Bernārs Minjē

Melnais taurenis

Digdigdigdigdig dagdagdag digdigdigdigdig dagdagdag

Ierastajam, tro�u radītajam un ar pārtraukumiem dzirdamajam brem�u uzmavu troksnim pievienojās nerimsto�as vēja gaudas, kas atgādināja bērnu izmisuma kliedzienus un nomāca visas pārējās skaņas. Gaisa vagoniņ� lēcienveidīgi pacēlās kalnā. Lai pārkliegtu apdullino�o troksni, kabīnē eso�ie bļaustījās. Ieskaitot Ismanu, viņi bija pieci.

Digdigdigdigdig dagdagdag digdigdigdigdig dagdagdag

-��� Sasodīts! Riebjas tādā laikā pacelties kalnos! viens no viņiem ierunājās. ļ

Ismans klusēja un gaidīja, kad caur sniega vērpetēs ieskautās kabī�nes logu tūksto�iem metru zem viņiem varēs saredzēt ezeriņu. Troses �ķita neparasti vaļīgas un iezīmēja gaisā dubultu loku, kas izgaisa pelē�kajā ainavā.

Mākoņi pa�ķīrās, un uz īsu mirkli parādījās ezeriņ�. Tas kādu bridi vīdēja kā ūdens lāma starp klintīm un mākoņu strēlēm, ko pār�ķēla kalnu virsotnes.

-��� Pie joda, var gan būt briesmīgs laiks! ierunājās kāds cits. Tā mēs te kalnos notupēsim kādu nedēļu kā likts!

Arunas hidroelektrostaciju veidoja virkne septiņdesmit metru dzi�ļumā izcirstu telpu un eju, kas bija uztupinātas uz klintīm divtūksto� metru augstumā. Garākā no tām sasniedza vienpadsmit kilometrus un novadīja ūdeni no augstāk eso�ā ezera uz caurulēm ar pusotra metra diametru. Tās aizvijās pa kalnu uz leju, aizplūdinot ūdeni no augstāk eso�ā ezera un �remdējot slāpes� hidroelektrostacijas turbīnām kalna piekājē. Uz elektrostaciju veda tikai viens ceļ� �ahta, un tās ieeja atradās gandrīz pa�ā kalna virsotnē. Ar kravas liftu varēja nolaisties līdz galvenajai telpai, tālāk atradās slū�as, kurām līdzās bija novietoti divvietīgi traktori. Tas bija stundu gar� ceļojums pilnīgā tumsā pa des�mit kilometru garām ejām.

Vēl kalnos varēja nokļūt ar helikopteru, ta�u tikai ārkārtas gadīju�mos. Pie aug�ā eso�ā ezera bija ierīkots pacel�anās laukums, kam varēja piekļūt tikai labos laikapstākļos.

-�� Joahimam taisnība, ierunājās vecākais no vīriem. �ādā laikā helikopters nevarētu piezemēties.

Viņi ļoti labi saprata, ko tas nozīmē. Tiklīdz atvērtos slū�as, no aug��ējā ezera gāztos miljoniem kubikmetru ūdens, pāris minūtēs applū�dinot eju, uz kuru viņi devās. Ja notiktu negadījums, lai to iztuk�otu, būtu nepiecie�amas divas stundas, vēl stundas brauciens ar traktoru pa eju, lai nokļūtu līdz �ahtai, piecpadsmit minūtes, lai izkļūtu ārā, desmit lai tro�u vagonā nolaistos līdz centrālei. Un vēl pusstunda paietu ceļā līdz Senmartēndekomen�ai, turklāt tikai tādā gadījumā, ja ceļ� būtu brīvs.

Ja notiktu negadījums, viņi slimnīcā nokļūtu labi ja pēc �etrām stun�dām. Bet elektrostacija turpināja novecot� Tā darbojās kop� 1929. gada. Ik ziemu, pirms uzkrita sniegs, viņi pavadīja aug�ā �etras nedēļas, izo�lēti no visas pasaules, lai apkoptu un saremontētu iekārtas, kas bija saglabāju�ās no kāda cita laikmeta. Tas bija smags un bīstams darbs.

Ismans vēroja, kā aptuveni simts metrus virs kabīnes gaisā sastingst ērglis, ļaujot, lai vēj� viņu rāmi nes.

Viņ� palūkojās uz ledainajām vērpetēm sev zem kājām.

Trīs milzīgas, pie kalna reljefa pieplaku�as caurules ienira bezdibenī. Ieleja jau sen vairs nebija saredzama. Trīssimt metrus zemāk atradās pēdējais balsts. Tas bija izslējies vietā, kur kalna sānos miglā vientulīgi iezīmējās izvirzījums. Tagad vagoniņ� virzījās tie�i uz �ahtu. Ja kabelis pārtrūktu, tas nokristu vairākus desmitus metru zemāk un, atsitoties pret klin�u sienu, pār�ķeltos pu�u kā rieksts. Vagoniņ� �ūpojās vējā kā iepirkumu grozs namamātes rokās.

-��� Ak tu velna pavārs! Kas tad nu �oreiz mums pagatavots?

-��� Ne jau nu ekoloģiskā pārtika!

Ismans vienīgais nesmējās. Viņ� ar acīm sekoja dzeltenam mikroau�tobusam, kas atradās ceļā uz elektrostaciju. Tas piederēja direktoram. Drīz mikroautobuss izgaisa no viņa redzesloka. Sniega vērpetes to aprija kā indiāņu bars, kas uzbrucis dili�ansam.

Ikreiz, paceļoties kalnā, Ismanam �ķita, ka ir aptvēris savas esamī�bas īsto jēgu, tomēr viņ� nespēja noformulēt, kāda īsti tā bija.

Ismans palūkojās uz kalna virsotni.

Tuvojās kabīnes galastacija metāla platforma, kas atradās pie �ahtas betona ieejas. Kad kabīne apstāsies, vīri pa eju un kāpņu virkni dosies uz betona bloku būvi.

Vēj� pūta ar negantu spēku. Noteikti bija vismaz mīnus desmit grādu sals.

Ismans samiedza acis.

Metāla laukuma konstrukcijā kaut kas bija izmainījies.

Kaut kas tur bija lieks�

Kā ēna starp vēja raustītajām metāla sijām un starplikām.

Ērglis, viņ� iedomājās, tas noteikti ir ērglis, kas sapinies trosēs un metāla pinumā.

-��� Paskat!

Viņ� izdzirdēja Joahima balsi. Tagad ari pārējie pagriezās uz plat�formas pusi.

-��� �ēlīgais Dievs! Kas tas!

Tas tomēr nav putns, Ismans nodomāja.

Viņu pārņēma neizprotams satraukums. Kaut kas rēgojās virs plat�formas, tie�i zem trosēm un metāla konstrukcijas pinuma� �ķita, tas karājas gaisā. Un atgādina milzīgu, melnu taureni, kas draudīgi izslējies pret gai�o sniegu un debesīm.

-��� Velna milti! Kas tas tāds?

Kabīne palēnināja gaitu. Viņi bija atbrauku�i. Dīvaino veidolu tagad varēja redzēt labāk.

-��� Svētā Dievmāte!

Tas nebija ne taurenis, ne putns.

Kabīne apstājās, un durvis automātiski atvērās. Ledaina sniega brāzmas �austīja viņu sejas. Vīri palika stāvam, mēmi lūkojoties uz �o vājprāta un nāves veidolu. Un zināja, ka �o skatu nekad neaizmirsīs.

Vēja brāzmas ieskāva platformu. Tagad tās vairs nebija bērnu klai�gas, ko Ismans saklausīja, bet gan vēja auru apslāpēts agonijas klie�dziens. Viņi atsprāga atpakaļ.

Izbīlis traucās tiem pāri kā vilciens. Ismans paķēra austiņas un steigā tās uzstīvēja uz galvas.

-��� CENTRĀLE? TE ISMANS! IZSAUCIET �ANDARMUS! VEICĪGĀK! UN SAKIET, LAI PASTEIDZAS! �EIT IR LĪĶIS! TAS IR KAUT KAS ĀRPRĀTĪGS!

,,

PIRENEJU KALNI. �ķērsojusi kādu pakalnu, Diāna Berga tos ierau�dzīja izslejamies tie�i sev priek�ā.

Pie horizonta pletās balta sniegotu kalnu līnija, pret kuru zemāk eso�ie pakalni �ķita triecamies kā viļņi. Gaisā riņķoja kāds plēsīgs putns.

Bija 10. decembris, pulksten deviņi no rīta.

Ja varēja ticēt ceļmalā uzstādītajai ceļu kartei, Diānai pa nākamo nobrauktuvi vajadzēja doties dienvidu jeb Spānijas virzienā. Viņas aizvēsturiskajā Lancia nebija ne navigatora, ne datora. Autoceļa malā* Diāna ieraudzīja ceļa zīmi, kas vēstīja: �Nobrauktuve nr. 17, Montre�ē/ Spānija, 1000 m�.

Diāna bija nak�ņojusi kādā no Tulūzas bud�eta viesnīcām nelielā istabiņā ar izmirku�u plastmasas du�kabīni un televizoru. Naktī viņu bija pamodināju�i brēcieni. Sirdij strauji sitoties, Diāna bija piesardzīgi ierāvusies gultas galvgalī. Tomēr viesnīcā valdīja pilnīgs klusums, un viņa jau sāka ticēt, ka ir to nosapņojusi. Tad atskanēja vēl skaļāki brē�cieni. Diānai iek�ā viss sagriezās. Līdz piepe�i viņa saprata, ka tie ir kaķi, kas kaujas zem loga. Bet aizmigt viņa vairs nespēja. Vēl iepriek�ējā dienā viņa �enēvā kopā ar kolēģiem un draugiem bija svinējusi savu aiz�brauk�anu. Un pētījusi tape�u rakstus uz savas istabas sienas fakultātē, prātojot, ko viņai nesīs nākamā diena�

Kamēr Diāna viesnīcas autostāvvietā pūlējās atvērt iesnigu�ās Lancia durvis, viņa pēk�ņi saprata, ka jaunība ir beigusies. Pēc pāris nedēļām savu iepriek�ējo dzīvi viņa būs jau aizmirsusi. Un vēl pēc da�iem mēne��iem būs pilnībā mainījusies. Ņemot vērā vidi, kādā viņai nāksies uztu�rēties turpmākā gada laikā, citādi nemaz nevarēja būt. �Paliec tāda, kāda esi,� tēvs bija devis padomu. Pametot nelielo laukumiņu un izbraucot uz

jau pārpildītā autoceļa, Diāna prātoja, vai izmaiņas būs pozitīvas. Kur� to bija teicis, ka da�as izmaiņas ir kā amputācija? Atlika vienīgi cerēt, ka �ajā gadījumā tā nebūs.

Diāna nebeidza prātot par institūtu.

Un par tajā ieslodzītajiem�

�īs domas viņu bija vajāju�as visu iepriek�ējo dienu: �Es ar to netik�u galā. Diez vai man izdosies būt uzdevumu augstumos. Lai gan esmu tam īpa�i sagatavota un noteikti visatbilsto�ākā �im amatam, tomēr man nav ne vismazākās nojausmas, kas mani patiesībā sagaida. �ie ļaudis man redzēs cauri."

Diāna par viņiem domāja kā par cilvēkiem, nevis� briesmoņiem.

Tomēr viņi bija tie�i tādi baismīgi radījumi, būtnes, kam ar viņu, viņas vecākiem un visiem, ko Diāna pazina, bija tikpat daudz kopīga kā tīģerim ar kaķi.

Tīģeri�

Tā viņus vajadzēja uztvert kā neparedzamus, bīstamus indivīdus, kas spējīgi uz neiedomājamu cietsirdību. Kā kalnā iesprostotus tīģerus�

Pie ceļa nodevas iekasē�anas vietas viņa konstatēja, ka, domās iegrimusi, vairs neatceras, kur likusi savu biļeti. Kontroliere viņu bargi uzlūkoja, kamēr Diāna drud�aini rakājās cimdu nodalījumā un rokas�somiņā, kaut gan patiesībā nekādas steigas nebija, jo, ciktāl sniedzās skats, nevienu nemanīja.

Nākamajā apļveida krustojumā viņa nogriezās Spānijas un kalnu vir�zienā. Pēc da�iem kilometriem līdzenums pēk�ņi beidzās. Pirmie Pireneju kalnu atzari vizēja saulē, bet ceļmalās vīdēja krūmiem apaugu�i, ieapaļi pauguri, kam nebija nekādas līdzības ar robainajām kalnu virsotnēm, ko varēja saredzēt tālumā. Mainījās arī laikapstākļi. Te sniga vairāk.

Aiz slīpa pagrieziena ceļ� pēk�ņi aizvijās kalnup virs apsnigu�iem klajumiem, upēm un me�iem. Kādā uzkalnā Diāna pamanīja gotisku katedrāli un nelielu ciematiņu. Cauri ieslēgtajiem logu tīrītājiem re�dzamā ainava atgādināja senlaicīgu ofortu.

�Pireneji nav �veice,� Spicners viņu jau bija brīdinājis.

Sniega pauguri ceļmalās kļuva augstāki.

PIRMS DIĀNA BIJA IERAUDZĪJUSI no�ogojumu, cauri sniegam viņa pamanīja mirgojo�u bākuguņu gaismu. Sniga aizvien stiprāk. Aiz

barjeras stāvo�ie �andarmu dienesta darbinieki vicināja savas izgais�motās nūjas. Diāna ievēroja, ka viņi ir bruņoti. Ceļmalas netīrajā sniegā lielu egļu piekājē bija apstājies kāds furgons un divi motocikli. Viņa nolaida sānu logu, un uz ma�īnas sēdekļa tai pa�ā brīdī nosēdās lielas, mīkstas sniegpārslas.

-��� Lūdzu jūsu dokumentus, jaunkundzi

Diāna noliecās, lai tos izņemtu no cimdu nodalījuma, un sadzir�dēja aprautus rāciju ziņojumus, kas mijās ar straujo logu tīrītāju ritmu un viņas auto izpūtēja nodevīgo troksni. Diānas seju apņēma ledains drēgnums.

-��� Jūs esat �urnāliste?

-��� Psiholoģe. Es dodos uz Varņē institūtu.

Noliecies pie nolaistā stikla, �andarms viņu rūpīgi nopētīja. Vīrietis bija aptuveni metru deviņdesmit gar�, ar gai�iem matiem. Cauri raidī�tāju skaņu aizsegam varēja saklausīt, kā me�ā mutuļo upe.

-�� Kas jums �ai nostūrī meklējams? �veice ta�u te nav rokas stiepiena attālumā!

-��� Institūts ir psihiatriskā slimnīca, bet es esmu psiholoģe. Vai ievē� rojāt sakarību?

Viņ� tai atdeva dokumentus.

-��� Labi. Tad uz priek�u!

Atsākot brauk�anu, viņa mēģināja atcerēties, vai ari fran�u policija tāpat pārbauda autovadītājus vai ari viņa kaut ko ir palaidusi garām�

Ceļ� aizlīkumoja starp kokiem tāpat kā upes gultne jeb �kalnu straume�, kā bija norādīts ceļvedī). Tad me�s palika aiz muguras, bet priek�ā ple�tās piecus kilometrus plats līdzenums. Gara, taisna ceļa līnija veda gar pamestiem kempingiem, to karogiem skumji plandot vējā, benzīntan�kiem, skaistām, Alpu kalnu namiņu stilā ieturētām mājām un reklāmas plakātiem, kas cildināja blakus eso�ās slēpo�anas bāzes�

�JŪSU PRIEK�A ATRODAS SENMARTĒNDEKOMEN�A, 20 863 IEDZĪ�VOTĀJI,� vēstīja uzraksts ko�ās krāsās. Kalnu virsotnes, kas bija redza�mas virs pilsētas, ieskāva pelēki mākoņi, kuriem cauri �ur tur sprau�cās sīkas gaismiņas, kas kā automa�īnas lukturu strēles iezīmēja kādu apmetni vai pāreju kalnos. Pirmajā apļveida krustojumā Diāna nogrie�zās no pilsētas centra nelielā ieliņā pa labi, aiz kādas celtnes, kuras skatlogā spo�i izgaismojās neona uzraksts: �Sports un daba�. Ielās bija

diezgan daudz gājēju, bet stāvvietās automa�īnu. Kad Diāna savā auto slīdēja pa ielām, kā parasti, divatā ar nomierino�o logu tīrītāju skaņu, viņai atmiņā atausa Spicnera vārdi: �Jaunai sievietei tā nav diez cik iepriecino�a vieta.�

Ceļ� virzījās kalnup. Viņa pamanīja, ka lejā, nogāzē, māju jumti saspiedu�ies cie�i cits citam līdzās. Sniegs, sajaucoties ar zemi, pār�vērtās tum�ā putrā, kas sitās pret ma�īnas apak�u. Vai esi pārliecināta, ka gribi turp doties, Diāna? Tam nav nekā kopēja ar �andolonu cie�tumu �veicē, kur viņa pēc psiholoģijas licences saņem�anas veica tiesu ekspertīzes seksuālos noziegumos apsūdzētajiem noziedzniekiem. Tur viņa bija saskārusies gan ar sērijveida izvarotājiem, gan pedofiliem, gan ar seksuālo vardarbību ģimenēs �o administratīvo eifēmismu, ko izmantoja, lai apzīmētu nepilngadīgo un asinsradinieku izvaro�a�nas gadījumus. Viņu pieaicināja par otro ekspertu, lai veiktu ticamības ekspertīzes mazgadīgajiem, kuri apgalvoja, ka kļuvu�i par seksuālas izmanto�anas upuriem. Diāna �ausmās bija atklājusi, ka eksperti no �ādiem uzdevumiem izvairās ideoloģijas un morāles aizspriedumu dēļ, bie�i vien apdraudot objektivitāti.

�Par Varņē institūtu stāsta trakas lietas,� Spicners bija teicis.

�Es runāju ar doktoru Varņē pa telefonu. Viņ� atstāja ļoti labu iespaidu.�

�Varņē ir ļoti patīkams,� Spicners atzina.

Ta�u Diāna zināja, ka viņu nesagaidīs pats Varņē, bet gan viņa darba turpinātājs, jaunais institūta vadītājs doktors Ksavjē no Kvebekas, kur� pirms tam bija strādājis Pinela institūtā Monreālā. Varņē bija devies pensijā pirms pusgada. Pirms amata atstā�anas viņ� Diānas kandida�tūru pats bija pārbaudījis un atzinis par piemērotu, un viņu daudzo telefona sarunu laikā brīdinājis Diānu par grūtībām, ar kādām nāksies saskarties, veicot �o uzdevumu.

-Jaunai sievietei �eit viegli neklāsies, doktore Berga. Un es nerunāju tikai par institūtu, bet arī par apkārtējo vidi. �ī ieleja� Senmartēna� Tie ir Pireneji, Komen�a. Ziemas te ir garas, bet izklai�u maz. Ta�u ja jums patīk ziemas sporta veidi�

-��� Neaizmirstiet, ka esmu �veiciete, Diāna bija atjokojusi.

-��� Tādā gadījumā, ja vien varu sniegt jums padomu, neļaujiet, lai darbs aizņem pārāk daudz laika, gādājiet par savu brīvo telpu un

vaļasbrī�us pavadiet laukā. Jo, ilgsto�i uzturoties institūtā, �ī vieta var kļūt� pārāk satrauco�a.

-��� Centī�os to iegaumēt.

-���� Un vēl kas. Man nebūs tas gods jūs sagaidīt. Par to parūpēsies mana amata pārņēmējs doktors Ksavjē no Monreālas. Tas ir praktizējo��ais ārsts ar ļoti labu reputāciju. Viņam �eit jāierodas jaunnedēļ. Doktors Ksavjē ir liels sava aroda entuziasts. Kā jūs jau dro�i vien zināt, psihiatri Kanādā mūs ir pārspēju�i agresīvu pacientu ārstē�anā. Domāju, ka jums būs interesanti ar viņu apmainīties viedokļiem.

-��� Man arī tā �ķiet.

-��� Lai kā ari būtu, �īs iestādes vadītājam jau sen vajadzīgs aizstājējs.

Diāna atkal brauca koku aizsegā. Ceļ� turpināja virzīties aug�up,

līdz beidzot nonāca �aurā, ar krūmiem apaugu�ā klajumā, kas �ķita no visiem paslēpies slimīgā noslēgtībā. Diāna pavēra logu, un nāsīs iesitās lapu, sūnu, skuju un slapja sniega smar�a. Netālu eso�ās kalnu upes �alkoņa gandrīz nomāca motora troksni.

-���� Kāda pamesta vieta, viņa skaļā balsī secināja, lai iedro�inātu pati sevi. Ziemas rīts bija tum�s, tādēļ Diāna centās braukt uzmanīgi. � Ma�īnas lukturi apgaismoja egļu un di�skābar�u stumbrus. Gar ceļa malu stiepās elektrības līnija. Uz vadiem bija uzgūlu�i koku zari, it kā tie pa�i saviem spēkiem nevarētu noturēties. Vietām me�s pa�ķīrās un parādījās pa kādam aizslēgtam un pamestam �ķūnim ar sūnām klātu �īfera jumtu.

Nedaudz tālāk, aiz kāda pagrieziena, viņa ieraudzīja ēku puduri, kas aiz nākamā pagrieziena iznira atkal. Vairākas betona un koka celtnes cie�i līdzās me�am, kuru fasādi apak�stāvā pār�ķēla lieli, stikloti logi. No <

galvenā ceļa uz turieni nogriezās zemesceļ�, upi �ķērsoja metāla tilts, un tālāk �is ceļ� pa sniegotu klajumu aizveda līdz ēkām. Tās acīmredzot bija pamestas un �ķita laikazoba izpostītas. Nez kāpēc �īs tuk�ās celtnes ielejas vidū viņai uzdzina �ermuļus.

Iebraucamā ceļa sākumā rēgojās noplucis reklāmas plakāts: �VASA�RAS NOMETNE �PIRENEJU ĢEMZES� [1] �.

Joprojām ne vismazāko norā�u par institūtu. Un neviena uzraksta.

Viss liecināja par to, ka Varņē institūtam lieka publicitāte nebija vēlama.

Diāna jau sāka prātot, vai gadījumā nav nomaldījusies. Viņai līdzās uz pasa�ieru sēdekļa atradās atlocīta topogrāfiskā karte ar mērogu 1:25 000. Aptuveni kilometru un desmit pagriezienus tālāk Diāna ierau�dzīja autostāvvietu, ko ie�ogoja zema akmens siena. Viņa nobremzēja un strauji pagrieza stūri. Uz izdangātā ceļa Lancia svaidījās no vienas puses uz otru, saceļot jaunas dubļu �altis. Paņēmusi karti, Diāna izkāpa no ma�īnas. Drēgnums viņu apņēma kā mikla, ledaina drāna.

Lai gan pamatīgi sniga, Diāna atlocīja karti. Vasaras nometnes ēkas, kurām viņa tikko bija pabraukusi garām, bija apzīmētas ar trim nelieliem kvadrātiņiem. Sieviete pārlaida acis pieveiktajam attālumam, sekojot līkumainajai municipālā ceļa līnijai. Nedaudz tālāk bija attēloti vēl divi kvadrātiņi. Tie bija izvietoti T burta veidā, un, lai gan nekādas norādes neliecināja, kas tās par celtnēm, nebija �aubu tas varēja būt tikai insti�tūts, jo ceļ� tur izbeidzās un neviena cita apzīmējuma uz kartes nebija.

Viņa jau bija gandrīz klāt�

Diāna pagriezās, aizgāja līdz akmens ie�ogojuma malai un� tur tas bija.

Upes aug�tecē, otrā krastā, nedaudz augstāk uzkalnā atradās divas izstieptas akmens būves. Par spīti attālumam, to izmērus nebija grūti aplēst. Celtnes bija milzīgas. Tā bija tā pati ciklopu* arhitektūra, ko kalnos varēja sastapt arī citviet. Tadas bija pagāju�ā gadsimta elektro�stacijas, aizsprosti un viesnīcas. Un tie�i tā �ī celtne izskatījās kā īsts ciklopa midzenis. Izņemot to, ka tajā bija patvēries nevis viens, bet daudzi polifēmi**.

Diānu nebija viegli pārsteigt, jo viņa bija apceļojusi arī tādas vietas, ko tūristiem neiesaka, un kop� pusaud�a gadiem nodarbojās ar bīsta�miem sporta veidiem. Un ne bērnībā, ne pusaud�a gados viņa ne no kā nebaidījās. Ta�u �ajā ainavā bija kaut kas tāds, kas radīja saltuma sajūtu pakrūtē. Runa nebūt nebija par risku fiziskā nozīmē. Tas bija kas cits� kā lēciens nezināmajā�

Diāna izvilka mobilo telefonu un uzspieda ciparu taustiņus� Viņai nebija ne jausmas, vai �ajā nostūrī ir kāds raidītājs, kas pārraidītu viņas zvanu, tomēr pēc trim signāliem atsaucās pazīstama balss:

-��� Spicners.

Un viņa uzreiz sajuta atvieglojumu. Maiga, zema un izlēmīga balss, kas vienmēr spēja nomierināt un izgaisināt �aubas. Tāds bija Pjērs Spic�ners viņas mentors [2] psiholoģijas fakultātē, kur� Diānu bija pamudinā�jis pievērsties tiesu psiholoģijai. Tās bija intensīvās SOKRĀTĀ apmācības bērnu tiesību lekciju kursā Eiropas universitā�u programmas �Children�s Rights" ietvaros, kas viņu satuvināja ar �o atturīgo un valdzino�o cil�vēku, kur� turklāt bija arī priek�zīmīgs vīrs un septiņu bērnu tēvs. Slavenais psihologs bija uzņēmies par viņu aizbildniecību psiholoģijas fakultātē, un apmācības priek�metos viņ� no kāpura bija ļāvis izkūņo�ties taurenim, lai gan �āds salīdzinājums prasīgajam Spicnera domu lidojumam �ķistu pārāk kli�ejisks.

-��� Te Diāna. Vai neiztraucēju?

-��� Protams, ne. Kā sokas?

-�� Neesmu vēl galā� tikai ceļā� No tās vietas, kur atrodos, var redzēt institūtu.

-��� Vai kaut kas nav kārtībā?

Ak kungs! Pat pa telefonu viņ� spēja sajust Diānas balss noskaņu.

-��� Nē. Viss ir kārtībā. Tikai� viņi tos no�ķīru�i no visas pasaules. Un iespundēju�i visdrūmākajā un attālākajā nostūrī, kādu spēju�i sameklēt. Redzot �o ieleju, man uzmetas zosāda�

�os vārdus Diāna uzreiz no�ēloja. Viņa uzvedās kā tāda tīne, kurai pirmo reizi dzīvē ar visu jātiek galā pa�ai, vai kā samulsusi studente, kas iemīlējusies sava diplomdarba vadītājā un dara visu, lai pievērstu viņa uzmanību. Diāna prātoja, ka būtu pēdējais laiks padomāt, kā viņa ar to visu tiks galā, ja, tikai palūkojoties vien uz �īm celtnēm, viņu jau ir pārņēmu�as izbailes.

-���� Paklau! Spicners ierunājās. Vai tad tu jau neesi sastapusi bariem seksuālu varmāku, paranoiķu un �izofrēniķu? Iestāsti sev, ka te būs tie�i tāpat.

-��� Neviens no tiem nebija slepkava. Patiesībā tāds bija tikai viens.

Un Diāna iztēlē atkal to ieraudzīja kalsna seja un medus krāsas acu

varavīksnenes, kas viņu uzlūkoja ar plēsoņas iekāri. Kurcs bija īsts sociopāts. Vienīgais, ko viņa jebkad bija sastapusi. Nejūtīgs un nelīdzsvarots manipulators. Bez vismazākajām sirdsapziņas pārmetumu pazīmēm. Viņ� bija izvarojis un nogalinājis trīs mājsaimnieces, no kurām jaunā�kajai bija �etrdesmit se�i gadi, bet vecākajai septiņdesmit pieci. Viņu interesēja tikai nobriedu�as sievietes� Un virves, auklas, vīk�ķi mutes aizbā�anai un cilpas� Ikreiz, kad Diāna centās par viņu nedomāt, viņ� glu�i pretēji atausa tai atmiņā ar savu divdomīgo smaidu un plēsoņas skatienu. Tas viņai atgādināja par uzrakstu, ko Spicners bija piespraudis pie sava kabineta durvīm psiholoģijas fakultātes pirmajā stāvā: �NEDO�MĀJIET PAR ROZĀ ZILONI�.

-��� Diāna, vai tev ne�ķiet, ka ir nedaudz par vēlu prātot par tādām lietām?

�ie vārdi lika viņai nosarkt.

-��� Esmu pārliecināts, ka tu būsi savu uzdevumu augstumos. Tu esi ļoti piemērota �im amatam. Es nesaku, ka tas būs viegli, tomēr varu garantēt: tu tiksi ar to galā.

-��� Tev taisnība, viņa attrauca, es uzvedos muļķīgi.

-�� Tā nu gan nav. Jebkur� tavā vietā izturētos tie�i tāpat. Negudro tik daudz. Koncentrējies uz darbu. Un, kad tu pie mums atgriezīsies, būsi labākā nelīdzsvarotu psihopātu eksperte visā valstī. Nu gan man jābeidz runāt. Dekāns gaida, lai apspriestu finanses. Tu jau zini, kā tas ir. Man nākas izmantot savas zinā�anas visās jomās. Lai tev veicas, Diāna. Un neaizmirsti informēt, kā tev sokas.

Atskanēja īsi, aprauti signāli. Viņ� bija beidzis sarunu.

Klusums, ko pārtrauca vienīgi upes ūdens �alkoņa. Tā viņu apņēma kā izmircis brezents. No kāda zara ar milzīgu būk�ķi nokrita sniegs, un Diāna salēcās. Viņa ielika mobilo telefonu jakas kabatā, salocīja karti un iekāpa ma�īnā.

Tad viņa izbrauca no stāvvietas.

Priek�ā bija tunelis. Ma�īnas lukturu gaismas atspīdēja uz tā tum��ajām, miklajām sienām. Nebija nekāda apgaismojuma, bet izbraucot tālāk sekoja neliels pagrieziens. Kreisajā pusē pāri upei veda tilts. Un beidzot viņa ieraudzīja pie gai�as barjeras piestiprinātu plāksni ar uzrakstu: ��ARLA VARŅĒ TIESU PSIHIATRIJAS CENTRS�. Diāna lēnām nogriezās un pārbrauca pāri tiltam. Ceļ� strauji un negaidīti veda kal�nup, metot da�us lokus starp eglēm un kupenām, un viņa baidījās, ka

vecā graba�a uz ledainā uzkalna sāks slīdēt. Diānas auto nebija ne ķē�u, ne ziemas riepu. Ta�u ceļ� drīz kļuva lēzenāks.

Vēl viens pagrieziens, un nu jau viņa bija gandrīz klāt.

Diāna sēdēja, ierāvusies savā sēdekli, bet cauri sniegam, miglai un kokiem tai tuvojās institūta ēkas.

Bija tre�dienas rīts, 10. decembris, pulkstenis 11 un 15 minūtes.

APSNIGU�AS EGĻU GALOTNES. Skats no aug�as, lūkojoties no verti�kālas un galvu reibino�as perspektīvas. Ceļ�, kas kā taisna lente aizvi�jās tālumā starp tām pa�ām miglas ieskautajām eglēm. Egļu galotnes milzīgā ātrumā aizņirbēja gar acīm. Tālumā, milzīgo skujkoku piekājē, brauca Jeep Cherokee, kas izskatījās pēc milzu vaboles. Tā lukturi izsta�roja viļņojo�us garaiņus. Sniega tīrītājs ceļmalās bija atstājis augstas kupenas. Tālumā, pie horizonta, varēja saredzēt sniegotu kalnu virsot�nes. Pēk�ņi me�s beidzās. Ceļ� slīpā virā�ā veda apkārt klin�ainai nogā�zei, bet tālāk aizvijās gar strauju upi, kuru �ķērsoja neliels dambis, kam pāri gāzās mutuļojo�i ūdeņi. Otrā krastā, augstāk kalnā, īsu mirkli varēja saskatīt hidroelektrostacijas melno, pavērto rīkli. Reklāmas pla�kāts ceļa malā vēstīja:

�SENMARTĒNDEKOMEN�A: LĀ�U ZEME 7 km�.

Servazs, garām braucot, aplūkoja plakātu.

Uz kalnu un egļu fona bija attēlots Pireneju lācis.

Pireneju lā�i, ko tu neteiksi! �ī nostūra mednieki sapņoja par to, ka varētu nomedīt kaut vienu Slovēnijas lāci.

Viņi apgalvoja, ka �ie lā�i nākot pārāk tuvu apdzīvotām vietām, uzbrūkot ganāmpulkiem un pat apdraudot cilvēkus. Vienīgā suga, kas patie�ām apdraud cilvēkus, ir viņi pa�i, prātoja Servazs. Ik gadu viņ� Tulūzas morgā redzēja līķus. Un ne jau lā�i bija �os cilvēkus nogalinā�ju�i! Sapiens nihil affirmat quod non probet. Neviens cilvēks neapgalvo to, ko nevar pierādīt, viņ� nodomāja. Servazs nobremzēja uz kāda stāva ceļa pagrieziena un atkal iebrauca me�ā, ta�u �oreiz tie bija nevis lieli skuj�koki, bet gan krūmāju brik�ņi. Pavisam tuvu dziedo�i burbuļoja kalnu upes ūdeņi. Viņ� tos sadzirdēja, jo, par spīti aukstumam, bija pavēris

automa�īnas logu. Ūdeņu kristāldzidrā skaņa gandrīz nomāca Mālera Piektās simfonijas allegro skanējumu viņa ma�īnas disku atskaņotājā.

Pēk�ņi viņ� priek�ā ieraudzīja mirgojam bākugunis, bet ceļa vidū cilvēku siluetus, kas vicināja izgaismotus zi�ļus.

Kruķi�

Ja �andarmi nezina, ar ko sākt izmeklē�anu, tad viņi uz ceļiem izvieto barjeras. Servazs atcerējās, ko no rīta Tulūzas Kriminālpolicijas reģionālajā dienestā bija teicis Antuāns Kantē:

-��� Tas notika �onakt Pirenejos. Da�us kilometrus no Senmartēndekomen�as. Zvanīja Ketija Dimjēra. Man �ķiet, ka tu jau agrāk esi kopā ar viņu strādājis.

Kantē bija milzis ar griezīgu dienvidrietumiem raksturīgu akcentu, kādreizējais regbija spēlētājs, kuram piemita da�ādi netikumi un kuram patika grupu cīņā sist pretiniekiem, policists, kas bija sācis no pa�as apak�as un izsities līdz vietējās kriminālpolicijas direktora viet�nieka postenim. Kantē vaigi bija nosēti baku rētām un atgādināja lietus pātagotas smiltis. Ar savu izvalbīto iguānas skatienu viņ� bija ieurbies Servazā.

-��� Tas notika? Bet kas tad īsti ir noticis? Servazs jautāja.

Kantē pavēra lūpas, kuru kaktiņos rēgojās gai�as nogulsnes.

-��� Nav ne vismazākās nojausmas.

Servazs uz viņu neizpratnē lūkojās.

-��� Kā tad tā?

-��� Dimjēra negribēja to pa telefonu stāstīt. H kā viņa tevi jau gaida ierodamies, tad vēlējās saglabāt vislielāko slepenību.

-��� Vai tas ir viss? I -Jā-

Apjucis Servazs uzlūkoja savu �efu.

-��� Vai Senmartēnā neatrodas tas trakonams?

-�� Varņē institūts, Kantē apstiprināja, vienīgā �āda veida psihiat�riskā iestāde Francijā un visā Eiropā. Tur iesloga noziedzniekus, kurus tiesa atzinusi par vājprātīgiem.

Bēg�ana un tās laikā izdarīts noziegums? Tas izskaidrotu policijas no�ogojumus uz ceļiem. Servazs nobremzēja. Starp �andarmu iero�iem viņ� ievēroja ma�īnpistoles MAT49 un pneimatiskās �autenes Browning BPS-SP.

Servazs nolaida ma�īnas sānstiklu. Ledainajā gaisā virpuļoja sim�tiem sniegpārsliņu. Viņ� pabāza savu dienesta apliecību ceļu �andar�mam zem deguna.

-��� Pa kurieni man jābrauc?

-��� Jums jānokļūst hidroelektrostacijā, vīrietis pūlējās pārkliegt rācijas sprak�ķus, bet viņa elpa gaisā veidoja baltus mutuļus. Desmit kilometrus no �ejienes, kalna galā. Iebraucot Senmartēnā, jums pirmajā aplī jānogrie�as pa labi. Un nākamajā aplī atkal pa labi, virzienā uz Asto ezeru. Hlāk tikai brauciet taisni uz priek�u.

-��� Kur� izdomāja tās barjeras?

-��� Prokurores kundze. Tā ir parasta lieta. Attaisīt bagā�niekus un pārbaudīt papīrus. Nekad jau nevar būt dro�s�

-��� Hm, Servazs �auboties nomurmināja.

Viņ� iedarbināja automa�īnu un pagrieza skaļāk disku atskaņotāju. Ma�īnas salonu pieskandēja me�ragu skerco. Uz īsu mirkli novērsis ska�tienu no ceļa, viņ� no glāzī�u turētāja paņēma aukstu kafiju. Ierastais rituāls bija nemainīgs: viņ� zināja, ka izmeklē�anas pirmajai dienai, pat pirmajai stundai ir iz�ķirīga nozīme. Un ka �ajā laikā jābūt mod�ram, jākoncentrē uzmanība un jātur acis vaļā. Kafija bija vajadzīga, lai pamostos, bet mūzika, lai koncentrētos un izvēdinātu galvu. Viņam palūkojoties uz abpus ceļa malām redzamajiem kalniem, vēderā viss sa�ņaudzās. Servazs bija pilsētnieks. Un kalni viņam �ķita bīstama teri�torija. Tomēr viņ� atcerējās, ka agrāk tā nebija: bērnībā tēvs katru gadu viņu veda uz �o ieleju. Būdams labs skolotājs, tēvs stāstīja par kokiem, klintīm un mākoņiem, un mazais Martēns ķēra katru vārdu, kamēr māte pavasara zālē noklāja galdautu un atvēra piknika grozu, tai visā neklausīdamās, jo uzskatīja savu vīru par pedantu un apnicīgu cilvēku. Toreiz pasaule vēl �ķita nevainojama. Vērodams ceļu, Servazs prātoja, ka, iespējams, patiesais iemesls, kāpēc viņ� �eit nekad vairs neatgriezās, bija tas, ka �īs ielejas alla� saistījās ar atmiņām par vecākiem.

Ak Dievs, kad tu vienreiz būsi iztuk�ojis manus atmiņu apcirkņus? Savulaik viņ� pat apmeklēja psihoterapeitu. Pēc tris gadu darba psiho�terapeitam tomēr bija nolaidu�ās rokas.

-��� Man tie�ām �ēl. Nespēju jums palīdzēt, lai kā arī vēlētos. Vēl ne reizi neesmu sastapies ar tādu pretestību.

-��� Tas nekas, Servazs bija attraucis un pasmaidījis. Tobrīd viņ� galvenokārt bija prātojis par to, cik pozitīvi tas ietekmēs viņa bud�etu.

Servazs atkal palūkojās apkārt. Rāmis tā kā būtu gatavs, trūka tikai pa�as gleznas. Kantē bija apgalvojis, ka neko nezina. Un Ketija Dimjēra, kura vadīja Senmartēnas prokuratūru, bija uzstājusi, lai viņ� ierodas viens. Kāpēc? Tomēr Servazs tik tikko savaldījās, nepateicis, ka tie�i tas viņu priecē. Servazs vadīja izmeklē�anas grupu septiņu cilvēku sastāvā, un �iem vīrie�iem (patiesībā gan se�iem vīrie�iem un vienai sievietei) jau tā bija daudz darāmā. Iepriek�ējā dienā viņi bija pabeigu�i kāda bezpajumtnieka slepkavības izmeklē�anu. Viņa līķis ar daudzu sitienu pēdām tika atrasts līdz pusei iegremdēts dīķi pie Noē ciema, netālu no autoceļa, pa kuru tas nabadziņ� bija gājis. Lai atrastu vainīgos, pietika ar divām dienām. Se�desmitgadīgais klaidonis da�as stundas pirms nāves tika redzēts trīs ciema pusaud�u kompānijā. Vecākajam no tiem bija septiņpadsmit gadi, bet jaunākajam divpa�dsmit. Sākumā viņi bija visu noliegu�i, ta�u diezgan drīz atzinu�ies nodarījumā. Trūka vienīgi nozieguma motīva, un viņu sejās nema�nīja ne vismazākās no�ēlas. Vecākais no viņiem tie�i tā arī paziņoja: [3]

�Tās ir nekam nederīgas sabiedrības padibenes�� Neviens no viņiem pirms tam nebija nonācis ne policijas, ne sociālo dienestu redzeslokā.

Jaunie�i no labām ģimenēm. Viņiem bija normālas atzīmes un nebija neattaisnoti kavētu stundu. No pui�u vienaldzības visiem, kas piedalī�jās izmeklē�anā, asinis stinga dzīslās. Servazs joprojām atcerējās viņu bērni�ķīgās sejas un zilās, nevainīgās acis, kas viņā lūkojās bezbailīgi, pat ar zināmu izaicinājumu. Viņ� bija mēģinājis uzminēt, kur� bijis ierosinātājs, jo �āda veida lietās kāds vienmēr ir vadonis, un viņam <

�ķita, ka ir to atradis. Tas nebija vecākais, bet gan vidējais no viņiem.

Zēns, ko paradoksālā kārtā sauca Klemāns*�

-��� Kur� mūs nodeva? tā viņ� bija jautājis apjuku�ajam advokātam, ar kuru pats bija atteicies sadarboties. Zēnam uz to bija tiesības, un viņ� aizbildinājās, ka advokāts esot �nekam nederīgs�.

-��� Jautājumus �eit uzdodu es, policists sacīja.

-��� Es varu saderēt, ka tā bija tā padauza, �mica māte.

-��� Rāmāk. Pievaldi mēli, viņam bija teicis tēva nolīgtais advokāts.

-���� Tu neatrodies liceja mācību stundā, viņam bija norādījis Servazs, vai zini, kas tev un taviem drauģeļiem draud?

-��� Tā vecā draņķe atrausies. Viņa pati uzprasās. Es viņu piebeig�u!

-��� Beidz ākstīties! advokāts aizkaitināts aizrādīja.

-��� Vai tu vispār klausies? Servazs bija saniknojies. Jums var pie�spriest divdesmit gadus cietumā. Parēķini pats kad no turienes iznāksi, būsi jau vecs.

-��� Es jūs lūdzu, ierunājās advokāts, bez�

-��� Tikpat vecs kā tu, vai ne? pusaudzis uzklupa advokātam. Cik gadu tev ir? Trīsdesmit? �etrdesmit? Skat, kāda smuka samta �aketlte! Tāda dro�i vien maksā veselu �ūksni! Ko jūs te lejat? Tie nemaz nebijām mēs! Pie velna, mēs neko neesam izdarīju�i! Jūs esat galīgi stulbi, vai?

Lai remdētu pieaugo�ās dusmas, Servazs centās domāt par to, ka pusaudzim iepriek� nebija nekādu pārkāpumu nekādu nepatik�anu ne ar policiju, ne skolā. Advokāts kļuva bāls, un viņam uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses.

-�� Te nav nekāds televīzijas seriāls, Servazs mierīgi sacīja. Nemaz nesmīni. Tu sveikā neizkulsies. Uzskati, ka jau esi iesēdies. Un, ja te kāds tie�ām ir stulbs, tad tas esi tu pats.

Jebkur� cits pusaudzis viņa vietā jau sen būtu atzinies. Tikai ne viņ� puisis, kuru sauca Klemāns. Jo neizskatījās, ka Klemāns apzi�nātos, cik nopietnā nodarījumā viņu vaino. Servazs jau bija lasījis rak�stus par mazgadīgajiem, kuri izvaroja, nogalināja un spīdzināja un kuri tomēr ne vismazākajā mērā neapzinājās, cik �ausmīga bijusi viņu rīcība. It kā viņi būtu piedalīju�ies videospēlē vai iejutu�ies kādā lomā un tas glu�i vienkār�i slikti beidzies. Līdz �ai dienai Servazs tam nebija ticējis, viņam �ķita, ka tie ir �urnālistu pārspīlējumi. Bet tagad viņ� pats bija saskāries ar �o parādību. Un vēl briesmīgāk par �o triju slepkavu vien�aldzību �ķita tas, ka �ādas lietas vairs nebija nekāds retums. Pasaule bija kļuvusi par milzīgu eksperimentālo laboratoriju, un Dieva, velna vai nejau�ības mēģenēs veiktie eksperimenti kļuva aizvien neprātīgāki.

ATGRIEZIES MĀJĀS, Servazs vispirms rūpīgi nomazgāja rokas, tad noģērbās un tik ilgi stāvēja zem du�as, līdz izbeidzās siltais ūdens, it kā baidītos, ka varētu aplipt ar tās dienas netīrumiem uz visiem lai�kiem. Pēc tam viņ� paņēma no grāmatplaukta Juvenāla dzeju un atvēra

�Trīspadsmito satīru�: �Vai gan ir kaut vieni svētki, kas būtu gana svēti, lai mitētos krāpnieki, blē�i un zagļi, kas no zemiskiem noziegumiem atturētu slepkavas un indētājus, un vieglas naudas tīkotājus? Godīgu ļau�u vairs nav pat ne tik daudz, cik Tēbai vārtu.�* Mēs pa�i esam vai�nīgi pie tā, ka �ie zeņķi ir tādi, Servazs prātoja, aizvēris grāmatu. Kāda nākotne viņus sagaida? Nekāda. Pasaule iet uz galu. Televīzijas ekrānos gozējas iznireļi, kam kabatas piestūķētas ar piķi, bet �o zēnu vecāki, kas uzcītīgi mācīju�ies, lai iegūtu augstāko izglītību, savu bērnu acīs kļuvu�i par īstiem neveiksminiekiem. Kāpēc viņi neprotestē? Kāpēc dedzina autobusus un skolas, nevis smalkus veikalus, bankas un varas iestādes?

Nu gan es sāku domāt kā tāds ve�uks, Servazam pēk�ņi ienāca prātā.

Vai tas būtu tādēļ, ka pēc pāris nedēļām apritēs �etrdesmit? Darbu ar trim zeņķiem Servazs bija uzticējis savai izmeklē�anas grupai. Turklāt �āda situācija viņam �ķita glu�i jauka, kaut gan viņ� vēl nezināja, kas sagaida pa�u.

IEVĒROJOT �ANDARMA NORĀDĪJUMUS, viņ� apbrauca Senmartēnu, � tajā nemaz neiegriezies. Uzreiz pēc otrā apļveida krustojuma ceļ� aiz�vijās kalnā, bet tālu lejā viņ� ieraudzīja pilsētas apsnigu�os jumtus.

Servazs apturēja ma�īnu ceļa malā un izkāpa no tās. Pilsēta bija lie�lāka, nekā viņ� bija gaidījis. Miglas pielietajā ziemas ainavā tik tikko varēja saskatīt milzīgos sniega klajumus, caur kuriem viņ� vēl nesen bija braucis, bet uz austrumiem, otrā upes krastā, rūpniecisko terito�riju un kempingus. Tur bija arī vairāki rajoni ar zemiem un izstieptiem municipālajiem daudzdzīvokļu namiem. Apkaimes augstākā kalna pie- \

kājē pletās pilsētas centrs ar sīku ieliņu sazarojumu. Tā eglēm apaugu��ajā nogāzē varēja saskatīt divu gaisa vagoniņu tro�u vertikālās līni�jas. Migla un sniegs neļāva noteikt patieso attālumu līdz pilsētai, un, novērsies no detaļu pētī�anas, viņ� nodomāja, ka Senmartēna tik viegli nepadosies, ka tā ir pilsēta, ko nāksies ieņemt aplinkus, ar viltu, nevis tie�ā uzbrukumā.

Servazs atkal iekāpa d�ipā un turpināja braukt pa ceļu, kas joprojām veda kalnup. Vasarā te valdīja īsta augu valsts pārpilnība te bija gan

zaļumi, gan dzeloņkrūmi, gan sūnas. Pat ziemas sniega sega nespēja to visu apslēpt. Un visur �aloja ūdens avoti, strauti un kalnu upes. Pavēris ma�īnas sānlogu, viņ� izbrauca cauri pāris ciemiem, kuros puse māju bija neapdzīvotas. Tad parādījās jauns uzraksts: �HIDROELEKTRO�STACIJA 4 km�.

Reizē ar miglu izgaisa ari egles. Veģetācija bija pazudusi bez pēdām, un tās vietā ceļmalās varēja redzēt ledāju sienas cilvēka augumā un spilgtu ziemeļu gaismu. Viņ� noregulēja d�ipu, lai brauktu pa ledu.

Beidzot parādījās spēkstacija ar tipisku rūpnieciskā laikmeta arhi�tektūru. Tā bija ciklopisku izmēru akmens ēka, kurā varēja saskatīt augstus, �aurus logus. Celtnei bija izturīgs �īfera jumts, kas uz savas muguras spēja noturēt smago sniega segu. Stacijas aizmugurē kalnam uzbrukumā devās trīs gigantiskas caurules. Autostāvvietā jau valdīja dzīva rosība. Tur bija gan vieglās automa�īnas, gan uniformās tērpu�ies ļaudis, gan �urnālisti, gan vietējās televīzijas busiņ� ar milzīgu parabo�lisko antenu uz jumta un vairākas ma�īnas bez numurzīmēm. Servazs pamanīja aiz to vējstikliem aizbāztās preses zīmotnes. Vēl stāvvietā atradās viens lendrovers, trīs Peugeot 306 un divi Transit furgoni. Tās visas bija �andarmērijas ma�īnas, turklāt tur bija arī viena Po �andar�mērijas pētījumu nodaļas pārvietojamā laboratorijas ma�īna, bet pacel��anās laukumā helikopters.

Pirms izkāpt, Servazs palūkojās ma�īnas atpakaļskata spogulītī. Kā parasti, viņam zem acīm bija tum�i loki, bet vaigi nedaudz iekri�tu�i. Izskatījās tā, it kā Servazs visu nakti būtu uzdzīvojis, kaut gan tas neatbilda patiesībai, tomēr viņ� nodomāja, ka tik un tā neviens viņam nedotu �etrdesmit gadus. Servazs ar pirkstiem cik necik pie�glauda savus brūnos matus, nobraucīja divas dienas neskūto bārdiņu, lai atmostos, un saraustīja bikses. Ak kungs! Viņ� atkal bija nokrities svarā!

Retas sniegpārslas glāstīja viņam seju, ta�u to nevarēja ne salīdzināt ar sniegu ielejā. Bija ledaini auksts. Un viņam uzreiz bija skaidrs, ka vajadzēja siltāk saģērbties. Apbruņoju�ies ar kamerām un mikrofoniem, �urnālisti tūlīt pievērsās Servazam, ta�u neviens viņu nepazina un to interese uzreiz noplaka. Viņ� devās celtnes virzienā, uzkāpa pa pāris pakāpieniem un pie ieejas parādīja savu dienesta apliecību.

-��� Servaz!

Pla�ajā vestibilā atbalsojoties, kā sniega lielgabals nogranda kāda balss. Viņ� pagriezās pret tuvojo�os siluetu. Tā bija gara auguma, slaida, eleganti ģērbusies sieviete, apmēram piecdesmit gadus veca, ar blondā toni krāsotiem matiem un pār alpakas ka�oku pārmestu �alli. Katrīna Dimjēra bija ieradusies pati, nevis atsūtījusi kādu no saviem padota�jiem. Servazs juta, ka adrenalīna līmenis strauji pieaug.

Sievietes seja ar mirdzo�ajām acīm profilā atgādināja plēsīgu putnu. Cilvēkus, kas viņu labi nepazina, Katrīna mulsināja. Un viņa mulsināja arī tos, kas viņu pazina. Kāds reiz Servazam bija ieminējies, ka Katrīna gatavojot neparasti gar�īgus spaghetti alla puttanesca. Nez ko viņa tiem pievieno, Servazs nodomāja. Dro�i vien cilvēku asinis. Katrīna Dimjēra viņam paspieda roku. Sievietes plauksta bija sausa un spēcīga kā vīrietim.

-��� Kāda ir jūsu horoskopa zīme, Martēn?

Servazs pasmaidīja. Kop� pirmās tik�anās reizes, kad viņ� tikko bija ieradies Tulūzas Kriminālpolicijā un Dimjēra vēl bija tāda pati prokurora palīdze kā visi pārējie, arī tad viņa Servazam bija uzdevusi �o jautājumu.

-��� Me�āzis.

Viņa izlikās nemanām Servaza smaidu.

-���� Lūk, kas izskaidro jūsu apdomīgumu, pa�savaldību un rāmumu, vai ne? Viņa to vērīgi uzlūkoja. Jo labāk, redzēsim, vai arī pēc tam jūs būsiet tikpat savaldīgs un flegmatisks.

-��� Pēc kā?

-��� Labāk nāciet, es jūs iepazīstinā�u.

Un Katrīna Dimjēra devās tam pa priek�u cauri vestibilam, soļiem atbalsojoties pla�ajā, rezonējo�ajā telpā. Kam īsti bija celtas visas �is <

ēkas kalnos? Nākamajām pārcilvēku paaudzēm? Viss tajās liecināja par nelokāmu ticību spo�ai un grandiozai industriālai nākotnei. Servazs nodomāja, ka tas laikmets, kad cilvēki ticēja nākotnei, sen bija pagājis.

Viņi devās uz stiklotas telpas pusi. Tās iek�ienē atradās metāliski skapī�i dokumentu glabā�anai un aptuveni desmit galdi. Abi izlavierēja tiem cauri un piebiedrojās nelielai ļau�u grupiņai telpas vidū. Dimjēra viņus iepazīstināja. Tur bija kapteinis Remi Maijārs, kur� vadīja Senmartēnas �andarmu brigādi, un kapteine Irēna Cīglere no Po pētījumu nodaļas, Senmartēnas mērs īsa auguma virs platiem pleciem, lauvas krēpēm un saules aprautu seju un elektrostacijas direktors in�enieris, kur�

tie�i pēc tāda ari izskatījās īsiem matiem, brillēm un sportisku ārieni, svīteri ar atlokāmu apkakli un siltinātā vējjakā.

-���� Sakarā ar �o lietu esmu uzaicinājusi majoru Servazu. Kad biju prokurora vietniece Tulūzā, jau vērsos pie viņa pēc padoma, un viņa komanda mums palīdzēja atrisināt vairākas sare�ģītas lietas.

�Mums palīdzēja atrisināt�� tas bija īsti Dimjēras garā. Servazam �ķita, ka tas drīzāk liecināja par viņas vēlmi atrasties fotouzņēmuma centrā. Ta�u tūlīt viņ� norāja sevi, ka tā domāt nav godīgi, jo Dimjēra patie�ām mīlēja savu darbu un netaupīja ne laiku, ne pūliņus. Un tas bija kaut kas tāds, ko viņ� prata novērtēt. Servazam patika nopietni cilvēki. Viņ� uzskatīja, ka arī pats pieder pie �īs kategorijas nopietns, sīksts un dro�i vien ari garlaicīgs.

-��� Majors Servazs un kapteine Cīglere kopīgi vadīs izmeklē�anu.

Servazs pamanīja, ka kapteines Cīgleres daiļā seja nobāl. Un kārtējo

reizi pārliecinājās, ka lieta ir nopietna. Izmeklē�ana, ko �andarmi un policija veic kopīgi, tas izraisīja nebeidzamus strīdus, sāncensību un lieti�ķo pierādījumu slēp�anu, ta�u arī atbilda laika garam. Un Ketija Dimjēra bija pietiekami ambicioza, lai nekad neaizmirstu par lietu poli�tisko aspektu. Viņa bija kāpusi pa visiem karjeras kāpņu pakāpieniem un bijusi gan prokurora vietniece, gan pirmā vietniece, gan prokurora palīdze� Pirms pieciem gadiem viņa bija kļuvusi par Senmartēnas prokuratūras vadītāju, un Servazs bija pārliecināts, ka viņa nedomā apstāties �ajā tik lieliski uzsāktajā virzībā pa karjeras kāpnēm� Cilvē�kam ar tādām ambīcijām kā viņai Senmartēnas prokuratūra bija pārāk neievērojama un atradās tālu no notikumu epicentra. Un vēl viņ� bija pārliecināts, ka pēc viena vai diviem gadiem viņa kļūs par sevi�ķi sva�rīgu lietu izmeklē�anas tiesas priek�sēdētāju.

-��� Vai līķi atradāt �eit, stacijā? viņ� jautāja.

-��� Nē, atbildēja Maijārs, tur aug�ā (viņ� norādīja ar pirkstu uz griestiem), tro�u vagoniņa galastacijā, divtūksto� metru augstumā.

-��� Kur� izmanto tro�u vagoniņu?

-���� Strādnieki, kas paceļas kalnā, lai apkoptu iekārtas, atbildēja elektrostacijas direktors. Tā ir pazemes stacija, kas darbojas autonomi. Ūdens no aug�ā eso�ā ezera tiek novadīts lejā pa trim caurulēm, ko var redzēt ārpusē. Tro�u vagoniņ� ir vienīgais transporta veids, ar kuru tur var nokļūt normālos laikapstākļos. Vēl ir arī helikoptera pacel�anās

laukums, ta�u tas paredzēts tikai gadījumiem, kad nepiecie�ams stei�dzami sniegt medicīnisko palīdzību.

-��� Un nav neviena cita ceļa vai takas?

-���� Ir taka, kas ved līdz aug�ai vasarā, ta�u ziemā tā atrodas zem vairāku metru dziļas sniega kārtas.

-��� Vai gribat teikt, ka noziedznieks izmantojis tro�u vagoniņu? Kā tas darbojas?

-��� Ļoti vienkār�i ir atslēga un slēdzis, ar kuru to iedarbina. Un cits slēdzis, lai to apstādinātu avārijas gadījumā.

-��� Atslēgu skapītis atrodas �eit, Maijārs iejaucās sarunā un norā�dīja uz metāla kasti, kas bija piestiprināta pie sienas. 11 bija aizzī�mogota. Durvis uzlauztas. Līķis bija pakārts augstu gaisā virs pēdējā balsta. Nebija nekādu �aubu, ka tas vai tie, kas to izdarīja, pārvadā�anai izmantoju�i tro�u vagoniņu.

-��� Un pirkstu nospiedumu nav?

-��� Vismaz ne skaidri saredzamu. Vagonā bija ļoti daudz neskaidru nospiedumu, kas tika nosūtīti uz laboratoriju. Pa�laik salīdzinā�anai tiek noņemti visu darbinieku pirkstu nospiedumi.

Servazs nogrozīja galvu.

-��� Kādā stāvoklī bija līķis?

-��� Tas bija bez galvas. Un sadalīts gabalos. Āda izstiepta uz sāniem kā milzīgi spārni. Jūs to varēsiet aplūkot video. Baigs skats.

Servazs cie�i lūkojās uz �andarmu. Visas viņa maņas pēk�ņi bija atmodinātas. Lai arī �is bija ārkārtīgi ne�ēlīgs laikmets, lieta ne�ķita vienkār�a. Viņ� pamanīja, ka kapteine Clglere neko nesaka, tikai uzma�nīgi klausās. <

-��� Grims? Viņ� novicināja roku. Vai pirksti bija nogriezti?

Viņu �argonā �grims� nozīmēja, ka upuri grūti atpazīt, jo tam sadra�gātas vai nogrieztas tās ķermeņa daļas, ko parasti izmanto atpazī�a�nai, seja, pirksti un zobi.

Virsnieks izbrīnā iepleta acis.

-��� Vai tad jums neviens neko neteica?

Servazs sarauca uzacis.

-��� Ko neteica?

Viņ� redzēja, ka Maijārs satraukts palūkojas uz Cīgleri, bet pēc tam uz prokurori.

-��� Par līķi, �andarms izstomlja.

Servazs jau sāka zaudēt pacietību, kad izdzirdēja turpinājumu:

-��� Runa ir par zirgu.

-��� PAR ZIRGU?

Servazs neticīgi lūkojās uz apkārtējiem.

-�� Jā. Par zirgu. Cik mums zināms, par apmēram gadu vecu tlrasiņu zirgu.

Tagad Servazs pagriezās pret Ketiju Dimjēru.

-��� Jūs mani izsaucāt zirga dēļ?

-��� Man �ķita, ka jūs to jau zināt, viņa aizstāvējās. Vai tad Kantē neko neteica?

Servazs atcerējās, kā Kantē savā kabinetā bija izlicies, ka neko ne�zina. Viņ� zināja. Un viņ� zināja ari to, ka Servazs būtu atteicies triekties sazin uz kurieni zirga dēļ laikā, kad visi rāvās vaiga sviedros, izmeklējot bezpajumtnieka slepkavību.

-���� Es strādāju ar nopietnu lietu. Trīs zeņķi noslepkavoju�i bezpa�jumtnieku. Un jūs mani �urp atsaucāt kaut kāda klepera dēļ?

Dimjēras atbilde bija samiemieciska, tomēr stingra:

-��� Ne jau kaut kāda. Tas bija ļoti dārgs tlrasiņu zirgs. Pilnīgi noteikti piederēja Ērikam Lombāram.

Ak tad tā gan, Servazs nodomāja. Ēriks Lombārs, Anri Lombāra dēls un Eduarda Lombāra mazdēls� Tā bija finansistu, rūpniecības magnātu un uzņēmēju dinastija, kas �ajā Pireneju nostūri, departamentā un visā reģionā valdīja jau se�desmit gadus. Un, pats par sevi saprotams, ar neierobe�otu piekļuvi varas gaiteņiem. �ajā pusē Ērika Lombāra tlrasiņu zirgs noteikti bija daudz svarīgāks par noslepkavotu bezpa�jumtnieku.

-��� Turklāt neaizmirsīsim, ka pavisam netālu atrodas trakonams, kas pārpildīts ar sevi�ķi bīstamiem juku�ajiem. Un, ja to izdarījis kāds no viņiem, tas nozīmē, ka pa�laik viņ� ir brīvībā.

-��� Varņē institūts� Vai jūs viņus jau sazvanījāt?

-��� Jā. Viņi apgalvoja, ka visi viņu iemītnieki ir uz vietas. Turklāt ne�vienam nebija ļauts pat uz laiku atstāt �o iestādi. Viņi apstiprināja, ka aizbēgt ir neiespējami, jo dro�ības noteikumi ir drakoniski vairāki no�ogojumi, biometriskās caurlaides, rūpīgi atsijāts personāls un tā

tālāk� Protams, mēs to visu pārbaudīsim, ta�u institūtam ir laba slava, it īpa�i, ņemot vērā tur ieslodzīto specifisko raksturu.

-��� Zirgs� Servazs atkārtoja.

Ar acs kaktiņu viņ� pamanīja, ka kapteine Cīglere beidzot ir aizmir�susi savu atturīgo izturē�anos un pasmaida. �is smaids bija vienīgais, kas Servazu spēja pārsteigt un izgaisināt viņā pieaugo�o niknumu. Kap�teinei Cīglerei bija zilganzaļas acis, dzidras kā ezers, bet viņas gai�ie mati zem uniformas cepures pakausī bija saņemti kopā. Servazam �ķita, ka �āds matu sakārtojums viņai ļoti piestāv. Sievietes lūpas bija pavisam viegli ietonētas ar lūpu krāsu.

-��� Un kam domāti tie daudzie �andarmu posteņi uz ceļa?

-���� Tie tur atradīsies tik ilgi, kamēr nebūsim pārliecināju�ies, ka neviens no Varņē institūta iemītniekiem nav izbēdzis, Dimjēra atbil�dēja. Nevēlos, lai mani apvaino nolaidībā.

Servazs neko neteica, tomēr pie sevis nodomāja, ka Dimjēra un Kantē bija saņēmu�i pavēles no augstākstāvo�ajiem. Ikreiz atkārtojās viens un tas pats. Gan Dimjēra, gan Kantē bija lieliski vadītāji, daudz�kārt pārāki par prokuratūras un ministrijas pārplūdināju�iem karjeris-' tiem, toties tiem bija daudz izteiktāka apdraudētības sajūta. Kādam no galvenās pārvaldes pilnīgi iespējams, ka tas bijis pats ministrs, ienākusi prātā spo�a doma sarīkot �os kumēdiņus, lai izpatiktu Ērikam Lombāram, kur� draudzējas ar augstākajiem valsts varas pārstāvjiem.

-��� Un kur pa�laik atrodas pats Lombārs?

-���� Biznesa ceļojumā Amerikas Savienotajās Valstīs. Vispirms gribē�jām pārliecināties, ka tas patie�ām ir viens no viņa zirgiem, un tikai tad

viņam to pavēstīt. <

-��� Viņa pārvaldnieks �orīt mums ziņoja par zirga pazu�anu, sacīja Maijārs. Boksā viņa nebija. Un visas pazīmes sakrīt. Lombāram drīz vajadzētu ierasties.

-��� Kur� zirgu atrada? Vai strādnieki?

-�� Jā. �orīt, kad pacēlās kalnā.

-��� Vai viņi turp bie�i dodas?

-��� Vismaz divreiz gadā. Ziemas sākumā un pirms sniega ku�anas, atbildēja spēkstacijas direktors. Rūpnīca ir veca, iekārtas noveco�ju�as. Tās regulāri jāapkopj un jāpārbauda, lai gan darbojas autonomi.

Pēdējo reizi viņi tur bija pirms trim mēne�iem.

Servazs ievēroja, ka kapteine Cīglere no viņa nenovēr� ne acu.

-��� Vai jau ir zināms, kad nāve iestājusies?

-��� Pirmās pārbaudes liecina, ka �onakt, atbildēja Maijārs. Autopsijas rezultāti ieviesis vairāk skaidrības. Jebkurā gadījumā tas vai tie, kas viņu tur aug�ā novietoja, zināja, ka strādnieki drīz ieradīsies.

-��� Vai nakti spēkstacija tiek apsargāta?

-Jā. To uzmana divi naktssargi, un telpa, kurā viņi uzturas, atrodas �īs ēkas galā. Viņi apgalvo, ka neko nav ne dzirdēju�i, ne redzēju�i.

Servazs saminstinājās un sarauca uzacis.

-��� Tomēr zirgu, pat ja tas ir miris, nav nemaz tik vienkār�i pārvadāt. Vajadzīga vismaz piekabe vai furgons. Vai tie�ām netika manīta neviena ma�īna? Itin nekas? Iespējams, ka viņi bija iemigu�i un baidās atzīties. Vai arī sāku�i pa televizoru skatīties futbola spēli vai filmu. Ievietot zirga līķi gaisa vagoniņā, to pacelt kalnos un tur piestiprināt, bet pēc tam nolaisties lejā tas aizņemtu daudz laika� Kā jums �ķiet, cik cilvēku vajag, lai varētu kaut kur aizvilkt zirgu? Vai tad, kad darbojas tro�u vagons, ir dzirdams troksnis?

-Jā, pirmoreiz sarunā iesaistījās kapteine Cīglere. To nevarēja nedzirdēt.

Servazs pagrieza galvu uz viņas pusi. Kapteine Cīglere domāja to pa�u, ko viņ�. Kaut kas te nebija kārtībā.

-��� Vai jums tam ir kāds izskaidrojums?

-��� Pagaidām vēl ne.

-���� Sargus vajag nopratināt katru atsevi�ķi, viņ� teica. Un tas jāizdara �odien pat, kamēr viņi vēl nav devu�ies projām.

-��� Mēs viņus jau vienu no otra izolējām, rāmi un pārliecino�i atbil�dēja Cīglere. Viņi atrodas katrs savā telpā un tiek rūpīgi apsargāti. Un viņi� jūs jau gaida.

Servazs ievēroja, ka Cīglere ar nepatiku paveras uz Dimjēru. Pēk�ņi nodrebēja zeme. �ķita, ka notrīc visa celtne. Apjucis viņ� vienubrīd jau prātoja, ka tā ir sniega lavīna vai zemestrīce, līdz aptvēra, ka tas ir tro�u vagoniņ�. Cīglerei bija taisnība to nevarēja nedzirdēt. Telpas durvis atvērās.

-��� Viņi brauc lejā, kāds policists paziņoja.

-��� Kas? Servazs jautāja.

-��� Viņi ved lejā līķi, Cīglere paskaidroja. Ar tro�u vagoniņu. Un ekspertus. Viņi savu darbu aug�ā ir pabeigu�i.

Tie bija kriminālistikas eksperti, kas �eit bija ieradu�ies ar pārvieto�jamo laboratoriju, kurā atradās fotouzņēmumi, kameras un konteineri ar bioloģiskā materiāla paraugiem, kas tūlīt tiks nosūtīti uz Valsts �an�darmērijas kriminālistikas pētījumu institūtu Ronīsubua Parīzes apga�balā. Netrūka arī ledusskapja paraugiem, kuri ātri bojājās. Un visa �ī jezga viena nieka zirga dēļ�

-��� Dosimies turp. Degu nepacietībā ieraudzīt �īsdienas zvaigzni, Senmartēnas Lielā kausa ieguvēju.

Servazu pārsteidza �urnālistu skaits. Viņ� vēl saprastu, ja tā būtu bijusi cilvēka slepkavība, bet ne jau zirga! Jādomā, ka miljardiera Ērika Lombāra ikdienas likstas bija kļuvu�as gan par �urnālistu, gan lasītāju iecienītu tematu.

Servazs devās uz priek�u, cik uzmanīgi spēja, lai sniegā neizmērcētu savas kurpes, un juta, ka joprojām ir kapteines Cīgleres rūpīgas novēro�anas objekts.

Un tad viņ� to pēk�ņi ieraudzīja.

Glu�i kā pekles vīziju� it kā elle būtu no ledus�

Lai gan Servazs izjuta riebumu, viņ� piespieda sevi to aplūkot. Zirga līķis ar platām siksnām bija piestiprināts pie smagās kravas pacēlāja, kas bija aprīkots ar motoru un pneimatisko domkratu. Servazs prātoja, ka, iespējams, līdzīgu ierīci tika izmantoju�i tie, kas zirgu pirms tam vilka kalnā. Ļaudis grasījās izkāpt no tro�u vagoniņa. Servazs ievēroja, ka tas ir diezgan liels. Un viņ� atcerējās pirms da�iem mirkļiem sajusto drebē�anu. Kā tas iespējams, ka sargi neko nebija pamanīju�i?

Tad Servazs nepatikā pievērsās zirgam. Viņ� no tiem neko daudz nejēdza, ta�u �ķita, ka �is bijis skaists dzīvnieks. Tum�ie un spo�ie garās astes sari izcēlās uz grauzdētas kafijas krāsas ādas fona ar tum�as ceriņ�krāsas atblāzmu. �ķita, ka �is brīni�ķīgais dzīvnieks izcirsts no kāda eksotiska, gluda un nopulēta koka. Kājas bija tādā pa�ā ogļu melnumā kā aste un tas, kas palicis pāri no krēpēm. Līķi viscaur klāja sīki, gai�i ledus kristāliņi. Servazs aplēsa, ka tad, ja temperatūra nokritās, tur aug�ā tie bija vismaz vairāki grādi zem nulles. Iespējams, ka �andarmi izmantoju�i metināmo aparātu vai lodlampu, lai izkausētu ledu ap stip�rinājumiem. Pārējais dzīvnieka ķermenis bija viena vienīga asiņu vāts, un uz pusēm pār�ķeltā, no ķermeņa atdalītā āda, kas tam nokarājās gar sāniem, izskatījās kā nolaisti spārni.

Klāteso�os bija pārņēmis galvu reibino�s izbīlis.

Tur, kur bija nodīrāta āda, varēja saskatīt zirga miesu ik muskulis bija skaidri saredzams, glu�i kā anatomijas attēlā. Servazs ātri uzmeta acis apkārt eso�ajiem Cīglere un Ketija Dimjēra bija miroņbālas, bet spēkstacijas direktors izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījis spoku. Pat Servazam pa�am nebija bie�i nācies redzēt tik necie�amu skatu. Sev par lielu pārsteigumu, viņ� atklāja: lai gan bija radis uzlūkot cilvēka cie�a�nas, tomēr arī dzīvnieks viņu spēja aizkustināt.

Un vēl �ī galva. Vai, pareizāk sakot, vieta, kur tai bija jābūt. Tās neesamība kopskatu padarīja nepanesami dīvainu. Kā veidojums, kura autors bijis vājprātīgs. �is skats ne�aubīgi liecināja, ka vainīgais ir kāds juku�ais, un Servazam atkal ienāca prātā Varņē institūts. Bija tikpat kā neiespējami nepamanīt �o saikni, lai arī direktors bija apgalvojis, ka neviens no ieslodzītajiem nevar no turienes izbēgt. Un intuitīvi Ser�vazs sajuta, ka Ketijas Dimjēras ba�as biju�as pamatotas un ka tā nav vienkār�a zirga nāve, jo veids, kā dzīvnieks ticis nogalināts, liek asinīm stingt dzīslās.

Pēk�ņi viņi izdzirdēja motora troksni un pagriezās. Uz ceļa parādījās liels, tum�s pilnpiedziņas japāņu markas automobilis un apstājās da�us metrus no viņiem. Saprotams, �urnālisti gaidīja parādāmies Ēriku Lombāru, tomēr viņu cerības neattaisnojās. No d�ipa ar aptum�otajiem stik�liem izkāpa aptuveni se�desmit gadus vecs vīrietis ar metālpelēkiem, īsi apgrieztiem matiem. Viņa milzīgais augums un staltā stāja bija kā atvaļinātai militārpersonai vai me�strādniekam. Arī vīrie�a rūtainais krekls izskatījās kā strādniekam. Tā piedurknes bija atlocītas virs spēcī�gajiem apak�delmiem, un �ķita, ka viņ� aukstumu vispār nejūt. Servazs pamanīja, ka vīrietis nenovēr� acis no zirga līķa. Viņ� pat nemanīja apkārtējo klātbūtni un ātrā gaitā devās pie dzīvnieka, apejot sapulcē�ju�os cilvēkus. Tad Servazs redzēja, kā sagumst viņa pleci.

Kad vīrietis pagriezās pret viņiem, tā apsārtu�ās acis iemirdzējās, vienlaikus liecinot gan par sāpēm, gan dusmām.

-��� Kur� draņķis to izdarījis?

-��� Vai jūs esat Lombāra kunga pārvaldnieks Andrē Mar�āns? Cīg�lere jautāja.

-Jā, tas esmu es.

-��� Vai jūs pazīstat dzīvnieku?

-Jā, tas ir Frīdoms.

-��� Vai esat par to pārliecināts? Servazs jautāja.

-��� Pilnīgi noteikti.

-��� Vai jūs mums nepaskaidrotu, kādēļ jūs tā domājat, jo dzīvniekam ta�u nav galvas?

Vīrietis uz viņu iznīcino�i paskatījās, tad paraustīja plecus un atkal pagriezās pret zirga līķi.

-��� Kā jums �ķiet, vai �ajā apkaimē varētu būt daudz tik lielisku year�ling kumeļu? Man viņu ir tikpat viegli atpazīt kā jums savu brāli vai māsu. Ar galvu vai bez tās.

Un viņ� norādīja uz dzīvnieka kreiso priek�kāju.

-��� Palūk, kaut vai �ī �baltā zeķīte�!

-��� Kas? Servazs pārvaicāja.

-��� Baltā līnija virs pakava, Cīglere paskaidroja. Pateicos, Mar�āna kungs. Mēs vedīsim zirga līķi uz zirgaudzētavu Tarbē, kur tam veiks autopsiju. Vai Frīdomam tika doti kādi medikamenti?

Servazs neticēja savām ausīm zirgam tiks veikta toksikoloģiskā pārbaude!

-��� Viņam bija lieliska veselība.

-��� Vai jūs atvedāt viņa dokumentus?

-��� Tie ir ma�īnā.

Pārvaldnieks parakājās ma�īnas cimdu nodalījumā un atgriezās ar papīru �ūksni.

-��� Te būs reģistrācijas apliecība un pārējie dokumenti.

Cīglere aplūkoja papīrus.

Servazs viņai pār plecu saskatīja ailes, kvadrātiņus un kartes, kas bija aizpildītas drukātiem burtiem nedaudz saspiestā un glītā rokrakstā. Tur bija arī zirga attēli gan no priek�puses, gan sānskatā.

-���� Lombāra kungs dievināja �o zirgu, Mar�āns sacīja. Tas bija viņa mīlulis. Viņ� piedzima zirgu jā�anas sporta centrā. Lielisks yearling.

-��� Yearling? Servazs un Cīglere korī ievaicājās.

-��� Tīrasiņu dzīvnieks vecumā līdz vienam gadam.

Kamēr Cīglere bija noliekusies pār dokumentiem, Servazs nespēja novērst acis no viņas profila. �ī sieviete bija valdzino�a, turklāt izstaroja izlēmību un kompetenci. Viņai varēja būt ap trīsdesmit. Gredzenu pirk�stā nemanīja. Servazs prātoja, vai viņai ir draugs vai arī viņa ir brīva. Ja vien nav �ķīrusies kā viņ� pats.

-��� Tātad jūs �orīt viņa vietu stallī atradāt tuk�u? viņ� jautāja pār�valdniekam.

-��� Protams, ne. Neviens no mūsu zirgiem nenak�ņo stallī, Mar�āns attrauca. Naktī viņi atrodas katrs savā boksā, bet pa dienu aplokā ar nojumi, kurā var gandrīz brīvi pārvietoties, lai savstarpēji socializētos. Un es atradu viņa boksu tuk�u. Turklāt ar ielau�anās pazīmēm.

Servazs nezināja, kāda ir starpība starp stalli un boksu, tomēr Mar�ānam �is fakts �ķita būtisks.

-��� Ceru, ka jūs notversiet nelie�us, kas to izdarīja, pārvaldnieks piebilda.

-��� Kāpēc jūs sakāt �nelie�us�?

-��� Vai jūs spējat iztēloties, ka cilvēks viens pats varētu uzvilkt zirgu aug�ā kalnā? Un vai tad spēkstacija netiek apsargāta?

Uz �o jautājumu gan neviens nevēlējās atbildēt. Ketija Dimjēra, kas visu laiku bija turējusies malā, panācās uz pārvaldnieka pusi.

-���� Lūdzu, pasakiet Lombāra kungam, ka tiks darīts viss, lai atrastu vainīgo. Viņ� drīkst man zvanīt jebkurā laikā. Lūdzu, nododiet to viņam!

Mar�āns ar acīm nopētīja �o sievieti, augsto amatpersonu, tā, it kā būtu etnologs, kura priek�ā atrodas viena no dīvainākajām Amazones cil�u pārstāvēm.

-��� Es to viņam noteikti pateik�u, pārvaldnieks atbildēja. Un es gribētu pēc autopsijas aizbraukt pakaļ zirga līķim. Domāju, ka Lombāra kungs to noteikti gribēs apglabāt savā zemē.

-��� Tarde venientibus ossa, Servazs noskandēja.

Viņ� pamanīja neizpratni kapteines Cīgleres skatienā.

-��� Tas ir latīņu valodā, viņa secināja. Un ko tas nozīmē?

-��� Tas, kur� vēlu sē�as pie galda, atrod tikai kaulus. Es labprāt uz�brauktu aug�ā.

Servazs palūkojās tai acīs. Viņi bija gandrīz viena auguma. Vīrietis nojauta, ka zem uniformas slēpjas stingrs, lokans un muskuļots ķerme�nis. Cīglere bija veselīga, skaista sieviete bez kompleksiem. Un Servazs atcerējās Aleksandru jaunībā.

-��� Pirms vai pēc tam, kad būsim nopratināju�i sargus?

-��� Pirms tam.

-��� Es jūs aizvedī�u.

-��� Es turp varu doties ari viens pats, viņ� teica, norādot uz tro�u vagoniņa pusi.

Viņa nenoteikti noplātīja rokas.

-��� �I ir pirmā reize, kad sastopu policistu, kur� runā latiņu valodā, CIglere smaidot secināja. Vagons jau ir aizzīmogots. Ņemsim helikop�teru.

Servazs nobālēja.

-��� Un jūs to vadīsiet?

-��� Vai tas jūs pārsteidz?

HELIKOPTERS METĀS UZBRUKUMĀ kalnam kā ods ziloņa mugurai. Strauji attālinājās spēkstacijas �īfera jumts un pārpildītā autostāvvieta Servazam �ķita, ka pārāk strauji, jo vēderā radās nodevīga tuk�uma sajūta.

Lejā, sniegā, starp tro�u vagoniņa pieturvietu un laboratorijas furgonu �urpu turpu skraidīja tehniskie darbinieki baltos darba kom�binezonos, nesot konteinerus, kuros atradās nozieguma vietā iegūtie paraugi. No aug�as viņu rosī�anās izskatījās smieklīga un drīzāk atgā�dināja skudru bara tekalē�anu. Servazs cerēja, ka viņi labi veic savu darbu, jo bija jāatzlst, ka vienmēr tā nebija. Bie�i vien varēja vēlēties, lai noziegumu vietā strādātu zino�āki speciālisti. Laika, tehniskā aprī�kojuma un naudas līdzekļu trūkums neskatoties uz politiķu labākas nākotnes solījumiem, ikreiz atkārtojās viena un tā pati vecā dziesma. Zirga līķi ievīstīja viņa pa�a ādā, ievietoja brezenta maisā un aizvilka rāvējslēdzēju, bet pēc tam uzcēla uz milzīgām nestuvēm ar sliecēm un aizstūma līdz ātrās palīdzības ma�īnai, lā tūlīt aiztraucās ar ieslēgtu signāltauri, it kā nabaga zirgam steiga vēl kaut ko varētu līdzēt.

Servazs raudzījās caur helikoptera logu.

Laiks bija noskaidrojies. Trīs milzīgās caurules ēkas aizmugurē stiepās kalnup līdzās tro�u vagoniņa balstiem. Servazs riskēja vēlreiz pamest skatienu uz leju, ta�u tūlīt to no�ēloja. Spēkstacija jau atradās tālu prom, dziļi ielejā, ma�īnas un furgons strauji attālinājās un izska�tījās kā niecīgi krāsaini punktiņi. �ķita, ka caurules lai�as lejā kā tramp�līnlēcēji. No �ī akmens un stikla virpuļa aizcirtās elpa. Servazs nobālēja, norija siekalas un centās skatīties uz kalnu virsotni. Kafija, ko viņ� bija iedzēris no automāta vestibilā, kuņģī sagriezās otrādi.

-��� �ķiet, ka jums kaut kas nav kārtībā.

-��� Nē, nē. Nekādu problēmu.

-��� Vai jums ir slikti?

-��� Nē�

Kapteine Ciglere ar ķiveri un austiņām galvā pasmaidīja. Servazs nevarēja saskatīt viņas acis, ko aizsedza saulesbrilles, toties viņ� netraucēti apbrīnoja sievietes iedegumu un maigās, gai�ās pūciņas uz vaigiem, ko glāstīja spo�ā gaisma, kura atspīdēja kalnu galotnēs.

-��� Tāds teātris viena zirga dēļ, viņa pēk�ņi ieminējās.

Servazs noprata, ka Irēna Cīglere, tāpat kā viņ�, neatbalsta �ādu līdzekļu iz�ķie�anu un izmantoja bridi, kad citi nedzird, lai viņam to pateiktu. Nez vai priek�niecība viņu piespiedusi strādāt pie �īs lietas un vai viņa tam pretojusies, Servazs prātoja.

-��� Vai jums nepatīk zirgi? viņ� ķircinoties ievaicājās.

-��� Man tie ļoti patīk, Irēna nopietni atbildēja, ta�u ne jau tur tā lieta. Mums ir tādas pa�as problēmas kā jums līdzekļu, tehnikas un personāla trūkums, tādēļ noziedznieki mūs vienmēr apsteidz. Un �ādos apstākļos veltīt tik daudz enerģijas nieka dzīvniekam�

-��� Ta�u, ja ir kāds, kur� kaut ko tādu spējīgs nodarīt dzīvniekam�

-�� Jā, Irēna dzīvi piekrita, un tas lika domāt, ka ari viņa ir tikpat noba�ījusies kā Servazs.

-��� Pastāstiet, kas īsti te aug�ā notika!

-��� Vai redzat to metāla platformu?

-Jā-

-��� Tā ir tro�u vagoniņa galapietura. Un tur pie portika [4] , tie�i zem trosēm, bija piestiprināts zirgs. Varena izrāde. Jūs to varēsiet apskatīt video. No tālienes strādniekiem tas sākumā bija izskatījies pēc taureņa.

-��� Cik strādnieku tur bija?

-��� �etri plus pavārs. No tro�u vagoniņa platformas viņi var nokļūt pie betona ieejas pazemes �ahtā, la atrodas platformas aizmugurē. Ar pacēlāju strādnieki nogādā �ahtā materiālus, kur tos iekrauj divvietīgos traktoros. �ahta ved uz eju kalna dziļumā, kas atrodas septiņdesmit metrus zemāk. Tas ir velni�ķīgi grūts ceļ�, jo cilvēki turp dodas pa to pa�u ceļu, pa kuru ūdens no aug�ējā ezera ieplūst nostiprinātajās cau�rulēs, lai nonāktu elektrostacijā. Kamēr ļaudis virzās pa eju, aug�ējā ezera slū�as tiek aizvērtas.

Tagad helikopters lidoja virs platformas, kas bija iespiesta kalna sānos kā celtnis. �ķita, ka tā karājas tuk�umā. Un Servazs atkal juta, ka vēderā viss sagrie�as. Zem platformas kalna sāni veidoja galvu rei�bino�u slīpumu. Tūksto�iem metru zem viņiem starp kalnu virsotnēm pavīdēja ezers ar lokveida aizsprostu.

Visapkārt platformai sniegā varēja redzēt pēdas, ko tur bija atstāju�i tehniskie darbinieki, kad noņēma paraugus. Visur, kur viņi bija atra�du�i kādus pierādījumus, sniegā vīdēja dzelteni plastmasas taisnstūri ar melniem numuriem.

Uz metāla balstu re�ģa joprojām atradās pro�ektori ar halogēna gaismu. Un Servazs nodomāja, ka grūtības sagādā ne jau pati nozie�guma vietas norobe�o�ana, bet gan tas, ka ārā ir tik auksts.

Kapteine Cīglere norādīja uz platformu.

-���� Strādnieki pat neizkāpa no vagoniņa. Viņi uzreiz piezvanīja uz leju un nekavējoties atstāja platformu, jo bija pārbiju�ies līdz nāvei. Iespējams, tiem �ķita, ka vājprātīgais, kas to izdarījis, paslēpies tepat tuvumā.

Servazs pētīja jauno sievieti. Jo vairāk viņa stāstīja, jo vairāk pie�auga viņa interese un radās aizvien jauni jautājumi.

-��� Kā jums �ķiet, vai cilvēks viens pats spētu uzvilkt zirga līķi tādā augstumā un bez citu palīdzības piestiprināt starp trosēm? Tas nemaz nav tik vienkār�i izdarāms, vai ne?

-���� Frīdoms svēra ap divsimt kilogramiem, viņa atbildēja, un pat bez galvas un kakla tik un tā turp nāktos aizvilkt kādus simts piecdesmit kilogramus gaļas. Jūs jau redzējāt to milzīgo ierīci, kas spēj pacelt lielus smagumus. Arī tad, ja cilvēks izmantotu �o mehānismu, viņ� tomēr nespētu zirgu uzvilkt pie balstu re�ģa un tur piestiprināt. Turklāt dzīv�nieks kaut kā bija jānogādā kalnā.

-��� Bet naktssargi neko nav redzēju�i.

-��� Lai gan viņi bija divi.

-��� Un neko nav dzirdēju�i.

-��� Bet viņi bija divi�

Nebija nekādas vajadzības viņai atgādināt, ka septiņdesmit pro�centos slepkavību vainīgie tiek atrasti diennakts laikā pēc nozieguma izdarī�anas. Bet kā bija tad, ja nogalināts zirgs? Visticamāk, �ādu atbildi policijas statistikas datos neatrast.

-�������������� Jums �ī lieta dro�i vien �ķiet pārāk vienkār�a, sacīja Cīglere.

-��� Divi naktssargi un zirgs. Bet kāpēc lai viņi kaut ko tādu darītu? Un, pat ja naktssargi bija nolēmu�i nogalināt Ērika Lombāra zirgu, kāpēc to vajadzēja piekārt tro�u vagoniņa galapieturā viņu darbavietā? Lai aizdomas uzreiz kristu uz viņiem?

Servazs prātoja par tikko dzirdēto. Tie�ām, kāpēc lai sargi tā rīkotos? Un tomēr kā bija iespējams, ka naktssargi neko nav dzirdēju�i?

-��� Un kāpēc lai viņi vispār kaut ko tādu darītu?

-��� Neviens cilvēks jau nav tikai naktssargs, policists vai �andarms, Servazs teica. Katram ir kāds noslēpums.

-��� Vai jums arī tāds ir?

-��� Un jums nav?

-Jā, tomēr nevajadzētu aizmirst par Varņē institūtu, viņa steig��us piebilda, strauji pagriezdama helikopteru. Servazam atkal aizrāvās elpa. Tur noteikti ir iespundēts vismaz viens noziedznieks, kas uz ko tādu būtu spējīgs.

-�� Vai gribat teikt, ka tas ir kāds, kuram būtu izdevies izbēgt no insti�tūta un atkal tur atgriezties, personālam nemanot? Servazs iegrima � pārdomās. Doties uz jā�anas sporta centru, nogalināt zirgu, izvilkt to no boksa un vienam pa�am iecelt automa�īnā? Turklāt tā, lai neviens neko nemana ne �eit, ne institūtā? Un vēl sadalīt gabalos, uzvilkt kalnā un�

-��� Piekrītu, piekrītu, tas ir absurds, Cīglere viņu pārtrauca, ta�u mēs ikreiz atgrie�amies pie viena un tā pa�a jautājuma. Kā cilvēks viens pats, bez citu palīdzības, spētu zirgu piestiprināt kalna galā, pat tad, ja viņ� ir vājprātīgs?

-��� Tad jau iznāk, ka veseli divi ķertie nemanot ir izlavīju�ies ārā un atgriezu�ies savās kamerās, nemaz nemēģinot aizmukt?

-��� �is stāsts �ķiet ar baltiem diegiem �ūts.

Helikopteram apbraucot kalnu, tas strauji sasvērās pa labi. Bet var�būt kalns sasvērās pa kreisi. To bija grūti pateikt, ta�u Servazam atkal aiz�ņaudzās rīkle. Platforma un ieeja �ahtā palika viņiem aiz muguras. Zem stiklotā helikoptera aizzibēja neskaitāmas klintis, un tad parādī�jās ezers, kur� izskatījās daudz mazāks par to, kas atradās lejā. Ūdens virsmu kalna iedobumā klāja bieza ledus un sniega kārta. To varēja noturēt par sasalu�a vulkāna krāteri.

Ezera krastā līdzās nelielai barjerai Servazs pamanīja pie klints sie�nas cie�i pieplaku�u dzīvojamo māju.

-���� Aug�ējais ezers, Cīglere paskaidroja. Un kalnu mājiņa, kurā dzīvo strādnieki. Viņi tur nokļūst ar tro�u vagoniņu, kas no kalna dziļu�miem ved tie�i mājiņas iek�ienē un to savieno ar pazemes spēkstaciju. Tā ir vieta, kur strādnieki guļ, ēd un mitinās, kad darba diena beigusies. Viņi tur pavada piecas dienas, bet nedēļas nogalē atgrie�as ielejā, un tā tas turpinās trīs nedēļas. Kaut gan viņiem pieejamas visas mūsdienu ērtības, ieskaitot pat satelīttelevīziju, darbs tik un tā ir moko�i grūts.

-��� Vai tad nebūtu ērtāk uz spēkstaciju doties ar helikopteru, nevis ikreiz aizvērt slū�as?

-��� Stacijai nav helikoptera. �o pacel�anās laukumu, tāpat kā apak��ējo, glābēji izmanto tikai ārkārtas gadījumos. Un arī tikai tad, ja to ļauj laikapstākļi.

Helikopters lēnām tuvojās līdzenam laukumam, kas ierīkots firnu [5] un izsēto morēnu [6] haosā. Lidaparātu ietina viegls mākonis. Servazs zem sniega pamanīja liela H burta aprises.

-��� Mums ir paveicies, Irēna teica. Pagāju�as jau piecas stundas, kop� strādnieki atrada līķi, tomēr �eit nokļūt nebija iespējams, jo laik�apstākļi bija pārāk slikti.

Helikoptera slieces pieskārās zemei, un Servazs uzreiz atdzīvojās. Beidzot zeme zem kājām, kaut arī tā atradās vairāk nekā divtūksto� metru augstumā. Ta�u vēl vajadzēja atgriezties lejā, un, par to iedomā�joties, Servazam atkal viss iek�ā sagriezās.

-��� Ja pareizi sapratu, tad sliktos laikapstākļos, tiklīdz eju piepilda ūdens, strādnieki ir iesprostoti kalnā. Un ko viņi iesāktu avārijas situ�ācijā?

Cīgleres sejas izteiksme izteica pietiekami daudz.

-�� Tad nāktos vēlreiz iztuk�ot eju un caur �ahtu atgriezties pie tro�u vagoniņa. Lai nokļūtu stacijā, būtu nepiecie�amas divas trīs stundas.

-��� Kam spēkstacija pieder?

-��� Lombāra grupai.

Lombāra grupai. Izmeklē�ana bija tikko sākusies, ta�u �is vārds jau otro reizi parādījās radaru ekrānos. Servazs diezgan miglaini spēja

iztēloties visas �is sabiedrības, filiāles, holdingus Francijā un noteikti ari ārzemēs �o milzīgo astoņkāji, kam taustekļi izstiepu�ies uz visām pusēm, bet asiņu vietā plūst nauda, kas pa daudzajām ekstremitātēm virzās uz sirds pusi. Lai gan Servazs nebija biznesa speciālists, tomēr ari viņ�, tāpat kā daudzi mūsdienās, aptuveni zināja vārdu salikuma �multinacionāls uzņēmums� nozīmi. Vai tas bija iespējams, ka �āda veca spēkstacija varēja būt rentabla tik varenam biznesa veidojumam kā Lombāra grupa?

Helikoptera propelleris griezās aizvien lēnāk, līdz tā �vīkoņa apklusa pavisam.

Iestājās klusums. Cīglere noņēma ķiveri, atvēra kabīnes durvis un izkāpa no lidaparāta. Servazs viņai sekoja. Abi lēnām tuvojās aizsalu��ajam ezeram.

-��� Mēs atrodamies divtūksto� simt metru augstumā, jaunā sieviete pavēstīja. To var just, vai ne?

Servazs ievilka dziļi krūtīs reibino�i ledaino gaisu. Nedaudz noreiba galva. Iespējams, tas bija lidojuma dēļ, bet varbūt vainīgs bija aug�stums. Ta�u �ī skurbino�ā sajūta bija drīzāk pacilājo�a, nevis satrauco�a.� Servazs prātoja, vai ir iespējams apreibt no kalnu virsotnēm. �īs vietas �ilbino�ais skaistums un pirmatnīgums, �ī klin�ainā vientulība, �is mir�dzo�i baltais tuksnesis bija satrieco�s. Namiņa logiem bija nolaistas �alūzijas. Servazs lieliski varēja iztēloties, kā strādnieki jutās, katru ritu mostoties un atverot logus ar skatu uz ezeru, pirms doties pazemē. Bet, iespējams, viņi domāja vienīgi par to, kas viņus sagaida tur lejā, kalna dziļumos, apdullino�ā troksnī un mākslīgajā apgaismojumā garas stundas, ko bija tik grūti izturēt.

-Vai jūs nākat? �īs pazemes ejas ir izcirstas 1929. gadā, bet spēksta�cija ierīkota gadu vēlāk, Irēna paskaidroja, dodoties uz namiņa pusi.

Jumta nokare ar akmens balstiem mājas priek�ā veidoja nojumi. �ajā mājas pusē atradās visi logi, izņemot vienu, mājas sānos. Uz viena no balstiem Servazs ievēroja paraboliskās antenas stiprinājumu.

-��� Vai ejas ari apskatījāt?

-��� Protams. Mūsu cilvēki vēl atrodas tur. Ta�u es nedomāju, ka mēs kaut ko atradīsim. �Tas� vai �tie� cilvēki līdz turienei nemaz nav gāju�i. Viņi tikai ievilka zirgu tro�u vagoniņā, piestiprināja kalna galā un tūlīt atgriezās lejā.

CIglere parāva koka durvis. Iek�ā bija iedegtas visas lampas. Un ikvienā telpā atradās cilvēki. Tur bija guļamistabas ar divām gultām, dzīvojamā istaba ar televizoru, divām sofām un bufeti un liela virtuve ar ēdamgaldu. Cīglere aizveda Servazu uz mājas aizmuguri, telpu, kuras siena piekļāvās klintij, pilnu ar metāla skapī�iem un pakaramajiem pie sienas, kas vienlaikus kalpoja par priek�telpu un ģērbtuvi. Tās dziļumā Servazs ieraudzīja dzeltenās funikulera restes, aiz kurām vīdēja klints sienā izcirstās ejas melnais caurums. Irēna aicināja Servazu iekāpt pacēlājā, aizvēra aiz viņiem restotās durvis un nospieda kādu slēdzi. Motors tūlīt iedūcās, un lifts sāka laisties lejā. Tas lēnām, nedaudz gāzelējoties, virzījās uz priek�u pa spo�ajām sliedēm tum�ajās klintīs, �ahtā ar �etr�desmit piecu grādu slīpumu. Caur lifta restēm varēja redzēt, ka �ahtas sienas ik pa brīdim ir apgaismotas. Tuneļa galā atradās pla�a, klintīs izcirsta telpa, ko spo�u darīja virkne neona lampu. Tā bija telpa, kurā atradās darba galdi, da�ādas caurules un tro�u rituļi. Strādnieki valkāja tādus pa�us baltus kombinezonus kā tie, kas strādāja spēkstacijā.

-�� Es gribu nekavējoties nopratināt strādniekus. Pat tad, ja man nāk�tos �eit pavadīt visu nakti. Nelaidiet viņus projām. Vai tie ir tie pa�i, kas �eit ierodas katru ziemu?

-��� Kas jums padomā?

-���� Pagaidām nekas. Izmeklē�ana �ajā stadijā atgādina krustceles me�ā visi ceļi �ķiet vienādi, tomēr tikai viens no tiem ir īstais. Uztu�roties kalnos, pilnīgā no�ķirtībā, cilvēkiem noteikti izveidojas savstar�pējās attiecības un rodas arī nesaskaņas. Lai to visu izturētu, jābūt ar stipru mugurkaulu.

-�� Vecie strādnieki uz Lombāru par kaut ko turēju�i ļaunu prātu. Ta�u kāpēc vajadzīgs �āds teātris? Ja kāds gribētu atriebties savam darba devējam, viņ� ierastos darbavietā ar ieroci, vispirms uzsāktu strīdu ar priek�nieku vai kolēģiem, bet pēc tam ar to izrēķinātos. Un lieki nekrāmētos ar zirga karinā�anu pie platformas kalna galā.

Servazs zināja, ka Cīglerei ir taisnība.

-���� Mums jāsadabū visu to strādnieku, kuri pēdējo gadu laikā strā�dāju�i vai strādā stacijā, psihiatrisko pārbau�u rezultāti, viņ� sacīja.

-��� Bet pats galvenais to strādnieku, kuri �eit mitināju�ies.

-��� Piekrītu! Irēna centās pārkliegt troksni. Bet institūtā ieslo�dzīto?

-�� Vispirms strādnieku un tikai pēc tam ieslodzīto. Ja vajadzēs, esmu gatavs �eit nak�ņot.

-��� Nieka zirga dēļ?

-�� Jā, nieka zirga dēļ, viņ� piekrita.

-�� Mums paveicies! Normālos laikapstākļos troksnis �eit ir necie�ams! Ta�u slū�as ir aizvērtas un ezera ūdens pa�laik neieplūst sadales telpā.

Ari Servazam �ķita, ka viņiem vēl ir paveicies.

-��� Kā tās darbojas? viņ� skaļi jautāja.

-���� Es īsti nezinu� Sniegiem kūstot, aug�ējo ezeru piepilda ūdens. Tad ūdens pa pazemes ejām nonāk līdz milzīgajām caurulēm tām, kuras var redzēt ārpusē un pa kurām ūdens aizplūst līdz stacijas hid�rauliskajām ierīcēm, kas atrodas ielejā. Ūdens plūsmas spēks darbina turbīnas. Ta�u lejā atrodas ari tādas turbīnas, kas pārvēr� ūdens ener�ģiju mehāniskajā enerģijā, bet mehāniskie maiņstrāvas ģeneratori to pārveido elektrībā, kas tālāk tiek aizvadīta pa augstsprieguma līnijām. Spēkstacijā tiek sara�ots piecdesmit �etri miljoni kilovatstundu elektrī�bas gadā. Ar to pietiek, lai ar elektrību apgādātu pilsētu ar trīsdesmit tūksto� iedzīvotājiem.

Izdzirdot tik sīku paskaidrojumu, Servazs nenoturējās nepasmai�dījis.

-��� Tādam nezinātājam kā es jūs �ajā jautājumā �ķietat pārsteidzo�i kompetenta.

Servazs pārlaida skatienu tum�ajai, restotajai alai un metāla kon�strukcijām, virs kurām stiepās vadu rituļi, neona rampām, ventilācijas caurulēm, milzīgajām aizvēsturiskajām iekārtām ar kontrolpaneļiem un betonētajai grīdai�

-�� Labi, viņ� noteica. Dodamies atpakaļ. �eit es neko mums node�rīgu nesaskatu.

Kad viņi atkal iznāca ārā, debesis bija apmāku�ās. Virs aizsalu�ā krā�tera peldēja melni mākoņi, un tas uzreiz izskatījās ļoti drūms. Spēcīgais vēj� dzenāja sniegu. Un pēk�ņi �is skats izraisīja asociācijas ar nozie�gumu tajā bija kaut kas haotisks, tum�s un biedējo�i salts. Izmisīgie zirga zviedzieni izgaistu vēja auros.

-��� Pasteigsimies, Cīglere steidzināja. Laiks kļūst sliktāks!

Vēja brāzmas bija tai sajauku�as matus, un no matu sakārtojuma spraucās ārā da�as nepaklausīgas cirtas.

-���� BERGAS JAUNKUNDZ, es nemaz neslēp�u, ka nesaprotu, kāpēc doktors Varņē tā uzstāja, lai pieņemu jūs darbā. Es tikai vēlos pateikt, ka klīniskā psiholoģija, ģenētiskā psiholoģija un Freida teorija tas viss man �ķiet tīrās blēņas. Vēl tikai trūkst anglosak�u klīniskās metodes!

Doktors Frānsiss Ksavjē bija apsēdies pie milzīga rakstāmgalda. Viņ� bija neliela auguma, gados vēl jauns cilvēks ar ļoti koptu ārieni, krāso�tiem matiem un ekstravagantām sarkanām brillēm. Un tikko jau�amu kanādie�u akcentu. Zem baltā halāta vīdēja kaklasaite ar krā�ņu ziedu rakstu.

Diāna slepus uzmeta acis vienīgajai grāmatai, kas atradās uz raks�tāmgalda. Tā bija Amerikas psihologu asociācijas izdotā �Garīgo trau�cējumu rokasgrāmata�. Viņa sarauca uzacis. Diānai nepatika, kā bija izvērtusies abu saruna, tomēr viņa nogaidīja, kamēr Ksavjē būs �izlicis savas kārtis�.

-���� Saprotiet mani pareizi esmu psihiatrs. Un� kā lai to labāk pasaka?. Nesaskatu, kāds mūsu iestādei no jums varētu būt labums. Saprotams, es negribu jūs aizvainot�

-��� Es� esmu �eit ieradusies, lai padziļinātu savas zinā�anas, doktor Ksavjē. Domāju, ka Varņē kungs jums to jau ir paskaidrojis. Turklāt, pirms doties pensijā, jūsu priek�gājējs pieņēma darbā savu vietnieku un tas piekrita manai prombūtnei� es atvainojos, manai klātbūtnei �ajā iestādē. Esmu �urp uzaicināta pēc �enēvas Universitātes beig�anas. Un, ja jūs bijāt pret to, ka es ierodos, jums vajadzēja pabrīd�

-��������������� Lai padziļinātu savas zinā�anas? Ksavjē visu laiku kodīja lūpas.

-��� Ko īsti jūs iedomājaties? Ka �eit ir vēl viena mācību iestāde? Slepkavas,

kas jūs sagaida �o gaiteņu dziļumā, viņ� ar roku norādīja uz sava kabineta durvīm, ir briesmīgāki par visļaunākajiem murgiem, kādi jums jebkad ir rādīju�ies, Bergas jaunkundz. Tā ir mūsu Nemezīda. Mūsu sods par to, ka esam nogalināju�i Dievu un izveidoju�i sabiedrību, kur ļaunums kļuvis par dzīves normu.

Pēdējā frāze viņai �ķita nedaudz pārspīlēta, tāpat arī viss pārējais, kas bija saistīts ar doktoru Ksavjē. Ta�u veids, kā viņ� to pateica, dīvai�nais baiļu un saldkaisles sajaukums viņa balsī lika Diānai nodrebēt. Viņa juta, ka mati uz galvas saceļas stāvus. Viņ� no tiem baidījās. Tie viņu vajāja naktīs, miegā, un varbūt Ksavjē savā istabā varēja dzirdēt, kā tie gaudo.

Diāna raudzījās uz Ksavjē nedabiskās krāsas matiem un atcerējās Gustavu fon A�enbahu romānā �Nāve Venēcijā�, kur� arī krāsoja matus, uzacis un ūsas, lai iepatiktos jauneklim, ko tas bija ievērojis pludmalē, un attālinātu nāvi, pats neapzinoties, cik �ādi centieni ir bezcerīgi un patētiski.

-��� Man ir pieredze tiesu psiholoģijā. Trīs gadu laikā esmu saskārusies ar vairāk nekā simts seksuālajiem noziedzniekiem.

-��� Un cik slepkavām?

-��� Vienu.

Viņ� tai veltīja ledainu smaidu un atkal noliecās pār dokumentiem.

-��� Psiholoģijas licence, augstākā izglītība klīniskajā psiholoģijā �enēvas Universitātē, viņ� skaļi lasīja, sarkanajam briļļu rāmim noslīdot uz degungala.

-��� �etrus gadus esmu strādājusi psihoterapijas un tiesu psiholoģijas privātpraksē. Esmu veikusi tiesu un individuālās ekspertīzes tieslietu iestādēm. Tas rakstīts manā CV.

-��� Vai esat sta�ējusies soda izcie�anas iestādēs?

-��� Es sta�ējos tiesu ekspertīzē un biju atbildīga par seksuālo noziedz�nieku aizturē�anu �andolonas cietuma medicīnas dienestā.

-���� Starptautiskā Tieslietu un psiholoģiskās veselības akadēmija, �enēvas Psihologu un psihiatru biedrība, �veices Tiesu psihologu apvie�nība� Tā, tā, tā�

Doktors Ksavjē atkal palūkojās uz Diānu. Viņa jutās tā, it kā tiktu nopratināta zvērināto tiesā.

-��� Lieta tāda� ka jums nav pieredzes, kāda nepiecie�ama darbā ar �iem pacientiem, jūs esat jauna, jums vēl daudz jāmācās, un ar savu pieredzes trūkumu varat protams, neapzināti sagraut to, ko mēs tā nopūlamies izveidot. Jūs varētu mūsu pacientiem radīt lieku satrau�kumu.

-��� Ko jūs ar to gribat sacīt?

-��� Man ļoti �ēl, tomēr es vēlētos, lai jūs turaties pa gabalu no septi�ņiem mūsu bīstamākajiem ieslodzītajiem, kas ievietoti A korpusā. Tur�klāt man vietnieks nemaz nav vajadzīgs. Man jau palīdz vecākā māsa.

Diāna klusēja tik ilgi, līdz viņ� sarauca uzaci. Un tad viņa ierunājās noteiktā un stingrā balsī:

-�� Doktor Ksavjē, tie�i viņu dēļ esmu �eit ieradusies. Domāju, ka dok�tors Varņē to jums tika teicis. Jūsu dokumentos jābūt mūsu sarakstei. Mūsu vieno�anās nosacījumi ir skaidri doktors Varņē man ne tikai ir atļāvis tikties ar septiņiem A korpusa ieslodzītajiem, bet arī uzdevis pēc sarunām ar viņiem sagatavot psiholoģiskās ekspertīzes atskaiti, it īpa�i tas attiecas uz Juliānu Irtmanu.

Viņa redzēja, ka Ksavjē seja apmācas. Smaids izgaisa bez pēdām.

-��� Bergas jaunkundz, �īs iestādes vadītājs tagad esmu es, nevis dok�tors Varņē.

-�� Tādā gadījumā man �eit nekas vairs nav meklējams. Atliek vienīgi par jums ziņot augstākstāvo�ajām instancēm, kā ari �veices Universi�tātei un doktoram Spicneram. Esmu mērojusi tālu ceļu. Un jūsu pienā�kums bija man aiztaupīt �o nevajadzīgo pārvieto�anos.

-���� Pagaidiet, Bergas jaunkundz! Ksavjē, kājās pielēcis un rokas izstiepis, iesaucās. Nu kāpēc tik strauji? Apsēdieties! Es jūs lūdzu, sēdieties! Jūs �eit esat laipni gaidīta. Saprotiet pareizi man pret jums nav nekādu iebildumu un esmu pārliecināts, ka darīsiet visu, kas ir jūsu spēkos. Un kas zina? Iespējams, jūsu viedoklis� jūsu, tā sakot, starp�nozaru ieguldījums� tie�ām palīdzētu labāk izprast �os briesmoņus. Patie�ām kāpēc gan ne? Es tikai vēlējos jūs lūgt, lai bez īpa�as vaja�dzības ar viņiem nekontaktējaties un stingri ievērojat iek�ējās kārtības noteikumus. �īs iestādes �ķietamais miers ir ļoti trausls. Un, pat ja �eit ir desmit rei�u vairāk dro�ības pasākumu nekā jebkurā citā psihiatriskajā iestādē, visniecīgākā pārkāpuma sekas var būt neaprēķināmas.

Frānsiss Ksavjē apgāja apkārt rakstāmgaldam.

Viņ� izrādījās vēl mazāka auguma, nekā Diānai bija �ķitis. Viņa bija metru un se�desmit septiņus centimetrus gara, bet Ksavjē pilnīgi noteikti bija tāda pa�a auguma, turklāt viņai bija kurpes ar papē�iem.

Pārāk lielais, nevainojami baltais ārsta uzsvārcis plandījās ap viņa augumu.

-��� Nāciet! Es pats jums visu parādī�u.

Ksavjē atvēra sienas skapi. Tur cits aiz cita karājās baltie uzsvār�i.

Viņ� paņēma vienu no tiem un pasniedza Diānai. Varēja sajust sastāvē�ju�os apģērba un mazgājamā līdzekļa smaku. Ārsta īsais augums saskā�rās ar Diānas augumu. Viņ� satvēra rokās Diānas plaukstu. Ksavjē bija pārspīlēti kopti nagi.

-��� Tie patie�ām ir biedējo�i cilvēki, viņ� teica maigā balsī, raudzī�damies Diānai tie�i acīs. Ta�u labāk neprātojiet par to, kas viņi ir un ko izdarīju�i. Labāk koncentrējieties uz savu darbu.

Diāna atcerējās, ko pa telefonu bija teicis Varņē. Vārds vārdā gandrīz visu to pa�u.

-��� Ar sociopātiem esmu jau agrāk saskārusies, Diāna iebilda, ta�u �oreiz viņas balsij trūka pārliecības. Caur brillēm sarkanajos rāmjos *

Ksavjē viņā dīvaini palūkojās.

-��� Ne jau nu ar tādiem kā �ie, jaunkundz. Ne jau ar tādiem.

BALTAS SIENAS, BALTA GRĪDA, balta neona gaisma� Diānai, tāpat kā vairumam Rietumu cilvēku, baltā krāsa asociējās ar nevainību, naivumu un tikumību, ta�u �eit dzīvoja baismīgi slepkavas.

-���� Kādreiz baltā krāsa tika uzskatīta par nāves un sēru krāsu, Ksavjē pavēstīja, it kā būtu nolasījis viņas domas. Austrumos tas tā I ir joprojām. Tāpat kā melnā, arī baltā ir ļoti īpa�a krāsa. Galu galā tā

ir krāsa, kas saistīta ar pārejas rituālu. Tā tas pa�laik notiek ar jums, vai ne? Ta�u ne jau es to izraudzījos �eit esmu tikai da�us mēne�us.

Viņiem dodoties uz priek�u, pacēlās dzelzs re�ģi, bet viņiem aiz muguras tie atkal nolaidās. Biezajos mūros noklik�ķēja elektroniskās slēdzenes. Diānai pa priek�u virzījās Ksavjē īsais siluets.

-��� Kur mēs atrodamies? viņa jautāja, nejaudājot saskaitīt daudzās novēro�anas kameras, durvis un izejas.

-��� Mēs atstājam administrācijas telpas un dodamies tie�i uz psihi�atrisko nodalu. Tā ir slēgta teritorija ar augstākā līmeņa aizsardzību.

Diāna vēroja, kā viņ� ievieto magnētisko karti pie sienas piestipri�nātā nolasī�anas ierīcē. Pēc tam tā tika atgriezta atpakaļ un re�ģi atvē�rās. Viņi bija nonāku�i stiklotā telpā. Tajā atradās divi apsargi oran�os kombinezonos, kas sēdēja pie novēro�anas ekrāniem.

-���� Pa�laik mums ir astoņdesmit astoņi par bīstamiem uzskatāmi pacienti, kas spējīgi uz agresīvu rīcību. Mūsu klienti nāk no soda izcie��anas iestādēm vai citiem psihiatriskajiem iestādījumiem Francijā, Vācijā, �veicē un Spānijā� Runa ir par indivīdiem, kam ir smadzeņu darbības problēmas un nosliece uz likumpārkāpumiem, vardarbību un noziegumiem. Tie ir pacienti, kas izrādīju�ies pārāk vardarbīgi, lai arī turpmāk paliktu tajās slimnīcās, kur iepriek� atradu�ies, apcietinātie, kuriem piemīt pārāk smagas psihozes, lai tās varētu ārstēt cietumā, vai slepkavas, ko tiesa atzinusi par nepieskaitāmiem. Mūsu klientiem nepiecie�ams augsti kvalificēts personāls un aprīkojums, kas nodro�i�nātu gan pacientu, gan personāla un apmeklētāju dro�ību. Pa�laik mēs atrodamies C korpusā. Iz�ķir trīs dro�ības līmeņus zemu, vidēju un augstu. �ī ir zona ar zemu dro�ības līmeni.

Ikreiz, kad Ksavjē runāja par pacientiem, Diāna saviebās.

-��� Varņē institūts pierādījis unikālu prasmi tikt galā ar agresīviem, bīstamiem un vardarbīgiem pacientiem. Mūsu prakse balstīta uz vis�augstākajiem mūsdienu standartiem. Sākumā veicam psiholoģisko un kriminoloģisko novērtējumu, kas ietver arī fantasmogrāfisko [7] un pletismogrāfisko*�* analīzi.

Diāna satrūkās. Ar pletismogrāfiskās analīzes palīdzību tika noteikta pacienta reakcija uz audio un video ierakstiem ar da�ādiem scenārijiem un partneriem, piemēram, kailu sievieti vai bērnu.

-�� Jūs veicat aversīvo terapiju tiem, kam novērotas novirzes pletismogrāfiskajā pārbaudē?

-��� Tie�i tā.

-��� Aversīvā pletismogrāfija tiek vērtēta ļoti neviennozīmīgi, viņa iebilda.

-��� �eit mēs to izmantojam, Ksavjē stingri noteica.

Ikreiz, kad kāds Diānai pieminēja averslvo terapiju, viņa atcerējās �Mehānisko apelsīnu� [8] . Aversīvajā terapijā fantāzijas, kas liecināja par pacienta novirzēm no normas, piemēram, izvaro�ana, izģērbti bērni tika ierakstītas kasetē vai diskā to patīkamo sajūtu vietā, kādas �īs fantāzijas parasti izraisīja pacientam, apvienotas ar ļoti smagu un pat moko�u iedarbību, piemēram, elektro�oku vai o�amā spirta strauju ieel. po�anu. Tika uzskatīts, ka sistemātiska �āda eksperimenta atkārto�ana spēj ilgsto�i izmainīt pacienta izturē�anos. Da�ās valstīs, piemēram, Kanādā, tas savā ziņā atgādināja Pavlova nosacījumu refleksa metodes iedarbības pārbaudi uz seksuāliem varmākām un pedofīliem.

Ksavjē nervozi klik�ķināja lodī�u pildspalvu, kas tam rēgojās no krū�u kabatiņas.

-���� Zinu, ka daudzi �ajā valstī praktizējo�ie ārsti ir skeptiski noska�ņoti, ka tiek izmantota terapija, kas iedarbojas uz pacienta izturē�a�nos. �o praksi izmanto anglosak�u valstīs un Pinela institūtā Monreālā, no kurienes esmu ieradies. Un tai ir pārsteidzo�i rezultāti. Tomēr, kā jau varēja sagaidīt, mani amata brāļi Francijā nevēlas atzīt tik empī�risku metodi, un kur nu vēl tad, ja tā nāk no Atlantijas okeāna otra � krasta. Viņi uzskata, ka �ajā terapijā tiek izlaisti tik būtiski jēdzieni kā zemapziņa, superego, bet apspie�anas stratēģijas vietā tiek izmantoti impulsi�

Aiz briļļu stikliem paslēptās acis bija kaitino�i bargi ieurbu�ās Diānā.

-��� Daudzi �ajā valstī turpina ieteikt pieeju, kurā vairāk paļaujas uz psihoanalīzes sasniegumiem un strādā ar personības dziļāko slāņu pār�veido�anu. Ta�u netiek ņemts vērā, ka patiesi perversiem psihopātiem nav vainas apziņas un emociju, tādēļ �ie centieni neko nedod. Ar �ādiem pacientiem iedarbīga ir vienīgi �dresūra�. Izrunājot �o vārdu, Ksavjē balss kļuva ledaini salta. Pacienta atbildības apzinā�anās par viņa ārstē�anu tiek panākta gan ar labu, gan ar ļaunu, un tiek izveidota viņa nosacītā uzvedība. Pēc tiesu un medicīnas iestā�u pieprasījuma mēs nosakām arī pacienta bīstamību, viņ� turpināja, apstājies pie kārtējām neplīsto�a stikla durvīm.

-��� Vai tad vairums pētījumu neatklāj, ka �is novērtējums nesniedz cerētos rezultātus? Diāna jautāja. Atsevi�ķi novērojumi pat liecina, ka pusē gadījumu bīstamības novērtējums bijis kļūdains.

-��� Tā jau apgalvo gan, Ksavjē piekrita. Tomēr tas drīzāk attieci�nāms uz bīstamības pārvērtē�anu, nevis nenovērtē�anu. Ja rodas �au�bas, mēs savā atzinumā iesakām pacientu paturēt apcietinājumā vai slimnīcā. Turklāt, viņ� piebilda ar pa�apmierinātu smaidu sejā, �āds novērtējums atbilst mūsu sabiedrības prasībām, Bergas jaunkundz. Tie�sas viņu vietā lūdz atrisināt morāles dilemmu, ko patiesībā neviens nav spējīgs izdarīt, kā būt dro�am par to, ka ar pasākumiem, kas tiek veikti attiecībā uz to vai citu bīstamo indivīdu un atbilst sabiedrības dro�ības prasībām, netiek pārkāptas �ī indivīda pamattiesības? Un uz to atbildēt nevar neviens. Tiesas �ķietami uzskata, ka psihiatriskās ekspertīzes ir dro�as. Un nekāda krāp�ana jau arī nenotiek. Tomēr tas ļauj darboties tiesu ma�inērijai, kam nemitīgi draud nobloķē�anās, radot ilūziju, ka tiesne�i ir zino�i un to lēmumi pieņemti, izvērtējot visus apstākļus, kas, starp citu, ir vislielākie meli no visiem, uz kuriem dibinātas mūsu demokrātiskās sabiedrības.

Vēl viena pie sienas piestiprināta nolasī�anas ierīce, kas acīm redzami bija daudz izsmalcinātāka par iepriek�ējo, ar nelielu ekrānu, se�iem taustiņiem koda ievadī�anai un vienu lielāku taustiņu sarkanā krāsā, kuru Ksavjē nospieda ar labās rokas rādītājpirkstu.

-��� Saprotams, mums attiecībā uz saviem pacientiem �āda dilemma nepastāv. Savas bīstamības pierādī�anai viņi izdarīju�i vairāk, nekā būtu nepiecie�ams. Lūk, arī otrais dro�ības līmenis.

Pa kreisi atradās neliela, stiklota telpa. Diāna tajā pamanīja divus siluetus. Diem�ēl Ksavjē viņiem pagāja garām pat neapstājies. Viņa lab�prāt būtu vēlējusies, lai viņ� to iepazīstina ar pārējo personālu. Ta�u tagad Diāna jau bija pārliecinājusies, ka Ksavjē neko tādu nedarīs. Abi vīrie�i aiz stikla viņu pavadīja ar skatienu. Neviļus viņai ienāca prātā: nez kāda viņa tiem �ķitusi? Vai Ksavjē tiem par viņu jau stāstījis? Varbūt apzināti pateicis ko tādu, kas iedragātu Diānas reputāciju?

Uz mirkli viņa atkal izjuta nostalģiju pēc savas istabiņas studentu kopmītnēs, universitātes draugiem, sava kabineta psiholoģijas fakul�tātē� Tad Diāna atcerējās vēl kādu, ta�u sajuta, ka vaigos sakāpj sārtums, un steig�us noglabāja Pjēra Spicnera tēlu visattālākajā dvēseles nostūri.

NEONA APGAISMOJUMĀ SERVAZS palūkojās uz savu attēlu spoguli.

Viņ� izskatījās bāls. Pat ļoti bāls. Ar abām rokām atbalstījies pret izliet�nes malu, viņ� centās elpot mierīgi. Tad noliecās un apslacīja seju ar aukstu ūdeni.

Servazs ar pūlēm spēja noturēties kājās bija tāda sajūta, it kā viņa apavu pazoles būtu piepildītas ar gaisu. Atceļ� helikopterā nebija viegls. Laikapstākļi bija strauji pasliktināju�ies, un kapteinei CIglerei nācās cie�i iekrampēties stūrē. Vēj� mētāja lidaparātu kā glāb�anas laiviņu bangojo�ā jūrā. Tikko helikoptera slieces bija skāru�as zemi, Servazs metās uz spēkstacijas tualetēm izvemties.

Viņ� pagriezās, ar gurniem atspiedies pret izlietni. Uz da�ām dur�vīm rēgojās uzraksti ar lodī�u pildspalvu vai flomāsteru: LAI DZĪVO KALNU KARALIS� parastā plātī�anās. SOFIJA IR PADAUZA� un mobilā telefona numurs. DIREKTORS IR ĪSTS DRAŅĶIS� pavediens? Tālāk sekoja zīmējums, kurā attēlotas vairākas sīkas figūriņas Keita Heringa [9] garā, kuras, sastāju�ās zosu gājienā, nodarbojas ar sodomiju.

Servazs izņēma no kabatas digitālo fotoaparātu, ko Margo viņam bija uzdāvinājusi pagāju�ajā dzim�anas dienā, nostājās tuvāk durvīm � un nofotografēja uzrakstus.

Tad viņ� pa gaiteni atgriezās vestibilā.

Ārā atkal bija sācis snigt.

-��� Nu, vai kļuva labāk?

Irēnas Cīgleres smaidā jautās patiesa līdzcietība.

-Jā-

-��� Varbūt dosimies nopratinat strādniekus?

-��� Ja jūs tas neapgrūtinātu, labprāt vēlētos viņus nopratināt viens � pats.

Viņ� pamanīja, ka kapteines Cīgleres seja uzreiz kļuva drūma. Ser�vazs izdzirdēja Ketijas Dimjēras balsi ēkas ārpusē. Viņa tikko bija sākusi sarunāties ar �urnālistiem. Stereotipu frā�u fragmenti, ierastais ierēdņu stils.

-��� Labāk apskatiet grafīti tualetēs! Gan jau pati sapratīsiet, kāpēc, viņ� teica Irēnai. Strādnieki vīrietim varbūt pateiks kaut ko tādu, ko� viņi noklusētu sievietes klātbūtnē.

-� Protams. Tikai neaizmirstiet, ka mēs �o izmeklē�anu veicam divatā.

KAD SERVAZS IENĀCA TELPĀ, visi pieci vīrie�i to pavadīja ar ska�tienu, kurā bija jau�amas ba�as, nogurums un dusmas. Viņ� atcerējās, ka strādnieki �eit ir ieslēgti kop� agra rīta. Varēja manīt, ka viņi netika atstāti bez ēdamā un dzeramā. Uz milzīgā sanāksmju galda mētājās sviestmai�u un picu paliekas, tuk�as plastmasas glāzes un pilni pelnutrauki. Ar bārdu apaugu�ie strādnieki �ķita tikpat nekopti kā kuģa avārijā cietu�ie, kas nokļuvu�i uz neapdzīvotas salas, izņemot pavāru bārdainu, plikpaurainu vīrieti ar spīdo�u pakausi. Viņam ausis rēgojās vairāki riņķveida auskari.

-�� Labdien, Servazs sacīja.

Nekādas atbildes. Tomēr visi neuzkrīto�i iztaisnojās. Vīru acīs bija manāms, ka viņa āriene tos pārsteigusi. Strādniekiem bija paziņots, ka ieradīsies kriminālpolicijas �efs, bet viņu priek�ā atradās plecīgs tips, ar neskūtiem vaigiem, velveta jakā un nobrāztām d�insa biksēm, kur� drīzāk izskatījās pēc pasniedzēja vai �urnālista. Ne vārda neteicis, Ser�vazs pabīdīja malā taukainu kartona picas kasti un glāzi, kur kafijas biezumos peldēja cigare�u izdeguļi, un apsēdās uz galda malas, tad ar roku izbrauca cauri matiem un vērsās pie vīriem.

Vispirms viņ� tos nopētīja. Visus pēc kārtas. Ikreiz vairākas sekun�des desmitdaļas. Un visi, izņemot vienu, nodūra skatienu.

-�� Kur� pirmais to pamanīja?

Roku pacēla kāds vīrietis, kas sēdēja telpas stūrī. Virs rūtainā krekla viņ� bija uzvilcis sporta svīteri ar uzrakstu �UNIVERSITY OF NEW YORK�.

-�� Kā jūs sauc?

-�� Ismans.

Servazs izvilka no jakas kabatas savu piezīmju blociņu.

Ismans nopūtās. Viņa pacietība pēdējo stundu laikā bija izturējusi bargu pārbaudi, turklāt viņ� nebūt nebija no pacietīgajiem. Ismans savu stāstāmo jau bija atkārtojis vai duci rei�u, tādēļ viņ� to stāstīja gandrīz monotonā balsī.

-Jūs atgriezāties lejā, pat neizkāpu�i uz platformas. Kāpēc?

Klusums.

-�� Nobijāmies, runātājs beidzot atzinās. Baidījāmies, ka tas tips vēl klīst turpat tuvumā vai paslēpies pazemes ejā.

-�� Kas jums lika domāt, ka tas ir vīrietis?

-�� Vai jums �ķiet, ka sieviete uz ko tādu ir spējīga?

-�� Vai starp strādniekiem bija kādi strīdi vai nesapra�anās?

-�� Ne vairāk kā visur citur, ieminējās kāds cits. Ķīviņi dzērumā, nesaskaņas sievie�u dēļ. Gadās, ka nervi uzdod. Tas arī viss.

-�� Kā jūs sauc? Servazs jautāja.

-�� Et�everī Grasjēns.

-�� Dro�i vien dzīve tur aug�ā ir diezgan grūta, vai ne? Servazs jautāja. Risks, no�ķirtība un cie�ā tuvība rada spriedzi.

-�� Vīri, ko aug�ā sūta, ir izturīgi, komisār. Dro�i vien direktors jums to jau ir teicis. Citādi viņu tur nebūtu.

-�� Esmu majors, nevis komisārs. Tomēr, kad plosās vētra, ir slikti laikapstākļi un tādā garā, iemeslu eksplodēt ir gana, vai ne? Servazs nelikās mierā. Man teica, ka tādā augstumā esot ļoti grūti aizmigt.

-�� Tas gan tiesa.

-�� Paskaidrojiet tuvāk.

-�� Pirmajā naktī augstums un darbs ir tā nogurdināju�i, ka mēs guļam kā nosisti. Bet pēc tam guļam aizvien mazāk. Un pēdējās nak� tis vairs tikai divas trīs stundas. Tur vainojams kalns. Mēs atkopjamies nedēļas nogalēs.

Servazs viņus atkal nopētīja. Vairāki strādnieki piekrīto�i māja ar galvu. Viņ� lūkojās uz �iem izturīgajiem vīriem, kas nebija mācīju�ies augstās skolās, neuzskatīja sevi par spīdekļiem un nedzinās pēc vieglas peļņas, bet gan veica smagu darbu, kas kādam bija jādara. Viņi bija gandrīz viena vecuma starp �etrdesmit un piecdesmit, bet pa�am jaunākajam varēja būt ap trīsdesmit. Servazam pēk�ņi kļuva kauns par �o pratinā�anu. Tad viņ� atkal pamanīja pavāra izvairīgo skatienu.

-Vai ziigs jums bija zināms? Jūs to pazināt? Iepriek� bijāt redzēju�i?

Vīri to pārsteigti uzlūkoja, bet pēc tam noliedzo�i papurināja galvas.

-�� Vai aug�ā biju�i kādi negadījumi?

-�� Vairākas reizes, Et�everī atbildēja. Pēdējais pirms diviem gadiem. Kāds vīrs zaudēja roku.

-�� Un ko viņ� dara tagad?

-�� Strādā lejā, kantorī.

-�� Kā viņu sauc?

-�� �ābs.

Servazs nolēma, ka par �o �ābu vajadzēs painteresēties zirgs paliek bez galvas, strādnieks bez rokas�

-�� Vai kāds ir gājis bojā?

Et�everī atkal papurināja galvu.

Tagad Servazs vērsās pie vecākā no viņiem. Tas bija kalsns vīrietis sporta kreklā ar īsām piedurknēm, kas atsedza viņa muskuļotās rokas. Izņemot pavāru, viņ� bija vienīgais, kur� vēl nebija bildis ne vārda un kur� nebija novērsies, ieraugot Servazu. Viņa gai�zilajās acīs jau iepriek� varēja manīt izaicinājumu. Vīrie�a seja bija plakana un robusta, bet skatiens auksts. Aprobe�ota domā�ana, bez jebkādām niansēm, kurā nav vietas �aubām, Servazs nodomāja.

-� Jūs laikam esat visvecākais?

-�� Japp, viņ� novilka.

-�� Cik ilgi �eit strādājat?

-�� Kalnā vai lejā?

-�� Gan kalnā, gan lejā.

-�� Divdesmit trīs gadus aug�ā. Kopā �etrdesmit divus.

Balss bija neizteiksmīga, bez jebkādas intonācijas. Gluda kā kalnu ezers.

-�� Kā jūs sauc?

-�� Kāpēc tev tas jāzina?

-Jautājumus �eit uzdodu es, skaidrs? Tātad kā tevi sauc? Servazs noprasīja, uz �tu� atbildot ar �tu�.

-�� Tarjē, vīrs saniknots noteica.

-�� Cik vecs tu esi?

-�� Man ir se�desmit trīs.

-� Kādas tev ir attiecības ar direkciju? Vari dro�i runāt. Tas paliks starp mums. Es tikko tualetē redzēju grafīti uzrakstu �Direktors ir draņķis�.

Tarjē novaikstījās reizē gan nicīgi, gan uzjautrināti.

-�� Tā ir gan. Ta�u, ja kāds viņam gribēja atriebties, tad jau tur aug�ā vajadzēja atrasties viņam, nevis zirgam. Vai tev tā ne�ķiet, policista kungs?

-���������� Kur� te runā par atriebību? Servazs tādā pa�ā tonī atjautāja.

-�� Vai gribi veikt izmeklē�anu manā vietā? Varbūt gribi strādāt policijā?

Da�i iespurdzās. Servazs redzēja, ka Tarjē seja pielīst ar sārtumu, līdzīgi kā tintes traips iekrāso ūdeni. �is vīrs pilnīgi noteikti bija spējīgs

uz vardarbīgu rīcību. Tomēr ciktāl viņ� bija gatavs iet? Tas ir mū�ī�gais jautājums. Tarjē jau pavēra muti, lai atbildētu, bet pēdējā brīdī pārdomāja.

-�� Nē, viņ� beidzot noteica.

-�� Vai kāds no jums ir bijis zirgu jā�anas sporta centrā?

Pavārs ar riņķiem ausīs negribīgi pacēla roku.

-�� Un kas jūs būtu?

-�� Maruzē.

-�� Jums patīk zirgi?

Tarjē viņam aiz muguras iespurdzās, un pārējie viņam piebiedrojās.

Servazs juta, ka kļūst nikns.

-�� Nē. Esmu pavārs. Reizēm es palīdzu Lombāra kunga pavāram� pilī� svētku reizēs� dzim�anas dienās� 14. jūlijā� Jā�anas sporta centrs atrodas tie�i blakām.

Maruzē bija apaļas, dzidras acis ar lieliem redzokļiem, kas atgādi�nāja kniepadatas galviņas. Un viņ� stipri svīda.

-�� Vai jūs to zirgu bijāt agrāk redzējis?

-�� Zirgi mani neinteresē. Ta�u ļoti iespējams� jo tur ir pilns ar zir* giem�

-�� Vai Lombāra kungu jūs bie�i satiekat?

Maruzē papurināja galvu.

-�� Es turp dodos tikai vienu� vai divas reizes gadā. Un tikpat kā neizeju no virtuves.

-�� Tomēr reizēm jūs viņu satiekat?

-Jā-

-�� Vai viņ� kādreiz mēdz atnakt uz spēkstaciju? <

-�� Lombārs? Tarjē sarkastiski ievaicājās. �ī stacija viņam ir kā smil�u grauds tuksnesī. Vai tad, zāli pļaujot, kāds aplūko katru zāles stiebriņu?

Servazs palūkojās uz pārējiem. Viņi piekrīto�i pamāja.

-��� Lombārs uzturas citur. Parīzē, Ņujorkā, Antiļās, Korsikā� Un viņam nospļauties par �o spēkstaciju. Viņ� to ir paturējis, jo viņa tēvs testamentā noteicis, ka Lombāram tā jāpatur. Ta�u, visticamāk, viņam �eit nekas nav pazudis.

Servazs nogrozīja galvu. Viņ� gribēja atbildēt kaut ko dzēlīgu. Bet kāpēc gan lai sacītais nebūtu taisnība? Gan jau Tarjē bija iemesls tā

runāt. Varbūt viņ� kādreiz bija sastapies ar korumpētiem vai nepra�ām policistiem. Cilvēki ir kā aisbergi, viņ� nodomāja. Zem redzamās puses slēpjas milzums nepasacītā, sāpju un noslēpumu. Neviens patiesībā nav tāds, kā sākotnēji �ķiet.

-�� Vai varu tev dot kādu padomu? Tarjē pēk�ņi ievaicājās.

Servazs saspringa, gatavs aizsargāties. Tomēr strādnieka balss tonis

bija mainījies. Tas vairs nebija naidīgs, nicino�s vai sarkastisks.

-�� Es klausos.

-�� Naktssargi, vecais pavēstīja. Būtu labāk nopratinājis sargus, nevis velti �ķiedis laiku ar mums. Tos tev gan derētu papurināt.

Servazs viņā ieurbās ar acīm.

-�� Kāpēc?

-�� Tu ta�u esi policists, viņ� atbildēja.

SERVAZS DEVĀS PA GAITENI uz priek�u, atvēra durvis un pēk�ņi no sakarsu�ās telpas nonāca ledaini vēsā vestibilā. Fotoaparātu zibspuld�u uzliesmojumi ārā, pie ieejas, brī�iem izgaismoja vestibilu, un gaismēnu spēle uz sienām veidoja milzīgas, biedējo�as ēnas. Servazs pamanīja Ketiju Dimjēru, kas iekāpa savā ma�īnā. Bija satumsis.

-�� Kā gāja? Cīglere jautāja.

-� Iespējams, viņiem ar to visu nav nekāda sakara, tomēr par diviem darbiniekiem es gribētu iegūt papildinformāciju. Pirmais ir pavārs Maruzē, bet otro sauc Tarjē. Un vēl par kādu �ābu, kur� pagāju�ajā gadā nelaimes gadījumā zaudējis roku.

-�� Un kāpēc nepiecie�ama informācija par pārējiem diviem?

-�� Parasta pārbaude.

Viņ� atcerējās Maruzē skatienu.

-� Un vēl vajag sazināties ar Narkotiku apkaro�anas vienību un uzzi�nāt, vai pavārs nav viņu datubāzē.

Kapteine Cīglere vērīgi lūkojās viņā, ta�u Servazs vairs neko neteica.

-�� Ciktāl pavirzījusies izmeklē�anas grupa? viņ� jautāja.

-�� Tiek iztaujāti to ciemu iedzīvotāji, kas atrodas pa ceļam uz elek�trostaciju. Ja nu kāds būtu naktī dzirdējis pabraucam garām ma�īnu. Pagaidām nekādu rezultātu.

-�� Kas vēl?

-�� Grafīti atrasts ari uz elektrostacijas ārsienām. Ja �ajā nostūri kāds no māksliniekiem ievingrina roku, tad viņ� kaut ko varētu būt redzējis vai dzirdējis. �ādai izrādei bija nepiecie�ami sagatavo�anās darbi un rūpīga vietas izvēle. Tas mūs noved pie sargiem. Varbūt viņi zina, kur� ir zīmētājs? Un kāpēc viņi neko nav dzirdēju�i?

Servazs domāja par Tarjē vārdiem. Viņiem bija pievienojies Maijārs, kur� visu rūpīgi pierakstīja nelielā piezīmju grāmatiņā.

-�� Un Varņē institūts? Servazs jautāja. No vienas puses, mums ir noziegums, kas izskatās pēc vājprātīgā roku darba, bet, no otras -, juku�i noziedznieki, kas ieslodzīti tikai da�u kilometru attālumā no �ejienes. Un, pat ja institūta direktors apgalvo, ka neviens no pacien�tiem nav izbēdzis, �is pavediens tomēr rūpīgi jāpārbauda. Viņ� palū�kojās vispirms uz Cīgleri un tad uz Maijāru. Vai jums kartotēkā ir kāds psihiatrs?

Gglere un Maijārs saskatījās.

-�� Psihokriminologs ieradīsies tuvākajās dienās, Irēna Cīglere atbil�dēja.

Servazs tikko manāmi sarauca uzacis. Psihokriminologs zirgam� � Viņ� zināja, ka, tāpat kā visur citur, arī �ajā jomā �andarmērija bija vai�rākus soļus priek�ā policijai, tomēr Servazs prātoja, vai tas tomēr nebija nedaudz pārsteidzīgi pat �andarmērija savus ekspertus tik vienkār�i neizmantoja.

Ērikam Lombāram tie�ām bija milzu vara�

-�� Jums paveicies, ka mēs �eit būsim, Cīglere zobojās, atrāvusi viņu no pārdomām. Citādi jums nāktos uzaicināt kādu neatkarīgu ekspertu.

Viņ� izlikās to nedzirdam. Servazs zināja, ko viņa gribēja sacīt. Tā kā policija nebija izveidojusi pati savu apak�nodaļu, kā tas bija �andarmē�rijā, tai nācās pieaicināt speciālistus no malas, un bie�i vien �ie psihiatri nebija savu uzdevumu augstumos.

-�� Runa ta�u ir tikai par zirgu, viņ� nepārliecino�i ieminējās un palūkojās uz Irēnu Cīgleri. Viņa vairs nesmaidīja. Irēnas sejā drīzāk varēja manīt spriedzi un ba�as. Viņa neizpratnē uz to pavērās. Cīglerei �ī lieta vairs ne�ķiet tik vienkār�a, viņ� nodomāja. Tagad ari viņa uzska�tīja, ka aiz �ī baismā nodarījuma slēpjas kaut kas daudz ļaunāks un ka tas var nākt gaismā kuru katru bridi.

-�� VAI ESAT LASĪJUSI �Laika ma�īnu�?

Viņi turpināja iet pa tuk�ajiem gaiteņiem. Atbalsojoties soļi skanēja Diānai ausīs kopā ar psihiatra pļāpā�anu.

-��� Nē, viņa atbildēja.

-��� Herberts Velss bija sociālists, un viņu nodarbināja tehnoloģijas progresa, sociālās vienlīdzības un �ķiru cīņas jautājumi. Velss pirmais savos romānos �Ārsta Moro sala� un �Neredzamais cilvēks� aplūkoja tādas tēmas kā ģenētiskās manipulācijas un zinātnes neprāts. Viņ� aprakstīja, kā �Laika ma�īnas� varonis aizceļo uz nākotni un atklāj, ka Anglija kļuvusi par sava veida Paradīzi zemes virsū, kur dzīvo miermīlīgi un bezrūpīgi cilvēki eloji.

Nenovēr�ot no Diānas acis, Ksavjē ievietoja savu karti vēl vienā nolasītājā. Eloji bija bur�uāziskās sabiedrības privileģēto slāņu pēc�nācēji. Tūksto�iem gadu laikā tie bija sasniegu�i tādu komforta un sta�bilitātes līmeni, ka viņu prāta spējas bija tā novājināju�ās, ka līdzinājās piecgadīga bērna inteliģences koeficientam. Tā kā viņiem gadsimtiem ilgi nekas nebija jādara, tad eloji ļoti ātri nogura. Tās bija maigas un jautras būtnes, tomēr viņām piemita �ausmino�a vienaldzība. Ja kāds slīka pārējo acu priek�ā, neviens tam palīgā nesteidzās.

Diāna klausījās pa ausu galam, cen�oties uztvert kādu dzīvas radī�bas vai cilvēka klātbūtnes pazīmi un orientēties �ajā labirintā.

-�� Un, tikai iestājoties naktij, romāna varonis atklāja citu, vēl �aus�mino�āku patiesību eloji nebija vieni. Zem zemes dzīvoja cita tauta morloki, kas bija atbaido�i un bīstami. Viņi bija proletariāta pēcnācēji. Pamazām savu saimnieku alkatības dēļ viņi bija attālināju�ies no val�do�ajām �ķirām tiktāl, ka kļuvu�i par atsevi�ķu tautu, kas bija tikpat atbaido�a, cik valdo�ā tauta apburo�a. Morloki mitinājās pazemes ejās un akās. Viņi tā bija pieradu�i pie tumsas, ka izlīda no savām alām tikai nakti. Tādēļ, tiklīdz saule bija norietējusi, eloji pameta savu pasakaino zemi un izbailēs paslēpās pils drupās, jo, lai izdzīvotu, morloki bija kļuvu�i par kanibāliem�

Diānu psihiatra nemitīgā runā�ana sāka nogurdināt. Ko viņ� ar to visu gribēja teikt? Varēja manīt, ka Ksavjē pats tīksminājās par saviem runas plūdiem.

-�� Vai gan tas nav diezgan precīzs mūsu sabiedrības apraksts, Bergas jaunkundz? No vienas puses, tie ir eloji, kuru inteliģenci un gribu novā�jinājusi labklājība un briesmu trūkums, toties pieaudzis to egoisms un vienaldzība. Un, no otras puses, plēsoņas, kas neļauj tiem aizmirst bai�les. Mēs, jaunkundz, esam eloji, bet �eit ieslodzītie pacienti ir morloki.

-�� Vai tas nav pārāk vienkār�ots skatījums?

Ksavjē izlikās, ka nav �o piezīmi dzirdējis.

-�� Vai zināt, kāda ir �ī stāsta morāle? Un tāda, neap�aubāmi, ir. Velss uzskatīja, ka prāta spēju pavājinā�anās ir briesmu izzu�anas dabiskās sekas un ka dzīvnieks, kas atrodas absolūtā harmonijā ar apkārtējo vidi, darbojas pilnīgi mehāniski. Daba apelē pie prāta tikai tad, ja nepietiek ar ieradumu un instinktu. Prāta spējas attīstās, notiekot pārmaiņām un pastāvot briesmām.

Viņ� ilgi lūkojās uz Diānu, izplūdis platā smaidā.

-Ja runājam par personālu� viņa ieminējās, �līdz �im nevienu neesam sastapu�i. Vai viss darbojas automātiski?

-�� Pie mums strādā trīsdesmit sanitāri, se�i vīrie�i veic medmāsu darbu, vēl ir ārsts, seksologs, �efpavārs, septiņas apkalpojo�ās personas virtuvē un ārpus tās un deviņi tehniskie darbinieki visi pusslodzē. Tas saistīts ar bud�eta ierobe�ojumiem. Izņēmums ir trīs nakts sanitāri, virsmāsa, pavārs un� es. Tātad pa nakti �eit paliek se�as personas. Un apsargi, kuri, kā es ceru, ir nomodā (viņ� iesmējās sausiem, aprautiem smiekliņiem). Kopā ar jums sanāk septiņi, viņ� smaidot pabeidza.

-�� Se�i uz� astoņdesmit astoņiem pacientiem?

Cik apsargu te bija? Diāna iegrima pārdomās. Viņa prātoja par �o milzīgo celtni, kuru naktī pameta darbinieki, bet kurā atradās astoņ�desmit astoņi pamesto gaiteņu dziļumā ieslodzīti bīstami psihopāti. Jaunā sieviete nodrebēja.

�ķita, Ksavjē ir pamanījis Diānas satraukumu. Viņa smaids kļuva vēl platāks, bet acis likās satumsu�as un mirdzēja kā zemē izlijusi degviela.

-�� Kā es jums jau teicu, mums ir nevis vienkār�i daudz, bet par daudz dro�ības sistēmu. Kop� Varņē institūta dibinā�anas dienas nevienam te nav izdevies iekļūt un nav noticis neviens vērā ņemams starpgadījums.

-�� Kādus medikamentus jūs izmantojat?

-�� Kā jūs jau zināt, tie�i apmātībai paredzētie medikamenti izrādī�ju�ies efektīvāki nekā klasiskie. Mūsu pamatārstē�ana sastāv no LHRH tipa hormonālo medikamentu lieto�anas kopā ar SSRI tipa antidepresantiem. Tie iedarbojas uz seksuālās aktivitātes hormonu ra�o�anu un mazina apmātības izraisīto satraukumu. Saprotams, ka �āda ārstē�ana neiedarbojas uz mūsu A korpusa pacientiem�

Viņi nonāca pla�ā telpā pie kāpnēm. Caur a�ūra pakāpieniem varēja saredzēt neapstrādāta akmens sienu. Diāna iedomājās, ka tie ir tie pa�i mūri ar sīkajām cietuma logu spraugām, ko viņa bija redzējusi �urpceļā. Akmens sienas, betona kāpnes un cementa grīda Diāna prātoja, kam �ī celtne sākotnēji bijusi paredzēta. Caur stikloto loga aiļu varēja redzēt kalnus, kas lēnām grima tumsā. Viņa bija pārsteigta, cik agri aiz loga ir satumsis. Diāna nebija pat pamanījusi, kā paiet laiks. Pēk�ņi viņas priek�ā iznira klusējo�a ēna, un Diāna pārsteigumā nodrebēja.

-�� Bergas jaunkundz, atļaujiet jūs iepazīstināt ar mūsu vecāko māsu Elizabeti Ferneju. Nu kā tad mūsu ��empioniem� �ovakar klājas, Liza?

-�� Viņi ir nedaudz sanervozēju�ies. Nezinu, kā, bet tie jau ir uzzinā�ju�i par atgadījumu elektrostacijā.

Liza Ferneja bija liela auguma, aptuveni �etrdesmit gadus veca sie�viete ar nedaudz bargu seju, kas tomēr bija diezgan patīkama. Sievie�tei bija auksta un valdonīga balss, kastaņbrūni mati, un viņas izskats liecināja par pārākuma apziņu. Acu skatiens bija cie�s un gatavs aiz�sardzībai. Izdzirdējusi pēdējo teikumu, Diāna atcerējās �andarmu no�o�gojumu uz ceļa.

-�� Kad es braucu �urp, mani apturēja �andarmi, viņa teica. Vai nezināt, kas atgadījies?

Ksavjē pat nepūlējās atbildēt. Diāna vienā mirklī bija kļuvusi par sīku vienību. Liza Ferneja palūkojās uz viņu ar savām brūnajām acīm un atkal pievērsās psihiatram.

-� Jūs ta�u neesat nodomājis viņu �ovakar vest uz A korpusu?

-�� Bergas jaunkundze ir mūsu jaunā� psiholoģe, Liza. Viņa ir iecerē�jusi kādu laiku �eit palikt, un tai atļauts iekļūt pilnīgi visur.

Vecākās māsas skatiens vēlreiz pakavējās pie Diānas.

-�� Tad jau mums nāksies bie�i tikties, Liza Ferneja noteica, jau kāpjot pa kāpnēm.

Betona pakāpieni aizveda pie vēl vienām durvīm pa�ā celtnes aug�ā. Tās bija bez stikliem un izgatavotas no ļoti bieza tērauda, ar nelielu lodziņu, kas atgādināja iluminatora lūku. �I telpa bija hermētiski noslēgta kā zemūdenēs vai banku pagrabos. Virs tērauda rāmja bija piestiprināta videokamera, kas viņus filmēja.

-�� Labvakar, Luka! Ksavjē sacīja, lūkojoties kameras objektīvā. Vai tu mūs neielaistu?

Sarkanās uguntiņas vietā iemirdzējās zaļa, un Ksavjē parāva sma�gās, lo�u necaurlaidīgās durvis. Iekļuvu�i iek�ā, viņi klusēdami nogai�dīja, līdz tās atkal aizkrita ciet. �ajā smacīgajā telpā, kur oda pēc akmens un tērauda, Diāna sajuta ari viņai blakus stāvo�ās vecākās medmāsas smar�as. Pēk�ņi aiz nākamajām durvīm kāds gari iegaudojās. Diāna nodrebēja. Gaudas vēl ilgi atbalsojās akmens sienās.

-��� Kā es jau minēju, septiņu A korpusa pacientu ārstē�anā mēs izmantojam īpa�u aversīvo terapiju, Ksavjē teica, neizrādot, ka būtu dzirdējis gaudas. Sava veida �dresūru�.

�I bija jau otrā reize, kad viņ� lietoja �ādu apzīmējumu, un Diāna atkal saspringa.

-�� Vēlreiz atkārtoju �ie indivīdi ir īsti sociopāti. Tiem nav ne pār�metumu, ne empātijas. Un nekādu cerību izārstēties. Bez �īs dresūras mēs aprobe�ojamies ar minimālu terapiju, piemēram, ar regulāru serotonīna līmeņa pārbaudi, jo pārāk zems serotonīna līmenis ir saistīts ar impulsivitāti un vardarbību. Runājot par visu pārējo, galvenais ir nedot viņiem iespēju nodarīt ko ļaunu. �ie monstri ne no kā nebaidās. Viņi zina, ka nekad no �ejienes neizkļūs, un tiem vienaldzīgi jebkādi draudi un autoritātes.

Atskanēja signāls, un Ksavjē novietoja savus manikirētos pirkstus uz vēl vienām lo�u necaurlaidīgām durvīm.

-�� LAIPNI LŪGTA ELLĒ, BERGAS JAUNKUNDZ. Ta�u ne �ovakar. Nē, �ovakar gan vēl ne. Lizai bija taisnība. �oreiz es turp do�os viens, bet Liza jūs aizvedīs atpakaļ.

SERVAZS CIE�I PALŪKOJĀS UZ OTRU NAKTSSARGU.

-�� Tātad tu neko nedzirdēji?

-Nē.

-Jo bija ieslēgts televizors?

-�� Vai radio, vīrietis atbildēja. Ja mēs neskatāmies televīziju, tad klausāmies radio.

-�� Fonam?

-Jā, tomēr diezgan skaļi.

-�� Un ko jūs pagāju�ajā naktī skatījāties vai klausījāties?

Naktssargs nopūtās. Ieskaitot �andarmus un policiju, �ī bija jau

tre�ā reize, kad viņ� atkārtoja savu versiju par notiku�o.

-�� Futbola ma�u starp Marseļas un Madrides Atletico komandām.

-�� Un, kad ma�s beidzās, jūs uzlikāt disku?

-Jā-

Neona apgaismojumā naktssarga pakausis spīdēja. Mati bija no�skūti, un pār galvu stiepās rēta. Kad naktssargs ienāca telpā, Servazs instinktīvi juta, ka būtu vēlams to uzrunāt ar �tu�. Saskaroties ar �ādiem indivīdiem, labāk bija uzreiz ielauzties viņu dzīves telpā, likt sajust, kur� te ir noteicējs.

-�� Un kas tā bija par filmu?

-�� �ausmu filma� B sērija �Nakts acis�.

-�� Un kāda bija skaņa?

-�� Es jau teicu, ka skaļa.

Servaza ilgā klusē�ana naktssargam lika justies neveikli. Viņam �ķita, ka nepiecie�ams sniegt kādus paskaidrojumus:

-�� Mans kolēģis īsti labi nedzird. Turklāt mēs te esam pilnīgi vieni. Kāpēc tad raustīties?

Servazs saproto�i pamāja ar galvu. Atbildes bija gandrīz mats matā tādas pa�as kā tās, ko bija sniedzis tas otrs naktssargs.

-�� Un cik ilgi turpinājās futbola ma�s?

Naktssargs uz viņu skatījās tādām acīm, it kā Servazs būtu ieradies no citas planētas.

-�� Divreiz �etrdesmit piecas minūtes� tad pārtraukums un vēl laiks, kad spēle tiek apturēta� Aptuveni divas stundas.

-�� Un filma?

-�� Nezinu� Pusotru vai divas stundas.

-�� Cikos sākās futbola ma�s?

-�� Tas bija Eiropas kauss. Astoņos un �etrdesmit piecās minūtēs.

-�� Hmm� kopā sanāk apmēram līdz pusvieniem naktī� Un pēc tam jūs veicāt apgaitu?

Naktssargs vainīgi nokāra galvu.

-Nē.

-�� Kāpēc?

-�� Jo mēs sākām skatīties citu filmu.

Servazs paliecās uz priek�u un ieraudzīja savu atspulgu loga stiklā. Ārā bija melna nakts. Temperatūra dro�i vien bija zem nulles.

-�� Vēl vienu �ausmu filmu?

-�� Nē�

-�� Ko tad?

-�� Pomofilmu�

Servazs uzrauca vienu uzaci un veltīja naktssargam cietsirdīga un samaitāta trusī�a smaidu. īsu mirkli viņ� izskatījās pēc multiplikācijas filmas varoņa.

-�� Ak tā� Un cik ilgi?

-�� Nezinu. Apmēram divas stundas�

-�� Un pēc tam?

-�� Pēc kā?

-�� Tad jūs devāties apgaitā?

�oreiz naktssarga pleci acīm redzami saguma.

-Nē.

-�� Vēl viena filma?

-�� Nē, mēs gājām gulēt.

-�� Un jūs nemēdzat doties apgaitā?

-�� Mēdzam.

-�� Cik bie�i?

-�� Ik pēc divām trim stundām.

-Ja es nekļūdos, tad �ajā naktī jūs to neizdarījāt ne reizi? Naktssargs lūkojās uz savu kurpju purngaliem. �ķita, ka viņ� iegri�mis neliela pleķī�a aplūko�anā.

-�� Nē�

-�� Es nedzirdēju.

-NĒ.

-�� Kāpēc?

Tagad naktssargs pacēla galvu.

-� Paklausieties, kuram� kuram gan būtu ienācis prātā kāpt te aug�ā ziemas vidū? Te nekad neviena nav� Kā tuksnesī� Kāda jēga doties apgaitā?

-�� Tomēr tie�i par to jums maksā, vai ne? Un kā tad radās uzraksti uz sienām?

-�� Tie jaunie�i, kas te da�reiz uzrāpjas� Un arī tikai tad, ja laiks ir labs�

Servazs paliecās vēl nedaudz vairāk uz priek�u, un tagad viņa seja atradās tikai da�u centimetru attālumā no naktssarga sejas.

-� Tātad, ja filmas laikā kalnā būtu uzbraukusi ma�īna, jūs to nebūtu dzirdēju�i?

-Nē.

-�� Un tro�u vagoniņu?

Naktssargs kādu sekundes ceturtdaļu svārstījās. Servazs to pamanīja.

-�� Arī ne.

-�� Vai esi par to pārliecināts?

-�� Hmm� jā�

-�� Un drebē�anu?

-�� Kādu drebē�anu?

-�� No vagoniņa nodreb viss kalns. Es to sajutu. Un jūs tajā naktī nejutāt?

Naktssargs atkal saminstinājās.

-�� Mēs bijām aizņemti ar filmas skatī�anos.

Viņ� meloja. Servazs par to bija pārliecināts. Abi kopā bija savērpu�i �os melus vēl pirms �andarmu iera�anās. Tās pa�as atbildes, tā pati stomī�anās.

-�� Futbola ma�s plus divas filmas kopā sanāk gandrīz piecas stun�das, Servazs skaitīja, it kā būtu restorāna īpa�nieks, kas grasās kases aparātā izsist rēķinu. Un filmas laikā nekādi trok�ņi nebija dzirdami? Jebkuras filmas laikā ta�u ir arī kādi klusuma mirkļi. Pat ja tā ir �ausmu filma� Vēl jo vairāk, ja tā ir �ausmu filma. Kad spriedze pieaugusi un sasprindzinājums sasniedzis kulmināciju� Servazs paliecās vēl nedaudz uz priek�u un tagad jau gandrīz aizskāra pretim sēdo�ā seju. Varēja just, ka sargam o� elpa un viņ� baidās.

-�� Visu laiku ta�u aktieri neklaigā un negrie� cits citam rīkli? Un cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai tro�u vagoniņ� uzbrauktu kalnā? Piecpadsmit vai divdesmit minūtes? Un vēl tikpat, lai nobrauktu lejā. Vai jūti, kurp virzās mans domu gājiens? lā tik būtu viena varena sagadī�anās, ja filma spētu pārskanēt �ausmīgo tro�u vagoniņa radīto troksni! Tev tā ne�ķiet?

Naktssargs uz viņu palūkojās vajāta zvēra acīm.

-� Nezinu, viņ� teica. Varbūt tas bija pirms tam� Vai futbola ma�a laikā� Jebkurā gadījumā mēs neko nedzirdējām.

-�� Vai jums tas disks vēl ir?

-�� Hmm� jā�

-�� Jauki, tad varam atkārtot tāvakara notikumus, lai redzētu, vai ir iespējams, ka jūsu televīzijas filma pārbļauj visu to troksni. Un varam atkārtoti pamēģināt arī futbola ma�u. Un pat pornofilmu. Izdarīsim visu, kā nākas.

Servazs pamanīja, ka sargam uz pieres izspie�as sviedru lāsītes.

-�� Mēs bijām nedaudz iedzēru�i, viņ� no�ukstēja tik klusu, ka Servazam bija jālūdz to atkārtot vēlreiz.

-�� Kā, lūdzu?

-�� Mēs bijām dzēru�i�

-�� Daudz?

-�� Pietiekami.

Naktssargs pacēla rokas pret debesīm.

-� Paklausieties� Jūs nespējat iedomāties, kādas ir ziemas naktis �eit aug�ā, komisār. Vai redzējāt, kā te izskatās? Kad iestājas nakts, ir tāda sajūta, it kā mēs būtu vieni pa�i pasaulē. Tā, it kā mēs atrastos nekurie�nes vidū� uz pamestas salas� salas, kas atrodas sniega un ledus oke�āna vidū, viņ� piebilda ar pārsteidzo�u lirismu. Spēkstacijā visiem nospļauties, ko mēs te naktīs darām. Viņiem mēs esam neredzami un neeksistējam. Viss, kas viņiem vajadzīgs, lai neviens sve�s te nerādās un nesabojā iekārtas.

-�� Esmu majors, nevis komisārs. Tomēr kāds te netraucēti nokļuva, uzlauza durvis, iedarbināja tro�u vagoniņu un iecēla tajā beigtu zirgu, Servazs pacietīgi skaidroja. Tas viss ta�u prasīja laiku! Un nevarēja palikt nepamanīts.

-�� Mēs bijām aizvēru�i slēģus. Tonakt plosījās vētra. Un apkure slikti darbojās. Tad nu mēs ieslēdzāmies, nedaudz iedzērām, lai sasildītos, bet fonā, lai nedzirdētu vēju, ieslēdzām televizoru vai mūziku. Un, ja troksnis tie�ām bija, tad mēs to dzērumā noturējām par vēja auriem. Piekrītu, mēs neveicām savu darbu, ta�u tas ar to zirgu nav mūsu roku darbs.

Punkts naktssarga labā, Servazs nodomāja. Viņam nemaz nebija grūti iztēloties, ko �eit nozīmē vētra. Vēja auri, sniegs, vecās, pamestās celtnes, kurās klīst vēj�, un �īksto�i durvju slēģi� Intuitīvas bailes, līdzī�gas tām, kādas pārņēma pirmatnējos cilvēkus dabas stihiju priek�ā. Pat tad, ja tie ir divi naktssargi, kurus nemaz nav tik viegli pieveikt.

Servazs svārstījās. Abu vīrie�u versijas sakrita. Tomēr viņ� tiem neticēja. Lai arī stāstītais izklausījās patiess, par vienu viņ� bija pārlie�cināts sargi meloja.

-�� TĀTAD?

-�� Viņu liecības sakrīt.

-Jā-

-�� Pat par daudz.

-�� Man arī tā �ķiet.

Maijārs, Cīglere un Servazs bija sapulcēju�ies nelielā telpā bez logiem ar blāvu neona apgaismojumu.

Reklāmas uzraksts pie sienas vēstīja: �Arodmedicīna, profesionālo risku novēr�ana un novērtē�ana�. Tur bija norādīts arī telefona numurs. Abu �andarmu sejās varēja manīt nogurumu. Servazs nejutās labāk. �ajā stundā un vietā bija tāda sajūta, it kā viņi būtu nonāku�i pasaules malā spēki bija izsīku�i un visapkārt valdīja tumsa�

Kāds bija atnesis plastmasas glāzītes ar kafiju. Servazs palūkojās pulkstenī. Bija 5 un 32 minūtes. Atvadījies no apkārtējiem, spēkstacijas direktors ar pelēku seju un apsārtu�ām acīm pirms divām stundām bija devies projām. Servazs sarauca uzacis, pamanījis, ka Cīglere klik�ķina neliela portatīvā datora taustiņus.

-� Viņi bija vienoju�ies, ko teiks, vēl pirms mēs viņus iz�ķīrām, Ser�vazs paziņoja, iemalkodams kafiju. Vai nu tāpēc, ka nebija izpildīju�i savu darbu, vai arī tāpēc, ka kaut ko noklusēja.

-�� Ko iesāksim? Cīglere vaicāja.

Mirkli viņ� prātoja, tad saņurcīja plastmasas glāzīti un mēģināja trāpīt papīrkurvī, tomēr aizmeta garām.

-�� Mums pret viņiem nav nekādu pierādījumu, Servazs teica, pie�liecies, lai paceltu glāzīti. Būs vien jālai� vaļā.

Servazs vēlreiz iztēlojās naktssargus. Neviens no abiem neviesa uzticību. Septiņpadsmit gadus strādājot �ajā amatā, viņ� bija sastapis du�iem �ādu tipu. Pirms nopratinā�anas Cīglere bija pavēstījusi, ka viņi ir likumpārkāpēju kartotēkas uzskaitē. Tiesa, tam gan nebija būtiskas nozīmes, jo �ajā kartotēkā bija uzskaitīti vismaz divdesmit se�i miljoni pārkāpumu. Par lielu sa�utumu cilvēku personiskās brīvības aizstāv�jiem, starp tiem varēja sastapt arī nenozīmīgus, piektās kategorijas pārkāpumus, un par �īs kartotēkas izveido�anu viņi Francijas policijai bija pie�ķīru�i �Lielā Brāļa balvu� [10] .

Ta�u viņi ar Cīgleri bija atklāju�i, ka �ie abi figurē arī likumpār�kāpumu uzskaites pirmās kategorijas sarakstos. Abiem bija vairākas sodāmības par nenozīmīgiem pārkāpumiem smagu miesas bojājumu nodarī�anu, draudiem noslepkavot, nelikumīgu ieslodzī�anu, naudas izspie�anu un vēl virkni citu nodarījumu, no kuriem vairāki bija pastrā�dāti pret saviem darbabiedriem. Lai gan pārkāpumu saraksts bija tik gar� un atgādināja telefona grāmatu, kopumā katrs no viņiem �zonā�, bija pavadījis ne vairāk kā piecus gadus. Nopratinā�anu laikā viņi bija izliku�ies mīlīgi kā aitiņas, dievoju�ies, ka ir guvu�i labu mācību un turpmāk uzvedīsies godīgi. Vienmēr atkārtojās vieni un tie pa�i svinī�gie solījumi, kuros nebija ne kripatiņas patiesuma. Tā bija visparastākā apvārdo�ana, uz kuru spēja uzķerties vienīgi advokāti. Servazs intuitīvi bija sajutis, ka tad, ja viņ� nebūtu no policijas un uzdotu viņiem tos pa�us jautājumus kādā pamestā autostāvvietā, viņam nāktos aizvadīt nervus kutino�u ceturtdaļstundu, jo naktssargi ar prieku viņu būtu apstrādāju�i, kā nākas.

Servazs ar plaukstu nobraucīja seju. Zem Irēnas daiļajām acīm bija iegūlu�as ēnas, un tas viņu padarīja vēl pievilcīgāku. Viņa bija novil�kusi uniformas jaku, un blondie mati mirdzēja neona gaismā. Kakls bija atsegts, un Servazs pamanīja, ka uz tā ir neliels tetovējums ķīnie�u ideogramma.

-�� Taisām pārtraukumu un ejam da�as stundas pagulēt. Kas mums rit paredzēts?

-�� Zirgu jā�anas sporta centrs, viņa atbildēja. Es jau aizsūtīju mūsu cilvēkus aizzīmogot boksus. Rīt tur darbu turpinās eksperti.

Servazs atcerējās, ka Mar�āns bija pieminējis uzlau�anu.

-�� Sāksim ar centra darbiniekiem. Nevar būt, ka neviens neko nav dzirdējis vai redzējis. Kapteini Maijār, �ķiet, ka jums tur nav obligāti jābūt. Mēs par visu ziņosim.

Maijārs piekrīto�i pamāja ar galvu.

-�� Ir divi jautājumi, kurus vajadzētu noskaidrot vispirms. Kur pali�kusi zirga galva? Un kāpēc vajadzēja tā nopūlēties, lai piestiprinātu zirgu pie tro�u vagona balstiem? Tas noteikti kaut ko nozīmē.

-� Rūpnīca pieder Lombāra grupai, Cīglere sacīja, un Fridoms bija Lombāra mīlulis. Pilnīgi noteikti tas vērsts pret viņu.

-�� Viņu par kaut ko apvaino? Maijārs izteica minējumu.

-�� Vai ari atriebjas.

-�� Atriebība ari var būt apvaino�ana, Servazs paziņoja. Tādam cilvēkam kā Lombārs noteikti ir ienaidnieki, ta�u nedomāju, ka parasts biznesa sāncensis varētu ķerties pie �āda skata inscenē�anas. Vainīgais drīzāk jāmeklē starp viņa darbiniekiem, starp tiem, kas atlaisti, un tiem, kam iepriek� bijusi kāda saskare ar psihiatriem.

-�� Pastāv vēl viena versija, Cīglere sacīja, aizverot savu portatīvo datoru. Lombārs ir multimiljonārs, kas iesaistīts biznesā daudzās val�stīs Krievijā, Dienvidāfrikā, Dienvidaustrumu Āzijā, tāpēc iespējams, ka grupa kaut kad �ķērsojusi ceļu mafijai vai noziedzīgiem grupējumiem.

-� Ļoti labi. Paturēsim visas �īs hipotēzes prātā un pagaidām nevienu no tām neatmetīsim. Vai �ajā nostūrī ir kāda sakarīga viesnīca?

-�� Atkarībā no tā, ko jūs meklējat, Maijārs atbildēja. Senmartēnā ir vairāk nekā piecpadsmit viesnīcu. Es jūsu vietā pamēģinātu Le Russel.

Servazs pierakstīja. Viņ� nemitējās domāt par naktssargiem, viņu noklusē�anu un apjukumu.

-�� Viņi baidās, Servazs pēk�ņi paziņoja.

-Kas?

-�� Naktssargi. Kaut kas vai kāds ir viņus iebiedējis.

SERVAZU NO MIEGA UZRĀVA mobilā telefona zvans. Viņ� palū�kojās radiomodinātājā. Tas rādīja 8.37. Sasodīts! Viņ� nebija dzirdējis zvanu. Labāk vajadzēja palūgt viesnīcas de�urantam, lai viņu pamodina.

Pēc divdesmit minūtēm Irēnai Cīglerei vajadzēja būt tam pakaļ. Viņ� paņēma telefonu.

-��� Servazs.

-��� Kā jums tur aug�ā gāja?

Tas bija Vincents Esperandjē� Kā parasti, viņa vietnieks bija ieradies darbā pats pirmais. Servazs iztēlojās, kā viņ� sācis lasīt kādu japāņu komiksu vai pārbauda jaunākos policijas datora pielietojumus, matu �ķipsnai krītot pār pieri, ģērbies smalkas firmas d�emperī, ko izraudzī�jusies viņa sieva.

-��� Grūti pateikt, Servazs atbildēja pa ceļam uz vannasistabu. Tas nelīdzinās nekam no līdz �im pieredzētā.

-��� Vellos, es nu gan to labprāt redzētu!

-��� Tu to redzēsi videoierakstā. t

-��� Kas tad tur īsti bija?

-��� Zirgs, kas piestiprināts pie gaisa vilciena tro�u portika divtūksto� metru augstumā, Servazs atbildēja, ar brīvo roku noregulējot du�as temperatūru.

Brīdi valdīja klusums.

-��� Zirgs? Tro�u vilciena galapunktā?

-Jā.

Klusums ievilkās.

-��� Sasodīts, Esperandjē drūmi novilka, kaut ko malkojot ļoti tuvu telefona skaļrunim.

Servazs varēja saderēt, ka runa ir par daudz uzmundrino�āku dzē�rienu nekā kafija. Viņa vietnieks bija īsts molekulu speciālists moleku�las, lai pamostos, molekulas, lai aizmigtu, molekulas atmiņai, molekulas tonusam, pret klepu, iesnām, migrēnu un vēdersāpēm� Un visnetica�mākais bija tas, ka Esperandjē nebija pieredzējis policists pirmspensijas gados, bet gan jauns, tikko trīsdesmit gadu vecumu sasniedzis kriminālnodaļas izmeklētājs, turklāt lieliskā formā. Trīs reizes nedēļā viņ� veica garus skrējienus gar Garonnas upi. Esperandjē nebija ne triglicerīda, ne holesterīna problēmu, toties viņ� izgudroja kaudzēm visādu likstu, un da�as no tām laika gaitā patie�ām materializējās.

-�� Kad tu būsi atpakaļ? Tevis te ļoti pietrūkst. Tie zeņķi saka, ka policisti viņus situ�i. Bet viņu advokāts apgalvo, ka vecā� esot dzērāja, Esperandjē turpināja, un viņas liecība nav ne gra�a vērta. Advokāts pieprasīja, lai lemj par dro�ības līdzekļa maiņu vecākajam no zeņķiem un to nekavējoties atbrīvo. Pārējie divi jau ir mājās.

Servazs pārdomāja tikko dzirdēto.

-�� Un kā ar nospiedumiem?

-�� Tie būs gatavi tikai parīt.

-�� Piezvani ģenerālprokurora vietniekam. Palūdz, lai vecākajam zeņ�ķim novilcina laiku. Ir ta�u skaidri zināms, ka tie ir viņi. Un pirkstu nospiedumi to apstiprinās. Lai viņ� parunā ar tiesnesi. Un pacenties pasteidzināt laboratoriju.

