Grehems Grīns

Mūsu cilvēks Havannā

Bet bēdīgam cilvēkam ir savi joki

D�ord�s Herberts

Pirmā nodaļa 1

Tas nēģeris, kas iet pa ielu, � sacīja doktors Haselbahers, stāvēdams �Brīnumbārā�, � man atgādina jūs, mister Vormold. � Doktoram Haselbaheram bija raksturīgs tas, ka pēc piecpadsmit gadu draudzības viņ� vēl aizvien uzrunās mēdza lietot vārdu �mister�,� draudzība bija jāpārbauda tikpat lēni un piesardzīgi kā diagnoze. Kad doktors Haselbahers ieradīsies pie Vormolda naves gultas pataustīt viņa dziesto�o pulsu, varbūt tad beidzot viņ� kļūs tam par D�imu.

Nēģerim viena acs bija akla un viena kāja īsāka par otru; galvā viņam bija veca filca platmale un cauri saplīsu�ajam kreklam spiedās ārā ribas � kā kuģim, kam norauts ap�uvums. Viņ� gāja pa ietves malu, gar dzeltensārtajiem kolonādes pīlāriem, karstas janvāra saules apspīdēts, un iedams skaitīja soļus. Kad, ejot uz aug�u pa Virdudes ielu, nēģeris pagāja garām �Brīnumbāram�, viņ� jau bija aizskaitījis līdz 1369. Viņam vajadzēja iet lēnām, lai pagūtu izrunāt tik garu skaitli. �Viens tūkstotis trīs simti septiņdesmit.� Nēģeri bie�i varēja redzēt Nacionālā skvēra apkaimē, kur viņ� da�reiz mēdza uzkavēties un pārtraukt savu skaitī�anu, lai pārdotu kādam tūristam paciņu pornogrāfisku pastkar�u. Pēc tam viņ� atkal turpināja skaitī�anu. Dienas beigās, līdzīgi nepacietīgam pasa�ierim uz transatlantiskā tvaikoņa, viņ� zināja ar precizitāti līdz vienam jardam, cik daudz �odien nostaigājis.

� Es atgādinu D�o? � jautāja Vormolds. � Neredzu nekādas līdzības. Izņemot, protams, klibumu. � Ta�u instinktīvi viņ� sev uzmeta �iglu skatienu spoguli ar uzrakstu Cerveza Tropical, it kā tie�ām pa ceļam no veikala līdz vecpilsētai būtu varējis kļūt tikpat nevarīgs un melns kā D�o. Bet seja, kas raudzījās viņam pretī, izskatījās tikai mazliet tum�āka no ostas putekļiem; tā tomēr bija tā pati noraizējusies, grumbu izvagotā �etrdesmit gadu vecā vīra seja, gan jaunāka par doktora Haselbahera seju, ta�u kur� katrs būtu varējis dro�i pateikt, ka tā izdzisīs ātrāk, � pār to jau plaiksnījās ēnas un nemiers, kas nav apklusināms ne ar kādiem nomierino�iem līdzekļiem. Nēģeris klibodams nozuda aiz bulvāra stūra. Todien te mud�ēt mud�ēja no apavu spodrinātājiem.

� Es nerunāju par klibumu. Vai tad jūs neredzat līdzību?

� Nē.

� Viņam ir divi uzdevumi dzīvē, � doktors Haselba-hers paskaidroja, � darīt savu darbu un skaitīt. Turklāt viņ� ir anglis.

� Es tomēr nesaprotu ... � Vormolds atvēsināja muti ar malku daikvirija *, ko viņ� dzēra ik rītu. Septiņas minūtes gājienam līdz �Brīnumbāram�; septiņas minūtes atpakaļ līdz veikalam; se�as minūtes draudzīgai patērzē�anai. Vormolds paskatījās pulkstenī. Viņ� atcerējās, ka tas bija vienu minūti vēlāks.

Kokteiļa nosaukums. (Tulk.)

� Viņam var uzticēties, uz viņu var paļauties, tas ir viss, ko gribēju sacīt, � nepacietīgi noteica doktors Hasel-bahers. � Kā klājas Millijai?

� Lieliski, � Vormolds atbildēja. Tā bija viņa parastā atbilde, bet tā viņ� arī domāja.

� Septiņpadsmitajā viņai būs septiņpadsmit, vai ne?

�- Tā ir. � Viņ� pameta a�u skatienu pār plecu, it kā viņam kāds dzītos pakaļ, un tad atkal uz pulksteni. � Vai jūs neatnāksit iedzert ar mums kopā kādu malku?

� Līdz �im ta�u neesmu nekad iztrūcis, mister Vor-mold. Kas vēl pie jums būs?

� Nu, es domāju, ka tikai mēs trīs. Redziet, Kupers aizbraucis uz mājām, nabaga Marlo vēl joprojām atrodas slimnīcā, bet Millijai, kā liekas, no jaunās kompānijas konsulātā neviens diez kā nepatīk. Tā ka cs domāju, mēs klusi pasēdēsim ģimenes pulciņā.

� Jūtos pagodināts, ka tieku uzskatīts par ģimenes locekli, mister Vormold.

� Varbūt pasūtīsim galdiņu viesnīcā Nacional, jeb vai jūs domājat, ka tas nebūs .. . diez cik pieklājīgi?

� Te jau nav Anglija vai Vācija, mister Vormold. Tropos meitenes ātri nobriest.

Otrpus ielas krak�ķēdami atvērās slēģi un pēc tam sāka vienmērīgi virināties no vieglā jūras vējiņa �klik-klak� kā senlaicīgs pulkstenis. Vormolds sacīja:

� Man jāiet.

� Gan putekļu sūcēji iztiks bez jums, mister Vormold. � Sī bija rūgtu patiesību diena. � Tāpat kā mani pacienti bez manis, � doktors Haselbahers labsirdīgi piemetināja.

� Cilvēki slimo pastāvīgi, bet putekļu sūcēji viņiem nav jāpērk.

� Jūs jau arī prasāt no viņiem lielāku maksu.

� Bet pats saņemu tikai divdesmit procentus. Daudz jau nevar iekrāt no �iem divdesmit procentiem.

� �ai gadsimtā neko daudz neiekrāsi, mister Vormold.

� Man jāiekrāj � Millijai. Ja ar mani kas notiktu . ..

� Mūsu laikos nevienam nav lielu cerību, kāpēc tad jāuztraucas?

� Visas �is nekārtības ļoti slikti ietekmē tirdzniecību. Kāds gan labums no putekļu sūcēja, ja ne vienmēr ir elektrība?

� Es varētu jums aizdot nelielu summu, mister Vormold.

� Nē, nē. Tik traki jau nav. Es neuztraucos par �odienu un pat ne par rītdienu, es uztraucos par tālāko nākotni.

� Tad nu gan nav vērts uztraukties. Mēs dzīvojam atoma laikmetā, mister Vormold. Nospiedīs podziņu � blīk�-blāk�! � un mūsu vairs nav. Vēl vienu viskiju, lūdzu.

� Ak jā ... Vai jūs zināt, ko firma izdarījusi? Viņi man atsūtīju�i putekļu sūcēju �Atomkatls�.

� Tie�ām? Es nezināju, ka zinātne aizgājusi tik tālu.

� Nu, protams, tajā nav nekā no atoma � tas ir tikai nosaukums. Pērn bija �Turboreaktīvais�, �ogad �Atoma�. Tas darbojas tāpat kā iepriek�ējais, ja iesprau� dak�iņu kontaktligzdā.

� Vai tad vērts uztraukties? � kā vadmotīvu atkārtoja doktors Haselbahers, noliecies pār viskija glāzi.

�- Viņi nesaprot, ka �āds nosaukums var gūt panākumus Savienotajās Valstīs, nevis te, kur garīdzniecība visu laiku sludina, ka zinātne tiek ļaunprātīgi izmantota. Pagāju�o svētdienu mēs abi ar Milliju bijām aizgāju�i uz katedrāli, � jūs ta�u zināt, cik ļoti viņai patīk, ka eju uz dievkalpojumiem, jo viņa aizvien vēl cer, ka pievērsīs mani ticībai. Jā, un Mendesa tēvs noņēmās veselu pusstundu, aprakstīdams ūdeņra�a bumbas iedarbību. Tie, kas ticot paradīzei zemes virsū, viņ� teica, pārvēr�ot �o zemi par elli, un viņ� to runāja visai pārliecino�i, ļoti saprotami. Un kā pēc jūsu domām es jutos pirmdienas rītā, kad man vajadzēja izlikt skatlogā jauno putekļu sūcēju �Atomkatls�? Es nemaz nebūtu pārsteigts, ja kāds no tuvējās apkārtnes trakuļiem būtu izsitis �o skatlogu. Tad vēl visādas biedrības � �Katoļu akcija�, �Debesu valdnieks Kristus� , visi �ie draņķi. Nezinu nemaz, ko iesākt, Haselbaher.

� Pārdodiet vienu Mendesa tēvam bīskapa pils vajadzībām.

� Bet viņ� ir apmierināts ar �Turbo� . Tas ir labs aparāts. Arī �is, protams, nav slikts. Uzlabots uzgalis, domāts grāmatu plauktiem. Jūs ta�u zināt, ka es nepārdodu tādus aparātus, kas nebūtu labi.

� Zinu, mister Vormold. Bet vai jūs nevarat mainīt nosaukumu?

� Viņi neatļaus. Viņi ar to lepojas. Viņi domā, ka tā ir labākā reklāma, kāda jebkad izgudrota. � �Izdauza, noslauka, uzspodrina�. Zināt, kopā ar �Turbo� aparātu viņi pārdod filtru, kas tīra gaisu. Nav ko iebilst � pamatīga ietaise, bet vakar veikalā ienāca kāda sieviete, apska-tlja- �Atomkatlu� un vaicāja, vai tāda izmēra filtrs tie�ām spējot uzsūkt visas radioaktīvās daļiņas. Un kā esot ar stronciju 90 � viņa jautāja.

� Es jums varu izsniegt medicīnisku izziņu,� doktors Haselbahers piedāvāja.

� Vai jūs nekad ne par ko neuztraucaties?

� Man ir slepens aizsarglīdzeklis, mister Vormold. Mani interesē dzīve.

� Arī mani, bet . ..

� Jūs interesē cilvēki, nevis dzīve, bet cilvēki vai nu nomirst, vai pamet mūs ... piedodiet, es to neattiecināju uz jūsu sievu. Bet, ja jūs interesē dzīve, tā nekad jūs nepievils. Mani interesē siera pelējums. Vai jums nepatīk risināt krustvārdu mīklas, mister Vormold? Man patīk, bet ar tām ir tāpat kā ar cilvēkiem: tām vienmēr pienāk gals. Es varu atrisināt kuru katru krustvārdu mīklu stundas laikā, bet mans pētījums par siera pelējumu nekad netiks pabeigts, kaut gan tu, cilvēks, sapņo, ka pienāks laiks . .. Es jums kādreiz parādī�u savu laboratoriju.

� Man jāiet, Haselbaher.

� Jums vajadzētu vairāk sapņot, mister Vormold. Mūsu gadsimtā labāk neskatīties īstenībai acīs. ¹

Kad Vormolds pārnāca savā veikalā Lampariljas ielā, Millija vēl nebija atgriezusies no amerikāņu klosterskolas, kur viņa mācījās, un, kaut gan caur stikla durvīm viņ� varēja redzēt divus cilvēkus, veikals viņam likās tuk�s. Tik tuk�s! Un tāds tas paliks, kamēr pārnāks Millija. Katru reizi, kad viņ� ienāca veikalā, viņ� izjuta sevī smeldzo�u tuk�umu. So tuk�umu nevarēja aizpildīt neviens pircējs, it īpa�i tāds kā tas, kas patlaban tur stāvēja un izskatījās pārāk �vītīgs Havannai; viņ� lasīja angļu valodā iespiestu lapiņu par �Atomkatlu�, pasvītroti ignorēdams pārdevēju. Lopess ir straujas dabas cilvēks, viņam nepatīk, ka viņu velti atrauj no Confidential izdevuma lasī�anas spāņu valodā. Viņ� nikni blenza uz sve�inieku, nemēģinādams to ieinteresēt par savu preci.

� Buenos dias,² � Vormolds sacīja. Uz katru sve�inieku, kas ienāca veikalā, viņ� mēdza raudzīties ar aizdomām. Pirms desmit gadiem kāds vīrs bija ienācis veikalā, izlikdamies par pircēju, un Vormolds savā vientiesībā bija tam pārdevis vilnas kum�ķus automa�īnas pulē�anai. Tas bija slīpēts zellis, bet �is... grūti iedomāties kādu, kas vēl mazāk izskatītos pēc putekļu sūcēja pircēja. Viņ� bija liela auguma, elegants, ģērbies pelēkā tropu uzvalkā, apsējis lielisku kaklasaiti, un viņam nāca līdz jūras liedaga elpa un ādas krēsla smaka no pirm�ķirīga kluba; tā vien likās, ka viņ� nupat, nupat sacīs: �Sūtnis jūs tūlīt pieņems.� �ādiem cilvēkiem nav pa�iem jātiek vaļā no putekļiem, viņu vietā to izdara vai nu okeāns, vai sulainis.

� Nesaprotu, ko jūs tur murk�ķat,� sve�ais atbildēja. Vulgārais vārds sabojāja viņa uzvalku kā olas traips, kas uzkritis, ēdot brokastis. � Jūs ta�u esat anglis, vai ne?

� Jā.

� Es gribu teikt � īsts anglis. Anglijas pase un viss pārējais.

� Jā. Un tad?

� Vienmēr labāk darī�anas kārtot ar angļu firmu. Tad tu, cilvēks, zini, kur atrodies, vai jūs saprotat?

� Ar ko jums varu pakalpot?

� Vispirms es gribētu apskatīties. �Viņ� runāja tā, it kā atrastos grāmatu veikalā.� Nekā nevarēju jūsu zellim to iestāstīt.

� Jūs interesē putekļu sūcējs?

� Nu, nevar teikt, ka interesē.

� Tas ir, jūs gribat to pirkt?

� Jā gan, vecais, jūs trāpījāt naglai uz galvas. � Vormoldam bija tāds iespaids, ka sve�ais virs �ādu toni izvēlējies tāpēc, ka tas viņam likās saskanam ar �o veikalu,� tas Lampariljas ielā noderēja kā aizsargkrāsa; vaļība nepavisam nesaskanēja ar sve�inieka apģērbu. Grūti atdarināt svētā Pāvila māku sarunāties ar katru cilvēku tam piemērotā valodā, nemainot savu tērpu.

Vormolds dzīvi atsaucās: � Jūs neatradīsit nekā labāka par �Atomkatlu�.

� Es te ievēroju vienu, kas saucas �Turbo�.

� Arī tas ir ļoti labs putekļu sūcējs. Vai jums liels dzīvoklis?

� Nu, nevar teikt, ka liels.

� Te, jūs redzat, ir divi suku komplekti � �is te ievas-ko�anai un tas uzspodrinā�anai; ai nē, liekas, otrādi. �Turbo� darbojas ar gaisa piedziņu.

� Ko tas nozīmē?

� Nu, protams, tas... jā, te tā sacīts: ar gaisa piedziņu.

� Un �is jocīgais daiktiņ� � kam tas domāts?

� Tas ir divpusīgs uzgalis paklājiem.

� Nevar būti Tas nu gan interesanti! Bet kāpēc divpusīgs?

� Jūs grū�at prom un tad velkat klāt.

л

� Ко tik visu neizgudro, � sve�ais sacīja. � Jus laikam tos daudz pārdodat?

� Es te esmu vienīgais aģents.

� Visas ievērojamās personas laikam grib iegādāties �Atomkatlu�?

� Vai �Turboreaktīvo�.

� Arī valdības iestādes?

� Protams. Kāpēc jūs to prasāt?

� Kas ir pietiekami labs valdības iestādei, būs labs arī man.

� Varbūt jums labāk patīk mūsu �Mazulīt, nepārpūlies�?

� Ar ko nepārpūlies?

� Pilnais nosaukums ir �Mazulīt, nepārpūlies. Mazais istabas putekļu sūcējs ar gaisa piedziņu.�

� Atkal ar gaisa piedziņu.

� Neesmu par to atbildīgs.

� Nu, nu, vecais, nesaceliet spuras.

� Man pa�am ļoti nepatīk vārds �Atomkatls�, � Vormolds pēk�ņi iekaisa. Viņ� bija stipri uztraucies. Viņam ie�āvās prātā, ka �is sve�inieks varētu būt inspektors, ko atsūtījis galvenais kantoris no Londonas vai Ņujorkas. Lai tad viņi arī dzird skaidru patiesību. ₍

� Es jūs saprotu. Tā nav visai spo�a izdoma. Sakiet � vai jūs �os daiktus arī pārbaudāt?

� �etrreiz gadā. Visu garantijas laiku par brīvu.

� Jūs pats?

� Nē, es sūtu Lopesu.

� To īdzīgo tipu?

� Es diez cik daudz no mehānikas nesaprotu. Tiklīdz pieduros kādam no �iem daiktiem, tie nez kādēļ vairs negrib darboties.

� Vai jus automa�īnu vadat?

� Jā, bet, ja tai kas sabojājas, es pasaucu savu meitu.

� Ak jā, jūsu meita. Kur viņa ir?

� Skolā. Atļaujiet, es jums parādī�u �o ātriedarbīgo savienojamo uzmavu. � Bet, kad viņ� to mēģināja demonstrēt, nekas, protams, neiznāca. Viņ� spaidīja un grozīja uzmavu uz visām pusēm. � Bojāta detaļa, � viņ� izmisis noteica.

� Dodiet, es pamēģinā�u, � sacīja sve�ais, un viss gāja tik gludi, ka labāk nevar vēlēties.

� Cik jūsu meitai gadu?

� Se�padsmit, � viņ� sacīja un noskaitās uz sevi, ka bija atbildējis.

� Nu, � sve�inieks teica, � vajadzēs sākt kustēt. Man bija liels prieks ar jums papļāpāt.

� Vai jūs negribētu paskatīties, kā putekļu sūcējs darbojas? Lopess jums parādīs.

� Patlaban ne. Mēs vēl redzēsimies � vai nu te, vai kur citur, � sve�ais vīrs noteica ar tādu kā nekaunīgu pa�apziņu un izgāja laukā pa durvīm, iekām Vormolds bija attapies pasniegt tam firmas karti. Laukumā Lam-pariljas ielas galā viņ� sakusa ar Havannas spilgto dienas vidus gaismu un iejuka savedēju un loterijas biļe�u pārdevēju pūlī.

Lopess teica:

� Viņ� nemaz nedomāja kaut ko pirkt.

� Ko tad viņ� gribēja?

� Kas to lai zina. Viņ� ilgi skatījās uz mani caur skatlogu. Ja jūs nebūtu atnācis, viņ� laikam mani lūgtu sameklēt viņam kādu meiteni.

� Meiteni?

Viņ� atcerējās dienu pirms desmit gadiem, un pēc tam

viņu pārņēma nemiers par Milliju, kā arī no�ēla, ka bija atbildējis uz tik daudziem jautājumiem. Tāpat viņ� no�ēloja ari to, ka ātriedarbīgā savienojamā uzmava �oreiz nebija darbojusies.

Millijas tuvo�anos viņ� varēja dzirdēt jau pa lielu gabalu, tāpat kā parasti dzird tuvojamies policijas automa�īnu. Tikai par Millijas tuvo�anos viņu nebrīdināja vis sirēna, bet gan svilp�ana. Parasti Millija nāca no autobusa piestātnes Avenida de Bclgica, bet �odien �medības� likās notiekam Komposteljas virzienā. Viņ� bija spiests atzīt, ka �īs �medības� nav bīstamas. �āda apsveik�ana, kas bija sākusies apmēram tad, kad Millija sasniedza trīspadsmit gadu vecumu, īstenībā nozīmēja cieņas parādī�anu, jo pat pēc augstā llavannas standarta viņu uzskatīja par skaistu. Mati viņai bija gai�i iedzeltenā medus krāsā, uzacis tum�as, un viņas �zirgastes� frizūru veidoja pilsētas labākais frizieris. Millija nepievērsa uzmanību svilpieniem, tie tikai darīja vieglāku viņas gaitu, � redzot viņu ejam, varēja gandrīz noticēt levitācijai. Klusums meitenei tagad būtu licies apvainojo�s.

Pretēji Vormoldam, kas neticēja nekam, Millija bija katoļticīga: ka meita tāda būs, to viņam vajadzēja apsolīt Millijas mātei vēl pirms kāzām. Tagad tās māte, kā viņ� domāja, neturējās vairs ne pie kādas ticības, ta�u bija atstājusi viņa gādībā dedzīgu katolieti. Tas saistīja Milliju daudz cie�āk pie Kubas nekā viņu pa�u. Viņ� domāja, ka bagātnieku ģimenēs vēl aizvien bija saglabājies

paradums lūrēt duenju \ un da�reiz viņam likās, ka ari Milliju uzrauga duenja, ko neredz neviens cits kā tikai viņa pati. Apņēmusi ap pleciem savu vieglo mantiju, uz kuras bi ja iz�ūtas tik caurspīdīgas lapas kā ledus puķes, baznīcā viņa izskatījās burvīgāka nekā citur; viņai blakus vienmēr sēdēja duenja, uzmanīdama, lai viņa neuzmestu kūkumu, vajadzīgā brīdī aizsegtu seju un pareizi mestu krustu. Mazi zēni, kas sēdēja viņas tuvumā, drīkstēja nesodīti sūkāt stiklenes, ņirgt aiz kolonas, bet viņa sēdēja stīvi kā mūķene, sekodama dievkalpojumam pēc lūg�anu grāmatas, kas bija zelta griezuma un iesieta tādas pa�as krāsas saf-jānā kā viņas mati (lūg�anu grāmatu viņa sev izraudzījās pati). �ī neredzamā duenja rūpējās, laiviņa piektdienās ēstu zivis, gavētu divpadsmit dienas gadā un apmeklētu dievkalpojumus ne vien svētdienās un baznīcas svētkos, bet arī savas svētās dienā. Par Milliju viņu sauca mājās, bet viņas īstais vārds bija Serafina, kas Kubā ir �otrās �ķiras� svētā, � �ie mīklainie vārdi Vormoldam atgādināja hipodromu.

Pagāja ilgs laiks, pirms Vormolds saprata, ka duenja ne vienmēr bija viņai blakus. Millija pedantiski ievēroja uzve�anās likumus maltī�u laikā un nekad neaizmirsa noskaitīt vakara lūgsnu, � to viņ� itin labi zināja, jo, būdama vēl bērns, tā bija likusi viņam gaidīt aiz guļamistabas durvīm, kamēr noskaitīs lūg�anu, lai jo vairāk pasvītrotu, ka viņ� ir neticīgais. Gvadelupas dievmātes svētbildes priek�ā vienmēr dega uguntiņa. Viņ� atcerējās, kā reiz bija noklausījies �etrgadīgās Millijas lūg�anu: �Sveicināta, Marija, velns kazu parija.� ³

19

Ta�u kādu dienu, kad Millijai bija trīspadsmit gadu. viņ� tika izsaukts uz amerikāņu skolu pie Sv. Klāras klostera, kas atradās greznajā Vedado priek�pilsētā. Tur viņ� pirmo reizi uzzināja, ka duenja pamet Milliju pie skolas re�ģu vārtiem zem svētās ģip�a bareljefa. Sūdzība bija nopietna: Millija bija aizdedzinājusi mazu zēnu, vārdā Tomass Ērls Pārkmens, jaunākais. Tiesa, klostera priek�niece atzina, ka Erls, kā zēnu sauca skolā, pirmais bija parāvis Milliju aiz matiem, bet tas, pēc viņas domām, nekādā ziņā neattaisnojot Millijas rīcību, kam varēju�asbūt nopietnas sekas, ja otra meitene nebūtu iegrūdusi Erlu strūklakas rezervuārā. Savu izturē�anos Millija lūkoja attaisnot vienīgi ar to, ka Erls ir protestants un, ja jau nonāk līdz ticības kariem, tad katoļi vienmēr sadod protestantiem ar uzviju.

� Bet kā tad viņa Erlu aizdedzināja?

� Aplēja ar petroleju viņam krekla apak�u.

� Ar petroleju?!

� Ar �ķiltavu �ķidrumu, un pēc tam uzrāva sērkociņu. Mēs domājam, ka viņa slepus smēķē.

� Kaut kas neizprotams!

� Man �ķiet, ka tādā gadījumā jūs Milliju nepazīstat. Man jums jāsaka, mister Vormold, ka mūsu pacietības mērs drīz būs pilns.

Noskaidrojās, ka pusgadu pirms Ērla aizdedzinā�anas Millija zīmē�anas stundā bija laidusi apkārt pastkar�u komplektu ar pasaulslavenu gleznu reprodukcijām.

� Nesaprotu, kas tur ļauns.

� Divpadsmit gadu vecumā, mister Vormold, bērnam nav jājūsmo vienīgi par kailumu, lai cik lieli gleznotāji to attēloju�i.

� Vai tad tajās visās bija tikai kailums?

Visās, izņemot Goijas �Apģērbto Mahu�. Bet Millijai bija ari tās kailais variants.

Vormolds bija spiests izlūgties klostera priek�nieces �ēlastību � viņ� esot nabaga neticīgais, bet viņa meita � katoliete; amerikāņu klosteris esot vienīgā katoļu skola Havannā, kur nemāca spāņu valodā, un viņ� nevarot atļauties pieņemt guvernanti. Tie ta�u negribē�ot, lai viņ� savu meitu sūta Hairema �. Trumena skolā. Ar to viņ� arī lauztu sievai doto solījumu. Slepenībā viņ� prātoja, vai viņa tēva pienākums nebūtu otrreiz apprecēties, bet mūķenes varētu to greizi iztulkot, un, galvenais, viņ� vēl aizvien mīlēja Millijas māti.

Protams, viņ� aprunājās ar Milliju, un tās paskaidrojums viņu uzveica ar saviļ vientiesību.

� Kāpēc tu aizdedzināji Ērlu? ,

� Tas bija velna kārdinājums, � viņa teica.

� Millij, runā, lūdzu, prātīgi.

�� Velns mēdz kārdināt svētos.

� Tu neesi svētā.

� Glu�i pareizi. Tāpēc jau es paklupu.

Ar to arī �is temats bija izsmelts, vai, pareizāk sakot, tas laikam tika izsmelts tai pa�ā pēcpusdienā starp �etriem un se�iem pie biktskrēsla. Viņas duenja atkal atradās viņai blakus un, acīm redzot, visu pieskatīja. Ak, kaut tikai viņ� dro�i zinātu, kad duenjai ir brīvā diena!

Bija jāpārrunā arī jautājums par slepeno smēķē�anu.

� Vai tu pīpē cigaretes? � viņ� jautāja Millijai.

� Nē.

Kaut kas viņas atbildē lika tam savu jautājumu izteikt citādi:

� Vai tu vispār esi kādreiz pīpējusi, Millij?

� Tikai cigārus, � viņa atteica.

Tagad, izdzirdējis svilp�anu, kas vēstīja par Millijas tuvo�anos, viņ� izbrīnījās, kāpēc tā nāk uz Lampariljas ielu no ostas puses, nevis no Avenida de Belgica. Bet. meitu ieraudzījis, viņ� saprata arī iemeslu. Millijai sekoja kāds jauns pārdevējs, nesdams tik lielu saini, ka pat nevarēja redzēt viņa seju. Vormolds skumji nodomāja, ka meita atkal kaut ko nopirkusi. Viņ� uzkāpa aug�ā savā dzīvoklī, kas atradās virs veikala, un pēc īsa brī�a dzirdēja, kā meita blakus istabā izrīko, kur nolikt pirkumus. Atskanēja smags bauk�ķis, rībiens un metālā �vadzoņa. �Nolieciet te,� viņa sacīja un pēc tam: �Nē, tur.� Tika rautas vaļā un stumtas ciet atvilktnes. Viņa sāka dzīt naglas sienā. Vormolda pusē nodrupa gabals sienas apmetuma un iekrita salātos; apkopēja bija uzklājusi viņiem auksta azaida galdu.

Millija ienāca brokastot tie�i laikā. Viņam alla� bija grūti noslēpt savu sajūsmu par tās skaistumu, bet neredzamā duenja uzmeta viņam vienaldzīgu skatienu, it kā viņ� būtu kāds nevēlams pielūdzējs. Nu jau labu laiku duenja nebija ņēmusi brīvo dienu; viņ� gandrīz bija noskumis par tādu centību un da�reiz būtu tīri vai priecājies, redzot Ērlu atkal degam. Millija noskaitīja lūgsnu un pārmeta krustu, bet viņ� sēdēja godbijīgi noliektu galvu, kamēr Millija beidza. Tā bija viena no viņas garajām lūgsnām, kas varēja nozīmēt, ka viņa vai nu nav pārāk izsalkusi, vai arī grib iegūt laiku.

� Tev �odien bija laimīga diena, tēt? � viņa pieklājīgi apvaicājās. Tā varētu jautāt sieva pēc vairākiem kopdzīves gadiem.

� Var iztikt, un tev? � Kad viņ� uz to lūkojās, viņu pārņēma biklums; viņam bija grūti tai kaut ko atteikt, un viņ� centās, cik vien iespējams, ilgāk novilcināt sarunu par lās pirkumiem. Viņ� zināja, ka kabatas nauda, ko viņ� tai deva ik mēne�us, bija jau izdota pirms divi nedēļām par auskariem, kuri tai bija iepatiku�ies, un par svētās Serafinas statueti.

� Es �odie/i dabūju teicamu atzīmi ticības mācībā un ētikā.

� Lieliski, lieliski. Ko tev prasīja?

� Vislabāk es zināju par grēkiem, kurus var piedot.

� Es �orīt satiku doktoru Haselbaheru, � viņ� sacīja it kā bez kāda sakara.

Viņa pieklājīgi piebilda:

� Ceru, ka tam klājas labi.

Pēc Vormolda ieskatiem duenja bija aizgājusi pārāk tālu: kātoju skolas slavenas ar to, ka tajās māca labi uzvesties, bet laba uzve�anās ta�u ir domāta tikai sve�ām acīm. Viņ� skumji nodomāja: bet es jau arī esmu sve�s cilvēks. Viņ� nespēja Millijai sekot viņas dīvainajā pasaulē ar dego�ām svecēm, zelta tresēm, svētīto ūdeni un ceļu locī�anu. Da�reiz Vormoldam likās, ka viņam nav meitas.

� Viņ� atnāks tavā dzim�anas dienā iedzert ar mums kopā kādu glāzi. Pēc tam, es domāju, mēs varētu aizbraukt uz kādu naktsklubu.

� Uz naktsklubu? � Duenja laikam uz mirkli bija kaut kur aizgriezusies, jo Millija iesaucās: � О gloria Patri! ⁴

� Agrāk tu mēdzi teikt: �Aleluja.�

� Tas bija ceturtajā klasē. Bet uz kādu naktsklubu?

� Varbūt uz Nacional.

� Kāpēc ne uz �Sanhaju�?

� Uz �Sanhaju� nekādā gadījumā. Nesaprotu, kur tu varēji dzirdēt par �o klubu?

� Skolā var visu saklausīties.

Vormolds teica:

� Mēs vēl neesam nolēmu�i, ko tev dāvināt. Septiņpadsmit gadu � tā nav parastā dzim�anas diena. Es prātoju ...

� Patie�am, � Millija sacīja, � man it nekas nav vajadzīgs.

Vormolds ar ba�ām iedomājās pirmītējo milzīgo saini. Ja nu viņa tie�ām gājusi un nopirkusi visu, ko vēlas .. . Viņ� sāka to lūgties:

� Dro�i vien tu tomēr kaut ko gribi.

� Nekā. Patiesi, it nekā.

� Jaunu peldkostīmu? � viņ� izmisīgi piedāvāja.

� Zini, ir viena lieta ... Bet mēs to varētu uzskatīt arī par ziemsvētku dāvanu un par nākamā gada, arī par aiznākamā gada dāvanu . . .

� Ak dievs, kas tad tas ir?

� Tev vairs nebūs jāraizējas par dāvanām ilgu laiku.

� Tu ta�u neteiksi, ka gribi �Jaguāru�?

� Nē jel, tā ir pavisam maza dāvaniņa. Tā nav nekāda automa�īna. Tā man būs vairākiem gadiem. Tā ir ļoti praktiska lieta. Ar to, taisnību sakot, var pat ietaupīt benzīnu.

� Ietaupīt benzīnu?'

� Un �odien es nopirku visus piederumus � pati par savu naudu.

� Tev nekādas naudas nav. Es tev aizdevu trīs peso svētās Serafinas pirk�anai.

� Bet man dod uz kredīta.

� Millij, cik rei�u es tev esmu teicis, ka tu nedrīksti pirkt uz kredīta. Uz kredīta ta�u dod man, nevis tev, un aizvien klajāk liek manīt, ka to dara nelabprāt.

� Nabaga tēvs. Vai mums draud izputē�ana?

� Nu, es ceru, ka stāvoklis uzlabosies, tiklīdz beigsies nemieri.

� Man liekas, Kubā vienmēr biju�i nemieri. Ja notiks visļaunākais, es ta�u varu iet strādāt, vai ne?

� Kur tad?

� Tāpat kā D�eina Eira � par guvernanti.

� Kas tevi ņems?

� Senjors Peress.

� Ak dievs, Millij, ko tu runā? Viņam ir ceturtā sieva, bet tu esi katoliete ...

� Varbūt mans īstais aicinājums ir grēcinieki, � Millija sacīja. *

� Millij, nerunā tādas muļķības. Un es jau vēl neesmu izputējis. Vēl ne. Ne tiktāl. Ko tu nopirki, Millij?

� Nāc paskaties!

Viņ� devās tai līdzi uz guļamistabu. Gultā bija ielikti segli; uz sienā iedzītajām naglām (to darīdama, viņa bija nolauzusi papēdi savām labākajām vakara kurpēm) karājās iemaukti un lau�ņi, uz griestu lampas �uburiem bija uzmestas pavadas, jājampātaga uzlikta uz tualetes galda. Viņ� izmisis jautāja:

� Un kur ir zirgs? � gandrīz vai cerēdams to ieraudzīt iznākam no vannas istabas.

� Stallī, netālu no Ārpilsētas kluba. Uzmini, kāds tam vārds.

� Kā lai es uzminu?

� Serafina. Vai tad tas nav dieva pirksts?

� Bet, Millij, es nevaru atļauties ...

� Tev nav jāmaksā par to viss uzreiz. Serafina ir bēra.

� Kas man daļas gar tās spalvas krāsu?

