman nemaz nepatika, ak, mani brāļi, un es sāku prātot, cik bezoomng �itais F. Aleksānders īsteni ir un vai bezoomny viņ� varbūt kļuvis tāpēc, ka sieva dabūjusi galu. Ta�u viņ� sauca mani lejā tīri saprātīga ueckgoloss, pilnā prieka, mīlestības un tamlīdzīga cal, tāpēc Jūsu Pazemīgais Stāstītājs kātoja lejup.

-Tu ilgi gulēji, viņ� sacīja, zvejodams ārā no ūdens vārītas olas un vilkdams no rostera grauzdētu rupjmaizi. Ir jau gandrīz desmit. Es esmu aug�ā kop� pāris stundām un strādāju.

-� Rakstāt vēl kādu grāmatu, ser? es apvaicājos.

-� Nē, nē, �obrīd ne, viņ� atbildēja, un mēs jauki un droogy ķērāmies pie olu �irks �erks lupinā�anas, kriuk� krauk� kram�ķinājām �itos tum�os grauzdiņus un dzērām ļoti pienainu chai, kas bija salieta bolshy lielās brokastu krūzēs.

-� Nē, es runāju pa telefonu ar visādiem ļaudīm.

-Man �ķita, ka jums nav telefona, es noteicu, ar ka�rotīti ķepsēdams olu un neapdomādams, ko saku.

-� Kāpēc? viņ� noprasīja, saspicējis ausis kā tāds skorry dzīvnieks ar tējkaroti vienā rooker. Kāpēc lai tev liktos, ka man nav telefona?

-� Nē, nekas, es attraucu, nekas. Un pūlējos izprātot, brāļi, cik daudz viņ� atceras no tās tālās nochy sākumdaļas, kad es ierados pie durvīm ar savu veco pasaciņu, teikdamies zvanīt ārstam, bet viņa sacīja, ka telefona te neesot. Viņ� uzmeta man vērīgu smot, bet tad atkal �ķitās tikpat laipns un līksms, kā bijis, un �ķina iek�ā olu. Un �āpstinādams ierunājās: -Jā, piezvanīju visādiem ļaudīm, kurus interesēs tavs gadījums. Saproti, tu vari būt ļoti iedarbīgs līdzeklis, lai nodro�inātu to, ka tagadējā sliktā un nekrietnā valdība nākamajās vēlē�anās vairs netiktu ievēlēta. Redzi, valdība neganti plātās ar to, kādā veidā pēdējo mēne�u laikā ir apkarojusi noziedzību.

Pāri kūpo�ajai olai viņ� vēlreiz ļoti cie�i paskatījās manī, un es atkal ieprātojos, vai viņ� aptver, kāda loma man līdz �im bijusi viņajeezny. Bet viņ� sacīja: -Tā vervē policijā brutālus, jaunus rīkļurāvējus. Tā iesaka pāraudzināt ar metodēm, kuras noved pie debilitātes un nomāc gribu.

Visi �itie garie slovos, brāļi, � un tāds kā neprātīgs jeb bezoomny skatiens viņa glazzies.

-To visu mēs jau esam redzēju�i agrāk, -viņ� teica, -citās valstīs. Un tie vēl ir tikai ziediņi. Nepagūsim ne apskatīties, kad �eit darbosies pilnīgs totalitārisma aparāts.

"Akmandieniņ," es nodomāju, tiesādams olu un krum�ķinādams grauzdiņus, un pavaicāju: Bet kāda loma tur būtu man, ser?

-Tu, -viņ� atbildēja ar to pa�u bezoomny skatienu, -esi dzīvs liecinieks �iem velni�ķīgajiem ierosinājumiem. Cilvēkiem, vienkār�ajiem cilvēkiem tas jāzina, jāizprot.

Viņ� piecēlās no brokastgalda un sāka soļot �urpu turpu pa virtuvi, no izlietnes līdz pieliekamam kambarim, ļoti gromky runādams: Vai viņiem patiktu, ja viņu dēli kļūtu tādi, kāds esi kļuvis tu, nabaga upuri? Vai tad valdība pati tagad iz�ķirs, kas ir un kas nav noziegums, un izspiedīs pēdīgo dzīvības un gribas pilienu no katra, kur� atļausies tai neizpatikt?

Viņ� kļuva rāmāks, bet pie brokastu olas neatgriezās.

Es sacerēju rakstu, viņ� pavēstīja, �orīt, kamēr tu vēl gulēji. Pēc pāris dienām to nodrukās kopā ar tavu skumīgo fotogrāfiju. Un tu, nabaga zēn, parakstīsi �o protokolu, kurā atstāstīts tas, ko viņi tev nodarīju�i.

-Un kas jums no tā visa tiks, ser?-es jautāju. -Tas ir � bez skano�ā, kuru jūs dabūsiet par savu rakstu, kā jūs to nodēvējāt. Tas ir � kāpēc jūs tik dedzīgi un sparīgi vēr�aties pret �o valdību, ja drīkstu tik pārdro�i vaicāt?

Viņ� sakampa galda stūri un ierunājās, �ņirkstinādams zoobies, kuri bija gau�ām cally un vienos traipos no zārkanaglu dūmiem: Kādam no mums ir jācīnās! Ir jāaizstāv brīvības di�ās tradīcijas! Es neesmu nevienas partijas pie�kritējs. Kur ieraugu nekrietnību, tur cen�os to izskaust. Partiju nosaukumi neko nenozīmē. Brīvības tradīcija nozīmē visu. Vienkār�ie ļaudis izlaidīs to no rokām, jā gan! Viņi pārdos brīvību par mierīgāku dzīvi. Un tāpēc viņi ir jābiksta, jābiksta�

�ai mirkli, brāļi, viņ� pagrāba dak�iņu un divas tris razzes ietrieca to sienā tā, ka dak�iņa galīgi saliecās. Tad nosvieda to zemē un ļoti laipni teica: Paēd krietni, nabaga puisīt, modernās pasaules nabaga upuri, un es glu�i skaidri varēju uiddg, ka gulliver�im no Liesas sagājusi grīstē. Ēd, ēd. Apēd ari manu olu!

Ta�u es saciju: Un kas no Lā visa Liks man? Vai mani izārslēs no �itās bū�anas? Vai es vēl kādreiz spē�u slooshy veco DevīLo simfoniju nevemdams? Vai es alkal varē�u dzīvoL nor�mālu jeezny? Kas, ser, noliks ar mani?

Viņ�, brāļi, paskalījās manī tā, it kā par to vispār nebūlu ne iedomājies un it kā tam turklāl nebūLu nekādas nozīmes, salīdzinoL ar Brīvību un lamlīdzīgu cal, un uzmeLa man pārsLeigLu skaLienu. kā izbrīnījies par manis Leikto, itin kā es būtu palmllīgs. gribēdams kauL ko sev.

-� Nūjā, es jau saku � Lu esi dzīvs liecinieks, nabaga puisīL, viņ� Leica. Paēd brokasLis un lad nāc paskalīLies, ko es esmu uzraksLījis, jo Las Liks iespiesls "Nedēļas Taurē" ar lavu parakslu, lu, nelaimīgais upuri!

Nu, brāļi, viņa raksls bija ļoti gar� un ļoti raudulīgs penterējums, un, to lasot, man bija milzīg �ēl tā nabaga malchick, kur� govoreeted par tādām cie�anām un par to, kā valdība nomākusi viņa gribu, un par to, ka visiem leivdies jācen�as nepieļaut, lai viņus atkal vadītu tik nejēdzīga un nekrietna valdība, un tad es, protams, apjēdzu, ka nabaga cietējs malchick nav neviens cits kā J. P. S.

-� Ļoti labi, es noteicu. Nudien horrorshoiv. Cik spo�i tas ir sacerēts, ak, ser!

Te viņ� gau�ām pētīgi paskalījās manī un iesaucās: Ko?

�ķila, ka iepriek� viņ� nemaz nebūlu slooshied, ko es runāju.

-� Ak las, es atlraucu, lo mēs saucam par nadsat va�lodu. Visi tīņi to lieto, ser.

Tad nu viņ� ittied prom uz virtuvi mazgāt traukus, bet mani atstāja stāvot �itajās aizlienētajās nakts platties un toofles un gaidot, līdz notiks tas, kam ar mani jānotiek, jo pa�am man nekādu plānu nebija, ak, mani brāļi.

Kamēr di�ais F. Aleksānders kavējās virtuvē, pie durvīm atskanēja dingalingaling.

-� Ā! viņ� creeched, pa ceļam slaucīdams rookers. Tie būs tie Jaudis. Es ie�u.

Viņ� tos ielaida, priek�namā skanēja dārdo�i hahahā un sarunas, un sveikiņi, un riebīgs laiks, un kā labi klājas, tad viņi ittied istabā ar kamīnu un grāmatu un ar rakstu par to, kā es esmu cietis, bet, viddying mani, noelsās vāāāi. Tur bija trīs lewdies, un F. Alekss nosauca man viņu eemyas. Z. Dolins bija gau�ām aizsmacis un nodūmots veck, klepoja kashl kashl kashl, turēdams rot zārkanaglas galu, kaisīja pelnus pa visām savām plalties un tad rau�a tos nost ar tādām kā nepacie�tīgām rookers. Viņ� bija malenky apaj� veck, resns, ar lielām otchkies biezos rāmjos. Otrs bija Kāds Tur Rubinsteins, milzīg gar� un pieklājīgs chelloveck ar īsta d�entlmeņa goloss, loti starry, ar bārdu kā no uzputota olbaltuma. Un pēdējais bija D. B. da Silva, ar skorry kustībām, un no viņa nāca stipra smar�u von. �ie krietni horrorshow nopētīja mani un rādījās pārpriecīgi par to, ko viddied.