Kad Servazs beidza sarunu, miegs bija kā ar roku noņemts. Iznācis no du�as, viņ� ātri noslaucījās un uzvilka tīras drēbes. Servazs iztīrīja zobus un nopētīja sevi spogulī virs izlietnes. Viņ� domāja par Irēnu Ggleri un pieķēra sevi lūkojamies spogulī ilgāk nekā parasti. Servazs prātoja, kā Irēna viņu uztver. Kā pajaunu vīrieti, kas nemaz tik slikti neizskatās, tikai ir �ausmīgi noguris? Kā nedaudz aprobe�otu polici, kas tīri labi tiek galā ar savu darbu? Vai kā �ķirteni, kura vientulība lasāma viņa sejā un apģērbā? Ja viņam pa�am vajadzētu sevi raksturot, ko viņ� saskatītu? Pilnīgi noteikti tum�us lokus zem acīm, grumbas ap muti un horizontālo rievu, kas ievilkusies pierē starp uzacīm, izskatījās, it kā viņ� būtu izvilkts no veļas mazgājamās ma�īnas. Tomēr Servazs bija pārliecināts, ka, par spīti daudzajām drūmajām pazīmēm, viņā jopro�jām jau�ams kaut kas jauneklīgs un dedzīgs. Jēziņ! Kas viņam uznācis? Servazs pēk�ņi sajutās kā pubertātes vecuma tīnis, izbrīnījies paraustīja plecus un izgāja uz savas istabiņas balkona. Senmartēnas viesnīca Le Russel atradās tajā pilsētas daļā, kur ieliņas aizvijās kalnup, un pa viņa istabas logu varēja redzēt lielu daļu namu jumtu. Ar rokām atbalstī�jies pret margām, Servazs vēroja, kā pilsētas �aurajās ieliņās spo�ā rīta gaisma pamazām kliedē tumsu. Deviņos no rīta debesis virs kalniem izskatījās caurspīdīgas un kristāldzidras. Aug�ā, divtūksto� piecsimt metru augstumā, no tumsas iznira ledāji un ievizējās ausma; saule �ai rīta stundā vēl nebija redzama. Tie�i priek�ā atradās vecpilsēta pilsē�tas vēsturiskais centrs, bet pa kreisi, otrpus upei, municipālie daudz�dzīvokļu nami. Otrā pusē ieplakai, aptuveni divus kilometrus tālāk, kā milzu vilnis slējās kokiem apaudzis kalna sāns, ko pār�ķēla gaisa vil�ciena platā stiga. No sava novēro�anas posteņa Servazs redzēja cilvēkus, kas pa pilsētas centra �aurajām ieliņām steidzās uz darbu, pre�u piegā�des furgonus ar iedegtiem lukturiem, pusaud�us, kas ar dūco�iem skuteriem devās uz pilsētas koled�ām un licejiem, un tirgotājus, kas pacēla veikaliņu dzelzs �alūzijas. Viņ� nodrebēja. Ta�u nevis no aukstuma, bet gan tāpēc, ka atcerējās kalnā piestiprināto zirgu un iedomājās par to vai tiem, kas �o noziegumu bija pastrādāju�i.

Servazs pārliecās pāri margām. Atbalstījusies pret savu dienesta Peugeot 306, lejā viņu gaidīja Cīglere. Uniformas vietā viņa bija uzvilkusi svīteri ar atlokāmu apkakli un ādas jaku, bet pār plecu bija pārmetusi somiņu. Irēna smēķēja.

Servazs nokāpa lejā un piedāvāja kopā iedzert kafiju. Viņ� bija izsalcis un labprāt būtu kaut ko ieēdis, pirms viņi dodas projām. Irēna paskatījās pulkstenī, savieba seju neapmierinātā grimasē, tad beidzot atrāvās no ma�īnas un sekoja viņam uz viesnīcu. Le Russel bija trīs�desmito gadu ēka ar slikti apkurinātām istabām, gariem un drūmiem gaiteņiem un augstiem griestiem ar reljefiem ornamentiem, ta�u ēdamzāle pla�a terase ar lieliskiem, ziediem rotātiem galdiņiem izskatījās tik jauki, ka gandrīz elpa aizrāvās. Servazs izvēlējās galdiņu pie loga un pasūtīja melnu kafiju un sviestmaizi, bet Cīglere svaigi spiestu apelsīnu sulu. Pie blakusgaldiņa spāņu tūristi acīmredzot pirmie �ajā sezonā dzīvi sarunājās, dialogā iestarpinot ari pa spēcī�gākam vārdam.

Kad Servazs pagrieza galvu, viņa uzmanību piesaistīja kāda detaļa, kas lika aizdomāties, Cīglere ne tikai bija ieradusies civilapģērbā, viņas kreisajā nāsi turklāt vēl rēgojās sīks sudraba riņķltis, kas mirdzēja caur loga stiklu ieplūsto�ajā gaismā.

Servazam ienāca prātā, ka �ādu rotu varētu izvēlēties viņa meita, nevis �andarmērijas virsniece. Kā mainās laiki, viņ� nodomāja.

-�� Vai labi gulējāt? Servazs jautāja.

-�� Nē. Beigās apēdu pustableti miegazāļu. Un jūs?

-��� Nedzirdēju modinātāju. Vismaz viesnīca ir klusa, jo vairums tūristu vēl nav ieradu�ies.

-� Viņi ieradīsies tikai pēc da�ām nedēļām. �ajā gadalaikā te vienmēr ir kluss.

-� Vai virs gaisa vilciena atrodas slēpo�anas trase? Servazs jautāja, norādot uz priek�ā eso�ā kalna dubulto vagoniņu balstu līnijām.

-Jā, �Senmartēna 2000�. �etrdesmit kilometri un divdesmit astoņas trases, no kurām se�as ir melnas, �etri vienvietīgie pacēlāji un desmit vagoniņi. Ta�u ir vēl arī �Peiragide�, kas atrodas piecpadsmit kilometrus no �ejienes. Vai jūs slēpojat?

Servaza sejā atkal parādījās viltīgā tru�a smīniņ�.

-�� Pēdējo reizi biju uzkāpis uz slēpēm �etrpadsmit gadu vecumā. Un man par to nav saglabāju�ās nekādas jaukās atmiņas. Neesmu� pārāk sportisks.

-�� Tomēr izskatās, ka esat lieliskā formā. Cīglere pasmaidīja.

-�� Tie�i tāpat kā jūs.

Dīvainā kārtā �ie vārdi lika Irēnai nosarkt. Saruna pieklusa. Iepriek��ējā dienā viņi bija divi policisti, kas veic kopīgu izmeklē�anu un apmai�nās ar profesionāliem novērojumiem, bet �orīt viņi neveikli mēģināja tuvāk iepazīties.

-�� Vai drīkstu jums uzdot kādu jautājumu?

Servazs piekrīto�i pamāja ar galvu.

-�� Kāpēc jūs vakar par trim strādniekiem pieprasījāt papildinformā�ciju?

Apkalpotājs atgriezās ar pasūtījumu. Viņ� izskatījās tikpat vecs un bēdīgs kā �ī viesnīca. Servazs nogaidīja, līdz tas aiziet, un tad pastāstīja par piecu strādnieku nopratinā�anu.

-�� Kādu iespaidu uz jums atstāja Tarjē? viņa vaicāja.

-�� Gudrs, ta�u naidpilns vīrs.

-�� Gudrs. Tas ir interesanti.

-�� Kāpēc?

-�� Viss �is iestudējums� �is vājprāts� es uzskatu, ka tas, kur� to pastrādājis, ir ne tikai jucis, bet ari gudrs. Pat ļoti gudrs.

-�� Tad jau naktssargi atkrīt, viņ� sacīja.

-�� Iespējams. Ja vien kāds no viņiem neizliekas.

Irēna izņēma no somas portatīvo datoru un novietoja to uz galda starp savu apelsīnu sulu un Servaza kafiju. Un viņam atkal bija jādomā par to pa�u laiki ir mainīju�ies, veco izmeklētāju paaudzi ir nomainī�jusi jauna. Iespējams, Cīglerei trūka pieredzes, ta�u viņa noteikti vairāk atbilda laika garam. Pieredze radīsies tik un tā.

Irēna kaut ko sāka rakstīt, un Servazs izmantoja izdevību viņu aplū�kot. Tagad Irēna ļoti at�ķīrās no tās uniformā tērptās sievietes, ko Ser�vazs bija iepazinis iepriek�ējā dienā. Viņ� atkal palūkojās uz nelielo tetovējumu sievietei uz kakla ķīnie�u ideogrammu, kas tai vīdēja pie atlocītās apkakles malas. Servazs atcerējās Margo. Kas tā par tetovē�jumu modi? Un tāpat bija ari ar pīrsingiem. Kāpēc jaunie�iem tie �ķita tik svarīgi? Cīglerei bija gan tetovējums, gan riņķītis degunā. Varbūt viņai bija ari kādi citi intīmāki rotājumi nabā, krū�u galiņos vai uz' dzimumorgāniem? Viņ� par to kaut kur bija lasījis. Servazu tas satrauca.

Bet vai izmainīja viņa domas par Irēnu? Viņ� pēk�ņi sāka prātot, kāda bija �īs sievietes intīmā dzīve, labi apzinoties, ka viņējā jau vairākus gadus bija pārvērtusies tuksnesī, tomēr centās �īs domas atvairīt.

-�� Kāpēc tie�i �andarmērija?

Viņa pacēla galvu un saminstinājās.

-�� Ai, jūs gribat zināt, kāpēc es kļuvu par �andarmi? Irēna pasmai�dīja. <

Servazs pamāja, nenovēr�ot no viņas acis.

-�� �ķiet, tāpēc, ka tika nodro�ināta stabila darbavieta. Un lai at�ķir�tos no citiem�

-�� Kā tas notika?

-��� Es mācījos Socioloģijas fakultātē. Biju iesaistījusies anarhistu grupā. Esmu pat mitinājusies skvotā. Policisti un �andarmi man �ķita visļaunākie ienaidnieki fa�isti, valdības sargsuņi un reakcionāru priek�posteņi, tie, kas sargā sīkbur�uāzijas ērto dzīvi un apspie� vājā�kos, imigrantus un bezpajumtniekus� Arī mans tēvs bija �andarms, un es zināju, ka viņ� tāds nav, tomēr uzskatīju, ka maniem fakultātes

biedriem ir taisnība, jo viņ� vienkār�i bija izņēmums, tas ari viss. Bet pēc fakultātes beig�anas, kad redzēju, kā mani revolucionāri noskaņotie draugi kļūst par ārstiem, notāru palīgiem, banku vai cilvēkresursu vadī�bas darbiniekiem un aizvien vairāk sarunu velta skano�ajam, kapitāla ieguldijumiem, investīcijām un tīrai peļņai� sāku aizdomāties. Un, tā kā biju bezdarbniece, beigu beigās pieteicos uz �andarma posteni un izturēju konkursu.

Cik vienkār�i, viņ� nodomāja.

-�� Servazs ta�u nav �ejienie�u vārds, vai ne?

-�� Un Cīglere ne tik.

-�� Esmu dzimusi Lingol�eimā, netālu no Strasbūras.

Viņ� jau grasījās pastāstīt par sevi, kad iezvanījās Cīgleres telefons. Irēna ar rokas kustību lika saprast, ka atvainojas, un atbildēja. Servazs redzēja, ka, klausoties savā sarunu biedrā, viņa sarauc uzacis. Aizvērusi mobilā telefona vāciņu, Irēna viņā neizteiksmīgi palūkojās.

-�� Tas bija Mar�āns. Viņ� atradis zirga galvu.

-Kur?

-Jā�anas sporta centrā.

VIŅI IZBRAUCA NO SENMARTĒNAS pa citu ceļu, nekā Servazs bija ieradies. Atstāju�i pilsētu, viņi pabrauca garām �andarmērijas postenim kalnā. Tā darbiniekus visbie�āk mēdza izsaukt uz negadījumiem, kas skar riskanto sporta veidu pārstāvjus.

Pēc trim kilometriem viņi no galvenā ceļa nogriezās uz sānceļa, kur� veda cauri pla�am līdzenumam tālumā vīdo�u kalnu ielokā. �ķita, ka varēs nedaudz atvilkt elpu. Drīz abās ceļa pusēs parādījās barjeras. �ilbino�ā saule atmirdzēja sniegā.

-�� Mēs atrodamies Lombāru ģimenes īpa�umā, Irēna Cīglere pavēs�tīja.

Lai gan ceļ� bija nelīdzens, viņa brauca ātri. Tad viņi nonāca krus�tojumā, kur ceļu �ķērsoja me�a aleja. Divi jātnieki vīrietis un sie�viete ar ķiverēm galvā vēroja, kā tie pabrauc garām. Viņu zirgiem bija tāda pati melna ādas krāsa ar rūsganiem lāsumiem kā nogalinātajam zirgam. Servazs atcerējās, ka tādus zirgus sauc par bēriem. Nedaudz tālāk reklāmas plakāts ar uzrakstu �ZIRGU JĀ�ANAS SPORTA CENTRS� aicināja viņus nogriezties pa kreisi.

Tad me�s beidzās.

Viņi pabrauca garām vairākām zemām būvēm, kas atgādināja klē�tis, un Servazs ieraudzīja lielus laukumus, kurus izraibināja taisnstūri, barjeras un �ķēr�ļi, bet visā to garumā celtni, kurā bija ierīkoti boksi, aploku un kādu sare�ģītāku būvi, kur, iespējams, atradās manē�a. Pie tās stāvēja �andarmērijas furgons.

-Jauka vietiņa, Cīglere sacīja, izkāpjot no ma�īnas. Viņa pārlaida acis aplokiem. Trīs arēnas, no kurām viena paredzēta lēk�anai pāri �ķēr�ļiem, vēl viena dresē�anai, celiņi zirgu skrie�anai, bet, pats gal�venais, tur tālumā hipodroms.

Kāds �andarms steidzās viņiem pretim. Servazs un Gglere sekoja tam pa pēdām. Viņus sagaidīja satraukti zirgu zviedzieni un pakavu dipoņa, it kā tie justu, ka kaut kas ir atgadījies. Servazam uz muguras tūlīt izspiedās aukstas sviedru lāses. Kad bija jaunāks, viņ� bija mēģi�nājis nodarboties ar jā�anas sportu. Tā bija smaga izgā�anās. Servazam bija bail no zirgiem, tāpat arī no ātruma, augstuma un ļau�u pūļiem. Kad viņi bija nonāku�i pie boksiem, tie ieraudzīja, ka celtnei sānos, aptu�veni divu metru attālumā no ārsienas, nostiepta dzeltenā valsts �an�darmērijas lente. Lai to apietu, viņiem nācās brist pa sniegu. Boksiem otrā pusē aiz norobe�otās teritorijas viņus gaidīja Mar�āns, kapteinis Maijārs un divi �andarmi. Ķieģeļu sienas ēnā vīdēja liela sniega kaudze. Servazs kādu brīdi uz to skatījās, līdz ievēroja da�us brūnus plankumus. Un nodrebēja, kad aptvēra, ka divi no �iem plankumiem bija zirga ausis, bet tre�ais aizvērta acs ar nolaistu plakstiņu. Maijārs ar saviem vīriem bija labi pastrādājis. Tiklīdz viņi bija sapratu�i, ko uzgāju�i, uzreiz bija norobe�oju�i teritoriju, netuvojoties sniega kaudzei. Sniegs gan bija nobradāts arī pirms viņu iera�anās, sākot jau ar tā cilvēka soļiem, kur� bija atradis galvu, ta�u vairāk neviens tur nebija staigājis. Eksperti vēl nebija ieradu�ies. Kamēr viņi nebūs pabeigu�i savu darbu, �ai teritorijai neviens cits nedrīkstēja tuvoties.

-�� Kur� viņu atrada? Cīglere jautāja.

-�� Tas biju es, Mar�āns atbildēja. �orīt, ejot garām boksiem, sniegā pie mājas ieraudzīju pēdas. Gāju pa tām, līdz uzgāju �o sniega kaudzi. Un uzreiz sapratu, ko esmu atradis.

-Jūs gājāt pa tām pēdām? Cīglere jautāja.

-�� Jā. Ta�u, ņemot vērā apstākļus, es uzreiz iedomājos par jums, centos tās neizbradāt un turēties pa gabalu.

Servazs uzmanigi klausījās.

-�� Vai tas nozīmē, ka pēdas paliku�as neskartas un neviens pa tām nav staigājis?

-�� Es aizliedzu kalpotājiem tuvoties �ai teritorijai un bradāt pa sniegu, pārvaldnieks atbildēja. �eit ir tikai manas un tā draņķa pēdas, kur� nogriezis galvu manam zirgam.

-�� Es labprāt jūs nobu�otu, Mar�āna kungs, Cīglere paziņoja.

Servazs pamanīja, ka vecais jā�anas sporta centra priek�nieks no�sarkst, un pasmaidīja. Viņi atgriezās atpakaļ, atkal brienot pa savām pēdām, un apskatīja sniegu aiz dzeltenās, teritoriju norobe�ojo�ās lentes.

-Tās tur, Mar�āns norādīja uz pēdām, kas veda gar mājas sienu un bija tik skaidri saredzamas, ka jebkur� kriminālistikas eksperts varētu viņu apskaut. Tās tur ir viņējās, bet �īs manējās.

Mar�āns bija gājis aptuveni metra atstatumā no sniegā iemītajām pēdām. Pēdu nospiedumi nesaskārās līdz pat sniega kaudzei. Tomēr Mar�āns nebija spējis atturēties no vēlmes tai tuvoties, par to liecināja vieta, kur beidzās viņa sniegā iemīto pēdu nospiedumi.

-� Vai jūs tai nepieskārāties? Cīglere jautāja, redzot, kurp ved Mar��āna pēdas.

Viņ� nokāra galvu.

-�� Pieskāros. Es notīrīju sniegu no ausīm un acs. Kā jau paskaidroju jūsu kolēģiem, gribēju sniegu notīrīt, ta�u apdomājos un laikus apstājos.

-Jūs esat rīkojies pareizi, Mar�āna kungs, Cīglere viņu uzslavēja.

Mar�āns uz viņiem palūkojās ar sāpju notrulinātu skatienu, kurā varēja saskatīt satraukumu un neizpratni.

-� Kur� gan spējīgs zirgam kaut ko tādu nodarīt? Varbūt jūs saprotat, kas ar �o sabiedrību notiek? Vai tie�ām visi pamazām jūk prātā?

-�� Vājprāts ir lipīgs, Servazs atbildēja. Tāpat kā gripa. Un psihi�atriem to jau sen vajadzēja saprast.

-�� Lipīgs? Mar�āns neizpratnē pārjautāja.

-�� Tas nepāriet no cilvēka uz cilvēku kā gripa, Servazs paskaid�roja, bet gan no vienas iedzīvotāju grupas uz nākamo. Un aplipina veselu paaudzi. Malāriju pārnēsā odi, bet vājprātu pla�saziņas līdzekļi.

Mar�āns un Cīglere apstulbu�i viņā noraudzījās. Servazs atmeta ar roku, it kā sakot �nepievērsiet man uzmanību�, un devās projām. Gglere paskatījās pulksteni. Bija 9.43. Tad viņa palūkojās saulē, kas mirdzēja virs koku galotnēm.

-� Jēziņ! Nu kur viņi tik ilgi kavējas? Sniegs tūlīt nokusīs.

Saule tie�ām jau bija augstu, un daļa pēdu, kas, viņiem atbraucot, vēl atradās ēnā, tagad bija spo�o staru apspīdētas. Pagaidām bija pie�tiekami auksts, lai sniegs nesāktu kust, ta�u ilgi vairs nevarēja gaidīt.

Beidzot no me�a puses atskanēja signāltaures skaņas. Un mirkli vēlāk viņi ieraudzīja, ka ekspertu grupas pārvietojamās laboratorijas ma�īna iebrā�as pagalmā.

TRĪS EKSPERTI PAVADĪJA vairāk nekā stundu, fotografējot un filmējot notikuma vietu, izlejot pēdu nospiedumus no elastomēra [11] , ņēma sniegu no tām vietām, kur bija staigājis sve�ais, un, visbeidzot, uzmanīgi to notīrīja no zirga galvas, nepārtraukti ņemot paraugus un fotografējot gan no�ogoto laukumu, gan teritoriju ārpus tā. Apbruņojusies ar pie�zīmju blociņu, Cīglere soli pa solim rūpīgi pierakstīja visu notieko�o, arī ikvienu ekspertu izteikumu.

Pa to laiku metrus desmit no viņiem Servazs staigāja �urpu turpu gar avotu, kas tecēja starp ērk�ķu krūmiem, un smēķēja cigareti pēc cigaretes. Beigās viņ� tomēr pienāca tuvāk un, nepārkāpjot ierobe�oto laukumu, klusēdams vēroja ekspertu darbu. Kāds �andarms devās pie Servaza ar termosu un ielēja tam kafiju. Pie katras norādes vai nospie�duma, ko tie grasījās izdarīt, eksperti sniegā iesprauda dzeltenu plāk�snīti ar melnu ciparu. Noliecies pie kāda nospieduma, viens no viņiem to fotografēja ar zibspuldzi, gan palielinot, gan samazinot attēlu. Blakus nospiedumam sniegā bija novietots melns lineāls ar centimetru ieda�ļām. Otrs eksperts tuvojās ar somu rokās, un, kad viņ� to atvēra, Servazs ieraudzīja nospiedumu veidņu izgatavo�anas komplektu. Pirmais tūlīt steidzās viņam palīgā. Vajadzēja rīkoties ātri, jo sniegs vairākās vietās jau bija sācis kust. Pa to laiku tre�ais eksperts turpināja tīrīt sniegu no zirga galvas. At�ķirībā no kolēģiem viņam laika bija diezgan, jo ēkas aizmugures siena atradās ziemeļu pusē. Viņ� atgādināja arheologu, kas pacietīgi strādā, lai atsegtu kādu īpa�i vērtīgu artefaktu. Beidzot zirga galva bija pilnībā attīrīta. Lai gan Servazs no tā visa neko daudz nesajēdza, tomēr viņ� bija gatavs saderēt jebkur� speciālists atzītu, ka Frīdoms bijis lielisks zirgs. Dzīvnieka acis bija aizvērtas, un �ķita, ka viņ� ir aizmidzis.

-�� Izskatās, ka pirms nogalinā�anas un galvas nogrie�anas zirgs ir iemidzināts, Mar�āns secināja. Ja tas tā ir, tad viņ� vismaz nav jutis sāpes. Un tas izskaidro, kāpēc neviens neko nav dzirdējis.

Servazs saskatījās ar Cīgleri pat ja toksikoloģiskā pārbaude to apstiprinās, tā būs tikai viena no atbildēm uz neskaitāmajiem jautāju�miem. Otrpus no�ogojuma lentei eksperti ar pinceti noņēma pēdējos paraugus un ievietoja tos stikla caurulītēs. Lai gan Servazs zināja, ka tikai mazāk nekā septiņi procenti kriminālnoziegumu tiek atklāti, patei�coties lietiskajiem pierādījumiem, kas atrasti nozieguma vietā, viņ� �o vīru ieguldīto pacietību un pūliņus prata novērtēt.

Kad eksperti savu darbu bija pabeigu�i, Servazs pirmais iekļuva aiz lentes un noliecās pie nospiedumiem.

-�� Tas ir �etrdesmit piektais vai �etrdesmit sestais izmērs, viņ� secināja. Deviņdesmit deviņi procenti, ka tas ir vīrietis.

-�� Eksperts uzskata, ka tie ir ceļotāju apavi, Cīglere teica. Un to īpa�nieks stiprāk atspie�as uz papē�iem un pēdas ārējās daļas. Ta�u tas ir tik nemanāmi, ka to varētu ieraudzīt tikai ortopēds. Raksturīgus defektus var manīt vēl te, te un te. Digitālo nospiedumu attēlā apavu pāra atstātās pēdas at�ķir ne tikai pēc pazoļu raksta un izmēra, bet arī pēc veselas virknes nelielu defektu, kas izveidoju�ies, tos valkājot, apavu nonēsā�anas pakāpes, akmens �ķembām pazoles rievās, �vīkām, caurumiem un iegriezumiem, kas radu�ies, kāpjot uz zariem, naglām, stikla vai metāla gabaliem vai asiem oļiem� Izņemot to, ka at�ķirībā no digitālajiem nospiedumiem �o nospiedumu mū�s nav ilgs. Apavu pāri var identificēt tikai ļoti drīz pēc tam, kad noņemti pazoļu nospiedumi, pirms pa da�ādām virsmām nostaigātie kilometri neizdzē� �īs pēdas un to vietā nerodas citas.

-�� Vai Lombāra kungu pabrīdinājāt? Servazs jautāja Mar�ānam.

-�� Jā. Viņ� ir satriekts. Un saīsinās savu uzturē�anos Savienotajās Valstīs, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos mājās. Lombāra kungs atlidos ar �īvakara reisu.

-�� Vai jūs esat zirgu staļļa vadītājs?

-� Jā�anas sporta centra. Jā.

-�� Cik cilvēku te strādā?

-�� Centrs nav liels. Ziemā mēs esam �etri. Vairāk vai mazāk darām visu. Mums ir viens zirgkopis, es, Hermīne, kas kopa Frīdomu un vēl divus zirgus, viņa pārdzīvo visvairāk un zirgu jā�anas treneris. Vasarā mēs pieņemam papildu personālu trenerus, pavadoņus izjā�dēm un da�ādus sezonas strādniekus.

-�� Cik no tiem �eit paliek pa nakti?

-�� Divi. Zirgkopis un es.

-�� Vai viņi visi �odien ir �eit?

Mar�āns viņiem pārlaida acis.

-�� Treneris līdz nedēļas beigām ir brīvdienās. Rudens ir klusā sezona. Nezinu, vai Hermīne �orīt ir ieradusies. Viņa ļoti pārdzīvoja. Nāciet man līdzi.

Viņi devās pāri pagalmam lielākās celtnes virzienā. Jau pie ieejas Servazs sajuta neizturami spēcīgu zirgābolu smaku. Seju uzreiz pār�klāja plāna sviedru kārtiņa. Viņi pagāja garām zirglietu glabātavai un nokļuva pie lielas, slēgtas manē�as ieejas. Tur trenējās kāda jātniece uz balta zirga, kur� ikvienu kustību veica neticami graciozi. Viņi abi kopā izskatījās kā viens vesels. Zirga baltajai krāsai piemita tikko manāma zilgana nokrāsa, un pa gabalu tā krūtis un purns atgādināja porcelānu. Servazam tas izskatījās pēc sievie�u kārtas kentaura.

-�� Hermīne! pārvaldnieks uzsauca.

Jātniece paskatījās uz viņu pusi, lēnām tuvojās, tad apstādināja zirgu un nolēca zemē. Servazs ieraudzīja, ka jaunās sievietes acis ir ap�sarku�as un aizpampu�as.

-�� Kas noticis? viņa jautāja, glāstot zirga kaklu un pumu.

-�� Sameklē Hektoru! Policija grib jūs nopratināt. Nāciet uz manu kabinetu.

Viņa klusējot pamāja ar galvu. Hermīnei noteikti bija ne vairāk par divdesmit gadiem. Viņa bija drīzāk sīka nekā vidēja auguma un drīzāk skaista nekā neglīta, ar pa�puikas izskatu, slapja siena krāsas matiem un vasarraibumiem. Viņa palūkojās uz Servazu ar sāpju pilnu skatienu un tad nodurtu galvu attālinājās, vedot zirgu sev līdzi.

-�� Hermīne dievina zirgus. Viņa ir lieliska jātniece un ļoti laba tre�nere. Un for�a meitene, ta�u ar �ausmīgu raksturu. Hermīnei ļoti derētu kļūt pieaugu�ākai. Viņa kopa Frldomu kop� tā dzim�anas.

-�� Kā tie�i tas notiek? Servazs jautāja.

-�� Pirmām kārtām ļoti agri jāceļas, tad zirgs jāapkopj un jāizķemmē, jāpabaro, jāizved ganībās un vienkār�i jākavē tam laiks. Zirgu kopēja ir tāda kā jātniece un aukle vienā personā. Hermīne kopj arī divus citus pieaugu�us tīrasiņu sacīk�u zirgus. �is nav darbs, kur var atļauties skaitīt laiku. Frīdomu viņai bija jāsāk apmācīt tikai nākamgad. Viņi ar Lombāra kungu to nevarēja vien sagaidīt. Tas bija ļoti daudzsolo�s zirgs ar lieliskiem ciltsrakstiem. Viņ� te skaitījās tāds kā sava veida talismans.

-�� Un Hektors?

-� Viņ� no mums visiem ir visvecākais. Hektors te ir strādājis no laika gala. Viņ� te bija vēl pirms manis. Un pirms mums visiem.

-�� Cik zirgu te pavisam ir? Cīglere jautāja.

-�� Divdesmit viens. Tīrasiņu, fran�u auļotāji un viens hol�teinietis. �etrpadsmit pieder mums, bet pārējie te tiek turēti. Mēs saviem klien�tiem piedāvājam zirgus �eit turēt, pavairot un apmācīt.

-�� Cik boksu te ir?

-� Trīsdesmit divi. Un viens �etrdesmit metrus liels bokss ar videonovēro�anu, kur atnesties ķēvēm. Vēl te ir ginekoloģiskie aploki, medicīnis�kās aprūpes telpas, divi steliņģi, apsēklo�anas centrs, divi hipodromi ar profesionālajiem �ķēr�ļu pārvarē�anas celiņiem, deviņi hektāri ie�ogotu zemes gabalu, arēnas, ganības ar nojumēm un skrejceļ�.

-�� �īs centrs tie�ām ir lielisks, Cīglere piekrita.

-�� Un naktī jūs to visu pieskatāt divatā?

-�� �eit ir dro�ības signalizācija, turklāt visi boksi un ēkas ir aizslēg�tas, jo �ie zirgi ir ļoti vērtīgi.

-�� Un jūs neko nedzirdējāt?

-�� Neko.

-�� Vai lietojat kādu miega līdzekli?

Mar�āns viņam veltīja nicīgu skatienu.

-�� Te jau nav pilsēta. Man ir labs miegs. Mēs �eit dzīvojam, kā pie�klājas, saskaņā ar dabu.

-� Vai jums nav ne mazāko aizdomu? Varbūt ievērojāt kaut ko nepa�rastu? Ko tādu, no kā jūs uztrūkāties nakts vidū. Pamēģiniet atcerēties.

-�� Esmu par to domājis. Ja tā būtu bijis, es jums sen to būtu pateicis.

Tādā vietā kā �ī vienmēr var dzirdēt kādu troksni dzīvnieki kustas un koki brak�ķ. Ja blakus ir me�s, tad pavisam kluss nav nekad. Es tam vairs nepiegrie�u vērību. Turklāt �eit ta�u ir Kisko un Enco. Un viņi noteikti būtu rēju�i.

-�� Tie ir suņi, Gglere noteica. Kas tā par sugu?

-�� Cane Corso.

-�� Es tos nekur neredzu. Kur tie atrodas?

-�� Mēs viņus ieslēdzām.

Divi suņi un dro�ības signalizācija.

Un divi cilvēki, kas �eit mitinās�

-�� Cik īsti svēra zirgs?

Viņ� centās atcerēties, ko bija teikusi Cīglere. Ap divsimt kilogra�miem. Tas nebija iespējams, ka nelūgtie apmeklētāji būtu ieradu�ies un devu�ies prom kājām. Kā viņiem izdevās nogalināt zirgu, nogriezt tam galvu, iekraut ķermeni ma�īnā un aizbraukt, nevienam to nema* not un nepamodinot ne suņus, ne kalpotājus? Turklāt neiedarbinot sig�nalizāciju. Servazs to nespēja aptvert. Ne suņi, ne cilvēki neko nebija dzirdēju�i, un elektrostacijas naktssargi arī neko nebija manīju�i tas vienkār�i nebija iespējams. Viņ� vērsās pie Cīgleres:

-�� Vai nevarētu paaicināt kādu veterināru, lai suņiem noņem asins paraugus?

Tad viņ� jautāja Mar�ānam: Vai naktī viņi tiek palaisti vaļā vai arī atrodas savā būdā? �

-� Viņi ir ārā, ta�u pieķēdēti garā ķēdē. Neviens nevar nokļūt boksos, neatrodoties no suņiem kodiena attālumā. Un viņu rejas mani būtu pamodināju�as. Jūs dro�i vien domājat, ka suņi tika iemidzināti, vai ne? Tas mani tie�ām pārsteigtu, jo vakar no rīta viņi pamodās parastajā laikā un normālā stāvoklī.

-�� Tādā gadījumā toksikoloģiskā analīze to apstiprinās, Servazs atbildēja, prātodams, kāpēc zirgs bija iemidzināts, bet suņi ne.

MAR�ĀNA KABINETS bija neliela, piebāzta telpa, kas bija iespiesta starp zirglietu glabātavu un stalli, ar plauktiem, uz kuriem bija novietoti

kausi. Pa logu varēja redzēt me�u un sniegotus laukus, ko norobe�oja vairākas barjeras, arēnas un dzīv�ogi. Uz rakstāmgalda bija novietots portatīvais dators, lampa, rēķinu kaudze, zirgkopības dokumenti un grāmatas.

Pusstundas laikā Cīglere un Servazs bija apstaigāju�i visas centra telpas un aplūkoju�i Frīdoma boksu, kur jau darbojās eksperti. Boksa durvis bija izlauztas, un uz grīdas varēja redzēt daudz asiņu. Acīmredzot Frīdomam galva tika nogriezta turpat boksā, iespējams, tā bija nozāģēta ar zāģi pēc tam, kad viņ� bija iemidzināts.

-�� Vai jūs iepriek�ējā naktī neko nedzirdējāt? Servazs jautāja zirgkopim.

-�� Es biju iemidzis, atbildēja vecs liela auguma vīrs.

Viņ� nebija skuvies. Vīrietis izskatījās pietiekami vecs, lai jau sen būtu pensijā. Sirmie, asie bārdas rugāji, kas klāja viņa zodu un vaigus, atgādināja dzeloņcūkas sarus.

-�� Ne visniecīgāko troksnīti? Pilnīgi neko?

-�� Stallī vienmēr ir troksnis, viņ� teica tie�i tāpat, kā pirms tam bija apgalvojis Mar�āns, ta�u at�ķirībā no naktssargiem viņu atbildes ne�ķita iepriek� sagatavotas.

-�� Vai jūs jau sen strādājat pie Lombāra?

-�� Cik vien sevi atceros. Pirms sāku strādāt pie viņa, kalpoju viņa tēvam.

Viņam bija ar asinīm pieplūdu�as acis, un sīkie asinsvadi veidoja violetas nokrāsas tīklojumu uz viņa deguna un pārāk plānās vaigu ādas. Servazs bija gatavs saderēt: ja vecais vīrs nelietoja miegazāles, tad viņam pie rokas alla� bija kāds cits nomierino�s �ķidrums.

-�� Vai Lombārs ir labs priek�nieks?

Vīrs palūkojās uz Servazu ar savām apsārtu�ajām acīm.

-�� Es viņu bie�i nesatieku, ta�u viņ� ir labs priek�nieks. Un dievina savus zirgus. Frīdoms bija viņa mīlulis. Piedzimis �eit. Ar karaliskiem ciltsrakstiem. Lombārs bija vai traks �ī zirga dēļ. Tāpat kā Hermīne.

Vecais vīrs nokāra galvu. Servazs redzēja, ka viņam blakus stāvo�ā jaunā sieviete tik tikko spēj valdīt asaras.

-�� Kā jums �ķiet, vai kāds uz Lombāru par kaut ko turēja ļaunu prātu?

Virs atkal nolieca galvu.

-�� Es par to nevaru spriest.

-�� Vai jūs nekad nebijāt dzirdējis par kādiem draudiem?

-Nē.

-�� Lombāra kungam bija daudz ienaidnieku, sarunā iejaucās Mar�āns.

Servazs un Cīglere pagriezās pret pārvaldnieku.

-�� Ko jūs ar to gribat sacīt?

-�� Tie�i to, ko tikko pateicu.

-�� Vai jūs kādu no tiem pazīstat?

-�� Es neinteresējos par Ērika biznesu. Man rūp tikai zirgi.

-�� Ta�u jūs tikko lietojāt vārdu �ienaidnieki�, un tas nebūt neizklau�sījās tik nevainīgi.

-�� Es vienkār�i tā mēdzu izteikties.

-�� Un tomēr?

-�� Ērika biznesa lietās vienmēr pastāv zināma spriedze.

-�� �iem apgalvojumiem �ausmīgi trūkst precizitātes, Servazs tomēr nerimās. Vai jūs tā teicāt nejau�i vai ar nodomu?

-��� Aizmirstiet manu piezīmi, atbildēja pārvaldnieks. Man tas tāpat vien izspruka. Es par Lombāra biznesa lietām neko nezinu.

Servazs tam īsti neticēja, tomēr pateicās par sarunu. Viņ� izgāja ārā. Zilās debesis un spo�ajos saules staros kūsto�ais sniegs ap�ilbināja. Ap boksos stāvo�o zirgu galvām gaisā virmoja garaiņi, da�i zirgi lēca pāri �ķēr�ļiem, un Servazs palika stāvam, atgūstoties pagriezis seju pret sauli�

Divi suņi un dro�ības signalizācija.

Un divi cilvēki, kas �eit mitinās�

Un nebija neviena, kas būtu ko dzirdējis vai redzējis. Ne elektrosta�cijā, ne �eit� Tas nebija iespējams� Absurds�

Atklājot aizvien jaunas detaļas, �ī zirga lieta viņa uztverē kļuva aiz�vien nozīmīgāka. Servazs jutās kā tiesu eksperts, kur� vispirms izrok pirkstu, tad plaukstu, vēlāk roku un beidzot visu līķi. Viņ� izjuta aiz�vien lielāku satraukumu. Viss, kas bija saistīts ar �o atgadījumu, �ķita neparasts. Un neizprotams. Glu�i kā dzīvnieks Servazs instinktīvi sajuta briesmas. Un, par spīti siltajiem saules stariem, viņ� nodrebēja.

VINCENTS ESPERANDJĒ SARAUCA UZACIS, kad ieraudzīja, ka birojā Embu�ūra bulvāri ienāca Servazs, sarkans kā vēzis.

-��� Skatos, ka esi nosauļojies, viņ� secināja.

-�� Tas no kratī�anās, Servazs attrauca sveiciena vietā. Es ierados ar helikopteru.

-�� Tu un ar helikopteru?

Esperandjē jau sen zināja, ka viņa �efs nemīl ne ātrumu, ne aug�stumu. Jau braucot ar nieka simt trīsdesmit kilometriem stundā, viņ�, bāls un kluss, ierāvās savā sēdeklī.

-�� Vai tev nav kaut kas pret galvassāpēm?

Vincents Esperandjē atvēra kādu atvilktni.

-��� Aspirīnu? Paracetamolu? Ibuprofēnu?

-��� Kaut ko �ķīsto�u.

Viņa vietnieks izvilka pudeli minerālūdens un glāzi un pasniedza Servazam. Viņ� nolika �efa priek�ā uz galda lielu, apaļu tableti, bet pats norija �elantīna kapsulu un uzdzēra virsū nedaudz ūdens. Pa atvērta�jām durvīm varēja dzirdēt, ka kāds atdarina zirga zviedzienu. Atskanēja smiekli.

-��� Mo�ķu banda, Servazs �ķendējās.

-�� Savā ziņā viņiem taisnība vesela kriminālizmeklē�anas brigāde zirga dēļ�

-��� Zirgs piederēja Ērikam Lombāram.

-�� Ak tā.

-��� Un, ja tu to būtu redzējis, tad domātu tāpat kā es. Tie, kas to izdarīju�i, spējīgi ari uz citiem noziegumiem.

-��� Tu teici �tie�? Domā, ka viņi bija vairāki?

Servazs neuzkrīto�i palūkojās uz Esperandjē datora ekrānu, kur bija redzama apburo�a, maza meitenīte ar platu smaidu sejā. Ap kreiso aci viņai bija uzzīmēta liela zvaigzne, glu�i kā klaunam.

-�� Vai tu spētu viens pats naktī uzvilkt kalnā divsimt kilogramus gaļas un pakārt tos trīs metrus no zemes?

-�� Tas ir nopietns arguments, viņa vietnieks piekrita.

Servazs paraustīja plecus un palūkojās apkārt. Logam ar skatu uz Tulūzas pelēkajām debesīm un jumtiem bija nolaistas �alūzijas, tāpat ari kabineta stikla no�ogojumam, kas to atdalīja no gaiteņa. Otrs kabi�nets, kurā strādāja jaunā darbiniece Samira �ena, bija tuk�s.

-�� Kā klājas mūsu pui�iem? Servazs jautāja.

-� Vecākais no viņiem ir ievietots iepriek�ējas aizturē�anas izolatorā, bet pārējie divi atbrīvoti.

Servazs pamāja ar galvu.

-�� Es runāju ar viena zēna tēvu, viņa vietnieks piebilda. Viņ� strādā par apdro�inātāju. Papiņ� neko nesaprata un bija pilnīgi satriekts.

Tajā pa�ā laikā, kad pastāstīju par upuri, viņ� iesaucās: �Tas tips ta�u bija klaidonis! Visu laiku piedzēries. Jūs ta�u neliksiet bērnus cietumā kaut kāda bezpajumtnieka dēļ!�

-�� Viņ� tā teica?

-�� Mats matā. Viņ� mani pieņēma savā milzīgajā kabinetā. Un pir�mais, ko viņ� man pateica, bija: �Mans dēls neko nav izdarījis. Viņ� tā nav audzināts. Vainīgi ir pārējie divi. Viņu noteikti pavedināja �eroms.

Viņa tēvs ir bezdarbnieks.� Viņ� to pateica tādā tonī, it kā viņa acīs bezdarbs līdzinātos narkotiku tirdzniecībai vai pedofilijai.

-�� Un kur� tad ir viņa dēls? �

-�� Klemāns.

Vidējais, Servazs nodomāja. Kāds tēvs, tāds dēls. Un tā pati nicino�ā attieksme pret visiem pārējiem.

-�� Abu pui�u advokāts sazinājies ar tiesnesi, Esperandjē turpi�nāja. Acīmredzot viņu stratēģija jau izstrādāta viņi grib novelt vainu uz vecāko zēnu.

-�� Bezdarbnieka dēlu.

-Jā-

-�� Uz vājāko ķēdes posmu.

-�� Man no viņiem nāk vēmiens, Esperandjē sacīja.

Viņam bija nedaudz stiepta, puiciska balss. Tāpēc un vēl ari tāpēc, ka viņ� bija diezgan manierīgs, da�iem kolēģiem bija radu�ās aizdomas, ka viņ� interesējas ne tikai par sievietēm, pat ja viņas ir tik skaistas kā Esperandjē sieva. Kad tas bija sācis pie viņiem strādāt, arī Servazam pa�am tas bija ienācis prātā. Turklāt Vincenta Esperandjē ģērb�anās stils bija tāds, ka da�iem viņu vienības kromanjonie�iem spalvas sacē�lās gaisā. Viņi uzskatīja, ka �ā vārda cienīgam policistam jādemonstrē triumfējo�a vīri�ķība un �ovinisms.

Toties Esperandjē bija īsts laimes luteklis. Trīsdesmit gadu vecumā viņ� bija veiksmīgi apprecējies, un viņam bija burvīga, piecgadīga mei�tiņa, tā pati, kuras smaids rotāja Esperandjē datora ekrānu. Servazs bija ļoti ātri satuvinājies ar savu vietnieku, un divu gadu laikā, kop� Esperandjē bija sācis darbu nodaļā, viņ� Servazu jau du�iem rei�u bija uzaicinājis pie sevis pusdienās. Un ikreiz Esperandjē sieva un meitiņa ar savu prātu un daiļumu Servazu tā apbūra, ka viņ� jutās pilnīgi atbru�ņots. Abas mierīgi varētu �urnālos reklamēt zobu pastu, ceļojumus vai ģimenes atvaļinājumus.

Un tad izcēlās konflikts starp jaunpienācēju un viņa nodaļas veterā�niem, kuriem varbūtība ikdienā saskarties ar jauno kolēģi, turklāt vēl, iespējams, biseksuālu, izraisīja slepkavīgas tieksmes. Servazam nekas cits neatlika kā iejaukties, tā iegūstot vairākus naidīgi noskaņotus kolē�ģus. īpa�i izcēlās divi tipi īsti �ovinisti, rupekļi un cietpauri, kas uz viņu bija apvainoju�ies ne pa jokam. Vienu no viņiem izskaidro�anas darbu laikā Servazs pat nedaudz iekaustīja. Toties viņ� ieguva absolūtu Esperandjē cieņu un atzinību. Un Esperandjē uzaicināja Servazu kļūt par viņa nākamā bērna krusttēvu, jo viņa sieva �arlēne atkal bija stāvoklī.

-�� Zvanīja kāds �urnālists no France 3 un vairāki preses pārstāvji. Viņi gribēja zināt, vai mums pret pui�eļiem ir kādi pierādījumi. Bet galveno�kārt tie vēlējās zināt, vai mēs zeņķus esam situ�i. Izplatīju�ās baumas par policistu vardarbību pret mazgadīgajiem, kā viņi izteicās. Kā parasti, �is teiciens aizgājis pa apli. Copy-paste ir viss, ko viņi prot. Tomēr kāds bijis pirmais, kur� �īs baumas ir izplatījis.

Servazs sarauca pieri. Ja �urnālisti ir uzgāju�i āderi, tad telefons zva�nīs bez mitas. Tiks izplatīti paziņojumi, atspēkojumi, noturētas preses konferences, un televīzijā ieradīsies kāds ministrs, kur� apsolīsies ��ajā lietā ieviest skaidrību�.

Un, pat ja izdosies pierādīt, ka viss noritējis likumīgi, ja viņiem tas vispār būs pa spēkam, �aubas tomēr paliks.

-�� Vai nevēlies kafiju? vietnieks jautāja.

Servazs piekrīto�i pamāja ar galvu. Esperandjē piecēlās un atstāja telpu. Servazs skatījās, kā puskrēslā mirgo datoru ekrāni. Viņ� atkal iedomājās par trim zeņķiem par to, kas viņus novedis pie tik slimīgas rīcības.

Jaunie�iem nemitīgi tika tirgoti melīgi sapņi. Tos pārdeva, nevis tāpat vien iedeva. Ciniskie tirgotāji bija pārvērtu�i pusaud�u neap�mierinātību par savas tirdzniecības pamatu. Viduvējība, pornogrāfija, vardarbība, meli, naids, alkohols, narkotikas tas viss bija izlikts pār�do�anai kliedzo�ajās masu patēriņa sabiedrības vitrīnās un piedāvāts jaunie�u izvēlei.

Esperandjē atgriezās ar kafijas krūzēm.

-�� Un kā ar pusaud�u istabām?

Tajā brīdī telpā ienāca Samira �ena. Jauniņā �orīt bija tērpusies īsā jaciņā, kas �ai sezonai bija pārāk plāna, d�emperī, kur� kliedza: I am an Anarchist, tum�ās ādas biksēs un garos, sarkanos gumijas zābakos. �

-�� Sveiki! viņa uzsauca. Samirai virs jakas karājās iPod austiņas, bet rokās bija kūpo�a plastmasas glāzīte.

Servazs atņēma sveicienu, viņas neticamā izskata dēļ izjūtot reizē gan apbrīnu, gan mulsumu. Samira �ena bija ķīnie�u izcelsmes no tēva puses un Francijas marokāņu no mātes puses. Viņa bija pastās�tījusi Esperandjē (kur� to tūlīt pasteidzās pavēstīt Servazam), ka viņas māte starptautisku atzinību guvusi interjera dizainere pirms divdes�mit se�iem gadiem bija neprātīgi iemīlējusies savā Honkongas klientā, neparasti izskatīgā un gudrā vīrietī. Ja varēja ticēt Samiras vārdiem, viņas māte bija viena atgriezusies Parīzē, jau būdama stāvoklī, kad uzzi�nāja, ka Samiras tēvs lietojis spēcīgas iedarbības narkotikas un gandrīz katru dienu apmeklējis prostitūtas. Jāmin vēl kāda satrauco�a detaļa Samirai �enai bija lielisks augums, toties tik neglītu seju Servazs vēl nekad nebija redzējis. Viņai bija uz āru izspiedu�ās un ar biezu kontūr�zīmuli apvilktas acis, ko�sarkana mute un spics zods. Kāds no nodaļas fallokrātiem viņas izskatu bija raksturojis ar vienu teikumu: �Kopā ar viņu tu katru dienu jūties tā, it kā būtu Helovīns.� Ta�u bija kas cits, par ko viņa varēja pateikties vai nu saviem gēniem, vai izglītībai, Samirai

bija apbrīnojami gudra galva. Un viņa to prata izmantot. Meitene ātri apguva sava amata pamatzinā�anas un jau vairākas reizes bija pras�mīgi uzņēmusies iniciatīvu. Glu�i neviļus Servazs viņai uzticēja aizvien sare�ģītākus uzdevumus, bet Samira bija gatava strādāt virsstundas, lai tikai visu paveiktu. Viņa uzstutēja zābaku papē�us uz galda malas, atbalstījās pret krēsla atzveltni un pagriezās pret abiem vīrie�iem.

-�� Mēs pārmeklējām visu triju zēnu istabas, atbildot uz Servaza jautājumu, Samira pavēstīja. Nevarētu teikt, ka būtu atklāju�i kaut ko īpa�u, izņemot kādu lietu.

Servazs uz viņu paskatījās.

-�� Pirmajiem diviem datoros bija ļoti vardarbīgas spēles. Tādas, kur maksimāla punktu skaita iegū�anai jāuzspridzina ienaidnieku galvas, jāiznīcina visi iedzīvotāji vai ar īpa�i izsmalcinātiem iero�iem jānoga�lina ienaidnieki. Visai baisi un asiņaini skati.

Servazs atcerējās kādu nesen laikrakstā lasītu polemiku par ne�ē�līgām videospēlēm. Spēļu ra�otāji tika brīdināti, lai �pret vardarbības problēmu izturas ar pietāti un neaizraujas ar visatļautību�, tie savu�kārt atsevi�ķus apvainojumus uzskatīja par �nepieņemamiem�. Un turpināja piedāvāt tirdzniecībai videospēles, kuru patērētājs varēja netraucēti slepkavot, laupīt un spīdzināt. Turklāt psihologi visgudri apgalvoja, ka starp ne�ēlīgām videospēlēm un vardarbību jaunatnes vidū nav nekādas sakarības. Tomēr bija arī tādi pētījumi, kas glu�i pretēji pierādīja, ka tie jaunie�i, kas aizraujas ar ne�ēlīgām video�spēlēm, ir daudz vienaldzīgāki un neizrāda nekādu līdzcietību pret citu cie�anām.

-�� Ta�u pie Klemāna mēs neatradām nevienu videospēli. Tomēr kon�sole mājās bija�

-�� Kāds būs aizvācis visus pierādījumus, Esperandjē secināja.

-�� Dro�i vien tēvs, Servazs izteica savu pieņēmumu.

-�� Acīmredzot, viņa palīgs piekrita. Mums ir aizdomas, ka tēvs spēles aizvācis, lai dēlu citu acīs padarītu labāku un būtu vieglāk novelt vainu uz abiem pārējiem pui�iem.

-�� Vai istabas aizzīmogojāt?

-� Jā, ta�u ģimenes advokāts iesniedzis prasību �o rīkojumu atcelt, pamatojot ar argumentu, ka tā nav nozieguma vieta.

-�� Tātad �o pui�eļu istabās datori bija, vai ne tā?

-Jā, un mēs tos pārbaudījām, ta�u kāds pirms mums jau bija pastei�dzies izdzēst visu, kas varētu mums noderēt. Devām vecākiem rīkojumu neko neaiztikt. Nāksies atgriezties kopā ar datorspeciālistiem un pār�baudīt cietos diskus.

-Ja izdotos pierādīt, ka tīņi noziegumam jau sākotnēji gatavoju�ies, tad tas būtu izdarīts ar iepriek�ēju nodomu, Samira iejaucās. Un varbūtība, ka tas noticis nejau�i, tiktu pilnībā izslēgta.

Servazs uz viņu jautājo�i palūkojās.

-�� Kā tu to domā?

-�� Pagaidām nekas nepierāda, ka viņi bezpajumtnieku gribēju�i no�galināt. Upurim asinis konstatēts liels daudzums alkohola, un aizstāvī�bas advokāti par galveno nāves cēloni var uzrādīt noslīk�anu. Bet tas, iespējams, būs atkarīgs no autopsijas rezultātiem.

-�� Noslīk�ana pusmetru dziļā ūdenī?

-�� Un kāpēc gan ne? Tādi gadījumi jau biju�i.

Servazs mirkli pārdomāja. Samirai bija taisnība.

-�� Un kā ar pirkstu nospiedumiem? viņ� jautāja.

-�� Mēs vēl gaidām analī�u rezultātus.

Meitene novietoja kājas atpakaļ uz zemes un piecēlās.

-�� Es nu do�os. Norunāju tik�anos ar tiesnesi.

-�� For�a darbiniece, vai ne? Esperandjē ievaicājās, kad Samira bija aizgājusi.

Servazs smaidot pamāja ar galvu.

-�� Tā jau runā, ka tu viņu augstu vērtējot.

-�� Viņa uzcītīgi strādā un ir ļoti apzinīga. Un gan jau drīz būs visu apguvusi.

Servazam tam atlika vienīgi piekrist. Viņ� bez ba�ām bija uzticē�jis bezpajumtnieka nāves izmeklē�anas lielāko smagumu Vincentam un Samirai. Viņiem bija viens kabinets, līdzīga gaume (arī attiecībā uz apģērbu), un �ķita, ka viņi saprotas tik labi, cik nu diviem izmeklētājiem ar tik sare�ģītiem raksturiem vispār bija iespējams.

-���������� Mēs sestdien rīkojam nelielas mājas viesības, Vincents teica.

-�� Vēlamies uzaicināt ari tevi. �arlēne uzstāja.

Servazs atkal iedomājās par sava vietnieka sievas satrauco�o skais�tumu. Pagāju�ajā reizē, kad viņ� to redzēja, �arlēnei mugurā bija sar�kana vakarkleita, kas izcēla viņas lielisko augumu. Garie, rudie mati lampu apgaismojumā mirdzēja kā uguns liesmas, un Servazs bija jutis, kā viņam aiz�ņaudzas rīkle. Izrādījās, ka �arlēne un Vincents lieliski prot uzņemt viesus, viņi bija pavadīju�i fantastisku vakaru, tomēr viņ� nebija iecerējis kļūt par daļu no viņu draugu loka. Servazs no piedā�vājuma atteicās, aizbildinoties, ka sestdienas vakaru jau ir apsolījis meitai.

-�� Pui�u lietas es noliku tev uz galda! promejot uzsauca Vincents.

Kad Servazs bija ienācis savā kabinetā, viņ� iesprauda mobilo tele�fonu kontaktā, lai tas uzlādējas, un ieslēdza datoru. Pēc pāris sekundēm mobilais telefons ietink�ķējās, pavēstot, ka pienākusi īsziņa. Servazs negribīgi to atvēra. Daudz netrūka, lai viņ� uzskatītu, ka mobilie tele�foni ir tehnoloģijas vājprāta pēdējā stadija. Tomēr Margo bija viņu pie�spiedusi tādu iegādāties, kad Servazs uz vienu no viņu tik�anām bija ieradies ar pusstundas novēlo�anos.

tēt te es sestdien AM* tiksi? Bu�as

Kas tā par valodu? Servazs brīnījās. Vai pēc tam, kad cilvēki nokā�pu�i no koka, viņi grasās rāpties atkal atpakaļ? �ķita, ka viņ� vairs neko nesajēdz.

Servazs tā uztvēra mūsdienu pasauli viņ� nejustos daudz sve�āks, ja būtu �eit ieradies ar laika ma�īnu no 18. gadsimta. Telefona atmiņā Servazs izraudzījās meitas telefona numuru un izdzirdēja viņas balsi, kas pati personiski paskaidroja, ka viņa visus apzvanījusi, bet Servazam atstājusi balss ziņojumu, turklāt tas bija ar tādiem traucējumiem fonā, kas lika Servazam domāt, ka elle ir pilna ar sliktiem mūziķiem.

Tad viņa acis apstājās pie bezpajumtnieka lietas. Loģiski būtu, ja Servazs nekavējoties ķertos tai klāt. Viņ� to bija parādā �im nabaga nelgām, kura no�ēlojamā eksistence bija aprāvusies visstulbākajā veidā, kādu vien varēja iztēloties. Ta�u Servazam nebija spēka.

Viņam bija padomā kas cits. Servazs ieslēdza datoru, atvēra Google meklētāju un uzsita uz taustiņiem da�us atslēgas vārdus. Ērika Lombāra grupas uzņēmums meklētājā bija minēts vismaz 20 800 failos. Protams, tas bija mazāk nekā tad, ja viņ� būtu ierakstījis Obamu vai bītlus, ta�u skaitlis, vienalga, bija iespaidīgs. Un nebija jau nekāds brīnums, jo Ēriks

' AM (Ante meridiem) pirms pusdienām. (Latīņu vai.)

Lombārs bija harismātiska un publiska persona, turklāt valsts bagātāko cilvēku sarakstā viņ� noteikti atradās kādā piektajā vai sestajā vietā.

Servazs ātri pārlaida skatienu pirmajiem rezultātiem. Vairākas interneta lapas piedāvāja Ērika Lombāra, viņa tēva Anri un vectēva Eduarda biogrāfiju. Vēl tur bija raksti par ekonomiku, sabiedrības krē�jumu un sportu, jo Ēriks Lombārs bija izveidojis zirgaudzētavu, kuras zirgi izrādīju�ies daudzsolo�i �empioni. Da�i raksti bija veltīti ari pa�a Ērika Lombāra sporta sasniegumiem. Viņ� bija īsts sportists un piedzī�vojumu meklētājs pieredzējis alpīnists, maratona skrējējs, triatlonists un autoralliju pilots. Ēriks Lombārs bija piedalījies ari ekspedīcijās uz Ziemeļpolu un Amazones d�ungļiem. Vairākos attēlos viņ� bija redzams automa�īnā tuksnesi vai pie llnijreisu lidma�īnas vadības pults. �ajos rakstos pavīdēja ari pa kādam angļu vārdam, kurus Servazs nezināja, freeride, base jump, kitesurf�

Vairākiem rakstiem bija pievienots viens un tas pats Lombāra foto�attēls. Vikings. Tie�i ar to Servazam asociējās �is vīrietis. Gai�i mati, gai�a bārda, tēraudzilas acis. Iededzis. Veselīgs. Enerģisks. Vīri�ķīgs. Pa�pārliecināts. Viņ� raudzījās objektīvā ar tādu skatienu, ar kādu dro�i vien parasti uzlūkoja savus sarunbiedrus. Tajā varēja just tāda cilvēka nepacietību, kur� pats vēl atradās �eit, bet kura domas jau bija aizklī�du�as tālu projām.

Lombāra grupas staigājo�ā reklāma.

Vecums: trīsdesmit se�i gadi.

No juridiskā viedokļa Lombāra grupa bija akciju komandītsabiedriba [12] , bet mātes kompānija �Lombard Enterprises" akciju sabiedrība [13] .

Grupas �etras galvenās filiāles bija �Lombāra mediji� (grāmatas, preses izdevumi, kinonoma, audio un video), �Lombard Group� (sporta inventāra un apģērba, ceļojumu un luksusa pre�u tirdzniecība. Kompā�nija �ajā jomā ieņēma ceturto vietu), �Lombāra farmācija un sadzīves ķīmija� (farmācijas un sadzīves ķīmijas produkti) un �AIR�, uzņēmums, kas specializējies gaisa, kosmosa izpētes un aizsardzības jomā (�AIR� bija vārdu �aeronautika�, �in�enierija� un �pētījumi� saīsinājums). Ar mātes uzņēmuma akciju sabiedrības �Lombard Enterprises" starpnie�cību Lombāra grupai piederēja piecpadsmit procenti no �AIR�. Ēriks Lombārs bija Lombāra grupas un akciju komandītsabiedrības �Lom�bāra grupa� komandīta pārvaldnieks un prezidents, �Lombard Group" un �Lombāra farmācija un sadzīves ķīmija� prezidents un �AIR" direk�toru valdes priek�sēdētājs. Pabeidzis komercskolu Francijā un Londo�nas Ekonomikas skolu, viņ� savu karjeru bija sācis, strādājot vienā no �Lombard Group� filiālēm, kas bija pazīstamā sporta aprīkojuma ra�otāja.

Grupas darbinieku skaits vairāk nekā 78 000 cilvēku septiņdesmit piecās valstīs. Apgrozījums iepriek�ējā gadā bija sasniedzis 17 828 mil�jonus eiro ar ienākumiem 1537 miljoni eiro un grupas tīro peļņu 677 miljoni eiro, bet tās finan�u parādi bija 3458 miljoni eiro. Jebku�ram normālam cilvēkam no �ādiem skaitļiem sagrieztos galva, tikai ne starptautiskajiem finan�u speciālistiem. �os skaitļus ieraudzījis, Servazs saprata, ka grupa bija paturējusi nelielo, novecojo�o hidroelektrostaciju tikai vēsturisku un sentimentālu apsvērumu dēļ. Lombāra impērija bija radusies tie�i �eit, Pirenejos.

Zirga piestiprinā�ana pie tro�u vilciena konstrukcijas balstiem kalna galā bija jāsaprot simboliski. Kāds bija gribējis Ērikam Lombāram dot triecienu, gan izmantojot ģimenes vēsturi, gan viņa vislielāko aizrau��anos zirgus.

Visos rakstos, kas bija veltīti pēdējai �īs dinastijas vīrie�u dzimtes atvasei, bija minēts, ka zirgi ir viņa galvenā aizrau�anās. Ērikam Lom�bāram piederēja zirgaudzētavas vairākās valstīs Argentīnā, Itālijā un Francijā� Tomēr viņ� vienmēr atgriezās pie savas pirmās mīlestības, kas atradās līdzās ģimenes pilij Komen�as ielejā, zirgu jā�anas sporta centra, kur arī viņ� pats bija apguvis jā�anu.

Servazs pēk�ņi bija pārliecināts, ka iestudētais skats elektrostacijā nebija kāda no institūta izbēgu�a juku�ā darbs, bet gan apzināta un ieplānota rīcība ar iepriek�ēju nodomu.

Viņ� pārtrauca lasīt, lai nodotos pārdomām. Servazs �aubījās, vai bija vērts vilkt ārā visus skeletus no rūpniecības impērijas skapjiem, lai lietu gaismu uz zirga nāvi. Vienlaikus viņ� atcerējās baiso skatu, kad zirgs bez galvas tika novests lejā un izstumts no funikulera, un to, kā �is skats bija Servazu satriecis. Ko bija teicis Mar�āns? Ka Lombāra kungam bija daudz ienaidnieku.

Iezvanījās telefons. Servazs atbildēja. Tā bija Dimjēra.

-�� Naktssargi pazudu�i.

-�� NEKAD NEGRIEZIET VIŅIEM MUGURU, doktors Ksavjē brīdi�nāja.

Aiz lielajām, stiklotajām durvīm rieto�ās saules ripa aizdedza kalnu virsotnes, un sarkanā lava atmirdzēja telpā.

-�� Esiet loti uzmanīga. Ik sekundi. �eit nedrīkst kļūdīties, jūs drīz vien iemācīsieties at�ķirt visas pazīmes izvairīgs skatiens, ņirdzīgs smīns, nedaudz paātrināta elpo�ana� Nekad nezaudējiet modrību. Un nekad negrieziet viņiem muguru.

Diāna pamāja. Tuvojās kāds pacients, kur� vienu roku turēja uz � vēdera.

-�� Dakter, kur ir ātrā palīdzība?

-�� Ātrā palīdzība? Ksavjē atvaicāja, mīlīgi smaidot.

-�� Nūjā. Tā, kurai mani vajadzēja aizvest uz dzemdību nodaļu. Man nogāja ūdeņi. Tai jau vajadzēja būt klāt.

Tas bija aptuveni �etrdesmit gadus vecs, vairāk nekā metru deviņ�desmit gar� vīrietis, kur� noteikti svēra vismaz simt piecdesmit kilo�gramus. Viņam bija gari mati, seju sedza biezi bārdas rugāji, bet �au�rās, spo�ās acis drud�aini mirdzēja. Viņam līdzās Ksavjē izskatījās pēc bērna. Tomēr viņ� ne�ķita uztraucies.

-�� Tūlīt būs, ārsts atbildēja. Vai tas ir puisītis vai meitenīte?

�aurās acis viņā cie�i lūkojās.

-�� Tas ir Antikrists, vīrietis atbildēja.

Tad viņ� no tiem attālinājās. Diāna pamanīja, ka sanitārs ar acīm seko ikvienai vīrie�a kustībai. Kopējā zālē pavisam bija aptuveni piecpa�dsmit pacientu.

-�� Te ir vesels birums dievu un pareģu, Ksavjē teica, visu laiku smaidot. Vājprāts vienmēr ir iedvesmojies no reliģijas un politikas.

Agrāk mūsu iemītniekiem visur rēgojās komunisti. Tagad viņiem rādās teroristi. Nāciet man līdzi.

Psihiatrs tuvojās apaļam galdam, pie kura trīs vīrie�i spēlēja kārtis. Viens no tiem ar savām muskuļotajām rokām un tetovējumiem izskatī�jās pēc cietumnieka. Pārējie divi �ķita visai parasti.

-�� Atļaujiet jūs iepazīstināt ar Antonio, sacīja Ksavjē, norādot uz tetovēto vīrieti. Viņ� dienējis leģionā. Par nelaimi, Antonio bija iedo�mājies, ka nometne, kur uzturējās viņa apak�vienība, mud� no spie�giem, un kādu nakti vienu no tiem viņ� no�ņaudza.

Neatraujoties no kār�u spēles, Antonio piekrīto�i pamāja ar galvu.

-�� Vella mosads [14] . tie ir visur.

-�� Robērs savukārt izrēķinājās ar saviem vecākiem. Tiesa, viņ� tos nenogalināja, tikai �ausmīgi sakropļoja. Taisnības labad gan jāatzīst, ka viņi tam lika rauties melnās miesās savā fermā kop� septiņu gadu vecuma, deva ēst tikai sausu maizi un pienu, bet naktis lika pavadīt pagrabā. Robēram ir trīsdesmit septiņi gadi. Ja jūs interesē mans vie�doklis, tad patiesībā pie mums būtu jāiespundē tie�i viņa vecāki.

-�� Man to lika izdarīt balsis, Robērs teica.

-�� Un, lūk, arī Gregs. Tas, iespējams, ir visinteresantākais gadījums. Nepilnu divu gadu laikā viņ� izvarojis aptuveni desmit sievietes. Gregs tās noskatīja pastā vai lielveikalā, sekoja viņām un uzzināja, kur tās dzīvo. Pēc tam viņ� pie tām ielauzās, kad sievietes gulēja, ne�ēlīgi tās piekāva, sasēja un pagrieza uz vēdera, bet vēlāk iededza gaismu. Izlai�dīsim stāstu, ko īsti Gregs sievietēm lika pārciest, varu pateikt tikai to, ka �ie upuri izjutīs notiku�ā sekas visu mū�u. Tomēr viņ� tās nenoga�lināja. Toties kādā jaukā dienā Gregs tām sāka rakstīt vēstules, jo bija pārliecināts, ka viņu attiecību laikā� tās viņu iemīlēju�as un ka tās visas no viņa ir stāvoklī. Tāpēc Gregs viņām atstāja savu vārdu un adresi un policija nekavējoties ieradās viņu aizturēt. Viņ� joprojām turpina tām rakstīt. Saprotams, mēs �īs vēstules nabaga sievietēm nesūtām. Es jums tās vēlāk parādī�u. Vēstules ir satrieco�as.

Diāna nopētīja Gregu. Valdzino�s trīsdesmit gadus vecs vīrietis ar tum�iem matiem un zilām acīm, ta�u, kad to skatieni sastapās, viņa nodrebēja.

-�� Dosimies tālāk?

Arī garajā gaitenī manīja saulrieta atblāzmu.

Pa kreisi no viņiem atradās vēl vienas durvis ar nelielu lodziņu. Varēja dzirdēt balsis. Kāds ātri, satraukti un aprauti runāja. Diāna ielū�kojās pa lodziņu un �okā sastinga� Viņa ieraudzīja vīrieti, kur� bija noguldīts uz operāciju galda ar skābekļa masku uz sejas. Pie deniņiem tam bija piestiprināti elektrodi. Ap viņu rosījās mediķi.

-�� Kas tur notiek? Diāna vaicāja.

-�� Tā ir elektrokonvulsīvā terapija.

Elektro�oks� Viņa juta, ka pakausī mati saslienas stāvus. Kop� 20. gadsimta 30. gadiem psihiatrijā sāka izmantot elektro�oku. Par to pastāvēja ļoti pretrunīgi viedokļi, un �īs metodes noliedzēji uzskatīja, ka elektro�oks ir necilvēcīgs, degradējo�s un moko�s. Tas tik pārliecino�i tika kritizēts, ka 20. gadsimta 60. gados, kad parādījās neiroleptiķi, elektrokonvulsīvās terapijas pielieto�ana strauji samazinājās. Un tad pēk�ņi, 20. gadsimta 80. gadu vidū, �īs metodes pielieto�ana vairākās valstīs, tostarp Francijā, tika atsākta ar pilnu sparu.

-�� Jums jāsaprot, Ksavjē sacīja, ievērojis Diānas dīvaino izturē��anos, ka mūsdienu elektrokonvulsīvajai terapijai nav nekā kopīga . ar kādreizējo elektro�oka terapiju. Tā tiek veikta pacientiem ar smagu depresiju, atrodoties vispārējā narkozē un injicējot muskuļus atslābi�no�u preparātu, kur� no organisma tiek ātri izvadīts. �ādai ārstē�anai ir lieliski rezultāti. Tā ir efektīva 85 % smagas depresijas gadījumu. �is procents ir augstāks, nekā izmantojot antidepresantus. �ī metode ir nesāpīga, un, pateicoties mūsdienu medicīnas sasniegumiem, tā vairs neiedarbojas kaulu līmenī un tai nav ortopēdisku komplikāciju.

-�� Ta�u tā ietekmē kognitīvo atmiņu. Un pacients vairākas stundas atrodas apjukuma stāvoklī. Turklāt neviens vēl joprojām nevar pateikt, kā tā iedarbojas uz smadzenēm. Vai jums �eit ir daudz depresīvu pacientu?

Ksavjē uz viņu aizdomīgi palūkojās.

-�� Nē. Tikai desmit procenti no visiem.

-�� Un cik daudz ir �izofrēniķu un psihopātu?

-� Aptuveni piecdesmit procenti �izofrēniķu, divdesmit pieci procenti psihopātu un trīsdesmit psihotiķu [15] . bet kāpēc jūs tā vaicājat?

-� Jūs ta�u elektro�oku izmantojat tikai depresijas gadījumos?

Diānai �ķita, ka sajūt telpā pārvietojamies vieglu vēja pūsmiņu.

Ksavjē neatlaidīgi uz viņu skatījās.

-�� Ne tikai. Mēs to izmantojam arī A korpusa pacientiem.

Viņa pārsteigumā sarauca uzacis.

-�� �ķiet, ka tam nepiecie�ama pacienta vai juridiskā aizbildņa pie�kri�ana?

-�� Tas ir vienīgais gadījums, kad mēs bez tā iztiekam�

Diāna uzmeta skatienu Ksavjē noslēgtajai sejai. Viņ� kaut ko nepa�teica līdz galam. Viņa dziļi ievilka elpu un centās runāt pēc iespējas vienaldzīgākā tonī:

-�� Un kādā nolūkā? Acīmredzot ne ārstējo�ā� Jo no visām pato�loģijām elektro�oka terapija ir izrādījusies iedarbīga tikai depresijas gadījumā, da�os māniju un ierobe�otā skaitā �izofrēnijas gadījumu�

-�� Sabiedriskās kārtības nodro�inā�anas nolūkā.

Diāna viegli sarauca pieri.

-�� Es nesaprotu.

-�� Tas ta�u skaidrs. Runa ir par sodu.

Tagad Ksavjē bija pagriezis Diānai muguru un lūkojās, kā oran�ā saules ripa nogrimst aiz tum�ajiem kalniem. Viņa ēna uz grīdas izstie�pās garāka.

-�� Pirms esat nokļuvusi A korpusā, jums jāsaprot kāda lieta, Bergas jaunkundz. �ie septiņi ieslodzītie vairs ne no kā nebīstas. Arī no izo�lācijas ne. Viņi mīt pa�i savā iedomu pasaulē, un nekas viņus neskar. Iegaumējiet vienreiz par visām reizēm ar tādiem pacientiem kā viņi jūs vēl nekad neesat saskārusies.

Viņ� pagriezās un cie�i lūkojās Diānā.

-�� Viņi baidās tikai no vienas lietas. Un tas ir elektro�oks.

-�� Vai gribat sacīt, ka jūs viņiem �o procedūru veicat bez�

-�� Bez anestēzijas.

NĀKAMAJĀ DIENĀ, braucot pa autoceļu, Servazs domāja par nakts�sargiem. Ketija Dimjēra bija pavēstījusi, ka viņi nav ieradu�ies darbā. Pēc stundas elektrostacijas direktors pacēla klausuli.

Viņi zvanīja abiem naktssargiem uz mobilajiem telefoniem, ta�u tie neatbildēja. Tad Morāns to paziņoja �andarmiem, kas tūlīt devās pie tiem uz mājām. Viens no tiem dzīvoja divdesmit kilometru attālumā no Senmartēnas, bet otrs �etrdesmit. Viņi dzīvoja vieni. Abiem bija aizliegts dzīvot tajos pa�os departamentos [16] , kur mita viņu kādreizējās . draudzenes, jo viņi vairākkārt bija piedraudēju�i tās nogalināt. Turklāt viena no viņām patie�ām bija nonākusi slimnīcā. Servazs ļoti labi zināja, ka patiesībā policijai īpa�i nerūp �ī aizlieguma ievēro�ana. Un tam bija tikai viens iemesls bija par daudz noziedznieku, par daudz juridiskās kontroles, par daudz procedūru un par daudz to, kam piespriests cie�tumsods, lai viņus visus ietupinātu cietumā. Simts tūksto�i notiesāto staigāja brīvībā, gaidot savu kārtu uz vainas izpirk�anu, vai arī ņēma kājas pār pleciem, tiklīdz bija atstāju�i tiesas namu, zinot, ka diez vai Francijas valsts ziedos naudu un cilvēkus viņu meklē�anai, un cerot, ka ar laiku viņu sods tiks norakstīts.

Kad prokurore ar Servazu bija runājusi par naktssargiem, viņa arī paziņoja, ka Ēriks Lombārs atgriezies no Savienotajām Valstīm un ka viņ� nekavējoties vēlas runāt ar izmeklētājiem. Servazs gandrīz zaudēja savu ierasto aukstasinību. Viņ� ta�u pa�laik izmeklēja bezpajumtnieka slepkavības lietu! Un, pat ja Servazs vēlējās noskaidrot, kur� ir noga�linājis zirgu, un ba�ījās par to, ka �ī lieta varētu būt tikai epilogs kaut kam daudz ļaunākam, viņ� nebija Ērika Lombāra padotais.

-�� Nezinu, vai tik�u, Servazs bija strupi atbildējis. Man ir daudz darāmā ar bezpajumtnieka nāves izmeklē�anu.

-�� Labāk aizbrauciet gan, Dimjēra uzstāja. �ķiet, ka Lombārs ir zvanījis tieslietu ministrei un tā savukārt augstākās instances tiesas priek�sēdētājam, kur� sazinājās ar mani. Un es tagad zvanu jums. īsta ķēdes reakcija. Turklāt Kantē jums teiks to pa�u. Esmu pārliecināta, ka Lombārs jau sazinājies arī ar Iek�lietu ministriju. Bezpajumtnieka lietā jūs ta�u vainīgos jau esat aizturējis!

-�� Liecības nav pietiekami pārliecino�as, Servazs negribīgi atzi�nās, jo pagaidām nevēlējās atklāt nekādas izmeklē�anas detaļas. Mēs gaidām ekspertīzes slēdzienu. Uz vietas bija daudz pēdu pirkstu un apavu nospiedumi, asinis�

-�� Varbūt pietiks tiepties? Servaz, netēlojiet ta�u pārstrādāju�os policistu, es to ciest nevaru! Un netaisos jums lūgties. Izdariet man �o pakalpojumu. Kad varēsiet turp doties? Sākot no rītdienas, Ēriks Lom�bārs jūs gaida Senmartēnas pilī. Viņ� tur būs visu nedēļas nogali. Tad nu izbrīvējiet laiku apmeklējumam.

-� Labi. Ta�u, tiklīdz �īs pārrunas būs beigu�ās, uzreiz atgriezī�os, lai novestu līdz galam bezpajumtnieka slepkavības lietu.

Viņ� iegriezās kādā benzīntankā un piepildīja auto bāku ar degvielu. Mākoņi bija atkāpu�ies, un spīdēja saule. Servazs izmantoja �o mirkli, lai piezvanītu Cīglerei. Viņa deviņos bija norunājusi tik�anos Tarbes zirgaudzētavā, lai piedalītos zirga autopsijā. Irēna viņu aicināja piebied�roties. Servazs piekrita, ta�u sacīja, ka gaidīs viņu ārpusē.

-�� Kā vēlaties, viņa atbildēja, neslēpjot savu pārsteigumu.

Kā lai Irēnai paskaidro, ka viņ� baidās no zirgiem? Ka iziet cauri zirg�audzētavai, kur pilns ar �iem dzīvniekiem, viņam nozīmē neuzveicamu pārbaudījumu? Cīglere tam pateica netālu eso�ā bistro adresi Re�imāndebigoras avēnijā un apsolīja tur ierasties, tiklīdz būs atbrīvojusies. Kad Servazs iebrauca Tarbē, saule spīdēja gandrīz tik spo�i kā pavasarī. Pireneju dabas parka pievārtē starp apstādījumiem slējās pilsētas nami. Tālumā uz zilo debesu fona vīdēja sniegbaltas kalnu grēdas. Debesis bija kristāldzidras, bez neviena mākonī�a. Mirdzo�ās kalnu virsotnes �ķita tik vieglas un gaisīgas, ka varētu pacelties debesu zilgmē glu�i kā gaisa baloni. Kā psiholoģiskā barjera, Servazs nodomāja, uz tām raugoties. Prāts atdūrās pret �īm grēdām kā pret mūri. Tā bija tik labi pazīstamā sve�as teritorijas terra incognita, zemes malas sajūta �ī vārda tie�ā nozīmē.

Viņ� iegāja Cīgleres norādītajā kafejnīcā, apsēdās pie loga un pasū�tīja kafiju ar pienu un kruasānu. Bāra stūrī atradās ieslēgts televizors, kurā nepārtraukti rādīja ziņas. Skaņa, kas bija uzgriezta līdz galam, traucēja Servazam domāt. Viņ� jau grasījās lūgt, lai pagrie� to nedaudz klusāk, kad izdzirdēja kādu �urnālistu, kur� stāvēja lidlauka malā ar mikrofonu rokā, pieminam Ērika Lombāra vārdu. Aizmugures plānā varēja saredzēt tie�i tādas pa�as kalnu grēdas kā aiz Tarbes pilsētas. Tagad Servaza acis bija piekaltas televizora ekrānam. Kad tajā parādījās Ērika Lombāra seja, Servazs piecēlās un tuvojās bāram.

Miljardieris sniedza interviju, tikko izkāpis no lidma�īnas Tarbes lid�ostā. Viņam aiz muguras varēja saredzēt mirdzo�i baltu privāto lidma��īnu, kam uz sāniem vīdēja zils uzraksts LOMBĀRS. Lombārs izskatījās sadrūmis kā cilvēks, kas zaudējis kādu tuvinieku. �urnālists tikko bija pajautājis, vai �im zirgam viņa dzīvē bijusi kāda īpa�a loma.

-�� Man tas nebija parasts zirgs, darījumu cilvēks atbildēja tādā balsī, kurā bija vienmērīgi sabalansētas jūtas un bardzība, man tasbija sabiedrotais, draugs un ģimenes loceklis. Tie, kas mīl �os dzīvnie�kus, zina: tie ir kas vairāk nekā tikai zirgi. Un Frīdoms bija ļoti īpa�s. Mēs uz viņu likām lielas cerības. Ta�u visnepanesamāk �ķiet tas, kā viņ� ir nogalināts. Es pats rūpīgi seko�u tam, lai tiktu darīts viss iespējamais un vainīgie atrasti.

Servazs redzēja, kā Lombārs pagrie�as, lai ielūkotos tie�i kameras objektīvā un skatītāju sejās. Viņa skatiens bija sāpju, naida un draudu pilns. Tiem, kas to izdarīju�i, jāzina, ka viņi nekur nepaglābsies un ka es esmu cilvēks, kur� panāks, lai taisnība uzvarētu.

Servazs paraudzījās apkārt. Visi vērās televizora ekrānā. Nav slikti, viņ� nodomāja, labs priek�nesums. Lai gan bija redzams, ka runa iepriek� sagatavota, tai tomēr netrūka dramatiskas vaļsirdības. Servazs prātoja, cik tālu tāds cilvēks kā Ēriks Lombārs ir spējīgs iet, lai savus draudus īstenotu. Nākamās divas stundas viņ� aizvadīja, apkopojot visu to, ko viņi zināja un ko vēl nebija noskaidroju�i. Saprotams, ka �ajā stadijā nenoskaidrotā bija daudz vairāk. Kad Servazs beidzot uz ietves aiz loga ieraudzīja Ggleri, viņ� kļuva mēms. Irēnai mugurā bija melns ādas moto�ciklista kombinezons ar sudrabaini spo�iem aizsargiem uz ceļgaliem un pleciem, bet kājās zābaki ar stiprinājumiem purngalos un papē�os. Lai koptēls būtu pilnīgs, rokās viņa turēja ķiveri. īsta amazone� Kārtējo reizi �īs sievietes skaistums satrieca. Viņ� nodomāja, ka Irēna ir gandrīz tikpat skaista kā �arlēne Esperandjē, ta�u viņas āriene bija sportiskāka, ne tik izsmalcināta. �arlēne atgādināja modes ikonu, bet Irēna Cīglere vindsērfinga �empioni. Servazu atkal pārņēma satraukums. Viņ� atce�rējās, ko bija sajutis, kad ieraudzīja riņķīti sievietei nāsī. Irēna Cīglere, neap�aubāmi, bija ļoti pievilcīga sieviete.

Servazs paraudzījās pulkstenī. Bija jau vienpadsmit.

-�� Kā gāja?

Irēna pastāstīja, ka autopsijā viņi nebija uzzināju�i neko pārstei�dzo�u, izņemot to, ka zirgs ticis sadalīts gabalos post mortem. Uz autopsiju bija ieradies arī Mar�āns. Eksperts uzskatīja, ka zirgs, iespējams, ticis iemidzināts, un autopsijas rezultāti to bija apstiprināju�i. Kad �ī procedūra bijusi pabeigta, Mar�āns �ķitis atvieglots. Viņ� beidzot bija piekritis, ka zirgu nodod dīrātavai. Izņemot galvu, ko Mar�āns vēlējās paturēt. Zirgu jā�anas sporta centra pārvaldnieks esot apgalvojis, ka viņ� to vēloties izbāzt un pielikt pie sienas.

-�� Pielikt pie sienas? Servazs neticīgi pārjautāja.

-�� Vai domājat, ka viņi ir vainīgi? Irēna viņam vaicāja.

-�� Kur�?

-�� Naktssargi.

-�� Nezinu.

Servazs izvilka mobilo telefonu un piezvanīja uz pili. Viņam atbil�dēja sievietes balss.

-�� �eit majors Servazs no Tulūzas Kriminālpolicijas. Es vēlētos runāt ar Ēriku Lombāru.

-�� Kāds bija jūsu uzvārds?

-�� Servazs.

-�� Uzgaidiet, lūdzu.

Atskanēja nebeidzama mūzika, un tad viņ� izdzirdēja pusmū�a vīrie�a balsi.

-�� Es klausos.

-�� Es velētos runāt ar Ēriku Lombāru.

-�� Un jūs būtu�?

-�� Majors Servazs no kriminālpolicijas.

-�� Kādā jautājumā?

Servazs juta, ka sāk zaudēt pacietību.

-�� Paklausieties, jūsu priek�nieks pats lūdza, lai es ar viņu satiekos. Man ir kaudzēm citu lietu, ko darīt. Un es netaisos lieki �ķiest laiku!

-�� Lūdzu, nosauciet skaidri savu vārdu un atgādiniet man, kāpēc zva�nāt, vīrs klausules otrā galā nesatricināmā mierā turpināja. Lombāra kungam laika ir vēl mazāk nekā jums.

�ī vīra augstprātība lika Servazam zaudēt valodu. Viņ� jau gribēja nolikt klausuli, tomēr saņēmās.

-�� Servazs. S, E, R, V, A, Z, S. Tas ir saistībā ar zirgu. Frīdomu.

-�� Kāpēc tad jūs uzreiz tā neteicāt? Vienu mirklīti.

Da�u sekun�u laikā vīrietis bija atpakaļ pie telefona.

-�� Lombāra kungs jūs gaida �opēcpusdien, pulksten trijos.

Tas neizskanēja kā uzaicinājums, tā bija pavēle.

NONĀKU�I UZ ĒRIKA LOMBĀRA ZEMES, abi jutās tā, it kā būtu nokļuvu�i pasaku valstībā. Viņi bija atstāju�i savu ma�īnu un motociklu �andarmērijas autostāvvietā Senmartēnā un tālāk devu�ies ar dienesta auto. Tas bija tas pats ceļ�, pa kuru viņi iepriek�ējo reizi bija brauku�i uz zirgu jā�anas sporta centru, tikai tagad bija jāturpina braukt taisni, nevis jānogrie�as pa kreisi uz me�u.

Tālāk ceļ� veda cauri pla�iem laukiem, kuros auga liepas, ozoli, egles un vīksnas. Lombāriem piedero�ā zeme stiepās līdz pat apvārsnim. Vie�tām varēja manīt no�ogojumus, pļavās ganījās zirgi, bet ceļa malās atradās da�ādas lauksaimniecības ierīces darba gatavībā. Vietām bija redzams sniegs, bet debesis bija mirdzo�i gai�as. Servazam �is skats drī�zāk atgādināja kādu prēriju Montānā vai haciendu [17] Argentīnā. Sākumā viņi pamanīja pie koku stumbriem un no�ogojumiem piestiprinātus uzrakstus �PRIVĀTĪPA�UMS. IEBRAUKT AIZLIEGTS". Aptuveni piecus kilometrus tālāk slējās akmens mūris. Tas bija �etrus metrus augsts un aizsedza daļu ainavas. Aiz mūra pletās me�s. Viņi nobremzēja pie tērauda re�ģu vārtiem. Pie vienas no vārtu kolonnām bija piestiprināta granīta plāksne, uz kuras Servazs izlasīja ar zelta burtiem iegravētu uzrakstu ��ATOBLĀNA�. Vārtu balsta galā atradās novēro�anas kamera.

Viņiem pat nevajadzēja izkāpt no ma�īnas, lai mikrofonā pie vārtu koda pavēstītu, kas atbraucis, jo vārtu re�ģi uzreiz atvērās.

Pēc tam vēl aptuveni kilometru bija jabrauc pa simtgadīgu ozolu aleju. Zem nokarenajiem milzīgo koku zariem melnēja taisns, nevaino�jami gluds asfaltēts ceļ�. Servazs redzēja, kā no parka dziļumiem viņiem pretim lēnām iznirst kāds nams. Pēc brī�a viņi apstādināja ma�īnu pie puķu dobes ar ziemas vir�iem un bāli rozā apsnigu�ām kamēlijām. Servazs jutās vīlies pils nebija tik liela, kā viņ� bija iztēlojies. Ta�u, vērīgāk to aplūkojot, pirmais iespaids izrādījās maldino�s. Celtnei pie�mita bērni�ķīgi naivs skaistums. Iespējams, tā bija celta 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā, un tā bija īsta pasaku pils, kas vien�laikus atgādināja gan Luāras pili, gan angļu koted�u� Gar pirmā stāva logiem stiepās augstu krūmu rinda, kas bija apcirpta, veidojot da�ādus dzīvniekus ziloni, zirgu, �irafi un briedi, kas īpa�i izcēlās uz baltā sniega fona. Pa kreisi, austrumpusē, atradās fran�u parks ar strūklakām un dziļdomīga izskata skulptūrām, ziemai pārsegtu baseinu un tenisa kortu. Dārza dziļumā vīdēja pla�a oran�ērija ar da�ādām dīvainām ante�nām uz jumta.

Servazs atcerējās, ko bija lasījis internetā, Ēriks Lombārs bija viens no bagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem Francijā. Viņ� vadīja impēriju, kuras sastāvā pa�laik atrodas vairāk nekā septiņdesmit valstis.

Nebija nekāds brīnums, ka kādreizējā lapene pārvērtusies par ultra�modernu komunikāciju centru. Cīglere aizcirta automa�īnas durvis.

-�� Paskatieties!

Viņa norādīja uz kokiem, un Servazs palūkojās norādītajā virzienā. Pie to stumbriem starp zariem vīdēja vismaz trīsdesmit novēro�anas kameru. Tās bija uzstādītas pa visu dārza perimetru, neatstājot nevienu brīvu stūrīti. Pilī kāds viņus vēroja. Abi devās uz priek�u pa grantētu aleju starp puķu dobēm un divām sēdo�ām, vismaz piecus metrus augs�tām lauvām, kas bija izcirptas no buk�a krūma. Cik dīvaini, Servazs sprieda. Varētu domāt, ka �is dārzs ir izveidots ļoti bagātu bērnu izprie�cām. Ta�u nekur nebija minēts, ka Ērikam Lombāram būtu bērni. Tie�i otrādi visur tika uzsvērts, ka viņ� ir rūdīts vecpuisis un sir�u lauzējs. Bet, iespējams, �īs no zaļumiem veidotās skulptūras ir saglabāju�ās no viņa pa�a bērnības. Uz kāpnēm tos sagaidīja kāds gara auguma, melnās drēbēs ģērbies, aptuveni se�desmit gadus vecs vīrs. Viņ� tos nomērīja ar ledainu skatienu. Kaut gan Servazs veco vīru redzēja pirmoreiz, viņ� uzreiz noprata, ka tas ir tas pats cilvēks, ar kuru bija runājis pa telefonu, un juta, ka atkal sāk niknoties. Vīrietis viņus sagaidīja ar drūmu seju, aicināja doties līdzi un jau nākamajā mirklī bija uzgriezis tiem muguru, bet viņa balss tonis kārtējo reizi norādīja, ka tā drīzāk ir pavēle, nevis aicinājums.

Viņi pārkāpa pāri pils slieksnim.

No viena pils gala līdz otram cita pakaļ citai virknējās pla�as, tuk�as zāles, kurās atbalsojās soļi. Telpu dziļumā varēja saredzēt dienasgaismu, kas kā tunelī ieplūda pa logiem nama otrā galā. Pils bija iespaidīga. No pirmā stāva logiem krīto�ā gaisma apspīdēja arī vestibilu ar ļoti aug�stiem griestiem. Vīrs melnā viņus izveda cauri vestibilam un pirmajai zālei un neapstājies devās iek�ā pa dubultdurvīm, kas atradās pa labi no viņiem, lā bija bibliotēka ar grāmatplauktiem gar sienām, kas bija piebāzti senatnīgām grāmatām. Aiz �etriem milzīgajiem telpas logiem varēja redzēt me�u. Pie viena no tiem stāvēja Ēriks Lombārs. Lai arī viņ� tiem bija pagriezis muguru, Servazs uzreiz viņu pazina. Lombārs bija uzlicis austiņas un kaut ko sacīja mikrofonā.

-��� Policija ir ieradusies, vīrietis melnā paziņoja balsī, kurā bija jau�ama gan vienaldzība, gan nepatika pret apmeklētājiem.

-�� Paldies, Oto.

Oto atstāja telpu. Lombārs pabeidza sarunu, kas noritēja angļu valodā, noņēma austiņas un nolika tās uz ozolkoka galda. Tagad Lombāra acu skatiens bija pievērsts viņiem. Vispirms tas pakavējās pie Servaza, tad, nedaudz ilgāk, pie Cīgleres. �ķita, ka sievietes izskats Lombāru nedaudz pārsteidz. Tad viņ� tiem draudzīgi uzsmaidīja.

-�� Ceru, ka atvainosiet Oto viņa izturē�anos. Viņ� mēdz jaukt gad�simtus un reizēm mani uzskata par kaut kādu princi vai karali. Ta�u es uz viņu vienmēr varu paļauties.

Servazs klusēdams gaidīja sarunas turpinājumu.

-�� Es zinu, ka esat ļoti aizņemti. Un jūs, tāpat kā es, nevēlaties lieki tērēt laiku. Ta�u es �im zirgam biju ļoti pieķēries. Frīdoms bija īpa�s. Un es gribu pārliecināties, ka tiks darīts pilnīgi viss, lai atrastu to, kur� �o riebeklību ir pastrādājis.

Un Lombārs atkal viņos cie�i ieurbās ar savām tēraudzilajām acīm, kurās varēja saskatīt gan skumjas, gan bardzību, gan valdonību.

-�� Vēlos, lai jūs zinātu, ka varat man zvanīt jebkurā diennakts laikā un uzdot jebkādus, pat visdīvainākos jautājumus, kurus vien uzskatī�siet par nepiecie�amiem. Es jūs �urp ataicināju, lai pārliecinātos, ka pārbaudīsiet ikvienu pavedienu un darīsiet visu, kas jūsu spēkos, lai izmeklē�anu veiksmīgi novestu līdz galam. Es gribu, lai jūs �o lietu noskaidrotu, turklāt man tika galvots, ka jūs esot lieliski izmeklētāji (Lombārs pasmaidīja, ta�u �is smaids izzuda tikpat ātri, kā parādījies). Pretējā gadījumā ja izrādīsies, ka jūs �o lietu izskatāt pa roku galam un izturaties pret to nevērīgi, aizbildinoties, ka runa ir tikai par nieka zirgu, es kļū�u nepielūdzami bargs.

Viņ� atklāti draudēja. Es gribu� Lombārs nerunāja aplinkus. Viņ� nevēlējās lieki tērēt laiku un uzreiz ķērās pie lietas. Vīrietis pēk�ņi gan�drīz izraisīja Servaza simpātijas, tāpat kā viņa mīlestība pret �o nabaga zirgu.

Ta�u Irēna Cīglere gan bija citās domās. Servazs pamanīja, ka viņa kļuvusi ļoti bāla.

-�� Ar draudiem jūs neko nepanāksiet, viņa paziņoja ledainā balsī. Lombārs uz viņu cie�i lūkojās. Un uzreiz atmaiga. Tagad viņa sejā parā�dījās neviltots izmisums.

-�� Es ļoti atvainojos! Esmu pārliecināts, ka abi esat zino�i un kom�petenti. Jūsu priek�niecība nebeidza vien jūs slavēt. Es tie�ām esmu īsts stulbenis. Ta�u �ie notikumi mani ir tā satrieku�i� Es atvainojos, kapteine Cīglere. No visas sirds.

Cīglere negribīgi pamāja ar galvu, tomēr vairs neko neteica.

-Ja reiz esam ieradu�ies un ja jums nav iebildumu, Servazs ieru�nājās, mēs labprāt uzreiz ķertos pie jautājumiem.

-�� Bet, protams. Nāciet man līdzi. Atļaujiet jums piedāvāt kafiju.

Ēriks Lombārs atvēra durvis telpas dziļumā. Tā bija viesistaba. Sau�les stari caur stiklotajām durvīm ieplūda istabā un krita uz diviem ādas dīvāniem un zema galdiņa, kur bija novietota paplāte ar trim tasītēm un ūdens krūze. Servazs ievēroja, ka tā bija senlaicīga un ļoti dārga. Tāpat kā pārējais, kas telpā atradās. Viss jau bija sagatavots, ieskaitot cukuru, Vīnes kūciņas un pienu.

-�� Lūk, arī mans pirmais jautājums, Servazs nevilcinoties devās uzbrukumā. Vai varat iedomāties kādu, kur� �o noziegumu būtu pa�strādājis, vai vismaz kādu, kuram būtu iemesls tā rīkoties?

Ēriks Lombārs grasījās viņam pasniegt kafijas tasi.

Roka sastinga pusceļā, un viņ� ieskatījās Servazam acīs. Gai�ie mati atspīdēja milzīgajā spogulī tam aiz muguras. Lombāram mugurā bija nebalinātas vilnas svīteris ar atlokāmu apkakli un kājās pelēkas vilnas bikses. Viņ� bija tum�i iededzis.

Savas tēraudzilās acis pat nesamirk�ķinājis, viņ� noteiktā balsī atbil�dēja: -Jā.

Servazs salēcās. Un Irēna gaidās sastinga.

-�� Un nē, Lombārs tūlīt piebilda. Faktiski tā ir atbilde uz vese�liem diviem jautājumiem. Jā, es pazīstu daudzus, kam būtu iemesls tā rīkoties. Un nē, jo nespēju iedomāties nevienu, kur� būtu uz kaut ko tādu spējīgs.

-�� Vai jūs nepaskaidrotu tuvāk, ko tie�i ar to domājat, Cīglere aiz�kaitināta jautāja. Kāpēc lai kādam būtu iemesls nogalināt zirgu?

-�� Lai mani sāpinātu, lai man atriebtos un mani ietekmētu. Jūs ta�u neap�aubīsiet, ka ar manu ieņemamo amatu un bagātību viegli var izraisīt skaudību un iegūt ienaidniekus, jo sāncen�i pārtver darījumus, atsakās no piedāvājumiem, daudzi tiek izputināti un simtiem cilvēku atlaisti no darba� Ja man vajadzētu sastādīt sarakstu ar visiem tiem, kas mani neieredz, sanāktu vesela telefongrāmata.

-�� Vai jūs tomēr nevarētu izteikties nedaudz precīzāk?

-�� Diem�ēl ne. Lai gan nojau�u, ko jūs ar to domājat, kāds nogalina zirgu, kur� ir mans mīlulis, un piestiprina kalna galā pie man piedero�a gaisa vilciena balstiem. Tātad viņ� man atriebjas. Viss uz to norāda. Un es jums piekritu. Ta�u man nav ne vismazākās nojausmas, kur� to varētu izdarīt.

-� Vai neesat saņēmis nekādus rakstiskus vai mutiskus draudus, ano�nīmas vēstules?

-Nē.

-Jūsu grupa darbojas septiņdesmit piecās valstīs, Servazs sacīja.

-�� Septiņdesmit astoņās, Lombārs viņu izlaboja.

-�� Vai jums ir kaut kādi, kaut vai netie�i sakari ar mafiju vai orga�nizēto noziedzību? �ķiet, ka ir tādas valstis, kur �ādi� sakari ir tikpat kā neizbēgami.

Lombārs atkal cie�i palūkojās uz Servazu, ta�u �oreiz bez jebkādas agresivitātes. Viņ� pat atļāvās pasmaidīt.

■

-Jūs esat ļoti tie�s, major. Vai tik jums nav ienākusi prātā nogrieztā zirga galva filmā �Krusttēvs�? Nē, manai grupai nav nekādu sakaru ar organizēto noziedzību. Vismaz man par to nekas nav zināms. Nemaz nenolieg�u, ka ir valstis, kur mums uz �o to nākas pievērt acis, piemē�ram, Āfrikā vai Āzijā, ta�u runa drīzāk ir par diktatūrām, nevis mafiju.

-�� Un jūs tas nemaz nemulsina? Cīglere pajautāja.

Lombārs neizpratnē uzrauca uzaci.

-�� Ka jānoslēdz darījumi ar diktatoriem, viņa paskaidroja.

Lombārs atkal labvēlīgi pasmaidīja, ta�u tas drīzāk bija valdnieka

smaids, kur� svārstījās starp pasmie�anos par sava pavalstnieka nekau�nību un pavēli likt tam nekavējoties nocirst galvu.

-�� Nedomāju, ka atbilde uz �o jautājumu daudz palīdzēs lietas izmek�lē�anā, Lombārs sacīja. Turklāt jums būtu jāsaprot, ka bie�i vien mēs neesam vienīgie noteicēji, kā tas sākumā varētu �ķist. Daudzās jomās mums ir darījumu partneri, no kuriem kā pirmo varētu minēt Franciju. Un reizēm tiek skarti tādi politiskie aspekti, kuros es īpa�i labi neorientējos.

Viņ� gan izteicās tie�i, ta�u, ja tas bija nepiecie�ams, arī pietiekami kli�ejiski, Servazs nodomāja.

-�� Ir kāda lieta, ko es nevaru saprast. Kā tas var būt, ka neviens neko nav nedz dzirdējis, nedz redzējis ne zirgu jā�anas sporta centrā, ne arī spēkstacijā? Ir ta�u absolūti neiespējami, ka kāds nakts vidū būtu beigtu zirgu uzvilcis kalna galā kā tādu skaidiņu!

Lombāra seja sadrūma.

-�� Jums taisnība. Arī es par to esmu domājis. Noteikti ir kāds, kur� melo. Un es labprāt vēlētos uzzināt, kur� tas ir, viņ� piebilda draudu pilnā balsī un tik strauji novietoja uz galda tasīti, ka abi policisti salēcās.

-�� Es visus sasaucu visu spēkstacijas personālu tos, kas strādā dienā, un tos, kas strādā naktī, un arī zirgu jā�anas sporta centra darbiniekus. Tiklīdz atgriezos, uzreiz viņus visus nopratināju. Tas man prasīja �etras stundas. Ceru, ka jums nebūs grūti noticēt, ja sacī�u, ka izdarīju uz viņiem visspēcīgāko spiedienu, uz kādu esmu spējīgs. Neviens tonakt neko nebija dzirdējis. Protams, tas nav iespējams. Man nerodas nekādas �aubas par Mar�āna vai Hektora vārdu patiesumu, jo viņi nekad nevie�nam zirgam neko ļaunu nav nodarīju�i un jau ļoti sen strādā par mūsu ģimenes kalpotājiem. Tie ir godīgi un zino�i cilvēki, un man ar viņiem

vienmēr ir biju�as lieliskas attiecības. Ja tā var izteikties, tad viņi ir daļa no mūsu ģimenes. Viņus jūs dro�i varat izsvītrot no sava saraksta. To pa�u var teikt par Hermīni. Viņa ir lieliska un dievināja Fridomu.

-��� Vai jūs zināt, ka spēkstacijas naktssargi ir pazudu�i? Servazs jautāja.

Lombārs sarauca uzacis.

-�� Jā. Viņi ir vienīgie, ko nepaguvu iztaujāt.

-� Viņi ir divi, bet, lai zirgu piestiprinātu kalna galā, vajadzīgi vismaz divi cilvēki. Un viņu vārdi atrodami noziedznieku kartotēkā.

-�� Divi ideāli aizdomās turamie, Lombārs domīgi piebilda.

-�� Diez cik pārliecināts jūs tomēr neizskatāties.

-�� Nezinu� Kāpēc lai viņi piestiprinātu Fridomu vietā, kur pa�i strādā? Tas ta�u ir vislabākais veids, kā kļūt par aizdomās turamo!

Servazs piekrīto�i pamāja ar galvu.

-�� Tomēr tie ir aizlaidu�ies, viņ� iebilda.

-�� Iztēlojieties sevi viņu vietā. Ar abu iepriek�ējām sodāmībām. Ne�uztveriet to kā apvainojumu, ta�u viņi ļoti labi zināja, ka parasti policija vainīgo nemēdz nekur tālu meklēt.

-�� Kur� viņus pieņēma darbā? Cīglere jautāja. Vai jūs par viņu sodāmībām bijāt informēts? Varu derēt, ka to uzzinājāt tikai vakar.

-�� Tie�i tā. Viņus darbā pieņēma elektrostacijas direktors Marks Morāns. Biju�o Lanemezānas stacijas ieslodzīto sabiedriskās rehabili�tācijas programmas ietvaros.

�oreiz runa nebija par elektrostaciju, bet gan par soda izcie�anas centrāli.

-�� Vai spēkstacijā viņi jau biju�i iejaukti kādos starpgadījumos?

-�� Morāns dievojās, ka ne.

-�� Vai pēdējos gados spēkstacijā vai biznesā vispār ir biju�i kādi darbinieku atlai�anas gadījumi?

Lombārs viņus vienu pēc otra uzlūkoja. Ar gai�ajiem matiem, bārdu un tēraudzilajām acīm viņ� izskatījās pēc īsta jūras vilka un �ķita tikpat pievilcīgs kā fotogrāfijās, ko Servazs bija aplūkojis datorā.

-�� Ar tādām lietām es nenodarbojos. Personāla vadības lietas uz mani neattiecas. Tie�i tāpat kā tādi niecīgi uzņēmumi kā �ī elektro�stacija. Ta�u jūs varēsiet iepazīties ar visām personāla lietām un mani darbinieki būs jūsu rīcībā. �ajā ziņā esmu jau devis rīkojumu. Mana sekretāre jums nosūtīs sarakstus ar viņu vārdiem un telefona numu�riem. Varat dro�i pie viņiem vērsties. Ja ar kādu no tiem rodas sare��ģījumi, zvaniet man. Kā jau minēju, man �ī lieta ir ļoti svarīga. Un esmu jūsu rīcībā divdesmit �etras stundas diennaktī. Ēriks Lombārs izvilka savu vizītkarti un pasniedza to Cīglerei. Turklāt jūs jau redzē�jāt hidroelektrostaciju. Tā ir novecojusi un nav diez cik rentabla. Mēs to esam paturēju�i tikai ar mūsu grupas un ģimenes vēsturi saistītu iemeslu dēļ. Pa�reizējo direktoru Marku Morānu pazīstu kop� bērnī�bas, viņ� piebilda. Mēs kopā mācījāmies pamatskolā. Ta�u neesmu viņu sastapis jau gadiem ilgi.

Servazs noprata, ka pēdējā piezīme bija attiecināma uz darbinieku hierarhiju. Milzīgās impērijas mantiniekam spēkstacijas direktors bija tāds pats darbinieks kā visi pārējie. Hierarhijas zemākais līmenis, gan�drīz tikpat zems kā strādniekiem.

-�� Cik dienu gadā jūs �eit pavadāt, Lombāra kungs? Servazs jau�tāja.

-�� To nu gan būs grūti pateikt. Ļaujiet padomāt� aptuveni se�as vai astoņas nedēļas. Ne vairāk. Es noteikti vairāk laika pavadu savā Parīzes dzīvoklī nekā �ajā vecajā pilī. Daudz laika pavadu arī Ņujorkā. Un, patie�sību sakot, kādu pusgadu es atrodos darījuma braucienos. Ta�u man patīk �urp atbraukt, it īpa�i slēpo�anas sezonā un vasarā pie saviem zirgiem. Kā jūs varbūt jau zināt, man pieder ari citas zirgaudzētavas, ta�u �eit esmu pavadījis lielāko daļu bērnības un pusaud�a gadu, pirms tēvs mani aizsūtīja mācīties citur. Lai arī �is miteklis jums varbūt �ķiet diezgan drūms, tomēr es �eit jūtos kā mājās. Te piedzīvots tik daudz gan laba, gan ļauna. Ta�u pat sliktās atmiņas ar laiku vairs nemaz tik sliktas ne�ķiet�

Viņa balss uz beigām it kā pieklusa, un Servazs sasprindzināja visu savu uzmanību. Viņ� gaidīja, ka Lombārs tūlīt sacīs vēl kaut ko, ta�u viņ� apklusa.

-�� Ko jūs gribējāt teikt ar �piedzīvots tik daudz gan laba, gan ļauna�? Cīglere, kas atradās viņam pavisam tuvu, klusām ievaicājās.

Lombārs ar �estu atvairīja jautājumu.

-�� Kāda tam vairs nozīme! Viss sen ir pagājis� Un tam nav nekāda sakara ar mana zirga nāvi.

-�� To nu gan izlemsim mēs, Cīglere iebilda.

Lombārs vilcinājās.

-�� Teiksim tā. Varētu �ķist, ka mazam zēnam dzīve �eit bija pasa�kaina, ta�u tā nebūt nebija�

-�� Tie�ām? viņa pārjautāja.

Servazs redzēja, ka �darījumu cilvēks� piesardzīgi palūkojas uz Cig-

leri.

-�� Paklausieties, es nedomāju, ka�

-Kas?

-�� Lai nu paliek! Diez vai tam ir kāda nozīme�

Servazs dzirdēja, kā viņam blakus sēdo�ā Irēna nopū�as.

-�� Lombāra kungs, viņa iesāka. Jūs uz mums izdarījāt spiedienu, sakot, ka tad, ja �o lietu izskatīsim pa roku galam, mēs to no�ēlosim. Un mudinājāt, lai neatstājam nepārbaudītu nevienu pavedienu. Mēs esam izmeklētāji, nevis faķīri vai gai�reģi. Izmeklējamās lietas kontek�stā mums jācen�as uzzināt pēc iespējas vairāk. Un, kas to lai zina, vai �ī slaktiņa aizsākums nav saistīts ar pagātni?

-�� Mūsu darbs ir atrast sakarības un motīvus, Servazs piebilda. Lombārs atkal palūkojās uz viņiem abiem pēc kārtas, un tie noprata,

ka viņ� apsver visus par un pret. Servazs un Cīglere nekustīgi gaidīja. Lombārs vēl mirkli �aubījās, tad paraustīja plecus.

-�� Atļaujiet jums pastāstīt par manu tēvu un vecotēvu Anri un Edu�ardu Lombāriem, viņ� pēk�ņi sacīja. Tas ir diezgan pamāco�s stāsts. Es jums atklā�u, kāds patiesībā bija Anri Lombārs. �is cilvēks bija auksts kā ledus, ciets kā akmens, turklāt savos uzskatos absolūti nelokāms. Viņ� ātri iekarsa, bija liels egoists un, tāpat kā viņa tēvs, bija fanātisks kārtības mīlētājs.

Cīgleres sejā varēja manīt pārsteigumu, bet Servazs aizturēja elpu. Lombārs atkal apklusa. Kādu bridi viņ� tajos nolūkojās. Abi izmeklētāji klusējot gaidīja stāsta turpinājumu. �ķita, ka �is mirklis ilgst veselu mū�ību.

-��� Kā jūs jau dro�i vien zināt, Lombāra uzņēmuma uzplaukums sākās Otrā pasaules kara laikā. Un jāatzīst, ka ne mans tēvs, ne vec�tēvs vācie�u ienāk�anu nebūt neuztvēra tik nelabvēlīgi. Manam tēvam toreiz bija tikko divdesmit gadi, un uzņēmumu gan �eit, gan Parīzē vadīja mans vecaistēvs. Tas bija viens no labvēlīgākajiem periodiem uzņēmuma vēsturē, jo ar nacistiem tika noslēgti ļoti izdevīgi darījumi.

Viņ� paliecās uz priek�u. �ī kustība spogulī atspīdēja pretēji, it kā vīrie�a atspulgs censtos izvairīties no tā, ko viņa dubultnieks grasās sacīt.

-�� Kad Franciju atbrīvoja no vācie�iem, manu vectēvu notiesāja par sadarbību ar fa�istiem un viņam piesprieda nāvessodu, bet vēlāk ap�ē�loja. Vectēvs tika ieslodzīts Klervo cietumā, kur, starp citu, viņa kaimiņ� bija Rebatē [18] . viņu atbrīvoja 1952. gadā. Vēl pēc gada Eduards Lombārs nomira no sirdstriekas. Pa to laiku kompānijas vadību bija uzņēmies viņa dēls Anrī. Viņ� sāka attīstīt, da�ādot un modernizēt ģimenes biz�nesu. Pretēji savam tēvam manējais vai nu par spīti tam, ka bija tik jauns, vai arī tie�i tādēļ, ka bija tik jauns, jau 1943. gadā juta, ka vēj� sāk pūst no citas puses, un, manam vectēvam nezinot, pieslējās pre�to�anās kustībai un gollismam. Ta�u ne jau ideālu vai oportūnistisku uzskatu dēļ. Viņ� bija ļoti gudrs, gandrīz gai�redzīgs cilvēks. Jau kop� Staļingradas kaujām tēvs saprata, ka Tre�ā reiha dienas ir skaitītas, un spēlēja dubultu spēli no vienas puses ar vācie�iem un no otras ar sacel�anās kustību.

Tie�i mans tēvs bija tas, kur� 20. gadsimta 50., 60. un 70. gados izveidoja to Lombāra grupu, kāda tā ir mūsdienās. Pēc kara viņ� prata nodibināt cie�as attiecības starp gollisma vadītājiem un sacel�anās kustības veterāniem, tos ieceļot galvenajos amatos. Lai gan viņ� bija rūpniecības magnāts, impērijas izveidotājs un fantasts, mājās viņ� bija tirāns, rupj� tēvs un vīrs, nejūtīgs un noslēgts. Viņa āriene atbilda �īm īpa�ībām viņ� bija gara auguma, izstīdzējis vīrietis, kas alla� ģērbās melnās drēbēs. No viņa baidījās visi Senmartēnas iedzīvotāji gan tie, kas viņu cienīja, gan tie, kas ienīda. Mans tēvs bija tik patmīlīgs, ka viņam nepalika ne kripatiņas mīlestības, ko dot citiem. Pat ne savai sievai vai bērniem�

Lombārs piecēlās. Servazs un Cīglere redzēja, ka viņ� pieiet pie kāda skapī�a un paņem ierāmētu fotogrāfiju, ko pasniedza Servazam. Tajā bija redzams liela auguma vīrietis tum�ās drēbēs, nevainojamā baltā kreklā, bargu seju, mirdzo�ām plēsoņas acīm, garu degunu, kas liecināja par apņēmību, un sirmiem matiem. Ēriks Lombārs nemaz nebija līdzīgs savam tēvam, kur� drīzāk izskatījās pēc garīdznieka vai

fanātiska sludinātāja. Servazs nespēja atvairīt domas par pa�a tēvu, kur� bija smalki veidots un kura seju viņam nekad neizdevās skaidri atcerēties.

-�� Mans tēvs panāca, ka mājās, tāpat kā darbā, valda terors. Viņ� pielietoja īstu psiholoģisko un pat fizisko vardarbību gan pret saviem darbiniekiem, gan sievu un bērniem. (Servazs juta, kā bija izmainījusies Lombāra balss. Mūsdienīgais piedzīvojumu meklētājs un �urnālu elks tagad bija pilnībā pārvērties.) Mana māte nomira no vē�a �etrdesmit deviņu gadu vecumā. Viņa bija tēva tre�ā sieva. Deviņpadsmit gadu laikā, ko viņa pavadīja laulībā ar manu tēvu, māte nemitīgi cieta no viņa tirānijas, dusmām un sitieniem. Viņ� atlaida no darba daudz kal�potāju un darbinieku. Tajā sabiedrības daļā, pie kuras piederu arī es, bardzība tiek augstu vērtēta, ta�u tēvs pārsniedza visas robe�as. Viņ� bija pārņemts ar ļaunumu.

Servazs un Cīglere saskatījās. Abiem �ķita neticami, ka biznesa impē�rijas mantinieks viņiem stāsta to, pēc kā varētu tīkot jebkur� paparaci. Ēriks Lombārs acīmredzot bija nolēmis viņiem pilnībā uzticēties. Bet kāpēc? Un pēk�ņi Servazs saprata. Pēdējo divdesmit �etru stundu laikā �is darījumu cilvēks noteikti bija veicis neskaitāmus telefona zvanus. Servazs atkal atcerējās galvu reibino�os skaitļus, ko bija atradis internetā, un juta, ka viņam pār muguru pārskrien aukstas tirpas. Ērikam Lombāram bija pietiekami daudz naudas un varas, lai iegūtu jebkuru informāciju. Un pēk�ņi policistam ie�āvās prātā, ka varbūt Lombārs uzsācis paralēlo izmeklē�anu izmeklē�anu izmeklē�anā ne tikai attiecībā uz zirga nāvi, bet arī attiecībā uz �īs lietas oficiālajiem izmek�lētājiem. Tas bija acīm redzami. Lombārs par viņiem bija uzzinājis ne mazāk kā viņi par uzņēmēju.

-�� lā bija ļoti būtiska informācija, Gglere beidzot ieminējās. Jūs pareizi darījāt, ka mums to uzticējāt.

-�� Jums tā �ķiet? Es nu gan par to �aubos. Tas viss sen ir pagājis. Saprotams, informācija, ko jums tikko sniedzu, ir stingri konfidenciāla.

-�� Ja tas, ko jūs tikko stāstījāt, ir taisnība, Servazs sacīja, tad tagad mums ir nozieguma motīvs naids un atriebība. To var būt izda�rījis, piemēram, kāds biju�ais darbinieks, paziņa vai kāds jūsu tēva ienaidnieks.

Lombārs neticīgi pagrozīja galvu.

-� Tad kāpēc tas notika tikai tagad? Kop� tēva nāves ta�u jau pagāju�i vienpadsmit gadi!

Viņ� grasījās vēl kaut ko piebilst, kad iezvanījās Irēnas Cīgleres mobilais telefons. Viņa paskatījās, kur� ir zvanītājs.

-�� Atvainojiet.

Gglere piecēlās kājās un devās uz attālāko telpas stūri.

-Ja nemaldos, jūsu tēvs ir dzimis 1920. gadā, Servazs turpināja,

-�� bet jūs tikai 1972. gadā. Sanāk, ka jūs esat piedzimis ļoti vēlu. Vai viņam bija vēl kāds bērns?

-�� Mana māsa Moda. Viņa piedzima 1976. gadā un bija par mani �etrus gadus jaunāka. Mēs abi piedzimām viņa tre�ajā un arī pēdējā laulībā. Pirms tam viņam bērnu nebija. Nezinu, kāpēc. Kā vēsta oficiālā versija, tad viņ� manu māti sastapa kādā Parīzes teātrī, kur viņa bija aktrise�

�ķita, ka Lombārs atkal prāto, ciktāl viņ� tiem var uzticēties. Viņ� ilgi un pēto�i skatījās Servazam acīs. Tad tomēr izlēma savu stāstījumu turpināt.

-�� Mana māte bija diezgan laba aktrise, lai gan viņa nekad nebija kāpusi uz teātra skatuves vai parādījusies sabiedrībā, nemaz nerunājot par kinoekrāniem. Viņas talants izpaudās, savu izrādi veltot tikai vie�nam cilvēkam kādam nobriedu�am un bagātam vīrietim, kuram viņas sabiedrība dārgi izmaksāja. �ķiet, ka viņai bija izveidojusies uzticama bagātu darījumu cilvēku klientūra. Māte bija ļoti pieprasīta. Un mans tēvs bija viens no viņas aplidotājiem. Un ļoti drīz kļuva greizsirdīgs. Viņ� gribēja, lai �ī sieviete pieder tikai viņam. Tāpat kā visur citur, arī tur viņam vajadzēja būt galvenajam un tā vai citādi bija jātiek vaļā no saviem sāncen�iem. Un tā nu viņ� to apprecēja. Vai, kā to uztvēra tēvs un kā viņ� bija paradis lūkoties uz lietām, viņ� bija to nopircis. Ta�u viņ� nekad to nebeidza uzskatīt par� padauzu, pat pēc kāzām ne. Kad mans tēvs māti apprecēja, viņai bija trīsdesmit gadi, bet viņam piecdesmit viens. Acīmredzot māte nolēma, ka savu karjeru ir beigusi un ir laiks piemēroties jaunajam stāvoklim. Ta�u māte vēl nezināja, ka apprecējusi varmācīgu cilvēku, jo viņ� to vienkār�i bija apbūris.

Tagad Ēriks Lombārs sadrūma. Viņ� tā arī nebija tēvam piedevis. Ser�vazs nodrebēja, atklājis, ka starp viņu un Lombāru tomēr pastāv kāda līdzība gan vienam, gan otram atmiņas par vecākiem nozīmēja prieka un cie�anu, gai�u un drūmu mirkļu sajaukumu. Ar acs kaktiņu viņ� uzmanīja Cīgleri. Viņa joprojām telpas otrā galā runāja pa telefonu, abiem vīrie�iem uzgriezusi muguru.

Pēk�ņi Irēna pagriezās un viņu skatieni sastapās. Servazs saspringa. Pa telefonu tikko bija pavēstīts kaut kas tāds, kas sievieti bija satraucis.

-�� Kā jūs to visu par saviem vecākiem uzzinājāt?

Lombārs rūgti pasmaidīja.

-�� Pirms da�iem gadiem es nolīgu kādu �urnālistu, lai tas izpēta manas ģimenes vēsturi. Mirkli viņ� vilcinājās. Vienmēr esmu vēlē�jies uzzināt kaut ko vairāk par savu tēvu un māti. Mazākais, ko �ajā lietā varu apgalvot, vienmēr biju zinājis, ka viņi nav saskanīgs pāris. Ta�u es negaidīju, ka atklāsies tāds juceklis. Pēc tam es �im �urnālistam samaksāju, lai viņ� klusē. Daudz. Ta�u tas bija to vērts.

-�� Un kop� tā laika neviens cits �urnālists nav mēģinājis tajā visā rakņāties?

Lombārs cie�i raudzījās uz Servazu. Tagad viņ� atkal bija kļuvis par nesatricināmo biznesa cilvēku.

-�� Ir. Protams, ir. Ta�u es tos visus nopirku. Citu pēc cita� Esmu iztērējis kaudzēm naudas� Nopirkt var jebko, tikai jāzina cena�

Lombārs atkal ieurbās ar acīm Servazā, un policists uztvēra mājienu pat jūs. Viņ� juta, ka to pārņem niknums. Tā bija nepiedodama nekau�nība. Tajā pa�ā laikā Servazs zināja, ka iepretim sēdo�ajam vīrietim bija taisnība. Iespējams, viņ� pat spētu atteikties no naudas ētikas kodeksa vārdā, kam bija piekritis, stājoties darbā policijā. Bet, ja viņ� būtu �urnā�lists un ja pretim sēdo�ais vīrietis piedāvātu viņa meitai labākās skolas, labākos skolotājus, labākās universitātes un pēc tam vēl nodro�inātu darbu viņas sapņu profesijā? Vai Servazam pietiktu drosmes atteikties no tādas Margo nākotnes? Savā ziņā Lombāram bija taisnība nopirkt varēja visu un visus, tikai bija jāzina cena. Viņa tēvs bija nopircis savu sievu, dēls pirka �urnālistus un noteikti ari politiķus. Patiesībā Ēriks Lombārs atgādināja savu tēvu vairāk, nekā viņ� pats to spēja iedomāties.

Vairāk jautājumu nebija.

Servazs novietoja tuk�o tasīti uz galda. Cīglere viņam pievienojās. Tad slepus uz viņu palūkojās. Irēna �ķita saspringta un satraukta.

-�� Bet tagad es labprāt vēlētos uzzināt, vai jums jau ir kāds pave�diens, Lombārs bezkaislīgi paziņoja.

Simpātijas, ko Servazs pret �o cilvēku isu mirkli bija izjutis, uzreiz izzuda. Miljardieris atkal ar viņiem runāja kā ar saviem kalpiem.

-�� Man tie�ām �ēl, Servazs pasteidzās atbildēt ar nodokļu inspek�tora smaidu uz lūpām, tomēr �ajā izmeklē�anas stadijā mēs to labprā�tāk neapspriestu ne ar vienu, kur� �ajā lietā iejaukts.

Lombārs ilgi uz viņu skatījās. Servazs skaidri redzēja, ka viņ� svār�stās starp diviem variantiem vēlreiz viņiem piedraudēt vai pagaidām piekāpties. Un izraudzījās otro.

-� Saprotu. Jebkurā gadījumā es zinu, pie kā vērsties, lai iegūtu infor�māciju. Paldies, ka atnācāt un veltījāt man savu laiku.

Lombārs piecēlās. Saruna bija beigusies.

Servazs un Cīglere devās projām pa to pa�u ceļu. Telpās bija satum�sis. Vēj� ārā bija pieņēmies spēkā. Koki locījās, un lapas �abēja. Servazs prātoja, vai drīz atkal nesāks snigt. Viņ� palūkojās pulkstenī. Bija bez divdesmit minūtēm pieci pēcpusdienā. Saule rietēja, un uz apledoju��ās zemes stiepās no krūmiem izcirpto zvēru ēnas, kas kļuva aizvien garākas. Servazs palūkojās atpakaļ uz pils fasādi un ieraudzīja, ka pie viena no daudzajiem logiem nekustīgi stāv un viņos nolūkojas Ēriks Lombārs. Viņam līdzās atradās vēl divi cilvēki. Viens no tiem bija Oto. Servazs atkal prātoja par savu hipotēzi, ka izmeklētāji pa�i ir kļuvu�i par izmeklē�anas objektiem. Tum�ajā loga �etrstūrī Lombārs un viņa rokaspui�i izskatījās kā atspulgi ledū. Tikpat dīvaini, klusi un mulsino�i. Kad izmeklētāji bija iekāpu�i ma�īnā, viņ� pagriezās pret Ggleri.

-�� Kas noticis?

-�� Zvanīja no Ronīsubua. DNS analīzes gatavas.

Viņ� neticīgi palūkojās uz Irēnu. Paraugi tika noņemti tikai pirms nepilnām �etrdesmit astoņām stundām. DNS analīzi ta�u nemaz nebija iespējams tik ātri uztaisīt! Turklāt laboratorija bija pārslogota. Acīm�redzot �o lietu kaudzes virspusē bija novietojusi kāda ļoti augsti stāvo�a persona.

-� Vairums DNS nospiedumu, kas tika atrasti gaisa vagoniņā, mati, siekalas, spalvas, nagi piederēja strādniekiem un elektrostacijas dar�biniekiem. Ta�u uz vienas no logu rūtīm tika atrastas siekalu pēdas, kas atbilst kāda sve�inieka ģenētiskajam materiālam un turklāt atradās paraugu kartotēkas uzskaitē. Kāda-, kuram tur nekādā gadījumā nevaja�dzētu būt�

Servazs saspringa. Valsts ģenētisko nospiedumu kartotēka mēdza radīt domstarpības, jo tur atrodas ne tikai izvarotāju, slepkavu un pedofilu DNS, bet arī to cilvēku, kas izdarīju�i nenozīmīgus pārkāpumus, sākot no zādzībām veikaliņos un beidzot ar aizturē�anu da�u kaņepju gramu dēļ. Tādā veidā pirms gada �ajā kartotēkā jau atradās 470 492 DNS profili.

Ta�u tās dati velti tika uzskatīti par juridiski visaizsargātākajiem Francijā, jo tiem varēja piekļūt ikviens advokāts vai izmeklētājs. Tomēr tie�i tāpēc, ka tā bija tik pla�a, bija izdevies veikt vairākas veiksmīgas aizturē�anas operācijas, jo noziedznieki un klasifikācija, kurā tie tika iekļauti, bie�i vien at�ķīrās. Piemēram, �pointeur" tā cietumnieku �ar�gonā apzīmēja izvarotāju tikpat labi varēja būt arī kramplauzis vai laupītājs. Un, pateicoties DNS paraugiem, kas tika atrasti zādzību vietās, jau bija arestēti vairāki sērijveida izvarotāji.

-�� Kur� tas ir? Servazs jautāja.

Cīglere apjukusi uz viņu paskatījās.

-�� Juliāns Irtmans. Vai tas jums kaut ko izsaka?

Ledainajā gaisā atkal virpuļoja sniegpārslas. Miera mājoklī bija ielauzies vājprāta vēj�. Viņa saprāts kliedza, ka tas nav iespējams.

Servazs atcerējās, ka bija lasījis vairākus rakstus �La Dйpкche du Midi� par to, ka pazīstamais �veicie�u sērijveida slepkava ticis pārvests uz Pirenejiem. �ajos rakstos tika uzsvērts arī tas, kādi dro�ības pasā�kumi tika veikti pārve�anas laikā. Kā Irtmans spējis izkļūt no institūta, izdarīt �o vājprātīgo noziegumu un nokļūt atpakaļ savā kamerā?

-Tas nav iespējams, Cīglere izdvesa, skaļi atkārtojot Servaza domas.

Joprojām nespēdams noticēt tikko dzirdētajam, viņ� cie�i lūkojās uz Irēnu, bet, kad novērsās, pamanīja aiz vējstikla sniegpārslas.

-�� Credo quia absurdum, viņ� beidzot noteica.

-�� Atkal jau latīņu valoda, Irēna konstatēja. Un ko tas nozīmē?

-�� Es tam ticu, jo tas ir absurds.

DIĀNA JAU APTUVENI STUNDU bija sēdējusi pie rakstāmgalda, kad pēk�ņi atvērās un atkal aizcirtās kabineta durvis. Viņa pacēla acis, prā�tojot, kur� pie viņas būtu �ādi, bez klauvē�anas ienācis, un iedomājās, ka ieraudzīs Ksavjē vai Lizu Ferneju.

Ta�u tur neviena nebija.

Apstulbusi viņa raudzījās uz aizvērtajām durvīm. Istabā atbalsojās soļi� Tomēr tajā neviena nebija� Caur matēto loga stiklu krita zilgan�pelēka gaisma, kas apgaismoja vienīgi izbaloju�ās tapetes un metāla kartotēku. Tad soļi apstājās un kāds pavilka krēslu. Varēja dzirdēt sie�vietes soļu klakstoņu augstpapē�u kurpēs. Tad arī tie apklusa.

-��� Kā tad pacientiem �odien klājas? Ksavjē balss jautāja.

Diāna palūkojās uz sienu. Psihiatra kabinets atradās blakus, ta�u to no Diānas kabineta atdalīja ļoti bieza mūra siena. Pagāja sekundes ceturtdaļa, līdz viņa saprata. Mūra aug�daļā, stūri pie griestiem, viņa ieraudzīja ventilācijas lūku. Un skaņa nāca no turienes.

-�� Viņi ir ļoti nemierīgi, Liza Femeja atbildēja, un runā tikai par atgadījumu ar zirgu. Jāatzīst, tas ir satraucis mūs visus.

Dīvainais akustiskais fenomens ļāva skaidri sadzirdēt ik vārdu, ik zilbi, ko sacīja vecākā māsa.

-Ja vajag, palielini zāļu devas, Ksavjē teica.

-��� Ir jau darīts.

-��� Ļoti jauki.

Visniecīgāko balss niansi un intonāciju varēja uztvert pat tad, ja runāja �ukstus. Diāna prātoja, vai Ksavjē to zina. Iespējams, viņ� to vienkār�i nebija pamanījis. Pirms �eit ievācās Diāna, telpa bija stāvējusi tuk�a, bet Diāna jau arī īpa�i netrok�ņoja. Varbūt varēja dzirdēt tikai tās

skaņas, kas ieplūda viņas kabinetā. Tā bija �etrus metrus gara un divus metrus plata putekļaina telpa, kas pirms tam bija kalpojusi par nolik�tavu. Vienā stūri joprojām bija sakrautas arhīva kastes. Gaisā varēja just putekļus un vēl kādu nenosakāmu, tomēr nepatīkamu smārdu. Velti viņai panikā bija iekārtoju�i �o kabinetu ar datoru un biroja krēslu, tas bija tikpat kā iekārtot biroju vietējā atkritumu izgāztuvē.

-�� Ko tu domā par jauniņo? Elizabete Femeja jautāja.

Diāna pastiepās un �saspicēja ausis�.

-�� Un ko tu pati par viņu domā?

-�� Problēma ir tā, ka nezinu, ko domāt. Vai tev nav ienācis prātā, ka tā zirga dēļ te noteikti ieradīsies policija?

-�� Un tad?

-�� Viņi ta�u uzraks itin visu! Vai tu nemaz nebaidies?

-�� No kā man būtu jābaidās? Ksavjē jautāja.

Klusums. Diāna bija pagriezusies ar seju pret ventilācijas lūku.

-�� Kāpēc man būtu jābaidās? Man nav, ko slēpt.

Tomēr psihiatra balsī, kas ieplūda caur ventilācijas lūku, varēja sa�klausīt ba�as. Diāna pēk�ņi sajutās ļoti neveikli. Viņa pati pret savu gribu noklausījās sarunu, un, ja viņu pieķertu, tas varētu beigties slikti. Viņa izvilka no uzsvār�a kabatas savu mobilo telefonu un steig�us to izslēdza, lai gan pastāvēja ļoti neliela varbūtība, ka viņai kāds varētu zvanīt.

-� Es tavā vietā darītu visu, lai policisti redzētu pēc iespējas mazāk, Liza Femeja sacīja. Vai Juliānu tu domā viņiem rādīt?

-�� Tikai tad, ja viņi to pieprasīs.

-�� Tad jau varbūt man vajadzētu pie viņa aiziet.

-Jā-

Diāna dzirdēja, kā otrpus sienai no�ab Lizas Fernejas virsvalks. Tad atkal iestājās klusums.

-�� Beidz, Ksavjē pēc īsa mirkļa sacīja, tagad nav īstais brīdis.

-�� Tu esi pārāk sasprindzis. Es varētu tev palīdzēt.

Vecākās māsas balss, kas plūda no ventilācijas lūkas, bija kļuvusi rotaļīga un maiga.

-�� Ak kungs, Liza� ja nu kāds ienāk�

-�� Ak tu netiklais sivēns, tu ta�u uzreiz uzveicies!

-�� Liza, Liza, es tevi lūdzu� Ne �eit� Ak Dievs, Liza�

Diāna juta, kā viņas vaigos pēk�ņi ielīst sārtums. Nez cik ilgi Ksavjē un Liza bija mīļākie? Psihiatrs strādāja institūtā tikai pusgadu. Tad viņa iedomājās par sevi un Spicneru� Tomēr Diānai �ķita, ka to nevarēja salī�dzināt. Varbūt vainīga bija �ī vieta, visi �ie impulsi, ienaids, psihozes, niknums un mānijas, kas visapkārt vārījās kā indīga dzira, ta�u viņu abu sakarā jautās kaut kas slimīgs.

-���������� Vai gribi, lai es apstājos? Liza Ferneja otrpus sienai �ukstēja.

-�� Saki. Saki, un es apstā�os.

-�� Nēēēēēē�

-�� BRAUCAM. Mūs vēro.

Ārā bija kļuvis tum�s. Arī Cīglere pagrieza galvu un ieraudzīja, ka pie loga stāv Lombārs. Viņ� bija viens.

Irēna iedarbināja ma�īnu un iegriezās alejā. Re�ģu vārti atkal atvē�rās. Servazs palūkojās atpakaļskata spogulītī, un viņam �ķita, ka redz, kā Lombāra siluets attālinās no loga, kur� pamazām saruka aizvien mazāks.

-�� Kā ar pirkstu nospiedumiem un pārējiem paraugiem? viņ� jau�tāja.

-�� Pagaidām nav nekā tāda, kas kaut ko pierādītu. Ta�u viņi darbu vēl nav pabeigu�i. Nospiedumu un pēdu ir simtiem. Tur ir darba dienām ilgi. �obrīd �ķiet, ka tie visi pieder personālam. Ir skaidrs, ka noziegums pastrādāts cimdos.

-�� Tomēr viņ� atstājis uz stikla nedaudz siekalu.

-�� Vai jūs domājat, ka tas jāuztver kā vēstījums?

Irēna uz mirkli atrāva skatienu no ceļa, lai palūkotos uz Servazu.

-� Varbūt izaicinājums?� Kas to lai zina? viņ� prātoja. Tādā lietā kā �ī viss ir iespējams.

-�� Vai arī tā bijusi muļķīga nejau�ība? Tā gadās bie�āk, nekā varētu iedomāties. Atlika tikai no�ķaudīties loga tuvumā.

-�� Ko jūs zināt par Irtmanu?

Cīglere iedarbināja logu tīrītājus. Tum�ajās debesīs uzradās aizvien vairāk sniegpārslu.

-�� Tas ir ļoti organizēts slepkava. Viņ� nav psiho�u apsēsts un dru�d�ains kā citi institūta pacienti, bet gan sevi�ķi bīstams un gudrs, per�verss psihopāts un sociāls plēsoņa. Viņu notiesāja par īpa�i ne�ēlīgām sievas un viņas mīļākā slepkavībām, ta�u Irtmanu tur aizdomās vēl par aptuveni �etrdesmit citu personu slepkavībām. Turklāt tikai sievie�u. �veicē, Savojā, Ziemeļitālijā un Austrijā� Pavisam piecās valstīs. Tomēr viņ� nekad tajās nav atzinies. Un nevienam nav izdevies neko pierādīt. Pat viņa sievas gadījumā Irtmanu izdevās apcietināt, tikai pateicoties nejau�ai apstākļu sakritībai.

-�� Izskatās, ka �o lietu esat pamatīgi izstudējusi.

-�� Es to nedaudz papētīju vaļasbrī�os pirms se�iem mēne�iem, kad Irtmanu pārveda uz Varņē institūtu. Toreiz par to daudz rakstīja preses izdevumos. Ta�u es nekad neesmu viņu redzējusi.

-�� Jebkurā gadījumā tas visu izmaina. Turpmāk mums jāvadās no hipotēzes, ka tie�i Irtmans ir tas cilvēks, kuru mēs meklējam. Lai gan sākumā tas �ķita neiespējami. Ko mēs par viņu zinām? Un kāpēc viņ� tika ieslodzīts Varņē institūtā? Tie ir jautājumi, kas tagad kļuvu�i prio�ritāri.

Irēna piekrīto�i pamāja ar galvu, neatraudama acis no ceļa.

-�� Jāpadomā arī par to, ko teiksim Irtmanam, Servazs piebilda.

-�� Kādus jautājumus uzdosim. Mums rūpīgi jāsagatavojas �im apmek�lējumam. Neesmu ar viņa lietu iepazinies tik labi kā jūs, ta�u ir skaidri redzams, ka Irtmans ir īpa�s gadījums.

-�� Turklāt iespējams, ka institūtā var būt līdzzinātāji, Cīglere atzina.

-�� Un trūkumi dro�ības sistēmā.

Servazs pamāja ar galvu.

-�� Mums noteikti pirms tam jāsanāk kopā. Viss tik pēk�ņi sācis no�skaidroties, vienlaikus kļūstot aizvien sare�ģītāk. Pirms ierodamies institūtā, to visu nepiecie�ams pamatīgi izpētīt.

Cīglere viņam piekrita. Institūts tagad bija kļuvis par nozīmīgāko pavedienu, ta�u viņiem trūka gan informācijas, gan pierādījumu.

-�� Pirmdien no Parīzes ieradīsies psihologs, viņa teica. Bet rīt man jāuzstājas konferencē Bordo. Un zirga dēļ es savu uzstā�anos atcelt netaisos! Ierosinu institūta apmeklējumu atlikt līdz pirmdienai.

-�� Un tomēr, Servazs sacīja, ja tajā visā tie�ām iejaukts Irtmans un viņam ir izdevies izkļūt no institūta, tad mums obligāti jāpārliecinās, vai tas nevarētu izdoties arī citiem ieslodzītajiem.

-�� Esmu pieprasījusi papildspēkus no Sentgodēnas departamenta grupas. Viņi jau ir ceļā.

-�� Nepiecie�ams pārbaudīt visas institūta ieejas, visas ma�īnas, kas tur iebrauc un izbrauc, pat tās, kas pieder personālam. Un kalnā izvietot novēro�anas posteņus, kas uzmana apkārtni.

Cīglere piekrīto�i pamāja ar galvu.

-Jau �onakt tiks nodro�ināti papildspēki. Esmu ari pieprasījusi teh�nisko aprīkojumu novēro�anai un �au�anai tumsā. Un atļauju divkār�ot policistu sastāvu, ta�u bū�u pārsteigta, ja mums to pie�ķirs. Turklāt mūsu operācijai pievienosies ari divas brigādes ar suņiem. Jebkurā gadī�jumā institūta tuvumā eso�ajos kalnos nav iespējams uzkāpt bez spe�ciāla ekipējuma. Patiesībā vienīgais dro�ais veids, lai nokļūtu institūtā, ir pa ceļu uz ieleju. Tādēļ, pat ja Irtmanam arī �oreiz izdotos izkļūt cauri dro�ības sistēmai, viņ� tālāk, vienalga, netiktu.

Tikai �oreiz runa nebūs par zirgu, �oreiz sagaidāms kaut kas daudz ļaunāks, Servazs nodomāja.

-�� Ir kāds jautājums, ko derētu noskaidrot.

Irēna vaicājo�i palūkojās uz Servazu.

-�� Kāds Irtmanam sakars ar Lombāru? Un kāda velna pēc viņ� ķēries klāt �im nabaga zirgam?

PUSNAKTĪ SERVAZS JOPROJĀM bija nomodā. Viņ� izslēdza savu datoru vecu, aizvēsturisku verķi, kas joprojām darbojās ar Windows 98 un ko Servazs bija mantojis pēc �ķir�anās, naktslampu uz rakstām�galda un atstāja telpu. Servazs �ķērsoja dzīvojamo istabu, atvēra stik�lotās durvis un izgāja uz balkona. Trīs stāvus zemāk stiepās pamesta naksnīga ieliņa. Reizēm cauri dubultajai, cie�i cita aiz citas novietoto automobiļu rindai izlauzās kāda vientulīga ma�īna. Tāpat kā visas citas pilsētas, arī �ī �ķita pārblīvēta. Un, tāpat kā citās, ari �ajā nekad neval�dīja pilnīgs miers, pat ja tās iedzīvotāji jau sen bija aizmigu�i. Pilsētiņa visu laiku dūca un sanēja kā smalks mehānisms. Varēja dzirdēt, kā lejā, restorānā, �ķind trauki. Tālumā atbalsojās vīrie�a un sievietes balsis, tiem sarunājoties vai drīzāk jau strīdoties. Kāds cilvēks uz ielas bija izvedis pastaigāties suni, kur� tie�i tobrīd ap�urāja ma�īnu. Servazs atgriezās istabā, parakņājās savā disku kolekcijā un uzlika Leonarda Bernsteina diriģēto Mālera Astoto simfoniju, noregulējot skaņu uz vis�klusāko. �ajā laikā viņa apak�ējā stāva kaimiņi, kas ļoti agri devās pie miera, jau gulēja dziļā miegā. Un viņus nespētu pamodināt pat Sestās simfonijas āmuru sitieni vai Desmitās disonējo�ie akordi.

Juliāns Irtmans�

�is vārds atkal uzpeldēja viņa atmiņā. Kop� Irēna Cīglere pirms da�ām stundām to bija pieminējusi, tas visu laiku virmoja gaisā. Pagā�ju�o stundu laikā Servazs bija centies par �o Varņē institūta ieslodzīto uzzināt pēc iespējas vairāk. Un viņ� bija ļoti pārsteigts, kad izrādījās, ka Juliāns Irtmans, tāpat kā viņ� pats, bija Mālera mūzikas cienītājs. Tātad kaut kas viņiem bija kopīgs. Servazs vairākas stundas bija sēr�fojis internetā un �o to pierakstījis. Un tāpat kā Ērika Lombāra gadī�jumā viņ� bija atradis simtiem �im �veicietim veltītu lapu, tikai rakstu iemesli at�ķīrās.

Ļaunā priek�nojauta, ko Servazs bija sajutis jau no pa�a sākuma, pletās pla�umā kā indes mākonis. Pagaidām bija noticis tikai viens mīk�lains atgadījums zirga nāve neparastos apstākļos. Tomēr tas nekad nebūtu pieņēmis tādus apmērus, ja �is zirgs piederētu kādam nomales fermerim, nevis multimiljonāram. Un �obrīd �ī lieta dīvainā kārtā izrā�dījās saistīta ar vienu no mūsdienu bīstamākajiem slepkavām. Servazam pēk�ņi bija tāda sajūta, it kā viņ� atrastos garā gaitenī ar daudzām aizvērtām durvīm. Un aiz katras no tām slēpās kaut kas negaidīts un satrauco�s, tomēr Servazs nespēja saņemties ieiet gaitenī un tās atgrūst vaļā. Iztēlē �is gaitenis �ķita izgaismots ar dīvainu, sarkanu gaismu, sarkanu kā asinis, �ausmas un sirds, kas sitas krūtīs. Kamēr Servazs apslacīja seju ar aukstu ūdeni, sajūtot vēderu no satraukuma savelkamies kamolā, viņ� ieguva pārliecību, ka daudzas no �īm durvīm drīz atvērsies, atklājot telpas, kas bija cita par citu tum�ākas un drūmākas. Un tas bija tikai sākums�

Nu jau bija pagājis gandrīz pusotrs gads, kop� Juliāns Aloizs Irtmans bija ieslodzīts Varņē institūta A korpusā, kur� bija paredzēts īpa�i bīs�tamiem noziedzniekiem, kas apdraudēja sabiedrību, un kurā pavisam atradās septiņi ieslodzītie. Ta�u Irtmans no pārējiem se�iem at�ķīrās:

1)� viņ� bija gudrs un savaldīgs, un viņa garo iespējamo slepkavību sarakstu tā arī nebija izdevies pierādīt:

2)� viņ� bija ieņēmis augstu stāvokli sabiedrībā, jo aresta brīdī bija prokurors �enēvas tiesā, bet ar sērijveida slepkavām tā gadījās ārkārtīgi reti;

3)� viņu �izdevās apcietināt, tikai pateicoties nejau�ai apstākļu sakri�tībai�, kā bija izteikusies Cīglere, un viņa tiesas process �veices tiesu vēsturē bija kļuvis par vēl nebiju�u kriminālpolitisku intrigu.

Cīgleres pieminētā apstākļu sakritība patiesībā bija glu�i neticams atgadījums, kas varētu �ķist komisks, ja nebūtu ārkārtīgi traģisks un neticami zemisks. 2004. gada 21. jūnijā, kad virs �enēvas ezera plosījās negaiss, Juliāns Irtmans milzīgas augstsirdības uzplūdos bija uzaicinājis sievas mīļāko pusdienās savā īpa�umā, kas atradās ezera krastā. Ielū�guma motīvs bija tāds, ka viņ� �vēlējās nokārtot lietas un d�entlmeniski vienoties par Aleksijas aizie�anu�.

Irtmana apburo�ā laulātā draudzene bija viņam paziņojusi, ka vēlas to pamest un dzīvot ar savu mīļāko, kur�, tāpat kā viņ� pats, strādāja �veices tiesā, tikai par miertiesnesi. Nobaudot maltīti, viņi klausījās brī�ni�ķīgo Mālera �Kindertotenlieder� (Servazs mirkli bija pakavējies pie �īs informācijas, prātodams, kur� izmeklētājs bijis tik skrupulozs un pierak�stījis, ka Mālera �Dziesmas miru�ajiem bērniem� bija viens no slepka�vas mīļākajiem skaņdarbiem) un apsprieda �ķir�anās nosacījumus. Kad pusdienas bija galā, Irtmans izvilka ieroci un piespieda sievu un viņas mīļāko nokāpt pagrabā. Irtmans un viņa sieva to bija pārvērtu�i par sadomazohistisku izpriecu midzeni, kur rīkoja orģijas kopā ar saviem draugiem no �enēvas smalkākajām aprindām. Irtmanam patika vērot, kā vairāki vīrie�i reizē izvaro un sit viņa apburo�o sievu un pakļauj to visizsmalcinātākajām mocībām, saslēdz viņu rokudzel�os un ķēdēs, sit ar pletni un apstrādā ar da�ādām dīvainām ierīcēm, ko pārdod intīmpre�u veikalos Vācijā un Nīderlandē. Ta�u tāpēc Irtmans nebija mazāk greizsirdīgs, kad uzzināja, ka sieva viņu grasās pamest cita vīrie�a dēļ. Turklāt situāciju pasliktināja vēl kāds apstāklis Irtmans uzskatīja sie�vas mīļāko par ļoti stulbu un banālu personu.

Kādu no daudzajiem rakstiem, ar ko Servazs iepazinās, rotāja foto�attēls, kurā Irtmans bija nofotografējies �enēvas tiesā kopā ar savu nākamo upuri. Līdzās prokuroram, kur� bija ļoti liela auguma un izstī�dzējis, otrs vīrietis �ķita pavisam sīciņ�. Fotoattēlā tam varēja dot gadus �etrdesmit. Milzis bija draudzīgi uzlicis roku sievas mīļākajam un savam kolēģim uz pleca un to vai aprija ar acīm, glu�i kā tīģeris, kas uzglūn savam medījumam. Zinot to, kas vēlāk notika, Servazs prātoja, vai Irt�mans jau toreiz paredzēja, ka to nogalinās. Paraksts zem attēla vēstīja:

Prokurors Irtmans un viņa nākamais upuris tiesnesis Adalberts Bergers ties�ne�u togās.

Tajā 21. jūnija naktī Irtmans piespieda savu sievu un viņas mīļāko izģērbties un apgulties gultā, tad lika tiem dzert �ampanieti, līdz viņi bija pilnīgi piedzēru�ies. Pēc tam viņ� pavēlēja sievas mīļākajam izlaistīt liela tilpuma �ampanie�a pudeli uz Aleksijas drebo�ā auguma, kamēr pats aplaistīja ar �ampanieti sievas mīļāko. Kad tas bija paveikts, Irt�mans pastiepa Adalbertam kādu no spēļmantiņām, kas mētājās pa�grabā. Priek�mets atgādināja liela izmēra elektrisku vīrie�a dzimum�locekli, kura uzgali viņ� bija nomainījis. Tamlīdzīgus priek�metus, kas parastam mirstīgajam varētu �ķist dīvaini, var iegādāties specializētajos veikalos, un pie ezera rīkoto orģiju viesi reizēm tādus izmantoja. Topēcpusdien Irtmans bija �o ierīci rūpīgi pārtaisījis, un ekspertīzes gadī�jumā kailie elektrības vadu gali, kas no tā rēgojās, izskatītos kā ra�otāja kļūme. Viņ� bija nomainījis augstsprieguma plūsmas pārslēdzēju pret tie�i tādu pa�u, tikai absolūti nekaitīgu, kas bija pieslēgts pie paralēlā strāvas tīkla. Kad sievas mīļākais �o slapjo priek�metu ievadīja savas mīļākās makstī, Irtmans ar gumijas cimdiem rokās ieslēdza aparātu. Uz cerēto efektu nebija ilgi jāgaida, jo �ampanietis acīm redzami bija labs strāvas vadītājs. Un Irtmans noteikti ar milzīgu prieku būtu tīksminājies par abu ķermeņiem, kas konvulsīvi raustītos, un viņu matiem, kas būtu sacēlu�ies stāvus gaisā kā magnetizētas dzelzs skaidas, ja tajā brīdī turpmāko notikumu gaitu neizmainītu �nejau�a apstākļu sakritība�, ko bija pieminējusi Cīglere.

Strāvas pārslēdzējs bija bojāts, un abus mīlniekus vairs nekas ne�spēja glābt no �nāvessoda uz elektriskā krēsla�, ta�u strāvas stipruma izmaiņu rezultātā notika kas tāds, ko Irtmans nebija paredzējis, iedar�bojās savrupnama dro�ības signalizācija. Un viņ� nepaguva ne atjēg�ties, kad �veices policija, kas bija pavisam netālu, jau atradās pie viņa namdurvīm.

Tomēr prokurors nezaudēja aukstasinību. Kā viņ� iepriek� bija pare�dzējis rīkoties, tiesa gan, nedaudz vēlāk tajā pa�ā vakarā, viņ� piesauca savu stāvokli sabiedrībā un prokurora darbu un izmisis paziņoja, ka pagrabā noticis traģisks negadījums. Pēc tam viņ� apjucis un nokaunē�jies aicināja policistus tam sekot. Un tad vēlreiz iejaucās �nejau�a ap�stākļu sakritība�. Lai apklusinātu dro�ības sistēmu un izskatītos, ka viņ� mēģinājis glābt abus mīlniekus, Irtmans bija spiests visā namā atslēgt strāvu. �enēvas kantona policijas �andarms Kristiāns Gandē liecināja, ka tad, kad viņ� ar savu kolēģi bija iegājis pagrabā, viens no upuriem vēl izrādījies dzīvs. Un tā bija Irtmana sieva Aleksija. Kad viņa lukturu gaismā pēk�ņi nāca pie samaņas, sievietei vēl bija atlicis pietiekami daudz laika, lai ar �ausmās pārvērstu seju norādītu uz savu bendi. Lai gan Irtmans protestēja un draudēja, �andarmi pavērsa iero�us pret mil�a deniņiem un uzlika tam rokudzel�us. Tad viņi piezvanīja, lai izsauktu papildspē�kus un �enēvas krimināllietu dienestā brigādi. Kad pēc piecpadsmit minūtēm papildspēki ieradās nozieguma vietā, tie uzsāka sistemātisku nama pārmeklē�anu un drīz vien zem kādas no mēbelēm atrada pielā�dētu automātisko pistoli ar noņemtu dro�inātāju. Irtmanu aizveda, bet notikuma vietā ieradās krimināllietu dienesta brigāde. Pusdienu atlieku analīzes liecināja, ka prokurors-slepkava savus upurus bija ari sazāļojis.

Dokumenti un izgriezumi no laikrakstiem, kas nedaudz vēlāk tika atrasti Irtmana kabinetā, norādīja uz viņa saistību ar divdesmit jaunu, pēdējo piecpadsmit gadu laikā pazudu�u sievie�u lietām, kas tā arī nebija atklātas. Tas uzreiz izmainīja �īs lietas klasifikāciju. No ģimenes drāmas tā pārvērtās par sērijveida slepkavas lietu. Kad tika atvērts Irt�mana bankas seifs, tajā atrada vairākas mapes ar preses izgriezumiem, kuri vēstīja par citām sievietēm, kas bija pazudu�as da�ādās vietās pavi�sam piecās valstīs: Francijas Alpos, Dolomītu kalnos, Bavārijā, Austrijā un �veicē, kopā �etrdesmit gadījumi pēdējo divdesmit piecu gadu laikā. Un neviens no tiem tā arī netika atklāts. Saprotams, Irtmans izlikās, it kā būtu par �īm lietām interesējies tīri profesionālu apsvērumu dēļ, un pat nodemonstrēja zināmu humora izjūtu, paziņojot, ka viņam esot aizdomas, ka visas �īs sievietes ir viena slepkavas upuri. Ta�u pēdējie atgadījumi izrādījās nesaistīti ar iepriek�ējiem, jo at�ķīrās gan �o nozie�gumu motīvi, gan raksturs.

Tiesas sē�u laikā Irtmans beidzot atklāja savu patieso seju. Viņ� nevis slēpa savas slimīgās tieksmes, bet gan tās ar labpatiku demon�strēja. Procesa laikā izraisījās vairāki skaļi skandāli, jo Irtmana orģijās bija piedalīju�ies daudzi tiesne�i un �enēvas smalko aprindu pārstāvji. Irtmans ar baudu viņus nodeva �apē�anai�, sagraujot milzīgu skaitu nevainojamu reputāciju. �ī lieta kļuva par bezprecedenta politisku un kriminālu apvērsumu, kurā bija iejaukti sekss, narkotikas, nauda,

tiesas varas pārstāvji un pla�saziņas līdzekļi. �ajā laikā visā pasaulē preses izdevumos parādījās daudz fotoattēlu, kas vēlāk kļuva leģendāri: ��ausmu māja" (kurā varēja redzēt milzīgā savrupnama ezera krastā ar efejām apaugu�o fasādi), �Monstrs iznāk no tiesas nama� (kur Irtmans bija redzams lo�u necaurlaidīgā vestē kopā ar policistiem, par kuriem viņ� bija vismaz galvas tiesu garāks), �Apvērsums �enēvā�, �Tāds un tāds kungs piedalījies Irtmana orģijās� un tā tālāk.

Savu virtuālo ceļojumu laikā Servazs konstatēja, ka da�iem interneta lietotājiem Irtmans bija kļuvis par kulta objektu. Viņam bija vel�tītas daudzas mājaslapas, kurās tas netika pasniegts kā jucis slepkava, bet gan kā sadomazohisma ikona, kurai bez jokiem tika piedēvēti �gri�basspēks un varenība�, viņ� tika salīdzināts �ar kvēlojo�u sātaniskas galak�tikas zvaigzni� vai �Nī�es pārcilvēku un varoni�. Izrādījās, ka ar lasītāju forumiem bija vēl ļaunāk. Pat Servazs, būdams policists, tomēr nekad nebūtu iedomājies, ka tajā apgrozās tik daudz ķerto. Tur bija sastopami tādi lietotājvārdi kā 6-BORGS, ATBALSTS SĀTANAM vai DIEVIETE KĀLI, kuru teorijas bija tikpat murgainas kā viņu iesaukas. Servazs no visiem �iem komentāriem, forumiem un lappusēm sajutās galīgi nomākts. Viņ� � prātoja par to, ka kādreiz tamlīdzīgi ērmi tika uzskatīti par izņēmumu un nemaz nemēģināja līst ārā no sava midzeņa. Ta�u tagad, pateicoties mūsdienu saziņas līdzekļiem, kas visbie�āk izplatīja muļķības, vājprātu un jāteic, gan daudz skopāk, arī zinā�anas, viņi atklāja, ka nav vieni, savā starpā sazinājās un guva atbalstu savam vājprātam. Servazs atce�rējās, ko pats vēl nesen bija teicis Mar�ānam, un domās papildināja sacīto vājprāts ir kā epidēmija, bet divi tā galvenie izpausmes veidi ir pla�saziņas līdzekļi un internets.

Pēk�ņi viņ� atcerējās savas meitas īsziņu, kurā viņa jautāja, vai Ser�vazs nevarēs izbrīvēt sestdienu. Viņ� palūkojas pulkstenī. Bija viens un septiņas minūtes. Un tā bija sestdiena. Tad viņ� tai piezvanīja, lai atstātu ziņojumu automātiskajā atbildētājā.

-�� Klausos.

Servazs salēcās. Margo uzreiz atsaucās, turklāt tik dīvainā balsī, ka viņ� jau sāka gudrot, vai nav sajaucis telefona numurus.

-�� Margo?

-�� Tēt, tas esi tu? meita izbrīnījusies nomurmināja. Vai zini, cik pa�laik ir pulkstenis?

Un viņ� uzreiz uzminēja, ka Margo patiesībā gaidīja kādu citu zvanu. Un, slēpjot to no mātes un vecātēva, nakti bija atstājusi savu mobilo telefonu ieslēgtu, lai, segās ierakusies, varētu uzreiz atbildēt. Kur� viņai taisījās zvanīt? Varbūt kāds puisis? Un kas tas par puisi, kas zvana tik vēlā stundā? Tad viņ� atcerējās, ka ir piektdienas vakars un piektdienās studenti dodas izklaidēties.

-�� Vai es tevi uzmodināju?

-�� Un kā tev �ķiet?

-�� Es tikai gribēju pateikt, ka tavu ziņojumu saņēmu un ka pacentī��os �o pēcpusdienu izbrīvēt. Vai pulksten piecos tu varēsi tikt?

-� Vai esi pārliecināts, ka tev izdosies atbrīvoties? Tava balss izklau�sās tāda dīvaina�

-�� Viss kārtībā, mazulīt. Man vienkār�i pa�laik� ir daudz darba.

-�� Tu tā vienmēr saki.

-Jo tā ir. Ne jau tikai tie, kas daudz nopelna, daudz strādā. Tie ir meli.

-�� Es zinu, tēt.

-�� Un nekad netici politiķiem, viņam izspruka, jo viņi visi ir meļi.

-�� Tēt, vai redzi, cik ir pulkstenis! Labāk parunāsim par to kādu citu reizi.

-� Tev taisnība. Turklāt vecākiem nevajadzētu bērniem uzspiest savus uzskatus pat tad, ja viņiem �ķiet, ka tiem ir taisnība. Labāk ļaut bērniem par visu spriest pa�iem. Ari tad, ja viņu uzskati at�ķiras�

Tik vēlai stundai tā nudien bija diezgan gara saruna.

-� Tu jau man neko neuzspied, tēt. To sauc par viedokļu apmaiņu. Un es spēju pati par visu izdarīt secinājumus.

Servazs uzreiz sajutās kā īsts stulbenis. Un neviļus pasmaidīja.

-�� Man ir lieliska meita, viņ� teica.

-�� Galu galā izklausās, ka tu turies tīri labi.

-�� Es jūtos lieliski, un ir jau viens un piecpadsmit minūtes naktī. Dzīve ir skaista. Un mana meita tāpat. Arlabunakti, meitiņ! Līdz ritam!

-�� Arlabunakti, tēt!

Viņ� atgriezās uz balkona. Virs Sensemēnas baznīcas zvanu torņa spīdēja mēness. Pa ielu �alodams aizgāja studentu bariņ�. Klaigas, smiekli, skaļi soļi un jautrība aizskanēja naktī un drīz vien izgaisa kā tāla jaunības atbalss. Ap diviem Servazs izstiepās savā gultā un beidzot aizmiga.

NĀKAMAJĀ DIENĀ, SESTDIEN, 13. decembri, Servazs sapulcēja daļu no savas izmeklē�anas nodaļas, lai apspriestu bezpajumtnieka slep�kavības lietu. Samira �ena torit bija uzvilkusi garas zeķes ar horizon�tālām sarkanām un baltām svītrām, ārkārtīgi apspīlētus ādas �ortus un zābakus ar vismaz divpadsmit centimetrus augstiem papē�iem un vairākām metāliskām sprādzēm aizmugurē. Servazs nodomāja, ka viņa bez liekas pārģērb�anās varētu iefiltrēties vietējo prostitūtu aprindās, bet tad nolēma, ka tie�i tāda domu gaita, iespējams, ienāktu prātā abiem viņa nodaļas cietpauriem Pi�olam un Simeoni, kas bija mēģināju�i izrēķināties ar Servaza vietnieku. Savukārt Esperandjē bija uzvilcis jūrnieku kreklu ar horizontālām svītrām, kurā izskatījās vēl jaunāks un it nemaz neatgādināja policistu. Metafizisku izbaiļu pār�ņemts, viņ� jau sāka prātot, vai tie�ām vada izmeklē�anas grupu vai nejau�i ir teleportēts uz filoloģijas fakultāti. Gan Samira, gan Vincents izvilka savus pārnēsājamos datorus. Kā parasti, meitenei kaklā karājās audiopleijers, bet Esperandjē kaut ko meklēja savā iPhone melnas krāsas spēļmantiņā, kas Servazam atgādināja lielu, ļoti plānu mobilo telefonu, kuram var pār�ķirt lapas kā grāmatai. Atbildot uz Servaza jautājumu, Samira kārtējo reizi uzsvēra apsūdzības vājo pusi trūka tie�u pierādījumu, kas apliecinātu, ka �ie trīs pui�eļi būtu saistīti ar bezpajumtnieka nāvi. Autopsijas rezultāti apstiprināja, ka viņ� ir noslīcis pusmetru dziļā ūdenī pēc tam, kad bija zaudējis samaņu, kas savukārt notika tādēļ, ka bezpajumtnieks saņēmis daudzus sitienus, no kuriem visspēcīgākais tam bija trāpījis pa galvu. Un tas, bez �au�bām, bija vismulsino�ākais. Jo, kad tas notika, alkohola līmenis bez�pajumtnieka asinīs bija 1,9 promiles. Servazs un Esperandjē ļoti labi saprata, ka autopsijas atskaites rezultātus izmantos aizstāvībai, lai mēģinātu nodarījumu pārkvalificēt, proti, �ādi: �ar nodomu veiktas vardarbīgas darbības, kas nejau�i izraisīju�as cietu�ā nāvi�, iespējams, ap�aubot to, ka saņemtie sitieni izraisīju�i slīk�anu, ko tikpat labi varētu norakstīt uz upura dzērumu, ta�u līdz �im viņi bija apzināti izvairīju�ies no �ī jautājuma apsprie�anas.

-�� Tas ir tiesne�a pienākums, galu galā noteica Servazs. Iesaku jums savos ziņojumos balstīties uz to, ko jūs patie�ām zināt, nevis uz pieņēmumiem.

TAJA PASA SESTDIENĀ, nedaudz vēlāk, viņ� apstulbis blenza uz garum garo sarakstu, ko viņam pastiepa Margo.

-�� Kas tas tāds?

-�� Mans Ziemassvētku dāvanu saraksts.

-�� Tās visas ir dāvanas?

-�� Tas ir saraksts, tēt. Tev jau nav jāpērk viss, viņa to ķircināja.

Viņ� lūkojās uz meitu. Kā alla�, smalkais sudraba riņķītis atradās

savā vietā ievērts apak�lūpā, tāpat kā rubīna krāsas pīrsings virs kreisās uzacs, bet kreisajā ausī ievērtajiem �etriem riņķī�iem tagad bija pievienojies piektais. Servazs neviļus atcerējās savu izmeklē�anas komandas kolēģi. Tāpat viņ� ievēroja, ka Margo kaut kam uzgrūdusies, jo uz labā vaiga tai vīdēja zilums. Tad viņ� atkal pievērsās sarakstam: iPod, digitālais fotorāmis (kā Margo paskaidroja, runa bija par rāmi, kur uz ekrāna mainījās attēli, kas bija ievietoti tā atmiņā), pārnēsā�jama spēļu konsole Nintendo DS Lite (ar doktora Kava�imas īpa�i izstrā�dāto prāta vingrinā�anas programmu), neliels digitālais fotoaparāts (ja iespējams, ar septiņu megapikseļu sensoru, trīskār�u Zoom objektīvu, 2,5 collu ekrānu un attēlu stabilizatoru) un pārnēsājamais dators ar 17 collu ekrānu (vēlams, ar Intel Centrino 2 Duo 2 gigahercu procesoru, 2 gigabaitu operatīvo atmiņu, 250 gigabaitu cieto disku un CD un DVD ierakstītāju un nolasītāju). Margo bija apsvērusi, vai sarakstā neiekļaut ari iPhone, tomēr galu galā nolēmusi, ka tas būs �nedaudz par sālītu�. Servazam nebija ne vismazākās nojausmas par to, cik tas viss varētu maksāt, ne ari par to, ko tas nozīmē, kaut vai, piemēram, 2 gigabaitu. operatīvā atmiņa. Toties viņ� zināja, ka nepastāv tāda lieta kā nekai�tīga tehnoloģija. �ajā tehnoloģiju pārblīvētajā un savstarpēji saistītajā pasaulē neatkarīgiem uzskatiem un domu brīvībai palika aizvien mazāk telpas. No kurienes viņai �is iepirk�anās drudzis, �ī pārmērīgā aizrau�a�nās ar da�ādām mantiņām? Kāpēc Servazam reizēm �ķita, ka visnoma�ļākās Jaungvinejas cilts iezemietis noteikti bija prātīgāks un jēdzīgāks nekā vairums cilvēku, ar kuriem viņ� saskārās ikdienā? Vai arī viņ� �o pasauli, kas lēnām juka prātā, uztvēra kā antīkais filozofs Diogens, kas uz visu noraudzījās no savas mucas? Servazs iebāza sarakstu kabatā un noskūpstīja Margo uz pieres.

-�� Es padomā�u.

Pēcpusdienā laiks bija mainījies. Lija lietus, pūta spēcīgs vēj�, un viņi patvērās zem kādas no daudzo, spo�i izgaismoto pilsētas centra vit�rīnu audekla nojumēm, ko plosīja vēja brāzmas. Ielās bija daudz ļau�u, automa�īnu un Ziemassvētku rotājumu.

Diez kāds laiks tagad ir tur aug�ā, kalnā, viņ� pēk�ņi iedomājās. Vai virs institūta jumta virpuļoja sniegs? Servazs iztēlojās Irtmanu savā kamerā, kur�, garo augumu saliecis, skatās, kā aiz loga mēmi krīt baltas pārslas. Kop� vakardienas sarunas ar kapteini Ggleri domas par �vei�cie�u milzi viņu tikpat kā nebija pametu�as.

-�� Tēt, vai tu manī klausies?

-�� Protams.

-�� Vai tu par manu sarakstu neaizmirsīsi?

Servazs to pārliecināja, ka neaizmirsīs. Tad viņ� piedāvāja doties uz kafejnīcu Kapitolija laukumā kaut ko iedzert. Viņam par lielu pārstei�gumu, Margo palūdza glāzi alus. Līdz �im viņa bija dzērusi tikai diētisko kolu. Servazs pēk�ņi saprata, ka meitai jau ir septiņpadsmit gadu, bet viņ�, par spīti nepārprotamajām anatomiskajām izmaiņām, to turpina uztvert kā divpadsmitgadīgu bērnu. Iespējams, savas tuvredzības dēļ � viņ� vairs īsti nesaprata, kā pret viņu izturēties. Servaza skatiens atkal apstājās pie ziluma uz meitas vaiga. Kādu mirkli tēvs cie�i lūkojās meitā. Margo zem acīm bija tum�i loki, un viņa skumji raudzījās savā alus glāzē. Un pēk�ņi viņam galvā uzpeldēja da�ādi jautājumi. Kāpēc mei�tene bija tik skumja? No kā viņa vienos naktī gaidīja zvanu? Un no kā Margo �is zilums uz vaiga? Servazs pārdomāja, vai tikai tie nav parastie policista jautājumi. Tomēr nē, tie bija jautājumi, kādus mēdz uzdot tēvi.

-�� Tas zilums tev uz vaiga. Kur tu to ņēmi?

-�� Ak, nieki. Sasitos. Kāpēc tu tā jautā?

-�� Un kur tu sasities?

-�� Vai tas ir tik svarīgi?

Margo balss tonis bija izaicino�s. Viņ� nosarka. Vieglāk bija nopra�tināt aizdomās turamo nekā pa�a meitu.

-�� Nē, viņ� atbildēja.

-�� Mamma apgalvo, ka tava problēma ir tā, ka tu it visur saskati ļauno. Profesionāla novirze.

-�� Iespējams, viņai ir taisnība.

Tagad bija viņa kārta lūkoties alus glāzē.

-�� Es agri no rīta devos uz tualeti pa�urāt un uzskrēju durvju sten�derei. Vai tāda atbilde derēs?

Viņ� pētīja Margo, prātodams, vai viņam būtu tai jātic. Paskaidro�jums izklausījās ticams, ari viņam pa�am naktī �ādi bija gadījies sasist pieri. Tomēr kaut kas meitas balss tonī un atbildes agresivitātē Servazam lika justies neomulīgi. Vai arī viņ� to tikai iztēlojas? Kāpēc Servazs tik vienkār�i spēja at�ifrēt cilvēkus, kurus pratināja, bet pa�a meita palika tik neizprotama? Un, vēl globālāk uz to lūkojoties, kāpēc viņ�, nopratinot aizturētos, jutās kā zivs ūdenī, bet tik neveikli ikdieni�ķās cilvēciskās attiecībās? Viņ� lieliski zināja, ko tam uz �o jautājumu būtu atbildējis psihologs. Atbilde meklējama viņa bērnībā�

-�� Varbūt aiziesim uz kino? Servazs beidzot ierosināja.

TAJĀ PA�Ā VAKARĀ, pēc tam kad bija ielicis �ķīvi ar nopirkto gatavo ēdienu mikroviļņu krāsnī un iedzēris kafiju (viņ� pārāk vēlu pamanīja, ka mājās tās vairs nav, tādēļ bija spiests izvilkt no plaukta vecu bund�u ar �ķīsto�o kafiju, kurai bija izbeidzies termiņ�), viņ� iegrima Juliāna Aloiza Irtmana biogrāfijas pētījumos. Tulūzā bija iestājusies nakts. Ārā gaudoja vēj� un lija lietus, bet viņa kabinetu pieskandēja Gustava Mālera mūzika (Sestā simfonija), kas plūda no viesistabas, un milzīga koncentrē�anās darbam, kuru veicināja vēlā stunda un puskrēsla, ko izgaismoja vienīgi neliela galda lampa un datora mirgojo�ais ekrāns. Servazs atkal bija izvilcis piezīmju bloknotu un turpināja �o to tajā pierakstīt. Piezīmes jau izraibināja vairākas lappuses. Kamēr dzīvojamo istabu pieskandēja vijoļu skaņas, viņ� bija iegrimis sērijveida slepkavas karjeras pētījumos. Kad �veices tiesnesis bija pieprasījis psihiatrisko ekspertīzi, lai noteiktu, vai notiesājamais ir pieskaitāms un sodāms ar cietumsodu, nozīmētie eksperti pēc ilgām un rūpīgām pārbaudēm bija izdarīju�i slēdzienu �pilnīgi nepieskaitāms�, norādot uz Irtmana murgaino stāvokli, halucinācijām, to, ka viņ� ilgsto�i bija lietojis spē�cīgas iedarbības narkotikas, kas bija izkropļoju�as viņa spriestspējas un pastiprināju�as �izofrēniju, kā ari uz absolūtu empātijas trūkumu. Pēdējais punkts pat Servazam �ķita neapstrīdams. Kā ekspertu atskaitē bija minēts, viņu pacients �nespēja psiholoģiski kontrolēt savu rīcību, turklāt viņam nebija tādas iek�ējās brīvības pakāpes, kas tam ļautu izdarīt izvēli un pieņemt lēmumus�.