� Tā ir ierakstīta ciltsgrāmatā. Māte � Santa Terēza un tēvs � Kastīlijas Ferdinands. Tā maksātu divreiz dārgāk, ja, lecot pār barjeru, nebūtu sagrūdusi kājas vēzīti. Nav nekas sevi�ķs, tikai tāds kā puns uzmeties, un tādēļ to patlaban nevar rādīt izstādēs.

� Kaut arī tā maksātu ceturtdaļu no savas vērtības. Veikals iet ļoti slikti, Millij.

� Bet es ta�u tev paskaidroju, ka viss uzreiz nav jāmaksā. Var nomaksāt pa vairākiem gadiem.

� Un es vēl par to maksā�u, kad tā jau būs nosprāgusi.

� Tas nu gan nenotiks, Serafina izturēs ilgāk par automa�īnu. Tā varbūt nodzīvos ilgāk par tevi.

� Bet, Millij, tavi braucieni uz staļļiem un maksa par staļļiem vien . . .

� Tas viss man ir norunāts ar kapteini Seguru. Viņ� man noteica viszemāko maksu. Viņ� gribēja man dot stalli par brīvu, bet es zināju, ka tev nepatiks, ja pieņem�u viņa laipnību.

� Kas tas par kapteini Seguru, Millij?

� Vedado policijas priek�nieks.

� Mīļais dievs, kā tu viņu pazīsti?

� O, viņ� bie�i atved mani ar savu auto uz Lamparil-jas ielu.

� Vai klostera priek�niece to zina?

Millija klīrīgi atbildēja:

� Katram cilvēkam jābūt arī savai personiskajai dzīvei.

� Klausies, Millij, es nevaru atļauties zirgu, tu nevari atļauties visus �os .. . draņķus. Tev vajadzēs tos nogādāt :ilpakaļ. Un es neatļau�u, ka kapteinis Segura levi vizina, � viņ� nikni piebilda.

� Neuztraucies. Viņ� man nav pirkstu piedūris, � Mūli ja sacīja. � Sē� pie stūres un tikai dzied skumīgas meksikāņu dziesmiņas. Par puķēm un nāvi. Un vienu par vērsi.

� lEs to neatļauju, Millij. Es pateik�u klostera priek�niecei, apsoli, ka tu . ..

Viņ� redzēja, kā zem tum�ajām uzacīm zaļgandzinta-rainajās acīs sarie�as asaras. Vormolds juta, ka viņu pārņem panika: tie�i tā viņā bija lūkojusies sieva tajā mokpilnajā oktobra pēcpusdienā, kad pēk�ņi pārtrūka se�i dzīves gadi.

Viņ� jautāja:

� Vai tik tu viņā neesi iemīlējusies � tai kapteinī Segurā?

Divas asaras, kaut kā ļoti graciozi dzīdamās viena pakaļ otrai, ritēja pa apaļīgo vaigu un iemirdzējās kā pie sienas uzkarinātās zirglietas; asaras bija viņas iero�i.

� Man no kapteiņa Seguras ne silts, ne auksts, � iesaucās Millija. � Mani interesē tikai Serafina. Viņa ir piecpadsmit plaukstu augsta un ļoti paklausīga, visi to saka.

� Mīļā Millij, tu ta�u zini, ja es varētu . . .

� Ak, es jau zināju, ka tu tā teiksi, � Milli ja viņu pārtrauca. � Sirds dziļumos es to jau zināju. Es noskaitīju divas novenas, lai viss izdotos, bet tās nav līdzēju�as. Un es tā pūlējos. Biju aizmirsusi visu pasauli, kamēr tās skaitīju. Es vairs nekad neticē�u novenām. Nekad. Nekad. � Viņas balss dobji un stiepti skanēja telpā, līdzīgi Edgara Po kraukļa ķērcieniem. Vormolds pats bija neticīgs, bet viņam ļoti negribējās ar savu rīcību iedragāt Millijas ticību. Patlaban viņ� izjuta ārkārtīgi lielu atbildību; kuru katru brīdi Millija var noliegt dieva esamību. Agrāk dotie zvēresti iznira no pagātnes un lika viņam padoties.

Viņ� teica:

� Piedod, Milli j . . .

� Es nostāvēju divus speciālus dievkalpojumus.

Viņa uzvēla tam uz pleciem visu savu smago vil�anos

sensenajā pārbaudītajā burvestībā. Viegli pateikt, ka bērnam lēti birst asaras, bet, ja jūs esat tēvs, jūs nevarat tā riskēt, kā to var skolotāja vai guvernante. Kas zina, vai bērnam tie�i �ai brīdī pasaule nepārvēr�as pavisam citāda, tāpat kā sa�ķobās seja, kad sit liktenīgā stunda?

� Millij, es tev apsolu, ja nākamgad varē�u . .. Klausies, Millij, tu vari paturēt pagaidām seglus un visus pārējos krāmus.

� Kāds labums no segliem bez zirga? Un es jau pateicu kapteinim Seguram ...

� Pie velna kapteini Seguru! Ko tu viņam pateici?

� Es viņam teicu, ka man tikai jāpalūdz no tevis Serafina un tu man to uzdāvināsi. Es sacīju, ka tu esi brīni�ķīgs. Par novenām es viņam nestāstīju.

� Cik viņa maksā?

� Trīssimt peso.

� Ak Millij, Millij! � Viņam neatlika nekas cits kā padoties. � Par stalli tev būs jāmaksā no savas kabatas naudas.

� Protams. � Viņa to noskūpstīja uz auss. � Ar nākamo mēnesi.

Viņi abi ļoti labi zināja, ka viņa to nekad nedarīs. Viņa teica:

� Redzi nu, tomēr palīdzēja tās manas novenas. Rīt es atkal sāk�u tās skaitīt, lai tev veiktos ar tirgo�anos. Interesanti, kur� svētais labāk noderētu?

� Esmu dzirdējis, ka svētais Jūda esot neveiksminieku patrons, � atbildēja Vormolds.

Vormolds bie�i sapņoja: kādu dienu viņ� atmodīsies un ieraudzīs, ka viņam ir ietaupījumi � obligācijas, akcijas un sertifikāti un straumēm plūdīs dividendes, tāpat kā Vedado priek�pilsētas bagātniekiem; tad viņ� kopā ar Milliju atgriezīsies Anglijā, kur nebūs ne kapteiņa Seguras, ne meitu mednieku svilpienu. Bet sapnis izgaisa, tiklīdz viņ� iegāja lielajā amerikāņu bankā Obispo. Iedams cauri masīvajam akmens portālam, kas bija rotāts ar �etrlapainu āboliņu, viņ� atkal pārvērtās par mazu tirgotāju, kāds īstenībā arī bija, kura ietaupījumu nekad nepietiks, lai aizvestu Milliju uz dro�u zemi.

Saņemt naudu pret �eku amerikāņu bankā nepavisam nav ;tik vienkār�a operācija kā angļu bankā. Amerikāņu baņķieri vairāk uzticas personiskajiem sakariem; kasierim jāizturas tā, it kā viņ� būtu iegriezies kasē nejau�i un ļoti priecātos par laimīgo sastap�anos. �Ņukas to būtu domājis,� viņ� it kā saka ar savu jautro, sirsnīgo smaidu, �ka es satik�u tie�i jūs un nekur citur, bet te bankā!� Apjautājies kasierim par tā veselību un pastāstījis par savu, pēc tam kad arī izsmelts kopējais sarunu temats par �ās ziemas lielisko laiku, klients bikli, kā atvainodamies, pastumj kasierim �eku (cik garlaicīgs un nesvarīgs viss �is darījums!), bet kasieris tikko pagūst uzmest tam acis, kad turpat uz galda iezvanās tālrunis.

� Ak jūs tas esat, Henrij, � viņ� izbrīnījies iesaucas klausule, it kā arī ar Henriju nemaz nebūtu cerējis todien runāt. � Kas jauns? � Ilgi viņ� klausās �os jaunumus, laiku pa laikam jums �ķelmīgi uzsmaidīdams: veikals paliek veikals.

� Man jāatzīstas, ka Edīte vakar vakarā izskatījās burvīga, � kasieris nosaka.

Vormolds nepacietīgi mīņājas.

� Jā, vakars bija burvīgs, tie�ām burvīgs. Es? O, es jūtos lieliski. Nu, ar ko mēs jums varam izpalīdzēt �odien?

� Lūdzu, esmu priecīgs, ka varam jums pakalpot, Henrij, jūs jau zināt. . . Simt piecdesmit tūksto�us dolāru uz trim gadiem . . . Nē, patie�ām, kādas gan varētu būt grūtības, ja ir runa par tādu firmu kā jūsu. Mums būs jāsaskaņo ar Ņujorku, bet tā jau tīrā formalitāte. Pienāciet vien, kad jums iznāk, un parunājiet ar pārvaldnieku. Ikmēne�a nomaksa? Tas nav vajadzīgs, ja darī�ana ar amerikāņu firmu. Jā, mēs varētu vienoties par pieciem procentiem. Tātad divsimt tūksto�us uz �etriem gadiem? Protams, Henrij.

Vormolda �eks sarāvās viņa pirkstos aiz sava niecīguma. �Trīssimt piecdesmit dolāru� � uzrakstītā summa viņam izskatījās tikpat nevarīga kā visi viņa resursi.

� Vai mēs redzēsimies rīt pie misis Sleiteres? Ceru. ka saspēlēsim roberu. Tikai nevelciet atkal dū�us no piedurknes, Henrij. Cik ilgi jāgaida akcepts? Nu, kādas pāris dienas, ja mēs telegrafēsim. Rīt vienpadsmitos? Kurā katrā laikā, Henrij. Nāciet tik �urp. Es pateik�u pārvaldniekam. Viņ� briesmīgi priecāsies jūs redzēt.

� Piedodiet, ka liku jums gaidīt, mister Vormold.

Atkal uzruna uzvārdā. Ar mani laikam nav vērts draudzēties, nodomāja Vormolds, vai varbūt mūs �ķir da�ādās tautības.

� Trīssimt piecdesmit dolāru? � Kasieris pa�ķielēja grāmatā un tikai tad ķērās pie bankno�u noskaitī�anas. Bet tūdaļ atkal atskanēja telefona zvans.

� Nevar būt! Misis E�verta? Kur tad jūs tā bijāt pazudusi? Izbraukājāt Maiami? Jūs nejokojat? � Pagāja labs brīdis, pirms viņ� bija galā ar misis E�vertu. Sniegdams Vormoldam banknotes, viņ� tām uzlika virsū arī papīra strēmelīti. � Ceru, ka jums nebūs nekādu iebildumu, mister Vormold. Jūs pats lūdzāt mani jūs informēt.

Zīmītē bija uzrādīts, ka viņ� pārsniedzis savu kontu par piecdesmit dolāriem.

� Nepavisam ne. Tas ir ļoti laipni no jums, � Vormolds sacīja. � Ta�u nav par ko uztraukties.

� О nē, banka nemaz neuztraucas, mister Vormold. Jūs jau pats lūdzāt, un tas ir viss.

Vormolds nodomāja: �Ja konts būtu pārsniegts par piecdesmit tūksto�iem dolāru, viņ� laikam sauktu mani par D�imu.� ⁵ �orīt viņam nez kāpēc negribējās satikt doktoru Hasel-baheru pie daikvirija glāzes. Brī�iem doktors Haselba-hers viņam likās pārāk bezrūpīgs, tādēļ viņ� iegriezās pie �Nevī�īgā D�o� un nevis �Brīnumbārā�. Neviens Havan-nas iedzīvotājs nekad negāja pie �Nevī�īgā D�o� � to uzskatīja par tūristu satik�anās vietu; bet tūristu skaits tagad bija stipri sarucis, jo prezidenta re�īms bīstami �īkstēja, tuvodamies savam galam. Kaut gan Hefaturas⁶moku kambaros alla� bija noliku�as nepatīkamas lietas, tās neuztrauca tūristus ne viesnīcā Nacional, ne Seville-Biltmore; bet, kad nesen vienu tūristu nogalināja nomaldījusies lode tai brīdī, kad viņ� fotografēja kādu izteiksmīgu ubagu zem balkona netālu no prezidenta pils, �is �āviens noskanēja kā kapu zvans pa visiem tūristu ceļiem, �ieskaitot ekskursijas uz Varadero pludmali un nakts uzdzīves vietas Havannā�. Arī nogalinātā tūrista �Leika� bija sa�ķaidīta druskās, un tas uz viņa ceļabiedriem atstāja lielāku iespaidu nekā pats ārdo�ais lodes spēks. Vormolds bija dzirdējis viņus pēc tam sarunājamies viesnīcas Nacional bārā.

� Izārdīja visu kameru, � kāds sacīja. � Piecsimt dolāru kā zemē nosviests.

� Vai viņ� uzreiz bija beigts?

� Protams. Un objektīvs � tā drumstalas varēja uzlasīt piecdesmit jardu apkārtnē. Paskatieties. Vienu gabaliņu es vedu uz mājām parādīt misteram Hampelnikeram.

Bāra garā telpa �orīt bija tuk�a, ja neskaita eleganto sve�inieku vienā galā un tūristu policijas drukno aģentu, kas pīpēja cigāru bāra otrā galā. Anglis bija nogrimis bezgala daudzo pudeļu aplūko�anā, un pagāja labs bridis, iekām viņ� pamanīja Vormoldu.

� Vai tas var būt? � viņ� iesaucās. � Ko es redzu? Misters Vormolds?! � Vormolds izbrīnījās, kā sve�ais zina viņa vārdu, jo bija aizmirsis iedot tam firmas karti. � Astoņpadsmit da�ādu skotu viskija �ķirņu, � sve�inieks teica, � kopā ar �Melno etiķeti�. Un �bur-bonus� es nemaz neesmu skaitījis. Brīni�ķīgs skats! Brīni�ķīgs, � viņ� atkārtoja, godbijīgi �ukstēdams. � Vai jūs kādreiz esat redzējis tik daudz viskija �ķirņu?

� Esmu gan. Es kolekcionēju miniatūrās reklāmpu-delītes un esmu jau savācis deviņdesmit deviņas �ķirnes.

� Interesanti. Un ko jūs �odien izvēlēsities? Varbūt Heigu ar vaigu bedrītēm�?

� Pateicos, es jau pasūtīju daikviriju.

� Es tādus dzērienus nepanesu. Tie mani nogurdina.

� Vai jūs jau nolēmāt, kādu putekļu sūcēju pirksit? � Vormolds jautāja, lai saruna nepārtrūktu.

� Putekļu sūcēju?

� Nu jā, elektrisko putekļu sūcēju. Tos, ko es pārdodu.

� Ak putekļu sūcēju! Ha-ha! Lieciet nost to draņķi, un iedzersim viskiju.

� Dienā es nekad nedzeru viskiju.

� Ak jūs dienvidnieki!

� Nesaprotu, kāds tam sakars ar dienvidniekiem?

� Jums ir �ķidras asinis. No saules, tā sakot. Jūs ta�u esat dzimis Nicā.

� Kā jūs to zināt?

� Ak tu mū�s, �o to jau dabū dzirdēt. Gan �ur, gan tur. Papļāpā ar vienu, ar otru. Taisnību sakot, es gribētu parunāt kādu vārdu arī ar jums.

� Lūdzu, runājiet!

� Man gan patiktu mazliet klusākā vietiņā. Te visu laiku vazājas �ādi tādi cilvēki � nāk iek�ā, iet ārā.

Tas nemaz neatbilda patiesībai. Neviens pats nepagāja pat garām ne�ēlīgās saules apspīdētajām durvīm. Tūristu policijas virsnieks bija mierīgi aizmidzis, atbalstījis cigāru

pret pelnu trauku; �ai stundā te nebija neviena tūrista, kas būtu jāaizsarga vai jāuzrauga. Vormolds sacīja: Ja runa ir par putekļu sūcēju, tad iesim uz veikalu.

� Vai zināt, labāk ne. Negribu, ka mani tur redzētu slaistāmies. Galu galā bārs nav nemaz slikta vieta. Jūs satiekat savu tautieti, gribat pasēdēt kopā, kas var būt vēl dabiskāks?

� Nesaprotu.

� Nu jūs ta�u zināt, kā tas mēdz būt.

� Nezinu.

� Kā � vai tad jums neliekas, ka tas ir dabiski?

Vormolds zaudēja visas cerības kaut ko saprast. Viņ�

atstāja uz letes astoņdesmit centu un teica:

� Man jāiet atpakaļ uz veikalu.

� Kāpēc?

� Negribas atstāt Lopesu uz ilgāku laiku vienu pa�u.

� A, Lopesu .. . Tie�i par Lopesu es gribu ar jums parunāt.

Un atkal visticamākais izskaidrojums Vormoldam likās tas, ka �is sve�inieks ir kāds dīvains inspektors no galvenā kantora, bet neap�aubāmi viņ� pārkāpa pēdējo dīvainības robe�u, kad �ukstot piebilda:

� Ejiet uz tualeti, es jums seko�u.

� Uz tualeti? Kāpēc?

� Tāpēc, ka es nezinu, kur tā atrodas.

�ai juku�o pasaulē vienmēr, �ķiet, visvienkār�ākais ir paklausīt. Vormolds izveda sve�o pa sētas durvīm, pagāja pa īso gaiteni uz priek�u un parādīja tualetes istabu.

� Tur.

� Ejiet pa priek�u, vecais.

� Bet man nemaz nevajag.

� Kas par tiep�anos, � sve�ais sacīja. Viņ� uzlika Vor-

moldam uz pleca roku un iestūma viņu pa durvīm. Iek�ā bija divas izlietnes, krēsls ar salauztu atzveltni, parastās kabīnltes un pisuāri.

� Apsēdieties, vecais, � sve�inieks teica, � bet es atgriezī�u krānu. � Ta�u, kad ūdens sāka tecēt, viņ� nemaz nedomāja mazgāties. � Izskatīsies dabiskāk, � viņ� paskaidroja (vārds �dabisks�, liekas, bija viņa iemīļotais apzīmējums), � ja kāds te iedrāztos. Un, protams, sajauks rēķinus arī mikrofonam.

� Mikrofonam?

� Jūsu jautājums ir pilnīgi pamatots. Pilnīgi pareizi. Diez vai tādā vietā varētu būt mikrofons, bet noteikumi tomēr jāievēro. Beigās vienmēr uzvar tas, kur� ievēro noteikumus. Laime, ka Havannā nemēdz mazgāt rokas iz lietnē. Mēs varam mierīgi ļaut, lai ūdens tek.

� Lūdzu, vai jūs nepaskaidrotu .. .

�■ Man jums jāpaskaidro, ka piesardzība nav lieka pat tualetes istabā. Viens mūsu puisis Dānijā tūksto� deviņi simti �etrdesmitajā gadā ieraudzīja pa savu istabas logu vācu floti nākam pa Kategatu.

� Pa kaķa gāti?

� Kategatu. Viņ�, zināms, saprata, ka nu ir ziepes. Sāka dedzināt savus papīrus. Pelnus iemeta klozetā un parāva ķēdīti. Bet tavu ķibeli � pavasara sals. Caurules aizsalu�as. Visi pelni uzpeldēja vannā vienu stāvu zemāk. Dzīvoklis piederēja vecmeitai � kaut kādai baronesei. Viņa patlaban gribēja iet vannā. Mūsu puisis dimbā.

� Izklausās tīri pēc slepenā dienesta.

� Tas jau arī ir slepenais dienests, vecais, vismaz tā to sauc romānos. Tādēļ jau es gribēju ar jums aprunāties par jūsu Lopesu. Vai viņam var uzticēties vai labāk būtu triekt viņu ratā?

� Vai jūs esat no slepenā dienesta?

� Kaut kas uz to pusi.

� Kāda velna pēc lai es triecu ratā Lopesu? Viņ� jau pie manis nostrādājis desmit gadu.

� Mēs varam atrast jums cilvēku, kas būtu ļoti labs putekļu sūcēju speciālists. Bet, dabiski, to mēs ļausim iz�ķirt jums pa�am.

� Bet es ta�u neesmu jūsu dienestā!

� Nu, to mēs tūlīt redzēsim, vecais. Dro�ības labad mēs pārbaudījām Lopesu � viņ�, liekas, ir tīrs. Bet jūsu draugs Haselbahers ... no viņa gan es mazliet piesargātos.

� Kā jūs zināt par Haselbaheru?

� Es jau te pāris dienu grozos, �o to esmu saklausījies. Tādos gadījumos jābūt lietas kursā.

Kādos gadījumos?

Kur tad Haselbahers dzimis?

� Laikam Berlīnē.

� Kam viņ� simpatizē � Austrumiem vai Rietumiem?

� Mēs nekad nerunājam par politiku.

�� Tas jau arī nav svarīgi � Austrumiem vai Rietumiem. Svarīgi, ka viņ� ir vācietis. Atcerieties Ribentropa paktu. Otrreiz mēs uz tās mak�ķeres vairs neuzķersimies.

� Haselbahers nav politiķis. Viņ� ir vecs ārsts un dzīvo te jau trīsdesmit gadu.

� Vienalga, jūs nemaz nevarat iedomāties ... Bet es jums piekrītu: tas būs aizdomīgi, ja jūs novērstos no viņa. Vazājiet tik viņu uzmanīgi aiz deguna, un tas viss. Ja jūs viņu stingri turēsit savās rokās, viņ� var būt pat noderīgs.

� Es nemaz negribu viņu turēt savās rokās.

� Tas ir nepiecie�ams darba labad.

� Man nav vajadzīgs nekāds jusu darbs. Ko jus maņ piesienaties?

� Jūs esat angļu patriots. Dzīvojat te kop� daudziem gadiem. Godājams Eiropas tirdzniecības sabiedrības loceklis. Un mums vajadzīgs savs cilvēks Havannā, jūs pats saprotat. Zemūdenēm nepiecie�ama degviela. Diktatori vienmēr turas kopā. Lielie ievelk savos tīklos mazos.

� Atomzemūdenēm nav vajadzīga degviela.

� Glu�i pareizi, vecais, glu�i pareizi. Bet kar� alla� mazliet atpaliek no dzīves. Jābūt sagatavotiem arī pret parastajiem iero�iem. Bez tam pastāv ta�u arī ekonomiskais izlūko�anas dienests: cukurs, kafija, tabaka.

� To visu jūs varat atrast oficiālajās gadagrāmatās.

� Tām mēs neuzticamies, vecais. Tad vēl politiskā izlūko�ana. Ar saviem putekļu sūcējiem jūs varat visur iekļūt.

� Vai jūs gribat, lai es izdaru putekļu analizēs?

� Jums tas var likties smieklīgi, vecais, bet fran�u izlūko�anas dienesta galvenais avots Dreifusa prāvas laikā bija apkopēja, kas pievāca papīra, drazas no papīr-kurvjiem vācu sūtniecībā.

� Es pat nezinu jūsu vārdu.

� Hotorns.

� Un kas jūs esat?

� Nu, to es jums varu pateikt: organizēju tīklu Ka-raību jūras rajonā. Acumirkli! Kāds nāk. Es mazgā�u rokas. Pazūdiet klozetā. Mūs nedrīkst redzēt kopā.

� Bet mūs jau redzēja kopā.

� Nejau�a sastap�anās. Tautie�i. � Viņ� iestūma Vor-moldu kabīnītē, tāpat kā pirms tam bija iestūmis tualetes istabā. � Jāievēro noteikumi. Skaidrs?

Un tad iestājās klusums, tikai ūdens tecēja no krāna.

Vormolds apsēdās. Nekā cita viņ� nevarēja darīt. Kad viņ� sēdē ja, viņa kā jas tomēr bi ja redzamas, jo durvis nesniedzās līdz grīdai. Rokturis pagriezās. Ienācē ja kā jas �ķērsoja flīzēm klāto grīdu uz pisuāra pusi. Ūdens joprojām tecēja. Vormolds izjuta briesmīgu apmulsumu. Viņ� brīnījās, kāpēc nebija izbeidzis visu �o muļķo�anos pa�ā sākumā. Nav nekāds brīnums, ka Mērija viņu pameta. Viņ� atcerējās kādu no viņu ķildām. �Kāpēc tu nekā nedari, kāpēc tu nekā neuzsāc, vienalga ko? Tikai stāvi ka stabs ...� � �Vismaz �oreiz es nestāvu, bet sē�u,� viņ� nodomāja. Un ko gan viņ� varēja pateikt? Viņam neļāva bilst pat ne vārdiņa. Minūtes ritēja. Cik gan kubie�iem milzīgi pū�ļi, un cik tīras rokas Hotorns būs nomazgājis pa �o laiku! Ūdens pārstāja tecēt. Tagad viņ� laikam slauka rokas, bet Vormolds atcerējās, ka tur nebija dvieļa. Vēl viena problēma, kas Hotornam jāatrisina, bet gan viņ� ar to tiks galā. Tas viss ietilpst speciālajā dresūrā. Beidzot kājas aizgāja uz durvju pusi. Durvis aizvērās.

� Vai es drīkstu nākt laukā? � Vormolds jautāja. Tas skanēja kā pado�anās. Tagad viņ� paklausīja pa Vēlēm.

Viņ� dzirdēja, ka Hotorns panācās uz pirkstgaliem tuvāk.

� Dodiet man da�as minūtes laika, vecais, lai es varu aiziet. Vai jūs zināt, kas tas bija? Policists. Mazliet aizdomīgi, vai ne?

� Viņ� varēja pazīt manas kājas pa durvju apak�u. Kā jūs domājat, vai mums nevajadzētu apmainīties ar biksēm?

� Tas izskatīsies nedabiski, � Hotorns atteica, � bet galva jums strādā labi. Es atstāju izlietnē savas istabas

atslēgu. Piektais stāvs Seville-Biltmore. Kāpiet tie�i aug�ā. �ovakar desmitos. �is tas jāpārrunā. Par naudu un tā tālāk. Par zemākām matērijām. Pie portjē pēc manis neprasiet.

� Vai tad jums atslēga nav vajadzīga?

� Man ir mūķīzeris. Uz redzē�anos!

Vormolds piecēlās un redzēja, kā aizveras durvis aiz elegantā auguma un atbaido�ā �argona. Atslēga atradās izlietnē � �510. istaba�.

3

Pusdesmitos Vormolds iegāja Millijas istabā novēlēt labu nakti. Te, kur visu pārzināja duenja, valdīja pilnīga kārtība: svētās Serafinas statuetes priek�ā bija aizdegta svece, zeltainā lūgsnu grāmata atradās līdzās gultai, visas drēbes bija novāktas, it kā to nemaz nebūtu, un gaisā kā vīraks virmoja viegla odekolona smar�a.

� Tev kaut kas ir uz sirds, � teica Millija. � Vai tu vēl visu laiku uztraucies kapteiņa Seguras dēļ?

� Vai tu nekad mani nemuļķo, Millij?

� Nē. Un kas tad ir?

� Itin visi, liekas, to dara.

� Arī māte to darīja?

� Liekas gan. Agrākos laikos.

� Un arī doktors Haselbahers?

Viņ� atcerējās nēģeri, kas lēni kliboja garām bāram. Viņ� teica:

� Varbūt. Da�reiz.

� Tā ir zīme, ka mīl, vai ne?

�- Ne vienmēr. Atceros, ka reiz skolā ... � Viņ� apklusa.

� Ko tu atcerējies, tēt?

� Ak, daudz ko.

Bērnība ir visas neuzticības sākums. Tevi ne�ēlīgi izjoko, un pēc tam tu sāc ne�ēlīgi izjokot citus. Darīdams sāpes, tu zaudē atmiņas par to, kā tev pa�am sāpēja. Bet kaut kādu iemeslu dēļ, ne jau tāpēc, ka būtu bijis tik labs, viņ� nekad nebija gājis �o ceļu. Varbūt rakstura trūkuma dēļ. Mēdz teikt, ka skola izveido raksturu, aptē�ot asās �ķautnes. Viņa �ķautnes gan tika aptēstas, ta�u rezultātā, viņam likās, nebija iznācis raksturs, bet kaut kas bezveidīgs, līdzīgs eksponātam modernās mākslas muzejā.

� Vai tev ir labi, Millij? � viņ� jautāja.

� Protams.

� Arī skolā?

� Jā. Un tad?

Vai tevi vairs neviens nerausta aiz matiem?

� Protams, ne.

� Un tu vairs nevienu neaizdedzini?

� Tas jau notika toreiz, kad man bija trīspadsmit gadu, � viņa nicīgi atteica. � Kas tevi, tēt, satrauc?

Viņa bija piecēlusies sēdus gultā, tērpusies baltā neilona rīta kleitā. Viņ� to mīlēja, kad tai bija klāt duenja, bet viņ� to mīlēja vēl vairāk, kad duenjas nebija: viņ� vairs nedrīkstēja atļauties iz�ķiest laiku nemīlot. Bija tā, it kā viņ� to pavadītu mazu gabaliņu ceļojumā, kas pēc tam tai būs jāpabeidz vienai. Abiem kā stacija, braucot pa dzelzceļu, aizvien tuvāk nāca �ķir�anās gadi, solīdami viņai visus ieguvumus, bet viņam tikai zaudējumus. �ai vakara stundā viņ� asi izjuta dzīves īstenību, bet tas nebija ne noslēpumainā un bezjēdzīgā Hotorna dēļ, ne ne�ēlību dēļ, ko atļāvās policija un valdības iestādes, ne zinātnieku dēļ, kuri izmēģināja jauno ūdeņra�a bumbu Ziemsvētku salā, � tas viss viņam likās mazāk reāls nekā sīkās spīdzinā�anas skolas guļamistabā. Mazais zēns ar mitro dvieli rokās, kuru viņ� nupat atcerējās, � nez kur viņ� tagad ir? Ne�ēlīgie nāk un aiziet, līdzīgi pilsētām, troņiem un valdniekiem, atstādami aiz sevis tikai savas drupas. Tiem nav mū�ības. Bet klauns, ko viņi abi ar Milliju pērngad tika redzēju�i cirkā, � �is klauns ir mū�īgs, jo viņa triki nekad nemainās. Tā, lūk, vajadzētu dzīvot � klaunu neietekmē ne valstsvīru dīvainības, ne di�garu kolosālie atklājumi.

Vormolds sāka vaibstīties spogulī.

� Ak dievs, ko tu dari, tēt?

� Gribēju pats sevi sasmīdināt.

Millija iespurdzās.

� Un es domāju, ka tu esi bēdīgs un noraizējies.

� Tāpēc jau man gribējās pasmieties. Vai tu, Millij. atceries klaunu, ko pērngad redzējām?

� Viņ� uzkāpa pa�ā kāpņu aug�ā un iekrita kaļķu spainī.

� Viņ� tajā krīt katru vakaru pulksten desmitos. Mums visiem vajadzētu būt klauniem, Millij. Nekad nekā nemācies no pieredzes.

� Klostera priek�niece saka ...

� Neklausies, ko viņa saka. Dievs ta�u nemācās no savas pieredzes, jo kā tad viņ� varētu cerēt atrast cilvēkā kaut ko labu? Visa nelaime ceļas no zinātniekiem, kas saskaita kopā vieniniekus un vienmēr dabū vienu un to pa�u summu. Ņūtons, atklādams gravitācijas likumu, sākumā balstījās uz pieredzi, bet vēlāk ...

� Un es domāju, ka uz ābolu.

� Tas ir viens un tas pats. Bija vajadzīgs tikai laiks, lai nāktu lords Rezerfords un saskaldītu atomu. Arī viņ� balstījās uz pieredzi, tāpat kā hirosimie�i. Ak, ja mēs varētu piedzimt par klauniem, tad mums nenotiktu nekas ļauns, � mēs tikai mazliet sasistos un notrieptos ar kaļķiem. Nemācies no savas pieredzes, Millij. Tas laupa mums dvēseles mieru un izposta mūsu dzīvi.

� Bet ko tu patlaban dari?

-- Mēģinu pakustināt ausis. Kādreiz es to varēju. Bet tagad �is joks vairs neizdodas.

�-Vai tu vēl arvien ilgojies pēc mātes?

� Brī�iem.

� Vai tu vēl arvien viņu mīli?

� Varbūt. Sad un tad.

- Viņa laikam bija ļoti skaista jaunībā?

� Arī tagad viņa nav veca. Trīsdesmit se�i gadi.

� Tad jau gan veca.

Vai tu viņu nemaz neatceries?

� Neskaidri. Viņa ļoti bie�i bija prom, vai ne?

� Diezgan bie�i.

� iEs tomēr lūdzu dievu par viņu.

� Ko tu lūdz? Lai viņa atgrie�as?

- Ai nē, ne to. Mēs varam iztikt arī bez viņas. Es lūdzu, lai viņa atkal kļūst par labu katolieti.

� Es neesmu labs katolis.

� Nu, tas ir pavisam kas cits. Tu nezini, ko tu dari.

� Jā, liekas gan.

� Es negribu tevi apvainot, tēt. Bet tā saka teologi. Tu tiksi izglābts, kā visi krietnie pagāni. Atceries, tāpat kā Sokrats un Setevaijo.

� Kāds Setevaijo?

� Zulusu ķēniņ�.

� Par ko tu vēl lūdz dievu?

� Nu, protams, pēdējā laikā galvenokārt par zirgu.

Viņ� to noskūpstīja, novēlēdams labu nakti. Viņa jautāja:

� Kur tu iesi?

Man �is tas jānokārto sakarā ar zirgu.

� Es tev sagādāju daudz rūpju, � viņa it kā starp cilu noteica. Pēc tam viņa apmierināti nopūtās un apsedzās līdz pat kaklam ar palagu. � Cik brīni�ķīgi, ka mēs vienmēr dabūjam to, ko lūdzam, vai ne?

Uz katra stūra viņam piedāvāja: �Taksometru?� � it ka viņ� būtu atbraucējs, un pa visu bulvāri, ik pēc da�iem metriem, nemaz neticēdams panākumiem, vienkār�i aiz paraduma viņam uzmācās kāds savedējs: �Vai drīkstu jums pakalpot, ser?� � �Es pazīstu visas glītās mei�as.� � �Vai jūs nevēlaties skaistu sievieti?� � �Varbūt pastkartes?� � �Vai jūs negribat redzēt pikantu filmu?�. Tie visi vēl bija tīrie bērni, kad viņ� ieradās Havannā, bija pieskatīju�i viņa automa�īnu, par ko viņ� tiem mēdza iedot piecus centus, un, kaut gan tie kļuva vecāki reizē ar viņu, tomēr nebija varēju�i pierast pie viņa. To acīs viņ� nebija kļuvis par vietējo iedzīvotāju; viņ� bija palicis mū�īgais tūrists, un tādēļ tie viņam arī uzmācās, jo bija pārliecināti, ka agri vai vēlu, tāpat kā visi citi, viņ� gribēs redzēt �pārcilvēku�, kas uzstājas atklātajā namā �Sanfrancisko�. Tiem vismaz bija mierinājums, ka tie, tapat kā klauns, negribēja mācīties no pa�u pieredzes.