-�� Vareni, vareni, ko? ierunājās Z. Dolins. Cik izcils gājiens var izdoties ar �o zēnu! Protams, savā ziņā būtu labāk, ja viņ� izskatītos vēl slimāks un vēl vairāk pēc zombija. Viss idejas labā. Mēs. bez �aubām, varētu kaut ko izdomāt.

�itais jociņ� par zombiju man, brāli, nepatika, un tāpēc es sacīju: Kas notiek, bratties? Kas briest jūsu prātā pret jūsu mazo droog?

-� Savādi, savādi, iejaucās F. Aleksānders. Tāds runas�veids duras man ausīs. Mēs esam tiku�ies jau agrāk, nav nekādu �aubu.

�is sarauca pieri un sāka prātot. Nu gan man būtu va�jadzējis piesargāties, ak, mani brāļi!

-� Galvenais ir publiskas sanāksmes, ieteicās D. B. da Silva. Rādīt tevi publiskās sanāksmēs � tā būs palīdzība! Un, protams, attiecībā uz laikrakstiem viss ir nokārtots. īstā pieeja ir � izpostīta dzīve. Mums jāiekvēlina visu sirdis!

Viņ� parādīja savus trīsdesmit un cik tur zoobies, loti baltus tum�ajā litso, un izskatījās malenky bi�ķiņ pēc tāda kā ārzemnieka.

-� Neviens negrib teikt, kas no tā tiks man, es nerimos. Esmu mocīts cietumā, pa�a vecāki un viņu pretīgais, uzkundzīgais īrnieks izsvieda mani no mājām, mani piekāva sagrabēju�i ve�i un gandrīz nosita millicents, � kas notiks ar mani?

-Tu redzēsi, zēn, Partija nepaliks pateicību parādā. Nekādā ziņā! Kad viss būs galā, tu saņemsi kādu loti patīkamu mazu pārsteigumu. Pagaidi vien. gan redzēsi!

-� Ir tikai viena veshch, ko man vajag! es creeched. Gribu būt normāls un vesels, kāds biju starry dienās, kad malenky drusciņ papriecājos kopā ar īstiem droogs un nevis ar �amējiem, kuri tikai dēvējas par tādiem, bet patiesībā vairāk ir nodevēji. Vai to jūs spējat izdarīt, ko? Vai kāds ueck spēj mani pārvērst par tādu, kāds es biju? To es gribu, un tas man jāzina.

-� Kashl kashi kashl, nokāsējās �itais Z. Dolins. Brivības cīņas moceklis, viņ� noteica. -Tev ir jāspēlē sava loma. to tu neaizmirsti! Tikmēr mēs par tevi parūpēsimies.

Un viņ�, bezoomny smaidīdams, sāka paijāt manu kreiso rooker, it kā es būtu kāds idiņ�.

-� Beidziet izturēties pret mani kā pret priek�metu, kur� domāts tikai izmanto�anai! es creeched. Neesmu nekāds idiots, ko jūs varētu pie�ņākt, stulbie bratchriies! Parasti prestoopnicks ir stulbi, bet es neesmu parasts un neesmu ari nekāds Dims. Vai jūs slooshy?

-� Dims, F. Aleksānders domīgi novilka. Dims. Tā kādu sauca. Dims.

-�� Ko? es noprasīju. Kāds tam sakars ar Dimu? Ko jūs zināt par Dimu? Un tad novaidējos: Ak, lai Bog mums palīdz!

Man nepatika skatiens F. Aleksāndera glazzies. Gāju uz durvīm, nolēmis kāpt aug�ā, paņemt savas platties un tad itty prom.

-� Gandrīz vai varētu nodomāt� F. Aleksānders izdvesa, rādīdams savus traipainos zoobies un valbīdams neprātīgas glazzies. Bet kaut kas tāds nav iespējams! Jo zvēru pie Kristus, ja tas būtu viņ�, es viņu saplosītu! Es viņu sarautu gabalos. Dieva vārds, jā, jā, to es izdarītu!

-� Tikai mieru, sacīja D. B da Silva, glāstīdams F. Aleksāndera krūte�u, it kā �is būtu noklusināms �unelis. Tas viss jau pagātnē. Tie bija pavisam citi ļaudis. Mums jāpalīdz �im nabaga upurim. Tagad mums tā jārīkojas, paturot prātā Nākotni un mūsu Lietu.

-�� Es tikai paņem�u savas platties, noteicu, ticis pie kāpnēm, tas ir, tā sakot, drēbes, un tad laidī�os ittying prom glu�i oddy knocky. Tas ir � es visiem pateicos, bet man jādzīvo pa�am savajeezny.

Jo, brāļi, es labi skorry gribēju tikt ārā no turienes. Ta�u iejaucās Z. Dolins: Nu, nē! Tu esi mūsu rokās, draugs, un mēs tevi paturēsim. Tu nāksi mums līdzi. Viss būs kārtībā, redzēsi. Un viņ� tuvojās, itin kā grasīdamies atkal nogrābt mani aiz rooker. Tad. brāļi, es iedomājos par kau�anos, bet doma par kautiņu uzrāva vēlē�anos sabrukt zemē un vemt, tāpēc es stāvēju un nedarīju neko. Un tad ieraudzīju �ito ār�prātu F. Aleksāndera glazzies un sacīju: Kā pavēlat. Esmu jūsu rookers. Bet tad sāksim un nodarīsim, kas darāms, brāļi.

Jo tagad es gribēju tikt ārā no �īs mesto ar nosaukumu MĀJAS. Man vairs ne malenky drusciņ nepatika F. Aleksān�dera glazzies skatiens.

-� Labi, noteica �itais Rubinsteins. Saģērbies, un sāksim!

-� Dims Dims Dims, F. Aleksānders nerimās klusiņām murmināt. Kas bija �is Dims?

Es labi skorry ittied aug�ā pa kāpnēm un apģērbos turpat vai divās sekundēs. Tad kopā ar �iem trim biju ārā un ma�īnā, Rubinsteins man vienā pusē, Z. Dolins, kāsēdams kashl kashl kashl, otrā, D. B. da Silva stūrēja uz pilsētu, uz dzīvojamo bloku, kas nemaz neatradās tik tālu no tā, kas reiz bija mans pa�a dzīvojamais bloks jeb mājas.

-� Kāp ārā. zēn, noteica Z. Dolins un noklepojās, likdams zārkanaglas galam savā rot iekvēloties sarkanam kā tādai malenkij kurtuvei. Lūk, �eit tu tiksi novietots.

Tā nu mēs ittied iek�ā, vestibilā uz sienas rēgojās vēl vienas Darba Slavas veshches, un mēs. brāļi, uzbraucām aug�ā ar liftu un iegājām tādā pa�ā dzīvoklī kā visi dzīvokļi visos pilsētas dzīvojamos blokos. Ļoti, ļoti malenky, ar divām guļamistabām un vienu dzīvojam-ēdam-darbistabu, kurā galds bija pilns ar grāmatām un papīriem, un tinti, un pudelēm un tamlīdzīgu cal.

-Te būs tavas jaunās mājas, pavēstīja D. B. da Silva. Iekārtojies �eit, zēn! Ēdamais ir bufetē. Pid�ama � atvilktnē. Atpūties, atpūties, satrauktais gars!

-� Ko? es pārvaicāju, nespēdams īsti pony.

-� Labi, Rubinsteins noteica savā starry goloss. Tagad mēs tevi atstāsim. Darbs negaida. Atgriezīsimies pie tevis vēlāk. Pavadi laiku, kā labāk tīk!

-� Vēl kas, Z. Dolins iekāsējās kashl kashl kashl. Tu redzēji, kas sarosījās mūsu drauga F. Aleksāndera izmocītajā atmiņā. Vai tas gadījumā nebija� Tas ir � vai tu?� Manu�prāt, tu saproti, ko es gribu sacīt. Tam nu mēs neļausim turpināties.

-�� Es esmu samaksājis, es sacīju. Bog zina, ka esmu samaksājis par to, ko izdarīju. Samaksājis ne vien par sevi, bet ari par tiem bratehnies, kuri dēvējās par maniem droogs. Jutos tik nikns, ka sametās mazliet nelabi. Es drusku atgul�os. Esmu pārcietis tik �ausmīgu, �ausmīgu laiku.

-� Esi jau gan, D. B. da Silva piekrita, parādīdams visus savus trīsdesmit zoobies. Pagūli vien!

Tad �ie mani atstāja, brāļi. �ie ittiedpie sava darba, kas, pēc manām domām, bija politika un tamlīzīgs cal, bet es gulēju gultā glu�i oddg knoekg, un viss bija ļoti, ļoti klusu. Gulēju, aizspēris savus sabogs no nogas un atraisījis kakla�saiti, tāds kā apjucis un neziņā par to, kādu jeezny dzīvo�u turpmāk. Un manā gulliver mijās visvisādas bildes, kurās parādījās tie da�ādie chellovecks, ko biju sastapis skolā un Vēcē, un da�ādās ueshches, kas ar mani bija notiku�as, un ap�jēga, ka visā bolshy pasaulē nav neviena veck, kuram varētu uzticēties. Un tad es tātad iesnaudos, brāļi.