Kā varēja spriest pēc datiem, ko Servazs bija atradis da�ās �veices tiesu psihiatrijas lappusēs, nozīmētajiem ekspertiem bijusi nostalģija pēc zinātniskās metodoloģijas, kas atstāja maz iespēju personiskai interpretācijai. Viņi bija Irtmanam veiku�i virkni standarta pārbau�u, paskaidrojot, ka balstīju�ies uz �DSM-IV� garīgo traucējumu statistikas rokasgrāmatu, un Servazs prātoja, vai pārbau�u laikā Irtmans pats �o grāmatu nepārzināja tikpat labi kā eksperti.

Lai kā arī būtu, apzinoties subjekta bīstamību, eksperti bija ietei�ku�i piemērot dro�ības līdzekli un ievietot Irtmanu specializētā iestādē uz �neierobe�otu laiku�. Pirms nokļū�anas Varņē institūtā Irtmans bija uzturējies divās �veices psihiatriskajās slimnīcās. Viņ� nebija vienīgais A korpusa pacients, kas ieradies no ārzemēm, jo institūts bija vienīgā �āda veida iestāde visā Eiropā. Tas bija pirmais mēģinājums veikt psi�hiatrisko ārstē�anu Eiropas kopējās krimināltiesiskuma telpas ietvaros. Lasot �os teikumus, Servazs sarauca uzacis ko viņi ar to gribēja teikt, ja da�ādu Eiropas valstu jurisdikcijā pastāvēja tik at�ķirīgi likumi, soda mēri un bud�ets un ja Francijā �ī summa uz vienu iedzīvotāju sastādīja pusi no Vācijas, Nīderlandes vai pat Apvienotās Karalistes bud�eta? �

Piecēlies, lai paņemtu no ledusskapja alu, viņ� prātoja arī par to, ka bija saskatāma acīm redzama pretruna starp to sociāli integrēto un profesionāli atzīto Irtmanu, kas tika aprakstīts preses izdevumos, un to drūmo, nekontrolējamu slepkavīgu domu nomākto un patoloģiski greizsirdīgo personu, ko savā slēdzienā bija raksturoju�i tiesu eksperti. Gandrīz kā doktors D�ekils un misters Haids. Vai varbūt tomēr Irtma�nam bija izdevies paglābties no cietuma, pateicoties savam manipula�tora talantam? Servazs būtu gatavs saderēt uz otro variantu. Viņ� bija pārliecināts, ka jau tad, kad Irtmans pirmo reizi stājās ekspertu priek�ā, viņ� lieliski zināja, kā izturēties un ko tiem sacīt. Vai tas nozīmēja, ka viņiem pa�iem nāksies sastapties ar tādu aktieri un manipulatoru, kam līdzīgu grūti atrast? Kā lai saredz viņam cauri? Vai to spēs �andar�mērijas uzaicinātais psihologs, ja jau veseli trīs �veices eksperti bija iebrauku�i auzās?

Pēc tam Servazs prātoja, kas Irtmanam varētu būt kopīgs ar Lombāru? Vienīgā acīm redzamā saikne bija ģeogrāfija. Vai Irtmans bija nogalinājis zirgu nejau�ības dēļ? Vai varbūt viņam tas bija ie�āvies prātā, ejot garām zirgu jā�anas centram? Ta�u staļļi atradās nomaļus

no ielejas galvenajiem ceļiem. Irtmanam nebija nekāda iemesla tur atrasties. Un, ja viņ� bija tas, kur� nogalinājis zirgu, kāpēc tad suņi nebija sajutu�i viņa klātbūtni? Un kāpēc Irtmans nebija izmantojis �o gadījumu, lai aizbēgtu? Un kā viņam bija izdevies izkļūt cauri institūta dro�ības sistēmai? Radās aizvien jauni un jauni jautājumi.

Te pēk�ņi Servazs sāka prātot par pavisam ko citu: kāpēc viņa mei�tai bija tum�i loki zem acīm un tik skumj� skatiens? Kāpēc viņa �ķita tik nogurusi un noskumusi? Margo bija atbildējusi uz viņa zvanu vienos nakti. No kā viņa gaidīja zvanu? Un lai velns par stenderi paliek, bet meitas paskaidrojumi viņu it nemaz nebija pārliecināju�i! Būs par to jāaprunājas ar Margo māti.

Servazs turpināja pētīt Juliāna Irtmana dzīvi, līdz atausa rīts. Kad viņ� tajā svētdienā, 14. decembri, devās gulēt, viņam bija tāda sajūta, ka tur rokās gabaliņus no divām da�ādām puzlēm, kas nesakrīt.

Viņa meitai bija tum�i loki zem acīm un skumj� skatiens. Un zilums uz vaiga. Ko tas nozīmēja?

TAJĀ VAKARĀ Diāna Berga domāja par saviem vecākiem. Viņas tēvs bija noslēpumains un atturīgs cilvēks, īsts bur�uāzijas aprindu pārstāvis, nelokāms kalvinists, kādus �veicē ra�oja tikpat elementāri kā �okolādi vai seifus. Viņas māte dzīvoja pati savā slepenajā iedomu pasaulē, kur tā dzirdēja eņģeļu dziesmas un kur viņa bija Visuma centrs. Sievietes garastāvoklis nemitīgi svārstījās starp eiforiju un depresiju. Viņa bija māte, kas tik ļoti pārņemta ar sevi, ka bērniem spēja sniegt mīlestību vienīgi pavisam nelielās devās, un Diāna ļoti agri saprata, ka viņas vecāku dīvainā pasaule tai ir sve�a.

Pirmoreiz viņa aizbēga no mājām �etrpadsmit gadu vecumā. Un necik tālu netika. �enēvas policija bija atvedusi Diānu mājās pēc tam, kad to notvēra, grasoties nozagt Led Zeppelin disku kopā ar kādu viņas vecuma pui�eli, ko bija sastapusi tikai pirms pāris stundām. Tik harmo�niskā vidē sacel�anās bija neizbēgama, un Diāna izgāja cauri gran�a, neopanka un gotu fāzei. Pēc tam viņa iestājās psiholoģijas fakultātē, kur iemācījās iepazīt gan sevi, gan savus vecākus, kurus iepriek� nespēja izprast.

Tik�anās ar Spicneru izrādījās iz�ķiro�a. Pirms viņa Diānai nebija daudz mīļāko, lai gan ārēji viņa atstāja par sevi pārliecinātas un apņēmīgas jaunas sievietes iespaidu. Tikai ne Spicneram. Viņ� to uzreiz bija at�ifrējis, jau pa�ā sākumā Diānai bija radu�ās aizdomas, ka tā nav pirmā reize, kad viņ� iekaro kādu studenti, un Spicners pats to bija apstiprinājis, tomēr Diānai tas bija vienalga. Tāpat kā viņai bija nospļau�ties par vecumu starpību un to, ka Spicners ir precējies un septiņu bērnu tēvs. Ja Diānai vajadzētu izmantot savu psiholoģes talantu, lai novēr�tētu �o gadījumu, tad viņa redzētu, ka abu sakars bija glu�i kli�ejisks, jo Pjērs Spicners pārstāvēja visu to, kas nebija viņas vecāki. Un ko viņi ienīda.

Diāna atcerējās, ka reiz abiem bija ļoti gara un nopietna saruna.

-�� Es neesmu tavs tēvs, viņ� beidzot bija teicis. Un ari māte ne. Neprasi no manis to, ko es tev nekad nevarē�u dot.

Viņ� bija izstiepies uz dīvāna nelielajā vecpui�a dzīvoklītī, ko uni�versitāte viņam bija pie�ķīrusi, ar Jack Daniel�s viskija glāzi rokā, slikti skuvies, izspūris, līdz viduklim kails, ar zināmu lepnumu atklājot savu augumu, kas viņa vecumā vēl bija pietiekami tvirts.

-�� Ko, piemēram?

-�� Uzticību.

-�� Vai tu guli ar citām sievietēm?

-� Jā, ar savu sievu.

-�� Es gribēju teikt ar citām.

-�� Pa�laik ne. Vai esi apmierināta?

-�� Man vienalga.

-�� Tu melo.

-�� Labi, man nav vienalga.

-�� Man gan vienalga, ar ko tu guli, viņ� teica.

Ta�u bija kāda lieta, ko nebija pamanījis ne Spicners, ne ari kāds cits. Paradums slēgt durvis, istabas, kurās nedrīkstēja ieiet, un mātes noslē�pumi bija Diānā attīstīju�i pārmērīgu ziņkāri. �ī īpa�ība viņai palīdzēja darbā, tomēr reizēm viņa tādēļ bija nokļuvusi ļoti neērtās situācijās. Diāna atrāvās no savām pārdomām un redzēja, kā mēness aizslīd aiz gaisīgajiem mākoņiem, kas tūlīt iztvaikoja kā gāze. Pēc mirkļa tas izlīda nedaudz tālāk un tad atkal izgaisa. Kāds apsnidzis egles zars viņai pie loga pienbalto mēness stīgu gaismā īsu mirkli �ķita luminiscējo�s. Tad viss atkal iegrima tumsā.

Diāna novērsās no �aurā, padziļinājumā iebūvētā loga. Pustumsā sarkanie, mirdzo�ie radio modinātāja cipari rādija 0 un 25 minūtes. Valdīja pilnīgs klusums. Viņa zināja, ka �ajā stāvā ir viens vai divi nakts�sargi, kas negulēja, ta�u tie otrā celtnes galā, mīkstajos krēslos atgāzu��ies, dro�i vien bija sāku�i skatīties televīziju.

�ajā institūta galā valdīja klusums un miegs.

Tomēr ne visiem�

Viņa piezagās pie savas istabas durvīm. Zem durvju vērtnes rēgojās �aura spraudziņa, un Diāna bija nodzēsusi gaismu. Ledains gaiss noglās�tīja kailās pēdas. Viņa nodrebēja no aukstuma un adrenalīna uzplūda. Kaut kas piesaistīja Diānas uzmanību.

Bija pusviens naktī�

Troksni tik tikko varēja sadzirdēt.

Tāpat kā pagāju�o nakti. Un visas pārējās naktis.

Kāds vēra durvis. Ļoti klusām. Kāds, kur� negribēja, lai viņu dzird. Un tad viss apklusa.

�eit vēl kāds nezaudēja modrību. Tāpat kā viņa.

Atskanēja elektrības slēd�a klik�ķis, un pa durvjapak�u iespīdēja gaismas stars. Gaitenī varēja dzirdēt soļus. Tie bija tik apslāpēti, ka viņas satrauktie sirdspuksti gandrīz �ķita skaļāki. Uz mirkli kāda ēna aiz�ķērsoja gaismu, kas ieplūda zem durvīm. Diāna mirkli svārstījās un tad strauji atrāva durvis. Par vēlu. Ēna bija izgaisusi.

Viņa siltā pid�amā un ritasvārkos ar kapuci drebēdama apsēdās uz gultas malas. Un jau nez kuro reizi prātoja, kur� gan varētu naktīs klaiņot pa institūtu. Bet, pats galvenais, kāpēc? Acīmredzot tam bija jāpaliek noslēpumā, jo �is cilvēks ļoti centās, lai neviens viņu nedzirdētu.

Pirmajā naktī Diāna nolēma, ka tas ir kāds sanitārs vai medmāsa, kas, pēk�ņi sajutis izsalkumu, slepus lavās kaut ko uzkost. Ta�u viņa tā arī nespēja aizmigt, bet gaisma gaitenī tika nodzēsta tikai pēc pāris stundām. Nākamajā naktī Diāna pārgurusi aizmiga. Bet iepriek�ējā naktī atkal atkārtojās tas pats. Bezmiegs bija atgriezies un reizē ar to gan tikko sadzirdamā durvju skrapstē�ana, gan gaisma gaitenī, gan ēna, kas slepus zagās uz kāpņu pusi.

Noguruma uzveikta, Diāna tomēr iemiga, pirms �is kāds atkal atgrie�as. Viņa palīda zem pēļa un palūkojās uz savu ledaini auksto, divpadsmit kvadrātmetru lielo istabiņu ar du�u un tualeti aiz stiklotām durvīm. Jāguļ. Nākamā diena bija svētdiena, un Diānai būs brīvs laiks, ko izmantot, lai pārlasītu savus pierakstus, bet pēc tam viņa dosies uz Senmartēnu. Un pirmdien lielā diena beidzot būs klāt. Doktors Ksavjē bija pavēstījis, ka pirmdien viņ� to aizvedīs uz A korpusu.

Jāguļ.

�etras dienas. Diāna institūtā bija pavadījusi tikai �etras dienas, ta�u �ķita, ka viņas uztvere pa �o laiku ir stipri saasinājusies. Kā gan iespējams tik īsā laikā tā izmainīties? Ja tā tad kāda viņa būs pēc gada, kad dosies no �ejienes projām, lai atgrieztos mājās? Diāna klusībā sevi sarāja. Pietiks par to prātot. Te vēl bija jāpavada daudzi mēne�i.

Diāna joprojām nespēja saprast, kāpēc �ie noziedznieki ir ieslodzīti tik baisā nostūrī. �ī ir visdrūmākā un nomaļākā vieta, kādu viņa jebkad savā dzīvē redzējusi.

Un tās tagad veselu gadu būs tavas mājas, vecenīt.

To iedomājoties, izgaisa jebkāda vēlme doties pie miera.

Viņa apsēdās gultas galvgalī un iededza naktslampiņu. Tad ieslēdza datoru, atvēra to un nogaidīja, līdz tas sāks darboties, lai pārbaudītu vēstules. Par laimi, institūtam bija pieslēgts internets un tas bija aprī�kots ar bezvadu Wi-Fi.

[Vēstuļu nebija.]

Diāna to uztvēra pavisam mierīgi. Vai viņa vispār bija cerējusi, ka Spicners tai rakstīs? Pēc visa, kas noticis? Diāna pati bija nolēmusi pār�traukt abu attiecības, lai gan tas viņu ļoti sāpināja. Viņ� to uzņēma stoiskā mierā, ta�u Diāna jutās satriekta un vienlaikus pārsteigta par savu izmisumu.

Diāna mirkli svārstījās, tad sāka klik�ķināt datora tastatūras taus�tiņus.

Viņa zināja, ka Spicners noteikti bija pārsteigts, ka viņa nav tam rakstījusi, jo bija apsolījusi viņu par visu informēt un ziņot nekavē�joties. Upat kā visi tiesu ekspertīzes psihiatri, arī Pjērs Spicners dega nepacietībā uzzināt ko vairāk par Varņē institūtu. Kad viņ� padzirdēja, ka Diānas kandidatūra apstiprināta, viņ� bija uzskatījis, ka tā ir ne tikai veiksme Diānai, bet arī izdevība viņam pa�am uzzināt kaut ko vairāk par �o da�ādiem nostāstiem apvīto vietu.

Viņa uzklik�ķināja pirmos vārdus:

Dārgais Pjēr!

Man klājas labi. �ī vieta�

Roka apstājās.

Un iztēlē atausa kāda aina. Tā bija skaidra un griezīga kā stikls�

Spicnera milzīgā savrupmāja pie ezera. Pamestajās istabās valdīja pustumsa un pilnīgs klusums. Viņa un Pjērs gulēja platajā laulības gultā. Pirms Diāna devās prom, viņi tur bija iegriezu�ies, lai paņemtu kādu mapi ar dokumentiem, ko Pjērs bija aizmirsis. Viņa sieva bija lidostā, kur gai�dīja lidma�īnu uz Parīzi, lai dotos uz konferenci �Literāro darbu varoņi un to viedokļi" (Spicnera sieva bija diezgan pazīstama rakstniece, kas bija radījusi kādu desmitu sare�ģītu un asiņainu kriminālromānu ar seksuālu pieskaņu). Pjērs bija izmantojis �o izdevību, lai aizvestu Diānu pie sevis mājās. Kad viņi bija nonāku�i pie laulātā pāra guļamistabas durvīm, viņ� tās atvēra un satvēra Diānu aiz rokas. Sākumā viņa bija pretojusies domai mīlēties �ajā vietā, ta�u viņ� nelikās mierā un izskatījās tik bērni�ķīgs, ka tas Diānu pilnībā atbruņoja un nojauca visas barjeras. Pjērs arī bija uzstājis, lai Diāna uzvelk viņa sievas apak�veļu. Apak�veļu, kas bija pirkta �enēvas visdārgākajos veikalos� Diāna bija svārstījusies. Ta�u alkas pārkāpt robe�u un aizliegtā augļa gar�a �ķita pārāk vilino�a, lai viņa mocītos sirdsapziņas pārmetumos. Izrādījās, ka viņai ir tāds pats apak�veļas izmērs kā Spicnera sievai. Tajā brīdī Diāna atradās zem viņa, aizvērtām acīm, abu ķermeņi bija sakļāvu�ies un savienoju�ies pilnīgā saskaņā un Pjēra sasārtusī seja atra�dās virs viņējās, kad no istabas sliek�ņa pēk�ņi atskanēja pavēlo�a, sausa, griezīga balss:

-�� Tūlīt pat aizvāc �o padauzu.

Jebkāda vēlē�anās rakstīt bija pārgājusi. Diāna aizvēra datoru. Un nodrebēja. Ēna bija apstājusies pie viņas durvīm� Un stāvēja� Viņa aiz�turēja elpu, nespēdama pakustēties. Tad ziņkāre un satraukums ņēma virsroku un Diāna metās turp.

Ta�u ēna bija izgaisusi.

//

SVĒTDIEN, 14. DECEMBRĪ, 7.45 no rīta divdesmit astoņus gadus vecais Damjēns Riks, saukts arī par Riko, atstāja savu mitekli, lai vien�atnē veiktu rīta skrējienu kalnos. Diena bija apmākusies, un viņ� jau tagad zināja, ka saule tā arī neparādīsies. Tikko pamodies, Damjēns bija izgājis uz savas mājas pla�ās terases un pamanījis, ka Senmartēnas jumti un ielas grimst biezā miglā, bet mākoņi virs pilsētas ir apviju�ies ap kalnu galotnēm dīvainās arabeskās.

Laikapstākļu dēļ viņ� iz�ķīrās par labu īsam, uzmundrino�am skrē�jienam pa mar�rutu, ko zināja no galvas. Iepriek�ējā vakarā vai, precī�zāk izsakoties, tikai pirms da�ām stundām Damjēns bija streipuļodams atgriezies mājās pēc tusiņa pie draugiem, kura laikā bija izpīpējis vai�rākus kāsī�us un nolicies gulēt ar visām drēbēm. Pēc pamo�anās iegājis du�ā un uz terases izdzēris krūzi melnas kafijas un izsmēķējis vēl vienu kāsīti, viņ� nolēma, ka kalnu gaiss tam nenāktu par ļaunu. Tajā rītā Riko bija iecerējis nostiept audeklu nākamajam darbam. Un tas prasīja ļoti lielu rūpību.

Riko bija grafisko noveļu [19] autors.

Tā bija lieliska nodarbo�anās, kas ļāva strādāt, neizejot no mājām, un dzīvot, kā sirds vēlas. Viņa melnbaltie, drūmie komiksu zīmējumi bija izpelnīju�ies lietpratēju atzinību, un viņa slava nelielajā, neatka�rīgajā komiksu mākslas pasaulē pamazām auga augumā. Tā kā Riko

vaļasbrī�os nodarbojās ar kalnu slēpo�anu, alpīnismu, kalnu riteņbrauk��anu, lēk�anu ar izpletni no klintīm un bija liels ceļojumu fans, tad viņ� nolēma, ka Senmartēna ir ļoti piemērota vieta, kur apmesties. Viņa darbs un mūsdienu saziņas līdzekļi ļāva tam mitināties tālu no Parīzes izdevniecības �Enfer� [20] , kur viņ� ieradās labi ja pāris rei�u gadā. Sākumā Senmartēnas iedzīvotājiem bija grūti pierast pie viņa karikatūriskā cit�planētie�a izskata melnas un dzeltenas krāsas drediem, raibā lakatiņa un oran�ā apmetņa, daudzajiem pīrsingiem un rozā krāsas bārdiņas. Kad pienāca vasara, tiem radās iespēja apbrīnot arī daudzos tetovēju�mus, kas klāja Rīko pusanorektisko ķermeni plecus, rokas, muguru, kaklu un kāju lielus un gurnus. Tie bija īsti trīskrāsaini mākslas darbi, kas rēgojās laukā no �ortiem un bezro�a. Tomēr drīz Rīko izdevās iekarot vietējo atzinību. Un ne tikai tāpēc, ka viņ� bija talantīgs zīmētājs, bet arī tāpēc, ka Riko bija ļoti pievilcīgs, apveltīts ar savdabīgu, ironisku humoru un ļoti laipni izturējās pret visiem kaimiņiem, maziem bērniem un gados veciem cilvēkiem.

Tajā rītā Riko uzvilka apavus, kas bija īpa�i paredzēti skrie�anai brīvā dabā, virs pleijera austiņām uzmauca galvā mici, kādas valkāja zemnieki Andu kalnos, un sāka skriet kalnu takas virzienā, kas sākās tūlīt aiz lielveikala, tikai pāris metru no viņa mājām.

Migla tā arī nebija izklīdusi. Riko apskrēja apkārt tuk�ajiem iepir�kumu ratiņiem vientulīgajā lielveikala autostāvvietā. Nokļuvis uz taci�ņas aiz lielveikala, viņ� uzreiz sāka skriet platiem soļiem. Riko aiz mugu�ras baznīcas zvani nozvanīja astoto stundu. �ķita, ka viņ� tos dzird cauri vairākām vates kārtām.

Riko visu laiku bija jāskatās sev zem kājām, lai nepakluptu uz nelī�dzenās zemes, ko izvagoja koku saknes un lieli akmeņi, divi kilometri mānīgi līdzena celiņa, ko ik pa brīdim �ķērsoja kalnu upes plūsma, kurai viņ� pārkļuva pāri pa nelielām, stabilām egļu dēļu laipām. Tad taka aizvijās kalnup un Riko juta, kā piepūlē saspringst kāju locītavas. Migla bija nedaudz izklīdusi. Beidzot viņ� ieraudzīja dzelzs tiltu, kas �ķērsoja kalnu upi nedaudz augstāk, kur tā pārvērtās sarkanbrūnā ūdens mutulī. Tā bija skrējiena visgrūtākā daļa. Pēc tam celiņ� atkal kļuva līdzenāks. Kad Riko pacēla acis, lai nomērītu atliku�o ceļa gabalu, viņ� pamanīja,

ka zem tilta kaut kas karājas. Tas bija vai nu maiss, vai kāds cits lielāks priek�mets, kas bija piekārts pie metāla seguma.

Tad viņ� atkal nolaida galvu uz leju, lai pārvarētu vēl pēdējos līku�mus, un no jauna to pacēla tikai tad, kad bija nonācis pie tilta. Pulss bija sasniedzis simts piecdesmit sitienus minūtē. Ta�u, kad viņ� vēlreiz pacēla acis uz aug�u, sirds gandrīz pārplīsa. Tas nemaz nebija maiss, kas karājās pie tilta, tas bija cilvēka līķis! Riko sastinga. Milzīgā satrau�kuma un stāvā skrējiena dēļ viņam aizcirtās elpa. Viņ� mēmi blenza uz līķi, cen�oties atgūties. Atliku�os metrus viņ� nogāja saliecies un rokas sānos iespiedis.

PIE JODA, kas tā par ne�ķīstību!

Sākumā Riko nespēja noticēt savām acīm. Viņ� prātoja, vai nav kļu�vis par halucināciju upuri, ko izraisīju�as iepriek�ējās nakts pārmērības, tomēr uzreiz aptvēra, ka tā nav nekāda vīzija, jo viss �ķita pārāk reāli un baismīgi. Un tam nebija nekā kopēja ar Riko iecienītajās �ausmu fil�mās redzēto. Tas, kas rēgojās viņa acu priek�ā, bija cilvēks� kails, miris cilvēks, kur� bija piekārts pie tilta!

PIE JODA!

Asinis viņa dzīslās sastinga.

Riko palūkojās apkārt un juta, ka pār muguru pārskrien aukstas tirpas. Cilvēks nebija pats sev pielicis roku, tā nebija pa�nāvība, jo viena siksna tam bija apmesta ap kaklu un ar vairākām citām viņ� bija piestip�rināts pie tilta, bet galvā kāds tam bija uzvilcis� kapuci� melnu kapuci no ūdensnecaurlaidīga auduma, kas slēpa cilvēka seju un nokarājās tam pār muguru.

PIE JODA! PIE JODA! PIE JODA! <

Viņu pārņēma panika. Riko vēl nekad neko tamlīdzīgu nebija redzē�jis. Dzīslās izplatījās �ausmu inde. Viņ� bija viens pats kalnos, �etru kilometru attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas, un �eit nokļūt varēja tikai pa vienu ceļu pa to, pa kuru tikko bija ieradies viņ�.

Un pa kuru bija ieradies slepkava�

Riko prātoja, vai tie�ām �eit notikusi slepkavība. Citiem vārdiem runājot, vai slepkava vēl joprojām atrodas turpat līdzās. Riko rūpīgi nopē�tīja klintis un miglas vālus. Tad viņ� divreiz dziļi ievilka elpu un apsvie�dās apkārt. Jau pēc pāris sekundēm Riko milzīgā ātrumā brāzās lejā pa taciņu Senmartēnas virzienā.

SERVAZS NEKAD NEBIJA bijis īpa�i sportisks. Taisnību sakot, viņ� sportu nevarēja ciest ne acu galā. Jebkādas tā izpausmes. Ne stadionā, ne televizora ekrānā. Vērot sporta pasākumus Servazam nepatika, tie�i tāpat kā nepatika nodarboties ar sportu. Viens no iemesliem, kāpēc viņam nebija televizora, bija tas, ka pārāk daudz pārrai�u tika veltītas sportam un to skaits gan dienas, gan nakts stundās joprojām auga.

Agrāk, proti, viņa piecpadsmit gadus ilgās laulības laikā, Servazs sevi piespieda kaut nedaudz izkustēties. Katru svētdienu viņ� veica tie�i trīsdesmit piecu minū�u garu skrējienu, bet ne sekundi vairāk. Par spīti vai glu�i pretēji pateicoties tam, Servazs kop� astoņpa�dsmit gadu vecuma nebija pieņēmies svarā ne par vienu kilogramu un joprojām pirka tā pa�a izmēra bikses. Viņ� zināja, kā izskaidrot �o brīnumu, tie bija tēva gēni, kur� visu mū�u bija izstīdzējis kā afgāņu kurts, bet mū�a galā no dzer�anas un depresijām bija kļuvis kaulains kā ģindenis.

Ta�u kop� �ķir�anās Servazs bija izbeidzis jebkādas aktivitātes, kas kaut nedaudz varētu līdzināties sporta nodarbībām.

Un, ja �ajā svētdienas rītā viņ� pēk�ņi bija nolēmis tām atkal pievēr�sties, tad tikai tādēļ, ka Margo iepriek�ējā dienā bija pavēstījusi: �Tēt, esmu nolēmusi, ka mēs varētu divatā aizbraukt brīvdienās. Tikai tu un es. Tālu projām no Tulūzas.� Viņa bija tam stāstījusi par Horvātiju, par tās lī�iem, kalnainajām salām, arhitektūras pieminekļiem un sauli. Margo vēlējās, lai brīvdienas būtu gan izklaidējo�as, gan sportiskas skrie�ana un peldē�ana no rītiem, laisko�anās un pieminekļu aplūko��ana pēcpusdienā, bet vakaros viņi dotos kaut kur padejot vai pastaigā�tos gar jūras krastu. Programma jau bija sastādīta. Un, citiem vārdiem sakot, Servazs bija ieinteresēts atgūt formu.

Tā nu viņ� bija uzvilcis vecus, izstaipītus �ortus, sporta kreklu, bas�ketbola apavus un skrēja gar Garonnas upes krastu. Rīts bija pelēks un nedaudz miglains. Ja nebija jāstrādā, tad parasti viņ� degunu nebāza laukā no mājām agrāk par pusdienas laiku, un tagad Servazam �ķita, ka sārto pilsētu apņēma pārsteidzo�i mierpilna atmosfēra, it kā svētdien arī visi nelie�i un stulbeņi būtu paņēmu�i brīvdienu.

Skrienot lēnā, vienmērīgā ritmā, viņ� vēlreiz pārdomāja meitas sacīto. Tālu projām no Tulūzas� Kāpēc tālu projām no Tulūzas? Servazs atcerējās Margo skumjo un noguru�o seju un atkal sajuta satraukumu.

Vai Tulūzā ir kaut kas tāds, no kā viņa vēlējās aizbēgt? Kaut kas vai kāds? Viņ� atcerējās zilumu uz meitas vaiga, un viņu pārņēma ļauna priek�nojauta.

Pēc mirkļa Servazs juta, ka viņam dur krūtīs.

Skrējiena sākumā viņ� bija pārāk strauji kāpinājis tempu.

Aizelsies viņ� apstājās un saliecies atspiedās ar rokām pret ceļ�galiem. Deniņos pulsēja, bet sporta krekls bija izmircis sviedros. Viņ� paskatījās pulkstenī. Desmit minūtes! Viņ� bija izturējis tikai desmit minūtes! Bet sajūta bija tāda, it kā viņ� skrietu vismaz pusstundu. Ak kungs! Spēki jau bija galā! �etrdesmit gadu vecumā viņ� vilkās kā tāds ve�uks! Kamēr Servazs �ādi sevi strostēja, �ortu kabatā iezvanījās mobi�lais telefons.

-�� Servazs, viņ� izstomīja.

-�� Vai kas atgadījies? jautāja Ketija Dimjēra. Vai jums slikti?

-�� Es nodarbojos ar sportu, viņ� sēca.

-�� �ķiet, ka tas jums tie�ām noderētu. Atvainojiet, ka traucēju svēt�dienas dienā, ta�u ir jaunumi. Un baidos, �oreiz runa nav par zirgu.

-�� Kā tā?

-�� Senmartēnā atrasts līķis.

Viņ� izslējās taisnāk.

-� Līķis? Servazs joprojām bija aizelsies. Kā viņ� miris? Vai� viņa personība jau noskaidrota?

-�� Vēl ne.

-�� Vai pie viņa atrasti kādi dokumenti?

-�� Nē. Viņ� bija kails, ja neskaita apavus un melnu kapuci.

Servazam bija tāda sajūta, it kā viņam būtu iespēris zirgs. Viņ� klau�sījās, kā Dimjēra stāsta visu, ko zināja. Par jauno vīrieti, kur� bija devies skriet, par dzelzs tiltu virs kalnu upes un līķi, kas zem tā pakārts�

-�� Varbūt viņ� bija pakāries pie tilta? Vai tā nevarētu būt pa�nā�vība? Servazs nepārliecino�i ieminējās, jo kur� gan vēlētos aiziet no dzīves tik dīvainā izskatā?

-� Kā liecina sākotnējā informācija, drīzāk gan runa ir par slepkavību. Neko sīkāk nezinu. Vēlos, lai jūs man pievienotos vietas apskatē.

Servazs sajuta sev uz skausta saltas tirpas. Tas, no kā viņ� baidījās, bija noticis. Vispirms Irtmana DNS, tagad ari �ī slepkavība. Ko tas nozī�mēja? Vai tas bija slepkavību sērijas sākums? Diez vai �veicietim �oreiz būtu izdevies izkļūt no institūta. Bet kur� tādā gadījumā bija nogalinājis vīrieti zem tilta?

-�� Labi, viņ� sacīja. Es pabridinā�u Esperandjē.

Dimjēra pateica, kur ierasties, un beidza sarunu. Servazs apsēdās uz tuvākā soliņa. Viņ� atradās Preriofiltra parkā. Tā zāliena mīkstais segums stiepās līdz Garonnas upei Pontnefas pakājē. Upes krasts bija iecienīta skrējēju vieta.

Esperandjē tūlīt atsaucās.

-�� Senmartēnā atrasts līķis.

Klusums. Tad Servazs dzirdēja, ka Esperandjē kādam kaut ko klusām saka. Viņa vietnieks klausuli bija aizspiedis ar roku. Servazs prātoja, vai viņi ar �arlēni joprojām atrodas gultā.

-�� Labi, tūlīt bū�u gatavs.

-�� Dodu tev divdesmit minūtes laika.

Tad, tiesa gan, nedaudz par vēlu, viņ� iedomājās, ka tas nemaz nebija iespējams. Servazam bija vajadzīgas desmit minūtes, lai �urp atskrietu, bet tādā stāvoklī, kādā viņ� bija pa�laik, tas noteikti nespēja tikpat ātri atgriezties atpakaļ. Viņ� vēlreiz piezvanīja Esperandjē.

-Jā?

-�� Vari nesteigties. Bū�u labi ja pēc pusstundas.

-�� Vai tad tu neesi mājās? Esperandjē izbrīnījies jautāja.

-�� Es nodarbojos ar sportu.

-�� Ar sportu? Ar kādu sportu?

Esperandjē balss tonis liecināja, ka viņ� netic savām ausīm.

-�� Ar skrie�anu.

-�� Tu nodarbojies ar skrie�anu?

-�� �ī ir pirmā reize, Servazs aizkaitinātā balsī apstiprināja.

Viņ� nojauta, ka Esperandjē otrā vada galā smejas. Un varbūt pat smejas ari �arlēne Esperandjē. Diez vai viņi bie�i vienatnē smīkņāja par viņu un viņa �ķirteņa paradumiem? Ta�u vienlaikus bija arī skaidrs, ka Vincents viņu apbrīno. Viņ� �ķita ļoti lepns, kad Servazs bija piekritis kļūt par viņa nākamā bērna krusttēvu.

Servazs devās uz savu auto, kur� bija novietots Diloņa bulvāra auto�stāvvietā, kas sava neērtā izvietojuma dēļ izskatījās kā bulvāra sānos iedzīta nagla. Nonācis savā dzīvoklī, viņ� ātri iegāja du�ā, noskuvās un apģērbās. Pēc tam devās uz pilsētas nomali.

Esperandjē mājas priek�ā atradās zāliens bez no�ogojuma, bet pusapaļa, asfaltēta amerikāņu stila eja veda uz garā�u un ieeju namā. Servazs izkāpa no ma�īnas. Kāds kaimiņ�, kas bija uzkāpis uz trepēm, pie jumta dzegas pūlējās piestiprināt dekoru Ziemassvētku vecīti. Nedaudz tālāk uz ielas bērni spēlējās ar bumbu. Pa trotuāru garām paskrēja kāds piecdesmitgadnieku pāris. Abi bija gari un kārni, tēr�pu�ies sporta kostīmos. Servazs devās pie mājas durvīm un nospieda zvana pogu.

Viņ� turpināja vērot kaimiņa bīstamos manevrus, kur� ar savu Zie�massvētku vecīti un virtenēm joprojām �onglēja trepju galā.

Kad Servazs atkal pagriezās pret durvīm, viņ� satrūkās. �arlēne bija klusām tās atvērusi un tagad smaidīga stāvēja viņa priek�ā. Viņai mugurā bija gai�a trikotā�as veste ar kapuci, zem kuras bija pavilkts violets sporta krekliņ�, un grūtnie�u d�insi. �arlēnei bija basas kājas. Nevarēja nepamanīt viņas izspiedu�os vēderu. Un viņas skaistumu. Viss sievietē liecināja par grāciju, saprātu un izsmalcinātību. Pat grūtniecība viņu nepadarīja smagnējāku un nespēja tai atņemt viņas mākslinieces lidojumu un humora izjūtu. �arlēne vadīja mākslas galeriju, kas atra�dās Tulūzas centrā. Servazs tika uzaicināts uz da�ām izstādes atklā�a�nām. Viņ� bija aplūkojis dīvainus, satrauco�us un arī da�us fascinējo�us mākslas darbus, kas karājās pie zāles baltajām sienām. Kādu mirkli Servazs palika sastindzis stāvam, bet tad atguvās un pasmaidīja savu slaveno multfilmu trusī�a smaidu.

-�� Nāc iek�ā. Vincents tūlīt būs gatavs. Vai nevēlies kafiju?

Servazs pēk�ņi aptvēra, ka kop� pamo�anās brī�a vēl neko nav ēdis,

un sekoja viņai līdzi uz virtuvi.

-�� Vincents man stāstīja, ka tu nodarbojoties ar sportu, �arlēne sacīja, novietojusi viņa priek�ā krūzīti.

Viņ� pamanīja, ka �arlēnei bija ķircino�s balss tonis. Servazs atzinīgi novērtēja to, ka viņa prata kliedēt saspringto atmosfēru.

-�� Tas bija tikai tāds vāj� mēģinājums. Un, jāatzīst, diezgan no�ē�lojams.

-�� Galvenais ir turpināt. Un nepadoties.

-�� Labor omnia vincit improbus. Neatlaidīgs darbs uzvar visu, viņ� paskaidroja, galvu nogrozīdams.

�arlēne pasmaidīja.

-�� Vincents man jau stāstīja, ka tu bie�i lieto latiņu izteicienus.

-Tas ir tāds viltīgs paņēmiens, lai pareizā brīdi pievērstu sev uzma�nību.

Uz mirkli viņam radās vēlme pastāstīt par savu tēvu. Līdz �im viņ� par to ne ar vienu vēl nebija runājis, ta�u, ja viņ� kādam gribētu uzti�cēties, tad tā būtu �arlēne. Servazs to sajuta jau pirmajā vakarā, kad viņa sarīkoja īstu nopratinā�anu, tomēr tā bija draudzīga un brī�iem pat maiga. �arlēne piekrīto�i pamāja un sacīja:

-� Vincents tevi apbrīno. Esmu pat pamanījusi, ka viņ� reizēm mēģina tevi atdarināt, uz kaut ko reaģēt un atbildēt tā, kā to būtu darījis tu. Sākumā nesapratu, no kurienes viņā �īs izmaiņas. Ta�u, kad pavēroju, viss kļuva skaidrs.

-�� Ceru, ka viņ� atdarina tikai labo.

-�� Jācer.

Viņ� klusēja. Esperandjē iebrāzās virtuvē, pa ceļam mugurā vilk�dams sudrabotu jaku, kas Servazam, ņemot vērā apstākļus, �ķita ne�daudz nevietā.

-�� Esmu gatavs! viņ� teica, vienu roku novietojis uz sievas apaļā vēdera. Saudzējiet sevi.

-�� Cik mēne�u tad jau ir? Kad viņi bija iekāpu�i ma�īnā, Servazs jautāja.

-�� Septiņi. Gatavojies drīzumā kļūt par krusttēvu. Vai tu man nepa�stāstītu, kas noticis?

Un Servazs viņam izstāstīja to mazumiņu, ko pats zināja.

PĒC STUNDAS UN TRĪSDESMIT MINŪTĒM viņi novietoja ma�īnu lielveikala stāvvietā, kas jau bija pilna ar �andarmērijas automa�īnām, velosipēdiem un ziņkārīgajiem. Baumas izplatījās vēja spārniem. Migla bija nedaudz izklīdusi un tagad �ķita kā plāns plīvurs, it kā viņi vērotu apkārtni caur aizsvīdu�u stiklu. Servazs pamanīja vairākas pla�saziņas līdzekļu automa�īnas. Viena no tām piederēja vietējai televīzijai. �urnālisti un ziņkārīgie drūzmējās lejā pie betona uzbrauktuves. Tālāk bija nostiepta �andarmērijas dzeltenā, norobe�ojo�ā lente, kas neļāva turpināt ceļu. Servazs izņēma savu apliecību un pacēla lenti uz aug�u. Viens no regulētājiem viņam norādīja uz taciņu. Kņada palika aiz mugu�ras, kad viņi klusējot devās pa taciņu, kas, kalnā vijoties, kļuva aizvien stāvāka. Līdz pirmajam pagriezienam uz ceļa nevienu nemanīja. Viņiem virzoties uz priek�u, migla kļuva aizvien biezāka. Gaiss bija auksts un mitrs kā slapj� cimds.

Pusceļā Servazs sajuta, ka viņam atkal sāk durt sānos. Viņ� palēni�nāja soli, lai atgūtu elpu pirms pēdējā pagrieziena, un pacēla galvu uz aug�u. Servazs redzēja, kā aug�ā miglā �urpu turpu tekalē tum�i silueti. Un milzīgu dienasgaismas apli it kā virs viņiem miglā būtu novietota kravas ma�īna ar ieslēgtiem lukturiem.

Servazs pieveica pēdējos simts metrus, domādams par to, ka slep�kava prata īpa�i izraudzīties nozieguma vietu. Tāpat kā pirmo reizi.

Viņ� neko nedara nejau�i.

Viņ� ļoti labi pazīst �o apkaimi.

Kaut kas te nav kārtībā, Servazs prātoja. Vai Irtmans te būtu bijis kādreiz agrāk, vēl pirms tika pārvests uz institūtu? Vai tas varētu būt, ka viņ� labi pazīst �o apkārtni? Tie bija jautājumi, uz kuriem nepie�cie�amas atbildes. Viņ� atcerējās, par ko bija iedomājies, kad viņam piezvanīja Dimjēra. �oreiz Irtmans nevarēja izkļūt no institūta. Bet kur� tādā gadījumā bija nogalinājis vīrieti zem tilta?

Cauri miglas vāliem Servazs pamanīja kapteini Cīgleri un Maijāru. Irēna Cīglere bija iegrimusi sarunā ar nelielu, tum�i iedegu�u vīrieti, kuram bija sirmu matu ērkulis, kas atgādināja lauvas krēpes, un kuru Servazs agrāk jau bija sastapis. Tad viņ� atcerējās, ka tas ir Senmartēnas mērs �aperons, ar kuru bija ticies elektrostacijā. �andarme kaut ko pateica mēram un tad tuvojās viņiem. Servazs viņu iepazīstināja ar Esperandjē. Dimjēra tiem norādīja uz tērauda tiltu, zem kura dienas�gaismas lampas atspulgā varēja pamanīt karājamies neskaidru cilvēka siluetu.

-�� Tas ir �ausmīgi! Irēna runāja ļoti skaļā balsī, pūloties pārspēt mutuļojo�ā ūdens �alkoņu.

-�� Kas mums jau zināms? viņ� kliedza pretim.

�andarme norādīja uz vīrieti oran�ā apmetnī, kas sēdēja uz kāda akmens, bet pēc tam īsumā atstāstīja situāciju vīrietis, kur� skrēja, līķis zem tilta, kapteinis Maijārs, kas bija pārmeklējis vietu un konfiscē�jis vienīgā liecinieka mobilo telefonu, un informācija, kas nez kā tomēr jau bija nonākusi līdz pla�saziņas līdzekļiem.

-�� Kas mēram te darāms? Servazs painteresējās.

-�� Mēs viņu uzaicinājām atpazīt ķermeni, gadījumā ja tas izrādītos kāds vietējais iedzīvotājs. Iespējams, viņ� ir paziņojis presei. Pat neno�zīmīgiem politiķiem alla� nepiecie�ama �urnālistu klātbūtne.

Viņ� pagriezās un devās uz nozieguma vietu.

-� Upuris ir atpazīts. Kā apgalvo mērs un Maijārs, tas ir Senmartēnas aptiekārs Grimms. Maijārs pastāstīja, ka viņa sieva zvanījusi uz �andar�mēriju, lai paziņotu par viņa pazu�anu.

-�� Pazu�anu?

-�� Kā viņa bija pastāstījusi, Grimms vakar bija devies uz sestdienas pokera spēli un ap pusnakti tam vajadzēja atgriezties mājās. Viņa zva�nīja, lai pateiktu, ka viņ� nav atgriezies un ka viņa no tā nav saņēmusi nekādu ziņu.

-�� Cikos viņa zvanīja?

-�� Astoņos no rīta. Viņa bija pamodusies un pārsteigta pamanījusi, ka vīra nav mājās un ka viņa gulta ir tuk�a.

-�� Viņa gulta?

-�� Viņi guļ atsevi�ķās istabās, Irēna apstiprināja.

Tuvojoties notikuma vietai, Servazs noskaņojās darbam. Abās tilta pusēs bija ieslēgti spēcīgi pro�ektori. Migla, kas palika viņiem aiz mugu�ras, atgādināja lielgabalu dūmus kaujas laukā. �ilbino�ajā pro�ektoru gaismā viss �ķita tvaikojo�s, dūmojo�s un mutuļojo�s. Garaiņi kāpa arī no krā�ainās upes un klintīm, kas tumsā mirdzēja ar metālisku spīdumu. Servazs piegāja vēl tuvāk. Ūdens �alkoņa tam dunēja ausīs un sajaucās ar asins pulsē�anu deniņos.

Ķermenis bija kails.

Resns.

Un balts.

Mitruma dēļ tā āda �ilbino�ajā pro�ektoru gaismā spīdēja, it kā būtu ieeļļota. Pirmā doma, kas Servazam ie�āvās prātā, aptiekārs bijis resns, pat ļoti resns. Vispirms viņ� pamanīja tum�u spalvu ērkuli un ļoti maza izmēra peni, kas bija sa�ervelējies starp aptiekāra pamatīgajiem gurniem, uz kuriem varēja redzēt tauku krokas. Tad Servaza skatiens slīdēja tālāk pār apaļo, balto, gludo ķermeni, ko, tāpat kā gurnus, klāja tauku krokas, līdz kaklam, ap kuru siksna bija savilkta tik cie�i, ka ļumī�gajā ādā gandrīz pazuda. Seju sedza kapuce, bet pār muguru stiepās melns, ūdensnecaurlaidīgs apmetnis.

-�� Kāpēc uz upura galvas jāliek lietusmēteļa kapuce, bet pēc tam tas kails jāpakar? Esperandjē jautāja dīvainā balsī, kas vienlaikus izklau�sījās gan aizsmakusi, gan griezīgi spalga.

-�� Jo kapucei ir sava nozīme, Servazs atbildēja. Tāpat kā kailu�mam.

-�� Sasodīts teātris, viņa vietnieks secināja.

Servazs pagriezās pret Esperandjē un norādīja uz jauno vīrieti oran��ajā apmetnī, kas turpat netālu sēdēja uz akmens.

-�� Aizved viņu ar ma�īnu uz �andarmēriju un paņem liecību.

-�� Labi, Esperandjē noteica un steidzīgā solī attālinājās.

Divi tehniskie darbinieki baltos kombinezonos un ar ķirurgu mas�kām uz sejas bija pārlieku�ies pāri tilta metāla margām. Viens no viņiem bija izvilcis kabatas bateriju-pildspalvu un virzīja mirdzo�o gaismas strēli pār ķermeni, kas atradās zem tilta.

-� Tiesu medicīnas eksperts uzskata, ka nāve iestājusies �ņaug�anas rezultātā. Vai redzat tās siksnas? Cīglere norādīja uz divām siksnām, kuras tam bija ap roku locītavām un aiz kurām viņ� ar izstieptām rokām bija piestiprināts pie tilta V burta veidā, bet tre�ā, vertikālā siksna aiz�ņaudza tam kaklu.

-�� Izskatās, ka slepkava viņu lēnām laidis lejā tuk�umā, mainot sānu siksnu garumu. Jo vaļīgāk viņ� tās palaida, jo stingrāk ap upura kaklu savilkās vidējā siksna, līdz to no�ņaudza. Acīmredzot viņ� mocījies ļoti ilgi.

-�� �ausmīga nāve, viņiem aiz muguras kāds ierunājās. Ketija Dimjēra ar acīm bija ieurbusies miru�ajā. Un uzreiz izskatījās novecojusi

un nogurusi. l

-�� Mans vīrs grib pārdot savas akcijas sakaru uzņēmumā un atvērt nir�anas klubu Korsikā. Viņ� grib, lai es pametu savu darbu. Tādos rītos kā �is man tie�ām gribas viņam paklausīt.

Servazs zināja, ka viņa nekad tā nedarītu. Viņ� lieliski varēja iztēlo�ties �o fantastisko laulāto draudzeni, �o varonīgo ikdienas dzīves cīnī�tāju, kas pēc smagas darbadienas spēj uzņemt draugus, smieties kopā ar viņiem un nesatricināmā mierā izturēt visus dzīves pārbaudījumus, it kā tie nebūtu nekas vairāk kā nejau�i uz galda izlijusi vīna glāze.

-�� Vai jau ir zināms, kur� ir upuris?

Cīglere vēlreiz atkārtoja to pa�u, ko bija teicis Servazs.

-�� Kā sauc medicīniskās tiesu ekspertīzes darbinieku? Servazs jau�tāja.

CIglere devās pie protokolista un atgriezusies pavēstīja eksperta vārdu. Servazs apmierināts pamāja ar galvu. Laikā, kad viņ� tikko bija sācis strādāt, Servazs bija saķīvējies ar kādu tiesu medicīnas eksperti, kas bija atteikusies izbraukt uz notikuma vietu tai uzticētās izmeklē��anas ietvaros. Servazu toreiz aizsūtīja uz Tulūzas Universitātes slim�nīcu centru ekspertes vietā, un viņ� ārkārtīgi sadusmojās. Ta�u daktere viņam dro�i turējās pretim. Vēlāk viņ� uzzināja, ka tā pati persona bija parādījusies vietējā preses izdevuma ievadrakstā saistībā ar kāda pazīs�tama sērijveida slepkavas lietu. Neticamas izmeklē�anas nolaidības dēļ tika uzskatīts, ka tā upuri jaunas sievietes no �ī reģiona izdarīju�as pa�nāvību.

-�� Tūlīt viņi vilks līķi aug�ā, CIglere paziņoja.

�eit bija daudz aukstāks un drēgnāks nekā lejā, pilsētā, un Servazs cie�āk aptina ap kaklu �alli. Tad viņ� atcerējās siksnu, kas bija iegriezu�sies upurim kaklā, un �alli atkal noņēma.

Jau nākamajā mirklī viņ� ievēroja divas detaļas, kam pirmo �ausmu iespaidā nebija pievērsis uzmanību.

Viena no tām bija ādas zābaki, kas uzvilkti upurim kājās. Tas bija vienīgais, kas viņam bija mugurā, ja neskaita kapuci. Salīdzinājumā ar viņa apjomīgo ķermeni tie �ķita ļoti mazi.

Otra detaļa bija upura labā roka.

Tai trūka viena pirksta.

Zeltne�a.

Tas bija nogriezts.

-�� EJAM, DIMJĒRA SACĪJA, kad tehniskie darbinieki bija uzvilku�i ķermeni aug�ā un novietoju�i uz tilta.

Metāla tilts zem viņu kājām vibrēja un atbalsoja soļus, un Servazs uz mirkli izjuta īstas izbailes, redzot zem kājām bezdibeni, kurā mutuļo kalnu upe. Notupu�ies pie līķa, tehniķi uzmanīgi noņēma kapuci un atsprāga atpakaļ. Sejas apak�daļa bija nolīmēta ar sudrabkrāsas izolācijas lenti. Servazs bez īpa�ām pūlēm varēja iztēloties, kā upuris bija mokās kliedzis un kā �os kliedzienus apslāpēja izolācijas lente. Upura acis bija izsprāgu�as no orbītām. Vēlreiz uz to palūkojies, Servazs saprata, ka

Grimma acis ir nedabiski izbolītas. Slepkava viņam bija apgriezis otrādi aug�ējos plakstiņus, visticamāk ar pincetes palīdzību, bet apak�ējie bija pielipināti pie vaigiem. Slepkava to bija piespiedis skatīties� Turklāt viņ� tā bija sadauzījis upura seju ar kādu smagu priek�metu, iespējams, ar āmuru vai vāli, ka cietu�ā deguns bija tikpat kā sadragāts un turējās klāt tikai ar �auru ādas strēmelīti un skrim�ļiem. Aptiekāra matos Servazs pamanīja dubļus.

Kādu brīdi visi klusēja. Tad Cīglere pagriezās uz krasta pusi un pa�deva zīmi Maijāram, kur� satvēra mēru aiz rokas. Servazs redzēja, kā viņ� tuvojās. �aperons izskatījās pamatīgi pārbijies.

-�� Tas ir viņ�, mērs izstomīja. Tas ir Grimms. Ak Dievs, kas viņam nodarīts?

Cīglere viegli pastūma mēru uz Maijāra pusi, kas to aizveda prom no līķa.

-�� Vakar vakarā viņ� spēlēja pokeru ar Grimmu un vēl kādu viņu draugu, Cīglere paskaidroja. Viņi bija pēdējie, kas aptiekāru redzēja dzīvu.

-�� �ķiet, �oreiz mums radusies kāda problēma, Dimjēra, kura bija noliekusies pie miru�ā, atkal iztaisnodamās, sacīja.

Servazs un Gglere viņā lūkojās.

-�� Būsim izpelnīju�ies pla�saziņas līdzekļu uzmanību. Un nokļūsim pirmajās lappusēs, turklāt ne tikai vietējos preses izdevumos.

Servazs ļoti labi saprata, ko viņa ar to grib teikt, ikdienas un ikne�dēļas laikraksti un valsts televīzijas kanāli. Viņi atradīsies tie�i mediju negaisa izraisītā ciklona centrā. Tas nebija labākais veids, kā panākt, lai izmeklē�ana raitāk virzās uz priek�u, ta�u nebija izvēles. Un tad Servazs (

pamanīja kādu niansi, kas viņam sākumā bija paslīdējusi garām. Ketija Dimjēra �orīt bija ļoti eleganti ģērbusies. Tas nebija pārāk uzkrīto�i, drī�zāk tik tikko pamanāms, jo prokurore vienmēr izskatījās nevainojami, ta�u �oreiz viņa bija īpa�i pacentusies. Blūze, �akete, mētelis, kaklarota un auskari viss bija rūpīgi saskaņots, ieskaitot kosmētiku, kas izcēla Dimjēras patīkamo, bet vienlaikus ari bargo seju. Viņa izskatījās atturīgi eleganta, tomēr acīmredzot bija pavadījusi pie spoguļa daudz laika, lai to panāktu.

Prokurore bija paredzējusi, ka ieradīsies �urnālisti, un attiecīgi saga�tavojusies.

At�ķirībā no Servaza, kur� pat lāgā nebija saķemmējies. Par laimi, viņ� vismaz bija noskuvies.

Tomēr kaut ko Dimjēra nebija paredzējusi. To, kā viņas izskats izmai�nīsies, kad viņa ieraudzīs miru�o. Daļa viņas pūliņu bija vējā, jo sieviete uzreiz izskatījās novecojusi, nomākta un nogurusi, neskatoties uz viņas centieniem turēties, kā pieklājas. Servazs tuvojās kādam tehniķim, kur� da�ādos rakursos fotografēja līķi.

-�� Es uz jums paļaujos un ceru, ka neviens no �iem fotoattēliem nenokļūs presē, viņ� teica. Uzmaniet tos rūpīgi.

Tehniķis pamāja ar galvu. Cerams, ka Servaza vārdi bija līdz viņam aizgāju�i. Ja kaut viens no �iem uzņēmumiem nonāks presē, Servazs pieprasīs, lai viņ� pats personiski par to atbild.

-� Vai tiesu medicīnas eksperts labo roku apskatīja? viņ� pajautāja Cīglerei.

-�� Jā. Viņ� domā, ka pirksts nokniebts ar kādu asu priek�metu knaiblēm vai dzirklēm. Sīkāka apskate vēl priek�ā.

-�� Labās rokas zeltnesis, Servazs noteica.

-�� Ne blakus eso�ais, ne kāds cits pirksts nav aiztikts.

-�� Vai mēs domājam vienu un to pa�u?

-�� Zīmoggredzens vai kāds cits gredzens.

-�� Slepkava vai nu gribējis to nozagt vai paņemt līdzi kā trofeju, vai arī nevēlējās, lai kāds to redz.

Cīglere pārsteigta viņā palūkojās.

-�� Kāpēc lai viņ� gredzenu slēptu? Turklāt to ta�u varēja vienkār�i noņemt.

-�� Iespējams, viņam tas neizdevās. Grimmam bija ļoti resni pirksti.

ATGRIE�OTIES LEJĀ, Servazs pamanīja �urnālistu un ziņkārīgo pūli un uzreiz vēlējās griezties atpakaļ, ta�u betona uzbrauktuve aiz lielveikala bija vienīgais iespējamais ceļ�. Vēl varēja rāpties gar kalna malu. Viņ� jau savilka apstākļiem piemērotu seju un gatavojās mesties atvarā, kad kāda roka viņu apturēja.

-�� Atļaujiet man.

Katrīna Dimjēra atkal bija atguvusi pa�apziņu. Servazs pavirzī�jās malā un noskatījās, cik prasmīgi viņa uzstājās, kā prata apvārdot �urnālistus, lai radītu iespaidu, ka sniedz būtisku informāciju. Katram �urnālistam viņa atbildēja svarīgā toni, cie�i acis skatoties, savu atbildi papildinot ar tikko jau�amu, sazvērniecisku smaidu, tomēr atturīgi, apzinoties drūmo situāciju.

Tā bija īsta māksla.

Nesagaidījis runas beigas, Servazs lavierēja starp �urnālistiem, lai sēstos ma�īnā. Cherokee bija noparkots otrā stāvvietas galā aiz iepir�kumu ratiņu rindām. Cauri miglai to tik tikko varēja saskatīt. Sajutis aukstā vēja brāzmas, Servazs saslēja jakas apkakli. Prātā spietoja domas par to, kur� tik meistarīgi bija inscenējis �ausmīgo skatu zem metāla tilta. Ja runa bija par to pa�u cilvēku, kur� bija nogalinājis zirgu, tad tam pilnīgi noteikti patika augstums un kalni.

Kad Servazs tuvojās d�ipam, viņam �ķita, ka tas kaut kā dīvaini izskatās. Viņ� to neizpratnē aplūkoja. Auto riepas bija pieplaku�as pie asfalta kā baloni, kam izlaists gaiss. Kāds tās bija pārdūris. Turklāt visas �etras� Ma�īnas virsma bija saskrāpēta ar atslēgām vai kādu citu asu priek�metu.

Laipni lūgti Senmartēnā, viņ� pie sevis nodomāja.

SVĒTDIENAS RĪTS INSTITŪTĀ. Valdīja dīvains klusums. Diānai radās iespaids, ka visi iemītnieki ir to pametu�i. Nedzirdēja ne vismazāko troksnīti. Viņa iznira no pēļiem un devās uz nelielo, ledaini auksto du�as telpu. Drebinādamās no aukstuma, Diāna a�i noskalojās, izmazgāja matus, tos iz�āvēja un iztīrīja zobus, cik vien ātri spēja.

Pirms iziet no istabas, viņa palūkojās ārā pa logu. Visu aizsedza bieza migla, un izskatījās tā, it kā kāds rēgains spēks nakts aizsegā �ādi būtu vēlējies apliecināt savu klātbūtni. Miglas vāli ieskāva biezo sniega segu un apsnigu�ās egles. Institūts atradās miglas ielenkumā. Desmit metrus tālāk viņas skatiens atdūrās pret dūmakaini bālo mūra valni. Diāna cie�āk ievīstījās ritasvārkos.

Viņa bija nolēmusi doties pastaigā pa Senmartēnu, tādēļ ātri ap�ģērbās un izgāja no istabas. Pirmā stāva kafejnīcā neviena nebija, ja neskaita tās darbinieci. Viņa palūdza tasīti kapu�īno un kruasānu un apsēdās netālu no loga. Tikko Diāna bija apsēdusies, telpā ienāca apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis baltā halātā un devās pie letes. Viņa neuzkrīto�i noskatījās, kā vīrietis paņem lielu krūzi baltas kafijas, apelsīnu sulu un divus kruasānus. Tad viņ� pienāca pie Diānas galdiņa.

-��� Labrīt, vai drīkstu jums piebiedroties?

Viņa smaidot pamāja ar galvu.

-��� Mani sauc Diāna Berga, viņa sacīja, pastiepusi roku, es esmu�

-��� Es jau zinu. Esmu Alekss, viens no trako kopējiem. Un jūs?

-��� Esmu tikko ieradusies�

-��� Dro�i vien jums neklājas viegli, vai ne? Kad es ierados te pirmoreiz un redzēju �o vietu, pirmā doma bija kāpt ma�īnā un laisties projām, viņ� smaidot sacīja. Un vēl joprojām es �eit nespēju gulēt.

-�� Vai jūs dzīvojat Senmartēnā?

-�� Nē, es nedzīvoju ielejā.

Alekss to pateica tādā toni, it kā to viņ� vēlētos mazāk par visu.

-� Jūs nezināt, vai ziemā telpas vienmēr ir tik aukstas? Diāna jau�tāja.

Vīrietis smaidot nolūkojās sievietē. Aleksam bija patīkama, atklāta seja, sirsnīgas, brūnas acis un sprogaini mati. Pieres vidū viņam bija liela dzimumzīme, kas izskatījās kā tre�ā acs. Kādu mirkli Diāna pie tās ar nepatiku pakavējās un nosarka, kad ievēroja, ka vīrietis to ir pamanījis.

-Jā, baidos, ka ir gan, viņ� atbildēja. Aug�stāvā vēj� zēģelē, bet apkures sistēma ir diezgan veca.

Aiz platās loga rūts bija redzama brīni�ķīga ainava ar miglā tītām eglēm, kas �ķita kā ar roku aizsniedzamas. Bija tik dīvaini tā sēdēt sil�tumā un dzert kafiju, kad no sniegotās ainavas �ķīra tikai logs, un Diānai radās sajūta, ka viņa skatās kino.

-� Ko tie�i jūs darāt? viņa jautāja, nolēmusi izmantot gadījumu, lai par vīrieti uzzinātu ko vairāk.

-�� Jūs gribat zināt, kādi �eit ir medicīnas brāļa pienākumi?

-Jā-

-�� Nu labi� kā institūta medbrālis es sagatavoju un izdalu zāles, pārliecinos, vai pacienti tās tie�ām izdzer un vai pēc to izdzer�anas nav radu�ās nekādas blakusparādības. Protams, slimnieki ir arī jāuzmana�

Ta�u ar uzmanī�anu vien ir par maz. Jāorganizē nodarbības, jārunā ar viņiem, tie jāapskata, vienmēr jābūt pieejamam, viņi jāuzklausa� Ta�u

ar mēru. Medicīnas brāļa darbs ir tāds, ka nevar visā pārāk iejaukties un <

nevar arī visu pārāk ignorēt. Te neder ne vienaldzība, ne sistemātiska palīdzība. Katram jābūt savā vietā. Un it īpa�i �eit. Ar �iem�

-�� Vai zāļu devas ir lielas? Diāna jautāja, cen�oties neskatīties uz dzimumzīmi viņa pierē.

Alekss uz Diānu aizdomīgi palūkojās.

-�� Jā� �eit devas ir daudz lielākas par ieteicamajām normām. Tā ir tāda kā medicīnas Hirosima, kur neviens ne�ubinās, tomēr arī pārmērīgi viņus nesazāļo. Pati redzēsiet, ka tie nav nekādi zombiji. Glu�i vienkār�i liela daļa no �iem� indivīdiem� ir neuzņēmīgi pret zālēm. Tā nu sanāk �onglēt starp tādiem nomierino�iem kokteiļiem un neiroleptiķiem, kas

pat bulli nogāztu gar zemi, �etrreiz dienā triju devu vietā, turklāt vēl tiek izmantots elektro�oks, sedatlvie līdzekļi, un, ja nekas cits nelīdz, ķeramies pie brīnumzālēm klozapīna.

Diāna par to jau bija dzirdējusi klozapīns bija atipisks antipsihotisks līdzeklis, ko izmanto tādos �izofrēnijas gadījumos, kad citi medika�menti nelīdz. Tāpat kā tas bija ar vairumu zāļu, ko izmantoja psihiatrijā, bija sastopamas arī da�ādas blaknes nesaturē�ana, pārmērīga siekalu izdalī�anās, redzes miglo�anās, liekais svars, konvulsijas un tromboze�

-Jāsaprot tas, ka �eit gan vardarbība, gan briesmas vienmēr ir cie�i līdzās. Vīrietis pasmaidīja �ķību smaidu, kas drīzāk atgādināja smīnu.

Diānai �ķita, ka viņa atkal klausās Ksavjē vārdos: �Gudrība attīstās tikai tur, kur ir pārmaiņas un briesmas.�

-�� Tai pa�ā laikā, viņ� iesmējies precizēja, �eit tomēr ir dro�āk nekā da�os lielpilsētu kvartālos.

Un Alekss nogrozīja galvu. r

-�� Starp mums runājot, vēl pavisam nesen psihiatrija bija akmens laikmeta līmenī un pacienti tika pakļauti neticami barbariskiem ekspe�rimentiem, kas neatpalika no inkvizīcijas vai nacistu nometnēm� Lie�tas ir stipri pavirzīju�ās uz priek�u, tomēr darāmā joprojām netrūkst� �eit nav runa par izārstē�anu, bet gan par stāvokļa stabilizē�anos un dekompresiju�

-�� Vai jums ir vēl kādi pienākumi? Diāna jautāja.

-�� Jā. Vēl visa tā administratīvā padarī�ana da�ādu dokumentu aizpildī�ana un formalitā�u kārto�ana.

īsu mirkli viņ� palūkojās ārā pa logu.

-�� Un tad vēl ir Ksavjē un vecākās medmāsas nozīmētās mediķu pārrunas.

-�� Kā tās notiek?

-� Tās ir ļoti rūpīgi izstrādātas. Tiek izmantoti labi pārbaudīti paņē�mieni, sarunas norit pēc noteiktas shēmas, jāuzdod standarta jautājumi, ta�u gadās arī improvizēt� Jāizturas pēc iespējas neitrālāk, nedrīkst kļūt pārāk uzbāzīgs, jo tas var satraukt pacientus� jāprot paklusēt� ieturēt pauzi� citādi drīz vien rastos problēmas.

-�� Vai arī Ksavjē un Femeja vada �ādas pārrunas?

-�� Bet, protams.

-�� Un kā at�ķiras jūsējās un viņu veiktās?

-�� Ne īpa�i. Izņemot to, ka da�i pacienti mums uztic tādas lietas, ko viņiem nestāsta, jo mēs tiem ikdienā esam tuvāki un cen�amies panākt, lai starp mediķiem un pacientiem valdītu savstarpēja uzticība, tomēr saglabājot zināmu distanci� Bet Ksavjē un Elizabete nozīmē terapiju un nosaka ārstē�anas procedūras�

Pēdējo teikumu Alekss pateica ļoti dīvainā balsi. Viņam nemanot, Diāna sarauca uzacis.

-�� Varētu teikt, ka mēs ne vienmēr atbalstām viņu izvēli.

Viņa jutās pārsteigta, ka vīrietis bija tik runātīgs.

-Jūs te esat jauniņā, Diāna� Gan jau pati redzēsiet.

-�� Ko es redzē�u?

Viņ� caur pieri paraudzījās Diānā. Acīmredzot Aleksam nebija nekā�das vēlē�anās par to neko sīkāk paskaidrot. Tomēr viņa turpināja gaidīt, jautājo�i viņā lūkojoties.

-�� Kā lai to labāk paskaidro? Jūs jau pati ļoti labi saprotat, ka neesat nonākusi parastā vietā� Mēs ārstējam tādus pacientus, ar kuriem ne�viena cita iestāde nav tikusi galā� Tas, kas notiek �eit, pilnībā at�ķiras � no tā, kas notiek citur.

-�� Piemēram, elektro�oki bez anestēzijas A korpusā?

Diāna uzreiz no�ēloja, ka bija to pateikusi. Viņa ievēroja, ka Alekss manāmi atsalst.

-�� Kur� jums to teica?

-�� Ksavjē.

-�� Labāk laidiet to gar ausim.

Uzacis saraucis, viņ� blenza savā kafijas krūzē. Un izskatījās, ka jau no�ēlo �o sarunu.

-�� Neesmu pārliecināta, vai tas vispār ir likumīgi. Vai tad Francijas likumdo�ana to pieļauj?

Alekss pacēla galvu.

-�� Francijas likumdo�ana? Vai zināt, cik cilvēku �ajā valsti katru gadu tiek ievietoti psihiatriskajās slimnīcās piespiedu kārtā? Piecdesmit tūk�sto�i� Mūsdienu demokrātiskajās valstis hospitalizācija bez pacienta pie�kri�anas tiek uzskatīta par ārkārtas pasākumu. Tikai ne pie mums! Garīgi slimajiem un pat tādiem, par kuriem ir tikai aizdomas, ka viņi varētu būt garīgi slimi, nav līdzvērtīgu tiesību ar pārējiem iedzīvotājiem. Ja

jūs vēlaties aizturēt noziedznieku, jums jāgaida se�i no rīta. Ta�u, ja kaimiņ� būs uzrakstījis ziņojumu par kādu juku�o, tad tā uzskatāma par hospitalizāciju pēc tre�ās personas pieprasījuma un policija drīkst ierasties jebkurā diennakts laikā, bet likumdo�anas pārstāvji iejaucas tikai vienu reizi kad cilvēks jau ir zaudējis brīvību. Un ari tad tikai tādā gadījumā, ja �is cilvēks zina savas tiesības un to, kā par tām cīnīties� Tāda, lūk, ir psihiatrija �ajā valstī� Nemaz nerunājot par līdzekļu trū�kumu, neiroleptiķu ļaunprātīgu izmanto�anu, kļūdainu terapiju� Mūsu psihiatriskās slimnīcas atrodas ārpus likuma. Un �ī konkrētā jo īpa�i�

�o garo monologu Alekss norunāja ar acīm redzamu rūgtumu, un smaids no viņa sejas tagad bija pazudis. Viņ� piecēlās un atstūma savu krēslu.

-�� Kad pati būsiet visu redzējusi, tad varēsiet izdarīt secinājumus, viņ� deva padomu.

-�� Secinājumus par ko?

-�� Par to, kas te notiek.

-�� Un kas �eit notiek?

-�� Kāda starpība? Jūs jau pati bijāt tā, kas gribēja ko vairāk uzzināt, vai ne?

Diāna nolūkojās, kā Alekss aiznes savu paplāti un atstāj kafejnīcu.

VISPIRMS SERVAZS NOLAIDA �alūzijas un iededza gaismu, jo nevē�lējās, lai kāds �urnālists tos �paņemtu uz grauda�. Jaunais komiksu autors bija devies mājās. Esperandjē un Gglere sanāksmju telpā kaut ko klik�ķināja uz saviem datoriem. Ketija Dimjēra stāvēja telpas tālākajā stūri un runāja pa mobilo telefonu. Viņa pabeidza sarunu un apsēdās pie galda. Servazs kādu brīdi uz visiem nolūkojās, tad ķērās pie darba. Stūrī pie loga atradās gai�as krāsas tāfele rakstī�anai.

Viņ� to pavilka tuvāk gaismai, paņēma marķieri un divos stabiņos ierakstīja:

ZIRGS GRIMMS

Nodīrāts Kails

Nogriezta galva No�ņaugts

Nogalināts naktī? Irtmana DNS

Nogriezts pirksts, ādas zābaki, kapuce Nogalināts naktī?

Irtmana DNS?

-� Vai ar to ir pietiekami, lai uzskatītu, ka abus noziegumus izdarījusi viena un tā pati persona?

-�� Ir līdzības, ta�u ir ari at�ķirības, Cīglere paziņoja.

-�� Tomēr vienā un tajā pa�ā pilsētā �etru dienu laikā izdarīti divi noziegumi, Esperandjē secināja.

-�� Piekritu. Hipotēze par kādu citu noziedznieku ir stipri ap�aubāma. Tā noteikti ir viena un tā pati persona.

-�� Vai tās pa�as personas, Servazs precizēja. Neaizmirstiet mūsu sarunu helikopterā.

-�� Neesmu to aizmirsusi. Jebkurā gadījumā ir kāda lieta, kas mums noteikti ļautu abus noziegumus uzskatīt par savstarpēji saistītiem�

-�� Irtmana DNS.

-�� Jā, Irtmana DNS, viņa piekrita.

Servazs pacēla �alūzijas un palūkojās ārā, tad ar dobju klik�ķi tās atkal nolaida lejā.

-�� Vai jums tie�ām �ķiet, ka viņ� varētu izkļūt no institūta, par spīti jūsu novēro�anas posteņiem? viņ� pagriezies jautāja.

-�� Nē, tas nav iespējams. Es pati �o izvietojumu pārbaudīju. Nebija ne vismazākās iespējas izkļūt tiem cauri.

-�� Tādā gadījumā tas nav Irtmans.

-�� Vismaz ne �oreiz.

-�� Ja �oreiz tas nav Irtmans, tad tikpat labi var iztēloties, ka tas nebija viņ� ari iepriek�ējo reizi, Esperandjē izteica pieņēmumu.

Visi pagrieza uz viņa pusi galvas.

-�� Irtmans nemaz nav bijis kalna galā. Tur bijis kāds cits. Kāds, kur� ar Irtmanu sastapies institūtā un kur� nejau�i vai ar nolūku kabīnē ir atstājis kādu viņa matu.

Cīglere jautājo�i palūkojas uz Servazu. Viņa saprata, ka tas nav savam vietniekam visu izstāstījis.

-Ja neskaita to, ka tas nebija mats, ko kabīnē atrada, viņa preci�zēja, bet gan siekalas.

Esperandjē vispirms palūkojās uz viņu, tad uz Servazu, kur� atvai�nodamies nodūra skatienu.

-�� Es tajā visā neredzu nekādu loģiku, viņ� teica. Kāpēc vispirms jānogalina zirgs, bet pēc tam cilvēks? Kāpēc dzīvnieks jāpakarina kalna galā? Bet cilvēks pie tilta? Par ko tas liecina?

-�� Par vienu un to pa�u rokrakstu, ja reiz abi tika pakārti, sacīja CIglere.

Servazs uz viņu skatījās.

-�� Izklausās ļoti pamatoti.

Viņ� piegāja pie tāfeles, �o to nodzēsa un izlaboja.

ZIRGS

Pakārts pie gaisa vagoniņa balstiem Nomaļa vieta Nodīrāts Nogriezta galva

Nogalināts nakti? Irtmana DNS

GRIMMS

Pakārts pie metāla tiltiņa

Nomaļa vieta Kails

No�ņaugts

Nogriezts pirksts, ādas zābaki, kapuce Nogalināts nakti?

Irtmana DNS?

-�� Piekritu. Bet kāpēc bija vajadzīgs nogalināt dzīvnieku?

-�� Lai satriektu Lombāru, CIglere atkal atkārtoja. Gan elektro�stacija, gan zirgs pieder viņam. Utad tas bija veltīts viņam.

-�� Lai tā būtu. Pieņemsim, ka mērķis ir Ēriks Lombārs. Bet kāds tam sakars ar aptiekāru? Turklāt zirgs bija bez galvas un pa pusei nodīrāts, bet aptiekārs kails ar kapuci galvā. Kas viņiem abiem ir kopīgs?

-� Nodīrāt dzīvnieku arī savā ziņā nozīmē to atkailināt, Esperandjē izteica pieņēmumu.

-���������� Un ap zirgu bija izplesti divi lieli ādas lēveri, Cīglere sacīja.

-�� Sākumā mums �ķita, ka tie atgādina spārnus, bet tikpat labi tie varēja atgādināt kapuci�

-�� Iespējams, Servazs nepārliecino�i noteica. Bet kāpēc zirgam bija nogriezta galva? Un ko nozīmē �ī kapuce un zābaki?

Uz to neviens nespēja atbildēt. Viņ� turpināja:

-�� Un vienmēr mēs atduramies pret vienu un to pa�u jautājumu: kāda loma �ajos notikumos ir Irtmanam?

-�� Viņ� jums met izaicinājumu! atskanēja kāda balss no durvju puses.

Viņi pagriezās. Zāles durvīs stāvēja vīrietis. Sākumā Servazs domāja, ka tas ir kāds �urnālists, un jau gatavojās to patriekt. Vīrietis bija

aptuveni �etrdesmit gadus vecs, ar gai�i rūsganiem matiem, sprogainu bārdu un mazām, apaļām brillītēm. Viņ� tās noņēma, lai noslaucītu, jo stikli bija aizsvīdu�i, ienākot siltumā, tad uzstutēja tās atpakaļ uz deguna un aplūkoja viņus ar savām gai�ajām acīm. Viņam mugurā bija liels svīteris un kājās rupja velveta bikses. Viņ� izskatījās pēc huma�nitāro zinību skolotāja, arodbiedrību pārstāvja vai kāda, kur� noilgojies pēc se�desmitajiem gadiem.

-�� Kas jūs tāds esat? Servazs strupi pajautāja.

-�� Vai jūs te būtu izmeklē�anas priek�nieks?

Negaidītais apmeklētājs tuvojās un pastiepa viņam roku.

-�� Simons Props. Esmu psihokriminologs. Man vajadzēja ierasties tikai rīt, ta�u piezvanīja no �andarmērijas un pateica, kas noticis. 13 nu esmu klāt.

Vīrietis apgāja apkārt galdam, sasveicinoties ar katru no klāteso�a�jiem. Tad viņ� apstājās un palūkojās uz brīvajiem krēsliem, bet pēc tam izraudzījās to, kur� atradās pa kreisi no Servaza, kam savukārt �ķita, ka vīrietis tā ir rīkojies ar nolūku, un viņ� sajuta vieglu aizkaitinājumu it kā kāds mēģinātu ar viņu manipulēt.

Simons Props nopētīja tāfeli.

-�� Interesanti, viņ� noteica.

-� Tie�ām? Servaza balss tonis neviļus izklausījās sarkastisks. Un kādas idejas jums rodas?

-�� Ja tas jūs neapgrūtina, man labāk patiktu, ja jūs turpinātu tā, it kā manis te nebūtu, psihiatrs atbildēja. Atvainojiet, ka pārtraucu. Saprotams, neesmu �eit ieradies, lai novērtētu jūsu darba metodes (Ser�vazs redzēja, ka viņ� atmet ar roku). Turklāt es to nemaz nespēju. Un ne jau tāpēc esmu �eit. Esmu �eit tādēļ, lai jums palīdzētu, kad sāksiet strādāt ar Juliānu Irtmanu vai kad runa būs par klīnisko ainu, balstoties uz nozieguma vietā atstātajām pēdām.

-�� Kad ienācāt pa durvīm, jūs teicāt, ka Irtmans mums met izaicinā�jumu, Servazs nelikās mierā.

Viņ� redzēja, kā psihiatrs aiz briļļu stikliem samiedz savas dzeltenās a�eles. Spīdīgā bārda sedza salā apsārtu�us vaigus, kas tam pie�ķīra viltīgu izskatu. Servazam radās nepatīkama sajūta, it kā tiktu at�ifrētas viņa domas. Tomēr viņ� izturēja jaunpienācēja skatienu.

-�� Tā es teicu gan, psihiatrs piekrita. Vakar es vasarnīcā veicu sagatavo�anās darbus. Kad pētīju Irtmana lietu, izlasīju, ka viņa DNS paraugi atrasti gaisa vagoniņa kabīnē. Ir ta�u skaidri redzams, ka tas ir manipulators, sociopāts un liels gudrinieks. Ta�u viņ� pārsniedz visas robe�as, jo uzskatāms par īpa�u gadījumu pat starp līdzīgiem slepka�vām. Irtmans ir rets gadījums ari tāpēc, ka viņam raksturīgās personī�bas novirzes ne tikai tādā vai citādā veidā neietekmē prāta spējas un sabiedrisko dzīvi, bet arī paliek apkārtējiem nepamanītas, tādēļ �ādiem tipiem bie�i vien nepiecie�ams līdzzinātājs. Parasti tā ir tikpat bries�mīga sieva, kas tiem palīdz saglabāt daudzmaz pieņemamu sabiedrisko seju. Laikā, kad Irtmans vēl bija brīvībā, viņam lieliski izdevās no�ķirt sabiedrisko dzīvi no savas personības tum�ās puses, kas atradās naida un demences varā. Irtmans perfekti prata tēlot savu lomu. Pirms viņa biju�i ari citi sociopāti, kam tas izdevies, ta�u neviens no tiem nav ieņēmis tik augstu amatu.

Props piecēlās un lēnam apgāja apkārt galdam, apstaigājot katru no viņiem. Servazs aizkaitināts nosprieda, ka dro�i vien arī tas ir kāds īpa�s psihiatru paņēmiens.

-� Viņu tur aizdomās par vairāk nekā �etrdesmit jaunu sievie�u slep�kavībām. �etrdesmit slepkavību, un nav atrasti nekādi pierādījumi, pat ne visniecīgākās pēdas, kas norādītu uz vainīgo! Ja nejau�i nebūtu atrasti preses izgriezumi un lietas, ko viņ� glabāja savā bankas seifa, neviens nekad viņam nebūtu nācis uz pēdām.

Props apstājās aiz muguras Servazam, kur� ietiepīgi nepagrieza galvu uz psihiatra pusi un turpināja lūkoties uz galda pretējā pusē sēdo�o Irēnu Cīgleri.

-�� Un te pēk�ņi viņ� nozieguma vietā atstāj pierādījumu tik uzkrī�to�i, nemākulīgi un banāli!

-�� Jūs tomēr esat piemirsis kādu niansi, Cīglere paziņoja. Tajā laikā, kad viņ� izdarīja lielāko daļu savu noziegumu, DNS analīzes vai nu nepastāvēja vispār, vai arī bija daudz sliktākā līmenī nekā mūs�dienās.

-�� Tas tiesa, tomēr�

-�� Tātad jūs uzskatāt, ka tas, kas notiek pa�laik, nemaz neatgādina to Irtmanu, kādu esam iepazinu�i agrāk? Cīglere raudzījās psihiatram acīs.

Props samirk�ķināja acis un piekrīto�i pamāja ar galvu.

-�� Un jūs uzskatāt: par spīti tam, ka ir atrasts Irtmana DNS, viņ� tomēr nav zirgu nogalinājis?

-�� H es neteicu.

-�� Nesaprotu.

-�� Neaizmirstiet, ka Irtmans ir ieslodzīts jau vairākus gadus un bei�dzas vai nost aiz garlaicības. Viņ� deg uz lēnas uguns. Un, tā kā viņ� agrāk bijis tik rosīgs, Irtmanam rodas vēlē�anās paspēlēties. Padomājiet pa�i! Pirms viņu notvēra �īs muļķīgās, greizsirdības izraisītās slepkavī�bas dēļ, Irtmanam bija intensīva un stimulējo�a augsta līmeņa sabied�riskā dzīve. Viņ� bija izpelnījies atzinību savā profesijā. Irtmanam bija ļoti skaista sieva, un viņ� rīkoja saietus �enēvas smalkās sabiedrības krējumam. Vienlaikus tas slepus nolaupīja, nomocīja, izvaroja un noga�lināja jaunas sievietes. Citiem vārdiem sakot, tādam monstram kā viņ� tā bija īsta sapņu dzīve. Un skaidrs, ka Irtmans vēlējās, lai tā turpinās mū�īgi. Un tie�i tāpēc viņ� tik rūpīgi slēpa līķus.

Props ar pirkstu galiem braucīja savu bārdu.

-�� Tagad viņam vairs nav nekāda iemesla slēpties. Glu�i otrādi Irt�mans vēlas, lai visi zina, kur� ir vainīgais. Viņ� vēlas, lai par viņu atkal runā, un speciāli cen�as sev pievērst uzmanību.

-�� Viņ� ta�u varēja aizbēgt un turpināt savus izlēcienus brīvībā, Servazs iebilda. Kāpēc viņ� atgriezās savā kamerā? Es tam nesaskatu nekādu jēgu.

Props kasīja bārdu.

-�� Atzī�os, ka tie�i �is jautājums kop� vakardienas arī man nedod mieru. Kāpēc viņ� atgriezās institūtā? Acīmredzot riskējot ar to, ka vairs no turienes neizkļūs, ja tiks pastiprināti dro�ības līdzekļi. Kāpēc tā riskēt? Ar kādu nolūku? Jums taisnība. Tam nav nekāda izskaidro�juma.

-� Ja nu vienīgi azarts viņu vilina vairāk nekā brīvība, konstatēja CIglere. Vai arī tad, ja viņ� ir pārliecināts, ka atkal izdosies no turienes izkļūt�

-�� Nesaprotu, kā viņam tas varētu izdoties? Esperandjē brīnījās.

-� Ņemot vērā to, kā izvietoti policijas posteņi, man �ķiet pilnīgi neie�spējami, ka Irtmans varētu būt izdarījis arī otro slepkavību, Servazs uzstāja. Vai pārējie man piekrīt?

Psihiatrs uz viņiem visiem pēc kārtas palūkojās, turpinot domīgi braucīt bārdu. Aiz briļļu stikliem viņa dzeltenās acis atgādināja pārgatavoju�ās rozīnes.

-���������� �ķiet, ka jūs �o cilvēku novērtējat daudz par zemu, viņ� teica.

-�� Man rādās, ka jūs tā ari neesat sapratu�i, ar ko jums ir darī�ana.

-�� NAKTSSARGI, Ketija Dimjēra ieminējās. Cik tālu esat tiku�i ar tiem?

-�� Necik, Servazs atbildēja. Nedomāju, ka viņi ir vainīgi, neska�toties uz bēg�anu. �I lieta izskatās pārāk smalka, ta�u viņi pagaidām izcēlu�ies tikai ar kautiņiem un līdz asarām banālu kontrabandu. Krāso�tājs vienā dienā nekļūst par Mikeland�elo. Gaisa vilciena kabīnē un gala�punktā paņemto paraugu analī�u rezultāti noteiks, vai viņi tur biju�i nozieguma izdarī�anas brīdī, ta�u es tā nedomāju. Tomēr var skaidri manīt, ka viņi kaut ko slēpj.

-�� Es jums piekrītu, sacīja Props. Izlasīju nopratinā�anas proto�kolu. Tas ir diezgan nesakarīgs. Tomēr man izdevās konstatēt, ka viņiem nav psihisku novir�u pazīmju. Esmu jau saskāries ar sīkiem zaglēniem, kas vienā dienā pārvēr�as par īpa�i ne�ēlīgiem briesmoņiem. Cilvēka saprāts slēpj daudz mīklu, tādēļ neko a priori nevajadzētu izslēgt.

Uzacis saraucis, Servazs nogrozīja galvu.

-�� Un vēl jau ir tā vakardienas pokera partija. Jānoskaidro, vai nav izcēlies kāds strīds. Varbūt Grimmam biju�i parādi�

-�� Ir vēl viens jautājums, ko steidzami vajadzētu noskaidrot, pro�kurore sacīja. Līdz �im mums bija tikai nogalināts zirgs, tādēļ varējām atļauties stiept gumiju. �oreiz noslepkavots cilvēks. Un preses pārstāvji noteikti centīsies sazināties ar institūtu. Ja gadījumā pēk�ņi notiktu informācijas noplūde un �urnālisti uzzinātu, ka pirmā nozieguma vietā atrasti Irtmana DNS paraugi, viņi mūs samaltu miltos. Vai redzējāt, cik �urnālistu tur, ārā, gaida? Tādēļ divi galvenie jautājumi, uz kuriem mums vajadzētu atbildēt vispirms, ir �ādi: vai Varņē institūta dro�ības pasākumos nav ieviesusies kāda kļūme un vai ar mūsu izvietotajiem no�ogojumiem ir pietiekami? Jo ātrāk mēs uz tiem atbildēsim, jo labāk. Ierosinu jau �odien pat apmeklēt institūtu.

-Ja mēs tā rīkosimies, iebilda Cīglere, �urnālisti, kas tur de�urē, mūs beidzot piespiedīs pie sienas. Tur no viņiem nevarēs izsprukt.

Prokurore mirkli pārdomāja.

-�� Lai tā būtu, ta�u mums uz �iem jautājumiem jāatbild pēc iespējas ātrāk. Piekrītu atlikt �o apmeklējumu uz rītu. Pa to laiku es sasauk�u preses konferenci, lai novērstu �urnālistu uzmanību. Martēn, kā, pēc jūsu domām, mums vajadzētu turpmāk rīkoties?

-�� Kamēr jūs sniegsiet preses konferenci, mēs ar kapteini Cīgleri un doktoru Propu dosimies uz institūtu, bet leitnants Esperandjē asistēs līķa sekcijā. Tagad iztaujāsim aptiekāra atraitni.

-�� Ļoti labi. Tā arī darīsim. Ta�u nevajadzētu aizmirst, ka mums ir divi prioritāri jautājumi: a) noskaidrot, vai Irtmans varēja izkļūt no institūta, b) izpētīt, kā �ie abi noziegumi ir saistīti.

-�� IR VĒL KĀDS �ī NOZIEGUMA ASPEKTS, ko neesam ņēmu�i vērā, atstājot sanāksmi, paziņoja Simons Props.

-�� Kāds? Servazs jautāja.

Viņi atradās nelielā autostāvvietā ēkas aizmugurē, prom no preses acīm. Servazs ar tālvadības atslēgu atvēra sava Cherokee durvis, kuru autoremonta kompānija tur bija novietojusi pēc tam, kad tam nomai�nīja visas �etras riepas. Ledainajā gaisā virpuļoja retas sniegpārslas. Aiz līdzenuma varēja redzēt baltas kalnu galotnes, ta�u debesis bija savilku�ās pavisam pelēkas, un bija skaidrs, ka pavisam drīz atkal sāks snigt.

-�� Lepnība, psihiatrs atbildēja. Kāds �ajā ielejā nolēmis tēlot Dieva lomu. Viņ� iedomājies, ka ir pārāks par visiem, atrodas ārpus likuma, un nolēmis apmuļķot tādus no�ēlojamus mirstīgos kā mēs. Bet tam vajadzīga neizmērojama lepnība. Un, ja kādam tāda piemīt, tad �ai lepnībai vajadzētu tā vai citādi izpausties. Ja vien viņ� to neslēpj aiz pārmērīgas pieticības maskas.

Servazs apstājās un palūkojās uz psihiatru.

-���������� �āds raksturojums diezgan precīzi atbilst Irtmanam, viņ� teica.

-�� Izņemot tēlotu pieticību.

-�� Un arī daudziem citiem, Props precizēja. Lepnība nav nekāds retums. Varat man ticēt, major.

APTIEKĀRA MĀJA bija pati pēdējā ielas galā. Faktiski tā nebija iela, drīzāk gan piebraucamais ceļ�. Uz �o namu lūkojoties, Servazam �ķita, ka tas ir kāds Zviedrijas vai Somijas nostūris. Mājai bija zils, pabalojis lubu jumts un koka terase ar nojumi, kas aizņēma daļu no otrā stāva. Visapkārt auga bērzi un di�skābar�i.

Servazs un Cīglere izkāpa no ma�īnas. Ceļa otrā pusē satuntuļoju�ies bērneļi vēla sniegavīru. Servazs pasita uz aug�u apkakli un skatījās, kā viņi ar dūraiņiem rokās grābj sniegu no apsnigu�ā zāliena. Mūsu laikmetu raksturoja plastmasas ierocis, ar ko tika apbruņots sniegavīrs. Par spīti sniegavīra kareivīgajam izskatam, kādu brīdi Servazs priecājās, ka bērni vēl joprojām nododas tik ikdieni�ķiem ziemas priekiem, nevis nīkst istabā, pielipu�i pie datoriem vai spēļu konsolēm.

Ta�u tad viņam asinis dzīslās sastinga. Kāds no pui�eļiem piegāja pie vienas no lielajām atkritumu tvertnēm, kas bija sarindotas gar ielas malu. Servazs redzēja, kā viņ�, uz pirkstgaliem paslējies, to atver. Apstulbu�ā policista acu priek�ā pui�elis no turienes izvilka sprāgu�u kaķi. Bērns paņēma mazo līķīti aiz �upra, �ķērsoja apsnigu�o pagalmu un nometa savu trofeju zemē pāris metru no sniegavīra.

�ī aina izskatījās loti ticami �ķita, ka sniegavīrs patie�ām būtu no�āvis kaķi ar pistoli!

-�� �ēlīgais Dievs, Servazs pārakmeņojies izdvesa.

-�� Kā liecina bērnu psihiatri, Cīglere, kas stāvēja viņam līdzās, pavēstīja, tas notiek, pateicoties televīzijas un mediju ietekmei. Bērni prot pielāgoties apstākļiem.

-�� Laikam gan, Servazs piekrita, kad biju mazs, arī es tēloju, ka esmu Tarzāns, ta�u man ne mirkli nenāca prātā, ka pa īstam varētu kāpelēt pa liānām vai cīnīties ar gorillu.

-� Tagad viņi jau kop� agras bērnības tiek pārsātināti ar vardarbīgām spēlēm, vardarbīgiem televīzijas raidījumiem un vardarbīgām idejām.

-�� Atliek tikai lūgt Dievu, lai bērnu psihiatriem izrādītos taisnība, viņ� ironiski piebilda. Nez kāpēc man �ķiet, ka viņi kļūdās.

-�� Tāpēc, ka jūs esat policists.

Uz sliek�ņa viņu sagaidīja kāda sieviete, kura smēķēja cigareti, ko pārējo laiku turēja starp īk�ķi un rādītājpirkstu. Caur cigaretes dūmu strūklu, acis samiegusi, viņa nolūkojās, kā tie tuvojas. Lai gan tikai pirms trim stundām sievietei bija paziņots par vīra nāvi, ne�ķita, ka viņa būtu īpa�i satriekta.

-�� Labdien, Nadīna, sacīja �aperons, kam kapteine CIglere bija lūgusi nākt kopā ar viņiem. Izsaku tev visdziļāko līdzjūtību. Tu zini, cik ļoti es �ilu mīlēju� Tas ir briesmīgi� Tāda nelaime�

Mērs tikai ar grūtībām spēja izstomit �os vārdus. Sieviete viņu no�skūpstīja, tik tikko tam pieskardamās ar lūpām, ta�u, kad viņ� vēlējās to apkampt, turējās pa gabalu un pievērsās jaunpienācējiem. Viņa bija aptuveni se�desmit gadus veca, liela auguma sieviete, izkaltusi, ar garu, zirdzisku seju un sirmiem matiem. Tagad ari Servazs tai izteica līdzjū�tību un pretim saņēma rokasspiedienu, kas izrādījās pārsteidzo�i spē�cīgs. Un tūlīt sajuta gaisā virmojam naidīgumu. Ko bija teicis �aperons? Ka viņa strādā kādā labdarības organizācijā?

-�� Policija vēlas tev uzdot da�us jautājumus, mērs turpināja. Viņi man apsolīja pagaidām aprobe�oties tikai ar pa�iem nepiecie�amāka�jiem, bet pārējos pietaupīt vēlākam laikam. Vai drīkstam ienākt?

Ne vārda neteikusi, sieviete pagriezās un devās viņiem pa priek�u dziļāk namā. Servazs ieraudzīja, ka ari mājas iek�puse ir no koka. Nelie�lajā vestibilā pa labi atradās lete, uz kuras bija novietota lampa ar aba�ūru un izbāzta lapsa ar vārnu zobos. Servazam uzreiz radās asociācijas ar medību namiņu. Vestibilā atradās ari drēbju pakaramais, ta�u Nadīna Grimma viņiem nepiedāvāja novilkt virsdrēbes. Viņa nozuda stāvajās kāpnēs, kas atradās uzreiz aiz letes un veda uz otrā stāva terasi. Ne vārda nebildusi, Nadīna Grimma tiem norādīja uz pītu dīvānu ar dau�dziem nodilu�iem spilveniem, no terases pavērās skats uz laukiem un me�iem. Viņa pati apsēdās �ūpuļkrēslā līdzās apmales margām un ievīs�tīja kājas pledā.

-�� Paldies, Servazs sacīja. Pirmais jautājums, ko vēlētos jums uzdot, viņ�, mirkli vilcinājies, turpināja: Vai jums ir kāda nojausma par to, kur� vai kura to varēja izdarīt?

Ar acīm ieurbusies Servazā, Nadīna Grimma izpūta cigaretes dūmus. Viņas nāsis raustījās tā, it kā sieviete būtu sajutusi kādu nejauku smārdu.

-�� Nē. Mans vīrs bija aptiekārs, nevis gangsteris.

-�� Vai viņ� netika saņēmis kādus draudus vai dīvainus telefona zva�nus?

-Nē.

-�� Varbūt aptiekā bija ieradu�ies narkomāni? Notikusi kāda zādzība?

-Nē.

-�� Vai viņ� izplatīja metadonu?

Sieviete viņos nolūkojās ar skatienu, kurā jautās garlaicība un bez�cerība.

-�� Vai jums padomā uzdot vēl daudz tamlīdzīgu jautājumu? Mans virs nenodarbojās ar narkotiku tirdzniecību, viņam nebija ienaidnieku, un viņ� nebija iejaukts nekādos netīros darījumos. Viņ� bija visparas�tākais nejēga un dzērājs.

�aperons nobālēja. CIglere un Servazs apmainījās skatieniem.

-�� Ko jūs ar to gribat teikt?

Viņa tos uzlūkoja aizvien pieaugo�ā nepatikā.

-�� Tikai to, ko jau sacīju. Tas, kas noticis, ir tie�ām pretīgi. Nezinu, kur� kaut ko tādu varētu izdarīt. Un vēl mazāk kāpēc. Redzu tikai vienu izskaidrojumu kādam no tiem trakajiem, kas iesprostoti kalna galā, ir izdevies izbēgt. Būtu labāk, ja jūs meklētu tur, nevis veltīgi zaudējat savu laiku, viņa ar rūgtumu balsī piebilda. Ta�u, ja cerējāt atrast asarās slīksto�u atraitni, tad neesat nonāku�i īstajā vietā. Vīrs mani īpa�i nemī�lēja, un es viņu arī ne. Es viņu pat nicināju. Nu jau ilgāku laiku mūsu lau�lība bija tikai tāda� modus vivendi. Ta�u tāpēc jau es viņu nenogalinātu.

īsu, maldino�u mirkli Servazam �ķita, ka viņa grasās atzīties slep�kavībā, līdz viņ� aptvēra, ka viņa bija apgalvojusi glu�i pretējo. Pat ja Grimmai būtu iemesls to izdarīt, viņa tomēr nebija to nogalinājusi. Reti gadās vienā cilvēkā redzēt tik daudz vēsuma un naida. �ī arogance un vienaldzība Servazu izsita no līdzsvara, un viņ� kādu mirkli nevarēja saprast, kā lai izturas. Skaidrs, ka Grimmu dzīvē bija tādas lietas, kur derēja dziļāk parakņāties, ta�u viņ� �aubījās, vai �is ir piemērots brīdis.

-�� Kāpēc jūs viņu ienīdāt? viņ� beidzot vaicāja.

-�� To es jums jau pateicu.

-�� Jūs sacījāt, ka virs bija nejēga. Kāpēc jūs tā apgalvojāt?

-��� Dro�i vien man bija labāk redzams, kādus secinājumus izdarīt. Jums tā ne�ķiet?

-�� Vai es nevarētu lūgt to paskaidrot tuvāk?

Sieviete jau grasījās pateikt kaut ko nepatīkamu, ta�u tad ielūkojās Servazam acīs un atmaiga. Grimma izpūta cigaretes dūmus, joprojām raugoties viņam acīs ar mēmu izaicinājumu, un tad atbildēja:

-�� Mans vīrs izmācījās par aptiekāru, jo nebija pietiekami gudrs, toties bija pārāk slinks, lai kļūtu par ārstu. Pateicoties vecāku naudai, kuriem piederēja ienesīgs bizness, viņ� iegādājās aptieku labā vietā, pa�ā Senmartēnas centrā. Bet sava slinkuma dēļ, kā arī tādēļ, ka viņam nepiemita tam nepiecie�amās īpa�ības, viņam tā arī neizdevās �o īpa��umu padarīt rentablu. Senmartēnā ir se�as aptiekas. Un viņējā bija tā, kurp ļaudis devās vienīgi nepiecie�amības dzīti vai iemaldījās nejau�i, piemēram, garām ejo�i tūristi, kam ievajadzējies aspirīna. Pat es viņam neuzticētos, ja man vajadzētu kādas zāles.

-�� Kāpēc tad jūs neiz�ķīrāties?

Viņa ieķiķinājās.

-� Vai jums tie�ām �ķiet, ka manā vecumā varētu sākt jaunu dzīvi? �ī māja bija gana pla�a diviem cilvēkiem. Mums katram bija sava teritorija, un mēs izvairījāmies pārkāpt tās robe�as. Turklāt darba jautājumos es pavadu daudz laika tālu projām no �ejienes. Tas lietas padara� padarīja daudz vienkār�ākas.

Servazam ienāca prātā kāds latīņu izteiciens: Consensus non concubitusfacit nuptias. Laulību veido vieno�anās, nevis gulta.

-�� Katru sestdienas vakaru viņ� spēlēja pokeru, Servazs sacīja, pagriezies pret mēru. Kur� vēl tajā piedalījās?

-�� Kā es kapteinei jau minēju, es un vēl da�i draugi, �aperons atbildēja.

-�� Un kur� tovakar piedalījās spēlē?

-�� Ser�s Pero, �ils un es.

-�� Tie bija jūsu ierastie partneri?

-Jā-

-�� Vai jūs spēlējāt uz naudu?

-Jā, bet uz nelielām summām. Reizēm zaudētājs izmaksāja resto�rānu. Nekādas parādzīmes nekad netika parakstītas, ja tas ir tas, par ko jūs domājat. Turklāt �ils itin bie�i uzvarēja. Viņ� bija ļoti labs spēlē�tājs, �aperons piebilda, raugoties atraitnes virzienā.

-�� Vai pēdējās pokera spēles laikā nenotika kaut kas dīvains?

-�� Piemēram, kas?

-�� Es nezinu. Kāds strīds�

-�� Nē.

-�� Un kur �ī spēle notika?

-�� Pie Pero.

-�� Un pēc tam?

-�� Mēs ar �ilu kopā devāmies projām. Viņ� aizgāja uz savām mājām, bet es devos gulēt.

-�� Pa ceļam neko dīvainu nemanījāt? Varbūt kādu satikāt?

-�� Nē, vismaz es neko tādu neatceros.

-�� Vai jūs pēdējā laikā neievērojāt neko dīvainu? CIglere jautāja Nadīnai Grimmai.

-Nē.

-�� Vai viņ� neizskatījās norūpējies, satraukts?

-Nē.

-�� Vai jūsu virs kādreiz apmeklēja Ēriku Lombāru?

Atraitne neizpratnē uz tiem lūkojās. Tad viņai acis iemirdzējās sīka dzirksts. Grimma nodzēsa cigaretes izdeguli pret margām un pasmai�dīja.

-�� Jūs laikam domājat, ka starp mana vīra un tā zirga nāvi ir kāds sakars, vai ne? Tas vienkār�i ir smieklīgi!

-Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

Viņa atkal īsi ieķiķinājās.

-� Kāpēc lai tāds cilvēks kā Lombārs tērētu savu dārgo laiku un tiktos ar tādu niecību, kāds ir mans virs? Nē. Vismaz man par to nekas nav zināms.

-�� Vai jums neatrastos kāds jūsu vīra fotoattēls?

-�� Kāpēc jums tas vajadzīgs?

Servazs jau sāka zaudēt pacietību un gandrīz aizmirsa, ka viņa tikai pirms da�ām stundām ir kļuvusi par atraitni, tomēr saņēmās.

-�� Fotoattēls nepiecie�ams izmeklē�anai, viņ� atbildēja. Vēl labāk, ja jums atrastos vairāki. Un pēc iespējas jaunāki.

īsu mirkli viņa skatiens sastapās ar Cīgleres skatienu, un viņa saprata: nogrieztais pirksts. Servazs cerēja, ka uz kāda no fotoattēliem būs redzams zīmoggredzens.

-�� Man nav neviena kaut cik jauna vīra fotoattēla. Un es nezinu, kur viņ� tos glabā, ta�u es paskatī�os viņa lietās. Vai vēl kas?

-�� Pagaidām ne, Servazs atbildēja un piecēlās kājās.

Viņ� juta, ka ir nosalis līdz kaulam, un viņam bija tikai viena vēlē�a�nās ātrāk pazust no �ejienes. Servazs jau sāka prātot, vai tikai Grimma atraitne nav viņus tī�ām nosēdinājusi terasē, lai piespiestu pēc iespējas ātrāk lasīties projām, jo viņ� bija pamanījis kādu sīku detaļu, kas tam bija iedūrusies kā adata sirdi, detaļu, ko viņ� vienīgais bija ievērojis. Kad Nadīna Grimma pastiepa roku, lai pret margām nodzēstu cigareti, viņas svī�tera piedurkne parāvās uz aug�u� Servazs mēmi blenza uz sīkām, blāvām rētām, ko varēja saskatīt uz viņas kaulainā delma, sieviete bija mēģinājusi izdarīt pa�nāvību.

Kad viņi iekāpa ma�īnā, Servazs pagriezās pret mēru. Kamēr viņ� klausījās atraitnē, tam bija ienākusi prātā kāda doma.

-�� Vai Grimmam bija mīļākā?

-�� Nē, �aperons uzreiz atbildēja.

-�� Vai esat pārliecināts?

Mērs uz viņu palūkojās ar dīvainu skatienu.

-�� Nekad nevari būt simtprocentīgi pārliecināts. Ta�u, ja runa ir par Grimmu, esmu gatavs ļaut nocirst roku. Viņam nebija nekā slēpjama.

Servazs mirkli pārdomāja mēra sacīto.

-�� Ir kāda lieta, ko policista darbs iemāca, viņ� teica. Cilvēki ļoti reti patiesībā izrādās tādi, kā �ķiet sākumā. Un ikvienam ir kaut kas slēpjams.

Kad Servazs izrunāja �os vārdus, viņ� paraudzījās ma�īnas atpakaļskata spogulītī un jau otro reizi pamanīja kaut ko tādu, kas viņu pār�steidza. �aperons bija kļuvis bāls kā krīts, un kādu sekundes simtdaļu viņa acīs varēja saredzēt �ausmīgas bailes.

DIĀNA IZGĀJA NO INSTITŪTA. Sejā sitās ledains vēj�. Par laimi, viņa bija uzvilkusi dūnu jaku, d�emperi ar augsto apkakli un kājās biezos zābakus. Dodamās savas Lancia virzienā, viņa izvilka atslēgas. Diāna izjuta atvieglojumu, ka var uz brīdi atstāt �o vietu. Apsēdusies pie stū�res, viņa mēģināja iedarbināt ma�īnu, ta�u izdzirdēja vienīgi startera klik�ķi. Gaismas signāli uz priek�ējā paneļa iedegās un gandrīz tajā pa�ā mirklī nodzisa. Un viss. Sasodīts! Viņa vēlreiz mēģināja iedarbināt ma�īnu. Atkal tas pats. Ak nē! Diāna atkal mēģināja pagriezt atslēgu. Nekā.

Akumulators nosēdies, viņa nodomāja.

Viņa prātoja, vai nepasaukt palīgā kādu no institūta, ta�u tad viņu negaidot pārņēma izmisuma vilnis. Diāna palika nekustīgi sē�am pie stūres un mēmi lūkojamies uz institūta ēkām. Sirds krūtīs bez jebkāda iemesla sāka sisties straujāk. Un pēk�ņi viņa sajutās ļoti vientuļa.

TAJĀ VAKARA SERVAZAM PIEZVANĪJA bijusī sieva Aleksandra. Tas bija sakarā ar Margo. Servazs uzreiz satraucās. Alek�a pastāstīja, ka viņu meita ir nolēmusi pamest klavierspēli un karatē. Ar �īm lietām viņa nodarbojās jau no agras bērnības. Margo savu lēmumu nevarēja pamatot. Viņa vienkār�i bija paziņojusi mātei, ka �īs nodarbības vairs neapmeklēs.

Aleksandra nezināja, ko iesākt. Pēdējā laikā Margo bija mainījusies. Mātei �ķita, ka meita no viņas kaut ko slēpj. Alek�a vairs ar viņu nesapratās tā kā agrāk. Servazs ļāva, lai bijusī sieva izkrata sirdi, prātojot, vai viņa tāpat bija izkratījusi sirdi Margo vectēvam vai arī tas tika turēts neziņā. Apzinoties savu piekasību, viņ� tomēr pārsteigts konstatēja, ka vēlas, lai pareizā izvēle būtu otrā. Tad Servazs jautāja:

-�� Vai viņai ir puisis?

-�� �ķiet, ka ne. Ta�u viņa atsakās par to runāt. Un tas nemaz neiz�skatās pēc viņas.

Tad Servazs jautāja, vai Aleksandra nav rakājusies Margo lietās. Viņ� to pazina pietiekami labi, lai būtu pārliecināts, ka viņa to noteikti ir darījusi. Kā jau viņ� paredzēja, Aleksandra atbildēja apstiprino�i. Tomēr viņa neko nebija atradusi.

-�� �ajos laikos, ar visām tām elektroniskajām vēstulēm un īsziņām, sarakstei vairs nav iespējams izsekot, Aleksandra atzina ar no�ēlu balsī. Es esmu noba�ījusies, Martēn. Pacenties kaut ko uzzināt. Varbūt tev viņa vairāk uzticēsies.

-��� Neuztraucies. Mēģinā�u ar viņu izrunāties. Gan jau nekas traks nebūs atgadījies.

Ta�u atmiņā atausa meitas skumjās acis un tum�ie loki zem tām. Un zilums uz vaiga. Un Servazs atkal juta, ka iek�ā viss sagrie�as.

-�� Paldies, Martēn. Un kā tev pa�am klājas?

Viņ� izvairījās no atbildes un vispārīgos vilcienos pastāstīja par izmeklē�anu, pie kuras strādāja. Tajā laikā, kad viņi vēl bija precēju�ies, Aleksandrai reizēm bija pārsteidzo�i laba intuīcija un svaigs skatījums uz lietām.

-�� Zirgs un kails cilvēks? Tas nu gan ir dīvaini. Vai tu domā, ka būs vēl kāds?

-�� Es no tā baidos, Servazs atzinās. Tikai, lūdzu, nevienam par to nestāsti. Ari savam �gaisagrābslim� ne, viņ� vēl piebilda, kā parasti, nevēloties nosaukt vārdā pasa�ieru lidma�īnas pilotu, kur� viņam bija atņēmis sievu.

-�� Dro�i vien tie cilvēki kaut ko draņķīgu pastrādāju�i, Aleksandra sacīja, kad viņ� tai pastāstīja par miljardieri un aptiekāru. Un pastrā�dāju�i to kopā. Katram ir kaut kas slēpjams.

Servazs klusēdams piekrita. Tu jau nu gan zini, par ko runā� Viņi bija precēju�ies piecpadsmit gadus. Un cik gadu viņa to bija krāpusi ar savu pilotu? Cik rei�u viņi bija izmantoju�i kopīgu nosē�anos, lai paceltos gaisā, ļoti piemērots raksturojums stjuartei un pilotam. Un katrreiz viņa atgriezās mājās un ģimenes dzīvē, it kā nekas nebūtu noticis, vien�mēr atvedot katram pa kādai dāvaniņai, līdz beidzot spēra iz�ķirīgo soli. Sev par attaisnojumu viņa bija teikusi, ka Fils nemurgoja, nemocījās ar bezmiegu un �nedzīvoja starp miroņiem�.

-�� Bet kāpēc vajadzīgs zirgs? Servazs jautāja. Kāds tam ar to sakars?

-��� Es nezinu, Alek�a vienaldzīgi atbildēja. Un viņ� saprata, ko �ī vienaldzība nozīmē, laiki, kad viņi apmainījās viedokļiem par izmek�lē�anu, bija pagāju�i. Tu jau esi policists. Labi, man jābeidz runāt. Un pacenties parunāt ar Margo.

Alek�a beidza sarunu. Kad īsti lietas bija mainīju�ās uz slikto pusi? Kad viņu ceļi bija sāku�i iet �ķirti? Vai tad, kad viņ� aizvien vairāk laika pavadīja birojā un aizvien mazāk mājās? Vai jau pirms tam? Abi bija iepazinu�ies universitātē un pret viņas vecāku gribu jau pēc se�iem mēne�iem apprecēju�ies. Toreiz viņi vēl bija studenti. Servazs vēlējās kļūt par literatūras un latīņu valodas pasniedzēju, tāpat kā viņa tēvs, un sarakstīt �izcilu, mūsdienīgu romānu�. Aleksandra bija pieti�cīgāka. Viņa studēja tūrisma lietas. Un tad Servazs bija sācis strādāt policijā. Oficiāli skaitījās, ka tā bijusi pēk�ņa iegriba, bet patiesībā savas pagātnes dēļ.

Dro�i vien tie cilvēki kaut ko draņķīgu pastrādāju�i. Un pastrādāju�i to kopā.

Ar savu aso un no policistiem at�ķirīgo domā�anu Alek�a uzreiz bija uztvērusi pa�u galveno. Vai Lombārs un Grimms varētu kopīgi izdarīt kaut ko tādu, kas izraisījis atriebību? Tas viņam �ķita pilnīgi neiespē�jami. Un, ja tā, kāda loma �ajā scenārijā iedalīta Irtmanam?

Pēk�ņi kā melns mākonis uzmācās pavisam cita doma vai Margo nebija kaut kādā veidā apdraudēta? Servazu nepameta �ņaudzo�ā sajūta pakrūtē. Viņ� paņēma savu virsjaku un izgāja no telpas. Nokāpis vestibilā, Servazs iedomājās, ka viesnīcā jābūt datoram un intemetam. Uzņem�anas darbinieks viņu aizveda uz kādu nelielu telpu. Servazs pateicās un izvilka mobilo telefonu.

-�� Tēt? meitas balss uzreiz atsaucās.

-�� Ieej skaipā, viņ� teica.

-�� Tūlīt?

-�� Jā. Tūlīt.

Arī viņ� apsēdās pie datora un ieslēdza skaipu. Pēc piecām minūtēm Margo vēl joprojām tur nebija, un Servazs jau sāka zaudēt pacietību, kad pēk�ņi ekrāna apak�ējā labajā stūrī parādījās uzraksts �Margo ir pieslēgusies�. Servazs tūlīt ieslēdza arī video. Iedegās kameras zilā gaismiņa.

Margo atradās savā istabā ar kūpo�u tasi rokās. Viņa tam veltīja pārsteigtu un pēto�u skatienu. Meitenei aiz muguras pie sienas varēja redzēt filmas plakātu ar uzrakstu �Mūmija� un filmas varoni saulrietā uz tuksne�a un piramīdu fona ar ieroci rokās.

-�� Kas noticis? viņa bija neizpratnē.

-�� To es varētu jautāt tev.

-�� Kā, lūdzu?

-�� Kāpēc esi nodomājusi pamest klavierstundas un karatē?

Nedaudz par vēlu Servazam pielēca, ka viņa balss bija pārāk val�donīga, bet attieksme pārāk skarba. Tas acīmredzot tādēļ, ka viņa tam bija likusi gaidīt. Un Servazs ciest nevarēja gaidī�anu. Ta�u sarunu vajadzēja uzsākt pavisam citādi, vispirms parunāt par nebūtiskākām lietām un sasmīdināt Margo ar saviem parastajiem jociņiem. Kaut kādus manipulācijas principus ta�u varēja ievērot, pat ja tā bija pa�a meita!

-�� Ak tā. Tad jau mamma būs tev zvanījusi?

-Jā-

-�� Un ko vēl viņa tev sastāstīja?

-�� Vairāk neko. Ko teiksi?

-�� Tas ir ļoti vienkār�i. No manis nekad neiznāktu nekas vairāk par vidusmēra pianisti. Kāda jēga censties? Klavierspēle nav man piemē�rota, un viss.

-�� Un karatē?

-�� Man piegriezās!

-�� Tev tas piegriezās?

-Jā-

-�� Nu, nu. Tā pēk�ņi, vienā mirklī?

-�� Nē. Es ilgi par to domāju.

-�� Un ar ko tu tagad esi nolēmusi nodarboties?

-�� Nezinu. Vai obligāti kaut kas jādara? Man �ķiet, ka esmu jau tādā vecumā, kad pati varu izlemt.

-�� Tas ir spēcīgs arguments, viņ� atzina un izspieda smaidu.

Ta�u meita nesmaidīja. Viņa drūmi blenza kamerā, bet caur to arī

savā tēvā. Sānu gaismā, kas krita no lampas, zilums uz Margo vaiga izskatījās vēl uzkrīto�āks. Pīrsings viņas uzacī mirdzēja kā īsts rubīns.

-�� Kāpēc visi �ie jautājumi? Ko jūs esat nodomāju�i iesākt? Margo jautāja, bet viņas balss skanēja aizvien asāk. Kāpēc man ir tāda sajūta, it kā es atrastos kaut kādā sasodītā policijas nopratinā�anā?

-�� Margo, es tikai pajautāju� Un tev jau nav�

-�� Ak tā? Zini, ko, tēt? Ja tu �ādā veidā nopratini savus aizdomās turamos, tad ne uz kādiem spo�iem rezultātiem vari necerēt!

Viņa ar dūri uzsita pa galda malu, sitiens atbalsojās skaļrunī, un viņ� palēcās.

-�� Sasodīts! Kā man tas viss ir piegriezies!

Servazs sajuta aukstumu pakrūtē. Aleksandrai bija taisnība. Parasti Margo tā nemēdza izturēties. Vēl tikai atlika noskaidrot, vai �īs izmaiņas pāries un vai tās bija radu�ās kādu viņam nezināmu iemeslu dēļ vai arī tā bija kādas citas personas ietekme.

-�� Atvaino, mazulīt. Esmu drusku uzvilcies tās sasodītās izmeklē�a�nas dēļ. Tu man piedosi?

-�� Njāāā.

-�� Tiksimies pēc divām nedēļām?

-�� Tu man iepriek� piezvanīsi?

Viņ� iek�ēji atplauka smaidā. Tā bija atkal tā pati labi pazīstamā Margo.

-�� Protams. Arlabunakti, mazulīt!

-�� Arlabunakti, tēt!

Servazs atgriezās savā istabā, nometa virsjaku uz gultas un paņēma no minibāra viskija pudelīti. Tad viņ� izgāja uz balkona. Bija jau gan�drīz nakts. Virs tum�ā kalnu masīva debesis bija skaidras, rietumos tās blāvoja nedaudz gai�ākas nekā austrumos. Pie debesim parādījās da�as zvaigznes, kas bija tik spo�as, it kā tās kāds tikko būtu nospod�rinājis. Servazs nodomāja, ka laiks kļuvis daudz vēsāks. Ziemassvētku apgaismojums ielās atgādināja mirdzo�as lavas plūsmu, ta�u, palūko�joties uz pārpasaulīgajiem Pirenejiem, visa �ī ņirboņa �ķita tik nebū�tiska� Salīdzinājumā ar �o milzīgo kalnu mū�ību pat vis�ausmīgākais noziegums kļuva sīks un niecīgs. Tik niecīgs kā uz loga rūts nospiests kukainis.

Servazs atspiedās pret balkona malu un piezvanīja.

-�� Esperandjē, viņa vietnieks atsaucās.

-�� Gribu lūgt, lai tu man izdari kādu pakalpojumu.

-�� Kas noticis? Vai ir kādi jaunumi?

-�� Nē. Ar izmeklē�anu tam nav nekāda sakara.

-�� Ak tā.

Servazs prātoja, kā lai to labāk pasaka.

-�� Es gribētu palūgt, lai tu vienu vai divas reizes nedēļā pēc stundām izseko Margo. Teiksim, aptuveni divas vai trīs nedēļas. Es pats to nevaru izdarīt, jo viņa mani uzreiz pamanīs�

-Ko?

-�� To, ko tu jau dzirdēji.

Otrā vada galā iestājās klusums, kas �ķita teju vai mū�ību ilgs. Sprie��ot pēc fona trok�ņiem, Vincents atradās kādā bārā.

Esperandjē nopūtās.

-�� Martēn, es to nevaru.

-�� Kāpēc?

-�� Tas ir pret visiem�

-�� Tas ir pakalpojums, ko es tev lūdzu kā savam draugam, Servazs viņu pārtrauca. Tikai vienu vai divas reizes nedēļā un ne ilgāk par trim nedēļām. Kājām vai ar ma�īnu. Un viss. Man nav neviena cita, kam to palūgt.

Vēl viena nopūta.

-�� Bet kāpēc? Esperandjē jautāja.

-�� Man ir aizdomas, ka viņa nokļuvusi sliktā kompānijā.

-�� Un tas ir viss?

-�� Man �ķiet, ka draugs viņu sit.

-�� Sasodīts!

-�� Jā, Servazs piekrita. Tagad iedomājies, ka runa ir par Meganu un ka tu to lūdz man. Turklāt neviens nav no kaut kā tāda pasargāts.

-�� Labi jau labi. Es to izdarī�u. Bet tikai vienu vai divas reizes nedēļā, ne vairāk, norunāts? Un pēc trim nedēļām metī�u mieru pat tad, ja neko nebū�u noskaidrojis.

-�� Norunāts, sajutis atvieglojumu, Servazs sacīja.

-�� Klau, ko tu domā darīt, ja tavas aizdomas apstiprināsies?

-�� Līdz tam vēl jātiek. Pagaidām tikai gribu noskaidrot, kas notiek.

-��� Piekrītu, bet ko tu domā iesākt, ja aizdomas apstiprināsies un izrādīsies, ka viņa sapinusies ar kādu ķertu un vardarbīgu mērgli?

-�� Vai tad es kādreiz mēdzu pārsteidzīgi rīkoties? Servazs jautāja.

-�� Da�reiz gadās.

-�� Gribu tikai uzzināt, kas notiek.

Servazs pateicās Esperandjē un beidza sarunu. Viņ� atkal domāja par savu meitu. Par viņas izturē�anos, par tetovējumiem un pīrsingiem� Tad domas aizklīda līdz institūtam. Viņ� iztēlojās sniega segā ievīstītās celtnes augstu kalnos, kas drīz iegrims nakts mierā. Nez ko �ie briesmoņi naktī sapņoja, pamesti vieni savās kamerās? Kādi mo�ķi un murgi viņiem sapņos rādījās? Servazs prātoja par to, ka dro�i vien starp viņiem bija ari tādi, kas vaļā acīm, baisu domu nomocīti, raugās tumsā, jo viņus vajā atmiņas par saviem upuriem.

Tālumā virs kalniem debesīs lēnām slīdēja lidma�īna, kas no Spā�nijas devās uz Franciju. Sīka, mirdzo�a sudraba skaidiņa ar krāsainām ugunīm, spo�a komēta naksnīgajās debesis, kas atgādināja krīto�u zvaigzni, un Servazs atkal sajuta, cik �ī ieleja ir vientulīga, tālu pro�jām no visas pārējās pasaules.

Viņ� atgriezās istabā un iededza gaismu.

Tad viņ� no savas ceļasomas izvilka grāmatu un apsēdās gultas galv�gali. Tās bija Horācija �Odas�.

NĀKAMAJĀ RĪtA PAMODIES, Servazs ieraudzīja, ka nakti bija snidzis. Māju jumti un ielas bija baltas, bet aukstais gaiss cirtās plau�ās. Viņ� steig�us pameta balkonu, atgriezās savā istabā, iegāja du�ā un apģēr�bās. Tad nokāpa lejā brokastīs.

Esperandjē jau bija apsēdies pla�ajā Art Deco stila terasē pie loga. Viņ� bija pabrokastojis un tobrīd lasīja. Servazs viņu pa gabalu vēroja. Viņa palīgs bija pilnībā iegrimis lasī�anā. Servazs apsēdās pie galdiņa un ar interesi izlasīja grāmatas nosaukumu �Aitas medī�anas piedzī�vojumi�. Autors bija kāds japānis. Haruki Murakami. Viņ� par tādu neko nebija dzirdējis. Esperandjē sabiedrībā Servazam reizēm �ķita, ka viņi runā da�ādās valodās un nāk katrs no savas zemes, kas atradās ļoti tālu viena no otras, jo viņu kultūras, tikumi un paradumi at�ķīrās. Esperandjē interesējās par glu�i citām lietām nekā viņ�, turklāt to bija vesela gūzma komiksi, japāņu kultūra, zinātne, mūsdienu mūzika, fotomāksla�

Esperandjē pacēla savas nevainīgās, tikko pabrokastoju�a bērna acis un paskatījās pulkstenī.

-�� Sekcija nozīmēta uz astoņiem, viņ� sacīja un aizvēra grāmatu.

Servazs piekrīto�i pamāja ar galvu. Un neko neteica. Esperandjē pats lieliski zināja, kas tam darāms. Servazs iedzēra malciņu kafijas un sajuta, ka ir iekaisis kakls.

Pēc desmit minūtēm viņ� jau gāja pa sniegotajām ielām. Pirms do�a�nās uz institūtu viņam Ketijas Dimjēras kabinetā bija norunāta tik�anās ar Cīgleri un Propu. Prokurore grasījās tos iepazīstināt ar izmeklētāju, kuram bija uzticējusi �o lietu. Pa ceļam Servazs turpināja iepriek�ējās dienas pārdomas. Kāpēc Lombārs un Grimms kļuvu�i par upuriem? Kas viņus vienoja? Kā apgalvoja �aperons un Grimma atraitne, viņi viens otru nepazina. Iespējams, Lombārs pāris rei�u garāmejot bija iegriezies aptiekā, ta�u skaidrs bija kas cits Senmartēnā bija piecas citas aptiekas un veikt �āda veida iepirkumus Ēriks Lombārs tik un tā būtu sūtījis kādu citu. Servazs gāja, pārdomās iegrimis, bet tad pēk�ņi vienā mirklī atguva modrību. Kaut kas neparasts, kāda dīvaina sajūta tam lika saspringt. Tā bija nepatīkamā sajūta, ka viņam kāds seko. Servazs strauji pagriezās un vērīgi nopētīja ielu sev aiz muguras. Nevienu nemanīja. Izņemot kādu pārīti, kas bradāja pa sniegu, un vecu sievieti, kas ar somiņu rokās iznāca no �ķērsielas.

Sasodīts, �ī ieleja mani padarīs paranoisku�

Vēl pēc piecām minūtēm viņ� kāpa pa tiesas nama pakāpieniem. Smēķējot cigareti pēc cigaretes, uz tiem stāvēja un tērzēja juristi, bet notiesājamo ģimenes satrauktas gaidīja sprieduma pasludinā�anu. Servazs izgāja cauri vestibilam un devās uz galvenajām kāpnēm, kas atradās pa kreisi no viņa. Kad viņ� bija uzkāpis līdz nākamajam kāpņu laukumiņam, aiz kādas marmora kolonnas pēk�ņi iznira neliela auguma vīrelis.

-�� Major!

Servazs apstājās. Viņ� lūkojās uz cilvēku, kas viņam tuvojās.

-�� Vai jūs esat tas policists, kas ieradies no Tulūzas?

-�� Vai mēs būtu pazīstami?

-�� Vakar no rīta es jūs pamanīju nozieguma vietā kopā ar Katrīnu, viņ� atbildēja, pastiepis roku. Tā bija viņa, kas man pateica, kā jūs sauc. Katrīna lika noprast, ka man būtu jāvēr�as tie�i pie jums.

Katrīna. Viņ� pastiepa roku.

-�� Un jūs tātad būtu�?

-�� Gabriels Sensīrs, atvaļināts goda tiesnesis. Esmu �ajā tiesu namā nostrādājis gandrīz trīsdesmit piecus gadus. (Mazais vīrelis ar roku apvilka gaisā pla�u loku ap lielo zāli.) Es �eit pazīstu katru skapīti, tāpat kā pazīstu ikvienu �īs pilsētas iedzīvotāju, lai kas viņ� ari būtu.

Servazs rūpīgi nopētīja vīriņu. Viņ� bija sīka, tomēr cīkstoņa cienīga auguma, ar laipnu smaidu un akcentu, kas norādīja, ka viņ� dzimis vai audzis tālu projām no �ejienes. Ta�u Servazu pārsteidza viņa caururbjo��ais skatiens caur skropstu apak�u, un viņ� saprata, ka biju�ais tiesnesis aiz labsirdīgās ārienes slēpj asu prātu at�ķirībā no citiem, kas aiz cinisma un ironijas maskas slēpj vienīgi savu aprobe�otību.

-�� Vai jūs piedāvājat savus pakalpojumus? Servazs uzjautrināts jautāja.

Tiesnesis iesmējās. Viņa smiekli bija dzidri, skanīgi un draudzīgi.

-�� Ap�ēliņ! Tiesnesis kādreiz un tiesnesis ari tagad! Neslēp�u to, ka no�ēloju, ka esmu pensijā, redzot, kas tagad darās. Iepriek� neko tādu neesam pieredzēju�i. Kāda aiz greizsirdības izdarīta slepkavība, kāds kaimiņu ka�ķis, kas beidzas ar �āvienu, �ie mū�īgie ļau�u stulbuma apliecinājumi. Ja jums kādreiz uznāktu vēlē�anās to apspriest pie glā�zītes, esmu jūsu rīcībā.

-�� Vai jūs jau būtu aizmirsis par izmeklē�anas noslēpumu neizpau��anu? Servazs draudzīgi atjautāja.

Sensīrs viņam piemiedza ar aci.

-�� Ak, to nu gan jums nevajadzētu man atgādināt! Tomēr neatradī�siet nevienu citu, kas zina �īs ielejas noslēpumus labāk par mani, major. Iedomājieties tikai!

Servazs jau bija par to iedomājies. �āds piedāvājums viņam tie�ām �ķita interesants. Kāds, kur� gandrīz visu dzīvi pavadījis Senmartēnā un kuram profesija ļāvusi uzzināt daudzus �ejienes noslēpumus.

-�� Tad jau sanāk, ka esat noilgojies pēc sava darba.

-�� Melo�u, ja apgalvo�u pretējo, Sensīrs atzinās. Veselības dēļ esmu pensijā jau divus gadus. Un kop� tā laika jūtos kā dzīvs mironis. Vai jums �ķiet, ka to pastrādājis Irtmans?

Servazs satrūkās.

-�� Par ko jūs runājat?

-�� Tikai nevajag! Jūs ļoti labi zināt par DNS, ko atrada gaisa vilcieniņa kabīnē.

-�� Kur� jums to pastāstīja?

Kāpjot lejup pa pakāpieniem, sīkais vīriņ� skaļi iesmējās.

-�� Es ta�u jums jau teicu, ka zinu visu, kas notiek �ajā pilsētā! Uz drīzu redzē�anos, major! Un lai jums veicas!

Servazs noskatījās, kā viņ� iziet pa milzīgajām dubultdurvīm un izgaist sniegputenī.

-�� MARTĒN, ATĻAUJIET JŪS IEPAZĪSTINĀT ar Marsjalu Konfiānu. Es viņam uzticēju vakar uzsāktās krimināllietas izmeklē�anu.

Servazs paspieda jaunā izmeklētāja roku. Viņ� bija tikko trīsdesmit gadus vecs, liela auguma, slaids, pārāk nopietns vīrietis ar kvadrāt�veida brillēm smalkā rāmī. Rokasspiediens bija spēcīgs, bet smaids sirsnīgs.

-�� Par spīti izskatam, Ketija Dimjēra sacīja, Marsjals ir �ejienie�tis. Viņ� ir dzimis un audzis tikai divdesmit kilometru attālumā no �īs vietas.

-�� Pirms bijāt ieradies, Dimjēras kundze jums veltīja daudz cildino�u vārdu, major.

Vīrie�a balsī varēja saklausīt glaimus un dienvidu salu saules sil�tumu, tomēr bija manāms ari vietējais akcents. Servazs pasmaidīja.

-�� Mēs �orīt dosimies uz institūtu. Vai vēlaties mums piebiedroties?

Servazs sajuta, ka ir grūti runāt, jo sāpēja kakls.

-�� Vai doktoru Ksavjē jau pabrīdinājāt?

-�� Nē. Mēs ar kapteini Cīgleri nolēmām viņus apciemot negaidīti.

Konfiāns piekrita.

-�� Labi. Es arī nāk�u. Ta�u tikai �o vienīgo reizi. Nevēlos kļūt uzmā�cīgs. Mans princips ir Jaut policijai strādāt. Katram savs darbs, viņ� vēl piebilda.

Servazs klusējot pamāja ar galvu. Tie �ķita labi jaunumi, ja vien nebija tuk�a runā�ana.

-�� Kur ir kapteine Gglere? Dimjēra jautāja.

Viņ� palūkojās pulkstenī.

-�� Tūlīt būs klāt. Iespējams, sniegs sagādājis grūtības.

Ketija Dimjēra pagriezās pret logu. Izskatījās, ka viņa kaut kur stei�dzas.

-�� Labi. Man tagad ir preses konference. Es tāpat nebūtu braukusi jums līdzi. Tik drūma vieta un vēl tādos laikapstākļos, brrr. Tas man par traku!

/

-��� CEREBRĀLĀ ANOKSIJA*, Delmā konstatēja, mazgājot plaukstas un apak�delmus ar antibakteriālajām ziepēm. Pēc tam viņ� tās noskaloja zem autoklāva krāna.

Senmartēnas slimnīca bija liela sarkanu ķieģeļu celtne, kas izcēlās uz sniegoto zālienu fona. Kā parasti, morgs un sekciju zāle atradās tālu no galvenās ieejas, betona piebrauktuves lejasgalā. Personāls �o vietu bija nodēvējis par �Elli�. Kad Esperandjē pirms pusstundas ieradās, skaļ�ruņos klausoties The Gutter Twins dziesmu �Idle Hands�, pie attālākās sienas uz sastatnēm viņ� bija pamanījis zārku. Ģērbtuvē Esperandjē sastapās ar Tulūzas tiesu medicīnas ekspertu doktoru Delmā un Sen�martēnas slimnīcas ķirurgu Kavaljē, kuri uzvilka ārsta halātus ar īsām piedurknēm un aplika gumijas priek�autus. Delmā pastāstīja Kavaljē, kādos apstākļos viņi ir atradu�i līķi. Arī Esperandjē pārģērbās, tad iesli�dināja mutē mentola pastilu un izvilka kampara krēma bund�iņu.

-��������������� Es jums to neiesaku lietot, Delmā viņam uzreiz deva padomu.

-��� Tas ir ļoti kodīgs.

-��� Atvainojiet, dakter, bet man ir jutīgs deguns, Vincents atbildēja un uz deguna un mutes uzlika masku.

Kop� Esperandjē bija sācis darbu brigādē, viņam jau vairākas reizes nācās asistēt sekcijās un viņ� zināja, ka pienāk tāds brīdis, kad tiesu medicīnas eksperts uz�ķēr� līķa vēderu un noņem iek�u aknu, liesas, aizkuņģa dziedzera un zarnu paraugus un telpā izplatās tāda smaka, ka to pat ar normālu o�u nevarētu izturēt.

Grimma mirstīgās atliekas viņus sagaidīja uz ieslīpa sekciju galda, kas bija aprīkots ar tekni un ūdens �ļūteni. �is galds Esperandjē �ķita

' Cerebrālā anoksija pilnīgs skābekļa izsīkums smadzenēs asiņo�anas rezultātā.

diezgan primitīvs salīdzinājumā ar milzīgajiem paceļamajiem galdiem, ko viņ� bija redzējis Tulūzas slimnīcā. Ķermenis bija pacelts nedaudz uz aug�u ar vairāku metāla �ķērsliku palīdzību, lai tas nemirktu savos bioloģiskajos �ķidrumos.

-�� Pirmām kārtām ir novērojamas parastās mehāniskās asfiksijas pazīmes� daudz nevilcinoties, Delmā iesāka, slidinot virs ķermeņa lampu.

Viņ� norādīja uz aptiekāra zilajām lūpām un ausu glieme�nīcām, kas arī bija zilganas.

-�� �gļotādas un ādas zilganā nokrāsa.

Tad viņ� norādīja uz atlocīto plakstiņu iek�pusi.

-�� Konjunktīvas hiperēmija [21] �

Pēc tam Delmā pievērsās aptiekāra uzblīdu�ajai, violetajai sejai.

-�� Zilgani violeta seja un kakls� Diem�ēl �īs pazīmes grūti pamanīt vispārējā sejas stāvokļa dēļ, viņ� sacīja Kavaljē, kur� nespēja skatī�ties uz asiņaino masu, kurā rēgojās pārgrieztās acis. Asinsizplūdumi noteikti būs ari uz plau�u un sirds virsmas. Tie ir klasiskie simptomi, kas norāda uz nespecifisku asfiksijas sindromu. Pēc samērā ilgas agonijas upuris miris mehāniskās asfiksijas rezultātā. Tomēr tas nesniedz nāves etimoloģijas pilnu ainu.

Delmā noņēma brilles, tās noslaucīja un uzstutēja atpakaļ uz deguna. Viņ� nevalkāja ķirurga masku un smar�oja pēc odekolona un antibakteriālajām ziepēm. Delmā bija maza auguma tukls, labsirdīgs vīrelis ar sārtiem, gludiem vaigiem un lielām, zilām, nedaudz izvelbtām acīm.

-Tam, kur� to izdarījis, acīmredzot biju�as kaut kādas medicīnas vai vismaz anatomijas zinā�anas, ārsts paziņoja. Viņ� apzināti rīkojies tā, lai agonija būtu pēc iespējas ilgāka un smagāka.

Ar savu tuklo rādītājpirkstu Delmā norādīja uz siksnas atstāto no�spiedumu aptiekāram ap kaklu.

-�� No fiziopatoloģijas viedokļa, pakarot pastāv trīs mehānismi, kas var izraisīt nāvi. Pirmais ir vaskulārais mehānisms, kas nozīmē, ka asi�nis nevar pieplūst smadzenēm, jo vienlaikus tiek nosprostotas abas miega artērijas. Tā tas ir gadījumos, kad cilpas mezgls savelkas aizmu�gurē, uz skausta. �ādos gadījumos iestājas tie�ā cerebrālā anoksija ar gandrīz tūlītēju samaņas zudumu, kam seko drīza nāve. Ja kāds nolē�mis pakārties, nenāktu par ļaunu tam ieteikt apmest ap kaklu cilpu ar mezglu uz skausta, viņ� piebilda.

Esperandjē pārtrauca rakstīt. Tiesu medicīnas ekspertu melnais humors viņam alla� sagādāja problēmas. Kavaljē savukārt kāri tvēra katru sava kolēģa vārdu.

-�� Nākamais ir neiroloģiskais mehānisms. Ja vainīgais būtu aptiekāru uzreiz pakāris tuk�umā, nevis to pakāpeniski laidis lejā, mainot pie viņa delmiem piestiprināto siksnu garumu, tad �oka izraisītie bulbārie un medulārie jeb, citiem vārdiem runājot, iegareno smadzeņu un muguras smadzeņu bojājumi, viņ� īpa�i vērsās pie Esperandjē, nedaudz paceļot kādreizējā Grimma galvaskausu, būtu izraisīju�i gandrīz tūlītēju nāvi. Ta�u slepkava tā nerīkojās�

Aiz briļļu stikliem viņa lielās, blāvi zilās acis centās uztvert Espe�randjē skatienu.

-�� Ak nē, jaunais cilvēk! Tā viņ� nerīkojās vis� Mūsu sve�inieks ir īsts viltnieks! Viņ� parūpējās, lai slīdo�ais mezgls atrastos sānos. Tādā gadījumā asiņu pieplūdi smadzenēm nodro�ina vismaz viena no miega artērijām tā, kas atrodas pretējā pusē mezglam. Bet, ja runājam par siksnām, kas piestiprinātas pie delmiem, tās neļāva iestāties mugu�ras smadzeņu �okam. Mūsu slepkavnieks ļoti labi zināja, ko dara, ticiet man. �ī nabaga cilvēka agonija bijusi ļoti, ļoti ilga.

Delmā tuklais, nevainojami koptais pirksts virzījās pa dziļi iespiesto rievu nogalinātā kaklā.

-Jebkurā gadījumā runa ir par pakār�anu. Vai redzat? Rieva atrodas augstu, tie�i zem �okļakaula, un virzās līdz piekār�anas vietai. Tā nav vienmērīga, kā tas būtu tad, ja viņ� tiktu pakārts virvē, kas atstāj rievu zemāk, turklāt ap visu kaklu.

Un Delmā piemiedza Esperandjē ar aci.

-�� Ziniet, tā mēdz būt, kad vīrs savu sievu no�ņaudz ar virvi, bet pēc tam pūlas mums iestāstīt, ka viņa pakārusies.

-�� Jūs esat par daudz salasījies kriminālromānus, dakter, Espe�randjē atcirta.

Delmā īsi iesmējās, bet jau nākamajā mirklī atkal kļuva tik svēt�svinīgi nopietns kā pāvests iesvētī�anas brīdī. Tad viņ� pavērsa lampu pret pusnorauto degunu un uzblīdu�o seju ar atlocītajiem plakstiņiem.

-�� �is nudien ir viens no pretīgākajiem skatiem, kādu man nācies redzēt, viņ� sacīja. Tajā jau�ams nevaldāms niknums un ārprāts.

VIŅIEM PIEVIENOJĀS PSIHOKR1MINOLOGS, kur� apsēdās aizmugurē, blakus izmeklētājam. Cīglere stūrēja savu pilnpiedziņas auto ar tādu vieglumu un pārliecību kā rallija pilots. Servazs apbrīnoja viņas auto�vadītājas prasmi, tāpat kā viņ� bija apbrīnojis viņas prasmi vadīt heli�kopteru. Aizmugure sēdo�ais izmeklētājs Propam bija palūdzis pastāstīt par Irtmanu. Psihokriminologa stāstījums to bija pilnīgi apdullinājis, un viņ� klusēja tāpat kā visi pārējie. Drūmā ieleja aiz loga ļaunās nojaus�mas tikai pastiprināja.

Ceļ� meta līklo�us zem tum�pelēkajām debesīm, starp lielām, kup�lām eglēm baltā ietērpā. Nesen te bija braucis sniega tīrītājs, un ceļma�lās bija sa�ķūrētas lielas kupenas. Viņi pabrauca garām pēdējai fermai, kas atradās ziemas aukstuma gūstā. No�ogojumi ap laukiem gandrīz pazuda zem baltās sniega segas, bet no skursteņiem cēlās dūmi. Tālāk valdīja tikai klusums un ziema.

Bija pārstājis snigt, bet zemi jau sedza dziļa sniega kārta. Nedaudz tālāk viņi panāca, bet drīz vien arī apdzina sniega tīrītāju, kura signālugunis meta uz baltajām eglēm ko�i oran�u gaismu. Tālāk braukt kļuva grūtāk.

Tagad viņi virzījās caur sastingu�u, milzīgu baltegļu audzi un sa�salu�u kūdrāju, ko caurvija upes līklo�i. Virs viņiem pacēlās milzīgi, pelēki, me�iem apaugu�i kalnu sāni. Tad ieleja kļuva �aurāka, koki pār�kārās pāri ceļam, bet tas savukārt aizvijās pāri ūdens straumei. Acu priek�ā iznira milzīgās di�skābar�u saknes, ko bija atkailināju�i stā�vās nogāzes nogruvumi. Aiz kāda pagrieziena viņi pamanīja vairākas betona un koka celtnes ar nelielu logu rindām aug�stāvā un milzīgiem, stiklotiem logiem apak�stāvā. No galvenā ceļa uz turieni veda zemes�ceļ�, upi �ķērsoja metāla tilts, bet tālāk �is ceļ� pa sniegotu klajumu aizveda līdz celtnēm. Garām braucot, Servazs ieraudzīja nopluku�u uzrakstu: VASARAS NOMETNE �P1RENEJU ĢEMZES�. Celtnes �ķita izpos�tītas un pamestas.

Viņ� prātoja: kuram gan ienācis prātā uzsliet vasaras nometni tik drūmā vietā? Iedomājoties par līdzās eso�o institūtu, Servazs sajuta pār muguru pārskrienam aukstas tirpas. Ta�u, redzot to, cik �ī nometne izskatās pamesta, bija pilnigi iespējams, ka tā tika slēgta, vēl pirms savas durvis vēra Varņē institūts.

Ielejai piemita tik pārdabisks skaistums, ka tas Servazu glu�i vai stindzināja.

Pasakaini nereāls.

Sajūta bija tie�i tāda kā viņa drūmajās bērnu dienu pasakās, tikai �ī bija mūsdienu versija. Un viņ� nodrebēja, iedomājoties, ka piesnigu�ā me�a un ielejas dziļumā viņus sagaida ļaunie mil�i.

-�� LABDIEN, VAI DRĪKSTU PIEBIEDROTIES?

Viņa pacēla galvu un ieraudzīja pie sava galdiņa stāvam medicī�nas brāli, kur� viņu bija �atsēdinājis� iepriek�ējā dienā. Kā viņu sauca? Alekss. �oreiz kafejnīca bija pārpildīta. Bija pirmdienas rīts, un perso�nāls ieradies pilnā skaitā. Visās malās atskanēja �alas.

-�� Protams, Diāna attrauca sakostiem zobiem.

Pie sava galdiņa viņa bija viena pati. Acīmredzot nevienam ne�ķita, ka derētu viņu paaicināt sev piebiedroties. Brī�iem Diāna juta sev pie�vērstus skatienus. Un viņai atkal bija jāprāto, ko doktors Ksavjē par viņu ir sastāstījis.

-�� Khm� es gribētu atvainoties par vakardienu� Alekss iesāka, apsēdies pie galdiņa. Es biju nedaudz� ass� Pats nezinu, kādēļ� Galu galā jūsu jautājumi bija tikai likumsakarīgi� Es tie�ām atvainojos�

Diāna viņu vērīgi nopētīja. Alekss izskatījās ļoti satriekts. Juzdamās neveikli, viņa pamāja ar galvu. Diānai nebija vēlē�anās atgriezties pie vakardienas sarunas. Un klausīties viņa atvaino�anos.

-�� Nekas� Esmu jau aizmirsusi�

-Jo labāk. Mana izturē�anās jums dro�i vien �ķita dīvaina�

-�� It nemaz. Tā izpra�ņāt jau ari bija diezgan� nekaunīgi�

-�� Tas tiesa, viņ� iesmējās. Jums pēc vārdiem nav kabatā jālien.

Alekss kāri iekodās savā kruasānā.

-�� Kas vakar tur lejā atgadījies? viņa jautāja, lai mainītu sarunas tematu. Dzirdēju, ka par to runā pie citiem galdiņiem. Acīmredzot noticis kas ļauns�

-�� Jā, atrasts līķis Senmartēnas aptiekārs�

-�� Kā tas noticis?

-�� Viņu atrada pakārtu zem tilta.

-�� Ak vai! Skaidrs�

-�� Mh, viņ� ar pilnu muti attrauca.

-�� Cik briesmīgi izvēlēties tā aiziet no dzīves!

Viņ� pacēla galvu un norija kumosu, ko tikko bija gremojis.

-�� Runa nav par pa�nāvību.

-�� Ak tā?

Alekss cie�i raudzījās sievietei acīs.

-�� Notikusi slepkavība.

Diāna jau sāka prātot, vai tikai viņ� nejoko. Viņa smaidot nopētīja pretimsēdētāja seju. Acīmredzot nejokoja vis� Viņas smaids izzuda, un viņa sajuta mugurai pārskrienam saltas tirpas.

-�� Cik �ausmīgi! Vai tā nav kļūda?

-�� Nē. Viņ� pieliecās tuvāk, lai �ajā kņadā nebūtu jākliedz. Un tas vēl nav viss�

Alekss pieliecās vēl tuvāk.

-� Runā, ka viņ� bijis kails. Tikai ar kapuci galvā un zābakos� Un pirms nāves mocīts un spīdzināts� Līķi atrada Riko. Vietējais komiksu zīmē�tājs, kur� no rītiem mēdz skriet.

Diāna klusēdama pārdomāja tikko dzirdēto. Slepkavība ielejā� Vāj�prātīgā cienīgs noziegums tikai da�us kilometrus no institūta�

-�� Es zinu, par ko jūs domājat, viņ� teica.

-�� Tie�ām?

-Jūs prātojat par to, ka tas ir kāda vāprātīgā izdarīts noziegums un �eit ir pilns ar juku�iem slepkavām.

-Jā-

-�� Ta�u no �ejienes nav iespējams izkļūt.

-�� Tie�ām?

-Jā-

-�� Vai no �ejienes neviens nekad nav izbēdzis?

-�� Nē. Alekss norija vēl vienu kumosu. Jebkurā gadījumā pār�baudē neviena netrūka.

Viņa izdzēra malciņu kapu�īno un ar papīra salveti noslaucīja no lūpām �okolādi.

-�� Nu re, kā jūs mani nomierinājāt, Diāna jokoja.

Tagad Alekss smējās pilnā kaklā.

-Jā, atzīstu, ka ir pietiekami neomulīgi te būt jauniņajai pat tad, ja nekas īpa�s neatgadās. Un tagad vēl �is briesmīgais gadījums� Dro�i vien tas jums nepalīdzēs ātrāk adaptēties, vai ne? Man ļoti �ēl, ka esmu kļuvis par ļaunuma vēstnesi!

-� Ja vien jūs neesat tas, kur� viņu nogalinājis�

Alekss smējās no visas sirds un tik skaļi, ka da�as galvas pagriezās uz viņu pusi.

-�� Vai tas ir �veicie�u humors? Es to dievinu!

Diāna pasmaidīja. Kas attiecās uz Alek�u, viņai bija grūti iz�ķirties, vai �o cilvēku drīzāk raksturoja tas, kā viņ� pameta galdiņu iepriek�ējā dienā, vai �odienas labais garastāvoklis. Tomēr Diānai viņ� �ķita sim�pātisks. Ar galvas kustību viņa norādīja uz apkārt sēdo�ajiem ļaudīm.

-�� Ceru, ka doktors Ksavjē mani iepazīstinās ar pārējo personālu. Pagaidām viņ� neko tādu nav darījis. Nav viegli te iekļauties, ja neviens� tev nepastiepj pretim roku�

Alekss uz to draudzīgi palūkojās un viegli pamāja ar galvu.

-�� Es saprotu. Paklausieties, es jums varu piedāvāt, lūk, ko: �orīt es nevaru, manai ārstējo�ajai komandai ir darba sanāksme. Ta�u nedaudz vēlāk es kopā ar jums visus apstaigātu un ar tiem iepazīstinātu�

-�� Tas ir ļoti laipni no jūsu puses.

-�� Nē. Tas ir tikai normāli. Un es nesaprotu, kāpēc Ksavjē vai Liza to jau sen nav izdarīju�i.

TIESU MEDIĶIS UN DOKTORS KAVALJĒ ar kostotomu un spailēm sāka griezt vaļā vienu zābaku.

-�� �ie zābaki noteikti nepieder upurim, Delmā pavēstīja. Tie ir vismaz trīs izmērus par maziem un uzstumti kājās ar spēku. Nezinu, cik ilgi �is nabags tos valkājis, bet tam vajadzēja būt ļoti sāpīgi. Saprotams, ne tik sāpīgi kā tam, kas viņu sagaidīja vēlāk�

Esperandjē viņā nolūkojās ar piezīmju bloknotu rokās.

-�� Kāpēc bija vajadzīgs tam uzvilkt mazāka izmēra zābakus? viņ� jautāja.

-�� To jau jums pa�am vajadzētu labāk zināt. Varbūt slepkava vien�kār�i tam gribēja uzvilkt zābakus, bet citi netrāpījās pa rokai.

-�� Bet kāpēc vajadzēja izģērbt, novilkt kurpes, bet pēc tam piespiest uzvilkt �os zābakus?

Tiesu mediķis paraustīja plecus un pagrieza viņam muguru, lai novietotu pārgriezto zābaku uz darba virsmas. Viņ� apbruņojās ar lupu un pinceti un rūpīgi nolasīja ikvienu zāles stiebru un vissīkāko akmen�tiņu, kas bija pielipis pie kau�uka zoles. Noņemtos paraugus eksperts ievietoja virknē sīku, cilindrisku mēģeņu. Tad Delmā paņēma zābakus rokās un nevarēja iz�ķirties, vai labāk ņemt melnu atkritumu maisu vai lielu blīva papīra turzu. Beidzot viņ� iz�ķīrās par labu otrajam varian�tam. Esperandjē uz viņu jautājo�i paskatījās.

-� Kā jums �ķiet, kāpēc es izvēlējos papīra turzu? Tāpēc, ka pie zolēm pielipu�ie dubļi vēl nav īsti iz�uvu�i, kaut gan sākotnēji tā izskatījās. Lietiskos pierādījumus, kuri ir slapji, nekad nevajag glabāt plastmasas maisos. Mitrums var izraisīt pelējumu, kas neglābjami iznicinātu bio�loģiskos pierādījumus.

Delmā apgāja apkārt sekcijas galdam. Viņ� ar lupu aplūkoja no�grieztā pirksta vietu.

-�� Nokniebts ar asu, sarūsēju�u priek�metu �ķērēm vai dārznieka dzirklēm. Turklāt tas izdarīts, upurim vēl dzīvam esot. Pasniedziet man tās tur spailes un maisiņu! viņ� uzsauca Esperandjē.

Esperandjē viņam pastiepa prasīto. Delmā maisiņam uzlīmēja uz�rakstu, tad iemeta nevajadzīgos atkritumus kādā no tvertnēm, kas bija sarindotas pie sienas, un ar skaļu plak�ķi novilka gumijas cimdus.

-�� Darīts. Nav nekādu �aubu, ka Grimma nāvi izraisījusi mehāniskā asfiksija vai, citiem vārdiem sakot, pakār�ana. Es �os paraugus nosū�tī�u uz Ronīsubua �andarmērijas laboratoriju, kā kapteine Cīglere man bija lūgusi.

-�� Kā jums �ķiet, cik liela ir varbūtība, ka �o izrādi varētu būt insce�nēju�i divi neaptēsti āmurgalvas?

Tiesu mediķis cie�i lūkojās uz Esperandjē.

-� Man nepatīk pieņēmumi, viņ� sacīja. Mana joma ir reāla rīcība. Hipotēzes ir jūsu darbs. Kādi āmurgalvas?

-�� Naktssargi. Viņi jau ir sēdēju�i par miesas bojājumu nodarī�anu un neliela apjoma narkotiku tirdzniecību. Divi kretīni bez iztēles, kuru encefalogramma neuzrāda tikpat kā neko, toties vīri�ķo hormonu ir pārpārēm.

-� Ja viņi tie�ām ir tādi, kā jūs viņus tikko aprakstījāt, tad es teiktu, ka �āda iespēja ir tikpat liela kā izdzirdēt �īs valsts ma�o kretīnus kādu dienu apgalvojam, ka ma�īnas ir bīstamākas par �aujamiero�iem. Tomēr es vēlreiz atkārtoju: slēdzieni būtu jāizdara jums.

BIJA DAUDZ SNIDZIS, un viņiem �ķita, ka nokļuvu�i milzīgā kondito�rejā, kur visu klāj balta cukura glazūra. Kā uz burvja mājienu ziema bija pārvērtusi biezos krūmājus ielejas dziļumā tie �ķita kā cie�i saausts, apsarmojis zirnekļa tikls. Servazam tas atgādināja ledus koraļļus sasa�lu�a okeāna dzīlēs. Starp diviem sniega vaļņiem aizvijās upe.

Klintis izcirstais ceļ�, ko ie�ogoja milzu parapets [22] , bija pieplacis kalna reljefam. Tas bija tik �aurs, ka Servazs ba�ījās, ko viņi iesāks, ja pretim brauks kāda smagā ma�īna.

Izbraucot cauri jau nez kuram tunelim, Cīglere piebremzēja un pār�brauca ceļa otrā pusē, lai apstātos pie parapeta, kur virs apsarmoju�a�jiem krūmājiem bija izveidojies kaut kas līdzīgs balkonam.

-�� Kas noticis? Konfiāns ievaicājās.

Neko neteikusi, viņa atvēra ma�īnas durvis un izkāpa ārā.

Cīglere tuvojās ceļa apmalei, un pārējie trīs tai sekoja.

-�� Skatieties! viņa teica.

Visi ar acīm sekoja Cīgleres norādītajam virzienam un tālumā ierau�dzīja institūta celtnes.

-�� Nolāpīts, cik drūms skats! iesaucās Props. Glu�i kā viduslaiku cietums.

Kamēr tā kalna daļa, kur viņi atradās, bija iegrimusi zilganā ēnā, kalna galā eso�ās celtnes apgaismoja dzeltena rīta gaisma, kas izska�tījās kā no virsotnēm krīto�s ledājs. �ī vieta bija neticami pamesta un nomaļa, ta�u tās skaistums lika elpai aizrauties. Tā atkal bija tā pati mil�u arhitektūra, ar ko Servazs jau bija sastapies elektrostacijā. Viņ� prātoja, kā �īs celtnes tiku�as izmantotas, pirms tur ierīkoja Varņē insti�tūtu, jo uzreiz varēja redzēt, ka tās celtas tai pa�ā varenajā laikmetā, kad elektrostacija un pazemes spēkstacija. Laikā, kad cēla tādus mūrus un būves, kam vajadzēja kalpot gadsimtiem ilgi, un kad vairāk rūpēja kārtīgi padarīts darbs nekā tūlītēja rentabilitāte. Un kad par uzņēmumu sprieda pēc celtnes apjomiem, nevis finan�u atskaitēm.

-�� Es aizvien vairāk sāku �aubīties par to, vai kāds, kuram izdotos no �ejienes izbēgt, vēlētos te kādreiz atgriezties, psihiatrs piebilda.

Servazs pagriezās pret runātāju. Ari viņ� bija nonācis pie tādas pa�as atziņas. Tad Servazs ar acīm sameklēja Konfiānu un redzēja, ka tas pāris metru tālāk runā pa telefonu. Servazs prātoja, kam viņ� �ādā brīdī būtu varējis zvanīt.

Jaunais izmeklētājs beidza sarunu un devās atpakaļ pie pārējiem.

-�� Braucam, viņ� sacīja.

Kilometru tālāk, aiz kārtējā tuneļa, viņi pameta ielejas �oseju un tagad virzījās pa citu, daudz �aurāku ceļu, kas �ķērsoja upi un tad starp eglēm aizvijās stāvus kalnā. Zem biezās sniega kārtas �is ceļ� tik tikko bija samanāms, ta�u vairākas ma�īnas uz tā jau bija atstāju�as savas sliedes. Servazs saskaitīja aptuveni desmit, tad meta mieru. Viņ� prā�toja, vai �is ceļ�, izņemot institūtu, ved vēl kaut kur citur, un atbildi uz �o jautājumu saņēma pēc diviem kilometriem, kad viņi apstājās pie institūta. Ceļ� te beidzās.

Viņi aizcirta ma�īnas durvis, un iestājās klusums. Svētsvinīgu izbaiļu pārņemti, viņi tuvojās celtnēm, klusējot vērdamies apkārt. Bija ļoti auksts. Servazs ierāva galvu dziļāk jakas apkaklē.

Institūts pacēlās ielejas visaugstākajā punktā uz lēzenas kalna nogā. zes. Tā sīkie lodziņi vērās kalnā ar kokiem apaugu�ajiem sāniem, virs kuriem izslējās galvu reibino�as, sniegotas klintis.

Pārsimt metru tālāk Servazs pamanīja �andarmus ziemas jakās, tie kaut ko runāja rācijās un viņus vēroja.

No institūta iznāca neliela auguma vīrietis baltā virsvalkā un devās viņiem pretim. Servazs pārsteigts palūkojās uz pārējiem. Konfiāns atvai�nodamies noplātīja rokas.

-�� Es atļāvos pabrīdināt doktoru Ksavjē, izmeklētājs sacīja. Viņ� ir mans draugs.

IZSKATĪJĀS, KA DOKTORS KSAVJĒ ciemiņus uzņem ar prieku. Viņ� pla�i atvērtām rokām �ķērsoja nelielo, sniegoto laukumiņu.

-��� Jūs esat ieradu�ies īstajā laikā. Mums pilnā sparā rit darba sa�nāksme. Ik pirmdienu es saaicinu kādu no terapeitiskajām brigādēm pilnā sastāvā ārstus, medicīnas māsas, sanitārus un sociālos darbi�niekus.

Tomēr platais smaids liecināja, ka viņ� nemaz neskumst, ka apnicīgo sanāksmi nācies pārtraukt. īpa�i sirsnīgi Ksavjē paspieda izmeklētāja roku.

-�� Vai tie�ām bija jānotiek tādai drāmai, lai tu beidzot atbrauktu un paskatītos, kā es te strādāju!

Doktors Ksavjē bija īsa auguma, vēl pajauns, nevainojami ģērbies vīriņ�. Servazs pamanīja, ka ārsta virsvalka kakla izgriezumā rēgojas �lipse, kas skaitījās pēdējais modes kliedziens. Ksavjē nebeidza vien smaidīt, labvēlīgi uzlūkojot abus izmeklētājus, bet viņa acīs dzirksteļoja humors. Servazs kļuva piesardzīgs, jo viņ� glu�i intuitīvi neuzticējās eleganti ģērbtiem, pārāk smaidīgiem cilvēkiem.

Servazs pacēla acis pret augstajiem mūriem. Institūts sastāvēja no divām milzīgām �etrstāvu celtnēm, kas savā starpā bija savienotas T burta formā, kura horizontālā svītra bija trīsreiz garāka par vertikālo. Servazs vērās uz sīko, dziļi akmens mūrī izcirsto logu rindu. Pelēkais mūris bija tik biezs, ka tas noteikti izturētu pat prettanku granātmetēju uzbrukumu. Viens bija skaidrs nevienam pacientam neienāktu prātā bēgt, rokoties cauri tik biezam mūrim.

-�� Mēs esam �eit ieradu�ies, lai izpētītu, kāda ir varbūtība, ka kāds no taviem pacientiem varētu no �ejienes izkļūt, Konfiāns teica psihiatram.

-�� Tas pilnīgi noteikti nav iespējams, Ksavjē atbildēja bez visniecī�gākās �aubu ēnas. Turklāt, kad viņus izsauca, visi bija uz vietas.

-�� Mēs to jau zinām.

-��� Es īsti nesaprotu, psihiatrs neizpratnē sacīja, kas tādā gadī�jumā jums �eit vēl meklējams?

-�� Mums ir sava hipotēze, proti, vienam no jūsu pacientiem ir izde�vies izkļūt ārā, nogalināt Lombāra zirgu un atgriezties savā kamerā, sacīja Cīglere.

Psihiatrs samiedza acis.

-�� Vai jūs tie�ām runājat nopietni?

-�� Esmu tādās pa�ās domās kā tu, Konfiāns pasteidzās iejaukties sarunā, bargi uzlūkojot abus izmeklētājus. �ī hipotēze �ķiet pilnīgi absurda, tomēr viņi par to grib pa�i pārliecināties.

Servazs jutās tā, it kā viņ� būtu saņēmis strāvas triecienu. Jaunais izmeklētājs ne tikai bija slepus brīdinājis Ksavjē, bet grasījās arī ap�au�bīt viņu darbu nepiedero�as personas klātbūtnē.

-�� Vai jums padomā kāds konkrēts pacients? Ksavjē painteresējās.

-Juliāns Irtmans, Servazs nesatricināmā mierā atbildēja.

Psihiatrs uz viņiem neticīgi blenza, tomēr neko neteica. Viņ� apro�be�ojās ar to, ka paraustīja plecus un pagriezās, lai dotos atpakaļ uz institūtu.

-�� Sekojiet man.

Ieeja atradās tuvu vienai no T burta līniju savienojuma vietām. Tās bija trīsviru durvis, uz kurām veda pieci pakāpieni.

-�� �īs durvis izmanto gan visi apmeklētāji, gan personāls, paskaid�roja Ksavjē, kāpdams pa pakāpieniem. Vēl ir �etras durvis trauksmes gadījumiem pirmajā stāvā un vienas pagrabā, divas galvenā gaiteņa galos, vienas virtuvē un vienas piebūvē, viņ� sacīja un ar roku norādīja uz T burta īsāko svītru, un aiz sporta zāles, ta�u no ārpuses tās nav iespējams atvērt, bet, lai tās atvērtu no iek�puses, nepiecie�ama īpa�a atslēga, tomēr pla�a ugunsgrēka gadījumā tās atveras automā�tiski. Un tas arī ir vienīgais izņēmums.

-�� Kam ir �ādas atslēgas? Servazs jautāja.

-�� Aptuveni divdesmit personām, Ksavjē atbildēja, ieejot pa stiklo�tajām durvīm. Katras personāla grupas atbildīgajam, trim uzraugiem pirmajā stāvā, vecākajai medmāsai, �efpavāram, man� Ta�u jebkurā gadījumā, kolīdz tiek atvērtas kādas no �īm durvīm, kontrolpostenis uzreiz saņem trauksmes signālu.

-�� Mums vajadzētu �o personu sarakstu, Cīglere sacīja.

-�� Vai kontrolpostenī vienmēr kāds atrodas? Servazs jautāja.

-Jā. Tad jau pa�i redzēsiet. Tūlīt būsim klāt.

Viņi iegāja pla�ā vestibilā. Pa labi bija uzgaidāmā telpa ar plastma�sas krēsliem, kas bija pieskrūvēti pie grīdas, un da�iem zaļumaugiem. Tai iepretim atradās stiklots, pusapaļ� nodalījums, kas atgādināja ban�kas kases lodziņu vai biroja pieņemamo telpu. Tas bija tuk�s. Pa kreisi pletās pla�a telpa, pie kuras balti lakotajām sienām karājās zīmējumi un gleznas. Sāpju izmocītas sejas ar atņirgtiem zobiem, kas bija asi kā na�i, nedabiski izliekti ķermeņi un kliedzo�as krāsas. Servazs noprata, ka tie ir pacientu zīmējumi.

Tad viņa skatiens pievērsās tērauda durvīm ar lūku vidū. Kontrol�postenis. Ksavjē �ķērsoja vestibilu. Viņ� ievietoja slēdzenē atslēgu, kas tam bija piestiprināta pie jostas ķēdītē, un pagrūda lo�u necaurlaidīgās durvis. Telpā atradās divi apsargi, kas vēroja desmitiem ekrānu. Viņi bija tērpu�ies oran�os kombinezonos, zem kuriem varēja redzēt baltus sporta krekliņus. Tiem pie jostas piestiprināto atslēgu un rokudzel�u sai�ķis ie�vadzējās pie katras viņu kustības. Servazs pamanīja, ka pie sienas karājas ari asaru gāzes baloniņi. �aujamiero�us tomēr nemanīja.

Ekrānos varēja redzēt garus, tuk�us gaiteņus, kāpnes, koplieto�anas telpas un kafejnīcu. Abi vīrie�i uz viņiem vienaldzīgi palūkojās. Viņi pauda tādu pa�u konceptuālo trulumu kā elektrostacijas naktssargi.

-�� Institūts aprīkots ar �etrdesmit astoņām videokamerām, Ksavjē paskaidroja, �etrdesmit divām iek�pusē, se�ām ārpusē, un tās visas, protams, ir novietotas stratēģiski svarīgās vietās.

Tad viņ� norādīja uz abiem vīrie�iem.

-�� Naktī �eit vienmēr atrodas vismaz viens cilvēks, bet pa dienu divi.

-�� Viens cilvēks uzmana vairāk nekā �etrdesmit ekrānus, Servazs uzsvēra.

-�� �eit jau nav tikai kameras vien, Ksavjē atbildēja. �ī iestāde ir sadalīta vairākos sektoros, un katram no tiem atkarībā no pacientu bīs�tamības ir savs dro�ības līmenis. Ja kāds bez atļaujas mēģina pāriet no viena sektora uz nākamo, uzreiz iedarbojas dro�ības signalizācija. (Viņ� norādīja uz sarkanu lampiņu rindu virs ekrāniem.) Katram dro�ības līmenim atbilst noteikts biometriskais rādītājs. Lai iekļūtu A korpusā, kur atrodas mūsu bīstamākie pacienti, nepiecie�ams iziet dubultu dro��ības pārbaudi, turklāt apsargs to visu laiku uzmana.

-�� Vai A korpusā var iekļūt viss personāls? Cīglere jautāja.

-�� Protams, ne. Tur var iekļūt tikai tā ārstniecības brigāde, kas atbil�dīga par A korpusu, kā ari vecākā māsa, abi ceturtā stāva apsargi, mūsu ārsts, garīdznieks un es. Un pavisam nesen mums pievienojusies kāda psiholoģe, kas ieradusies no �veices.

-�� Mums vajadzēs arī �o sarakstu, Cīglere sacīja. Ar katras per�sonas pilnvarojumu un pienākumu uzskaitījumu.

-�� Vai �eit viss ir datorizēts? Servazs jautāja.

-Jā-

-�� Kas uzstādīja dro�ības sistēmu?

-�� Kāda apsardzes privātkompānija.

-�� Un kas to uztur kārtībā?

-�� Tā pati kompānija.

-�� Vai var piekļūt plāniem?

-�� Kādiem plāniem?

-�� Instalāciju, kabeļu, biometrisko iekārtu un celtnes plāniem.

-�� �ķiet, ka apsardzes kompānijai tādiem vajadzētu būt, Ksavjē izteica pieņēmumu.

-�� Mums nepiecie�ama tās kompānijas adrese, nosaukums un tele�fona numurs. Vai viņi kādu sūta �urp veikt pārbaudes?

-�� Viņi visu kontrolē no attāluma. Ja kaut kas sabojājies vai nedar�bojas, par to uzreiz ziņo datorsistēma.

-�� Vai jums ne�ķiet, ka tas ir bīstami? Ka jūsu dro�ības sistēmu no ārpuses kontrolē kāds, ko jūs nepazīstat?

Ksavjē sadrūma.

-� Viņi nevar ne atvērt durvis, ne atslēgt dro�ības sistēmu. Viņi tikai redz, kas notiek un vai viss darbojas.

-�� Vai arī apsargus nodro�ina tā pati kompānija? Servazs jautāja, veroties uz abiem vīrie�iem.

-�� Jā, Ksavjē atbildēja, atstājot kontrolposteņa telpu. Ta�u, kad pacientiem uznāk lēkmes, palīgā steidzas slimnieku kopēji, nevis viņi. Kā jūs dro�i vien jau zināt, visur pastāv tendence sadalīt pienākumus starp da�ādām organizācijām, kā �o procesu dēvē ministrijās. Viņ� apstājās vestibila vidū un tos nopētīja. Mums jārīkojas tāpat kā visiem pārējiem, tādēļ izlīdzamies, kā spējam. Un idejas teju vai izsīku�as. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā �īs valsts valdība samazinājusi vietu skaitu slimnīcās psihiski slimajiem par vairāk nekā piecdesmit tūksto��iem gultu un saīsinājusi tūksto�iem amatu. Turklāt vēl nekad agrāk liberālisma un ekonomisko prasību vārdā uz indivīdu no ārienes nav izdarīts tāds spiediens, tādēļ juku�o, psihotiķu, paranoiķu un �izofrē�niķu skaits strauji pieaug.

Viņi devās uz nebeidzami garu gaiteni vestibila galā. �ķita, ka tas stiepjas visā celtnes garumā, ta�u ik pa brīdim to vienādā attālumā cita no citas �ķērsoja restes, un Servazs nosprieda, ka pa nakti tās noteikti tiek aizslēgtas. Viņ� pamanīja arī vairākas durvis ar vara plāksnītēm, uz kurām bija ārstu vārdi. Uz vienas no tām bija rakstīts �Ksavjē�, bet uz kādas citas �Vecākā māsa Elizabete Ferneja�.

-�� Tomēr es uzskatu, ka mēs atrodamies privileģētā situācijā, Ksavjē turpināja, kad viņi devās cauri otrajām restēm. Lai aizstātu personāla iztrūkumu, mums ir visizsmalcinātākā dro�ības un uzraudzī�bas sistēma, kāda vien iespējama. Tādas citur nesastapt. Francijā, kad grib slēpt darbinieku un bud�eta samazinā�anu, tiek izgudroti da�ādi mīklaini jēdzieni jeb semantiskas blēdības, kā kāds to reiz pareizi rak�sturojis: kvalitātes uzlabo�anas pasākumi, ikgadējais darba plāns, medmāsas-diagnostes� vai zināt, kas ir medmāsas-diagnostes? �is apzī�mējums ļauj medmāsām iztēloties, ka tās spēj uzstādīt diagnozi ārsta vietā, un tas savukārt samazināt ārstu skaitu slimnīcās. Tādā veidā kāds mans kolēģis piedzīvojis, ka medmāsas kādu pacientu gribēju�as nosūtīt uz psihiatrisko slimnīcu pēc tam, kad bija to nodēvēju�as par bīstamu paranoiķi, jo viņ� esot bijis ļoti nervozs un konfliktējis ar savu darba devēju, kuram draudējis vērsties tiesā! Nabaga cilvēkam pavei�cies, ka mans kolēģis, kur� to uzņēmis slimnīcā, bija nekavējoties atcēlis diagnozi un �o cilvēku palaidis mājās.

Doktors Ksavjē apstājās gaiteņa vidū un pacēla uz viņiem pārstei�dzo�i bargu skatienu.

-� Mēs dzīvojam bezprecedenta likumīgas vardarbības pret visneaiz�sargātākajiem un politisko melu laikmetā, viņ� drūmi sacīja. Pa�rei�zējā valdība un tās likuma kalpi sev izvirzīju�i dubultmērķi indivīdu pakļau�anu tirgus vajadzībām un sabiedriskai kontrolei.