Virdudes ielas stūri no �Brīnumbāra� viņam uzsauca doktors Haselbahers:

� Mister Vormold, kurp tad jūs tā steidzaties?

� Man norunāta satik�anās.

� Vienai viskija glāzītei vienmēr var atrast laiku. � No tā, kā viņ� izrunāja vārdu �viskijs�, bija skaidrs, ka doktors Haselbahers jau paguvis atrast laiku vairākām glāzītēm.

� Es jau tā esmu nokavējis.

� Sai pilsētā nekad nekā nevar nokavēt, mister Vormold. Un man ir dāvana priek� jums.

No bulvāra Vormolds iegriezās bārā. Viņ� rūgti pasmaidīja, kaut ko iedomādamies.

� Kam jūs simpatizējat, Haselbaher, � Austrumiem vai Rietumiem?

� Kādiem austrumiem vai rietumiem? Ā, jūs par to runājat. Lai velns parauj tos abus!

� Ko jūs man gribat uzdāvināt?

� Es lūdzu kādu savu pacientu atvest tās no Maiami, � Haselbahers atbildēja. Viņ� izvilka no kabatas divas miniatūras viskija pudelītes: viena bija �Lords Kalverts�, otra � �Vecais skroderis�.

� Vai jums tādas ir? � viņ� ba�īgi jautāja.

� �Kalverts� ir, bet �Skrodera� nav. Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, ka atcerējāties manu kolekciju, Haselbaher.

Vormoldam vienmēr likās savādi, ka viņ� eksistē citiem cilvēkiem, pat nebūdams to tuvumā.

� Cik tad jums tagad ir?

� Simt, kopā ar �burboniem� un Iru viskiju. Septiņdesmit se�as skotu �ķirnes.

� Kad jūs tās izdzersit?

� Varbūt kad bū�u ticis līdz divi simti.

� Vai jūs zināt, ko es ar tām darītu jūsu vietā? � vaicāja Haselbahers. � Spēlētu dambreti. Kā noņemtu

kauliņu�, tūlīt izdzertu.

� Tā ir ideja!

� Dabiska spēku izlīdzinā�anās, � Haselbahers turpināja. � Un tie�i te slēpjas viss spēles skaistums. Labākajam spēlētājam vairāk jādzer. Iedomājieties, cik smalki. Ielejiet vēl vienu glāzīti.

�- Gandrīz.

� Man vajadzīga jūsu palīdzība. �orīt man iedzēla lapsene.

� Jūs ta�u esat ārsts, nevis es.

� Runa nav par to. Stundu vēlāk, braukdams pie slimnieka aiz lidostas, sabraucu cāli.

� Es vēl nekā nesaprotu.

� Лк mister Vormold, mister Vormold, jūsu domas ir kaut kur tālu prom. Atgriezieties uz zemes. Mums nekavējoties jāsameklē loterijas biļete, vēl pirms izlozes. Lapsene nozīmē divdesmit septiņi. Cālis � trīsdesmit septiņi.

� Bet man ir satik�anās.

� Satik�anās nekur nepaliks. Izdzeriet savu viskiju. Mums jāpameklē tirgū biļete.

Vormolds devās viņam līdz uz viņa automa�īnu. Tāpat kā Millija, doktors Haselbahers bija ticīgais. Viņu vadīja skaitļi, tāpat kā Milliju svētie.

Pa visu tirgu bija izkarināti laimīgie numuri zilā un sarkanā krāsā. Numurus, ko uzskatīja par nelaimīgajiem, paslēpa zem letes; tos atstāja mazajiem ļautiņiem un pārdo�anai ielas tirgotājiem. �iem numuriem nebija nekādas vērtības, jo tajos nebija ciparu ar nozīmi, nebija skaitļa, kas apzīmētu mūķeni vai kaķi, lapseni vai cāli.

� Paskatieties, tur ir 27 483, � Vormolds parādīja.

� Lapsene bez cāļa nekam neder, � noteica doktors Haselbahers.

Viņi atstāja ma�īnu stāvvietā un gāja kājām. Pa �o tirgu neslaistījās savedēji; loterija bija nopietns pasākums, ko nebija apgānīju�i tūristi. Reizi nedēļā valdības iestāde izdalīja numurus, un katram politiskajam darbiniekam pie�ķīra biļetes saskaņā ar viņa autoritāti. Iestādei viņ� maksāja astoņpadsmit dolāru par biļeti un pārdeva tālāk vairumtirgotājiem par divdesmit vienu dolāru. Pat ja viņa daļa bija tikai divdesmit biļe�u, viņ� varēja rēķināties ar se�desmit dolāru lielu peļņu nedēļā. Laimīgo numuru, kas ietvēra sevī visiem zināmās labās zīmes, lieltirgotāji pārdeva pafpar trīsdesmit dolāriem. Par tādu peļņu, protams, nevarēja ne sapņot sīkais ielas tirgotājs. Tirgojoties tikai ar nelaimīgajiem numuriem, par ko viņ� bija samaksājis ne mazāk kā divdesmit trīs dolārus gabalā, viņam tie�ām bija krietni jāpasvīst, lai nopelnītu iztikai. Viņ� sadalīja biļeti simt kuponos, par divdesmit pieciem centiem katru; viņ� apstaigāja automa�īnu stāvvietas,līdz atrada auto ar tādu pa�u numuru, kāds bija kādai no viņa biļetēm (neviens auto īpa�nieks nespēja pretoties kārdinājumam nopirkt �o biļeti); viņ� pat meklēja savu biļe�u numurus telefonu grāmatā un riskēja ar pieciem centiem par piezvanī�anu no automāta: �Senjora, es pārdodu loterijas biļeti ar tādu pa�u numuru kā jūsu telefonam.�

Vormolds teica:

� Paskatieties, tur ir 37 un 72.

� Ar to vēl nepietiek, � doktors Haselbahers noteikti atbildēja.

Doktors Haselbahers �ķirstīja sarakstus ar numuriem, kas netika uzskatīti par pietiekami laimīgiem, lai tos izstādītu. Ko var zināt, gaumes ta�u da�ādas � varbūt ir lādi cilvēki, kam lapsene nekā nenozīmē. Tumsā griezīgi iekaucās policijas sirēna, automa�īna apmeta līkumu ap tirgu un aizdrāzās garām. Ietves malā sēdēja kāds vīrs ar vienu pa�u numuru uz krekla � kā katordzniekam. Viņ� noteica:

� Maitu ērglis.

� Kur� ir maitu ērglis?

� Protams, kapteinis Segura, � atbildēja doktors Haselbahers. � Jūs nu gan esat pilnīgi atrāvies no dzīves.

� Kāpēc viņu tā sauc?

� Viņ� lieliski prot spīdzināt un kropļot cilvēkus.

� Spīdzināt?

� Te nekā nav, � sacīja doktors Haselbahers. � Lūkosim pameklēt Obispo.

� Kāpēc nepagaidīt līdz rītam?

� Sī ir pēdējā diena pirms izlozes. Nudien, vai tad jums tie�ām dzīslās rit zivs asinis, mister Vormold? Ja pats liktenis jums rāda ceļu � lapseni un cāli, � jums pa to jāiet bez vilcinā�anās. Cilvēkam jāprot saņemt savu laimi.

Viņi atkal iekāpa automa�īnā un devās uz Obispo.

� �is kapteinis Segura ... � Vormolds iesāka.

� Jā?

� Nekas.

Pulkstenis bija vienpadsmit, kad viņi atrada biļeti, kas apmierināja doktora Haselbahera prasības, bet, tā kā vei

kaliņ�, kura tā izstādītā, bija jau slēgts, tad neatlika nekas cits kā vēl pa glāzītei iedzert.

� Kur jums norunāta satik�anās?

Vormolds atbildēja:

� Seville-Biltmore,

� Visas vietas vienādi labas iedzer�anai, � noteica j doktors Haselbahers.

� Vai jums tomēr neliekas, ka �Brīnumbārā� ...

� Nē, nē. Nav slikti mainīt vietu. Ja jūs nespējat apmainīt pierasto bāru pret citu, tas nozīmē, ka esat kļu-vis vecs.

Bārā Seville-Biltmore bija tik tum�s, ka viņi taustīdamies nokļuva pie letes. Puskrēslā viņus tikai neskaidri varēja saredzēt citi apmeklētāji, kuri klusi sēdēja, salīku�i kā izpletņlēcēji, kas drūmi gaida signālu lēcienam. Vienīgi doktora Haselbahera nevaldāmais dzīves prieks nebija noslāpējams.

� Jūs ta�u vēl neesat laimējis, � no�ukstēja Vormolds, mēģinādams to apvaldīt, bet pietika pat �ā �uksta, lai uz viņu pusi tumsā pārmeto�i pagrieztos kāda galva.

� �ovakar es esmu laimējis, � teica doktors Haselbahers skajā un stingrā balsī. � Rīt es varu zaudēt, bet neviens manu uzvaru man nevar atņemt �ovakar. Simt �etrdesmit tūksto�i dolāru, mister Vormold. �ēl, ka esmu par vecu sievietēm � es varētu aplaimot kādu skaistu sievieti, uzdāvinot tai rubīnu kakla rotu. Bet tagad nezinu, ko iesākt. Kā lai notērēju �o naudu, mister Vormold? Ziedot slimnīcai?

� Piedodiet, � kāda balss �ukstēja no tumsas, � vai tie�ām �is tips vinnējis simt �etrdesmit tūksto�us dolā-rī�u?

� Jā, ser, es tos esmu vinnējis, � doktors Haselbahers

noteikti atbildēja, iekām Vormolds paguva iejaukties, � es tos esmu vinnējis, un tas ir tikpat dro�i kā tas, ka jūs eksistējat, mans gandrīz neredzamais draugs. Jo jūs ta�u neeksistētu, ja es neticētu, ka jūs eksistējat, un tāpat ari �ie dolāri. Es ticu, un tāpēc jūs esat.

� Tātad jūs gribat teikt, ka es neeksistēju?

� Jūs eksistējat vienīgi manā apziņā, mīļais draugs. Ja es izietu no �ās istabas . . .

� Jūs esat jucis.

� Nu tad pierādiet, ka jūs eksistējat.

� Kā jūs to domājat � pierādiet? Protams, es eksistēju. Man ir pirm�ķirīgs nekustamu īpa�umu tirdzniecības uzņēmums; Maiami man ir sieva un divi bērni; �orīt atlidoju �urp ar �Deltu�; pa�laik es dzeru viskiju, vai tas tā nav? � Viņa balsī ieskanējās asaras.

� Nabadziņ�, � sacīja doktors Haselbahers, � jūs esat pelnījis radītāju ar daudz bagātāku iztēli nekā man. Vai tad tie�ām es nevarēju jums izdomāt nekā jaukāka par Maiami un nekustamo īpa�umu? Kaut ko fantastiskāku. Izdomāt jums vārdu, kas būtu cienīgs, lai to atcerētos.

� Kas tad manam vārdam vainas?

�Izpletņlēcēji� bāra otrā galā sastinga mēmā sa�utumā � pirms lēciena jāsaudzē nervi.

� Mazliet padomājis, es to uzlabo�u.

� Pajautājiet Maiami kuram katram par Hariju Mor-ganu . . .

� Patie�ām man vajadzēja jums iedot labāku vārdu. Bet zināt, ko es izdarī�u? � jautāja doktors Haselbahers. � Es izie�u uz mirkli no bāra un izdzēsī�u jūs no apziņas. Pēc tam atgriezī�os atpakaļ ar uzlabotu variantu.

� Ko tas nozīmē � ar uzlabotu variantu?

� Nu, piemēram, ja jūs bulu izdomājis mans draugs, misters Vormolds, jūs būtu daudz laimīgāks. Viņ� jums būtu devis Oksfordas izglītību, citu vārdu, kaut ko līdzīgu Pennifezeram . . .

� Tas ir kā � Pennifezeram? Jūs esat piedzēries.

� Protams, esmu piedzēries. Un dzer�ana nokauj iztēli. Tāpēc jau es jūs tik pliekanu esmu izdomājis: Maiami un nekustamais īpa�ums, lido�ana ar �Deltu�. Penni-fezers būtu ieradies no Eiropas ar K.L.M. ¹ un dzertu savu nacionālo dzērienu � ro�aino d�inu.

� Es dzeru skotu viskiju, un man tas gar�o.

Jūs tikai domājat, ka dzerat viskiju. Vai, pareizāk sakot, es esmu iedomājies, ka jūs dzerat viskiju. Bet tūlīt mēs to visu pārgrozīsim, � jautri sacīja doktors Ila-selbahers. � Es uz brītiņu izie�u hallē un izdomā�u kaut ko tie�ām vērtīgu.

Es neļau�u ar sevi ākstīties, � uztraucās neredzamais sarunu biedrs.

Doktors Haselbahers izdzēra viskiju, uzlika dolāru uz letes un piecēlās grīļodamies, tomēr cienīgi.

� Jūs man būsit pateicīgs par to, � viņ� teica. � Pag, ko lai mēs izdomājam? Uzticieties man un misteram Vor moldam. Gleznotājs, dzejnieks, vai varbūt jums labāk patīk dēku meklētāja dzīve, kontrabanda ar iero�iem, spiego�ana?

No durvju sliek�ņa viņ� palocījās uztrauktajai ēnai:

� Neņemiet ļaunā tirgo�anos ar nekustamo īpa�umu.

Balss noskanēja nervozi, it kā meklēdama atbalstu:

� Viņ� ir piedzēries vai jucis. � Bet �izpletņlēcēji� joprojām klusēja. ⁷

Vormolds teica:

� Nu, tad es no jums atvadī�os, Haselbaher. Jau tā esmu novēlojis.

� Mans pienākums, mister Vormold, ir jūs pavadīt un paskaidrot, ka es jūs aizkavēju. Kad es jūsu draugam pastāstī�u, kā man laimējies, esmu pārliecināts, ka viņ� piedos.

� Nav vajadzīgs. Patie�ām nav vajadzīgs, � Vormolds atvairīja. Viņ� zināja, ka Hotorns no tā izdarīs pārsteidzo�us secinājumus. Pat saprātīgais Hotorns, ja tāds vispār eksistētu, būtu tīrā sodība, bet aizdomu pilnais Hotorns . .. sirds viņam nodrebēja, to iedomājoties vien.

Viņ� devās uz liftu, un doktors Haselbahers vilkās viņam līdz. Neievērodams sarkano gaismas signālu un brīdinājumu �Uzmanību! Pakāpiens!�, doktors Haselbahers paklupa.

� Ak vai! � viņ� iesaucās. � Mana kāja!

� Ejiet mājās, Haselbaher, � Vormolds izmisis lūdza. Viņ� iegāja liftā, bet doktors Haselbahers necerēti veikli iespraucās viņam līdz.

� Nauda remdē visas sāpes. Sen neesmu pavadījis tik jauku vakaru.

� Sestais stāvs, � Vormolds sacīja. � Man jābūt vienam, Haselbaher.

� Kādēļ? Piedodiet. Mani rauj �agas.

� Man ir slepena satik�anās.

�� Skaista sieviete, mister Vormold? Jūs dabūsit daļu no mana laimesta, lai jums būtu vieglāk ļauties neprātam.

� Patiesi, tā nav sieviete. Darī�anas, nekas vairāk.

� Slepenas darī�anas?

� iEs jau jums teicu.

� Kas tad sakarā ar putekļu sūcējiem var būt slepens, mister Vormold?

� Jauna aģentūra, � Vormolds atbildēja, bet lifta apkalpotājs paziņoja: � Sestais stāvs.

Vormolds atradās mazu gabaliņu priek�ā, un viņasma dzenes strādāja skaidrāk nekā Haselbaheram. Istabas bija izvietotas kā cietuma kameras gar visām �etrām taisnstūrainās galerijas malām; no apak�stāva kā gaismas signāli spīdēja uz aug�u divi pliki pauri. Vormolds kliboja uz to galerijas stūri, kur atradās kāpnes, un doktors Haselbahers kliboja viņam nopakaļus, ta�u Vormolds bija daudz vairāk ievingrinājies klibo�anā.

�* Mister Vormold, � doktors Haselbahers sauca, � mister Vormold, es ar prieku ieguldī�u simt tūksto�us z.u> saviem dolāriem . . .

Vormolds bija jau nokāpis lejā, kad doktors I lāsei -bahers vēl tikai pienāca pie kāpnēm; 510. istaba atradās tepat blakus. Viņ� atslēdza durvis. Maza galda lampa apgaismoja tuk�u viesistabu. Viņ� klusītiņām aizvēra durvis � doktors Haselbahers vēl nebija paguvis nokāpt lejā. Vormolds stāvēja, uzmanīgi klausīdamies, un dzirdēja, ka doktors Haselbahers, pievilkdams kāju, �agodamies paiet garām durvīm un attālinās. Vormolds nodomāja: �Es jūtos kā Spiegs un uzvedos kā spiegs. Tā ir nejēdzība. Ko es teik�u Haselbaheram rīt no rīta?�

Guļamistabas durvis bija aizvērtas, un viņ� devās uz tām. Tad viņ� apstājās. Nemodini aizmigu�u suni! Ja viņ� Hotornam vajadzīgs, lai Hotorns viņu meklē pats, ta�u ziņkāre piespieda viņu pirms aizie�anas apskatīt Hotorna istabu.

Uz rakstāmgalda atradās divas grāmatas � Lēma Stāstiņi pēc �ekspīra tēmām�⁸ divos vienādos eksemplāros. Bloknotā, kurā Hotorns laikam bija ierakstījis piezīmes sakarā ar viņu paredzēto satik�anos, Vormolds izlasīja: �1. Alga. 2. Izdevumi. 3. Sakari. 4. �arlzs Lems. 5. Tinte.� Viņ� tikko gribēja atvērt Lēma grāmatu, kad viņam uzsauca kāda balss:

� Rokas aug�ā! Arriba los manos!

Las manos, � Vormolds izlaboja. Viņam kļuva viegli, ieraugot, ka tas ir Hotorns.

� Ak jūs tas esat, � Hotorns sacīja.

� Es mazliet aizkavējos. Piedodiet. Biju kopā ar Ha-selbaheru.

Hotorns bija ģērbies violetā zīda pid�amā ar mono-gramu H. R. H. uz kabatiņas. Tas viņam pie�ķīra karalisku izskatu. Viņ� sacīja:

� Es biju piemidzis un tad izdzirdēju, ka te kāds staigā. � Likās, ka viņ� būtu pēk�ņi pārsteigts un aizmirsis savu �argonu: nebija paguvis to uzvilkt reizē ar drēbēm. Viņ� turpināja: � Jūs esat aizticis Lēmu,� un viņa balsī skanēja pārmetums, it kā viņ� būtu sludinātājs no pestī�anas armijas.

� Piedodiet. Es tikai gribēju apskatīt.

� Nekas. Tas rāda, ka jums ir pareizs instinkts.

Jūs, liekas, mīlat �o īpatnējo grāmatu.

� Viens eksemplārs būs jums.

� Bet es to esmu lasījis, � Vormolds teica, � pirms daudziem gadiem, un man Lems nepatīk.

� Tā nav domāta lasī�anai. Vai jūs nekad neesat dzirdējis par grāmatu �ifru?

� Patiesību sakot, ne.

�- Tūlīt es jums parādī�u, kā to dara..Viens eksem plārs paliek pie manis. Sazinoties ar mani, jums tikai jānorāda lappuse un rinda, ar kuru jūs sākat �ifrēt. Protams, �is �ifrs nav tik grūti uzminams kā mehāniskais, bet tas ir pietiekami grūts visādiem Haselbaheriem.

� Es jūs lūgtu izmest no galvas doktoru Haselbaheru.

� Kad mēs būsim pienācīgi noorganizēju�i jūsu kantori un pietiekami nodro�ināju�i konspirāciju � būs seifs ar slepenu slēdzi, radioraidītājs, apmācīts personāls, vārdu sakot, itin visu iekārtoju�i, � tad, protams, mēs varēsim atmest �o primitīvo kodu, kaut gan kuram katram citam, izņemot speciālistu kriptologu, tas ir sasodīti grūti at�ifrējams, nezinot grāmatas nosaukumu un izdo�anas gadu.

� Kāpēc jūs izvēlējāties Lēmu?

� Tā bija vienīgā grāmata, ko es varēju atrast divos eksemplāros, ja neskaita �Krusttēva Toma būdu�. Es ļoti steidzos, un pirms aizbrauk�anas man kaut kas bija jānopērk grāmatu veikalā Kingstonā. Jā, tur bija vēl kaut kāda grāmata ar nosaukumu �Aizdegtā lampa. Rokasgrāmata vakara lūg�anām�, bet man likās, ka tā izskatīsies mazliet aizdomīga jūsu grāmatu plauktā, ja jūs neesat reliģiozs.

� Jā, es neesmu reliģiozs.

� Es jums atvedu arī tinti. Vai jums ir elektriskā tējkanna?

� Jā. Un tad?

� Tā būs vajadzīga vēstuļu attaisī�anai. Mūsu cilvēkiem jābūt nodro�inātiem pret visādiem neparedzētiem gadījumiem.

� Un kam tā tinte? Man mājās tintes, cik uziet.

Jā, bet �ī ir simpatētiskā tinte. Gadījumam, ja jums būtu kas jānosūta pa parasto pastu. Ceru, ka jūsu meitai ir adāmadata?

� Viņa neada.

� Tad jums būs jānopērk. Vislabāk plastmasas. Tērauda adata da�reiz atstaj pēdas.

� Kur atstāj pēdas?

� Uz aploksnes, ko jūs taisīsit vaļā.

� Kāda velna pēc es taisī�u vaļā aploksnes?

� Jums var rasties vajadzība pārbaudīt doktora Ha-selbahcra korespondenci. Protams, jums būs jāsameklē savs aģents pastā.

� Es kategoriski atsakos . .

� Neniķojieties. Es pieprasīju ziņas par viņu no Londonas. Jautājumu par viņa korespondenci izlemsim pēc tam, kad būsim viņu pārbaudīju�i. Derīgs padoms: ja jums tinte izbeidzas, lietojiet putnu mēslus, � vai es ne runāju par ātru?

� Bet es ta�u vēl neesmu teicis, ka piekrītu . . .

� Londona ir ar mieru dot simt piecdesmit dolārus mēnesī un vēl simt piecdesmit izdevumiem, � protams, par tiem jums būs jāatskaitās. Atalgojums jūsu aģentiem un tā tālāk. �o summu drīkst pārsniegt tikai ar spe ciālu atļauju.

� Pagaidiet, ne tik ātri.

� Ienākumu nodoklis nav jāmaksā, to ievērojiet, � piebilda Hotorns, blēdīgi pamirk�ķinādams ar aci. �ī mirk�ķinā�ana kaut kā nesaderējās ar karalisko mono-gramu.

� Jums jādod man laiks . . .

� Jūsu �ifras numurs ir 59200 svītra pieci. � Un viņ� lepni piebilda: � 59200 esmu, protams, es. Savus aģentus jūs numurēsit ar 59200 svītra pieci, svītra viens un ta joprojām. Skaidrs?

� Nesaprotu, kādā ziņā es jums varu būt noderīgs.

� Jūs ta�u esat anglis? � ņipri jautāja Hotorns.

� Protams, anglis.

� Un jūs atsakāties kalpot savai dzimtenei?

� To es nesaku. Bet putekļu sūcēji paņem milzum daudz laika.

�- Tie ir lielisks aizsegs, � Hotorns sacīja. � Brīni�ķīgi izdomāts. Jūsu profesija izskatās ļoti dabiska.

� Bet es jau arī tie�ām tirgojos ar putekļu sūcējiem.

� Un tagad, ja jums nav nekas pretī, � Hotorns stingri noteica, � ķersimies pie mūsu Lēma.

2

� Millij, � Vormolds sacīja, � tu nemaz neesi ēdusi biezputru.

� Es vairs neēdu biezputru.

� Kafijā tu ieliki tikai vienu graudiņu cukura. Vai tik tu negribi sākt badināties?

� Nē.

� Vai varbūt tas ir grēku izpirk�anas gavēnis?

� Nē.

� Bet tev būs �ausmīgi grūti sagaidīt pusdienas.

� Es par to esmu domājusi. Būs jāieēd vairāk kārtu-peļu.

� Millij, ko tu atkal esi izgudrojusi?

� Esmu nolēmusi taupīt. Pēk�ņi naktī, gulēdama nomodā, es sapratu, cik tev manis dēļ daudz izdevumu. Man

izklausījās, ka es dzirdu kādu balsi. Es gandrīz pajautāju: �Kas tu esi?� � bet baidījos, ka tā sacīs: �Tavs kungs un dievs.� Es ta�u esmu jau tādā vecumā.

� Kādā vecumā?

� Kad dzird balsis. Es esmu vecāka nekā svētā Terēza, kad viņa aizgāja klosterī.

� Klausies, Millij, tu ta�u nebūsi nodomājusi ...

� Nē jel. Man liekas, kapteinim Seguram ir taisnība. Viņ� teica, ka es neesot radīta klosterim.

� Millij, vai tu zini, kā cilvēki sauc tavu kapteini Seguru?

� Jā. Maitu ērglis. Viņ� spīdzina ieslodzītos.

*"■* Viņ� to nenoliedz?

�* Nu, pret mani viņ�, protams, izturas nevainojami, bet viņam ir no cilvēku ādas pagatavota cigare�u etvija. Viņ� grib iestāstīt, ka tā esot teļāda, it kā es nezinātu, kāda izskatās teļāda.

� Millij, tev jāpārtrauc pazī�anās ar viņu.

� Es to darī�u � pamazām, papriek�u man jānokārto zirga novieto�ana stallī. Tas man atgādina dzirdēto balsi.

� Ko tad �ī balss teica?

� Tā teica, � tikai nakts vidū tas izklausījās daudz vairāk pēc dievi�ķas atklāsmes: �Tu esi pacēlusi vairāk, nekā vari nest, mana meita.� Kā tad ir ar Ārpilsētas klubu?

� Kā ir ar Ārpilsētas klubu?

�� Tā ir vienīgā vieta, kur es pa īstam varu nodarboties ar jā�anas sportu, bet mēs neesam kluba biedri. Kāds gan labums no zirga, ja tas stāv stallī? Kapteinis Segura, protams, ir kluba biedrs, bet es zinu, ka tu negribēsi, lai es pieņemtu viņa pakalpojumus.Un tad es iedomājos, ka varbūt varē�u tev palīdzēt samazināt mājturības izdevumus, ja mazāk ēdī�u ...

� Kāds labums? . . .

� Nu, tad varbūt tu varētu atļaulies izņemt ģimenes biedra karti. Pieraksti mani kā Serafinu. Tas skan kaut kā pieklājīgāk nekā Millija.

Vormoltlam �ķita, ka visam, ko viņa saka, ir dziļa jēga; vienīgi Hotorns piederēja pie ne�ēlīgās un neizskaidrojamās bērnu dienu pasaules.

Intermēdija Londonā

Netālu no Meidaveilas lielas dzelzsbetona ēkas

apak�zemes stāvā sarkano gaismas signālu virs durvīm nomainīja zaļais, un Hotorns iegāja iek�ā. Savu eleganci viņ� bija atstājis Karaību jūras krastā un uzvilcis pelēku vilnas uzvalku, kas jau bija krietni apvalkāts. Mājās nebija vajadzīgs pievērst uzmanību savai ārienei: viņ� bija kļuvis par Londonas pelēkās janvāra dienas daļiņu.

�efs sēdēja pie rakstāmgalda, uz kura atradās milzīga, zaļa marmora prese, kas bija uzlikta virsū vienai pa�ai papīra lapiņai. Blakus melnajam tālruņa aparātam bija redzama pusizdzerta piena glāze, zāļu pudelīte ar pelēkiem graudiņiem un tualetes papīra paciņa. Turpat atradās arī sarkanais tālrunis speciālām vajadzībām. Ģērbies melnos vizītsvārkos, ar melnu kaklasaiti un melnu monokli kreisajā acī, �efs izskatījās pēc līķratu pavadoņa, glu�i tāpat kā �ī apak�zemes istaba atgādināja kapli�u, mauzoleju, kapu.

� Jūs vēlējāties ar mani runāt, ser?

� Tikai papļāpāt, Hotorn. Tikai papļāpāt. � Likās, it kā pēc apbedī�anas ceremonijas būtu drūmi ierunājies

salīgtais beru gājiena dalībnieks, kas cauru dienu bija klusējis. � Kad jūs atgriezāties, Hotorn?

� Pirms nedēļas, ser. Atpakaļ uz Jamaiku do�os piektdien.

� Viss kārtībā?

� Var teikt, ka Karaību jūra mums jau ir rokā, ser,-Hotorns atbildēja.

� Un Martinika?

� Tā nerada nekādu grūtību, ser. Jūs ta�u atceraties, ka Fortdefransā mēs sadarbojamies ar DeuXieme Bureau ⁹.

� Bet tikai zināmās robe�ās? . . .

� Nu jā, protams, zināmās robe�ās. Ar Haiti bija krietni grūtāk, bet 59200 svītra 2 izrādījās enerģisks. Sākumā es nebi ju glu�i dro�s par 59200 svītra 5.

� Svītra pieci?

� Mūsu cilvēks Havannā, ser. Man tur nebija lielas izvēles, un sākumā, likās, viņ� ne visai labprāt darbojās. Mazliet stūrgalvīgs.

� �ādas sugas cilvēki da�reiz ļoti ātri progresē.

� Jā, ser. Mazliet man sagādāja raizes arī viņa pazī�anās. (Tur ir kāds vācietis Haselbahers, bet mēs vēl neesam varēju�i nekā par viņu noskaidrot.) Kaut gan, liekas, ar viņu sāk iet uz labo pusi. Tie�i tai brīdī, kad taisījos atstāt Kingstonu, mēs saņēmām pieprasījumu pie�ķirt viņam līdzekļus neparedzētiem izdevumiem.

� Tā vienmēr ir laba zīme.

� Jā, ser.

� Rāda, ka sākusi strādāt fantāzija.

� Jā. Viņ� sadomājis iestāties par biedru Ārpilsētas klubā. Tā ir miljonāru iemīļotākā satik�anās vieta. Vislabākais politiskās un ekonomiskās informācijas avots. Iestā�anās maksa ļoti augsta, kādas desmit reizes augstāka nekā Baltajā klubā ¹⁰, bet es tam piekritu.

Pareizi darījāt. Kā ar viņa ziņojumiem?

� Taisnību sakot, mēs vēl nevienu neesam saņēmu�i, bet jādod ta�u viņam laiks nodibināt sakarus. Varbūt es par daudz uzsvēru konspirācijas nepiecie�amību.

To nekad nevar uzsvērt par daudz. Kāda nozīme ieslēgt strāvu, ja tā tūlīt izspers korķus.

� Redziet, viņam ir sevi�ķi izdevīgs stāvoklis. Ļoti labi veikalnieciskie sakari, starp citu, ar augstiem ierēdņiem un vado�iem ministriem.

� Ahā, � �efs noteica. Viņ� izņēma melno monokli un sāka to spodrināt ar tualetes papīru. Acs, ko viņ� atsedza, bija stikla � gai�i zila un neizteiksmīga, kā lellei, kura saka: �Mamma.� �� Ar ko viņ� nodarbojas?

� Redziet, viņ� importē. Ma�īnas un tamlīdzīgas lietas.

Pa�a karjeras labā vienmēr izdevīgāk vervēt aģentus

ar solīdu sabiedrisko stāvokli. Nenozīmīgie sīkumi, kas glabājās slepenajos aktu vākos un kam bija sakars ar veikalu Lampariljas ielā, parastajos apstākļos nekad nenonāks �ai apak�zemes istabā.

� Kāpēc tad viņ� līdz �im nav bijis Ārpilsētas kluba biedrs?

� Redziet, pēdējos gados viņ� ir dzīvojis diezgan vientuļi. Nepatik�anas ģimenes dzīvē.

� Ceru, ka viņ� neskrien pakaļ sievietēm?

� Nē, nekas tamlīdzīgs, ser. Sieva viņu atstāja. Aiz bēga ar kādu amerikāni.

� Vai tik viņ� nav antiamerikānis? Havanna nav tā vieta, kur drīkst atļauties līdzīgus aizspriedumus. Mums ar amerikāņiem jāsadarbojas, protams, zināmās robe�ās.

� Nē, ser, viņ� nepavisam nav tāds. Viņ� ir ļoti prātīgs, ļoti nosvērts. �ķir�anos uzņēma mierīgi un audzina savu bērnu katoļu skolā, kā to bija vēlējusies sieva. Man stāstīja, ka viņ� tai sūtot apsveikuma telegramas uz ziemsvētkiem. Esmu pārliecināts, ka uz viņa ziņojumiem, kad tos saņemsim, varēsim simtprocentīgi paļauties.

� Jā, Hotorn, tas par to bērnu ir ļoti aizkustino�i. Nu, piebikstiet viņam, tad mēs varēsim spriest par viņa derīgumu. Ja viņ� tie�ām ir tāds, kā jūs sakāt, mums vaja dzētu padomāt, vai nepapla�ināt viņa �tatus. Havanna var kļūt par mūsu noteico�o poziciju. Tiklīdz kur sākas ne kārtības, tūdaļ arī ir klāt komunisti. Kādā veidā viņ� uztur sakarus?

� Es norunāju, ka viņ� ik nedēļas ar diplomātisko pastu sūtīs uz Kingstonu ziņojumus divos eksemplāros. Vienu es paturu pie sevis, bet otru nosūtu uz Londonu. Telegramām es viņam iedevu grāmatas �ifru. Tās viņ� varēs nosūtīt ar konsulāta starpniecību.

� Viņiem tas nepatiks.

� Es sacīju, ka tas tikai pagaidām.

� Ja pierādīsies, ka viņ� ir noderīgs, es atbalstī�u radiosakaru nodibinā�anu. Domāju, ka viņ� varēs papla�ināt sava kantora �tatus.

� Nu, protams. Kaut gan . . . Redziet, tas nav nekāds lielais kantoris, ser. Vecmodīgs. Jūs jau zināt, kādi �ie tirgotāji dēku meklētāji mēdz būt.

� Jā, Hotorn, �āda tipa tirgotājus es pazīstu. Mazs, nobru�āts rakstāmgalds. Pusducis kalpotāju saspiesti priek�telpā, kas domāta tikai diviem cilvēkiem. Novecoju�as rēķināmās ma�īnas. Sekretāre, kas uzticīgi kalpo firmai jau �etrdesmit gadu.

Hotorns tagad varēja atvilkt elpu � �efs pats pārņēma sarunas vadību. Pat ja kādreiz viņam gadītos lasīt slepenos dokumentus, uzrakstītais tikpat nenonāks līdz viņa apziņai. Mazais putekļu sūcēju veikaliņ� bija neglābjami nogrimis �efa fantāzijas jūrā. Aģenta 59200/5 stāvoklis bija nostiprināts.