Pamodies es varēju slooshy, ka no sienas plūst mūzika, pamatīgi gromky, un tie�i tā bija izrāvusi mani no isā snau�diena. Tā bija simfonija, kuru es itin horrorshow pazinu, bet nebiju slooshied da�u labu gadu, proti, dāņu veck Oto Skadeliga Tre�ā simfonija, ļoti gromky un brāzmains gabals, sevi�ķi pirmajā daļā, kura skanēja patlaban. Sekundes divas es slooshied ar tādu kā interesi un prieku, bet tad man virsū gāzās tas viss � gāja vaļā sāpes un nelabums, un es savu keeshkas dziļumos sāku vaidēt. Es, kur� tik ļoti biju mīlējis mūziku, tagad izrāpos no gultas, pie sevis vaimanādams vāāi vāāivāāi, un blīk� blāk� blīk�ķināju pa sienu, creeching:-Bei�dziet, apturiet, slēdziet ārā! Tomēr mūzika turpinājās un �ķita tā kā vēl skaļāka. Es dauzīju pa sienu, līdz pirkstu kauliņi bija vienas vienīgas sarkanas krovvy un nobrāzta āda, creeching un creeching, ta�u mūzika nemitējās. Nospriedu, ka jāliek no tās prom, tāpēc izstreipuļoju ārā no malenky guļamistabas un skorry ittied uz dzīvokļa ārdurvīm, ta�u tās bija aizslēgtas no ārpuses, un laukā es nevarēju tikt. Un mū�zika visu laiku kļuva arvien vairāk gromkg, itin kā tā būtu tī�a spīdzinā�ana, ak, mani brāļi. Iebāzu mazos pirkstiņus labi dziļi savās ookos, tomēr tromboni un timpāni dārdēja cauri pietiekami gromky. Tad es atkal creeched, lai �ie izbeidz, un rībināju pa sienu, bet tas neko nemainīja ne par malenky mata tiesu.-Vāāi, ko lai es iesāku?-es kunkstēju.-Ak, Bog Debesīs, palīdzi man! Klīdu pa dzīvokli, sāpju un nelabuma pārņemts, lūkodams izslēgt mūziku un dvesdams vaidus no iek�u dziju�miem, un tad pa�ā virsū grāmatu, papīru un visa �itā ccd kaudzei uz dzīvojamās istabas galda es viddied, kas man darāms un ko es gribēju darīt, pirms tie ve�i Publiskajā Biblio un pēcāk Dims un Billībojs, pārģērbu�ies par rozzes, mani apturēja, un tas bija � nogalēties, izlaist garu, uz visiem lai�kiem aizmukt no �īs ļaunās un ne�ēlīgās pasaules. Tas, ko es viddied, bija slovo NĀVE uz tādas kā bro�ūras vāka, lai ari bija vēl tikai NĀVE VALDĪBAI. Un itin kā likteņa pirksts tur bija vēl viena malenky grāmatele, kurai uz vāka rēgojās atvērts logs un uzraksts: "Atver logu svaigam gaisam, svaigām idejām un jaunam dzīvesveidam!" Un es sapratu: man it kā tika teikts, lai daru tam visam galu, izlēkdams ārā. Mirklis sāpju varbūt, un tad miegs mū�īgi mū�os.

Mūzika � visi pū�amie un bungas, un vijoles �jopro�jām jūdzēm vien plūda iek�ā caur sienu. Istabā, kurā biju gulējis, logs stāvēja vajā. Es ittied pie tā un viddied pamatīgu kritamgabalu līdz automa�īnām un busiem, un kātojo�iem chellouecks tur lejā. Es creeched pasaulei: Palieciet sveiki, lai Bog jums piedod par izpostītu dzīvi!

Tad, mūzikai joprojām aurojot pa kreisi no manis, es uz�kāpu uz palodzes, aizvēru glazzies, sajutu savā litso auksto vēju, un tad es lēcu.

Es lēcu, ak, mani brāli, un smagi nogāzos uz ietves, bet garu vis neizlaidu, nē, nē. Ja būtu izlaidis, tad nesēdētu �eitan un nebūtu uzrakstījis to, ko rakstu. Lēkts laikam nebija no pietiekama augstuma, lai nosistos. Bet es satriecu muguru un plaukstas, un nogas un jutu briesmīgi bolshy sāpes, pirms zaudēju samaņu, brāļi, un ielā uz mani no aug�as noskatījās chellouecks ar izbrīnītām un pārsteigtām litsos. Un tie�i pirms tam, kad zaudēju samaņu, es skaidri viddied, ka neviens vienīgs chelloveck visā �ai drausmīgajā pasaulē nav manā pusē un ka mūziku aiz sienas bija uzrīkoju�i tie, kuri teicās esam mani tā saucamie jaunie droogs, un ka taisni tāda veshch kā �ī bija vajadzīga viņu �au�alīgajai, savtīgajai un plātīgajai politikai.

Tas viss pazibēja vienā miljonajā dajā no vienas minoota, pirms es atstāju pasauli un debesis, un blen�o�o chellouecks litsos, kas vīdēja virs manis.

Atgriezies pie jeezny pēc gara, melna tuk�uma, kur� varēja būt bijis miljona gadu garumā, es attapos slimnīcā, caur un cauri baltā un ar �ito smaku, ko sajūt slimnīcās, tādu skābu un sausu, un tīru, �itām antiseptiskajām ueshches, kuras dod slimnīcās, vajadzētu būt ar loti horrorshow uon� pēc ceptiem sīpoliem vai puķēm. Milzīg lēnām nācu pie atjēgas, kas es tāds esmu, viss biju ievīstīts baltā, bet savā plott nejutu neko, ne sāpes, ne kādu sajūtu, ne vispār kādu ueshch. Visriņķī manai gulliuer bija apsējs, pie litso pielipināti kādi auduma gabaliņi.

rookers no vienas vietas apsējos, bet pie pirkstiem piestiprinā�tas tādas kā nūjiņas, itin kā tur būtu puķes, kurām jāliek augt taisni, un ari manas nabaga vecās nogas bija izstieptas kā striķi, visur vieni vienīgi apsēji un drā�u būri, un manā la�bajā rooker netālu no pletcho pilēja sarkanas sarkanas krovvy no vēk�pēdus apgrieztas pudeles. Ta�u es nejutu neko, ak, mani brāļi. Pie manas gultas sēdēja kopēja un lasīja kaut kādu grāmatu gau�ām blāvā iespiedumā, pēc daudzajām pēdiņām varēja viddy, ka tas ir stāsts, un lasot viņa smagi elsa āh āh āh, tātad tam vajadzēja būt stāstam par veco in-out-in-out. �itentā kopēja bija varen horrorshow devotchka ar ļoti sar�kanu rot un garām skropstām pār glazzies, un varēja viddy, ka zem trakoti stīvā formastērpa viņai ir ļoti horrorshow groodies. Tāpēc es viņai teicu: Kā būs, ak, mana mazā mās? Nāc jel un jauki apgulies ar savu malenky droog �ai gultiņā!

Ta�u slovos necik horrorshow nenāca laukā, jo rot man bija tāda kā galīgi notirpusi, un ar yahzickes varēju sataustīt, ka da�u zoobies vairs nav. Bet �itā kopēja salēcās, nosvieda savu grāmatu uz grīdas un iesaucās: O, tu esi atguvis samaņu!

Tas bija pamatīgs teiciens tādai malenky plitsakā viņa, un es lūkoju to darīt zināmu, bet slovos izklausījās tikai pēc ē ē ē. Viņa ittied prom un atstāja mani oddy knocky, un nu es varēju viddy, ka esmu viens malenky istabiņā, nevis kādā no tām garajām palātām kā toreiz, kad biju pavisam mazs malchick, tās bija pilnas ar kāsējo�iem, mirsto�iem starry vecks visriņķī, lai pa�am atkal gribētos kļūt sveikam un veselam. Toreiz man bija tāda kā difterija, ak, mani brāļi.

Rādījās, ka nu es vairs �itik ilgi nespēju noturēties pie samaņas, jo gandrīz tūliņ atkal tā kā aizsnaudos, ļoti skorry, ta�u pēc minootavai divām skaidri apjautu, ka �itā kopējptt'tsa ir atgriezusies un atvedusi chellovecks baltos uzsvār�os, un �ie, viddying mani, milzīg rauca pieri un ņurdēja hm hm hm par Jūsu Pazemīgo Stāstītāju. Un kopā ar tiem, skaidrs kā diena, bija ari vecais Vēcē kaplis, govoreeting: -Ak, mans dēls, mans dēls, elpodams man virsū baigi novadēju�os viskija von, un tad sacīja: Bet es neparko tur nepaliku, nē nē. Es nekādā ziņā nevarēju piekrist tam, ko �ie bralchnies grasās darīt ar vēl citiem nabaga prestoopnicks. Tāpēc es aizgāju un tagad noturu sprediķus par to visu, mans mazais, mīļotais dēls iek� J. K.

Vēlāk es pamodos atkal, un ko gan es viddied apkārt gultai, ja ne tos trīs, no kuru dzīvokļa biju izlēcis, proti, D. B. da Silvu, Kādu Tur Rubinsteinu un Z. Dolinu.

Draugs, viens no �iem uecks teica, bet es nevarēju īsti horrorshoiv viddij vai slooshy, kur� tie�i, draugs, mazais draugs, �i goloss runāja, cilvēki kvēlo sa�utumā! Tu esi iz�nicinājis jebkuras izredzes, lai �ie briesmīgie, plātigie ļaundari varētu tikt ievēlēti vēlreiz. Tu esi krietni pakalpojis Brīvībai!

Es lūkoju atcirst: Ja es būtu nomiris, tad būtu vēl labāk, vai ne, jūs, politiskie bratchnies, viltīgie un nodevīgie droogs, tie jūs esat!