Servazs skatījās uz psihiatru. Viņ� pats bija līdzīgās domās. Tomēr Servazs prātoja arī par to, vai psihiatru visatļautības laikmetā viņi pa�i nav nozāģēju�i zaru, uz kura sēdēju�i, nododoties da�ādiem eksperi�mentiem, kas mazāk balstīti uz zinātni, bet vairāk uz ideoloģiju, ekspe�rimentiem, kam reizēm mēdz būt glu�i bēdīgas sekas, jo par izmēģinā�juma trusī�iem kalpoja cilvēki.

Garāmejot Servazs pamanīja vēl vienu stikla nodalījumu ar diviem citiem apsargiem oran�os kombinezonos.

Tad viņi pa labi ieraudzīja kafejnīcu, ko pirms tam bija pamanīju�i novēro�anas ekrānos.

-�� Personāla kafejnīca, Ksavjē precizēja.

�eit nebija logu, toties bija liels, stiklots erkers ar skatu uz sniegoto ainavu un siltos toņos ieturētas sienas. Kāds pusducis cilvēku tērzēja pie kafijas tases. Tālāk sekoja telpa ar augstiem griestiem un la�krāsas sienām, pie kurām karājās lieli fotoattēli ar da�ādām ainavām. Vairākās vietās bija izvietoti lēti krēsli, kas tomēr �ķita ļoti ērti, tā veidojot telpā rāmu un omulīgu gaisotni.

-�� Tā ir apmeklētāju telpa, psihiatrs sacīja. �eit ģimenes tiekas ar saviem tuviniekiem, kas ievietoti institūtā. Protams, tas atļauts tikai pacientiem, kuri nav uzskatāmi par ļoti bīstamiem, kaut gan �eit tas neko daudz neizsaka. Viena novēro�anas kamera visu laiku uzmana tik�anos, un sanitāri vienmēr atrodas turpat līdzās.

-�� Un pārējie? jautāja Props, kur� ierunājās pirmo reizi �ī apmek�lējuma laikā.

Ksavjē aizdomīgi palūkojās uz psihiatru.

-�� Lielāko daļu neviens nekad neapmeklē, viņ� atbildēja. �ī nav ne psihiatriskā slimnīca, ne parasts cietums. Mēs atrodamies vienīgajā �āda veida iestādē visā Eiropā. Un pie mums nokļūst pacienti no da�ā�dām valstīm. Viņi visi ir ļoti agresīvi izvaro�anas, seksuālā vardarbība, spīdzinā�anas un slepkavības� Upuri mēdz būt gan ģimenes locekļi, gan sve�inieki. Viņi visi ir .bīstami recidīvisti. Mēs �eit uzņemam tikai sliktākos no sliktākajiem, Ksavjē piebilda ar dīvainu smaidu. Reti kur� tuvinieks vēlas atcerēties, ka tādi vispār eksistē. Varbūt tie�i tāpēc �is institūts iekārtots tik nomaļā vietā. Mēs esam viņu pēdējā ģimene.

Servazs uzskatīja, ka pēdējā frāze bija nedaudz pārspīlēta tāpat kā viss cits, kas saistīts ar doktoru Ksavjē.

-�� Cik dro�ības līmeņu te ir?

-�� Trīs atkarībā no klientu bīstamības pakāpes viegls, vidējs un stingrs, kas nosaka ne tikai dro�ības sistēmu un apsargu skaitu, bet arī aprūpes raksturu un attiecības starp aprūpētājiem un pacientiem.

-�� Kur� nosaka to, pie kādas bīstamības pakāpes pieder jaunpienācēji?

-�� Personāls. Mēs veicam gan klīnisku apseko�anu, gan aptauju un izskatām mūsu kolēģu savākto dokumentāciju. Tas ļauj izmantot revo�lucionāru novērtē�anas sistēmu, kas pārņemta no manas dzimtenes. Starp citu, tie�i pa�laik tiek novērtēts kāds jaunpienācējs! Nāciet man līdzi!

Ksavjē devās tiem pa priek�u uz kāpnēm ar filigrāni veidotiem plā�niem betona pakāpieniem, kas drebēja zem viņu kājām. Uzkāpu�i otrajā stāvā, viņi nonāca pie stikla durvīm, kas bija nostiprinātas ar tērauda restēm.

Tagad Ksavjē novietoja roku uz sensorā biometrisko rādītāju nolasī�tāja, turklāt vēl papildus uz sīkās klaviatūras pie sienas ievadīja kodu.

Uzraksts uz durvīm vēstīja: C KORPUSS. ZEMA BĪSTAMĪBAS PAKĀPE. PAREDZĒTS C, B UN A KATEGORIJAS PERSONĀLAM.

-�� Vai tā ir vienīgā iespēja �eit iekļūt? Cīglere jautāja.

-�� Nē, vēl ir otra līdzīga ieeja, kas ved uz nākamo zonu ar vidējas bīstamības pakāpi un kas paredzēta tikai B un A kategorijas personālam.

Tagad viņ� tos veda tālāk jau pa kādu citu gaiteni. Tad viņi apstājās pie durvīm, uz kurām bija rakstīts �Novērtē�ana�, un Ksavjē tās atvēra. Viņ� tos palaida sev pa priek�u.

Telpa bija bez logiem, turklāt tik �aura, ka viņiem visiem nācās cie�i saspiesties. Kāds vīrietis un sieviete sēdēja pie datoriem. Ekrānos varēja redzēt gan ar videokameru uzfilmēto, gan vairākus attēlus ar da�ādām diagrammām un līknēm. Ar videokameru tika novērots kāds pajauns vīrietis, kur� bija apsēdināts uz ķeblī�a otrā telpā, ari bez logiem. Tā bija tikai nedaudz lielāka par pieliekamo kambari. Servazs pamanīja, ka vīrietim galvā ir uzvilkta ķivere ar raidītājiem. Tad viņa skatiens noslī�dēja zemāk, un Servazs viegli nodrebēja. Vīrie�a bikses bija nolaistas līdz gurniem, bet uz dzimumlocekļa bija uzvilkta dīvaina caurule, no kuras stiepās elektrības vadi.

-�� �ī progresīvā seksuālo novir�u noteik�anas metode balstās uz virtuālās realitātes, acs kustību un peņa pletismogrāfiskās novēro�anas sistēmu, Ksavjē skaidroja. Vai redzat to aparātu vīrie�a ģenitāliju līmenī? Ar tā palīdzību iespējams noteikt psiholoģiskā uzbudinājuma stāvokli, reaģējot uz da�ādiem stimulatoriem, jeb, citiem vārdiem sakot, erekciju. Vienlaikus ar infrasarkanās gaismas kontroles aparātu tiek novērota cilvēka okulomotorā jeb redzes reakcija, kas nosaka to attēlu aplūko�anas laiku, kurus tam piedāvā, izmantojot �virtuālo ķiveri�. Tā iespējams noteikt to vietu attēlā, kas piesaistījusi pacienta uzmanību.

Ksavjē noliecās pie datora un ar pirkstu norādīja uz vienu no ekrānā redzamajiem attēliem. Servazs pamanīja taisnstūra grafiku ar da�ādu krāsu un garuma līnijām. Zem katras no tām bija uzraksts: vīrie�a dzim�tes pieaugu�ais, sievie�u dzimtes pieaugu�ais, vīrie�u dzimtes bērns un tā tālāk.

-�� �Virtuālās ķiveres� raidītajos stimulos ietilpst pieaudzis vīrietis, pieaugusi sieviete, deviņgadīga meitene, tikpat vecs zēns, kā arī neitrāla jeb aseksuāla būtne. Katrs attēls redzams trīs minūtes. Un ikreiz mēs nosakām gan ķermeņa, gan redzes reakciju.

Viņ� atkal iztaisnojās.

-Jāatzīst, ka mūsu klientūra galvenokārt sastāv no seksuāliem var�mākām. Pavisam �eit ir astoņdesmit astoņas gultasvietas piecdesmit trīs C korpusā, divdesmit astoņas B korpusā un septiņas A korpusā.

Servazs atbalstījās pret datorus atdalo�o starpsienu. Viņ� smagi elpoja, un viņu kratīja drebuļi. Kakls sūrstēja. Tomēr slikto pa�sajūtu galvenokārt izraisīja vīrietis, kas bija pakļauts �o sirreālo un pazemo�jo�o mākslīgo stimulatoru iedarbībai, lai noteiktu viņa reakciju.

-�� Un cik starp viņiem ir slepkavu? Servazs vārgā balsī iejautājās.

Ksavjē viņā cie�i lūkojās.

-�� Trīsdesmit pieci. Tie ir visi A un B sektora pacienti.

DIĀNA VĒROJA, kā viņi �ķērso pla�o vestibilu un pa gaiteni dodas uz kalpotāju kāpņu pusi. Tur bija trīs vīrie�i un viena sieviete. Ksavjē ar viņiem sarunājās, ta�u izskatījās, ka viņ� ir saspringts un sagatavojies aizstāvēties. Vīrietis un sieviete, kas gāja tam līdzās, apbēra psihiatru ar jautājumiem. Diāna nogaidīja, līdz tie attālinās, un tad piegāja pie stiklotajām durvīm. Aptuveni desmit metrus tālāk sniegā stāvēja pilnpiedziņas auto.

Uz tā durvīm bija uzraksts ��andarmērija�.

Viņa atcerējās savu sarunu ar Alek�u par noslepkavoto aptiekāru. Acīmredzot ari policija uzskatīja, ka �is atgadījums kaut kādā veidā ir saistīts ar institūtu.

Tad viņa atcerējās vēl kaut ko ventilācijas lūku savā kabinetā un neseno Lizas un Ksavjē sarunu. Un dīvaino atgadījumu ar zirgu� Liza jau toreiz bija paredzējusi, ka �ajā sakarā iespējams policijas apmeklē�jums. Vai abi noziegumi varētu būt kaut kādā veidā saistīti? Dro�i vien ari policija tā domā. Diāna atkal atcerējās ventilācijas lūku�

Viņa novērsās no stiklotajām durvīm un ātrā gaitā aizsoļoja pa ves�tibilu.

-�� VAI JUMS NEATRASTOS kaut kas pret kakla sāpēm?

Psihiatrs jau nez kuro reizi rūpīgi nopētīja Servazu un tad atvilka rākstāmgalda atvilktni.

-��������� Protams, Ksavjē atbildēja un pastiepa dzeltenas krāsas tūbiņu.

-�� �is būs labs! Paracetamols ar efedrīnu. Parasti tas iedarbojas ļoti efektīvi. Jūs tie�ām izskatāties tāds bāls. Vai nevēlaties, lai piezvanu ārstam?

-�� Nē, paldies! Gan jau būs labi.

Ksavjē devās pie neliela ledusskapja telpas stūrī un atgriezās ar minerālūdens pudeli un glāzi. Viņa kabinets bija iekārtots nepreten�ciozi. Tajā atradās tikai metāla skapī�i dokumentiem, ledusskapis-bārs, liels galds, uz kura bija novietots telefons, dators un lampa, un grā�matplaukts ar medicīnas literatūru, bet uz palodzes da�i zaļumaugi puķu podos.

-�� Tās jālieto pa vienai �etrreiz dienā. Varat paturēt visas.

-�� Paldies.

Kādu brīdi Servazs vēroja, kā tablete iz�ķīst ūdens glāzē. Viņu mocīja migrēna. Vēsais ūdens uzreiz ļāva justies labāk. Servazs mirka sviedros, krekls bija pielipis mugurai. Viņu kratīja drudzis un auksti drebuļi. Un tas nebija tādēļ, ka telpa būtu vēsa, jo kondicionētāja elek�triskā ciparnīca pie durvīm rādīja divdesmit trīs grādus. Servazs atkal atcerējās datora ekrānā redzamo attēlu izvarotājs, ko tagad pa�u izvaroja, izmantojot elektronisko mērījumu iekārtas, un viņam atkal sakāpa kaklā kamols.

-�� Tagad gan vajadzētu apmeklēt A korpusu, viņ� sacīja, kad bija novietojis glāzi atpakaļ uz galda.

Servazs to gribēja paziņot bargā balsī, ta�u kakla sāpju dēļ sanāca tikai vārgs �erkstiens. Dzirksto�ais, humorpilnais Ksavjē skatiens galda otrā pusē vienā mirklī apdzisa. Servazam �ķita, ka sauli būtu aizēnojis mākonis un pavasarīgā ainava pēk�ņi kļuvusi pavisam drūma.

-�� Vai bez tā tie�ām nevar iztikt?

Psihiatra skatiens meklēja atbalstu pie jaunā izmeklētāja, kur� sēdēja pa kreisi no Irēnas un Servaza.

-�� Jā, Konfiāns, daudz nedomājot, vērsās pie viņiem. Vai mums tie�ām nepiecie�ams�

-�� Domāju jā, Servazs strupi noteica. Es gribētu jums atklāt kaut ko tādu, kam noteikti vajadzētu palikt starp mums, viņ� piebilda, pieliecies tuvāk Ksavjē. Bet var jau būt� ka jūs to jau zināt�

Tagad viņ� skatījās uz jauno izmeklētāju. īsu mirkli abi vīrie�i klu�sējot ieurbās viens otrā ar acīm. Tad Servazs novērsās no Konfiāna un viņa skatiens aizklīda pie Cīgleres, kuras acīs varēja lasīt: mieru, tikai mieru�

-�� Ko jūs ar to domājat? Ksavjē jautāja.

Servazs nokrem�ļojās. Zāles vēl nebija iedarboju�ās. Deniņus �ņau�dza kā spīlēs.

-�� Mēs atradām kāda jūsu pacienta DNS paraugu vietā, kur tika noga�lināts Lombāra kunga zirgs� gaisa vilciena galapunktā, augstu kalnos� Tas piederēja Juliānam Irtmanam�

Ksavjē iepleta acis.

-�� �ēlīgais Dievs! Tas ta�u nav iespējams!

-�� Ceru, ka jūs saprotat, ko tas nozīmē.

Psihiatrs apjucis raudzījās uz Konfiānu, tad nodūra galvu. Tas nebija samākslots apjukums. Viņ� nezināja.

-� Tātad tonakt tur atradās Irtmans pats vai ari kāds piekļuva viņam tik tuvu, ka paņēma siekalu paraugus, kas tika atrasti kalnā� Servazs nepielūdzami turpināja. Un tas nozīmē tikai vienu kāds jūsu insti�tūtā vai nu Irtmans pats, vai kāds cits ir iejaukts �ajā lietā, doktor Ksavjē.

-�� AK DIEVS, TAS IR KAUT KĀDS MURGS! Ksavjē neviļus iesaucās.

Sīciņais psihiatrs �ķita izmisis.

-�� Mans priek�gājējs doktors Varņē tā cīnījās, lai institūtu izveidotu! Varat būt dro�s, ka �im projektam netrūka pretinieku. Un tie nekur nav pazudu�i, viņi to vien gaida, lai varētu atkal uzbrukt. Tie ir cilvēki, kas uzskata, ka �iem noziedzniekiem vajadzētu atrasties cietumā, un viņi ne mirkli nav samierināju�ies, ka tie atrodas �ajā ielejā. Ja tas nāks gaismā, tiks apdraudēta pat visa institūta turpmākā pastāvē�ana!

Ksavjē noņēma savas ekstravagantās acenes sarkanajā ietvarā, izvilka no kabatas drāniņu un dusmās sāka enerģiski berzt briļļu stiklus.

-Ja mūsu pacientiem �eit neizdodas noturēties, tad tiem vairs nav, kurp doties. Mēs esam viņu pēdējais glābiņ�, bez mums tiem nekā cita nav. Ne parastās psihiatriskās slimnīcas, ne cietumi viņus pie sevis neņems. Francijā pavisam ir piecas neordināriem pacientiem paredzē�tas iestādes, ta�u institūts ir vienīgā iestāde, kur atrodas noziedznieki, kuru nodarījumi ir īpa�i ne�ēlīgi un kuri atzīti par nepieskaitāmiem, vai apcietinātajiem ar psiholoģiska rakstura problēmām, kas ir tik sma�gas, ka cietumos tos nav iespējams ievietot, un psihopātiem, kas ir tik bīstami apkārtējiem, ka tos neuzņem parastās aprūpes iestādēs� Katru gadu mēs saņemam desmitiem lūgumu viņus uzņemt pie sevis. Pie mums tiek nosūtīti pacienti pat no citām universālām ārstniecības iestādēm. Kur �ie cilvēki paliks, ja mēs slēgsim savas durvis?

Ksavjē aizvien ātrāk apļoja drāniņu pa savu briļļu stikliem.

-��� Kā es jums jau teicu, pagāju�i trīsdesmit gadi, kop� ideoloģijas, rentabilitātes un bud�eta prioritā�u vārdā psihiatrijas attīstība �ajā valstī ir apdraudēta. Vietējai pa�pārvaldei �ī iestāde dārgi izmaksā.

Saprotams, at�ķirībā no citām universālām ārstnieciskajām iestādēm �is institūts ir Eiropas līmeņa eksperimentāla iestāde, ko daļēji finansē Eiropas Kopiena. Ta�u tikai daļēji. Un pat Briselē netrūkst to, kas uz �ādu eksperimentu raugās skeptiski.

-�� Mēs netaisāmies �o informāciju publiskot, Servazs paskaidroja.

Psihiatrs neticīgi uz viņu palūkojās.

-�� Agri vai vēlu tas nāks gaismā. Kā jūs varēsiet veikt izmeklē�anu, to nepubliskojot?

Servazs zināja, ka Ksavjē bija taisnība.

-�� Ir tikai viena izeja, iejaucās Konfiāns. Ja vēlamies, lai prese nejaucas �ajā lietā un neizplata baumas, mums tā jāatrisina pēc iespējas ātrāk. Ja mums izdosies noskaidrot, kur� no institūta darbiniekiem lietā iejaukts, pirms prese uzzinās par DNS, tad mēs vismaz būsim pierādī�ju�i, ka no �ejienes neviens nevar izkļūt.

Psihiatrs piekrīto�i pamāja ar galvu.

-�� Es pats veik�u savu izmeklē�anu, viņ� pavēstīja. Un darī�u visu, kas ir manos spēkos, lai jums palīdzētu.

-�� Vai mēs nevarētu sākt ar A korpusa apmeklējumu? Servazs jau. tāja.

Ksavjē piecēlās.

-�� Dosimies turp.

i

ELPU AIZTURĒJUSI, DIĀNA SĒDĒJA pie sava rakstāmgalda�

Katru skaņu un vārdu varēja dzirdēt tik skaidri, it kā viņi sarunātos tepat līdzās. Piemēram, tā policista balsi� �I balss noteikti piederēja pārguru�am cilvēkam, kas turklāt atrodas milzīgā stresā. Varēja manīt, ka spiediens, ko tas jūt, ir pārāk liels. Viņ� gan turējās, bet cik ilgi spēs tā turpināt? Katrs vārds, ko viņ� sacīja, Diānas smadzenēs �ķita kā ugunīgiem burtiem iededzināts. Viņa neko daudz nebija sapratusi no atgadījuma ar beigto zirgu, toties bija uztvērusi, ka nozieguma vietā atrasts Irtmana DNS paraugs. Un policijai bija aizdomas, ka �ajā lietā iejaukts kāds no institūta.

Nogalināts zirgs� noslepkavots aptiekārs� aizdomu ēna pār institūtu�

Viņa juta satraukumu, ta�u domās uzplaiksnīja ari vēl kas cits� Viņas nevaldāmā ziņkāre� Diāna atkal atcerējās ēnu, kas naktī aizza�gās gar viņas istabas durvīm� Kad viņa vēl bija studente, Diāna cauri

plānajai istabas starpsienai bija dzirdējusi kāda virie�a balsi, kur� drau�dēja un centās iebiedēt blakustelpā dzīvojo�u meiteni.

Viņ� turp nāca vairākas naktis pēc kārtas, tie�i tad, kad Diāna gra�sījās aizmigt, un vienmēr atkārtojās vieni un tie pa�i draudi meiteni nogalināt, sakropļot, pārvērst viņas dzīvi par elli. Tie tika izteikti klusā, tomēr draudīgā balsī, tad durvis aizcirtās un soļi attālinājās gaitenī. Nakts klusumā varēja dzirdēt tikai kaimiņos mīto�ās meitenes aizturē�tās elsas kā �ēlu, tūksto�iem citu pilsētu klusumā iesprostotu vientulību un skumju atbalsi.

Diāna nezināja, kas bija �is vīrietis (viņa balsi Diāna nepazina), un tā īsti nemaz nepazina blakus mīto�o meiteni, ar kuru mēdza vienīgi garāmejot sasveicināties un apmainīties nebūtiskām frāzēm, kad viņas nejau�i sastapās gaitenī. Viņa zināja tikai to, ka meiteni sauc Otīlija un viņa gatavojas maģistrantūras eksāmenam ekonomikā, ka viņa agrāk satikās ar kādu bārdainu un briļļainu studentu, tomēr lielāko daļu laika pavada viena. Meitenei nebija draugu, un viņa nemēdza zvanīt mātei vai tēvam.

Diānai nevajadzēja tajā visā iejaukties, tā nebija viņas darī�ana, tomēr viņa nenoturējās un kādu nakti sekoja vīrietim, kad tas izgāja no kaimiņienes istabas. Tā Diāna uzzināja, ka vīrietis dzīvo nelielā, jaukā savrupmājā, un ievēroja, ka aiz loga rūts pavīd ari kāda sieviete. Tajā brīdī būtu vajadzējis apstāties. Ta�u Diāna turpināja vīrieti novērot, tiklīdz atradās brīvs brīdis. Mazpamazām viņa par vīrieti savāca kaudzi informācijas. Viņ� bija lielveikala direktors, un viņam bija divi piecus un septiņus gadus veci bērni. Vīrietis lika likmes zirgu skrie�anas sacīk�stēs un slepus iepirkās konkurējo�ā veikalu ķēdē �Globuss�. Un beigās Diāna bija atklājusi, ka vīrietis iepazinies ar viņas kaimiņieni, kad tā strādāja viņa vadītajā lielveikalā, lai nopelnītu naudu studijām, bet pali�kusi no viņa stāvoklī. Un tāpēc viņ� to mēģināja iebiedēt ar draudiem. Vīrietis gribēja, lai meitene taisa abortu. Turklāt viņam bija vēl viena mīļākā trīsdesmit gadus veca, pārāk ko�i nosmiņķējusies kasiere, kas nicīgi nopētīja klientus no galvas līdz kājām, nikni gremojot ko�ļeni. Kā Brūss Springstīns dziedāja savā dziesmā: I�m in love with the Queen of the Supermarket.

Kādu vakaru Diāna bija uzrakstījusi uz datora vēstuli un paslidinā�jusi zem kaimiņienes durvīm. Tajā bija rakstīts: �Viņ� nekad nepametīs

savu sievu.� Pēc mēne�a Diāna uzzināja, ka kaimiņiene ir izdarījusi abortu grūtniecības divpadsmitajā nedēļā jeb da�as dienas pirms �vei�ces likumdo�anā noteiktā termiņa beigām.

Un viņai atkal bija jādomā par to, vai nepiecie�amība jaukties citu dzīvē nebija radusies tādēļ, ka viņa uzauga ģimenē, kur noklusētā un noslēpumu bija daudz vairāk nekā atklātības mirkļu. Diāna prātoja ari par to, vai viņas tēvs, �is pārliecinātais kalvinists [23] , jau bija krāpis viņas māti. Diāna skaidri zināja, ka māte gan bija tēvu krāpusi un ka starp vīrie�iem, kas to slepeni apmeklēja, da�i bija izmantoju�i viņas pārāk bagāto fantāziju un atkal modināju�i �ķietami uz visiem laikiem izgai�su�ās cerības.

Diāna nespēja mierīgi nosēdēt uz krēsla. Kas tur notika? Cen�o�ties savstarpēji saistīt iegūto informāciju, viņa juta aizvien pieaugo�u satraukumu.

Visļaunākais bija �is atgadījums Senmartēnā� Baismīgs nozie�gums� Un tas, ka noziegums tā vai citādi varēja būt saistīts ar institūtu, viņas satraukumu, kas bija radies kop� iera�anās �eit, tikai vēl pavairoja. Diāna no�ēloja, ka nav neviena, kam uzticēties un ar ko dalīties savās � ba�ās. Viņas labākās draudzenes� vai Pjēra�

Diāna atkal iedomājās par policistu, kaut gan pazina tikai tā balss intonāciju. Ko viņa tajā saklausīja? Stresu? Spriedzi? Satraukumu? Ta�u ari spēku un noteiktību. Un dzīvu interesi� Viņ� bija ļoti racionāls un pārliecināts par sevi� Tas, kādu viņa iztēlojās �o policistu, ļoti atgādi�nāja viņu pa�u.

-�� ATĻAUJIET IEPAZĪSTINĀT AR MŪSU VECĀKO MĀSU Elizabeti Ferneju.

Servazs noraudzījās, kā viņiem tuvojas liela auguma sieviete, kuras kurpju papē�i klik�ķēja uz gaiteņa grīdas flīzēm. Lai gan sievietei mati nebija tik gari kā �arlēnei Esperandjē, tomēr tie brīvi krita pār ple�ciem. Viņa tos pasveicināja, klusējot pamādama ar galvu, turklāt bez

smaida sejā, un viņas skatiens nedaudz ilgāk pakavējās vienīgi pie Irēnas Cīgleres.

Servazs ievēroja, ka policiste nolai� acis.

Elizabete Ferneja atstāja autoritāra un valdonīga cilvēka iespaidu. Servazs viņai dotu gadus �etrdesmit, tomēr, viņ� nodomāja, tikpat labi Femeja varētu būt trīsdesmit piecus vai piecdesmit gadus veca, jo pla�tais ārsta uzsvārcis un bargais izskats neļāva noteikt, kā ir patiesībā. Varēja nojaust, ka �ī sieviete ir enerģijas pilna un apveltīta ar dzelzs gribu. Un ja nu otrais vīrietis patiesībā izrādās sieviete? viņ� pēk�ņi iedomājās. Un nolēma, ka �āda hipotēze liecina vienīgi par to, kāds juceklis valda viņa galvā, ja visa pasaule �ķita aizdomīga, tad patiesībā neviens nebija aizdomīgs. Viņiem nebija nevienas pārliecino�as versijas.

-�� Liza ir �īs iestādes dvēsele, Ksavjē paziņoja. Viņa to pazīst labāk par visiem un neatstāj bez uzmanības nevienu ne terapeitiskas, ne praktiskas dabas jautājumu. Elizabete pazīst arī visus astoņdesmit asto�ņus pacientus. Pat psihiatriem nākas viņai atskaitīties par savu darbu.

Vecākās māsas sejā nevarēja manīt pat visniecīgāko smaida atblāzmu. Elizabete Ferneja viņam deva neuzkrīto�u zīmi apklust, un Ksavjē tūlīt bija gatavs to izpildīt. Sieviete viņam kaut ko ie�ukstēja ausī. Servazs prātoja, vai tikai beidzot nebūs sastapies ar personu, kurai �eit ir īstā teik�ana. Ksavjē viņai tāpat �ukstus atbildēja, bet pārējie klusējot gaidīja, kad būs beigusies �ī slepenā apspriede. Beidzot viņa piekrīto�i pamāja ar galvu, ar tikko manāmu �estu no viņiem atvadījās un devās prom.

-�� Nu ko, turpināsim, Ksavjē noteica.

Kamēr viņi devās pretējā virzienā, Servazs atskatījās uz aizejo�o � Lizu Ferneju, uz kuras platās muguras bija uzstiepts baltais uzsvārcis un kuras kurpju papē�u klik�ķē�ana atbalsojās uz flīzētās grīdas. Gai�teņa galā, pirms nozust aiz stūra, ari viņa atskatījās, un abu skatieni sastapās. Servazam �ķita, ka viņa smaida.

-�� GALVENAIS ir ar savu izturē�anos neizraisīt konfliktus.

Viņi bija apstāju�ies pie pēdējās barjeras, kas veda uz A korpusu. Sienas �eit nebija pārklātas ar balto lakojumu, un, ja nebūtu lo�u necaur�laidīgo tērauda durvju, aukstā neona apgaismojuma un betona grīdas, raupjie akmeņi radītu viduslaika cietok�ņa iespaidu. Ksavjē pacēla galvu

pret videokameru, kas bija novietota virs durvīm. Divu dio�u lampā sar�kano gaismu nomainīja zaļā, un smagais tērauds ar klik�ķi padevās. Sīci�ņais psihiatrs ar grūtībām pavilka vaļā smagās durvis, un viņi nokļuva �aurā nodalījumā, kas veda uz nākamajām durvīm. Viņi nogaidīja, kamēr pirmās tiem aiz muguras ar klik�ķi aizvērsies, iekams nākamās ar tādu pa�u klik�ķi atvērsies. Sajūta bija tāda, it kā viņi būtu nonāku�i kuģa ma�īntelpā, kur tumsu pār�ķēla vienīgi iluminatoru gaisma. Gaisā varēja sajust metāla smārdu. Ksavjē katru no viņiem sirsnīgi uzlūkoja, un Servazs nojauta, ka tas ir viņa īpa�ais paņēmiens, kā sveikt ikvienu, kas �eit nokļuvis.

-�� LAIPNI LŪGTI ELLĒ, viņ� ar smaidu sacīja.

TUR BIJA STIKLOTS NODALĪJUMS, kurā atradās kāds apsargs. Ierau�dzījis pa kreisi no viņiem gaiteni, Ksavjē ātri devās uz priek�u. Tas bija baltā krāsā, ar biezu zilas krāsas grīdas segumu, tērauda durvju rindu ar lūkām kreisajā pusē, bet sienas lampām labajā pusē.

Apsargs nometa �urnālu, ko bija lasījis, un iznāca no nodalījuma. Ksavjē viņam ceremoniāli paspieda roku. Tas bija teju metru deviņdes�mit gar� tēvainis.

-�� Atļaujiet jūs iepazīstināt ar Monda kungu, Ksavjē sacīja. Tā viņu iesauku�i A korpusa iemītnieki.

Monda kungs iesmējās. Viņ� tiem paspieda rokas. Rokas pieskāriens bija tikko manāms, it kā viņ� baidītos tiem salauzt kaulus.

-�� Kā tad viņi �orīt uzvedas?

-�� Pavisam mierīgi, Monda kungs atbildēja. �ī ir laba diena.

-�� Bet varbūt arī ne, Ksavjē sacīja, palūkojies uz apmeklētājiem.

-� Galvenais ir tos neizprovocēt, Monda kungs paskaidroja, vēlreiz atkārtojot psihiatra jau iepriek� sacīto. Un ievērot distanci. Ir zināma robe�a, ko nedrīkst pārkāpt. Aiz tās viņi var sajusties apdraudēti un atbildēt ar vardarbību.

-�� Man ir aizdomas, ka �ie cilvēki te nav ieradu�ies tāpēc, lai to pār�kāptu, Ksavjē paziņoja. Viņi ir no policijas.

Monda kunga skatiens uzreiz atsala. Plecus paraustījis, viņ� atgrie�zās stikla nodalījumā.

Viņi devās pa gaiteni uz priek�u, bet soļus apslāpēja zilais, biezais grīdas segums. Psihiatrs norādīja uz pirmajām durvīm.

-� Andreass pie mums ieradies no Vācijas. Viņ� nogalinājis savu tēvu un māti ar diviem �āvieniem, kamēr tie gulēja. Tā kā Andreasam bija bail palikt vienam, viņ� tiem nogrieza galvas un ievietoja saldētavā, no kurienes izvilka tikai vakaros, lai kopā ar viņiem skatītos televīziju, uzstutējis tās diviem manekeniem bez galvām, kas bija apsēdināti uz dīvāna pie televizora dzīvojamā istabā.

Servazs vērīgi klausījās, iztēlojās �o ainu un nodrebēja. Viņ� atkal atcerējās zirga galvu, kas tika atrasta zirgu jā�anas sporta centrā.

-�� Kad ģimenes ārsts ieradās pie Andreasa, lai painteresētos, kā viņa vecākiem klājas, jo tam bija �ķitis dīvaini, ka tie tik ilgi nav viņu apmek�lēju�i, Andreass ārstu nogalināja ar āmuru un ari viņam nogrieza galvu. Un nopriecājās, ka viņa vecākiem būs kāds, ar ko kopā pavadīt laiku, jo ārsts bija ļoti laipns un runīgs cilvēks. Ta�u par daktera pazu�anu sāka interesēties policija. Kad policisti ieradās pie Andreasa, lai to iztaujātu, jo viņ� un viņa vecāki atradās pacientu sarakstā, Andreass viņus ielaida iek�ā, pavēstīdams: �Viņi ir �eit.� Un viņi tur tie�ām bija. Saldētavā atra�dās trīs galvas, kas mierīgi gaidīja vakaru, kad tās no turienes izņems.

-�� Cik mīlīgi, Konfiāns noteica.

-�� Ta�u problēma bija tā, ka psihiatriskajā slimnīcā, kurā Andreasu ievietoja, viņ� naktī mēģināja nogriezt galvu arī kādai de�ūrmāsai, Ksavjē turpināja. Nabadzīte gan izdzīvoja, ta�u vairs nevar parunāt bez īpa�as ierīces palīdzības un visu mū�u valkās �alles un svīterus ar augsto apkakli, lai slēptu �ausmīgo rētu, kas tai palika uz kakla no Andreasa izmantotā papīra grie�amā na�a.

Servazs saskatījās ar Cīgleri un redzēja, ka viņa domā to pa�u, ko viņ�. Te bija kāds, kas acīm redzami bija aizrāvies ar galvu nogrie�anu, turklāt viņa kamera atradās pavisam netālu no Irtmana kameras. Viņ� ieskatījās pa lūku. Andreass bija īsts milzis, kas dro�i vien svēra vismaz simts piecdesmit kilogramus, vidukļa apkārtmērs tam bija metrs, bet kājas izmērs varēja būt �etrdesmit sestais vai �etrdesmit astotais. Viņa galva bija tik dziļi iespiesta plecos, it kā viņ� būtu bez kakla, bet sejas izteiksme nemainījās. Andreass izskatījās sapīcis.

-�� Doktors Haime Estebans pie mums ieradies no Spānijas. Divu vasaru laikā viņ� robe�as otrā pusē, Ordesas, Montē Perdido un Aiguestortes dabas parkos, nogalinājis trīs pārus. Pirms tam visi viņu uzskatīja par cienījamu pilsoni, vecpuisi, kuru ļoti augstu vērtēja viņa pacientes,

un pilsētas domes padomdevēju, kuram vienmēr atradās kāds laipns vārds.

Ksavjē ielūkojās pa lūku, bet pēc tam mudināja arī pārējos darīt to pa�u.

-�� Nevienam tā arī nav tapis skaidrs, kāpēc viņ� tā rīkojies. Estebans uzbruka vientuļiem ceļotājiem. Un tie vienmēr bija gados jauni pāri. Vispirms viņ� ar akmeni vai nūju sa�ķaidīja vīrie�a galvu, pēc tam izva�roja un no�ņaudza sievieti, tad abu ķermeņus iemeta gravā. Gandrīz piemirsu viņ� turklāt dzēra to asinis. Tagad viņu noteikti uzskatītu par vampīru. Spānijas slimnīcā, kurā viņ� tika ievietots, Haime iekoda kaklā divām medmāsām.

Servazs ielūkojās pa lūku. Viņ� redzēja kalsnu gara auguma cil�vēku baltā kombinezonā ar īsām piedurknēm, ar briljantīnu ieziestiem matiem un rūpīgi koptu bārdu, kur� bija apsēdies uz gultas malas. Pie gultas stāvēja ieslēgts televizors.

-�� UN TAGAD PIENĀKUSI KĀRTA mūsu visslavenākajam pacientam, Ksavjē paziņoja tādā balsī, kā kolekcionārs piesaka savas kolekcijas , vērtīgāko lietu. Uz kodu nolasītāja pie durvīm viņ� uzklik�ķināja kādu ciparu un burtu kombināciju.

-�� Labdien, Juliān, Ksavjē sacīja, ieejot telpā.

Klusums. Servazs viņam sekoja.

Viņu pārsteidza telpas izmēri. Tā �ķita daudz lielāka nekā iepriek� redzētās. Sienas un grīda bija baltas tāpat kā visās pārējās palātās. Tel�pas dziļumā atradās gulta, pie sienas neliels galdiņ� un divi krēsli, telpas kreisajā pusē divas durvis, iespējams, vienas veda uz du�as telpu, bet otrās bija iebūvēts skapis. Pa logu pavērās skats uz lielas, apsnigu�as egles galotni un kalniem.

Servazu pārsteidza ari tas, cik �ī telpa bija askētiska. Viņ� prātoja, vai tāda bijusi pacienta izvēle vai ari tas bija atbilsto�i �veices likum�do�anas prasībām. Ja varēja ticēt Irtmana lietā rakstītajam, tad viņ� bija zinātkārs, inteliģents, sabiedrisks un, neap�aubāmi, īsts grāmatu tārps un jebkura kultūras paveida kaismīgs cienītājs gan tad, kad bija brīvs pilsonis, gan ari pēc tam, kad bija kļuvis par slepkavu. �eit neko tādu nemanīja, izņemot sliktas kvalitātes portatīvo atskaņotāju, kas bija novietots uz galda. Ta�u at�ķirībā no iepriek� redzētajām telpām

mēbeles �eit nebija ne pieskrūvētas pie grīdas, ne izgatavotas no plast�masas. �ķita, ka Irtmans skaitās tāds pacients, kas neapdraud ne sevi, ne apkārtējos�

Servazs nodrebēja, kad pazina mūziku, kas atskanēja no portatīvā atskaņotāja. Gustavs Mālers. Ceturtā simfonija�

Irtmans bija nolaidis acis. Viņ� lasīja laikrakstu. Servazs nedaudz noliecās. Viņ� ievēroja, ka salīdzinājumā ar lietai pievienotajiem foto�attēliem �veicietis ir novājējis. Viņa āda bija kļuvusi bālāka, gandrīz caurspīdīga, un kontrastēja ar viņa tum�ajiem, biezajiem, viegli iesir�majiem un īsi apgrieztajiem matiem. Irtmans nebija skuvies, un tam uz zoda rēgojās asi, tum�i bārdas rugāji. Ta�u viņ� izskatītos izglītots un izsmalcināts pat tad, ja būtu pārģērbies par klaidoni un atrastos zem kāda no Parīzes tiltiem. Irtmana bargā seja ar sarauktajām uzacīm noteikti bija atstājusi dziļu iespaidu uz klāteso�ajiem tiesas zālēs. Viņ� bija ģērbies kombinezonā ar lielu kakla izgriezumu, kurā vīdēja balts sporta krekliņ�, kas no bie�ās mazgā�anas bija kļuvis pelēcīgs.

Turklāt, ja atceras lietas fotoattēlus, viņ� bija arī nedaudz novecojis.

-���������� Atļaujiet jūs iepazīstināt ar majoru Servazu, Ksavjē sacīja,

-�� izmeklētāju Konfiānu, kapteini Cīgleri un profesoru Propu.

�veicietis pacēla acis, kurās krita gaisma no loga, un Servazs pirmo reizi redzēja, kā mirdz to redzokļi. Tajos neatspoguļojās apkārtējā pasaule, acis dega ar kādu iek�ēju liesmu. Tas ilga tikai sekundi. Tad �ī liesma izzuda un Irtmans atkal kļuva par urbanizēto, pieklājīgo un smaidīgo kādreizējo �enēvas prokuroru.

Irtmans pabīdīja malā krēslu un izslējās visā augumā. Dzīvē viņ� bija vēl lielāka auguma nekā fotogrāfijās. Servazs sprieda, ka aptuveni metru un deviņdesmit piecus centimetrus gar�.

-�� Labdien, Irtmans sacīja.

Viņ� pievērsa skatienu Servazam. Kādu mirkli abi vīrie�i viens otru klusējot vēroja. Tad Irtmans izdarīja kaut ko dīvainu. Viņ� pēk��ņi pastiepa roku uz Servaza pusi, kur� tikko noturējās, lai iztrūcies nepalēktu malā, un satvēra policista roku, to stipri paspie�ot. Servazs nenoturējās nenodrebējis. �veicie�a roka �ķita nedaudz gluma un mikla, glu�i kā zivs zvīņas, iespējams, tāda tā bija kļuvusi zāļu iespaidā.

-�� Mālers, Servazs noteica, lai atgūtu aukstasinību.

-� Jums tas patīk?

-�� Jā. Ceturtā simfonija, pirmā daļa, policists piebilda.

-�� Bedдchtig� Nicht eilen� Recht gemдchlich�

-�� Brīvi, nesteidzīgi un ļoti viegli, Servazs pārtulkoja.

Irtmans �ķita patīkami pārsteigts.

-� Adorno [24] apgalvoja, ka �ī daļa �ķiet kā pasaka, kas sākas ar vārdiem �reiz bija�.

Servazs apklusa un klausījās mūzikas akordos.

-�� Mālers to sarakstīja ļoti smagos apstākļos, �veicietis turpināja.

-�� Vai jūs to zinājāt?

Un kā vēl zinu�

-� Jā, Servazs atbildēja.

-�� Viņ� bija devies brīvdienās� tās bija briesmīgas brīvdienas� laiks pretīgs�

-�� Visu laiku traucēja municipālo fanfaru troksnis.

Irtmans pasmaidīja.

-�� Cik ironiski, vai ne? Mūzikas di�garam neliek mieru municipālās fanfaras.

Viņa balss bija skanīga un labi nostādīta. Ļoti patīkama. Kā aktiera , vai oratora balss. Sejas vaibsti �ķita nedaudz sievi�ķīgi, it īpa�i mute liela un smalki veidota. Un acis. Savukārt deguns bija gaļīgs, bet piere augsta.

-�� Kā jūs pa�i varat redzēt, sacīja Ksavjē, tuvojoties logam, no �ejienes nav iespējams izkļūt, ja vien neesat supermens. No loga līdz grīdai ir vismaz �etrpadsmit metri. Un tam priek�ā ir restes un slēģi.

-�� Kur� zina durvju kodu? Cīglere vaicāja.

-�� Es, Elizabete Ferneja un abi A korpusa sargi.

-�� Vai viņam ir daudz apmeklētāju?

-� Juliān? Ksavjē pagriezās pret �veicieti.

-Jā?

-�� Vai jums ir daudz apmeklētāju?

�veicietis pasmaidīja.

-� Jūs, dakter, Femejas jaunkundze, Monda kungs, frizieris, garīdz�nieks, ārstējo�ā brigāde, doktors Lepā�s�

-�� Tas ir mūsu galvenais ārsts, Ksavjē paskaidroja.

-�� Vai Irtmans kādreiz no �ejienes tiek ārā?

-�� Vienu reizi pusotra gada laikā. Lai salabotu caurumu zobā. Toreiz mēs piezvanījām kādam Senmartēnas zobārstam, ta�u parasti mums tepat uz vietas ir viss, kas nepiecie�ams.

-�� Un uz kurieni ved �īs durvis? Cīglere vaicāja.

Ksavjē tās atvēra. Aiz vienām bija sienas skapis ar apak�veļas kau�dzīti un baltiem kombinezoniem nomaiņai, kas bija pakārti uz pleciņiem, bet aiz otrām neliela du�as telpa bez logiem.

Servazs slepus pētīja Irtmanu. �veicietim, neap�aubāmi, piemita kaut kas harismātisks, ta�u vēl nekad Servazs nebija redzējis nevienu, kur� tik maz līdzinātos sērijveida slepkavam. Irtmans izskatījās tāpat kā tad, kad vēl bija brīvībā, pēc prokurora ar nevainojamu reputāciju, labi audzināta vīrie�a, ta�u ari baudu meklētāja. Tas jautās viņa lūpu līnijā un zodā. Nodeva vienīgi skatiens drūms un cie�s, samiegtie plakstiņi, kas ne reizi nesamirk�ķinājās, un viltīgo acu mirdzums, kas �ķita glu�i kā elektriskais lādiņ�. Servazs jau bija redzējis ari citus noziedzniekus, kam bija tāds pats acu skatiens, ta�u vēl nekad nebija sastapies ar tik apbrīnojamu un divkosīgu personību. Servazs prātoja, ka agrākos laikos Irtmanu par burvestībām būtu sadedzināju�i uz sārta, ta�u tagad viņu pētīja un centās izprast. Servazam jau bija diezgan liela pieredze, lai zinātu, ka ļaunums nebija aprēķināms vai samazināms, balstoties uz zinātniskiem principiem, bioloģiskiem pieņēmumiem vai psiholoģijas teorijām. H dēvētās spēcīgās personības izlikās, ka ļaunuma nav, pār�vēr�ot to par vāju personību māņticības un iracionālas ticības veidu. Ta�u tas tā notika tikai tādēļ, ka viņi pa�i nebija līdz nāvei nomocīti pagrabos, ka viņi internetā neskatījās video, kuros vardarbīgi izturas pret bērniem, ka viņi netika nolaupīti, ka desmitiem vīrie�u tos nedēļām ilgi neterorizēja, nezāļoja un neizvaroja pirms nokļū�anas uz paneļa kādā no Eiropas lielpilsētām, ka viņi netika morāli apstrādāti, lai tos piespiestu uzspridzināties ļau�u pūļa vidū. Un tādēļ, ka viņi desmitgadu vecumā nebija spiesti aiz durvīm noklausīties, kā kliedz viņu māte�

Servazs noskurinājās. Viņ� juta, ka pakausī kņud, kad pamanīja, ka Irtmans viņu vēro.

-�� Vai jums �eit patīk? Props jautāja.

-�� �ķiet jā. Pret mani izturas labi.

-�� Tomēr ārā jums patiktu labāk?

�veicie�a smaids nepārprotami bija sarkastisks.

-�� Dīvains jautājums, viņ� teica.

-�� Jā. Patie�ām, Props piekrita, acis nenovērsis no Irtmana. Vai jūs tas neapgrūtinātu, ja mēs ar jums nedaudz parunātos?

-�� Man nav nekādu iebildumu, ieslodzītais rāmi atbildēja, lūkojo�ties ārā pa logu.

-�� Kā jūs �eit pavadāt savas dienas?

-� Un jūs savējās? Irtmans atvaicāja, pagriezies un piemiedzis Propam ar aci.

-�� Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

-� Es lasu laikrakstus, klausos mūziku, sarunājos ar personālu, vēroju ainavas aiz loga, guļu, sapņoju�

-�� Par ko jūs sapņojat?

-�� Par ko tad mēs visi sapņojam? �veicietis atkal atvaicāja, it kā tas būtu filozofiska rakstura jautājums.

Kādu stundas ceturksni Servazs klausījās, kā Props apber Irtmanu ar jautājumiem. Viņ� atbildēja spontāni, flegmatiski un ar smaidu. Beigās Props viņam pateicās, bet Irtmans pamāja ar galvu, it kā sakot: �Nekādu problēmu.� Tagad bija pienākusi Konfiāna kārta. Acīmredzot viņ� jau�tājumus bija sagatavojis jau iepriek�. Izmeklētājiņ� savu mājasdarbu ir izpildījis, nodomāja Servazs, kur� bija pieradis pie spontānākām darba metodēm. Turpmāko sarunu viņ� klausījās pa ausu galam.

-�� Vai esat dzirdējis, kas noticis kalnos?

-�� Es par to lasīju laikrakstos.

-�� Un ko jūs par to domājat?

-�� Kā tas jāsaprot?

-�� Vai jums ir savs viedoklis par to, kur� to varēja pastrādāt?

-�� Vai gribat sacīt, ka tas varētu būt kāds, kur� līdzinās man?

-�� Jums tā �ķiet?

-�� Nē, jūs tā domājat.

-�� Es nezinu. Man nav viedokļa. Bet, iespējams, tas ir kāds no �ejie�nes�

-�� Kas jums liek tā domāt?

-�� �eit ir daudzi, kas būtu uz ko tādu spējīgi.

-�� Tādi kā jūs?

-�� Tādi kā es.

-� Vai jūs uzskatāt, ka kāds būtu varējis no �ejienes izkļūt, lai izdarītu �o slepkavību?

-�� Es nezinu. Un ko jūs par to domājat?

-�� Vai jūs pazīstat Ēriku Lombāru?

-�� Tas ir nogalinātā zirga īpa�nieks.

-�� Un aptiekāru Grimmu?

-�� Skaidrs.

-�� Kas jums ir skaidrs?

-� Jūs tur esat atradu�i kaut ko tādu, kam ir kāds sakars ar mani.

-�� Kāpēc jums tā �ķiet?

-�� Par ko ir runa? Par zīmīti, kurā rakstīts Es viņu nogalināju un kuru parakstījis Juliāns Aloizs Irtmans?

-�� Kā jums �ķiet: kāpēc lai kāds noveltu vainu uz jums?

-�� Tas ta�u ir skaidrs kā diena, vai ne?

-�� Paskaidrojiet, lūdzu!

-� Jebkur� no �ejienes pacientiem ir ideāls vainīgais.

-� Jums tā �ķiet?

-�� Kāpēc jūs nenosaucat viņa vārdu?

-�� Kādu vārdu?

-�� To, kas jums prātā.

-�� Kādu vārdu?

-Juku�ais.

Konfiāns klusēja.

-�� Ķertais.

Konfiāns klusēja.

-�� Trakais, debilais, psihs, pavieglais, nojūdzies, idiots�

-� Labi, man �ķiet, ka nu jau gan pietiks, doktors Ksavjē iejaucās. Ja vairāk jautājumu nav, es gribētu, lai jūs liekat manu pacientu mierā.

-�� Vienu mirklīti, ja drīkst.

Visi pagriezās. Irtmans nepacēla balsi, ta�u tās tonis bija mainījies.

-�� Man jums ir kas sakāms.

Viņi saskatījās un tad vaicājo�i palūkojās uz Irtmanu. Viņ� vairs nesmaidīja. Sejas izteiksme tagad bija kļuvusi barga.

-�� Jūs esat �eit ieradu�ies, lai mani izpētītu no visām pusēm. Jūs man jautājat, vai man ir kaut kas kopīgs ar to, kas noticis tur, laukā, un tas, protams, ir absurds. Jūs jūtaties tik nevainīgi, godīgi un tīri no visiem grēkiem, jo esat sastapu�i īstu briesmoni. Tomēr ari tas ir absurds.

Servazs pārsteigts saskatījās ar Cīgleri. Viņ� redzēja, ka Ksavjē ir apjucis. Konfiāns un Props, elpu aizturēju�i, gaidīja, kas sekos.

-�� Vai jums �ķiet, ka mani noziegumi padara jūsu rīcību mazāk noso�dāmu? Jūsu maziskumu un netikumus pievilcīgākus? Jums �ķiet, ka slepkavas, izvarotāji un noziedznieki atrodas vienā pusē, bet jūs otrā? Tomēr jums vajadzētu saprast, ka nav pat visplānākās sienas, kas trau�cētu ļaunumam pārvietoties. Un nav divu da�ādu cilvēku sugu. Kad jūs melojat savai sievai un bērniem, kad atstājat savu veco māmuļu pansionātā, lai justos brīvāk, kad iedzīvojaties uz citu rēķina, kad atsa�kāties atdot daļu no savas algas tiem, kam nekā nav, kad citi cie� jūsu egoisma un vienaldzības dēļ, jūs daudz neat�ķiraties no tādiem kā es. Patiesībā jūs no manis un citiem pacientiem �ķir daudz mazāk, nekā spējat iedomāties. Jautājums ir par apmēriem, nevis cilvēka iedabu. Un iedaba visiem cilvēkiem ir vienāda.

Viņ� pacēla spilvenu un izvilka biezu grāmatu. Tā bija Bībele�

-�� �o man iedeva garīdznieks. Viņ� domā, ka ar tās palīdzību mani var glābt, Irtmans ķērksto�ā balsī iesmējās. Tas ir absurds! Jo ļau�nums nav man vien piemīto�s. Mūs spētu glābt vienīgi atomkar��

Tagad viņ� runāja skaļi un pārliecino�i, un Servazs bez pūlēm varēja iztēloties, kādu iespaidu tas radīja tiesā. Pēk�ņi viņi bija kļuvu�i par grēciniekiem, bet Irtmans par apustuli! Viņi bija pilnībā izsisti no līdzsvara. Pat Ksavjē izskatījās pārsteigts.

-�� Es gribētu aprunāties ar majoru zem �etrām acīm, Irtmans pēk�ņi paziņoja, nu jau nedaudz pieklusinātākā balsī.

Ksavjē pagriezās pret Servazu, kur� paraustīja plecus. Psihiatrs apju�cis sarauca uzacis.

-�� Ko teiksiet, major? viņ� ievaicājās.

Servazs piekrīto�i pamāja ar galvu.

-�� Jauki, sacīja Ksavjē, virzoties uz durvīm.

Tagad ari Props paraustīja plecus, nedaudz vīlies, ka Irtmans nav izvēlējies runāt ar viņu, bet Konfiāns acīm redzami tam negribēja pie�krist. Tomēr viņi visi devās psihiatram pa pēdām. Cīglere atstāja telpu pēdējā, ledaini palūkojusies uz �veicieti.

-�� Skaista sieviete, viņ� paziņoja, kad tā bija aizvērusi durvis.

Servazs klusēja. Viņa acis nervozi klīda apkārt.

-�� Diem�ēl nevaru jums piedāvāt kādu glāzīti, nedz ari tēju vai kafiju. No tā visa man �eit nekā nav. Tomēr sirds palikusi.

Servazs jau gribēja teikt, lai viņ� izbeidz �o teātri un ātrāk ķeras pie lietas, tomēr atturējās.

-�� Kura simfonija jums patīk vislabāk?

-�� Man nav vienas iecienītākās, Servazs sausi atbildēja.

-�� Ikvienam tāda ir.

-�� Tad Ceturtā, Piektā un Sestā.

-�� Un izpildījums?

-�� Protams, Bernsteins. Arī Inbals ir labs. Un Haitinks Ceturtajā, bet Vīns [25] Sestajā� Paklausieties�

-� Hmm� Laba izvēle� Lai gan �eit tam nav lielas nozīmes, Irtmans piebilda, norādot uz savu ne visai labās kvalitātes atskaņotāju.

Servazs nevarēja noliegt, ka atskaņotāja skaņa ir samērā slikta. Viņ� iedomājās, ka Irtmans jau no pa�a sākuma bija viņu sarunā noteico�ais, pat tad, kad citi viņu apbēra ar jautājumiem.

-�� Diem�ēl man jāatzīst, Servazs devās uzbrukumā, ka jūsu pamāco�ā runa mani tomēr nepārliecināja, Irtman. Un lai jums vienreiz par visām reizēm būtu skaidrs, ka mums nav nekā kopēja.

-� Jums ir tiesības tā domāt. Ta�u jūs kļūdāties, jo viena kopēja lieta mums tomēr ir, un tas ir Mālers.

-�� Par ko jūs gribējāt ar mani runāt?

-� Vai esat runājis ar �aperonu? Irtmans jautāja, un viņa balss tonis atkal bija mainījies. Viņ� neatlaidīgi lūkojās uz Servazu, lai redzētu, kā tas reaģēs uz �iem vārdiem.

Servazs nodrebēja. Pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Viņ� zināja, kā sauc Senmartēnas mēru�

-� Jā, viņ� piesardzīgi atbildēja.

-�� �aperons bija �ī� Grimma draugs. Vai jūs to zinājāt?

Servazs apstulbis lūkojās uz Irtmanu. Kā viņ� to zināja? No kurienes viņ� ieguva informāciju?

-� Jā, policists atbildēja. Mērs man to teica. Bet kā jūs�?

-�� Palūdziet mēra kungam, lai viņ� jums pastāsta par pa�nāvībām.

-�� Par ko?

-�� Par pa�nāvībām, major. Aprunājieties ar viņu par pa�nāvībām!

-��� PAR PA�NĀVĪBĀM? Ko jūs ar to domājat?

-��� Nav ne jausmas. Bet �ķiet, ka �aperons gan zinās, par ko ir runa.

Cīglere viņā jautājo�i lūkojās.

-��� Vai jums to pateica Irtmans?

-Jā.

-��� Un jūs viņam ticat?

-�� Tad jau redzēs.

-��� Viņ� ta�u ir galīgi ķerts!

-��� Iespējams.

-��� Un ko vēl viņ� jums pateica?

-��� Vairāk neko.

-��� Un kāpēc viņ� izraudzījās tie�i jūs?

-��� �ķiet, ka Mālera dēļ.

-��� Kā, lūdzu?

-��� Mūzika� Gustavs Mālers. Tas mūs vieno.

Cīglere novērsa acis no ceļa, lai uzmestu viņam skatienu, kas, �ķiet, nozīmēja, ka visi ķertie tomēr vēl nav iespundēti institūtā. Ta�u Servaza domas bija aizklīdu�as kur citur. Sajūta, ka drīz atkal jānotiek kaut kam baismīgam, bija spēcīgāka nekā jebkad agrāk.

-���� VIŅ� TIE�ĀM RĪKOJAS ļoti izmanīgi, Props sacīja, kad viņi bija pabrauku�i kādu gabalu tālāk un pa nogāzi tuvojās Senmartēnai.

Garām aizņirbēja egles. Iegrimis domās, Servazs skatījās ārā pa logu.

-��� Es nesaprotu, kā Irtmanam tas izdevās, tomēr viņ� uzreiz sajuta, ka grupā ir demarkācijas līnija, un mēģināja mūs sa�ķelt, piesaistot viena grupas elementa simpātijas.

Servazs strauji pagrieza galvu atpakaļ un ar acīm ieurbās psihiatrā.

-�� Viena grupas elementa simpātijas, viņ� atkārtoja. Jauks for�mulējums. Ko jūs ar to gribat teikt, Prop? Vai iedomājaties, ka es varētu aizmirst, kas esmu?

-�� Ne jau to es gribēju sacīt, major, psihiatrs aizkaitināts izlaboja.

-�� Jums taisnība, doktor, Konfiāns pielabinājās. Mums jāpaliek vienotiem un beidzot jāizstrādā konsekventa un ticama izmeklē�anas stratēģija.

Cīglerei un Servazam �ie vārdi trāpīja kā zibens spēriens. Policists atkal juta, ka viņu pārņem dusmas.

-� Vienoti, jūs sakāt? Bet jūs pats jau divas reizes noniecinājāt mūsu darbu tre�ās personas klātbūtnē! Vai tā jūsu izpratnē ir vienotība? Un man �ķita, ka esat paradis ļaut, lai policija netraucēti dara savu darbu!

Konfiāns izturēja policista skatienu, aci nepamirk�ķinājis.

-�� Tikai ne tad, kad redzu, ka izmeklētāji tik uzkrīto�i izraugās kļū�dainu ceļu, viņ� attrauca bargā tonī.

-�� Tādā gadījumā aprunājieties par to ar Ketiju Dimjēru! Konsek�venta un ticama izmeklē�anas stratēģija. Un kādai, izmeklētāja kungs, jūsuprāt, �ai stratēģijai vajadzētu būt?

-�� Ne jau nu tādai, kas mūs aizved uz institūtu.

-�� Par to mēs nevarējām būt dro�i, pirms nebijām tur ieradu�ies, Irēna Cīglere iebilda tik rāmi, ka Servazs jutās pārsteigts.

-�� Lai kā arī būtu, tomēr Irtmana DNS nācis no �īs iestādes un atrasts tur aug�ā, viņ� uzstāja. Un tā nav hipotēze, tas ir pierādīts. Kad zināsim, kā tas noticis, mums vainīgais būs tikpat kā rokā.

-�� Es jums piekrītu, Konfiāns sacīja. Kāds �ajā iestādē tie�ām ir iejaukts zirga nāves gadījumā, tomēr jūs pats jau teicāt, ka Irtmans tas nevarētu būt. No otras puses, mēs varējām rīkoties diskrētāk. Ja kāds to uzzinās, tad var tikt apdraudēta pat institūta turpmākā pastāvē�ana.

-�� Iespējams, Servazs salti noteica. Tomēr tā nav mana problēma. Tā kā neesam izpētīju�i visu sistēmas plānu kopumā, tad nevienu hipo�tēzi nedrīkstam izslēgt. Pajautājiet jebkuram cietuma direktoram nepastāv neviena simtprocentīgi dro�a sistēma, bet atsevi�ķiem indi�vīdiem piemīt īpa�s talants atrast �īs vājās vietas. Un pastāv hipotēze par līdzdalībnieku no personāla vidus.

Konfiāns bija apstulbis.

-�� Vai tie�ām jūs joprojām ticat, ka Irtmans no turienes varēja izkļūt?

-��� Nē, Servazs negribīgi atzina, tas man �ķiet aizvien neiespē�jamāk. Tomēr vēl ir par agru �ādu varbūtību pilnībā izslēgt. Jebkurā gadījumā mums jāatbild uz citu, ne mazāk svarīgu jautājumu: kur� varēja piekļūt Irtmana siekalām un tās novietot gaisa vilciena kabīnē? Bet galvenais: ar kādu nolūku? Jo nav ne vismazāko �aubu, ka abi nozie�gumi ir savstarpēji saistīti.

-�� PASTĀV PAVISAM NELIELA VARBŪTĪBA, ka naktssargi ir aptiekāra slepkavas, Esperandjē paziņoja, sē�ot sanāksmju zālē pie atvērta pār�nēsājamā datora. Kā apgalvoja Delmā, tas, kur� to izdarījis, ir gudrs, viltīgs, sadistisks un tam ir zinā�anas anatomijā.

Viņ� atstāstīja pārējiem, ko tiesu mediķis bija sacījis par to, kā bija sasieta cilpa, lasot savas piezīmes datorā.

-�� Tas apstiprina mūsu sākotnējo versiju, sacīja Cīglere, palūkoju�sies uz apkārtējiem. Grimms mira ilgi un moko�i.

-�� Un, kā apgalvo Delmā, pirksts tam nogriezts, vēl dzīvam esot.

Zālē iestājās nomāco�s klusums.

-Jebkurā gadījumā starp pakār�anu, kailumu, kapuci un nogriezto pirkstu pastāv kāda sakarība, iejaucās Props. Ja trūktu kaut viena no tiem, aina nebūtu pilnīga. �im iestudējumam ir sava jēga. Un mums jānoskaidro, kāda. Viss liecina, ka slepkavība tikusi ilgsto�i plānota. Vajadzēja savākt visu nepiecie�amo, izraudzīties piemērotu laiku un vietu. �ajā lietā nekas nav palicis bez ievērības. Tlpat kā nogalinot zirgu.

-�� Kur� noskaidros, kur iegādātas siksnas? Servazs jautāja.

-�� Es, Cīglere atsaucās, pacēlusi pildspalvu. Laboratorijā ir notei�ku�i to mārku un modeli. Man jāzvana ra�otājam.

-�� Ļoti labi. Un kas ar kapuci?

-�� Mūsu cilvēki ar to jau nodarbojas. Nepiecie�ams ari rūpīgāk pār�meklēt upura mājas, Cīglere sacīja.

Servazs atkal atcerējās Grimma atraitni, to, kā viņa skatījās, un rētas uz viņas delmu locītavām. Viņ� juta, ka viņam iek�ā kaut kas sa�ņau�dzas.

-�� Es to izdarī�u, viņ� teica. Kur� pārbaudīs naktssargus?

-�� Mūsu cilvēki, Cīglere vēlreiz atbildēja.

-�� Okei.

Viņ� pagriezās pret Esperandjē.

-��� Es vēlos, lai tu atgriezies Tulūzā un savāc pēc iespējas vairāk informācijas par Lombāru. Tas ir diezgan steidzami. Par katru cenu ir jānoskaidro, kāda saikne pastāv starp viņu un aptiekāru. Ja nepiecie��ams, aicini palīgā Samiru. Un uzsāciet oficiālu policijas datu ievāk�anu par naktssargiem.

Servazs deva mājienu, ka policija un �andarmērija vienmēr izmanto atsevi�ķas datubāzes un tas visiem sare�ģī uzdevumu izpildi. Ta�u fran�u administrācija nekad nebija izcēlusies ar vienkār�ību. Esperandjē piecēlās un palūkojās pulksteni. Viņ� aizvēra datoru.

-�� Kā parasti, viss ir steidzami. Ja neesmu vairs vajadzīgs, tad tinos.

Servazs palūkojās sienas pulksteni.

-�� Lieliski. Katram savs darāmais. Es pats ari esmu nolēmis kādu apmeklēt. �ķiet, ka pienācis laiks �o to pajautāt �aperonam.

DIĀNA IZGĀJA NO INSTITŪTA, satuntuļojusies savā dūnu jakā, svīteri ar augsto apkakli, apvilkusi slēpotāju bikses un ziemas zābakus. Kājās viņa bija uzvilkusi divus zeķu pārus, bet uz lūpām uzziedusi higiēnisko lūpu krāsu. Ar sniegu piedzītā taciņa sākās uz austrumiem no celtnēm un aizvijās starp kokiem, kā �ķita, uz ielejas pusi.

Drīz viņas zābaki iegrima nesen uzsnigu�ā sniega kārtā, tomēr viņa pacietīgi un vienmērīgā ritmā turpināja virzīties uz priek�u. Gaisā varēja saredzēt dva�u. Diānai bija nepiecie�ams svaigs gaiss. Kop� viņa caur ventilācijas lūku nejau�i noklausījās sarunu, atmosfēra institūtā bija kļuvusi nepanesama. Ak Dievs! Kā gan viņa spēs te izturēt veselu gadu? Pastaigas viņai vienmēr bija palīdzēju�as sakārtot domas. Saltais gaiss lika neironiem ātrāk riņķot smadzenēs. Jo vairāk Diāna domāja, jo skaidrāk apzinājās, ka nekas institūtā nenotiek tā, kā viņa bija iztē�lojusies.

Un tagad vēl �ie notikumi, kas �ķietami bija saistīti ar institūtu�

Tie Diānu bija novedu�i pilnīgā apjukumā. Nez vai bez viņas vēl kāds bija pamanījis naksnīgo lavī�anos? Iespējams, tam ar visu pārējo nebija nekāda sakara, ta�u, ja gadījumā tomēr izrādītos citādi, vai viņai nevajadzētu par to pastāstīt dakterim Ksavjē? Pēk�ņi tie�i'virs galvas gaisā pacēlās krauklis un, spārniem �vīkstot, aizlaidās. Aiz izbīļa sirds Diānas krūtīs apmeta kūleni. Tad iestājās klusums. Un viņai atkal bija jādomā par to, cik �ēl, ka nav neviena, kam uzticēt notieko�o. Diāna �eit bija pilnīgi viena, un viņai nācās pa�ai pieņemt visus lēmumus.

Taciņa nekur tālu neveda, un vientulīgie kalni viņu nomāca. No koku galotnēm krīto�ajā gaismā un klusumā jautās sēras. Skatienam ne mirkli neizzuda stāvās klintis, kas ieskāva ieleju, tāpat kā cietumu ieskauj mūri, par kuriem ieslodzītie nekad neaizmirst. �ai ainavai nebija nekā kopēja ar dzīvespriecīgajām un pla�ajām dzimtās �veices ārēm Lemāna kalna pakājē. Tagad celiņ� vijās lejup pa stāvu nogāzi, un Diānai nācās ļoti uzmanīgi sekot, kur viņa liek kāju. Me�s kļuva biezāks. Beidzot viņa izkļuva no bie�ņas un nonāca izcirtumā, aiz kura pletās milzīgs klajums, kura vidū slējās vairākas celtnes. Diāna uzreiz pazina vasaras nometni, kas atradās nedaudz dziļāk ielejā un kam viņa bija pabraukusi garām, kad ieradās institūtā. �īs trīs celtnes izskatījās tikpat nopluku�as un drūmas kā iepriek�ējā reizē. Tā, kas atradās tuvāk me�am, bija tikpat kā aizaugusi ar krūmiem. Pārējām divām bija saplaisāju�as sienas, izsisti stikli un sūnām apaudzis un no mitruma nomelnējis mūris ar tuk�ām durvju ailām. Celtnēs svilpoja vēj�, tā skaņai mainoties no zemas uz augstu, brī�iem pāraugot �ēlabainā lamento. Pie betona sienām bija pie�plaku�as sa�ervelēju�os un izmirku�u pērno lapu kaudzes, kuras vietām sedza sniegs un no kurām pacēlās trūdo�as augsnes smārds.

Viņa piesardzīgi tuvojās kādām durvīm. Pirmā stāva gaiteņus un vestibilu bija skārusi daudzu nabadzīgo kvartālu sērga tie bija kā nosēti ar primitīviem un piedauzīgiem grafīti zīmējumiem, kas drau�dēja ap�akarēt policiju, izdrāzt kruķus un kas bija pilnībā iekaroju�i �o teritoriju, pēc kuras neviens cits tāpat netīkoja. Diāna nodomāja, ka arī Senmartēna varēja cerēt uz jauniem māksliniekiem, kas vēl tikai izkopa savu prasmi.

Viņas soļi atbalsojās tuk�ajās telpās. Ledainais gaiss zagās cauri drēbju kārtai un lika viņai nodrebēt. Diāna lieliski spēja iztēloties, kā visapkārt skraida un trok�ņo nerātnu bērnu bars, kurus kā medību suņi uzrauga da�i rātnie bērni. Tomēr nez kādēļ �ī vieta drīzāk izraisīja apspiestas bezrūpības un skumju sajūtu, nevis atgādināja par brīvdienu izpriecām. Diāna atcerējās kādu ekspertīzi, ko bija veikusi vienpadsmit gadus vecam zēnam, kad vēl strādāja �enēvas Tiesu psiholoģijas privāt�praksē. Puisēnu bija izvarojis vasaras nometnes vadītājs. Diānas nodar�bo�anās tai lika apzināties, ka pasaule nebūt nelīdzinājās Johannas

Spiri [26] romānos aprakstītajai. Iespējams, tādēļ, ka viņa viena pati atradās sve�ā vietā vai arī tam par iemeslu bija nesenie notikumi, ta�u Diāna nespēja atvairīt domas par izvaro�anām, slepkavībām, vardarbību un fiziskiem un morāliem pāridarijumiem, ar kuriem ik dienu varēja sastap�ties vienmēr un visur. To apzināties bija gandrīz tikpat nepanesami kā cie�i skatīties saules gaismā. Viņa atcerējās Bodlēra dzeju.

Blakus �akāļiem un citādākai varzai,

Un skorpioniem, pērtiķiem vai kā vēl sauc Tos briesmoņus, kas rāpo, gaudo, vauk�ķ un kauc,

Un dzīvo mūsu netikumu zvēru dārzā. [27]

Pēk�ņi viņa sastinga. Kaut kur tuvumā bija dzirdams motora trok�snis� Riepām gurkstot sniegā, pie nometnes piebrauca un apstājās kāda ma�īna.

Sastingusi Diāna stāvēja pla�ajā vestibilā un ieklausījās. Varēja dzir�dēt, kā aizcērtas ma�īnas durvis. Kāds tuvojās� Viņa prātoja, vai tas nav kāds no daudzsolo�ajiem māksliniekiem, kur� vēlas pabeigt darbu pie savas Siksta kapelas. Ja tā, tad viņa nebija pārliecināta, ka atrasties kopā ar to �ajā nomaļajā vietā būtu laba doma. Viņa jau pagriezās, lai klusām aizzagtos uz ēkas aizmuguri, kad pamanīja, ka ir kļūdījusies un gaite�nim, pa kuru viņa grasījās aizlavīties, nav izejas� Sasodīts! Pulss paāt�rinājās. Viņa jau sāka lēnām virzīties atpakaļ, kad izdzirda sve�inieka soļus, kas, tam ienākot pa durvīm, bija tik klusi kā lapu �aboņa vējā. Sirds Diānai salēcās. Viņ� jau bija te! Nebija nekāda iemesla slēpties, ta�u tas viņu nepārliecināja, ka vajadzētu tūdaļ parādīties. Sve�inieks piesardzīgi tuvojās. Tagad ari viņ� bija apstājies. Diāna centās uzves�ties, cik klusu vien spēja, un atbalstījās pret betona sienu. Viņa juta, kā satraukums pieaug, tai viscaur nosvīstot. Kuram varētu būt vēlē�anās klaiņot �ādā nostūri? Glu�i intuitīvi sve�inieka piesardzība viņu uzvedi�nāja uz domām, kas notiktu, ja viņa tagad parādītos un teiktu �sveiki�?

Vīrietis pagriezās un pēk�ņi devās viņas virzienā. Uz īsu mirkli Diānu pārņēma panika. Sve�ais atkal apstājās, tad pagriezās un devās uz pretējo pusi. Viņa izmantoja �o mirkli, lai paliektos uz priek�u un palūkotos gar stūri. Tas, ko viņa ieraudzīja, Diānu nenomierināja. Sve��ajam mugurā bija gar�, melns lietusmētelis ar kapuci. Tas plandījās viņam uz muguras kā sikspārņa spārni, bet apmetņa stingrais, ūdens�necaurlaidīgais audums plīk�ķēja pie katra soļa.

No mugurpuses platā apmetņa dēļ nebija iespējams pateikt, vai tas ir vīrietis vai sieviete� Tomēr sve�ā kustībās jautās kaut kas apslēpts un draudīgs, kaut kas tāds, kas radīja sajūtu, it kā pār muguru būtu pārslīdējusi auksta roka.

Diāna izmantoja mirkli, kad sve�ais attālinājās, lai iznāktu no savas paslēptuves, ta�u uzkāpa uz kaut kā metāliska, un skaļ� troksnis atbal�sojās uz betona. Sirdij dauzoties, Diāna atkal paslēpās. Viņa dzirdēja, ka sve�ais atkal apstājas.

-��� VAI TE KĀDS IR?

Tā bija vīrie�a balss. Spiedzo�a un aizlūzusi vīrie�a balss.

Asinis Diānas dzīslās pulsēja ar tādu spēku, ka �ķita: viņas kakls uzsprāgs. Minūte vilkās kā mū�ība.

-��� VAI TE KĀDS IR???

�ajā balsī bija jau�ams kaut kas dīvains. Tā vienlaikus �ķita gan draudīga, gan �ēlabaina, trausla un jūtīga. Nez kādēļ Diānai radās aso�ciācijas ar pārbiedētu kaķi, kas tomēr ir uzmetis kūkumu.

Lai kā ari būtu, �ī balss viņai nelikās pazīstama.

Klusums �ķita nebeidzams. Vīrietis nekustējās. Un viņa arī ne. Pavi�sam tuvu peļķē no griestiem pilēja ūdens. Vissīkākais troksnītis bie�dējo�i atbalsojās �ajā lapu �aboņas ieskautajā klusuma �aulā. Pa ceļu aizbrauca kāda ma�īna, ta�u Diāna to tik tikko pamanīja. Un tad viņa nodrebēja, jo vīrietis gari iegaudojās aizsmaku�ā balsī, kas tuk�ajās tel�pās atbalsojās kā skvo�a bumbiņa, atsitoties pret sienu.

-��� Nelie�i, nelie�i, nelieeeee�i! Draņķi! Riebekļi! Jūs nosprāgsiet! Jūs sadegsiet elles liesmās! Āāāāāāāāāāā! viņ� vaimanāja.

Diāna tik tikko uzdrīkstējās elpot. Viņai bija uzmetusies zosāda. Vīrietis sāka skaļi raudāt. Viņa dzirdēja, kā no�aukst lietusmētelis, viņam nometoties uz ceļiem. Vīrietis ilgi �ņukstēja un vaimanāja, un Diāna saņēma drosmi, lai vēlreiz uz viņu palūkotos, tomēr vīrie�a seju slēpa kapuce. Pēk�ņi viņ� pielēca kājās un metās projām. Tad Diāna izdzirdēja, kā aizcērtas ma�īnas durvis, atskan motora dūkoņa un ma�īna attālinās pa ceļu. Viņa pameta savu slēpni un centās atgūties. Diāna nezināja, kas ir �is cilvēks, kuru viņa bija redzējusi un kura balsi bija dzirdējusi. Nez vai �is cilvēks bie�i te mēdza ierasties? Vai �eit noticis kas tāds, kas izskaidrotu viņa izturē�anos? Izturē�anos, kādu viņa drīzāk būtu sagai�dījusi institūtā. Jebkurā gadījumā viņ� to bija drausmīgi pārbiedējis. Diāna nolēma atgriezties institūtā un personālam paredzētajā virtuvītē pagatavot siltu ēdienu. Tas viņai kaut nedaudz nomierinātu nervus. Kad Diāna atstāja nometnes ēkas, vēj� bija kļuvis vēl aukstāks, un viņa sāka drebēt pie visām miesām. Un zināja, ka tas nav tikai no aukstuma.

SERVAZS BRAUCA tie�i uz pilsētas municipalitāti. Gar upi stiepās liels taisnstūra laukums. Tam sekoja skvērs ar mūzikas kiosku un āra kafejnīcām. Tā vidū no kāda balkona nokarājās Francijas un Eiropas karogi. Servazs apstājās nelielā autostāvvietā, kura atradās starp skvēru un upi, kas plata, mutuļojo�a un dzidra plūda lejpus betona mūrim.

Servazs apgāja apkārt puķu dobēm, bet pēc tam lavierēja starp ma�īnām, kas stāvēja pie kafejnīcu terasēm, līdz iegāja mērijā. Apak��stāvā viņam pateica, ka mērs neesot uz vietas, bet viņ� noteikti atrodo�ties minerālūdens iepako�anas fabrikā, kuru tas vadīja. Sekretāre viņam nelabprāt iedeva mēra mobilā telefona numuru, un, kad Servazs sastā�dīja numuru, tur bija ieslēgts automātiskais atbildētājs. Viņ� saprata, ka ir izsalcis, un vēlreiz palūkojās pulkstenī. Bija 15 un 29 minūtes. Servazs institūtā bija pavadījis vairāk nekā piecas stundas.

Iznācis no mērijas, viņ� apsēdās pie galdiņa pirmajā kafejnīcā uz terases ar skatu uz skvēru. Otrā pusē ielai vairāki pusaud�i iznāca no koled�as ar mugursomām uz muguras. Citi aiztraucās ar mopēdiem un apdullino�i rēco�iem motocikliem.

Pie Servaza pienāca oficiants. Viņ� pacēla galvu. Oficiants bija liela auguma, vecumā ap trīsdesmit, brūnām acīm un pāris dienu neskūtiem bārdas rugājiem. Viņam noteikti bija piekri�ana pie sievietēm. Servazs pasūtīja svaigi spiestu sulu un omleti.

-��� Vai jūs jau sen kā �ai pusē? viņ� pavaicāja.

-�� Esmu dzimis divdesmit kilometru attālumā no �ejienes, oficiants atbildēja.

-��� Vai vārds �pa�nāvības� jums kaut ko izsaka?

Pēk�ņā oficianta aizsardzība viņu uzjautrināja.

-��� Kas jūs esat? Vai �urnālists?

Servazs parādīja policista apliecību.

-���� Esmu no kriminālpolicijas. Izmeklēju aptiekāra Grimma nāves gadījumu. Dro�i vien būsiet par to jau dzirdējis.

Oficiants piesardzīgi pamāja ar galvu.

-��� Nu kā tad būs? Vai vārds �pa�nāvības� jums kaut ko izsaka?

-��� Tikpat daudz, cik visiem �ejienie�iem.

To izdzirdējis, Servazs izslējās, kā sajutis adatas dūrienu.

-��� Un tas būtu?

-��� Tas ir sens stāsts. Es par to neko daudz nezinu.

-��� Nu tad pastāstiet to mazumiņu, ko zināt.

Oficianta sejā iezagās aizvien lielāks apjukums, un viņ� pārlaida acis terasei, mīņādamies no vienas kājas uz otru.

-��� Tas notika ļoti sen�

-Kad?

-��� Pirms gadiem piecpadsmit.

-��� �Tas notika�� Kas īsti toreiz atgadījās?

Oficiants samulsis viņā palūkojās.

-��� Nu� tās pa�nāvības.

Servazs uz viņu neizpratnē skatījās.

-��� Kādas pa�nāvības? viņ� aizkaitināts jautāja. Paskaidrojiet ta�u!

-��� Nu, vairākas pa�nāvības� Tie bija pusaud�i� Pui�i un meitenes, �ķiet, vecumā no �etrpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem.

-��� �eit, Senmartēnā?

-��� Jā. Un ielejas ciemos.

-��� Vairākas pa�nāvības� Cik tie�i?

-���� Es vairāk neko nezinu. Man toreiz bija vienpadsmit gadu. Nē, laikam kādi pieci vai se�i. Vai varbūt septiņi. Desmit man vēl nebija.

-���� Un viņi visi izdarīja pa�nāvības vienā laikā? Servazs apstulbis jautāja.

-��� Nē. Ta�u aptuveni vienā gan. Tas notika da�u mēne�u laikā.

-��� Un cik ir da�i mēne�i? Divi? Trīs? Vai divpadsmit?

-��� Drīzāk divpadsmit. Jā. Dro�i vien tas notika apmēram gada laikā. Es tie�ām nezinu�

Servazs nosprieda, ka �is svētdienas pleibojs tie�ām vairāk neko nezina. Vai ari nepūlas atcerēties.

-��� Vai ir zināms, kāpēc viņi izdarīja pa�nāvības?

-��� �ķiet, ka ne.

-��� Vai viņi neatstāja nevienu pēcnāves vēstuli?

Oficiants paraustīja plecus.

-��� Paklausieties! Es tajā laikā biju mazs pui�elis. Jūs noteikti varat atrast kādu, kur� ir vecāks par mani, un iztaujāt viņu. Es tie�ām atvai�nojos, bet tas ir viss, ko zinu.

Servazs noraudzījās, kā oficiants attālinās starp galdiņu rindām un nozūd kafejnīcā. Un nemaz necentās to aizkavēt. Caur loga stiklu viņ� varēja redzēt, kā oficiants uzsāk sarunu ar kādu apaļīgu kungu. Tas dro�i vien bija viņa priek�nieks. Vīrietis viņam uzmeta bargu skatienu un tad, plecus paraustījis, devās atpakaļ aiz bāra letes.

Servazs tagad būtu varējis doties pie viņa un izjautāt arī to, ta�u bija pārliecināts, ka �ī nav tā vieta, kur iegūt vajadzīgo informāciju. Pusaud�u sērijveida pa�nāvības pirms piecpadsmit gadiem� Viņ� sāka saspringti domāt. Neticams stāsts! Kas būtu varējis pamudināt vairākus �īs ielejas pusaud�us izdarīt pa�nāvību? Un pēc piecpadsmit gadiem tiek atrasts noslepkavots cilvēks un nogalināts zirgs� Vai starp �iem notikumiem pastāv kāda sakarība? Samiegtām acīm Servazs lūkojās uz kalnu virsotnēm tālu ielejā.

KAD ESPERANDJĒ PARĀDĪJĀS Embu�ūra bulvāra 26. nama gaitenī, no kāda kabineta atskanēja zema balss:

-��� Paskat tik, �efa sirdspuķīte ari ieradusies!

Esperandjē nolēma uz �o piezīmi nereaģēt. Pi�ols bija ar lielu muti, turklāt stulbs, un �āds īpa�ību salikums nebija nekāds retums. Liela auguma kārns tips ar iesirmu matu ērkuli un vecmodīgi aizspriedumai�niem uzskatiem par sabiedrību, kura jociņi lika smieties vienīgi viņa alter ego An�am Simeoni. Tas bija ne�ķirams �stulbuma kalngalu zvaig��ņu pāris�, kā savā dziesmā dziedāja �arls Aznavūrs. Martēns viņus jau bija �nolicis pie vietas�, un tie nekad neatļautos �ādu izlēcienu viņa klātbūtnē, ta�u viņa �eit nebija.

Esperandjē pagāja garām virknei kabinetu, līdz nonāca pie savējā, kas atradās gaiteņa pa�ā galā blakus �efa kabinetam. Viņ� aizvēra durvis. Samira tam uz galda bija atstājusi zīmīti: �Ievietoju naktssar�gus meklējamo cilvēku sarakstā, kā tu lūdzi.� Viņ� saburzīja zīmīti un iemeta papīrkurvī, noregulēja savu iPhone uz radio TV, kurā atskaņoja dziesmu �Family Tree�, un atvēra elektronisko pastu. Martēns viņam bija lūdzis savākt visu iespējamo informāciju par Ēriku Lombāru, un viņ� jau zināja, pie kura �ādā jautājumā vislabāk vērsties. Salīdzinājumā ar vairumu savu kolēģu, ari Martēnu, ja nu varbūt izņemot Samiru, Esperandjē bija kāda priek�rocība viņ� bija mūsdienīgs. Viņ� piederēja pie multimediju, kiberkultūras, sociālo tīklu un interneta forumu paaudzes. Un bie�i vien, meklējot kādu sīkumu, viņ� tajos atrada daudz ko intere�santu. Tomēr ne Martēnam, ne kādam citam viņ� īpa�i nebāza degunā, kur tie�i �o informāciju bija ieguvis.

-��� MAN TIE�ĀM �ĒL, BET �ODIEN VIŅ� VĒL NAV MANĪTS.

Minerālūdens fasē�anas rūpnīcas direktora vietnieks nemierīgi ska�tījās uz Servazu.

-��� Vai nezināt, kur es varētu viņu sastapt?

Tuklais vīrietis paraustīja plecus.

-���� Nē. Es mēģināju viņu sazvanīt, ta�u viņa mobilais telefons ir izslēgts. Parasti �ajā laikā viņ� jau ir darbā. Vai pie viņa mājās jau bijāt? Varbūt viņ� ir saslimis?

Servazs pateicās un devās projām. Ap rūpnīcu bija augsts drā�u pinuma �ogs. Atvēris sava d�ipa durvis, viņ� apsvēra, kā tālāk rīkoties. Viņ� jau bija zvanījis �aperonam uz mājām, tomēr veltīgi, jo neviens necēla klausuli. Servazs atkal juta, ka pamazām pieaug satraukums.

Servazs iekāpa ma�īnā un apsēdās pie stūres. Viņ� atkal atcerējās �aperona izbiedēto skatienu. Ko īsti Irtmans sacīja? Paprasiet mēra kun�gam, lai viņ� jums pastāsta par pa�nāvībām. Acīmredzot viņi bija palai�du�i garām kaut ko tādu, ko Irtmans zināja. Bet kā, pie joda, viņ� to bija uzzinājis?

Tad viņam ienāca prātā vēl kāda doma. Servazs paņēma mobilo tele�fonu un uzklik�ķināja uz tā taustiņiem kādu numuru, ko atrada savā piezīmju grāmatiņā. Uzreiz atsaucās sievietes balss.

-���� �eit Servazs no kriminālizmeklē�anas. Vai jūsu vīram bija kāda telpa, teiksim, kabinets, kur viņ� glabāja savus dokumentus?

-Jā-

-��� Vai jūs man atļautu tos aplūkot?

-��� Vai man ir kāda izvēle? viņa attrauca, tomēr bez dzēlīguma pieskaņas.

-��� Jūs varat atteikties. Ta�u tad es pieprasītu kratī�anas atjauju un jūsu nevēlē�anās mūs atbalstīt noteikti piesaistītu tiesas uzmanību.

-��� Kad? viņa noprasīja.

-��� Tūlīt, ja vien jūs neesat aizņemta ar kaut ko citu.

Sniegavīrs vēl joprojām atradās turpat, ta�u bērneļus �oreiz nema�nīja. Arī kaķa līķis bija nozudis. Krēsloja. Debesis sedza tum�i, draudīgi mākoņi, un virs kalniem vīdēja vienīgi oran�sārta gaismas strēle.

Tāpat kā iepriek�ējā reizē Grimma atraitne viņu sagaidīja uz sliek�ņa ar cigareti rokās. Viņas seja liecināja par pilnīgu vienaldzību. Atraitne atkāpās, lai viņu ielaistu.

-��� Pēdējās durvis pa labi gaiteņa galā. Es tur neko neesmu aiztikusi.

Servazs devās uz priek�u pa gaiteni, kas bija piebāzts ar mēbe�lēm, gleznām, da�ādiem nieciņiem un izbāztiem zvēriem, kas viņā mēmi nolūkojās. Aizvērtņi bija aizvilkti, un telpa slīga puskrēslā. Gaiss bija sastāvējies. Servazs atvēra logu. Tas bija aptuveni deviņus kvad�rātmetrus liels kabinets ar skatu uz me�u aiz mājas. Te valdīja neap�rakstāma nekārtība. Viņam tikai ar pūlēm izdevās izlauzt sev ceļu, lai nokļūtu līdz rakstāmgaldam. Bija redzams, ka Grimms te pavadījis lielāko daļu sava laika, kad atradies mājās. Uz kādas no mēbelēm pie izsēdēta dīvāna, kam visapkārt bija sakrautas dokumentu mapes, vāki un medību un mak�ķerē�anas �urnāli, atradās neliels televizors, pārnē�sājamais stereoatskaņotājs un mikroviļņu krāsns.

Da�as sekundes Servazs palika nekustīgi stāvam istabas vidū un netraucēti lūkojās uz �o dokumentu, mēbeļu un apputēju�u priek�metu jūkli.

Ala, midzenis.

Paslēptuve.

Servazs nodrebēja. Līdzās savai ledusaukstajai sievai Grimms bija mitinājies glu�i kā suns.

Pie sienām bija pastkartītes, kalendārs un plakāti ar kalnu eze�riem un upēm. Arī uz skapjaug�as bija sarindoti zvēru izbā�ņi. Tur bija vāvere, vairākas pūces, kovārnis un pat savvaļas kaķis. Istabas kaktā bija nomesti alpīnistu zābaki. Uz kāda krēsla varēja manīt vairākus medību tīklus. Vai viņ� bijis dabas mīļotājs? Taksidermijas [28] amatieris? servazs uz mirkli mēģināja sevi iztēloties �ī resnā vīrie�a ādā, kur� bija patvē�ries �ajā telpā kopā ar izbāztajiem zvēriem, kas stiklainām acīm vērās istabas puskrēslā. Un iztēlojās, kā viņ� televizora priek�ā ēd mikroviļņu krāsnī uzsildīto ēdienu, pirms aizmieg uz dīvāna telpā gaiteņa attālā�kajā galā, kur to bija izsūtījusi pa�a pirms trīsdesmit gadiem apņemtā briesmone sieva. Citu pēc citas Servazs sāka vērt vaļā atvilktnes. Pir�majā no tām viņ� atrada pildspalvas, rēķinus, zāļu sarakstus, bankas izrakstus un kredītkar�u kvītis, nākamajā da�us binokļus, neizsaiņotas spēļu kārtis un vairākas caurlai�u kartes.

Atvilktnes pa�ā apak�ā viņ� sataustīja kādu priek�metu. Tās bija atslēgas. Servazs tās izvilka ārā. Tur bija vesels sai�ķis. Lielākā noteikti bija no durvju slēdzenes, bet mazākās piekaramās vai aiz�aujamās atslēgas. Servazs tās iebāza kabatā. Tre�ajā atvilktnē viņ� atrada mak��ķerē�anas vizuļu kolekciju, āķus un kādu foto.

Servazs piegāja pie loga, lai to aplūkotu.

Tur bija Grimms, �aperons un vēl divi cilvēki.

Fotoattēls bija samērā vecs, Grimms tajā vēl izskatījās gandrīz slaids, un arī �aperons gadus piecpadsmit jaunāks. Vīrie�i bija apsēdu�ies uz klintsbluķiem pie nometnes ugunskura un smaidīja, lūkojoties objektīvā. Aiz viņiem pa kreisi atradās me�a izcirtums, kam gar malām auga lieli di�skābar�i un koki ar rudenīgi krāsainām lapām. Pa labi varēja redzēt līdzenumu ar ieslīpu nogāzi, ezerus un kalnus. Bija pēcpusdiena, jo no lielajiem kokiem uz ezera pusi stiepās garas ēnas. Ugunskura dūmi vijās satumsu�ajās debesīs. Attēla kreisajā malā Servazs pamanīja divas teltis.

Patiesi pastorāla atmosfēra.

Viss liecināja par gandarījumu un brālību. Vīrie�i, kas pēdējo reizi pirms ziemas iestā�anās izbauda kalnu apmetnes priekus.

Un pēk�ņi Servazs saprata, kā Grimms bija spējis izturēt �o izstumtā dzīvi līdzās sievai, kura viņu nicināja un pazemoja, pateicoties �iem dabā pavadītajiem mirkļiem kopā ar draugiem. Viņ� prata izmantot sievas nicinājumu savā labā. Un �ī telpa nebija ne cietums, ne patvē�rums, bet gan tunelis, kas ved pretim gaismai. Un izbāztie zvēri, plakāti, zvejas rīki un �urnāli tas viss viņam atgādināja absolūtās brīvības mirkļus, kas bija veidoju�i tā eksistences pamatus.

Fotoattēlā redzamajiem vīrie�iem mugurā bija rūtaini krekli, svīteri un kājās bikses, kuru piegriezums liecināja, ka tie ir deviņdesmitie gadi. Viens no viņiem bija pacēlis bla�ķi, kurā dro�i vien bija kaut kas spēcino�āks par ūdeni, otrs lūkojās objektīvā ar izklaidīgu smaidu, it kā viņ� atrastos tālu projām un �is pasākums uz viņu neattiektos.

Servazs rūpīgi nopētīja pārējos divus vīrie�us. Viens no tiem bija smaidīgs, bārdains milzis, bet otrs gara auguma, samērā kalsns vīrie�tis ar kupliem, brūniem matiem un biezām brillēm. Viņ� salīdzināja fotoattēlā redzamo ezeru ar to, kas bija plakātā pie sienas, tomēr neva�rēja pateikt, vai tas ir tas pats ezers vai divi da�ādi.

Viņ� apgrieza fotogrāfiju otrādi.

Ula ezers, 1993. gada oktobris

Skaidri salasāms, sīks un akurāts rokraksts. Viņ� nebija kļūdījies. Fotoattēls bija piecpadsmit gadus vecs. Vīrie�i bija apmēram tikpat veci, cik viņ�. Tuvu �etrdesmit. Vai viņi vēl loloja nepiepildītus sapņus vai jau bija noslēgu�i rēķinus ar savu eksistenci? Un vai �ī bilance bija pozitīva vai negatīva?

Fotoattēlā viņi smaidīja, acīm mirdzot maigajā rudens vakara gaismā, bet sejas izvagoja dziļas ēnas.

Kā bija patiesībā? Servazam bija jādomā par to, ka fotoattēlos smai�dīt mēdz gandrīz visi un globālo pla�saziņas līdzekļu vidusmēra prasību ietekmē visi izliekas. Daudzi tēloja visu mū�u, it kā atrastos uz skatuves. Āri�ķība un ki�s bija kļuvu�i par obligātu prasību.

Kā apmāts viņ� pētīja fotogrāfiju. Vai tā bija svarīga? Nez kādēļ Ser�vazam �ķita, ka ir.

Mirkli viņ� svārstījās, tad iebāza to kabatā.

Un tad Servazs iedomājās, ka ir aizmirsis kaut ko svarīgu. �ī sajūta pēk�ņi viņu bija pilnībā pārņēmusi, sajūta, ka viņa smadzenes neapzi�nāti ir fiksēju�as kādu būtisku detaļu un tagad izziņo trauksmi.

Viņ� vēlreiz izvilka fotogrāfiju no kabatas un to nopētīja. �etri smai�dīgi vīrie�i. Maigā vakara gaisma. Ezers. Rudens. Atspulgi ezera ūdenī. Kalnu ēnas, kas stiepjas virs ezera. Nē, te noteikti bija vēl kaut kas, jo dīvainā sajūta viņu nepameta. Servazs pavisam ne�aubīgi un skaidri juta, ka, pats to neapzinoties, ir kaut ko pamanījis.

Un pēk�ņi viņ� saprata.

Rokas.

Trim no �iem vīrie�iem varēja saredzēt labo roku. Un visiem uz zelt�ne�a vīdēja plats zelta zīmoggredzens.

Attēls bija fotografēts no samērā liela attāluma, lai par to varētu būt simtprocentīgi pārliecināts, tomēr Servazs būtu gatavs derēt, ka gredzeni visiem ir vienādi.

Tāds, kādam vajadzēja būt uz Grimma nogrieztā pirksta�

VIŅ� PAMETA GRIMMA ISTABU. Māju piepildīja mūzika. Tas bija d�ezs. Servazs lauzās cauri piekrāmētajam gaitenim tajā virzienā, no kurienes tā skanēja, un nonāca tikpat piebāztā viesistabā. Atraitne sēdēja krēslā un lasīja. Viņa pacēla galvu un uzkrīto�i naidīgi paraudzī�jās uz Servazu. Viņ� pavicināja gaisā atslēgu sai�ķi.

-��� Vai nezināt, no kurienes tās ir?

-��� Mums pieder medību namiņ� Sospela ielejā, viņa beidzot atbil�dēja. Desmit kilometrus no �ejienes. Uz dienvidiem no Senmartēnas� Netālu no Spānijas robe�as. Ta�u mēs turp dodamies� pareizāk sakot, mans vīrs turp dodas tikai nedēļas nogalēs vasaras sezonā.

-��� Jūsu vīrs? Un jūs pati?

-��� Tā ir drūma vieta. Es tur savu kāju nesperu. Mans vīrs turp devās pabūt viens, atpūsties, nodoties pārdomām un mak�ķerēt.

Atpūsties, Servazs prātoja. Kop� kura laika aptiekāriem tik ļoti nepie�cie�ams atpūsties? Vai tad tie neliek rauties melnās miesās aptiekas dar�biniekiem? Tad viņ� sev sacīja, ka viņam nav nekādas tiesības kādu nosodīt ko gan viņ� patiesībā zināja par aptiekāra darbu? Viens bija skaidrs. Būs jādodas uz medību namiņu.

ATBILDI UZ SAVU ELEKTRONISKO VĒSTULI Esperandjē saņēma pēc trīsdesmit astoņām minūtēm. Sīkas lietus lāses sitās logā. Tulūzā bija iestājusies nakts, un izplūdu�ās gaismas, kas atspīdēja no saliju�ā stikla otras puses, atgādināja ekrānsaudzētāja zīmējumu.

Vincents bija nosūtījis vēstuli:

No: Vincent.Esperandieu@hotmail.com

Kam: kleiml62@lematin.fr , 16:33:54

Vai tu gadījumā kaut ko nezini par Ēriku Lombāru?

No: kleiml62@lematin.fr

Kam: Vincent.Esperandieu@hotmail.com , 17:12:44

Ko tu gribi zināt?

Esperandjē pasmaidīja un nosūtīja �ādu vēstuli:

Vai viņam skapī nav paslēpts kāds skelets, vai nav biju�i kādi skan�dāli, kas apzināti tiek slēpti, vai kādi tiesas procesi pret Lombāra grupu Francijā vai ārzemēs? Vai par viņu kaut kas nav ticis baumots? Vienalga kas, ka tikai kompromitējo�s.

No: kleiml62@lematin.fr

Kam: Vincent.Esperandieu@hotmail.com , 17:25:06

Tik vien? Vai vari man pievienoties �atā?

KALNA ĒNA bija aptum�ojusi ieleju, un Servazs ieslēdza tālās gais�mas. Ceļ� bija tuk�s. �ajā gadalaikā ielejā, kas atradās otrā pasaules malā, neiemaldījās neviena dzīva dvēsele. Ap divdesmit kalnu namiņu un dzīvojamo māju, kas bija uzbūvētas divpadsmit kilometru garumā gar upes krastu, bija vasaras mājas, kuru slēģi tika atvērti no maija līdz septembrim, bet retāk arī Ziemassvētkos. �ajā pievakares stundā tās atgādināja zemas, saplaku�as ēnas ceļmalā, kas uz milzīgā, tum�ā kalna fona bija tik tikko saskatāmas.

Pēk�ņi aiz stāva pagrieziena ma�īnas lukturu gaismā viņ� pamanīja kādu nobrauktuvi. Servazs samazināja ātrumu un nogriezās uz me�a ceļa. Ma�īnai kratoties, viņ�, stūrē iekrampējies, brauca ar piecpadsmit kilometru ātrumu stundā. Bija kļuvis tum�s, un melnie koki slējās pret debesīm, kas �ķita tikai nedaudz gai�ākas. Kad viņ� bija nobraucis vēl pārsimt metru, parādījās medību namiņ� jeb būdiņa.

Servazs izslēdza motoru, atstāja gaismas ieslēgtas un izkāpa no ma�īnas. Tumsu piepildīja tuvumā eso�ās upes ūdens spēcīgā �alkoņa. Viņ� paraudzījās apkārt, tomēr kilometriem tālu nebija manāma ne vis�mazākā gaismiņa.

Servazs devās uz būdiņu, kuru, tāpat kā kokus, izgaismoja auto�ma�īnas ugunis, un viņa ēna �ķita kā milzis, kas izniris no tumsas un iet tam pa priek�u. Viņ� uzkāpa pa verandas pakāpieniem un izvilka atslēgu sai�ķi. Tur bija trīs slēdzenes. Viena, kurai derēja lielākā no atslēgām, bet zem tās, viena zem otras, divas mazākas. Pagāja kāds brītiņ�, līdz Servazs noskaidroja, ar kuru atslēgu kura slēdzene jāslēdz, vēl jo vairāk tāpēc, ka abas mazākās bija vienāda izmēra, bet aug�ējā slēdzene jāliek a�gārni. Tad viņ� pagrūda durvis, kas, smagi �īkstot, atvērās. Servazs centās pie stenderes sataustīt gaismas slēdzi. Tas atra�dās kreisajā pusē. Viņ� to nospieda, un iedegās griestu lampa.

Kādu mirkli Servazs nekustīgi stāvēja, apstulbis no redzētā.

Būdiņas interjeru veidoja tikai lete pa labi no durvīm, aiz kuras dro�i vien atradās virtuve, būdiņas dziļumā novietotā izvelkamā gulta, koka galds un divi krēsli. Bet telpas kreisajā pusē pie sienas karājās melns, ūdensnecaurlaidīgs apmetnis ar kapuci. Viņ� bija uz pareizajām pēdām�

ESPERANDJĒ ATVĒRA ELEKTRONISKO PASTU, nogaidīja vēl trīs minū�tes, līdz ekrāna apak�ējā stūri parādījās kvadrātiņ� ar zīmētu suni, kas osta zemi.

�atam pievienojas Kleiml62.

Pēc mirkļa atvērās �ata lodziņ� ar to pa�u attēlu.

Kleimī62 jautāja:

Kāpēc tevi interesē Ēriks Lombārs?

vince.esp atbildēja:

Diem�ēl pa�laik to nevaru atklāt

Kleiml62 turpināja:

Pirms pievienoties �atam, nedaudz parakņājos. Nogalināts viņa zirgs. Informācija bija vairākos laikrakstos. Vai tāpēc tu interesējies?

vince.esp atbildēja:

nav komentāru

Kleimī62 rakstīja:

Vince, tu ta�u esi no kriminālizmeklē�anas brigādes! Tikai nesaki, ka jums uzdots izmeklēt zirga nāvi!!!

vince.esp:

tu vari man palīdzēt vai ne???

Kleiml62:

kāds man no tā labums?

vince.esp:

drauga pieķer�anās

Kleiml62:

atstāsim maigo�anos citai reizei � Bet bez tās?

vince.esp:

tu būsi pirmais, kur� uzzinās par izmeklē�anas rezultātiem

Kleiml62:

tātad tomēr izmeklē�ana� Vai tas ir viss?

vince.esp:

tu pirmais uzzināsi, ja tas būs saistīts ar kaut ko nopietnāku

Kleiml62:

Ok, sāku meklēt

Esperandjē smaidot aizvēra �atu.

Kleiml62 bija kāda ār�tata krimināllietu �urnālista intemeta lietotājvārds, kur� rakstīja vairākiem lieliem iknedēļas laikrakstiem. Viņ� bija īsts urķis, kuram patika bāzt degunu visur, kur tas nebija vēlams. Esperandjē ar viņu bija iepazinies visai dīvainos apstākļos un nevienam par �o kontaktu netika stāstījis. Pat Martēnam ne. Oficiāli viņ�, tāpat kā visi pārējie no izmeklē�anas nodaļas, izvairījās no preses, tomēr slepus uzskatīja, ka kruķi, tāpat kā politiķi, daudz iegūst, ja tiem pazīstami viens vai vairāki uzticami �urnālisti.

APSĒDIES PIE D�IPA STŪRES, Servazs zvanīja Cīglerei uz mobilo tele�fonu. Ieslēdzās automātiskais atbildētājs. Viņ� nospieda sarkano klau�suli. Tad Servazs piezvanīja Esperandjē.

-��� Es pie Grimma atradu kādu fotogrāfiju. Gribu, lai tu to papēti.

Nodaļas rīcībā bija attēlu apstrādes programma, ta�u ar to prata

rīkoties tikai Esperandjē un Samira.

-��� Kas tā par fotogrāfiju? Digitālā vai parastā?

-���� Parasta, veca fotogrāfija. Tajā ir redzami �etri vīrie�i. Viens no tiem Grimms, bet otrs Senmartēnas mērs �aperons. Izskatās, ka visiem ir vienādi zīmoggredzeni. Attēls ir nedaudz izplūdis, ta�u var redzēt, ka uz gredzeniem kaut kas ir iegravēts. Gribētu, lai tu papēti, kas tie�i.

-��� Vai domā, ka runa ir par kādu klubu, kaut ko līdzīgu kā Rotari vai masonu lo�a?

-��� Nezinu, tomēr�

-��� �nogrieztais zeltnesis� viņa vietnieks pēk�ņi atcerējās.

-��� Tie�i tā.

-�� Labi. Vai vari to ieskenēt un man no �andarmērijas nosūtīt? Paska�tī�os, kaut gan programma galvenokārt paredzēta digitālo fotoattēlu apstrādei. Ar vecām, ieskenētām fotogrāfijām tik labi nesanāk.

Servazs viņam pateicās. Viņ� jau grasījās izbraukt, kad iezvanījās telefons. Tā bija Cīglere.

-��� Vai jūs man zvanījāt?

-�� Esmu kaut ko uzgājis, viņ� iz�āva vienā elpas vilcienā. Medību namiņā, kas piederēja Grimmam.

-��� Medību namiņā?

-��� Man par to pastāstīja viņa atraitne. Atslēgas atradu Grimma kabi�netā. �ķiet, ka viņa tur nekad nav savu kāju spērusi. Jums tas noteikti jāredz�

-��� Ko jūs ar to gribat sacīt?

-��� Tas ir apmetnis. Izskatās tāds pats, kāds bija mugurā Grimma līķim. Un zābaki. Ir jau vēls. Es aizslēdzu durvis, bet atslēgas atdo�u Maijāram. Gribu, lai rīt līdz pusdienlaikam kriminālizmeklē�anas bri�gāde mājiņu jau būtu rūpīgi pārmeklējusi.

Cīglere klusēja. D�ipa ārpusē gaudoja vēj�.

-��� Un cik tālu jūs esat tikusi? viņ� jautāja.

-��� Siksnu modelis ir pa�laik ra�o�anā, Irēna atbildēja. Tas ir sērij�veida un tiek tirgots gan Francijas austrumu, gan dienvidu daļā. Uz kat�ras siksnas redzams izlaiduma sērijas numurs. Viņi mēģinās sazināties ar ra�otājrūpnīcu un noskaidrot, kurā veikalā tās pārdotas.

Servazs iegrima pārdomās. Ārpus ma�īnas lukturu gaismas stara koka zarā bija apsēdusies pūce un viņu vēroja. Servazs atcerējās Irtmana skatienu.

-����� Ja mēs atrastu veikalu, tad varbūt varētu tikt klāt ari tam, kas uzfilmēts ar novēro�anas kamerām, viņ� sacīja.

Kad Cīglere atbildēja, Servazs juta, ka viņa noskaņota skeptiski.

-��� Ja pieņemam, ka viņi uzfilmēto materiālu saglabā, jo ar likumu noteikts, ka tas jāiznlcina mēne�a laikā pēc uzfilmē�anas. Tātad siksnām jābūt nesen pirktām.

Servazs bija pārliecināts, ka tas, kur� nogalināja Grimmu, bija gatavojies �im noziegumam mēne�iem ilgi. Vai viņ� būtu pircis siksnas pēdējā brīdī? Vai arī bija tās sagatavojis jau iepriek�?

-��� Labi, viņ� atteica. Tad līdz rītam.

SERVAZS BRAUCA AUG�UP pa to pa�u me�a ceļu, kas veda līdz liel�ceļam. Mēnesi aizsedza mākoņi. Visa ieleja tagad izskatījās kā tum�s ezers, bet debesis saplūda ar kalniem. Servazs nobremzēja, paskatījās pa labi un pa kreisi, tad izbrauca uz ceļa.

Neviļus viņ� paraudzījās atpakaļskata spogulītī.

Un tajā pa�ā mirklī viņam apstājās sirds. Kāds viņam aiz muguras ieslēdza gaismas lukturus� Ma�īna bija stāvējusi tumsā uz ceļa apmales. Nedaudz tālāk par to vietu, kur viņ� bija izbraucis uz lielceļa. Atpakaļ�skata spogulītī viņ� redzēja, ka ma�īnas ugunis novirzās no apmales, un tagad tās spīdēja viņam tie�i aizmugurē. Sprie�ot pēc gaismas lukturu izmēriem un augstuma, tas bija d�ips. Servazs juta, ka mati uz pakau�a saslejas stāvus. Bija skaidrs, ka ma�īna �eit gaidījusi tie�i viņu. Kāda vēl iemesla dēļ tā atrastos �ajā pamestajā vietā, tālu prom ielejā? Servazs prātoja, kas varētu būt pie ma�īnas stūres. Lombāra rokaspui�i? Bet kāpēc lai viņi �ādi sevi atklātu, pat ja viņi to uzmana?

Servazs juta, ka sāk nervozēt aizvien vairāk.

Viņ� bija pārāk cie�i iekrampējies stūrē un saraustīti elpoja. Mieru. Tikai bez panikas. Tev seko kāda ma�īna? Nu un tad. Izjūtas, kas stipri atgādināja izbailes, viņu pārņēma tajā brīdī, kad Servazs saprata, ka tas, iespējams, ir slepkava. Atvēris medību namiņa durvis, viņ� bija nonā�cis pārāk tuvu patiesībai� Un kāds nolēma, ka Servazs sācis traucēt. Viņ� atkal palūkojās atpakaļskata spogulītī. Aiz muguras palika strauj� pagrieziens, un sekotāja ma�īnas lukturu gaismu aizsedza ceļmalas koki.

Tad tie atkal iznira. Servaza sirds sitās kā negudra, kad d�ipa iek�ieni izgaismoja �ilbino�a gaisma. Tālās gaismas! Servazs juta, ka nosvīst. Viņ� mirk�ķināja acis kā dzīvnieks, ko naktī pārsteigusi spēja gaisma, līdzīgi kā nesen redzētā pūce. Sirds dauzījās kā neprātīga.

D�ips tuvojās. Tagad tas bija pavisam tuvu. Auto brauca cie�i viņam aiz muguras. Spēcīgās gaismas izgaismoja viņa ma�īnas salonu, un ikviena paneļa detaļa iemirdzējās ar kvēlojo�i baltu gaismu.

Servazs mina gāzes pedāli, jo bailes no ātruma izrādījās vājākas par bailēm no tā, kas atradās aiz viņa. Sekotājs ļāva palielināt distanci. Ser�vazs centās dziļi elpot, tomēr sirds krūtīs auļoja kā negudra un sviedri tecēja pār seju aumaļām. Ikreiz, kad viņ� uzmeta acis spogulītim, Servazu ap�ilbināja baltās gaismas aizmugures logā, bet gar acīm lēkāja melni punktiņi.

Pēk�ņi d�ips paātrināja gaitu. Pie velna, viņ� ir jucis! Viņ� mani no�stums no ceļa!

Pirms Servazs kaut ko paguva aptvert, tum�ais auto jau bija viņu apdzinis. Panikas pārņemtam Servazam �ķita, ka viņ� to tūlīt nostums no ceļa, ta�u d�ips strauji palielināja ātrumu un attālinājās, aizmugures uguņiem izgaistot naktī. Servazs vēl paspēja ieraudzīt, kā pie nākamā pagrieziena iedegas ma�īnas brem�ugunis. Tad tas aiztraucās tumsā kā meteors. Viņ� nobremzēja, ma�īnai lēkājot, uzbrauca uz ceļa apmales, noliecās, lai paņemtu savu ieroci no bagā�as nodalījuma un grīļodamies izkāpa no ma�īnas. Aukstajā nakts gaisā uzreiz kļuva labāk. Servazs gribēja pārbaudīt, vai ierocis ir pielādēts, ta�u roka drebēja tik stipri, ka pagāja vairākas sekundes, līdz viņam tas izdevās.

Brīdinājums bija tikpat nepārprotams, cik nakts tum�a. Kāds �ajā ielejā nevēlējās, lai viņ� turpina izmeklē�anu. Un lai uzzina patiesību.

Ta�u par kādu patiesību bija runa?

NAKAMAJĀ DIENĀ VIŅI AR CĪGLERI piedalījās Grimma bēru ceremo�nijā egļu ieskautā kapsētā nelielā uzkalnā.

�ķita, ka tum�ās egles aiz bēru viesu mugurām, kuri bija sastāju��ies ap izrakto bedri, ari tērpu�ās sēru drānās. Vēj� kustināja to zarus, un koku �aboņa izklausījās kā klusa lūg�ana. Vainagi un tum�ā bedre izcēlās uz sniegbaltā fona. Tālu lejā, ielejā, bija izpletusies pilsēta. Un Servazs prātoja, ka viņi �eit, aug�ā, patie�ām atrodas tuvāk debesim.

Servazs bija slikti gulējis. Vairākas reizes nakti viņ� bija uztrūcies no miega, pierei mirkstot sviedros. Viņ� nespēja atvairīt domas par to, kas bija noticis iepriek�ējā vakarā. Irēnai Servazs to vēl nebija pastāstījis. Dīvainā kārtā viņam �ķita, ka tad, ja viņ� to pastāstīs, viņu atstādinās no izmeklē�anas un tā vietā iecels kādu citu. Vai viņi �eit bija dro�ībā? Lai kā ari būtu, �ī ieleja nemīlēja sve�iniekus, kas bāza degunu tur, kur nevajadzēja.

Cerot nedaudz nomierināties, Servazs pārlaida acis pakalnam. Te noteikti bija ļoti jauki vasarā, kad tas zaļojo�s slējās virs ielejas kā kuģa priek�gals vai diri�ablis un �ķita apaļīgs un maigs kā sievietes ķermenis. No �ejienes lūkojoties, pat kalni nelikās tik draudīgi, bet laika plūdums bija apstājies. Kad viņi devās ārā no kapsētas, Cīglere viņam piebikstīja. Servazs palūkojās viņas norādītajā virzienā. Bija uzradies �aperons. Viņ� sarunājās ar Ketiju Dimjēru un citām ietekmīgām personām. Pēk�ņi Servazam kabatā ievibrējās telefons. Viņ� atbildēja. Tas bija kāds tips no ģenerāldirekcijas. Servazs uzreiz pazina patricie�u akcentu un pil�sētnieka balss toni, kas izklausījās tā, it kā viņ� katru rītu skalotu kaklu ar sīrupu.

-��� Cik tālu esat tiku�i ar zirga lietas izmeklē�anu?

-��� Kur� par to interesējas?

-��� Ģenerāldirektora kabinets �ai lietai rūpīgi seko, major.

-��� Vai viņiem ir zināms, ka nogalināts ari cilvēks?

-��� Jā, aptiekārs Grimms. Mēs to zinām. �is birokrāts attrauca tā, it kā �o lietu pārzinātu kā savus piecus pirkstus, kaut gan, visticamāk, tā nemaz nebija.

-���� Tad jūs dro�i vien sapratīsiet, ka Lombāra kunga zirgs patlaban nav mana prioritāte.

-��� Katrīna Dimjēra man galvoja, ka jūs esot labs speciālists, major.

Servazs juta, ka kļūst nepacietīgs. Labāks par tevi jau nu noteikti,

viņ� nodomāja. Servazs nenosita laiku, sarokodamies iestā�u gaiteņos, strostējot padotos un izliekoties, ka pārzina lietas visos sīkumos.

-��� Vai jums ir kādas versijas?

-��� Pagaidām nav.

-��� Un abi naktssargi?

Paskat tik, viņ� tomēr bija pielicis pūles un izlasījis ziņojumus. Dro�i vien ātrumā, tie�i pirms �ī zvana, kā skolnieks, kur� pirms stundām atkārto uzdoto.

-��� Tie nav viņi.

-��� Kā jūs varat būt tik pārliecināts?

Jo es pavadu laiku starp upuriem un slepkavām, kamēr tu deldē savu bik�dibenu, viņ� nodomāja.

-��� Uz �ādu versiju nekas nenorāda. Ja vēlaties pats par to pārliecinā�ties, es jūs uzaicinu atbraukt pie mums.

-��� Nomierinieties, major. Neviens ta�u neap�auba jūsu kompetenci! Sarunas biedrs piekāpās. Varat veikt izmeklē�anu pēc saviem ieska�tiem, tomēr neaizmirstiet, ka mēs gribam zināt, kur� nogalinājis zirgu.

Zemteksts bija nepārprotams tas, ka kaut kādu aptiekāru pakarina pie tilta, tāds nieks vien bija salīdzinājumā ar to, ka kāds bija atļāvies nogriezt galvu zirgam, kur� piederēja vienam no ietekmīgākajiem cil�vēkiem Francijā.

-��� Protams, Servazs atbildēja.

-��� Uz drīzu sazinā�anos, vīrietis teica un beidza sarunu.

Servazs viņu iztēlojās pie rakstāmgalda, labā uzvalkā, iesmar�ināju��os ar dārgu odekolonu un no saviem augstumiem uzsmaidām sīkajiem ierēdnī�iem, kas atradās viņa pakļautībā, sacerot kādu nenozīmīgu, ar uzpūstām frāzēm piebāztu skribelējumu. Pēc tam viņ� priecīgi devās atvieglot urīnpūsli un tīksminājās par savu atspulgu spogulī, bet vēlāk ēstuvē savu līdzinieku sabiedrībā turpināja risināt pasaulīgas problēmas.

-��� Jauka ceremonija un jauka vieta, kāds viņam līdzās ierunājās.

Servazs pagrieza galvu. Viņam uzsmaidīja Gabriels Sensīrs. Viņi saro�kojās. Sensīra rokasspiediens bija stingrs, bez liekas klīribas un kautrības.

-��� Es tie�i nupat prātoju, ka �ī ir lieliska vieta, kur pavadīt mū�ību, Servazs smaidot sacīja.

Pensionētais tiesnesis piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Tie�i tā es drīz darī�u. Ļoti iespējams, ka jūs apsteig�u, tomēr, ja reiz jums sirds tā saka, tad esmu pārliecināts, ka nāvi pavadī�u jaukā sabiedrībā. Mana kapavieta ir, lūk, tur.

Sensīrs ar roku norādīja uz kādu kapsētas stūri. Servazs iesmējās un aizsmēķēja cigareti.

-��� Kā jūs to zināt?

-��� Ko tad?

-��� Ka pavadīsiet nāvi jaukā sabiedrībā?

-���� Manā vecumā un ar manu pieredzi loti ātri var pateikt, ar kādu cilvēku ir darī�ana.

-��� Un jūs nekad nekļūdāties?

-��� Gandrīz nekad. Turklāt es paļaujos uz Katrīnas viedokli.

-��� Vai viņa jums neprasīja, kāda ir jūsu horoskopa zīme?

Tagad bija Sensīra kārta smieties.

-��� Horoskopa zīme? Tas bija pirmais, ko viņa darīja, kad mūs iepa�zīstināja! Te atrodas manas ģimenes kapi, viņ� piebilda. Pirms trim gadiem iegādājos sev apbedī�anas vietu otrā kapsētas galā, pēc iespējas tālāk no tiem.

-��� Kāpēc?

-�� Jo man �ķita �ausmīgi veselu mū�ību paciest da�us no �iem kai�miņiem.

-��� Vai jūs pazināt Grimmu? Servazs jautāja.

-��� Vai esat nolēmis lūgt manus pakalpojumus?

-��� Iespējams.

-��� Viņ� bija ļoti noslēpumains tips. Jums par viņu vajadzēja apvaicā�ties �aperonam, Sensīrs sacīja, norādot uz mēru, kur� devās projām.

-��� Viņi bija labi pazīstami.

Servazs atkal atcerējās, ko bija teicis Irtmans.

-�� Man jau tā �ķita, viņ� teica. Grimms, �aperons un Pero, vai ne? Pokera partijas sestdienas vakaros�

-Jā. Un Murenks. Viena un tā pati �etrotne �etrdesmit gadus. Viņi bija ne�ķirami jau kop� liceja laikiem�

Servazs atcerējās par fotogrāfiju jakas kabatā. Viņ� to parādīja ties�nesim.

-��� Vai tie ir viņi?

Gabriels Senslrs izvilka brilles, uzlika uz deguna un noliecās tuvāk attēlam. Servazs pamanīja, ka viņa rādītājpirkstu bija deformējusi artroze un tas drebēja, kad viņ� norādīja uz �etriem vīrie�iem. Parkinsona slimība.

-Jā. �is ir Grimms� Bet tas �aperons�

Rādītājpirksts virzījās pa attēlu.

-��� Un tas ir Pero. Viņ� norādīja uz garā auguma kalsno vīrieti ar kuplo matu ērkuli un biezajām brillēm. Viņam Senmartēnā pieder sporta inventāra veikaliņ�. Un vēl Pero strādā par pavadoni kalnos.

Tad Sensīra rādītājpirksts apstājās pie bārdainā mil�a, kur� pret objektīvu bija pacēlis bla�ķi un smaidīja rudens vakara gaismā.

-���� Bet tas ir �ilbērs Murenks. Viņ� strādāja Sentgodenas celulozes rūpnīcā. Murenks pirms diviem gadiem nomira no kuņģa vē�a.

-��� Un �etrotne bija ne�ķirama?

-��� Tie�ām, Sensīrs atbildēja, sakārtodams brilles. Ne�ķirami, jā� var teikt ari tā�

Servazs cie�i skatījās uz tiesnesi. Sensīra balss izklausījās dīvaina� Vecais vīrs no viņa nenovērsa acis, un izskatījās tā, it kā liktu kaut ko noprast.

-��� Varbūt atgadījās kaut kas tāds, kam ar tiem bija kāds sakars?

Tagad viņi viens otrā lūkojās, acis nenovērsdami. Servazs aizturēja

elpu.

-���� Drīzāk gan tās bija tikai baumas� Un reiz, pirms trīsdesmit gadiem, kāda Senmartēnas ģimene iesniedza sūdzību. Tā bija ļoti vien�kār�a ģimene. Tēvs bija strādnieks elektrostacijā, bet māte bezdarb�niece.

Izdzirdot vārdu �elektrostacija�, Servazs uzreiz saspringa.

-��� Vai tā bija sūdzība par viņiem?

-��� Jā. Par �antā�u. Vai kaut ko tamlīdzīgu� (Vecais tiesnesis sarauca uzacis, cen�oties apkopot domas.) Ja pareizi atceros, �etrotne bija nofo�tografējusi ar �Polaroīdu� �o nabaga cilvēku septiņpadsmit gadus veco meitu. Attēlos viņa bija kaila un acīm redzami piedzērusies. �ķiet, ka uz vienas no fotogrāfijām viņa bija kopā ar� vairākiem vīrie�iem. Vistica�māk, jaunie vīrie�i bija meitenei draudēju�i �īs fotogrāfijas laist apgro�zībā, ja meitene viņiem nesniegs zināmus pakalpojumus� Viņiem un viņu draugiem. Ta�u meitenei neizturēja nervi un viņa visu izstāstīja vecākiem.

-��� Un kas notika pēc tam?

-���� Nekas. Vecāki no savas sūdzības atteicās, vēl pirms �andarmi paspēja iztaujāt �etrus jaunos vīrie�us. Viss notika mierīgas vieno�anās ceļā. Ja nebija sūdzības, tad nebija ari �antā�as. Skaidrs, ka vecāki īpa�i nevēlējās, lai �ie fotoattēli tiktu izplatīti�

Servazs sarauca uzacis.

-��� Dīvaini. Maijārs man par to neko nestāstīja.

-��� Ļoti iespējams, ka nav nekad par to dzirdējis. Tad viņ� vēl nebija savā pa�reizējā amatā.

-��� Bet jūs gan.

-Jā-

-��� Un jūs ticējāt, ka tā noticis?

Sensīra sejā varēja saskatīt �aubas.

-��� Jūs esat policists. Tāpat kā es, arī jūs zināt, ka visiem ir noslē�pumi. Un parasti tie nemēdz būt diez ko jauki. Kāpēc lai �ī ģimene būtu melojusi?

-��� Lai izspiestu naudu no �o jaunekļu ģimenēm.

-��� Un sabojātu savas meitas reputāciju uz visiem laikiem? Nē. Es pazinu tēvu. Viņ� pie manis strādāja �ādus tādus gadījuma darbiņus, kad bija bezdarbnieks. Viņ� bija ļoti tie�s, vecās raudzes cilvēks. Es gri�bētu apgalvot, ka tajās mājās tā rīkoties nebija pieņemts.

Servazs atcerējās medību namiņu un to, ko tajā bija atklājis.

-�� Jūs jau pats tikko visu pateicāt. Katram ir kāds noslēpums.

Sensīrs viņu uzmanīgi nopētīja.

-��� Jā. Un kāds ir jūsējais, major?

Servazs viņam veltīja savu multfilmu trusī�a smaidu.

-��� Pa�nāvības, viņ� sacīja. Vai jums tas kaut ko izsaka?

�oreiz viņ� tiesne�a acīs pamanīja neviltotu pārsteigumu.

-��� Kas jums to stāstīja?

-��� Ja es pateik�u, jūs tāpat neticēsiet.

-��� Tomēr pasakiet.

-�� Juliāns Irtmans.

Gabriels Sensīrs ilgi uz viņu skatījās. Viņ� �ķita apstulbis.

-Jūs nejokojat?

-��� It nemaz.

Kādu mirkli vecais tiesnesis klusēja.

-��� Ko jūs darāt �ovakar ap pulksten astoņiem?

-��� Pagaidām vēl neko neesmu ieplānojis.

-���� Tādā gadījumā atnāciet pie manis uz vakariņām. Ja var ticēt viesiem, esmu labs pavārs. Es dzīvoju Straumes ceļa galā, 6. numurs. Apmaldīties nav iespējams, jo tur ir dzirnavas. Tās atrodas ielas malā pie me�a. Nu tad līdz vakaram.

-��� VAI VISS KĀRTĪBĀ? Servazs vaicāja.

�aperons iztrūcies pagriezās. Viņ� jau turēja roku uz ma�īnas durvju roktura. Vīrietis izskatījās satraukts un noba�ījies. Ieraugot Servazu, viņ� nosarka.

-��� Kāpēc jūs tā jautājat?

-���� Vakar visu dienu nevarēju jūs sazvanīt, Servazs ar draudzīgu smaidu atbildēja.

Kādu sekundes simtdaļu izskatījās, ka Senmartēnas mērs nevar iz�ķirties, kā rīkoties. �aperons acīm redzami pūlējās saglabāt aukst�asinību, tomēr viņam tas neizdevās.

-���� �ila nāve mani ir satriekusi. �ī �ausmīgā slepkavība� Tāda ne�ē�lība� Tas ir briesmīgi� Man vajadzēja pabūt vienam. Un es devos kalnos.

-��� Viens pats kalnos? Un jums nemaz nebija bail?

�is jautājums lika mēram nodrebēt.

-��� No kā man būtu jābaidās?

Uzlūkojot nelielā auguma iedegu�o vīreli, Servazs bija pārliecināts nevis par to, ka �aperonam bija bail, bet gan par to, ka viņ� bija pārbijies līdz nāvei. Servazs prātoja, vai tagad būtu īstais brīdis pavaicāt mēram par pa�nāvībām, tomēr nolēma, ka labāk uzreiz visas kārtis neatklāt. Pēc vakariņām pie Sensīra viņ� par to zinās daudz vairāk. Tomēr fotogrāfiju no kabatas viņ� izvilka.

-��� Vai �is fotoattēls jums kaut ko izsaka?

-��� Kur jūs to atradāt?

-��� Pie Grimma.

-��� Tā ir ļoti veca fotogrāfija, �aperons noteica, izvairīdamies lūko�ties Servazam acīs.

-Jā 1993. gada oktobris, Servazs precizēja.

�aperons atmeta ar roku, it kā gribēdams sacīt, ka tie laiki jau sen pagāju�i. Un mirkli, kad mēra vasarraibumiem nosētā roka nozibēja Servazam gar acīm, viņ� pārsteigumā sastinga. Viņam uz pirksta vairs nebija zīmoggredzena, ta�u tas bija noņemts pavisam nesen, jo ap pirkstu varēja pamanīt �auru, gai�u svītru.

Servazam vienā mirkli radās vesels birums jautājumu.

Grimmam nogrieza pirkstu, bet �aperons noņēma zīmoggredzenu, kas bija tāds pats kā pārējiem fotoattēlā redzamajiem vīrie�iem. Ko tas varēja nozīmēt? Uz �o jautājumu atbildi noteikti zinātu slepkava. Vai ari pārējiem diviem fotogrāfijā redzamajiem vīrie�iem bija kāds sakars ar aptiekāra nāvi? Un, ja tā, kā par to varēja zināt Irtmans?

-��� Vai jūs viņus labi pazīstat? Servazs jautāja.

-��� Jā, diezgan labi. Lai gan ar Pero mēs tajā laikā tikāmies bie�āk nekā pēc tam.

-��� Viņi bija ari jūsu pokera partneri.

-�� Jā. Un pārgājienu. Tomēr nesaprotu, kāds tam sakars ar�

-���� Paldies, Servazs viņu pārtrauca. Pagaidām man vairāk jautā�jumu nav.

-���� KAS VIŅ� IR? CIglere jautāja, kad viņi bija iekāpu�i ma�īnā, norādot uz vīrieti, kas maziem solī�iem tipināja Peugeot 405 virzienā un izskatījās gandrīz tikpat noguris kā Servazs pats.

-�� Gabriels Sensīrs, atvaļinātais tiesnesis. Es viņu vakar sastapu tiesu namā.

-��� Par ko jūs runājāt?

-��� Par Grimmu, �aperonu, Pero un kādu Murenku.

-��� Trīs pokera spēlmaņi. Un kas ir Murenks?

-���� Ceturtais bandas loceklis. Viņ� nomira pirms diviem gadiem. No vē�a. Senslrs pastāstīja, ka pirms trīsdesmit gadiem par viņiem iesniegta sūdzība par �antā�u. Viņi bija apdzirdīju�i, bet pēc tam kailu nofoto�grafēju�i kādu meiteni. Un vēlāk draudēju�i �os attēlus izplatīt, ja�

-Ja viņa tiem nesniegs zināmus pakalpojumus�

-��� Tie�i tā.

Servazs pamanīja, kā Cīglerei iegailējās acis.

-��� Tas varētu būt meklētais pavediens, viņa sacīja.

-��� Bet kāds tam sakars ar Lombāra zirgu? Un Irtmanu?

-��� Es nezinu.

-��� Tas notika pirms trīsdesmit gadiem. �etri apdzēru�ies bra�uļi un tāda pati meitene. Un tad? Viņi toreiz bija jauni un rīkojās muļķīgi. Ko tas mums dod?

-��� Iespējams, tā ir tikai aisberga redzamā daļa.

Servazs uz viņu palūkojās.

-��� Kā tā?

-���� Varbūt ir biju�as arī citas tamlīdzīgas �muļķības�. Un varbūt viņiem ar to vēl bijis par maz. Un tas slikti beidzies.

-��� Pārāk daudz varbūtību, Servazs atzīmēja. Ir vēl kas. �aperons noņēmis savu zīmoggredzenu.

-Ko?

Un Servazs pastāstīja, ko tikko bija pamanījis. Cīglere sarauca uz�acis.

-��� Ko tas varētu nozīmēt?

-��� Nav ne jausmas. Tomēr pagaidām gribētu jums kaut ko parādīt.

-��� Medību namiņu?

-��� Jā. Dodamies turp?

PIECOS NO RĪTA uz Diānas naktsgaldiņa iezvanījās modinātājpulk�stenis. Drebinādamās viņa devās uz du�as telpu. Tāpat kā citus rītus, ūdens sākumā bija verdo�s, pēc tam ledaini auksts, līdz izbeidzās pavi�sam. Diāna steig�us noslaucījās un apģērbās. Nākamās stundas laikā viņa pārskatīja savas piezīmes un tad devās uz pirmā stāva kafetēriju.

Tajā neviena nebija pat ne darbinieku, ta�u Diānai izdevās atrast ūdens kannu ar kafijas filtru, un viņa devās aiz bāra letes pagatavot sev espresso. Diāna atkal bija ķērusies pie piezīmju lasī�anas, kad izdzirdēja gaiteni soļus. Ēdamzālē ienāca doktors Ksavjē, sasveicinoties pamāja ar galvu un ari devās pagatavot kafiju, bet pēc tam ar kafijas tasi rokās nāca pie viņas.

-��� Labrīt, Diāna. Jūs nu gan esat agrs putniņ�.

-��� Labrīt, kungs. Tas man tāds vecs ieradums�

Diāna ievēroja, ka viņam ir labs garastāvoklis. Ksavjē malkoja kafiju un visu laiku smaidot lūkojās Diānā.

-���� Saturieties, Diāna. Man jums ir labas ziņas. �orīt dosimies pie A korpusa pacientiem.

Viņai tikai ar pūlēm izdevās apspiest sajūsmu un saglabāt neitrālu balss toni.

-��� Tie nu gan ir labi jaunumi, kungs.

-��� Es jūs lūdzu, sauciet mani vienkār�i par Frānsisu.

-��� Tie nu gan ir labi jaunumi, Frānsis.

-��� Ceru, ka pagāju�ajā reizē es jūs pārāk nenobiedēju. Vēlējos tikai pasargāt. Gan redzēsiet, ka viss būs kārtībā.

-��� Degu nepacietībā.

Ksavjē skatienā pavīdēja �aubas.

-��� Pie kura pacienta mēs dosimies?

-��� Pie Juliāna Irtmana.

ESPERANDJĒ AUSTIŅĀS SKANĒJA �Seven Nation Army� White Stripes izpildījumā. Biroja durvis atvērās. Viņ� pacēla acis no datora.

-��� Sveiks, Samira sacīja. Nu, kā gāja sekcijā?

-��� Vē, Esperandjē novaikstījās, noņemot austiņas.

Viņa pienāca pie galda.

Esperandjē sajuta svaigas smar�as, kas bija sajauku�ās ar du�as �elejas aromātu. Kop� pirmās dienas, kad meitene bija sākusi strādāt nodaļā, viņ� intuitīvi bija sajutis pret Samiru �enu dziļus simpātijas uzplūdus. Tāpat kā Esperandjē, arī viņa bija kļuvusi par da�u nodaļas locekļu vāji apslēptas apcel�anas objektu. Ta�u meitene prata sevi aiz�stāvēt. Viņa jau vairākas reizes tos bija nolikusi pie vietas. Un tādēļ viņi to neieredzēja vēl vairāk.

Samira �ena paņēma minerālūdens pudeli un iedzēra pamatīgu malku. �orīt viņa virs d�insa vestes bija uzvilkusi ādas jaku, bet zem tās svīteri ar kapuci. Kājās viņai bija armijas bikses un zābaki ar asto�ņus centimetrus augstiem papē�iem, bet galvā naģene.

Samira pietuvināja datora ekrānam savu izteikti neglīto seju, ko nespēja glābt pat grima kārta. Pat Esperandjē, viņu pirmo reizi ieraugot, bija radusies vēlme laisties projām. Ta�u ar laiku viņ� bija pieradis pie meitenes izskata. Un tagad Samira kaut kādā paradoksālā veidā viņam �ķita pat pievilcīga.

-��� Un kur tu biji?

-��� Pie izmeklētāja.

Viņ� uzreiz saprata, ka Samira bijusi pie advokāta, kam uzticēta trīs pui�eļu lieta. Esperandjē nespēja apvaldīt smaidu, iztēlojoties, kādu neizdzē�amu iespaidu meitene bija atstājusi tiesas nama gaiteņos.

-��� Vai kaut kas ir pavirzījies uz priek�u?

-��� �ķiet, ka pretējās puses argumenti sasniegu�i advokāta dzirdīgās ausis.

-��� Kā tā?

-��� Nu izskatās, ka dominē slīk�anas versija.

-��� Sasodīts!

-��� Vai ierodoties tu neko nepamanīji? Samira jautāja.

-��� Ko, piemēram?

-��� Pi�olu un Simeoni.

Esperandjē klusēja. Par �o jautājumu viņ� runāja nelabprāt.

-�� Jā, viņi pa�laik ir lieliskā formā, viņ� drūmi noteica.

-��� Viņi tādi ir jau kop� vakardienas, Samira piebilda. Izskatās, ka Martēna prombūtne viņus spārno. Uzmanies.

-��� Kāpēc tie�i es?

-��� Tu pats to labi zini.

-��� Nē, paskaidro.

-��� Viņi tevi ienīst, jo domā, ka esi pediņ�. Un tas viņu acīs nozīmē apmēram to pa�u, ko pedofils vai zoofils.

-��� Viņi jau arī tevi necie�, Esperandjē piebilda, nemaz neļaunoda�mies par Samiras izteikumiem.

-�� Tomēr mazāk nekā tevi. Viņiem nepatīk, ka esmu pa pusei ķīniete, pa pusei marokāniete. Vēl tikai trūkst melno asiņu. Citiem vārdiem sakot, piederu pie viņu ienaidniekiem. Ar tevi ir citādi. Viņiem ir simtiem iemeslu tevi neieredzēt tavas manieres, tavas zlmolu lupatas, Martēna atbalsts. Tava sieva�

-��� Mana sieva?

Samira nespēja apvaldīt smaidu.

-��� Protams. Viņi nekādi nespēj saprast, kā tāds tips kā tu spējis ap�precēt tādu sievieti.

Tagad bija Esperandjē kārta smaidīt. Viņ� augstu vērtēja to, ka Sa�mira runā atklātu valodu, tomēr reizēm nedaudz diplomātijas nebūtu nācis par ļaunu.

-��� Viņi ir īsti neandertālie�i.

-��� Jā. Primāti, Samira piekrita. Tomēr es tavā vietā uzmanītos. Esmu pārliecināta, ka viņi kaut ko perina.

IZKĀPIS NO MA�ĪNAS pie Grimma medību namiņa, Servazs prā�toja, vai tikai viņam vakar vakarā nebija rādīju�ās halucinācijas. Ieleja vairs nemaz neizskatījās ne tum�a, ne drūma. Aizcirtis ma�īnas durvis, viņ� sajuta, ka kaklā atkal kaut kas kņud. Servazs bija aizmirsis no rīta iedzert tableti.

-��� Vai jums gadījumā neatrastos nedaudz ūdens? viņ� jautāja.

-���� Bagā�as nodalījumā jābūt minerālūdens pudelei, Cīglere at�trauca.

Viņi devās uz namiņu pie upes, kas sudrabaini mirdzēja starp kokiem un burbuļodama veidoja kristāldzidru, daudzbalsīgu kori. Uz pelēkajiem kalna sāniem auga vairāk egļu nekā di�skābar�u. Nedaudz tālāk upes malā atradās atkritumu izgāztuve. Servazs ieraudzīja sarūsē�ju�as bund�as, melnus atkritumu maisus, izmirku�u matraci, ledusskapi un pat vecu datoru, no kura rēgojās vadi. Tas atgādināja beigtu astoņ�kāji ar izstieptiem taustekļiem. Pat tik nomaļā vietā cilvēks pamanījās sabojāt visu, kam pieskārās.

Viņ� uzkāpa pa verandas pakāpieniem. Durvīm priek�ā pa diagonāli stiepās plata lente ar uzrakstu �Valsts �andarmērija ieeja aizliegta�. Servazs to pacēla uz aug�u, bet pēc tam atslēdza un atgrūda vaļā durvis. Viņ� pavirzījās malā, lai palaistu Cīgleri sev pa priek�u.

-��� Pa kreisi pie sienas, Servazs sacīja.

Viņa paspēra soli uz priek�u un apstājās.

-��� Sasodīts!

Servazs sekoja Irēnai. Pa labi eso�o leti un virtuves skapī�us, ar spil�veniem piemētāto dīvāngultu telpas dziļumā, atvilktnes, grāmatplauk�tus, kaktā novietotos mak�ķerē�anas rīkus mak�ķeres, zivju grozus, zābakus, zvejas tīklus visu klāja da�ādi pulveri alumīnija, svina baltais, dzelzs oksīda, magnēta melnais un fluorescējo�i sārtais� Tie visi bija paredzēti, lai uzietu apslēptas pēdas. Atsevi�ķi, pla�āki zilas krāsas laukumi liecināja, ka tehniķi bija izmantoju�i iespējamo asins pēdu meklē�anai paredzēto �Blue Star", kas acīmredzot bija izrādījusies neveiksmīga. Visur bija piesprausti kartona uzraksti. Auduma paraugi bija paņemti pat no paklāja, kas atradās uz grīdas.

Servazs slepus vēroja Irēnu, kas lūkojās uz sienu telpas kreisajā pusē. Lielā, melnā kapuce karājās kā aizmidzis sikspārnis, un tās tum�ās ieloces kontrastēja ar gai�o koka starpsienu. Kapuce karājās uz āķa, kas bija iedzīts sienā, bet tie�i zem tās uz netēstas prie�u grīdas bija novie�tots zābaku pāris. Pulvera pēdas varēja manīt gan uz melnā, ūdensnecaulaidīgā auduma, gan apaviem.

-���� Nez kāpēc man metas zosāda� Cīglere sacīja. Galu galā tas ta�u ir tikai parasts lietusmētelis un zābaki!

Servazs palūkojās laukā pa atvērtajām durvīm. Ārā viss �ķita mie�rīgi, tomēr viņ� nespēja aizmirst sve�inieka automa�īnas lukturu atspī�dumu atpakaļskata spogulītī. Servazs centās saklausīt iespējamo mo�tora troksni, ta�u dzirdēja tikai upes �aloņu. Intuitīvi viņ� atkal sajuta bailes, kas to bija pārņēmu�as iepriek�ējā naktī, kad sekotāja automa��īnas tālās gaismas izgaismoja viņa ma�īnas paneli. Tās bija visu viņa būtību pārņemo�as, absolūtas bailes.

-�� Kas noticis? Cīglere jautāja, jo viņu pārsteidza Servaza dīvainais skatiens.

-��� Kad es vakar izbraucu no �ejienes, mani uz ceļa apmales gaidīja kāda ma�īna�

Cīglere vērīgi viņā lūkojās. Sievietes sejai pārslīdēja ba�u ēna.

-��� Vai esat par to pārliecināts?

-Jā-

Iestājās nomāco�s klusums.

-��� To vajadzētu pateikt Dimjērai.

-��� Nē. Es vēlos, lai tas paliek starp mums. Vismaz pagaidām.

-��� Kāpēc?

-��� Nezinu� Konfiāns to varētu izmantot, lai mani atstādinātu. Pro�tams, aizbildinoties, ka vēlas mani pasargāt, viņ� piebilda ar saguru�u smaidu sejā.

-��� Kā jums �ķiet, kas tie varēja būt?

-��� Ērika Lombāra rokaspui�i.

-��� Vai varbūt slepkavas�

Viņa uz to lūkojās, acis iepletusi. Servazs noprata, ka Irēna gudro, ko pati būtu iesākusi, ja kas tāds atgadītos ar viņu. Un nodomāja, ka bailes ir lipīga slimība. �ajā izmeklē�anā varēja just kaut kādu tumsas elementu klātbūtni, patiesi drūmu kritisko masu, kura veidoja �o noti�kumu būtību un kurai viņi pamazām sāka piekļūt bīstami tuvu. Un Servazam atkal neviļus bija jādomā, vai arī viņu dzīvība nav apdraudēta.

-��� �ķiet, ka pienācis laiks aprunāties ar mēra kungu, viņ� pēk�ņi sacīja.

-��� NEZTRAUCIETIES, viss būs kārtībā.

Diāna raudzījās uz Monda kunga vareno siluetu. Varēja manīt, ka zem kombinezona slēpjas spēcīga muskuļu masa. Viņ� dro�i vien pava�dīja daudz laika trena�ieru zālē, cilājot svaru diskus. Monda kungs tai piemiedza ar aci, un Diāna pamāja ar galvu. Pretēji tam, ko domāja visi �ie cilvēki, viņa nejuta nekādas īpa�ās bailes. Drīzāk gan milzīgu profesionālu zinātkāri.

Tagad Diāna atradās ar neona lampām izgaismotajā gaitenī. Zilais grīdas segums, kas apslāpēja soļu skaņu. Baltās sienas� Liftā skanēja klusināta mūzika glu�i kā lielveikalā. Tas bija kāds New Age fragments, klavieru un arfas skaņas, kas bija tikko sadzirdamas kā �uksts.

Durvis�

Viņa pa tām iegāja, pat neieskatījusies lūkā. Ksavjē ātrā solī gāja viņai pa priek�u. Un Diāna rātni sekoja.

Viss bija kluss. Varēja domāt, ka visi jau guļ. Un ka viņi atrodas modernā pieczvaig�ņu viesnīcā, kas ieturēta minimālisma stilā.

Diāna atcerējās garās un drūmās gaudas, ko bija izdzirdējusi pir�majā reizē, tuvojoties �ai vietai. Vai par godu �im gadījumam viņi būtu saņēmu�i pamatīgas zāļu devas? Dro�i vien ne, jo Alekss bija skaidri pateicis, ka lielākā daļa pacientu ir neuzņēmīgi pret zālēm.

Ksavjē apstājās pie pēdējām durvīm. Viņ� nospieda kādu ciparu kombināciju uz kodu ievadītāja un tad pagrieza rokturi.

-��� Labdien, Juliān.

-��� Labdien, dakter.

Viņam bija zema, labi nostādīta balss. Diāna to izdzirdēja, vēl pirms bija vīrieti ieraudzījusi.

-Es piejums atvedu kādu apmeklētāju. Mūsu jauno psiholoģi Diānu Bergu. Viņa ir no �veices tāpat kā jūs.

Diāna viņam tuvojās. Juliāns Irtmans stāvēja pie loga ar skatu uz kādas apsnigu�as egles galotni, tad novērsās no loga un palūkojās uz Diānu. Viņ� bija vairāk nekā metru un deviņdesmit centimetrus gar�, un doktors Ksavjē tam blakus izskatījās pēc bērna. Irtmans bija aptuveni �etrdesmit gadus vecs, īsi apgrieztiem, tum�iem matiem un ar robus�tiem, bet harmoniskiem sejas vaibstiem. Pa�pārliecināts. Viņu drīzāk varēja uzskatīt par glītu, protams, ar nosacījumu, ka �āds raupj� vīrie�a tips vispār patīk. Augsta piere, smalka mute, kvadrātveida zods.

Ta�u visvairāk pārsteidza viņa acis. Dzeļo�as. Tum�as. Nekustīgas. Blāvajās acu zīlītēs vīdēja viltīgas liesmiņas. Irtmans samiedza plaksti�ņus, un Diāna juta, ka viņ� tai redz cauri.

-��� Labdien, Juliān, viņa sacīja.

-��� Labdien, labdien. Ak tad psiholoģe? Irtmans ierunājās.

Diāna pamanīja, ka doktors Ksavjē smaida. Arī Irtmana sejā bija

iegūlis sapņains smaids.

-��� Kurā �enēvas kvartālā jūs dzīvojat?

-��� Koloņī, viņa atbildēja.

Viņ� pamāja ar galvu un pavirzījās nost no loga.

-���� Man piederēja ļoti skaista māja ezera krastā. Tagad tajā dzīvo jaunbagātnieki. Tādi, kam visas malas piebāztas ar datoriem un mobi�lajiem telefoniem, toties nav nevienas pa�as grāmatas. Ak kungs! Un kādreiz, ierodoties �veicē, tur mēdza apmesties Persijs Bi�s �ellijs. Vai varat to iedomāties?

Irtmans vērās Diānā ar savām tum�ajām, spo�ajām acīm. Viņ� gai�dīja atbildi.

-��� Vai jums patīk lasīt grāmatas? viņa neveikli jautāja.

Irtmans paraustīja plecus, acīm redzami vīlies.

-��� Doktore Berga labprāt pie jums ierastos regulāri, Ksavjē iejaucās.

Irtmans atkal pagriezās pret Diānu.

-��� Tie�ām? Un ko tas man dos, izņemot jūsu patīkamo sabiedrību?

-��� Neko, viņa atklāti atbildēja. Pilnīgi neko. Nedomāju, ka spē�u kaut kādā veidā mazināt jūsu cie�anas. Turklāt jūs jau nemaz necie�at. Nevaru piedāvāt neko citu, izņemot savu patīkamo sabiedrību, kā jūs pats nupat izteicāties. Ta�u bū�u pateicīga, ja piekritīsiet ar mani saru�nāties.

�ķita, ka viņai visai veiksmīgi bija izdevies izkļūt no situācijas bez liekulības un meliem. Irtmans vērās Diānā ar caururbjo�u skatienu.

-��� Hmm, atklātība� Tagad viņ� novērsa skatienu no sievietes un lūkojās uz Ksavjē. lā �eit ir reta parādība. Ja gadījumā es piekristu, kā �īs sarunas noritētu? Ceru, ka neesat iecerējusi ar mani veikt kādu no tiem muļķīgajiem personības analīzes seansiem. Varu uzreiz pateikt tas neies krastā. Vismaz ne ar mani.

-��� Nē, tās būs īstas sarunas par visda�ādākajām tēmām pēc jūsu izvēles.

-��� Tad jau mums vispirms vajadzētu atrast kopīgas intereses, Irt�mans ironizēja.

Uz �o piezīmi Diāna nereaģēja.

-��� Pastāstiet man par sevi. Kā jūs te nonācāt?

Un Diāna pastāstīja par �enēvas Universitātes Psiholoģijas fakultāti, Tiesu medicīnas institūtu, privātpraksi, kurā bija strādājusi, un �andolonas cietumu, kurā bija sta�ējusies psiholoģijā.

Irtmans nopietni klausījās un māja ar galvu, rādītājpirkstu novie�tojis pie apak�lūpas, it kā viņ� būtu eksāmenu komisijas pārstāvis. To ieraugot, viņa nespēja apvaldīt smaidu. Tad Diāna atcerējās, ko Irt�mans bija izdarījis ar tādām sievietēm kā viņa, un vēlme smaidīt uzreiz pazuda.

-��� Pieņemu, ka, uzturoties �eit, tik neierastā vidē, jūs dro�i vien izjū�tat zināmas bailes? viņ� vaicāja.

Irtmans viņu pārbaudīja. Viņ� vēlējās zināt, kas viņiem kopīgs. Irt�mans nevēlējās tādas sarunas, kur viņ� būtu runātājs, bet Diāna tikai klausītāja.

-��� Jā. Bailes no jaunas vietas, jauna amata un jauniem pienāku�miem, viņa sacīja. Es izjūtu profesionālo stresu, tomēr tas man �ķiet pozitīvi un liek pilnveidoties.

Irtmans pamāja ar galvu.

-Ja jūs tā apgalvojat� Tomēr dro�i vien zināt, ka grupai, kas atro�das ierobe�otā telpā, ir tendence regresēt. �eit regresē ne tikai pacienti, bet ari personāls un pat psihologi. Jūs pati varēsiet pārliecināties, ka te pastāv trīs ieslodzījuma ierobe�ojumi, kas seko cits citam, atra�anās �ajā ķerto izsūtījuma vietā, atra�anās �ajā ielejā un �ajā pilsētā, kurā mitinās visi tie stulbeņi, ko samaitāju�as precības tuvu asinsradinieku starpā, asinsgrēks un vardarbība ģimenēs. Gan jau jūs pati redzēsiet� Un da�u dienu vai nedēļu laikā sajutīsieties kā infantila, maza meite�nīte, kas zelē īk�ķi�

Viņa aukstajās acīs Diāna saskatīja vēlmi pateikt kaut ko nepieklā�jīgu, tomēr Irtmans atturējās. Viņam bijusi stingra audzinā�ana� Un pēk�ņi viņa saprata, ka Irtmans tai atgādina viņas tēvu tēvu, kuram bija bargs izskats, glīta, nedaudz novecojo�a, izsmalcināta vīrie�a āriene un sudrabaini pavedieni tum�ajos matos.

Viņam bija tādas pa�as cie�i sakniebtas lūpas un kvadrātveida zods, tāds pats pagar� deguns un tāds pats dzeļo�s un pēto�s skatiens, kas Diānu nemitīgi vēroja. Viņa juta, ka �īs domas steig�us jāatvaira, citādi * paliks zaudētājos.

Un vēl Diāna prātoja, kā tas iespējams, ka �is cilvēks bija rīkojis īpa�i vardarbīgas orģijas. Irtmans bija duāla persona.

-��� Par ko jūs domājat? viņ� jautāja.

Irtmanam nekas nepalika nepamanīts. Diānai to vajadzēja paturēt prātā. Viņa nolēma būt pēc iespējas atklātāka, tomēr ievērojot distanci, kas pastāv starp pacientu un ārstu.

-��� Es domāju par to, ka jūs nedaudz atgādināt manu tēvu.

Pirmo reizi Diāna jutās nedaudz izsista no sliedēm. Viņa ieraudzīja, ka vīrietis smaida, un �is smaids pilnībā izmainīja viņa ārieni.

-��� Tie�ām? viņ� patiesā pārsteigumā jautāja.

-��� Var just, ka esat ieguvis to pa�u �veices bur�uāzijai raksturīgo izglītību, ka esat tikpat atturīgs un bargs. Pat ja jums �ķiet, ka dzīves laikā esat no tā atbrīvojies, tomēr jūs izstarojat protestantisma garu. Visi tie lielbur�uāziskie �veicie�i, kas atgādina ar dubultatslēgu aizslēg�tus seifus! Man jādomā par to, vai arī viņ� kaut ko neslēpa tāpat kā jūs.

Ksavjē viņai uzmeta vaicājo�u, nedaudz aizkaitinātu skatienu. Irtmana smaids kļuva vēl platāks.

-��� Rādās, ka mēs tīri labi sapratīsimies, viņ� teica. Kad sāksim? Degu nepacietībā turpināt �o sarunu.

-���� VIŅA NEKUR NAV, Cīglere sacīja, aizverot mobilā telefona vāciņu. Ne mērijā, ne mājās, ne rūpnīcā. Var teikt, ka viņ� atkal ir izgaisis.

Servazs palūkojās uz Irēnu, bet pēc tam caur ma�īnas vējstiklu uz

upi.

-��� Kad mēra kungs atkal uzradīsies, vajadzēs viņu rūpīgāk papētīt. Bet pagaidām sāksim ar Pero.

VEIKALA DARBINIECE, gadus divdesmit veca, tik enerģiski gremoja ko�ļājamo gumiju, it kā viņai ar to būtu kārtojami kādi personiski rēķini.

Pārāk sportiska viņa neizskatījās. Drīzāk gan bija no tām, kas ļaun�prātīgi izmanto saldumus un pavada garas stundas pie televizora vai datora. Servazs nodomāja, ka Pero vietā viņ� nebūtu tik pārliecināts, ka tai var uzticēt kasi. Viņ� aplūkoja visapkārt sarindotās slēpes un sniega dēļus, plauktus, kas bija piekrāmēti ar tūristu apaviem, piegu�lo�iem sporta kombinezoniem, brillēm un moderniem aksesuāriem, kas bija izlikti gai�a koka stendos un novietoti uz pakaramajiem. Ser�vazs prātoja, pēc kādiem kritērijiem Pero bija izraudzījies darbinieci. Varbūt viņa bija vienīgā, kas piekrita strādāt par tādu algu, kādu viņ� piedāvāja.

-��� Vai viņ� izskatījās noba�ījies?

-Japp.

Servazs pagriezās pret Cīgleri. Viņi zvanīja pie Pero, kā Sensīrs bija apgalvojis, tre�ā �etrotnes dalībnieka studijas tipa dzīvokļa durvīm, kas atradās virs veikala. Tās neviens neatvēra. Veikala darbiniece viņiem paziņoja, ka kop� iepriek�ējās dienas neesot �efu redzējusi. Pirmdienas rītā Pero tai bija pavēstījis, ka da�as dienas nebūs uz vietas, kā viņ� bija paskaidrojis, ģimenes apstākļu dēļ. Viņa to bija mierinājusi, sakot, lai neuztraucas, jo viņa veikalu pieskatī�ot.

-��� Pēc kā jūs sprie�at, ka viņ� bija noba�ījies? Cīglere jautāja.

-�� Viņ� izskatījās ļoti slikti tā, it kā visu nakti nebūtu gulējis. Sie�viete atkal gremoja ko�ļājamo gumiju. Viņ� nekur nespēja rast mieru.

-��� Vai viņ� �ķita nobijies?

-�� Japp. Es jums jau teicu.

Darbiniece jau grasījās no ko�ļājamās gumijas uzpūst burbuli, tomēr pēdējā brīdī pārdomāja.

-��� Vai jums gadījumā nav viņa telefona numura?

Sieviete atvēra kādu atvilktni, parakņājās papiros un izvilka vizīt�karti, ko pasniedza Servazam.

Viņ� pavir�i uzmeta acis logo, kurā bija attēlots kalns, pa kuru brauca slēpotājs, iezīmējot sniegā līklo�u līniju. Zem attēla mākslinie�ciski veidotiem burtiem bija rakstīts Sports & Daba.

-��� Kāds jums Pero �ķiet kā priek�nieks? Cīglere jautāja.

Pārdevēja uz viņu nicīgi palūkojās.

-��� Skopulis, viņa attrauca.

SUFJANS STĪVENS AUSTIŅĀS DZIEDĀJA �Come on! Feel the Illinoise�, kad Esperandjē datora ekrānā kaut ko pamanīja. Attēlu apstrādes pro�gramma bija paveikusi Vincenta uzdevumu.

-��� Panāc, paskaties! viņ� uzsauca Samirai.

Meitene piecēlās. Svītera rāvējslēdzējs bija attaisīts vaļā nedaudz � par dziļu, un, kad viņa noliecās, viņas krūtis rēgojās Esperandjē tie�i degungalā.

-��� Kas tas ir?

Uz ekrāna tuvplānā parādījās gredzens. Attēls gan nebija skaidrs, ta�u zelta zīmoggredzenu varēja aplūkot ar palielinājumu divtūksto� rei�u. Tā aug�ējā daļā uz sarkana fona vīdēja divi apzeltīti burti.

-�� Tas ir gredzens, kuram vajadzēja atrasties Senmartēnā nogalinātā aptiekāra Grimma pirkstā, kuru nogrieza, viņ� atbildēja un juta, ka rīkle izkaltusi.

-��� Hmm, un kā tad tu to zini, ja jau viņam nogrieza pirkstu?

-��� Pārāk gar� stāsts. Ko tu redzi?

-��� Es teiktu, ka tie ir divi burti, sacīja Samira, uzmanīgi vērodama ekrānu.

Esperandjē cie�i raudzījās ekrānā.

-��� Divi C? viņ� vaicāja.

-��� Vai C un E�

-��� Vai C un D�

-��� Vai 0 un C�

-��� Pagaidi!

Viņ� atvēra vairākus lodziņus ekrāna labajā malā, izmainīja da�us parametrus un pārvietoja kursoru. Tad Vincents no jauna iedarbināja programmu. Viņi klusējot gaidīja, kas notiks. Samira joprojām bija viņam noliekusies pār plecu. Esperandjē sapņoja par divām pilnīgām, maigām un tvirtām krūtīm. Uz kreisās krūts vīdēja dzimumzīmīte.

-��� Kā tev �ķiet, ko viņi tur dara? gaitenī atskanēja izsmējīga balss.

Dators vēstīja, ka uzdevums izpildīts. Attēls parādījās no jauna.

Tagad tas bija daudz skaidrāks. Uz zīmoggredzena sarkanā fona varēja skaidri saskatīt divus burtus:

�C S�.

SERVAZS BIJA NOKĻUVIS PIE DZIRNAVĀM ceļa galā, me�malā pie strautiņa, kā Sensīrs viņam bija stāstījis. Vispirms viņ� pamanīja ugun�tiņas, bet pēc tam arī dzirnavu tum�o siluetu. Aiz pēdējās mājas ceļa galā strautiņā atspīdēja trīs gai�i logi. Virs tiem varēja saredzēt kalnus, tum�as egles un zvaig�ņotas debesis. Servazs izkāpa no ma�īnas. Nakts bija auksta, tomēr ne tik ļoti kā iepriek�ējās.

Servazs bija apjucis. Pēc tam kad viņ� bija veltīgi izmeklējies �aperonu un Pero, viņam neizdevās sazvanīt ari �aperona biju�o sievu. Viņa bija pametusi �o pusi un apmetusies netālu no Bordo. Mērs bija �ķīries, bet viņa meita dzīvoja kaut kur pie Parīzes. Savukārt Ser�s Pero nemaz nebija precējies. Ja �ai ainai vēl pievieno auksto karu, kas bija pastāvē�jis starp Grimmu un viņa migēru sievu, slēdziens bija gatavs. Ģimenes dzīve nebija �o triju vīrie�u stiprā puse.

Servazs devās uz priek�u pa nelielu, izliektu tiltiņu, kas veda uz dzirnavām. Pavisam tuvu tumsā griezās dzirnavu rats. Varēja dzirdēt, kā uz tā spārniem �ļakst ūdens.

Servazs pieklauvēja pie zemām durvīm, pie kurām bija piestipri�nāts āmuriņ�. Durvis bija vecas un smagas. Tās tūlīt atvērās, un tajās parādījās Gabriels Sensīrs. Viņam mugurā bija balts krekls ar nevaino�jamu tauriņu un vilnas jaka bez apkakles. Namu pieskandēja pazīstama mūzika. Stīgu kvartets atskaņoja �ūberta �Meiteni un nāvi�.

-��� Nāc iek�ā.

Servazs pamanīja, ka tiek uzrunāts ar �tu�, tomēr to neizrādīja. Viņa nāsis jau no sliek�ņa kutināja lieliska ēdiena smar�a, kas plūda no virtuves. Vēders uzreiz sāka kurkstēt. Servazs atcerējās, ka ir izsalcis, jo, izņemot omleti no rīta, visu dienu neko nebija ēdis. Kāpjot lejā pa pakāpieniem, kas veda uz viesistabu, pārsteigumā viņ� sarauca uzacis tiesnesis bija novietojis mazos �ķīvjus uz lielākiem, uzklājis uz galda mirdzo�i baltu galdautu un aizdedzis divas sveces, kas bija iestiprinātas sudraba sve�turos.

-��������������� Esmu atraitnis, viņ� taisnojās, pamanījis Servaza pārsteigumu.

-��� Darbs bija visa mana dzīve, un es nebiju gatavs tai dienai, kad beig�u strādāt. Un tas, vai es nodzīvo�u desmit vai trīsdesmit gadus, neko nemainīs. Vecumdienas ir tikai gara, bezcerīga gaidī�ana. Tad nu gaidot cen�os visādi sevi nodarbināt. Esmu jau sācis prātot, vai beigu beigās man nevajadzētu atvērt restorānu.

Servazs pasmaidīja. Tiesnesis noteikti nebija tāds cilvēks, kas spēj nīkt bezdarbībā.

-�� Tomēr nesatraucies vai neiebilsti, ka es kā vecākais tevi uzrunāju ar �tu�? Par nāvi es nedomāju. Un tā nu es �o bezjēdzīgo laiku izman�toju, lai koptu savu dārzu un gatavotu ēdienus, kaut ko uzmeistarotu, lasītu un ceļotu�

-��� Un reizēm apmeklētu tiesu namu, lai zinātu, kādas lietas patlaban tiek izskatītas.

Sensīra acis iemirdzējās.

-��� Tie�i tā!

Viņ� mudināja Servazu apsēsties un devās aiz virtuves letes, kas atradās viesistabas galā. Martēns redzēja, kā viņ� apsien pavāra priek��autu. Uguns kamīnā dega gai�ām liesmām, metot atspulgus starp griestu sijām. Viesistabā bija daudz senatnīgu mēbeļu, kas noteikti bija pirktas krāmu tirgos, bet pie sienām da�āda izmēra gleznas. īsts antikvāra veikaliņ�.

-��� Pols Gogēns sacījis, ka gatavot vajag ar vieglu galvu, dro�u prātu un pla�u sirdi. Ceru, tev nebūs iebildumu, ja mēs izlaidīsim aperitīvu?

-��� Ne vismazākā, Servazs atbildēja. Es beidzos vai nost aiz izsal�kuma.

Sensīrs atgriezās ar diviem �ķīvjiem un vīna pudeli, kustoties ar profesionāla oficianta izveicību.

-��� Teļa gaļa kārtainajā mīklā ar trifelēm, viņ� paziņoja, novietojis Servaza priek�ā lielu, kūpo�u �ķīvi.

Ēdiens smar�oja fantastiski. Servazs iedūra tajā dak�iņu un iebāza kumosu mutē. Lai gan viņ� apsvilināja mēli, tomēr sen nebija baudījis kaut ko tik gar�īgu.

-��� Ko teiksi?

-�� Ja jūs bijāt tikpat labs tiesnesis kā pavārs, tad Senmartēnas tiesu pils ir daudz zaudējusi.

Sensīrs �os glaimus uztvēra nopietni. Viņ� pietiekami labi zināja, kādi pavāra dotumi viņam piemīt, lai saprastu, ka aiz pārspīlētajiem komplimentiem slēpjas patiesa uzslava. Sensīrs pastiepa baltvīna pudeli uz Servaza glāzes pusi.

-��� Pagar�o �o.

Servazs vispirms pacēla vīnu pie acīm un tikai pēc tam pie lūpām. Galda vidū novietoto sve�u gaismā vīns mirdzēja gai�ā zelta nokrāsā ar smaragdzaļiem atspulgiem. Servazs nebija nekāds lielais vīnu baudītājs, tomēr jau ar pirmo malku viņam tapa skaidrs, ka pasniegtais vīns ir izcils.

-�� Tas ir lielisks. Patie�ām. Lai ari es neesmu nekāds lielais vīnu pazi�nējs.

Sensīrs pamāja ar galvu.

-��� Tas ir 2002. gada Bātard-Montrachet.

Viņ� piemiedza Servazam ar aci un labsajūtā noklak�ķināja mēli.

Jau pēc otrā malka Servazs jutās apreibis. Nevajadzēja �urp nākt ar tuk�u vēderu.

-��� Vai cerat, ka man atraisīsies mēle? viņ� smaidot jautāja.

Sensīrs iesmējās.

-��� Man prieks noskatīties, kā tu ēd. Izskatās tā, it kā tu nebūtu ēdis vismaz desmit dienas. Kādu iespaidu uz tevi atstāja Konfiāns? pen�sionētais tiesnesis pēk�ņi jautāja.

Jautājums Servazu pārsteidza nesagatavotu. Viņ� svārstījās.

-��� Nezinu. Vēl par agru spriest�

Vecā vīra acis atkal iemirdzējās viltīgas liesmiņas.

-��� Skaidrs, ka ne. Tev jau ir izveidojies viedoklis. Un tas ir negatīvs, tāpēc tu par to nevēlies runāt.

�ī piezīme Servazu samulsināja. Tiesnesis nebija uz mutes kritis.

-��� Konfiāns nemaz neatbilst savam uzvārdam, Sensīrs turpināja, atbildi nesagaidījis. Viņ� nevienā nevie� uzticību un ari pats nevienam neuzticas. Iespējams, tu esi to jau sapratis.

Sensīrs bija trāpījis desmitniekā. Servazs vēlreiz nosprieda, ka �is vīriņ� viņam noderēs. Kad viņ� bija paēdis, Sensīrs novāca �ķīvjus.

-��� Trusis sinepju mērcē, atgriezies viņ� pavēstīja. Vai tu tādu ēdīsi?

Viņ� bija atnesis vēl vienu vīna pudeli, �oreiz tas bija sarkanvīns. Pēc pusstundas, kad bija notiesāts ābolu deserts un izdzerta glāze Sauternes vīna, viņi apsēdās atpūtas krēslos pie kamīna. Servazs jutās pārēdies un nedaudz arī iereibis. Tādu labsajūtu un sātu viņ� sen nebija jutis. Sensīrs viņam vēderainā glāzē pasniedza konjaku, bet pats dzēra armanjaku.

Tad viņ� Servazam raidīja bargu skatienu, un tas noprata, ka laiks ķerties pie darba.

-��� Tu izmeklē ari nogalinātā zirga lietu, tiesnesis paziņoja, iemalko�jis no glāzes. Vai tev �ķiet, ka tam varētu būt kāda saistība ar aptiekāra slepkavību?

-��� Iespējams.

-��� Divi ne�ēlīgi noziegumi da�u dienu laikā un da�u kilometru attā�lumā viens no otra.

-Jā.

-��� Kā tev patika Ēriks Lombārs?

-��� Arogants tips.

-���� Nenoskaņo viņu pret sevi. Lombāram ir sakari, un viņ� var būt noderīgs, ta�u neļauj viņam vadīt izmeklē�anu tavā vietā.

Servazs atkal pasmaidīja. Kaut gan tiesnesis bija pensijā, tomēr savas profesionālās iemaņas nebija zaudējis.

-��� Jums vajadzētu man pastāstīt par pa�nāvībām.

Tiesnesis pielika glāzi pie lūpām.

-���� Kā tas mūsdienās ir strādāt par izmeklētāju? viņ� jautāja, neatbildējis uz jautājumu. Kad valda vispārēja korupcija un visi domā tikai par to, kā piebāzt kabatas ar naudu? Kā lai atrod vidusceļu? Vai tas nav kļuvis �ausmīgi grūti?

-��� It nemaz. Glu�i otrādi, tas ir ļoti vienkār�i, Servazs sacīja. Cil�vēki iedalās divās grupās nelie�i un visi pārējie. Un katram jāizvēlas, kurā pusē viņ� grib būt. Bet, ja cilvēks nav to izdarījis, tad viņu jau var pieskaitīt pie nelie�iem.

-�� Tu tā domā? Tātad tev viss �ķiet vienkār�i labie un ļaunie? Laimī�gais ! Ja tev vēlē�anu laikā būtu jāizvēlas starp trim kandidātiem pirmais būtu pa pusei paralizēts no poliomielīta, slimotu ar hipertoniju, anēmiju un daudzām citām smagām patoloģijām, vajadzības gadījumā melotu, konsultētos ar astrologu, krāptu sievu, smēķētu cigareti pēc cigaretes un dzertu par daudz Mārtiņi, otrs būtu resns, zaudējis jau trijās vēlē��anās, slimotu ar depresiju un pārcietis divas sirdslēkmes, smēķētu un vakaros dzertu �ampanieti, portvīnu, konjaku un viskiju, bet pēc tam norītu divas miega tabletes, bet tre�ais būtu kara varonis, cienītu sie�vietes, mīlētu dzīvniekus, nedzertu, ja nu varbūt retu reizi kādu alu, un nesmēķētu. Kuru tu izvēlētos?

Servazs pasmaidīja.

-��� Pieņemu, ka jūs gaidāt, lai atbildu, ka tre�o?

-��� Vareni! Tu noraidīji Rūzveltu un �ēr�ilu, bet izvēlējies Hitleru. Redzi nu! Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās.

Servazs izplūda smieklos. Tiesnesis viņam tie�ām patika. Sensīru bija grūti samulsināt, un viņa domas bija skaidras kā avots, kas tecēja gar dzirnavām.

-��� Tā, starp citu, ir mūsdienu pla�saziņas līdzekļu problēma, atva�ļinātais tiesnesis turpināja. Tie velta pārāk daudz vērības nebūtiskām detaļām, un tās viņus noved no īstā ceļa. Ja tajā laikā būtu pastāvē�ju�i mūsdienu pla�saziņas līdzekļi, tad, iespējams, Rūzvelts un �ēr�ils nemaz netiktu ievēlēti. Paļaujies uz savu intuīciju, Martēn. Nevis uz to, ko redzi.

-��� Varbūt tagad parunāsim par pa�nāvībām? Servazs atkal iemi�nējās.

-��� Tūlīt.

Tiesnesis piepildīja vēl vienu armanjaka glāzi, tad pacēla galvu un palūkojās uz Servazu ar drūmu skatienu.

-���� Es biju tas, kur� toreiz �o lietu izmeklēja. Tā bija vissmagākā visas manas karjeras laikā. Viss notika viena gada laikā jeb, precīzāk, no 1993. gada maija līdz 1994. gada jūlijam. Septiņas pa�nāvības. Tie visi bija pusaud�i vecumā no piecpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem. Es to atceros tik labi, it kā tas būtu noticis vakar.

Servazs aizturēja elpu. Tiesne�a balss bija mainījusies. Tagad tā bija drūma un nebeidzamu skumju pilna.

-��� Pirmā bija kāda meitene no kaimiņu ciema, Alise Ferāna, se�padsmitarpus gadus veca. Tā bija burvīga meitene un lieliska skolniece.