� Tas viss ir kļuvis par viņa otro dabu, � �efs skaidroja Hotornam, it kā viņ� un nevis Hotorns būtu atvēris durvis Lampariljas ielā. � Tas ir cilvēks, kas vienmēr ir skaitījis gra�us un riskējis ar tūksto�iem. Tādēļ arī viņ� nav iestājies Ārpilsētas klubā � iziru�ajai laulībai ar to nav nekāda sakara. Jūs, Hotorn, esat romantiķis. Sievietes viņa dzīvē ir nāku�as un gāju�as; esmu pārliecināts, ka tās nekad viņam nav biju�as tik svarīgas kā darbs. Panākumu noslēpums ir tai apstāklī, ka mēs savus aģentus smalki pazīstam. Mūsu cilvēks Havannā pieder, tā sakot, Kiplinga laikmetam. �Ar karaļiem ...� kā tur bija tālāk? �un paliec godīgs, tiekoties ar pūli.� Esmu pārliecināts, ka tintes traipiem nota�ķītajā rakstāmgaldā viņam kaut kur glabājas veca, lēta, melnos vaska drānas vākos iesieta piezīmju grāmatiņa, kurā viņ� ierakstīja savus pirmos izdevumus � trīs du�i dzē�amgumiju, se�as kārbiņas rakstāmspalvu . . .

� Tik vecs jau nu viņ� nav, ka būs rakstījis ar tērauda spalvām, ser.

�efs nopūtās un iesprauda atpakaļ melno stikliņu. Viņa nevainīgā acs atkal paslēpās, tiklīdz bija jau�ama opozi-cija.

� Sīkumiem nav nozīmes, Hotorn, � �efs dusmīgi noteica. � Bet, ja jūs gribat viņu turēt savās rokās, jums jāatrod viņa vecā piezīmju grāmatiņa. Protams, es runāju metaforās.

� Bet spīdzinā�ana var būt da�āda. Kad viņi izdemolēja doktora Haselbahera laboratoriju, tā ta�u ari bija spīdzinā�ana . . .

� Diletanti jau var izdarīt nezin ko. Policijai ar to nav nekāda sakara. Doktors Haselbahers nepieder pie spīdzināmo �ķiras.

� Un kas pieder?

� Nabagie manā pa�a zemē un kurā katrā Latīņame-rikas zemē. Nabagie Centrālajā Eiropā un Āzijas Austrumos. Protams, jūsu pārtiku�ajās zemēs nabago nav, un tādēļ jūs nepiederat pie spīdzināmajiem. Kubā policija var izdarīties, cik vien tai ne�ēlīgi tīk, ar Latīņame-rikas un Baltijas valstu emigrantiem, bet ne ar iebraucējiem no jūsu zemes vai Skandināvijas. To instinktīvi saprot abas puses. Katoļus vieglāk spīdzināt nekā protestantus, un starp tiem arī ir vairāk noziedznieku. Nu redziet, pareizi bija, ka es iegāju dāmā, un tagad es jūs situ pēdējo reizi.

� Jūs laikam vienmēr uzvarat, vai ne? Bet jūsu teorija ir interesanta.

Viņi izdzēra vēl pa vienam bezmaksas daikvirijam, kas bija tik stipri sasaldēts, ka vajadzēja dzert pa lāsītei, lai nedabūtu kādu plau�u kaiti.

� Un kā klājas Millijai? � jautāja kapteinis Segura.

� Labi.

� Es ļoti mīlu �o meiteni. Viņa ir pareizi audzināta.

� Priecājos, ka jūs tā domājat.

� Tāpēc man arī negribētos, ka jums, mister Vormold, rastos kādas nepatik�anas, kuru dēļ jums varētu neatļaut te uzturēties. Havanna kļūtu daudz nabagāka bez jūsu meitas.

� Nezinu, vai jūs man ticēsit, kapteini, bet Sifuen-tess nebija mans aģents.

� Nē, es ticu jums. Es domāju, ka jūs gribēja kāds izmantot varbūt uzmanības novēr�anai vai ari kā izkrāsotu koka pīlīti, ar kādu pievilina īstās me�a pīles. � Viņ� izdzēra savu daikviriju. � Tas man ļoti izdevīgi. Man pa�am patīk pamedīt me�a pīles, vienalga, no kurienes tās atlidoju�as. Tās nicina nabaga iedzimtos �āvējus, bet kādā jaukā dienā, kad tās visas būs nolaidu�ās, � ak, kas tās man būs par medībām!

� Cik gan �ī pasaule sare�ģīta. Manuprāt, daudz vieglāk ir tirgoties ar putekļu sūcējiem.

� Ceru, ka ar tirdzniecību veicas labi.

� О jā, pateicos.

� Es ievēroju, ka jūs esat papla�inājis savus �tatus. Jums ir burvīga sekretāre � tā dāma ar sifonu, kuras mētelis neparko negribēja taisīties ciet. Un jaunais cilvēks.

� Man bija vajadzīgs kāds, kas pārzina rēķinus. Lo-pesam nevar uzticēties.

� Ak jā, Lopess! Vēl viens jūsu aģents. � Kapteinis Segura iesmējās. � Tā vismaz man tika ziņots.

� Jā. Viņ� man piegādā slepenas ziņas par policiju.

� Esiet uzmanīgs, mister Vormold. Viņ� pieder pie tiem, kurus drīkst spīdzināt. � Viņi abi pasmējās, dzerdami daikviriju. Saulainā dienā ir viegli smieties par spīdzinā�anu. � Man jāiet, mister Vormold.

� Jums laikam visas kameras pilnas ar maniem spiegiem.

� Vēl vienam alla� atradīsies vieta, kaut vai nolai�ot kādu no kājas.

� Gan es jūs, kaptein, kādreiz pieveik�u dambretes spēlē.

� �aubos, mister Vormold.

Viņ� noraudzījās pa logu, kā kapteinis Segura paiet garām Kolumba statujai, kas izskatījās darināta no pumeka, un dodas uz savu pārvaldi. Tad viņ� palūdza vēl vienu bezmaksas daikviriju. Havannas klubs un kapteinis Segura �ķita aizstāju�i �Brīnumbāru� un doktoru Haselbaheru � tā bija it kā dzīves pārmaiņa, ar ko viņam vajadzēja samierināties. Nekas nav atgrie�ams. Doktors Haselbahers bija pazemots viņa acīs, bet draudzība necie� pazemojumu. Doktoru Haselbaheru viņ� vairs netika redzējis. �ai klubā, tāpat kā �Brīnumbārā�, viņ� jutās kā Havannas pilsonis; elegantais jaunais cilvēks, kas pasniedza dzērienu, nemaz nemēģināja viņam iesmērēt vienu no tām ruma pudelēm, kas bija saliktas uz letes. Virs ar sirmo bārdu, kā vienmēr �ai stundā, lasīja rīta laikrakstu; kā parasti, uz brīdi pārtraukdams savu dienas apgaitu, izdzert bezmaksas glāzīti kokteiļa ieskrēja pastnieks: arī tie visi bija Havannas pilsoņi. �etri tūristi izgāja no bāra, nesdami pītus groziņus, kuros atradās pudeles ar rumu; viņi bija piesarku�i un jautri un loloja sevī ilūziju, ka dzēru�i par velti. Viņ� nodomāja: �Tie ir ārzemnieki, un tos, protams, nespīdzina.�

Vormolds pārāk strauji izdzēra savu daikviriju un izgāja no Havannas kluba ar asaru pilnām acīm. Tūristi stāvēja, pārlieku�ies pār septiņpadsmitā gadsimta aku; viņi bija sametu�i tajā tik daudz monētu, ka būtu varēju�i divreiz samaksāt par saviem kokteiļiem; viņi bija sev nodro�ināju�i laimīgu atgrie�anos uz �ejieni. Vormoldu pasauca kāda sievietes balss, un viņ� ieraudzīja Beatrisi, kas stāvēja starp kolonādes pīlāriem blakus antikvāra bodītei ķirbja pudeļu, tark�ķu un nēģeru dieviņu vidū.

� Ko jūs te darāt?

Viņa paskaidroja:

� Es vienmēr uztraucos, kad jūs satiekaties ar Se-guru. �oreiz man gribējās pārliecināties . . .

� Par ko?

Viņu interesēja, vai Beatrisei beidzot nebija radu�ās aizdomas, ka viņam nekādu aģentu nav. Varbūt tā saņēmusi instrukcijas viņu izsekot � vai nu no Londonas, vai no 59200 Kingstonā. Viņi devās uz mājām.

� Pārliecināties, ka tās nav lamatas, ka policija jūs neizseko. Ar dubultaģentiem nav tik vienkār�i.

� Jūs par daudz uztraucaties.

� Bet jums ta�u tik maz pieredzes. Atcerieties, kas notika ar Raulu un Sifuentesu.

� Sifuentesu pratinājusi policija, � Vormolds atviegloti piebilda. � Viņ� ir iekritis, mums viņ� vairs neder.

� Vai arī jūs tad neesat iekritis?

� Viņ� nekā neizpauda. Jautājumus uzdeva kapteinis Segura, bet Segura ir viens no mūsējiem. Man liekas, būtu laiks izmaksāt viņam gratifikāciju. Patlaban viņ� sastāda mums pilnīgu sarakstu, kurā būs uzrādīti visi ārzemju aģenti, kas darbojas Havannā. �Me�a pīles� � kā viņ� tos dēvē.

� Tas būs lielisks ieguvums. Un izbūves?

� Ar tām vajadzēs mazliet nogaidīt. Es nevaru likt viņam darboties pa�am pret savu zemi.

Ejot garām katedrālei, viņ�, kā parasti, iedeva monētu aklajam ubagam, kas sēdēja laukā uz kāpieniem. Beatrise sacīja:

� Tādā saulē gandrīz metas �ēl, ka pats neesi akls.

Vormoldā pamodās iedvesma. Viņ� teica:

� Vai zināt, īstenībā viņ� nemaz nav akls. Viņ� visu skaidri redz.

� Tad viņam jābūt lieliskam aktierim. Es viņu visu laiku novēroju, kamēr jūs bijāt kopā ar Scguru.

� Un viņ� novēroja jūs. Taisnību sakot, viņ� ir viens no maniem labākajiem informētājiem. Es viņu vienmēr te nosēdinu, kad eju uz satik�anos ar Seguru. Viselementārākā piesardzība. Es nemaz neesmu tik bezrūpīgs, kā jūs domājat.

� Jūs to nekad neesat ziņojis galvenajam �tābam.

� Kāda tam nozīme? Diez vai viņiem ir savāktas ziņas par aklu ubagu, un es jau viņu neizmantoju slepeno informāciju saņem�anai. Ta�u, ja mani arestētu, jūs to dabūtu zināt desmit minū�u laikā. Ko jūs tad darītu?

� Sadedzinātu visus papīrus un aizvestu Milliju uz sūtniecību.

� Un ko ar Rūdiju?

� Liktu, lai viņ� paziņo pa radio uz Londonu, ka mēs lai�amies lapās, un pēc tam lai aiziet pagrīdē.

� Bet kā tad aiziet pagrīdē? � viņ� nemaz necentās saņemt atbildi. Ļaudams vaļu savai fantāzijai, viņ� lēnām teica: � Ubagu sauc par Migelu. Viņ� to visu dara aiz pateicības. Redziet, es viņam kādreiz izglābu dzīvību.

� Kā tad?

� Ak, nieki! Nelaimes gadījums uz pārceltuves. Vienkār�i izrādījās, ka es protu peldēt, bet viņ� ne.

� Vai jūs saņēmāt medaļu?

Viņ� uzmeta tai ātru skatienu, bet tās sejā ieraudzīja tikai nevainīgu ziņkāri.

�- Nē. Pie slavas es netiku. Patiesību sakot, man pat uzlika naudas sodu par to, ka biju viņu izvilcis krastā aizliegtajā zonā.

�* Cik romantiski! Un tagad, protams, viņ� varētu atdot savu dzīvību par jums.

� Nu, tas varbūt būtu pārspīlēti.

� Jā, pasakiet man, vai jums nav kaut kur maza, lēta, melnos vaska drānas vākos iesieta piezīmju grāmatiņa izdevumu pierakstī�anai?

�- Liekas, nav. Un kas tad ir?

�� Kur jūs ierakstījāt savus pirmos izdevumus par rakstāmspalvām un dzē�amgumijām?

� Kāda velna pēc man būtu vajadzīgas spalvas?

� Es tikai gribēju zināt, neko vairāk.

� Piezīmju grāmatiņu tik lēti nemaz nevar nopirkt. Un rakstāmspalvas � kas tad mūsu laikos vairs lieto rakstāmspalvas ?

� Lūdzu, aizmirstiet to. Man to reiz stāstīja Henrijs. Acīm redzot, pārpratums.

�* Kāds Henrijs? � viņ� vaicāja.

� 59200, � viņa atbildēja.

Viņ� izjuta dīvainu greizsirdību: par spīti visiem konspirācijas noteikumiem Beatrise tikai vienu vienīgu reizi bija nosaukusi viņu par Dzimu.

Kad viņi pārnāca mājās, dzīvoklis, kā parasti, bija tuk�s; viņ� saprata, ka vairs neilgojas pēc Millijas, un izjuta skumju atvieglojumu, kādu izjūt cilvēks, kur� apzinās. ka vismaz viena mīlestība viņu vairs nesāpina.

� Rūdijs ir izgājis, � sacīja Beatrise. � Laikam pirkt saldumus. Viņ� tos pārāk daudz ēd. Acīm redzot, patērē briesmīgu kvantumu enerģijas, jo nemaz nekļūst resnāks. Nezinu tikai, kur viņ� to patērē.

� Ķersimies labāk pie darba. Jānosūta telegrama. Segura man pastāstīja vērtīgas ziņas par komunistu iespie�anos policijas kadros. Diez vai jūs ticēsit ...

� Esmu ar mieru ticēt, kam vien vēlaties. Paskatieties �urp. Es nupat atradu �ifru grāmatā kaut ko ļoti interesantu. Vai jūs zinājāt, ka ir speciāls apzīmējums vārdam �einuks�? Vai tie�ām tas tik bie�i sastopams tele-gramās?

� Tas laikam vajadzīgs Stambulas nodaļai.

� �ēl, ka mums tas nav jālieto, vai ne?

� Vai jūs kādreiz vēl apprecēsities?

Beatrise sacīja:

� Jūsu vaļīgās asociācijas da�brīd ir pārāk skaidras. Kā jūs domājat, vai Rūdij am ir sava slepenā personiskā dzīve? Viņ� ta�u nevar patērēt visu savu enerģiju kantorī.

� Kādi noteikumi ir par intīmo dzīvi? Vai pirms tās uzsāk�anas jāizprasa Londonas atļauja?

� Nu, protams, labāk ir pārbaudīt ziņas kartotēkā, pirms vēl nav aiziets pārāk tālu. Londona atzīst par vēlamu, ka mīlestības lietas tiek kārtotas sava resora robe�ās.

� Acīm redzot, es kļūstu ievērojama persona, � Vormolds sacīja. � Esmu uzaicināts teikt runu.

� Kur? � jautāja Millija, pieklājīgi paceldama acis no �Gadagrāmatas jā�anas sporta mīļotājām�.

Bija vakara stunda, kad darbs beidzies un pēdējā zeltainā gaisma klājās pār jumtiem un pieskārās Millijas medus krāsas matiem un viskijam viņa glāzē.

� Eiropas tirgotāju apvienības gadskārtējā banketā. Priek�sēdētājs Brauna kungs lūdza mani runāt, � esmu vecākais apvienības biedrs. Kā goda viesis ieradīsies Amerikas ģenerālkonsuls, � viņ� lepni piebilda.

Likās, pavisam nesen viņ� bija ieradies Havannā un sastapis bārā �Floridita� meiteni, kas toreiz tur atnāca kopā ar vecākiem un vēlāk kļuva par Millijas māti; tagad viņ� �eit bija visvecākais tirgotājs. Daudzi bija atstāju�i darbu, da�i aizbrauku�i uz dzimteni, lai piedalītos pēdējā karā, � angļi, vācie�i, fran�i; bet viņ� tika izbrāķēts savas kroplās kājas dēļ. Neviens no aizbrauku�ajiem Kubā vairs neatgriezās.

� Par ko tu runāsi?

� Es nerunā�u, � viņ� skumji atbildēja. � Nezinu, ko teikt.

� Varu saderēt, ka tava runa būtu labāka par visām.

� Ak, ko nu! Es gan esmu visvecākais apvienības biedrs, Millij, bet arī visniecīgākais. Ruma un cigāru eksportieri � lūk, tie patie�ām ir ievērojamas personas.

� Bet tu esi tu.

� �ēl, ka neesi izvēlējusies gudrāku tēvu.

� Kapteinis Segura stāsta, ka tu tīri labi spēlējot dambreti.

� Tomēr ne tik labi kā viņ�.

Lūdzu, tēti, neatsakies, � viņa teica. � Es tā lepotos ar tevi.

� Es padarī�u sevi smieklīgu.

� Nē ta�u! Nu, kaut vai manis dēļ.

� Tevis dēļ es būtu ar mieru pat uz rokām staigāt. Labi. Neatteik�os.

Pie durvīm pieklauvēja Rūdijs. Sai laikā viņ� parasti beidza radiogramu pieņem�anu � Londonā bija pusnakts. Viņ� sacīja:

� Steidzama telegrama no Kingstonas. Vai pasaukt Beatrisi?

� Nē, es tik�u galā pats. Viņa aizgājusi uz kino.

� Liekas, veikals sāk uzplaukt, � Millija ieteicās.

� Jā.

� Kaut gan, �ķiet, tu neesi tagad pārdevis nevienu putekļu sūcēju.

� Mums ir ilgtermiņa darījumi, � sacīja Vormolds.

Viņ� iegāja guļamistabā un at�ifrēja radiogramu. Tā

bija no Hotorna. Vormoldam ar pirmo lidma�īnu jādo-das uz Kingstonu un tur jāsniedz ziņojums. Viņ� nodomāja: beidzot tie visu atklāju�i. ⁴¹

Par satik�anās vietu bija izraudzīta viesnīca Myrtle Bank. Vormolds vairākus gadus nebija bijis Jamaikā, un viņu pārņēma �ausmas par turienes netīrību un karstumu. Ar ko lai izskaidro nabadzību britu valdījumos?

Spāņi, fran�i un portugāļi būvēja pilsētas, kur viņi varētu dzīvot, turpretī angļi ļāva pilsētām augt pa�ām. Visnabadzīgākajai ieliņai Havannā piemita di�ciltība salīdzinājumā ar baraku dzīvi Kingstonā, � būdeles cēla no vecām benzīna kannām un pārjuma ar dzelzs lū�ņiem, ko no�iepa pamestu automa�īnu kapsētā.

Hotorns sēdēja atpūtas krēslā Myrtle Bank verandā un sūca caur salmiņu pun�u. Viņ� bija ģērbies tikpat nevainojami kā tad, kad Vormolds viņu satika pirmo reizi; vienīgi zem kreisās auss sakaltusī pūdera piciņa liecināja, ka arī viņam ir ļoti karsti.

Viņ� sacīja:

� Sēdiet nost.

Pat �argons bija palicis.

� Pateicos.

� Kā atlidojāt?

� Pateicos, labi.

� Dro�i vien priecājaties, ka esat atkal mājās?

�■ Mājās?

�- Es gribēju teikt � te; varēsit atpūsties no savām �ukņām. Atkal britu teritorijā.

Vormolds iedomājās būdiņas, ko bija redzējis gar krastmalu, no�ēlojamo sirmgalvi, kur� gulēja �aurā pavēņa josliņā, un noskrandu�o bērnu, kas aijāja krastā izmestu koka klucīti. Viņ� sacīja:

� Havanna nav nemaz tik slikta.

� Vai jūs negribat pun�u? Tas te ir ļoti labs.

� Pateicos!

Hotorns sacīja:

� Es jūs lūdzu atskriet, jo notikusi maza ķibelīte.

� Ak tā?

Vormolds domāja, ka nupat, nupat atklāsies patiesība.

Vai viņu drīkst arestēt tagad, kad viņ� atrodas Anglijas teritorijā? Ko viņam inkriminēs? Naudas izspie�anu par nepareizu ziņu snieg�anu vai varbūt kādu citu neizprotamu noziegumu, un lietu noklausīsies in camera ¹ saskaņā ar likumu par valsts noslēpumu izpau�anu.

� Runa ir par tām izbūvēm.

Viņam gribējās paskaidrot, ka Beatrise par to visu nekā nezina; viņam nav bijis neviena līdzzinātāja, izņemot tos lētticīgos cilvēkus, kuri viņu savervēju�i.

� Kas tad ar tām ir? � viņ� jautāja.

~~ Jums katrā ziņā jāsadabū fotouzņēmumi.

Es jau mēģināju. Jūs ta�u zināt, kas notika.

� Jā. Bet zīmējumi nav diez cik skaidri.

� Tos nav rasējis speciālists.

� Nepārprotiet mani, vecais. Jūs tie�ām esat izdarījis brīnumus, bet, vai zināt, vienubrīd es gandrīz vai sāku ... turēt jūs aizdomās,

� Par ko?

�* Redziet, da�i no tiem rasējumiem man atgādināja ... atklāti sakot, tie man atgādināja putekļu sūcēja daļas.

� Jā, art man tas dūrās acīs.

� Un tad, ziniet, es atcerējos visus tos verķus jūsu veikalā.

� Jūs domājat, ka es muļķoju mūsu izlūko�anas dienestu.

� Protams, tagad tas izklausās pēc murgiem, es to saprotu. Un tomēr man tā kā akmens novēlās no sirds, kad uzzināju, ka tie otri nolēmu�i jūs nonāvēt.

Aiz slēgtam durvīm (/af.).

~~ Mani nonāvēt?

� Nu jā, tas ta�u pierāda, ka rasējumi nav izdomāti.

� Kādi otri?

� Pretējā puse. Par laimi es gan nevienam netiku stāstījis par savām muļķīgajām aizdomām!

� Kā tad viņi grib mani nonāvēt?

� Nu, par to mēs vēl parunāsim � viņi nolēmu�i jūs noindēt. Lūk, ko es gribu teikt: mums jāiegūst tikai fotouzņēmumi � tas būs vislabākais apstiprinājums jūsu ziņojumiem. Vienu laiku mēs gan noturējām rasējumus pie sevis, bet tagad tie ir izsūtīti visiem ieinteresētajiem resoriem. Nosūtījām arī atompētniecības institūtam. No tiem gan nekas jēdzīgs netika. Paziņoja tik, ka ar kodolu skaldī�anu �iem rasējumiem nekāda sakara neesot. Tīrā nelaime, mūs jau galīgi apdullināju�i tie atomzeļļi, un mēs esam pavisam aizmirsu�i, ka var būt arī vēl cita veida un tikpat bīstami izgudrojumi kara vajadzībām.

� Ar ko viņi grib mani noindēt?

� Vispirms par lietu, vecais. Nedrīkst aizmirst kara ekonomisko pusi. Kuba nevar patlaban atļauties ūdeņra�a bumbu ra�o�anu, bet ja nu viņi ir atradu�i tikpat efektīvu tuviedarbīgu ieroci un turklāt lētu? Pats svarīgākais � tas ir lētums.

� Esiet tik laipns un tomēr man pasakiet � kā viņi nodomāju�i mani nonāvēt? Redziet, tas mani interesē tīri personiski.

� Protams, es jums pateik�u. Es tikai gribēju parādīt jums papriek�u visas aizkulises un paskaidrot, cik mēs esam laimīgi ... es gribētu teikt, cik mēs esam laimīgi, ka jūsu ziņojumi apstiprināju�ies. Viņi nodomāju�i jūs noindēt kaut kādā komersantu banketā.

� Eiropas tirgotāju apvienības?

� Liekas gan.

� Kā jūs zināt?

� Mēs iespiedāmies viņu �ejienes organizācijā. Jūs būtu pārsteigts, ja es jums pastāstītu, cik daudz mēs zinām, kas pie jums notiek. Piemēra dēļ varu jums pateikt, ka svītra �etri gāja bojā pilnīgi nejau�i. Viņi vienkār�i gribēja to pabaidīt, tāpat kā pabaidīja svītru trīs, iz�audami uz viņu. Jūs esat pirmais, kuru viņi pa īstam nolēmu�i nonāvēt.

� Kāds pagodinājums.

� Savā ziņā, patie�ām, tas ir glaimojo�i. Jūs esat kļuvis bīstams.

Sūkdams pēdējo �ķidrumu, kas atradās starp ledus gabaliņiem, apelsīna un ananasa �ķēlītēm, kurām pa virsu bija uzlikti ķir�i, Hotorns gari un skaļi no�āpstināja.

� Man liekas, � Vormolds sacīja, � būs labāk, ja es neie�u. � Pēk�ņi viņ� sajuta vil�anos. � Desmit gadu laikā tas būs pirmais bankets, kurā es nebū�u ieradies. Mani pat lūdza teikt runu. Firma gaidīt gaida, lai es �ādās brokastīs piedalos. Tā uzskata, ka tādos gadījumos es augstu paceļu tās karogu.

� Jums katrā ziņā jāiet.

� Lai mani noindētu?

� Vai tad jums tur vajag ēst?

� Bet vai jūs esat kādreiz mēģinājis aiziet uz banketu un nekā neēst? Un jādzer jau arī tur būs.

� Viņi ta�u nesaindēs veselu pudeli vīna. Jūs varētu izlikties par alkoholiķi, par tādu, kas nekā neēd, bet tikai dzer.

� Pateicos. Tas noteikti nāktu par labu manai firmai.

� Cilvēkiem sirds dziļumos piemīt vājība uz alkoholiķiem, � Hotorns sacīja. � Turklāt, ja jūs neiesit, viņos modīsies kaut kādas aizdomas. Un tas apdraud manu informācijas avotu. Bet avoti mums jā-sarga.

� Tas ari laikam pieder pie noteikumiem?

� Tie�i tā, vecais. Un vēl viens apsvērums: mēs gan zinām par sazvērestību, bet nezinām sazvērniekus, � mums zināmas tikai viņu iesaukas. Ja mēs atklāsim, kas tie tādi ir, tad varam pieprasīt, lai tos ietupina. Mēs sagrausim visu viņu organizāciju.

� Jā, agri vai vēlu katrs slepkava tomēr izdara kļūdu. Līķa sekcija iedos jums rokās pavedienu, un tad jūs va-rēsit likt, lai Segura rīkojas.

� Vai jūs tie�ām nobijāties? Jā, �ī ir bīstama profesija. Jums nevajadzēja pie tās ķerties, ja nebijāt gatavs ...

� Jūs atgādināt spartie�a māti, Ilolorn. Pārnāc kā uzvarētājs vai paliec zem kapakmens ⁴².

� Vai zināt, tā ir ideja! Vajadzīgajā brīdī jūs varat pakrist zem galda. Slepkavas nodomās, ka esat beigts, bet pārējie � ka esat piedzēries.

� Eiropas tirgotāju apvienības locekļi nekrīt zem galda.

� Nekad?

� Nekad. Jums gan laikam liekas, ka es velti raizējos.

� Manuprāt, pagaidām nav nekāda iemesla uztraukties. Galu galā ēdiens jau nebūs iepriek� uzlikts. Jūs pats to paņemsit.

� Protams. Bet restorānā Nacional vienmēr sāk ar krabjiem mauru gaumē. Un tos jau iepriek� uzliek uz �ķīvjiem.

� Nu tad krabjus neēdiet. Ļoti daudzi ta�u krabjus neēd. Un, kad pasniegs citus ēdienus, nekad neņemiet tuvāko porciju. Dariet tāpat kā ar burvju mākslinieku, kas jums grū� rokā viņam vajadzīgo kārti. Neņemiet to � un cauri.

� Bet burvju māksliniekam parasti izdodas piespiest jūs izvilkt tie�i to kārti, ko viņ� grib.

� Es jums ko pateik�u . . . Vai jūs nesacījāt, ka bankets notiks restorānā Nacional?

� Jā.

� Kāpēc tad jūs nevarētu izmantot svītru septiņi?

� Kas ir svītra septiņi?

� Vai tad jūs neatceraties pats savus aģentus? Tas ta�u ir restorāna Nacional galvenais oficiants. Lai viņ� uzmana jūsu �ķīvi, ka tajā slepus neko neieber. Ir laiks, ka viņ� kaut ko arī izdara par saņemto naudu. Nevaru atcerēties, ka jūs būtu atsūtījis kaut vienu vienīgu viņa ziņojumu.

� Vai jūs man nevarētu kaut cik norādīt, kur� būs tas cilvēks dinejā? Nu tas, kur� apņēmies ... � pie vārda �nogalināt� viņ� sastomījās, � to izdarīt.

� Man nav ne mazākās jausmas, vecais. Sargieties no itin visiem. Iedzeriet vēl glāzi pun�a.

Lidma�īnā, kas devās atpakaļ uz Kubu, bija maz pa- _t sa�ieru: kāda spāniete ar veselu bērnu baru � da�i no tiem sāka brēkt, bet da�iem uznāca nelabums, tiklīdz lidma�īna pacēlās no zemes; nēģeriete ar dzīvu gaili, kas bija ievīstīts �allē; Kubas cigāru eksportieris, ko Vormolds pavir�i pazina, un tvīda svārkos ģērbies anglis, kur� pīpēja pīpi, kamēr stjuarte neaizrādīja, lai viņ� nesmēķē. Pēc tam visu pārējo lidojuma laiku viņ� demonstratīvi sūkāja apdzisu�o pīpi un briesmīgi svīda savos tvīda svārkos. Viņam bija saīgusi seja, kāda mēdz būt cilvēkam, kas iedomājas, ka viņam vienmēr taisnība.

Kad pasniedza otrās brokastis, viņ� aizgāja mazliet vairāk uz lidma�īnas asti un apsēdās blakus Vormoldam. Viņ� sacīja:

� Nevaru ciest �os brēco�os knēveļus. Vai drīkstu? � Viņ� ieskatījās papīros, kas bija izklāti Vormoldam uz ceļiem. � Vai jūs strādājat firmā Phastcleanersl � viņ� jautāja.

� Jā.

�- Un es � Nucleaners. Mans vārds � Karters.

� Ak tā.

� �is ir mans otrais brauciens uz Kubu. Stāsta, ka pie jums jautrības netrūkst, � viņ� teica, izpūzdams tuk�o pīpi un nolikdams to nost, lai varētu ķerties pie azaida.

� Tas var būt, � Vormolds atbildēja, � ja jums patīk rulete un atklātie nami.

Karters noglaudīja savu tabakas maku, it kā tā būtu suņa galva � �mans uzticamais suns man alla� visur līdzi�. � Es gan nebiju domājis tie�i... kaut gan ne-

esmu ari nekāds puritānis. Liekas, tam vajadzētu būt interesanti. Starp vilkiem dzīvojot, jākauc kā vilkam. � Viņ� mainīja tematu. � Vai jums labi veicas ar savu ma�īnu pārdo�anu?

� Var iztikt.

� Mūsu jaunais modelis iekaros visu tirgu.

Viņ� iebāza mutē lielu gabalu ro�ainas kūkas un pēc tam nogrieza gabaliņu cāļa gaļas.

� Vai tie�ām?

� Tiek dzīts ar motoru, tāpat kā dārza zāles pļāvējs. Mazajiem sievi�ķiem nav jāpiepūlas. Un nekādas caurules nepinas pa kājām.

� Vai stipri nerūc?

� Ar speciālu klusinātāju. Daudz mazāks troksnis nekā jūsu modelim. Mēs to nosaucām par �Sieviņu �i-vinātāju�. � Iestrēbis da�as karotes bruņurupu�a zupas, viņ� ķērās pie kompota un sāka krauk�ķināt ar zobiem vīnogu kauliņus. � Drīz mēs atvērsim Kubā savu aģentūru. Vai jūs pazīstat doktoru Braunu?

� Esmu ticies ar viņu. Eiropas tirgotāju apvienībā. Viņ� ir mūsu priek�sēdētājs. Importē precīzijas instrumentus no �enēvas.

� Tas pats ir. Viņ� mums deva visai derīgu padomu. Īstenībā es bū�u viņa viesis jūsu banketā. Vai tur dod labas brokastis?

� Jūs ta�u zināt, kādas ir restorānu brokastis.

� Labākas par �īm jau nu katrā ziņā, � viņ� sacīja, izspļaudams vīnogas miziņu. Viņ� nebija ievērojis sparģeļus majonēzē un tagad ķērās pie tiem. Pēc tam viņ� parakņājās savā kabatā. � Te būs mana vizītkarte. � Kartītē bija lasāms � �Viljams Karters, tehn.

zin. bakalaurs (Notvi�a)� un stūrītī � Nucleaners Ltd¹. Viņ� piebilda: � Apmetī�os uz kādu nedēļu viesnīcā Seville-Biltmore.

� Man laikam nebūs klāt vizītkartes. Mans vārds � Vormolds.

� Vai jūs Deivisu pazīstat?

� Liekas, ne.

� Mēs dzīvojām vienā istabā koled�ā. Viņ� iekārtojies firmā Grip fix un apmeties kaut kur jūsu pusē. Tīri jocīgi � notvi�ie�us var sastapt itin visur. Vai tik arī jūs neesat tur mācījies?

� Nē.

� Redingā?

� Es neesmu studējis universitātē.

� Nevarētu nemaz teikt, � Karters labsirdīgi piebilda. � Es, vai zināt, būtu iestājies Oksfordā, bet tehniskajās zinātnēs viņi ir stipri atpaliku�i. Varbūt skolotājiem tā vēl noder. � Viņ� atkal sāka sūkāt tuk�o pīpi kā bērns knupīti, kamēr tā viņa zobos iesvilpās. Pēk�ņi viņ� pateica tādā tonī, it kā mēlei būtu pieskāru�ās nikotīna paliekas ar rūgto piegar�u. � Novecoju�as muļķības, � viņ� sacīja, � relikvijas, pagātnes atliekas. Es tās būtu likvidējis.

� Ko likvidējis?

� Oksfordu un Kembrid�u.

Viņ� paņēma vienīgo, kas no ēdiena vēl bija atlicis uz paplātes, � apaļo maizīti un sadrupināja to, kā laiks vai efejas sadrupina akmeni.

Muitā Vormolds Karteru pazaudēja. Karteram iznāca nepatik�anas ar Nucleaners putekļu sūcēja paraugu, un

Ltd (limited) � ar ierobe�otu atbildību.