Bet atskanēja tikai ē ē ē. Tad viens no �iem trim no�vicināja �ūksni izgriezumu no gazettas, un es varēju viddy �au�alīgu attēlu, kur pats vienās krovuy guļu uz nestuvēm, ko nes prom, un nu tā kā atcerējos gaismas zib�ņus, tie būs biju�i foto vecks. Ar vienu glazz es varēju salasīt virsrakstus, kuri trīcēja �i chelloveck rooker, tādus kā zēns kritis par upuri kriminalreformas projektam un valdība slepkavas lomā, un Vēl tur bija uzbildēts kāds ueck, kur� �ķitās pazīstams, zem bildes bija rakstīts ārā ārā ārā, un tas laikam bija tas iek�lietu vai priek�lietu ministrs. Nu ierunājās kopējptitsa;-Jums neva�jadzētu viņu tā satraukt. Jums nevajadzētu darīt neko tādu, kas bojā viņa omu. Nāciet, jāiet prom!

Es centos pateikt: "Ārrā rrā rrā," � bet atkal iznāca ē ē ē. Lai nu kā, �itie trīs politikas uecks aizgāja. Un aizgāju arī es, tikai atpakaļ uz to valsti, atpakaļ biezajā tumsā, ko apgaismoja tādi savādi sapņi, es pat īsti nezināju, vai tie ir sapņi vai nav, ak, mani brāļi. Tā, piemēram, man �ķita, ka no visas manas plott jeb ķermeņa izlai� tādu kā netīru ūdeni un tad piepilda to no jauna, ar tīru. Un vēl bija ļoti jauki un horrorshoiv sapņi par to. ka es atrodos kāda ueck autiņā, ko esmu crasted, un braukāju �urpu turpu pa pasauli glu�i oddy knocky, notriekdams leivdies un klausīdamies, kā �ie creech, ka mirstot, par to, kā es nostrādāju veco in-out-in-oul ar devotchkas, presēju tās pie zemes un uzdarbojos, bet visi stāv apkārt, plauk�ķinādami rookers un gavilēdami kā bezoomng. Tad es pamodos atkal, un ieradu�ies bija t. un m., lai uiddy savu slimo dēlu, un m. milzīg horrorshoiv pink�ķēja. Tagad es varēju govoreet pulka labāk un spēju pateikt: Paskat paskat paskat vien, � kas notiek? Kas liek jums domāt, ka te jūs esat gaidīti?

Mans tētuks tā kaunīgi dvesa: Tu biji avīzēs, dēls. Tur bija sacīts, ka tev stipri darīts pāri. Tur bija sacīts, ka valdība novedusi tevi līdz pa�nāvības mēģinājumam. Un savā ziņā tā bija arī mūsu vaina, dēls. Tavas mājas ir tavas mājas, kas bijis � izbijis, dēls.

Mana mamma turpināja pink�ķēt un izskatījās tik neglita, ka vai nobu�ojiet man sharries.

-� Un kā labi klājas jūsu jaunajam dēlam D�o? es apvai�cājos -Ticu un ceru, ka viņam netrūkst plauksto�as veselības un labklājības.

Mamma �ņukstēja: Ak, Aleks, Aleks! Vāāāāāāāāi.

-� Ļoti nepatīkama lieta, dēls, sacīja tētuks. Viņ� iekļuva nelielās nepatik�anās ar policiju, un policija viņu piekāva.

-� Tie�ām? es teicu. Tie�ām? Tik lielisks chelloveck un tamlīdzīgi. Esmu gau�ām pārsteigts, nudien.

-� Viņ� nekur neiejaucās, mans t. skaidroja. Bet po�licisti teica, lai viņ� ejot prom. Viņ� gaidīja uz stūra, dēls, lai satiktos ar kādu meiteni. Viņi lika, lai D�o iet prom, bet viņ� atbildēja, ka viņam esot tādas pa�as tiesības kā jebkuram citam, un tad tie uzbruka un ne�ēlīgi piekāva viņu.

-�� �ausmīgi, es sacīju. Tik tie�ām �ausmīgi. Un kur nabaga puisēns ir tagad?

-� Vāāāāāāi, mamma bimbināja. Atgriezās tur, ak vāā vāāāi.

-Jā, tētuks apstiprināja. Atgriezās savā dzimtajā pil�sētā, lai atlabtu. Viņa �ejienes darbu vajadzēja atdot citam.

-� Tātad tagad, es sacīju, jūs labprāt gribētu, lai es pārnāku mājās un lai viss ir tāpat kā agrāk.

-Jā, dēls, -tētētuks atsaucās. Lūdzu, dēls!

-� Es to apsvēr�u, es pavēstīju. Rūpīgi padomā�u par to.

-� Vāāāāāāi. mamma noelsās.

-� Klau, izbeidz, es teicu, vai ari es sagādā�u tev pienācīgu iemeslu, kura dēj gaudot un creech. Ņem�u un iz�sper�u tev zoobies.

Un, ak, mani brāļi, to sakot, es sajutos malenky drusciņ labāk, it kā visā manā plott ieplūstu svaigas, sarkanas krovvy. Par to nu tie�ām vajadzēja padomāt. �ķita, ka tādēļ, lai man kļūtu labāk, bija vajadzējis, lai kļūtu sliktāk.

-Tā neklājas runāt ar māti, dēls, tētuks iebilda. Galu galā viņa ir laidusi tevi pasaulē.

-Jā, es piekritu, turklāt pamatīgi grahzny vonny pa�saulē. Cie�i, kā sāpēs, aizvēru glazzies un teicu: Tagad ejiet prom! Es padomā�u par atgrie�anos. Bet visam būs jābūt pilnīgi citādi.

-Jā, dēls, -1. sacīja. Būs, kā tu teiksi.

-Jums vajadzēs mainīt uzskatus par to, kur� ir notei�cējs, es paziņoju.

-� Vāāāāāāi, mamma nerimās.

-� Ļoti labi, dēls, tētuks izdvesa. Viss būs tā, kā tu vēlēsies. Tikai veseļojies!

Kad viņi aizgāja, es gul�ņāju un bi�ķiņ pārdomāju visādas ueschches, piemēram, tās da�ādās ainas, kas maisījās man pa gulliver, un, kad ienāca kopējptitsa un ņēmās nogludināt gultas palagus, es pavaicāju: Cik ilgi es jau te esmu?

-� Būs kāda nedēļa, viņa atbildēja.

-� Un ko ar mani darīja?

-� Redzi, viņa teica, tev bija lērums sasitumu un nobrāzumu, tu pārcieti smagu satricinājumu un zaudēji daudz asiņu. To visu ta�u vajadzēja vērst par labu, vai ne?

-� Bet vai kāds kaut ko darīja ar manu gulliver?-es jautāju. Tas ir, es gribēju teikt � vai viņi krāmējās pa manām sma�dzenēm?

-� Lai ko viņi būtu darīju�i, ptilsa attrauca, tas nāks tikai par labu.

Bet pēc da�ām dienām ieradās pāris tādu kā dakteruec/cs, abi samērā jauni vecks ar milzīg sladkg smaidiem, un līdzi �iem bija tāda kā bil�u grāmata. Viens no �iem sacīja: Mēs gribētu, lai tu paskaties uz attēliem un pasaki, ko par tiem domā. Norunāts?

-�� Kas notiek, ak, mazie droogies? es jautāju. Kāda jauna bezoomny ideja atplaukusi jūsu prātā?

Abi noķiķināja tādu mulsu smeck, tad apsēdās katrs savā pusē gultai un vēra vaļā grāmatu. Pirmajā lappusē bija uzfotografēta putna ligzda, pilna ar olām.

-� Tātad? skubināja viens no dakteruec/cs.

-� Putna ligzda, es teicu. pilna ar tādām kā olām. Ļoti, ļoti jauki.

-� Un ko tu gribētu ar tām darit? noprasīja otrais.

-� O , es atbildēju, sa�ķaidīt. Pacelt visas gaisā, triekt pret mūri vai klinti, vai ko un viddy, kā tās baigi horrorshow sa�ķīst.

-� Labi labi, �is novilka, un lapa tika pār�ķirta. Tur bija bilde ar vienu no �itiem bolshy lielajiem putniem, ko sauc par pāviem, ar varen lielīgi izplestu asti visvisādās krāsās.

-Tātad? sacīja viens no tiem vecks.

-� Man patiktos, es teicu, izraut visas �itentās spalvas �im no astes un slooshy, kā �is creech pilnā rīklē. Par to, ka �is ir tik lielīgs.

-� Labi, �amējais novilka, labi labi labi.

Un turpināja �ķirstīt lappuses. Tur bija bildes ar patiesi horrorshow devotchkas, un es teicu, ka labprāt nostrādātu ar �āmveco in-out-in-out ar krietnu daudzumu ultravarmācibas. Bija bildes, kur kādi chellovecks dabūja ar zābaku taisni pa litso. sarkanas sarkanas krovvyvien �ķīda, un es teicu, ka lab�prāt būtu tur klāt. Vēl bija bilde ar cietuma kapļa veco nagoy droog, kur� nes kalnā savu krustu, un es teicu, ka labprāt dabūtu rokā āmuru un naglas. Labi labi labi.

-� Ko tas viss nozīmē? es noprasīju.

Viens no �iem diviem vecks sacīja: Dziļa hipnopēdija, vai arī kādu tamlīdzīgu slovo. �ķiet, tu esi izārstēts.

-� Izārstēts? es iesaucos. �itentā piesiets pie gultas, un jūs sakāt � izārstēts? Bet es saku � nobu�ojiet man sharries!

-� Pagaidi vien, teica otrs. Nu vairs nebūs ilgi.

Tā nu es gaidīju, ak, mani brāli, man kļuva pulka labāk, gremojot olas un grauzdiņu lomticks un peeting bolshy milzī�gas krūzes ar pienainu chai, un tad kādu dienu �ie pavēstīja, ka man bū�ot kāds ļoti ļoti ļoti īpa�s apmeklētājs.