Viņa nāca no izglītotas ģimenes tēvs bija filoloģijas pasniedzējs, bet māte audzinātāja pamatskolā. Alise tika uzskatīta par nevainojamu bērnu. Viņai bija tāda pa�a vecuma draudzenes. Alisei patika zīmēt un muzicēt. Visi viņu apbrīnoja. Alisi atrada pakāru�os 1993. gada 2. maija rītā kādā no apkārtnes �ķūnī�iem.

Pakārusies� Servazam aiz�ņaudzās rīkle, bet viņa ieinteresētība pieauga.

-�������������� Zinu, par ko tu domā, Sensīrs sacīja, kad viņu skatieni sastapās.

-��� Ta�u es tevi varu nomierināt, apstiprinot, ka viņa tie�ām bija pakā�rusies pati, par to nevarēja būt ne vismazāko �aubu. Tieslietu mediķa viedoklis bija strikts. Tas bija Delmā. Tu viņu pazīsti, un viņ� patie�ām ir kompetents speciālists. Un pusaudzes rakstāmgalda atvilktnē atrada tikai vienu norādi. Tas bija zīmējums, kurā attēlots �ķūnītis un aprēķi�nāts precīzs virves garums no sijas līdz cilpai, lai meitene būtu dro�a, ka viņas sīkās pēdas nepieskarsies zemei.

Izrunājot pēdējos vārdus, tiesne�a balss aizlūza. Servazs pamanīja, ka vecais vīrs tikai ar pūlēm spēj valdīt asaras.

-��� �ī lieta patie�ām bija sirdi ploso�a. Tik burvīga meitene! Kad pēcpiecām nedēļām pa�nāvību izdarīja kāds septiņpadsmitgadīgs zēns, visi tajā saskatīja tikai nelaimīgu sakritību. Ta�u, kad mēne�a beigās tika izdarīta tre�ā pa�nāvība, ļaudis sāka aizdomāties. Viņ� iztuk�oja armanjaka glāzi un novietoja to uz galdiņa. Es to atceros tā, it kā tas būtu noticis vakar. Tovasar jūnijs un jūlijs bija ļoti silti. Laiks bija lielisks, bet vakari tveicīgi. �ķita, ka tas nekad nebeigsies. Cilvēki ilgi aizkavējās dārzos, upes krastā un kafejnīcu terasēs, lai kaut nedaudz paglābtos no sutoņas. Dzīvokļos bija spiedīgi karsts. Tajā laikā nebija ne gaisa kondicionētāju, ne mobilo telefonu. 29. jūnija vakarā es atrados kafejnīcā kopā ar Ketijas Dimjēras priek�gājēju un viņas vietnieku. Pie manis pienāca kafejnīcas īpa�nieks un paaicināja pie telefona, kas atra�dās uz bāra letes. Zvanīja no �andarmērijas. �Ir atrasts vēl viens,� viņi paziņoja. Ej nu sazini, kāpēc es uzreiz sapratu, par ko ir runa.

Servazs juta, ka viņam kļūst auksti.

-��� Arī �is bija pakāries, tāpat kā abi iepriek�ējie. Pussabruku�ā klētī labības lauka vidū. Es atceros visu līdz pēdējam sīkumam nobriedu�o labību, dienu, kas vilkās bezgalgara, vasaras vakaru, tveici, kas bija sakarsējusi akmeņus vēl desmitos vakarā, mu�as un līķi ēnainajā klētī.

Tajā vakarā man kļuva slikti un mani nācās aizvest uz slimnīcu. Pēc tam es atkal ķēros pie izmeklē�anas. Es jau minēju, ka vēl nekad nebiju sastapies ar tik moko�u lietu. Tas bija īsts krusta ceļ�. Ģimeņu pārdzī�vojumi, neizpratne, bailes, ka tas var notikt atkal�

-��� Vai ir zināms, kāpēc viņi to izdarīja? Vai tam bija kāds izskaidro�jums?

Vecais vīrs uz viņu paraudzījās ar skatienu, kas vēl joprojām bija neizpratnes pilns.

-��� Ne vismazākā. Tā arī neviens nekad neuzzināja, kas viņiem bija lēcies. Neviens no tiem nebija atstājis pirmsnāves zīmīti. Saprotams, tas atstāja iespaidu pilnīgi uz visiem. Ļaudis rītos modās, baidoties, ka vēl kāds pusaudzis izdarījis pa�nāvību. Neviens nespēja aptvert, ka tas noticis �eit, pie mums. Tie vecāki, kam bija bērni tādā pa�ā vecumā, dzīvoja vienās bailēs, ka viņu bērni varētu rīkoties līdzīgi. Vecāki bija pārbiedēti un centās uzmanīt savus bērnus, kā mācēja, vai arī aizliedza tiem atstāt mājas. Tas turpinājās vairāk nekā gadu. Pavisam viņi bija septiņi. Septiņi! Un tad vienā dienā viss pēk�ņi beidzās.

-��� Cik neticams stāsts! Servazs izsaucās.

-��� Nav nemaz tik neticams, kā varētu �ķist. Esmu dzirdējis, ka līdzīgi atgadījumi notiku�i Velsā, Kvebekā un Japānā. Vieno�anās par pa�nāvī�bām, kas noslēgta starp pusaud�iem. Mūsdienās kļuvis vēl ļaunāk. Viņi sazinās internetā un sūta cits citam ziņojumus forumos: �Manai dzīvei nav jēgas, meklēju partneri, lai dotos nāvē.� Es nepārspīlēju. Pa�nāvību gadījumos Velsā starp līdzjūtības vēstulēm un dzejoļiem varēja sastapt ari tādas zīmītes, kurās bija rakstīts: �Es tev drīz piebiedro�os.� Kur� spētu noticēt, ka kaut kas tāds ir iespējams?

-�� �ķiet, mēs dzīvojam tādā pasaulē, kur viss ir iespējams, Servazs atbildēja. Un sliktais jo īpa�i.

Viņ� iztēlojās, kā, rieto�ās saules staru apgaismots, zēns smagiem soļiem dodas cauri labības laukam ar virvi rokā. Viņam visapkārt �ivina putni, garais vasaras vakars �ķiet kā dzīvības apliecinājums, ta�u zēna domas jau pārņēmusi tumsa. Sensīrs uz viņu drūmi palūkojās.

-�� Jā. Es tev piekritu. Runājot par pusaud�iem, viņi nebija atstāju�i zīmītes, kas izskaidrotu �ādu rīcību, toties mēs atradām pierādījumus, ka viņi bija iedro�ināju�i cits citu �ādi rīkoties.

-��� Kā tā?

-��� �andarmi pie vairākiem pa�nāvniekiem atrada vēstules, ko tiem bija nosūtīju�i citi pa�nāvību kandidāti. Tajās viņi stāstīja par saviem plāniem, par to, ko nodomāju�i darīt, un pat to, ka deg nepacietībā, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Problēma tikai tā, ka �īs vēstules netika nosūtītas pa pastu un viņi visi lietoja pseidonīmus. Tiklīdz tās atrada, tika nolemts noņemt pirkstu nospiedumus visiem apkārtnes pusau�d�iem vecumā no trīspadsmit līdz deviņpadsmit gadiem un tos salīdzi�nāt ar vēstulēs atrastajiem. Izsaucām arī grafologu. Tas bija ļoti grūts darbs. Visa izmeklē�anas nodaļa strādāja dienu un nakti. Da�as no �īm vēstulēm bija rakstīju�i pusaud�i, kas jau bija miru�i. Ta�u, pateicoties tam, tika noteikti vēl trīs pusaud�i, kuriem arī bija tādi nodomi. Zinu, ka tas izklausās neticami. Jaunie�us pastāvīgi uzmanīja, un ar tiem strā�dāja psihologu brigāde, tomēr viens no viņiem iemanījās izdarīt pa��nāvību, vannā ar ūdeni iemetot fēnu. Septītais upuris� Bet divi pārējie palika dzīvi.

-��� Tās vēstules�?

-Jā, esmu tās saglabājis. Vai tie�ām tu tici, ka �im stāstam ir kāds sakars ar aptiekāra slepkavību un Lombāra zirgu?

-��� Grimmu atrada pakārtu� Servazs piesardzīgi turpināja. Un, savā ziņā, arī zirgu�

Servazs sajuta tik pazīstamo kņudoņu pakrūtē, kas liecināja, ka tūlīt viņ� uzzinās kaut ko ļoti nozīmīgu. Ta�u kurp tas novedīs? Sensīrs pie�cēlās. Pēc pāris minūtēm viņ� atgriezās ar smagu kartona kasti, kas bija piebāzta pilna ar papīriem un mapēm.

-�� �eit ir viss. Vēstules, izmeklē�anas lietas kopija, ekspertīzes mate�riāli� Tikai, lūdzu, never to tagad vaļā�

Aplūkodams kartona kasti, Servazs pamāja ar galvu.

-���� Vai viņus vieno vēl kaut kas, izņemot pa�nāvības un vēstules? Varbūt viņi bija vienā grupā vai kādā bandā?

-��� Vari ne�aubīties, ka mēs meklējām visos iespējamos virzienos, cen�oties kaut ko uziet, darījām visu, ko spējām� Ta�u viss velti. Jau�nākais no viņiem bija piecpadsmitarpus gadus vecs, bet vecākajam bija astoņpadsmit. Viņi nemācījās vienā klasē, viņiem nebija līdzīgas inte�reses un vaļasprieki. Da�i no viņiem bija labi pazīstami, citi tikpat kā nemaz. Vienīgais, kas tos vienoja, bija sociālais stāvoklis, turklāt viņi visi nāca no trūcīgām ģimenēm vai vidusslāņa. Neviens nebija no Senmartēnas bagātnieku ģimenēm.

Servazs juta, cik sarūgtināts bija tiesnesis. Viņ� nojauta, ka sim�tiem stundu bija aizvadīts, pētot visniecīgāko pavedienu, vissīkāko norādi, cen�oties izprast neizprotamo. �ai lietai Gabriela Sensīra dzīvē bijusi liela nozīme. Iespējams pat, ka tā bijusi par iemeslu viņa vese�lības problēmām un priek�laicīgai pensijai. Servazs zināja, ka vecais vīrs �os jautājumus paņems līdzi kapā. Nekad viņ� nemitēsies tos sev uzdot.

-��� Vai ir kāda versija, kuru �eit neatradī�u, bet kuru tu tomēr pie�ļāvi? Servazs pēk�ņi ievaicājās, tagad arī pats pārgājis uz �tu�, it kā izjūtas, ko izraisīja �is stāsts, būtu viņus satuvināju�as. Kāda hipotēze, no kuras tu atteicies pierādījumu trūkuma dēļ?

�ķita, ka atvaļinātais tiesnesis brīdi svārstās.

-���� Saprotams, mēs izskatījām daudzas da�ādas hipotēzes, viņ� piesardzīgi ieminējās. Ta�u neviena no tām neapstiprinājās. Un nevienu tā īsti nevarēja pierādīt. Tas ir visnoslēpumainākais gadījums visas manas karjeras laikā. Domāju, ka �āda neatrisināta lieta ir kat�ram tiesnesim un katram izmeklētājam. Lieta, kas tos vajā līdz mū�a galam un kas uz visiem laikiem atstāj mulsuma sajūtu un liek aizmirst visas veiksmes.

-���� Tev taisnība, Servazs atzina. Katram ir kāds neatrisināms noslēpums. Un �ādos gadījumos mums vienmēr ir kāds pavediens, kas �ķiet svarīgāks nekā visi pārējie. Kāds pavediens, kāda neskaidra doma, kura ne pie kā nav novedusi, bet par kuru mums �ķiet, ka tad, ja mums kaut nedaudz būtu paveicies vai ja izmeklē�ana būtu izvērsusies citādi, tā mūs tomēr būtu kaut kur aizvedusi. Vai tie�ām nekā tāda nebija? Kaut kas tāds, ko es �ajos materiālos neatradī�u?

Vecais vīrs dziļi ieelpoja. Viņ� skatījās uz Servazu. �ķita, ka Sensīrs atkal svārstās. Viņ� sarauca kuplās uzacis un tad beidzot ierunājās:

-Jā, bija kāda versija, kas man �ķita ticamāka nekā pārējās. Ta�u es neatradu nevienu detaļu, nekādu pierādījumu, lai to argumentētu. Tā palika �eit, viņ� piebilda, pieliekot rādītājpirkstu pie deniņiem.

-��� ATPŪTAS NOMETNE �PIRENEJU ĢEMZES�, Sensīrs sacīja. Var�būt esi kaut ko par to dzirdējis?

�ie vārdi izlauza ceļu līdz Servaza apziņai, un atmiņas ie�ķindējās kā krājkases dibenā iemests naudas gabals. Pamestās celtnes un sarūsē�ju�ais uzraksts pa ceļam uz institūtu. Viņ� atcerējās, kādas izjūtas tam bija izraisījusi �ī drūmā vieta.

-���� Mēs tai pabraucām garām pa ceļam uz institūtu. Nometne ta�u vairs nedarbojas, vai ne?

-��� Tie�i tā, Senslrs apstiprināja. Ta�u tā darbojās vairākus des�mitus gadu. To atvēra uzreiz pēc kara, un bērni tur turpināja pavadīt brīvdienas līdz deviņdesmito gadu beigām.

Viņ� ieturēja nelielu pauzi.

-��� Atpūtas nometne �Pireneju ģemzes� bija paredzēta Senmartēnas un tās apkārtnes bērniem, kam nepietika lidzekļu īstai vasaras atpūtai. Daļēji to organizēja pilsētas municipalitāte, kas iecēla direk�toru. Nometnē atpūtās bērni vecumā no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem. Tā bija parasta vasaras nometne, kurā tika organizēti da�ādi pasākumi pārgājieni kalnos, bumbas spēles, vingro�ana, peldē�anās tuvējos ezeros�

Atvaļinātais tiesnesis novaikstījās tā, it kā viņam būtu iesāpējies* zobs.

-��� Mani �ī nometne ieinteresēja tādēļ, ka tur bija atpūtu�ies pieci no pa�nāvniekiem. Un pirms nāves viņi tur bija uzturēju�ies divus gadus pēc kārtas. Tā arī bija vienīgā lieta, kas viņus vienoja. Es izpētīju, ka viņi tur pavadīja divas pēdējās vasaras, bet otrajā reizē nometnē bija cits direktors�

Servazs dega nepacietībā. Viņ� jau nojauta, ko Senslrs gribēja sacīt.

-���� Tad nu es rūpīgāk papētīju �ī direktora, trīsdesmit gadus vecā vīrie�a dzīvi, tomēr neko aizdomīgu neatradu. Precējies, divi bērni zēns un meitene. Nekā aizdomīga�

-��� Vai tu nezini, kur viņ� atrodas tagad? Servazs jautāja.

-���� Kapos. Pirms desmit gadiem viņ� ar savu motociklu ietriecās smagajā ma�īnā. Problēma ir tā, ka es nekur neatradu ne vismazākās norādes par to, ka pusaud�i būtu cietu�i no seksuālas vardarbības. Un divi no tiem, kas izdarīja pa�nāvības, �ajā nometnē nemaz nebija uztu�rēju�ies. Turklāt, ja ņem vērā, cik daudz �īs apkaimes pusaud�u uzturē�jās nometnē, nav nekā dīvaina, ka vairākiem pa�nāvniekiem tie�i �ī ir kopīgā iezīme. Galu galā es �ai versijai atmetu ar roku�

-�� Tomēr tu joprojām domā, ka, iespējams, tie�i �ai virzienā vajadzēja meklēt?

Sensīrs pacēla galvu. Viņa acīs uzplaiksnīja sīkas liesmiņas.

-Jā-

-��� Tu man stāstīji par sūdzību, kas tika iesniegta par Grimmu un trim pārējiem. Un gandrīz uzreiz atkal atsaukta. Pieņemu, ka, izmeklējot pa�nāvību lietu, tu viņus nopratināji.

-��� Kāpēc lai es to būtu darījis? �ai lietai ar to nav nekāda sakara.

-��� Vai esi dro�s, ka toreiz par viņiem nemaz neiedomājies? Servazs jautāja.

Sensīrs atkal svārstījās.

-��� Jā, iedomājos gan�

-��� Paskaidro.

-�� Stāsts par seksuālo �antā�u nebūt nebija pirmās baumas, kas izpla�tījās par �o �etrotni. Baumoja gan pirms, gan pēc �ī notikuma. Tomēr nekad tas nebija nekas tāds, par ko tiktu iesniegta oficiāla sūdzība, izņemot to vienīgo reizi.

-��� Kas tās bija par baumām?

-��� Baumoja, ka arī ar citām meitenēm viņi ir izrīkoju�ies līdzīgi un ka da�ām tas bija slikti beidzies, ka viņiem patīk ņirgāties un dzērumā viņi kļūst� vardarbīgi� Lūk, tādas lietas. Ta�u visas �īs meitenes bija pilngadīgas. Bet tās, kas izdarīja pa�nāvību, pusaudzes. Galu galā es �o versiju atmetu. Turklāt toreiz baumoja par visu pēc kārtas.

-��� Bet tā par Grimmu un pārējiem bija taisnība?

-��� Iespējams� Tikai nesasapņojies! �eit, tāpat kā visur citur, ir papil�nam tenku vāceļu un viltvār�u durvju sardzes, kas ir gatavas par saviem kaimiņiem izplatīt visļaunākās baumas tikai tādēļ, lai nosistu laiku. Un, ja vajag, tad pa�as tās arī izgudro. Un tas neko nepierāda. Esmu pārliecināts, ka tajā ir sava daļa patiesības, tomēr �īs baumas tiek papildinātas ikreiz, kad kāds kaut ko ir padzirdējis.

Servazs pamāja ar galvu.

-��� Tomēr, ja tu jautā, vai aptiekāra nāve nav kaut kādā veidā sais�tīta ar vecām lietām, taisnība vien tev ir, vecais tiesnesis turpināja.

-��� Itin viss, kas �ajā ielejā notiek, ir saistīts ar pagātni. Ja gribi uzzināt patiesību, tad jāpaceļ katrs akmens un jāpaskatās, kas zem tā slēpjas.

-��� Un kāda loma visā tajā ir Irtmanam?

Senslrs viņā domīgi nolūkojās.

-��� Kad es vēl strādāju par izmeklētāju, es to dēvēju par �detaļu, kas nelīmējas kopā ar pārējām�. Tāda ir katrā lietā. Detaļa, kas ietiepīgi atsakās ieņemt savu vietu puzlē. Ja tu to aizvāksi, viss nostāsies savās vietās. Tomēr tā tur ir. Un tik vienkār�i nepadodas. Tas nozīmē, ka mums kaut kur kaut kas paslīdējis garām nepamanīts. Reizēm tas ir kaut kas svarīgs, bet reizēm ne. Da�i izmeklētāji un policisti to ignorē, un bie�i vien tā rodas tiesas kļūdas. Kas attiecas uz mani, es �īs detaļas vienmēr ņēmu vērā, tomēr nepieļāvu, ka tās dominē.

Servazs paskatījās savā rokaspulkstenī un piecēlās.

-��� �ēl, ka mēs pie �īs lietas nevaram strādāt kopā. Es labprātāk vēlē�tos, lai man ir darī�ana ar tevi, nevis ar Konfiānu.

-���� Paldies, Sensīrs atbildēja, arī piecēlies kājās. Es ticu, ka no mums būtu sanākusi laba komanda.

Viņ� ar roku norādīja uz uzklāto galdu, virtuvi un tuk�ajām glāzēm pie kamīna.

-�� Vēlos tev kaut ko piedāvāt. Ikreiz, kad esi spiests nak�ņot un ietu�rēties Senmartēnā, tevi �eit gaidīs vakariņas. Tad tev nevajadzēs ēst � pretīgo viesnīcas ēdienu vai likties gultā ar tuk�u vēderu.

Servazs pasmaidīja.

-��� Ja ēdiens vienmēr būs tikpat sātīgs, es drīz vien nebū�u spējīgs vēl kaut ko izmeklēt.

Gabriels Sensīrs smējās no visas sirds, aizgaiņājot tikko stāstītā radīto spriedzi.

-��� Sauksim �īs par atklā�anas vakariņām. Gribēju ar savām kulināra�jām prasmēm uz tevi atstāt iespaidu. Nākamās būs pieticīgākas. Apsolu. Jo majoram jābūt formā.

-��� Tādā gadījumā es piekrītu.

-��� Un pie viena mēs varētu apspriest, kā virzās izmeklē�ana, atva�ļinātais tiesnesis teica, piemiedzot ar aci. Protams, ievērojot to, cik daudz tu man drīksti stāstīt. Tā sakot, drīzāk no teorētiskā nekā no praktiskā viedokļa. Vienmēr savas hipotēzes un slēdzienus ir noderīgi apspriest ar kādu no malas.

Servazs zināja, ka vecajam vīram ir taisnība, tomēr viņ� nevēlējās tam visu stāstīt, kaut gan apzinājās, ka Sensīrs ar savu aso prātu un profesionāļa loģiku varēja būt viņam noderīgs. Un, ja �ī lieta izrādītos

saistīta ar pa�nāvībām, tad viņ� no kādreizējā izmeklētāja varētu daudz ko uzzināt.

Abi sirsnīgi sarokojās, un Servazs devās ārā, nakti. Uz tiltiņa viņ� pamanīja, ka atkal ir sācis snigt. Servazs ievilka dziļi krūtīs naksnīgo gaisu, lai kaut nedaudz atskurbtu, un sniegs tam saslapināja vaigus. Izmeklētājs jau bija nokļuvis pie ma�īnas, kad kabatā ievibrējās mobilais telefons.

-��� Ir jaunumi, Cīglere sacīja.

Servazs nopriecājās. No strauta otra krasta viņ� vēlreiz palūkojās uz dzirnavām. Logā pavīdēja Sensīrs ar �ķīvjiem un salvetēm. Virs dzirna�vām tumsā spietoja sniegpārslas.

-����� Nozieguma vietā atrastas asinis, kas nepieder Grimmam. Saņem�tas atbildes uz DNS pārbaudēm.

Servazam �ķita, ka zeme paveras zem kājām. Viņ� norija siekalas, jo zināja, ko viņa teiks.

-��� Tās ir Irtmana asinis.

KAD DIĀNA IZDZIRDĒJA, ka noskrapst durvis, bija nedaudz pāri pusnaktij. Viņa nebija aizmigusi. Izstiepusies gultā ar visām drēbēm mugurā, Diāna vaļējām acīm vērās tumsā un gaidīja. Viņa pagrieza galvu un zem durvīm ieraudzīja gaismas strēli. Tad izdzirda zaglīgus soļus.

Diāna piecēlās.

Kāpēc viņa to darīja? Neviens ta�u nespieda! Sieviete pavēra durvis.

Gaitenis tagad atkal bija tum�s, bet kāpņu galā vidēja gaisma. Diāna a�i pameta acis uz vienu, tad uz otru pusi un izgāja no istabas. Viņai mugurā bija d�insi un svīteris, bet kājās �ības. Ja Diāna kādam nejau�i uzskrietu virsū, kā viņa izskaidrotu, kāpēc tik vēlā stundā atrodas gai�tenī? Diāna nonāca pie kāpnēm un kādu mirkli klausījās. Lejā varēja dzirdēt zaglīgu soļu atbalsi. Soļi neapstājās ne tre�ajā, ne otrajā stāvā. Tie pieklusa pirmajā stāvā. Diāna sastinga. Viņa neuzdrīkstējās palūko�ties pāri margām.

Atskanēja klik�ķis.

Cilvēks, kuram viņa sekoja, ievadīja kodu pirmā stāva durvis. Kodi bija visos stāvos, izņemot pēdējo, kur atradās personāla guļamtelpas. Diāna dzirdēja, kā atveras pirmā stāva durvis un tad atkal aizkrīt ciet. Vai tie�ām viņa to darīs? Izsekos kādu naktī savā jaunajā darbavietā?

Tagad ari Diāna nokāpa lidz durvīm ar dro�ības kodu un mirkli vilci�nājās. Viņa noskaitīja līdz desmit. Jāievada kods, pirms Diānu ir apstā�dināju�as �aubas.

Dro�ības kameras�

Visur, kur staigāja vai gulēja pacienti, bija uzstādītas dro�ības kame�ras. Tās atradās visos stratēģiski svarīgos punktos gan pirmajā, gan otrajā, gan tre�ajā stāvā. Kameru nebija vienīgi kalpotāju kāpnēs, jo pacienti tajās nevarēja iekļūt, un ceturtajā stāvā, kur atradās personāla guļamtelpas. Visur citur tās uzmanīja ik soli. Nebija iespējams kādu izsekot, izvairoties no dro�ības kamerām�

Tātad cilvēks, kas viņai gāja pa priek�u, nebaidījās, ka varētu tikt uzfilmēts. Ta�u, ja tā notiktu ar Diānu, viņas izturē�anās gan �ķistu aiz�domīga.

Viņa bija iegrimusi pārdomās, kad durvju otrā pusē atskanēja soļi. Diānai tikko pietika laika tikt līdz kāpnēm un tur paslēpties. Tad viņa atkal izdzirdēja durvju koda klik�ķi.

īsu mirkli Diānai izbailēs pamira sirds. Tomēr cilvēks, kam viņa sekoja, neatgriezās guļamtelpās, bet gan kāpa lejā. Diāna ne mirkli ne* vilcinājās.

Tu esi traka!

Nonākusi pie pirmā stāva durvīm, viņa apstājās. Nevienu nema�nīja. Kur bija pazudis cilvēks, kam viņa sekoja? Ja viņ� būtu devies uz koplieto�anas telpām, Diānai vajadzēja dzirdēt, kā atveras durvis. Tad viņa kreisajā pusē zem kāpņu laukumiņa pamanīja durvis, kas veda uz pagrabu� tās tūlīt aizvērsies� �im durvīm bija tikai parastās atslēgas. Diāna steig�us iebāza roku durvīs, pirms dzelzs slēdzene bija aizkritusi.

Viņai tikai ar pūlēm izdevās dabūt vaļā smagās durvis.

Atkal pakāpieni, tikai �oreiz tie bija no smaga betona. Diāna devās tum�ajos pagraba dziļumos. Aptuveni piecpadsmit pakāpieni veda līdz kāpņu laukumiņam un vēl tikpat tālāk uz leju. Kāpnes bija stāvas, bet sienas aplupu�as.

Diāna vilcinājās.

Viena lieta bija sekot kādam pa institūta gaiteņiem. Ja kāds uzskrietu virsū, viņa vienmēr varētu aizbildināties, ka vēlu uzkavējusies savā kabinetā un ir apmaldījusies� Pavisam kas cits bija sekot kādam pagrabā.

Zemāk joprojām bija dzirdami soļi.

Beidzot izlēmusi, viņa ļāva smagajām durvīm aiz sevis aizkrist. No pagraba puses durvis vērās ar metālisku bultu. Tā viegli noklik�ķēja. Diānu uzreiz apņēma mitrums, kas cēlās no miklajiem mūriem, un pa�graba smaka. Viņa turpināja kāpt lejup. Kad viņa bija tikusi līdz otrajam kāpņu posmam, pēk�ņi nodzisa gaisma. Uz nākamā pakāpiena Diāna paklupa. Viņa zaudēja līdzsvaru, klusām iekliedzās, bet plecs atsitās pret mūri. Sāpēs saviebusies, Diāna ar otru roku apkampa sāpo�o plecu. Tad viņa aizturēja elpu. Sofi bija apstāju�ies! Bailes, kas līdz �im snauda attālākajā smadzeņu nostūrī, tagad pārņēma visu viņas būtību. Sirds dauzījās kā negudra. Diāna dzirdēja vienīgi asiņu �alkoņu ausīs. Viņa jau grasījās atgriezties, kad atkal izdzirdēja soļus. Tie attālinājās. Diāna palūkojās uz leju. Pavisam tum�s tur nebija. Kāpnes izgaismoja �au�dīga, spokaina gaisma, kas atspīdēja uz mūriem kā plāna dzeltenas krāsas kārta. Diāna turpināja kāpt lejup, uzmanīgi sperot katru soli, līdz nonāca garā, vāji apgaismotā gaitenī. Pie griestiem rēgojās aprūsē�ju�u un mitruma plankumu klātu cauruļu un elektrisko vadu mud�eklis.

Pagrabs�

Vieta, kur tikai retais no personāla spēris savu kāju.

Te bija sastāvējies gaiss un ledaini auksts un mitrs glu�i kā kapā, bet trok�ņi soļi, kas attālinājās, ūdens, kas pak�ķēdams sūcās no gries�tiem, attāla ventilācijas sistēmas dūkoņa izraisīja satraukumu.

Diāna nodrebēja.

Bija tāda sajūta, it kā kāds tai pār muguru būtu nobraucis ar ledainu roku. Doties tālāk vai ne? �ī vieta atgādināja labirintu ar daudzām ejām un gaiteņiem. Cen�oties apvaldīt satraukumu, viņa mēģināja noteikt, no kuras puses dzirdami soļi. Tie kļuva aizvien klusāki, un arī gaisma bija tikpat kā izzudusi. Vajadzēja rīkoties nekavējoties. Gaisma un soļu skaņas nāca no vienas un tās pa�as puses. Viņa pagriezās ap stūri un noliecās uz priek�u. Tālumā varēja manīt kādu ēnu� kas nozuda labajā pusē, tiklīdz Diāna to bija ieraudzījusi.

Viņa noprata, ka drebo�ā gaisma, kas apspīdēja gaiteni, radās, sve��iniekam to izgaismojot ar kabatas lukturīti.

Kaklam aiz�ņaudzoties, Diāna a�i lavījās uz priek�u, lai nepaliktu viena tumsā. Viņa trīcēja no aukstuma un bailēm. Kāds neprāts! Ko es �eit meklēju? Turklāt Diānai pie rokas nebija pilnīgi nekā, ar ko varētu aizstāvēties. Un vajadzēja ļoti uzmanīties, kur viņa sper kāju, jo gaiteni

vietām aiz�ķērsoja atsperu matra�i, pret sienām atstutētas dzelzs gul�tas, salauztas izlietnes, skapī�i un krēsli, kartona kastes un veci datori un televizori� Sve�ais turpināja lavierēt te pa labi, te pa kreisi un devās arvien dziļāk pagrabā. Diāna tikai pēc trīso�ās kabatas lukturī�a gais�mas spēja uzminēt, uz kuru pusi jāgrie�as. Viņa labprāt būtu atteikusies no sava nodoma un atgriezusies pa to pa�u ceļu, pa kuru bija nākusi, ta�u saprata, ka ir jau par vēlu. Tumsā bija neiespējami atrast izeju.

Diāna prātoja, kas notiktu, ja viņa nospiestu elektrības slēdzi un pa�grabā iedegtos gaisma. Tad sve�ais saprastu, ka viņa tam seko. Ko viņ� iesāktu? Atgrieztos? Diānai nekas cits neatlika kā sekot trīsuļojo�ajai gaismai. Apkārt pustumsā kaut kas skrapstinājās pa grīdu. �urkas! Tās sekoja viņai pa pēdām. Diāna juta, ka tumsa viņu nomāc. Gaisma kļuva te spēcīgāka, te vājāka atkarībā no tā, cik tuvu sve�ajam viņa atradās�

Diāna aizvien vairāk sāka apzināties, ka ir rīkojusies mirkļa iespaidā.

Kāpēc viņa nebija palikusi savā istabā?

Pēk�ņi Diāna izdzirdēja, kā noskrapst kādas metāliskas durvis, kas tūlīt pat aizkrita. Tagad viņa atradās pilnīgā tumsā. Sajūta bija tāda, it kā pēk�ņi būtu zaudēta redze. Nebija iespējams pat pakustēties, jo viņa neredzēja ne savu ķermeni, ne rokas, ne kājas� Visapkārt valdīja piķa melna tumsa, kurai cauri neko nebija iespējams saskatīt. Ausīs d�inkstēja. Diāna mēģināja norīt siekalas, ta�u rīkle bija izkaltusi. Velti viņa centās kaut ko sataustīt. Joprojām varēja dzirdēt, kā dūc ventilā�cijas iekārta un no griestiem pil ūdens, ta�u �ie trok�ņi Diānai �ķita tik tāli un nebūtiski kā miglas taure vētras naktī grimsto�am kuģim. Tad viņa atcerējās par mobilo telefonu, kas tai atradās d�insu aizmugures kabatā. Trīco�ām rokām Diāna izvilka to no kabatas. Telefona ekrāna <

apgaismojums izrādījās vēl vājāks, nekā viņa bija cerējusi. Tas tik tikko apgaismoja Diānas pirkstu galus. Viņa devās uz priek�u, un vārā gais�miņa beidzot krita ne tikai uz viņas rokas, bet arī uz sienas. Vai vismaz uz pāris kvadrātcentimetriem betona. Diāna lēnām virzījās gar sienu tālāk, līdz sataustīja elektrības slēdzi. Dienasgaismas lampas sākumā trīsuļoja, tad izgaismoja pagrabu ar spo�i baltu gaismu. Viņa metās uz to pusi, kur bija dzirdējusi aizkrītam durvis. Tās bija tādas pa�as kā tās, pa kurām Diāna bija ienākusi pagrabā. Viņa jau bija atbīdījusi aiz�bīdni, kad pēk�ņi aptvēra: tiklīdz būs aizcirtusi durvis no otras puses, atgriezties vairs nebūs iespējams. Diāna nedaudz pagājās pa pagrabu,

iekams atrada kādu dēļa galu, kas mētājās starp pārējām tur pamesta�jām mantām, un iebāza to starp durvīm.

Varēja saskatīt kāpnes un stiklotas durvis� Diāna tās uzreiz pazina, jo bija jau iepriek� redzējusi� Viņa uzkāpa pāris pakāpienu augstāk un apstājās� Tālāk nebija vērts iet� Diāna zināja, ka tur atrodas dro�ības kamera. Un smagas, lo�u necaurlaidīgas durvis ar lūku, pa kurām varēja nonākt apsardzes telpā.

Tātad naktīs kāds ieradās A korpusā� Kāds, kur� kāpa pa kalpotāju kāpnēm un gāja cauri pagrabam, lai izvairītos no dro�ības kamerām. Izņemot to, kas atradās aiz lo�u necaurlaidīgajām durvīm ar lūku� Diānai nosvīda plaukstas, bet iek�ā viss sagriezās. Viņa ļoti labi saprata, ko tas nozīmē. �im kādam starp A korpusa apsargiem bija līdzzinātājs.

Diāna centās sev iestāstīt, ka tas nav nekas īpa�s. Kāds no personāla, kas naktīs nevis gulēja, bet gan, visiem par spīti, spēlēja pokeru. Bet varbūt kāda no darbiniecēm slepus tikās ar Monda kungu. Tomēr viņa juta, ka runa ir pavisam par kaut ko citu. Diāna par to bija jau pārāk daudz dzirdējusi un uzsākusi ceļojumu vājprāta un nāves valstībā. Tikai ne vienu, ne otru no tiem neviens necentās novērst, kā viņa iepriek� bija uzskatījusi. Kaut kādā neizskaidrojamā veidā gan vājprātam, gan nāvei bija izdevies izkļūt brīvībā. �eit norisinājās kaut kas drūms, un, ierodoties institūtā, pati pret savu gribu viņa bija iesaistījusies �ajā netīrajā spēlē�

KAD SERVAZS APTURĒJA MA�ĪNU �andarmērijas priek�ā, sāka snigt aizvien stiprāk un sniegs uzreiz piesala� Apsargs bija iesnaudies, bet stāvvietas barjera nolaista. Lai ielaistu Servazu, to vajadzēja pacelt. Stiepdams smago kartona kasti, Servazs devās uz apsprie�u telpu. Gai�teņi bija tuk�i un klusi. Drīz vajadzēja būt pusnaktij.

-��� �eit, kāds ierunājās, kad viņ� devās garām durvīm, kas stāvēja pusvirus. Irēna Cīglere bija apsēdusies kādā nelielā, pustum�ā telpā. Dega tikai galda lampiņa. Caur logu aizvērtņiem varēja redzēt, kā tumsā spieto baltas sniegpārsliņas. Cīglere no�āvājās un izstaipījās. Servazs saprata, ka viņa, to gaidot, bija nedaudz iesnaudusies. Irēna palūkojās uz kasti. Tad viņa tam uzsmaidīja. Un pēk�ņi, �ajā vēlajā stundā, viņ� saprata, ka Cīgleres smaids tam �ķiet ļoti valdzino�s.

-��� Kas tas tāds?

-��� Kartona kaste.

-��� Es redzu. Bet kas tajā atrodas?

-�� Viss, kas saistīts ar pa�nāvību lietu.

Sievietes zaļajās acīs varēja manīt pazibam pārsteigumu un interesi.

-�� Vai jums to iedeva Sensīrs?

-�� Kafiju dzersiet? Servazs jautāja, novietodams kasti uz rakstām�galda.

-��� Mazo, ar cukuru. Paldies.

Viņ� devās pie kafijas automāta, kas atradās gaiteņa galā, un atgrie�zās ar divām plastmasas glāzītēm rokās.

-��� Ņem, Servazs sacīja.

Irēna pārsteigta viņā palūkojās.

-�� Vai nebūtu laiks pāriet uz �tu�? viņ� kā atvainodamies ieminējās, atcerējies, cik neviltoti Sensīrs viņu bija uzrunājis ar �tu�. Un kāpēc lai

Servazs nedarītu tāpat? Vai arī pie tā, ka viņ� tik pēk�ņi tā bija rīkojies, vainojama vēlā stunda un smaids, ko Irēna tam veltīja?

Servazs redzēja, ka Cīglere atkal pasmaida.

-��� Lai notiek. Nu, kā gāja vakariņās? Pastāsti, kas jauns!

-��� Sāc pirmā!

-��� Nē, labāk tu.

Viņ� apsēdās uz galda malas un datora ekrānā ieraudzīja solitaire spēli. Un sāka stāstīt. Cīglere ar interesi klausījās un nevienu reizi viņu nepārtrauca.

-��� Neticami! viņa iesaucās, kad Servazs apklusa.

-��� Mani pārsteidz tas, ka tu agrāk neko par to nebiji dzirdējusi.

Viņa samulsusi sarauca uzacis un samirk�ķināja acis.

-�� Tas man tikpat kā neko neizsaka. Ja nu varbūt pāris rakstu laikrak�stos. Vai arī vecāku sarunas pie pusdienām. Gribu vēlreiz atgādināt, ka tolaik vēl nestrādāju �andarmērijā. Kaut gan ar �iem pusaud�iem biju gandrīz vienā vecumā.

Servazs aptvēra, ka viņ� par Irēnu tikpat kā neko nezina. Pat ne to, kur viņa dzīvo. Un arī Irēna par viņu zināja apmēram tikpat daudz. Visu �o nedēļu viņu sarunas galvenokārt bija skāru�as izmeklē�anu.

-��� Tomēr tu dzīvo pavisam netālu no �ejienes, Servazs uzstāja.

-�� Mani vecāki dzīvoja ielejā piecpadsmit kilometru attālumā no Senmartēnas. Ta�u es neapmeklēju �ejienes skolu. Pusaudzim dzīvot citā ielejā ir gandrīz tas pats, kas dzīvot citā pasaulē. Bērnam piecpadsmit kilometri nozīmē apmēram tikpat, cik tūkstots kilometri pieaugu�ajam. Katram pusaudzim ir sava teritorija. Tajā laikā, kad norisinājās �ie noti�kumi, es katru dienu ar skolas autobusu devos divdesmit kilometrus uz austrumiem. Mācījos Lanemezāna licejā, kas atrodas �etrdesmit kilo�metru attālumā no �ejienes, bet pēc tam Po Universitātes Juridiskajā fakultātē. Ja jau tu tā uzstāj, tad tagad sāku atcerēties, ka pa�nāvības tika apspriestas starpbrī�os skolas pagalmā. Visticamāk, �ie notikumi man vienkār�i aizmirsu�ies.

Servazs juta, ka viņa nelabprāt runā par savu jaunību, un vēlējās saprast, kāpēc tā.

-��� Būtu interesanti uzzināt Propa viedokli, viņ� sacīja.

-��� Viedokli par ko?

-��� Par iemesliem, kāpēc tev �ie notikumi izgaisu�i no atmiņas.

Viņa apjukusi palūkojās uz Servazu.

-��� Kāds tam, ko tu tikko pastāstīji, un bērniem, kas izdarīja pa�nā�vības, sakars ar Grimmu?

-��� Iespējams, nekāds.

-��� Tad kāda jēga to pētīt?

-�� Grimma slepkavība izskatās pēc atriebības, bet �os bērnus noteikti kaut kas vai kāds ir pamudinājis izdarīt pa�nāvību. Turklāt vēl bija �ī sūdzība, kas vairākus gadus pirms �iem notikumiem tika iesniegta pret Grimmu, Pero un �aperonu par seksuālo �antā�u� Ko mēs varam seci�nāt, ja saliekam to visu kopā?

Servazs pēk�ņi juta, ka viņam cauri iz�aujas kaut kas līdzīgs elek�triskās strāvas lādiņam. Viņi kaut ko slēpa. Atbilde bija tepat, rokas stiepiena attālumā. �o drūmo notikumu pa�ā centrā, to kritiskajā masā, no kurienes viss aizsākās. Paslēpta kaut kur dziļi, melnajā zonā� Servazs juta, kā paceļas adrenalīna līmenis.

-��� Ierosinu sākt ar to, kas atrodas �ajā kartona kastē, viņ� sacīja, pēk�ņi aptvēris, ka balss nedaudz dreb.

-�� Ķeramies klāt? Irēna jautāja, ta�u tas drīzāk izklausījās pēc iero�sinājuma.

Viņas sejā Servazs saskatīja tās pa�as cerības un satraukumu, ko izjuta pats. Viņ� palūkojās rokaspulkstenī. Bija jau gandrīz viens naktī.

Aiz logu aizvirtņiem joprojām puteņoja.

-��� Kur tie�i asinis atrada? viņ� pēk�ņi mainīja sarunas tematu.

Cīglere neizpratnē palūkojās uz Servazu.

-��� Uz tilta, netālu no tās vietas, kur bija pakārts aptiekārs.

Kādu mirkli abi klusēja. <

-��� Asinis, viņ� atkārtoja. Tas nav iespējams!

-��� Tomēr to apstiprināja laboratorijas pārbaudes.

-��� Asinis� It kā�

-��� It kā Irtmans būtu savainojies, pakarot Grimma ķermeni�

CĪGLERE ĶĒRĀS PIE LIETAS. Viņa rakņājās kastē, kas bija pilna ar mapēm, dokumentu vākiem, blociņiem un administratīvajām vēstulēm, līdz uzgāja vāciņus ar uzrakstu �Apkopojums�. Acīmredzot to bija rakstī�jis Sensīrs pats. Izmeklētājam bija skaidrs, atraisīts un precīzs rokraksts, pilnīgs pretstats tiesu medicīnas eksperta ķeburiem. Servazs redzēja, ka

viņ� ar īpa�u skaidrību un lakonismu bija salīdzinājis da�ādus izmek�lē�anas posmus. Cīglere pēc tam �o apkopojumu izmantoja, lai vieglāk orientētos kartona kastes nekārtībā. Viņa sāka ar to, ka sa�ķiroja lietas materiālus vairākās kaudzēs sekciju atskaites, nopratinā�anu proto�kolus, vecāku iztaujā�anu, lietisko pierādījumu sarakstu, vēstules, kas bija atrastas pusaud�u mājās�

Sensīrs bija izgatavojis visu lietas materiālu fotokopijas personiskai lieto�anai. Bez fotokopijām tur bija arī preses izgriezumi, līmlapiņas, piezīmju lapas,

kartes, kurās ikreiz ar melnu krustu bija atzīmēta vieta, kur pusau�dzis izdarījis pa�nāvību, un izveidoti arī mistiski ar bultām un sarka�niem apļiem apzīmēti mar�ruti, skolas dokumenti, klases fotogrāfijas, uz papīra malām rakstītas piezīmes, ceļa nodevu apmaksas lapiņas�

Servazu tas viss apstulbināja. Vecais vīrs �o izmeklē�anu bija uztvē�ris ļoti personiski. Tāpat kā citus izmeklētājus pirms viņa, �ī neatrisi�nātā mīkla bija Sensīru apsēdusi. Varbūt Sensīrs tie�ām bija cerējis lietu at�ķetināt līdz galam mājās, kad nekas cits vairs nebūs jādara un viņ� tam varēs veltīt visu savu laiku? Tad viņi atrada vēl drūmāku doku�mentu sarakstu ar septiņu upuru vārdiem, fotogrāfijām un pa�nāvību datumiem.

1993. gada 2. maijs: Alise Ferāna, 16 gadi 1993. gada 7. jūnijs: Mihaēls Lēmans, 17 gadi 1993. gada 29. jūnijs: Ludoviks Aselēns, 16 gadi 1993. gada 5. septembris: Mariona Ditijēla, 15 gadi

1993.��� gada 24. decembris: Severīns Gerēns, 18 gadi

1994.��� gada 16. aprīlis: Damjēns Loms, 16 gadi 1994. gada 9. jūlijs: Floriāns Vanlūts, 17 gadi

-��� Ak Dievs!

Servazam trīcēja rokas, kad viņ� lampas gaismā sarindoja uz galda septiņas Cīgleres iedotās fotogrāfijas, kas bija uzlīmētas uz nelieliem kartona gabaliņiem. Septiņas smaidīgas sejas. Da�i no pusaud�iem lūko�jās tie�i objektīvā, citi bija novērsu�i skatienu. Viņ� vēroja savu kolēģi. Irēna bija nostājusies tam blakus un izskatījās satriekta. Tad Servaza acis atkal pievērsās pusaud�u fotogrāfijām. Viņ� juta, ka no pārdzīvo�juma tam sa�ņaudzas kakls.

CIglere pastiepa viņam pusi sekcijas rezultātu, bet otru pusi sāka pētīt pati. Kādu bridi viņi klusējot lasīja. Kā jau bija paredzams, tajos par nāves iemeslu tika uzrādīta pakār�anās, izņemot gadījumu, kurā upuris bija nolēcis no kalna virsotnes, un to, kurā bez uzraudzības atstātais pusaudzis vannasistabā nonāvējās ar elektrisko strāvu. Tiesu eksperti nebija atradu�i nekādas novirzes vai neskaidrības, un �nozieguma� aina �ķita skaidra. Viss liecināja, ka pusaud�i pa�nāvības vietā bija ieradu��ies vieni un vienatnē arī izdarīju�i pa�nāvības. �etras sekcijas bija veicis Delmā un vēl viens tikpat zino�s tiesu medicīnas eksperts. Kad bija pabeigtas sekcijas, izmeklē�anas grupa bija ķērusies pie apkārtējo nopratinā�anas. Tajās izmeklētāji bija centu�ies izprast visu septiņu upuru personības atsevi�ķi no vecāku liecībām. Kā parasti, arī �oreiz nopratinā�anas materiālos figurēja da�as riebīgas un ļaunas baumas, tomēr kopumā �is iztaujā�anas veidoja klasiskus pusaud�u portretus, izņemot vienu grūti audzināmu zēnu Ludoviku Aselēnu, kur� bija pazīs�tams ar to, ka vardarbīgi izturējās pret saviem biedriem un nepakļāvās autoritātēm. Visaizkustino�ākās �ķita tās liecības, kas bija sniegtas par Alisi Ferānu, pirmo upuri. �ķita, ka viņu bija mīlēju�i visi, un viņa tika aprakstīta kā viens no apburo�ākajiem bērniem. Servazs aplūkoja foto�grāfiju. Viļņaini mati nobriedu�u rudzu krāsā un porcelānbalta āda. Viņa lūkojās objektīvā ar savām skaistajām, dziļajām acīm. Alisei bija daiļa seja, un �ķita, ka tās smalkos vaibstus būtu izveidojis miniatūrists. Tā bija jaunas, skaistas se�padsmit gadus vecas meitenes fotogrāfija, ta�u acu skatiens �ķita piederam daudz vecākai sievietei. Tajā varēja just inteliģenci, ta�u arī kaut ko citu� Vai arī tās bija tikai viņa iedomas?

Ap trijiem no rīta viņi izskatījās satriekti. Servazs nolēma, ka laiks nedaudz atpūsties. Pa gaiteni viņ� aizkļuva līdz tualetei, kur noskaloja seju ar aukstu ūdeni. Tad iztaisnojās un paskatījās spogulī. Viena no dienasgaismas lampām mirk�ķinājās un trīsuļoja, metot blāvu gaismu uz durvju rindu viņam aiz muguras. Servazs pie Sensīra bija par daudz ēdis un par daudz dzēris, viņ� bija pārguris, un to varēja redzēt. Viņ� iegāja vienā no kabīnēm, ar pamatīgu strūklu atvieglojās, noskaloja rokas un no�āvēja tās zem elektriskā roku �āvētāja. Atgrie�oties viņ� apstājās pie karsto dzērienu automāta.

-���� Kafiju dzersi? viņ� uzsauca tuk�ajā gaiteni. Sauciens atbalso�jās klusumā. Pa atvērtajām durvīm gaiteņa otrā galā atskanēja atbilde:

-��� Mazo! Ar cukuru! Paldies!

Nez vai celtnē bez viņiem un durvju sarga ir vēl kāds? Viņ� zināja, ka �andarmi bija izmitināti ēkas otrā spārnā. Ar plastmasas glāzīti rokās viņ� �ķērsoja tum�o kafetēriju, lavierēdams starp apaļiem galdiņiem, kas bija nokrāsoti dzelteni, sarkani un zili. Aiz lielajiem loga stikliem, kam priek�ā bija rombveida restes, virs nelielā dārziņa sniga sniegs. Un virs līdzenā dzīv�oga, smil�u kastes un plastmasas slidkalniņa, kas bija pare�dzēti to �andarmu bērniem, kas te dzīvoja. Tālāk pletās sniegots līdze�nums, un aiz tā uz tum�o debesu fona vidēja kalni. Servazs atkal domāja par institūtu un tā iemītniekiem. Un par Irtmanu� Un viņa asinīm uz tilta. Ko tas nozīmēja? Kā bija teicis Senslrs, vienmēr ir kāda �detaļa, kas nellmējas kopā ar pārējām�. Reizēm tas ir svarīgi, bet reizēm ne�

BIJA PUSSE�I NO RĪTA, kad Servazs atgāzās krēslā un paziņoja, ka nu gan jāmet miers. Cīglere izskatījās pārgurusi. Viņas sejā varēja manīt apjukumu. Nekā. �ajā lietā nebija pilnīgi nekā tāda, kas ļautu izvirzīt versiju par seksuālo vardarbību. Pat ne vismazākā mājiena. Savā pēdējā ziņojumā Senslrs bija nonācis pie tāda pa�a slēdziena. Viņ� pat uz lapas malas ar zīmuli bija pierakstījis: �Seksuālā vardarbība? Nav nekādu pie�rādījumu.� Tomēr �is jautājums bija pasvītrots ar divām svītrām. Vie�nubrīd Servazam radās vēlme ar CIgleri parunāt par vasaras nometni, ta�u tad viņ� no �is domas tomēr atteicās.

Irēna paraudzījās rokaspulkstenl.

-��� Rādās, ka �onakt mēs tikpat ne pie kā nenonāksim. Vajadzētu ne�daudz pagulēt.

-���� Man ari tas derētu. Do�os uz viesnīcu. Desmitos tiksimies ap�sprie�u zālē. Kur tu gulēsi?

-�� Tepat. Man piedāvāja kāda �andarma dzīvokli, kamēr viņ� atrodas atvaļinājumā. Tas ļauj administrācijai lieki netērēties.

Servazs pamāja ar galvu.

-��� Bet laiku gan nav iespējams ietaupīt, vai ne?

-���� �ķiet, ka vēl ne reizi neesmu piedalījusies tamlīdzīgā izmeklē��anā, sacīja CIglere, kājās piecēlusies.

-�� Vispirms beigts zirgs, tad aptiekārs, kas pakārts zem tilta. Un abus gadījumus vieno tikai sērijveida slepkavas DNS� Un tagad vēl pusaud�u sērijveida pa�nāvības. Tas viss atgādina ļaunu sapni. Nekādas loģikas, ne vismazākā pavediena. Varbūt es pēk�ņi atjēg�os un sapratī�u, ka tas viss īstenībā nemaz nav noticis.

-��� Atjēgties nāksies, Servazs stingrā balsi sacīja, tomēr ne jau mums, bet gan vainīgajam vai vainīgajiem. Un tas būs uz ilgu laiku.

Viņ� atstāja telpu un ātrā soli devās projām.

TAJĀ NAKTĪ viņ� sapņoja par savu tēvu. Sapnī Servazs bija desmit�gadīgs zēns. Tas notika kādā jaukā, tveicīgā vasaras naktī. Viņa tēvs bija tikai siluets, tāpat kā abi pārējie vīrie�i, ar kuriem viņ� sarunājās mājas priek�ā. Piegājis tuvāk, Servazs pamanīja, ka tie ir ļoti veci, bār�daini, baltās togās tērpu�ies vīrie�i. Viņ� iespraucās tiem pa vidu un pacēla galvu, ta�u viņi zēnu neredzēja. Vērīgāk ieklausījies, viņ� saprata, ka vīrie�i sarunājas latīņu valodā. Tā bija ļoti dzīva, tomēr miermīlīga saruna. Vienubrīd tēvs pat smējās, bet tad atkal kļuva nopietns. No mājas iek�ienes plūda mūzika. Tā �ķita pazīstama, tomēr Servazs uzreiz nevarēja pateikt, kas tie�i skan.

Pēk�ņi tālumā uz ceļa atskanēja motora rūkoņa, un visi trīs vīrie�i uzreiz apklusa.

-��� Viņi brauc, viens no vecajiem vīriem beidzot pavēstīja.

Viņa balss bija ārkārtīgi skumja, un Servazs sapnī sāka drebēt pie visām miesām.

VIŅ� IERADĀS �ANDARMĒRIJĀ ar desmit minū�u novēlo�anos. Lai aizgaiņātu nogurumu, kas tam uzglūnēja, bija vajadzīga milzīga melnas kafijas tase, divas cigaretes un gandrīz verdo�a du�a. Turklāt joprojām sāpēja kakls. Cīglere jau bija priek�ā. Viņa atkal bija uzvilkusi savu ādas un titāna kombinezonu, kas atgādināja mūsdienu bruņutērpu, un Ser�vazs atcerējās, ka pie �andarmērijas bija manījis arī viņas motociklu. Viņi vienojās, ka apmeklēs pa�nāvnieku vecākus, un sadalīja adreses trīs Servazam, �etras Cīglerei. Servazs nolēma sākt ar pirmo meiteni sarakstā Alisi Ferānu. �ī adrese neatradās Senmartēnā, bet gan blakusciemā. Viņ� bija iztēlojies, ka sastaps vienkār�u ģimeni, vecus, bēdu sagrauztus vecākus. Cik izbrīnīts viņ� bija, kad savā priek�ā ieraudzīja stāvam gara auguma, smaidīgu vīrieti pa�ā spēku briedumā! Tas viņu sagaidīja līdz vidum kails un kailām pēdām, bet kājās viņam bija lina bikses, viduklī saņemtas ar auklu.

Servazs bija tā pārsteigts, ka, priek�ā stādoties un paskaidrojot apmeklējuma mērķi, spēja tikai kaut ko nomurmināt zem deguna.

Alises tēvs uzreiz kļuva aizdomīgs.

-��� Vai dienesta apliecība jums ir?

-��� Te būs.

Vīrietis to rūpīgi nopētīja. Tad viņ� dokumentu atkal aizvēra un atdeva Servazam atpakaļ.

-�� Gribēju tikai pārliecināties, ka jūs neesat kāds no tiem avī�u darbo�ņiem, kas ik pa brīdim, kad aptrūkstas, par ko rakstīt, izceļ dienasgaismā senos notikumus, viņ� kā atvainodamies paskaidroja. Nāciet iek�ā.

Gaspārs Ferāns atkāpās, lai ielaistu Servazu. Viņ� bija slaids, liela auguma vīrietis. Servazs nevarēja nepamanīt viņa iedegu�o ķermeni bez neviena lieka grama tauku un iesirmām spalvām uz krūtīm. Ferāna āda bija iedegusi un uz krū�kurvja �ķita nostiepta kā telts audekls, tomēr krū�u galiņi bija bālgani brūni kā vecam cilvēkam.

-��� Vēlos atvainoties par savu izskatu. Es tie�i �obrīd nodarbojos ar jogas vingrojumiem. Tie man ļoti palīdzēja pēc Alises nāves. Un arī budisms.

Apjucis vēl vairāk, Servazs atcerējās, ka Alises tēvs nebija biroja dar�binieks vai strādnieks, bet gan literatūras skolotājs. Viņ� uzreiz iztēlojās cilvēku, kuram ir daudz brīvdienu un kur� ir aizrāvies ar ceļojumiem uz da�ādām eksotiskām vietām Bali, Puketu, Kārību salām, Riode�aneiro vai Maldīvu salām�

-��� Esmu pārsteigts, ka policija joprojām interesējas par �o lietu.

-��� Patiesībā es izmeklēju aptiekāra Grimma slepkavību.

Ferāns pagriezās. Servazs redzēja, ka viņa skatiens ir neizpratnes pilns.

-��� Un jums �ķiet, ka ir kāda sakarība starp Grimma nāvi un manas meitas un to nelaimīgo jaunie�u pa�nāvībām?

-��� Tie�i to es vēlos noskaidrot.

Gaspārs Ferāns uz viņu modri lūkojās.

-��� A priori jau tika noskaidrots, ka nekāda saikne nepastāv.

Ferāns bija diezgan apķērīgs. Servazs minstinājās, prātojot, ko lai atbild. Tad Gaspārs Ferāns attapa, ka policists jūtas apmulsis, un arī to, ka viņi stāv viens otram pretim �aurā koridorā, turklāt viņ� pats ir līdz vidum kails, bet viņa viesis ziemas drēbēs. Ferāns norādīja uz pus�atvērtajām viesistabas durvīm.

-��� Tēju vai kafiju?

-��� Kafiju, ja tas jūs pārāk neapgrūtina.

-��� Ne vismazākajā mērā. Es pats dzer�u tēju. Apsēdieties, kamēr es to pagatavoju! viņ� uzaicināja un nozuda virtuvē, kas atradās gaiteņa otrā galā. Jūtieties kā mājās!

Servazs nebija gaidījis tik sirsnīgu uzņem�anu. Acīmredzot Alises tēvam patika, ka viņu apciemo. Pat tad, ja tas ir tikai policists, kur� ieradies iztaujāt par meitu, kas pirms piecpadsmit gadiem izdarījusi pa�nāvību. Servazs palūkojās apkārt. Viesistabā valdīja liela nekārtība. Tāpat kā pie Servaza, arī �eit visās malās mētājās grāmatu un �urnālu kaudzes uz zemā galdiņa, uz krēsliem un mīkstajām mēbelēm. Un visur bija putekļi� Diez vai viņ� dzīvoja viens? Bija atraitnis vai �ķirte�nis? Tas izskaidrotu laipno uzņem�anu. Uz dīvāna mētājās akcijas Pret badu sūtīts konverts. Servazs pazina zilo logo uz pelēcīgā papīra, jo ari pats bija �īs organizācijas biedrs un regulāri ziedoja līdzekļus. Vairumā ierāmēto fotoattēlu Alises tēvs bija redzams kopā ar Dienvidāfrikas un Āzijas zemniekiem uz d�ungļu vai risu lauku fona. Servazs noprata, ka Gaspāra Ferāna ceļojumi nebija tikai sauļo�anās Antiļu pludmalē, peldē�anās un daikiri malko�ana.

Servazs ērti atgāzās sofā. Arī viņam blakus uz skaista melnkoka ziloņa formas ķeblī�a atradās kaudzē sakrautas grāmatas. Servazs mēģi�nāja atcerēties, kā tādus ķeblī�us dēvēja afrikāņu valodā: esono dwa� No gaiteņa uzvēdīja kafijas smar�a. Tad parādījās Ferāns ar paplāti, uz kuras bija divas kūpo�as tases, cukurs, cukura standziņas un foto�albums, kuru viņ� pasniedza Servazam pēc tam, kad bija novietojis paplāti uz zemā galdiņa.

-��� Ņemiet.

Servazs atvēra albumu. Kā jau viņ� bija gaidījis, tie bija Alises foto�attēli. Alise �etru gadu vecumā uz trīsriteņa, Alise laista puķes ar lej�kannu, kas bija gandrīz tikpat liela kā viņa pati, Alise ar māti, slaidu, sapņainu sievieti ar Vird�īnijas Vulfas degunu, Alise īsās biksēs desmit gadu vecumā, spēlējot futbolu ar sava vecuma zēniem un apņēmības pilnu seju virzot bumbu uz pretinieka vārtiem� Kā īsts pui�elis, kaut gan bija maza, burvīga, starojo�a meitenīte. Gaspārs Ferāns apsēdās viņam līdzās. Tagad viņ� uz sava nosauļotā auguma bija uzvilcis kimono, kas bija tādā pa�ā nebalināta audekla krāsā kā bikses.

-��� Alise bija brīni�ķīgs bērns. Saticīga, vienmēr jautra, izpalīdzīga. Viņa bija mūsu saulstariņ�.

Ferāns turpināja smaidīt, un �ķita, ka atsaukt atmiņā Alisi viņam drīzāk ir patīkami, nevis sāpīgi.

-��� Viņa bija arī ļoti gudrs un apdāvināts bērns. Alisei bija talants zīmē�anā, mūzikā, valodās, sportā, sacerējumu rakstī�anā� Viņa ļoti daudz lasīja. Divpadsmit gadu vecumā Alise jau zināja, ka grib kļūt par miljardieri, lai varētu pie�ķirt naudu tiem, kam tās visvairāk trūkst.

Gaspārs Ferāns savādi, griezīgi iesmējās.

-��� Tā arī neesam sapratu�i, kāpēc viņa to izdarīja�

Tagad viņ� bija tuvu sabrukumam, tomēr saņēmās.

-���� Kāpēc mums atņem labāko, kas dzīvē ir, bet pēc tam liek ar to samierināties? Piecpadsmit gadus esmu sev uzdevis �o jautājumu. Un tikai �odien es uz to atradu atbildi.

Ferāns uz viņu tik dīvaini palūkojās, ka Servazs jau sāka prātot, vai tikai Alises tēvs nav sajucis prātā.

-��� Ta�u �ī atbilde katram jāatrod pa�am. Es ar to gribu teikt, ka ne�viens jūsu vietā uz to neatbildēs un nepateiks, kā rīkoties.

Gaspārs Ferāns ieurbās viņā ar acīm, it kā lai pārliecinātos, vai Ser�vazs ir sapratis, ko viņ� tam vēlas pateikt. Un izmeklētājam kļuva ārkār�tīgi neērti.

-���� �ķiet, esmu jūs samulsinājis� Ferāns secināja. Divus gadus pēc Alises nāves mana sieva nomira no ļaundabīgā audzēja, kas izpla�tījās ļoti strauji. Tagad, pēc piecpadsmit gadiem, jūs ir ieinteresējis �is pa�nāvību vilnis, kaut gan patiesībā izmeklējat aptiekāra slepkavību. Kāpēc, ja drīkst zināt?

-��� Vai neviens no bērniem neatstāja vēstuli, kas paskaidrotu, kāpēc tā rīkojies? neatbildējis uz jautājumu, Servazs vaicāja.

-��� Neviens. Ta�u tas nenozīmē, ka tāda nebija. Es domāju paskaid�rojuma. �īm pa�nāvībām pilnīgi noteikti bija kāds iemesls, un bērniem bija skaidrs, kāpēc viņi sev padara galu. Ne jau tāpēc, ka viņi nevēlētos dzīvi turpināt�

Ferāns cie�i lūkojās uz Servazu. Un izmeklētājs pajautāja, vai Alises tēvs bija kaut ko dzirdējis par baumām, kas klida par Grimmu, Pero,

�aperonu un Murenku.

-��� Vai gadījumā Alise kādu laiku pirms pa�nāvības pēk�ņi neizmai�nījās?

Ferāns pamāja ar galvu.

-��� Izmainījās. Ta�u mēs to uzreiz nemaz nepamanījām. �īs izmaiņas ievērojām tikai pēc kāda laika Alise vairs nesmējās kā agrāk, viņa bie�i bez iemesla aizsvilās dusmās un nenāca ārā no savas istabas� Tamlīdzīgi sīkumi. Kādudien viņa pēk�ņi paziņoja, ka vairs nespēlēs klavieres. Un mums nestāstīja par saviem nākotnes plāniem, kā bija darījusi iepriek�.

Servazs juta, ka asinis sastingst dzīslās. Viņ� atminējās biju�ās sie�vas Aleksandras zvanu uz viesnīcu un zilumu uz Margo vaiga.

-��� Vai neatceraties, kad tie�i pārmaiņas sākās?

Ferāns prātoja. Servazam bija tāda sajūta, ka Alises tēvs skaidri zina, kad tie�i tas sākās, ta�u viņam ir nepatīkami par to runāt.

-���� Es teiktu, ka vairākus mēne�us pirms pa�nāvības. Manai sievai �ķita, ka �īs pārmaiņas saistītas ar pubertātes vecumu.

-��� Un jums? Kā �ķiet jums? Vai �īs pārmaiņas bija pa�saprotamas?

Ferāns atkal uz viņu dīvaini paskatījās.

-��� Nē. Man tā ne�ķiet, viņ� pārliecino�i sacīja.

-��� Kas viņai varēja atgadīties?

Alises tēvs klusēja tik ilgi, ka Servazam jau radās vēlē�anās viņu sagrābt aiz rokas un sapurināt, lai atgrieztu realitātē.

-��� Es nezinu, viņ� atbildēja, cie�i lūkodamies Servazam acīs. Ta�u

esmu pārliecināts, ka kaut kas bija atgadījies. Un kāds �ajā ielejā noteikti <

zina, kāpēc mūsu bērni izdarīju�i pa�nāvību.

Gan atbilde, gan tonis, kādā Ferāns to pateica, �ķita tik mīklaini, ka Servazs uzreiz saspringa. Viņ� jau grasījās lūgt, lai Ferāns pacen�as tikko sacīto paskaidrot nedaudz sīkāk, kad kabatā ievibrējās mobilais telefons.

-��� Atvainojiet, Servazs, pieceļoties kājās, sacīja.

Tas bija Maijārs. Viņ� izklausījās satraukts.

-�� Mēs tikko saņēmām ļoti dīvainu telefona zvanu. Tas bija kāds, kur� runāja izmainītā balsī. Viņ� teica, ka tas esot steidzami un ka viņam ir informācija par Grimma slepkavību, tomēr bija ar mieru runāt vie�nīgi ar jums. Tas, protams, nav pirmais tamlīdzīgais telefona zvans,

tomēr� nezin kāpēc� �oreiz tas izklausījās� nopietni. Zvanītājs arī sacīja, ka baidās.

Servazs pēk�ņi satrūkās.

-��� Baidās? Viņ� teica, ka baidās? Vai esat par to pārliecināts?

-��� Jā. Varu apzvērēt, ka viņ� teica tie�i tā.

-��� Vai jūs viņam iedevāt manu telefona numuru?

-�� Jā. Varbūt nevajadzēja?

-��� Nē, jūs pareizi darījāt. Vai viņa numurs zināms?

-��� Tas bija mobilais telefons. Viņ� pārtrauca sarunu, tiklīdz iedevām jūsu telefona numuru. Centāmies viņu sazvanīt, ta�u visu laiku bija ieslēgts automātiskais atbildētājs.

-��� Vai telefona īpa�nieku jau noteicāt?

-��� Vēl ne. Mums vēl jāsazinās ar telefona operatoru.

-���� Sazvaniet Konfiānu un kapteini Cīgleri! Man tagad nav laika ar to nodarboties. Izskaidrojiet situāciju. Mums jāzina, kur� ir zvanītājs. Nekavējoties ķerieties pie darba!

-��� Labi. Kad būsim visu noskaidroju�i, mēs jums piezvanīsim, �an�darms piebilda.

-���� Ļoti labi. Noteikti man piezvaniet! Bet pagaidām sazinieties ar Konfiānu. Un Cīgleri! Varbūt sve�ais nemaz nebūtu atzinies, kas viņ� ir. Varbūt tas ir viltus zvans. Tomēr mums jānoskaidro, kur� tas ir!

Servazs beidza sarunu, būdams ļoti satraukts. Kas notika? Kur� bija mēģinājis viņu sazvanīt? �aperons? Vai kāds cits? Kāds, kur� baidījās�

Un kāds, kur� ba�ījās, ka Senmartēnas �andarms varētu pazīt viņa balsi, tādēļ to izmainīja�

-��� Vai jums ir kādas problēmas? Ferāns jautāja.

-��� Drīzāk gan tikai minējumi, viņ� izklaidīgi atbildēja. Tomēr iespējams, ka sekos arī atbildes.

-��� Jums ir grūts darbs.

Servazs nespēja apvaldīt smaidu.

-Jūs esat pirmais skolotājs, no kura to dzirdu.

-��� Tomēr es neteiktu, ka tas ir cienījams darbs.

Negaidītais apgalvojums Servazu pārsteidza.

-��� Un kāpēc tad ne?

-�� Jo jūs kalpojat varai.

Servazs juta, ka kļūst dusmīgs.

-��� Ir tūksto�iem vīrie�u un sievie�u, kam nav nekā kopēja ar varu, kā jūs atļāvāties izteikties, un kas ziedo savu ģimenes dzīvi, brīvdienas un miegu, lai kļūtu par pēdējo aizsargvalni, pēdējo barjeru cīņā pret�

-��� Ne�ēlību? Ferāns jautāja.

-��� Jā. Un jūs varat viņus ienīst, noliegt vai nicināt, tomēr nevarat bez viņiem iztikt.

-��� Tāpat kā nevar iztikt bez tiem sava aroda meistariem, kas viņus ienīst, noliedz vai nicina, Ferāns smaidot sacīja. Jūsu vēstījums ir sadzirdēts.

-��� Es gribētu aplūkot viņas istabu.

Ferāns iztaisnoja savu garo, iedegu�o, linu drēbēs ietērpto augumu.

-��� Sekojiet man.

Servazs pamanīja putekļu kārtu, kas bija sakrājusies kāpnēs un uz margām. Ferāns dzīvoja viens. Tāpat kā viņ� pats. Tāpat kā Gabriels Sensīrs. Un �aperons. Un Pero� Alises istaba atradās nevis pirmajā stāvā, bet aug�stāvā, tie�i zem jumta sijām.

-��� Tas ir �eit, Ferāns sacīja, norādot uz baltām durvīm ar vara rokturi.

-��� Vai jūs� esat izmetu�i viņas mantas vai pēc tam� remontēju�i istabu?

�oreiz smaids Gaspāra Ferāna sejā izgaisa un tā drīzāk �ķita izmisusi.

-��� Nē. Mēs neko neesam aiztiku�i.

Ferāns pagriezās un atkal nokāpa lejā. Servazs ilgi palika stāvam nelielajā otrā stāva kāpņu laukumiņā. Viņ� dzirdēja, kā pirmā stāva virtuvē �ķind trauki. No mansarda loga krīto�ā gaisma izgaismoja lau�kumiņu. Pacēlis acis, Servazs redzēja, ka logu sedz plāna, caurspīdīga sniega kārtiņa. Viņ� dziļi ievilka elpu un iegāja istabā.

Pirmais, ko viņ� pamanīja, bija absolūtais klusums, kas tur valdīja.

To vēl vairāk izcēla laukā sasnigu�ais sniegs, kas apslāpēja trok�ņus. Ta�u �is klusums bija citāds, nekā tas parasti mēdz būt. Tad viņ� sajuta aukstumu. Istabā bija atslēgta apkure. �ī klusā un ledaini aukstā telpa, kas atgādināja kapu, viņam neviļus lika nodrebēt. Tas, ka te mitinājusies kāda meitene, bija acīm redzami�

Pie sienām bija fotogrāfijas. Rakstāmgalds, plaukti, drēbju skapis. Kumode, bet virs tās liels spogulis. Gulta un divi naktsskapī�i. �ķita, ka mēbeles sameklētas krāmu tirgū un pēc tam nokrāsotas ko�ās krāsās, no kurām dominējo�ās bija oran�ā un dzeltenā, kas kontrastēja ar violetas krāsas sienām un balto paklāju uz grīdas.

Naktslampiņu aba�ūri un naktsskapī�i bija oran�ā krāsā, tāpat kā gulta un rakstāmgalds, bet kumode un spoguļa rāmis dzelteni. Pie vienas no sienām bija piestiprināts milzīgs plakāts ar kāda dziedātāja attēlu, uz kura lieliem burtiem bija rakstīts KURTS. Uz baltā paklāja mētājās �alle, kurpes, �urnāli, grāmatas un diski. Kādu mirkli Servazs tā stāvēja, cen�oties pierast pie telpas. Kas radīja �o īpa�o, neparasto atmosfēru? Noteikti tas, ka te viss bija palicis neaiztikts. �ķita, ka laiks apstājies. Visu klāja putekļi. Neviens te neko nebija aizticis, it kā vecāki būtu vēlēju�ies apturēt laiku un pārvērst �o istabu par muzeju. Pat pēc tik daudziem gadiem bija sajūta, ka kuru katru bridi varētu ierasties Alise un painteresēties, kas Servazam �eit meklējams. Nez cik rei�u pa �iem gadiem �eit bija ienācis Alises tēvs un juties tāpat kā Servazs? Viņ� nodomāja, ka Ferāna vietā noteikti būtu sajucis prātā, dzīvojot ar �o neskarto istabu virs galvas un vēlmi uzkāpt pa kāpnēm un vēl tikai �o pēdējo reizi atvērt durvis� Servazs piegāja pie loga un palūkojās ārā. Skatienam pavērās piesnigusi iela. Tad viņ� vēlreiz dziļi ieelpoja, pagrie�zās un sāka pārmeklēt istabu. Uz rakstāmgalda juku jukām mētājās sko�las grāmatas, matu gumijas, �ķēres, vairāki trauki ar zīmuļiem, papīra kabatlakati, konfek�u paciņas un rozā līmlapiņa, uz kuras bija rakstīts �bibliot. 12:30". Laika gaitā tinte bija izbalojusi. Ar gumiju apņemta kladeplānotājs, kalkulators un galda lampa. Servazs atvēra plānotāju. Div�desmit piektajā aprīlī, nedēļu pirms savas nāves, Alise bija ierakstījusi: �Atdot grāmatu Emmai�, bet divdesmit devītajā ��arlote�. Trīsdesmi�tajā aprīlī, trīs dienas pirms pakār�anās viņa bija ierakstījusi: �Matem. kontroldarbs". Rakstīts bija apaļīgiem burtiem un skaidri salasāmā rok�rakstā. Rokas meitenei nebija nervozi drebēju�as� Servazs pār�ķirstīja lapas. Vienpadsmitajā augustā bija ierakstīts: �Emmas dzim�anas diena�. Kop� Alises nāves tad jau bija pagāju�i trīs mēne�i. Ieraksts ticis izdarīts ilgu laiku uz priek�u. Nez kur Emma atrodas pa�laik? Par ko viņa bija kļuvusi? Servazs aprēķināja, ka tagad viņai varētu būt gadi trīsdesmit. Un noteikti, pat pēc visiem �iem gadiem, viņa ik pa brīdim atcerējās �ausmīgo 1993. gadu. Visi �ie nāves gadījumi� Virs rakstāmgalda pie sienas bija piesprausts nedēļas plānotājs un kalendārs. Skolas brīvdie�nas bija pasvītrotas ar dzeltenu marķieri. Servaza skatiens apstājās pie liktenīgā datuma 2. maijs. Tas ne ar ko neat�ķīrās no citām dienām� Vēl augstāk pie sienas bija grāmatplaukts, d�udo cīņas kausi, kas lieci�nāja par viņas sasniegumiem �ajā sporta veidā, un kase�u magnetofons.

Tagad Servazs ķērās pie naktsskapī�iem gultas galvgalī. Uz tiem līdzās lampām ar oran�ajiem aba�ūriem atradās modinātājs, papīra kabatlakati, neliela Game Boy spēļu konsole, matu sprādze, nagu laka un kabatas izdevuma romāns ar tajā ievietotu grāmatzīmi. Servazs atvēra atvilktnes. Ar zīmējumiem apdrukāts vēstuļpapīrs, neliela lādīte ar lētām greznumlietiņām, ko�ļājamās gumijas paciņa, smar�u pudelīte, dezodoranta zīmulis un pūderis.

Servazs ar roku iztaustījās zem atvilktnēm.

Nekā.

Rakstāmgaldā atradās mapes, burtnīcas un skolas grāmatas, pild�spalvu, flomāsteru un sasprau�u kaudzes. Vidējā atvilktnē atradās spirālklade, pilna ar zīmējumiem. Servazs to pār�ķirstīja un secināja, ka Alisei patie�ām bijis talants. Viņas zīmējumi ar zīmuļiem un flomāsteriem liecināja par dro�iem rokas vilcieniem un �uztrenētu aci�, lai gan vairums no tiem bija ieturēti samērā akadēmiskā stilā. Apak��ējā atvilktnē bija matu gumijas un matu suka, kurai pieķēru�ies da�i blondi mati, nagu knaiblītes, vairākas lūpu krāsas, aspirīna paciņa, men�tola cigaretes un caurspīdīgas �ķiltaviņas� Viņ� pār�ķirstīja mapes un burtnīcas, kas atradās aug�ējā atvilktnē, tur bija skolas uzdevumi, sacerējumi un melnraksti. Servazs tās atkal nolika atpakaļ un devās pie stereoatskaņotāja, kas bija novietots stūrī uz paklāja un kalpoja gan par disku atskaņotāju, gan radio. Arī to klāja bieza putekļu kārta. Servazs uzpūta, un virs atskaņotāja pacēlās pelēks putekļu mākonis, tad pārbaudīja, vai tajā nav ievietots kāds disks. Nekā. Tad viņ� devās pie lielā spoguļa un sāka aplūkot fotogrāfijas, kas karājās pie sienas. Da�as no tām bija uzņemtas tik tuvu, ka �ķita: deguns būtu piespiests pie objektīva, bet citās cilvēki bija redzami uz da�ādu ainavu fona. Tur bija gan kalni, gan pludmales, gan Partenona kolonnas. Gandrīz visos fotoattēlos bija redzamas vienas un tās pa�as Alises vienaudzes. Reizēm starp viņām pavīdēja arī pa kādam zēnam, tomēr ne�ķita, ka kāds no skolēniem fotoattēlu autoru būtu interesējis vairāk par citiem. Vai tās būtu skolas ekskursijas? Servazs ilgi pētīja fotogrāfijas. Gadiem ejot, tās visas bija nodzeltēju�as un izbalēju�as.

Ko tie�i Servazs cerēja ieraudzīt? Pēk�ņi viņa skatiens apstājās pie viena no fotoattēliem. Tajā bija redzami aptuveni desmit cilvēki, bet Alise bija notupusies pie aprūsēju�a uzraksta. Vasaras nometne� Tātad arī Alise bija uzturējusies �ajā nometnē� TUrklāt viņ� pamanīja, ka Alise vienmēr bija pa�ā vidū. Viņa bija visskaistākā un visapgarotākā un atra�dās uzmanības centrā.

Spogulis.

Tas bija ieplīsis.

Kāds pa to bija ar kaut ko metis, bet priek�mets atstājis zvaig�ņveida ieplaisājumu un garu diagonālu �vīku. Alise? Vai varbūt viņas tēvs izmisuma brīdī?

Aiz spoguļa rāmja bija aizspraustas pastkartītes. Arī tās bija nodzel�tēju�as. Sūtītas no tādām vietām kā Rē sala, Venēcija, Grieķija un Barselona. Laikam ritot, da�as bija nokritu�as uz kumodes vai paklāja. Servaza uzmanību piesaistīja viena no tām. �Draņķīgs laiks, man tevis pietrūkst." Paraksts �Emma�. Uz kumodes mētājās palestīnie�u �alle, da�ādi nieciņi, vate kosmētikas noņem�anai un zila kurpju kaste. Servazs to atvēra. Tajā bija vēstules. Viņ� nodrebēja, atceroties Sensīra kartona kastē atrastās pa�nāvnieku vēstules. Servazs tās rūpīgi izskatīja. Naivas un smieklīgas vēstules, kas bija rakstītas ar mēļas vai violetas krāsas tinti. Vienmēr atkārtojās viens un tas pats rokraksts. Nekas neliecināja par to, kas notika drīz pēc tam. Viņ� iedomājās, ka vajadzētu salīdzināt �os rokrakstus ar kartona kastē atrasto vēstuļu rokrakstiem, ta�u tad saprata, ka tas noteikti jau ir izdarīts. Kumodes atvilktnes. Viņ� pārcilāja sporta krekliņu kaudzes, apak�veļu un gultas veļu. Tad notupās uz ceļiem uz paklāja un paskatījās zem gultas. T\ir atradās tikai ģitāras apvalks un tik milzīgas putekļu vērpetes, ka ar tām pietiktu, lai piebāztu pēli. Viņ� izvilka ģitāras apvalku un to atvēra. Ģitāras lakojums bija ieplaisājis, bet si stīga sarauta. Viņ� ielūkojās apvalkā nekā. Gulta bija pārklāta ar pārvalku, kas bija �ūts no da�ādu krāsu auduma gabaliņiem. Viņa skatiens pakavējās pie diskiem, kas uz tā mētājās, �Guns N� Roses�, �Nir�vānā�, �U2�� Vienīgi angļu izpildītāju nosaukumi. �ī istaba atgādināja deviņdesmito gadu muzeju. Nebija ne intemeta, ne datora, ne mobilā telefona. Servazs nodomāja, ka mūsdienās pasaule loti strauji mainījās pat viena cilvēka dzīves laikā. Viņ� izgrieza ar oderi uz āru spilvenus, segu un palagu un ar roku iztaustījās zem matra�a. Gulta nesmar�oja ne pēc kā cita, izņemot putekļus, kas to pārklāja un pacēlās teju līdz griestiem. Pie gultas stāvēja neliels Voltēra stila krēsls. Kāds (varbūt Alise?) bija ari to pārkrāsojis oran�ā krāsā. Uz paro�a bija uzmesta veca militārā stila jaka. Servazs iztaustīja sēdekli un sacēla jaunu putekļu mākoni, tad apsēdās un lūkojās apkārt, cen�oties iekustināt domas.

Ko viņ� redzēja?

Deviņdesmitajiem gadiem atbilsto�i iekārtotu istabu, kurā dzīvoja savā attīstībā vienaud�us apsteigusi meitene.

Starp pārējām grāmatām Servazs pamanīja �Viendimensijas cil�vēku�, �Dēmonus� un �Noziegumu un sodu�. Kur� viņai bija ieteicis �īs grāmatas? Tās pilnīgi noteikti nebija viņas draudzenes ar leļļu ģīml�iem. Tad Servazs atcerējās, ka Alises tēvs bija literatūras skolotājs. Viņ� vēl�reiz pārlaida acis istabai.

Servazs domāja par to, ka �ajā istabā dominēja teksti, rakstīti vārdi. Tie bija grāmatās, pastkartēs, vēstulēs� Un tos visus bija rakstījis kāds cits, nevis Alise. Bet kur bija viņas pa�as rakstītais? Vai tas bija iespē�jams, ka meitene, kas tik daudz lasīja, spēlēja ģitāru un zīmēja, nekad nebija mēģinājusi rakstīt? Alises dzīve bija beigusies 2. maijā, un par viņas dzīves pēdējām dienām nebija saglabājusies neviena liecība. Tas nav iespējams, viņ� nodomāja. Nebija pat dienasgrāmatas, itin nekā. Te kaut kas nav kārtībā. Viņas vecuma meitene, inteliģenta un zinātkāra, kurai noteikti bija neizsīksto�i krājumi eksistenciālu jautājumu, tur�klāt bija tik izmisusi, ka grasījās darīt sev galu, tomēr nebija atstājusi nekādas piezīmes? Un pat nebija mēģinājusi aprakstīt savu dvēseles stāvokli kādā bloknotā vai uz piezīmju lapas? Mūsdienās pusaud�iem bija blogi, īsziņas, sociālās saziņas interneta lapas, ta�u agrāk viņu pār�domas, �aubas un noslēpumus bija iespējams izpaust vienīgi ar tinti uz papīra. Servazs piecēlās un vēlreiz pārmeklēja visas atvilktnes un Alises burtnīcas. Tur bija tikai skolas sacerējumi. Viņ� tajos ielūkojās. 18/20, 17/20, 15/20, 19/20� Augstais novērtējums bija tikpat daiļrunīgs kā labās atzīmes� Tomēr neviena personiskā pieraksta.

Vai Alises tēvs �eit būtu pasaimniekojis jau pirms viņa?

Ta�u Ferāns bija Servazu tik sirsnīgi sagaidījis un apgalvojis, ka ir pārliecināts par to, ka bērniem ir bijis kāds konkrēts iemesls, kādēļ viņi izdarīju�i pa�nāvību. Kāpēc lai viņ� būtu slēpis kaut ko tādu, kas palīdzētu atklāt patiesību? Servazs netika manījis arī to, ka oficiālajā ziņojumā būtu pieminētas kādas piezīmes vai dienasgrāmata. Nekas nenorādīja, ka Alisei tāda bijusi. Neskatoties uz visu, Servazs vairāk nekā jebkad iepriek� bija pārliecināts, ka �ajā istabā kaut kā pietrūkst.

Slēptuve� Tādas ir visām meitenēm. Kur atradās Alises slēptuve?

Servazs piecēlās un atvēra sienas skapi. Uz pakaramajiem karājās mēteļi, kleitas, blūzes, d�insi un balts kimono ar brūnu jostu. Viņ� tos pārbīdīja un pārmeklēja kabatas. Skapja apak�ā bija sarindotas kurpes un zābaki. Apgaismojis to ar kabatas bateriju, Servazs rūpīgi izpētīja skapja iek�pusi. Virs pakaramajiem atradās plaukts ar vairākiem �emodāniem un mugursomu. Viņ� tos novietoja uz paklāja, saceļot veselu putekļu mākoni, un rūpīgi pārmeklēja. Nekā� Servazs iegrima pārdomās�

�o istabu noteikti jau bija pārmeklēju�i pieredzēju�i izmeklētāji un varbūt arī Alises vecāki. Vai tas ir iespējams, ka viņi nav atradu�i slēptuvi, ja tāda patie�ām eksistēja? Vai viņi to vispār bija meklēju�i? Visi uzskatīja, ka viņa bijusi ļoti īpa�a meitene. Vai Alisei būtu izdevies ierīkot ari īpa�i dro�u slēptuvi? Vai arī viņ� bija uz nepareizām pēdām?

Ko Servazs zināja par se�padsmitgadīgas meitenes domām un sap�ņiem? Viņa pa�a meitai pirms pāris mēne�iem bija apritēju�i septiņpa�dsmit, un Servazs pat nespētu pateikt, kā izskatās viņas istabā, jo nekad tur nebija spēris savu kāju. To iedomājoties, viņam kļuva neomulīgi. Dziļi Servaza zemapziņā kaut kas bija iegūlis un nelika mieru. Pārmek�lējot istabu, viņ� noteikti kaut ko ir palaidis garām. Vai drīzāk tur vaja�dzēja atrasties kaut kam tādam, kā tur tomēr nebija. Domā! Viņ� juta, ka tas bija kaut kur tepat blakus. Bet kas? KAS? Viņ� vēlreiz pārlaida acis istabai un apsvēra visas iespējas. Servazs bija pārbaudījis visu, pat parketa grīdlīstes un dēlī�us zem baltā paklāja. Tur nekā nebija. Tomēr viņ� bija pārliecināts, ka zemapziņā kaut ko ir uztaustījis, lai arī pagai�dām nav izdevies tam piekļūt.

Milzīgais putekļu daudzums, kas virmoja gaisā, Servazam izraisīja �ķavas, un viņ� izvilka kabatlakatu.

Un pēk�ņi viņ� iedomājās par savu mobilo telefonu.

Servazs nebija saņēmis nevienu zvanu! Vesela stunda bija aizritējusi bez neviena telefona zvana! Viņ� sajuta tuk�umu vēderā. Ak Dievs, kas bija noticis? Kāpēc neviens nezvanīja?

Servazs izvilka no kabatas telefonu. Viņu pārņēma panika telefons bija izslēdzies! Servazs mēģināja to ieslēgt. Izlādējies. Sasodīts!

Viņ� izmetās ārā no istabas un drud�aini traucās lejup pa kāpnēm. Kad Servazs pa gaiteni nesās garām virtuves durvīm, pa tām pabāza galvu Gaspārs Ferāns.

-��� Es vēl atgriezī�os! viņ� tam uzsauca, izjoņodams pa ārdurvīm.

Ārā plosījās vētra. Vēj� bija pieņēmies spēkā, ceļ� aizsnidzis, bet

sniegpārslu virpulis joprojām nebija mitējies.

Servazs steig�us atrāva otrpus ielai novietotā d�ipa durvis un sāka drud�aini rakņāties bagā�as nodalījumā, lai sameklētu lādētāju, bet pēc tam skrie�iem metās atpakaļ uz mājas pusi.

-��� Viss kārtībā! viņ� uzsauca pārsteigtajam Ferānam.

Servazs ar acīm meklēja strāvas kontaktligzdu un, kad bija to atra�dis, turpat priek�namā iesprauda tajā lādētāju.

Pāris sekun�u nogaidīja, tad ieslēdza mobilo telefonu. �etras īsziņas!

Servazs grasījās lasīt pirmo no tām, kad iezvanījās telefons.

-��� Servazs! viņ� kliedza klausulē.

-��� KUR, PIE VELNA, JŪS ESAT IEKRITIS?

Balsī varēja saklausīt tikpat lielu paniku, kāda bija iestājusies viņam pa�am. No asinsspiediena deniņos dunēja ausīs. Vīrietis �oreiz nebija izmainījis balsi, ta�u Servazs to tikpat nepazina.

-��� Kas jūs esat?

-��� Esmu Ser�s Pero�

Pero!

-��� Es zinu, kas jūs esat! viņ� to pārtrauca.

Uz mirkli iestājās klusums.

-��� Man ar jums nekavējoties jārunā! Pero sacīja.

Izklausījās, ka vīrietis ir tuvu histērijai.

-��� Kur? Servazs kliedza. KUR?

-��� Pēc piecpadsmit minūtēm virs bunduļiem! Pasteidzieties!

Servazs juta, ka viņu pārņem panika.

-��� Kas ir bunduļi??

-��� Pie gaisa vilciena kabīnēm, velns lai parauj! Stacijā �Senmartēna 2000�, pie pacēlāja! Es gaidī�u. Un, Dieva dēļ, pasteidzieties! Saprotiet ta�u, pienākusi mana kārta! Un esiet, lūdzu, viens pats!

KAD SERVAZS IEDARBINĀJA ma�īnas motoru, debesis bija satum�su�as, bet sniegotās ielas ko�i baltas. Laukā turpināja puteņot. Viņ� ieslēdza logu tīrītājus, bet pēc tam piezvanīja Cīglerei.

-��� Kur tu esi? viņ� vaicāja, tiklīdz Irēna atsaucās.

-���� Pie vecākiem, viņa atbildēja, pieklusinot balsi, un Servazs saprata, ka Irēna nav viena.

-��� Kur tas ir?

-��� Uzreiz aiz pilsētas. Kāpēc tu jautā?

Pāris vārdos viņ� pastāstīja par Pero izmisīgo telefona zvanu.

-�� Tu atrodies tuvāk nekā es, Servazs sacīja. Traucies turp! Mēs nedrīkstam zaudēt ne minūti! Viņ� gaida stacijā!

-��� Kāpēc nevaram paziņot �andarmērijai?

-��� Nav laika! Brauc ātrāk turp!

Servazs beidza sarunu. Viņ� ieslēdza mirguļojo�o uzrakstu �Policija� un iedarbināja bākugunis un sirēnu. Cik laika paies, līdz viņ� nokļūs pie Pero? Gaspārs Ferāns nedzīvoja Senmartēnā, bet gan piecus kilometrus tālāk. Riepas bija piedzītas pilnas ar sniegu. Servazs aprēķināja, ka paies vismaz piecpadsmit minūtes, līdz viņ� nokļūs autostāvvietā pie gaisa vilciena, kas atradās pa�ā pilsēta centrā. Nez cik ilgs laiks bija vaja�dzīgs vienam gaisa vilciena braucienam? Piecpadsmit minūtes? Varbūt divdesmit? Apstulbu�ais Ferāns no mājas lieveņa noskatījās, kā Ser�vazs aiztraucas pilnā ātrumā ar kauco�u sirēnu uz automa�īnas jumta. Ielas galā dega luksofors. Tas rādīja sarkano gaismu. Servazs jau gribēja traukties pāri krustojumam, kad pamanīja no labās puses tuvojamies milzīgu smago ma�īnu. Viņ� no visa spēka spieda bremzes un juta, ka d�ipu nes tie�i virsū smagajai ma�īnai. Skaļi signalizējot, dzelzs mastodontam tomēr izdevās no viņa izvairīties. Skaļais signāls plēsa pu�u

bungādiņas, bet bailes sarāva saules pinumu kā dūres sitiens. Servazam aizcirtās elpa, bet ar rokām viņ� tik stipri bija iekrampējies stūrē, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Servazs pirmais pameta krustojumu. Pārdo�mām nebija laika. Turklāt viņam noteikti bija paveicies. Tās nebija tikai trīsdesmit astoņas tonnas dzel�u, no kurām viņ� bija izvairījies, bet arī dro�a nāve lū�ņu kaudzē. Nākamajā krustojumā Servazs pagriezās pa labi un izbrauca no ciema. Viņam priek�ā pletās balts līdzenums. Debe�sis joprojām bija tikpat draudīgas kā iepriek�, tomēr vairs nesniga. Viņ� palielināja brauk�anas ātrumu.

Servazs iebrauca Senmartēnā no austrumpuses. Pirmajā apļveida krustojumā viņ� nogriezās uz nepareizo pusi. Lamādamies un sitot pa stūri, viņ� apgrieza ma�īnu, kamēr pārējie autovadītāji pārsteigti viņā nolūkojās. Par laimi, to nebija daudz. Vēl divi apļveida krustojumi. Ser�vazs pabrauca garām baznīcai un nokļuva Etiņī avēnijā, kas bija pilsētas tirdzniecības un vēsturiskais centrs ar platānām, viesnīcām, smalkiem veikaliem, kinoteātri un kafejnīcu terasēm. Abās ielas malās bija novie�totas automa�īnas, bet vidū, neskaitāmo ma�īnu iebrauktajās sliedēs, sniegs bija pārvērties par pelēku putru. Tie�i pirms kinoteātra Servazs pagrieza ma�īnu pa labi. Parādījās bulta ar uzrakstu �GAISA VILCIENS�.

Ielas galā, milzīgajā līdzenumā kalna pakājē, atradās pla�a stāv�vieta. Tie�i Servazam priek�ā kalna sāns iesniedzās debesīs un starp eglēm aizvijās baltā gaisa vilciena vagoniņu stiga. Milzu ātrumā viņ� traucās cauri automa�īnu rindām līdz gaisa vilciena stacijai un strauji nobremzēja. Tad tādā pa�ā ātrumā izbrauca cauri stāvvietai un vēlreiz nobremzēja. Automa�īnu atkal sanesa. Jau pēc mirkļa Servazs skrēja pa sniegu, uzlēca pa pakāpieniem, kas veda uz celtni ar diviem milzīgiem betona balstiem, un traucās pie kases. Kāds pārītis tie�i �ajā brīdī pirka biļetes. Servazs izvilka dienesta apliecību.

-��� Policija! Cik daudz laika vajag, lai nokļūtu kalna galā?

-��� Astoņas minūtes.

-��� Vai ātrāk nevar?

Vīrietis uz viņu palūkojās tā, it kā Servazs būtu jucis.

-��� Kam tad tas vajadzīgs? viņ� jautāja.

Servazs tikai ar pūlēm saglabāja mieru.

-��� Man nav laika tērzēt ar katru pārgudreli! Kā tad paliek?

-�� Maksimālais gaisa vilciena ātrums ir pieci metri sekundē, vīrietis saīdzis attrauca, jeb desmit kilometri stundā.

-��� Nu tad uz priek�u ar maksimālo ātrumu! Servazs nokliedza, ielēkdams kādā no plastmasas kokoniem ar milzīgiem Plexyglas [29] logiem un �etriem nelieliem sēdekļiem. Durvis aizvērās. Servazs mēģināja norit siekalas, bet juta, ka rīkle ir izkaltusi. Nobraucot no sliedes, vagons nedaudz noraustījās, bet tad tas atradās jau gaisā. Servazs nolēma, ka �ajā nestabilajā veidojumā labāk apsēsties nekā stāvēt kājās, kamēr tas traucās pretim pirmajam balstam, atstājot tālu lejā Senmartēnas apsni�gu�os jumtus. Servazs pameta skatienu uz leju un tāpat kā iepriek� heli�kopterā tūlīt pat to no�ēloja. Troses slīpums bija tie�i tāds, kā pienācās vienam no tiem pārgalvīgajiem cilvēku radītajiem jaunievedumiem, kas liecināja par viņu bezatbildību, un ari tās diametrs bija daudz par mazu, lai Servazu iedro�inātu. Jumti un ielas strauji attālinājās. Vagoniņi atra�dās cits aiz cita aptuveni trīsdesmit metru attālumā un �ūpojās vējā.

Viņ� pamanīja, ka pārītis ir atteicies no ieceres braukt ar gaisa vagoniņu un atgriezies pie savas automa�īnas. Tātad Servazs bija palicis viens. Neviens cits nebrauca ne uz aug�u, ne uz leju. Vagoniņi bija tuk�i. Apkārt valdīja pilnīgs klusums, ja neskaita vēju, kas gaudoja aizvien stiprāk.

Atkal bija sācis snigt. Kad viņ� bija nokļuvis līdz kalna pusei, strauji sāka celties migla, un, lāgā pat neaptvēris, kas notiek, Servazs jau bija nokļuvis nereālā, dūmakainā pasaulē, kur viņa vienīgie sabiedrotie bija miglas ieskautās egles, kas slējās kā rēgaina armija, un sniega vētra, kas ap kabīni sacēla sniegpārslu virpuli.

Viņ� bija aizmirsis savu ieroci! Steigā Servazs to bija atstājis auto�ma�īnas bagā�as nodalījumā. Kas notiks, ja viņ� tur aug�ā sastapsies ar slepkavu vaigu vaigā? Ja tas viņu sagaidīs gaisa vilciena stacijā un būs bruņots, Servazs izrādīsies ideāls mērķis, turklāt tur nebija, kur paslēpties, izņemot lo�u necaurlaidīgo plastmasas kokonu�

Viņ� lūdza Dievu, kaut Cīglere būtu jau priek�ā. Vismaz tā vajadzētu būt. Viņa savu ieroci nemēdza aizmirst. Ko iesāks Pero, kad ieraudzīs Irēnu? Viņ� ta�u bija lūdzis Servazu, lai tas ierodas viens!

Iespējams, Servazam vajadzēja pavaicāt tam sīkajam gudrelim kasē, vai tas nav Irēnu redzējis. Bet nu jau bija par vēlu. Viņ� virzījās pretim nezināmajam ar bezcerīgo ātrumu pieci metri sekundē. Servazs izvilka mobilo telefonu un mēģināja sazvanīt Pero, ta�u tam bija ieslēgts auto�mātiskais atbildētājs.

Sasodīts! Kāpēc viņ� bija izslēdzis savu mobilo telefonu?

Tagad Servazs kādā uz leju brauco�ā vagoniņā divsimts metru virs sevis ieraudzīja divus tum�us siluetus. Kop� Servazs bija pametis staciju gaisa vilciena pakājē, viņ� pirmo reizi ieraudzīja kādu cilvēku. Tagad Servazs zvanīja Cīglerei.

-��� Cīglere.

-��� Vai tu jau esi kalnā? viņ� jautāja.

-�� Nē, esmu ceļā, viņa iesāka un apklusa. Man ļoti �ēl, Martēn, bet es ar motociklu paslīdēju sniegā un nokritu uz trotuāra. Izņemot pāris skrambu, nekā nopietna, ta�u nācās meklēt citu braucamo. Un kur esi tu?

Pie joda!

-��� Apmēram pu�ķainā.

Tuvojoties �ķita, ka vagoniņ� ar abiem sve�iniekiem virzās aizvien ātrāk. Servazs aprēķināja, ka tad, ja abi vagoniņi virzītos viens otram pretim ar ātrumu astoņpadsmit kilometri stundā, to kopējais ātrums būtu� trīsdesmit se�i kilometri stundā.

-��� Vai tu zini, ka stacijā plosās vētra?

-��� Nē, viņ� atbildēja. Es to nezināju. Pero neatbild�

-��� Vai tev ir ierocis?

Pat �ādā attālumā Servazs redzēja, ka viens no sve�ajiem visu laiku uz viņu skatās.

-��� Aizmirsu ieroci ma�īnā.

Klusums klausules otrā galā �ķita nomāco�s.

-��� Esi uzman�

Saruna pārtrūka. Viņ� paskatījās uz telefonu. Cauri! Servazs vēlreiz uzgrieza numuru. Telefons atradās ārpus uztver�anas zonas. Tā tik vēl trūka! Viņ� mēģināja vēl divas reizes, tomēr bez rezultātiem. Servazs neticēja savām acīm. Galvu pacēlis, viņ� ieraudzīja, ka vagoniņ� ar sve��iniekiem tagad atrodas vēl tuvāk. Vienam no tiem seju aizsedza melna kapuce. Servazs redzēja tikai viņa acis un muti. Otrs bija briļļains un kailu galvu. Caur miglas ieskauto stiklu abi uz viņu lūkojās. Pirmā ska�tiens bija bargs, bet otrs�

Otrs bija pārbijies�

Pagāja tikai sekundes simtdaļa, līdz Servazs aptvēra �ī mirkļa baisumu.

Tas bija Pero garā auguma, slaidais vīrietis ar kuplajiem matiem un biezajām brillēm, ko viņ� bija redzējis fotogrāfijā!

Servazs juta, ka sirds krūtīs nebeidz dauzīties. Vagons tuvojās glu�i kā sapnī, un tagad �ķita, ka tas notiek biedējo�i ātri. Bija atlicis mazāk nekā divdesmit metru. Divu sekun�u laikā tas sastapsies ar viņējo. Tad viņ� pamanīja vēl kaut ko. �im vagoniņam otrā pusē trūka vienas stik�lotās rūts�

Pero skatījās uz Servazu, acis bailēs iepletis un pla�i atvēris muti. Viņ� kliedza. Par spīti vēja, gultņu un tro�u troksnim, tagad Servazs to sadzirdēja pat cauri stiklam. Vēl nekad viņ� nebija redzējis kāda cilvēka sejā tādas izbailes. �ķita, ka tā kuru katru mirkli saplaisās un sabirzīs drumslās.

Servazs neviļus norija siekalas. īsajā mirklī, kamēr otrs vagoniņ� sastapās ar viņējo un turpināja virzīties pretējā virzienā, Servazs pa�spēja ievērot pilnīgi visu Pero ap kaklu bija virve, bet tās otrs gals karājās ārā pa logu, kuram nebija stikla, un bija pieāķēts ārpusē, tie�i zem vagoniņa. Servazs pēk�ņas apskaidrības mirklī nodomāja, ka �is āķis noteikti bija paredzēts, lai nogādātu no kalna lejā nestuves ar nega�dījumos cietu�iem slēpotājiem. Vīrietis melnajā kapucē turēja virves otru galu. Servazs centās ieskatīties tam acīs, ta�u brīdī, kad vagoniņi nonāca viens otram līdzās, vīrietis paslēpās aiz sava upura. Un Servazs pēk�ņi saprata, ka viņ� to noteikti ir sastapis jau agrāk un ka tam ir bail, ka viņ� to varētu pazīt.

Servazs izmisīgi spaidīja sava mobilā telefona podziņas, tomēr tas bija ārpus zonas. Panikas pārņemts, viņ� meklēja trauksmes zvana pogu, kabīnes telefonu, vienalga ko� bet velti. Velna milti! �ajos vagonos ar ātrumu pieci metri sekundē ta�u varēja nosprāgt! Servazs vēlreiz pagrie�zās pret vagonu, kas tagad attālinājās no viņējā. Viņa skatiens vēl pēdējo reizi sastapās ar Pero izbiedētajām acīm. Ja viņam tagad būtu ierocis, viņ� vismaz varētu� Ko? Ko gan viņ� varētu? Tikpat viņ� �au�anā bija nulle! Ikgadējo �au�anas pārbau�u laikā Servazs ikreiz pamanīja, cik bez�cerīgā neticībā pārbaudītājs aplūkoja viņa visai viduvējos rezultātus. Ser�vazs bezspēcīgi noskatījās, kā vagons ar abiem vīrie�iem izgaist miglā.

Vispirms Servazs sāka histēriski smieties, bet pēc tam viņam gri�bējās skaļi kliegt.

Dusmās Servazs iesita ar dūri pa logu. Nākamie mirkļi �ķita garā�kie viņa dzīvē. Pagāja vēl piecas nebeidzami garas, rēgaino, miglas ieskauto egļu rindas iezīmētas minūtes, līdz parādījās galastacija kalna virsotnē neliels laukumiņ� un betona balsti tāpat kā lejā. Virs tā Servazs pamanīja pamestas slēpotāju trases, nekustīgus pacēlājus un miglā iegrimu�as celtnes. Kāds cilvēks uz platformas vēroja, kā viņ� tuvojas. Tiklīdz durvis atvērās, Servazs izlēca no vagoniņa. Viņ� gandrīz nokrita uz betona seguma un uzgrūdās cilvēkam uz platformas, turot rokās dienesta apliecību.

-��� Apturiet vagonus! Nekavējoties! Bloķējiet gaisa vilcienu!

Vīrietis ar ķiveri galvā apstulbis uz viņu lūkojās.

-Ko?

-��� Vai jūs varat nobloķēt vagoniņus vai ne?

Vēj� gaudoja, tomēr Servazs centās to pārkliegt. �ķita, ka viņa dus�mas un nepacietība beidzot sāk uz vīrieti iedarboties.

-Jā, bet�

-��� Tad apturiet tos! Un piezvaniet uz leju! Vai jums te ir telefona līnija?

-��� Protams!

-��� APTURIET GAISA VILCIENU! NEKAVĒJOTIES! UN IEDODIET MAN TELEFONU! ĀTRI!

Apkalpojo�ā personāla darbinieks steidzās uz dienesta telpu. Viņ� drud�aini kaut ko stāstīja mikrofonā, tad jautājo�i palūkojās uz Servazu un parāva kādu sviru. Vagoniņi uz gultņiem apstājās, vēl pēdējo reizi ie�erkstoties. Tikai pēc mirkļa Servazs aptvēra, kāds troksnis uz lauku�miņa bija valdījis vēl pirms īsa mirkļa. Viņ� paķēra telefonu un uzgrieza �andarmērijas numuru. Atsaucās kāds de�urējo�ais �andarms.

-��� Pasauciet Maijāru! Te kapteinis Servazs. VEICĪGĀK!

Jau pēc mirkļa klausules otrā galā atsaucās Maijārs.

-�� Tikko redzēju slepkavu! Viņ� brauca vagoniņā lejā no kalna kopā ar savu nākamo upuri. Liku apturēt gaisa vilcienu. Sapulcējiet cilvēkus un brauciet uz turieni! Tiklīdz būsiet ieradu�ies, mēs to atkal iedarbināsim.

Varēja just, ka Maijārs klausules otrā galā ir pilnīgi apstulbis.

-��� Vai esat par to pārliecināts? viņ� beidzot nomurmināja.

-�� Protams! Upuris ir Pero. Viņ� man zvanīja pirms divdesmit piecām minūtēm un lūdza palīdzību. Un vēlējās satikties gaisa vilciena gala�stacijā, ta�u es viņu sastapu garāmbrauco�ā vagoniņā ar virvi ap kaklu kopā ar kādu cilvēku melnā kapucē!

-��� �ēlīgais Dievs! Tūlīt izsludinu trauksmi! Kad būsim gatavi, zva�nīsim!

-��� Un pacentieties sazvanīt ari kapteini Cīgleri! Manam mobilajam nav zonas.

Maijārs zvanīja pēc divpadsmit minūtēm. Servazs �o laiku bija pava�dījis, nervozi staigājot �urpu turpu pa platformu un smēķējot cigareti pēc cigaretes.

-��� Esam gatavi, �andarms paziņoja.

-��� Ļoti labi! Es iedarbinā�u vagoniņus. Pero un slepkava atrodas vienā no tiem. Dodos lejup.

Viņ� padeva zīmi ma�īnistam, bet pats ielēca kādā no vagoniņiem. Kad Servazs jau sāka attālināties, viņ� iedomājās, ka kaut kas nav kār�tībā. Slepkava bija paredzējis izgrūst Pero no vagoniņa un noskatīties, kā viņ� virves galā karājas tuk�umā, ta�u diez vai vēlējās atgriezties stacijā kalna pakājē tik uzkrīto�ā sabiedrībā. Servazs prātoja, vai bija kāda vieta, kur slepkava varētu izlēkt no brauco�a vagoniņa, un, kolīdz par to iedomājās, tā uzreiz saprata, ka tāda vieta acīmredzot ir.

Vai Maijārs un viņa ļaudis bija iedomāju�ies par �ādu varbūtību? Vai viņi kontrolēja visus ceļus, pa kuriem varēja nokļūt kalnā?

Viņ� atkal mēģināja piezvanīt Cīglerei, ta�u saņēma to pa�u atbildi, ko iepriek�. Tāpat kā braucot aug�ā kalnā, Servazs atkal virzījās cauri miglai, un vienīgais, ko viņ� redzēja, bija egles un tuk�ie vagoniņi, kas brauca pretējā virzienā. Pēk�ņi Servazs sadzirdēja helikoptera propel�leru troksni, ta�u pats lidaparāts nebija saredzams. Tomēr viņam izklau�sījās, ka �is troksnis nenāk vis no aug�as, bet gan no apak�as.

Kas tur lejā notiek? Piespiedis seju pie stikla, Servazs mēģināja cauri miglas vāliem kaut ko ieraudzīt, ta�u tālāk par divdesmit metriem nekas nebija saredzams. Pēk�ņi vagoniņi apstājās. Tas notika tik strauji, ka viņ� zaudēja līdzsvaru. Ak kungs! Servazs atsitās ar degunu pret stiklu, un no sāpēm viņam acīs saskrēja asaras. Ko viņi tur dara? Servazs palū�kojās apkārt. Trosēs iekārtie vagoniņi viegli �ūpojās. Kā lampiņas svētku tirdziņā. Vēj� bija nedaudz pierimis, un sniegpārslas tagad krita gandrīz vertikāli. Egļu pakājē bija sasnigusi bieza sniega kārta. Servazs vēlreiz mēģināja piezvanīt pa mobilo telefonu, tomēr viņam tas neizdevās.

Nākamās trīs ceturtdaļstundas viņ� pavadīja, ieslodzīts plastmasas kokonā, caur miglu raudzīdamies uz egļu rindu. Pēc pusstundas vagoniņ� strauji sakustējās, bet pēc trim metriem atkal apstājās. Servazs pie sevis lādējās. Ko viņi tur ākstās? Viņ� piecēlās, tad apsēdās, tad atkal piecēlās� Viņam pat nebija pietiekami vietas, kur izstiept kājas! Kad vagoniņi beidzot atkal sakustējās, Servazs jau sen sēdēja nekustīgi un vairs neko necerēja sagaidīt.

Kad vagoniņ� tuvojās iekāp�anas vietai, migla pēk�ņi izklīda un atkal parādījās pilsētiņas māju jumti. Servazs redzēja, ka lejā mirgo bāk�ugunis un automa�īnu stāvvietā atrodas daudz �andarmērijas ma�īnu. �urpu turpu tekalēja uniformās tērpu�ies �andarmi. Viņ� pamanīja arī baltos kombinezonos tērptos tehniķu siluetus un ķermeni sudrabotā pārvalkā, kas atradās uz nestuvēm ar ritentiņiem pie ātrās palīdzības ma�īnas, kurai bija atvērtas aizmugures durvis.

Servazs sastinga.

Pero bija miris.

Kad viņi pirmo reizi bija apstādināju�i vagoniņus, tas notika, lai veiktu īsu līķa apskati. Tad viņi to bija atāķēju�i un no jauna iedarbinā�ju�i vagoniņus. Servazs bija pārliecināts, ka slepkavam izdevies aizbēgt. Kolīdz durvis atvērās, viņ� izlēca no kabīnes un nostājās uz betona lau�kumiņa. Pie kāpnēm Servazs ieraudzīja Cīgleri, Maijāru, Konfiānu un Dimjēru. Cīglere bija ģērbusies ādas kombinezonā, ta�u āda bija vairākās vietās ieplēsta, atsedzot pietūku�u, hematomām un sakaltu�ām asinīm klātu ceļgalu un elkoni. Acīmredzot viņai nebija laika domāt par pārsē�jiem. Gglere joprojām turēja rokās ķiveri, kurai bija ieplaisājis sejsegs.

-��� Kas te noticis? viņ� jautāja.

-��� Tas būtu jāprasa jums, Konfiāns attrauca.

Servazs uz viņu iznīcino�i paskatījās, kādu sekundes simtdaļu iztē�lojies, ka jaunais izmeklētājs ir smalks porcelāns, bet viņ� āmurs. Tad pagriezās pret Ketiju Dimjēru.

-��� Vai tas ir Pero? viņ� vaicāja, norādot uz apsegto ķermeni.

Prokurore kā apstiprinot pamāja ar galvu.

-��������������� Viņ� man piezvanīja uz mobilo telefonu, Servazs paskaidroja.

-���� Pero steidzami vēlējās ar mani runāt. Acīmredzot viņ� bija nobijies, jo jutās apdraudēts. Pero norunāja ar mani tikties aug�ā. Es pabrīdināju kapteini Cīgleri un traucos �urp.

-��� Un jums ne�ķita, ka derētu izsaukt papildspēkus? Konfiāns jau�tāja.

-��� Man nebija laika, turklāt viņ� vēlējās, lai es nāku viens. Pero gri�bēja runāt tikai ar mani.

Konfiāns uz viņu lūkojās dusmu pilnu skatienu, bet Ketija Dimjēra drīzāk �ķita domīga. Servazs pameta acis uz brezenta pārklāto cilvēka siluetu, kas atradās nestuvēs uz ritentiņiem. Tehniķi grasījās tās iecelt ātrās palīdzības ma�īnā. Tiesu medicīnas ekspertu nekur nemanīja. Acīmredzot tas bija jau aizbraucis. Autostāvvietas otrā pusē aiz dro�ības lentes bija sapulcējies ziņkārīgo pūlis. Pēk�ņi uzplaiksnīja zibens. Tad tas uzplaiksnīja vēlreiz. Helikopters jau bija projām, jo tā skaņa vairs nebija dzirdama.

-��� Un slepkava? Servazs jautāja.

-��� Viņ� aizlaidās.

-��� Kā tā?

-�� Kad parādījās vagoniņ�, tam trūka viena loga, bet Pero bija pakārts ārpusē, Maijārs sacīja. Tad mēs nobloķējām piekļuvi kalnam. Tur ir kāda vieta, kur vagoniņi tuvojas takai, kas ved uz elektrostaciju. Tā ir diezgan plata un ziemā kalpo par trasi tiem, kas vēlas atgriezties Senmartēnā ar slēpēm. Augstums starp vagoniņiem un taku ir aptuveni �etri metri, ta�u iespējams, ka slepkava izmantojis otru tās virves galu, ar kuru bija pakārts Pero, lai nolaistos lejā. Bet no turienes labs slēpotājs nokļūst lejā trijās minūtēs.

-��� Kurp ved taka?

-�� Aiz karsto avotu dziednīcas. Maijārs norādīja uz kalnu. Tā atro�das kalna austrumpusē. Taka ved apkārt avotiem, beidzas aiz celtnēm un no turienes nav saredzama.

Servazs atcerējās celtnes, kurām pāris rei�u bija gājis garām. Karsto avotu dziednīca atradās liela taisnstūra laukuma vienā pusē, tie�i līdzās kokiem apaugu�am kalnam. Celtnes bija būvētas 19. gadsimtā, ta�u vēlāk tiku�as atjaunotas un tām uzcelta moderna, stiklota piebūve. Vēl laukuma malās atradās viesnīcas un kafejnīcas, bet vidū autostāv�vieta, kurā parasti stāvēja desmitiem ma�īnu�

-��� Tur mēs pazaudējām viņa pēdas, sacīja Maijārs.

-��� Vai uzskatāt, ka noziedznieks izmantojis taku?

-��� Jā. Esam to norobe�oju�i pa perimetru, un tehniķu brigāde pār�meklēs ik metru no gaisa vilciena vagoniņiem līdz autostāvvietai pie dziednīcas.

-��� Slepkava uzbrukumu ir rūpīgi izplānojis, Cīglere atzīmēja.

-��� Kaut gan viņam nebija daudz laika.

-��� Kā viņ� varēja zināt, ka Pero kādam zvanījis, lūdzot pēc palīdzī�bas? Servazs jautāja. Kādu mirkli viņi apsvēra �o jautājumu, ta�u nevienam uz to neradās kaut cik sakarīga atbilde.

-�� Viņ� izmantojis alpīnistu virvi, secināja Maijārs. Tā izgatavota no ļoti izturīga materiāla. Varbūt virve visu laiku atrodas viņa ma�īnā, tāpat arī slēpes. Pēc tam viņ� to varēja ielikt mugursomā.

-��� Tas ir kāds ļoti sportisks cilvēks, Cīglere sacīja, kur� turklāt ne no kā nebaidās.

Servazs piekrita.

-���� Un viņ� noteikti ir bruņots. Tāpat vien Pero tam līdzi nedotos. Tomēr es neredzēju ne ieroci, ne slēpes, ne somu. Viss norisinājās zibens ātrumā, un es nepamanīju, kas vēl atradās kabīnē.

Pero bailēs pārgrieztā seja� To nebija iespējams aizmirst�

-��� Kā viņi abi bija nostāju�ies? Cīglere jautāja.

-��� Pero atradās tuvāk, bet slepkava aiz viņa.

-��� Iespējams, pie Pero muguras bija piespiests iero�a stobrs. Vai arī duncis�

-�� Bet varbūt� Vēl viena izrāde� Neskatoties uz laika trūkumu. Viņ� ir ļoti veikls� un arogants. Iespējams pat, ka pārāk arogants� Kad vagoniņi atradās viens pretim otram, viņ� bija pieplacis pie Pero muguras, Servazs piebilda, uzacis saraucis.

-��� Kāpēc, ja reiz viņam galvā bija kapuce?

-��� Lai es neredzētu viņa acis.

Cīglere cie�i viņā nolūkojās.

-��� Vai gribi sacīt, ka viņam bija bail, ka tu varētu viņu atpazīt?

-Jā. Tātad tas ir kāds, ko esmu jau redzējis. Un redzējis ļoti tuvu.

-��������������� NEPIECIE�AMS IZTAUJĀT BIĻE�U TIRGOTĀJU, Servazs sacīja,

-��� pavaicāt, vai viņ� nav kādu redzējis.

-�� Mēs to jau izdarījām. Viņ� atpazina Pero. Ta�u apgalvoja, ka pirms tevis� neviens netika uzbraucis kalnā.

-��� Kā tas iespējams?

-��� Stacijā �Senmartēna 2000� var nokļūt arī no kalna puses. Nākot no pilsētas dienviddaļas, ceļā paiet apmēram desmit minūtes. Laika bija vairāk nekā pietiekami, lai uzkāptu kalnā.

Servazs apsvēra topogrāfiju. Izbrauktuve no pilsētas dienviddaļas sākas laukumā pie karsto avotu dziednīcas un beidzas ar strupceļu div�padsmit kilometrus tālāk, netālu no Spānijas robe�as. Tā bija ieleja, pa kuru viņ� bija nokļuvis Grimma medību namiņā. No �ī ceļa nogriezās vēl viens, kas veda uz elektrostaciju.

-��� Tad vajadzīgas divas ma�īnas, viņ� teica. Viena aug�ā, bet otra lejā.

-��� Jā. Un ļoti iespējams, ka viņu kāds sagaidīja lejā, pie karstajiem avotiem, Cīglere turpināja, ja vien otra automa�īna nebija jau iepriek� novietota stāvvietā.

-��� Iespējams, pirmā automa�īna vēl joprojām atrodas kalnā. Vai uz ceļa, kas ved uz elektrostaciju. Posteni novietojāt? Servazs jautāja Maijāram.

-Jā, un mēs pārbaudīsim visas ma�īnas, kas brauc lejā no kalna. Un visas, kas vēl paliku�as aug�ā.

-��� Viņi ir divi, sacīja Cīglere.

-Jā. Viņi bija divatā gan elektrostacijā, gan arī �oreiz.

PĒK�ŅI VIŅAM IENĀCA PRĀTĀ vēl kāda doma.

-��� Nekavējoties jāpiezvana uz institūtu.

-��� Arī tas jau ir izdarīts. Irtmans atrodas savā palātā. �odien viņ� to nav atstājis. Ar viņu sarunāju�ies divi no institūta darbiniekiem, un Ksavjē pats devies pārbaudīt, vai viņ� tur ir.

Konfiāns palūkojās uz Servazu, it kā gribēdams sacīt: �Un ko es jums teicu?�

-���� �oreiz preses pārstāvji būs kā no ķēdes norāvu�ies, Dimjēra paziņoja. Mēs nonāksim pirmajās slejās. Un ne tikai vietējos preses izdevumos, tāpēc nevar būt ne runas, ka kāds no savas puses sniegtu priek�laicīgus paziņojumus.

Servazs un Cīglere klusēja.

-���� Ierosinu atbildību par sakariem ar presi ļaut uzņemties mums ar Konfiānu. Pārējos lūdzu klusēt. Izmeklē�ana rit savu gaitu, mums ir vairākas versijas. Un viss. Ja viņus interesē kādas detaļas, lai vēr�as pie manis un Konfiāna.

-��� Ar nosacījumu, ka izmeklētāja kunga paziņojumi nekaitēs izmek�lē�anas darbam, Servazs piebilda.

Ketija Dimjēra manāmi atsala.

-��� Kā tas jāsaprot?

-�� Aizvakar atceļā no institūta majors Servazs sadusmojās uz dakteri Propu un mani, Konfiāns aizstāvējās. Viņ� zaudēja savaldību, turklāt tas notika, visiem pārējiem redzot.

Prokurore pagriezās pret Servazu.

-��� Martēn?

-��� Zaudēja savaldību� tas ir nedaudz pārspīlēti sacīts, Servazs paziņoja sarkastiskā tonī. Ta�u ir skaidrs, ka izmeklētāja kungs par mūsu apmeklējumu bija pabrīdinājis doktoru Ksavjē, nevienam no mums to nesakot, kaut gan vienojāmies, ka apmeklējums būs negai�dīts.

-��� Vai tā ir taisnība? Dimjēra ledainā tonī vaicāja Konfiānam.

Jaunā izmeklētāja seja sa�ķobījās.

-��� Ksavjē ir mans draugs, un es nevarēju tur ierasties kopā ar poli�cistiem, viņu nepabrīdinājis.

-��� Kāpēc jūs tādā gadījumā nebrīdinājāt arī mūs? Dimjēra viņam uzbruka aiz dusmām drebo�ā balsī.

Konfiāns nokaunējies nolieca galvu.

-��� Nezinu. Man tas ne�ķita svarīgi.

-��� Paklausieties! Tūlīt mēs nokļūsim pro�ektoru gaismā. Viņa ar zodu nikni pamāja uz �urnālistiem, kas bija sapulcēju�ies aiz policijas no�ogojuma. Nevēlos, lai būtu pamanāmas mūsu savstarpējās nesa�skaņas. Tādēļ mēs visi runāsim vienā balsī un tā būs manējā! Uzdrīkstos cerēt, ka �ī izmeklē�ana drīz tiks pabeigta, viņa vēl noteica, pirms attālinājās. Un vēlos, lai mēs pēc pusstundas sapulcējamies apspriest situāciju.

Promejot Marsjals Konfiāns Servazam veltīja tādu skatienu, kā talibans seksa zvaigznei.

-��� Tev nu gan ir talants uzturēt draudzīgas attiecības, Cīglere sacīja, nolūkojoties viņiem pakaļ. Utad tu apgalvo, ka viņi vagoniņā stāvēja viens aiz otra?

-��� Pero un slepkava? Jā.

-��� Salīdzinājumā ar Pero viņ� bija lielāka vai mazāka auguma?

Servazs mēģināja atcerēties.

-��� Mazāka.

-��� Tas bija vīrietis vai sieviete?

Servazs kādu mirkli domāja. Cik daudz liecinieku viņ� bija noprati�nājis savas policista karjeras laikā? Servazs atcerējās, cik grūti ir atbil�dēt uz �ādiem jautājumiem. Tagad bija viņa kārta. Servazs atskārta, ka atmiņa var pievilt.

-��� Vīrietis, mirkli svārstījies, viņ� beidzot sacīja.

-��� Kāpēc tu tā domā?

Cīglere pamanīja, ka viņ� �aubās.

-��� Nezinu� Servazs mirkli klusēja. Kustību un izturē�anās dēļ�

-��� Vai tas drīzāk nav tādēļ, ka tu nespēj iztēloties sievieti, kas varētu kaut ko tādu izdarīt?

Viņ� lūkojās uz Irēnu ar tikko jau�amu smaidu sejā.

-��� Iespējams. Bet kāpēc Pero devās tur aug�ā?

-��� Acīmredzot viņ� no kāda bēga.

-��� Lai kā arī būtu, arī �oreiz cilvēks ticis pakārts.

-��� Varbūt tādēļ, ka slepkavam nebija daudz laika.

-�� VAI TEV KAUT KO IZSAKA 1993. gada dziedātājs ar gai�iem matiem, bārdu un lielām, drud�ainām acīm, kura vārds ir Kurts?

-��� Tas ir Kurts Kobeins, Cīglere uzreiz atbildēja. Vai tu to redzēji kādā no jaunie�u istabām?

-��� Alises istabā.

-��� Uzskata, ka Kurts Kobeins izdarīja pa�nāvību, �andarme sacīja, klibodama uz Servaza ma�īnu.

-��� Kad? Viņ� apstājās kā zemē iemiets.

-��� �ķiet, ka 1994. gadā. Viņ� no�āvās.

-��� Tev �ķiet vai esi pārliecināta?

-�� Esmu pārliecināta. Vismaz par datumu noteikti. Runājot par pārējo: tajā laikā biju tā dziedātāja fane un visi baumoja par viņa pa�nāvību.

-���� 1994. gadā� Tātad runa nav par atdarinā�anu, viņ� teica, ieslē�dzis dzinēju. Vai pie ārsta biji?

-��� Gan jau paspē�u.

SERVAZA TELEFONS IEZVANĪJĀS tie�i tajā mirklī, kad viņ� grasījās izbraukt no stāvvietas.

-��� Servazs.

-��� Te Vincents. Kas ir ar tavu telefonu? Visu ritu nevaru sazvanīt!

-��� Ko tu gribēji? Servazs atbildēja ar pretjautājumu.

-��� Es par gredzenu. Noskaidroju, kas tajā iegravēts.

-Kas?

-��� Divi burti C un S.

-CS?

-Jā-

-��� Un kā tev �ķiet, ko tas nozīmē?

-��� Nav ne jausmas.

Servazs mirkli domāja. Tad viņ� atcerējās vēl kaut ko.

-��� Vai neesi aizmirsis par pakalpojumu, ko tev lūdzu? viņ� jautāja.

-��� Kādu pakalpojumu?

-��� Saistībā ar Margo�

-��� Ak tu velns! Jā, biju to pavisam piemirsis.

-��� Un ciktāl esat pavirzīju�ies bezpajumtnieka lietā?

-���� Ak jā, saņēmām slēdzienu par pirkstu nospiedumiem. Tos ir atstāju�i visi trīs zeņķi. Tomēr tas neko daudz nemaina, jo, kā apgalvo Samira, tiesnesis tic noslīk�anas versijai.

Servaza skatiens apmācās.

-��� Uz viņu noteikti izdarīts spiediens. Gan jau sekcijas rezultāti visu parādīs. Runā, ka Klemāna tēvam ir sakari ar vajadzīgajiem cilvēkiem.

-���� Citiem gan nav. Tiesnesis vēlas vēlreiz nopratināt vecāko no viņiem bezdarbnieka dēlu, jo uzskata, ka tie�i viņ� ir iniciators.

-��� Tad jau manīsim. Vai par Lombāru kaut ko esi uzzinājis?

-��� Vēl ne, bet turpinu meklēt.

PLA�A TELPA BEZ LOGIEM ar dienasgaismas lampu apgaismojumu, �

ko sadalīja vairākas metālisku, putekļiem klātu plauktu rindas. Pie dur�vīm atradās divi rakstāmgaldi. Uz viena no tiem bija novietots vismaz piecus gadus vecs dators, bet uz otra novecojis mikrokar�u lasītājs smags un neparocīgs aparāts. Plauktos bija sarindotas arī mikrokar�u kastes.

�eit atradās visa Varņē institūta at.miņa.

Diāna bija pajautājusi, vai �odien visas lietas ievadītas datorā, un labi, ka darbinieks nesāka skaļi smieties viņai sejā.

Viņa zināja, ka A korpusa lietas bija ievadītas elektroniskajā atmiņā, ta�u kop� vakardienas Diānai bija uzticēti vēl astoņi citi pacienti, ar

kuriem, kā Ksavjē izteicās, viņa varētu �uzasināt zobus�. Acīmredzot tie nebija pietiekami nozīmīgi, lai kāds uzņemtos rūpes ievadīt datorā par viņiem eso�o informāciju. Diāna iegāja kādā rindā starp plauktiem un sāka pētīt uzrakstus uz mapēm, cen�oties saprast, pēc kādas sistēmas tās sakārtotas, kaut gan no savas pieredzes zināja, ka ne vienmēr izraudzīto metodi ir iespējams uzreiz izprast. Da�iem arhivāriem, bibliotekāriem un datorizētu koncepciju autoriem reizēm prāts nesas pamocīt cilvēkus.

Diāna nopriecājās, kad redzēja, ka �im darbiniekam piemitusi pie�tiekami loģiska domā�ana, lai mapes sakārtotu alfabētiskā kārtībā. Viņa sameklēja vajadzīgos dokumentus un atgriezās pie neliela galdiņa aiz�pildīt pieprasījumus. Apsēdusies pla�ajā, klusajā telpā, tālu projām no institūta nervozās gaisotnes, Diāna atkal iedomājās par to, kas bija noti�cis pagāju�ajā naktī pagrabstāvā, un viņu uzreiz pārņēma drebuļi. Kop� pamo�anās viņu nemitīgi vajāja atmiņas par drūmajiem gaiteņiem, pa�graba smaku, ledaino mitrumu un to mirkli, kad viņa pēk�ņi palika tumsā.

Kur� naktīs ierodas A korpusā? Kur� bija tas, kas vaimanāja un rau�dāja vasaras nometnē? Kur� bija iejaukts Senmartēnā izdarītajos nozie�gumos? Vesela gūzma jautājumu� Cits pēc cita tie brāzās caur Diānas apziņu kā viļņi paisuma laikā. Un viņa dega nepacietībā drīzāk atrast uz tiem atbildes.

Diāna atvēra pirmā pacienta lietu. Katrs no tiem tika apsekots pēc noteiktas sistēmas, sākot ar pirmajām novirzēm no normas un diagno�zes uzstādī�anu un beidzot ar ārstē�anu da�ādās slimnīcās, līdz tas bija nonācis institūtā, zāles, kādas tika lietotas, ārstniecības izraisītā iespējamā jatrogēnā slimība [30] � uzsvars tika likts uz pacienta bīstamības pakāpi un piesardzības pasākumiem, kas jāievēro viņa klātbūtnē, un Diāna pēk�ņi atcerējās, ka institūtā nav neviena bērna.

Viņa �o to pierakstīja savā bloknotā un turpināja lasīt dokumentus. Tad sekoja tie�ās ārstniecības metodes� Diānu nemaz nepārsteidza, ka neiroleptiķi un nomierino�ie līdzekļi tika lietoti milzīgā daudzumā. �īs devas daudzkārt pārsniedza noteiktās normas. Tas tikai apstipri�nāja Alek�a stāstīto. Sava veida farmaceitiskā Hirosima, viņa nodrebēja, atcerējusies viņa vārdus. Diāna nekad nepiekristu, ka viņas smadze�nes �ādi tiek apstrādātas� Viņa lieliski pārzināja �o medikamentu blakusiedarbību� To iedomājoties vien, Diāna vēlreiz nodrebēja. Katrai lietai bija pielikums ar izmantoto medikamentu aprakstu to devām, lieto�anas laiku, izmaiņām medikamentu izvēlē un piegādi attiecīgajā nodaļā� Ikreiz, kad nodaļa, kurā atradās pacients, saņēma medikamen�tus, dokumentus parakstīja gan par to saņem�anu, gan uzglabā�anu atbildīgie medicīnas personāla darbinieki.

Neiroleptiķi [31] , miegazāles, anksiolitiķi [32] � un nekādu psihoterapeitisko līdzekļu! Vismaz ne līdz tam laikam, kad viņa �eit ieradās. Bum bum bum bum� Viņa neviļus iztēlojās, kā milzīgs āmurs ritmiski sit pa smadzenēm un tās ar katru reizi kļūst aizvien plakanākas.

Ķeroties klāt ceturtā pacienta lietai, viņa pēk�ņi izjuta nepiecie��amību pēc kafijas, tomēr nolēma vispirms pabeigt lietu izskatī�anu. Tāpat kā iepriek�ējās lietās, ari �ajā noteiktās medikamentu devas Diānai izraisīja sajūtu, it kā tai pār skaustu pārslīdētu ledaina roka.

Klozapīns: 1200 mg/d (3 kapsulas pa 100 mg 4 reizes/d).

Ciklopentiksola acetāts (Cisordinols): 400 mg dienā intramuskulāri.

Tiaprīds: 200 mg ik pa stundai.

Diazepāms: 20 mg ampula intramuskulāri.

Meprobamāts: centipuazs sekundē 400 mg.

�ēlīgais Dievs! Ar kādiem dārzeņiem viņai te nāksies sastapties? Ta�u Diāna atcerējās arī kādu citu Alek�a apgalvojumu. Pēc pārāk lielu medikamentu devu lieto�anas desmitiem gadu garumā vairums insti�tūta pacientu bija kļuvu�i neuzņēmīgi pret zālēm. Viņi klīda pa slimnī�cas gaiteņiem, bet to asinis riņķoja tik daudz da�ādu ķīmisko vielu, ka tās spētu pacelt gaisā pat karalisko tiranozauru, un labi ja vispār varēja pamanīt, ka tie ir nedaudz �bremzēti�. Kad viņa jau grasījās aizvērt kārtējos vākus ar lietu, Diāna pamanīja kādu piezīmi lapas malā:

Ar ko pamatojama �āda ārstē�ana? Pajautāju Ksavjē. Viņ� uz to neva�rēja atbildēt.

Rokraksts �ķita sasteigts un ķeburains. Pat lasot viņa sajuta tās personas, kura to bija rakstījusi, samulsumu un dusmas. Diāna sarauca uzacis un vēlreiz pārlasīja medikamentu sarakstu un to izrakstītās devas. Un saprata, cik pārsteigts juties cilvēks, kur� �o piezīmi bija rakstījis. Diāna atcerējās, ka klozapīnu lietoja tikai tādos gadījumos, kad izrādījās, ka citi neiroleptiķi nepalīdz. Kāpēc tad vajadzēja izrakstīt ciklopentiksolu? Turklāt uzbudinājuma ārstē�anai nedrīkstēja vienlai�kus izmantot divus anksiolītiķus vai divus hipnotiķus, ta�u �ajā gadī�jumā tie�i tā tika darīts. Iespējams, bija vēl kādas novirzes, ko Diāna nebija pamanījusi, jo viņa nebija ne ārsts, ne psihiatrs, ta�u tās noteikti bija pamanījis lapas malā rakstītās piezīmes autors. Acīmredzot Ksavjē viņu nebija pagodinājis ar atbildi. Apstulbusi Diāna prātoja, vai tas vispār uz viņu attiecas. Un sev sacīja, ka tagad tā bija viena no viņas pacientu lietām. Bet, pirms uzsākt jebkādu psihoterapiju, viņai bija jāzina, kāpēc pacientam ir izrakstīts �āds vājprātīgs kokteilis. �ajā lietā bija pieminēta �izofrēniskā psihoze ar vājprāta lēkmju saasinājumiem un vispārēju smadzeņu apjukuma stāvokli, tomēr trūka jebkādu paskaidrojumu.

Varbūt pajautāt Ksavjē? Kāds pirms viņas jau bija to darījis, ta�u bez rezultātiem. Viņa vēlreiz pārskatīja ari pārējās lietas un izpētīja, kur� no medicīnas personāla darbiniekiem bija tās parakstījis: vai tas, kas atbild par medikamentu saņem�anu, vai arī atbildīgais par to uzglabā�anu. Un beidzot Diāna atrada to, ko meklēja. Vienā no lietām kāds bija pie�rakstījis �piegāde aizkavējusies sakarā ar transporta darbinieku streiku". Viņa salīdzināja vārdus �transporta� un �ārstē�ana�. Tas bija viens un tas pats rokraksts. Piezīmi lapas malā bija rakstījusi persona, kas atbild par zāļu uzglabā�anu.

Un Diānai vispirms vajadzēja aprunāties tie�i ar viņu.

DOKUMENTUS PADUSĒ PASITUSI, viņa uzkāpa otrajā stāvā. Institūta aptiekas vadītājs bija kāds aptuveni trīsdesmit gadus vecs vīrietis izba�lēju�os d�insos, baltā virsvalkā un apvalkātās krosenēs. Viņ� nebija skuvies vismaz trīs dienas, bet mati uz galvas slējās nepaklausīgā cekulā. Zem acīm viņam bija zili riņķi, un Diānai radās aizdomas, ka vīrietis pavadījis vētrainu naktsdzīvi ārpus institūta.

Aptiekā bija pieņemamā telpa ar leti un zvanu, tā bija piekrāmēta ar papīriem un kastēm, un otra telpa, kur ar dro�ības sistēmu aprīkotos,

stiklotos skapjos glabājās medikamenti. Aptiekas vadītājs, kuru, ja varēja ticēt pie krū�u kabatas piespraustajai zīmotnei, sauca Dimitrijs, viņai ienākot, smaidīja pārspīlēti sirsnīgu smaidu.

-��� Sveicināti, viņ� teica.

-��� Sveicināti, Diāna atbildēja, es vēlētos no jums saņemt da�us paskaidrojumus attiecībā uz medikamentu uzskaiti.

-��� Protams. Jūs dro�i vien esat jaunā psiholoģe?

-Jā, tā ir gan.

-��� Un ko jūs vēlaties uzzināt?

-��� Kā tā notiek.

-��� Tā, tā� viņ� sacīja, rotaļādamies ar pildspalvu, kas tam bija ievietota krū�u kabatā. Nāciet man līdzi.

Viņa devās garām letei. Dimitrijs paņēma kādu burtnīcu kartona vākos, kas atgādināja uzskaites grāmatu.

-��� �is ir �urnāls, kurā tiek reģistrēti visi ienāko�ie un izejo�ie medi�kamenti. No vienas puses, aptiekas uzdevums ir noteikt institūta vaja�dzības un veikt pasūtījumus, bet, no otras -, saņemt un uzglabāt medi�kamentus, kā arī tos izdalīt nodaļām. Aptiekai tiek pie�ķirti noteikti

.

bud�eta līdzekļi. Pasutījumus veic katru mēnesi, ta�u izņēmuma gadī�jumos veicam arī papildu pasūtījumus.

-��� Kur� vēl bez jums zina, kādi ir ienāko�ie un izejo�ie medikamenti?

-��� �urnālu drīkst apskatīt ikviens. Ta�u visi piegādes dokumenti, kā arī pasūtījumi obligāti jāparaksta doktoram Ksavjē pa�am vai, kā tas notiek vairumā gadījumu, Lizai vai galvenajam ārstam Lepā�am. Turklāt katrs medikaments atsevi�ķi tiek ierakstīts uzskaites �urnālā. Dimit�rijs paņēma biezu mapi un to atvēra. �eit ir iereģistrēti visi medika�menti, kas tiek izmantoti institūtā, un, pateicoties �ādai sistēmai, vien�mēr ir iespējams uzzināt, kādi medikamenti mums atrodas krājumā. Pēc tam tos sadala da�ādām nodaļām. Par katra medikamenta saņem�anu parakstās gan nodaļas atbildīgā persona, gan es.

Viņa atvēra lietu un parādīja piezīmi lappuses malā.

-��� Vai tas ir jūsu rokraksts?

Diāna pamanīja, ka Dimitrijs sarauc uzacis.

-Jā, viņ� atbildēja, mirkli vilcinājies.

-��� Izskatās, ka jūs nepiekrītat tām metodēm, ar kādām �is pacients tiek ārstēts�

-��� Nu� hm, es neredzu nekādu vajadzību� viņam vienlaikus izrak�stīt divus anksiolītiķus vai ciklopentiksola acetātu un klozapīnu� Es� hm� tas drīzāk ir� tāds� tehniskas dabas jautājums�

-��� Un jūs to uzdevāt doktoram Ksavjē.

-Jā-

-��� Ko viņ� atbildēja?

-��� Ka es esot aptiekas vadītājs, nevis psihiatrs.

-��� Ak tā. Vai ar tik lielām zāļu devām tiek ārstēti visi pacienti?

-��� Vairumā gadījumu jā. Ziniet, pēc tik daudziem ārstē�anas ga�diem gandrīz visi kļuvu�i�

-��� Neuzņēmīgi pret medikamentiem� jā, to es zinu� Vai tas jūs neap�grūtinātu, ja es tos nedaudz aplūkotu? Un viņa norādīja uz uzskaites un reģistrācijas �urnāliem.

-��� Lūdzu. Skatieties vien. Varat apsēsties �eit.

Tad viņ� nozuda blakustelpā un Diāna dzirdēja, kā Dimitrijs kādam zvana un pēc tam runā klusinātā balsī. Dro�i vien savai sirdspuķītei. Tomēr saderinā�anās gredzena viņam pirkstā nebija. Viņa atvēra uzskaites �urnālu un sāka to �ķirstīt. Janvāris� februāris� marts� aprīlis�

Decembra medikamentu uzskaite aizņēma divas lapas. Otrās lapas vidū viņa ievēroja kādu rindiņu, kurā bija rakstīts �Doktora Ksavjē pasūtījuma piegāde�. Tajā bija atzīmēti trīs medikamentu nosaukumi, kurus Diāna nepazina, ta�u viņa bija pārliecināta, ka tie nav psihotropie līdzekļi. Ziņkārības vadīta, Diāna tos pierakstīja savā bloknotā un tad pasauca Dimitriju. Viņa dzirdēja, ka viņ� nomurmina: �Es tevi mīlu,� un pēc tam ienāca telpā.

-��� Kas tie tādi?

Dimitrijs paraustīja plecus.

-��� Nav ne jausmas. Es neesmu to rakstījis. Tolaik biju atvaļinājumā.

Viņ� pa�ķirstīja zāļu uzskaites �urnālu un sarauca uzacis.

-��� Dīvaini� �ie trīs medikamenti nav ierakstīti uzskaites �urnālā. Te ir tikai rēķini� Iespējams, tas, kur� aizpildīja �urnālu, nezināja, ka tos nepiecie�ams ierakstīt arī uzskaitē�

Tagad bija Diānas kārta paraustīt plecus.

-��� Lai nu paliek. Tas nav svarīgi.

TĀPAT KĀ IEPRIEK�ĒJO REIZI, viņi atkal sapulcējās sanāksmju telpā. Tur bija CIglere, Servazs, kapteinis Maijārs, Simons Props, Marsjals Konfiāns un Ketija Dimjēra. Servaza mudināta, CIglere īsumā atstāstīja notiku�o. Viņ� ievēroja, ka tādā gaismā, kā to pasniedza Irēna, viņa pieņēmumi ne�ķita kļūdaini. Viņa pat pārmeta sev nolaidību, jo torīt bija braukusi ar motociklu, neņemot vērā laikapstākļus. Tad Cīglere pievērsa apkārtējo uzmanību apstāklim, kas vienoja �o un iepriek�ējo slepkavību, proti, pakār�anai, tomēr nepieminēja pa�nāvības. Toties Irēna uzsvēra, ka par Grimmu un Pero savulaik tikusi iesniegta sūdzība seksuālās �antā�as lietā, kurā bija iejaukti arī �aperons un Murenks, kas pirms diviem gadiem nomira.

-�� �aperons? Ketija Dimjēra neticīgi vaicāja. Nebiju par to neko dzirdējusi.

-��� Kā apgalvoja Sensīrs, tas noticis pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, Servazs precizēja. Vēl ilgi pirms mēra kungs piedalījās vēlē��anās. Un sūdzību gandrīz uzreiz atsauca.

Servazs vēlreiz atkārtoja to, ko viņam bija pastāstījis Sensīrs. Pro�kurore neticīgi uz viņu paskatījās.

-��� Vai tie�ām jūs uzskatāt, ka �ie notikumi ir kaut kādā veidā sais�tīti? Piedzērusies meitene, da�i jaunekļi un pāris kompromitējo�u foto�attēlu� Negribu teikt, ka aizstāvu �āda veida izdarības, tomēr nedo�māju, ka �is stāsts būtu plika gra�a vērts.

-��� Kā apgalvoja Sensīrs, par �o �etrotni baumots ne tas vien, Ser�vazs sacīja.

-��� Un kas tad vēl ticis baumots?

-��� Par citiem, līdzīgiem seksuālās vardarbības gadījumiem, par to, ka iedzēru�i viņi mēdza pret sievietēm izturēties ļauni un ne�ēlīgi, tomēr nebija nevienas sūdzības, izņemot atsaukto. Turklāt Grimma medību namiņā mēs atradām apmetni un zābakus� tādus pa�us vai ļoti līdzīgus tiem, kas Grimmam bija uzvilkti kājās slepkavības brīdī�

Servazs pēc savas pieredzes zināja, ka nav vēlams prokuroriem un izmeklētājiem pārāk daudz stāstīt, ja trūka dro�u pierādījumu, pretējā gadījumā tie parasti mēdza iebilst. Tomēr �oreiz viņ� nespēja atteikties no vēlmes turpināt stāstījumu.

-��� Kā apgalvoja Sensīrs Grimms, Pero, �aperons un viņu draugs Murenks bija ne�ķirama �etrotne jau kop� liceja laikiem. Vēl mēs noskaidrojām, ka visi �etri vīrie�i valkāju�i vienādus zīmoggredzenus tādus pa�us, kādam vajadzēja atrasties uz Grimma nogrieztā pirksta.

Sarauktām uzacīm Konfiāns viņos samulsis nolūkojās.

-���� Nesaprotu, kāds tam visam sakars ar gredzeniem, viņ� sacīja.

-��� Varbūt tie uzskatāmi par tādu kā atzinības zīmi, Cīglere iemi�nējās.

-��� Par atzinības zīmi? Un par kādiem varoņdarbiem tā tiktu pie��ķirta?

-��� Pagaidām par to ir grūti spriest, Cīglere sacīja, uzmetusi izmek�lētājam drūmu skatienu.

-��� Tomēr Pero pirksts nebija nogriezts, Dimjēra neticīgi iebilda.

-��� Tā ir, ta�u fotogrāfija, ko majors Servazs atrada, pierāda, ka savu�laik viņ� �ādu gredzenu nēsājis. Un, ja slepkava viņam pirkstu nenocirta, tad tikai tādēļ, ka Pero pirkstā gredzena nebija.

Servazs viņus nopētīja. Sirds dziļumos viņ� juta, ka ir uz pareizā ceļa. Tāpat kā no zemes izlien saknes, arī tagad pavisam drīz kaut kam vajadzētu uzpeldēt virspusē. Kaut kam tum�am un stindzino�am.

Un �ajā noziegumu ģeogrāfiskajā kartē izbīlis, melnie apmetņi, gredzeni un nogrieztie un nenogrieztie pirksti bija kā oļi, ko slepkava pametis savā ceļā.

-���� Skaidrs ir viens mēs neesam pietiekami rūpīgi izpētīju�i �o vīrie�u dzīvi, Konfiāns pēk�ņi iejaucās sarunā. Un, ja mēs to būtu darīju�i, nevis �ieciklēju�ies� uz institūtu, iespējams, jau sen būtu atra�du�i kaut ko tādu, kas būtu laicīgi kalpojis par brīdinājuma zīmi, vismaz attiecībā uz Pero.

Visi ļoti labi saprata, ka vārdu �mēs� viņ� lieto retoriski, jo patiesībā gribēja teikt �jūs�, ar to domājot Cīgleri un Servazu. Un Servazs klusībā nodomāja, ka, iespējams, Konfiānam �oreiz tomēr ir taisnība.

-��� Lai kā ari būtu, �ī sūdzība iesniegta par abiem noslepkavotajiem vīrie�iem un abi valkāju�i �ādus gredzenus, viņ� uzstāja. �o sakri�tību noteikti nevajadzētu ignorēt. Bet tre�ā persona, kas pieminēta �ajā sūdzībā un joprojām ir dzīva, ir Rolāns �aperons.

Viņ� redzēja, ka prokurore nobāl.

-��� Tādā gadījumā tā pa�laik ir mūsu prioritāte, viņa steig�us paziņoja.

-�� Jā. Nekavējoties jādara viss, lai atrastu mēru un viņam nodro�i�nātu policijas aizsardzību. Dimjēra palūkojās rokaspulkstenī. Tādēļ ierosinu beigt �o sanāksmi.

SENMARTĒNAS MĒRA PIRMAIS VIETNIEKS uz viņiem lūkojās ar tādu skatienu, kurā ba�as bija jau�amas kā no kurpes izlīdusi nagla. Viņ� sēdēja savā pirmā stāva kabinetā bāls kā krīts un nervozi virpināja pirkstos pildspalvu.

-��� �aperonu nav iespējams sazvanīt jau kop� vakardienas rīta, viņ� uzreiz paziņoja. Esam ļoti noba�īju�ies. Un it īpa�i, zinot to, kas atga�dījies.

Cīglere piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Varbūt jums ir kāda nojausma, kur viņ� varētu atrasties?

Mēra padomnieks �ķita izmisis.

-��� Ne vismazākās.

-��� Vai ir kāds, pie kura viņ� varētu doties?

-��� Bordo viņam ir māsa. Es tai jau zvanīju, ta�u viņa neko nezina. Arī pie biju�ās sievas viņa nav�

Mēra vietnieka neizlēmīgais un izmisīgais skatiens klīda no viena pie otra, it kā viņ� būtu nākamais sarakstā. Cīglere viņam pastiepa savu vizītkarti.

-��� Ja jums ir kāda informācija, zvaniet nekavējoties. Pat tad, ja tā ne�ķiet svarīga.

Pēc se�padsmit minūtēm viņi apturēja ma�īnu pie pudeļu fasē�a�nas rūpnīcas, kuru Servazs pirms divām dienām jau bija apmeklējis un kuras vadītājs un īpa�nieks bija Rolāns �aperons. Tā bija modema,

zema celtne, ko apjoza augsts dzeloņdrā�u �ogs. Automa�īnu stāvvietā smagās ma�īnas gaidīja, kad tajās tiks iekrautas kastes ar pudelēm. Rūpnīcas telpās valdīja ellīgs troksnis. Tāpat kā iepriek�ējā reizē Servazs atkal ieraudzīja automatizēto līniju, kurā pudeles tika noskalotas ar spēcīgu ūdensstrūklu, tad tās pa konveijeru virzījās uz izlietnēm, kur tika piepildītas, bet pēc tam uz automātiem, kas pudeles aizvākoja un uzlīmēja tām etiķetes. Viss notika, neizmantojot cilvēku roku darbu. Strādnieki �os procesus tikai uzraudzīja. Pa metāla kāpnēm viņi uzkāpa līdz stiklotai telpai, kurā bija skaņas izolācija un kur atradās direkcija. Pistācijas grauzdams, uz viņiem nicīgi nolūkojās tas pats tuklais, pinkai�nais, ar bārdas rugājiem apaugu�ais vīrietis, kur� Servazu bija sagaidījis iepriek�ējā reizē.

-�� Noteikti kaut kas ir atgadījies, viņ� sacīja, izspļaudams pistāciju �aumalas kurvī. Ne vakar, ne �odien Rolāns nav bijis rūpnīcā. Viņ� nekad nemēdz neierasties, iepriek� mūs nepabrīdinājis. Ņemot vērā to, kas notiek, nesaprotu, kāpēc uz ceļiem nav izvietoti posteņi. Ko jūs vēl gaidāt? Ja es būtu pogotais vai �andarms�

Stiklotajā nodalījumā tā oda pēc sviedriem, ka Cīglere aizspieda degunu. Vīrie�a zilā krekla padusēs viņa pamanīja milzīgus sviedru pleķus.

-��� Tomēr jūs neesat ne viens, ne otrs, viņa asā tonī iebilda. Varbūt jums ir kāda nojausma, kur viņ� varētu atrasties?

Tuklais vīrietis uz viņu iznīcino�i paskatījās. Servazs nespēja apval-. dīt smaidu. Daļa iedzīvotāju �eit uzskatīja, ka pilsētnieki nav spējīgi sakarīgi domāt.

-��� Nē. Rolāns nebija tāds cilvēks, kur� kādam stāstītu par savu pri�vāto dzīvi. Pirms da�iem mēne�iem mēs pēk�ņi uzzinājām par viņa �ķir�anos. �aperons ar mums nekad nerunāja par savām laulības dzīves problēmām.

-��� �Laulības dzīves problēmām�� Cīglere atkārtoja, neslēpjot sar�kastisko toni. Cik trāpīgi jūs to pateicāt!

-���� Brauksim pie viņa uz mājām! Servazs ierosināja, iekāpdams ma�īnā. Ja �aperona tur nebūs, pārmeklēsim māju no aug�as līdz apak�ai. Piezvani Konfiānam un palūdz kratī�anas atļauju.

Cīglere paņēma ma�īnas telefonu un uzklik�ķināja uz taustiņiem numuru.

-��� Neviens neatbild.

Uz mirkli Servazs novērsa acis no ceļa. Kā nāves vēstne�i tum�ajās debesīs peldēja smagi lietus vai sniega mākoņi. Drīz būs iestājies vakars.

-��� Jo sliktāk. Mums vairs nav laika. Iztiksim bez tās.

KAD MARGO SERVAZA IZNĀCA NO LICEJA, Esperandjē klausījās Gutter Twins dziesmu �The Stations�. Sēdēdams ierāvies ma�īnā bez numu�riem, viņ� ar acīm pārskrēja pusaud�u pūlim, kas pa skolas durvīm izbira uz visām pusēm. Nepagāja ne desmit sekundes, kad viņ� jau bija Margo pamanījis. Tajā dienā Martēna meita bija ģērbusies ādas jakā, viņas garās kājas bija ietērptas svītrainos �ortos un tīkliņzeķēs, pār potītēm tai bija uzvilktas milzīgas, pūkainas getras, bet tum�ajos matos iepītas violetas bizītes. Izskatījās tā, it kā viņa licejā būtu ieradusies tie�i no slēpo�anas. Margo varēja pamanīt tikpat viegli kā kādu iezemieti, kas, nonācis lielpilsētā, smalkām pusdienām medī skalpus. Esperandjē meitene atgādināja Samiru. Viņ� pārbaudīja, vai uz pasa�ieru sēdekļa ir digitālais fotoaparāts, un ieslēdza iPhone diktofonu, kamēr tam austiņās skanēja mūzikas albums �Saturnalia".

Pulkstenis 17:00. Iznāca no liceja. Sarunājas ar klasesbiedriem.

Desmit metrus tālāk Margo smējās un skaļi pļāpāja. Tad viņa no jakas kabatas izvilka tabakmaku. Kas par traku, tas par traku, Esperandjē nodomāja. Klausoties, ko viņai stāsta skolasbiedrenes, Margo sāka tīt cigareti. Tas nu gan tev veikli sanāk, viņ� secināja. Acīmredzot tā nav pirmā reize. Pēk�ņi Vincents sajutās kā tāds vecs izvirtulis, kas pie skolas uzglūn mazgadīgajām. Sasodīts, Martēn, tu nu gan man taisi ziepes! Pēc pārdesmit sekundēm pie skolēnu bariņa apstājās kāds skuters.

Esperandjē uzreiz sajuta trauksmi. Viņ� redzēja, ka braucējs, noņē�mis ķiveri, uzsāk sarunu ar �efa meitu. Margo nometa cigareti zemē un izberzēja to ar papēdi. Tad viņa apsēdās skutera aizmugures sēdeklī.

Paskat, paskat� Dodas projām arskuteru kopā ar septiņpadsmit astoņ�padsmit gadus vecu �ali. Tum�iem matiem. Ne no liceja.

Esperandjē nespēja izlemt, vai viņus fotografēt vai ne. Viņ� atradās pārāk tuvu, un viņi to varēja pamanīt. Pa gabalu izskatījās, ka puisim ir smalki sejas vaibsti, bet mati saslieti gaisā ar īpa�i stipru matu �eleju. Puisis uzlika galvā ķiveri, bet otru pasniedza Margo. Vai tie�ām �is zeņ�ķis būtu tas draņķis, kur� meiteni sitis un salauzis viņai sirdi?

Skuters uzņēma ātrumu. Esperandjē viņiem sekoja. Puisis brauca ātri un bīstami. Viņ� lavierēja starp automa�īnām, nevietā liekot skuteram veikt zigzagus, nemitīgi pagriezdams galvu atpakaļ un skaļi klieg�dams, lai meitene viņu varētu sadzirdēt. Agri vai vēlu pienāks tā diena, kad dzīve tev pamatīgi atspēlēsies, draudziņ�

Pāris rei�u Esperandjē �ķita, ka ir tos pazaudējis, ta�u nedaudz tālāk viņ� tos atkal panāca. Vincents nolēma iztikt bez bākugunīm, pirmkārt, tādēļ, ka negribēja, lai viņu pamana, un, otrkārt, tādēļ, ka �ī misija bija pilnīgi konfidenciāla un viņ� neuzskatīja, ka �ie būtu viņa dienesta pienākumi.

Beidzot skuters apstājās pie kādas savrupmājas, kam apkārt bija dārzs un augsts dzīv�ogs. Esperandjē uzreiz �o vietu pazina. Kopā ar Servazu viņ� bija bijis te jau agrāk. �ajā namā dzīvoja Martēna bijusī sieva Aleksandra un viņas kretīniskais lidma�īnas pilots.

Un, protams, ari Margo, kas pa�laik nokāpa no skutera un noņēma ķiveri. Kādu mirkli abi jaunie�i mīlīgi sarunājās, viņa stāvot uz tro�tuāra malas, bet viņ� sē�ot uz skutera. Esperandjē ba�ījās, ka viņu varētu pamanīt, jo tas bija apturējis automa�īnu pilnīgi tuk�ā ielā un no pusaud�iem viņu �ķīra labi ja pieci metri. Vincentam par laimi, tie bija pārāk iegrimu�i sarunā. Viņam nācās secināt, ka viss norit ļoti mie�rīgi bez bļaustī�anās un draudiem. Glu�i otrādi jaunie�i smējās un sazvērnieciski māja ar galvu. Un ja nu Martēns kļūdās? Varbūt policista darbs viņu tie�ām ir padarījis paranoisku. Tad Martēna meita nolie�cās un noskūpstīja savu �oferi uz abiem vaigiem. Puisis ar tādu sparu uzgāzēja, ka Esperandjē radās vēlē�anās izlēkt no ma�īnas un sastādīt protokolu. Un tad jau skuters bija gabalā.

Velna bū�ana! Nekā noderīga! Vincents nolēma, ka velti iz�ķiedis stundu sava dārgā laika. Klusībā tas �efu nolamāja, tad apgrieza ma�īnu un devās atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija ieradies.

SERVAZS VĒROJA TUM�O NAMA FASĀDI, kas vīdēja starp kokiem. Celtne bija balta, liela, ar smalka kokgrebuma balkoniem un slēģiem kalnu namiņu stilā, stāvu jumtu ar smailu aug�daļu un trijstūra formas koka frontonu zem dzegas. Tipiska kalnu arhitektūra. Nams atradās nogāzē, un to apslēpa dārzs un dārga dzīvojamā kvartāla lielo koku ēna, tādēļ ielas gaisma tur neiekļuva. Celtne nez kāpēc izskatījās draudīga.

Vai arī tā tikai �ķita? Servazs uzreiz atcerējās kādu rindkopu no Edgara Po �A�eru nama gala�: �Nez kādēļ, tikai uzmetot acis �im namam, manu dvēseli pārņēma neizturamas skumjas.�

Viņ� pagriezās pret Cīgleri.

-��� Vai Konfiāns joprojām neatbild?

Cīglere iebāza mobilo telefonu atpakaļ kabatā un papurināja galvu. Servazs pagrūda ierūsēju�os vārtus, un ie�īkstējās eņģes. Viņi devās uz priek�u pa aleju, atstādami sniegā pēdu nospiedumus un pat nepapūlēdamies tos noslēpt. Servazs uzkāpa pa kāpnēm, kas veda uz lieveni. Viņ� nospieda durvju rokturi zem stikla markīzes. Durvis bija aizslēg�tas. Gaismu iek�ā nemanīja. Izmeklētājs pagriezās. Lejā pletās pilsēta, un Ziemassvētku rotājumi tajā trīsēja kā ielejas sirds. Tālumā varēja dzirdēt ma�īnu rūkoņu un auto tauru troksni, bet �eit, aug�ā, valdīja pilnīgs klusums. Senajā savrupnamu kvartālā augstu virs pilsētas bija iemājoju�as neizmērojamas skumjas un sīkpilsoniskās eksistences ieslo�dzījuma nepanesamais miers. Tagad arī Cīglere uzkāpa pa pakāpieniem un nostājās Servazam blakus.

-��� Ko iesāksim?

Servazs palūkojās apkārt. Abpus lievenim vīdēja nama smil�akmens pamati, kuros rēgojās pagraba lodziņi. Caur tiem namā iekļūt nebija iespējams, jo logiem priek�ā bija dzelzs restes, toties pirmā stāva logu aizvērtņi gan bija vaļā. Kādā stūrī aiz krūma viņ� pamanīja dārza no�jumi, kas izskatījās kā neliels namiņ�. Servazs nokāpa no lieveņa un devās turp. Nojumes durvis nebija aizslēgtas. Viņ� tās atvēra. Nāsīs iesitās satrūdēju�as zemes smārds. Pustumsā varēja saskatīt grābekļus, lāpstas, puķu kastes, lejkannu, ķerru un trepes� Martēns atgriezās pie nama ar alumīnija trepēm padusē, atstutēja tās pret fasādi un uzkāpa līdz logam.

-��� Ko tu dari?

Neko neatbildējis, Servazs pavilka uz leju piedurkni un ar dūri no visa spēka iebelza pa vienu no rūtīm. Viņam to nācās atkārtot vēlreiz.

Pēc tam, dūri joprojām piedurknē paslēpis, viņ� aizvāca stikla laus�kas, atbīdīja aizbīdni un pagrūda logu. Servazam �ķita, ka tūlīt iekauk�sies dro�ības sistēmas sirēnas, ta�u nekas tāds nenotika.

-��� Vai tu zini, ka advokāts tā dēļ, ko tu pa�laik dari, var atcelt �o procedūru? Cīglere no trepju apak�as uzsauca.

-��� Pa�laik galvenais ir atrast �aperonu dzīvu. Un neļaut viņu sodīt. Teiksim, ka logs jau bija izsists un mēs tikai izmantojām izdevību�

-NEKUSTIETIES!

Viņi abi reizē pagriezās. Nedaudz tālāk alejā, starp eglēm, kāda ēna bija nomērķējusi uz viņiem ieroci.

-��� Rokas aug�ā! Nekustēties!

Tā vietā, lai pakļautos, Servazs iebāza roku kabatā un, pirms nokāpt no trepēm, izvilka dienesta apliecību.

-��� Nomierinies, vecais. Esam no policijas!

-��� Kop� kura laika policija ielau�as pie iedzīvotājiem? vīrietis jau�tāja, nolai�ot ieroci.

-��� Kop� tai nav laika gaidīt, Servazs atbildēja.

-�� Vai meklējat �aperonu? Viņa �eit nav. Neesmu to redzējis jau divas dienas.

Servazs atpazina izmeklētāja Sensīra iecienīto personā�u �pa�iecelto durvju sargu�. Tāds bija gandrīz katrā ielā. Cilvēks, kas jaucās citu dzīvēs tikai tādēļ vien, ka tie apmetu�ies viņam kaimiņos. Un tikai tādēļ �is tipā�s jau uzskatīja, ka viņam ir tiesības tos uzmanīt un pār �oga malu izsekot. It īpa�i tad, ja kaimiņi �ķiet aizdomīgi. Aizdomās turami �ādam �pa�ieceltajam durvju sargam� �ķita homoseksuāli pāri, vientuļās mātes, kautrīgi un noslēgti vecpui�i, bet vēl jo vairāk tie, kas viņu ignorēja un murgainās iedomas neatbalstīja. Lai gan Servazs tam�līdzīgus tipus dziļi nicināja, tie lieti noderēja kaimiņu nopratinā�anās.

-��� Vai tu nezini, kurp viņ� devies?

-Nē.

-��� Kāds viņ� tev �ķiet?

-��� �aperons? Labs mērs. Un kārtīgs cilvēks. Jauks, smaidīgs, viņam vienmēr atradīsies kāds laipns vārds, ko pateikt. Alla� gatavs apstāties un aprunāties. Turklāt ari gudrs. Ne tāds kā viens otrs!

Un viņ� norādīja uz kādu no namiem, kas atradās tajā pa�ā ielā, tikai nedaudz zemāk. Servazs nojauta, ka �viens otrs� bija kļuvis par pa�ieceltā durvju sarga mērķi. Kur aita, tur cirpējs. Viņ� tikko noturējās,. nepateicis, ka par �vienu otru� dro�i vien nekad nav iesniegta sūdzība par seksuālo �antā�u. Ar pa�ieceltajiem durvju sargiem bie�i mēdza gadīties tā, ka viņi uzbā�as ar savu palīdzību, ta�u kļūdās attiecībā uz mērķi. Parasti tie darbojas divatā vīrs un sieva. Bīstams tandēms.

-��������������� Kas noticis? vīrietis jautāja, nemaz neslēpdams savu ziņkāri.

-���� Rādās, ka visi kaut kur nolīdu�i. Tikai ne es! Lai tas ķertais panāk priek�ā, gan es viņu pienācīgi sagaidī�u!

-��� Paldies, sacīja Servazs. Tagad gan labāk dodieties mājās!

Vīrietis kaut ko nopurpināja un pagriezās uz ie�anu.

-��� Ja jums rodas vēl kādi jautājumi, es dzīvoju piektajā numurā! viņ� izmeta pār plecu. Mani sauc Lansonērs.

-��� Es nu gan sev tādu kaimiņu negribētu, secināja Cīglere, noska�tīdamās, ka vīrietis attālinās.

-��� Tev vajadzētu nedaudz vairāk painteresēties par saviem kaimi�ņiem, viņ� ierosināja. Starp tiem noteikti ir kāds tamlīdzīgs tips. Jo viņi ir visur. Uz priek�u!

Servazs uzrāpās pa trepēm un iekļuva namā.

Zem kājām nokrak�ķēja saplēstais stikls. Pustumsā iegrimis dīvāns, parketa grīda un paklājs, sienas ar koka paneļu ap�uvumu un rakstām�galds. Servazs sataustīja slēdzi un iededza griestu lampu. Trepju aug��galā parādījās Cīglere. Tad viņa iekāpa pa logu istabā. Aiz Irēnas starp kokiem vīdēja ielejas ugunis. Cīglere paraudzījās apkārt. Tas acīmredzot bija vai nu �aperona, vai viņa biju�ās sievas kabinets. Plaukti, grāma�tas, pie sienām vecas fotogrāfijas. Tajās varēja redzēt kalnu ainavas, Pireneju ciemus iepriek�ējā gadsimta sākumā, ielas, pa kurām staigāja cilvēki ar cepurēm galvā un brauca fiakri. Servazs atcerējās, ka kādreiz Pireneju ūdens kūrorti tika pulcēju�i Parīzes sabiedrības krējumu. Tie bija iekļauti vissmalkāko kūrortu sarakstā līdzās tādiem kūrortiem kā �amonī, Senmorica vai Davosa.

-��� Vispirms mēģināsim atrast �aperonu, viņ� teica. Un cerēsim, ka viņ� nav kaut kur pakārts. Pēc tam pārmeklēsim visu pārējo.

-��� Un ko tie�i mēs meklēsim?

-��� To mēs uzzināsim, kad būsim meklēto atradu�i.

Viņ� izgāja no kabineta.

Gaitenis, bet tā galā kāpnes.

Citu pēc citas Servazs atvēra durvis. Viesistaba. Virtuve. Tualetes. Ēdamistaba.

Soļu troksni kāpnēs apslāpēja vecs, ar metāla līstītēm piestiprināts paklājs. Tāpat kā kabinets, arī kāpņu laukums bija ap�ūts ar baltkoku. Pie sienām karājās ledus cērtes, apavi ar radzēm, ādas zābaki, slēpes no veciem laikiem saglabājies alpīnisma un kalnu tūrisma inventārs. Servazs apstājās, lai aplūkotu kādu fotogrāfiju. Tajā bija redzams vīrietis, kur� stāv uz vertikāla un �aura klints izvirzījuma, kas atgādināja Stilītu kolonnu [33] . servazs juta, ka viņam sa�ņaudzas pakrūtē. Kā tas iespējams, ka �is vīrietis nejuta nekādas augstuma bailes? Viņ� stāvēja pa�ā bez�dibeņa malā un smaidīja fotogrāfam, kur� atradās uz otras tādas pa�as virsotnes, it kā nekas nebūtu noticis. Un tad viņ� ievēroja, ka alpīnists, kur� meta izaicinājumu virsotnēm, bija �aperons pats. Kādā citā fotogrā�fijā viņ� karājās virs simtiem metru dziļa bezdibeņa, iesēdies dro�ības jostā kā putns zarā. No liktenīgā kritiena viņu pasargāja tikai niecīga kaņepāju virve. Fonā varēja saredzēt ieleju un upi, bet virs tās ciemus.

Servazs labprāt būtu mēram pajautājis, kāda ir sajūta, atrodoties tādā augstumā. Un pie reizes arī, kāda ir sajūta būt par slepkavas mērķi. Vai tā ir tikpat galvu reibino�a? Viss �ī nama iekārtojums liecināja, ka tas bija kalnu un sevis pārvarē�anai veltīts templis. Mērs acīmredzot nebija tāda pa�a rūdījuma kā aptiekārs. Tas bija pavisam cita kaluma cilvēks. Servazam par viņu toreiz, elektrostacijā, bija izveidojies savs priek�stats neliela auguma vīrietis ar sirmām lauvas krēpēm un nekad neizzūdo�u iedegumu, kur� bija stiprs kā klints, mīlēja dabu un spor�tisku dzīvesveidu.

Tad viņ� atcerējās, kāds �aperons bija izskatījies uz tilta un ma�īnā iebiedēts līdz nāvei, izmisuma pilns. Abus �os cilvēkus vienu no otra �ķīra vienīgi aptiekāra nāve. Servazs iegrima pārdomās. Neskatoties uz ne�ēlību, ar kādu ticis nogalināts zirgs, tā nāve �aperonu tik ļoti nebija satriekusi. Kāpēc? Vai tāpēc, ka runa bija tikai par zirgu? Vai arī toreiz viņ� vēl nenojauta, ka pats drīz kļūs par mērķi? Servazs turpināja apskati, un visu laiku viņu vajāja trauksmaina sajūta, kas to bija pārņē�musi pēc atgadījuma gaisa vilcienā, ka jāpasteidzas. Otrajā stāvā atra�dās vannasistaba, tualete un divas istabas. Servazs apstaigāja lielāko no tām, un kaut kas tajā �ķita dīvaini. Viņ� vēlreiz pārlaida acis telpai un sarauca uzacis. Servazu vajāja kāda doma.

Skapis. Kumode. Divguļamā gulta. Ta�u, sprie�ot pēc tā, kā bija iegū�lis matracis, tajā jau sen gulēja tikai viens cilvēks. Pie gultas atradās viens krēsls un viens naktsskapītis.

�ķirta cilvēka istaba, kur� dzīvo viens. Viņ� atvēra skapi�

Tajā bija kleitas, blūzes, svārki, sievie�u puloveri un mēteļi. Bet uz grī�das augstpapē�u kurpju pāri�

Tad viņ� ar pirkstu nobrauca pa naktsgaldiņu tikpat bieza putekļu kārta kā Alises istabā�

�aperons te nenak�ņoja.