Vormolds noredzēja nekādas vajadzības, lai firmas Phastcleoners pārstāvis palīdzētu konkurentam. Beatrise bija ieradusies viņu sagaidīt ar �hilmeni�. Daudzus gadus viņu nebija sagaidījusi sieviete.

�* Viss kārtībā? � viņa jautāja.

� Jā. Protams. �ķiet, ka viņi ar mani ir apmierināti. � Viņ� vēroja Beatrises rokas pie stūres; �ai karstajā pēcpusdienā viņa nebija uzvilkusi cimdus; tās bija skaistas un veiklas rokas. Viņ� teica: � Jums pirkstā nav gredzena.

Viņa sacīja:

� Es nedomāju, ka to kāds ievēros. Bet arī Millija ievēroja. Jūs esat vērīga ģimene.

� Vai jūs to pazaudējāt?

� Es to vakar novilku mazgājoties un aizmirsu atkal uzmaukt. Nav ta�u jēgas valkāt gredzenu, ja tas aizmirstas.

Tad viņ� tai pastāstīja par banketu.

� Jūs ta�u neiesit? � viņa vaicāja.

�- Hotorns grib, lai es eju. Lai pasargātu savu informācijas avotu.

� Lai velns parauj viņa avotu!

�* Bet ir vēl svarīgāks iemesls. Tas, ko man teica doktors Haselbahers. Viņi mēdz uzbrukt tam, ko mēs mīlam. Ja es neaizie�u, viņi izgudros ko citu. Kaut ko ļaunāku. Un mēs nezināsim, ko īsti. Nākamreiz tas varbūt nebū�u es, � liekas, tik ļoti es sevi nemīlu, ka tas viņus apmierinātu, � tā var būt Millija. Vai jūs.

Viņ� pats nesaprata aplinku norādījumu, ko bija izteicis, kamēr tā viņu nebija aizvedusi līdz mājām un aizbraukusi prom.

1

Millija sacīja:

� Tu izdzēri tikai tasi kafijas, un tas ir viss. Pat grauzdētās maizes �ķēlīti neesi apēdis.

� Kaut kā negribas.

� Pēc tam iesi un pārēdīsies banketā pie saviem komersantiem, kaut gan ļoti labi zini, ka tavs kuņģis nepanes krabjus mauru gaumē.

� Es tev apsolu, ka bū�u ļoti ļoti uzmanīgs.

� Labāk tomēr būtu kārtīgi pabrokastojis. Tev vajag ieēst kvie�u pārslas, tās uzsūktu visu alkoholu, ko tu dzersi.

�ī bija viena no tām dienām, kad viņai bija klāt ducnja.

� Piedod, Millij, nudien, es nevaru. Man nav ne prātā ē�ana. Lūdzu, neuzplijies man. �odien ne.

� Vai tu esi sagatavojis savu runu?

� Centos, cik spēju, bet es jau neesmu runātājs, Millij. Nevaru saprast, kāpēc viņi mani lūgu�i.

Bet viņu satrauca tas, ka tagad viņ� laikam zina, kāpēc. Kāds ietekmējis doktoru Braunu, un jāatklāj, kas �is kāds ir, lai tas maksā ko maksādams. Viņ� nodomāja: �Bet �ī maksa jau esmu es pats.�

� Varu saderēt, ka tu sacelsi tur sensāciju.

� Es darī�u visu, lai nesaceltu �ai banketā nekādu sensāciju.

Millija aizgāja uz skolu, bet viņ� palika sē�am pie galda. Kvie�u pārslu kompānija, ko Millija atbalstīja, vienmēr pirkdama pārslas, bija nodrukājusi uz Wheat-

brix kārbas pēdējo īk�ķī�a piedzīvojumu. īsajā fragmen-tiņā īk�ķītis satika milzīgu �urku, tik lielu kā senber-nardietis, un aizbaidīja to, izlikdamies par kaķi un sākdams ņaudēt. Tas bija ļoti vienkār�s stāsts. Diez vai to varētu nosaukt par tādu, kas bērnus sagatavo dzīvei. Par divpadsmit iesūtītajiem kuponiem firma bija apsolījusi gaisa �auteni. Tā kā kārba bija gandrīz tuk�a, Vormolds sāka griezt laukā kuponu, uzmanīgi vilkdams nazi pa punktēto līniju. Viņ� patlaban apgrieza pēdējo stūri, kad ienāca Beatrise. Viņa jautāja:

� Ko jūs darāt?

� Es domāju, ka mums kantorī varētu noderēt gaisa �autene. Trūkst tikai vienpadsmit kuponu.

� Es pagāju�o nakti nevarēju gulēt.

� Par daudz bijāt iedzērusi kafiju?

� Nē. Neizgāja no prāta tas, ko jums teica doktors Haselbahers. Par Milliju. Lūdzu, neejiet uz banketu.

� Man katrā ziņā jāiet. Vismaz tik daudz jādara.

� Jūs jau tā diezgan darāt. Londonā ar jums ir mierā. Es sprie�u pēc viņu telegramu toņa. Lai Henrijs saka ko sacīdams, Londona jau nu gan negribēs, lai jūs muļķīgi riskējat.

� Viņam ir pilnīga taisnība, kad viņ� saka: ja es neie�u, viņi mēģinās kaut ko citu.

� Neraizējieties par Milliju. Es viņu neizlaidī�u no acīm.

� Bet kas uzmanīs jūs?

� Tā ir mana profesija, es pati to izraudzījos. Jums par mani nav jāatbild.

� Vai jūs jau esat kādreiz bijusi tādās sprukās?

� Nē, bet arī tāda priek�nieka kā jūs man nekad nav bijis. Jūs it kā iekustinājāt viņus. Zināt, parasti mūsu darbs ir tīrā kancelejas bū�ana � kartotēka un garlaicīgas telegramas; ar slepkavībām mums nav nekā kopīga. Un es negribu, lai jūs nogalinātu. Redzat, jūs esat kaut kas īsts. Jūs nepiederat pie Boy's Own Paper personā�iem. Dieva dēļ, lieciet nost �o muļķīgo kārbu un uzklausiet mani.

� Es 1-lasīju par Īk�ķīti.

� Nu tad palieciet ar viņu �orīt mājās. Es aizie�u un nopirk�u jums visas iepriek�ējās kārbas, lai jūs varētu izlasīt par viņu no pa�a sākuma.

� Viss, ko Hotorns teica, bija prātīgi sacīts. Man tikai jāuzmanās ar ēdienu. Ir ta�u svarīgi atklāt, kas viņi tādi ir. Tad es vismaz bū�u kaut ko izdarījis par saņemto naudu.

� Jūs jau tā esat izdarījis vairāk, nekā nākas. Nav nekādas vajadzības iet uz �o sasodīto banketu.

� Nē, ir vajadzība. Pa�lepnums.

� Kā priek�ā tad jūs gribat padi�oties?

� Jūsu. ⁴³

Viņ� gāja cauri viesnīcas Nacional atpūtas telpai garām vitrīnām ar Itālijas apaviem, Dānijas pelnu traukiem, Zviedrijas stiklu un Anglijas gai�i violetajiem svīteriem. Pie pa�ām durvīm, kas veda dineju zālē, kur vienmēr sapulcējās Eiropas apvienības komersanti, bija nolikts krēsls, uz kura patlaban sēdēja doktors Ilascl-bahers; bija skaidri redzams, ka viņ� kādu gaida. Vormolds tuvojās palēninātā solī; �ī bija pirmā reize, kad viņ� redzēja doktoru Haselbaheru kop� tās nakts, kad tas, ģērbies ulāna mundierī, bija sēdējis uz gultas malas un stāstījis par agrākajiem laikiem. Apvienības locekļi, dodoties uz dineju zāli, apstājās un uzrunāja doktoru Haselbaheru; viņ� tiem nepievērsa uzmanības.

Vormolds pienāca pie krēsla, kurā sēdēja doktors Haselbahers.

� Neejiet tur iek�ā, mister Vormold, � doktors teica.

Viņ� runāja skaļā balsī, viņa vārdi drebināja ar vitrīnām pieblīvēto telpu, pievērsdami sev uzmanību.

� Kā jums klājas, Haselbaher?

Es teicu: neejiet tur.

� To jau es dzirdēju.

Viņi nodomāju�i jūs nogalināt, mister Vormold.

Kā jūs to zināt, Haselbaher?

Viņi jūs grib tur noindēt.

Da�i viesi apstājās un smaidīdami viņos noskatījās. Kāds no tiem, amerikānis, jautāja:

� Vai tie�ām te tik slikti ēdieni?

Un visi sāka smieties.

Vormolds sacīja:

� Ejiet prom, Haselbaher. Jūs pārāk uzkrīto�i uzvedaties.

� Vai jūs iesit tur iek�ā?

� Protams, es ta�u esmu viens no runātājiem.

� Jums ir Millija. Jūs nedrīkstat viņu aizmirst.

� Neraizējieties par Milliju. Es atgriezī�os sveiks un vesels, Haselbaher. Ejiet, lūdzu, mājās!

� Labi, bet es centos jūs atturēt, � noteica doktors Haselbahers. � Gaidī�u jūs piezvanām.

� Es jums piezvanī�u, kad pārnāk�u mājās.

� Ardievu, D�imI

� Ardievu, doktor!

Vormoldu ļoti pārsteidza, ka doktors viņu bija uzrunājis vārdā. �I uzruna viņam atgādināja to, ko viņ� �ad tad pa jokam bija nodomājis: ka tikai pie viņa nāves gultas, kad vairs nebūs nekādu cerību, doktors Haselbahers nosauks viņu vārdā. Pēk�ņi viņu sagrāba bailes, vientulība un ilgas pēc dzimtenes.

� Vormold, � sacīja kāda balss, un pagriezies viņ� ieraudzīja, ka tas bija Karters no Nucleaners firmas, bet Vormoldam �ai brīdī Karters nozīmēja arī Anglijas vidieni, angļu snobismu, angļu vulgaritāti � visu to radniecīgo un dro�o, ko ietvēra sevī pats vārds �Anglija�.

� Karter! � viņ� iesaucās, it kā Karters būtu bijis tas cilvēks Havannā, kuru viņam visvairāk gribējās satikt, un �ai acumirkli tā tas arī bija.

� Sasodīti priecājos, jūs redzot, � sacīja Karters.

� Es �ai dinejā nevienu pa�u nepazīstu. Pat ne savu . .. pat ne doktoru Braunu.

Viņa kabatu izspīlēja pīpe un tabakas maks; viņ� to noglaudīja, it kā sevi iedro�inādams, it kā arī viņ� sajustu ilgas pēc dzimtenes.

� Karter, tc ir doktors Haselbahers, mans vecs draugs.

� Labdien, doktor! � Bet Vormoldam viņ� teica:

� Es jūs vakar vakarā izmeklējos pa visu pilsētu. Nevaru un nevaru atrast tās jaukās vietiņas.

Abi kopā viņi iegāja banketu zālē. Bija grūti izskaidrot, kāpēc Vormolds tik ļoti uzticējās savam tautietim, bet no tās puses, kur soļoja Karters, viņ� jutās aizsargāts.

Par godu ģenerālkonsulam banketu zāle bija izrotāta ar diviem lieliem Savienoto Valstu karogiem, bet mazie papīra karodziņi, tāpat kā lidostas restorānā, norādīja da�ādo valstu pārstāvju vietas. Galda galā bija �veices karodziņ� � tur būs jāsē� doktoram Braunam, apvienības prezidentam; te bija pat Монако karodziņ� � iepretī vietai, kas paredzēta Monako konsulam, kur� bija viens no lielākajiem cigāru eksportieriem Havannā. Par atzinības zīmi viņa majestātes laulībām ⁴⁴ viņu nosēdināja pie ģenerālkonsula labās rokas. Kad Vormolds un Karters ienāca zālē, patlaban nesa apkārt kokteiļus, un pie viņiem tūdaļ piesteidzās viesmīlis. Vai Vormoldam tikai likās vai arī viesmīlis tie�ām pagrieza paplāti tā, ka pēdējais atliku�ais daikvirijs atradās turpat Vormoldam pie rokas?

� Nē. Nē, paldies.

Karters izstiepa roku, bet viesmīlis jau devās uz apkalpotāju durvīm.

� Varbūt jūs vairāk cienāt sauso martini, ser? � jautāja kāda balss. Viņ� pagriezās atpakaļ. Tas bija galvenais oficiants.

� Nē, nē, man tas negar�o.

� Varbūt skotu viskiju, ser? Heresu? �Vectētiņa kokteili�? Ko jūs vēlētos?

� Es �odien nedzeru, � sacīja Vormolds, un galvenais oficiants aizgāja pie citiem viesiem. Dro�i vien tas bija svītra septiņi; tā būs likteņa ironija, ja tas kļūs ari

par viņa slepkavu. Vormolds pavērās apkārt, meklēdams Karteru, bet tas bija aizgājis dzīt pēdas savam saimniekam.

� Dzeriet, ko dod, � sacīja kāda balss ar skotu akcentu. � Mans vārds � Makdugals. Liekas, mūsu vietas ir blakus.

� �ķiet, ka mēs agrāk te neesam redzēju�ies?

� Es pārņēmu firmas vadību no Makintaira. Makin-tairu jūs katrā ziņā pazināt?

� Nu protams, protams.

Iesmērējis nenozīmīgo Karteru kādam citam �veicietim, kas tirgojās ar pulksteņiem, doktors Brauns vadāja tagad Amerikas ģenerālkonsulu pa zāli, stādīdams tam priek�ā visizcilākos apvienības biedrus. Vācie�i grupējās savrup, kā jau piederas, gar zāles rietumu sienu; viņi di�ojās ar vācu markas pārākumu, tāpat kā duelanti ar savām rētām: nacionālo godu, kas bija pārdzīvojis Belzeni, tagad uzturēja pie dzīvības augstais valūtas kurss. Vormolds nodomāja, vai tikai viens no tiem nebija izpaudis doktoram llaselbaheram �ā banketa noslēpumu. Izpaudis? Diezin. Varbūt viņi ar �antā�as palīdzību piespiedu�i doktoru apgādāt viņus ar indi. Aiz vecas draudzības viņ� vismaz būs izraudzījies kaut kādu bezsāpju indi, ja vien tāda bezsāpju inde ir.

� Es jums iesaku, � misters Makdugals enerģiski neatlaidās, it kā griezdamies skotu dejā, � ka labāk vajag dzert tūlīt. Vēlāk jūs vairs nekā nedabūsit.

� Bet vai tad vīna nebūs?

� Paskatieties uz galdu. � Pie katra �ķīvja stāvēja maza piena pudelīte. � Vai tad jūs ielūgumu neizlasījāt? � Bankets amerikāņu gaumē ar zilo plati par godu mūsu di�ajiem sabiedrotajiem amerikāņiem.

� Ar zilo plati?

� Mīļais cilvēk, vai tad jūs tie�ām nezināt, ko nozīmē zilā plate? Jums pagrū� zem deguna visus ēdienus uzreiz, jau saliktus uz �ķīvja, � ceptu tītaru, dzērveņu ievārījumu, cīsiņus, burkānus un kartupeļus fran�u gaumē. Es tā necie�u �os sagrieztos kartupeļus, bet, ja pasniedz zilo plati, tad jau nevar izvēlēties.

� Nevar izvēlēties?

� Ko dod, tas jāēd. Tā ir demokrātijā, draugs.

Doktors Brauns aicināja viesus pie galda. Vormolds

cerēja, ka viņus sasēdinās pēc tautībām un ka vienā pusē viņam būs Karters, ta�u kreisajā pusē viņam apsēdās kāds nepazīstams skandināvs, kas drūmi blenza uz savu piena pudelīti. Vormolds nodomāja: �Smalki nostrādāts! Pat pienam nevar dro�i pieskarties.� Ap galdu jau rosījās oficianti, pasniegdami krabjus mauru gaumē. Pēk�ņi viņam kļuva vieglāk: viņ� ieraudzīja, ka Karters sē� viņam pretī. Kartera vulgaritātē bija kaut kas iedro�ino�s. Uz viņu varēja paļauties, tāpat kā var paļauties uz � angļu policistu, jau iepriek� zinot katru viņa domu.

� Nē, � Vormolds sacīja oficiantam, � krabi es nevēlos.

� Un prātīgi darāt, ka to neēdat, � teica misters Makdugals. � Es pats arī no krabjiem atsakos. Tie nesaderas ar viskiju. Bet tagad, ja jūs nodzertu mazliet ledus ūdeni un pasniegtu man zem galda savu glāzi, tad es savā kabatā atrastu bla�ķi, no kuras mums abiem pietiktu.

Nekā nedomādams, Vormolds izstiepa roku pēc glāzes, bet tad viņam uznāca �aubas. Kas bija �is Makdugals? Nekad agrāk viņ� to nebija redzējis un arī par Makintaira aizbrauk�anu līdz pat �im brīdim nebija dzirdējis. Vai lad nebija iespējams, ka ūdens ir saindēts vai pat viskijs bla�ķē?

� Kāpēc Makintairs aizbrauca? � viņ� jautāja, neatņemdams roku no glāzes.

� Tāpat vien, � misters Makdugals sacīja, � sadomāja un aizbrauca. Nodzeriet ūdeni. Jūs ta�u negribēsit pilnīgi noslīcināt viskiju. �is ir vislabākais skotu iesala dzēriens.

� Es tik agri nemēdzu dzert. Tomēr pateicos.

� Jūs darāt pareizi, ka neuzticaties �ejienes ūdenim, � divdomīgi sacīja misters Makdugals. � Es pats arī dzeru neat�ķaidītu. Ja jums nav iebildumu, dzersim abi no manas bla�ķes uzbā�ņa . . .

� Nē, tie�ām nē. Es nemēdzu dzert �ai laikā.

� Tie bija angļi, nevis skoli, kas noteica īpa�as stundas, kad drīkst dzert. Drīz viņi noteiks stundas, kad drīkst mirt.

Karters sacīja pāri galdam:

� Man gan nebūtu nekas pretī iedzert. Mans vārds � Karters.

Un Vormoldam kļuva vieglāk ap sirdi, kad viņ� ieraudzīja, ka misters Makdugals ielej Karteram viskiju; viena no viņa aizdomām atkrita � nevienam ta�u nav vajadzīgs noindēt Karteru. Tomēr, viņ� nodomāja, kaut kas nav kārtībā: misters Makdugals par daudz plātās ar savu skotiskumu. Tas o� pēc viltojuma, tāpat kā ar Osi-anu *.

� Svensons, � skarbi izgrūda drūmais skandināvs aiz mazā Zviedrijas karodziņa; vismaz Vormolds domāja, ⁴⁵ ka tas ir Zviedrijas karodziņ� � viņ� nekad nevarēja dro�i at�ķirt Skandināvijas valstu krāsas.

� Vormolds, � viņ� atbildēja.

� Kas tā par nieko�anos ar pienu?

� Man liekas, � Vormolds sacīja, � ka doktors Brauns ir pārāk liels pedants.

� Vai arī zobgalis, � Karters piebilda.

� Nedomāju, ka doktoram Braunam ir tik daudz humora izjūtas.

� Un ar ko jūs nodarbojaties, mister Vormold? � jautāja zviedrs. � Liekas, mēs agrāk neesam tiku�ies, kaut gan pēc izskata es jūs pazīstu.

� Tirgojos ar putekļu sūcējiem. Un jūs?

� Ar stiklu. Kā zināt, zviedru stikls ir vislabākais pasaulē. Cik gar�īga maize! Vai jūs neēdat maizi?

Dro�i vien savu sarunu viņ� bija iepriek� sagatavojis ar sarunvārdnīcas palīdzību.

� Vairs ne. No tās uzbarojoties.

� Es gan domāju, ka jums derētu mazliet uzbaroties. � Misters Svensons iesmējās drūmiem smiekliem, kas noskanēja kā gaviļu sauciens garajā ziemeļu naktī. � Piedodiet. Es par jums runāju kā par zosi.

Galda galā, kur sēdēja ģenerālkonsuls, sāka nest apkārt �ķīvjus. Misters Makdugals bija kļūdījies: kā galveno ēdienu pasniedza nevis tītaru, bet Merilendas cāli. Ta�u viņa pareģojums par burkāniem, kartupeļiem fran�u gaumē un cīsiņiem piepildījās. Doktors Brauns bija mazliet atpalicis no pārējiem; viņ� vēl knibinājās ap krabi. Acīm redzot, viņu bija aizkavējis ģenerālkonsuls ar savu nopietno sarunu un biezo briļļu stiklu nekustīgo spīdumu. Ap galdu gāja divi oficianti: viens � novākdams krabju atliekas, otrs � nolikdams viesa

priek�ā �ķīvi. Vienīgi ģenerālkonsuls bija iedomājies attaisīt savu piena pudeli. Vārds �Dalless� bēdīgi aizskanēja līdz otram galda galam, kur sēdēja Vormolds. Pienāca oficiants ar diviem �ķīvjiem; vienu viņ� nolika priek�ā skandināvam, otru � Vormoldam. Vormoldam ie�āvās prātā doma, ka visa �ī viņa dzīvības apdraudē�ana varbūt ir tikai muļķīga āzē�ana. Varbūt Hotorns ir jokdaris, bet doktors Haselbahers .. . Viņ� atcerējās Millijas jautājumu, vai doktors Haselbahers ir viņu kādreiz izmuļķojis. Da�reiz ir vieglāk likt savu dzīvību uz spēles nekā kļūt smieklīgam. Viņ� gribēja uzticēties Kar-teram un dzirdēt tā saprātīgo padomu, bet, paskatījies uz savu �ķīvi, ievēroja kaut ko savādu. Tajā nebija burkānu. Viņ� �igli sacīja:

� Jums labāk gar�o bez burkāniem, � un pastūma �ķīvi misteram Makdugalam.

� Nē, man negar�o kartupeļi fran�u gaumē, � teica misters Makdugals un ātri pabīdīja �ķīvi Luksemburgas konsulam.

Luksemburgas konsuls, kas bija iegrimis sarunā ar vācieti, kur� tam sēdēja pretī, nevērīgā pieklājībā pasniedza �ķīvi savam kaimiņam. Pieklājība pielipa visiem, kuri vēl nebija apkalpoti, un �ķīvis ātri �āvās uz priek�u pie doktora Brauna, kuram tie�i tobrīd tika novāktas krabja atliekas. Redzēdams, kas notiek, galvenais oficiants sāka skriet gar galdu, gribēdams panākt �ķīvi, bet tas bija tālu viņam priek�ā. Vormolds apturēja oficiantu, kas bija atgriezies atpakaļ ar vairākiem �ķīvjiem, un paņēma vienu sev. Oficiants izskatījās apmulsis. Vormolds sāka ar gardu muti ēst.

� Lieliski burkāni, � viņ� slavēja.

Galvenais oficiants grozījās ap doktoru Braunu.

� Piedodiet, doktor Braun, � viņ� sacīja, � jums nav uzlikti burkāni.

� Man negar�o burkāni, � doktors Brauns atbildēja, nogriezdams gabaliņu cāļa cepe�a.

� Piedodiet, � sacīja galvenais oficiants un paķēra doktora Brauna �ķīvi. � Virtuvē kļūdīju�ies.

Ar �ķīvi rokā � kā ķesteris ar upura trauku � viņ� soļoja cauri visai zālei uz apkalpotāju durvju pusi. Misters Makdugals sūca savu viskiju.

� Varbūt es arī varētu tagad riskēt, Vormolds sacīja. � Uz svētku rēķina.

� Tas ir bra�i! Ar ūdeni vai neat�ķaidītu?

� Vai es drīkstu paņemt jūsu ūdeni? Manā iekritusi mu�a.

� Protams.

Vormolds nodzēra divi tre�daļas ūdens un pasniedza glāzi Makdugalam, lai tas ielej viskiju no savas bla�ķes. Misters Makdugals ielēja viņam bagātīgu dubultporciju.

� Pēc tam iedodiet atkal. Jūs esat atpalicis no mums abiem, � viņ� teica, un Vormolds atkal bija atguvis stingro uzticības pamatu zem kājām. Viņ� sajuta kaut kādu maigumu pret kaimiņu, ko bija turējis aizdomās.

� Mums vajadzēs vēl kādreiz satikties, � viņ� sacīja.

� No �ādiem banketiem nebūtu nekāda labuma, ja tie netuvinātu cilvēkus citu citam.

� Jā, nebijis �ā banketa, es nebūtu saticis ne jūs, ne Karteru.

Visi trīs atkal iedzēra.

� Jums abiem jāiepazīstas ar manu meitu, � Vormolds teica; viskijs darīja līksmu viņa sirdi.

� Kā jums ar veikalu?

� Var iztikt. Papla�inām �tatus.

Doktors Brauns piesita pie galda, aicinādams apklust.

� Dro�i vien, � sacīja Karters savā skaļajā, neapklusināmajā notvi�ie�a balsī, kas sildīja sirdi ne mazāk kā viskijs, � tostu uzsauk�anai viņi pasniegs dzeramos.

� Nekā, draudziņ, � teica misters Makdugals, � būs runas, bet nevis tosti. Mums vajadzēs noklausīties �os sala�ņas bez lāsītes alkohola.

� Es arī esmu viens no �iem sala�ņām, � sacīja Vormolds.

� Jūs runāsit?

� Kā vecākais apvienības loceklis.

� Priecājos, ka jūs esat piedzīvojis �o brīdi, � teica misters Makdugals.

Doktors Brauns deva vārdu Amerikas ģenerālkonsulam, un tas sāka savu runu. Viņ� runāja par garīgajām saitēm starp demokrātiskajām valstīm, � �ķita, ka pie tām viņ� pieskaitīja arī Kubu. Tirdzniecība ir svarīga tāpēc, ka bez tās nevar būt arī garīgo sai�u, bet varbūt arī otrādi. Viņ� runāja par Amerikas palīdzību vāji attīstītajām zemēm, ka �ī palīdzība tām dos iespēju pirkt vairāk pre�u un, pērkot vairāk pre�u, stiprināt garīgās saites . . . Kaut kur viesnīcas dziļumā kauca suns, un galvenais oficiants pamāja ar roku, lai aizver durvis. Amerikas ģenerālkonsulam esot liels prieks par to, ka viņ� uzlūgts �āsdienas banketā, kur varējis satikties ar vado�ajiem Eiropas tirdzniecības pārstāvjiem un tādējādi vēl vairāk stiprināt garīgās saites .. . Vormoldam vēl divi reizes ielēja viskiju.

� Un tagad, � sacīja doktors Brauns, � es gribu dot vārdu mūsu apvienības vecākajam biedram. Es, protams, nedomāju viņa gadus, bet gan to ilgo laiku, ko viņ� kalpojis Eiropas tirdzniecības labā �ai skaistajā pilsētā, ministra kungs, � viņ� palocījās otram savam kaimiņam, melnīgsnējam vīram ar �ķielējo�u skatienu, � kur mums ir tas gods un laime būt jūsu viesiem. Jūs visi zināt, ka es runāju par misteru Vormoldu. � Viņ� steig�us ieskatījās papīriņā. � Par misteru D�eimsu Vormoldu, firmas P hast cleaners pārstāvi Havannā.

Misters Makdugals sacīja:

� Viskijs jau cauri. Ko tu neteiksi! Tie�i tagad, kad jums derētu iedzert kurā�as uztaisī�anai.

Karters teica:

� Es jau arī nebraucu �urp glu�i tuk�ā, bet gandrīz visu izdzēru lidma�īnā. Manā bla�ķē palikusi tikai viena glāzīte.

� Skaidrs, ka tā pienākas mūsu draugam, � sacīja misters Makdugals. � Viņam tā vairāk vajadzīga nekā mums.

Doktors Brauns turpināja:

� Misteru Vormoldu mēs varam uzskatīt par simbolu visiem tirgotāja tikumiem � vienkār�ībai, mierīgumam, neatlaidībai un darbīgumam. Mūsu ienaidnieki komersantu bie�i tēlo kā balamutīgu lielībnieku, kuram nav nekas cits prātā kā iesmērēt nederīgu, nevajadzīgu vai pat kaitīgu preci. �āds raksturojums neatbilst patiesībai ...

Vormolds sacīja:

� Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, Karter. Man tie�ām derētu kāds malciņ�.

� Jūs neesat radis teikt runas?

� Ak, ne jau tikai runas dēļ . . .

Viņ� pārliecās pār galdu tuvāk �ai glu�i parastajai not-vi�ie�a sejai, kurā cerēja ieraudzīt vēlē�anos viņu nomierināt, neticību un vieglu humoru, kāds piemīt cilvēkam, kas nekā līdzīga nav pieredzējis; jā, Kartera tuvumā viņ� jutās dro�s.

Viņ� teica:

� Es zinu, ka jūs neticēsit nevienam vārdam, ko es jums pastāstī�u, � bet viņ� jau ari nemaz negribēja, lai Karters ticētu. Viņ� gribēja iemācīties no tā neticību. Kāds piebikstīja viņam pie kājas, un, paskatījies uz zemi, viņ� ieraudzīja melnu tak�a purniņu ar noļuku�ām ausīm, kas atgādināja sprogas, � tas lūdza kaut ko atmest; acīm redzot, oficiantu nemanīts, suns bija ielavījies pa apkalpotāju durvīm un tagad dzīvoja vajāta zvēra dzīvi, pa pusei paslēpies zem galdauta.

Karters pastūma Vormoldam nelielu bla�ķīti.

� Diviem tur neiznāks. Dzeriet visu.

� Ļoti pateicos, Karter.

Viņ� atskrūvēja uzbāzni un ielēja visu bla�ķes saturu sev glāzē.

� Parastais �D�onnijs Vokers� *. Nekas sevi�ķs.

Doktors Brauns turpināja:

� Ja kāds no klāteso�ajiem var runāt mūsu visu vārdā par ilgajiem gadiem, kas sabiedrības labā pacietīgi nokalpoti tirdzniecībā, tad katrā ziņā tas ir misters Vormolds, kuram es tagad dodu vārdu . . .

Karters pamirk�ķināja ar aci un pacēla iedomāto glāzi.

� H-hop! � Karters teica. � И-hop! Metiet ātrāk!

Vormolds nolika viskija glāzi.

� Ko jūs sacījāt, Karter?

� Es sacīju, dzeriet ātrāk.

� Nē, to jūs neteicāt, Karter.

Kā viņ� agrāk nebija ievērojis �o stomī�anos aspirētā ⁴⁶ līdzskaņa priek�ā? Vai Karters to apzinajas un vairījās no vārdiem, kas sākās ar skaņu �h�, izņemot tās reizes, kad viņu pārņēma bailes vai cerības?

� Kas tad ir, Vormold?

Vormolds nolaida roku uz leju, gribēdams noglāstīt sunim galvu, un it kā nejau�i nogrūda no galda glāzi.

� Un jūs izlikāties, ka nepazīstat doktoru!

� Kādu doktoru?

� Jūs viņu sauktu par H-haselbaheru.

� Mister Vormold! � doktors Brauns sauca pār visu galdu.

Vormolds nedro�i piecēlās kājās. Nedabūjis nekādu gar�īgāku kumosu, suns laka no grīdas viskiju.

Vormolds teica:

� Es augstu vērtēju godu, ka jūs uzaicinājāt mani runāt, lai jūsu motīvi būtu kādi būdami. � Viņu pārsteidza klusi, pieklājīgi smiekli, � viņ� nebija domājis jokot. Viņ� turpināja: � �ī ir mana pirmā uzstā�anās, un vienu brīdi likās, ka tā būs arī pēdējā. � Viņ� uztvēra Kartera skatienu. Karters sarauca seju. Vormolds jutās vainīgs par nepieklājību, ka palicis dzīvs, � it kā viņ� būtu publiskā vietā piedzēries. Varbūt viņ� tie�ām bija piedzēries? Viņ� sacīja: � Nezinu, vai man te ir kādi draugi. Bet ienaidnieki ir katrā ziņā. � Kāds noteica: �Kauns,� � un da�i iesmējās. Ja tas tā turpināsies, viņ� iegūs atjautīga runātāja reputāciju. � Mūsu dienās dzird briesmīgi daudz runājam par auksto karu, bet kur� katrs komersants jums pateiks, ka kar� starp divām rūpniecības firmām, kas ra�o vienas un tās pa�as preces, var būt ļoti karsts. Ņemiet, piemēram, firmas Phastclcaners un Nucleaners. Viņu putekļu sūcēji neat�ķiras viens no otra vairāk kā krievs at�ķiras no vācie�a vai angļa.

Nebūtu ne konkurences, ne kara, ja nebūtu da�u godkārīgu cilvēku abās firmās; �ie da�i cilvēki ir tie, kas diktē konkurenci, izgudro ienaidu un liek misteram Kar* teram un man grābt vienam otru aiz rīkles.

Tagad vairs neviens nesmējās. Doktors Brauns kaut ko �ukstēja ausī ģenerālkonsulam. Vormolds pacēla Kartera viskija bla�ķi un sacīja:

� Misters Karters dro�i vien pat nezina tā cilvēka vārdu, kur� viņu sūtīja mani noindēt savas firmas labā.

Atkal paspruka smiekli, tajos skanēja atvieglojums.

� Bijis tikai mums vairāk tādas indes, � sacīja misters Makdugals, un pēk�ņi iesmilkstējās suns. Tas atstāja savu paslēptuvi un metās uz apkalpotāju durvīm.

� Maksi! � iesaucās galvenais oficiants. � Maksi!

Iestājās klusums, tad da�i neomulīgi iesmējās. Suns

tik tikko vilkās. Tas smilkstēja un lūkoja iekost pats sev krūtīs. Galvenais oficiants panāca suni pie durvīm un paņēma rokās, bet tas iekaucās it kā aiz sāpēm un izrāvās.

� Būs vairāk ieķēris, � uzbudināts sacīja misters Makdugals.

� Piedodiet, doktor Braun, �* Vormolds teica, � izrāde beigusies.

Viņ� devās pakaļ galvenajam oficiantam pa apkalpotāju durvīm.

� Pagaidiet!

� Ko jūs vēlaties?

� Es gribu zināt, kur palicis mans �ķīvis.

� Ko jūs runājat, ser? Kāds �ķīvis?

� Jūs bijāt ļoti uztraucies, ka mans �ķīvis varētu nonākt pie kāda cita.

� Nesaprotu.

� Vai jūs zinājāt, ka ēdiens bija saindēts?

� Jūs gribat teikt, ser, ka ēdiens nebija svaigs?

� Es gribu teikt, ka tas bija saindēts un jūs pūlējāties glābt doktora Brauna dzīvību, nevis manu.

� Piedodiet, ser, es jūs nesaprotu. Esmu aizņemts. Atvainojiet.

No virtuves pa garo gaiteni skanēja suņa gaudas � klusas, izmisīgas gaudas, ko pārtrauca griezīga iekauk-�anās aiz sāpēm. Galvenais oficiants iesaucās: �Maksi!� � un aizskrēja pa gaiteni glu�i kā cilvēks. Viņ� atrāva virtuves durvis.