-�� Kas tad? es jautāju, kamēr �ie �ubināja gultu un sukāja man krēpes, jo apsējs no manas gulliuer nu bija nost un mati auga atkal.

-� Redzēsi, redzēsi, �ie atteica. Un es viddied gan. Pus�trijos pēcpusdienā saradās visi fotogrāfi un gazelta vīri ar bloknotiem un zīmuļiem un tamlīdzīgu caL Un, brāļi, �ie bezmaz vai taurēja bolshy fanfaras par godu di�ajam un svarīgajam ueck, kur� ieradās viddy Jūsu Pazemīgo Stāstītāju. �is nāca iek�ā un, protams, nebija neviens cits kā iek�lietu vai priek�lietu ministrs, saģērbies pēc pēdējās modes un zemu dārdinādams savu augstākās klases goloss. �viks �viks knaks knip�ķināja fotoaparāti, kad �is pastiepa man sveicienam savu rooker.

-� Paskat paskat paskat vien, es noteicu. Kas notiek, vecais droogie?

Rādījās, ka neviens to īsti nespēj pony, tomēr viens tādā asā goloss sacīja: Vairāk cieņas, zēn, tu runā ar ministru!

-� Yarbles, es atcirtu, atņirdzis zobus kā suns. Bolshy di�i yarblockos jums visiem!

-� Nekas, nekas, labi skony iejaucās �itais iek�lietu priek��lietu . Viņ� runā ar mani kā draugs � vai ne, dēls?

-� Es visiem esmu draugs, es atteicu. Tikai ne saviem ienaidniekiem.

-�� Un kas ir tavi ienaidnieki? ministrs jautāja, kamēr visi gazetla vecks tik skribelēja skrip� skrip�. Pasaki to mums, manu zēn.

-� Visi, kas dara man ļaunu, es sacīju, ir mani ienaid�nieki.

-� Nu, lūk, iek�l priek�l min klāstīja, apsēzdamies pie manas gultas, es un Valdība, kuras loceklis esmu, gribam, lai tu mūs uzskatītu par draugiem. Jā, par draugiem. Mēs tevi izārstējām, vai ne? Tu saņem vislabāko kop�anu. Mēs nekad neesam vēlēju�i tev ļaunu, bet ir da�i, kuri ir tev to vēlēju�i un vēlē joprojām. Un tu, manuprāt, zini, kas tie ir.

Jā jā jā, viņ� turpināja. Ir zināmi cilvēki, kuri gribēja tevi izmantot, jā, izmantot politiskiem mērķiem. Viņi būtu priecāju�ies, jā, priecāju�ies, ja tu būtu miris, jo domāja, ka visu vainu tad varētu uzvelt Valdībai. Manuprāt, tu zini, kas ir �ie cilvēki.

Ir kāds vīrs, iekpriekmins pauda, vārdā F. Aleksānders, graujo�as literatūras sacerētājs, kur� brēca pēc tavām asinīm. Viņ� bija traks aiz vēlē�anās ietriekt tev dunci sirdī. Bet tagad tu esi dro�ībā. Mēs viņu apcietinājām.

-� Viņ� jau gan drīzāk bija tāds kā droogie, es ieminējos. Pret mani viņ� izturējās tīri vai kā māte.

-� Viņ� atklāja, ka tu esi nodarījis viņam Jaunu. Vismaz, mins ļoti skornj piebilda, uzskatīja, ka esi to darījis. Viņa prātā bija izveidojies priek�stats, ka tu esi atbildīgs par kāda viņam tuva un dārga cilvēka nāvi.

-� Jūs gribat sacīt, es piezīmēju, ka viņam to pateica.

-� Viņam bija tāds priek�stats, mins attrauca. Viņ� kjuva bistams. Mēs viņu apcietinājām viņa pa�a dro�ības labad. Un arī tavējās.

-� Laipni, es noteicu. Ārkārtīgi laipni nojums.

-� Kad tu aiziesi no �ejienes, mins turpināja, tev nebūs nekādu rai�u. Mēs parūpēsimies par visu. Par labu darbu un labu algu. Jo tu mums palīdzi.

-� Palīdzu? es pārvaicāju.

-� Mēs aizvien palīdzam saviem draugiem, vai ne?

Tad viņ� saņēma manu rooker, kāds veckcreechecLSmai�diet! es nedomādams smaidīju kā bezoomnij, un tad �viks �viks knips �viks knaks tika fotografēts, kā mēs ar iek�priek�minu baigi droogy sē�am viens otram blakus.

-� Labs zēns, sacīja �is di�ais chelloveck. Labs, krietns zēns. Un nu skaties � te tev būs dāvana.

Tagad, brāji, iek�ā ienesa lielu, spīdīgu kasti, un es skaidri uiddied, kas tā par veshch. Tas bija stereo. To nolika pie gultas, atvēra, un kāds veck iesprauda vadu sienas kontaktā.

-� Ko tu klausīsies? vaicāja veck ar otchkies uz deguna, un rookers viņ� turēja skaistus, spīdīgus skaņupla�u vākus, pilnus ar mūziku. Mocartu? Bēthovenu? �ēnbergu? Orfu?

-� Devīto, es sacīju. Brīni�ķīgo Devīto.

Un atskanēja Devītā, ak, mani brāļi! Visi jauki un klusu sāka manīties prom, kamēr es aizvērtām glazzies gulēju, slooshijing jauko mūziku. Mins teica: I^abs, krietns zēns, paplik�ķināja man pa pletcho un tad itlied prom. Bija palicis tikai viens veck, kur� ierunājās:

-� Lūdzu, paraksties �eit.

Es atvēru glazzies, lai parakstītos, nezinādams, ko pa�rakstu un ko ne, ak, mani brā)i, un man ari bija vienalga. Tad mani atstāja vienatnē ar Ludviga Vana brīni�ķīgo Devīto.

Ak, tas bija krā�ņums un mmmmm! Ieskanoties skerco, es ļoti skaidri viddied pats sevi, kā es skrienu un skrienu ļoti vieglām un noslēpumainām nogas, sagraizīdams creeching pasaulei visu litso ar savu rīkļugrie�amo britva. Un vēl ta�u sekos lēnā daļa un skaistā pēdējā daļa ar dziedā�anu. Tagad es biju izārstēts.

-� Nu, kas nu tagad labs notiksies, mm?

Te nu mēs bijām: es, tas ir�Jūsu Pazemīgais Stāstītājs, un mani trīs droogs, tas ir � Lens, Riks un Bullis, kuru par Bulli sauc tāpēc, ka viņam ir bolshy resns kakls un ļoti gromky goloss, kas skan taisni kā tādam bolshy milzīgam bullim, kur� mauro auuuuuuuuū. Mēs sēdējām Korova pienabārā un lau�zījām savus rassoodocks, ko iesākt �ai ziemas vakarā, kur�, maita, bija tum�s un auksts, bet vismaz sauss. Visriņķī kvemēja chellouecks, krietni aizkaifoju�ies ar pienu plus vellosetu un sintemesku, un drenkromu un citām ueshches, kuras aizved tevi tālu tālu tālu prom no �īs ļaunās un reālās pasaules uz to valsti, kur tu vari viddy Bog un visus Viņa eņģeļus un svētos savā kreisajā sabog, kamēr pa mozg dzirksteļo un �au�dās zib�ņi. Mēs peeted veco moloko ar nazī�iem, kā mēdzām teikt, tas baigi uzsita asumu drūmam tesiņam, bet visu to es jums esmu stāstījis jau iepriek�.

Mēs bijām ģērbu�ies pēc pēdējās modes, kas tajos laikos nozīmēja ļoti platas bikses un ļoti vaļīgu melnas, spīdīgas ādas vesti virs krekla ar atpogātu apkakli, kurā sabāzta tāda kā �alle. Un �olaik traki modē bija arī ar veco britua nopucēta gulliver, tā ka lielākā tiesa no gulliver bija plika un mati paliku�i tikai sānos. Bet ar nogasviss bija tāpat, kā bijis vienmēr, � riktīgi horrorshow bolshy lieli zābaki, ar ko spārdīt litsos.

-� Nu, kas nu tagad labs notiksies, mm?

Es biju vecākais no mums �etriem, un viņi visi skatījās uz mani kā uz savu vadoni, tomēr man reizēm �ķita, ka Bullim pa gulliver maisās doma par vadības pārņem�anu, jo viņ� tak ir �itik liels un viņam ir tik gromkg goloss, kas rēk�us rēc no viņa laukā, tiklīdz viņ� nostājies uz kara takas. Bet visas idejas nāca no Jūsu Pazemīgā Stāstītāja, ak, mani brāļi, un vērā bija jāņem arī tā veshch, ka es biju bijis slavens un ka gazetlas bija publicēju�as manu bildi un rakstus, un visu �ito cal. Un man bija arī daudz labāks darbs nekā pārējiem trim, es strā�dāju Nacionālā Gramofona pla�u arhīva Mūzikas nodaļā, nedējas beigās carman man bija pilna ar baigi horrorshou) d�unguru, un zem rokas es varēju dabūt daudz jauku bez�maksas skaņupla�u savai malenky privātajai lieto�anai.