Tajā pirms �ķir�anās bija dzīvojusi viņa sieva.

Tāpat kā Grimmiem, arī �aperoniem biju�as atsevi�ķas istabas�

Servazs saprata, ka tas viņu satrauc. Viņ� glu�i instinktīvi sajuta, ka ir kaut ko uztaustījis. Servazs atkal juta spriedzi, un �ī sajūta viņu nepameta. Tā liecināja, ka draud briesmas. Sajūta, ka notiks kaut kas ļauns. Servazs atkal atcerējās, kā gaisa vilciena vagoniņā bija kliedzis nāvei nolemtais Pero, un viņam noreiba galva. Izmeklētājs atbalstījās pret gultu.

Pēk�ņi atskanēja kliedziens:

-��� MARTĒN!

Servazs metās uz kāpņu laukumiņu. Tā bija Cīgleres balss, kas ska�nēja no pirmā stāva. Pagraba durvis zem kāpnēm bija vaļā. Servazs pa tām iegāja un nonāca pla�ā pagrabtelpā ar neapdarināta akmens sie�nām. �ī telpa kalpoja par kurtuvi un veļas mazgātavu. Tā grima tumsā. Nedaudz tālāk varēja redzēt atspīdam gaismu� Servazs devās uz to pusi. Tur atradās vēl viena telpa, ko apgaismoja griestu spuldze bez aba�ūra. Tās blāvā gaisma izgaismoja tikai daļu telpas. Vienādā attālumā cits no cita pie sienām uz milzīgiem korķa paneļiem karājās alpīnista pie�derumi. Cīglere stāvēja pie atvērta metāla skapja. Pie durvīm karājās piekaramā atslēga.

-��� Kas tas�?

Viņ� nedaudz saminstinājās un tad tuvojās skapim. Tajā atradās melns lietusmētelis ar kapuci un zābaki.

-��� Un tas vēl nav viss, sacīja Cīglere.

Viņa tam pastiepa kurpju kasti. Servazs to atvēra un pietuvināja spuldzes blāvajai gaismai. Izmeklētājs to uzreiz pamanīja. Gredzens ar burtiem �CS�. Un veca, apdzeltējusi fotogrāfija. �etri vīrie�i stāvēja cits citam cie�i līdzās, un visiem mugurā bija tādi pa�i lietusmēteļi, kāds karājās skapī uz pakaramā, kāds bija mugurā Grimma līķim un kādu viņ� bija atradis medību namiņā pie upes� Visiem sejas aizsedza kapuces, tomēr Servazs pazina Grimma ļengano un �aperona kvadrāt�veida zodu. Uz melnajiem apmetņiem krita saules stari un padarīja tos vēl drūmākus un nepiedienīgākus. Viņi stāvēja uz pastorālas lauku ainavas fona, un �ķita, ka teju varēs sadzirdēt putnu dziesmas. Tomēr Servazs nodomāja, ka, par spīti tam, ļaunuma klātbūtne bija tikpat kā sataustāma, materializējusies �ajos �etros siluetos un saules pielietajā lauku ainavā �ķita vēl uzkrīto�āka. Ļaunums pastāvēja, un �ie �etri vīrie�i bija viens no tā daudzveidīgajiem iemiesojumiem.

Servazs sāka saskatīt notikumu shēmu, to iespējamo struktūru.

�os vīrie�us vienoja kopīga aizrau�anās kalni, daba, pārgājieni un tūrisma nometnes. Ta�u viņiem bija vēl kāda cita, daudz noslēpumai�nāka un drūmāka aizrau�anās. Uzturoties no�ķirtībā tālu ielejā, sajūs�minātiem un pārņemtiem ar milzīgo kalnu virsotņu iekaro�anu, viņiem bija radusies pilnīga visatļautības un neaizskaramības sajūta. Servazs saprata, ka tuvojas izskaidrojumam, tam cēlonim, kāpēc bija aizsāku�ies visi pārējie notikumi. Gadu gaitā �ie vīrie�i bija kļuvu�i par sava veida sektu, kas dzīvoja Pireneju nostūra noslēgtajā vidē, kur pasaules noti�kumi iekļūst, tikai pateicoties televizoram un laikrakstiem. No pārējiem iedzīvotājiem viņi bija no�ķirti ne tikai ģeogrāfiski, bet ari psiholoģiski, ieskaitot tuvus cilvēkus, un tas bija naida un �ķir�anās cēlonis.

Līdz realitāte viņus notvēra.

Līdz pirmajai asins izlie�anai.

Un tad izbiedētā banda pajuka glu�i kā putnu bars, kuri aizlido katrs uz savu pusi. Un parādījās pavisam citā gaismā. Tie bija no�ēlojami, pārbiedēti tipi gļēvuļi un niecības, kas pēk�ņi nogrūsti no pjedestāla.

Un kalni no viņu nesodīto noziegumu norises vietas tagad bija pār�vērtu�ies par viņu soda izpildes vietu. Kur� bija soģis? Kā viņ� izskatī�jās? Kur bija paslēpies?

�ils Grimms.

Ser�s Pero.

�ilbērs Murenks.

Rolāns �aperons.

Senmartēnas �klubiņ��.

Servazam nedeva mieru viens jautājums. Kādi īsti bija viņu nozie�gumi? Jo tagad viņ� vairs ne�aubījās, ka Cīglerei bijusi taisnība. Meite�nes �antā�a bija tikai �ī aisberga redzamā daļa. Un viņ� ne�aubījās, ka drīz visam vajadzēja atklāties. Tomēr Servazs juta, ka ir kāds traucēklis, kāda detaļa, kas �ajā noziegumu shēmā neiekļaujas. Viņam �ķita, ka viss izskatās pārāk vienkār�i, pārāk acīm redzami. Noteikti kaut kas bija palicis nepamanīts, un, tikai to noskaidrojot, atklāsies patiesība.

Servazs piegāja pie loga ar skatu uz dārzu. Ārā bija piķa melna nakts.

Kaut kur tumsā atradās soģi. Gatavi uzbrukumam. Un meklēja �aperonu. Kur viņ� bija paslēpies? Kaut kur tālu projām vai varbūt tepat tuvumā?

Pēk�ņi Servazam ienāca prātā vēl kaut kas: vai nelie�u klubā bija tikai �etri fotogrāfijā redzamie vīrie�i vai varbūt vēl kāds?

KAD ESPERANDJĒ ATGRIEZĀS MĀJĀS, bērnaukli viņ� sastapa vies�istabā. Meitene negribīgi pieslējās kājās, acīmredzot aizrāvusies ar kārtējās �Doktora Hausa� sērijas skatī�anos. Labi, ka vismaz neprasa algas pielikumu. Tā bija juridiskās fakultātes pirmā kursa studente ar eksotisku vārdu. Barbara, Marina vai Olga? Esperandjē centās atcerē�ties. Ludmila? Stella? Vanesa? Viņ� atteicās no nodoma uzrunāt meiteni vārdā un samaksāja tai par divu stundu darbu. Vincents atrada �arlēnes zīmīti, kas ar magnētu bija piestiprināta pie ledusskapja durvīm: Izstā�des atklā�ana. Bū�u vēlu. Bu�as. Tad izņēma no saldētavas �īzburgeru, ielika to mikroviļņu krāsni un ieslēdza portatīvo datoru. Esperandjē ieraudzīja, ka saņēmis vairākas elektroniskās vēstules. Vienu no tām bija rakstījis Kleiml62. Tās temats �Da�ādi jautājumi attiecībā uz L�. Esperandjē aizvēra virtuves durvis un uzlika mūziku The Last Shadow Puppets dziesmu �The Age of the Understatement�, pabīdīja tuvāk kādu krēslu, apsēdās un sāka lasīt:

�Sveiks, Vins!

Lūk, ari pirmie manas izmeklē�anas rezultāti. Tie nav izsmeļo�i, drīzāk gan da�ādas nianses, kas ieskicē Ērika Lombāra portretu citādā gaismā, nekā ierasts pla�ākai sabiedrībai. Nesen Davosā noritēju�ā mil�jardieru foruma laikā viņ� piekritis Persija Barnevika, biju�ā zviedru koncerna ABB prezidenta, globalizācijas definīcijai: �Globalizāciju es raksturoju kā manas kompāniju grupas brīvu izvēli ieguldīt investīcijas, kur un kā es vēlos, lai ra�otu to, ko vēlos, iegādājoties preces un tās tir�gojot, kur vēlos, pēc iespējas mazāk saskaroties ar darba likumdo�anas un sociālo nosacījumu �ķēr�ļiem.� Un �āds moto ir vairumam daudzna�cionālo kompāniju.

Par to, ka tās izdara aizvien lielāku spiedienu uz da�ādām val�stīm, liecina tas, ka astoņdesmito gadu sākumā pasaulē pastāvēja aptuveni 7000 daudznacionālo kompāniju, deviņdesmitajos gados to skaits sasniedza 37 000, bet vēl pēc piecpadsmit gadiem vairāk nekā 70 000 kompāniju, kas kontrolēja 800 000 filiāļu un septiņdesmit procentus no tirgus plūsmas. �ī tendence joprojām turpina pieaugt, un rodas tik daudz bagātības kā vēl nekad agrāk, kas tiek sadalīta tik nevienlīdzīgi kā nekad. Disneja kompānijas attīstības risinājumu grupas darbinieks nopelna 300 000 rei�u lielāku algu nekā Haiti strād�nieks, kur� strādā tajā pa�ā kompānijā un �uj krekliņus. Trīspadsmit "AIR" direkcijas locekļi, starp kuriem ir arī Ēriks Lombārs, pagāju�ajā gadā nopelnīju�i desmit miljonus eiro jeb divreiz vairāk nekā se�i tūk�sto�i strādnieku �īs grupas Āzijas filiāles rūpnīcā.�

Esperandjē sarauca uzacis. Vai Kleiml62 grasījās viņam atreferēt visu liberālisma vēsturi? Viņ� zināja, ka �o rindu autors izjuta dziļu neuzticību pret policiju, politiķiem un daudznacionālām kompānijām, turklāt viņ� bija ne tikai �urnālists, bet arī Greenpeace un Human Rights Watch organizāciju biedrs. Kleiml62 atradās gan D�enovā, gan Sietlā, kad lielā astoņnieka valstu sanāksmju laikā tika sarīkotas protesta demonstrācijas. 2001. gadā D�enovā viņ� bija aculiecinieks tam, kā itāļu karabinieri ielauzās Diaza skolas teritorijā, kas bija demonstrantu apmetnes vieta, un sita tur eso�os vīrie�us un sievietes tik ne�ēlīgi, ka sienas un grīda mirka asinīs. Pēc tam karabinieri izsauca ātro palīdzību. Rezultātā viens cilvēks tika nogalināts, se�i simti ievainoti, bet divsimt astoņdesmit viens aizturēts.

�Pirmos savas karjeras gadus Ēriks Lombārs aizvadīja ģimenes uzņēmumā, kas ra�oja sporta inventāru. �īs firmas zīmi pazina visi pui��eļi, jo tās pakalpojumus izmantoja vairums �empionu. Piecu gadu laikā viņam izdevās divkār�ot �īs nozares ienākumus. Kādā veidā? Izstrādājot īstu apak�līgumu slēg�anas mākslu. Sporta apavus, krekliņus, �ortus un citas sporta preces izgatavoja sievietes un bērni Indijā, Indonēzijā un Banglade�ā. Ēriks Lombārs pats devās uz �īm valstīm izmainīt agrāk noslēgtos līgumus. Lai saņemtu licenci, piegādātājam turpmāk tika uzstādīti drakoniski nosacījumi nekādu streiku, nevainojama pre�u kvalitāte un tik zemas ra�o�anas izmaksas, ka strādnieku algas kļuva pavisam no�ēlojamas. Turklāt, lai uzturētu spriedzi, licences tika pār�baudītas katru mēnesi. Un tas nebūt nebija jauns konkurences cīņas paņēmiens. Kop� tika uzsākta �ādas politikas īsteno�ana, sporta inven�tāra uzņēmums piedzīvoja vēl nebiju�u uzplaukumu.�

Esperandjē nolaida acis. Viņ� aplūkoja savu sporta krekliņu, uz kura bija uzraksts �ESMU MUĻĶU PUSĒ�, un bultu, kas norādīja pa kreisi.

�Vēl kādu piemēru? 1996. gadā grupas farmācijas nozares pārstāvji pārpirka amerikāņu kompāniju, kas ra�oja eflomitīnu, vienīgo medika�mentu, kas palīdzēja pret Āfrikas tripanosomiāzi jeb miega slimību, ar kuru mūsdienās tur slimo 450 000 cilvēku. Ja to savlaicīgi neārstē, �ī sli�mība noved pie encefalīta, komas un nāves. Ērika Lombāra grupa uzreiz pārtrauca �o zāļu ra�o�anu. Pamatojums? Tas neesot rentabli. Saprotams, ka ar �o slimību sirgst desmitiem tūksto�i cilvēku, ta�u tiem nav pirkt�spējas. Un, kad, pateicoties humanitārajai palīdzībai, tādas valstis kā Brazīlija, Dienvidāfrika vai Taizeme nolēma pa�u vajadzībām ra�ot zāles pret AIDS vai meningītu, iztiekot bez lielo farmācijas kompāniju licen�u patenta, Lombārs nostājās lielo kompāniju pusē, un �is jautājums tika izskatīts Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Toreiz vecais Lombārs jau bija uz nāves gultas un grupas vadību pārņēma divdesmit �etrus gadus vecais Ēriks. Nu, vai tu jau nesāc citām acīm skatīties uz mūsu pla�saziņas līdzekļu iecienīto piedzīvojumu meklētāju?�

Vincents secināja, ka Lombāram noteikti bija daudz ienaidnieku. Un tie nebija nekādi iepriecino�ie jaunumi. Viņ� turpināja aplūkot nāka�mās lappuses ar apmēram tādu pa�u saturu, nolēmis tās rūpīgāk izla�sīt vēlāk, ta�u viņa skatiens apstājās pie kādas nedaudz zemāk eso�as rindkopas.

��ķiet, ka visvairāk tevi varētu ieinteresēt kāds ļoti nopietns kon�flikts, kas 2000. gada jūlijā izraisījās starp Lombāra grupu un netālu no Beļģijas robe�as eso�ās Polytex rūpnīcas strādniekiem. Piecdesmito gadu sākumā Polytex rūpnīca viena no pirmajām Francijā sāka ra�ot sintētisko �ķiedru un nodarbināja ap tūksto� strādnieku. Deviņdesmito gadu beigās tajā bija paliku�i vairs tikai aptuveni simts se�desmit dar�binieku. Rūpnīcu 1991. gadā pārpirka kāda starptautiska kompānija, kas to gandrīz uzreiz pārdeva tālāk, jo tā salīdzinājumā ar citiem, lētākas sintētiskās �ķiedras ra�otājiem, �ķietami vairs nebija rentabla. Tomēr patiesībā, pateicoties Polytex rūpnīcas ra�otās �ķiedras lieliskajai kva�litātei, to bija iespējams izmantot ķirurģijā, kas varēja kļūt par �īs pro�dukcijas noieta tirgu. Rūpnīca tika vairākas reizes pārdota tālāk, līdz par to ieinteresējās viena no Lombāra grupas filiālēm.

Rūpnīcas darbiniekiem tik milzīga apjoma starptautiska kompānija kā Lombāra grupa, kas jau darbojās farmācijas, medicīnas un ķirurģijas jomā, �ķita cerīga, kaut gan iepriek�ējie �ī biznesa pārņēmēji jau bija nodarboju�ies ar rūpnīcu slēg�anai raksturīgo �antā�u algu samazinā��ana, darbastundu skaita palielinā�ana, ieskaitot brīvdienas un svētku dienas. Lombārs rīkojās tie�i tāpat, sākumā pieprasot pat vēl lielāku uzupurē�anos nekā viņa priek�gājēji. Patiesībā Lombāra grupa rūpnīcu bija pārpirkusi, tikai lai iegūtu ra�o�anas licenci. �arlvilas Mezjēras tiesa 2000. gada 5. jūlijā pasludināja rūpnīcas juridiskās likvidē�anas sprie�dumu. Strādniekiem tā bija �ausmīga vil�anās. Tas nozīmēja atlai�anu bez kompensāciju izmaksas, komercdarbības tūlītēju pārtrauk�anu un izejvielu likvidāciju. Izmisu�ie strādnieki ieņēma rūpnīcu un paziņoja, ka tad, ja netiks ievērotas viņu prasības, viņi to uzlaidīs gaisā un ieplūdinās Meuzas upē 50 000 litru sērskābes. Strādnieki ļoti labi apzinājās, cik spēcīgs ierocis ir viņu rokās, rūpnīcai tikusi pie�ķirta Seveso [34] bīsta�mības kategorija. Tajā atradās tik daudz toksisku ķīmisko produktu, ka ugunsgrēka vai sprādziena gadījumā izraisītos vēl milzīgāka katastrofa nekā Tulūzas �AZF� rūpnīcā.

Vietējo valsts pārvaldes iestā�u pārstāvji izdeva rīkojumu nekavējo�ties evakuēt blakus eso�o pilsētiņu, rūpnīcu ielenca simtiem policistu, un tika pieprasīts, lai Lombāra grupa ar arodbiedrību palīdzību nekavē�joties uzsāk pārrunas ar strādniekiem. �āda situācija turpinājās piecas dienas. Tā kā pārrunas nedeva nekādus rezultātus, 17. jūlijā strādnieki izlēja Meuzas pietekā 50 000 litru sērskābes, kas simboliski bija iekrāsoti sarkanā krāsā, un piedraudēja, ka to turpinās ik pēc divām stundām.

Politiķi, arodbiedrību un valsts varas pārstāvji to nodēvēja par �neattaisnojamu ekoterorismu�. Viens no lielākajiem vakara laikraks�tiem pilnā nopietnībā publicēja rakstu �Sociālā terorisma gadījums�, kurā strādnieki tika nodēvēti par Taliban pa�nāvniekiem. Vēl ironiskāk tas �ķita tādēļ, ka jau desmitiem gadu Polytex rūpnīca bija viena no lielākajām Meuzas upes piesārņotājām �ajā reģionā. Pēc trim dienām to ieņēma valsts �andarmērijas īpa�o uzdevumu apak�vienības un dro��ības dienests. Satriektie strādnieki atgriezās mājās, tā ari neko nepa�nāku�i. Ļoti iespējams, ka starp viņiem ir tādi, kas ar notiku�o tā ari nav samierināju�ies.

Pagaidām tas ir viss, ko man izdevies uzzināt. Turpinu meklējumus. Arlabunakti, Vince."

Esperandjē sarauca uzacis. Kāpēc lai strādnieki būtu kaut ko pasā�ku�i tie�i pēc astoņiem gadiem? Vai starp viņiem bija tādi, kas nokļuvu�i cietumā, pēc vairākiem bezdarba gadiem izdarīju�i pa�nāvību vai pametu�i naidīgi noskaņotās ģimenes?

Esperandjē palūkojās datora ekrāna stūri eso�ajā pulksteni. Bija 19 un 3 minūtes. Viņ� izslēdza datoru un izstaipījās. Tad Vincents no ledusskapja paņēma piena pudeli. Mājā valdīja pilnīgs klusums. Megana rotaļājās savā istabā, �arlēnei bija jābūt atpakaļ tikai pēc pāris stundām, bet bērnaukle jau bija aizgājusi. Atbalstījies pret izlietni, Esperandjē norija nomierino�u tableti un uzdzēra virsū malku piena no pudeles. Nez kādēļ viņam pēk�ņi ienāca prātā uz kārbiņas izlasīt, kas ir �o zāļu ra�otājs. Un viņ� konstatēja, ka iedzēris Lombāra grupas ra�otu tableti, lai mazinātu tās pa�as grupas radīto stresu.

Tad Vincents apsvēra, kur vēl varētu iegūt kādu informāciju par Lombāru, un atcerējās par kādu lielisku sievieti Parīzē, ar kuru bija iepazinies policijas skolā un kura pilnīgi noteikti bija vispiemērotākā kandidatūra pikantas informācijas iegū�anai.

-��� MARTĒN, NĀC PASKATIES!

Viņi bija pārmeklēju�i visu māju. Tagad Servazs ķērās klāt nelielai telpai, kas, sprie�ot pēc putekļu kārtas, netika izmantota jau gadiem ilgi. Viņ� atvēra skapi un atvilktnes, pārcilāja spilvenus un matra�us un pat mēģināja noskrūvēt kamīna metāla aizsargplāksni, kad pa atvērta�jām durvīm izdzirdēja saucam savu vārdu.

Servazs izgāja kāpņu laukumiņā. Viņam iepretim, otrā gaiteņa pusē, atradās izliektas, metāliskas kāpnes ar platformu, kas atgādināja tās, kādas atrodas uz kuģiem. Virs kāpnēm varēja redzēt atvērtu lūku, no kuras krita gaismas kūlis, kas pār�ķēla kāpņu laukumiņā valdo�o tumsu. Servazs uzkāpa pa pakāpieniem un pabāza galvu caur lūku.

CIglere stāvēja telpas vidū un ar rokas mājienu aicināja viņu pie sevis.

Bēniņi sastāvēja no vienas pla�as telpas. H bija skaista jumtistaba, kas vienlaikus kalpoja gan par dzīvojamo telpu, gan kabinetu. Servazs izlīda caur lūku un nostājās uz bēniņu grīdas. Telpas iekārtojums un interjers atgādināja kalnu namiņu. Neapstrādāta koka skapis, pie loga gulta ar atvilktnēm zem tās un rakstāmgalds. Pie vienas no sienām atradās milzīga Pireneju karte. Uz tās bija redzamas ielejas, ciemi, ceļi un kalnu virsotnes� Kop� tā brī�a, kad bija ieradies �ajā namā, Servazs prātoja, kur �aperons gulēja, jo ne�ķita, ka kāda no istabām patlaban būtu apdzīvota. Tagad viņ� bija ieguvis atbildi uz �o jautājumu. Cīglere rūpīgi nopētīja telpu, un Servazs sekoja viņas piemēram�

Skapja durvis bija atvērtas�

Tajā karājās tuk�i pakaramie.

Uz grīdas mētājās drēbju kaudze.

Uz rakstāmgalda savandīti papīri.

Atvērta kastīte ar lodēm�

�aperons bija tā steidzies, ka viena no tām bija noripojusi uz grīdas.

Viņi saskatījās.

Mērs bija aizbēdzis tādā steigā, it kā viņam pakaļ dzītos pats nelabais.

Jo viņ� nojauta, ka viņa dzīvība ir briesmās�

PULKSTENIS BIJA SEPTIŅI VAKARĀ. Diāna pēk�ņi sajuta izsalkumu un metās uz ēdnīciņu, kur vakaros varēja paēst tie darbinieki, kas nak��ņoja institūtā. Iegājusi pa durvīm, viņa sasveicinājās ar diviem apsar�giem, kas ēda pie kāda galdiņa netālu no ieejas, un paņēma paplāti.

Diāna novaikstijās, uzmetusi acis silto ēdienu letei. Cepts cālis un fri kartupeļi. Ja viņa gribēja lietot sabalansētu uzturu un līdz prombrauk�a�nai nepieņemties svarā par desmit kilogramiem, tad bija pēdējais laiks saņemties. Desertā Diāna izraudzījās augļu salātus. Viņa vakariņoja pie loga, izbaudot naksnīgo ainavu. Nelielās lampiņas, kas bija izvietotas ap institūtu, izgaismoja sniegu zem eglēm. Tas bija fantastiski skaists skats.

Kad abi apsargi bija beigu�i ēst, viņa klusajā un pamestajā ēdamzālē palika viena pat aiz letes stāvo�ais virtuves darbinieks bija kaut kur nozudis -, un Diānu apņēma skumju un �aubu mākonis. Tiesa, studiju gados viņa vairākas reizes bija palikusi viena pati savā kopmītnes ista�biņā, lai lasītu un konspektētu, kamēr pārējie bija devu�ies uz �enēvas naktsklubiem un diskotēkām, tomēr vēl nekad viņa nebija jutusies tik vientuļa un pamesta. Un tik apjukusi. Tā tas bija katru vakaru, tiklīdz iestājās tumsa.

Diāna centās sapurināties un vienlaikus niknojās pati uz sevi. Kur gan palicis viņas skaidrais prāts, izpratne par cilvēkiem, psiholoģijas un fizioloģijas zinā�anas? Vai tie�ām viņa nespēja kaut nedaudz atvairīt savu pa�analīzi un neļaut vaļu emocijām? Vai Diāna glu�i vienkār�i �eit vēl joprojām nebija adaptējusies? Viņa ta�u lieliski zināja pamatlikumu: nespēja adaptēties = nemiers = satraukums. �o domu Diāna uzreiz atvairīja, jo ļoti labi zināja, kāds bija �ī satraukuma patiesais cēlonis. Un ar viņu pa�u tam nebija nekāda sakara, jo tas bija to notikumu

dēļ, kas �eit norisinājās. Un Diāna negūs dvēseles mieru, kamēr nebūs uzzinājusi kaut ko vairāk. Viņa piecēlās un novietoja savu paplāti uz slīdlentes. Gaiteņi bija tikpat pamesti kā ēdnīca.

Diāna pagriezās ap stūri un tagad atradās gaitenī, kas veda uz viņas kabinetu. Viņa sastinga un sajuta stindzino�u aukstumu pakrūtē. Gai�tenī bija Ksavjē. Viņ� lēnām aizvēra durvis Diānas kabineta durvis! Viņa a�i pameta skatienu vispirms pa labi, tad pa kreisi. Pēc tam paslē�pās aiz gaiteņa stūra. Un, sev par lielu atvieglojumu, dzirdēja, ka Ksavjē aiziet pretējā virzienā.

AUDIOKASETES�

Tas bija nākamais, ko Servazs pamanīja. Starp savandltajiem papī�riem uz mēra rakstāmgalda atradās audiokasetes, kādas vairs neviens nelietoja, tomēr �aperons tās bija saglabājis. Viņ� paņēma kasetes rokās un ieraudzīja uzrakstus: PUTNU DZIESMAS 1, PUTNU DZIESMAS 2, PUTNU DZIESMAS 3� Servazs tās atkal nolika uz galda. Telpas stūrī stāvēja neliels stereoatskaņotājs ar nodalījumu kasetēm.

Alpīnisms, putni� �is vīrietis nudien bija pamatīgi aizrāvies ar dabas pētījumiem�

Un ar antīkām lietām: vecas fotogrāfijas, vecas kasetes� vecas man�tas vecā namā kas gan cits te labāk iederētos?

Tomēr visattālākajā smadzeņu nostūrī Servazs juta trauksmes sig�nālu. Un tas pilnīgi noteikti bija saistīts ar kaut ko, kas atradās �ajā telpā. Bet vēl konkrētāk ar putnu dziesmām. Ko tas varētu nozīmēt? Parasti viņ� uzticējās savai intuīcijai, un tā viņu reti kad pievīla.

Servazs intensīvi domāja, tomēr neko sakarīgu nespēja izdomāt. Cīglere pa to laiku zvanīja �andarmiem, lai tie aizzīmogo māju un izsauc ekspertus.

-��� Nu jau tuvojamies patiesībai, viņa sacīja, kad bija beigusi sarunu.

-Jā, viņ� bargi noteica. Tomēr acīmredzot ne mēs vieni.

Un no satraukuma Servazam iek�ā atkal kaut kas sa�ņaudzās. Viņ� vairs ne�aubījās, ka izmeklē�anas centrā atrodas �ī �etrotne Grimms, Pero, �aperons un Murenks un viņu pagātnes �piedzīvojumi�. Tomēr slepkava vai slepkavas jau bija viņus par pāris soļiem apsteigu�i. At�ķi�rībā no Cīgleres un Servaza tie jau zināja visu, kas bija jāzina, turklāt viņi to zināja jau sen� Ta�u kāds tam visam bija sakārs ar Lombāra zirgu un Irtmanu? Un Servazs atkal prātoja, ka viņam kaut kā vēl pietrūkst, lai gūtu pilnīgu priek�statu par notiku�o.

Izmeklētāji nokāpa pa kāpnēm un izgāja uz apgaismotā lieveņa. Koki meta ēnas, kas aptum�oja dārzu. Kaut kur tumsā ie�īkstējās slēģi. Aizkavējies uz lieveņa, Servazs joprojām domāja par to, kāpēc viņu tā nodarbina putnu dziesmas. Viņ� izņēma kasetes no kabatas un pastiepa tās Cīglerei.

-��� Liec, lai kāds tās noklausās! Un nevis da�as minūtes, bet visu saturu pilnībā.

Irēna pārsteigta uz to palūkojās.

-��� Gribu zināt, vai tās tie�ām ir putnu dziesmas. Vai arī pavisam kas cits�

Tad ievibrējās Servaza telefons. Viņ� to izvilka no kabatas. Zvanīja viņa �efs Antuāns Kantē.

-��� Atvaino, Servazs sacīja Cīglerei, nokāpis pa kāpnēm.

-��� Servazs, viņ� atsaucās telefona klausulē, mīņājoties dārza sniegā.

-��� Martēn? Te Antuāns. Vilmers vēlas tevi redzēt.

Divīzijas komisārs Vilmers bija Tulūzas tiesu policijas priek�nieks. Cilvēks, kur� Servazam nepatika un kur� viņam atbildēja ar to pa�u. Vilmers uzskatīja, ka Servazs ir tāda veida policists, kura laiks jau ir pagājis, policists, kur� noliedzo�i izturas pret da�ādiem jaunievedu�miem, ir izteikts individuālists, kur� paļaujas uz savu intuīciju un atsa�kās pakļauties jaunajiem ministrijas rīkojumiem. Vilmers sapņoja par pakļāvīgiem un ikdieni�ķiem izpildītājiem, kas būtu paklausīgi un sav�starpēji aizstājami.

-��� Es rīt pie viņa ieie�u, Servazs sacīja, pametot acis uz Cīgleri, kas gaidīja pie mājas durvīm.

-��� Nē. Vilmers grib, lai tu pie viņa ierodies �ovakar. Tikai bez izlēcie�niem, Martēn! Tev vēl ir divas stundas laika.

NEDAUDZ PĒC ASTOŅIEM VAKARĀ Servazs izbrauca no Senmartēnas. Pēc pusstundas viņ� nogriezās no D825 un turpināja braukt pa A64 autoceļu. Servazs traucās uz priek�u, krustojumos mirgojo�o luksoforu un pretimbrauco�o ma�īnu gaismas lukturu ap�ilbināts, un juta, ka viņam pāri veļas noguruma vilnis. Brīdi vēlāk viņ� piestāja kādā atpūtas vietā un iegāja pa�apkalpo�anās veikalā, kur automātā iegādājās kafiju.

Tad viņ� no veikala ledusskapja paņēma Red Buli bund�iņu un, pie kases samaksājis, to attaisīja un vienā rāvienā iztuk�oja, aplūkodams plauktos izvietoto �urnālu vākus. Pēc tam Servazs atkal iekāpa ma�īnā.

Kad viņ� nokļuva Tulūzā, sijāja smalks lietutiņ�. Servazs sasveici�nājās ar de�ūrpolicistu, noparkoja automa�īnu un steidzās uz liftu pusi. Kad viņ� nospieda pēdējā stāva lifta pogu, pulkstenis rādīja 21 un 30 minūtes. Parasti Servazs centās izvairīties no �īs iestādes apmeklē�juma. �ie gaiteņi pārāk atgādināja to laiku, kad viņ�, tikko uzsācis darba gaitas, bija strādājis Valsts policijas ģenerāldirekcijā un tur bija pilns ar darbiniekiem, kas pazina tikai to policiju, kura atzina par pareizu vienīgi savu likumu traktējumu un pret ikvienu ierindas policistu lūgumu izturējās tā, it kā runa būtu par jaunu Ebolas vīrusa paveidu. �ajā vēlajā stundā vairums darbinieku jau bija devu�ies mājās un gai�teņi bija tuk�i. Servazs salīdzināja pamestos gaiteņus ar to haotisko, nemitīgās trauksmes pilno atmosfēru, kas valdīja telpās, kur strādāja viņa nodaļa. Protams, Servazs bija sastapis daudz zino�u un strādīgu cilvēku arī ģenerāldirekcijā, tomēr tie ļoti reti izvirzījās. Un vēl retāk nēsāja tādas kaklasaites, kas atbilst pēdējām modes prasībām. Servazs ar smaidu atcerējās Esperandjē teoriju. Viņa vietnieks uzskatīja, ka, sākot ar noteiktu uzvalku un kaklasai�u skaitu uz kvadrātmetru, jūs esat nokļuvis �retinātas kompetences zonā�, ko viņ� mēdza dēvēt arī par �absurdu lēmumu pieņem�anas zonu�, �zonu, kurā katrs velk deķi uz savu pusi� vai �atvērto lietussargu zonu�.

Servazs paskatījās rokaspulkstenī un nolēma, ka liks Vilmeram vēl piecas minūtes pagaidīt. Ne jau katru dienu rodas izdevība likt gaidīt kādam, kur� neredz tālāk par savu nabu. �o laiku Servazs izmantoja, lai iegrieztos kafejnīcā, kur atradās dzērienu automāts, un iemestu tajā monētu kafijas iegādei. Pie kāda galdiņa sarunājās divi vīrie�i un viena sieviete. Viņam ienākot, tie uzreiz par pāris decibeliem pazemi�nāja balsi. Kāds klusām pajokoja. Humoriņ�, nodomāja Servazs. Bijusī sieva reiz bija apgalvojusi, ka viņam tā pietrūkstot. Iespējams, viņai bija taisnība. Vai tas nozīmēja arī prāta spēju trūkumu? Dro�i vien jau ne, ja ņēma vērā to idiotu skaitu, kas �ajā jomā bija izcili. Ta�u tā noteikti bija kādas psiholoģiskas nepilnības pazīme. Būs jāpajautā Propam. Par spīti viņa uzpūtīgajām manierēm, Servazam psihologs sāka iepatikties. Izdzēris jau n-to kafijas krūzīti, viņ� atstāja kafejnīcu, kur uzreiz atsākās sarunas. Sieviete viņam aiz muguras skaļi iesmējās. Tie bija ļoti samāk�sloti, nepievilcīgi smiekli, kas Servazam pamatīgi krita uz nerviem.

Vilmera kabinets atradās pāris metru tālāk. Sekretāre sagaidīja Servazu ar piemīlīgu smaidu.

-��� Ienāciet. Viņ� jūs jau gaida.

Servazs nodomāja: tas, ka Vilmera sekretāre viņa dēļ ir palikusi darbā strādāt virsstundas, neko labu nesola. Vilmers bija slaida auguma vīrietis ar akurāti apcirptu kazbārdiņu, nevainojamu matu griezumu un de�ūrsmaidu, kas nekad nenozuda no viņa lūpām un bija noturīgs kā herpesvīruss. Viņ� vienmēr ģērbās akurāti līdz vissīkākajai detaļai, ieskaitot kreklu, kaklasaiti, uzvalku un kurpes. Vilmeram bija vājība uz �okolādes brūnajiem un violetajiem toņiem. Servazam viņ� kalpoja par uzskatāmu piemēru tam, ka pilnīgs nejēga var tālu tikt. Ar nosacījumu, ka viņa pakļautībā darbojas citi nejēgas.

-��� Sēdieties, �efs sacīja.

Servazs atlaidās melnā ādas krēslā. Vilmers izskatījās neapmieri�nāts. Viņ� sakrustoja plaukstas, atbalstīja tajās zodu un kādu brīdi klusēdams noraudzījās Servazā, acīmredzot tā vēlēdamies paust dziļu pārmetumu un nosodījumu. Diez vai par �ādu tēlojumu Vilmeram būtu izredzes saņemt Oskara balvu. Servazs viņam atbildēja ar vieglu smaidu, tā izvedot divīzijas komandieri no pacietības.

-��� Vai jums �ī situācija �ķiet smieklīga?

Tāpat kā visi pārējie reģionālā dienesta darbinieki, arī Servazs ļoti labi zināja, ka Vilmers savu karjeru veidojis, sē�ot pie rakstāmgalda. Viņ� nenieka nezināja par darbu notikuma vietā, ja neskaita kādu izbraukumu kopā ar Tikumības policiju viņa karjeras pa�ā sākumā. Aiz muguras visi runāja, ka Vilmers ir savu kolēģu izsmiekla objekts un peramais zēns.

-��� Nē, kungs.

-��� Trīs slepkavības astoņu dienu laikā!

-��� Divas, Servazs viņu izlaboja, divas slepkavības un zirga nāve.

-��� Un cik tālu ir pavirzījusies izmeklē�ana?

-��� Tā turpinās astoņas dienas. Un �orīt mēs gandrīz notvērām slep�kavu. Diem�ēl viņam izdevās aizmukt.

-�� Jūs viņam ļāvāt aizmukt, �efs precizēja. Izmeklētājs Konfiāns pārjums sūdzējās, viņ� piebilda.

Servazs nodrebēja.

-��� Ak tā?

-��� Viņ� man un kancelejai iesniedza sūdzību, kas uzreiz nokļuva pie iek�lietu ministra kabineta direktora, kur� pats personiski man piezva�nīja.

Vilmers ieturēja nelielu pauzi.

-Jūs mani esat nostādījis ļoti neērtā situācijā, major.

Servazs apstulba. Konfīāns bija rīkojies, apejot Dimjēru! �is nieka izmeklētājs nu gan velti laiku nezaudē!

-��� Vai jūs mani atstādināt?

-��� Skaidrs, ka ne, Vilmers atbildēja uzreiz, it kā �āda doma viņam nemaz nebūtu ienākusi prātā. Turklāt jāatzīst, ka Katrīna Dimjēra ņemas jūs dedzīgi aizstāvēt. Viņa uzskata, ka jūs ar Cīgleri esat lieliski darbinieki.

Vilmers no�ņaukājās, it kā viņam būtu grūti izrunāt tamlīdzīgas aplamības.

-��� Tomēr vēlos jūs brīdināt. �ai lietai seko ļoti augstu stāvo�i ļaudis. Mēs atrodamies pa�ā ciklona epicentrā. Pagaidām viss vēl ir mierīgi. Ta�u, ja izmeklē�ana būs neveiksmīga, sekas neizpaliks.

Servazs nespēja apvaldīt smaidu. Smalkajā uzvalciņā tērptais Vil�mers vienkār�i bija nobijies, kaut gan izlikās, it kā nekas nebūtu noticis. Viņ� lieliski zināja, ka sekas skars tikai izmeklētājus.

-��� Neaizmirstiet, ka �ī ir ļoti delikāta lieta.

Zirga dēļ, Servazs nodomāja. Viņus uztrauc vienīgi zirgs. Viņ� centās apvaldīt dusmas.

-��� Vai tas ir viss? Servazs jautāja.

-��� Nē. Vai tas upuris, Pero, lūdza viņam palīdzēt?

-Jā-

-��� Un kāpēc viņ� lūdza tie�i jūs?

-��� Nav ne jausmas.

-��� Vai nemēģinājāt viņu atrunāt doties kalnā?

-��� Man nebija laika.

-��� Un kas tās par pa�nāvībām? Kāds �iem notikumiem ar to sakars?

-�� Pagaidām mēs vēl neko nezinām. Ta�u Irtmans uz to deva mājienu, kad pie viņa ieradāmies.

-��� Kā tā?

-��� Nu� viņ� man ieteica papētīt pa�nāvību lietu.

�oreiz priek�nieks uz viņu lūkojās ar neviltotu pārsteigumu.

-��� Vai vēlaties sacīt, ka Irtmans jums iesaka, kā labāk veikt izmeklē�anu?

Servazs sarauca pieri.

-��� Tā ir nedaudz� aprobe�ota pieeja �ai lietai.

-���� Aprobe�ota? Tagad Vilmers jau nedaudz paaugstināja balsi.

-��� Man rodas iespaids, ka �ī lieta irst laukā pa vīlēm, major! Vai tad jūs neatradāt Irtmana DNS paraugus? Kādi pierādījumi vēl jums vajadzīgi?

Ja viņ� nav varējis atstāt institūtu, tātad viņam tajā ir līdzzinātājs! Un jums tas jāatrod!

Apbrīnojami, cik lietas pa gabalu �ķiet vienkār�as! Tad izpaliek nianses un nekas tā īsti nav zināms, Servazs nodomāja. Tomēr savā ziņā Vilmeram bija taisnība.

-��� Kāda versija jums ir par notiku�o?

-���� Pirms daudziem gadiem pret Grimmu un Pero tika iesniegta sūdzība par seksuālu �antā�u.

-Un?

-��� Viņiem tas noteikti nebija pirmais gadījums. Iespējams pat, ka ar citām sievietēm �ī �etrotne bija gājusi vēl tālāk. Vai ar pusaud�iem�

Varbūt tas ari ir tas noziegumu motīvs, kuru mēs meklējam.

Servazs saprata, ka viņi atrodas uz ļoti slidena ceļa un pierādījumu tikpat kā nav, tomēr bija jau par vēlu griezties atpakaļ.

-��� Atriebība?

-��� Ļoti iespējams.

Pie sienas Vilmeram aiz muguras viņ� pamanīja plakātu. Pisuārs.

Servazs to pazina. Tas bija Marsela Di�āna darbs. Dadaisma mākslas <

izstāde �or�a Pompidū izstā�u centrā 2006. gadā. Piestiprināts visiem labi saredzamā vietā, it kā Vilmers apmeklētājiem gribētu pierādīt, ka tas, kur� �ajā kabinetā strādā, ir ļoti izsmalcināts, mīl mākslu un viņam piemīt lieliska humora izjūta.

Direktors mirkli iegrima pārdomās.

-��� Un kāds tam sakars ar Lombāra zirgu?

Servazs saminstinājās.

-��� Ja par izejas punktu pieņemam atriebības teoriju, tad jādomā, ka �ie cilvēki slepkavību upuri izdarīju�i kaut ko ļoti ļaunu, viņ� sacīja, gandrīz vārds vārdā atkārtojot Aleksandras sacīto, un ka viņi

to izdarīju�i kopā. Bet Lombāra gadījumā viņiem tam neizdevās piekļūt, tādēļ slepkava vai slepkavas nogalināja zirgu.

Vilmers nobālēja.

-Jūs ta�u nevēlaties sacīt� sacīt, ka� jums ir aizdomas, ka ari Ēriks Lombārs varētu būt� saistīts ar�

-��� Seksuālo varmācību, Servazs viņam steidzās palīgā, lieliski apzi�noties, ka aiziet par tālu, ta�u bailes, ko viņ� uz mirkli redzēja pavīdam sava priek�nieka acīs, savā ziņā kalpoja par stimulu. Pagaidām gan vēl neko tādu neesam atradu�i. Ta�u ļoti iespējams, ka starp Lombāru un pārējiem pastāv kāda saikne, saikne, kas to varētu ierindot starp upuriem.

Vismaz viena lieta Servazam bija izdevusies. Viņ� bija aizbāzis Vilmeram muti.

IZGĀJIS NO POLICIJAS reģionālā dienesta ēkas, Servazs devās vecpil�sētas virzienā. Viņ� nevēlējās doties mājup. Vismaz ne tūlīt. Servazam vajadzēja izkliedēt spriedzi un sa�utumu, ko viņā izraisīja tādi tipi kā Vilmers. Joprojām sijāja sīks lietutiņ�, un Servazam nebija lietussarga, ta�u viņam tas �ķita spirdzino�s. Bija sajūta, it kā viņ� vairākas dienas būtu vārtījies mēslos un tagad beidzot var tos noskalot nost.

Pa�am to neapzinoties, Servazs bija nonācis Tora ielā un atradās pie stiklotās un spo�i izgaismotās sava vietnieka sievas �arlēnes mākslas galerijas ieejas. Galerijas �aurās un dziļās telpas bija izvietotas divos stāvos, un caur stikloto sienu varēja redzēt tās baltos toņos ieturēto moderno interjeru, kas krasi kontrastēja ar blakus eso�o fasā�u oran�a�jiem ķieģeļiem. Iek�ā bija daudz cilvēku. Izstādes atklā�ana. Viņ� jau gra�sījās nozust, kad pacēla galvu un ieraudzīja �arlēni Esperandjē stāvam otrajā stāvā un mājam ar roku, aicinot viņu ienākt. Negribīgi Servazs iegāja garenajā zālē no apģērba un matiem pilēja ūdens, un izmirku��ie apavi uz gai�ās koka grīdas atstāja slapjas sliedes, tomēr apkārtējo uzmanību tas piesaistīja mazāk, nekā viņ� bija iztēlojies. Klāteso�o sejās varēja manīt ekscentrismu, mūsdienīgumu un atvērtību, vismaz tā �iem ļaudīm pa�iem �ķita. Ārēji viņi gan likās atvērti un moderni, bet kas slē�pās dziļāk? Konformisms uz konformisma, Servazs nodomāja. Viņ� devās uz vītņu kāpņu pusi telpas dziļumā, ap�ilbis no pārāk spo�ās gaismas, ko izstaroja pro�ektori un baltās sienas. Servazs jau grasījās novietot kāju uz pirmā pakāpiena, kad viņa uzmanību piesaistīja milzīga glezna telpas galā pie sienas.

Patiesībā tā nemaz nebija glezna, bet gan �etrus metrus augsts fotoattēls.

Milzīga krustā si�anas aina, kas bija ieturēta slimīgi zilos toņos. Aiz krusta varēja manīt negaisa mākoņus, ko pār�ķēla bālas zibens strēles. Kristus vietā krustā bija piesista grūta sieviete. Galva tai bija noliekta uz sāniem, un no acīm plūda asiņu tērcīte. Asinis pilēja ari no ērk�ķu vainaga, kas tai krita uz savainotās pieres. Viņa bija ne tikai piesista pie krusta, bet tai bija ari nogrieztas krūtis, kuru vietā rēgojās divi ko�sarkani asiņu pleķi. Viņas redzokļi bija blāvi un pienaini, it kā tos būtu aizplīvurojusi katarakta.

Servazs pēk�ņi atkāpās. No �ī attēla staroja neizturams reālisms un vardarbība. Kādam dīvainim bija ienācis prātā kaut ko tādu radīt?

Viņ� prātoja, kop� kura laika cilvēkiem vardarbība �ķiet pievilcīga. �I baismo ainu lavīna, kas gāzās no televizora, kino un grāmatām. Vai tā bija sava veida atbrīvo�anās no bailēm? Vairums �o mākslinieku var�darbību pazina tikai pastarpināti un abstraktā veidā. Citiem vārdiem sakot, viņi to nepazina nemaz. Var tikai minēt, kādi mākslas darbi rastos, ja zīmēt, veidot skulptūras un rakstīt sāktu policisti, kas dien�dienā ir spiesti uzlūkot neizturamus noziegumu skatus, ugunsdzēsēji, kas ik nedēļu izzāģē no transportlīdzekļiem ceļu negadījumu upurus, un izmeklētāji, kas ik dienas saskaras ar baismiem noziegumiem? Vai viņu darbi atgādinātu �os vai būtu glu�i citādi? Servazam kāpjot uz otro stāvu, zem kājām nodrebēja alumīnija pakāpieni. �arlēne sarunājās ar kādu elegantu vīrieti ar sirmiem, rūpīgi koptiem matiem, kur� bija ģērbies dārgā uzvalkā. Viņa pārtrauca sarunu, ar rokas mājienu aicinot Servazu tuvāk, un tos iepazīstināja. Kā Servazs noprata, �is vīrietis bija kāds baņķieris un viens no galerijas labākajiem klientiem.

-���� Es nu do�os atpakaļ uz pirmo stāvu aplūkot �o lielisko ekspozī�ciju, viņ� teica. Un pieņemiet vēlreiz manus cieņas apliecinājumus jūsu lieliskajai gaumei, mana dārgā. Nesaprotu, kā jums vienmēr izdo�das sapulcēt tik talantīgus māksliniekus.

Un vīrietis attālinājās. Servazs nodomāja, ka baņķieris uz viņu pat lāgā nepaskatījās. �ādiem cilvēkiem viņ� neeksistēja. �arlēne noskūpstīja �Servazu uz vaiga. Viņas elpa smar�oja pēc avenēm un degvīna. Savā sarkanajā grūtnie�u kleitā, kurai virsū bija uzvilkta balta vinila �akete, viņa izskatījās satrieco�i. �arlēnes acis mirdzēja tikpat nedabiski spo�i kā kaklarota, kas tai bija ap kaklu.

-��� Rādās, ka ārā līst, viņa sacīja, to uzlūkojusi ar maiguma pilnu smaidu sejā. Tu �eit reti iegriezies, �arlēne teica, ar roku norādot uz galeriju. Ļoti priecājos tevi redzēt, Martēn. Kā patīk izstāde?

-��� Tā nedaudz� izsit no līdzsvara, viņ� atbildēja.

Viņa iesmējās.

-��� Mākslinieka vārds ir Mentopagus, bet izstādes tēma Ne�ēlība.

-��� Tādā gadījumā tā tie�ām ir izdevusies, viņ� pajokoja.

-��� Tev ir slapji mati, Martēn.

-��� Atvaino, man tādā paskatā labāk �eit nevajadzēja rādīties.

Viņa atmeta ar roku, norādot, ka �āda atvaino�anās nav nepiecie��ama.

-��� Te vieglāk palikt nemanāmam tad, ja ir tre�ā acs pierē. Visi �ie cil�vēki iedomājas, ka ir avangarda, modernisma un konformisma kalngals, ka viņi ir izcilības un pat pārāki par visiem citiem�

Servazs bija pārsteigts par rūgtumu, kas ieskanējās �arlēnes balsī, un aizdomīgi palūkojās uz viņas glāzi ar ledus gabaliņiem. Iespējams, vainīgs bija alkohols.

-��� īsti kli�ejiska izpratne par egocentrisku mākslinieku, viņ� sacīja.

-Ja kli�ejas kļūst par kli�ejām, tad tas ir tādēļ, ka tās atspoguļo

patiesību, viņa attrauca. Atklāti sakot, es pazīstu tikai divus iek�ēji skaistus cilvēkus, viņa turpināja, it kā sarunātos pati ar sevi. Vin�centu un tevi� Tiesa gan, tavā gadījumā �is skaistums ir dziļāk apslēpts.

�āda atklāsme viņu pārsteidza. Servazs to nebija gaidījis.

-��� Es ienīstu māksliniekus, �arlēne drebo�ā balsī atzinās.

Un tas, kas sekoja �iem vārdiem, viņu pārsteidza vēl vairāk. �ar�lēne noliecās un vēlreiz noskūpstīja Servazu uz vaiga, tikai �oreiz tuvāk lūpu kaktiņam. Tad viņa neviļus ar pirkstu galiņiem noglāstīja Servaza lūpas �ie �esti bija pārsteidzo�as atturības un intimitātes pilni. Pēc tam viņa attālinājās. Servazs dzirdēja, kā �arlēnes papē�i nodip uz metāla pakāpieniem, kad tā nokāpa uz pirmo stāvu. Servaza sirds dauzījās viņas soļu ritmā. Galva griezās. Daļu grīdas sedza būvgru�i, ģipsis un bruģakmens plāksnes, un viņ� prātoja, vai arī tas ir mākslas darbs vai varbūt �eit norit remonts. Servazam iepretim pie baltās sienas atradās iegarena glezna, kurā bija attēloti neskaitāmi sīki cilvēciņi, kas veidoja milzīgu, daudzkrāsainu pūli. To bija simtiem vai pat tūksto�iem. Acīmredzot izstāde Ne�ēlība aizņēma tikai pirmo stāvu.

-Jūs ta�u esat izmeklētājs, vai ne? Kāda sieviete nostājās viņam blakus. Tas ir popārts, grafīti. Sava veida Lihten�teins [35] miniatūrā, es teiktu.

Iztraucēts no pārdomām, viņ� gandrīz salēcās, jo nebija pamanījis sievieti tuvojamies. Viņa runāja tā, it kā izpildītu vokalīzes, jo balss tonis te kāpa, te krita.

-��� Quos vult perdere Jupiter prius dementat, Servazs sacīja.

Sieviete neizpratnē viņu uzlūkoja.

-��� Tas ir latīniski. Ja Jupiters grib kādu sodīt, viņ� atņem tam saprātu.

To teicis, Servazs devās uz kāpņu pusi.

ATGRIEZIES MĀJĀS, Servazs uzlika Mālera �Dziesmu par zemi� mūs�dienīgajā Eiji Oui versijā Mi�elas de Jangas un D�ona Vilāra izpildījumā stereoatskaņojumā un uzreiz pārgāja pie dziesmas �Ardievu�. Miegs nenāca, tādēļ viņ� no grāmatplaukta paņēma grāmatu Heliodora �Etiopiku�.

�Bērns ir ar mani. Tā ir mana meita. Viņai ir mans vārds, un visa mana dzīve ir balstīt*a uz viņu. Būdama pati pilnība, viņa sniedz man lielāku gandarījumu, nekā es varētu cerēt. Cik ātri viņa uzplaukusi, atgā�dinot pumpuru, kas pārvērties krā�ņā ziedā. Daiļumā viņa pārspēj visas citas, un neviens, vai tas būtu grieķis vai ārzemnieks, nespēj noturēties, to neuzlūkojis.�"

Apsēdies atpūtas krēslā līdzās grāmatplauktam, viņ� pārtrauca lasīt un iedomājās par sāpju sagrauzto tēvu Gaspāru Ferānu. Kā krauklis, kas lai�as pāri laukam, Servaza domas aizklīda pie pa�nāvībām un Alises. Viņai bija pievērsti visu skatieni tāpat kā Heliodora Hariklejai. Servazs bija pārlasījis kaimiņu liecības. Alise Ferāna bijusi ideāls bērns priek��laicīgi izveidojusies par īstu daiļavu, ar lieliskām sekmēm mācībās, ieskaitot sporta nodarbības, alla� gatava izpalīdzēt. Tomēr, ja varēja ticēt tēvam, pēdējā laikā viņa bija mainījusies. Kas meitenei bija noticis? Tad viņ� iedomājās par �etrotni Grimms, Pero, �aperons un Murenks. Vai Alise un pārējie pusaud�i, kuri izdarīja pa�nāvības, bija viņus kaut kur sastapu�i? Kur un kad? Brīvdienu nometnē? Ta�u divi no pa�nāv�niekiem tajās nekad nebija uzturēju�ies.

Viņu atkal sāka kratīt drebuļi. Servazam bija sajūta, it kā istabā būtu kļuvis par pāris grādiem vēsāks. Viņ� gribēja doties uz virtuvi pēc minerālūdens pudeles, ta�u pēk�ņi gar acīm viss sagriezās. Grāmatas plauktos sāka viļņoties, bet lampas gaisma �ķita nospiedo�a un slimīgi spo�a. Servazs atkrita atpakaļ krēslā.

Viņ� aizvēra acis. Kad izmeklētājs tās atkal atvēra, reibonis bija pār�gājis. Pie velna, kas viņam lēcies?

Viņ� piecēlās un devās uz vannasistabu. Tur norija vienu no Ksavjē iedotajām tabletēm. Kakls dega kā ugunī. Kādu bridi vēsais ūdens palī�dzēja, bet pēc tam dedzino�ā sajūta atkal atgriezās. Servazs pamasēja acu plakstiņus, tad iegāja viesistabā. Viņ� izgāja uz balkona ieelpot svaigu gaisu, palūkojās uz pilsētas ugunīm, prātojot, kā mūsdienu pil�sētas ar savu sirreālo apgaismojumu un nemitīgo troksni naktīs liek iedzīvotājiem mocīties ar bezmiegu, bet, dienai austot, pārvēr� tos par miegainiem rēgiem.

Tad viņa domas atkal atgriezās pie Alises. Viņ� atcerējās meitenes oran�i dzelteno jumtistabiņu ar violetajām sienām un balto paklāju, fotogrāfijām, diskiem un skolas mantām, apģērbu un grāmatām. Un dienasgrāmatu� kuras tur nebija� Servaza pārliecība, ka tādai meitenei kā Alise tā noteikti bijusi, pieauga ar katru mirkli.

Dienasgrāmatai noteikti kaut kur vajadzēja būt� Viņ� atcerējās litera�tūras skolotāju Gaspāru Ferānu pasaules apceļotāju, kur� nodarbojas ar jogu� Servazs to tīri intuitīvi salīdzināja ar savu tēvu, kur� ari bija literatūras skolotājs. Viņa tēvs turklāt pasniedza arī latīņu un grieķu valodu. Viņ� bija ļoti gudrs, noslēpumains un ekscentrisks cilvēks, kam reizēm mēdza uznākt dusmu lēkmes. Gēnus irritabile vatum. Viegli aiz�kaitināmā dzejnieku �ķira.

Servazs lieliski apzinājās, ka �is domu pavediens neviļus novedīs vēl pie citiem, ta�u bija jau par vēlu to aizkavēt un viņ� ļāvās atmiņām, kas sekoja cita citai ar nervus stindzino�u precizitāti.

Tie bija tikai kaili fakti.

Un fakti bija �ādi. Kādā tveicīgā jūlija vakarā desmit gadus vecais Martēns Servazs bija nolēmis parotaļāties mājas pagalmā, kad garo, taisno piebraucamo ceļu izgaismoja ma�īnas lukturi. Tie tuvojās. Servazu mājas bija nomaļa lauku ferma, kas no tuvākā ciema atradās trīs kilometru attālumā. Pulkstenis bija desmit vakarā. Maigajā puskrēslā sienā�u �irkstē�anu drīz nomainīs var�u kurkstē�ana, pie apvār�ņa bija dzirdami attāla pērkona grandi, un vēl gai�ajās debesis cita pēc citas iemirdzējās zvaigznes. Rāmajā vakarā varēja sadzirdēt, kā dūc ma�īna, kas tuvojās pa ceļu. Klusā dūkoņa lēnām pārvērtās skaļā motora rūkoņā, un ma�īna nobremzēja. Kad tā lēnām pa izvagoto ceļu uzbrauca uzkalnā, lukturi izgaismoja namu. Riepām �irkstot uz grants, ma�īna iebrauca pa vārtiem un apstājās pagalmā. Liega vēja pūsma sa�ūpoja papeļu zarus, un no ma�īnas izkāpa divi vīrie�i. Zēns nevarēja saredzēt viņu sejas, jo koku paēnā jau bija satumsis, tomēr viņ� skaidri sadzirdēja vīrie�a balsi, kas jautāja:

-��� Sveiks, mazais! Vai vecāki mājās?

Tie�i tajā mirklī atvērās mājas durvis un uz izgaismotā sliek�ņa parādījās mātes siluets. Vīrietis, kur� bija viņu uzrunājis, tuvojās mātei un, steidzīgi berot vārdus, atvainojās par traucējumu, tikmēr otrs viņam draudzīgi uzlika roku uz pleca. �ajā kustībā viņ� sajuta kaut ko tādu, kas uzreiz izraisīja nepatiku. �ķita, ka tā vardarbīgi pārtrauc �īvakara mieru, vēstot par nopietniem draudiem, kurus bija pamanījis vienīgi zēns. Pa to laiku otrs vīrietis draudzīgi sarunājās, un varēja redzēt, ka māte pasmaida. Pacēlis galvu, zēns pie otrā stāva kabineta loga ierau�dzīja tēvu, kur� bija labojis savu skolēnu mājasdarbus un tagad tur stā�vēja, saraucis uzacis. Zēnam gribējās uzsaukt mātei, lai viņa uzmanās < un nelai� vīrie�us iek�ā, ta�u viņ� bija mācīts uzvesties pieklājīgi un neiejaukties, kad sarunājas pieaugu�ie.

Viņ� dzirdēja, kā māte saka: �Ienāciet.�

Tad viņam aiz muguras stāvo�ais vīrietis to viegli pagrūda uz priek�u, tuklajiem pirkstiem cauri plānajam krekliņam dedzinot zēna plecu, un �ī kustība viņam drīzāk �ķita pavēlo�a nekā draudzīga. Vēl joprojām Servazs atcerējās, ka toreiz katrs viņu solis uz grants tam bija atbalsojies galvā kā brīdinājums. Viņ� atcerējās, ka no vīrie�a, kas atra�dās viņam aiz muguras, bija uzvēdījusi odekolona un sviedru smaka.

Un viņ� atcerējās, ka sienā�u �irkstē�ana vispirms kļuva skaļāka, bet tad

pēk�ņi apklusa, it kā vēstot par tuvojo�os nelaimi. Sirds ļaunās priek��nojautās sitās krūtis glu�i kā bungas. Kad viņi bija nonāku�i uz lieveņa, vīrietis viņam kaut ko piespieda pie mutes un deguna. Tā bija mitra drāna. Uz mirkli zēns sajuta, kā viņam dedzina kaklu un plau�as, bet gar acīm lēkāja gai�i punktiņi, tad viss iegrima tumsā.

Kad puisēns atguvās, viņ� atradās kambari zem kāpnēm, apdullis, mokoties ar sliktu dū�u. Kad tas caur durvīm izdzirdēja mātes balsi, viņu pārņēma paniskas izbailes. Un, kad zēns saklausīja, kā dobjās vīrie�u balsis mātei brī�iem draud, brī�iem to uzmundrina un brī�iem par viņu ņirgājas, bailes tā samilza, ka viņ� trīcēja pie visām miesām. Viņ� prā�toja, kur gan palicis tēvs. Glu�i instinktīvi zēns nojauta, kas bija �ie vīrie�i. Tās nebija cilvēciskas būtnes, tie bija ļaunie varoņi, kas izkāpu�i no kāda komiksa vai filmas. Dzelzs virs un Zaļais goblins no �Zirnekļcilvēka�. Viņ� nolēma, ka tēvs dro�i vien ir sasiets un bezspēcīgs, kā tas tik bie�i notiek ar labajiem varoņiem, citādi viņ� jau sen būtu steidzies palīgā. Vēl pēc daudziem gadiem viņ� prātoja, ka ne Seneka, ne Marks Aurēlijs nespēja tēvam palīdzēt apturēt nelūgtos viesus. Un vai badīgus vilkus vispār ir iespējams apturēt? Tikai viņi nemeklēja gaļu, bet cilvēka miesu, lai remdinātu izsalkumu. Ja mazajam Martēnam būtu pulkstenis, viņ� redzētu, ka nācis pie samaņas naktī divpadsmitos un trīsdesmit minūtēs un viņam priek�ā bija vēl gandrīz piecas stundas, kuru laikā māte nemitīgi kliedza, raudāja, draudēja un lūdzās, līdz �īs �ausmas bei�dzot norima. Un mātes kliedzieni pamazām pārvērtās klusos �ņukstos, pēc tam elsās un nesaprotamā murminā�anā, kamēr viņam pa degunu tecēja lipīgs �ķidrums, bet starp kājām strūkloja urīns un caur kambara durvīm ielauzās pirmie austo�ās dienas trok�ņi kāds gailis, kas iedzie�dājās pirms laika, kāds suns, kas tālumā rēja, un kāda ma�īna, kas simts metrus tālāk pabrauca garām pa ceļu. Pa durvju apak�u ieplūda pelēcīga gaisma, un mājā pamazām iestājās pilnīgs klusums. Viss bija beidzies, un nez kāpēc tas nomierināja.

Pēc piecpadsmit gadiem, kad Servazs policijā bija nostrādājis jau trīs gadus, viņam izdevās iepazīties ar sekcijas rezultātiem. Atskatoties pagātnē, viņ� saprata, ka tā bija viena no lielākajām viņa kļūdām. Ser�vazs bija cerējis, ka ar gadiem kļuvis izturīgāks. �ausmas, kas mātei bija jāizcie� tajā naktī, atklājās visos sīkumos. Aizvēris ziņojuma vākus, viņ� metās uz tualeti un izvēma visu kuņģa saturu.

Tomēr tie bija tikai fakti.

Un fakti bija �ādi. Tēvs izdzīvoja, ta�u pavadīja slimnīcā divus mēne��us. Pa to laiku Martēns dzīvoja pie savas krustmātes. Iznācis no slim�nīcas, tēvs atkal sāka strādāt par skolotāju, ta�u loti drīz izrādījās, ka viņ� �os pienākumus vairs nespēj pildīt. Vairākas reizes viņ� ieradās pie skolēniem dzēris, ar bārdu apaudzis un izspūris, turklāt dusmās tos apvainojis. Beidzot skolas vadība viņu bija palaidusi beztermiņa atvaļinājumā, un tēvs sanīka vēl vairāk, bet Martēns atkal mitinājās pie krustmātes� Ta�u tie bija tikai fakti� Vasarai tuvojoties, divas nedēļas pēc tam, kad viņ� universitātē bija saticis meiteni, kas pēc pusgada kļuva par viņa sievu, Servazs nolēma iegriezties pie tēva. Izkāpis no ma�īnas, viņ� uzmeta acis mājai. Vecais �ķūnītis bija sabrucis, un arī māja ar aizvērtajiem logu slēģiem �ķita neapdzīvota. Servazs pieklau�vēja pie durvju stikla. Klusums. �Tēt?� Neviens neatbildēja. Dro�i vien viņ� kaut kur gulēja piedzēries. Nometis uz krēsla jaku un mugursomu un veldzējis slāpes, virtuvē padzeroties ūdeni, Servazs uzkāpa otrajā stāvā, pārliecināts, ka sastaps tēvu kabinetā, kur tas dro�i vien grasījās doties pie miera. Martēns nekļūdījās. Tēvs tie�ām atradās savā kabinetā.

Caur aizvērtajām durvīm skanēja skaļa mūzika. Viņ� to uzreiz pazina tas bija Gustavs Mālers, tēva iecienītākais komponists.

Tomēr viņ� bija kļūdījies, domājot, ka tēvs ir devies pie miera.

Viņ� arī nelasīja kādu no saviem iemīļotajiem latīņu autoru darbiem.

Tēvs nekustīgi sēdēja krēslā ar pla�i atvērtām, blāvām acīm un baltām putām uz lūpām. Inde. Viņ� bija noindējies tāpat kā Seneka un Sokrāts.

Pēc diviem mēne�iem Servazs izturēja konkursu uz policijas virsnieka amatu. <

PULKSTEN DESMITOS VAKARĀ Diāna izdzēsa galda lampu. Viņa paņēma līdzi darba papīrus, ko gribēja izskatīt pirms gulētie�anas, un uzkāpa savā ceturtā stāva istabiņā. Kā parasti, tur bija auksti, un Diāna virs drēbēm uzvilka halātu, tad apsēdās gultas galvgalī un ķērās pie lasī�anas. Pārlasot piezīmes, viņa atkal iztēlojās savu pirmo pacientu, kādu neliela auguma nevainīga paskata se�desmit �etrus gadus vecu vīru ar tik griezīgu un �erksto�u balsi, it kā viņam būtu pārgrieztas balss saites. Vīrietis iepriek� bija strādājis par filozofijas pasniedzēju.

Kad Diāna iegāja telpā, viņ� ar to bija ārkārtīgi pieklājīgi sasveicinājies.

Viņi sarunājās viesistabā, kur visi galdi un krēsli bija pieskrūvēti pie grīdas. Tur atradās ari platekrāna televizors, ko klāja lo�u necaurlaidīgs aizsargstikls, kam visus stūrus un malas sedza plastikāta plēve. Viesis�tabā vairāk neviena nebija, tomēr pie istabas sliek�ņa sēdēja sanitārs un viņus uzmanīja.

-��� Kā jūs �odien jūtaties, Viktor?

-��� Kā sasodīta sūdu �upa�

-��� Ko jūs ar to gribat sacīt?

-��� Kā milzīga pleķa, ekskrements, mēsls, sūds, kaka�

-��� Viktor, kāpēc jūs esat tik rupj�?

-Jūtos kā tas, kas jums izlien pa dibenu, dakter, kad jūs ejat uz�

-�� Jūs nevēlaties atbildēt uz manu jautājumu?

-�� Jūtos kā�

Diāna nolēma, ka tā ir pēdējā reize, kad viņa tam jautā, kā viņ� jūtas. Viktors bija ar cirvi nogalinājis savu sievu, viņas brāli un māsu. Kā bija rakstīts viņa lietā, sieva un viņas ģimene bija pret to izturēju�ies kā pret pēdējo niecību un visu laiku par viņu ņirgāju�ies. Agrāk Viktors bijis ļoti izglītots, augstas kultūras cilvēks. Iepriek�ējās hospitalizācijas laikā viņ� bija uzbrucis kādai medmāsai, kas viņu bija apsmējusi. Par laimi, Viktors svēra tikai piecdesmit kilogramus.

Lai kā Diāna centās koncentrēt uzmanību uz �īs lietas lasī�anu, viņai tas neizdevās. Visattālākajā apziņas nostūri bija iespiedies kaut kas pavisam cits. Viņa centās ātrāk pabeigt lasī�anu, lai varētu pievēr�sties notikumiem institūtā. Diānai nebija ne jausmas, ko tai izdosies noskaidrot, tomēr viņa bija cie�i nolēmusi turpināt savu izmeklē�anu. Un tagad Diānai bija skaidrs, ar ko sākt. Tas ie�āvās prātā tajā mirklī, kad viņa ieraudzīja Ksavjē iznākam no sava kabineta.

Kad bija paņēmusi nākamā pacienta lietu, tas viņas iztēlē uzreiz iznira acu priek�ā. Viņ� bija �etrdesmit gadus vecs vīrietis ar drud�ainu skatienu, iekritu�iem, ar bārdu apaugu�iem vaigiem un taukainiem matiem ungāru izcelsmes biju�ais zinātnieks un jūras dzīļu faunas pētnieks, kur� runāja ļoti labā fran�u valodā ar izteiktu slāvu akcentu. Georgijs.

-��� Mēs esam saistīti ar visdziļākajām ūdens dzīlēm, viņ� tai aiz�gūtnēm bija stāstījis. Jūs to vēl nemaz nenojau�at, dakter, bet patie�sībā mēs nemaz nepastāvam, mēs eksistējam tikai domās, esam tikai to

radījumu prāta emanācija*, kas mīt okeāna dzīlēs vairāk nekā divtūk�sto� metru dziļumā. Tā ir mū�īgās tumsas valstība, kurā dienasgaisma nekad neiekļūst. Tur visu laiku valda pilnīga tumsa.

Kad viņ� izrunāja �o vārdu, Diāna juta, ka tai pārslīd pāri baiļu ledaini aukstais spārns.

-���� Un aukstums, ledains aukstums. Un milzīgs spiediens. Pēc kat�riem desmit metriem tas pieaug par vienu atmosfēru. To spēj izturēt vienīgi �ie radījumi. Zināt, tie atgādina monstrus. Tāpat kā mēs. Tiem ir milzīgas acis, rīkle ar asiem ilkņiem un iek�ējie orgāni, kas izstaro luminiscējo�u gaismu visa ķermeņa garumā. Tie ir maitēdāji nekrofāgi, kas pārtiek no okeānā nogrimu�ajiem līķiem, un briesmīgi plēsoņas, kas vienā kampienā norij savu laupījumu. Tur lejā valda tikai tumsa un ne�ēlība. Tāpat kā �eit. Tur var sastapt arī zivi �ūsku jeb Chauliodus sloani, kuras galva atgādina galvaskausu ar gariem ilkņiem, kas ir asi kā dun�i un caurspīdīgi kā stikls, un kuras �ūskveidīgo ķermeni izrai�bināju�i spo�i plankumi. Okeāna dzīlēs mājo arī Linophryne lucifer un Photostomias guernei, kas ir pretīgākas un biedējo�ākas par piraijām. Tur var sastapt arī pycnogonides, kas atgādina zirnekļus un sudraba cirvjus un �ķiet beigtas, lai gan ir dzīvas. �ie radījumi nekad nav redzēju�i die�nasgaismu un nekad neuzpeld ūdens virspusē. Tāpat kā mēs, dakter. Vai jūs nesaskatāt līdzību? Tāpēc, ka at�ķirībā nojums mēs �eit nedzīvojam pa īstam. Mēs esam �o radījumu iztēles radīti. Ikreiz, kad kāda no �īm dzīļu būtnēm mirst, nomirst arī kāds no mums.

Kamēr Georgijs runāja, viņa skatiens �ķita aizplīvurots, it kā viņ� atrastos tur lejā, okeāna dzīļu tumsā. �is absurdais vēstījums stindzi�nāja Diānu ar savu �ausmino�o skaistumu. Viņai bija grūti atbrīvoties < no Georgija iztēles radītajiem tēliem.

Diāna iedomājās, ka institūtā viss ir balstīts uz pretrunām. Skais�tums ne�ēlība. Klusums kliedzieni. Vientulība saspiestība. Bailes ziņkārība. Kop� viņa �eit bija nonākusi, to nemitīgi plosīja pretrunas.

Viņa aizvēra Georgija lietu un tagad prātoja par kaut ko pavisam citu. Visu vakaru Diānu nepameta domas par Ksavjē da�iem pacientiem izmantoto terapiju. Par �o ķīmisko vielu �trakokreklu�. Un par slepeno

� Emanācija neoplatonisma un gnosticisma mācībā tāda materiālās pasaules ra�anās, kas notiek, garīgam pirmsākumam (dievībai) izstarojot savu rado�o ener�ģiju-

viņas kabineta apmeklējumu. Nez vai aptiekas vadītājs Dimitrijs pastās�tījis Ksavjē, ka Diāna pārmērīgi interesējusies par to, kā tiek ārstēti slim�nieki? Diez vai. Dimitrija vārdos viņa bija saklausījusi slēptu naidīgumu pret psihiatru. Nevajadzēja aizmirst arī to, ka viņ� bija ieradies tikai pirms da�iem mēne�iem, lai aizstātu cilvēku, kas �o vietu bija nodibi�nājis. Vai Ksavjē bija radu�ās nesapra�anās ar personālu?

Diāna �ķirstīja savu piezīmju bloknotu, līdz uzdūrās trim mistiska�jiem Ksavjē pasūtīto zāļu nosaukumiem. Viņai tie joprojām �ķita tikpat nepazīstami kā sākumā.

Viņa ieslēdza datoru un uzsāka meklējumus Google programmā.

Diāna ierakstīja Google pirmos divus atslēgas vārdus�

Viņa satrūkās, kad atklāja, ka Hypnosol bija viens no sodas tiofenola rūpnieciskajiem nosaukumiem. Tas bija anestētiķis un viens no trim medikamentiem, ko ASV kā nāvējo�u injekciju ievadīja uz nāvi notiesātajiem un ko izmantoja eitanāziju veik�anai Nīderlandē. Daudz izplatītāks bija cits �ī medikamenta rūpnieciskais nosaukums pentotāls. Kādreiz tas tika izmantots narkoanalīzei. �ī anestētiķa injekcija palīdzēja pacientam atcerēties apspiestās atmiņas. �ādi pentotāls jau ilgu laiku vairs netika izmantots, un to kritizēja, jo preparāts izraisīja neparedzētas blaknes, ko zinātniski nebija iespējams pierādīt.

Kādas spēlītes Ksavjē �eit bija uzsācis?

Otrs medikaments Diānu pārsteidza vēl vairāk. Arī ksilazīns bija anestētiķis, ta�u to izmantoja veterināri! Diāna jau sāka prātot, vai nav kaut ko sajaukusi, un turpināja meklēt izskaidrojumus da�ādās interneta lapās, tomēr neko citu neatrada. Viņa samulsa arvien vairāk. Kas veterinārajam medikamentam meklējams institūta aptiekā?

Diāna ātri ierakstīja meklētājā tre�ā medikamenta nosaukumu. Tagad viņas uzrauktās uzacis veidoja jumtiņu. Tāpat kā abi iepriek�ējie ārstnieciskie līdzekļi, arī halotāns bija anestētiķis. Tā toksiskās iedar�bības dēļ uz sirdi un aknām tas bija izņemts no lieto�anas visur citur, izņemot jaunattīstības valstis. Un halotāna tirdzniecība cilvēku vajadzī�bām bija pārtraukta 2005. gadā. Tāpat kā ksilazīnu, to izmantoja tikai veterināri!

Diāna atgāzās atpakaļ, atbalstīja galvu spilvenos un prātoja. Cik viņai zināms, institūtā nekādu dzīvnieku nebija pat ne suņa vai kaķa (kā Diāna bija nopratusi, atsevi�ķi pacienti izjuta patoloģiskas bailes no mājdzīvniekiem). Viņa atkal paņēma datoru un vēlreiz izpētīja iegūto informāciju. Pēk�ņi viņa kaut ko pamanīja. Diāna bija palaidusi garām pa�u galveno visi trīs medikamenti tika izmantoti tikai vienā gadī�jumā. Lai veiktu anestēziju zirgam� �o informāciju viņa bija atradusi kādā īpa�i veterināriem paredzētā mājaslapā. Tās redaktors, kur� pats bija zirgu ārstniecības speciālists, ieteica izmantot zirgam ar svaru aptuveni �etrsimt astoņdesmit kilogrami ksilazīnu 0,8 mg uz kilogramu svara, pēc tam ievadīt IV sodas tiopentālu un visbeidzot halotānu ar 25 % koncentrāciju.

Zirgs�

Viņa juta, ka tai iek�ā sāk plosīties kaut kas, kas ļoti atgādināja Georgija aprakstītos radījumus. Ksavjē� Diāna atkal atcerējās sarunu, ko bija noklausījusies pa ventilācijas lūku. Ksavjē �ķita tik pārsteigts, tik apjucis, kad policists bija paziņojis, ka kāds no institūta varētu būt saistīts ar zirga nāvi. Diāna nespēja iedomāties nevienu pa�u iemeslu, kādēļ psihiatrs būtu devies kalnos un nogalinājis zirgu. Turklāt poli�cists tika pieminējis divus cilvēkus. Toties tagad viņa saprata kaut ko citu� Ja Ksavjē bija tas, kur� sagādāja zāles zirga iemidzinā�anai pirms nogalinā�anas, tad noteikti viņ� bija arī tas, kur� sagādāja no institūta Irtmana DNS paraugus.

To iedomājoties, viņa vēderā sajuta trīsas. Kāpēc Ksavjē bija tā rīko�jies? Kāda ir viņa loma notiku�ajā?

Vai Ksavjē jau toreiz zināja, ka zirga nāvei sekos cilvēka slepkavība? Kāpēc viņam vajadzēja kļūt par ielejā izdarīto noziegumu līdzzinātāju, ja viņ� �eit bija pavadījis tikai da�us mēne�us?

Diāna vairs nespēja iemigt. Viņa grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem, apsviedās te uz muguras, te uz vēdera, lūkojoties blāvi pelē�kajā gaismā aiz loga, kur svilpoja vēj�. Viņas smadzenes tirdīja pārāk daudzi sare�ģīti jautājumi. Ap trijiem naktī Diāna norija pusi no mie�gazāļu tabletes.

ATLAIDIES KRĒSLĀ, SERVAZS klausījās �Ardievu� flautas ievadu. Kāds to reiz bija nodēvējis par �sapņu lakstīgalu�. Tad, glu�i kā spārnu vēzieni, �ajā melodijā iejaucās arfa un klarnete. Putnu dziesmas, viņ� pēk�ņi iedomājās. Kāpēc viņam atkal uzmācās �īs atmiņas? �aperons mīlēja dabu un alpīnismu. Un tad? Kāpēc bija vajadzīgi �ie ieraksti?

Servazs jau daudz bija par to prātojis, ta�u neko sakarīgu nespēja izdomāt, tomēr viņ� bija pārliecināts kaut kas bija apslēpts dziļi tumsā un gaidīja, kad tiks atklāts. Un tam noteikti bija kāds sakars ar pilsētas mēra mājās atrastajiem ierakstiem. Viņ� alka uzzināt, vai kasetēs tie�ām ir ierakstītas putnu dziesmas. Turklāt viņam nedeva mieru vēl kas cits�

Servazs piecēlās un aizgāja līdz balkonam. Lietus bija mitējies, un virs miklajiem trotuāriem pacēlās viegla migliņa, kas ap pilsētas ugu�nīm veidoja dūmakainu atblāzmu. No ielas plūda drēgns vēsums. Viņ� atkal atcerējās �arlēni Esperandjē. Servazu bija pārsteidzis viņas tuvību apliecino�ais skūpsts uz vaiga, un viņ� atkal sajuta dīvainas trīsas.

Pārkāpis pāri balkona slieksnim, Servazs saprata, ka ir kļūdījies, viņa uzmanību nebija piesaistīju�as putnu dziesmas, bet gan kasetes. Pēk�ņi viņ� sajuta stingu kamolu vēderā, it kā kāds viņam barības vadā būtu strauji ielējis cementu. Servazs juta, kā paātrinās pulss. Viņ� sāka drud�aini �ķirstīt piezīmju grāmatiņu, līdz uzgāja vajadzīgo telefona numuru, un piezvanīja.

-��� Klausos, atsaucās vīrie�a balss.

-��� Vai es nevarētu pēc kādas pusotras stundas pie jums ierasties?

Klusums.

-��� Bet tad jau būs pāri pusnaktij!

-��� Es gribētu vēlreiz apskatīt Alises istabu.

-��� Tik vēlu? Vai līdz rītam nevarat pagaidīt?

Gaspāra Ferāna balss izklausījās pārsteigta. Servazs viegli varēja iztēloties sevi viņa vietā. Meita bija mirusi jau piecpadsmit gadus. No kurienes pēk�ņi tāda steiga?

-��� Es tomēr to gribētu aplūkot jau �onakt, viņ� uzstāja.

-�� Lai notiek. Es tikpat reti kad aizmiegu pirms pusnakts. Gaidī�u jūs pusvienos. Pēc tam gan ie�u gulēt.

BIJA DIVDESMIT PIECAS MINŪTES PĀRI PUSNAKTIJ, kad viņ� sasnie�dza Senmartēnu, ta�u neiebrauca vis pilsētā, bet gan pa apvedceļu devās uz piecus kilometrus attālo ciemu, kas bija iegrimis nakts mierā.

Gaspārs Ferāns atvēra durvis uzreiz pēc pirmā zvana. Viņ� izskatījās ļoti ieintriģēts un dega nepacietībā uzzināt kaut ko vairāk.

-��� Vai ir kādi jaunumi?

-��� Ja neiebilstat, labprāt vēlreiz apskatītu Alises istabu.

Ferāns viņā vaicājo�i palūkojās. Virs svītera un veciem d�insiem viņ� bija uzvilcis rltasvārkus, bet �ībās apautās kājas bija kailas. Ferāns norādīja uz kāpnēm. Servazs tam pateicās un steidzīgi devās uz otro stāvu. Iegājis istabā, viņ� uzreiz piegāja pie koka plauktiņa virs nelielā oran�as krāsas rakstāmgalda.

Audiokase�u atskaņotājs.

At�ķirībā no stereoatskaņotāja, kas bija novietots uz gridas, �is �kase�nieks� netika izmantots ne par radio, ne atskaņotāju. Tas bija pavisam vecs, un Alise to, visticamāk, bija sameklējusi kādā krāmu tirgū.

Ta�u Servazs sava pirmā apmeklējuma laikā nebija manījis nevienu kaseti. Viņ� pasvārstīja atskaņotāju rokās. �ķita, ka svars ir normāls, tomēr tas vēl ne par ko neliecināja. Servazs vēlreiz citu pēc citas atvēra visas rakstāmgalda un naktsskapī�a atvilktnes, ta�u nevienu kaseti nekur nemanīja. Varbūt Alisei tās bija piederēju�as kaut kad agrāk un, pārejot uz diskiem, meitene kasetes bija izmetusi ārā?

Tad kāpēc viņa bija saglabājusi �o neparocīgo kase�u atskaņotāju? Alises istaba ar plakātiem, diskiem, Game Boy un ko�ajām krāsām atgādināja deviņdesmito gadu muzeju.

Izņemot vienu anahronismu veco �kase�nieku"�

Servazs to satvēra aiz virspusē eso�ā roktura un rūpīgi aplūkoja visas salaidumu vietas. Tad nospieda slēdzi, lai atvērtu kase�u nodalījumu. Tas bija tuk�s. Viņ� atkal nokāpa pirmajā stāvā. No viesistabas plūda televizora skaņas. Tā bija literatūras un kultūras nakts programma.

-�� Vai jums neatrastos neliels krustveida skrūvgriezis? Servazs no sliek�ņa jautāja.

Ferāns bija apsēdies uz dīvāna. Tagad literatūras skolotājs viņā lūko�jās ar izmocītu skatienu.

-��� Ko jūs esat atradis?

Vīrie�a balss skanēja valdonīgi un nepacietīgi. Viņ� dega ātrāk kaut ko uzzināt.

-��� Neko, pilnīgi neko, Servazs atbildēja. Ta�u, ja kaut ko atradī�u, es jums to uzreiz pateik�u.

Ferāns piecēlās un izgāja no istabas. Pēc mirkļa viņ� atgriezās ar skrūvgriezi. Servazs atkal uzkāpa otrajā stāvā. Viņ� bez jebkādas piepū�les atskrūvēja visas trīs skrūvītes. It kā tās būtu aizskrūvējusi bērna roka�

Elpu aizturējis, viņ� atvēra priek�ējo paneli.

Es tās atradu�

Meitēns bijis īsts ģēnijs. Vienai atskaņotāja daļai bija uzmanīgi izņemtas visas elektroniskās detaļas. Ar brūnu, platu izolācijas lenti pie plastmasas korpusa bija piestiprinātas trīs nelielas burtnīcas zilā apvākojumā.

SERVAZS ILGI STĀVĒJA un uz tām blenza. Viņ� jutās kā sapnī. Ali�ses dienasgrāmata� Tā bija tur nogulējusi visus �os gadus, nevienam pat nenojau�ot. Par laimi, Gaspārs Ferāns bija atstājis meitenes istabu neskartu. Ļoti uzmanīgi viņ� noņēma sakaltu�o līmlenti un izvilka burt�nīcas no atskaņotāja.

-��� Kas tas ir? viņam aiz muguras atskanēja Ferāna balss.

Servazs pagriezās. Ferāns raudzījās uz burtnīcām. Viņa acis iegai-

lējās kā plēsoņam. Vīrie�a ziņkārība �ķita gandrīz slimīga. Izmeklētājs atvēra vienu no burtnīcām un tajā ielūkojās. Izlasīja pirmos vārdus. Sirds salēcās. Sestdiena, 12. augusts� Te tā bija�

-��� Es teiktu, ka dienasgrāmata.

-�� Jūs to atradāt tur? Ferāns apstulbis jautāja. Tā tur bija visus �os gadus?!

Servazs pamāja ar galvu. Viņ� redzēja, ka Ferāna acis pielīst ar asa�rām, bet seja savelkas sāpju pilnā no�ēlā. Servazs uzreiz sajutās ļoti neveikli.

-��� Man tā rūpīgi jāizpēta, viņ� sacīja. Kas lai zina varbūt �ajās lappusēs apslēpts viņas rīcības izskaidrojums? Vēlāk es jums tās atdo�u.

-��� Jums tas izdevās, Ferāns no�ukstēja neskanīgā balsī. Jums izdevies tas, kas nevienam citam nebija pa spēkam� Tas ir neticami� Kā� kā jums tas ienāca prātā?

-��� Gan vēlāk paskaidro�u, Servazs viņu centās apvaldīt. Vēl nav pienācis īstais brīdis.

KAD VIŅ� BEIDZA LASĪT, bija jau gandrīz astoņi no rīta un debesis virs kalniem bija kļuvu�as gai�ākas. Aizvēris burtnīcas, Servazs izgāja uz balkona un ieelpoja rīta dzestro, spirgto gaisu. Viņ� jutās iztuk�ots. Un gandrīz slims. Uz sabrukuma robe�as. Vispirms zēns ar vārdu Klemāns, un tagad vēl �is�

Sniegs vairs nesniga. Bija kļuvis nedaudz siltāks, tomēr virs pilsētas debesīs peldēja biezi mākoņi, bet virs kalnu galotnēm no tumsas aiz�sega tikko izniru�ās baltegles apņēma migla. Jumti un ielas ievizējās sudrabainā mirdzumā, un Servazs sajuta sev uz sejas uzpilam pirmās lietus lāses. Tagad tās pātagoja balkona stūrī sagūlu�o sniega kārtu, un Servazs atgriezās istabā. Ēst viņam negribējās, tomēr nenāktu par ļaunu vismaz iedzert karstu kafiju. Viņ� nokāpa pla�ajā Art Deco stilā ieturētajā terasē, kas pletās virs lietus aizmiglotās pilsētas. Apkalpotāja viņam atnesa svaigas maizītes, kafiju, glāzi apelsīnu sulas, sviestu un mazus trauciņus ar ievārījumu. Sev par brīnumu, viņ� visu apēda. Ē�ana �ķita kā eksorcisms. Tas nozīmēja, ka viņ� ir dzīvs, ka tā elle, kas valdīja burtnīcu lappusēs, viņu neskāra. Vai vismaz, ka viņ� vēl kādu bridi no tās spēj attālināties.

Mani sauc Alise. Man ir piecpadsmit gadi. Nezinu, ko ar �īm lappusēm vēlāk iesāk�u un vai kāds tās lasīs. Iespējams, es tās saplēsī�u vai sadedzi�nā�u, tiklīdz tās būs uzrakstītas, bet varbūt arī ne. Tomēr, ja es tās neuzrak�stī�u, tad sajuk�u prātā. Mani izvaroja. Un nevis viens, bet vairāki izdzim�teņi. Tas notika kādā vasaras naktī. Mani izvaroja�

Alises dienasgrāmata bija viena no smagākajām un �ausmino�ā�kajām lietām, ko viņam jebkad bija nācies lasīt. Pusaudzes dienasgrā�mata, kurā bija zīmējumi, dzejoļi un mīklainas frāzes. Naktī, kad lēnām

kā tramīgs dzīvnieks tuvojās rītausma, Servazam vienu brīdi �ķita, ka viņ� to izmetīs papīrkurvī. �ajās burtnīcās tomēr bija maz konkrētas informācijas, vairāk mājienu un nojausmu. Ta�u atsevi�ķi notikumi bija aprakstīti ļoti skaidri. Alise Ferāna 1992. gada vasarā bija uzturējusies brīvdienu nometnē �Pireneju ģemzes�, kas tagad bija slēgta. Tajā pa�ā, kurai Servazs pabrauca garām, kad devās uz Varņē institūtu, tajā, par kuru tika stāstījis Sensīrs un kuras attēls tam bija piestiprināts istabā pie sienas. Laikā, kad �ī nometne vēl darbojās, pienākot vasarai, tur tika uzņemti bērni gan no Senmartēnas, gan apkārtējām ielejām. Viņu ģimenes bija pārāk trūcīgas, lai varētu atļauties īstas brīvdienas. Tā bija kļuvusi par vietējo tradīciju. Alise, kuras labākās draudzenes togad bija aizsūtītas uz �o nometni, lūdza vecākiem, lai ļauj tām piebiedroties. Sākumā viņi nevarēja izlemt, bet beigās tomēr piekrita. Alise uzsvēra, ka viņi �ādu lēmumu bija pieņēmu�i, ne tikai lai iepriecinātu meitu, bet arī tādēļ, ka tas atbilda viņu vienlīdzības un sociālā taisnīguma principiem. Viņa piebilda, ka vecāki todien bija pieņēmu�i �traģiskāko lēmumu savā dzīvē�. Tomēr viņa tos notiku�ajā nevainoja. Un ari sevi ne. Viņa tajā vainoja tikai �os CŪKAS, NELIE�US un NACISTUS (�ie vārdi bija rakstīti ar lielajiem burtiem un sarkanu tinti), kas izpostīja viņas dzīvi. Alise būtu gribējusi tos �izkastrēt, atņemt tiem vīrietību, nogriezt locekļus ar sarūsēju�u dunci un tad likt viņiem tos apēst, bet pēc tam viņus nogalināt�.

Pēk�ņi Servazam ienāca prātā, ka zēnam, vārdā Klemāns, un Alisei bija kaut kas kopīgs abi bija inteliģenti un �ķita vecāki par saviem gadiem. Un abi bija spējīgi uz neiedomājamu mutisku vardarbību. Un fizisku arī, Servazs nodomāja, izņemot to, ka zēns to vērsa pret bez�pajumtnieku, bet meitene pati pret sevi. Servazam par laimi, Alise dienasgrāmatā nebija detalizēti aprakstījusi to, ko tai nācies pārciest. Tā nebija dienasgrāmata, kurā izklāsta ikdienas notikumus. Tā drīzāk bija apsūdzības runa. Sāpju kliedziens. Lai gan Alise bija inteliģents bērns ar asu prātu, viņas izteiksmes veids bija �ausmīgs, bet zīmējumi vēl briesmīgāki. Da�i no tiem būtu izcili, ja vien tēma nebūtu tik drūma. Servaza uzmanību tūlīt piesaistīja kāds zīmējums, kurā bija attēloti �etri vīrie�i kapucēs un zābakos. Alisei bija talants. Viņa bija uzzīmē�jusi katru vissīkāko tum�ās kapuces krociņu un �etrotnes drūmo kapu�u aizēnotās sejas. Citos zīmējumos �ie vīrie�i bija attēloti kaili guļam zemē ar plati atvērtām acīm un mutēm. Miru�i. Tā bija tikai meitenes iztēle, Servazs nodomāja.

Rūpīgāk aplūkojis, viņ� vīlies secināja: lai gan kapuces bija attēlotas precīzi un kailie ķermeņi �ķita ļoti reāli, ta�u sejas neatgādināja nevienu no viņam pazīstamajiem vīrie�iem. Ne Grimmu, ne Pero, ne �aperonu� Tie bija uzpūtu�ies, �ausmino�i viepļi, kariķēts netikumu un ne�ēlības attēlojums. Viņi atgādināja dēmonus ar pārvērstām sejām, kādi rotā katedrāļu frontonus. Vai Alise �īs sejas bija apzināti pārvērtusi? Vai arī viņ� no tā varēja secināt, ka Alise un viņas draugi nekad nav redzēju�i savu mocītāju sejas? Ka tie nekad nenoņēma kapuces? Tomēr zināmu informāciju Servazs no �iem zīmējumiem un teksta varēja iegūt. Pir�mām kārtām visos zīmējumos bija attēloti �etri vīrie�i. Pēc visa sprie�ot, izvarotāji bija tikai �ī �etrotne. Turklāt dienasgrāmata sniedza atbildi uz jautājumu, kāpēc noslepkavotajam Grimmam kājās bija zābaki. Līdz �im tas �ķita mīkla, tagad tam varēja atrast izskaidrojumu.

�ie nelie�i vienmēr ieradās lietainās negaisa naktīs. Dro�i vien tādēļ, lai būtu dro�i, ka viņu apmeklējuma laikā nometnē neviens tos netraucēs. Kuram gan ienāktu prātā ierasties ielejā pēc pusnakts, kad lietus gāza kā ar spaiņiem?

�īs resnās cūkas ar saviem netīrajiem zābakiem brida pa ceļa dangām, bet pēc tam atstāja dubļainas pēdas gaiteņos un aptraipīja visu, kam pie�skārās.

Viņiem bija rupji smiekli un skaļas balsis. Es pazinu vismaz vienu no tiem.

Lasot pēdējo teikumu, Servazs nodrebēja. Viņ� bija drud�aini pār��ķirstījis �o burtnīcu lappuses uz priek�u un atpakaļ, tomēr nekur nebija atradis nevienu atsauci uz ļaundaru identitāti. Viņ� bija pamanījis arī �ādu teikumu: �Viņi to darīja pēc kārtas.� Tas Servazu tā apstulbināja, ka viņ� nespēja lasīt tālāk. Viņ� pāris stundu pagulēja un tikai tad tur�pināja lasīt. Pārlasot atsevi�ķas lappuses, viņ� secināja, ka Alise tika izvarota tikai vienu reizi jeb, pareizāk sakot, vienu nakti un viņa nebija vienīgā, ko tonakt izvaroja. Tajā vasarā vīrie�i nometnē bija ieradu�ies vismaz se�as reizes. Kāpēc Alise nevienam neko nebija teikusi? Kāpēc neviens bērns necēla trauksmi? No da�iem aprakstiem Servazs varēja noprast, ka tovasar kāds zēns nositās, nokrītot no kraujas. Vai tas bija domāts kā brīdinājums pārējiem? Vai tāpēc pusaud�i klusēja? Vai viņus draudēja nogalināt? Vai ari tie kaunējās un domāja, ka viņiem neticēs? Tolaik tamlīdzīgas atmasko�anas bija liels retums. Ne uz vienu no �iem jautājumiem dienasgrāmata atbildi nesniedza.

Tur bija arī dzejoļi, kas, tāpat kā zīmējumi, liecināja par agrīnu talantu, neskatoties uz to, ka Alise nebija apzināti centusies, lai teksts atbilstu literārām prasībām. Viņa tikai bija vēlējusies izlikt uz papīra pārciestās �ausmas.

Vai tas ASARU pilnais, kamolā sarāvies ķermenis biju ES?

Tas traips uz grīdas, tas pelējums vai tā biju es?

Es skatos grīdā, ar seju tai piespie�os, bet pār mani krīt nelie�a ēna.

Vai nav vienalga, ko viņi darīju�i, ko sacīju�i?

Tiem neizdosies iznīcināt to kodolu, kas ir manī.

Tēt, kas ir PADAUZA?

Tā es jautāju, kad man bija se�i gadi.

Un, lūk, arī atbilde:

CŪKAS CŪKAS CŪKAS CŪKAS

Servazs bija ievērojis vēl kādu drūmu detaļu. Atstāstot notiku�o, Alise vairākas reizes bija pieminējusi kapu�u graboņu un melnā lietus�mēteļa auduma plīk�ķē�anu, kad uzbrucēji kustējās vai pārvietojās. ��o troksni es nekad neaizmirsī�u,� viņa rakstīja. �Tas liecina, ka ļaunums pastāv. Un to var sadzirdēt.�

Izlasījis �o teikumu, Servazs iegrima dziļās pārdomās. Turpinot lasī��anu, viņ� saprata, kāpēc Alises istabā nebija atradis ne dienasgrāmatu, ne ari kādu citu ar viņas roku rakstītu darbu.

Es rakstīju dienasgrāmatu. Tajā es ik dienu stāstīju par to, ko biju piedzī�vojusi. Es to saplēsu un aizmetu. Kāda jēga pēc TĀ rakstīt dienasgrāmatu? �ie lopi ir ne tikai izpostīju�i manu nākotni, bet arī uz visiem laikiem sabo�jāju�i pagātni.

Viņ� saprata, ka Alise nespēja saņemties un izmest �īs burtnīcas, jo, iespējams, tikai tur bija atspoguļota patiesība par notiku�o. Tomēr viņa vēlējās būt pārliecināta, ka vecāki to neatradīs. Un tāpēc izdomāja �o slēptuvi� Varbūt meitene zināja, ka vecāki pēc viņas nāves �ajā istabā neko neaiztiks. Vismaz Alise uz to noteikti cerēja. Tāpat kā viņa slepus bija cerējusi, ka reiz tās tomēr kāds atradis. Protams, meitene nevarēja iztēloties, ka tas notiks pēc tik daudziem gadiem un ka cilvēks, kas tās uzies, būs absolūti nepazīstams. Tomēr meitene nebija izraudzījusies atriebību. Kāds to bija izdarījis viņas vietā. BET KUR�? Vai viņas tēvs, kur� skuma ari par mātes nāvi? Vai kāds cits no vecākiem? Vai arī kāds no izvarotajiem bērniem, kas nebija izdarījis pa�nāvību, bet kļuvis par naidpilnu pieaugu�o, kura atriebības alkas nebija iespējams remdēt?

Kad Servazs bija pabeidzis burtnīcas lasīt, viņ� aizstūma tās tālu prom no sevis un izgāja uz balkona. Viņam trūka gaisa. �ī istaba, �ī pilsēta, �ie kalni. Viņ� vēlējās atrasties tālu prom no �ejienes.

Paēdis brokastis, Servazs devās atpakaļ uz savu istabu. Vannasistabā viņ� piepildīja ar ūdeni zobu tīrī�anai paredzēto glāzi un norija divas tabletes, ko tam bija iedevis Ksavjē. Viņam bija drudzis un slikta dū�a. Uz pieres izspiedās sviedri. �ķita, ka kafija, ko Servazs tikko bija izdzēris, spieda kuņģi. Viņ� ilgi mazgājās zem karstas ūdensstrūklas, tad apģēr�bās, paņēma savu mobilo telefonu un izgāja no istabas.

Servazs bija novietojis d�ipu nedaudz tālāk, pie dzērienu un suve�nīru veikala. Stipri lija. Tas bija auksts lietus, kas kapāja sniegu, un ielās varēja dzirdēt, kā notekās �alc ūdens. Apsēdies pie automa�īnas stūres, viņ� zvanīja Cīglerei.

TAJĀ RĪTĀ, tikko ieradies darbā, Esperandjē uzreiz kādam zvanīja. Zvans atskanēja Parīzes XIII kvartāla �atoderantjē ielas 122. namā desmitstāvu lokveida celtnē. Viņam atbildēja kāda balss ar tikko jau�amu akcentu.

-��� Kā klājas, Marisa? viņ� jautāja.

Majore Marisa Pērla strādāja ekonomikas un finan�u nodaļas eko�nomisko noziegumu izmeklē�anas grupā. Viņas specializācija bija balto apkaklī�u likumpārkāpumi. Marisa zināja visu par finan�u un fiskālo paradīzi, naudas atmazgā�anu, aktīvo un pasīvo korupciju, fiktīvu pie�gā�u līgumiem, fondu izlaupī�anu, ļaunprātīgu varas izmanto�anu, daudznacionālām apvienībām un mafijas tīkliem. Esperandjē bija ļoti paticis viņas pasniegtais lekciju kurss policijas skolā, jo Marisa bija ari lieliska pedagoģe. Viņ� tai bija uzdevis milzum daudz jautājumu. Kopā iemalkojot kādu glāzīti pēc nodarbībām, viņi bija atklāju�i, ka tiem ir arī citas kopīgas intereses Japāna, grafiskie romāni, neatkarīgais roks� Esperandjē bija pievienojis Marisu saviem kontaktiem, un viņa bija rīkojusies tāpat. �ajā arodā labs korespondentu tīkls bie�i vien ļāva paātrināt strupceļā nonāku�u izmeklē�anu. Reizēm viņi viens otram atgādināja par patīkamajām atmiņām ar kādu elektronisko vēstuli vai telefona zvanu, iespējams, gaidot to dienu, kad vienam no viņiem ievajadzēsies otra pakalpojumus.

-��� Es mēģinu �pārkost� kādu lielu fondu bir�as bosu, viņa atbil�dēja. Tā man ir pirmā tik liela mēroga lieta. Lieki teikt, ka man liek ne mazums sprunguļu riteņos, ta�u par to vairs ne vārda!

-��� Tu noteikti kļūsi par fondu bir�as biedu, Marisa, viņ� to mieri�nāja.

-��� Bet kāpēc tu man zvani, Vincent?

-��� Vai tev neatradīsies kaut kas par Ēriku Lombāru?

Līnijas otrā galā iestājās klusums.

-��� Ak tā gan! Un kur� tev to pa�ukstēja?

-��� Ko tad?

-�� Tikai nesaki, ka tā ir sagadī�anās! Es nodarbojos tie�i ar Lombāru. Bet no kurienes tev tāda informācija?

Viņ� juta, ka Marisa pēk�ņi kļuvusi aizdomīga. Trīssimt astoņdesmit finan�u policijas darbinieku mita nedaudz paranoiskā pasaulē. Viņi bija pārāk pieradu�i saskarties ar korumpētiem politiķiem, augsti stāvo�ām uzpērkamām amatpersonām un ari ar pērkamiem policijas komisāriem un advokātiem, ko piesedza lielas, daudznacionālas kompānijas.

-��� Pirms desmit dienām Pireneju kalnos nogalināja Lombāra labāko zirgu. Tajā laikā viņ� atradās biznesa braucienā Amerikas Savienotajās Valstīs. �im noziegumam sekoja divas slepkavības, kas tika izdarītas tajā pa�ā reģionā. Mēs domājam, ka �īs lietas ir savstarpēji saistītas. Un runa ir par atriebību. Tāpēc meklējam visu iespējamo informāciju par Ēriku Lombāru. Bet pats galvenais vai viņam ir kādi ienaidnieki.

Kad Marisa atkal ierunājās, viņ� juta, ka sieviete ir nedaudz atmai�gusi.

-��� Tu nu gan esi īsts veiksminieks! Viņa zināja, ka Vincents �ajā mirklī pasmaida. �o to mēs jau esam uzraku�i. Un tu pat nevari iedo�māties, kādas lietas atklāju�ās!

-��� Tā dro�i vien ir pilnīgi konfidenciāla informācija?

-��� Tie�i tā. Tomēr, ja pamanī�u, ka ir kas tāds, kam varētu būt sakars ar tavu lietu, es tev to uzreiz paziņo�u, norunāts? Divas slepkavības un nogalināts zirgs? Cik dīvains stāsts! Tagad gan man nav vairāk laika. Es dodos projām.

-��� Vai varu uz tevi cerēt?

-���� Noteikti. Tiklīdz kaut kas būs, kas varētu tevi interesēt, es uzreiz ziņo�u. Tas, protams, būs pakalpojums pret pakalpojumu. Ta�u esam vienoju�ies, ka es tev neko neesmu teikusi un tu nezini, ar ko pa�laik nodarbojos. Vai vēlies, lai es tev iesākumam pavēstu kaut ko intere�santu? Lombārs 2008. gadā nodokļos samaksājis mazāk nekā tuvējās maiznīcas maiznieks.

-��� Kā tā?

-���� Ļoti vienkār�i. Viņ� nolīdzis labākos finan�u advokātus. Un tie lieliski pārzina �etrsimt astoņdesmit se�as fiskālās ni�as, kas pastāv da�ādās brīnumvalstīs, galvenokārt nodokļu kredītu formā. Un gal�venā no tām acīmredzot atrodas kādā aizjūras valstī. īsi sakot, aizjū�ras ieguldījumi ļauj samazināt nodokļus rūpniecības nozarē par 60 %, bet viesnīcu atjauno�anas un izpriecu kuģu biznesā pat par visiem 70 %. Turklāt �o investīciju summām, tāpat kā nodokļu atlaidēm, nav ierobe�ojumu. Kā to jau varēja paredzēt, �ie ieguldījumi palielina īster�miņa rentabilitāti, tomēr neietekmē projektu ilgtspēju. Un, protams, Lombārs līdzekļus neizkaisa pa vējam, bet gan tā vai citādi atgūst. Un, ja tam visam vēl pievieno nodokļu kredītu starptautiskos līgumus, kas atbrīvo no divkār�as aplik�anas ar nodokļiem, mākslas darbu iepirku�mus un vēl virkni da�ādu finan�u viltību, tādu kā aizdevumu parak�stī�ana savas grupas akciju pārpirk�anai, tad vairs nav nekādas vaja�dzības meklēt glābiņu �veicē vai Kaimanu salās. Tādā veidā Lombārs nodokļos samaksā mazāk nekā kāds, kur� nopelna tūksto� rei�u mazāk par viņu. Nav slikti, ja ņem vērā, ka viņ� ir viens no desmit bagātāka�jiem cilvēkiem Francijā, vai ne?

Esperandjē atcerējās, ko viņam bija teicis Kleiml62, starptautisko finan�u iestā�u un valdību pamatprincips bija radīt �ieguldījumiem lab�vēlīgu vidi� jeb, citiem vārdiem sakot, finan�u slogu novirzīt no turī�gākā uz vidusslāni vai, kā teicis kāds par finan�u mahinācijām notiesāts amerikāņu miljardieris: �Only little people pay taxes� [36] . varbūt Marisu derētu iepazīstināt ar viņa aģentu viņi abi noteikti labi saprastos.

-��� Paldies, Marisa, ka tu parūpējies par manu morālo stāju visai atli�ku�ajai dienai.

Kādu brīdi viņ� nekustīgi raudzījās datora ekrānā. Brieda skandāls� kurā bija iejaukts Lombārs un viņa grupa. Vai tam varēja būt kāds sakars ar izmeklē�anu?

CĪGLERE, PROPS, MAIJĀRS, KONFIĀNS UN DIMJĒRA vērīgi klausījās Servaza stāstījumā. Uz galda viņiem priek�ā atradās kruasāni un smalk�maizītes. Kāds �andarms tika aizsūtīts tiem pakaļ uz tuvējo maiznīcu. Un tēja, kafija, sodas ūdens un minerālūdens. Visus vienoja nogurums, ko varēja manīt viņu sejās.

-��� Alises Ferānas dienasgrāmata mums paver jaunu ceļu, Servazs konstatēja. Vai drīzāk gan apstiprina vienu no mūsu hipotēzēm atriebības varbūtību. Kā apgalvoja Gabriels Sensīrs, viena no lietas pamatversijām, ko viņ� bija paredzējis pēc pa�nāvībām, bija seksuālā varmācība. Ta�u �ī versija tika izslēgta sakarā ar pierādījumu trūkumu. Tomēr, ja var ticēt tam, kas rakstīts dienasgrāmatā, pusaud�i vasaras nometnē �Pireneju ģemzes� tika atkārtoti izvaroti un pakļauti seksuālai vardarbībai. Un seksuālā vardarbība da�us no viņiem bija novedusi līdz pa�nāvībai.

-���� Dienasgrāmatā, ko pagaidām esat izlasījis tikai jūs, Konfiāns uzsvēra.

Servazs pagriezās pret Maijāru. Tas savukārt apstaigāja galdu, izda�lot klāteso�ajiem vairākas dienasgrāmatas fotokopijas, ko viņ� novie�toja starp plastmasas kafijas trauciņiem, glāzēm un kruasāniem. Vieni kruasānus bija notiesāju�i, izbārstot visapkārt drupatas, bet citi tā arī nebija tiem pat pieskāru�ies.

-��� Tas tiesa. Ta�u tikai tā iemesla dēļ, ka �ī dienasgrāmata nebija paredzēta lasī�anai. Tā bija ļoti labi noslēpta. Kā jau minēju, es to atradu tikai pagāju�ajā naktī. Un tikai pateicoties labvēlīgai apstākļu sakritībai.

-��� Un ja nu �ī meitene to visu ir izgudrojusi?

Servazs noplātīja rokas.

-��� Nedomāju vis� Bet spriediet pa�i� Tas viss �ķiet pārāk ticami, pārāk detalizēti. Turklāt kāpēc kaut ko tādu vajadzētu izgudrot?

-��������������� Kādus secinājumus mēs no tā varam izdarit? Konfiāns jautāja.

-��� Kāds no bērniem, liels izaudzis, nolēmis atriebties? Vai varbūt vecāki? Kā tādā gadījumā nozieguma vietā nokļuvu�i Irtmana DNS paraugi? Un Lombāra zirgs? Vēl nekad neesmu sastapis tik samud�inātu izmeklē�anu!

-�� Ne jau izmeklē�ana ir samud�ināta, bet gan fakti, Cīglere stingri noteica.

Ketija Dimjēra ilgi lūkojās uz Servazu, turēdama rokās tuk�o kafijas glāzīti.

-��� Gaspāram Ferānam ir pamatots motīvs izdarīt �īs slepkavības, viņa ieminējās.

-��� Tāpat kā pārējo pa�nāvnieku vecākiem, Servazs atbildēja, un, protams, tiem �īs bandas izvarotajiem jaunie�iem, kuri nav izdarīju�i pa�nāvību un tagad ir pieaugu�i.

-���� �is ir ļoti nozīmīgs atklājums, prokurore beidzot noteica. Kā jūs ierosināt tālāk rikoties, Martēn?

-���� Pats steidzamākais uzdevums joprojām ir sameklēt �aperonu. Tas ir vissvarīgākais. Kamēr to nav izdarījis slepkava vai slepkavas� Ta�u tagad mēs zinām, ka �etrotne uzdarbojusies vasaras nometnē �Pireneju ģemzes�. Un meklējumus mums vajadzētu izvērst tie�i �ajā virzienā, turklāt koncentrēties uz pa�nāvniekiem, jo beidzot esam noteiku�i, kas tos vieno ar abiem noslepkavotajiem, un �ī saikne mūs novedusi līdz vasaras nometnei.

-��� Arī tad, ja divi no jaunie�iem tajā nekad nav uzturēju�ies? Kon�fiāns iebilda.

-��� Man �ķiet, ka �īs burtnīcas vairs neatstāj nekādas �aubas par to, kas ir noticis. Iespējams, abi pārējie pusaud�i izvaroti kaut kur citur, nevis nometnē. Tātad vai �ī �etrotne gadījumā nav uzskatāma par pedofiliem? Par to man nav nekādas skaidrības� Nekas neliecina, ka viņi būtu seksuāli izmantoju�i bērnus, drīzāk gan pusaud�us un jaunas meitenes. Vai ir kāda starpība? Man par to grūti spriest.

-Ja sprie� pēc saraksta, tajā biju�i gan zēni, gan meitenes, Props konstatēja. Ta�u jums ir taisnība nevar apgalvot, ka �ie vīrie�i būtu pedofili, drīzāk gan seksuāli varmākas ar noslieci uz perversām netiklībām un sadismu. Tomēr nav �aubu, ka viņus īpa�i pievilka jaunie�i.

-��� Netīri izvirtuļi, Ketija Dimjēra ledainā toni paziņoja. Ko domā�jat iesākt, lai atrastu �aperonu?

-��� Es nezinu, Servazs atzinās.

-��� Vēl nekad neesam saskāru�ies ar tamlīdzīgu situāciju, Dimjēra sacīja. Es prātoju, vai nevajadzētu izsaukt papildspēkus.

-���� Pret to man nekas nav iebilstams. Mums jāatrod un jānopratina visi bērni, kas uzturēju�ies nometnē un kas tagad ir pieaugu�i. Un visi vēl dzīvi eso�ie vecāki. Kad tas būs padarīts, jāsastāda saraksts. Tas ir ļoti piņķerīgs darbs, kas prasa laiku un līdzekļus. Tomēr tie�i laika mums nav, jo nepiecie�ams rīkoties ātri. Tātad atliek līdzekļi. Un �o darbu varētu paveikt papildspēki.

-��� Lieliski, Dimjēra sacīja. Tomēr izskatās, ka Tulūzas policijai darba jau tāpat netrūkst, tāpēc es piezvanī�u uz �andarmēriju, viņa piebilda, lūkojoties uz Cīgleri un Maijāru. Vai vēl kas?

-��� Siksnas, ar kurām Grimms tika pakārts zem tilta, iesāka Cīglere.

-���� Man piezvanīja no rūpnīcas, kur tās izgatavotas. Pirms vairākiem mēne�iem siksnas pārdotas kādā veikalā Tarbes pilsētā.

-��� Citiem vārdiem sakot, uz videoierakstiem nav ko cerēt, Dimjēra secināja. Vai viņi daudz pārdevu�i?

-���� Tas ir liels veikals, kas specializējies sporta pre�u tirdzniecībā. Kasieri katru dienu apkalpo vairākus desmitus pircēju, bet vēl vairāk nedēļas nogalēs. Tā ka īpa�i sacerēties nevajadzētu.

-��� Skaidrs. Kas vēl?

-���� Institūtu apkalpojo�ā dro�ības kompānija mums iesniedza savu darbinieku sarakstu, Cīglere turpināja. Sāku to pārbaudīt. Pagaidām nekā interesanta.

-��� �opēcpusdien paredzēta Pero sekcija. Kur� tajā piedalīsies?

Servazs pacēla roku.

-���� Bet pēc tam es do�os uz institūtu pie Ksavjē, viņ� piebilda.

-���� Mums vajadzīgs visu to personu saraksts, kas kontaktē ar Irtmanu. Un jāpiezvana uz Senmartēnas mēriju. Varbūt viņi var mums nodro�ināt to bērnu sarakstu, kas uzturēju�ies vasaras nometnē. �ķiet, ka mērija nometni atbalstījusi gan finansiāli, gan administratīvi. Vispirms jāiz�pēta �ie abi virzieni institūts un nometne. Un jānoskaidro, vai starp tiem pastāv kāda saikne.

-��� Un kāda tā varētu būt? Konfiāns jautāja.

-��� Piemēram, kāda no vasaras nometnes jaunietēm-upuriem tagad kļuvusi par institūta personāla darbinieci.

Ketija Dimjēra viņā cie�i nolūkojās.

-��� Tā ir ļoti interesanta hipotēze, viņa sacīja.

-��� Es sazinā�os ar mēriju! Clglere iesaucās.

Servazs pārsteigts paraudzījās uz sievieti. Viņa bija paaugstinājusi balsi. Parasti Irēna tā nemēdza darīt. Viņ� piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Labi. Ta�u pirmām kārtām mums jānoskaidro, kur paslēpies �aperons. Jānopratina viņa bijusī sieva. Iespējams, viņa kaut ko zina. Un jāparakņājas �aperona papīros. Varbūt rēķinos un īres maksājumos atrodam kaut ko tādu, kas ļaus mums atrast viņa slēptuvi. Tev �orīt norunāta tik�anās ar �aperona biju�o sievu. Vispirms dodies turp, bet pēc tam uz mēriju.

-��� Labi. Vai vēl kas? Dimjēra jautāja.

-��� Psiholoģiskais portrets, sacīja Props. Esmu sācis veidot samērā precīzu slepkavas psiholoģisko portretu, balstoties uz pazīmēm, kas atklātas noziegumu vietās, pakār�ana, zābaki, Grimma kailums utt. Ta�u tas, kas rakstīts �ajā dienasgrāmatā, radikāli izmaina manus pie�ņēmumus. Man vēlreiz jāpārlasa tās kopija.

-��� Cik daudz laika jums vajadzēs?

-��� Tagad esam savāku�i pietiekami daudz informācijas, lai izmeklē��ana virzītos uz priek�u ātrāk. Pirmdien iesnieg�u savu slēdzienu.

-��� Tikai pirmdien? Nu, ja pieņemam, ka slepkavas brīvdienās ne�strādā� Dimjēra diezgan sausi noteica.

Sarkastiskā piezīme lika psihologam nosarkt.

-�� Un vēl kas. Jūs, Martēn, esat lieliski pastrādājis. Ne mirkli neesmu �aubījusies, ka izdarīju pareizo izvēli, kad nozīmēju jūs �īs lietas izmek�lē�anai.

To sakot, viņa novērsa skatienu no Servaza un pārlaida acis Konfiānam, kur� nodurtu galvu aplūkoja savus nagus.

ESPERANDJĒ KLAUSĪJĀS, kā The Raconteurs dziedāja "Many Shades of Black", kad iezvanījās telefons. Vincenta uzmanība strauji pieauga, kad viņ� pazina Marisas balsi.

-��� Tu teici, lai tev pasaku, ja ar Ērika Lombāra vārdu pēdējā laikā būtu saistīti kādi dīvaini notikumi.

-��� Teicu gan, Vincents apstiprināja, kaut gan viņam �ķita, ka bija izteicies nedaudz citādi.

-�� Iespējams, kaut ko esmu uzzinājusi. Nezinu, vai tas var palīdzēt, jo a priori tam nav nekāda sakara ar tavu stāstu. Ta�u tas notika pavisam nesen un, �ķiet, jau izraisījis nelielu apjukumu.

-��� Pastāsti gan.

Un Marisa pastāstīja, ko bija uzzinājusi. Tas aizņēma diezgan daudz laika. Esperandjē tikai ar zināmām grūtībām saprata, par ko ir runa. Tas attiecās uz 135 000 dolāru summu, kas noņemti no �Lombāra mediju� rēķina, lai apmaksātu televīzijas reportā�u, ko bija pasūtījusi kāda kino�studija. Veicot pārbaudi �ajā studijā, tika konstatēts, ka tā nekādu repor�tā�u nav pasūtījusi. Acīmredzot �is darījums patiesībā nozīmēja līdzekļu piesavinā�anos. Kad Marisa beidza stāstīt, Esperandjē jutās vīlies. Viņ� nebija visu līdz galam sapratis un nesaskatīja nekādu saistību ar izmek�lē�anu, tomēr �o to pierakstīja savā bloknotā.

-��� Vai tas tev varētu noderēt?

-��� Ne glu�i, viņ� atbildēja, tomēr paldies.

INSTITŪTĀ VALDĪJA NOKAITĒTA GAISOTNE. Diāna visu ritu novēroja Ksavjē, sekoja katrai viņa darbībai un �estam. Viņ� izskatījās uztraukts un sasprindzis, un, patiesību sakot, uz sabrukuma robe�as. Vairākas rei�zes viņu skatieni sastapās. Viņ� zināja� Jeb, pareizāk sakot, viņ� zināja, ka viņa zināja. Vai ari tā bija tikai Diānas iztēle? Projicē�ana, jēgas pār�ne�ana� Viņa ļoti labi izprata �o vārdu nozīmi.

Vai Diānai to vajadzētu paziņot policijai? �is jautājums viņai nedeva mieru visu rītu.

Psiholoģe nebija pārliecināta, ka arī policija saskatīs sakarību starp zāļu pasūtījumu un zirga nāvi. Diāna bija Aleksam jautājusi, vai kādam institūtā pieder kāds dzīvnieks, un viņ� sākumā �ķita pārsteigts, bet tad bija atbildējis, ka nepieder vis. Viņa atcerējās ari to, ka pēc iera�anās institūtā visu ritu bija pavadījusi kopā ar Ksavjē tas bija tie�i tas rīts, kad tika atrasts zirgs, un viņ� nebija izskatījies tā, it kā nebūtu gulējis nakti, jo nocirtis zirgam galvu, pēc tam to uzvedis kalnā un pakāris div�tūksto� metru augstumā, kur temperatūra sasniedz mīnus desmit grādu atzīmi. Torit viņ� bija izskatījies svaigs kā gurķītis un visnotaļ atpūties, turklāt bija izturējies necie�ami augstprātīgi un pārspīlēti laipni.

Jebkurā gadījumā viņ� ne�ķita ne pārguris, ne satraukts�

Diāna pēk�ņi ar ba�ām sāka prātot, vai nav izdarījusi pārsteidzīgus slēdzienus, vai no�ķirtība un dīvainā gaisotne, kas valdīja �ajā vietā, nebija to padarīju�as paranoisku jeb, citiem vārdiem runājot, vai viņai tas viss nerēgojas. Vai Diāna nekļūs smieklīga, ja piezvanīs uz policiju? Vai, atklājot īstos iemeslus, kāpēc �ie medikamenti institūtā bija uzra�du�ies, Diāna nebūs zaudējusi uzticību gan Ksavjē, gan pārējā perso�nāla acīs, nemaz nerunājot par viņas sabojāto reputāciju, atgrie�oties �veicē?

�āda perspektīva viņu pamatīgi atvēsināja.

-��� Vai jūs nemaz neinteresē tas, ko es stāstu?

Diāna uzreiz atgriezās realitātē. Pretim sēdo�ais pacients pārmeto�i viņa nolūkojās. Vīrietim joprojām bija tulznainas, sastrādātas rokas. Tas bija kādreizējais strādnieks, kur� bija uzbrucis savam priek�niekam ar skrūvgriezi, kad tika nepamatoti atlaists no darba. Kad Diāna bija izla�sījusi viņa lietu, tai �ķita, ka �im nelaimīgajam būtu pieticis ar da�ām nedēļām psihiatriskajā slimnīcā, ta�u viņ� bija nonācis pārāk karstgal�vīga psihiatra rokās. Un tika ievietots institūtā uz desmit gadiem. Viņam ilgsto�i tika izrakstītas ari lielas psihotropo zāļu devas. �eit ierodoties, viņam bija viegla depresija, turpretim tagad viņ� bija pilnīgi jucis.

-��� Bet, protams, mani tas interesē, Āron�

-��� Es ta�u redzu, ka ne.

-��� Ticiet ta�u�

-��� Pateik�u dakterim Ksavjē, ka jūs neinteresē, ko es jums stāstu.

-��� Kāpēc jūs gribat kaut ko tādu darīt, Aron? Ja tas jūs neapgrūtina, vai mēs nevarētu atgriezties pie�

-��� Bla-bla-bla jūs tikai vēlaties iegūt laiku.

-��� Iegūt laiku?

-Jums nav jāatkārto viss, ko es saku.

-��� Kas jums uznācis, Aron?

-��� Kas jums uznācis, Āron? Es jau stundu runāju ar tuk�ām sienām.

-��� Nē ta�u! It nemaz ne, es�

-��� Nē ta�u! It nemaz ne, es� Tuk tuk tuk, vai jums galvā kaut kas nav kārtībā, dakter?

-��� Kā, lūdzu?

-��� Kas darās jūsu galvā?

-��� Kāpēc jūs tā runājat, Āron?

-��� Kāpēc jūs tā runājat, Āron? Ak, �ie mū�īgie jautājumi!

-��� �ķiet, ka nāksies sarunu atlikt uz vēlāku laiku�

-��� Man gan tā ne�ķiet. Es pateik�u dakterim Ksavjē, ka jūsu dēļ velti tērēju savu laiku. Es vairs nevēlos ar jums sarunāties.

Neviļus viņa nosarka.

-��� Bet, Āron! Tā ta�u ir tikai mūsu tre�ā saruna.

-��� Jūsu domas klīst citur. Mūsu saruna jūs neinteresē. Jūs domājat par kaut ko citu.

-��� Āron, es�

-��� Ziniet ko, dakter? Jūs esat nokļuvusi neīstajā vietā! Atgriezieties turp, no kurienes esat nākusi! Dodieties uz savu dzimto �veici!

Diāna satrūkās.

-��� Kur� jums teica, ka esmu no �veices? Mēs par to nekad neesam runāju�i.

Viņ� atgāza galvu atpakaļ un izplūda atbaido�os smieklos. Tad Ārons palūkojās viņai acīs ar �īfera blāvu un neizteiksmīgu skatienu.

-��� Ko gan jūs iedomājaties? �eit to zina visi. Visi zina, ka jūs esat no �veices, tāpat kā Juliāns.

-��� �AUBU NAV, Delmā paziņoja. Viņ� tika iegrūsts bezdibenī ar siksnu ap kaklu. At�ķirībā no aptiekāra novērojami būtiski bulbārie un medulārie, kā arī cervikālie �oka izraisītie bojājumi.

Servazs izvairījās skatīties uz Pero ķermeni, kas bija apgriezts uz vēdera ar vaļēju pakausi un galvaskausa aizmugures daļu. Krokotā pelēkā viela un kaula smadzenes sekciju zāles apgaismojumā spīdēja kā �eleja.

-��� Nav ne hematomu, ne dūrienu, tiesu medicīnas ārsts turpināja. Ta�u tā kā jūs viņu redzējāt gaisa vilciena kabīnē tie�i pirms tam� īsi sakot, viņ� slepkavam sekojis labprātīgi.

-��� Drīzāk gan viņam draudēts ar ieroci, Servazs sacīja.

-����� Tas vairs nav pa manu līniju. Tomēr pārbaudīsim asinis. Grimma asinīs tika konstatēta neliela deva flunitrazepāma. Tas ir desmit rei�u spēcīgāks antidepresants nekā valiums, ko lieto smagu miega trau�cējumu gadījumos un kas tiek pārdots ar nosaukumu �rohipnols�. To izmanto arī kā anestētiķi. Grimms bija aptiekārs un, iespējams, �īs zāles

izmantojis, lai cīnītos ar bezmiegu. Iespējams� Tomēr �is medikaments skaitās ari narkotiskā viela, jo izraisa amnēziju un ievērojami samazina reakcijas spējas, it īpa�i tad, ja tiek lietots kopā ar alkoholu, turklāt tam nav ne smar�as, ne krāsas, ne izteiktas gar�as un tas ļoti drīz nokļūst urīnizvades sistēmā, bet reti asinīs, tādēļ tā klātbūtni ļoti grūti noteikt.

Divdesmit �etru stundu laikā �ī viela pilnībā pazūd no organisma.

Servazs iesvilpās.

-��� Tas, ka organismā tika atrasta tikai neliela deva �ī medikamenta, varētu būt tādēļ, ka starp tā iekļū�anu asinīs un asins parauga noņem��anu ir pagājis noteikts laiks. Rohipnolu var ievadīt orāli, intravenozi, to var norit, sagremot vai pievienot kādam dzērienam. Iespējams, uzbru�cējs �o vielu izmantojis, lai padarītu upuri piekāpīgāku un tas vieglāk pakļautos. Cilvēks, kuru jūs meklējat, Martēn, ir ar fanātisku noslieci pakļaut. Un viņ� ir ļoti, ļoti slīpēts.

Delmā apgrieza ķermeni uz muguras. No Pero sejas bija izzudusi tā pārbiedētā izteiksme, ko Servazs redzēja gaisa vagoniņā, toties tagad viņam bija izbāzta mēle. Tiesu medicīnas ārsts paņēma elektrisko zāģi.

-��� �ķiet, ka esmu redzējis pietiekami daudz, policists sacīja. Jeb* kurā gadījumā ir zināms, kas noticis. Vēlāk izlasī�u jūsu ziņojumu.

-��� Martēn! Delmā viņam uzsauca, kad tas jau gatavojās atstāt zāli.

Servazs pagriezās.

-Jūs slikti izskatāties, tiesu medicīnas ārsts noteica. Ar zāģi rokās viņ� atgādināja amatnieku. Neuztveriet �o lietu pārāk personiski.

Servazs pamāja ar galvu un izgāja no telpas. Gaitenī viņ� ieraudzīja ar audumu apvilktu zārku, kas pie sekciju zāles durvīm jau gaidīja Pero.

Pa betona rampu Servazs no slimnīcas pagrabstāva nokļuva virszemē <

un lieliem malkiem ievilka krūtīs gaisu. Tomēr formalīna, dezinfekcijas un līķa smaka vēl ilgi kairinās viņa nāsis. Kad viņ� atvēra d�ipa durvis, iezvanījās mobilais telefons. Tas bija Ksavjē.

-��� Esmu sagatavojis to personu sarakstu, kuras kontaktēju�ās ar Irtmanu, psihiatrs paziņoja. Vai vēlaties to paņemt?

Servazs lūkojās uz kalniem.

-��� Es tūlīt iebrauk�u tam pakaļ, viņ� atbildēja. Uz drīzu redzē��anos!

Kad viņ� sāka braukt institūta un kalnu virzienā, debesis bija satum�su�as, tomēr lietus nelija. Pagriezienos ceļmalās sabiru�ās dzeltenās

un rūsganās koku lapas pēdējie rudens vēstne�i pacēlās gaisā un virpuļoja uz d�ipa pusi. Spēcīgas vēja pūsmas �ūpoja kailos koku zarus, un tie kā kaulaini pirksti skrāpēja ma�īnas virsbūvi. Pie d�ipa stūres sē�ot, viņ� atkal iedomājās par Margo. Nez vai Vincents bija viņai seko�jis? Tad viņ� atcerējās �arlēni Esperandjē, zēnu, vārdā Klemāns, un Alisi Ferānu� Kamēr Servazs brauca uz priek�u, pagriezienu aiz pagrieziena, viņam galvā viss sagriezās un sajaucās.

Atkal iezvanījās mobilais telefons. Viņ� atbildēja. Tas bija Props.

-��� Es vēl kaut ko aizmirsu jums pateikt. Ļoti svarīga ir baltā krāsa, Martēn. Baltās kalnu galotnes zirga gadījumā, kailā Grimma baltais ķer�menis un baltais sniegs Pero gadījumā. Baltā ir slepkavas krāsa. Tajā viņ� saskata tīrības un attīrī�anās simbolu. Meklējiet balto krāsu. �ķiet, ka ap slepkavu visam vajadzētu būt baltā krāsā.

-��� Baltā kā institūtā? Servazs jautāja.

-��� Nezinu. Tomēr �o versiju neesam atmetu�i, vai ne? Diem�ēl neko vairāk jums nevarē�u pateikt. Meklējiet balto krāsu!

Servazs pateicās Propam un beidza sarunu. Viņam kaklā bija iestrē�dzis kamols. Gaisā atkal virmoja draudi.

Vēl nekas nebija beidzies.

..

-��� VIENPADSMIT, Ksavjē sacīja un pastiepa pāri rakstāmgaldam papīra lapu. Pēdējo divu mēne�u laikā ar Irtmanu kontaktēju�ās vien�padsmit personas. �eit ir saraksts.

Psihiatrs �ķita noba�ījies, bet viņa sejas vaibsti bija saspringti.

-��� Es ar katru no viņiem aprunājos, viņ� sacīja.

-Un?

-��� Nekā.

-��� Kā tas jāsaprot nekā?

-�� Tas neko nedeva. Ne�ķiet, ka kāds no viņiem vai ari visi kopā kaut ko slēptu. Es tie�ām nezinu.

Ksavjē uztvēra Servaza vaicājo�o skatienu un kā atvainodamies noplātīja rokas.

-�� Es ar to gribu teikt, ka mēs �eit dzīvojam slēgtā vidē, no�ķirti no visas pārējās pasaules. �ādos apstākļos vienmēr tiek vērpts kaut kas tāds, kas, no malas raugoties, �ķiet neizprotams. �eit ir savi noslēpumi, savas slepenās intrigas, kas tiek perinātas pret to vai citu personu, vei�dojas grupējumi, kuri balstīti uz savstarpējām attiecībām un kuru nosa�cījumi kādam, kas �eit ieradies no malas, varētu �ķist dīvaini� Jūs dro�i vien nesaprotat, par ko es runāju.

Servazs pasmaidīja.

-� Tā nav, viņ� sacīja un iedomājās par nodaļu. Es ļoti labi saprotu, par ko jūs runājat, dakter.

Ksavjē nedaudz atslāba.

-��� Vai kafiju dzersiet?

-��� Labprāt.

Ksavjē piecēlās. Kabineta stūri atradās kafijas automāts, bet grozā kaudze zeltainu kapsulu. Kafijas dzer�ana bija ļoti patīkams process, un Servazs labprāt būtu vēlējies, lai tas turpinātos pēc iespējas ilgāk, jo, maigi izsakoties, viņ� �eit nejutās omulīgi. Servazs nesaprata, kā te varēja strādāt, pa�am nesajūkot prātā. Un ne jau tikai pacientu, bet ari �is nomāco�ās vietas dēļ drūmie mūri un milzīgie kalni aiz loga�

-���� īsi izsakoties, te grūti būt par visu lietas kursā, Ksavjē turpi�nāja, jo katrs kaut ko slēpj. �ādos apstākļos neviens nav līdz galam atklāts.

Caur brillēm sarkanajos rāmjos Ksavjē viņam vainīgi uzsmaidīja. Un arī tu pats neesi līdz galam atklāts, draudziņ, nodomāja Servazs.

-��� Skaidrs.

Lai gan es sastādīju sarakstu ar visu to personu vārdiem, kam bijis kāds kontakts ar Juliānu Irtmanu, tas vēl nenozīmē, ka es tos uzskatu par aizdomās turamiem.

-��� Ak tad ne?

-���� Piemēram, mūsu vecākā māsa. Viņa �eit strādā jau ļoti sen. Kop� daktera Varņē laikiem. Liela daļa �īs iestādes darba balstīta uz to, ka viņa tik labi pazīst pacientus un ir tik zino�a. Es viņai pilnībā uzticos. Jūsu vietā es velti netērētu laiku.

-��� Hmm. Elizabete Ferneja, vai ne?

Ksavjē pamāja ar galvu.

-��� Tā ir mana uzticības persona, viņ� uzstājīgi atkārtoja.

Servazs pacēla galvu un ar acīm ieurbās doktorā Ksavjē, kur� no�sarka.

-���� Paldies, Servazs sacīja, tad salocīja papīra lapu un iebāza to kabatā. Kādu mirkli viņ� svārstījās. Gribēju jums kaut ko pavaicāt. Tam nav nekāda sakara ar izmeklē�anu. �o jautājumu vēlos jums uzdot tikai kā psihiatram un cilvēkam, nevis lieciniekam.

Ksavjē ieinteresēts uzrauca vienu uzaci.

-��� Vai jūs ticat, ka pastāv Ļaunums, dakter?

Psihiatrs klusēja ilgāk, nekā varētu iedomāties. Un caur dīvainajām brillēm sarkanajos rāmjos lūkojās uz Servazu, acis nenovērsis, it kā censtos uzminēt, ko policists ir gribējis sacīt.

-��� Kā ārsts varu apgalvot, ka tas nav psihiatrijas, bet gan filozofijas un, vēl precīzāk, morāles jautājums. No �āda viedokļa raugoties, Ļaunais nespēj pastāvēt bez Labā. Vai esat dzirdējis par Kolberga morāles attīs�tības kāpnēm? psihiatrs jautāja.

Servazs papurināja galvu.

-��� Lourenss Kolbergs ir amerikāņu psihologs, kur� iedvesmojies no Pia�ē teorijas par kvalitātes iegū�anas līmeņiem un radījis teoriju par se�ām cilvēka morāles attīstības stadijām.

Ksavjē apklusa, atlaidās krēslā, sakrustoja rokas uz vēdera un mēģi�nāja apkopot domas.

-��� Saskaņā ar �o teoriju cilvēka morāles līmeņi izveidojas atbilsto�i viņa personības attīstībai. Un nevienu no �iem līmeņiem nav iespējams izlaist. Kolīdz sasniegts kāds noteikts morāles līmenis, cilvēkam vairs nav atpakaļceļa. Tas sasniegts uz mū�u, ta�u visi netiek līdz augstāka�jam līmenim. Daudzu attīstība kādā no �iem līmeņiem apstājas. Turklāt tie ir vienādi visai cilvēcei neatkarīgi no tā, pie kādas kultūras indivīds pieder, jo ir multinacionāli.

Servazs juta, ka psihiatrs no sirds ir aizrāvies.

-���� Pirmajā līmenī, Ksavjē ar neviltotu degsmi turpināja, Labais kļūst par uzslavas, bet Ļaunais par nosodījuma objektu. To var salī�dzināt ar lineāla si�anu bērnam pa pirkstiem, lai viņ� saprastu, ka ir izdarījis kaut ko sliktu. Un paklausība tiek uzskatīta par pa�saprotamu. Bērns pakļaujas tādēļ, ka pieaugu�ais var viņu sodīt. Otrajā līmenī bērns jau paklausa ne tikai tādēļ, lai pakļautos kādai autoritātei, bet ari lai saņemtu pateicību. Ir sākusies pieredzes apmaiņa.

Ksavjē pasmaidīja.

-��� Tre�ajā līmenī indivīds ir sasniedzis pirmo konvencionālās morā�les stadiju. Viņ� cen�as rīkoties tā, kā no viņa sagaida citi, apkārtējā vide. Svarīgs kļuvis ģimenes, grupas novērtējums. Bērns iemācās pazīt cieņu, lojalitāti, uzticību un pateicību. Ceturtajā līmenī grupas jēdziens jau attiecināms uz visu sabiedrību kopumā un ietver likuma un kārtī�bas ievēro�anu. �ī joprojām ir konvencionālā morāle, tikai konformisma līmenī. Labais nozīmē savu pienākumu veik�anu, bet Ļaunais to, ko neatzīst sabiedrība.

Ksavjē paliecās uz priek�u.

-��� Sākot ar piekto līmeni, indivīds pārvar un pāraug konvencionālo morāli. Un veidojas postkonvencionālā morāle. No egoista cilvēks kļūst par altruistu. Tagad viņ� zina, ka visas vērtības ir relatīvas, ka likumi jāievēro, kaut gan tie ne vienmēr ir pareizi, jo pirmām kārtām domā par kolektīvajām interesēm. Un, visbeidzot, sestajā līmenī cilvēks pats brīvi izraugās savus ētikas principus, kas var būt pretrunā ar valsts likumiem, ja viņ� tos uzskata par amorāliem. To nosaka cilvēka apziņa un racionalitāte. Sestā līmeņa morāles attīstību sasniegu�am indivīdam ir skaidra, konsekventa un dziļa izpratne par savu vērtību sistēmu. Viņ� ir iesaistījies sabiedriskajā dzīvē, labdarībā un iestājies pret da�ādiem netīriem darījumiem, egoismu un alkatību.

-��� Ļoti interesanti, Servazs sacīja.

-��� Vai ne? Lieki teikt, ka vairums cilvēku paliek tre�ajā vai cetur�tajā līmenī. Kolberga teorijā pastāv arī septītais līmenis. To sasniedz tikai retais. Septīto līmeni sasniegu�o indivīdu pilda pasaulīga mīla, līdzjūtība un svētuma apziņa, kas daudzkārt pārsniedz parastajiem mirstīgajiem piemīto�o. Kolbergs min ari da�us piemērus Jēzus, Buda, Gandijs� Savā ziņā varam apgalvot, ka psihopāti ir iestrēgu�i nulles attīstības līmenī, kaut gan no psihiatra mutes �āds formulējums diez cik akadēmiski neizklausās.

-��� Un jūs uzskatāt, ka tāpat varētu klasificēt Ļaunumu?

Kad Servazs to pajautāja, Ksavjē acis aiz brillēm sarkanajos rāmjos iegailējās. Psihiatrs labsajūtā aplaizīja lūpas.

-��� Tas ir ārkārtīgi interesants jautājums, viņ� sacīja. Atzī�os, ka esmu jau agrāk par to domājis. Ja pastāvētu Ļaunuma pakāpes, tad varu galvot, ka Irtmans atrastos uz apgriezto vērtību pēdējā, septītā pakāpiena�

Caur briļļu stikliem psihiatrs cie�i lūkojās Servazam acīs. �ķita, ka viņ� prāto, kuru pakāpi ir sasniedzis majors, kur� savukārt juta, ka atkal ir pārklājies sviedriem un pulss ir paātrināts. Bija tāda sajūta, ka krūtīs tūlīt kaut kas pārplīsīs. Viņu pārņēma paniskas bailes. Servazs atcerējās, kā viņu ap�ilbināja sve�ās automa�īnas tālās gaismas, kā gaisa vilciena kabīnē kliedza Pero, kailo Grimma līķi, kas karājās zem tilta, zirgu ar nogriezto galvu, milzīgā �veicie�a durstīgo un Lizas Fernejas caururb�jo�o skatienu institūta gaitenī� �īs paniskās bailes viņā bija iemājoju�as jau pa�ā sākumā� Tās bija kā sēkla, kas izdīgusi un tagad auga lielumā� Servazam radās vēlme ņemt kājas pār pleciem, bēgt projām no �īs vie�tas, no �īs ielejas un no �iem nolādētajiem kalniem�

-��� Paldies, dakter, viņ� teica, steig�us pieslējies kājās.

Ari Ksavjē smaidot piecēlās un pāri rakstāmgaldam pastiepa pretī roku.

-��� Vienmēr laipni. Kādu mirkli Ksavjē paturēja Servaza plaukstu savējā. Jūs nudien izskatāties ļoti noguris. Jums derētu nedaudz atpūs�ties.

-��� �odien es to dzirdu jau otro reizi, izmeklētājs smaidot atbildēja.

Ta�u, kad Servazs devās uz durvīm, viņam trīcēja kājas.

15 UN 30 MINŪTES. Ziemas diena jau gāja uz beigām. Tum�ās sud�rabegles atspīdēja uz sniega, ēnas zem kokiem stiepās garākas, un kalna aprises slējās pelēkajās, draudīgajās debesīs, kas �ķita pārklājam �o ieleju kā milzīgs vāks. Viņ� apsēdās pie d�ipa stūres un sāka aplū�kot sarakstu. Vienpadsmit cilvēku vārdi. Vismaz divi no tiem Servazam bija pazīstami. Liza Ferneja un dakteris Ksavjē� Tad viņ� iedarbināja ma�īnu un izbrauca no stāvvietas. Sniegs bija gandrīz izkusis un pārvēr�ties par tum�iem, bieziem un spīdīgiem dubļiem. Uz �aurā, ēnainā ceļa viņ� nevienu nesastapa, ta�u da�us kilometrus tālāk, vietā, kur atradās pagrieziens uz vasaras nometni, ceļa galā viņ� pamanīja kādu automa��īnu. Tas bija vecs Volvo 949 sarkanā krāsā. Servazs piebremzēja un star�me�u gaismā centās saskatīt ma�īnas numuru. Tā bija tik netīra, ka pusi ciparu zem dubļiem un piekaltu�ām koku lapām nevarēja saredzēt. Vai tā bija nejau�ība vai ari tas apzināti tika slēpts? Viņ� juta, ka sāk nervozēt.

Garām braucot, Servazs ielūkojās ma�īnā. Tajā neviena nebija. Pie�cus metrus tālāk viņ� apturēja ma�īnu un izkāpa. Nekur nevienu nema�nīja. Vēj� purināja koku zarus, un tie �abēja tik skumīgi kā vecu papīru kaudze. �ai skaņai pievienojās kalnu upes �alkoņa. Kļuva aizvien tum��āks. Ma�īnas cimdu nodalījumā Servazs sameklēja kabatas bateriju un pa netīro ceļmalas sniegu aizbrida līdz Volvo. Izņemot to, ka ma�īnas salons bija tikpat netīrs kā tā ārpuse, viņ� tajā neko īpa�u nesaskatīja. Servazs paraustīja durvis, ta�u tās bija aizslēgtas.

Viņ� nebija aizmirsis notikumus gaisa vagoniņā, tāpēc atgriezās pie d�ipa un paņēma ieroci. Ejot pāri dzelzs tiltam, Servazu apņēma kalnu straumes dzestrums. Kad izmeklētājs sāka brist pa dubļaino taciņu, viņ� no�ēloja, ka nav uzvilcis zābakus, un atcerējās rindkopu no Alises dienasgrāmatas, kurā tie bija pieminēti. Jau pēc pāris soļiem viņa plānās kurpītes izskatījās tikpat no�ēlojamas kā vecais Volvo. Atkal lija. Sākumā

Servazs gāja koku aizsegā, ta�u, kad ceļ� turpinājās cauri izcirtumam, kurā no sniega rēgojās krūmi un nātres, lietus bungoja pa viņa galvu kā desmitiem sīku pirkstu, kas centās izsist velni�ķīgu ritmu. Servazs saslēja uz aug�u apkakli. Cauri lietusgāzēm vasaras nometne izskatījās tuk�a un pamesta.

Tuvojoties nometnes celtnēm, vietā, kur ceļ� kļuva nedaudz stāvāks, viņ� gandrīz nostiepās visā garumā. Ierocis izkrita tam no rokām un ieripoja kādā peļķē. Servazs lādēdamies to pacēla. Viņ� iedomājas, ka tad, ja kāds bija paslēpies un viņu vēroja, �is kāds pamatīgi uzjautrinā�jās par to, kāds viņ� lempis.

�ķita, ka nometnes ēkas Servazu jau gaidītu. Viņa bik�u staras un piedurknes bija dubļainas, bet pārējais apģērbs pilnīgi izmircis.

Servazs sauca, ta�u neviens neatbildēja. Sirds dauzījās kā negudra. Visi viņa ķermeņa brīdinājuma signāli cits pakaļ citam iedegās ar sar�kano gaismu. Kur� un kādēļ klaiņoja �ajā pamestajā nometnē? Un kāpēc viņ� neatsaucās? Sve�ais noteikti bija dzirdējis atbalsojamies Servaza saucienu.

Trīs celtnes bija būvētas kalnu namiņu stilā, ta�u no betona, ar da�iem kokgriezuma ornamentiem, milzīgiem �īfera jumtiem, sīku logu rindām aug�ējos stāvos un lielu, stiklotu rūti pirmajā stāvā. Tās savie�noja ejas, kurās tagad gaudoja vēj�. Logi bija tum�i, bet puse no tiem izsisti. Da�i bija aizsisti ar finiera plāksnēm. No ieplaisāju�ajām notek�caurulēm uz grīdas blāk�ķēdams gāzās lietusūdens. Servazs pavērsa kabatas bateriju pret celtnes fasādi un ieraudzīja izbalēju�u uzrakstu �Dzīves skolā nav brīvdienu�. Un noziegumu skolā ne tik, viņ� nodomāja. Pēk�ņi pa kreisi no Servaza kaut kas sakustējās. Viņ� ātri pagriezās, ta�u jau pēc mirkļa vairs nebija dro�s, vai vispār kaut ko ir manījis. Varbūt tie bija tikai koku zari, kas kustējās vējā. Tomēr Servazs bija gandrīz pārliecināts, ka bija redzējis pazibam kādu ēnu. Ēnu starp kokiem�

�oreiz viņ� pārbaudīja, vai pistolei noņemts dro�inātājs un vai stobrā ir lode. Tad veikli virzījās uz priek�u. Kad viņ� bija nokļuvis aiz ēkas stūra, nācās iet ļoti uzmanīgi, jo nogāze bija ļoti stāva, slidena un dubļaina. Abās pusēs nogāzei slējās di�skābar�i, un, pacēlis galvu, caur tum�ajiem zariem viņ� ieraudzīja pelēkas debess strēles un aizgūtnēm līsto�o lietu. Nogāze veda uz strautu, kas tecēja da�us metrus zemāk.

Pēk�ņi Servazs kaut ko pamanīja.

Tā bija gaismas atblāzma�

Tik sīka un trīso�a kā purva uguntiņa. Viņ� samirk�ķināja ar lietusūdeni pieliju�ās acis. Gaismiņa nebija izzudusi.

Pie velna, kas tas bija?

Sīka liesmiņa� Trausla un niecīga tā raustījās kādu metru virs zemes pie viena no koku stumbriem.

Trauksmainā sajūta neatslāba. Kāds �o liesmiņu bija iededzis. Un �is kāds bija tepat tuvumā. Servazs palūkojās apkārt. Tad viņ� pa nogāzi aizkļuva līdz kokam un atkal gandrīz iekrita dubļos. Tā bija svece� ar �ādām svecēm parasti mēdz nedaudz uzsildīt ēdienu vai telpu. Tā bija novietota uz kāda koka gabala, kas bija piestiprināts pie stumbra. Liesma trīsuļoja cie�i līdzās nelīdzenajai koka mizai, un pēk�ņi Servazs kaut ko ieraudzīja. Viņ� sastinga. Da�us centimetrus virs liesmas koka mizā ar nazi bija izgriezta sirds. Un tajā vārdi:

Ludo + Mariona + Floriāns + Alise + Mihaēls�

Pusaud�i, kuri bija izdarīju�i pa�nāvības� Servazs stāvēja kā pārak�meņojies un skatījās uz sirdi.

Lietus nodzēsa liesmu.

Un tad viņam uzbruka. Negaidīti, ne�ēlīgi un izmisīgi� Vienā mirklī Servazs aptvēra, ka vairs nav viens, un tajā pa�ā brīdī viņam uz galvas tika uzmests kaut kas �abo�s un auksts. Servazs panikā kārpījās. Viņ� kā negudrs sita ar rokām un kājām, ta�u uzbrucējs nepadevās. Servazs juta, ka kaut kas auksts pielīp pie deguna un mutes. Un viņ� saprata, ka tam galvā ir uzmaukts plastmasas maissl Tad uzbrucējs no visa spēka iespēra viņam pa kājstarpi, un Servazs sāpēs sabruka. Viņ� nokrita zemē, ar seju dubļos, bet sve�ais tam bija uzkritis virsū. Plastmasas maiss sma�cēja. Tam cauri varēja just slapjos, glumos dubļus. Uzbrucējs grūda viņa galvu dziļāk zemē, cie�i sa�ņaudzis maisu ap kaklu, bet ar ceļgaliem nospiedis rokas. Aiz�ņaugtu rīkli, Servazs atcerējās dubļus Grimma matos, un viņu pārņēma aukstas, paniskas bailes. Viņ� drud�aini kārpī�jās ar kājām un ķermeni, cen�oties panākt, lai sve�ais zaudē līdzsvaru. Bet velti. Tas bija viņu sa�ņaudzis kā spīlēs. Maiss pie katras izelpas ar derdzīgu �aboņu attālinājās no sejas, lai tūlīt atkal, viņam ieelpojot, cie�i pieliptu pie viņa nāsīm, mutes un zobiem. Un gandrīz aiz�ņaudza elpu. Servazs apjauta, ka smok, un viņu pārņēma panika. Pilnīgā gaisa trūkumā, ar plastmasas maisu galvā, �ķita, ka sirds kuru katru bridi

apstāsies. Pēk�ņi sve�ais viņu strauji pavilka atpakaļ un apmeta tam ap kaklu cilpu, vēl cie�āk sa�ņaudzot plastmasas maisu. Tad uzbrucējs sāka viņu vilkt pa zemi, un Servazs juta, ka viņam �ausmīgi sāp kakls.

Viņ� no visa spēka sitās ar kājām, ar papē�iem atsperoties dub-. ļos, cen�oties mazināt �ausmīgo spiedienu, ko sajuta kaklā. Mugura te izliecās, te atkal atsitās pret slideno zemi, bet rokas velti pūlējās satvert virvi, lai pavilktu vaļīgāk nāvējo�o cilpu. Servazs pat nemanīja, ka bija pazaudējis ieroci. Viņu vilka pa zemi vairākus metrus izlauz�tiem locekļiem, bez elpas kā nāvei nolemtu dzīvnieku.

Vēl pāris minū�u, un viss būs beidzies.

Elpot vairs nebija iespējams.

Mute konvulsīvi raustījās, ta�u plastmasas maiss neļāva ievilkt plau��ās gaisu.

Skābeklis bija izzudis, un palikusi tikai ogļskābā gāze, ko viņ� izel�poja.

Vai tie�ām viņu sagaida tāds pats liktenis kā Grimmu?

Kā Pero!

Kā Alisi!

Viņu pakārs!

Servazs saprata: vēl mirklis, un viņ� zaudēs samaņu, kad pēk�ņi sajuta plau�ās ieplūstam gaisu. It kā kāds būtu atskrūvējis ventili. Tas bija dzidrs gaiss. Un Servazs juta lietus lāses uz sejas. Aizgūtnēm rīs�tīdamies un skaļi sēcot, viņ� rāva krūtīs gaisu, kas bija sajaucies ar lietusūdeni.

-��� ELPOJIET! ELPOJIET!

Tā bija doktora Ksavjē balss. Viņ� pagrieza galvu, cen�oties tumsā kaut ko saskatīt, un ieraudzīja, ka pār viņu ir noliecies Ksavjē.

-��� Kur� kur viņ� ir?

-��� Viņ� aizbēga. Es pat nepaguvu viņu ieraudzīt. Tagad labāk apklus�tiet un elpojiet!

Tad Servazs izdzirdēja ma�īnas motora rūkoņu.

Tas bija Volvo!

-��� Sūda bū�ana, bija viss, ko viņ� vēl spēja izdvest.

SERVAZS SĒDĒJA, atbalstījies pret koka stumbru, un ļāva, lai lietus tam līst uz sejas un matos. �ķita, ka arī Ksavjē, kur� bija notupies līdzās

Servazam, nerūpēja, ka lietus tam samērcē uzvalku, bet spo�i nospod�rinātās kurpes mirkst dubļos.

-�� Pamanīju jūsu ma�īnu, kad braucu uz Senmartēnu. Gribēju zināt, ko jūs te darāt. Tā nu nolēmu piestāt un uzmest aci.

Psihiatrs caururbjo�i palūkojās uz Servazu un viegli pasmaidīja.

-�� Esmu tāds pats kā visi pārējie. �I izmeklē�ana, �is slepkavības� Tas viss ir biedējo�i, tomēr arī aizraujo�i. īsi sakot, devos jūs meklēt un pēk��ņi ieraudzīju, ka guļat zemē ar plastmasas maisu galvā un �o� virvi! Dro�i vien uzbrucējs bija izdzirdējis manas ma�īnas motora troksni un laidies lapās. Viņ� noteikti negaidīja, ka kāds to �eit varētu iztraucēt.

-��� La� lamatas, Servazs izstomīja, kaklu berzēdams. Viņ� man izlika� lamatas.

Servazs ievilka dūmu no izmirku�ās cigaretes, kas sabirza pirkstos, un turpināja drebēt pie visām miesām. Psihiatrs uzmanīgi atlocīja viņa jakas apkakli.

-��� Ļaujiet, es paskatī�os� Neizskatās lāgā. Es jūs aizvedī�u uz slim�nīcu. Brūci nepiecie�ams steidzami dezinficēt. Un uztaisīt kakla skrie�meļu un balsenes rentgenu.

-��� Paldies, ka� braucāt garām�

-��� LABDIEN, Monda kungs sveicināja.

-��� Labdien, Diāna atbildēja.

Monds viņu nopētīja ar neapmierinātu grimasi sejā, bet milzīgās rokas, kas atgādināja vāles, bija aizbāzis aiz kombinezona jostas. Diāna izturēja mil�a skatienu, ne aci nepamirk�ķinājusi. Viņa centās saglabāt aukstasinību.

-��� Vai dakteris Ksavjē nav kopā ar jums?

-Nē.

Pār mil�a seju pārslīdēja ēna. Viņa tam atkal raudzījās tie�i acīs. Monda kungs paraustīja plecus un uzgrieza Diānai muguru.

Viņa ar drebo�u sirdi sekoja katrai Monda kustībai.

-Jums apmeklētājs, milzīgais apsargs pavēstīja, kad bija atvēris palātas durvis.

Diāna iegāja telpā. Viņas acis sastapās ar Irtmana pārsteigto ska�tienu.

-��� Labdien, Juliān!

�veicietis neatbildēja. �ķita, ka �ī nav viņa labākā diena. No pagāju��ās reizes labā garastāvokļa nebija ne vēsts. Diānai vajadzēja sakopot visu savu gribasspēku, lai nepagrieztos un nedotos projām, kamēr vēl nav par vēlu.

-��� Nezināju, ka man �odien gaidāmi apmeklētāji, Irtmans beidzot noteica.

-��� Vēl pirms piecām minūtēm es ari pati to nezināju, viņa sacīja. �ķita, ka tagad viņ� ir pamatīgi apjucis, un Diānai tas gandrīz sagādāja baudu. Viņa apsēdās pie maza galdiņa un novietoja sev priek�ā doku�mentus. Diāna cerēja, ka Irtmans apsēdīsies uz krēsla otrpus galdam, ta�u viņ� tā nedarīja, bet turpināja staigāt �urpu turpu gar logu kā krātiņā iesprostots dzīvnieks.

-��� Tā kā mums nāksies regulāri tikties, viņa iesāka, gribētu no�skaidrot vairākas lietas, lai noteiktu mūsu pārrunu ietvarus un iegūtu priek�statu par to, kas notiek �ajā iestādē�

Irtmans apstājās un ilgi nolūkojās Diānā ar aizdomu pilnu skatienu, tad, ne vārda neteicis, atkal atsāka staigāt.

-��� Vai tas jūs neapgrūtinās?

Atbildes nebija.

-��� Nu labi. Sākumā gribētu pavaicāt� vai jums ir daudz apmeklētāju, Juliān?

Viņ� vēlreiz apstājās, cie�i uzlūkoja Diānu un tad atkal sāka nervozi staigāt �urpu turpu, rokas uz muguras sakrustojis.

-��� Varbūt ir kādi apmeklētāji, kas nav no institūta?

Atbildes nebija.

-��� Un kur� no institūta jūs mēdz apmeklēt? Dakteris Ksavjē? Eliza�bete Ferneja? Vai kāds cits?

Atbildes nebija.

-��� Vai jūs kādreiz ar tiem apsprie�at to, kas notiek ārpus institūta?

-��� Vai dakteris Ksavjē jums atļāvis mani apmeklēt? Irtmans pēk�ņi jautāja un nekustīgi nostājās viņas priek�ā.

Diāna tikai ar piespie�anos pacēla acis. Viņa bija apsēdusies, bet viņ�, kājās stāvēdams, no saviem augstumiem noraudzījās Diānā.

-��� Nu, es�

-��� Varu derēt, ka ne. Kas jums �eit meklējams, daktere Berga?

-��� Khm� gribēju jums pateikt, ka�

-Ku�, ku�! Apbrīnojami, kā jums, psihologiem, reizēm trūkst psiho�loģijas zinā�anu! Esmu labi audzināts, daktere Berga, un man nepatīk, ka mani pataisa par muļķi, viņ� bargi noskaldīja.

-��� Vai esat kaut ko dzirdējis par notikumiem ārpus institūta? viņa jautāja, atmetusi psihologa profesionālo toni.

Irtmans raudzījās uz Diānu un �ķita iegrimis pārdomās. Tad viņ� nolēma apsēsties un, uz priek�u paliecies un elkoņus uz galda atbalstī�jis, sakrustoja abu roku pirkstus.

-��� Vai vēlaties runāt par slepkavībām? Jā, es lasu laikrakstus.

-��� Tātad jūs zināt tikai to, kas rakstīts laikrakstos?

-��� Kas jums padomā? Vai tur ārpusē ir noticis kas tāds, kas jūs nove�dis līdz �ādam stāvoklim?

-��� Kādam stāvoklim?

-Jūs izskatāties nobijusies. Un ne tikai. �ķiet, jūs kaut ko meklējat� vai ari� jūs atgādināt sīku plēsēju un ok�ķeri. Jūs pa�laik izskatāties pēc mazas, netīras �urkas� Ja jūs pati no malas redzētu, kāds jums skatiens! �ēlīgais Dievs, daktere Berga! Kas ar jums noticis? Jums institūtā �ķiet neizturami grūti, vai ne? Vai jums ar �iem daudzajiem jautājumiem nav bail iedragāt iestādes labo slavu?

-��� Man �ķita, ka sapratī�os ar doktoru Ksavjē, viņa sacīja.

Irtmans pasmaidīja.

-��� Dieva dēļ, izbeidziet! Paklausieties, kad jūs pirmo reizi �eit ienācāt, es uzreiz sajutu, ka jūs neesat īstajā vietā. �ī iestāde� Ko gan jūs cerējāt �eit ieraudzīt, ja reiz te ieradāties? Ļaunuma ģēnijus? Daktere Berga, �eit atrodas tikai nelaimīgi psihopāti, �izofrēniķi, paranoiķi, nabaga slim�nieki! Un es atļau�os arī pats sevi iekļaut �ajā sarakstā. Vienīgais, ar ko mēs at�ķiramies no tiem, kas atrodas ārpusē, ir vardarbība� Un, ticiet man, tā pastāv ne tikai starp pacientiem�

Viņ� iepleta rokas.

-���� Zinu jau zinu! Doktoram Ksavjē ir vīzija� teiksim tā roman�tisks skatījums uz lietām� Un viņ� mūsos saskata ļaundarigas būtnes, atriebības dieva iemiesojumus. Ksavjē domā, ka viņ� pilda savu misiju. Doktoram �ī vieta �ķiet tāds kā psihiatra Svētais Grāls. Muļķības!

Kamēr Irtmans runāja, viņa skatiens kļuva aizvien drūmāks un bar�gāks, un Diāna neviļus ierāvās dziļāk savā krēslā.

-���� �eit, tāpat kā tur ārā, viss ir cūcība, viduvējība, slikta ārstē�ana un pārāk lielas zāļu devas. Psihiatrija ir 20. gadsimta lielākā krāp�ana. Paskatieties, kādus medikamentus ārsti izmanto! Viņi pat nezina, kam tie paredzēti! Turklāt vairums no tiem nejau�i atklāti citās ārstniecības jomās.

Diāna saspringti lūkojās uz Irtmanu.

-��� Pastāstiet par to kaut ko tuvāk, viņa ierosināja. Vai visas �īs zinā�anas jūs esat smēlies laikrakstos?

-JŪS NEKLAUSĀTIES, KO ES JUMS SAKU.

Irtmans to paziņoja skaļā, spalgā un valdonīgā toni. Diāna satrūkās. Viņa juta, ka sāk zaudēt kontaktu. Diāna bija kļūdījusies, palaidusi kaut ko garām. Tūlīt viņ� noslēgsies sevī�

-��� Es jūsos klausos, es�

-�� Jūs neklausāties, ko es jums saku.

-��� Kāpēc jūs tā runājat? Es�

Pēk�ņi viņa visu saprata.

-��� Ko jūs domājāt, sakot �tā pastāv ne tikai starp pacientiem�?

Irtmana sejā pavīdēja viegls, ne�ēlīgs smaids.

-Ja gribat, jūs spējat sadzirdēt.

-���� Ko nozīmē �tā pastāv ne tikai starp pacientiem�7 Par ko jūs runā�jat? Par juku�ajiem? Par nabagiem? Par noziedzniekiem? Par pa�nāv�niekiem? Vai par kādu no personāla?

-��� Galu galā ar jums var tīri labi aprunāties.

-��� Par kuru jūs runājat, Juliān? Par kuru ir runa?

-��� Diāna, ko jūs zināt? Ko esat atklājusi?

-��� Ja es jums pateik�u, kur ir garantija, ka jūs to nepastāstīsiet vēl kādam?

Viņ� �ausmino�i un neskanīgi iesmējās.

-�� Tikai nevajag, Diāna! Mums sanāk kaut kāds lēta kino variants. Ko gan jūs iedomājaties? Ka mani tas patie�ām interesē? Paskatieties uz mani! Es no �ejienes nekad neizkļū�u. Pat ja tur ārā sāktos zemestrīce, man no tā, vienalga, nebūtu ne silts, ne auksts. Vismaz tikmēr, kamēr �ie mūri nesabrūk�

-�� Jūsu DNS paraugus atrada vietā, kur tika nogalināts zirgs. Vai jūs to zinājāt?

Irtmans viņā ilgi lūkojās.

-��� Un kā jūs pati to uzzinājāt?

-��� Kāda starpība? Vai jūs to zinājāt?

Viņa sejā parādījās dīvaina grimase, kas, iespējams, bija smaids.

-��� Es zinu, ko jūs meklējat, viņ� sacīja, ta�u �eit jūs to neatradī�siet. Un atbilde uz jūsu jautājumu ir: ES VISU ZINU, DIĀNA. Gan to, kas notiek tur, ārā, gan to, kas notiek �eit, institūtā. Varat būt dro�a, ka es nevienam par jūsu apmeklējumu nestāstī�u. Ta�u neesmu pārliecināts, ka tāpat darīs Monda kungs, jo at�ķirībā no manis viņam nav brīvas izvēles tā rīkoties. Tas ir paradokss. Tagad gan labāk ejiet projām. Pēc piecpadsmit minūtēm �eit ieradīsies vecākā māsa. Brauciet projām! Laidieties no �īs vietas! Bēdziet tālu prom no �ejienes, Diāna! Jūs �eit esat apdraudēta.

VINCENTS ESPERANDJĒ SĒDĒJA savā kabinetā, iegrimis pārdomās. Pēc Marisas zvana viņam kaut kas bija ie�āvies prātā, un atkal un atkal viņ� nebeidza domāt par summu, ko bija uzzinājis pa telefonu. Simts trīsdesmit pieci tūksto�i dolāru. Ko tie�i ar to varētu iesākt? Ja neie�dziļinājās, �ai summai nebija nekā kopēja ar lietu, ko viņi izmeklēja. Ja neiedziļinājās� Un tad viņam tas ienāca prātā.

�ī doma �ķita tik dīvaina, ka sākumā viņ� to atvairīja.

Tomēr tā neizgāja no prāta un nedeva mieru. Un kāpēc gan lai viņ� to nepārbaudītu? Pulksten vienpadsmitos Esperandjē beidzot bija izlē�mis un sāka datorā meklēt informāciju. Pēc tam viņ� zvanīja pa telefonu. Pirmais cilvēks, ar ko Esperandjē sarunājās, sākumā nevēlējās sniegt skaidru atbildi. �ādi jautājumi pa telefonu netiekot apspriesti pat ar policistu. Kad Vincents Esperandjē bija nosaucis simts trīsdesmit piecu tūksto�u dolāru summu, viņ� saņēma apstiprino�u atbildi, ka minēta�jam attālumam atbilst aptuveni �āds tarifs.

Esperandjē juta, kā pieaug viņa satraukums.

Nākamās pusstundas laikā viņ� veica vismaz pusduci zvanu. Pirmie no tiem neko nedeva. Ikreiz viņ� saņēma vienu un to pa�u atbildi nē, norādītajā datumā nekas tāds netika atrasts. �ī doma Vincentam atkal sāka �ķist smieklīga. �ie simts trīsdesmit pieci tūksto�i dolāru ta�u varēja tikt izmantoti tik daudzām lietām! Tad viņ� nolēma vēl pēdējo reizi piezvanīt un bingo! Esperandjē neticīgi un ar pieaugo�u satrau�kumu klausījās sava sarunbiedra atbildē. Un ja �o attālumu pārrēķina jūdzēs? Vai tas bija iespējams? Kāda sīka balstiņa dziļi iek�ienē cen�tās apslāpēt viņa aizrautību. Protams, runa varēja būt par vienkār�u sagadī�anos, tomēr Vincents tam neticēja. Vismaz ne tie�i �ajā datumā. Kad klausule jau bija nolikta, viņ� joprojām nespēja atjēgties. Ar pāris telefona zvaniem viņ� bija panācis to, ka izmeklē�ana veica neticamu izrāvienu uz priek�u.

Esperandjē palūkojās pulkstenī. Tas rādīja se�padsmit un piecdesmit minūtes. Viņ� alka to pēc iespējas ātrāk pavēstīt Servazam, ta�u tad pārdomāja. Vispirms viņam pa�am par to vajadzēja būt pilnīgi pārlieci�nātam. Vincents paņēma telefonu un drud�aini spieda taustiņus. �oreiz viņ� tie�ām bija atradis kādu pavedienu.

-KĀ TU JŪTIES?

-��� Var iztikt.

Cīglere uzlūkoja Servazu. Viņa izskatījās gandrīz tikpat apjukusi kā viņ� pats. Medmāsas tekalēja �urpu turpu. Kāds ārsts bija Servazu izmek�lējis, un viņam tika veikti vairāki rentgenuzņēmumi, pirms to ratiņos pārveda uz palātu, kaut gan viņ� jutās pietiekami labi, lai varētu iet pats. Kamēr Ksavjē sēdēja un gaidīja slimnīcas gaitenī, Gglere no viņa paņēma liecību. Pie durvīm de�urēja kāds �andarms. Tagad tās pla�i atvērās.

-��� Augstais Dievs, kas tad te noticis? Ketija Dimjēra vaicāja, kad straujā gaitā bija ienākusi palātā un sasniegusi gultu.

Servazs centās turēties pēc iespējas bra�āk.

-��� Vai jūs viņa seju neredzējāt?

-Nē.

-��� Vai esat par to pārliecināts?

-��� Viss, ko varu pateikt, viņ� bija ļoti spēcīgs. Un viņ� zināja, kā padarīt cilvēku nekustīgu.

Ketija Dimjēra ar sadrūmu�u skatienu ilgi viņā nolūkojās.

-��� Tā tas vairs nevar turpināties. Viņa pagriezās pret Cīgleri. Ap�turiet lietas, kas nav steidzamas, un iesaistiet �ajā izmeklē�anā visus darbiniekus, kas būs atbrīvoju�ies. Cik tālu esam tiku�i ar �aperonu?

-��� Viņa biju�ajai sievai nav ne jausmas, kur viņ� varētu atrasties, Gglere atbildēja.

Servazs atcerējās, ka viņa devās uz Bordo, lai tiktos ar mēra biju�o sievu.

-��� Kā viņa izskatījās? viņ� jautāja.

-Tipiska pilsētniece. Snobiska, pārsauļojusies solārijā un pārāk no�krāsojusies.

Servazs nespēja apvaldīt smaidu.

-��� Vai tu viņu iztaujāji par biju�o viru?

-��� Jā. Tas bija interesanti, jo, tiklīdz es skāru �o jautājumu, tā viņa uzreiz aizvērās kā austere. Un klāstīja visādas banalitātes par alpī�nismu, par politiku un draugiem, kas viņai atņēmu�i vīru, par �ķir�a�nos, kas balstīta uz savstarpēju vieno�anos, par viņu tik at�ķirīgajām dzīvēm, kas ievirzīju�ās da�ādās gultnēs, un tā tālāk. Ta�u es jutu, ka pa�u galveno viņa noklusē.

Servazs atkal atcerējās �aperona namu. Viņiem bija atsevi�ķas ista�bas, tāpat kā Grimmam un viņa sievai� Kāpēc? Vai viņu sievas bija atklā�ju�as baismīgo noslēpumu? Pēk�ņi Servazs bija pārliecināts, ka tie�i tā tas arī bija. Iespējams nē, drīzāk gan viņām noteikti bija radu�ās aizdomas par to, kas patiesībā bija noticis. Un Grimma atraitnes nici�nājumu pret savu vīru un pa�nāvības mēģinājumu, tāpat arī �aperona biju�ās sievas nevēlē�anos atklāt viņu privāto dzīvi, bija izraisījis viens un tas pats iemesls �īs sievietes zināja par savu vīru perversumu un ļaunumu, lai gan nenojauta, kādi ir �o noziegumu patiesie apjomi.

-��� Vai tu viņai pastāstīji, ko mēs viņu namā atradām? viņ� jautāja Cīglerei.

-��� Nē.

-��� Nu tad izdari to! Mēs vairs nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Piezvani un pasaki, ka tad, ja viņa kaut ko slēpj un biju�o vīru atradīs miru�u, viņa būs galvenā aizdomās turamā.