� Maksi!

Taksis, kas sarāvies gulēja pagaldē, pacēla skumjo purnu un sāka ar lielām mokām vilkties uz galvenā oficianta pusi. Vīrs ar pavāra mici galvā sacīja:

� Viņ� te nekā nav ēdis. To �ķīvi mēs izsviedām laukā.

Suns saļima pie oficianta kājām un gulēja kā ķidu �upiņa.

Oficiants nometās ceļos blakus sunim. Viņ� atkārtoja: �Max, mein Kind. Mein Kind. ⁴⁷ Melnais ķermenītis izskatījās kā viņa melnās frakas turpinājums; viņi nebija viena miesa un asinis, bet viņi it labi varēja būt �ūdināti no viena un tā pa�a sar�a gabala. Apkārt drūzmējās virtuves personāls.

Melnā tūbiņa viegli noraustījās, un no tās līdzīgi zobu pastai uz virtuves grīdas izlīda sārta mēlīte. Galvenais oficiants noglāstīja suni un tad uzlūkoja Vormoldu. Asaru pilnās acis viņam pārmeta, ka viņ� te stāv dzīvs, bet suns nosprādzis; Vormolda sirdi gandrīz vai modās vēlē�anās atvainoties, bet viņ� pagriezās un aizgāja. Nonācis gaiteņa galā, viņ� atskatījās: melnais stāvs tupēja uz ceļiem blakus melnajam sunim, pār tiem bija noliecies balti tērptais pavārs, bet virtuves personāls rēgājās kā bērinieki ap kapu, kā vainagus turēdami rokās �ķīvjus, muldiņas un ber�amos vīk�ķus. �Mana nāve,� viņ� nodomāja, �nebūtu bijusi tik iespaidīga.�

4

� Es atgriezos, � viņ� sacīja Beatrisei, � es nepaliku zem galda. Es atgriezos kā uzvarētājs. Nosprāga suns.

Kapteinis Segura sacīja:

� Priecājos, ka sastopu jūs vienu pa�u. Jūs ta�u esat viens?

� Pilnīgi viens.

� Ceru, ka jums nebūs nekādu iebildumu � es noliku divus policistus pie durvīm, lai mūs neviens netraucētu.

� Vai es esmu arestēts?

� Nē ta�u.

� Millija un Beatrise aizgāja uz kino. Viņas būs pārsteigtas, ja netiks iek�ā.

� Es jūs ilgi neuzkavē�u. Man ar jums jāpārrunā divas lietas. Viena ir svarīga. Otra � tuk�a formalitāte. Vai drīkstu sākt ar svarīgāko?

� Lūdzu!

� Es gribu, mister Vormold, lūgt jūsu meitas roku.

� Vai tad tādēļ jānoliek pie durvīm divi policisti?

� Tā ir ērtāk � lai mūs netraucētu.

� Vai jūs ar Milliju jau runājāt?

� Es to nemaz nevaru iedomāties, pirms neesmu runājis ar jums.

� Liekas, pat pēc �ejienes likumiem jums vajadzīga mana piekri�ana laulībām.

� Runa nav par likumu, bet par vienkār�u pieklājību. Vai es drīkstu pīpēt?

< � Bet lūdzu! Vai �ī etvija tie�ām ir no cilvēka ādas?

Kapteinis Segura sāka smieties.

� Ak Millija, Millija. Kā viņai patīk ķircināties! � Viņ� nenoteikti piebilda: � Vai jūs tie�ām tam ticat, mister Vormold?

Varbūt viņam nepatika melot taisni acīs; iespējams, ka viņ� bija ticīgs katolis.

�- Viņa ir pārāk jauna, lai precētos, kapteini Segura.

� Pie mums ne.

� Esmu pārliecināts, ka viņa vēl negrib precēties.

� Bet jūs varētu viņu ietekmēt, mister Vormold.

� Jūs te sauc par Maitu ērgli, vai ne?

� Kubā tas ir zināmā mērā kompliments.

� Bet vai jums nav nedro�s stāvoklis? Liekas, jums ir daudz ienaidnieku.

� Esmu mazliet iekrājis un varu nodro�ināt savu atraitni. �ai ziņā, mister Vormold, esmu daudz dro�āks atbalsts nekā jūs. �is uzņēmums � tas jums nevar sagādāt diez kādus ienākumus, un kuru katru brīdi tas var tikt slēgts.

� Slēgts?

� Esmu pārliecināts, ka jums nekas nelāgs nav padomā, bet ap jums visu laiku notiek nelāgas lietas. Ja jums būtu jāatstāj �ī zeme, vai jūs nejustos laimīgāks, zinādams, ka jūsu meita labi iekārtojusies?

� Kādas nelāgas lietas, kapteini Segura?

� Avarēja automa�īna � nav svarīgi, kā tas notika. Uzbrukums nabaga in�enierim Sifuentesam � iek�lietu ministra draugam. Profesors San�ess sūdzējās, ka jūs ielauzāties viņa mājā un draudējāt viņam. Klīst pat baumas, ka jūs esot noindējis suni.

� Ka es noindējis suni?

� Tas, protams, izklausās smieklīgi. Bet viesnīcas Nacional galvenais oficiants apgalvo, ka jūs iedevis viņa sunim saindētu viskiju. Kāpēc jums vispār sunim bija jādod viskijs? Nesaprotu. Arī viņ� nesaprot. Viņ� domā, varbūt tāpēc, ka tas bija vācu suns. Nu, ko jūs par to teiksit, mister Vormold?

� Man trūkst vārdu.

� Viņ� �ausmīgi jutās, nabaga vīrs. Citādi es viņu būtu izmetis ārā no pārvaldes par tādu muļķību stāstī�anu. Viņ� teica, ka jūs pēc tam iegājis virtuvē patīksmināties par savu roku darbu. Tas nemaz neizklausās pēc jums, mister Vormold. Es vienmēr jūs uzskatīju par humānu cilvēku. Lūdzu, pasakiet man, ka �ai stāstā nav ne kripatiņas patiesības . ..

� Suns tika noindēts. Viskijs bija no manas glāzes. Bet tas bija domāts man, nevis sunim.

� Kam tad radās vajadzība jūs indēt?

� Nezinu.

� Divi dīvaini stāsti, kas viens otru izslēdz. Dro�i vien nekādas indes nav bijis, un suns nosprāga pats no sevis. Cik man zināms, suns bija vecs. Bet jums jāpiekrīt. mister Vormold, ka jūsu tuvumā alla� gadās kaut kas uztrauco�s. Vai tik jūs neesat viens no tiem nevainīgajiem zeņķiem, par kādiem esmu lasījis angļu grāmatās: viņu vietā vienmēr ālējas visādi bubuļi.

� Iespējams. Bet vai jūs zināt �o bubuļu vārdus?

� Lielāko tiesu zinu. Liekas, ir pienācis laiks �os ļaunos garus izdzīt. Es gatavoju ziņojumu prezidentam.

� Vai es tajā tik�u minēts?

� Tas nav obligāti. Ticiet man, mister Vormold, esmu iekrājis naudu, glu�i pieklājīgu summu, lai Millija varētu ērti dzīvot, ja ar mani kādreiz kas notiktu. Un, protams, arī pietiekami daudz, lai mēs varētu apmesties Mai-ami, ja izceltos revolūcija.

� Kāpēc jūs man visu to stāstāt? Jūsu materiālais stāvoklis mani neinteresē.

� Tā tas ir pieņemts, mister Vormold. Nu, un veselība � tā man laba. Varu parādīt ārstu apliecības. Arī bērnu ziņā nav nekādu �ķēr�ļu. Tas ir vairākkārt pārbaudīts.

� Ak tā!

� Jūsu meita var būt mierīga. Arī bērnu nākotne tiks nodro�ināta. Mana pa�reizējā mīļākā ir nenozīmīga persona. Es zinu, ka protestanti �ai ziņā ir diezgan sīkumaini.

� Es gan neesmu glu�i protestants.

� Bet jūsu meita par laimi ir katoļticīga. Tās tie�ām būs ļoti saderīgas laulības, mister Vormold.

� Millijai ir tikai septiņpadsmit gadu.

� Tas ir labākais vecums, kurā visvieglāk dzemdēt bērnus, mister Vormold. Vai jūs man atļaujat ar viņu runāt?

� Vai jums mana atļauja vajadzīga?

� Tā ir daudz pieklājīgāk.

� Bet ja es teiktu �nē� ...

� Es, protams, mēģinātu jūs pārliecināt.

� Jūs kādreiz sacījāt, ka es nepiederot pie spīdzināmo �ķiras.

Kapteinis Segura draudzīgi uzlika roku Vormoldam uz pleca.

� Jums ir tāda pati humora izjūta kā Millijai. Bet, nopietni runājot, katrā ziņā arī jāpatur vērā tas, ka jums var neizsniegt atļauju �eit dzīvot.

� Jūs, liekas, esat stingri apņēmies. Lai notiek. Ja vēlaties, varat ar viņu aprunāties. Tam jūs atradīsit pietiekami daudz izdevības, pavadot viņu no skolas. Bet Millija ir prātīga. Nedomāju, ka jums ir kādas izredzes.

� Tādā gadījumā es jūs lūg�u izlietot savu ietekmi.

� Cik jūs gan esat vecmodīgs, kapteini Segura. �ais laikos tēvs nekā nevar ietekmēt. Jūs sacījāt, ka jums ar mani kas svarīgs runājams ...

Kapteinis Segura pārmeto�i sacīja:

� Sis jau bija tas svarīgais jautājums. Otrs jautājums ir tīrā formalitāte. Vai jūs neatbrauktu man līdz uz �Brīnumbāru�?

� Kāpēc?

� Tam ir sakars ar policiju. Neuztraucieties, nav nekas briesmīgs. Gribu lūgt, lai jūs man izdarāt mazu pakalpojumu, mister Vormold, un tas ir viss.

Viņi aizbrauca kapteiņa Seguras spilgti sarkanajā sporta automa�īnā; viens policists ar motociklu brauca pa priek�u, otrs aiz muguras. Likās, visi apavu spodri nātāji no bulvāra bija saskrēju�i Virdudes ielā. �Brīnum-bāra� durvju abās pusēs stāvēja policisti; virs galvas karājās dedzino�a saule.

Policisti nolēca no motocikliem un sāka dzīt projām apavu spodrinātājus. Vairāki policisti izskrēja no bāra un izveidoja kapteinim Seguram eskortu. Vormolds viņam sekoja. Kā vienmēr �ai dienas laikā, �alūzijas virs kolonādes �īkstēja no vieglā jūras vējiņa. Bārmens nestāvēja savā parastajā vietā, bet �aipus letes. Viņ� izskatījās stipri pārbijies. No da�ām sasistajām pudelēm, kas atradās viņam aiz muguras, vēl arvien pilēja, kaut gan gandrīz viss pudeļu saturs jau sen bija izlijis. Uz grīdas gulēja kāds cilvēks, kam bija aizstāju�ies priek�ā policisti, bet zābaki bija redzami: rupji, nolāpīti, trūcīga sirmgalvja zābaki.

� Pavisam vienkār�a formalitāte � jāidentificē līķis, � sacīja kapteinis Segura.

Vormoldam nemaz nebija vajadzīgs redzēt seju, ta�u policisti pa�ķīrās viņa priek�ā, lai viņ� varētu paskatīties uz doktoru Haselbaheru.

� Tas ir doktors Haselbahers, � viņ� teica. � Jūs viņu pazīstat tikpat labi kā es.

� �ādos gadījumos jāievēro formalitāte, � Segura sacīja. � Līķis jāidentificē kādai personai no malas.

� Kas to izdarīja?

� Grūti pateikt, � atbildēja Segura. � Jums derētu iedzert glāzīti viskija. Bārmeni

� Nē. Dodiet man daikviriju. Mēs vienmēr abi kopā dzērām daikviriju.

� Kāds sve�s vīrietis ienāca te iek�ā un sāka �aut. Divi �āvieni netrāpīja. Mēs, protams, teiksim, ka tas ir

Orjentes nemiernieku roku darbs. Tas noderēs sabiedriskās domas ietekmē�anai ārzemēs. Varbūt tie arī tie�ām bija nemiernieki.

Seja no grīdas vērās viņos bez kādas izteiksmes. Apzīmēt �o bezkaislību ar vārdiem �miers� vai �cie�anas� būtu neiespējami. Ar viņu it kā nekad nekas nebija noticis: tā bija vēl nedzimu�a cilvēka seja.

� Kad jūs viņu apbedīsit, uzlieciet uz zārka ķiveri.

� Ķiveri?

� Viņa dzīvoklī jūs atradīsit kādu vecu uniformu. Viņ� bija sentimentāls cilvēks.

Savādi, ka doktors Haselbahers bija pārdzīvojis divus pasaules karus un nomiris, kad �ie kari beigu�ies, tā saucamajā miera laikā, gandrīz tādā pa�ā nāvē, kādā būtu varējis mirt pie Sommas.

� Jūs ļoti labi zināt, ka dumpiniekiem ar �o atgadījumu nav nekāda sakara, � teica Vormolds.

� Bet mums ir izdevīgi tā sacīt.

� Atkal tie pa�i bubuļi.

� Nevainojiet sevi par daudz.

� Viņ� brīdināja mani, lai es neeju uz banketu, un Karters to dzirdēja, viņi visi to dzirdēja, un tādēļ viņu noslepkavoju�i.

� Kas tie �viņi� ir?

� Jums ta�u ir saraksts.

� Kartera vārda tajā nav.

� Tad pajautājiet galvenajam oficiantam, kam tas suns. Viņu jūs noteikti varat spīdzināt. Es neprotestē�u.

� Viņ� ir vācietis, un viņam iespaidīgi draugi. Kāpēc viņ� būtu gribējis jūs noindēt?

� Viņi domā, ka es esmu bīstams. Es! Muļķi tādi! Dodiet man vēl vienu daikviriju. Es vienmēr mēdzu izdzert divus, pirms devos atpakaļ uz veikalu. Vai jus man parādīsit savu sarakstu. Segura?

� Sievastēvam gandrīz varētu, jo tam jāuztrcas.

Var iespiest statistiku un aprēķināt iedzīvotāju skaitu simtiem tūksto�os, bet katram cilvēkam pilsēta nozīmē tikai da�as ielas, da�as mājas, da�us cilvēkus. Aizvāciet �os da�us � un pilsēta vairs neeksistēs, paliks tikai atmiņa par sāpēm, tāpat kā vēl sāp jau amputēta kāja. �Pienācis laiks,� nodomāja Vormolds, �sakravāties un braukt projām, atstājot Havannas drupas.�

� Zināt, � kapteinis Segura teica, � tas tikai apstiprina to. ko es jums centos ieskaidrot. Tas varējāt būt arī jūs. Millija jāpasarga no līdzīgām nejau�ībām.

� Jā, � Vormolds nosacīja. � Būs par to jāpadomā.

2

Kad viņ� atgriezās, policisti veikalu jau bija atstāju�i. Lopess bija kaut kur aizgājis. Viņ� dzirdēja Rādiju noņemamies ar savu aparatūru, un laiku pa laikam visā dzīvoklī skanēja atmosfēras izlādē�anās spraksti. Viņ� apsēdās uz gultas. Trīs nāves: nepazīstamais cilvēks, vārdā Rauls, melnais suņuks, vārdā Maksis, un vecs ārsts, uzvārdā Haselbahers; visu triju nāves cēlonis bija viņ� ... un Karters. Karters nebija plānojis ne Raula, ne suņa nāvi, bet doktora Haselbahera likteni bija iz�ķīris viņ�. Tā bija atmaksa: nāve par dzīvību � Mozus likuma pārlabojums. Viņ� varēja dzirdēt Milliju un Beatrisi sarunājamies blakus istabā. Kaut gan durvis bija pusviru, viņ� tikai pa pusei saprata, par ko abas sievietes runāja. Viņ� stāvēja uz varmācības � līdz �im vēl nepazītas, sve�as zemes robe�as; rokā viņ� turēja caurlaidi: �Nodarbo�anās � spiegs�; �Sevi�ķas pazīmes � vientulība�; �Brauciena mērķis � slepkavība�. Vīza nebija vajadzīga. Viņa dokumenti bija kārtībā.

Bet �aipus robe�as viņ� dzirdēja balsis sarunājamies viņam saprotamā valodā.

Beatrise sacīja:

� Nē, tum�i sārto es neieteiktu. Tas nav jūsu vecumam.

Millija teica:

� Pēdējā trimestrī vajadzētu ievest kosmētikas stun- ' das. Es jau dzirdu māsu Agnesi sakām: �Vienu pilienu �Mīlas nakts� aiz auss.�

� Pamēģiniet �o gai�i sārto. Nē, mutes kaktiņus nevajag noziest. Atļaujiet, es jums parādī�u.

Vormolds domāja: �Man nav ne arsēna, ne ciānkālija. Man nebūs arī izdevības kopā ar viņu iedzert. Vajadzēja toreiz ar varu ieliet viņam viskiju rīklē. Vieglāk pateikt nekā izdarīt � nav jau Elīzabetes laika skatuve, un pat tur būtu bijis vajadzīgs saindēts rapieris.�

� Tā. Jūs mani saprotat, vai ne?

� Un kā ar smiņķi?

� Smiņķis jums nav vajadzīgs.

� Kādas smar�as jūs lietojat, Beatrise?

� Sous Le Vent ^J.

�Haselbaheru viņi no�āva, bet man nav pistoles,� Vormolds domāja. �Katrā ziņā arī pistolei vajadzētu ietilpt kantora inventārā, tāpat kā seifam, celuloīda loksnēm, mikroskopam un elektriskajai tējkannai.� Viņ� nekad ⁴⁸ savā mū�ā nebija turējis rokā pistoli, bet tā nav liela nelaime. Jāpieiet tikai Karteram tik tuvu kā �īs durvis, aiz kurām dzirdamas balsis.

� Aiziesim abas uz veikalu. Liekas_? jums patiks 7n-discret. Tās ir Lanvena smar�as.

� Pēc nosaukuma tās gan nav diez cik temperamentīgas, � Millija iebilda.

� Jūs vēl esat jauna. Jums nav jāpilina temperaments aiz auss.

� Bet vīrietis ta�u jāiedro�ina.

� Jums tikai jāpaskatās uz viņu.

� Vai �itā?

Vormolds izdzirdēja Beatrises smieklus. Viņ� pārsteigts paraudzījās uz durvīm. Domās viņ� jau sen bija pārgājis robe�u un aizmirsis, ka atradās vēl te, �ai pusē, kopā ar viņām.

� Tik ļoti iedro�ināt viņus nevajag, � pamācīja Beatrise.

� Vai es izskatos melanholiska?

� Drīzāk dedzīga.

� Vai jūs neilgojaties pēc laulības dzīves? � Millija vaicāja.

� Ja jūs gribējāt jautāt, vai es neilgojos pēc Pītera, tad jāsaka � nē, neilgojos.

� Ja viņ� nomirtu, vai jūs atkal apprecētos?

� Diez vai es tik ilgi gaidī�u. Viņam ir tikai �etrdesmit gadu.

� Ak jā. Jūs jau laikam drīkstat otrreiz laulāties, ja to var uzskatīt par laulību.

� Es to uzskatu.

� Ak, �ausmas! Bet man ta�u būs jāprecas vienreiz un uz visiem laikiem.

� Vairums no mums precoties domā, ka apprecas vienreiz un uz visiem laikiem.

� Man daudz izdevīgāk būt par mīļāko.

� Grūti ticēt, ka jūsu tēvam tas diez kā patiks.

� Kāpēc gan ne? Ja viņ� atkal apprecētos, tas būtu glu�i tas pats. Un viņa tam īstenībā būtu mīļākā. Viņ� gan vienmēr bija gribējis dzīvot tikai ar māti. Es zinu. Viņ� man to tika teicis. Tā bija īsta laulība. Pat kārtīgs pagāns nespēj pārkāpt �o likumu.

� Arī es agrāk domāju tikai par Pīteru. Millij, Millij, neļaujiet viņām sevi nocietināt.

� Kādām viņām?

� Mūķenēm.

� Ak tā . . . Viņas ar mani par to nerunā. It nekad.

�Galu galā var ķerties arī pie na�a. Bet, lietojot nazi,

jāpieiet pavisam klāt Karteram, un diez vai tas būs iespējams.�

Millija jautāja:

� Vai jūs mīlat manu tēvu?

Viņ� nodomāja: �Kādreiz es atgriezī�os un atrisinā�u �os jautājumus. Bet pa�laik man ir daudz svarīgāks uzdevums: jāizgudro, kā nogalināt cilvēku. Dro�i vien ir tādas rokasgrāmatas, kurās teikts, kā to izdarīt. Jābūt aprakstītam, kā var cīnīties kailām rokām.� Viņ� paskatījās uz savām rokām, bet tās neiedvesa paļāvību.

Beatrise teica:

� Kāpēc jūs to jautājat?

� Tāpēc, ka redzēju, kā jūs uz viņu skatījāties.

� Kad?

� Kad viņ� atgriezās no banketa. Varbūt jums vienkār�i patika, ka viņ� tur bija teicis runu?

� Jā.

� Tas nav labi, � Millija sacīja. � Es domāju tas, ka jūs viņu mīlat.

Vormolds teica pats sev: �Galu galā, ja es varē�u viņu nogalināt, es viņu nogalinā�u ar tīru sirdsapziņu. Es viņu nogalinā�u, lai pierādītu, ka nevar nogalināt un netikt savukārt pats nogalināts. Es viņu nenogalinā�u aiz tēvzemes mīlestības. Es viņu nenogalinā�u ne kapitālisma, ne komunisma, ne sociāldemokrātijas, ne labklājības dēļ ... Kā � labklājības dēļ? Es nogalinā�u Karteru par to, ka viņ� nogalināja Haselbaheru. Asins atriebība ģin�u starpā ir bijusi daudz vairāk motivēts iegansts slepkavībai nekā patriotisms vai stipra pieķer�anās kādai ekonomiskajai sistēmai. Ja es mīlu vai nīstu, atļaujiet man uzskatīt mīlestību vai ienaidu par personisku lietu. Es negribu būt 59200/5 nekādā globālajā karā.�

� Un, ja es viņu mīlētu, kas tur slikts?

� Viņ� ir precējies.

� Millij, dārgā Millij, sargieties no gatavām formulām. Ja dievs ir, viņ� nav tas, kas radījis gatavas formulas.

� Vai jūs viņu mīlat?

� Es to neesmu teikusi.

�Vienīgais ceļ� � no�aut viņu; bet kur lai es ņemu pistoli?�

Kāds ienāca pa durvīm; viņ� pat nepaskatījās. Rūdija radioaparāts spalgi iekaucās blakus istabā. Millijas balss sacīja:

� Mēs nemaz nedzirdējām tevi pārnākam.

Viņ� teica:

� Es tev gribu kaut ko palūgt, Millij.

� Vai tu noklausījies?

Viņ� dzirdēja Beatrisi vaicājam:

� Kas noticis? Kaut kas slikts?

� Nelaimes gadījums, kaut kas līdzīgs nelaimes gadījumam.

� Ar ko?

� Ar doktoru Haselbaheru.

� Kaut kas nopietns?

� Jā.

� Tu laikam baidies sacīt patiesību? � Millija jautāja.

� Jā.

� Nabaga doktors Haselbahers.

� J a.

� Es palūg�u, lai kapelāns notur tik daudz dievkalpojumu, cik gadu mēs ar viņu pazināmies.

Viņ� saprata, ka Millijas dēļ nav nozīmes censties par �o nāves gadījumu paziņot saudzīgi. Jebkura nāve viņas izpratnē bija laimīga nāve. Ja tic paradīzei, atrieb�ana nav vajadzīga. Bet viņam nav �ādas ticības. �ēlsirdība un visa piedo�ana kristietim nav nekādi tikumi � tie pārāk viegli dodas rokās.

Viņ� teica:

� Bija atnācis kapteinis Segura. Viņ� grib, lai tu ar viņu precies.

� Ar tādu veci! Es vairs nekad nebrauk�u viņa automa�īnā.

� Es tevi lūdzu vēl vienu reizi to izdarīt � rīt. Pasaki viņam, ka gribu viņu salikt.

� Kāpēc?

� Saspēlēt dambreti. Pulksten desmitos. Tev un Beatrisei pa to laiku būs kaut kur jāaiziet.

� Vai viņ� man neuzmāksies?

� Nē. Pasaki, lai viņ� atnāk pie manis aprunāties. Pasaki, lai paņem līdz savu sarakstu. Viņ� sapratīs.

� Un pēc tam?

� Mēs braucam mājās. Uz Angliju.

Palicis ar Beatrisi divatā, viņ� sacīja:

� Tā nu ir. Mūsu kantorim pienācis gals.

� Kā tā?

� Varbūt mums izdosies savu darbu godam pabeigt ar vērtīgu ziņojumu � ar slepeno sarakstu, kurā reģistrēti visi ārzemju aģenti, kas darbojas Havannā.

� Ieskaitot arī mūs abus?

� Nē. Mēs ta�u nekad neesam darboju�ies.

� Nesaprotu.

� Man nav aģentu, Beatrise. Neviena. Haselbahers nogalināts bez iemesla. Orjentes kalnos nav nekādu izbūvju.

Raksturīgi, ka viņa neizrādīja ne mazāko izbrīnu. Sis bija tāds pats ziņojums kā kur� katrs ziņojums, kas jāieraksta kartotēkā. So ziņojumu novērtējumu, viņ� domāja, izdarīs Galvenā pārvalde.

Viņ� sacīja:

� Jūsu pienākums, protams, ir nekavējoties to paziņot uz Londonu, bet es būtu pateicīgs, ja jūs pagaidītu līdz parītam. Varbūt mums būs iespējams pievienot tam kaut ko īstu.

� Ja vien jūs būsit vēl dzīvs.

� Protams, es bū�u dzīvs.

� Jūs esat kaut ko nodomājis.

� Seguram ir ārzemju aģentu saraksts.

� Nē, jums padomā ir kas cits. Bet, ja jūs būsit miris, � viņa sacīja it kā ar dusmu pieskaņu balsij � nu, ko tur, de mortuis ⁴⁹ .. .

� Ja ar mani kas notiks, es negribētu, lai jūs vispirms uzzinātu no �īm viltotajām kartītēm, kāds krāpnieks esmu bijis.

� Bet Rauls . . . Raulam ta�u vajadzēja būt!

� Nabadziņ�! Viņ� gan laikam nevarēja tikt gudrs, kas ar viņu notiek. Braucis pavizināties, kā parasti. Varbūt bija arī piedzēries, kā parasti. Es ceru.

� Bet viņ� eksistēja!

� Kaut kādu vārdu ta�u man vajadzēja minēt. Kāpēc es izvēlējos �o, vairs neatceros.

� Un diagramas?

� Es pats tās nozīmēju no putekļu sūcēja �Atom-katls�. Tagad �is joks ir cauri. Vai jūs nebūtu tik laipna un neuzrakstītu atzī�anos manā vietā, bet es parakstī�os. Priecājos, ka viņi nav nodarīju�i nekā ļauna Terēzai.

Viņa sāka smieties. Viņa saņēma galvu rokās un smējās.

� Ai, kā es jūs mīlu! � viņa iesaucās.

� Tas viss jums liekas ļoti muļķīgi, vai ne?

� Londona liekas ļoti muļķīga. Un Henrijs Hotorns. Vai jūs domājat, ka es jebkad būtu atstājusi Pīteru, ja viņ� kaut reizi � vienu vienīgu reizi būtu piemuļķojis UNESCO? Bet UNESCO viņam bija svētums. Konferences kultūras jautājumos bija svētums. Viņ� nekad nesmējās . . . Iedodiet man savu mutautiņu.

� Jūs ta�u raudat.

� Es smejos. Sie zīmējumi...

� Viens bija smidzinātājs, bet otrs � divpusējs uzgalis. Es nemū�am nedomāju, ka speciālisti to neievēros.

� Speciālisti tos nav redzēju�i. Jūs aizmirstat � �is ta�u ir izlūko�anas dienests. Mums jāsarga mūsu avoti. Mēs nedrīkstam pieļaut, lai �ādi dokumenti nokļūtu zinātāju rokās. Dārgais . ..

� Jūs sacījāt � dārgais?

� Tas ir mans runas stils. Vai jūs atceraties restorānu �Tropikāna� un to vīrieti, kas dziedāja? Es vēl nezināju, ka jūs esat mans saimnieks un es jūsu sekretāre, jūs man bijāt tikai jauks cilvēks, kam skaista meita, un es sapratu, ka jūs gribat izdarīt kaut ko neprātīgu ar �ampanie�a pudeli, un man bija līdz nāvei apnicis veselais saprāts . . .

� Bet es jau nemaz neesmu tik neprātīgs.

Tie apgalvo: zeme ap sauli skrien;

Mans neprāts tos kaitina dikti.

� Ja es būtu neprātīgs, tad netirgotos ar putekļu sūcējiem.

Bet es saku: sauli tik naktī redz,

Un vienaldzīgs esmu pret smīniem.

� Vai tad jūs esat tikpat neuzticīga kā es?

� Jūs esat uzticīgs.

� Kam?

� Millijai. Man nav ne silts, ne auksts par tādiem, kas ir uzticami tiem cilvēkiem, kuri viņiem maksā, tām organizācijām . .. Nedomāju, ka pat mana dzimtā zeme ir pelnījusi uzticību. Mūsu dzīslās ta�u ir sajauktas tik daudzu tautu asinis, bet mīlēt mēs mīlam tikai vienu cilvēku. Vai tad pasaulē notiktu tik daudz a�gārnību, ja

-mēs būtu uzticīgi tam, ko mīlam, nevis kaut kādām valstīm?

Viņ� sacīja:

� Ka tik viņi neatņem man pasi.

� Lai pamēģina.

� �ā vai tā, � viņ� noteica, � tagad mēs abi esam bez darba.

1

� Nāciet iek�ā, kapteini Segura.

Kapteinis Segura laistījās. Viņa zābaki laistījās, pogas laistījās, arī tikko iepomadētie mati laistījās. Viņ� bija kā spo�i uzspodrināts ierocis. Viņ� teica:

� Es biju tik priecīgs, kad Millija atnesa no jums ziņu.

� Mums daudz kas jāpārrunā. Bet vai papriek�u ne-saspēlēsim? �ovakar es jūs noteikti sakau�u.

� �aubos, mister Vormold. Pagaidām man vēl nav jums jāparāda dēla cieņa.

Vormolds atvēra vaļā dambretes dēlīti. Pēc tam viņ� salika uz tā divdesmit �etras miniatūras viskija pudelītes: divpadsmit pudelītes �burbona� pret divpadsmit skotu viskija.

� Kas tad tas, mister Vormold?

� Doktora Haselbahera ideja. Domāju, ka mēs varētu nospēlēt vienu partiju, viņu pieminot. Kur� paņem kauliņu, tas to izdzer.

� Gudri izdomāts, mister Vormold. Tā kā esmu labāks spēlētājs, es vairāk dzeni.

� Un tad es jūs panāk�u � arī dzer�anā.

� Man gan labāk patiktu spēlēt ar parastajiem kauliņiem.

� Vai jums bail no sakau�anas, Segura? Vai varbūt jums galva netur?

� Galva man tur tāpat kā citiem, bet da�kārt iedzēris es varu zaudēt savaldī�anos. Man negribētos kļūt nesavaldīgam pret savu nākamo sievastēvu.

� Millija tikpat ar jums neprecēsies, Segura.

� Tas mums vēl jāapsprie�.

� Jūs spēlējat ar �burbonu�. �Burbons� ir stiprāks par skotu viskiju. Jums būs zināmas priek�rocības.

� Tas nav nepiecie�ams. Es spēlē�u ar skotu viskija pudelītēm.

Segura pagrieza dambretes dēlīti un apsēdās.

� Kāpēc jūs nenoņemat jostu, Segura? Jums būs ērtāk.

Segura nolika jostu ar revolvera maksti uz grīdas sev blakus.

� Es cīnī�os ar jums kailām rokām, � viņ� jautri teica.

� Vai jums pistole pielādēta?

� Protams. Tāda ienaidnieku suga, kāda ir man, negaidīs, kamēr es ieroci pielādē�u.

� Vai jūs Haselbahera slepkavu atradāt?

� Nē. Viņ� nepieder pie kriminālistiem.

� Tas ir Karters?

� Pēc tā, ko jūs man pastāstījāt, dabiski, ka es viņu pārbaudīju. Slepkavības laikā viņ� bija kopā ar doktoru Braunu. Un mēs ta�u nevaram ap�aubīt Eiropas tirgotāju apvienības prezidenta vārdus!

� Tātad arī doktors Brauns ir jūsu sarakstā?

� Dabiski. Bet nu sāksim spēli.

Kā zina katrs spēlētājs, dambretē pastāv iedomāta līnija, kas pār�ķeļ galdiņu pa diagonāli no viena stūra uz otru. Tā ir aizsargā�anās līnija. Tam, kur� pārvalda �o līniju, pieder iniciatīva; kad �ī līnija ir pārieta, tad sācies uzbrukums. Sākuma gājienam Segura izraudzījās �Izaicinājumu� un ar aizskaro�u nevērību pabīdīja pudelīti uz dēļa centru. Viņ� nepārdomāja gājienus; viņ� gandrīz vai neskatījās uz dēli. Pauzēja un domāja Vormolds.

� Kur ir Millija? � Segura iejautājās.

� Nav mājās.

� Un jūsu burvīgā sekretāre?

� Aizgāja kopā ar Milliju.

� Jūs jau esat sprukās, � sacīja kapteinis Segura. Viņ� uzbruka Vormolda aizsardzības centram un ieguva pudelīti �Vecā skrodera�. � Pirmais malks, � viņ� noteica un iztuk�oja pudelīti. Vormolds strauji uzsāka atbildes gājienu, gribēdams saņemt pretinieku knaiblēs, bet uzreiz zaudēja pudelīti � �oreiz �Veco me�sargu�. Scguram uz pieres parādījās sviedru lāsītes un, izdzēris pudelīti, viņ� nokrek�ķinājās. Viņ� sacīja:

� Jūs spēlējat neapdomīgi, mister Vormold. � Viņ� parādīja uz dēli. � Jums vajadzēja paņemt �o kauliņu.

� Jūs varat noņemt manu, � Vormolds piedāvāja.

Sākumā Segura mazliet vilcinājās. Viņ� sacīja:

� Nē. Labāk ņemiet jūs manu kauliņu.

Tas bija nepierasts viskijs � �Kerngorms� � un apdedzināja Vormoldam mēli.

Kādu brīdi viņi spēlēja pārspīlēti uzmanīgi un neņēma viens otra kauliņus.