Tovakar Korova bārā bija pamatīgi daudz vecks un ptitsas, un devotchkas, un malchicks, visi smecking un peeting, un cauri viņu govoreeting un tās valsts apceļotāju muldē�anai: "legurg krītaks un tārpuks iesmidz pildenkau�anbumbās," � un visam �itam cal varēja slooshg popdisku pa stereo, tur Neds Akimota dziedāja 'Todien, jā, todien". Pie bāra letes sēdēja trīs devotchkas, noģērbu�ās pēc pēdējās nadsat modes, proti, garie, nesukātie mati bija izbalināti balti, liekās groodies rēgojās kādu metru vai vairāk uz priek�u, un ļoti, ļoti �aurajiem, īsajiem bruncī�iem apak�a bija putaini balta, un Bullis nemitīgi ņurdē�ja: Ei, tas būtu taisni priek� mums trim! Veco Lenu tas nekrata. Atstāsim Lenu vienatnē ar viņa Dievu. Un Lens nemitigi ņurdēja: Yarbles yarbles. Kur ir īstais gars � viens priek� visiem un visi priek� viena, ei, ko, �aļi?

Piepe�i es sajutos ļoti, ļoti noguris un reizē pilns kņudino�a spara, un es sacīju: -Ārrā rrā rrā rrā rrā!

-� Uz kurieni? jautāja Riks, kam litso bija kā vardei.

-� Ak, tikai viddg, kas notiek lielajā ārpasaulē, es teicu. Bet nez kāpēc, mani brāļi, es jutos briesmīgi nogarlaikojies un drusciņ bezcerīgs, un tā es pēdējā laikā jutos bie�i. Tāpēc es pagriezos pret chelloveck vistuvāk man uz lielā plī�a sēdekļa, kas liecās apkārt visai mesto, proti, pret chelloveck, kur� murmulēja molokoietekmē, un labi skorryie�taukājuviņamdunk� dunk� dunk� pa pakrūti. Bet viņ� to nejuta, brāļi, tikai murmulēja tālāk, kā sācis: Tirk� tirk� tirkums, kur kokgalos ir kukurūzas pauk�ķi? Tā nu mēs izbirām laukā, milzīgajā ziemas nochy.

Mēs soļojām pa Marganitas bulvāri, un tur nepatrulēja neviens millicent, tāpēc, kad sastapām starry veck, kur� nāca no avī�u kioska, kur bija kupetting sev gazetta, es teicu Bullim: Labs ir, Bullīt, puisīt, tu drīksti, ja sirds tev kāro. -Tolaik es arvien bie�āk un bie�āk tikai devu pavēles un stāvēju malā. lai viddy, kā tās tiek pildītas. Tā nu Bullis blieza viņam iek�ās ek ek ek, un pārējie divi nogrūda viņu zemē un spārdīja, smeckirig vienā laidā, kamēr viņ� gulēja plakans, un tad ļāva viņam, klusu vaimanājo�am, rāpot uz turieni, kur nu viņ� dzīvoja.

Bullis teica:Kā būtu ar vienu for�u, gardu glāzīti kaut kā tāda, kas mūs sasildītu, ak, Aleks? Jo mēs nebijām pārlie�ku tālu no "Ņujorkas Hercoga". Pārējie divi māja jā jā jā, bet visi skatījās uz mani, lai viddy, vai tas ir pareizi. Pamāju arī es, un mēs ittiecL Iek�ā tai mājīgajā ūķī bija visas �itās starry ptitsas vai d�āras, vai baboochkas, kuras jūs atcerēsieties no pa�a sā�kuma, un visas laida vaļā savu "Labvakar, pui�i, lai Dievs jums aizmaksā, zēni, visā pasaulē nav krietnāku zēnu", gaidīdamas, kad mēs teiksim: "Kas nu tagad labs notiksies, meitenes?" Bullis pa�ķindināja collocoll, un atnāca viesmīlis, slaucīdams rookers savā grazzy priek�autā. D�unguru galdā, droogieslBullis sacīja, raudams laukā pats savu grabo�o un �ķindo�o deng sauju. Viskiju mums un to pa�u vecajām baboochkas, jā?

Un tad es teicu: Ek, pie velna! Lai pērk pa�as. Ne�sapratu, kas tas bija, bet beidzamajā laikā es biju kļuvis tāds kā skops. Manā gulliver bija ieviesusies tāda kā vēlme paturēt visu savu d�unguru sev, sakrāt to visu nez kādam nolūkam.

Bullis jautāja: Kas par desām, bratty? Kas uznācis ve�cajam Aleksam?

-� Ek, pie velna, es noteicu, nezinu. Nezinu. Man vien�kār�i negribas �ķaidīt savu sūri grūti nopelnīto d�unguru, tas arī viss.

-�� Nopelnīto? sacīja Riks. Nopelnīto? Tas nemaz nav jāpelna, un tu to labi zini, vecais droogie. Tikai jāpaņem, jā�paņem, un viss. Un viņ� smecked krietni gromky, un es viddied, ka viens otrs no viņa zoobies nemaz nav sevi�ķi horrorshow.

-� Ek, es teicu, man bi�ķi jāpadomā. Bet, viddying, kā tās baboochkas kāri lūr, vai nedabūs bezmaksas �ņabi, es paraustīju pletchoes un izvilku no bik�u carman d�unguru, papīrnaudu un monētas jukjukām, un trink� d�inks triecu to galdā.

-Viskiju visiem, skaidrs, sacīja viesmīlis.

Bet es nez kāpēc iebildu: Nē, �al, man vienu mazu alu, skaidrs?

I^ens noteica: Tas nu man diez kā nepatīk, un uzlika rooker man uz gulliver, it kā ķēmodamies, ka man ir drudzis, bet es kā tāds suns uzrūcu viņam, lai skorrg liekas mierā. Labi, labi, droog, viņ� nobēra. Kā teiksi, tā būs.

Bet Bullis ar vaļēju rot blenza uz kaut ko, kas bija iz�ļucis man no carman kopā ar d�unguru, ko biju nolicis uz galda. Viņ� sacīja: Paskat paskat paskat! Mums nebija ne jausmas.

-�� Dod �urp! es uzrūcu un skorn/ pagrābu to. Nespēju izskaidrot, kā tā tur bija nonākusi, brāļi, bet tā bija fotogrā�fija. ko biju izgriezis no vecās gazetta, un tajā bija redzams bēbis. Bēbis, kas gurguļo gū gū gū, un no rot tam pil moloko, un viņ� skatās un smeck uz visiem pēc kārtas un ir galīgi nagog, un miesa viņam vienās krokās, jo bēbis ir ļoti apaļ�. Nu gāja vaļā rēk�ana hā hā hā un cīņa, lai izrautu man no nagiem to papīra skrandu, tāpēc man atkal nācās viņiem uzrūkt, es pakampu papīru, saplēsu to sīksīkos gabaliņos un ļāvu nosnigt zemē kā sniegam. Tika atnests viskijs, un starri) baboochkas daudzināja: Uz veselību, pui�i, lai Dievs jums aizmaksā, zēni, jūs esat krietnākie pui�i pasaulē, jā gan, un visu �ito cal. Un viena no �ām, visa krunku krunkās un bez zoobies ēervelīgajā, vecajā rot, sacīja: Neplēs naudu, dēls! Ja tev to nevajag, atdod tiem, kam vajag, kas no viņas puses bija ļoti pārdro�i un nekaunīgi.

Bet Riks attrauca: Nauda tā nebija, ak, baboochka. Tā bija maziņa, resniņa, mīkstiņa bēbī�a bildīte.

Es teicu: Es sāku nogurt, jānudien. Jūs pa�i esat bēbī�i, visi kā viens. Zviedzat un ņirdzat, un vispār mākat tikai smeck un kraut cilvēkiem bolshy gļēvulīgus tolchocks, kad viņi nevar jums atbildēt ar to pa�u.

Bullis sacīja: Nu, paklau, mēs gan vienmēr domājām, ka tu tai bū�anā esi karalis un tātad arī skolotājs. Tu nejūties labi, tur tā nelaime, vecais droogie.

Es uiddied to no�ķiesto alus glāzi uz galda sev priek�ā un sajutos tā, it kā visas iek�as man būtu pievemtas, tāpēc no�vaidējos āāāāāā un izlēju to putaino vonny cal pa visu grīdu.

Viena no starry ptitsas noteica: Ne�ķied, tad tev netrūks.

Es sacīju: Zināt ko, droogies? Klausieties. �ovakar es neesmu īstajā omā. Nezinu, kāpēc un kā, bet tā tas ir. Jūs trīs ejiet �onakt savu ceju, es palik�u malā. Rīt satiksimies tai pa�ā vietā un tai pa�ā laikā, un ceru, ka jutī�os daudz labāk.

-� O, Bullis novilka, man nudien �ēl. Bet viņa glazzies varēja uiddy tādu kā spīdumu, jo �ajā nochy viņ� varēs būt par galveno. Vara, vara, visi grib varu.

-� Mēs varam atlikt uz ritu to, kas mums bija prātā. Bullis ierosināja. Proti, to veikala crasting Gagarina ielā. Tur ir horrorshow mantiņas, droogie, ko paķert līdzi.

-� Nē, es atteicu. Neatlieciet neko. Rīkojieties pa�i savā stilā. Un tagad, es sacīju, es itty prom. Un piecēlos no krēsla.

-Uz kurieni?-Riks jautāja.

-To es nezinu, es atbildēju. Kaut kur, lai pabūtu viens un tiktu skaidrībā. Varēja uiddy, ka vecās baboochkas bija milzīg izbrīnīju�ās, kad es �itā gāju prom, galīgi sadrūmis, it nemaz ne tas līksmais un smecking malchickiwick, kādu jūs atceraties. Bet es noteicu: Ek, pie velna! un izgāju uz ielas pavisam oddy knocky.