-��� Labi. Es uzzināju vēl kaut ko interesantu, Cīglere piebilda.

Servazs vērīgi klausījās.

-��� Institūta vecākai māsai Elizabetei Fernejai jaunībā biju�as pro�blēmas ar likumsargājo�ām iestādēm nelikumības, pārkāpumi un kri�mināli noziegumi. Skuteru zādzības, uzbrukums policistam, narkotikas, kautiņi, miesas bojājumu nodarī�ana un rekets� Tajā laikā viņa pat vairākas reizes stājusies labo�anas tiesas priek�ā.

-��� Un tomēr Ferneja pieņemta darbā institūtā?

-��� Tas bijis sen. Viņa izcīnījusi savu vietu sabiedrībā, ieguvusi izglī�tību, bet pēc tam strādājusi vairākās psihiatriskajās slimnīcās, pirms

Ksavjē priek�gājējs Varņē viņu paņēmis savā aizbildniecībā. Ikvienam ir tiesības uz otru iespēju.

-��� Interesanti.

-��� Turklāt Liza Ferneja uzcītīgi apmeklē Sentlerī kultūrisma klubu, kas atrodas divdesmit kilometru attālumā no �ejienes, un ir iestājusies ari �au�anas klubā.

Servaza un Dimjēras uzmanība ievērojami pieauga. Martēnam ie�ā�vās prātā kāda doma. Iespējams, ka, pirmo reizi ierodoties institūtā, viņa nojauta bijusi pareiza. Liza Ferneja tam bija piemērota. Tie, kas piekāru�i zirgu tur aug�ā kalnā, biju�i ļoti spēcīgi. Un vecākā māsa bija stiprāka nekā da�s labs vīrietis.

-��� Turpini rakt. Iespējams, tu kaut ko jau esi uzgājusi.

-��� Gandrīz piemirsu. Kasetes�

-Jā?

-��� Tās tie�ām bija putnu dziesmas.

-��� Ak tā.

-��� Labi, do�os uz mēriju noskaidrot, vai nevar dabūt to bērnu sarakstu, kas uzturēju�ies vasaras nometnē, Gglere sacīja.

-��� Dāmas un kungi, ļaujiet ta�u majoram atpūsties, no durvju puses atskanēja skaļa balss.

Viņi pagriezās. Tur stāvēja apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrie�tis baltā ārsta uzsvārcī. Viņam bija matēta āda un biezas, virs gaļīgā deguna gandrīz kopā saaugu�as, tum�as uzacis. Servazs pie uzsvār�a piespraustajā zīmotnē izlasīja, ka tas ir Dr. Sādehs. Ārsts smaidot tiem tuvojās. Ta�u viņa acis palika nopietnas, bet tum�ās uzacis bija neap�mierināti sarauktas. Tas nozīmēja, ka arī izmeklētājiem un �andarmiem �eit bija jāpakļaujas augstākstāvo�ai personai, un tā �oreiz bija no medi�cīnas personāla. Servazs jau vilka nost segu.

-��� Nevar būt ne runas, ka es te varētu palikt, viņ� sacīja.

-��� Nevar būt ne runas, ka es jums ļau�u tā aiziet, dakteris Sādehs attrauca, novietojis tam uz pleca draudzīgu, bet stingru roku. Mēs vēl neesam pabeigu�i visus izmeklējumus.

-��� Nu tad dariet to veicīgāk, sacīja Servazs, paklausīgi atlaidies spilvenos.

Tikko visi bija izgāju�i pa durvīm, viņ� aizvēra acis un uzreiz aiz�miga.

TIE�I TAJA MIRKLI Interpola ģenerālsekretariāta stiklotajā cietoksnī Lionā, �arla de Golla krastmalā nr. 200, klausuli pacēla kāds polici�jas virsnieks. Vīrietis atradās pla�as telpas pa�ā vidū. Tajā bija daudz datoru, telefonu, printeru un kafijas automātu, bet pa logu pavērās panorāmas skats uz Ronas upi. Vēl tur, starp biroju nodalījumiem, atra�dās liela, izdekorēta Ziemassvētku egle, kurai galotnē bija iestiprināta zvaigzne.

Vīrietis pārsteigts sarauca uzacis, jo pazina zvanītāja balsi.

-��� Vincent? Tas esi tu? Cik ūdeņu aiztecējis, vecais! Kā tev klājas?

Interpola sastāvā ietilpa 187 valstis, un pēc dalībnieku skaita tā bija

otra lielākā organizācija pēc ANO, tomēr tās galvenie dienesti neskaitī�jās policija �ī vārda tie�ā nozīmē. Ar savu ekspertīzi un datubāzi, kurā bija 178 tūksto�i likumpārkāpēju un 4500 bēguļojo�u noziedznieku, dalībvalstu policijas dienestiem tā drīzāk bija uzskatāma par konsulta�tīvu organizāciju. �is dienests ik gadu izdeva tūksto�iem starptautisku aizturē�anas pieprasījumu, ko dēvēja par �sarkanajām pavēstēm�. Vīrieti, kur� bija pacēlis klausuli, sauca Liks Damblēns. Tāpat kā ar Marisu, ari ar Liku Esperandjē bija iepazinies policijas skolā. Sākumā abi vīrie�i apmainījās ar pieklājības frāzēm, bet tad Esperandjē ķērās pie lietas.

-��� Gribēju tev lūgt kādu pakalpojumu.

Damblēns glu�i automātiski paskatījās uz fotogrāfijām, kas bija pie�stiprinātas pie starpsienas virs kopējamā aparāta. Tur bija krievu mafi�jas pārstāvji, albāņu suteneri, meksikāņu un kolumbie�u narkotirgoņi, serbu un horvātu dārglietu laupītāji un pedofili, kas uzdarbojās naba�dzīgajās valstīs. Kāds tiem bija pielīmējis Ziemassvētku vecī�a sarkanās cepures un baltās bārdas, ta�u tādēļ tie nekļuva simpātiskāki. Damblēns pacietīgi klausījās sava kolēģa skaidrojumos.

-�� Var teikt, ka tev ir paveicies, viņ� teica. Va�ingtonas FIB ir kāds cilvēks, kur� man ir parādā pakalpojumu, jo es viņam daudz palīdzēju kādā izmeklē�anas lietā. Es �im tipam piezvanī�u, un tad redzēsim, ko viņ� varēs līdzēt. Bet kāpēc tev �ī informācija vajadzīga?

-��� Es izmeklēju vienu lietu.

-��� Un kāds tam sakars ar Savienotajām Valstīm?

-��� Es tev visu paskaidro�u. Nosūtu fotogrāfiju, Vincents sacīja.

Vīrietis no Interpola paskatījās pulkstenī.

-��� Tam būs vajadzīgs laiks. Mana kontaktpersona pa�laik ir diezgan aizņemta. Kad tev �ī informācija nepiecie�ama?

-��� Diem�ēl diezgan steidzami.

-�� Tas vienmēr ir steidzami, Damblēns atbildēja, tomēr neuztrau�cies. Tavu pieprasījumu lieku papīru kaudzes virspusē. Biju�ā vārdā. Turklāt drīz ta�u ir Ziemassvētki. Tā būs mana dāvana.

SERVAZS PAMODĀS pēc divām stundām. Pagāja kāds mirklis, līdz viņ� pazina slimnīcas gultu, telpu ar gai�ajām sienām un lielo logu ar zilajām �alūzijām. Kad Servazs saprata, kur atrodas, viņ� ar acīm centās sameklēt savas mantas, līdz ieraudzīja, ka tās novietotas uz kāda no krēsliem, samestas caurspīdīgā plastmasas maisā. Servazs pielēca no gultas un steidza ģērbties, cik ātri spēja. Pēc trim minūtēm viņ� iznāca no slimnīcas un izvilka no kabatas telefonu.

-��� Klausos.

-��� �eit Martēns. Vai krogs �ovakar atvērts?

Vecais vīrs klausules otrā galā iesmējās.

-��� jauki, ka piezvanīji. Es tie�i gatavoju pusdienas.

-��� Gribu tev uzdot da�us jautājumus.

-��� Un es jau cerēju, ka tu zvani manu izcilo kulinārijas spēju dēļ. Kāda vil�anās! Vai esi kaut ko uzgājis?

-��� Es tev visu pastāstī�u.

-��� Ļoti labi. Tad uz drīzu redzē�anos!

BIJA TUM�S, ta�u iela liceja priek�ā bija spo�i apgaismota. Sēdēdams ma�īnā desmit metrus tālāk, Esperandjē ieraudzīja, ka pa durvīm iznāk Margo Servaza. Meiteni tik tikko varēja pazīt, jo tās tum�ie mati bija pazudu�i un tos nomainīju�i skandināvu blondie. Tie bija sasieti divās astēs, un Margo izskatījās pēc vācu mei�as no kādas karikatūras. Galvā viņai bija dīvaina cepure.

Kad meitene pagriezās, Vincents pat no tik liela attāluma ievēroja, ka viņai uz pakau�a starp astītēm bija parādījies jauns, liels un krā�sains tetovējums. Tad viņ� iedomājās par savu meitu. Kā viņ� reaģētu, ja Megana vēlāk aizrautos ar tamlīdzīgiem ķermeņa izdaiļojumiem? Pār�liecinājies, ka fotoaparāts atrodas viņam līdzās pasa�ieru sēdeklī, viņ� nospieda slēdzi. Tāpat kā iepriek�ējā reizē Margo nedaudz papļāpāja ar draudzenēm un uztina vienu cigareti. Tad atkal ieradās viņas kavalieris uz skutera.

Esperandjē nopūtās. Vismaz �oreiz, ja būs izlaidis pārīti no acīm, viņ� zinās, kur to meklēt, un nevajadzēs veikt tādus manevrus kā iepriek�ējā dienā. Esperandjē iedarbināja ma�īnu un abiem sekoja. Kā parasti, skutera vadītājs veica da�ādus akrobātiskus trikus. Viņa iPhone Gutter Twins dziedāja: �Ak, tēvs! Es nespēju noticēt, ka tu aizej.� Pie nākamā luksofora Esperandjē nobremzēja. Priek�ā stāvo�ā ma�īna bija apstājusies, bet no skutera viņu �ķīra vēl �etras ma�īnas. Vincents jau zināja, ka tas turpinās braukt taisni uz priek�u, tādēļ īpa�i nesaspringa.

Aizsmakusi balss skaļruņos dziedāja: �Mana māte, viņa negrib mani pazīt! Un mans tēvs, es viņam nepiederu,� kad pēk�ņi, iedegoties zaļajai gaismai, skuters ar skaļu rēkoņu nogriezās pa labi. Esperandjē satraucās. Pie velna, kas viņiem lēcies? Tas ta�u nemaz nebija ceļ� uz mājām! Dzīvās satiksmes radītā sastrēguma dēļ viņam priek�ā eso�ās ma�īnas brauca bezcerīgi lēni. Esperandjē kļuva nervozs. Iedegās dzel�tenā, tad sarkanā gaisma, tomēr viņ� turpināja braukt. Vincents uzgāzēja īstajā brīdī, lai pamanītu, ka skuters nākamajā krustojumā, divsimts metrus tālāk, nogrie�as pa kreisi. Velna milti! Uz kurieni viņi traucas? Esperandjē pārbrauca pāri nākamajam krustojumam pie dzeltenās gais�mas un sāka strauji samazināt attālumu starp savu ma�īnu un skuteru.

Viņi brauca uz centra pusi.

Tagad Vincents tiem �mina uz papē�iem�. Satiksme bija kļuvusi vēl dzīvāka, lija lietus, un automa�īnu starme�u gaisma atspīdēja uz slapjā asfalta. Līkumojo�ajam skuteram sekot bija daudz grūtāk. Viņ� paņēma iPhone, izslēdza mūziku un izvēlējās �satiksmes informāciju�, tad, ar īk�ķi un rādītājpirkstu slidinot pa skārienjutīgo ekrānu, sameklēja izvēlni �tuvākais sastrēgums�. Pēc se�padsmit minūtēm skutera vadītājs izlaida savu pasa�ieri Alzasas-Lorēnas ielā un strauji attālinājās. Espe�randjē apstājās vietā, kur tas nebija atļauts, izbīdīja uzrakstu �POLICIJA� un izkāpa no ma�īnas. Intuitīvi viņ� juta, ka �oreiz kaut kas notiks. Tad Esperandjē atcerējās, ka bija atstājis fotoaparātu uz pasa�ieru sēdekļa, nolamājās, aiztraucās tam pakaļ un skrie�iem metās panākt Margo.

Panikai nebija iemesla. Ļau�u pūlī Margo mierīgi soļoja viņam pa priek�u. Nepalēninot soli, Vincents ieslēdza fotoaparātu un pārbaudīja, vai tas darbojas.

Meitene pagriezās uz Eskirola laukuma pusi. Izgaismotie skatlogi un uz veco namu fasādēm un kokiem sakarinātās virtenes gai�i mirgoja. Līdz Ziemassvētkiem bija atliku�as tikai da�as dienas, tādēļ ielās bija daudz ļau�u. Tie�i tas Vincentam bija vajadzīgs, jo tad viņu bija grūtāk pamanīt. Pēk�ņi viņ� ieraudzīja, ka Margo apstājas, palūkojas apkārt, tad pagrie�as un ieiet �PereLeon" alus bārā. Esperandjē sajuta trauksmi. Meitene izturējās tā, it kā tai kaut kas būtu slēpjams. Esperandjē pielika soli un nonāca pie durvīm, pa kurām Margo bija iegājusi. Bija jāizdara izvēle. Vincents ar meiteni bija ticies du�iem rei�u. Kā viņa reaģēs, ja ieraudzīs to sev aiz muguras?

Esperandjē ielūkojās pa logu tie�i tajā brīdī, kad Margo apsēdās uz kāda no krēsliem, pirms tam noskūpstījusi uz lūpām pie galdiņa pretim sēdo�o cilvēku. Viņa staroja priekā. Esperandjē redzēja, ka mei�tene iesmejas, kad vīrietis viņai kaut ko pateica. Tad viņ� to ieraudzīja. Sasodīts!

�AJĀ VĒSAJĀ DECEMBRA VAKARĀ Servazs lūkojās uz sīkajām zvaig�znēm, kas bija izkaisītas debesīs virs kalniem, un dzirnavu uguņu atspul�giem ūdenī, kas vēstīja par jauko un silto gaisotni, kas viņu sagaida. Auksts vēj� knieba vaigos, bet lietus atkal bija pārvērties sniegā. Kad saimnieks atvēra dzirnavu durvis un ieraudzīja Servazu, viņa seja pār�vērtās.

-��� Ak Dievs! Kas noticis?

Tā kā Servazs slimnīcā bija palūkojies spogulī, viņ� arī pats zināja, ka no viņa var pārbīties. Melnas, papla�inātas acu zīlītes un Kristofera Lī �Drakulas� cienīgas asinīm pieliju�as acis. Kakls līdz pat ausīm bija zils, no plastmasas maisa joprojām kaisa lūpas un deguns, bet ap kaklu savilktā virve atstājusi �ausmīgu rētu. No aukstuma vai nervu spriedzes viņam asaroja acis.

-��� Esmu nokavējies, Servazs ierunājās �erksto�ā balsī. Ja atļausi, labprāt vispirms ienāk�u iek�ā. �ovakar ārā ir auksts.

Viņ� joprojām trīcēja pie visām miesām. Kad viņ� bija iegājis namā, Sensīrs to ba�īgi nopētīja.

-��� Ak kungs! Ja vēlies sasildīties, seko man! vecais vīrs sacīja, kāp�jot lejā pa kāpnēm, kas veda uz pla�o viesistabu.

Tāpat kā iepriek�ējā reizē, galds jau bija uzklāts. Kamīnā dega gai�a uguns liesma. Sensīrs piedāvāja Servazam krēslu, tad paņēma kādu pudeli un ielēja vīnu.

-��� Labāk iedzer! Un izbaudi �o mirkli. Vai esi pārliecināts, ka viss kārtībā?

Servazs pamāja ar galvu. Tad lēnām iemalkoja vīnu. Tas bija tum��sarkanā, gandrīz melnā krāsā ar spēcīgu, tomēr lielisku gar�u. Vismaz tā �ķita Servazam, kur� no vīniem neko daudz nesajēdza.

-��� Somontano, sacīja Sensīrs. Es tam braucu pakaļ uz Aragonas aug�ieni otrpus Pireneju kalniem. Labāk pastāsti, kas tev atgadījies!

Un Servazs viņam visu izstāstīja. Viņ� atkal un atkal atcerējās vasa�ras nometnē notiku�o un ikreiz sajuta spēcīgu adrenalīna uzplūdu, kas atgādināja to sajūtu, kāda rodas kaķim, kad tam rīklē iesprūdusi asaka. Kur� viņu mēģināja no�ņaugt? Servazs domās pārcilāja tāsdienas noti�kumus. Gaspārs Ferāns? Elizabete Ferneja? Ksavjē? Ksavjē ta�u pats bija steidzies viņam palīgā! Bet ja nu psihiatram pēdējā brīdī bija kļuvis bail nogalināt policistu? Vienubrīd viņu centās noslepkavot, bet jau nākamajā brīdī līdzās atradās Ksavjē. Varbūt tas bija viens un tas pats cilvēks? Nē, nevarētu būt, jo viņi dzirdēja, kā aizbrauc Volvo. Tad Servazs mēģināja atcerēties visu, kas bija noticis tajā un arī iepriek�ējā dienā, �aperona sasteigto bēg�anu, viņa tuk�o māju, tajā atrasto lietusmēteli un gredzenu, un kārbiņu ar lodēm uz rakstāmgalda�

-��������������� Drīz būsi noskaidrojis patiesību, Sensīrs norūpējies secināja.

-��� Tu tam esi jau ļoti tuvu. Ta�u tas, ko viņ� tev nodarījis, viņ� piebilda, aplūkojot Servaza kaklu, liecina par tādu ne�ēlību, ka viņu nekas vairs nespēs apturēt. Ja vajadzēs, viņ� nogalinās ari policistus.

-��� Viņ� vai viņi, Servazs precizēja.

Sensīrs viņā pēto�i nolūkojās.

-��� Tas apdraud �aperonu.

-��� Vai tev ir kāda versija, kur viņ� varētu slēpties?

Atvaļinātais tiesnesis kādu mirkli pārdomāja.

-��� Nē. Ta�u �aperons ir fanātiski aizrāvies ar kalniem un alpīnismu. Viņ� pazīst katru taciņu, katru slēptuvi kā Francijas, tā Spānijas pusē. Tev vajadzētu vērsties kalnu �andarmērijā.

-��� Protams. Kā viņam tas agrāk nebija ienācis prātā?

-��� �oreiz esmu pagatavojis vieglu ēdienu, kā tu vēlējies, Senslrs paziņoja. Foreli ar mandeļu mērci. Tā ir kāda spāņu recepte. Un tu pa to laiku man izstāstīsi visus jaunumus.

Viņ� devās uz virtuvi un atgriezās ar diviem kūpo�iem �ķīvjiem. Servazs iedzēra vēl vienu malciņu vīna un tad ķērās pie foreles. No �ķīvja uzvēdīja kārdino�a smar�a. Mērce bija viegla, ta�u aromātiska, tai bija pievienotas mandeles, ķiploki, citrons un pētersīļi.

-��� Tātad tu uzskati, ka kāds atriebjas par pusaud�u nāvi?

Servazs pamāja ar galvu un savieba seju sāpīgā grimasē. Katrs

kumoss, ko viņ� norija, kaklā izraisīja sāpes. Drīz Servazs bija remdējis izsalkumu un pastūma �ķīvi malā.

-��� Atvaino, bet vairāk es nevaru, viņ� teica.

-��� Protams. Es pagatavo�u tev kafiju.

Pēk�ņi Servazs atcerējās par koka mizā iegriezto sirdi un pieciem tajā ierakstītajiem vārdiem. Pieci no septiņiem jaunie�iem, kuri izdarīja pa�nāvību.

-��� Tātad baumām bijis pamats, Sensīrs sacīja, atgriezies ar kafijas tasi. Kā tas varēja būt, ka mēs toreiz neatradām dienasgrāmatu? Un mums turklāt neizdevās atrast ne vismazāko norādi, kas apstiprinātu �o hipotēzi!

Servazs viņu ļoti labi saprata. No vienas puses, vecais vīrs bija atvieglots, ka patiesība drīz tiks noskaidrota, bet, no otras -, viņ� jutās tāpat kā ikviens, kur� gadiem ilgi meklējis kādu pierādījumu un pēk�ņi, kad bija jau atteicies no sava nodoma, ieraudzīja, ka kādam citam tas izdevies viņa vietā, sajūta, ka pats būtiskākais palicis nepamanīts, bet laiks aizlaists vējā.

-��� Galu galā tu tomēr biji uz pareizā ceļa, Servazs atzina. Un, kā var noprast, �etrotne vienmēr darbojās ar kapucēm galvā, lai upuri nevarētu saredzēt viņu sejas.

-��� Bet kā tas iespējams, ka neviens no upuriem nekad netika sū�dzējies!

-��� Tu to zini tikpat labi kā es. Tamlīdzīgās lietās tā bie�i mēdz gadī�ties. Patiesība tiek atklāta tikai pēc daudziem gadiem, kad upuri pieau�gu�i, kļuvu�i pa�apzinīgāki un vairs tā nebaidās no ļaundariem.

-��� Pieņemu, ka tu jau iepazinies ar to bērnu sarakstu, kuri uzturēju��ies vasaras nometnē? Sensīrs jautāja.

-��� Kādu sarakstu?

Vecais izmeklētājs pārsteigts uz viņu palūkojās.

-��� To, kuru es pats sastādīju un kur� atradās tajā kartona kastē, ko es tev iedevu.

-��� Nekāda saraksta tur nebija, Servazs atbildēja.

Sensīrs �ķita apvainojies.

-���� Protams, bija! Vai tik tu nedomā, ka esmu nojūdzies? Tur bija pilnīgi visi dokumenti, ieskaitot sarakstu. Kā es jau tiku teicis, tajā laikā mēģināju atrast kādu sakarību starp pa�nāvībām un bērniem, kas uzturēju�ies vasaras nometnē. Man �ķita, varbūt pirms �iem biju�i vēl kādi pa�nāvību gadījumi, kuri netika pamanīti, jo tās biju�as tikai atse�vi�ķas epizodes, vēl kādi bērni, kuri uzturēju�ies nometnē un izdarī�ju�i pa�nāvību. Tas pierādītu manu hipotēzi, ka pa�nāvības saistītas ar nometni �Pireneju ģemzes�, tāpēc devos uz mēriju un dabūju visu to bērnu sarakstu, kas uzturēju�ies nometnē kop� tās atvēr�anas līdz tiem notikumiem. Un saraksts bija tajā kastē, ko tev iedevu.

Servazs pamanīja, ka Sensīram nepatīk, ja ap�auba viņa sacīto vai viņa prāta spējas. Un vecais vīrs �ķita pārliecināts, ka viņam ir taisnība.

-��� Man tie�ām �ēl, ta�u mēs tajā kastē neko tamlīdzīgu neatradām.

Sensīrs pārmeto�i nogrozīja galvu, cie�i uz viņu lūkojoties.

-��� Es tev iedevu kserokopijas. Tajā laikā biju ļoti pedantisks. Ne tāds kā tagad. Un man bija visu lietas dokumentu otrie eksemplāri. Esmu pārliecināts, ka tur bija arī saraksts.

Viņ� piecēlās.

-��� Nāc man līdzi!

Viņi devās uz priek�u pa gaiteni, kas bija izlikts ar skaistām, pelē�kām, senatnīgi apdarinātām akmens plāksnēm. Izmeklētājs pagrūda kādas zemas durvis un iededza gaismu. Servaza acīm atklājās telpa, kurā valdīja īsts haoss, bet uz nelielā, apputēju�ā rakstāmgalda neaprak�stāma nekārtība. Uz plauktiem, krēsliem un galdiņiem juku jukām mētā�jās grāmatas, tieslietu dokumenti un mapes, kurās bija sabāztas rūpīgi kopā sastiprinātu papīru kaudzes. Dokumenti bija sakrauti visās malās. Sensīrs purpinādams parakņājās kādā teju pusmetru augstā papīru kaudzē, kas atradās uz viena no krēsliem, tad kādā citā, tomēr neveik�smīgi. Pēc piecām minūtēm viņ� atkal izslējās visā augumā, turot rokā kopā sastiprinātu lapiņu kaudzīti, ko triumfēdams pastiepa Servazam.

-��� Skat, kur tas ir!

Servazs sāka lasīt vārdus. Uz trim lappusēm divos stabiņos bija sarakstīti desmitiem nometnes audzēkņu vārdi. Sākumā viņa acis slī�dēja pāri sarakstam, neapstājoties ne pie viena no tiem. Tad Servazs pamanīja kādu pazīstamu vārdu� Alise Ferāna. Viņ� turpināja lasīt. Lodoviks Aselēns� Vēl viens no pa�nāvību izdarīju�ajiem pusaud�iem. Nedaudz tālāk Servazs ieraudzīja vēl vienu vārdu� Floriāns Vanlūts� Tagad viņ� meklēja atliku�os divus pusaud�us, kuri bija uzturēju�ies nometnē un izdarīju�i pa�nāvību, kad pēk�ņi ieraudzīja kaut ko tādu, ko nekad nebija iedomājies tur ieraudzīt.

Kādu vārdu, kuram �ajā sarakstā nevajadzēja atrasties.

Vārdu, kuru ieraugot tam noreiba galva. Servazs drebēja tā, it kā būtu saņēmis elektriskās strāvas lādiņu. Sākumā viņam �ķita, ka tam rēgojas. Servazs aizvēra un atkal atvēra acis. Ta�u �is vārds joprojām atradās turpat, starp citu bērnu vārdiem.

Irēna Cīglere.

Sasodīts, tas nebija iespējams!

SERVAZS ILGI SĒDĒJA pie d�ipa stūres ar apkārt klīsto�u skatienu. Viņ� nemanīja ne to, ka puteņoja aizvien stiprāk, ne to, ka sniega kārta uz ceļa ir kļuvusi biezāka. Zem kādas laternas sniegā atspīdēja gais�mas aplis. Dzirnavās cita pēc citas izdzisa gaismas, izņemot vienu. Tā noteikti dega guļamistabā. Servazs nodomāja, ka vecais vīrs dro�i vien lasa. Viņ� nevēra ciet slēģus. Tam nebija nekādas jēgas. Lai aizsniegtu logus, laupītājam nāktos pārpeldēt avotu, bet pēc tam rāpties uz aug�u pa mūri. Un tas bija vismaz tikpat iedarbīgi kā suns vai dro�ības sistēma.

Irēna Cīglere� Viņas vārds bija sarakstā� Servazs gudroja, ko tas varētu nozīmēt. Viņ� atcerējās, kā pēc pirmā Sensīra apmeklējuma bija atgriezies �andarmērijā ar kartona kasti padusē. Viņa toreiz to bija paņēmusi un citu pēc cita sākusi izskatīt visus pa�nāvību lietas izmek�lē�anas dokumentus. Sensīrs bija pārliecināts, ka to pusaud�u saraksts, kuri bija uzturēju�ies nometnē, toreiz bija kastē. Bet ja nu ve�uks tomēr ir bērna prātā? Varbūt Sensīrs sācis zaudēt atmiņu, ta�u negribēja to atzīt. Iespējams, viņ� sarakstu bija nolicis kaut kur citur. Ta�u pastā�vēja vēl kāda varbūtība, daudz nepatīkamāka par �o. Un, proti, Servazs neredzēja sarakstu, jo to bija paņēmusi Irēna Cīglere. Viņ� atcerējās, cik negribīgi viņa bija runājusi par pa�nāvību izdarīju�ajiem pusaud�iem, kad Servazs toreiz naktī, �andarmērijā, Irēnai par tiem pirmoreiz iemi�nējās. Pēk�ņi viņ� atcerējās ari kaut ko citu.

Servazs gaisa vagoniņa kabīnē, mēģinot sazvanīt Irēnu. Viņai vaja�dzēja tur būt krietni pirms viņa, jo atradās pavisam netālu no gaisa vil�ciena, ta�u, kad Servazs iekāpa kabīnē, Irēnas tur joprojām nebija. Toreiz viņa tam pa telefonu bija paskaidrojusi, ka apgāzusies ar motociklu. Un, kad Servazs Irēnu beidzot sastapa, Pero jau bija miris.

Viņ� bija tik stipri iekrampējies stūrē, ka pirkstu locītavas bija kļu�vu�as baltas. Servazs izberzēja acis. Viņ� bija pārguris, uz nervu sabru�kuma robe�as, viss ķermenis bija viens vienīgs sāpju kamols, un kā nāvējo�a inde apziņā izplatījās �aubas. Tad Servazam prātā uzpeldēja arī citas atmiņas viņa zināja visu par zirgiem, viņa vadīja savu auto un helikopteru kā vīrietis un �ajā apkārtnē orientējās kā savā kabatā. Viņ� atcerējās, kā Irēna torit bija uzstājusi, lai viņai atļauj doties uz mēriju. Viņa jau zināja, ko tur atradīs. Tas bija vienīgais pavediens, kas varēja aizvest pie Irēnas. Vai ari �aperona papīros viņa bija rakņājusies tikai tāpēc, ka cerēja uziet sarakstu? Vai tā bija viņa, kas vasaras nometnē mēģināja nogalināt Servazu? Vai Irēnai piederēja plastmasas maiss un virve? Servazs tam nespēja noticēt.

Pārguru�ās smadzenes darbojās lēnāk nekā parasti. Viņ� vairs nespēja sakarīgi domāt. Ko lai tagad iesāk? Turklāt Servazam nebija neviena Irēnas vainas pierādījuma.

Viņ� palūkojās pulkstenī uz ma�īnas paneļa un tad piezvanīja Esperandjē.

-��� Martēn? Kas noticis?

Servazs viņam pastāstīja par atvaļināto tiesnesi un lietas materiā�liem, bet pēc tam ari par to, ko tikko bija uzzinājis.

-��� Vai tu domā, ka tā ir viņa? Esperandjē viņam neticīgi pajautāja.

-��� Viņa nebija kopā ar mani, kad es gaisa vilciena kabīnē ieraudzīju Pero un slepkavu. Tam galvā bija kapuce, un, kad abi vagoniņi atradās viens otram pretim, slepkava bija paslēpies aiz Pero muguras, lai es neredzētu viņa acis. Irēnai vajadzēja ierasties pirmajai, tomēr viņas tur nebija. Nozieguma vietā viņa nonāca daudz vēlāk. Pēk�ņi viņam ie�āvās prātā vēl kaut kas. Viņa bija uzturējusies vasaras nometnē, tomēr mums neko nebija teikusi. Turklāt Irēna zina visu par zirgiem, viņa pazīst kalnus, ir sportiska un noteikti prot apieties ar alpīnistu virvi.

-��� Sasodīts! Esperandjē satriekts iesaucās.

Viņ� runāja klusinātā balsi, un Servazs nodomāja, ka viņ� noteikti jau atrodas gultā kopā ar �arlēni un ka viņa jau ir aizmigusi.

-��� Ko iesāksim? viņ� jautāja.

Klusums. Lai gan tā bija telefonsaruna, tomēr varēja just, ka Espe�randjē ir apstulbis. Viņ� nebija radis, ka �efs gaustos.

-��� Tev ir jocīga balss.

-��� Esmu pārguris. Un vēl es domāju, ka man ir drudzis.

Servazs noklusēja par uzbrukumu vasaras nometnē. Tagad viņam nebija ne vismazākās vēlē�anās par to runāt.

-��� Kur tu pa�laik atrodies?

Servazs vēlreiz paraudzījās uz pamesto ielu.

-��� Pie Sensīra mājām.

Viņ� automātiski palūkojās atpakaļskata spogulītī. Arī no �ejienes lūkojoties, iela bija pamesta, bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Pēdējā nama slēģi simts metrus tālāk bija aizvērti. Klusu virpuļoja sniegpārslas.

-��� Atgriezies viesnīcā, Esperandjē sacīja. Pagaidām nedari neko. Es pie tevis aizbrauk�u.

-��� Kad? �ovakar?

-�� Jā, tūlīt apģērb�os un brauk�u. Vai tu zini, kur pa�laik ir Gglere?

-��� Dro�i vien mājās.

-��� Vai ari meklē �aperonu. Varbūt tu vari viņai katram gadījumam piezvanīt. Tāpat vien, lai pārbaudītu.

-��� Un ko es lai viņai saku?

-���� Es nezinu. Ka tu neesi vesels, ka slikti jūties. Tu ta�u pats teici, ka esi pārguris. To var pateikt pat pēc tavas balss. Pasaki, ka rīt paliksi gultā, ka tu vairs nespēj pastrādāt. Paskatīsimies, kā viņa uz to reaģēs.

Servazs pasmaidīja. Pēc tā, kas ar viņu bija noticis, Irēnai noteikti nebūs grūti viņam noticēt.

-��� MARTĒN? KAS NOTICIS?

Servazs vērīgi ieklausījās. Fonā varēja dzirdēt televizoru, kam skaņa bija nogriezta diezgan klusu. Cīglere bija mājās. Vai ari pie kāda ciemos. Dzīvoklis? Māja? Viņ� nespēja vizualizēt vietu, kur Irēna dzīvoja. Lai nu kā, viņa vismaz nebija kaut kur ārā, kā badīgs vilks dzenoties mēram pa pēdām. Vai arī viņam pa pēdām� Servazs atcerējās Cīgleri ādas kom�binezonā un garajos zābakos, viņas jaudīgo braucamo, viņ� atcerējās Irēnu pie helikoptera vadības pults. Un bija pārliecināts, ka tā ir viņa.

-��� Nekas. Zvanu tev pateikt, ka ņemu pārtraukumu. Man jāizguļas.

-��� Tev nekļūst labāk?

-���� Nezinu. Man zudusi domu skaidrība. Nespēju padomāt. Esmu spēku izsīkumā, un man ļoti sāp kakls. Nevieni meli nebija tik labi kā tie, kuros slēpās daļa patiesības. Kā tev �ķiet, vai varēsi rītā tikt galā viena? Par katru cenu jāatrod �aperons.

-���� Labi, viņa sacīja, kādu mirkli svārstījusies. Tu tikpat neesi tādā stāvoklī, lai varētu turpināt. Atpūties. Es tev zvanī�u, tiklīdz būs kas jauns. Pagaidām arī es do�os gulēt. Tu pats sacīji, ka nepiecie�ams saglabāt skaidru galvu.

-��� Arlabunakti, Irēna.

Viņ� beidza sarunu un piezvanīja savam vietniekam.

-��� Esperandjē.

-��� Viņa ir mājās. Vismaz fonā varēja dzirdēt televizoru.

-��� Tomēr viņa negulēja.

-��� Tāpat kā daudzi citi, kas vēlu iet gulēt. Un kur esi tu?

-��� Uz autoceļa. Apstā�os, lai uzpildītu ma�īnu, un drīz bū�u klāt. Vēl nekad neesmu redzējis, ka laukos būtu tik tum�s. Bū�u klāt pēc nepilnas stundas. Kā tev �ķiet, varbūt ir vērts paslēpties un pagaidīt pie viņas mājām?

Servazs vilcinājās. Viņ� jutās pārāk noguris.

-��� Es pat nezinu, kur viņa dzīvo.

-��� Tu joko?

-Nē.

-��� Ko tad iesāksim?

-��� Es piezvanī�u Dimjērai, Servazs nolēma.

-��� Tik vēlu?

Servazs nometa savu mobilo telefonu uz gultas, iegāja vannasistabā un apslacīja seju ar aukstu ūdeni. Viņ� labprāt būtu iedzēris kafiju, ta�u uz to viesnīcā nebija ko cerēt. Tad Servazs atgriezās istabā un piezvanīja Ketijai Dimjērai.

-��� Martēn? �ēlīgais Dievs! Vai zināt, cik pa�laik ir pulkstenis? Tādā stāvokli jums jau sen vajadzēja atrasties gultā!

-��� Es atvainojos, viņ� sacīja. Tas ir steidzami.

Un Servazs nojauta, ka prokurore uzreiz pielec gultā sēdus.

-��� Vēl kāds upuris?

-��� Nē. Toties lielas nepatik�anas. Mums ir jauns aizdomās turamais. Un pagaidām nevienam citam, izņemot jūs, es to nevaru teikt.

-��� KUR�? Dimjēra jautāja, vienā mirklī pamodusies.

-��� Kapteine Cīglere.

Iestājās klusums.

-��� Izstāstiet man visu pēc kārtas.

Un Servazs izstāstīja. Gan par Sensīra sarakstu, gan par to, ka Irēna neieradās, kad tika noslepkavots Pero, gan to, ka viņa nevēlējās stāstīt par savu bērnību un uzturē�anos vasaras nometnē, un to, kā viņa izvai�rījās runāt par savu personisko dzīvi.

-��� Viņas vainu tas vēl nepierāda, Dimjēra sacīja.

Juristes viedoklis, viņ� nodomāja. Ta�u viņa viedoklis bija tāds, ka Irēna tagad ir kļuvusi par aizdomās turamo nr. 1. Viņ� nesāka Dimjērai skaidrot par savu izmeklētāja instinktu.

-���� Tomēr jums taisnība. Tas nudien ir satrauco�i. Un gadījums ar sarakstu man nemaz nepatīk. Un ko jūs gribējāt no manis? Ceru, ka nezvanījāt tik vēlā stundā, lai pateiktu kaut ko tādu, kas varēja pagaidīt līdz rītam?

-��� Mēs gribējām dabūt viņas adresi.

-��� Mēs?

-��� Es palūdzu Esperandjē, lai viņ� man piebiedrojas.

-�� Jūs vēlaties viņu izsekot? �onakt?

-��� Iespējams.

-��� Ak kungs! Jums ta�u jāizguļas, Martēn! Vai spogulī paskatījāties?

-��� To es labprātāk nedarītu.

-���� Man tas diez kā nepatīk. Uzmanieties! Ja tā ir Irēna, tas var kļūt bīstami, jo viņa jau ir nogalinājusi divus cilvēkus. Un ar iero�iem no�teikti rīkojas tikpat labi kā jūs.

Kāds jauks eifēmisms, viņ� nodomāja. Turklāt �au�anā Servazs bija nulle. Un viņa vietnieks nemaz neatgādināja inspektoru Hariju no tele�vīzijas seriāla.

-���� Piezvaniet pēc piecām minūtēm. Man nepiecie�ams veikt da�us telefona zvanus, viņa sacīja. Pagaidām.

Pēc minūtēm �etrdesmit Esperandjē pieklauvēja pie durvīm. Servazs atvēra. Viņa matos un uz ziemas jakas vīdēja sniegpārslas.

-��� Vai tev neatrastos glāze ūdens un kafija? Vincents jautāja, turot rokās aspirīna table�u iesaiņojumu. Tad viņ� pacēla acis un paskatījās uz savu �efu.

-��� Ap�ēliņ!

APTUVENI AP TO PA�U LAIKU, kad Servazs izgāja no Senslra mājām, Diāna vēl atradās savā kabinetā.

Viņa prātoja, ko darīt tālāk. Diāna bija gatava rīkoties. Tomēr, cik tālu varēja iet? Diāna joprojām labprāt gribētu izlikties, it kā nekas nav noticis, un aizmirst to, ko bija atklājusi. Varbūt aprunāties par to ar Spicneru? Sākumā viņai �ķita, ka tā ir laba doma, ta�u, kad visu bija apsvērusi, vairs nebija par to tik pārliecināta. Patiesībā Diāna nezināja, pie kā vērsties.

Viņa bija viena, pamesta likteņa varā. Diāna palūkojās pulkstenī datora ekrāna stūrī.

Tas rādīja divdesmit trīs un piecpadsmit minūtes.

Institūtā valdīja pilnīgs klusums, izņemot vēja brāzmas, kas svilp�damas sitās logos. Diāna bija pabeigusi veidot Excel tabulu ar tajā dienā iegūtajiem datiem. Ksavjē jau sen bija atstājis savu kabinetu. Tagad vai nekad� Viņa juta, ka vēders saraujas kamolā. Kas notiks, ja viņu kāds pieķers? Labāk par to nedomāt.

-��� ES VIŅU REDZU.

Esperandjē pastiepa viņam binokli. Servazs to pavērsa pret nelielu trīsstāvu namiņu kalna piekājē. Irēna Cīglere stāvēja istabas vidū un bez mitas runāja pa mobilo telefonu. Viņa bija tērpusies tā, it kā grasītos iziet, nevis tā, it kā grasītos pavadīt vakaru pie televizora, pirms doties gulēt.

-��� Neizskatās, ka viņa liksies gultā, Esperandjē secināja un atkal paņēma binokli.

Viņi atradās pakalnā, autostāvvietā pie reklāmas stenda ar apvidus karti, divdesmit kilometru attālumā no Senmartēnas. Apkārt stāvvietai bija dzīv�ogs. Viņi bija paslēpu�ies spraugā starp diviem krūmiem. Dzīv��ogu purināja ledains vēj�. Servazs bija saslējis uz aug�u jakas apkakli, bet Esperandjē uzlicis galvā ziemas jakas kapuci, kas jau kļuva balta no sniega. Servazu kratīja drebuļi, un viņam klabēja zobi. Bija jau gan-, drīz viens naktī.

-��� Viņa nāk! Esperandjē pavēstīja, kad redzēja, kā Irēna pie ārdur�vīm uzvelk motociklista jaku.

Pēc mirkļa viņa aizcirta dzīvokļa ārdurvis. Tagad Vincents pavērsa binokli pret mājas ārdurvīm. Pēc divdesmit sekundēm tajās parādījās

Cīglere. Viņa nokāpa pa pakāpieniem un, lai gan pamatīgi sniga, devās pie sava motocikla.

-��� Sasodīts! Kaut kas neticams!

Viņi steidzās uz automa�īnu. Kad tie pie mājas veica pagriezienu, lai brauktu lejup pa nogāzi, pakaļējie riteņi nedaudz buksēja. Viņi paguva ieraudzīt, ka motocikls ielas viņā galā pagrie�as pa labi, lai trauktos uz pilsētas centru. Kad ma�īna nonāca pie krustojuma, luksoforā iedegās sarkanā gaisma, tomēr viņi neapstājās. Bija maz izred�u sastapt vēl kādu braucēju tik vēlā stundā un tik sliktā laikā. Viņi nokļuva uz kādas piesnigu�as ielas. Pa gabalu �ķita, ka Cīglere brauc ļoti lēni. Tas abiem sekotājiem atviegloja uzdevumu, ta�u viņi riskēja, ka var tikt atklāti, jo uz garās, piesnigu�ās ielas, izņemot viņus un Cīgleri, vairāk neviena nebija.

-��� Ja tā turpināsies, viņa mūs atklās! sacīja Esperandjē un sāka braukt lēnāk.

Viņi pameta pilsētiņu un aptuveni desmit minūtēs lēnā gaitā izbrauca cauri diviem vientulīgiem ciemiem, līdz nonāca pie piesnigu��iem laukiem, kuriem abās pusēs slējās kalni. Esperandjē ļāva, lai moto�cikls attālinās, un tā aizmugures uguntiņa sniegotajā naktī izskatījās tik sīka kā aizdegtai cigaretei.

-��� Kurp viņa dodas?

Esperandjē balsī ieskanējās tāds pats satraukums, kādu izjuta viņa �efs. Servazs neatbildēja.

-��� Vai tu domā, ka viņa ir atradusi �aperonu?

To izdzirdis, Servazs saspringa. Viņ� juta, kā pieaug satraukums. Servazs lieliski apzinājās, kas varēja notikt. Viss liecināja, ka viņam bijusi taisnība. Irēna bija melojusi. Viņa negāja vis gulēt, bet pa�ā nakts vidū devās projām, nevienam par to nezinot. Servazs nemitīgi pārcilāja atmiņā da�ādus izmeklē�anas posmus, ikvienu detaļu, kas raksturoja Irēnu.

-��� Viņa pagriezās pa labi.

Servazs lūkojās taisni uz priek�u. Cīglere nogriezās no ceļa un iebrauca apgaismotā autostāvvietā zemas taisnstūra celtnes priek�ā, kas atgādināja kādu no daudzajām noliktavām autoceļu malās. Cauri sniegam viņi ieraudzīja mirdzo�u neona uzrakstu. Uz tā bija attēlots smēķējo�as sievietes profils ar katliņu galvā, bet cigaretes dūmi veidoja vārdus �PINK BANANA�. Esperandjē sāka braukt vēl lēnāk. Viņi redzēja, ka Cīglere aptur motociklu un novieto vienu kāju uz zemes.

-��� Kas tas tāds? Servazs jautāja. Naktsklubs?

-��� Lesbeņu bārs, Esperandjē atbildēja.

-Kas?

-��� Lesbie�u diskotēka.

Abi sekotāji lēnām iebrauca stāvvietā. Tie�i tajā mirkli Irēna sasvei�cinājās ar durvju sargu, kur� virs smokinga bija uzvilcis biezu jaku ar ka�okādas apkakli. Tad viņa nozuda naktskluba durvis starp divām plastmasas palmām. Esperandjē lēnām pabrauca garām diskotēkas ieejai. Nedaudz tālāk atradās vēl da�as paralēlskaldņu celtnes, kas atgā�dināja milzīgas kurpju kastes. Tā bija tirdzniecības zona. Esperandjē pagriezās un atpakaļgaitā, ar ma�īnas priek�galu pret diskotēkas ieeju, iebrauca kādā tum�ākā vietā, kur nebija laternu un neona uzrakstu.

-��� Tu gribēji uzzināt kaut ko vairāk par viņas privāto dzīvi, nu tad tagad tu zini, Vincents sacīja.

-��� Ko viņa tur dara?

-��� Un kā tev �ķiet?

-��� Es gribēju teikt, ka viņa dzenas pakaļ �aperonam, zina, ka laika nav daudz, tomēr to izmanto, lai ierastos �eit? Pulksten vienos naktī?

-��� Ja vien viņai te nav sarunāta tik�anas ar kādu slepenu ziņotāju.

-��� Lesbie�u naktsklubā?

Esperandjē paraustīja plecus. Servazs palūkojās pulkstenī uz priek��ējā paneļa. Bija astoņas minūtes pāri vieniem.

-��� Aizved mani atpakaļ, Servazs sacīja.

-��� Uz kurieni?

-��� Pie viņas mājām.

Viņ� parakņājās kabatā un izvilka no turienes sai�ķi ar universāla�jām atslēgām. Esperandjē sarauca uzacis.

-��� Pag, pag! Tā nu gan nav laba doma! Viņa var doties atpakaļ kuru katru mirkli.

-�� Tu mani tur izlaidīsi, bet pats atgriezīsies �eit, lai pārliecinātos, ka viņa vēl ir te. Es neie�u iek�ā dzīvoklī, kamēr tu man neziņosi, ka ceļ� ir brīvs. Vai tavs mobilais ir uzlādēts?

Servazs izvilka savu telefonu. �oreiz tas darbojās. Galvu nogrozījis, Esperandjē pārbaudīja arī savējo.

-���� Pag, pag! Vai tu savu ģīmi esi redzējis? Tu ta�u tik tikko turies kājās! Ja Cīglere tie�ām ir slepkava, tad viņa ir ļoti bīstama.

-��� Ja tu viņu uzmanīsi, man pietiks laika aizlaisties. Ta�u izgudrot visādas viltības mums tie�ām nav laika.

-���� Un ja nu tevi ierauga kāds kaimiņ� un viņu pabrīdina? Konfiāns tevi pazudinās! Tu ta�u zini, ka viņ� tevi nevar ciest ne acu galā.

-��� Neviens par to neuzzinās. Braucam. Jau tā esam zaudēju�i pietie�kami daudz laika.

DIĀNA PALŪKOJĀS APKĀRT. Gaitenis bija tuk�s. �ajā institūta daļā nebija novēro�anas kameru, jo pacienti te neiekļuva. Viņa pagrieza rokturi. Durvis bija vaļā. Diāna paraudzījās pulkstenī. Bija divpadsmit minūtes pāri pusnaktij. Viņa iegāja pa durvīm. Telpu izgaismoja caur logu krīto�ā mēness gaisma. Ksavjē kabinets�

Diāna aizvēra aiz sevis durvis. Tagad viņa visu uztvēra saasināti, it kā spriedze to būtu pārvērtusi par dzīvnieku ar ārkārtīgi asu dzirdi un redzi. Diānas skatiens pakavējās pie tuk�ā rakstāmgalda, uz kura atradās tikai galda lampa, dators un telefons. Pa labi bija neliels grāmat�plaukts, bet pa kreisi metāla klasifikators. Kabineta stūrī bija novie�tots ledusskapis, bet uz palodzēm puķu podi. Ārā plosījās vētra, un brī�iem, kad mākoņi aizsedza mēnesi, telpa iegrima tumsā. Diāna tik tikko spēja saredzēt loga pelēkzilo kvadrātu. Pēc tam kabinetā atkal iespīdēja mēness gaisma un bija pietiekami gai�s, lai viņa pamanītu katru sīkumu.

Stūrī uz grīdas atradās nelielas hanteles. Lai an nelielas, tomēr sma�gas, viņa nodomāja, kad bija tās apskatījusi tuvāk. Katrai no tām bija �etri melni, divus kilogramus smagi diski. Diāna gribēja atvērt rakstām�galda aug�ējo atvilktni, ta�u tā bija aizslēgta. Sasodīts! Toties nākamā atvilktne bija vaļā. Kādu mirkli viņa vilcinājās, tad iededza galda lampu. Diāna rakņājās aktu vākos un papīros, tomēr nekas ne�ķita ievērības cienīgs. Tre�ā atvilktne bija gandrīz tuk�a, ja neskaita da�us marķierus un pildspalvas.

Viņa devās pie klasifikatora, kurā bija iekarinātas dokumentu mapes. Da�as no tām viņa izvilka ārā un atvēra. Tās bija personāla lietas� Viņa konstatēja, ka tur nav Elizabetes Fernejas lietas, toties ir Aleksandra Barska lieta. Un, tā kā neviena cita Aleksandra institūtā nebija, viņa secināja, ka tas ir neviens cits kā viņas kafejnīcas galdabiedrs. Lai būtu vieglāk lasīt, Diāna pavirzījās tuvāk lampai.

Alek�a CV bija rakstīts, ka viņ� dzimis 1980. gadā Ziloņkaula Krastā. Turklāt viņ� izrādījās jaunāks, nekā viņa bija domājusi. Vecpuisis. Alekss dzīvoja Sengodēnā. Diānai �ķita, ka viņa �ādu nosaukumu bija pama�nījusi reģionālajā kartē. Viņ� strādāja institūtā jau �etrus gadus. Pirms tam viņ� bija strādājis Armentjēras Valsts iestādē garīgi slimajiem. Stu�diju laikā viņ� bija vairākas reizes sta�ējies un vienu no tām bērnu psihiatrijā. Diāna nosprieda, ka tā varētu būt tā lieta, par ko viņi abi nākotnē varētu aprunāties. Viņa labprāt ar Alek�u tuvāk iepazītos un, iespējams, pat iedraudzētos. Viņ� bija labi ieredzēts. Gadu gaitā vis�pirms Varņē, bet vēlāk Ksavjē bija izdarīju�i tādus ierakstus kā �uz�klausa, ir kompetents, izrāda iniciatīvu, ir komandas dvēsele, labas attiecības ar klientiem��.

Pietiks, tu ta�u te nedomā palikt visu nakti�

Diāna aizvēra Alek�a lietu un nolika atpakaļ. Sirdij drebot, viņa sāka meklēt savējo. �Diāna Berga�. Viņa to atvēra. Tur atradās CV un elek�troniskās vēstules, kuras viņa un doktors Varņē bija viens otram sūtī�ju�i. Diāna sajuta kamolu pakrūtē, kad ieraudzīja, ka Ksavjē rokrakstā kādas lappuses malā bija pierakstīts �Iespējamais problēmu izraisītājs�. Pārējie klasifikatora dokumenti viņai neko nedeva. Diāna atvēra pārē�jās atvilktnes. Pacientu lietas, administrācijas dokumenti. Tas, ka nekur nemanīja Elizabetes Fernejas vārdu, apstiprināja sen radu�ās aizdomas, ka patiesā vara �eit atrodas Lizas Fernejas rokās, jo ne Varņē, ne Ksavjē nebija uzdro�ināju�ies izveidot vecākās māsas lietu.

Tagad Diānas skatiens apstājās pie grāmatplaukta, kas atradās ista�bas otrā malā, bet pēc tam pie rakstāmgalda un datora. Diāna svār�stījās. Tad viņa apsēdās Ksavjē krēslā. Ādas atzveltne bija piesūkusies ar noturīgu ziepju un vīrie�u odekolona smar�u, kas �ķita nedaudz par stipru un nedaudz par kokainu. Vispirms viņa uzmanīgi ieklausījās, bet pēc tam ieslēdza datoru. Tajā kaut kas sakustējās un iepīkstējās, atgā�dinot zīdaini, kas mostas.

Tagad bija redzams fona attēls banāla rudens ainava, un cita pēc citas parādījās ikonas, ta�u arī tur viņas uzmanību nekas nepiesaistīja. Diāna atvēra elektronisko pastu. Nekā ievērības cienīga. Pēdējā elek�troniskā vēstule bija sūtīta no rīta, adresēta visam personālam, un tās

nosaukums vēstīja: �Terapeitisko brigā�u darba sanāksmju saraksts�. Pavisam bija saņemtas 550 elektroniskās vēstules, no kurām divpa�dsmit nebija izlasītas. Diānai nebija laika tās visas atvērt, ta�u viņa ātri uzmeta acis pēdējām �etrdesmit, tomēr neko aizdomīgu neatrada.

Tad Diāna ieskatījās nosūtītajās vēstulēs. Nekā.

Viņa aizvēra elektronisko pastu un sāka pētīt apmeklētākās interneta lappuses. Da�as no tām �ķita interesantas. Viena bija iepazī�anās lappuse vecpui�iem, kāda cita �Kā pavedina psihologs-seksologs�, tre��ajā bija pornogrāfiski attēli, bet ceturtā vēstīja par �sāpēm krūtīs un sirds asinsvadu darbības traucējumiem�. Viņa prātoja, vai Ksavjē bija sirdsdarbības traucējumi vai arī viņ� bija parasts hipohondriķis. Pēc septiņpadsmit minūtēm Diāna vīlusies izslēdza datoru.

Tagad viņas skatiens apstājās pie pirmās aizslēgtās atvilktnes.

Diāna prātoja, vai Ksavjē tur glabā cieto disku vai zibatmiņu. Ja neskaita pornogrāfiskās lappuses, viņa dators �ķita pārāk tīrs tādam cilvēkam, kuram kaut kas ir slēpjams.

Viņa palūkojās apkārt, paņēma papīra saspraudi, to iztaisnoja un iebāza atslēgas caurumā, cenzdamās darīt tā, kā bija redzējusi filmās. .

�is mēģinājums cieta neveiksmi, un, kad saspraude nolūza un tās gals iesprūda atslēgas caurumā, Diāna klusiņām nolamājās. Tad viņa paņēma papīra nazi un, da�as minūtes nopūlējusies, izvilka saspraudes galu no atslēgas cauruma. Pēc tam apsvēra visus iespējamos variantus, un pēk�ņi viņai kaut kas ienāca prātā. Diāna krēslā pagriezās pret logu un piecēlās. Un citu pēc cita pārcilāja puķu podus. Nekā. Tad uz labu laimi iebāza pirkstus melnzemē.

Tre�ajā puķu podā Diāna beidzot kaut ko sataustīja auduma gabalu, kurā atradās kāds ciets priek�mets. Viņa izvilka nelielu mai�siņu. Tajā bija atslēgas. Sirds sāka sisties straujāk. Ta�u, kad atvilktne bija atslēgta, viņa jutās vīlusies. Tur nebija ne cietā diska, ne zibatmiņas. Tikai institūta dokumentu kaudze atskaites un sarakste ar kolē�ģiem nekā konfidenciāla. Kāpēc tādā gadījumā Ksavjē bija atvilktni aizslēdzis? Kāpēc viņ� to nebija atstājis atvērtu tāpat kā visas pārējās? Rakājoties papīros, Diāna ieraudzīja kādu mapi ar dokumentiem, kas bija plānāka par citām. Viņa to izvilka no atvilktnes un novietoja lam�pas gaismā. Mapē atradās tikai da�as papīra lapiņas. Uz kādas no tām vairākos stabiņos bija sarakstīti vārdi. Diāna pamanīja, ka uz lapiņas ir

Senmartēnas mērijas zīmogs un ka tā ir kserokopija. Tā kā saraksts bija uz divām lappusēm, Diāna pār�ķīra pirmo no tām.

Pie otrās bija pielīmēta dzeltena limlapiņa. Viņa to noplēsa un, pie�gājusi tuvāk gaismai, sāka to pētīt. Ksavjē uz llmlapiņas bija uzrakstījis vairākus vārdus. Katram no tiem bija pievienota jautājuma zīme.

Gaspārs Ferāns? Liza?

Irēna Cīglere? Vasaras nometne? Atriebība?

Kāpēc zirgs???

Diāna prātoja par to, ko tikko bija ieraudzījusi, lai gan viss tāpat bija skaidrs. �ie jautājumi sasaucās ar viņējiem. Divus no uzrakstīta�jiem vārdiem Diāna redzēja pirmoreiz, tomēr burtu salikums �vasaras nometne� viņai neglābjami saistījās ar nepatīkamo atgadījumu pames�tajās ēkās pirms divām dienām. Tas, ko viņa pa�laik aplūkoja, bija aiz�domās turamo saraksts. Pēk�ņi Diāna atcerējās sarunu, ko noklausījās pa ventilācijas lūku. Ksavjē bija policistam apgalvojis, ka starp per�sonāla darbiniekiem uzsāks pats savu izmeklē�anu. Un �ie uz papīra lapas uzrakstītie jautājumi liecināja, ka psihiatrs to jau sācis darīt. Bet, ja Ksavjē slepus veica izmeklē�anu, tas pierādīja, ka viņ� nav policijas meklētais līdzzinātājs. Ko tādā gadījumā nozīmēja Ksavjē veiktais zāļu pasūtījums? Apstulbusi Diāna ielika lapiņu atpakaļ mapē, bet mapi atvilktnē, kuru atkal aizslēdza. Ja divus no sarakstā eso�ajiem vārdiem viņa nekad nebija dzirdējusi, tajā toties bija vismaz viens, uz kuru viņa turpmāk varētu novirzīt savus meklējumus. Vai Ksavjē vārdus �vasa�ras nometne� bija uzrakstījis saraksta beigās, jo uzskatīja, ka visas �īs personas bija zināmā mērā ar to saistītas? Diāna atcerējās, kā vīrietis nometnē bija gaudojis un �ņukstējis. Kas tur bija noticis? Un kāds tam sakars ar Senmartēnas apkārtnē izdarītajiem noziegumiem? Acīmredzot atbilde slēpās vārdā, ko saraksta apak�ā bija uzrakstījis psihiatrs, atrie�bība� Tomēr Diāna ļoti labi zināja, ka vēl trūka pārāk daudz elementu, lai viņa cerētu pietuvoties patiesībai. Acīmredzot Ksavjē bija aizsteidzies viņai priek�ā, ta�u arī viņ� vēl nebija noskaidrojis daudzus jautājumus.

Pēk�ņi viņa sastinga ar atvilktnes atslēgu rokās. Gaitenī bija dzir�dami soļi� Diāna instinktīvi ierāvās dziļāk krēslā. Viņas roka klusām pastiepās pie galda lampas un to izslēdza. Tagad Diānu apgaismoja vienīgi pelēkzilā mēness gaisma, bet sirds krūtīs auļoja kā negudra. Soļi apstājās� Vai tas bija apsargs, kur� devies apgaitā un spraugā zem dur�vīm pamanījis gaismu? Sekundes vilkās veselu mū�ību. Tad naktssargs devās tālāk un soļi attālinājās.

Ausīs �alca asinis. Pamazām Diāna atguvās. Un viņai bija tikai viena vēlē�anās ātrāk atgriezties savā istabā un palīst zem segas. Diāna būtu vēlējusies aprunāties ar Ksavjē par viņa izmeklē�anu, tomēr zināja, ka tajā mirklī, kad viņa atzīsies, ka ir pārmeklējusi psihiatra kabinetu, zaudēs savu vietu un jebkādas cerības uz karjeru. Lai panāktu viņa atklātību, vajadzēja izdomāt kaut ko citu�

-��� VIŅAS MOTOCIKLS IR TE. Irēna ir bārā.

Servazs aizvēra mobilo telefonu un ieslēdza gaismu kāpņu laukumā. Viņ� paskatījās pulkstenī. Bija 1 un 27 minūtes. Tad izmeklētājs piegāja pie pretējā dzīvokļa durvīm. Klusums. Visi jau gulēja. Viņ� ilgi uz paklāja slaucīja kājas, tad izvilka universālās atslēgas un citu pēc citas sāka tās bāzt atslēgas caurumā. Durvīm nebija ne papildu aizbīdņa, ne trīspun�ktu slēdzenes, un jau pēc pusminūtes Servazs bija iekļuvis dzīvoklī. Viņ� atradās gaitenī, kura labajā pusē bija divas durvis. Pirmās veda uz vēl vienu gaiteni, bet otrās uz istabu. Tum�o telpu apgaismoja vienīgi no ielas laternas krīto�ā gaisma. Aiz logu rūtīm sniga aizvien stiprāk. Servazs iegāja dziļāk tum�ajā un klusajā istabā un sataustīja slēdzi. Gaismai iedegoties, atklājās spartiski vienkār�s interjers.

Viņ� sastinga. Sirds sitās kā negudra.

Meklējiet balto, Props bija teicis.

Servazs lēnām aplaida acis apkārt istabai. Sienas bija baltā krāsā, bet modernās mēbeles atturīgas un bezpersoniskas. Viņ� centās iztē�loties cilvēku, kas te varētu dzīvot, distancējoties no tās Irēnas, kuru jau pazina, tomēr nekādas asociācijas neradās. �ķita, ka Servazs raugās uz istabu, kas pieder rēgam. Viņ� aplūkoja kādu desmitu grāmatu, kas bija novietotas grāmatplauktā starp sporta kausiem, un neviļus nodrebēja. Tās visas bija par vienu tēmu seksuālie noziegumi, vardarbība pret sievietēm, pornogrāfija un izvaro�anas. Servazam noreiba galva. Viņ� tuvojās patiesībai� Tagad izmeklētājs iegāja virtuvē. Pēk�ņi pa labi no viņa kaut kas sakustējās, un Servazs juta, ka tas pieskaras viņa kājai. Panikā viņ� atsprāga atpakaļ, sirdij dauzoties kā negudrai. Atskanēja gari stiepts ņaudiens, un kaķis metās uz attālāko dzīvokļa stūri. Ak kungs, kā viņ� mani pārbiedēja! Servazs nogaidīja, līdz sirds sāk pukstēt normāli, tad atvēra virtuves skapī�us. Tajos nebija nekā ievērības cie�nīga. Servazs pamanīja, ka at�ķirībā no viņa Irēna Cīglere ievēro striktu ē�anas re�īmu. Pēc tam izmeklētājs atstāja virtuvi. Durvis uz vienu no istabām bija atvērtas. Tajā atradās rakstāmgalds, rūpīgi saklāta gulta un metāla klasifikators. Citu pēc citas viņ� vēra vaļā atvilktnes. Doku�mentu mapes, rēķini par nodokļiem, elektrību, �andarmu skolas mācību kurss, īre, zāļu receptes, da�ādi abonementi� Uz naktsgaldiņa atradās grāmatas angļu valodā. �The Woman Identified Woman� [37] un �radical feminism: a documentary history� [38] . servazs gandrīz palēcās, kad viņam kabatā iezvanījās mobilais telefons.

-��� Cik tālu esi ticis? Esperandjē jautāja.

-��� Pagaidām necik. Vai viņa vēl ir tur?

-��� Jā. Paklau, vai tev nav ienācis prātā, ka viņa, iespējams, nemaz nedzīvo viena, bet gan ar kādu kopā? Ak kungs, mēs ta�u par viņu neko nezinām!

Servazam deniņos atkal pulsēja asinis. Esperandjē bija taisnība. Viņi par to pat nebija iedomāju�ies! Dzīvoklī bija trīs aizvērtas durvis. Kas aiz tām slēpās? Vienu no telpām viņ� jau bija pārbaudījis. Neizskatījās, ka istabā, kurā Servazs bija iegājis, kāds uzturētos. Viņ� bija ienācis pilnīgi bez trok�ņa, un pulkstenis bija gandrīz divi naktī, kad miegs parasti ir visdziļākais. Kad Servazs bija apstājies pie nākamās istabas durvīm, vēderu sarāva krampji. Viņ� ieklausījās. Klusums. Vienīgi asiņu �alkoņa ausīs. Beidzot viņ� novietoja roku uz durvju roktura un to viegli pagrieza.

Istaba� nesaklāta gulta�

Tā bija tuk�a. Sirds atkal sāka dauzīties kā negudra. Servazs nodo�māja, ka tas dro�i vien ir saistīts ar viņa slikto fizisko stāvokli. Ja viņ� negribēja nomirt no sirdslēkmes, bija pēdējais laiks nopietni padomāt par nodarbo�anos ar sportu.

Pēdējās divas durvis veda uz vannasistabu un tualeti. Servazs par to pārliecinājās, kad bija tās atvēris. Viņ� atgriezās istabā, kurā atradās rakstāmgalds, un izvilka tā atvilktnes. Izņemot pildspalvas un bankas kartes izrakstus, tur nekā cita nebija. Tad Servaza uzmanibu piesaistīja kaut kas krāsains, kas mētājās zem rakstāmgalda. Ceļu karte. Dro�i vien tā tur bija nokritusi. Kabatā atkal ievibrējās telefons.

-��� Viņa tikko iznāca pa durvīm!

-��� Labi. Seko viņai. Un zvani man, kad līdz �ejienei būs atlicis vēl aptuveni kilometrs!

-��� Ko tu tur dari? Esperandjē iesaucās. Laidies ta�u projām no turienes, velns parāvis!

-��� Iespējams, esmu kaut ko atradis.

-��� Viņa jau izbrauca!

-��� Panāc viņu! Uz priek�u! Man vajadzīgas vēl piecas minūtes.

Servazs beidza sarunu. Viņ� iededza lampu, kas atradās uz rakstām�galda, un noliecās, lai paceltu karti.

PULKSTENIS BIJA 2 UN 2 MINŪTES NAKTĪ, kad Esperandjē ieraudzīja, kā Irēna Clglere iznāk no naktskluba �Pink Banana" kopā ar vēl vienu sie�vieti. Cīglere savā motociklista kombinezonā un garajos zābakos izskatī�jās pēc valdzino�as amazones, turpretī tai otrai mugurā bija balta satina jaka ar ka�okādas apkakli un kājās piegulo�i d�insi un balti, aiz�ņorējami zābaki uz augstiem papē�iem. Un viņa �ķita kā izkāpusi no �urnāla vāka. Clglere bija blondīne, bet tā otra tum�mate. Garie mati krita pār ka�okādas apkakli. Abas sievietes tuvojās motociklam. Viņas viena otrai kaut ko sacīja. Tad tum�mate noliecās pie blondīnes. Esperandjē norija siekalas, ieraugot, kā divas jaunas sievietes skūpstās uz lūpām.

-�� Va vellos! viņ� no�ukstēja un juta, ka pēk�ņi tam ir izkaltusi rīkle.

Tad Cīglere iedarbināja motoru. Viņa �ķita kā saaugusi ar motocikla

metālu. īsta amazone. Varbūt �ī sieviete bija slepkava, Vincents sev sacīja, lai apdzēstu radu�os kvēli.

Pēk�ņi viņam kaut kas ienāca prātā. Ērika Lombāra zirgu bija noslep�kavoju�i divi cilvēki. Un Esperandjē ar savu digitālo fotoaparātu nofoto�grafēja tum�mati pēdējā brīdī, pirms tā atkal nozuda naktskluba telpās. Kas viņa bija? Vai varēja būt, ka slepkavas ir divas sievietes? Vincents izvilka mobilo telefonu un piezvanīja Servazam.

Sasodīts, viņ� nolamājās, kad bija beidzis sarunu. Martēnam bija vajadzīgas vēl piecas minūtes. Tas bija neprāts!

Viņam ta�u tūlīt pat jātinas prom! Esperandjē kā vēj� aiztraucās durvju sargam gar degunu. Viņ� nedaudz par strauju izgrieza ma�īnu no stāvvietas, un sniegā to atkal sanesa, pirms Vincents piedeva gāzi, izbraucis uz platā, taisnā ceļa. Viņ� nenoņēma kāju no gāzes pedāļa, kamēr nebija ieraudzījis sev priek�ā motocikla aizmugures ugunis. Esperandjē neviļus palūkojās ma�īnas priek�ējā paneļa pulkstenī. Tas rādija 2 un 7 minūtes.

Martēn, Dieva dēļ, taisies, ka tiec!

SERVAZS GROZĪJA KARTI uz visām pusēm.

Tā bija aug�as Komen�as detalizēta karte mērogā 1:50 000. Viņ� to atlocītu jau ilgi pētīja lampas gaismā, tomēr tā arī neko nesaskatīja. Ta�u Cīglere to bija aplūkojusi pavisam nesen. Dro�i vien pirms izbrauca no mājām. Tas ir tepat degungalā, tikai es nespēju to ieraudzīt, Servazs nodomāja. Bet kas īsti? Ko viņam vajadzēja atrast? Un pēk�ņi Servazs saprata �aperona slēptuvi!

Tā bija kaut kur tepat, uz �īs kartes�

LĪDZ �IM ESPERANDJĒ BRAUCA pa ceļu vietā, kur strauji pagrie�zieni sekoja cits citam. Kad viņi bija nonāku�i uz taisna ceļa posma, Vincentam vajadzēja samazināt ma�īnas ātrumu. Tagad ceļ� aizvijās starp apsnigu�ām balteglēm, bērziem un sniegotiem pakalniem, starp kuriem tecēja strautiņ�. �ī ainava dienā noteikti atgādināja pastkartīti, bet naktī, ma�īnas starme�u gaismā, �ķita gandrīz nereāla.

Esperandjē redzēja, kā Gglere palēnina motocikla ātrumu un no�bremzē. Bet pēc tam, uzmanīgi vadot savu spēkratu, iebrauc pirmajā pagriezienā un nozūd starp milzīgajām balteglēm. Ari Esperandjē sāka braukt lēnāk, tikpat uzmanīgi iegriezās pagriezienā un, lēnām apbraucis apkārt pirmajam pakalnam, tuvojās vietai, kur tecēja strautiņ�. Tomēr �oreiz ātrums nepalīdzēja�

Sākumā bija grūti pateikt, kas īsti tas bija. Kāda tum�a ēna�

Tā parādījās ceļa otrā pusē un metās starme�u gaismā. Glu�i intuitīvi Esperandjē nospieda bremzes pedāli. Tas nebija prātīgi darīts, jo ma�īnu sanesa �ķērsām pāri ceļam un tā strauji slīdēja tie�i pretim dzīvniekam.

Tam sekoja spēcīgs trieciens. Stūrē iekrampējies, Esperandjē iztaisnoja ma�īnas gaitu, ta�u bija jau par vēlu. Viņ� apturēja ma�īnu, ieslēdza avārijas ugunis, atsprādzēja dro�ības jostu, cimdu nodalījumā samek�lēja kabatas bateriju un steig�us izkāpa no ma�īnas. Suns! Viņ� bija notriecis suni. Dzīvnieks gulēja sniegā, pa�ā ceļa vidū. Kabatas baterijas gaismā viņ� raudzījās uz Esperandjē. Tas bija no�ēlojams skats. Suņa sāni cilājās, tam pārāk strauji elpojot. Gaisā ap tā pumu veidojās balti tvaika mutuļi, bet viena ķepa konvulsīvi raustījās.

TIKAI NEKUSTIES, DRAUDZIŅ! ES TŪLĪT ATGRIEZĪ�OS! Esperandjē domās sacīja.

Viņ� iebāza roku vējjakas kabatā. Mobilais telefons bija pazudis! Vin�cents pameta izmisīgu skatienu uz ceļa pusi. Motocikls jau sen bija aiz kalniem. Sasodīts, sasodīts, trīsreiz sasodīts! Viņ� steidzās uz ma�īnu, iededza griestu lampiņu un ar roku iztaustīja sēdekļu apak�u. Nekā! Ne miņas no tā draņķa telefona! Ne zem sēdekļiem, ne zem paklājiem. KUR, PIE JODA, PALICIS TAS SASODĪTAIS TELEFONS?

CENTIMETRU PĒC CENTIMETRA Servazs rūpīgi pētīja karti. Nebija ne vismazākās zīmes, nekādas norādes, kas apliecinātu, ka Cīglere tajā ir atzīmējusi �aperona slēptuvi. Bet varbūt viņai nebija nepiecie�ams to darīt. Varbūt Irēnai pietika tikai uzmest kartei aci, lai pārliecinātos par kaut ko tādu, ko tā jau zināja. Servaza skatiens slīdēja pār Senmartēnu, slēpo�anas kūrortu, apkārtnes ielejām un kalniem, ceļu, pa kuru viņ� bija atbraucis, un to, kur� veda uz spēkstaciju, institūta celtnēm un apkārtnes ciemiem�

Servazs palūkojās apkārt. Pēk�ņi viņa uzmanību piesaistīja kāda papīra lapiņa. Tā atradās uz rakstāmgalda kopā ar citām.

Pavilcis lapiņu uz savu pusi, viņ� pār to noliecās. īpa�uma nosau�kums� Pulss uzreiz sāka sisties straujāk� īpa�ums bija reģistrēts uz Rolāna �aperona vārda, kur� dzīvoja Senmartēndekomen�ā. Uz lapi�ņas bija arī adrese: 12. �oseja, 4. sektors, Ora ieleja, Urkāda komūna� Servazs nolamājās. Viņam nebija laika to pārbaudīt zemesgrāmatā vai hipotēku birojā. Tad Servazs ieraudzīja, ka Cīglere lapas lejasdaļā ar sar�kanu tinti bija uzrakstījusi kādu burtu un ciparu D4. Viņ� saprata. Mik�lām rokām Servazs satvēra lapiņu un tuvojās kartei, ar rādītājpirkstu drud�aini slīdot tai pāri�

ESPERANDJE PAGRIE�AS un ieraudzīja, ka mobilais telefons mētājas uz ceļa. Viņ� metās tam klāt. Telefons bija saplīsis uz pusēm, bet plast�masas apvalks sa�ķīdis drumslās. Velns lai parauj! Tomēr viņ� mēģināja piezvanīt Servazam. Veltīgi. Esperandjē pārņēma izbailes. Martēn! Dvē�seli ploso�i iegaudojās suns. Vincents uz to paskatījās. Kaut kas neiespē�jams! Kādā murgā viņ� bija iekūlies?

Esperandjē atvēra ma�īnas aizmugurējās durvis, atgriezās pie dzīv�nieka un to pacēla. Suns bija smags. Tas draudīgi rūca, tomēr no rokām ārā nerāvās. Vincents to novietoja uz aizmugurējā sēdekļa, aizcirta dur�vis un piesēdās pie stūres. Viņ� palūkojās pulkstenī. Bija 2 un 20 minū�tes naktī! Cīglere drīz būs mājās! Tinies, Martēn! TINIES! TINIES! Dieva dēļ! Riepām kaucot, viņ� uzņēma ātrumu, ma�īna sagriezās �ķērsām, Vincents izlīdzināja tās gaitu un aiztraucās pa piesnigu�o ceļu. Stāvajos pagriezienos auto sanesa vēl vairākas reizes, Vincents bija iekrampējies stūrē kā rallija pilots, bet viņa pulss bija simt se�desmit sitieni minūtē.

KRUSTIŅ�� Sīks, sarkans krustiņ�, ko viņ� nebija kartē pamanījis. Pa�ā D4 kvadrāta vidū. Servazs iek�ēji līksmoja. Tajā vietā pamestas me�u un kalnu zonas vidū kartē bija saredzams sīks, melns kvad�rātiņ�. Kas tas bija kāds kalnu namiņ� vai būdiņa? Ta�u tam nebija nozīmes, jo tagad Servazs zināja, kurp Cīglere pēc diskotēkas dosies.

Pēk�ņi viņ� paskatījās pulkstenī. Bija 2 un 20 minūtes� Kaut kas nebija kārtībā� Esperandjē jau sen vajadzēja viņam piezvanīt. Cīglere ta�u bija devusies prom no diskotēkas jau aptuveni pirms stundas ceturk�ņa! Tas bija vairāk, nekā vajadzīgs, lai� Servazam uz mugu�ras izspiedās auksti sviedri. Bija jātiek no �ejienes projām� TŪLĪT PAT! Panikā viņ� palūkojās uz durvīm, novietoja karti tur, kur bija to atra�dis, nodzēsa galda lampu, tad nospieda gaismas slēdzi pie durvīm un devās uz dzīvojamo istabu. Ārpusē atskanēja motora rūkoņa� Servazs piesteidzās pie loga un ieraudzīja, ka aiz mājas stūra parādās Cīgleres motocikls. Viņ� sajuta ledainas tirpas. Irēna jau bija klāt!

Servazs metās pie slēd�a un nodzēsa viesistabā gaismu.

Tad viņ� traucās uz ieejas durvīm, izzagās no dzīvokļa un klusām aizvēra aiz sevis durvis. Servazam tik stipri trīcēja rokas, ka viņ� gan�drīz nometa zemē atslēgas. Viņ� aizslēdza durvis un metās lejā pa kāpnēm, ta�u jau pēc da�iem soļiem apstājās kā zemē iemiets. Kurp lai viņ� dodas? Izejas durvis bija nobloķētas. Ja Servazs dosies pa tām ārā, tad aci pret aci saskriesies ar Cigleri. Kad viņ� izdzirdēja, ka divus stāvus zemāk skrapstot atveras durvis uz kāpņu telpu, Servazs bija �ausmās. Viņ� bija nokļuvis lamatās! Cik vien klusu spēdams, izmek�lētājs pa diviem pakāpieniem reizē uzlēk�oja atpakaļ. Servazs tagad atradās turpat, kur sākumā, otrā stāva kāpņu laukumiņā. Viņ� palū�kojās apkārt. Nebija, pa kurieni izkļūt laukā vai paslēpties, Cīglere dzīvoja pēdējā stāvā.

Sirds krūtīs sitās tā, it kā grasītos izlauzties. Viņ� izmisīgi centās domāt. Cīglere varēja parādīties kuru katru brīdi un viņu �eit sastapt. Kā viņa reaģēs? Servazs ta�u bija apgalvojis, ka ir slims un dodas gulēt, bet tagad bija gandrīz pustrīs naktī! Domā! Tomēr nekas prātā nenāca. Izvēles nebija. Viņ� atkal ievietoja universālo atslēgu slēdzenē, atslēdza un, iegājis dzīvoklī, durvis aizvēra. Aizslēdz tās! Tad metās uz dzīvojamo istabu. �is nolādētais dzīvoklis bija pārāk vienkār�s, pārāk spartisks! Te nebija, kur paslēpties! Kādu mirkli viņam �ķita, ka ieslēgs gaismu, apsēdīsies uz dīvāna un sagaidīs Irēnu tā, it kā nekas nebūtu noticis. Servazs tai pateiks, ka ienāca ar savu atslēgu un ka viņam ir kas svarīgs sakāms. Nē! Tas bija stulbi! Servazs bija sviedriem noplūdis un aizelsies. Cīglere uzreiz pamanītu izbailes viņa acīs. Vajadzēja pagaidīt kāpņu laukumiņā. Cik muļķīgi viņ� bija rīkojies! Tagad bija jau par vēlu� Vai Cīglere spētu viņu nogalināt?

Kad Servazs atcerējās, ka vienreiz viņa to jau bija mēģinājusi, viņu sāka kratīt auksti drebuļi. Vasaras nometnē� Iepriek�ējā dienā� �ī doma Servazam lika sapurināties. Paslēpies! Viņ� steig�us metās istabā un palīda zem gultas tie�i tajā brīdī, kad ārdurvīs noskrapstēja atslēga.

Tiklīdz Servazs bija paslēpies, viņ� dzirdēja, kā noklaudz durvis.

Palīdis zem gultas, pa atvērtajām durvīm viņ� koridorā ieraudzīja kroseņu pāri. Zodu iespiedis grīdā, sviedriem noplūdu�u seju, Servazs jutās tā, it kā murgotu. �ķita, ka notieko�ais nav realitāte, ka kaut kas tāds nemaz nav iespējams.

Cīglere nometa atslēgas uz galdiņa pie ieejas. Vismaz viņ� dzirdēja, ka tās no�vadz, jo pats neredzēja, kā tas notiek. �ausmu pārņemtajam Servazam vienu mirkli �ķita, ka viņa tūlīt ienāks.

Tad viņ� pa �auru spraudziņu redzēja, kā botas nozūd dzīvojamā istabā. No turienes atskanēja ādas kombinezona �aboņa. Ar piedurknes iek�pusi viņ� notrauca sviedrus, kas aumaļām lija tam par seju, kad pēk�ņi bailēs sastinga. Mobilais telefons! Viņ� bija aizmirsis to izslēgt!

LAI GAN NO AIZMUGURES SĒDEKĻA atskanēja smilksti, suns rāmi gulēja. Esperandjē pievārēja pēdējo pagriezienu tāpat kā visus iepriek��ējos riskējot zaudēt kontroli. �ķita, ka ma�īnas aizmugure tūlīt izslīdēs no brauciena trajektorijas, ta�u Esperandjē izslēdza sajūgu, sagrieza stūri pretējā virzienā, tad nospieda gāzes pedāli un izlīdzināja ma�īnas gaitu.

Viņ� atradās pie nama, kurā dzīvoja Cīglere.

Esperandjē apturēja ma�īnu nama priek�ā, paķēra savu ieroci un izlēca ārā. Pacēlis acis, viņ� ieraudzīja, ka dzīvojamā istabā deg gaisma. Cīgleres motocikls atradās turpat netālu. Tomēr no Martēna nebija ne miņas. Viņ� ieklausījās, ta�u dzirdēja vienīgi vēja gaudas.

Velns lai parauj! Parādies ta�u, Martin!

Esperandjē rūpīgi nopētīja mājas apkārtni, kad pēk�ņi viņam prātā ie�āvās kāda doma. Vincents atkal apsēdās pie ma�īnas stūres un to iedarbināja. Protestējot suns �ēlabaini iesmilkstējās.

-��� Zinu jau zinu, draudziņ. Nebaidies, es tevi nepametī�u.

Esperandjē uzbrauca pa stāvo uzkalnu, kas veda uz autostāvvietu un reklāmas stendu ar apkārtnes karti, paņēma binokli un aizlavījās līdz dzīv�ogam. Vincents redzēja, kā Cīglere iznāk no virtuves ar piena pudeli rokās. Savu motociklista jaku viņa bija nometusi uz dīvāna. Tad Irēna iedzēra malciņu piena, atsprādzēja bik�u jostu un novilka sporta apavus. Pēc tam sieviete izgāja no dzīvojamās istabas. Esperandjē pa�manīja, ka tagad gaisma iedegas kādā nedaudz mazākā, matēta stikla logā pa kreisi no tās. Tā bija vannasistaba. Cīglere bija iegājusi du�ā. Diez kur bija palicis Martēns? Vai viņam bijis pietiekami laika, lai aiz�laistos? Ja tā, tad kur, pie joda, viņ� ir paslēpies? Esperandjē norija siekalas. Aiz vannasistabas un pla�ā dzīvojamās istabas loga atradās vēl viens logs. Tā kā �alūzijas bija paceltas, istabas durvis vaļā un no ieejas krita gaisma, Vincents noprata, ka tā bija vēl viena telpa, kurā atradās gulta. Pēk�ņi no pagultes izlīda tum�a ēna, tā iztaisnojās, kādu mirkli vilcinājās un tad zagās uz izejas pusi. Martēns! Vincents bija gatavs aiz prieka uzgavilēt, tomēr tikai lūkojās caur binokli uz mājas ieejas durvīm, līdz beidzot ieraudzīja, ka tajās parādās Servazs. Esperandjē seja staroja priekā. Servazs, viņu meklējot, palūkojās vispirms pa labi, tad pa kreisi. Esperandjē pielika divus pirkstus pie mutes un iesvilpās.

Servazs pacēla acis un viņu ieraudzīja. Viņ� ar pirkstu norādīja uz aug�u, un Esperandjē saprata, ko viņ� ar to domā. Vincents turpināja ar binokli vērot logus un redzēja, ka Irēna joprojām atrodas du�ā. Viņ� ar roku norādīja, lai Servazs dodas pie mājas stūra, bet pats kāpa atpakaļ ma�īnā. Pēc mirkļa viņa �efs atvēra automa�īnas pasa�iera durvis.

-���� Pie joda, kur tu biji pazudis? Servazs jautāja, elpai veidojot tvaika mutuļus vēsajā gaisā. Kāpēc tu ne�

Viņ� apklusa, ieraudzījis suni, kas bija izstiepies uz aizmugures sēdekļa.

-��� Kas tas tāds?

-��� Suns.

-��� Es pats redzu, ka suns. Bet kas tam te meklējams?

Esperandjē īsumā atstāstīja notiku�o. Servazs atlaidās pasa�ieru

sēdeklī un aizcirta durvis.

-��� Tātad tu mani pameti� suņa dēļ1

Esperandjē izskatījās vainīgs.

-��� Tā man tāda Bri�itas Bardo vājība. Turklāt mans telefons tik un tā bija sa�ķīdis sīkās drumslās. Tu pats mani nobiedēji! Pēc tā zvana es vienkār�i apstulbu!

Servazs pamāja ar galvu.

-��� Pats vien biju vainīgs. Un tev izrādījās taisnība tā nebija laba doma.

�ī bija viena no tām Martēna īpa�ībām, ko Esperandjē augstu vēr�tēja. At�ķirībā no daudziem citiem priek�niekiem viņ� atzina savas kļū�das un pats uzņēmās par tām atbildību.

-��� Tomēr kaut ko man izdevās atrast, viņ� piebilda.

Un Servazs izstāstīja Vincentam par karti un privātīpa�umu, bet pēc tam izvilka no kabatas papīra lapiņu, uz kuras bija paspējis noskaidroto pierakstīt. Tad viņi abi kādu mirkli sēdēja un klusēja.

-��� Jāzvana Samirai un pārējiem. Mums nepiecie�ami papildspēki.

-��� Vai esi pārliecināts, ka neatstāji nekādas pēdas?

-��� Domāju, ka ne. Izņemot litru sviedru pagultē.

-��� Labi, Vincents sacīja, ta�u ir vēl kas steidzamāks.

-��� Ak tā?

-��� Suns. Mums nekavējoties jāatrod kāds veterinārs.

Servazs lūkojās uz savu vietnieku, prātodams, vai viņ� nejoko, ta�u Vincents �ķita pati nopietnība. Servazs pagriezās un rūpīgi nopētīja dzīvnieku. Izskatījās, ka suņa stāvoklis ir ļoti nopietns un dzīvnieks ir tuvu beigām. Tas ar grūtībām pacēla purniņu un palūkojās viņos ar skumju, pakļāvīgu un maigu skatienu.

-��� Cīglere iegāja du�ā, Vincents sacīja. �onakt viņa paliks mājās, jo zina, ka rīt visu dienu viņa var tvarstīt �aperonu. Tu ta�u pats apgal�voji, ka rītdienu pavadīsi gultā! Viņa to nolēmusi darīt pa dienu.

Servazs vilcinājās.

-���� Labi, viņ� beidzot noteica. Piezvanī�u uz �andarmēriju un noskaidro�u, kur var sameklēt kādu vetārstu. Pa to laiku tu pamodini Samiru un izsauc �urp kopā ar vēl diviem mūsējiem.

Esperandjē palūkojās pulkstenī. Bija bez ceturk�ņa trīs. Viņ� paņēma pie ma�īnas paneļa piestiprināto telefonu. Vincents vēl minūtes desmit runāja ar Samiru, tad nolika klausuli un pagriezās pret Servazu. �efs gulēja aizmidzis, atbalstījis galvu pret durvju balstu.

SALIEKAMĀ GULTA NOKRAK�ĶĒJA, kad viņ� piecēlās sēdus, izvilka kājas no segapak�as un novietoja kailās pēdas uz aukstās flī�u grīdas. Servazs atradās nelielā telpā bez mēbelēm. �āvādamies aizdedzinājis naktslampiņu, kas bija novietota uz grīdas, viņ� atcerējās, ka sapni bija redzējis �arlēni Esperandjē. Viņi kaili gulēja uz grīdas kādas slimnīcas gaiteni un� nodarbojās ar seksu, bet ārsti un medmāsas gāja garām, viņus neievērojot. Slimnīcā uz grīdas? Servazs parskatljās uz leju un ieraudzīja savu rīta erekciju. Situācija �ķita tik nepiedienīga, ka viņ� skaļi iesmējās. Tad viņ� izvilka no pagultes rokaspulksteni. Bija se�i no rīta� Viņ� piecēlās, izstaipījās un paņēma tīrās drēbes, kas bija novie�totas uz krēsla. Krekls bija par lielu, bet bikses tie�i laikā. Tad Servazs paņēma ari apak�veļu, dvieli un du�as �eleju, kas bija viņam atstāti. Viņam �ķita, ka tagad viņ� izskatās gana labi, lai atstātu istabu un dotos uz du�as telpām koridora galā, kaut gan izredzes kādu sastapt tik agrā stundā nebija lielas. Viņi bija nolēmu�i novērot CIgleri divdesmit �etras stundas diennakti, un Servazs izvēlējās nak�ņot �andarmērijā, nevis viesnīcā, lai visu laiku varētu uzraudzīt, kā norit operācija.

Du�as telpās neviena nebija. Tur zēģelēja vēj�, iznīcinot vecā radia�tora pūliņus. Servazs zināja, ka �andarmi guļ otrā spārnā, kur tiem bija iedalīti dzīvokļi, un ka �o spārnu bie�i nemēdz izmantot. Tomēr viņ� nolamājās, kad pagrieza karstā ūdens krānu un no du�as viņam uz galvas sāka tecēt tikko remdena ūdensstrūkla.

Tiklīdz Servazs, ieziepējoties zem ūdensstrūklas, kaut nedaudz sakustējās, viņ� uzreiz sajuta necie�amas sāpes. Izmeklētājs bija iegri�mis pārdomās. Par Cīgleres vainu �aubu vairs nebija, ta�u vēl bija pali�ku�as da�as nenoskaidrotas lietas, da�as vēl neatvērtas durvis garajā

gaitenī, kas veda pretim patiesībai. �etrotne bija izvarojusi Irēnu Cīgleri tāpat kā citas �ī reģiona sievietes. Un grāmatas, ko viņ� bija atradis sievietes dzīvoklī, pierādīja, ka �is fakts ir atstājis neizdzē�amas pēdas. Grimmu un Pero nogalināja, lai atriebtos par izvaro�anām. Bet kāpēc viņus pakāra? Vai tāpēc, ka jaunie�i, kas bija izdarīju�i pa�nāvību, arī bija pakāru�ies? Vai arī tam bija kāds cits iemesls? Visu laiku viņu vajāja kāda vīzija bēgo�ais �aperons, kur� pameta mājas tādā steigā, it kā viņam pa pēdām dzītos pats nelabais. Vai viņ� zināja, kur� ir slepkava?

Servazs centās nomierināties. Cīgleri novēroja, un viņi zināja, kur bija paslēpies �aperons. Visas kārtis bija viņiem rokās.

Varbūt vainīgs bija ledainais gaiss, ūdens, kas kļuva aizvien auk�stāks, bet varbūt atmiņas par to, ko viņam nācās pārciest, smokot ar plastmasas maisu galvā? Servazu joprojām kratija drebuļi, un viņa izjū�tas �ajās pamestajās du�ās ļoti atgādināja bailes.

SERVAZS JAU BIJA APSĒDIES tuk�ajā sanāksmju telpā ar kafijas krūzi rokās, kad ieradās pārējie Maijārs, Konfiāns, Ketija Dimjēra, Esperandjē un vēl divi nodaļas locekļi Pi�ols un Simeoni, abi rupekļi, kas apcēla Vincentu. Sākumā visi �ķirstīja savas piezimes un telpā bija dzirdama papīru �aukstoņa. Servazs lūkojās uz bālajām, noguru�ajām sejām. Visi bija uz sabrukuma robe�as. Spriedze �ķita gandrīz fiziski sajūtama. Nogaidot, kamēr pārējie būs sagatavoju�ies, Servazs kaut ko ierakstīja savā bloknotā.

Tad viņ� īsumā izklāstīja notiku�o. Kad Servazs stāstīja par to, kas ar viņu bija noticis vasaras nometnē, telpā valdīja kapa klusums. Pi�ols un Simeoni no viņa nenolaida ne acu. Dro�i vien prātoja, ka ar viņiem gan nekas tāds nekad nenotiktu. Un, iespējams, tā arī bija. Lai gan viņiem piemita sliktākās īpa�ības, kādas mēdza būt policistiem, tomēr tie bija arī pietiekami pieredzēju�i un uz viņiem varēja paļauties pat vissmagākajās situācijās.

Tad Servazs pastāstīja par Cīgleres vainu, un tagad bija Maijāra kārta nobālēt un dusmās griezt zobus. Telpā valdīja nokaitēta atmo�sfēra. Ja policisti turēja �andarmi aizdomās par slepkavību, tad da�ādi ķīviņi bija garantēti.

-��� Cik nepatīkams gadījums! Dimjēra drūmi noteica.

Viņa reti kad izskatījās tik bāla. Sagurusī seja prokurorei pie�ķīra slimīgu izskatu. Viņa uzmeta skatienu pulkstenim. Bija astoņi no rīta. Cīglere tūlīt būs piecēlusies.

It kā apstiprinot viņas vārdus, iezvanījās mobilais telefons.

-��� Viņa ir pamodusies! klausulē pavēstīja Samira �ena.

-���� Pi�ol, tu dosies pie Samiras, Servazs sacīja. Cīglere ir pamo�dusies. Un es vēlos, lai nepiecie�amības gadījumā tur atrastos ari tre�ā automa�īna. Irēna pagaidām vēl atrodas mājās. Viņa jūs nedrīkst pama�nīt. Simeoni, tu paņemsi tre�o autiņu. Un nebrauciet viņai pārāk tuvu. Jebkurā gadījumā mēs zinām, kurp viņa dosies. Labāk būs, ja viņu pazaudēsiet, nekā ja viņa atklās, ka jūs tai sekojat.

Pi�ols un Simeoni pameta zāli, ne vārda neteikdami. Servazs piecēlās un aizgāja pie sienas, pie kuras bija piestiprināta liela topogrāfiskā karte. Kādu mirkli izmeklētāja skatiens pārvietojās no piezīmēm uz karti un atpakaļ, līdz viņ� novietoja pirkstu precīzi uz kādas vietas kartē. Neatrau�jot pirkstu no kartes, Servazs pagriezās un pārlaida acis klāteso�ajiem.

-��� Tas ir �eit.

VIRS NAMIŅA SKURSTEŅA, kura jumtu klāja sūnas, debesīs kāpa dūmu strūkla. Servazs palūkojās apkārt. Kokiem apaugu�os pakalnus ieskāva pelēki mākoņi. Gaisā bija sajaukusies mitruma, miglas, pērno lapu un dūmu smar�a. Namiņ� atradās starp kokiem viņiem pie kājām, nelielas, piesnigu�as gravas iedobumā, izcirtuma vidū me�a ielokā. Uz to veda tikai viena taciņa. No sava slēpņa to uzmanīja trīs �andarmi un viens medību inspektors. Servazs pagriezās pret Esperandjē un Maijāru, kuri pamāja ar galvu, un kopā ar vēl duci vīru viņi sāka lēnām kāpt lejā, gravā.

Pēk�ņi viņi apstājās. No namiņa iznāca kāds vīrs. Viņ� izstaipījās, ievilka gaisu krūtīs, nospļāvās zemē un tik skaļi nolaida gāzes, ka tas izklausījās pēc mednieku tauru skaņām. Me�ā ar spalgu, izsmējīgu ķēr�cienu viņam atbildēja kāds putns. Vīrietis vēlreiz palūkojās apkārt un nozuda namiņā. Lai gan viņ� bija apaudzis ar bārdu, Servazs to uzreiz pazina.

Tas bija �aperons.

Tagad viņi bija nonāku�i izcirtumā aiz namiņa. Te bija tik mitrs, ka atgādināja turku pirti. Tikai �eit nebija tik karsti. Servazs saskatījās ar pārējiem, viņi apmainījās ar �estiem un sadalījās divās grupās. Tad lēnām virzījās uz priek�u, lidz ceļiem grimstot sniegā, un pieliecās, lai aizlavītos gar logiem un tuvotos ieejas durvīm namiņa priek�pusē. Servazs vadīja pirmo grupu. Kad viņ� tuvojās mājas stūrim, lai nonāktu pie durvim, tās pēk�ņi atvērās. Servazs ar ieroci rokās pieplaka pie namiņa sienas. Viņ� redzēja, kā �aperons paiet pāris soļu uz priek�u, atpogā bik�u priek�u un sāk saldkaisli �urāt sniegā, labsajūtā dungodams kādu dziesmiņu.

-��� Beidz �urāt un pacel rokas, Pavaroti, Servazs viņam aiz muguras ierunājās.

Mērs nolamājās, jo tikko bija apslapinājis savas kurpes.

DIĀNA BIJA PAVADĪJUSI �ausmīgu nakti. Vismaz �etras reizes viņa bija modusies, viscaur izmirkusi sviedros un ar tādu nospiestības sajūtu, it kā tai ap krūtīm būtu sa�ņaugta korsete. Ari palagi bija mikli no sviedriem. Diāna jau sāka prātot, vai tik nav ar kaut ko saslimusi. Viņa atcerējās ari, ka bija murgojusi, it kā būtu ieģērbta trakokreklā un piesieta pie gultas kādā no institūta palātām, bet viņai apkārt sastā�ju�ies pacienti, kas aizskāra viņas seju ar rokām, kuras no pārmērīgās zāļu lieto�anas bija kļuvu�as miklas. Viņa mētāja galvu un kliedza, līdz atvērās palātas durvis un pa tām ienāca Juliāns Irtmans ar ļaunu smīnu uz lūpām. Pēc mirkļa Diāna vairs neatradās palātā, bet gan kādā daudz pla�ākā vietā zem klajas debess. Bija nakts, netālu atradās ezers un dega uguns. Visapkārt bija simtiem kukaiņu putna galvas lielumā, kas rāpoja pa melno zemi, un simtiem kailu vīrie�u un sievie�u, kas kvēlojo�ās uguns gaismā skūpstījās. Starp tiem bija ari Irtmans, un Diāna saprata, ka viņ� bija tas, kur� noorganizējis �īs milzīgās orģijas. Viņa bija ārprātā, kad aptvēra, ka arī pati ir kaila, bez trakokrekla, piesieta pie gultas. Un pūlējās izrauties no valgiem, līdz pamodās.

Diāna pēc tam ilgi mazgājās du�ā, lai noskalotu glumo un lipīgo sajūtu, ko �is sapnis bija radījis.

Tagad viņa prātoja, kā lai turpmāk izturas. Ikreiz, kad viņa vēlējās aprunāties ar Ksavjē, viņa atcerējās par veterināra anestēzijas līdzekļu pasūtījumu un uzreiz jutās apjukusi. Ja nu viņa pati grasījās skriet vil�kam rīklē? Lādzīgi kā notika ar trīsdimensiju attēlu, kuru nedaudz pagro�zot tas izskatās pilnīgi citādi, viņa nespēja iegūt nemainīgu kopainu. Kāda loma visos �ajos notikumos bija psihiatram?

Ja sprieda pēc iegūtās informācijas, Ksavjē atradās tādā pa�ā situ�ācijā kā viņa. Viņ� bija no policistiem uzzinājis, ka institūtā kāds iejaukts slepkavībās, un mēģināja noskaidrot, kur� tas ir, tikai at�ķirība tāda, ka viņam bija pārsvars un kaudzēm informācijas, kuras nebija Diānai. Un tomēr Ksavjē bija saņēmis zirga iemidzinā�anai paredzētus medika�mentus tikai da�as dienas pirms dzīvnieka nāves. Diāna vienmēr nonāca pie viena un tā pa�a secinājuma tās bija divas pilnīgi pretrunīgas hipotēzes, tomēr katra no tām balstījās uz pamatotiem faktiem. Vai bija iespējams, ka Ksavjē kādam piegādājis zāles, nezinot, kas notiks? Tādā gadījumā �īs personas vārdam vajadzēja parādīties viņa izmeklē�anas rezultātos. Diāna vairs neko nesaprata.

Kas bija Irēna Cīglere un Gaspārs Ferāns? Acīmredzot tie bija divi ar vasaras nometni �Pireneju ģemzes� saistīti cilvēki. Tāpat kā Liza Ferneja� Tie�i ar to viņai vajadzētu sākt. Vienīgā konkrētā versija, kas viņai bija, vecākā māsa.

SERVAZS IEGĀJA NAMIŅĀ. Jumts bija ļoti zems un slīps. Viņ� ar galvu aizsniedza griestus� Telpas dziļumā atradās nesaklāta guļvieta ar bal�tiem palagiem, brūnu segu un netīru spilvenu. Vēl tur bija liela krāsns, kuras melnais dūmvads pazuda jumtā. Tai līdzās stāvēja malka. Telpā atradās arī izlietne, pie viena no logiem neliels darba galds, gāzes plītiņa, kam dro�i vien bija pievienots gāzes balons, uz galda līdzās alus pudelei un ar izsmēķiem pilnam pelnutraukam atvērts �urnāls ar krustvārdu mīklām, bet virs tā pakārts vējlukturis. Telpā varēja just dūmu, tabakas, alus un sīvu sviedru smaku. Du�as namiņā nebija. Viņ� prātoja, kā gan �aperons te varēja nomazgāties.

Tas bija viss, kas palicis no �iem nelie�iem, divi līķi un viens smirdīgs nelga, kas ieracies kā �urka alā.

Servazs atvēra skapjus, pabāza roku zem matra�a, pārbaudīja aiz durvīm uzkarinātās jakas kabatas. Tajās bija atslēgas, naudas maks un kabatas portfelis. Servazs to atvēra un ieraudzīja personas apliecību, �eku grāmatiņu, medicīniskās apdro�inā�anas karti, Visa un American Express kredītkartes� Naudas makā bija astoņi eiro centi un divdesmit un piecdesmit eiro banknotes. Viņ� atvēra kādu atvilktni un izvilka no turienes ieroci un lodes.

Tad atstāja namiņu.

PEC PARIS MINŪTĒM policijas operācija bija sākusies. Desmit viru bija izkārtoju�ies ap namiņu, vēl se�i atradās stratēģiski izdevīgos punk�tos virs gravas un pārkares pie taciņas, lai uzmanītu, kad ieradīsies Cīglere. Savās lo�u necaurlaidīgajās kevlāra [39] vestēs viņi izskatījās tik spēcīgi kā Playmobil [40] rotaļu figūriņas. Servazs un Esperandjē atradās namiņā kopā ar �aperonu.

-���� Ejiet pie velna! Mērs bija nikns. Ja jums nav nekādu pierādī�jumu, es tinos no �ejienes. Jūs nevarat mani tā vienkār�i aizturēt.

-��� Kā jums labpatīk, Servazs sacīja. Ja gribat beigt dzīvi tāpat kā jūsu drauģeļi, dro�i varat doties projām. Ieroci gan mēs jums atņemsim. Un, kolīdz būsiet spēris soli aiz �īm durvīm, paliksiet bez aizsardzī�bas jeb, kā to mēdz dēvēt spiegi, kas zaudēju�i aizsegu, �atradīsieties aukstumā�.

�aperons viņam uzmeta naidpilnu skatienu, apsvēra visus par un pret, paraustīja plecus un atlaidās guļvietā.

PULKSTEN 9 UN 54 MINŪTĒS viņam piezvanīja Samira, lai brīdinātu, ka Cīglere dodas projām no mājām. Viņa nesteidzas, Servazs nodomāja. Irēna zina, ka tai priek�ā vēl visa diena. Dro�i vien viņa bija sagatavo�jusies uzbrukumam. Servazs paņēma rāciju un brīdināja visus pārējos, ka mērķis ir izkustējies. Tad viņ� sev ielēja kafiju.

PULKSTEN 10 UN 32 MINŪTĒS Servazs sev ielēja tre�o tasīti rīta kafi�jas un smēķēja jau piekto cigareti, neņemot vērā Esperandjē protestus.

�aperons pie galda klusējot lika pasjansu.

PULKSTEN 10 UN 43 MINŪTĒS Samira piezvanīja, lai pavēstītu, ka Cīglere apstājusies, lai bārā iedzertu kafiju, un nopirkusi arī cigaretes, pastmarkas un ziedus.

-��� Ziedus? Ziedu veikalā?

-��� Nu ne jau pie miesnieka.

Viņa būs pamanījusi, ka tiek izsekota�

PULKSTEN 10 UN 52 MINŪTĒS Servazs uzzināja, ka CIglere beidzot sākusi braukt uz Senmartēnas pusi. Lai nonāktu līdz gravai, kurā atra�dās namiņ�, bija jābrauc pa ceļu, kas ved no pilsētas uz nelielo ciemu, kur dzīvoja CIglere, bet pēc tam jānogrie�as pa lauku ceļu, kas aizved taisni uz dienvidiem, nokļūstot starp �aurām aizām, uzkalniem un dzi�ļiem me�iem, līdz zemesceļam, kas veda uz gravu.

-�� KO, PIE JODA, VIŅA DARA? Esperandjē jautāja, kad pulkstenis jau bija pāri vienpadsmitiem. Stundas laikā, izņemot telefona sarunu starp Samiru un Servazu, viņi nebija pārmiju�i vairāk par trim teikumiem.

Labs jautājums, Servazs nodomāja.

PULKSTEN 11 UN 9 MINŪTĒS Samira piezvanīja, lai paziņotu, ka Cīglere neapstājoties pabraukusi garām gravai un turpina ceļu Senmar�tēnas virzienā. Viņa �urp nebrauks� Servazs nolamājās un izgāja ārā ieelpot svaigu gaisu. Maijārs iznāca no me�a un viņam piebiedrojās.

-��� Ko iesāksim?

-��� Gaidīsim.

-��� VIŅA IR KAPOS, PULKSTEN 11 UN 45 MINŪTĒS pa telefonu pazi�ņoja Samira.

-��� Ko? Kas viņai tur meklējams? Viņa jūs ir pamanījusi un tagad nolēmusi izjokot!

-��� Bet varbūt tomēr ne. Viņa rīkojās ļoti dīvaini�

-��� Kā tā?

-��� Viņa iegāja kādas ģimenes kapos un tur uzkavējās vismaz piecas minūtes. Un tāpēc bija nopirkusi puķes. Irēna iznāca tuk�ām rokām.

-��� Ģimenes kapos?

-��� Jā, bet ne viņas ģimenes. Es jau paskatījos. Tie ir Lombāru kapi.

Servazs salēcās. Viņ� nezināja, ka Lombāru ģimene ir apglabāta Sen-

martēnā� Pēk�ņi Servazs sajuta, ka vairs nekontrolē situāciju. Viņ� kaut ko būtisku ir palaidis garām� Viss bija sācies ar Ērika Lombāra zirgu, bet pēc tam izmeklē�ana pievērsās Grimma, Pero un �aperona trijotnei un pa�nāvībām. Un tagad uz galda atkal iznira Lombāru kārts. Ko tas nozīmēja? Kas Irēnai meklējams Lombāru ģimenes kapos? Viņ� vairs neko nesaprata.

-��� Kur tu esi?

-��� Tepat kapos. Cīglere mani pamanīja. Tagad viņai seko Pi�ols un Simeoni.

-��� Es braucu pie tevis.

Viņ� izgāja no namiņa, pa taciņu devās līdz me�a ceļam, bet pēc tam ienira biezajos brik�ņos ceļa labajā pusē. Tur, starp sniegotajiem koku zariem, bija paslēpts viņa d�ips. Servazs iekāpa ma�īnā.

KAD SERVAZS APTURĒJA MA�ĪNU pie kapsētas, pulkstenis bija 12 un 12 minūtes. Samira �ena viņu jau gaidīja pie ieejas. Lai gan laiks bija auksts, mugurā viņai bija plāna ādas jaciņa, kājās īsi �orti, kas bija uzvilkti virs tum�ām zeķbiksēm, un novalkāti ko�i brūni armijas zābaki. Mūzika austiņās skanēja tik skaļi, ka Servazs to varēja sadzirdēt, tiklīdz izkāpa no d�ipa. Viņas sasārtusī seja zem mices lika Servazam atcerēties dīvaino radījumu, ko viņ� bija redzējis kādā no filmām, uz kuru Margo viņu bija aizvilkusi un kurā bija pilns ar elfiem, burvjiem un burvju gredzeniem. Servazs sarauca uzacis, kad ieraudzīja, ka uz viņas sporta krekla bija attēlota miroņgalva. Ļoti piemēroti apstākļiem, viņ� nodo�māja. Samira drīzāk izskatījās pēc kapeņu apgānītājas, nevis policistes.

Viņi uzkāpa nelielā pakalnā, kur bija egles un kapu kopiņas, un tuvojās skujkoku me�am, kas auga kapsētas dziļumā. Kāda veca sieviete viņos bargi nolūkojās. Lombāru ģimenes kapi izcēlās uz visu pārējo kapu fona. Tie bija gandrīz tik milzīgi kā mauzolejs vai kapela. No abām pusēm tos ieskāva divi īves koki. Turp veda trīs akmens pakāpieni. Ieejas priek�ā atradās skaisti, kalti metāla re�ģi. Samira nometa zemē cigareti, apgāja apkārt piemineklim un kādu mirkli kaut ko meklēja, līdz atgrie�zās ar atslēgām.

-��� Es pirmīt redzēju, ka Cīglere dara tāpat, Samira sacīja. Tās bija paslēptas zem kāda akmens.

-��� Vai viņa tevi nepamanīja? Servazs skeptiski jautāja, palūkojies uz savas padotās apģērbu.

Fran�u-ķlnie�u-marokāņu sieviete sabozās.

-��� Es savu darbu protu. Kad viņa mani pamanīja, es kārtoju ziedus uz kāda kapa, kur bija apglabāts kāds Lemērs. Jautri, vai ne?

Servazs pacēla galvu, ta�u uz trijstūra frontona virs ieejas nekādu uzrakstu nemanīja. Samira iebāza atslēgu slēdzenē un pavilka vaļā re�ģus, kas �īkstot atvērās. Servazs devās dziļajā kapeņu tumsā. Pa kādu spraugu labajā pusē ieplūda vāra gaismiņa, kas tik tikko ļāva saredzēt trīs kapu aprises. Viņam atkal bija jādomā, kāpēc visam jābūt tik nospie�do�i un skumji, kāpēc visu ieskauj �ī tumsa, it kā ar pa�u nāvi vien būtu par maz. Bija ta�u arī tādas zemes, kur nāvi uztvēra viegli, gandrīz ar prieku, kur visu �o asaraino un drūmo baznīcu, rekviēmu, lacrimosa, kadi�u un gaudulīgo lūgsnu vietā rīkoja dzīres, kurās visi mielojās un smējās. It kā ar vēzi, ceļu satiksmes negadījumiem, infarktiem, pa�nāvībām un slepkavībām vien vēl nebūtu gana, viņ� prātoja. Uz viena no kapiem Servazs ieraudzīja vientulīgu ziedu pu�ķi, kas kapeņu pustumsā �ķita kā balts plankums. Samira izvilka savu iPhone un ieslēdza kabatas baterijas funkciju. Ekrāns gai�i iemirdzējās un izstaroja blāvu gaismu, ko viņa pavērsa pret trim kapavietām.

EDUARDS LOMBĀRS� ANRĪ LOMBĀRS� vecaistēvs un tēvs� Servazs nodomāja, ka tre�ais noteikti būs Ērika mātes un Anri sievas kādrei�zējās caurkritu�ās aktrises un meitenes pēc izsaukuma jeb, Anri Lombāra vārdiem runājot, padauzas kaps. Kāda velna pēc Irēnai uz tā vajadzētu likt ziedus?

Viņ� noliecās, lai izlasītu uzrakstu. Un neizpratnē sarauca uzacis.

Servazs nodomāja, ka viņ� nokļuvis vēl vienu soli tuvāk patiesībai, ta�u tajā pa�ā laikā viss kļuva aizvien sare�ģītāk.

Izmeklētājs palūkojās uz Samiru un tad vēlreiz izlasīja uzrakstu, kas bija saskatāms telefona gaismas atspulgā:

MODA LOMBĀRA, 1976-1998.

-��� KAS TĀ TĀDA? iesaucās Samira

-���� Ērika Lombāra māsa. �etrus gadus par viņu jaunāka. Nezināju, ka viņa mirusi.

-��� Vai tas ir svarīgi?

-��� Iespējams.

-��� Kā tev �ķiet, kāpēc Cīglere uz �ī kapa nolika ziedus? Vai tev ir kāda nojausma?

-��� Ne vismazākās.

-��� Vai viņa ar tevi par to tika runājusi? Vai viņa tev teica, ka to pa�zinusi?

-Nē.

-��� Kāds tam sakars ar slepkavībām?

-��� Nezinu.

-�� Jebkurā gadījumā �oreiz tev beidzot ir kāds pavediens, Samira sacīja.

-��� Kā tu to domā?

-��� Pavediens, kas vieno Lombāru ar �o lietu.

-��� Kāds pavediens? viņ� samulsis jautāja.

-���� Cīglere nenesa ziedus uz �o kapu tāpat vien. Tātad pastāv kāda saikne. Un, ja tu vēl nezini, kāda, tad viņa gan. Kad Cīglere tiks nopra�tināta, vajadzēs viņai to vienkār�i pavaicāt.

Jā, Servazs nodomāja. Irēna Cīglere par �o lietu zināja daudz vairāk nekā es. Servazs aprēķināja, ka Moda Lombāra un Irēna bija apmēram viena vecuma. Vai viņas biju�as draudzenes? Tāpat kā uzturē�anās vasa�ras nometnē, vēl viens posms Irēnas pagātnē, kas uzpeldējis izmeklē��anā. Acīmredzot Cīglerei bija ne viens vien noslēpums.

No Anrī Lombāra sievas un Ērika mātes gan ne miņas. �ai sievie�tei nebija ļauts baudīt mū�ību ģimenes lokā no viņas atteicās arī pēc nāves. Dodoties uz kapsētas izeju, Servazs domāja par to, ka Moda Lombāra bija mirusi divdesmit divu gadu vecumā. Viņ� juta, ka uzdūries kaut kam būtiskam. Kā viņa bija mirusi? Kādā nelaimes gadījumā? Vai slimojusi? Vai arī tas bija kaut kas cits?

Samirai bija taisnība, Cīglere zināja �o notikumu atminējumu. Kad viņa nokļūs aiz restēm, tad, iespējams, to izpaudīs, tomēr Servazs par to �aubījās. Viņam jau ne vienu reizi vien bija nācies pārliecināties, ka Irēna ir ļoti spēcīga personība.

Ta�u kur gan viņa bija palikusi?

Servazs juta, ka sāk uztraukties. Viņ� palūkojās pulkstenī. Laiks gāja, bet nekas nenotika. Viņ� jau grasījās zvanīt Pi�olam, kad iezvanī�jās viņa mobilais telefons.

-��� Mēs viņu pazaudējām! Simeoni auroja telefona klausulē.

-Ko?

-��� Es domāju, ka tā lesbiete, tā slampa mūs pamanījusi! Un ar savu velna moci viņai nebija nekādu problēmu no mums aizlaisties!

Pie joda! Servazs juta, kā dzīslās ieplūst adrenalīns, bet pakrūtē rodas tuk�ums. Savā telefona numuru sarakstā viņ� sameklēja Maijāru.

-��� Pi�ols un Simeoni pazaudēju�i mērķi! Servazs kliedza. Viņa ir brīvībā! Brīdiniet leitnantu Esperandjē un esiet kaujas gatavībā!

-��� Okei. Bez problēmām. Mēs gaidām.

Servazs beidza sarunu. Viņ� labprāt vēlētos būt tikpat mierīgs kā �andarms klausules otrā galā.

PĒK�ŅI SERVAZAM IENĀCA PRĀTĀ vēl kaut kas. Viņ� izvilka mobilo telefonu un piezvanīja Sensīram.

-��� Klausos.

-��� Vai vārds Moda Lombāra tev kaut ko izsaka?

Klausules otrā galā kādu mirkli valdīja klusums.

-��� Protams, tas man kaut ko izsaka. Viņa bija Ērika Lombāra māsa.

-��� Moda nomira divdesmit divu gadu vecumā. Drusku par jaunu, lai mirtu, vai ne? Tu nezini, kas viņai notika?

-��� Viņa izdarīja pa�nāvību, Sensīrs nekavējoties atbildēja.

Servazs aizturēja elpu. Viņ� jau bija paredzējis �ādu atbildi. Noti�kumu gaita iezīmējās aizvien skaidrāk.

Sirds dauzījās kā negudra.

-��� Kā tas notika?

Atkal klusums.

-��� Tas ir traģisks stāsts, Sensīrs beidzot ierunājās. Moda bija trausla būtne ar augstiem ideāliem. Kad meitene studēja Savienotajās Valstīs, viņa bija ļoti iemīlējusies kādā puisī. Un, kad viņ� to pameta kādas citas meitenes dēļ, Moda neizturēja. Tas un vēl tēva nāve tikai gadu pirms tam� Viņa atgriezās mājās, lai izdarītu pa�nāvību.

-��� Tas ir viss?

-��� Un ko tad tu gaidīji?

-��� Vai tie no krūmiem izcirptie lopiņi Lombāru parkā veltīti viņas piemiņai?

Atkal klusums.

-�� Jā. Kā tu jau zini, Anri Lombārs bija cietsirdīgs un despotisks cil�vēks, tomēr reizēm ļāva vaļu jūtām. Tie bija mirkļi, kad tēva mīlestība guva virsroku. Ja atmiņa mani neviļ, viņ� lika izcirpt �os dzīvniekus, kad Modai bija se�i gadi. Un Ēriks Lombārs tos saglabājis. Par piemiņu no māsas, kā tu izteicies.

-���� Vai viņa nekad netika apmeklējusi vasaras nometni �Pireneju ģemzes�?

-���� Lombāri �Pireneju ģemzēs�? Tu laikam joko? Vasaras nometne ta�u bija paredzēta bērniem no trūcīgām ģimenēm, kuras nevarēja atļauties īstas brīvdienas!

-��� Es zinu.

-��� Bet kāpēc tad tu domā, ka kāds no Lombāriem tur būtu spēris savu kāju?

-Tāpēc, ka tā ari bija pa�nāvība. Kāpēc tu to neiekļāvi savā sarakstā?

-���� Piecus gadus pēc nometnē notiku�ā? Sērijveida pa�nāvības sen bija beigu�ās. Turklāt Moda bija jauna sieviete, nevis tīnis.

-��� Vēl pēdējais jautājums. Kā viņa izdarīja pa�nāvību?

Senslrs atkal brīdi klusēja.

-��� Viņa pārgrieza vēnas.

Servazs jutās vīlies. Tā nebija pakār�anās.

PULKSTEN 12 UN 30 MINŪTĒS Esperandjē pa rāciju saņēma ziņo�jumu. Derētu paēst� Viņ� palūkojās uz �aperonu, kur� bija izstiepies savā saliekamajā gultā, paraustīja plecus un izgāja no namiņa. Pārējie viņu jau gaidīja me�malā. Tā kā Esperandjē pusdienās bija ielūgusi �an�darmērija, tad viņam ļāva izvēlēties starp Parīzes sendvi�u bageti ar �ķiņķi un Ementāles sieru, Nicas pan-bagnat [41] un austrumu kebabu ar tomātiem, pipariem un salātiem.

Ēdī�u kebabu, viņ� nolēma.

KAD SERVAZS BIJA IEKĀPIS d�ipā, viņ� juta, kā daudzo neatbildēto jautājumu gūzmā lēnām izkristalizējas kāda doma. Moda Lombāra bija izdarījusi pa�nāvību� Un pirmais nogalināto sarakstā bija Lombāra zirgs� Ja nu izmeklē�anas atrisinājums bija meklējams tur, nevis vasaras nometnē? Un pēk�ņi viņ� juta, ka tas paver jaunas iespējas. Bija pali�ku�as vēl kādas neatvērtas durvis, un uz tām bija rakstīts �Lombārs�. Un tomēr kāpēc gan kāds pusaud�u slepkavu soģis gribētu atriebties Ērikam Lombāram? Servazs saprata, ka �im jautājumam nav pievērsis pietiekami daudz uzmanības. Viņ� atcerējās, kā Vilmers bija nobālējis, kad Servazs viņa kabinetā bija ieminējies, ka starp seksuālajiem var�mākām un Lombāru pastāv kaut kāda saikne. Toreiz tas bija tikai joks, lai izsistu no līdzsvara aroganto Tulūzas tiesu pils priek�nieku. Ta�u �ajā jokā slēpās daļa patiesības. Un tāpēc, ka Cīglere bija apmeklējusi Lombāru ģimenes kapus, �is bija kļuvis par iz�ķirīgo jautājumu: kas patiesībā vienoja Lombāru un pārējos upurus?

-��� VIŅA BRAUC.

-��� Sapratu.

Esperandjē uzreiz iztaisnojās. Viņ� izslēdza rāciju un palūkojās pulk�stenī. Bija 13 un 46 minūtes. Esperandjē satvēra ieroci.

-��� BĀZE 1, es viņu redzu. Cīglere atstāja motociklu ceļa galā. Viņa dodas uz jūsu pusi. Uz jūsu pusi, Bāze 2�

-��� Te Bāze 2. Okei. Viņa tikko pagāja garām�

VĒL PĒC BRĪ�A.

-��� Te Bāze 3, viņa nepagāja man garām. Atkārtoju. Mērķis nepagāja man garām.

-��� Pie joda, kur viņa ir? Esperandjē auroja raidītājā. Vai kāds no jums viņu redz? Atbildiet!

-��� Te Bāze 3, viņas joprojām nav�

-��� Bāze 4, es arī nevienu nemanu�

-��� Bāze 5, tuvumā neviena nav�

-��� MĒS VIŅU ESAM PAZAUDĒJU�I. ATKĀRTOJU. MĒS VIŅU ESAM PA�ZAUDĒJU�I!

KUR, SASODĪTS, PALICIS MARTĒNS?

Esperandjē ieslēdza rāciju. Tajā brīdī namiņa durvis atvērās ar tādu sparu, ka skaļi atsitās pret sienu. Viņ� strauji apsviedās apkārt, nomēr�ķēja ar ieroci� un ieraudzīja, ka pats ir kļuvis par mērķi uz viņu neatlaidīgi lūkojās dienesta iero�a melnā acs. Esperandjē kaklā iesprūda siekalas.

-��� Kā jūs te gadījāties? Cīglere jautāja.

-��� Jūs tiekat aizturēta, viņ� atbildēja balsī, kurai acīm redzami trūka pārliecības.

-��� Irēna! Nolaidiet ieroci! ārpusē kliedza Maijārs.

Pagāja �ausmīgas neziņas pilns mirklis. Tad Irēna pakļāvās pavēlei un nolaida ieroci.

-��� Vai tas bija Martēns, kuram tas ienāca prātā?

Esperandjē pamanīja viņas acis dziļas skumjas un vienlaikus sajuta milzīgu atvieglojumu.

PULKSTEN 16 UN 35 MINŪTĒS, kad pār kalniem nolaidās ledains mijkrēslis un gaisā atkal sāka virpuļot vēja dzītas sniegpārsliņas, Diāna izlavījās no savas istabas un devās uz priek�u pa ceturtā stāva tuk�o gaiteni. Valdīja pilnīgs klusums. �ajā laikā viss personāls bija aizņemts zemākajos stāvos. Ari Diānai tagad vajadzēja atrasties pie kāda no pacientiem vai savā kabinetā, bet viņa apmēram pirms ceturtdaļstundas bija nemanāmi uzkāpusi aug�ā pa kāpnēm. Atvērusi durvis un nesadzir�dējusi ne vismazāko troksnīti, secināja, ka guļamtelpas ir tuk�as.

Diāna pameta skatienu uz vienu, tad uz otru pusi un pagrieza durvju rokturi. Liza Ferneja tās nebija aizslēgusi. Tā ne�ķita laba zīme ja vecākajai māsai būtu kas slēpjams, tad viņa noteikti durvis būtu aizslēgusi. Tā bija puskrēslā ieslīgusi neliela istabiņa, tie�i tāda pati kā viņējā.

Kalni aiz loga grima tumsā, un tiem gar sāniem atkal kārpījās vētra. Diāna pagrieza slēdzi. Istaba pielija ar nedabiski dzeltenu gaismu. Glu�i kā pieredzējis detektīvs, kura vājība ir pārmeklēt telpas, viņa paslidināja roku zem matra�a, atvēra skapi, tad naktsgaldiņu, palūkojās zem gul�tas un pārmeklēja zāļu skapīti, kas atradās vannasistabā. Nebija daudz iespējamo slēptuvju, tādēļ Diānai vajadzēja tikai divpadsmit minūtes, lai dotos projām tuk�ā.

-�� JŪS VIŅU NEVARĒSIET PRATINĀT, sacīja Dimjēra.

-��� Kāpēc? Servazs jautāja.

-�� Mēs gaidām divus virsniekus no �andarmērijas inspekcijas. Kamēr viņi nebūs ieradu�ies, nekāda pratinā�ana nenotiks. Mēs nedrīkstam pieļaut nevienu kļūdu. Cīgleres pratinā�ana notiks viņas priek�niecības klātbūtnē.

-��� Es ta�u netaisos viņu pratināt, gribu tikai aprunāties!

-��� Izbeidziet, Martēn� Es jau pateicu: nē. Pagaidīsim.

-��� Un pēc cik ilga laika viņi ieradīsies?

Ketija Dimjēra palūkojās pulkstenī.

-�� Viņiem �eit jābūt apmēram pēc divām stundām.

-��� RUNĀ, KA MŪSU LIZA �ovakar kaut kur dodas.

Diāna pagrieza galvu pret kafetērijas durvīm. Viņa ieraudzīja Lizu Ferneju, kas tuvojās letei, lai pasūtītu kafiju. Psiholoģe pamanīja, ka vecākā māsa nav ģērbusies darba drēbēs. Savu virsvalku viņa bija no�mainījusi pret baltu mēteli ar zvērādas apkakli, gai�i rozā svīteri, d�in�siem un gariem zābakiem. Lizas Fernejas mati brīvi krita pār zīdaino zvērādas apkakli, un viņa nebija taupījusi acu ēnas, skropstu tu�u un lūpu krāsu.

-�� Vai nezini, uz kurieni viņa tā saposusies? Diāna jautāja.

Alekss papurināja galvu ar viszinīgu smaidu uz lūpām. Vecākā māsa

uz viņiem pat nepaskatījās. Viņa izdzēra savu kafiju un devās projām. Gaitenī noklik�ķēja steidzīgu, aizejo�u soļu troksnis. Viņa dodas pie sava �noslēpumainā vīrie�a�, Alekss sacīja.

Diāna viņā cie�i nolūkojās. Alekss tagad izskatījās pēc palaidnīga skolas puikas, kur� savam labākajam �omam grasās uzticēt vislielāko noslēpumu.

-��� Kas tas vēl par stāstu?

-��� Visi zina, ka Lizai Senmartēnā ir mīļākais, ta�u nevienam nav ne jausmas, kas viņ� ir. Viņi ar Lizu nekad nav kopā redzēti. Kad viņa tā aiziet, parasti atgrie�as tikai no rīta. Da�i jau mēģināju�i Lizu ķircināt un piedabūt, lai tā atzīstas, kur� tas ir, ta�u viņa tos katrreiz sūta pupās. Tomēr visdīvainākais ir tas, ka neviens viņus nekad nav kopā manījis, vismaz ne Senmartēnā.

-��� Iespējams, viņ� ir precēts.

-��� Tādā gadījumā sieva dro�i vien strādā naktsmaiņā.

-��� Vai ari satiekas ar Lizu, kad ir komandējumā.

-��� Ja vien tas nav kaut kas cits, daudz apkaunojo�āks, ieminējās Alekss, pārliecies pār galdu un izskatīdamies nedaudz sazvērnieciski.

Diāna pūlējās izturēties pēc iespējas vienaldzīgāk, tomēr nespēja distancēties no tikko uzzinātā. Satraukuma sajūta viņu nepameta.

-��� Piemēram, kas?

-��� Viņa piedalās kādās orģijās� Vai arī ir slepkava, ko visi tā meklē�

Diāna sajuta vēderā ledainu aukstumu. Viņai bija aizvien grūtāk

noslēpt pieaugo�o nemieru. Sirds krūtīs atkal auļoja kā negudra� Lizas Fernejas nebūs institūtā visu nakti� Tāda izdevība otrreiz vairs nega�dīsies�

-��� Balts mētelis un gai�i rozā svīteris nav pārāk piemērots apģērbs, lai slepkavotu cilvēkus, viņa centās pajokot. Tas var ātri nosmērēties. Turklāt vēl tik rūpīgi uzkrāsoties, lai�

-��� Varbūt viņa savus upurus vispirms savaldzina. Nu, tāda vampīrsieviete.

�ķita, ka Alekss no sirds uzjautrinās. Diāna labprāt būtu �o sarunu ātrāk beigusi. Bet viņas vēders bija kā betona bluķis.

-�� Un pēc tam viņa savu upuri pakārs zem tilta? Tas jau drīzāk atgā�dina terminatoru, nevis vampīru.

-������ Ar jums, �veicie�iem, lielākā problēma ir jūsu alla� praktiskā daba, viņ� to ķircināja.

-��� Toties ceru, ka proti novērtēt mums piemīto�o, tipisko Helvēcijas humora izjūtu?

Alekss smējās. Diāna piecēlās kājās.

-��� Man tagad jāiet, viņa sacīja.

Alekss pamāja ar galvu un pacēla acis. Viņa smaids bija pārāk drau�dzīgs.

-��� Labi. Man ari vēl �is tas darāms. Ceru uz drīzu saredzē�anos.

PULKSTEN 18 UN 30 MINŪTĒS Servazs bija izdzēris tik daudz draņ�ķīgas kafijas un izsmēķējis tik daudz cigare�u, ka jutās gandrīz slims. Viņ� aizgāja uz tualetes telpu, noskaloja seju ar aukstu ūdeni un gandrīz izvēmās izlietnē. Nelabums bija nedaudz mazinājies, tomēr pavisam nepazuda.

-��� Pie velna, ko viņi tur ņemas? viņ� jautāja, atgriezies nelielajā uzgaidāmajā telpā ar plastmasas krēsliem, uz kuriem sēdēja un gaidīja pārējie vienības locekļi.

DIĀNA AIZVĒRA DURVIS un, sirdij dauzoties, atbalstījās pret tām ar muguru.

Lizas kabinetu ieskāva tāds pats zilpelēks mijkrēslis, kāds bija Ksavjē kabinetā dienu iepriek�.

Gaisā virmoja spēcīgas smar�as. Diāna tās pazina �Lolita Lempicka". Uz tuk�ās rakstāmgalda virsmas novietotajā flakonā atspīdēja no loga krīto�ā, blāvā gaisma.

Ar ko lai sāk?

Tāpat kā Ksavjē kabinetā, arī �eit atradās metāla klasifikatori, ta�u Diāna intuitīvi juta, ka vispirms vajadzētu doties uzbrukumā rakstām�galdam.

Nebija nevienas aizslēgtas atvilktnes. Lai pārbaudītu to saturu, Diāna iededza galda lampu un uz rakstī�anai paredzēta paliktņa atrada kādu ļoti interesantu priek�metu zelta salamandru, ko rotāja dārg�akmeņi rubīni, safīri un smaragdi. Tā bija novietota visredzamākajā vietā un kalpoja par papīra presi. Diāna nosprieda, ka, ņemot vērā tās izmērus, runa var būt tikai par apzeltījumu un stikliņiem. Tad viņa sāka pārbaudīt atvilktnes. Tajās atradās da�ādu krāsu dokumentu vāki. Diāna tos atvēra. Visi bija saistīti ar vecākās māsas darbu institūtā. Pieraksti, rēķini, atskaites, intervijas ar pacientiem un tām sekojo�a terapija�

Nekā pārsteidzo�a. Vismaz līdz tre�ajai atvilktnei.

Kartona vāciņi atvilktnes dziļumā�

Diāna tos izvilka ārā un atvēra. Izgriezumi no laikrakstiem� Un visos bija vēstīts par pa�nāvībām ielejā. Liza Femeja bija rūpīgi savākusi visu ar tām saistīto informāciju.

Vienkār�a ziņkārība vai ari aiz tā slēpās kaut kas cits?

Zem durvīm svilpoja vēj�. Diāna uz mirkli pārtrauca meklējumus. Vētra aiz loga pieņēmās spēkā. Viņa nodrebinājās un tad atkal ķērās pie darba.

Metāla klasifikatori� Tādi pa�i iekarināmi vāciņi ar dokumentiem kā pie Ksavjē� Kamēr Diāna tos citu pēc cita izvilka gaismā un pārbaudīja, viņai neviļus bija jādomā par to, ka dro�i vien velti tērē savu laiku. Tāpat neko neatradīs, glu�i vienkār�i te nebija ko atrast. Kur� gan būtu tik stulbs, lai atstātu savā rakstāmgaldā nozieguma pēdas?

Vandoties papīros, viņas skatiens vēlreiz apstājās pie salamandras, kas spo�i atmirdzēja lampas gaismā� Diāna nebija nekāda eksperte, tomēr �is priek�mets �ķita augstas kvalitātes zelta un dārgakmeņu imi�tācija.

Viņa vērīgi lūkojās uz �o spēļmantiņu. Un ja nu tā ir īsta?

Ja tā būtu, ko tas liecinātu par vecāko māsu? Pirmkārt, to, ka viņas vara un autoritāte �eit ir tik spēcīga, ka Femeja ir pārliecināta: viņas kabinetu neviens neuzdrīkstēsies pārmeklēt. Otrkārt, viņas mīļākais bija ļoti turīgs cilvēks. Ja �ī mantiņa bija īsta, tad tā maksāja veselu bagātību.

Diāna apsvēra �os pieņēmumus. Un intuitīvi sajuta, ka ir uz pareizā ceļa.

ABI �ANDARMĒRIJAS INSPEKCIJAS PĀRSTĀVJI bija ģērbu�ies civildrē�bēs, bet viņu sejas bija tik neizteiksmīgas, ka tās mierīgi varētu noturēt par vaska maskām. Viņi atturīgi sarokojās ar Ketiju Dimjēru un Konfiānu un pieprasīja, lai tiem ļauj pirmajiem nopratināt kapteini Cīgleri, tur�klāt vienatnē. Servazs jau grasījās iebilst, ta�u prokurore to apsteidza, nekavējoties piekrītot viņu prasībām. Pagāja aptuveni pusstunda, līdz Irēnas Cīgleres aizturē�anas telpas durvis no jauna atvērās.

-��� Tagad es vēlētos vienatnē nopratināt kapteini Cīgleri, Servazs iejaucās, kad �andarmērijas pārstāvji bija atstāju�i telpu. Tas nebūs ilgi. Pēc tam varēsim salīdzināt savus viedokļus.

Ketija Dimjēra pagriezās un jau grasījās kaut ko sacīt, ta�u, ierau�dzījusi viņa skatienu, apklusa. Tad sakustējās viena no vaska figūrām.

-��� �andarmērijas pārstāvi nav tiesības pratināt�

Prokurore pacēla roku, lai viņu pārtrauktu.

-Jums ta�u bija pietiekami laika? Martēn, dodu jums desmit minū�tes. Un ne mirkli vairāk. Pēc tam nopratinā�ana turpināsies visu klāt�būtnē.

Servazs pagrūda durvis. Irēna nelielajā kabinetā atradās viena pati, un lampas gaisma no sāniem izgaismoja viņas seju. Tāpat kā iepriek��ējā reizē, kad viņi vieni pa�i bija atradu�ies �ajā telpā, varēja redzēt, kā laternu gaismā aiz �alūzijām krīt sniegs. Ārā bija melna nakts. Viņ� apsēdās un lūkojās uz Irēnu. Ar blondajiem matiem un ādas kombine�zonu, kuram bija daudz rāvējslēdzēju, un elkoņu un ceļu aizsargiem viņa atgādināja kādu fantastikas filmu varoni.

-��� Vai ar tevi viss kārtībā?

Sakniebtām lūpām viņa pamāja ar galvu.

-��� Es nedomāju, ka tu esi vainīga, pēk�ņi viņ� pārliecināti pavēstīja.

Viņa vērīgāk palūkojās kolēģī, tomēr neko neteica. Servazs nedaudz

nogaidīja, cen�oties sakopot domas. Viņ� nezināja, ar ko lai sāk.

-��� Tu nenogalināji Grimmu un Pero. Tomēr visi apstākļi liecina pret tevi. Vai tu to apzinies?

Irēna atkal pamāja ar galvu.

Servazs visu uzskaitīja uz rokas pirkstiem viņa bija melojusi vai slēpusi patiesību par vasaras nometni un pa�nāvībām, viņa bija noklu�sējusi, kur paslēpies �aperons�

-��� Un tu neieradies, kad tika nogalināts Pero. Tu biji tuvāk tai vietai, un tev vajadzēja ierasties pirmajai.

-��� Man toreiz atgadījās tā ķibele ar motociklu�

-��� Tas neko daudz nedod, jo negadījumam nebija liecinieku.

-��� Tomēr tā bija.

-��� Es tam neticu, viņ� iebilda.

Cīglerei plati iepletās acis.

-��� Nesaprotu, vai tu mani uzskati par vainīgu vai ne?

-��� Tu neesi vainīga, ta�u tu melo par motociklu.

Izskatījās, ka Cīgleri pārsteidzis viņa vērīgums, tomēr tagad viņa bija tā, kas Servazu izbrīnīja, jo pasmaidīja.

-��� Es uzreiz zināju, ka tu esi labs cilvēks, viņa teica.

-��� Pagāju�ajā nakti, kad tu pēc pusnakts atgriezies no diskotēkas, viņ� nevilcinoties turpināja, biju paslēpies zem tavas gultas. Es no turienes izlīdu, kamēr tu biji du�ā. Tev vajadzētu nomainīt durvju atslē�gas uz sare�ģītākām. Ko tu tajā diskotēkā darīji?

Irēna izskatījās satriekta un ilgi viņā domīgi nolūkojās.

-��� Satikos ar kādu draudzeni, viņa beidzot atbildēja.

-��� Nakts vidū un pa�ā atbildīgākajā izmeklē�anas brīdī? Kad lieta tuvojas atrisinājumam un nepiecie�ams tai veltīt visus savus spēkus?

-��� Tas bija steidzami.

-��� Kas tik steidzams tas varēja būt?

-��� To ir grūti paskaidrot.

-�� Kāpēc? viņ� jautāja. Vai tāpēc, ka esmu vīrietis, ma�o policists, bet tu mīli sievieti?

Viņas skatiens pārslīdēja Servaza sejai.

-��� Ko tu no tā visa saproti?

-�� Taisnību sakot, neko daudz. Ta�u mani jau neviens negrasās apvai�not dubultslepkavībā. Un es neesmu tavs ienaidnieks, Irēna. Un arī ne kur� katrs trulenis, ma�o un homofobs. Tādēļ iesaku tev tomēr saņem�ties.

Viņa izturēja Servaza skatienu, acis nepamirk�ķinājusi.

-��� Kad pagāju�ajā naktī atgriezos mājās, atradu tur zīmīti. To bija rakstījusi mana draudzene �u�ka. Viņa ir no Slovākijas. �u�ka bija nolē�musi mani atstāt. Viņa pārmeta, ka es esot pārņemta ar savu darbu, ka izturoties pret viņu nevērīgi un ka manas domas klīstot kaut kur tālu projām arī tad, kad esam kopā� Apmēram tādā garā. Man �ķiet, tu pats esi izgājis tam cauri, jo esi �ķīries, tādēļ tev vajadzētu zināt, par ko es runāju. Policisti bie�i �ķiras ari tad, ja ir homoseksuāli. Man bija nepie�cie�ams viņai visu paskaidrot. Un nekavējoties. Negribēju ļaut viņai tā aiziet, neko nepaskaidrojusi. Tajā mirklī man tas �ķita neizturami smagi. Tā nu es, daudz negudrojot, traucos uz �Pink Banana�. �u�ka tur strādā par pārvaldnieci.

-��� Vai jūs jau sen esat kopā?

-��� Divarpus gadus.

-��� Un tu viņu ļoti mīli?

-Jā-

-��� Atgriezīsimies pie negadījuma ar motociklu. Vai, pareizāk sakot, pie tā dēvētā negadījuma. Jo nekāda negadījuma jau patiesībā nemaz nebija, vai ne?

-���� Protams, bija! Vai tad tu pats neredzēji manu apģērbu? Un skram�bas? Vai arī tu domā, ka es to visu inscenēju?

-��� Man vienu bridi �ķita, ka tas noticis, tev izlecot no gaisa vilciena kabīnes, Servazs atbildēja. Pēc tam kad biji no tās izgrūdusi Pero, viņ� piebilda.

Irēna nepacietīgi dīdījās uz sava krēsla.

-��� Un tagad tu vairs tā nedomā?

-��� Nē, jo tu neesi vainīga.

-��� Kā tu to zini?

-�� Jo man �ķiet: zinu, kur� tas ir. Ta�u domāju, ka pat tad, ja nega�dījums patie�ām notika, tu man tik un tā par to visu neesi pastāstījusi.

Izskatījās, ka Irēnu kārtējo reizi bija pārsteigusi viņa vērība.

-��� Pēc negadījuma es tī�ām atbraucu vēlāk, Irēna teica. Novilci�nāju laiku.

-��� Kāpēc?

-��� Vēlējos, lai Pero mirst. Jeb, drīzāk gan, vēlējos, lai slepkavam būtu nedaudz vairāk laika īstenot savu nodomu. Servazs kādu mirkli uz viņu lūkojās. Tad pamāja ar galvu.

-��� Tā dēļ, ko viņi bija pastrādāju�i? viņ� jautāja. Grimms, �aperons, Murenks un Pero?

Viņa neatbildēja, ta�u pamāja ar galvu.

-��� Vasaras nometnē, viņ� turpināja.

Viņa pacēla acis un �ķita pārsteigta.

-�� Nē� nedaudz vēlāk� Es toreiz mācījos Po Universitātes Juridiskajā fakultātē. Un Pero sastapu kādā nedēļas nogalē ciema svētkos. Viņ� piedāvājās mani aizvest� Grimms un Murenks mūs sagaidīja kāda ceļa galā, aptuveni piecu kilometru attālumā no svētku vietas. �aperona toreiz tur nebija. Nezinu, kāpēc. Hdēļ es nesaskatīju, kas viņiem visiem kopīgs, kamēr tu man nebiji parādījis to fotogrāfiju. Kad es redzēju, ka Pero no �osejas nogrie�as uz lauku ceļa, es uzreiz visu sapratu. Gribēju izlēkt no ma�īnas, ta�u viņ� man vairākas reizes iesita, bet, kad aptu�rēja ma�īnu, tas lops ar mani izrīkojās kā ar pēdējo ieleni. Es �ausmīgi mocījos. Pēc tam�

Viņa apklusa. Servazs kādu mirkli vilcinājās, tad jautāja:

-��� Kāpēc tu ne�

-���� Neiesniedzu sūdzību? Tajā laikā es gulēju ar daudziem. Gan ar vīrie�iem, gan ar sievietēm� Ieskaitot kādu Juridiskās fakultātes pasnie�dzēju un precētu sievieti ar bērniem. Bet mans tēvs bija �andarms. Zināju, kam viņam nāksies iziet cauri izmeklē�ana, ķengā�anās, skan�dāls� Domāju par vecākiem, par to, kā viņi reaģēs, par manu brāli un viņa sievu, kas par manu privāto dzīvi neko nezināja�

Tad tā viņiem bija izdevies tik ilgi saglabāt savu noslēpumu, viņ� nodo�māja. Servaza intuīcija �aperona namā to nebija pievīlusi. Viņi bija paļā�vu�ies uz to, ka deviņdesmit procenti izvaro�anas upuru nesūdzēsies, un to, ka, izņemot pusaud�us vasaras nometnē, kas viņu sejas tā arī nekad neieraudzīja, viņi izraudzījās tādus upurus, kurus visi pazina un kuru bezkompromisa dzīvesveids tos atturētu no sūdzībām. Viņi bija slīpēti plēsoņas� Tomēr no savām sievām viņiem visu nebija izdevies noslēpt. Kaut kādas aizdomas tām bija radu�ās, tādēļ viņas beigu beigās vai nu dzīvoja atsevi�ķās istabās, vai tos pameta.

Servazs atkal iedomājās par vasaras nometnes direktoru, kur� bija nosities ar motociklu. Ari �ī nāve bija iestājusies īstajā brīdī.

-��� Vai tu saproti, ka tevis dēļ mana dzīvība bija briesmās?

-��� Man tie�ām �ēl, Martēn. Tik tie�ām. Tomēr pa�laik es tieku apvai�nota slepkavības izdarī�anā, viņa ar skumju smaidu sejā piebilda.

Un Irēnai bija taisnība. Viņai vajadzēja būt ļoti piesardzīgai. Konfīāns �o izdevību tik viegli garām nelaidīs, jo viņa bija ideāla vainīgā. Un Servazs pats to bija iegrūdis Konfiāna nagos!

-��� Situāciju vēl sare�ģī tas apstāklis, ka tu izmantoji manu prom�būtni, lai dotos pa pēdām �aperonam, nevienam neko nesakot.

-��� Es viņu negribēju nogalināt� Vēlējos tikai� drusku pabaidīt. Gri�bēju redzēt izbailes viņa acīs, tāpat kā viņ� tās tīksminoties bija redzējis savu upuru acīs. Gribēju iebāzt iero�a stobru �aperonam mutē, kad mēs atrastos me�ā divi vien, lai viņ� līdz pēdējam domātu, ka es viņu no�au�u. Pēc tam es būtu to pārtraukusi.

Irēnas balss �ķita ledaini vēsa, un kādu mirkli Servazs jau sāka prā�tot, vai tomēr nav kļūdījies.

-��� Un vēl viens jautājums, viņ� teica. Kad tu saprati, kas īsti notiek?

Irēna ielūkojās viņam acīs.

-��� Man radās �aubas jau pēc pirmās slepkavības. Ta�u, kad tika noga�lināts Pero un �aperons metās bēgt, kur acis rāda, sapratu, ka kāds liek viņiem samaksāt par izdarītajiem noziegumiem. Tikai nezināju, kur�.

-��� Kāpēc tu nozagi vasaras nometnes bērnu sarakstu?

-��� Muļķīgs reflekss. Biju satriekta, jo atrados sarakstā. Un �ķita, ka tevi tik ļoti interesē viss, kas glabājas tajā stulbajā kastē. Es baidījos, ka mani pratinās, ka rakāsies manā pagātnē.

-��� Vēl pēdējais jautājums. Kāpēc tu �odien noliki ziedus uz Modās Lombāras kapa?

Irēna Cīglere kādu mirkli klusēja. �oreiz viņa nemaz ne�ķita pār�steigta. Irēna jau bija sapratusi, ka viņi visu dienu tai bija sekoju�i.

-��� Arī Moda Lombāra izdarīja pa�nāvību.

-��� Es zinu.

-��� Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka ari viņa kaut kādā veidā bija kļuvusi par to plēsoņu upuri. Vienubrīd ari es pati vēlējos izdarīt pa�nā�vību. Kādu laiku mēs ar Modu apmeklējām vienas un tās pa�as ballītes. Vēl pirms es biju aizbraukusi uz Juridisko fakultāti un pirms viņa bija sastapusies ar tiem draņķiem. Moda bija neatkarīga un noslēpumaina meitene, kas vēlējās izrauties no savas vides. Ik gadu, meitenes dzim��anas dienā, es nolieku ziedus uz viņas kapa. Un tagad, pirms notverts pēdējais dzīvais no �iem nelie�iem, vēlējos viņai raidīt kādu zīmi.

-��� Ta�u Moda Lombāra nekad nav uzturējusies vasaras nometnē.

-��� Varbūt kaut kad vēlāk? Moda vairākas reizes aizbēga no mājām. Reizēm viņa mēdza uzturēties ap�aubāmā sabiedrībā. Un mēdza vēlu atgriezties mājās. Un noteikti bija nejau�i viņiem uzdūrusies tāpat kā es.

Servaza domas joņoja vēja ātrumā. Viņa hipotēze apstiprinājās. Negaidīts risinājums� Vairāk jautājumu nebija. Atkal noreiba galva. Servazs sāka masēt deniņus un tikai ar grūtībām pieslējās kājās.

-�� Iespējams, pastāv kāda varbūtība, kuru vēl neesam ņēmu�i vērā, viņ� sacīja.

DIMJĒRA UN KONFIĀNS viņu sagaidīja gaitenī. Servazs devās tiem pretim, iek�ēji cen�oties pārvarēt sajūtu, ka sienas un grīda kustas un viņ� tūlīt zaudēs līdzsvaru. Servazs masēja skaustu un centās dziļi elpot, tomēr ar to nepietika, lai aizgaiņātu dīvaino sajūtu, it kā kurpes būtu piepildītas ar gaisu.

-��� Kā jums gāja? prokurore jautāja.

-��� Es nedomāju, ka tā ir viņa.

-��� Kā, lūdzu? Konfiāns iesaucās. Es ceru, ka jūs jokojat!

-��� Man tagad nav laika paskaidrojumiem, jo steig�us jādodas projām. Ja vēlaties, varat viņu pagaidām aizturēt. Kur ir �aperons?

-���� Mēs cen�amies panākt, lai viņ� atzīstas pusaud�u izvaro�anās vasaras nometnē, Dimjēra atbildēja ledainā toni, ta�u viņ� nesaka ne pu�plēsta vārda.

-��� Vai lietai ir noilgums?

-��� Tā kā parādīju�ies jauni fakti un mēs atkal atsākam lietas izmek�lē�anu, tad nav. Martēn, es ceru, ka jūs zināt, ko darāt.

Viņi saskatījās.

-��� Es arī tā ceru, viņ� atbildēja.

Galva reiba aizvien stiprāk un tagad sāka arī sāpēt. Servazs aizgāja līdz uzgaidāmajai telpai, palūdza pudeli ūdens un norija vienu no tab�letēm, ko viņam bija iedevis doktors Ksavjē. Pēc tam Servazs devās uz autostāvvietu un apsēdās pie d�ipa stūres.

Kā lai viņiem pastāsta par savu hipotēzi, nesaniknojot jauno izmek�lētāju un nesamulsinot prokurori? Servazu nodarbināja vēl kāds jau�tājums, kuru viņ� gribēja noskaidrot, pirms atklāja savas kārtis. Un viņam bija nepiecie�ams padoms, vajadzēja, lai kāds pasaka, vai tā ir laba doma un cik tālu Servazs drīkst iet, nebaidoties apdedzināties. Viņ� paskatījās pulkstenī. Bija 21 un 12 minūtes.

DATORS�

Diāna to ieslēdza. At�ķirībā no Ksavjē datora �im bija parole. Tūlīt redzēsim� Viņa paskatījās pulkstenī. Bija pagājusi jau gandrīz stunda, kop� Diāna uzturējās Femejas kabinetā.

Problēma bija tā, ka viņai ne tuvu nebija datorpirātismam nepiecie��amo iemaņu. Aptuveni desmit minūtes Diāna lauzīja galvu, lai atrastu paroli. Viņa mēģināja ierakstīt tādus vārdus kā Juliāns Irtmans un Liza Ferneja da�ādās kombinācijās, ta�u neviens no psiholoģes no�ēloja�miem mēģinājumiem neizdevās. Diāna vēlreiz izņēma no atvilktnes kādus vākus ar Lizas personiskajiem dokumentiem un vispirms gan no viena, gan no otra gala ievadīja viņas telefona un sociālās apdro�inā�a�nas numurus, tad dzim�anas datumu, tad da�ādas pirmā un otrā vārda kombinācijas (medmāsas pilnais vārds bija Elizabete Judīte Ferneja), pēc tam trīs iniciāļu un dzim�anas datuma apvienojumu� Bet bez panāku�miem. Sasodīts!

Tad viņas skatiens vēlreiz apstājās pie salamandras�

Diāna uzklik�ķināja vārdu �salamandra�, pēc tam �erdnamalas�.

Nekā�

Viņa palūkojās uz pulksteni datorekrāna stūrī. Bija 21 un 28 minū�tes.

Diāna vēlreiz nopētīja salamandru. Pēk�ņa impulsa iespaidā viņa to paņēma rokās un apgrieza otrādi. Tai uz vēdera bija rakstīts �Van Cleef& Arpels, Ņujorka�. Viņa ierakstīja �os vārdus datorā. Nekā� Sasodīts! Cik mu(ķīgi! Glu�i kā tādā lētā spiegu filmā� Diāna mainīja vārdu secību. Atkal nekā� Un ko tad tu, vecenīt, biji gaidījusi? Neesi jau kino! Bezcerībā viņa mēģināja ierakstīt tikai sākumburtus: VC&ANY. Nekā. Tad otrādi: YNA&CV�

Pēk�ņi ekrāns sāka mirgot, un jau nākamajā mirklī dators bija lieto��anas gatavībā. Bingo! Diāna neticēja savām acīm. Viņa nogaidīja, kamēr parādās fona attēls un visas ikonas.

Spēle varēja sākties� Ta�u laiks gāja. Tagad bija jau 21 un 32 minūtes. Viņa lūdza Dievu, lai Liza Ferneja atgrie�as tikai no rīta.

ELEKTRONISKĀS VĒSTULES�

Aptuveni simts vēstuļu bija no kāda noslēpumaina Demetrija.

Un ikreiz nosūtītāja vietā parādījās ��ifrēta vēstule��

Viņa atvēra vienu no tām, ta�u vēstule sastāvēja no dīvainām zīmēm. Diāna saprata, ko tas nozīmē, jo viņai tā reiz bija gadījies jau universitātes laikā. Vēstules kodē�anai izmantotā sertifikāta termiņ� bija izbeidzies, tādēļ saņēmējam vairs nebija iespējams to atkodēt.

Diāna drud�aini domāja.

Lai izvairītos no �ādām problēmām, parasti saņēmējam ieteica tūlīt kaut kur saglabāt vēstules saturu, piemēram, HTML formātā. Vismaz viņa Lizas Fernejas vietā tā būtu rīkojusies. Diāna atvēra dokumentu mapi, bet pēc tam saņemtās vēstules un uzreiz pamanīja mapi ar nosau�kumu �Demetrijs�.

Liza Femeja nebija pārāk piesardzīga, jo datoram jau bija parole, turklāt viņa zināja, ka neviens neuzdrīkstētos tāpat, joka pēc, tajā rakā�ties.

Liza!

Līdz svētdienai esmu Ņujorkā. Centrālparks grimst sniegā, un te ir auksts kā aiz polārā loka. Tas ir brīni�ķīgi. Domāju par Tevi. Reizēm pamostos nakts vidū, izmircis sviedros, un zinu, ka esmu sapņojis par Tavu augumu un Tavām lūpām. Ceru, ka pēc desmit dienām bū�u Senmartēnā.

Ēriks

Liza!

Piektdien es dodos uz Kualalumpuru. Vai mēs pirms tam nevarētu tik�ties? Visu laiku bū�u pilī. Atnāc!

Ēriks

Kur Tu esi, Liza?

Kāpēc no Tevis nav nekādu ziņu? Vai negribi mani vēl �o pēdējo reizi? Man Tev sagatavota dāvana. Es to nopirku �Boucheron�. Ļoti dārga. Tu būsi sajūsmā.

Mīlestības vēstules� Vai, drīzāk gan, elektroniskais pasts� To bija desmitiem� Varbūt pat simtiem� Vairāku gadu garumā�

Liza Femeja tās bija rūpīgi saglabājusi. Visas. Un visas bija paraks�tījis �Ēriks�. Ēriks daudz ceļoja. Ēriks bija bagāts. Ērika vēlmes drīzāk atgādināja pavēles. Viņam patika tēlains izteiksmes veids, un viņ� bija slimīgi greizsirdīgs mīļākais.

Greizsirdības viļņi veļas man pāri, un katrs nākamais plosa vairāk nekā iepriek�ējais. Es sev vaicāju: ar ko Tu skūpsties? Es Tevi pazīstu, Liza. Cik ilgi Tu vari iztikt bez gaļas lēvera, kas tev iespie�as starp gurniem? Zvēri, ka Tev neviena cita nav!

Un reizēm, kad nelīdzēja ne draudi, ne vaimanas, Ēriks metās izta�pīgā pa�iznīcinā�anā.

Tu dro�i vien domā, ka esmu īsts draņķis, idiots un mēsls. Es neesmu Tevis cienīgs, Liza. Es kļūdījos, kad cerēju, ka varē�u Tevi nopirkt ar savu sasodīto piķi. Vai Tu spēsi man kādreiz piedot?

Diāna paslidināja garo vēstuļu rindu daudz zemāk, tuvinot laiku tagadnei. Viņa pamanīja, ka pēdējās vēstulēs viņa tonis bija mainījies. Runa vairs nebija tikai par mīlas stāstu, bija noticis vēl kaut kas.

Tev taisnība. Pienācis laiks rīkoties. Esmu pārāk ilgi gaidījis. Ja mēs to neizdarīsim tagad, tad neizdarīsim nekad. Neesmu aizmirsis mūsu vieno��anos, Liza. Tu zini, ka es turu savu vārdu. Un kā vēl zini�

Tavs spēks un apņēmība man pie�ķir drosmi, Liza. Domāju, Tev ir tais�nība. Neviena tiesa pasaulē mums neatgriezīs mieru. To spējam tikai mēs pa�i.

Esam tik ilgi gaidīju�i, tomēr domāju, ka �is ir īstais brīdis.

Pēk�ņi viņas pirksti uz datorpeles sastinga. Soļi gaitenī� Diāna aiz�turēja elpu. Ja tas, kur� tuvojās, zina, ka Lizas �ovakar nav, tad viņ� būs ļoti izbrīnīts, pamanot spraugā zem durvīm gaismu.

Tomēr soļi pagāja garām neapstāju�ies�

Diāna ievilka elpu un turpināja lasīt vēstules. Un pie sevis lamājās, jo kļuva aizvien neapmierinātāka. Līdz pat tagadējam laikam nebija nekā konkrēta, tikai mājieni un zemteksti.

Vēl piecas minūtes, un Diāna no �ejienes pazudīs. Viņa citu pēc citas sistemātiski atvēra trīsdesmit pēdējās vēstules.

Man ar Tevi jārunā, Liza. Man ir plāns. Baismīgs plāns. Vai zini, kas ir gambīts, Liza? �ahā tā sauc vienas Jigūras upurē�anu partijas sākumā, lai iegūtu stratēģiskas priek�rocības. Tie�i tā esmu nodomājis rīkoties. Tas būs zirga gambīts, ta�u �is upuris man salauzīs sirdi.

Zirgs, viņa nodomāja, elpai aizraujoties.

Kad viņa lasīja nākamo vēstuli, �ķita, ka sirds izlēks no krūtīm un viņa zaudēs samaņu.

Vai Tu saņēmi pasūtījumu? Vai esi dro�a, ka viņ� nepamanīs, ka esi parakstījusies ar viņa vārdu?

Platām acīm un izkaltu�u muti Diāna meklēja datumu. Sestais decem�bris� Mapē nebija atbildes ne uz �o, ne uz citām vēstulēm, ta�u tas nebija nepiecie�ams. Puzles pēdējais gabaliņ� iegūla savā vietā. Un divas hipotēzes kop� �ī brī�a kļuva par vienu. Ksavjē veica savu izmek�lē�anu ar vislabākajiem nodomiem, jo nebija vainīgs un neko nezināja. Viņ� nebija pasūtījis anksiolītiķus. To ar viņa vārdu bija izdarījusi Liza Ferneja�

Diāna atlaidās krēslā un prātoja, ko tas viss varētu nozīmēt. Atbilde bija acīm redzama. Liza un vīrietis, kuru sauca Ēriks, bija nogalināju�i zirgu. Un, iespējams, arī aptiekāru�

Kādas vieno�anās vārdā, ko viņi abi bija noslēgu�i sen atpakaļ, vie�no�anās, ko viņi beidzot bija nolēmu�i izpildīt�

Diāna drud�aini turpināja domāt. Nebija laika.

Tagad viņai bija pietiekami daudz informācijas, lai brīdinātu poli�ciju. Kā sauca to policistu, kur� bija atbraucis uz institūtu? Servazs. Viņa pārsūtīja pēdējo vēstuli uz printeri, kas stāvēja zem galda, un paņēma savu mobilo telefonu.

MA�ĪNAS LUKTURU GAISMĀ koki iznira no tumsas kā ienaidnieka armija. �ai ielejai patika nakts un noslēpumi, un tā ienīda sve�us ok�ķe�rus. Acāboliem iesāpoties, Servazs samirk�ķināja plakstus, caur vējstiklu veroties uz �auro ceļu, kas aizvijās pa me�u. Migrēna bija kļuvusi vēl stiprāka. Viņam �ķita, ka deniņi eksplodēs. Vētrai plosoties, trakojo�ais vēj� dzenāja sniegpārslas visos virzienos un trieca pretim ma�īnai. Aiz��aujoties garām, tās iemirdzējās kā sīkas komētas. Atskaņotājā viņ� bija uzlicis Mālera Sesto simfoniju. Ar savu pesimistisko un baismu priek��nojautu pilno noskaņu tā papildināja vēja aurus.

Cik viņ� bija paspējis pagulēt pēdējo �etrdesmit astoņu stundu laikā? Servazs bija uz sabrukuma robe�as. Neviļus viņ� atkal atcerējās �arlēni. Un atmiņas par viņas maiguma izpausmi mākslas galerijā to nedaudz sasildīja. Iezvanījās telefons�

-��� ES VĒLOS RUNĀT ar majoru Servazu.

-��� Ar ko es runāju?

-��� Mani sauc Diāna Berga. Esmu psiholoģe Varņē institūtā, un es�

-��� Pa�laik viņu nevar sazvanīt, �andarms viņu pārtrauca.

-��� Bet man noteikti ar viņu jārunā!

-��� Atstājiet savu telefona numuru, un viņ� pats jums piezvanīs.

-��� Tas ir steidzami!

-��� Diem�ēl viņa nav uz vietas.

-��� Varbūt jūs varētu man iedot viņa mobilā telefona numuru�

-��� Paklausieties, es�

-���� Es strādāju institūtā, viņa paziņoja, cen�oties izklausīties prā�tīga un izlēmīga, un zinu, kur� no turienes iznesis Juliāna Irtmana DNS paraugus. Vai saprotat, ko tas nozīmē?

�andarms ilgi klusēja.

-��� Vai jūs nevarētu atkārtot?

Diāna atkārtoja.

-��� Vienu mirklīti, es jūs ar kādu savieno�u�

Atskanēja trīs zvana signāli un tad:

-��� Kapteinis Maijārs klausās�

-���� Paklausieties, Diāna sacīja, es nezinu, kas jūs esat, ta�u man steidzami nepiecie�ams runāt ar majoru Servazu. Tas ir Joti svarīgi.

-��� Kas esat jūs?

Viņa otrreiz nosauca savu vārdu.

-��� Ko jūs no viņa vēlaties, Bergas jaunkundz?

-���� Tas ir saistībā ar slepkavībām Senmartēnā. Kā jau tikko teicu, es strādāju institūtā un zinu, kur� no turienes iznesa Irtmana DNS parau�gus�

Pēdējais teikums padarīja viņas sarunbiedru mēmu. Diāna jau prā�toja, vai viņ� nav nolicis klausuli.

-��� Labi, viņ� beidzot sacīja. Vai jums ir rakstāmais? Iedo�u jums viņa mobilā telefona numuru.

/

-��� SERVAZS.

-��� Labvakar, sievietes balss klausules otrā galā sacīja, mani sauc Diāna Berga, un es esmu psiholoģe Varņē institūtā. Jūs mani nepazīstat, ta�u es gan jūs pazīstu. Atrados blakustelpā, kad jūs bijāt Ksavjē kabi�netā. Un dzirdēju jūsu sarunu.

Servazs jau gandrīz pateica, ka viņam nav laika, ta�u kaut kas �īs sievietes balss tonī un apgalvojumā, ka viņa strādājot institūtā, atturēja sarunu pārtraukt.

-��� Vai jūs mani dzirdat?

-��� Es klausos, viņ� sacīja. Ko jūs vēlaties, Bergas kundze?

-Jaunkundze. Es zinu, kur� nogalināja zirgu. Un ļoti iespējams, ka

tā ir tā pati persona, kas no institūta iznesusi Juliāna Irtmana DNS. Vai jūs interesē, kur� tas ir?

-��� Vienu mirklīti, Servazs sacīja.

Viņ� nobremzēja un apturēja ma�īnu ceļa malā starp kokiem. Vēj� pluinīja to līkos zarus, kas raustījās kā vecā vācu ekspresionistu filmā.

-��� Nu tā. Tagad pastāstiet man visu, kas jums zināms.

-JŪS APGALVOJAT, ka vēstuļu autoru sauc Ēriks?

-Jā. Vai jūs zināt, kur� tas ir?

-��� �ķiet, ka zinu.

Tā stāvot ceļa malā, me�a vidū, viņ� pārdomāja to, ko �ī sieviete viņam tikko bija pavēstījusi. Bija iegūts vēl viens apstiprinājums hipo�tēzei, ko Servazs bija sācis pārbaudīt pēc kapsētas apmeklējuma un kas tika papildināta �andarmērijā, kad Irēna Cīglere bija atklājusi, ka arī Moda noteikti tikusi izvarota. Turklāt vēl kāds apstiprinājums! Ēriks Lombārs� Viņ� atkal atcerējās elektrostacijas naktssargus, viņu klusē��anu un melus. Servazs jau no pa�a sākuma bija pārliecināts, ka viņi kaut ko slēpj. Tagad viņ� zināja, ka naktssargi nemeloja tādēļ, ka būtu vainīgi, bet gan tādēļ, ka viņus piespieda tā darīt, vai nu tos �anta�ējot, vai nopērkot viņu klusē�anu. Un, ļoti iespējams, izmantoja vienlaikus abus �os paņēmienus. Naktssargi bija kaut ko redzēju�i, ta�u uzskatīja, ka labāk būs klusēt vai melot, riskējot, ka tos varētu turēt aizdomās, jo zināja, cik nenozīmīgi tie bija.

-��� Vai jūs jau sen nodarbojaties ar �ādu izmeklē�anu, Bergas jaunkundz?

Pagāja labs laiciņ�, iekams viņa atbildēja.

-��� Es esmu institūtā tikai da�as dienas, viņa teica.

-��� Tas var būt bīstami.

Diāna atkal klusēja. Servazs prātoja, cik lielu risku viņa uzņemas. �ī sieviete ta�u nebija policiste un noteikti pieļāva kādas kļūdas. Un viņa atradās vidē, kura pēc savas būtības bija vardarbīga un kur varēja gadīties pilnīgi viss.

-��� Vai jūs vēl ar kādu esat par to runājusi?

-Nē.

-��� Tagad klausieties uzmanīgi, kas jums darāms, viņ� sacīja. Vai jums ir automa�īna?

-Jā-

-��� Lieliski. Nekavējoties dodieties prom no institūta! Sēdieties savā ma�īnā un brauciet uz Senmartēnu, kamēr nav sākusies sniega vētra. Dodieties uz �andarmēriju un sakiet, ka vēlaties runāt ar prokurores kundzi. Sakiet, ka es jūs pie viņas sūtīju. Un izstāstiet viņai visu to, ko nupat pastāstījāt man. Vai jūs mani sapratāt?

-Jā-

Viņ� jau bija beidzis sarunu, kad Diāna atcerējās, ka viņas ma�īna ir salūzusi.

AUTOMA�ĪNAS STARME�U GAISMA parādījās zirgu jā�anas centra ēkas. Tās izskatījās pamestas un tum�as. Nekur nemanīja nevienu zirgu vai zirgkopi. Boksi bija aizslēgti uz nakti vai ari uz visu ziemu. Servazs apturēja ma�īnu pie lielās ķieģeļu un koka celtnes un no tās izkāpa.

Servazs momentā nonāca sniegpārslu ielenkumā, bet vēj� kokos gaudoja aizvien stiprāk. Viņ� pacēla uz aug�u apkakli un devās ieejas virzienā. Suņi tumsā sāka riet un raustīt savas ķēdes. Viens no logiem bija gai�s. Servazs redzēja kādu pienākam pie loga un palūkojamies ārā.

Pa puspievērtajām durvīm Servazs iekļuva apgaismotā gaitenī. Uzreiz varēja sajust zirgābolu smaku. Servazs pamanīja zirgu un jāt�nieku, kur�, par spīti vēlajai stundai, trenējās jā�anā lielajā, spo�i izgais�motajā manē�ā, kas atradās pa labi. Savukārt pirmajās durvīs pa kreisi parādījās Mar�āns.

-��� Kas te notiek? viņ� vaicāja.

-��� Gribēju jums �o to pavaicāt.

Pārvaldnieks viņam norādīja uz kādām citām durvīm nedaudz tālāk. Servazs iegāja telpā. Tas bija tas pats ar kausiem, zirgu kop�anas grā�matām un mapēm piebāztais kabinets, kurā viņi bija tiku�ies iepriek��ējā reizē. Uz portatīvā datora ekrāna varēja redzēt zirga attēlu. Tas bija lielisks bēris. Varbūt Frīdoms. Mar�āns pagāja viņam garām, un

Servazs sajuta, ka viņ� dva�o pēc viskija. Uz kāda plauktiņa rēgojās krietni patuk�ota Label 5 pudele.

-��� Runa ir par Modu Lombāru, Servazs sacīja.

Mar�āns viņam veltīja pārsteiguma un nicinājuma pilnu skatienu. Viņa acīm piemita nedaudz nedabisks mirdzums.

-��� Zinu, ka viņa izdarījusi pa�nāvību.

-Jā, sacīja vecais zirgu staļļu priek�nieks. Tas ir drūms stāsts.

-��� Kā jūs to domājat?

Viņ� pamanīja, ka Mar�āns saminstinās. Kādu bridi vīrietis skatījās Servazam garām un tikai pēc tam acis. Viņ� grasījās melot.

-��� Viņa sev pārgrieza vēnas�

-���� MUĻĶĪBAS! Servazs ieaurojās skaļā balsī, pēk�ņi sagrābis pār�valdnieku aiz apkakles. JŪS MELOJAT, MAR�ĀN! PAKLAUSIETIES! NE�VAINĪGS CILVĒKS TIEK APSŪDZĒTS GRIMMA UN PERO SLEPKAVĪBĀS! JA JŪS MAN TŪLĪT NEPATEIKSIET PATIESĪBU, ES JŪS APSŪDZĒ�U PAR LĪDZ�DALĪBU SLEPKAVĪBĀS! IESAKU APDOMĀTIES UN ĀTRĀK NEKĀ CITĀM REIZĒM, JO MAN NENĀK NE PRĀTĀ TE NĪKT VISU NAKTI! viņ� piebilda, bāls aiz dusmām, izvilcis rokudzel�us.

�ķita, ka pārvaldnieku bija nobiedēju�as �īs negaidītās un spējās dusmas. Kad Mar�āns izdzirdēja, kā noklik�ķ rokudzel�u slēdzene, viņ� nobālēja. Pārvaldnieks, acis iepletis, turpināja pēto�i lūkoties policistā.

-Jūs blefojat!

Servazs bija labs pokera spēlētājs un tik viegli neļāva sevi apmuļķot. Viņ� Mar�ānu saķēra aiz rokas un to izgrieza.

-��� Ko jūs darāt? pārvaldnieks apstulbis jautāja.

-��� Es jūs jau brīdināju.

-Jums nav nekādu pierādījumu!

-��� Kā jums �ķiet, cik daudz aizdomās turamo nīkst iepriek�ējas aiz�turē�anas izolatoros bez pierādījumiem?

-��� Pagaidiet! Jūs tā nedrīkstat rīkoties! pārvaldnieks iebilda, pēk��ņas panikas pārņemts. Jums nav tiesību!

-��� Es jūs brīdinu pie �andarmērijas vienmēr gaida dzeltenās preses fotogrāfi, Servazs meloja, velkot Mar�ānu uz durvju pusi. Ta�u, kad jūs izkāpsiet no ma�īnas, jums uz galvas uzmetīs jaku un jums atliks vienīgi blenzt zemē un ļaut, lai jūs aizved!

-��� Pagaidiet! Sasodīts, pagaidiet ta�u!