� Vai Karters vel aizvien uzturas viesnīca Seville-Bilt-more? � Vormolds jautāja.

� Jā.

� Vai jūs viņu izsekojat?

� Nē. Kāda tam jēga?

Vormolds turējās pie dēļa malas, joprojām neatlaizdamies no sava jau atsistā apie�anas manevra, kaut gan bija zaudējis visas izredzes uzvarēt. Viņ� izdarīja nepareizu gājienu, kas Seguram deva iespēju pabīdīt aizsargāto kauliņu divdesmit otrajā kvadrātā, un, nespēdams glābt savu kauliņu divdesmit piektajā kvadrātā, ielaida Seguru beidzamajā rindā, un ļāva ieiet dāmā.

� Jūs esat neuzmanīgs, � Segura sacīja.

� Mēs varam apmainīties.

� Bet man ir dāma.

Segura izdzēra ��etras rozes�, bet Vormolds no dēļa otra gala noņēma �Heigu ar vaigu bedrītēm�. Segura teica:

� Cik tveicīgs vakars.

Viņ� kronēja savu dāmu ar papīra strēmelīti. Vormolds sacīja:

� Ja es to noņem�u, man būs jāizdzer divas pudelītes. Rezerves bufetē ir.

� Jūs esat visu pamatīgi izdomājis, � Segura noteica. Vai tas bija teikts ar īgnumu?

Tagad viņ� spēlēja ļoti piesardzīgi. Iekārdināt viņu uz kauliņu noņem�anu kļuva arvien grūtāk, un Vormolds sāka saprast sava plāna galveno kļūdu: labs spēlētājs var sakaut pretinieku, neņemdams tā kauliņus. Viņ� noņēma vēl vienu Seguram un iekrita lamatās. Viņam vairs nebija kur iet.

Segura noslaucīja sviedrus no pieres.

� Beidziet, � viņ� sacīja, � jūs nevarat uzvarēt.

� Jums jāļauj man revan�ēties.

� Sis �burbons� ir stiprs. Astoņdesmit pieci grādi.

� Apmainīsimies ar viskijiem.

�oreiz Vormolds spēlēja ar melnajiem, ar skotu viskiju. Viņ� atlika vietā trīs skotu viskijus,.ko bija izdzēris, un trīs �burbonus�. Viņ� izvēlējās sākuma gājienu ar �Veco �etrpadsmito�, kas parasti izraisa ilgsto�u spēli, jo tagad zināja, ka viņa vienīgā cerība � likt Seguram aizmirst piesardzību un dzīties pēc kauliņiem. Viņ� atkal mēģināja atdot savu kauliņu, bet Segura nepieņēma gājienu. Segura it kā bija izpratis, ka viņa īstais pretinieks nav vis Vormolds, bet pa�a galva. Viņ� pat noupu-rēja kauliņu, neiegūdams taktisku pārākumu, un piespieda Vormoldu to paņemt � izdzert �Hairemu Vokeru�. Vormolds apjēdza, ka arī viņa galva ir apdraudēta: skotu viskija un �burbona� maisījums bija nāvējo�s. Viņ� palūdza:

� Iedodiet man cigareti.

Segura paliecās uz priek�u, lai to aizdedzinātu, un Vormolds ievēroja, cik viņam grūti stingri noturēt �ķil-taviņas. Tās negribēja iedegties, un viņ� izlamājās veltīgās dusmās. �Vēl divas pudelītes, un viņ� būs manās rokās,� Vormolds nodomāja.

Bet atdot kauliņu negribīgajam pretiniekam bija tikpat grūti kā noņemt viņa kauliņu. Pret pa�a gribu uzvara sāka svērties uz Vormolda pusi. Viņ� izdzēra �Har-peru� un iegāja dāmā. Viņ� sacīja ar mākslotu jautrību:

� Partija ir mana, Segura. Vai jūs nepadosities?

Segura saviebies raudzījās uz dēli. Varēja redzēt, ka

viņā cīnās divējādas jūtas: vēlē�anās uzvarēt un vēlē�a-

nās saglabāt skaidru galvu, bet viņa galvu aptum�oja dusmas, ne tikai viskijs. Viņ� teica:

� Tīrā cūcība tā spēlēt dambreti!

Tagad, kad viņa pretiniekam bija dāma, viņ� nevarēja vairs cerēt uz uzvaru bez asins izlie�anas, jo dāmai pieder kustības brīvība. �oreiz, kad viņ� noupurēja �Ken-tuki tavernu�, tas bija piespiests upuris, un viņ� sāka lamāt kauliņus.

� Nolādētie verķi, � viņ� teica, � tie ir katrs savādāks. Stikls! Kur tas redzēts: dambretes kauliņi no stikla!

Vormolds juta, ka arī viņa sapra�anu aizmiglojis �bur-bons�, bet uzvaras � vai sakāves � brīdis bija pienācis.

Segura sacīja:

� Jūs gājāt ar manu kauliņu.

� Nē, tā ir �Sarkanā etiķete�. Mana.

� Velns parāvis, es nekad nevaru atcerēties at�ķirību starp skotu viskiju un �burbonu�! Visas pudelītes vienādas, ej nu saproti!

� Jūs dusmojaties tāpēc, ka zaudējat.

� Es nekad nezaudēju.

Tad Vormolds izlikās, ka izdarījis kļūdu, un pastūma si�anai savu dāmu. Vienu mirkli viņam �ķita, ka Segura to nav ievērojis, bet pēc tam nodomāja, ka, izvairoties dzert, Segura tī�i lai� garām �o izdevīgo gadījumu. Ta�u kārdinājums paņemt dāmu bija liels, turklāt �is gājiens draudēja pilnīgi sagraut Vormolda uzvaru. Viņa pa�a kauliņ� ieies dāmā, un tad sāksies īsta asinspirts. Un tomēr Segura vilcinājās. Sakarsusi no viskija un smacīgā vakara, viņa seja izplūda kā vaska lellei; viņam bija grūti skaidri saredzēt. Viņ� jautāja:

� Kāpēc jūs to darījāt?

� Ko tad?

� Pazaudējāt dāmu un partiju.

� Ak tu velns! Es neievēroju. Laikam esmu piedzēries.

� Jūs piedzēries?

� Mazliet.

� Es arī esmu piedzēries. Un jūs zināt, ka esmu piedzēries. Jūs cen�aties mani piedzirdīt. Kāpēc?

� Nerunājiet muļķības, Segura. Kāpēc lai es jūs piedzirdītu? Pārtrauksim spēli, uzskatīsim to par neiz�ķirtu.

� Pie velna ar neiz�ķirto! Bet es zinu, kāpēc jūs gribat mani piedzirdīt. Jūs gribat parādīt man sarakstu . .. es gribēju teikt, jūs gribat, lai es jums to parādu.

� Kādu sarakstu?

� Jūs visi esat man rokā. Kur ir Millija?

� Es jau jums teicu, � izgājusi.

� �ovakar pat ie�u pie policijas priek�nieka. Dabūsim jūs visus tīklā.

� Arī Karteru?

� Kas par Karteru? � Viņ� pakratīja ar pirkstu Vormoldam. � Arī jūs esat sarakstā, bet es zinu, ka jūs neesat nekāds aģents. Jūs esat krāpnieks.

� Vai jūs mazliet nenosnaustos, Segura? Spēle beigusies neiz�ķirti.

� Tā nav beigusies neiz�ķirti. Skatieties. Es ņemu jūsu dāmu. � Viņ� atkorķēja �Sarkanās etiķetes� pudelīti un izdzēra to.

� Par dāmu divas pudelītes, � sacīja Vormolds un sniedza viņam �Danosdeilkrīmu�.

Segura sēdēja, smagi atlaidies krēslā, viņa zods �ūpojās. Viņ� sacīja:

� Atzīstieties, ka esat sakauts. Es nespēlēju uz atdo�anu.

� Ne prātā nenāk atzīties. Man ir skaidrāka galva, skatieties, es noņemu jūsu kauliņu. Spēlējiet tālāk.

Kanādas rudzu viskijs �Lords Kalverts� bija iejucis starp �burbona� pudelītēm, un Vormolds to izdzēra. Viņ� nodomāja: ��ai jābūt pēdējai. Ja Segura tagad nenolūzīs, esmu pagalam. Es bū�u tik piedzēries, ka nespē�u nospiest gaili. Vai viņ� neteica, ka pistole ir pielādēta?�

� Neko nelīdz, � Segura �ukstus sacīja. � �ā vai tā � jums ir beigas. � Viņ� lēnām virzīja roku pār dambretes dēlīti, it kā turēdams karoti ar olu. � Redzat? � Viņ� paņēma vienu kauliņu, otru kauliņu, tre�o . ..

� Izdzeriet, Segura. � �D�ord�s IV�, �Karaliene Anna�, �Kalnu karaliene� � spēle gāja uz beigām ar karalisku spo�umu. � Jūsu gājiens, Segura. Vai varbūt man atkal noņemt jūsu kauliņu? Dzeriet. � �Muca 69�. � Vēl vienu. Dzeriet, Segura. � �Granta balsts�, �Vecais Ard�ills�. � Dzeriet, Segura. Tagad es padodos.

Bet padevās Segura. Vormolds atpogāja tam kapteiņa uniformas apkakli, lai būtu vieglāk elpot, un atbalstīja galvu pret krēsla atzveltni, bet arī viņa pa�a kājas neturējās stingri, kad viņ� devās uz durvīm. Kabatā viņam bija Seguras pistole.

2

Viesnīcā Seville-Biltmore viņ� piegāja pie telefona un piezvanīja Karteram. Viņam bija jāatzīst, ka Karteram ir stipri nervi � daudz stiprāki nekā viņam. Kartera misija Kubā nebija īsti izdevusies, un tomēr viņ� te vēl palika kā snaiperis vai me�a pīļu pievilinātājs. Vormolds sacīja:

� Labvakar, Karter!

� Ā, Vormolds, labvakar! � Balsī bija jūtams vēsums, aizvainots lepnums.

� Es gribu jūsu priek�ā atvainoties, Karter. Par to muļķīgo izdarību ar viskiju. Liekas, biju pamatīgi piesūcies. Arī patlaban esmu mazliet iereibis. Un neesmu radis atvainoties.

� Viss kārtībā, Vormold. Ejiet tik un izgulieties.

� Es pat zobojos par jūsu stostī�anos. Kārtīgi puikas tā nedara.

Viņ� pieķēra sevi, ka runā tā kā Hotorns. Izlik�anās tātad bija profesionāla slimība.

� Pie velna, es nesaprotu, ko jūs g-gribējāt teikt.

� Es ātri . . . ātri aptvēru, kas noticis. Jums ar to nav nekāda sakara. Nolādētais vecākais oficiants pats noindēja savu suni. Tas gan bija ļoti vecs, bet dot sunim saindētas ēdiena atliekas .. . varēja ta�u pavisam citādi to iemidzināt.

� Ak tā! Pateicos, ka jūs man to darījāt zināmu, bet ir jau vēls, Vormold. Es nupat taisos iet g-gulēt.

� Labākais cilvēka draugs .. .

� Kā jūs teicāt? Es nedzirdu jūs.

� Cēzars, karaļa draugs, un tad vēl tas ar rupjo spalvu, kas nogāja dibenā Jitlandes kaujas laikā. Viņ� bija pats pēdējais, kas palika uz tiltiņa blakus savam saimniekam.

� Jūs esat piedzēries, Vormold.

Vormolds atzina, ka daudz vieglāk tēlot piedzēru�u pēc ... jā, cik tad viņ� bija izdzēris skotu viskiju un

�burbonu�? Piedzēru�am cilvēkam tic � in vino ve-ritas ⁵⁰. Ar piedzēru�u ari vieglāk tikt galā. Karters būtu muļķis, ja neizmantotu �o izdevību. Vormolds teica:

� Man pa�laik ir tāds garastāvoklis, ka gribētos paklejot pa tām jaukajām vietiņām . . .

� Pa kādām vietiņām?

� Pa tām vietiņām, ko jūs gribējāt redzēt Havannā.

� Ir jau vēls.

� Pats īstais laiks. � Kartera vilcinā�anos viņ� sajuta pat pa tālruņa vadu. Vormolds piebilda: � Paņemiet līdzi pistoli. � Viņ� sajuta dīvainu nepatiku nogalināt neapbruņotu slepkavu, � ja vien Karters būtu neapbruņojies.

� Pistoli? Kāpēc?

� Tādās vietās viņi mēģina da�reiz uzklupt.

� Vai tad jūs nevarat paņemt savu?

� Diem�ēl man nav.

� Ari man nav, � un viņam likās, ka viņ� klausulē izdzirdēja metālisku klik�ķienu. �Dimants grie� dimantu,� viņ� nodomāja un pasmaidīja. Bet smaids ir tikpat bīstams iz�ķirīgā brīdī kā ienaidā, tā mīlestībā. Viņam bija sev jāatgādina, kāds izskatījās Haselbahers, kad tas raudzījās uz viņu no grīdas bārā. Viņi nebija devu�i sirmgalvim ne mazāko izdevību glābties, bet viņ� Karteram dod atliku likām. Viņ� sāka no�ēlot, ka tik daudz bija dzēris.

� Satiksimies bārā, � Karters noteica.

� Tikai pasteidzieties.

� Man jāapģērbjas.

Vormolds priecājās, ka bārā bija tum�s. Viņ� nodo-

māja, ka Karters tagad sazvanās ar saviem draugiem un dro�i vien norunā satik�anos, bet bārā �ā vai tā tie nevarēs viņu saskatīt, pirms viņ� nebūs tos ieraudzījis. Tur ir viena ieeja no ielas un viena no viesnīcas, bet galā kaut kas līdzīgs balkoniņam, uz kura margām, ja būs vajadzīgs, viņ� varēs atbalstīt roku ar pistoli. Ikviens ienācējs kādu brīdi nekā neredz tumsā, kā tas bija ar viņu pa�u. Kad viņ� ienāca, viņ� uzreiz neiz�ķīra, vai bārā atradās viens vai divi apmeklētāji, jo pārītis bija tik cie�i sakļāvies kopā uz dīvāna pie durvīm ielas pusē.

Viņ� apsēdās uz balkoniņa un palūdza skotu viskiju, bet tam nemaz nepieskārās, jo vēroja abas durvis. Drīz ienāca kāds vīrs; seju viņ� nevarēja redzēt; viņ� pazina Karteru pēc rokas, kas plak�ķināja pa kabatu, kurā atradās pīpe.

� Karter!

Karters pienāca viņam klāt.

� Nu tad brauksim, � sacīja Vormolds.

� Izdzeriet papriek�u viskiju, arī es jums piebiedro�os.

� Es jau tā par daudz esmu dzēris, Karter. Man jātiek svaigā gaisā. Iedzersim vēlāk kādā no tām mājām.

Karters apsēdās.

� Pastāstiet, kur jūs gudrojat mani vest.

� Uz kādu no meitu mājām. Tās te visas vienādas, Karter. Apmēram ducis mei�u izvēlei. Viņas sarīkos jums parādi. Nāciet, brauksim. Pēc pusnakts tur ir milzīga spie�anās.

Karters iztrūcies sacīja:

� Es gribētu papriek�u iedzert. Es nevaru uz tādām lietām skatīties pavisam skaidrā prātā.

� Jūs kādu gaidāt, Karter, vai ne?

� Nē, kāpēc jūs tā domājat?

� Man tā likās, jo jūs visu laiku skatāties uz durvīm ...

� Es nepazīstu nevienu pa�u cilvēku �ai pilsētā. Es jums jau teicu.

� Izņemot doktoru Braunu.

� Nu jā, protams, izņemot doktoru Braunu. Bet viņ� jau nu nav no tiem, kurus var vest uz publisko māju, vai ne?

� Ejiet, lūdzu, pa priek�u, Karter!

Karters negribīgi devās uz durvīm. Bija skaidrs, ka viņ� meklēja ieganstu, lai vēl pakavētos. Viņ� teica:

� Es tikai gribētu atstāt zīmīti �veicaram. Es gaidu piezvanām pa tālruni.

� Vai doktoru Braunu?

� Jā. � Viņ� vilcinājās. � Liekas, nav pieklājīgi tā aiziet, nesagaidot viņa zvanu. Vai jūs nevarētu uzgaidīt kādas piecas minūtes, Vormold?

� Pasakiet, ka jūs vienos būsit atpakaļ, ja vien nesadomāsit uzdzīvot visu nakti.

� Labāk tomēr uzgaidīt.

� Tad es ie�u viens pats. Lai velns jūs parauj, Karter, es ta�u domāju, ka jūs gribat apskatīt pilsētu. � Viņ� steidzīgi izgāja laukā. Viņa automa�īna stāvēja otrpus ielas. Viņ� ne reizes neatskatījās, bet dzirdēja aiz muguras soļus. Karteram tāpat negribējās pazaudēt viņu, kā viņam negribējās pazaudēt Karteru.

� Jūs nu g-gan ātri skai�aties, Vormold.

� Piedodiet. Tāds es kļūstu, kad iedzeru.

� Ceru, ka jūs neesat tik piedzēries, ka nevarētu vadīt ma�īnu.

� Būtu gan labāk, Karter, ja jūs to vadītu.

Viņ� nodomāja: �Tad viņ� nevarēs turēt rokas kabatās.�

� Pirmais pagrieziens pa labi. Tagad pa kreisi, Karter.

Viņi izbrauca uz krastmalas ceļa; no ostas izgāja jūrā slaids, balti krāsots tūristu kuģis, kas devās uz Kings-tonu vai Portoprensu. Viņi varēja saskatīt pārī�us, kas bija atspiedu�ies pret margām un romantiski raudzījās mēnesnīcā, bet orķestris spēlēja vēl modē eso�o iemīļoto �Es varētu dejot cauru nakti�.

� Tas modina manī ilgas pēc mājām, � Karters ierunājās.

� Pēc Notvi�as?

� Jā.

� Notvicā jau nav jūras.

� Kad es vēl biju zēns, izpriecu kuģī�i upē man izskatījās tikpat lieli kā �is.

�Slepkavam nav tiesību just ilgas pēc dzimtenes; slepkavam jābūt nejūtīgam kā automātam, un arī man jākļūst par automātu,� domāja Vormolds, sataustīdams kabatā mutautu, ar kuru viņ� noslaucīs pirkstu nospiedumus, kad pienāks laiks. Bet kā �o laiku izraudzīties?. Kādā sānieliņā, kādās parādes durvīs? Un ja nu otrs iz�aus pirmais? ...

� Kas ir jūsu draugi, Karter? Vācie�i? Amerikāņi?

� Kādi draugi? � Un viņ� vaļsirdīgi piebilda: � Man nav draugu.

� Nav draugu?

� Nav.

� Vēlreiz pa kreisi, Karter, un tad pa labi.

Viņi brauca lēnā gaitā pa �auru ieliņu, kurai abās pusēs atradās klubi; no apak�zemes skanēja orķestris � kā Hamleta tēva balss vai mūzika zem bruģa akmeņiem Aleksandrijā, kad dievs Ilerakls bija pametis Antoniju. Divi kalpotāji, ģērbu�ies Kubas naktslokālu livrejās, viens otru pārkliegdami, sauca viņus pāri ielai. Vormolds sacīja:

� Apstāsimies. Man katrā ziņā jāiedzer, pirms mēs dodamies tālāk.

� Vai �is ir meitu mājas?

� Nē. Uz publisko namu mēs brauksim vēlāk.

Viņ� nodomāja: �Ak, ja Karters palaistu vaļā stūri un izkamptu pistoli, cik man viegli tad būtu iz�aut.�

Karters jautāja:

� Vai jūs �o vietu pazīstat?

� Nē. Bet es pazīstu �o melodiju. � Savādi, ka tur tika spēlēts �Mans neprāts tos kaitina dikti�.

Ārpusē karājās kailu mei�u krāsainas fotogrāfijās un laistījās neona spuld�u burtiem uzrakstītais apzīmējums starptautiskā naktslokālu valodā: �Izpriecas ar izģērb�anos�. Svītraini izkrāsoti pakāpieni, kas atgādināja lētu pid�amu, noveda viņus pagrabiņā, kur� tinās zilganos cigāru dūmos. �ķita, ka �ī vieta nav mazāk piemērota nāves sodam kā kura katra cita. Bet vispirms viņam vajadzēja iedzert.

� Ejiet pa priek�u, Karter.

Karters vilcinājās. Viņ� atvēra muti un sāka stostīties; Vormolds nekad nebija dzirdējis viņu tik ilgi stostāmies.

� Es g-g-gribēju .. .

� Ko jus gribējāt?

� Neko.

Viņi apsēdās un sāka skatīties izģērb�anos; abi dzēra konjaku ar sodu. No viena galdiņa pie otra staigāja mei�a, pamazām atbrīvodamās no drēbēm. Viņa sāka ar cimdiem. Kāds apmeklētājs pazemīgi tos paņēma � kā ienāku�os rakstus no paplātes. Tad viņa uzgrieza Karteram muguru un lūdza atāķēt viņas melno me�ģiņu korseti. Karters neveikli knibinājās gar āķiem, visu laiku sarkdams, bet mei�a smējās un skurinājās no viņa pirkstu pieskārieniem. Viņ� sacīja:

� Piedodiet, bet es nevaru atrast...

Visapkārt dejas grīdai pie galdiņiem sēdēja īdzīgi apmeklētāji un vēroja Karteru. Neviens pats nesmaidīja.

� Jums nav bijis diez cik daudz prakses Notvi�ā, Karter. Atļaujiet man.

� Liecieties ta�u mierā.

Beidzot viņ� korseti atpogāja, mei�a sabu�ināja viņa plānos, izbalēju�os matus un gāja tālāk. Viņ� tos atkal pieglauda ar suku.

� Man te nepatīk, � viņ� sacīja.

� Jūs kaunāties no sievietēm, Karter.

Bet kā lai no�auj cilvēku, par kuru varēja tik viegli smieties?

� Man nepatīk rupjas izpriecas, � Karters atteica.

Viņi uzkāpa pa trepītēm. Sānu kabata Karteram bija

atkārusies. Protams, viņ� varēja būt ielicis tur pīpi. Viņ� atkal apsēdās pie stūres un sāka rūkt:

� Ir gan ko redzēt � ielasmeitas izģērbjas!

� Jūs jau nu viņai neko daudz nepalīdzējāt.

� Es meklēju rāvējslēdzēju.

� Bet man briesmīgi gribējās iedzert.

� Arī konjaks draņķīgs. Nav nekāds brīnums, ka viņi tam piejauc ko klāt.

� Jūsu viskijam bija vēl vairāk kas piejaukts, Karter.

Viņ� mēģināja uzkurināt savas dusmas un neatcerēties, kā viņa nemākulīgais upuris bija noņēmies ar korseti un sarcis savas neveiksmes dēļ.

� Ko jūs sacījāt?

� Pieturiet te.

� Kāpēc?

� Jūs ta�u gribējāt, lai jūs aizved uz publisko māju. Te ir publiskā māja.

� Bet tuvumā nav neviena cilvēka.

� Durvis un logi te vienmēr stāv ciet. Kāpiet laukā un piezvaniet!

� Ko jūs sacījāt par to viskiju?

� Nekā sevi�ķa. Kāpiet laukā un zvaniet!

Vieta bija piemērota, nemaz ne sliktāka par krodziņu (�im nolūkam bie�i vien tiek lietotas ari kailas sienas): pelēka fasāde un iela, kur cilvēki iegriezās tikai ar vienu ne visai jauku nolūku. Karters lēnām izvilka kājas no stūres apak�as, bet Vormolds cie�i vēroja viņa rokas, viņa neveiklās rokas. ��I ir godīga divkauja,� Vormolds sev teica, �viņ� vairāk pieradis nogalināt nekā es, un arī izredzes mums vienādas: es pat neesmu glu�i dro�s, vai mana pistole pielādēta. Viņam ir vairāk izred�u izglābties, nekā bija Haselbaheram.�

Pieturēdamies ar roku pie durtiņām, Karters atkal vilcinājās. Viņ� teica:

� Varbūt būtu prātīgāk atlikt uz kādu citu reizi. Vai zināt, es g-g-g . . .

� Jūs baidāties, Karter.

� Es nekad neesmu bijis publiskajās mājās. Patiesību sakot, Vormold, mani ne visai interesē sievietes.

� Tas izklausās pēc vientulīga dzīves veida.

� Es varu iztikt bez viņām, � viņ� izaicino�i sacīja. � Vīrietim ir daudz svarīgākas darī�anas nekā skriet pakaļ . ..

� Kāpēc tad jūs gribējāt iet uz publisko māju?

Viņ� atkal pārsteidza Vormoldu ar savu lielo atklātību.

� Da�reiz man liekas, ka es viņas gribu, bet kad nonāk līdz ... � Viņ� bija sasniedzis atzī�anās robe�u un beidzot izgrūda: � Man nekas neiznāk, Vormold. Es nevaru to izdarīt, ko viņas vēlas.

� Kāpiet laukā no ma�īnas!

�Man tas jāizdara,� domāja Vormolds, �iekām viņ� nav izteicis vēl kādu atzī�anos. Ar katru brīdi viņ� kļūst cilvēciskāks, tāds pats dzīvs radījums kā es, kuru var �ēlot un mierināt, bet ne nogalināt. Kas zina. kādi motīvi slēpjas aiz katra vardarbības akta?� Viņ� izvilka Seguras pistoli.

� Kas tas?

� Kāpiet laukā!

Karters atspiedās pret publiskās mājas durvīm, viņa sejā nebija lasāmas bailes, bet drūma neapmierinātība. Viņ� baidījās no sievietēm, ne no vardarbības. Viņ� sacīja:

� Jūs maldāties. Viskiju man iedeva Brauns. Es esmu mazs cilvēciņ�.

� Kas man daļas gar viskiju. Bet jūs ta�u nogalinājāt Haselbaheru?

Viņ� atkal pārsteidza Vormoldu ar patiesīgumu. Sai cilvēkā tomēr bija sava veida godīgums.

� Es pildīju pavēli. Vormold. Es neg-g-g . . .

Viņ� bija izmanījies aizsniegt ar elkoni zvanu un atspiedās ar muguru pret durvīm, bet mājas dziļumā skanēja un skanēja zvans, saukdams iemītniekus.

� Mēs neesam pret jums naidīgi noskaņoti, Vormold. Jūs esat kļuvis pārāk bīstams, un tas ir viss. Mēs abi esam tikai ierindnieki � kā jūs, tā es.

� Es � bīstams? Cik gan jūsu ļaudis ir lieli muļķi! Man nav aģentu, Karter.

� Ko jūs man g-gribat iestāstīt! Bet izbūves kalnos? Mums ir kopijas no jūsu rasējumiem.

� Tās ir putekļu sūcēja detaļas. � Interesanti, kas viņiem iedevis tās kopijas: Lopess? Pats Hotorna kurjers vai varbūt vīrs no konsulāta?

Karters iebāza roku kabatā, un Vormolds iz�āva. Karters spalgi iekviecās. Viņ� teica:

� Jūs mani gandrīz no�āvāt, � un izvilka roku, kurā bija ie�miegta sadauzīta pīpe. Viņ� piebilda: � Mans danhills *. Jūs sasitāt manu danhillu.

� Iesācēja kļūme, � Vormolds noteica. Viņ� bija sadū�ojies uz nonāvē�anu, bet iz�aut vēlreiz nevarēja. Durvis aiz Kartera muguras sāka vērties vaļā. Tas viss at gādināja pantomīmu. � Tur par jums parūpēsies. Tagad jums sieviete var noderēt, Karter.

� Ak jūs . . . āksts tāds!

Cik gan daudz taisnības bija Karteram! Viņ� nolika pistoli sev blakus un pārsēdās pie stūres. Un pēk�ņi viņ� izjuta prieku. Viņ� tik tikko nenogalināja cilvēku. Tagad viņam bija pilnīgi skaidrs, ka viņ� nevar būt nekāds soģis: vardarbība nebija viņa sūtība. Un tad Karters iz�āva. ⁵¹

Viņ� sacīja Beatrisei:

� Es biju paliecies uz priek�u, lai ieslēgtu motoru. Tas laikam mani ari izglāba. Protams, viņam bija tiesības �aut arī uz mani. Tā ta�u bija īsta divkauja, bet tre�ais �āviens piederēja man.

� Un kas notika pēc tam?

� Es paguvu aizbraukt, pirms man kļuva nelabi.

� Nelabi?

Ja es būtu bijis karā, man laikam būtu licies daudz vienkār�āk nogalināt cilvēku. Nabaga Karters.

� Kas jums viņu ko �ēlot?

� Viņ� bija cilvēks. Es daudz ko par viņu uzzināju. Viņ� neprata atpogāt mei�as korseti. Viņ� baidījās no sievietēm. Viņ� mīlēja savu pīpi, un zēna gados izpriecas braucienu kuteri dzimtenes upē viņam izskatījās kā lieli tvaikoņi. Varbūt viņ� bija romantiķis. Un romantiķis ta�u aizvien izjūt bailes, ka īstenība neattaisnos viņa cerības. Viņi visi pārāk daudz ko gaida.

� Un pēc tam ?

� Es noslaucīju pirkstu nospiedumus no pistoles un atvedu to atpakaļ. Segura, protams, redzēs, ka divas lodes iz�autas. Bet es nedomāju, vai viņ� gribēs atzīties, ka lodes iz�autas no viņa pistoles. To viņam būtu pagrūti izskaidrot. Kad es atgriezos, viņ� vēl gulēja. Man bail iedomāties, kā viņam pa�laik sāp galva. Man pa�am arī tā plīst vai pu�u. Bet es centos ievērot jūsu pamācības, kad fotografēju.

� Ko jūs fotografējāt?

� Viņam bija ārzemju aģentu saraksts, ko viņ� bija sagatavojis policijas pārvaldes priek�niekam. Es to nofotografēju un iebāzu atpakaļ viņam kabatā. Priecājos, ka esmu nosūtījis kaut vienu īstu ziņojumu pirms dienesta atstā�anas.

� Jums vajadzēja pagaidīt mani.

� Vai tad es to drīkstēju? Kuru katru brīdi viņ� varēja pamosties. Bet tā mikrofotografija ir traki sare�ģīta.

� Kāda velna pēc jums bija vajadzīgas mikrofoto-grafijas?

� Tāpēc, ka mēs nevaram uzticēties nevienam kurjeram Kingstonā. Kartera ļaudīm, lai viņi būtu kas būdami, ir Orjentes izbūvju rasējumu kopijas. Tas nozīmē, ka ir kāds aģents, kas strādā uz abām pusēm. Varbūt tas ir jūsu cilvēks, kas nodarbojas ar narkotisko vielu kontrabandu. Tāpēc es pagatavoju mikrofotografiju, kā jūs man tikāt rādījusi, pielīmēju to pastmarkas otrā pusē un nosūtīju pa pastu piecsimt da�ādu Anglijas koloniju markas, kā mēs bijām norunāju�i rīkoties ārkār tējā gadījumā.

� Mums jātelegrafē, uz kuras markas jūs esat uzlīmējis fotogrāfiju.

� Uz kuras markas?

� Jūs ta�u nevarat prasīt, lai viņi izskata piecsimt mārku, meklēdami vienu melnu punktiņu.

� To es nemaz neiedomājos. Ak tu ķibele!

� Bet jūs ta�u zināt, uz kuras markas .. .

� Man nemaz neienāca prātā paskatīties markas virspusi. Liekas, uz tās bija D�ord�s V, bet vai tas bija sarkans vai zaļ� . . .

� Tad viss ir skaidrs. Bet vai jūs atceraties kādu uzvārdu no saraksta?

� Nē. Man nebija laika to kārtīgi izlasīt. Jāatzīstas, ka �ādā spēlītē es esmu tīrais muļķis, Beatrise.

� Nē. Muļķi ir viņi.

Interesanti, kur� pirmais liks sevi just. Doktors Brauns? ... Segura? . . .

Ta�u tas nebija ne viens, ne otrs.

Otrā dienā pulksten piecos pēc pusdienas veikalā ieradās uzpūtīgais ierēdnis no konsulāta. Viņ� stāvēja stīvs starp putekļu sūcējiem. līdzīgi sa�utu�am tūristam fal-liskā kulta muzejā. Viņ� pateica Vormoldam, ka to vēloties redzēt sūtnis.

� Vai es varu aiziet rīt no rīta? � Patlaban viņ� rakstīja pēdējo ziņojumu � par Kartera nāvi un savu aizie�anu no dienesta.

� Nē, nevar. Sūtnis zvanīja no mājām. Jums jābrauc tūlīt.

� Es neesmu viņa darbinieks, � Vormolds atbildēja.

� Vai tie�ām?

Vormolds atkal brauca uz Vedado, uz mazajām, baltajām bagātnieku savrupmājām un villām. Likās, bija pagājis ilgs laiks, kop� viņ� apmeklējis profesoru San�esu. Viņ� pabrauca garām tā mātai. Kādas ķildas gan vēl arvienu notiek aiz �ā leļļu nama sienām?

Viņam bija tāda saiūta, ka sūtņa mājās visi viņu būtu gaidīju�i un ka ticis rūpīgi gādāts, lai priek�telpā un kāpnēs nebūtu ziņkārīgo. Pirmajā stāvā kāda sieviete uz-

grieza viņam muguru un aizslēdza aiz sevis durvis; viņ� nodomāja, ka tā ir sūtņa sieva. Divi bērni steig�us pa-blenza caur otrā stāva margām un aizskrēja, ka papēdī�i vien noklabēja uz flī�u grīdas. Virssulainis ieveda viņu tuk�ā viesistabā un piesardzīgi aizvēra durvis. Pa augstajiem logiem viņ� varēja saskatīt garu, zaļu laukumiņu un lielus subtropiskos kokus. Pat no turienes kāds �igli aizskrēja.

Istaba bija līdzīga visām sūtniecību viesistabām � masīvu mantoto mēbeļu sajaukums ar da�ādiem nieciņiem, kas bija iegādāti agrākajās dzīves vietās. Vormoldam �ķita, ka viņ� var saskatīt gadus, ko sūtnis pavadījis Teherānā (dīvaini veidota pīpe, krāsns podiņ�), Atēnas (viena vai divas ikonas), bet uz mirkli viņ� palika nesapra�anā par kādu Āfrikas masku � varbūt tā bija no Monrovijas?

Ienāca sūtnis, gar�, atturīgs vīrietis ar gvarda kaklasaiti un vēl kaut ko tādu, ko centās atdarināt arī IIo-torns. Viņ� teica:

� Sēdieties, Vormold. Vai jūs pīpējat?

� Nē, ser, pateicos.

� �ai krēslā jums būs ērtāk. Nav vērts runāt aplinkus. Jums draud nepatik�anas.

� Saprotu, ser.