Bija tum�s, cēlās vēj�, tik ass kā nozh, un ielās manīja ļoti, loti maz lewdies. Apkārt braukalēja patruļma�īnas ar brutāliem rozzes iek�ā, un �ur tur uz stūra varēja uiddy pāri jauniņu millicents, kuri mīdījās uz vietas draņķīgajā aukstumā un pūta ziemīgajā gaisā tvaikainu elpu, ak, mani brāļi. Man liekas, ka tagad pa lielai daļai izmira gan vecā ultravarmācība, gan crasting, jo rozzes tik brutāli izturējās pret tiem, kurus noķēra, lai gan starp nerātnajiem nadsats un rozzes bija sākusies tāda kā cīņa par to, kur� izmanīgāk rīkosies ar nozh un britva, un nūju, un pat �aujamo. Bet pēdējā laikā patiesībā bija noticis tā, ka man bija diezgan vienalga. Sajūta bija tāda, it kā manī ieplūstu kaut kas mīksts, un es nespēju pony, kas. Nemaz nezinu, ko es tolaik gribēju. Pat mūzika, ko man patika slooshy savā malenky midzenī, bija tāda, par kādu es agrāk būtu smecked, brāļi. Es slooshied vairāk tādas malenky romantiskas dziesmas, ko mēdz dēvēt par Lieder, tikai goloss un klavieres, ļoti klusi un tā kā sērīgi, pavisam citādi nekā toreiz, kad skanēja bolshy orķestri un es gulēju gultā starp vijolēm un tromboniem, un timpāniem. Mani kaut kas notika, un es prātoju, vai tur vainīga kāda slimība vai tas, ko viņi man toreiz nodarīju�i, sajaukdami man gulliuer, un kas tagad varbūt padarīs mani pa īstam bezoomng.

�itentā domādams, noliecis gulliuer un rookers sabāzis bik�u cannans, es staigāju Qa pilsētu, brāļi, un pēdīgi sajutos gau�ām noguris un traki ilgojos pēc jaukas bolshy chasha ar pienainu chai. Domādams par �o chai, es piepe�i iztēlojos sevi sē�am atzveltnes krēslā pie bolshy kamīna un peeting �ito chai, un pats jocīgākais un baigi dīvainais bija, ka es rādījos pār�vērties par ļoti starry chelloveck, gadus septiņdesmit vecu, jo es varēju viddy savus pa�a uoioss, kas bija galīgi sirmi, un man bija arī ūsas, un ari tās bija galīgi sirmas. Es viddied sevi kā vecu vīru sē�am pie kamīna, un tad tā bilde pazuda. Bet nu dīvaini tas bija gan.

Es nonācu līdz vienai �itai tējas un kafijas mesto, brāļi, un pa garo, garo logu varēju viddy, ka tā ir pilna ar ļoti garlai�cīgiem lewdies, tādiem parastiem, kam ir tādas ļoti pacietīgas un neizteiksmīgas litsos un kas nevienam nedarītu pāri, visi kvem tur, govoreeting tā klusītēm un peeting savu jauko, nekaitīgo chai un kafiju. Es ittied iek�ā, piegāju pie letes un nopirku jauku, karstu chai ar daudz moloko, tad ittied pie viena no galdiņiem un apsēdos peet. Pie tā galdiņa sēdēja tāds jauns pāris, peeting un pīpēdami filtrīgas zārkanaglas, un govoreeting, un smecking pavisam klusītēm savā starpā, bet es par viņiem nelikos ne zinis un turpināju peeling un tā kā sapņoju un prātoju, kas tur manī īsti mainās un kas ar mani notiks. Tomēr es viddied, ka devotchka pie �ī galdiņa, atnākusi kopā ar �o chelloueck, ir tie�ām horrorshow, ne tāda, kādu gribētos nostiept gar zemi un uztaisīt veco in-out-ln-aut, nē, ar horrorshow plott un litso, un smaido�u rot, un ļoti, ļoti gai�iem voloss, un visu �ito cal. Un tad �itais veck, kas bija kopā ar viņu un kam gulliuer bija platmale, un kam litso bija novērsta prom no manis, apcirtās riņķī, lai uiddy bolshy lielo pulksteni, kas �ajā mesto karājās pie sienas, un tad es viddied, kas viņ� tāds ir, un tad viņ� viddied, kas es tāds esmu. Tas bija Pīts, viens no maniem trim droogs tajos laikos, kad mēs ar D�ord�iju un Dimu, un viņu turējāmies kopā. Tas bija Pīts, kur� izskatījās krietni vecāks, lai gan tagad viņam nevarēja būt vairāk par deviņpadsmit gadiem ar astīti, un viņam bija ūsiņas un parasts dienas uzvalks, un �itā platmale.

Es ierunājos: Paskat paskat paskat, droogie, kā nu svie�as? Sen sen sen neesi viddied.

Viņ� teica: Mazais Alekss, vai ne?

-� Kur� gan cits, es sacīju. Daudz daudz daudz laika aiztecējis kop� tiem zudu�ajiem un labajiem laikiem. Un nabaga D�ord�ijs. kā esmu dzirdējis, jau ir zem zemes, un vecais Dims ir brutāls millicent, un te nu esi tu, un te nu esmu es, un kas tevjauns, mans vecais droogie?

-� Viņ� jocīgi runā, vai ne? iejaucās �itā devotchka, tā kā irgādamās.

-� Viņ� ir vecs draugs, Pīts viņai paskaidroja. Viņa vārds ir Alekss. Vai drīkstu, viņ� uzrunāja mani, iepazīstināt tevi ar savu sievu?

Nu man atkārās �oklis. Sieva? es izdvesu. Sieva sieva sieva? Ak nē, tas nevar būt! Par jaunu tu esi, lai dotos laulības ostā, vecais droog. Neticami neticami.

�itā devotchka, kas bija Pīta sieva (neticami neticami), atkal ieirgājās un teica Pītam: Vai tu arī kādreiz tā runāji?

-� Nu-u, Pīts novilka un tā kā pasmaidīja. Man jau ir gandrīz divdesmit gadu. Esmu pietiekami vecs, lai apsievotos, un esmu precējies jau divus mēne�us. Tu biji ļoti jauns un ļoti pārgalvīgs, atceries!

-� Mjā. Es turpināju blenzt. -Tam es nejaudāju tikt pāri, vecais droogie. Pīts apprecējies! Paskat paskat paskat!

-� Mums ir mazs dzīvoklītis, Pīts sacīja. Es saņemu mazu aldziņu Valsts flotes apdro�inā�anā, bet stāvoklis uz�labosies, to es zinu skaidri. Un D�ord�īna�

-� Kā bija vārdiņ�? es jautāju, rot joprojām pavēris kā tāds bezoomny. Pīta sieva (sieva, brāļi) atkal ieirgājās.

-� D�ord�īna, Pīts atkārtoja. D�ord�īna arī strādā. Raksta ar ma�īnu, zini. Iztiekam, iztiekam.

Es, brāļi, nudien nespēju atraut no viņa savas glazzies. Viņ� bija tāds kā pieaudzis, ar pieaugu�ā goloss un visu.

-Tev kādreiz jāatnāk pie mums ciemos, Pits teica. -Tu joprojām izskaties ļoti jauns par spīti visām �ausmām, ko esi pieredzējis. Jā jā jā, mēs par visu lasījām. Bet, bez �aubām, tu tie�ām vēl esi ļoti jauns.

-� Man ir astoņpadsmit, es sacīju. Nupat palika.

-� Ak astoņpadsmit? Pīts noteica. -Tik vecs. Paskat vien! Un tagad mums jāiet. Un viņ� uzmeta �itai savai D�ord�īnai tādu kā mīlo�u skatienu un sa�ņaudza vienu viņas rooker savējās, un viņa uzmeta �im tādu pa�u skatienu, ak, mani brāļi. -Jā, Pīts sacīja, mēs dodamies uz ballīti pie Grega.

-� Pie Grega? es atkārtoju.

-� Ak, jā, protams, Pīts apķērās, tu jau nevari pazīt Gregu. Gregs uzradās pēc tava laika. Kamēr tu biji prom, Gregs parādījās uz skatuves. Zini, viņ� rīko ballītes. Lielākoties pa kausam vīna, vārdu spēles. Bet, zini, ļoti jauki, ļoti patīkami. Nekaitīgi, ja saproti, ko es gribu sacīt.

-Jā, es noteicu. Nekaitīgi. Jā, jā, es viddg itin horrorshoiv. Un �itā devotchka D�ord�īna atkal ieirgājās par maniem slouos. Un tad �itie abi ittied uz savām vonny vārdu spēlēm pie �itā Grega, lai kas viņ� tāds būtu. Es paliku glu�i oddy knocky ar savu pienaino chai, kas nu jau bija atdzisusi, un prātoju, un brīnījos.

Varbūt tur tas āķis, es domāju. Varbūt es sāku kļūt pārāk vecs tāda veida jeezny, kādu biju dzīvojis, brāļi. Tagad man bija astoņpadsmit, tikko apritēju�i. Astoņpadsmit nebija nekāds nieka vecums. Astoņpadsmit gadu vecumā Volfgangs Amadejs bija sacerējis koncertus, simfonijas, operas, oratorijas un visu �ito cal, nē, ne cal, bet debe�ķīgu mūziku. Un turpat bija

Fēlikss M. ar savu uvertīru "Sapnis vasaras naktī". Un vēl citi. Un bija �itais fran�u poēts. ko apskaņojis vecais Bend�ijs Brits, un tas visu savu labāko dzeju ir sacerējis piecpadsmit gadu vecumā, ak, mani brāli. Vārdā viņam ir Arturs. Tātad astoņpadsmit tie�ām nebija nekāds nieka vecums. Bet ko man bija darīt?