Ta�u Servazs, cie�i viņu sakampis, turpināja vilkt to projām. Tagad viņi jau atradās gaiteni. Ārā trakoja vēj�, un pa atvērtajām durvīm iek�ā virpuļoja sniegs.

-��� Labi jau labi! Es meloju! Tikai noņemiet rokudzel�us, Dieva dēļ!

Servazs apstājās. Jātnieks manē�ā sastindzis viņus vēroja.

-��� Vispirms pasakiet patiesību, Servazs viņam �ukstēja ausī.

-��� VIŅA PAKĀRĀS! �ūpolēs pils dārzā!

Servazs aizturēja elpu. Pakārās� Beidzot viņ� bija to uzzinājis� Viņ� atslēdza rokudzel�us. Mar�āns berzēja plaukstu locītavas.

-��� Es to nekad neaizmirsī�u, viņ� klusu sacīja. Tas notika kādā vasaras vakarā. Tikko bija sācis krēslot. Viņa bija uzvilkusi baltu, gandrīz caurspīdīgu kleitu. Moda �ūpojās virs zāliena ar lauztu sprandu glu�i kā rēgs rieto�ās saules staros� Man tas rādās gandrīz katru vakaru�

Vasara� Tāpat kā pārējie, ari Moda bija izraudzījusies �o gadalaiku, lai padarītu sev galu� Balta kleita� Props bija teicis: �Meklējiet balto krāsu�"

-��� Kāpēc jūs melojāt?

-��� Saprotams, pēc kādas personas lūguma, Mar�āns sacīja un no�laida acis. Neprasiet man, kāda starpība, kā tie�i viņa nomira, jo man par to nav ne jausmas. �efs negribēja, lai kāds to uzzina.

-��� Starpība ir liela, Servazs atbildēja un devās uz durvim.

ESPERANDJĒ TIKKO BIJA IZSLĒDZIS DATORU, kad iezvanījās tele�fons. Viņ� nopūtās, paskatījās pulkstenī bija 22 un 40 minūtes un atbildēja. Vincents neviļus iztaisnojās, kad izdzirda Lika Damlēna, sava Interpola paziņas, balsi. Viņ� gaidīja �o zvanu, kop� atgriezās Tulūzā, un sāka jau zaudēt cerības.

-��� Tev bija taisnība, Damlēns pavēstīja bez jebkāda ievada. Tas tie�ām bijis viņ�. Pie kādas lietas tu pa�laik strādā? Man vienalga, kas jums tur notiek, bet, sasodīts, �ķiet, tu esi izvilcis lielu lomu! Nevēlies man pastāstīt kaut ko vairāk? Kas tādam tipam kā viņ� var būt kopīgs ar nozieguma izmeklē�anu?

Esperandjē gandrīz nokrita no krēsla. Viņ� norija siekalas un iztais�nojās.

-��� Vai tu par to esi pārliecināts? Vai to apstiprināja tas tavs paziņa no FIB? Labāk pastāsti, kur viņ� to rāva!

Nākamajās piecās minūtēs Liks Damlēns viņam visu sīki izskaidroja. Sasodīts, nodomāja Esperandjē, kad bija nolicis klausuli. �oreiz gan vaja�dzēja pabridināt Martēnu. Tūlīt pat!

SERVAZAM �ĶITA, ka dabas spēki apvienoju�ies pret viņu. Ma�īnas starme�u gaismā virpuļoja sniegpārslas, un ziemeļu pusē koki jau bija kļuvu�i balti. Tā bija īsta sniega vētra� Un tie�i �onakt� Viņ� ba�īgi prātoja, vai institūta psiholoģei ir izdevies nokļūt Senmartēnā. Ja vien ceļ� tur aug�ā jau nebija kļuvis neizbraucams. Pirms da�ām minū�tēm, iznācis no zirgu jā�anas sporta centra, Servazs bija veicis pēdējo zvanu.

-��� Klausos, atsaucās kāda balss.

-��� Man tevi jāsatiek. �ovakar. Un esmu nedaudz izsalcis. Vai nebūs par vēlu?

Viņ� izdzirdēja smieklus, kas uzreiz apklusa.

-�� Vai ir kādi jaunumi? Gabriels Sensīrs pavaicāja, nemaz neslēpjot savu ziņkāri.

-��� Es zinu, kur� tas ir.

-��� Patie�ām?

-Jā. Patie�ām.

Iestājās klusums.

-��� Vai jau tiek celta prasība?

-��� Vēl ne. Vispirms gribu uzzināt tavu viedokli.

-��� Ko tu domā darīt?

-��� Vispirms ar tevi apspriest da�us juridiskus jautājumus, bet pēc tam ķerties pie lietas.

-��� Vai nevēlies man pateikt, kur� tas ir?

-��� Vispirms papusdienosim, bet pēc tam aprunāsimies.

Atkal atskanēja smiekli.

-�� Nudien man nav izvēles. Brauc �urp. Atļau�os paziņot, ka, izņemot cāļa cepeti, man nekā cita nav.

-��� Es braucu, Servazs sacīja un beidza sarunu.

Kad viņ� apturēja ma�īnu pie strautiņa, gai�ie dzirnavu logi viņu jau draudzīgi sagaidīja. Servazs nebija ceļā sastapis nevienu automa�īnu vai kājāmgājēju. Viņ� aizslēdza d�ipu un steidzās uz tiltiņa pusi, salie�cies, cīnoties pret sniega pilnajām vēja aukām. Durvis uzreiz atvērās. \

Uzvēdīja kārdino�a cepta cāļa, vīna un gar�vielu smar�a. Senslrs paņēma viņa jaku un pakāra uz pakaramajiem, bet pēc tam norādīja uz viesis�tabu pāris pakāpienu zemāk.

-��� Vai sākumā nevēlies glāzi karstvīna? Cālis būs gatavs pēc divdes�mit minūtēm. Pa to laiku varēsim aprunāties.

Servazs palūkojās pulksteni. Bija 22 un 30 minūtes. Nākamās stun�das būs iz�ķiro�ās. Vajadzēja piesardzīgi pārvietot bandinieku, pārdo�mājot vairākus gājienus uz priek�u, bet viņam trūka skaidrības, ko īsti iesākt. Un vecais izmeklētājs ar savu pieredzi palīdzēs, lai viss noritētu bez kļūdām. Pretinieks bija bīstams. Servazam nepiecie�ams orientēties visniecīgākajās juridiskajās nepilnībās. Turklāt viņ� bija ļoti izsalcis. Ceptā cāļa smar�a izraisīja viņam vēderā krampjus.

Kamīnā dega sārtas liesmas. Tāpat kā iepriek�ējā reizē to atspīdums uz sienām un griestu sijām veidoja gaismēnu rotaļu. Bija dzirdama mal�kas sprak�ķē�ana kamīnā, vēja gaudas skurstenī un vētras auri. �ūberta mūzika �oreiz neskanēja. Sensīrs nevēlējās palaist gar ausīm pat vis�niecīgāko sīkumu no tā, ko Servazs grasījās viņam pavēstīt. Uz apaļā galdiņa starp diviem krēsliem ar pagalvjiem, kas bija piestumti tuvāk kamīnam, bija novietotas divas līdz pusei piepildītas, vēderainas glāzes ar rubīnsarkanu vīnu. Vīns kūpēja.

-��� Sēdies, Sensīrs sacīja un norādīja uz vienu no krēsliem.

Servazs paņēma tuvāk novietoto glāzi. Tā bija karsta. Viņ� grozīja

glāzi pirkstos, ieelpojot smar�īgos garaiņus, kas no tās pacēlās. Serva�zam �ķita, ka viņ� jūt apelsīnu, kanēļa un muskatriekstu aromātu.

-��� Karstvīns ar gar�vielām, vecais tiesnesis sacīja. Tas uzmun�drina un piedod spēku tādos vakaros kā �is. Un lieliski palīdz pret nogu�rumu. Tas tev �ķitīs glu�i kā pātagas cirtiens. �ī nakts ta�u solās būt gara, vai ne?

-��� Vai to tik ļoti var manīt?

-��� Ko tad?

-��� Nogurumu.

Senslra skatiens pakavējās pie Servaza.

-��� Tu izskaties galīgi nomocījies.

Servazs iedzēra. Seja saviebās, jo viņ� apdedzināja mēli, ta�u spē�cino�ā vīna un gar�vielu gar�a piepildīja muti un rīkli. Kā piedevu pie vīna kausā uz apaļā galdiņa Senslrs bija novietojis piparkūkas.

Servazs paņēma vienu no tām, tad nākamo. Viņ� bija izsalcis.

-��� Nu, vai tagad tu man pateiksi, kur� tas ir? Senslrs vaicāja.

-��� VAI ESAT PAR TO PĀRLIECINĀTS? Ketija Dimjēra telefona klausulē jautāja.

Uzlicis kājas uz rakstāmgalda Embu�ūra bulvāra kabinetā, Esperandjē pētīja savu Converse apavu purngalus.

-��� Es �o informāciju ieguvu no oficiālas personas. Viņ� strādā Lionas Interpolā. Tas ir Liks Damlēns. Viņam izdevās sazināties ar vienu no savām FIB kontaktpersonām. Damlēns ir pārliecināts par 200 procen�tiem.

-�� �ēlīgais Dievs! prokurore iesaucās. Un jums neizdodas sazvanīt Martēnu?

-���� Es mēģināju jau divas reizes, bet viņa telefons visu laiku ir aiz�ņemts un ieslēdzas automātiskais atbildētājs. Pēc pāris minūtēm mēģi�nā�u vēlreiz.

Ketija Dimjēra palūkojās Chopard firmas zelta pulkstenī, ko divdes�mit gadu laulības jubilejā viņai bija uzdāvinājis vīrs. Bija 22 un 50 minū�tes. Viņa nopūtās.

-�� Vēlos jums lūgt, lai kaut ko manā labā izdarāt, Esperandjē. Zvaniet viņam. Atkal un atkal. Un, kad esat sazvanījis, pasakiet, ka es labprāt dotos gulēt pirms rītausmas un ka mēs te netaisāmies gaidīt visu nakti!

Esperandjē sastinga militārā sveicienā un paziņoja:

-��� Tiks izpildīts, kundze!

IRĒNA CĪGLERE klausījās, kā otrpus restotā loga gaudo vēj�. Tā bija īsta sniega vētra. Viņa piespieda ausi pie starpsienas. Varēja dzirdēt Dimjēras balsi. Starpsienas �ajā �andarmērijā, tāpat kā simtiem citu, bija tik plānas kā no kartona. Tas acīmredzot bija būvdarbu izmaksu dēļ.

Cīglere visu dzirdēja. Kā varēja noprast, Esperandjē bija saņēmis ļoti svarīgu informāciju, kas pilnībā izmainīja izmeklē�anas gaitu. Irē�nai �ķita, ka viņa ir sapratusi, par ko tie�i bija runa. Savukārt Martēns bija izgaisis bez pēdām, ta�u Cīglere nojauta, kur viņ� atrodas. Viņ� bija devies pēc kāda vērtīga padoma, pirms ķerties pie lietas� Cīglere pabungoja pa durvīm, kuras gandrīz tajā pa�ā mirklī atvērās.

-��� Man vajag uz tualeti, viņa teica.

Apsargs atkal aizvēra durvis. Kad tās atvērās, jauna sieviete uni�formā viņu aizdomīgi nopētīja.

-��� Sekojiet man, kapteine. Tikai bez jokiem.

Cīglere piecēlās, turot rokudzel�os saslēgtās rokas sev priek�ā.

-��� Paldies! viņa teica. Es arī gribētu runāt ar prokurori. Lūdzu, pasakiet to viņai. Un pasakiet, ka tas ir ļoti svarīgi.

VĒJ� GAUDOJA DŪMENĪ, saplacinot kamīna liesmas. Servazs bija uz spēku izsīkuma robe�as. Viņ� novietoja glāzi atpakaļ uz galda un pamanīja, kā trīc roka. Nobijies, ka Sensīrs varētu to pamanīt, Servazs pavilka plaukstu atpakaļ. Vīna un zālī�u gar�a �ķita lieliska, tomēr izrai�sīja rūgtenu pēcgar�u. Viņ� juta, ka ir noreibis, bet �is nebija piemērots brīdis kaut kam tādam. Servazs nolēma, ka tuvākajā pusstundā dzers tikai ūdeni, bet pēc tam palūgs stipru kafiju.

-��� Neizskatās, ka tev klātos pārāk labi, Sensīrs sacīja, nolicis savu glāzi un uzmanīgi nopētījis Servazu.

-��� Ir biju�i arī labāki mirkļi, ta�u var iztikt.

Patiesībā viņ� neatcerējās, ka vēl kādreiz būtu bijis tādā spēku izsī�kumā un tik nervozs. Aiz noguruma Servazs bija gandrīz pie gala, arī galva reiba un �ķita kā ar vati piebāzta. Ta�u pavisam drīz viņ� būs atrisinājis visdīvaināko lietu visā savas karjeras laikā.

-��� Tātad tu vairs nedomā, ka vainīga ir Irēna Cīglere? vecais vīrs atkal atsāka. Tomēr viss liecina pret viņu.

-��� Es zinu. Ta�u parādīju�ies jauni fakti.

Sensīra uzrauktās uzacis veidoja jautājuma zīmi.

-��� �ovakar man piezvanīja psiholoģe, kas strādā Varņē institūtā.

-Un?

-�� Viņu sauc Diāna Berga, un viņa ir no �veices. Psiholoģe institūtā ir pavisam nesen. Viņa pamanījusi, ka tur notiek kaut kas dīvains, un vei�kusi pati savu izmeklē�anu, nevienam par to nezinot. Sieviete atklājusi, ka institūta vecākā māsa pasūtījusi zirgiem paredzētus preparātus� un to, ka viņas mīļākais ir kāds Ēriks, ļoti bagāts cilvēks, kur� daudz ceļo, ja var ticēt tam, ko viņ� vecākajai māsai ir rakstījis elektroniskajās vēstulēs.

-��� Kā �ai psiholoģei izdevies to visu uzzināt? Sensīrs neticīgi jautāja.

-��� Tas ir gar� stāsts.

-��� Tātad tu domā, ka �is Ēriks ir�? Bet tajā naktī, kad nogalināja zirgu, viņ� ta�u bija Savienotajās Valstīs�

-�� Tas ir lielisks alibi, Servazs paziņoja. Turklāt kuram gan varētu rasties aizdomas, ka upuris ir arī vainīgais?

-��� Tā psiholoģe� vai viņa pati tev piezvanīja? Un tu noticēji? Vai esi pārliecināts, ka viņa stāsta patiesību? Institūts dro�i vien ir nervus kutino�a vieta tiem, kas pie tā nav pieradu�i.

Servazs palūkojās uz Sensīru. Un kādu mirkli jau sāka �aubīties. Ja nu vecajam vīram ir taisnība?

-�� Vai atceries, kā tu pats man sacīji, ka visam, kas notiek �ajā ielejā, saknes meklējamas pagātnē? policists jautāja.

Sensīrs klusējot pamāja ar galvu.

-�� Un tu pats man teici, ka Ērika Lombāra māsa Moda divdesmit divu gadu vecumā izdarīja pa�nāvību.

-��������������� Tā bija gan, Sensīrs sacīja, beidzot pārtraucis savu klusē�anu.

-��� Tātad tu domā, ka �ai pa�nāvībai ir kāds sakars ar vasaras nometnes pa�nāvībām? Bet viņa ta�u tur nekad nav bijusi!

-��� Tāpat kā vēl divi pusaud�i, kas izdarīja pa�nāvību, Servazs atbil�dēja. Un kas bija noticis ar Pero un Grimmu, kad viņus atrada? viņ� jautāja, bet sirds sāka sisties aizvien straujāk.

-��� Viņi bija pakārti.

-��� Tie�i tā. Kad es tev vaicāju, kā Ērika Lombāra māsa bija izdarījusi pa�nāvību, tu atbildēji, ka viņa pārgriezusi vēnas. Ta�u tā bija oficiālā versija. Jo �ovakar es atklāju, ka patiesībā arī viņa bija pakārusies. Kāpēc Lombārs par to meloja? Vai ne tādēļ, lai slēptu saikni starp Modās un pusaud�u pa�nāvībām?

-��� Vai tā psiholoģe ir runājusi vēl ar kādu?

-�� Nē, nedomāju vis. Es viņai ieteicu doties uz Senmartēnu un samek�lēt Ketiju Dimjēru.

-��� Tātad tu domā, ka�?

-���� Es domāju, ka Grimmu un Pero ir nogalinājis Ēriks Lombārs, Servazs skaidri noskaldīja (bet �ķita, ka mēle pielipusi pie aukslējām un �okļa muskuļi kļuvu�i nekustīgi). Es domāju, ka tā ir atriebība par to, ko viņi nodarīja Ērika māsai, kuru viņ� tā dievināja, un ka viņ� tiem pamatoti inkriminēja Modās un septiņu citu Grimma, Pero, �aperona un Murenka upuru pa�nāvību. Es domāju, ka viņ� izstrādājis makjavellisku plānu, lai pats tiem spriestu tiesu, novēr�ot no sevis jebkādas aizdo�mas ar līdzzinātājas palīdzību Varņē institūtā un, iespējams, vēl kādas citas zirgu jā�anas sporta centrā.

Servazs palūkojās uz savu kreiso roku. Tā atradās uz paro�a un raus�tījās. Viņ� mēģināja to apturēt, ta�u velti. Pacēlis galvu, Servazs pama�nīja, ka Sensīrs uz to skatās.

-���� Lombārs ir ļoti gudrs cilvēks. Viņ� saprata, ka agri vai vēlu var gadīties, ka tie, kas izmeklēs slepkavības, tās saistīs ar pusaud�u pa��nāvībām pirms piecpadsmit gadiem, ieskaitot viņa māsas pa�nāvību. Jāatzīst, ka labākais veids, kā novērst no sevis aizdomas, ir sevi pa�u ierindot starp upuriem. Tādēļ vajadzēja, lai jau pats pirmais nozie�gums būtu vērsts pret Lombāru pa�u. Bet kā to panākt? Nevarēja būt ne runas par to, ka tiktu nogalināts kāds, kur� nav vainīgs. Un tad kādā brīdī pār viņu nāca apgaismība vajadzēja nogalināt būtni, kas viņam nozīmēja visu, viņa iemīļoto zirgu. Tas būtu noziegums, par kura izdarī�anu neviens Lombāru aizdomās neturētu. Iespējams, ar visu savu dvēseli viņ� bija pret �o nāvi. Bet kur� alibi varēja būt dro�āks par viņa iemīļotā zirga nogalinā�anu, kamēr Lombārs it kā uzturējās Savienotajās Valstīs? Tāpēc zirgu jā�anas sporta centrā nerēja suņi. Un zirgs nezviedza. Iespējams pat, ka bez institūta vecākās māsas viņam bija vēl kāds līdzzinātājs zirgu jā�anas sporta centrā. Jo ir skaidrs lai zirgu uzvilktu kalnā, bija vajadzīgi vismaz divi cilvēki. Nedarbojās arī sporta centra signalizācija. Turklāt, tāpat kā Grimma un Pero gadījumā, lai būtu dro�s, ka Frīdoms nemocīsies, viņ� nevienam citam neuzti�cēja dzīvnieka nogalinā�anu. Viņu ģimenē tā nebija pieņemts. Ēriks Lombārs ir atlēts, piedzīvojumu meklētājs un cīnītājs, kas pieradis pie visneparastākajiem izaicinājumiem un alla� uzņēmies atbildību. Un viņ� nebaidījās sasmērēt rokas.

Vai tas bija pārgurums? Vai miega trūkums? Servazam �ķita, ka redze sāk migloties, it kā viņ� valkātu brilles, kuru stikli nebūtu pie�mēroti viņa acīm.

-���� Es domāju arī, ka Lombārs vai viņa rokaspui�i piespieda melot elektrostacijas naktssargus, draudot tos iebāzt cietumā vai nopēr�kot viņu klusē�anu. Lombāram vajadzēja saprast, ka Irtmana hipo�tēze ilgi nedarbosies, ta�u tas viņu nemulsināja, jo bija tikai pirmais dūmu aizsegs. Un Ēriku nesatrauca arī tas, ka mēs varējām nonākt līdz pa�nāvībām, kas notiku�as pirms piecpadsmit gadiem. Tas tikai pavai�rotu iespējamo versiju skaitu, jo vainīgs varēja būt jebkur� no vecākiem un pat kāds no �etrotnes izvarotajiem pusaud�iem, kas bija pieaugu�i. Man nav skaidrs, vai viņ� zināja par Cīgleri, par to, ka arī viņa bijusi vasaras nometnē un ka viņa būtu ideāla aizdomās turamā, vai ari tā bija vienkār�i sagadī�anās.

Sensīrs klusēja sakoncentrējies un drūms. Ar piedurknes iek�malu Servazs noslaucīja sviedrus, kas tam pilēja acīs.

-�� Un galu galā jāatzīst: pat tad, ja viss, ko viņ� bija izgudrojis, nedar�botos glu�i tā, kā paredzēts, Lombārs, vienalga, tā sajauca kārtis, ka bija tikpat kā neiespējami atklāt patiesību un nonākt līdz viņam.

-��� Tikpat kā, Sensīrs sacīja ar skumju smaidu sejā. Ta�u viņ�, protams, nebija rēķinājies ar tādu pretinieku kā tu.

Servazs ievēroja, ka vecā vīra balss tonis ir mainījies. Viņ� ari ievē�roja, ka Sensīrs viņam velta apbrīnas pilnu un divdomīgu smaidu. Viņ� atkal mēģināja pakustināt roku. Tagad tā vairs nedrebēja, ta�u �ķita tik smaga, kā ar svinu pielieta.

-��� Tu esi izcils izmeklētājs, Sensīrs paziņoja ledainā tonī. Ej nu sazini, cik daudz lietu, kas tika slēgtas pierādījumu trūkuma dēļ, es atrisinātu, ja manā pakļautībā būtu atradies kāds, kas līdzinātos tev?

Servaza kabatā iezvanījās mobilais telefons. Viņ� gribēja to paņemt, bet roka �ķita kā aplieta ar ātri �ūsto�u cementu. Bija nepiecie�ams nebeidzami ilgs laiks, lai to pavirzītu uz priek�u tikai par da�iem centi�metriem. Mobilais zvanīja ļoti ilgi, pārtraucot klusumu, kas bija iestā�jies starp abiem vīrie�iem. Tad ieslēdzās automātiskais atbildētājs un telefons apklusa.

Sensīrs viņu caururbjo�i vēroja.

-���� Es� es� jūtos� ĻOTI DĪVAINI� Servazs izmocīja, ļaujot rokai nokrist gar sāniem.

Pie velna! Kas ar viņu notiek? �okļi bija kļuvu�i stingi. Runāt kļuva aizvien grūtāk. Servazs mēģināja piecelties kājās, ar rokām atbalstījies uz paro�iem. Istaba sāka �ūpoties. Bezspēkā viņ� atkrita atpakaļ krēslā. Servazam �ķita, ka Sensīrs saka: �Iepīt tajā Irtmanu bija kļūda�� Un nesaprata, vai gadījumā nav pārklausījies. Viņ� sasprindzināja savas aizmiglotās smadzenes, cen�oties koncentrēties uz vārdiem, kas plūda pār vecā tiesne�a lūpām:

-���� �paredzams. Kā jau varēja gaidīt, �veicie�a ego ņēma virsroku. Viņ� izvilināja no Elizabetes informāciju apmaiņā pret savu DNS un pēc tam tevi uzvedināja uz to pusaud�u pēdām, turklāt tikai tādēļ, lai parādītu, kur� �ajā spēlē ir noteicējs, jo tas glaimoja viņa lepnumam. Milzīgajai godkārei. �ķiet, tu viņam uzreiz biji iepaticies.

Servazs sarauca uzacis. Vai to tie�ām teica Senslrs? Kādu mirkli likās, ka viņa priek�ā stāv Lombārs. Tad viņ� samirk�ķināja acis un redzēja, ka tas tie�ām ir vecais tiesnesis, kur� joprojām sē� turpat, kur pirmīt. Senslrs izvilka no kabatas mobilo telefonu un piezvanīja.

-��� Liza? Te Gabriels� Izskatās, ka tā sīkā ok�ķere nevienam citam neko nav stāstījusi. Viņai pietika laika, tikai lai brīdinātu Martēnu. jā, esmu dro�s� Jā, es kontrolēju situāciju�

Viņ� pabeidza telefona sarunu un atkal pievērsās Servazam.

-��� Vēlos tev kaut ko pastāstīt, Senslrs sacīja (Servazam �ķita, ka viņa balss skan kā no tuneļa gala). Stāsts būs par kādu mazu zēnu, kur� bija despotiska un vardarbīga cilvēka dēls. Tas bija ļoti gudrs, brī�numjauks puisēns. Kad viņ� pie mums nāca, tas alla� atnesa ziedus, ko bija saplūcis ceļmalā, vai oļus, ko bija salasījis upmalā. Mums ar sievu nebija bērnu. Lieki būtu sacīt, ka Ērika iera�anās mūsu dzīvē bija kā debesu dāvana, kā saules stars.

�ķita, ka Senslrs ar rokas kustību mēģina atvairīt no sevis atmiņas, nepadoties jūtu uzplūdam.

-��� Tomēr pie zilajām debesim bija kāds mākonis. Ērika tēvs, slave�nais Anrī Lombārs. Viņ� prata visiem iedzīt bailes gan spēkstacijā, gan mājās pilī, kurā tu jau biji. Tāpat kā Anrī Lombārs bērniem mēdza reizēm izrādīt savu mīlestību un pieķer�anos, tā citreiz viņ� tos biedēja ar savām dusmu lēkmēm, klieg�anu un sitienu krusu, kas bira pār viņu mātes muguru. Lieki teikt, ka gan Ēriku, gan Modu nomāca pilī valdo�ā atmosfēra.

Servazs centās norīt siekalas, ta�u tas neizdevās. Viņ� mēģināja pakustēties. Kabatā atkal ilgi zvanīja mobilais telefons. Tad tas apklusa.

-��� Tajā laikā mēs ar sievu dzīvojām me�a mājiņā pie upes, netālu no pils, Sensīrs turpināja, nepievēr�ot viņam ne mazāko uzmanību.

-��� Lai gan Anrī Lombārs bija despotisks, slimīgi aizdomīgs, paranoisks un gandrīz jucis, ap viņa īpa�umu nebija ne �ogu, ne dzeloņstiepļu, ne novēro�anas kameru, kā tas tagad pieņemts. Tolaik nevienam tādu nebija, jo nepastāvēja ne tādu draudu, ne noziegumu. Varētu teikt, ka toreiz mēs vēl dzīvojām humānā pasaulē. īsi sakot, mūsu māja Ērikam bija vieta, kur paglābties, un bie�i vien viņ� pie mums pavadīja visu pēcpusdienu. Da�reiz viņ� ņēma līdzi Modu, daiļu bērnu ar skumjām acīm, kas gandrīz nekad nesmaidīja. Ēriks viņu ļoti mīlēja. �ķita, ka viņ� jau desmit gadu vecumā bija uzņēmies rūpes par meiteni.

Sensīrs uz mirkli apklusa.

-���� Darbs aizņēma visu manu laiku, un es bie�i nebiju mājās, ta�u, kop� mūsu dzīvē ienāca Ēriks, centos izmantot katru izdevību, lai atrastu brīvu brītiņu. Es priecājos ikreiz, kad redzēju, kā viņ� parādās uz ceļa, kas veda no pils uz mūsu mājām. Viens pats vai ar māsu pie rokas. Patiesībā es pildīju tos pienākumus, ko vajadzēja pildīt viņa tēvam. Es viņu audzi�nāju kā savu bērnu. Ēriks ir mans vislielākais lepnums un sasniegums. Es viņam iemācīju to, ko zināju pats. Ēriks uzreiz visu uztvēra un simtkārt atlīdzināja par visu, ko viņam deva. Paskat, kas viņ� tagad par varenu vīru! Un ne jau tikai pateicoties mantojumā saņemtajam uzņēmumam. Nē. Pateicoties tam, ko es viņam iemācīju, pateicoties mūsu mīlestībai�

Servazs apstulbis manīja, ka vecais vīrs raud. Asaras tecēja pār viņa grumbainajiem vaigiem.

-���� Un tad notika tā nelaime. Es labi atceros to dienu, kad Modu atrada pakāru�os �ūpolēs. Kop� tā brī�a Ēriks ļoti izmainījās. Viņ� noslē�dzās sevī, kļuva drūms un bargs. Ēriks �ķita kā ierāvies bruņās. Varu iedomāties, ka tas viņam lieliski palīdzējis darījumos, ta�u tas vairs nebija tas Ēriks, ko es pazinu.

-��� Kas� kas� notika� ar�?

-�� Ar Modu? Ēriks man visu neizstāstīja, ta�u es domāju, ka ari viņas ceļu bija �ķērsoju�i tie nelie�i.

-��� Nē� vēlāk�

-��� Pagāja gadi. Kad Moda izdarīja pa�nāvību, Ēriks jau bija mantojis ģimenes uzņēmumu, bet viņa tēvs nākamajā gadā nomira. Ēriks pilnībā nodevās darbam, vienudien viņ� bija Parīzē, bet jau nākamajā Ņujorkā vai Singapūrā. Viņam nebija ne minūtes brīva laika. Tomēr vēlāk jautā�jumi par māsas nāvi Ērikam atkal nedeva mieru un viņ� mocījās �au�bās. Es to sapratu, kad viņ� pirms da�iem gadiem ar mani satikās un sāka iztaujāt. Ēriks bija ieņēmis galvā, ka uzzinās patiesību. Viņ� nolīga privātdetektīvus. Tie bija cilvēki, kuri nepiegrieza īpa�i daudz vērības izvēlētajām metodēm un ētikai un kuru klusē�anu varēja nopirkt par bargu naudu. Viņi gāja apmēram to pa�u ceļu, ko tu, un uzzināja patie�sību par �etrotni� Kop� tā brī�a Ēriks ļoti viegli varēja iztēloties, kas bija noticis ar viņa māsu un citām sievietēm vēl pirms viņas. Viņ� bija nolēmis pats spriest tiesu. Ērikam bija pietiekami daudz līdzekļu. Viņ� atradās ļoti izdevīgās pozīcijās, lai valsts tiesas aprindās viņam pilnībā uzticētos. Turklāt Ēriks bija ieguvis lielisku palīgu savas mīļākās Eli�zabetes Fernejas personā. Izrādījās, ka Liza bija ne tikai uzaugusi �ajā apvidū un kļuvusi par Ērika Lombāra mīļāko. Viņa bija ari viens no �is �etrotnes upuriem.

Sve�u un lampu gaisma grieza Servazam acis. Viņ� bija izmircis slapj� no sviedriem.

-��������������� Es jau esmu vecs, un mans mū�s drīz būs galā, Senslrs sacīja.

-��� Viens, pieci vai desmit gadi ko tas maina? Mana dzīve ir pagājusi. Laiks, kas man atlicis, tik un tā ir gara beigu gaidī�ana. Kāpēc to nesa�īsināt, ja tas var kādam palīdzēt? Kādam, kas ir tik varens un nozīmīgs kā Ēriks Lombārs.

Servazs juta, ka viņu pārņem panika. Sirds sitās neparasti strauji, un bija sajūta, ka kuru katru bridi viņu ķers sirdstrieka, un joprojām nebija iespējams pakustēties. Istaba ap viņu izskatījās izplūdusi.

-��� Atstā�u pēcnāves vēstuli, kurā būs teikts, ka es esmu tas, kur� izdarījis visus tos noziegumus, Senslrs paziņoja pārsteidzo�i rāmā un apņēmīgā balsī. Lai beidzot tiek spriesta taisnīga tiesa. Daudzi zina, cik ļoti es biju apsēsts ar to pa�nāvību lietu, tādēļ tas nevienu nepārsteigs. Rakstī�u, ka nogalināju zirgu, jo domāju, ka izvaro�anās piedalījies arī Ērika tēvs Anrī. Un ari tevi es nogalināju tāpēc, ka tu mani atmaskoji. Pēc tam sapratu, ka vienīgā izeja ir nāve, ta�u, sirdsapziņas pārmetumu mocīts, nolēmu pirms tam atzīties. Tā būs jauka, aizkusti�no�a un cieņpilna vēstule. Esmu to jau uzrakstījis.

Un Senslrs novicināja vēstuli viņam gar degunu. Uz mirkli Servazu pārņēma pārbīlis, aizgaiņājot miglu no smadzenēm, un viņ� nedaudz at�ilba.

-���� Tas� ne� ko� ne� dos� Diānai Bergai� ir� vainas� pierādī�jumi� viņa� Paprasi� Keiti� Dim� Dimjērai�

-����� Bet to psiholoģi �onakt atradīs miru�u, Gabriels Sensīrs nesatricināmā mierā turpināja. Pēc izmeklē�anas Bergas papīros atradis formālu pierādījumu, ka viņa ieradusies no �veices tikai ar vienu nolūku palīdzēt izbēgt savam tautietim un kādreizējam mīļākajam Juliānam Irtmanam.

-��� Kā� pēc� tu� to� dari?

-��� Es tev jau teicu Ēriks ir mans lielākais lepnums. Es viņu uzau�dzināju. Es viņu izveidoju tādu, kāds viņ� ir �odien. Spo�s biznesmenis, turklāt godīgs, īsts paraugcilvēks� Viņ� man ir kā pa�a dēls�

-��� Ir� iejaukts� blēdībās� kor� korupcijās� bērn� bērnu� nodar�binā�anā�

-��� TU MELO! Senslrs kliedza, pielēcis no krēsla.

Viņam rokās bija ierocis� Automātiskā pistole�

Servazs iepleta acis. Sviedri, kas tam pilēja no skropstām, dedzināja redzokļus. Sensīra balss, skaņas un smar�as viņam �ķita pārāk izteiktas. Visas sajūtas bija sakāpinātas līdz pēdējam, bet nervi uzvilkti.

-�� Tie ir halucinogēni, Sensīrs smaidot sacīja. Tu pat nevari iedo�māties, kādas iespējas tie paver. Neuztraucies! Narkotikas, ko tu saņēmi kopā ar ēdieniem, ko tev pagatavoju, nebija nāvējo�as. Tās vienkār�i mazināja tavas garīgās un fiziskās spējas, lai tas, kā tu reaģē, apkār�tējiem un arī tev pa�am �ķistu dīvaini. Ja runājam par to vielu, ko es piejaucu vīnam, tā tevi tikai uz īsu brīdi paralizēs, ta�u, pirms atgūsies, tu jau būsi miris. Man tie�ām �ēl, ka jāķeras pie �ādiem galējiem līdzek�ļiem, jo, neap�aubāmi, tu, Martēn, esi interesantākais cilvēks, kādu man pēc ilgiem gadiem beidzot izdevies sastapt.

Servazs vārstīja muti kā zivs sausumā un plati ieplestām acīm muļ�ķīgi blenza uz Sensīru. Pēk�ņi viņu pārņēma nevaldāmas dusmas. To stulbo narkotiku dēļ viņam nāksies nomirt, neko nesajēdzot!

-�� Es visu mū�u esmu cīnījies pret noziedzību, bet tagad beig�u dzīvi kā pa�nāvnieks, vecais tiesnesis ar rūgtumu balsī sacīja. Ta�u tu man neatstāj nekādu izvēli Ērikam Lombāram jāpaliek brīvībā. Viņam ir tik daudz plānu! Pateicoties apvienībām, ko viņ� finansē, izsalku�ie bērni var paēst, mākslinieki var radīt savus darbus, studenti saņem stipen�dijas� Es nepieļau�u, ka no�ēlojams pogotais izposta dzīvi vienam no lieliskākajiem mūsdienu cilvēkiem, kur� tikai mēģināja spriest taisnu tiesu valstī, kur �is jēdziens jau sen vairs neeksistē.

Servazs prātoja, vai viņi tie�ām runā par vienu un to pa�u cilvēku to, kur� kopā ar citām lielajām farmaceitiskajām kompānijām bija darījis visu, lai neļautu Āfrikas valstīm ra�ot zāles pret AIDS un meningītu, to, kur� mudināja savus apak�līguma izpildītājus ekspluatēt sievietes un bērnus Indijā un Banglade�ā, to, kura advokāti pārpirka Polytex patentu, bet pēc tam atlaida no darba strādniekus. Kur� no tiem bija īstais Ēriks Lombārs? Ciniskais darījumu cilvēks bez sirdsapziņas vai mecenāts un filantrops? Zēns, kur� aizstāvēja savu mazo māsu, vai biznesa haizivs, kas pārtiek no ļau�u posta? Servazs vairs nespēja skaidri domāt.

-���� Es� tā psiho� viņ� izstomīja. PA�NĀVĪBAS� Tu� atsakies� no� visiem� princip� beigtu dzīvi� kā� PA�NĀVNIEKS.

Viņ� redzēja, ka Sensīra sejā pavīd �aubu ēna. Vecais vīrs purināja galvu, it kā vēlētos to aizgaiņāt.

-��� Es �ķiros no dzīves bez no�ēlas. Tiesa, atsevi�ķus principus neesmu pārkāpis visas savas dzīves garumā, tomēr mūsdienās tos tik un tā samīda ar kājām. Viduvējība, negodīgums un cinisms kļuvis par likumsakarību. Vīri vēlas būt kā bērni. Bezatbildīgi. Muļķīgi. Noziedznieki. Nelie�i bez jebkādas morāles� Drīz mūs aizskalos vēl nepieredzēta barbarisma vil�nis. Tā aizsākums jau ir saredzams. Un, atklāti sakot, kur� apraudās mūsu likteni? Ar savu egoismu un alkatību esam iz�ķērdēju�i savu priek�te�u mantojumu. Un tikai da�i cilvēki, tādi kā Ēriks, vēl turas ārpus �ī zaņķa�

Sensīrs vicināja ieroci Servazam gar degunu. Viņa ķermenī, kur� bija piekalts pie krēsla, glu�i kā pretinde modās dusmas, kas aizplūda pa vēnām. Servazs metās uz priek�u, ta�u, tikko piecēlies no krēsla, saprata, ka nekas nesanāks, jo kājas uzreiz saļima. Sensīrs atkāpās malā un noskatījās, kā viņ� krīt, apgā�ot apaļo galdiņu, aizķerot lampu, kuras apdullino�ā gaisma tam ap�ilbināja acis, un vāzi, kas pret zemi sa�ķīda sīkās drumslās. Servazs bija nokritis uz persie�u paklāja; lampas gaisma, kas tam spīdēja tie�i sejā, dedzināja tīkleni, bet no pieres, ko viņ� bija pārsitis pret galdiņu, asinis pilēja uzacīs.

-��� Izbeidz, Martēn, tam nav nekādas jēgas, Sensīrs samiernieciski sacīja.

Servazs ar grūtībām atbalstījās uz elkoņiem. Niknums viņā dega kā kvēlojo�as ogles. Gaisma to padarīja aklu. Gar acīm lēkāja melni punktiņi. Tagad viņ� redzēja tikai izplūdu�u gaismēnu spēli.

Servazs lēnām rāpoja uz Sensīra pusi un mēģināja to satvert aiz bik�u staras, ta�u viņ� kāpās atpakaļ. Starp vecā jurista kājām viņ� ierau�dzīja kamīna uguni, kas to ap�ilbināja. Talākais noritēja zibens ātrumā.

-��� NOLIECIET IEROCI! No viņa pa kreisi atskanēja kāda balss, ko tas bija dzirdējis jau agrāk, ta�u nespēja atcerēties, kam tā pieder, jo narkotikas bija paralizēju�as viņa smadzenes.

Servazs izdzirdēja �āvienu, bet pēc mirkļa otru. Viņ� redzēja, kā Sensīrs noraustās un sabrūk pie kamīna. Tiesne�a ķermenis atsitās pret akmens dzegu un uzkrita virsū Servazam, kur� nolieca galvu. Kad viņ� to pacēla, kāds vilka malā Servazam uzgūlu�os ķermeni, kur� �ķita smags un milzīgs.

-��� MARTĒN! MARTĒN! VAI VISS KĀRTĪBĀ?

Viņ� samiedza acis, it kā tajās kaut kas būtu iekritis. Pār Servazu bija pārliekusies kāda izplūdusi seja. Irēna� Un viņai aiz muguras vēl kāds� Maijārs�

-��� ŪDENI� viņ� �ukstēja.

Irēna Cīglere aizsteidzās uz virtuvi, kas bija apvienota ar viesistabu, un piepildīja ar ūdeni glāzi, ko atgriezusies pielika tam pie lūpām. Ar sāpo�iem �okļa muskuļiem Servazs lēnām norija malku ūdens.

-��� Palīdzi� man� VANNAS� ISTABA�

Divi �andarmi viņu satvēra zem padusēm un atbalstīja. Pie katra soļa Servazam bija tāda sajūta, ka viņ� tūlīt sabruks.

-��� LOMBĀRS� viņ� izstomīja.

-Kas?

-��� NO� NO�OGOJUMI�

-���� Tas jau ir izdarīts, Irēna steidzīgi atbildēja. Pēc Esperandjē telefona zvana visi ceļi tika norobe�oti. Ne pa vienu no tiem nav iespē�jams atstāt ieleju.

-��� VIN� CENTS?

-Jā. Viņ� ieguvis pierādījumus tam, ka Ēriks Lombārs melojis un ka tajā naktī, kad tika nogalināts Frīdoms, viņ� nebija Savienotajās Valstīs.

-��� Helikop�

-��� Neiespējami. �ādos laikapstākļos tas nevar pacelties.

Viņ� noliecās pār izlietni. Cīglere atgrieza krānu un noskaloja viņam seju ar aukstu ūdeni. Servazs paliecās uz priek�u un pabāza galvu zem ūdensstrūklas. Ledainais ūdens �ķita kā elektro�oks. Viņ� kāsēja un atklepoja. Servazs nespētu pateikt, cik ilgi viņ� tā turēja galvu zem ūdensstrūklas, mēģinot atgūt elpu un apziņu.

Kad Servazs atkal iztaisnojās, viņ� jau jutās daudz labāk. Narkotiku iedarbība sāka izzust. Bija nepiecie�ams rīkoties� Nekavējoties� Un �ī steiga viņam uzsita asinis un palīdzēja pārvarēt stingumu.

-��� Kur ir pārējie� KET�?

-��� Viņi mūs gaida �andarmērijā.

CIglere uz viņu paskatījās.

-��� Okei. Dodamies turp! viņa sacīja. Nedrīkstam zaudēt laiku.

LIZA FERNEJA AIZVĒRA sava mobilā telefona vāciņu. Otrā rokā viņa turēja �aujamieroci. Diāna neko daudz no iero�iem nesaprata, tomēr bija redzējusi pietiekamu skaitu filmu, lai zinātu, ka cilindriskās formas priek�mets stobra galā ir klusinātājs.

-���� Baidos, ka neviens jums palīgā nenāks, Diāna, vecākā māsa sacīja. Nepaies ne pusstunda, kad tas policists, ar kuru jūs runājāt, būs miris. Viņa dēļ man viss vakars vējā.

-��� Vai jūs ar to protat rīkoties? psiholoģe pavaicāja, norādot uz ieroci.

Liza Ferneja tikko manāmi pasmaidīja.

-��� Protu gan. Esmu �au�anas kluba locekle. Mani uz to pamudināja Ēriks. Ēriks Lombārs.

-Jūsu mīļākais, Diāna komentēja, un līdzzinātājs.

-���� Nav glīti rakāties citu mantās, vecākā māsa ironizēja. Zinu, ka tam grūti noticēt, Diāna, ta�u, kad Varņē ieņēma galvā, ka viņam vajadzīgs vietnieks, izvēle bija starp vairākām kandidatūrām starp citu, varu piebilst, ka viņ� mani aizvainoja, jo uzskatīja, ka man trūkst vajadzīgās kvalifikācijas. Ta biju es, kas jūs izvēlējās un izdarīja uz viņu spiedienu, lai jūs dabūtu �o amatu.

-��� Kāpēc?

-�� Jo jūs esat no �veices.

-Ko?

Liza Ferneja atvēra durvis un pameta skatienu tuk�ajā gaitenī, tur�pinot ar ieroci mērķēt uz Diānu.

-��� Tāpat kā Juliāns� Kad ieraudzīju jūsu kandidatūru starp pārējām, uzreiz nolēmu, ka mūsu plāniem jūs esat kā radīta.

Diāna sāka aptvert, kāds bija izskaidrojums. Un viņai pār muguru pārskrēja aukstas tirpas.

-��� Kādiem plāniem?

-��� Nogalināt tos nelie�us, Liza atbildēja.

-��� Kurus?

-��� Grimmu, Pero un �aperonu.

-��� Par to, ko viņi bija izdarīju�i vasaras nometnē, Diāna sacīja, atceroties, kas bija rakstīts uz līmlapiņas Ksavjē kabinetā.

-�� Tie�i tā. Gan vasaras nometnē, gan citur� �ī ieleja bija kļuvusi par viņu medību lauku�

-��� Vasaras nometnē es redzēju cilvēku, kur� raudāja un vaimanāja� Vai tas ir kāds no viņu upuriem?

Liza uz viņu caururbjo�i palūkojās, �ķita, ka viņa prāto, cik daudz Diāna patiesībā zina.

-Jā. Tas ir Matiass. Nabadziņ� tā ari nav atguvies. Viņ� ir nojūdzies, ta�u glu�i nekaitīgs.

-Joprojām nesaprotu, kāds tam sakars ar mani.

-�� Kāda starpība, Liza Ferneja sacīja. Jūs, Diāna, būsiet ieradusies no �veices, lai palīdzētu Irtmanam aizlaisties. Jūs aizdedzināsiet insti�tūtu un kopā ar Juliānu dosieties uz izeju. Ta�u jums neveiksies. Tiklīdz Irtmans būs izkļuvis laukā, tā nespēs atturēties no savām apslāpētajām dziņām un atteikties no vēlmes nogalināt savu tautieti un līdzzinātāju, proti, jūs. Stāsta beigas.

Sākumā mēs apsvērām vairākus variantus, kā sajaukt pēdas. Ta�u es uzreiz iedomājos par Juliānu. Galu galā tā bija kļūda. Ar tādiem kā Irtmans beigās tikpat sanāk �dots pret dotu�. Apmaiņā pret siekalām un asinīm viņ� gribēja zināt, kāpēc mums tās vajadzīgas. Ta�u viņa prasības ar to vēl nebeidzās. Man viņam bija jāapsola vēl kaut kas. Un tad iejaucāties jūs, Diāna�

-��� Tas ir absurds. Mani pazīst daudzi. Un neviens kaut kam tādam nenoticēs.

-��� Tā jau nebūs �veices policija, kas veiks pratinā�anu. Turklāt visi zina, ka �ī vieta kādam ar jūtīgāku psihi var būt ārkārtīgi satrauco�a. Doktors Varņē attiecībā uz jums jau �aubījās. Jūsu balsī un elektronis�kajās vēstulēs viņ� bija pamanījis �ievainojamību�. Un to es noteikti pastāstī�u policijai, kas savukārt nopratinās doktoru Varņē. Toties Ksavjē nebija nekādu pretenziju pret jūsu iera�anos institūtā un viņ� man neiebilda. Kā redzat, pret jums varētu savākt pietiekami daudz liecību� Nevajadzēja man patrāpīties ceļā, Diāna. Biju nolēmusi jūs atstāt dzīvu, būtu tikai jāpavada da�i gadi cietumā.

-��� Bet jūs ta�u nevarat man uzvelt vainu par DNS, Diāna ieminējās uz labu laimi, apzinoties situācijas bezcerību.

-��� Piekrītu. Tādēļ tam ir izraudzīts cits kandidāts. Mēs jau vairākus mēne�us pārskaitām naudu Monda kungam. Apmaiņā pret to viņ� pie�vēra acis, ka es nācu un gāju uz A korpusu, kad man labpatikās, un nelielo �mauk�anos ar Irtmanu. Ta�u �ī nauda liecinās pret viņu, kad policija atklās, ka tā pārskaitīta no �veices, un kad pie viņa atradīs �ļirci ar Juliāna asiņu pēdām.

-��� Vai jūs arī viņu nogalināsiet? Diāna vaicāja. Viņai noreiba galva un bija tāda sajūta, it kā viņa kristu dziļā akā.

-��� Un kā jums �ķiet? Vai domājat, ka es vēlos pavadīt atliku�o mū�u cietumā? Nu gan ķersimies pie lietas, tā jau zaudēts pārāk daudz laika.

27 .

-�� VAI JŪS MANI GAIDĪJĀT?

Izdzirdējusi balsi, Ketija Dimjēra satrūkās. Viņa pagriezās pret dur�vīm. Dimjēras skatiens ilgi kavējās pie Servaza, tad pārslīdēja Gglerei un Maijāram, lai atkal atgrieztos pie viņa.

-�� �ēlīgā debess! Kas tad jums atgadījies?

Līdzās durvīm karājās iestiklots foto. Tajā Servazs ieraudzīja savu atspulgu izmisu�as, asinīm pieliju�as acis un tum�zilus riņķus zem tām.

-�� Izstāsti viņiem! Servazs mudināja Cīgleri, iekritis kādā no krēs�liem, jo viņam �ķita, ka zeme joprojām nedaudz līgojas.

Irēna īsumā pastāstīja, kas bija atgadījies. Dimjēra, Konfiāns un abi �andarmi ar nekustīgām sejām, kas �ķita kā veidotas no vaska, klusējot klausījās. Dimjēra bija tā, kas uzreiz pēc Esperandjē zvana bija nolēmusi atbrīvot �andarmi. Un Cīgleres intuīcija, kas pateica priek�ā, ka Servazs bija devies pie sava padomdevēja, izglāba viņam dzīvību. Un vēl tas, ka dzirnavas atradās piecu minū�u brauciena attālumā no �andarmērijas.

-�� Sensīrs! Dimjēra izsaucās, galvu nogrozījusi. Es tam nespēju noticēt!

Servazs iemeta ūdens glāzē �ķīsto�o aspirīna tableti. Migla viņa smadzenēs vienā mirklī izgaisa, un tagad acu priek�ā iznira viss, kas bija noticis dzirnavās. Platām, ar asinīm pieliju�ām acīm Servazs uzlū�koja kolēģus.

-��� SASODĪTS! viņ� iekliedzās. Kamēr es biju atslēdzies, Sensīrs ta�u piezvanīja tai� Lizai institūtā� Lai pateiktu, ka psiholoģe par uzzi�nāto runājusi tikai ar mani� ka viņ� kontrolē situāciju� Tie�i pirms viņ� mani�

Prokurore nobālēja.

-���� Tas nozīmē, ka tā meitene ir briesmās! Maijār, vai viena brigāde joprojām ir tur aug�ā un uzmana institūtu? Lai jūsu vīri tūlīt pat iejau�cas!

Ketija Dimjēra izvilka telefonu un kādam zvanīja. Pēc da�ām sekun�dēm viņa aizvēra mobilā telefona vāciņu.

-��� Doktors Ksavjē neatbild.

-���� Nepiecie�ams nopratināt Lombāru. Servazs tikai ar grūtībām varēja parunāt. Un neizlaist to no acīm. Vēl tikai jānoskaidro, kā lai viņam tiek klāt. Lombārs var būt Parīzē, Ņujorkā, uz kādas viņam pie�dero�as saliņas vai �eit, ta�u es �aubos, ka kāds mums to tāpat vien pateiks.

-��� Viņ� ir �eit, Konfiāns sacīja.

Visu skatieni tagad bija pievērsti viņam.

-��� Pirms nākt �urp, biju pēc viņa pieprasījuma ieradies pilī, lai infor�mētu, kā virzās izmeklē�ana. Tie�i pirms jūsu vietnieka zvana, viņ� sacīja Servazam. Man nebija laika� hm� par to pastāstīt. Pārāk daudz notikumu�

Servazs prātoja, cik rei�u kop� izmeklē�anas sākuma jaunais izmek�lētājs jau pabijis pilī.

-�� Parunāsim par to vēlāk, Dimjēra bargā tonī sacīja. Vai visi ielejas ceļi ir nosprostoti? Ļoti labi. Sazināsimies ar policijas direkciju. Vēlos, lai vienlaikus notiek gan kratī�ana pili, gan viņa Parīzes dzīvokli. �ai operācijai jābūt saskaņotai un slepenai. Par to zinās tikai tās personas, bez kurām nevarēs iztikt. Viņ� nedarīja gudri, kad ķērās klāt kādam no maniem cilvēkiem, viņa piebilda, lūkojoties uz Servazu. Man vienalga, vai tas ir Lombārs vai ne, ta�u viņ� ir pārkāpis visas atļautās robe�as. Un tam, kur� tās pārkāpj, ir dari�ana ar mani. Viņa piecēlās. Jāzvana uz Tieslietu ministriju. Mums nav daudz laika, lai izplānotu operāciju un saskaņotu visas detaļas. Pēc tam pāriesim pie rīcības. Nekavējoties.

Pie galda tūlīt izraisījās dzīvas diskusijas. Visi nepiekrita prokurores viedoklim. Zemākās pakāpes virsnieki svārstījās. Lombārs �ķita pārāk liels loms. Uz spēles tika likta karjera, pastāvēja gan hierarhijas, gan da�ādi citi jautājumi�

-��� Kā Vincents zināja, ka Lombārs nebija Savienotajās Valstīs? Ser�vazs jautāja.

Cīglere viņam to pastāstīja. Viņiem tie�ām bija paveicies. Pēc kāda anonīma ziņojuma Parīzes finan�u noziegumu daļa pārbaudīja noteiktu skaitu Lombāra grupas filiāļu. �ķita, ka briest milzīgs skandāls. Pirms da�ām dienām, kad tika izpētītas Lombāra mediju grupas grāmatve�dības rēķinu atskaites, finan�u policija atklāja kādu nesakritību simt trīsdesmit piecu tūksto�u dolāru pārskaitījumu kādai televīzijas repor�tā�u veido�anas un tehnikas asociācijai. To pārbaudot, izrādījās, ka reportā�a par �ādu summu netika filmēta, bet tehnika bija blefs. Tiesa, �ī asociācija gan regulāri veica pasūtījumus Lombāra medijiem, ta�u konkrētajā gadījumā nekāda reportā�a tai pasūtīta nebija. Finan�u noziegumu izmeklē�anas nodaļa sāka pētīt, kam �āda summa varētu atbilst, bet, pats galvenais, kāpēc tā tika slēpta. Vai tas būtu kukulis? Vai varbūt fondu izlaupī�ana? Un finan�u noziegumu izmeklē�anas nodaļa pieprasīja atļauju pārbaudīt banku, kas veikusi �o pārskaitījumu, lai iegūtu informāciju par īsteno �ī darījuma labuma guvēju. Par nelaimi, minētās finan�u mahinācijas autori bija veiku�i visus piesardzības pasā�kumus. Vispirms �ī summa tika pārskaitīta uz kādu kontu Londonā, no turienes uz kādu citu Bahamās, bet no Bahamām uz tre�o kontu Kārību salās� Tālāk pēdas izgaisa. Kāds bijis �ī pārskaitījuma mērķis? Simt trīsdesmit piecus tūksto�us dolāru varētu uzskatīt par diezgan pieklājīgu summu, ta�u Lombāra impērijai tā bija kā ūdens lāse. Tad viņi izsauca Lombāra mediju izpilddirektoru un piedraudēja saukt pie atbildības par dokumenta vilto�anu. Galu galā vīrietis bija nobijies un atzinies, ka �o blēdību veicis pēc pa�a Ērika Lombāra pieprasījuma, tur�klāt steidzami. Bez tam izpilddirektors bija dievojies, ka nezinot, kam �ī summa paredzēta, lā kā Vincents finan�u noziegumu izmeklē�anas nodaļai bija lūdzis, lai paziņo par katru pārkāpumu, kas atklāts pēdējā laikā, viņa kontaktpersona tam bija nodevusi �o informāciju, kaut gan �ķietami tai nebija nekāda sakara ar zirga nāvi.

-�� Un vai patiesībā �ai summai ar to ir kāds sakars? ievaicājās kāds augstistāvo�s �andarmērijas pārstāvis.

-���� Tātad, Cīglere turpināja, leitnantam Esperandjē ienāca prātā kāda doma. Viņ� piezvanīja vienai no aviokompānijām, kas bagātiem cilvēkiem piedāvā privātlidma�īnas, un noskaidroja, ka tāda summa pre�cīzi atbilst lidojumam ar privātlidma�īnu uz �tatiem un atpakaļ.

-��� Bet Ērikam Lombāram ta�u ir pa�am savas lidma�īnas un piloti, iebilda �andarmērijas pārstāvis. Kāpēc viņam būtu jāizmanto kādas citas kompānijas pakalpojumi?

-�� Lai �is lidojums paliktu nepamanīts un neparādītos grupas finan�u uzskaitē, Cīglere atbildēja. Vēl atlika tikai apslēpt pa�u izdevumu.

-��� Un tas izskaidro viltus reportā�u, iejaucās Dimjēra.

-��� Tie�i tā.

-��� Interesanti, augstistāvo�ais �andarmērijas pārstāvis pavēstīja,

-��� ta�u tie ir tikai minējumi.

-��� Ne glu�i. Leitnants Esperandjē nolēma, ka tad, ja Ēriks Lombārs slepus atgriezies no Savienotajām Valstīm nakti, kad tika nogalināts zirgs, lidma�īnai vajadzēja nosēsties tepat netālu. Un viņ� sāka apzvanīt da�ādas �ī reģiona lidostas, sākot ar pa�ām tuvākajām Tarbi, Po, Biaricu� Un jau tre�ajā lidostā viņ� trāpīja desmitniekā. Kādas amerikāņu kompānijas privātlidma�lna bija nosēdusies Biaricas-Bajonas lidostā otrdienas, devītā decembra vakarā. Un, ja var ticēt mūsu rīcībā eso�a�jai informācijai, Ēriks Lombārs atgriezies Francijā ar sve�u vārdu un viltotiem dokumentiem. Neviens viņu nav redzējis. Lidma�īna palika uz vietas divpadsmit stundas un aizlidoja agri no rīta. Ar to pietika, lai ar ma�īnu aizbrauktu no Bajonas līdz Senmartēnai, ierastos zirgu jā�anas sporta centrā, nogalinātu Fridomu, to piestiprinātu pie gaisa vilciena tro�u balstiem un atkal dotos projām.

Tagad visu skatieni bija pievērsti Cīglerei.

-��� Un tas vēl nav viss, viņa sacīja. Amerikāņu aviokompānijas lidojums iekļauts Biaricas lidostas nakts lidojumu reģistrācijas �urnālā un lidostas nakts gaisa satiksmes kustības izdrukā. Vincents piezva�nījis ari kādai savai kontaktpersonai Interpolā, kas savukārt sazinājās ar amerikāņu FIB. Viņi �odien devu�ies pie pilota, kur� atpazinis Ēriku Lombāru un bija gatavs sniegt liecību.

Cīglere pievērsa skatienu Servazam.

-���� Iespējams, Lombārs jau zina par mūsu pūliņiem, viņa sacīja.

-��� Viņam noteikti ir pa�am savi kontakti FIB vai Iek�lietu ministrijā.

Servazs pacēla roku.

-��� Divi mani cilvēki visu vakaru de�urē pie pils, viņ� klāteso�ajiem pavēstīja. Kop� man radās aizdomas par to, kas noticis. Ja var ticēt izmeklētāja kungam, Lombārs joprojām atrodas tur. Starp citu, kur ir Vincents?

-��� Viņ� jau brauc �urp un būs klāt pēc da�ām minūtēm, Cīglere atbildēja.

Servazs piecēlās un tikai ar grūtībām turējās kājās.

-Tev vajadzētu atrasties slimnīcā, organisma atindē�anas nodaļā, Cīglere ierunājās. Tu nevari piedalīties aizturē�anā. Tev nepiecie�ama kuņģa skalo�ana un medicīniska uzraudzība. Mēs ta�u pat nezinām, ar ko Sensīrs tevi sazāļojis!

-��� Slimnīcā lik�os tad, kad viss būs galā. �ī ir ari mana izmeklē�ana. Centī�os nekur neiesaistīties, viņ� teica. Protams, ja vien Lombārs mūs ielaidīs, neradot liekus �ķēr�ļus, kas mani tie�ām izbrīnītu.

-��� Protams, ja viņ� vēl tur būs, piebilda Dimjēra.

-��� Man ir tāda nojauta, ka būs gan.

IRTMANS KLAUSĪJĀS, kā vēj� triec pret logu sīku, ledainu sniegpārslu virpuli. Ārā plosās īsta sniega vētra, viņ� smaidot nodomāja. �ajā vakarā, apsēdies gultas galvgalī, Irtmans prātoja, ko darīs vispirms, ja gadījumā kādudien nonāks brīvībā. Tādu varbūtību viņ� iztēlojās visai bie�i un ikreiz iegrima garos un jaukos nomoda sapņos.

Vienā no saviem iecienītākajiem turpmāko notikumu scenārijiem Irtmans paņēma naudu un dokumentus, kas bija paslēpti Savojas kapos netālu no �veices robe�as. Kāda savdabīga nianse simts miljoni �vei�ces franku simtnieku un divsimtnieku banknotēs un viltoti dokumenti bija ieslēgti izotermiskā, ūdensnecaurlaidīgā kastē, kas bija noglabāta netālu no viņa upura mātes kapa. Sieviete Irtmanam par �iem kapiem un kapavietu bija pastāstījusi, īsi pirms viņ� to nogalināja. Ar �o naudu viņ� apmaksās plastikas ķirurga pakalpojumus, kur� savulaik ar savu klātbūtni bija pagodinājis Irtmana �enēvas �saietus�. Kādā citā slēptuvē viņ� bija noglabājis da�us �ī ārsta karjeru apdraudo�us video, kurus tam bija pieticis prāta atstāt neatklātus tiesas procesā. Kamēr Irtmans ar nosaitētu galvu gaidītu �ī lieliskā speciālista klīnikā, istabā ar skatu uz Vidusjūru, kas izmaksātu tūksto� eiro diennaktī, viņ� pieprasītu lielis�kas kvalitātes atskaņotāju, uz kura augstas klases prostitūtas sabiedrībā klausītos sava iemīļotā Mālera skaņdarbus.

Pēk�ņi Irtmana sapņainais smaids nozuda. Sāpēs saviebies, viņ� piespieda roku pierei. TĀ SASODĪTĀ ĀRSTĒ�ANA VIŅAM IZRAISĪJA NEIZ�TURAMAS GALVASSĀPES. Necie�amais Ksavjē un viņa psihiatru banda� Āāāā!! Viņi visi ar savu �arlatānismu vienā maisā bā�ami!

Irtmans juta, ka to pārņem dusmas. Niknums izlauza sev ceļu cauri smadzenēm kā plēsīga morēna, kas, izlīdusi no sava slēpņa, aprij gaismu. Pamazām tas izdzēsa jebkuru racionālu domu un viņa apziņas okeānā izplūda aizvien lielāks, glu�i kā melns tintes plankums. Viņ� vēlējās triekt dūri pret sienu vai nodarīt kādam sāpes. Irtmans grieza zobus un svaidīja galvu, gaudojot un �īkstot kā applaucējies kaķis, līdz beidzot nomierinājās. Reizēm viņam bija velni�ķīgi grūti tikt ar sevi galā, tomēr, pateicoties dzelzs disciplīnai, Irtmanam tas izdevās. Kamēr viņ� pava�dīja laiku da�ādās psihiatriskajās slimnīcās, tas mēne�iem ilgi bija lasījis sasodīto psihiatru sarakstītās grāmatas un apguvis viņu burvju māksli�nieku cienīgos smadzeņu vingrinā�anas trikus, viņu iluzionistu kombi�nācijas. Savas kameras dziļumā Irtmans to visu bija neskaitāmas reizes atkārtojis, uz ko bija spējīgs tikai tāds apmātais kā viņ�. Toties tagad Irtmans zināja, kāda bija psihiatru galvenā vājība. Uz visas pasaules starp viņiem neatrast nevienu tādu, kas nebūtu par sevi pārāk augstās domās. Tikai viens no tiem bija uzminējis Irtmana nelielo viltību un atņē�mis viņam grāmatas. Viens pats starp desmitiem, ko tas bija sastapis.

Pēk�ņi Irtmanam ausīs ieskanējās spalgs troksnis. Viņ� iztaisnojās. No gaiteņa ieplūda apdullino�as sirēnas skaņas, kas glu�i kā asas bultas ieurbās ausu bungādiņās, padarot migrēnu vēl stiprāku.

Viņam tikko pietika laika aptvert, kas notiek, kad pazuda elektrība. Tagad Irtmans sēdēja pustumsā, ko kliedēja vienīgi no loga plūsto�ā pelēcīgā gaisma, bet durvju lūkā te iedegās, te nodzisa oran�a lampiņa. Ugunsgrēka trauksme!

Irtmana sirds sita simts se�desmit rei�u minūtē. Institūtā bija izcē�lies ugunsgrēks! Iespējams, �is bija tas gadījums, kad visu nosaka situā�cija vai nu tagad, vai nekad�

Pēk�ņi palātas durvis atvērās un tajā steig�us ienāca Liza Ferneja, kuras oran�ās, no durvīm plūsto�ās gaismas apspīdētais siluets atgādi�nāja tum�u kontūru no ķīnie�u ēnu teātra.

Rokās viņa turēja biezu aitas vilnas jaku, baltas bikses, ārsta uzsvārci un puszābakus. Vecākā māsa tos pasvieda Irtmanam.

-��� Ģērbies! Veicīgāk!

Liza Ferneja nolika uz galda ari pretdūmu aizsardzības masku ar filtru un brilles ar ugunsdro�iem stikliem.

-��� Un uzliec ari �is! Ātri!

-��� Kas tur atgadījies? viņ� vaicāja, steigā vilkdams drēbes. Kaut kas nenotiek, kā plānots? Jums vajadzīgs kāds aizsegam?

-��� Laikam tu man tā ari nenoticēji? Liza smaidot jautāja. Tu to darīji tādēļ, ka tas tevi izklaidēja. Un domāji, ka es nepildī�u savu līguma daļu. (Viņa uz to skatījās, acis nemirk�ķinot. Liza bija no tiem retajiem cilvēkiem, kas ir uz to spējīgi.) Nez kā tu biji paredzējis man atriebties?

Viņa palūkojās pa logu.

-���� Pasteidzies! Liza Ferneja sacīja. Nevaram ta�u te nīkt visu nakti!

-��� Kur apsargi?

-���� Es neitralizēju Monda kungu. Pārējie skraida kur kurais, neļau�jot pacientiem aizbēgt. Ugunsgrēka dēļ izslēgusies dro�ības sistēma. �onakt visas durvis ir vaļā. Veiklāk! Te atrodas �andarmu vienība, ta�u ugunsgrēks un citi pacienti tos kādu brīdi aizkavēs.

Viņ� uzlika sejas masku un pakausī aizsēja saiti. Liza �ķita apmieri�nāta ar rezultātu. Baltajā ārsta uzsvārcī un maskā viņu pustumsā tikpat kā nevarēja pazīt, izņemot garo augumu�

-��� Kāp pa trepēm līdz pat pagrabam. (Viņa tam pastiepa mazu atslē�dziņu.) Kad būsi lejā, tev tikai jāseko uz sienas uzzīmētajām bultām. Tās tevi aizvedīs līdz slepenajai izejai. Savu darījuma daļu tagad esmu izpildījusi. Pienākusi kārta tev pildīt tavējo.

-���� Manu darījuma daļu? (Viņa balss caur masku izklausījās ļoti dīvaina.)

Liza Ferneja izvilka no kabatas pistoli un pastiepa to Irtmanam.

-�� Pagrabā tu atradīsi Diānu Bergu. Viņa ir sasieta. Aizved to sev līdzi. Un no�auj. Līķi pamet turpat ārpusē un pats pazūdi.

KAD IRTMANS BIJA IZGĀJIS GAITENĪ, viņ� sajuta dūmu smaku. Mir�guļojo�ais ugunsgrēka trauksmes signāls viņam kairināja redzes nervus, bet netālu kauco�ā sirēna plēsa ausis vai pu�u. Gaitenis bija tuk�s, un visas durvis vaļā. Garāmejot Irtmans pamanīja, ka palātās neviena nav.

Monda kungs atradās savā stiklotajā nodalījumā uz grīdas. Tam pakausī rēgojās �ausmīga brūce, bet grīda pludoja asinīs� Viņi izgāja cauri parasti hermētiski noslēgtajai, bet �oreiz līdz galam atvērtajai priek�telpai un ieraudzīja dūmus, kas plūda no kāpnēm.

-�� Kusties ātrāk! Liza Ferneja uzsauca, un viņas balsī varēja saklau�sīt paniku.

TRAUKSMES SIGNĀLA UGUNS IZGAISMOJA Lizas garos, kastaņbrū�nos matus un seju groteskā, oran�ā gaismā, asi iezīmējot uzacu un deguna ēnas un izceļot kvadrātveida zodu. Tas viņai pie�ķīra nedaudz vīri�ķīgu izskatu.

Viņi kāpa lejup pa kāpnēm. Dūmi kļuva aizvien biezāki. Liza klepoja. Kad viņi bija nonāku�i līdz apak�stāvam, vecākā māsa tam norādīja pēdējo kāpņu posmu, kas veda pazemē.

-��� Iesit man! viņa sacīja.

-Ko?

-��� Sit! Dod man ar dūri pa degunu! Ātri!

Irtmans ne mirkli nevilcinājās. Kad viņ� tai trāpīja, Liza atsprāga atpakaļ. Viņa iekliedzās un aizlika rokas priek�ā sejai. Irtmans kādu mirkli ar baudu nolūkojās, kā tai starp pirkstiem sūcas asinis, un tad nozuda pazemē.

ļ

LIZA FERNEJA NORAUDZĪJĀS, kā viņ� nozūd dūmos. Lai gan sāpes bija spēcīgas, viņu satrauca pavisam kas cits. Liza Ferneja bija redzējusi �andarmus, kuru postenis atradās kalnā, dodamies uz institūta pusi, vēl pirms viņa inscenēja ugunsgrēku. Ko viņi �eit meklēja, ja tas policis ir pagalam, bet Diāna sasieta un nekustīga guļ pagrabā?

Kaut kas bija nogājis greizi�

Viņa piecēlās. Blūze un zods tai bija asinīs. Grīļodamās Liza devās uz institūta izejas pusi.

SERVAZS STĀVĒJA PIE PILS re�ģu �oga. Vēl tur atradās ari Maijārs, Cīglere, Konfiāns, Ketija Dimjēra, Esperandjē, Samira, Pi�ols un Simeoni. Viņiem aiz muguras bija apstāju�ies trīs �andarmērijas furgoni ar bru�ņotiem vīriem. Servazs jau divreiz bija nospiedis vārtu zvana pogu. Velti.

-��� Ko iesāksim? Ketija Dimjēra vaicāja, sildoties berzēdama savas cimdotās rokas.

-��� Neviens neatsaucas.

Sniegs pie vārtiem bija izbradāts krustu �ķērsu.

-��� Nevar būt, ka tur neviena nav, CIglere sacīja. Pat ja Lombārs ir projām, tur jābūt apsargiem un pils personālam. Tas nozīmē, ka viņi speciāli neatbild.

Gaisā bija saredzami viņu elpas baltie garaiņi, ta�u spēcīgais vēj� tos tūlīt aizgaiņāja.

Prokurore palūkojās savā zelta pulkstenī. Bija 36 minūtes pēc pus�nakts.

-��� Vai visi atrodas savās vietās? viņa jautāja.

Pēc nepilnām piecām minūtēm bija jāsākas kratī�anai Parīzes VIII rajona dzīvoklī, kas atradās netālu no Zvaigznes laukuma. Uz kāda stūra mīņājās divi pārsalu�i, civildrēbēs ģērbu�ies cilvēki doktors Kastēņs un notārs Gamelēna kungs, kuri bija pieaicināti par lieciniekiem dzīvokļa saimnieka prombūtnē. Tā kā runa bija par nakts kratī�anu, prokurore to bija pamatojusi ar ārkārtas steigu un pierādījumu pazu��anas draudiem, kas bija parādīju�ies pēc tam, kad Senslrs mēģināja nogalināt Servazu.

-���� Maijār, noskaidrojiet, vai mūsējie Parīzē ir gatavi. Martēn, kā jūs jūtaties? Jūs izskatāties pārguris. Varbūt tomēr labāk pagaidīsiet tepat? Un ļausiet kapteinei Cīglerei vadīt operāciju? Gan viņa ar to lieliski tiks galā.

Maijārs devās pie viena no furgoniem. Servazs skatījās uz Ketiju Dimjēru un smaidīja. Viņas blondi krāsotos matus un �alli raustīja spē�cīgais vēj�. Acīmredzot viņu aug�up pa karjeras kāpnēm bija virzīju�as dusmas un sa�utums.

-��� Gan jau būs labi, viņ� sacīja.

No furgona atskanēja skaļa balss. Tas bija Maijārs, kur� zaudēja pacietību:

-Jo es jums saku, ka nedrīkst! Ko? Kur?� Jā, ES VIŅUS TŪLĪT PABRĪDINĀ�U!

-��� Kas noticis? Dimjēra vaicāja, redzot, ka Maijārs metas pie viņiem.

-���� Institūtā izcēlies ugunsgrēks! Tur iestājusies panika! Mūsu cil�vēki ir uz vietas un kopā ar apsargiem mēģina aizkavēt pacientus no bēg�anas! Dro�ības sistēma nedarbojas! Mums steig�us jāsūta visi savi spēki uz turieni!

Servazs prātoja. Tā nevarēja būt sagadī�anās�

-��� Tā ir diversija, viņ� sacīja.

Ketija Dimjēra uz viņu bargi palūkojās.

-���� Zinu. Viņa pagriezās pret Maijāru. Ko tie�i viņi jums teica?

-��� Ka institūts sācis degt. Visi pacienti atstāju�i palātas. Tos uzmana tikai da�i apsargi un mūsu vienības cilvēki. Situācija var pasliktināties kuru katru brīdi. Cik var noprast, vairāki pacienti jau ir aizbēgu�i. Viņi tos mēģina notvert.

Servazs nobālēja.

-��� Un A korpusa pacienti?

-��� Nezinu.

-��� Tādā sniegā un salā viņi tālu netiks.

-�� Man ļoti �ēl, Martēn, ta�u tā ir ārkārtas situācija, Dimjēra noskal�dīja. Da�us vīrus es atstā�u jums, tomēr lielāko daļu cilvēku sūtī�u uz institūtu. Un pieprasī�u papildspēkus.

Servazs palūkojās uz Irēnu.

-��� Atstājiet man arī kapteini Cīgleri, viņ� sacīja.

-��� Vai esat nodomājis doties uz pili bez papildspēkiem? Viņi var būt bruņoti.

-��� Vai ari tur būs tikai viens pats bruņots cilvēks�

-��� Es do�os līdzi majoram Servazam, Cīglere iejaucās. Nedomāju, ka mums draud kādas briesmas. Lombārs ir slepkava, nevis gangsteris.

Dimjēra palūkojās visos savas vienības locekļos pēc kārtas.

-�� Lai notiek. Konfiān, jūs paliksiet kopā ar viņiem. Tomēr esiet uzma�nīgi! Ja būs kaut mazākās problēmas, gaidiet papildspēkus! Skaidrs?

-Jūs paliksiet tepat, Servazs sacīja Konfiānam, tiklīdz ceļ� būs brīvs, es jūs paaicinā�u uz kratī�anu. Iesim iek�ā tikai tad, ja nedraudēs briesmas.

Drūmu seju Konfiāns pamāja ar galvu, bet Ketija Dimjēra vēlreiz palūkojās pulkstenī.

-��� Labi, mēs dodamies uz institūtu, viņa sacīja un devās uz savu automa�īnu.

Viņi noskatījās, kā Maijārs un pārējie �andarmi sakāpj furgonos. Pēc mirkļa tie jau bija projām.

KAD METĀLA DURVIS atvērās, �andarms, kur� uzmanīja pagrab�stāva avārijas izeju, novietoja roku uz iero�a. Viņ� ieraudzīja kāpjam lejā pa pakāpieniem gara auguma vīrieti ārsta uzsvārci, ar gaisa filtru aprīkotu masku uz sejas, kur� nesa rokās nekustīgu sievieti.

-���� Viņai kļuva slikti, vīrietis caur masku sacīja. Dūmi� Varbūt jums ir ma�īna? Vai ātrā palīdzība? Viņu vajadzētu aizvest pie ārsta. Nekavējoties!

�andarms vilcinājās. Vairums pacientu un apsargu bija sapulcēju��ies mājas otrā pusē. Viņ� nezināja, vai starp tiem ir arī kāds ārsts. Un �andarmam bija dots rīkojums uzmanīt �o izeju.

-���� Kamēr nav par vēlu! vīrietis uzstāja. Es jau viņu mēģināju elpināt. Katra minūte ir no svara! Tad jums ir ma�īna vai tās nav?

Vīrie�a balss maskā izklausījās zema, dobja un valdonīga.

-���� Es tūlīt kādu sameklē�u, �andarms sacīja un skrie�us metās projām.

Minūti vēlāk uz uzbēruma apstājās kāda ma�īna. No pasa�ieru puses izkāpa �andarms, bet �oferis otrs �andarms pamāja ar roku, lai vīrietis sē�as aizmugurē. Tiklīdz sieviete bija noguldīta uz aizmu�gures sēdekļa, ma�īna devās ceļā. Viņi apbrauca apkārt celtnei, un Irtmans ieraudzīja pazīstamas sejas pacientus un personālu, kas bija tur sapulcēju�ies, lai paglābtos no ugunsgrēka. Liesmas jau ieskāva lielāko daļu ēkas. Ugunsdzēsēji pa�laik atritināja ūdens �ļūteni no sarkanas ma�īnas, kas �ķita glu�i jauna. Ar otru jau dzēsa uguni. Daudz par vēlu. Institūtu vairs nebija iespējams glābt. Pie ieejas sanitāri no ātrās palī�dzības izstūma nestuves uz ritentiņiem.

Kamēr liesmu ieskautās celtnes viņiem aiz muguras attālinājās, Irtmans caur masku blenza �oferim pakausī, kabatā sataustījis auksto iero�a metālu.

-���� KĀ LAI MĒS IEKĻŪSTAM caur �iem re�ģiem? Servazs sprīdi pa sprīdim uzmanīgi nopētīja vārtus. Kaltais metāls �ķita neiedragājams. Ar to varētu tikt galā vienīgi mūru graujamā ma�īna. Viņ� pagriezās pret Cīgleri. Viņa norādīja uz efeju, kas bija apvijusies ap vienu no stabiem.

-��� Pa turieni!

Tie�i zem novēro�anas kameras pēto�ās acs, viņ� nodomāja.

-��� Vai ir zināms, cik viņu tur ir? Samira jautāja.

Viņa grasījās pārbaudīt, vai ierocis ir pielādēts.

-��� Iespējams, tur nav neviena pa�a, visi aizbēgu�i, Gglere sacīja.

-��� Tikpat labi viņi var būt desmit, divdesmit vai trīsdesmit, iemi�nējās Esperandjē.

Viņ� izvilka savu Sig Sauer revolveri un pilnīgi jaunu magazīnu.

-�������������� Tādā gadījumā jācer, ka viņi ievēros likumus, Samira pajokojās.

-���� Slepkavas, kam vienā laikā izdevies izbēgt no divām da�ādām vie�tām tā ir vēl nepieredzēta situācija.

-��� Nekas neliecina par to, ka Lombāram pieticis laika aizbēgt, Servazs atbildēja. Viņ� noteikti atrodas pili, tāpēc vēlas, lai mēs visi dotos uz institūtu.

Konfiāns neteica neko. Viņ� drūmi nolūkojās Servazā. Viņi redzēja, kā CIglere, ar abām rokām aptvērusi efeju, pastiepjas uz aug�u un, pat nepieskārusies stabam, pieķeras pie dro�ības kameras, tad viņa pievilkās staba galam un noripoja zemē otrā pusē. Servazs padeva zīmi Pi�olam un Simeoni, lai viņi kopā ar jauno izmeklētāju stāv sardzē. Pēc tam viņ� dziļi ievilka elpu un sekoja �andarmes piemēram, tomēr Servazam tas tik viegli neizdevās, turklāt traucēja lo�u necaurlaidīgā veste, kas bija pavilkta zem svītera. Esperandjē pēdējais �ķērsoja metāla �ogu. Piezemē�joties Servazs sajuta asas sāpes. Viņ� īsi iekliedzās. Kad izmeklētājs mēģi�nāja doties uz priek�u, kāja atkal iesāpējās. Viņ� bija izme�ģījis potīti!

-��� Vai kaut kas nav kārtībā?

-��� Nē, viss ir lieliski, Servazs sausi attrauca.

Apstiprinot savus vārdus, klibodams viņ� devās uz priek�u. Tiklīdz Servazs spēra soli, tā sajuta asas sāpes. Viņ� sakoda zobus. Un vienreiz par visām reizēm pārbaudīja, vai gadījumā nav aizmirsis savu ieroci.

-��� Vai tas ir pielādēts? Cīglere ievaicājās. Iedzen patronu stobrā. Tūlīt pat. Un turi pistoli rokā.

Servazs norija siekalas. �ī piezīme viņu padarīja par īstu nervu kamolu.

Pulkstenis bija 1 un 5 minūtes.

Servazs aizdedzināja cigareti un vēroja pili garās, asfaltētās simt�gadīgo ozolu alejas galā. Fasāde un piesnigu�ie zālieni bija izgaismoti, tāpat arī no krūmiem izcirptās dzīvnieku figūras. Sniegā mirdzēja nelieli pro�ektori. Da�i galvenā korpusa logi bija gai�i. It kā kāds viņus jau gaidītu�

Citādi viss bija mierīgi. Arī aiz logiem nemanīja nekādas kustības. Ceļ� ir galā, un esam nonāku�i pie pils, viņ� nodomāja. Kā pasakā pie�augu�ajiem�

Viņ� ir tur. Viņ� nav devies projām. Viss iz�ķirsies �eit.

Tas tā bija lemts jau no pa�a sākuma.

Mākslīgajā apgaismojumā pils �ķita nereāla, bet baltā fasāde to vērta di�ciltīgu. Servazs atkal atcerējās, ko bija teicis Props.

�Meklējiet balto krāsu.�

Kā viņ� par to nebija iedomājies agrāk?

-��� APSTĀJIETIES!

�oferis nedaudz pagrieza galvu, nenovēr�ot acis no ceja.

-��� Kā, lūdzu?

Irtmans piespieda klusinātāja auksto metālu pie �andarma skausta.

-��� Stāt! viņ� sacīja.

�andarms palēnināja automa�īnas gaitu. Irtmans nogaidīja, līdz tā apstājas, un tad iz�āva. Vīrie�a galvaskauss uzsprāga, un asiņu, kaulu un smadzeņu putra iz�ķīda pa vējstikla kreiso aug�ējo stūri, vēl pirms vīrietis saļima� Ma�īnas salonu piepildīja kodīga pulvera smaka. Pa logu uz leju notecēja garas, brūnganas strīpas, un Irtmans nolēma, ka tās vajadzēs notīrīt, pirms braukt tālāk.

�veicietis pagriezās pret Diānu. Viņa joprojām bija aizmigusi. Irt�mans noņēma masku, atvēra durvis un izkāpa putenī, tad atvēra durvis �ofera pusē un izvilka no�auto vīrieti ārā. Viņ� pameta ķermeni sniegā un sāka rakņāties durvju bagā�as nodalījumos, meklējot kādu lupatu. Irtmans kaut cik saslaucīja asiņaino masu, bet pēc tam satvēra Diānu zem padusēm. Sieviete vēl bija ļengana, ta�u viņ� juta, ka hloroforma iedarbība drīz beigsies. Irtmans apsēdināja viņu pasa�ieru sēdeklī un aizsprādzēja dro�ības jostu, tad atgriezās pie stūres, novietojis ieroci sev klēpī. Aukstajā naktī, sniegā vēl siltais �andarma ķermenis kūpēja, it kā tūlīt grasītos izgaist.

CĪGLERE APSTĀJĀS garās, ar ozoliem apstādītās alejas galā pie liela, pusapaļa laukuma, kas veda uz pils ieejas durvīm. Pūta ledains vēj�. Viņi bija pārsalu�i. Lielie, no krūmiem izcirptie dzīvnieki, sniegā grimsto�ās puķu dobes, kas izskatījās kā pārklātas ar cukura glazūru, baltā fasāde� Viss �ķita tik nereāls.

Un kluss. Cik mānīgs klusums, Servazs nodomāja. Viņ� bija sasprin�dzis līdz pēdējam.

Paglābusies no vēja aiz pēdējā ozola stumbra alejas galā, Cīglere pastiepa vienu pārnēsājamo rāciju Servazam, bet otru Esperandjē.

Tad viņa deva īsus norādījumus:

-���� Mēs sadalāmies. Divās grupās. Viena dodas pa labi, otra pa kreisi. Tiklīdz varēsiet mūs piesegt, tā dosimies iek�ā. Viņa norādīja uz Samiru. Ja notiek preto�anās, atkāpjamies, nogaidām, līdz visi esam savāku�ies kopā, un tikai tad atkal dodamies iek�ā.

Samira pamāja ar galvu, un abas sievietes skrie�iem �ķērsoja cen�trālo aleju otrās koku rindas virzienā, kur paslēpās, lai tas, kur� atra�dās pilī, nepaspētu neko uzsākt. Servazs palūkojās uz Esperandjē, kur� paraustīja plecus. Tagad bija viņu kārta nozust starp kokiem, tikai pre�tējā virzienā, apejot pusapaļo laukumu. Uz priek�u virzoties, Servazs ne mirkli neizlaida no acīm pils fasādi.

Pēk�ņi viņ� nodrebēja.

Kaut kas sakustējās� Viņam �ķita, ka aiz viena no otrā stāva logiem pavīd ēna.

Ie�erkstējās rācija.

-��� Vai esat gatavi?

Tā bija Cīgleres balss. Servazs svārstījās. Vai viņ� bija kaut ko redzē�jis vai ne?

-��� �ķiet, es logā kādu redzēju, viņ� sacīja. Tomēr neesmu par to dro�s.

-��� Okei, jebkurā gadījumā dodamies iek�ā. Piesedziet mūs.

Viņ� tik tikko nepateica, lai viņas pagaida.

Par vēlu. Abas sievietes jau aiztraucās garām apsnigu�ajām puķu dobēm un tagad skrēja pa grantēto celiņu. Tajā brīdī, kad viņas bija nokļuvu�as starp divām no krūmiem izcirptām lauvām, Servazs izbailēs sastinga. Otrajā stāvā pavērās kāds logs, un tajā parādījās izstiepta roka ar ieroci! Ne mirkli negaidot, Servazs notēmēja un �āva. Viņam par lielu brīnumu, logs sa�ķīda sīkās drumslās. Tomēr tas bija cits logs, nevis tas, kurā kāds bija parādījies! Ēna izzuda.

-��� Kas notiek? Cīglere pa rāciju vaicāja.

Viņ� redzēja, ka Irēna ir patvērusies aiz vienas no milzīgajām dzīv�nieku figūrām. Tā nebija dro�a vieta. Viens �āviens caur krūmiem, un viņa sajinis.

-���� Uzmanību! Servazs kliedza. Pili ir vismaz viens bruņots cil�vēks! Viņ� uz jums �aus!

CIglere padeva zīmi Samirai, un abas metās uz fasādes pusi. Tagad tās jau bija iekļuvu�as iek�ā. Ak kungs! Katrai no viņām bija tik daudz testosterona, cik viņiem abiem ar Esperandjē kopā!

-��� Tagad jūs, Gglere kliedza rācijā.

Servazs neapmierināts purpināja. Vajadzēja atgriezties atpakaļ un gaidīt papildspēkus. Tomēr viņ� metās uz priek�u, un Esperandjē tam sekoja. Abi vīrie�i skrēja uz pils ieejas pusi, kad iek�ā atskanēja vairāki �āvieni. Viņi metās aug�up uz lieveni pa trim pakāpieniem reizē un ienira aiz lielajām atvērtajām durvīm. CIglere grasījās �aut telpas dzi�ļumā, paslēpusies aiz vienas no statujām. Samira gulēja zemē.

-��� Kas noticis? Servazs auroja.

-��� Viņi mūs no aug�as ap�auda!

Servazs neuzticīgi palūkojās uz tum�o istabu labirintu. Cīglere no�liecās pār Samiru. Viņai bija ie�auts kājā, un brūce stipri asiņoja. Uz marmora grīdas stiepās gara, asiņaina sliede. Lode bija trāpījusi gurnā, neskarot artēriju. Zemē gulēdama, Samira ar cimdā ieģērbto roku cen�tās aizspiest brūci, lai apturētu asiņo�anu. Nekas cits neatlika, vismaz tik ilgi, līdz ieradīsies palīdzība. Cīglere izvilka rāciju, lai izsauktu ātro palīdzību.

-��� Nekustamies no vietas! Servazs nokomandēja, kad Irēna bija beigusi sarunu. Gaidām papildspēkus!

-��� Viņi nebūs klāt ātrāk kā pēc stundas!

-�� Jo sliktāk!

Pāris sekundēs ar saiti, ko izvilka no kabatas, un iesaiņojumā atli�ku�ajiem papīra kabatlakatiem Cīglere pagatavoja nospiedo�u apsēju, to savelkot pietiekami stingri, lai apturētu asiņo�anu. Servazs zināja, ka tad, ja asiņo�ana apturēta, Samira varēja gaidīt ilgi un viņas dzīvība nebija apdraudēta. Izmeklētājs paņēma rāciju.

-��� Pi�ol! Simeoni! Pasteidzieties!

-��� Kas noticis? Pi�ols jautāja.

-��� Mūs ap�audīja. Samira ir ievainota. Nepiecie�ama palīdzība. Mēs atrodamies pils hallē. Esam apdraudēti.

-��� Sapratu.

Viņ� palūkojās atpakaļ un iztrūkās.

No vestibila sienām Servazā nolūkojās vairākas izbāztu dzīvnieku galvas. Lācis. Ģemze. Briedis. Viena no tām �ķita kaut kur redzēta. Frīdoms� Zirgs viņos nolūkojās ar zeltainām acīm�

Pēk�ņi viņ� redzēja, ka Irēna pielec kājās un metas mājas dziļumā. Sasodīts!

-��� Paliec pie Samiras! Servazs uzsauca savam vietniekam un aiztraucās pie Cīgleres.

DIĀNAI �ĶITA, ka viņa ir gulējusi jau ļoti ilgi. Atvērusi acis, sieviete vispirms caur vējstiklu pamanīja ma�īnas lukturu apgaismoto ceļu un miljoniem sniegpārslu, kas traucās tiem pretim. Nedaudz pa kreisi uz priek�ējā paneļa varēja redzēt mirgojo�us ienāko�o ziņojumu burtu savirknējumus.

Tad Diāna pagrieza galvu un ieraudzīja Irtmanu.

Viņa ne mirkli neprātoja: vai gadījumā nesapņo, jo labi zināja, ka diem�ēl tā nav.

Irtmans pamanīja, ka viņa ir pamodusies, un satvēra uz ceļgaliem novietoto ieroci. Turpinot stūrēt, viņ� to pavērsa pret Diānu.

Irtmans neko neteica. Nebija nekādas vajadzības to darīt.

Diāna nespēja atvairīt domas par to, kur un kad viņ� nolēmis to nogalināt. Un kā. Vai tie�ām viņa savu dzīvi beigs tāpat kā desmitiem citu nekad neatrasto Irtmana upuru kādā bedrē dziļi me�ā? To iedo�mājoties, Diāna juta, ka viņu pārņem �ausmas. �ajā ma�īnā viņa jutās kā lamatās nokļuvis dzīvnieks. Domas par turpmāko stundu notikumiem �ķita tik nepanesamas, ka pamazām Diānā modās dusmas un apņēmība. Un salta izlēmība, tikpat ledaina kā vēj� aiz loga. Ja viņai jāmirst, viņa nemirs kā upuris. Diāna cīnīsies un savu dzīvību tik viegli neatdos. Tas riebeklis vēl nemaz nenojauta, kas viņu sagaida. Viņai tikai vajadzēja nogaidīt atbilsto�u mirkli. Tādam noteikti jābūt. Galvenais būt gatavai�

MODA, MANA KARSTI MĪĻOTĀ MAZĀ MĀSIŅA. Dusi, māsiņ, dusi. Tu miegā esi tik skaista. Tik rāma. Un starojo�a.

Man neizdevās, Moda. Es tā vēlējos tevi pasargāt, un tu man uzticējies! Tu man ticēji. Bet man tas neizdevās. Es tevi nepasargāju no �īs pasaules, manu mazo māsiņ. Tā tevi aptraipīja un ievainoja.

-��� Kungs! Mums laiks doties projām! Pasteidzieties!

Ēriks Lombārs stāvēja, satvēris benzīna kannu. Oto vienā rokā turēja ieroci, bet otra ļengani nokarājās gar sāniem un piedurkne mirka asinis.

-��� Pagaidi, Lombārs sacīja. Vēl tikai mazu mirklīti, Oto. Mana mazā māsiņ� Ko viņi tev nodalīju�i? Ko viņi tai nodarīju�i, Oto?

Viņ� pagriezās pret zārku. Tas bija novietots uz paaugstinājuma pla�as, apaļas telpas vidū, ko gai�i apgaismoja sienas lampas. Viss te bija baltā krāsā sienas, grīda un mēbeles� Uz paaugstinājumu veda pakāpieni. Uz tā atradās milzīgs ziloņkaula �ķirsts un divi podesti ar ziedu vāzēm. Arī ziedi, vāzes un podesti bija baltā krāsā.

Ēriks Lombārs izlaistīja benzīnu uz baltā zārka. Tas bija atvērts. �ķita, ka Moda Lombāra, kas, baltā kleitā ietērpta, tajā dusēja uz ziloņ�kaula krāsas zīda ielocēm, bija vienkār�i aizmigusi. Aizvērtām acīm. Ar smaidu uz lūpām. Nevainīga un mū�īga�

�o metodi sauca par plastināciju. Bioloģisko �ķīdumu vietā tika iepildīts silikons. Kā izstādēs, kurās tiek demonstrēti līķi, kas lieliski saglabāju�ies. Ēriks Lombārs skatījās uz jauno, eņģelisko, ar benzīnu aplaistīto seju.

Varmācība ir kļuvusi par bezdievības rīksti. Tomēr nekā no tiem nepa�liks, no viņu godības, bagātības un greznības. Laiks nāk, diena ir jau tuvu. Neviens, kas dzīvo sava vainīguma apziņā, neturēs savu dzīvību dro�i savās rokās (Bībele, Ecēhiēla, VII, 11-14).

-��� Kungs, vai jūs mani dzirdat? Laiks doties projām!

-���� Paskaties, kā viņa guļ! Cik viņa ir mierpilna! Vēl nekad mana māsiņa nav izskatījusies tik skaista kā �ajā mirklī.

-���� �ēlīgais Dievs, vai tad jūs neredzat, ka viņa ir mirusi? MIRUSI! Atjēdzieties ta�u!

-��� Tēvs mums ik vakaru lasīja Bībeli, Oto. Vai tu to atceries? Veco Derību. Vai ne, Moda? Viņ� mums mācīja Bībeles mācības, mācīja pa�iem spriest taisnu tiesu un neatstāt nesodītu nevienu apvainojumu vai noziegumu.

-��� Kungs, attopieties! Laiks bēgt!

-��� Ta�u viņ� pats bija netaisnīgs un ne�ēlīgs cilvēks. Un, kad Moda sāka tikties ar zēniem, viņ� ar to izrīkojās tāpat kā ar mūsu māti. Un, ja da�i bēgļi no viņiem izglābsies, tie slēpsies kalnos un ūbos kā balo�i aizās ikviens savu noziegumu apziņas dēļ. Rokas visiem nolaidīsies, un ceļi visiem ļodzīsies. Visi viņu locekļi drebēs bailēs (Bībele, Ecēhiēla, VII, 16-18).

No aug�as atskanēja �āvieni. Oto pagriezās un ar ieroci rokās tuvo�jās kāpnēm. Viņa seja bija sāpēs saviebusies ievainotās rokas dēļ.

AIZ STŪRA parādījās kāds cilvēks. Viss noritēja neticami ātri. Lode aizlidoja Servazam garām tik tuvu, ka viņ� dzirdēja, kā tā aizspindz, glu�i kā sirsenis. Viņ� nepaspēja ne atjēgties, kad Cīglere jau bija iz�ā�vusi, un vīrietis sabruka, ar muguru noslīdot gar kādu marmora statuju. Ierocis ar metālisku skaņu nokrita uz grīdas.

Cīglere tuvojās vīrietim, joprojām izstiepusi pistoli. Viņa pār to no�liecās. Uz pleca tam iekrāsojās liels, sarkans asins pleķis. Vīrietis bija dzīvs, tikai atradās �oka stāvoklī. Viņa kaut ko pateica rācijā un atkal iztaisnojās.

Pienāku�i tuvāk, Servazs, Pi�ols un Simeoni aiz statujas ieraudzīja kādas durvis, aiz kurām bija kāpnes, kas veda uz leju.

-��� �urp, Pi�ols mudināja pārējos.

Pa baltajām marmora vītņu kāpnēm varēja nokļūt kādā milzīgā telpā. Cīglere pirmā devās lejā, ieroci rokā izstiepusi. Pēk�ņi atskanēja �āviens, un viņa strauji metās aug�up pa kāpnēm, lai paslēptos.

-��� Pie joda! Tur, lejā, ir vēl kāds!

Tagad viņi redzēja, kā Irēna kaut ko atāķē no jostas. Servazs jau zināja, kas tas ir.

OTO PAMANĪJA, ka pa kāpnēm lejup ripo kāds tum�s priek�mets, kas atgādināja tenisa bumbiņu. Tad tas aizripoja pa grīdu tie�i viņam līdzās. Vīrietis visu aptvēra pārāk vēlu� Gaismas skaņas granāta� Tik�līdz �is priek�mets uzsprāga, ap�ilbino�a gaisma vārda tie�ā nozīmē viņam laupīja redzi. Tam sekoja apdullino�s sprādziens, kas satricināja zāles sienas, un Oto caur ķermeni un bungādiņām triecās �oka vilnis, un �ķita, ka istaba sagrie�as. Viņ� zaudēja līdzsvaru.

Pagāja laiks, līdz Oto atguvās. Tikmēr viņa redzeslokā nokļuva divi cilvēku silueti. Vīrietis saņēma kājas spērienu pa �okli, un tam no rokām izkrita ierocis, tad viņu apgrieza uz vēdera, un Oto juta, kā ap roku locītavām saslēdzas aukstie metāla rokudzel�i. Un tie�i tajā mirklī viņ� pamanīja liesmas, kas apņēma zārku, bet Ēriks Lombārs bija pazudis. Oto padevās. Se�desmitajos gados, kad viņ� bija vēl pavisam jauns zēns, tas dienēja par algotni Boba Debāra un Deivida Smailija pakļautībā un iepazina postkoloniālo karu ne�ēlību. Oto pats spīdzināja, un ari viņ� tika spīdzināts. Tad viņ� nonāca pie Anrī Lombāra. �is vīrietis bija tikpat bargs kā viņ� pats. Bet vēlāk Oto kļuva par Ērika Lombāra kalpotāju. Viņ� bija pieredzējis ļoti daudz ko, un to nebija viegli pārsteigt.

SEJU DEDZINĀJA SVELO�S KARSTUMS. Telpas vidū slējās liesmu stabs, kas augstos griestus nokvēpināja melnus. Drīz te vairs nebūs, ko elpot.

-��������������� Pi�ol un Simeoni! Cīglere uzsauca, dodoties lejup pa kāpnēm.

-��� Aiznesiet viņu uz furgonu!

Tad viņa pagriezās pret Servazu, kur�, acis nenovērsis, skatījās uz liesmu apņemto paaugstinājumu telpas vidū. Lai arī uguns patlaban aprija zārkā gulo�o ķermeni, viņiem bija pietiekami daudz laika, lai redzētu meitenes seju un garos, blondos matus.

-��� �ēlīgais Dievs! Irēna �ukstēja.

-��� Es ta�u pats kapos redzēju viņas zārku! Servazs iesaucās.

-��� Acīmredzot tas būs bijis tuk�s. Kā viņiem izdevies to tik ilgi sagla�bāt neskartu? Varbūt iebalzamējot?

-��� Nē, ar to vien būtu par maz. Ta�u Lombāram līdzekļu netrūkst. Un pieejamas visas iespējamās metodes.

Servazs skatījās, kā jaunā, eņģeliskā seja pārvēr�as sadegu�as ādas, kaulu un izkusu�a silikona kaudzē. Tas bija absolūti nereāls skats.

-��� Kur tad Lombārs? Cīglere jautāja.

Servazs pameta uguns svelmi, kas aprija zārku, un ar zodu norādīja uz nelielām, atvērtām durvīm telpas otrā pusē. Pie sienas cie�i piespie�du�ies, lai izvairītos no uguns liesmām, viņi apgāja apkārt telpai un nozuda atvērtajās durvīs.

Tur atradās vēl kādas kāpnes. Hs bija �aurākas un ne tik spodras kā iepriek�ējās no pelēka akmens, ko klāja tum�i pleķi. Pa kāpnēm viņi nonāca pils aizmugurē.

Vēj�. Sniegs. Vētra. Nakts.

Cīglere apstājās un ieklausījās. Klusums. Tikai vēja auri. Pilnmēness te iznira, te atkal aizslēpās aiz mākoņiem. Servazs vēroja me�a kustīgās ēnas.

-��� Tur, Cīglere norādīja.

Mēness gaismā varēja saskatīt trīskār�ās sniega motocikla sliedes. Tās aizvijās pa kādu starp kokiem iebrauktu taciņu. Tad mākoņainā debess aizvērās un sliedes izzuda tumsā.

-��� Par vēlu. Viņ� ir aizbēdzis, Servazs sacīja.

-��� Es zinu, kurp ved taciņa. Divus kilometrus no �ejienes atrodas ledus amfiteātris. Taciņa ved turp, tad aiziet kalnup, �ķērso kalnu pāreju un aizvijas lejup citā ielejā, kur atrodas ceļ�, kas ved uz Spāniju.

-��� Pi�ols un Simeoni varētu turp aizbraukt.

-�� Tad viņiem nāktos pārvarēt likumu piecdesmit kilometru garumā un Lombārs tur nonāktu pirms viņiem. Iespējams, otrā pusē viņu jau gaida ma�īna!

Cīglere aizgāja līdz kādai nelielai ēkai pa�ā me�a malā. Tā bija vieta, kur sniegā sākās sniega motocikla sliedes. Viņa atvēra durvis un ieslē�dza gaismu. Būdiņā atradās vēl divi sniega motocikli, dēlītis ar atslē�gām, slēpes, zābaki, ķiveres, bet pie sienas karājās melni kombinezoni ar dzeltenām, gaismu atstarojo�ām svītrām.

-��� Ap�ēliņ! Cīglere iesaucās. Un es tā gribēju uzzināt, kādas aiz�liegtas spēlītes viņam pieder!

-��� Kā tā?

-��� Sniega motociklu lieto�ana ir stingri reglamentēta, viņa sacīja, paņemot vienu kombinezonu.

Ieraugot, ka viņa to stīvē mugurā, Servazam ļaunās priek�nojautās kaut kas skrāpēja kaklā.

-��� Ko tu dari?

-��� Ņem! Tas tev!

Viņa tam pasvieda otru kombinezonu un zābakus. Servazs vilcinā�jās. Gan jau bija vēl kādas citas iespējas� Piemēram, policijas no�ogo�jumi. Ta�u visi kārtību sargājo�ie spēki bija mobilizēti institūtā� Turklāt reiz Lombārs to jau bija paredzējis� Irēna uz atslēgu dēlī�a sameklēja atslēgu, iedarbināja vienu no garenajiem braucamrīkiem un izstūma to ārā. Viņa ieslēdza sniega motocikla gaismas lukturus, tad atkal atgrie�zās būdiņā un paņēma divas ķiveres un divus pārus cimdu. Servazs cīnījās ar savu pārāk lielo kombinezonu, turklāt viņam traucēja lo�u necaurlaidīgā veste.

-��� Velc mugurā, un braucam! Irēna sauca, pārkliedzot �etrtaktu dzinēja troksni.

Servazs uzvilka sarkanbalti svītrotu ķiveri, un uzreiz bija tāda sa�jūta, it kā kāds viņu �ņaugtu. Tad viņ� pāri ķiverei pārvilka kombinezona kapuci un izgāja ārā. Masīvajos zābakos Servazs klunkurēja kā kosmo�nauts vai pingvīns.

Putenis bija nedaudz pierimis, vēj� vairs nepūta tik stipri, un sniega motocikla lukturu gaismas tuneli saredzamās sniegpārslas bija kļuvu�as retākas. Servazs nospieda rācijas slēdzi.

-��� Vincent? Kā Samirai klājas?

-��� Viņai viss kārtībā. Ar to otro gan nav lāgā. Ātrie būs klāt pēc pie�cām minūtēm. Un kā iet jums?

-��� Tagad nav laika skaidrot. Paliec pie Samiras!

Servazs izslēdza rāciju, nolaida ķiveres sejsegu un neveikli uztrausās uz paaugstinātā sēdekļa Irēnai aiz muguras. Tad viņ� piespieda kājas pie motocikla korpusa. Irēna strauji uzņēma ātrumu. Lukturu gaismas staros sniegpārsliņas traucās viņiem pretim kā krīto�as zvaigznes. Apsnigu�ie koku stumbri aizzibēja garām lielā ātrumā. Sniega motocikls līgani slīdēja pa iebraukto taciņu, gurkstot sniegā un motoram rūcot tā, it kā tas būtu lieljaudas automobilis. Mākoņi atkal pa�ķirās, un caur ķiveres sejsegu viņ� ieraudzīja, ka pavisam tuvu mēness gaismā cauri kokiem pavīd kalni.

-��� ES ZINU, par ko jūs domājat, Diāna.

Izdzirdusi Irtmana �erksto�o un dobjo balsi, viņa satrūkās. Diāna bija iegrimusi domās.

-���� Dro�i vien prātojat, kā tie�i es jūs nogalinā�u. Un izmisīgi mek�lējat kādu iespēju paglābties. Jūs gaidāt to mirkli, kad es kļūdī�os. Ar no�ēlu varu pavēstīt: �āda mirkļa nebūs. Un vēlreiz apstiprinu: �onakt jūs mirsiet.

Izdzirdot �os vārdus, Diāna sajuta, ka no kāju pirkstiem līdz pat matu saknēm tai pa visu ķermeni izplatās ledains aukstums. Sievietei �ķita, ka viņa tūlīt zaudēs samaņu. Diāna mēģināja norīt siekalas, ta�u kaklu aizsprostoja sāpīgs kamols.

-���� Bet varbūt tomēr ne� Varbūt galu galā es jūs atstā�u dzīvu. Nevaru ciest, ja kāds man nosaka, kā rīkoties. Iespējams, Elizabetei Fernejai nāksies no�ēlot, ka viņa vērsusies pie manis. Varbūt �oreiz Eliza�bete, kurai tā patīk, ja tai pieder pēdējais vārds, būs ļoti vīlusies. Bet jūs nogalināt nozīmētu atteikties no �īs nelielās uzvaras. Iespējams, tā ir jūsu veiksme, Diāna. Atklāti sakot, neesmu vēl īsti izlēmis.

Viņ� meloja� Viņ� jau sen bija visu izlēmis. To Diānai pateica priek�ā viņas psiholoģes pieredze. �is vienkār�i bija viens no viņa riebīgajiem gājieniem, viena no viņa viltībām dot upurim veltas cerības, lai tas justos vēl smagāk, kad beigās ari tās tiek atņemtas. Labāk �os vārdus laist gar ausim. Jā, tā bija viena no viņa perversajām izpriecām� Pārbīlis, tad cerības, bet beigās vil�anās, kam seko vēl dziļāka bezcerība.

Pēk�ņi viņ� apklusa, ieklausoties pa rāciju pārraidītajos ziņojumos. Ari Diāna centās darīt tāpat, ta�u viņas galvā valdīja tāds juceklis, ka tā nespēja koncentrēties, lai ieklausītos �erksto�ajā balsi.

-��� �andarmi tur aug�ā esot pārrēķināju�ies, viņ� sacīja, un ne�daudz pār�āvu�i pār strīpu.

Diāna skatījās uz dabas ainavām, kas zibēja gar ma�īnas logu. �au�rais ceļ� bija apsnidzis, ta�u viņi brauca diezgan lielā ātrumā. Acīm�redzot ma�īnai bija ziemas riepas. Viss apkārt bija nevainojami balts, izņemot tum�os koka stumbrus un �ur tur saredzamās pelēkās klin�tis. Tālumā vīdo�ie augstie kalni izcēlās uz naksnīgo debesu fona, un Diāna pamanīja, ka tie�i viņiem priek�ā starp diviem kalniem veidojas sprauga� Iespējams, tas bija ceļ�.

Diāna vēlreiz palūkojās turp. Tad viņa paskatījās uz vīrieti, kur� to grasījās nogalināt. Diānas apziņu pār�ķēla kāda doma, kas bija tikpat skaidra kā ledus stalaktīti mēness gaismā. Viņ� meloja, kad apgalvoja, ka nekļūdīsies. Irtmans tikai gribēja par to pārliecināt Diānu, lai viņa atmestu jebkuras cerības un paļautos uz viņu, uz to, ka vīrietis atstās viņu dzīvu.

Un viņ� kļūdījās, jo tā Diāna nerīkosies.

VIŅI IZBRAUCA NO ME�A starp diviem ledainiem uzkalniem. Servazs pamanīja ieeju ledus amfiteātrī ciklopisku izmēru aizu. Viņ� atkal atcerējās mil�u arhitektūru, par kuru bija domājis, kad �eit ieradās. Viss te bija pārspīlēts ainavas, jūtas un noziegumi� Sniega vētra atkal pieņēmās spēkā, un viņi atradās sniegpārslu ielenkumā. Cīglere bija iekrampējusies stūrē, paslēpusies no vēja aiz trauslā Plexiglas aizsega. Servazs sēdēja saliecies, cen�oties kaut nedaudz patverties kolēģei aiz muguras. Ar cimdiem un kombinezonu bija par maz, lai sasildītos. Vēj� pūta cauri apģērbam. Tikai lo�u necaurlaidīgā veste kaut cik aizturēja vēju. Brī�iem sniega motocikls palēcās un to sanesa te uz vienu, te otru pusi kā bobslejā, un Servazam vairākas reizes �ķita, ka viņi tūlīt apgāzīsies.

Par spīti brāzmainajam vējam, drīz vien viņi bija nonāku�i milzīgā amfiteātri ar terasveida izciļņiem, ie�u nobirām un ledus masām. Zie�mai iestājoties, bija sasalu�i vairāki ūdenskritumi. Sals tos bija pārvērtis lielās, baltās, pie klintīm piestiprinātās svecēs, un pa gabalu ledus �ķita kā notecējis vasks. Kad starp mākoņiem ik pa brīdim iznira pilnmēness un apgaismoja laukumu, �is skats lika elpai aizrauties. Te valdīja tāda sajūta, it kā laiks būtu apstājies un kuru katru mirkli varētu notikt kaut kas neparasts.

-��� Es viņu redzu! Servazs iesaucās.

Otrpus amfiteātrim iegarenais sniega motocikls rāpās stāvus kalnā. Servazam �ķita, ka viņ� varēja saredzēt tik tikko iezīmējamies taku, kas veda starp divām klin�u sienām. Motocikls jau bija uzbraucis gandrīz līdz pusei. Pēk�ņi pavērās mākoņi un atkal parādījās mēness. �ķita, it kā tas slīdētu virs tum�a, otrādi apgāzta ezera. Naksnīgā, pienbaltā gaisma apgaismoja amfiteātri, izceļot ikvienu klin�u un ledus izcilni. Servazs pacēla acis. Sniega motocikla siluets izgaisa klints ēnā. Tad tas, mēness gaismas apspīdēts, atkal iznira tai otrā pusē. Saliecies Lombārs savā sniega motociklā tikai ar pūlēm virzījās uz priek�u, kamēr viņu jaudīgais braucamrīks bra�i rāpās kalnup.

Kad viņi bija nonāku�i klints otrā pusē, apkārt atkal varēja redzēt baltegles. Lombārs bija nozudis. Taka joprojām veda kalnā, iezīmējot me�ā līklo�us, un vēj� pūta spēcīgām brāzmām, saputinot baltpelēku, necaurredzamu sniega sienu. Aug�ā atkal parādījās motocikla gaismas luktura stars. Servazam bija tāda sajūta, it kā trakojo�a un rēco�a die�vība tiem pūstu sejā savu ledaino elpu. Lai gan viņ� kombinezonā trīcēja no aukstuma, tomēr juta, ka starp lāpstiņām ir izspiedu�ies sviedri.

-��� Kur viņ� ir? priek�ā sēdo�ā Cīglere auroja. Sasodīts! Kur viņ� palicis?

Servazs varēja iztēloties, kādu spriedzi sajūt Irēna, kuras muskuļi bija uzvilkti kā stīgas, lai kaut kā noturētos motociklā. Un niknumu. Jo Lombārs Irēnu gandrīz bija iebāzis cietumā savā vietā. Viņ� to bija ļauni izmantojis.

Kādu mirkli Servazs pat sāka �aubīties, vai Irēna īsti apjēdz, ko dara, un vai viņa abus neievelk nāvējo�ās lamatās.

Tad me�s atkāpās. Viņi �ķērsoja nelielu pakalnu un tagad virzījās pa nogāzi uz leju. Vētra pēk�ņi rimās, un viņiem visapkārt iznira kalni.

glu�i kā mil�u karapulki, kas ieradu�ies nolūkoties naksnīgajā duelī. Un tad simt metrus tālāk viņi ieraudzīja Lombāru. Viņ� bija nobraucis no takas un tur pametis savu sniega motociklu. Vīrietis noliecās pie kaut kā, kas atradās uz zemes.

-�� Viņam ir sērfs! Cīglere iesaucās. Draņķis! Tūlīt viņ� aizlaidīsies!

Servazs ieraudzīja, ka Lombārs ir nostājies ļoti stāva kalna virsotnē,

kura sānos bija daudz milzīgu klin�u izvirzījumu. Viņ� atcerējās visus tos rakstus, kuros bija cildināti Lombāra sportiskie varoņdarbi. Servazs prātoja, vai ar sniega motociklu ir iespējams tur nokļūt, un tad saprata, ka nevar vis, jo citādi Lombārs savējo nebūtu pametis. Pēk�ņi viņu motocikls milzīgā ātrumā gāzās lejā pa stāvo taku. Gglere nobrauca gar Lombāra sniega motocikla atstātajām sliedēm, un vienu bridi Servazam �ķita, ka viņi noskries no ceļa. Viņ� redzēja, kā Lombārs pagrie� galvu un nomērķē.

-��� Uzmanies! Viņam ir ierocis!

Servazs nemanīja, ko tie�i izdarīja Cīglere, bet viņu motociklu strauji sanesa �ķērsām takai un Servazs uz galvas iekrita sniegā. Viņi ieraudzīja uzliesmojumu, bet pēc tam izdzirda �āviena troksni, kas skaļi atbalsojās kalnos. Tam sekoja otrs. Tad tre�ais� �āvieni un to atbalss radīja milzīgu troksni. Pēk�ņi iestājās klusums. Dziļi sniegā iestidzis, Servazs, sirdij dauzoties, gaidīja. Cīglere bija nogūlusies viņam līdzās un izvilkusi savu ieroci, ta�u neizprotamu iemeslu dēļ bija nolēmusi to nelietot. Vēl nebija noklususi pēdējā �āviena atbalss, kad �is troksnis izraisīja nākamo apdullino�i skaļu krak�ķē�anu�

Tas bija ļoti dīvains troksnis� Servazam tas �ķita kaut kas pilnīgi neiz�skaidrojams�

Joprojām guļot uz vēdera sniegā, izmeklētājs pēk�ņi sajuta, kā no�dreb zeme. Vienu mirkli viņam gandrīz kļuva slikti. Servazs nekad agrāk neko tādu nebija pieredzējis.

�ai krak�ķē�anai sekoja vēl kāds troksnis apslāpētāks, dziļāks, spē�cīgāks un dobjāks. Un ari tādu viņ� dzirdēja pirmoreiz.

Apdullino�ā un dobjā dunoņa aizvien pieauga. Sajūta bija tāda, kā guļot uz sliedēm, kad tuvojas vilciens� Nevis viens, bet vairāki�

Servazs piecēlās un redzēja, kā Lombārs paceļ acis pret kalnu, uz vietas sastindzis kā zemē iemiets.

Un pēk�ņi Servazs visu saprata.

Viņ� sekoja Cīgleres pārbiedētajam acu skatienam uz kalna virsotni no viņiem pa labi. Irēna satvēra Servazu aiz rokas.

-Ātri! Bēgam! Veicīgāk!!!

Cīglere vilka Servazu uz taciņas pusi, grimstot līdz ceļiem sniegā. Viņ� tai sekoja, savā kombinezonā un zābakos juzdamies smags un neveikls. Servazs uz mirkli apstājās un caur ķiveres sejsegu lūkojās uz Lombāru, kur� kārtoja sērfa stiprinājumus. Viņ� redzēja, ka tas ba�īgi palūkojas uz kalna virsotni� Ari Servazs paskatījās turp, un viņu pār�ņēma sajūta, it kā spēcīgs sitiens pa vēderu būtu apgriezis visas iek�as otrādi. Tur aug�ā, mēness gaismā, kā milzis, kas mostas no miega, bija sakustējusies milzīga ledus siena. Izbailēm savelkot vēderu krampjos, ledus sienu no acīm neizlaidis, Servazs lēcienā rāvās uz priek�u, cik ātri spēja, enerģiski vicinot pa gaisu rokas. Milzīgais ledus mākonis atda�lījās no kalna, un starp eglēm varēja saredzēt, kā tas gā�as lejup. Tās ir beigas, viņ� nodomāja. Tās ir beigas! Servazs centās kustēties ātrāk, neskatīdamies, kas notiek virs viņa galvas. Pēc da�ām sekundēm milzīgs vilnis tos nogāza no kājām. Tas pacēla Servazu no zemes, aizsvieda pa gaisu un aizpūta projām kā tādu salmiņu. Viņ� vāri iekliedzās, ta�u kliedzienu uzreiz apslāpēja sniegs. Servazam bija tāda sajūta, it kā viņ� griestos veļas ma�īnā. Kad viņ� atvēra muti, tajā smēlās sniegs, un Ser�vazs klepoja, sprauslāja un kārpījās ar rokām un kājām. Trūka gaisa. Viņ� slīka. Servazs saskatījās ar Irēnu. Viņa bija nokritusi ar galvu uz leju un lūkojās Servazā ar absolūtu �ausmu izteiksmi sejā. Tad viņa vairs nekur nebija manāma. Servazu svaidīja, purināja un ripināja.

Ausis svilpa�

Trūka gaisa�

Viņ� nomirs� nosmaks� tiks aprakts�

TĀS IR BEIGAS!�

DIĀNA IERAUDZĪJA, ka viņiem pretim pa kalnu lejup veļas milzīgs mākonis.

-�� Uzmanieties! viņa iekliedzās, vairāk gan lai nobiedētu un izsistu no sliedēm Irtmanu, nevis briesmu dēļ.

Irtmans palūkojās uz Diānu, un viņa redzēja, ka vīrie�a acis pārstei�gumā ieple�as. Tajā mirklī, kad sniega, �ķembu un akmeņu vilnis bija nokļuvis līdz ceļam un grasījās tos aprakt, viņ� strauji pagrieza stūri un zaudēja kontroli pār ma�īnu. Diānas galva atsitās pret durvīm, un viņa juta, kā sanes auto aizmuguri. Tajā pa�ā mirklī viņus sagrāba lavīna.

Debesis un zeme sagriezās ar kājām gaisā. Diāna ieraudzīja, ka ceļ� virpuļo kā karuselis. Viņas ķermeni svaidīja visos virzienos un galva atsitās te pret stiklu, te pret durvju metālu. Ar dobju, �ausmino�u dār�doņu tiem pāri brāzās balts mākonis. Ma�īna ripoja lejā pa nogāzi, tomēr pa�ā pēdējā brīdī aizķērās aiz krūmiem. Diāna divas vai trīs rei�zes uz īsu mirkli zaudēja samaņu, tādēļ visa �ī epizode viņai �ķita kā nereālu saprāta zib�ņu un tum�a apziņas zuduma virkne. Kad ma�īna beidzot ar metālisku graboņu apstājās, Diāna bija apdullusi, bet samaņu vēl nebija zaudējusi. Vējstikls bija sasists drumslās, ma�īnas priek�ējo pārsegu sedza milzīga sniega kaudze, bet sniega un akmeņu straumītes plūda pa ma�īnas priek�ējo paneli uz Diānas kāju pusi. Viņa palūkojās uz Irtmanu. Viņ� bija bez dro�ības jostas un bezsamaņā. Irtmana seja mirka asinīs. Ierocis� Diāna izmisīgi pūlējās attaisīt savu dro�ības jostu, un ar milzu piepūli tas viņai galu galā arī izdevās. Tad sieviete noliecās un sāka meklēt ieroci. Beidzot Diāna to ieraudzīja slepkavam pie kājām, gandrīz iespiestu zem ma�īnas pedāļiem. Viņai nācās vēl vairāk paliek�ties uz priek�u un, saltām tirpām pārskrienot pār muguru, iebāzt roku starp Irmanta zābakiem, lai izvilktu ieroci. Diāna ilgi skatījās uz pistoli, prātojot, vai dro�inātājs noņemts vai ne. Bija kāds labs paņēmiens, kā to pārbaudīt� Viņa nomērķēja uz Irtmanu, pirkstu novietojusi uz dro�ības aizbīdņa. Diāna uzreiz saprata, ka no viņas nekāda slepkava neiznāks. Lai ko arī �is monstrs būtu pastrādājis, viņa nespēja nospiest pistoles gaili. Diāna nolaida ieroci.

Tikai tagad viņa aptvēra, ka visapkārt valda pilnīgs klusums. Vienīgi vēj� pūta kailajos koku zaros.

Diāna pūlējās uztvert kādas izmaiņas vīrie�a sejā, kādu zīmi, ka viņ� modīsies, tomēr tas palika pilnīgi nekustīgs. Varbūt viņ� ir miris� Diānai nebija ne vismazākās vēlē�anās Irtmanam pieskarties, lai to pārbaudītu. Bailes nebija zudu�as. Viņa tās izjutīs, kamēr paliks iesprostota �ajā metāla �aulā kopā ar �o briesmoni. Diāna rakņājās kabatās, meklējot savu mobilo telefonu, un secināja, ka Irtmans to bija viņai atņēmis. Iespējams, tas bija tepat, pie viņa, ta�u Diānai nebija drosmes līst tam kabatās.

Ieroci joprojām rokās turēdama, viņa sāka līst pāri priek�ējam pane�lim. Caur vējstiklu Diāna �etrrāpus izlīda sniegā, kas sedza ma�īnas pārsegu. Viņa pat nejuta aukstumu. Sievieti sasildīja adrenalīna uzplūdi. Viņa nolēca no ma�īnas un tūlīt pat iegrima līdz gurniem sniegā. Uz priek�u tikt bija grūti. Cen�oties apvaldīt paniku, Diāna turpināja vir�zīties uz ceļa pusi. Viņu iedro�ināja ierocis, ko tā turēja rokā. Tad Diāna vēl pēdējo reizi atskatījās uz ma�īnu. Irtmans vispār nebija pakustējies. Varbūt viņ� tie�ām bija miris.

Viņ����� nāāāāk pie saaamaņasss

Vai jūs mūs dzirrrrrrdat?

Tālumā bija dzirdamas balsis. Tās viņam kaut ko sacīja. Viņ� juta sāpes� Un pilnīgu spēku izsīkumu, vēlē�anos atpūsties, zāles� īss apgaismības mirklis, kura laikā viņ� ieraudzīja sejas un gaismas, bet pēc tam atkal lavīna, kalns, aukstums, bet beigās tumsa�

Maaaartēēn, vai tuuu mani dzirddi????

SERVAZS LĒNĀM ATVĒRA ACIS. Vispirms to ap�ilbināja gaismas aplis pie griestiem. Tad redzeslaukā ienāca kāds siluets un pār to noliecās. Bija grūti saskatīt tā cilvēka seju, kas ar viņu maigi sarunājās, ta�u gaismas ap �o seju veidoja oreolu un viņam sāpēja acis. Brī�iem tā bija izplūdusi, bet brī�iem viņ� to varēja skaidri saredzēt. Tomēr �ķita, ka �ī seja bija skaista.

Sievietes roka bija satvērusi viņa roku savējā.

Martēn, tu mani dzirdi?

Viņ� pamāja ar galvu. �arlēne viņam uzsmaidīja. Tad viņa noliecās un noskūpstīja Servazu uz vaiga. Tas �ķita ļoti patīkami. Uzvēdīja vieg�las smar�as. Tad atvērās durvis un ienāca viņa vietnieks.

-��� Vai viņ� ir pamodies?

-��� �ķiet, ka jā. Tomēr vēl neko nav teicis.

Sieviete pret to pagriezās, sazvērnieciski piemiedza ar aci, un Martēns uzreiz jutās ļoti mo�s. Esperandjē �ķērsoja telpu, nesot rokā divas

kūpo�as plastmasas glāzītes. Vienu no tām viņ� pasniedza savai sievai.

Tagad Servazs mēģināja pagriezt galvu un uzreiz sajuta sāpes kakla joslā ortopēdiskā apkakle�

-��� Sasodīts, kas par neticamu atgadījumu! Esperandjē sacīja.

Servazs gribēja apsēsties, bet seja savilkās sāpēs, un viņ� no �ī

nodoma atteicās. Esperandjē to pamanīja.

-���� Ārsts sacīja, ka tu nedrīksti kustēties. Tev ir lauztas trīs ribas, daudz sīku ievainojumu kaklā un galvā un da�i apsaldējumi. Un� tev amputēja trīs pirkstus.

-Ko?!

-��� Nē, es tikai pajokojos.

-��� Kas ar Irēnu?

-��� Viņa ari ir izķepurojusies, tikai atrodas citā istabā. Tiesa, Irēna ir cietusi nedaudz vairāk nekā tu, ta�u viss ir labi. Vairāki lūzumi, tas ari viss.

Servazs sajuta atvieglojumu. Ta�u uz mēles jau bija nākamais jau�tājums.

-��� Un kas ar Lombāru?

-��� Viņa līķis nav atrasts. Tur aug�ā vēl izskatās pārāk draņķīgi, lai uzsāktu meklē�anu. Tas atlikts uz rītu. Lombārs noteikti gājis bojā lavīnā. Tev un Irēnai paveicies, jo jūs tā tikai nedaudz aizķērusi.

Servaza seja atkal savilkās sāpju grimasē. Viņ� labprāt gribētu redzēt savu vietnieku tā nedaudz aizķertu.

-��� DZERT� viņ� sacīja.

Esperandjē pamāja ar galvu un izgāja no palātas. Viņ� atgriezās kopā ar medmāsu un ārstu. �arlēne un Vincents uz mirkli atstāja telpu, <

un Servazu izpra�ņāja un izmeklēja no visām pusēm. Tad medmāsa viņam pasniedza dzeramtrauku ar salmiņu. Ūdens. Rīkle bija �ausmīgi izkaltusi, Servazs izdzēra ūdeni un palūdza vēl. Durvis atkal atvērās, un tajās parādījās Margo. Pēc tā, kādām acīm viņa uz to palūkojās, Servazs noprata, ka izskatās draņķīgi.

-��� Tu ta�u varētu tēlot kādā �ausmu filmā! Tu nu gan proti nobie�dēt! Viņa smējās.

-���� Man atļāva viņu ielaist pie tevis, Esperandjē sacīja, novietojis roku uz durvju roktura. Es atstā�u jūs divatā.

Viņ� aizvēra durvis.

-���� Tā lavīna, Margo sacīja, neuzdro�inoties uz Servazu pārāk ilgi skatīties. Brrr, tā jau var bikses pielaist. (Viņa izmocīja smaidu, kur� tūlīt nozuda tai no sejas.) Vai tu maz saproti, ka varēji nosprāgt? Pie joda, tēt, nekad vairs tā nedari, sūda bū�ana!

No kurienes �ādi izteicieni? Viņ� bija neizpratnē. Tad Servazs ievē�roja, ka meitai acīs sarie�as asaras. Margo dro�i vien �eit bijusi jau ilgi, pirms viņ� atguva samaņu, un redzētais bija meiteni satriecis. Servazu pārņēma dīvaina sajūta. Viņ� tai norādīja uz gultas malu.

-��� Apsēdies, viņ� teica.

Servazs satvēra meitas roku. Un �oreiz viņa to ļāva. Tad iestājās klusums. Viņ� jau grasījās kaut ko sacīt, kad pie durvīm klauvēja. Viņ� pagrieza galvu uz to pusi un ieraudzīja, ka istabā ienāk kāda apmēram trīsdesmit gadus veca sieviete. Servazs bija pārliecināts, ka nekad agrāk nav to redzējis. Labā uzacs un vaigs tai bija pu�u, pierē brūce, bet ap acīm zilsarkani riņķi. Vēl viens lavīnas upuris?

-��� Major Servaz?

Viņ� pamāja ar galvu.

-��� Esmu Diāna Berga. Institūta psiholoģe. Mēs runājām pa telefonu.

-��� Kas jums noticis?

-��� Cietu autoavārijā, viņa smaidot sacīja, it kā tas būtu kaut kas uzjautrino�s. Es jums varētu pavaicāt to pa�u, ta�u jau zinu atbildi. (Viņa pameta skatienu Margo virzienā.) Vai drīkstu ar jums kādu minūti aprunāties?

Servazs palūkojās uz Margo, kas uzreiz sabozās, nomērīja jauno sie�vieti ar skatienu no galvas līdz kājām, tad piecēlās un izgāja no telpas'. Diāna tuvojās gultai. Servazs tai norādīja uz brīvo krēslu.

-��� Vai zināt, ka Irtmans ir pazudis? Diāna apsēdusies jautāja.

Servazs uz viņu kādu mirkli lūkojās. Lai gan ap kaklu bija ortopēdiskā

apkakle, viņ� noliedzo�i papurināja galvu. Irtmans brīvībā� Izmeklētāja seja uzreiz apmācās, un Diāna pamanīja, ka vīrie�a skatiens satumst un kļūst skarbs, it kā kāds viņam iek�ienē būtu nodzēsis gaismu. Viņ� nodomāja, ka �ī nakts nudien bijis viens milzīgs juceklis. Pat ja Lombārs bija slepkava, tad apdraudēja tikai saujiņu nelie�u, ta�u Irtmans vadījās pēc pavisam citiem apsvērumiem. Neapvaldīts niknums dega viņa sirdī kā tum�a liesma, un tas uz visiem laikiem no�ķīra to no pārējās sabied�rības. Neapvaldīta cietsirdība, asinskāre un sirdsapziņas pārmetumu trūkums. Servazs juta, ka tam pār muguru pārskrien skudriņas. Kas notiks tagad, kad �veicietis ir brivībā? Tur ārpusē, bez medikamentiem, Irtmans ļaus vaļu savai psihopātiskajai uzvedībai, netīrajiem dzinuļiem un mednieka instinktam. Tādiem perversiem psihopātiem nepiemita ne vismazākās cilvēcības, bauda, ko tiem sniedza spīdzinā�ana, vardarbība un slepkavības, bija pārāk liela. Pie pirmās izdevības �veicietis atkal pastrādās noziegumus.

-��� Kā tas notika? viņ� jautāja.

Un Diāna pastāstīja, ko tonakt bija piedzīvojusi, kop� tā brī�a, kad Liza Ferneja bija viņu pārsteigusi savā kabinetā, lidz brīdim, kad Diāna sāka iet pa ledaino ceļu, atstājot nekustīgo Irtmanu ma�īnā. Viņa bija gājusi gandrīz divas stundas, nesastapdama nevienu dzīvu dvēseli. Diāna bija pārsalusi, un viņai pat bija iestājusies hipotermija, līdz tā sasniedza pirmo namu kādā ciemā. Kad negadījuma vietā ieradās �an�darmērija, ma�īna bija tuk�a. Asiņainas soļu pēdas veda līdz ceļam, kur izbeidzās.

-��� Kāds viņu paņēmis savā ma�īnā, Servazs izteica minējumu.

-��� Jā. Vai nu garāmbraucējs, vai� kāds līdzzinātājs.

Servazs palūkojās laukā. Ārā bija melna nakts.

-��� Kā jūs uzzinājāt, ka Liza Ferneja bija Lombāra līdzzinātāja? viņ� jautāja.

-��� Tas ir gar� stāsts. Vai jūs tie�ām vēlaties to dzirdēt?

Servazs viņu smaidot uzlūkoja. Viņ� juta, ka psiholoģei vajadzēja ar kādu izrunāties. Vajadzēja atbrīvoties no notiku�ā. Nekavējoties� Tas bija īstais bridis. Servazs saprata, ka Diāna jūtas tikpat nereāli kā viņ� pats. �I sajūta bija radusies dīvainajā, �ausmu un vardarbības pilnajā naktī un iepriek�ējās dienās. �ajā mirklī, vieni pa�i slimnīcas palātas klusumā, kad logam bija piekļāvusies nakts, divi sve�inieki sajutās viens otram ļoti tuvi.

-��� Mums priek�ā visa nakts, viņ� teica.

Diāna tam uzsmaidīja.

-��� Es ierados institūtā tajā rītā, kad kalnā atrada nogalināto zirgu. Es atceros, ka sniga sniegs un�

Crimen extinguitur mortalite (Nāve dzē� noziegumu)

KAD CĒZARS TO IERAUDZĪJA, viņ� deva signālu ceturtajai līnijai, ko tas bija izveidojis no se�ām kohortām. Viņa pulki milzīgā ātrumā metās uz priek�u un deva Pompejas kavalērijai tik spēcīgu triecienu, ka tiem nebija iespējams pretoties.

-��� Re, kur viņi ir! Esperandjē sacīja.

Servazs pacēla acis no grāmatas �Gailu kari� un nolaida ma�īnas loga stiklu. Sākumā viņ� nemanīja neko citu kā viendabīgo pūli, kas, Ziemassvētku uguņu apspīdēts, steidzās savās gaitās. Tad, it kā viņ� ar fotoaparātu būtu pievilcis tuvāk grupas attēlu, no pūļa izdalījās divi silueti. To ieraugot, Servazam sa�ņaudzās sirds. Margo. Viņa nebija viena. Tai līdzās gāja aptuveni �etrdesmit gadus vecs vīrietis. Liela auguma, ģērbies tum�ās drēbēs, elegants�

-�� Tas ir viņ�, Esperandjē teica, noņemot austiņas, kurās Portishead dziedāja dziesmu �The Rip�.

-��� Tu esi pārliecināts?

-Jā-

Servazs atvēra ma�īnas durvis.

-��� Gaidi mani te.

-��� Nedari muļķības, labi? viņa vietnieks sacīja.

Neko neatbildējis, Servazs ienira pūlī. Simts piecdesmit metrus viņam priek�ā Margo un viņas pavadonis nogriezās pa labi. Servazs steidza sasniegt ielas stūri, gadījumā ja tiem ienāktu prātā nozust kādā �ķērsieliņā, ta�u, kad viņ� bija nonācis krustojumā, redzēja, ka viņi iet tie�i uz Kapitolija Ziemassvētku tirdziņa pusi. Viņ� palēnināja gaitu un sekoja tiem uz pla�o esplanādi, kur atradās aptuveni simts koka mājiņu. Margo un viņas mīļākais tīksminājās par pārdo�anai izliktajām precēm. Servazs ievēroja, ka viņa meita izskatās ļoti laimīga. Brī�iem viņa satvēra vīrieti aiz rokas un tam kaut ko rādīja. Vīrietis smējās un savukārt norādīja Margo uz kaut ko citu. Lai gan viņi izvairījās to demonstrēt, tomēr �esti liecināja par acīm redzamu fizisku tuvību. Ser�vazs sajuta greizsirdību. Kad viņ� pēdējo reizi bija redzējis Margo tik laimīgu? Viņ� pieļāva, ka, iespējams, Esperandjē taisnība un �is vīrietis ir pavisam nekaitīgs.

Tad viņi �ķērsoja esplanādi un devās uz kafejnīcu pusi zem arkādes. Servazs pamanīja, ka, par spīti aukstajam laikam, viņi ir izraudzīju�ies galdiņu uz terases. Vīrietis neko nepasūtīja. Un izskatījās, ka arī Margo tur nedomā uzkavēties. Servazs paslēpās aiz vienas no koka būdiņām un nogaidīja. Pēc piecām minūtēm viņa aizdomas apstiprinājās. Meitene piecēlās, liegi noskūpstīja vīrieti uz lūpām un devās projām. Servazs vēl da�as minūtes nogaidīja. Viņ� tās izmantoja, lai rūpīgāk pavērotu Margo mīļāko. Tas bija izskatīgs vīrietis, pa�pārliecināts deguns gaisā, dārgā apģērbā, kas liecināja par viņa sociālo stāvokli. Labi saglabājies, tomēr Servazam �ķita, ka tas ir da�us gadus vecāks par viņu pa�u. Uz kreisās rokas zeltne�a pavīdēja laulības gredzens. Un viņu atkal pārņēma dusmas. Viņa septiņpadsmit gadus vecā meita tikās ar precētu vīrieti, kur� bija vecāks par pa�as tēvu�

Viņ� dziļi ievilka elpu, izlēmīgā solī pārvarēja atliku�os metrus un apsēdās brīvajā vietā.

-��� Labdien, viņ� teica.

-��� �ī vieta ir aizņemta, vīrietis atbildēja.

-��� Nedomāju vis. Es pats redzēju, ka jūsu meitene aizgāja.

Vīrietis pārsteigts pret viņu pagriezās un to nopētīja. Servazs iztu�rēja vīrie�a skatienu, neizrādot nekādas emocijas. Sve�inieka sejā pavī�dēja uzjautrināts smaids.

-�� �eit ir arī citi brīvi galdiņi. Ja jūs tas pārāk neapgrūtina, es labprāt pabūtu viens.

Tā bija visai atjautīga atbilde, un ironiskais tonis liecināja par augstu pa�apziņu.

-��� Vai tad viņa nav nepilngadīga? Servazs jautāja.

Tagad vīrietis vairs nesmaidīja. Viņa skatiens sadrūma.

-��� Un kāda jums tur daļa?

-�� Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

-��� Es nezinu, kas jūs esat, tomēr nekavējoties vācieties prom no �ejienes!

-��� Tēvs.

-��� Ko?

-��� Esmu Margo tēvs.

-��� Tas policists? viņa meitas mīļākais neticīgi jautāja.

Servazam bija tāda sajūta, it kā viņam būtu iespēris zirgs.

-��� Vai tā viņa mani dēvē?

-��� Nē, tā jūs dēvēju es, vīrietis atteica. Margo jūs sauc par tēti. Viņa jūs ļoti mīl.

Tomēr Servazs neatmaiga.

-��� Un ko par to saka jūsu sieva?

Vīrietis uzreiz atsala.

-��� Tā nav jūsu darī�ana, viņ� atcirta.

-��� Vai jūs ar Margo par to esat runājis?

Viņ� apmierināts pamanīja, ka vīrietis sāk nervozēt.

-��� Paklausieties, tā nav jūsu darī�ana, un man vienalga, vai jūs esat viņas tēvs vai ne! Ta�u, ja jūs tas tā interesē, tad jā, es Margo visu pateicu. Un viņai tas nerūp. Tagad gan es pieprasu, lai jūs mani atstājat vienu!

-��� Un ja nu man nav tādas vēlē�anās? Ko jūs iesāksiet? Sauksiet policiju?

-��� Es jums neiesaku ar mani spēlēt spēlītes, vīrietis viņam sacīja mierīgā balsī, kurā tomēr bija jau�ami draudi.

-��� Ak tā? Un ja nu es satiktos ar jūsu sievu un viņai visu izstāstītu?

-���� Kāpēc jūs tā darāt? meitas mīļākais viņam jautāja. Ta�u, Ser�vazam par lielu pārsteigumu, viņ� drīzāk �ķita samulsis nekā nobijies.

Servazs vilcinājās.

-��� Man nepatīk, ka mana septiņpadsmitgadīgā meita ir kļuvusi par spēļmantiņu padzīvoju�am vīrietim, kuram par to nospļauties!

-��� Ko gan jūs par to zināt?

-��� Vai tad jūs �ķirsieties septiņpadsmitgadīgas meitenes dēļ?

-��� Nekļūstiet smieklīgs!

-�� Smieklīgs? Bet vai jums ne�ķiet smieklīgi, ka jūsu vecuma vīrietis �piecērt� mazgadīgajai? Kā jūs domājat? Vai tas nav pārāk no�ēlojami?

-��� �ī pratinā�ana man sāk apnikt, vīrietis sacīja. Diezgan. Izbei�dziet tos savus poli�a gājienus!

-��� Ko jūs teicāt?

-Jūs ļoti labi dzirdējāt.

-��� Viņa ta�u nav pilngadīga, es jūs varētu ietupināt!

-��� Blēņas! �ajā valstī seksuālā pilngadība iestājas piecpadsmit gadu vecumā. Un, ja jūs tā turpināsiet, jums pa�am būs pamatīgas nepatik��anas!

-��� Tie�ām? Servazs sarkastiskā tonī jautāja.

-��� Es esmu advokāts, vīrietis pavēstīja.

Sasodīts, Servazs nodomāja. Tā tik vēl trūka!

-��� Jā, viņa meitas mīļākais turpināja. Tie�i tā rakstīts Tulūzas advokātu reģistrā. Margo jau baidījās, ka jūs varētu uzzināt par mūsu� sakaru. Viņa jūs ļoti augstu vērtē, tomēr savā ziņā uzskata par nedaudz� vecmodīgu�

Servazs klusējot blenza vienā punktā.

-��� Aiz Margo dumpīgās ārienes slēpjas lieliska, gudra un neatkarīga meitene. Viņa ir vairāk pieaugusi, nekā jums �ķiet. Patiesību sakot, jums taisnība. Es netaisos Margo dēļ pamest ģimeni. Un viņa to ļoti labi zina.

Turklāt Margo tiekas ari ar sava vecuma pui�iem.

Servazam gribējās teikt, lai vīrietis aizveras.

-�� Cik ilgi tas jau turpinās? Servazs jautāja balsī, kas viņam pa�am izklausījās dīvaina.

-���� Desmit mēne�us. Mēs iepazināmies kinoteātrī. Un, ja vēlaties i zināt, tad viņa bija tā, kas spēra pirmo soli.

Tātad Margo bija se�padsmit, kad tas notika� Servazam ausīs sanēja.

�ķita, ka vīrie�a balss dzirdama cauri bi�u stropam.

-��� Es saprotu jūsu ba�as, advokāts sacīja, tomēr tām nav pamata.

Margo ir prātīga, līdzsvarota un pa�apzinīga meitene. Un spēj pati pie�ņemt lēmumus�

-��� Pa�apzinīga? Viņ� ar grūtībām turpināja sarunu. Vai neesat ievērojis, cik� nospiesta viņa pēdējā laikā jūtas? Vai tas ir jūsu dēļ?

Vīrietis izskatījās pamatīgi izsists no sliedēm, tomēr Servaza ska�tienu izturēja.

-���� Nē, viņ� atbildēja. Tas ir jūsu dēļ. Viņai �ķiet, ka esat nomal�dījies, apjucis un vientuļ�. Margo domā, ka vientulība jūs nomāc, ka jūs vēlētos, lai viņa vairāk laika pavada kopā ar jums, ka darbs izsmeļ jūsu spēkus un ka jums pietrūkst jūsu sievas. Un tas Margo salau� sirdi. Vēlreiz atkārtoju, ka viņa jūs ārkārtīgi mīl.

Uz mirkli iestājās klusums. Kad Servazs atkal ierunājās, viņa balss tonis bija kļuvis ļoti vēss.

-���� Smalka aizstāvība, neko neteiksi, viņ� sacīja, tomēr es tev iesaku to pietaupīt savām tiesām. Ar mani tu velti zaudē laiku.

Ar acs kaktiņu Servazs apmierināts vēroja, kā vīrietis apjūk, kad viņ� to uzrunāja ar �tu�.

-���� Un tagad ieklausies vērīgi. Tu esi advokāts, un tev ir sava repu�tācija. Bez �īs reputācijas tava karjera ir pagalam. Tas, vai no likuma viedokļa mana meita ir vai nav mazgadīga, lietas būtību īpa�i nemaina. Ja rīt izplatīsies baumas, ka tu guli ar mazgadīgajām, ar tevi ir cauri. Tu pamazām zaudēsi visus savus klientus. Un var jau būt, ka tava sieva piever acis, ka tu neievēro uzvedības normas, ta�u viņa daudz mazāk vēlēsies to darīt, kad tavā kontā pārtrauks ienākt nauda, tici man. Tātad tā. Tu Margo pateiksi, ka starp jums viss ir beidzies. Izdomā pats, kā to labāk izdarīt. Vari stāstīt visu, kas vien ienāk prātā. Diez vai apvār�do�anā tevi ir īpa�i jāmāca. Un lai es par tevi vairs neko nedzirdētu. Taisnību sakot, es �o sarunu ierakstīju. Protams, izņemot beigas. Katram gadījumam. Nu tad jauku dieniņu!

Servazs piecēlās un smaidīgs devās projām, pat nepārliecinājies, kādu iespaidu viņa vārdi būs atstāju�i. Tad Servazs iedomājās, kādus pārdzīvojumus tas sagādās Margo, un sajuta nelielus sirdsapziņas pār�metumus.

ZIEMASSVĒTKU RĪTĀ SERVAZS pamodās agri. Klusām viņ� nokāpa apak�stāvā. Servazs jutās mundruma pilns, lai gan pēc tam, kad visi pārējie bija aizgāju�i gulēt, bija palicis nomodā un līdz pat rītausmai bija sarunājies ar Margo tēvs un meita vieni pa�i sve�ā viesistabā uz dīvāna pie svētku eglītes.

Nonācis trepju galā, viņ� palūkojās uz termometru. Ārā bija mīnus viens grāds. Un plus piecpadsmit grādi telpās. Saimnieki pa nakti bija izslēgu�i apkuri, un visā mājā bija izplatījies aukstums.

īsu mirkli Servazs ieklausījās klusumā, kas valdīja namā. Viņ� iztē�lojās, kā visi vēl guļ saldā miegā Vincents un �arlēne, Megana un Margo� 11 bija pirmā reize pa ilgiem laikiem, kad viņ� Ziemassvētkos pamodās kaut kur citur, nevis savā dzīvokli. Sajūta bija dīvaina, tomēr nevarētu teikt, ka nepatīkama. Glu�i pretēji. Zem tā pa�a jumta gulēja viņa vietnieks un labākais draugs, sieviete, kas viņā izraisīja spēcīgu iekāri, un viņa pa�a meita. Dīvaini. Un visdīvainākais bija tas, ka viņ� �o situāciju pieņēma tādu, kāda tā ir. Kad viņ� bija Esperandjē pateicis, ka pavadīs Ziemassvētku vakaru kopā ar savu meitu, tas tūlīt viņu bija ielūdzis pie sevis. Servazs jau grasījās atteikties, bet, sev par lielu pār�steigumu, tomēr bija piekritis.

-�� Es ta�u viņus pat nepazīstu! Margo bija protestējusi, kamēr viņi brauca ar ma�īnu. Tu ta�u man apsolīji, ka mēs �o vakaru pavadīsim divatā, nevis poli�u barā!

Ta�u izrādījās, ka Margo ļoti labi sapratās ar �arlēni, Meganu, bet it īpa�i ar Vincentu. Vienubrīd, būdama jau krietni iereibusi, viņa, �ampanie�a pudeli vicinādama, iesaucās: �Nekad nebūtu domājusi, ka kruķis var būt tik for�s!� Tā bija pirmā reize, kad Servazs redzēja savu meitu iereibu�u. Vincents, kur� bija gandriz tikpat iereibis kā Margo, bija smējies līdz asarām, nometies uz paklāja pie dīvāna. Servazs pats sākumā bija juties nedaudz neveikli �arlēnes klātbūtnē, jo nespēja atvai�rīt domas par to, kā viņa bija izturējusies mākslas galerijā. Tomēr alko�hola un jaukās atmosfēras iespaidā viņ� galu galā tomēr sajutās brīvi.

Servazs basām kājām devās uz virtuves pusi, kad uzdūrās kādam priek�metam, kas sāka mirgot un izdot dīvainas skaņas. Tas bija japāņu vai ķīnie�u robots. Viņ� prātoja, vai �ajā valstī vairāk bija ķīnie�u pro- \

dukcijas vai fran�u. Tad kaut kas tum�s iz�āvās no viesistabas un metās tam starp kājām. Servazs noliecās un paglaudīja sānus sunim, kuru Esperandjē bija notriecis pa ceļam uz diskotēku un kuru bija izglābis kāds veterinārs, ko viņi izrāva no gultas trijos naktī. Tā kā dzīvnieks izrādījās ļoti draudzīgs un mīlīgs, Esperandjē bija nolēmis to paturēt.

Par piemiņu no ledaini aukstās, pārdzīvojumu pilnās nakts viņ� to bija nosaucis par Ēnu.

-��� Sveiks, resnais, viņ� tam sacīja. Un priecīgus Ziemassvētkus.

Kas lai zina, kur tu �obrīd būtu, ja tev toreiz nebūtu ienācis prātā �ķēr�sot ceļu, ko?

Ēna pāris rei�u apstiprino�i ierējās, ar tum�o asti sitot pa kājām Servazam, kur� apstājās uz virtuves sliek�ņa. Izrādījās, ka viņ� �ajā rītā tomēr nebija pamodies pirmais. �arlēne Esperandjē jau rosījās virtuvē. Viņa bija ieslēgusi tējkannu un kafijas aparātu un lika tosterā karsēties maizes �ķēles� Sieviete bija tam uzgriezusi muguru, un viņ� kādu mir�kli uz to lūkojās. Garie, sarkanie mati krita viņai pār pleciem. Servazs juta, ka viņam izkalst rīkle, un jau grasījās doties projām, kad viņa pret to pagriezās, novietojusi roku uz sava apaļā vēdera.

-��� Labrīt, Martēn.

Gar logu lēnām aizbrauca kāda ma�īna. Jumta malu rotāja mirgojo�u lampiņu virtene, kas bija palikusi iedegta visu nakti. īsta Ziemassvētku nakts, viņ� nodomāja. Servazs spēra soli uz priek�u un uzkāpa kādai rotaļlietai, kas iepīkstējās. �arlēne iesmējās un noliecās, lai to paceltu. Tad iztaisnojās, pievilka Servazu sev klāt, vienu roku aplikusi viņam ap kaklu, un noskūpstīja to uz lūpām. Servazs juta, ka piesarkst. Kas notiktu, ja kāds viņus pieķertu? Tajā pa�ā laikā viņ� sajuta mostamies iekāri, neskatoties uz apaļo vēderu, kas tos �ķira. Tā nebija pirmā reize, kad viņu noskūpstīja sieviete, kas bija stāvokli, ta�u tā bija pirmā reize, kad tā nebija stāvokli no viņa.

-��� �arlēne, es�

-��� Ku�� Nesaki neko. Vai tu labi gulēji?

-��� Ļoti labi. Vai� es nevarētu dabūt kafiju?

Viņa tam maigi noglāstīja vaigu un devās pie kafijas aparāta.

-��� �arlēne�

-��� Nesaki neko, Martēn. Ne tagad. Parunāsim par to vēlāk. Tagad ir Ziemassvētki.

Viņ� paņēma kafijas tasi un, pa�am nemanot, to vienā rāvienā iztuk��oja. Galva bija tuk�a, bet mutē skāņa gar�a. Servazs pēk�ņi no�ēloja, ka nav iztīrījis zobus, pirms nokāpa lejā pa trepēm. Kad viņ� pagriezās, �arlēne bija aizgājusi. Servazs ar gurniem atbalstījās pret virtuves galda virsmu. Bija tāda sajūta, it kā viņam vēderā grauztos termīti. Pēc kalnu ekspedīcijas joprojām sāpēja visas maliņas. Tie bija visdīvainākie Zie�massvētki viņa dzīvē. Un ari visbiedējo�ākie. Servazs nebija aizmirsis, ka kaut kur brīvībā klīst Irtmans. Vai viņ� bija pametis �o reģionu un tagad atradās tūksto�iem kilometru tālu vai bija tepat tuvumā? Tas Servazam neizgāja no prāta. Tāpat kā Lombārs. Viņa sasalu�o līķi galu galā tomēr bija izdevies atrast. Servazs nodrebēja ikreiz, kad par to iedomājās. Tik �ausmīga nāve� kas varēja būt arī viņējā.

Viņ� bie�i domāja arī par to, kāda asiņaina un ledus stindzino�a bija izvērtusies �ī izmeklē�ana. Tas �ķita tik nereāli. Un ar katru mirkli attālinājās. Servazs prātoja, ka �ajā lietā bija daudz kā tāda, ko tā arī nekad neizdosies izskaidrot. Kā, piemēram, iniciāļus �CS� uz gredze�niem. Kāds bija to izskaidrojums? Kad un kādos apstākļos bija sāku�ies �īs �etrotnes neskaitāmie noziegumi? Un kur� bijis līderis un inicia�tors? Atbildes uz �iem jautājumiem paliks apslēptas uz visiem laikiem. �aperons spītīgi klusēja. Viņ� atradās ieslodzījumā un gaidīja tiesu, ta�u tā arī neko nebija pateicis. Un Servazs domāja vēl par kaut ko citu. Pēc da�ām dienām viņam būs �etrdesmit. Viņ� bija dzimis trīsdes�mit pirmajā decembrī. Un, kā bija stāstījusi viņa māte, tie�i pusnaktī. Kad viņa izdzirdēja bērna pirmo brēcienu, blakustelpā bija pauk�ķēju�i �ampanie�a korķi.

�ī doma skāra kā pļauka. Viņam būs �etrdesmit gadi� Un ko viņ� savā dzīvē bija paveicis?

-�� PATIESĪBA TU BIJI TAS, kur� �ajā izmeklē�anā izdarīja vissvarīgāko atklājumu, -Kleim 162 pārliecināts paziņoja nākamajā dienā pēc Ziemas�svētkiem, nevis tas tavs majors. Kā viņu sauc?

Kleiml62 bija ieradies svinēt gada nogales svētkus Francijas dien�vidrietumos un iepriek�ējā dienā atlidojis ar reisu Parīze-Bordo-Tulūza uz pilsētu ar sarkanajiem jumtiem.

-��� Servazs.

-��� Galu galā, pat ja tas gudrinieks latīņu teicienu kalambūru meis�tars pat ja tas pasaules labākais izmeklētājs tomēr pieļāva, ka tu aiz�gāji pat neatsveicinājies.

-���� Nevajag pārspīlēt. Man vienkār�i paveicās. Un Martēns lieliski paveica savu darbu.

-��� Kāds tas tavs Dievs ir seksā?

-��� Simts piecdesmit procentīgs hetero.

-��� �ēl gan.

Kleiml62 izbāza kājas no segas un apsēdās uz gultas malas. Viņ� bija kails. Vincents Esperandjē izmantoja �o mirkli, lai patīksminātos par viņa plato un muskuļoto muguru, ievelkot cigaretes dūmu, vienu roku aizlicis aiz pakau�a un atbalstījies spilvenos. Vincentam uz krūtīm mirdzēja sviedru lāsītes. Kad Kleiml62 piecēlās un devās uz vannasistabu, viņ� nespēja atturēties, nepatlksminājies par �urnālista lieliski veidotajiem gurniem. �ajā 26. decembra rītā aiz loga sniga sniegs.

-��� Tu ta�u nebūsi viņā iemīlējies? Kleiml62 ievaicājās caur pus�atvērtajām vannasistabas durvīm.

-��� Mana sieva gan ir.

Vannasistabas durvis uzreiz parādījās blondā Kleiml62 galva.

-��� Kā tā? Vai viņi ir pārgulēju�i?

-��� Vēl ne, Vincents sacīja, izpūtis cigaretes dūmus griestos.

-��� Vai tad tava sieva nav stāvokli? Un viņ� nākamais krusttēvs?

-��� Tie�i tā.

Kleiml viņā nolūkojās neviltotā pārsteigumā.

-��� Un tu neesi greizsirdīgs?

Griestos raudzīdamies, Esperandjē atkal pasmaidīja.

Jaunais �urnālists nogrozīja galvu, izskatoties pilnīgi �okēts, tad atkal nozuda vannasistabā. Esperandjē uzlika austiņas. Marka Lanegana aizsmakusi balss atbildēja uz Izabellas Kempbelas maigajiem �ukstiem dziesmā �The False Husband".

KĀDĀ JAUKĀ APRĪĻA RĪTĀ Servazs piebrauca pie savas biju�ās sievas mājas pakaļ meitai. Smaidīgs viņ� noskatījās, kā meitene ar mugursomu un saulesbrillēm uz acīm iznāk no mājas.

-��� Braucam? viņ� jautāja, kad Margo apsēdās līdzās.

Viņi devās pa autoceļu, kas veda uz Pireneju kalniem, nogriezās (tas Servazam izraisīja kņudē�anu pakausī, turklāt viņ� bija dusmīgi saraucis uzacis) uz nobrauktuvi Montre�o/Senmartēndekomen�a un turpināja braukt tālāk uz dienvidiem, kalnu virzienā. Laiks bija pasa�kains. Debesis zilas, bet kalnu galotnes mirdzo�i baltas. Gaiss, kas ieplūda pa pusatvērto ma�īnas logu, bija tik tīrs, ka noreiba galva, it kā tas būtu ēteris. Vienīgā bemola takts Servaza uztverē �ķita tā, ka Margo austiņās bija uz �pilnu klapi� uzlikusi savu iecienīto mūziku, kas bija dzirdama ma�īnas salonā, tomēr pat tas nespēja sabojāt viņa labo garastāvokli.

Doma par �o braucienu viņam bija ie�āvusies prātā pirms nedēļas, kad piezvanīja Cīglere, no kuras veselu mēnesi nebija nekādu ziņu, lai apjautātos, kā viņam klājas. Ma�īna brauca cauri gleznainiem ciema�tiņiem. Kalni te tuvojās, te attālinājās līdz brīdim, kad viņi tos vairs neredzēja un ceļ� kļuva aizvien stāvāks. Aiz katra jauna pagrieziena virs zaļojo�ajām pļavām viņi ieraudzīja fantastiskus panorāmas ska�tus kādu pasaku namiņu ielejas dziļumā, upes, kas mirdzēja saulē, un gaismas apmirdzētus ganāmpulkus, kas iznira starp miglas vāliem. Servazs nodomāja, ka apkārtnes ainava ir ļoti mainījusies. Tad viņi nonāca nelielā autostāvvietā. Rīta saule vēl bija paslēpusies aiz mākoņiem. Viņi stāvvietā nebija vienīgie. Tur jau atradās kāds motocikls un viņus sagai�dīja divi uz klin�u pauguriem sēdo�i cilvēki. Tagad tie piecēlās.

-��� Sveiks, Martēn, sacīja Cīglere.

-��� Sveika, Irēna! Vēlos tevi iepazīstināt ar savu meitu Margo. Margo, tā ir Irēna.

Irēna paspieda Margo roku un pagriezās, lai viņu iepazīstinātu ar kādu apburo�u tum�mati. �u�kai Smatanovai bija stingrs rokasspie�diens, gari, ogļmelni mati un �ilbino�s smaids. Tā kā viņi iepriek�ējā dienā bija tiku�ies, tad pārmija da�us vārdus un devās ceļā. Gglere un Martēns gāja pa priek�u, bet �u�ka un Margo nesteidzīgi viņiem sekoja. Servazs dzirdēja, kā viņas tam aiz muguras smejas. Irēna ar viņu sāka sarunāties tikai tad, kad tie bija pagāju�i labu gabalu uz priek�u. Sīkie akmentiņi krak�ķēja zem biezajām apavu zolēm, bet lejā �aloja strau�tiņ�. Rīta saule jau sildīja viņu sejas un kājas.

-��� Es pati turpināju izmeklē�anu, viņa pēk�ņi ieminējās, kad tie bija pārgāju�i pāri nelielam baltegļu baļķu tiltiņam.

-��� Kādu izmeklē�anu?

-��� �etrotnes, viņa atbildēja.

Servazs uz viņu aizdomīgi palūkojās. Viņ� nevēlējās sabojāt tik jauku dienu, cilājot vecas lietas.

-Un?

-��� Es uzzināju, ka piecpadsmit gadu vecumā �aperonu, Pero, Grimmu un Murenku vecāki nosūtīja uz vasaras nometni pie jūras. Uzmini, kāds bija nometnes nosaukums!

-��� Kāds?

-��� La Colonie des Sternes. [42]

-��� Un tad?

-��� Vai atceries burtus uz gredzeniem?

-��� CS, Servazs sacīja un apstājās.

-��� Tie�i tā.

-��� Vai tu domā, ka� viņi jau toreiz sāka�?

-��� Iespējams.

Rīta gaisma lauzās cauri taciņas malā augo�ās ap�u birztalas lapot�nei, kas trīsuļoja liegā vēja pūsmā.

-��� Piecpadsmit gadu vecumā� tas ir vecums, kad cilvēks cen�as uzzi�nāt, kas viņ� patiesībā ir� vecums, kad tiek iegūti draugi visam mū�am. Ta�u tas ir arī vecums, kad mostas seksualitāte, Servazs sacīja.

-��� Un ari vecums, kad tiek izdarīti pirmie noziegumi, Cīglere pie�bilda, uz viņu lūkojoties.

-Jā. Varbūt tā tie�ām ir�

-��� Bet varbūt aiz tā slēpjas kaut kas pavisam cits, Cīglere turpināja.

-��� Arī tas nav izslēgts.

-���� Kas te notiek? Margo ieprasījās, nonākusi līdz viņiem. Kāpēc jūs esat apstāju�ies?

�u�ka uz viņiem caururbjo�i paskatījās.

-���� Sasodīts, atslābstiet ta�u! viņa sacīja. Pievērsieties vienreiz atpūtai!

Servazs palūkojās apkārt. Diena bija brīni�ķīga. Viņ� iedomājās par savu tēvu, pasmaidīja un, turpinot ceļu, noteica:

-��� Jā, atslābsim gan.

Precizejumi

Da�i �īs grāmatas fakti un notikumi var �ķist pārāk sakāpinātas iztē�les auglis, tomēr tā nav. Pazemes rūpnīca divtūksto� metru augstumā patie�ām eksistē, tikai es to esmu pārcēlis pārdesmit kilometrus tālāk. Arī atsevi�ķi psihiatriskās ārstniecības paņēmieni, tādi kā aversīvā iedarbība uz pacientu vai peņa pletismogrāfija, diem�ēl da�ās Eiropas un pasaules slimnīcās joprojām tiek izmantoti, tāpat kā elektro�oks, kas, protams, kop� Lū Rīda un viņa �Kill Your Sons� [43] laikiem ir krietni izmainījies, tomēr arī divdesmit pirmajā gadsimtā joprojām �ajā valstī palicis aktuāls. Kas attiecas uz mūziku, ko klausījās Esperandjē, jūs to varat lejupielādēt kaut tūlīt!

Pirmais �aizdomās turamais� pateicību sarakstā ir �ans Pjērs �ambērs. Viņ� ir perfekts vainīgais, ja runa ir par lielisku gaumi, kas apvienota ar aizrau�anos ar kriminālromāniem, visiem pārējiem literatūras �anriem un zinā�anām par mūziku. Paldies, draugs!

Citi �aizdomās turamie�, kas ir daļēji vainīgi �ī nozieguma pastrādā�anā, ir mana sieva, kas prot sadzīvot ar rakstnieku un padarīt viņa dzīvi pēc iespējas vieglāku, meita neremdināma ceļotāja, kurai pasaule nozīmē tikai nedaudz palielinātu spēles laukumu (lai viņu panāktu, man nepietiktu pat ar trim dzīvēm), dēls, kur� par modernajām tehnoloģijām zina daudz vairāk nekā es un kur�, kā es ceru, tomēr no tām kaut uz bridi novērsīsies, lai izlasītu �o grāmatu.

Dominika Mato�a Ventura pārstāv citu nozieguma versiju bez viņas uzmun�drinājuma, talanta un līdzdalības �ī grāmata noteikti nebūtu tapusi. Cita starpā, arī viņas dziesmas, rakstot romānu, man bija �īsts kases gabals�.

Ja nu ne glu�i starp vainīgajiem, tad starp �aizdomās turamajiem" noteikti ierindojams ari Gregs Robērs, kur� ir fanātisks anomāliju atklājējs un pacietīgs lasītājs un kura vienīgais trūkums ir fantāzijas apbrīno�ana. Turklāt Gregs ir ne tikai draugs, bet ari mans māsasdēls.

Tālāk seko tie, kas �ajā lietā noteikti uzskatāmi par līdzzinātājiem, visa XO izdevniecības komanda, sākot ar pa�u Bemāru Fikso, kur� nepiekāpīgi rada �edevrus, Edīti Leblonu ar savu kompetenci un atbalstu, �anu Polu Kamposu, kur� sevi pasludinājis par manu fanu nr. 1, Valēriju Taijeferu par prasmi mek�lēt un atrast tie�i to, kas nepiecie�ams, Florānsu Pariantu, Gvenaēlu Legofu un, protams, kā beidzamo, bet tikpat nozīmīgo, Karolīnu Lepē, kas parastu metālu pārkausē zeltā.

Pateicos ari Gaelai par fotogrāfijām, Patrikam par neparasto humoru, Klodīnai un Filipam, kas alla� no jauna ieeļļoja ierūsēt sāku�o mehānismu, manai māsai un D�o par to, ka viņi alla� bija līdzās, un visiem pārējiem no K klana Loikam par Bretaņu, Kristiānam par viņa pagrabu (un instrumentiem), Didjē par to, ka viņ� ir tik labs draugs, un Dominikai, �islēnai, Patrīcijai un Nikolai par viņu smieklu lēkmēm�

Galu galā izrādījās, ka rakstniecība nebūt nav tik vientulīga nodarbo�anās, kā biju iedomājies�

** Ar pletismogrāfiskās analīzes palīdzību nosaka organisma reakciju (paātrināts pulss, erekcija u. c.) uz kairinātāju.

** Tulkotājas atdzejojums latvie�u valodā.

[1] pireneju ģemze kalnu kaza. (�eit un turpmāk tulkotājas piezīmes.)

[1] Ciklops sengrieķu mitoloģijā milzis ar vienu aci.

[2] mentors prakses vadītājs.

[3] clement �ēlsirdīgs. (fran�u vai.)

[3] No fran�u valodas atdzejojusi tulkotāja.

[4] portiks uz kolonnām balstīta ēkas ieeja.

[5] fims pārkristalizējies, graudains, parasti ilgā laikā veidojies sniegs.

[6] morēna sarkanbrūna smil�māla zemledus paugurs.

[7] ar fantasmogrāfiskās analīzes palīdzību nosaka kairinātājus, kas pacientu ar psihiska rakstura novirzēm noved līdz nozieguma izdarī�anas stāvoklim.

[8] �mehāniskais apelsīns� entonija bārd�esa romāns un Stenlija Kubrika filma. Galvenajam varonim Alekam piedāvā piedalīties medicīniskā eksperimentā, lai izraisītu pretīgumu pret lietām, kas sabiedrībā tiek uzskatītas par grēcīgām un ļaunām.

[9] keits Herings slavens grafīti mākslinieks.

[10] �lielā Brāļa balva� (Big Brother Award) balva, ko da�ās valstīs pie�ķir valdībām un privātorganizācijām par ieguldījumu personas privātuma pārkāp�anā un tās datu atklā�anā tre�ajām personām.

[11] elastomērs elastīgs, temperatūras svārstības izturīgs polimēra materiāls.

[12] komandītsabiedriba ir personālsabiedrība, kuras mērķis ir komercdarbības veik��ana, izmantojot kopēju firmu, un kurā uz sabiedrības līguma pamata apvieno�ju�ās divas vai vairākas personas (biedri), ja vismaz viena sabiedrības biedra (komandīta) atbildība attiecībā uz sabiedrības kreditoriem ir ierobe�ota ar viņa ieguldījuma apmēru, bet pārējo personiski atbildīgo sabiedrības biedru (komple�mentāru) atbildība nav ierobe�ota.

[13] akciju sabiedrība ir uzņēmums, komercsabiedrība, kuras pamatkapitāls sastāv no akciju nominālvērtības kopsummas. Akciju sabiedrība ir atklāta sabiedrība, un tās akcijas ir finan�u instrumenti un var būt publiskās apgrozības objekts, piemēram, akciju tirgū. Sabiedrība ir juridiskā persona.

[14] mossad izraēlas slepenais dienests.

[15] psihotiķis ar psihozi sirgsto�s cilvēks, kur� nespēj valdīt pār sevi un mijiedar�boties ar apkārtējo vidi izdzīvo�anai pietiekamā līmenī; �āds cilvēks apdraud gan sevi, gan apkārtējos.

[16] departaments Francijas teritoriālā iedalījuma vienība.

[17] hacienda privātīpa�ums Argentīnā.

[18] rebatet lucien (1903-1972) fran�u rakstnieks un �urnālists ar fa�istiskiem uzska�tiem.

[19] grafiskais romāns jeb grafiskā novele ir komiksu paveids. Sevī ietver romānu, kur� izdots grafiskā variantā un kurā galvenais ir zīmējums, nevis teksts. Nav zināma precīza �ī termina izcelsme. Mūsdienās �o terminu izmanto komiksu autori, lai distancētu savus darbus no komiksu pamatmasas, kas paredzēti bērnu auditorijai.

[20] elle. (Fran�u vai.)

[21] konjunktīvas hiperēmija palielināta asins pievade acij, kas izraisa acs apsārtumu.

[22] parapets �eit: aizsargsiena.

[23] kalvinisms ir kristīgā mācība �ana Kalvina interpretējumā, viena no protes�tantisma mācībām. Radās �veicē 16. gadsimtā. Galvenā tēze Kalvina mācībā ir iepriek� nolemtības doktrīna uzskats, ka izredzētās dvēseles Dievs nolēmis caur Jēzus upuri glābt, turpretī citas lemtas mū�īgām mokām. Kuras tās ir, to nav iespējams pateikt, tāpēc visiem ir jāstrādā godīgi, �akli un jādzīvo taupīgi.

[24] teodors Adorno (1903-1969) Frankfurtes skolas filozofs. Kopā ar Maksu Horkheimeru sarakstījis grāmatu �Apgaismības dialektika�.

[25] bernsteins, Inbals, Haitinks, Vīns pasaulslaveni diriģenti.

[26] johanna Spiri �veices bērnu grāmatu autore.

[27] atdzejojis a. �trauss.

[28] taksidermija medību trofeju izbā�ņu izgatavo�ana.

[29] plexyglas augstas izturības organiskais stikls.

[30] jatrogēnā slimība psihogēna slimība, kas radusies sakarā ar medicīnas darbi�nieku izteikumu vai izturē�anās nepareizu uztver�anu.

[31] neiroleptiķi psihiatriskie medikamenti psihozes, �izofrēnijas un maniakālās depresijas ārstē�anai.

[32] anksiolitiķi medikamenti, kas novēr� satraukumu.

[33] stilītu kolonna 5. gs. askēts Sv. Simons Stilīts (stabā stāvētājs). Pēc viņa parauga daudz mūku �ādos torņos atrada mieru.

[34] seveso pilsēta Itālijā, kur 1976. gadā nelielā rūpnīcā radās pla�a mēroga ķīmis�kais piesārņojums.

[35] rojs lihten�teins (1923-1997) amerikāņu mākslinieks, popārta pārstāvis. Lihten�teina darbiem raksturīgs iespieddarbu atdarinājums palielinājumā. Viņa darbi atgādina attēlus no komiksiem.

[36] nodokļus maksā tikai trūcīgie. (Angļu vai.)

[37] �the woman identified woman" radikālo lesbie�u 1970. gada manifests.

[38] �radical Feminism: A Documentary History" radikālo feministu darbu apkopo�jums. _

[39] kevlārs sintētiskā �ķiedra, kas ir piecas reizes izturīgāka par tēraudu.

[40] playmobil populāras vācijā ra�otas rotaļlietas, kas sastāv no sērijveida figūri�ņām un detaļām.

[41] pan-bagnat kārtaina sviestmaize ar Nicas salātiem.

[42] zīriņu vasaras nometne. (Fran�u vai.)

[43] viena no slavena amerikāņu mūziķa Lū Rīda dziesmām.