� Es, protams, nekā nezinu, it nekā nezinu, ko jūs te darāt.

� Es pārdodu putekļu sūcējus, ser.

Sūtnis uzlūkoja viņu ar neslēptu pretīgumu.

� Putekļu sūcējus? Es nerunāju par to. � Viņ� novērsa skatienu no Vormolda uz persie�u pīpi, grieķu ikonu un masku no Libērijas. Tas viss atgādināja autobiogrāfiju, kurā cilvēks sevis mierinā�anai ierakstījis tikai savas laimīgākās dienas. Viņ� sacīja: � Vakarrīt mani apmeklēja kapteinis Segura. Paturiet vērā, es nezinu, kur policija dabūjusi tādas ziņas, gar to man nav daļas, bet viņ� man pastāstīja, ka jūs sūtījis uz mājām daudzus maldino�us ziņojumus. Es nezinu, kam jūs tos sūtījāt, � arī gar to man nav nekādas daļas. Viņ� apgalvo. ka jūs esot saņēmis naudu, izlikdamies, ka jums ir informācijas avoti, kādu īstenībā nemaz nav. Es uzskatīju par savu pienākumu tūdaļ informēt Ārlietu mi nistriju. Varu secināt, ka jūs saņemsit rīkojumu atgriez ties dzimtenē un sniegt pārskatu par savu darbību �� kam, man nav ne jausmas, jo �ie jautājumi neietilpst manā kompetencē.

Vormolds ieraudzīja divas mazas galviņas, paslēpu�ās dārzā aiz viena liela koka. Viņ� paskatījās uz tām, un tās paskatījās uz viņu, kā viņam likās, ar līdzjūtību. Viņ� sacīja:

� Jā, ser.

� Man radās iespaids, ka kapteinis Segura uzskata jūs par daudzu nepatik�anu cēloni. Domāju, ja jūs atteiksities atgriezties dzimtenē, jums pa�am var iznākt lielas nepatik�anas ar vietējām varas iestādēm, un, ievērojot visus lietas apstākļus, es nekā nevarē�u darīt, lai jums palīdzētu. It nekā. Kapteinis Segura tur jūs pat aizdomās, ka jūs esat safabricējis kādu dokumentu, kuru, kā jūs pats esot izteicies, jūs esot paņēmis no viņa. Visa �ī lieta man ir pretīga, Vormold. Es nemaz nevaru jums izteikt, cik tā man pretīga. Likumīgie informācijas avoti ārzemēs ir sūtniecības. �im nolūkam ir domāti mūsu ata�eji. �ī tā sauktā slepenā informācija sagādā nepatik�anas ikvienam sūtnim.

� Jā, ser.

� Nezinu, vai jūs to esat dzirdējis � mēs to pacentāmies noslēpt no preses, � ka aizpagāju�o nakti te no�auts kāds anglis. Kapteinis Segura ieminējās, ka viņam biju�i sakari ar jums.

� Es satikos ar viņu vienu reizi, ser, banketā.

� Jums būtu labāk atgriezties dzimtenē, Vormold, ar pirmo lidma�īnu, � jo ātrāk jūs to izdarīsit, jo labāk man, � un apspriest visu ar jūsu priek�niecību, lai tā būtu kas būdama.

� Jā, ser.

3

Holandes aviācijas līnijas lidma�īnai vajadzēja izlidot pulksten trijos trīsdesmit no rīta uz Amsterdamu caur Monreālu. Vormolds negribēja lidot caur Kingstonu, kur Hotornam varēja uzdot viņu satikt. Kantoris pēc pēdējās telegramas nosūtī�anas tika slēgts, un Rūdijam ar savu �emodānu bija jādodas uz Jamaiku. �ifru grāmatas tika sadedzinātas ar celuloīda lok�ņu palīdzību. Beatrisei bija jāizlido kopā ar Rūdiju. Putekļu sūcējus atstāja Lopesa pārziņā. Visas personīgās mantas, ko Vormolds uzskatīja par vērtīgām, viņ� salika vienā kastē, ko bija nodomājis sūtīt pa jūru. Zirgs tika pārdots � kapteinim Seguram.

Beatrise palīdzēja viņam sakravāties. Pēdējais priek�mets, ko ielika kastē, bija svētās Serafinas statuete.

� Millija laikam ir ļoti nelaimīga, � sacīja Beatrise.

� Viņa apbrīnojami ātri samierinājās. Viņa, tāpat kā

sers Hcmfrijs D�ilberts ⁵², apgalvo, ka dievs viņai tikpat tuvu būs Anglijā kā Kubā.

� D�ilberts jau nu glu�i tā gan neteica.

Saslaucīto mēslu kaudzīti, kurā gan nebija nekā slepena, nolēma sadedzināt.

Beatrise sacīja:

� Cik daudz viņas fotogrāfiju jums saglabājies!

� Man vienmēr bija tāda sajūta, ka saplēst fotogrāfiju ir tas pats, kas nogalināt kādu. Tagad, prolams, es zinu, ka tas ir pavisam kas cits.

� Kas tā par sarkano kārbiņu?

� Reiz viņa man uzdāvināja apro�u pogas. Tās nozaga, bet kārbiņu es paglabāju. Pats nezinu, kāpēc. Starp citu, esmu priecīgs, ka visas �is drazas ir jāizsvie�.

� Beidzas dzīve.

� Divas dzīves.

� Un kas tad tas?

� Veca programa.

� Nav nemaz tik veca. �Tropikāna�. Vai es drīkstu to paņemt?

� Jūs esat par jaunu, lai glabātu rel kvijas, � Vormolds sacīja. � To sakrāsies pārāk daudz. Drīz vien var izrādīties, ka �o graba�u dēļ jums vairs nav kur dzīvot.

� Es riskē�u. Tas bija brīni�ķīgs vakars.

Millija un Vormolds pavadīja viņu uz lidostu. Rūdijs klusi nozuda, sekodams nesējam, kas stiepa milzīgo �emodānu. Bija tveicīga pēcpusdiena, un cilvēki stāvēja un dzēra daikviriju. Kop� kapteiņa Seguras bildinājuma Millijas ducnja bija pazudusi, bet pēc tās pazu�anas bērns, ko Vormolds bija cerējis atkal ieraudzīt, tas, kas bija pielaidis uguni Tomasam Erlam Pārkmenam, jau-nākajam, tomēr vairs neatgriezās. �ķita, ka Millija vienlaikus bija pāraugusi abas sava rakstura galējības. Ar pieaugu�a cilvēka taktu viņa sacīja:

� Ie�u nopirkt kādus �urnālus Beatrisei, � un, piegājusi pie grāmatu kioska, uzgrieza tiem muguru.

� Piedodiet, � Vormolds sacīja. � Kad atgriezī�os, es viņiem pateik�u, ka jūs nekā nezinājāt. Interesanti, uz kurieni jūs tagad aizsūtīs.

� Dro�i vien uz Persijas jūras līci. Uz Basru.

� Kāpēc uz Persijas jūras līci?

� Tā viņi iedomājas purgatoriju. Atdzim�anu caur sviedriem un asarām. Vai Pliastcleaners firmai nav aģentūras Basrā?

� Baidos, ka Pliastcleaners mani vairs negribēs paturēt.

� Ko tad jūs darīsit?

� Pateicoties nabaga Raulam, man pietiks, lai Millija varētu vienu gadu mācīties �veices skolā. Bet pēc tam es nezinu.

� Jūs varētu atvērt bodīti, kur pārdod visādus niekus cilvēku muļķo�anai, nu, zināt: asiņainus īk�ķus, tintes traipus, mu�u uz cukurgrauda . . . Cik gan �ausmīga ir tāda pavadī�ana! Lūdzu, negaidiet vairs ilgāk.

� Vai es jūs vēl redzē�u?

� Centī�os neaizbraukt uz Basru. Centī�os palikt ma�īnrakstītāju birojā kopā ar And�eliku, Eteli un mis D�enkinsoni. Ja man laimēsies, es beig�u darbu se�os, un mēs varēsim salikties stūra restorānā, kaut ko iekost un iet uz kino. Cik �ausmīga dzīve, vai ne, kaut kas līdzīgs UNESCO vai mūsdienu rakstnieku kongresam. Te man ar jums bija jautri.

� Tas tiesa.

� Bet tagad ejiet.

Viņ� piegāja pie �urnālu kioska, kur stāvēja Millija.

� Iesim prom, � viņ� teica.

� Bet Beatrise? Man ta�u jāiedod viņai �urnāli.

� Tie viņai nav vajadzīgi.

� Un es no viņas neesmu atvadījusies.

� Par vēlu. Viņai jau pārbaudīja pasi. Tu viņu satiksi Londonā . . . Ļoti iespējams.

4

�ķila, ka visu savu atliku�o dzīves laiku viņi pavadīs lidostās. �oreiz tā bija Holandes aviācijas sabiedrības lidma�īna, pulkstenis rādīja trīs no rīta, debesis klāja sārtums, un tajās atspīdēja neona spuld�u apgaismotie kioski un nosē�anās vietas ugunis, bet �izvadī�anu� bija sarīkojis kapteinis Segura. Viņ� centās pie�ķirt savai oficiālajai misijai pēc iespējas personiskāku raksturu, tomēr �ī aizbrauk�ana mazliet atgādināja izraidī�anu. Segura pārmeto�i sacīja:

� Jūs mani piespiedāt to darīt!

� Jūsu metodes ir daudz maigākas nekā Karteram vai doktoram Braunam. Jā, ko jūs domājat darīt ar doktoru Braunu?

� Viņ� nolēmis, ka viņam nepiecie�ams atgriezties �veicē sakarā ar precīzijas instrumentiem.

� Uz kurieni tad viņ� pirks biļeti?

� Tas nav svarīgi. Varbūt uz Bonnu. Vai Va�ingtonu. Vai pat uz Bukaresti. Nezinu. Lai viņi būtu kas būdami, es ceru, ka viņi ir ļoti apmierināti, dabūju�i jūsu rasējumus.

� Rasējumus?

� Jā, Orjentes izbūvju rasējumus. Tāpat arī viņ� varēs padi�oties, ka ticis vaļā no bīstama aģenta.

� No manis?

� Jā. Kubā būs mazliet mierīgāk bez jums abiem, bet man �ēl �ķirties no Millijas.

� Millija tikpat ar jums neprecētos, Segura. Viņai nepatīk etvijas no cilvēka ādas.

� Vai jūs kādreiz esat dzirdējis, kas tā par ādu?

� Nē.

� Policista, kas nomocīja līdz nāvei manu tēvu. Zināt, mans tēvs bija nabadzīgs cilvēks. Viņ� piederēja pie spīdzināmo �ķiras.

Pienāca Millija, apkrāvusies ar �urnāliem Time, Life, Paris Match un Quick. Bija jau gandrīz ceturksnis uz �etriem un debess virs skrejceļa kļuvusi pelēcīga, jo sāka nedro�i iezīmēties rītausma. Piloti devās uz lidma�īnu, un viņiem sekoja stjuarte. Trīs no tiem viņ� pazina pēc izskata: pirms da�ām nedēļām tie bija sēdēju�i kopā ar Beatrisi �Tropikānā�. Skaļrunis paziņoja angļu un spāņu valodā, ka lidma�īna Nr. 39G izlido uz Mon-reālu un Amsterdamu.

� Man ir dāvanas jums abiem, � Segura sacīja.

Viņ� tiem pasniedza divus mazus sainī�us. Viņi tos attina, kad lidma�īna vēl riņķoja virs Havannas; piekrastes bulvāra spuld�u ķēde pazuda no redzes loka, un jūra nolaidās kā priek�kars pār visu viņu pagātni. Vormolda

sainītī atradās miniatūra pudelīte ar �Granta balstu� un lode, kas bija iz�auta no policista pistoles. Millijas sainītī � mazs sudraba pakaviņ� ar viņas iniciāļiem.

�� Kāpēc viņ� tev uzdāvināja lodi? � vaicāja Millija.

� Ak, tas ir glu�i neizdevies joks. Un tomēr viņ� nemaz nebija tik slikts zellis, � Vormolds noteica.

� Bet par vīru viņ� neder, � atbildēja pieaugusī Mil-lija.

Epilogs Londona

Kad viņ� pateica savu vārdu, tie viņu ziņkārīgi uzlūkoja, tad ielaida liftā un viņam par brīnumu neveda vis uz aug�u, bet uz leju. Tagad viņ� sēdēja garā apak�zemes gaitenī un skatījās uz sarkano gaismu virs durvīm; viņam bija pateikts, ka viņ� var ieiet, kad iedegsies zaļā gaisma, bet ne agrāk. Cilvēki, kas gaismai nepievērsa uzmanību, gāja iek�ā un nāca laukā; da�iem no tiem bija rokās papīri, citiem portfeļi, bet viens bija ģērbies pulkve�a uniformā. Uz Vormoldu neviens neskatījās; viņ� juta, ka traucē tos. Tie novērsās no viņa, kā mēdz novērsties no kropļa. Bet dro�i vien tas nebija viņa klibuma dēļ.

Pa gaiteni no lifta nāca Iiotorns. Viņ� izskatījās saņurcījies, it kā būtu gulējis ar visām drēbēm: laikam bija atlidojis ar nakts lidma�īnu no Jamaikas. Arī viņ� būtu ignorējis Vormoldu, ja Vormolds nebūtu to uzrunājis:

� Sveiki, Hotorn!

� Ak jūs tas esat, Vormold!

� Vai Beatrise laimīgi nonāca galā?

� Jā. Dabiski.

Kur viņa atrodas, Hotorn?

� Man nav ne jausmas.

� Kas te notiek? Izskatās pēc lauka kara tiesas.

� Tā jau ari ir lauka kara tiesa, � Hotorns vēsi noteica un iegāja istabā, pie kuras durvīm dega spuldzīte. Pulkstenis rādīja 11.25. Viņ� bija uzaicināts ierasties vienpadsmitos.

Viņ� prātoja, vai tie var viņam ko izdarīt, izņemot to, ka viņu padzīs, ko, acīm redzot, tie jau bija izdarīju�i. Iespējams, ka pa�laik tie iz�ķir viņa likteni. Diez vai tiem izdosies piemērot viņam likumu par valsts noslēpumu izpau�anu. Viņ� izdomāja noslēpumus, nevis izpauda tos. Protams, tie var sagādāt viņam grūtības, ja viņ� lūkotu dabūt darbu ārzemēs, un dabūt darbu dzimtenē viņa gados nav nemaz tik viegli, ta�u viņam nenāca ne prātā atdot tiem atpakaļ naudu. Tā bija vajadzīga Millijai; tagad viņam likās, ka viņ� to bija godīgi nopelnījis, kļūdams par mērķi Kartera indei un Kartera lodei.

Pulksten 11.35 pulkvedis iznāca no istabas; viņ� izskatījās uzbudināts un nikns un lieliem soļiem devās uz lifta pusi. �Tur aiziet karātavu piespriedējs,� Vormolds nodomāja. Nākamais parādījās kāds vīrs tvīda �aketē. Viņam bija zilas, dziļi iegrimu�as acis, un nebija nemaz vajadzīgs formas tērps, lai redzētu, ka viņ� ir jūrnieks. Viņ� neviļus paskatījās uz Vormoldu, bet tad ātri novērsa skatienu � kā visi godīgi cilvēki. Viņ� uzsauca: �Uzgaidiet, pulkvedi!� � un aizgāja pa gaiteni, viegli gāzelēdamies, it kā viņ� atkal stāvētu uz tiltiņa vētras laikā. Pēc tam iznāca Hotorns, sarunādamies ar kādu pavisam jaunu vīrieti, bet tad Vormoldam pēk�ņi aizrāvās elpa, jo iedegās zaļā gaisma un viņa priek�ā stāvēja Beatrise.

� Jums jāiet iek�ā, � viņa teica.

� Ko tad man piesprieda?

� Pa�laik es ar jums nevaru runāt. Kur jūs esat apmeties?

Viņ� tai pateica.

� Es pie jums aizie�u se�os. Ja vien varē�u.

� Vai mani no�aus, gaismai austot?

� Neuztraucieties. Ejiet tagad iek�ā. Viņam nepatīk, ja liek gaidīt.

� Un kas būs ar jums?

� D�akarta, � viņa atbildēja.

� Kur tas ir?

� Pasaules galā, � viņa teica. � Tālāk nekā Basra. Bet nu, lūdzu, ejiet.

Pie galda glu�i viens sēdēja vīrs ar melnu monokli acī. Viņ� teica:

� Sēdieties, Vormold.

� Es labāk pastāvē�u.

� Tas ir citāts, vai ne?

� Citāts?

� Es noteikti atceros, ka esmu to dzirdējis kādā lugā amatieru izrādē. Pirms daudziem gadiem, protams.

Vormolds apsēdās. Viņ� teica:

� Jums nav tiesību sūtīt viņu uz D�akartu.

� Ko sūtīt uz D�akartu?

� Beatrisi.

� Kas tā tāda? Ak jūsu sekretāre. Kā man riebj �ī vārdā sauk�ana. Par �o jautājumu jūs varēsit aprunāties ar mis D�enkinsoni. Paldies dievam, ka biroju pārzina viņa, nevis es.

� Viņa nemaz nav vainīga.

�- Nemaz? ... Paklausieties, Vormold. Mēs nolēmām

likvidēt jūsu posteni, bet rodas jautājums: ko lai mēs darām ar jums?

Nu tik jāsaturas. Sprie�ot pēc pulkve�a sejas, kur� bija viens no viņa tiesne�iem, nekas patīkams nav gaidāms. �efs izņēma melno monokli, un Vormoldu pārsteidza viņa acs bērni�ķīgais zilums. �efs sacīja:

� Mēs nospriedām, ka �ādos apstākļos jums būtu vislabāk palikt tepat Anglijā � pie mums par skolotāju. Lasīt lekcijas. Kā vadīt aģentūru ārzemēs. Kaut ko tamlīdzīgu. � �ķita, ka viņam jānorij kaut kas ļoti nepatīkams. Viņ� piebilda: � Protams, kā mēs to vienmēr darām, kad mūsu cilvēks aiziet no sava darba ārzemēs, mēs jūs ieteiksim apbalvo�anai ar ordeni. Domāju, ka �ai gadījumā � jūs ta�u nestrādājāt diez cik ilgi � mums būs grūti ierosināt kaut ko augstāku par В. I. 0.⁵³

2

Viņi oficiāli sasveicinājās dzeltenzaļo krēslu ņudzeklī lētā viesnīcā, kas saucās Pendennis un atradās Gauera ielas tuvumā.

� Nez vai es te dabū�u jums ko dzeramu, � viņ� teica. � Sī viesnīca pieder atturībnieku biedrībai.

� Kāpēc jūs nācāt uz �ejieni?

� Es te mēdzu apstāties bērnībā, atbraucot kopā ar vecākiem. Toreiz es vēl atturību neizpratu. Tā mani neuztrauca. Beatrise, kas te notiek? Vai viņi ir traki?

� Viņi ir glu�i traki aiz dusmām uz mums abiem. Viņi domā, ka man uzreiz vajadzēja visu pamanīt. �efs

sasauca veselu sapulci. Tur bija klāt visi viņa sakaru dienesta virsnieki � gan no Kara ministrijas, gan no admiralitātes, gan no Aviācijas ministrijas. Viņiem priek�ā uz galda bija visi jūsu ziņojumi, un viņi tos izskatīja vienu pēc otra. Komunistu iespie�anās valdības orgānos nevienu no viņiem neinteresēja, un viņi tūdaļ nosūtīja atsaukumu uz Ārlietu ministriju. Tad nāca ziņojumi par ekonomiskajiem jautājumiem � arī par tiem vienojās, ka tie jāatsauc. Tie ta�u skar tikai tirdzniecības palātu. Neviens neko neuztraucās, kamēr pienāca kārta militārajiem ziņojumiem. Tur bija viens ziņojums par nekārtībām flotē un otrs � par degvielas bāzēm zemūdenēm. Tad kara kuģa komandieris teica: �Te nu jābūt kaut cik patiesībai.� Es gan iebildu: �Paskatieties uz avotu. Tāda jau nemaz nav.� � �Mēs ta�u izskatīsimies galīgi muļķi,� komandieris atbildēja. �Flotes izlūko�anas dienests nezinās, kur dēties no prieka!� Bet tas bija tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kas notika, kad sāka apspriest izbūves.

� Vai tad viņi tie�ām noticēja �iem rasējumiem?

� Ak, kā viņi uzklupa nabaga Henrijam!

� Man nepatīk, ka jūs viņu saucat par Henriju.

� Vispirms viņam pārmeta, ka viņ� nekad nav ziņojis, ka jūs pārdodat putekļu sūcējus, bet uzdeva jūs par kaut kādu tirdzniecības magnātu. Ta�u �efs nepievienojās �im uzbrukumam. Viņ� nez kādēļ izskatījās ļoti apmulsis, bet Henrijs, tas ir, Hotorns, parādīja tiem jūsu mapi, un tur bija viss sīki ierakstīts. �ī mape, protams, nekad nebija tikusi tālāk par mis D�enkinsones biroju. Pēc tam Ilotor-nam pārmeta, ka, redzēdams rasējumus, viņ� nebija pazinis putekļu sūcēja daļas. Viņ� atbildēja, ka pazinis gan, bet nesaprotot, kāpēc putekļu sūcēja ierīces princips ne-

varētu tikt pielietots iero�u ra�o�anā. Pēc tam viņi taisni brēca pēc jūsu asinīm � visi, izņemot �efu. Brī�iem man likās, ka viņ� saprot ari �ā notikuma smieklīgo pusi. Viņ� tiem sacīja: �Mūsu uzdevums tagad pavisam vienkār�s. Mums jāpaziņo admiralitātei, Kara ministrijai un Aviācijas ministrijai, ka visi pēdējo se�u mēne�u ziņojumi no Havannas ir absolūti nepatiesi.�

� Bet, Beatrise, viņi ta�u man piedāvāja darbu!

� Tas ir viegli izskaidrojams. Komandieris kļuva mīksts pats pirmais. Uz jūras laikam iemācās tālāk skatīties. Viņ� pateica, ka admiralitātes acīs slepenā dienesta reputācija būs pilnīgi sagrauta. Turpmāk tā paļau�oties vienīgi uz jūras izlūko�anas dienestu. Tad ierunājās pulkvedis: �Ja es pastāstī�u �o notikumu Kara ministrijā, tad mēs varam taisīt savu bodīti ciet.� Bija radies gandrīz bezizejas stāvoklis, bet tad �efs ierosināja, ka visvienkār�ākais būtu izsūtīt vēl vienu 59200/5 ziņojumu: izbūves izrādīju�ās nederīgas, un tās nojauktas. Vēl atlika jautājums, ko darīt ar jums. �efs uzskatīja, ka jums ir vērtīga pieredze, kuru labāk paturēt slepenā dienesta vajadzībām nekā publicēt presē. Pēdējā laikā jau tā pārāk daudzi rakstīju�i savus memuārus par slepeno dienestu. Kāds atgādināja likumu par valsts noslēpumu izpau�anu, bet �efs domāja, ka uz jums tas neattiecas. Jums vajadzēja redzēt viņu sejas, kad noskaidrojās, ka upuris izsprucis viņiem no nagiem. Tad, protams, viņi uzklupa man, bet es neļāvos �ai bandai sevi pratināt. Es ņēmu un pati visu izstāstīju.

� Ko tad jūs sacījāt?

� Es viņiem pateicu, ka arī tad, ja būtu visu zinājusi, nebūtu jūs aizkavējusi. Pasacīju, ka jūs rīkojāties cēlu mērķu labā, nevis to interesēs, kuri gaida globālo

karu, kas var arī nebūt. Tas muļķis pulkve�a tērpā ieminējās kaut ko par �mūsu dzimteni�. Tad es viņam noprasīju: �Ko jūs saprotat ar vārdu �dzimtene�? Karogu, ko kāds izdomājis pirms divsimt gadiem? Bīskapa tiesu, kur prāvojas par laulības �ķir�anu, un parlamenta Apak�namu, kur cen�as viens otru pārkliegt? Vai varbūt TK *, Anglijas dzelzceļu pārvaldi un kooperatīvus? Jūs dro�i vien domājat, ka jūsu dzimtene ir jūsu pulks, ja jūs vispār kādreiz domājat, bet mums abiem nav pulka � nedz viņam, nedz man.� Viņi mēģināja mani pārtraukt, bet tad es teicu: �Ak jā, es aizmirsu. Pasaulē ta�u ir kaut kas lielāks par dzimteni, vai ne? Jūs to mācāt mums ar savām Tautu savienībām, ar saviem Atlantijas paktiem, NATO, ANO un SEATO. Bet vairumam no mums tie nenozīmē neko vairāk kā kura katra cita burtu kopa. Un mēs jums vairs neticam, kad jūs sakāt, ka gribat mieru, taisnību un brīvību. Kas tā par brīvību? Jūs domājat tikai par savu karjeru!� Es pateicu, ka simpatizēju tiem fran�u virsniekiem, kas 1940. gadā rūpējās par savām ģimenēm un nelika pirmajā vietā savu karjeru. Dzimtene daudz vairāk ir ģimene nekā parlamentārā sistēma.

� Ak dievs, un jūs to visu pateicāt?

� Jā. Es norunāju veselu runu.

� Un jūs tā arī domājat?

� Ne glu�i. Viņi ta�u nav atstāju�i mums ne kripatiņas ticības, pat ne neticību. Es vairs nespēju ticēt nekam lielākam kā mana māja, nekam abstraktākam kā cilvēks.

� Kur� katrs cilvēks?

¹ Tredjuniju kongress.

Viņa ātri devās prom, nekā neatbildējusi, garām dzeltenzaļajiem krēsliem, un viņ� saprata, ka viņa bija tuvu asarām. Pirms desmit gadiem viņ� būtu tai sekojis, bet pusmū�a vecums ir tas laika posms, kad cilvēks kļūst bēdīgi piesardzīgs. Viņ� vēroja, kā tā aiziet prom pa �o bezgaumīgo istabu, un pārdomāja. �Dārgais� � tas ir tikai runas stils, � bet �etrpadsmit gadu starpība un Millija? � Nedrīkst darīt nekā tāda, kas varētu izraisīt sa�utumu bērnā vai arī satricināt tā ticību, kaut arī pa�am tās nav. Beatrise jau bija pie durvīm, kad viņ� to panāca. Viņ� teica:

� Es izlasīju par D�akartu visās rokasgrāmatās. Jūs nedrīkstat turp braukt. Tā ir briesmīga vieta.

� Man nav nekādas izvēles. Es mēģināju palikt sekretariātā.

� Vai jūs gribējāt palikt sekretariātā?

� Mēs varētu �ad tad satikties stūra restorānā un aiziet uz kino.

� Cik briesmīga dzīve, � jūs ta�u pati tā teicāt.

� Bet jūs ar mani tajā dalītos.

� Beatrise, es esmu �etrpadsmit gadus vecāks par jums.

�� Kāda tam nozīme, velns parāvis! Es zinu, kas jums īstenībā dara raizes. Tas nav vecums, bet Millija.

� Viņai jāsaprot, ka arī tēvs ir cilvēks.

� Viņa reiz man sacīja, ka es nedrīkstot jūs mīlēt.

� Nē, vajag! Es jūs nevaru mīlēt, ja mīlestība ir tikai vienvirziena transporta līdzeklis.

� Jums nebūs viegli viņai pateikt.

� Varbūt arī jums pēc da�iem gadiem nebūs diez cik viegli ar mani dzīvot kopā.

Viņa sacīja:

� Dārgais, nebēdājieties vairs par to. Otrreiz jau jūs nepametis.

Kad viņi skūpstījās, ienāca Millija, palīdzēdama kādai vecai dāmai nest lielu rokdarbu grozu. Viņa izskatījās sevi�ķi �ķīsta: viņa laikam bija apņēmusies kādu laiku darīt labus darbus. Vecā dāma viņus ieraudzīja pirmā un cie�i sagrāba Millijas roku.

� Iesim prom, mīļā, � viņa sacīja. � Tie nu ar sadomāju�i un vēl visu cilvēku acu priek�ā!

� Nekas, � Millija atteica, � tas ir mans tēvs.

Viņas balss skaņa tos iz�ķīra.

Vecā dāma apvaicājās:

� Un tā ir jūsu māte?

� Nē. Viņa sekretāre.

� Dodiet manu grozu, � vecā dāma sa�utusi iesaucās.

� Nu, � Beatrise teica, � tā nu ir.

Vormolds sacīja:

� Piedod, Millij!

� Nieki, � Millija atbildēja, � viņai ir laiks mazliet iepazīties ar dzīvi.

� Es nerunāju par viņu. Es zinu, ka tu neuzskatīsi �o par īstu laulību.

� Esmu priecīga, ka tu precies. Havannā es domāju, ka jums ir tikai mīlas dēka. Galu galā tas pats jau vien ir, jo jūs abi jau esat biju�i precēju�ies, tomēr tā būs kaut kā pieklājīgāk. Tēt, vai tu nezini, kur te ir manē�a?

� Liekas, Naitsbrid�ā, bet pa�laik tā būs slēgta.

� Es tikai gribēju izpētīt ceļu.

� Vai tev tie�ām nekas nav pretī, Millij?

� Pagāni jau var darīt, ko vien grib, un jūs ta�u esat pagāni. Ak jūs laimīgie! Es bū�u atpakaļ uz pusdienām.

� Redziet nu, � Beatrise sacīja, � galu galā viss ir kārtībā.

� Jā. Vai es viņu lieliski nepieveicu, ko? So to tomēr esmu spējīgs izdarīt. Jā, starp citu, mans ziņojums par ienaidnieka aģentiem viņus dro�i vien iepriecināja.

� Ne visai. Redziet, dārgais, laboratorija pusotras stundas noņēmās, mērcēdama katru pastmarku ūdenī un meklēdama jūsu punktiņu. Ja nemaldos, to atrada uz �etri simti astoņdesmit otrās markas, bet, kad viņi mēģināja �o punktiņu palielināt, � izrādījās, ka tur nekā nebija. Vai nu jūs bijāt pārgaismojis filmiņu vai pagriezis nepareizo mikroskopa galu.

� Un tomēr viņi man dod В. I. O.

� Jā.

� Un arī darbu?

� �aubos, vai jūs tajā ilgi noturēsities.

� To es nemaz nedomāju. Beatrise, kad jums pirmo reizi likās, ka jūs? . . .

Beatrise uzlika roku viņam uz pleca, un viņ� padevīgi gāja uz priek�u starp bezgaumīgajiem krēsliem. Tad Beatrise sāka dungot mazliet nepareizā meldijā, it kā būtu noskrējusi lielu ceļa gabalu, lai viņu panāktu:

Visapkārt tev prātīgi ļaudis vien,

Kas tikumus sarga pikti.

Tie apgalvo: zeme ap sauli skrien;

Mans neprāts tos kaitina dikti.

Tie apgalvo: ābolu miza sedz,

Un sēklas ir apelsīniem ...

� Bet no kā mēs dzīvosim? � Vormolds jautāja.

� Gan jau par abiem izdomāsim.

� Bet mēs ta�u esam trīs, � Vormolds sacīja, un viņa saprata, ka nākotnē visgrūtāk viņiem klāsies tāpēc, ka viņ� nekad nebūs pietiekami neprātīgs.

Грэм Грин

НАШ ЧЕЛОВЕК В ГАВАНЕ

Латвийское государственное издательство

На латышском языке Художник А. Галеви ус

Grehems Grins

MŪSU CILVĒKS HAVANNĀ

Redaktore T. Jarmolinska. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn. redaktore V. Odre. Korektore T. Pētersone. Nodota salik�anai 1962. g. 9. jūlijā. Parakstīta iespie�anai 1962. g. 26. septembrī. Papīra formāts 70X108/32. 9,4 fiz. iespiedi.; 12,85 uzsk. iespiedi.; 11,74 izdevn. 1. Metiens 15 000 eks. Maksā 69 кар. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 15723/D19I0. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139.

Pasūt. Nr. 512. A (Angļu)

Labdien (spān.).

Duenja (span, duena) vecāka sieviete, kas uzrauga un pavada jaunavas.

2* ,

Slava debesu tēvam (lat.).

llefatura � policijas pārvalde (span.).

Holandes aviācijas līnijas lidma�īna.

Charles Lamb. Tales from Shakespeare. 1807.

(Ģenerāl�tāba) Otrais birojs � fran�u izlūko�anas dienesta nosaukums.

White ■ angļu aristokrātu klubs Londona.

Administratīvā daļa.

�arlza Lēma pseidonīms. (Tulk.)

Jā

Pzīves jēga (fr

James Frazer (1854.�1941.) � angļu ctnologs un filologs, viens no izcilākajiem Rietumeiropas folkloristiem.

Ģertrūde Steina � amerikāņu rakstniece (1874. � 1946.).

Iek�ējais pagalmiņ� (spān.).

Tas nav diez cik patīkami [spāri.).

Holandie�u d�ins. (Tulk.)

Avantūriste, kas kalpoja vācu izlūko�anas dienestā un ko Fran cljas varas orgāni no�āva pirmā pasaules kara laikā. (Tulk.)

Mīlestība no pirmā acu uzmetiena (/r.).

Atklāti {fr.).

Angļu jaunatnes �urnāls, kurā publicē detektīvromānus. [Tulk.)

Bur�uāzisks �urnāls sievietēm. (Tulk.)

Angļu svētdienas laikraksts, kurā galveno vietu ieņem kriminālnoziegumu hronika. (Tulk.)

Angļu bur�uāzisks literatūrkritikas �urnāls. (Tulk.)

Dzīvas bildes (spān.).

Nē, pateicos {vāc.).

Vai kas noticis? (Spān.)

Es esmu Terēza (spān.).

Policija (spān.).

Cik stiprs caurvēj� [span.).

His (Her) Highness (angl.) � viņa (viņas) augstība.

Cik �ausmīgi karsts (spān.).

Tev jāiet! (Spān.)

Nē, man ir (spān.).

Baccardi � firma, kas izgatavo rumu.

Angliski vfirdu spēle: under the table � zem kapakmens un zem galda.

Domātās Monako firsta laulības ar amerikāņu kinoaktrisi Greisu Kelliju. {Tulk.)

Leģendārs dziesminieks, ķeltu tautas eposa varonis, kas it kā dzīvojis 3. gadsimtā. [Tulk.)

Viskija marka.

Maksi, mans bērns, mans birns (vāc.).

�Vējā� (fr.).

Par miru�ajiem (runā tikai labu) (lat.).

Vīnā ir patiesība (lat.).

Angļu firma Dunhill, kas ra�o pīpes.

Angļu juras braucējs (1539.�1583.), pirms naves teicis: �Jūra mēs esam tikpat tuvu debesīm kā uz zemes.� (Tulk.)

Britanijas impērijas ordenis.