Staigādams paziemīgajām ielām, kas, maitas, bija tum�as un aukstas, pametis chaiun kafijas mesto, es nemitīgi viddied tādas kā vīzijas, kā gazelta karikatūras. Tur nu Jūsu Pazemī�gais Stāstītājs Alekss gāja no darba mājās, un viņu gaidīja krietns siltu vakariņu �ķīvis, un tur bija �itā ptitsa, priecīga un gaidījusi, tā kā mīlēdama, vai. Bet es nespēju viddy viņu pārāk horrorshow, brāli, es nespēju iedomāties, kas tā varētu būt. Bet man prātā pēk�ņi ie�āvās �itā traki spēcīgā doma � ja es ieietu istabā blakus tai istabai, kurā liesmo kamīns un uz galda stāv manas siltās vakariņas, tad tur es atrastu to, ko tie�ām gribu, un nu tas viss sarīmējās kopā � no gazelta iz�ķērētā bilde un �itāda tik�anās ar veco Pītu. Jo tai otrajā istabā �ūpulī, gurguļodams gū gū gū, gulēja mans dēls. Jā jā jā, brāļi, mans dēls. Un nu es sajutu �ito bolshy lielo tuk�umu savā plott, galīgi pārsteigts pats par sevi. Es sapratu, kas notiek, ak, mani brā)i. Es kjuvu pieaudzis.

Jā jā jā. tā tas bija. Jaunībai jānozied, ak jā. Bet jaunībā tu savā ziņā esi tāds kā dzīvnieks. Nē, ne tik daudz dzīvnieks kā viena no tām malenky rotaļlietām, ko viddy pārdodam ielās, tādi mazi chellovecks, taisīti no skārda, ar atsperi iek�ā un uzvelkamo rokturi ārpusē, un tu viņu uzvelc, grrr grrr grrr, un viņ� sāk tā kā iet, ak, mani brāļi. Ta�u tas iet taisnā līnijā un triecas visur iek�ā, blīk� blāk�, un neko nedara pēc savas gribas. Būt jaunam � tas ir tā. kā būt vienai no �īm malenky ma�īnītēm.

Mans dēls, mans dēls. Ja man būtu dēls, es to visu iz�skaidrotu viņam, kad viņ� būtu pietiekami starry, lai saprastu. Bet tad es apjēdzu, ka viņ� nesaprastu vai nemaz negribētu saprast un darītu visas tās pa�as ueshches, ko esmu darījis es, jā, varbūt pat nogalinātu kādu nabaga starry forella, ko aplenc ņaudo�i kots un koshkas, un es nespētu viņu apturēt. Un viņ� nespētu apturēt pats savu dēlu, brāļi. Un tā tas ietu līdz pasaules galam, uz riņķi vien, uz riņķi vien, it kā tāds bolshy gigantisks chelloveck, it kā pats vecais Bog (pateicoties Koroua pienabāra gādībai) grieztu un grieztu, un grieztu savās gigantiskajās rookers kādu vonnygrahzny apelsīnu.

Bet pirmām kārtām, brāļi, vajadzēja atrast kādu devotchka, kas kļūtu par māti �itam dēlam. Tas būs jāsāk rit, es bez mitas domāju. Tas bija kaut kas jauns, ko darīt. Tas bija kaut kas tāds, kas man jāsāk, itin kā es iesāktu jaunu nodaļu.

Lūk, kas labs nu tagad notiksies, brāļi, kad esmu nonācis līdz �ī stāsta beigām! Jūs visur esat biju�i kopā ar savu mazo droog Alek�u, cietu�i līdz ar viņu un viddied da�us no pa�iem baigākajiem grahzng bratchnies, ko vecais Bogjelkad radījis, un tie visi klupa virsū jūsu vecajam droog Aleksam. Un vaina tikai tā, ka es biju jauns. Bet tagad, beigdams �o stāstu, brāļi, es neesmu jauns, vairs nē, ak nē. Alekss ir pieaudzis, o jā.

Bet turp, kur man jāiet tagad, ak, mani brāļi, es ittg glu�i oddy knocky, turp jūs nevarat iet. Rīt viss ziedēs kā saldas puķes, vonng Zeme griezīsies, zvaigznes un Luna karāsies tur aug�ā un jūsu vecais droog Alekss oddg knockg meklēs drau�dzeni. Un viss �itais cal. Drausmīga grahzng vonng pasaule, nudien, ak, mani brāļi. Tad nu �e jums atvadu sveiciens no jūsu mazā droog. Un visiem pārējiem �ajā stāstā pamatīgi lūpumūzikas brrrrr shooms. Un �ie var nobu�ot man sharries. Bet jūs, ak, mani brāļi, reizumis atminieties savu mazo Alek�u. Āmen. Un viss �itais cal.

B

baboochka, veca sieviete bezoomny, traks biblio, bibliotēka bitua, kauja Bog, dievs bolnoy, slims bolshy, liels brat, brālis bratchny, maita bratty, brālis britva, bārdasnazis brooko, vēders brosat, mest bugatty, bagāts

c

cal, sūdi

cantora, birojs

carman, kabata

chai, tēja

chasha, tase

chasso, sardze; sardze

cheena, sieviete

cheest. tīrīt, mazgāt

chelloueck, cilvēks; vīrietis

chepooka, nieki

choodessny, brīni�ķīgs

cluve, deguns

collocoll, zvans

crast, zagt; laupīt; laupī�ana

cravat, kaklasaite

creech, kliegt; kliedziens

D

dama, dāma ded, vecis deng, nauda devotchka, meitene dobby, labs domy, māja doobidoob, labi dook, gars;

neliels daudzums dorogoy, dārgs, vērtīgs dratsing, kauties; kautiņ� droog, draugs droogie, draudzīgs dva, divi

E

eegra, spēle eemya, vārds

F

forella, nepatīkama veca sieviete

G

gazetta, avīze glazz, acs gloop, stulbums gloopg, dumj�

goloss, balss goober, lūpas goolg, iet gorlo, rīkle

govoreet, runāt: saruna grahzny, netīrs; nomelnējis grazzg, netīrs; netīrumi gromky, skaļ� groodg, krūts gruppa, grupa gulliver, galva knopka, poga

kopāt, rakties; pētīt; saprast

korm, barība

koroua, govs

koshka, kaķis; kaķene

kot, runcis

krouug, asinis

kupet, nopirkt

H

horrorshoiu, labi

I

lapa, ķepa leivdies, ļaudis litso, seja lomtick, gabals lovet, noķert lubbilubb, mīlēties Luna, mēness

in-out-in-out, kopo�anās interessoval, interesēt ittg, iet

jeezng, dzīve

K

kashl, klepot: klepus kartoffel, kartupelis keeshkas, iek�as kleb, maize klootch, atslēga

M

malchick, zēns malchickiivick, puikiņ� malenkg, mazs messel, doma mesto, vieta merzkg, riebīgs millicent, policists minoota, minūte molodoy, jauns moloko, piens moodge, vīrietis; vīrs morder, snuķis mozg, smadzenes

N

nachinat, sākties nadmenny, uzpūtīgs nadsat, padsmit;

padsmitnieks nagoy, kails neezhnies, biksītes nochy, nakts; vakars пода, kāja nozh, nazis пик, ost

nuking, smar�ojo�s

О

oddy knocky, vienatnē odin, viens oobivat, nogalināt ookadeet, iet prom ooko, auss oomny, gudrs oozhassny, �ausmīgs oozy, ķēde osoosh, slaucīt otchkies, brilles

P

peet, dzert pisheha, ēdiens platch, raudāt platties, apģērbs, drēbes plenny, cietumnieks plesk, plunk�ķis pletcho, plecs plotl, miesa podooshka, spilvens pol, sekss polezny, derīgs pony, saprast poogly, nobijies pooshka, �aujamais prestoopniek, noziedznieks privodeet, aizvest prod, ra�ot

plitsa, cālītis, mazulītis;

sieviete, meitene pyahnitsa, dzērājs

R

rabbit, strādāt, darbs rabbiter, strādnieks radosty, prieks raskazz, stāsts rassoodock, prāts raz, reize

razdraz, noskaities;

aizkaitinājums razrez, plēst rook, rooker, roka rot, mute rozz, policists Russky, krievu

s

sabog, zābaks sakar, cukurs

sammy, augstsirdīgs

scoteena, lops

shaika, banda

sharries, pakaļa

shest, �ķērskoks

shilamy, vēlē�anās; rūpes

shiyah, kakls

shlapa, platmale

shlem, ķivere

shoom, troksnis

shoot, āksts

skazat, teikt

skorriness, ātrums

skorry, ātrs, ātri

skvat, sagrābt

sladky, salds

sloochat, gadīties, notikt

sloosh, slooshy, klausīties;

dzirdēt slovo, vārds

smeck, smieties; smiekli smot, skatiens sneety, sapnis sobirat, savākt soomka, kuce soviet, padoms, rīkojums spat, gulēt spatchka, miegs spoogy, pārbijies starry, sens, vecs strack, �ausmas

T

tallg, viduklis tolchock, sist, grūst;

sitiens, si�ana toojles, �ības tree, trīs

V�����������������������

vareet, vārīties; notikt veck, sk. chelloveck veshch, lieta viddy, redzēt, skatīties vino, vīns voloss, mati von, smaka vonny, smirdīgs vred, kaitēt

Y�����������������������

yahma, caurums; pakaja yahzick, mēle yarbles, yarblockos, pauti yeckat, braukt

z

zammechat, lielisks zasnoot, gulēt zheena, sieva zoobies, zobi zooby, zobains zvonock, zvans zvook, skaņa

I

Entonijs Berd�ess

Mehāniskais apelsīns

Drukāts uz SIA TREBRUK papīra

Apgāds "ATĒNA" SIA, reģistrācijas apliecība N" LV 40003301814. Iespiests tipogrāfijā SIA "Apgāds Jāņa sēta". LV 1050 Rīgā, Elizabetes Ielā 83/85 k.2.